KALEIDOSKOPS

REJS BREDBERIJS

Māksliniece M. Mui�ule

No angļu valodas tulkoju�i R. K o k a un O. Sarma

Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1966.'g. 16. jūnija lēmumu

Ar Tetovēto es pirmo reizi tikos siltā pēc�pusdienā septembra sākumā. Sis gājiens pa �oseju bija pēdējais posms manā divi nedē�jas ilgajā ceļojumā pa Viskonsinas �tatu. Pie�vakarē es apstājos, ieēdu cūkgaļu ar pupām, smalkmaizīti un dzīros jau atlaisties zemē un palasīt, kad uz pakalna parādījās Teto�vētais un bridi pastāvēja, izslējies pret de�bess fonu.

Tolaik es vēl nezināju, ka viņ� ir tetovēts. Es tikai redzēju, ka viņ� ir liela auguma un kādreiz bijis muskuļots, bet tagad nez kāpēc kļuvis resnāks. Atceros, rokas viņam bija ga�ras, dūres kā vāles, stāvs masīvs, bet seja glu�i kā bērnam.

�ķiet, viņ� tikai juta manu klātbūtni, jo uz�sāka valodu, vēl nemaz nepaskatījies uz mani:

��� Vai jūs nevarētu pateikt, kur lai dabūju darbu?

��� Nezinu vis, � es atteicu.

��� Jau �etrdesmit gadus esmu bez pastā�vīga darba, � viņ� nosūrojās.

Kaut gan laiks �ajā pēcpusdienā bija karsts, mugurā viņam bija līdz kaklam cie�i aizpogāts vitnas krekls. Pat piedurknes bija norotitas un sapogātas ap resnajām locīta�vām. Sviedri aumaļām plūda pār seju, bet viņ� ir nedomāja attaisīt apkaklīti.

��� Nekas, � viņ� beidzot ierunājās, � vie�ta �e nav peļama, pārnak�ņot var. Vai jums nebūs iebildumu, ja es piebiedro�os?

��� Laipni lūdzu, varu piedāvāt �o to ēdamu, � es atbildēju.

Nokrekstēdamies viņ� smagi .apsēdās.

���� Jūs vēl no�ēlosiet, ka uzaicinājāt mani palikt, � viņ� teica. � Visi no�ēlo. Tādēļ jau es klaiņāju. Redziet, ir septembra sākums. Darba svētku izpriecas iet vaļā pilnā sparā. Es varētu grābt naudu riek�avām, uzstāda�mies katrā mazpilsētiņā, bet es sē�u te bez jebkādām izredzēm.

Viņ� noāva milzīgo kurpi un cie�i vērās tajā.

��� Darbā es parasti noturos labi ja desmit dienas. Tad katrā ziņā kaut kas atgadās, un mani izkorkē laukā. Tagad neviens ceļojo�ais cirks Amerikā mani nepieņems, nav nemaz ko domāt.

��� Kā tad tā? � es apvaicājos.

Par atbildi viņ� rāmi atpogāja cie�o ap�kaklīti. Aizmiedzis acis, viņ� lēnā garā atpo�gāja kreklu no aug�as līdz apak�ai. Iebāza roku azotē, lai aptaustītu sevi.

��� Savādi gan, � viņ� sacīja, vēl arvien neatvērdams acis. � Sataustīt nevar, bet tie ir te. Es joprojām ceru, ka vienā jaukā dienā paskatī�os, un tie būs pazudu�i. Karstajās dienās stundām ilgi uzturos saulē, domāju, ka vai izcep�u, cerēdams, ka sviedri tos aiz�skalos vai saule izdedzinās, bet kas tev deva � vakarā tie ir turpat, kur biju�i. � Viņ� mazliet pagrieza galvu uz manu pusi un atsila vaļā kreklu. � Vai tie tur vēl ir?

Tikai pēc krietna brī�a man izdevās atņemt elpu.

��� Jā, � es atbildēju, � tie tur vēl ir.

Zīmējumi.

��� Un ir vēl viens iemesls, kādēļ, es pogāju ciet apkaklīti, � viņ� teica, atvērdams acļs.

� Tie ir bērni. Tie dzenas man pakaļ, lai eju kur iedams. Bildītes apskatīt grib visi, bet skatīties uz tām nepatīk nevienam.

Viņ� novilka un savīstīja kreklu. Viņ� bija viss vienos zīmējumos, no zilā ietetovētā gre�dzena ap kaklu līdz jostas vietai.

��� Un tālāk uz mata tas pats, � viņ� sa�cīja, atminējis manu domu. � Esmu no vie�nas vietas nozīmēts. Paskatieties.

Viņ� atvāza dūri. Uz delnas gulēja tikko griezta roze ar kristāldzidrām rasas lāsēm starp maigajām sārtajām ziedlapiņām. Es iz�stiepu roku un pieskāros rozei, ta�u tas bija tikai zīmējums.

Bet ko nu runāt par delnu! Nav vārdos iz�sakāms, kā es sēdēju un blenzu: uz viņa ādas �umēja un mud�ēja raketes, strūklakas un cilvēciņi, un tas viss bija tik sīki izzīmēts, tik spilgts, ka likās � nudien tu dzirdi �o viņa ķermeņa apdzīvotāju paklusās, apslāpē�tās balsis. Līdzko viņ� pakustējās, mazās mutītes noraustījās, mazās zaļās actiņas ar zelta dzirksti samirk�ķinājās, mazās sārtenās rociņas savēcitiājās. Pāri viņa krūtīm aiz�vijās Piena Ceļ� ar zeltainām pļavām, ar zi�lām upēm un kalniem, ar saulēm un planē�tām uz tā. Cilvēciņi spiedās kopā pa divdes�mit vai vairāk atsevi�ķos bariņos uz viņa rokām, pleciem, muguras, sāniem, pat uz vē�dera. Tie maldījās matu me�ā, slēpās vasaras raibumu zvaigznājos, glūnēja no padusu alām, acis tiem mirdzēja kā dārgakmeņi. Katrs bija aizņemts ar kaut ko savu, katrs bija kā portrets gleznu galerijā.

� Cik tie skaisti! � es iesaucos.

Kā lai aprakstu viņa zīmējumus? Ja El Grēko sava talanta plaukumā būtu gleznojis viņam ~ parastajos zaļgandzeltenajos toņos plaukstas lieluma miniatūras, kas būtu izstrā�dātas līdz pēdējam sīkumam un rādītu dīvaini izstieptus augumus un sejas, gandrīz vai va�rētu domāt, ka viņam par audeklu noderējis �ā cilvēka ķermenis. Krāsas kvēloja trīs di�mensijās. Tās bija kā uz liesmojo�u īstenību atvērti logi. Te, uz vienas sienas sakopots, acis priecēja viss izplatījuma krā�ņums; �is virs bija staigājo�a �edevru galerija. Un to visu nebija zīmējis kaut kāds iereibis gada tirgus tetovētājs, kas nepazīst vairāk par trim krāsām. Nē, tas bija īstena ģēnija roku darbs, ņirbo�s, dzidrs un daiļ�.

��� Jā gan, � sacija Tetovētais. � Es tā lepojos ar saviem zīmējumiem, ka miļp'rāt iz�dedzinātu tos ar uguni. Esmu jau mēģinājis gan ar smil�papīru, gan ar skābi, gan ar nazi�

Saule rietēja. Austrumos jau bija uzlēcis mēness.

��� Saprotiet jel, � teica Tetovētais, � �ie zīmējumi pareģo nākotni.

Es klusēju.

��� Dienas gaismā vēl nekas, � viņ� tur�pināja. � Es varu uzstāties balaganā. Bet nakti� zīmējumi kustas. Tie pārvēr�as.

Es laikam nevil�us pasmaidīju.

��� Vai sen jau esat tā nozīmēts?

��� Tūksto� deviņsimtajā gadā, kad man bija divdesmit gadu un es strādāju ceļojo�ā cirkā, es pārlauzu kāju. Cirkam pateicu ardie�vas, bet kaut ko darīt ta�u vajadzēja, un es izlēmu � lik�u sevi tetovēt.

��� Bet kas tad jūs tetovēja? Kur tas meis�tars palika?

��� Atgriezās atpakaļ nākotnē, � cilvēks atbildēja.

��� Bez jokiem. Zīmētāja bija kāda vecene, viņa dzīvoja nelielā mājelē Viskonsinas �tata vidienē, kaut kur netālu no �ejienes. īsta ra�gana, kas izskatījās te tūksto� gadu veca, te atkal � divdesmit gadu, ne vairāk, bet viņa teica, ka protot ceļot laikā. Toreiz es iesmē�jos. Tagad man smiekli vairs nenāk.

��� Kā jūs ar viņu iepazināties?

Viņ� pastāstīja. Ceļa malā ieraudzījis spilgtu izkārtni: <rZĪMĒJUMI UZ ADAS�. Zīmējumi, nevis tetovējumi! īsta māksla! Viņ� nosēdējis cauru nakti, juzdams, kā viņas burvju adatas dursta ķermeni līdzīgi lapseņu un smalkajiem bi�u dzeloņiem. No rīta viņ� izskatījies tā, it kā būtu izlaists caur ma��īnu, kas iespie� zīmējumus divdesmit krāsās.

��� Jau piecdesmit gadus ik vasaru es mek�lēju viņu, � teica mans jaunais paziņa un pakratīja dūri. � Tiklīdz dabū�u to raganu rokā, nositī�u.

Saule bija norietējusi. Dzirkstīja pirmās zvaigznes, pār pļavām un kvie�u druvām lija mēness gaisma. Ta�u zīmējumi uz dīvainā cilvēka auguma vēl joprojām kvēloja kā og�les mijkrēsli, kā izkaisīti rubīni un sma�ragdi, un tur bija gan Ruo un Pikaso krāsas, gan El Grēko gari izstieptie plakanie ker meņi.

��� Un tā nu cilvēki dzen mani prom, kad zīmējumi sāk kustēties. Viņiem nav pa prā�tam tajos attēlotās �ausmas. Katrs zīmējums ir neliels stāsts. Pavērojiet tos da�as minū�tes � un tie jums daudz ko pavēstīs. Ja ska�tīsieties trīs stundas, jūs ieraudzīsiet uz mana ķermeņa risināmies savus astoņpadsmit vai divdesmit notikumus, jūs saklausīsiet balsis, un jums nāks prātā da�ādas domas. Tas viss ir te un tikai gaida, lai jūs skatītos. Bet gal�venais � uz manas ādas ir kāda īpa�a vie�ta. � Viņ� pagriezās pret mani ar muguru.

� Redzat? Tur, uz labās lāpstiņas, nekas noteikts nav uzzīmēts, tāda putra vien ir.

��� Nūja.

��� Tikko esmu drusku ilgāk pabijis kopā ar kādu cilvēku, �ī viqta it kā apmācas un atdzīvojas. Ja esmu kopā ar sievieti, man uz muguras pēc stundas parādās viņas attēls un kļūst redzams viss viņas mū�a gājums � kā viņa dzīvos turpmāk, kā nomirs, kāda iz�skatīsies se�desmit gadu vecumā. Ja tas ir vīrietis, jau pēc stundas man uz muguras ir viņa attēls. Tas parāda, kā viņ� nogā�as no kraujas un pakļūst zem vilciena. Un atkal mani dzen prom.

Runādams viņ� visu laiku glāstīja savus zīmējumus, it kā sagrieztu taisni to ierāmē�jumus vai noraustu putekļus � uz mata kā mākslas mīļotājs vai lietpratējs. Tad viņ�, liels un smagnējs, atgūlās uz muguras mē�ness gaismā. Nakts bija silta un tvanīga. Nepūta ne vēsmiņa. Mēs abi gulējām bez krekliem.

��� Tā jūs arī neesat atradis to veceni?

��� Nē, neesmu.

��� Un jūs domājat, ka viņa bija ieradusies no nākotnes?

��� Kā citādi vecene varēja zināt visus �os notikumus, ko viņa uzzīmēja uz manis?

Viņ� gurdi pievēra acis. Balss kļuva klu�sāka.

��� Da�reiz naktī es jūtu �os zīmējumus.

�ķiet, ka pa manu ķermeni lo�ņā skudras. Tad es zinu, ka tie dara savu darāmo. Es ne�kad vairs neskatos uz tiem. Mēģinu kaut ne�daudz atpūsties. Es ta�u tikpat kā neguļu. Jūs ari labāk neskatieties, es jūs brīdinu. Ja gribat gulēt, pagriezieties uz otru pusi.

Es gulēju da�as pēdas no viņa. Viņ� likās glu�i miermīlīgs, un zīmējumi bija tik skaisti. Citādi es laikam gan būtu vairījies no tādas pļāpā�anas. Bet �ie zīmējumi� Es nespēju atraut acis no tiem. Katrs mazliet sajuktu prātā, ja tiktu tā izrotāts.

Nakts bija rāma. Es dzirdēju Tetovētā elpu. Kaut kur attālāk gravās nerimās kauki. Es gulēju uz sāniem tā, lai būtu redzami zīmē�jumi. Pagāja apmēram pusstunda. Nevarēju saprast, vai Tetovētais ir aizmidzis, bet pie�pe�i izdzirdēju viņu �ukstam:

��� Kustas, vai ne?

Es mirkli pavēroju, tad atbildēju:

��� Jā.

Ainas kustējās, katra savu reizi, katra tikai īsu brīdi. �ķita, ka mēnesnīcā cita pēc citas risinās mazas traģēdijas, dzidri skan domas un glu�i kā notālas bangas dun balsis. Grūti pateikt, vai drāmas ilga stundu vai trīs stun�das. Zinu tikai to, ka gulēju kā apburts un nekustējos, iekams zvaigznes nebija nostaigā�ju�as savu ceļu pie debess juma.

Astoņpadsmit zīmējumi, astoņpadsmit stās�ti. Es tos visus saskaitīju.

Mans skatiens pievērsās zimējumam, kurā bija attēlota liela māja ar diviem cilvēkiem tajā. Es redzēju ērgļus lidojam pie kvēlojo��ām miesas krāsas debesim, es redzēju dzel�tenas lauvas un dzirdēju balsis �

Pirmais zīmējums notrīsēja un atdzīvo�jās .. .

mēneSS Gaismā - Viņ� grozījās vel� un vel� un vēl.. .

Jau pirmais trieciens uz�ķērda raķetei sā�nus glu�i kā ar milzīgu konservu nazi. Cil�vēkus izsvieda izplatījumā, un tie peldēja, lo�cīdamies kā sidrabainu zivtiņu puduris.. Viņi atradās tum�ā dzelmē, bet gabalu gabalos sadragātais kuģis turpināja ceļu kā meteo�rītu spiets, kas traucas meklēt pazudu�o sauli.

��� Barklij, Barklij, kur tu esi?

Balsis sasaucās kā saltā ziemas naktī no�maldīju�ies bērni:

��� Vud, Vud!

��� Kapteini

��� Hoilis, Hollis, tas esmu es � Stouns!

������� Stoun, tas esmu es �� Holliss! Kur tu esi?

������� Nezinu. Kā lai es to zinu? Kur ir aug�a, kur apak�a? Es krītu. �ēlīgais dievs, es krītu!

Viņi krita. Viņi krita kā akā iemesti oļi, Viņi drāzās, ka no milzu lingas palaisti. Un cilvēku vietā bija vairs tikai balsis � da��da�ādas balsis, nereālas un kaismi satrauk�tas, �ausmu pārņemtas un padevīgas.

��� Mēs attālināmies cits no cita.

Tas bija taisnība. Holliss, lidodams kūle�niski, saprata, ka tas Ir taisnība. Saprata un gandrīz vai samierinājās. Viņi �ķiras, lai ietu katrs savu ceļu, un nekāds spēks tos vairs nesavedīs kopā. Viņi ir ietērpti hermētiskos skafandros, bālās sejas aizsargā caurspīdīgi kupoli, bet neviens nav paguvis pieāķēt sev enerģijas avotu. Ar to izplatījumā katrs pār�vērstos par mazu glāb�anas laivu, glābtos pats un palīdzētu glābties citiem, ar to cits citu sameklētu un, atkal sanāku�i vienkop, izveidotu cilvēku saliņu un kaut ko izdomātu. Bez enerģijas avota plecos viņi ir izkliedēti meteori, kas bezjēdzīgi traucas pretī savam nenovēr�amajam liktenim.

Pēc apmēram desmit minūtēm pirmās bai�les izzuda, un to vietā stājās vēss-miers. Bez�gaisa telpa kā drūmas milzu stelles, te savī- damas, te at�ķetinādamas, te atkal krustoda�mas savas dīvās balsis, sāka aust galīgo rakstu.

�� Hollis, te Stouns. Cik ilgi mēs vēl varē�sim sarunāties pa radio?

� Atkarībā no tā, ar kādu ātrumu tu lido uz savu pirsi un es uz savu.

��� Jādomā, ka vēl kādu stundu.

�� Tā laikam gan būs, � vienaldzīgi un mierīgi atsaucās Holliss.

�� Bet kas īsti notika? � Holliss pēc mi�nūtes apjautājās.

�� Raķete eksplodēja, tas ir viss. Ar raķe�tēm tā gadās.

��� Uz kuru pusi tu iedams?

��� Rādās, ka es ietriek�os Mēnesi.

�������� Bet es Zemē. Atgrie�os pie sirmās Ze�mes māmuļas ar desmittūksto� jūd�u ātrumu stundā. Sadeg�u kā sērkociņ�, �- Holliss do�māja par to pārsteidzo�i vienaldzīgi. �ķita, ka viņ� atdalījies pats no sava ķermeņa un nolūkojas, kā tas krīt lejup, krīt tuk�umā, no�lūkojas it kā no malas, kā reiz neatminamos laikos ziemā vēroja lidināmies pirmās sniega pārsJas.

Citi klusēja un pārdomāja, kā liktenis ar viņiem izrīkojies, krita, krita un neko nespēja grozīt. Pat kapteinis bija apklusis, jo apzi�nājās, ka nav tādas komandas vai rīcības plāna, ar ko notiku�o padarīt par nebiju�u.

������� O, cik ilgi jākrīt! Cik ilgi, ilgi, ilgi jā�krīt, es negribu mirt, cik ilgi ir jākrīt�

��� Kas tas tāds?

��� Nezinu.

������� Man liekas, Stimsons. Stimson, vai tas esi tu?

������� Tas ir tik tālu, tik tālu, man nepatīk. Ak dievs, man tas nepatīk! �

������� Stimson, tas esmu es � Holliss. Stim�son, vai tu dzirdi mani?

Atbildes nebija, jo katrs krita uz savu pusi.

������� Stimson, turies, mēs visi esam tādā pa�ā ķezā.

������� Man te nepatīk. Es gribu tikt projām no �ejienes.

��� Iespējams, ka mūs vēl atrod.

��� Lai mani atrod, lai mani atrod, � teica

Stimsons. � Es tam neticu, es neticu, ka ta varēja notikt.

��� Tas ir jauns sapnis, � kāds piebilda.

��� Turi muti! � uzkliedza "Holliss.

��� Panāc �urp un aizbāz man muti, � kāds ierosināja. Tas bija Eplgeits. Viņ� ne�piespiesti iesmējās, it kā nekas sevi�ķs nebūtu atgadījies. � Panāc �urp un aizbāz man muti.

Holliss pirmo reizi sajuta, cik neaplau��amā stāvoklī atrodas. Viņā uzvirmoja ne�gantas dusmas, jo vairāk par visu viņam �o�brīd gribējās piekļūt klāt �im Eplgeitam. Il�gus gadus viņ� bija lolojis vēlē�anos piekļūt tam klāt, un nu bija par vēlu. Tagad Eplgeits bija tikai balss austiņās.

Viņi krita, krita, krita �

Te pēk�ņi, it kā nupat apjautu�i notiku�o, divi no krīto�ajiem sāka vaimanāt. Kā murgos Holliss redzēja vienu no viņiem aizslīdam ga�rām pavisam tuvu un dzirdēja tā vaimanas.

��� Beidz!

�is vīrs bija gandrīz vai ar roku aizsnie�dzams, viņ� kliedza kā prātu zaudējis. Viņ� nekad nebeigs kliegt. Un vaimanas būs sa�dzirdamas miljoniem jūd�u tālu, cik tālu vien izplatīsies radioviļņi, tās plosīs visiem dvēseles un neļaus sarunāties citam ar citu.

Holliss izstiepa roku. Tā būs labāk. Viņ� sakopoja visus spēkus, lai aizsniegtu klie�dzēju. Viņ� satvēra to aiz potītes, pievilkās klāt un ieraudzīja pavisam tuvu otra seju.

Vīrs kliedza un mēģināja viņam pieķerties iz�misīgi, kā slīcējs. Vaimanas pieskanēja visu izplatījumu.

�Vai nu tā, vai citādi,� nodomāja Holliss. �Tikpat viņu nogalinās vai nu Mēness, vai Zeme, vai kāds meteorsj kādēļ tad ne tūlīt?�

Viņ� zvēla ar savu dzelzs dūri pa kliedzēja caurspīdīgo sejsegu. Vaimanas aprāvās. Hol�liss atgrūdās no līķa, un tas griezdamies attā�linājās un gāzās lejup. Holliss un pārējie joņoja izplatījumā, bezgalīga virpuļojo�a klu�suma apņemti.

��� Holis, vai tu vēl tepat?

Holliss neatsaucās, bet juta sejā svelmi.

��� Tas atkal esmu es, Eplgeits.

��� Dzirdu, Eplgeit.

������� Parunāsim. Tikpat mums nav nekā cita ko darīt.

Kapteinis viņu pārtrauca:

������� Pietiks runāt par to. Mums jāapsver, kā izkulties.

������� Kaptein, kādēļ tu neturi ciet muti? � iejautājās Eplgeits.

��� Ko?

������� Tu dzirdi tīri labi, kaptein. Nebiede mani ar savu pakāpi, patlaban tu esi desmit- tūksto� jūd�u attālumā no manis, un nav ko dzīt velnu. Kā teica Stimsons, mums vēl ilgi jākrīt.

��� Paklausieties, Eplgeit!�

������� Liecies mierā! Es saceļos. Man nav ko zaudēt, velns lai parauj! Tavs kuģis bija uz zaķa, arī kapteinis tu biji uz zaķa, un es novēlu tev pārlauzt sprandu, kad uzskriesi virsū Mēnesim.

��� Pavēlu jums klusēt!

��� Turpini vien tādā pa�ā garā! � Epl�geits pasmaidīja desmittūksto� jūd�u attālu�mā. Kapteinis klusēja. Eplgeits turpināja:

��� Kur mēs palikām, Hollis? Ak jā, atcerē�jos. Arī tevi es ienīstu. Bet tu to jau zini. Sen, sen zini.

Holliss nevarīgi savilka pirkstus dūrēs.

��� Gribu tev kaut ko pastāstīt, � turpi�nāja Eplgeits. � Iepriecināt tevi. Es biju viens no tiem, kuri tevi izgāza cauri, kad tu pirms pieciem gadiem tīkoji dabūt vietu Ra�ķe�u kompānijā.

Garām aizzibēja meteorīts. Holliss palūko�jās uz leju � kreisās rokas delna bija no�rauta. Iz�ļācās asinis. Tai pa�ā mirklī no skafandra sāka izplūst gaiss. Aizturējis elpu. viņ� ar labo roku savilka sprādzi zem krei�sās rokas elkoņa, cie�i nosēja piedurkni un pārtrauca gaisa izplū�anu. Viss bija norisi�nājies tik ātri, ka viņ� nebija paguvis pat pabrīnīties. Nekas viņu vairs nespēja pār�steigt. Līdzko piedurkne bija nosieta, gaisa skafandrā atkal pietika. Viņ� apturēja stei�dzīgo asins straumi, sa�ņaudzot piedurkni vēl stingrāk, tā ka izveidojās turnikets.

Sais baismajos mirkļos viņ� neizdvesa ne skaņas. Pārējie tai laikā sarunājās. Viens no viņiem, Lespirs, bez mitas tērgāja par sievu, kas palikusi uz Marsa, par otru uz Venēras, par vēl vienu uz Jupitera, par to, kā savā laikā uzdzīvojis � dzēris, spēlējis uz naudu un priecājies pēc sirds patikas. Kamēr viņi krita, Lespirs pļāpāja bez sava gala. Kriz�dams pretī nāvei, viņ� parcilāja atmiņā zudu��ās laimes dienas.

Tas viss bija tik dīvaini. Izplatījums, tūk�sto�iem jūd�u izplatījuma, un tajā � balsis. Nav redzama neviena dzīva dvēsele, tikai radioviļņi trīs un mēģina iekustināt cilvēku jūtas.

�� Vai tu esi dusmīgs, Hollis?

��� Nē.

Viņ� patie�ām nebija dusmīgs. Viņ� atkal atradās vienaldzības varā un bija nejūtīgs kā akmens, kam lemts nerimtīgi krist ne�būtībā.

�� Visu mū�u tu gribēji tikt uz aug�u, Hol�lis. Un alla� brīnījies, kādēļ tev neveicas. Es biju tas, kas ierakstīja tevi melnajā grāmatā, iekams mani pa�u izlidināja pa durvīm.

��� Tas arī nekas, � atteica Holliss.

Un viņ� teica taisnību. Tas viss bija pa�gājis. Kad dzīve ir galā, tā izskatās pēc spilgtas filmas, kas vienā mirklī aizņirb pār ekrānu, � visi aizspriedumi, visas kaislības vienā mirklī izgaismojas acu priek�ā, un, pirms tu pagūsti izsaukties: �Tā bija laimīga diena, tā bija nelaimīga, tā ir pretīga, bet tā � jauka seja,� � no filmas pāri paliku�i pelni, un ekrāns jau satumsis.

Dzīve bija palikusi aizmugurē, un tagad atskatoties viņ� no�ēloja tikai vienu � ka viņam gribējās dzīvot vēl un vēl. Vai tie�ām visi, kas skatās acīs nāvei, jūtas vienādi, it kā nemaz nebūtu dzīvoju�i? Vai tie�ām dzīve ir tik īsa � neesi vēl ne lāgā elpu ievilcis, kad viss jau galā? Vai tie�ām visiem tā �ķiet apraujamies tik negaidīti, vai tikai viņam vie�nīgajam te, izplatījumā, kad atliku�as vēl da�as stundas pārdomām un apcerei?

Lespirs pa to laiku runāja vienā runā��anā.

� Nekas, es esmu dzīvojis zaļi: man bija sievas uz Marsa, uz Venēras un Jupitera. Visām bija nauda, un visas man izdabāja. Es piedzēros un vienreiz pat paspēlēju uz kārtīm divdesmit tūksto�us dolāru.

�Bet nu tu esi sprukās,� nodomāja Holliss. �Man nebija nekā no tā visa. Kad es biju dzīvs, es tevi apskaudu, Lespir. Kad man vēl bija kaut kādas izredzes, es tevi apskaudu par tavām mīlas dēkām un uzdzīvi. Es baidī�jos no sievietēm un meklēju glābiņu Visumā, vienmēr ilgodamies pēc tām un apskauzdams tevi, ka tev netrūkst ne sievie�u, ne naudas un ka tu dzīvo vienos priekos. Bet patlaban, krītot, kad visam ir beigas, es vairs neap�skau�u tevi, jo kā tev, tā man viss ir cauri, it kā nekad nekā nebūtu bijis.�

Holliss palieca galvu uz priek�u un iz�kliedza mikrofonā:

��� Visam beigas, Lespir!

Klusums.

� .It kā nekā nebūtu bijis, Lespir!

������� Kas tur runā? � jautāja Lespirs dre�bo�ā balsī.

��� Runā Holliss.

Viņ� rīkojās zemiski. Viņ� saprata, ka mirt ir bezjēdzīgi un zemiski. Eplgeits bija nodarījis viņam pāri, tagad viņ� gribēja no�darīt pāri citam. Eplgeits un izplatījums � abi viņam bija nodarīju�i sāpes.

������� Tu tāpat esi ķezā, Lespir. Visam bei�gas. It kā nekad nekā tāda nebūtu bijis, vai tā nav?

��� Nē.

������� Kad visam ir beigas, tad ir tā, it ka nekā nebūtu bijis. Ar ko �obrīd tava dzīve ir labāka par manējo? �ai mirklī � tikai tas ir svarīgi. Vai tā ir labaka? Ir?

��� Jā, ir labāka.

��� Ar ko?.

������� Man ir ko pārdomāt, ir ko atcereties! � Lespirs noskaities kliedza no tālienes, ar abām rokām piespiedis savas atmiņas pie sirds.

Un viņam bija taisnība. Holliss jutās kā ar aukstu ūdeni apliets, kad saprata � Les- piram ir taisnība. Starp atmiņām un sap�ņiem ir at�ķirība. Viņam bija tikai sapņi par to, ko viņ� bija gribējis paveikt, turpretim

Lespiram � atmiņas par darīto un līdz ga�lam paveikto. 'Sī apziņa plosīja Hollisu lēni un sāpīgi.

��� Bet kāds tev pa�reiz no tā labums? � viņ� jautāja Lespiram. � Pa�reiz, kad viss ir pagājis un zudis? Tev neklājas labāk kā man.

��� Es mirstu mierīgi, � atbildēja Les�pirs. � Esmu bijis laimīgs. Neesmu pirms nāves kļuvis par nelieti tā kā tu.

��� Par nelieti? � Holliss atkārtoja, it kā apgrozīdams �o vārdu uz mēles. Cik vien viņ� spēja atcerēties, savu mū�u viņ� nebija pastrādājis nelietību. Viņ� nekad to nebija iedro�inājies. Tātad zemiskumu viņ� visus �os gadus bija taupījis �im brīdim. �Nelietis�. Holliss paslēpa �o vārdu apziņas vistum�ā�kajā kaktā. Asaras sariesās acīs un noritēja pār vaigiem. Kāds laikam bija izdzirdējis viņu elsojam.

��� Mieru, Hollis!

Tas nudien bija smieklīgi. Vēl pirms da�ām minūtēm viņ� bija devis padomu citiem, Stim- sonam; viņ� bija juties kā īsts drosminieks, ta�u izrādās, ka tā ir nevis drosme, bet satri�cinājums un satricinājuma radīta vienal�dzība. Tagad viņ� pūlējās ar visu mū�u sevī nomāktajām jūtām piepildīt nedaudzās atli�ku�ās minūtes.

��� Saprotu, kā tu jūties, Hollis, � atraz�damies divdesmittūksto� jūd�u tālu, dzies�to�ā balsi teica Lespirs. � Es nedusmojos uz tevi.

�Bet vai tad mēs neesam līdzīgi?� vaicāja sev Holliss. �Lespirs un es? Te, �ajā brīdī? Ja viss ir bijis un izbijis, kas no tā par la�bumu? Jāmirst tik un *tā.� Ta�u viņ� pats apzinājās, ka tā ir tuk�a spriedelē�ana, cen��anās noteikt, ar ko dzīvs cilvēks at�ķiras no miru�a. Vienā ir tāda kā dzirksts, kāda no�slēpumaina netverama vēsma, bet otrā � tās nav.

Tāpat bija ar Lespiru un viņu: Lespirs bija aizvadījis pilnskanīgu dzīvi, un ar to viņ� tagad at�ķīrās no Hollisa, turpretī viņ�, Hol�liss, gadiem ilgi bijis tikpat kā miris. Viņi bija tuvoju�ies nāvei pa da�ādiem cejiem un, jādomā, arī mirs katrs savadāk, viņu abu nāves at�ķirsies kā diena no nakts. Acīmre�dzot mirt, tāpat kā dzīvot, var da�ādi, un, ja jau tu reiz esi miris, ko tāds kā viņ� var sagaidīt no pēdējās nāves?

Sekundi vēlāk Hollisam norāva labo pēdu. Viņ� gandrīz vai iesmējās. Gaiss no skafan�dra atkal bija izplūdis. Viņ� a�i noliecās � tecēja asinis, meteorīts bija norāvis kāju un apģērbu līdz pa�ai potītei. Jā, mirt izplatī�jumā ir daudz interesantāk. Tas atcērt no tevis gabaliņu pa gabaliņam kā neredzams ļauns miesnieks. Holliss saspieda ventili pie ceļa, no sāpēm reiba galva, viņ� turējās, lai nezaudētu samaņu; beidzot ventilis bija ciet, asinis apturētas, skafandru pildīja gaiss, viņ��izstiepās un atkal krita un krita, jo tas bija viss. ko varēja darīt.

��� Hollis!

Nāves gaidās noguru�ais Holliss miegaini pamāja ar galvu.

��� Te atkal Eplgeits, � ierunājās kāda balss.

��� Dzirdu.

��� Es �o to pārdomāju. Noklausījos, ko tu runāji. Nav labi. Mēs kļūstam nekrietni. Rie�bīgi ir tā mirt. Tu izgāz savas dusmas uz citiem. Vai tu mani klausies, Hollis?

��� Jā.

��� Pirmīt e-s tev sameloju. Jā, jā, same�loju. Es tevi neizgāzu. Pats nezinu, kālab to sastāstīju. Dro�i vien gribēju tev sariebt. Kaut kas tāds tevī ir, ka gribējās sariebt. Mēs ta�u vienmēr ķīvējāmies. Dro�i vien strauji kļūstu vecs, tādēļ arī steidzu izsūdzēt grēkus. Es klausījos, cik zemiski tu runāji,] un man kļuva kauns. Lai būtu kā būdams, es gribu, lai tu zini � es arī biju idiots. Visā,, ko es sarunāju, nebija ne kripatiņas patie-ļ sibas. Un ej pie velna!

Holliss manīja atkal pukstam sirdi. Sa�jūta bija tāda, it kā veselas piecas minūtesi tā nemaz nebūtu pukstējusi, bet tagad asi�nis sildīja visus locekļus. Pirmais satricinā�jums bija pārgājis, tagad rimās arī dusmu, �ausmu un vientulības satricinājums. Viņ�ļ jutās kā no aukstas rīta du�as iznācis, ga�tavs sēsties pie brokastu galda un sākt jaunu dienu.

��� Paldies, Eplgeit.

���� Nav par ko pateikties. Galvu augstāk, tu, suņa bērns!

��� Hei! � atskanēja Stouna balss.

���� Tas esi tu? � Holliss iesaucās, ka viss izplatījums nodrebēja. Stouns vienīgais no visiem bija īsts draugs.

���� Esmu iekūlies meteorītu spietā, pāris mazu asteroīdu.

��� Kas tie par meteorītiem?

���� Manuprāt, tā ir Mērmidena grupa, kas virzās garām Marsam pretī Zemei reizi pie- ios gados. Esmu pa�ā vidū. Tas ir kā liels kaleidoskops. Sie metāla gabali ir da�da��ādas krāsas, formas un lieluma. Bezgala skaisti!

Klusums.

���� Lidoju kopā ar tiem, � turpināja Stouns. � Tie velk mani sev līdzi. Velns lai parauj!

Viņ� iesmējās.

Holliss veltīgi centās kaut ko saskatīt. Tur bija tikai milzīgi dimanti un safiri, un sma�ragda miglāji, un melnais izplatījuma samts, un cauri kristāla dzirkstīm saklausāma dieva balss. Bija brīnum dīvaini iztēloties Stounu gadiem ilgi lidojam meteorītu spietā garām Marsam un reizi piecos gados tuvojamies Zemei, pazibam pie cilvēku planētas debess jumola, un tā simtiem miljonu gadu. Stouns un Mērmidena grupa lidos mū�īgi un bez mitas, mainīdamies un veidodami arvien jau�nus rakstus, kādi ņirbēja kaleidoskopā, kad biji mazs un, atkal un atkal sakratījis burvju caurulīti, skatījies tajā pret sauli.

��� Uz drīzu tik�anos, Hollis! � Stouna balsi vairs tikko varēja sadzirdēt. � Uz drīzu tik�anos!

�� Laimīgi! � atsaucās Holliss trīsdesmit- tūksto� jūd�u attālumā.

�� Netaisi jokus! � sacīja Stouns un no�zuda.

Zvaigznes sastājās visapkārt.

Tagad izdzisa visas balsis, katrs lidoja pa savu trajektoriju � da�s uz Marsu, da�s kaut kur vēl tālāk. Bet viņ�, Holliss � Viņ� paskatījās lejup. Viņ� vienīgais no visiem traucās atpakaļ uz Zemi.

��� Uz drīzu tik�anos!

�� Neuztraucies!

��� Uz drīzu tik�anos, Hollis!

Tas bija Eplgeits.

Daudz ardievu vārdu. Pavisam īsas atva�das. Un tad milzīgās, vairs vienā galvas�kausā neieslēgtās smadzenes sajuka. Sma�dzeņu sastāvdaļas, kas, lidojot cauri izpla�tījumam, raķe�kuģa galvaskausa kārbā ie�slēgtas, tik lieliski un saskanīgi bija darbo�ju�ās, mira cita pēc citas; saira viņu kopīgās eksistences jēga. LTn, kā iet bojā miesa, kad pārstāj darboties smadzenes, tā tagad gāja bojā kuģa dvēsele, daudzās kopā pavadītās dienas un viss, ko cilvēki nozīmēja cits citam. Eplgeits tagad nebija nekas vairāk kā no ķermeņa atgriezts pirksts, nav vērts to vairs nievāt un aiztikt. Smadzenes bija eksplodēju��as, un bezjēdzīgās, nevienam nevajadzīgās �ķembas izsvaidītas uz visām pusēm. Balsis noklusa, un izplatījums kļuva mēms. Hol�liss krita viens.

Katrs no viņiem bija viens pats. Viņu bal�sis izdzisa, kā izdziest un zvaigznāju bezdi�beņos nogrimst dieva teiktu vārdu atskaņas. Kapteinis lidoja uz Mēnesi; Stouns traucās kopā ar meteorītu spietu; tur bija Stimsons; tur Eplgeits drāzās pretī Plutonam: tur bija Smits, Terners, Andervuds un visi pārējie � kaleidoskopa stikliņi, kas tik ilgu laiku bija veidoju�i domājo�u rakstu, bet tagad izsvai�dīti kur kurais.

�Bet es?� domāja Holliss. �Ko lai daru es? Kā lai tagad izpērku �o drausmīgo un tuk�o dzīvi? Kaut ar vienu labu darbu es varētu iz�pirkt savu zemiskumu, kas visus �os gadus krājies manī un par ko man nav bijis ne jausmas! Bet es esmu palicis viens, un ko labu tu vari izdarīt, ja esi glu�i viens? Neko nevari. Rītvakar es iedrāzī�os Zemes atmo�sfērā.�

�Es sadeg�u,� viņ� domāja, �un mani pelni izklīdīs pār visiem kontinentiem. No manis būs kaut kāds labums. Pavisam ne�liels labums, ta�u pelni paliek pelni, un tie sajauksies ar zemi.�

Viņ� krita strauji kā lode, kā akmentiņ�, kā svaru burnba, tagad mierīgs, pavisam mie�rīgs, ne skumdams, ne priecādamies, tikai vēlēdamies izdarīt kaut ko labu tagad, kad visam bija beigas, izdarīt kaut ko labu un apzināties, ka to paveicis viņ� �

�Kad es iedrāzī�os atmosfērā, es sadeg�u kā meteors.�

� Es gribētu zināt, � viņ� sacīja skaļi, � vai kāds mani redzēs?

Mazs puisēns uz lauku ceļa pacēla galvu un iesaucās:

�1 Paskaties, māmiņ, paskaties! Krīto�ā zvaigzne!

�ilbino�i spo�a zvaigzne novilka loku pār debesīm un izzuda krēslā pār Ilinoisu.

� Vēlies kaut ko,- � sacīja māte. � Vē�lies kaut ko.

/

Dienā pār ieleju ie�alcās vēsa lietus gāze, saslapēdama iekoptajās nokalnēs kukurūzu un �abinādama pa būdas salmu jumtu. No lietus viss bija kļuvis tum�s, bet sieviete vaiga sviedros mala starp diviem sastingu�as lavas ripuļiem kukurūzas graudus. Kaut kur valganajā krēslā raudāja bērns.

Ernando stāvēja un gaidīja, kad mitēsies lietus un viņ� atkal varēs iziet tīrumā ar savu koka arklu. Lejā upe �alkdama nesa brūnos, ar smiltīm sajauktos ūdeņus. Toties otra upe � betonētā �oseja � bija kā izmirusi; tā gulēja, klusi laistīdamās. Stundas laikā garām nebija pabrauku�i neviena ma�īna. Tas bija kaut kas neparasts. Gadu gadiem nebija pieredzēta stunda, kad �osejas malā nepie�turētu kāda ma�īna un kāds neuzsauktu: �Ei, tu, vai drīkstam tevi nobildēt?� Kāds ar kliksto�u kastīti vienā, ar naudas gabalu otrā rokā. Ja Ernando lēnām gāja pāri lau�kam pie viņiem bez cepures, tie da�reiz klie�dza: �Nē, nē, liec galvā cepuri!� Un viņi vē�cināja rokas, bet uz rokām mirguļoja gan tādas zeltlietas, kas rāda laiku vai pēc kurām var pazīt īpa�nieku, gan tādas, kas neko ne�nozīmē, tikai zalgo kā zirnekļa acis saulē. Tad viņ� griezās, apkārt un gāja pēc cepu�res.

Viņ� izdzirdēja sievas balsi.

��� Vai atgadījies kaut kas slikts?

��� Si. �oseja. Kaut kas ir noticis. Kaut kas nelāgs, citādi �oseja nebūtu tik tuk�a.

Viņ� lēni un līgani devās projām, brizdams pāri peļķēm ar savām pītajām salmu kur�pēm, kam bija biezas, no autoriepas izgriez�tas pazoles. Viņ� labi atcerējās, kā bija ticis pie tām. Kādu nakti ritenis pilnā sparā bija ietriecies būdā, izsvaidot uz visām pusēm cāļus un podus! Viens pats trakā ātrumā jo�ņojo�s ritenis. Automobilis, kam tas bija no- mucis, aizdrāzās tālāk, līdz pagriezienam, spuldzes zibinādams, palika mirkli karāja�mies gaisā, tad iegāzās upē. Tas gulēja tur vēl tagad! Skaidrā laikā, kad upe plūda rāmi un ūdens nebija saduļķots, ma�īnu varēja sa�skatīt. Spīdinādama savu metāla augumu, tā guļ dziļi ūdenī � slaida, zema un ļoti ba�gāta. Bet tad uzvirmo dūņas, un atkal nekas nav redzams.

Otrā dienā Ernando izgrieza no riepas sev pazoles.

Viņ� izgāja uz �osejas un stāvēja, ieklau�sīdamies lietus lā�u sanoņā.

Te pēk�ņi, ka sauktas, parādījās ma�īnas. Jūdzēm gara automa�īnu virkne, simtiem ma�īnu, kas traucās un traucās viņam ga�rām, tikai garām. Lielas, garas, melnas ma- �inas kaukdamas drāzās uz ziemeļiem, uz Savienotajām Valstīm, nesamazinot ātrumu līkumos. Nepārtraukti taurēdamas un signa�lizēdamas. Un visu iek�ā sēdo�o sejās bija kaut kas tāds, kas lika. Ernando stāvēt klusi un nekustīgi. Viņ� nogāja malā un skatī�jās, kā garām �aujas ma�īnas. Viņ� skaitīja tās, kamēr pagura. Piecsimt, tūksto� ma�īnu pabrauca garām, un visu sejās bija kaut kas dīvains. Bet tās aizzibēja pārāk ātri, lai viņ� varētu pateikt, kas tas īsti ir.

Beidzot atkaļ kļuva kluss un tuk�s. Ātrās, garās, zemās automa�īnas ar atbīdāmiem jumtiem bija nozudu�as. Tālumā izdzisa pē�dējais pūtiens.

Tas izskatījās pēc bēru procesijas. Bet viņi joņoja pārāk nevaldāmi, aurodami kā neprā�tīgi, uz ziemeļiem, tikai uz ziemeļiem, uz kaut kādām svinībām. Kādēļ? Viņ� tikai papuri�nāja galvu un paberzēja rokas gar sāniem.

Tad parādījās viena ma�īna, pati pēdējā. Nez kādēļ tūlīt varēja manīt, ka tā patie�ām ir pēdējā ma�īna. Lejup pa kalnu ceļu, retu lietus lā�u apskalots, kuplos garaiņu mutu�ļos ietinies, ripoja vecs �fords�. Tas steidzās, cik ātri vien jaudāja. �ķita, ka tas tūlīt sa�juks gabalos. Ieraudzījis Ernando, sagrabē�ju�ais �fords� apstājās, viscaur no�ķaidīts ar dubļiem un aprūsējis, ar pikti �ņāco�u dzesi- nātāju.

�■ Senjor, lūdzu, vai jums nav ūdens?

Pie stūres sēdēja gadus divdesmit vecs vīrietis. Viņ� bija ģērbies dzeltenā svīterī, baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti un pelēkās biksēs. Viņu un piecas "jaunas sievietes, kas sēdēja vaļējā ma�īnā saspiestas tā, ka ne�varēja ne pakustēties, lietus bija saslapējis caur un cauri. Viņas visas izskatījās ļoti glī�tas un centās pasargāt sevi un �oferi no lie�tus ar vecām avīzēm. Ta�u tas neko nelī�dzēja, un meiteņu ko�ās kleitas un jaunekļa apģērbs bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Bet viņi nelikās par to ne zinis. Neviens ne�ēlo�jās, un tas bija savādi. Līdz �im visi garām�braucēji bija �ēloju�ies: par lietu, par tveici, par vēlo laiku, par aukstumu, par tālumu.

Ernando pamāja ar galvu.

��� Es jums atnesī�u ūdeni.

��� Vai, lūdzu, ātrāk! � iesaucās viena no meitenēm. Smalkajā balstiņā jautās ba�as. Tajā neizskanēja nepacietība, tikai baiļpilns lūgums. Pirmo reizi Ernando, paklausot ga�rāmbraucēju lūgumam, skrēja teciņus; agrāk �ādās reizēs viņ� bija gājis tie�i lēnāk.

Viņ� atnesa ma�īnas riteņa uzvāci, pilnu ar ūdeni. Arī �o uzvāci viņam bija dāvājusi �oseja. Kādu pēcpusdienu tas apaļ� un spo�s kā nomests naudas gabals ieripoja viņa laukā. Automobilis, kam tas bija pasprucis, aizbrauca tālāk, ir nemanīdams, ka pazaudē�jis savu sudraba aci. No tā laika Ernando un viņa sieva izmantoja uzvāci veļas mazgā�a�nai un ēdiena vārī�anai; labāku bļodu neva�rēja vēlēties.

Liedams ūdeni kūpo�ajā dzesinātajā, Er�nando paskatījās jaunie�u saspringtajās se�jās.

��� Paldies jums, paldies! � teica viena no meitenēm. � Jūs pat nespējat iedomāties, cik ļoti mums palīdzat.

Ernando pasmaidīja.

��� Stundas laikā aizbrauca tik daudz ma��īnu. Un visas uz vienu pusi. Uz ziemeļiem.

To teikdams, viņ� nebūt negribēja braucē�jus aizvainot. Bet, kad viņ� atkal pacēla galvu, meitenes sēdēja lietū un raudāja. Rau�dāja rūgti jo rūgti. Jaunais cilvēks centās viņas nomierināt, saņemot aiz pleciem te vienu, te otru un viegliņām papurinot, bet meitenes turēja avīzes uz galvas, lūpas viņām drebēja, acis bija ciet, vaigi nobālu�i, un vi�sas raudāja � da�as pilnā balsī, da�as klu�siņām.

Ernando palika stāvam ar pustuk�u uzvāci rokās.

�� Es negribēju nevienu aizskart, � viņ� taisnojās.

��� Nekas, nekas, �� atteica �oferis.

��� Kas noticis, senjor?

��� Vai tad jūs nezināt? � atjautāja jau�neklis, pagriezdamies, ar vienu roku sa�ņaug�dams stūri un paliekdamies uz priek�u.

������ Tas tomēr ir noticis.

Viņam nevajadzēja to teikt. Meitenes, to i/.dzirdu�as, saķēru�ās kopā, sāka raudāt vēl skaļāk un, aizmirsu�as sa�vas avīzes, ļāva lietus lāsēm ritēt pār seju un sajaukties ar asarām.

- Ernando stāvēja kā pārakmeņojies. Viņ� ielēja atliku�o ūdeni dzesinātājā. Palūkojās negaisa mākoņu aizsegtajās debesīs. Palūko�jās uz nemierīgo upi. Viņ� juta asfaltu zem kājām.

Ernando piegāja ma�īnai klāt no sāniem. Jauneklis satvēra viņa roku un ielika tajā peso.

��� Nē. � Ernando atdeva naudu atpakaļ.

�� Es to nedarīju naudas dēļ.

�������� Paldies, jūs esat tik laipns, � arvien vēl �ņukstēdama, sacīja viena no meitenēm.

��� Ai māmiņ, tēti � Es gribu būt mājā, es gribu būt mājā � Ai māmiņ, ai tētiņ �

Pārējās apņēma viņas plecus.

������� Es neko neesmu dzirdējis, � klusi teica Ernando.

�������� Kar�! � jauneklis iekliedzās tā, it kā visi būtu kurli. � Klāt ir atomkar�, pasaules gals!

��� Senjor, senjor � � sacīja Ernando..

�������� Pateicos, pateicos par jūsu labo sirdi, �- sacīja jauneklis. � Ardievu!

������� Ardievu! � caur lietus aizsegu vairs nesaredzēdamas Ernando, sacīja meitenes.

Viņ� stavēja, kamēr ma�īna iekustināja savus vecos locekļus un grabēdama aizdūca pa ieleju. Beidzot tā bija projām � pēdējā ma�īna ar jaunajām mei�ām, kas turēja virs galvas avīzes un ļāva tām plivināties vējā.

Ernando vēl ilgi stāvēja nekustēdamies. Ledainas strūklas tecēja lejup pa viņa vai�giem, pa pirkstiem, pa pa�austajām biksēm. Viņ� stāvēja, elpu aizturējis, sasprindzis un gaidpilns.

Viņ� nenovērsa acu -no �osejas, bet tā at�kal bija bez dzīvības zīmēm. Ernando �au�bījās, vai tagad tā vairs tik drīz atdzīvosies.

Lietus mitējās. Starp mākoņiem pavīdēja zila debess. Desmit minūtēs vētra bija pa- gaisusi kā nelāga elpa. Maigs vēj� atskrēja pie viņa ar me�a biezokņa smar�ām. Varēja dzirdēt, kā mierīgi un brīvi tek upe. Me�s bija ko�i zaļ�, viss dvesmoja spirgtumu. Er�nando pārgāja pāri laukam pie savas būdas un pacēla arklu. Satvēris arkla balstus, viņ� palūkojās debesīs, kur sāka svelmēt saule.

Sieva, darbu nepārtraukdama, uzsauca:

��� Kas noticis, Ernando?

��� It nekas, � viņ� attrauca.

Viņ� nostājās vagas galā un asi uzkliedza ēzelim:

��� Bur-rro, aiziet!

Un abi sāka sojot pa lekno zemi; debesis virs viņu galvām kļuva aizvien skaidrākas, un viņi dzina vagu dziļas upes krastā iekop�tajā tīrumā.

,� �Pasaules gals�? � Ernando skaļi prā�toja. � Ko gan viņi ar to gribēja teikt?

������� Ko tu darītu, ja zinātu, ka rīt pasaule ies bojā?

��� Ko es darītu? Vai tu nejoko?

��� It nemaz ne.

��� Nezinu. Neesmu domājusi.

Viņ� ielēja sev kafiju. Aizmugurē uz pa�klāja divas meitenes spuld�u zaļganajā gais�mā rotaļājās ar klucī�iem. Viesistabā vaka�rīgi tīkami smar�oja tikko vārītā kafija.

��� Tad padomā par to, � viņ� sacīja.

��� Tu runā nopietni?

Viņ� pamāja ar galvu.

��� Kar�?

Viņ� papurināja galvu.

�■ Ta�u ne ūdeņra�a vai atoma bumba?

��� Nē.

��� Bakterioloģiskais kar�?

�������� Ne viens, ne otrs, � viņ� atbildēja, lēni maisīdams kafiju. ■� Vienkār�i, kā lai to saka, laiks pielikt punktu.

��� Nudien nesaprotu.

�������� Patiesību sakot, es arī nesaprotu. Man tikai ir tāda sajūta. Da�brīd tā mani biedē, bet da�brīd man nemaz nav bail un sirds ir mierīga.

Viņ� palūkojās uz meitenēm, uz viņu zeltainajiem matiem, kas vizēja spuld�u gaismā.

�� Es tev sākumā neteicu. Tas notika pirms �etrām dienām.

��� Kas?

��� Es redzēju sapni. Balss man sapni teica, ka drīz visam būs gals; kāda pavisam sve�a balss, vienkār�i balss, un tā teica, ka zemes virsū visam būs beigas. Otrā rītā es to gandrīz jau biju piemirsis, aizeju uz darbu, skatos � Stens Villissx gai�ā dienas laikā veras logā. Es viņam saku: �Ko tu tā aiz�domājies, Sten?� � bet viņ� atbild: �Es pa�gāju�ajā naktī redzēju sapni.� � Un viņ� nepaguva izstāstīt līdz galam, kad es jau sapratu, kas tas bijis par sapni. Es pats būtu varējis pastāstīt viņam, bet viņ� sāka stāstīt pirmais, un es klausījos.

��� Tas bija tas pats sapnis?

��� Tas pats. Es* sacīju Stenam, ka esmu redzējis to pa�u sapni. Viņ� nelikās izbrīnē�jies. Pat kļuva tā kā mierīgāks. Tad mēs iz�staigājām visu kantori, jupis to rāvis. Tā ne�bija domāts. Mēs neteicām: �Iesim mazliet pastaigāt.� Gājām tikai un redzējām, ka visur cilvēki aplūko vai nu savu galdu, vai rokas, vai arī skatās pa logu. Ar da�iem es aprunā�jos. Stens tāpat.

��� Un visi bija redzēju�i to pa�u sapni?

��� Visi kā viens. Uz mata to pa�u.

��� Un tu tam tici?

������� Ticu. Esmu pārliecināts vairāk ka jeb�kad.

������� Un kad tas notiks? Kad pasaule ies bojā?

�������� Cikos, nezinu, bet mums � �onakt, pēc tam ari citās pasaules daļās, kad tur pienāks nakts. Divdesmit �etrās stundās visam būs beigas.

Kādu laiku viņi sēdēja, nepieskardamies kafijai. Tad viņi lēni pacēla tasītes pie lūpām un dzēra, lūkodamies viens uz otru.

�■ Ar ko mēs esam to izpelnīju�ies? � viņa vaicāja.

�������� Nav svarīgi, esam vai neesam izpelnī�ju�ies. Vienkār�i nekas nav iznācis. Es skatos, tu ir nedomā strīdēties. Kādēļ tā?

������� Laikam ir savs iemesls, � viņa atbil�dēja.

��� Tas pats, kas visiem kantorī?

Viņa viegli pielieca galvu.

�������� Es negribēju tev neko teikt. Tas notika pagāju�ajā naktī. Un mūsu kvartāla sievietes spriedelēja par to visu dienu. Viņas redzēju��as to sapni. Es domāju, ka tā ir sagadī��anās.

Viņa paņēma vakara avīzi

��� Te nekas nav rakstīts.

������� Nav nekāda vajadzība, visi tik un tā zina.

Viņ� atlaidās krēslā, vērīgi raudzīdamies uz sievu.

��� Tev bail?

� � Nē. Es Vienmēr domāju, ka būs. bail, bet nav vis.

������� Kur nu paliek pa�aizsardzības in�stinkts, par kuru tik daudz runā?

������� Nezinu. Saprotot, ķa viss ir pareizi, cil�vēks pārāk neuztraucas. Ja labi padomā, kā esam dzīvoju�i, tā varētu notikt.

��� Vai tad mēs esam biju�i tik slikti?

�������� Nē, bet arī ne pārāk labi. Manuprāt, tur jau ir tā nelaime � nekā sevi�ķa mūsos nav bijis, kamēr ļoti daudzi pasaulē darīju�i die�zin kādas briesmu lietas.

Viesistaba smējās meitenes.

������� Man vienmēr ir licies, ka tādā brīdī cil�vēki vaimanādami izskries ielās.

������� Es tā nedomāju. Ko līdz vaimanāt, ja nekas nav vairs grozāms.

������� Zini, man �ēl �ķirties vienīgi no tevis un mazajām. Savu mū�u man nav patikusi ne pilsēta, ne mans darbs, nekas, vienīgi jūs trīs esmu mīlējis. Un es neko neno�ēlotu, var�būt tikai vēlētos pieredzēt kaut vienu jauku , dieniņu, iedzert malku ledaini auksta ūdens un iemigt. Kā mēs varam tā sēdēt un runāt par to?

��� Tāpēc, ka nav nekā cita ko darīt.

������� Jā, patie�ām. Ja būtu, tad mēs darītu. Es domāju, ka tas ir pirmais gadījums pa�saules vēsturē, kad katrs skaidri zina, ko darīs nākamnakt.

������� Bet interesanti, ko kurais darīs tagad, �ovakar, tuvāko stundu laikā.

���� Ies uz kino, klausīsies radio, skatīsies televizoru, spēlēs kārtis, liks gulēt bērnus, ies gulēt pa�i � kā vienmēr.

��� Dro�i vien ar to var lepoties � ka viss ir kā vienmēr.

Viņi brīdi pasēdēja, tad ielēja vēl ka�fiju.

��� Kādēļ tu domā, ka tie�i �onakt?

��� Tādēļ.

��� Kādēļ ne kādu citu nakti pagāju�ajā gadsimtā vai pirms piecsimt vai tūksto� ga�diem?

��� Varbūt tādēļ, ka nekad agrāk nav bijis tāda datuma � 1969. gada 19. oktobra, bet tagad tas ir pienācis, un cauri; tādēļ, ka �is datums nozīmē vairāk nekā jebkur� cits kād�reiz ir nozīmējis; tādēļ, ka �ai gadā pasaulē viss ir tā un ne citādi, tādēļ arī visam ir beigas.

��� Abpus okeānam gatavi izlidot �odien stāv bumbvedēji, un tie nekad vairs nesa�sniegs zemi.

��� Daļēji arī tādēļ.

��� Nu, � viņ� sacīja pieceldamies, � ko darīsim? Nomazgāsim traukus?

Viņi nomazgāja traukus un rūpīgāk nekā parasti nolika vietā. Pusdeviņos nolika gulēt meitenes, noskūpstīja un novēlēja ar labu nakti, uzdedzināja nelielas naktslampiņas pie bērnu gultiņām un izgāja, atstādami durvis nedaudz pavērtas.

������� Nezinu � � teica virs, ar pīpi rokā iznācis no guļamistabas un palūkojies atpa�kaļ.

��� Ko tu nezini?

������� Taisīt durvis pavisam ciet vai atstāt mazu spraudziņu, lai Būtu gai�āks �

��� Varbūt bērni zina.

��� Ne, protams, nezina.

Viņi sēdēja, lasīja avīzes, sarunājās, klau�sījās mūziku, tad apsēdās pie kamīna, skatī�jās, kā gail ogles, un pulkstenis nozvanīja pusvienpadsmit, tad vienpadsmit, tad pusdiv- pad�mit. Viņi domāja par cilvēkiem visā pa�saulē, kā katrs pēc sava prāta pavada �o vakaru.

������� Tā, � viņ� beidzot sacīja un cie�i no�skūpstīja sievu.

��� Tomēr mums abiem bija labi.

��� Vai tev gribas raudāt? � viņ� jautāja.

��� Nebūt nē.

Viņi izgāja cauri visai mājai, nodzēsa gaismu, guļamistabā izģērbu�ies pastāvēja vēsajā tumsā un atsedza gultas.

��� Cik patīkami atlaisties tīros palagos!

��� Esmu nogurusi.

��� Mēs visi esam noguru�i.

Viņi apgūlās.

��� Acumirkli, � viņa sacīja.

Viņ� dzirdēja, ka sieva pieceļas un iziet virtuvē. Pēc brī�a viņa atgriezās.

������� Biju piemirsusi aizgriezt krānu, � viņa teica.

Tas viņam izlikās tik jokaini, ka viņ� ne�vil�us iesmējās.

Viņa arī iesmējās, saprazdama, cik tas bijis jokaini. Tad abi apklusa un gulēja vēsajos palagos, sadevu�ies rokās, piespiedu�i vaigu pie vaiga.

��� Ar labu nakti, � viņ� pēc brī�a sacīja.

��� Ar labu nakti.

Pa�ā pirmajā vakarā notika uguņo�ana, kas varbūt varēja iedvest arī bailes, atgādi�not citus, briesmīgākus sprādzienus un uz�liesmojumus, ta�u �ī bija skaista izprieca � raķetes, kas cita pēc citas uz�āvās senatnīga�jās, samtainajās Meksikas debesīs un sa�ķīda zilās un baltās zvaig�ņu drumslās. Viss bija jauki un brīni�ķīgi, gaisā dīvaini sajaucās dzīvības un nāves elpa, lietus un putekļu smar�a, no baznīcas dvesmoja vīraks, un no estrādes līdz ar ritmiskām �La Paloma� me�lodijas taktīm uzvēdīja misiņa tauru asais aromāts. Baznīcas durvis bija pla�i atvērtas, un �ķita, ka milzīgs, zeltains zvaigznājs no�kritis no oktobra debesīm un lej dzirksto�u gaismu uz baznīcas sienām � tur mirgoda�mas un garodamas dega tūksto�iem sve�u. Atkal un atkal jaunas raķetes, cita par citu �ilbino�ākas, glu�i kā virves dejotājas komē�tas aizslīdēja pāri akmens plāksnēm izlikta�jam laukumam, atdūrās pret kafejnīcu nede�dzināto ķieģeļu sienām un, ievelkot debesīs ugunīgas sliedes, aiz�āvās garām augstajam baznīcas tornim, kur varēja redzēt vienīgi zēnu basās kājas, kas lēkāja un spārdījās, pievilkās un atgrūdās, likdamas milzīgajiem zvaniem dārdēt apdullino�ā mūzikā. Liesmo�jo�s vērsis meimuroja pa laukumu, trenkā�dams smejo�us ļaudis un spiedzo�us bērnus.

�������� Ir 1938. gads, � teica Viljams Treiviss, stāvēdams līdzās sievai līksmojo�ā pūļa malā. Viņ� pasmaidīja. � Labs gads.

Vērsis drāzās viņiem virsū. Izvairīdamies viņi metās bēgt � cauri uguns lietum, prom no trok�ņainā, klaigās un mūzikā duno�ā lau�kuma, garām baznīcai, estrādei, rokās saķē�ru�ies, smiedamies, pretī zvaig�ņotajai nak�tij. Vērsis, pulvera dzirksteles sprauslodarns, aizjoņoja garām. Tā bija asprātīgi no bam�busa iztaisīta ķekata, ko viegli nēsāja uz ple�ciem veikls meksikānis.

������� Nekad savā mū�ā neesmu jutusies tik jautri! � Sjūzena Treivisa apstājās, lai at�vilktu elpu.

��� Tie�ām amizanti! � Viljams sacīja.

��� Un tā būs ilgi, ilgi, vai ne?

��� Visu nakti.

��� Nē, es runāju par mūsu ceļojumu.

Viljams savilka uzacis un uzsita pa �aketes

krū�u kabatu.

������� Man ir tik daudz akreditīvu, ka pietiks visam mū�am. Izklaidējies! Nedomā ne par ko! Vini mūs neatradīs.

��� Nekad?

��� Nekad.

Tagad kāds, uzrāpies baznīcas tornī, laida lejup lielas petardes, tās �ņāca un dūmoja, pūlis lejā tramīgi metās sānis, petardes ar spalgu sprak�ķi sprāga zem dejotāju k,ājām. Gaisā smar�oja pēc eļļā ceptiem kukurūzas plācenī�iem, tā ka mutē saskrēja siekalas. Pārpildītajās kafejnīcās cilvēki, sēdēdami pie galdiņiem, raudzījās uz laukumu, viņu tum��ajās rokās putoja alus kausi.

Vērsim pienāca gals. Uguns bambusa stob�ros bija izsīkusi, un viņ� izlaida garu. Mek�sikānis noņēma no pleciem vieglo karkasu. Kā kni�ļu mākonis viņam aplipa pui�eļi, kat�ram gribējās aptaustīt no papīra masas meis�tarīgi izveidoto galvu ar īstiem vēr�a ragiem.

� Iesim apskatīsim vērsi! � Viljams sa�cīja.

Viņi gaja garam kafejnīcas durvīm, un tad Sjūzena ieraudzīja to cilvēku � viņ� bija baltais, tērpies spodri baltā uzvalkā un gai��zilā kreklā ar gai�zilu kaklasaiti; seja kalsna, iedegusi, mati taisni, gai�i, acis zilas. Viņ� cie�i raudzījās uz Sjūzenu un Viljamu.

Varbūt Sjūzena nemaz nebūtu viņu ievēro�jusi, ja tam līdzās neatrastos vesela baterija pudeļu � piparmētru liķiera vēderainā pu�dele, vermuta caurspīdīgā pudele, karafīte ar konjaku un vēl da�as � un priek�ā kādas desmit pusizdzertas glāzītes; nenovērsdams skatienu no ielas, viņ� ieņēma pa malkam gan no vienas, gan otras, gan tre�ās glāzītes un laiku pa laikam tīksmi saviebās un no��maukstinot cie�i saknieba plānās lūpas. Viņa otrā rokā kūpēja tievs Havannas cigārs, un

līdzās uz krēsla gulēja paris desmit kārbiņu ar turku- cigaretēm, se�as cigāru kastes un vairaki flakoni odekolona.

��� Bil! � Sjūzena �ukstēja.

������� Neuztraucies, � viņ� sacīja. � Tas nav no tiem.

��� Es �orīt viņu redzēju uz laukuma.

�������� Neskaties atpakaļ! Neapstājies! Iesim aplūkosim to vērsi. Nu, tā, tagad var runāt.

������� Kā tu domā, vai viņ� ir no Izseko�anas biroja?

������� Nevar būt, ka viņi sadzinu�i mūsu pē�das!

��� Ja nu tomēr!

������� Jauks vērsis! � Viljams teica meksi�kānim, kam piederēja ķekata.

������� Viņ� ta�u nevar būt mums sekojis uz �ejieni cauri diviem gadu simteņiem, kā tev �ķiet?

������� Dieva dēļ, neizrādi neko! � Viljams sacīja.

Sjūzena sagrīļojās. Viņ� cie�i saņēma sievu pie elkoņa un veda tālāk.

������� Tikai nepaģībsti! � Viņ� pasmaidīja, izlikdamies mierīgs. � Tūlīt tas pāries. Iegriezīsimies tie�i tajā kafejnīcā un iedzer�sim kaut ko turpat viņa degungalā, lai �im tipam, ja viņ� ir tas, ko mēs domājam, ne�rastos aizdomas.

��� Nē, es nespēju.

������� Mums tas. ir jādara. Nu, nāc ta�u! � Un tad es teicu Deividam, ka tas-ir smiek�līgi! � pedejo frāzi Viljams izrunāja skaļā balsī, kad viņi jau bija uz kafejnīcas kāpnī�tēm.

�Mēs esam �eit,� Sjūzena domāja. �Kas mēs esam? Kurp mēs ejam? No kā mēs bai�dāmies? Atceries visu no pa�a sākuma,� viņa teica sev, iedama pa terases māla klonu un pūlēdamās sakārtot domas.

Mans vārds ir Enna Kristena; manu vīru sauc Rod�ers. Mēs esam no mūsu ēras 2155. gada. Mēs dzīvojām ļaunuma pilnā pasaulē. Tā bija kā mi-lzīgs, melns kuģis, kas, atrāvies no saprāta un civilizācijas krasta, drāzās pretī iznīcībai, piebrēkdams nakti ar savu melno sirēnu, un veda sev līdz divus miljar�dus cilvēku � vienalga, vai viņi to gribēja, vai ne, � lai pāri jūras un zemes malai iesviestu radioaktīvo liesmu un ārprāta bezdi�benī.

Viņi iegāja kafejnīcā. Tas cilvēks neno�vērsa no viņiem acu.

Kaut kur zvanīja telefons.

Sjūzena satrūkās. Viņa atcerējās, kā tur, divsimt gadu tālā Nākotnē, 2155. gada zilgā aprīļa rītā bija zvanījis telefons un viņa bija pacēlusi klausuli.

��� Enn, te Rīna! Vai esi dzirdējusi? Nu. par jauno biroju, kas organizē ceļojumus Pa�gātnē. Var aizbraukt uz Romu 21. gadā pirms Kristus, uz Vaterlo Napoleona laikā � visur, kur vien vēlies, uz jebkuru gadsimtu!

��� Rīn, tu joko!

��� Nemaz ne. Klintons Smits �orīt devās uz Filadelfiju 1776. gadā. Birojs �Ceļojumi Pagātnē� nokārto visu. Protams, maksā dārgi. Bet iedomājies tikai � ar savām acīm redzēt Romas deg�anu, Kubla hanu, Mozu un Sarkano jūru! Dro�i vien arī tev jau ir pie�sūtīta reklāma.

Sjūzena atvēra pneimatiskā pasta cauruli. Tajā bija staniola plāksnīte ar sludinājumu:

ROMA UN BORD�IJI!

BRĀĻI RAITI SAVĀ AEROPLĀNĀ �KITTY HAWK�!

Birojs �Ceļojumi Pagātnē� apgādā ar kos�tīmiem, dod jums iespēju kļūt par Linkolna vai Cēzara nogalinā�anas aculieciniekiem! Ar garantiju iemācām jebkuru valodu, kas ne�piecie�ama, lai bez starpgadījumiem brīvi varētu uzturēties jebkurā vēsturiskā sabied�rībā, jebkurā laikmetā. Latiņu, grieķu, sen- amerfkāņu sarunu valoda. Pavadiet savu at�vaļinājumu, ceļojot pa Pagātni!

Rīnas balss dudināja klausulē: � Mēs ar Tomu rīt dosimies uz 1492. gadu. Birojs or�ganizē Tomam jūras ceļojumu kopā ar Ko- lumbu. Apbrīnojami, vai ne?

�� Jā, � Enna apstulbusi nomurmināja. � Bet ko saka valdība par �o Laika Ma�īnas sabiedrību?

��� O jā, policija patur to acīs. Viens otrs, vairīdamies no iesaukuma, var iedomāties aizbēgt un paslēpties Pagātnē. Tādēļ katram, dodoties ceļojumā, jāatstāj ķīlā sava māja un īpa�umi, lai garantētu atgrie�anos. Galu galā ir ta�u kar�.

� Jā, kar�, � Enna murmināja. � Kar�.

Viņa stāvēja, turēdama klausuli rokā, un domāja. Te nu beidzot ir tā izdevība, par ko mēs ar vīru tik daudzus gadus esam runāju�i un sapņoju�i. Mums nepatīk �ī 2155. gada pasaule. Mēs gribam tikt projām no �ejienes, kur Rod�ers spiests strādāt bumbu fabrikā un man jānodarbojas ar slimību baciļu kul�tivē�anu. Varbūt mums laimējas aizbēgt cauri gadsimtiem un paslēpties kādā me�onīgā Pa�gātnes zemē, tā ka policija mūs nekad nespētu atrast un atvest atpakaļ uz �o pasauli, kur dedzina mūsu grāmatas, kontrolē mūsu do�mas, plosa mūsu nervus ar bailēm, dresē mūs, brēc uz mums pa radio �

Viņi bija Meksikā 1938. gadā.

Sjūzena skatījās uz kafejnīcas krāsaino sienu.

Darbiniekiem, kas labi kalpoja Nākotnes Valstij, bija atļauts pavadīt atvaļinājumu Pa�gātnē, lai izklaidētos un atjaunotu spēkus. Tā arī viņa ar vīru bija atceļoju�i uz 1938. gadu, noīrēju�i istabu Ņujorkā, staigāju�i pa teāt�riem un priecāju�ies par zaļgano Brīvības statuju, kas vēl arvien stāvēja ostā. Bet tre��ajā dienā viņi bija pārģērbu�ies citās drēbēs, pārmainīju�i vārdus un aizbēgu�i, lai pa�slēptos Meksikā.

�- Tas noteikti ir viņ�, � Sjūzena �uk�stēja, paskatīdamās uz sve�o vīrieti pie gal�diņa. � Tik daudz cigare�u, cigāru, dzē�rienu! Tie viņu nodod. Vai atceries mūsu pirmo vakaru Pagātnē?

Pirms mēne�a, kad viņi tikko bija ieradu��ies Ņujorkā, jau tūlīt tajā pa�ā vakarā abi bija aizgūtnēm dzēru�i visādus stiprus dzē�rienus, ēdu�i savādus, pikantus ēdienus, pir�ku�i smar�ūdeņus un desmitiem da�ādu �ķirņu cigaretes, jo tādas lietas Nākotnē bija retums � -tur kar� bija viss. Kā negudri viņi bija skraidīju�i pa veikaliem, bāriem, ta�bakas tirgotavām un beidzot atgriezu�ies savā istabā, apreibu�i un pārguru�i, bet lai�mīgi.

Un te nu �is sve�ais rīkojās tāpat � skaidrs, ka tā rīkoties varēja vienīgi cilvēks no Nākotnes, kur� ilgus gadus cietis dzērienu un cigare�u badu.

Sjūzena ar Viljamu apsēdās pie galdiņa un pasūtīja pa glāzei vīna.

Sve�ā acis neatraudamās pētīja viņu ap�ģērbu, matu sakārtojumu, rotaslietas, viņu gaitu, kustības.

��� Sēdi brīvāk! � Viljams bez skaņas iz�dvesa. � Izturies tā, it kā būtu �āda veida tērpu valkājusi visu mū�u.

�� Mums vispār nevajadzēja mēģināt aiz�bēgt!

��� Ak dievs! � Viljams iesaucās. � Viņ� nāk �urp! Lūdzama, Jauj runāt tikai man.

Sve�ais apstājās pie viņu galdiņa un palo�cījās, tiktikko dzirdami sasizdams papē�us. Sjūzenas sirds pamira. �T militārā skaņa � tikpat nepārprotama un nīstama kā valdo�nīgie klauvējieni pie dzīvokļa durvīm nakts vidū.

��� Mister Rod�er Kristen, � sve�ais sa�cīja, � jūs apsē�oties nepavilkāt uz aug�u savu bik�u staras.

Viljams sastinga. Viņ� palūkojās uz savām rokām, kas nevainīgi gulēja virs ceļgaliem.

��� Jūs esat pārskatījies, � Viljams sa�cīja. � Mans vārds nav Krislers.

��� Kristens, � sve�ais izlaboja.

��� Es esmu Viljams Treiviss, � Viljams sacīja. � Un es nesaprotu, kāda jums daļa par manām biksēm!

��� Atvainojiet! � Sve�ais atbīdīja krēslu. � Teiksim tā: jūs man līkāties pazīstams lie�i tāpēc, ka apsēzdamies nepavilkāt uz aug�u savas bikses. Tā dara visi. Ja to ne�dara, bikses ceļgalos ātri, izsē�as. Es esmu fālu prom no mājām, mister� Treivis, un ilgojos pēc sabiedrības. Mans vārds ir Simss.

�� Mister Sims, mēs saprotam jūsu vien�tulību, bet esam noguru�i. Rīt mēs dodamies uz Akapulko.

�� Burvīga vietiņa! Es tikko tur biju, mek�lēdams da�us savus draugus. Kaut kur tepat viņiem jābūt. Gan es tos atradī�u. O, vai kundze nejūtas īsti labi?

��� Ar labu nakti, mister Sims!

Viņi devās uz durvīm, un Viljams paņēma Sjūzenu cie�i zem rokas. Viņi neatskatījās, kad misters Simss uzsauca: � Acumirkli, vēl tikai da�us vārdus! � Pēc brītiņa viņ� lēnām un zīmīgi noskandēja:

��� Divi tūksto�i simt piecdesmit piektais gads.

Sjūzena aizvēra acis un juta zemi sagrīļoja�mies zem kājām. Nekā ap sevi neredzēdama, viņa izgāja uz ugunīs mirdzo�ā laukuma.

Viņi aizslēdza savas viesnīcas istabas dur�vis. Tad Sjūzena sāka raudāt, un viņi ilgi stā�vēja tumsā, un �ķita, ka istabas grīda zem viņiem draudīgi līgojas. Tālumā sprāga ugunī�gās petardes, un uz laukuma skanēja smiekli.

� Nolādētais, riebīgais nekauņa! � Vil�jams sacīja. � Sē� tur, aptausta mūs ar acīm no galvas līdz kājām kā lopus, kūpina savas nolādētās cigaretes, lok dzeramos. Es tobrīd būtu varējis viņu nogalināt! � Viljama balss skanēja gandrīz histēriski. � Viņam pat pie�tika nekaunības pateikt mums savu īsto vārdu. Izseko�anas biroja �efs. Un tad tā kļūme ar manām biksēm. Ak dievs, man ta�u vajadzēja apsē�oties tās pavilkt uz aug�u! Tas �ajā laikmetā ir mehānisks �ests. To neiz�darīdams, es, uzreiz at�ķīros no citiem, un tas viņu uzvedināja uz domām: te ir vĻrietis, kas nekad nav valkājis eiviluzvalku, bet pie�radis pie militārajām brid�a biksēm un Nā�kotnes apģērba stila. Es varētu pats sevi no�sist par �o neuzmanību, kas mūs nodeva!

��� Nē, nē, mūs nodeva mana gaita � �ie augstie papē�i� Arī mūsu mati � tikko ap�griezti, kā frizētavas skatlogā. Vispār mēs izskatījāmies dīvaini un neveikli.

Viljams uzgrieza gaismu. � Viņ� vēl mūs pārbauda. Nav pilnīgi dro�s, vismaz pagai�dām. Ja mēs tagad mēģināsim aizbēgt, viņam viss būs skaidrs. Nesteigsimies ar braucienu uz Akapulko.

��� Varbūt viņ� jau dro�i zina, tikai ņirgā�jas par mums.

�� Manuprāt, to no viņa var sagaidīt. Viņ� ir noteicējs par laiku. Viņ� var izdzīvoties �eit, cik vien patīk, un jebkurā brīdī nogādāt mūs atpakaļ Nākotnē vienu minūti pēc mūsu aiz�brauk�anas no turienes. Viņ� var turēt mūs ne�ziņā dienām ilgi, pats par to uzjautrinādamies.

Sjūzena apsēdās uz gultas, noslaucīja asa�ras un ieelpoja seno vīraka un ogļu smar�u.

��� Bet sarīkot skandālu viņi ta�u negribēs?

��� Neuzdro�ināsies. Viņiem jānotver mūs vienatnē, lai iebāztu Laika Ma�īnā un nosū�tītu atpakaļ.

��� Tad es zinu izeju, � Sjūzena sacīja.

- Mēs nekad nepaliksim vieni, alla� uzturē�simies ļaudīs. Iepazīsimies un iedraudzēsi�mies ar daudziem daudziem cilvēkiem, stai- gāsini pa veikaliem, katra pilsēta pārnak�ņo�sim municipalitātē, maksāsim policijas priek�niekam, lai mūs apsargā, kamēr pie�nāks izdevīgs brīdis nogalināt Simsu, un tad, pārģērbu�ies citās drēbēs,, varbūt par meksi�kāņiem, aizbēgsim un paslēpsimies.

Aiz aizslēgtajām durvīm atskanēja soji.

Viņi nogrieza gaismu un klusi izģērbās. Soļi attālinājās. Kaut kur noklaudzēja durvis.

Sjūzena stāvēja tumsā pie loga, raudzīda�mās lejup uz laukumu.

��� Tur tā celtne ir baznīca, vai ne?

��� Jā.

������� Es bie�i tiku domājusi, kāda gan izska�tās baznīca. Tik sensenis tā nav redzēta. Vai rīt mēs varētu to apskatīt?

��� Protams. Nāc gultā!

Viņi gulēja tumsā vaļējām acīm.

Pēc pusstundas iezvanījās telefons. Sjūzena pacēla klausuli.

��� Hallo?

������� Trusī�i var paslēpties me�ā, � kāda balss sacīja, � bet lapsa tomēr tos atradīs.

Viņa nolika klausuli un atkal apgūlās, stinga un saspringta kā stīga.

Ārā,'1938. gada Meksikā, kāds cilvēks uz ģitāras trink�ķināja dziesmiņas � vienu, otru, tre�o �

Naktī viņa izstiepa roku un gandrīz taus�tāmi sajuta 2155. gadu. Viņas pirksti slīdēja

pār.i aukstiem laika rituma lokiem glu�i (kā rievotai virsmai, un viņa dzirdēja mar�ējo�u kāju neatlaidīgo dundoņu, neskaitāmu or�ķestru spēlētu militāru mūziku, redzēja tūk�sto�iem un tūksto�iem baciļu koloniju to ste�rilajos stikla stobriņos; un viņas roka snie�dzās pēc tiem, strādājot milzīgajā iznīcības fabrikā Nākotnē; tur bija lepra, buboņu mē�ris, tīfs, tuberkuloze � un tad nogranda lie�lais sprādziens. Viņas roka acu priek�ā sa�dega, sa�ervelēdamās kā �āvēta plūme, draus�mīgs grūdiens pasita to atpakaļ, �ķita, ka pasaule uzsviesta gaisā un gā�as bezdibenī, visas ēkas sagruva, un cilvēki ar saplosītām vēnām gulēja miru�i. Tad milzīgie vulkāni, ma�īnas, viesuļi, lavīnas noklusa, un viņa �ņukstēdama pamodās savā gultā Meksikā, daudzu gadu tālumā �

Agri no rīta, kad viņi beidzot bija ieslīgu�i nemierīgā miegā un vienu stundu nogulēju�i, tos pamodināja skaļa automa�īnu rūkoņa uz ielas. Sjūzena pār balkona margām palūko�jās lejup. Pie viesnīcas tikko bija apstāju�ās vairākas smagās un vieglās automa�īnas ar sarkaniem uzrakstiem, un no tām, klaigādami un skaļi sarunādamies, izkāpa astoņi cilvēki. Ap ma�īnām drūzmējās bariņ� meksikāņu.

� Que pasa? � Sjūzena uzsauca kādam zēnam.

Tas atbildēja.

Sjūzena atgriezās istabā. � Tā ir ameri�kāņu kinosabiedrlbas grupa, kas te uzņems filmu, � viņa teica vīram.

� Visai interesanti, � Viljams sacīja. Viņ� pa�reiz bija du�ā.-� Neizlaidīsim viņus no acīm. Manuprāt, būs labāk, ja mēs �odien nekur nebrauksim. Mēģināsim izkliedēt Simsa aizdomas. Paskatīsimies, kā taisa filmas. Esmu dzirdējis, ka �ī primitīvā filmu uzņem��ana bijusi ko vērts. Izklaidēsimies, izmetīsim no prāta savas raizes.

�Savas raizes, jā,� Sjūzena domāja. Spo��ajā rīta saulē viņa uz brīdi bija aizmirsusi, ka kaut kur viesnīcā sē� un gaida kāds cil�vēks, kūpinādams, kā �ķita, uzreiz vai tūk�sto� cigaretes. Redzot astoņus skaļos, priecī�gos amerikāņus tur lejā, viņai gribējās tiem uzsaukt: �Glābiet mani, paslēpiet mani, palī�dziet man! Nokrāsojiet manus matus, acis, ietērpiet mani sve�ās drānās! Man vajadzīga jūsu palīdzība. Es esmu no 2155. gada!�

Bet vārdi netika pāri lūpām. Biroja �Ce�ļojumi Pagātnē� vadītāji nebija muļķi. Pirms cilvēks devās ceļojumā, attiecīgam centram viņa smadzenēs uzlika psiholoģisku blokādi. Viņ� nevienam nevarēja pateikt savu īsto dzim�anas laiku un vietu, nedz arī atklāt Pa�gātnes iedzīvotājiem kaut ko par Nākotni. Pagātni un Nākotni vajadzēja vienu no otras pasargāt. Tikai ar �ādu psiholoģisku blokādi smadzenēs cilvēkiem atļāva bez uzraudzības ceļot cauri gadsimtiem. Nākotne bija jāpa�sargā no jebkādām pārmaiņām, ko varētu atvest līdzi tie, kas ceļoju�i pa Pagātni. Lai kā Sjūzena to vēlētos, viņa nevarēja nevienam no �iem laimīgajiem ļaudīm tur lejā pateikt, kas viņa ir un kādā kļūmīgā situācijā nonā�kusi.

� Vai neiesim brokastīs? � Viljams iejautājās.

Brokastis' tika pasniegtas pla�ajā ēdam�zālē. Visiem vienādas: cepts �ķiņķis ar olām. Telpa bija pilna ar tūristiem. Irgādamies un smiedamies, ienāca visi astoņi kinoļaudis � se�i vīrie�i un divas sievietes � un, trok��ņaini grūstīdami krēslus, apsēdās pie blakus galdiņa. Sjūzenai �ķita, ka viņu tuvums iz�staro siltumu un aizsardzību, un viņa neno- bijās pat tad, kad uz vestibila kāpnēm, kāri smēķēdams turku cigareti, parādījās misters Simss. Viņ� pa gabalu pamāja sveicienu, un Sjūzena smaidīdama to atņēma, jo �eit, astoņu kinodarbinieku un kādu divdesmit tū�ristu acu priek�ā, viņ� tiem nekā nevarēja padarīt.

� Tie ir aktieri, � Viljams sacīja. � Varbūt es varētu nolīgt divus no viņiem, teikdams, ka gribu izspēlēt kādu joku, lai pārģērbjas mūsu drēbēs un aizbrauc projām mūsu ma�īnā tādā brīdī, kad Simss nevar re�dzēt viņu sejas. Ja divi cilvēki, kas izskatī�tos mums līdzīgi, aizvilinātu viņu no �ejie�nes uz da�ām stundām, mēs pagūtu aizlais�ties uz Mehiko. Tur viņ� varētu mūs nomek�lēties gadiem ilgi!

He i!

Resns vīrietis, uzdvesdams alkohola dvingu, noliecās pār viņu galdiņu.

��� Amerikāņu tūristi, cik jauki! � viņ� kliedza. � Man līdz riebumam apnicis ska�tīties uz meksikāņiem. Es varētu jūs nobu��ot! � Viņ� sparīgi kratīja viņu rokas. � Nāciet pie mūsu galdiņa! Izmisums mīl sabiedrību. Es esmu Izmisums, tā ir miss Grūtsirdība, un tie � misters un misis Nīs- tam-Meksiku! Mēs visi to ienīstam. Bet mums te jāuzņem da�i ievadkadri vienai no�lādētai filmai. Pārējie no mūsu bara ieradī�sies rīt. Mani sauc D�o Meltons. Es esmu re�isors. Vai �ī Meksika nav nejēdzīga zeme? Bēres uz katra soļa, cilvēki sprāgst kā mu��as. Nu, pārcelieties pie mums! Nāciet kom�pānijā, uzjautriniet mūs!

Sjūzena un Viljams smējās.

��� Vai es esmu tik jocīgs? � misters Mel�tons jautāja, pamezdams acis uz apkārtējiem viesiem.

��� Brīni�ķīgs jūs esat!

Sjūzena pārsēdās pie blakus galdiņa.

Misters Simss pāri zālei nikni raudzījās uz viņiem.

Sjūzena parādīja viņam grimasi.

Misters Simss pa eju starp galdiņiem nāca �urp.

��� Mister un misis Treivisi! � viņ� sauca.

�� Es domāju, ka mēs brokastosim kopā pa�i vien.

��� Lūdzu piedo�anu! � Viljams sacīja.

������� Sēdies tik klāt! �* misters Meltons aici�nāja. � Viņu draugs ir arī mans draugs.

Misters Simss apsēdās. Kinoļaudis skaļi sarunājās savā starpā, un vispārējā �aloņā misters Simss klusi sacīja: � Ceru, ka jūs labi gulējāt.

��� Un jūs?

������� Es neesmu pieradis pie atsperu matra��iem, � misters Simss saviebies atbildēja.

��� Bet toties te ir citas labas lietas. Pusi nakts es pavadīju, nobaudīdams jaunas ciga�retes un uzko�amos. īpatnēja, valdzino�a gar�a. Sie senie netikumi s'agādā veselu spektru jaunu sajūtu.

������� Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat, � Sjūzena sacīja.

������� Arvien vēl spēlējat komēdiju, � Simss pasmējās. � Veltīgi. Nelīdzēs arī �ī stratē�ģija ar publiku. Gan jau es notver�u jūs vie�nus. Man ir milzīga pacietība.

������� Paklau, � misters Meltons iejau�cās, pietvīcis sārts, � vai �is tips jums bojā omu?

��� Nē, nē, viss kārtībā.

������� Sakiet tikai vienu vārdu, un es viņu iz- lidinā�u ārā kā korķi!

Meltons atkal aizgriezās un kaut ko uz�kliedza savai kompānijai. Atskanēja skaļi smiekli, un misters Simss turpināja: � Ru�nāsim īsi un skaidri! Veselu mēnesi es brau�kāju no pilsētas uz pilsētu, dzīdams pēdas, līdz beidzot jūs atradu, un pagāja vēl visa vakardiena, kamēr īsti pārliecinājos. Varbūt man izdosies nokārtot tā, ka jūs tiksiet cauri bez soda, ja tagad nāksiet man līdz bez lieka trok�ņa un labprātīgi atgriezīsieties darbā pie ūdeņra�a superbumbas.

��� Ir gan ērms � atradis īsto reizi tik gudrām runām! � ar vienu ausi padzirdējis pēdējos vārdus, iesaucās misters Meltons.

Simss, nelikdamies traucēties, turpināja: � Apdomājiet labi! Jūs nevarat izbēgt. Ja nogalināsiet mani, jūs notvers citi.

��� Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat!

��� Izbeidziet niekoties! � Simss dusmīgi iesaucās. � Apdomājiet ar prātu! Jūs pa�i glu�i labi saprotat, ka mēs nedrīkstam pie�ļaut �ādu aizbēg�anas gadījumu. Tas varētu pamudināt citus 2155. gada cilvēkus rīkoties tāpat. Bet mums cilvēki ir vajadzīgi.

��� Lai karotu jūsu karos, � Viljams vairs neizturēja.

��� Bil!

�� Nekas, Sjūzen! Tagad runāsim viņa va�lodā. Izbēgt mēs nevaram, tas ir skaidrs.

��� Lieliski! � Simss iesaucās. � Patie�ām gan, jūs esat rīkoju�ies apbrīnojami bērni��ķīgi, mēģinādami aizbēgt no saviem pienā�kumiem.

��� Aizbēgt no �ausmām.

��� Blēņas! Tikai kar�.

��� Par ko jūs, zēni, runājat? � misters Meltons jautāja.

Sjūzenai gribējās viņam visu izstāstīt, ta�u tas nebija iespējams. Psiholoģiskā blokāde atļāva runāt tikai vispārējos vilcienos � tā, kā pa�reiz �ķietami vispārīgi diskutēja Simss ar Viljamu.

��� Tikai kar�! Bet kāds!-� Viljams sacīja. � Puse pasaules nobendēta ar lepras bum�bām!

��� Un tomēr, � Simss iebilda, � Nākot�nes iedzīvotāji ņem ļaunā, ka jūs abi gribat paslēpties, tā teikt, uz jaukas tropu salas, kamēr viņi vārās elles katlā. Nāve mīl nāvi, nevis dzīvību. Cilvēkiem, kas mirst, ir patī�kami apzināties, ka arī citi mirst reizē ar viņiem. Sajūta, ka neesi viens peklē un kapā, dod zināmu mierinājumu. Nākotnes cilvēki ir sa�utu�i par jūsu abu rīcību, un es esmu viņu pilnvarots soģis!

��� Palūkojieties uz pilnvaroto soģi! � mis�ters Meltons uzsauca savai kompānijai.

��� Jo ilgāk jūs liksiet man gaidīt, jo ļau�nāk būs jums pa�iem. Mister Treivis, jūs mums esat vajadzīgs, lai konstruētu jauno bumbu. Atgriezieties tūlīt, un nekādas spī�dzinā�anas nebūs. Ja jūs vilcināsieties, mēs lik un tā piespiedīsim jūs strādāt un, kad būsiet ticis galā ar bumbu, izmēģināsim pie jums da�as jaunas, sare�ģītas ierīces. Pado�mājiet, ser!

i� Man ir priek�likums, � Viljams sa�cīja. � Es do�os tūliņ jums līdz, ja mana sieva varēs palikt �eit � dzīva, dro�ībā, tālu no kara.

Misters Simss mirkli pārlika.

��� Labi! Pēc desmit minūtēm satiksimies uz laukuma. Jūs mani paņemsit savā ma�īnā un aizvedīsit ārpus pilsētas uz nomāju vietu. Es parūpē�os, lai tur mūs uzņem Laika Ma�īna.

��� Bil! � Sjūzena cie�i satvēra Viljama roku.

��� Nerunā pretī! � Viņ� paskatījās sievai acīs. � Tas ir izlemts. � Tad pievērsās Sim- sam: � Vēl tikai viens jautājums. Pagāju�o nakti jūs būtu varējis notvert mūs viesnīcas istabā un aizvest projām. Kāpēc jūs to neda�rījāt?

��� Varbūt tāpēc, ka pats lieliski pavadīju laiku, � misters Simss gurdi atbildēja, zelē�dams savu tikko aizdedzināto cigāru. � Man ļoti negribas �ķirties no �īs brīni�ķīgās at�mosfēras, saules, atpūtas. Man ir �ēl pamest vīnu un cigaretes. Ak, cik �ēl! Tātad � pēc desmit minūtēm uz laukuma. Jūsu sieva var justies pilnīgi dro�a un palikt �eit, cik ilgi vēlas. Atvadieties no viņas!

Misters Simss piecēlās un devās uz dur�vīm.

��� Misters Di�mutis paceļ buras! � mis�ters Meltons nobļāva viņam pakaļ. Tad pa�griezās un paskatījās uz Sjūzenu. � Ai, ai! Te viens birdina asaras. Kur� tad nu tā dara � raud pie brokastgalda?

Ceturksni pēc deviņiem Sjūzena stāvēja uz istabas balkona un raudzījās lejup. Laukuma malā uz smalki veidota bronzas soliņa, kājas sakrustojis, sēdēja misters Simss. Nokodis galiņu jaunam cigāram, viņ� tīksmi to aiz�dedzināja.

Sjūzena izdzirdēja motora rūkoņu. Ielas N viņā galā Viljams izbrauca ma�īnu no garā��as, un tā lēnām ripoja lejup pa akmeņiem bruģēto nokalni.

Ma�īnas ātrums pieauga. Trīsdesmit, �etr�desmit, piecdesmit jūd�u stundā. Cā|u bariņ� izbailēs aizspurdza no ceļa.

Misters Simss noņēma savu balto panamu, norausa sviedrus no sārtās pieres, atkal uz�lika cepuri galvā un tad ieraudzīja ma�īnu.

Ar se�desmit jūd�u ātrumu stundā tā drā�zās taisni uz laukumu:

� Viljam! � Sjūzena spalgi iekliedzās.

Ma�īna dārdēdama atsitās pret laukuma zemo malu, palēcās uz aug�u, joņoja tālāk pār akmens plāksnēm uz apsūbēju�o solu. Misters Simss nosvieda cigāru, griezīgi iebļā�vās, savēcināja rokas, � un tai pa�ā sekundē ma�īna uzdrāzīs viņam virsū. Viņa ķerme�nis kūleņodams uzlidoja augstu gaisā un �■magi kā maiss nogāzās zemē.

Laukuma pretējā malā ma�īna apstājās � viens tās priek�ējais ritenis bija salauzts. Saskrēja cilvēki.

Sjūzena iegāja istabā un cie�i aizvēra bal�kona durvis.

Pulksten divpadsmitos viņi abi bālām se�jām roku rokā iznāca no municipalitātes.

�< Adios, sefļor, setļora, � atvadoties teica mērs.

Viņi apstājās laukumā, kur pie asiņu peļ�ķes drūzmējās ziņkārīgie.

�� Vai tevi vēl izsauks? � Sjūzena jau�tāja.

��� Nē. Viss ir sīki noskaidrots. Tas bija nelaimes gadījums. Ma�īna pēk�ņi neklau�sīja stūrei. Ar asarām acīs es viņiem to ap�liecināju. Dieva vārds, man vajadzēja kaut kā atvieglot sirdi. Es tie�ām apraudājos. Man bija ļoti grūti viņu nogalināt. Savu mū�u neesmu gribējis izdarīt kaut ko tādu.

��� Un tevi nenodos tiesai?

�� Sākumā bija runa par to, ta�u es pasteidzos visu izskaidrot. Viņi man tic. Tas bija nelaimes gadījums. Lieta ir iz�beigta.

��� Kurp mēs tagad dosimies? Uz Mehiko? Uz Uruapanu?

��� Ma�īna ir remontā. Tā būs kārtībā �et�ros pēc pusdienas. Tad mēs tiksim projām no �ās nolādētās vietas.

��� Vai mums nesekos? Tu domā, ka Simss strādāja viens?

��� Nezinu. Ta�u domāju, ka mēs esam ieguvu�i mazliet laika.

Kad viņi sasniedza viesnīcu, no tās pa��reiz nāca ārā kinoļaudis. Misters Meltons norūpējies piesteidzās viņiem klāt. � Es dzirdēju, kas noticis. Ļoti nepatīkami. Vai tagad viss nokārtojies? Vai nevēlaties maz�liet izklaidēties? Mēs uzņemsim tepat kalnā uz �īs ielas da�us kadrus. Ja gribat paskatī�ties, laipni lūdzu! Patie�ām nāciet, tas jūs izklaidēs.

Viņi gāja.

Viņi stāvēja akmeņiem bruģētās ielas malā, kamēr uzstādīja filmē�anas aparatūru. Rau�dzīdamās lejup uz tālumā aizvijo�os ceļu un �oseju, kas veda uz Akapulko un jūru, garām piramīdām un drupām, un maziem ciemati�ņiem ar nededzinātu ķieģeļu mājiņām, pret kuru dzeltenajām, zilajām un mēļajām sie�nām liesmoja sārtās bugenvillas, Sjūzena domāja: �Mēs nemitīgi braukāsim no pilsētas uz pilsētu, vienmēr būsim pulkā un barā � gan ceļā, gan veikalos, gan viesnīcu vesti�bilos, mēs uzpirksim policiju, lai naktīs mūs apsargā, ieslēgsimies aiz dubultatslēgām, bet � alla� cilvēku burzmā, nekad vairs vieni, alla� ar bailēm sirdī, ka pirmais pre�timnācējs var būt jauns Simss. Mū�īgā ne�ziņā, vai mums izdevies apmānīt izsekotājus un sajaukt viņiem pēdas. Un alla� tie tur,

Nākotnē, gaidīs brīdi, kad mūs notvers un aizgādās atpakaļ, lai mūs sadedzinātu ar sa�vām bumbām un iznīdētu ar sērgām, lai viņu policija atkal mūs komandētu � gulties, cel�ties, lēkt caur stīpu! Un tā mēs bez mitas skriesim caur me�u un ne mū�am vairs ne�apstāsimies, un nekad vairs negulēsim mie�rīgi.�

Apkārt bija sapulcēju�ies cilvēki, lai no�skatītos filmē�anā. Sjūzena vēroja pūli un tuvējās ielas.

��� Vai tev kāds �ķiet aizdomīgs?

��� Nē. Cik pulkstenis?

��� Trīs. Ma�īnai drīz jābūt kārtībā.

Filmē�ana beidzās ceturksni pirms �etriem.

Viņi visi sarunādamies devās atpakaļ uz vies�nīcu. Viljams iegriezās garā�ā.

��� Ma�īna būs gatava se�os, � iznācis no turienes, viņ� noraizējies sacīja.

��� Bet noteikti se�os, ne vēlāk?

��� Būs, būs, neuztraucies!

Viesnīcas vestibilā viņi palūkojās apkārt, vai tur nav vēl kāds vientuļ� ceļotājs, līdzīgs misteram Simsam � ar tikko apgrieztiem matiem, pārlieku kārs uz cigaretēm un aiz�domīgi smar�ojo�s pēc odekolona. Ta�u ves�tibils bija tuk�s. Ejot aug�ā pa kāpnēm, mis�ters Meltons sacīja: � Nu, tā tik bija die�niņa! Vai nederētu pēc grūta darba izskalot rīkli? Ko jūs, draugi, par to sakāt? Kokteili? Alu?

��� Varbūt kadu glāzi.

Viss bars sagāzās Meltona istabā, un sā�kās iedzer�ana.

�� Tu pamet acis pulkstenī, cik mums vēl laika, � Viljams sacīja.

�Jā, laiks,� Sjūzena domāja. �Kaut mums būtu laiks!� Pa�reiz viņa vēlējās tikai vienu � visu garo, gai�o oktobra dienu no�sēdēt uz laukuma, neko nedomājot, ne par ko neraizējoties, ļaujot saulei glāstīt seju un rokas, sēdēt tur tā ar aizvērtām acīm, smai�dot izbaudīt tīkamo siltumu un nekustēties, nekur nesteigties. Aizmigt Meksikas saulē un gulēt � saldi un mierīgi, dro�i un laimīgi, dienām, nedēļām ilgi�

Misters Meltons attaisīja �ampānie�a pu�deli.

��� Uz skaistas lēdijas veselību! � viņ� uz�sauca, pieskandinādams Sjūzenas glāzei. � Jūs gandrīz derētu filmai, es pat varētu jūs izmēģināt.

Viņa pasmējās.

��� Nopietni, � Meltons sacīja. � Jūs esat ļoti jaukiņa. Es jūs iztaisītu par kinozvaig�zni.

��� Un aizvestu mani uz Holivudu? � Sjū�zena iesaucās.

�� Skaidrs, ka �ajā nolādētajā Meksikā mēs nepaliktu!

Sjūzena a�i palūkojās uz Viljamu. Viņ� pacēla vienu uzaci un piekrīto�i pamāja. Tas nozīmētu tikt projām no �ejienes, mainīt ap�ģērbu, vidi, varbūt arī vārdu. Un ceļā viņi atrastos kopā ar �iem astoņiem cilvēkiem, kas būtu dro�s vairogs pret jebkuriem drau�diem no Nākotnes.

��� Tas izklausās brīni�ķīgi, � Sjūzena sa�cīja.

Viņa bija . mazliet apskurbusi no �ampa�nie�a. Pēcpusdiena aizritēja nemanot, ap viņu valdīja skaļa jautrība. Viņa jutās dro�i un labi, un priecīgi un pirmoreiz pēc ilgiem ga�diem bija patie�ām laimīga.

��� Kādai filmai mana sieva būtu piemē�rota? � jautāja Viljams, pieliedams savu glāzi.

Meltons vērtējo�i paraudzījās Sjūzenā. Visi pārstāja smieties un klausījās.

��� Man viņu patiktos uzņemt filmā ar spraigu, intriģējo�u si�etu, � Meltons sa�cīja. � Tas varētu būt stāsts par vīru un sievu, tādiem kā jūs abi.

��� Turpiniet!

��� Un varbūt par karu, � re�isors sacīja, pacēlis glāzi pret sauli un vērodams dzēriena krāsu.

Sjūzena un Viljams klusēdami gaidīja tā�lāko.

Stāsts par vīru un sievu, kas dzīvo mazā namiņā kādā mazā ieliņā, teiksim, 2155. ga�dā, � Meltons sacīja. � Tas, protams, ad libi- tum, tā sakot, variējams pēc patikas. Bet �iem cilvēkiem jāsastopas vaigu vaigā ar briesmīgu karu, ūdeņra�a superbumbām, cenzūru, tuvas nāves briesmām, un tad � te nu sākas vis�interesantākais � viņi aizbēg uz Pagātni, un tur tiem seko kāds cilvēks, kuru viņi uzskata par ļaunuma iemiesojumu, bet kur� vienīgi mēģina bēgļiem atgādināt viņu pienākumu.

Viljamam izkrita glāze no rokām.

Misters Meltons turpināja: � Un tad �is pārītis meklē glābiņu pie kādas kinodarbi�nieku grupas, kas ieguvusi viņu uzticību. �Cil�vēku pulkā mēs būsim dro�ībā,� viņi domā.

Sjūzena sagurna krēslā. Visi raudzījās uz re�isoru. Viņ� iedzēra malciņu vīna. � O, pirmklasīgs vīns! Nu, tā � �is vīrietis un sie�viete acīmredzot nesaprot, cik ļoti nepiecie��ami viņi Nākotnei. Sevi�ķi vīrs, jo viņ� ir galvenais speciālists jauna bumbu metāla radī�anā. Tāpēc izsekotāji, sauksim viņus tā, ne�ēlo pūļu un līdzekļu, lai atrastu, sagūstītu un nogādātu atpakaļ mājās �o pārīti, un bei�dzot notver viņus vienus pa�us viesnīcas is�tabā, kur neredz sve�as acis. Izsekotājiem ir savi paņēmieni. Viņi strādā pa vienam un gru�pās pa astoņi. Vienādi vai otrādi, bet bēgļi rokā ir. Vai tā neiznāktu brīni�ķīga filma, kā jums �ķiet, Sjūzen? Un jums, Bil? � Viņ� iz�tuk�oja savu glāzi.

Sjūzena sēdēja, nekustīgi vērdamās vienā punktā.

� ,Vai nevēlaties iedzert? � misters Mel�tons vaicāja.

Viljams izrāva revolveri un trīs reizes iz��āva. Viens no vīrie�iem saļima, pārējie metās uz priek�u. Sjūzena iekliedzās. Kāda roka aiz�spieda viņai muti. Revolveris noblīk�ķēja pret grīdu, Viljams vēl pretojās, bet tad viņu sa�grāba kā spīlēs.

Misters Meltons stāvēja turpat, kur stāvē�jis, viņa pirksti asiņoja. � Lūdzu, nepadariet savu stāvokli vēl Jaunāku, � viņ� sacīja.

Pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni.

��� Ielaidiet!

��� Tas ir viesnīcas pārvaldnieks, � mis�ters Meltons sausi sacīja. Viņ� pavēlo�i pacēla zodu. � Nu, sākam rīkoties!

��� Ielaidiet! Es izsauk�u policiju!

Sjūzena un Viljams ātri saskatījās, tad pa�meta acis uz durvīm.

��� Pārvaldnieks grib tikt iek�ā, � misters Meltons sacīja. � Ātrāk!

Telpas vidū tika izstumta filmē�anas ka�mera. No tās iz�āvās zila gaisma, kas acu�mirklī piepildīja visu istabu. Sienas atkāpās, un cilvēki cits pēc cita izgaisa.

��� Ātrāk!

Pēdējā mirklī pirms izgai�anas Sjūzena aiz loga vēl ieraudzīja zaļo zemi un mēļās, dzelte�nās, zilās un sārtās mājiņas, un bruģa akme�ņus, kas aizplūda lejup kā upe; pa ielu pretī saules apspīdētajiem pakalniem jāja kāds vīrs uz ēzelī�a, zēns dzēra apelsīnu sulu, un viņa sajuta mutē tās saldmi, laukumā kupla koka ēnā stāvēja cilvēks ar ģitāru, un viņa juta savu roku pieskārāmies stīgām, un tālumā bija jūra, zilā un maigā jūra, tā paņēma viņu savā klēpī un aiznesa līdz.

Un tad viņas vairs nebija. Nebija ari viņas vira.

Durvis atsprāga līdz kājai va|ā. Iedrāzās viesnīcas pārvaldnieks un kalpotāji.

Istaba bija tuk�a.

��� Bet viņi nupat vēl bija �eit. Es redzēju viņus ienākam � un tagad te nav neviena! � pārvaldnieks kliedza. � Logiem ir dzelzs res- tojums. Pa tiem viņi nevarēja tikt laukā.

Pievakarē ataicināja garīdznieku, un tad viņi atkal iegāja �ajā istabā, izvēdināja to, un dieva kalps visus kaktus apslacīja ar svēto ūdeni un noskaitīja lūg�anas.

��� Ko lai dara ar �itiem? � jautāja apko�pēja.

Viņa noradīja uz sienas skapi, kur bija se��desmit septiņas pudeles da�ādu dzērienu � �artrēzs, konjaks, kakao liķieris, absints, vermuts, tekila, simt se�as kārbiņas turku cigare�u un simt deviņdesmit astoņas dzelte�nas kastes ar īstiem Havannas cigāriem par piecdesmit centiem gabalā �

Viņ� izdzirdēja zem atvērtā loga kā pērno kūlu vējos ie�alcamies veceņu balsis:

������� Etils ir zaķapastala! Etils ir nodevējs! Etils izvairās piedalīties Marsa uzvaras gā�jienā pret Zemi!

������� Melsiet vien, raganas! � viņ� uzklie�dza.

Tagad balsis murdēja klusi kā ūdeņi gara�jos kanālos zem Marsa debesīm.

������� Etila dēlam mū�dien būs jāsarkst, apzi�noties, ka viņa tēvs ir gļēvulis! � galvas kopā sabāzu�as, viltīgās acis �audīdamas, �ukstēja krunkainās raganas. � Kauns, kauns!

Istabas otrā stūrī raudāja viņa sieva. Viņas asaras ritēja kā apnicīgs auksts lietus pār kārniņiem.

��� Ak Etil, kā tu tā vari?

Etils nolika sāņus metāla grāmatu apzeltītā stiepļu iesējumā, grāmatu, kas visu rītu bija viņam skaļi stāstījusi par kādu notikumu.

�� Es ta�u centos izskaidrot, � viņ� teica.

������� Ir muļķīgi domāt par Marsa uzbrukumu Zemei. Viņi mūs samals miltos.

Aiz loga dzirdēja dārdus un brīk�ķus, vara �ķindoņu, bungu rīboņu, kliedzienus, soļu dimu, karogu �alkas un dziesmas. Pa ielu ak�meņiem ar uguns iero�iem plecos mar�ēja ka�reivji. Nopakaļ dipināja bērni. Vecenes vici�nāja netīrus karodziņus.

������� Es palik�u uz Marsa un lasī�u grā�matu, � sacīja Etils.

Pie durvīm stipri pieklauvēja. Tilla atvēra durvis. Istabā iedrāzās Etila sievas tēvs.

��� Ko es dzirdu? Mans znots ir nodevējs?

��� Jā, tēv.

��� Tu nestājies marsie�u armijas rindās?

��� Nē, tēv.

������� Ak tu viens! � Vecais pietvīka. � Tavs vārds ir aptraipīts! Tevi no�aus.

��� �aujiet vien, tad būs miers.

������� Kur tas ir dzirdēts, ka marsietis neuz�brūk Zemei? Kur?

������� Nav dzirdēts. Piekritu, ka tas ir kaut kas neticams.

������� Neticami, � no�ņācās vecenes zem loga.

������� Tēt, vai tu nevari viņu pierunāt? � lū�dzās Tilla.

������� Pamēģini pierunāt mēslu kaudzi, � at�cirta tēvs, nikni zibsnīdams ar acīm. Viņ� pie�gāja klāt Etilam. � Orķestri spēlē, diena uz goda, sievietes raud, bērni līksmojas, viss ir, kā vajag, vīri bra�i soļo, bet tu sēdi te� Ak lavu negodu!

������� Tavu negodu! � noelsās balsis attālajos krūmos. �

��� Taisies kā tiec ārā no manas mājas ar

savu tuk�o gvel�anu! � pēk�ņi uzkliedza Etils. � Vācies ar savām medaļām un bun�gām!

Viņ� stūma sievas tēvu ārā garām �ņuksto��ajai Tillai, bet �ai brīdī durvis atvērās � ienāca patruļa.

��� Etils Vraijs? � kāds uzbrēca.

��� Jā.

��� Jus esat arestēts!

��� Ardievu, dārgā sieviņ. Eju karot ar �iem muļķiem! � uzsauca Etils, kad bruņukreklos ietērptie vīri izgrūda viņu uz ielas.

��� Ardievu, ardievu, � attālinādamās at�bildēja pilsētas vecenes.

Kamera bija tīra un kārtīga. Palicis bez grāmatas, Etils jutās nelāgi. Viņ� ieķērās res- tēs un skatījās, kā naksnīgajās debesīs aiz- trauc raķetes. Salti mirgoja neskaitāmas zvaigznes; �ķita, ka tās pajūk uz visām pu�sēm, līdzko starp tām uzliesmo kāda raķete.'

��� Muļķi, � �ukstēja Etils. � Muļķi!

Kameras durvis atvērās. Ienāca kāds cil�vēks, stumdams kaut ko ratiņiem līdzīgu, pilnu ar grāmatām. Ratiņi bija piekrauti līdz ma�lām. Aiz tiem rēgojās pulkve�a stāvs.

��� Etil Vraij, mēs gribēti^zināt, kādēļ jums mājās glabājās �īs aizliegtās Zemes grāma�tas. Visi �ie �Brīnumaino notikumu�, �Zināt�nisko stāstu� un �Fantastisko stāstu� sējumi. Paskaidrojiet.

Viņ� satvēra Etila roku virs locītavas.

Etils izrāva roku.

��� Ja esat nodomāju�i mani no�aut � �au�jiet. Tie�i �o grāmatu dēj es nevēlos karot ar Zemi. �īs literatūras dēļ jūsu uzbrukums lemts neveiksmei.

��� Kā tā? � Pulkvedis nīgri pablenza uz sadzeltēju�ajiem �urnāliem.

��� Paņemiet kādu grāmatu, � sacīja Etils. � Kura pagadās pie rokas. Deviņos no des�mit stāstiem, kas tapu�i tūksto� deviņi simti divdesmit devītajā, trīsdesmitajā, līdz piec�desmitajam gadam pēc Zemes kalendāra, stāstīts par marsie�u uzbrukumiem Ze�mei �

��� Aha! � Pulkvedis pavīpsnāja un pa�māja ar galvu.

� un par viņu sakāvi, � pabeidza Etils.

��� Tā ta�u ir nodevība! Turēt tādas grāma�tas!

���� Tā nu tas ir, dariet, ko gribat. Bet atļau�jiet man izdarīt da�us secinājumus. Katrs tāds uzbrukums neizbēgami cietis neveiksmi kāda jauna cilvēka dēļ; parasti tas bijis kalsnējs, parasti īrs, vārdā Miks, Riks, D�iks vai Be- nons-, parasti darbojies uz savu roku un sa�kāvis marsie�us.

■� Un jūs tam ticat?

��� Nē, ka zemie�i tie�ām spēju�i to izda�rīt, tam es neticu. Bet viņiem ir tradīcija, sa�protiet jel, paaud�u paaudzes jau no mazām dienām aizrautīgi lasa un uzsūc �os izdomā�jumus. Viņiem nav nekā cita kā grāmatas par atsistiem uzbrukumiem. Vai mums, marsie��iem, kaut kas tamlīdzīgs ir?

��� Nu�

��� Nav.

��� Laikam tā ir�

��� Jā gan, jūs pats zināt. Mēs nekad ne�esam sacerēju�i tādus fantastiskus stāstus. Pa�laik mēs esam izslēju�ies, mēs ejam uz�brukumā un � aiziesim bojā.

��� Nesaprotu, kāds pamats jums tā runāt. Kāds tam sakars ar vecajiem �urnāliem?

��� Cīņas spars. Tam ir milzīga nozīme. Ze- mie�i zina, ka viņi nevar neuzvarēt. Sī apziņa ir visiem asinīs! Viņi nevar neuzvarēt. Viņi atsitīs jebkuru uzbrukumu, lai cik lieliski or�ganizēts tas būtu. Tie�i tādas grāmatas, kādas viņi salasīju�ies jaunībā, iedve� ticību sev, ticību, kam nav līdzīgas. Bet mēs, mar�sie�i? Mēs neesam tik pārliecināti par sevi; mēs zinām, ka varam ciest sakāvi. Mūsu cīņas spars ir vāj�, kaut gan mēs rībinām bungas un pū�am taures.

��� Es nevēlos dzirdēt! Tā ir nodevība! � iekliedzās pulkvedis. � Pēc desmit minūtēm �īs grāmatas tiks sadedzinātas un tu tāpat. Vari izvēlēties, Etil Vraij. Vai nu iestājies Kara leģionā, vai arī tevi sadedzinās.

��� Nāve tik un tā. Labāk tad sadegu.

��� Ei, ļaudis!

Viņu izgrūda pagalmā. Te viņ� redzēja, kā uguns aprij grāmatas, kuras viņ� bija krājis ar tādu mīlestību. Pagalma vidū bija izrakta īpa�a piecas pēdas dziļa bedre, tajā ielieta degviela. Kad pielaida uguni, rūkdama iz�ā�vās liesma. Pēc kāda laika bedrē iegrūdīs viņu.

Pagalma pretējā stūrī ēnā viņ� pamanīja drūmi un vientulīgi stāvam savu dēlu ar skumju un izbaiļu izteiksmi lielajās dzeltena�jās acīs. Zēns nedz" kustējās, nedz bilda kādu vārdu, viņ� tikai skatījās uz tēvu kā mirsto�s zvērēns, kā mēms zvērēns, kas izlūdzas �ēlas�tību.

Etils palūkojās uz trakojo�ām liesmām. Viņ� sajuta, ka rupjas rokas sagrābj viņu, no�rauj apģērbu un stumj tuvāk svelmīgajai nā�ves vietai. Tikai tad Etils norija kamolu un 'izsaucās:

��� Pagaidiet!

Oran�u liesmu apspīdētā pulkve�a seja pa�virzījās tuvāk virmojo�ajā gaisā.

��� Ko tev vajag?

��� Es iestā�os Leģionā, � atbildēja Etils.

��� Labi! Laidiet viņu vaļā!

Viņu vairs neturēja ciet.

Etils apgriezās un ieraudzīja, ka dēls stāv pagalma attālākajā stūrī un gaida. Viņa dēls nesmaidīja, tikai gaidīja.

Uzliesmodama spo�āk par zvaigznēm, de�besīs aiztrauca bronzas raķete �

��� Bet tagad mēs novēlēsim dro�sirdīga�jiem cīnītājiem laimīgu ceļu, � sacīja pulk�vedis.

Nograndīja orķestris un vēj� apslacīja nosvīdu�os kareivjus ar glāsainām asaru lie�tus lāsēm. Bērni lēkāja. Ņirbo�ajā pūlī Etils ieraudzīja sievu raudam aiz lepnuma, bet dēlu stāvam viņai blakus klusi un svinīgi.

Bezbēdīgi smiedamies, viņi ierindas solī sakāpa starpplanētu kuģī. Ierāpās savās zir�nekļa tīkliem līdzīgajās guļvietās un piesprā�dzējās. Visā kuģī laiski gul�ņāja kareivji. Viņi kaut ko zelēja un gaidīja. Aizkrita ciet smagais vāks. No�ņācās kāds ventīlis.

�� Uz priek�u, pretī Zemei un iznīcībai! � no�ukstēja Etils.

��� Ko? � kāds iejautājās.

��� Uz priek�u, pretī spo�ai uzvarai! � pie�nācīgi sa�ķobījis seju, sacīja Etils.

Raķete pacēlās gaisā.

�Izplatījums,� domāja Etils. �Te nu mēs lidojam vara katlā pāri bezdibenīgai tumsai un ro�ainiem kāviem. Te nu mēs lidojam, lai zemie�u acis, ieraugot mūsu slaveno raķeti, ieplestos �ausmās. Bet kā tu pats jūties, at�razdamies tik tālu tālu no mājām, no sievas, no dēla?�

Viņ� centās izprast, kādēļ dreb. Bija tā, it kā visapslēptākos, dzīvībai vissvarīgākos or�gānus viņ� būtu piesaistījis dzimtajam Mar�sam un tad izdarījis miljoniem jūd�u garu lēcienu. Sirds vēl joprojām bija uz Marsa, tur tā pukstēja un kvēloja. Smadzenes vēl jo�projām bija uz Marsa, tur tās domāja Un trī�sēja kā pamesta lāpa. Kuņģis vēl joprojām bija uz Marsa, tur tas miegaini centās sagre�mot pēdējās pusdienas. Arī plau�as vēl jopro�jām bija tur, Marsa vēskjā, zilgajā, skurbino- �ajā gaisā � viegli darbināmas plē�as, kas ilgojas pēc atbrīvo�anas, un viena tava ķer�meņa daja alkst savienoties ar citām.

Tagad ta�u tu esi tikai automāts bez skrū�vēm un zobratiem, līķis, kuru tie, kam pār tevi vara, uz�ķērdu�i, lai visu, kas tevī bijis vēr�tīgs, iemestu izsīku�u jūru dibenā un izsvai�dītu pa drūmiem pakalniem. Te nu tu esi tuk�s kā izdzerta pudele, apdzisis, sastindzis, tev paliku�as vienīgi rokas, lai nestu nāvi zemie- �iem. �Rokas � lūk, viss, kas palicis pāri no tevis,� viņ� nodomāja stingā vienaldzībā.

Tu guli milzīgā zirnekļa tīklā. Tu neesi viens, ta�u visi pārējie ir sveiki un veseli � dvēsele un miesa viņiem ir vienota. Bet viss, kas tevī vēl dzīvs, palicis aiz muguras un novakares vējos klaido pa vientulīgajām jū�rām. Te, raķetē, ir tikai auksta māla pika bez dzīvības.

��� Uzbrukuma posteņi, uzbrukuma posteņi, uzbrukumā!

��� Gatavs! Gatavs! Gatavs!

��� Celties!

��� Ārā no tīkliem! Veicīgi!

Etils sarosījās. Kaut kur viņam priek�ā kus�tējās viņa ledainās rokas.

�Cik ātri tas viss iznāca,� viņ� nodomāja. �Pirms gada no Zemes uz Marsu atlidoja raķete. Mūsu zinātnieki, kas apveltīti ar apbrī�nojamām telepātijas spējām, to nokopēja; mūsu strādnieki savās apbrīnojamās rūpnīcās uzbūvēja simtiem tādu pa�u raķe�u. Kop� tā laika neviens cits raķe�kuģis no Zemes nav bijis uz Marsa, un tomēr mēs visi pārvaldām Zemes iedzīvotāju valodu. Mēs esam apgu�vu�i viņu kultūru, izpratu�i viņu domu gā�jienu. Un mēs dārgi samaksāsim par saviem izcilajiem panākumiem .. .�

��� Lielgabaliem gatavoties!

��� Ir!

��� Mērķeklis!

��� Attālums jūdzēs?

��� Desmittūksto� jūd�u!

��� Uzbrukumā!

Duno�s klusums. It kā raķetē būtu paslēpts klusi ņudzo�s spiets. Kā bites san mazas spo�lītes, trīs sviras un zib riteņi. Klusēdami gaida cilvēki. Klusumā dziedzeri lēni un neat�turami izspie� sviedrus padusēs, uz pieres un zem bezkrāsainajām acīm.

��� Uzmanību! Sagatavoties!

Etils turējās no visa spēka, lai nezaudētu prātu, turējās un gaidīja ilgi.

Klusums, klusums, klusums. Gaidas.

T-i-i-i!

��� Kas tas?

��� Radio no Zemes.

��� Noskaņoties uz viņu viļņa!

������� Viņi mēģina nodibināt sakarus ar mums, mēģina mūs izsaukt. Noskaņojieties uz viņu viļņa!

��� I-i-i!

��� Tie ir viņi! Klausieties!

��� Izsaucam marsie�u kara raķetes!

Visi apklusa un klausījās, spieta dūkoņa no�rima, un raķetē gaidās sastingu�ie vīri izdzir�dēja asu balsi noskaldām:

������� Runā Zeme! Runā Viljams Sommerss, Amerikas rūpnieku asociācijas prezidents!

Saliecies uz priek�u, aizvēris acis, Etils stingri stāvēja savā postenī.

��� Esiet sveicināti uz Zemes!

������� Ko? � raķetē sāka kliegt. � Ko viņ� teica?

��� Jā, esiet sveicināti uz Zemes!

��� Tā ir blēdība.

Etils satrūkās, atvēra acis un apmulsis vē�rās griestos, no.kurienes nāca balss.

�������� Esiet sveicināti! Esiet sveicināti uz zaļās Zemes, rūpniecības planētas! � paziņoja laipnā balss. � Mēs gaidām jūs ar atplestām rokām, lai necilvēcīgais uzbrukums pārvērstos par draudzīgu savienību uz mū�u mū�iem.

��� Tā ir blēdība!

��� Css, klausieties!

������� Pirms daudziem gadiem mēs, Zemes iedzīvotāji, atteicāmies no kariem un iznīci�nājām savas atombumbas. Un tagad, kad mēs neesam sagatavoti karam, mums neatliek ne�kas cits kā apsveikt jūs. Mūsu planēta ir jūsu rīcībā. Mēs lūdzam tikai �ēlastību no jums, labie un augstsirdīgie iebrucēji.

��� Tas nevar būt! � kāds no�ukstēja.

��� Skaidrs, ka blēdība!

�������� Laidieties zemē un esiet sveicināti visi, � teica Zemes pārstāvis misters Vil�jams Sommerss. � Nolaidieties, kur jums patīk. Zeme pieder jums, mēs visi esam brāļi!

Etils sāka smieties. Visi pagriezās un rau�dzījās uz viņu. Da�i marsie�i izlikās viņu ne�redzam.

��� Viņ� ir zaudējis prātu!

Viņ� smējās tik ilgi, kamēr viņam iezvēla.

Mazs resns vīrelis nokaitētā raķetodroma vidū Grīntaunā, Kalifornijas �tatā, izrāva spodri baltu mutautiņu un noslaucīja apraso�ju�o pieri. Stāvēdams uz tikko uzceltās dēļu tribīnes, viņ� truli blenza piecdesmittūksto� cilvēku lielajā pūlī, ko atturēja rokrokā saķē�ru�os policistu ķēde.

��� Tur viņi lido!

Pūlis noelsās.

��� Nē, tās ir kaijas.

Vil�anās ņurdoņa.

�������� Es sāku domāt, ka mums labāk vaja�dzēja pieteikt viņiem karu, � mērs �ukstēja. � Tad mēs visi varētu iet mājās.

��� S�! � sieva viņu apsauca.

��� Lūk, kur viņi! � pūlis iedūcās.

No saules stariem izlidoja marsie�u raķe�tes.

������� Vai visi ir gatavi? � mērs satraukts pa�lūkojās visapkārt.

������� Jā, ser, � atbildēja 1965. gada miss Ka- lifornija.

������� Jā, � piebalsoja 1940. gada miss Ame�rika, kura bija atskrējusi pēdējā brīdī mājā paliku�ās slimās 1966. gada miss Amerikas vietā.

������� Jā, ser, � dedzīgi atsaucās Sanfer- nando ielejas 1956. gada misters Lielākais pampelmūze.

��� Orķestris ir gatavs?

Orķestranti pacēla savas taures kā �auja�mos.

��� Tie�i tā!

Raķetes nolaidās.

��� Aiziet!

Orķestris nospēlēja �Kalifornija, eju pie tevis� desmitreiz pēc kārtas.

No divpadsmitiem līdz vieniem dienā mērs runāja, stiepdams rokas uz kluso, neuzticīgo raķe�u pusi.

Vienos piecpadsmit raķe�u lūkas atvērās.

Orķestris nospēlēja �Ai zelta �tats� trīsreiz pēc kārtas.

Etils un vēl pussimts marsie�u nolēca zemē ar �au�anai sagatavotiem iero�iem rokās.

Mērs paskrējās uz priek�u, nesdams rokās Zemes atslēgu.

Orķestris spēlēja �Uz pilsētu nāk Santa

Klauss�, bet no Longbl�as speciāli atgadātais koris izpildīja �o'dziesmu ar pavisam citiem vārdiem, apmēram tā: �Uz pilsētu nāk mar�sie�i�.

Redzot, ka neviens nav apbruņots, marsie�i nomierinājās, bet �aujamos nenolaida.

No pusdiviem līdz diviem piecpadsmit mērs marsie�iem par prieku atkārtoja savu runu.

Pustrijos 1940. gada miss Amerika piedā�vājās noskūpstīt visus marsie�us, ja vien viņi nostātos rindā.

Divos trīsdesmit minūtēs un desmit sekun�dēs orķestris rāva vaļā �Stāstiet visi, kā jums klājas�, lai slēptu apjukumu, kas bija izcē�lies miss Amerikas vainas dēļ.

Divos trīsdesmit piecās misters Lielākais pampelmūze uzdāvināja marsie�iem ar savu dārzu augļiem piekrautu divtonnīgu smago ma�īnu.

Divos trīsdesmit septiņās iners izdalīja vi�siem marsie�iem brīvbiļetes uz Aristokrātu un Majestātes teātriem, pie tam turēdams runu, kas ieilga pāri trijiem.

Orķestris spēlēja un piecdesmittūksto� sa�gaidītāji dziedāja �Viņi ir lieliski pui�i�.

Svinības beidzās �etros,

Etils un divi viņa biedri apsēdās raķetes ēnā.

��� Tad tāda ir Zeme!

��� Es jau saku, ka �īs netīrās �urkas ir ja- apsit, � teica kāds marsietis. � Es viņiem neticu. Viņiem ir kaut kas aiz ādas. Kādēļ gan viņi tā priecājas par mums? � Viņ� tu�rēja kasti, kurā kaut kas �aukstēja. � Kt) viņi man te iegrūdu�i? Teica, ka esot paraugs. � Viņ� izlasīja uzrakstu: �BLIKS. Jaunas ziepju skaidiņas�.

Apkārt mud�ēja pūlis, zemie�i bija sajau�ku�ies ar marsie�iem kā karnevālā. Pūlis mur- dēja kā katls, ļaudis aptaustīja raķetes, iz�pra�ņāja atbraucējus.

Etils stāvēja kā sasalis. Drebuļi sāka viņu kratīt vēl stiprāk.

��� Vai jūs nemanāt? � viņ� �ukstēja. � Cik tas aizdomīgi, nelāga � Mums klāsies plāni. Viņiem kaut kas ir padomā. Kaut kas velni�ķi briesmīgs. Viņi mums kaut ko noda�rīs � es nojau�u.

��� Bet es saku, ka viņi ir apsitami, visi kā viens!

��� Kā var nogalināt tos, kas sauc tevi par draugu un brāli? � jautāja otrs marsietis.

Etils papurināja galvu.

��� Viņi neizliekas. Un tomēr man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu iemesti lielā skābes mucā un mazpamazām iz�ķīstu. Man ir baisi� � Viņ� centās uztvert pūļa noskaņo�jumu. � Jā, viņi izturas pret mums labvēlīgi, sagaida mūs �ar atplestām rokām�, kā viņiem pieņemts teikt. Te ir milzums visparastāko cilvēku. Un tomēr � tomēr �

Orķestris nospēlēja �Vel ārā mucu�. Kom�pānija �Heigenbeka alus�, Fresno, Kaliforni- jas �tatā, pacienāja visus par velti ar alu.

Marsie�iem kļuva nelabi.

Viņi vēma. Malu malās �ļācās netīras strūklakas.

Etils rīstīdamies sēdēja vīģes koka ēnā.'

������� Sazvērestība � sazvērestība, tā ir bries�mīga sazvērestība, � viņ� stenēja, spiezdams rokas pie vēdera.

��� Ko tu esi ieēdis?

Viņa priek�ā stāvēja pulkvedis.

������� Kaut ko tādu, ko vietējie sauc par kuku�rūzas pārslām, � izdvesa Etils.

��� Un ko vēl?

�������� Vēl kaut kādu gaļas gabalu ar veģi un dzēru kaut kādu dzeltenu �ķidrumu no mucas ar ledu, un ēdu kaut kādu zivi un kaut ko tādu, ko viņi sauc par kūku, � Etils nopūtās, un viņa plakstiņi noraustījās.

Visapkārt vaidēja no Marsa atlidoju�ie ieka�rotāji.

������� Sitiet nost tās viltīgās �ūskas! � kāds vārgi iebrēcās.

�������� Rimsties, � apsauca pulkvedis. � Tā ir vienkār�i viesmīlība. Viņi ir pārcentu�ies. Ce�lieties aug�ā, vīri. Iesim uz pilsētu. Dro�ības labad mums visur jāizvieto nelieli garnizoni. Pārējās raķetes nolai�as citās pilsētās. Mums jāsāk rīkoties.

Kareivji piesvempās kājās un muļķīgi blisi�nāja acis.

��� Uz priek�u, soļos � mar�!

Viens, divi, trīs, �etri! Viens, divi, trīs, �etri!�

Baltā pilsētiņa snauda, ietinusies mirgojo�ā tveices �ķidrautā. Viss izdvesa svelmi � stabi, betons, metāls, audekla nojumes, jumti, pape � viss.

Uz asfalta nodunēja marsie�u soļi.

��� Uzmanīgāk! � pusbalsī brīdināja pulk�vedis.

Viņi gāja garām skaistumkop�anas salo�nam.

Iek�ā kāds zaglīgi noķiķināja.

��� Paskatieties!

Logā kā lelle parādījās un nozuda vara ruda galva. Atslēgas caurumā nozibēja zila acs.

��� Tā ir sazvērestība, � nomurmināja Etils. � Sazvērestība, kad es jums saku!

Sakarsētajā gaisā uzvēdīja smar�u vilnis, ko virpuļojo�i ventilatori sūknēja ārā no alām, kur kā jūras dzelmju būtnes zem elektriska�jiem kupoliem ar me�onīgos vijumos vai lī�dzīgi kalnu grēdām uzbu�inātiem matiem, ar viltīgām vai stiklainām acīm, ar neona re�klāmu sārtumā uzkrāsotām lūpām sēdēja sie�vietes. Ventilatori griezās, karstuma sastindzi�nātajā gaisā ieplūda smar�īgas vēsmas, ievī- damās koku zaļajā lapotnē un ielavīdamās pārsteigto marsie�u rindās.

Etila nervi neizturēja.

��� Dievs, esi mums �ēlīgs! � viņ� ieklie�dzās. � Kāpsim atpakaļ raķetēs un � uz mā�jām! Mēs iekritīsim viņu nagos! Paskatieties tikai uz �iem �ausmoņiem tur iek�a! Jūs re�dzat? Jūs redzat �os ne�ķistos zemūdens radī�jumus, �īs sievietes, kas sē� savās �aurajās drēgnajās alās mākslīgā klintī?

��� Muti ciet!

�Paskatieties vien uz viņām,� domāja Etils. �Kājas kā kolonas, un kleitas pār tām kus�tas kā vēsas zaļganas �aunas.�

Viņ� atkal iekliedzās.

��� Aizbāziet kāds viņam muti!

��� Viņas bruks mums virsū, apmētās mūs ar �okolādes kārbām un modes �urnāliem, spiegs, pārgriezu�as savas sarkanās, biezi no�krāsotās mutes! Viņas noslīcinās mūs banali- tā�u plūdos, notrulinās mūsu jūtas! Palūkojie�ties uz �īm sievietēm, elektriskās ma�īnas spīdzina viņas, bet viņu balsis gan dūdo, gan dzied, gan murmina! Vai tad drīkst līst �ajās alās?

��� Kādēļ ne? � iejautājās marsie�i.

��� Viņas ta�u jūs izceps, izbalinās, pārvēr�tīs līdz nepazī�anai! Saplosīs, samals miltos, un ikviens no jums kļūs par vīru, ne par ko vairāk, par darba lopu, kas pelna naudu, lai viņas varētu sēdēt te un rīt savu sasodīto �okolādi! Vai jūs domājat, ka spēsiet tās sa�valdīt?

��� Spēsim, velns pārāvis!

No tālienes atskanēja augsta, spiedzīga sievietes balss:

��� Paskat, vai tas vidū nav smukiņ�?

��� Galu galā marsie�i nav nemaz neglīti.

Nu ko, vīrie�i kas vīrie�i, � tvīksmi atsaucās kāda cita.

��� Ei jūs! Au-u-u! Marsie�i! Ei-i!

Etils kliegdams metās skriet. ..

Etils apsēdās parkā, drebēdams pie visām miesām. Viņ� pārcilāja atmiņā redzēto. Rau�dzīdamies naksnīgajās debesīs, viņ� domāja par savu tālo dzimteni un jutās bezgala vien�tuļ�. Pat tagad, sē�ot zem klusajiem kokiem, viņ� iztālēm redzēja, kā marsie�u kareivji pastaigājas pa ielām ar Zemes sievietēm, kā nozūd mazu izpriecu piļu spokainajā pus�tumsā, kur klausīsies �au�alīgas skaņas, ko izdve� pār zaļiem ekrāniem slīdo�i nāves bāli rēgi, un blakām sēdēs mazas sievietes ar sa- cirtotiem matiem un zelēs stīgrus gumijas kum�ķus, bet zem krēsliem mētāsies citi kum��ķi, un tajos kā aizvēsturiskos pārakmeņoju�mos uz laiku laikiem saglabāsies sīku sievie�u zobu iespiedumi. Ēnu ala � kinematogrāfs.

��� Hello!

Viņ� pārbijies pacēla galvu.

Laiski zelēdama gumiju, viņam blakām uz sola sēdēja sieviete.

�� Neskrien prom, es ta�u neko�u, � viņa sacīja.

��� Vai! � viņam paspruka.

�� Vai negribi aiziet uz kino? � sieviete turpināja.

��� Nē.

��� Iesim, � viņa vedināja. � Visi aizgaja.

������� Nē, � atkārtoja Etils. � Vai jūs uz Zemes neko citu nedarāt?

�������� Citu? Vai tad ar to nepietiek? � Viņas zilās acis aizdomīgi iepletās. � Ko tu gribi � lai es tupu mājā un būros grāmatā? Ha-lia! Tas ir vareni!

Brīdi Etils vērās viņā, tad jautāja:

��� Bet ko vēl jūs darāt?

������� Vizināmies ar ma�īnām. Vai tev ir ma��īna? Tev noteikti jāiegādājas jaunais lielais �Podlers 'se�i� ar atbīdāmo jumtu. O, tā ir eleganta ma�īna! Katram, kam ir �Podlers se�i�, jebkura meitene ies līdzi, par to es gal�voju! � viņa sacīja un pameta Etilam ar aci. � Varu saderēt, ka tev ir vesels lērums nau�das, ja jau tu nāc no Marsa. Varu saderēt, ja tu tie�ām gribi, tu vari dabūt �Podleru se�i� un laist, kur patīk.

��� Kur, uz kino?

��� Un kas tur slikts?

��� Nekas, nekas �

������� Vai jūs, mister, zināt, kā jūs runājat? � viņa jautāja. � Kā komunists! Jā, ser, tādas runas neviens necietīs, pie joda. Kas vainas mūsu mazajai vecajai sabiedrībai. Mēs esam miermīlīgi, atļāvām marsie�iem mūs iekarot un pat pirkstiņu nepakustinājām, vai ne?

x � Tie�i to -es nesaprotu, � sacīja Etils.

��� Kādēļ jūs to pieļāvāt?

������� Tādēļ, ka esam augstsirdīgi, lūk, kādēļ! Iegaumējiet � augstsirdīgi!

Viņa devās meklēt sev citu sarunu biedru.

Saņēmis drosmi, Etils sāka rakstīt yēstuli sievai. Noklājis papīru uz ceļiem, viņ� ar pild�spalvu rūpīgi uzvilka: �Dārgā Tilla!�

Ta�u viņu atkal iztraucēja. Pasīka ve�iņa ^r bērni�ķīgi apaļu, novītu�u un grumbu iz�rakstītu sejiņu kratīja viņam pie pa�ām ausīm tamburīnu, tā ka viņam gribot negribot vaja�dzēja paskatīties.

������� Mans brāli! � viņa iesaucās, acīm kvē�lojot. � Vai tu esi iemantojis glāb�anu?

������� Vai man draud briesmas? � Etils uz�trūkās kājās un nometa zemē pildspalvu.

�������� Lielas briesmas pie tam vēl! � vecā iegaudojās, �vadzinādama tamburīnu un vērs�dama acis pret debesīm. � Tev jātop glāb�tam, mans brāli, tev draud bojā eja!

������� Man liekas, jums taisnība, � viņ� sa�cīja drebēdams.

�������� Mēs �odien jau daudzus esam izglābu�i. Es pati izglābu trīs marsie�us. Vai tas nav jauki? � Viņa plati pasmaidīja.

��� Jādomā gan.

Vecene raudzījās ar neslēptām aizdomām. Viņa pieliecās Etilam tuvāk un noslēpumaini �ukstēja:

��� Mans brāli, vai tu esi kristīts?

��� Nezinu, � viņ� atbildēja tāpat �ukstus.

�������� Tu nezini? � vecā iesaucās, pasviez- dama gaisā roku ar tamburīnu.

������� Vai tas ir kaut kas līdzīgs no�au�a�nai? � Etils jautāja.

��� Mans brāli, � viņa sacīja, � tu esi iestidzis ļaunumā un grēkos. Es vainoju ne�ziņas tumsu, kurā tu esi uzaudzis. Skaidri re�dzams, ka jūsu Marsa skolas ir drausmīgas � jums it nemaz nemāca, kas ir taisnība. Jūs sa�maitā ar meliem. Mans brāli, ja gribi tapt lai�mīgs, tev jāļaujas kristīties.

������� Un tad es kļū�u laimīgs jau �ajā pa�saulē? � Etils jautāja.

��� Neprasi visu uzreiz, � ve�iņa atbildēja.

��� Samierinies ar mazumu, jo tajā pasaulē, kur mēs visi reiz nonāksim, būs labāk nekā �ajā.

��� To pasauli es pazīstu, � viņ� sacīja.

��� Tur valda miers, � vina turpināja.

��� Jā.

��� Tur ir klusums.

��� Jā.

��� Tur tek piena un medus upes.

��� Jā gan, � piekrita Etils.

��� Un visi līksmi smejas.

��� To var redzēt, � sacīja Etils.

��� Tā pasaule ir labāka, � sacīja vecā.

��� Daudz labāka, � viņ� apstiprināja.

�� Jā, Marss ir liela planēta.

������� Mister, � viņa uzrausās kājās un kra�tīja tamburīnu viņam gar pa�u degunu, � jūs mani zobojat?

������� Nebūt nē, � Etils bija samulsis un apjucis. � Es domāju, ka jūs runājat par�

�������� Neba par jūsu no�ēlojamo veco pretīgo Marsu, kad es jums saku, mister! Tādi kā jūs

mū�īgi mū�os vārīsies kallā, jūs sagaida elles mocības �

��� Man jāatzīst, ka Zeme nav sevi�ķi patī�kama vieta. Jūs to aprakstījāt lieliski.

��� Mister, jūs atkal izsmejat mani! � ve��iņa pikti uzbrēca.

��� Nē, nē, lūdzu, piedodiet. Tas aiz nezinā��anas.

��� Labi, � viņa sacīja, � tu esi pagāns, be.t visi pagāni ir neaudzināti. Te būs papīrs. Atnāc rītvakar uz norādīto adresi, tevi nokris�tīs, un tu tapsi laimīgs. Mēs gavilējam, mēs soļojam un tērzējam un, ja tu gribi dzirdēt mūsu taures un bungas, tu atnāksi, vai nē?

��� Centī�os aiziet, � stomīgi sacīja Etils.

Viņa gāja prom, sizdama ar plaukstām tam�burīnu un pilnā kaklā dziedādama �Laimīga esmu, laimīga vienmēr�.

Apmulsu�ais Etils atsāka rakstīt vēstuli.

�Dārgā Tilla! Vai Tu vari iedomāties, savā naivitātē es iztēlojos, ka zemie�i sagaidīs mūs ar lielgabaliem un bumbām. Nekā tamlīdzīga! Esmu rūgti maldījies. Te nav ne Rika, ne Mika, ne D�ika vai Benona, neviena no tiem bra�uļiem, kas glābj pasaules. Neviena.

Te ir tikai gai�mataini roboti ar ro�ainiem gumijas ķermeņiem, dzīvi un tomēr daudzē�jādā ziņā mazliet līdzīgi automātiem, būtnes, kas visu savu mū�u pavada alās. Viņu der- rieres [1] ir neticami platas. Viņu acis ir nekus�tīgas, sastingu�as no nepārtrauktas kino ska�tī�anās. Tienl ir attīstīti vienīgi �okļu mus�kuļi � viņi nemitīgi ko�ļā gumiju.

Tādi ir ne vien atsevi�ķi cilvēki, mana dārgā Tilla, tāda ir visa civilizētā pasaule, kurā mēs esam iemesti kā saujiņa sēklu mil�zīgā betona maisītājā. No mums nekas nepa�liks pāri. Mūs nogalinās nevis viņu iero�i, bet gan laipnība. Mūs iznīcinās nevis viņu raķe�tes, bet viņu automobilis ��

Izmisīgs kliedziens. Brīk�ķis, vēlreiz brīk- �ķis. Tad klusums.

Etils pielēca kājās. Uz ielas bija sadūru�ās divas ma�īnas. Viena pilna ar marsie�iem, otra � ar zemie�iem. Etils turpināja vēstuli.

�Mīļā, mīļā Tilla, da�i skaitļi, ja tu atļauj. Seit, Amerikas kontinentā, katru gadu iet bojā �etrdesmit pieci tūksto�i cilvēku; viņi pārvēr��as receklī tie�i savās skārda kārbās � auto�mobiļos. Sarkanā asiņainā receklī, no kura balti kauli lien ārā kā piepe�as iedomas, kā smieklīgas un �ausmīgas iedomas, kas rēgo�jas sastingu�ajā masā. Ma�īnas tiek saplaci�nātas par glītām sardīņu bund�ām, kurās viss ir sajucis un viss ir klusu.

Uz �osejām visur asiņaina putra, un virs tās dūkdamas laidelējas zaļās mu�as. Sejas, ko negaidītās apstā�anās pārvērtu�as par karnevāla maskām. Ir viņiem tāds karne�vāls � Visu svēto dienā. Man �ķiet, �ai dienā viņi pielūdz automobili, katrā ziņā to, kas nes nāvi.

Tu paskaties pa logu un ieraugi cie�i apskā�vu�os guļam divus, kuri vēl pirms brī�a nepa�zina viens otru, bet tagad ir beigti. Es pare�dzu, ka mūsu armiju saberzīs druskās, sain�dēs un ievilinās kino slazdos visādas burves un ko�ļājamā gumija. Rīt pat es mēģinā�u bēgt atpakaļ uz Marsu, iekams nav par vēlu.

Mana Tilla, kaut kur zemes virsū ir kāds cilvēks, kura varā ir nospiest sviru un izglābt pasauli. Sis cilvēks pa�reiz ir bez darba. Viņa sviru klāj putekļi. Viņ� pats spēlē kārtis.

�īs ne�ķīstās planētas sievietes slīcina mūs banālas juteklības un nepiedienīgas koķetēri�jas palos un trako uz velna parau�anu, pirms vietējie parfimēri savārīs . viņas ziepēs. Ar labu nakti, Tilla. Novēli man veiksmi, jo iespē�jams, ka es bēgot aizeju bojā. Skūpstu mūsu dēlu.�

Klusiņām �ņukstēdams, Etils salocīja vēs�tuli un piekodināja sev, ka jāatceras un jā�nosūta vēstule ar pasta raķeti.

Viņ� izgāja no parka. Ko viņ� varēja darīt? Bēgt? Vēlu vakarā atgriezties stāvvietā, iela�vīties raķetē un lidot atpakaļ uz Marsu? Vai tas ir iespējams? Viņ� nogrozīja galvu. Viņ� bija galīgā neziņā.

Viens gan Etilam bija skaidrs: ja viņ� pa�liks te, viņu sagūstīs �īs neskaitāmās lietas, kas rūc, sprauslā un �ņāc, kas pū� virsū dū�mus un nejauku dvaku. Pusgada laikā viņam būs liela sārta, labi kopta �ūla, astronomis�kos skaitļos izsakāms asinsspiediens, aklu�mam radniecīga tuvredzība un kā okeāns melni, moko�i murgi, ar kuriem viņam būs jācīnās katru nakti. Nē, tikai ne to!

Savos mehanizētajos zārkos galvu reibi�no�ā ātrumā garām drāzās zemie�i ar trulām sejām. Drīz, jā, pavisam drīz viņi izgudros automobili ar se�iem sudraba rokturiem!

��� Ei jūs!

Iekaucās sirēna. Ietves malā bija apstāju�sies gara, draudīgi melna, līķratiem līdzīga ma�īna. Kāds izliecās ārā.

��� Marsietis?

��� Jā.

��� Tie�i jus esat man vajadzīgs. �igli rā�pieties iek�ā � jums ir vareni laimējies. Rā�pieties iek�ā! Aizvedīsim jūs uz kādu jauku vietiņu, tur varēsim aprunāties. Nāciet ta�u, nestāviet kā stabs!

Etils kā hipnotizēts atvēra durtiņas un iekāpa.

Ma�īna sakustējās.

� Ko jūs dzersiet, E. V.? Varbūt kokteili? Oficiant, divus manhetenus! Liecieties mierā, E. V. Es izmaksāju. Es un Lielā studija. Ir nedomājiet vilkt ārā maku. Priecājos iepazī�ties, E. V. Mani sauc R. R. Van Plenks. Var�būt esat par tādu dzirdējis? Neesat? Nekas, sniedziet roku.

Etils juta, ka viņa.roku paņurkā un palai� vaļā. Viņi sēdēja tum�ā alā, kur spēlēja mū�zika un tekalēja oficianti. Uz galdiņa parādī�jās divas glāzes. Tas viss bija noticis tik ne�gaidīti. Rokas uz krūtīm sakrustojis, Van Plenks vēroja pa�a atrasto marsieti.

��� Lūk, kādēļ jūs, E. V., esat man vaja�dzīgs. Man ir viscēlākā ideja, kāda jebkad bijusi. Nesaprotu pat, kā man tā ie�āvās prātā. Es sēdēju �odien mājā un domāju: �Mīļā stundiņ, kas tā būtu par filmu! �Marsie�u uzbrukums Zemei�. Kas tad man būtu da�rāms? Jāatrod filmas konsultants.� Nu, sēdos iek�ā ma�īnā, sameklēju jūs, un te nu mēs esam! Iedzersim! Uz jūsu veselību un mūsu panākumiem! Prozīt!

��� Bet� � mēģināja iebilst Etils.

��� Zinu, zinu, par velti jūs negribēsiet. Nav ko ba�īties, naudas mums netrūks. Bez tam man ir tāda melna grāmatiņa, pilna ar firzi- ķiem, varē�u jums aizdot.

��� Man ne visai patīk jūsu Zemes augi un �

��� Jūs, Mek, patie�ām esat jokdaris. Labi, paklausieties, kādu es iztēlojos �o filmu. � Viņ� uzbudināti saliecās uz priek�u. � Vis�pirms lieliska aina: marsie�i varen aizsvilu- �ies, sit bungas, kliedz un brēc. Tālumā mil�zīgas sudraba pilsētas �

��� Bet uz Marsa nemaz nav tādu pilsētu �

��� Mums vajadzīgi krā�ņi skati, dēliņ.

Krā�ņi! Tavs tētuks zina labāk. Vārdu sakot, visi marsie�i dej ap ugunskuru �

��� Mēs nedejojam ap ugunskuriem �

��� Sajā filmā ugunskurs būs, un jūs die- siet, � acis aizmiedzis, lepns savā pārliecībā pasludināja Van Plenks. Viņ� pamāja ar galvu un sapņaini turpināja: � Tad mums jāsadabū skaista marsiete, slaida, ar gai�iem matiem.

��� Marsietes ir tum�matainas .

��� Paklau, E. V., es nezinu, kā mēs sapra�tīsimies. Starp citu, dēliņ, tev vajadzētu mai�nīt vārdu. Kā tad tevi īsti sauc?

��� Etils.

��� Kaut kāds sievie�u vārds. Es izdomā�u tev piemērotāku. Sauk�u tevi par D�o. Okei, D�o! Kā jau es teicu, mūsu marsietēm vaja�dzēs kļūt gai�matainām, tāpēc, ka tāpēc. Ci�tādi tētukam būs bēdīgs prāts. Nu, kas tev sakāms?

��� Es domāju, ka �

��� Un vēl mums vajadzīga aina, lai skatī�tāji gau�i raudātu, �ai ainā marsiete izglābj no dro�as bojā ejas kuģi ar veselu marsie�u varzu, kad kuģim trāpījis meteorīts vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā būs satrieco�a aina. Zini, man prieks, ka es tevi sastapu. Tev �is darī�jums ar mums būs izdevīgs, kad es tev saku.

Etils pārliecās pār galdiņu un cie�i satvēra viņa roku.

��� Acumirkli. Gribu jums kaut ko pajautāt.

��� Skaidrs, D�o, �auj vien vaļā.

��� Kādēļ jūs esat pret mums tik laipni? Mēs uzbrūkam jūsu planētai, bet jūs visi kā viens sagaidāt mūs kā savus bērnus pēc ilgas �ķir�anās. Kādēļ?

��� Ir gan tie marsie�i dīvaini! Uzreiz var redzēt, cik jūs naivi. Padomā tā, Mak. Mēs esam mazi ļautiņi, vai ne?

Viņ� pavicināja ar smaragdiem greznotu iedegu�u rociņu.

��� Mēs visi esam vienkār�i kā zeme, vai ne? Bet mēs, zemie�i, lepojamies ar to. Mūsu laikmets ir Vienkār�ā Cilvēka laikmets, Bili, un mēs lepojamies, ka esam mazi. Bilij, visi �īs planētas iedzīvotāji ir Sarojani. Tā ir, ser. Milzīgi kupla labsirdīgu Sarojanu ģi�mene, un visi mīl cits citu. Mēs saprotam jūs, marsie�us, D�o, un mēs zinām, kādēļ jūs uz- brukāt Zemei. Mēs zinām, cik vientuļi jūs jūtaties uz sava mazā aukstā Marsa, kā jums skau�, ka mums ir tādas pilsētas �

��� Mūsu civilizācija ir daudz vecāka par jūsējo�

��� Lūdzu, nepārtrauc mani, D�o, un nesa�rūgtini. Ļauj man izklāstīt savu teoriju līdz galam, un tad tu vari runāt pēc sirds pati�kas. Kā jau teicu, jūs jutāties tur vientuļi un lidojāt �urp apskatīt mūsu pilsētas, mūsu sie�vietes, visu, visu, un mēs jūs laipni uzņēmām, jo jūs ta�u esat mūsu brāļi, tādi pa�i vien�kār�i ļaudis kā mēs visi.

Starp citu, ir vēl kāds sīkums, Rosko: ar �o uzbrukumu var mazlietiņ nopelnīt. Kaut vai, piemēram, ar filmu, ko esmu iecerejis un kas ienesis mums biljonu tīras peļņas, kā es te sē�u. Nākamnedēļ mēs laidīsim pārdo�anā speciālas Marsa lelles par trīsdesmit dolāriem gabalā. Tas o� pēc miljoniem. Bez tam esmu noslēdzis līgumu, ka izlaidī�u kādu marsie�u spēli, tā maksās piecus dolārus. Vēl daudz ko var izgudrot.

������� Ak tā � � sacīja Etils un atvirzījās nostāk.

�. Nu un, saprotams, te paveras lielisks jauns tirgus. Mēs varēsim pārdot jums matu iznīcinā�anas līdzekļus, ko�ļājamo gumiju, zābaksmēru � visu ko.

��� Pagaidiet. Vēl viens jautājums.

��� Klāj vaļā.

������� Kāds ir jūsu priek�vārds? Ko nozīmē R. R.?

��� Ri�ards Roberts.

Etils paraudzījās griestos.

�������� Bet vai negadās, ka da�reiz kāds ne�jau�i nosauc jūs par � par Riku.

��� Uzminēji, draudziņ. Kā tad, ka par Riku.

Etils ievilka elpu un sāka gardi jo gardi

smieties. Piebakstīja savam sarunu biedram.

��� Tatad jūs esat Riks? Riks! Jūs esat Riks!

������� Kas tur smieklīgs, puisīt? Paskaidro tētukam!

������� Jūs nesapratīsiet� man ienāca prātā kāds jocīgs atgadījums . .. Ha-ha!

Asaras ritēja Etilam pār vaigiem un lūpāna. Viņ� zvēla ar dūri pa galdu.

��� Tātad jūs esat Riks. Vai, cik savādi, cik jokaini! Nekādu spēkavīra muskuļu, ne ener�ģiska zoda, ne �aujamā. Tikai pilns maks, gre�dzens ar smaragdu un resns vēders!

��� Ei, pievaldi mēli! Apolons es varbūt ne�esmu, bet�

��� Sniedziet roku, Rik. Sen ilgojos iepazī�ties ar jums. Jūs esat cilvēks, kas iekaros Marsu ar kokteiļa maisītājiem, supinatoriem, pokera spēļu kauliņiem, zirgu pletnēm, ādas zābakiem, rūtainām cepurēm un ruma bla�- ķēm.

��� Neesmu nekas vairāk kā pieticīgs uzņē�mējs, � sacīja Van Plenks, acis nodūris. � Es daru savu darbu un saņemu savu gau��ām pieticīgo peļņas daļiņu. Bet, kā jau teicu, Mart, esmu sen domājis par tirgo�anos ar Marsu, kam varētu piegādāt tēvo�a Vigilija rotaļlietas un Dika Treisija komiksus. Tur viss būs jauns. Neredzēti pla�s noieta tirgus, vai nav taisnība? Kā tad! Mēs marsie�us appludi�nāsim ar precēm. Viņi tās izķers plēsdamies, bērniņ! Un kā nu nē �- Parīzes smar�as un apģērbi, O�ko�as kombinezoni, ko? Un pirm�klasīgi apavi�

��� Mēs apavus nevalkājam.

��� Ko es dzirdu? � R. R. pacēla acis pret griestiem. � Uz Marsa dzīvo neaptēsti lauķi? Nekas, D�o, mēs par to parūpēsimies. Nokau- nināsim visus, tad nestaigās basām kājām. Un tad viņiem būs vajadzīgs apavu krēms!

��� Vai�

Van Plenks uzblieza Etilam pa plecu.

������� Tātad norunāts? Tu būsi manas filmas tehniskais direktors. Sākumā tu saņemsi div�simt dolāru nedēļā, vēlāk piecsimt dolāru. Ko tu teiksi?

������� Man ir nelabi, � atbildēja Etils. Viņ� bija iedzēris kokteili un tagad kļuva zils.

�������� Lūdzu piedo�anu. Es nezināju, ka tu ne�spēj turēt. Iziesim ārā svaigā gaisā.

Ārā Etilam kļuva labāk. Viņ� grīļojās.

��� Tad tādēļ Zeme mūs tā sagaidīja?

�������� Bez �aubām, dēliņ. Uz Zemes katrā laikā var rasties izdevība godīgi nopelnīt, do�lāru dēļ katrs papūlēsies. Pircējam vienmēr ir taisnība. Neļaunojies. Te ir mana vizītkarte. Rīt no rīta deviņos atbrauc uz studiju Holi�vudā. Tev parādīs tavu kabinetu. Es ieradī�os vienpadsmitos, tad aprunāsimies. Esi klāt tie�i deviņos. Pie mums ir stingra kārtība.

��� Kādēļ?

������� Galaher, tu esi gatavais ērms, tomēr tu man patīc. Ar labu nakti! Laimīgu uzbru�kumu!

Automa�īna aizbrauca.

Etils apmulsis noskatījās pakaļ. Tad, pa�berzējis pieri ar plaukstu, lēnām gāja pa ielu uz raķe�u stāvvietu.

������� Nu, ko tu tagad iesāksi? � viņ� pats sev skaļi jautāja.

Raķetes klusi laistījās mēnesnīcā. No pilsē�tas plūda uzdzīves trok�ņi. Lauka lazaretē

varēja vērot satrauktu rosību: kāds jauns marsietis, sprie�ot pēc viņa brēcieniem, bija pārāk daudz redzējis, pārāk daudz iemetis, pārāk daudz saklausījies dzertuvēs mazo sar- kandzelteno kastī�u dziesmas, un viņu no galdiņa pie galdiņa bija vajājusi kāda sie�viete, milzīga kā zilonis. Viņ� vienā laidā murmināja:

� Trūkst elpas � beigts, pagalam.

Elsas pamazām noklusa. Etils iznāca no paēnas un devās �ķērsām pāri avēnijai pie raķe�kuģiem. Tālumā vāļājās apdzēru�ies sargi. Viņ� ieklausījās. No milzīgās pilsētas lidoja �urp rūkoņa, mūzika un autosignāli. Bet Etilam izklausījās, ka viņ� dzird arī citas skaņas: iesala ma�īnu zaglīgo zumē�anu, ga�tavojot iesala dzērienu, no kura kareivji ap�taukojas, kjūst laiski un aizmār�īgi, kino alu apreibino�ās balsis, kas aijā un ieaijā marsie��us dziļdziļā miegā, no kura viņi neatmodī- sies līdz sava mū�a galam.

Cik daudz marsie�u pēc gada iedzīs kapā aknu ciroze, nierakmeņi, augsts asinsspie�diens, pa�nāvība?

Etils stāvēja tuk�ās avēnijas vidū. Divus kvartālus tālāk tie�i viņam virsū drāzās ma��īna.

Viņ� varēja izvēlēties: palikt tepat, pieņemt kinostudijas piedāvājumu, kļūt par filmas konsultantu un sākt pamazītēm piebalsot �e�fam, sak, jā, uz Marsa tie�ām notika slaktiņ�, jā, mūsu sievietes ir garas un gai�matainas,jā, pie mums ciltis dejo un upurē elku dieviem, jā, jā, jā. Bet viņ� varēja arī iet, iekāpt raķetē un viens pats atgriezties uz Marsa.

� Bet kas būs pēc gada? � viņ� jautāja.

Uz Marsa atklās Zilā kanāla nakts klubu un Vecpilsētas spēļu namu. Jā, pa�ā Marsa senās pilsētas sirdī! Un visās vecajās pilsē�tās griezīsies un ņirbēs neona reklāmu ugu�nis, uz sentēvu kapiem tiks rīkota uzdzīve � tas būs, tas viss būs.

Ta�u pagaidām vēl tas nav noticis. Pēc da��ām dienām viņ� būs mājās. Tilla ar dēlu gaida viņu, un uz mū�a beigām viņ� vēl da��us gadus varēs pasēdēt kopā ar sievu kanāla malā, ļauties vēja glāstiem, palasīt savas iemīļotās grāmatas, nobaudīt pa malciņam gar�īgu vieglu vīnu, papļāpāt un mierīgi pa�dzīvot, līdz uz galvas uzgāzīsies neona ne�prāts.

Tad viņi ar Tillu'varbūt atradīs patvērumu zilajos kalnos un būs tur dro�ībā vēl kādu gadu, kamēr tūristi arī tur sāks knik�ķināt sa�vus fotoaparātus un brīnīties, cik jocīgi viss izskatās.

Viņ� jau skaidri zināja, ko teiks Tillai:

�Kar� ir briesmīgs, bet miers da�kārt var būt vēl �ausmīgāks.�

Viņ� stāvēja platās avēnijas vidū.

Apgriezās un nebija pārsteigts, ieraugot, ka viņam taisni virsū drā�as ar spiedzo�iem pus�aud�iem pilna ma�īna. �ie zēni un meitenes, kam nebija vairāk par se�padsmit gadiem, mētāja vaļējo ma�īnu no vienas avēnijas ma�las uz otru. Etils redzēja, ka tie rāda uz viņu ar pirkstiem un rēc. Motors kauca aizvien stiprāk. Ma�īna brāzās ar se�desmit jūd�u āt�rumu stundā.

Viņ� sāka skriet.

�Jā, jā,� viņ� gurdi nodomāja, sajuzdams ma�īnu pavisam tuvu, �cik dīvaini, cik skumji� Dārd glu�i kā betona maisītājs.�

O, nu gan būs jautri! Tā tik ir spēle! Simts gadu tā nav gājis. Bērni �audījās �urpu turpu pa zaļo mauru, klaigāja, saķērās rokās, gāja riņķa dejā, rāpās kokos un smējās. Debesīs laiku pa laikam aiztraucās raķetes, pa ielām aiz�vīkstēja izveicīgas ma�īnas, bet bērni spē�lējās un nelikās zinis ne par ko citu. Kādi joki, kāda līksmība, kāda smie�ana un spieg�ana!

Pelēns ieskrēja mājā, līdz ausīm novārtīju�sies un nosvīdusi. Saviem,septiņiem gadiem viņa bija skaļa, stipra un patstāvīga. Viņas māte, misis Morisa, lāgā nepaspēja ne apska�tīties, kad meita jau bija izrāvusi atvilktnes un sametusi pannas un �ādas tādas citas mantas lielā maisā.

��� Ak debess, Pelēn, kas nu notiek?

��� Tāda spēle vēl nekad nav redzēta! � aizelsusies atteica piesārtusī Pelēns.

��� Pasēdi un atvelc elpu, � teica māte.

��� Nevajag, es neesmu piekususi, � atsau�cās meitene. � Es tās ņem�u, var, māmiņ?

��� Tikai neizsitiet traukiem robus, � pie�kodināja misis Morisa.

�� Paldies, paldies! � Pelēns nokliedza un � �puks! � prom bija kā raķete.

Misis Morisa noskatījās pakaļ savai nemie�rīgajai atvasei.

��� Kas tā jums par spēli?

��� Iebrukums! � atteica Pelēns.

Durvis aizcirtās.

Visā ielas garumā bērni stiepa ārā no mā�jām na�us, dak�iņas, krāsns urķus, vecas skārda caurules un konservu na�us.

Interesanti, ka �ī trok�ņa un kņadas cēlēji bija mazākie bērni. Lielākie, tādi, kam bija desmit un vairāk gadu, noskatījās uz viņiem no aug�as un nicīgi gāja savu ceļu vai no�ķī�rās savrup, lai cienīgi spēlētu paslēpes.

Vecāki pa to laiku braukāja hromētās ma* �īnās. Meistari ieradās mājās izremontēt va�kuuma liftus, noregulēt televizoriem attēlu vai salabot saniķoju�ās pārtikas pievadcau�rules. Pieaugu�ie garāmejot noskatījās uz aiz�ņemto jauno paaudzi, apskauzdami kūsājo�as enerģijas pilnos mazuļus, iecietīgi nosmīnē�dami par viņu skaļajiem priekiem un klusībā nodomādami, ka pa�i labprāt parotaļātos kopā ar mazajiem.

��� To, to un to, � izrīkoja Pelēns, kad citi bērni rādīja savas karotes un skrūvgrie�us. � To dod �urp, bet to noliec tur! Ne tā! Te, nemākuli! Pareizi. Tā, tagad paej nost, es pierīko�u �ito. � Viņa darbojās, mēles galiņu zobos iekodusi, pieri domīgi saraukusi. � Nu, tā. Vai redzat?

��� Jā-ā-ā-ā! � iesaucās bērni. Pieskrēja divpadsmit gadus vecais D�ozefs

Konnors.

������� Ej projām! � bez aplinkiem pavēlēja Pelēns.

������� Gribu spēlēties ar jums, � D�ozefs sa�cīja.

��� Nedrīkst! � atcirta Pelēns.

��� Kādēļ ne?

��� Tu mūs izsmiesi.

��� Goda vārds, neizsmie�u.

������� Nē. Pazīstam mēs tevi. Ej projām, citādi piekausim.

Ar motorslidām piebrauca kāds cits divpa�dsmitgadīgais.

��� Ei, D�o! Iesim! Lai tie knēveļi spēlējas. Varēja redzēt, ka D�o netīkas iet prom un

viņ� nopietni pārdomā.

��� Es gribu palikt tepat, � viņ� sacīja.

��� Tu esi par lielu, � stingri teica Pelēns.

������� Neesmu vis par lielu, � prātīgi noteica D�o.

��� Tu tikai smiesies un izjauksi iebrukumu. Zēns ar motorslidām skaļi, nicino�i no-

sprauslojās.

������� Ejam, D�o! Lai viņi ērmojas vieni! Zī�daiņi!

D�ozefs gausi vilkās prom. Un visu laiku skatījās atpakaļ, līdz kamēr pagriezās ap stūri.

Pelēns rosījās tālāk. No savāktajiem rīkiem viņa meistaroja kaut kādu neizprotamu apa*

rātu. Iespiedusi kādai meitenei rokā burtnī- ciņu un zīmuli, viņa lika tai ar pūlēm vilkt visādus ķeburus. Siltajā saulē kā viļņi cēlās un saplaka bērnu balsis.

Viņiem visapkārt dunēja pilsēta. Gar ielas malām rāmās zaļās rindās slējās koki. Tikai vējam miers nebija pa prātam, un tas plūs- moja pāri zemei, pāri visam kontinentam. Tūksto�os citu pilsētu tāpat bija gan koki, gan bērni, gan ielas, savos klusajos kabinetos biz�nesmeni tāpat diktēja pavēles vai sēdēja pie televizoriem. Pie zilajām debesīm kā lāpām- adatas zibēja raķetes. Visur un visā jautās rāma pa�apmierinātība un bezrūpība, cilvēki bija pieradu�i pie miera un bija pārliecināti, ka nekas ļauns nav gaidāms. Cilvēki visā pa�saulē gāja roku rokā un bija vienoti. Visām tautām piederēja vienlīdz dro�i iero�i. Bija sasniegts ideāls spēku līdzsvars. Cilvēki vairs nepazina nedz nodevējus, nedz nelaimīgos, nedz neapmierinātos, tādēļ pasaule stāvēja uz stingriem pamatiem. Saules gaisma aplai�moja puspasaules, un snaudo�ie koki ļāvās siltā gaisa paliem.

Pa otrā stāva logu paskatījās Pelēna māte.

Bērni. Viņa palūkojās uz tiem un pa�ūpoja galvu. Bērni kārtīgi paēdīs, saldi iemigs un pirmdien ies uz skolu. Mīļie vingrie augumiņi. Viņa ieklausījās.

Ro�u krūma tuvumā Pelēns kādam kaut ko nopietni stāstīja, lai gan cits neviens nebija redzams.

Ir gan dīvaini �ie bērni! Bet otra meitene, kā viņu sauca? Enna? Enna kaut ko cītīgi vilka uz papīra. Vispirms Pelēns pajautāja ro�u krūmam, tad nodiktēja atbildi Ennai.

��� Trīsstūris, � teica Pelēns.

������� Bet kas tas ir � trīs,-, � Enna ar grū�tībām izrunāja, : � stūris?

��� Nav svarīgi, � atbildēja Pelēns.

��� Kā tas rakstāms? � jautāja Enna.

������� T�r�ī� s� � lēnām sāka skaidrot Pelēns, bet viņai aptrūka pacietības.

�� E, raksti, kā patīk! � Viņa diktēja tālāk:

�� Bajķis.

������� Es to pa�u trīs-, � sacīja Enna, � stūri vēl neesmu uzrakstījusi!

�� Tad ātrāk, ātrāk! � skubināja Pelēns.

Pelēna māte izliecās pa logu.

�■ S� t� ū� r� i� s.., � viņa nosauca burtus Ennai.

������� Vai, paldies, misis Morisa, � Enna sa�cīja.

������� Pareizi, � noteica Pelēna māte un pa�smējusies gāja tīrīt priek�telpu ar putekļu sū�cēju.

Balsis �ūpojās tveicīgi viļņojo�ajā gaisā.

��� Baļķis, � sacīja Enna.

Klusums.

�������� �etri, deviņi, septiņi, tad A, B un X, � attālāk stāvot, nopietni sacīja Pelēns. � Tad dak�iņas, aukla un .. . se� . .. stūre � se�stū�ris!

Pusdienās Pelēns vienā rāvienā izdzēra- glāzi piena un skrēja uz durvīm. Māte uzsita ar plaukstu pa galdu.

������� �igli atpakaļ un apsēdies, � viņa pavē�lēja. � Tūliņ būs zupa.

Viņa piespieda automātiskās virtuvenes sarkano pogu, un pēc desmit sekundēm kaut kas ievēlās gumijas uztvērējā. Misis Morisa attaisīja uztvērēju, izņēma kārbu ar diviem rokturiem, veicīgi atgrieza to vaļā un ielēja bļodiņā karstu zupu.

Pelēns pa to laiku trinās uz krēsla.

�������� Ātrāk, mamm! Tas ir dzīvības un nāves jautājums, bet tu .. /

�������� Es tavā vecumā biju tāda pati. Vienmēr dzīvības un nāves jautājums. Es zinu.

Pelēns ar steigu strēba zupu.

��� Lēnāk, � teica māte.

������� Nevaru, � atteica Pelēns. � Drils mani gaida.

�������� Kas tas par Drilu? Tāds dīvains vārds,� sacīja māte.

��� Tu viņu nepazīsti, � Pelēns atbildēja.

��� Vai mums kaimiņos ir kāds jauns zēns?

������� Nūja, � atteica Pelēns un ķērās pie ot�ras porcijas.

��� Kur� tad ir tas Drils?

�������� Viņ� ir tur, � izvairīgi atbildēja Pe�lēns. � Tev nāks smiekli. Visi tikai zobojas. Ak tu sasodīts!

��� Vai tad Drils ir kautrīgs?

�������� Jā. Nē. Savā ziņā jā. Ai, mamma, es skrienu, citādi mums izjuks iebrukums.

��� Kas kur iebrūk?

�������� Marsie�i uzbrūk Zemei. Nē, tie nemaz nav marsie�i. Tie ir� es nezinu. No turie�nes, � viņa pabakstīja ar karoti gaisā.

�������� Un no �ejienes, �- sacīja māte, skar�dama Pelēna sakarsu�o pieri.

Meitene apskaitās.

������� Tu smejies! Tu nosistu Drilu un visus pārējos.

������� Tā gan es nedomāju, � teica māte. � Vai tad Drils ir marsietis?

�������� Nē. Viņ� ir � nezinu � Varbūt no Jupitera, varbūt no Saturna vai Venēras. Vis�pār viņam ir klājies grūti.

������� Varu iedomāties. � Misis Morisa aiz�lika mutei priek�ā roku.

������� Viņi nekādi nespēja izdomāt, kā lai uz�brūk Zemei.

������� Mēs esam nepieejami, � mākslotā no�pietnībā sacīja māte.

�������� Drils saka tāpat! Nepieej � Tas ir tas pats vārds, mamm.

������� Vai, cik tas Drils ir gudrs zēns! Zina tādus vārdus!

�������� Viņi nespēja izgudrot, kā lai mums uz�brūk. Drils saka � viņ� saka tā � lai iz�nāktu laba karo�ana, jāizdomājot, kā cilvē�kus negaidot pārsteigt. Tā varot uzvarēt. Viņ� saka � bez tam esot jāatrod palīgi pa�ā ienaidnieka nometnē.

��� Piektā kolona, � sacīja māte.

��� Aha. Drils tāpat saka. Bet viņi nespēj izgudrot, kā pārsteigt Zemes iedzīvotājus un kā tikt pie palīgiem.

������� Nav nekāds brīnums. Mēs esam ārkār�tīgi stipri, � māte iesmējās, nokopdama galdu. Pelēns sēdēja un skatījās uz galdu, it kā redzētu savā priek�ā visu, par ko bija stāstījusi.

������� Beidzot vienā jaukā dienā, � Pelēns teatrāli �ukstēja, � viņiem ienāca prātā bērni!

��� Ak tā! � jūsmīgi iesaucās māte.

������� Un viņi nodomāja, ka lielie mū�dien ir aizņemti� viņiem nav laika skatīties zem ro�u krūmiem vai grābāties pa zāli.

��� Tikai kad lasa glieme�us vai sēnes.

������� Bez tam viņ� runāja kaut ko par dim- dimām.

��� Par kādām dimdimām?

��� Par dimsijām.

-� Dimensijām?

������� Tādu esot �etras. Un vēl runāja kaut ko par bērniem līdz deviņu gadu vecumam un par iztēli. Jocīgi klausīties, kad Drils runā.

Misis Morisa jutās nogurusi.

������� Tas dro�i vien ir jocīgi. Bet Drils tevi ir nogaidījies. Ir jau krietni vēls. Ja tu gribi tikt galā ar iebrukumu pirms mazgā�anās un gulētie�anas, tad skrien ātrāk.

������� Vai tad vajadzēs mazgāties? � negri�bīgi iejautājās Pelēns.

������� Noteikti. Kāpēc gan bērniem nepatīk ūdens? Bērniem visos laikos nav paticis maz�gāt ausis.

������� Drils teica, ka man vairs nevajadzē�ot mazgāties, � sacīja Pelēns.

��� Ak tā viņ� teica?

������� Tā viņ� teica visiem bērniem. Nekādas mazgā�anās. Un mēs varam neiet gulēt līdz desmitiem un sestdienās vienas televīzijas programmas vietā skatīties divas.

������� Lai misters Drils labāk pievalda muti. Es aprunā�os ar viņa māti un �

Pelēns gāja uz durvju pusi.

������� Mēs plē�amies ar pāris puikām �■ ar Pitu Bricu un Deilu D�eriku. Viņi jau ir lieli. Viņi mūs apceļ. Viņi ir vēl sliktāki par vecā�kiem. Viņi pat netic Drilam. Vīzdegunīgi, tāpēc ka ir lielāki. It kā viņi zinātu labāk. Pa�i vēl nesen bija mazi. Es viņus ienīstu vai�rāk par citiem. Mēs viņus nogalināsim pir�mos.

��� Un mani ar tēti pēc tam?

�������� Drils teica, ka jūs esot bīstami. Zini, kādēļ? Tādēļ, ka jūs neticat marsie�iem! Viņi ļaus mums valdīt pār pasauli. Nu, ne jau mums vien, bet kaimiņkvartāla bērniem arī. Es dro�i vien bū�u karaliene.

Viņa atvēra durvis.

��� Mam!

��� Nu?

��� Ko nozīmē lo-ģi-ka?

�������� Loģika? Saproti, mīlulīt, loģika ir pras�me spriest, kas ir pareizi un kas nav pareizi.

�������� Drils ierunājās arī par to, � Pelēns sa�cīja. � Un ko nozīmē ie-tek-mē-jams? � Pa�gāja vesela minūte, iekams viņa izrunāja �o vārdu.

������� Tas nozīmē� � Māte nodūra acis un paklusām iesmējās. � Tas nozīmē � būt bērnam, mazulīt.

�������� Paldies par pusdienām! � Pelēns iz�skrēja ārā, tad pabāza galvu atpakaļ virtuvē. � Mam, es pacentī�os, lai tev pārāk nesā�pētu, nudien pacentī�os!

��� Paldies tev, � atteica māte.

Noblāk�ķēja durvis.

Pulksten �etros iedūcās videofons. Misis Morisa piespieda ekrāna apgaismes pogu.

��� Sveicināta, Elen! � viņa sacīja.

��� Sveicināta, Mērij! Kā klājas Ņujorkā?

������� Lieliski. Bet kā Skrentonā? Tu izskaties nogurusi.

������� Tu tāpat. Ko lai dara � bērni. Maisās pa kājām, � sacīja Elena.

Misis Morisa nopūtās.

��� Mans Pelēns tāpat. Superiebrukums.

Elena iesmējās.

��� Vai tad pie jums arī bērni to spēlē?

������� Ak vai, jā. Bet jau rīt aizrausies ar āķī�giem ģeometrijas uzdevumiem un motorizē- tām^�klasēm�. Vai mēs �etrdesmit astotajā bijām tikpat necie�ami?

������� Vēl sliktāki. Spēlējām japāņus un na�cistus. Nezinu, kā mani vecāki tiku�i ar mani galā. Biju īsta trakule.

��� Vecāki pierod laist visu pār galvu.

Klusums.

��� Kas notika, Mērij? � jautāja Elena.

Misis Morisa stāvēja ar puspievērtām

acīm; viņa lēni un domīgi ar mēles galu ap�laizīja lūpas.

�������� Ko? � viņa satrūkās. � Nē, nekas. Vienkār�i aizdomājos par to. Par lai�anu pār galvu un tamlīdzīgi. Nav svarīgi. Par ko mēs runājām?

������� Mans Tims neprātīgi iemīlējies kādā puikā, viņam tāds dīvains vārds � jā, �ķiet, Drils.

������� Tā laikam ir jauna parole. Manai maza�jai arī viņ� patīk.

������� Nedomāju, ka tas varētu būt nonācis pat līdz Ņujorkai. Jādomā, pāriet no mutes mutē. Glu�i kā sērga. Es runāju ar D�ozefini, un viņa stāstīja, ka viņas mazie � viņi dzīvo Bostonā � esot kā ķerti uz �o jauno rotaļu.

�ai brīdī Pelēns ieskrēja virtuvē padzerties ūdeni. Misis Morisa apgriezās.

��� Kā veicas?

������� Viss gandrīz ir gatavs, � atbildēja Pe�lēns.

������� Jauki, � sacīja misis Morisa. � Bet kas tas?

��� Bumerangs. Skaties.

Viņa pasvieda gumijā iesietu bumbiņu. Gu�mija izstiepās, un � bumbiņa pazuda.

������� Tu redzēji? � Pelēns jautāja. � Hop! � Viņa salieca pirkstu, bumbiņa skrēja atpakaļ rokā, un meitene no�mīkstināja gumiju.

��� Parādi vēl vienreiz, � lūdza māte.

��� Nevāru. Pulksten piecos mums norunāts iebrukums! Atā! � Pelēns izgāja, �mīkstinā- darna savu rotaļlietu.

Helēna uz videofona ekrāna iesmējās.

��� Tims �orīt arī atstiepa tādu bumerangu, bet, kad es dzīros apskatīties, kā tas darbo�jas, viņ� neparko negribēja man rādīt. Tad es mēģināju pati, bet nekas neiznāca.

��� Tu neesi ie-tek-mē-ja-ma, � sacīja misis Morisa.

��� Ko?

��� Neko, neko. Man kaut kas ie�āvās prātā. Tev kaut kas bija vajadzīgs, Elen?

��� Es gribēju apvaicāties, kā tu taisi to kūku, melno ar balto .;.

Miegaini ritēja laiks. Diena gāja uz bei�gām. Saule pie skaidrajām zilajām debesīm slīdēja uz rieta pusi. Pār zaļajiem mauriem aizstiepās garas ēnas. Bērnu smiekli un kņa- doņa negribēja un negribēja rimties. Kāda meitenīte piepe�i ieraudājusies skrēja prom. Misis Morisa iznāca uz lieveņa.

��� Pelēn, kas tur raudāja? Vai tā nebija Pegija Enna?

Pelēns kaut ko darīja pagalmā pie ro�u krūma.

��� Nu jā. Viņa ir bailule. Mēs ar viņu vairs nespēlēsimies. Viņa ir par lielu, lai spē�lētos. Es domāju, ka viņa piepe�i izaugusi.

��� Un tādēļ viņa raudāja? Nieki. Atbildi man, kā pienākas, citādi tūliņ nāksi iek�ā, jaunkundzi

Pārsteigta un aizkaitināta meitene strauji. apsviedās apkārt.

��� Pa�laik nevaru. Drīz būs klāt norunā�tais laiks. Es vairs tā nedarī�u. Piedod man.

��� Vai tu iesiti Pegijai Ennai?

��� Goda vārds, neiesitu. Paprasi viņai. Tas bija tādēļ, ka � nu, viņa ir zaķapastala �

Bērni sastājās cie�ā lokā ap Pelēnu, kas, pieri saraukusi, darbojās ar karotēm un kaut kādu �etrstūrainu ietaisi no āmuriem un caurulēm.

��� Te un te, � viņa murmināja.

��� Tev kaut kas nepadodas? � jautāja mi�sis Morisa.

��� Drils iesprūdis. Pusceļā. Ja vien mēs izvilksim viņu ārā, tad būs vieglāk. Tad pēc viņa izlīdīs arī pārējie.

��� Vai es nevaru palīdzēt?.

�- Nē, paldies. Es pati.

��� Labi. Pēc pusstundas tev jāmazgājas, tad es pasauk�u. Man apnicis skatīties uz jums.

Misis Morisa iegāja iek�ā, apsēdās elektris�kajā atpūtas krēslā un iedzēra malku alus no pustuk�as glāzes. Krēsls sāka masēt viņai muguru. Bērni, bērni. . . Bērnos ir viss � ir mīlestība, ir naids, viss juku jukām. Da�brīd bērni tevi mīl, te atkal ienīst, un tas viss īsā acumirklī. Vai �ie dīvainie bērni kādreiz aiz�mirst, vai viņi piedod pļaukas un skarbos, asos vārdus, kad viņienf liek kaut ko izdarīt? Kas to lai zina � Patie�ām, vai var aizmirst

vai piedot tiem, kam pār tevi vara, �iem liela�jiem un neizprotamajiem diktatoriem.

Laiks ritēja. Pār ielu nolaidās dīvains no�gaido�s un saspringts klusums.

Pulkstenis pieci. Kaut kur mājā maigi un melodiski iedziedājās pulkstenis: �Laiks ir klāt, laiks ir klāt, pieci rāda pulkstenis �� � un apklusa.

Liktenīgā stunda.

Misis Morisa nosmējās. Liktenīgā stunda.

Uz celiņa iedūcās ma�īna. Bija atbraucis vīrs. Misis Morisa pasmaidīja. Misters Mo- riss izkāpa no ma�īnas, aizcirta durtiņas un uzsauca savā nodarbībā aizņemtajam Pelē�nam. Pelēns nelikās dzirdam. Viņ� iesmējās un brīdi stāvēja, vērodams bērnus. Tad kāpa aug�ā uz lieveņa.

��� Labvakar, dārgā!

��� Labvakar, Henrij!

Viņa paliecās krēslā uz priek�u un ieklausī�jās. Bērnus nedzirdēja. Bija pārāk kluss.

Misters Moriss izdauzīja un no jauna pie�stampāja pīpi.

��� Dieniņa jauka. Prieks dzīvot.

2-�-��.

��� Kas tur? � jautāja Henrijs.

��� Nezinu.

Viņa pietrūkās kājās, skatīdamās ar lielām lielām acīm. Gribēja teikt kaut ko, tomēr ne�pateica. Smieklīgi. Nervi nav kārtībā.

�������� Ka tikai bērni nesataisa tur kaut ko ne�lāgu, kā tu domā? -� viņa iejautājās.

������� Viņiem ir tikai caurules un āmuri. Un kas tad ir?

��� Nekā tāda, kam sakars ar elektrību?

������� Galīgi nekā, � sacīja Henrijs. � Es skatījos.

Viņa iegāja virtuvē. Dūkoņa nemitējās.

�������� Labāk tomēr aizej un pasaki, lai met mieru. Ir jau pāri pieciem. Pasaki viņiem � � Misis Morisa piemiedza acis. � Saki, lai at�liek iebrukumu uz rītdienu.

Viņa nervozi iesmējās.

Dūkoņa pieņēmās spēkā.

������� Ko viņi tur dara? Patie�ām ie�u palū�kot.

Sprādziens.

Māju satricināja dobj� grāviens. Sprāga arī citos pagalmos un citās ielās.

Misis Morisa nevil�us iekliedzās.

�������� Tur, aug�ā! � viņa kā apmāta iesaucās bez prāto�anas, bez domā�anas. Varbūt viņa ar vienu aci bija kaut ko saredzējusi, varbūt bija sajutusi nepazīstamu smar�u vai saklau�sījusi nepazīstamu skaņu. Nebija laika strī�dēties ar Henriju un pārliecināt viņu. Lai viņ� domā, ka sieva zaudējusi prātu. Jā, lai domā! Vaimanādama viņa skrēja aug�ā pa kāpnēm. Vīrs skrēja nopakaļ, nespēdams sa-� prast, kas viņai prātā.

��� Bēniņos! � viņa kliedza. � Tur, tur!

Tas bija gau�ām no�ēlojams iegansts pie�dabūt viņu ātrāk uzkāpt bēniņos. Ak dievs, kaut pagūtu laikus!

Pagalmā atkal sprāga. Bērni sajūsmināti spiedza, it kā viņiem būtu sarīkota pamatīga uguņo�ana.

��� Tas nav bēniņos! � sauca Henrijs. � Tas ir ārā!

��� Nē, nē! � Smagi elsodama, pusdzīva viņa mēģināja attaisīt bēniņu durvis. � Es tev parādī�u. Ātrāk! Es tev parādī�u!

Viņi ieklupa bēniņos. Misis Morisa aizcirta durvis, aizslēdza tās, atslēgu izņēma un iesvieda tālā pielū�ņotā kaktā.

Tad viņa, gandrīz vai elpu zaudēdama, sāka runāt visādas aplamības. Viņa nespēja saval�dīties. Ārā lauzās neapzinātas aizdomas un bailes, kas visu pēcpusdienu bija slepeni krā�ju�ās dvēselē un rūgu�as viņā kā vīns. Visi sīkie atmaskojumi, atklājumi un minējumi, kuri augu dienu bija viņu tirdīju�i un kurus viņa saprātīgi, apdomīgi un iejūtīgi bija no�raidījusi un izvērtējusi. Tagad tas viss eksplo�dēja un satrieca viņu.

��� Te, te, � viņa �ņukstēja, atspiedusies pret durvīm. � Te mēs esam dro�ībā līdz va�karam. Varbūt mēs paklusām izlīdīsim ārā. Varbūt mums izdosies aizbēgt!

Tagad eksplodēja Henrijs, tikai cita iemesla dēj.

��� Vai tu esi traka? Kādēļ tu aizsviedi at�slēgu? Zini ko, mīļā �

��� Jā, jā, es esmu traka, ja tev no tā ir labāk, tikai paliec �e!

�������� Gribētos zināt, kā lai tiek laukā no �e�jienes!

������� Klusāk. Viņi izdzirdēs. Ak dievs, viņi drīz vien atradīs mūs �

Kaut kur tuvu dzirdēja Pelēna balsi. Hen�rijs apklusa. Visapkārt dūca un �virk�tēja, spiedza un ķiķināja. Lejā sīca videofons, sīca neatlaidīgi, skaļi un satraukti. �Varbūt zvana Elena?� misis Morisai ie�āvās prātā. �Varbūt viņa grib pateikt man to, par ko es domāju?�

Mājā nodunēja soļi. Smagi soļi.

�������� Kas ienācis manā mājā? � pikti iesau�cās Henrijs. � Kas tur vazājas apkārt?

Smagi soļi. Divdesmit, trīsdesmit, �etrdes�mit, piecdesmit pāri kāju. Piecdesmit cilvēku iebruku�i mājā. Kaut kāda dūkoņa. Zvaigaļā bērni.

��� �urpu! � lejā kliedza Pelēns.

������� Kas tur nāk? � saskaities noprasīja Henrijs. � Kas tur ir?

������� Tss! Vai, nē, nē, nē, nē! � lūdzās sieva, turēdama viņu ciet. � Lūdzu, esi mierīgs. Varbūt vēl viņi aiziet.

��� Mamm! � sauca Pelēns. � Tēti!

Brīdi klusums.

��� Kur jūs esat?

Smagi soļi, smagi, smagi, ļoti smagi soļi dunēja uz kāpnēm. Viņus veda Pelēns.

������� Mamm? � Balsī neziņa. � Tēt? � No�gaido�s klusums.

Dūkoņa. Soļi uz bēniņu kāpnēm. Pelēns nāk pa priek�u.

Pēniņos, piespiedu�ies viens pie otra. dre�bēdami klusi stāvēja misters un misis Morisi. Elektrības dūkoņa, ērmotā aukstā gaisma, kas piepe�i uzspīdēja spraugā zem durvīm, dīvainā smaka un sve�ādā neiecietības pie�skaņa Pelēna balsī beidzot pārbiedēja arī Henriju. Viņ� stāvēja mēmajā tumsā blakām sievai un trīcēja.

��� Mamm! Tēt!

Soļi. Paklusa dūkoņa. Atslēga ir izkususi. Durvis vaļā. Pelēns ielūkojas bēniņos, aiz viņas snaikstās garas zilas ēnas.

��� Re, rokā ir! � saka Pelēns.

Katru nakti Fiorello Bodoni pamodās un klausījās, kā melnajās debesīs �ņākdamas aiz�aujas raķetes. Pārliecinājies, ka viņa labā sieva gu], viņ� uzcēlās un uz pirkstgaliem iz�gāja ārā. Kaut da�as minūtes nejust vakarējo ēdienu neizvēdināmo smaku �ai upmalas mā�jiņā! Kaut īsu brīdi Jaut sirdij kopā ar raķe�tēm pacelties augstu debesīs!

Arī �ai naktī viņ� puskails stāvēja tumsā un vēroja gaisā iz�ļācamies ugunīgas strūk�las. Raķetes mēroja neiedomājami garu ce�ļu � uz Marsu, uz Saturnu, uz Venēru!

�� Tā, tā, Bodoni�

Bodoni satrūkās.

Rāmi plūsto�ās upes krastā uz piena pudeJu groza sēdēja vecs vīrs, tāpat vērodams pus�nakts klusumā aiztraucamies raķetes.

��� Ā, tas esi tu, Bramante!

��� Tu nāc ārā katru nakti, Bodoni?

��� Tikai ieelpot svaigu gaisu.

�� Ak tā? Es gan labprātāk paskatos uz raķetēm, � teica Bramante. � Es vēl biju puika, kad tās parādījās. Ir pagāju�i astoņ�desmit gadi, un es vēl ne reizi neesmu li�dojis.

��� Es gan ceru kādreiz pavizināties, � teica Bodoni.

��� Muļķis! � iesaucās Bramante. � Tu nekad nelidosi. To var atļauties tikai bagāti ļaudis. � Viņ� pa�ūpoja savu sirmo galvu. � Kad es biju jauns, vini rakstīja ar ugunī�giem burtiem: NĀKOTNES PASAULE! ZI�NĀTNES UN TEHNIKAS SASNIEGUMI UN ĒRTĪBAS VISIEM! Kas tev deva! Ir pagāju�i astoņdesmit gadi. Nākotne ir kļuvusi par ta�gadni, bet vai mēs lidojam ar raķetēm? Nekā nebija! Mēs mitināmies būdelēs, tāpat kā mi�tināju�ies mūsu sen�i.

��� Varbūt mani dēli� � ierunājās Bo�doni.

��� Ne dēli, ne mazdēli! � sirmgalvis pār�trauca. � Tikai bagātajiem lemts sapņot un lidot ar raķetēm.

��� Paklau, vecais, � Bodoni nedro�i ieru�nājās, � esmu iekrājis trīstūksto� dolāru. Se��us gadus taupīju. Savai darbnīcai, lai iegā�dātos �o to no ma�īnām. Bet nu jau veselu mēnesi man naktīs nenāk miegs. Es klausos, kā lido raķetes. Un domāju. Bet �onakt esmu izlēmis galīgi. Kāds no mūsu ģimenes lidos uz Marsu! � Viņa tum�ās acis zibēja.

��� Nejēga! � atcirta Bramante. � Kā tu izvēlēsies? Kur� lidos? Ja lidosi pats, sieva ņems ļaunā, jo tu tomēr būsi bijis debesīs, mazlietiņ tuvāk dievam. Kad tu pēc tam ga�diem stāstīsi viņai par �o lielisko ceļojumu � tu domā, ka viņai sirds nekāps pa muti laukā?

��� Nē, nē!

��� Tā būs, kad es tev saku! Un tavi bērni? Vai viņiem pietiks ar atmiņām par tēti, kas lidojis uz Marsu, kamēr viņi paliku�i tepat uz Zemes? Uzdosi tu gan saviem dēliem prātīgu uzdevumu. Viņi sapņos par raķetēm līdz kapa malai. Naktīs viņi ne acu neaizvērs. Nonīks ilgās pēc tām. Tāpat kā tu patlaban. Viņi la�bāk gribēs mirt, ja nevarēs lidot. To domu neiekal viņiem galvā, es tev p; ekodinu. Lai viņi samierinās ar savu nabadzību. Lai skatās uz savām rokām un vecajiem dzel�iem, nevis uz zvaigznēm.

��� Bet�

��� Pieņemsim, ka aizlidos tava sieva. Kā tu jutīsies, zinot, ka viņa ir redzējusi, bet tu neesi? Viņa būs kļuvusi līdzīga svētajiem. Tev gribēsies iegrūst viņu upē. Nē, Bodoni, labāk iegādājies jaunu grie�amo ma�īnu, kas tev vajadzīga kā ēst, liec, lai nazis sagrie� ta�vus sapņus gabaliņos. Un samal tos miltos.

Sirmgalvis apklusa un vērās dzelmē, kur zibēja lidojo�o raķe�u atspulgi.

��� Ar labu nakti, � sacīja Bodoni.

��� Saldus sapņus, � atsaucās sirmgalvis.

Kad no spīdīgās kārbas izlēca sagrauzdē�tas maizes rieciens, Bodoni tikko neiekliedzās. Visu nakti viņ� bija novārtījies bez miega. Nemierīgi knosījās bērni, blakām rāmi kā aiz�midzis kalns gulēja sieva, bet Bodoni grozījās no vieniem sāniem uz otriem un raudzījās tuk��umā. Bramantem bija taisnība. Labāk iegul�dīt līdzekļus kādā pasākumā. Vai bija vērts krāt naudu, ja no visas ģimenes tikai v: enam būs iespēja lidot ar raķeti, turpretim pārējiem vajadzēs �ēli noskatīties?

������� Ēd maizi, Fiorello, � teica viņa sieva Marija.

������� Mana rīkle ir sausa, � atbildēja Bo�doni.

Istabā ieskrēja bērni � trīs puikas, rau�dami viens otram no rokām spēju raķeti, un divas meitenes, nesdamas lelles, kas attēloja Marsa, Venēras un Neptuna iedzīvotājus, za�ļus ērmus ar trim dzeltenām acīm un divpa�dsmit pirkstiem.

������� Es redzēju raķeti, tā lidoja uz Ve�nēru! � kliedza Paolo.

������� Tā uz�āvās gaisā � u-��! � atdarināja Antonello.

������� Klusāk! � apsauca Bodoni, aizspiedis ciet ausis.

Mazie neizpratnē palūkojās uz tēvu. Viņ� reti kad uzkliedza.

Bodoni piecēlās.

������� Klausieties visi, � viņ� sacīja. � Man pietiek naudas, lai vienam no mums nopirktu bijeti lidojumam uz Marsu.

Bērni sajūsmā iespiedzās.

������� Sapratāt? � viņ� vaicāja. � Lidot var tikai viens no mums. Nu, kur� lidos?

������� Es, es, es! � cits caur citu kliedza bērni.

��� Tu, � teica Marija.

��� Nē, tu, � teica Bodoni.

Visi apklusa. Bērni pārdomāja.

��� Lai lido Lorenco, viņ� ir vecākais.

��� Lai lido Miriamna, viņa ir meitene!

������� Apdomā, ko visu tu neredzēsi, � sieva sacīja Bodoni. Bet acis lūkojās kaut kā dī�vaini un balss drebēja. � Meteorīti kā zivju bariņi. Bezgalība. Mēness. Jābrauc tam, kas var vēlāk visu, kā nākas, izstāstīt. Tu proti runāt.

��� Blēņas. Tu arī proti, � viņ� atteica.

Visi trīcēja.

��� Nu, tā, � skumji sacīja Bodoni.

Viņ� izvilka no slotas da�āda garuma rīk�stītes. � Uzvar īsākā. � Viņ� izstiepa sa��ņaugto dūri. � Velciet.

Visi pēc kārtas vilka rīkstīti.

���� Garā.

��� Garā.

Nākamais.

��� Garā.

Bērni bija izvilku�i. Istabā kļuva kluss. Bija atliku�as divas rīkstītes. Bodoni sajuta dūrienu sirdī.

��� Tava kārta, Marij, � viņ� no�ukstēja.

Marija izvilka.

��� īsā, � viņa sacīja. �

������� Redziet nu, � Lorenco puspriecīgi, pus- bēdīgi nopūtās. � Māmiņa lidos uz Marsu.

Bodoni centās smaidīt.

������� Apsveicu! �odien pat nopirk�u tev bi�ļeti.

��� Pagaidi, Fiorello �

������� Nākamnedēļ varēsi braukt, � viņ� no�murmināja.

Marija redzēja bērnu skumjās acis skatā�mies uz viņu, kaut gan lūpas zem lielajiem taisnajiem deguniem smaidīja. Viņa lēni snie�dza rīkstīti vīram. � Es nevaru lidot uz Marsu.

��� Kādēļ ne?

��� Man jādomā par nākamo bērnu.

��� Ko?

Marija novērsās.

��� Manā stāvoklī nav ieteicams ceļot.

Viņ� saņēma sievu pie elkoņa.

��� Vai tas ir tiesa?

��� Velciet vēlreiz. Sāciet otrreiz.

������� Kādēļ tu man agrāk neko neteici? � viņ� neticīgi vaicāja.

��� Neienāca prātā.

������� Marij, Marij, � viņ� no�ukstēja un no�glāstīja viņai vaigu. Tad pagriezās pret bēr�niem. � Velciet vēlreiz.

Un Paolo tūlīt izvilka īso rīkstīti.

������� Es lidoju uz Marsu! � Viņ� lēkāja aiz prieka. � Paldies, tēt!

Pārējie bērni, sāniski sagriezu�ies, atgāja malā.

�� Tev ir laime, Paolo.

Smaids nozuda no zēna sejas, viņ� pēto�i noskatīja vecākus, brāļus un māsas.

������� Vai tie�ām es varu lidot? � viņ� neti�cīgi jautāja.

��� Vari, vari.

������� Bet vai jūs mani mīlēsiet, kad es atgrie�zī�os? *

��� Protams.

Viņ� ilgi raudzījās uz dārgo rīkstīti savā drebo�ajā plaukstā, tad pakratīja galvu un nometa rīkstīti.

�������� Biju pavisam piemirsis. Sākas mācības. Es nedrīkstu izlaist stundas. Velciet vēlreiz.

Neviens tomēr nevilka. Visi izskatījās no�mākti.

��� Neviens nebrauks, � Lorenco sacīja.

��� Tas ir vislabākais, � Marija pateica.

�������� Bramantem ir taisnība, � Bodoni sa�cīja.

Pēc brokastīm, kas �ķebināja viņam dū�u, Fiorello Bodoni strādāja savā darbnīcā: van�dījās pa lū�ņiem, grieza, kausēja un lēja me�tālu. lai varētu no tā iztaisīt kaut ko iēdzīgu. Viņa darba rīki bija pagalam izjuku�i; neprā�tīgā konkurence divdesmit gadus bija turējusi viņu trūkuma bezdibeņa malā. Rīts bija gau��ām nelāgs.

Pēcpusdienā pagalmā ienāca kāds cilvēks uri uzsauca Bodoni, kas rīkojās ap grie�amo ma�īnu:

������� Ei, Bodoni, varu dot tev �ādus tādus dzel�us!

�������� Ko īsti, mister Metjūz? � izklaidīgi ap�jautājās Bodoni.

������� Raķe�kuģi. Kas tad nu? Vai tad tev to nevajag?

�������� Vajag, vajag! � Fiorello saķēra Met- jūzu aiz piedurknes un samulsis aprāvās.

�������� Saprotams, tas nav īsts, � paskaidroja Metjūzs. � Tu jau zini, kad projektē raķeti, vispirms uztaisa alumīnija modeli dabiskā lielumā. Ja tu to izkausēsi, kaut kāda pelņa tev atlēks. Es tev atdo�u par diviem tūksto��iem.

Bodoni nolaida roku.

��� Man nav naudas.

�������� 2ēl. Gribēju tev palīdzēt. Pēdējo reizi, kad runājām, tu sūrojies, ka visi pārsolot ta�vus lū�ņus. Es nodomāju, sak, pa�ukstē�u tev pa kluso. Ja jau ne �

������� Man kā ēst vajadzīgi jauni rīki. Esmu sakrājis naudu, lai nopirktu tos.

��� Saprotu.

�������� Ja es nopirktu jūsu raķeti, es pat ne�spētu to izkausēt. Mana alumīnija kausē�jamā krāsns pagāju�ajā nedēļā galīgi iz�juka �

��� Skaidrs.

������� Es neko nevarētu iesākt, ja arī nopirktu no jums raķeti.

��� Zinu.

Bodoni samirk�ķināja un aizmiedza acis. Tad atvēra tās un paskatījās uz Metjūzu.

�������� Esmu pēdējais muļķis. Es izņem�u savu naudu no bankas un atdo�u jums.

��� Bet ja tu nespēsi izkausēt raķeti�

��� Vediet to �urp, � sacīja Bodoni.

��� Lai notiek, ja tu tā vēlies. �ovakar?

��� Labi būtu, � atbildēja Bodoni. � Jā,

raķete man �onakt noderēs.

Spīdēja mēness. Liela, balta darbnīcas pa�galmā slējās raķete. Tā bija uzsūkusi mēness bālgano spīdumu un zvaig�ņu zilgo mirdzu�mu. Bodoni tīksmi aplūkoja raķetes stāvu. Viņ� gribēja to noglāstīt, gribēja tai pie�glaust vaigu un uzticēt visapslēptākās domas un vēlmes.

Galvu atgāzis, viņ� skatījās uz raķeti.

��� Tu esi mana, � viņ� teica. � Kaut tu nekad nekustēsies no vietas un neizverdīsi liesmas, kaut tu piecdesmit gadus stāvēsi te�pat un rūsēsi, tomēr tu esi mana.

No raķetes dvesmoja laiks un attālums. Tas bija tikpat kā ieiet pulksteņa mehānismā. Pē�dējais sīkums bija nostrādāts ar �veices pulksteņmeistaru rūpību. So raķeti varētu nē�sāt kā breloku pie pulksteņķēdes.

��� Nudien es �onakt pārgulē�u tajā, � Bodoni saviļņots �ukstēja.

Viņ� apsēdās pilota krēslā.

Paraustīja sviru.

Acis pievēris, viņ� ar aizvērtu muti sāka dūkt.

Dūkoņa kļuva aizvien stiprāka, stiprāka, spalgāka, spalgāka, nevaldāmāka, dīvāka, aizvien līksmāka, dūkoņa piestrāvoja ķermeni, rāva un grūda kopā ar kuģi kaut kādā apdul�lino�ā klusumā un metāla �ķindoņā, bet Bo�doni rokas tvarstīja vadības ierīces, aizvērto acu plakstiņi raustījās, un skaņas pieņēmās un pieņēmās skaļumā, līdz pārvērtās, par uguni, par spēku, kas pacēla viņu un nesa, un dzīrās saplosīt gabalos. Bodoni gandrīz vai aizrāvās elpa. Viņ� dūca vienā dūk�anā, jo nespēja vairs rimties, viņam vajadzēja turpi�nāt ar vēl cie�āk samiegtām acīm, ar vētraini puksto�u sirdi.

��� Starts! � viņ� griezīgi iekliedzās.

Grūdiens! Pērkonīga dārdoņai

� Mēness! � viņ� kliedza, neko neredzē�dams, no visa spēka samiedzis ciet acis. � Meteori � Nedzirdams lidojums vulkāniskā purpursārtā gaismā.

��� Marss, ak dievs, Marss! Marss!

Aizgūtnēm elsodams, viņ� bezspēkā at�slīga krēslā. Drebo�ās rokas bija palaidu�as vaļā sviras, galva atmesta atpakaļ. Viņ� sē�dēja ilgi, smagi elsodams, sirds pamazām no�rima.

Lēni, pavisam lēni viņ� atvēra acis.

Viņ� atradās turpat darbnīcas pagalmā.

Brīdi sēdēja nekustīgi. Sēdēja un, acu ne�novērsdams, skatījās uz metāla lū�ņu kau�dzēm. Tad, pielēcis kājās, nikni iezvēla pa svirām.

��� Starts, velns parāvis!

Raķete klusēja.

��� Es tev rādī�u! � viņ� ierēcas.

Izlīdis ārā nakts dzestrajā gaisā, viņ� klup�dams krizdams iedarbināja ar pilnu jaudu savu briesmīgo grie�amo ma�īnu un tuvojās ar to raķetei. Viņ� veikli pavērsa smago grie�ņi pret debesīm.

Rokas kniesa laist ma�īnu darbā, satriekt drupās, sagraizīt gabalos �o nekustīgo māņu sapni, �o muļķīgo lietu, par kuru viņ� bija sa�maksājis, bet kas nekustējās ne akls un ir nedomāja klausīt.

��� Es tevi pārmācī�u! � viņ� sēca.

Bet roka sastinga pacelta.

Pār raķetes sudrabaino ķermeni lija mē�ness gaisma. Aiz raķetes rēgojās viņa mājas tum�ais stāvs ar gai�iem logiem. Viņ� dzir�dēja, ka mājā ir ieslēgts radio un no tā viļņo tāla mūzika. Pusstundu viņ� sēdēja, domīgi raudzīdamies uz raķeti un savas mājas ugu�nīm, un viņa acis te samiedzās �auras, te atvērās platas jo platas. Tad viņ� atstāja grie��amo ma�īnu un devās prom, un ejot sāka smieties, bet, piegājis pie virtuves durvīm, atņēma elpu un uzsauca sievai:

��� Marij! Marij, posies! Mēs lidojam uz Marsu!

��� Vai!

��� Ak vai!

��� Nespēju ticēt!

��� Gan tu redzēsi, gan.

Bērni stāvēja ārā vējā, mīņājās un vēl ne�uzdro�inājās pieskarties spo�ajai raķetei. Viņi tikai klaigāja. Marija skatījās uz vīru.

��� Ko tu esi izdarījis? � viņa jautāja. � Iztērēji mūsu naudu? Tā ta�u nekad neli�dos!

��� Un kā vēl lidos, � viņ� atbildēja, neno- laizdams acu no raķetes.

��� Zvaig�ņu kuģi maksā miljonus. Vai tev ir miljoni?

��� Tā lidos, � viņ� spītīgi atkārtoja. � Bet tagad ejiet visi mājās. Man jāzvana pa tele�fonu, man ir daudz darba. Rīt mēs lidojam! Tikai nevienam ne pu�plēsta vārda, sapratāt? Tas ir noslēpums.

Atpakaļ skatīdamies, bērni klunkuroja prom no raķetes. Viņu satrauktās sejiņas parādījās mājas logos.

Marija nekustējās.

��� Tu esi mūs izputinājis, � beidzot viņa ierunājās. � Mūsu nauda izdota par �o � par �o krāmu! Vajadzēja nopirkt darba rīkus, bet tu�

��� Gan tu redzēsi, � viņ� sacīja.

Ne vārda neteikusi, viņa apgriezās un gāja prom.

��� Dievs, palīdzi man, � viņ� no�ukstēja un ķērās pie darba.

Naktī smagās ma�īnas pieveda visādas kastes, un Bodoni ar smaidu �ķīrās no sa�viem ietaupījumiem. Ar lodlampu un metāla sloksnēm rokā viņ� metās virsū raķetei, kaut ko pierīkoja klāt, kaut ko ņēma nost, būrās ap raķeti ar uguni un klusībā zākāja to. Viņ� sabāza raķetes tuk�ajā dzinēju telpā deviņus galīgi vecus automobiļu motorus. Tad viņ� aizlodēja dzinēju telpu tā, lai neviena acs ne�varētu noskatīt, ko viņ� slepenībā paveicis.

Rīta gaismai svīstot, viņ� iegāja virtuvē.

� Marij, � viņ� teica, � tagad es varu ēst brokastis.

Viņa neatbildēja.

Pievakarē viņ� pasauca bērnus:

��� Viss ir gatavs! Nāciet �urp!

Māja klusēja kā izmirusi.

������� Es ieslēdzu viņus pieliekamajā,- � sa�cīja Marija.

��� Kādēļ tā? � viņ� noprasīja.

������� Tu dabūsi galu tai raķetē, � viņa teica. � Kādu raķeti gan var nopirkt par divtūksto� dolāriem? Skaidrs, ka tikai draņķīgu!

��� Paklau, Marij �

������� Tā eksplodēs. Un vispār � tu ta�u ne�esi nekāds pilots.

������� Tomēr es lido�u ar �o raķeti. Esmu jau to pielāgojis.

��� Tu esi jucis, � viņa sacīja.

��� Kur ir pieliekamā atslēga?

��� Pie manis.

Viņ� izstiepa roku.

��� Dod �urp.

Marija atdeva atslēgu.

��� Tu viņus pazudināsi.

��� Nē jau, nē.

��� Jā, pazudināsi. Es nojau�u.

Viņ� stāvēja un skatījās uz sievii.

��� Tu nelidosi kopā ar mums?

��� Es palik�u tepat, � viņa atbildēja.

�������� Tad tu redzēsi un sapratīsi, � viņ� sacīja un pasmaidīja. Viņ� atslēdza pielie�kamo. � Nāciet ārā, bērni. Nāciet man līdzi.

��� Uz redzē�anos, uz redzē�anos, māmiņ!

Izslējusies taisna, viņa klusi pa virtuves

logu nolūkojās pakaļ vīram un bērniem.

Apstājies pie raķetes durvīm, tēvs sacīja:

�������� Bērni, mēs aizlidojam uz nedēļu. Jums jātiek atpakaļ uz skolu, bet mani gaida darbs.

Viņ� visiem pēc kārtas paspieda roku.

�������� Paklausieties. Sī raķete ir ļoti veca un lidos vēl vienu pa�u reizi. Tā vairs nekad ne- pacelsies gaisā. Tas būs vienīgais lidojums jūsu mū�ā. Skatieties ar abām acīm!

��� Labi, tēt.

�������� Paklausieties, centieties neko nepalaist garām. Ievelciet dziļi nāsīs raķetes smar�u. Izjūtiet raķeti. Iegaumējiet. Kad jūs atgriezīsieties, jums būs visu mū�u ko stās�tīt.

��� Labi, tēt.

Kuģis klusēja kā apstādinats pulkstenis. Aiz viņiem no�ņākdamās hermētiski noslē�dzās durvis. Bodoni iecēla bērnus kā mazas mūmijas gumijas guļamtīklos un piesprā�dzēja ar jostām.

��� Gatavi? � tevs noprasīja.

��� Gatavi! � atsaucās visi.

��� Starts!

Viņ� noknik�ķināja desmit slēd�us. Raķete nodārdēja un palēcās. Bērni spiegd ami svai�dījās savos guļamtīklos.

��� Re, re, kur Mēness!

Mēness rēgaini aizslīdēja garām. Kā ugu�nīgi ziedi pa�ķīda meteorīti. Laiks aizplūda viļņojo�ā gāzes strūklā. Bērni klaigāja. Pēc da�ām stundām, atpestīti no savām guļvie�tām, viņi skatījās ārā pa iluminatoriem.

��� Re, kur ir Zeme!

��� Bet re, kur Marss!

Raķete kaisīja ro�ainas uguns ziedlapiņas, bet pulksteņa rādītāji mērīja laiku; bērniem acis jau vērās ciet. Beidzot viņi kā apreibu�i tauriņi atkal nolikās savās guļaintīklu kūni- ņās.

��� Jauki, � �ukstēja Bodoni.

Viņ� uz pirkstgaliem izgāja no vadības tel�pas un baiļu pilns ilgi stāvēja pie izejas durvīm. Tad piespieda pogu.

Durvis atvērās. Viņ� izkāpa no kuģa. Izpla�tījumā? Tum�ā meteorītu straumē un sakai�tētu gāzu lāpas gaismā? Strauji dilsto�u at�tālumu valstībā un neizmērojamā telpā?

Nē. Bodoni pasmaidīja.

Drebo�ā raķete stāvēja ar metāla lū�ņiem piemētātā pagalma vidū.

Kā vienmēr te stāvēja ar priek�karamo at�slēgu aizslēgtie sarūsēju�ie vārti, klusā mā�jiņa upes krastā, virtuves logā spīdēja uguns, un upe tecēja uz to pa�u jūru. Bet pa�ā pa�galma vidū, burvīgu sapni auzdama, slējās drebo�ā un mirdzo�ā raķete. Tā raustījās un rūca, �ūpodama gulo�os' bērnus kā zirnekļa tīklā sapinu�ās mu�as.

Pie virtuves loga stāvēja Marija.

Viņ� pamāja sievai ar roku un uzsmai�dīja.'

Viņ� nevareja saskatīt, vai viņa atmāj pretī vai nē. Tā kā mazlietiņ pamātu. Un mazlietiņ pasmaidītu.

Saule ausa.

Bodoni steig�us iekāpa atpakaļ raķetē. Klu�sums. Bērni vēl gulēja. Viņ� atviegloti nopū�tās. Pats arī atlaidās guļamtīklā, piesprādzē�jās un aizvēra acis. Viņ� klusībā lūdzās: kaut vēl se�as dienas neviens netraucētu �o ilūziju! Lai garām traucas izplatījums, lai zem kuģa parādās sarkanīgais Marss ar saviem pavado�ņiem, lai krāsainajā filmā negadās neviens robs! Lai viss notiek trīs dimensijās, lai ne�pievil paslēptie spoguli un ekrāni, kas rada �o nepārspējamo ilūziju! Lai noteiktais laiks pa�iet bez starpgadījumiem!

Viņ� pamodās.

Netālu no raķetes peldēja sarkanīgais Marss.

� Tēt! � Bērni centās atbrīvoties no gu- ļamtīkliem.

Bodoni ieraudzīja, ka sarkanīgais Marss iz�skatās nevainojami, bez neviena plankuma, un bija ļoti laimīgs.

Septītās dienas pievakarē raķete mitējās drebēt.

��� Mājās esam, � teica Bodoni.

Durvis atvērās, un viņi gāja pāri pielū�ņo- tajam pagalmam, viņu asinis gavilēja, acis staroja laimē.

�������� Es jums uzcepu �ķiņķi ar olām, � sa�cīja Marija, stāvēdama virtuves durvīs.

������� Māmiņ, māmiņ, tev vajadzēja gan lidot kopā ar mums! Tad tu būtu redzējusi Marsu, māmiņ, un meteorus, visu, visu.

��� Jā, � viņa atbildēja.

Pirms gulētie�anas bērni sastājās ap tēvu.

��� Paldies, tēt!

��� Nav par ko.

������� Mēs to vienmēr atcerēsimies, tēt. Mēs nekad neaizmirsīsim.

Vēlu naktī Bodoni atvēra acis. Viņ� manīja, ka s'eva, blakām gulēdama, vēro viņu. Viņas seja ilgi nekustējās, te piepe�i sieva sāka skūpstīt vīra vaigņs un pieri.

��� Kas tad nu? � viņ� iesaucās.

������� Tu esi vislabākais tēvs pasaulē, � viņa �ukstēja.

��� Kā tā?

������� Tagad es redzu, � viņa sacīja. � Ta�gad es saprotu.

Nelaizdama vajā viņa roku, Marija atslīga uz spilvena un aizvēra acis.

��� Jauki ir tā ceļot, vai ne? � viņa jautāja.

�� Jauki, � viņ� atbildēja.

������� Varbūt� Varbūt kādu nakti tu ari mani paņemsi līdzi nelielā ceļojumā? Kā tu domā?

��� Tikai pavisam nelielā, � viņ� atteica.

��� Paldies, � viņa sacīja. � Ar labu nakti!

��� Ar labu nakti, � sacīja Fiorello Bodoni.

Tuvojās pusnakts. Mēness spīdēja augstu pie debesīm. Tetovētais gulēja nekustīgi. Es biju apskatījis visu, kas bija skatāms. Stāsti bija izlasīti, visi izlasīti un zināmi.

Bija palikusi tikai neizteiksmīgā vieta uz Tetovētā muguras, juceklīgo krāsu un ne�skaidro apveidu laukums. Tagad, kad es uz to lūkojos, bezveidīgais ielāps sakustējās un sāka lēni mainīt savu izskatu. Galu galā tas pārvērtās par seju, par seju, kas raudzījās mani no raibās muguras, par seju ar pazīs�tamu degunu un muti, ar pazīstamām acīm.

Zīmējums bija izplūdis. Tomēr es biju redzē�jis pietiekami daudz, lai pietrūktos kājās. Es stāvēju mēnesnīcā, nobijies, ka varētu sacel�ties vēj� vai sakustēties zvaigznes un atmo�dināt neparasto galeriju pie manām kājām. Bet viņ� gulēja mierīgi tālāk.

Zīmējums uz viņa muguras rādīja pa�u Te�tovēto, kura pirksti �ņaudz man ciet kaklu. Es negaidīju, lai �ī aina kļūtu vēl skaidrāka, asāka un izteiksmīgāka.

Mēness pavadīts, es skrēju prom pa ceļu. Es neskatījos atpakaļ. Priek�ā atradās tumsā tīta, duso�a pilsētiņa. Es zināju, ka ilgi pirms rītausmas nonāk�u tajā�

Kailajā līdzenumā nejuta ne mazāko kus�tību, vienīgi nakts vēj� skrēja pāri īsajai zā�lei. Jau gadiem ilgi neviens putns nebija �ķēr�sojis milzīgam aklam glieme�vākam līdzīgo debess jumu. Sensenos laikos, sadrupdami un putekjos sairdami, dzīvi bija izliku�ies da�i sīki akmentiņi. Tagad diviem vīriem, kas tu�pēja sakumpu�i pie me�onīgajā vietā vientuli kvēlojo�a ugunskura, sirdīs mājoja tikai nakts; tumsa rāmi pulsēja viņu dzīslās, klusi klauvēja deniņos un locītavās.

Ugunskuru atblāzma dejoja uz vīru neskū�tajām sejām un kā oran�as svēdras trīsēja redzokļos. Viņi ieklausījās viens otra vājajā,v rāmajā elpā un, �ķiet, sadzirdēja pat klusi kā ķirzakai mirk�ķināmies plakstiņus. Beidzot viens no vīriem sāka ar �ķēpu vandīt uguns�kurā oglēs.

��� Vai rimsies, nejēga! Tu mūs nodosi!

��� Liela mui�a, � atbildēja otrs. � Tik un tā pūķis saodīs mūs notālēm. Bet ir gan saso�dīti auksts! Es labprāt gribētu tikt atpakaļ uz pili.

�� Mēs meklējam nevis miegu, bet nāvi�

�� Kādēļ? Kādēļ gan? Pūķis nekad nav spē�ris kāju mūsu pilsētā!

��� Klusāk, muļķi tāds! Viņ� aprij tos, kas vieni ceļo no mūsu pilsētas uz kaimiņpilsētu.

��� Lai rij, bet mēs iesim uz mājām!

��� Css, paklau!

Abi sastinga.

Viņi gaidīja ilgi, bet tumsā glu�i kā melns samta tamburīns tikai tramīgi raustījās viņu zirgu āda, liegi jo liegi d�inkstinot sudraba kāp�ļus.

��� Vai, � nopūtās otrs, � ir nu gan spoku vieta! Te nekas labs nav gaidāms. Kāds no�pū� sauli, un nakts ir klāt. Un tad, tad � vī dieviņ, paklausies vien! Tam pūķim no acīm �aujoties ārā uguns. Viņ� izelpojot baltus tvaikus, varot redzēt, kā viņ� joņo pāri tum��ajiem laukiem. Drā�oties, smirdēdams pēc sēra, dārdēdams kā pērkons, un aizdedzinot zāli. Aitas trakā pārbīlī bēgot un, galvu zau�dēju�as, nobeidzoties. Sievietes dzemdējot īs�tus briesmoņus. No pūķa dusmām mūri sabrū�kot ka nav ko redzēt. No rīta pakalni esot sē- tin nosēti ar viņa upuru līķiem. Saki man, cik daudz bruņinieku jau mēģināju�i stāties pretī �im drausmonim un aizgāju�i bojā, tāpat kā aiziesim bojā mēs?

��� Pietiek, apnicis!

��� Vairāk kā apnicis! Te, �ajā tuksnesī, es pat nevaru pateikt, kur� gads pa�laik ir.

��� Deviņsimtais gads pēc Kristus dzim�a�nas.

��� Nē, nē, � klusi teica otrs vīrs, aizvēris acis, � �ajā posta vietā nav Laika, ir tikai Mū�ība. Es jau�u, ka vajag tikai izskriet at�pakaļ uz ceļa, un viss būs citādi: no pilsētas vairs ne miņas, cilvēki yēl netnaz nav dzi�mu�i, viss ir pārvērties, akmeņi pils mūriem vēl nav izlauzti, koki me�os vēl nav nozāģēti. Nevaicā, kā man tas zināms. �ī zeme zina un man pa�ukst. Bet mēs tupam vieni pa�i ugu�nīgā pūķa valstībā. Dievs, stāvi mums klāt!

��� Ja baidies, uzvelc bruņukreklu.

��� Kāda tam jēga? Pūķis atjoņo sazini no kurienes, mums nav ne jausmas, kur tam mi�teklis. Pūķis izgaist miglā, mēs nezinām, kur tas pazūd. Lai notiek, vilksim mugurā bru- ņukreklus un sagaidīsim nāvi pilnā gatavībā.

Vēl nepaguvis aplikt krū�u bruņas, otrs vīrs atkal sastinga un paskatījās atpakaj.

Pāri drūmajam, nakts un tuk�uma pārņem�tajam apvidum it kā no pa�as līdzenuma sirds pacēlās vēj� un atnesa līdzi putekļus no pulk�steņiem, kas mērī laika gaitu. �ā negaidītā virpuļa dziļumā kvēloja melnas saules un traucās miljoniem sadegu�u lapu, kas bija norautas kaut kādiem rudenīgiem kokiem kaut kur aiz apvār�ņa. �is vēj� lika izkust pļavām un pakalniem, kā baltam vaskam stiepties garumā kauliem, duļķoties un netīri sabiezēju�ām smadzenēs nogulsnēties asinīm. �ajā vējā lidoja tūksto�iem pazudinātu, mū��am nemierpilnu un nerimtīgu dvēseļu. Tas bija miglas un tumsas ieskauts mijkrēslis, un te nebija vietas saprātīgai būtnei, te nebija ne gada, ne stundas, tikai divi cilvēki �ajā bezveida tuk�umā, �ajā pēk�ņajā saltumā, viesulī un baltajā pērkonā, kas virzījās �urp aiz za{ā caurspīdīgā lejup krīto�o zibeņu aiz�sega. Lietus gāzmas nopātagoja zāli, pēc tam viss norima, un tad �ajā nedzīvajā un ledai�najā klusumā palika tik vien dzīva siltuma, cik �ie divi gaidītāji.

�� Paskaties, � no�ukstēja pirmais, � pa�skaties, rau, tur . ..

Jūdzēm attālu ar apdullino�u rēkoņu drā�zās pūķis.

Abi apjoza �ķēpus un uzlēca zirgos. Pus�nakts klusumu saplosīja �ausmīga �ņākoņa, jo pūķis nā:a aizvien tuvāk un tuvāk; virs pakalna uzzibēja viņa dzelteni zvērojo�ā acs, parādījās kaut kas tum�s, neskaidri sa�skatāms, no�jūca no pakalna ieplakā un pa�zuda.

��� Ātrāk!

Viņi iecirta zirgiem sānos pie�us un jāja uz nelielo ieplaku.

��� Viņam te jānāk garām.

Bruņu cimdos ietērptās rokas satvēra �ķē�pus un ar piea�iem aizsedza zirgiem acis.

��� Ak dievs!

��� Jā, paļausimies uz Viņu.

Vienā mirklī pūķis bija apskrējis apkārt pa�kalnam. Pūķa briesmīgā dzintarkrāsas acs ieurbās vīros, viņu iero�i un bruņas sāka sar- kanigi spīgot un vizuļot. Ar �au�alīgi griezīgil kliedzienu un smagām elsām pūķis brāzās uz priek�u.

��� Dievs, stāvi mums klāt!

�ķēps iecirtās zem dzeltenās bezplakstiņu acs, saliecās un izlingoja jātnieku no segliem. Pūķis notrieca viņu no kājām un parāva zem sevis. Pie viena ar savu melno karsto plecu aizķēra otru zirgu un kopā ar jātnieku sa��ķaidīja pret klints bluķi simts pēdas tālāk; tad, spalgi kaukdams, liesmas visapkārt svai�dīdams, viscaur sārti, dzelteni un tum�sar�kani kvēlodams un milzīgu mīkstu aklino�i kodīgu dūmu spalvu ieskauts, pūķis �āvās prom.

�� Vai tu redzēji? � kāds uzsauca. � Tie�i tā, kā es tev teicu.

��� Tāpat, tie�i tāpat! Bruņinieks kas bruņi�nieks, lai man acis izsprāgst no pieres! Mēs nogāzām viņu zemē.

��� Tu apstāsies?

�� Vienreiz jau mēģināju, neko neatradu. Nav nekādas patikas apstāties �ajā bēdīgajā nostūrī. Mani pārņēma �ausmas. Matīju, ka kaut kas nav lāgā.

��� Bet kādu mēs esam nogāzu�i zemē.

��� Es svilpu cik jaudas, bet tas puisis ne�kustējās ne no vietas!

Kūpo�a pūsma pārgrieza miglas autu.

��� Stouklijā mēs tiksim laikus. Piemet vēl ogles, Fred.

Jauns svilpiens nopurināja rasu no tuk�a�jām debesim. Kaisīdams ugunis un tusnī�dams, nakts vilciens aizjoņoja pa ieplaku, ieskrējienā pieveica kāpumu un izzuda sal�tajā tālē zieme|u pusē, atstājot aiz sevis mel�nus dūmus un tvaikus, kas vēl ilgi ilgi pēc vil�ciena aizie�anas kusa stingajā gaisā.

Viņ� apstādināja pļāvēju maura vidū, jo juta, ka saule nupat nogrimusi aiz apvār�ņa un parādās zvaigznes. Tikko nopļautā zāle, kuras spirgtums bija veldzējis viņa seju un ķermeni, lēnām savīta. Jā, iedegās zvaigznes, sākumā blāvas, tad arvien spo�ākas skaidra�jās, tuksnesīgajās debesīs. Viņ� dzirdēja - klusi noklaudzam lieveņa sprai�ļotās durvis un juta, ka sieva vēro, kā viņ� lūkojas naktī.

� Ir jau gandrīz laiks, � viņa sacīja.

Viņ� pamāja; viņam nevajadzēja skatīties pulkstenī. Nākamajos mirkļos viņ� vienubrīd jutās ļoti vecs, tad ļoti jauns, viņam kļuva salti, tad ļoti karsti. Piepe�i viņ� atradās daudzu jūd�u tālumā. Tagad tas bija viņ� pats, nevis viņa dēls, kas ar nosvērtu valodu un mundrām kustībām centās apslēpt savas sirds dobjos pukstus un atkal pamodu�ās bai�les, kad veikli uzvilka jaunu formas tērpu, pārbaudīja pārtikas krājumus, skābekļa balo�nus, hermētisko ķiveri, kosmonauta skafandru un, tāpat kā visi cilvēki �ovakar, palūkojās aug�up zvaig�ņotajās debesīs.

Tad vienā mirklī viņ� atgriezās, atkal kļuva par dēla tēvu, un viņa rokas satvēra pļāvēja rokturi.

��� Nāc, pasēdēsim uz lieveņa! � sieva pa�sauca.

��� Man vajag kaut ko strādāt!

Viņa nokāpa lejā un nāca pāri mauram.

��� Neraizējies par Robertu, nekas ar viņu nenotiks.

��� Bet tas viss ir pirmoreiz, � viņ� dzir�dēja pats savu balsi. � Tas nekad agrāk nav darīts. Padomā tikai � raķete ar cilvēkiem �onakt dosies aug�ā, lai uzbūvētu pirmo kos�mosa staciju. Mīļais dievs, tas nav iespējams, visa tā nemaz nav, ne raķetes, ne izmēģinā�juma laukuma, ne starta laika, ne tehniķu. Un galu galā man pat nav dēla, ko sauc par Bobu. Es vienkār�i nespēju to visu aptvert!

��� Kādēļ tad tu stāvi �eit ārā un skaties?

Viņ� pakratīja galvu. � Zini, �odien rīta

pusē, iedams uz darbu, es izdzirdēju kādu skaļi iesmejamies. Tas mani tā satrieca, ka es apstājos kā stabs ielas vidū. Tas biju es pats, kas smējās! Kāpēc? Tāpēc, ka beidzot īsteni apzinājos, ko Bobs �ovakar darīs, beidzot es tam noticēju. Es nekad nelietoju vārdu ��au��alīgi�, bet tie�i tā es tobrīd jutos, iestrēdzis tur ielas vidū starp automa�īnām. Vēlāk pēc�pusdienā es pieķēru sevi dungojam dziesmiņu. Tu to zini: �Ritenis ritenī� Ceļ� ved aug�up debess tālēs.� Un es atkal iesmējos. Kosmosa stacija, protams, es domāju. Milzīgs ritenis ar dobiein spieķiem, kur Bobs dzīvos se�us

vai astoņus mēne�us, pēc tam dosies uz Mē�nesi. Mājup nākdams, es atcerējos fālāk dziesmas vārdus: �Mazais ritenis rit dro�i, lielais dieva �ēlastībai ļauts.� Man gribējās uzlēkt gaisā, gaudot un pa�am sadegt lies�mās.

Sieva pieskārās viņa rokai: � Ja mēs pa�liksim ārā, vismaz ierīkosimies ērti.

Viņi nolika divus pītus �ūpuļkrēslus maura vidū un klusēdami sēdēja, lūkodamies, kā no tumsas iznirst zvaigznes, atgādinot pār visu debess jumu izkaisītu blāvu sāls kristālu gūzmu.

��� Patie�ām, � sieva beidzot sacīja, � tas ir glu�i tāpat, kā gaidot uguņo�anu Sislej- fīldā katru gadu.

��� �ovakar gaida lielāks pūlis �

��� Es visu laiku domāju � pa�reiz miljo�niem cilvēku raugās debesīs, mutes atplē�tu � i.

Viņi gaidīja, juzdami zemi grie�amies zem saviem krēsliejn.

��� Cik ir pul'kstenis?

��� Bez vienpadsmit minūtēm astoņi.

��� Tu vienmēr pasaki pareizi, it kā tev galvā būtu pulkstenis.

��� �ovakar es nedrīkstu kļūdīties. Es tev pateik�u, kad būs palikusi viena sekunde līdz raķetes palai�anai. Skaties! Brīdinājuma sig�nāls � starts pēc desmit minūtēm!

Debesu rietumu pusē viņi redzēja izplauk�stam �etras tum�i sarkanas raķetes; tās

mirgodamas peldēja pa vējam pār tuksnesi, tad klusi noslīdēja lejup un izdzisa.

Kļuva it kā vēl tum�āks. Vīrs un sieva ne�pakustēdamies sēdēja savos krēslos.

Pēc brī�a viņ� sacīja: � Astoņas minū�tes. � Pauze. � Septiņas minūtes. � �o�reiz starplaiks likās daudz ilgāks. � Se��as �

Sieva, galvu atgāzusi, vēroja zvaigznes tie�i virs sevis un murmināja: � Kāpēc? Kā�pēc? � � Viņa aizvēra acis. � Kāpēc tādas raķetes, kāpēc �is vakars? Kāpēc tas viss? Es gribētu zināt.

Viņ� brīdi uzmanīgi vēroja viņas seju, kas Piena Ceļa izkliedētajā, matētajā gaismā iz�skatījās bāla. Viņ� jau gribēja atbildēt, bet aprāvās un ļāva sievai turpināt.

��� �ķiet, tas ta�u nevar būt atkal tāpat kā toreiz, kad ļaudis jautāja, kāpēc cilvēki kāpj Everestā, un tiem atbildēja: �Tāpēc, ka tas ir.� Es to nesapratu. Man tā nebija nekāda at�bilde.

�Piecas minūtes,� viņ� domāja. �Sekundes rit� tik�ķ rokas pulkstenis � ritenis ri�tenī � mazais ritenis rit dro�i.. . lielais � ceļ� ved aug�up � �etras minūtes! .. . Nu cil�vēki jau ir ieņēmu�i savas vietas raķetē, �ai bi�u stropā, vadības pults mirdzina gais�mas ��

Viņa lūpas sakustējās.

��� Es zinu vienīgi to, ka tās patie�ām ir sākuma beigas. Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets � No �ā brī�a mēs tos visus sametīsim kopā un nosauksim Vienā lielā vārdā, kas apzīmēs laikmetu, kad mēs staigājām pa Zemi un rītos dzirdējām put�nus, un raudājām aiz skaudības. Varbūt mēs to nosauksim par Zemes1 laikmetu vai varbūt par Gravitācijas laikmetu. Miljoniem gadu mēs esam cīnīju�ies, lai uzvarētu gravitāciju. Būdami amēbas un zivis, mēs pūlējāmies iz�kļūt no jūras, izkļūt tā, lai gravitācija mūs nesa�ķaidītu. Tiku�i reiz dro�i krastā, mēs pūlējāmies izslieties stāvus, cīnīdamies pret gravitāciju, lai tā nesalauztu mūsu jaunieve�dumu � mugurkaulu, mēģinājām iet neklup- dami, skriet nekrizdami. Miljardu gadu gravi�tācija saistīja mūs pie zemes, izsmēja ar vēju un mākoņiem, kāpostu tauriņiem un siseņiem. Te tad arī slēpjas �āvakara notikuma lie�lums � tās ir vienreiz par visām reizēm vecas Gravitācijas un tās varenības laikmeta bei�gas. Es nezinu, kur tiks nospraustas laikmetu robe�as � pie persie�iem, kas sapņoja par lidojo�iem paklājiem, vai pie ķīnie�iem, kas, svinēdami dzim�anas dienas un Jaungadu, laiida debesīs pūķus un �āva gaisā raķetes, vai arī kādā nākamās stundas glu�i neiedo�mājamā minūtē vai sekundē. Bet mēs esam .sasniegu�i brīdi, kad klāt ir miljoniem gadu ilgu un sūru pūliņu beigas, kad noslēdzas milzīgs un godam noiets posms cilvēku cilts dzīvē.

Trīs minūtes� divas minūtes piecdesmit

deviņas sekundes � divas minūtes piecdes�mit astoņas sekundes �

� Tomēr, � sieva sacīja, � es vēl arvien nesaprotu, kāpēc.

�Divas minūtes,� viņ� domāja. �Gatavi? Gatavi? Gatavi? Jautā tāla radio balss. Ga�tavi! Gatavi! Gatavi! Ātras, tikko sadzirda�mas atbildes no rūco�ās raķetes. Kontrole! Kontrole! Kontrole!�

��onakt!� viņ� domāja. �Un, ja arī mums neizdosies ar �o pirmo, mēs sūtīsim otro un tre�o kuģi un aizbrauksim uz vīisām planē�tām, bet vēlāk arī uz visām zvaigznēm. Mēs neatkāpsimies, kamēr lielie vārdi �nemir�stīgs� un �mū�īgs� iegūs īstu jēgu. Lielie vārdi, jā, pēc tiem mēs tiecamies. Nepārtrauk�tība. Kop� mūsu mēles iemācīju�ās runāt, mēs alla� esam jautāju�i: kāda ir dzīves jēga? Ne�vienam citam jautājumam nebija nozīmes, kad mūs apdvesa iznīcības elpa. Bet, tiklīdz mēs apmetīsamies uz desmittūksto� planētām, kas riņķo ap desmittūksto� sve�ām saulēm, �.is jautājums izzudīs. Cilvēks būs bezgalīgs un nepazīs robe�u, tāpat kā bezgalīgs un neiero�be�ots ir Visums. Cilvēks eksistēs mū�īgi, tā�pat kā Visums. Atsevi�ķi indivīdi mirs kā vienmēr, bet mūsu vēsture sniegsies tik tālu nākotnē, cik vien mēs spēsim ieskatīties, un, zinādami, ka cilvēks dzīvos laiku laikos, mēs jutīsimies dro�i, un tā būs atbilde, ko alla� esam meklēju�i. Mums ir dāvāta dzīvība, un mūsu pienākums ir �o balvu saglabāt un nodot tālāk līdz bezgalībai. Tas ir mērķis, kura dēļ vērts dzīvot.�

Pītie krēsli sa�ūpojās, klusi no�vīkstot uz zāles.

Viena minūte.

��� Viena minūte, � virt� sacīja skaļi.

������� Ak! � Sieva spēji sakustējās un sa�tvēra viņa rokas. � Es ceru, ka Bobs�

��� Viss būs labi!

��� Ak dievs, stāvi klāt�

Trīsdesmit sekundes.

��� Tagad skaties!

Piecpadsmit, desmit, piecas . ..

��� Skaties!

�etras, trīs, divas, viena.

��� Rau, rau! Palūk, tur!

Viņi iesaucās abi reizē. Abi pietrūkās kājās. Atgrūstie krēsli ldumbu rodami nogāzās zālē. Vīrs un sieva sagrīļojās, viņu rokas drud�aini meklēja viena otru, lai pieķertos, pieturētos. Debesīs uzliesmoja spo�a blāzma, tad, des�mit sekundes vēlāk, gaisā uz�āvās liela, ugu�nīga komēta, izdzēsa zvaigznes un kā zibens �autra aizdrāzās projām, lai kļūtu par jaunu zvaigzni Piena Ceļa iz�ķērdīgajā spīdekļu pulkā. Vīrs un sieva stāvēja saķēru�ies, it kā pēk�ņi būtu attapu�ies galvu reibino�ā aug�stumā uz pa�as klints malas, zem kuras rē�gojas neizmērojami dziļ� un tum�s bezdibenis. Lūkodamies aug�up, viņi �ņukstēja un rau�dāja. Tikai pēc ilga laika viņi atkal spēja pa�runāt.

��� Tā paceļas, pacēlās ta�u, vai ne?

��� Jā�

��� Viss ir kārtībā, vai ne?

��� Jā �Jā �

��� Tā nenokrita atpakaļ�?

�������� Nē, nē, viss ir kārtībā, Bobam nekas ne�notiks, viss ir labi.

Beidzot viņi atvirzījās viens no otra.

Viņ� pieskārās ar roku savai sejai un pa�raudzījās uz mitrajiem pirkstiem. � Saso�dīts! � viņ� sacīja. � Sasodīts!

Viņi pagaidīja vēl piecas minūtes, tad vēl desmit, vērdamies debesīs, kamēr acis sāka sūrstēt no neskaitāmajiem kvēlojo�ajiem punktiem, kas urbās tum�ajās tīklenēs. Vaja�dzēja aizvērt plakstus.

��� Tagad iesim iek�ā, � sieva sacīja.

Viņ� nespēja pakustēties. Tikai viņa roka

neviļus izstiepās, sniegdamās pēc .pļāvēja rok�tura. Viņ� redzēja �o neapzināto kustību un sacīja: � Te vēl palicis mazliet ko pastrādāt.

��� Bet tu ta�u nevarēsi redzēt.

�������� Nekas, � viņ� sacīja. � Man jāpabeidz pļaut. Tad mēs vēl pasēdēsim uz lieveņa kādu brīdi, pirms iesim gulēt.

Viņ� palīdzēja sievai aiznest krēslus uz lie�veņa, apsēdināja viņu un pats devās atpakaļ, lai atkal satvertu plaukstās pļāvēja rokturi. Mauriņa pļāvējs. Ritenis ritenī. Vienkār�a ma�īna, ko cilvēks tur rokās un bīda uz priek�u ar tark�ķi un zumzoņu, pats soļodams aiz tās un klusi pie sevis filozofēdams. Trok�snis, kam seko silts klusums. Virpuļojo�s rite�nis, pēc ta;rn nedzirdami domu soļi.

�Es esmu miljardu gadu vecs,� viņ� teica sev. �Es esmu vienu minūti vecs. Es esmu vienu collu, nē � desmit tūksto� jūd�u gar�. Es raugos lejup un nevaru saskatīt savas kā�jas, tās ir tiik tālu projām zem manis.�

Viņ� sāka stumt pļāvēju. Zāle, rasu birdi�nādama, klusi gūlās uz zemes viņam apkārt. Viņ� ar baudu ieelpoja tās svaigo smar�u un juta, ka pats ir visa cilvēku cilts, kas beidzot veldzējas jaunības avota spirgtajos ūdeņos.

Tā atveldzējies, viņ� atkal atcerējās dziesmu par mazo un lielo riteni un dieva �ē�lastību tur aug�ā debesu tālēs, kur �ī vienīgā zvaigzne, starp miljoniem nekustīgu zvaig�ņu ■uzdro�inās kustēties un traukties uz priek�u.

Tad viņ� pabeidza pļaut zāli.'

Viņ� gulēja gultā, vēj� pūta tie�i logā, skāra viņa ausis un puspavērtās lūpas un sapni viņam kaut ko �ukstēja. Tas bija glu�i kā senais laika vēj�, atskrējis no Delfu alām, lai pastāstītu visu, kas jāpastāsta par vakar�dienu, �odienu, rītdienu. Brī�iem kaut kur tāI- tālu iesaucās kāda balss, tai piebiedrojās otra, un tad jau desmitiem balsu, visa cilvēce klie�dza ar viņa muti, bet vārdi alla� bija vieni un tie pa�i:

��� Skatieties, skatieties, mēs esam to pa�veiku�i!

Jo piepe�i viņ� � vai varbūt viņi visi, tie daudzie � sapnī traucās aug�up un lidoja. Gaiss strāvoja kā maiga, silta jūra, kurā viņ� peldēja, vēl �aubīdamies, neticēdams.

��� Skatieties, skatieties! Tas ir noticis!

Ta�u viņ� nesauca pasauli lūkoties brī�numā, tikai pats sasprindzināja visus savus jutekļus, lai redzētu, nobaudītu, saostu, iz�justu gaisu, vējiu, uzleco�o mēnesi. Glu�i viens viņ� peldēja debesīs, zemes smaguma nesaistīts.

�Bet pagaidi,� viņ� domāja, �pagaidi!

�ī nakts � kas �ī ir par nakti?

Pēdējā nakts, protams. Kad pienāks rīts, pirmā raķete dosies lidojumā uz Mēnesi. Simt jardu no �ās istabas uz tuksne�a cietās, izde�gu�ās zemes stāv �ī raķete un gaida mani.

Raķete?� Vai tas ir sapnis vai īstenība?�

�Pag!� viņ� domāja un, nemierīgi sarāvies, apsviedās pret sienu, viss nosvīdis, cie�i aiz�vērtām acīm, kaisli �ukstēdams: �Jātiek pil�nīgā skaidrībā! Tu, kas tu esi?�

�Es?� viņ� domāja. �Kā mani sauc?

D�ededia Prentiss. Dzimis 1938. gadā, bei�dzis koled�u 1959., ieguvis raķetes pilota tie�sības 1965. gadā. D�ededia Prentiss� D�e�dedia Prentiss ��

Vēj� svilpodams aizrāva projām viņa vārdu! Viņ� griezīgi iekliedzās, mēģināja to satvert.

Tad nomierinājies gaidīja, kad vēj� atne�sīs viņa vārdu atpakaļ. Gaidīja ilgi, bet vis�apkārt bija tikai klusums. Beidzot � pēc tūk�sto� sirds pukstiem � viņ� sajuta kustību.

Debesis izplauka kā maigs, zils zieds. Ege- jas jūra pāri tālām vīna sārtām bangām māja ar baltiem putu vēdekļiem.

Viļņu �ļakstos pret krastu viņ� sadzirdēja savu vārdu.

��� Ikars.

Un atkal �uksts, kluss kā elpa:

��� Ikars.

Kāds sapurināja viņu aiz pleca � tas bija tēvs, kas sauca viņu vārdā un dzina projām nakti. Un viņ� pats, mazs puisēns, gulēja iepretim logam, aiz kura izpletās jūras krasts un bezgalīgās debesis, un pirmais rīta vēj� saplivināja dzintarainā vaskā iekausētās zel�tainās spalvas, kas atradās līdzās viņa gulti�ņai. Zeltītie spārni tēva rokās sakustējās kā dzīvi, un puisēna pleci tvirti nodrebēja lido�juma alkās, kad viņ� palūkojās uz �iem spār�niem un klinti aiz loga.

��� Tēt, kāds ir vēj�?

��� Man būtu pietiekams, bet tev par vāju�

��� Neraizējies, tēt! Spārni pa�laik izskatās neveikli, bet mani kauli padarīs spalvas stin�gras, manas asinis atdzīvinās vasku.

��� Arī manas asinis, mani kauli, atceries to. Katrs tēvs atdod savu miesu bērniem un vēlas, lai viņi to saudzētu. Apsoli, Ikar, ka tu nelidosi augstu! Saules svelme un mana dēla kaisme var izkausēt �os spārnus. Esi piesardzīgs!

Viņi iznesa mirdzo�os, zeltainos spārnus rīta spirgtumā un dzirdēja savās rokās tos �ukstam viņa vārdu vai varbūt kāda cita vārdu, kas izplauka, uzvirpuļoja aug�up un liegi peldēja kā spalva rāmajā gaisā.

Mongolfjē.

Viņa rokas pieskārās sakarsu�ajai virvei, spo�ajam audeklam, savienojumu �uvēm, kas versmoja kā pati vasara. Viņa rokas piemeta vilnu un salmus �audīgajām liesmām.

Mongolfjē.

Un viņa skatiens pavērsās aug�up, kur pāri galvai izpletās, piepūtās un kā sabangots okeāns līgojās milzīgais peldo�ais sudraba bumbieris, piepildīdamies ar virmojo�ā gaisa vāliem, kas pacēlās virs uguns. Vēl tas kā snaudā iegrimis dievs zvilnēja pār Francijas laukiem, �is smalkā linu auduma kupols, �is sakarsētā gaisa piestrāvotais maiss, bet drīz tais izrausies brīvībā. Tam līdzi aug�up zilajā klusuma pasaulē pacelsies viņa un viņa brāļa prāts, mierīgs un nesatricināms starp mā�koņu salām, kur dus cilvēka nesavaldīti zibeņi. Tur, neizpētītajā bezgalības atvarā, līdz kuram neaizskan ne cilvēka balss, ne putnu dziesmas, balons aprimsies. Un, peldēdams nezināmu plūsmu varā, viņ�, Mongolfjē, un līdz ar viņu visa cilvēce varbūt sadzirdēs dieva visvareno elpu un mū�ības svinīgos soļus.

� Ak! � � Viiņ� sakustējās, un līdzi sa�kustējās pūlis, pār kuru gūlās sakarsētā ba�lona ēna. � Viss ir gatavs, viss noritēja raiti�

Viņa lūpas miegā noraustījās. � �vīksts, �ņākoņa, trīsas, rāviens. Raiti�

No tēva rokām pret griestiem uzspurdza rotaļlieta, sagriezās pa�as saceltajā virpulī un palika karājamies gaisā, bet viņ� ar brāli, acis nenovērsdami, lūkojās, kā tā lidinās, grab, svilpo, un dzirdēja to �ukstam viņu vārdu.

Raiti.

�uksti: vēj�, debesis, mākonis, tāles, spārna, lidojums �

� Vil burs, Orvils? Pag, kā tad tā?

Pār viņa lūpām izlauzās nopūta.

Rotaļu helikopters dūkdams atsitās pret griestiem � nē, tas bija ērglis, krauklis, zvir�bulis, sarkankrūtītis, vanags; tur, spārniem �vikstot, lidinājās ērglis, krauklis, zvirbulis, sarkankrūtītis, vanags. Lidojo�s ērglis, lido�jo�s krauklis, un beidzot zumzo�ām vēdām pār viņiem no�alca nākamības vasaru spirg�tais vēj� � lidojo�s vanags ar pēdējo spārnu �vīkstu un nopūtu iegūlās rokās.

Viņ� sapnī pasmaidīja.

Viņ� redzēja mākoņus traucamies pār Ege- jas jūru.

Viņ� juta, ka balons līgojas kā apreibis, gatavs atdot savu lielo ķermeni brīvā, skre�jo�ā vēja varā.

Viņ� juta uzvirpuļojam smiltis Atlantijas krasta mīkstajās kāpās, kas glābtu viņu, pirmo reizi spārnos pacēlu�os putnu, ja nāk�tos krist. Karkasa statņu stiegras dūca un guldza kā arfas stīgas, un to mūzika aizrāva viņu.

Cauri istabas sienām viņ� juta startam ga�tavo raķeti slīdam pa tuksnesīgo klajumu � tās ugunīgie spārni vēl sakļauti, tās ugunīgā elpa aizturēta, lai pēc brī�a runātu trīs mil�jardu cilvēku vārdā. Tūlīt tūlīt viņ� pamodī�sies un lēniem soļiem dosies pie �īs raķetes.

Un stāvēs uz klints kraujas.

Stāvēs aukstasinīgs sakarsētā balona ēnā.

Stāvēs smil�u vērpetēs, kas trieksies pret �Kitty Hawk� vanaga spārniem.

Un viņa zēna locītavas, rokas, plaukstas, pirkstus aptvers zeltainā vaska lietie zelta spārni.

Un pēdējo reizi viņ� pieskarsies sagūstīta�jai cilvēku elpai, kvēlajām godbijības un ap�brīnas elsām, kuru spēks ieslēgts �ūtajā au�dekla apvalkā, lai paceltu aug�up viņu sapņus.

Un ar dzirksteli atdzīvinās benzīna dzinēju.

Un satvers sava tēva roku un novēlēs labu lidojumu viņa spārniem, kas jau nolikti gata�vībā te uz stāvās kraujas.

Tad spēcīgi savēcinās rokas un lēks.

Tad pārcirtis virves, atbrīvos lielo balonu.

Tad'piedos motoram gāzi, pacels aeroplānu gaisā.

Un nospiedīs slēdzi, aizdedzinās raķetes degvielu.

Un viņi visi reizē ar vienu lēcienu, rāvienu, grūdienu atrausies no zemes, pacelsies aug��up un, pavērsu�ies pret sauli, mēnesi, zvaig�znēm, lidos, peldēs, slīdēs, trauksies pāri At�lantijas okeānam un Vidusjūrai, pāri laukiem, me�iem, ciemiem un pilsētām � siltā gaisa balona klusumā, �vīksto�ās spalvās, dobji grabo�ā karkasā, ar vulkāniska izvirduma dārdoņu, ar biklu, sprak�ķo�u rūkoņu; starts, satrieco�s �aubu mirklis, tad nemitīgs kāpums, arvien augstāk, augstak, un brīnumainā aiz�rautībā viņi smiesies un Izkliegs katrs pats savu vārdu. Vai arī sauks vārdā citus, vēl ne�dzimu�us vai sen miru�us, ko pacēlis debe�os reibīgais dienvidu vēj� vai sāļais jūras vēj�, klusu �ū�ojo�ais balona vēj� vai ķīmiskās uguns vēj�. Un jutīs, kā kaut kur dziji sakus�tas un raisīdamās pār�ķeļ miesu spo�as spal�vas un pie pleciem izaug spārni. Un ikviens atstās sava lidojuma atbalsi, lai tā, vēju nesta, riņķotu atkal un atkal apkārt Zemei un pēc gadiem uzrunātu viņu dēlu dēlus, kas miegā dzirdēs nemierīgo pusnakts debesu aicinājumu.

Augstāk, vēl augstāk, arvien augstāk, aug�stāk! Pavasara pali, vasaras ūdeņi, nebei�dzama spārnu upe!

Klusi ieskanējās zvans.

� Vēl ne, � viņ� �ukstēja. � Tūlīt es pa- modī�os. Vēl mirkli�

Egejas jūra aizslīdēja projām, nogrima aiz loga, Atlantijas krasta kāpas, Francijas lauki pārvērtās par Ņūmeksikas tuksnesi. Viņa is�tabā līdzās -gultai vairs nemirgoja spalvas zeltainā vaskā. Arā nebija ne karstā gaisa piebriedinātā bumbiera, ne taurenim līdzīgā aeroplāna ar tvirtiem, stiegrotiem spārniem. Arā bija vienīgi raķete, viegli uzliesmojo�s sapnis, kas gaidīja, lai viens viņa rokas pie�skāriens to palaistu.

Pēdējā sapņa sekundē kāds jautāja viņa vārdu.

Atbildot viņ� mierīgi pateica to, ko birja dzirdējis visas �is stundas kop� pusnakts:

��� Ikars Mongolfjē Raits.

Viņ� lēnām vēlreiz atkārtoja �os vārdus, lai jautātājs varētu iegaumēt to kārtību un katru sve�ās rakstības burtu.

��� Ikars Mongolfjē Raits.

��� Dzimis deviņsimt gadu pirms Kristus. Pamatskola � Parīzē 1783. gadā. Vidusskola, koled�a � �Kitty Hawk�, 1903. gadā. Absol�vējis Zemi un ar dieva palīgu pārcelts uz Mē�nesi �odien, 1970. gada 1. augustā. Mirs un tiks apbedīts, ja laimēsies, uz Marsa mūsu ēras 1999. gada vasarā.

Tad viņ� mierīgi pamodās.

Pēc brī�a, iedams pa Tarmekas tuksnesi, viņ� izdzirdēja kādu saucam � atkal un at�kal, un atkal.

Un viņ� nezināja, vai aiz muguras kāds ir vai nav. Un viņ� nevarēja arī pateikt, vai tā bija viena balss vai daudzas, skanēja jau�neklīgi vai vecīgi, tuvu vai ļoti tālu, izdziestot vai pieaugot spēkā, �ukstēja vai kliedza visus trīs viņa jaunos lieliskos vārdus. Viņ� nepa- griezās, lai atskatītos.

Jo vēj� pamazām pieņēmās, un viņ� ļāva tam satvert sevi un aiznest pāri tuksnesim līdz pa�ai raķetei, kas viņu tur gaidīja.

Raķetes metāls atdzisa vējos, kas pūta no Marsa pļavām. Ar blīk�ķi atsprāga lūka, un no raķetes iek�ienes izkāpa vīrietis, sieviete un trīs bērni. Pārējie pasa�ieri, klusi sarunā�damies, aizgāja pāri klajumam, un vīrietis palika viens ar savu ģimeni.

Vīrietis juta, ka viņam plīvo mati un visi ķermeņa audi saspringst, it kā viņ� atrastos vakuuma centrā. �ķita, ka sieva, kas stāvēja soli tālāk, tūlīt aizvirpuļos un izgaisīs, bet bērnus � �īs mazās sēkliņas � vēj� izkaisīs pa visiem Marsa laukiem. �

Mazie pavērās aug�up tēvā, kā cilvēki rau�gās saulē, lai uzzinātu, ko diena viņiem sola. Tēva seja bija kā sastingusi.

��� Kas noticis? � sieva jautāja.

��� Kāpsim atpakaļ raķetē!

��� Lai atgrieztos uz Zemes?

��� Jā! Paklausies!

Vēj� brāzmoja, it kā gribētu viņus saplūkāt un aizpūst projām. �ķita, jau nākamajā mir�klī Marsa gaiss izsūks viņa dvēseli, kā tiek izsūktas smadzenes no kaula. Viņ� jutās, it

kā būtu iemērkts ķimikālijā, kas var iz�ķīdi�nāt viņa intelektu un sadedzināt pagātni.

Viņi palūkojās uz Marsa kalniem, ko laika gaitā gadu smagums bija saberzis un saplaci�nājis. Vecās pilsētas kā niecīgas saliņas-gu�lēja pla�o pļavu vidū, ^atgādinot trauslus bērnu kaulus viļņojo�os zāles ezeros.

'� Galvu aug�ā, Harij! � sieva sacīja. � Ir jau par vēlu. Mēs esam nolidoju�i se��desmit miljonu jūd�u.

Bērni, pacēlu�i gai�matainās galviņas pret augsto Marsa debess jumu, skaļi iekliedzās. Ta�u atbildes nebija, vienīgi vēj� �ņāca, brāz�damies cauri cietajai zālei.

Tēvs paņēma �emodānus sastingu�ajās ro�kās. � Nu tad iesim! � viņ� sacīja tādā tonī kā cilvēks, kas stāv jūras malā un ir gatavs iebrist tajā un noslīkt-.

Viņi devās uz pilsētu.

Viņu uzvārds bija Biteringi. Harijs, viņa sieva Kora, bērni Dens, Lora un Deivids. Viņi uzcēla mazu, baltu koted�u un dzīvoja tajā pārtiku�i, ta�u bailes nekad neatkāpās. Kā tre�ais nelūgtais partneris tās alla� gulēja lī�dzās misteram Biteringam un misis Biterin- gai, kad viņi nakts stundās sarunājās un rītos pamodās.

� Es jūtos kā sāls graudiņ� straujā kalnu upē, � viņ� sacīja. � Mēs neiederamies �eit. Mēs esam Zemes cilvēki. �is ir Marss. Tas

radīts marsie�iem. Dieva dēļ, Kora, pirksim biļetes un brauksim mājās!

Bet sieva tikai pa�ūpoja ģalvu. � Pienāks diena, kad atombumba izpostīs Zemi. �eit mēs būsim dro�ībā.

��� Dro�ībā, bet ārprātīgi!

�Tik-tak, jau septiņi un celties laiks!� no�dziedāja runājo�ais pulkstenis. Un viņi cēlās.

Ik rītu kāda dīvaina sajūta lika misteram Biteringam visu pārbaudīt � silto kamīnu, asinssārtās ģerānijas podos � it kā viņ� bai�dītos, ka var notikt kaut kas nelāgs. Pulksten se�os raķete no Zemes atveda rīta avīzi. Viņ� attaisīja vēl remdeno, aizzīmogoto sainīti un brokastojot pār�ķirstīja avīzi. Viņ� pūlējās būt omulīgs.

��� Atkal visur koloniju dienas, � viņ� pa-x vēstīja. � Laikam gan pēc desmit gadiem �eit uz Marsa būs kāds miljons Zemes cil�vēku. Lielas pilsētas, visas ērtības! Toreiz, mūs izvadot, daudzi ba�ījās, ka mēs cietīsim neveiksmi. Pareģoja, ka marsie�i mums at�riebsies par ielau�anos viņu planētā. Bet vai mēs te sastapām marsie�us? Nevienas dzīvas dvēseles! Mēs atradām gan viņu tuk�ās pil�sētas, bet tur neviena nav. Pareizi, vai ne?

Spēcīga vēja brāzma satricināja māju. Kad logi pārstāja dārdēt, misters Biterings norija kaklā iesprūdu�o kamolu un paskatījās uz bērniem.

�� Es nezinu, � Deivids sacīja. � Varbūt marsie�i tomēr ir, bet mēs tikai viņus nere�dzam. Da�reiz naktīs man liekas, ka es dzirdu viņus staigājam. Es klausos, kā auro vēj�. Manā logā sitas smiltis. Un tad mani pārņem bailes. Es redzu �īs pilsētas kalnos,* kur sensenos laikos dzīroju�i marsie�i. Un man liekas, tēt, ka es �ajās pilsētās redzu kaut ko kustamies. Un tad es domāju: diez vai �iem marsie�iēm patīk, ka mēs te dzīvo�jam. Viai viņi negrib mums atriebties par to, �ka esam �eit ieradu�ies.

��� Nieki! � misters Biterings paskatījās ārā pa logu. � Mēs esam kārtīgi, krietni cil�vēki. � Viņ� paraudzījās bērnos. � Visās izmiru�ajās pilsētās mājo �ādi vai tādi spoki. Atmiņas, es gribēju 'teikt. � Viņa acis atkal pievērsās kalniem. � Cilvēks ierauga kāpnes un sāk domāt, kādi izskatījās marsie�i, kas pa tām staigāja. Redz marsie�u gleznojumus un mēģina iztēloties, kāds varēja būt �is māksli�nieks. Un tā pats izdomā spokus, kādu atmiņu rēgu. Tas ir glu�i dabiski. Vienkār�i � dar�bojas fantāzija. � Viņ� apklusa. � Jūs ta�u neesat lo�ņāju�i tur pa tām drupām?

��� Nē, tēt, � Deivids nodūra acis.

��� Pielūkojiet, neejiet tām ne tuvumā! Pa�sniedz man d�emu!

��� Bet vienalga, � mazais Deivids sacīja, � es varu derēt, ka kaut kas notiks.

Tas notika tas pa�as dienas pievakarē. Klupdama krizdama no pilsētas atskrēja

Lora un, visa vienās asarās, uzdrāzās uz lie�veņa.

����� Mamiņ, tēt! Kar�!� Uz Zemes! � viņa * �ņukstēja. � Tikko pienāca radiosignāls. Ņu�jorku bombardē ar atombumbām! Visas kos�mosa raķetes uzspridzinātas. Uz Marsu vairs nelidos neviena raķete, nekad!

�� Ak vai, Harij! � māte, atbalstu meklē�dama, pieķērās vīram un meitai.

��� Vai tu to skaidri zini, Lora? � tēvs klusi vaicāja.

Lora raudāja. � Mums būs mū�am jāpa�liek te uz Marsa, mū�am!

Ilgu laiku pievakares klusumā bija dzir�dama tikai vēja balss.

�Vieni,� Biterings domāja. �Mūsu �eit ir tikai viens tūkstotis. Ce]a atpakaļ nav. Nav. Nav.� Kā karsts vilnis uzbangoja bailes, un viņ� nosvīda viss slapj� no galvas līdz kājām. Viņam gribējās iecirst Lorai pliķi, uzkliegt: �Nē, tu melo! Raķetes nāks!�, bet viņ� maigi piekļāva sev meitenes galvu un sacīja: � Gan jau kādreiz raķetes atkal atlidos līdz mums.

��� Tēt, ko mēs tagad darīsim?

��� Dzīvosim un strādāsim tāpat kā līdz �im. Kopsim zemi, ievāksim ra�u, audzināsim bērnus. Gaidīsim. Dzīvosim tālāk, kamēr kar� beigsies un �urp atkal lidos raķetes.

Uz lieveņa iznāca abi zēni.

��� Bērni, � tēvs teica, neskatīdamies viņiem acīs, � man jums kaut kas jāpasaka.

��� Mēs zinām, � zēni atbildēja.

Nākamajās dienās Biterings bie�i klaiņāja pa dārzu, lai būtu vienatnē ar savām bailēm. Kamēr raķetes bija viju�as sudrabotu tīklu starp planētām, viņ� bija samierinājies ar dzīvi uz Marsa, jo vienmēr mēdza sev teikt: �Rīt, ja vien gribu, es varu nopirkt biļeti un doties atpakaļ uz Zemi.�

Bet tagad? Sudrabotais tīkls iziris, raķetes pārvērtu�ās sakusu�u metāla fermu un samu�d�inātu stiepļu kaudzēs. Zemes cilvēki pa�mesti vieni uz sve�as planētas brūnu putekļu un trakojo�u vēju varā, lai Marsa vasaru svelmē izceptos kā piparkūkas un Marsa bar�gās ziemas tos noguldītu saldētavā. Kas no�tiks ar viņu, ar visiem pārējiem? �is bija tas brīdis, uz kuru Marss bija gaidījis. Tagad tas viņus aprīs.

Turēdams lāpstu nervozi trīco�ajās rokās, Biterings nometās ceļos pie puķu dobes. �Strādā,� viņ� domāja, �strādā tikai un aiz�mirsti visu!�

Viņ� pacēla galvu un palūkojās uz kalniem. Viņ� domāja par senajiem, lepnajiem Marsa vārdiem, ko kādreiz bija nesu�as �īs virsot�nes. Zemes cilvēki, nokrītot no debesīm, bija raudzīju�ies uz Marsa kalniem, upēm, jūrām, un viņiem to nosaukumi bija paliku�i nezi�nāmi, it kā tādu nemaz nebūtu bijis. Kādreiz marsie�i bija cēlu�i pilsētas un devu�i tām vārdus, kāpu�i kalnos un devu�i tiem vārdus, kuģoju�i pa jūrām un devu�i tām vārdus. Kalni sabirza, jūras iz�uva, pilsētas sagruva.

Un tomēr Zemes cilvēki bija klusībā jutu�ies vainīgi, dodami jaunus nosaukumus �iem se�najiem kalniem un ielejām.

Ta�u cilvēkiem ir vajadzīgi simboli un ap�zīmējumi. Nosaukumi tika doti.

Misteru Biteringu pārņēma smeldzo�a vien�tulības sajuta � kā bezjēdzīgs anahronisms, lieks un neiederīgs, viņ� te līkņā zem Marsa saules, stādīdams Zemes puķes �ve�ajā aug�snē.

Domā! Nemitīgi domā! Par visu ko. Izmet no prāta Zemi, atomkaru, iznīcinātās raķe�tes.

Viņ� nosvīda. Paraudzījās apkārt. Neviena tuvumā nebija. Viņ� noņēma kaklasaiti. �Pa�visam izlai�os,� nodomāja. �Vispirms nometu svārkus, tagad kaklasaiti.� Viņ� akurāti pa�kāra to persiku kokā, kuru kā mazu stādiņu bija atvedis no Masa�ūsetsas.

Un atkal sāka prātot par nosaukumiem un kalniem. Zemes cilvēki bija mainīju�i �os nosaukumus. Tagad te uz Marsa bija Hor- mela ielejas, Ruzvelta jūras, Forda kalni, Vanderbilta plato, Rokfellera upes. Tas nebija pareizi. Senie ieceļotāji Amerikā bija rīkoju��ies ļoti gudri, paturēdami prērijām vecos in�diāņu nosaukumus � Viskonsina, Minesota, Aidaho; Ohaio, Jūta, Miivoki, Vokegena, Oseo. Senie vārdi, senās nozīmes.

Izbiedētām acīm vērdamies uz kalniem, viņ� domāja: �Vai jūs esat tur aug�ā? Jūs, mi�ru�ie marsie�i? Redziet, nu mēs esam vieni,

atgriezti no Zemes! Nāciet lejā, padzeniet mūis! Mēs esam bezspēcīgi!�

Vēj� notrauca persiku ziedu mākonī.

Biterings izstiepa saulē nodegu�o roku un klusi iekliedzās. Pieskārās ziediem, paņēma tos plaukstā. Pagrozīja, "aptaustīja atkal un atkal. Tad viņ� pasauca sievu:

��� Kora!

Vina pienāca pie loga. Viņ� pieskrēja tai klāt.'

��� Kora, paskaties uz �iem ziediem!

Viņa paņēma tos saujā.

������� Vai tu redzi? Tie ir citādi. Tie ir pār�vērtu�ies! Tie vairs nav persiku ziedi!

������� Es nekā savāda neredzu, ziedi kā ziedi, � Kora sacīja.

������� Nav vis. Ar tiem kaut kas ir noticis. Es nevaru pateikt, kas īsti. Kāda lieka ziedla�piņa, citāda lapa, varbūt krāsa, smar�a!

�ai mirklī no mājas izskrēja bērni un re�dzēja, ka viņu tēvs kā negudrs skraida pa dārzu un rauj no dobēm redīsus, sīpolus, bur�kānus.

��� Kora, nāc paskaties!

Sīpoli, redīsi, burkāni gāja no rokas rokā.

��� Vai tie izskatās pēc burkāniem?

��� Jā� nē. � Kora mirkli vilcinājās.

��� Es nezinu.

��� Tie ir pārvērtu�ies.

��� Varbūt.

������� Tu ta�u redzi, ka ir! Sīpoli nav vairs sīpoli, burkāni nav vairs īsti burkāni. Pa�gar�o � it kā būtu tā pati gar�a, bet tomēr citāda. Paod � tie smar�o citādi nekā ag�rāk. � Viņa sirds sāka dobji dauzīties, un uz�mācās bailes. Viņ� iebāza pirkstus zemē. � Kora, kas notiek? Ko tas nozīmē? Mums jātiek projām no �ejienes! � Viņ� skrēja cauri dārzam, pieskardamies katram kokam. � Ro�zes! Rozes! Tās kļūst zaļas!

Viņi stāvēja viri skatījās uz zaļajam ro�zēm.

Pēc divām dienām teciņiem atskrēja Dens.

��� Nāciet paskatieties uz govi! Es to slaucu un tad ieraudzīju. Nāciet ātrāk!

Viņi stāvēja nojumē un raudzījās uz savu vienīgo govi.

Tai auga tre�ais rags.

Un mauriņ� mājas priek�ā pamazām, lēnī- tiņām nokrāsojās mēļ� kā pavasara vijolītes. Sēklas bija atvestas no Zemes, bet zā!e iz�auga maigi violeta.

��� Mums jātiek projām, � Biterings sa�cīja. � Mēs ēdīsim �os dārzeņus un pa�i pār�vērtīsimies par diezin ko. Tas nedrīkst notikt. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir sadedzināt visu ra�u.

��� Tā ta�u nav saindēta.

��� Ir gan. Viltīgi, ļoti viltīgi. Tikai maz�drusciņ. Pavisam mazdrusciņ. Mēs nedrīk�stam nekam pieskarties.

Viņ� izmisis paskatījās uz māju.

��� Pat māja. Vēj� ar to ir kaut ko izdarījis. Sis gaiss ir to saēdis. Un migla naktīs. Visi

dēji sametu�ies liki greizi. Tā vairs nav Ze�mes cilvēka māja!

��� Tās ir tikai tavas iedomas!

Viņ� apsēja kaklasaiti un uzvilka svārkus.

������� Es ie�u uz pilsētu. Mums ir kaut kas jā�dara. Es drīz atgriezī�os1 .

��� Harij, pagaidi! � sieva sauca. Bet viņ� jau bija projām.

Pilsētā uz pārtikas veikala kāpnītēm ēnā sēdēja vīri, saliku�i rokas uz ceļgaliem, un omulīgi tērzēja.

Misteram Biteringam būtu gribējies iz�aut no revolvera gaisā.

�Ko jūs darāt, muļķi!� viņ� domāja. �Sē�at te, it kā nekas nebūtu noticis! Jūs ta�u esat dzirdēju�i vēsti, ka mēs uz �ās planētas esam pamesti likteņa varā. Uzsāciet kaut ko! Vai jums nemaz nav bail? Jūs nemaz neesat no�ba�īju�ies? Ko jūs domājat darīt?�

��� Hello, Harij! � vīri viņu sveicināja.

������� Paklausieties! � Biterings sacīja. � Jūs ta�u dzirdējāt viņdien to ziņu, vai ne?

Vīri pamāja un pasmējās. � Dzirdējām, Harij, kā nu ne!

��� Ko jūs domājat tagad darīt?

��� Darīt, Harij? Ko gan mēs varam darīt?

��� Uzbūvēt raķeti!

�������� Raķeti? Lai atgrieztos uz Zemes un iekļūtu visā tajā jezgā? O nē, Harij!

��� Bet mums jātiek projām, saprotiet! Vai esat ievēroju�i, kādi kļuvu�i persiku ziedi, sī�poli, zāle?

������� Jā, jā, Harij, esam jau gan, � viens no vīriem atbildēja.

��� Vai tas jūs nebiedē?

��� Diezko vis ne, Harij.

��� Idioti!

��� Nu, nu, Harij!

Biterings bija tuvu izmisumam.

������� Mums jāstrādā visiem kopā. Ja mēs pa�liksim �eit, tad pa�i pārvērtīsimies nezin par ko. �is gaiss� Vai jūs nejūtat? �ai gaisā ir kaut kas nelabs. Varbūt kāds marsie�u vī�russ, kādi dīgļi vai putek�ņi. Paklausieties, ko es teik�u!

Visu acis pievērsās viņam.

��� Sem! � viņ� uzrunāja vienu no vīriem.

��� Kas ir, Harij?

��� Vai tu palīdzēsi man uzbūvēt raķeti?

������� Man, Harij, ir vesels lērums metāla un da�as rasējumu kopijas. Ja tu gribi būvēt raķeti manā darbnīcā, laipni lūdzu! Es tev pārdo�u to metālu par piecsimt dolāriem. Strādājot viens pats, tu kādos trīsdesmit ga�dos uztaisīsi glu�i jauku raķetīti.

Visi sāka smieties.

��� Nesmejieties!

Sems labsirdīgi paskatījās viņā.

������� Sem, � Biterings sacīja, � tavas acis .. .

��� Kas tām kait, Harij?

��� Vai tās nebija pelēkas?

��� Lāgā neatceros.

��� Bija ta�u pelēkas, ko?

��� Kāpēc tu to prasi, Harij?

��� Tāpēc, ka tagad tās -ir dzeltenīgas.

��� Vai patie�ām? � Sems nevērīgi sacīja.

��� Un tu esi kļuvis garāks un kalsnāks �

��� Var jau būt, Harij.

������� Sem, tavām acīm nevajadzētu būt dzel�tenām.

�������� Harij, kādā krāsā ir tavas acis? � Sems jautāja.

��� Manas? Protams, zilas.

�������� �e, Harij! � Sems pasniedza viņam kabatas spogulīti. � Paskaties pats uz sevi!

Misters Biterings brīdi vilcinājās, tad pa�cēla spogulīti pie sejas.

Viņa acu zilumos blāvi vizēja mazi, zeltaini punktiņi.

�������� Redzi nu, ko tu izdarīji! � Sems pēc mirkļa sacīja. � Sasiti manu spoguli.

Harijs Biterings ierīkojās Sema mehānis�kajā darbnīcā un sāka būvēt raķeti. Vīri stā�vēja atvērtajās durvīs, paklusu sarunājās un jokojās. Laiku pa laikam viņi palīdzēja Hari�jam �o vai to pacelt, bet vairāk gan slaistījās dīkā un tikai noraudzījās viņā ar savām dzel�tenīgajām acīm.

� Ir jau vakariņu laiks, Harij! � viņi at�gādināja.

Atnāca sieva un pītā grozā atnesa vakari�ņas.

��� Es nepieskar�os ēdienam, � Biterings sacīja. � Es ēdī�u vienīgi produktus no mūsu ledus skapja. Tos, kas atvesti no Zemes. Neko, kas audzis mūsu dārzā.

Sieva stāvēja un raudzījās viņā.

��� Tu nevarēsi uzbūvēt raķeti.

��� Kad man bija divdesmit gadu, es kādu laiku strādāju mehāniskajā darbnīcā. Es pa�zīstu metālu. Vajag tikai vienam iesākt, gan tad citi arī palīdzēs, � viņ� sacīja, nepa�skatīdamies uz sievu un izklādams rasēju�mus.

��� Harij, Harij! � viņa bezcerīgi novaidē�jās.

��� Mums jātiek projām, Kora! Jātiek!

Augām naktīm auroja vēj�, brāzdamies lejup no mēnesnīcas apspīdētajām iz�uvu�o jūru pļavām, garām mazajām, baltajām mar�sie�u pilsētiņām, kas tur gulēja pamestas starp smil�u sērēm jau divpadsmit tūksto�o gadu. Zemes cilvēku ciematā Biteringu māja drebēja pārvērtību jausmās.

Gulēdams gultā, misters Biterings juta, ka viņa kauli izstiepjas, kļūst valkani kā izkau�sēts zelts, iegūst jaunu formu. Sieva, kas gulēja blakus, daudzajās saulainajās dienās bija stipri iedegusi. Pavisam tumsnēja viņa bija, ar zeltainām acīm, saulē gandrīz nomel�nēju�u ādu, ud aizmigu�ie bērni savas gul�tiņas atgādināja metāla statujas, un arā iz�misīgi gaudoja pārvērtību vēj�, �austīdams vecos persiku kokus, violeto zāli, notrauk�dams zaļās ro�u ziedlapiņas.

Bailes neatkāpās ne uz mirkli. Tās �ņaudza viņa kaklu un sirdi. Tās izspiedās sviedru lāsēs uz rokām, uz deniņiem, uz drebo�ajām delnām.

Austrumos uzlēca zaļa zvaigzne.

Pār mistera Biteringa lūpām izlauzās dī�vains vārds.

��� Iorrt, Iorrt, � viņ� to atkārtoja.

Tas bija marsie�u vā<rds. Viņ� nezināja marsie�u valodu.

Nakts vidū viņ� pietrūkās un piezvanīja arheologam Simpsonam.

��� Simpson, ko nozīmē vārds Iorrt?

������� Tas ir seno marsie�u vārds, kas apzī�mēja mūsu planētu Zemi. Kāpēc tas tevi in�teresē?

��� Tāpat vien, bez sevi�ķa iemesla.

Klausule izslīdēja viņam no rokas.

�������� Hallo, hallo, hallo, hallo! � tā turpināja saukt, bet viņ� klusi sēdēja un, acis neno�vērsdams, raudzījās zaļajā zvaigznē aiz loga. � Bitering? Harij? Vai tu klausies?

Augām dienām �ķindēja un dārdēja metāls. Biterings montēja raķetes karkasu, un trīs vienaldzīgi vīri negribīgi viņam palīdzēja:

Jau pēc kādas stundas viņ� jutās tik ļoti pie�kusis, ka bija spiests apsēsties.

������� Tas no augstuma, � viens vīrs pasmē�jās.

�������� Bet vai tu ēd arī kaut ko? � otrs jau�tāja.

������� Jā, protams, ēdu, � viņ� dusmīgi atbil�dēja.

��� Ledus skapī glabatos produktus?

��� Jā!

��� Tu kļūsti vājāks, Harij.

�- Nav tiesa.

��� Un garāks.

��� Nemels niekus!

Pēc da�ām dienām sieva pasauca viņu malā.

�������� Harij, mēs esam apēdu�i visu pārtiku, kas glabājās ledus skapī. Tur vairs nav itin nekā. Man tagad jāgatavo sendvi�i ar tiem produktiem, kas augu�i uz Marsa.

Biterings smagi apsēdās.

������� Tev ir jāēd, � Kora sacīja. � Tu esi kļuvis vāj�.

��� Jā, � viņ� atbildēja.

Paņēma sendvi�u, pavēra vaļā, paskatījās un sāka to gariem zobiem ēst.

�������� Un �odien vairāk nestrādā, � sieva sacīja. � Ir tik karsts. Bērni grib izpeldēties kanālā un mazliet pastaigāties. Lūdzu, nāc tu arī!

������� Es nedrīkstu �ķiest laiku. Pa�reiz ir iz��ķirīgs brīdis!

������� Tikai uz vienu stundu, � viņa neatlai�dās. � Izpeldē�anās nāks tev par labu.

Viss nosvīdis, viņ� piecēlās. � Labi, labi! Izbeidz gremzties! Es ie�u.

��� Tas tev pa�am būs patīkami, Harij.

Diena bija karsta un rāma. Svelmainā saule

�ķita kā milzīga, versmojo�a acs, kas pievēr�sta planētai un grib to sadedzināt. Viņi gāja gar kanālu � tēvs, māte un draiskulīgie bērni peldkostīmos. Tad apmetās kanāla malā un ēda sendvi�us ar gaļu. Biterings redzēja, ka sievas un bērnu āda strauji nobrūnē. Un re�dzēja viņu dzeltenās acis, kas agrāk tādas nebija. Viņu sāka kratīt viegli drebuļi, bet drīz vien, kad viņ� apgūlās saulē, tos aizska�loja patīkami siltuma viļņi. Viņ� bija pārāk noguris, lai izjustu bailes.

������� Kora, no kura laika tavas acis ir dzel�tenas?

Viņa samulsa. � Man �ķiet, tās vienmēr ir tādas biju�as.

������� Vai tās nebija brūnas un. tikai pēdējos trīs mēne�os kļuvu�as dzeltenas?

Viņa iekoda lūpā. � Nē. Kāpēc tu tā jautā?

��� Tāpat vien.

Viņi sēdēja un klusēja.

������� Bērnu acis arī ir kļuvu�as dzeltenas, � pēc brī�a viņ� sacīja.

������� Da�reiz augo�iem bērniem mainās acu krāsa.

� Varbūt arī mēs esam bērni. Vismaz Marsam var tā likties. Interesanta doma! � viņ� pasmējās. � Ie�u izpeldēties.

Viņi ielēca kanālā, un Biterings ļāva sa�vam ķermenim kā zeltainai statujai grimt un grimt līdz pa�am dibenam, un palika tur gu�ļam zaļā klusumā. Visapkārt bija tikai ūdens � dziļ� un rāms, visapkārt bija miers. Viņ� juta, ka lēnā, vienmērīgā straume viegli �ūpo ķermeni.

�Ja es paliktu te guļam pietiekami ilgi,� viņ� domāja, �ūdens saēstu un aizskalotu manu miesu, līdz kauli atsegtos kā koraļļi. Tikai māns skelets paliktu. Un tad ūdens sa�nestu ap �o skeletu savu dziļumu bagātī�bas� zaļas, sarkanas, dzeltenas � un radītu jaunu veidolu. Pārvērtība. Pārvērtība. Lēna, dziļa, klusa pārvērtība. Vai tāda nenotiek arī tur, aug�ā?�

Cauri ūdenim viņ� redzēja virs sevis debe�sis un sauli, ko sve�u vērta atmosfēra un laiks, un telpa. Tā bija Marsa saule.

�Tur aug�ā,� viņ� domāja, �tur ir liela upe, Marsa upe, un mēs visi guļam dziļi tajā, pa�slēpu�ies kā vē�i mūsu oļu mājiņās, mūsu nogrimu�ajās akmens mājiņās, un ūdens aiz�skalo projām mūsu veco miesu un izstiepj kaulus un . . .�

Viņ� ļāva saulē vizo�ajam ūdenim iznest sevi virspusē.

Dens sēdēja kanāla malā un nopietni rau�dzījās tēvā.

��� Utha, � viņ� sacīja.

��� Ko tu ieici? � tēvs jautāja.

Zēns pasmaidīja. � Tu ta�u zini. Utha marsie�u valodā nozīmē tēvs.

��� Kur tu to iemācījies?

��� Nezinu. Visapkārt. Utha!

��� Ko tu gribi?

Zēns vilcinājās. � Es� es gribu mainīt savu vārdu. 3

��� Mainīt vārdu?

��� Jā.

Pie viņiem piepeldēja māte. � Kas tad kai� vārdam Dens?

Den� paraustīja plecus. � Vakar tu sauci: Den, Den, Den! Es pat neklausījos. Es teicu sev: tas nav mans vārds. Man i>r jauns vārds, kurā es gribu saukties.

Misters Biterings pieturējās pie kanāla ma�las. Viņa ķermenis bija stingi vēss, un sirds dobji pukstēja. � Kāds tad ir �is jaunais vārds?

������� Linnls. Vai tas nav labs vārds? Vai es drīkstu tā saukties? Ludzu, vai drīkstu?

Misters Biterings pielika roku pie pieres. Viņ� iedomājās savu muļķīgo raķeti, ko viens pats būvēja, un pēk�ņi juta, ka ir vientuļ�, bezgala vientuļ� pat savā ģimenē.

Viņ� dzirdēja sievu sakām: � Kāpēc gan ne?

Viņ� dzirdēja sevi sakām: � Jā, tu vari tā saukties.

��� Urāā! � zēns iekliedzās. � Es esmu Linnls, Linnls!

Aiz prieka palēkdamies un klaigādams, viņ� aizskrēja pāri pļavām.

Misters Biterings palūkojās sievā. � Kāpēc mēs to atļāvām?

�? Es nezinu, � viņa atbildēja. � Man tā likās glu�i laba doma.

Viņi devās pastaigā pa kalniem, klaiņāja pa senām, mozaīkā izliktām takām, gāja ga�rām strūklakām, no kurām vēl �ļācās ūdens. Takas visu vasaru klāja plāna kārtiņa vēsa ūdens. Cilvēka basās kājas visu dienu juta spirdzino�u dzestrumu, kā brienot pa strautu.

Viņi nonāca pie mazas, pamestas marsie�u villas, no kuras pavērās skaists skats uz ieleju. Villa atradās paugura virsotnē. Zila marmora halles, milzīgas freskas, peldba�seins. Tas viss tīkami atvēsināja �ajā kar�stajā vasaras laikā. Marsie�iem nebija paticis dzīvot lielās pilsētās.

��� Cik jauki būtu, � misis Biteringa ietei�cās, � ja mēs varētu pa vasaru pārcelties uz �o villu!

��� Nāciet! � viņ� sacīja. � Dosimies at�pakaļ uz pilsētu. Man ta�u ir jābūvē raķete.

Bet tovakar strādājot viņam atkal ienāca prātā vēsā villa no zilā marmora. Ar katru stundu raķete �ķita mazāk svarīga.

Ritot dienām un nedēļām, raķete it kā at�kāpās, kļuva nenozīmīga. Agrākā dedzība bija zudusi. Biteringu pa�u biedēja �ī vienaldzība.

Bet tā nu 1as bija � laikam jau vainīgs �is karstums, �is gaiss, darba apstākļi �

Viņ� izdzirdēja kaimiņus klusi runājam aiz darbnīcas durvīm.

��� Vai dzirdējāt? Visi pārcelsies uz turieni.

��� Jā, visi.

Biterings iznāca laukā. � Uz kurieni tad? � Viņ� redzēja da�as automa�īnas ar bērniem un mēbelēm braucam lejup pa pu�tekļaino ielu.

������� Aug�ā uz villām, � ikāds no vīriem sa�cīja.

������� Jā, Harij, es arī braucu. Tāpat Sems. Vai ne, Sem?

��� Taisnība, Harij! Un kā tu?

��� Man �eit ir darbs, kas jāpadara.

�> Darbs! Tu to raķeti pabeigsi rudenī, kad būs vēsāks.

Viņ� dziļi ievilka elpu. � Man viss karkass jau gatavs.

������� Rudenī tev veiksies labāk. � Vīru bal�sis bija gurdas aiz karstuma.

������� Nē, man jāstrādā! � Biterings nepie�kāpās.

�������� Strādāsi rudenī, � viņi pierunāja. Un tas skanēja tik saprātīgi, tik pārliecino�i.

�Rudenī tie�ām veiksies labāk,� viņ� domāja. �Tad būs laika vai cik.�

�Nē!� izmisīgi kliedza kāda viņa būtības daļiņa � dziļi paslēpta, nobīdīta malā, ap�rakta, apslāpēta. �Nē! Nē!�

��� Rudenī, � viņ� sacīja.

��� Brauc līdz, Harij! � visi aicināja.

������� Labi, � Biterings sacīja, juzdams, ka visa miesa it kā izkūst karstajā, miklajā gaisā. � Jā, rudenī. Tad es atkal atsāk�u darbu.

������� Es dzīvo�u villā pie Titra kanāla, � kāds teica.

������� Tu gribēji sacīt, pie Ruzvelta kanāla, vai ne?

������� Tirra. Tas ir vecais marsie�u nosau�kums.

��� Bet uz kartes . ..

�������� Aizmirsti karti! Tagad tas ir Tirra ka�nāls. Bet es atradu labu vietu Pillana kal�nos �

������� Tu domā Rokfellera grēdu? � Biterings jautāja.

��� Tie ir Pillana kalni, � Sems atbildēja.

������� Jā, � Biterings sacīja, karstā, spiedīgā gaisa nomākts. � Pillana kalni.

Nākamās dienas karstajā, rāmajā pēcpus�dienā visa Bi'teringu ģimene krāva mantas automa�īnā.

Lora, Dens un Deivids jeb, kā viņiem tagad patika saukties, Ttila, Linnls un Verrs nesa saiņus no istabas.

Mēbeles viņi atstāja mazajā, baltajā kote�d�ā.

� Tās izskatījās glu�i jauki Bostonā, � teica māte, � un arī �ajā mājā. Bet tur aug�ā villā? Nē. Lai palielk vien tepat, kamēr mēs rudenī atgriezīsimies.

Pats Biterings klusēja.

����� Esmu izdomājis, kādas mēbeles mums vajadzētu tur villā, � pēc kāda brī�a viņ� sacīja. � Tādas lielas, lai var ērti atlaisties.

����� Ko darīsim ar tavu enciklopēdiju! Tu ta�u to ņemsi līdz, vai ne?

Misters Biterings novērsa skatienu. � Es nākamnedēļ atbrauk�u un to paņem�u.

����� Vai savas Ņujorkā �ūdinātās kleitas tu ieliiki? � vecāki jautāja meitai.

Meitene samulsusi viņus uzlūkoja. � Nē, es tās vairs negribu vilkt mugurā. v Viņi pārbaudīja gāzi, ūdens krānus, aiz�slēdza durvis un devās pie ma�īnas. Tēvs ieskatījās kravas kastē.

����� Velns lai parauj, mēs ņemam līdz pa�visam maz, � viņ� sacīja. � Salīdzinot ar to, Iko mēs atvedām uz Marsu, te ir tikai niecīga saujiņa.

Viņ� iedarbināja motoru.

Pēdējo reizi atskatoties uz mazo, balto ko�ted�u, viņu pēk�ņi pārņēma vēlē�anās skriet atpakaļ, noglāstīt tās sienas, pateikt ardievas, jo viņ� jutās tā, it kā dotos ilgā ceļojumā un atstātu �eit kaut ko tādu, pie kā nekad vairs īsti neatgriezīsies, ko nekad vairs nesapratīs.

Tie�i �ajā brīdī brauca garām Sems ar savu ģimeni.

��� Hei, Bitering! Mēs jau esam ceļā!

Ma�īna aizlīgoja lejup pa veco lielceļu ārā no pilsētas. Vēl se�desmit citas ma�īnas aiz�brauca tajā pa�ā virzienā. Pār pilsētu klusi nogūlās to saceltie smagie putekļi. Kanālu ūdeņi zilgi spīguļoja saulē, un savādajos ko�kos �abinājās lēns vēj�.

������� Ardievu, pilsēta! � misters Biterings sacīja.

������� Ardievu, ardievu! � sauca visa ģimene un māja ar rokām.

Viņi vairs neatskatījās.

Vasara izdzēra kanālus sausus. Vasara kā liesma izdedzināja pļavas. Tuk�ajā Zemes cilvēku pilsētā māju sienām sasprēgāja un nolobījās krāsa. Gumijas apļi, kuros bērni pagalmos bija �ūpoju�ies, sastinga svelmai�najā gaisā kā apstāju�os pulksteņu svārsti.

Mehāniskajā darbnīcā raķetes karkass sāka rūsēt.

Kādā rāmā rudens dienā misters Bite�rings � viņa āda tagad bija tum�i iedegusi un acis glu�i zeltainas � stāvēja kalna no�gāzē pie savas villas un raudzījās ielejā.

��� Ir laiks doties atpakaļ, � Kora sacīja.

������� Jā, bet mēs nebrauksim atpakaļ, � viņ� mierīgi atbildēja. � Tur vairs nekā nav.

������� Tur ir tavas grāmatas, � sieva sacīja. � Un tavas labās drēbes.

������� Tavas llles un tavas labās ior uele rre, � viņa teica.

��� Pilsēta ir tuk�a. Un neviens tur neat�griezīsies, � viņ� sacīja. � Nav nekādas jē�gas to dairīt, it nekādas.

Viņu meita auda gobelenus un dēli ar se�natnīgām flautām un stabulēm spēlēja vecas melodijas, un marmora villā atbalsojās viņu smiekli.

Misters Biterings ilgi lūkojās uz Zemes cil�vēku apmetni tālu ielejā. � Cik gan dīvainas, smieklīgas mājas būvēju�i Zemes cilvēki!

��� Viņi neprata celt labākas, � sieva prā�toja. � Tādi neglīti cilvēki. Es priecājos, ka viņi ir aizgāju�i.

Vīrs un sieva paskatījās viens uz otru, pa�i satrūku�ies no tā, ko nupat bija pateiku�i. Tad abi sāka smieties.

��� Uz kurieni tad viņi ir aizgāju�i? � vīrs jautāja. Un paskatījās uz savu sievu. Viņa bija zeltaini brūna un smuidra kā viņu meita. Tad sieva paskatījās uz vīru, un viņ� tai likās gandrīz tikpat jauns kā viņu vecākais dēls.

��� Es nezinu, � Kora atbildēja.

��� Iespējams, ka mēs atgriezīsimies pilsētā nākamgad vai aiznākamgad, vai vēl pēc gada, � viņ� mierīgi sacīja. � Man ir karsti. Varbūt iesim izpeldēties.

Viņi pagrieza ielejai muguru un roku rokā klusēdami devās lejup pa dzidra avota ūdens klātu taku.

Pec pieciem gadiem no debesim nokrita raķete. Izgrūzdama tvaika mutuļus, tā gulēja ielejā. No raķetes klaigādami izlēca cil�vēki.

��� Mēs uzvarējām karā uz Zemes! Mēs esam klāt, lai jūs atbrīvotu! Hei!

Bet amerikāņu uzceltajā koted�u pilsētā, persiku dārzos un laukumos valdīja klusums. Kādā tuk�ā darbnīcā atbraucēji atrada sarū�sēju�u, pussabruku�u raķetes karkasu.

Viņi pārmeklēja paugurus. Kapteinis par sava �tāba mītni izvēlējās kādu pamestu bāru. Viņa leitnants ieradās ar ziņojumu.

��� Pilsēta ir tuk�a, ser, bet kalnos mēs sa�stapām iezemie�us. Tum�ādaini cilvēki ar zel�tainām acīm. Marsie�i. Ļoti draudzīgi. Mēs mazliet parunājāmies. Viņi ātri iemanās angļu valodā. Esmu pārliecināts, ser, ka mūsu attiecības ar viņiem būs vislabākās.

��� Tum�ādaini, tu saki? � kapteinis it kā pie sevis noteica. � Cik viņu tur ir?

��� Kādi se�i vai astoņi simti, ser, viņi dzīvo tajās marmora drupās kalnos. Gara auguma, veselīgi. Skaistas sievietes.

��� Vai viņi jums nepastāstīja, ļeitnant, kur paliku�i tie vīrie�i un sievietes, kas uzcēla �o Zemes cilvēku pilsētu?

��� Viņiem nav ne mazākās jausmas, ser, kas varētu būt noticis ar �o pilsētu un tās iemītniekiem.

��� Savādi. Kā jūs domājat, vai �ie mar�sie�i būtu viņus nonāvēju�i?

�■Viņi izskatās apbrīnojami miermīlīgi.

Iespējams, ser, ka �o pilsētu piemeklējusi kada sērga.

��� Var jau būt. Man liekas, �is ir viens no tiem noslēpumiem, ko mēs nekad neuzzinā�sim. Viens no tiem mistiskajiem gadījumiem, par kādiem mēdz rakstīt grāmatās.

Kapteinis pārlaida skatienu istabai, putekļu klātajiem logiem, zilajiem kalniem, kas pacē�lās aiz tiem, saulē vizo�ajām kanālu straumēm un izdzirdēja liegas vēja �alkas. Viņ� nodre�bēja. Tad atguvās un viegli uzsita ar roku pa jauno, karti, ko bija piespraudis uz kāda tuk�a galda.

��� Būs milzum daudz darba, leitnanti � viņ� sacīja.

Un viņa dobjā balss turpināja dudināt, ka�mēr saule nogrima aiz zilajiem pakalniem:

��� Jāceļ jaunas apmetnes, jāierīko raktu�ves, jāmeklē minerāli. Jānoņem bakterio�loģiskie paraugi. Darbs, visur darbs! Vecie apiraksti un dokumenti ir gāju�i zudumā. Mums būs krietni jāpastrādā, izgatavojot jaunas kartes, dodot nosaukumus kalniem, upēm un tā tālāk. Vajadzēs likt lietā visu savu izdomu.

��� Kā jums liekas, ja �os kalnus mēs no�sauktu par Linkolna kalniem, �o kanālu par Va�ingtona kanālu, bet �iem pauguriem var�būt dosim jūsu vārdu, leitnant? Diplomātisks gājiens. Jūs savukārt varētu parādīt uzmanību un nosaukt kādu pilsētu manā vārdā. Kā saka, roka roku mazgā. Un kādēļ gan �o te nenosaukt par Ein�teina ieleju, bet to tālāko� Vai jūs mani klausāties, leit- nant?

Leitnants ar pūlēm atrāva skatienu no zila�jiem kalniem, kas, klusā dūmakā tinusies, pa�cēlās tālu aiz pilsētas.

� Ko? � Jā, ser, klausos!

Sapnī viņ� aizvēra stiklotās ārdurvis, kurās bija gan zemeņu logi un citronu logi, gan logi mākoņu baltumā un kalnu strauta dzidrumā. Apkārt lielajai rūtij rindojās daudzas mazas krāsainas rūtiņas � sārtas un dzeltenas ikā augļu vīns un �elatīna plāksnītes un vēsi zil- gas kā ledus gabaliņi. Atausa atmiņā, kā tēvs viņu bērnu dienās bija pacēlis uz rokām: �Pa�skaties!� Un cauri zaļajam stiklam pasaule �ķita kā smaragds, kā mīksta sūna un pipar�mētru biezoknis. �Paskaties!� Violetā rūts visus garāmgājējus pārvērta staigājo�os vīn�ogu ķekaros. Un beidzot � zemeņu logs iegremdēja pilsētu siltā, ro�ainā dūmakā, pār�sedza pasaulei sārtu saullēkta �ķidrautu un apcirpto mauru padarīja līdzīgu pasakainam persie�u paklājam. Zemeņu logs bija visla�bākais � tas izdziedēja cilvēku bālumu, sa�sildīja auksto lietu un aizdedzināja priecīgās dzirkstīs februāra virpuļojo�o sniegputeni.

�Jā, jā! Palūk ��

Viņ� pamodās.

Vēl atrazdamies sapņa varā, viņ� izdzir�dēja savus zēnus sarunājamies un gulēja tumsā, ieklausīdamies viņu balsīs � tās ska�nēja skumīgi ka vēj�, kas zilajos pakalnos dzenāja iz�uvu�o jūru baltās smiltis. Un tad viņ� atcerējās.

�Mēs atrodamies uz Marsa,� viņ� domāja.

��� Kas īr? � sieva miegā iesaucās.

Viņ� neviļus bija to pateicis skaļi un tagad

centās gulēt iespējami klusi, nepakustēda�mies. Bet tad, ar dīvainu stinguma sajūtu ap�tverdams īstenību, redzēja, ka sieva pieceļas, kā rēgs pāriet istabai un, pacēlusi bālo seju pret viņu saliekamās mājiņās mazajiem, aug�stajiem logiem, nekustīgi raugās spo�ajās, bet sve�ādajās zvaigznēs.

��� Kerij! � viņ� klusu pasauca.

Viņa nedzirdēja.

��� Kerij! � viņ�'�ukstēja. � Man tev kaut kas jāpasaka. Jau veselu mēnesi es taisos tev to pateikt� rīt� rīt no rīta . ..

Bet sieva sēdēja zilgajā zvaig�ņu gaismā, nogrimusi sevī, un pat nepaskatījās uz viņu.

�Kauit nekad nenorietētu saule,� viņ� do�māja, �kaut vispār nebūtu nak�u!� Dienā viņ� strādāja ciematā, celdams jaunus mājokļus, zēni bija skolā, un Kerija rosījās pa māju, tīrīdama, kopdama dārzu, gatavodama ēdienu. Bet, kad norietēja saule un viņu rokas vairs neru�ināja dobes, necilāja āmuru un naglas, nerēķināja aritmētikas uzdevumus, tumsā ap viņiem kā naktsputni salidoja atmi�ņas.

Sieva sakustējās un mazliet pagrieza galvu.

��� Bob, � viņa beidzot sacīja, � es gribu a<tpaka| uz mājām!

��� Bet Kerij!

��� �eit mēs neesam mājās, � viņa tur�pināja.

Sievas acis bija asaru pilnas.

��� Kerij, pacieties vēl mazliet!

��� Mana pacietība ir galā, es vairs nespēju!

Kustēdamās kā transā, viņa atvēra kumo�des atvilktnes, izņēma salocītos mutautiņus, kreklus, veļu un salika visu uz kumodes, � neskatīdamās, ļaudama rokām mehāniski dar�boties, izņemt drānas, pacelt, nolikt. Jau ilgu laiku tas tā notika gandrīz katru nakti. Viņa pasaka to, pārcilā lietas, klusēdama pastāv kādu brīdi, tad atkal visu noliek vietā un stingu seju atgrie�as gultā, lai ieslīgtu sap�ņos. Viņ� ba�ījās, ka kādu nakti sieva izkra�vās it visas atvilktnes un sniegsies pēc veca�jiem �emodāniem, kas bija salikti sienmalē.

��� Bob� � Sievas balsī nebija rūgtuma, tā skanēja klusi, neizteiksmīgi un bezkrā�saini kā mēness gaisma, kas apspīdēja viņas stāvu. � �o se�u mēne�u laikā es tik daudzas naktis esmu to teikusi. Man ir kauns. Tu smagi strādā, būvēdams ciematā mājas. Sie�vai, kuras vīrs tik smagi strādā, gan nevaja�dzētu vēl gausties viņam apkārt. Ta�u es ne�spēju klusēt. Visvairāk man te pietrūkst vi�sādu ierastu sīkumu. Muļķīgi nieki, bet neiz�iet no prāta. Mūsu �ūpoles uz lieveņa. Pītais �ūpuļkrēsls. Sē�am vasaras vakaros un rau�gāmies ļaudīs, kas iet vai brauc garām. Tur mājās, Ohaio. Un mūsu mazais melnais pia- ■nīns � atceries, tas vienmēr bija noskaņo�jies. Mana zviedru stikla vāze. Mūsu viesista�bas iekārta � ak jā, es zinu, tā bija smag�nēja kā ziloņu bars, un visas lietas jau ve�cas. Un ķīnie�u kristāla lustra ar pakariņiem, kas �ķindēja, kad uzpūta vēj�. Un sarunas ar kaimiņiem uz lieveņa siltos jūlija vakaros� Tas viss ir nieki, nenozīmīgi sīkumi. Bet taisni par tiem visvairāk jādomā, kad naktī nenāk miegs. Lūdzu, piedod man!

�; Es saprotu, Kerij, � viņ� sacīja. � Marss ir tik tālu no Zemes. Te viss ir mums sve�s � ko acis redz, kam rokas pieskaras, ko krūtis ieelpo. Es pats arī naktīs atceros un do�māju. Mēs dzīvojām ļoti jaukā pilsētā.

� Pavasarī un vasarā tā bija kā zaļ� dārzs, � sieva sacīja. � Bet lapkritī dzel�tena un sārta. Un mums bija tik jauka māja � ļoti veca, astoņdesmit deviņdesmit gadu vai pat vairāk. Naktīs man likās, ka māja runā, �ukst kaut ko. Sausais koks bija kā dzīva būtne. Kāpņu margas, lievenis, pa�lodzes � Kam vien pieskārās cilvēka roka, tas atsaucās. Katrai istabai bija sava valoda. Un vakaros, guļot tumsā un klausoties �ajās klusajās mājas balsīs, likās, ka visapkārt ir draugi, un varēja tik labi un dro�i aizmigt. Jaunās mājas, ko ceļ tagad, nevar būt tādas. Mājā vajag izaugt un nodzīvot vairākām pa�audzēm, lai tā kļūtu par cilvēku draugu,

iegūtu dvēseli. �ī mūsu tagadējā kārba nemaz nezina, ka es tajā mītu, tai ir vienalga, vai es dzīvoju, vai mirstu. Tā �ķind kā skārds, un skārds ir auksts. Tajā nav poru, kur iesūk�ties gadiem. �ai mājai nav pagraba, kur va�rētu kaut ko uzglabāt nākamgadarn vai aiz- nākamgadam. Tai nav bēniņu, kur stāvētu vecas lietas no pērnā un aizpērnā gada un vēl no tēvutēvu laikiem. Bob, ja mums te būtu kaut da�as no mūsu vecajām lietām, tad mēs spētu sarast arī ar visu jauno. Bet, kad visas, it visas lietas ir sve�as, tās ne mū�am nevar kļūt tuvas.

Viņ� tumsā pamāja. � Par to arī es pats esmu domājis.

Sieva raudzījās uz mēness gaismas apspī�dētajiem �emodāniem pie sienas. Viņas roka pastiepās uz to pusi.

��� Kerij!

��� Kas ir?

Viņ� apsēdās uz gultas malas. � Kerij, es esmu izdarījis vienu traku muļķību. Visus �os mēne�us es ar bailēm sirdī klausījos, kā tu gremdējies atmiņās, kā zēni naktīs sa�ukstas un kā tur ārā pār Marsa iz�uvu�ajām jūrām auro vēj�, un � � Viņ� apklusa un ar pū�lēm ievilka elpu. � Tev jāzina, ko es esmu izdarījis un kāpēc es to esmu darījis. Es iztē�rēju visu naudu, ko mēs bijām iekrāju�i des�mit gados un kas vēl pirms mēne�a bija mūsu kontā bankā.

��� Bob!

��� Es esmu to aizsviedis, Kerij, velns lai parauj, izkaisījis vēja! Tam vajadzēja būt priecīgam pārsteigumam. Bet nu �onakt es redzu, kā tu te stāvi, un tepat uz grīdas ir �ie nolādētie �emodāni un �

��� Bob! � sieva pagriezās pret viņu. � Tu gribi teikt, ka mēs visu laiku esam cietu�i �o dzīvi uz Marsa un ik nedēļu noliku�i katru ietaupīto grasi tikai tālab, lai tu da�ās stun�dās �o naudu notriektu?!

��� Nezinu, � viņ� sacīja. � Es esmu ne�prātīgs muļķis. Paklausies, rīts vairs nav tālu. Mēs piecelsimies agri. Es vedī�u tevi parā�dīt, ko esmu izdarījis. Es negribu tev to teikt, es gribu, lai tu to redzi. Un, ja tam visam ne�būs nekādas jēgas, nu, tad ta�u vienmēr mūsu rīcībā paliek �ie �emodāni un raķete, kas �et�ras reizes nedēļā dodas uz Zemi.

Sieva pat nepakustējās, tikai murmi�nāja:

��� Ak Bob, Bob!

��� Nepārmet man vairāk! � viņ� sacīja.

��� Ak Bob, Bob!� � Kerija neticīgi �ūpoja galvu. Viņ� novērsās un atkal apgūlās savā gultas malā, bet sieva apsēdās uz otras malas un palika tā sē�am, raudzīdamās uz kumodi, kur glītās kaudzītēs, kā pirmīt salikti un atstāti, gulēja viņas mutautiņi un rotas�lietas, un veļa. Arā mēness gaismas caur�austa vēja brāzma sakustināja aizmigu�os putekļus un uzvirpināja tos gaisā.

Beidzot viņa atlaidās, ta�u neteica vairāk ne vārda un gulēja vīram līdzās (kā salts akmens, stingi vērdamās nakts garajā tuneli pretī pirmajai rītausmas blāzmai.

Viņi piecēlās mazā gaismiņā un klusi kā rēgi staigāja pa savu saliekamo mājiņu, ne- pārmīdami ne pu�plēsta vārda. �ī mēmā spēle ilga visu rītu, un brī�iem gandrīz likās, ka kāds vairs nespēs to izturēt un iekliegsies, � tīk nomāco�ā klusumā tēvs, māte un zēni no�mazgājās un saģērbās, apsēdās pie brokastu galda un apēda pāris grauzdētās maizītes ar kafiju un augļu sulu, cits uz citu neskatīda�mies, tikai katrs slepus vērodams kāda cita sejas atspulgu spo�ajā grauzdējamā aparāta, stikla krūzes vai na�a virsmā, kur viņu visu sejas bija bezformīgi izplūdu�as un agrā rīta gaismā izskatījās �ausmino�i sve�as. Tad bei�dzot viņi atvēra mājiņas durvis, ļaujot telpā ieskriet vējam, kas pūta pār aukstajām ziili baltajām Marsa jūrām, kur viļņojās un plaka vienīgi smil�u gūzmas, veidodamas spokainus rakstus, un izgāja ārā zem nemīlīgajām, stin�dzino�i saltajām debesīm, lai dotos uz pilsētu, kas no �ejienes �ķita kā filmas dekorācija, nolikta tālu priek�ā uz milzīgas, tuk�as ska�tuves.

��� Uz kurieni mēs ejam? � Kerija jau�tāja.

��� Uz raķe�u staciju, � vīrs atbildēja.

�� Bet, pirms mēs tur nonākam, man vēl jums daudz kas jāpasaka.

Zēni bija paliku�i mazliet iepakaļ un tagad gāja vecākiem aiz muguras un klausījās. Tēvs lūkojās tikai taisni uz priek�u un visu laiku, kamēr runāja, ne reizi nepaskatījās ne uz sievu, ne dēliem, lai redzētu, kā tie uzņem viņa teikto.

��� Es ticu Marsam, � viņ� klusu iesāka.

���� Esmu gandrīz pārliecināts, ka pienāks diena, kad tas būs mūsu. Mēs piespiedīsim Marsu padoties. Mēs to apdzīvosim. Mēs neat- metīsim ar roku un nebēgsim projām. Es to pēk�ņi sapratu kādā dienā apmēram pirms gada, drīz pēc tam, kad mēs tikko bijām te ieradu�ies. Kāpēc mēs esam �urp atbrau�ku�i? � es jautāju sev. Tāpēc, es teicu, tāpēc. Tas ir tas pats, kas notiek ar la�iem katru gadu. La�i nezina, kāpēc dodas uz vienu no�teiktu vietu, un tomēr viņi to dara. Aug�up pa upēm, ko tie neatceras, pretī straumei, lecot pari ūdenskritumiem, līdz beidzot sasniedz vietu, kur tie nārsto un pēc tam mirst, un tad atkal viss sākas 110 gala. To var nosaukt par rases atmiņu, instinktu vai arī nenosaukt nekā, bet �āds brīnumspēks pastāv. Un tāpat ir ar mums.

Viņi gāja cauri klusajam rītam, un bezgalī�gās debesis nolūkojās lejup uz viņiem, un dī�vainās zilās un mākoņu baltās smiltis risēja ap viņu kājām uz nesen asfaltētā ceļa.

�� Tā nu mēs esam ieradu�ies uz Marsa.

Un uz kurieni dosimies tālāk? Uz Jupiteru, Neptūnu, Plutonu un arvien tālāk. Pareizi. Arvien tālāk. Kāpēc? Kādu dienu Saule eks�plodēs kā saplaisājis ceplis. Bum! � un Zemes vairs nebūs. Bet Marss varbūt paliks ne�skarts, vai varbūt, ja Mārss aizies bojā, pa�liks Plutons, bet, ja arī tas cietis �ajā kata�strofā, kur tad būsim mēs, tas ir, mūsu maz�bērni?

Viņ� pievērsa cie�u skatienu dzeltensārto debesu gludajam kupolam.

��� Mēs dzīvosim uz kādas planētas, kam varbūt vārda vietā būs tikai numurs, teiksim, 97. zvaig�ņu sistēmas 6. planēta vai 99. zvaig�ņu sistēmas 2. planēta! Tik sasodīti tālu no �ejienes, ka cilvēka prātam tas ne�maz nav aptverams. Mēs būsim aizlidoju�i � vai saprotat? � aizlidoju�i tālu projām un dro�ībā! Un tad es nodomāju pie sevis � ahā, skaidrs! Tad tāpēc mēs esam atbrauku�i uz Marsu, tad tāpēc cilvēki būvē un palai� raķe�tes.

��� Bob �

��� Ļauj man pabeigt! Ne tapec, lai tiktu pie naudas. Ne tāpēc, lai redzētu neredzētus skatus, nē! Tā da�kārt saka, bet tie ir meli, sevis apmānī�anai izdomāti iegansti. Lai kļūtu bagāti, lai kļūtu slaveni, mēdz teikt. Lai izklaidētos, paceļotu apkārt, mēdz teikt. Bet visu laiku dziļi cilvēkā tik�ķ kaut kas cits, glu�i tāpat kā tas tik�ķ la�os un vaļos, tāpat kā tas pēc dieva likuma tik�ķ vissīkākajā mik-.

robā, kāds vien ir pasaulē. Un �is mazais pulkstenis, kas tik�ķ katrā dzīvā būtnē, vai zināt, ko tas saka? Tas saka: dodieties pro�jām, vērsieties pla�umā, nepalieciet uz vietas, turpiniet peldēt! Aizlidojiet uz tik daudzām pasaulēm un uzceliet tik daudz pilsētu, ka ne�kad nekas vairs nevarēs iznīcināt cilvēku! Vai tu saproti, Kerij? Mēs neesam tikai tāpat vien atlidoju�i uz Marsu, visas cilvēces, visas no�lādētās cilvēku cilts nākamība ir atkarīga no tā, ko mēs paveiksim savā mū�ā. Jocīgi to ap�zināties, bet tas ir kaut kas tik milzīgs, ka mati ceļas stāvus.

Tēvs juta, ka zēni, ne soli neatkāpdamies, nāk aiz muguras, un juta blakus Keriju, un viņam gribējās ieskatīties sievas sejā, lai re�dzētu, kā viņa to visu uzņem, bet viņ� tomēr nepameta uz to pusi nevienu skatienu.

� Tas būtībā ir tāpat kā toreiz, kad manā bērnībā vienu pavasari mēs abi ar tēvu stai�gājām pa tīrumiem un kaisījām zemē sēklu ar rokām, jo mūsu sējma�īna bija salūzusi un trūka naudas tās izlabo�anai. Lauki bija jā�apsēj, vienalga, .kā, lai vēlāk būtu ra�a. Mans dievs, Kerij, vai tu atceries tos rakstus avī�u svētdienas pielikumos? PĒC MILJONS GA�DIEM ZEMESLODE SASALS! Zēns būdams, es reiz brēcu ka kults, izlasījis �ādu rakstu. Māte jautāja, kāpēc es raudot. �Man �ēl to nabaga cilvēku, kas tad ies bojā,� es atbil�dēju. �Nerūpējies par viņiem,� māte sacīja. Bet, Kerij, taisni-tas ir galvenais, ko gribu pateikt: mēs rūpējamies par viņiem. Citādi mēs nebūtu �eit. Ir ļoti svarīgi, lai vienmēr dzīvotu Cilvēks ar lielo C. Manuprāt, nekas nav labāks par �o Cilvēku ar lielo C. Pro�tams, es varu būt neobjektīvs, tāpēc ka pats esmu viens no �ās cilts.>Bet, ja vispār iespē�jams iegūt nemirstību, par ko cilvēki alla� runā, tad �i� ir vienīgais ceļ� uz to � vēr�sties pla�umā, apdzīvot Visumu. Tad, par spīti nelaimēm un neveiksmēm vienā vietā, ra�a tomēr būs dro�a. Kas par to, ja Zemi piemeklēs bads un rūsa? Cilvēks audzēs jau�nus kvie�us uz Venēras vai velns zina kādā tālā Visuma malā, kur nākamajos tūksto� gados būs nokļuvis. �ī doma mani aizrāva, Kerij, neprātīgi aizrāva. Kad es beidzot to ap�jēdzu, tad tik ļoti satraucos, ka gribējās grābt ciet katru cilvēku, tevi, zēnus un pateikt, ikā tas ir. Bet, velns parāvis, es zināju, ka tas nav vajadzīgs. Bs zināju, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad jūs pa�i sevī airī sadzir�dēsiet �o tik�ķē�anu, un tad jūs sapratīsiet, un nevienam vairs nebūs nekas jāskaidro. Tas izklausās pārāk gudri, Kerij, es zinu, tās ir pārāk lielas domas piecarpus pēdu garam cilvēkam, bet, pie v.isa, kas man svēts, � tā ir patiesība.

Viņi gāja pa pilsētas tuk�ajām ielām un klausījās savu soļu skanīgajā atbalsī.

�� Un kāds tam sakars ar �o rītu? � Ke�rij a jautāja.

��� Tūlīt es to pateik�u, � viņ� sacīja.

� Man jau arī gribas atgriezties mājās. Bet otra balss mani saka: ja mēs aizbrauksim, viss būs pagalam. Un tad es sāku domāt: kas mūs visvairāk nomāc? Tas, ka �eit nav da�u lietu, kas mums bija agrāk. Zēnu lietu, tavējo, manējo. Un tad es prātoju: ja ir vajadzīga ikāda veca lieta, lai varētu uzsākt kaut ko jaunu, tad, dieva vārds, jāizmanto �ī vecā lieta. Atceros, vēstures grāmatās stāstīts, ka pirms tūksto� gadiem cilvēki ielika kvēlojo�as ogles izdobtā govs ragā, visu dienu ar savu elpu tās uzpūta un, klejodami no vietas uz vietu, visur nesa �o uguni sev līdz, lai vakarā iekurtu ugunskuru ar dzirkstīm, kas saglabā�tas no rīta. Arvien jauns ugunskurs, bet ar�vien tajā bija kaut kas no vecā. Tad es sāku svērt un vērtēt. Vai Vecais ir visas mūsu nau�das vērts? � es jautāju. Nē! Vienīgi tas, ko ■mēs sasniedzām vecajā dzīvē, ir kaut ko vērts. Nu, bet vai Jaunais ir visas mūsu naudas vērts? � es jautāju. � Vai tu esi ar mieru nākamības vārdā to iztērēt? Jā! � es teicu. Ja vien es spētu uzvarēt to, kas velk mūs atpakaļ uz < Zemi, es būtu gatavs apliet savu naudu ar petroleju un uzraut sērko�ciņu!

Kerija un abi zēni apstājās kā sastingu�i. Viņi stāvēja ielas vidū un raudzījās tēvā ar tādām acīm, it kā viņ� būtu viesulis, kas, pāri skriedams, gandrīz notriecis viņus gar zemi un tagad norimdams attālinās.

� �orīt pienāca kravas raķete, � viņ� klusi sacīja. � Tā atveda mūsu lietas. Iesim un paņemsim tās.

Viņi lēnām uzkāpa pa raķe�u stacijas trīs pakāpieniem un cauri tuk�ajai, skanīgajai priek�telpai devās uz bagā�as noliktavu, ku�ras bīdāmās durvis pa�laik tikko atvērās.

� Pastāsti mums vēl par la�iem! � viens no zēniem sacīja.

Rīts bija jau mazliet iesilis, kad viņi iz�brauca no pilsētas īrētā kravas ma�īnā, stāv�grūdām piekrautā ar lielām kastēm un (kār�bām, pakām un saiņiem, gan gariem, gan augstiem, gan īsiem, gan plakaniem, un uz ikviena no tiem bija numurs un glīti uzrak�stīta adrese: Robertam Prentisam Ņūtoledo pilsētā uz Marsa.

Automa�īna apstājās pie mazās saliekamās ■mājiņas. Zēni pirmie izlēca laukā un palī�dzēja izkāpt mātei. Bobs vēl kādu mirkli pa�lika sē�am pie stūres, tad lēnām izkāpa arī pats, apgāja ma�īnai apkārt un ielūkojās kra�vas telpā.

Ap pusdienlaiku visas kasies, izņemot vienu, bija attaisītas, to saturs izkravāts uz senās jūras smiltīm, un visa ģimene nu stā�vēja atvesto mantu vidū.

� Kerij �

Viņ� paņēma sievu pie rokas un uzveda pa vecajām lieveņa kāpnītēm, kas, izņemtas no redeļu kastes, stāvēja malā.

��� Ieklausies, Kerij! �

Pakāpieni zem kājām �īkstēja, it kā kaut ko �ukstēdami.

�������� Ko viņi stāsta, pasaki man, ko viņi stāsta?

Kerija stāvēja uz vecajiem koka pakāpie�niem, tikko turēdamās kājās, un nespēja iz�teikt ne vārda.

Viņ� pamāja ar roku. � Te būs lievenis, te viesistaba, ēdamistaba, virtuve, trīs guļam�istabas. Daļu mēs uzbūvēsim no jauna, daļu atvedīsim no Zemes. Pagaidām gan mums te ir tikai lievenis, �is tas no viesistabas mēbe�lēm un vecā gulta.

��� Visa mūsu nauda, Bob!

Viņ� smaidīdams pagriezās pret sievu.

������� Tu ta�u nedusmojies, nu, paskaties man acīs! Nē, tu nedusmojies. Mēs pamazām visu atvedīsim �urp, nākamgad, pēc pieciem ga�diem! Kristāla vāzes, armēņu paklāju, ko tava māte mums uzdāvināja se�desmit pirmajā gadā! Lai tad Saule eksplodē!

Viņi aplūkoja citas kastes, uz kurām bija numuri un uzraksti: lieveņa �ūpoles, pītais �ūpuļkrēsls, ķīnie�u lustra ar pakariņiem �

��� Es pats tiem uzpūtī�u, lai sāk skanēt.

Viņi ielika parādes durvis ar mazajām krā�sainā stikla rūtiņām kāpņu aug�galā, un Ke- rija paskatījās pa zemeņu logu.

��� Ko tu redzi?

Bet viņ� zināja, ko sieva redz, jo arī pats skatījās caur krāsaino stiklu. Marsa aukstās

debesis tagad bija siltas, un tā miru�ās jūras dega krāsainas, tā pakalni izskatījās kār ze�meņu saldējuma kaudzes un smiltis kā vēja sijātas kvēlojo�as ogles. Zemeņu logs, zemeņu logs � tas uzklāja pasaulei maigi sārtu plī�vu r li un deva sirdij un aCīm nebeidzamas rīt�ausmas gaismu. Noliecies un raudzīdamies uz pārvērtu�os pasauli, Bobs sacīj>a:

��� Pēc gada arī �eit jau būs pilsēta. Te būs ēnaina iela, tev būs savs lievenis, un tev būs draugi. Tad viss �is tev nebūs vairs tik ļoti vajadzīgs. Bet ar to mēs sākam, ar �o ierasto lietu mazumiņu, un mums jāgādā, lai tas vēr�stos pla�umā, lai Marss kļūtu mums tik tuvs, it kā mēs būtu visu mū�u te nodzīvoju�i.

Viņ� noskrēja lejā pie pēdējās, vēl neatvēr�tās, ar audeklu .apvilktās kastes. Ar kabatas nazi izgrieza caurumiņu audeklā un iesaucās:

��� Uzmini, kas tas ir!

��� Mana virtuves plīts? Krāsniņa?

�� Nekas tamlīdzīgs. � Viņ� mīļi pasmai�dīja. � Uzdziedi dziesmiņu!

��� Bob, tu esi pilnīgi sajucis!

��� Uzdziedi man dziesmiņu, kas būtu visas mūsu izdotās naudas vērta � bija tā un iz�bija, nav ko sūroties. �

��� Es nezinu nevienu citu, tikai �Genoveva, mīļā Genoveva!�.

��� Dziedi to pa�u!

Bet viņa nespēja atvērt muti un sākt dziesmu. Bobs redzēja sievas lūpas kusta�mies, ta�u pāri tām nenāca ne skaņa.

Viņ� atrāva pla�āk audeklu, iebāza roku kastē un 'kādu brīdi (klusēdams tur taustījās, un tad sāka pats dziedāt dziesmas vārdus, līdz beidzot viņa roka sakustējās pēdējo reizi un klusajā rītā atskanēja dzidrs pianīna akords.

� Tā, � viņ� sacīja. � Nodziedāsim to visi kopā! No sākuma līdz beigām, labi ska�nīgi!

īsi par autoru������������������������.. 5

No krājuma �Tetovētais�

Prologs. Tetovētais. Tulk. 0. Sarma �. 13

Kaleidoskops. Tulk. 0. Sarma��������������.. 23

Uz �osejas. Tulk. 0. Sarma����������������. 39

Nakts pirms pasaules bojā ejas. Tulk. 0. Sarma . 46

Lapsa un me�s. Tulk. R. Koka��������������.. 53

Betona maisītājs. Tulk. 0. Sarma �. 82

Liktenīgā stunda. Tulk. O. Sarma 116

Raķete. Tulk. 0. Sarma�����������������. 134

Epilogs. Tulk. O. Sarma���������������� 152

No krājuma �Zāles pret melanholiju�

Pūķis. Tulk. 0. Sarma������������������ 155

Sākuma beigas. Tulk. R. Koka�������������� 161

Ikars Mongolfjē Raits. Tulk. R. Koka � 170

Viņi bija tum�u ādu, zelta acīm. Tulk. R. Koka . 178

Zemeņu logs. Tulk. R. Koka��������������� 205

Ray Bradbury A MEDICINE FOR MELANCIIOLY Doubleday a. Company, Inc. Garden City, New York, 195l J

Ray Bradbury

THE ILLUSTRATED MAN Doubleday a. Company, Inc. Gardeti City, Ncw York, 1958

Рей БредберИ

КАЛЕЙДОСКОП Рассказы

Издательство �Зинатне�

На латышском языке

[1] pakaļas (fran�u vai.).