MARSIE�U HRONIKAS

REJS BREDBERIJS

Vēl visapkārt valdīja Ohaio ziema: durvis bija ciet, logi aizvērti, aizsalu�ās rūtis vērās pasaulē aklām acīm, visus jumtus rotāja lāsteku bārkstis, pa nokalnēm uz slēpēm lai�dās bērni, pa ledainajām ielām kā lieli, melni lā�i smagi līgoja ka�okos ģērbu�ās nama�mātes.

Bet tad mazajai pilsētiņai pāri aizvēlās sil�tuma vilnis. Karstais gaiss kā jūra applūdi�nāja visu apkārtni, it kā vaļā būtu paliku�as maizes ceptuves durvis. Siltais gaiss apņēma mājas, krūmus, bērnus. Krita lāstekas, ar troksni sa�ķīzdamas un turpat izkusdamas. Durvis atdarījās, logi atvērās. Bērni nometa ziemas drānas, sievietes iztīstījās no saviem lā�u ka�okiem. Sniegs izkusa un pavēra ska�tienam pagāju�ās vasaras zaļos maurus.

Raķe�u vasara. Pa vaļējiem logiem līdz ar svaigo gaisu �ie vārdi lidoja no mutes mutē. Raķe�u vasara. Karstais tuksne�a gaiss pār�veidoja sala rakstus logu rūtīs, izdzēsa smalko zīmējumu. Slēpes un kamaniņas pēk�ņi kļuva nevajadzīgas. Sniegs, kas no aukstajām debesīm lidinājās lejup uz pilsētu, pārvērtās karstā lietū, nepaspējis sasniegt zemi.

Raķe�u vasara. Atspiedu�ies uz lieveņiem, gar kuriem pilēja palāses, ļaudis skatījās, kā sārtojas debesis.

Kosmodromā stāvēja raķete, izelpodama sarkanus liesmu mākoņus un īstu speltes svelmi. Raķete ar katru savas varenās el�pas pūtienu pārvērta ziemu vasarā. Raķete pārveidoja gadalaikus, un uz īsu brīdi zemē valdīja vasara.

Viņu māja ar kristāla kolonām atradās uz Marsa, iz�uvu�as jūras krastā, un katru rītu tur varēja redzēt, kā misis K. ēd zeltainus augļus, kas aug uz kristāla sienām, kā viņa tīra māju, izkaisīdama magnētiskus putek�ļus, kurus līdz ar visiem netīrumiem pēc tam aizpūta karstais vēj�. Pēcpusdienās, kad se�nās jūras gultne gulēja silta un nekustīga, kad pagalmā stīvi slējās vīna koki, kad mazā marsie�u pilsētiņa tālumā bija kā pamirusi un tajā nevērās nevienas durvis, savā istabā varēja sastapt misteru K., kur� lasīja metāla grāmatā, ar pirkstiem viegli skardams hiero�glifu izciļņus, it kā viņ� spēlētu arfu. Un no grāmatas, viņa pirkstu izvilināta, skanēja balss, klusa sendienu balss, kas stāstīja par laikiem, kad jūras krastus klājis sarkans tvaiks un sen�i bruņoju�ies kaujai ar metāla kukaiņu mākoņiem un elektriskajiem zir�nekļiem.

Misters un misis K. izmiru�ās jūras krastā dzīvoja jau divdesmit gadus, un viņu priek��te�i �ajā mājā, kas glu�i kā puķe griezās līdzi saulei, bija mitināju�ies desmit gad�simtus.

Misters un misis K. nebija veci. Viņiem bija īstu marsie�u tīrā, brūnganā āda, dzelte�nas, monētām līdzīgas acis un klusas, melo�diskas balsis. Kādreiz viņiem bija paticis gleznot ar ķīmisko liesmu, peldēties kanālos, kad vīna koki tos pildīja ar zaļganu �ķid�rumu, un līdz pat ausmai tērzēt sarunu is�tabā, kur mirgoja zilgani, fosforizēti portreti.

Tagad viņi vairs nebija laimīgi.

�ajā rītā misis K. stāvēja starp kolonām, ieklausīdamās karsto, tuksne�aino smil�u sa- noņā, vērodama, kā tās kļūst līdzīgas dzelte�nam, izkausētam vaskam un �ķietami viļņo�jas pie apvār�ņa.

Kaut kam vajadzēja notikt.

Viņa gaidīja.

Viņa raudzījās uz zilajām Marsa debesīm, it kā tās pēk�ņi varētu saspringt, savilkties un nosviest smiltīs mirdzo�u brīnumu.

Nekas nenotika.

No gaidī�anas piekususi, viņa sāka klaiņot gar dūmakā tītajām kolonām. No gropēm ko�lonu kapiteļos sāka sijāties maigs lietutiņ�, atvēsinādams sakarsēto gaisu un aprasinā- dams viņu. Karstā dienā tas bija tikpat patī�kami kā iebrist strautā. Pār istabu grīdām zaigodama plūda vēsa ūdens strāva. Varēja dzirdēt, ka viņas vīrs nenoguris spēlē savu grāmatu; viņa pirkstiem neapnika senās dziesmas. Un klusībā misis K. vēlējās, kaut viņ� tikpat daudz laika veltītu arī viņai, skautu un glāstītu viņu liegi kā mazu arfu, tāpat kā viņ� tagad glāstīja savas apnicīgās grāmatas.

Tomēr nē. Viņa pakratīja galvu, tikko jau��ami, kā piedodama paraustīja plecus. Plak�stiņi viegli nolaidās pār zeltainajām acīm. Laulības dzīve arī jauniem cilvēkiem liek justies veciem, ar visu apradu�iem.

Viņa atlaidās krēslā, kas tajā pa�ā brīdī pielāgojās viņas ķermeņa formām. Satraukta viņa cie�i aizdarīja acis.

Un sapnis atkārtojās.

Brūnie pirksti nodrebēja un, it kā gaisu tverdami, izpletās. Pēc brī�a viņa satraukta un aizelsusies izslējās krēslā.

Viņa ātri palūkojās visapkārt, it kā cerē�dama kādu ieraudzīt savā tuvumā. Bet sejā pavīdēja vil�anās: starp kolonām neviena nebija.

Trīsstūrainajās durvīs parādījās vīrs. � Vai tu sauci? � viņ� īgni jautāja.

���� Nē, � viņa asi atbildēja.

���� Man likās, ka dzirdu tevi kliedzam.

����������� Tie�ām? Es biju mazliet iesnaudusies un redzēju sapni.

���� Dienas laikā? Tas nu gan ir jaunums.

Viņa vēl arvien bija sapņa varā. � Cik

dīvaini, patie�ām ļoti dīvaini, � viņa �uk�stēja. � �is sapnis . . .

����������� Nu? � Viņ� acīmredzot vēlējās ātrāk atgriezties pie savas grāmatas.

���� Es sapnī redzēju vīrieti.

���� Vīrieti?

���� Slaidu vīrieti, se�as pēdas un vienu collu garu.

���� Kādas muļķības! Tas ta�u milzis, izdzi�mums.

���� Un tomēr � � viņa meklēja vārdus, � tomēr viņ� izskatījās labi. Par spīti garu�mam. Un viņam bija � es jau zinu, ka tu tās sauksi par muļķībām � viņam bija zilas acis!

���� Zilas acis! Mans dievs! � iesaucās misters K. � Ko vēl tu nenosapņosi! Varbūt tu teiksi, ka viņam bija melni mati?

���� Kā tu uzminēji? � Viņas balss skanēja satraukti.

���� Es tikai izvēlējos visneiespējamāko krāsu, � viņ� vēsi atbildēja.

���� Tie patie�ām bija melni! � viņa izsau�cās. � Un viņam bija ļoti gai�a āda. Ak, viņ� izskatījās ļoti neparasts! Viņ� bija dī�vaini ģērbies un nokrita no debesīm, un ru�nāja ar mani ļoti laipni. � Viņa pasmaidīja.

���� No debesīm � kādas muļķības!

���� Viņ� atlidoja metāla ierīcē, kas spo�i laistījās saulē, � viņa atcerējās. Aizvērusi acis, viņa to no jauna mēģināja atsaukt at�miņā. � Es sapņoju, ka skatos debesīs un ta�jās pamirdz kaut kas līdzīgs gaisā pamestai monētai; tas kļuva arvien lielāks un viegli nosēdās uz zemes � gar�, neparasts sudraba kuģis, apaļ� kā cigārs. Tad kuģa sānos at�vērās durvis un izkāpa �is garais vīrietis.

���� Ja tu vairāk strādātu, tev nerādītos tādi muļķīgi sapņi.

���� Man tas sagādāja prieku, � viņa atbil�dēja, atlaizdamās krēslā. � Nekad nebiju domājusi, ka man ir tāda iztēle. Melni mati, zilas acis un gai�a āda! Cik dīvains vīrietis, un tomēr � skaists.

���� Tu izdomā visādas muļķības un pēc tam pati sāc tām ticēt.

���� Tu esi ļauns. Es ta�u viņu neizdomāju ar nolūku; viņ� man parādījās, kad biju ie�snaudusies. Ta�u tas nelīdzinājās sapnim. Viss bija pārāk negaidīti un dīvaini. Viņ� pa�skatījās uz mani un teica: �Es savā kuģī at�lidoju no tre�ās planētas. Mani sauc Nata- niels Jorks ��

���� Cik muļķīgs vārds; to nemaz nevar saukt par vārdu, � viņas vīrs errojās.

���� Protams, ka muļķīgs, jo tas ta�u ir ti�kai sapnis, � viņa klusi noteica. � Un vēl viņ� sacīja: ��is ir pirmais lidojums kosmosā. Mēs esam tikai divi � es un mans draugs Bērts.�

���� Vēl viens muļķīgs vārds.

���� Un viņ� teica: �Mēs esam no pilsētas, kas atrodas uz Zemes; tā sauc mūsu pla�nētu,� � turpināja misis K. � Tie�i tā viņ� teica � Zeme. Un runāja viņ� kādā citā va�lodā. Tomēr es visu sapratu. Ar prātu. Tā dro�i vien bija telepātija.

Misters K. pagriezās, lai ietu. Sievas balss viņu apstādināja. � 111! � viņa klusi teica. � Vai tu nekad neesi domājis par to, ka uz tre�ās planētas varētu būt cilvēki?

���� Dzīvība uz tre�ās planētas nav iespējama, � misters K. pacietīgi skaidroja. � Mūsu zinātnieki apgalvo, ka tās atmosfērā ir pārāk daudz skābekļa.

���� Bet vai nebūtu lieliski, ja tur dzīvota cilvēki? Un atceļotu �urpu cauri kosmosam kaut kādā kuģī?

���� Tu ta�u zini, Illa, kā es necie�u �ādu sentimentālu sapņo�anu. Labāk ķersimies pie darba.

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad, klaiņo�dama starp kolonām, ap kurām �abināja lie�tutiņ�, viņa sāka dziedāt �o dziesmu. Viņa to atkārtoja vēl un vēlreiz.

���� Kas tā par dziesmu? � beidzot nopra�sīja viņas vīrs, apsēzdamies pie uguns galda.

���� Nezinu. � Pati par sevi pārsteigta, viņa pacēla acis. Tad, kā neticēdama, pielika plaukstu pie mutes. Saule rietēja. Līdz ar dziesto�o gaismu māja aizvērās kā milzu puķe. Starp kolonām vilka vēj�; uz uguns galda burbuļoja sudrabotas lavas ezeriņ�. Vēj� glāstīja viņas rūsganos matus un klusi dziedāja ausīs. Viņa nekustīgi vērās jūras dibena dzeltenīgajos tālumos, it kā atcerēda�mās kaut ko, un viņas dzeltenās acis bija maigas un valgas.

Skurbini ar saviem skatiem Manējos solījums būs.

Viņa dziedāja klusi, lēni, maigi.

Skūpstu ja kausā liesi, Vienaldzīgs vīns man kļūs.[1]

Tad viņa, acis aizvērusi, dungoja melodiju un vieglītiņām �ūpoja vējā rokas. Pēc tam apklusa.

Dziesma bija ļoti skaista.

���� Pirmo reizi dzirdu �o melodiju. Vai tu pati to sacerēji? �■ viņ� taujāja, pēto�i viņā skatīdamies.

���� Nē. Jā. Nē, es patie�ām nezinu. � Viņa bija ļoti apmulsusi. � Es pat nesaprotu vār�dus, tie ir kādā citā valodā.

���� Kādā valodā?

Viņa automātiski meta gaļas gabaliņus kū�sājo�ā lavā. � Es nezinu. � Pēc brī�a gaļa bija gatava, viņa to izvilka ārā un pasniedza uz �ķīvja vīram. � Es dro�i vien bū�u to visu izdomājusi. Pati nezinu, kāpēc.

Viņ� neatbildēja. Tikai noskatījās, kā viņa iegremdē gaļas gabaliņus �ņāco�ajā uguns atvarā. Saule bija norietējusi. Soli pa solim telpā zagās nakts, kā tum�s vīns piepildī�dama istabu līdz pat griestiem, aprīdama ko�lonas un viņus abus. Vienīgi sudrabotās la�vas atblāzma apgaismoja sejas.

Viņa atkal dungoja dīvaino dziesmu.

Viņ� strauji piecēlās no krēsla un sadus�mots atstāja istabu.

Vēlāk viņ� viens pats pabeidza ēst vaka�riņas.

Piecēlies viņ� izstaipījās, paskatījās sievā un �āvādamies ierosināja: � Aizlidosim �o�vakar ar ugunsputniem uz pilsētu un izklai�dēsimies.

���� Vai tu runā nopietni? � viņa jautāja.

��� Vai esi vesels?

���� Kas gan tur tik dīvains?

���������� Mēs jau se�us mēne�us nekur neesam biju�i.

���� Man �ķiet, ka tā nav slikta ideja.

���� Kop� kura laika tu esi tik gādīgs?

���������� Nerunā tā, � viņ� īgni atteica. � Vai tu gribi braukt, vai negribi?

Viņa paskatījās ārā uz pelēcīgo tuksnesi. Patlaban lēca divi balti mēne�i. Gar kājām skalojās vēsa ūdens strāva. Viņas augumu kratīja viegli drebuļi. Viņai tik ļoti gribējās palikt te mierīgi sē�am, nerunāt un nekustē�ties, līdz notiktu tas, ko viņa gaidīja visu dienu, tas neiespējamais, kas tomēr varēja notikt. Ausīs atkal ieskanējās melodija.

���� Es�

����������� Tas tev nāks par labu, � viņ� mudi�nāja. � Brauksim.

���� Esmu nogurusi, � viņa atbildēja.

��� Kādu citu vakaru.

����������� Te ir tava �alle. � Viņ� pasniedza sie�vai flakonu. � Mēs mēne�iem nekur neesam biju�i.

���������� Ja neskaita tavus braucienus uz Ksi- sitiju divas reizes nedēļā. � Viņa izvairījās no vīra skatiena.

���� Darī�anas, � viņ� noteica.

���� Ak tā? � viņa klusi nomurmināja.

No flakona izlija �ķidrums, pārvērtās zilā migliņā un virmodams apvijās viņai ap kaklu.

Gailēdami kā nokaitētas ogles, uz vēsajām, gludajām smiltīm gaidīja ugunsputni. Bal�tais baldahīns, kas ar neskaitāmām zaļām lentēm bija piesiets pie ugunsputniem, pie�pūtās kā buras un viegli plandījās vakara vējā.

Illa atgulas zem baldahīna, un, paklausī�dami viņas vīra pavēlei, putni kā liesmas pacēlās pret naksnīgajām debesīm. Lentes sa�vilkās, baldahīns pacēlās. Smiltis iekaucās un palika zem viņiem. Cits pēc cita garām slīdēja zilie kalni, un viņu māja ar lietus kolonām, puķu būriem, dziedo�ām grāmatām un grīdām, pār kurām plūda �alojo�as strau�mes, jau bija tālu aiz muguras. Illa neska�tījās uz vīru. Viņa dzirdēja, kā viņ� skubina putnus, kas līdzīgi ugunīgu dzirksteļu spie�tam cēlās arvien augstāk un pret debesīm izskatījās kā zeltaini sārts raķetes zieds, aiz kura kā ziedlapiņa vējā plīvoja baldahīns.

Viņa neskatījās uz senajām, izmiru�ajām, �aha galdiņam līdzīgajām pilsētām, kurām viņi lidoja pāri, neskatījās arī uz vecajiem kanāliem, kurus pildīja tuk�ums un sapņi. Kā mēness ēna, kā liesmojo�a lāpa viņi slīdēja garām iz�uvu�ām upēm un ezeriem.

Viņa raudzījās tikai debesīs.

Vīrs kaut ko teica.

Viņa raudzījās debesīs.

���� Vai tu dzirdi, ko tev saku?

���� Ko?

Viņ� nopūtās. � Tu varētu būt uzmanī�gāka.

���� Biju aizdomājusies.

����������� Neesmu manījis, ka tu būtu dabas mī�ļotāja, bet debesīs tu �ovakar skaties kā ap�māta, � viņ� teica.

���� Tās ir ļoti skaistas.

����������� Es prātoju, � viņ� lēni turpināja, � ka �ovakar vajadzētu piezvanīt Hallēm. Jāap�runājas ar viņu, varbūt mēs varam uz kādu laiciņu � teiksim, uz nedēļu, ne vairāk � aizbraukt uz Zilajiem kalniem. Nebūtu slikti, vai ne?

����������� Uz Zilajiem kalniem? � Satverdama ar roku baldahīna malu, viņa strauji pagriezās.

���� Tas man tikai tā ienāca prātā.

����������� Kad tu gribi braukt? � viņa satraukti jautāja.

����������� Mēs varētu doties ceļā rīt no rīta. Tu jau zini: kur� putniņ� agri ceļas � un tā tālāk, � viņ� uzsvērti nevērīgi teica.

����������� Bet tik agri mēs nekad uz turieni ne�esam brauku�i!

����������� Nu tad �ogad pamēģināsim � � Viņ� smaidīja. � Atpūta mierā un klusumā. Tā mums abiem noderēs. Tu jau saproti. Tu ta�u neesi ieplānojusi neko citu? Tātad brauksim?

Viņa ievilka elpu, brīdi vilcinājās un tad teica: � Nē.

����������� Ko? � Viņa sauciens izbiedēja putnus. Baldahīns strauji parāvās uz priek�u.

����������� Nē, � viņa apņēmīgi atkārtoja. � Esmu izlēmusi. Es nebrauk�u.

Viņ� paraudzījās sievā. Iestājās klusums. Viņa aizgriezās.

Putni lidoja talak � desmit tūksto�i plīvo�jo�u, vēja nestu liesmu.

Uzlēco�ā saule, iespīdēdama caur kristāla kolonām, izklīdināja miglu, uz kuras atdusē�jās Illa. Visu nakti viņa bija karājusies gaisā, balstīdamās uz mīksta miglas paklāja, kas izlija no sienām, tiklīdz viņa atlaidās at�pūsties. Visu nakti viņu bija nesusi �ī klusā upe kā vilnis laivu. Tagad dūmaka izklīda, migla sēdās arvien zemāk, izmezdama viņu nomoda krastā.

Viņa atvēra acis.

Pār viņu bija noliecies vīrs. Izskatījās tā, it kā viņ� jau stundām ilgi būtu tur stāvējis un vērojis viņu. Pati nezinādama kāpēc, viņa nespēja paskatīties viņam acīs.

��� Tu atkal sapņoji, � viņ� sacīja. � Tu pa miegam runāji un neļāvi man gulēt. Tev katrā ziņā jāiet pie ārsta.

���� Gan jau būs labi.

���� Tu pa miegam daudz runāji.

���� Tie�ām? � Viņa pietrūkās sēdus.

Rītausmā istaba bija auksta. Viss tinās pe�lēcīgā krēslā.

���� Par ko tu sapņoji?

Viņai vajadzēja brīdi padomāt, lai atce�rētos. � Kuģis. Tas atkal iznira no debesīm un nosēdās, no tā izkāpa garais vīrietis. Viņ� sarunājās ar mani, jokoja, smējās. Tas bija tik jauki.

Misters K. ar roku aizskāra kolonu. Iz�ļā�cās silta, kūpo�a ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .

���� Un tad, � viņa turpināja, � �is vīrie�tis ar dīvaino vārdu � Nataniels Jorks � sa�cīja, ka es esot skaista, un � un noskūpstīja mani.

���� Ha! � iesaucās vīrs un, zobus griez�dams, strauji novērsās.

���� Tas ta�u tikai sapnis. � Viņa uzjautri�nājās.

���� Tad citreiz paturi savus muļķīgos sie�vie�u sapņus pie sevis.

���� Neesi nu bērns. � Illa atslīga uz pēdē�jām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brī�a viņa klusi iesmējās un atzinās: � Es vēl kaut ko atcerējos.

���� Ko tad? Nu saki, ko? � viņ� uzbrēca.

���� 111, tu esi tik nesavaldīgs.

���� Tūlīt izstāsti! � viņ� pavēlēja. � Tu nedrīksti neko slēpt no manis. � Pār Illu no�liecās viņa drūmā, bargā seja.

���� Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, � viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. � Nekā jau tur nebija, �is Na�taniels Jorks man teica � viņ� teica, ka ie�sēdinā�ot mani savā kuģī, pacel�oties debe�sīs un aizvedī�ot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.

���� Ak, smieklīgi! � Viņa balss kļuva spiedzo�a. � Vajadzēja tev pa�ai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un tā visu nakti� Būtu tu pati dzirdējusi!

���� Iii!

���� Kad viņ� nosēdīsies? Kur viņ� nolaidī�sies ar savu nolādēto kuģi?

���� 111, nepacel balsi!

- Pie joda balsi! � Viņ� stīvi noliecās pār viņu. � Un vai tavā sapnī� � viņ� satvēra viņas rokas locītavu, � vai tavā sapnī viņ� nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!

���� Nu, jā . ..

���� Un tas notika �o pēcpusdienu, vai ne? � viņ� turpināja tincināt.

���� Jā, jā, man liekas gan, bet tas ta�u bija sapnī.

���� Nu, � viņ� strauji atgrūda viņas roku, � labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu piemi�nēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. � Smagi elpodams, viņ� kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru ap�ilbinājis zibens uzlies�mojums. Palēnām viņ� atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņ� nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.

���� 111� � viņa �ukstēja.

���� Viss kārtībā.

���� Tu esi slims.

���� Nē. � Viņ� ar mokām savilka seju gur�denā smaidā. � Es izturējos bērni�ķīgi. Pie�dod man, dārgā. � Viņ� parupji uzsita vi�ņai uz pleca. � Pēdējā laikā esmu mazliet cās silta, kīipo�a ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .

���� Un tad, � viņa turpināja, � �is vīrie�tis ar dīvaino vārdu � Nataniels Jorks � sa�cīja, ka es esot skaista, un � un noskūpstīja mani.

���� Ha! � iesaucās vīrs un, zobus griez�dams, strauji novērsās.

���� Tas ta�u tikai sapnis. � Viņa uzjautri�nājās.

���� Tad citreiz paturi savus muļķīgos sie�vie�u sapņus pie sevis.

���� Neesi nu bērns. � Illa atslīga uz pēdē�jām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brī�a viņa klusi iesmējās un atzinās: � Es vēl kaut ko atcerējos.

���� Ko tad? Nu saki, ko? � viņ� uzbrēca.

���� 111, tu esi tik nesavaldīgs.

���� Tūlīt izstāsti! � viņ� pavēlēja. � Tu nedrīksti neko slēpt no manis. � Pār Illu no�liecās viņa drūmā, bargā seja.

���� Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, � viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. � Nekā jau tur nebija, �is Na�taniels Jorks man teica � viņ� teica, ka ie�sēdinā�ot mani savā kuģī, pacel�oties debe�sīs un aizvedī�ot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.

���� Ak, smieklīgi! � Viņa balss kļuva spiedzo�a. � Vajadzēja tev pa�ai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un ta visu nakti� Būtu tu pati dzirdējusi!

� 111!

����������� Kad viņ� nosēdīsies? Kur viņ� nolaidī�sies ar savu nolādēto kuģi?

���� 111, nepacel balsi!

����������� Pie joda balsi! � Viņ� stīvi noliecās pār viņu. � Un vai tavā sapnī� � viņ� satvēra viņas rokas locītavu, � vai tavā sapnī viņ� nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!

���� Nu, jā . ..

����������� Un tas nolika �o pēcpusdienu, vai ne? � viņ� turpināja tincināt.

����������� Jā, jā, man liekas gan, bet tas ta�u bija sapnī.

����������� Nu, � viņ� strauji atgrūda viņas roku, � labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu piemi�nēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. � Smagi elpodams, viņ� kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru ap�ilbinājis zibens uzlies�mojums. Palēnām viņ� atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņ� nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.

���� 111.. . � viņa �ukstēja.

���� Viss kārtībā.

�� Tu esi slims.

����������� Nē. � Viņ� ar mokām savilka seju gur�denā smaidā. � Es izturējos bērni�ķīgi. Pie�dod man, dārgā. � Viņ� parupji uzsita vi�ņai uz pleca. � Pēdējā laikā esmu mazliet pārpūlējies. No�ēloju, ka tā iznāca. Vaja�dzēs kādu bridi atlaisties . ..

���� Tu biji tik satraukts.

����������� Viss pārgājis. Jūtos labi. � Viņ� izpūta elpu. � Aizmirsīsim �o ķildu. Starp citu, vakar es dzirdēju anekdoti par Uelu, gribēju tev pastāstīt. Darīsim tā: tu pagādā brokastis, es pastāstī�u anekdoti, un par no�tiku�o vairs ne vārda.

���� Tas ta�u bija tikai sapnis.

����������� Nu protams. � Viņ� automātiski no�skūpstīja viņas vaigu. � Tikai sapnis.

Pusdienas laikā saule kvēloja augstu pie debesīm un kalni virmoja spilgtajā gaismā.

���� Uz pilsētu nebrauksi? � Illa jautāja.

���������� Uz pilsētu? � Viņ� tikko jau�ami sa�rauca uzacis.

����������� �ajā dienā ta�u tu vienmēr brauc. � Viņa pagrozīja puķu būrīti uz postamenta. Puķes sakustējās, atplezdamas savas izsalku��ās, dzeltenās mutes.

Viņ� aizvēra grāmatu. � Nē. Ir pārāk karsts un vēls arī.

����������� Ak tā. � Pabeigusi darāmo, viņa devās uz durvīm. � Es drīz bū�u atpakaļ.

���� Pagaidi! Uz kurieni tu iesi?

Illa jau bija durvīs. � Pie Pao. Viņa mani aicināja . . .

���� �odien?

����������� Es viņu tik sen neesmu redzējusi. Un nav jau tālu.

���� Zaļajā ielejā, vai ne?

���������� Jā. Tā tāda laba pastaiga vien būs, un es nolēmu � � Viņa bija nevaļīga.

���������� Piedod, lūdzu, piedod! � viņ� sauca, noraizējies steigdamies viņai pakaļ. � Man bija galīgi izkritis no prāta. Esmu pēcpus�dienā ielūdzis pie mums doktoru Nlle.

���������� Doktoru Nlle? � Viņa mēģināja izslīdēt pa durvīm.

Viņ� satvēra viņu aiz elkoņa un atvilka at�pakaļ. � Jā.

���� Bet Pao . . .

���������� Pao var pagaidīt, Illa. Mums jāuzņem Nlle.

���� Tikai uz brītiņu . . .

���� Nē, Illa.

���� Nē?

Viņ� pakratīja galvu. � Nē. Bez tam līdz turienei ir ļoti tālu. Cauri visai Zaļajai iele�jai un tad lejup gar Lielo kanālu, vai ne? Un būs briesmīgi karsts, bet doktors Nlle tā priecātos tevi redzot. Nu, kā tu domā?

Viņa neatbildēja. Viņai gribējās izrauties un skriet. Gribējās skaļi kliegt. Ta�u viņa palika sē�am krēslā un lēni kustināja pirk�stus, vērdamās tajos ar stingu skatienu kā slazdā noķerts zvēriņ�.

���������� Illa, � viņ� nomurmināja. � Tu pa�liksi mājās, vai ne?

���������� Jā, � viņa pēc laba brī�a atbildēja. � Palik�u.

���� Visu pēcpusdienu?

���� Visu pēcpusdienu, � viņa neskanīgi atbildēja.

Laiks gāja, bet doktors Nlle nerādījās. II- las vīrs nelikās par to sevi�ķi pārsteigts. Kad bija jau pavisam vēls, viņ� kaut ko norūca, piegāja pie sienas skapja un izņēma no turie�nes briesmīgu ieroci � garu iedzeltenu ci�lindru ar plē�ām un gaili vienā galā. Viņ� pagriezās. Viņa seju sedza neizteiksmīga sudrabaina metāla maska; maska, kuru viņ� valkāja tad, kad gribēja noslēpt no citiem savas izjūtas. Maska teicami piekļāvās viņa iekritu�ajiem vaigiem, zodam un pierei. Maska mirgoja, un viņ� grozīja rokās bries�mīgo ieroci. Tas vienmērīgi dūca � tā, kā dūc kukaiņi. Kad nospieda gaili, no tā spin- dzēdams iz�āvās vesels mākonis zeltainu bi�u. Briesmīgas, zeltainas bites, kas iedūra savu indīgo dzeloni un pēc tam nedzīvas pa�lika guļam kā sēklas smiltīs.

���� Uz kurieni tu iesi? � viņa jautāja.

���� Ko? � Viņ� bija pielicis ausi pie plē��ām un klausījās draudīgajā dūkoņā. � Ja doktors Nlle nevar atnākt laikā, prātā nenāk viņu gaidīt. Do�os drusku pamedīt. Es ne�bū�u ilgi. Bet tu paliec mājā un nekur neej. Skaidrs? � Maska sudrabaini mirgoja.

���� Labi.

���� Un saki doktoram Nlle, ka drīz atgrie�zī�os. Tikai mazliet pamedī�u.

Trīsstūrainās durvis aizvērās. Soļi aizdu- nēja lejup pa kalnu.

Illa noskatījās, kā vīrs aizsoļo, saules ap�mirdzēts, un pamazām izzūd skatienam. Tad viņa atkal ķērās pie saviem pienākumiem: kaisīja magnētiskos putekļus un ievāca aug�ļus, kas bija ienāku�ies uz kristāla sienām. Viņa strādāja enerģiski un raiti, ta�u brī��iem uzmācās savāds stingums, un viņa ne�apzinīgi dungoja dīvaino, neaizmirstamo dziesmu un caur kristāla kolonām vērās de�besīs.

Viņa sastinga un, elpu aizturējusi, gaidīja.

Tas tuvojās.

Kuru katru brīdi tam bija jānotiek.

Bija tāda sajūta, kā pērkona negaisam tu�vojoties � gaidpilns klusums, un tad tikko jūtami mainās atmosfēras spiediens, jo zemi kā ēna, kā dūmaka apņem negaisa elpa. Au�sīs sāk zvanīt, un tu it kā sastingsti tuvojo��ās vētras gaidās. Tad tu sāc drebēt. Debe�sis kļūst plankumainas un maina krāsu, mā�koņi sabiezē, kalni lāsmo kā metāls. Puķes būros izdve� vieglas nopūtas, it kā brīdinā�damas. Kāda neredzama roka viegli pieska�ras taviem matiem. Kaut kur mājas iek�ienē dziedo�ais pulkstenis klusītiņām skandē: �Laiks, laiks, laiks ��, bet tā balss nav ska�ļāka par ūdens pilienu pak�ķē�anu uz samta drānas.

Un tad vētra ir klāt. �ilbino�am uzliesmo�jumam seko visu aprijo�a melna lietus gāze un vareni dārdieni, kas uz mū�īgiem laikiem sagrābj visu savā varā.

Tā bija arī tagad. Tuvojās vētra, kaut gan debesis bija skaidras. Ik brīdi varēja uzlies�mot zibens, lai gan virs galvas nebija ne mākoņa.

Illa klaiņoja pa vasaras mierā snaudo�o māju. Tūlīt, tūlīt debesis pār�ķels zibens, no- grandēs pērkons, uzmutuļos dūmi, tad iestā�sies klusums, uz takas būs dzirdami soļi, kāds viegli pieklauvēs pie kristāla durvīm, un viņa skrie�us skries tās atdarīt.. .

�Neprātīgā Illa,� viņa pati sevi rāja. �Ko tu savā dīkajā prātā vēl neizdomāsi!�

Un tad tas notika.

Uzvēdīja karsts gaiss, it kā garām būtu pa- �āvusies milzīga liesma. Kaut kas aiz�alca un nobrāzmoja. Pie debesīm nomirgoja me�tāls.

Illa iekliedzās.

Izskrējusi cauri kolonādei, viņa pla�i at�rāva durvis. Viņas priek�ā pletās kalni. Nekā cita tur vairs nebija.

Viņa jau gribēja mesties lejup pa nogāzi, ta�u savaldījās. Viņai jāpaliek �eit, viņa ne�drīkst nekur iet. Drīz ieradīsies doktors, un vīrs dusmosies, ja viņa būs aizskrējusi.

Strauji elpodama, ar izstieptu roku viņa stāvēja durvīs un gaidīja.

Viņa raudzījās uz Zaļās ielejas pusi, līdz nogura acis, bet tur nekas nebija saskatāms.

�Au�a gatavā!� Viņa iegāja mājā. �Ko tu vēl neizdomāsi! Tas bija tikai kāds putns, lapa, vēj� vai zivis kanālā. Apsēdies. Nomie�rinies.�

Viņa apsēdās.

Atskanēja �āviens.

Skarbi un skaidri tur ierunājās briesmīgais kukaiņu ierocis.

Viņa sarāvās, to dzirdot.

Skaņa nāca no liela tāluma. Viens vienīgs �āviens. 2iglo, dūco�o bi�u tālā sanoņa. Viens �āviens. Un tad vēl otrs � precīzs, salts un tāls.

Viņa atkal sarāvās un, pati nezinādama, kāpēc, pielēca kājās; pār lūpām izlauzās kliedzieni, negribēdami rimties. Kā bez prāta viņa metās cauri mājai un vēlreiz atrāva durvis.

Tālumā noklusa atbalsis, lidodamas arvien tālāk un tālāk.

Klusums.

Labu brīdi viņa nobālusi stāvēja pagalma vidū.

Tad lēni, ar nokārtu galvu klīda pa kolo�nām rotātajām istabām, aizskardama te vienu, te otru lietu. Beidzot trīco�ām lūpām viņa apsēdās vīna istabā, kur pamazām sa�biezēja krēsla, un gaidīja. Tad paņēma dzin�tara glāzi un sāka to spodrināt ar savas �al�les malu.

Un, lūk, tālumā uz oļiem un �ķembām ie�irkstējās soļi.

Viņa piecēlās un stāvēja klusās istabas vidū. Glāze izslīdēja no pirkstiem un sa�ķīda uz grīdas.

Soļu troksnis aiz durvīm pieklusa.

Vai runāt? Vai saukt: �Nāciet iek�ā, ak, lūdzu," nāciet iek�ā�?

Viņa paspēra da�us soļus.

Nācējs kāpa aug�up pa lieveni. Roka taus�tījās gar durvju rokturi.

Viņa uzsmaidīja durvīm.

Tās atdarījās. Smaids sasala uz viņas lūpām.

Tur stāvēja viņas vīrs. Sudrabotā maska nespodri mirgoja.

Viņ� ienāca istabā un mirkli paskatījās uz viņu. Tad ar asu kustību atrāva iero�a plē��as, izkratīja no turienes divas beigtas bites, noskatījās, kā tās pak�ķēdamas nokrīt uz grīdas, un tad samina ar kāju; pēc tam ie�slēja tuk�o ieroci istabas kaktā. Illa pa to laiku jau kuro reizi nesekmīgi mēģināja sa�vākt saplīsu�ās glāzes drumslas.

���� Ko tu darīji? � viņa jautāja.

����������� Neko. � Uzgriezis viņai muguru, viņ� ņēma nost masku.

����������� Bet �āvieni � es dzirdēju, ka tu iz�āvi. Divas reizes.

����������� Drusku pamedīju. Kādreiz uznāk tāda vēlē�anās. Vai doktors Nlle atnāca?

���� Nē.

����������� Pag, pag! � Pretīgā knipja skaņa lika viņai sarauties. � Tikai tagad es sāku atce�rēties. Viņ� ta�u solījās atnākt pie mums rīt pēc pusdienas. Kā es varēju to aizmirst!

Viņi piesēdās pie galda. Illa raudzījās uz ēdienu, bet neaizskāra to. � Kāpēc tu

neēd? � viņ� jautāja, mezdams gaļu burbu�ļojo�ā lavā un neskatīdamies uz sievu.

����������� Nezinu. Neesmu izsalkusi, � viņa at�bildēja.

���� Kāpēc ne?

���� Pati nezinu. Vienkār�i nav apetītes.

Cēlās vēj�, saule rietēja. Istaba pēk�ņi

�ķita maza un auksta.

����������� Es visu laiku pūlos atcerēties, � viņa sacīja, sēdēdama klusajā istabā iepretim sa�vam saltajam, staltajam, zeltacainajam vīram.

���� Ko tad? � Viņ� lēni sūca vīnu.

����������� To dziesmu. To brīni�ķi skaisto dziesmu. � Aizvērusi acis, viņa dungoja melodiju, ta�u tā nebija īstā. � Esmu to aiz�mirsusi. Bet es nevēlos to aizmirst. Gribu to uz visiem laikiem paturēt prātā. � Viņa māja līdzi ar roku, it kā ritms varētu palī�dzēt atcerēties melodiju. Tad atslīga krēslā. � Nevaru atcerēties. � Viņa sāka raudāt.

���� Kāpēc tu raudi? � viņ� jautāja.

����������� Nezinu, nezinu, asaras pa�as plūst. Man ir skumji, un es nezinu kādēļ, es raudu un nezinu kāpēc. Un tomēr raudu.

Viņa paslēpa seju rokās, pleci drebēja.

���� Gan rīt viss būs pāri, � viņ� noteica.

Viņa neskatījās uz vīru; viņas skatiens ka�vējās tuksnesīgajā klajumā un pie spo�ajām zvaigznēm, kas parādījās pie melnajām de�besīm; tālumā dzirdēja ceļamies vēju, gara�jos kanālos sāka virmot aukstais ūdens. Viņa aizvēra acis, visa drebēdama.

���� Jā, � viņa teica. � Rīt viss būs pāri.

Akmens galerijās varēja redzēt nelielas cil�vēku grupas un bariņus, kas pamazām sa�plūda ar zilo kalnu ēnu. Zvaigznes un abi spo�ie Marsa mēne�i lēja pār viņiem savu maigo gaismu. Aiz marmora amfiteātra tum�sas un tāluma segā tinās villas un mazas pil�sētiņas, nekustīgi gulēja dīķu sidrabainie ūdeņi, no apvār�ņa līdz apvārsnim aizstiepās mirdzo�i kanāli. Pār miermīlīgo, bezrūpīgo Marsu nolaidās vasaras vakars. Pa zaļā vīna kanāliem kā maigi bronzas ziedi slīdēja lai�vas. Mājokļos, kuru garās, bezgalīgās virte�nes kā rāmas �ūskas aizlocījās kalnos, dīki sa�ukstēdamies savās vēsajās guļvietās, zvil�nēja mīlētāji. Pa lāpu apgaismotām alejām skrēja aizkavēju�ies bērni, turēdami rokās zelta zirnekļus, kas auda vieglai miglai līdzī�gus tīklus. �ur tur pie burbuļojo�as, sidrabai�nas lavas galdiem vēl gatavoja vēlas vaka�riņas. Tajā Marsa pusē, kur valdīja nakts, brūnie marsie�i ar dzeltenajām monētu acīm nesteidzīgi pulcējās neskaitāmos amfiteātros, no kuru skatuvēm kā ziedu smar�a klusajā gaisā plūda maiga mūzika.

Uz vienas no �ādām skatuvēm dziedāja sieviete.

Klausītāji sakustējās.

Viņa apklusa un pielika roku pie kakla. Tad pamāja ar galvu mūziķiem, un tie atsāka spēlēt.

Mūziķi spēlēja, un viņa dziedāja; �oreiz klausītāji aizturēja elpu un pastiepās uz priek�u, da�i pārsteigumā piecēlās kājās. �ķita, it kā amfiteātrim būtu pieskārusies ziemeļa dva�a. Jo dziesma, kuru �ī sieviete dziedāja, bija neparasta un biedējo�a, un dī�vaina. Viņa mēģināja apturēt vārdus, kas plūda pār lūpām, bet tie turpināja skanēt:

Iet viņa burvīga kā nakts, No padebe�iem starojot, Un viņas acu dzelmēs rakts Ir viss, ko gaisma, tumsa dod .. .*

Dziedātāja aizklāja ar rokām muti. Viņa bija apjukusi.

���� Kas tie par vārdiem? � jautāja mūziķi.

���� Kas tā par dziesmu?

���� Kas tā par valodu?

Tiklīdz viņi iepūta savos zeltītajos ragos, atkal atskanēja dīvainā mūzika un lēni lidi�nājās virs klausītājiem, kas tagad skaļi saru�nājās un cēlās kājās.

���� Kas tev noticis? � mūziķi cits citam jautāja.

���� Kas tā par melodiju, ko tu spēlēji?

���� Un kādu melodiju spēlēji tu pats?

Sieviete sāka raudāt un aizskrēja no ska�tuves. Publika devās projām no amfiteātra. Līdzīgi notikumi atgadījās daudzās satrau�kuma pilnās marsie�u pilsētās. Visus pār�ņēma stingums, it kā gaisā lidinātos baltas sniega pārslas.

Tum�ajās alejās lāpu gaismā bērni dzie�dāja:

� tā ātri steidz iek�ā, bet tuk�s skapis priek�ā, Un sunītim netiek nekas.

����� Bērni! � atskanēja balsis. � Kas tas par pantiņu? Kur jūs to iemācījāties?

����� Mums tas pēk�ņi ne no �ā, ne no tā ienāca prātā. Mēs nemaz nesaprotam, ko tas nozīmē.

Durvis aizcirtās. Ielas kļuva tuk�as. Virs zilajiem kalniem iemirdzējās zaļa zvaigzne.

Vispāri tai Marsa pusei, kur valdīja nakts, mīlētāji pamodās, kad viņu iemīļotās sāka tumsā dūkt melodiju.

���� Kas tā par dziesmu?

Neskaitāmās mājās sievietes nakts vidū uztrūkās ar kliedzienu. Tās vajadzēja mieri�nāt, bet asaras nemitējās plūst pār viņu vai�giem. � Guli nu, guli. Kas tev kai�? Redzēji sapni?

���� Rīt notiks kaut kas briesmīgs.

����� Nekas nenotiks. Viss ta�u ir vislabā�kajā kārtībā.

Histēriskas elsas. � Tas nāk tuvāk, arvien tuvāk un tuvāk!

� Ar mums nekas nevar notikt. Guli nu, guli!

Marss pirms ausmas bija kluss, tik kluss ka vēsa, melna aka; kanālu ūdeņos spoguļojās zvaigznes, istabās elpa cilāja gulētāju krūtis, bērni dusēja saritināju�ies, neizlaizdami no dūrītēm savus zirnekļus, mīlētāji � apskā�vu�ies; mēne�i bija norietēju�i, lāpas izde�gu�as, akmens amfiteātri tuk�i.

Kaut kur tālumā pa vientuļu, tum�u ielu soļoja naktssargs un dungoja ļoti savādu dziesmu � tā bija vienīgā skaņa �ajā pirms- ausmas stundā . . .

Pie durvīm neatlaidīgi klauvēja.

Misis Ttt atgrūda tās vaļā. � Ko jums vajag?

����������� Jūs runājat angliski? � cilvēks, kas stāvēja pie durvīm, pārsteigumā izsaucās.

���� Kā protu, tā runāju, � viņa atmeta.

���� Vistīrākā angļu valoda!

Sve�iniekam mugurā bija kaut kāda forma.

Viņam līdzās, degot nepacietībā, stāvēja vēl trīs smaido�i, dubļiem notriepu�ies vīri.

���� Ko jūs gribat? � misis Ttt noprasīja.

����������� Tad tāda izskatās marsiete! � Cilvēks pasmaidīja. � �is vārds jums, protams, ir sve�s. To lieto uz Zemes. � Viņ� pamāja uz biedru pusi. � Mēs esam no Zemes. Mani sauc Viljamss, kapteinis Viljamss. Nolaidā�mies uz Marsa pirms nepilnas stundas. Otrā ekspedīcija ir klāt! Bija arī Pirmā, ta�u ne�zinām, kas ar to noticis. Lai nu kā, bet mūsu mērķis sasniegts! Un jūs esat pirmā marsiete, kuru sastopam!

���� Marsiete? � Viņa sarauca uzacis.

����������� Nu, citiem vārdiem sakot, Saules sistē�mas ceturtās planētas iemītniece. Vai ne tā?

���������� Ābeces gudrība, � viņa atcirta, noska�tīdama vīrus no galvas līdz kājām.

����������� Bet mēs� � viņ� piespieda savu tuklo, sārto roku pie krūtīm, � � mēs esam no Zemes. Pareizi, zēni?

���������� Tie�i tā, ser! � pārējie vienā balsī at�saucās.

���� �ī planēta ir Tirra, � misis Ttt noteica,

��� ja gribat saukt to īstajā vārdā.

����������� Tirra, Tirra. � Kapteinis smējās līdz asarām. � Tavu brlnum jauku nosaukumu! Bet sakiet, mana dārgā, � kā tas nākas, ka jūs tik lieliski runājat angliski?

����������� Es nerunāju, es domāju, � viņa noskal�dīja. � Telepātija. Sveiki! � Un aizcirta durvis.

Pēc brī�a �is briesmīgais cilvēks klaudzi�nāja atkal.

����������� Kas tad vēl? � atrāvusi durvis, viņa ērcīgi noprasīja.

Kapteinis, redzami apjucis, vēl arvien stā�vēja turpat, izmocīdams biklu smaidu. Viņ� pastiepa uz priek�u rokas. � Jūs laikam īsti nesapratāt�

���� Ko? � � viņa pacēla balsi.

Viņ� kā neticēdams blenza viņā. � Mēs esam no Zemes!

���� Man nav laika, � viņa atrunājās.

���� Jāsteidz pusdienas, un kur tad vēl tīrī��ana, �ū�ana un viss pārējais. Jums dro�i vien vajadzīgs misters Ttt. Viņ� ir aug�ā, savā kabinetā.

���� Jā, jā, � cilvēks no Zemes, mirk�ķinā�dams acis, nedro�i nomurmināja. � Tie�ām, pasauciet, lūdzu, misteru Ttt.

���� Viņ� ir aizņemts. � Un atkal noblāk- �ķēja durvis.

�oreiz klauvējiens bija nepiedienīgi skaļ�.

���� Velns lai parauj! � kapteinis no�ķen- dējās, tiklīdz durvis bija atkal atgrūstas vaļā. Viņa nepaguva ne attapties, kad viņ� jau bija priek�telpā. � Kur� gan tā saņem viesus!

���� Mana tīrā grīda! � viņa iespiedzās.

������ Vienos dubļos! Vācieties ārā! Ja grib ienākt manā mājā, vispirms jānotīra apavi!

Cilvēks neziņā paraudzījās uz saviem dub�ļainajiem zābakiem.

���� Lai nu �oreiz sīkumi paliek, � viņ� beidzot noteica. � Tāds notikums! Manu�prāt, to vajag nosvinēt! � Viņ� ilgi un cie�i raudzījās sievietē, it kā mēģinādams viņu pārliecināt.

���� Mani kristāla veģi! � viņa iesaucās.

���� Ja tie jūsu dēļ būs pārcepu�i, � nudien, zvel�u jums ar malkas pagali! � Misis Ttt aizsteidzās pārbaudīt nelielo, svelmaino ce�pe�krāsni. Tad atgriezās sasarkusi un no�svīdusi. Viņa bija kalsna un �igla kā skudra, ar ko�i dzeltenām acīm, brūnu ādu un skarbu, metālisku balsi. � Uzgaidiet �eit. Pajautā�u, vai misters Ttt var atlicināt jums kādu brītiņu. Ko jūs īsti gribējāt no viņa?

Kapteinis izgrūda biezu lamu vārdu, it kā viņa būtu uzsitusi tam ar āmuru pa pirkstu. � Pasakiet viņam, ka esam no Zemes un ka tas vēl nekad nav pieredzēts.

���� Kas nav pieredzēts? � Tad viņa at�meta ar roku. � Nu, vienalga. Tūlīt bū�u atpakaļ. � Sieviete aizsteidzās, soļiem atbal�sojoties pa visu akmens māju.

Ārpusē zilgoja bezgalīgi pla�ās Marsa de�besis � tveicīgas un nekustīgas kā silta, dziļa jūra. No Marsa tuksne�a kā no aizvēs�turiska lavas katla verda virmojo�i tvaika mutuļi. Atslējies pret tuvējo pakalnu, stā�vēja neliels kosmosa kuģis. No tā uz akmens māju veda platu soļu pēdas.

Aug�ējā stāvā atskanēja ķildīgas balsis. Vīri priek�telpā saskatījās, nepacietīgi mīņā�damies un knibinādamies ap savām jostām. Aug�ā vīrie�a balss kaut ko ķērca. Sievietes balss atbildēja. Tā pagāja stundas ceturksnis. Zemes dēli, nezinādami, ko iesākt, klimta apkārt pa priek�telpu un virtuvi.

���� Uzsmēķēsim? � viens no viņiem ievai�cājās.

Kāds izvilka cigare�u paciņu, viņi sasmē- ķēja, domīgi pūzdami gaisā bālas dūmu strūkliņas. Tad saraustīja formas tērpus, sa�kārtoja apkaklītes. Balsis aug�ā vēl arvien burk�ķēja un rūca. Kapteinis paskatījās pulkstenī.

���� Divdesmit piecas minūtes, � viņ� no�teica. � Jābrīnās, ko gan viņi tur tik ilgi sprie�? � Tad piegāja pie loga un paraudzī�jās ārā.

����� Karsta diena, � viens no vīriem iemi�nējās.

���� Jā-a, � pusdienas tveices nogurdināts, novilka otrs. Balsis otrajā stāvā pieklusa un norima. Mājā kļuva kluss kā kapā. Vīri ne�dzirdēja neko citu kā vien savu elpu.

Tā pagāja vesela stunda.

�� Vai tik mūsu dēļ nav notikusi kāda ne�laime? � kapteinis sāka ba�īties. Viņ� pie�gāja pie viesistabas durvīm un ielūkojās iek�ā.

Viesistabas vidū misis Ttt mierīgi laistīja puķes.

����� Man jau �ķita, ka esmu kaut ko aizmir�susi, � ieraugot kapteini, viņa iesaucās un iznāca virtuvē. � Piedodiet. � Viņa pa�sniedza tam kaut kādu zīmīti. � Misters Ttt ir stipri aizņemts, � viņa noteica un atkal pievērsās pusdienu gatavo�anai. � Jums vispār nemaz nav vajadzīgs misters Ttt, bet gan misters Aaa, � viņa turpināja. � Ejiet ar �o zīmīti uz kaimiņu mājām pie zilā ka�nāla, un misters Aaa jums paskaidros, ko darīt.

���� Mums tas nav jāskaidro, � kapteinis iebilda, atstiepdams biezās lūpas. � Mēs jau to zinām.

���� Papīrs jums ir rokā, kas tad vēl vaja�dzīgs? � viņa bargi noprasīja, likdama no�prast, ka ar to pa�u saruna izbeigta.

���� Labi, � kapteinis negribīgi noteica.

Ta�u vēl arvien stāvēja, it kā cerēdams kaut ko sagaidīt. Kā bērns, kur� raugās tuk�ā ziemsvētku eglītē. � Labi, � viņ� atkārtoja. � Ejam, zēni.

Visi �etri izgāja ārā vasaras dienas tveicī�gajā klusumā.

Pēc pusstundas misters Aaa, kur� sēdēja savā bibliotēkā, sūkdams elektriskās liesmas no metāla kausa, izdzirdēja ārpusē sve�as balsis, kas skanēja no akmens bruģa. Viņ� izliecās pa logu un ieraudzīja �etrus vienā�dās formās ģērbtus vīrus, kuri piemiegtām acīm vērās aug�up.

���� Vai jūs esat misters Aaa? � kapteinis sauca.

���� Jā.

���� Misters Ttt mūs sūtīja pie jums!

���� Kādēļ? � misters Aaa noprasīja.

���� Viņ� pats bija aizņemts.

���� Tad ta brīnums! � misters Aaa no��ņāca. � It kā man nebūtu nekā cita ko da�rīt, kā izklaidēt cilvēkus, ar kuriem viņam pa�am nav laika noņemties.

���� �oreiz tas nav svarīgi, ser, � kapteinis attrauca.

���� Man gan ir svarīgi! �odien vēl tik daudz jāizlasa. Misters Ttt nekad nerēķinās ar citiem. Nav jau pirmā reize, kad man jā�cie� viņa dēļ. Nemaz neviciniet rokas, ser, gaidiet, kamēr beig�u. Esmu paradis, ka cil�vēki klausās, kad es runāju. Vai nu jūs uz�klausīsiet mani ar pienācīgo cieņu, vai es vispār nerunā�u ar jums.

Visi �etri, nepacietīgi mīņādamies, mutes atpletu�i klausījās, līdz kapteinim deniņos pietūka vēnas un acīs uz brīdi saskrēja asaras.

����������� Nu, kā jums liekas, � misters Aaa tur�pināja sprediķot, � vai mistera Ttt uzve�dība nav nosodāma?

Vīri blenza aug�up cauri tveicīgajai dū�makai. � Mēs esam no Zemes! � kapteinis atsāka.

���������� Manuprāt, viņ� rīkojies ārkārtīgi neso�līdi, � misters Aaa nerimās.

����������� Kosmosa kuģis. Mēs atlidojām raķetē. Rau, kur tā stāv!

����������� Un nav jau pirmā reize, kad viņ� tā izrīkojas.

���� Cauri kosmosam � no Zemes!

���� Derētu piezvanīt un nostrostēt viņu.

����������� Visi �etri, es un �ie trīs komandas lo�cekļi.

���� Nudien piezvanī�u, tūliņ pat!

����������� Zeme. Raķete. Cilvēki. Lidojums. Kosmoss.

����������� Piezvanī�u un lik�u viņam trūkties! � misters Aaa izsaucās un nozuda no loga kā lelle no skatuves. Kaut kādā dīvainā ierīcē vai aparātā labu laiku bija dzirdama nikna lamā�anās.

Lejā kapteinis ar saviem vīriem ilgu pilnu skatienu paraudzījās atpakaļ, kur pakalnā slējās viņu lieliskā raķete � tik slaika, glezna un izskatīga.

Pēc brī�a misters Aaa atkal parādījās logā, uzvaro�i rēkdams:

��� Es izsaucu viņu uz dueli! Ļautiņi mī�ļie � uz dueli!

��� Mister Aaa� � kapteinis pacietīgi atsāka.

��� Pataisī�u viņu uz vietas aukstu, vai dzirdat!

���� Mister Aaa, lūdzu, uzklausiet mani! Mēs esam nolidoju�i se�desmit miljonu jūd�u.

Misters Aaa pirmo reizi vērīgāk ieskatī�jās kapteinī. � Pag, pag, kā jūs sacījāt? No kurienes?

Kapteinis plati pasmaidīja, atsegdams baltu zobu rindu.

��� Beidzot! � viņ� pa�ukstēja savējiem. Bet misteram Aaa uzsauca:

���� Se�desmit miljonu jūd�u. No Zemes!

Misters Aaa no�āvājās.

���� �ajā gada laikā nebūs vairāk par piec�desmit miljoniem. � Viņ� paņēma kaut kādu atbaido�u ieroci. � Nu, tagad man jāiet� Pievāciet savu muļķīgo zīmīti, � lai gan ne�tieku gudrs, kāds jums no tās labums, � slā- jiet pāri pakalnam uz Iopr pilsētiņu un iz�stāstiet to visu misteram Iii. Viņ� ir tie�i tas, kur� jums vajadzīgs. Nevis �is idiots misters Ttt, tas no maniem nagiem dzīvs vairs neiz�spruks. Un nevis es, jo jūs neietilpstat manā specialitātē.

���� Specialitātē! � kapteinis novaidējās. � Vai tad vajadzīga kaut kāda īpa�a specia�litāte, lai uzņemtu viesus no Zemes!

���� Nerunājiet muļķības, � tas ir katram skaidrs! � Misters Aaa metās lejā pa kāp�nēm. � Visu labu! � Un aizvirpuļoja pa bruģēto ceļu kā saniknots vilciņ�.

Glu�i satriekti visi �etri ceļotāji palika stā�vam. Beidzot kapteinis sacīja:

���� Gan jau atradīsim kādu, kur� mūs uz�klausīs.

���� Varbūt mums doties projām un v pēc kāda laika atgriezties, � viens no vīriem sadrūvējies ierosināja. � Aizlaisties un no�sēsties no jauna. Dot viņiem laiku sagatavo�ties uzņem�anai.

���� Nav slikta ideja, � kapteinis gurdi no�murmināja.

Mazā pilsētiņa bija pilna ļau�u, kuri, uz�saukdami cits citam �Sveiki!�, straumēm plūda iek�ā un nāca ārā pa durvīm, un visiem bija maskas � zelta vai zilas, da�ādības pēc arī sārtas, maskas ar sidraba lūpām un bron�zas krāsas uzacīm, gan smaido�as, gan sa�rauktām pierēm � atkarībā no nēsātāja garastāvokļa.

�etri vīri, nosvīdu�i no garā gājiena, ap�stājās, lai pavaicātu kādai meitenītei, kur dzīvo misters Iii.

� Tur, � bērns pamāja ar galvu.

Kapteinis, cie�i vēlēdamies kaut ko izzināt, uzmanīgi pietupās un ielūkojās meitenītes maigajā, bērni�ķīgajā sejiņā. � Maziņā, es gribu ar tevi parunāties.

Viņ� uzsēdināja bērnu sev uz ceļgala un saudzīgi saņēma tā tievās, brūnās roķeles sa�vējās, it kā grasīdamies stāstīt tam pasaku par milzum daudz aizraujo�iem, laimīgiem notikumiem, kas pamazām jau veidojās viņa apziņā.

��� Paklausies, maziņā. Pirms se�iem mēne��iem uz Marsa atlidoja raķete. Tajā bija kāds cilvēks, vārdā Jorks, ar savu palīgu. Mēs ne�zinām, kas noticis ar viņiem. Varbūt viņi 110- situ�ies. Viņi atlidoja raķetē. Tāpat kā mēs. Ja tu redzētu, kas mums par milzīgu raķeti! Mēs esam Otrā ekspedīcija. Lidojām �urp cauri kosmosam � no Zemes .. .

Meitenīte neapzinīgi atsvabināja vienu roķeii un nolaida uz sejas zeltā darinātu vienaldzības masku. Tad izvilka no azotes zelta spēļu zirnekli un nometa to zemē, bet kapteinis runāja tālāk. Zirneklis paklausīgi uzrāpās atpakaļ viņai uz celī�a, kamēr viņa bez mazākās intereses noraudzījās kukainī caur savas vienaldzības maskas spraudzi- ņām. Kapteinis vieglītiņām sapurināja mei�tenīti, cenzdamies pievērst viņas uzmanību savam stāstam.

��� Mēs esam no Zemes, � viņ� paskaid�roja. � Vai tu man tici?

��� Jā. � Meitenīte pa�ķielēja uz saviem kāju pirkstiņiem, kuri �vīkoja putekļus. �

��������� Redz, kāda gudriniece. � Pus pa jokam, pus nopietni kapteinis ieknieba mei�tenītei rokā, lai piespiestu viņu paskatīties uz sevi.

���� Mēs uzbūvējām sev kosmosa kuģi. Vai tu tam tici?

Meitenīte sāka urbināt ar pirkstu degun- teli.

���� Jā.

���� Un es . . . neurbini, draudziņ, degun- teli� es esmu kapteinis un �

���� � un nekad neviens visas cilvēces vēsturē nav izlidojis kosmosā tik lielā ra�ķetē, � aizmiegusi acis, maziņā noskaitīja.

���� Lieliski! Kā tu to uzminēji?

���� Telepātija. � Viņa nevērīgi noslaucīja pirkstus gar celīti.

���� Vai tas tie�ām tevi nesajūsmina? � kapteinis iesaucās. � Vai tu nemaz neprie�cājies?

���� Ejiet labāk pie mistera Iii. � Meitenīte nometa savu spēļu lietiņu zemē. � Viņ� labprāt parunāsies ar jums. � Viņa aizspur�dza, un spēļu zirneklis paklausīgi metās viņai līdzi.

Ar izstieptu roku palicis tupam uz pirkst�galiem, kapteinis ilgi noskatījās viņai pakaļ. Viņam acīs sariesās asaras. Pavēris muti, viņ� paraudzījās savās tuk�ajās plaukstās. Biedri nokārtām galvām stāvēja turpat lī�dzās. Tad viņi nospļāvās uz bruģa akme�ņiem . . .

Misters Iii atvēra durvis. Viņ� pa�laik stei�dzās uz lekciju, ta�u bija ar mieru atlicināt

kadu minūti laika, ja viņi a�i ienāktu un pa�ris vārdos pasacītu, ko vēlas �

���� Tikai mazliet uzmanības, � kapteinis iesāka, tikko spēdams pacelt pietūku�os plakstiņus. � Mēs esam no Zemes, atlido�jām ar kosmosa kuģi, trīs kosmonauti un kapteinis, izsalku�i, pārguru�i, gribētu kaut kur nosnausties. Ceram, ka mums pasniegs pilsētas atslēgas vai kādu citu atzinības zīmi, paspiedīs rokas vai uzsauks �Urā! Apsveicu jūs, zēni!� Tas īsumā ir viss.

Misters Iii bija gar�, kalsns hipohondriķis ar dzēlīgām acīm un biezām zilu kristālu ace�nēm. Viņ� noliecās pār rakstāmgaldu un do�mīgi sāka �ķirstīt kaut kādus papīrus, ik pa brītiņam asi, pēto�i uzlūkodams atnācējus.

���� Baidos, ka man nebūs vajadzīgo blanku. � Misters Iii izrakņāja visas galda atvilktnes. � Kur es varēju tās iebāzt? � Viņ� sarauca _pieri. � Tepat� Tepat kaut kur ta�u � A-a! Rokā gan! Lūdzu! � Ar enerģisku �estu viņ� pasniedza kapteinim blankas. � Jums, protams, būs jāparakstās.

���� Vai man viss �is savārstījums jāizlasa?

Caur saviem biezajiem aceņu stikliem

misters Iii pablenza kapteinī.

���� Jūs esot no Zemes, vai ne tā? Nu, tad jums atliek tikai parakstīties.

Kapteinis parakstīja savu vārdu.

���� Vai komandas locekļiem arī jāparak- tās?

4

Misters Iii paraudzījās uz kapteini, paskatījas uz viņa biedriem un sāka ņirdzīgi, neval�dāmi smieties.

���� Vai viņiem jāparakstās! Ha-ha-ha! Kaut kas nedzirdēts! Viņi� un parakstī�ties! � Marsietim saskrēja asaras acīs. Viņ� uzsita sev pa celi un, saķēris vēderu, smējās locīdamies. Tad pietvērās pie galda malas.

���� Vai viņiem jāparakstās!

Vīri drūmi noraudzījās viņā. � Kas tur tik smieklīgs?

������� Vai viņiem jāparakstās! � aiz smiek�liem zaudējis spēkus, misters Iii izdvesa.

���� Tas tik ir joks! Būs jāpastāsta misteram Xxx! � Vēl arvien nespēdams norimties, viņ� pārbaudīja parakstītās blankas. � Viss, liekas, kārtībā! � Tad pamāja ar galvu.

���� Pat piekri�ana eitanāzijai, ja tā izrādītos nepiecie�ama. � Un viņ� apmierināts no�smējās.

���� Piekri�ana kam?

���� Nu labi, pietiks. Man priek� jums ir kaut kas padomā. Lūdzu. Ņemiet �īs atslēgas.

Kapteinis pietvīka. � O, kāds gods!

���� Ne jau pilsētas, stulbenis tāds! � mis�ters Iii uzbrēca. � Mājas atslēgas. Dodieties uz priek�u pa �o gaiteni, atslēdziet lielās durvis, ejiet iek�ā un kārtīgi aizcērtiet tās aiz sevis. Tur jūs varēsiet pārlaist nakti. No rīta aizsūtī�u pie jums misteru Xxx.

Kapteinis vilcinādamies paņēma atslēgas, ta�u palika stāvam, vērdamies grīdā. Arī viņa vīri nekustējās ne no vietas. Viņi �ķita zaudēju�i pēdējo asiņu lāsīti, pēdējo sajūs�

mas kripatiņu. Viņiem galīgi vairs nebija spēka.

���� Kas tad vēl? Kas jums nav pa prā�tam? � misters Iii noprasīja. � Ko jūs gai�dāt? Ko gribat? � Viņ� pienāca kapteinim klāt, pieliecās un ieskatījās tam tie�i sejā. � Klājiet vaļā, labi a�i!

���� Diez, vai jūs spēsiet� � kapteinis iesāka. � Tā sakot, vai varēsiet, vai sapra�tīsiet � � viņ� sastomījās. � Varbūt par lielo darbu, par garo ceļu, ko esam veiku�i, jūs paspiestu mums rokas un pateiktu: �Ma�la�i!� vai kaut ko tamlīdzīgu? � Viņ� ap�klusa.

Misters Iii nevērīgi pastiepa roku. � Ap�sveicu! � Viņ� dzedri pasmīnēja. � Ap�sveicu. � Un apgriezās. � Es nu ie�u, slē- dziet tikai durvis vaļā.

Un, nelikdamies vairs ne zinis par atnācē�jiem, it kā tie būtu zemē iekritu�i, misters Iii sāka vākt kopā un bāzt savā nelielajā portfelī kaut kādus papīrus. Tas ilga minūtes piecas, ta�u viņ� nelikās redzam �etrus sa- drūmu�os vīrus, kuri stāvēja nokārtām gal�vām un izdzisu�iem skatieniem, aiz nogu�ruma gandrīz vai krizdami no kājām. Misters Iii izgāja no istabas, pētīdams savus nagus �

Vīri vilkās pa nespodru, krēslainu, pieva�kares gaismas apspīdētu gaiteni, līdz nonāca pie milzīgām, spo�ām sudraba durvīm. Viņi atslēdza tās ar sudraba atslēgu. Tadiegāja iek�ā, aizcirta durvis un paraudzījās visapkārt.

Viņi atradās pla�ā, saules pielietā zālē. Vī�rie�i un sievietes sēdēja pie galdiņiem vai arī grupiņās sarunājās. Atslēgai noklik�ķot, tie pavērās �etros uniformās ģērbtajos vīros.

Viens no marsie�iem panāca uz priek�u un paklanījās.

���� Misters Uuu, � viņ� stādījās priek�ā.

������ Kapteinis D�onatans Viljamss no Ņu�jorkas, no Zemes, � kapteinis gurdi atbil�dēja.

Acumirklī zāle eksplodēja!

Sākās tāda klieg�ana un auro�ana, ka no�drebēja griesti. Neprātīgā sajūsmā spiegdami, vēcinādami rokas, gāzdami galdus un grūstī�dami cits citu, marsie�i metās pie kapteiņa un viņa biedriem, apkampa tos, svieda gaisā un uzsēdināja sev uz pleciem. Diedami, lēkā�dami un gavilēdami viņi nesās apkārt zālei, apjoņodami se�us slaidus goda apļus.

Zemes dēli apjuka tā, ka labu brīdi jāja uz marsie�u līganajiem pleciem kā valodu zaudēju�i, līdz attapās un sāka smieties, uz�kliegdami cits citam:

���� Hei! Tā tik ir uzņem�ana!

����� Tas ir ko vērts! Zēni! Hei-jā! O-ho! Bravo!

Viņi uzvaro�i samirk�ķinājās. Tad, izstie�pu�i rokas, sāka plauk�ķināt. � Hei-jā!

���� Urā! � pūlis auroja.

Marsie�i nolaida viņus uz galda. Klieg�ana apklusa.

Kapteinis bija saviļņots līdz asarām.

��� Pateicos, ļoti pateicos! Tas ir tik aizkusti�no�i �

����������� Pastāstiet par sevi, � misters Uuu ierosināja.

Kapteinis nokrek�ķinājās.

Klausītāji uzņēma viņa stāstījumu ar sa�jūsmas un apbrīna saucieniem. Viņ� iepazīs�tināja tos ar saviem biedriem. Katrs no vi�ņiem teica īsu runu, mulsi smaidot pieņem�dams dārdo�os aplausus.

Misters Uuu uzsita kapteinim uz pleca.

���� Prieks redzēt vēl kādu no Zemes! Es arī esmu no turienes.

���� Nevar būt!

���� �eit ir daudzi no Zemes.

����������� Jūs? No Zemes? � kapteinis izbrīnā ieplēta acis. � Kā tas iespējams? Vai jūs at�lidojāt raķetē? Vai kosmosa lidojumi noti�ku�i jau agrākos gadsimtos? � Viņa balsī bija saklausāma vil�anās. �� No kurienes � tas ir, no kādas valsts jūs esat?

���������� No Tuierolas. Pirms vairākiem gadiem es atlidoju ar gara spārniem.

����������� No Tuierolas. � Kapteinis lēni atkār�toja �o vārdu. � Nezinu tādu valsti. Un kas tie par gara spārniem?

���������� Un �ī ir mis Rrr � arī no Zemes. Vai pareizi, mis?

Mis Rrr pamāja un nedabiski iesmējās.

���������� Tāpat misters Www un misters Qqq, un misters Vvv!

���� Bet es esmu no Jupitera, � kāds vīrs, izriezdam.s krūtis, paziņoja.

���� Es � no Saturna, � cits ar �ķelmīgi zibo�u skatienu piemetināja.

���� Jupiters, Saturns� � blisinādams acis, kapteinis nomurmināja.

Iestājās pilnīgs klusums. Marsie�i bija sadrūzmēju�ies ap kosmonautiem vai arī sē�dēja uz galdiem, kuri bija dīvaini tuk�i un nebūt neliecināja par banketu. Vīru dzel�tenās acis mirdzēja, bet vaigos bija iegulu��as dziļas ēnas. Tikai tagad kapteinis pama�nīja, ka �eit nav logu: gaisma, liekas, iespie�dās caur sienām. Telpai bija tikai vienas dur�vis. Viņ� sarāvās. � Kaut kas neizprotams! Kur atrodas �ī Tuierola? Vai Amerikas tu�vumā?

���� Kas tā Amerika tāda ir?

���� Jūs neesat dzirdēju�i? Sakāt, ka esot no Zemes, bet nezināt Ameriku!

Misters Uuu saniknots piecēlās. � Zeme � tā ir jūra, bezgalīga jūra un vairāk nekas. Sauszemes tur nav. Es zinu, jo pats esmu no Zemes.

���� Pagaidiet! � Kapteinis soli atkāpās. � Jūs ta�u izskatāties pēc īsta marsie�a! Dzeltenas acis. Melnīgsnēja āda.

���� Zeme � tie ir bezgalīgi d�ungļi, � mis Rrr pa�apzinīgi paziņoja. � Es esmu no Orri, no sudraba civilizācijas zemes!

Kapteinis sāka vērties apkārt, ieskatīda�mies visos pēc kārtas � misterā Uuu, mis�terā Www, misterā Zzz, misterā Nnn, mis�terā Hhh un misterā Bbb. Tas ievēroja, ka viņu dzelteno acu zīlītes izple�as un sarau�jas, ka skatiens kļūst gan ass, gan aizplī�vurots. Kapteinis sāka drebēt. Beidzot viņ� drūmi paraudzījās savējos.

���� Vai saprotat, ko tas viss nozīmē?

���� Ko, ser?

���� �ī nav nekāda svinīgā sagaidī�ana, � kapteinis gurdi atbildēja. � Ne arī bankets. Viņi nav marsie�u valdības pārstāvji. Nedz mēs � kādi goda viesi. Paskatieties viņu acīs. Ieklausieties viņu runās!

Vīriem aizrāvās elpa. Iepletu�i acis, viņi lēni aplaida skatienu neparastajai zālei.

���� Tagad es saprotu, � kapteinis aizkapa balsī turpināja, � kādēļ viņi deva mums zī�mītes, sūtīdami arvien tālāk � cits pie cita, kamēr nonācām pie mistera Iii. Un tas pa�rādīja mums īsto vietu, iedodams pat atslēgu, ar ko atdarīt �īs durvis. Tā nu esam nokļu�vu�i �

���� Kur nokļuvu�i, ser?

Kapteiņa pleci saguma. � Trako namā.

Bija nakts. Pla�ajā zālē, kuru vāji apgais�moja caurspīdīgajās sienās slēptie gaismas- ķermeņi, valdīja klusums. Visi .�etri zemes dēli sēdēja ap koka galdu un, nokāru�i gal�vas, klusi sa�ukstējās. Uz grīdas juku jukām gulēja vīrie�i un sievietes. Tum�ajos kaktos, dīvaini �estikulēdami, rēgojās vientuļi stāvi. Ik pēc pusstundas kāds no kapteiņa vīriem mēģināja atvērt sudraba durvis, ta�u veltīgi.

���� Neko darīt, ser. Mēs esam pamatīgi iespundēti.

���� Vai tie�ām viņi tur mūs par juku�iem, ser?

���� Jā gan. Tādēļ jau mūs uzņēma tik vēsi. Viņu acīs mēs esam tikai psihopāti, kādu �eit, liekas, nav mazums. � Viņ� norādīja uz tum�ajiem gulo�ajiem ķermeņiem. � Pa- ranoiķi � visi bez izņēmuma! Bet kā viņi mūs sagaidīja! Brīdi man �ķita, � viņa ska�tiens iemirdzējās un atkal apdzisa, � ka beidzot mūs uzņem kā pienākas. Visi �ie sa�jūsmas saucieni, gaviles un runas � Tobrīd tas bija aizkustino�i, vai ne?

���� Cik ilgi viņi mūs �eit turēs, ser?

-� Kamēr pierādīsim, ka neesam vāj�prātīgi.

���� Tas nebūs grūti.

���� Cerēsim.

���� Jūs, liekas, neesat visai pārliecināts, ser.

���� Neesmu gan. Paskatieties uz �o kaktu.

Gabaliņu nost no citiem tumsā tupēja kāds vīrs. No viņa mutes �āvās zilas liesmas, iegūdamas mazas, kailas sievietes apveidus. Tā liegi peldēja kobalta gaismas dūmakā, kaut ko �ukstēdama un dungodama pie sevis.

Kapteinis norādīja uz otru pusi. Tur stā�vēja sieviete, ar kuru notika dīvainas pār�vērtības. Vispirms viņa bija ieslēgta kris�tāla kolonā, tad pārveidojās par zelta sta�tuju, beidzot par pulētu ciedru spieķi un atkal par sievieti.

Visos naksnīgās zāles nostūros iemītnieki �onglēja ar violetām liesmu mēlēm, nemitīgi mainoties un pārveidojoties, jo nakts ir cie��anu un pārvērtību laiks.

���� Burvestība. Melnā māģija, � viens no vīriem nomurmināja.

���� Nē, halucinācijas. Viņi iedve� mums savu neprātu, tā ka arī mēs redzam viņu halucinācijas. Telepātija. Pa�iedvesma un telepātija.

���� Un tas jūs uztrauc, ser?

���� Protams. Ja halucinācijas kā mums, tā citiem �ķiet tik reālas, ja tās ir tik pārlie�cino�as un ticamas, tad nav brīnums, ka viņi uzskata mūs par psihopātiem. Ja �is cilvēks var izpūst zilu liesmu tēlu un �ī sie�viete � pārvērsties statujā, tad glu�i da�biski, ka normāls marsietis uzskata kosmosa kuģi par mūsu fantāzijas augli.

Viņa vīri tumsā �ēli nopūtās.

Visā pla�ajā zālē, uzliesmodamas un atkal izgaisdamas, plaiksnījās zilas uguntiņas. No gulo�o vīrie�u mutēm �āvās ārā sarkani smil�u dēmoni. Sievietes pārvērtās par glu�mām �ūskām. Oda pēc zvēriem un rāpuļiem.

No rīta visi izskatījās normāli � mo�i un dzīvespriecīgi. Nemanīja ne liesmu, ne mo�ķu. Kapteinis ar saviem vīriem stāvēja pie sudraba durvīm, gaidīdams, kaut tās jo drīzāk atvērtos.

Misters Xxx ieradās pēc stundām �etrām. Ienācis iek�ā, pamāja ar roku un ieveda viņus savā nelielajā kabinetā, ta�u vīriem radās aizdomas, ka tas jau vairākas stundas vērojis viņus caur durvīm.

Sprie�ot pēc maskas, kurā bija iezīmēts nevis viens, bet veseli trīs smaidi, misters Xxx �ķita esam jautrs, labsirdīgs vīrs. Ta�u balss, kas skanēja no maskas apak�as, nebūt nesaderēja ar viņa smaidu.

���� Par ko sūdzaties?

��� Jūs uzskatāt mūs par vājprātīgiem, bet tā nebūt nav, � kapteinis sacīja.

���� Glu�i otrādi, � es ir nedomāju uzska�tīt jūs visus par vājprātīgiem. � Psihiatrs pievērsa rādāmo kociņu kapteinim. � Vie�nīgi jūs, ser. Pārējie ir sekundāras haluci�nācijas.

Kapteinis uzsita sev pa ceļgalu. � A-a, tur tas āķis! Nu es saprotu, kādēļ misters Iii tā sāka smieties, kad jautāju, vai maniem bied�riem arī jāparaksta blankas!

���� Jā, misters Iii man stāstīja par to. � Caur maskā izgriezto, smaido�o muti ska�nēja psihiatra varenie smiekli. � Labs joks! Bet kur es paliku? Jā, sekundāras halucinā�cijas. Esmu ārstējis sievietes, kurām no au�sīm lien ārā �ūskas. Pēc ārstē�anas tās izzūd.

���� Mēs ar prieku ļausim sevi ārstēt. Sā�ciet tikai.

Misters Xxx bija pārsteigts. � Brīnums gan! Reti kāds tam piekrīt. Jo ārstē�ana ir visai radikāla.

���� Nekas, sāciet vien! Un jūs redzēsiet, ka mēs visi esam normāli.

���������� Atļaujiet pārbaudīt jūsu dokumentus, vai tie attiecīgi noformēti �ārstē�anai�. � Misters Xxx pār�ķirstīja visu �ūksni. � Jā. Redziet, tādos gadījumos kā �is jālieto spe�ciālas metodes. Tie tur zālē saslimu�i vieg�lākā formā. Bet, ja ārprāts jau tādā stadijā kā jums � ar primārām, sekundārām, dzir�des, o�as, gar�as un taustes halucinācijām, kas saistītas ar optiskām vīzijām, tad � at�klāti sakot � stāvoklis ir ļauns. Mums būs jāķeras pie eitanāzijas.

Kapteinis, nespēdams valdīties, pielēca kājās. � Pietiek! Diezgan esam gaidīju�i! Sāciet izmeklē�anu! Pārbaudiet nervus, iz�klau�iniet sirdis, pārkontrolējiet kustību koordināciju, izjautājiet!

���� Ja vēlaties izteikties, lūdzu.

Kapteinis aizgūdamies norunāja veselu

stundu. Psihiatrs klausījās.

���� Neticami, � viņ� domīgi norūca. � Savu mū�u neesmu dzirdējis tik detalizētu murgojumu.

���� Velns lai parauj! � kapteinis ieklie�dzās. � Ja neticat, mēs parādīsim jums savu raķeti!

���� Labprāt apskatī�u. Vai varat nodemon�strēt to �eit, �ajā istabā?

���� Protams. Tā ir jūsu kartotēkā zem burta �R�.

Misters Xxx vērīgi pār�ķirstīja aktu vā�kus. Tad, noklak�ķinādams mēli, uzvaro�i aizcirta tos ciet. � Kādēļ jūs gribat mani maldināt? Nekādas raķetes te nav.

����������� Skaidrs, ka nav, idiots gatavais. Es jokoju. Sakiet, vai ir redzēts, ka ārprā�tīgie jokotu?

���� Reizēm vērojamas da�as ērmīgas hu�mora izpausmes. Bet tagad ejam pie jūsu ra�ķetes. Gribu to redzēt.

Bija pusdienas laiks. Viņi sasniedza raķeti vislielākajā tveicē.

���� A-hā� � Psihiatrs piegāja pie kos�mosa kuģa un viegli pieklaudzināja. Atska�nēja sulīga, dobja, gongam līdzīga skaņa. � Vai drīkstu iekāpt? � viņ� ironiski apjau�tājās.

���� Lūdzu.

Misters Xxx iekāpa kuģī un ilgi nerādījās.

���� Kaut kas neredzēts! � Kapteinis sūca cigāru un gaidīja. � Man gandrīz būtu prāts doties mājās un teikt, lai ļaudis atmet Mar�sam ar roku. Tavu traku, neuzticīgu ērmu baru!

���� �eit, liekas, ārprātīgo nav mazums, ser. Varbūt tādēļ �ejienie�i ir tik piesardzīgi.

�� Vienalga � man tas viss līdz kaklam.

Izok�ķerējis, izklaudzinājis, izklausījis, iz- ostījis un iztaustījis kosmosa kuģi, psihiatrs pēc pusstundas izkāpa ārā.

���� Vai tagad jūs ticat? � kapteinis klie�dza, it kā uzrunātais būtu kurls.

Psihiatrs pievēra acis un domīgi pakasīja degunu. � �is ir visneparastākais �ķietamo halucināciju un hipnotiskās suģestijas gadī�jums manā praksē. Es apskatīju jūsu tā sau�camo �raķeti�. � Viņ� pieklauvēja pie kos�mosa kuģa korpusa. � Es dzirdu skaņu. Dzirdes ilūzijas. � Viņ� ievilka degunā gaisu. � Es sao�u �o raķeti. Ju�anas telepā- tijas izraisīta o�as halucinācija. � Viņ� aiz�skāra ar lūpām kosmosa kuģi. � Es jūtu gar�u. Gar�as halucinācija.

Misters Xxx paspieda kapteinim roku. � Atļaujiet apsveikt! Jūs esat psihopātijas ģē�nijs! �ī raķete ir pati pilnība! Jūsu spēja ar telepātijas palīdzību projicēt savus psihopā- tiskās fantāzijas tēlus citu apziņā, saglabā�jot uztveres noturību, ir tie�ām apbrīnojama! Citi pacienti parasti pievēr�as vienīgi redzes halucinācijām, labākajā gadījumā apvienojot tās ar dzirdes ilūziju. Bet jūs esat apvienojis visu kompleksu! Jūsu ārprāts ir apbrīno�jami pilnīgs!

���� Mans ārprāts! � Kapteinis nobālēja.

��� Jā, jā, nudien lielisks! Metāls, gumija, gravimetri, produkti, apģērbs, degviela, iero�i, trapi, uzgrie�ņi, bultskrūves, karotes. Es to visu pārbaudīju. Nekad nebija gadī�jies redzēt tik pilnīgu ainu. Pat ēnas zem kā�jām un zem katra priek�meta! Kāda gribas koncentrācija! Un visam, kam vien pieskā�ros, bija sava smar�a, savs apveids, gar�a vai skaņa! Atļaujiet jūs apskaut!

Beidzot viņ� atrāvās no kapteiņa.

���� Es par to uzrakstī�u pla�u jo pla�u mo�nogrāfiju! Nākamajā mēnesī nolasī�u refe�rātu Marsa Zinātņu akadēmijā! Jūsu izskats vien ir ko vērts! Jūs esat izmainījis pat acu

krāsu � no dzeltenas zilā. Arī āda jums ir nevis- brūna, bet sārta. Un kur tad formas ģērbs un jūsu rokas, kurām se�u pirkstu vietā pieci! Psihisku traucējumu izraisītas bioloģiskas pārvērtības. Un vēl �ie trīs biedri�

Viņ� izvilka nelielu ieroci. � Jūs esat ne�ārstējams. Nabadziņ�. Tikai nāve var jūs at�pestīt. Kāda ir jūsu pēdējā vēlē�anās?

���� Pagaidiet! Dieva dēļ, ne�aujiet!

���� Ak, nelaimīgais! Es jūs atbrīvo�u no lāsta, kura dēļ jūsu fantāzija uzbūrusi ra�ķeti un �os trīs vīrus. Tas tik būs skats, kā jūsu draugi un raķete izgaisīs, tiklīdz bū�u jūs no�āvis. Par to es uzrakstī�u apcerējumu �Psihopātisku murgu izgai�ana�.

��� Es esmu no Zemes! Mani sauc D�ona- tans Viljamss, bet �ie trīs �

��� Zinu, zinu, � misters Xxx kā mierinā�dams noteica un iz�āva.

Kapteinis nokrita, lode bija trāpījusi tie�i sirdī. Viņa biedri iekliedzās.

Misters Xxx ieplēta acis. � Jūs vēl neesat izgaisu�i? Neticami! Halucinācijas, kas pa�stāv laikā un telpā! � Viņ� tēmēja uz tiem. � Nu, tad es jūs piespiedī�u izzust.

���� Ne�aujiet! � vīri iekliedzās.

��� Dzirdes halucinācijas � pat pēc pa�cienta nāves, � misters Xxx lieti�ķi noteica un iz�āva.

Viņi sabruka smiltīs, ne par matu ne- izmainīju�ies.

Psihiatrs paspēra nekustīgos ķermeņus ar kāju. Pēc tam pieklaudzināja pie raķetes.

���� Stāv kā stāvējusi! Arī viņi neizgaist! � Vēlreiz un vēlreiz viņ� �āva uz līķiem. Tad atkāpās. Smaido�ā maska nokrita viņam pie kājām.

Psihiatra sejas izteiksme pamazām pār�vērtās. �oklis atkārās. Ierocis iz�ļuka no pirkstiem. Skatiens kļuva nespodrs un tuk�s. Viņ� pastiepa uz priek�u rokas, it kā būtu neredzīgs, un apgriezās. Tad, siekalas rīdams, aptaustīja līķus.

���� Halucinācijas, � viņ� drud�aini murmi�nāja. � Gar�as. Redzes. O�as. Dzirdes. Taustes.

Ieplētis acis, viņ� vicināja rokas. Uz lū�pām parādījās putas.

���� Projām! � misters Xxx rēca. � Iz�gaisti! � viņ� spiedza, pagriezies pret ra�ķeti. Tad aplūkoja savas drebo�ās rokas. � Inficējies, � viņ� izmisis �ukstēja. � Ap�lipis. Telepātija. Hipnoze. Tagad es pats esmu vājprātīgs. Nenormāls. Visi iespējamie halucināciju veidi. � Viņ� apklusa un nejūtīgiem pirkstiem sāka grābstīties pēc sava iero�a. � Tikai viens līdzeklis. Tikai viena iespēja, kā piespiest vilkus izzust, izgaist.

Noskanēja �āviens. Misters Xxx nokrita zemē.

Saulē gulēja �etri līķi. Misters Xxx � gabaliņu nostāk.

Raķete joprojām stāvēja uz saules apspī�dētā pakalna.

Ap saules rietu atradu�i raķeti, pilsētiņas iedzīvotāji ilgi lauzīja galvas, kas tā varētu būt. Tā kā neviens netika gudrs, raķeti pār�deva krāmu uzpircējam, kur� to aizvāca un saskaldīja lū�ņos.

Visu nakti lija. Nākamā diena bija skaidra un silta.

Viņ� gribēja raķetē doties uz Marsu. Agri no rīta viņ� ieradās kosmodromā un caur stiepļu �ogu sauca formās tērptajiem vīriem, ka gribot doties uz Marsu. Viņ� maksājot no�dokļus, viņu saucot par Pri�ardu, un viņam esot tiesības doties uz Marsu. Vai viņ� ne�esot dzimis �eit, Ohaio? Un vai viņ� esot bi�jis slikts pilsonis? Tad kāpēc viņu neņemot līdzi uz Marsu? Viņ� kratīja dūres un klie�dza, ka gribot tikt projām no Zemes, katrs, kam vēl cik necik prāta, gribot tikt no tās projām. Vēlākais pēc diviem gadiem uz Ze�mes bū�ot liels atomkar�, un viņ� negribot būt �eit, kad tas sāk�oties. Viņ� un tūksto��iem citu, kas vēl neesot prātu izkūkoju�i, brauk�ot uz Marsu. Tur neesot nekādu �aubu. Jācen�oties ta�u tikt tālāk no kariem un cen�zūras, no birokrātijas un karaklausības, no valdības, kas pakļāvusi sev visu pēdējo, pat zinātni un mākslu! Lai viņi paturot Zemi. Viņ� esot ar mieru atdot savu labo roku, sirdi un galvu, lai tiktu uz Marsu! Ko vaja�got darīt, kādus papīrus parakstīt, kāda pazī��anās esot nepiecie�ama, lai iekļūtu raķetē?

Tie, kas bija stiepļu �oga otrā pusē, tikai ņirgājās par viņu. Viņ� ta�u nemaz negribot lidot uz Marsu, tie teica. Vai tad viņ� nezi�not, ka Pirmā un Otrā ekspedīcija esot gā�ju�as bojā, pazudu�as bez vēsts, ka to dalīb�nieki dro�i vien vairs neesot starp dzīva�jiem?

Bet viņ�, turēdamies pie stiepļu �oga, pa�lika pie sava: to ta�u nevarot pierādīt, ne�viens neko skaidri nezinot. Varbūt tur piens un medus tekot, un kapteinim Jorkam un kapteinim Viljamsam nenākot ne prātā lidot atpakaļ. Vai viņi beidzot atvēr�ot vārtus un ļau�ot viņam kāpt raķetē kopā ar Tre�o ekspedīciju, vai arī viņam pa�am vajadzē�ot ielauzties?

Tie ieteica viņam turēt muti.

Viņ� redzēja, ka ekspedīcijas dalībnieki dodas uz raķeti.

� Pagaidiet mani! � viņ� kliedza. � Ne�pametiet mani uz �īs briesmīgās Zemes, man jātiek projām, drīz te sāksies atomkar�! Ne�pametiet mani uz Zemes!

Viņu aizvilka projām ar varu. Aizcirtās policijas automa�īnas durvis, un rīta agrumā viņu aizveda. Seju viņ� bija piespiedis paka�ļējam logam, un, pirms ma�īna taurēdama paguva pazust aiz kalna muguras, viņ� re�dzēja sārto uzliesmojumu, dzirdēja vareno rēkoņu, sajuta spēcīgo satricinājumu, kad sudrabotā raķete uz�āvās gaisā, pamezdama viņu te � ne ar ko neievērojamā pirmdienas rītā uz �īs neievērojamās planētas Zemes.

Kuģis iznira no izplatījuma. Tas pameta aiz sevis zvaigznes un reibino�us ātrumus, vi�zo�u kustību un mēmas kosmosa dzīles. Tas bija glu�i jauns kuģis, liesmojo�s un ver- smīgs, tā dzīslās ritēja uguns, metāla �ūnās mita cilvēki, tas lidoja bez mazākā trok�ņa. Tajā bija septiņpadsmit vīru, kapteini ieskai�tot. Ohaio kosmodromā vesels pūlis pavadī�tāju bija auroju�i un vicināju�i pret sauli paceltās rokas, tad aiz raķetes uzplauka mil�zīgs, daudzkrāsains liesmu zieds, un Tre�ā ekspedīcija aiztrauca kosmosā � ceļojumā uz Marsu.

Tagad kuģis ar milzīgu precizitāti samazi�nāja ātrumu Marsa atmosfēras aug�ējos slā�ņos. Tas vēl arvien iemiesoja sevī skaistumu un spēku. Kā teiksmains jūras briesmonis tas bija peldējis izplatījuma naksnīgajās dzīlēs, lidojis garām vecu vecajam mēnesim un me�ties arvien jaunos nebūtības bezdibeņos. Vīri, kas tajā atradās, bija svaidīti, mētāti, dauzīti, visi pa kārtai izslimoju�i un atkal atveseļoju�ies. Viens bija ceļā miris, bet

pārējie se�padsmit tagad, piespiedu�i sejas pie bieza stikla iluminatoriem, ar mirdzo�ām acīm vēroja, kā zem viņiem pamazām izaug Marss.

���� Marss! � iekliedzās stūrmanis Lustigs.

���� Vecais labais Marss! � piebalsoja arheologs Semjuels Hinkstons.

���� Vareni, � norūca kapteinis D�ons Bleks.

Raķete nolaidās zaļā pļaviņā. Turpat ne�tālu stāvēja metālā atlieta brie�a statuja. Mazliet tālāk saulē snauda augsta, brūna, ka�ralienes Viktorijas laika stilā celta māja ar da�neda�ādiem izrotājumiem un zila, sārta, dzeltena un zaļa stikla logiem. Uz terases auga spurainas ģerānijas, un vieglajā vēsmā �urpu turpu �ūpojās pie lieveņa griestiem piekārtas vecas �ūpoles. Māju rotāja tornī- tis ar rombveida spoguļstikla logiem un konisku jumtu. Pa logu varēja redzēt pulti, uz kuras gulēja at�ķirtas notis ar uzrakstu �Skaistā Ohaio�.

Visapkārt raķetei pletās maza pilsētiņa, kas klusa un zaļa snauda Marsa pavasara saulē. Tur bija gan baltas, gan sarkanas ķieģeļu mājas, vējā locījās slaidas gobas, kuplas kļavas un kastaņi. Starp tiem aug�up tiecās baznīcu torņu smailes ar klusējo�iem zeltītiem zvaniem.

Vīri to visu ieraudzīja pa raķetes ilumi�natoriem.

Viņi saskatījās, tad no jauna vērās ārā. Katrs centās pietverties kaimiņam pie elkoņa, it kā pēk�ņi būtu aptrūcis gaisa. Viņu sejas kļuva bālas.

����������� Pie joda, � �ukstēja Lustigs, ar nejū�tīgiem pirkstiem berzdams seju. � Pie joda!

����������� Neticami, � noteica Semjuels Hink- stons.

����������� Ak dievs, � izdvesa kapteinis D�ons Bleks.

Ķīmiķis ziņoja: � Atmosfēra retināta. Bet skābekļa pietiek. Briesmas nedraud.

���� Tātad varam izkāpt, � sacīja Lustigs.

����������� Pagaidiet, � kapteinis D�ons Bleks viņu pārtrauca. � Vispirms jānoskaidro, kas tas ir, ko mēs te redzam.

����������� Tā ir maza pilsētiņa ar retinātu, tomēr elpojamu gaisu, ser.

����������� Glu�i tāda pati, kādas ir uz Zemes, � sacīja arheologs Hinkstons. � Neticami, to�mēr fakts.

Kapteinis D�ons Bleks rāmi viņā nolūko�jās. � Vai jūs domājat, Hinkston, ka civi�lizācija uz divām planētām var attīstīties vie�nādos tempos un vienā virzienā?

���� Es nekad nebūtu tam ticējis, ser.

Kapteinis Bleks stāvēja pie iluminatora.

� Paskatieties uz �īm ģerānijām! Jauna, uz�labota �ķirne. Uz Zemes tā pazīstama tikai piecdesmit gadus. Un tagad padomājiet, cik daudzi tūksto�i gadu nepiecie�ami, lai izvei�dotos jauns augs. Un vai jums liekas lo�ģiski tas, ka marsie�iem ir, pirmkārt � spo�guļstikla logi, otrkārt � kupolveida tornī�i, tre�kārt � �ūpoles uz lieveņa, ceturtkārt �� instruments, kas izskatās pēc klavierēm un dro�i vien ir klavieres, un, piektkārt � paska�tieties uzmanīgi tālskatī, � ka marsie�u kom�ponists dīvainā kārtā nosaucis savu skaņ�darbu par �Skaisto Ohaio�. Tātad arī uz Marsa ir Ohaio upe!

��� Tas, protams, ir kapteinis Viljamss, � iesaucās Hinkstons.

���� Ko?

���� Te bijis kapteinis Viljamss ar savu trīs vīru komandu. Vai arī Nataniels Jorks ar biedru. Vienīgi tā to var izskaidrot!

����� Tā itin neko nevar izskaidrot. Cik mums zināms, tad Jorka kuģis eksplodēja tajā pa�ā dienā, kad sasniedza Marsu, un kā Jorks, tā viņa biedrs gāju�i bojā. Kas attie�cas uz Viljamsu un viņa trīs vīru komandu, tad viņi līdz ar visu kuģi uzsprāga gaisā otrā dienā pēc nolai�anās. Vismaz tajā laikā pār�stāja darboties viņu radio, un, ja viņi būtu dzīvi, viņi būtu mēģināju�i nodibināt ar mums sakarus. Bez tam Jorka ekspedīcija te ieradās tikai pirms gada un Viljamss ar saviem vī�riem � pagāju�ā gada augustā. Pieņemsim, ka viņi paliku�i dzīvi. Bet vai gan iespējams, pat ar ģeniālo marsie�u palīdzību, tik īsā laikā uzcelt tādu pilsētu kā �ī un likt tai novecot? Paskatieties apkārt: tas viss te stāv jau savus septiņdesmit gadus. Paskatieties uz lieveņa margām, uz kokiem � tie ta�u ir simtga�dīgi! Nē, tas nav ne Jorka, ne Viljamsa darbs. Te slēpjas kaut kas cits. Un tas mani biedē. Es neatstā�u kuģi, pirms nebū�u visu noskaidrojis.

�� Bez tam, � teica Lustigs, piekrīto�i mādams ar galvu, � kā Jorks, tā Viljamss nosēdās Marsa pretējā pusē. Tie�i tāpēc mēs izvēlējāmies �o pusi.

���� Pilnīgi pareizi. Mums bija pavēle no�sēsties tālāk no tā rajona, lai, gadījumā, ja Viljamsu un Jorku būtu nogalināju�as nai�dīgas marsie�u ciltis, novērstu nelaimes at�kārto�anos. Te nu mēs esam, un, cik mums zināms, ne Viljamss, ne Jorks savu kāju te nav spēru�i.

���� Pie joda, � sacīja Hinkstons. � Es drīzāk gribu nokļūt �ajā pilsētā, ja jūs man atļausiet, ser. Iespējams ta�u, ka uz visām mūsu Saules sistēmas planētām domā�anas un civilizācijas attīstības gaita bijusi līdzīga. Varbūt mēs esam uz mūsu ēras lielākā psi�holoģiskā un filozofiskā atklājuma sliek�ņa!

���� Es ieteiktu mazliet nogaidīt, � kap�teinis D�ons Bleks atbildēja.

���� Bet, ser, varbūt esam sastapu�ies ar pa�rādību, kas pirmo reizi neapgā�ami pierādīs dieva esamību.

���� Ir pietiekami daudz ticīgo, kam �āds pierādījums nav vajadzīgs, mister Hinkston.

���� Es esmu viens no tiem, ser. Bet �āda pilsēta nevarēja rasties bez dieva līdzdalī�bas. �ī precīzā līdzība! Mani tas viss ir tā ap�mulsinājis, ka pats nezinu � smieties vai raudāt.

��� Tad nedariet ne vienu, ne otru, līdz uz�zināsim, kas mums draud.

���� Kas mums draud? � Lustigs viņu pār�trauca. � Nekas mums nedraud, kaptein. Tā ir klusa, jauka, zaļa pilsētiņa un ļoti līdzīga tam nostūrim, kurā esmu dzimis. Man tā patīk.

���� Kad jūs esat dzimis, Lustig?

���� Tūksto� deviņi simti piecdesmitajā, ser.

���� Un jūs, Hinkston?

���� Tūksto� deviņi simti piecdesmit piek�tajā, ser. Grinelā, Aiovas �tatā. Un te izska�tās kā mājās.

���� Hinkston un Lustig, es varētu būt jūsu abu tēvs. Man ir tie�i astoņdesmit. Esmu dzi�mis tūksto� deviņi simti divdesmitajā gadā Ilinoisā un, pateicoties dieva �ēlastībai un zi�nātnei, kas pēdējo piecdesmit gadu laikā tikusi tik tālu, ka var vismaz da�us ve�us pa�darīt atkal jaunus, es �odien esmu uz Marsa un jūtos tikpat �irgts kā jūs, ta�u daudzkārt piesardzīgāks. �ī pilsētiņa izskatās rāma un mierīga un tik līdzīga Grīnblafai Ilinoisā, ka man kļūst baigi. Līdzība ir pārāk liela. � Viņ� pagriezās pret radistu. � Nodibiniet sakarus ar Zemi. Ziņojiet, ka esam nolaidu��ies. Vairāk neko. Sakiet, ka sīkāks ziņojums sekos rīt.

���� Klausos, ser.

Kapteinis Bleks raudzījās ārā pa raķetes iluminatoru; viņam bija astoņdesmit gadu, bet, sprie�ot pēc sejas, neviens viņam nedotu vairāk par �etrdesmit.

���� Mēs darīsim tā, Lustig. Jūs, es un Hinkstons kopīgi apskatīsim pilsētu. Pārējie lai paliek raķetē. Ja ar mums kaut kas no�tiktu, viņi pagūs aizlaisties. Labāk pazaudēt trīs vīrus nekā visu komandu. Ja atgadītos kāda nelaime, mūsu ekipā�a var brīdināt nākamo raķeti. Tai, liekas, jāstartē ap ziem�svētkiem kapteiņa Vaildera vadībā. Ja Marss sagaida mūs naidīgi, nākamajai raķetei jābūt attiecīgi apbruņotai.

-� Mēs jau arī neesam tuk�ā. Te ta�u ve�sels arsenāls.

��� Tad lai vīri tur iero�us gatavībā. Lus�tig, Hinkston! Ejam!

Visi trīs kopīgi devās uz izeju.

Bija skaista pavasara diena. Ziedo�ās ābeles zarā nenoguris dziedāja sarkankrūtī�tis. Kad vēj� noglāstīja zaļos zarus, lejup lidoja ziedlapu sniegs un gaisā pacēlās smar�u mākonis. Kaut kur pilsētā skanēja klavieres, maiga melodija kā ieaijādama te uzviļņoja skaļāk, te atkal izdzisa. Tā bija dziesma �Skaistais sapņotājs�. Kaut kur citur vecs, aizsmacis gramofons sīca Harija Lodera iedziedāto �Klaiņojot mijkrēslī�.

Izkāpu�i no raķetes, vīri apstājās. Viņi al�katīgi rija retināto gaisu un kustējās lēnām, taupīdami spēkus.

Gramofons jau spēlēja citu plati:

Es ilgojos jūnija nakts Un mēnesnīcas, un tevis �

Lustigs sāka drebēt, Semjuels Hinkstons arī.

Debesis bija dzidras un rāmas, kaut kur gravā koku paēnā �aloja strauts. Ratus dār�dinādams, aizrik�oja zirgs.

���� Ser, � Semjuels Hinkstons sacīja,

����� esmu pārliecināts, esmu pilnīgi pārlieci�nāts, ka ceļojumi uz Marsu sāku�ies jau pirms pirmā pasaules kara.

���� Nē.

���� Bet kā gan citādi varēja rasties �īs mā�jas, �is metāla briedis, klavieres un mūzika? � Hinkstons satvēra kapteiņa elkoni un parau�dzījās viņam sejā, it kā gribētu pārliecināt.

����� Ir ta�u iespējams, ka jau tūksto� deviņi simti piektajā gadā ļaudis ienīdu�i karu, sle�peni vienoju�ies ar zinātniekiem, uzbūvēju�i raķeti un atlidoju�i uz Marsu �

���� Nevar būt, Hinkston.

���� Kāpēc gan ne? Tūksto� deviņi simti piektajā gadā pasaule bija citāda; toreiz būtu bijis daudz vieglāk to noslēpt.

���� Tik sare�ģītu ierīci kā raķete? Nē, to nav iespējams noslēpt.

���� Un viņi ieradās �eit, un dabiski, ka mā�jas, kuras viņi uzcēla, bija tādas pa�as kā mājas uz Zemes, jo viņi ta�u atveda līdzi savu kultūru.

����� Un viņi te dzīvoju�i visus �os gadus? � jautāja kapteinis.

���� Jā. Dzīvoju�i mierā un klusumā. Var�būt viņi pēc tam vēl kādas reizes aizlidoja uz Zemi un atveda tikdaudz cilvēku, lai ras�tos viena maza pilsētiņa, bet pēc tam pār�trauca lidojumus, baidīdamies, ka par to uz�zinās citi. Tāpēc �ī pilsētiņa izskatās tik vec�modīga. Es �eit nespēju saskatīt neko, kas būtu radies vēlāk par tūksto� deviņi simti divdesmit septīto gadu. Bet iespējams, ser, ka lidojumi kosmosā sāku�ies daudz agrāk, nekā mēs domājam. Varbūt pirms daudziem gadu simteņiem no kāda attāla Zemes no�stūra neliela ļau�u grupiņa aizlidojusi uz Marsu, bet viņi pratu�i glabāt �o noslēpumu un tikai retumis apciemoju�i Zemi.

���� Izklausās gandrīz ticami.

���� Citādi nemaz nevar būt. Pierādījums ir te, mūsu acu priek�ā, mums tikai jāatrod da�i cilvēki, kas to apliecinātu.

Biezā, zaļā zāle darīja viņu soļus nedzir�damus. Tā bija tikko pļauta un smar�īga. Pats pret savu gribu kapteinis D�ons Bleks juta, ka viņu pārņem dziļ� miers. Trīsdesmit gadus viņ� nebija bijis tādā mazā pilsētiņā, un pavasarīgā bi�u sanoņa gaisā nomieri�nāja un ie�ū�oja viņu, dabas spirgtums at�veldzēja dvēseli.

Viņi uzkāpa uz lieveņa. Soļu troksnis dobji atbalsojās uz dēļu grīdas, kad viņi de�vās uz stiepļu pinuma durvīm. Iek�pusē va�rēja saskatīt pērlī�u aizkaru, kas aizsedza ieeju priek�namā, pie griestiem karājās kris�tāla lustra, pie sienas virs ērta klubkrēsla � Maksfīlda Pari�a glezna. Gaisā bija jūtama vecuma, bēniņu un mājīguma smar�a. Varēja dzirdēt, kā limonādes karafē viegli �ķind ledus gabaliņi. Virtuvē, kas atradās kaut kur mājas otrā galā, kāds rosījās, gatavodams aukstas pusdienas, jo diena bija tveicīga. Smalka, mīlīga sievietes balss dungoja kādu melodiju.

Kapteinis D�ons Bleks piezvanīja.

Pa koridoru tuvojās viegli, klusi soļi, un viņu priek�ā stāvēja gadus �etrdesmit veca sieviete ar laipnu seju; mugurā viņai bija tērps, kādus valkāja apmēram tūksto� deviņi simti devītajā gadā.

���� Ar ko varu jums pakalpot? � viņa jau�tāja.

���� Lūdzu, piedodiet, � kapteinis Bleks ne�dro�i iesāka. � Mēs meklējam� Tas ir, vai jūs nevarētu� � Viņ� apklusa. Viņas tum��ās acis raudzījās jautājo�i.

���� Ja jūs gribat kaut ko pārdot� � viņa iesāka.

���� Nē, nē, lūdzu, pagaidiet! � viņ� iesau�cās. � Kas �ī ir par pilsētu?

Viņa nopētīja viņu no galvas līdz kājām. � Kā jūs to domājat � kas par pilsētu? Kā gan var atrasties pilsētā un nezināt, kā to sauc?

Kapteinis izskatījās tā, it kā viņam gri�bētos apsēsties ēnā zem ābeles. � Mēs ne�esam �ejienie�i. Mēs vēlētos zināt, kā te ra�dusies �ī pilsēta un kā jūs te nokļuvāt.

���� Vai jūs skaitāt iedzīvotājus?

���� Nē.

���������� Visiem zināms, ka �ī pilsēta celta tūk�sto� astoņi simti se�desmit astotajā gadā, � viņa sacīja. � Vai gribat mani izjokot?

����������� Nē, nē, ko jūs! � iesaucās kapteinis. � Mēs esam no Zemes.

����������� Jūs gribat teikt � no pazemes? � viņa brīnījās.

����������� Nē, mēs raķetē atlidojām no tre�ās pla�nētas, no Zemes. Un esam nosēdu�ies �eit uz ceturtās planētas, uz Marsa �

����������� Jūs atrodaties Grīnblafā, Ilinoisas �tatā, � sieviete pacietīgi, it kā runādama ar bērnu, skaidroja. � �is ir Amerikas konti�nents, ko apskalo Atlantijas un Klusais okeāns, tas atrodas pasaulē, kuru mēdz dēvēt arī par Zemi. Un tagad ejiet. Visu labu.

Ļāvusi pērlī�u portjerai izslīdēt caur pirk�stiem, viņa aiztipināja pa koridoru.

Trīs vīri saskatījās.

���� Atlauzīsim durvis, � Lustigs sacīja.

����������� Nedrīkst. �ī ir privāta māja. Pasarg dievs!

Viņi apsēdās uz lieveņa pakāpieniem.

����������� Vai jums, Hinkston, nav ienācis prātā, ka mēs kaut kādā neizprotamā veidā būsim novirzīju�ies no kursa un nejau�i nokļuvu�i atpakaļ uz Zemes?

���� Kā gan tas būtu iespējams?

����������� Nezinu, neko nesaprotu. Ak dievs, ļau�jiet man padomāt.

����������� Mēs ta�u sekojām katrai nobrauktajai jūdzei, � Hinkstons teica. � Mūsu hrono�metri visu reģistrēja. Mēs lidojām garām Mēnesim, pēc tam tālāk izplatījumā un tagad esam �eit. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka �is ir Marss. *

���� Bet varbūt laikā un telpā gadījusies kāda nejau�ība, varbūt mēs esam sajauku�i dimensijas � aizlidoju�i atpakaļ laikā par trīsdesmit vai �etrdesmit gadiem un atkal no�sēdu�ies uz Zemes, � ieminējās Lustigs.

���� Liecies nu mierā, Lustig.

Lustigs piegāja pie durvīm, paraustīja zvanu, un vēsajās, krēslainajās istabās no�skanēja viņa sauciens: � Kāds tagad gads?

���� Tūksto� deviņi simti divdesmit sestais, protams, � atbildēja dāma, kas sēdēja �ūpuļkrēslā un dzēra limonādi.

���� Vai dzirdējāt? � Lustigs spēji apcirtās. � Divdesmit sestais! Mēs esam lidoju�i at�pakaļ laikā! �ī ir Zeme!

Lustigs apsēdās, un visi trīs ļāvās briesmī�gajai, pārsteidzo�ajai domai. Uz ceļgaliem noliktās rokas nemierīgi raustījās. Tad ieru�nājās kapteinis: � Kaut ko tādu es nevarēju paredzēt. Baigi pat iedomāties. Kā gan tas iespējams? 2ēl, ka starp mums nav Ein�teina.

���� Vai �ajā pilsētā mums kāds ticēs? � atsaucās Hinkstons. � Un vai tā nav bīstama spēle, kurā mēs ielai�amies? Runa ta�u ir par laiku. Varbūt labāk sēsties raķetē un lidot atpakaļ?

���� Nē. Vispirms ielūkosimies vēl vienā mājā.

Pagāju�i garām trim mājām, viņi devās uz mazu, baltu koted�u, pār kuru zarus pleta ozols.

���� Arvien esmu mēģinājis visu izprast, cik tas bijis manos spēkos, � sacīja kapteinis. � Bet man neliekas, ka mēs jau būtu atra�du�i īsto izskaidrojumu. Pieņemsim, ka lido�jumi kosmosā sāku�ies jau sen, kā domā Hinkstons. Un kad zemie�i bija te nodzīvo�ju�i zināmu laiku, viņi sāka skumt pēc Ze�mes. Sākumā tas izpaudās kā viegla neiroze, tad kā īsta psihoze, un beidzot viņiem drau�dēja ārprāts. Ja jūs būtu psihiatrs, ko jūs tādā gadījumā darītu?

Hinkstons pārdomāja. � Man liekas, es pārkārtotu dzīvi uz Marsa tā, lai tas ar katru dienu vairāk līdzinātos Zemei. Ja vien būtu iespējams, es radītu tādus pa�us augus, tādus pa�us ceļus, ezerus un pat okeānus kā uz Ze�mes. Un tad ar masu hipnozes palīdzību pār�liecinātu �ādas pilsētiņas iedzīvotājus, ka �ī patie�ām ir Zeme un nevis Marss.

���� Lieliski, Hinkston. Man rādās, ka nu mēs esam uz īstajām sliedēm. Sieviete tajā mājā tikai domā, ka viņa dzīvo uz Zemes. Tas viņai palīdz saglabāt veselo saprātu. Viņa un pārējie �īs pilsētiņas iedzīvotāji ir objekti vislielākajam migrācijas un hipnozes eksperimentam, kādu jums savā dzīvē gadī�jies redzēt.

���� Tā tas ir, ser! � iesaucās Lustigs.

�� Noteikti, � piebalsoja Hinkstons.

���� Labi, � nopūtās kapteinis. � Nu vis�maz esam tiku�i pie kaut kādas skaidrības. Es uzreiz jūtos labāk. Tāda teorija jau ir maz�liet loģiskāka. No �īm runām par laiku, kurā var ceļot uz priek�u un atpakaļ, man kļuva pavisam nelabi. Bet ja to izskaidro tā� � Kapteinis pasmaidīja. � Pagaidiet tikai, man liekas, mēs te vēl iemantosim vispārēju ievē�rību.

���� Kas lai zina, � norūca Lustigs. � �ie ļaudis, tāpat kā pirmie Amerikas kolonisti, ta�u gribēja tikt projām no vecās pasaules. Un iespējams, ka viņi nemaz nebūs tik prie�cīgi, mūs redzot. Varbūt viņi mēģinās mūs padzīt vai pat nogalināt.

���� Mūsu iero�i ir pārāki. Nu, lūk, �inī mājā mēs iesim iek�ā.

Bet viņi vēl nebija tiku�i pāri mauram, kad Lustigs apstājās, nespēdams novērst acis no klusās, pēcpusdienas mierā snaudo��ās ielas.

���� Ser� � viņ� izdvesa.

���� Kas ir, Lustig?

���� Ak, ser, ser, ko es redzu� � Lustigs sāka �ņukstēt. Viņa pirksti drebēdami tvēra gaisu, sejā atspoguļojās pārsteigums, prieks un neticība. Izskatījās tā, it kā viņ� kuru katru brīdi aiz laimes varētu zaudēt prātu. Nenovērsdams acis no ielas, viņ� sāka skriet � klupdams krizdams, atkal piecelda�mies un turpinādams ceļu. � Skatieties, ska�tieties!

���� Apstādiniet viņu! � Kapteinis metās viņam pakaļ.

Lustigs skrēja ko kājas nes un kaut ko kliedza. Ticis ēnainajai ielai līdz pusei, viņ� iedrāzās kādā pagalmā un ar vienu lēcienu

bija uz lielas, zaļas, ar dzelzs gaili rotātas mā�jas lieveņa.

Kad pieskrēja Hinkstons un kapteinis, viņ� skaļi klaudzināja pie durvīm, visu laiku kliegdams un saukdams. No skrējiena retinā�tajā gaisā visi bija aizelsu�ies un skaļi sēca.

���� Vecomāt! Vecotēv! � Lustigs sauca.

Durvīs parādījās divi veci cilvēki.

���� Deivid! � atsaucās smalkas, vecīgas balsis, un abi metās viņu apskaut un glāstīt. � Ak Deivid, Deivid, kur tie gadi! Kā tu esi izaudzis! Cik dū�īgs puisis! Kā tev klājas, mīļo dēliņ?

���� Vecomāt, vecotēv! � �ņukstēja Dei- vids Lustigs. � Jūs lieliski izskatāties, lie�liski! � Viņ� satvēra tos aiz pleciem, grozīja, skūpstīja, apskāva, asarām birstot, piekļāva sev klāt, lai atkal no jauna atvirzītu nost un, neticīgi acis mirk�ķinot, raudzītos abos veca�jos, salīku�ajos cilvēkos. Pie debesīm mir�dzēja saule, vēj� pūta, zāle zaļoja, un durvis stāvēja pla�i atvērtas.

���� Nāc iek�ā, zēn, nāc iek�ā! Mums ir tēja ar ledu, tikko vārīta, pie tam vesela kanna.

���� Te ir mani draugi. � Lustigs pagriezās un smiedamies nepacietīgi māja kapteinim un Hinkstonam. � Nāciet �urp, kaptein!

���� Labdien, � sveicināja vecī�i. � Nāciet tik iek�ā, nestāviet ārā! Deivida draugi ir arī mūsu draugi.

Vecās mājas viesistabā bija vēss; vienā kaktā tik�ķēja liels bronzēts pulkstenis ar bumbām. Visapkārt ērti dīvāni ar mīkstiem spilveniem, grāmatu plaukti, kas aizsedza veselas sienas, bieza grīdsega ar ro�u rakstu, bet rokā apsvīdusi glāze ar tēju, kurā peldēja ledus gabaliņi un kura izslāpu�ajam sniedza vēsu veldzi.

���� Nu, uz veselību! � Glāze viegli noska�nēja pret vecmāmiņas porcelāna zobiem.

���� Vai jūs te jau sen dzīvojat, vecomāt? � jautāja Lustigs.

���� Kop� esam miru�i, � viņa dzedri at�teica.

���� Kop� esat� kā jūs teicāt? � Kapteinis D�ons Bleks nolika glāzi.

���� Tā ir, � Lustigs piekrīto�i pamāja.

��� Viņi jau trīsdesmit gadus kā miru�i.

���� Un jūs te sē�at, it kā tas būtu pats par sevi saprotams! � iesaucās kapteinis.

���� Ku�, ku�. � Vecenīte viltīgi piemiedza aci. � Un kas jūs tāds esat, ka drīkstat to ap�aubīt? Te mēs esam. Un kas tad galu galā ir dzīve? Vai pra�ņādams kāds kļuvis gud�rāks? Esam priecīgi, ka atkal dzīvojam, un neko nejautājam. Mums ir vēlreiz dota izde�vība. � Viņa pār�ļūca pāri istabai un pa�stiepa kapteinim savu iz�uvu�o roku. � Ap�taustiet. � Viņ� aptaustīja.

���� Nu, vai ir īsta miesa? � viņa noprasīja.

Kapteinis pamāja.

���� Redziet nu, � viņa uzvaro�i teica.

��� Kāpēc tad vēl jājautā?

����������� Saprotiet, � sacīja kapteinis, � mums ne prātā nenāca, ka uz Marsa atradīsim kaut ko tādu.

����������� Bet nu jūs to esat atradu�i. Un dro�i vien uz katras planētas būs pierādījumi tam, ka tā kunga ceļi ir neizdibināmi.

����������� Vai �eit ir Debesis? � jautāja Hink�stons.

����������� Kas par niekiem! �ī ir pasaule, kurā mums vēlreiz dota izdevība. Neviens nav mums izskaidrojis � kāpēc. Bet neviens jau arī neteica, kāpēc mēs dzīvojam uz Zemes. Uz tās otras Zemes. Uz tās, no kuras jūs at�lidojāt. Un kas lai zina, vai pirms tās nav bi�jusi vēl kāda citai

���� Prātīgs jautājums, � sacīja kapteinis.

Lustigs visu laiku skatījās uz vecī�iem un

smaidīja. � Ir tik sasodīti labi jūs atkal re�dzēt. Sasodīti labi!

Kapteinis piecēlās un ar ierastu kustību uzsita sev pa gurnu.

���� Nu mums laiks iet. Paldies par cienastu.

����������� Bet jūs ta�u vēl atnāksiet, � sacīja ve�cī�i. � Uz vakariņām.

����������� Paldies, pacentīsimies. Lai gan ir tik daudz ko darīt. Vīri raķetē gaida mani at�grie�amies un�

Viņ� apklusa un izbijies paraudzījās uz at�vērtajām durvīm.

Tālumā, saules pielietajā klajumā skanēja balsis, klaigas, priecīgi saucieni.

���� Kas tur notiek? � jautāja Hinkstons.

���� Tūlīt uzzināsim. � Kapteinis D�ons

Bleks iz�āvās pa durvīm un, �ķērsodams zaļo mauru, -izskrēja uz marsie�u pilsētas ielas.

Ieraudzījis raķeti, viņ� apstājās. Lūkas bija vaļā, un vīri, rokas vicinādami, kāpa ārā. Apkārt bija salasījies pūlis, kurā sarunāda�mies, smiedamies un sasveicinādamies steig��us iejuka kosmonauti. Ļaudis dejoja. Ļaudis mud�ēja kā bites spietā. Raķete gulēja tuk�a un pamesta.

Ar sprādzienam līdzīgu troksni saulainās pēcpusdienas gaisu satricināja pūtēju orķes�tris, paceltie ragi un taures rāva vaļā jautru melodiju. Dārdēja bungas, un spiedza flautas. Zeltmatainas meitenītes lēkāja aiz prieka. Zēni kliedza: �Urā!� Resni tēvo�i cienāja apkārt stāvo�os ar desmitcentu cigāriem. Pil�sētas mērs teica runu. Tad kosmonauti, ku�riem pie vienas rokas turējās māte, pie ot�ras tēvs vai māsa, kā uz burvju mājienu cits pēc cita pazuda gan mazās koted�ās, gan lie�lās savrupmājās.

���� Stāt! � iekliedzās kapteinis Bleks.

Durvis aizcirtās.

Pret skaidrajām pavasara debesīm virmoja karstais gaiss, un visapkārt valdīja klusums. Pūtēju orķestris pazuda aiz stūra, raķete viena pati �ilbino�i mirgoja saulē.

���� Dezertieri! � iesaucās kapteinis. � Pa�metu�i raķeti! Es viņiem ādu pār acīm no�vilk�u, goda vārds. Neizpildīt pavēli!

���� Ser, � iebilda Lustigs. � Neesiet pā�rāk bargs. Tie -visi bija viņu tuvinieki un draugi.

���� Tas nav nekāds attaisnojums!

����������� Bet padomājiet, kaptein, ko viņi izjuta, redzot ap kuģi pazīstamas sejas!

���� Bija ta�u pavēle, velns parāvis!

���� Bet kā jūs pats būtu rīkojies, kaptein?

����������� Es būtu izpildījis pavēli� � Kapteiņa mute palika pusvirus.

Marsa saules apspīdēts, pa trotuāru soļoja slaids, smaido�s, gadus divdesmit se�us vecs vīrietis ar pārsteidzo�i zilām un dzidrām acīm.

���� D�on! � viņ� iesaucās un sāka skriet.

� Ko? � Kapteinis D�ons Bleks sagrī�ļojās.

���� D�on, veco zēn!

Vīrietis pieskrēja klāt, satvēra viņa roku, uzsita pa muguru.

���� Tu? � kapteinis Bleks izdvesa.

���� Protams, es, kas gan cits?

����������� Edvard! � Tad, neizlaizdams sve�i�nieka roku no savējās, kapteinis pagriezās pret Lustigu un Hinkstonu. � Tas ir mans brālis Edvards. Ed, iepazīsties ar maniem biedriem: Lustigs, Hinkstons. Mans brālis.

Viņi iedunkoja viens otru, tad apskāvās.

���� Ed!

���� D�on, slīmests gatavais!

����������� Cik tu lieliski izskaties, Ed! Bet paklau�sies, kā to lai saprot? Tu pa �iem gadiem nemaz neesi pārvērties. Es labi atceros: kad tu nomiri, tev bija divdesmit se�i un man deviņpadsmit. Ak dieviņ, kur tie gadi, un pēk�ņi tu esi �eit. Ko gan tas viss nozīmē?

���������� Mamma gaida, � sacīja Edvards Bleks, plati smaidīdams.

���� Mamma?

���� Un tētis arī.

����������� Tētis? � Kapteinis sagrīļojās kā si�tienu saņēmis. Kājas viņam bija kļuvu�as stī�vas un nepaklausīgas. � Mamma un tētis dzīvi? Kur viņi ir?

���� Mūsu vecajā mājā Ozolkalna avēnijā.

����������� Vecajā mājā. � Kapteinis stāvēja prie�cīgā izbrīnā ieplestām acīm. � Hinkston, Lustig, vai jūs dzirdējāt?

Bet Hinkstona tur vairs nebija. Mazliet tā�lāk tajā pa�ā ielā viņ� bija ieraudzījis savu māju un tagad skrie�us devās uz turieni. Lustigs smējās. � Redziet nu, kaptein, tāpat gāja visiem mūsu komandas vīriem. Viņi ci�tādi nevarēja.

����������� Jā, jā. � Kapteinis aizmiedza acis. � Kad es atvēr�u acis, tevis, Ed, te vairs ne�būs. � Viņ� pavēra plakstiņus. � Tu vēl esi tepat. Bet nudien, tu izskaties vareni.

����������� Nāc nu, brokastis gaida. Es mammai jau pastāstīju.

����������� Es, ser, bū�u pie saviem vecī�iem, ja jums kaut ko ievajadzētos, � sacīja Lustigs.

���� Ko? Ak tā, labi, Lustig. Sveiks!

Edvards satvēra viņu aiz rokas un vilka

sev līdzi. � Redz, kur mūsu māja. Vai at�ceries?

���� Un kā vēl! Kur� pirmais uz lieveņa!

Viņi skrēja. Zari zibēja kapteinim Blekam

virs galvas, zeme � zem kājām. Un �ajā

sapnim līdzīgajā īstenībā viņ� redzēja, kā Edvards Bleks, saules apmirdzēts, paskrien viņam garām. Kā tuvojas māja un pla�i atve�ras durvis.

� Es pirmais! � sauca Edvards.

� Tu esi jauns, turpretim es jau vecis, � elsa kapteinis. � Bet tu jau vienmēr mani noskrēji.

Durvīs sārta, apaļa un starojo�a gaidīja māte. Aiz viņas ar pīpi rokā stāvēja iesir�mais tēvs.

� Mam, tēt!

Viņ� kā bērns metās aug�up pie viņiem.

Tā bija lieliska, gara pēcpusdiena. Paēdu�i vēlas brokastis, viņi sēdēja viesistabā, un viņ� stāstīja par savu raķeti. Viņi māja ar galvām un uzsmaidīja viņam, māte bija glu�i tāda pati kā senāk, un tēvs, nokodis galu ci�gāram, domīgi, ar ierastu kustību to aizdedzi�nāja. Vakarā tika pasniegtas lieliskas pus�dienas ar tītara cepeti, un laiks pagāja ne�manot. Kad uz �ķīvjiem gulēja trauslie, no�skrubinātie kauliņi, kapteinis atlaidās krēslā un dziļā apmierinājumā nopūtās. Nakts bija sagūlusi kokos un ievilkusi debesīs savas krāsas, rāma miera pilnajā mājā lampas iz�staroja sārtas gaismas apļus. Visās �īs ielas mājās kūsāja dzīvība: te skanēja mūzika, tur spēlēja klavieres, kaut kur aizcirtās durvis.

Māte uzlika kādu plati un dejoja ar kap�teini D�onu Bleķu. Viņa lietoja tās pa�as smar�as ko tajā vasarā, kad abi ar tēti bija aizgāju�i bojā vilciena katastrofā. Tagad

D�ons turēja māti savās rokās un abi līgani slīdēja mūzikas ritmā.

����� Izdevība dzīvot otrreiz negadās vis katru dienu, � viņa sacīja.

����� No rīta es pamodī�os savā raķetē, � sacīja kapteinis, � kaut kur izplatījumā, un sapnis būs izgaisis.

������ Izmet �īs domas no galvas, � viņa klusi iesaucās. � Un nepra�ņā. Dievs ir �ēlīgs. Būsim laimīgi.

���� Piedod, māt!

Mūzika apklusa, bet plate �irkstēdama griezās tālāk.

����� Tu esi noguris, dēls. � Tēvs norādī�dams pastiepa roku ar pīpi. � Tava vecā guļamistaba tevi gaida, gulta ar misiņa bum�bām un viss pārējais.

���� Bet man jāsapulcina komanda.

���� Kāpēc?

����� Kāpēc? Kā to lai saka� Laikam jau nav iemesla. Nē, tie�ām nav. Viņi visi vaka�riņo vai arī jau guļ. Krietna atpūta tiem ne�nāks par ļaunu.

�- Ar labu nakti, dēls! � Māte noskūp�stīja viņu uz vaiga. � Es tā priecājos, ka esi mājās.

���� Es arī, māt!

Pametis aiz sevis cigāru dūmu, grāmatu, smar�u un maigas gaismas pasauli, viņ� de�vās aug�up pa kāpnēm, nemitīgi tērzēdams ar Edvardu. Edvards pavēra kādas durvis, un viņ� ieraudzīja dzelteno misiņa gultu, vecos koled�as signālkarodziņus un vecuma sma�kas piesūku�os jenotādas ka�oku, kuru viņ� klusā aizgrābtībā noglāstīja.

���� Vienai dienai tas ir par daudz, � sa�cīja kapteinis. � Esmu apstulbis un noguris. Pārāk daudz notikumu. Man ir tāda sajūta, it kā es �etrdesmit astoņas stundas bez lie�tussarga un mēteļa būtu nostāvējis lietū. Esmu līdz ādai piesūcies ar pārdzīvojumiem.

Edvards pla�i atklāja sniegbaltos palagus un uzpurināja spilvenus. Tad atvēra logu, ielaizdams istabā jasmīnu naksnīgo smar�u. Spīdēja mēness, un no tālienes atlidoja mū�zika un balsis.

���� Tad tāds ir Marss, � sacīja kapteinis izģērbdamies.

���� Tāds viņ� ir. � Ar lēnām, nesteidzīgām kustībām Edvards novilka kreklu, atsegdams zeltaini brūnos plecus un spēcīgo, musku�ļaino kaklu.

Gaisma bija izdzēsta, un viņi gulēja viens otram blakus kā senās dienās. Kapteinis tīksmi izstiepās, ieelpodams jasmīnu smar��as piesātināto gaisu, kas ieplūda tum�ajā istabā un plandīja me�ģīņu aizkarus. Kāds bija iznesis dārzā gramofonu, un tas klusi spēlēja �Vienmēr�.

Prātā ienāca Merilina.

���� Vai Merilina ir �eit?

Brālis, kas, taisni izstiepies, gulēja mēness gaismā, atbildēja tikai pēc brī�a: � Jā, pat�laban viņa ir izbraukusi no pilsētas, bet rīt atgriezīsies.

Kapteinis aizvēra acis.

���� Man ļoti gribas redzēt Merilinu.

Pla�ās, istabas klusumā varēja dzirdēt ti�kai viņu elpu.

�� Ar labu nakti, Ed!

Klusums.

���� Ar labu nakti, D�on!

Viņ� gulēja nekustēdamies, ļaudams do�mām vaļu. Pirmo reizi �odien atslāba sa�springtie nervi; beidzot viņ� varēja domāt loģiski. Līdz �im bija valdīju�as jūtas. Mū�zika, pazīstamas sejas. Bet tagad�

�Kā?� viņ� prātoja. �Kā tas bija iespējams? Un kāpēc? Ar kādu nolūku? Vai te iejauku- �ies kādi pārdabiski spēki? Vai dievs patie��ām tā gādājis par saviem bērniem? Kā un kāpēc, un kādēļ?�

Viņ� apsvēra izskaidrojumus, kurus pir�majā brīdī bija izvirzīju�i Hinkstons un Lus�tigs. Viņ� domās pārcilāja visādas jaunas teorijas, apsvēra tās, patīksminājās un ļāva tām izslīdēt kā oļiem caur pirkstiem. Māmuļa. Tētis. Edvards. Marss. Zeme. Marss. Mar�sie�i.

Bet kas dzīvoja uz Marsa pirms tūksto� ga�diem? Marsie�i? Jeb vai te vienmēr bijis tā, kā tagad?

Marsie�i. Viņ� domās lēni atkārtoja �o vārdu.

Tad gandrīz skaļi iesmējās. Prātā bija ie�āvusies ļoti dīvaina teorija. Viņam kļuva neomulīgi. Bet tā, protams, nebija nopietni ņemama. Augstākā mērā neiespējama. Muļ�ķīga. Smieklīga. �Aizmirsti to,� viņ� sev teica.

�Bet ja nu tomēr�� viņ� domāja. �Ja nu tomēr uz Marsa dzīvo marsie�i, ja viņi re�dzēja mūsu ķuģi tuvojamies, redzēja un ienīda mūs? Un pieņemsim � tāpat vien, joka pēc � ka viņi nolēma mūs iznīcināt kā iebrucējus, kā nevēlamus elementus un gri�bēja to izdarīt ļoti gudri, tā, lai mēs neko nenojaustu. Kā gan marsie�i varētu vislabāk cīnīties pret zemie�iem, kuri bruņoti ar atom�iero�iem?�

Atbilde bija interesanta. Ar telepātiju, hipnozi, atmiņām un iztēli.

�Varbūt �īs mājas un �ī gulta nemaz nav īstas, varbūt tās ir tikai manas iztēles auglis, kuram tie�amību pie�ķīru�i marsie�i ar tele- pātijas un hipnozes palīdzību. Varbūt īste�nībā tās ir pavisam citādas, marsie�u stilā celtas, bet �ie marsie�i, izmantodami manas ilgas un vēlmes, liek man redzēt manu dzimto pilsētu, manu veco māju, tā novēr�ot katras aizdomas. Vai var iedomāties vēl iedarbīgāku krāp�anas veidu par �o, kur par ēsmu izmantoti pa�a vecāki?

Un �ī pilsēta celta tūksto� deviņi simti divdesmit sestajā gadā, tātad daudz vecāka par ikvienu no manas komandas vīriem. Tajā laikā man bija se�i gadi, toreiz klau�sījās Harija Lodera iedziedātas plates un pie sienām vēl karājās Maksfīlda Pari�a glez�nas, modē bija pērlī�u aizkari, dziesmiņa �Skaistā Ohaio� un gadsimtu mijas arhitek�tūra. Ja nu marsie�i izmantoju�i tie�i ma�nas atmiņas, lai radītu �o pilsētu? Mēdz teikt, ka bērnības atmiņas esot visskaidrākās. Un, uzcēlu�i �o pilsētu no manu atmiņu mate�riāla, viņi tajā nomitināju�i mūsu komandas locekļu tuvākos cilvēkus.

Varbūt �ie cilvēki, kas guļ blakus istabā, nemaz nav mana māte un tēvs. Varbūt tie ir divi neiedomājami gudri marsie�i, kuriem piemīt spēja turēt mani �īs sapņu hipnozes varā.

Un pūtēju orķestris? Kas tas būtu par pār�steidzo�i labu plānu! Vispirms apmuļķot Lustigu, tad Hinkstonu, pēc tam savākt pūli, un komandas locekļi, ieraudzīju�i pirms desmit vai divdesmit gadiem miru�ās mātes, krustmātes, tēvo�us un līgavas, protams, aizmirst pavēles un steigā pamet raķeti. Kas gan būtu vēl dabiskāk? Vēl neuzkrīto��āki Vēl vienkār�āk? Cilvēks, kura māte ir aug�āmcēlusies no miroņiem, daudz nejautā; viņ� ir pārāk laimīgs. Un tā nu mēs �onakt guļam � da�ādās mājās un da�ādās gultās, bez iero�iem, ar ko aizsargāties, bet mēness apspīdētā raķete ir tuk�a un pamesta. Un vai nebūtu briesmīgi un satrieco�i, ja mēs pēk�ņi atklātu, ka marsie�i to visu izdomāju�i, lai sa�ķeltu, uzveiktu mūs? Varbūt kaut kad naktī �is brālis man blakus gultā pēk�ņi pār�veidosies, izmainīsies un kļūs par citu, bries�mīgu būtni, par marsieti. Viņam vajadzētu tikai pagriezties uz otriem sāniem un iedurt man sirdī nazi. Un tajā pa�ā laikā arī citās �īs ielas mājās brāļi un tēvi pēk�ņi pārvēr�tīsies, ķersies pie na�iem un tāpat rīkosies ar citiem zemes dēliem, kuri guļ un neno�jau� nekā ļauna ��

Viņa rokas zem segas sāka trīcēt. Viņam kļuva auksti. Pēk�ņi tā vairs nebija teorija vien. Pēk�ņi viņu sagrāba bailes.

Piecēlies gultā sēdus, viņ� klausījās. Nakts bija ļoti klusa. Mūziku nedzirdēja. Vēj� bija norimis. Brālis viņam blakus gulēja.

Uzmanīgi pacēlis segu, viņ� atbīdīja to nost. Tad izslīdēja no gultas un jau zagās pāri istabai, kad atskanēja brāļa balss:

���� Kur tu ej?

���� Ko?

Brāļa balss bija ledaina. � Es jautāju; uz kurieni tu ej?

���� Padzerties.

���� Bet tev nemaz negribas.

���� Gribas, gribas gan.

���� Nav tiesa.

Kapteinis D�ons Bleks metās skriet. Tad iekliedzās. Divas reizes iekliedzās.

Līdz durvīm viņ� netika.

No rīta pūtēju orķestris spēlēja skumīgu sēru melodiju. No katras �īs ielas mājas iz�nāca maza, svinīga procesija, kas nesa garu kasti; pa saules pielieto ielu raudo�as mātes un vecmāmiņas, māsas un brāļi, tēvi un tē�vo�i devās uz kapsētu, kur rēgojās svaigi

rakti kapi un tikko uzstādīti kapakmeņi. Se��padsmit kapi un se�padsmit kapakmeņi.

Mērs'teica īsu atvadu runu, bet viņa seja ik brīdi mainījās � te tā bija mēra, te kāda cita seja.

Tur bija Bleķu ģimene: māte, tēvs un Ed�vards. Viņi raudāja, un viņu sejas brī�iem izplūda, iegūdamas citus apveidus.

Tur bija arī Lustiga vecaistēvs un vecā�māte, asaras plūda pār viņu sejām, kas kusa līdzīgi vaskam un virmoja kā saules sakar�sēts gaiss.

Zārkus nolaida kapos. Kāds kaut ko no�murmināja par �se�padsmit dū�īgiem vīriem, kurus naktī pārsteigusi pēk�ņa, negaidīta nāve��

Uz zārku vākiem, dobji dunēdama, bira zeme.

Orķestris, spēlēdams �Kolumbija, okeāna pērle� un �ķīvjus �ķindinādams, aizsoļoja at�pakaļ uz pilsētu, un �o dienu visi svinēja.

Nakts, kad viņi nolaidās uz Marsa, bija tik auksta, ka Spenders sāka vākt kurināmo, lai iededzinātu nelielu ugunskuru. Par to, ka iera�anās būtu jānosvin, viņ� nebilda ne vārda, tikai vāca �agarus, aizdedzināja tos un domīgi vērās liesmās.

Kad tās, uz�audamās aug�up, atblāzmojās retinātajā gaisā virs iz�uvu�ās Marsa jūras, viņ� pār plecu paskatījās atpakaļ uz raķeti, ar kuru viņi visi � kapteinis Vailders, �e- roki, Hetvejs, Sems Parkhils un viņ� pats bija trauku�ies cauri melnajiem, mēmajiem zvaig�ņu pla�umiem, lai nosēstos �ajā izmi�ru�ajā, teiksmainajā pasaulē.

D�efs Spenders zināja, ka kuru katru brīdi sāksies orģijas. Viņ� vēroja pārējos, gaidī�dams, ka tūlīt tie sāks lēkāt un aurot. Tiklīdz bus izzudis stingums, ko radīja reibino�ā doma, ka viņi ir pirmie Zemes sūtņi uz Marsa. Neviens neteica ne vārda, ta�u dro�i vien daudzi no viņiem klusībā cerēja, ka ci�tas ekspedīcijas nav sasniegu�as mērķi un ka �ī, Ceturtā, izrādīsies pirmā! Viņi nevē�lēja citiem, ļauna, tikai stāvēja apskurbusi no �īs domas par godu un slavu, kamēr viņu plau�as pamazām aprada ar retināto gaisu, kurā, kaut cik straujāk pakustoties, pārņēma viegls reibonis.

Bigss piegāja pie tikko iedegtā ugunskura un izmeta: � Kam �ie �agari, ja mums ir līdzi ķīmiskais kurināmais?

����� Nekas, � Spenders noteica, nepacel�dams galvu.

Nevajadzētu jau pirmajā naktī uz Marsa sacelt lieku troksni, vilkt ārā muļķīgo, spī�do�o gāzes pavardu, kas �eit galīgi neiederē�jās. Tā būtu tikpat kā svētuma zaimo�ana. Tas viss vēl priek�ā: gan viņi pagūs sasviest kon�densētā piena kārbas lieliskajos Marsa kanālos, gan pieredzēt, ka New-York Times lapas �auk�stot velsies un plandīsies pa teiksmaino, pe�lēko Marsa jūras gultni un banānu mizas un pikniku atliekas vāļāsies pa seno pilsētu cildenajām drupām Marsa ielejās. Tam laika būs diezgan. To iedomājoties vien, Spenders iek�ēji nodrebēja.

Viņ� baroja uguns rijīgo muti, it kā upu�rēdams miru�am milzim. Viņi bija nolaidu��ies uz milzīga kapa. Te gājusi bojā vesela civilizācija. Viselementārākā pieklājība pra�sīja, lai vismaz �o pirmo nakti viņi pavadītu klusi.

����� Tā neiet. Nolai�anos vajag nosvi�nēt! � Bigss uzrunāja kapteini Vailderu. � Atrausim vaļā konservus un d�ina bla�ķes un mazliet padzīrosim.

Kapteinis Vailders raudzījās uz izmiru�o pilsētu jūdzes attālumā no viņiem.

� Mēs esam noguru�i, � viņ� izvairīgi noteica, it kā visu viņa uzmanību saistītu tikai pilsēta un komanda būtu aizmirsta. � Varbūt rītvakar. �oreiz pietiks ar to, ka sveiki un veseli esam izkļuvu�i cauri kos�mosam un mums sānos nav ietriecies neviens meteorīts.

Vīri mīņājās ap ugunskuru. Divdesmit vīru � apņēmu�i biedru plecus vai arī kni�binādamies ap savām jostām. Spenders vē�roja �os vīrus. Tajos rūga nemiers. Tie bija riskēju�i ar savām dzīvībām lielā mērķa la�bad. Tagad tie gribēja piedzerties, izauroties un iz�audīties, lai skaidri būtu redzams, kas �ie par vareniem zeļļiem, kas, raķetē izlau�zu�ies cauri kosmosam, atlidoju�i līdz pa�am Marsam.

Ta�u pagaidām visi klusēja.

Kapteinis pusbalsī nodeva rīkojumu. Kāds no vīriem aizskrēja uz raķeti un atnesa kon�servus, kurus tūliņ atvēra un paklusi izdalīja. Pamazām viņi atguva valodu. Kapteinis ap�sēdās un īsi atskaitījās par lidojumu. Viņ� nepateica neko jaunu, ta�u viri labprāt klau�sījās, apzinoties, ka viss jau aiz muguras, viss laimīgi paveikts. Par atpakaļceļu viņi negribēja runāt. Kāds par to ieminējās, ta�u tūliņ tika apsaukts. Zibēja karotes divu mē�ne�u gaismā, ēdiens gar�oja lieliski, bet vīns � vēl jo labāk.

Debesis pār�ķēla zibenīga �autra, un pēc mirkļa netālu no ugunskura nolaidās palīg- raķete. Spenders vēroja, kā atveras nelielā lūka, pa kuru izkāpa viņu ārsts un ģeologs Hetvejs (vietu skaita ekonomijas dēļ katram ekspedīcijas dalībniekam bija divas speciali�tātes). Lēnā gaitā tas pienāca pie kapteiņa.

����� Nu? � kapteinis Vailders jautāja.

Hetvejs stingi raudzījās uz tālajām zvaig��ņu gaismā margojo�ām pilsētām. Tad, no�rijis kamolu, kas spiedās kaklā, paskatījās uz Vailderu un sacīja: � �ī pilsēta ir izmi�rusi, kaptein, � izmirusi pirms vairākiem gadu tūksto�iem. Tāpat arī trīs pārējās � kalnos. Bet piektā, ap divsimt jūd�u no �ejienes�

����� Kas ir ar piekto?

���� Vēl pagāju�o nedēļu tur dzīvoju�i cil�vēki, ser.

Spenders pielēca kājās.

����� Marsie�i, � Hetvejs piemetināja.

����� Kur tie paliku�i?

���� Miru�i,' � Hetvejs atbildēja. � Es iegāju kādā mājā. Domāju, ka tā līdzīgi pā�rējām stāv pamesta jau tūksto�iem gadu. Mans dievs, kas tur bija līķu! �upu �upām � kā lapas rudenī. Kā sīki nodeguļi, sagruzdēju�u avī�u plēnes � tas viss, kas atlicis no mar�sie�iem. Bet tie miru�i nesen. Augstākais � pirms dienām desmit.

����� Bet citās pilsētās? Vai nemanījāt kādas dzīvības zīmes?

���� Ne mazākās, ser. Es pārbaudīju neskai�tāmas pilsētas. No katrām piecām �etras ir

pamestas pirms gadu tūksto�iem. Nav ne jausmas, kas noticis ar iemītniekiem. Bet katrā piektajā pilsētā viens un tas pats. Līķi. Tūksto�iem līķu.

����� No kā viņi miru�i? � Spenders panāca uz priek�u.

����� Ja teik�u, jūs neticēsiet.

����� Kas viņus nogalinājis?

����� Vēja bakas, � Hetvejs īsi atbildēja.

����� Nevar būt!

����� Jā gan. Es iztaisīju analīzes. Vēja bakas. To iedarbība �eit bijusi pavisam citāda nekā uz Zemes. Tās, �ķiet, sagrāvu�as marsie�u vielu maiņu. Tie nomelnēju�i un pie tam iz�kaltu�i kā trauslas plēksnes. Un tomēr � tās biju�as vēja bakas. Tātad Jorks un kapteinis Viljamss, un kapteinis Bleks ar savām ekspe�dīcijām nokļuvu�i līdz Marsam. Dievs vien zina, kā marsie�i viņus sagaidīju�i. Bet tagad vismaz ir skaidrs, ko viņi � kaut arī negri�bot � nodarīju�i marsie�iem.

����� Un jūs neredzējāt nevienas dzīvas dvē�seles?

����� Iespējams, ka da�s �ejienietis, kur� lai�kus attapies, aizbēdzis kalnos. Ta�u var dro�i apgalvot, ka to ir pārāk maz, lai varētu ru�nāt par iezemie�u problēmu. Marsie�i kā rase ir gājusi bojā.

Spenders pagriezās un atkal apsēdās pie ugunskura, vērdamies liesmās. Ak dievs, vēja bakas, padomā tikai! Miljoniem gadu �ī rase pilnveidojusies, bagātinājusi savu kul�tūru, cēlusi pilsētas, līdzīgas tām, kādas redzamas �eit, un darījusi visu iespējamo, lai īstenotu savus plānus un skaistuma ideālus, un tad gājusi bojā. Daļa vēl pirms mūsu ēras � pakāpeniski, dabīgā nāvē, cienīgi sa�gaidot savu pēdējo stundu. Bet pārējie? Vai pārējos marsie�us nonāvējusi slimība ar kādu izmeklētu, draudīgu vai cildenu nosau�kumu? Nē, � pie visiem svētajiem! � tos iedzinu�as nāvē vēja bakas, nieka slimība, kas uz Zemes nav kaitīga pat bērniem\ Tas nav pareizi, tas nav taisnīgi! Tas ir apmēram tas pats, kā sacīt, ka senie grieķi miru�i ar cūciņu, bet lepnie romie�i savos krā�ņajos pakalnos � ar plakano pēdu! Būtu mēs de�vu�i marsie�iem laiku sagatavot sev mirstam- tērpus, ieņemt cienīgu pozu un izdomāt sev kādu citu nāves cēloni! Nevis kaut kādas sa�sodītas, muļķīgas vēja bakas! Tas nav savie�nojams ar �o arhitektūru, tas ir pretrunā ar �o di�o, teiksmaino pasauli!

����� Labi, Hetvej, tagad varat iekost.

����� Pateicos, kaptein.

Un ar to pa�u viss jau bija aizmirsts. Vīri tērzēja par kaut ko citu.

Spenders nespēja novērst no tiem acu. Ēdiena �ķīvis viņam priek�ā palika neskarts. Kļuva aukstāks. Zvaigznes trīsuļoja arvien tuvāk, arvien spo�āk.

Ja kāds pacēla balsi, kapteinis atbildēja tikko sadzirdami, un pārējie, sekodami viņa piemēram, pieklusa.

Cik te bija dzidrs un tīrs gaiss! Spenders sēdēja, nespēdams vien nopriecāties par to.

Tajā jaudās kaut kāds neparasts aromāts � puķu, ķimikāliju, putekļu vai vēja smar�a, to viņ� īsti nezināja pateikt.

���� Toreiz Ņujorkā es salaidu ar vienu blondīni, velns, kā viņu� ar D�iniju! � Bigss auroja. � Tas tik vienreiz bija skuķis!

Spenders sarāvās. Viņam iedrebējās roka. Acis zem smalkajiem, caurspīdīgajiem plak�stiņiem sāka nemierīgi �audīties.

����� Reiz D�inija man saka, lai� � Bigss ķērca.

Vīri smējās kā kutināti.

���� Tad es viņai kārtīgi iemasēju! � Bigss rēca, vicinādams d�ina pudeli.

Spenders atbīdīja �ķīvi sāņus. Viņ� klausī�jās dzestrajā vējā, kas �alkoja gar ausīm. Vēroja baltās marsie�u celtnes, kuras atgādi�nāja ledus kristālus tuksnesīgajā jūras gultnē.

���� Tā tik bija mei�a! � Atplētis rīkli, Bigss iztuk�oja pudeli līdz dibenam. � Pā�rāka par visām, ko esmu pazinis!

Degunā iesitās Bigsa sviedru smaka. Spen�ders ļāva ugunskuram izdzist.

����� ē, tu, piesper vēl malku! � Bigss uz�meta Spenderam īsu skatienu un atkal pie�vērsās savai pudelei. � Un tā kādu nakti mēs abi ar D�iniju�

Viens no vīriem, vārdā �enke, atstiepa akordeonu un sāka diet tā, ka putekļi vien griezās.

����� E-hē, esmu dzīvs! � viņ� kliedza.

���������� O-ho! � pārējie piebalsoja, nosviez- dami savus tuk�os �ķīvjus. Trīs no viņiem nostājās rindā un sāka tirināt kājas kā rēviju gerlas, izmēzdami pa sālītam jociņam. Pā�rējie plauk�ķināja un auroja, cenzdamies viņus uzmundrināt. �eroki norāva kreklu un, sviedriem līstot pār kailajām krūtīm, vir�puļoja kā vilciņ�. Mēness gaisma apmirdzēja viņa īsi apgrieztos matus un jauneklīgos, gludi skūtos vaigus.

Vēj� dzina vieglus miglas vālus pāri iz�u�vu�ās jūras gultnei, bet no kalniem di�i akmens tēli noraudzījās uz sudraboto raķeti un nelielo ugunskuru.

Troksnis kļuva arvien skaļāks, dejotāju skaits pieauga, kāds rāva vaļā mutes har�moniku, cits pūta ar zīdpapīru apvilktu matu suku. Atkorķēja un iztuk�oja divdesmit pu�deles. Bigss streipuļoja apkārt, grīļīgiem vē�zieniem mēģinādams diriģēt deju.

����� Nāciet barā, ser! � �eroki uzsauca kapteinim, uz brīdi pārtraukdams aizsākto meldiņu.

Kapteinis pievienojās dejotājiem. Ta�u vi�sai nelabprāt. Ar sadrūmu�u seju. Spenders paskatījās uz viņu un nodomāja:

�Ak tu nabadziņ�! �ādā naktī! Viņi ta�u neapjēdz, ko dara. Pirms izlido�anas vaja�dzēja viņus instruēt un ieskaidrot viņiem, ka uz Marsa jāuzvedas kaut cik pieklājīgi � vismaz pirmajās dienās.�

���� Pietiks. � Kapteinis atvainojās un, aiz�bildinājies ar aizdusu, apsēdās.

Spenders paraudzījās uz kapteiņa krūtīm.

Nevarētu sacīt, ka tās cilātos ātrāk nekā pa�rasts. Ari kapteiņa seja nebija nosvīdusi.

Akordeons, harmonika, vīns, izsaucieni, dejas, auro�ana, kņada, trauku �ķinda, smiekli.

Bigss tenterēja uz kanāla malu. Pagrābis līdzi se�as iztuk�otas pudeles, viņ� tās citu pēc citas ielidināja dzidri zilajā ūdenī. Gul�dzēdamas un burzguļodamas tās nogāja di�benā.

���� Es nosaucu tevi, es nosaucu tevi, es n-nosaucu tevi� � Bigss stostījās. � Es nosaucu tevi par Bigsa, Bigsa � p-par Bigsa kanālu�

Neviens nepaguva ne attapties, kad Spen�ders jau bija kājās, pārlēca pār ugunskuru un pieskrēja pie Bigsa. Viņ� iebelza tam pa zobiem, tad pa ausi. Bigss sagrīļojās un iegā�zās kanālā. No�ļakstēja ūdens, ta�u Spen�ders tikai klusēdams noskatījās, kamēr Bigss izķepurojās uz akmens plāksnēm no�klātā krasta. Tikām pieskrēja pārējie un sa�grāba Spenderu aiz rokām.

����� Ei, Spender, kas tev lēcies? � viņi pra�ņāja.

Bigss izrāpās un, viscaur pilēdams, piecē�lās. Viņ� pamanīja, ka vīri tur ciet Spenderu.

����� Nu tu man redzēsi! � viņ� no�ņāca un draudo�i tuvojās.

����� Izbeigt! � kapteinis Vailders uzklie�dza. Vīri atlaida Spendera rokas. Bigss ap�stājās, jautājo�i blenzdams kapteinī.

���������� Nekas, Bigs, ejiet pārģērbties. Pārējie var līksmoties tālāk! Bet jūs, Spender, nā�ciet man līdzi!

Vīri atsāka aurot un diet. Vailders pagāja gabaliņu nostāk un pagriezās pret Spenderu. � Varbūt jūs paskaidrosiet, ko tas nozīmē?

Spenders paraudzījās uz kanālu. � Ne�zinu. Man kļuva kauns. Par Bigsu un par visu �o traci. Ak dievs, kāda bezjēdzība!

������� Viņi veiku�i garu ceļu. Viņiem vajag iztrakoties.

������� Bet kur ir viņu cilvēka cieņa, ser? Viselementārākās pieklājības izpratne?

������� Jūs, Spender, esat noguris un uz dzīvi skatāties ar citām acīm. Uzlieku jums naudas sodu � piecdesmit dolārus.

������� Klausos, ser. Man �ķila, ka Viņi noska�tās, kā mēs ālējamies.

����� Kādi viņi?

����� Marsie�i � vai nu dzīvi, vai miru�i.

������� Protams, ka miru�i, � kapteinis atbil�dēja. � Domājat, ka Viņi zina par mūsu iera�anos?

����� Vecais vienmēr jūt jaunā atnāk�anu.

������� Iespējams. Bet izklausās, it kā jūs ticētu gariem.

������� Es ticu tam, ko veiku�as cilvēku rokas, un, kā redzams, �eit paveikts daudz. Te ir ielas un mājas un dro�i vien arī grāmatas, plati kanāli, pulksteņi un staļļi � ja arī ne zirgiem, tad kādiem citiem mājas dzīvnie�kiem � kaut vai divpadsmilkājainiem, kas to lai zina. Kur vien skaties, redzams marsie�u roku darbs. Priek�meti, kurus viņi aizskāru�i un lietoju�i simtiem gadu. Un, ja jūs jautātu, vai ticu tam, ka lietām ir dvēsele, ko tām pie�ķir lietotāji, es atbildētu �jā�. Un mar�sie�u celtnes un darinājumi joprojām pastāv. Viss, kam agrāk bijis savs noteikts uzde�vums. Kalni, kam biju�i savi nosaukumi. Un mēs, �eit dzīvodami, vienmēr jutīsimies kā sve�inieki. Mēs dosim kalniem jaunus nosau�kumus, bet tie skanēs neīsti, jo kaut kur laikā un telpā vēl arvien pastāv vecie nosau�kumi, ar kuriem saistīts priek�stats par �iem kalniem. Jaunie vārdi, ko mēs dosim pilsē�tām, kanāliem un kalniem, atlēks no tiem kā zirņi no sienas. Lai kā mēs censtos apgūt �o planētu, ta�u mū�am būsim �eit nelūgti viesi. Beigās tas mūs saniknos, un vai zināt, kas tad notiks ar Marsu? Mēs norausim tam ādu, sagrausim visu un pielāgosim savai gaumei.

���� Marsu mēs nepostīsim, � kapteinis iebilda. � Tas ir pārāk varens un di�s.

����� Jūs tā domājat? Mums, zemie�iem, ir īpa�s talants sagraut visu di�o un skaisto. Ja mēs Ēģiptē Kārnākās templī vēl neesam iekārtoju�i karstu cīsiņu tirgotavu, tad vie�nīgi tādēļ, ka tā ir nomaļa vieta, kur nevar izvērst lielo biznesu. Un Ēģipte ir tikai maza daļiņa no Zemes. Bet �ī senatnīgā planēta at�ķiras no mūsējās, un mēs, �eit apmetu�ies, nu sāksim to apgānīt. Nosauksim kanālu Rokfellera, bet kalnu � karaļa D�ord�a vārdā, jūra kļūs par Dipona jūru, bet pilsētas nesīs Ruzvelta, Linkolna un Kulid�a vārdus, ta�u visi �ie nosaukumi būs melīgi, jo katrai vietai jau. ir savs īstais vārds.

����� Tas būs jūsu, arheologu, uzdevums � at�ifrēt senos nosaukumus, un mēs paturēsim tos.

����� Mēs � saujiņa domubiedru pret visu biznesa pasauli? � Spenders paraudzījās uz kalniem, kas meta tēraudzilu atblāzmu. � Viņi zina, ka �onakt mēs esam te, lai pie�spļaudītu viņu vīna kausus, un, liekas, ienīst mūs.

Kapteinis papurināja galvu.

����� Nevar būt, ka �eit mājotu naids. � Viņ� ieklausījās vējā. � Sprie�ot pēc �īm pilsētām, marsie�i biju�i lieliski, skaisti un gudri ļaudis. Liktenis nav spējis viņus sa�triekt. Viņi acīmredzot samierināju�ies ar to, ka jāizmirst, nebūt necenzdamies pirms nā�ves uzsākt karu, lai visu sagrautu un iznīci�nātu. Pilsētas, ko redzējām, ir pilnīgi ne�skartas. Iespējams, ka viņu acīs mēs esam tikai bērni, kas rotaļājas mauriņā, un viņi noraugās uz mums ar iecietīgu smaidu. Var�būt tas vēl rosinās mūs mainīties uz aug�u.

Vai jūs ievērojāt, Spender, cik mūsu vīri bija neparasti klusi, pirms Bigss tiem uzpli�jās, ka vajagot iztrakoties? Viņi izskatījās tik pazemīgi un bikli. Tādos brī�os jūtams, ka mēs nebūt neesam tik vareni: mēs esam bērni īsās bik�elēs � skaļi un trok�ņaini, kas klaigādami ņemas ap savām raķe�u un atomu rotaļlietām. Bet pienāks diena, kad Zeme būs tāda kā �odien Marss. Tas, ko te redzam, mūs atvēsinās. Mēs mācīsimies sa�prast, kas ir civilizācija. Marss būs mums laba skola. Nu, bet tagad � galvu aug�ā! Iesim tēlot jautrību. Ta�u soda nauda paliek spēkā.

Dzīro�ana nevedās. No iz�uvu�ās jūras pūta ass vēj�. Tas cirta sejā vīriem, tas cirta sejā kapteinim un D�efam Spenderam, kad viņi devās atpakaļ pie pārējiem. Tas jun�dīja putekļus, �audījās ap mirdzo�o raķeti, raustīja akordeonu un piepūta ar smiltīm nospēlēto mutes harmoniku. Smiltis grauza vīriem acis, bet vēj� tikai svilpoja un sīca. Tad tikpat pēk�ņi, kā uzradies, norima.

Ta�u arī jautrība bija norimusi.

Vīru stāvi nekustīgi slējās pret tum�a�jām, dzedrajām debesīm.

���� Nu, puikas, saraujam! � Bigss pārģēr�bies izlēca no raķetes, cenzdamies neskatīties uz Spenderu. Bet �ie vārdi nerada atbalsi. Vīri cieta klusu.

����� Nu, kas ir?

Neviens nekustējās.

����� E, Vaitij, rauj vaļā savu ermonikul

Vaitijs izpūta kaut kādu trelli. Tas skanēja

neīsti un griezīgi. Viņ� izkratīja no harmoni�kas mitrumu un iebāza instrumentu kabatā.

���� Kas te īsti notiek � apbērē�ana, vai? � Bigss noprasīja.

Kāds sāka maidzīt akordeonu. Tas izdvesa �ēlu vaidu � kā mirsto�s dzīvnieks. Un ap�klusa.

����� Labs ir, tad mēs ar pudelīti palīksmo- sim divatā. � Bigss atslējās pret raķeti un pie�āva bla�ķi pie lūpām.

Spenders nenovērsa no viņa acu. Spenders ilgi stāvēja kā sastindzis. Tad viņa pirksti tikko samanāmi sāka slīdēt pa drebo�o gurnu uz aug�u, sataustīja pistoli un noglās�tīja ādas maksti.

������ Kas vēlas, var nākt man līdzi uz pil�sētu, � kapteinis paziņoja. � �eit pie ra�ķetes atstāsim sardzi, bet pa�i dro�ības labad ņemsim līdzi iero�us.

Vīri nostājās ierindā un sāka skaitīties. Bija �etrpadsmit gājēju, arī Bigss, kur� irgoda- mies pacēla pudeli par zīmi, ka pievienojas pārējiem. Se�i nolēma palikt.

����� Nu tad aiziet! � Bigss auroja.

Vīru grupa klusēdama virzījās uz priek�u pa mēness gaismas apmirdzēto klajumu. Viņi nonāca pie teiksmainās, izmiru�ās pil�sētas, pār kuru abi mēne�i, it kā dzīdamies viens otram pakaļ, lēja savu sudrabu. Vī�riem zem kājām stiepās dubultas ēnas. No neparastā skata viņiem uz brīdi aizrāvās elpa. �ķita, ka tūliņ pat miru�ajā pilsētā sa�kustēsies kāda ēna, iznirs kāds miglains si�luets un pār tuksnesīgo jūras gultni bruņās kaltā pasaku kumeļā aizauļos kāds aizmū�ī- bas liecinieks.

Spendera iztēlē tuk�ās ielas atdzīvojās. Ļaudis kā zili mirdzo�i, rēgaini tēli, klusi �alodami, plūda pa bruģētajām alejām, pelē�cīgi sārtajās smiltīs �audījās neparasti dzīv�nieki. Katrā logā vīdēja kāds stāvs, kas, iz�liecies pār palodzi, domīgi, it kā no tāliem mū�ības ūdeņiem māja nopakaļ tēlam, kas slīdēja pa mēness sudraboto torņu pakāji. Iek�ējā dzirde uztvēra mūziku, un Spenders iztēlojās instrumentus, kas to atskaņoja. Pil�sēta bija apburta.

����� E-hē! � izriezis krūtis un, it kā taurē�jot pielicis rokas pie mutes, ieaurojās Bigss. � Hallo, vai te kāds ir?

�: Bigs! � kapteinis apsauca.

Bigss apklusa.

Vīri devās tālāk pa flīzēm noklāto aleju. Tagad viņi sarunājās �ukstus, it kā ieiedami milzīgā, zem atklātām debesīm ierīkotā lasī�tavā vai arī mauzolejā, kur valda vēj� un griestu vietā mirgo zvaigznes. Kapteinis pus�balsī prātoja, kur paliku�i pilsētas iedzīvo�tāji, kādi viņi biju�i, kas biju�i viņu vald�nieki un kādēļ visi aizgāju�i bojā. Viņ� brī�nījās, kā marsie�i pratu�i uzcelt pilsētu, ko gadsimtu laika zobs nav spējis sagrauzt, un vai tie�ām tie kādreiz būtu apmeklēju�i Zemi? Vai pirms neskaitāmiem gadu tūksto��iem marsie�i būtu stāvēju�i pie cilvēces �ū�puļa? Vai viņi mīlēju�i un nīdu�i, tāpat kā cilvēki uz Zemes, un vai līdzīgi tiem da�kārt darīju�i muļķības?

Neviens nekustējās. Mēne�u gaisma vīrus it kā apbūra un stindzināja, kamēr vēj� liegi �alkoja gar ausīm.

����� Lords Bairons, � D�efs Spenders no�teica.

����� Kāds lords? � Kapteinis pagriezās pret Spenderu.'

����� Lords Bairons � deviņpadsmitā gad�simta dzejnieks. Viņ� kādreiz uzrakstījis vārsmas, ko varētu attiecināt uz �o pilsētu un marsie�u izjūtām � ja vēl palicis kāds, kur� spētu just. �o dzejoli varētu būt sacerē�jis pēdējais marsie�u dzejnieks.

Vīri stāvēja kā sastingu�i un viņu ēnas � tāpat.

����� Kas tas par dzejoli, Spender? � kaptei�nis jautāja.

Spenders pamīņājās, pielika roku pie pie�res, cenzdamies atcerēties, mirkli piemiedza acis un tad rāmā, klusinātā balsī sāka skan�dēt dzeju. Vīri uzmanīgi klausījās.

Ceļi mums vairs kopā nenāks,

Vēla nakts kad zemi segs,

Lai gan mīlēs sirds kā senāk,

Lai gan mēness spo�i degs.

Pilsēta dusēja � pelnu pelēka, di�a un nekustīga. Vīru sejas bija pievērstas mēne��iem.

Zobens savu maksti plē�,

Sirdij krūtis �auras tiek �

Dvēsles karsto elpu dzē�,

Mīlestībai rimties liek.

Lai gan nakts ir mīlai dota

Un lai diena nāk cik drīz,

Mēness gaisma sudrabotā

Mūs vairs kopā nevedīs. [2]

Zemie�i klusēdami stāvēja pilsētas centrā. Nakts bija skaidra. Visapkārt � ne skaņas, izņemot vēja zuzē�anu. Zem viņu kājām ple�tās flīzēm klāts laukums, kurā bija izvei�doti seno dzīvnieku un cilvēku attēli. Viņi sāka tos aplūkot.

Bigss atraugājās. Viņa skatiens kļuva blāvs. Viņ� aizlika mutei priek�ā rokas, sāka rīstī�ties, viebties un locīties, biezs �ķidrums sa�kāpa viņam mutē un, ar �alti izraudamies ārā, ap�ļāca mozaīku zīmējumus. Tā tas at�kārtojās divi lāgi. Spirgto gaisu sagandēja pretīga, skāņa smaka.

Neviens nepakustējās, lai Bigsam palī�dzētu. Viņ� turpināja vemt.

Spenders brīdi pavērās viņā, tad apcirtās un viens pats devās prom pa mēness gais�mas apmirdzēto aleju. Un ne reizi neatska�tījās uz saviem biedriem.

Viņi likās gulēt ap �etriem no rīta, izstie�pās uz segām un aizvēra acis, elpodami rāmo gaisu. Kapteinis Vailders palika sēdam pie ugunskura un meta tajā sīkus sprungulī�us.

Pēc pāris stundām Maklūrs atvēra acis.

����� Kādēļ jūs neguļat, ser?

���� Gaidu Spenderu. � Kapteinis vāri pa�smaidīja.

Maklūrs mirkli padomāja. � �aubos, ser, vai viņ� vispār atgriezīsies. Nezinu kādēļ, bet man �ķiet, ka viņ� nekad vairs nenāks atpakaļ.

Maklūrs pagriezās uz otriem sāniem. Ugunskurs sprak�ķēdams uzdzirkstīja un nodzisa.

Pagāja nedēļa, ta�u Spenders neatgriezās. Kapteinis izsūtīja pēc viņa vairākas izlūku grupas, bet tās atgriezās ar ziņojumu, ka no Spendera neesot ne vēsts. � Kad apniks mē�tāties, pārradīsies pats. Viņ� no laika gala bijis īgņa, � vīri mēļoja. � Nu, jods ar viņu!

Kapteinis klusēja, tikai ierakstīja ziņo�jumu kuģa �urnālā.

Kādu rītu, � tā varēja būt pirmdiena, otr�diena vai jebkura cita diena uz Marsa, � Bigss sēdēja kanāla malā un, pagriezis seju pret sauli, kūļāja kājas vēsajā ūdenī.

Gar piekrasti tuvojās kāds vīrs. Bigsam uzgula viņa ēna. Tas pacēla acis.

����� Nolādēts! � Bigss izsaucās.

������������ Es esmu pēdējais marsietis, � vīrs no�teica un izvilka pistoli.

����� Ko tu muldi! � Bigss izgrūda.

����� Es tūlīt tevi no�au�u.

����� Izbeidz! Kas tie par jokiem, Spender?

����� Celies aug�ā un mirsti kā vīrs.

����� Dieva dēļ, liec pistoli nost!

Spenders nospieda gaili tikai vienu reizi.

Bigss sakņupa uz kanāla malas, tad sazvēlās uz priek�u un iekrita ūdenī. �āviens nebija skaļāks par �ukstu. Līķis, viegli �ūpodamies, grima mierīgi plūsto�ajos viļņos. Ūdens dobji noburbuļoja, tad viss apklusa,

Spenders iebāza pistoli maksti un nedzir�damiem soļiem devās tālāk. Pie Marsa debe�sīm spīdēja saule. Viņ� juta, ka tās stari kveldē rokas un glāsta saspringto seju. Spen�ders nepaātrināja soļus un atgriezās no�metnē tā, it kā pa �o laiku nekas nebūtu no�ticis: vienīgā at�ķirība, ka tagad bija diena. Viņ� pienāca pie raķetes, kur zem pavāra uzslietās nojumes vairāki vīri ieturēja tikko pagatavotās brokastis.

���� Redz, kur mūsu Vientuļnieks! � kāds iesaucās.

����� Hallo, Spender! Ilgi neredzēts!

�etri pie galda sēdo�ie vīri raudzījās Spen- derā, kur� klusēdams vēroja viņus.

���� Ak tad būsi izo�ņājis tās nolādētās dru�pas, � pavārs nosmējās, maisīdams bļodā kaut kādu melnu virumu. � Kā suns, kas ti�cis pie kaulu kaudzes.

����� Iespējams, � Spenders atbildēja. �� Man tur bija �is tas jānoskaidro. Ko jūs teiktu, ja es jums sacītu, ka esmu redzējis klīstam apkārt dzīvu marsieti?

Visi �etri atbīdīja dak�iņas sāņus.

����� Marsieti? Kur?

����� Nav svarīgi. Atļaujiet jums uzdot vienu jautājumu. Kā jūs justos marsie�a vietā, ja jūsu zemē ierastos cilvēki un sāktu to iz�postīt?

���� Man tas glu�i skaidrs, � �eroki atbil�dēja. � Manās dzīslās rit �erokie�u cilts asinis. Vectēvs man daudz stāstīja par Oklahomu. Ja kāds marsietis vel dzīvs, jutu vi�ņam līdzi.

������ Bet pārējie? � Spenders piesardzīgi apvaicāj ās.

Neviens neatbildēja. Viņu klusē�ana ru�nāja pati par sevi. Grāb, ko vari, pievāc, ko atrodi, un, ja otrs pagrie� tev vaigu, gāz, cik spēka, un tā tālāk�

������ Nu, tad dzirdiet, � Spenders atsāka, � es patie�ām sastapu marsieti.

Vīri neticīgi blenza viņā.

������ Vienā no izmiru�ajām pilsētām. Es ir necerēju viņu sastapt. Pat nedomāju kādu meklēt. Nezinu, kā viņ� tur gadījās. Apmē�ram nedēļu es dzīvoju ielejā kādā nelielā pilsētiņā, pētīju senās grāmatas un studēju marsie�u mākslas darbus. Un reiz tur parā�dījās �is marsietis. Mirkli pastāvēja un no�zuda. Pēc tam pāris dienu vairs nebija ma�nāms. Cenzdamies at�ifrēt senos rakstus, es biju iegrimis lasī�anā, kad viņ� atgriezās, ar katru reizi panākdamies gabaliņu tuvāk, līdz kādu dienu, kad beidzot biju apguvis mar�sie�u valodu, � tas ir apbrīnojami viegli, jo �eit palīdz piktogrammas, � marsietis pie�nāca pie manis un sacīja: �Dodiet man savus zābakus.� � Es atdevu viņam zābakus, bet viņ� turpināja: �Dodiet man savu formas tērpu un visu, kas pie tā pieder.� � Atdevu arī to, bet viņ� neatlaidās: �Dodiet man savu pistoli,� � un es paklausīju. Tad viņ� aici�nāja: �Nāciet man līdzi un paskatieties, kas

tagad notiks.� � Un devas lejā uz nometni, un te nu viņ� stāv.

������������ Neredzu neviena marsie�a, � �eroki noteica.

����� 2ēl.

Spenders izvilka pistoli. Ta maigi iedzink- stējās. Pirmā lode ķēra vīru pa kreisi, otrā un tre�ā � tos, kas sēdēja pa labi un galda vidū. Pavārs, kas no ugunskura �ausmās pa�vērās atpakaļ, tika notriekts ar ceturto. Viņ� atkrita atmuguriski uz kvēlojo�ajām oglēm un palika tur guļam, līdz apģērbs sāka gruzdēt.

Saulē laistījās raķete. Trīs vīri sēdēja, ne�kustīgi atbalstīju�ies pret galda malu, kamēr viņu priek�ā dzisa azaids. Neskartais �eroki bija piemeties gabaliņu nostāk un ar trulu neizpratni raudzījās Spenderā.

����� Vari nākt man līdzi, � Spenders sacīja.

�eroki neatbildēja.

������������ Domāju, mēs sapratīsimies. � Spenders gaidīja.

Beidzot �eroki atguva valodu. � Tu viņus nogalināji, � viņ� izmocīja, tikko uzdrīkstē�damies paskatīties uz no�autajiem.

����� Viņi to pelnīju�i.

����� Tu esi zaudējis prātu!

����� Iespējams. Bet tu vari nākt man līdzi.

������������ Tev līdzi, � kādēļ? � �eroki bāls kā līķis, asarām acīs izsaucās. � Vācies, pa- zūdi!

Spendera seja saspringa. � Domāju, ka vismaz tu mani sapratīsi.

� Vācies! � �eroki sniedzās pēc sāva� pistoles,

Spenders iz�āva vēl vienu reizi. �eroki saļima.

Tagad sagrīļojās Spenders. Viņ� pārvilka plaukstu pār nosvīdu�o seju. Tad paskatījās uz raķeti un pēk�ņi sāka drebēt. Fiziskā reakcija bija tik stipra, ka gandrīz notrieca viņu no kājām. Spendera seja pārvērtās, it kā viņ� būtu atmodies no hipnozes, no ļauna sapņa. Viņ� apsēdās, cenzdamies apvaldīt trīsas.

�Saņemies, saņemies!� Spenders pavēlēja savam ķermenim. Katra viņa miesas �ūna drud�aini drebēja. �Saņemies!� Piespiedis ķermeni pakļauties savai dzel�ainajai gribai, viņ� pārvarēja drebuļus. Viņa rokas atkal mierīgi gulēja uz nekustīgajiem ceļgaliem.

Spenders piecēlās un rūpīgi piesprādzēja pārtikas somu uz muguras. īsu acumirkli roka atkal iedrebējās, bet viņ� bargi pavē�lēja: �Nē!�, un trīsas aprima. Tad stīviem so�ļiem viens pats devās projām, nozuzdams starp iesārtajiem, saules nokveldētajiem pakalniem.

Dedzino�ā saule cēlās arvien augstāk. Pēc stundas kapteinis kāpa lejā no raķetes, lai pabrokastotu. Viņ� jau dzīrās sasveicināties ar �etriem vīriem, kuri sēdēja pie galda, ta�u aprāvās, samanīdams gaisā pistoles dūmu smaku. Tad viņ� ieraudzīja, ka pavārs guļ aug�pēdus, �ķērsām pāri ugunskuram. Bet �etri kosmonauti sakņupu�i ap galdu, uz kura dzisa azaids.

Pēc brī�a lejā kāpa arī Parkhils ar diviem biedriem. Kapteinis stāvēja viņiem ceļā, nespēdams novērst skatienu no klusējo�a�jiem, dīvaini sakumpu�aj iem stāviem.

����� Sasaukt vīrus � visu komandu! � viņ� pavēlēja.

Parkhils aizdrāzās gar kanāla malu.

Kapteinis papurināja Ceroki aiz pleca. Tas lēni saļima un novēlās no krēsla. Saule ap�mirdzēja �eroki īso �ezīti� un paplatos vaigu kaulus.

Komandas locekļi bija klāt.

����� Kura nav?

���� Tā pa�a Spendera, ser. Bigsu mēs atra�dām kanālā.

����� Spenders �

Kapteinis paraudzījās uz kalniem, kas slē�jās pret dzidrajām debesīm. Viņa mute bija atņirgta drāmā grimasē un zobi zibēja saulē.

����� Nolādēts, � kapteinis gurdi noteica. � Vai viņ� nevarēja nākt un parunāties ar mani?

����� Es gan būtu zinājis, kā ar viņu runāt! � acīm zvērojot naidā, rēca Parkhils. � Sa��ķaidītu viņa idiotisko smadzeņu podu, � lūk, ko es izdarītu, goda vārds!

Kapteinis Vailders pamāja diviem koman�das locekļiem. � Atnesiet lāpstas, � viņ� noteica.

Rokot bija necie�ami karsts. No iz�uvu�ās jūras pūta svelmains vēj�, dzīdams vīriem smiltis sejā, kamēr kapteinis �ķīra un lasīja bībeli. Kad viņ� beidza, kāds sāka bērt uz ievīstītajiem ķermeņiem lēni plūsto�ās smiltis.

Pēc tam visi atgriezās pie raķetes, pārbau�dīja iero�us, piesēja pie jostām prāvus gra�nātu sai�ķus un izmēģināja, vai pistoles viegli izraujamas no makstīm. Katram bija iedalīts noteikts kalnu sektors. Kapteinis deva rīkojumus, nepaceldams balsi, gurdeni nolaidis rokas gar sāniem.

� Ejam, � viņ� sacīja.

Spenders redzēja, ka ielejā gan te, gan tur uzvijas sīkas putekļu vērpetes, un saprata, ka sākusies organizēta vajā�ana. Viņ� atbī�dīja sāņus glezno sudraba grāmatu, kuru la�sīja, ērti atlaidies uz plakana akmens. Grā�matas lapas bija plānas kā zīdpapīrs, no vis�tīrākā sudraba, ar zīmētiem burtiem melnā un zelta krāsā. Tas bija vismaz desmit tūk�sto� gadus vecs filozofisks apcerējums, ko viņ� bija atradis kādā villā Marsa ielejas pilsētā. 2ēl, ka jāpārtrauc lasī�ana!

Mirkli viņam prātā pazibēja doma: �Vai vērts pretoties? Sēdē�u un lasī�u, kamēr viņi atnāks un no�aus mani.�

No rīta, kad viņ� bija nogalinājis tos se��us, viņu pārņēma truls stingums, vēlāk pre�tīgums, bet tagad � dīvains miers. Ta�u arī tas pagaisa, jo, redzot putekļus, kas vērpās vajātāju pēdās, viņā atkal auga sa�utums un naids.

Viņ� iedzēra no bla�ķes malku vēsa ūdens. Tad piecēlās, izstaipījās, no�āvājās un ie�klausījās apkārtējās ielejas brīni�ķīgajā klu�sumā. Cik lieliski būtu, ja viņ� līdz ar da�iem tuviem cilvēkiem no Zemes varētu �eit ap�mesties un nodzīvot mū�u bez trok�ņa un steigas�

Spenders devās uz priek�u ar grāmatu vienā, uzvilktu pistoli otrā rokā. Nonācis pie straujas, oļainas kalnu upītes, viņ� uz kāda akmens izģērbās un ienira uz brīdi atvēsinā�ties. Bez steigas izpeldējās, apģērbās un atkal paņēma pistoli.

Pirmie �āvieni nosprak�ķēja ap trijiem pēc pusdienas. Ap �o laiku Spenders atradās augstu kalnos. Viņa vajātājiem aiz muguras jau bija paliku�as trīs nelielas kalnu pilsē�tiņas. Augstāk par tām, izsētas kā oļi straut- malās vai zaļumu ieskautos nostūros, kurus dzīves vietām bija izraudzīju�ies marsie�u sen�i, vīdēja greznas villas ar flī�u basei�niem, bibliotēkām un dārziem, kuros urdza strūklakas. Spenders pusstundu kavējās, pel�dēdamies ar lietus ūdeni pieliju�ā baseinā un gaidīdams sekotāju tuvo�anos.

Lodes nospindza, tiklīdz viņ� atstāja ne�lielo ciematu. Soļus divdesmit viņam aiz mu�guras gaisā uz�āvās flī�u skambas. Viņ� sāka skriet, aizslēpās aiz klin�u bluķiem, pagrie�zās atpakaļ un ar pirmo �āvienu noguldīja vienu vīru.

Spenders zināja, ka tie viņu apies. Ielenks no visām pusēm arvien cie�ākā lokā un no�galinās. Brīnums, kādēļ tie nelai� darbā gra�nātas? Kapteinim jāpasaka tikai viens vārds, lai tās lidotu.

�Acīmredzot esmu par smalku, lai mani sa��ķaidītu gabalos,� Spenders nodomāja. �Tā�dēļ kapteinis vilcinās. Viņ� negrib manī re�dzēt vairāk par vienu caurumu. Vai tas nav dīvaini? Viņ� grib, lai viss tiktu tīri nostrā�dāts. Bez izgāztām iek�ām. Kādēļ? Tādēļ, ka viņ� mani saprot. Un �ī iemesla dēļ riskē ar savu bra�o zēnu dzīvībām, lai tikai ielaistu man lodi tie�i pierē. Vai tā nav?�

Deviņi, desmit �āvieni nogranda cits aiz cita. Pajuka klin�u �ķembas. Spenders mie�rīgi at�audījās, reizēm ieskatīdamies sudraba grāmatā, ko turēja kreisajā rokā.

Kapteinis ar �auteni rokās izlēca no pa�slēptuves tveicīgajā dienas gaismā. Spenders notēmējis virzīja pistoles stobru tam līdzi, tomēr ne�āva. Viņ� izvēlējās citu mērķi un sa�ķaidīja akmens smaili, aiz kuras slēpās Vaitijs; tas nikni nolamājās.

Pēk�ņi kapteinis izslējās. Viņam rokā plī�voja balts mutautiņ�. Viņ� kaut. ko uzsauca savējiem un, nolicis �auteni, kāpa aug�ā. Spenders nogaidīja, tad piecēlās, turēdams pistoli �au�anas gatavībā.

Kapteinis pienāca pie Spendera un, nepa�cēlis acis, apsēdās uz saulē sakarsu�a ak�mens. Tad iebāza roku blūzes krū�u kabatā. Spenders cie�āk satvēra pistoli.

���� Uzsmēķēsim, � kapteinis piedāvāja.

����������� Pateicos. � Spenders paņēma vienu cigareti.

���� Uguni ari?

���� Tā man ir pa�am.

Viņi klusēdami ievilka pāris dūmu.

���� Pamatīgs karstums, � kapteinis iesāka.

���� Jā.

���� Un jus te jutāties labi?

���� Var iztikt.

���� Cik ilgi domājat noturēties?

���� Kamēr noguldī�u duci vīru.

����������� Kādēļ jūs �orīt neno�āvāt mūs visus, kad jums bija izdevība? It nekas jums nestā�vēja ceļā.

����������� Zinu. Bet man sametās nelabi. Ja cil�vēks kaut ko ārkārtīgi vēlas, viņ� sāk sev melot. Mēģina sev iegalvot, ka vienīgi viņam ir taisnība, bet pārējie kļūdās. Kad biju no��āvis �os vīrus, es pēk�ņi sapratu, ka viņi ir muļķi un es velti esmu viņus nogalinājis. Bet bija jau par vēlu. Es nespēju to turpināt, tādēļ devos kalnos, lai vēlreiz mēģinātu sev samelot, uzkurināt sevī naidu un sa�utumu.

���� Un tas ir izdevies?

���� Tā, puslīdz.

Kapteinis sāka pētīt savu cigareti. � Kā�dēļ jūs to darāt?

Spenders mierīgi nolika pistoli zemē.

����������� Tādēļ, ka marsie�iem ir bijusi tik augsta kultūra, par kādu mēs varam tikai sapņot. Viņi apstāju�ies tur, kur mums va�jadzēja apstāties pirms gadiem simts. Esmu

izstaigājis �īs pilsētas, izpratis �os ļaudis un lepotos, ja varētu tos saukt par saviem sen�iem.

���� Jā, �ī viņiem bijusi skaista pilsēta. � Kapteinis norādīja uz vienu no agrāk apdzī�votajām vietām.

���� Ne jau par to vien ir runa. Viņu pilsē�tas, protams, ir lieliskas. Viņi pratu�i mākslu sakausēt ar dzīvi. Amerikāņiem tas nekad nav izdevies. Mums māksla nobīdīta bēni�ņos, pamuļķā dēla istabelē. Mēs to baudām, tā sakot, svētdienas devās, bie�i vien at�ķai�dītu ar reliģiju. Bet marsie�i turēju�i godā gan mākslu, gan reliģiju, gan daudz ko citu.

���� Domājat, ka viņi izpratu�i dzīves jēgu?

���� Esmu vairāk nekā pārliecināts.

���� Un tādēļ jūs sākāt ap�aut savus bied�rus . ..

���� Kad es vēl biju knēvelis, vecāki reiz mani paņēmi līdzi uz Mehiko. Nekad neaiz�mirsī�u, cik tēvs tur bija skaļ� un augstprā�tīgs. Māte nevarēja ciest meksikāņus melnās ādas un ne visai teicamās tīrības dēļ. Arī māsa uzgrieza tiem muguru. Vienīgi man tie �ķita patīkami un sirsnīgi ļaudis. Skaidri zinu, ka arī tagad, nonāku�i uz Marsa, mans tēvs un māte izturētos tāpat. Vidusmēra amerikānis rauc degunu par visu neparasto. Nav �ikāgas marka, tātad neder! Smieklīgi. Ak dievs, cik idiotiski! Bez tam vēl � kar�! Jūs dzirdējāt kongresmenu runas pirms mūsu izlido�anas. Ja ekspedīcija izdosies, uz Marsa iekārtos trīs atomenerģijas centrus un atombumbu bāzes. Tātad Marsu iznīcinās, viss �is skaistums ies bojā. Kā jūs justos, ja piedzēru�ies marsie�i novemtu Baltā nama grīdu?

Kapteinis klusēdams klausījās.

Spenders turpināja: � Un kur tad vēl lie�lais bizness. Kalnrūpniecības un tūrisma di��vīri! Vai atceraties, kas notika ar Meksiku, kad no Spānijas tur ieradās Kortess ar savu jauko kompāniju? �ie alkatīgie, pa�taisnie fanātiķi ta�u sagrāva visu civilizāciju! Vēs�ture Kortesam to nepiedos.

���� Jūs pats �odien neesat rīkojies visai humāni, � kapteinis iebilda.

���� Kas cits man atlika? Jūs pārliecināt? Es ta�u esmu viens, � viens pats pret visu �o zemisko, rijīgo miljonu masu uz Zemes. Cil�vēki sāks mest �eit savas drausmīgās atom�bumbas, sāks kauties par jaunām kara bā�zēm uz Marsa. Nepietiek ar to, ka viņi izpos�tīju�i mūsu planētu, vajag arī citiem visu sagraut un sagandēt. Stulbie pļāpukules un lielībnieki! �eit kalnos es pēk�ņi jutos brīvs ne vien no viņu tā dēvētās kultūras, bet arī no viņu ētikas un para�ām. Nospriedu, ka viņu likumi uz mani neattiecas. Atliek tikai nogalināt jūs visus un dzīvot pēc sava prāta.

���� Tomēr neizdevās, � kapteinis noteica.

���� Nē. Kad pie brokastu galda es no�āvu tos piecus vīrus, tad sapratu, ka neesmu vēl pilnīgi atjaunojies, neesmu kļuvis par īstu marsieti. Nav tik viegli atbrīvoties no visa, ko tevī ieaudzinājusi Zeme. Bet nu es vairs ne�aubos. Es jūs visus nogalinā�u. Tas novil�cinās nākamo ekspedīciju uz Marsu vismaz par gadiem pieciem. Bez raķetes, ar kuru at�lidojām, citas mums pagaidām nav. Cilvēki uz Zemes gaidīs gadu vai divus, bet, nesaņē�mu�i no mums nekādu ziņu, ar lielām ba�ām sāks būvēt jaunu raķeti. Tas prasīs divreiz ilgāku laiku, jo būs jāveic simtiem papildu �eksperimentu, lai nodro�inātos pret jaunām neveiksmēm.

���� Pareizi.

���� Turpretim, ja jūs atgrieztos ar labām ziņām, tas tikai paātrinātu uzbrukumu Mar�sam. Ja dievs dos, es nodzīvo�u līdz gadiem se�desmit. Sagaidī�u katru ekspedīciju, kas �eit ieradīsies. Raķetes izlidos ne bie�āk kā reizi gadā, pie tam pa vienai, un ekipā�ā ne�būs vairāk par divdesmit vīriem. Es viņus laipni sagaidī�u un izskaidro�u, ka mūsu ra�ķete eksplodējusi, � �onedēļ pat to uzspri�dzinā�u, tiklīdz bū�u ticis galā ar jums, � bet pēc tam viņus nogalinā�u., visus līdz pē�dējam vīram. Tā vēl pusgadsimtu Marss pa�liks neskarts. Varbūt ar laiku cilvēki pār�trauks izmēģinājumus. Atceraties, ka viņi pārtrauca būvēt cepelīnus, kad tie pastāvīgi aizdegās un krita zemē?

��� Jūs esat visu pamatīgi apsvēris, � kap�teinis atzina.

���� Protams.

���� Un tomēr � mūsu ir vairāk. Pēc stundas jūs būsiet ielenkts. Pēc stundas jūs būsiet no�auts.

� �eit ir vairākas pazemes alas un slēp�tuve, kuru jums nekad neatrast. Es atkāp��os un apmetī�os uz pāris nedēļām tur. Jūsu modrība atslābs. Un tad es atgriezī�os un ap��au�u jūs visus pēc kārtas.

Kapteinis pamāja. � Pastāstiet man par marsie�u civilizāciju, � viņ� ierosināja, no�rādīdams uz kalnu pilsētiņu pusi.

���� Marsie�i prata dzīvot saskaņā ar dabu, atbilsto�i tās likumiem. Necentās par katru cenu uzcelt sienu starp cilvēku un dzīv�nieku. �o kļūdu izdarījām mēs, kad parādījās Darvins. Toreiz mēs jūsmīgi apkampām viņu līdz ar Haksliju un Freidu. Bet tad attapā- mies, ka Darvins nesader ar mūsu reliģiju. Vismaz mums tā �ķita. Mēs bijām galīgi ne�jēgas. Un centāmies �os vīrus sabāzt vienā maisā. Bet tie neļāvās. Tad mēs visidiotiskā�kajā veidā sākām graut reliģiju. Tas mums tie�ām izdevās. Mēs pazaudējām ticību un sākām lauzīt galvu par dzīves jēgu. Ja māksla ir tikai neapmierinātu kaislību iz�pausme, bet reliģija � pa�apmāns, kādēļ tad mēs dzīvojam? Ticība deva atbildi uz visu. Bet. līdz ar Freidu un Darvinu tā izkūpēja kā dūmi. Un mēs pazaudējām pamatu zem kā�jām.

���� Un marsie�iem �is pamats ir bijis? � kapteinis apvaicājās.

� Jā. Viņi pratu�i savienot zinātni ar re�liģiju, lai tās viena otru nevis noliegtu, bet gan papildinātu.

���� Tā ir utopija.

���� Nevis utopija, bet īstenība. Gribētu jums parādīt, kā marsie�iem tas izdevies.

���� Vīri mani lejā gaida.

��� Pēc pusstundas būsim atpakaļ. Pasa�kiet to viņiem, ser.

Kapteinis brīdi vilcinājās, tad piecēlās un skaļā balsī nodeva pavēli pakalnā gulo�a�jiem vīriem.

Spenders aizveda viņu uz nelielu ciematu, kas bija celts no brīni�ķa, cēla marmora. Tur viņi ieraudzīja milzīgas frīzes ar lieliskiem zvēru attēliem, baltiem, kaķiem līdzīgiem radījumiem un dzelteniem saules simboliem, kā arī vēr�iem līdzīgu dzīvnieku statujas, sie�vie�u un vīrie�u, un neparasti lielu, di�ciltīgu suņu skulptūras.

���� Re, kur pierādījums, kaptein.

���� Nesaprotu.

���� Marsie�i atklāju�i dzīvnieku dzīves no�slēpumu. Dzīvnieki nevaicā pēc dzīves jēgas. Tie dzīvo. Jo dzīves jēga ir pati dzīve � prieks un bauda, ko tā sniedz katram no mums. Paraugieties uz �īm skulptūrām: visur simboliski dzīvnieku attēli.

���� Atgādina pagānu kultu.

���� Glu�i otrādi, � tie ir dieva, tie ir dzīves simboli. Arī marsie�i reiz pārāk krasi norobe��oju�ies no dzīvniekiem. Bet tad viņi sapra�tu�i: lai neaizietu bojā, jāpārstāj jautāt, kur ir dzīves jēga. Dzīve pati ir atbilde. Dzīve � tā ir dzīvības nodo�ana tālāk, cen�anās no�dzīvot iespējami skaistāku, pilnskanīgāku mū�u. Marsie�i saprata, ka uzdevu�i sev jautājumu �Kādēļ vērts dzīvot?� izmisuma pilnā kara periodā, kad atbildi nebija iespē�jams rast. Bet, kad civilizācija, izbeidzot ka�rus, atguva mieru un garīgo līdzsvaru, arī tad �is jautājums izrādījās bezjēdzīgs, tikai no cita viedokļa. Dzīve bija pārāk skaista, lai tam vēl būtu vajadzīgi kādi pierādījumi.

���� Izklausās, ka marsie�i biju�i diezgan naivi.

���� Vienīgi tad, kad �ī naivitāte attaisno�jās. Viņi necentās par katru cenu visu sa�graut, visu apspiest. Viņi prata apvienot reli�ģiju, zinātni un mākslu, jo zinātne jau galu galā nav nekas cits kā mums neizprotamu brīnumu pētī�ana, bet māksla � �o brīnumu atveidojums. Viņi nepieļāva, ka zinātne sa�grautu estētikas un skaistuma ideālus. Vi�ņiem bija mēra izjūta. Zemietis spriestu �ādi: ��inī gleznā krāsas kā tādas nav. Zinātne var pierādīt, ka krāsa ir tikai īpa�s molekulu sa�kārtojums vielā, kura atstaro gaismu. Tātad krāsas nav �o attēloto priek�metu būtiska sa�stāvdaļa.� Marsietis, kur� bijis nesalīdzināmi gudrāks, sacītu: �Cik jauka glezna! To radī�jis iedvesmas pārņemts mākslinieks � viņa rokas un prāts. Bet gleznas ideja un krāsas smeltas no dzīves. Lielisks darbs.�

Iestājās klusums. Kapteinis ieinteresēts vē�roja pievakares saules gaismā duso�o mar�mora pilsētiņu.

���� Labprāt �eit dzīvotu, � viņ� izmeta.

���� Ja vēlaties � lūdzu.

���� Kāpēc tie�i es?

��� Vai kāds no jūsējiem jebkad spētu iz�prast �o pasauli? Viņi ir profesionāli ciniķi, kurus nekas neizārstēs. Kādēļ jums doties vi�ņiem līdzi atpakaļ uz Zemi? Lai tur neatpa�liktu no kaut kāda D�onsa? Lai nopirktu sev tādu pa�u helikopteru kā Smits? Lai klausī�tos mūziku nevis ar sirdi, bet ar piezīmju bloku? �eit kādā pagalmiņā man izdevās at�rast marsie�u mūzikas lenti, kas ierakstīta vismaz pirms piecdesmit tūksto�iem gadu. Tā skan vēl tagad. LIz Zemes jums �ādu mū�ziku nedzirdēt. Palieciet un klausieties. �eit ir arī grāmatas. Es tās lasu jau diezgan brīvi. Arī jūs iemācītos.

���� Izklausās diezgan vilino�i, Spender.

���� Tomēr nepaliksiet?

���� Nē. Bet paldies par uzaicinājumu.

��� Acīmredzot turpināsiet mani vajāt. Va�jadzēs jūs visus nogalināt.

���� Jūs esat optimists.

���� Man ir par ko cīnīties un kā dēļ dzīvot, tālab es jūs spē�u pieveikt. Man radusies, tā sakot, pa�am sava reliģija. Mācos atkal brīvi elpot. Gulēt piesaulē un līdz ar iedegumu uz�sūkt sevī saules spēku. Klausīties mūziku un lasīt grāmatas. Bet ko dod jūsu civilizācija?

Kapteinis pamīņājās no vienas kājas uz otru. Tad pakratīja galvu. � 2ēl, ka tā iznā�cis. Man ir ļoti nepatīkami.

��� Man arī. Bet nu, �ķiet, laiks vest jās atpakaļ, lai varat sākt uzbrukumu.

���� Laikam gan.

���������� Jus, kaptein, es nenogalinā�u. Kad viss beigsies, jūs būsiet dzīvs.

���� Ko?

���������� Jau pa�a sakuma es nolēmu jus sau�dzēt.

���� Ak tā �

����������� Es glāb�u jūs no visiem pārejiem. Kad tie būs no�auti, jūs varbūt pārdomāsiet.

���������� Nē, � kapteinis noteica. � Manās dzīslās ir pārāk daudz Zemes asiņu. Nevaru iet kopā ar jums.

���� Pat ja jums būtu iespēja palikt, �eit?

����������� Jā, dīvaini, bet arī tad. Kādēļ � ne�varu pateikt. Nekad neesmu mēģinājis iz�prast. Nu, lūk, esam arī klāt.

Viņi bija atgriezu�ies satik�anās vietā.

����������� Nāciet labprātīgi man līdzi, Spender. Otrreiz es neaicinā�u.

����������� Pateicos, neie�u. � Spenders sniedza roku atvadām. � Man ir kāds lūgums. Ja jūs uzvarēsiet, izdariet man pakalpojumu. Mē�ģiniet, cik iespējams, novilcināt �īs planētas izpostī�anu � vismaz par gadiem piecdesmit, kamēr arheologi paveic savu. Vai apsolāt?

���� Labi.

����������� Un vēl kas: ja tas kādam var sniegt mierinājumu, uzskatiet mani par neglābjamu psihopātu, kur� kādā tveicīgā vasaras dienā sajuka prātā un nekad vairs neatlaba. Tā jums būs vieglāk.

����������� Es padomā�u. Palieciet sveiks, Spender. Lai dievs jums palīdz.

��� Jūs esat dīvains cilvēks, � Spenders noteica, kad kapteinis devās lejā pa taciņu pretī svelmainajam vējam.

Kapteinis atgriezās pie saviem noputēju��ajiem vīriem, kuri gandrīz vairs necerēja viņu sagaidīt. Viņ� smagi elpoja, nespēdams novērst acis no saules.

��� Dodiet kaut ko dzeramu, � kapteinis izmeta. Viņ� juta, ka rokās tam iespie� vēsu pudeli. � Pateicos. � Viņ� dzēra. Tad no�slaucīja lūpas.

���� Un nu sāksim, � viņ� atguvies noteica.

��� Esiet uzmanīgi. Laika mums ir pietiekami. Negribu vairs zaudēt nevienu vīru. Jums va�jadzēs viņu nonāvēt. Lejā nākt viņ� atsakās. Bet mēģiniet viņu nogalināt ar vienu �āvienu. Nesakropļojiet bez vajadzības. Un nevelciet garumā.

��� Sa�ķaidī�u viņa nolādēto smadzeņu podu, � Sems Parkhils �ņāca.

���� Nē, tēmēt krūtīs, � kapteinis sacīja. Viņ� skaidri redzēja Spendera nosvērto, ap�ņēmības pilno seju.

��� Sa�ķaidī�u gabalos, � Parkhils atkār�toja.

Kapteinis pasvieda viņam atpakaļ pudeli.

� Dzirdējāt pavēli? Jā�auj krūtīs. Parkhils kaut ko noburk�ķēja.

���� Ejam, � kapteinis noteica.

Viņi vēlreiz izklīda: soļoja, skrēja un, at�kal palēninot gaitu, devās aug�ā pa saulaino

nogāzi ar drēgnām alām, kas smar�oja pēc sūnām, un klajiem laukumiem, kur smar�oja pēc saules un sakarsu�iem akmeņiem.

�Cik grūti izlikties gudram, ja tu tāds ne�esi un negribi būt,� kapteinis prātoja. �Lo��ņāt uz vēdera, kalt aplenkuma plānus un le�poties ar savu viltību. Es ienīstu �o domu, ka rīkojos pareizi, ja nebūt neesmu par to pār�liecināts. Kas mēs galu galā esam? Vairā�kums? Un ar to viss jau būtu iz�ķirts? Vai vairākumam vienmēr taisnība? Vai tas ne�kad, nemū�am, ne mirkli nav kļūdījies? Ne reizi desmit miljonos gadu? Kas ir �is vairā�kums un tie, kas pie tā pieder? Ko gan tie domā, kādēļ tādi kļuvu�i, vai tie�ām tie ne�kad nemainīsies, un kāda velna pēc es pats esmu sapinies ar �o sasodīto vairākumu? Nejēdzīga sajūta. Vai tā ir klaustrofobija, bailes no pūļa, vai arī manī ierunājies vese�lais saprāts? Vai var būt, ka vienam cilvē�kam ir taisnība, ja visa pasaule pārliecināta par pretējo? Ta�u labāk nedomāt par to. Daudz vienkār�āk ir līst uz vēdera, tēmēt un �aut. Tā, nu tad � aiziet

Vīri skrēja, gūlās un atkal skrēja, ik pa laikam nokrizdami aiz kāda ēnaina slēpņa, kur, vārstīdami mutes, smagi elsa, jo gaiss bija retināts un skrienot varēja vai noslāpt. Trūka skābekļa, tādēļ brī�iem, kad acīs viss satumsa, tie gārgdami pieplaka pie zemes un alkatīgi rija �o gaisu, no kura tikpat nevarēja atdzerties, tad, sakodu�i zobus, atkal rausās kājās un tvēra iero�us, lai ar �āvienu dārdiem saārdītu retināto gaisu, grautu vasa�rīgā novakara mieru.

Spenders palika, kur bijis, pa reizei at�au�dīdamies.

���� Tūlīt iz�ķaidī�u viņa nolādētās smadze�nes! � Parkhils rēca, skriedams aug�ā pa nogāzi.

Kapteinis notēmēja uz Semu Parkhilu. Tad nolaida ieroci, �ausmās nespēdams novērst no tā acis. �Ko jūs darāt?� viņ� it kā apsauca savu slābano roku un pistoli.

Viņ� tik tikko nebija ie�āvis Parkhilam mugurā.

���� Dievs, stāvi man klāt.

Viņ� redzēja, ka Parkhils, paskrējis vēl labu gabalu, nokrīt kādā aizsegā.

Skrejo�o vīru ķēde ielenca Spenderu, un loks kļuva arvien cie�āks. Spenders gulēja kalna galā aiz diviem akmens bluķiem, ne�spēkā vārstīdams muti aiz skābekļa trūkuma, un zem padusēm tam bija lieli, tum�i sviedru plankumi. Kapteinis skaidri saskatīja abus bluķus. Starp tiem atradās collas �etras liela sprauga, caur kuru varēja ie�aut Spendera krūtīs.

���� Ē, tu! � Parkhils kliedza. � Te ir lode tavam paurim!

Kapteinis Vailders nogaidīja. �Bēdz ta�u, Spender,� viņ� to it kā mudināja. �Paslēpies, kā biji nodomājis. Pēc pāris minūtēm jau būs par vēlu. Paslēpies un vēlāk nāc atpakaļ. Nu, ej! Tu ta�u teici, ka tā darī�ot. Noslēpies savos tuneļos, kur var dzīvot mēne�iem un gadiem ilgi, gulēt un lasīt brīni�ķīgās grāma�tas un peldēties tempļu baseinos. Bēdz ta�u, cilvēk mīļais, kamēr vēl laiks.�

Spenders nekustējās.

�Kas gan ar viņu noticis?� kapteinis brī�nījās.

Viņ� pacēla pistoli. Viņ� vēroja, kā no slēpņa uz slēpni pārskrien viņa vīri. Tad pa�raudzījās uz mazās, spodrās Marsa pilsētiņas torņiem, kas it kā izgrieztas �aha figūras du�sēja pievakares saulē. Viņ� paskatījās uz abiem akmens bluķiem un spraugu, kas at�sedza Spendera krūtis.

Parkhils, rēkdams atriebības kārē, pielā�dēja �auteni.

� Nē, Parkhil, � kapteinis viņu apsauca.

��� Ne jūs. Ne arī kāds cits. Neviens no jums. Es pats. � Viņ� pacēla pistoli un notēmēja.

�Vai vēlāk mani nemocīs sirdsapziņa?� viņ� prātoja. �Vai ir pareizi, ka tie�i es to uzņemos? Jā, protams. Es zinu, ko daru un kādēļ tā rīkojos, un tā ir pareizi, jo uzskatu, ka jā�auj tie�i man. Kaut es ar savu dzīvi spētu to apliecināt.�

Viņ� pamāja ar galvu Spenderam.

���� Bēdz! � viņ� skaļi �ukstēja, bet neviens to nedzirdēja. � Dodu tev trīsdesmit sekun�des laika. Trīsdesmit sekundes!

Pulkstenis tik�ķēja viņam uz rokas. Kap�teinis raudzījās sekun�u rādītājā. Vīri drāzās uz priek�u. Spenders nekustējās. Pulkstenis tik�ķēja ilgi un neparasti skaļi kapteinim pie auss.

���� Spender, bēdz ta�u, slēpies!

Trīsdesmit sekundes bija aizritēju�as.

Pistole bija notēmēta. Kapteinis dziļi ie�vilka elpu.

��� Spender � � viņ� izdvesa.

Tad nospieda gaili. Piesaulē uz�āvās viegls putekļu mākonītis � un tas bija viss. Rībiena atbalss izgaisa.

Kapteinis piecēlās un uzsauca pārējiem:

���� Viņ� ir miris!

Vīri negribēja ticēt. No viņu pozīcijām sprauga starp klin�u bluķiem nebija saska�tāma. Redzot, ka kapteinis viens pats skrien aug�ā pa nogāzi, viņi nodomāja, ka tas ir vai nu ārkārtīgi dro�sirdīgs, vai mazliet jucis.

Tikai pēc brī�a visi uzdro�inājās tam sekot.

Viņi salasījās ap miru�o, un kāds jautāja:

���� Vai krūtīs?

Kapteinis nolaida acis. � Jā, krūtīs. � Viņ� redzēja asinis sārtojamies zem Spen�dera muguras. � Kādēļ gan viņ� gaidīja? Kā�dēļ neatkāpās, kā bija nodomājis? Kādēļ viņ� palika uz vietas un ļāva sevi nogalināt?

���� Kas to lai zina, � kāds novilka.

Spenders gulēja zemē, vienā rokā satvēris

pistoli, otrā � saulē mirgojo�u sudraba grā�matu.

�Varbūt tas viss manis dēļ,� kapteinis prā�toja. �Varbūt tāpēc, ka es atteicos palikt ar viņu? Varbūt Spenderam necēlās roka, lai mani nogalinātu? Vai es tie�ām at�ķiros no citiem? Vai viņ� gājis bojā tādēļ? Vai viņ� cerēja, ka var man uzticēties? Vai arī ir kāds cits iemesls?

Nē, nav.� Kapteinis notupās pie sastingu�ā ķermeņa.

�Man jāattaisno viņa uzticība,� viņ� no�domāja. �Tagad es vairs nedrīkstu viņu no�dot. Ja viņ� uzskatīja, ka manī ir kaut kas no viņa, un tikai tādēļ mani nenogalināja, tad man savā mū�ā daudz kas jāpaveic. Jā, pro�tams, tā tas ir. Spenders turpina dzīvot manī, tikai es padomā�u, pirms �au�u. Es vispār ne��au�u, es nenogalinā�u. Es pārveido�u cil�vēkus. Viņ� nespēja mani nonāvēt, jo saska�tīja manī pats sevi, tikai mazliet citādā aspektā.�

Kapteinis juta, ka saule silda viņa pakausi. Un tad viņ� izdzirdēja pats savu balsi: � Kā�dēļ viņ� neatnāca un neparunāja ar mani, pirms ķērās pie pistoles? Mēs ta�u būtu kaut kā vienoju�ies!

���� Vienoju�ies? � Parkhils pārjautāja. � Kas mums var būt kopīgs ar �ādiem ti�piem?

Klajums, kalni un zilās debesis sanēja aiz karstuma.

��� Jums, liekas, taisnība, �- kapteinis sa�cīja. � Mēs nekad neatrastu kopīgu valodu. Varbūt vienīgi es ar Spenderu. Bet jūs un pārējie � nekad. Labi vien ir, ka viņ� miris. Iedodiet man padzerties no bla�ķes.

Apglabāt Spenderu tuk�ā sarkofāgā iero�sināja kapteinis. Viņi bija uzgāju�i kādu senu marsie�u kapsētu. Vīri ieguldīja Spen- deru sudraba �ķirstā un, sakrustoju�i viņam rokas uz-krūtīm, ielika tajā arī desmit tūk�sto� gadu vecu vīnu līdz ar svecēm. Pēdē�jais, ko tie redzēja, aizverot �ķirstu, bija Spendera apskaidrotā seja.

Brīdi viņi uzkavējās senatnīgajā kapli�ā.

� Jums, liekas, derētu reizēm atcerēties Spenderu, � kapteinis sacīja.

Izejot no kapli�as, viņi cie�i aizdarīja mar�mora durvis.

Nākamajā dienā Parkhils sāka vingrināties �au�anā, mērķim izmantodams izmiru�ās pil�sētas kristāla logus un gleznās torņu smai�les. Kapteinis pieķēra viņu un piekāva.

Zemes iedzīvotāji devās uz Marsu.

Viņi devās turp tāpēc, ka baidījās no kaut kā, vai arī tāpēc, ka ne no kā nebaidījās; tā�pēc, ka bija laimīgi, vai tāpēc, ka bija nelai�mīgi; tāpēc, ka viņos mājoja ceļotāju gars, vai arī tāpēc, ka viņiem tāda trūka. Katram bija savi iemesli. Viņi pameta apniku�as sie�vas, apniku�u darbu vai apniku�as pilsētas; viņi devās prom, lai kaut ko atrastu, kaut ko pamestu, kaut ko iegūtu, lai kaut ko celtu dienas gaismā, kaut ko apraktu vai kaut ko aizmirstu. Viņi ieradās uz Marsa, lolodami mazus vai lielus sapņus, vai arī pavisam bez tiem. Bet daudzās pilsētās rēgojās �etikrā�saini plakāti, uz kuriem norādīja pavēlo�s pirksts: �Tevi gaida darbs kosmosā � dodies uz Marsu!� Un cilvēki pieteicās, sākumā gan nedaudzi � tikai pāris desmiti, jo vairums ļau�u jau pirms pacel�anās kosmosā izjūt �o lielo sāpi. �o slimību, ko sauc par Vientulību, jo, redzot, ka tava dzimtā pilsēta saraujas dūres, pēc tam citrona un beidzot kniepada�tas galviņas lielumā, lai drīz pavisam izzustu raķetes ugunīgajos mutuļos, tu jūties tā, it kā nekad nebūtu dzimis un nekādas pilsētas ne�būtu bijis, un tu esi kaut kur nebūtībā, kur nav nekā pazīstama � visapkārt izplatījums un blakus sve�i cilvēki. Un kad Ilinoisas, Aiovas, Misuri vai Montānas �tats pazūd mā�koņu jūrā, kad Savienotās Valstis pārvēr�as par miglā tītu salu un visa planēta kļūst lī�dzīga dubļainai, prom lidojo�ai beisbola bumbai, tad tu glu�i viens klīsti debesu pļa�vās, dodamies uz vietu, par kuru tev nav ne mazākā priek�stata.

Tāpēc nav ko brīnīties, ja sākumā gribē�tāju nebija daudz. Ta�u pārceļotāju skaits auga proporcionāli to zemie�u skaitam, kas jau bija uz Marsa. Vairumā arī savs mierinā�jums. Bet pirmajiem Vientuļniekiem vaja�dzēja tikt galā pa�iem �

Kad saule bija norietējusi, viņ� apmetās ta�kas malā, pagatavoja sev vienkār�as vakari�ņas un, domīgi gremodams, klausījās uguns sprakstoņā. �ī diena neat�ķīrās no trīsdesmit iepriek�ējām: jau līdz ar ausmu viņ� bija sā�cis rakt mazas, glītas bedrītes, iesējis tur sēklas, nesis ūdeni no spo�ajiem kanāliem. Tagad, juzdams svina smagumu visos locek�ļos, viņ� gulēja un vēroja, kā tumsa debesīs pamazām nomaina krāsas.

Viņu sauca par Bend�aminu Driskolu, un viņ� bija trīsdesmit vienu gadu vecs. Viņ� vēlējās tikai vienu � redzēt, kā uz Marsa kuplo un zaļo koki, kā tie aug ar katru gadu lielāki un ra�o gaisu, arvien vairāk gaisa; redzēt, kā tie atvēsina vasaras svelmē iztvīku�ās pilsētas un aiztur ziemeļu vējus. Ko gan visu nespēj koki: tie pie�ķir dabai krāsu ko�umu, dod pavēni, briedina augļus un ļauj bērniem rotaļāties savā lapotnē �- �ajā pasaulē, kur var kāpelēt un �ūpoties; koks � tas ir vesels dabas brīnums, kas cil�vēku uztur un iepriecina. Bet pirmām kārtām tas dos svaigu gaisu plau�ām un naktī, kad tu gulēsi baltos palagos, ar savu �alkoņu ie�aijās tevi miegā.

Viņ� gulēja un klausījās, kā tumsā tītā zeme krāj spēkus, gaidīdama sauli un lietu, kas sen nebija lijis. Piespiedis tai ausi, viņ� neskaidri saklausīja nākamības soļus un iz�tēlē skatīja, kā �odien iekaisītās sēklas pār�vēr�as zaļos asnos un tiecas pret debesīm, kā raisās zars pēc zara, līdz Marss kļūst par zaļojo�u me�u, zem augļu nastas līksto�u dārzu.

Agri no rīta, kad pirmie saules stari tikko skars kalnu krokas, viņ� būs kājās, steigā apēdīs pēc dūmiem smar�ojo�as brokastis un, apdzēsis pēdējās ugunskura paliekas, ar so�mām plecos dosies ceļā, izraudzīs vietu, raks, kaisīs sēklas un dēstīs stādus, viegli tos pie�spiedīs, apkaisīs, tad, svilpodams un vērda�mies dzidrajās debesīs, kas, karstajam dien�vidum tuvojoties, kļūs arvien spo�ākas, do�sies tālāk.

� Tev vajag gaisa, � viņ� teica savam nakts ugunskuram. Rūsganā, lēkājo�ā ugun�tiņa bija viņam biedra vietā, tā atbildot sprē�gāja, miegaini mirk�ķināja savas liesmu acis un, blakus gulēdama, patīkami sildīja sānus aukstajā naktī. � Mums visiem vajag gaisa. Te, uz Marsa, tā nav daudz. Cilvēks tik ātri nogurst. Glu�i tāpat, kā kaut kur augstu Dienvidamerikas Andos. Tu elpo, bet nevari vien diezgan ieelpot. Gaisa nepietiek.

Viņ� aptaustīja savu krū�ukurvi. Kā tas bija izpleties trīsdesmit dienu laikā! Lai spētu uzņemt vairāk gaisa, viņiem visiem vajadzēs trenēt plau�as. Vai arī stādīt vairāk koku.

����� Un tāpēc es esmu �eit, � viņ� noteica. Uguns nosprak�ķēja. Skolā viņi bija mācī�ju�ies stāstiņu par D�oniju Abolsēklu, kas staigājis pa visu Ameriku, dēstīdams ābeles.

��� Bet es daru vairāk. Es dēstu ozolus, gobas un kļavas, un da�neda�ādus citādus kokus � apses, ciedrus, kastaņas. Viņ� pūlējās sagā�dāt augļus vēderam, es ra�oju gaisu plau��ām. Padomā, kas te būs skābekļa, kad �ie koki kādu dienu izaugs lieli!

Viņ� atcerējās savu iera�anos uz Marsa. Tāpat kā tūksto�iem citu, viņ� bija norau- dzījies klusajā rītā un domājis: �Kā es te ie�dzīvo�os? Ko darī�u? Vai atradī�u piemērotu darbu?�

Tad viņ� bija noģībis.

Kāds pielika viņam pie deguna o�amā spirta pudelīti, un rīstīdamies viņ� atguva sa�maņu.

���� Gan viss būs labi, � sacīja ārsts.

���� Kas ar mani notika?

���� Te ir stipri retināts gaiss. Da�i to nepa�nes. Man liekas, jums vajadzēs lidot atpakaļ uz Zemi.

���� Nē! � Viņ� piecēlās sēdus un tajā pa�ā mirklī juta, ka metas tum�s gar acīm un Marss zem viņa sāk griezties. Nāsis iepletis, viņ� pavēlēja savām plau�ām dzert tuk�umu.

��� Tas pāries. Man jāpaliek �eit!

Tie ļāva viņam gulēt un rīstīties kā zivij sausumā. Un viņ� domāja: �Gaiss, gaiss, gaiss. Gaisa dēļ tie grib mani sūtīt atpakaļ.� Viņ� pagrieza galvu, lai paskatītos uz Marsa kalniem un laukiem. Ieskatoties labāk, vi�ņam vispirms dūrās acīs tas, ka nekur nere�dzēja kokus, neviena pa�a koka � cik tālu vien skatiens spēja sniegt. Likās, it kā �ī zeme būtu pati sevi nosodījusi � visapkārt melni, auglīgi lauki, bet tajos neaug ne zāles stiebriņ�. �Gaiss,� viņ� nodomāja, ar troksni vilkdams nāsīs �ejienes trūcīgo elpojamo. Gaiss, gaiss. Ne kalnu virsotnēs, ne nogāzēs, pat strautiņu krastos neredzēja neviena koka, neviena zaļuma. Protams! Viņ� juta, ka atbilde nerodas vis viņa prātā, bet gan plau�ās un rīklē. �ī doma bija kā tīra skā�bekļa dvesma, tā viņu spārnoja. Koki un zāle. Viņ� paraudzījās uz savām rokām un pagro�zīja tās. Viņ� dēstīs kokus un zāli. Tas būs viņa uzdevums � cīnīties tie�i pret to, kas varētu piespiest viņu doties atpakaļ. Viņ� pieteiks Marsam karu � dārzkopības karu. Visapkārt gulēja senā augsne, kuras augu valsts aiz liela vecuma bija aizgājusi bojā. Bet ja nu izmēģinātu jaunas �ķirnes? Kokus, kādi aug uz Zemes � milzu mimozas un sēru vīto�lus, magnolijas un varenos eikaliptus. Un tālāk? Vai gan varēja paredzēt, kādas mine�rālu bagātības slēpa �ī neskartā zeme, jo se�nās papardes, puķes, krūmi un koki bija iz�nīku�i.

� Laidiet mani! � viņ� kliedza. � Man jāsatiek Koordinators!

Veselu rīta cēlienu viņi abi bija runāju�i par visu, kas aug un zaļo. Paies mēne�i, var�būt pat gadi, pirms te varēs sākt plānveidīgu apzaļumo�anu. Līdz �im saldētus augļus un saknes piegādāja no Zemes lidojo�ās lās�tekās, un �eit tikai pāris entuziastu nodarbo�jās ar hidrokultūrām.

���� Pagaidām, �sacīja Koordinators, � da�riet, cik varat. Mēs mēģināsim dabūt kaut nedaudz sēklu un darba rīku. Raķetēs tagad maz vietas. Tā kā �īs pirmās ir raktuvju pil�sētas, tad baidos, ka jūsu apzaļumo�anas plānus te neatbalstīs �

���� Bet jūs atļausiet man ar to nodarboties?

Viņam atļāva. Iedeva arī motociklu, kura

baga�nieks bija piepakots ar audzelīgām sēklām un stādiem. Motociklu viņ� bija atstā�jis tuksnesīgajā ielejā un tālāk devās kājām.

Bija jau pagāju�as trīsdesmit dienas, bet viņ� ne reizi nepaskatījās atpakaļ. Skatīties atpakaļ nozīmētu zaudēt drosmi. Valdīja ār�kārtīgs sausums; maz ticams, ka sēklas būtu uzdīgu�as. Varbūt viss �is pasākums bija bez�cerīgs, varbūt viņ� �etras nedēļas veltīgi lo�cījies un racis. Viņ� raudzījās tikai uz priek�u un devās tālāk pa pla�o, lēzeno, sau�les apspīdēto ieleju, projām no Pirmās pilsē�tas. Viņ� gaidīja lietu.

Pār iz�uvu�ajiem kalniem biezēja mākoņi, un viņ� cie�āk savilka segu ap pleciem. Marss bija tikpat neaprēķināms kā laiks. Pār svelmē iztvīku�ajiem kalniem nolaidās vēsa nakts, un viņ� domāja par tum�o, trekno

zemi, kas tik melna un spīdīga, ka �ķita � tūlīt sāks kustēties saujā, par lekno augsni, kurā varētu augt milzīgas pupas, tik lielas, ka zeme nodimdētu, kad tās kristu no pāksts.

Ugunskurs miegaini izplēnēja pelnos. Gaisu sadrebināja it kā tāla ratu dārdoņa. Pērkons. Pēk�ņi iesmar�ojās pēc valgmes. ��onakt,� viņ� nodomāja un izstiepa roku, pārbaudīdams, vai jau nelīst. ��onakt.�

Viņ� pamodās, kad kaut kas nopak�ķēja viņam uz pieres.

Lāse pār degunu ritēja mutē. Otrs piliens trāpīja acī, apmiglodams skatienu. Tre�ais ķēra zodu.

Lietus.

Mikls, maigs un glāsto�s tas mirdzināja no debesīm � brīnumains eliksīrs ar burvības, zvaig�ņu un gaisa gar�u; tas nesa sev līdzi pelēcīgus putekļus un kusa uz mēles kā vecs, labs heress.

Lietus.

Viņ� uzslējās sēdus. Sega noslīdēja, un uz viņa zilā kokvilnas krekla lietus atstāja mel�nus punktus; pilieni kļuva rupjāki. Likās, it kā virs ugunskura dejotu kāds neredzams dzīvnieks, pamazām to apdzēsdams, līdz tas spēja tikai dusmīgi dūmot. Lija lietus. Lie�lais, melnais debesu vāks salūza se�ās blāvi zilās lauskās un gāzās lejup. Viņ� redzēja desmitiem miljardu lietus kristālu, kas it kā sastinga kritienā, lai zibens uzliesmojums tos nofotografētu. Pēc tam atkal tumsa un lietus.

Viņ� bijā izmircis līdz ādai, ta�u pavērsa seju pret lietu, ļaudams lāsēm kapāt plak�stus, un smējās. Viņ� plauk�ķināja rokas, piecēlās kājās un apstaigāja savu mazo no�melni, lai gan pulkstenis bija viens naktī.

Lietus gāza veselas divas stundas, tad pār�stāja. Debesīs iznira tīri nomazgātās zvaig�znes un spīdēja tik spo�i kā vēl nekad.

Izvilcis no sava celofāna maisa sausas drē�bes, Bend�amins Driskols pārģērbās, nolikās gulēt un laimīgs aizmiga.

Aiz kalniem lēni ausa saule. Tās stari klu�sām piezagās zemei un pamodināja misteru Driskolu.

Viņ� vēl brīdi palika guļam. Veselu garu, karstu mēnesi viņ� bija strādājis un gaidījis un tagad piecēlies beidzot pagriezās un pa�raudzījās atpakaļ uz to pusi, no kuras bija nācis.

Rīts bija zaļ�.

Cik tālu vien varēja redzēt, pret debesīm stiepās koki. Ne viens vai divi, ne desmiti, bet visi tie tūksto�i, kurus viņ� bija iesējis un iestādījis. Tie nebija mazi kociņi vai pir�mie vārgie dzinumi, nē, tie bija lieli, milzīgi koki desmit vīru augumā, zaļi jo zaļi, milzīgi un spēcīgi, un kupli, koki, kuru lapas laistī�jās kā metāls un �alca vējā, koki, kuru rin�das aizstiepās pāri kalniem, citronkoki, lie�pas, sarkankoki, mimozas un ozoli, gobas un apses, ķir�i, kļavas, pīlād�i, ābeles, apelsīnu koki, eikalipti. Tos visus bija pamodinājis ra�enais lietus, barojusi sve�ā, brīnumainā zeme, un viņa acu priek�ā tie turpināja dzīt jaunus zarus, riest jaunus pumpurus.

� Neticami! � misters Bend�amins Driskols iesaucās.

Bet ieleja un rīts bija zaļi.

Un gaiss!

Kā nepārtraukta straume, kā kalnu strauts ap viņu plūda dzīvino�ais gaiss � skābeklis, kuru izelpoja zaļie koki. Varēja pat saska�tīt, kā tas vēlās lieliem, mirdzo�iem viļņiem. Skābeklis, svaigs, tīrs, zaļ�, vēss skābeklis, kas pārvērta �o ieleju upes deltā. Vēl mirk�lis un pilsētā atdarīsies durvis, ļaudis steig�sies pretim �im jaunajam brīnumam, ostīs, ievilks dziļi jo dziļi, vaigi sārtosies, nāsis drebēs, plau�as atdzīvosies, sirdis pukstēs straujāk, un paguru�ās kājas cilāsies dejā.

Misters Bend�amins Driskols ar pilnu krūti ieelpoja zaļo veldzi un noģība.

Pirms viņ� pamodās, pretim spo�ajai saulei slējās vēl pieci tūksto�i jaunu koku.

Raķetes aizdedzināja izkaltu�ās pļavas, pār�vērta akmeņus lavā, kokus � oglē, ūdeni � tvaikā, pārkausēja smiltis un kvarcu zaļā stiklā, kas gulēja visapkārt kā spoguļa laus�kas un atainoja Marsa iekaro�anu. Raķetes nāca, rībēdamas kā bungas. Raķetes sēdās kā siseņu bari ro�ainu putekļu mākoņos. Un no raķetes izbira vīri ar āmuriem rokās, lai pārtaisītu �o dīvaino pasauli pēc sava ģīmja un līdzības, lai iznīcinātu tajā visu nepa�rasto; piebāzu�i pilnas mutes ar naglām, �ie vīri atgādināja tēraudzobainus briesmoņus, kas ik pēc brī�a izspļāva saujā pa naglai un steidza sastiprināt saliekamās mājas, apjumt tās ar �ķindeļiem, lai nebūtu jāskatās sve�ā�dajās zvaigznēs, kā arī pielikt logiem zaļus aizvirtņus, lai paglābtos no nakts. Un, kad namdari bija aizsteigu�ies, ieradās sievietes ar puķu podiem, raibiem audumiem un ka�stroļiem un sāka virtuvēs �ķindināt traukus, lai aizdzītu Marsa klusumu, kas glūnēja aiz durvīm un aizslēģotajiem logiem.

Se�u mēne�u laikā uz tuk�ās planētas bija uzcelts, kāds ducis pilsētiņu ar sīco�iem neona gaismasķermeņiem un dzeltenīgām elektriskajām spuldzēm. Uz Marsa ieradās ap deviņdesmit tūksto� cilvēku, ta�u vēl vairāk bija to, kas uz Zemes kravāja �emodānus �

Tuvodamies zilganajiem pakalniem, Tomass Gomezs piestāja pie kāda nomaļa benzīna tanka uzņemt degvielu.

���� Vai tev, tēvoc, vienam te nav sku�mīgi? � Tomass apjautājās.

Ve�uks pārslaucīja nelielās smagās ma�ī�nas vējstiklu. � Nevar sūdzēties.

���� Un kā tev, tēvoc, patīk Marss?

���� Vareni. Vienmēr redzi kaut ko jaunu. Viņgad, �urpu braukdams, es noņēmos neko neuzcerēt, neko neprasīt, ne par ko nebrīnī�ties. Zeme līdz ar veco dzīvi mums jāaizmirst. Jārauga te iedzīvoties un saprast, ka uz Marsa viss ir savādāk. Kau� vai tas pats skunstīgais �ejienes laiks. Tā sakot, Marsa laiks. Dienu sasodīts karstums, naktī elli�ķīgs aukstums. Neparastas puķes, neparasts lie�tus � tas viss priecē sirdi. Meklēdams vietu, kur mierīgi nodzīvot vecumdienas, es izrau- dzīju Marsu, jo te viss ir savādāk nekā uz Zemes. Vecam cilvēkam vajadzīga pār�maiņa. Jaunajiem nav laika vārdu pārmīt ar tevi, vecie tev pa�am apniku�i līdz kaklam.

Izpunktierēju, ka man visnotaļ jāatrod kāds neparasts nostūris, kur brīnumi uz katra soļa, � spēj tik skatīties. Tā es nopirku �o benzīna tanku. Ja te sāksies pārāk rosīga kustība, pārvāk�os uz kādu citu, klusāku �o�seju; tik vien jau ir tās vajadzības, kā nopel�nīt iztiku un atlicināt laiku, lai pavērotu, cik �ī pasaule ir at�ķirīga.

���� Tev taisnība, tēvoc. � Tomass noteica, ļaudams saulē iedegu�ajām rokām rāmi gu�lēt uz stūres. Viņ� jutās pacilāts. Desmit die�nas no vietas nostrādājis kādā no jaunajiem ciematiem un saņēmis divas brīvdienas, viņ� tagad brauca uz svētkiem.

���� Ne par ko vairs nebrīnos, � ve�uks turpināja. � Vēroju � un viss. Tā sakot, uz�krāju pieredzi. Ja jums netīk Marss tāds, kāds tas ir, brauciet labāk atpakaļ uz Zemi. Viss te ir tik ērmots: zeme, gaiss, kanāli, iezemie�i (tiesa � neesmu vēl nevienu re�dzējis, ta�u dzird, ka viņi klīstot apkārt) un pulksteņi. Pat manējais taisa nez kādus brī�numus. Pat laiks te ir a�gārns. Reizēm �ķiet, it kā es būtu te glu�i viens, � nevienas citas dzīvas dvēseles uz �īs sasodītās planētas. No tiesas! Bet da�kārt atkal jūtos kā gadus asto�ņus vecs pui�elis � glu�i mazs, kamēr viss ap mani �ķita ļoti liels. Dievs mans lieci�nieks � �ī ir īstā vieta vecam vīram. Tā dara mani mo�u, tā dara mani laimīgu. Vai zināt, kas Marss īsti ir? Tas līdzīgs mantiņai, ko man uzdāvināja uz ziemas svētkiem pirms septiņdesmit gadiem. Diez vai būsit turēju�i rokā tādu daiktu, ko sauc par kaleidoskopu: iek�ā mazi kristāliņi, lupatiņi, zilltes un spo�i spīgulī�i. Bet kolīdz pacelsi pie acīm un pa- raudzīsies caur to saulē, tā vai elpu rauj ciet. Tavus brīnum skaistus rakstus! Tāds, rau, ir arī Marss. Priecājies par to. Un nepaģēri, lai tas būtu citāds. Pasaulīt mīļā, vai jūs maz zināt, ka �o pa�u �oseju, kas vēl arvien ir vislabākajā kārtībā, marsie�i būvēju�i pirms se�padsmit gadsimtiem? Dolārs un piecdes�mit centi, � paldies un ar labu nakti.

Tomass, klusi nosmiedamies sevī, brauca pa seno �oseju tālāk.

Tas bija gar� ceļ� cauri tumsai un naksnī�giem pakalniem, un viņ� cie�i turēja stūri, vienīgi reizēm ie�audams roku pārtikas grozā un izvilkdams pa stiklenei. Tā viņ� brauca labu stundu: nekur nevienas ma�īnas, nedz uguntiņas, tikai bezgalīgā ceļa lente, dobjā motora rūkoņa, bet visapkārt � Marsa klu�sums un miers. Marss vienmēr bija kluss, ta�u �onakt � klusāks nekā jebkad. Garām trauca tuksne�i, iz�uvu�as jūras un kalnu vir�sotnes, kas slējās zvaig�ņotajās debesīs.

�onakt gaisā varēja just Laika smar�u. To�mass pasmaidīja par savu fantāziju. �ī doma tomēr bija interesanta. Pēc kā smar�o Laiks? Pēc putekļiem, pulksteņiem un cilvēkiem. Bet kāda ir Laika skaņa? Tā ir kā ūdens bur- buļo�ana pazemes alā, kā aicino�as balsis, kā smil�u dunoņa uz zārka vāka, kā lietus lā�u pak�ķē�ana. Bet var arī jautāt, kāds izskatās Laiks? Tas ir kā sniegs, kas klusi snieg tum�ā telpā, vai arī kā mēma filma senā teātrī, kur simts miljardu sejas kā Jaun�gada baloni iznirst un pazūd nebūtībā. Tāda ir Laika smar�a, izskats un skaņa. Bet �o�nakt, � Tomass izbāza roku pa ma�īnas logu, � �onakt Laiks ir gandrīz vai sataus�tāms.

Viņ� vadīja savu ma�īnu cauri Laika pa�kalniem. Pēk�ņi kā skudras pārskrēja pār skaustu, un viņ� izslējās, vērodams ceļu.

Tomass iebrauca nelielā, izmiru�ā Marsa pilsētiņā, izslēdza motoru un ļāva, lai viņu apņem klusums. Elpu aizturējis, viņ� sēdēja un vēroja mēness gaismas apmirdzētās bal�tās celtnes. Gadu simteņiem neapdzīvotas. Di�as un apbrīnojamas, � jā, sagruvu�as un tomēr di�as.

Tomass iedarbināja motoru un nobrauca vēl jūdzi vai divas, tad apstājās, izrausās no ma�īnas un, paņēmis pārtikas grozu, uzkāpa nelielā klints ragā, no kurienes pavērās skats uz putekļiem klāto pilsētu. Viņ� atskrū- vēja termosu un ielēja sev tasi kafijas. Ga�rām aizlidoja kāds naktsputns. Viņ� jutās bezgala labi, sirdi bija pārņēmis dziļ� miers.

Pēc minūtēm piecām klusumu iztraucēja kāda skaņa. Aug�ā kalnos, senās �osejas ie�lokā kaut kas sakustējās, iemirgojās, un bija dzirdama neskaidra dūkoņa. Tomass, turē�dams rokā kafijas tasi, lēni pagrieza galvu.

No kalnu puses viņam tuvojās kāds ērmīgs siluets.

Bez trok�ņa �ķeldama salto gaisu, �urpu traucās dzeltenīgi zaļa, dīvainam kukainim līdzīga ma�īna, nosēta ar neskaitāmiem za�ļiem, blāvi mirgojo�iem dimantiem un sarka�niem, zalgojo�iem, daudz�ķautņainiem rubī�niem. Kā retas lietus lāses pa aizvēsturisko �oseju sirināja kukaiņa se�as kājas, bet no tā muguras, it kā vērdamies dziļā akā, To�masā raudzījās kāds sve�inieks ar kausēta zelta krāsas acīm.

Tomass pacēla roku, domās uzsaukdams �Sveiks!�, tomēr viņa lūpas nekustējās, jo �is ta�u bija marsietis. Tomass bija peldējies zi�lajās Zemes upēs, gar kurām klīda ceļinieki, ieturējis maltītes ar sve�iem ļaudīm sve�ās mājās, un viņa ierocis vienmēr bija smaids. Viņ� nenēsāja līdzi pistoli. Pat tagad viņ� nejuta vajadzību pēc tās, lai gan sirds bailēs ietrīsējās.

Arī marsie�a rokas bija tuk�as. Brīdi viņi vēroja viens otru caur dzestro gaisu.

Pirmais attapās Tomass.

-� Sveiks! � viņ� uzsauca.

���� Sveiks! � marsietis atņēma savā va�lodā.

Viņi nesaprata viens otru.

�� Vai jūs sacījāt �Sveiki�? � abi vaicāja.

���� Ko jūs teicāt? � katrs savā valodā pār�jautāja.

Abi sadrūma.

���� Kas jūs esat? � Tomass noprasīja an�gliski.

���� Ko jūs �eit darāt? � marsie�u valodā izrunāja sve�inieka lūpas.

����������� Kurp jūs braucat? � viņi neizpratnē jautāja viens otram.

���� Es esmu Tomass Gomezs.

���� Es esmu Mjū Ka.

Neviens no viņiem nesaprata otru, bet viņi piesita sev pa krūtīm, un �o vārdu jēga abiem kļuva skaidra.

Tad marsietis iesmējās.

���� Pagaidiet!

Tomass sajuta pieskārienu galvai, lai gan neviena roka nebija tai piedūrusies. � Tā, � marsietis noteica angliski. � Nu būs ērtāk!

���� Cik ātri jūs apguvāt angļu valodu!

���� Sīkums!

Atkal iestājās klusums, un viņi abi apmul�su�i raudzījās uz kūpo�o kafiju Tomasa rokā.

����������� Kas jauns? � marsietis vaicāja, pētī�dams gan Tomasu, gan kafijas tasi.

����������� Varbūt iedzersiet? � Tomass piedā�vāja.

���� Labprāt.

Marsietis no�ļāca no sava kukaiņa zemē.

Tomass izvilka otru tasi, pielēja to ar kū�po�u kafiju un sniedza marsietim.

Abu rokas saskārās un kā migla izslīdēja viena otrai cauri.

����������� �ēlīgais dievs! � Tomass izsaucās, un tase iz�ļuka viņam no pirkstiem.

����������� Deviņi pērkoni! � marsietis izdvesa pats savā valodā.

���� Vai redzējāt? � abi no�ukstēja.

Viņi sāka bailēs trīcēt.

Marsietis pieliecās, lai tasīti paceltu, ta�u nespēja to satvert.

���� Ak debess! � Tomass novaidējās.

���� Brīnums gan. � Vēlreiz un vēlreiz marsietis mēģināja satvert tasi, ta�u veltīgi. Viņ� izslējās un, mirkli padomājis, izvilka no jostas nazi.

���� Hei! � Tomass iesaucās.

���� Nepārprotiet mani � ķeriet! � mar�sietis sacīja un pasvieda to viņam.

Tomass sakļāva plaukstas. Nazis izslīdēja cauri viņa delnām un nokrita zemē. Tomass noliecās un gribēja to pacelt, ta�u nespēja satvert un, �ausmās drebēdams, atrāvās atpakaļ.

Viņ� paskatījās uz marsieti, kura augums slējās pret debesīm.

���� Zvaigznes! � viņ� sacīja.

���� Zvaigznes! � marsietis atbildēja, rau�dzīdamies Tomasā.

Cauri marsie�a ķermenim trīsuļoja spo�as, baltas zvaigznes � tās �ķita ieaustas viņa miesā tāpat kā sīki, fosforiscējo�i kristāliņi plānā, glumā jūras zivs ādā. Kā violetas acis tās mirguļoja marsie�a vēderā un krūtīs, kā dārgakmeņi � viņa roku locītavās.

���� Es redzu jums cauri! � Tomass brī�nījās.

���� Es jums arī! � marsietis, soli atkāpda�mies, atbildēja.

Tomass aptaustīja sevi, bet, sajutis ķer�meņa siltumu, nomierinājās. �Јs esmu dzīvs,� viņ� nodomāja.

Marsietis aizskāra savu degunu un lūpas.

����� Man ir miesa, � viņ� pusbalsī noteica.

���� Tātad es eksistēju.

Tomass nekustīgi blenza sve�iniekā. � Un ja es esmu dzīvs, tātad jūs � miris.

���� Nē, � tie�i jūs!

���� Spoks!

���� Rēgs!

Viņi rādīja ar pirkstiem viens uz otru, un zvaigznes caur viņu locekļiem vizuļoja kā dun�i, kā lāstekas, kā jāņtārpiņi. Abi vēlreiz aptaustīja sevi, un katrs no viņiem pārlieci�nājās, ka ir dzīvs, iekarsis, uzbudināts, ap�jucis un izbijies, bet otrs, kur� stāvēja pretī, �ķita kaut kāda nereāla, spokaina prizma, kas uztver un atstaro tālu pasauļu gaismu.

�Es esmu piedzēries,� Tomass nodomāja. �Nē, rīt nevienam ne pu�plēsta vārda par �o satik�anos!�

Viņi stāvēja uz senās �osejas kā sastingu�i.

����������� No kurienes jūs esat? � marsietis bei�dzot vaicāja.

���� No Zemes.

���� Kur tāda ir?

���� Tur. � Tomass pamāja uz debesīm.

���� Sen?

����������� Mēs atlidojām pirms gada, vai neatce�raties?

���� Nē.

����������� Jūsējie bija izmiru�i, � gandrīz visi bez izņēmuma. Reti kāds marsietis palicis dzīvs, � vai jūs to nezināt?

���� Nav taisnība.

����������� Nudien, izmiru�i. Es pats redzēju. No�melnēju�i ķermeņi gan istabās, gan mājās, un visi miru�i. To bija tūksto�iem.

���� Kas par niekiem! Mēs esam dzīvi!

����������� Marsie�us iznicinājusi epidēmija, mis�ter, tikai jūs to nezināt. Jums ir palaimējies izglābties.

����������� Izglābties? No kā man būtu bijis jā�glābjas? Par ko jūs runājat? Pa�laik esmu ceļā uz svētkiem, kas notiks kanāla malā, Eniala kalnu pakājē. Biju tur ari pagāju�o nakti. Vai jūs neredzat �o pilsētu? � Marsie�tis norādīja uz priek�u.

Tomass paskatījās uz drupām. � Bet �ī pilsēta jau gadu tūksto�iem mirusi!

Marsietis iesmējās. � Mirusi? Vakar es tur pārnak�ņoju!

����������� Es tur biju gan pagāju�ajā, gan aizpa- gāju�ajā nedēļā un nupat vēl izbraucu tai cauri: tā ir drupās. Vai neredzat �īs sagruvu��ās kolonas?

����������� Sagruvu�ās? Redzu glu�i labi. Spīd ta�u mēness. Bet kolonas stāv kā stāvēju�as.

����������� Ielas pilnas putekļu, � Tomass turpi�nāja.

���� Ielas ir tīras!

������ Kanāli iz�uvu�i.

���� Kanāli pilni ar lavandas vīnu!

���� Pilsēta ir mirusi.

����������� Pilsēta ir dzīva! � marsietis protestēja, smiedamies arvien skaļāk. � Jūs ļoti mal�dāties. Vai neredzat karnevāla ugunis? Tur ir arī brīni�ķas laivas � �maugas kā sievie�tes un brīni�ķas sievietes �maugas kā laivas, sievietes, kam āda smil�u krāsā, sievietes ar ugunspuķēm rokās. Redzu, kā viņas tur steidzas pa ielām, � tik trauslas un slaikas. Es dodos uz turieni svinēt svētkus: visu cauru nakti braukāsim pa kanālu, dziedāsim, dzersim un mīlēsim. Vai tie�ām jūs neredzat pilsētu?

����� Mister, tā ir mirusi � kā sakaltusi ķir�zaka. Varat vaicāt jebkuram no mums. Bet es � es esmu ceļā uz Zaļo pilsētu, � tā sauc jauno ciematu, ko mēs tikko uzcēlām pie Ilinoisas �osejas. Jūs esat kaut ko sajaucis. Mēs atvedām vienu miljonu pēdu Oregonas prie�u, pārdesmit tonnu augstvērtīgu tē�rauda naglu un uzslējām divus tik jaukus ciematus, ka prieks skatīties. �onakt mēs vienu no tiem �apslacīsim�. No Zemes iera�dīsies divas raķetes ar mūsu sievām un mei��ām. Rausim vaļā dan�us, dzersim viskiju�

Marsietis satrūkās. � Jūs sakāt, ka cie�mats ir turi

���� Jā, pie kosmodroma. � Tomass pie�veda viņu pie klints nokares un norādīja le�jup. � Vai redzat raketes?

���� Nē.

���� Pie velna, tur ta�u tās stāv\ �ie slaidie, sudrabotie kuģi!

���� Neredzu.

Tagad bija Tomasa kārta smieties. � Jūs esat akls!

���� Acis man ir ļoti labas. Jūs pats neko neredzat.

����������� Bet jauno ciematu jūs ta�u saskatāt, vai nē?

����������� Neredzu neko citu kā vien okeānu un paisuma ūdeņus.

����������� �is ūdens, mister, ir izgarojis pirms �et�riem gadu tūksto�iem.

���� Tas nu vienreiz ir par daudz!

���� Tā ir patiesība, nudien!

Marsietis kļuva ārkārtīgi nopietns. � Vai tas var būt? Vai tie�ām jūs neredzat pilsētu tādu, kā es to aprakstīju? Sniegbaltas kolo�nas, �maugas laivas, svētku ugunis, � ak, cik skaidri tās ir saskatāmas! Paskatieties! Es pat dzirdu viņus dziedam. Nav jau ne�kāds lielais attālums.

Tomass klausījās un pakratīja galvu. � Nedzirdu.

�� Bet es savukārt neredzu to, par ko ru�nājat jūs, � marsietis atbildēja. � Tā nu tas ir.

Abi vēlreiz noskurinājās. Abiem pārskrēja drebuļi pār kauliem.

���� Vai tas var būt, ka? �

���� Kas?

���� Jūs teicāt �no debesīm�?

���� No Zemes.

����������� Zeme � tas ir tikai nosaukums, tuk�a skaņa, � marsietis sacīja. � Bet� pirms stundas, kad es braucu pāri kalnu krau�jai� Viņ� pielika roku pie skausta. � Es jutu�

���� Aukstumu?

���� Jā.

���� Un tagad?

����������� Atkal to pa�u. Dīvaini. Gaisma, kalni un ceļ� � viss pēk�ņi likās tāds kā sve��āds, � marsietis stāstīja. � Savāds un ne�parasts, un mirkli man �ķita, it kā es būtu pēdējais �īs planētas iemītnieks �

����������� Es izjutu tie�i to pa�u! � Tomass izsau�cās, it kā runātu ar vecu, labu draugu, kuram var pilnīgi uzticēties.

Marsietis aizvēra un atkal atdarīja acis.

���� Iespējams tikai viens izskaidrojums. Tam visam ir kāds sakars ar Laiku. Jā gan. Jūs esat Pagātnes tēls!

����������� Nē, jūs esat no Pagātnes, � brīdi pado�mājis, atbildēja zemietis.

����������� Cik jūs pārliecināts. Kā jūs pierādīsiet, kur� no mums pieder Pagātnei, kur� Nākot�nei? Kāds patlaban ir gads?

���� Divi tūksto�i pirmais!

���� Ko tas var izteikt man?

Tomass padomāja un paraustīja plecus.

���� Neko.

����������� Tikpat labi es varētu jums sacīt, ka tagad ir �etri miljoni �etri simti se�desmit divi tūksto�i astoņi simti piecdesmit tre�ais gads pēc mūsu ēras. �im skaitlim ir tuk�a � pat vairāk nekā tuk�a skaņa! Kur ir tāds pulkstenis, pēc kura noteikt zvaig�ņu stā�vokli?

����������� Bet mums ir skaidrs pierādījums � drupas! Tās apliecina, ka es esmu Nākotne, es esmu dzīvs, bet jūs � miris!

���� Katra manas miesas �ūna noliedz �ādu

pieņēmumu. Mana sirds pukst, vēders prasa ēdienu, mute � dzērienu. Nē, mēs neesam ne dzīvi, ne miru�i. Drīzāk varbūt dzīvi nekā miru�i. Pareizāk būs sacīt � stāvam pusceļā starp dzīvību un nāvi. Divi naktī satiku�ies sve�inieki, vairāk nekas. Jūs sakāt � drupas?

���� Jā. Vai tās jūs baida?

���� Kur� gan grib redzēt Nākotni, un vai ir kāds, kas to jebkad ieraudzīs? Cilvēks spēj skatīt vaigā Pagātni, bet� Jūs sakāt � ko�lonas sabruku�as? Un jūra tuk�a, kanāli iz��uvu�i, meitenes miru�as un ziedi sabir- zu�i? � Marsietis apklusa, tad atkal parau�dzījās uz pilsētu. � Bet tur ta�u tie ir, es tos skaidri redzu. Kas vairāk man vajadzīgs? Tie gaida mani, lai ko jūs stāstītu.

Bet Tomasu tālumā gaidīja raķetes, jau�nais ciemats un sievietes no Zemes.

���� Mēs nekad nevarēsim vienoties, � viņ� sacīja.

���� Vienosimies palikt katrs pie sava, � marsietis ierosināja. � Nav svarīgi, kur� pieder Pagātnei, kur� Nākotnei, ja vien mēs abi esam dzīvi. Tas, kam jānāk, tikpat at�nāks, � rīt vai arī pēc gadu tūksto�iem. Kas zina, vai �ie sagrautie un izpostītie tempļi nav jūsu pa�u civilizācijas nākotne pēc simts gadsimtiem? To jūs nezināt. Un tādēļ nevai�cājiet. Nakts ir tik īsa. Rau, kur debesīs jau �aujas svētku raķetes un putni.

Tomass atvadām pastiepa roku. Marsietis darīja tāpat.

Viņu rokas nesaskārās; tās it kā izkusa viena otrā.

���� Diez, vai kādreiz satiksimies?

���� Grūti pateikt. Var jau gadīties.

���� Labprāt dotos jums līdzi uz jūsu svēt�kiem.

���� Bet es gribētu aizbraukt uz jūsu jauno ciematu, apskatīt kosmosa kuģi, par ko jūs stāstījāt, redzēt cilvēkus un dzirdēt par visu notiku�o.

���� Uz redzē�anos, � Tomass sacīja.

���� Visu labu.

Marsietis ar savu zaļo metāla braucamo mierīgi devās uz kalnu pusi, cilvēks no Ze�mes, pagriezis ma�īnu, klusēdams aizbrauca pretējā virzienā.

���� Ak dievs, kāds sapnis, � nopūtās To�mass, atbalstījis rokas uz stūres, domādams par raķetēm, sievietēm, stipro viskiju, vir- d�īnie�u dejām un gaidāmajām izpriecām.

�Cik dīvaina vīzija,� brīnījās marsietis, traukdamies uz priek�u un domādams par svētkiem, kanāliem, laivām, zeltacainajām sievietēm un dziesmām.

Nakts bija tum�a. Mēne�i norietēju�i. Zvaig�ņu gaismas apmirdzētā �oseja glu�i tuk�a: ne skaņas, ne ma�īnas, nevienas dzī�vas būtnes � itin nekā. Un tā visu dzestro, tum�o nakti � līdz pat rītam.

Marss bija kā tāls krasts, uz kuru plūda ļau�u viļņi. Katrs bija citādāks, katrs nāka�mais � spēcīgāks. Pirmais vilnis atnesa vī�rus, kas bija pieradu�i pie pla�uma, auk�stuma un vientulības, stiegrainos prēriju vil�kus un kovbojus ar kalsnām, laika izdeldē�tām sejām, tēraudcietām acīm un sarepēju��ām rokām, kuras nevairījās ne no kāda darba. Marss nespēja viņus iebiedēt, jo līdzenumi un prērijas, kurās viņi tika augu�i, bija tikpat bezgalīgi kā Marsa pla�umi. Viņi ieradās un sāka apdzīvot tuk�umu, lai pā�rējie nebaidītos sekot. Viņi iestikloja aklos logus un iededza mājās gaismu.

Viņi bija pirmie vīrie�i.

Kas būs pirmās sievietes, nevienam nebija noslēpums.

Otram vilnim būtu vajadzējis atnest cil�vēkus no citām zemēm, ar citu valodu un ci�tām idejām. Bet raķetes bija amerikāņu, un ar tām lidoja amerikāņi, tāpēc Eiropai, Āzi�jai, Dienvidamerikai, Austrālijai un Okeāni�jai neatlika nekas cits kā noskatīties pakaļ liesmainajiem putniem. Pārējo pasauli bija pārņēmis .kar� vai gatavo�anās karam.

Un tā arī otrais vilnis atnesa amerikāņus. Tie nāca no maziem īres namu dzīvoklī�iem, no apak�zemes dzelzceļa vagoniem un it kā atplauka starp vārdos skopajiem lauku ļau�dīm, kuri, zinādami klusē�anas vērtību, pa�līdzēja tiem atgūt dvēseles mieru pēc gadiem ilgās spaidī�anās Ņujorkas tuneļos, sprostos un krātiņos.

Starp �iem otrajiem bija arī tādi, kuri, sprie�ot pēc acīm, jutās tā, it kā dotos pie pa�a dieva �

Lai uzceltu Desmito pilsētu, viņi atveda piec�padsmit tūksto�us pēdu Oregonas priedes un septiņdesmit deviņus tūksto�us pēdu Kalifor- nijas sarkankoka, un drīz vien akmens ka�nālu krastos jau bija sanaglota maza, jauka, tīra pilsētiņa. Svētdienas vakaros baznīcu sarkanajos, zilajos un zaļajos logos iemir�dzējās gaisma un draudze dziedāja numurē�tus korāļus. �Dziedāsim septiņdesmit devīto dziesmu. Dziedāsim deviņdesmit ceturto dziesmu.� Da�ā mājā klaudzēja rakstāmma��īna � tur strādāja rakstnieks, da�ā skrap- stēja spalva � tur strādāja dzejnieks, citur valdīja klusums � . te �strādāja� biju�ais klaidonis. Varētu domāt, ka milzīga zemes�trīce izkustinājusi no savas vietas kādu Aiovas pilsētiņu ar visiem pagrabiem, va�rena viesuļvētra to satvērusi, vienā mirklī aiznesusi uz Marsu un tur neskartu nolikusi zemē�

Kādus Marsa nostūrus zēni tik neizlo�ņāja! Viņi bija paķēru�i līdzi patīkami smar�ojo��us papīra maisiņus, kuros laiku pa laikam iebāza degunu, lai ieelpotu �ķiņķa, majonē�zes un marinētu sakņu vilino�o smar�u un paklausītos, kā sildāmajās pudelēs klunk�ķ apelsīnu limonāde. Vicinādami savas pārti�kas somas ar tīriem, bālgani zaļiem sīpoliem, aromātisku aknu desu, sarkanu ke�upa mērci un baltmaizi, viņi cits citu mudināja pāri tām robe�ām, kuras bija noteiku�as stingrās mātes. Da�reiz viņi laidās skrie�us, klieg�dami:

� Kur� pirmais brauc, tas pirmais maļ!

Viņi devās �ādos pārgājienos tiklab vasarā, kā arī rudenī un ziemā. Rudenī bija visinte�resantāk, jo tad viņi iedomājās, ka brien pa nobiru�ām lapām tāpat kā uz Zemes.

Viņi izbira pa marmora plāksnēm klāta�jiem kanālu krastiem kā sauja mazu akmen�tiņu, �ie zēni ar �okolādes krāsas vaigiem, acīm kā ziliem dārgakmeņiem un pēc sīpo�liem smar�ojo�u elpu, kas uzvēdīja, kad viņi aizelsu�ies cits citu izrīkoja. Jo tagad, kad bija sasniegta aizliegtā mirusī pilsēta, ne�viens vairs nekliedza: �Pēdējais būs mei�tene!� vai �Pirmais būs muzikants�. Māju durvis miru�ajā pilsētā bija pla�i atvērtas, un zēniem �ķita, it kā tur kaut kas �abētu � tā, kā �ab nobiru�as lapas. Cits citu apskau�dami, cits pie cita turēdamies, bruņoju�ies ar nūjām, zēni zagās uz priek�u, bet ausīs visiem skanēja vecāku brīdino�ās balsis: �Tikai ne uz turieni. Uz vecajām pilsētām jūs nedrīkstat iet. Iegaumējiet labi. Ja ne�klausīsiet, dabūsiet tādu pērienu kā vēl ne�kad savā mū�ā. Gan mēs pēc kurpēm redzē�sim.�

Un te nu viņi stāvēja miru�ajā pilsētā, ba�riņ� zēnu ar patuk�otām pārtikas somām, un, skaļi �ukstēdami, cits citu iedro�ināja.

� Nu, aiziet! � Un viens no viņiem skrie�us metas uz tuvāko akmens māju, iedrā�as pa durvīm un cauri dzīvojamai is�tabai dodas uz guļamistabu, kur, daudz ap�kārt neskatīdamies, sāk lēkāt un dancot, līdz pa gaisu lido melnas plēksnes, trauslas un plānas kā pusnakts debesu audums. Pārējie se�i viņam seko, bet muzikants būs pirmais, viņ� spēlēs ksilofonu ar baltajiem kauliem, kas guļ zem melnajām plēksnēm. Kā sniega pika izveļas liels, balts galvaskauss; zēni sa�jūsmā gavilē! Ribas kā zirnekļa kājas, ribas kā plark�ķo�as arfas stīgas, bet viņiem apkārt dejā virpuļo melnie iznīcības pī�ļi; zēni grūs�tās, lēkā, klūp plēksnēs, kas slēpj nāvi, nāvi, kura miru�os pārvērtusi par putekļiem un pī�ļiem, par spēļu lietiņām �iem zēniem, kuru vēderos klunk�ķ apelsīnu limonāde.

No �ejienes � a�i uz nākamo māju, un tā uz septiņpadsmit mājām pēc kārtas, jo laika ir maz: no pilsētas uz pilsētu iet ugunsdzēsēji un dezinfektori ar lāpstām un urnām, aizvāk�dami melnās skrandas un baltās kaulu nūji�ņas, lēni, bet pamatīgi atdalīdami briesmīgo no normālā. Tādēļ saraujiet, zēni, cik varat, jo dezinfektori būs drīz klāt!

Tad sviedros spīdo�ām sejām viņi iecērt zobus pēdējā sviestmaizē. Pēdējo reizi pa�sper kaut ko ar kāju, izsit pēdējās taktis uz marimbofona, pēdējo reizi ieklūp rudenīgo lapu kaudzēs un � prom uz mājām.

Mātes pārbaudīja zābakus, meklēdamas melnās plēksnītes, un, ja tās atradās, sekoja svilino�i karsta vanna un tēvi�ķīgs pēriens.

Līdz gada beigām ugunsdzēsēji bija aizvā- ku�i visas rudens lapas un visus baltos ksi�lofonus; klaiņot vairs nebija interesanti.

���� Vai dzirdēji?

���� Ko tad?

���� Nēģeri, melnie.

���� Kas ir ar viņiem?

����������� Aizbrauc, izvācas, mūk projām. Vai tie�ām neesi dzirdējis?

���� Kā tā � izvācas? Kā viņi to var izdarīt?

���� Var, grib un dara.

���� Kādi pāris cilvēki?

���������� Visi līdz pēdējam nēģerim dienvidu �tatos.

���� Nevar būt.

���� Tā ir.

���������� Neticē�u, iekams pats neredzē�u. Uz kurieni tad viņi dodas, uz Āfriku?

Klusums.

���� Uz Marsu.

���� Uz planētu Marsu?

���� Tie�i tā.

Vīri stāvēja dzelzslietu tirgotavas lieveņa tveicīgajā paēnā. Viens pārstāja darboties gar pīpi, kuru bija gribējis aizdedzināt. Cits

nospļāvās pusdienas saules sakarsētajos pu�tekļos.

���� Viņi nevar tā aizbraukt, tas nav iespē�jams.

���� Viņi ir jau ceļā.

���� Kur tu to ņēmi?

���� Visi to zina, pa radio arī tikko pārrai�dīja.

Vīri sakustējās, it ka butu atdzīvoju�as apputēju�ās statujas.

Semjuels Tīss, dzelzslietu tirgotavas īpa��nieks, māksloti iesmējās.

���� Interesanti gan, kur aizķēries Silijs. Nu jau būs stunda, kop� iedevu viņam savu velo�sipēdu un aizsūtīju pie misis Bordmanes. Viņ� vēl nav atgriezies. Vai tik nebūs aizrul- lējis taisnā ceļā uz Marsu, melnais muļķis?

Vīri iesprauslojās.

���� Lai tik pamēģina neatdot manu velosi�pēdu! Apzagt sevi es neļau�u nevienam, dieva vārds.

���� Klausieties.

Vīri pagriezdamies errīgi uzgrūdās cits citam.

�ķita, it kā ielas otrā galā būtu pārrauts kāds aizsprosts. Siltas, melnas straumes gā�zās lejup un applūdināja pilsētu. Gar spilgti baltajiem pilsētas veikalu krastiem, garām klusējo�iem kokiem plūda melns vilnis. Kā biezs, lipīgs sīrups tas vēlās pa kanēļkrā- sas putekļu klāto ceļu. Lēni, bet neatlaidīgi pieņēmās spēkā �ī vīrie�u, sievie�u, zirgu, rejo�u suņu, mazu zēnu un meiteņu straume.

Ļau�u balsis saplūda it kā upes �alkoņā. �I vasarīgā upe �alodama tecēja arvien tālāk un nebija apturama. Un �ajā lēnajā, vienmē�rīgajā, tum�ajā plūdumā, kas pār�ķēla dienas �ilbino�o spozmi, �ur tur iezibsnījās kaut kas balts � tās bija acis, kas raudzījās uz priek�u vai arī pameta skatienu sāņus, kamēr garā, nebeidzamā upe no vecās gultnes ieplūda jaunā. Daudzās un da�ādās pietekas, strau�tiņi un tērcītes ar savu nemieru un krāsu ba�gātību savienojās varenā kopīgā straumē un devās tālāk. Piebriedu�ās upes virspusē pa�vīdēja da�neda�ādi priek�meti, ko tā nesa līdzi: tur lieli, vecmodīgi pulksteņi vēl tur�pināja sist stundas, tik�ķēja modinātāji, kla�dzināja būros iesprostotas vistas, brēca bērni, �ur tur starp mutuļiem pazibēja mūļi un kaķi, pajuka matra�u atsperes, no kāda matu ce�kula spraucās ārā neiedomājami izspūris polsteris, visur rēgojās kārbas un grozi, un melnu vectēvu portreti ozolkoka rāmjos; to visu nesa sev līdzi straume, bet vīri uz dzelzs- lietu tirgotavas lieveņa atgādināja uzbudi�nātus medību suņus; labot aizsprostu bija par vēlu, un viņi palika ar tuk�ām rokām.

Semjuels Tīss vēl arvien neticēja savām acīm. � Pie joda, bet ar ko tad viņi brauks? Kā viņi domā nokļūt uz Marsa?

��� Ar raķetēm, � atbildēja vectēvs Kvo- termeins.

�� Nu gan tu mels niekus. Kur viņi ņēma raķetes?

���� Sakrāja naudu un uzbūvēja.

���� Pirmā dzirdē�ana.

���� Tie acīmredzot rīkoju�ies ļoti slepeni un būvēju�i raķetes pa�i vien, bet kur � nezinu, varbūt Āfrikā.

���� Bet kā viņi uzdrīkstas? � uztraucās Semujels Tīss, nemierīgi soļodams pa lieveni. � Vai tas nav aizliegts ar likumu?

���� Karu jau viņi nevienam nepiesaka, � vectēvs mierīgi noteica.

���� No kurienes viņi izlidos, �ie sasodītie ar visiem saviem noslēpumiem un sazvēres�tībām? � rēca Tīss.

���� Pēc plāna visiem �īs pilsētas melnajiem jāsapulcējas pie Lūnezera. Pulksten vienos tur ieradīsies raķetes un aizvedīs viņus uz Marsu.

���� Zvaniet gubernatoram, izsauciet poli�ciju, � kliedza Tīss. � Viņiem vajadzēja mūs iepriek� brīdināt.

���� Redz, kur nāk tava sieva, Tīs!

Vīri pagriezās.

Pa tveicīgo, spilgtas gaismas pielieto ielu, kur nejuta ne vēja pūsmas, nāca baltās sie�vietes, viena, pēc tam otra, vēl un vēl, un vi�sām bija apmulsu�as sejas, visas nāca stei�dzīgi, brun�iem �abot kā papīriem. Da�as raudāja, citas izskatījās drūmas. Visas mek�lēja savus vīrus. Viena pazuda bāra virpuļ- durvīs. Otra iegāja klusajā, vēsajā pārtikas pre�u veikalā. Citas devās uz aptiekām un garā�ām. Un viena no viņām, misis Klāra Tīsa, apstājās uz putekļainās ietves zem dzelzslietu tirgotavas lieveņa un, acis mirk��ķinādama, skatījās uz savu saniknoto, bargo vīru, kamēr viņai aiz muguras plūda platā, melnā straume.

���� Steidzos �urp Lusindas dēļ, tēv. Tev jā�nāk uz māju.

���� Es nu neskrie�u uz māju melna skuķa dēļ!

���� Viņa iet prom.. Ko es tagad iesāk�u?

���� Tiec pati galā. Uz ceļiem lūgties viņu netaisos.

� Bet viņa mums bija tikpat kā ģimenes loceklis, � misis Tīsa gaudās.

���� Nebrēc! Tā tikai trūka, lai tu visu acu priek�ā sāktu pink�ķēt par kaut kādu saso�dītu �

Viņ� aprāvās, izdzirdis sievu �ņukstam. Viņa slaucīja acis.

���� Es viņu mēģināju pierunāt. �Lusinda,� es teicu, �ja tu paliksi, es pielik�u algu un, ja vēlies, do�u tev divus brīvus vakarus ne�dēļā,� bet viņai pat vaibsts nepakustējās. Ne�kad nebiju viņu tādu redzējusi. Un tad es teicu: �Lusinda, vai tu mani nemaz nemīli?�, un viņa atbildēja, ka mīlot gan, bet viņai esot jādodas prom, un tur nekā nevarot da�rīt. Viņa sakopa māju, noslaucīja putekļus, uzlika galdā pusdienas, tad pienāca pie vies�istabas durvīm, nolika zemē savus saiņus, pasniedza man roku un teica: �Visu labu, misis Tīsa.� Un aizgāja. Pusdienas kūpēja uz galda, bet mēs visi bijām tik apmulsu�i, ka ne kumosa norit. Tur tās ir vēl tagad, kad nācu �urp, bija jau pavisam atdzisu�as.

Tīss tik tikko neiesita viņai.

����������� Pie joda, ātrāk pazūdi no �ejienes! Stāv te par apsmieklu visai pasaulei!

���� Bet, tēv�

Tīss pazuda veikala tvanīgajā pustumsā. Pēc pāris sekundēm viņ� atgriezās ar sud�rabotu pistoli rokā.

Sieva bija aizgājusi.

Garām ēku krastiem tecēja melnā upe, tās �alkoņā saplūda gan �īkstoņa, gan �ļūco�u soļu troksnis. Tā bija rāma, bet neapturama straume; bez smiekliem, bez jūtu uzliesmo�jumiem, vienmērīga, apņēmīga, nepārtraukta plūsma.

Tīss sēdēja uz pa�as ozolkoka krēsla ma�liņas.

���������� Dieva vārds, ja kāds no viņiem iedro��ināsies kaut iesmieties, es tam ielaidī�u lodi ribās.

Vīri gaidīja.

Upe rāmi tecēja, netraucēdama miegainā dienvidus mieru.

����������� Man rādās, ka nu tev, Sem, pa�am va�jadzēs kaplēt savus rāceņus, � nosmējās vectēvs.

����������� Es glu�i labi protu trāpīt arī balta�jiem. � Tīss nepaskatījās uz vectēvu. Vec�tēvs novērsās un apklusa.

����������� Ej, tu, pagaidi! � Semujels Tīss nolēca no lieveņa. Viņ� sagrāba aiz pavadas kādu zirgu, uz kura jāja gar� nēģeris. � Rausies tūlīt zemē, Belter!

���� Jā, ser! � Belters nokāpa no zirga.

Tīss nomērīja viņu ar skatienu. � Tagad

pasaki man, ko tas nozīmē?

���� Redziet, mister Tīs �

����������� Sataisījies ceļā glu�i kā tajā dziesmā � kā tur bija � �Augstu augstu gaisā�. Tā, ja?

���� Jā, ser. � Nēģeris gaidīja.

����������� Vai tu atceries, Belter, ka esi man pa�rādā piecdesmit dolārus?

���� Jā, ser.

����������� Bet tagad mēģini aizmukt? Es tev ādu pār acīm novilk�u, goda vārds.

����������� Ar visu to uztraukumu man galīgi iz�krita no prāta, ser.

����������� Viņam izkritis no prāta. � Tīss ļauni pamirk�ķināja vīriem uz dzelzslietu tirgota�vas lieveņa. � Pie joda, mister, vai tu zini, ko tagad darīsi?

���� Nē, ser.

����������� Tu paliksi �eit un atstrādāsi man tos piecdesmit apaļos, vai arī mani nesauc par Semjuelu Tīsu. � Viņ� pagriezās un pa�pār�liecināti uzsmaidīja vīriem lieveņa ēnā.

Belters skatījās uz upi, kas tecēja garām pa ielu, uz �o tum�o upi, kas nebeidza plūst garām veikaliem, uz tum�o upi ratos, zirgos vai noputēiu�ās kurpēs, uz tum�o upi, no kuras viņ� bija izrauts. Viņ� sāka drebēt.

����������� Ļaujiet man iet, mister Tīs. Es jums at�sūtī�u naudu no turienes, dieva vārds.

���� Paklausies, Belter. � Tīss sagrāba viņu

aiz bik�turiem, laiku pa laikam nicīgi paraus�tīdams tos kā divas arfas stīgas, tad paskatī�jās uz debesīm, no�ņācās un ar vienu kau�lainu pirkstu norādīja uz to pusi, kur vaja�dzēja būt pa�am dievam.

���� Belter, vai tu maz zini, kas tevi tur aug�ā gaida?

���� Zinu to, kas man ir stāstīts.

���� Kas viņam stāstīts! Ak jēziņ! Vai dzir�dat? Kas viņam stāstīts! � Viņ� raustīja nē�ģeri aiz bik�turiem, nevērīgi, it kā nejau�i badīja ar pirkstu melnajā sejā. � Jūs, Bel�ter, uz�ausieties debesīs kā ceturtā jūlija ra�ķete, un tad � plauk�! � pelni vien nobirs zemē. Tie dulnie zinātnieki ta�u nekā nejēdz, viņi jūs visus aizsūtīs pie tēviem.

���� Man vienalga.

���� Prieks dzirdēt. Vai tu maz zini, kas tur aug�ā uz tā Marsa ir? Tur ir briesmoņi ar tā�dām acīm kā sēnes. Būsi jau redzējis bildes tajos �nākotnes �urnālos�, kurus pārdod tepat veikaliņā par desmit centiem. Nu tad zini � �ie briesmoņi metīsies jums virsū un izsūks visas smadzenes no kauliem!

���� Vienalga, vienalga, man viss vien�alga. � Belters skatījās, kā strauņne aizslīd garām, pamezdama viņu krastā. Uz tum�ās pieres izspiedās sviedri. Likās, viņ� tūlīt sa�bruks.

���� Un kāds tur aukstums! Gaisa arī nav, nokritīsi un raustīsies kā zivs, elsdams un rīstīdamies, kamēr nosprāgsi. Vai tev tas patīk?

� Man daudz kas nepatīk, ser. Lūdzu, ļau�jiet man iet, ser. Es nokavē�u.

����������� Es tev ļau�u iet tad, kad man patiks. Bet pagaidām mēs te mīlīgi parunāsimies, un tu sasodīti labi zini, ka būs tā, kā es saku. Ak tev sagribējies ceļot? Nu tad klausies, mis�ter �augstu augstu gaisā�, vācies mājā un atstrādā tos piecdesmit dolārus, kurus tu man esi parādā. Divos mēne�os tu to izdarīsi.

����������� Bet ja man tie jāatstrādā, es nokavē�u startu, ser.

���������� Nu redz, kāda nelaime! � Tīss savilka bēdīgu ģīmi.

���� Ņemiet manu zirgu, ser.

����������� Zirgs nav likumīgs maksā�anas līdzek�lis. Un tu nekustēsi no vietas, kamēr es ne�bū�u saņēmis savu naudu. � Tīss iek�ēji ga�vilēja. Viņ� jutās apmierināts.

Apkārt bija sastājies bariņ� nēģeru, lai dzirdētu, kas te notiek. Belters stāvēja dre�bēdams, ar nokārtu galvu. Tad uz priek�u panācās kāds vecs vīrs.

���� Mister!

Tīss viņu īsi uzlūkoja.

���� Nu?

���� Cik �is cilvēks jums parāda, mister?

���� Nebāz savu purnu, kur nevajag.

Vecais vīrs paskatījās uz Belteru.

���� Cik, dēls?

���� Piecdesmit dolārus.

Vecais vīrs pastiepa savas melnās rokas pret apkārt stāvo�ajiem.

���� Mēs te esam divdesmit pieci. Katrs lai dod divus dolārus, � labi a�i, gudrot nav laika.

���� Ko tas nozīmē? � iesaucās Tīss, izslie- damies visā augumā.

Nauda saradās. Vecais vīrs savāca to savā cepurē un pasniedza cepuri Belteram.

���� Dēls, � viņ� sacīja, � startu tu neno�kavēsi.

Belters smaidīdams raudzījās cepurē.

���� Nē, ser, tagad nenokavē�u.

���� Dod viņiem naudu atpakaļ! � Tīss ie�brēcās.

Goddevīgi palocījies, Belters sniedza vi�ņam naudu, bet, kad Tīss tai nepieskārās, nolika cepuri putekļos pie Tīsa kājām.

���� Te ir jūsu nauda, ser, � viņ� sacīja. � Sirsnīgs paldies.

Smaidīdams viņ� uzkāpa seglos, uz�āva zirgam un, nevarēdams vien pateikties veca�jam vīram, kopā ar to pamazām izzuda ska�tienam.

���� Suņa bērns, � �ukstēja Tīss, vērdamies saulē ar neko neredzo�ām acīm. � Suņa bērns.

���� Pacel naudu, Semjuel, � kāds uz lie�veņa ierunājās.

Līdzīgi notikumi atgadījās visgarām ceļam. Baskājaini baltie zēni pienesa ziņas. �Tie, kam ir, palīdz tiem, kam nava. Un tā viņi visi tiek cauri.� Kāds bagātnieks iedeva naba�gam divi simti apaļo, ar ko samaksāt parādu. Kāds cits iedeva kaimiņam desmit, piecus, se�padsmit dolārus, un tā dara visur, ikviens.

Baltie sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmu�i. Pie�miegtās acis izskatījās aizpampu�as, it kā viņu sejas būtu kapājis vēj� un karstas smil�tis.

Semjuels Tīss vārījās niknumā. Uzkāpis uz balkona, viņ� nikni blenza garām plūsto�ajā pūlī. Tad savicināja �auteni. Pēc brī�a, ne�spēdams vairs valdīties, viņ� sāka kliegt uz visiem, uz katru nēģeri, kas pacēla uz viņu acis.

���� Bliuk�! Vēl viena raķete uziet gaisā! � viņ� visā galvā iebļāvās. � Bliuk�! Dieviņ, tētiņ! ' ' '

Melnās galvas nepagriezās un nelika ma�nīt, ka dzirdēju�as, tikai acu baltumi nozib- snīja.

���� Blauk�! Zemē ir visas raķetītes. Mirēju gaudas. Bliuk�! Paldies dievam, ka man zem kājām ir vecā, labā zeme. Kā tur bija tas joks? Jo vecāka, jo labāka! Ha, ha!

Saceldami putekļus, garām klidzināja zirgi. Dārdēja furgoni ar salauztām atsperēm.

���� Bliuk�! � Vientuļi skanēja viņa balss karstajā gaisā, mēģinādama iebiedēt putek�ļus un �ilbino�i spo�ās debesis. � Blāc! Melns vien pajūk, kad raķeti ķer meteors un nēģerus kā grunduļus izbārsta pa visu kos�mosu. Un meteoru tur kā biezs. Skaidrs? Un kā vēl! Tikpat kā skro�u no bises. Pif-paf, un jūsu bleķa raķetes nāk lejā kā pīles, iz�ķīst kā māla pīpes. Kā vecas konservbund�as, pilnas ar melnām reņģēm. Ra-ta-ta! Kā sa�kaltu�i zirņi. Desmit tūksto�i līķu te, desmit tūksto�i tur. Tie riņķo izplatījumā, apkārt un apkārt Zemei, un lidos mū�īgi, auksti un sa�stingu�i, lai dievs viņiem �ēlīgs! Jūs tur, vai dzirdat?

Klusums. Platā upe bija neapturama. Stundas laikā tās straume bija izslaucījusi vi�sas būdas, aiznesdama no tām visu derīgo, un tagad viļņos vīdēja sienas pulksteņi un ve�ļas mazgājamie dēļi, audumu baķi un aizkaru stangas, un tas viss plūda uz kādu tālu, melnu jūru.

Lielie pali bija pārskrēju�i. Pulkstenis rā�dīja otro stundu. Straume kļuva arvien vā�jāka. Drīz tā izsīka pavisam, pilsētā iestājās klusums, pamazām nosēdās putekļi, apklā�dami veikalus, sēdo�os vīrus, garos, saulē iztvīku�os kokus.

Klusums.

Vīri uz lieveņa ieklausījās.

Nekā nesadzirdēju�i, viņi domās aizklīda apkārtējās pļavās. �orīt, tāpat kā arvien, pa�saule bija bijusi pilna visda�ādāko skaņu. �ur tur, stūrgalvīgā ietiepībā turoties pie pa�ra�ām, tika skandētas dziesmas, zem mimo�zas zariem guldzēja mīlētāju smiekli, melni bērneļi smiedamies plun�ājās strauta dzid�rajā ūdenī, tīrumos vīdēja noliektas mugu�ras, no zaļu vīnstīgu apvītām būdām skanēja joki un jautri saucieni.

Tagad �ķita, it kā vēja brāzma būtu aiz- slaucījusi no zemes visas skaņas. Nebija vairs nekā. Virinājās ar ādas gabaliņiem ie�stiprinātas, no līstiņām sanaglotas durvis.

Vientuļas un nekustīgas karājās no vecas riepas taisītas �ūpoles. Upmalā uz akmeņiem neviens nemazgāja veļu, un nedaudzie ar�būzu lauciņi bija tuk�i � tur saulē sila bries�to�ajos augļos slēptā veldze. Pamestajās bū�dās zirnekļi sāka aust savus tīklus, pa neaiz- lāpītajiem jumtu caurumiem līdz ar zeltainiem saules stariem sijājās iek�ā pu�tekļi. �ur tur vēl gruzdēja pēdējā steigā aizmirsts pavards, un uguns, pēk�ņi pieņem�damās spēkā, aprija kādas piegru�otas būdas dēļu skeletu. Apkārtējā klusumā varēja sa�klausīt, kā sprēgā liesmas.

Vīri uz dzelzslietu tirgotavas lieveņa sē�dēja kā pārakmeņoti � acis nemirk�ķinā�dami, neuzdrīkstēdamies pat siekalas norīt.

���� Nesaprotu, kāpēc viņi mūs pamet tie�i tagad. Kad viņiem klājas arvien labāk. Ar katru dienu viņi dabūja arvien vairāk tie�sību. Ko viņi īsti gribi Vēlē�anu nodoklis at�celts, viens �tats pēc otra ar likumu aizliedz lin�a tiesu, un kur tad tās visvisādās vienlī�dzīgās tiesības. Ko vēl viņi grib? Viņi ta�u nopelna gandrīz tikpat daudz cik baltie, un tomēr � prom viņi ir.

Tuk�ās ielas otrā galā parādījās kāds ve�losipēdists.

��� Sasodīts! Skaties, Tīs, redz, kur brauc tavs Silijs.

Velosipēds apstājās lieveņa priek�ā, uz tā sēdēja gadus septiņpadsmit vecs, izstīdzējis krāsaino zēns ar garām kājām un rokām un

galvu, apaļu kā arbūzs. Viņ� skatījās uz Semjuelu Tīsu un smaidīja.

����������� Ak tad sirdsapziņa tomēr ierunājās un tu atgriezies, � Tīss sacīja.

���� Nē, ser, es tikai atvedu jūsu velosipēdu.

���� Redz, kā! Vai tad raķetē nelien iek�ā?

���� Ne jau tāpēc, ser.

����������� Paskaidrojumus vari paturēt pie sevis. Rausies drīzāk nost, es tev neļau�u piesavi�nāties manu īpa�umu. � Viņ� pagrūda zēnu. Velosipēds nokrita.

����������� Un tagad, mar�, uz veikalu spodrināt misiņu!

����������� Ko jūs, lūdzu, teicāt? � Zēna acis iepletās.

����������� To, ko tu dzirdēji. Bez tam vēl jāizpako �autenes, jāatver naglu kaste, kas tikko pie�nāca no Na�ecas �

���� Mister Tīs �

���� Un kastes ar āmuriem �

���� Mister Tīs, ser!

���� Tu vēl tepat? � Tīss nikni pablenza.

����������� Mister Tīs, lūdzu, piedodiet, bet �odien man vajadzīga brīvdiena, � viņ� kā atvaino�damies teica.

����������� Un rīt, un parīt, un aizparīt arī, � Tīss sacīja.

���� Bīstos, ka jā, ser.

����������� Bīsties, bīsties, puis! Panāc �urp! � Viņ� ieveda zēnu veikalā un izņēma no sava rakstāmgalda kādu papīru. � Vai �ito at�ceries?

���� Kas tas ir, ser?

���� Tavs līgums. Tu pats to parakstīji, redz, kur tavs krusts. Atbildi!

���� Es neesmu to parakstījis, mister Tīs. � Zēns drebēja. � Krustu var pavilkt katrs.

���� Klausies, Silij. Te stāv rakstīts melns uz balta: �Apsolos strādāt pie mistera Tīsa di�vus gadus, sākot ar 2001. gada 15. jūliju. Ga�dījumā, ja gribē�u atstāt darbu ātrāk, pazi�ņo�u par to mēnesi iepriek� un turpinā�u strādāt, līdz būs atrasts vietnieks.� Tā, re�dzi! � Tīss uzsita ar plaukstu pa papīru, un viņa acis ļauni iedzalkstījās. � Ja tu to ne�pildīsi, es sūdzē�u tiesā.

���� Es nevaru, � vaimanāja zēns, un vi�ņam pār vaigiem sāka ritēt asaras. � Ja es neaizbrauk�u �odien, es neaizbrauk�u nekad.

���� Es zinu, kā tev ap dū�u, Silij. Jā, jā, es jūtu tev līdzi, zēn. Bet mēs ar tevi labi apiesimies, labi barosim. Ej tik iek�ā, ķeries pie darba un aizmirsti visas tās muļķības. Skaidrs, Silij? � Tīss atņirdza zobus smaidā un uzsita zēnam uz pleca.

Zēns pagriezās un noraudzījās vecajos vī�ros, kas sēdēja uz lieveņa. Caur asarām viņ� tik tikko varēja tos saredzēt.

���� Varbūt� Varbūt kāds no �iem d�entl�meņiem � � Vīri karstajā lieveņa pakrēslī pacēla acis, paskatīdamies vispirms uz Tīsu.

���� Vai tu, zeņķi, gribi sacīt, lai tavu darbu izpilda baltais? � Tīss ledainā balsī jautāja.

Vectēvs Kvotermeins noņēma no ceļga�liem savas sarkanās rokas. Domīgi skatīda�mies tālumā, viņ� teica: � Un ka butu ar mani, Tis?

���� Ko?

���� Es strādā�u Silija vietā.

Uz lieveņa iestājās klusums.

Tīss sa�ūpojās uz pirkstgaliem. � Vec�tēv! � viņ� brīdino�i teica.

���� Lai zēns iet. Es notīrī�u, kas tīrāms.

���������� Vai patie�ām, vai no tiesas? � Silijs pieskrēja pie vectēva. Viņ� smējās un rau�dāja, vēl nespēdams ticēt.

���� No tiesas gan.

����������� Tu, vecais, pievaldi �aunas, � Tīss no��ņācās.

���� Ļauj zēnam iet, Tīs!

Tīss piegāja pie zēna un sagrāba viņu aiz rokas. � Viņ� pieder man. Līdz vakaram es viņu ieslēg�u dibenistabā.

���� Lūdzu, nē, mister Tīs!

Zēns sāka �ņukstēt. Uz lieveņa elsas bija labi dzirdamas. Viņa acis no asarām pietūka. Kaut kur ielas otrā galā rīstījās motors, tur tuvojās vecs, sagrabējis �fords� ar pēdējiem krāsainajiem.

���������� Tur brauc mani piederīgie, mister Tīs. Lūdzu, ak, lūdzu, dieva dēļ!

���������� Tīs, � ierunājās kāds no vīriem pie�celdamies, � ļauj viņam iet.

Piecēlās vēl kāds. � Es saku to pa�u.

���� Es arī, � piebilda tre�ais.

����������� Kāda jēga spītēties? � Tagad visi ru�nāja reizē. � Beidz muļķoties, Tīs.

���� Ļauj viņam iet.

Tīsa pirksti kabatā rotaļājās ar revolveri. Bet acis vēroja vīru sejas. Tad roka atlaida ieroci, un viņ� norūca:

���� Ak �itā?

���� Tā gan, � kāds atteica.

Tīss palaida zēnu. � Labi. Vācies! Bet, � viņ� iebadīja ar roku veikala durvīs, � ne�domā te atstāt savas graba�as.

���� Nē, ser!

� Iztīri no �ķūnī�a visu līdz pēdējam un sadedzini.

Silijs pakratīja galvu. � Es labāk paņem�u līdzi.

����������� Laidīs nu gan tevi raķetē ar visiem tiem krāmiem!

����������� Es tomēr ņem�u, � Silijs klusi noteica, palikdams pie sava.

Skrie�us viņ� izmetās cauri veikalam. Tur viņ� kaut ko slaucīja un vāca, bet pēc mirkļa atgriezās ar veselu klēpi visvisādu gadu gaitā uzkrātu nieku � tur bija gan vilciņi, gan bumbiņas, gan veci, apputēju�i pūķi. Tie�i �obrīd piebrauca vecais, sagrabēju�ais �fords�. Silijs iekāpa, un durvis aizcirtās.

Tīss stāvēja uz lieveņa ar rūgtu smaidu uz lūpām.

���� Un ko tad tu tur aug�ā darīsi?

����������� Sāk�u pats uz savu roku, � atbildēja Silijs. � Atvēr�u pats savu dzelzslietu tir�gotavu.

����������� Ak tad tāpēc tu pie manis strādāji, no�lāpītais, lai pa kluso iemācītos manu amatu un pēc tam aiz�mauktu!

����������� Nē, ser, man ne prātā nenāca, ka notiks kaut kas tamlīdzīgs, bet tā nu ir iznācis. Ko lai dara,' ja esmu kaut ko iemācījies, mister Tīs?

���� Vārdi tām jūsu raķetēm arī laikam ir?

Visu braucēju acis bija pievērstas viņu

vienīgajam pulkstenim uz ma�īnas sadales dēļa.

���� Jā, ser.

����������� Tādi kā �Elija� un �Uguns rati�, �Lie�lais ritenis� un �Mazais ritenis�, �Ticība�, �Cerība� un ��ēlsirdība�.

���� Raķetēm ir nosaukumi, mister Tīs.

����������� �Dieva dēls� un �Svētais Gars�, jā? Un viena dro�i vien ir nosaukta pirmās bap-j tistu baznīcas vārdā?

���� Mums tagad jābrauc, mister Tīs.

Tīss smējās. � Vai kādu nesauc arī �Lido zemu� un �Ko�ie uguns rati�?

Motors ierūcās. � Palieciet sveiki, mister, Tīs!

����������� Vai neesat aizmirsu�i nosaukt kādu par �Grabo�ajiem kauliem�?

���� Ardievu, mister!

����������� Un �Pāri Jordānai�? Ha, ha! Nu, skrien vien, plivinies vien pa gaisu savā raķetē, gan tā sa�ķīdīs gabalu gabalos, bet es jau raudāt neie�u.

Ma�īna, saceldama putekļu mākoni, attāli�nājās. Zēns piecēlās kājās un, pielicis roku pie mutes, pēdējo reizi uzsauca misteram Tī�am:

���� Mister Tīs, mister Tīs, ko jūs tagad da- risiet pa nakti? Ko jus iesāksiet naktīs, mister Tis?

Klusums. Ma�īna pazuda tālumā. Nekas vairs nebija saskatāms.

���� Ko viņ� ar to gribēja teikt, velns parā�vis? � prātoja Tīss. � Ko es iesāk�u naktīs?

Viņ� vēroja, kā pamazām nosē�as putekļi, un pēk�ņi saprata.

Prātā nāca naktis, kad pie viņa mājas ap�stājās ma�īnas: tajās sē� vīri ar augstu izslie- tiem ceļgaliem un vēl augstāk izslietiem �au�jamajiem, viņu acis ļauni kvēlo, un izskatās tā, it kā zem vasaras nakts tumsā tītajiem ko�kiem kaklus staipītu vesels dzērvju pulks. Ma�īna taurē, viņ� ar ieroci rokā aizcērt aiz sevis durvis un klusiņām smejas, jo sirds satraukumā lēc kā puikam; tad ma�īna aiz�drā�as tumsā, uz grīdas guļ kaņepāju auklas ritulis, vīru kabatas ir uztūku�as � tās pie�bāztas ar patronu kārbām. Cik gan nav bijis tādu nak�u pa visiem �iem gadiem � gar ausīm svilpo vēj�, sviezdams matu �ķipsnas ļaunuma pilnajās acīs, tad atskan sajūsmas rēcieni, jo ir atrasts piemērots koks, un kāds jau rībina būdas durvis.

���� Tad redz, kas �im smurgulim bijis prātā! � Tīss izlēca uz ceļa spo�ajā saulē. � Atpakaļ, izdzimums! Ko es iesāk�ot naktīs? Ak tu nolādētais �

Jautājums bija ķēris mērķi. Tīss jutās slims un it kā izsmelts. Jā. �Ko gan mēs da�rīsim naktīs? Tagad, kad viņi aizbrauku�i.� Galvā bija tuk�ums, domas nedarbojās.

Viņ� izrāva no kabatas pistoli un pārbau�dīja, vai tā pielādēta.

����������� Ko tu gribi darīt, Sem? � kāds jau�tāja.

���� No�aut to smerdeli.

���� Valdies nu, � sacīja vectēvs.

Bet Semjuels Tīss jau bija pazudis aiz veikala. Mirkli vēlāk viņ� izbrauca uz ielas savu vaļējo ma�īnu.

���� Vai kāds brauks man līdzi?

����������� Var jau pavizināties, � vectēvs sacīja un piecēlās.

���� Un vairāk neviens?

Vīri neatbildēja.

Vectēvs ierausās ma�īnā un aizcirta durvis. Saceldami putekļu mākoni, viņi aizjoņoja. Ma�īna traucās zem �ilbino�i spo�ajām debe�sīm. Abi klusēja. Virs iz�uvu�ajām pļavām virmoja karstais gaiss.

Krustceļos Tīss nobremzēja.

���� Pa kuru ceļu viņi brauku�i, vectēv?

Vecais vīrs piemiedza acis. � Rādās, ka

taisni uz priek�u.

Viņi devās tālāk. Motors vientuļi dūca zem koku lapotnēm. Ceļ� bija tuk�s, bet drīz vien viņi pamanīja kaut ko neparastu. Tīss no�bremzēja un, dzeltenajām acīm niknumā zvērojot, izliecās ārā.

����������� Deviņi pērkoni, vai redzi, ko tie nolā�dētie izdarīju�i?

����������� Ko tad? � jautāja vectēvs, arī paskatī�damies uz to pusi.

Gar kluso lauku ceļu, rūpīgi noliktas un atstātas, gulēja da�neda�ādas mantas: vecas skrituļslidas, raibos lakatos iesieti nieki, ap�nēsātas kurpes, ratu ritenis, bik�u, svārku un vecu cepuru kaudzes, austrumzemju kris�tāla zvārguļi, kas kādreiz maigi skanēju�i vējā, sārtas ģerānijas skārda podos, bļodas ar vaska augļiem, konfederācijas laiku nauda papes kārbās, veļas vanniņas, mazgā�jamie dēļi, veļas auklas, ziepes, kāds bērnu trīsritenis, dārza dzirkles, rotaļu vilciens, ķipars kastītē, vitrā�a no neģēru baptistu baznīcas, brem�u apmaļu komplekts, auto�mobiļu riepu kameras, matra�i, ku�etes, �ū�puļkrēsli, krēma kārbiņas, spoguļi. Nekas ne�bija pavir�i nosviests, bet rūpīgi, ar sirsnību un apdomu nolikts gar putekļainā ceļa ma�lām, it kā te garām ar visu savu iedzīvi būtu soļoju�i veselas pilsētas iedzīvotāji, bet tad pēk�ņi atskanēju�as varenas taures skaņas, viņi saliku�i savu mantību ceļmalas putekļos, bet pa�i uzlidoju�i taisni zilajās debesīs.

��� Sadedzināt nevarēja, � Tīss niknumā kliedza. � Neklausīja mani, kad teicu, lai svilina nost, vajadzēja viņiem to visu stiept līdzi un atstāt te uz ceļa, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz saviem krāmiem. Ko �ie melnie gan iedomājas!

Jūdzi pēc jūdzes viņ� dusmās dzina ma��īnu no vienas ceļa malas uz otru, �ķaidī�dams, izsvaidīdams, sadragādams saiņus, ro�tas lietu kārbas, spoguļus, krēslus.

��� Tā! Lai jūk �īs nolādētās panckas� un vēlreiz tā!

Priek�ējā riepa �ēlabaini nosvilpās. Ma��īna sasviedās sāņus un ielidoja grāvī, Tīss ietriecās ar galvu stiklā.

���� Nolādēts! � Notrausis putekļus, viņ� izlīda no ma�īnas, aiz niknuma gandrīz rau�dādams.

Tālumā aizstiepās klusais tuk�ais ceļ�. � Nu mēs viņus vairs nepanāksim, noteikti nepanāksim. � Cik tālu vien skatiens snie�dza, rēgojās rūpīgi nolikti saiņi, paunas, at�kal saiņi, kas, siltā vēja glāstīti, stāvēja no�rieta saulē kā mazi, pamesti altāri.

Pēc stundas Tīss un vectēvs, tikko spēdami pavilkt kājas, atgriezās dzelzslietu tirgo�tavā. Vīri vēl sēdēja turpat, ausījās, vēroja debesis. Tīss bija tikko atlaidies krēslā un raisīja vaļā savas �aurās kurpes, kad kāds iesaucās:

���� Skatieties!

���� Liela vajadzība man skatīties, � Tīss norūca.

Pārējie tomēr skatījās. Un viņi redzēja, ka tālumā pret debesīm paceļas zeltainas spoles. Pamezdamas aiz sevis liesmainas strēles, tās izgaisa izplatījumā.

Kokvilnas laukos vēj� laiski rotaļājās ar sniegbaltajiem pūku kamoliem. Turpat tālāk kā svītraini kaķi saulē gozējās cilvēku pirkstu neskarti arbūzi.

Vīri uz lieveņa no jauna apsēdās, skatī�jās cits citā, skatījās uz veikala plauktā rū�pīgi sarindotajiem dzeltenajiem virves ritu�ļiem, uz kārbām ar spo�ām patronām, ar dcīm pakavējās pie sudrabainajām pistolēm un garajiem, melnajiem �auteņu stobriem, kas rēgojās ēnainajā kaktā pie pa�iem gries�tiem. Kāds sūkāja salmu. Cits kaut ko zīmēja putekļos.

Beidzot Semjuels Tīss uzvaro�i pacēla gaisā savu kurpi, izkratīja to, paskatījās iek�ā un sacīja:

� Bet vai jūs ievērojāt? Līdz pa�am pēdē�jam brīdim viņ� mani godāja par misteru!

Viņi apmetās teiksmainajās, zilajās zemēs un deva tām savus vārdus. Tur bija Hinkstona līcis un Lustiga iela, Bleķa upe un Driskola me�s, Perigrīna kalns un Vaildera pilsēta � visi nosaukti par godu cilvēkiem un tam, ko viņi paveiku�i. Vieta, kur marsie�i nogalinā�ju�i pirmos zemie�us, bija nosaukta par Sar�kano pilsētu, tā atgādinot izlietās asinis. Bet te, lūk, gājusi bojā Otrā ekspedīcija � par to liecina nosaukums �Otrais Mēģinā�jums�. Ikvienā vietā, kur kosmonauti nosēz�damies bija izdedzināju�i zemi ar savām el�les ma�īnām, kā pelnu plēksnes pāri bija pa�liku�i tikai vārdi, un, protams, tur netrūka arī Spendera kalna un Nataniela Jorka pil�sētas . ..

Senie marsie�u nosaukumi saistījās ar ūdeni un gaisu, un kalniem. Vai arī ar kūs�to�o sniegu ūdeņiem, kuri tecēja uz dien�vidiem un pildīja akmens kanālus, kas savukārt ieplūda iz�uvu�ajās jūrās. Ar bur�vjiem, kuri te gulēja zemes klēpī, ar torņiem un obeliskiem. Bet tāpat kā veseri sadrupina marmoru, tā raķetes iznīcināja vecos vārdus,

sa�ķaidīja stabiņus ar vecajiem pilsētu nosau�kumiem, bet uz to drupām uzstādīja lielus uz�rakstus ar jaunajiem: AIRONTAUNA, STĪL- TAUNA, ALUMINIUMSITIJA, ILEKTRIKVI- LID�A, KORNTAUNA, GREINVILLA, DET- ROITA II un tamlīdzīgiem uz Zemes lietotiem tehniskiem un metālu apzīmējumiem.

Pēc tam kad pilsētas bija uzceltas un no�kristītas, nāca kārta kapsētām: radās Za�ļais pakalns, Sūnu ciems, Zābaku kalns, Pē�dējā dusa; kapos tika guldīti pirmie aizgā�jēji�

Bet, kad viss bija sava vieta, ta sakot �� salikts pa plauktiņiem, kad visur karājās uz�raksti un valdīja nevainojama kārtība, kad pilsētas bija labi iekārtotas un vientulība tik�pat kā izskausta, tad no Zemes ieradās pār�gudrie un izsmalcinātie. Viņi lidoja �urp, lai nosvinētu svētkus vai pavadītu atvaļinā�jumu, lai sapirktos suvenīrus, pafotografētu un iepazītos ar Marsa �atmosfēru�, lai pē�tītu un ieviestu praksē savu socioloģiju; viņi ieradās ar savām nozīmītēm un zvaigznītēm, ar saviem likumiem un noteikumiem, līdzi paņemdami arī birokrātiju, kura līdzīgi ne�zālei bija pārņēmusi visu Zemi un nu sāka sakņoties arī uz Marsa. Viņi sāka plānot un iekārtot ne tikai bibliotēkas, bet arī ļau�u dzīves, sāka izrīkot un komandēt tos, kuri bija atbēgu�i uz Marsu, lai atbrīvotos no �īs izrīko�anas, pārvaldī�anas un komandē�anas.

Tāpēc nav jābrīnās, ja da�i no tiem grieza pretī zobus �

�Visu tum�o, drūmo rudens dienu, kad mā�koņi it kā spie� cilvēku pie zemes un apkārt nedzird ne skaņas, es viens pats jāju pa ne�parasti tuksne�ainu apvidu, līdz beidzot, krēslai biezējot, ieraudzīju savā priek�ā skumjo A�era māju ��

Misters Viljams Stendāls pārstāja citēt. Rau, kur uz neliela, melna pakalna jau stā�vēja �ī māja, kuras pamatakmenī rēgojās uz�raksts �2005. Anno Domini�.

������ Māja nu ir gatava. Saņemiet atslēgu, mister Stendāl! � arhitekts Bigelovs sacīja.

Bija rāma rudens pēcpusdiena, un abi vīri brīdi stāvēja klusēdami. Viņiem pie kājām zālē, kas melnoja kā kraukļa mugura, �auk�stēja rasējumi.

������ A�era māja, � misters Stendāls tīk- smīgi novilka. � Izplānota, uzcelta, nopirkta, samaksāta. Misters Po būtu sajūsmā par to.

Misters Bigelovs pa�ķielēja uz viņa pusi.

���� Vai viss ir tā, kā jūs vēlējāties, ser?

���� Jā.

���� Vai krāsas ir pareizas? Vai tās ir pietie�kami drūmas un baigas?

���� Ārkārtīgi drūmas, ārkārtīgi baigas!

���� Un mūri � nospiedo�i?

���� Neticami nospiedo�i.

���� Un diķis? Vai tas ir pietiekami melns un draudīgs?

���� Melnāku un draudīgāku pat grūti iedo�māties.

���� Bet kā ar grīsli, � kā zināt, tas ir krā�sots, � vai izskatās pienācīgi noplucis?

���� Tie�ām pretīgs!

Misters Bigelovs ieskatījās plānos. Citē�dams atsevi�ķas vietas, viņ� jautāja: � Vai, uzskatot �o ansambli, jums �iet �ermuļi pār kauliem�, vai �stingums pārņem sirdi un prātu�? Vai �ī māja, dīķis un apkārtne �iedve� �ausmas�, mister Stendāl?

���� Mister Bigelov, jums ir vareni pade�vies! Patie�ām lieliski!

���� Pateicos. Es ta�u strādāju, īsti neizpraz�dams, ko jūs no manis sagaidāt. Paldies die�vam, jums bija pa�am savas raķetes, citādi mums ne mū�am nebūtu atļāvu�i vest �urp visu to, kas bija nepiecie�ams. Vai esat ievē�rojis, ka �eit vienmēr valda krēsla, ka �ajā kailajā, neauglīgajā, nedzīvajā nostūrī ir mū��īgs oktobris? Tas prasīja ne mazumu pūļu. Mēs nogalinājām itin visu. Izlietojām desmit- tūksto� tonnu DDT. Nu te nav vairs ne �ūsku, ne var�u, ne Marsa mu�u. Mū�īga krēsla, mister Stendāl, un es ar to lepojos.

Esam uzstādīju�i īpa�as ma�īnas, kas ap�tum�o sauli. Te vienmēr būs �drūmi�.

Stendāls baudīt baudīja �o drūmo noskaņu, nomāktību, smirdoņu, visu �o atmosfēru, kas bija tik meistarīgi iecerēta un atveidota. Un kur tad pati māja! �ī apdrupusī posta�a un ne�ķīstais dīķis, un pelējums, un trūdu smaka visapkārt! Kas no tā visa bija īsts, kas no plastmasas veidots � ej nu sazini.

Viņ� paskatījās rudenīgajās debesīs. Saule spīdēja kaut kur ļoti augstu un tālu. Citur uz Marsa bija aprīlis, zeltains mēnesis ar zi�lām debesīm. Citur nosēdās ugunīgas raķetes, lai nestu civilizāciju skaistai, miru�ai planē�tai. Bet svelpoņa, ar kādu tās �ķēla gaisu, no�slāpa �ajā skaņas necaurlaidīgajā dūmakā, �ajā aizmirstajā rudens valstībā.

���� Tagad, kad savu darbu esmu veicis, � misters Bigelovs apmulsis ierunājās, � uz�dro�inos jautāt, ko jūs ar to visu iesāksiet.

���� Ar A�era māju? Vai tad jūs neno- jau�at?

���� Nē.

���� Vai A�era vārds jums neko neizsaka?

� It neko.

���� Bet varbūt �is vārds � Edgars Alans Po?

Misters Bigelovs papurināja galvu.

��� Protams. � Stendāls atturīgi nospraus�lājās, slēpdams no�ēlu un nicinājumu. � Kā lai jūs pazītu dievi�ķo misteru Po! Viņ� tik sen kamēr miris, jau pirms Linkolna. Visas viņa grāmatas tika iznīcinātas Lielajā Dedzi�nā�anā pirms trīsdesmit gadiem, tas ir � tūksto� deviņi simti septiņdesmit piektajā.

���� A-a, � misters Bigelovs viszino�i no�vilka. � Viens no tiem!

���� Jā, viens no tiem, Bigelov. Toreiz sa�dedzināja visas viņa, arī Lavkrafta, Hotorna un Ambroza Bīrsa grāmatas, visu fantastiku un briesmu stāstus, un pat visu to, kur tēlota nākotne. Bez mazākās �ēlastības. Aizliedza ar likumu. Tas viss sākās no tīrā nieka. No smil�u graudiņa vēl piecdesmitajos un se��desmitajos gados. Vispirms kontrole pār ka�rikatūrām, tad pār detektīvromāniem un, protams, filmām. Aizliedza gan �o, gan to, gan vienu virzienu, gan otru, visu noteica politiskās noslieces, reliģiskie aizspriedumi, kliķes un apvienības; vienmēr pastāvēja ma�zākums, kuru kaut kas nospieda, un vairā�kums, kuru māca bailes no neziņas, bailes no nākotnes, bailes no pagātnes un tagadnes, bailes pa�iem no sevis un � savas ēnas.

���� Saprotu.

���� Bailes no vārda �politika�, par kura lie�to�anu nereti vajadzēja samaksāt ar dzī�vību, jo � kā dzirdēju � visreakcionārāka�jās aprindās tas bija kļuvis par sinonīmu vārdam �komunisms�! Un tā vienā vietā pa�grieza skrūvi, citā aiz�āva bultu, kaut kur piespieda, pievilka gro�us un pie�miedza, līdz literatūra un māksla sāka līdzināties lie�lam mīklas struņķim, kuru varēja staipīt, siet mezglā vai pīt pīnē, mētāt uz priek�u un at�pakaļ, bet kas agri vai vēlu kļūst pliekans un zaudē katru gar�u. Pārstāja dūkt kinoka�meras, nodzisa gaisma teātros, un da�ādo preses izdevumu Niagara pārvērtās par mazu, nekaitīgu �tīrā� materiāla tērcīti. Pat jēdziens �bēg�ana no īstenības� tika uzskatīts par pārāk radikālu.

���� Tie�ām?

���� Nudien! Vajagot skatīties acīs īstenī�bai, viņi teica. Dzīvot tagadnei! Viss pārē�jais esot lieks. Visi skaistie literārie meli un fantāzijas lidojumi esot iznīcināmi pa�ā saknē. Un tā kādu svētdienas rītu pirms trīs�desmit gadiem, tas ir, tūksto� deviņi simti septiņdesmit piektajā gadā, visus nostādīja pie bibliotēkas sienas: Ziemassvētku vecīti un Jātnieku bez galvas, un Sniegbaltīti, un Rūķi, un Zosu māti, � ak, kas tā bija par raudā�anu! � un no�āva. Tad sadedzināja papīra pilis un pasaku vardes, un vecos ķē�niņus, un visus tos, �kas dzīvo laimīgi vēl �o ballu dienu� (jo patie�ām neviens vairs nedzīvo laimīgi �o baltu dienu), un teiciens �reiz senos vecos laikos� kļuva par �nekad vairs�! Un Apburtā rik�as pelnus sajauca ar Oza zemes gruve�iem, sacirta gabalos Labo Glindu un Ozmu, iebāza spektroskopā Daudzkrāsīti, bet D�eku Ķirbj galvu ar attie�cīgām piedevām pasniedza uz galda biologu rautā. Garā pupa nonīka birokrātijas d�ung�ļos! Apburto princesi no miega uzmodināja zinātnieka skūpsts, bet viņa �ļirces dūriens maksāja tai dzīvību. Alisei viņi lika dzert no kādas pudeles, un pēc tam viņa sarāvās tik maziņa, ka nevarēja pat vairs izsaukties: �Jo tālāk, jo dīvainākāk!�, ar vienu vesera si�tienu viņi satrieca druskās Burvju spoguli, līdz ar to tikdami vaļā arī no Sarkanā karaļa un Austeres!

Stendāls sa�ņaudza rokas dūrēs. Ak dievs, cik spilgti tas viss vēl bija atmiņā! Asinis sa�plūda sejā, un viņam trūka elpas.

Misteru Bigelovu �is izvirdums bija pavi�sam apmulsinājis. Viņ� stāvēja, acis mirk�ķi�nādams, un beigās teica: � Piedodiet, es ne�saprotu, par ko jūs runājat. Man visi �ie vārdi ir tikai tuk�a skaņa. Cik esmu dzirdējis, tad �ī dedzinā�ana bijusi prāta darbs.

���� Pazūdiet! � iebrēcās Stendāls. � Savu darbu esat padarījis un tagad � vācieties, idiots tāds!

Misters Bigelovs sapulcināja savus amat�niekus un devās prom.

Misters Stendāls palika viens pats mājas priek�ā.

���� Klausieties, jūs, � viņ� uzrunāja nere�dzamo raķe�u pasa�ierus. � Es atlidoju uz Marsu, lai tiktu vaļā no jums, pa�apmieri�nātie muļķi, bet ar katru dienu jūsu te saro�das arvien vairāk, tikpat kā mu�u ap maitu. Bet nu es jums parādī�u. Es jums atrieb�os par to, ko jūs uz Zemes nodarījāt misteram Po. Sākot ar �o dienu, uzmanieties! A�era māja jūs gaida. ,

Viņ� pakratīja dūri pret debesīm.

Raķete nosēdās. No tās cienīgi izkāpa kāds cilvēks. Viņ� paskatījās uz māju, un viņa pe�lēkajās acīs pavīdēja neapmierinātība un īg�nums. Tad, pārgājis pāri grāvim, viņ� tuvo�jās nelielam cilvēkam, kas viņu gaidīja.

���� Jūs esat Stendāls?

���� Jā.

���� Garets, Morāles klimata pārvaldes in�spektors.

���� Ak tad Morāles klimata ļaudis beidzot ieradu�ies uz Marsa. Es jau gudroju, nez, kad jūs parādīsieties.

���� Mēs atlidojām pagāju�ajā nedēļā. Un drīz te valdīs tāda pati kārtība kā uz Ze�mes. � Viņ� nikni pavicināja savu apliecību uz mājas pusi. � Tagad pastāstiet man, Stendāl, kas jums tur ir.

���� Pils, kurā spokojas, ja jums labpatīk dzirdēt.

���� Nemaz nepatīk, Stendāl, itin nemaz, īpa�i vārds �spokojas�.

���� Tur nav nekā briesmīga. �ajā, tā kunga 2005. gadā, esmu uzcēlis �eit mehānisku svēt�nīcu. Vara sikspārņi tur pārvietojas pa elek�tronu stariem, misiņa �urkas skraida plast�masas pagrabos, dejo automātiskie skeleti; tur mīt ķīmijas un asprātības radīti mākslīgi vampīri, arlekīni, vilki un spoki.

���� Tie�i to es paredzēju, � Garets, mīlīgi smaidīdams, sacīja. � Baidos, ka vajadzēs to visu nojaukt.

���� Es jau zināju, ka būsiet klāt, tiklīdz pa�dzirdēsiet, kas te notiek.

���� Būtu ieradies jau ātrāk, bet mēs Morā�les klimata pārvaldē gribējām tikt skaidrībā par jūsu nodomiem un tikai tad iejaukties. Demontētāju un dedzinātāju brigāde varētu būt �eit ap vakariņu laiku. Līdz pusnaktij jūsu māja būs nolīdzināta ar zemi. Man lie�kas, mister Stendāl, jūs neesat visai gudrs. Izsviest grūti pelnītu naudu par tādām muļ�ķībām! Tas dro�i vien maksājis jums savus trīs miljonus dolāru �

���� �etrus miljonus. Bet es jaunībā, mister Garet, mantoju divdesmit piecus miljonus. Varu atļauties sev to prieku un būt iz�ķēr�dīgs. Bet �ēl, protams, ir � māja tikko pa�beigta, bet jūs jau drā�aties �urp ar saviem demontētājiem. Vai jūs neatļautu man pa�priecāties par savu spēlīti, � nu, vismaz kā�das divdesmit �etras stundas?

���� Tas ir pret likumu. Nekādas atlaides. Jāiznīcina katra grāmata, katra māja, itin viss, kam ir kāds sakars ar spokiem, vampī�riem, fejām vai citiem fantāzijas radītiem tēliem.

���� Drīz jūs sāksiet dedzināt arī Babitus.

���� Jūs esat sagādājis mums daudz rūpju, mister Stendāl. Pirms divdesmit gadiem. Uz Zemes. Jūs ar savu bibliotēku. Mums ir sa�glabāju�ies dokumenti.

���� Es ar savu bibliotēku. Jā. Un vēl ne�daudz tādu pa�u kā es. Po nu jau gadiem ilgi ir aizmirsts, līdz ar Ozu un visiem pārējiem. Bet es ierīkoju nelielu slēptuvi. Man un vēl da�iem citiem bija privātas bibliotēkas, līdz jūs atsūtījāt savus vīrus ar lāpām un dedzi�nā�anas ierīcēm, saplosījāt un pārvērtāt pel�nos manas piecdesmit tūksto� grāmatas. Jūs iznīcinājāt visu teiksmaino un brīnumaino un pavēlējāt filmu re�isoriem, kuri vēl nebija atteiku�ies no cerības kaut ko radīt, gremot un atgremot Ernestu Hemingveju. Mans dievs,; cik rei�u gan es neesmu redzējis uz ekrāna �Kam stunda sit�! Trīsdesmit da�ādu va�riantu. Un visi reālistiski. Ak, �is reālisms! �is � Kaut viņu �

���� Es jums ieteiktu iztikt bez sarkasma.

���� Mister Garet, jums ta�u jāiesniedz sīks ziņojums, vai ne?

���� Jā.

���� Tad kaut vai aiz ziņkāres jums derētu ienākt iek�ā un drusku paskatīties. Kaut vai uz minūti.

���� Labi. Rādiet ceļu. Un bez kādiem jo�kiem. Man līdzi ir ierocis.

A�era mājas durvis �īkstēdamas atvērās. Pretim dva�oja miklums. Atskanēja dobji vaidi un nopūtas, it kā kaut kur pazemē, pa�mestās katakombās elsotu milzu plē�as.

Pār akmens grīdu di�odamās pārskrēja �urka. Garets iebļāvās un spēra tai ar kāju. �urka apvēlās, jā, jā, patie�ām apvēlās, un no tās neilona ka�oka izlēca neticami daudz metāla blusu.

���� Apbrīnojami, � Garets noliecās, lai to apskatītu.

Kādā ni�ā sēdēja veca ragana un tirināja savus vaska pirkstus pār zilām un oran�krā- sas kārtīm. Tā pacirta galvu uz Gareta pusi un caur savu bezzobaino muti no�ņācās, ar pirkstiem bungodama pa notaukotajām kār�tīm.

���� Nāve! � viņa sauca.

���� Nu, lūk, kaut ko tādu es jau sagai�dīju, � sacīja Garets. � No�ēlojami!

���� Es atļau�u jums personīgi viņu sade�dzināt.

���� Tie�ām? � Garets bija apmierināts. Ta�u tūlīt saviebās. � Bet nevar teikt, ka jūs būtu sevi�ķi sagrauzts.

���� Man pietiek ar to, ka varēju radīt �o māju. Un varē�u teikt, ka esmu panācis savu. Radījis viduslaiku atmosfēru modernā, ne�ticības pilnā pasaulē.

���� Gribot negribot man jāapbrīno jūsu ģē�nijs, ser. � Garets vēroja, kā �ū�odams ga�rām veļas miglas vāls, iegūdams skaistas, ēteriskas sievietes apveidu. Kaut kur drēgna koridora otrā galā dūca kāda ma�īna. Un kā balta masa no pastilu centrifūgas no turienes sanēdami vēlās miglas mākuļi un aizplūda klusajās zālēs.

Nezin no kurienes uzradās pērtiķis.

���� Prom! � iebrēcās Garets.

���� Nebaidieties, � Stendāls paplik�ķināja pa dzīvnieka melnajām krūtīm. � Tas ir ro�bots. Ar vara skeletu un visu pārējo, tāpat kā ragana. Skatieties! � Viņ� pabraucīja pērtiķa spalvu, un zem tās pavīdēja metāla caurulītes.

����������� Redzu, � Garets bailīgi pastiepa roku, lai to paglāstītu. � Bet kādēļ, mister Stendāl, kādēļ jums tas viss vajadzīgs? Kas jūs mudi�nāja celt �o māju?

����������� Birokrātija, mister Garet. Bet man nav laika skaidrot. Varas orgāni jau tāpat drīz visu uzzinās. � Viņ� pamāja ar galvu pēr- tiķim. � Nu labi. Lai iet!

Pērtiķis nogalināja misteru Garetu.

���� Drīz viss būs kārtībā, vai ne, Paiks? Paikss pacēla skatienu no galda. � Jā, ser.

���� Tas jums ir lieliski izdevies.

����������� Cen�os attaisnot jūsu cerības, mister Stendāl, � Paikss klusi atteica, paceldams robota plastmasas plakstiņu, ievietodams do�bumā no stikla izgatavotu acsābolu un veikli piestiprinādams to ar gumijas muskuļiem.

��� Kārtībā.

���� Izspļauts misters Garets.

����������� Un ko darīsim ar to, ser? � Paikss pa�meta ar galvu uz akmens plāksnes pusi, kur gulēja īstā mistera Gareta līķis.

����������� Labāk sadedziniet, Paiks. Divi misteri Gareti mums nav vajadzīgi, vai ne?

Paikss aizvilka misteru Garetu uz īpa�i ie�kārtotu ķieģeļu krāsni.

���� Paliec sveiks!

Iegrūdis līķi iek�ā, viņ� aizcirta durvis. Stendāls uzrunāja Gareta dubultnieku.

��� Vai uzdevums skaidrs, Garet?

� Jā, ser. � Robots piecēlās sēdus. � Man jāatgrie�as Morāles klimata pārvaldē. Tur es iesnieg�u papildu ziņojumu. Aizka�vē�u viņus vismaz par �etrdesmit astoņām stundām. Teik�u, ka man vēlreiz ar visu jā�iepazīstas.

���� Pareizi, Garet. Sveiks!

Robots aizsteidzās uz Gareta raķeti, iekāpa tajā un aizlidoja.

Stendāls pagriezās. � Un nu, Paiks, mums jāizsūta pēdējie ielūgumi �im vakaram. Man �ķiet, ka būs ļoti jautri. Kā jūs domājat?

���� Ņemot vērā, ka esam gaidīju�i divdes�mit gadus � ļoti jautri!

Viņi pamirk�ķināja viens otram.

Septiņi. Stendāls paraudzījās savā pulk�stenī. Nu jau drīz. Viņ� grozīja rokās heresa glāzi. Un brīdi palika nekustīgi sē�am. Vi�ņam virs galvas starp ozola sijām, acis mirk��ķinādami, spiedza sikspārņi, kuru trauslos vara skeletus sedza gumijas miesa. Viņ� pa�cēla pret tiem savu glāzi. � Uz mūsu panā�kumiem! � Tad atlaidās krēslā, aizvēra acis un domās vēlreiz visu apsvēra. Ar kādu baudu viņ� to atcerēsies vecumdienās. �o atmaksu antiseptiskajai valdībai par nozie�gumiem pret literatūru, par dedzinā�anu. Gadiem ilgi viņā bija krājies niknums un naids. Un pamazām truluma nomāktajā prātā sāka veidoties plāns, līdz kādu dienu pirms trim gadiem viņ� satika Paiksu.

Ak jā, Paikss . .. Paikss, kura dvēseli rūg�tums bija pārvērties par melnu pārogļoju�os aku, kas pilna ar kodīgu skābi. Kas tad bija Paikss? Tikai ievērojamākais no viņiem vi�siem. Cilvēks ar tūksto�iem seju, dabas sti�hija, dūmi, zilgana migla, balta lietus gāze, sikspārnis, hidra, nezvērs � lūk, kas bija Paikss. �Vai labāks par Lonu �aneju?� Sten�dāls prātoja. Neskaitāmas reizes viņ� bija skatījies vecu vecās �aneja filmas. Jā, tomēr labāks. Bet vai labāks arī par to otro slaveno mīmiķi? Kā viņu sauca? Karlovs? Daudz la�bāk! Un par Lugozi? Tur pat nebija ko salī�dzināt. Nē, Paikss bija vienreizējs un neat�kārtojams, bet viņ� bija aplaupīts, viņa fan�tāzijai bija nocirsti spārni, nebija uz Zemes vietas, kur viņ� varētu demonstrēt savu mākslu. Viņam noliedza tēlot pat sev pa�am spoguļa priek�ā!

Nabaga lieliskais, sakautais Paiks! Kā gan tu juties tajā naktī, kad viņi sagrāba tavas filmas, izrāva tās no kinokameras, it kā iz�gāzdami tev iek�as, piekrāva klēpjus ar filmu rituļiem un stiepa tos uz krāsni dedzināt? Vai tas bija tikpat briesmīgi kā zaudēt piec�desmit tūksto�us grāmatu, neko nesaņemot pretī? Jā. Jā. Stendāls juta, ka aiz neprātī�gām dusmām viņam sāk stingt rokas. Un vai gan varēja būt kaut kas dabīgāks par to, ka sastapu�ies viņi pavadīja neskaitāmas naktis sarunās, iztuk�oja neskaitāmas kafijas kan�nas un no �īm sarunām un rūgtās dziras dzima � A�era māja?

Iezvanījās liels baznīcas zvans. Sāka ieras�ties viesi.

Smaidīdams viņ� devās tos sagaidīt.

Pieaugu�i, ta�u nezinādami, kas ir bēr�nība, roboti gaidīja. Tērpti zīdā � gan zaļā kā me�ezers, gan papar�u krāsas, gan zaļgan- pelēkā kā vardes mugura � roboti gaidīja. Ar saules un smil�u dzelteniem matiem � roboti gaidīja. Ieeļļoti, ar �elatīnā mērcētiem bronzas cauruļu kauliem tie nekustīgi gulēja. Zārkos, kas nebija domāti ne miru�iem, ne arī dzīviem, smagos �ķirstos �ie mehānismi gaidīja, kad tiem pavēlēs darboties. Smar��oja pēc smēreļļas un virpota metāla. Valdīja kapa klusums. Roboti bija abu dzimumu un tomēr � bezdzimuma. Ar vārdiem un tomēr bezvār�i. No cilvēkiem tie bija patapināju�i visu, izņemot cilvēcību, un tagad gulēja it kā nāves stinguma skarti, pievērsu�i sejas naglu izraibinātajiem kastu vākiem ar uz�rakstu �Piegāde samaksāta�, ta�u arī par nāvi to nevarēja saukt, jo viņi nekad nebija pazi.- nu�i dzīvību. Bet tad ie�īkstējās naglas. Pa�cēlās vāki. Pār kastēm pārslīdēja ēna, un kāda roka spaidīja eļļas kanniņu. Klusiņām tik�ķēdams, sāka darboties viens mehānisms, pēc tam otrs un tre�ais, līdz visa telpa pul�sēja kā milzīgs pulksteņu veikals. Pavērās gumijas plakstiņi, atsegdami porcelāna acis. Notrīsēja nāsis. Cēlās aug�ā gan mērkaķa ādās, gan baltos tru�u ka�okos tērpti roboti: tur bija gan dvīņi Tvīdldams un Tvīdldijs, gan viltus Bruņurupucis un Susuris, slīkoņi no jūras dibena, kam miesas vietā bija sāls un jūras zāles, nozilēju�i pakārtie ar izvalbī�tām glieme�u krāsas acīm, no ledus un lies�mojo�iem vizuļiem veidotas būtnes, māla punduri, piparu laumas, Tik-tak, Skrandai�nis, Ziemassvētku vecītis, kas pats ap sevi radīja mazu sniega vētru, Zilbārdis ar vaigu bārdu acetilēna liesmas krāsā, sēra mākoņi, no kuriem pa brī�am iz�āvās zaļas liesmu mēles; pa durvīm izvēlās zvīņains spirālveida pūķis ar krāsns muti vēdera vietā; tas ie�kaucās, ietik�ķējās, iebaurojās, aprima, no��ņācās, nopūtās. Desmit tūksto�i vāku atkrita savās vietās. Pulksteņu veikala iemītnieki iz�klīda pa A�era māju. Bija sākusies burves�tību nakts.

Zemei uzpūta silta elpa. Ieradās viesu ra�ķetes; tās lika debesīm liesmot un rudeni pārvērta pavasarī.

No raķetēm izkāpa vakara uzvalkos tērpti vīrie�i, viņiem sekoja dāmas ar ļoti sare�ģī�tiem matu sasukājumiem.

���� Tad tāda ir tā A�era māja!

���� Bet kur ir durvis?

�ajā brīdī parādījās Stendāls. Sievietes smējās un �aloja. Misters Stendāls pacēla roku, lūgdams apklust. Tad pagriezās, pie�vērsa skatienu kādam logam augstu pils sienā un sauca:

���� Rapuncel, Rapuncel, nolaid savus matus!

Pa logu izliecās daiļa meitene un, vakara vēsmas glāstīta, nolaida lejup savus zeltītos matus. Tie plīvoja un vijās, līdz izveidoja kāpnes, pa kurām jautrie viesi varēja iekļūt mājā.

Kādi ļaudis tik tur nebija! Ievērojami so�ciologi, viszino�i psihologi, izcilākie politiķi, bakteriologi, neirologi. Un viņi visi nu bija te, �ajās drēgnajās sienās.

���� Esiet sveicināti!

Misters Traions, misters Ouens, misters Dans, misters Langs, misters Stefenss, misters Fle�ers un da�i du�i citu.

���� Lūdzu, nāciet tik iek�ā!

Mis Gibsa, mis Poupa, mis �er�ila, mis Blanta, mis Dramonda un pārdesmit citu vi�zuļojo�u dāmu.

Ievērojami ļaudis � visi līdz pēdējam, Fantāzijas apkaro�anas biedrības biedri, cī�nītāji par Visu svēto dienas un Gaja Fooksa svētku aizlieg�anu, sikspārņu sitēji, grāmatu dedzinātāji, lāpu gājienu organizētāji � visi bez izņēmuma krietni, nevainojami pilsoņi, kuri bija vis�ēlīgi atļāvu�i vienkār�ajiem ļau�tiņiem pirmajiem lidot uz Marsu, aprakt marsie�us, iztīrīt vecās pilsētas un uzcelt jaunas, salabot ceļus un novērst visas nekār�tības. Un tad, kad viss bija ievirzīts pareizās sliedēs, ieradās �ie Prieka Maitātāji, kam asiņu vietā bija formalīns, bet acis dzēlīgas kā joda tinktūra, lai nodibinātu Morāles klimata pārvaldi un visus bez maksas apveltītu ar savu .labdarību. Un tie esot viņa draugi! Jā gan, jo pēdējā gadā uz Zemes viņ� bija ne mazumu nopūlējies, lai ar katru no tiem iepazītos un iedraudzētos.

����� Esiet sveicināti Nāves valstības pla�u�mos! � viņ� uzsauca.

���� Hei, Stendāl, kas tev te īsti ir?

����� Gan jau redzēsiet. Bet vispirms jāpār�ģērbjas. Tur tālāk ir kabīnes. Uzvelciet kos�tīmus, kurus tur atradīsiet. Vīrie�i pa labi, sievietes pa kreisi.

Viesi izskatījās apjuku�i.

���� Nezin, vai mums labāk nevajadzētu iet projām, � mis Poupa sacīja. � Man te nepa�tīk. Tas jau izskatās pēc� pēc zaimo�anas.

���� Nieki! Masku balle!

���� Vai tikai tas nav pretlikumīgi? � mis�ters Stefenss rauca degunu.

���� Ko jūs! � Stendāls smējās. � Priecā�jieties, kamēr vēl laiks. Rīt te būs tikai drupu kaudze. Nu, uz kabīnēm!

Māja bija dzīvības un krāsu pārpilna, skraidīja āksti, skandinādami savu cepuru zvaniņus, baltās pelītes dancoja miniatūru kadriļu, bet punduri uz mazām vijolēm ar tikpat maziem lociņiem spēlēja pavadījumu, pie nomelnēju�ām sijām plandījās mazi ka�rodziņi, ap hidru atplestajām mutēm, no ku�rām plūda vēsa, putojo�a vīna strūklas, lidi�nājās sikspārņu bari. Cauri visām septiņām masku balles zālēm tecēja strautiņ�. Viesi no�dzērās un konstatēja, ka tas ir heress. Viesi,

kas plūda āra no kabīnēm, piederēja citani laikmetam, viņu sejas sedza maskas, un tas, ka viņi tās uzliku�i, laupīja viņiem katras tiesības nosodīt fantāziju un �ausmas. Smie�damās pastaigājās sievietes sarkanos tērpos. Vīrie�i tās aplidoja. Uz sienām pazibēja ēnas, lai gan tuvumā nebija neviena cilvēka, �ur tur karājās spoguļi, kuros nevarēja saskatīt atspulgu.

���� Nu mēs visi esam vampīri, � smējās misters Fle�ers. � Miroņi.

Pavisam tur bija septiņas zāles un katra savādākā krāsā: viena zila, otra sārta, tre�ā zaļa, ceturtā oran�a, piektā balta, sestā vio�leta un septītā dekorēta ar melnu samtu. Melnajā istabā atradās melnkoka pulkstenis, kas skaļi sita stundas. Viesi, nu jau krietni iereibu�i, steidza no vienas istabas otrā, klīda starp fantastiskiem robotiem, starp Susuriem un Ārprātīgiem Cepurniekiem, Troļļiem un Mil�iem, Melniem Kaķiem un Baltām Karalienēm, un zem dejotāju kājām nodevīgi pukstēja grīda, it kā zem tās būtu paslēpta kāda liela sirds.

���� Mister Stendāl!

Tad �ukstus �

���� Mister Stendāl!

Viņam blakus stāvēja briesmonis Nāves maskā. Tas bija Paikss.

���� Man jārunā ar jums zem �etrām acīm.

���� Kas noticis?

���� Skatieties! � Paikss pastiepa kaulainu roku. Tajā bija da�i sakusu�i, pārogļoju�ies ritentiņi, lodītes, zobrati un uzgrie�ņi.

Stendāls ilgi skatījās uz tiem. Tad izgāja ar Paiksu koridorā.

���� Garets? � viņ� �ukstus jautāja.

Paikss pamāja. � Viņ� savā vietā atsūtījis

robotu. Nupat, tīrīdams krāsni, es tos atradu.

Abi noskatījās uz liktenīgajiem ritenti�ņiem.

����������� Tas nozīmē, ka kuru katru brīdi ieradī�sies policija, � Paikss sacīja. � Mūsu plāns izjuks.

����������� Nevar zināt. � Stendāls paskatījās uz dzeltenajiem, zilajiem un oran�ajiem ļaudīm, kas virpuļoja dejā. Pa vieglā dūmakā tītajām zālēm viļņiem plūda mūzikas skaņas.

���������� Man vajadzēja iedomāties, ka Garets nebūs tāds muļķis un nebrauks �urp pats. Bet pagaidiet!

���� Kas noticis?

����������� Nekas. Nekas nav noticis. Garets atsū�tīja pie mums robotu. Mēs aizsūtījām robotu atpakaļ. Nepārbaudījis sīkāk, viņ� nepama�nīs, ka tas ir cits.

���� Protams.

����������� Un tagad viņ� ieradīsies pats. Nu viņ� ir dro�s, ka briesmas nedraud. Viņ� var būt klāt kuru katru brīdi, pats personīgi. Atne�siet vēl vīnu, Paiks!

Iezvanījās lielais zvans.

����������� Varu derēt, ka tas ir viņ�. Ejiet, ielai�diet misteru Garetu.

Rapuncele nolaida savus zelta matus.

���� Misters Stendāls?

���� Misters Garets, īstais misters Garets?

����������� Tas pats. � Garets nopētīja miklās sie�nas un virpuļojo�os ļaudis. � Es nolēmu ie�pazīties ar visu pats. Uz robotiem nevar pa�ļauties. It īpa�i uz citu cilvēku robotiem. Bez tam, būdams tālredzīgs, es izsaucu arī de- montētāju brigādi. Pēc stundas viņi būs �eit un nolīdzinās ar zemi �o briesmīgo vietu.

Stendāls palocījās. � Paldies par informā�ciju. � Viņ� pamāja ar roku. � Bet līdz tam jūs varētu palīksmoties. Varbūt dzersiet vīnu?

����������� Nē, pateicos. Kas tur notiek? Cik zemu gan cilvēks var grimt?

���� Pārliecinieties pats, mister Garet!

���� Slepkavība, � sacīja Garets.

���� Viszemiskākā, � piekrita Stendāls.

Kaut kur iespiedzās sieviete. Ieskrēja mis

Poupa ar bālu, siera krāsas seju.

����������� Kādas �ausmas! Man acu priek�ā pēr�tiķis no�ņaudza mis Blantu un iebāza viņu skurstenī.

Viņi ielūkojās dūmvadā un redzēja, ka no turienes karājas ārā gari, dzelteni mati. Ga�rets iekliedzās.

����������� Briesmīgi! � �ņukstēja mis Poupa, bet tad pēk�ņi apklusa, samirk�ķināja acis un pagriezās. � Mis Blanta!

����������� Jā, � mis Blanta turpat blakus atsau�cās.

����������� Bet es tikko redzēju, ka jūs iebāza skurstenī.

����������� Nē, � mis Blanta smējās. � Tas bija robots, kas izskatās pēc manis. Veikla ko�pija.

���� Bet, bet�

����������� Neraudiet, dārgā! Esmu dzīva un ve�sela. Ļaujiet man arī pa�ai uz sevi paskatī�ties. Tad redz, kur mani iebāzu�i. Skurstenī. Glu�i, kā jūs teicāt. Vai nav jocīgi.

Mis Blanta smiedamās devās projām.

���� Varbūt iedzersiet, Garet?

����������� Lai iet. Tas mani pagalam nobiedēja. Ak dievs, kas par vietu! Tā tie�ām pelnījusi, ka to noplē�. Vienu brīdi man jau �

Garets dzēra.

Atkal kliedziens. Pa kāpnēm, kas brīnu�mainā kārtā atvērās grīdā, �etri balti tru�i aiznesa misteru Stefensu. Tie iemeta viņu bedrē, kur viņ� palika guļam ar sasietām ro�kām un kājām un bezspēcīgi noskatījās, kā, nākdams arvien tuvāk un tuvāk, pār viņu �ūpojas liels tērauda svārsts bārdas na�a asumā.

����������� Vai tas tur lejā esmu es? � jautāja misters Stefenss, nostādamies blakus Gare- tam. Viņ� pārliecās pār bedres malu.

����������� Cik savādi, cik dīvaini gan ir noskatī�ties pa�am savā nāvē.

Svārsts no�ūpojās pēdējo reizi.

����������� Cik reālistiski, � misters Stefenss teica un novērsās.

���� Vēl vienu glāzi, mister Garet?

���� Jā, lūdzu.

����������� Nu jau daudz laika vairs nav atlicis. Demontētāji drīz būs klāt.

���� Paldies dievam.

Un atkal � jau tre�o reizi � atskanēja kliedziens.

���� Kas tad vēl? � Garets ba�īgi jautāja.

����������� Tagad mana kārta, � sacīja mis Dra- monda. � Skatieties.

Mis Dramondas līdzinieci, nevērojot viņas kliedzienus, ienagloja zārkā un ieraka mit�rajā zemē zem grīdas.

����������� Pagaidiet, to es atceros! � izdvesa Mo�rāles klimata pārvaldes inspektors. � Tas ir no vecajām, aizliegtajām grāmatām. �Priek��laicīga apbedī�ana�. Un viss pārējais arī. Bedre, svārsts, pērtiķis, skurstenis. �Slepka�vība Morga ielā�. Es pats to grāmatu sade�dzināju, jā!

���������� Iedzeriet vēl, Garet. Uzmanīgi, turiet glāzi stingri!

���� Mans dievs, ir nu gan jums fantāzija!

Viņu acu priek�ā tika nogalināti vēl pieci:

viens dabūja galu pūķa mutē, pārējos ie�svieda melnajā dīķī, kur tie nogrima un pa�zuda.

����������� Vai gribat zināt, ko esam paredzēju�i jums? � Stendāls jautāja.

����������� Protams, � Garets atbildēja. � Kāda tur starpība? Mēs tā kā tā uzspersim to visu gaisā. Jūs esat briesmīgs.

���� Tad nāciet līdzi. �eit, lūdzu.

Viņ� noveda Garetu pagrabā. Viņi gāja pa daudzām ejām un tad pa vītņu kāpnēm no�laidās vēl dziļāk zemē � katakombās.

����������� Ko jūs man te gribat rādīt? � jautāja Garets.

���� Kā jūs nogalina.

����������� Tas ir, jūs gribat teikt � manu dubult�nieku?

���� Jā. Un vēl kaut ko citu.

���� Ko?

����������� Amontiljado, � sacīja Stendāls, iedams pa priek�u un turēdams lukturi paceltā rokā. Viņi gāja garām zārkiem, no kuriem rēgojās ārā nekustīgi skeleti. Garets aizspieda de�gunu, viņa seja pauda riebumu.

���� Kā jūs teicāt?

����������� Vai jūs nekad neesat dzirdējis par amontiljado?

���� Nē.

����������� Un vai �o te atceraties? � Stendāls norādīja uz ni�u.

���� Kāpēc man vajadzētu to atcerēties?

����������� Varbūt �o? � No sava apmetņa apak��as Stendāls smaidīdams izvilka ķelli.

���� Kas tas ir?

���� Nāciet, � Stendāls aicināja.

Viņi iegāja ni�ā. Tumsā Stendāls iereibu�o Garetu saslēdza ķēdēs.

����������� Dieva dēļ, ko jūs darāt? � ķēdēm �va�dzot, iekliedzās Garets.

����������� Es ironizēju. Nepārtrauciet cilvēku, kad viņ� ironizē, tas nav pieklājīgi. Tā!

���� Jūs esat saslēdzis mani ķēdēs.

���� Glu�i pareizi.

���� Ko jūs gribat darīt?

���� Atstāt jūs �eit.

���� Jūs jokojat.

���� Patie�ām izdevies joks.

����������� Kur ir mans dubultnieks? Vai tad mēs neredzēsim, kā viņu nogalina?

���� Nekāda dubultnieka nav.

���� Bet pārējie?

���������� Pārējie ir miru�i. Jūsu acu priek�ā no�galināja dzīvus cilvēkus. Dubultnieki � ro�boti stāvēja blakus un skatījās.

Garets klusēja.

����������� Tagad jums jāizsaucas: �Pie visiem svētajiem, Montresor!� � Stendāls sacīja. � Un es atbildē�u: �Jā, pie visiem svēta�jiem.� Nu, kā tad būs? Pamēģiniet! Sakiet!

���� Muļķis!

���������� Vai man vajadzēs jūs lūgties? Sakiet nu! Sakiet �Pie visiem svētajiem, Montre�sor!�

����������� Neko es neteik�u, idiot! Laidiet mani ārā! � Reibums bija izgaisis.

���������� �e! Lieciet galvā. � Stendāls pasvieda viņam kaut ko skano�u un �ķindo�u.

���� Kas tas ir?

���������� Cepure ar zvārguļiem. Lieciet to galvā, un es jūs varbūt izlaidī�u.

���� Stendāl!

���� Es jums teicu � lieciet galvā!

Garets paklausīja. No�ķindēja zvaniņi.

���������� Vai jums nav tāda sajūta, ka tas viss jau kādreiz būtu noticis? � apjautājās Sten- dāls, sākdams rīkoties ar ķelli, javu un ķie�ģeļiem.

���� Ko jūs darāt?

����������� Iemūrēju jūs. Viena kārta jau nolikta. Te būs nākamā.

���� Jūs neesat pie pilna prāta!

���� Par to es nestrīdē�os.

���� Jūs par to sauks pie atbildības.

Klusi kaut ko dungodams, Stendāls paplik��ķināja ķieģeli un novietoja to uz mitrās javas.

No tum�ā cauruma atskanēja �vadzoņa, rībieni un kliedzieni. Siena auga arvien aug�stāk.

����������� Skaļāk, lūdzu! � Stendāls sacīja. � Iz�rādei jābūt augstā līmenī.

���� Laidiet mani ārā, laidiet ārā!

Trūka vairs tikai viena ķieģeļa. Klieg�ana skanēja nepārtraukti.

Garet? � Stendāls klusi pasauca. Ga�rets apklusa.

����������� Garet, vai jūs zināt, kāpēc es ar jums tā apejos? � Stendāls jautāja. � Tāpēc, ka jūs sadedzinājāt mistera Po grāmatas, tās pat kārtīgi neizlasījis. Kāds jums iestāstīja, ka tās jāsadedzina, un jūs paklausījāt. Citādi jūs būtu nopratis, kas man padomā, kad no�vedu jūs �eit lejā. Nezinā�ana ir liktenīga, mister Garet.

Garets klusēja.

���� Es gribu, lai viss būtu tā, kā rakstīts, �

Stendāls sacīja, paceldams lukturi, lai tā gaisma apspīdētu sagumu�o augumu. � Pa�skandiniet klusām zvaniņus. � Zvaniņi ie�skanējās. � Un, ja jūs tagad pateiksiet �Pie visiem svētajiem, Montresor�, es varbūt pa�laidī�u jūs vaļā.

Gaismas kūlī parādījās Gareta seja. Brīdi vilcinājies, viņ� neveikli izrunāja vārdus: �Pie visiem svētajiem, Montresor.�

� Ā-a, � izdvesa Stendāls, aizvēris acis. Tad nolika vietā un iemūrēja pēdējo ķie�ģeli. � Requiscat in pace, dārgais draugs.

Un steig�us pameta katakombas.

Tiklīdz pulkstenis saka sist divpadsmit, pils septiņās zālēs viss apklusa.

Ieradās Sarkanā Nāve.

Pie durvīm Stendāls vēl mirkli paraudzījās atpakaļ. Tad izskrēja no lielās mājas un, �ķērsojis grāvi, metās pie helikoptera, kas viņu jau gaidīja.

���� Kārtībā, Paiks?

���� Kārtībā.

���� Aiziet!

Smaidīdami viņi noraudzījās uz lielo māju. Kā zemestrīces sadrebināta, māja sāka lēni �ķelties vidū pu�u. Nespēdams novērst acis no lieliskā skata, Stendāls dzirdēja, kā Paikss viņam aiz muguras klusā, dziedo�ā balsī deklamē:

� ��man noreiba galva, redzot, ka va�renās sienas pēk�ņi sagrīļojas un grūst � at�skanēja varena dārdoņa, it kā tur gāztos lejā tūksto�iem ūdenskritumu � un dziļais, drū�mais dīķis pie manām kājām, īgni klusēdams, sakļāvās pār A�era mājas drupām.�

Helikopters pacēlās gaisā pār dūmakā tīto ezeru un aizlidoja uz rietumiem.

Un beidzot, kā tas jau bija sagaidāms, uz Marsa ieradās vecie ļaudis, viņi sekoja pa pēdām bramanīgiem iekarotājiem, izsmalci�nātiem visziņiem, profesionāliem klejotājiem un sentimentāliem pļāpām, kurus uz �ejieni bija atdzinusi iedzīvo�anās kāre.

Izkaltu�ie, vārgie ve�uki, kuri to vien da�rīja, kā klausījās savas sirdis, taustīja pulsu un viebdamies rija mikstūras, kuri novembrī bija kopīgos vagonos brauku�i uz Kaliforniju, bet aprīlī kā tre�ās klases pasa�ieri ar kuģi' devu�ies uz Itāliju, �īs mūmijas, �ie vecī�i ar �āvētu apriko�u ģīmjiem � pat tie beidzot ieradās uz Marsa �

Zilie kalni, izzuzdami lietus �altīs, tiecās pret debesīm, ūdens krājās garajos kanālos, un vecais Lafar�s ar sievu izgāja ārā papriecā�ties par �o skatu.

����������� Pirmais lietus �ogad, � Lafar�s no�teica.

���� Cik labi! � sieva izdvesa.

���� Pat ļoti.

Viņi aizvēra durvis. Atgriezu�ies istabā, abi sildīja pie kamīna rokas. Viņus kratīja drebuļi. Pa logu varēja saskatīt, kā tālumā, lietus noskalota, laistās raķete, ar kuru viņi bija atlidoju�i no Zemes.

����������� Es ilgojos tikai pēc viena, � Lafar�s sa�cīja, skatīdamies uz savām rokām.

���� Pēc kā tad? � sieva jautāja.

���� Kaut Toms būtu �eit kopā ar mums.

���� Ak, lūdzu, Laf!

���� Nerunā�u, nerunā�u, piedod!

����������� Mēs atlidojām uz �ejieni, lai mierā un klusumā pavadītu savu mū�a vakaru, nevis lai domātu par Tomu. Viņ� jau tik sen kop� miris, aizmirsīsim viņu un visu, kas bijis uz Zemes.

����������� Tev taisnība, � viņ� sacīja, pastiep�dams rokas tuvāk liesmai un nekustīgi blenz�dams ugunī. � Nerunā�u par to vairs. Man tikai trūkst mūsu svētdienas braucienu uz Grīnlonparku, kur nolikām puķes uz viņa kapa. Tās bija mūsu vienīgās ekskursijas.

Zilā lietus sega maigi apņēma māju.

Deviņos abi Lafar�i � viņam bija piecdes�mit pieci, viņai se�desmit � gāja pie miera un, rokās sadevu�ies, klusēdami gulēja lietus pie�alkotajā tumsā.

���� Enna, � viņ� klusām uzrunāja sievu.

���� Jā? � viņa atsaucās.

���� Vai tu neko nedzirdēji?

Abi ieklausījās lietus un vēja �alkoņā.

���� Nē, neko, � viņa atbildēja.

���� Kāds svilpoja, � viņ� sacīja.

���� Nedzirdēju.

���� Es tomēr piecel�os un paskatī�os.

Viņ� uzģērba rītasvārkus un cauri visai

mājai devās uz ārdurvīm. Tad vilcinādamies tās atvēra, sajuzdams uz sejas lietus vēso pieskārienu. Auroja vēj�.

Uz lieveņa stāvēja mazs cilvēciņ�.

Zibens pār�ķēla debesis, un pēk�ņais uz�liesmojums apgaismoja seju, kas bija pie�vērsta durvīs stāvo�ajam vecajam Lafar�am.

����������� Kas tur ir? � Lafar�s drebēdams uz�sauca.

Klusums.

���� Kas jūs esat? Ko jums vajag?

Nekādas atbildes.

Pēk�ņi viņu pārņēma briesmīgs nogurums, vājums un stingums. � Kas jūs esat? � viņ� iesaucās.

No aizmugures pienāca sieva un satvēra viņa roku.

���� Kāpēc tu kliedz?

����������� Uz lieveņa stāv kāds zēns, bet, kad es runāju, viņ� neatbild, � vecais vīrs, pie vi�sām miesām drebēdams, teica. � Ļoti līdzīgs Tomam.

���� Nāc gulēt, tev būs tikai tā licies.

���� Bet viņ� tur ir, paskaties pati.

Lafar�s pavēra durvis pla�āk, lai sieva va�rētu redzēt. Pūta auksts vēj�, no debesīm sijāja sīks lietus, un mazais cilvēciņ� stāvēja, domīgi viņos raudzīdamies. Vecā sieviete pietvērās ar roku pie stenderes.

���� Ej projām, � viņa sacīja pamādama.

���� Ej projām.

����������� Vai neizskatās pēc Toma? � Lafar�s iejautājās.

Cilvēciņ� nekustējās.

���� Man ir bail, � vecā sieviete teica.

���� Slēdz ciet durvis un iesim gulēt. Es ne�gribu neko dzirdēt.

Novaidēdamās viņa aizgāja atpakaļ uz gu�ļamistabu.

Lafar�s palika stāvam, ļaudams aukstajam vējam un lietum kapāt rokas.

����������� Tom, �viņ� klusiņām uzsauca. � Tom, ja tas esi tu, ja brīnumainā kārtā tas esi tu, Tom, � durvis būs vaļā. Un ja tev kļūst

auksti un tu gribi apsildīties, nāc tikai iek�ā un liecies gulēt pie kamīna, tur ir paklātas ādas.

Viņ� aizvēra, bet neaizslēdza durvis.

Sieva dzirdēja, ka vīrs atgrie�as gultā, un nodrebinājās. � Briesmīga nakts. Es jūtos tik veca, � viņa sacīja �ņukstēdama.

����������� Ku�, ku�, � Lafar�s mierinādams ap�kampa sievu. � Guli nu.

Beidzot viņa aizmiga.

Un tad viņ� dzirdēja, ka ārdurvis klusām atveras, uz mirkli ielaizdamas vēja aurus un lietus �alkoņu, tad atkal aizveras. Viņ� sa�klausīja soļu dipoņu uz paklāja un vieglu elpu. � Toms, � viņ� nomurmināja.

Zibens pār�ķēla melnās debesis, uz mirkli izkliedēdams tumsu.

Rīts bija saulains un karsts.

Misters Lafar�s pavēra durvis uz dzīvo�jamo istabu un ātri paraudzījās visapkārt.

Uz ādām pie kamīna neviena nebija.

Lafar�s nopūtās. � Es kļūstu vecs, � viņ� norūca.

Tad izgāja ārā, lai atnestu no kanāla spaini dzidra ūdens, ar ko nomazgāties. Pie durvīm viņ� gandrīz nogāza no kājām Tomu, kur� jau nesa līdz malām pilnu spaini.

���� Labrīt, tēt!

����������� Labrīt, Tom! � Vecais vīrs pakāpās sāņus. Baskājainais zēns aizsteidzās pār is�tabu, nolika spaini zemē, tad smaidīdams pa�griezās.

���� �odien skaists laiks!

���������� Jā, � vecais virs kā neticēdams pie�krita. Zēns izturējās tā, it kā viņa atra�anās �eit būtu pati par sevi saprotama, un sāka mazgāt atnestajā ūdenī seju.

Lafar�s piegāja viņam tuvāk.

���� Tom, kā tu te gadījies? Vai esi dzīvs?

����������� Kāpēc lai es nebūtu dzīvs? � zēns pa�skatījās uz tēvu.

����������� Bet, Tom, Grīnlonparks, mūsu svētdie�nas, puķes un � � Lafar�s bija spiests ap�sēsties. Zēns pienāca klāt un satvēra viņa roku. Vecais vīrs sajuta viņa silto pirkstu stingro tvērienu.

���������� Vai patie�ām tu esi �eit un tas nav ti�kai sapnis?

����������� Tu ta�u vēlies, lai es būtu �eit, vai ne? � Zēns �ķita noba�ījies.

���� Kā nu ne, Tom, protams, vēlos.

���� Tad nejautā. Priecājies.

���� Bet tava māte, tik pēk�ņi�

����������� Par viņu neraizējies. Naktī es dziedāju dziesmiņu jums abiem, un tagad jums būs vieglāk mani pieņemt, īpa�i viņai. Es zinu, ko nozīmē tādi pēk�ņi pārsteigumi. Pagaidi, ka�mēr viņa iznāks, un tu redzēsi. � Viņ� ie�smējās, purinādams savas rudās sprogas. Vi�ņam bija ļoti dzidras un zilas acis.

���������� Labrīt, Laf! Labrīt, Tom! � Māte iz�nāca no guļamistabas, sprauzdama mezglā uz aug�u saceltos matus. � Vai nav lieliska diena?

Toms smaidīdams pavērās tēva sejā. � Nu, ko es teicu?

Enā aiz mājas visi trīs paēda gar�īgas bro�kastis. Misis Lafar�a bija savos krājumos at�radusi pudeli veca saulespuķu vīna, un viņi visi no tā nobaudīja. Misters Lafar�s nekad nebija redzējis sievas seju tik starojo�u. Ja arī viņas sirdī mita kādas �aubas, tās nebija nomanāmas. Viņa izturējās nepiespiesti un brīvi, un arī Lafar�am sāka likties, ka viss ir glu�i normāli.

Kamēr māte novāca traukus, Lafar�s pie�liecās pie zēna un klusām jautāja: � Cik tev tagad gadu, dēls?

��� Vai tad tu nezini, tēt? �etrpadsmit, protams.

��� Kas tu esi īstenībā? Tu nevari būt Toms, tu esi kāds cits. Bet kas?

��� Nejautā. � Zēns izbijies aizklāja seju ar rokām.

��� Man tu vari pastāstīt, � vecais vīrs teica. � Es sapratī�u. Tu esi marsietis, vai ne? Esmu dzirdējis nostāstus par marsie�iem, ta�u neko konkrētu. Cik reti tie esot sasto�pami un ka mums tie parādoties kā zemie�i. Arī tevī ir kaut kas dīvains � tu reizē esi un tomēr neesi Toms.

��� Kāpēc tu nepieņem mani tādu, kāds esmu, kāpēc par to jārunā? � iesaucās zēns, aizklādams �ar rokām seju. � Ne�aubies, lūdzu, ne�aubies par mani! � Viņ� pagriezās un aizskrēja no galda.

���� Tom, nāc atpakaļ!

Bet zēns drāzās arvien tālāk gar kanāla malu uz pilsētas pusi.

����������� Kur Toms aizskrēja? � Enna jautāja, pienākdama pie galda, lai paņemtu pēdējos �ķīvjus." Tad ielūkojās vīra sejā. � Vai tu viņu kaut kā aizvainoji?

����������� Enna, � viņ� teica, saņemdams sievas roku. � Enna, vai tu esi aizmirsusi Grīnlon- parku, tirgu un to, kā Toms saslima ar plau�u karsoni?

���� Ko tu tur runā? � Viņa iesmējās.

���� Neko, tāpat vien, � viņ� klusu noteica.

Tālumā gar kanāla malu pamazām nosēdās

putekļi, kurus bija uzvandīju�as Toma kājas.

Pulkstenis rādīja pieci pēc pusdienas un saule jau rietēja, kad Toms atgriezās. Viņ� neuzticīgi paraudzījās tēvā.

����������� Vai tu atkal sāksi mani iztaujāt?� viņ� noprasīja.

���� Jautājumu nebūs, � Lafar�s atbildēja.

Zēns smaidā nozibsnīja savus baltos zobus.

� Lieliski!

���� Kur tu biji?

����������� Netālu no pilsētas. Es gandrīz netiku atpakaļ. Es gandrīz � � viņ� meklēja vār�dus � � iekritu lamatās.

���� Kādās lamatās?

����������� Gāju garām mazai metāla mājiņai ka�nāla malā, un daudz netrūka, ka nebūtu va�rējis pie jums vairs atgriezties. Nezinu, kā lai tev to izskaidroju, pat es nezinu, kā to pateikt; tas bija ļoti dīvaini, un es negribu par to runāt.

����������� Tad nerunāsim. Ej labāk mazgāties. Laiks ēst vakariņas.

Zēns aizskrēja.

Pagāja kādas desmit minūtes, un pa rāma�jiem kanāla ūdeņiem tuvojās laiva; tajā stā�vēja gar�, kalsns, melnmatains vīrs un ga�riem vēzieniem īrās uz priek�u.

����������� Labvakar, brāli Lafar�! � viņ� sacīja, piestādams krastā.

���� Labvakar, Saul, kas no jauna?

����������� Jaunumu bez gala. Vai Nomlendu pa�zīsti, � to, kur� dzīvo metāla būdā pie ka�nāla?

Lafar�s saausījās. � Jā, un tad?

���� Vai zini, kas viņ� bijis par nelieti?

����������� Klīda baumas, ka viņ� uz Zemes noga�linājis kādu cilvēku un tāpēc atbēdzis �urp.

Atspiedies pret mitro kārti, Sauls neno�vērsa acu no Lafar�a. � Vai atceries, kā to cilvēku sauca?

���� Vai nebija Gilingss?

����������� Pareizi, Gilingss. Pirms divām stundām misters Nomlends atskrēja uz pilsētu, klieg�dams, ka Gilingss esot dzīvs un viņ� to redzē- jis �o pa�u pēcpusdienu �eit, uz Marsa. Lū�dza, lai ļaujot viņam paslēpties cietumā. Bet tur viņu neņēma pretī. Tad viņ� atgriezies mājās un, kā tikko uzzināju, pirms divdesmit minūtēm ielaidis sev lodi pierē. Braucu tie�i no turienes.

���� Ai, ai, � nopūtās Lafar�s.

����������� Redz, kas notiek pasaulē, � Sauls sa�cīja. � Nu, paliec sveiks, Lafar�!

���� Ar labu nakti.

Laiva aizslīdēja tālāk pa rāmajiem kanāla ūdeņiem.

���� Vakariņas gatavas! � misis Lafar�a paziņoja.

Misters Lafar�s apsēdās pie galda un, pa�ņēmis nazi, paraudzījās uz Tomu.

���� Tom, � viņ� iejautājās, � ko tu �o�dien pēc pusdienas darīji?

���� Neko, � Toms, piebāzis pilnu muti, atbildēja. � Kas ir?

���� Tāpat vien pajautāju. � Vecais vīrs aizbāza salvetes stūri aiz apkakles.

Septiņos vakarā misis Lafar�a sadomāja braukt uz pilsētu. � Tik sen neesmu tur bi�jusi, � viņa sacīja. Bet Toms atteicās doties līdzi.

���� Man bail no pilsētas, � viņ� teica. � Un no cilvēkiem. Negribu uz turieni braukt.

���� Liels puisis, bet runā kā bērns, � Enna kaunināja. � Nemaz nepatīk klausīties. Tu darīsi tā, kā es teik�u, un brauksi mums līdzi.

���� Enna, ja zēns nevēlas � � vecais vīrs iebilda.

Bet ierunas nelīdzēja. Viņa tos gandrīz vilk�us aizvilka uz laivu, un, vakara zvaig��ņu apmirdzēti, viņi devās aug�up pa ka�nālu. Toms bija atlaidies uz muguras un aiz�vēris acis, tā ka nevarēja pat saprast, vai viņ� aizmidzis vai ne. Vecais vīrs, domās iegrimis, nenovērsa no viņa acu. Kas gan ir �is zēns � būtne, kurai mīlestība tikpat ne�piecie�ama kā viņiem? Kas viņ� un no kurie�nes, ja, vientulības dzīts, atnācis pie sve�i�niekiem un, lai tikai varētu palikt ar mums, baudīt mūsu sirsnību un mīlestību, pieņēmis mūsu atmiņā dzīvo cilvēku balsi un apveidu? Kurā kalnā, kurā alā mājo marsie�u rases pēdējie pārstāvji, kuri te vēl mita toreiz, kad ieradās raķetes no Zemes? Vecais vīrs pa�kratīja galvu. Neviens to neuzzinās. Bet �is tomēr bija Toms � skaties, kā gribi.

Lafar�s pievērsa acis pilsētai, kurai viņi tuvojās, bet tā viņam nepatika. Domas no jauna atgriezās pie Toma un Ennas, un viņ� sevī prātoja: �Varbūt nav pareizi paturēt Tomu �eit, zinot, ka �is prieks nebūs ilgs un drīz vien pārvērtīsies bēdās un cie�anās, bet kā lai atsakās no tā, pēc kā tik ļoti esam ilgo�ju�ies, kaut arī pēc vienas dienas tas jau būtu zudis, darīdams tuk�umu vēl smagāku, tum�ās naktis vēl melnākas, lietainās naktis vēl drēgnākas? Tad jau drīzāk mēs atteiktos no maizes kumosa.�

Un viņ� paskatījās uz Tomu, kas tik mie�rīgi dusēja laivas dibenā. Zēns sapnī ie�ņuk�stējās.

� Cilvēki� � viņ� miegā murmināja. � Mainies un mainies .. . Lamatas . ..

� Guli, dēls, guli, � Lafar�s noglāstīja zēna mīkstās cirtas, un Toms aprima.

Lafar�s palīdzēja sievai un dēlam izkāpt no laivas.

����������� Klāt esam! � Enna uzsmaidīja pilsētas ugunīm, ieklausījās klavieru un gramofona skaņās, no krodziņiem plūsto�ajā mūzikā, noraudzījās uz pārī�iem, kas, rokās saķēru��ies, steidzās garām pa ļau�u pārpilnajām ielām.

���������� Cik labi būtu bijis mājās, � Toms sa�cīja.

����������� Agrāk tu nekad ta nerunāji, � mate brīnījās. � Tu sestdienas vakaros labprāt brauci uz pilsētu.

���� Turies man blakus, � Toms �ukstēja.

��� Es negribu, lai mani ievilina.

To izdzirdēja Enna. � Beidz runāt muļķī�bas, ejam!

Lafar�s juta, ka zēns pieķeras viņam pie rokas, tādēļ paspieda viņa pirkstus.

���� Es tevi nepametī�u, Tomij, manu zēn!

Viņ� skatījās uz garām plūsto�ajām ļau�u

straumēm, juzdams, ka arī viņu pārņem ne�miers. � Mēs te nepaliksim ilgi.

����������� Ko niekus! Mēs ta�u atbraucām uz visu vakaru! � Enna iesaucās.

�ķērsojot ielu, viņi sadūrās ar trim piedzē�ru�iem vīriem. Izcēlās apjukums, grūstī�anās, un viņus uz mirkli iz�ķīra. Apskatījies ap�kārt, Lafar�s sastinga.

Toms bija pazudis.

���� Kur viņ� ir? � Enna dusmīgi jautāja.

����� Tiklīdz izlaid uz brīdi no acīm, tā jau prom. Tom! � viņa sauca.

Misters Lafar�s metās gājēju drūzmā te uz vienu, te otru pusi, bet Toms bija pazudis.

� Viņ� atgriezīsies, viņ� mūs gaidīs pie laivas, kad dosimies mājās, � Enna pārlie�cināti sacīja, virzīdama vīru uz kinoteātra pusi. Pūlis pēk�ņi it kā saviļņojās, un garām aizsteidzās kāds vīrietis un sieviete. Lafar�s viņus pazina. Tie bija D�o Spoldings ar sievu. Pirms Lafar�s attapās, tie jau bija pa�zudu�i.

Ba�īgi skatīdamies atpakaļ, viņ� nopirka kino biļetes un negribīgi sekoja sievai netī�kamajā zāles tumsā.

Pulksten vienpadsmitos Toma pie laivu piestātnes nebija. Misis Lafar�a nobālēja.

���� Nekas, māt, � Lafar�s viņu mierināja, � neraizējies. Es zēnu atradī�u. Paliec te un gaidi.

���� Steidzies ātri atpakaļ. � Viņas balss saplūda ar ūdens �ļakstoņu.

Rokas kabatās sabāzis, viņ� soļoja pa nak�snīgajām ielām. Pamazām apdzisa ugunis. �ur tur vēl redzēja pa logiem izlieku�ās gal�vas, jo nakts bija silta, kaut arī gar zvaig�ņo�tajām debesīm vēl aizslīdēja pa negaisa mā�konim. Lafar�s atcerējās, ka zēns vairākas reizes bija pieminējis lamatas, atcerējās viņa bailes no pūļa un pilsētas. �Kāda tam visam jēga,� vecais vīrs gurdi nodomāja. �Varbūt zēns aizgājis uz visiem laikiem, varbūt viņ� te nemaz nav bijis.� Lafar�s iegriezās kādā �ķērsielā, pārlaizdams acis māju numuriem.

���� Ei, Lafar�, sveiks!

Uz lieveņa sēdēja kāds vīrs un smēķēja pīpi.

���� Labvakar, Maikl

���� Nu, kā, sastrīdējies ar veceni? Nomie�rini nervus?

���� Nē. Tikai mazliet pastaigājos.

���� Izskatās, it kā tu būtu kaut ko pazau�dējis. Starp citu, runājot par atradumiem, �ovakar patie�ām kāds ir atradies. Vai D�o Spoldingu pazīsti? Viņa meitu Lavīniju atce�ries?

���� Jā. � Lafar�u sāka kratīt drebuļi. Li�kās, it kā atkārtotos jau kādreiz redzēts sap�nis. Viņ� skaidri zināja, kas būs tālāk.

���� Lavīnija �ovakar atgriezusies, � Maiks, sūkdams pīpi, sacīja. � Tu dro�i vien atceries, viņa pirms mēne�a nomaldījās iz�u�vu�ās jūras dibenā. Pēc tam it kā atrada vi�ņas līķi, kuru gan vairs lāgā nevarēja pazīt, un kop� tā laika Spoldingiem vairs nekur ne�bija miera. D�o staigāja apkārt, visiem stās�tīdams, ka Lavīnija nemaz neesot mirusi un tas neesot bijis viņas līķis. Un nu iznāk, ka viņam taisnībā. �ovakar Lavīnija atradusies.

���� Kur? � Lafar�am aizrāvās elpa, sirds dobji sita.

���� Uz Galvenās ielas. Spoldingi pirku�i kino biļetes. Un pēk�ņi drūzmā ieraudzīju�i Lavīniju. Varu iedomāties, kas tā bija par ainu. Viņa sākumā neesot tos pazinusi. Skrē�ju�i viņai lielu gabalu līdzi, cenzdamies pār�liecināt. Beidzot Lavīnija atcerējusies.

���� Vai tu viņu redzēji?

���� Nē, bet dzirdēju balsi. Atceries, kā viņa vienmēr dziedāja �Lomondezera skaistajos krastos�? Nupat viņa trallināja �o dziesmiņu tēvam: tā tur pretī ir viņu māja. Burvīga balss, un pati arī īsta skaistule. Kad padzir�dēju, ka viņa pagalam, nodomāju � redz, kāda nelaime, bet tagad meitene ir atkal mā�jās un viss kārtībā. Bet, klau, tu izskaties pa�visam slims. Nāc iek�ā, iedzer malciņu vis�kija �_

���� Ne, Maik, paldies. � Vecais virs devās tālāk. Viņ� dzirdēja, ka Maiks novēl viņam labu nakti, bet neatbildēja, viņa acis bija pie�vērstas divstāvu mājai, kuras kristāla jumtu sedza vijīgu Marsa puķu sārtie �emuri. Dārza pusē atradās balkons ar re�ģotām dzelzs margām, no aug�stāva logiem plūda gaisma. Bija jau loti vēls, un viņu mocīja doma: �Kas notiks ar Ennu, ja nepārvedī�u Tomu atpakaļ? Kā viņa pārdzīvos �o otro triecienu, �o otro nāvi? Vai atcerēsies pirmo un �o sapni, kas tik pēk�ņi izgaisa? Ak dievs, man jāatrod Toms, Ennas dēļ man viņ� jāatrod. Nabadzīte gaida mūs pie laivu piestātnes.� Lafar�s apstājās un pacēla galvu. Kaut kur aug�ā balsis novēlēja citām maigām balsīm labu nakti, atvērās un aizvērās durvis, ap�dzisa gaisma, tikai maigā dziesma neapklusa. Pēc brī�a uz balkona iznāca ļoti skaista, ga�dus astoņpadsmit veca meitene.

Cenzdamies pārkliegt vēja �alkas, Lafar�s viņai uzsauca.

Meitene pagriezās un paskatījās lejup.

��� Kas tur ir? � viņa jautāja.

����������� Es, � atbildēja vecais vīrs un, sapraz�dams, cik muļķīga un nepiedienīga ir tāda atbilde, apklusa, tikai lūpas vēl arvien kustē�jās. Uzsaukt �Tom, dēliņ, te stāv tavs tēvs�? Kā lai ar meiteni runā? Tā noturēs viņu par juku�u un aicinās palīgā vecākus.

�audīgajā gaismā meitene noliecās lejup pār margām.

���� Es tevi pazīstu, � viņa klusi atbildēja.

��� Lūdzu, ej projām, tu vairs te neko nevari grozīt.

����������� Tev jānāk atpakaļ! � Vārdi pa�i nevil��us izlauzās pār lūpām, pirms Lafar�s paguva aptvert, ko saka.

Mēness gaismas apmirdzētais stāvs ierāvās ēnā un pazuda, palika tikai balss.

���� Es vairs neesmu tavs dēls, � tā sacīja.

��� Mums nevajadzēja braukt uz pilsētu.

���� Enna gaida pie laivu piestātnes!

���� Man ļoti �ēl, � sacīja klusā balss,

���� bet ko es tur varu darīt? Esmu �eit lai�mīgs, mani mīl glu�i tāpat, kā jūs mani mī�lējāt. Esmu tas, kas esmu, un saņemu to, ko man dod. Nu jau ir par vēlu, viņi mani sa�gūstīju�i.

����������� Bet padomā par Ennu, kāds tas viņai būs trieciens.

����������� Domu spēks �ai mājā ir tik stiprs, ka tās ieslēdz mani kā cietumā. Es nespēju pats vēl�reiz pārvērsties.

���� Bet tu ta�u esi Toms, tu biji Toms. Ne�māni nu vecu vīru, es tikpat neticu, ka tu būtu Lavīnija Spoldinga.

��� Neesmu ne viens, ne otrs, bet tikai es pats, ta�u katrā vietā, kur eju, esmu arī vēl kaut kas cits, un pa�reiz tu nevari tur neko grozīt.

���� Pilsētā tev draud briesmas. Pie mums kanāla malā būs labāk, tur tev neviens ne�darīs pāri, � vecais vīrs lūdzo�i teica.

��� Taisnība. � Balsī ieskanējās �aubas. � Bet tagad man ir jādomā arī par �iem cil�vēkiem. Kā viņi jutīsies, ja no rīta Lavīnija būs pazudusi, �oreiz � uz visiem laikiem? Taisnība, māte zina, kas esmu. Viņa uzmi�nēja tāpat kā tu. Man liekas, viņi visi nojau�, tikai neko nejautā. Liktenim nevar jautāt. Ja īstenība nav iespējama, to aizstāj ar sapni. Tas nekas, ka neesmu viņu dārgā ne�laiķe, esmu ideāls, kuru tie radīju�i domās un kur� tāpēc vēl tuvāks viņu sirdīm. Man jāiz�ķiras, kuru sāpināt � viņus vai tavu sievu.

��� Viņiem liela ģimene � pieci cilvēki. Būs vieglāk panest zaudējumu.

��� Ak, lūdzu, � balss iedrebējās. � Esmu noguris.

Vecais vīrs kļuva aizvien uzstājīgāks.

���� Tev jānāk man līdzi. Nevaru pieļaut, ka Ennai vēlreiz būtu jāpārdzīvo tādas cie�a�nas. Tu esi mūsu dēls. Tu esi mans dēls un piederi mums.

���� Nē, lūdzu tevi! � Ēna ietrīsējās.

����������� Tev nav nekā kopīga ar �o māju un tās ļaudīm.

���� Ak, ko jūs ar mani darāt!

����������� Tom, Tom, dēls, uzklausi mani. Atgrie�zies pie mums. Rāpies lejā pa �īm vīnstīgām un bēgsim prom. Enna gaida, tev būs sava māja un ģimene, un viss, ko vien tu vēlies.

Lafar�s nenovērsa acis no balkona, dedzīgi vēlēdamies, kaut viņa lūgums tiktu izpildīts.

Sa�ūpojās ēnas, no�abēja vīnstīgas.

Beidzot tā pati klusā balss sacīja: � Lai notiek, tēv.

���� Tom!

Mēness gaismā pa vīnstīgām lejup slīdēja lokans zēna augums. Lafar�s izstiepa rokas, lai viņu satvertu. Aug�stāvā iedegās gaisma. Pa vienu no re�ģotajiem logiem atskanēja balss: � Kas tur lejā ir?

���� Ātrāk, dēls!

Vēl vairāk gaismas, vairāk balsu.

-� Stāt, �au�u! Vīnij, kur tu esi?

Skrejo�u soļu troksnis �

Vecais vīrs un zēns skrēja pāri dārzam.

Atskanēja �āviens. Lode atsitās pret mūri, kurā tikko bija aizcirtu�ies vārtiņi.

����������� Tom, tu � pa �o ceļu, es pa to, lai no�jauktu pēdas. Skrien uz kanāla malu, pēc desmit minūtēm es tevi tur gaidī�u.

Viņi iz�ķīrās.

Mēness paslēpās aiz mākoņa. Vecais vīrs skrēja pa melnu tumsu.

���� Enna, esmu klāt!

Trīso�ām rokām vecā sieviete palīdzēja vi�ņam iekāpt laivā.

���� Kur Toms?

���� Kuru katru brīdi viņ� būs klāt, � La�far�s elsa.

Abi pievērsa acis mazajām ieliņām, gulo��ajai pilsētai. Garām aizsteidzās novēloju�ies gājēji: policists, naktssargs, raķetes pilots, pēc vēlīnas satik�anās mājup atgriezās da�i vientuļi vīrie�i, no bāra smiedamies iznāca �etri pui�i ar savām meitenēm. �urp atlidoja apslāpētas mūzikas skaņas.

���� Kāpēc viņa vēl nav? � māte jautāja.

���� Būs, būs. � Bet Lafar�s nebija par to pārliecināts. Ja nu, skrienot cauri nakts tumsā tītajai pilsētai uz laivu piestātni, kāds atkal neizprotamā kārtā sagūstījis Tomu? Protams, līdz �ejienei pat jaunam zēnam bija krietni ko skriet. Un tomēr viņam te va�jadzēja ierasties pirmajam.

Beidzot viņi ieraudzīja, ka tālumā uz mē�ness apspīdētās ielas parādās kāds skrejo�s stāvs.

Lafar�s iekliedzās, bet tūlīt aprāvās, jo sa�klausīja daudzu balsu un skrejo�u soļu trok�sni. Iegaismojās logs pēc loga. Skrējējs metās pāri tuk�ajam laukumam uz laivu piestāt�nes pusi. Tas nebija Toms, tas bija tikai skre�jo�s stāvs ar sudrabotu seju, kura laistījās daudzo apaļo, gar laukuma malām izvietoto spuld�u gaismā. Bet jo tuvāk tas nāca, jo pazīstamāks kļuva, līdz beidzot, sasniedzis piestātni-, bija atkal pārvērties par Tomu! Enna izstiepa viņam pretī rokas. Lafar�s steidza atgrūst laivu no krasta. Bet bija jau par vēlu.

Izdrāzies no ieliņas, tuk�ajam laukumam pāri joņoja kāds vīrs, aiz viņa cits, tiem skrie�us sekoja kāda sieviete, vēl divi vīrie�i un misters Spoldings. Apmulsu�i visi apstājās. Viņi skatījās visapkārt, grasīdamies doties atpakaļ, jo viss notieko�ais nevarēja būt ne�kas cits kā murgs. Tomēr viņi turpināja va�jā�anu: saminstījās, paspēra soli un skrēja tālāk.

Jā, nu jau bija par vēlu. �ai naktij, �im no�tikumam pienācis gals. Lafar�s grozīja pirk�stos tauvu. Stinguma pārņemts, vientuļ� vecs vīrs. Mēnesnīcā zibēja skrejo�o ļau�u kājas, un tie, acis iepletu�i, strauji tuvojās, līdz visi desmit apstājās krastmalā. Niknas acis rau�dzījās lejup, laivā. Atskanēja kliedzieni.

� Lafar�, stāvi! � Spoldinga rokā pazi�bēja ierocis.

Tagad Lafar�s saprata, kas bija norisinā�jies. Toms viens pats, apdzīdams visus gā�jējus, skrien pa mēness gaismas pielietajām ielām. Viņ� padrā�as garām policistam, kur� apsvie�as apkārt, ielūkojas skrējējam sejā, nosauc kādu vārdu un sāk dzīties viņam pa�kaļ. �Hei, stāt!� Policists redzējis kāda no�ziedznieka seju. Un tas pats atkārtojas visu ceļu. Vīrie�i, sievietes, naktssargi, raķe�u piloti � ikviens no tiem skrejo�ajā tēlā sa�skata ko citu, katra acīs tas iegūst citu ap�veidu, citu vārdu. Kā tikai to nenosauc �o piecu minū�u laikā! Kādas sejas nenomaina Toma vaibstus, un tomēr neviena no tām nav īstā.

Un tā visu ceļu � vajātais un vajātāji, sapnis un sapņotāji, medījums un dzinēj suņi. Visu ceļu � negaidīti atklājumi, pazīstamu acu mirdza, sen aizmirsta vārda skaņa, atmi�ņas par tālām dienām, un pūlis aiz viņa pie�aug. Ļaudis drā�as uz priek�u, un viņu sapnis te parādās, te pazūd � kā tēls, kas atainojas desmit tūksto� spoguļos, desmit tūksto� acīs; citādu seju redz tie, kas skrien pa priek�u, citādu tie, kas aizmugurē, un citādu redzēs tie, kas skrejo�o tēlu vēl nemaz nav satiku�i.

Un te nu visi stāv pie laivas, vēlēdamies ieraudzīt katrs savu sapni, tāpat kā Lafar�s gribēja redzēt Tomu, nevis Lavīniju, Vil�jamu, Rod�eru vai vēl kādu citu. Bet tas vairs nepiepildīsies. Notikumi attīstīju�ies pārāk tālu.

���� Visi �urp! � Spoldings pavēlēja.

Toms izkāpa no laivas. Spoldings sagrāba

viņu aiz rokas.

���� Tu nāksi man līdzi uz māju. Es visu zinu.

���� Pagaidiet! � iesaucās policists. � Viņ� ir arestēts par slepkavību. Viņu sauc par Deksteru.

���� Nē, � ie�ņukstējās kāda sieviete.

� Tas ir mans virs. Vai nu pati savu vīru nepazī�u!

Citas balsis centās pierādīt savu. Pūlis virzījās arvien tuvāk.

Misis Lafar�a aizstājās priek�ā Tomam.

���� Tas ir mans dēls. Jums nav nekādu tie�sību viņu apvainot. Mēs tūlīt brauksim mā�jās!

Toms trīcēja un drebēja pie visām miesām. Viņ� izskatījās slims. Pūlis spiedās arvien tuvāk, �urpu stiepās nepacietīgas, prasīgas rokas, mēģinādamas sagrābt zēnu.

Toms iekliedzās.

Un viņu acu priek�ā notika pārmaiņa. Viņ� bija Toms un D�eimss, un cilvēks vārdā Svi�mens, un kāds cits, kuru sauca par Ba- terfīldu: viņ� pārvērtās par pilsētas mēru un meiteni Judīti, par vīru Viljamu un sievu Klarisu. Viņ� bija kā mīksts vasks, kuram formu pie�ķir viņu domas. Kliegdami, lūg�damies viņi spiedās virsū. Arī viņ� kliedza, stiepa viņiem pretī rokas, un katra uzruna, katrs sauciens lika viņa sejai mainīties.

���� Tom! � iekliedzās Lafar�s.

���� Alise! � atskanēja cita balss.

���� Viljam!

Tie ķēra viņu aiz rokām, raustīja uz visām pusēm, līdz, izdvesis pēdējo �ausmu klie�dzienu, viņ� pakrita.

Viņ� gulēja uz akmeņiem kā izkausēts vasks, kas pamazām sastingst, un viņa sejā bija kaut kas no visām sejām: viena acs

zila, otrā zeltainā, mati vietām brūni, vietām sarkani, dzelteni un melni, viena uzacs kupla, otra �aura, viena roka liela, otra maziņa.

Viņi stāvēja visapkārt, pieliku�i pirkstu pie lūpām. Viņi noliecās.

���� Viņ� ir miris, � kāds beidzot sacīja.

Sāka līt.

Pak�ķēdamas krita lietus lāses, un ļaudis paraudzījās debesīs.

Tad apgriezās un sāka soļot prom, vispirms lēni, pēc tam arvien ātrāk un ātrāk, beigās mezdamies skriet kur nu kurais. Acumirklī laukums bija tuk�s. Vienīgi misters un misis Lafar�i, �ausmu pārņemti, vēl stāvēja tur�pat un, rokās sadevu�ies, raudzījās lejup.

Lietus lāses kapāja aug�up pavērsto, sve�o seju.

Neteikusi ne vārda, Enna sāka raudāt.

���������� Brauksim mājās, Enna, te nekas vairs nav līdzams, � vecais vīrs sacīja.

Viņi iekāpa laivā un pa tumsā tīto kanālu īrās atpakaļ. Atgriezu�ies mājās, viņi iemeta pāris pagales kamīnā, lai būtu kur apsildīt rokas. Tad devās pie miera � nosalu�i un izvārgu�i � un, blakus gulēdami, klausījās, kā uz jumta atkal grabinās lietus.

����������� Klau, � ap pusnakti ierunājās Lafar�s. -� Vai tu neko nedzirdēji?

���� Nē, neko.

���� Tomēr ie�u paskatīties.

Viņ� taustīdamies izgāja cauri tum�ajai istabai un ilgu laiku stāvēja pie ārdurvīm, tās neatvēris.

Tad atgrūda durvis vaļā un paskatījās ārā.

Debesis bija melnas, tuk�ais lievenis, ka�nāls un zilie kalni tinās pelēcīgā lietus segā.

Pagaidījis kādas piecas minūtes, viņ� ar lietū samirku�ām rokām lēni aizvēra un aiz�bultēja durvis.

Pārāk nereāla �ķita jaunā ziņa, ko ceļojuma piederumu veikala īpa�nieks vakarā uztvēra no Zemes ar akustiskā stara palīdzību. Viņ� kaut kā nespēja to aptvert.

Uz Zemes kuru katru brīdi bija gaidāms kar�.

Viņ� izgāja ārā un paraudzījās debesīs.

Lūk, kur tā redzama. Zeme � pie novaka- rīgā apvār�ņa, it kā cenzdamās panākt sauli, kas nogrima aiz pakalniem. Vai tas var būt, ka jaunā vēsts attiektos uz �o zaļo zvaigzni?

���� Nespēju tam ticēt, � veikalnieks sacīja.

���� Tādēļ, ka jūs pats tur neesat, � noteica Perigrina tēvs, kur�, garām iedams, bija ap�stājies patērzēt.

���� Kā jūs to domājat, tēvs?

���� Tie�i tāpat bija manos zēna gados, �- Perigrina tēvs atbildēja. � Toreiz runāja, ka Ķīnā esot kar�. Bet mēs neticējām. Tas bija pārāk tālu. Un tur gāja bojā pārāk daudz cil�vēku. Mums tas �ķita kaut kas neiespējams. Pat noskatīju�ies filmas, mēs neticējām. Un tagad atkārtojas tas pats. Zeme � tā ir torei�zējā Ķīna. Un kar� � pārāk tāls, lai būtu ti�cams. Tas ta�u nav �eit. Mēs to nejūtam. Mēs to neredzam. Mums saskatāma tikai zaļa uguntiņa. Vai tie�ām uz tās dzīvotu divi mil�jardi cilvēku? Neiespējami! Kar�? Sprādzie�nus mēs ta�u nedzirdam!

���� Gan dzirdēsim, � veikalnieks atbildēja. � Visu laiku domāju par tiem, kuriem �o�nedēļ bija jālido �urp. Pag, kā viņi ziņoja? Mēne�a laikā uz Marsa ieradī�oties ap simts tūksto� cilvēku. Ko tie iesāks, ja uzliesmos kar�?

���� Dro�i vien dosies atpakaļ. Viņi būs ne�piecie�ami uz Zemes.

���� Mjā � � veikalnieks novilka. � La�bāk jāiet un jānotrau� no �emodāniem pu�tekļi. Tā tik skaties, ka vienā jaukā brīdī vei�kalā sabruks pircēji.

���� Vai domājat, ka visi lidos atpakaļ uz Zemi, ja tie�ām sāksies Lielais Kar�, ko jau sen gaidām?

���� Jā, tēvs, � lai cik dīvaini tas liktos, do�māju, ka visi gribēs doties atpakaļ. Zinu, ka atlidojām �urp, lai glābtos no politikas, atom�bumbām, kara, kliķēm, likumiem un. aizsprie�dumiem. Bet tur tomēr ir mūsu dzimtene. Dzīvosiet � redzēsiet. Tiklīdz uz Ameriku nokritīs pirmā bumba, �ejienie�i kļūs domīgi. Te viņi sabiju�i pārāk īsu laiku. Tikai pāris gadu. Ja viņi nodzīvotu te gadus �etrdesmit, viss būtu citādi, bet tagad uz Zemes ir gan viņu tuvinieki, gan dzimtās pilsētas. Man pa��am Zeme vairs neko nenozīmē, es to pat lāgā neatceros. Bet esmu jau vecs. Ar mani nav ko rēķināties. Iespējams, ka palik�u tepat.

���� �aubos gan.

���� Varbūt jums taisnība.

Viņi stāvēja uz lieveņa, raudzīdamies zvaigznēs. Beidzot Perigrina tēvs izvilka no kabatas naudu un pasniedza to veikalniekam.

����������� Varbūt tomēr dodiet man vienu jaunu �emodānu. Mans vecais ir galīgi apbru��āts �

Sems Parkhils sparīgi vicināja slotu, slaucī�dams projām zilganās Marsa smiltis.

���� Tā, � viņ� noteica. � Varat priecāties, ser! � Un pamāja uz kioska pusi. � Paska�tieties uz �o izkārtni. SEMA KARSTIE CĪ�SIŅI! Vai neizskatās lieliski, Elma?

���� Protams, Sem, � sieva apstiprināja.

����� Redz, ko esmu sasniedzis! Zēl, ka to ne�redz pui�i no Ceturtās ekspedīcijas. Vai tas nav vareni, ka es varē�u tirgoties, kamēr tie vēl joprojām strebj zaldātu putru? Nauda mums te nāks kā pa reni, Elma, � tūksto��iem!

Sieva ilgi skatījās viņā un klusēja. � Bet kur palicis kapteinis Vailders? � viņa bei�dzot vaicāja. � Tas, kas no�āva to tipu, kur� dzīrās nogalināt visus pārējos ekspedīcijas dalībniekus, � kā �o īsti sauca?

���� To psihopātu? Spenders. Tas gan prata piekasīties. Bet kapteinis Vailders � Dzir�dēju, ka esot aizsūtīts uz Jupiteru. Tā sakot, tiku�i no viņa vaļā ar godu. �ķiet, ka arī vi�ņam Marss bija atmiek�ķējis smadzenes.

Skaitās glu�i par neko. Ja viņ� vispār atgrie�zīsies no Jupitera un Plutona, tad ne ātrāk kā pēc gadiem divdesmit. Redz, ko dabūja par mutes palai�anu. Bet kamēr �is tur salst kā nabags, skat, ko esmu paveicis, kādu vie�tiņu ierīkojis!

Sema kiosks atradās krustcelēs, kur satikās un, izgaisdamas tumsā, atkal �ķīrās divas pamestas �osejas.

�eit Sems Parkhils bija uzslējis savu salie�kamo alumīnija celtni, kas, laistīdamās �ilbi�no�u spuld�u gaismā, drebēja no mūzikas automāta dārdo�ajām skaņām.

Viņ� noliecās, lai sakārtotu stikla lauskas, ar kurām bija izklāta celiņa apmale. Stiklu viņ� bija izsitis no seno marsie�u celtnēm.

���� Vislabākie karstie cīsiņi pa abām pla�nētām! Pirmais cīsiņu tirgotājs uz Marsa! Visaugstākā labuma sīpoli, pipari un sinepes! Saki, � vai es neesmu nadzīgs zellis? Tepat divu galveno �oseju krustojums, tur pāri mi�rusī pilsēta un rūdas raktuves. Smagās ma��īnas no simtu pirmā Zemes iemītnieku cie�mata brauks te garām dienu un nakti. Nu, vai neesmu pratis atrast izdevīgu vietiņu, ko?

Viņa sieva pētīja savus nagus.

��� Vai tu domā, ka desmit tūksto� jaunā tipa raķetes ar strādniekiem patie�ām ieradī�sies? � viņa beidzot vaicāja.

���� Mēne�a laikā visas būs klāt, � viņ� kā skaldīt noskaldīja. � Kādēļ tu �aubies?

���� Es gan nepaļauj os uz �iem cilvēkiem no

Zemes, � viņa atteica. � Ātrāk neticē�u, iekams pati ar savām acīm neredzē�u �īs des�mit tūksto�' raķetes ar simt tūksto� meksikā�ņiem un ķīnie�iem.

���� Ar pircējiem, � viņ� tīksminādamies noteica. � Ar simt tūksto� izsalku�iem klien�tiem.

���� Ja vien nebūs atomkar�, � sieva, rau�dzīdamās debesīs, domīgi iebilda. � Atom�bumbas nedod man miera. Tagad to uz Ze�mes ir tik daudz, ka neviens vairs nevar būt dro�s.

Sems kaut ko norūca un turpināja slaucīt Celiņu.

Pēk�ņi viņ� pār plecu pamanīja kādu zilu, mirdzo�u ēnu. Aizmugurē kaut kas liegi trī�suļoja gaisā. Viņ� izdzirdēja sievas balsi: � Sem, tev viesis.

Sems apcirtās un ieraudzīja masku, kas it kā plīvoja vējā.

���� Jau atkal klāt! � Viņ� draudo�i pacēla slotu.

Maska pamāja. Tā bija no zilgana stikla un piestiprināta virs tieva kakla, zem kura plandījās dzeltena zīda tērps. No tērpa iznira divas caurspīdīgas sudraba stiepļu vijuma rokas. Mutes vietā maskai bija �aura sprauga, no kuras plūda melodiskas skaņas, kamēr pati maska, tērps un rokas nepārtraukti viļ�ņojās.

���� Mister Parkhil, es atgriezos, lai vēlreiz parunātu ar jums, � teica balss no maskas apak�as.

���� Vai es nesacīju, lai tu pazudi no �ejie�nes? � Sems uzbrēca. � Vācies, citādi vēl uzlaidī�u tev slimību!

� Es to jau pārcietu, � balss atbildēja. � Esmu viens no nedaudzajiem, kuri palika dzīvi. Es slimoju ļoti ilgi.

���� Lasies prom uz saviem kalniem, tur ir tava īstā vieta, tur tev arī jāpaliek. Ko tu lien �eit, ko tu man uzbāzies? Ne no �ā, ne no tā. Un vēl divas reizes dienā!

���� Mēs jums nedarīsim neko ļaunu.

���� Es jums gan! � Sems atcirta, kāpda�mies atpakaļ. � Necie�u sve�iniekus. Ne-, cie�u marsie�us. Līdz �im tikai negadījās ne�vienu redzēt. Izdzimteņi gatavie! Tik daudz gadus pratāt slēpties, bet te pēk�ņi lienat ārā, lai man piesietos. Lieciet mani mierā!

���� Mēs pie jums svarīgā jautājumā, � zilā maska neatlaidās.

���� Ja par zemi, tad tur nav ko runāt. Tā pieder man. Pats savām rokām esmu uz tās uzcēlis �o cīsiņu kiosku.

���� Savā ziņā � tie�ām par zemi.

���� Paklausies, � Sems sacīja. � Es esmu no Ņujorkas. Tā ir milzīga pilsēta, ar desmit miljoniem iedzīvotāju, tādiem pa�iem kā es. Jūsu, marsie�u, atlicis labi ja ducis, jūs klīstat apkārt pa kalniem, jums nav ne pilsētu, ne vadoņu, ne savu likumu, bet tu vēl te gra- sies man skaidrot par zemi. Vecam jādod ceļ� jaunajam, to tu vienreiz liec aiz auss. Tāds ir dzīves pamatlikums. Vai redzi �o pistoli? �orīt, kad tu pazudi, es to izvilku un pielādēju.

����������� MēS, marsie�i, esam telepāti, � saltā, zilā maska atbildēja. � Mums ir sakari ar vienu no jūsu pilsētām viņpus iz�uvu�ās jū�ras. Vai jūs �odien klausījāties radio?

���� Manējais sa�ākstējis.

����������� Tad jūs vēl nezināt. Ārkārtīgi svarīgi jaunumi. Par Zemi�

Sudraba roka pastiepās uz priek�u. Tajā pavīdēja bronzas caurule.

���� Atļaujiet jums kaut ko parādīt.

���� Ierocis! � Sems Parkhils iekliedzās.

Nākamajā acumirklī viņ� jau bija izrāvis

pistoli no maksts un iz�āva uz miglaino si�luetu, tērpu un zilo masku.

Marsietis brīdi pamira gaisā. Tad kā maza cirkus telts, no kuras izrauj mietiņus, lēni saplaka: zīds, klusi �aukstot, sakļāvās, tēls slīdēja arvien zemāk, sudraba rokas notink��ķēja uz akmens bruģa. Mēmo, balto kaulu un drānu kaudzītes virspusē gulēja maska.

Sems, smagi elsdams, palika stāvot.

Viņa sieva zvārodamās noraudzījās mazajā �upiņā.

����������� Ierocis tas nav, � viņa sacīja, noliek�damās un paceldama bronzas cauruli. � Viņ� gribējis tev parādīt vēstuli. Rakstīta ar mo�ķu burtiem, � redzi, viscaur zilas �ūskas. Nemāku to izlasīt. Vai tu proti?

���������� Nē, bet kam mums jālasa �īs marsie�u piktogrammas? Svied projām! � Sems a�i paraudzījās apkārt. � Raugi, ka vēl neuzku- ļas citi! Mums viņ� jānovāc no acīm. Atnes lāpstu!

���� Ko tu gribi darīt?

���� Aprakt viņu, ko tad citu!

���� Nevajadzēja viņu no�aut.

���� Nu, mazliet pārsteidzos. �iglāk!

Elma klusēdama atnesa lāpstu.

Ap astoņiem vakarā Sems bija atpakaļ un, juzdamies mazliet neomulīgi, ņēmās atkal slaucīt cīsiņu kioska durvju priek�u. Sieva, sakrustojusi rokas uz krūtīm, stāvēja gaismas pielietajās durvīs.

����������� �ēl, ka tā iznāca, � viņ� noteica, pa�skatījās uz sievu un nolaida acis. � Pati re�dzēji, ka tā bija nejau�ība, liktenīga sagadī��anās.

���� Jā, � sieva atbildēja.

���� Nebūtu viņ� izvilcis to ieroci. . .

���� Kādu ieroci?

����������� Nu, tā vismaz izskatījās! �ēl, ļoti �ēl! Cik rei�u man tas būs jāatkārto?

����������� Ku�, � Elma izdvesa un pielika pirkstu pie lūpām. � Ku�.

����������� Man par to nospļauties, � viņ� turpi�nāja. � Visa �Zemes ciematu apvienība� būs manā pusē! � Viņ� nicīgi no�ņācās. � Un marsie�i neuzdro�ināsies ne . . .

���� Paskaties, � Elma viņu pārtrauca.

Sems paraudzījās uz iz�uvu�ās jūras pusi.

Slota viņam iz�ļuka no rokām, mute palika vaļā, un no tās sāka tecēt sīka slienu strūk�liņa. Pacēlis slotu, viņ� pēk�ņi sāka drebēt.

���� Elma, Elma, Elma! � Sems izsaucās.

���� Redz, kur viņi brauc, � Elma noteica.

Kā zilgani rēgi, kā zilgani dūmu mākoņi,

zilām burām plīvojot, pa senās, iz�uvu�ās jū�ras gultni slīdēja ducis staltu marsie�u smil�u kuģu.

� Smil�u kuģi! Vai tas var būt, Elma? Ne�viena smil�u kuģa ta�u vairāk nav!

���� Izrādās, ka tomēr ir, � viņa sacīja.

����������� Varas orgāni tak visus konfiscēja! Iznī�cināja vai arī pārdeva izsolē! �ajā sasodītajā apkaimē es esmu vienīgais, kam ir tāds ku�ģis un kur� prot to vadīt.

����������� Acīmredzot ir arī citi, � viņa iebilda, pamādama uz jūras pusi.

���� Nāc, bēgsim prom no �ejienes!

����������� Kādēļ? � viņa domīgi vaicāja, kā ap�burta raudzīdamās uz marsie�u kuģiem.

���� Viņi mani nogalinās! Uz ma�īnu, �igli!

Elma nekustējās.

Sems tikpat kā ar varu aizvilka viņu aiz kioska, kur stāvēja divas ma�īnas: smagā, ar kuru vēl nesen viņ� pastāvīgi bija braukājis apkārt, un vecs marsie�u smil�u kuģis, ko viņ� joka pēc bija nopircis izsolē un ar ko pēdējās trīs nedēļās, preces piegādādams, bija slidinājies �urpu turpu pa gludo jūras dibenu. Sems paskatījās uz smago ma�īnu un pēk�ņi attapās. Motors ta�u bija izjaukts: viņ� jau divas dienas noņēmās ar remontu.

����������� Neizskatās, ka ar to varētu braukt, � Elma ieminējās.

���� Tad ar smil�u kuģi! Sēdies iek�ā!

���� Braukt ar smil�u kuģi? Nu nē.

���� Kāp iek�ā! Es protu to vadīt!

Viņ� iestūma kuģī sievu, ielēca pats, pa�rāva stūri un iegrieza sudrabotās buras va�kara vējā.

Zvaig�ņu gaismas apmirdzēti, zilie mar�sie�u kuģi traucās pāri sano�ajām smiltīm. Sema kuģis nekustējās ne no vietas, līdz viņ� attapās, ka jāpaceļ enkurs.

���� Aiziet!

Vēj� dzina kuģi pa iz�uvu�ās jūras dibenu pāri smil�u appūstiem kristāla bluķiem, ga�rām kolonu atliekām, pamestām, no marmora un vara celtām ostām, izmiru�ām baltām �aha pilsētām, purpurkrāsas kalnu pakājēm � ar�vien tālāk un tālāk. Marsie�u kuģi atpalika, bet pēc tam atstatums vairs nemainījās.

���� Redz, ka parādīju viņiem garu de�gunu! � Sems sauca. � Tūlīt paziņo�u par �o gadījumu Raķe�u apvienībai. Tā atsūtīs man apsardzi! Nu, vai tas nebūs veikli no�strādāts!

���� Būtu viņi gribēju�i, būtu tevi arī noķē�ru�i, � Elma gurdi noteica. � Acīmredzot neturēja par vajadzīgu pūlēties.

Sems iesmējās.

���� Izbeidz! Kādēļ lai tie būtu mani palai�du�i? Nespēja panākt, tas ir viss.

���� Nespēja panākt? � Elma ar galvas mā�jienu norādīja viņam aiz muguras.

Sems nepakustējās. Viņam uzvēdīja salta pūsma. Viņ� baidījās pagriezties. Viņ� juta, ka aizmugurē uz sēdekļa kāds ir � gaisto�s kā dva�a rīta dzestrumā, zilgans kā riekst�koka dūmi mijkrēslī, ka senlaicīgas baltas me�ģīnes, krīto�s sniegs vai sarma uz trausla grī�ļa'.

Nodzinksteja smiekli � it ka plāns stikls sa�ķīstu uz grīdas. Un atkal klusums. Sems pagriezās atpakaļ.

Kuģa pakaļgalā uz soliņa mierīgi sēdēja jauna sieviete. Rokas locītavas tai bija tie�vas kā lāstekas, acis � spo�as un lielas kā mēne�i, gai�as un rāmas. Viņa virmoja vējā kā atspulgs dzidrā ūcleni, un zīda krokas līdzīgi zilām lietus �altīm plivinājās ap viņas trauslo stāvu.

���� Grieziet atpakaļ, � viņa sacīja.

���� Nē. � Semu drebināja tikko samanā�mas sīkas trīsas � kā sirseni gaisā � kaut kur uz baiļu un niknuma robe�as. � Nost no mana kuģa!

���� Tas nav jūsu kuģis, � parādība atbil�dēja. � Tas ir tikpat vecs kā mūsu pasaule. Tas burājis pa smil�u jūrām jau pirms ne�skaitāmiem gadu tūksto�iem, kad tās izgaroja un ostas kļuva tuk�as, bet jūs atnācāt un kuģi nozagāt. Grieziet apkārt un brauciet atpakaļ uz krustcelēm. Mēs gribam parunāt ar jums. Noticis kaut kas ļoti svarīgs.

���� Nost no mana kuģa! � Sems uzkliedza. Nogurkstēja ādas maksts, viņ� izrāva pistoli uņ rūpīgi notēmēja. � Pazūdi, pirms es no�skaitu līdz trīs, citādi. . .

���� Ne�aujiet! � meitene iesaucās. � Ne�gribu jums darīt neko ļaunu. Citi arī ne. Mēs nākam miermīlīgā nolūkā.

���� Viens, � Sems iesāka.

���� Sem! � Elma viņu apsauca.

���� Uzklausiet mani, � meitene lūdza.

����������� Divi, � Sems nesaudzīgi turpināja, uz- vilkdams gaili.

���� Sem! � Elma iekliedzās.

���� Trīs, � Sems izgrūda.

���� Mēs tikai� � meitene iesāka.

Nodārdēja �āviens.

Saules staros izkūst sniegs, kristāli pārvēr��as tvaikos un izgaist. Ugunskura liesmās uz��aujas un noplok fantastiski tēli. Vulkānu krāteros sairst un iznīkst viss sīkais un traus�lais. No �āviena, no uguns, no spējā trieciena meitene saplaka un sakļāvās kā viegls plī�vurs, izkusa kā kristāla statuja. Ledu, sniega pārslas un dūmus, kas bija paliku�i pāri no viņas, aizpūta vēj�. Sēdeklis kuģa pakaļgalā atkal bija tuk�s.

Sems iebāza pistoli makstī, vairīdamies pa�skatīties uz sievu.

Labu brīdi bija sadzirdama tikai viegla �irkstoņa, kuģim traucoties pa mēness gaismā zaigojo�o smil�u jūru.

����������� Sem, � Elma beidzot ierunājās, � ap�stādini kuģi.

Sems, glu�i nobālējis, paskatījās uz sievu. � Nē, tas nenotiks. Pēc tik daudziem gadiem tu vairs neatstāsi mani.

Elma paraudzījās uz viņa roku, kas �ņau�dzīja pistoles spalu. � Ticu, ka tu esi uz to spējīgs, � viņa sacīja. � No tevis jau var visu sagaidīt.

Viņ� nervozi purināja galvu, cie�i satvēris stūri. � Nemuļķojies, Elma. Pēc brī�a mēs būsim pilsētā, pilnīgā dro�ībā!

���� Ak tā, � viņa noteica, vienaldzīgi at- laizdamās uz muguras.

���� Elma, uzklausi mani!

���� Neko jaunu tu man nepateiksi, Sem.

���� Elma!

Viņi burāja garām mazai, baltai �aha pilsē�tiņai, un savās bezspēcīgajās dusmās Sems ietrieca se�as lodes tās kristāla torņos. Pilsēta gruva zem stikla lausku un kvarca �ķembu �alts. Sabirza kā ziepju skaidiņa. Pilsētas vairs nebija. Sems smiedamies iz�āva vēlreiz, un pēdējais tornis, pēdējā �aha figūra aizde�gās, uzliesmoja un kā zilu dzirksteļu spiets uz�āvās debesīs.

���� Gan es jums parādī�u! Gan es jūs pār�mācī�u!

���� Turpini vien tādā garā, Sem. � Elma bija ierāvusies ēnā.

���� Redz, kur vēl viena pilsēta! � Sems no jauna pielādēja pistoli. � Skaties, kā es to nostrādā�u.

Aizmugurē iznira zili, spokaini kuģu silu�eti, kas, strauji tuvodamies, arvien pieauga. Sākumā Sems tos pat nepamanīja. Viņ� tikai saklausīja griezīgu, sīco�u skaņu, it kā tērauds �ņirkstētu pa smiltīm. Tie bija ar sarkaniem un ziliem vimpeļiem izrotāti smil�u kuģi, ku�ru ķīļi kā �ile�u asmeņi vagoja jūras dibenu. Uz zilajiem kuģiem vīdēja zili, tum�i silueti, marsie�i maskās, marsie�i ar sudraba sejām

un zilām zvaigznēm acu vietā, marsie�i ar zeltā grieztām ausim, tēraudziliem vaigiem un rubīna lūpām, marsie�i, kas, sakrustoju�i rokas uz krūtīm, dzinās viņam pakaļ.

���� Viens, divi, trīs� � Sems skaitīja. Marsie�u kuģi nāca arvien tuvāk.

���� Elma, Elma, kā es atkau�os no viņiem visiem?

Elma neatbildēja, pat nepakustējās.

Sems iz�āva astoņas reizes. Viens no smil�u kuģiem sa�ķīda gabalos, gan buras, gan smaragda korpuss ar bronzas apkalu�miem, gan spo�ā stūre un viss pārējais. Brau�cēji ietriecās smiltīs, un no katra stāva uz��āvās gaisā oran�as liesmas un dūmi.

Bet pārējie kuģi neatlaidīgi tuvojās.

���� Elma, es esmu viens pret visiem! � Sems iekliedzās. � Tie mani nogalinās!

Viņ� izmeta enkuru. Nebija vērts pretoties. Buras nolaidās un, viegli �alkojot, saplaka krokās. Kuģis apstājās. Vēj� aprima. Ceļo�jums beidzās. Marss it kā sastinga, kad ma�jestātiskie marsie�u kuģi, izslēju�i savus augstos mastus, apstāja Semu.

���� Zemes dēls! � kaut kur no aug�as at�skanēja kāda balss. Viena no sudraba mas�kām sakustējās. Rubīna lūpas paveroties iemirgojās.

���� Es neesmu vainīgs! � Sems raudzījās apkārtējās sejās, kuru nebija mazāk par simtu. Labi, ja vispār bija paliku�i dzīvi kādi simts vai simts piecdesmit marsie�i. Bet tie pa�i gandrīz visi tagad bija �eit, iz�uvu�ās jūras dibenā, savos atdzimu�ajos kuģos, pie savām' miru�ajām �aha pilsētām, no kurām viena bija tikko sagruvusi kā trausla vāze, ko var satriekt pat ar sīku oli.

Sudraba maskas spīguļoja un mirdzēja.

���� Te ir kāds pārpratums, � Sems lūdzo�ā balsī turpināja, pārliecies pār bortu, kamēr sieva kuģa dibenā gulēja kā pamirusi. � Es ierados uz Marsa kā kārtīgs biznesmens. No bojā gāju�as raķetes atliekām es uzbūvēju tik lielisku kiosku, kāds te vēl nav re�dzēts, � pie krustcelēm, kā zināt. Vareni no�strādāts, vai ne? � Sems iesmējās, blenzdams pretim stāvo�ajās sejās. � Bet te pēk�ņi uz�radās �is marsietis � no jūsējiem. Tas, ka es viņu nogalināju, bija nejau�ība, goda vārds! Man nevajag neko citu kā vien savu cīsiņu kiosku, kas būtu pirmais, vienīgais, tā sakot, galvenais uz Marsa. Vai saprotat? Lai man būtu vislabākie cīsiņi uz �īs planētas � ar sinepēm, sīpoliem un apelsīnu sulu.

Nekustīgās sudraba maskas laistījās mē�ness gaismā. Dzeltenas, mirdzo�as acis rau�dzījās Semā. Viņ� juta, ka vēders bailēs sa�raujas, sa�ņaudzas un pārvēr�as akmenī. Viņ� nometa pistoli smiltīs.

���� Padodos.

���� Paceliet savu pistoli, � marsie�i vienā mutē teica.

���� Ko?

��������� Savu pistoli. � No zilā kuģa priek��gala pamāja kāda ar dārgakmeņiem rotāta roka. � Paceliet. Lieciet nost.

Sems, vēl arvien neticēdams, pacēla pistoli.

���� Bet tagad, � balss turpināja, � grie�ziet kuģi apkārt un brauciet atpakaļ uz krustcelēm.

���� Tūlīt?

���� Tūlīt, � balss atbildēja. � Mēs jums nedarīsim nekā ļauna. Jūs aizbēgāt, iekams mēs paguvām jums visu izskaidrot. Brauksim.

Milzīgie kuģi apgriezās viegli kā pūkas. Buru spārni liegi plandījās gaisā, it kā tur kāds viegli plauk�ķinātu rokas.

���� Elma! � Sems ieklupa kuģī. � Celies, Elma! Mēs braucam atpakaļ. � Aiz sajūsmas un atvieglojuma viņ� tik tikko spēja parunāt. � Viņi nedarī�ot man nekā ļauna, nenogali�nā�ot mani. Celies, Elma, mīļā, celies aug�ā!

���� Ko� ko tu teici? � Neizpratnē mirk��ķinot acis, Elma pavērās apkārt, un, kamēr kuģis atkal iegriezās vējā, viņa lēni, it kā pa sapņiem piecēlās un smagi kā maiss atkrita sēdeklī, neteikdama vairāk ne vārda.

Kuģis �āvās uz priek�u, ka smiltis zibēja vien. Pēc pusstundas viņi jau bija pie krust�celēm, un noenkuroju�ies visi izkāpa ārā.

Sema un Elmas priek�ā stāvēja marsie�u Vadonis spo�ā, bronzā liedētā maskā, kurai acu vietā bija tikai bezdibenīgas, zili melnas spraugas, bet muti veidoja �ķeltne, no kuras vējā plūda vārdi.

����������� Sagatavojieties, � balss sacīja. Gaisā pazibēja dimanta cimdā tērpta roka. � Gā�dājiet .ēdienus, gādājiet cienastus, celiet galdā dārgus vīnus, jo �ī patie�ām ir ievēro�jama nakts!

����������� Vai tas nozīmē, ka drīkstu palikt �eit? � Sems vaicāja.

���� Jā.

���� Un jūs nedusmojaties uz mani?

Maska stāvēja barga un nekustīga, dzedra un akla.

����������� Gatavojiet cienastus, � tā klusi atkār�toja. � Un ņemiet �o.

���� Kas tas ir?

Sems blenza pasniegtajā sudraba vīstoklī ar �ūskainu hieroglifu rakstu.

����������� Tas ir zemes dāvinājuma akts, kas ap�liecina, ka jums pieder visa teritorija no Sudraba līdz Zilajiem kalniem, no iz�uvu�ās sāls jūras līdz tālajām mēness akmeņu un smaragda ielejām, � Vadonis pavēstīja.

���� M-man? � Sems izbrīnā jautāja.

���� Jā, jums.

����������� Simt tūksto� kvadrātjūd�u liela teri�torija?

���� Jā.

���� Vai tu dzirdi, Elma?

Elma sēdēja zemē, atspiedusi muguru pret cīsiņu kioska alumīnija sienu un pievērusi acis.

����������� Bet kādēļ� kādēļ jūs man to visu dā�vināt? � Sems jautāja, cenzdamies ielūkoties metāla maskas acu spraugās.

���� Tas vēl nebūt nav viss. Lūdzu. � Se- mam pasniedza vēl se�us vīstokļus. Nosauca teritorijas, paziņoja vietu nosaukumus.

���� Ak jēziņ, tā ta�u ir puse Marsa! Man pieder puse Marsa! � Sems �aukstināja ro�kās savus vīstokļus. Tad pavicināja tos El�mas acu priek�ā, smiedamies kā neprātīgs.

���� Elma, vai tu dzirdēji?

���� Dzirdēju, � Elma atbildēja, vērodama debesis.

Viņa it kā centās tur kaut ko saskatīt. Vi�ņas apātija pamazām izzuda.

���� Paldies, liels paldies, � Sems pateicās bronzas maskai.

���� Tas notiks �onakt, � maska paziņoja.

��� Sagatavojieties.

���� Labi. Bet vai tas būs kāds pārsteigums? Vai raķetes no Zemes ieradīsies ātrāk nekā gaidījām � mēnesi pirms paredzētā laika? Vai visi desmit tūksto�i ar kolonistiem, kaln�ra�iem, strādniekiem un viņu sievām, ar simts tūksto� cilvēkiem, kā bija ziņots? Tas būtu lieliski, Elma! Vai es tev neteicu?! Vai neteicu, ka �ajā pilsētā ar tūksto� iedzīvotā�jiem vien nekas nebūs? �urp lidos piecdesmit tūksto�i, pēc mēne�a � vēl simt tūksto�i, un līdz gada beigām te būs pieci miljoni ze- mie�u. Bet visrosīgāko maģistrāļu krusto�jumā netālu no raktuvēm sliesies mans cīsiņu kiosks � vienīgais uz Marsa!

Maska pacēlās gaisā. � Mēs dodamies projām. Esiet gatavi. Zeme pieder jums.

Kā aizvēsturiski metāla ziedi, kā zili spalvu pu�ķi, kā milzīgi, rāmi sudraba tauriņi senie kuģi pagriezās un, maskām zvīļojot un mir�guļojot,'mēness gaismā aizslīdēja pa plūsto��ajām smiltīm, līdz pēdējais atspīdums, pēdē�jais zilais atspulgs izgaisa aiz pakalniem.

���� Elma, kādēļ viņi tā rīkojās? Kādēļ ne�nogalināja mani? Vai viņi tie�ām neko ne�zina? Kas viņiem lēcies? Elma, ko tas viss no�zīmē? � Viņ� sapurināja sievu aiz pleca. � Man pieder puse Marsa!

Elma gaido�i raudzījās naksnīgajās de�besīs.

���� Ejam, � viņ� mudināja. � Vajag visu sagatavot. Jāvāra cīsiņi, jāsilda veģi, jātaisa piparu mērce, jāmizo un jāsagrie� sīpoli, pie�devas jāsaliek trauciņos, salvetes � gredze�nos, jānoslauka pēdējais puteklītis! E-hē! � Me�onīgā priekā viņ� sāka griezties dejā, piecirzdams papē�us. � O-ho, esmu laimīgs, klausieties � laimīgs! � viņ� dziedāja, ne�spēdams noturēties toņkārtā. � �ī ir laimī�gākā diena visā manā mū�ā!

Viņ� rosījās kā neprātīgs: meta kallā cīsi�ņus, grieza �ķēlēs veģus un sīpolus.

���� Tu dzirdēji, Elma, ka marsietis teica: pārsteigums. Tas var nozīmēt tikai vienu. �ie simt tūksto� cilvēki ieradīsies pirms pa�redzētā laika � �onakt pat! Padomā, kāds te būs pieplūdums! Un, kad �urp sāks gāzties vēl tūristu bari, mēs te dabūsim rauties līdz melnai tumsai. Eh, nauda, naudiņa!

Viņ� izgāja ārā un paskatījās debesīs. Tur nekas nebija saredzams.

���� Kuru katru bridi raķetes būs klāt, � viņ� noteica, tīksmīgi ievilka plau�ās dzestro gaisu, izstaipījās un iebelza sev pa krūtīm. � O-ho!

Elma nesacīja ne vārda. Viņa klusēdama mizoja cep�anai paredzētos kartupeļus, ne�novērsdama acis no debesīm.

���� Sem, � pēc pusstundas viņa ierunā�jās. � Redz, kur tā ir. Paskaties.

Viņ� paskatījās un ieraudzīja.

Zeme.

Kā mirdzo�i zaļ�, slīpēts dārgakmens tā iz�nira no pakalniem.

���� Māmuļa Zeme, � viņ� izjusti no�uk�stēja. � Dārgā māmuļa Zeme! Sūti pie manis savus izsalku�os un izslāpu�os. Savus � eh, kā tur bija taja pantiņā? Suti pie manis sa�vus izsalku�os, Zemes māt. Sems Parkhils gaida, cīsiņi uzvārīti, piparu mērce gatava, viss spīd un laistās. Dzirdi, māmuļa Zeme, sūti �urp savas raķetes!

Viņ� pagāja gabaliņu sāņus, lai papriecā�tos par savu kiosku. Te nu tas stāvēja kā svaiga, tikko dēta ola iz�uvu�ās jūras di�benā � vienīgais gaismas un siltuma avots simtiem jūd�u pla�ajā, neauglīgajā tuksnesī. Kā sirds, kas vientuļa pukst melna mil�a ķer�menī. Aiz lepnuma Sems bija aizgrābts līdz asarām.

���� Skats ir tie�ām aizkustino�s, � viņ� no�teica, ieelpodams kūpo�o cīsiņu, karsto veģu un pirm�ķirīgā sviesta smar�u. � Nāciet tuvāk un pērciet, � viņ� aicināja zvaigznes.

��� Kura būs pirmā?

���� Sem! � Elma iesaucās.

Zeme melnajās debesīs piepe�i pārvērtās.

Tā uzliesmoja.

Daļa Zemes diska sa�ķīda pī�ļos un putek�ļos, it kā būtu eksplodējusi milzīga mozaīka. Gaisā uz�āvās baiga, rijīga liesma � trīsreiz lielāka par pa�u Zemi � un pēc brī�a atkal saplaka.

����������� Kas tas ir? � Sems raudzījās uz zaļo uguntiņu pie debesīm.

����������� Zeme, � Elma atbildēja, piespiedusi rokas pie krūtīm.

����������� Tā nav, tā nevar būt Zeme! Nē, nekādā ziņā! Tā nav Zeme!

����������� Tā nebija Zeme, vai tā tu gribēji sa�cīt? � Elma jautāja, nenovērsdama no viņa skatienu. � Jeb � Zemes vairs nav? Tā būtu pareizāk.

����������� Zemes vairs neesot� O, nē, tas ne�drīkst būt, � Sems gaudoja.

Viņ� stāvēja kā pārakmeņojies: rokas no�kāru�ās gar sāniem, mute vaļā, acis ieplestas, skatiens truls.

����������� Sem, � sieva uzrunāja viņu. Pirmo reizi kop� daudzām dienām viņas acis iemir�dzējās. � Sem!

Viņ� vēl arvien blenza debesīs.

����������� Vai dzirdi! � Elma atkārtoja. Brīdi viņa klusēdama paraudzījās apkārt. Tad enerģiski pārmeta slapjo dvieli pār plecu.

��� Iededz vēl vairāk spuld�u, ieslēdz radiolu,

atver durvis! Pēc miljoniem gadu atbraucēji būs klāt kā likts. Jā, ser, raugi, lai viss būtu sagatavots.

Sems vēl aizvien nekustējās.

� Tavu jauku vietu cīsiņu kioskam! � Elma turpināja. Viņa pieliecās, paņēma no glāzes zobu bakstāmo un iesprauda to starp priek�zobiem. � Es tev izpaudī�u mazu no�slēpumu, Sem, � viņa �ukstēja, pieliekda�mās viņam tuvāk. � Izskatās, ka �ī būs tuk�ā sezona.

Tajā vakarā visi iznāca no savām mājām un vērās debesīs. Pametu�i vakariņas, pārtrau�ku�i trauku mazgā�anu vai po�anos uz kino, viņi iznāca uz saviem nu jau apbru�ātajiem lieveņiem un skatījās uz zaļo zvaigzni Zemi. Viņi darīja to gandrīz neapzināti, nespēdami īsti aptvert jauno ziņu, ko tikko bija dzirdē�ju�i pa radio. Vai �ī zaļā uguntiņa tie�ām būtu Zeme, uz kuras gaidāms kar� un kur at�radās simtiem tūksto�iem mā�u un vecmā�miņu, tēvu un brāļu, krustmā�u, tēvo�u un māsīcu? Viņi stāvēja uz lieveņiem, cenzda�mies piespiest sevi ticēt Zemes esamībai. Tā�pat kā reiz � glu�i pretēji � bija mēģinā�ju�i piespiest sevi ticēt, ka eksistē Marss. Zeme, kuru viņi bija pametu�i pirms trim, �etriem gadiem, tikpat labi varēja būt arī mirusi. Attālums nomierināja dvēseli, septiņ�desmit miljoni jūd�u remdēja �ķir�anās sā�pes, iemidzināja atmiņu, lika aizmirst cilvē�kus uz Zemes, pārvilka svītru pagātnei un ļāva �ejienie�iem dzīvot bez rūpēm un rai�zēm. Bet �ovakar Zeme �ķita atkal dzīva, ap�dzīvota un viņi atcerējās un pieminēja ne�skaitāmus tuviniekus. Diez, ko uz Zemes pat�laban dara tāds un tāds? Nez, kā klājas tam un tam? Cilvēki, stāvēdami uz lieveņiem, iesāņus jautājo�i uzlūkoja cits citu.

Ap deviņiem vakarā Zeme it kā eksplo�dēja, uzliesmoja, aizdegās.

Cilvēki uz lieveņiem izstiepa rokas, it kā gribēdami apdzēst liesmas.

Viņi gaidīja.

Ap pusnakti uguns jūra apdzisa. Zeme vēl arvien atradās savā vietā. Kā rudenīga vēsma lieveņiem pār�alca atvieglojuma no�pūta.

� Sen, kop� neesam neko dzirdēju�i par Hariju.

���� Dro�i vien sveiks un vesels.

���� Vajadzētu uzrakstīt kādu rindiņu mātei.

���� Viņai nekas nekait.

���� Tu esi pārliecināts?

���� Nu, neraizējies.

����������� Vai tu tie�ām domā, ka viņai klājas labi?

���� Kā gan citādi. Bet tagad ejam gulēt.

Ta�u neviens nekustējās. Naksnīgajos dār�zos iznesa atdzisu�ās vakariņas, uzklāja sa�liekamos galdiņus, un cilvēki negribīgi knā�bāja ēdienu līdz diviem no rīta, kad gaismas radio atnesa ziņu no Zemes. Kā tāli jāņtār�piņi iekvēlojās spēcīgie Morzes raksta uz�liesmojumi.

ATOMBUMBU _NOLIKTAVAS EKSPLO�ZIJA GĀJIS BOJA AUSTRALIJAS KONTINENTS. LOSANDZELOSU UN LONDONU BOMBARDĒ. KAR�. BRAUCIET MAJAS. BRAUCIET MAJAS. BRAUCIET MAJAS.

Viņi piecēlās no galdiem.

BRAUCIET MĀJĀS. BRAUCIET MAJAS. BRAUCIET MAJAS.

����������� Vai tu �ogad esi kaut ko dzirdējis par savu brāli Tedu?

����������� It kā tu nezinātu. Ja reiz pastmarka vēstulei uz Zemi maksā piecus dolārus, tad vis bie�i nerakstīsi.

BRAUCIET MAJAS.

����������� Esmu noba�ījies par D�einu. Tu ta�u atceries D�einu, manu jaunāko mā�eli?

BRAUCIET MAJAS.

Bija drēgns rīts, un pulkstenis rādīja tre�o stundu, kad ceļojuma piederumu veikala īpa�nieks paskatījās ārā. No ielas viņa gala tuvojās liels ļau�u bars.

����������� Es, it kā zinādams, nemaz neslēdzu ciet. Ko jums piedāvāt, mister?

Gaismai austot, visi �emodāni bija izpār- doti.

Iz�uvu�ās Marsa jūras krastā atradās klusa, balta pilsētiņa. Tā bija tuk�a. Ielās nemanīja ne mazāko kustību. Veikalos caurām dienām vientulīgi dega spuldzes. Veikalu durvis stā�vēja līdz galam vaļā, it kā cilvēki steigā būtu aizmirsu�i tās aizslēgt. Pie noklusu�o kafej�nīcu durvīm stiepļu pinuma pastkastēs plivi�nājās nelasīti, saulē apdzeltēju�i �urnāli, kas pirms mēne�a sudraba raķetē bija atvesti no Zemes.

Pilsētiņa bija mirusi. Visas gultas tajā � pamestas un aukstas. Visapkārt pilnīgs klu�sums, ja neskaita vieglo dūkoņu elektrības vados un dinamoma�īnās, kuras vēl arvien darbojās pa�as no sevis. Ūdens tecēja van�nās, pārplūdināja istabas un lieveņus un straumēm plūda uz nelielajiem dārziņiem spirdzināt novārtā atstātās puķes. Tum�ajās teātru zālēs zem sēdekļiem sāka cietēt ko�ļā�jamā gumija, kurā vēl bija samanāmi zobu nospiedumi.

Aiz pilsētas atradās kosmodroms. Tur, kur pēdējā raķete startēja lidojumam atpakaļ uz

Zemi, vēl bija jau�ama sīva sviluma smaka. Ja jūs iemestu monētu teleskopā un pavērstu to pret' Zemi, jūs varbūt saskatītu, kā tur plosās Lielais Kar�. Varbūt saskatītu, kā uz�sprāgst gaisā Ņujorka. Varbūt samanītu ne�parastā miglā tīto Londonu. Varbūt tad jums kļūtu skaidrs, kādēļ �ī Marsa pilsētiņa ir glu�i tuk�a. Evakuācija laikam bijusi pēk�ņa un negaidīta. Jūs varat noraut izkārtni �Slēgts� un ieiet jebkurā veikalā. Kad pie�spie� kases taustiņu, izlec naudas lādīte ar �ķindo�ām, spo�ām monētām. Jā, kar� uz Ze�mes laikam nav vis nekāds joks �

Pa pamestās pilsētiņas ielām, klusi svilpo�dams un visdziļākajā nopietnībā sperdams sev pa priek�u tuk�u konservu kārbu, nāca kāds gar�, sausnējs vīrs. Viņa bezcerīgajā, rāmajā skatienā jaudās dziļa vientulība. Viņ� bāza kalsnās rokas kabatās, kurās �vadzēja spo�as monētas, un laiku pa laikam nosvieda kādu zemē. Tad savā nodabā pasmējās un, tālāk iedams, nobārstīja visu ielu ar spo�a�jām ripiņām.

Vinu sauca Volters Grips. Viņam piederēja zelta raktuves un vientuļa būdele tālu zila�jos kalnos, un reizi divās nedēļās viņ� devās uz pilsētu, lai nolūkotu sev nopietnu un sa�prātīgu sievu. Ta�u pagāja gadi, bet Grips arvien atgriezās savā būdelē vīlies un viens. Bet pirms nedēļas, ieradies pilsētā, viņ� ieraudzīja kaut ko glu�i neticamu!

Viņ� bija tā pārsteigts, ka iemetās pirmajā kulinārijas veikalā, kas pagadījās ceļā,

atrāva vitrīnu un �pasūtīja� sev trīsstāvīgu sviestmaizi ar gaļu.

� Tūlīt, ser! � viņ� pats nokliedza, pār�mezdams dvieli pār roku.

Ar pla�u �estu viņ� noslaucīja galdiņu, pa�sniedza sev uzko�amos un vakar cepto maizi, palūdza sevi apsēsties un ēda, līdz juta aici�nājumu uzmeklēt gāzēto ūdeņu kiosku, kur pasūtīja glāzi zeltera. Pārdevējs � kāds Vol- ters Grips � bija pati laipnība un tūlīt pa�sniedza viņam glāzi putojo�ā dzēriena.

Viņ� sabāza bik�u kabatās visas naudas zīmes, kādas varēja atrast. Pielādēja ratiņus ar desmitdolāru banknotēm un rik�iem vien laida projām. Bet, nonācis līdz priek�pilsētai, viņ� pēk�ņi sakaunējās par savu muļķīgo rī�cību. Kam gan viņam vajadzīga nauda? Viņ� aizveda desmitdolāru banknotes atpakaļ, kur bija ņēmis, izvilka no kabatas portfeļa dolāru, lai samaksātu par sviestmaizēm, un iemeta to kasē, pielikdams klāt vēl ceturtdaļdolāru dzeramnaudas.

Vakarā viņ� no sirds izpērās karstā turku pirtī, nobaudīja sulīgu filē ar izmeklēti gar�dām sēnītēm, importētu sauso heresu un ze�menes vīna mērcē. Viņ� izmeklēja sev jaunu, zilu, plānas vilnas drānas uzvalku un greznu, pelēku platmali, kas tikko turējās uz viņa smailā pakau�a. Tad ielidināja piecinieku automātiskajā radiolā, un tūlīt sāka skanēt �Mūsu vecā kompānija�. Viņ� iemeta mo�nētas divdesmit automātos pēc kārtas. Sku�mīgā dziesma piepildīja pamestās naksnīgās ielas, kamēr viņ� pats � gar�, kalsns un vientuļ� � jaunajos zābakos ar kabatās sa�bāztām nosalu�ām rokām domīgi lā�oja uz priek�u.

Tā bija pirms nedēļas. Naktis viņ� pava�dīja lieliskā mājā Marsa prospektā, cēlās de�viņos no rīta, nomazgājās vannā un pēc tam nesteigdamies aizsoļoja uz pilsētu pēc olām un �ķiņķa. Nepagāja neviens rīts, kad viņ� nesasaldētu kādu tonnu gaļas, sakņu un cit�rona krēma kūku, nodro�inoties ar pārtiku desmit gadiem uz priek�u, kamēr raķetes at�griezīsies no Zemes � ja tās vispār kādreiz lidos atpakaļ.

Bet �ovakar viņ� klimta pa ielām, vēro�dams sārtās, skaistās vaska manekenes ko��ajos veikalu skatlogos. Un pirmo reizi iz�juta, cik nospiedo�i klusa ir pilsēta. Viņ� izdzēra kausu alus un tikko sadzirdami ie�ņukstējās.

� Ak dievs, � viņ� izdvesa, � es ta�u esmu glu�i viens.

Viņ� iegāja kinoteātrī �Elite�, lai parādītu sev kādu filmu un atvairītu nomāco�ās do�mas par vientulību. Tuk�ajā zālē bija kluss kā kapā, bet uz milzīgā ekrāna iznira pelēki un melni rēgi. Trīcēdams pie visām miesām, viņ� metās ārā no �ī ne�ķīsteņu midzeņa.

Nolēmis atgriezties mājās, viņ� a�iem so�ļiem � gandrīz vai skrie�us � slāja projām pa �ķērsieliņu, kad pēk�ņi izdzirdēja tālruņa zvanu.

Viņ� ieklausījās un noteica:

���� Kaut kur zvana tālrunis.

Tad naski soļoja tālāk.

���� Būtu kāds nocēlis klausuli.

Viņ� apsēdās uz ietves malas un nestei�dzīgi mēģināja izvilkt no kurpes oli.

����������� Kāds? � pietrūkdamies kājās, viņ� iesaucās. � Pie visiem svētajiem! Kāds � tas ta�u esmu es! � Viņ� apcirtās apkārt. Kurā mājā zvanīja? Rau, tajā tur!

Ar vienu lēcienu viņ� bija pāri mauriņam, aug�ā pa kāpnēm un, izdrāzies cauri tum�am vestibilam, paķēra tālruņa klausuli.

���� Hallo! � viņ� kliedza.

��������.

���� Hallo, hallo!

Bet zvanītājs jau bija nolicis klausuli.

����������� Hallo! � viņ� auroja, kratīdams apa�rātu. � Idiots gatavais! � viņ� lamāja sevi.

��� Ko tu, āmurgalva, tupēji uz ietves! Nolā�dētais stulbeni! � Viņ� purināja tālruni.

���� Zvani vēlreiz! Nu zvani ta�u!

Viņam nebija ienācis prātā, ka uz Marsa varētu būt palikusi vēl kāda dzīva dvēsele. Pa visu pagāju�o nedēļu negadījās redzēt ne�vienu cilvēku. Viņ� bija nodomājis, ka visas pārējās pilsētas ir tikpat tuk�as kā �ī.

Bet tagad, drebēdams aiz satraukuma, viņ� blenza uz mazo, melno tālruņa aparātu. Auto�mātiskā telefona centrāle savienoja visas trīsdesmit Marsa pilsētas. No kuras gan bija nācis �is zvans?

Viņ� nezināja.

Viņ� gaidīja. Iegāja sve�ajā virtuvē, atkausēja da�as melleņu ogas un sadrūmis iemeta mutē.

���� Bet varbūt nemaz nezvanīja cilvēks, � viņ� murmināja. � Varbūt vēj� nogāza kādu telefona stabu un savienojums radās pats no sevis.

Bet vai viņ� nebija dzirdējis klik�ķi, kāds rodas, noliekot klausuli?

Volters nostāvēja vestibilā visu nakti.

��� Ne jau tālruņa dēļ, � viņ� mēģināja sev iestāstīt. � Man glu�i vienkār�i nav nekā cita ko darīt.

Viņ� klausījās sava pulksteņa tik�ķos.

���� Otrreiz viņa nezvanīs, � viņ� noteica.

��� Nē, nav ko cerēt, ka viņa vēlreiz uzgriezīs numuru, kas neatbildēja. Varbūt pa�laik viņa apzvana citas mājas �ajā pilsētā! Bet es te sē�u un.. . Pag! � Viņ� iesmējās. � Kādēļ es visu laiku saku �viņa�?

Viņ� piemiedza acis. � Tikpat labi tas va�rētu būt arī �viņ��, vai ne?

Volteram pamira sirds. .Viņ� nodrebēja, juzdams krūtīs dīvainu tuk�umu.

Kaut tā būtu �viņa�!

Izgājis ārā rīta krēslā, viņ� ielas vidū pa�lika stāvam un klausījās. Ne skaņas. Ne putna dziesmas. Ne automa�īnas. Vienīgi pa�a sirds pukstē�ana. Tuk-tuk-tuk. Viņa sa- springu�ie sejas muskuļi sāpīgi sarāvās. Bet vēj� � liegs un maigs � viegli plivināja viņa �aketes stūrus.

���� Tss, � viņ� �ukstēja. � Klausies!

Viņ� lēni pavērās apkārt, pārlaizdams ska�tienu visām pamestajām mājām pēc kārtas.

�Viņa griezis numuru pēc numura,� viņ� nodomāja. �Tā noteikti ir sieviete. Kādēļ? Tādēļ, ka tikai sieviete spēj zvanīt visus nu�murus pēc kārtas. Vīrietis to nedarīs. Vīrie�i ir pārāk patstāvīgi. Vai es esmu kādam zvanī�jis? Nē! Nenāk ne prātā. Tai jābūt sievietei. Noteikti sievietei!

Klausies.�

Kaut kur tālumā zem zvaigznēm zvanīja tālrunis.

Volters sāka skriet. Tad uz mirkli apstā�jās, lai ieklausītos. Zvans bija tikko sadzir�dams. Viņ� metās uz priek�u. Skaļāks. Viņ� drāzās lejā pa aleju. Daudz skaļāks! Paskrēja garām se�ām un vēl se�ām mājām. Zvanīja tepat tuvumā. Lūk, �ajā mājā!

Durvis bija aizslēgtas.

Iek�ā skanēja tālrunis.

� Nolādēts! � Viņ� raustīja durvju rok�turi.

Tālrunis tark�ķēja kā negudrs.

Viņ� paķēra no lieveņa krēslu, izsita ar to logu un iemetās viesistabā.

Bet, iekams viņ� paguva nocelt klausuli, tālrunis bija apklusis.

Viņ� izstaigāja visas istabas, dauzīja spo�guļus, rāva nost portjēras, spārdīja plīti.

Beidzot, zaudējis spēkus, viņ� pacēla no grīdas Marsa telefona abonentu sarakstu. Piecdesmit tūksto� uzvārdu.

Viņ� sāka ar pirmo.

Amēlija Amsa � Jaunajā �ikāgā, simts jūd�u no �ejienes, aiz iz�uvu�ās jūras. Viņ� uzgrieza numuru.

Nekādas atbildes.

Otrs abonents dzīvoja Jaunajā Ņujorkā aiz zilajiem kalniem, pieci tūksto�i jūd�u no �e�jienes.

Nekādas atbildes.

Tikko spēdams noturēt klausuli drebo�a�jos pirkstos, viņ� uzgrieza tre�ā, ceturtā, piektā, sestā, septītā, astotā abonenta numuru.

���� Hallo? � sievietes balss atsaucās.

����������� Hallo, ak dievs, hallo! � Volters klie�dza klausulē.

��is ieraksts ir magnetofona lentē,� sie�vietes balss noskandēja. �Mis Helenas Ara- zumjanas nav mājās. Pasakiet, kas pēc viņas jautā, un tas tiks ierakstīts lentē, lai viņa atgrie�oties varētu jums piezvanīt. Hallo? �is ir ieraksts magnetofona lentē. Mis Hele�nas Arazumjanas nav mājās. Pasakiet, kas pēc viņas jautā, un tas ��

Viņ� nolika klausuli.

Viņa lūpas drebēja.

Brīdi padomājis, viņ� vēlreiz uzgrieza to pa�u numuru.

����������� Kad mis Helena Arazumjana atgriezī�sies, pasakiet, lai viņa vācas pie velna.

Viņ� zvanīja uz Marsa Centrālo komuta�toru, Jaunās Bostonas, Arkādijas un Ruzvelt- sitijas telefona centrālēm, prātodams, ka personas, kas vēlas dabūt savienojumus, vis�drīzāk būs atrodamas tur. Pēc tam viņ� ap�zvanīja katras pilsētas pa�pārvaldes un citas oficiālas iestādes. Un vislabākās viesnīcas. Kura sieviete gan spētu pretoties kārdināju�mam dzīvot greznībā!

Pēk�ņi viņ� skaļi sasita plaukstas un iesmē�jās. Nu, protams! Viņ� paskatījās abonentu sarakstā un uzgrieza Jaunās Teksassitijas lie�lākā kosmētiskā salona numuru. Kur gan ci�tur meklēt sievieti, ja ne mīkstiem paklājiem izklātā greznā skaistumkop�anas salonā, kur tā var izgrozīties pie spoguļa, triept uz sejas visādas ziedes un izsēdēties zem elektriska�jiem �āvē�anas aparātiem!

Iedūcās signāls. Vada otrā galā kāds no�cēla klausuli.

���� Jā? � sievietes balss atsaucās.

���� Ja tas ir ieraksts magnetofona lentē, � Volters Grips noskaldīja, � es aizbrauk�u un uzsper�u jūsu salonu gaisā.

���� �is nav ieraksts, � sievietes balss at�bildēja. � Hallo, hallo! Vai tie�ām tur runā dzīvs cilvēks! Kur jūs esat? � Viņa sajūsmā iespiedzās.

Volters tik tikko nenokrita no krēsla. � Hallo! � Mirdzo�ām acīm viņ� pielēca kājās. � Ak dievs, kāda laime! Kā jūs sauc?

��� 2enevjeva Selzora! � Viņa sajūsmā apraudājās. � Kāds prieks dzirdēt jūsu balsi, lai arī kas jūs būtu!

���� Esmu Volters Grips.

���� Volter, esiet sveicināts, Volter!

���� Sveika, Zenevjeva!

����������� Volters. Cik jauks vārds! Volter, Volter!

-� Pateicos.

���� Kur jūs esat, Volter?

Viņai bija dziedo�a, mīlīga un laipna balss. Viņ� piespieda klausuli cie�i pie auss, lai labāk sadzirdētu viņas maigos �ukstus. Viņ� juta, ka grīda zem kājām grīļojas. Vaigi dega kā ugunīs.

���� Marlinvilid�ā, � viņ� sacīja. � Es�

Zzzzzz.

���� Hallo? � viņ� iesaucās.

Zzzzzz.

Viņ� pakratīja klausuli. Ne skaņas.

Vēj� kaut kur bija nogāzis stabu. Un 2e- nevjeva Selzora � tikpat pēk�ņi, kā atrasta, bija atkal pazaudēta.

Viņ� vēlreiz uzgrieza numuru, ta�u apa�rāts klusēja.

����������� Bet vismaz es zinu, kur viņa ir. � Viņ� izskrēja ārā. Saulei austot, viņ� atpakaļgaitā izbrauca no mājas īpa�nieka garā�as sporta ma�īnu, pielādēja pakaļējo sēdekli ar pār�tiku, ko iznesa no virtuves, un ar astoņdesmit jūd�u ātrumu stundā trauca pa �oseju, kas veda uz Jauno Teksassitiju. �Tūksto� jū�d�u,� viņ� nodomāja. �Mazliet pacietības, Zenevjeva Selzora, drīz es bū�u klāt!�

Atstājot pilsētu, viņ� taurēja uz katra ielas stūra.

Ap saules rietu pēc dienu ilga neprātīga brauciena viņ� piestāja ceļmalā, nometa �aurās kurpes, atlaidās sēdeklī un pārvilka pelēko platmali pār noguru�ajām acīm. Viņa elpa kļuva lēna un vienmērīga. Pūta vēj�, un krēslā maigi mirgoja zvaigznes. Visapkārt slējās gadu miljoniem vecie Marsa kalni. Zvaig�ņu gaismā viznīja kāda Marsa pilsē�tiņa, kuras celtnes atgādināja sīkas �aha figūras uz zilo kalnu fona.

Volters snauda, atrazdamies kaut kur uz miega un nomoda robe�as. � Zenevjeva, � viņ� �ukstēja. � Un klusi nodungoja: �O, Zenevjeva mīļā, lai gadi nāk un iet. Ak, Ze�nevjeva dārgā �� Viņa sirdī uzvilnīja sil�tums. Ausīs skanēja klusā, maigā, dziedo�ā balss: �Hallo, o, hallo, Volter! �is nav ieraksts magnetofona lentē. Kur jūs esat, Volter, kur tu esi?�

Viņ� nopūtās un pastiepa uz priek�u roku, it kā gribēdams mēness gaismā viņu noglās�tīt. Vēj� purināja viņas krā�ņos, tum�os ma�tus. Lūpas viņai bija kā sarkanas ķir�u ogas. Vaigi � kā tikko griezti valgi ro�u ziedi. Bet augums � kā gai�s, viegls mākonis, kamēr viņas maigā, liegā, dziedo�ā balss vēlreiz �ukstēja viņam ausīs senās, sērās dziesmas vārdus: �O, Zenevjeva dārgā, lai gadi nāk un iet��

Viņ� aizmiga.

Volters sasniedza Jauno Teksassitiju pus�naktī.

Skaļi taurēdams, viņ� piestāja pie kosmē�tiskā salona �Deluxe�. Viņ� cerēja, ka tūlīt pat līdz ar liegu smar�u vilni, priekā staro�dama, viņa steigsies ārā.

Nekas nenotika.

����������� Aizmigusi. � Viņ� piegāja pie durvīm. � Esmu klāt! � viņ� sauca. � Hallo, Ze�nevjeva!

Pilsēta dusēja divu mēne�u gaismas pie�lietajā klusumā. Vēj� kaut kur purināja audekla nojumi.

Viņ� atgrūda stikla durvis un iegāja iek�ā.

����������� E-hē! � Viņ� mulsi iesmējās. � Kādēļ jūs slēpjaties? Tāpat zinu, ka esat �eit!

Viņ� pārmeklēja katru kabīni.

Viņ� atrada uz grīdas mazu kabatas laka�tiņu. Tas smar�oja tik saldi, ka viņam no�reiba galva. � Zenevjeva�

Viņ� izbraukāja visas tuk�ās ielas, bet ne�viena nemanīja.

���� Vai tas tie�ām būtu joks �

Viņ� samazināja ātrumu.

����������� Pag! Saruna pārtrūka. Varbūt viņa de�vusies uz Martinu, tāpat kā es uz �ejieni. Varbūt nogriezu�ies pa seno Jūras �oseju. Un mēs dienā esam pabrauku�i viens otram garām. Kā lai viņa būtu zinājusi, vai es brauk�u �urp? Es ta�u viņai to nepateicu. Kad saruna pārtrūka, viņa tā pārbijās, ka steig�us devās uz Marlinu mani meklēt! Bet es kā pēdējais idiots nīkstu �eit!

Vēlreiz piespiedis signāltauri, Volters jo�ņoja ārā no pilsētas. Viņ� brauca visu nakti. �Bet ja nu viņas Marlinā nebūs, kad es iera�dī�os?�

Viņ� centās atgainīt �o domu. Viņai tur jābūt. Un viņ� pieskries viņai klāt, apkamps viņu un varbūt pat vienreiz noskūpstīs uz lūpām.

�O, Zenevjeva mīļā,� viņ� svilpoja un, pie�devis gāzi, drāzās ar simts jūd�u ātrumu stundā. -

Pār kluso Marlinas pilsētiņu ausa gaisma. �ur tur veikalos vēl arvien dega dzeltenas spuldzes, bet automātiskā radiola, kas nepār�traukti bija spēlējusi simts stundu no vietas, nokrik�ķēja un apklusa, iestājās pilnīgs miers. Saule sāka sildīt ielas un dzedrās de�besis, kurās nemanīja neviena mākonī�a.

Volters nogriezās uz Galveno ielu un, neiz- slēdzis automa�īnas ugunis, uz katra ielas stūra se�as reizes nepacietīgi notaurēja. Viņ� cie�i vēroja veikalu izkārtnes. Viņa seja bija bāla un nogurusi, rokās slīdēja ar sviedriem klātā stūre.

���� Zenevjeva! � viņ� sauca pa visu tuk�o ielu.

Atvērās kosmētiskā salona durvis.

���� Zenevjeva! � Viņ� apstādināja ma�īnu un metās pāri ielai.

Salona durvīs stāvēja Zenevjeva Selzora. Rokās viņa turēja atvērtu �okolādes kon�fek�u kārbu. Viņas pirksti bija balti un resni. Seja � kā viņ� saskatīja, ieiedams gaismas joslā � apaļa un tukla, bet acis � kā divas milzīgas bezformīgā mīklas pikā iespiestas olas. Kājas � resnas kā koka stumbeņi, gaita � �ļūco�a un smaga. Mati bija neno�teikti brūnas nokrāsas, to sasukājums pēc il�giem un neatlaidīgiem pūliņiem bija ieguvis putna ligzdas formu. Lūpas, kuru vispār ne�bija, aizstāja ar �ablona palīdzību uzziesta milzīga, taukaina, sarkana mute, kas laiku pa laikam sajūsmā atsprāga vaļā vai pēk�ņā izbīlī aizcirtās. Uzacis bija tā izplucinātas, ka paliku�as pāri tikai divas tievas �vīkas.

Volters sastinga. Smaids nozuda no viņa sejas. Viņ� stāvēja un skatījās sievietē.

Tā nometa konfek�u kārbu uz ietves.

� Vai jūs esat� Zenevjeva Selzora? � Ausīs viņam d�inkstēja.

���� Un jūs Volters Grifs? � viņa atjautāja.

���� Grips.

���� Grips, � viņa izlaboja.

���� Sveicināti, � viņ� izmocīja.

����������� Sveicināti. � Viņa paspieda Voltera roku.

Viņas pirksti bija lipīgi un apķepu�i ar �o�kolādi.

���� M-jā, � Volters Grips nomurmināja.

���� Ko? � Zenevjeva Selzora jautāja.

����������� Es tikai sacīju �m-jā�, � Volters at�bildēja.

���� A-a.

Pulkstenis bija deviņi vakarā. Dienu viņi pavadīja ārpus pilsētas, un vakariņām Vol�ters pagatavoja filet mignon, ta�u Zenevje- vai �ķita, ka tas vēl pusjēls, un viņ� nolēma to izcept pamatīgāk, līdz beigās izrādījās, ka tas pārcepis vai apdedzis, vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņ� iesmējās un sacīja: � Iesim uz kino! � Viņa bija ar mieru un ieķērās ar saviem �okolādē notrieptajiem pirkstiem viņa elkonī. Ta�u viņas intereses aprobe�ojās vienīgi ar gadus piecdesmit vecām filmām, kurās tēloja Klarks Geibls. � Nu, vai nav burvīgs? � viņa dūdoja. � Vienkār�i bur�vīgs. � Filma beidzās.

���� Uzliec vēlreiz, � viņa izrīkoja.

���� Vēlreiz? � viņ� pajautāja.

���� Vēlreiz, � viņa apstiprināja.

Kad Volters atkal atsēdās, viņa pieglau�dās tam klāt un apskāva ar savām lipīgajām ķepām.

���� Tu gan neesi glu�i tāds, kā es iedomā�jos, tomēr tu man patīc, � viņa atzinās.

���� Pateicos, � viņ� atbildēja, gandrīz vai nosmakdams viņas apkampienos.

��� Ah, �is Geibls, � viņa nerimās un ieknieba viņam gurnā.

���� O! � viņ� izsaucās.

Pēc kino viņi staigāja pa klusajām ielām un �iepirkās�. Viņa izsita kādu vitrīnu un uzstīvēja sev visspilgtāko tērpu, kāds vien bija atrodams. Tad uzlēja sev uz galvas

veselu smar�u pudeli un pēc tam izskatījās kā slapja vista.

���� Cik tēv gadu? � viņ� jautāja.

���� Uzmini.

Viscaur pilēdama, Zenevjeva vilka viņu tālāk.

���� Trīsdesmit, � viņ� sacīja.

����������� Kur nu! � viņa nosprauslojās. � Tikai divdesmit septiņi, liec aiz auss!

����������� Redz, kur vēl viena konditoreja! � viņa izsaucās. � Nudien, kop� sākusies visa �ī jezga, es dzīvoju kā īsta miljonāre. Visi mani radi bija gatavie idioti, nekad neesmu varējusi tos ciest. Viņi aizlidoja uz Zemi pirms diviem mēne�iem. Ar pēdējo raķeti man vajadzēja viņiem sekot, bet es paliku. Vai zini, kādēļ?

���� Nu?

����������� Tādēļ, ka viņi visi man pastāvīgi pie�sējās. Un es paliku te, kur varu laistīties ar smar�ām no rīta līdz vakaram, dzert kvasu un ēst konfektes, cik lien, un kur neviens man neskandina: �Pārāk daudz kaloriju!� Un te nu es esmu!

���� Te nu tu esi. � Volters saviebās.

���������� Ir jau vēls, � viņa sacīja, paskatīdamās uz viņu.

���� Jā.

���� Esmu nogurusi, � viņa neatlaidās.

���� Tie�ām? Bet es � itin nemaz.

���� Ak tā, � viņa novilka.

���� Man miegs nav ne prātā, � viņ� turpi�nāja. � Zini, Maika bārā ir viena laba skaņu plate. Iesim, es tev to nospēlē�u.

����������� Esmu nogurusi. � Zenevjeva paskatī�jās uz viņu ar savām spīdīgajām, viltīgajām acīm.

���� Bet es � glu�i mundrs, � viņ� sacīja.

��� Dīvaini gan.

����������� Iesim atpakaļ uz kosmētisko salonu, � viņa aicināja. � Gribu tev kaut ko parādīt.

Zenevjeva ievilka viņu iek�ā pa stikla durvīm un pieveda pie lielas, baltas kārbas.

���� Braukdama �urp, es paņēmu to līdzi, � viņa sacīja un atraisīja sārto lentīti. � Do�māju, sak, ja es esmu vienīgā lēdija uz Marsa, bet viņ� � vienīgais vīrietis, tad jau� � Viņa pacēla kārbas vāku un atlo�cīja sārto, �auksto�o zīdpapīru. Tad noglās�tīja kārbas saturu. � Vai redzi?

Volters Grips ieplēta acis.

����������� Kas tas ir? � viņ�, pēk�ņu drebuļu kra�tīts, noprasīja.

����������� It kā tu, muļķīt, nezinātu. Viss vienās me�ģīnēs � tik balts, smalks un grezns�

���� Nudien nesaprotu.

���� Kāzu tērps, mīļumiņ!

���� Vai tie�ām? � Viņam aizlūza balss.

Volters aizvēra acis. Zenevjevas balss vēl

arvien bija tikpat liega, glāsto�a un maiga kā tālruņa klausulē. Bet, kad viņ�, atvēris acis, paraudzījās uz viņu �

Volters soli atkāpās.

���� Ļoti skaists, � viņ� nomurmināja.

���� Vai ne?

����������� Zenevjeva� � Viņ� paskatījās uz durvju pusi.

���� Jā

���� Zenevjeva, man tev kaut kas jāsaka.

����������� Kas? � Viņa virzījās viņam tuvāk, un viņas apaļā, baltā seja smar�oja kā vesels parfimērijas veikals.

����������� Es gribu tev pateikt� � viņ� turpi�nāja.

���� Ko?

���� Ardievu!

Viņa nepaguva ne iekliegties, kad Volters jau bija izmeties ārā pa durvīm un ielēcis ma�īnā.

Viņa izskrēja tam pakaļ un, ietves malā stāvēdama, noraudzījās, kā tas strauji ap�grie� ma�īnu.

����������� Volter Grif, nāc atpakaļ! � viņa lauzīja rokas un vaimanāja.

���� Grip, � viņ� izlaboja.

���� Grip! � viņa sauca.

Ma�īna aizjoņoja pa kluso ielu, lai gan sieviete spiedza un cirta kāju pie zemes. No izvadcaurules plūsto�ā gāze vēl noplivināja balto tērpu, ko viņa maidzīja savās tuklajās rokās. Debesīs mirgoja zvaigznes, bet ma�īna aizdrāzās uz tuksne�a pusi un izzuda tumsā.

Volters brauca bez apstājas trīs diennaktis. Tad viņam pēk�ņi �ķita, ka no aizmugures tuvojas kāda ma�īna, un viņ�, bailēs svīz�dams, nogriezās pa citu �oseju un vairāk

nekā nedēļu gandrīz bez apstājas joņoja pāri tuksnesīgajiem Marsa klajumiem, garām miru�ām pilsētiņām, līdz atradās desmit tūk�sto� jūd�u attālumā no Marlinas. Tad viņ� iegriezās Holtvilspringsā. Tur bija da�i ne�lieli veikaliņi, kuru vitrīnās viņ� vakaros iededza ugunis, un da�i restorāni, kur pasē�dēt un paēst. Kop� tā laika viņ� dzīvo tur. Vi�ņam ir divas lielas saldē�anas kameras ar pārtikas krājumiem, kuru pietiktu simts ga�diem, un tik daudz cigāru, ka tos nevarētu izsmēķēt ne desmit tūksto� gados, kā arī lie�liska gulta ar mīkstu matraci.

Bet, kad reizi pa daudziem gadiem iezvanās tālrunis, viņ� nenoceļ klausuli.

Kad sacēlās vētra, viņ� kopā ar savu nelielo ģimeni arvien sēdēja akmens būdā un sil�dīja pie kamīna rokas. Vēj� kūla kanāla ūdeņus, gandrīz vai raudams nost zvaigznes no debesīm, bet misters Hetvejs sēdēja un mierīgi tērzēja ar savu sievu, kas bija patī�kama sarunu biedre, vai arī stāstīja abām meitām un dēlam par senajām dienām uz Ze�mes, kamēr tie, �o to pajautādami, uzmanīgi klausījās.

Kop� Lielā Kara bija pagāju�i divdesmit gadi. Marss atgādināja milzīgu kapsētu. Bet kas noticis ar Zemi, par to Hetvejs ar savu ģimeni klusībā prātoja garajās naktīs.

�onakt atkal plosījās Marsa smil�u vētra, kas gaudoja zemē iegrimu�ajās kapsētās un seno ciematu ielās un ārdīja vēl glu�i jaunās plastmasas sienas pamestajā amerikāņu pil�sētā, kura jau pa pusei bija ieputināta smiltīs.

Vētra mitējās. Tiklīdz laiks kaut cik no�skaidrojās, Hetvejs izgāja ārā paskatīties uz Zemi, kas mirdzēja kā zaļa uguntiņa starp vētras sapluinītajiem mākoņiem. Viņ� pacēla

PAGE \* MERGEFORMAT 2.90

roku, it kā gribēdams sapurināt nespodru spuldzi pie tum�as telpas griestiem. Tad pa�skatījās tālē uz sen iz�uvu�ās jūras pusi. �Nevienas dzīvas dvēseles uz visas planētas,� viņ� nodomāja. �Vienīgi es. Un viņi.-� Viņ� paraudzījās atpakaļ uz akmens būdu.

Kas gan pa�laik notiek uz Zemes? Lai cik viņ� vēroja ar savu trīsdesmit collu tele�skopu, nekādas izmaiņas uz Zemes nemanīja. �Ja sevi pasaudzē�u,� viņ� nodomāja, �varu nodzīvot vēl gadus divdesmit. Varbūt tikmēr kāds �eit ieradīsies. Vai nu no miru�ās jūras puses, vai pa tievu, sarkanu liesmas diedziņu raķetē caur kosmosu.�

���� Ie�u mazliet pastaigāties, � viņ� sauca, pametis ar galvu uz atvērto durvju pusi.

���� Ej vien, � sieva atbildēja.

Hetvejs lēni devās lejā cauri drupām. ��Made in New York�,� viņ�, garām iedams, izlasīja uz kāda metāla gabala. �Visi �ie priek�meti no Zemes būs sen iznīku�i, kamēr Marsa pilsētas joprojām pastāvēs�� Viņ� paraudzījās uz zilajiem kalniem, kur slējās gadu tūksto�iem vecs marsie�u ciemats.

Hetvejs nonāca pie kādas vientuļas mar�sie�u kapsētas, kur uz kaila, no vējiem neaiz�sargāta pakalna rindojās nelieli se�stūraini akmeņi.

Noliecis galvu, viņ� lūkojās uz �etriem ka�piem ar neaptēstiem koka krustiem un aiz�gājēju vārdiem. Ta�u viņ� neraudāja. Asaras sen bija izsīku�as.

���� Vai jūs piedosiet man to, ko esmu izda�rījis? � viņ� jautāja krustiem. � Es biju tik ārkārtīgi vientuļ�. Jūs ta�u saprotat, vai ne?

Viņ� atgriezās pie akmens būdas un, pirms gāja iek�ā, vēlreiz pacēla plaukstu pār acīm un paraudzījās tum�ajās debesīs.

���� Gaidi, vēro un gaidi, � viņ� sacīja, � varbūt kādu nakti�

Debesīs gailēja sīka, sarkana uguntiņa.

Viņ� atkāpās tālāk no gaismas strēles, kas spīdēja no durvīm.

���� Jāpaskatās vēlreiz� � viņ� �ukstēja.

Sarkanā uguntiņa vēl arvien bija turpat.

���� Vakar ta�u es to neredzēju, � viņ� no�murmināja.

Hetvejs paklupa, uzrausās kājās, aizskrēja aiz būdas, pagrieza teleskopu un pavērsa to pret debesīm.

Neuzdrīkstēdamies ticēt savām acīm, viņ� urbās ar skatienu debesīs, tad pieskrēja pie zemajām būdas durvīm. Sieva, abas meitas un dēls pagriezās pret viņu. Beidzot viņ� at�guva valodu.

���� Labas ziņas! � viņ� sauca. � Es vēroju debesis. �urp lido raķete, kas aizvedīs mūs visus mājās. Gaismai austot, tā būs klāt.

Viņ� atspiedās pret galda malu, paslēpa seju rokās un klusi ie�ņukstējās.

Trijos no rīta uzliesmoja viss, kas vien vēl bija atlicis no Jaunās Ņujorkas. Ar lāpu rokā Hetvejs staigāja pa plastmasas pilsētu un �āva klāt uguni pie māju sienām. Pār pilsētu uzplauka milzīgi dūmu mutuļu un liesmu ziedi. Tā pārvērtās par kvadrātjūdzi lielu ugunskuru � pietiekami apjomīgu, lai to sa�manītu no kosmosa. �ī bāka atvedīs raķeti pie mistera Hetveja un viņa ģimenes.

Hetvejs atgriezās mājās, viņa sirds sitās strauji un sāpīgi. � Vai redzat? � Viņ� tu�rēja paceltajā rokā apputēju�u pudeli. � Vīns, ko esmu paglabājis speciāli �im ga�dījumam. Zināju, ka reiz tomēr kāds mūs at�radīs! Iedzersim uz to!

Viņ� pielēja piecas glāzes.

� Jā, gaidīts ir ārkārtīgi ilgi, � viņ� sa�cīja, drūmi lūkodamies savā glāzē. � Vai atceries dienu, kad sākās kar�? Pirms divdes�mit gadiem un septiņiem mēne�iem. Visas raķetes no Marsa tika izsauktas atpakaļ. Mēs ar tevi un bērniem tai dienā atradāmies kal�nos, kur pēc arheoloģiskajiem izrakumiem pētījām seno marsie�u ķirurģiju. Toreiz līdz nesamaņai triecām zirgu, � vai atceries? Un tomēr nonācām pilsētā veselu nedēļu par vēlu. Visi bija aizbrauku�i. Amerika sa�grauta, un raķetes aizlaidu�ās atpakaļ, negai�dot atpalicējus, vai atceries? Un izrādījās, ka paliku�i esam vienīgi mēs. Ak dievs, cik daudz gadu aizritējis! Bez jums es nebūtu to pārdzīvojis. Bez jums es būtu padarījis sev galu. Bet visiem kopā gaidīt nebija tik grūti. Nu, tad iedzersim uz savu veselību! � Viņ� pacēla glāzi. � Un uz kopīgo, gadiem ilgo gaidī�anu! � Viņ� dzēra.

Arī sieva, abas meitas un dēls pacēla glā�zes pie lūpām.

Visiem �etriem gar zodu noteceja vīna lāses.

Gaismai austot, no pilsētas bija atliku�as tikai lielas, melnas, mīkstas plēnes, kuras vēj� dzenāja pa jūras gultni. Ugunsgrēks bija apdzisis, ta�u savu uzdevumu veicis, jo sarkanais punktiņ� debesīs kļuva arvien lie�lāks.

No akmens būdas vēdīja kārdino�a apbrū- nēju�u piparkūku smar�a. Hetvejam ienākot, sieva pa�laik bija noliekusies pār karstajām pannām. Meitas ar asām slotām cītīgi slau�cīja akmens klonu, bet dēls spodrināja sud�raba galda piederumus.

� Celsim viņiem galdā varenas brokas�tis! � Hetvejs priecīgi iesmējās. � Uzvilk�sim arī svētku drānas!

A�i viņ� aizsteidzās pāri savam zemes ga�balam uz milzīgo metāla �ķūni. Tajā atradās saldējamā iekārta un neliela elektrostacija, ko viņ� ar saviem slaidajiem, prasmīgajiem, nemierīgajiem pirkstiem pa �iem gadiem bija atjaunojis un izlabojis tikpat veikli kā pulk�steņus, telefonus un magnetofonus. �ķūnis bija stāvgrūdām pilns ar visādām viņa kon�struētām ierīcēm, starp kurām atradās arī da��as tik ērmotas, ka viņ� pats vairs neizprata, kādam nolūkam tās radītas.

Hetvejs izņēma no saldējamā aparāta ap�sarmoju�as, divdesmit gadus nostāvēju�as

pupu un zemeņu kārbas. � Lien tik ārā, � viņ� nomurmināja un izvilka arī saldētu cāli.

Kad raķete nosēdās, gaiss bija pilns ēdienu smar�as.

Hetvejs kā puika drāzās lejā no kalna. Pēk�ņas, asas sāpes krūtīs piespieda viņu apstāties. Viņ� atsēdās uz akmens, atvilka elpu un tad vienā ņēmienā aizskrēja līdz no�lai�anās vietai.

Viņ� stāvēja karstuma vilnī, kas dvesmoja no kvēlojo�ās raķetes. Atvērās lūka. No tās raudzījās lejā kāds vīrs.

Hetvejs pārlika plaukstu pār acīm un, brīdi skatījies viņā, izsaucās:

���� Kapteinis Vailders!

������ Kas jūs esat? � kapteinis Vailders no�prasīja, nolēca lejā un stāvēja, vērdamies ve�cajā vīrā. Tad pastiepa roku. � Deviņi pēr�koni, tas ta�u Hetvejs!

������ Tas pats gan! � Viņi cie�i ielūkojās viens otrā.

������ Hetvejs no manas pirmās ekipā�as, no Ceturtās ekspedīcijas!

���� Tas bija tik sen, kaptein!

���� Sen gan. Patīkami redzēt jūs.

������� Esmu kļuvis vecs, � Hetvejs īsi no�teica.

������� Arī es vairs neesmu nekāds jaunais. Divdesmit gadi kosmosā, Jupiters, Saturns, Neptuns.

������� Man stāstīja, cik veikli viņi toreiz ti�ku�i no jums vaļā, lai jūs netraucētu Marsa kolonizāciju. � Vecais vīrs palūkojās ap�kārt. � Jūs bijāt projām tik ilgi, ka laikam nezināt, kas noticis �

���� Varu iedomāties, � Vailders atbildēja. � Mēs divreiz aplidojām apkārt Marsam. Bez jums atradām vēl tikai vienu cilvēku, Volteru Gripu � ap desmit tūksto� jūd�u no �ejienes. Aicinājām braukt mums līdzi, bet viņ� atteicās. Palika sē�ot �ūpuļkrēslā �ose�jas vidū un, pak�ķinādams pīpi, māja mums nopakaļ. Marss ir pilnīgi izmiris, pat neviens marsietis nav palicis dzīvs. Bet kas noticis ar Zemi?

���� Nezinu vairāk par jums. Reizēm izdo�das uztvert kādu pārraidi no Zemes, bet tik tikko sadzirdami. Un vienmēr kaut kādā sve�ā valodā. No sve�valodām es, diem�ēl, protu vienīgi latīņu valodu. Saprotu tikai at�sevi�ķus vārdus. Sprie�ot pēc visa, Zeme pār�vērsta par asinspirti, ta�u kar� joprojām tur�pinās. Vai jūs dosieties atpakaļ, ser?

��� Jā gan. Gribam redzēt visu pa�i. Kos�mosā mums nebija radiosakaru ar dzim�teni � pārāk liels attālums. Jāredz Zeme, lai kāda tā būtu.

���� Vai ņemsiet mūs līdzi?

Kapteinis satrūkās.

��� A, protams, jūsu sieva � atceros, atce�ros. Tikos ar viņu pirms divdesmit pieciem gadiem, vai ne? Kad uzcēla Pirmo pilsētu, jūs atstājāt dienestu un ataicinājāt viņu �urp. Jums bija arī bērni�

���� Dēls un divas meitas.

���� Jā, atceros. Vai viņi ir �eit?

���� Mu�u buda, tur uz ta pakalna. Pagata�vojām jums lieliskas brokastis. Vai nāksiet līdzi?

���� Jūtamies pagodināti, mister Hetvej. � Kapteinis Vailders pagriezās pret raķeti. � Izkāpt!

Hetvejs, kapteinis Vailders un divdesmit komandas locekļi kāpa kalnā, dziļi ievilk- dami krūtīs retināto, dzestro rīta gaisu. Pa��laik lēca saule, debesīs nemanīja neviena mākonī�a.

���� Vai jūs, kaptein, atceraties Spenderu?

���� �o cilvēku es nekad neaizmirsī�u.

���� Reizi gadā aizstaigāju līdz viņa kapam. Tā nu galu galā iznācis pēc viņa prāta. Viņ� negribēja, ka mēs �eit apmetāmies, un tagad dro�i vien ir laimīgs, ka cilvēki pazudu�i no �ejienes.

���� Bet kas noticis ar� nu, kā viņu sauca? Parkhils. Sems Parkhils.

���� Viņ� atvēra karstu cīsiņu kiosku.

���� Izklausās pēc viņa.

���� Bet pēc nedēļas sākās kar�, un viņ� de�vās atpakaļ uz Zemi.

Hetvejs pēk�ņi piespieda roku pie krūtīm un atslīga uz akmens.

���� Piedodiet. Tas no satraukuma. Pēc tik daudziem vientulības gadiem atkal tiekoties ar jums. Mazliet atpūtī�os. � Viņ� juta, cik skaļi sitas sirds. Viņ� pataustīja pulsu. Slikti, ļoti slikti�

���� Mums ir ārsts, � Vailders sacīja. � Piedodiet, Hetvej, labi zinu, ka jūs pats esat mediķis, tomēr labāk pakonsultēties ar mūsējo�

Atsauca ārstu.

���� Tūlīt pāries, � Hetvejs atkārtoja. � �ī ilgā gaidī�ana un satraukums � � Viņ� gan�drīz vai slāpa nost. Lūpas kļuva zilas. � Lie�kas, it kā visus �os garos gadus es būtu dzī�vojis vienīgi �īs dienas dēļ, � viņ� sacīja, kamēr ārsts izklau�ināja sirdi, � un tagad, kad jūs esat ieradu�ies, lai vestu mani atpa�kaļ uz Zemi, esmu tik laimīgs, ka varētu te�pat apgulties un nomirt.

���� Lūdzu. � Ārsts pasniedza viņam dzel�tenu tableti. � Un tagad labāk krietni atpū�tieties.

��� Nekas. Mazliet pasēdē�u, un viss. Kāds prieks jūs visus redzēt! Un dzirdēt atkal jau�nas balsis!

���� Vai tablete iedarbojās?

���� Lieliski. Ejam!

Viņi turpināja kāpt kalnā.

��� Alise, redzi, ko es atvedu! � Saraucis pieri, Hetvejs iebāza galvu būdas durvīs. � Alise, vai dzirdi?

Sieva iznāca ārā. Viņai sekoja divas smuid�ras, piemīlīgas meitas, bet aiz tām � vēl slaidāks dēls.

���� Alise, vai atceries kapteini Vailderu?

Viņa saminstinājās, paskatījās uz Hetveju, it kā gaidīdama kādu norādījumu, tad pa�smaidīja: � Nu, protams, kaptein Vailder!

��� Neesmu aizmirsis mūsu kopīgās vakari�ņas dienu pirms mana starta uz Jupiteru, misis Hetveja.

Viņa sparīgi paspieda Vaildera roku. � Manas meitas � Margarita un Sjuzena. Mans dēls D�ons. Jūs ta�u atceraties kap�teini, vai ne?

Rokas spiedieni, smiekli, jautras �alas.

Kapteinis Vailders paostīja gaisu. � Vai tie�ām piparkūkas?

���� Vai drīkstam piedāvāt?

Visi sāka rosīties. Acumirklī tika uzstādīti saliekamie galdi, pasniegti kūpo�i ēdienu trauki, uzlikti �ķīvji, smalkas damasta salve�tes, sudraba na�i un dak�iņas. Kapteinis Vail�ders ilgi vēroja misis Hetveju, viņas dēlu un abas slaidās meitas, kuras nedzirdamiem so�ļiem steidzās �urpu turpu. Viņ� ieskatījās tiem acīs, kad tie traucās garām, sekoja kat�rai jauneklīgo roku kustībai, grumbu neizva- goto seju izteiksmei. Tad apsēdās uz krēsla, ko atnesa misis Hetvejas dēls. � Cik jums gadu, D�on?

���� Divdesmit trīs, � tas atbildēja.

Vailders apjucis virpināja rokās nazi. Viņa

seja pēk�ņi nobālēja. Līdzās sēdo�ais kosmo�nauts viņam pa�ukstēja: � Kaptein Vailder, te kaut kas nav kārtībā.

Misis Hetvejas dēls vēlreiz aizgāja pēc krēsliem.

���� Ko jūs ar to gribat sacīt, Viljamson?

���� Man, kaptein, ir �etrdesmit trīs gadi. Ar jauno Hetveju es kopā mācījos. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Viņ� sacīja, ka ta�gad viņam esot divdesmit trīs, bet tā tikai izskatās. Tas nav taisnība. Viņ� ir vismaz �etrdesmit divus gadus vecs. Ko gan tas no�zīmē, ser?

���� Nezinu.

��� Jūs izskatāties glu�i slims, ser.

���� Nejūtos visai labi. Arī Hetveja meitas nav mainīju�ās, � bez vienas krunciņas, glu�i tādas pa�as, kādas redzēju pirms div�desmit gadiem. Vai jūs izdarītu man pakal�pojumu, Viljamson? Izpildītu kādu uzde�vumu? Es paskaidro�u, kur jums jāiet un kas jāpārbauda. Kad brokastis ies uz beigām, jūs neuzkrīto�i pazūdiet. Tas neprasīs vairāk par desmit minūtēm laika. Tā vieta nav tālu no �ejienes. Nolai�oties es to no raķetes redzēju.

���� Lūdzu! Ko jūs abi tik nopietni sprie��at? � Misis Hetveja naski lēja viņiem �ķīv�jos zupu. � Pasmaidiet ta�u! Atkal sē�am visi kopā, ceļojums laimīgi beidzies, un jūs esat tikpat kā mājās!

���� Jā. � Kapteinis Vailders iesmējās. � Jūs izskatāties tik jauna un skaista, misis Hetveja!

���� Ak, �ie vīrie�i ar saviem komplimen�tiem!

Vailders vēroja, kā viņa veikli aizslīd tālāk, un raudzījās viņas piesarku�ajā sejā, kas bija gluda un svaiga kā tikko ienācies ābols. Par katru joku viņa noskandināja savu smieklu zvaniņu un, kustēdamās kā ūdens�zāle, veikli apkalpoja viesus. Kalsnais dēls un apaļīgās meitas, kas bija tikpat asprātīgas kā tēvs, stāstīja par garajiem vientuļās dzī�ves gadiem, kamēr pats Hetvejs, lepni klau�sīdamies, tikai māja ar galvu.

Viljamsons aizmetās lejā pa kalnu.

���� Uz kurieni viņ� iet? � Hetvejs jautāja.

���� Pārbaudīt raķeti, � Vailders atbildēja. � Bet, kā jau es sacīju, Hetvej, uz Jupitera nav nekā interesanta, cilvēkam tur nav ko darīt. Tāpat uz Saturna un Plutona. � Vail�ders runāja automātiski, nedzirdēdams pats savu balsi, jo domāja vienīgi par Viljam- sonu, kur� bija apsolījis noskriet lejā un at�griezties ar atbildi.

��� Pateicos. � Margarita Hetveja pielēja viņa glāzē ūdeni. Glu�i neapzinīgi viņ� sa�tvēra viņas rokas dilbu. Viņa nebūt neuztrau�cās par to. Viņas āda bija silta un maiga.

Galda otrā pusē sēdo�ais Hetvejs reizēm apklusa un, sāpēs savilcis seju, piespieda ro�kas pie krūtīm, tad atkal turpināja klausīties paklusajā sarunā, kas mijās ar atsevi�ķiem skaļiem izsaucieniem, ik pa laikam ba�īgi paskatīdamies uz Vailderu, kur� drūmi ko��ļāja savu piparkūku.

Viljamsons atgriezās. Viņ� klusēdams kni�binājās ap savu �ķīvi, līdz kapteinis pār plecu pa�ukstēja:

���� Nu?

���� Atradu, ser.

���� Nu un?

Viljamsons bija glu�i bāls. Viņ� nenolaida acu no jautrajiem galdabiedriem. Hetveja meitas atturīgi smaidīja, dēls stāstīja kādu anekdoti.

���� Es biju kapsētā, � Viljamsons sacīja.

���� Un atradāt �os �etrus krustus?

����������� Jā, atradu, ser. Aizgājēju vārdi vēl ir salasāmi. Dro�ības labad es tos pierakstīju. � Viņ� izvilka baltu papīra lapiņu: �Alise, Margarita, Sjuzena un D�ons Hetvejs. Mi�ru�i no nezināma vīrusa. 2007. gada jūlijs.�

����������� Paldies, Viljamson. � Vailders aizvēra acis.

����������� Pirms deviņpadsmit gadiem, ser. � Vil- jamsona roka drebēja.

���� Jā.

���� Bet kas tad ir �ie?

���� Nezinu.

���� Ko jūs domājat darīt?

���� Arī nezinu.

���� Vai stāstīsim to pārējiem?

����������� Vēlāk. Brokastojiet vien, it kā nekas nebūtu noticis.

���� Vairs kaut kā negribas, ser.

Beigās tika pasniegts no raķetes atnestais vīns. Hetvejs piecēlās. � Uz jūsu veselību! Prieks atkal būt draugu vidū. Un par manu sievu un bērniem, bez kuriem es viens pats nebūtu izturējis! Tikai pateicoties viņu sir�snīgajai gādībai, esmu nodzīvojis tik ilgi un sagaidījis jūsu iera�anos.

Viņ� pacēla glāzi pret saviem ģimenes lo�cekļiem, kas mulsi raudzījās viņā, un nolaida acis, kad pārējie tuk�oja glāzes.

Hetvejs izdzēra savu glāzi. Nepaguvis ne iekliegties, viņ� sakņupa uz galda un noslīga zemē. Citi piesteidzās un atguldīja viņu. Ārsts noliecās un paklausījās sirdi. Vailders uzlika plaukstu ārstam uz pleca. Tas pacēla acis un papurināja galvu. Vailders noliecās un saņēma vecā vīra roku.

���������� Vailder, � Hetveja balss bija tikko sa�dzirdama. � Es sabojāju jums brokastis.

���� Sīkums.

����������� Atvadieties manā vietā no Alises un bērniem.

���� Tūlīt pasauk�u viņus.

����������� Nē, nē, nevajag! � smagi elsodams, Hetvejs �ukstēja. � Viņi nesapratīs. Un es arī negribu, lai viņi saprastu! Nevajag!

Vailders paklausīja.

Hetvejs bija miris.

Ilgu laiku Vailders neatkāpās no vecā vīra. Tad piecēlās un pameta apjuku�os ļaudis, kas bija apstāju�i Hetveju. Viņ� piegāja pie Alises, ielūkojās viņai sejā un sacīja: � Vai zināt, kas noticis?

���� Kaut kas ar manu vīru?

����������� Viņ� ir miris. Sirds� � Vailders sa�cīja, vērodams viņu.

���� �ēl, � viņa noteica.

����������� Jums tas laikam ļoti sāpīgi? � viņ� jautāja.

���������� Viņ� negribēja, lai mēs sērotu. Viņ� teica, ka reiz tas notik�ot, un piekodināja, lai mēs neraudot. Viņ� pat neiemācīja mūs raudāt. Negribēja, ka mēs to prastu. Sacīja, ka neesot nekā ļaunāka par to, kā palikt vientuļam, skumt un raudāt. Tādēļ mums ne�maz nevajagot zināt, kas ir asaras vai grūt�sirdība.

Vailders paskatījās uz viņas maigajām, sil�tajām rokām, uz glītajiem, manikirētajiem nagiem un tievajām delnas locītavām. Parau�dzījās uz viņas slaido, maigo, balto kaklu un gudrajām acīm. Beidzot viņ� sacīja :� Cik meistarīgi misters Hetvejs izveidojis jūs un bērnus!

���� Kā viņ� būtu priecājies to dzirdot! Viņ� tā lepojās ar mums. Drīz pat aizmirsa, ka pats mūs radījis. Un ar laiku iemīlēja, uzskatī�dams par savu īsto ģimeni. Un savā ziņā tā arī ir.

���� Kopā ar jums viņam bija vieglāk.

���� Jā, gadu gadiem mēs �eit sēdējām un tērzējām. Viņ� tik labprāt runāja ar mums. Viņam patika �ī akmens būda un kamīns. Mēs būtu varēju�i apmesties īstā mājā, pil�sētā, bet viņ� negribēja �ķirties no �ejienes, kur varēja, ja vēlas, dzīvot pieticīgi un vien�kār�i vai arī mūsdienīgi. Viņ� man stāstīja par savu laboratoriju un mehānismiem, ko tur pagatavojis. Visā pamestajā amerikāņu pilsētā, kas redzama tur lejā, viņ� ierīkoja skaļruņus. Tiklīdz piespieda pogu, tā visur iedegās gaisma un pilsēta dūca un dimdēja, it kā tur dzīvotu desmit tūksto�i cilvēku. Bija dzirdama lidma�īnu rūkoņa, automobiļu

taurē�ana un cilvēku balsis. Viņ� sē�, smēķē savu cigāru un sarunājas ar mums, bet kalna pakājē skan pilsētas troksnis, reizēm zvana tālrunis un lentē ierakstīta balss lūdz mis�tera Hetveja padomu zinātniskos un ķirur�ģiskos jautājumos, un viņ� atbild. �ie tālruņa zvani, mūsu tuvums, pilsētas kņada un cigārs darīja misteru Hetveju glu�i laimīgu. Tikai vienu viņ� nespēja mums iemācīt. Novecot. Viņ� pats kļuva vecāks ar katru dienu, bet mēs � kādi bijām, tādi palikām. Bet �ķiet, ka tas viņu neuztrauca. Iespējams pat, ka viņam tas patika.

� Apglabāsim viņu lejā, kapsētā, līdzās �etriem krustiem. Domāju, ka viņ� tā būtu vēlējies.

Viņas plauksta viegli uzgula uz Vaildera rokas. � Esmu par to pārliecināta.

Kapteinis deva rīkojumus. Pavadītāju pul�ciņ� līdz ar aizgājēja ģimeni devās lejā uz kapsētu. Divi vīri nesa uz apklātām nestuvēm noguldīto Hetveju. Mazā procesija devās garām akmens būdai un �ķūnim, kur pirms daudziem gadiem Hetvejs bija sācis savu darbu. Vailders mirkli apstājās pie darbnīcas durvīm.

�Nez, kāda var būt sajūta,� viņ� prātoja, �ja tava sieva un trīs bērni pēk�ņi nomirst un atstāj tevi vienu pa�u uz visas planētas, kur mājo tikai vēj� un klusums? Ko cilvēks tādā gadījumā iesāk? Tas apglabā miru�os, uzliek katram krustu uz kapu kopiņas, atgrie�as savā darbnīcā un, koncentrējot prātu, atmiņu, ņemot talkā prasmīgās rokas un izdomu, no vissīsākajām detaļām un gabaliņiem izveido sievu, dēlu, meitu. Ja piekalnē atrodas ame�rikāņu pilsēta, kur var dabūt visu nepiecie��amo, tad talantīgs cilvēks spēj radīt, ko vien vēlas.�

Smiltis apslāpēja viņu soļu troksni. Kad viņi iegriezās kapsētā, divi vīri jau raka kapu.

Pievakarē viņi atgriezās pie raķetes.

Viljamsons pamāja uz akmens būdas pusi. � Ko mēs darīsim ar viņiem?

���� Nezinu, � kapteinis atbildēja.

���� Vai jūs nedomājat viņus atvienot?

���� Atvienot? � kapteinis izbrīnējies pār�jautāja. � Kaut kas tāds man nebija ienācis prātā.

���� Jūs ta�u nevedīsiet viņus līdzi?

���� Nē, tam nebūtu nekādas jēgas.

���� Vai tie�ām jūs gribat atstāt viņus �eit � tādus, kādi viņi ir?

Kapteinis pasniedza Viljamsonam pistoli. '� Ja jūs spējat to izdarīt, tad esat aukstasi�nīgāks par mani.

Pēc piecām minūtēm Viljamsons nosvīdis atgriezās no akmens būdas. � Ņemiet savu pistoli. Nu es jūs saprotu. Iegāju pie viņiem ar ieroci rokās. Viena no meitām man uz�smaidīja. Pārējie arī. Misis Hetveja piedā�vāja tasi tējas. Ak dievs, tā ta�u būtu tīrā slepkavība!

Vailders piekrīto�i pamāja.

���� Tādu meistardarbu kā viņi cilvēks otr�reiz vairs neradīs. Viņi izveidoti ilgam mū��am � desmit, piecdesmit, divsimt gadiem. Viņiem ir tādas pa�as tiesības uz dzīvi kā jums vai man, vai jebkuram no mums. � Viņ� izkratīja pelnus no pīpes. � Labi, kā�piet iek�ā. Lidojam tālāk. �ī pilsēta ir paga�lam, te mums tikpat nav ko iesākt.

Krēsloja. Cēlās dzestrs vēj�. Visi komandas locekļi bija savās vietās. Bet kapteinis vil�cinājās.

���� Jūs ta�u nedomājat iet� atvadīties no viņiem? � iejautājās Viljamsons.

Kapteinis nomērīja Viljamsonu ar dzedru skatienu. � Nav jūsu darī�ana.

Vailders kāpa kalnā pretī vējam un tum�sai. Kosmonauti redzēja viņa siluetu būdas durvīs. Viņi saskatīja arī sievietes ēnu. Un redzēja, ka Vailders paspie� viņai roku.

Pēc brī�a viņ� jau skrēja atpakaļ uz raķeti.

Naktīs, kad vēj� gaudo pār iz�uvu�o jūru, pār kapsētu ar se�skaldnu akmeņiem, ar �et�riem veciem krustiem un vienu jaunu, ze�majā akmens būdā deg gaisma, un kamēr viesulis, zvaigznēm vienaldzīgi mirgojot, kauc un dzenā smil�u vērpetes, �etras būt�nes � sieviete, divas meitas un dēls � saru�nādamies un smiedamies met kamīnā arvien jaunu kurināmo, bez kāda iemesla neļaudami tam izdzist.

Gadu pēc gada katru nakti bez kāda ie�mesla sieviete iznāk ārā, paceļ rokas virs acīm un, pati nezinādama, kādēļ, ilgi raugās debesīs uz zaļo zvaigzni Zemi, tad atkal at�grie�as būdā un iemet kamīnā kādu sprun�guli, kamēr vēj� pieņemas spēkā, bet iz�u�vusi jūra ir un paliek mirusi.

It kā baidīdamies, ka neviens neklausīs, ru�nājo�ais pulkstenis dzīvojamā istabā skan�dēja: tiku-taku, septiņi, celieties, ļautiņi, pulkstenis septiņi! Bet māja �ajā rīta stundā bija tuk�a. Pulkstenis tik�ķēja, vēl un vēlreiz atgādinādams tuk�umam: septiņi deviņas, brokastis gatavas, septiņi deviņas!

Plīts virtuvē izdvesa nopūtu un ie�ņākda- mās izstūma no sava karstā klēpja astoņas �ķēles nevainojami apgrauzdētas maizes, as�toņas ceptas olas ar apaļām dzeltenumu acīm, se�padsmit gabaliņus �ķiņķa, divas tases ka�fijas un divas glāzes vēsa piena.

��odien Alendeilas pilsētā, Kalifornijā, ir divi tūksto�i divdesmit sestā gada ceturtais augusts,� no virtuves griestiem atskanēja cita balss. Tā trīs reizes atkārtoja datumu, lai visi to atcerētos. ��odien ir mistera Fe- derstouna dzim�anas diena. �odien ir Tilitas kāzu gadadiena. Laiks maksāt par apdro�inā��anu, ūdeni, gāzi, elektrību, nokārtot citus rēķinus.�

Kaut kur sienās noklikstēja releji, gar elektriskām acīm slīdēja lentes ar atgādinā�jumu ierakstiem.

Tiku-taku, astoņi viena, prom uz skolu, uz darbu, sākas jauna diena, astoņi viena! Bet neaizcirtās nevienas durvis, uz paklājiem ne�dzirdēja gumijas papē�u mīksto dipoņu. Arā lija. Meteoroloģijas kārba virs ārdurvīm klusi dziedāja: �Lietutiņ, lietutiņ, kad beigsi līt? Mēteļus, galo�as �urpu tūlīt�� Un lietus lāses pak�ķēdamas krita uz tuk�ās mājas jumta.

Ieskanējās signāls, pacēlās garā�as durvis, aiz kurām pilnīgā brauk�anas kārtībā stāvēja ma�īna. Labu brīdi gaidīju�as, durvis atkal aizvērās.

Pusdeviņos olas bija sa�uvu�as un grauz�dētā maize kļuvusi cieta kā akmens. Alumī�nija lāpstiņa iebīdīja tos izlietnē, karsta ūdens strūkla aizskaloja prom pa metāla cau�ruli, kura visu aprija un aizvadīja uz jūru. Netīrie �ķīvji ieslīdēja mazgājamā ierīcē un iznira no turienes sausi un mirdzo�i.

Deviņi piecpadsmit, skandēja pulkstenis, laiks nu māju iztīrīt.

No sienās ierīkotām alām iz�āvās mazi ro- botiņi peļu izskatā. Visas istabas ņudzēt ņu�dzēja no �iem mazajiem apkopējiem ar gu�mijas un metāla ķermeņiem. Ūsas skurinā�dami, tie �abinājās gar krēsliem, izlo�ņāja pūkainos paklājus, iesūca visslēptāko putek�līti. Tad kā noslēpumaini iebrucēji atkal pa�zuda savās alās. Apdzisa viņu sārtās, elektris�kās acis. Māja bija tīra.

Desmit. No lietus mākoņiem izlīda saule. Visapkārt rēgojās tikai drupas un pelni. �ī bija vienīgā veselā māja visā pilsētā. Naktī pār sagrauto pilsētu parādījās radioaktīvo izstarojumu blāzma, kuru varēja saredzēt jūdzēm tālu.

Desmit piecpadsmit. Dārzā kā zeltainas strūklakas sāka virpuļot smidzinātāji, pie�bārstīdami glāsaino rīta gaisu ar mirdzo�ām pērlītēm. Ūdens noskaloja logu rūtis, tecēja lejup gar pārogļoju�os rietumu sienu, no ku�ras vienmērīgi bija nodegusi visa baltā krāsa. Siena bija viscaur melna, izņemot piecas vie�tas: vienā no tām baltā krāsa veidoja vīrie�a siluetu, kas stumj zāles pļāvēju, otrā glu�i kā fotogrāfijā bija redzama sieviete, kas nolie�kusies pār puķu dobi; virs tiem vēl varēja saskatīt mazu zēnu ar aug�up pastieptām ro�kām, bumbu lidojumā un iepretim zēnam meiteni, kas sniedzas pretim bumbai, kura tā arī nenonāca viņas rokās. Visus �os tēlus sienā bija iededzinājis viens titānisks acu�mirklis.

�ie pieci krāsas plankumi � vīrietis, sie�viete, divi bērni un bumba � bija paliku�i. Visu pārējo sienu klāja plāna ogles kārtiņa.

Maigais lietus, kas sijājās no smidzinātāja, pildīja dārzu ar lejup krīto�iem gaismas kū�ļiem.

Cik labi līdz �ai dienai māja bija pratusi saglabāt savu mieru! Cik piesardzīgi apjau�tājusies: �Kas tur? Paroli!�, un kad vientuļās lapsas un �ēli ņaudo�ie kaķi neatbildēja, tā aizvēra logus un nolaida aizvirlņus, izturēda�mās kā vecmeita, kurai piesardzība jau kļu�vusi par māniju.

Māja sarāvās no katras skaņas. Ja zvirbu�lis ar spārna galu aizķēra rūti, tūlīt noklak��ķēja aizvirtņi. Putns izbijies aizlidoja. Māju nedrīkstēja aizskart neviens � pat putns ne!

Tā bija kā altāris, kuru apkalpo desmit tūk�sto� lieli un mazi priesteri, sprediķotāji, kal�potāji un koristi. Bet dievi bija pazudu�i, un viss rituāls tādēļ kļuvis bezjēdzīgs un neva�jadzīgs.

Divpadsmit.

Pie parādes durvīm trīcēdams kauca suns.

Durvis pazina suņa balsi un atvērās. Reiz tik lielais, spēcīgais dzīvnieks, no kura bija paliku�i pāri tikai kauli un brūcēm klāta āda, ievilkās mājā, atstādams aiz sevis dub�ļainas pēdas. Tūlīt sāka rosīties dusmīgas pe�les, dusmīgas, ka jātīra dubļi, dusmīgas, ka iztraucētas.

Jo pietika ar vismazāko gruzi, ko vēj� iepū� pa durvju �ķirbu, lai paneļi sienā at�vērtos un no turienes izlēktu mazie apkopēji ar vara ķermeņiem. Sīki metāla zobiņi sa�tvēra katru nīstamo putekli, matiņu vai pa�pīra skrandu un ievilka to alās. No turienes pa caurulēm atkritumi nonāca pagrabā un sabira lielā, rūco�ā, resnvēderainā krāsnī, kas tupēja tum�ajā kaktā kā ļaunais Bāls.

Suns uzskrēja otrajā slāvā un izmisīgi rēja pie katrām durvīm, līdz beidzot saprata, glu�i tāpat kā pati māja, ka te mīt tikai klusums.

Tas paostīja gaisu un sāka skrāpēties pie virtuves durvīm, aiz kurām pavards cepa pankūkas, piepildīdams visu māju ar cepta sviesta kārdino�o smar�u un kļavu sīrupa aromātu.

Brīdi suns o�ņādams gulēja pie �īm durvīm, no mutes viņam tecēja slienas, acis me�onīgi kvēloja. Tad pietrūkās kājās un, kozdams pats savā astē, kā neprātā riņķoja pa istabu, līdz nobeidzās. Viesistabā viņ� nogulēja ve�selu stundu.

Divi, noskandēja balss.

Beidzot saodusi tikko jūtamo maitas smaku, peļu armija, �abēdama kā ventila�tora strāvā iekļuvu�as pelēkas rudens lapas, ievēlās istabā.

Divi piecpadsmit.

Suns bija aizvākts.

Krāsns pagrabā pēk�ņi iegailējās, un pa skursteni iz�āvās dzirksteļu vērpete.

Divi trīsdesmit piecas.

No iek�ējā pagalmiņa sienām izbīdījās kār�u galdiņi. Nozibēju�as gaisā, glītās kau�dzītēs uz tiem sagūla kārtis. Uz ozola sola parādījās kokteiļi un sviestmaizes ar olu. Ieskanējās mūzika.

Bet visapkārt valdīja klusums un neviena roka nepacēla kārtis.

Pulksten �etros galdiņi kā lielu tauriņu spārni atkal sakļāvās un pazuda sienas pa�neļos.

�etri trīsdesmit.

Iegaismojās bērnistabas sienas.

Uz tām parādījās dzīvnieki: dzeltenas �i�rafes, zili. lauvas, sārtas antilopes un viole�tas panteras lēkāja kristāliskajā panelī. Sie�nas bija no stikla. Tās pavēra skatienam krāsu un fantāzijas valstību. Kaut kur no vienas labi ieeļļotas kasetes otrā tinās filmas lente, un sienas atdzīvojās. Bērnistabas grīda atgādināja viļņojo�u labības lauku. Pa to rā�poja alumīnija prusaki, lēkāja dzelzs circeņi, bet karstajā, nekustīgajā gaisā, kurā varēja saost dzīvnieku izgarojumu smaku, lidinājās no plāna, sarkana auduma darināti tauriņi. Bija dzirdama paēdu�a lauvas slinkā ņurdē��ana un dīvaina dūkoņa, it kā lielu plē�u tum�ajā iek�ienē būtu paslēpts vesels iezie�motu bi�u strops. Nodipēja okapi skrejo�ās kājas, vasaras svelmē izkaltu�ajā zālē �abē�dams krita spirdzino�s d�ungļu lietus. Tad sienas izgaisa, saplūda ar acij netveramiem saules izdedzinātu lauku pla�umiem un ver- smīgo debesu bezdibeni. Dzīvnieki paslēpās ērk�ķainajos krūmājos un ieplakās, kur vēl bija patvēries ūdens.

�ī bija bērnu stunda.

Pieci. Vannā plūda karsts, dzidrs ūdens.

Se�i, septiņi, astoņi. Kā burvju mākslinieka rokas izkārtoti, rindojās pusdienu trauki, tad kabinetā kaut kas noklik�ķēja. Metāla sta�tīvā iepretim kamīnam, kurā tagad iedegās mīlīga liesma, pēk�ņi parādījās dego�s cigārs ar mīkstu, pelēku pelnu cepurīti galā.

Deviņi. Neredzama silta strāva iesildīja gultas, jo naktis �eit bija aukstas.

Deviņi un piecas minūtes. No kabineta griestiem atskanēja balss:

�Misis Maklelana, kādu dzejoli jūs �ova�kar vēlētos dzirdēt?�

Māja klusēja.

Pēc brī�a balss sacīja: �Tā kā jūs neesat izteikusi nekādu vēlē�anos, es izraudzī�os dzejoli uz labu laimi.� Ieskanējās klusa mū�zika, uz kuras fona balss turpināja: �Sara Tīsdeila. Ja nemaldos, viena no jūsu mīļāka�jām dzejniecēm�

Līs lietutiņ� maigs, un smar�os lauks, �urp skaļās bezdelīgas trauks;

Un naktīs pa dīķiem vardes kvāks, Un plūmes drīz baltas ziedēt sāks;

Būs sarkanrīklīlei liesmains ģērbs, Kad tā uz �oga dziesmiņu vērps.

Par karu neviens nekā nezinās Un neatcerēsies dienas tās.

Ne putniem, ne kokiem laiks neliksies dairs, Kaut nebūs neviena cilvēka vairs.

Un pavasaris, kas ceļā jau,

Diezin vai manīs, ka mūsu vairs nav.� [3]

Kamīnā dzisa uguns, cigārs pelnu traukā bija izplēnējis pelnos. Starp mēmajām sie�nām viens otram pretim stāvēja tuk�i krēsli, kaut kur skanēja mūzika.

Pulksten desmitos sākās agonija.

Sacēlās vēj�. Krīto�s koka zars izsita virtu�ves logu.'Apgāzās pudele ar traipu tīrāmo līdzekli, izlīdama pār pavardu. Vienā acu�mirklī telpa bija liesmās!

�Deg!� atskanēja kliedziens. Visā mājā iedegās gaisma, sāka darboties sūkņi, no griestiem iz�āvās ūdens strūklas. Bet dego��ais �ķidrums jau plūda pa linoleju, liesmu mēles līda zem durvīm, ieēzdamās tajās, ka�mēr nu jau vesels balsu koris sauca: �Deg, deg, deg!�

Māja mēģināja sevi glābt. Durvis cie�i aiz�vērās, bet aiz karstuma pārsprāga logu rūtis, un vēj� uzpūta liesmas vēl spo�ākas.

Niknu dzirksteļu miljardi bezrūpīgi lidi�nājās no istabas uz istabu, atrazdami ceļu arī uz aug�stāvu, un māja pamazām padevās. Ta�u no sienām vēl visu laiku pīkstēdamas �āvās ārā ūdens�urkas, iz�ļāca savu ūdens krājumu un steidzās atpakaļ pēc jauna. Pa�neļos ieslēpti smidzinātāji radīja mākslīgā lietus �altis.

Ta�u bija jau par vēlu. Nopūzdamies kaut kur beidza darboties sūknis. Pārstāja līt liesmas slāpējo�ais lietus. Rezervuārs, no kura tik daudzas dienas bija plūdis ūdens, pildīdams vannas un mazgādams traukus, nu bija sauss.

Uguns jau sprak�ķēja aug�stāvā. Tur tas kā gardēdis mielojās ar Pikaso un Matissa gleznām, nolaizīdams eļļaino virskārtu, rū�pīgi pārvērzdams melnās plēksnēs audeklu.

Uguns ierāpās gultās, uzlēca uz palodzēm, pārkrāsoja portjeras.

Bet tad ieradās papildspēki.

Pa bēniņu lūkām izliecās aklas robotu se�jas, izspļaudamas no savām krānu mutēm zaļas ķimikālijas.

Uguns atkāpās; pat zilonis atkāpjas, ierau�got beigtu �ūsku. Un tagad pa grīdu locījās veselas divdesmit �ūskas, nāvēdamas uguni ar savu vēso zaļu putu indi.

Bet uguns bija viltīga. Tā bija paguvusi izbāzt savas liesmu mēles pa mājas ārpusi līdz bēniņiem, kur atradās sūkņi. Eksplozija! Bēniņu smadzenes, kas vadīja sūkņu dar�bību, sa�ķīda sīkās bronzas skambās un ietriecās sijās.

Pēc tam uguns metās atpakaļ, ielīzdama katrā skapī un taustīdamās ap tur pakārta�jām drēbēm.

Māja nodrebēja, saļodzījās ozola siju kauli, atkailinātais skelets karstumā deformējās, visur rēgojās mājas nervi � vadi, bet pati māja atgādināja ķermeni, no kura ķirurgs norāvis ādu, atsedzot visus sarkanos asins�vadus un kapilārus, kas tagad trīcēja ver�smainajā gaisā. �Palīgā, palīgā! Deg! Glābie�ties, glābieties!� Kā trausls ledus saplaisāja spoguļi. Bet balsis, it kā atkārtodamas skumju bērnu dziesmiņu, vēl arvien vaimanāja: �Deg, deg, glābieties, glābieties!� Tur bija vesels koris balsu, cita smalkāka, cita rup�jāka, un visas gaudās kā me�ā pamesti, mir�sto�i bērni. Bet tad pauk�ķēdama kā karsti

kastaņi sāka sprēgāt vadu izolācija, un koris pieklusa. Aprāvās viena, divas, trīs, �etras, piecas balsis.

Bērnistabā dega d�ungļi. Rēca zilie lauvas, aizauļoja sārtās �irafes. Mainīdamas krāsu, riņķoja panteras, un desmit miljoni da�ādu dzīvnieku, bēgdami no uguns, aizdrāzās uz tālas, kūpo�as upes pusi�

Apklusa vēl desmit balsis. Pēdējā mirklī, kad pāri jau gāzās uguns lavīna, viena apju�kumā vēl ziņoja pareizu laiku, skanēja mū�zika, no attāluma vadāms zāles pļāvējs iz�brauca uz maura, lietussargs kā prātā jucis lēkāja iek�ā un ārā pa parādes durvīm, ku�ras vienā laidā atvērās un aizvērās, vienlai- " kus tika izdarītas tūksto� da�ādas darbī�bas, � kā milzīgā pulksteņu darbnīcā, kur viens pulkstenis aiz otra aizgūtnēm sit stun�das; tas bija fantastisks haoss, kurā tomēr netrūka zināmas vienības; skanēja dziedā��ana, spiedzieni, pēdējās peles-apkopējas drosmīgi uzbruka riebīgajiem pelniem. Bet liesmu pārņemtajā kabinetā kāda balss, ne�likdamās ne zinis par notieko�o, lasīja dzeju, līdz bija sadedzis pēdējais lentes ritulis, iz�kusu�i visi vadi, izjuku�i slēgumi.

Vareni uzliesmodama, uguns saplosīja māju, kura sagruva, pieplakdama zemei un izsviezdama gaisā dzirksteļu un dūmu mutu�ļus.

Virtuvē vēl mirkli pirms tam, kad iegāzās dego�ie griesti, pavards ārprātīgā steigā ga�tavoja brokastis � desmit du�us olu, se�us

klaipus grauzdētas maizes, pāris simtus �ķiņķa �ķēlī�u, bet, tā kā visu aprija uguns, pavards, histēriski �ņākdams, gatavoja vēl un vēl.

Dārdoņa. Bēniņi iegruva virtuvē un vies�istabā, viesistaba � puspagrabā, puspa�grabs � pagrabā. Saldējamā ierīce, atzvel�tnes krēsls, filmu kasetes, elektriskie piede�rumi, gultas � viss sabruka vienā apdegu�u skeletu kaudzē.

Dūmi un klusums. Vareni pelēcīgi mutuļi.

Austrumu pusē jau varēja samanīt rīta blāzmu. No drupām slējās viena vienīga siena. Un no �īs sienas skanēja pēdējā balss, kura pat tad, kad pār kūpo�o gruve�u kau�dzi jau spīdēja saule, nenoguru�i atkārtoja vienu un to pa�u:

��odien ir divi tūksto�i divdesmit sestā gada piektais augusts, �odien ir divi tūksto�i divdesmit sestā gada piektais augusts, �odien ir��

�o domu, ka visa ģimene varētu doties mak��ķerēt, nez kādēļ izteica māmiņa. Tā nebija viņas ideja, Timotijs to zināja. Tā bija tēta ideja, bet viņa vietā to ierosināja māmiņa.

Tētis, brīdi pamīņājies pa Marsa oļiem, piekrita. Acumirklī sacēlās milzīga kņada, nometne tika a�i nojaukta, visa mantība Sa�pakota konteineros un kapsulās, māmiņa uzrāva savu sporta tērpu un jaku, tētis, vēro�dams Marsa debesis, drebo�ām rokām pie�bāza pīpi, un visi trīs zēni spiegdami un au�rodami iemetās motorlaivā, ta�u Timotijs ne�izlaida no acīm tēti un māmiņu. _ Tētis piespieda pogu. Iedūcās motors. Ūdens sāka mutuļot, un, visai ģimenei klie�dzot �urā!�, laiva rāvās uz priek�u.

Timotijs sēdēja laivas pakaļgalā līdzās tēvam un, uzlicis sīkos pirksteļus uz viņa spal�vainās rokas, vēroja, kā aiz kanāla līku�miem izzūd saartais lauks, kur pēc garā ceļo�juma no Zemes viņi bija nolaidu�ies savā ne�lielajā ģimenes raķetē. Zēns atcerējās pēdējo nakti pirms starta, trok�ņaino steigu un

satraukumu, raķeti, kuru tētis dīvainā kārtā kaut kur bija atradis, un sarunas par to, ka viņi brauk�ot uz Marsu pavadīt brīvdienas. �Patālu gan �ādai ekskursijai,� Timotijs to�reiz nodomāja, bet mazāko brāļuku dēļ neko neteica. Viņi laimīgi sasniedza Marsu un nu devās savā pirmajā izbraukumā � mak�ķe�rēt, kā sacīja vecāki.

Laiva �āvās aug�up pa kanālu. �Cik tētim dīvainas acis,� Timotijs domāja. Viņ� nekādi nespēja izprast �o acu skatienu. Tajā staroja gaisma un tāds kā atvieglojums. Līdz ar to visas dziļās krunkas tēva sejā smaidīja, nevis raizējās vai skuma.

Vēl viens līkums, un jau gandrīz atdzisusi raķete izzuda no viņu redzes loka.

���� Cik ilgi mēs tā brauksim? � Roberts ar plaukstu �ļakstināja ūdeni. Izskatījās, it kā sīks krabis lēkātu pa violetā ūdens virsmu.

Tēvs nopūtās. � Miljons gadu.

���� Oho! � Roberts izsaucās.

���� Paskatieties, bērni. � Māte pacēla savu maigo, slaido roku. � Redz, kur mirusi pil�sēta.

Aizturēju�i elpu, viņi raudzījās uz miru�o pilsētu, kas, atklādamās tikai viņiem vienīga�jiem, mierīgi snauda rāmajā vasaras tveicē, kuru te dro�i vien uzsūtījis marsie�u Laika- vīrs.

Sprie�ot pēc tēta sejas, izskatījās, it kā viņ� priecātos par to, ka pilsēta mirusi.

No tās bija atlicis tikai milzīgs iesārtu ak�meņu un drupu klaids, kas �ķita aizmidzis

uz smil�aina pakalna, kā arī pāris apgāzu�ās kolonas, kāda pamesta svētnīca, bet aiz tās jūdzēm tālu smiltis un atkal smiltis. Balts tuksnesis kanālam visapkārt, zils tuksnesis virs tā.

Pēk�ņi no krasta gaisā uz�āvās kāds putns. Kā lingas mests akmens, kas lido pāri zilam dīķim un tad pazūd dzelmē.

Tēva sejā, to redzot, pavīdēja izbailes.

���� Es jau sabijos, domāju, ka raķete.

Timotijs vērās dziļajā debesu okeānā,

cenzdamies saskatīt Zemi, karu, sagrautās pilsētas un cilvēkus, kuri jau kop� pirmās viņa dzīvības dienas centās cits citu nogali�nāt. Bet viņ� nespēja neko ieraudzīt. Kar� bija tikpat tāls un nenozīmīgs kā divu mu�u cīniņ� uz dzīvību un nāvi zem milzīgas, svi�nīgi klusas katedrāles arkām. Un tikpat bez�jēdzīgs.

Viljams Tomass noslaucīja sviedrus no pieres un saviļņots juta uz savas rokas dēla smalko, tievo pirkstu pieskārienu. � Nu, kā patīk, Timmi?

���� Lieliski, tēt.

Timotijs vēl arvien netika skaidrībā par to, kas norisinās �ajā sare�ģītajā mehānismā viņam līdzās, kuru sauc par pieaugu�u cil�vēku. �ajā vīrā ar milzīgo, saules apdedzi�nāto ērgļa degunu, no kura lobījās āda, ar spilgti zilajām acīm, kas atgādināja marmora bumbiņas, ar kurām viņi vasarās rotaļājās uz Zemes, un ar garajām, stabiem līdzīgajām kājām platās brid�a biksēs.

���� Kur tu tik stingi lūkojies, tēt?

����������� Mēģināju saskatīt uz Zemes loģiku, ve�selo saprātu, prasmīgu vadību, mieru un at�bildības sajūtu.

���� Un ieraudzīji?

����������� Nē. Neatradu. Nekā tāda uz Zemes vairs nav. Varbūt nekad arī nebūs. Iespē�jams, mēs sevi tikai apmānījām, iedomāda�mies, ka �īs vērtības uz Zemes pastāv.

���� Kā tā?

���� Skat, kur zivtiņa, � tēvs rādīja.

Visi trīs zēni sajūsmā iespiedzās, zvāro- dami laivu, izkāru�i pār malu tievos kaklus, lai varētu labāk saredzēt. �Oho!� �Kas par makanu! Pamatīgs!� Izlocīdamās garām aiz�peldēja sudrabaina riņķa zivs. Tiklīdz tajā iekļuva kāda ēdiena drusciņa, tā acumirklī sarāvās �okurā un uzsūca to.

Arī tēvs vēroja zivi. Viņa balss bija klusa un dobja.

����������� Tie�i tāpat kā kar�. Tas peld, ierauga kumosu un sagrābj to savos taustekļos. Viens acumirklis � un Zemes vairs nav.

���� Viljam, � māte viņu apsauca.

���� Piedod, � tētis noteica.

Viņi klusēdami vēroja, kā zibēdami ga�rām traucas vēsie, dzidrie kanāla ūdeņi. Vis�apkārt ne skaņas, tikai motora rūkoņa, ūdeņa gulgo�ana un saules sakarsētā gaisa svelpas.

����������� Kad mēs redzēsim marsie�us? � Maikls sauca.

��� Drīz vien, � tēvs atbildēja. � Varbūt jau �ovakar pat.

��� Bet marsie�i ta�u izmiru�i, � māmiņa iebilda.

��� Nē, nav izmiru�i, � tēvs pēc brī�a no�teica. � Es jums da�us parādī�u.

Timotijs sarauca uzacis, bet neko nesacīja. �odien viss �ķita tik ērmīgs. �īs brīvdienas, zveja un skatieni, kādus vecāki izmainīja savā starpā.

Bet brā|uki, pacēlu�i plaukstas virs acīm, jau pētīja kraujos akmens krastus, cenzda�mies ieraudzīt marsie�us.

���� Kādi viņi izskatās? � Maikls noprasīja.

���� Kad ieraudzīsi, tad uzzināsi. � Tēvs sa�vilka seju greizā smaidā, un Timotijs pama�nīja, ka viņam noraustās vaigs.

Māte bija slaika un maiga, ar zeltainu matu pīni ap galvu un mēļi zilām, saules at�spīduma pielietām acīm, kas spulgoja kā dzestrais ūdens klin�u paēnā. Domas kā zivis peldēja viņas acu dzīlēs � gai�as, tum�as, ci�tas a�as un naigas, citas gausas un rāmas, ta�u reizēm, kad viņa paskatījās aug�up uz Zemi, domas pazuda un palika tikai krāsa, krāsa vien. Viņa sēdēja laivas priek�galā, vienu roku atbalstījusi uz laivas malas, otru noguldījusi sev klēpī uz tum�i zilajām sporta biksēm, un ap viņas maigā, iedegu�ā kakla izliekumu kā balts zieds kļāvās blūzīte.

Māte centās priek�ā kaut ko saskatīt, bet, nevarēdama saredzēt, palūkojās atpakaļ uz vīru, kura acīs viņa ieraudzīja atspulgu no tā, kas vēl priek�ā, un, tā kā tajās atmirdzēja ari viņa domas, viņa griba, viņa cie�ā apņē�mība, mātes seja atmaiga, un viņa, pagrie�zusi galvu, atkal raudzījās uz priek�u, pēk�ņi saprazdama, kq slēpj tāle.

Ari Timotijs skatījās. Bet viņ� redzēja vie�nīgi taisnu, violetu kanāla lenti, kas stiepās līdz pa�am apvārsnim � cauri pla�ai, lēzenai ielejai, kuru apņēma ūdens izskaloti pau�guri. Kanāls tiecās arvien tālāk un tālāk � cauri pilsētām, no kurām bija atliku�as tikai �aulas, kas, pat nedaudz satricinātas, grabētu kā vaboles iz�uvu�ā galvaskausā.

Simts, divi simti snaudo�u pilsētu, kas dienā sapņoja tveicīgus, naktī dzestrus va�saras sapņus�

Vai tie�ām viņi būtu nolidoju�i miljoniem jūd�u �ī izbraukuma, �ī piknika dēļ? Raķetē bija arī iero�i. Labi, viņi te pavada atvaļi�nājumu. Bet kam �ie milzīgie pārtikas krā�jumi, ko viņi noslēpa raķetes tuvumā un kuru pietiktu gadu gadiem? Brīvdienas! Ti�kai aiz tām �oreiz neslēpjas vis jautras, smai�do�as sejas, bet kaut kas skarbs, ne�ēlīgs, pat baigs. Timotijs velti nopūlējās pacelt no�slēpuma plīvuru, kamēr abus brāļukus no�darbināja pavisam kas cits, jo vienam bija tikai astoņi, otram desmit gadi.

� Marsie�u kā nav, tā nav. Ir gan savād�nieki � � Roberts atspieda smailo zodu plaukstās un cie�i raudzījās kanālā.

Tētim uz locītavas bija līdzi paņemtais vecā modeļa atomu radio. Tiklīdz to pieliek pie auss, tas atdzīvojas � runā un dzied. Tie�i pa�laik tētis klausījās. Viņa seja bija līdzīga �īm miru�ajām marsie�u pilsētām � drūma, sakritusi, gandrīz bez dzīvības.

Viņ� deva paklausīties ari māmiņai. Tā tik tikko neiekliedzās.

� Kas� � Timotijs iesāka, ta�u nepa�guva izteikt savu jautājumu. �ajā brīdī viens pēc otra nogranda divi apdullino�i sprā�dzieni, kam sekoja vairāki vieglāki grūdieni.

Tēvs satrūkās un tūlīt piedeva ātrumu. Laiva nodrebēja, palēcās un ar spēju izrā�vienu �āvās uz priek�u. Roberts acumirklī atguvās no izbailēm, bet Maikls, iztrūcies un reizē sajūsmināts, iespiegdamies pieplaka māmiņai pie kājām, vērodams �iglās ūdens straumes, kas virmoja pie pa�a degungala.

Samazinājis ātrumu, tēvs iegrieza laivu �aurā kanāla atzarā un pabrauca zem senas, pussagruvu�ās piestātnes nojumes, kur oda pēc krabjiem. Laivas priek�gals ar tādu spēku triecās pret krastu, ka visi sakrita uz priek�u, ta�u neviens nesasitās, un tētis, a�i apsviedies apkārt, nopētīja, vai ūdenī nav palikusi vaga, kas varētu nodot viņu paslēp�tuvi. Pār ūdens virsmu aizlīgoja gari, slaidi viļņi, kas, atsizdamies pret akmeņiem, �ļācās atpakaļ, satikās ar pārējiem, un saules staru mirgā viss saplūda un norima.

Tēvs klausījās. Pārējie arī.

Tēva smagā elpa atbalsojās nojumē � kā dūres sitieni pret aukstiem, mikliem piekras�tes akmeņiem. Māmiņas modrās acis pus�tumsā vēroja tēti, cenzdamās izdibināt, kas notiks tālāk.

Tētis dziļi, atviegloti uzelpoja un iesmējās.

���� Tā ta�u mūsu raķete! Esmu nu gan kļu�vis nervozs. Skaidrs, ka raķete!

���� Kas tas bija par grāvienu, tēt? � Maikls jautāja.

���� Mēs uzspridzinājām savu raķeti, vai�rāk nekas, � Timotijs atbildēja, cenzdamies runāt pēc iespējas nevērīgākā balsī. � Vai nu pirmo reizi dzird, ka eksplodē raķetes. Nu, un tagad uzsprāga arī mūsējā.

���� Bet kādēļ mēs to uzspridzinājām? � Maikls neatlaidās. � Kādēļ, tēt?

���� Tas pieder pie spēles, naivuli! � Timo�tijs atbildēja.

���� Pie spēles! � Maikls ar Robertu bija sajūsmā par �o vārdu.

���� Tētis uzspridzināja raķeti tādēļ, lai ne�viens neuzzinātu, kur mēs esam nolaidu�ies un pazudu�i! Gadījumam, ja kāds iedomātos mūs meklēt, skaidrs?

���� Skaidrs! Tas ir noslēpums!

���� Izbijos no mūsu pa�u raķetes, � tētis atzinās māmiņai. � Nervi! Smieklīgi pat iedomāties, ka �eit varētu ierasties vēl kāds kosmosa kuģis. Izņemot vienu, ja Edvardsam un viņa sievai ar savu kuģi izdotos atlidot līdz Marsam.

Tētis vēlreiz pielika pie auss savu mazo radioaparātu. Pēc pāris minūtēm viņa roka bezspēcīgi no�ļuka gar sāniem.

���� Beidzot! � viņ� sacīja māmiņai.

� Tikko pārstāja darboties atomstara raidī�tājs. Citas stacijas uz Zemes sen jau apklu�su�as. Pēdējos gados pāris vien vēl bija at�liku�as. Tagad ēterā ir pilnīgs klusums. Un �ķiet, ka uz ilgu laiku.

���� Uz cik ilgu? � Roberts prasīja.

�� Varbūt� jūsu mazmazbērni atkal dzir�dēs radio, � tētis atbildēja. Viņ� sēdēja, no�kāris galvu, un ari bērni izjuta bijību, bailes, rezignāciju, samierinā�anos.

Beidzot tēvs izbrauca laivu galvenajā ka�nālā, un viņi turpināja ceļu.

Krēsloja. Saule slīdēja uz pamales pusi, un viņu priek�ā rindojās miru�ās pilsētas.

Tēvs runāja ar dēliem mierīgi un sirsnīgi. Agrāk viņ� bie�i bija nevaļīgs, nepieejams, noslēdzies sevī, bet tagad zēniem �ķita, it kā ikviens tēva vārds viņus glāstītu.

���� Maik, izvēlies pilsētu.

���� Ko, tēt?

��� Izvēlies pilsētu, dēls. Vienu no tām, kurām brauksim garām.

��� Labi, � Maikls noteica. � Bet kuru lai izvēlos?

��� To, kas tev vislabāk patīk. Un jūs arī, Robert un Tim. Izmeklējiet pilsētu pēc sava prāta.

��� Es gribu tādu � ar marsie�iem, � Maikls sacīja.

��� Marsie�i būs, � tētis atbildēja. � To es tev apsolu. � Viņa lūpas atbildēja bēr�niem, bet acis raudzījās māmiņā.

Divdesmit minūtēs viņi pabrauca garām se�ām pilsētām. Tēvs vairs ne reizi nepiemi�nēja grāvienu, �ķita, ka viņu vairāk par visu interesē vienīgi tas, kā uzjautrināt dēlus, kā darīt tos laimīgus.

Maiklam patika pirmā pilsēta, kurai viņi brauca garām, ta�u pārējie �o izvēli norai�dīja, ap�aubīdami, vai tik ātri var izvēlēties īsto. Otrā pilsēta nevienam nepatika. Tā bija zemie�u celta, un izrādījās, ka koka mājas jau tagad satrupēju�as putekļos. Timotijam patika tre�ā pilsēta, jo tā bija liela. Ceturtā un piektā �ķita pārāk mazas, bet, ieraugot sesto, pat māmiņa pievienojās pārējo ģime�nes locekļu jūsmīgajiem izsaucieniem: �Lie�liski!� �Vareni!� �Tas ir ko vērts!�

Pilsētā vēl bija saglabājies kāds pussimts staltu celtņu, ielas, kaut arī putekļainas, to�mēr bija bruģētas, un laukumos joprojām pulsēja da�as senas rotējo�ās strūklakas. Ūdens strūkliņu rotaļa norieto�ās saules sta�ros bija vienīgā dzīvības zīme �ajā pilsētā.

���� �eit, � visi kā viens sacīja.

Piebraucis laivu pie krasta, tēvs izlēca ārā.

��� Te nu mēs esam. �ī pilsēta ir mūsu. �eit arī paliksim uz dzīvi!

���� Uz dzīvi? � Maikls neticīgi pārjautāja. Viņ� pietrūkās kājās un pavērās atpakaļ, kur bija palikusi viņu raķete. � Bet raķete? Un Minnesota?

���� Zini ko? � Tētis piespieda mazo radio�aparātu pie Maikla gai�matainās galviņas. � Paklausies.

Maikls klausījās.

���� Klusums, � viņ� sacīja.

���� Pilnīgi pareizi. Klusums. Un vairāk ne�kas. Nav vairs ne Minneapoles, ne raķe�u, ne Zemes.

Maikls, aptvēris �o satrieco�o atklājumu, klusi ie�ņukstējās.

���� Paklau, Maik, � tētis steig�us piebilda. � Es tev do�u pretī kaut ko daudz vērtīgāku!

���� Ko? � Maikls aiz ziņkāres mitējās el�sot, ta�u bija gatavs tūlīt atkal ļaut asarām vaļu, ja tēta nākamais paziņojums būs tikpat nepieņemams kā pirmais.

���� Es tev dāvinu �o pilsētu, Maik. Tā pie�der tev.

���� Man?

���� Tev, Robertam un Timotijam � jums visiem trim.

Timotijs izmetās no laivas. � Bravo, zēni! Vareni! Vesela pilsēta! � Viņ� tēloja savu lomu ne sliktāk par tēvu, pie tam darīja to aizrautīgi, ar visu sirdi un dvēseli. Vēlāk, kad pirmais pārsteigums būs pārgājis un ma�zie samierināju�ies ar īstenību, viņ� varēs no�līst kādā stūrītī un klusi izraudāties. Bet ta�gad viņi spēlē �Ģimenes brīvdienas� un jā�panāk, lai brāļuki piedalītos rotaļā.

Arī Maikls ar Robertu izlēca krastā. Viņi pastiepa rokas pretim māmiņai.

���� Rūpējieties par māsiņu, � tētis noteica, un tajā brīdī neviens nesaprata, ko viņ� ar to domā.

Viņi steig�us devās uz lielo pilsētu ar sār�tajiem mūriem, runādami �ukstus, jo miru�ās pilsētas liek mums negribot klusināt balsis, aicina vērot saulrietus.

���� Pēc dienām piecām, � tēvs rāmi sacīja, � es do�os atpakaļ uz nolai�anās vietu sa�vākt mūros noslēptos pārtikas krājumus un pie viena mēģinā�u atrast arī Bertu Edvardsu ar sievu un meitām.

���� Meitām? � Timotijs pārjautāja. � Cik viņu ir?

���� �etras.

���� Ka tik vēlāk tādēļ nerodas sare�ģī�jumi. � Māmiņa domīgi pa�ūpoja galvu.

���� Skuķi!� � Maikla ģīmis izstiepās tik gar� kā marsie�u akmens statujām.

���� Vai meitenes arī atlidos raķetē?

���� Jā. Ja tikai viņiem izdosies sasniegt �o planētu. Ģimenes raķetes paredzētas ceļoju�mam uz Mēnesi, nevis uz Marsu. Mums, tā sakot, palaimējās izkļūt cauri kosmosam.

���� Kur tu ņēmi raķeti? � Timotijs �ukstus jautāja, kamēr abi mazākie pui�eļi joza pa priek�u.

���� Paslēpu. Glabāju to divdesmit gadus, Tim. Paslēpdams cerēju, ka tā nekad nebūs vajadzīga. Kad sākās kar�, man laikam vaja�dzēja to nodot valstij, bet es nemitīgi domāju par Marsu �

���� Un par �o pikniku!

���� Pareizi. Bet tas lai paliek starp mums. Kad, nogaidījis līdz pēdējai minūtei, tomēr redzēju, ka ar Zemi iet uz galu, es sāku posties ceļā. Bērts Edvardss arī bija pa�slēpis raķeti, bet mēs nospriedām, ka dro�āk startēt katram atsevi�ķi, gadījumā, ja kāds mēģinātu mūs notriekt.

���� Bet kādēļ tu to uzspridzināji, tēt?

���� Lai mēs nekad nevarētu atgriezties at�pakaļ. Un lai �ie briesmīgie cilvēki, � ja tie kādreiz parādītos uz Marsa, � neuzzinātu, ka mēs esam �eit.

���� Vai tādēļ tu visu laiku raugies debesīs?

���� Tas ir muļķīgi, es zinu. Neviens mums nesekos. Viņiem nav ar ko. Esmu tikai kļu�vis pārāk piesardzīgs.

Maikls atdrāzās atpakaļ.

���� Vai tie�ām �ī pilsēta pieder mums, tēt?

���� Mums pieder visa �ī planēta, zēni. Viss, kas vien uz tās atrodams.

Tur nu viņi stāvēja � Kalnu un Pauguru Karalis, Pa�u Virsotņu Virsotne, Nepārre�dzamā Pla�uma Valdnieks, ideālie Monarhi un Prezidenti, cenzdamies saprast, ko no�zīmē pārvaldīt pasauli un cik liela tāda pa�saule īsti ir.

Retinātajā Marsa atmosfērā ātri satumsa, un tēvs, atstājis ģimeni uz laukuma pie rotē�jo�ās strūklakas, aizgāja lejā līdz laivai un atstiepa savās spēcīgajās rokās papīru �ūksni.

Kādā vecā pagalmā viņ� sameta papīrus kaudzē un aizdedzināja. Visi spiedās ap ugunskuru sildīties un smējās, bet Timotijs vēroja sīkos burtus, kuri lēkāja kā izbiedēti zvērēni, kamēr liesmas tos satvēra un aprija. Papīri sa�ervelējās kā ve�a āda, un uguns mēles laizīja neskaitāmus uzrakstus:

�Valsts obligācijas�, �1999. gada Komercijas Statistika�, �Reliģiskie aizspriedumi � eseja�, �Kara stratēģija un taktika�, �Panamamerikā- niskās vienības problēmas�, �1998. gada 3. jū�lija Bir�as Vēstis�, �Aprakstu krājums par karu��

Tēvs ar nolūku bija paņēmis līdzi visus �os papīrus, lai te sadedzinātu. Viņ� sēdēja pie ugunskura, dziļi apmierināts meta tos pa vie�nam liesmās un skaidroja saviem bērniem, ko tas viss nozīmē.

���� Ir pienācis laiks jums �o to pastāstīt. Iespējams, ka nerīkojos pareizi, līdz �im jums to visu slēpdams. Nezinu, vai sapratīsiet, bet tagad man ir jārunā, kaut arī jūs no tā visa uztvertu tikai nelielu daļiņu.

Viņ� iemeta ugunī kādu papīru.

���� Es dedzinu veco dzīvi � to, kura pat�laban iet bojā arī uz Zemes. Piedodiet, ka runā�u kā politiķis. Biju ta�u kādreiz �tata gubernators, bet izrādījos �im amatam par godīgu, un tāpēc mani ienīda. Vecajai dzīvei uz Zemes nav nekā īsti laba ar ko lepoties. Zinātne pārāk strauji un tālu izrāvās uz priek�u, un cilvēki apmaldījās tehnikas d�ungļos; tāpat kā bērni aizraujas ar skaistu rotaļlietu, tā viņi noņēmās ar savām ietai�sēm, helikopteriem, raķetēm. Bet viņi ne�prata saskatīt būtisko, visu uzmanību veltī�dami pa�ām ma�īnām, nevis tam, kā tās va�dīt. Kari kļuva arvien briesmīgāki un galu galā iznīcināja Zemi. Tādēļ �odien klusē ra�dio. Tādēļ mēs esam atbēgu�i �urp.

���� Mums laimējās. �odien tur vairs nav nevienas raķetes. Un jums jāzina, ka neesam atbrauku�i �urpu mak�ķerēt. Es arvien atliku �o sarunu, gaidīju. Bet 11u Zemes vairs nav. Starpplanētu lidojumi atjaunosies tikai pēc gadsimtiem, varbūt arī nekad. Vecais dzīves veids izrādījies nederīgs un pats sevi iznīci�nājis. Jūs vēl esat mazi. Bet es jums to atkār�to�u katru dienu, līdz jūs sapratīsiet.

Viņ� apklusa un iemeta ugunskurā vēl vienu papīru �ūksni.

���� Nu mēs esam vieni. Līdz ar mazu sau�jiņu citu, kuri nolaidīsies uz Marsa pēc pā�ris dienām. Bet ar to pietiks, lai sāktu visu no gala. Lai pagrieztu muguru visam, kas bi�jis uz Zemes, un ietu pa jaunu ceļu . ..

It kā apstiprinādamas viņa vārdus, aug�up uzvijās liesmas. Visi papīri nu bija sadegu�i, atlicis vairs tikai viens vienīgs. Visi Zemes likumi un tikumi pārvērtu�ies karstās plēnēs, kuras drīz vien izkaisīs vēj�.

Timotijs paskatījās uz pēdējo papīra lapu, ko tētis iesvieda ugunskurā. Pasaules karte� Tā sagriezās, sa�ervelējās karstumā un � �viks! � aizlidoja kā liels, melns tau�riņ�. Timotijs novērsās.

���� Un tagad es jums parādī�u marsie��us, � tētis sacīja. � Nāciet visi līdzi. Tu arī, Alise! � Viņ� satvēra sievas roku.

Maikls skaļi raudāja, un tētis paņēma viņu klēpī, tad visi devās cauri drupām uz kanāla pusi.

Kanāls. Rīt vai parīt pa to atpeldēs laiva ar mazām, draiskām meitenēm � viņu nā�kamajām sievām � un �o meiteņu vecākiem.

Ap viņiem sabiezēja tumsa, pie debesīm iemirdzējās zvaigznes. Bet Zemi Timotijs ne�varēja saskatīt. Tā jau bija norietējusi. Tas lika padomāt�

Kaut kur starp drupām iebrēcās nakts�putns. Tētis sacīja: � Mēs ar māmiņu centī�simies būt arī jūsu skolotāji. Domāju, ka mums tas izdosies. Pa�i daudz esam redzēju�i un mācīju�ies. Un �o ceļojumu izplānojām jau pirms daudziem gadiem, kad jūsu vēl ne�maz nebija pasaulē. Pat ja nebūtu izcēlies kar�, mēs laikam tomēr lidotu �urp, lai celtu dzīvi pa�i pēc saviem principiem. Jo paietu vismaz gadsimts, iekams Zeme pagūtu sain�dēt Marsu ar savu civilizāciju. Tagad, pro�tams �

Viņi piegāja pie kanāla. Gar�, taisns, salts un valgi dzidrs tas aizstiepās naktī.

���� Man vienmēr tik ļoti gribējies redzēt marsie�us, � Maikls sacīja. � Kur tie ir, tēt? Tu ta�u apsolīji.

���� Lūk, kur tie ir! � tētis sacīja, uzcel�dams Maiklu sev uz pleca un rādīdams lejup.

Tur stāvēja marsie�i. Timotiju sāka kratīt drebuļi.

Tur stāvēja marsie�i � viņu atspulgi dzid�rajā kanāla ūdenī. Timotijs un Maikls, un Roberts, un māmiņa, un tētis.

Ilgi ilgi no viegli virmojo�ā ūdens viņiem pretī vērās klusējo�ie marsie�i�

�Da�i vārdi ievadam�������������������. 3

1999. gada janvāris. Raķe�u vasara�������������.. 11

1999. gada februāris. Illa������������������. 13

1999. gada augusts. Vasaras nakts�������������� 34

1999.��� gada augusts. Zemes dēli���������������. 38

2000.��� gada marts. Nodokļu maksātājs������������ 65

2000.���� gada aprīlis. Tre�ā ekspedīcija������������. 67

2001.��� gada jūnijs.�.. . Lai gan mēness spo�i degs� 95 2001. gada augusts. Ieceļotāji 137

2001.���� gada decembris. Zaļais rīts�������������. 139

2002.���� gada februāris. Siseņi���������������.. 147

2002. gada augusts. Satik�anās naktī������������ 149

2002.���� gada oktobris. Krasts���������������� 163

2003.���� gada februāris. Intermēdija������������� 165

2003. gada aprīlis. Muzikanti���������������.. 166

2003.���� gada jūnijs. Augstu augstu gaisā �. 169

2004.���� � 2005. gads. Pārdēvē�ana�������������. 192

2005.���� gada aprīlis. A�ers II����������������. 194

2005. gada augusts. Vecie ļaudis��������������. 221

2005. gada septembris. Marsietis��������������. 222

2005. gada novembris. Ceļojuma piederumi . . . 245

2005. gada novembris. Tuk�ā sezona������������. 248

2005. gada novembris. Vērotāji��������������� 268

2005. gada decembris. Pamestās pilsētas �. 271

2026. gada aprīlis. Garie vientulības godi . . . 290

2026. gada augusts. �Līs lietutiņ� maigs�� . . 309

2026. gada oktobris. Bezgalīgais pikniks �. 320

[1] atdzejojusi nellija eglīte.

[1] atdzejojis Alfrēds Krūklis.

[2] atdzejojis jānis Liepiņ�.

[3] atdzejojis jānis Liepiņ�.