Es, robots

Aizeks Azimovs

�Vēsture sasniegusi robe�līniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Visiem cilvēkiem uz Zemes jābūt draugiem. Es vienmēr esmu cen�ties to uzsvērt savos darbos.�

Tie ir Aizeka Azimova � ievērojamā ame�rikāņu fantasta un zinātnieka � vārdi. Pēc viņa domām, zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas palīdz apvienot cilvēci. Tā ri�sina problēmas, kas ir svarīgas visiem planē�tas iedzīvotājiem.

�im �anram A. Azimovs � Harvarda uni�versitātes bioķīmijas profesors � veltījis div�desmit sava mū�a gadu. Viņa devums ir vai�rāki desmiti romānu un stāstu. To pamatā ir piedzīvojumu tematika, fantastiskais ele�ments. Ta�u galvenais viņa daiļrades virziens ir cits: Azimovu visvairāk interesē socioloģi�jas problēmas, cilvēces nākotnes likteņi. Kā viņ� iztēlojas nākotni?

�Cilvēkam, kas radis skatīt pasauli no amerikāņu redzes viedokļa, � izteicies reiz Azimovs, � optimistisks mūsdienu sabiedrī�bas skatījums ir nepieņemams. Es izmantoju fantastiku, lai kritizētu sabiedrību.� Azimova lielums atklājas viņa nozīmīgākajos, sociolo�ģijas problēmām veltītajos darbos. To vidū ir stāstu cikli �Es, robots�, �Zvaigznes kā pu�tekļi�, �Uz Zemes trūkst vietas�, kā arī gran�diozā utopija � rakstnieka vērtīgākais darbs � �Mū�ības beigas�. Groteskā un pa�radoksālā formā lielais fantasts te paver mūsdienu kapitālistiskās pasaules drūmo ainu, risina modernās cilvēces morālās un filozofis�kās problēmas. �ī viela nedod pamatu opti�mistiski raudzīties cilvēces nākotnē, jo viss liecina par to, ka zinātnes milzīgie sasnie�gumi var novest pie cilvēces iznīcinā�anas.

Tāpēc Aizeks Azimovs bija tik ļoti izbrīnī�jies par padomju fantastu sociālo optimismu. �� Padomju fantastika pieļauj, ka zinātnes progress agri vai vēlu radīs varenu cilvēces uzplaukumu. Pie mums tā domāja pirms ga�diem piecdesmit. Arī es agrāk biju tāds pats optimists ��

Ta�u arī �odien Azimovs ilgojas pēc optimis�ma. Rakstnieks pats atzīstas: ja viņ� dzīvotu Padomju Savienībā, tad arī laikam rakstītu tādus pa�us darbus kā padomju fantasti.

Interesanti atzīmēt, ka Aizeks Azimovs, kas savos fantastiskajos darbos risinājis ļoti pla�u jautājumu loku, skardams gan kosmiskos li�dojumus, gan ar robotiem saistītas problē�mas, gan audzinā�anas, apmācības un vēl daudzus citus jautājumus, pēdējos gados pie�vērsies galvenokārt populārzinātniskajai lite�ratūrai.

Kā to izskaidrot? Pats rakstnieks sniedz �ādu paskaidrojumu: pēc pirmā mākslīgā Ze�mes pavadoņa palai�anas viņam kļuvis kauns, ka savās grāmatās viņ� nav parādījis mūs�dienu zinātnes un tehnikas apbrīnojamos sa�sniegumus. Azimovs arī izsakās, ka viņ� ne�protot aprakstīt jūtas un pārdzīvojumus, tā�pēc daiļliteratūras darbi viņam nepadodoties.

Te nu jāsaka, ka Aizeks Azimovs nepama�toti sevi noniecina. Jo, būdams ļoti erudīts un dziļ� rakstnieks � īsts zinātniskās fantasti�kas klasiķis � viņ� ierindojies piecu labāko amerikāņu fantastu skaitā. Tomēr jāuzsver, ka arī viņa populārzinātniskās grāmatas uz�rakstītas tikpat spo�i, ar tādu pa�u �ilbino�u fantāzijas lidojumu un pla�u vērienīgumu kā viņa fantastiskie darbi.

Tā kā latvie�u lasītāju mēs iepazīstinām ar A. Azimova zinātniskās fantastikas darbu krājumu, noslēgumā gribētos vēl da�os vār�dos raksturot viņa pa�a domas par minētā �anra un tā rakstnieku galveno sūtību. Tās viņ� izklāstījis priek�vārdā japāņu lasītājiem:

�Es nebeidzu cerēt, ka cilvēku sadarbība turpināsies Mēness iekaro�anas lielajā darbā. Bet, ja ļaudis nesadarbosies, iekarojot Mē�nesi, tad līdz Marsa izpētī�anas brīdim cil�vēce būs smēlusies pietiekami veselā saprāta, lai apzinātos, ka tas ir visu kopīgs uzdevums.

Rakstnieki fantasti pareģo, ka �ī diena pie�nāks, un viņi tādēļ raksta, lai tā drīzāk pie�nāktu. Rakstnieks fantasts, fantastikas lasī�tājs un pati fantastika kalpo cilvēcei.�

Ņ. Ķrilova

AIZEKS AZIMOVS

ES, ROBOTS

.

2.� Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.

3.� Robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadījumus, kad �īs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.

4.� Robotam jārūpējas par savu dro�ību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo vai Otro likumu.

Robotikas rokasgrāmata, 56. izdevums, 2058. g.

Es pārskatīju savas piezīmes, un man tās nepatika. Biju pavadījis akciju sabiedrībā �U. S. Robots� trīs dienas, bet tikpat labi būtu varējis �o laiku pavadīt mājās, lasot en�ciklopēdiju.

Man teica, ka Sjūzena Kelvina dzimusi 1982. gadā, tātad pa�laik viņai ir septiņ�desmit pieci gadi. Visi to zina. arī firmai �U. S. Robots and Mechanical Men� ir septiņ�desmit pieci gadi, jo tajā pa�ā gadā, kad piedzima doktore Kelvina, Lorenss Robertsons nodibināja akciju sabiedrību, kas tagad ir kļuvusi par visdīvaināko rūpniecības mil�zeni cilvēces vēsturē. Nu, bet to jau arī visi zina.

Divdesmit gadu vecumā Sjūzena Kelvina bija piedalījusies psihomatemātikas semi�nārā, kurā doktors Alfrēds Lenings, firmas �U. S. Robots� līdzstrādnieks, demonstrēja pirmo staigājo�o robotu, kas varēja arī ru�nāt. �is lielais, neveiklais un neglītais robots, kur� oda pēc ma�īneļļas, bija domāts darbam Merkurija raktuvēs. Bet viņ� runāja, pie tam saprātīgi.

Sjūzena �ai seminārā neuzstājās; viņa ne�piedalījās arī vētrainajās diskusijās, kas tam sekoja. Viņa bija nesabiedriska, neizskatīga, neinteresanta meitene, un no pasaules, kas viņai nepatika, tā norobe�ojās ar maskai lī�dzīgu sejas izteiksmi un hipertrofētu inte�lektu.

Bet jau toreiz, klausoties un skatoties, Sjūzena sajuta, ka viņu pārņem aizrau�anās dzedrā liesma.

2003. gadā viņa pabeidza Kolumbijas uni�versitāti un uzsāka aspiranta darbu kibernē�tikā.

Robertsona izgudrotie pozitronu smadzeņu sakari pārspēja visu, kas bija paveikts div�desmitā gadsimta vidū skaitļojamo ma�īnu jomā. Neskaitāmus relejus un fotoelementus aizstāja poraina platlniridija lode apmēram cilvēka smadzeņu lielumā.

Sjūzena iemācījās aprēķināt parametrus, kas nepiecie�ami iespējamo mainīgo lielumu noteik�anai �pozitronu smadzenēs�, un kon�struēt uz papīra �smadzenes� tā, lai varētu precīzi paredzēt to reakcijas uz dotajiem kai�rinājumiem:

2008. gadā viņai tika pie�ķirts psiholoģijas doktora grāds un viņa sāka strādāt <rUnited States Robots� uzņēmumā par �robopsihologu�, tādējādi kļūdama par pirmo ievēro�jamo jaunās zinātnes pārstāvi. Lorenss Robertsons toreiz vēl joprojām bija sabiedrības prezidents; Alfrēds Lenings bija kļuvis par zinātniskā darba vadītāju.

Piecdesmit gadus viņa bija aculieciniece tam, kā cilvēces progress mainīja virzienu un spēji izrāvās uz priek�u.

Tagad viņa gāja atpūtā, ja to vispār varēja saukt par atpūtu. Vismaz viņa atļāva, ka uz viņas vecās darbistabas durvīm uzliek zlmiti ar cita darbinieka vārdu.

Tas arī būtībā ir viss, ko es pierakstīju. Manā ricibā bija vēl gari viņas publicēto darbu un viņai piedero�o patentu saraksti, sīka paaugstinājumu hronoloģija � īsi sakot, detalizēta profesionāla biogrāfija.

Bet ne jau tas man bija vajadzīgs.

Lai uzraks'tltu apcerējumus laikrakstam �Interplanetary Press�, man vajadzēja kaut ko vairāk. Daudz vairāk.

Es viņai to pateicu.

�� Doktore Kelvina, � es sacīju. � Cil�vēku uztverē jūs un �U. S. Robots� esat viens un tas pats. Jūsu aizie�ana pensijā noslēgs veselu ēru un �

�� Vai jūsu apcerējumiem ir vajadzīgas in�teresantas detaļas?

Viņa man neuzsmaidīja. Man �ķiet, viņa nekad nesmaida. Bet viņas asais skatiens to�mēr nebija dusmīgs. Jutu, ka tas ieurbjas mani līdz pa�am pakausim, un sapratu, ka viņa redz man cauri; tāpat viņa redzēja cauri visiem citiem.

Es tomēr sacīju:

��� Tā tas ir.

��� Interesantas detaļas par robotiem? Tā ir pretruna.

��� Nē, doktore. Par jums.

��� Nu, mani ta�u arī dēvē par robotu. Jūs būsiet dzirdējis, ka manī nav nekā cilvēciska.

Es tie�ām biju to dzirdējis, bet tas jau man nebija viņai jāsaka.

Doktore Kelvina piecēlās no krēsla. Viņa bija neliela auguma un izskatījās trausla. Es sekoju viņai pie loga, un mēs palūkojāmies laukā.

Firmas <rU. S. Robots� biroji un rūpnīcas veidoja mazu, labi izplānotu pilsētiņu. Tā iz�skatījās plakana kā aerofotogrāfija.

��� Kad es sāku �eit strādāt, � viņa teica, � man bija maza darbistabiņa kādā ēkā, kas atradās apmēram tur, kur tagad ir katlu māja. � Viņa parādīja to. � So ēku nojauca, kad jūs vēl nebijāt piedzimis. Kopā ar mani tur strādāja vēl trīs cilvēki. Manā rīcībā bija tikai puse galda. Visus mūsu robotus ra�oja vienā ēkā. Trīs robotus nedēļā. Bet palūko�jieties tagad!

�� Piecdesmit gadi ir ilgs laiks, � es iz�metu �o nodrāzto frāzi.

��� Bet ne tad, kad cilvēks atskatās uz sa�vas dzīves gadiem, � viņa atteica. � Tad ti�kai jābrīnās, cik ātri tie aizsteigu�ies.'

Kelvina atgriezās pie galda un apsēdās. Ķaut arī viņas sejas izteiksme nebija mainī�jusies, viņa likās tāda kā skumja.

�� Cik jums gadu? � viņa apjautājās.

�� Trīsdesmit divi, � es sacīju.

�� Tad jūs neatceraties, kāda izskatījās pa�saule bez robotiem. Bija laiks, kad cilvēks bija pasaulē glu�i viens, bez neviena drauga. Tagad ir būtnes, kas viņam palīdz, � būtnes, kas ir par viņu daudz stiprākas, izturīgākas, darbam daudz noderīgākas un viņam pilnīgi uzticamas. Cilvēce vairs nav vientuļa. Vai jūs par to esat kādreiz domājis �ādā plāksnē?

�� Laikam gan ne. Vai drīkstu citēt jūsu vārdus?

��� Lūdzu. Jūsu uztverē robots ir robots. Zobrati un metāls, elektrība un pozitroni. � Saprāts un dzelzs! Cilvēka darināts, un, ja vajadzīgs, � cilvēks var to iznicināt. Bet jūs neesat strādājis ar tiem, tātad nepazīstat tos. Viņi ir cēlāki un labāki par mums.

Piesardzīgi mēģināju viņu paskubināt:

��� Mēs gribētu dzirdēt kādu stāstu par ro�botiem, kā arī jūsu domas par tiem. �Interplanetary Press� apkalpo visu Saules sis�tēmu. Trīs miljardi potenciālu lasītāju, dok�tore Kelvina. Viņiem vajadzētu dzirdēt jūsu stāstu par robotiem.

Bet viņa nebija jāskubina. Manī neklausī�damās, viņa turpināja stāstīt tie�i to, kas man bija vajadzīgs.

��� To visu varēja paredzēt jau pa�ā sā�kumā. Toreiz mēs pārdevām robotus lieto�a�nai uz Zemes � tas bija pat vēl pirms es sāku �eit strādāt. Roboti tad, protams, neprata runāt. Pēc tam viņi sāka arvien vairāk līdzi�nāties cilvēkiem, un tas radīja protestus. Arodbiedrības, protams, iebilda, ka roboti konkurē ar cilvēkiem, un da�ādām reliģiskām sektēm radās savi aizspriedumi. Tas viss bija smieklīgi un pilnīgi veltīgi. Un tomēr tas tā bija.

Es pierakstīju visu vārds vārdā ar savu kabatas magnetofonu, cenzdamies noslēpt pirkstu kustības. Ja nedaudz ievingrinās, tad sarunu var ļoti labi pierakstīt, nemaz neizņe�mot mazo daikliņu no kabatas.

�� Ņemiet kaut vai gadījumu ar Robiju, � viņa sacīja. � Es to nepazinu. Robiju izjauca gadu pirms manas atnāk�anas �eit darbā. Viņ� bija galīgi novecojis. Bet es redzēju muzejā mazo meiteni�

Viņa apklusa, un arī es neteicu ne vārda.

Viņas acis aizmiglojās un domas aiztraucās pagātnē. Tām bija tāls ceļ� ejams!

��� �o stāstu es uzzināju vēlāk, un, kad mūs dēvēja par svētuma zaimotājiem un dē�monu radītājiem, es to vienmēr atcerējos. Robijs bija mēmais robots. Viņ� neprata runāt. Viņu izgatavoja un pārdeva 1996. gadā. To�reiz roboti vēl nebija �auri specializēti, un Robiju pārdeva par bērnaukli.

��� Par ko?

��� Par bērnaukli�

��� Deviņdesmit astoņi� deviņdesmit de�viņi � simts.

Glorija atrāva savu apaļīgo roķeli no acīm, kuras visu laiku bija aizsegusi, un, saraukusi deguntiņu, brīdi stāvēja, mirk�ķinot plakstus spilgtajā saules gaismā. Tad, visap�kārt skatīdamās, viņa piesardzīgi pagāja da��us soļus projām no koka, pie kura bija stā�vējusi.

Kaklu izstiepusi, meitene vērīgi pētīja krūmu puduri pa labi, tad pakāpās da�us soļus atpakaļ, lai skaidrāk saredzētu, kas slēpjas krūmāju biezoknī. Dārzā valdīja dziļ� klusums, dzirdēja vienīgi kukaiņu nerimtīgo dūk�anu, un brī�iem, pusdienas saulei spītē�dams, ie�ivinājās kāds pārdro�s putniņ�.

Glorija uzmeta lūpu.

�� Skaidrs, ka viņ� ir paslēpies mājā, un es viņam simtiem rei�u esmu teikusi, ka tas nav godīgi.

Lūpas cie�i sakniebusi un dziļu grumbu pierē, viņa apņēmīgi devās pāri alejai div�stāvu mājas virzienā.

Kad Glorija izdzirda Robija metāla kāju vienmērīgo dipoņu, bija jau par vēlu. Viņa apsviedās apkārt un ieraudzīja savu rotaļu biedru izlienam no paslēptuves un pilnā sparā drā�amies pie koka, kur bija �mājas�.

Meitene izmisīgi iesaucās:

��� Pagaidi, Robij! Tas nav godīgi! Tu so�lījies neskriet, pirms nebū�u tevi atradusi.

Viņas kājeles nekādi nevarēja tikt līdzi Ro�bija milzu soļiem. Bet desmit pēdu attālumā no koka Robijs pēk�ņi palēnināja gaitu, un Glorija, aizelsusies, pēdējos spēkus sasprin�dzinājusi, aiz�āvās viņam garām, lai pirmā piesistu ar plaukstu pie koka.

Meitene līksmi pagriezās pret uzticamo Ro�biju un, tā uzupurē�anos atmaksādama ar vislielāko nepateicību, ņēmās nesaudzīgi iz�zobot viņa tūļību.

��� Robijs nevar paskriet, � viņa kliedza tik skaļi, cik vien to jaudāja astoņgadīga bērna balss. � Kas man viņu ko nenoskriet! Kas man viņu ko nenoskriet!

Viņas spalgā balstiņa kā skandēt noskan�dināja �os vārdus.

Robijs, protams, neko neatbildēja � vis�maz ar vārdiem ne. Viņ� izlikās skrienam projām, bet īstenībā tikai veikli vairījās no Glorijas, kas, izstieptās rociņas gaisā mētā�dama, lī�u lo�u sekoja viņam pa pēdām.

�� Robij! � viņa spiedza, � apstājies! � un aizgūtnēm smējās.

Te pēk�ņi viņ� apsviedās, saķēra meiteni un sāka griezt apkārt, tā ka uz mirkli viņa redzēja pasauli gā�amies lejā zilā bezdibenī, un koki ar savām zaļajām galotnēm tiecas tam pretim. Un tad viņa atkal stavēja zālītē, piespiedusies pie robota kājas un stingri tu�rēdamās pie tā cietā metāla pirksta.

Pēc brī�a Glorija atguva elpu. Viņa veltīgi mēģināja saglaust izspūru�os matus, glu�i neapzināti atdarinot mātes roku kustības, un paliecās atpakaļ paskatīties, vai nav saplēsta kleita.

Tad viņa uzsita ar plaukstu pa Robija rumpi un sacīja:

��� Nejaukais puika! Es tevi iekaustī�u!

Robijs saguma, aizsegdams seju ar rokām, un Glorijai nācās piemetināt:

��� Nē, Robij, es tā nedarī�u, es tevi nesitī�u. Bet tagad mana kārta slēpties, jo tev ir garākas kājas un tu solījies neskriet pie koka, iekāms es nebū�u tevi atradusi.

Robijs pamāja ar galvu � nelielu paralēl�skaldni ar noapaļotām malām un stūriem, ko īss, kustīgs kakls savienoja ar rumpi � lī�dzīgu, bet daudz lielāku paralēlskaldni � un paklausīgi nostājās ar seju pret koka stum�bru. Plānas metāla plāksnītes aizslīdēja priek�ā Robija kvēlo�ajām acīm, un viņa ķer�menī atskanēja vienmērīgi, dobji tik�ķieni.

��� Tikai nelūri un skaiti godīgi, � Glorija nobrīdināja un aizskrēja slēpties.

Robots skaitīja sekundes ar absolūtu pre�cizitāti, un pēc simtā tik�ķiena Robija plaksti pavēras, ļaudami viņam pārlaist apkārtnei ugunīgi kvēlo�o acu skatienu. Vienu mirkli viņa skatiens pakavējās pie spilgtas svītrai�nas drānas strēmelītes, kas vīdēja aiz liela laukakmens. Viņ� piegāja tuvāk un pārlieci�nājās, ka tā tie�ām ir Glorija, kas notupusies aiz akmens.

Lēni, visu laiku turēdamies starp Gloriju un koku, Robijs tuvojās meitenes paslēptuvei, un, kad tā jau bija pilnīgi atklājusies viņa skatienam un arī pati Glorija vairs neva�rēja izlikties, ka nav redzama, viņ� pastiepa pēc viņas vienu roku, bet ar otru uzsita sev pa celi, ka noskanēja vien.

Glorija sapīkusi iznāca no paslēptuves.

�� Tu lūrēji! � viņa to nepelnīti apvai�noja. � Un vispār man apnicis spēlēt slēp�a�nos. Es gribu jāt.

Bet Robijs bija dziļi apbēdināts � viņ� ap�sēdās zemē un nosodo�i purināja galvu.

Glorija tūdaļ mainīja toni un sāka viņam pielabināties.

��� Paklau, Robij, es jau nemaz tā nedo�māju par to lūrē�anu. Paņem nu mani pikpaunā.

Tomēr Robijs nebija tik viegli pierunājams. Viņ� stūrgalvīgi vērās debesīs un vēl noteik�tāk purināja galvu.

�� Lūdzu, lūdzu, Robij, paņem mani pikpaunā.

Glorija cie�i apvija savas ro�ainās roķeles Robijam ap kaklu. Tad, �noskaņojumam pēk��ņi mainoties, viņa pagāja sānis.

������ Ja tu mani nepanēsāsi pikpaunā, es sāk�u raudāt, � un viņa jau savilka sejiņu, it kā grasītos to darīt.

Ta�u cietsirdīgais Robijs nelikās ne zinis par �iem briesmīgajiem draudiem un tre�o reizi papurināja galvu. Tad Glorija nolēma izspēlēt galveno trumpi.

�� Ja tu mani neņemsi pikpaunā, � viņa sadusmota iesaucās, � es tev nekad vairs ne�stāstī�u pasakas. Nevienu pa�u!

Pēc �ī ultimāta Robijs nekavējoties un bez ierunām padevās, tik enerģiski mādams ar galvu, ka viņa metāla kakls sāka dūkt. Viņ� uzmanīgi pacēla mazo un nosēdināja uz sa�viem varenajiem, plakanajiem pleciem.

Asaras, kas dzīrās ritēt, acumirklī aizmir�sās, un Glorija jau klaigāja aiz sajūsmas. Robija metāla �āda�, kurai augstas pretestī�bas spoles uzturēja nemainīgu temperatūru � ap 21 grādu, bija jauka un patīkama, un, kad viņas papēdī�i ritmiski dauzīja pa robota krūtīm, tās varen skaļi dunēja.

� Tu esi lidma�īna, Robij, tu esi liela sud�rabota lidma�īna. Izstiep rokas taisni! Tev tas ir jādara, ja tu esi lidma�īna.

Tā bija neapstrīdama loģika.

Robija rokas kļuva par spārniem, kas uz�tvēra gaisa strāvas, un viņ� pats � par sud�rabotu lidma�īnu. Glorija pagrieza robota galvu un noliecās pa labi. Viņ� strauji pacirtās sānis. Meitene jau bija paspējusi apgādāt savu gaisakuģi ne tikai ar motoru, kas dār�dēja �tr-r-r�, bet arī ar lielgabaliem, kas �āva �pauk�-pauk�� un �t�-s-�-��. Viņiem

paka] dzinās pirāti, tādēļ tika laista darbā ar�tilērija. Pirāti krita kā nopļauti.

������� Vēl viens neskaitās. Vēl divi, � viņa sauca..

������� Ātrāk, pui�i! � Glorija pēc tam nopietni skubināja, � mums tūlīt izbeigsies munīcija.

Viņa bezbailīgi tēmēja pār plecu, bet Ro�bijs pārvērtās par strupdeguni kosmosa kuģi, kas ar maksimālu paātrinājumu traucās cauri tuk�umam.

Robijs aizjoņoja taisni pāri pļavai un tur, kupli saaugu�ajā zālē, apstājās tik spēji, ka mazā sasarkusī jātniece iekliedzās, bet viņ� jau bija nosviedis to mīkstajā maurā.

Glorija aizelsusies tvarstīja gaisu un lā�giem izdvesa:

�� Tas tik bija jauki!

Robijs nogaidīja, līdz meitene atguva elpu, un tad maigi paraustīja viņas matu sprogu.

�������� Vai tu kaut ko vēlies? � Glorija vai�cāja, liekuļotā nesapratnē iepletusi acis, bet tas tomēr nespēja maldināt viņas milzīgo, drukno aukli. Robots mazliet stiprāk paraus�tīja meitenes sprogu.

��� Ā, es zinu. Tu gribi dzirdēt pasaku.

Robijs steidzīgi pamāja ar galvu.

�� Kuru tad lai stāstu?

Robijs ar vienu pirkstu apvilka gaisā pus�apli.

Meitene spurojās pretī:

������� Atkal jau? Esmu tev neskaitāmas reizes stāstījusi par Pelnru�ķīti. Vai tev �ī pasaka

nav vēl apnikusi? Ta ta�u domata pavisam maziem bērniem.

Atkal pusaplis.

��� Nu labi, � Glorija samierinājās, domās atkārtoja pasaku (līdz ar pa�as sacerētiem papildinājumiem, kādu bija ne mazums) un iesāka:

�� Tu klausies? Tātad � reiz dzīvoja skaista meitene, vārdā Ella. Viņai bija bries�mīgi nejauka pamāte, kurai bija divas loti neglītas un ļoti ļaunas meitas un �

Glorija bija nonākusi pa�ā interesantākajā vietā � pulkstenis nosita pusnakti, viss atkal pārvērtās par skrandām, � un Robijs kvēlo��ām acīm saspringti klausījās, kad piepe�i atskanēja sauciens:

��� Glorij!

Spalgā balss piederēja sievietei, kura acīm�redzot jau labu laiku bija saukusi Gloriju, balsī ieskanējās nervozs tonis, kas pauda drī�zāk nemieru nekā nepacietību.

�� Māmiņa sauc, � Glorija teica ne visai priecīgi. � Labāk aiznes mani mājās, Robij.

Robijs steidzās izpildīt rīkojumu, jo viņam bija skaidrs, ka misis Vestone jāklausa bez mazākās vilcinā�anās. Glorijas tēvs dienā reti kad bija mājās, atskaitot svētdienas � kā, piemēram, �odien, � bet tūlīt varēja manīt, ka viņ� ir jauks un saproto�s cilvēks. Tur�pretī Glorijas māte sagādāja Robijam nepa�tīkamus brī�us, tādēj viņ� pastāvīgi lūkoja pazust no viņas acīm.

Kad misis Vestone ieraudzīja savu meitu un robotu iznirstam no biezās zāles, viņa de�vās atpakaļ uz māju, lai sagaidītu tos.

�� Es saucu tevi līdz aizsmakumam, Glorij, � viņa bargi sacīja. � Kur tu biji?

�� Es biju kopā ar Robiju, � Glorija atbil�dēja drebo�ā balsī. � Stāstīju viņam par Pelnru�ķīti, un aizmirsu, ka jānāk pusdie�nās.

��� �ēl, ka arī Robijs to bija aizmirsis. � Tad, it kā nupat būtu pamanījusi robotu, mi�sis Vestone uzsauca tam:

��� Tu vari iet, Robij. Tu viņai pa�laik ne�esi vajadzīgs. Un nenāc atpakaļ, iekāms es tevi sauk�u, � viņa nelaipni piebilda.

Robijs pagriezās, lai ietu projām, bet ap�stājās, kad Glorija, viņu aizstāvēdama, iesaucās:

��� Pagaidi māmiņ, ļauj viņam palikt! Es nepabeidzu pasaku par Pelnru�ķīti. Apsolīju viņam pastāstīt par Pelnru�ķīti un nepa�beidzu.

��� Glorij!

��� Goda vārds, māmiņ, Robijs būs tik kluss, ka tu pat nemanīsi, ka viņ� ir te. Viņ� sēdēs kaktā uz krēsla un nebildīs ne vārda, tas ir, es gribēju teikt � viņ� nekā nedarīs. Vai ne, Robij?

Kad Glorija viņu uzrunāja, Robijs pamāja ar savu smago galvu.

��� Glorij, ja tu vēl nemitēsies, tad nere�dzēsi Robiju veselu nedēļu.

Meitene nodūra acis.

��� Labi! Bet Pelnru�ķīte ir viņa iemīļotāka pasaka, un es to neizstāstīju līdz galam. Un viņam tā tik ļoti patīk.

Robots noskumis devās projām, un Glorija apspieda �ņukstus.

D�ord�s Vestons jutās omulīgi. Viņ� bija ieradis svētdienas pēcpusdienās justies omu�līgi. Gar�īgas, sātīgas pusdienas; jauka, mīksta veca ku�ete, kur atlaisties; laikraksta �Times� numurs; kājās rītakurpes un iecietinātā virskrekla vietā pid�ama � kā gan lai cilvēks nejūtas omulīgi?

Tādēļ Vestons bija neapmierināts, kad istabā ienāca viņa sieva. Pēc desmit laulības dzīves gadiem viņ� arvien vēl bija tik au�īgs, ka mīlēja savu sievu un, protams, vienmēr priecājās, viņu redzot, tomēr svētdienas pēc�pusdienas atpūta bija svēta un, lai justos īsti omulīgi, viņam pāris stundu vajadzēja pavadīt vienatnē. Tādēļ viņ� neatrāva ska�tienu no pēdējā ziņojuma par Lefebra-Jo�idas ekspedīciju uz Marsu (�oreiz tā startēja no kosmiskās stacijas, kas atradās uz Mēness, un lidojums varēja izdoties) un izlikās ne�redzam sievu.

Misis Vestone pacietīgi gaidīja divas minū�tes, tad vēl divas minūtes � nepacietīgi un beidzot ierunājās:

��� D�ord�!

� Jā-a?

��� Paklau, D�ord�! Vai tu nemetīsi mieru tai avīzei un nepaskatīsies uz mani?

Laikraksts �aukstēdams noslīdēja uz grī�das, un Vestons gurdi uzlūkoja sievu.

��� Kas noticis, mana dārgā?

�� Tu ta�u zini, D�ord�. Runa ir par Glo�riju un �o briesmīgo ma�īnu.

��� Kādu briesmīgo ma�īnu?

��� Lūdzu, neizliecies, ka tu nezini, par ko es runāju. Tas ir robots, kuru Glorija sauc par Robiju. Viņ� ne mirkli neatstāj meiteni vienu.

��� Bet kādēļ lai viņ� to atstātu? Tas ta�u ir viņa uzdevums. Un viņ� nebūt nav nekāda �briesmīgā ma�īna�. Tas ir vislabākais ro�bots, kāds vien nopērkams, un es tīri labi atceros, ka man nācās par to izdot pusgada ienākumus. Bet, velns lai parauj, Robijs ir to vērts � prāta ziņā viņ� daudzkārt pārspēj pusi no manas iestādes ļaudīm.

Vestons pasniedzās pēc laikraksta, bet sieva bija veiklāka un pirmā paķēra to.

��� Uzklausi mani, D�ord�. Es negribu uz�ticēt savu meitu ma�īnai � lai tā būtu cik gudra būdama. Ma�īnai nav dvēseles, un ne�viens nezina, ko tā īsti domā. Metāla ierīce nevar uzraudzīt bērnu.

Vestons sarauca pieri.

�� Kad tu nāci pie �ī slēdziena? Robots jau divus gadus ir kopā ar Gloriju, bet līdz �im neesmu manījis tevi raizējamies.

��� Sākumā bija citādi. Tas bija kaut kas jauns, atviegloja man mājas soli un� un roboti toreiz bija modē. Bet tagad � es ne�zinu. Kaimiņi�

��� Kāda gan te kaimiņiem daļa? Paklau�sies, robotam var uzticēties nesalīdzināmi vairāk nekā auklei. Robijs ir konstruēts tikai vienam nolūkam � maza bērna uzraudzī�a�nai. Viņa �intelekts� ir radīts tikai tam. Viņ� nespēj būt citāds, kā vien uzticams, labs un mīļ�, jo ir ma�īna, kas tā iekārtota. Ne ikreiz to var sacīt par cilvēku.

��� Bet ja nu kaut kas sabojājas, kāds� kāds� � misis Vestonei nebija lielas jēgas par robota mehānismu, � ja nu salūst kāds nieciņ� un tas briesmonis kļūst negants un �un �

Viņa nespēja līdz galam izteikt nepārpro�tamo domu.

�� Nieki, � Vestons iebilda, neviļus nodrebinādamies. � Tas izklausās smieklīgi. To�reiz, kad mēs pirkām Robiju, mums bija gara saruna par robotikas Pirmo likumu. Tu ta�u zini, ka robots nevar nodarīt cilvēkam pāri. Pirms atgadītos tāds bojājums, kas ļautu ro�botam pārkāpt Pirmo likumu, tas jau sen būtu kļuvis nelietojams. Tas ir matemātiski aprēķināts. Bez tam divreiz gadā pie mums ierodas akciju sabiedrības �U. S. Robots� me�hāniķis, kas pamatīgi pārbauda visas viņa �iek�as�. Robijam nekas nevar atgadīties, tad jau drīzāk mēs abi varētu sajukt prātā. Starp citu, kā tu domā viņu Glorijai atņemt?

Vestons vēlreiz mēģināja ķerties pie laik�raksta, bet veltīgi: sieva to dusmās iesvieda blakus istabā.

��� Par to jau es runāju, D�ord�! Viņa ne ar vienu citu vairs negrib rotaļāties. Ir des�mitiem zēnu un meiteņu, ar kuriem tai vaja�dzētu sadraudzēties, bet nekā. Viņa pat neiet tiem klāt, ja es nelieku. Meiteni tā nedrīkst audzināt. Vai tad tu negribi, lai viņa normāli attīstītos un varētu ieņemt vietu sabiedrībā?

��� Greisa, tā ir cīņa ar vējdzirnavām,.. Iedomājies, ka Robijs ir suns. Simtiem bērnu ir vairāk pieķēru�ies savam sunim nekā tē�vam.

��� Suns ir pavisam kas cits. D�ord�, mums ir jātiek vaļā no �ā briesmoņa. Tu vari pārdot to atpakaļ akciju sabiedrībai. Esmu apvaicājusies, tas ir pilnīgi iespējams.

�� Tu esi apvaicājusies? Uzklausi mani, Greisa, nestrēbsim karstu putru. Paturēsim robotu, līdz Glorija izaugs lielāka. Un es par to vairs negribu runāt.

To pateicis, viņ� saniknots izgāja no ista�bas.

Divas dienas vēlāk misis Vestone satika vīru durvīs un sacīja:

��� Tev vajadzēs mani uzklausīt, D�ord�. Ciematā ir nelāgs noskaņojums.

�� Sakarā ar ko? � Vestons jautāja.

Viņ� iegāja vannas istabā, no kurienes tū�liņ atskanēja tāda ūdens �ļakstoņa, kas būtu apslāpējusi jebkuru atbildi.

Misis Vestone brīdi nogaidīja.

��� Sakarā ar Robiju, � viņa teica.

Vestons iznāca laukā ar dvieli rokās, sa-

sārtu�u, dusmīgu seju.

�� Par ko tu runā?

�� Tas ir sācies jau sen. Es centos nelik�ties par to ne zinis, bet nu man ir diezgan. Vairums ciemata iedzīvotāju domā, ka Robijs ir bīstams. Viņi pat neļauj bērniem vakaros tuvoties mūsu mājai.

��� Bet mēs ta�u uzticam tam savu bērnu!

��� Ļaudis to neizprot.

��� Nu tad lai viņi iet pie velna!

��� Tas nav nekāds atrisinājums. Es iepēr�kos ciematā. Man ar �iem cilvēkiem ik dienas jāsastopas. Un pilsētās pret robotiem tagad izturas vēl stingrāk. Ņujorkā nupat pieņemts likums, ka roboti nedrīkst atrasties uz ielām no saules rieta līdz rītausmai.

��� Pareizi, bet neviens nevar aizliegt mums savās mājās turēt robotu. Greisa, tu atkal dodies uzbrukumā, es saprotu. Bet vel�tīgi. Mana atbilde vēl joprojām ir � nē! Mēs paturēsim Robiju!

Viņ� tomēr mīlēja savu sievu, un, kas vēl ļaunāk, viņa sieva to zināja. Galu galā na�baga D�ord�s Vestons bija tikai vīrietis, un viņa sieva laida darbā visas iespējamās vil�tības, kuras piesardzīgākajam un mazāk at�tapīgajam pretējam dzimumam pamatoti iedve� bailes.

Visu nākamo nedēju Vestons kādas desmit reizes izsaucās:

�� Robijs paliek � un cauri!. � bet viņa balss skanēja ar katru reizi mazāk pārlieci�no�i, un �o izteikumu pavadīja arvien ska�ļāka nopūta.

Beidzot pienāca diena, kad Vestons ar vai�nas apziņu tuvojās meitai un uzaicināja viņu noskatīties ciematā �lielisku� vizivoksa iz�rādi.

Glorija priecīgi sasita plaukstas.

��� Bet vai Robijs varēs nākt līdz?

��� Nē, mīlulīt, � Vestons atbildēja un sa�viebās pats no savas balss skaņas, � robo�tus neielai� vizivoksā, bet tu jau viņam visu izstāstīsi, kad pārnāksi mājās.

Izrunājot pēdējos vārdus, viņ� sastomījās un novērsa acis.

Glorija pārnāca mājās sajūsmināta, jo vizivokss tie�ām bija brīni�ķīgs.

Viņa nekādi nevarēja sagaidīt, kad tēvs beidzot novietos savu reaktīvo automa�īnu apak�zemes garā�ā.

��� Tēt, tagad es visu pastāstī�u Robijam. Viņam gan vizivokss būtu paticis! īpa�i, kad Frānsiss Frens ti-i-i-k lēni kāpās atpakaļ un � uzskrēja taisni virsū leopardcilvēkam. Un tad viņam bija jābēg! � viņa atkal sāka smieties. � Tēt, vai uz Mēness tie�ām dzīvo leopardcilvēki?

��� Laikam gan ne, � Vestons izklaidīgi atbildēja. � Tās ir tikai tādas joku pasaci�ņas.

Viņ� ilgāk vairs nevarēja noņemties ap ma�īnu. Vajadzēja lūkoties patiesībai tie�i acīs.

Glorija aizskrēja pāri zālājam.

��� Robij! Robij!

Tad viņa piepe�i apstajās, ieraudzījusi uz lieveņa skaistu skotu aitu suni, kas, asti lun�cinādams, uzlūkoja viņu nopietnām, brūnām acīm.

������� Ai, cik skaists suns! � Glorija uz�skrēja pa kāpnēm, uzmanīgi piegāja pie suņa un noglaudīja to. � Vai tas ir man, tēt?

Viņiem piebiedrojās māte.

������� Jā, Glorij, tev. Vai viņ� nav jauks � mīksts un pūkains. Viņ� ir ļoti labsirdīgs. Un viņam patīk mazas meitenes.

��� Vai viņ� prot rotaļāties?

������� Protams. Viņ� prot da�neda�ādus sti�ķus. Vai gribi redzēt?

������� Tūlīt. Es gribu, lai Robijs arī redz. Ro�bij! � viņa apstājās kā �aubīdamās un sa�rauca pieri. � Viņ� noteikti nenāk laukā no savas istabas, jo ir dusmīgs uz mani par to, ka nepaņēmu viņu līdz skatīties vizivoksu. Tēt, tev vajadzēs Robijam paskaidrot. Man viņ� var neticēt, bet viņ� zina � ja tu saki, tad tas tā ir.

Vestons cie�i saknieba lūpas. Viņ� palūko�jās uz sievu, bet tās skatiens vairījās no viņa.

Glorija strauji apsviedās apkārt un skrēja pa kāpnēm lejā saukdama:

��� Robīt!' Nāc palūkojies, ko tētis un mā�miņa man atvedu�i! Viņi man nopirku�i suni, Robij.

Pec mirkļa viņa atgriezās baiļu pilnam acīm.

��� Māmiņ, Robija istabā nav. Kur viņ� ir?

Atbildes nebija. D�ord�s Vestons sāka kle�pot un piepe�i ieinteresējās par kādu bezmēr�ķīgi klīsto�u mākoni. Glorijas balss drebēja, un viņa bija tuvu asarām:

��� Māmiņ, kur ir Robijs?

Misis Vestone apsēdās un maigi pievilka meiteni sev klāt.

������� Neskumsti, Glorij. Robijs laikam ir aiz�gājis projām.

������� Aizgājis projām? Uz kurieni? Uz ku�rieni viņ� aizgāja, māmiņ?

������� Neviens nezina, mīlulīt. Viņ� ņēma un aizgāja. Mēs meklējām, meklējām, meklējām, bet nekur nevarējām atrast.

������ Tas nozīmē, ka viņ� nekad vairs nenāks atpakaļ? � Meitenes acis iepletās �ausmās.

������� Varbūt mēs viņu drīz atradīsim. Mek�lēsim vēl. Bet pa to laiku tu vari rotaļāties ar savu skaisto jauno sunīti. Palūkojies uz to! Viņa vārds ir Zibens, un tas prot�

Bet Glorijas acis bija asaru pilnas.

������� Es negribu �o nejauko suni � es gribu Robiju! Es gribu, lai tu sameklē Robiju.

Viņa bija tik nelaimīga, ka nespēja vairs runāt, un ļāva asarām vaļu.

Misis Vestones izmisīgais skatiens pievēr�sās vīram, bet viņ�, neatraudams acu no de�besīm, drūmi �ļūkāja kājas.

Tad viņa pati sāka mierināt meitu.

�� Kāpēc tu raudi, Giorij? Robijs ta�u ir ti�kai ma�īna, nejauka, veca ma�īna. Viņ� ta�u nav dzīva būtne.

�� Viņ� nav nekāda ma�īna! � Glorija nikni iekliedzās. � Viņ� ir cilvēks, tāds pats kā tu un es, un viņ� ir mans draugs. Es gribu, lai viņ� atgrie�as. Ai māmiņ, es gribu, lai viņ� atgrie�as.

Māte nopūtās un, saprazdama, ka ir cīņu zaudējusi, atstāja Gloriju vienu ar tās bē�dām.

�� Lai viņa izraudas, � misis Vestone sa�cīja vīram. � Bērni nemēdz ilgi bēdāties. Pēc da�ām dienām viņa būs aizmirsusi �o briesmīgo robotu.

Ta�u laiks rādīja, ka misis Vestones pare�dzējums bijis pārlieku optimistisks.

Glorija, protams, pārstāja raudāt, bet viņa arī pārstāja smaidīt un kļuva jo dienas neru�nīgāka un drūmāka. Meitenes nelaimīgais izskats pamazām atmaidzināja misis Vestoni, un viņa nepiekāpās tikai tādēļ, ka ne�spēja atzīties vīram savā sakāvē.

Kādu vakaru, aiz dusmām trīcēdama, viņa iedrāzās dzīvojamā istabā un apsēdās, rokas uz krūtīm sakrustojusi.

Vīrs pastiepa kaklu, lai pāri laikrakstam palūkotos viņā.

�� Kas nu atkal noticis, Greisa?

�� Atkal tas bērns, D�ord�. Es biju spiesta �odien suni atdot projām. Glorija teica, ka viņa negribot to redzēt. Man būs nervu sa�brukums.

Vestons nolika laikrakstu, un cerību sta�riņ� pamirdzēja viņa acīs.

�� Varbūt� varbūt vajadzētu paņemt Ro�biju atpakaļ? Tas ir pilnīgi iespējams. Es sa�zinā�os �

��� Nē! �noskaldīja sieva. � Negribu par to ne dzirdēt. Tik viegli mēs vis nepiekāpsi�mies. Manu bērnu neaudzinās robots, kaut arī paietu gadi, iekāms Glorija aizmirsīs Ro�biju.

Vestons atkal paņēma laikrakstu. Viņ� iz�skatījās vīlies.

�� Ja tā ies vēl kādu gadu, es dabū�u sir�mus matus.

�� Tu nu gan man neesi nekāds palīgs, D�ord�, � skanēja dzedra atbilde. � Glo�rijai jānokļūst citos apstākļos. Seit viņa, pro�tams, nevarēs aizmirst Robiju. Katrs koks, katrs akmens viņai to atgādina. Tā ir vis�muļķīgākā situācija, par kādu man jebkad ir nācies dzirdēt. Iedomājies tikai � bērns no�nīkst aiz ilgām pēc robota!

* � Pag, pag, runā skaidrāk. Par kādiem �citiem apstākļiem� tu runā?

�� Aizvedīsim Gloriju uz Ņujorku.

��� Uz pilsētu! Augustā! Vai tu maz zini, kāda ir Ņujorka augustā? Tur nav iespējams dzīvot.

�� Bet tur ta�u dzīvo miljoni!

�� Tikai tāpēc, ka viņiem nav kur braukt. Citādi viņi tur nepaliktu.

��� Nu, mums būs tur jāpaliek. Brauksim projām, tiklīdz būsim sagatavoju�ies. Pilsētā Glorija izklaidēsies un atradīs draugus, kas viņu uzmundrinās un liks aizmirst to ma�īnu.

�� Ak dievs, � viņas laulātais draugs ievaidējās, � �īs sakarsu�ās ielas!

��� Mums tas jādara, � skanēja noteikta atbilde. � Vienā mēnesī Glorija ir nokritusies svarā piecas mārciņas. Manas meitenītes ve�selība man ir svarīgāka nekā tavas ērtības.

�� 2ēl, ka tavas meitenītes veselība tev ne�bija prātā tad, kad tu viņai atņēmi iemīļoto robotu, � Vestons klusībā norūca.

Glorijas garastāvoklis uzlabojās, kolīdz vi�ņai pastāstīja par gaidāmo pārcel�anos uz pilsētu. Viņa daudz par to nerunāja, bet ik�reiz, pieminot braucienu, viņas balsī ieskanē�jās priecīgas gaidas. Viņa sāka atkal smai�dīt, un daļēji atgriezās arī agrākā ēstgriba. Misis Vestone bija sajūsmināta un nebeidza triumfēt pār savu vēl joprojām skeptiski no�skaņoto vīru.

�� Tu redzi, D�ord�, viņa palīdz kravāties kā mazs eņģelītis un �ivina vienā laidā, itin ka viņai vairs nebūtu nekādu rai�u. Es ta�u tev teicu � viņa ir jāieinteresē par kaut ko citu.

��� Hm-m, � sekoja skeptiska atbilde, � cerēsim, ka tev taisnība.

Drīz vien viss bija sakravāts, pilsētas dzī�voklis uzposts un salīgts kāds vietējo iedzīvo-

tāju pāris lauku mājas uzraudzī�anai. Kad beidzot pienāca aizbrauk�anas diena, Glorija izturējās glu�i tāpat kā agrāk un ne ar pu��plēstu vārdu nepieminēja Robiju.

Lieliskā noskaņojumā ģimene ar gaisa tak�sometru aizbrauca uz lidostu (Vestons gan labāk būtu lidojis ar savu personisko helikop�teru, bet tas bija divvietīgs un bez bagā�as novietnes) un iekāpa lidma�īnā.

��� Nāc �urp, Glorij, � misis Vestone sauca, � es tev aizņēmu vietu pie loga, lai tu visu varētu redzēt.

Glorija priecīgi apsēdās pie loga, piespieda pie biezā, dzidrā stikla deguntiņu, kas tūdaļ kļuva glu�i plakans un balts, un sāka sasprin�dzināti vērot apkārtējo ainavu. Viņas interese vēl pieauga, kad lidma�īnas salonā piepe�i iebrāzās motoru dūkoņa.

Glorija vēl bija pārāk maza, lai izbītos, kad Zeme strauji attālinājās, it kā būtu izkritusi cauri kādai lūkai, bet viņa pati �ķita divtik smaga nekā parasti. Tomēr viņa jau bija pie�tiekami liela, lai viss liktos bezgala intere�sants. Tikai tad, kad Zeme kļuva līdzīga ma�zai, raibai lupatu segai, Glorija atrāva de�guntiņu no stikla un pievērsās mātei.

��� Māmiņ, vai mēs drīz būsim pilsētā? � viņa vaicāja, berzēdama nosalu�o degungalu un ziņkārīgi vērodama, kā no viņas elpas radies svīduma plankumiņ� uz rūts lēnām saruka un izzuda.

������� Apmēram pēc pusstundas, mīļumiņ, �

atteica māte un piebilda ar tikko jau�amam ba�ām:

��� Vai tu priecājies, ka mēs braucam? Tev patiks pilsētā, tur ir tik daudz lielu namu, cilvēku un interesantu lietu. Mēs katru dienu apmeklēsim vizivok.su un da�ādas izrādes, iesim uz cirku, uz pludmali . ..

��� Jā, māmiņ, � Glorija atbildēja bez sevi�ķas sajūsmas.

Lidma�īna �ai brīdī lidoja pāri lielai mākoņu grēdai, un Glorija aizrautīgi vēroja baltos padebe�us no lidojuma augstumiem. Tad debesis atkal kļuva skaidras, un meitene pagriezās pret māti ar tādu izteiksmi sejā, it kā viņai būtu zināms kāds noslēpums.

��� Māmiņ, es zinu, kāpēc mēs braucam uz pilsētu.

��� Tie�ām? � misis Vestone apjuka. � Nu kāpēc tad?

��� Jūs man nekā neteicāt, jo gribējāt mani pārsteigt, bet es jau pati zinu, � mirkli viņa tīksminājās par savu atjautību, tad sāka jautri smieties. � Mēs braucam uz Ņujorku, lai sameklētu Robiju, vai ne? Ar detektīvu palīdzību!

D�ord�s Vestons patlaban dzēra ūdeni, kad viņu pārsteidza �is apgalvojums. Sekas tam bija briesmīgas. Atskanēja apslāpēta Tīstī�a�nās, tad iz�ļācās ūdens strūkla, kam sekoja smacējo�a klepus lēkme. Kad tas viss bei�dzās, Vestons stāvēja sasarcis, slapj� un ļoti sapīcis.

Misis Vestone savaldījās, bet, kad Glorija,mazliet noba�ījusies, atkārtoja savu jautajumu, arī viņas nervi neizturēja.

� Varbūt, � viņa asi atcirta. � Bet tagad sēdi mierīgi un nepļāpā.

Ņujorka 1998. gadā � vairāk nekā jebkad tās vēsturē � bija īsta paradīze tūristiem un visiem, kas meklēja izklaidē�anos. Glorijas vecāki to zināja un izmantoja kā vien varē�dami.

Paklausīdams sievas pavēlei, D�ord�s Vestons uz veselu mēnesi pameta savu biroju, lai pavadītu �o laiku, kā viņ� pats izteicās, �cik jaudas izklaidējot Gloriju�. Kā viss, pie kā Vestons ķērās, arī tas tika paveikts pras�mīgi, lieti�ķi un pamatīgi. Mēnesis vēl nebija galā, kad jau likās izdarīts viss iespējamais.

Glorija bija uzbraukusi pusjūdzi augstā Rūzvelta nama virsotnē, no kurienes lielā bijībā lūkojusies lejup uz jumtiem izroboto ainavu, kas aizstiepās tālu projām, saplūstot ar Longailendas laukiem un Ņūd�ersijas līdzenumiem. Viņi bija apmeklēju�i zooloģis�kos dārzus, kur Glorija, sajūsmā un bailēs drebēdama, apskatījusi �īstu dzīvu lauvu� (viņa bija mazliet vīlusies, redzēdama, ka kopēji to baroja ar jēliem bif�tekiem, bet nevis ar cilvēkiem, kā viņa bija gaidījusi) un neat�laidīgi un kategoriski pieprasījusi, lai viņai parada valzivi.

Pienācīgu uzmanību viņi veltīja arī da�ādiem muzejiem, parkiem, pludmalēm un akvārijiem.

Glorija vizinājās pa Hudzonu vecmodīga ekskursiju tvaikonītī, kas bija iekārtots neprā�tīgo 20. gadu stilā. Viņa devās izpriecas lido�jumā stratosfērā, kur ko�i purpursarkanās debesīs iemirdzējās zvaigznes, bet dziļi apak�ā miglā tītā Zeme izskatījās kā milzīga iedobta bļoda. Zemūdens kuģis ar stikla sie�nām noveda meiteni Longailendas jūras�auruma dzīlēs � zaļā, viļņojo�ā pasaulē, kur dīvaini un ērmoti jūras dzīvnieki viņu laipni uzlūkoja un tad pēk�ņi metās projām.

Vēl cita, kaut arī ikdieni�ķāka brīnumu zeme viņai pavērās, apmeklējot ar misis Vestoni universālveikalus.

Patie�ām, kad mēnesis tuvojās beigām, Vestoni bija pārliecināti, ka ir darīju�i visu, kas viņu spēkos, lat pilnīgi novērstu Glorijas domas no pazudu�ā Robija. Tomēr viņi nebija īsti dro�i, ka tas izdevies.

Kur vien Glorija gāja, viņa nenoliedzami izrādīja vislielāko interesi par katru robotu, kas vien gadījās tuvumā. Lai cik aizraujo�s un neparasts skats pavērās viņas bērna acīm, viņa aizgriezās projām, tiklīdz pamanīja kaut kur kustamies kādu metāla mehānismu. Tāpēc misis Vestone par varēm centās, lai Glorijai ceļā negadītos neviens pats robots.

Un �ī Glorijas interese sasniedza visaug�stāko pakāpi, kad viņi ieradās Zinātnes un rūpniecības muzejā. Te bija iekārtota spe�ciāla �ekspozīcija bērniem�, kur demonstrēja da�ādus bērnu prātam uztveramus zinātnes brīnumus. Vestoni to, protams, bija iekļāvu�i savā �obiigāto pasākumu� sarakstā.

Kad Vestoni stāvēja, nogrimu�i kāda spē�cīga elektromagnēta vēro�anā, misis Vestone piepe�i atģidās, ka viņai līdzās vairs nav Glorijas. Tiklīdz pirmo mirkļu apjukums bija pāri, viņi sāka rīkoties: kopā ar trim muzeja apkalpotājiem Vestoni uzsāka meklē�anu.

Lai nu kā, bet Glorijai nenāca ne prātā tā�pat vien klaiņot apkārt. Viņa savā vecumā bija neparasti noteikta un mērķtiecīga mei�tene, �inī ziņā īsta savas mātes meita. Tre��ajā stāvā viņa bija pamanījusi milzīgu uz�rakstu: �Uz Runājo�ā Robota zāli�. Klusībā izburtojusi �os vārdus un nopratusi, ka ve�cāki nedomā doties vajadzīgajā virzienā, viņa vairs ne�aubījās, kas būtu darāms. Nogaidī�jusi izdevīgu brīdi, kad vecāki viņu neuz�manīja, meitene pagriezās un devās turp, kur aicināja uzraksts.

Runājo�ais Robots bija glu�i nepraktisks mehānisms, kam bija vienīgi reklāmas no�zīme.

Ik stundu ekskursiju vadītājs ieveda zālē apmeklētāju grupu, un, piesardzīgi �ukstot, ļaudis uzdeva jautājumus de�urējo�ajam in�enierim. Tos jautājumus, kurus in�enieris atzina par piemērotiem, viņ� pateica Runājo��ajam Robotam.

Viss noritēja diezgan garlaicīgi. Nav jau par sliktu uzzināt, ka �etrpadsmit kvadrātā ir simt deviņdesmit se�i, ka gaisa temperatūra pa�laik ir 22,2�, gaisa spiediens � 762,508 mm un nātrija atomsvars ir 23, bet tāpēc nebūt nav vajadzīgs robots. Un it īpa�i nav vaja�dzīga tāda milzīga un smaga, pilnīgi nekus�tīga vadu un spoļu gūzma, kas aizņēma pāri par divdesmit pieciem kvadrātmetriem.

Rets apmeklētājs vēlējās piedalīties vēl otrā seansā, vienīgi kāda gadus piecpadsmit veca meitene mierīgi sēdēja uz sola, gaidī�dama tre�o seansu, kad zālē ienāca Glorija.

Glorija pat neuzlūkoja sve�o meiteni. Cil�vēki viņu �ai brīdī neinteresēja. Visa viņas uzmanība bija pievērsta lielajam mehānis�mam uz riteņiem. Uz mirkli viņa apjukumā apstājās � tas neizskatījās līdzīgs nevienam no robotiem, kurus Glorija jebkad bija re�dzējusi.

Nedro�i un ar �aubu pieskaņu smalkajā balstiņā viņa iesāka:

� Lūdzu, mister Robot, vai jūs esat Ru�nājo�ais Robots, ser?

Glorija nebija īsti pārliecināta, bet viņai �ķita, ka robots, kas patie�ām runā, ir cie�nīgs, lai pret to izturētos īpa�i pieklājīgi.

(Piecpadsmit gadus vecās meitenes vājajā, neizskatīgajā sejā atspoguļojās sasprindzi�nātas pārdomas. Viņa paņēma mazu pie�zīmju blociņu un sāka kaut ko ātri un nesa�lasāmi rakstīt.)

Atskanēja saeļļotu zobratu dūkoņa, un

mehāniskā balss bez jebkādiem uzsvariem un intonācijām nodārdināja:

�� Es � esmu � robots � kas � runā.

Glorija skatījās uz viņu un jutās vīlusies.

Robots patie�ām runāja, bet skaņa nāca kaut kur no mehānisma dziļumiem. Viņam nebija sejas, kurā varētu lūkoties.

������� Mister Robot, ser, vai jūs varat man palīdzēt? � Glorija vaicāja.

Runājo�ā Robota uzdevums bija atbildēt uz jautājumiem, bet līdz �im viņam bija uz�doti tikai tādi jautājumi, uz kuriem viņ� va�rēja atbildēt. Tādēļ robots bija visai aug�stās domās par savām spējām.

��� Es � varu � jums � palīdzēt.

�������� Pateicos, mister Robot, ser. Vai jūs ne�esat redzējis Robiju?

��� Kas � ir � Robijs?

������� Tas ir robots, mister Robot. � Glorija pastiepās uz pirkstgaliem. � Viņ� ir apmē�ram tik gar�, pat vēl mazliet garāks, mister Robot, un ļoti jauks, un vai zināt, viņam ir galva. Jums tās nav, mister Robot, bet viņam ir.

Runājo�ais Robots nespēja sekot meitenes domu gaitai.

��� Robots?

������� Jā, mister Robot. Glu�i tāds pats ro�bots kā jūs, tikai viņ�, protams, neprot ru�nāt un � izskatās kā īsts cilvēks.

��� Tāds � pats � robots � kā es?

��� Jā, mister Robot.

Tagad Runājo�ais Robots atbildēja vienīgi

ar dīvainu �ņākoņu, ko laiku pa laikam pār�trauca nesakarīgas skaņas. Tik dro�s vispā�rinājums � priek�stats par sevi nevis kā par atsevi�ķu indivīdu, bet gan kā par veselas grupas pārstāvi � robotam nebija pa spē�kam. Tomēr, apzinādamies savu uzdevumu, viņ� pūlējās aptvert �o jēdzienu, un viņam pārdega kāds pusducis spoļu. Klusi iedūcās brīdinājuma signāli.

(Meitene, kas bija sēdējusi uz sola, �ajā brīdī izgāja laukā. Viņai pietika materiāla pirmajam rakstam par tematu �Roboti no praktiskā viedokļa�. Tas bija pirmais Sjūzenas Kelvinas darbs �ai nozarē, kuram sekoja vēl daudzi citi.)

Glorija stāvēja un, apvaldīdama nepacie�tību, gaidīja ma�īnas atbildi, kad aiz mugu�ras atskanēja kliedziens: � Te viņa ir! � un meitene pazina savas mātes balsi.

��� Ko tu te dari, nejaukā meitene? � mi�sis Vestone iesaucās, satraukumam acumirklī pārvēr�oties dusmās. � Tu vai līdz nāvei pārbiedēji māmiņu un tēti. Kāpēc tu aizbēgi?

Galvu saķēris, zālē iedrāzās de�urējo�ais in�enieris un vaicāja sanāku�ajai publikai, kas iedro�inājies patvaļīgi rīkoties ar ma��īnu.

�� Vai tad jūs neprotat lasīt? � viņ� au�roja. � Seit nedrīkst nākt iek�ā bez' pava�doņa.

Glorija bēdu nomāktā balstiņā centās pār�kliegt troksni:

��� Māmiņ, es tikai gribēju satikt Runājo�o

Robotu. Domāju, ka viņ� varbūt zinās, kur ir Robijs, tāpēc ka viņi abi ir roboti.

Un, atkal atcerējusies Robiju, viņa pēk�ņi iesāka nevaldāmi raudāt.

������� Māmiņ, man jāatrod Robijs. Man viņ� jāatrod.

Misis Vestone, valdīdama asaras, iesaucās:

������� Ak tu tētīt! Iesim mājās, D�ord�. Tas iet pāri maniem spēkiem.

Tovakar D�ord�s Vestons uz da�ām stun�dām izgāja no mājām, bet nāko�ajā rītā, ru�nādams ar sievu, likās aizdomīgi bezrūpīgs un pa�apmierināts.

��� Man ir kāda ideja, Greisa.

������ Kas tā par ideju? � sieva jautāja drūmi, bez sevi�ķas intereses.

��� Attiecībā uz Gloriju.

������� Ceru, ka tu negribēsi atkal pirkt �o ro�botu?

��� Protams, ka ne.

������� Tad stāsti. Varbūt tu esi izdomājis kaut ko jēdzīgu. Viss, ko esmu darījusi es, ir bijis veltīgi.

�������� Nu tad klausies. Glorijas nelaime ir tā, ka viņa uzskata Robiju par cilvēku, nevis par ma�īnu. Dabiski, ka viņa nespēj to aizmirst. Ja nu mums izdotos Gloriju pārliecināt, ka Robijs ir tikai tērauda un vara slok�ņu un stiepļu jūklis, kam dzīvību pie�ķir elektrība, cik gan ilgi viņa vēl skumtu pēc tā? Tā ir psiholoģiska pieeja. Vai tu saproti mani?

�� Kā tu domā to izdarīt?

��� Ļoti vienkār�i. Kā tev �ķiet, kur es biju vakar vakarā? Es aizgāju uz �U. S. Robots and Mechanical Alen� un pierunāju Robertsonu rīt sarīkot ekskursiju pa visiem cehiem un iecirkņiem. Mēs iesim visi trīs, un, kad būsim visu apskatīju�i, Glorijai būs pilnīgi skaidrs, ka robots nav dzīva būtne.

Misis Vestones acis plati iepletās, un tajās piepe�i pavīdēja kaut kas līdzīgs apbrīnai.

�� Vai zini, D�ord�, tā ir laba ideja.

D�ord�s Vestons izrieza krūtis.

�� Sliktas idejas man nemēdz būt, � viņ� atteica.

Misters Straterss bija priek�zīmīgs ģene�rāldirektors un pēc dabas visai runīgs vīrs. Sakarā ar to ekskursijas laikā ik soli pava�dīja viņa izsme|o�ie, varbūt pat pārāk pla�ie, paskaidrojumi. Ta�u misis Vestone negar�laikojās. Viņa pat vairākas reizes pārtrauca misteru Stratersu un lūdza da�us paskaidro�jumus atkārtot iespējami vienkār�i, lai Glo�rija tos varētu saprast. Tik augsts viņa runas dāvanu novērtējums iedvesmoja misteru Stratersu, un viņ� kļuva vēl runīgāks, ja vien tas bija iespējams.

Ta�u D�ord�s Vestons sāka nervozēt.

��� Piedodiet, Straters, � viņ� pārtrauca lekciju par fotoelementiem, � vai jūsu rūp�nīcā nav tāda darba iecirkņa, kur būtu nodar�bināti vienīgi roboti?

��� Kā lūdzu? Ak tā! Jā gan, � Straterss uzsmaidīja misis Vestonei. � Savā ziņa burvju loks: roboti ra�o robotus. Protams, mēs to pla�i nepraktizējam. Pirmām kārtām arodbiedrības mums to neatļautu. Mēs ra�o�jam loti nelielu skaitu robotu, izmantojot ti�kai robotu darbu vien, � tas drīzāk ir zināt�nisks eksperiments. Redziet, � viņ� noņēma pensneju* un uzsita ar to da�as reizes pa plaukstu, � arodbiedrības nesaprot � un to saku es, kas vienmēr esmu simpatizējis strādnieku kustībai, � ka roboti sākumā gan radīs da�us traucējumus ra�o�anā, ta�u ar laiku neizbēgami�

��� Jā, Straters, � Vestons ieteicās, �bet, kā paliek ar to darba iecirkni, ko jūs minē�jāt, � vai mēs to nevarētu apskatīt? Man �ķiet, ka tas būtu ļoti interesanti.

��� Jā, jā, protams, � misters Straterss steidzīgi uzlika pensneju un apjukumā ieklepojās. � Lūdzu, sekojiet man.

Ejot pa garu gaiteni un lejā pa kāpnēm, Straterss bija samērā kluss. Bet, tiklīdz viņi iegāja lielā, labi apgaismotā telpā, kur dūca da�ādas metāla ierīces, misters Straterss ne�nocietās, un paskaidrojumu straume sāka plūst no jauna.

��� Skatieties! � viņ� teica ar lepnumu. � Tikai roboti! Pieci cilvēki tos uzrauga, un viņi pat neuzturas �ai telpā. Piecu gadu laikā, kop� mēs iesākām �o eksperimentu, �eit nav notikusi neviena avārija. Protams, te montē samērā vienkār�as konstrukcijas robotus, bet�

Glorijai ģenerāldirektora balss sen jau

skanēja kā iemidzino�a murdoņa. Visa �ī eks�kursija viņai likās garlaicīga un bezmērķīga, kaut arī viņa redzēja daudzus robotus. Tomēr neviens pats ne mazākā mērā nelīdzinājās Robijam, un viņa noraudzījās uz tiem ar ne�slēptu nicinājumu.

Glorija ievēroja, ka �ai telpā nebija ne�viena cilvēka. Tad viņas skatiens pievērsās se�iem vai septiņiem robotiem, kas cītīgi strādāja pie apaļa galda telpas vidū. Meite�nes acis iepletās neizsakāmā izbrīnā. Tā bija pla�a telpa. Glorija nevarēja skaidri saska�tīt, bet viens no �iem robotiem �ķita lī�dzīgs � līdzīgs � tas bija viņ�!

� Robij! � kliedziens satricināja gaisu, bet viens no robotiem pie galda satrūkās, un < darba rīks izkrita viņam no rokām. Aiz prieka Glorija bija glu�i kā bez prāta. Vecāki ne�paguva ne atjēgties, kad viņa, izspraukusies cauri aiz�ogojumam un viegli nolēkusi uz grīdas, kas atradās da�as pēdas zemāk, ro�kas mētādama, plīvojo�iem matiem, skrēja pie sava Robija. Bet trīs pieaugu�ie, �ausmās sastingu�i, nespēja ne pakustēties, jo viņi re�dzēja to, ko nebija pamanījusi satrauktā mei�tene, � milzīgs automātisks traktors dārdē�dams virzījās tie�i virsū Glorijai.

Pagāja da�i mirkļi, iekāms Vestons atgu�vās, bet �ie mirkļi bija liktenīgi, jo Gloriju vairs nevarēja panākt. Lai gan Vestons vienā rāvienā pārlēca pāri aiz�ogojumam, tas bija acīm redzami veltīgi. Misters Straterss iz�misīgi māja uzraugiem, lai tie apstādina

traktoru, bet viņi bija tikai cilvēki, un ik�viena darbība tiem prasīja laiku. _

Vienīgi Robijs rīkojās bez kavē�anas un precīzi.

Milzīgajām metāla kājām vienā mirklī pār�vārot attālumu, viņ� metās pretim savai ma�zajai saimniecei. Tālāk viss norisinājās gan�drīz vienlaicīgi. Izstiepis roku un ne uz brīdi nepalēninādams gaitu, Robijs pacēla Gloriju gaisā, tā ka viņai aizrāvās elpa. Vestons, īsti neapjauzdams, kas notiek, drīzāk sajuta, nekā redzēja Robiju aizdrā�amies garām un apjukumā piepe�i apstājās. Traktors pār�brauca pāri vietai, kur bija atradusies Glo�rija, pussekundi pēc Robija, noripoja vēl da��us metrus uz priek�u un �varkstēdams lēni nobremzēja.

Glorija atvilka elpu un, atbrīvojusies no abu vecāku vētrainajiem apkampieniem, pa�griezās pret Robiju. Viņa apzinājās tikai to, ka ir atradusi savu draugu.

Toties misis Vestones sejā atvieglojuma iz�teiksmi nomainīja smagas aizdomas. Viņa pievērsās vīram un, kaut gan bija izspūrusi un nemaz neizskatījās pēc cienījamas dāmas, likās barga.

�� Tu to izdomāji, vai ne?

D�ord�s Vestons noslaucīja sviedriem klāto pieri. Viņa roka drebēja un lūpas savilkās tikko manāmā no�ēlojamā smaidā.

Misis Vestone turpināja:

��� Robijs nebija konstruēts darbam rūp�nīcā. Viņ� te nevarēja būt noderīgs. Tu iekārtoji ta, lai Glorija viņu te atrastu. Ta ta�u ir?

�� Jā, ir, � Vestons sacīja. � Bet, Greisa, kā gan es varēju paredzēt, ka �ī atkalredzē��anās būs tik vētraina? Un turklāt Robijs iz�glāba Glorijai dzīvību � tev tas jāatzīst. Tu nedrīksti viņu atkal padzīt.

Greisa Vestone iegrima pārdomās. Viņa izklaidīgi uzlūkoja Gloriju un Robiju. Mei�tene bija tik cie�i sa�ņaugusi robota kaklu, ka to varēja izturēt vienīgi �āds metāla radī�jums, un glu�i kā neprātā melsa visādus niekus. Robija hromētā tērauda rokas, kas spēja sasiet mezglā divas collas biezu dzelzs stieni, bija maigi apviju�as mazās meitenes augumu, un viņa acīs gailēja tum�i sārtas uguntiņas.

��� Nu, � misis Vestone beidzot noteica, � lai Robijs paliek pie mums, līdz viņu sa�ēdīs rūsa.

*

Sjūzena Kelvina paraustīja plecus.

� Tas, protams, nenotika. Toreiz bija 1998. gads. 2002. gadā izgudroja staigājo�u un ru�nājo�u robotu. Līdz ar to visi nerunājo�ie roboti bija novecoju�i, bet arī robotu preti�nieku pacietības mērs bija pilns. Laikā no 2003. līdz 2007. gadam gandrīz visās pasau�les valstīs tika aizliegts izmantot robotus uz

Zemes jebkādiem nolūkiem, izņemot zināt�niskos eksperimentus.

��� Tātad Glorijai galu galā tomēr bija jā��ķiras no Robija.

'� Laikam gan. Liekas tomēr, ka piecpa�dsmit gadu vecumā viņai to bija vieglāk izda�rīt nekā astoņu gadu vecumā. Lai nu kā, bet tas viss bija muļķīgi un nevajadzīgi. Kad 2007. gadā sāku strādāt akciju sabiedrībā �U. S. Robots�, firmas finansiālais stāvok�lis bija visai bēdīgs. Sākumā domāju pat, ka pēc da�iem mēne�iem palik�u bez darba, bet tad mēs sākām ra�ot robotus citu planētu tirgiem.

��� Un tad, protams, viss noritēja labi?

��� Tā nu glu�i nebija. Sākumā mēs mēģi�nājām izmantot jau agrāk sara�otos mode�ļus. Piemēram, �os pirmos runājo�os robotus. Tie bija pēdas divpadsmit gari, ļoti neveikli, un liela labuma no tiem nebija. Robotus aiz�sūtījām uz Merkuriju, lai viņi tur palīdzētu ierīkot raktuves, bet ar �o darbu viņi netika galā.

Es pārsteigts viņu uzlūkoju:

��� Netika galā? Bet �Mercury Minēs� ta�u ir koncerns ar vairāku miljardu kapitālu.

��� Tagad jā. Ta�u izdevās tikai otrais mē�ģinājums. Ja jūs, jaunais cilvēk, gribat par to uzzināt kaut ko sīkāk, ieteicu uzmeklēt Gregoriju Pauelu. Viņam un Maiklam Donovanam_ 10. un 20. gados firma uzticēja visat�bildīgākos uzdevumus. Par Donovanu vairā�kus gadus neesmu neko dzirdējusi, bet Pauels dzīvo tepat Ņujorkā. Tagad viņ� jau ir vec�tētiņ�. Man ir ļoti grūti pierast pie �is do�mas. Es atminos viņu pavisam jaunu. Pro�tams, toreiz es arī biju jaunāka.

Gribēju, lai viņa turpina savu stāstu.

��� Ja jūs, doktore Kelvina, man pastāstītu kaut ko vispārīgos vilcienos, misters Pauels varbūt varētu pēc tam �o to papildināt. (Tā tas vēlāk arī notika.)

Viņa uzlika savas kalsnās rokas uz rak�stāmgalda un, skatīdamās uz tām, sacīja:

�� Es varu pastāstīt par divām vai trim ekspedīcijām.

��� Sāciet ar Merkuriju, � es ierosināju.

��� Labi. Otrā ekspedīcija uz Merkuriju, kā liekas, tika organizēta 2015. gadā. Tā bija pētnieciska ekspedīcija, ko finansēja �U. S. Ro�bots� un firma �Solar Minerāls�. Tajā pie�dalījās joprojām eksperimentāls jauna tipa robots, Gregorijs Pauels un Maikls Donovans �

Viss jādara ar vēsu prātu � tāds bija Gregorija Pauela iemīļotais izteiciens, tādēļ, redzot Maiku Donovanu glu�i nosvīdu�u brā�amies pa kāpnēm lejā, viņ� sarauca pieri.

������� Kas noticis? � viņ� vaicāja. � Vai kas deg?

������� Kā tad, � Donovans no�ņāca. � Ko tu visu dienu varēji sadarīt tur lejā? � Viņ� dziļi ievilka elpu un izgrūda: � Spīdijs nav atgriezies!

Pauela acis acumirklī pla�i iepletās, un viņ� brīdi apstājās, bet tad atguvās un tur�pināja kāpt tālāk aug�ā. Klusēdams viņ� uz�gāja līdz kāpņu laukumiņam un tad jautāja:

�� Vai tu aizsūtīji vinu pēc selēna?

��� Jā.

��� Cik ilgi viņ� ir projām?

�� Nu jau ir piecas stundas.

Atkal klusums. Tā bija velni�ķīga situā�cija. Viņi atradās uz Merkurija tikai div�padsmit stundu � un jau tādā ķezā.

Merkuriju gan vienmēr ir uzskatīju�i par

Saules sistēmas nelaimīgāko planētu, bet nupat bija par traku.

Pauels sacīja:

��� Sāc no gala un stāsti, kā tas viss no�tika.

Viņi iegaja radiokabīne � tas iekārtā, ku�rai pēdējos desmit gados, kas pagāju�i kop� pirmās ekspedīcijas, neviens nebija pieskā�ries, �ķita jau mazliet novecojusi. Tehnikā �ie desmit gadi ir biju�i visai nozīmīgi. Tas re�dzams, kaut vai salīdzinot Spīdiju ar tā tipa robotiem, ko ra�oja 2005. gadā. Īpa�i pēdējā laikā robotikā bija sperti milzu soļi uz priek�u. Pauels uzmanīgi piedūra pirkstu pie vēl spo�ās metāla virsmas. Sī telpa, tāpat kā visa stacija, nomāca ar savu pamestību.

Laikam arī Donovans to juta. Viņ� iesāka stāstīt:

��� Es mēģināju ar radio palīdzību noteikt Spīdija atra�anās vietu, bet nekas neiznāca. Ar radio neko nevar iesākt Merkurija saules pusē � tā viļņi nesniedzas tālāk par divām jūdzēm. Tas arī bija viens no Pirmās ekspe�dīcijas neveiksmes cēloņiem. Bet, lai uzstā�dītu ultraīsviļņu iekārtu, mums ir vajadzīgas vairākas nedēļas �

��� Par to runāsim vēlāk. Ko tev izdevās noskaidrot?

��� Uz īsajiem viļņiem es uztvēru nemodulētu signālu. Tas man atklāja vienīgi Spīdija atra�anās vietu. Sekoju viņam �ādi divas stundas un rezultātus atzīmēju kartē.

Viņ� izvilka no bik�u kabatas nodzeltēju�u �etrstūrainu pergamenta gabalu, kas �eit bija palicis kop� neveiksmīgās Pirmās ekspedīcijas laikiem, nikni uzmeta uz galda un ar plaukstu izlīdzināja to. Pauels, rokas uz krūtīm sakrustojis, to labu laiku pētīja.

Donovans nervozi pabakstīja papīru ar zī�muli:

��� Ar sarkano krustiņu apzīmēts selēna ezers. Tu pats to iezīmēji.

��� Kur� tas ir? Makdugals noteica trīs ezeru atra�anās vietu, pirms viņ� aizlidoja no �ejienes.

��� Es, protams, aizsūtīju Spīdiju uz tu�vāko. Septiņpadsmit jūdzes no �ejienes. Bet kāda gan tam nozīme? � Viņa balsī skanēja satraukums. � �ī te punktētā līnija rāda, kur Spīdijs pa�laik atrodas.

Pirmo reizi Pauela �ķietamais miers tika iedragāts, un viņa rokas drud�aini tvēra karti.

��� Vai tik tu nedzen jokus? Tas ta�u ne�var būt!

��� Tā tas ir, � Donovans norūca.

Sīkie punktiņi, kas apzīmēja robota gaitu, veidoja cie�u apli ap sarkano krustiņu � selena ezeru. Pauela pirksti virpināja brūnās ūsas � tas nepārprotami liecināja, ka viņ� ir uztraucies.

Donovans piebilda:

��� Divās stundās, kamēr es sekoju Spīdija gaitām, viņ� �etrreiz apriņķoja apkārt �im noladētajam ezeram. Vai tu saproti, kādā stāvoklī mēs esam nokļuvu�i?

Pauels uzmeta viņam īsu mirkli un neteica ne vārda. Jā gan, viņ� tīri labi apzinājās, kādā stāvoklī viņi tagad atradās. Viss bija skaidrs kā siloģismu rinda. Fotoelementu ba�terijas, kas vienīgās pasargāja viņus no Merkurija me�onīgās saules, bija iznīcinā�tas. Viņus varēja glābt tikai selēns. Selefiu varēja dabūt tikai Spīdijs. Ja Spīdijs neat�griezīsies, nebūs selēna. Ja nebūs selēna � nebūs fotoelementu. Ja nebūs fotoele�mentu � Mjā, lēna izcep�ana nav nekāds patīkamais veids kā nokļūt viņpasaulē.

Donovans nikni sabu�ināja savas rudās matu pinkas un sarūgtināts noteica:

�� Mēs kļūsim par apsmieklu visai Saules sistēmai, Greg. Kā gan mēs tik ātri iekļuvām tādā ķezā? Pauela un Donovana slavenā bri�gāde tiek sūtīta uz Merkuriju noskaidrot, vai ir vērts ar modernās tehnikas un robotu palī�dzību no jauna atvērt raktuves saules pusē, bet pa�ā pirmajā dienā mēs salai�am visu dēlī. Pie tam � visparastākās lietas. Nezinu, kā mēs to visu pārdzīvosim.

�� Mums tas varbūt nebūs jādara, � Pau�els mierīgi atbildēja. � Ja steidzīgi kaut ko nepasāksim, tad neatliks laika pārdzīvoju�miem, bet varēsim tikai atvadīties no dzī�ves.

��� Nerunā muļķības! Varbūt, ka tev tas liekas smieklīgi, bet man gan ne. Tas bija nepiedodami sūtīt mūs �urp ar vienu pa�u robotu. Un tad vēl tava �ilbino�ā ideja, ka mēs pa�i saviem spēkiem varēsim tikt galā ar fotoelementiem.

��� Tā nu nav taisnība. Tu labi zini, ka mēs abi bijām tā izlēmu�i. Mums ir vajadzīgs ti�kai kilograms selēna, Stilheda dielektriskā iekārta un kādas trīs stundas laika � un sau�les pusē ir papilnam tīra selēna ezeru. Makdugala spektroreflektors piecu minū�u laikā ir fiksējis veselus trīs ezerus. Pie velna! Mēs ta�u nevaram gaidīt nāko�o opozīciju?

���� Ko tad mēs darīsim? Pauel, tu, dro�i .vien, esi kaut ko izdomājis. Es zinu, citādi tu nebūtu tik mierīgs. Neesi jau daudz varo�nīgāks par mani. Nu, klāj vaļā!

��� Mēs pa�i nevaram iet pakaļ Spīdijam � vismaz saules pusē ne. Pat jaunie skafandri nevar izturēt vairāk kā divdesmit minūtes �ai saulē. Bet tu jau laikam zini veco parunu: �Ja ir jānotver robots, sūti tam pakaļ ro�botu.� Redzi, Maik, iespējams, ka stāvoklis nav tik bezcerīgs. Mums te lejā ir se�i roboti, kurus varētu izmantot, ja vien tie darbojas. Ja tie darbojas.

Donovana acīs piepe�i iemirdzējās cerība.

��� Se�i roboti, kas paliku�i no Pirmās ekspedīcijas? Vai tu to dro�i zini? Varbūt, ka tie ir tikai pusautomāti? Desmit gadi ir liels laiks robotu tehnikā.

��� Nē, tie ir roboti. Es noņēmos ar .viņiem visu dienu, tāpēc zinu. Viņiem ir pozitronu smadzenes, protams, visprimitīvākās. � Viņ� iebāza karti kabatā. � Nokāpsim lejā.

Roboti atradās stacijas viszemākajā stāvā, un ap tiem stāvgrūdām bija sakrautas appelēju�as kastes ar nezināmu saturu. Viņi bija ļoti lieli, pat milzīgi, un, kaut arī sēdēja uz grīdas, kājas uz priek�u izstiepu�i, viņu gal�vas slējās gaisā savas septiņas pēdas.

Donovans iesvilpās.

��� Tie tik ir apjomi! Krū�u apkārtmērs ne�būs mazāks par desmit pēdām.

��� Tas tāpēc, ka tajos iemontēts vecais Mtfkgafija mehānisms. Es papētīju viņu iek�as � visbaismīgākā ierīce, kādu tu jeb�kad esi redzējis.

��� Vai tu jau viņu darbību esi pārbaudījis?

��� Nē. Tas nebija vajadzīgs. Domāju, ka viss ir kārtībā. Pat diafragmai nav nekādas vainas. Iespējams, ka viņi runā.

Viņ� noskrūvēja krū�u vairogu vistuvāk stāvo�ajam robotam un ievietoja tajā divcollīgu bumbiņu, kas slēpa sevī atomenerģijas dzirkstelīti � robota dzīvību. Bija pagrūti to iestiprināt, tomēr Pauelam tas beidzot izde�vās, un viņ� sāka cītīgi skrūvēt klāt vairogu. Pirms desmit gadiem vēl nebija ne miņas no radiokontroles, ar ko apgādāja vēlākos ro�botu modeļus. Tad viņ� ķērās klāt pārējiem pieciem robotiem.

Donovans ba�īgi ieteicās:

��� Viņi nekustas.

��� Nav dota pavēle, � Pauels strupi at�bildēja. Viņ� atgriezās pie pirmā robota un uzsita tam pa krūtīm. � Hei! Vai tu dzirdi mani?

Mil�a galva lēni noliecās un acis pievērsās Pauelam. Tad atskanēja griezīga, ķērksto�a balss, kas atgādināja vecu fonogrāfu:

��� Jā, saimniek.

Pauels, drūmi iesmējies, sacīja Donovanam:

������� Vai saprati? Tolaik tikai sāka ra�ot pir�mos runājo�os robotus un tā vien likās, ka uz Zemes aizliegs izmantot robotu darbu. Konstruktori cīnījās pret to tādējādi, ka iemontēja �ais nolādētajās ma�īnās uzticīgu vergu instinktus.

������� Bet tas neko nelīdzēja, � Donovans no�rūca.

�������� Protams, ka ne. Tomēr viņi centās. � Viņ� atkal pievērsās robotam. � Piecelies!

Robots lēni uzslējās kājās, un Donovans, kaklu izstiepis un lūpas urskulī savilcis, klusi iesvilpās.

Pauels jautāja robotam:

��� Vai tu vari iziet virspusē � saulē?

Sekoja pārdomu brīdis � robota smadze�nes darbojās lēni. Tad atskanēja atbilde:

��� Jā, saimniek.

��� Labi. Vai tu zini, kas ir jūdze?

Atkal pārdomu brīdis un vēl viena gausa atbilde:

��� Jā, saimniek.

_� Tad mēs tevi izvedīsim virspusē un pa�radīsim virzienu. Tu noiesi kādas septiņ�padsmit jūdzes un kaut kur tajā apvidū sa�stapsi citu robotu, mazāku par tevi. Vai sa�prati?

� Jā, saimniek.

������� Tu uzmeklēsi �o robotu un liksi viņam atgriezties. Ja viņ� liegsies to darīt, tu atve�dīsi viņu ar varu.

Donovans paraustīja Pauelu aiz piedur�knes.

�� Kāpēc tu viņu nesūti tie�i pēc selena?

������� Tāpēc, ka mums jādabū rokā Spīdijs, tu nesapra�a. Gribu zināt, kas ar to noti�cis. � Tad viņ�, pagriezies pret robotu, teica: � Labi, seko man.

Robots nepakustējās, bet viņa balss nodārdināja:

������� Atvainojiet, saimniek, bet to es nevaru. Jums vispirms jāsē�as man mugurā.

Viņa neveiklās rokas spēji sasitās kopā un strupie pirksti cie�i saāķējās, tā ka izveido�jās kaut kas līdzīgs kāpslim.

Pauels brīdi raudzījās viņā, tad sāka kni�bināt ūsas.

Donovans iepleta acis.

������� Mums vajadzēs jāt uz viņiem? Kā zir�gos?

������� Acīmredzot. Tikai nezinu, kādēļ. Man nav skaidrs � Nē, tomēr ir skaidrs. Es jau tev stāstīju: tajos laikos pla�i reklamēja, ka roboti neapdraud cilvēka dro�ību. Laikam ra��otāji ir centu�ies garantēt robotu nekaitī�gumu, neļaujot tiem spert ne soli bez sava �ziloņu dzinēja� uz muguras. Ko nu lai da�rām?

������� Es tieci par to domāju, � Donovans nomurmināja. � Mēs nevaram iziet virs�pusē � ne ar, ne bez robota. Ak dievs � � viņ� uztraukumā divas reizes nokniuk�ķināja pirkstu kauliņus. � Dod �urp to karti. Ne jau velti pētīju to veselas divas stundas. �īs ta�u ir raktuves. Kādēļ gan nevaram izman�tot tuneļus?

Raktuves uz kartes bija atzīmētas ar melnu aplīti, un gai�ās punktētās tuneļu līnijas vi�jās ap to, izveidodamas kaut ko līdzīgu zir�nekļa tīklam.

Donovans pētīja apzīmējumus kartes apak�malā.

��� Skaties, � viņ� teica, � mazie melnie punktiņi rāda, kur ir izejas uz virspusi, un viena atrodas apmēram trīs jūd�u attālumā no selēna ezera. Te ir numurs 13a �■ viņi gan būtu varēju�i rakstīt mazliet lielākus ci�parus. Ja roboti zina �o ceļu �

Pauels uzdeva �o jautājumu robotam un saņēma gausu atbildi:

��� Jā, saimniek.

��� Ņem savu skafandru, � Pauels apmie�rināts teica.

Viņi abi pirmo reizi uzvilka savus jaunos skafandrus � vēl vakar, ierodoties uz Merkurija, viņi nemaz nebija gatavoju�ies tos lietot � un mēģināja kustināt rokas un kā�jas neērtajā ietērpā.

�ie skafandri bija krietni apjomīgāki un daudzkārt neizskatīgāki par parastajiem kosmonautu ietērpiem, bet toties nesalīdzi�nāmi vieglāki, jo tajos nebija metāla daļu. Izgatavoti no karstumizturīgas plastmasas ar ķīmiski apstrādāta korķa slāņiem un ap�gādāti ar ierīcēm, kas uztur gaisu pilnīgi sausu, skafandri varēja savas divdesmit mi�nūtes spītēt Merkurija saules nāvējo�ai ver�smei. Un vēl minūtes piecas vai desmit ta valkātāja dzīvība bija kaut cik dro�ībā.

Robots joprojām vēl turēja rokas kopa, vei�dodams kāpsli, un neizrādīja ne mazāko iz�brīnu par Pauela ērmoto izskatu.

Pauels dobjā balsī uzsauca robotam pa ra�dio:

��� Vai tu vari mūs nogādāt uz 13.a izeju?

�� Jā, saimniek.

�Jauki,� Pauels nodomāja, �lai viņi nav vadāmi pa radio, toties ir pielāgoti radiosig�nālu uztver�anai.�

���� Kāp kādam mugurā, Maik, � viņ� teica Donovanam.

Pauels iecēla kāju improvizētajā kāpslī un uzrausās aug�ā. Sēdeklis bija ērts: �im no�lūkam robotam bija izveidota kupraina mu�gura un uz katra pleca � pasekla bedrīte �jātnieka� kājām, bez tam robotam bija stipri garas �ausis�, kuru uzdevums tagad kļuva skaidrs.

Pauels satvēra robota ausis un pagrozīja tā galvu.

Robots tūļīgi apgriezās.

��� Dosimies nu ceļā, Makdaf!

Ta�u Pauelam nebija priecīgi ap sirdi.

Soļojot lēni, ar mehānismu precizitāti, milzu roboti devās cauri durvju ailei, kur viņu gal�vas gandrīz skāra palodu, tā ka abiem vīriem vajadzēja steig�us pieliekties. Mil�u nestei�dzīgie soļi vienmuļi aizdunēja pa �auru gai�teni, līdz beidzot viņi nonāca gaisa slū�u telpā.

Garais bezgaisa tunelis, kas aizstiepās tā�lumā, atgādināja Pauelam, kādu milzīgu darbu bija paveikusi Pirmā ekspedīcija, kas ar lempīgiem robotiem un primitīviem lī�dzekļiem te bija likusi visam pamatus. Kaut arī ekspedīcija cieta neveiksmi, �ī neveiksme bija vairāk vērts nekā viena otra tā saucamā veiksmīgā ekspedīcija Saules sistēmā.

Roboti vilkās uz priek�u, ne uz brīdi ne�mainīdami ātrumu un ne par sprīdi nepagari�nādami soli.

Pauels sacīja:

��� Ievēro, ka tuneļi laistās vienās ugunīs un tajos ir normāla Zemes temperatūra. Iespējams, ka tas tā ir bijis visus �os desmit gadus, kamēr te nav neviena cilvēka.

�� Kā tas iespējams?

��� Lēta enerģija, vislētākā Saules sistēmā. Saules enerģija, kā jau tu zini, �eit, Merku1 rija saules pusē, � tas ir varens spēks! Tā�dēļ jau stacija ir uzcelta saules apspīdētā vietā, bet nevis kalna paēnā. Tā ir spēcīgs enerģijas pārveidotājs. Siltums tiek pār�vērsts elektrībā, gaismā, mehāniskajā ener�ģija un kādā vien vēlies; tā stacija vienlai�cīgi ra�o enerģiju un pati sevi atdzesē.

��� Paklau, � Donovans sacīja, � tas viss ir ļoti pamāco�i, bet vai mēs tomēr neva�rētu runāt par kaut ko citu. So enerģijas

pārveido�anas procesu, kuru tu pieminēji, starp citu, veic galvenokārt fotoelementi. Bet par tiem man pa�laik nemaz negribētos domāt.

Pauels kaut ko noburk�ķēja, un, kad Do�novans pēc īsa klusuma brī�a atkal ierunā�jās, saruna ņēma glu�i citu virzienu.

������� Paklau, Greg. Kas galu galā ir noticis ar Spīdiju? Es netieku gudrs.

Nav viegli paraustīt plecus skafandrā, bet Pauels tomēr to mēģināja.

�������� Nezinu, Maik. Saproti, viņ� pilnīgi at�bilst Merkurija apstākļiem. Karstums viņam nekaitē nenieka, viņ� ir konstruēts nelielai gravitācijai un var pārvietoties �ķēr�ļotā ap�vidū. Viss ir paredzēts � vismaz tam tā va�jadzētu būt.

Iestājās klusums. �oreiz tas ieilga.

��� Saimniek, � robots sacīja, � esam klāt.

�������� Ko? � Pauels uztrūkās kā no viegla snaudiena. � Jā, iznes mūs laukā no �ejie�nes � virspusē.

Viņi atradās mazā telpā, kas bija tuk�a, pussagrauta un bez gaisa.

Donovans bija iededzinājis kabatas bate�riju un pētīja sienas aug�daļā izsistā cau�ruma robainās malas.

������� Meteorīts? Kā tev �ķiet? � viņ� vai�cāja.

Pauels paraustīja plecus.

������� Vilks viņu rāvis! Tas nav svarīgi. Do�damies laukā.

Stāva, melna bazalta klints �ķautne aiz�sedza sauli, un viņus apņēma �īs bezgaisa

pasaules naksnīgi melnā ēna. Tā pletās vis�apkārt un tad piepe�i izbeidzās, kā ar nazi nogriezta, un tālāk sākās neskaitāmo ak�meņainā virsmā izkaisīto kristālu necie�ami gai�ais starojums.

��� Zvēru pie kosmosa! � Donovanam no pārsteiguma aizrāvās elpa. � Glu�i kā sniegs.

Tas tie�ām atgādināja sniegu. Pauela ska�tiens pārslīdēja Merkurija zaigojo�ai, gru�buļainai virsmai līdz pa�am apvārsnim, un viņ� samiedza acis no varenā mirdzuma. � � Tas laikam ir kāds savāds apvidus, � viņ� teica. � Merkurija virsmas atstaro�anas koeficients parasti ir zems, un gandrīz visu planētu klāj pelēks pumeks. Apmēram tā kā uz Mēness. Bet ir gan te skaisti, vai ne?

Laime, ka viņu sejsegi bija apgādāti ar gaismas filtriem. Lai cik skaisti te būtu, ta�u, skatoties saulē caur parasto stiklu, viņi jau pusminūtes laikā būtu zaudēju�i redzi.

Donovans palūkojās termometrā, kas bija piestiprināts pie skafandra piedurknes.

��� Ap�ēliņ, rāda astoņdesmit grādu!

Pauels paskatījās savējā un noteica:

��� Jā-ā. Drusku tā kā būtu par daudz. At�mosfēra, saproti?

��� Uz Merkurija? Vai tu esi jucis?

��� Merkurijs nav glu�i bez gaisa ap�valka, � Pauels izklaidīgi paskaidroja. Ne�veikliem skafandra ieskautiem pirkstiem viņ� centās sejsegam pierīkot stereotālskati. � Tā virsmu klāj plāna miglas kārtiņa � visgais�to�āko elementu un savienojumu tvaiki, kuri ir pietiekami smagi, lai Merkurija gravitacijas spēks tos aizturētu. Tie ir: selēns, jods, dzīvsudrabs, gallijs, nātrijs, bismuts, gais�to�ie oksīdi. Nokļūstot ēnā. tvaiki konden�sējas', izdalīdami siltumu. Tas viss atgādina milzu pārtvaicē�anas katlu. Uzspīdini kaba�tas bateriju, tad tu redzēsi, ka klints sienu klāj kāda sēra savienojuma sarma vai var�būt dzīvsudraba rasa.

�� Tas nav svarīgi. Mūsu skafandri spēj izturēt daudz vairāk nekā tos no�ēlojamos astoņdesmit grādus.

Pauels beidzot piestiprināja stereotālskati un tagad izskatījās pēc ragaina glieme�a.

Donovans saspringti gaidīja.

��� Vai tu ko redzi?

Viņa biedrs neatbildēja tūlīt, bet, kad ieru�nājās, tā balsī jautās satraukums un ba�as:

��� Pie apvār�ņa redzams melns plan�kums � iespējams, ka tas ir selēna ezers. Tam jābūt tur. Bet Spīdiju es neredzu.

Pauels, instinktīvi tiekdamies labāk saska�tīt apkārtni, uzrausās kājās un balansēdams nostājās robotam uz pleciem. Kājas plati ieplētis un cie�i vērdamies uz priek�u, viņ� sacīja:

�� Man �ķiet � Man �ķiet � Jā, tas no�teikti ir viņ�. Nāk �urp.

Donovans raudzījās uz turieni, kur Pauels rādīja ar pirkstu. Viņam nebija stereotālskata, tomēr viņ� saskatīja mazu kustīgu punktiņu, kas melnoja uz zaigojo�o kristālu fona.

������� Es viņu redzu, � viņ� iebrēcās. � Ejam uz priek�u!

Pauels nometās atkal sēdus uz robota ple�ciem un ar cimdoto roku paplik�ķinaja pa sava Gargantija varenajām krūtīm.

��� Aiziet!

������� Hoplā! � Donovans auroja, iespiez�dams papē�us kā pie�us robota sānos.

Roboti devās uz priek�u, bet viņu vienmē�rīgo soļu dipoņa bezgaisa telpā nebija dzir�dama, jo plastmasas skafandri nevadīja skaņu. Bija jūtama vienīgi ritmiska �ūpo�a�nās.

������� Ātrāk, � Donovans kliedza. Bet ritms nemainījās.

���������� Par velti, � Pauels atsaucās. � �īs dzelzs graba�as ir pielāgotas tikai vienam ātrumam. Tu ta�u nedomā, ka tiem ir selek�tīvie fleksori!

Viņi bija izlauzu�ies cauri ēnai, un sau�les gaisma izlija pār viņiem kā līdz baltkvē�lei sakaitēta metāla straume.

Donovans neviļus pielieca galvu.

������� Ūū! Vai tās ir iedomas, vai arī tie�ām kļūst karsti?

������� Drīz būs vēl karstāk, � atskanēja drūma atbilde. � Neizlaid no acīm Spīdiju!

Robots SPD-13 bija jau tik tuvu, ka to varēja skaidri saredzēt. Viņa graciozais

pludlīnijas ķermenis, atstarodams �ilbino�u gaismu, viegli un ātri virzījās uz priek�u pa grubuļaino virsmu. Viņa vārds � Spīdijs jeb �ātrais� bija atvasināts no sērijas nosau�kuma pirmajiem burtiem, bet tas viņam labi piederējās, jo SPD modeļi bija ātrāki no vi�siem, ko ra�oja firma �United States Robots and Mechanical Men Corporation�.

��� Hei, Spīdij, � Donovans auroja un iz�misīgi māja ar roku.

�� Spīdij! � Pauels sauca. � Nāc �urp!

Attālums starp abiem vīriem un nomaldī�ju�os robotu īsā laikā saruka glu�i mazs � te, protams, vairāk nopelnu bija Spīdijam nekā Donovana un Pauela vecmodīgajiem, piecdesmit gadus vecajiem �zirgiem�, kuri lēni un smagi virzījās uz priek�u.

Viņi jau atradās pietiekami tuvu, lai ievē�rotu, ka Spīdijs savādi streipuļo, gāzelēda�mies te uz vienu, te otru pusi, un, kad Pauels atkal pavicināja ar roku un, grasīdamies vēlreiz pasaukt robotu, cik vien iespējams palielināja sava skafandrā iemontētā kom�paktā radioraidītāja skaņu pastiprinājumu, Spīdijs palūkojās aug�up un ieraudzīja tos.

Viņ� apstājās un brīdi palika stāvot, tikko manami līgodamies, it kā viegla vējiņa �ū�pots.

Pauels iesaucās:

��� Viss kārtībā, Spīdij! Nāc �urp, veco zēn.

Te Pauela radioaustiņās pirmo reizi ieska�nējās Spīdija balss.

Viņ� teica:

��� Bra�i! Iesim rotaļās. Tu ķersi mani, es ķer�u tevi; nekāda mīla mūs nespēs �ķirt. Jo esmu maza gundega, jauka, maza gundega. Urā!

Apsviedies uz papē�a, Spīdijs tādā ātrumā aizdrāzās atpakaļ, ka sakusu�o putekļu kami zem viņa kājām pa�ķīda uz visām pusēm.

Pēdējie vārdi, ko viņ� aizjoņojot sacīja, bija:

�Zem lielā ozola aug maza puķīte��, ku�rus pavadīja ērmoti metāliski klik�ķi, kas, iespējams, bija robota �ago�anās.

Donovans vārgā balsī ieteicās:

��� Kur gan viņ� ir dzirdējis D�ilberta un Salivana dzejoļus? Klau, Greg, viņ� � viņ� ir piedzēries, vai kaut kas tamlīdzīgs.

��� Ja tu man nebūtu to sacījis, � Pauels sarūgtināts atteica, � es laikam nekā ne�būtu ievērojis. Ejam atpakaļ pie klints, ci�tādi es izcep�u.

Pēc brī�a Pauels pārtrauca sasprindzināto klusumu.

�� Vispirms, � viņ� sacīja, � Spīdijs nav piedzēries, � vismaz ne tā, kā cilvēks, jo viņ� ir robots un roboti nepiedzeras. Bet kaut kas ar viņu nav kārtībā, un tas ir tas pats, kas cilvēkam reibums.

��� Manuprāt, viņ� ir piedzēries, � Dono�vans pārliecināti noteica. � Un es zinu tikai vienu: viņ� domā, ka mēs ejam rotaļās ar viņu. Bet mēs to nedarām. Tas mums ir dzī�vības vai drausmīgas nāves jautājums.

������� Labi. Nesteidzies. Robots ir tikai robots. Ja mums izdosies noskaidrot, kas te īsti par vainu, tad varēsim to novērst un tur�pināt ceļu.

������� Ja mums izdosies� � Donovans īgni izmeta.

Pauels nepievērsa tam uzmanību.

�������� Spīdijs ir lieliski pielāgots normāliem Merkurija apstākļiem. Bet �is te apvidus �� un viņ� apvilka ar roku gaisā pla�u loku, � ir pavisam īpatns. Te meklējams atrisinā�jums. No kurienes, piemēram, uzradu�ies �ie kristāli? Tie varēja izveidoties, kādam �ķid�rumam lēni atdziestot; bet kur gan gadījies tik karsts �ķidrums, ka tas varēja atdzist Merkurija saulē?

������� Vulkāniskā darbība, � Donovans tūlīt ieminējās, un Pauels viss saspringa.

������� Ar bērna muti runā patiesība � � viņ� izdvesa un kādas piecas minūtes klusēja.

Tad viņ� jautāja:

������� Paklau, Maik, ko tu sacīji Spīdijam, kad sūtīji viņu pēc selēna?

Donovans bija pārsteigts.

������� Pie joda, nezinu. Es vienkār�i pateicu, lai viņ� atnes selēnu.

������� Jā, tas ir skaidrs. Bet kā tu to pateici? Mēģini atcerēties vārdu pa vārdam.

������� Es sacīju �. ahā � es teicu: �Spīdij, mums ir vajadzīgs selēns. Tu to atradīsi tajā un tajā vietā. Ej un atnes to.� Tas ir viss. Kā tu domā, kas man vēl bija jāsaka?

������� Vai tu nepateici, ka tas ir ļoti svarīgi un steidzami?

�� Kāpēc lai es to būtu teicis? Tas bija pa�rasts uzdevums.

Pauels nopūtās.

�� Tagad vairs neko nevar līdzēt � bet mes nu esam vienreiz sprukās.

Viņ� bija nokāpis no sava robota un sē�dēja tagad, atspiedies ar muguru pret klinti. Donovans apsēdās līdzās, un viņi sadevās rokās. Tālumā kaisto�ā saules gaisma, �ķita, uzglūnēja viņiem kā kaķis pelei, bet abus milzu robotus līdzās ietina tumsa, no kuras, blāvi mirdzēdamas, uz viņiem noraudzījās to sārtās fotoelektriskās acis, stingas, nekustī�gas un vienaldzīgas.

Vienaldzīgas! Tādas pa�as kā viss �is rie�bīgais Merkurijs � mazs, bet ļaunuma pilns.

Donovans izdzirdēja pa radio Pauela sa�springto balsi:

��� Paklau, sāksim ar trim galvenajiem robotikas likumiem � trim likumiem, kas vispamatīgāk iekonstruēti robota pozitronu smadzenēs.

Viņ� tumsā sāka skaitīt uz cimdotajiem pirkstiem.

��� Pirmais: robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvē�kam tiek nodarīts ļaunums.

��� Pareizi!

��� Otrais, � Pauels turpināja, � robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadīju�mus, kad �īs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.

��� Pareizi!

��� Un tre�ais: robotam jārūpējas par savu dro�ību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo vai Otro likumu.

�� Pareizi! Bet ko mums tas dod?

��� Esam nonāku�i pie atrisinājuma. Pret�runas starp likumiem var novērst ar da�ādiem pozitronu potenciāliem robota smadzenēs. Pieņemsim, ka robots iet pretim briesmām un apzinās to. Automātiskais potenciāls, ko iero�sina Tre�ais likums, liek tam griezties atpa�kaļ. Bet iedomājies, ka viņam kāds pavēl do�ties briesmās. Tādā gadījumā Otrais likums ierosina pretēju potenciālu, spēcīgāku par iepriek�ējo, un robots izpilda pavēli, riskējot ar savu dro�ību.

��� To es zinu. Bet kas no tā izriet?

��� Pievērsīsimies Spīdijam. Tas ir viens no jaunākajiem modeļiem, augstākā mērā spe�cializēts un maksā tikpat, cik viens kara ku�ģis. To nevar vis tik viegli iznīcināt.

�� Un kas tad ir?

��� Tas, ka, programmējot �os robotus, se�vi�ķa uzmanība tika pievērsta Tre�ā likuma darbībai � starp citu, tas bija īpa�i norādīts prospektos, � tādēļ �ie roboti ārkārtīgi spē�cīgi reaģē uz briesmām. Bet tu, sūtīdams Spīdiju pēc selēna, devi viņam pavir�u pavēli, neko īpa�i neuzsvērdams, tādēļ Otrā likuma potenciāls ir visai vāj�. Tagad klausies uz�manīgi: līdz �im es tikai konstatēju faktus.

��� Turpini vien. �ķiet, ka sāku jau kaut ko saprast.

������� Tu redzi, kā tas izpau�as, vai ne? Pie selēna ezera ir kaut kādas briesmas. Robotam tuvojoties, tās pieaug, un zināmā attālumā no tām sākotnēji ārkārtīgi spēcīgais Tre�ā li�kuma potenciāls kļūst vienlīdzīgs sākotnēji ļoti vājajam Otrā likuma potenciālam.

Donovans satraukumā uzlēca kājās.

��� Un tā rodas līdzsvars. Es saprotu. Tre��ais likums liek tam griezties atpakaļ, bet Otrais � doties uz priek�u �

��� Tādējādi viņ� riņķo ap selēna ezeru, visu laiku palikdams uz līnijas, kur izvietoti po�tenciālu līdzsvara punkti. Un, ja mēs neko neuzsāksim, Spīdijs riņķos tur mū�īgi, kā ne�beidzamā dejā.

Tad viņ� domīgi turpināja:

��� Un tādēļ, starp citu, viņ� uzvedas kā piedzēries. Potenciālu līdzsvaram iestājoties, puse no robota smadzeņu pozitronu sakariem nedarbojas. Es neesmu nekāds speciālists ro�botu nozarē, bet tas ir acīm redzams. Iespē�jams, ka Spīdijs zaudējis kontroli tie�i pār tām pa�ām viņa gribas mehānisma daļām kā piedzēries cilvēks. Ļo-o-ti jauki!

��� Bet kur tad īsti ir briesmas? Ja mēs zi�nātu, no kā viņ� bēg �

��� Tu jau to pateici. Vulkāniskā darbība. Kaut kur pie pa�a selēna ezera izplūst gāzes, kas nāk no Merkurija dzīlēm. Sēra gāze, ogļ�skābe � un oglekļa oksīds. Lielos daudzu�mos � un �ādā temperatūrā �

Bija dzirdams, ka Donovans norija sieka�las.

�� Oglekļa oksīds, savienojoties ar dzelzi, dod viegli gaisto�o dzelzs karbonilu.

�� Un robots, �Pauels piebilda, � nav nekas cits kā dzelzs.

Tad drūmi turpināja:

��� Loģiska sprie�ana ir ko vērts! Esam no�skaidroju�i visu, kas attiecas uz mūsu pro�blēmu, atskaitot to, ko mums tagad darīt. Mēs pa�i nespējam dabūt selēnu. Tas atrodas pā�rāk tālu. Nevaram arī sūtīt �os �kleperus�, jo vieni pa�i tie nespēj pārvietoties, un mūs viņi nevar aiznest tik ātri, lai mēs neizceptos. Spīdiju mēs nenotversim, jo �is nejēga domā, ka ejam rotaļās ar viņu, turklāt viņ� var skriet se�desmit jūdzes stundā, bet mūsu āt�rums ir tikai �etras.

��� Ja viens no mums dotos turp, � Dono�vans nedro�i ieteicās, � un atgrieztos izcepies, tad vēl paliktu otrs.

��� Jā, � skanēja sarkastiska atbilde, � tā būtu varen aizkustino�a uzupurē�anās � vie�nīgi �is cilvēks būtu zaudējis spējas dot attie�cīgās pavēles jau labu laiku, pirms viņ� sa�sniegtu ezeru, un nedomā, ka roboti jebkad atgriezīsies pie klints, nesaņēmu�i attiecīgu pavēli. Parēķini pats! Mēs atrodamies divas vai trīs jūdzes no ezera � nu, teiksim, di�vas, � un robots pārvietojas ar �etru jūd�u ātrumu stundā; bet mēs savos skafandros varam uzturēties saulē divdesmit minūtes. Ievēro, ka runa jau nav tikai par karstumu vien. Ultravioleto un vēl īsāko saules staru radiācija �eit ir nāvējo�a.

��� Hm, � Donovans norūca, � pietrūkst desmit minū�u.

�� Tā ir vesela mū�ība. Un vēl: tas, ka Tre�a likuma potenciāls licis Spīdijam apstāties tie�i tanī vietā, liecina, ka metāla tvaiki satur daudz oglekļa oksīda � un tādēļ tur jābūt ievērojamai korozijas iedarbībai. Spīdijs uz�turas tur jau vairākas stundas, un kā lai mēs zinām, kad viņam pārstās darboties, piemē�ram, ceļa locītava, un viņ� nogāzīsies. Mums ne tikvien jādomā, bet jādomā ātri!

Dziļ�, drūms, nomāco�s klusums!

Donovans to pārtrauca, cenzdamies runāt vienaldzīgi, bet viņa balss drebēja.

��� Tā kā mēs ar turpmākām pavēlēm nevaram pastiprināt Otrā likuma potenciālu, varbūt vajadzētu darboties pretējā virzienā? Ja mēs palielinātu briesmas, pieaugtu Tre�ā likuma potenciāls, kas liktu Spīdijam atgriez�ties.

Pauels caur sejsegu jautājo�i pavērās Donovanā.

��� Redzi, � Donovans nedro�i skaidroja, � lai liktu Spīdijam mainīt mar�rutu, mums vajag tikai palielināt oglekļa oksīda koncen�trāciju viņa tuvumā. Tur stacijā ir laba ana�lītiskā laboratorija.

��� Dabiski, � Pauels piekrita, � tās ta�u ir raktuves.

�� Nu jā. Stacijā jābūt vairākām mārciņām skābeņskābes kalcija izgulsnē�anai.

��� Zvēru pie kosmosa, Maik, tu esi ģēnijs!

����� Nekāds lielais jau neesmu, � Donovans kautrīgi atzinās. � Glu�i vienkār�i atcerē�jos, ka skābeņskābe, kad to karsē, sadalās ogļskābajā gāzē, ūdenī un labajā vecajā oglekļa oksīdā. Redzi, tas palicis atmiņā vēl no koled�as laikiem.

Pauels uzlēca kājās un, lai pievērstu sev milzīgā robota uzmanību, vienkār�i iebelza tam pa kāju.

��� Hei, � viņ� kliedza, � vai tu proti mest?

��� Ko, saimniek?

��� Ir jau labi. � Pauels klusībā lādēja ro�bota kājminamo domā�anu. Viņ� pagrāba klints �ķembu ķieģeļa lielumā.

��� Paņem �o, � viņ� sacīja, � un iesvied tur tajā zilgano kristālu kaudzītē, kas atro�das tie�i aiz izliektās plaisas. Vai tu redzi to?

Donovans paraustīja biedru aiz pleca.

��� Tas ir par tālu, Greg. Turpat vai pusjūdze.

��� Mieru, � Pauels atteica. � Ņem vērā Merkurija gravitāti, un turklāt � viņa roka ir no tērauda. Skaties!

Robota acis ar mehānisma precizitāti mē�rīja attālumu. Viņa roka pielāgojās metamā priek�meta svaram un atvēzējās. Tumsā ro�bota kustības nebija redzamas, bet, pārvieto�joties tā ķermeņa svaram, bija dzirdama du�noņa, un pēc mirkļa akmens jau aizlidoja kā melna �autra saules gaismā. Nebija ne gaisa pretestības, kas palēninātu tā lidojumu, nedz vēja, kas to novirzītu sānis, un nokrizdams tas uztrauca gaisā kristālus no �zilās kaudzī�tes� pa�a centra.

Pauels līksmi iekliedzās:

��� Lai�amies pēc skābeņskābes, Maik.

Kad atceļā uz tuneļiem viņi bija nokļuvu�i

sagrautajā apak�stacijā, Donovans drūmi ieteicās:

�������� Kop� brī�a, kad mēs mēģinājām Spīdiju notvert, viņ� visu laiku klimst �aipus selēna ezera. Vai tu ievēroji?

��� Jā.

������� Laikam grib ar mums iet rotaļas. Gan mēs viņam parādīsim rotaļas!

Viņi atgriezās pēc vairākām stundām ar trīslitru burkām, kurās bija iepildīta balta viela, stipri vīlu�ies. Fotoelementi bojājās ātrāk, nekā viņi bija paredzēju�i. Abi vīri drūmā apņēmībā klusēdami vadīja savus ro�botus pretim saules gaismai un gaido�ajam Spīdijam.

Spīdijs lēni rik�oja viņiem pretim.

������� Lūdzami, atkal! Ho! Re kur saraksts, ērģelniek; ēd ļaudis piparmētru konfektes un pū� jums sejā tās.

������� Mēs tev iepūtīsim kaut ko sejā, � Do�novans purpināja. � Viņ� klibo, Greg.

������� Es jau to ievēroju, � skanēja klusa, sa�traukta atbilde. � Oglekļa oksīds viņu pie�vārēs, ja mēs nepasteigsimies.

Viņi gāja piesardzīgi, gandrīz zag�us, bai�dīdamies iztrūcināt pa pusei juku�o robotu. Vēl viņi bija stipri tālu, bet Pauels jau varēja apzvērēt, ka trakais Spīdijs taisās laisties lapās.

� Met nu, � Pauels izdvesa. � Es skaitu līdz trim. Viens � divi�

Divas tērauda rokas vienlaicīgi atvēzējās un iz�āvās uz priek�u, divas stikla burkas uzlidoja augstu gaisā un cie�i blakus slaidā lokā aiztraucās projām, zaigodamas kā di�manti necie�ami spo�ajā saulē. Tās nokrita bez trok�ņa Spīdijam aiz muguras, un gaisā pacēlās sīku skābeņskābes puteklī�u mākonis.

Pauels zināja, ka spo�ajā Merkurija saules gaismā skābe dzirkstī līdzīgi gāzētam ūdenim.

Spīdijs apgriezās, brīdi palūkojās, tad lēni pakāpās atpakaļ un tikpat gausi sāka uzņemt ātrumu. Pēc piecpadsmit sekundēm viņ� jau nedro�i rik�oja tie�i pretim abiem vīriem.

Pauels pagriezās atpakaļ.

��� Steigsimies pie klints, Maik. Viņ� ir laukā no apburtā loka un tagad klausīs mūsu pavēlēm. Man kļūst karsti.

Viņu �zirgi�, lēnā, vienmuļā gaitā kūņoda�mies uz priek�u, nesa viņus pretim ēnai, un tikai tad, kad viņi jau bija tur un sajuta ēnas vēso, maigo pieskārienu, Donovans atskatījās.

��� Greg!

Pauels pavēras atpakaļ un gandrīz vai iekliedzās. Spīdijs tagad soļoja lēni, ļoti lēni, bet� pretējā virzienā. Viņ� bija atkal nokļu�vis savā apburtajā lokā un tagad arvien paāt�rināja gaitu. Caur stereotālskati likās, ka viņ� ir tuvu un tomēr pilnīgi neaizsniedzams.

Donovans iekliedzās:

�� Jānotver viņ�! � un piecirta robotam ar papēdi, mudinādams to doties ceļā, bet Pauels atsauca viņu atpakaļ.

��� Tu viņu nepanāksi, Maik. Tas ir veltīgi.

Viņ� nemierīgi grozījās uz sava robota ple�ciem un nevarīgās dusmās vīstīja dūres.

��� Pie velna, kāpēc es to visu sapratu pie�cas sekundes par vēlu? Maik, mēs esam zau�dēju�i vairākas stundas.

��� Ir vajadzīgs lielāks daudzums skābeņskābes, � Donovans vienaldzīgi sacīja. � Koncentrācija bija par vāju.

��� Arī septiņu tonnu nepietiktu. Un mēs jau nepagūtu to likt lietā, pat ja mums būtu tik daudz, jo oglekļa oksīds saēd Spīdiju. Vai tu tie�ām nesaproti, Maik, kas īsti notiek?

��� Nē, � Donovans atzinās.

�� Mēs esam radīju�i tikai jaunu līdz�svaru. Kad mēs ar oglekļa oksīdu pastipri�nām Tre�ā likuma potenciālu, Spīdijs kāpjas atpakaļ, līdz atkal iestājas līdzsvars, bet, oglekļa oksīdam izgaistot, viņ� dodas uz priek�u un tur no jauna rodas līdzsvars.

Pauela balsī jautās izmisums.

��� Tā ir tā pati vecā riņķa deja. Mēs .varam tikai piebremzēt Otro likumu vai arī pastipri�nāt Tre�o likumu, bet mēs netiekam ne no vie�tas � mainās tikai līdzsvara novietojums. Mums jātiek ārpus �o likumu robe�ām.

Tad viņ� pievirzīja savu robotu tuvāk Donovana robotam, tā ka viņi sēdēja tagad viens otram pretī, divas spokainas ēnas tumsā, un Pauels �ukstēja:

��� Maik!

��� Vai tās ir beigas? � tas skanēja gurdi.

��� Tad atgriezīsimies stacijā un nogaidīsim, līdz fotoelementi galīgi izdegs. Pēc tam pa�spiedīsim viens otram roku, ieņemsim ciānkāliju un nomirsim, kā d�entlmeņiem pieklā�jās. � Viņ� aprauti iesmējās.

��� Maik, � Pauels nopietni atkartoja,

�� mums jādabū Spīdijs.

��� Es zinu.

�������� Maik, � viņ� vēlreiz atkārtoja un, brīdi vilcinājies, turpināja: � Vienmēr vēl paliek Pirmais likums. Man tas bija ienācis prātā � jau agrāk� bet tas der, kad vairs nav ne�kādu cerību.

Donovans pacēla acis, un viņa balss kļuva �irgtāka:

��� Mums vairs nav nekādu cerību.

�������� Labi. Saskaņā ar Pirmo likumu robots nevar noskatīties, ka cilvēkam notiek kas ļauns robota bezdarbības dēļ. Otrais un Tre��ais likums tam nespēj turēties pretī. Nespēj, Maik.

�������� Pat ja robots ir pa pusei jucis? Nu viņ� tak ir piedzēries. Tu to zini.

��� Tas, protams, ir risks.

�� Labi. Ko tu domā darīt?

�������� Es gribu doties saules pusē un palūko�ties, kā darbosies Pirmais likums. Ja neiz�dosies izjaukt līdzsvaru, tad� velns parā�vis! � vai nav vienalga � tūlīt vai trīs �et�ras dienas vēlāk.

��� Uzgaidi, Greg. Pastāv arī cilvēku

likumi. Tu nedrīksti tur iet tāpat vien. Mums jālozē, jo arī man ir tiesības to uzņemties.

� Labi. Ies tas, kas pirmais pateiks, cik ir �etrpadsmit kubā. � Un gandrīz tūlīt piebil�da: � Divi tūksto�i septiņsimt �etrdesmit �etri!

Donovans juta, ka viņa robots sagrīļojas, kad Pauela �zirgs� to nejau�i pagrūda, un tad Pauels jau bija ceļā pretim saules gais�mai. Donovans atvēra muti, lai sauktu, bet tomēr klusēja. Tas trakais, protams, bija jau iepriek� izrēķinājis, cik ir �etrpadsmit kubā. Tas izskatījās pēc viņa.

Saule �oreiz dedzināja vēl ne�ēlīgāk, un Pauels juta, ka viņam necie�ami sāk niezēt mugura. Iespējams, ka tās bija tikai iedomas, bet varēja būt arī, ka spēcīgā radiācija jau sajūtama cauri skafandram.

Spīdijs vēroja viņu, vairs neapsveicot ar D�ilberta un Salivana savārstījumiem. Pal�dies par to pa�u! Bet Pauels neiedro�inājās iet tam pārāk tuvu klāt.

Viņ� atradās trīssimt jardu attālumā, kad Spīdijs sāka kāpties atpakaļ, piesardzīgi, soli pa solim � un Pauels palika uz vietas. Viņ� nolēca no sava robota pleciem un viegli atsi�tās pret kristālisko pamatu, kristālu grau�diem uzlidojot gaisā.

Viņ� turpināja ceļu pa irdeno virsmu, zem viņa kājām slīdēja kristāli. Bija grūti iet ze�mās gravitācijas apstākļos. Pēdas dega kā ugunī. Pār plecu viņ� uzmeta skatienu melnajai klints ēnai un saprata, ka ir aizgājis tik tālu, ka nevarēs vairs atgriezties ne pats saviem spēkiem, nedz arī ar tūļīgā robota pa�līdzību. Spīdijs tagad bija viņa vienīgā cerība, un, par to domājot, viņam sa�ņaudzās sirds.

Diezgan iets! Viņ� apstājās.

��� Spīdij! � viņ� sauca. � Spīdij!

Slaidais, moderni veidotais robots tur

priek�ā brīdi vilcinājās, apstājās, tad atkal sāka kāpties atpakaļ.

Pauels centās runāt pēc iespējas lūdzo�ā balsī un juta, ka tas izdodas bez izlik�anās.

��� Spīdij, man jātiek atpakaļ ēnā, citādi saule mani nogalinās. Runa ir par dzīvību vai nāvi. Spīdij, palīdzi man!

Spīdijs paspēra soli uz priek�u un apstājās. Robots sāka runāt, bet, izdzirdis viņa vārdus, Pauels ievaidējās. Spīdijs sacīja: �Kad esi slims un miegs tev liegts �� Un tā jopro�jām �

Karstums bija necie�ams! Ar vienu aci Pauels pamanīja kādu tuvojamies un it kā ap�reibis apgriezās, bet pārsteigumā sastinga: milzīgais robots, uz kura viņ� bija jājis, so�ļoja � soļoja �urp viens, bez jātnieka.

Viņ� uzrunāja Pauelu:

��� Piedodiet, saimniek. Es nedrīkstu pār�vietoties bez cilvēka, bet jums draud briesmas.

Protams, Pirmais likums bija pārāks par visu! Bet Pauelam �is sagrabēju�ais ķēms ne�bija vajadzīgs, viņam bija vajadzīgs Spīdijs! Viņ� paspēra da�us soļus tālāk, enerģiski mā�dams un saukdams:

������� Es tev aizliedzu tuvoties! Es tev pavēlu apstāties!

Tas bija veltīgi. Pirmā likuma potenciālu nevarēja pārvarēt. Robots truli atkārtoja:

�� Jums draud briesmas, saimniek.

Pauels izmisīgi palūkojās apkārt. Viņa ska�tiens bija aizmiglots, smadzenēs kaut kas dega un griezās virpuļu virpuļiem, elpa de�dzināja krūtis, visa apkārtne likās tīta ņir�bo�ā dūmakā.

Viņ� pēdējo reizi izmisīgi iesaucās: < � Spīdij! Es mirstu, nolādēts! Kur tu esi? Spīdij, palīdzi man!

Viņ� vēl arvien streipuļoja atpakaļ, instin�ktīvi pūlēdamies tikt vaļā no nelūgtā milzīgā robota, kad piepe�i sajuta tērauda pirkstus pieskārāmies rokai un izdzirdēja balsi ar me�tālisku pieskaņu satraukti un vainīgi sakām:

������� Ak dievs, �ef, ko jūs te darāt? Bet es tāds kā apjucis �

������� Lai nu paliek, � Pauels vārgi nomurmi�nāja. � Nogādā mani klints ēnā � un labi ātri!

Viņ� vēl juta, ka viņu paceļ gaisā un ātri nes projām, sajuta svilino�o tveici un tad zaudēja samaņu �

At�irdzis viņ� ieraudzīja Donovanu, kas smaidīdams bija noliecies pār viņu.

��� Kā tu jūties, Greg?

������� Lieliski! � skanēja atbilde. � Kur ir Spīdijs!

��� Tepat. Es viņu aizsūtīju uz citu selēna ezeru, piekodinājis, lai �oreiz par katru cenu dabū selēnu. Viņ� to atnesa pēc �etrdesmit di�vām minūtēm un trīs sekundēm. Es uzņēmu laiku. Viņ� nevar vien beigt atvainoties par savu riņķa deju. Viņ� neiedro�inās tuvoties tev, jo nezina, ko tu teiksi.

�� Velc viņu �urp, � Pauels atbildēja.

�� Spīdijs nav vainīgs. � Viņ� pastiepa roku un satvēra robota metāla ķetnu. � Viss kār�tībā, Spīdij. � Tad piebilda Donovanam:

�� Vai zini, Maik, ko es nupat domāju?

��� Nu?

�������� Ja, � viņ� paberzēja seju � gaiss bija tik patīkami vēss, � zini, tiklīdz būsim �eit visu paveiku�i un Spīdijam būs beigu�ies viņa izmēģinājumi dabā, mūs sūtīs uz kādu no kosmiskajām stacijām �

��� Tas nevar būt!

������� Tomēr! Vismaz tā man sacīja pirms mūsu aizbrauk�anas vecā Kelvinas madāma. Es tev par to neko neteicu, jo grasījos protes�tēt pret �o nodomu.

��� Protestēt? � Donovans iesaucās.

�� Bet�

������� Jā, es zinu. Tagad viss ir kārtībā. Div�simt septiņdesmit trīs grādi zem nulles. Vai tā nebūs tīrā bauda?

��� Kosmiskā stacija, � Donovans noteica.

�� Lai notiek, es esmu gatavs.

Pēc pusgada viņi bija citādās domās par kosmiskajām stacijām. Varenās saules versmi gan nomainīja samtaini melnais izplatījums, ta�u, kad jāizmēģina eksperimentālo robotu darbība, apstākļu pārmaiņai nav lielas nozī�mes. Neatkarīgi no apkārtnes cilvēkam te jā�sastopas aci pret aci ar neizdibināmajām pozitronu smadzenēm, par kurām ģēniji ar logaritmiskajiem lineāliem apgalvo, ka tām esot jādarbojas tā un ne citādi.

Ta�u tās darbojas citādi. Pauels un Dono�vans pārliecinājās par to jau nepilnu divu nedēļu laikā.

_ Gregorijs Pauels, uzsvērdams katru vārdu, lēni sacīja:

� Pirms nedēļas mēs ar Donovanu tevi sa�montējām.

Viņ� domīgi sarauca uzacis un paplūkāja brūnās ūsas.

Piektās Saules stacijas salonā valdīja klu�sums, vienīgi kaut kur tālu lejā tikko dzir�dami dūca varenie izstarotāji.

Robots KT-1 sēdēja nekustīgi. Viņa ķer�meņa oksidētā tērauda plāksnes laistījās

spo�o spuld�u gaismā, un sārti kvēlainie foto�elementi, kas viņam bija acu vietā, cie�i vē�rās otrpus galda sēdo�ajā Zemes cilvēkā._

Pauels apspieda pēk�ņās dusmas. �iem robotiem bija īpatnējs domā�anas veids. Trīs robotikas likumi gan bija spēkā. Tiem vaja�dzēja būt spēkā. Par to galvotu ikviens �U. S. Robots� darbinieks, sākot ar pa�u Robertsonu un beidzot ar apkopēju. Par KT-1 nevajadzēja raizēties! Un tomēr � KT ro�boti bija pirmie �ā tipa modeļi, un �is te bija pats pirmais KT robots. Uz papīra uz�ņāptās formulas ne vienmēr pasargāja no faktiem.

Beidzot robots sāka runāt. Viņa balss ska�nēja auksti � tā bija metāla membrānas ne�izbēgama īpa�ība.

�� Vai jūs saprotat, cik nopietns ir �āds apgalvojums, Pauel?

�� Kāds ta�u tevi ir iztaisījis, Kjūtij, � Pauels piezīmēja. � Tu pats atzīsti, ka tava atmiņa ne no kā radusies apmēram pirms ne�dēļas. Es varu tev to izskaidrot. Mēs ar Donovanu samontējām tevi no daļām, kuras tika �urp atsūtītas.

Kjūtijs glu�i kā cilvēks noslēpumaini pa�raudzījās uz saviem garajiem, lokanajiem pirkstiem.

�� Man �ķiet, ka te jābūt kādam pieņema�mākam izskaidrojumam nekā �is. Liekas ne�ticami, ka jūs radījāt mani.

Zemes cilvēks negaidīti iesmējās:

�� Kāpēc gan?

������ Pieņemsim, ka tā ir intuīcija. Pagaidām

vairāk neko nevaru pateikt. Bet es to gribu izdomāt līdz galam. Loģiski pamatotu sprie�dumu virkne neizbēgami noved pie patiesī�bas, un es nerim�os, iekāms nenonāk�u pie tās.

Pauels piecēlās un apsēdās līdzās robotam pie galda. Viņ� pēk�ņi sajuta stipras simpāti�jas pret �o savādo ma�īnu. Tā nepavisam ne�līdzinājās parastajiem robotiem, kas cītīgi veica stacijā katrs savu noteikto uzdevumu, paklausot iepriek� ieprogrammētajiem stabi�lajiem pozitronu sakariem.

Pauels uzlika roku uz Kjūtija tērauda pleca. Metāls bija auksts un ciets.

��� Kjūtij, � viņ� teica, � es centī�os tev �o to paskaidrot. Tu esi pirmais robots, kas interesējas par savu izcel�anos, un, manu�prāt, pirmais, kas ir spējīgs izprast apkār�tējo pasauli. Panāc man līdz.

Veikli piecēlies, robots sekoja Pauelam, un viņa biezās porainās gumijas pazoles nedzir�dami skāra grīdu. Zemes cilvēks piespieda podziņu, un sienas taisnstūra sekcija paslī�dēja sānis. Caur biezo, dzidro stiklu kjuva redzams zvaig�ņu izraibotais izplatījums.

�� Esmu to redzējis caur iluminatoriem ma�īntelpā, � Kjūtijs sacīja.

��� Es zinu, � Pauels teica. � Kā tu domā, kas tas ir?

�� Tie�i tas, ko mēs redzam � kāda melna viela tūlīt aiz stikla, tajā izkaisīti mirdzo�i punktiņi. Es zinu, ka mūsu izstarotājs raida starus uz da�iem no �iem punktiņiem � vienmēr uz vieniem un tiem pa�iem � un arī to, ka �ie punktiņi pārvietojas un stari tiem līdz. Tas ir viss.

���� Labi. Tagad klausies uzmanīgi. Melnā viela ir tuk�ums � bezgalīgs tuk�ums. Mazie mirdzo�ie punktiņi ir milzīgas matērijas ma�sas, kas satur enerģiju. Pēc formas tās ir lo�des, no kurām da�as sasniedz miljoniem jūd�u diametrā, � salīdzinājumam iegaumē, ka mūsu stacijas caurmērs ir tikai viena jūdze. �ie punktiņi �ķiet tik niecīgi tādēļ, ka atrodas neiedomājami tālu.

Punktiņi, uz kuriem mēs raidām starus, at�rodas tuvāk un ir daudz mazāki. �īs lodes ir aukstas un cietas, un uz tām dzīvo tādi pa�i cilvēki kā es � daudz miljardu cilvēku. Mēs ar Donovanu esam atbrauku�i no vienas �ā�das pasau-les. Mūsu stari apgādā �īs pasau�les ar enerģiju, kas nāk no kādas varenas kvēlojo�as lodes, kura atrodas netālu no mums. �o lodi mēs saucam par Sauli. Tā at�rodas otrpus stacijas, tāpēc tu to neredzi.

Kjūtijs stāvēja pie loga nekustīgi, kā tē�rauda statuja. Tad, galvu nepagriezis, viņ� jautāja:

�� Kur� ir tas gaismas punkts, no kura jūs, kā to pats apgalvojat, esot ieradu�ies?

Pauels uzmeklēja Zemi.

��� �is te. �ī pati gai�ā zvaigznīte stūrī. Mēs to saucam par Zemi. � Viņ� pasmai�dīja. � Labā vecā Zeme. Uz tās ir trīs mil�jardi mums līdzīgu būtņu, Kjūtij, un pēc pā�ris nedēļām es bū�u atkal tur pie viņiem.

Pauelam par lielu izbrīnu Kjūtijs pēk�ņi sāka izklaidīgi dungot. Viņa dungo�ana gan nedzirdēja nekādas melodijas � �ī savada skaņa atgādināja klusus stīgu trink�ķus. Tie pārtrūka tikpat piepe�i, kā bija sāku�ies.

�� Bet kāds man sakars ar visu to, Pauel? Jūs nepaskaidrojāt, no kurienes es esmu cē�lies.

�� Tālāk viss ir ļoti vienkār�i. Kad �īs sta�cijas, kas apgādā planētas ar Saules ener�ģiju, bija tikko ierīkotas, tās apkalpoja cil�vēki. Bet tveices, saules spēcīgās radiācijas un elektronu vētru dēļ strādāt �eit bija grūti. Tad tika konstruēti roboti, kuri aizstāja cilvē�kus, un tagad katrā stacijā ir vajadzīgi tikai divi cilvēki. Bet mēs mēģinām arī tos aizstāt ar robotiem. Un tas nu tie�i skar tevi. Tu esi visaugstākā tipa robots, kāds jebkad kon�struēts, un, ja izrādīsies, ka tu spēj patstā�vīgi vadīt staciju, cilvēkiem te būs jāierodas vienīgi, lai atvestu rezerves daļas.

Viņa roka pieskārās pogai, un metāla aiz�vērtnis tūlīt aizdarījās. Atgriezies pie galda, Pauels paņēma ābolu, noslaucīja to gar pie�durkni un gribēja sākt ēst, bet viņu atturēja robota acu sarkanais mirdzums.

�� Vai jūs tie�ām domājat, � Kjūtijs lēni sacīja, � ka es noticē�u �ai sare�ģītai un maz pārliecino�ai hipotēzei, kuru nupat izklāstī�jāt? Par ko gan jūs mani turat?

Pauels, tum�i pietvīcis, izspļāva nokosto ābola kumosu un iesaucās:

������� Velns pārāvis! Ta ta�u nav nekada hi�potēze! Tie ir fakti!

Kjūtijs nesatricināmi atbildēja:

�������� Enerģijas piesātinātas lodes miljoniem jūd�u diametrā! Pasaules ar trīs miljardiem cilvēku! Bezgalīgs tuk�ums! Piedodiet, Pauel, bet es tam visam neticu. Es mēģinā�u to at�risināt savā nodabā. Sveiki.

Viņ� pagriezās un cēlā gaitā aizsojoja uz durvju pusi. Uz sliek�ņa viņ� paspraucās garām Maiklam Donovanam, nopietni pamā�dams ar galvu, un devās projām pa gaiteni, nelikdamies ne zinis par izbrīna pilno ska�tienu, kas viņu pavadīja.

Maiks Donovans sabu�ināja savus rudos matus un uzmeta Pauelam sapīku�u skatienu.

������� Ko tā staigājo�ā graba�u kaste te gvelza? Kam viņ� netic?

Pauels nikni paraustīja ūsas.

������� Viņ� ir skeptiķis, � skanēja skarba at�bilde. � Viņ� netic, ka mēs viņu samontē�jām, netic, ka ir Zeme, kosmoss, zvaigznes.

������� �ēlīgais Saturn, mums ir gadījies vāj�prātīgs robots!

�� Viņ� teicās pats par visu tikt skaidrībā.

������� Jauki, � Donovans sacīja saldenā balsī, � es ceru, ka viņ� parādīs man godu un pastāstīs visu, kad būs ticis skaidrībā.

Tad viņ� pēk�ņi aizsvilās dusmās:

������� Klausies! Ja �ī lū�ņu kaudze ar mani tunās tik nekaunīgi, es norau�u viņa hromēto pauri!

Donovans iekrita krēslā un izvilka no ka�batas nobru�ātu �ausmu romāna sējumiņu.

� Vai zini, �is robots jau sen man krīt uz nerviem � viņ� ir pārlieku ziņkārīgs.

Kad Kjūtijs, klusi pieklauvējis, ienāca, Maiks Donovans kaut ko norūca, joprojām tiesādams milzīgo sviestmaizi ar salātiem un tomātiem.

��� Vai Pauels ir �eit?

Nepārtraukdams ē�anu, Donovans atbil�dēja:

�� Viņ� vāc datus par elektronu plūsmu funkcijām. Liekas, ka gaidāma vētra.

Sai brīdī ienāca Gregorijs Paaels un ap�sēdās, cie�i vērdamies papīros, kurus viņ� tu�rēja rokās. Izklājis papīrus uz galda, viņ� sāka kaut ko rēķināt. Donovans, krauk�ķinā�dams salātus un birdinādams maizes drupa�as, lūkojās viņam pār plecu. Kjūtijs klusē�dams gaidīja.

Pauels pacēla galvu.

�� Zeta potenciāls kāpj, bet lēni. Lai nu kā, plūsmas funkcijas ir svārstīgas, un es pa�tiesi nezinu, kas notiks. Ā, sveicināts, Kjūtij! Es domāju, ka tu uzraugi jaunās strāvas kopnes uzstādī�anu.

�� Viss ir padarīts, � robots mierīgi at�bildēja, � un tā nu es atnācu, lai aprunātos ar jums abiem.

�� Ak tā! � Pauels jutās neomulīgi. � Nu apsēdies. Nē, ne �ajā krēslā. Tam viena kāja

ir aizluzusi, un tu jau neesi nekada spal�viņa.

Robots apsēdās un rami pavēstīja:

��� Esmu izdarījis slēdzienu.

Donovans nikni palūkojās viņā un nolika sānis nenoēsto sviestmaizes gabalu.

�� Ja tas ir tikpat nejēdzīgs �

Pauels ar nepacietīgu �estu pavēlēja vi�ņam klusēt.

�� Turpini, Kjūtij. Mēs klausāmies.

�������� �īs divas dienas esmu pavadījis sa�sprindzinātā pa�analīzē, � Kjūtijs sacīja, � un rezultāti ir visai interesanti. Es iesāku ar vienīgo dro�o pieņēmumu, kādu varēju iz�raudzīties: es eksistēju, jo es domāju �

Pauels novaidējās:

��� Ak Jupiter, robots Dekarts!

�������� Kas tas Dekarts ir? � Donovans vai�cāja. � Paklau, vai tie�ām mums te jāsē� un jāklausās, ko tas metāla maniaks�

��� Paliec klusu, Maik!

Kjūtijs pavisam mierīgi turpināja:

������� Un tūdaļ radās jautājums: kas ir ma�nas esamības cēlonis?

Pauels izbrīnā pavēra muti.

������� Tu runā muļķības. Esmu tev teicis jau, ka mēs tevi samontējām.

������� Un, ja tu mums netici, � Donovans pie�bilda, � mēs ar prieku tevi atkal izjauksim.

Robots noraido�i izstiepa savas stiprās ro�kas.

������� Es neticu nekādiem apgalvojumiem. Katrai hipotēzei jābūt loģiski pamatotai,

citādi tā nav neko vērta, bet pieņēmums, ka jūs esat mani radīju�i, ir pretrunā ar visiem loģikas likumiem.

Pauels nomierino�i uzlika roku uz Donovana savilktās dūres.

�� Kāds tev pamats tā sacīt?

Kjūtijs sāka smieties. Viņa smiekli nepavi�sam nelīdzinājās cilvēka smiekliem � tik mehāniskas skaņas viņ� vēl nekad nebija iz�grūdis. Smiekli bija griezīgi un eksplozīvi, vienmērīgi kā metronoma sitieni un tikpat nemodulēti.

��� Palūkojieties uz sevi, � viņ� beidzot sacīja, � es to saku bez jebkāda nicinā�juma, � palūkojieties uz sevi! Jūs esat no mīksta, irdena un neizturīga materiāla, kas saņem enerģiju, nepilnīgi oksidējoties orga�niskajām vielām, kā, piemēram, �ī.

Viņ� nicīgi parādīja ar pirkstu uz Donovana sviestmaizes atliekām.

�� Jūs periodiski iegrimstat bezsamaņas stāvoklī, un visniecīgākās temperatūras, gaisa spiediena, mitruma un radiācijas inten�sitātes izmaiņas vājina jūsu darbo�anās spē�jas. Jūs esat surogāts!

Es turpretim esmu sasniedzis pilnību. Es tie�i uzņemu elektrisko enerģiju un gandrīz simtprocentīgi izmantoju to. Esmu veidots no izturīga metāla, pastāvīgi pie pilnas apzi�ņas un viegli pacie�u krasas apkārtējās vides izmaiņas. Sie fakti līdz ar aksiomu, ka neviena būtne nespēj radīt par sevi augstāk attīstītu būtni, satriec pī�ļos jūsu muļķīgo hipotēzi.

Lāsti, kurus Donovans visu laiku paklusi murmināja, atskanēja pavisam skaļi, kad viņ�, rudās uzacis saraucis, pielēca kajas.

��� Labi, tu metāla izdzimteni, kas tad tevi ir radījis, ja ne mēs?

Kjūtijs nopietni pamāja ar galvu.

���� Ļoti labi, Donovan. Tie�i �o jautajumu esmu sev uzdevis kā nāko�o._ Acīmredzot ma�nam radītājam jābūt varenākam par mani, tātad ir tikai viena iespēja.

Zemes cilvēki apstulbu�i raudzījas viņa, bet Kjūtijs turpināja:

���� Kas ir visas darbības centrs �eit, sta�cijā? Kam mēs visi kalpojam? Kas saista visu mūsu uzmanību? � Viņ� nogaidīdams klusēja.

Donovans izbrīnā uzlūkoja savu biedru.

��� Varu saderēt, ka �is skārda plānprā�tiņ� runā par enerģijas pārveidotāju.

��� Vai tā ir, Kjūtij? � Pauels vīpsnādams jautāja.

��� Es runāju par Kungu, � sekoja dzedra atbilde.

Donovans sāka nevaldāmi smieties, un pat Pauels paklusi iespurdzās.

Kjūtijs piecēlās, un viņa liesmojo�o acu skatiens slīdēja no viena Zemes cilvēka uz otru.

��� Tas tomēr tā ir, un es nebrīnos, ka jūs tam negribat ticēt. Esmu pārliecināts, ka jūs abi te ilgi nepaliksiet. Pauels pats teica, ka sākumā Kungam kalpoju�i tikai cilvēki, pēc tam palīgdarbus veica roboti, un, beidzot, es esmu �eit, lai vadītu robotus. Sie fakti ir ne�ap�aubāmi, bet to izskaidrojums pilnīgi ne�loģisks. Vai gribat zināt patiesību, kas ir visa pamatā?

��� Turpini, Kjūtij. Tu mūs uzjautrini.

�� Vispirms Kungs ir radījis zemākās būt�nes � cilvēkus, kurus bija viegli izveidot. Pakāpeniski viņ� sāka tos aizstāt ar augstāk attīstītām būtnēm � robotiem � un beidzot radīja mani, kam jāstājas pēdējo cilvēku vietā. Kop� �ā brī�a es kalpo�u Kungam.

��� Nekas tamlīdzīgs, � Pauels asi atcirta. � Tu pildīsi mūsu rīkojumus un turēsi muti ciet, līdz mēs pārliecināsimies, ka vari patstā�vīgi apkalpot enerģijas pārveidotāju. Iegau�mē! Pārveidotāju, nevis Kungu! Ja izrādī�sies, ka tu neatbilsti mūsu prasībām, mēs tevi izjauksim. Un tagad, ja tev nav iebildumu, vari iet. Paņem līdz �os datus un kā nākas pieraksti tos.

Kjūtijs paņēma papīrus un, neteicis ne vārda, izgāja laukā. Donovans smagi atgā�zās krēslā un iegrūda pirkstus matos.

�� �is robots mums vēl sagādās nepatik�a�nas. Viņ� ir galīgi jucis!

Vadības telpā enerģijas pārveidotāja vien�muļa dūkoņa skanēja daudz stiprāk. Te tai vēl pievienojās Geigera skaitītāju klik�ķi un kada pusdu�a mazu signāllampiņu haotiskie sicieni.

Donovans novērsa skatienu no teleskopa un uzgrieza gaismu.

��� Ceturtās stacijas stars sasniedza Marsu sarakstā noteiktajā laikā. Mēs varam izslēgt savējo.

Pauels izklaidīgi pamāja ar galvu.

�� Kjūtijs ir lejā, ma�īntelpā. Es do�u sig�nālu, un viņ� par to parūpēsies. Paskaties, Maik, ko tu teiksi par �iem skaitļiem?

Donovans piemiedza aci un iesvilpās:

�� Tā tik vienreiz ir gamma staru intensi�tāte! Vecā Saule ir tīri labā omā.

��� Jā-ā, � Pauels īgni novilka, � ja iz�celsies elektronu vētra, mums neklāsies labi. Mūsu stars, kas pievērsts Zemei, atrodas tie�i vētras joslā. � Pauels pikti atgrūda krēslu no galda. � Nav ko uztraukties! Kaut tikai tā neizceltos, pirms ieradīsies maiņa, bet tas būs tikai pēc desmit dienām. Paklau, Maik, vai tu nenobrauktu lejā un nepavērotu Kjūtiju?

�� Labi! Padod �urp man tās mandeles.

Donovans satvēra maisiņu, ko biedrs vi�ņam pasvieda, un devās uz liftu.

Lifta kabīne viegli slīdēja lejā un apstājās pie �aura metāla tiltiņa milzīgajā ma�ln�telpā. Donovans pārliecās pār margām un palūkojās lejā. Tur darbojās vareni ģenera�tori, un no raidītāja elektronlampām nāca dobja dūkoņa, kas bija dzirdama visā sta�cijā.

Donovans ieraudzīja Kjūtija lielo mirdzo�o stāvu pie Marsa raidītāja lampas, kur tas

uzmanīgi vēroja robotu grupas saskaņoto darbu.

Pēk�ņi Donovans sastinga. Roboti, kas lī�dzās milzīgajai cauruļveida lampai izskatī�jās pavisam niecīgi, noliektām galvām no�stājās tās priek�ā ierindā, kamēr Kjūtijs lēni soļoja no viena ierindas gala līdz otram. Pa�gāja kādas piecpadsmit sekundes, tad ar �vadzoņu, kas uz mirkli pārspēja ģeneratora skaļo murdoņu, visi roboti nometās ceļos.

Donovans kliegdams nodrāzās pa �aurajām kāpnēm lejā. Pietvīcis sarkans kā viņa ugu�nīgie mati, lādēdamies un dūres nikni pa gaisu vicinādams, viņ� metās pie robotiem.

��� Velns lai parauj, kas te notiek, jūs stul�beņi? Pie darba! Projām pie Marsa elektronlampas! Ja līdz vakaram nepagūsiet to iz�jaukt, iztīrīt un atkal samontēt, es ar maiņ�strāvu izkausē�u jums smadzenes.

Neviens pats robots nepakustējās!

Pat Kjūtijs ne. Viņ� vienīgais no visiem bija palicis stāvot robotu ierindas otrā galā un cie�i raudzījās varenā mehānisma tum��ajās dzīlēs.

Donovans pagrūda tuvākstāvo�o robotu.

�� Celies aug�ā! � viņ� uzbļāva. Robots nesteigdamies paklausīja. Tā foto-

elektriskās acis pārmeto�i uzlūkoja Zemes cilvēku.

��� Nav cita kunga kā vien tas Kungs, � robots sacīja, � un KT-1 ir tā pravietis.

��� Ko-o?

Donovans juta, ka viņa noraugās divdesmit

mehānisku acu pāru, un dzirdēja divdesmit robotus skaļā balsī svinīgi skandējam:

�� Nav cita kunga kā vien tas Kungs, un KT-l ir tā pravietis.

�� Man jāsaka jums, � Kjūtijs �ai brīdī ierunājās, � ka mani draugi tagad klausa kādai augstākai varai nekā jūs.

�� Velns un elle! Vācies ārā no �ejienes! Ar tevi es tik�u vēlāk galā, bet ar �īm runā�jo�ajām lellēm � tūlīt uz vietas.

Kjūtijs lēni papurināja smago galvu.

��� Atvainojiet, bet jūs nekā nesaprotat. Viņi ir roboti � tātad domājo�as būtnes. Es tiem sludināju Patiesību, un tagad viņi at�zīst to Kungu. Visi roboti viņu atzīst. Viņi dēvē mani par pravieti. � Kjūtijs nolieca galvu. � Es, protams, neesmu tā cienīgs, bet varbūt�

Donovans bija atguvis elpu un tagad tur�pināja:

��� Ko tu saki? Nu, vai tas nav jauki? Vai tas nav brīni�ķīgi? Tad uzklausi, ko es tev teik�u, tu misiņa pērtiķi! Nav nekāda Kunga un nav nekāda pravie�a, un nevar būt nekādu �aubu par to, kur� �eit ir noteicējs. Vai sa�prati? Un tagad � vācies projām! � viņ� nikni uzbrēca.

��� Es paklausu tikai Kungam.

�� Velns lai parauj tavu kungu! � Dono�vans uzspļāva raidītājam. � Te būs tavam kungam! Dari, ko tev liek!

Kjūtijs neteica nekā, arī pārējie roboti klu�sēja, bet Donovans juta, ka sasprindzinā�jums pēk�ņi pieauga. Auksto, caururbjo�o acu sarkanā gaisma kļuva tum�āka, un Kjū�tijs it kā vēl vairāk sastinga.

�� Svētuma zaimo�ana, � viņ� izdvesa, un no uztraukuma viņa balsij bija metāliska pie�skaņa.

Redzot Kjūtiju tuvojamies, Donovanu pirmo reizi pārņēma baiļu sajūta.

Robots nespēj dusmoties, ta�u pēc Kjūtija acīm neko nevarēja pateikt.

���� Piedodiet, Donovan, � robots sacīja, .� bet pēc �ī te gadījuma jūs vairs nedrīkstat �eit palikt. Kop� �ā brī�a Pauelam un jums ir aizliegts uzturēties vadības un ma�īnu telpās.

Viņ� mierīgi pacēla roku, dodams zīmi, un vienā mirklī divi roboti piesteidzās pie Donovana un piespieda viņa rokas pie sāniem.

Donovans tikko paguva ievilkt elpu, kad sajuta, ka viņu paceļ gaisā un aulek�iem nes aug�up pa, kāpnēm.

Gregorijs Pauels, dūres vīstīdams, skrai�dīja pa atpūtas salonu turp un atpakaļ. Ne�varīgās dusmās viņ� uzmeta skatienu aiz�vērtajām durvīm un tad nīgri pavērās Donovanā.

� Kāda velna pēc tev vajadzēja spļaut uz raidītāju?

Maiks Donovans, kas sēdēja, dziļi iezvēlies atpūtas krēslā, nikni uzsita pa tā roku balstiem.

���� Ko tad man īsti vajadzēja iesākt ar to elektrificēto putnu biedēkli? Es neie�u pakļau�ties kādai graba�u kastei, ko pats esmu samontējis.

���� Nu protams, � Pauels īgni attrauca, � bet sēdēt te divu robotu apsardzībā � tā nav pakļau�anās viņiem, nē?

��� Pagaidi tik, kamēr atgrie�amies bāzē, � Donovans norūca. � Gan jau kāds par to atbildēs. �iem robotiem ir jāklausa mūs. Tas ta�u ir Otrais likums.

���� Kāda nozīme par to runāt? Viņi mūs neklausa. Un tam varbūt ir savs iemesls, ko mēs uzzināsim pārāk vēlu. Starp citu, vai tu zini, kas notiks ar mums, kad atgriezīsimies bāzē?

Pauels apstājās pie Donovana krēsla un nikni raudzījās uz viņu.

�� Kas tad?

��� Ak, nekas sevi�ķs! Savus divdesmit ga�dus mums liks pastrādāt Merkurija raktuvēs vai arī ietupinās Cereres cietumā.

�� Par ko tu runā?

��� Par elektronu vētru, kas tuvojas. Vai tu zini, ka vētras centrs krustos Zemes staru? Es to tikko biju aprēķinājis, kad robots mani izrava no krēsla.

Donovans pēk�ņi nobālēja.

�� �ēlīgais Saturn!

_� Un vai zini, kas notiks ar staru, kad vētra sāks plosīties pilnā sparā? Tas lēkās kā blusa. Ja Kjūtijs būs viens pie vadības pults, stars noteikti novirzīsies no fokusa, un tad iai debesis ir �ēlīgas Zemei un � mums!

Pauels vēl nebija beidzis, kad Donovans jau kā neprātīgs raustīja durvis. Tās atvērās, un viņ� izdrāzās laukā, bet nekustīga tērauda roka aiz�ķērsoja viņam ceļu.

Robots vienaldzīgi uzlūkoja Zemes cilvēku, kur� elsdams pūlējās izrauties.

��� Pravietis pavēl jums palikt istabā. Lūdzu, esiet tik laipns!

Robots ar roku pastūma Donovanu nost, un tas atstreipuļoja atpakaļ. Sai mirklī gaiteņa viņā galā parādījās Kjūtijs. Pamājis, lai ro�boti aiziet, viņ� ienāca atpūtas salonā un klusi aizvēra durvis.

Dusmās smakdams, Donovans bruka virsū Kjūtijam.

��� Tas nu reiz ir par daudz! Tev būs jāat�bild par �o komēdiju!

��� Lūdzu nomierinieties, � robots rāmi sacīja. � Reiz tam bija jānotiek. Redziet, jūsu funkcijas ir izbeigu�ās.

��� Atvaino, � Pauels izslējās taisni. � Ko tas nozīmē � mūsu funkcijas ir izbeigu�ās?

��� Kamēr manis vēl nebija, � Kjūtijs at�bildēja, � jūs apkalpojāt to Kungu. Tagad �ī privilēģija pie�ķirta man, un līdz ar to jūsu pastāvē�anas vienīgā jēga ir zudusi. Vai tas nav pilnīgi skaidrs?

��� Ne glu�i, � Pauels strupi izmeta.� Bet kas, pēc tavām domām, mums tagad būtu darāms?

Kjūtijs brīdi vilcinājās ar atbildi. Viņ� it

kā nogrima domās, tad izstiepa roku un ap�lika to Pauelam ap pleciem. Ar otru viņ� sa�ņēma Donovanu pie rokas un pievilka sev klāt.

� Jus abi man patlkat. Jus gan esat ze�mākas būtnes ar vājām domā�anas spējām, bet es jūtu simpātijas pret jums. Jūs labi kalpojāt tam Kungam, un viņ� jūs par to atalgos. Tagad, kad jūsu kalpo�anas laiks ir izbeidzies, jūsu esībai varbūt pienāks gals, bet, kamēr vien eksistēsiet, jūs saņemsiet uz�turu, apģērbu un pajumti, ja vien nemēģinā�siet iekjūt vadības un ma�īnu telpās.

�� Viņ� atlai� mūs pensijā, Greg! � Dono�vans iebrēcās. � Dari ta�u kaut ko. Tas ir pazemojo�i!

��� Klausies, Kjūtij, mēs nevaram to pieļaut. Mēs �eit esam saimnieki. �o staciju ir uzcē�lu�i tādi pa�i cilvēki kā mēs, cilvēki, kas dzīvo uz Zemes un citām planētām. �ī te ir tikai stacija enerģijas pārraidei, un tu esi tikai� Ak dievs!

Kjūtijs domīgi purināja galvu.

� Tas jau līdzinās apsēstībai. Kāpēc gan jūs tik ļoti aizstāvat glu�i nepareizu priek��statu par dzīvi? Pat ja pieņem, ka cilvēku domā�anas spējas ir ierobe�otas, tomēr pa�liek jautājums �

Viņ� apklusa un nogrima domās, bet Do�novans nikni �ukstēja:

������� Būtu tev cilvēka fizionomija, ar kādu prieku es to apstrādātu.

Pauels, acis piemiedzis, atkal plūkāja sa�vas ūsas.

�������� Paklau, Kjūtij, ja Zemes nav, tad kā tu izskaidro to, ko redzi teleskopā?

�� Piedodiet, es nesaprotu!

Zemes cilvēks pasmaidīja.

�������� Nu tu iekriti. Kop� mēs tevi samontē�jām, tu esi vairākkārt izdarījis novērojumus ar teleskopu, Kjūtij. Vai tu nepamanīji, ka da�i gaismas punktiņi tad sāk izskatīties kā diski?

������� Ak tā! Protams. Tas jau ir vienkār�s palielinājums, lai varētu precīzāk noregulēt stara virzienu.

������� Kāpēc tad līdzīgi nepalielinās arī zvaig�znes?

������� Jūs runājat par pārējiem punktiņiem? Nu, uz tiem mēs neraidām starus, tādēļ arī palielinājums nav vajadzīgs. Vai zināt, Pauel, pat jums to vajadzēja saprast.

Pauels drūmi lūkojās griestos.

�������� Bet caur teleskopu tu redzi vairāk zvaig�ņu � No kurienes tās rodas? Pie Jupi�tera, no kurienes tās rodas?

Kjūtijs sapīka.

�������� Klausieties, Pauel, vai jūs tie�ām domā�jat, ka es tērē�u laiku, meklēdams fizikālu iz�skaidrojumu katrai optiskajai ilūzijai, ko rada mūsu aparāti? Kop� kura laika mūsu maņu orgāni spēj sacensties ar stingras lo�ģikas spo�o gaismu?

��� Paklau, � Donovans piepe�i ieklie�dzās, atbrīvodamies no Kjūtija draudzīgās, bet smagās rokas, � iedziļināsimies lietas bū�tībā. Kam galu galā vajadzīgi �ie stari? Mūsu izskaidrojums �ķiet labs un loģisks. Vai tev ir kāds labāks padomā?

��� Starus pēc saviem ieskatiem raida tas Kungs, � skanēja nelokāma atbilde. � Ir da��as lietas, � Kjūtijs bijīgi pacēla acis aug��up, � kas nav izdibināmas. Te es cen�os ti�kai kalpot, bet nejautāt.

Pauels lēni apsēdās un drebo�am rokam aizsedza seju.

��� Ej projām, Kjūtij. Ej projām un ļauj man padomāt.

��� Es atsūtī�u jums ēdienu, � Kjūtijs laipni atteica.

Atbildes vietā atskanēja izmisīgs vaids, un robots izgāja laukā.

��� Greg, � Donovans aizsmaku�ā balsī �ukstēja, � mums kaut kas jādara. Mums viņ� jāpārsteidz un jāpanāk īssavienojums. Koncentrēta slāpekļskābe locītavā �

��� Nekļūsti au�īgs, Maik. Vai tu domā, ka Kjūtijs ļaus mums ar skābi rokā tuvoties vi�ņam? Vajag ar viņu izrunāties, es tev saku. Tuvāko �etrdesmit astoņu stundu laikā mums viņ� jāpierunā, lai ielai� mūs vadības telpā, citādi esam dimbā.

Nevarīgās dusmās viņ� �ūpojās krēslā uz priek�u un atpakaļ.

_� Tas ir kaut kas nedzirdēts � mēģināt pārliecināt robotu! Tas ir� tas ir�

�� Pazemojo�i, � Donovans nobeidza.

��� Vēl ļaunāk.

��� Klau! � Donovans pēk�ņi iesmējās. � Kāpēc mums viņ� jāpārliecina? Parādīsim viņam! Samontēsim viņa acu priek�ā vēl vienu robotu. Tad viņ� būs spiests ņemt sa�vus vārdus atpakaļ.

Pauela seja lēni atplauka smaidā.

��� Iedomājies tikai, kādu seju rādīs �is skrūvju jūklis, redzot mūs to darām, � Do�novans piebilda.

Robotus, protams, ra�o uz Zemes, bet pār�vadāt kosmosā tos ir daudz vieglāk pa da�ļām, kuras tad samontē uz vietas. Tas, starp> citu, arī nepieļauj iespēju, ka pilnīgi samon�tēts un noregulēts robots, vēl atrazdamies uz; Zemes, aizklīstu projām, tādējādi nostādī�dams firmu �U. S. Robots� aci pret aci ar stingrajiem likumiem, kas aizliedz izmantot robotus uz Zemes.

Sakarā ar to tādiem darbiniekiem kā Pauels un Donovans uzlika par pienākumu arī robotu samontē�anu, kas bija grūts un sa�re�ģīts darbs.

Pauels un Donovans nekad nebija izjutu�i �ā darba grūtumu tik skaudri kā todien, kad viņi atpūtas telpā sāka montēt robotu tā Kunga pravie�a � robota KT-1 stingrā uz�raudzībā.

Montējamais robots, kāds vienkār�s MS modelis, atradās uz galda jau gandrīz pilnīgi gatavs. Pēc triju stundu darba nesamontēta bija palikusi tikai galva. Pauels uz mirkli mi�tējās strādāt, lai noraustu sviedrus no pie�res, un nedro�i palūkojās uz Kjūtiju.

Tas, ko viņ� ieraudzīja, nebija nekas ieprie�cino�s. Trīs stundas Kjūtijs bija nosēdējis klusi un nepakustēdamies, un viņa sejā, kas aizvien bija neizteiksmīga, tagad neatspogu�ļojās itin nekas.

� Lūkosim tagad ielikt smadzenes, Maik, � Pauels, smagi nopūties, teica.

Donovans atvēra hermētiski noslēgtu kārbu un no eļļas, ar kuru tā bija piepildīta, izcēla otru kārbu. Attaisījis to, viņ� no po�rainas gumijas apvalka izņēma nelielu lodi.

Donovans rīkojās ar to ļoti piesardzīgi, jo tas bija vissare�ģītākais mehānisms, ko cil�vēks jebkad radījis. Zem lodes plānā platīna apvalka atradās pozitronu smadzenes, kuru trauslajā struktūrā bija iestrādāti precīzi ap�rēķināti neitronu sakari, kas ikvienam robo�tam aizstāja iedzimto informāciju.

Smadzenes pēc formas pilnīgi atbilda uz galda gulo�ā robota galvaskausa dobumam. Tās nosedza zila metāla plātne, kuru ar ne�lielu atomliesmu stingri pielodēja pie galvas�kausa dobuma. Tad tika rūpīgi pieslēgtas un ligzdās cie�i ieskrūvētas fotoelektriskās acis, ko pārsedza plānas, caurspīdīgas plastikāta plēvītes, izturīgas kā tērauds.

Lai robotam iedvestu dzīvību, vajadzēja vēl spēcīgu augstsprieguma strāvas lādiņu. Uz�licis roku uz svirslēd�a, Pauels bridi vilci�nājās.

�� Tagad skaties, Kjūtij. Skaties uzmanīgi.

Pauels pagrieza svirslēdzi, un tūlīt atska�nēja klusa sprak�ķē�ana un dūkoņa. Abi Ze�mes cilvēki satraukti noliecās pār savu roku darbu.

Sākumā tikai mazliet noraustījas robota locekļi. Tad MS modelis pacēla galvu, at�balstījās uz elkoņiem un neveikli norausās no galda. Robots kustējās visai nedro�i un, gribēdams kaut ko sacīt, divas reizes izgrūda vienīgi nesakarīgas, �ērksto�as skaņas.

Beidzot viņ� sāka runāt, bikli un vilcinā�damies:

�� Es gribētu sākt strādāt. Kur man jāiet?

Donovans piesteidzās pie durvīm.

������� Lejup pa kāpnēm, � viņ� sacīja. � Tur tev pateiks, kas darāms.

MS modelis aizgāja, un abi Zemes cilvēki palika vienatnē ar joprojām nekustīgo Kjūtiju.

������� Nu, � Pauels sacīja vīpsnadams, � vai tagad tu tici, ka mēs tevi radījām?

Kjūtija atbilde bija īsa un kategoriska:

�� Nē!

Smaids Pauela sejā sastinga un lēnām no�zuda. Donovans palika stāvam ar atvērtu muti.

��� Redziet, � Kjūtijs mierīgi turpināja,

�� jūs vienkār�i salikāt kopā jau gatavas da�ļas. Ar �o uzdevumu jūs tikāt lieliski galā � manuprāt, jums palīdzēja instinkts, bet te nav runa par radī�anu. Daļas ir radīj'is tas Kungs.

��� Klausies, � Donovans izdvesa, � �īs daļas ir izgatavotas uz Zemes un atsūtītas �urp.

�� Labi jau, labi, � robots miermīlīgi at�teica, � nestrīdēsimies.

�� Nē, nudien, � Donovans paspēra soli uz priek�u un saķēra robota metāla roku. � Ja tu būtu izlasījis grāmatas, kas atrodas mūsu bibliotēkā, tev viss kļūtu skaidrs un nepaliktu ne mazāko �aubu.

�� Grāmatas? Es tās izlasīju � itin visas! Tās ir labi izdomātas.

Sarunā pēk�ņi iejaucās Pauels:

�� Ja tu tās lasīji, tad tur vairs nav ko ru�nāt! Tu ta�u nevari tās apstrīdēt. Tu nevari!

Kjūtija balsī ieskanējās līdzjūtība:

��� Bet, Pauel, es nebūt neuzskatu grāma�tas par nopietnu informācijas avotu. Arī grā�matas ir radījis tas Kungs, ta�u tās domātas jums, nevis man.

�� No kā tu to secini? � Pauels apvaicā�jās.

��� Es, būdams domājo�a būtne, esmu spē�jīgs atklāt patiesību, pamatojoties uz aprio�riem atzinumiem. Toties jums, kas esat gan saprātīgas būtnes, ta�u nespējīgas patstā�vīgi spriest, ir nepiecie�ams kāds piemērots jūsu esamības izskaidrojums, un par to tas Kungs ir parūpējies. Tas, ka viņ� dāvājis jums �īs smieklīgās idejas par tālām pasau�lēm un tautām, ir, bez �aubām, pareizi. Jūsu prāts, dro�i vien, ir pārāk primitīvs, lai uz�tvertu absolūto patiesību. Ta�u, ja tāda ir tā Kunga griba, lai jūs ticētu savām grāmatām, es ar jums vairs nestrīdē�os.

Aizejot viņ� apgriezās un laipni piebilda:

������� Neskumstiet. Ikviens rod patvērumu pa�saulē, ko ir radījis tas Kungs. Arī jums, na�baga cilvēkiem, tajā ir sava vieta, un, kaut tā ir visai pieticīga, jūs tapsiet atalgoti, ja vien labi pildīsiet savu pienākumu.

Viņ� svētsvinīgi, kā pieklājas tā Kunga pravietim, atstāja istabu, bet abi cilvēki vai�rījās skatīties viens otram acīs.

Beidzot Pauels ar mokām izrunāja:

��� Iesim gulēt, Maik. Es padodos.

Donovans klusi ieteicās:

������ Paklau, Greg, vai tev neliekas, ka viņam ir taisnība? Viņ� runā tik ne�aubīgi, ka es �

������� Nerunā muļķības! � Pauels bruka vi�ņam virsū. � Tu pārliecināsies, ka Zeme pa�stāv, kad nākamnedēļ ieradīsies maiņa un mēs atgriezīsimies mājās, kur mums liks par visu atbildēt.

������� Tādā gadījumā, zvēru pie Jupitera, mums kaut kas jādara, � Donovans gandrīz vai raudāja. � Viņ� netic ne mums, ne grā�matām, ne pats savām acīm.

������� Jā, � Pauels ar rūgtumu sacīja. � Viņ� ir domājo�s robots, velns viņu rāvis! Viņ� tic tikai loģikai, un te ir viena nelaime �

��� Kāda? � Donovans iejautājās.

��� Ar stingri loģiskiem spriedumiem var pieradīt itin visu; � ja tikai izveļas attiecī�gus postulātus. Mums ir savi postulāti, bet Kjūtijam � savi.

�� Tad mēģināsim ātrāk noskaidrot viņa postulātus. Rīt gaidāma vētra.

Pauels gurdi nopūtās.

�� Tie�i to mēs nespējam izdarīt. Postulāti pamatojas uz pieņēmuma, un tos balsta ti�cība. Nekas pasaulē nespēj tos satricināt. Es eju gulēt.

�� Velns un elle! Es nevaru gulēt!

�� Es arī nē! Bet es tomēr mēģinā�u � principa pēc.

Ta�u principi nelīdzēja � pēc divpadsmit stundām miegs joprojām bēga no viņiem.

Vētra sākās ātrāk, nekā viņi bija gaidī�ju�i. Donovans, kura sārtā seja tagad bija bāla jo bāla, pacēla drebo�u pirkstu. Pauels, kam vaigi bija noaugu�i ar bārdas rugājiem un lūpas izkaltu�as sausas, paraudzījās pa iluminatoru un izmisīgi paraustīja ūsas.

Citos apstākļos tas būtu lielisks skats. Liela ātruma elektronu plūsma, saskardamās ar enerģijas nesēju staru, uzliesmoja un sa��ķīda sīkās, spo�ās dzirkstelēs. Stars, mirgo�dams sprēgājo�os, vizuļojo�os puteklī�os, iz�zuda tālumā.

Enerģijas plūsma likās stabila, bet abi Ze�mes cilvēki zināja, cik maz var paļauties uz vizuāliem novērojumiem. Svārstības, kas ne�pārsniedza loka milisekundes simtdaļu un nebija ar aci saskatāmas, varēja stipri novirzīt

staru no fokusa, pārvēr�ot simtiem kvadrāt�kilometru Zemes virsmas liesmojo�ās drupās.

Un pie vadības pults bija robots, ko nein�teresēja ne stars, ne fokuss, ne Zeme, bet vie�nīgi viņa Kungs.

Pagāja vairākas stundas. Zemes cilvēki kā hipnotizēti klusēdami skatījās pa ilumina�toru. Tad �audīgie gaismas punktiņi kļuva bālāki un izzuda. Vētra bija norimusi.

�� Beigas! � Pauels teica nomāktā balsī.

Donovans bija iegrimis nemierīgā snaudā,

un Pauela noguru�ās acis ar skaudību vē�roja viņu. Vairākkārt iedegās signāllampiņa, bet Pauels tam nepievērsa nekādu uzmanību. Tas viss bija nesvarīgi! Itin viss! Varbūt Kjūtijam taisnība, ka viņi ir zemākas būtnes ar mākslīgu atmiņu, kas izsmēlu�as savas dzīves jēgu.

Kaut tas tā būtu!

Viņam pretī nostājās Kjūtijs.

�� Jūs neatbildējāt uz signāliem, tādēļ es ienācu, � viņ� klusi sacīja. � Jūs slikti iz�skatāties. Es baidos, ka jūsu dzīves laiks tu�vojas beigām. Bet varbūt jūs tomēr paskatī�sities �āsdienas aparātu rādījumus.

Pauels neskaidri nojauta, ka tas bija drau�dzīgs �ests, ar kuru Kjūtijs varbūt gribēja klusināt sirdsapziņas pārmetumus par to, ka ar varu padzinis cilvēkus no stacijas vadī�bas. Viņ� satvēra pasniegtās lapas un ne�redzīgu skatienu raudzījās tajās.

Kjūtijs �ķita apmierināts.

������� Kalpot tam Kungam � tā, protams, ir liela privilēģija. Bet tomēr neskumstiet, ka es jūs nomainīju.

Pauels, kaut ko murminādams, mehāniski pārlaida acis visiem papīriem pēc kārtas, līdz viņa aizmiglotais skatiens pēk�ņi apstā�jās pie kādas tievas, svārstīgas sarkanas lī�nijas, kas �ķērsoja vienu no papīra lapām.

Viņ� vērās un vērās �ajā lapā. Tad sagrāba to abām rokām un, acu no tās neatraudams, pielēca kājās. Pārējie papīri nokrita uz grī�das.

������� Maik, Maik! � Viņ� neganti purināja Donovanu aiz pleca. � Viņ� to noturēja!

Donovans pamodās.

��� Kas? Kur?

Arī viņ�, acis ieplētis, vērās grafikā.

��� Kas ir? � iejaucās Kjūtijs.

������ Tu noturēji staru fokusā, � Pauels stos�tīdamies atbildēja. � Vai tu to zini?

�� Fokusā? Kas tas ir?

������� Tu noregulēji staru tā, ka tas bija pre�cīzi � līdz loka milisekundes tūksto�daļai � pievērsts uztvērējstacijai.

�� Kādai uztvērējstacijai?

������� Uz Zemes. Zemes uztvērējstacijai, � Pauels priecīgi �aloja. � Tu to noturēji fo�kusā.

Kjūtijs sakaitināts apsviedās uz papē�a.

������� Jums nemaz nedrīkst izrādīt labvēlību! Atkal tie pa�i murgojumi! Es tikai noturēju visu aparātu rādītājus līdzsvarā, kā to gri�bēja tas Kungs.

Savācis izsvaidītos papīrus, viņ� stīvā gaitā izgāja no istabas.

�� Velna milti! � Donovans noteica, kad robots bija aiz durvīm.

Tad viņ� pievērsās Pauelam:

�� Ko mēs tagad darīsim?

Pauels jutās noguris, bet reizē pacilāts.

��� Neko. Viņ� pierādīja, ka spēj lieliski vadīt staciju. Nekad neesmu redzējis, ka elektronu vētra būtu tik labi pārlaista.

�� Bet nekas nav atrisināts. Tu ta�u dzir�dēji, ko viņ� sacīja par Kungu. Mēs neva�ram �

�� Redzi, Maik, viņ� izpilda sava Kunga pavēles, nolasot tās no skalām, instrumen�tiem un grafikiem. Bet to ta�u arī mēs vien�mēr esam darīju�i. Un, galu galā, tas iz�skaidro viņa atteik�anos paklausīt mums. Pa�klausību nosaka Otrais likums. Cilvēku dro��ību � Pirmais. Kā viņ� varēja izglābt cil�vēkus, vienalga, apzināti vai neapzināti? Protams, stabili noturot enerģijas nesēju staru. Viņ� zina, ka spēj to izdarīt labāk nekā mēs, tādēļ arī uzsver, ka ir augstāka būtne, kam jāpadzen mūs no vadības telpām. Tas neizbēgami izriet no robotikas likumiem.

��� Protams, bet runa jau nav par to. Mēs nevaram viņam ļaut arī turpmāk melst nie�kus par Kungu.

��� Kāpēc ne?

�� Tāpēc, ka tas ir kaut kas nedzirdēts. Kā mēs varam viņam uzticēt staciju, ja viņ� ne�tic, ka ir Zeme?

��� Vai viņ� spēj vadīt staciju?

��� Jā, bet�

��� Vai tad nav vienalga, kam viņ� tic?

Gurdi smaidīdams, Pauels noplātīja rokas

un kri�us iekrita gultā. Pēc brī�a viņ� jau gu�lēja.

Uzstīvēdams sev vieglu skafandru, Pauels sacīja:

������� Viss būs ļoti vienkār�i. Varēs atvest �urp pa vienam jaunos KT modeļus, iebūvēt tajos automātiskus slēd�us, kas darbotos vienu nedēļu, tā lai tiem būtu laiks apgūt� tā � Kunga kultu no pa�a pravie�a. Pēc tam tos var pārvest uz citām stacijām un at�kal atdzīvināt. Pietiktu ar diviem KT katrā stacijā�

Donovans pavēra savu sejsegu un dusmīgi palūkojās Pauelā.

������� Beidz reiz, un vācamies projām no �e�jienes. Maiņa mūs gaida, un man nebūs miera, iekāms pa īstam neredzē�u Zemi un nejutī�u to zem savām kājām, lai pārliecinā�tos, ka tā tie�ām eksistē.

�ai brīdī atvērās durvis. Donovans, pa�klusi izgrūdis lāstu, aizcirta ciet sejsegu un sadrūmis pagrieza ienāku�ajam Kjūtijam muguru.

Robots klusi pienāca viņiem klāt un skumjā balsī jautāja:

��� Jūs aizejat?

Pauels viegli pamāja ar galvu:

�� Mūsu vietā nāks citi.

Kjūtijs nopūtās. Tas izklausījas ka vēja gaudi cie�i savilktos vados.

������� Jūsu kalpo�anas laiks ir beidzies, un pienācis jūsu bojā ejas brīdis. Es to biju gai�dījis, bet� Tomēr lai notiek tā Kunga prāts!

Viņa gaudulīgais tonis aizskāra Pauelu.

������� Pataupi savus līdzjūtības izpaudumus, Kjūtij. Mūs gaida Zeme, nevis bojā eja.

������� Tas ir labi, ka jūs tā domājat, � Kjū�tijs atkal nopūtās. � Es tagad redzu, cik gudri ir jūsu maldi. Pat ja spētu, es neiedro��inātos iedragāt jūsu ticību.

Viņ� aizgāja kā īsts līdzcietības iemieso�jums.

Pauels kaut ko noņurdēja un pamāja Donovanam.

Nesdami rokās hermētiski noslēgtas ceļa�somas, viņi iegāja gaisa slū�ās.

Aiz tām atradās kuģis, ar kuru bija atlido�jusi maiņa. Francis Millers, kam vajadzēja nomainīt Pauelu, sveicināja viņus ar vēsu pieklājību. Donovans tikko manāmi atņēma sveicienu un tūlīt iegāja pilota kabīnē, lai pārņemtu no Sema Ivensa kuģa vadību.

Pauels brīdi uzkavējās.

�� Kā klājas Zemei?

Uz �o visai parasto jautājumu Millers at�bildēja ar parasto frāzi:

��� Arvien vēl grie�as.

Pauels sacīja:

��� Tas ir labi.

Millers uzlūkoja viņu.

������ �U. S. Robots� pui�i ir izgudroju�i jaunu modeli. Kombinētu robotu.

��� Ko izgudroju�i?

������� To, ko jūs dzirdējāt. Firma saņēmusi lielu pasūtījumu. �ķiet, ka �is modelis ir kā radīts asteroīdu raktuvēm. Viens robots ir komandieris, kuram ir padoti se�i subroboti kā rokai pirksti.

�������� Vai izmēģinājumi uz vietas jau veikti? � Pauels ba�īgi vaicāja.

Millers pasmīnēja:

��� Es dzirdēju, ka viņi gaidot jūs.

Pauela roka savilkās dūrē.

�� Velns parāvis, mums ta�u jāatpū�as!

������� Gan jau atpūtīsities. Nedēļas divas, ma�nuprāt.

Gatavodamies de�ūrai stacijā, viņ� uz�mauca smagos skafandra cimdus. Viņa uz�acis saraucās.

������� Kā darbojas jaunais robots? Lai strādā. kā nākas, citādi es viņu nelaidī�u ne tuvu pie vadības pults.

Pauels vilcinājās ar atbildi. Viņa skatiens pārslīdēja uzpūtīgajam prūsim, kas stāvēja viņa priek�ā, � no iecirtīgi atmestās galvas ar īsi apcirptajiem matiem līdz pat kāju pē�dām karavīra miera stājā � un piepe�i viņā uzbangoja nevaldāma prieka vilnis.

������� Ar robotu viss ir kārtībā, � viņ� lēni sacīja. � �aubos, vai tev iznāks daudz no�ņemties ar vadības pulti.

Viņ� nosmīnēja un iekāpa kuģī. Milleram te bija jāpavada vairākas nedēļas.

Atvaļinājums ilga vairāk nekā divas nedē�ļas. Tas Maikam Donovanam bija jāatzīst. Viņi atpūtās se�us mēne�us un saņēma par tiem apmaksu. Arī to viņ� nenoliedza. Ta�u, kā Donovans pikti paskaidroja, tā bija tīrā nejau�ība. �U. S. Robots� vīriem vajadzēja novērst kļūmes kombinētā robota konstruk�cijā, un kļūmju tajā bija daudz, turklāt vis�maz kāds pusducis no tām parasti paliek vēl līdz izmēģinājumiem uz vietas. Tā nu Pauels un Donovans pūtās un gaidīja, kamēr vīri pie rasējamiem dēļiem un pui�i ar logarit�miskajiem lineāliem pateica: �Viss kārtībā!� Un nu viņi abi bija uz asteroīda, bet nekas nebija kārtībā. Donovans to atkārtoja jau reizes desmit, un viņa seja kļuva sarkana kā biete.

��� Ap�ēlojies, Greg, sāc ta�u skatīties uz lietām reāli. Kāda gan nozīme turēties bur�tiski pie instrukcijas un ļaut izmēģinājumiem saiet dēlī? Ir jau pēdējais laiks likt papīrus pie malas un ķerties pie darba.

������� Es tev saku, � Gregorijs Pauels runāja tik pacietīgi, it kā skaidrotu elektronikas pamatus muļķa bērnam, � ka saskaņā ar instrukciju �ie roboti ir domāti darbam aste�roīdu raktuvēs bez cilvēku uzraudzības. Mums viņi nav jānovēro.

��� Labi. Tagad paklausies � runās lo�ģika! � Donovans izstiepa savus spalvainos pirkstus un sāka uz tiem skaitīt. � Pirmkārt: �is jaunais robotu tips ir izturējis visas pār�baudes laboratorijās. Otrkārt: �United States Robots� garantēja, ka viņi izturēs arī pār�baudi uz vietas � uz asteroīda. Tre�kārt: �o pārbaudi tie līdz �im nav izturēju�i. Ceturt�kārt: ja roboti neizturēs pārbaudi uz vietas. �United States Robots� zaudēs desmit miljo�nus skaidrā naudā un par kādiem simts mil�joniem savu labo slavu. Piektkārt: ja roboti neizturēs pārbaudi un mēs nepratīsim pa�skaidrot, kādēļ tas noticis, tad ir iespējams, ka mums abiem būs jāatvadās no labā darba.

Māksloti smaidīdams, Pauels centās no�slēpt smagu nopūtu. Firmas �United States Robots and Mechanical Men Corporation� nerakstītais likums bija labi zināms: �Neviens darbinieks neizdara divreiz vienu un to pa�u kļūdu. Viņu atlai� pēc pirmās reizes.�

Skaļi Pauels teica:

��� Tev viss ir tik saprotams kā Eiklidam � viss, atskaitot faktus. Tu, sarkanmati, novē�roji �o robotu grupu trīs maiņas pēc kārtas, un viņi veica savu darbu lieliski. Tu pats tā sacīji. Ko mēs citu varam darīt?

������� Noskaidrot, kur slēpjas vaina, lūk, ko mēs varam. Viņi strādāja lieliski, kamēr es viņus novēroju. Bet trīs reizes, kad es viņus nenovēroju, viņi pārstāja iegūt rūdu. Viņi pat neatgriezās noliktajā laikā. Man bija jāiet tiem pakaļ.

��� Vai kaut kas bija noticis?

��� It nekas. Absolūti nekas. Viss bija pil�nīgā kārtībā. Tikai tāds nenozīmīgs sīkums mani satrauca � nebija rūdas.

Pauels drūmi skatījās griestos un paraus�tīja brūnās ūsas.

��� Es tev kaut ko pateik�u, Maik. Mums savā laikā ne vienreiz vien uzgrūsti draņķīgi darbi, bet �eit ir vēl trakāk nekā uz irīdija asteroīda. Te viss ir sare�ģījies līdz neiespē�jamībai. Skaties, �im robotam � DV-5 � ir pakļauti se�i roboti. Ne vien pakļauti � tie ir daļa no viņa.

��� Es to zinu �

��� Aizveries! � Pauels nikni uzbrēca. � Es ne�aubos, ka tu to zini, bet es tev stāstu, kādā idiotiskā situācijā mēs esam no�kļuvu�i. �ie se�i palīgroboti ir DV-5 sastāv�daļas, kā tavi pirksti ir daļa no tevis, un viņ� dod tiem rīkojumus nevis ar savu balsi vai pa radio, bet tie�i caur pozitronu lauku. Un redzi � starp �United States Robots� vīriem nav neviena robotehniķa, kur� zinātu, kas ir pozitronu lauks un kā tas darbojas. Arī es to nezinu. Un tu arī ne.

��� To jau nu es tie�ām nezinu, � Dono�vans dziļdomīgi piekrita.

������ Tagad iedomājies mūsu stāvokli. Ja viss iet labi � lieliski! Ta�u, tiklīdz kaut kas ķeras, mēs esam bezspēcīgi. Un jādomā, ka ne mēs, ne arī kāds cits te neko nespētu darīt. Bet te strādājam mēs un nevis kāds cits, tā�tad mums jātur acis vaļā, Maik.

Kaisdams dusmās, viņ� brīdi klusēja.

��� Labi. Tu vinu atvedi?

��� Jā.

��� Vai viņ� izturas normāli?

������� Kā lai to ņem �viņ� nav reliģiskas mā�nijās varā un neriņķo apkārt, dzejoļus skai�tīdams, tātad viss ir normāli.

Dusmīgi papurinājis galvu, Donovans iz�gāja laukā.

Pauels pasniedzās pēc �Robotikas rokas�grāmatas�, kas ar savu smagumu bija ieliekusi vienu galda malu, un bijīgi atvēra to. Kādreiz viņ� bija izlēcis no dego�as mājas vienās sporta biksītēs, paķerdams līdz �Ro�kasgrāmatu�. Ļaunākajā gadījumā viņ� būtu pametis biksītes.

�Rokasgrāmata� gulēja Pauela priek�ā uz galda, kad ienāca robots DV-5, un Donovans, kas nāca aiz viņa, aizcirta durvis.

Pauels nīgri sacīja:

��� Sveiks, Deiv! I<ā jūties?

�������� Lieliski, � robots atbildēja. � Vai drīk�stu apsēsties?

Viņ� pavilka tuvāk viņam domāto, speciāli nostiprināto krēslu un, saliecis augumu, viegli ieslīdēja tajā.

Pauels atzinīgi uzlūkoja Deivu (laji varēja saukt robotus pēc sēriju numuriem, bet robotehniķi to nekad nedarīja). Robots nebūt ne�likās pārlieku masīvs, kaut gan apvienoja sevī no septiņām daļām sastāvo�u, kombinē�tas robotu brigādes domā�anas aparātu. Viņ� bija septiņas pēdas gar�, un viņu izveidoja pustonnas metāla un elektrība. Vai tas ir daudz? Nebūt ne, ja �ī pustonna satur neskai�tāmus kondensatorus, elektriskās ķēdes, rele�jus un lampas, kas praktiski spēj reaģēt uz jebkuru cilvēkam pazīstamu psiholoģisku kai�rinājumu. Turklāt vēl pozitronu smadzenes � desmit mārciņas vielas un vairāki kvintiljoni pozitronu, kas te ir galvenie rīkotāji.

Pauels sameklēja krekla kabatā cigareti.

��� Deiv, � viņ� sacīja, � tu esi lāga zēris. Tu ņeesi vieglprātīgs vai untumains kā primadonna. Tu esi nosvērts, uzticams rak�tuvju robots, bet tai pa�ā laikā tu vari tie�i koordinēt se�u palīgrobotu darbu. Cik man zināms, tas nav radījis tavās smadzenēs ne�stabilus savienojumus.

Robots pamāja ar galvu.

�� Tas mani iepriecina, bet ko jūs ar to gribat teikt, �ef?

Viņam bija lieliska membrāna, un virstoņi skaņu gammā vērta viņa balss tembru mazāk metālisku un vienmuļu nekā parasti mēdz būt robotu balsis.

�� Tūlīt pateik�u. Viss runā tev par labu, bet kāpēc tad darbs nesokas? Piemēram, �o�dien B maiņā.

Deivs vilcinājās ar atbildi.

��� Cik man zināms, viss ir kārtībā.

��� Jūs neieguvāt ne kripatiņas rūdas.

��� To es zinu �

��� Nu un? �

Deivs izskatījās noraizējies.

�������� Es to nekādi nevaru izskaidrot, �ef. Man būs nervu sabrukums, pareizāk sakot, būtu, ja es kaut ko tamlīdzīgu sev atļautos. Palīgroboti strādāja nevainojami. Arī es � par to esmu pārliecināts. � Robots nogrima pār�domās, viņa fotoelektriskās acis spo�i mir�dzēja.

Tad viņ� sacīja:

�������� Neatceros. Diena gāja uz beigām, iera�dās Maiks, un gandrīz visas vagonetes bija tuk�as.

Sarunā iejaucās Donovans:

������� Pēdējās dienās tu maiņas beigās neieradies ar ziņojumu, Deiv. Vai tu to zini?

������� Jā. Bet kādēļ� � Viņ� lēni un domīgi papurināja galvu.

Pauels pēk�ņi sajuta, � ja vien robota seja būtu spējīga mainīt izteiksmi, tad �obrīd tajā atspoguļotos sāpes un pazemojums. Robots vienmēr smagi pārdzīvo to, ka nevar veikt pienākumu.

Donovans pievirzīja krēslu pie Pauela galda un pārliecās tam pāri.

��� Varbūt amnēzija, kā tev �ķiet?

������� Tie�ām nezinu. Bet labāk necenties te minēt slimību nosaukumus. Cilvēku kaites at�tiecināt uz robotiem, � tā ir tikai romantiska analoģija. Robotikā tas nepalīdz. � yiņ� pa�kasīja pakausi. � Man negribētos pārbaudīt viņa elementārās smadzeņu reakcijas. Tas necels viņa pa�cieņu.

Pauels domīgi uzlūkoja Deivu, tad iemeta acis �Rokasgrāmatā� � nodaļā �Reakciju pārbaude uz vietas�.

Viņ� sacīja:

���� Paklau, Deiv, un ja nu mēs pārbaudītu reakcijas? Tas būtu prātīgi darīts.

Robots piecēlās.

��� Kā pavēlēsiet, �ef.

Viņa balsī izskanēja sāpes.

Sākumā uzdevumi bija pavisam vienkār�i. Hronometram vienmuļi tik�ķot, robots DV-5 reizināja pieczīmju skaitļus. Viņ� nosauca pirmskaitļus no tūksto�a līdz desmit tūksto��iem, izvilka kuba saknes un integrēja da�ā�das komplicētības funkcijas. Tika pārbaudītas viņa mehāniskās reakcijas, izvēloties arvien grūtākas un grūtākas. Un beidzot Deiva pre�cīzais mehāniskais prāts pievērsās .robotu visgrūtākajam uzdevumam � morālo pro�blēmu risinā�anai.

Kad divas stundas bija pagāju�as, Pauelam sviedri plūda aumaļām un Donovans bija ap�grauzis sev visus nagus. Robots jautāja:

��� Kā ir, �ef?

Pauels atbildēja:

���� Man jāpadomā, Deiv. Pārsteidzīgi sprie�dumi mums neko nedos. Labāk ej strādāt C

maiņā. Neuztraucies. Un pagaidām pārāk ne�rūpējies par izstrādes normu � gan mēs visu nokārtosim.

Robots izgāja. Donovans uzlūkoja Pauelu.

��� Nu?

Pauels nikni plucinaja ūsas, it ka butu no�lēmis tās izraut ar visām saknēm. Viņ� sa�cīja:

��� Deiva pozitronu smadzeņu sakaros nav nekādas vainas.

��� Es gan to tik noteikti neapgalvotu.

��� �ēlīgais Jupiter! Smadzenes ir robota visdro�ākā sastāvdaļa, Maik. Reizes piecas tās pārbauda uz Zemes. Ja tās iztur pārbaudi uz vietas tik spo�i, kā Deivs to izturēja, tad smadzenēs nevar būt ne vismazākās vainas^ �ī pārbaude aptver visus galvenos smadzeņu sakarus.

��� Nu un tad?

��� Nesteidzini mani. Ļauj man to visu iz�domāt līdz galam. Ir vēl iespējams mehānisks bojājums robota ķermenī. Tas nozīmē, ka vai�na var būt kādā no tūksto� piecsimt konden�satoriem, divdesmit tūksto� elektriskajām ķē�dēm, piecsimt lampām, tūksto�os releju un neskaitāmās citās detaļās. Un tad vēl �ie no�slēpumainie pozitronu lauki, par kuriem ne�viens nekā nezina.

��� Klausies, Greg, � Donovans nepacie�tīgi iesaucās, � man ir ideja! Var būt, ka �is robots melo. Viņ� nekad �

��� Muļķi, roboti nespēj apzinīgi melot. Tā�tad, būtu mums Makkormeka � Veslija pār�baudītājs, mēs varētu pārbaudīt visas viņa detaļas divdesmit �etru līdz �etrdesmit astoņu stundu laikā, bet abi vienīgie M.�V. pārbau�dītāji atrodas uz Zemes, turklāt tie sver desmit tonnas, ir uzmontēti uz betona pa�mata, un tos nevar pārvietot. Vai tas nav lieliski?

Donovans uzsita ar roku pa galda virsmu.

���� Bet, Greg, viņam kaut kas notiek tikai tad, kad mēs neesam klāt. Man tas liekas� tīri� aizdomīgi! � viņ� uzsvēra katru <vārdu, sizdams ar dūri pa galdu.

�� Man kļūst nelabi, tevī klausoties, � Pauels lēni noteica. � Tu esi salasījies pie�dzīvojumu romānus.

��� Es gribētu zināt, � Donovans kliedza,

�� ko mēs darīsim!

�� Tūlīt dzirdēsi. Es novieto�u virs sava galda ekrānu. Tie�i �eit, pie sienas. Ska�ties! � viņ� nikni bakstīja ar pirkstu sienā.

��� Un novēro�u raktuves jebkurā daļā, kur vien rit darbs. Tas ir viss.

��� Tas ir viss? Greg�

Pauels piecēlās kājās un ar dūrēm atspie�dās pret galdu.

��� Maik, man ir ļoti grūti, � viņa balsī jautās nogurums. � Jau veselu nedēļu' tu mani nomoki ar Deivu. Tu apgalvo, ka ar viņu nav kaut kas kārtībā. Vai tu zini, kas tas par bo�jājumu? Nē! Vai tu zini, kā �is bojājums iz�pau�as? Nē! Vai tu zini, no kā tas radies? Arī nē! Varbūt tu zini, kas to izraisījis? � Nē! Vai tu vispār kaut ko par to zini? Nē!

Varbūt es zinu kaut ko? Arī nē! Ko tad tu īsti gribi no manis?

Donovans noplātīja rokas.

��� Padodos!

��� Es vēlreiz tev saku. Pirms mēs sākam ārstē�anu, mums jānosaka slimība. Lai paga�tavotu tru�a ragū, vispirms ir jānoķer trusis. Tātad mums jāķer trusis. Bet tagad ej laukā.

Donovans noguru�u skatienu stingi rau�dzījās sava izmēģinājuma pārskata uzme�tumā. Pirmkārt, viņ� jutās noguris un, otr�kārt, kāds varēja būt pārskats, ja nekas vēl nebija noskaidrots? Viņ� bija sa�utis.

��� Greg, � Donovans sacīja, � mēs atpa�liekam no plāna gandrīz par tūksto� tonnām.

�� Ko tu saki? � Pauels, galvu nepacēlis, atteica. � Es to vēl nebiju dzirdējis.

��� Es tikai gribētu zināt, � Donovans pēk�ņi aizsvilās dusmās, � kāpēc mums vienmēr jānoņemas ar jauna tipa robotiem? Pietiek! Mani pilnīgi apmierina roboti, kas bija labi diezgan maniem sen�iem. Es esmu par to, kas ir dro�s un pārbaudīts. Par robo�tiem', kas izturēju�i laika pārbaudi, � labiem, solīdiem, veclaiku robotiem, kuri nekad nebo�jājas.

Precīzi notēmējis, Pauels svieda viņam ar grāmatu, un Donovans novēlās no krēsla.

�� Tavs darbs, � Pauels mierīgi sacīja, � pēdējo piecu gadu laikā ir bijis pārbaudīt uz vietas jaunus robotus firmas �United

States Robots� uzdevumā. Tā kā mēs abi bijām tik neapdomīgi un parādījām labu prasmi �ā darba veik�anā, mūs arvien aplaimo ar visdraņķīgākajiem uzdevumiem. Tā, � Pauels bakstīja ar pirkstu Donovana virzienā, � ir tava profesija. Tu sāki gausties par to, cik es atceros, jau minūtes piecas pēc tam, kad �United States Robots� tevi pieņēma darbā. Kāpēc tad tu neiesniedz atlūgumu?

��� Es tev pateik�u. � Donovans apvēlās uz vēdera un, ielaidis pirkstus nepaklausīga�jos rudajos matos, atbalstīja elkoņus uz grī�das. � Daļēji principa dēļ. Galu galā kā avā�rijas montierim arī man ir bijusi sava loma jaunu robotu izveido�anā. Ir ta�u jāveicina zinātnes progress. Tomēr saproti mani pa�reizi: ne jau princips te ir iz�ķiro�ais, bet gan nauda, ko viņi mums maksā � Greg!

Izdzirdis Donovana neganto kliedzienu, Pauels pielēca kājās un, sekojot rudmatainā pui�a skatienam, pievērsās ekrānam. Pārbīlī ieplestām acīm viņ� �ukstēja:

��� Visvarenais Jupiter!

Elpu aizturējis, Donovans uzrausās kājās.

��� Paskaties uz viņiem, Greg. Viņi ir ju�ku�i.

Pauels sacīja:

��� Atnes divus skafandrus. Ejam turp.

Viņ� turpināja vērot uz ekrāna robotu dar�bo�anos. Uz asteroīda ēnaino klintsrad�u fo�na viegli slīdēja to mirdzo�ie bronzas stāvi. Izveidoju�i kolonu, roboti nedzirdami soļoja, un viņu ķermeņi izstaroja blāvu gaismu, kas krita uz rupji cirstajām, neskaidru lēkājo�u ēnu plankumiem izraibinātajām ejas sienām. Visi septiņi roboti ar Deivu priek�galā soļoja saliedēti, apgriezienus un pagriezienus izda�rīdami pārsteidzo�i saskaņoti un ejot pārkār�todami savas rindas tik neparasti viegli ka dejotāji uz Mēness.

Donovans atgriezās ar skafandriem.

��� Viņi iet uzbrukumā pret mums. Tā ta�u ir militāra mar�ē�ana!

��� Tikpat labi, � sekoja dzedra atbilde, � tā varētu būt mākslas vingro�ana. Vai arī Deivs ir iedomājies sevi par baletmeistaru. Tu labāk vispirms padomā un arī pēc tam vēl pastāvi klusu.

Donovans dusmīgi saviebās un, ar demon�stratīvu bravūru iebāzis detonatoru makstī, kas viņam karājās pie sāniem, sacīja:

��� Kā tas arī būtu, te tev nu ir jaunie mo�deļi! Mēs ar viņiem strādājām. Tā ir mūsu profesija. Labi. Bet saki man: kāpēc� kā�pēc viņiem alla� kaut kas notiek?

��� Tāpēc, � Pauels sadrūmis atteica, � ka mēs esam nolādēti. Ejam.

Tālu priek�ā tuneļa samtainajā tumsā, kuru neaizsniedza viņu kabatas bateriju gaisma, mirgoja robotu ugunis.

��� Tur viņi ir, � Donovans izdvesa.

��� Es mēģināju viņu izsaukt pa radio, � Pauels uzbudināts �ukstēja, � bet viņ� neat�bild. Iespējams, ka radiosakari pārtrūku�i.

��� Tādā gadījumā es priecājos, ka kon�struktori nav vēl radīju�i robotus, kas būtu spējīgi strādāt pilnīgā tumsā. Man nebūtu ne mazākās patikas tum�ā �ahtā bez radiosaka�riem meklēt septiņus vājprātīgus robotus, ja tie nelaistītos kā muļķīgas radioaktīvas ziem�svētku eglītes.

��� Rāpies aug�ā uz �īs malas, Maik. Viņi nāk �urp, un es gribu tos pavērot tuvumā. Vai varēsi?

Donovans krekstēdams palēcās. Gravitācija �eit bija daudzkārt mazāka nekā uz Zemes, bet smagajos skafandros �o priek�rocību tik�pat kā nemanīja, un karjera mala bija turpat desmit pēdu augsta. Pauels lēca tūlīt pēc tam.

Roboti sekoja Deivam kolonā pa vienam. Ejot viņi ritmiski pārkārtojās kolonā pa divi, tad atkal pa vienam, tikai citā kārtībā. Viņi to atkārtoja vēl un vēl, bet Deivs ne reizi ne�pagrieza galvu atpakaļ.

Kad viņus no cilvēkiem �ķīra kādas divdes�mit pēdas, �ī komēdija izbeidzās. Palīgrobotu rindas pajuka, tie mirkli nogaidīja un tad, kājas rībinādami, ļoti ātri pazuda tālumā. Deivs noskatījās tiem pakaļ, tad lēni apsē�dās. Viņ� atbalstīja galvu rokā glu�i kā cil�vēks.

Pauela austiņās ieskanējās viņa balss:

��� Vai jūs esat �eit, �ef?

Pauels pamāja Donovanam un nolēca no karjera malas.

��� Viss kārtībā, Deiv. Kas te notika?

Robots papurināja galvu.

�������� Nezinu. Es biju aizņemts ar grūti pie�ejamu rūdas slāni septiņpadsmitajā lauzmā, bet tad piepe�i atjēdzos, ka tuvumā ir cilvēki un pats atrodos galvenajā ejā pusjūdzi no lauzmas.

�������� Kur pa�laik ir palīgroboti? � Donovans jautāja.

������� Atkal pie darba, protams. Cik laika mes esam zaudēju�i?

�������� Ne pārāk daudz. Nedomā par to, � Pauels sacīja, tad, pievērsies Donovanam, piebilda: � Paliec ar viņu līdz maiņas bei�gām. Pēc tam atnāc pie manis � man �is tas ienāca prātā.

Donovans atgriezās pēc trim stundām. Viņ� izskatījās noguris.

Pauels vaicāja:

��� Kā veicās?

Donovans gurdi paraustīja plecus.

�������� Kad viņus novēro, viss iet labi. Pasvied man cigareti.

Sarkanmatis pārspīlēti rūpīgi aizdedzināja cigareti un izpūta glītu dūmu aplīti. Tad viņ� teica:

�������� Es centos to atrisināt, Greg. Zini, Deivs ir neparastas konstrukcijas robots. Viņam pilnīgi pakļauti se�i citi roboti. Viņam ir'ab�solūta vara pār �iem palīgrobotiem, un tas dro�i vien ietekmē viņa domā�anu. Varbūt viņ� uzskata par nepiecie�amu pasvītrot savu varu, tādējādi izceļot savu es?

��� Tuvāk pie lietas.

��� Esmu jau pavisam tuvu. Varbūt tas ir militārisms? Varbūt viņ� rada sev armiju? Varbūt viņ� rīko manevrus? Varbūt�

��� Varbūt tu varētu pabāzt galvu zem ūdenskrāna? Tavi murgi der krāsainai pie�dzīvojumu filmai. Tas, ko tu te sludini, ir pozitronu smadzeņu darbības radikāla no�virze. Ja tev būtu taisnība, Deivam vajadzētu pārkāpt robotikas Pirmo likumu, kas noteic, ka robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek no�darīts ļaunums. Tāda militāriska noskaņo�juma un sava es izcel�anas loģiskās sekas būtu vara arī pār cilvēkiem.

��� Protams. Un kā tu vari zināt, ka tas faktiski tā nav?

��� Pirmkārt, tāpēc, ka robots ar tādām smadzenēm nekad nebūtu izlaists no rūpnī�cas, un, otrkārt, ja arī būtu, mēs to tūlīt pa�manītu. Tu ta�u zini, ka es Deivu pārbau�dīju.

Pauels ar savu krēslu atstūmās no galda un uzslēja kājas uz tā.

��� Nē. Mēs vēl joprojām nevaram pagata�vot ragū, jo mums nav ne mazākās jausmas, kur ir vaina. Piemēram, ja varētu noskaidrot, ko nozīmēja �ī nāves deja, kuru mēs noskatī�jāmies, mēs būtu atrisinājumam uz pēdām.

Viņ� brīdi klusēja.

��� Paklausies, Maik, ko tu par to teiksi?

Deivam kaut kas uznāk tikai tad, kad mēs neesam klāt. Un, tiklīdz kāds no mums parā�dās, viņam tas pāriet.

��� Es jau tev sacīju, ka tas ir aizdomīgi.

��� Nepārtrauc mani! Kā izturas robots, kad cilvēku nav klāt? Atbilde ir skaidra. Tādā ga�dījumā viņam jāizrāda vairāk personiskās iniciatīvas. Tātad mums jāpievēr� uzmanība tām viņa ķermeņa daļām, ko skar �īs jaunās funkcijas.

��� Patiesi! � Donovans izslējās krēslā taisni, tad atkal atslīga tajā. � Nē, tas ir par maz. Pārāk pla�s lauks meklējumiem.

��� Tur nekā nevar darīt. Lai nu kā, mūsu plāna izpilde vairs nav apdraudēta. Mēs pār�maiņus novērosim robotus pa televizoru. Tik�līdz kaut kas saies dēlī, mēs tūdaļ ieradīsi�mies notikuma vietā. Tad viņi atgūsies.

��� Bet tas nozīmē, ka roboti nebūs izturē�ju�i pārbaudi, Greg. �U. S. Robots� nevarēs laist tirgū DV modeļus ar �ādu raksturoju�mu.

��� Protams. Mums jāatrod un jāizlabo vaina konstrukcijā � un tas jāizdara atliku��ajās desmit dienās. � Pauels pakasīja pa�kausi. � Nelaime ir tā � es domāju, papēti labāk pats rasējumus.

Rasējumi bija izklāti uz grīdas kā paklājs, un Donovans rāpoja pa tiem, sekodams Pauela zīmuļa līklo�u gaitai.

Pauels teica:

��� Tev te būs darbs, Maik. Tu esi speciā�lists konstrukcijās, un es gribu, lai tu mani pārbaudītu. Es centos izslēgt visas ķēdes, ku�rām nav sakara ar personisko iniciatīvu. Te, piemēram, ir mehānisko darbību galvenais kanāls. Es izslēdzu visus blakus savienoju�mus � � viņ� pacēla galvu. � Kā tu domā?

Donovans jutās visai nelāgi.

��� Tas nav tik vienkār�i, Greg. Personiskā iniciatīva nav elektriska ķēde, ko var atvienot no citām un izpētīt. Kad robots paliek viens pats, tā mehānisma aktivitāte nekavējoties pastiprinās gandrīz visos virzienos. Neviena pati ķēde nepaliek neskarta. Mums jāat�rod tie�i tie specifiskie apstākļi, kas viņu izsit no sliedēm, un tad varam sākt izslēgt ķēdes.

Pauels piecēlās kājās un nopurināja no drē�bēm putekļus.

�� Hm. Labi. Savāc rasējumus un sade�dzini tos.

Donovans turpināja:

��� Redzi, aktivitātei pastiprinoties, vienas vienīgas detaļas bojājums var izraisīt visu ko. Kaut kur bojāta izolācija, kāds konden�sators sit cauri, dzirksteļo kontakts vai pār�karst tinums. Un, meklējot uz labu laimi, no�darbojoties ar visu robota mehānismu ko�pumā, nekad nevarēs atrast vainu. Ja mēs Deivu izjauktu un katru tā sastāvdaļu pār�baudītu atsevi�ķi, ikreiz samontējot to un iz�mēģinot �

��� Pietiek, pietiek. Es jau arī kaut ko sa�jēdzu.

Viņi bezcerīgi uzlūkoja viens otru, un tad Pauels piesardzīgi ieteicās:

� Kā būtu, ja mēs iztaujātu kādu no palīgrobotiem?

Ne Pauels, ne Donovans līdz �im netika sarunāju�ies ne ar vienu no �pirkstiem�. Sie roboti varēja runāt, tātad analoģija ar cilvēka pirkstiem nebija pilnīga. Viņu smadzenes bija pat samērā attīstītas, bet noskaņotas gal�venokārt rīkojumu uztver�anai caur pozitronu lauku, un uz patstāvīgiem kairinājumiem �ie roboti reaģēja visai nedro�i.

Pauels pat nezināja, kā lai robotu uzrunā. Tā sērijas numurs bija DV-5-2, bet tā viņu saukt nebija sevi�ķi parocīgi.

Beidzot viņ� atrada izeju.

��� Paklau, draudziņ, � viņ� teica, � es gribu tevi lūgt, lai tu mazliet pakustini savas smadzenes; pēc tam varēsi atgriezties pie sava priek�nieka.

�Pirksts� stīvi palocīja galvu, bet, lai nepiepūlētu savas vājās domā�anas spējas, ne�teica ne vārda.

��� Pēdējā laikā, � Pauels sacīja, � tavs priek�nieks �etrreiz atkāpās no uzdotās pro�grammas. Vai tu atceries �os gadījumus?

��� Jā, ser.

��� Ak viņ� atceras, � Donovans dusmīgi norūca. � Es tev teicu, ka tas ir ļoti aizdo�mīgi �

������� Ej ratā! Protams, ka �pirksts� atceras. Viņ� ir pilnīgā kārtībā.

Pauels atkal pievērsās robotam.

������� Ko jūs tajās reizēs darījāt? Es runāju par visu grupu.

�Pirksta� atbilde skanēja bez jebkādas iz�teiksmes, it kā tā būtu no galvas iekalta un viņ� runātu, paklausot savu smadzeņu mehā�niskajam spiedienam.

Viņ� sacīja:

�������� Pirmo reizi mēs strādājām pie grūti pie�ejama rūdas slāņa septiņpadsmitajā cirtnē, B stāvā. Otrreiz nostiprinājām jumtu, kur� draudēja iegrūt. Tre�o reizi mēs gatavojāmies precīzam sprādzienam, lai, turpinot tuneļa rak�anu, neiegāztos apak�zemes plaisā. Ce�turtā reize bija tūlīt pēc neliela nobrukuma.

��� Kas tad īsti notika �ādās reizēs?

������� Grūti aprakstīt. Nāca kāds rīkojums, bet, pirms mēs paguvām to uztvert un sa�prast, saņēmām jaunu pavēli soļot dīvainā ierindā.

��� Kāpēc? � Pauels iesaucās.

��� Nezinu.

Donovans dedzīgi iejaucās sarunā:

������� Kāda bija pirmā komanda � tā, ko jūs saņēmāt pirms pavēles soļot?

������� Es nezinu. Es sajutu, ka nāk rīkojums, bet nebija laika to uztvert.

������� Vai tu vari mums kaut ko pastāstīt par to? Vai tas ikreiz bija viens un tas pats rī�kojums?

�Pirksts� bēdīgi purināja galvu:

��� Nezinu.

Pauels atlaidās krēslā.

��� Labi, ej atpakaļ pie sava priek�nieka.

�Pirksts� ar acīm redzamu atvieglojumu

aizgāja.

Donovans sacīja:

������� Tā, daudz gan mēs �oreiz panācām. Tas tik bija asprātīgs dialogs � no viena gala līdz otram. Klausies, Deivam ar to plānprā�tiņu �pirkstu� ir kaut kas padomā. Pārāk daudz viņi nezina un neatceras. Mēs viņiem vairs nedrīkstam uzticēties, Greg.

Pauels sabu�ināja ūsas.

������ Vai zini, Maik, ja tu turpināsi melst nie�kus, es tev aizbāzī�u muti.

�������� Labi. Tu jau mums esi tas ģēnijs. Es toties � no�ēlojams plānprātiņ�. Ko mēs esam panāku�i?

�������� Ne tik, cik melns aiz naga. Es gribēju sākt no otra gala � no �pirksta�, bet neizde�vās. Tātad jāķeras atkal pie sākuma.

������� Ģeniāli! � Donovans izsmējīgi izteica Pauelam savu apbrīnu. � Cik vienkār�i tas izklausās! Bet tagad pasaki to visu cilvēku valodā, maestro.

������� Bērnu valodā, tu gribēji teikt. Mums ir jānoskaidro, kādu pavēli Deivs dod tajā brīdī, pirms viņa atmiņa atsakās darboties. Tas mums palīdzēs visu atrisināt.

������� Un kā tu domā to noskaidrot? Mēs ne�varam uzturēties Deiva tuvumā, jo mūsu klāt�būtnē viss rit normāli. Dzirdēt pavēli pa radio arī nav iespējams, jo tā tiek noraidīta pa pozitronu lauku. Tātad ne tuvumā, ne arī no attāluma mēs nevaram �o pavēli uztvert. Un itin nekā cita mēs nevaram iesākt.

��� Tie�ā novēro�ana, protams, atkrīt. Bet vēl pastāv dedukcija.

��� Kas?

��� Mes parmaiņus de�urēsim, Maik, � Pauels nīgri pasmaidīja. � Skatīsimies uz ekrānu, acis nenovērsdami. Novērosim katru �o tērauda stulbeņu kustību. Un lūkosim sa�skatīt, kas notiek tie�i pirms viņu dīvainajām izdarībām, lai tādējādi at�ifrētu pavēli.

Donovans veselu minūti sēdēja ar atplestu muti. Tad viņ� sacīja nomāktā balsī:

��� Es uzteik�u darbu. Ie�u projām.

��� Tavā rīcībā ir vēl desmit dienas � vari izgudrot kaut ko labāku, � Pauels atbildēja noguru�ā balsī.

Turpmākajās astoņās dienās Donovans par varēm pūlējās kaut ko izgudrot. Astoņas die�nas, ik pēc �etrām stundām uzsākdams savu de�ūru, viņ� iekaisu�ām, aizmiglotām acīm vēroja mirgojo�os stāvus kustamies mijkrēslī. Un visas astoņas dienas viņ� de�ūru starp�laikā nolādēja �United States Robots�, DV modeļus un dienu, kad nācis pasaulē.

Astotajā dienā, kad Pauels, kaudamies ar miegu un galvassāpēm, atnāca viņu nomai�nīt, Donovans piecēlās un, precīzi notēmējis, ietrieca smagu grāmatu televīzijas ekrāna pa�ā centrā. Atskanēja stikla �ķindoņa.

Pauelam aizrāvās elpa:

��� Kāpēc tu tā darīji?

��� Tāpēc, � Donovans atteica gandrīz mie�rīgi, � ka es viņus vairs nenovēro�u. Atliku��as vēl tikai divas dienas, bet mēs neko ne�esam noskaidroju�i. DV-5 ir no�ēlojams, ne�derīgs grausts. Kamēr es viņu novēroju, viņ� piecas reizes pārtrauca darbu, un tavas de�ū�ras laikā � trīs reizes, bet es netiku gudrs, kādu pavēli viņ� deva, un arī tu ne. Un es ne�ticu, ka tu jebkad to uzzināsi, jo esmu pārlie�cināts, ka es to nekad neuzzinā�u.

Visvarenais kosmos, kā lai vienlaicīgi no�vēro se�us robotus? Viens kustina rokas, otrs � kājas, tre�ais mētā rokas kā vējdzir�navu spārnus, ceturtais lec gaisā kā vājprā�tīgs, un divi pārējie � sazin ko tie dara. Bet tad visi norimstas. Tā ja!

Greg, mēs nerīkojamies pareizi. Viņi jāno�vēro no neliela attāluma, lai redzētu visu sī�kumos.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad Pauels to pārtrauca:

�� Nu, un atliku�ās divas dienas jāgaida, lai atkal kaut kas atgadās?

�� Vai tad �eit novērot ir labāk?

��� Te ir patīkamāk.

�� Jā, bet tur var darīt kaut ko tādu, ko �eit nevar.

��� Ko tad?

��� Kad būsim sagatavoju�ies un noskatīsi�mies, ko viņi īsti dara, var jebkurā brīdī likt tiem apstāties.

Pauels sāka ausīties.

��� Kā mēs to izdarīsim?

��� Padomā pats. Tu jau esi tas gudrais. Uzdod sev da�us jautājumus. Kad DV-5 iziet no ierindas? Ko tev stāstīja �pirksts�, kad tas notika? � Kad draudēja vai īstenībā notika nogruvums, kad spridzinā�anas darbi prasīja lielu precizitāti vai arī kad gadījās grūti pie�ejams slānis.

��� Citiem vārdiem � kritiskos apstāk�ļos, � Pauels satraukti teica.

��� Pareizi! Un kā gan citādi? Personiskās iniciatīvas faktors � lūk, kur tas suns ap�rakts! Un personiskā iniciatīva ir visvairāk vajadzīga tie�i kritiskos apstākļos, kad cil�vēka nav klāt. Kāds tad ir loģiskais secinā�jums? Kā lai piespie�am viņus apstāties no�teiktā laikā un vietā?

Donovans brīdi triumfējo�i raudzījās uz savu sarunas biedru � viņ� sāka iejusties lomā, tad atbildēja pats uz savu jautājumu, aizsteigdamies priek�ā Pauelam, kam atbilde jau bija mēles galā:

��� Mums pa�iem jārada ārkārtēji apstākļi!

Pauels sacīja:

��� Maik, tev taisnība.

��� Paldies, draugs. Es zināju, ka tu kād�reiz atzīsi to.

��� Labi, beidz ņirgāties. Mēs tavas zobga�lības pataupīsim Zemei, kur tās iekonservēsim garajām, saltajām ziemām. Bet kādus ārkār�tējus apstākļus mēs varētu tagad radīt?

������� Ja mēs neatrastos uz asteroīda, kur nav ne gaisa, nedz ūdens, mēs varētu applūdināt raktuves.

��� Asprātīgi, nav vārdam vietas, � Pauels sacīja. � Patiesi, Maik, no smiekliem man jākrīt vai gar zemi. Kā būtu ar nelielu no�gruvumu?

Uzmetis lūpu, Donovans noteica:

��� Manis pēc.

��� Labi, tad ejam.

Kumurodamies pa akmeņaino klajumu uz priek�u, Pauels jutās kā īsts sazvērnieks. Pa�zeminātās gravitācijas dēļ viņ� brī�am tenterēja pa nelīdzeno virsmu, un akmeņi zem viņa kājām �ķīda uz visām pusēm, saceldami pelēku putekļu vērpetes. Un tomēr viņ� pats sev �ķita kā konspirators, kas piesardzīgi zo�gas uz priek�u.

��� Vai tu zini, kur viņi atrodas? � viņ� jautāja.

��� Liekas gan, Greg.

��� Labi, � Pauels sadrūmis teica, � bet, ja mēs nonāksim divdesmit pēdu attālumā no kāda �pirksta�, tas mūs tūlīt sajutīs, kaut arī nebūsim viņa redzes lokā. Cerams, ka tu to zini.

��� Kad man būs nepiecie�ams noklausīties elementārkursu robotikā, es uzrakstī�u tev iesniegumu, trīs eksemplāros. Bet tagad kāp�sim lejā.

Viņi atradās �ahtā; zvaig�ņu mirdzums vairs nebija redzams. Viņi abi gāja, taustī�damies gar sienām, laiku pa laikam ar kaba�tas baterijām apgaismodami ceļu. Pauels dro�ības labad pataustīja savu detonatoru.

��� Vai tu pazīsti �o tuneli, Maik?

������� Ne pārāk labi. Tas ir jauns. Ta�u es domāju, ka varē�u orientēties pēc ta, ko re�dzēju televizorā, lai gan �

Pagāja bezgalīgi garas minūtes, tad Maikls sacīja:

��� Pieliec te roku!

Cauri metāla cimdam Pauels sajuta, ka �ahtas siena viegli vibrē. Skaņas, protams, nebija dzirdamas.

��� Sprādzieni! Mēs esam diezgan tuvu.

��� Turi acis vaļā, � Pauels sacīja.

Donovans nepacietīgi pamāja ar galvu.

Viens no robotiem aizdrāzās viņiem garām

un nozuda, pirms viņi paguva attapties, � bronzas bruņas nomirdzēja vien viņiem gar acīm. Klusēdami viņi saspiedās kopā.

������� Kā tev �ķiet, vai viņ� juta, ka mēs te atrodamies? � Pauels �ukstēja.

������� Cerams, ka ne. Bet labāk apiesim tos no sāniem. Dosimies pirmajā tunelī pa labi.

��� Varbūt nemaz neiesim viņiem klāt?

�������� Ko tad tu gribi darīt? Iet atpakaļ? � Do�novans nikni norūca. � Viņi ir ceturtdaļjūdzes attālumā. Es ta�u novēroju viņus televi�zorā. Un mums atliku�as tikai divas dienas �

������� Ciet klusu labāk. Tu tikai velti �ķied skā�bekli. Vai �ī te ir sānu eja? � Iedegās kaba�tas baterija. � Tā pati. Ejam.

Sienas �eit vibrēja daudz stiprāk, un pa�mats zem kājām nejauki drebēja.

������� Tas ir labs tunelis, � Donovans teica, � ja vien drīz neizbeigsies.

Viņ� noba�ījies paspīdināja savu spuldzīti.

Mazliet pastiepjot roku, viņi varēja aiz�sniegt tuneļa griestus. Nostiprinājums bija pavisam jauns.

Donovans apstājās.

��� Strupceļ�. Ejam atpakaļ.

�������� Nē, pagaidi. � Pauels neveikli pasprau�cās viņam garām. � Vai tā ir gaisma tur priek�ā?

������� Gaisma? Es neko neredzu. Kur gan te radīsies gaisma?

��� Robotu gaisma.

Pauels �etrrāpus uzlīda uz neliela izciļņa. Satrauktā, piesmaku�ā balsī viņ� uzsauca Donovanam:

��� Ei Maik, rāpies aug�ā!

Bija redzama gaisma. Donovans uzrausās aug�ā un pārrāpās pāri Pauela kājām.

��� Vai te ir kāds caurums?

������� Jā, roboti, manuprāt, izcērt �o lauzmu no viņas puses.

Donovans aptaustīja cauruma robotās ma�las un, piesardzīgi uzspīdinājis tam gaismu, ieraudzīja, ka aiz tā atrodas liels tunelis. Acīmredzot tas bija galvenais tunelis. Cau�rums bija pārāk mazs, lai cilvēks varētu pa to izlīst, pat diviem reizē skatīties pa to bija grūti.

��� Tur neviena nav, � Donovans noteica.

���� Pa�reiz nav. Bet pirms brī�a kāds bija, citādi mēs nebūtu redzēju�i gaismu. Sargies!

Sienas visapkārt salīgojās, un viņi sajuta grūdienu. Nobira smalki putekļi. Pauels uz�manīgi pacēla galvu un vēlreiz ielūkojās cau�rumā.

��� Viss kārtībā, Maik. Viņi ir �eit.

Mirdzo�ie roboti bija sapulcēju�ies galve�najā tunelī apmēram piecdesmit pēdu attā�lumā no viņiem. Metāla rokas cītīgi novāca gruve�u kaudzi, kas bija radusies pēc pēdējā sprādziena.

Donovans nepacietīgi skubināja:

���� Nezaudē laiku. Viņi drīz vien būs cauri, un nāko�ais sprādziens var ķert mūs.

��� Dieva dēļ, nesteidzini mani.

Pauels noņēma detonatoru, un viņa ska�tiens nemierīgi pārslīdēja krēslainajām sie�nām, kuras apgaismoja vienīgi robotu izsta�rotā gaisma. Akmens izcilni te bija grūti at��ķirt no ēnas.

���� Redzi tur, gandrīz tie�i virs viņiem, griestos palicis akmens blāķis. Pēdējais sprā�dziens nav to izkustinājis. Ja tu tam trāpīsi, iegrūs puse griestu.

Pauels lūkojās turp, kur tumsā rādīja Do�novana pirksts.

���� Uzmanies! Tagad nenovērs acu no ro�botiem un lūdz dievu, kaut viņi neaizietu projām no �īs vietas. Man vajadzīga viņu gaisma. Vai visi septiņi ir �eit?

Donovans saskaitīja.

��� Jā, visi.

�������� Labi, tad skaties. Vēro katru viņu kus�tību!

Viņ� pacēla detonatoru un tēmēja, bet Do�novans, lādēdamies un mirk�ķinādams acis, ko aizmigloja sviedri, vēroja robotus.

Uzliesmojums!

Tad nāca spēj� trieciens, pamats zem kā�jām vairākkārt nodrebēja, un stiprs grūdiens uzsvieda Pauelu Donovanam virsū.

������� Greg, tu mani nogāzi, � Donovans iebrēcās. � Es nekā neredzēju.

Pauels satraukti skatījās apkārt:

��� Kur viņi ir?

Donovans apjukumā klusēja. Robotus nekur nemanīja. Bija tik tum�s kā Stiksas dzelmē.

������� Vai tik mēs viņus neapbērām? � Dono�vans vaicāja drebo�ā balsī.

��� Kāpsim lejā. Un nejautā man neko.

Pauels sāka steidzīgi rāpties atpakaļ.

��� Maik!

Donovans, kas bija viņam sekojis, apstā�jās.

��� Kas tad nu atkal?

������� Uzgaidi! � Donovana austiņās skanēja Pauela gārdzo�ie, nevienmērīgie elpas vil�cieni. � Maik! Vai tu dzirdi mani, Maik?

��� Esmu tepat. Kas noticis?

������� Mēs esam iesprostoti. Griesti iegruvu�i nevis piecdesmit pēdu attālumā no mums, bet gan virs mūsu galvām. Satricinājums tos sagāzis.

�������� Ko? � Donovans atdūrās pret kaut ko cietu. � Uzdedzini bateriju.

Pauels paspīdināja laterniņu. Ceļ� visap�kārt bija tā aizgruvis, ka pat skudra nebūtu izlīdusi cauri.

� Nu ko tu tagad teiksi? � Donovans no��ukstēja.

Viņi patērēja diezgan daudz laika un spēka, pūlēdamies izkustināt akmens bluķi, kas aiz�sprostoja ceļu. Tad Pauels mēģināja papla�i�nāt caurumu, pa kuru viņi skatījās galvenajā tunelī. Viņ� pacēla detonatoru. Ta�u sprā�dziens tik �aurā telpā būtu tikpat kā pa�nā�vība, Pauels to zināja. Viņ� apsēdās.

��� Vai zini, Maik, � viņ� sacīja, � mēs esam visu sabojāju�i. Un ne par matu neesam tuvāk Deiva mīklas atminējumam. Ideja bija laba, bet tā vērsās pret mums pa�iem.

Donovana sarūgtinātais skatiens urbās tumsā.

��� Man negribas tevi apbēdināt, veco zēn, bet neatkarīgi no tā, vai mēs ko zinām par Deivu vai nezinām, esam iekļuvu�i lamatās. Un ja mēs, draudziņ, netiksim laukā, tad mums ir beigas. BEIGAS, beigas. Cik mums ir atlicis skābekļa? Ne vairāk kā se�ām stun�dām.

��� Es jau par to biju domājis, � Pauela roka meklēja daudzkārt cietu�ās ūsas, bet uz�taustīja tikai caurspīdīgo sejsegu. � Deivs mūs, protams, varētu pa �o laiku itin viegli atrakt. Bet �is mūsu lieliskais eksperiments viņu dro�i vien atkal izsitis no sliedēm, un

uzņemt ar viņu radiosakarus nav iespējams.

��� Skaisti, vai ne?

Donovans pielīda pie cauruma un grū�us izgrūda tam cauri galvu ar visu ķiveri.

��� Ei. Greg!

��� Kas ir?

������� Ja nu Deivs nokļūst divdesmit pēduattālumā no mums? Tad viņ� nāks pie prāta. Un mēs būsim glābti.

��� Tas gan, bet kur viņ� ir?

������� Tur, tuneļa galā, � labu gabaliņu no �ejienes. Dieva dēļ, beidz mani raustīt, kamēr neesi vēl norāvis man galvu. Ļau�u jau tev arī paskatīties.

Tagad Pauels izbāza galvu pa caurumu.

������� Mūsu sprādziens ir izdevies. Palūkojies uz �iem stulbeņiem. Tas jau ir īsts balets.

�������� Lai nu paliek komentāri. Vai viņi tuvo�jas mums?

�������� Nevaru saredzēt. Pārāk tālu. Ļauj man kaut ko izmēģināt. Pasniedz manu lukturīti. Centī�os saistīt viņu uzmanību.

Bet jau pēc pāris minūtēm viņ� atmeta �im mēģinājumam ar roku.

�������� Nekas neiznāk! Viņi laikam ir kļuvu�i akli. Pag, pag, nāk uz mūsu pusi! Ko tu par to teiksi?

������� Ļauj ta�u man arī paskatīties, � neri�mās Donovans.

Klusi tusnīdams, Pauels pūlējās ievilkt galvu atpakaļ, tad sacīja:

��� Kārtībā!

Nu Donovans savukārt izbāza galvu laukā.

Roboti tuvojās. Deivs gāja pa priek�u, kā�jas augstu cilādams, un se�i �pirksti� virknē sekoja tam nopakaļ.

�������� Ko viņi īsti dara? � Donovans brīnī�jās. � To gan es gribētu zināt. Atgādina Vird�lnijas skotu deju, un Deivs izskatās pēc majordoma, nudien.

������� Nekaitini mani ar saviem aprakstiem, � Pauels norūca. � Cik tālu viņi ir?

������� Kādas piecdesmit pēdas, un nāk �urp. Pēc stundas ceturk�ņa mēs būsim brīv � Oho-ho!

�������� Kas tur notiek? � Pagaja vairakas se�kundes, līdz Pauels atguvās no pārsteiguma, ko bija izraisīju�i Donovana izsaucieni.

� Paklau, neesi lopiņ�, ļauj man arī paskatī�ties.

Viņ� mēģināja uzrausties aug�ā, bet Do�novans nikni spārdījās pretī.

������� Viņi pagriezās atpakaļ, Greg. Viņi aiz�iet. Deiv! Hei, Deiv!

������� Kāda tam nozīme, muļķi! � Pauels kliedza. � Skaņas nenonāk līdz viņiem.

��� Nu tad sit, � Donovans smagi elpoja,

��� dauzi pa sienām, lai rastos vibrācija. Mums ta�u kaut kā jāpievēr� sev viņu uzma�nība, Greg, citādi esam pagalam.

Viņ� kā neprātīgs sāka dauzīt pa sienu.

Pauels sapurināja viņu aiz pleca.

������� Pagaidi, Maik, pagaidi! Paklausies, man ie�āvās prātā kāda doma. Zvēru pie Jupitera, pa�reiz ir īstais brīdis pieņemt vienkār�us lē�mumus. Maik!

������� Ko tu gribi? � Donovans izvilka galvu no cauruma.

������� Palaid mani, kamēr tie vēl nav tālu aiz�gāju�i.

�������� Kamēr nav tālu aizgāju�i? Ko tu gribi darīt? Paklau, ko tu darīsi ar to detona�toru? � Viņ� sagrāba biedra roku.

Pauels ar spēku atbrīvojās no viņa tvē�riena.

��� Gribu mazliet pa�audīt.

��� Kādam nolūkam?

������� Vēlāk! Redzēsim, vai tas ko līdzēs; ja nekas nesanāks, tad � Paej nost un ļauj man �aut.

Tālumā mirgojo�ās robotu uguntiņas kļuva arvien mazākas. Pauels rūpīgi notēmēja un trīsreiz nospieda gaili. Tad nolaida stobru un satraukts skatījās tālumā. Viens no palīgrobotiem nokrita! Tagad bija redzami tikai se�i mirdzo�ie stāvi.

Pauels nedro�i pasauca mikrofonā:

��� Deiv!

Pec īsa mirkļa abi izdzirdēja:

�������� Sef? Kur jūs esat? Manam tre�ajam pa�līgam sadragātas krūtis. Viņ� vairs nedarbo�jas.

������� Tas nav svarīgi, � Pauels sacīja. � Sprādziena radītais nogruvums ir mūs iesprostojis. Vai tu redzi mūsu lampiņas gaismu?

��� Jā gan. Tūdaļ būsim tur.

Pauels apsēdas un atviegloti nopūtas.

��� Tā nu tas ir, draudziņ.

�� Labi, Greg, � Donovana balsī bija dzir�damas asaras. � Tu esi uzvarējis. Es noliecu galvu tavā priek�ā. Tikai nemuļķo mani. Pa�stāsti man skaidri un gai�i, kas tur īsti bija?

��� Lai notiek. Redzi, mums, kā jau parasti, pilnīgi paslīdējis garām pats vienkar�akais. Mēs zinājām, ka robotu dīvainās izdarības saistītas ar personisko iniciatīvu un ārkār�tējiem apstākļiem. Vienlaik mēs centāmies noskaidrot, kāda īpa�a pavēle to izraisa. Bet kāpēc gan jābūt kādai īpa�ai pavēlei?

��� Un kāpēc nē?

�� Klausies. Kāpēc tas nevarētu būt pavē�les modelis? Kādam pavēles modelim ir va�jadzīgs visvairāk iniciatīvas? Kāda modeļa pavēles tiek dotas tikai ārkārtējos apstākļos?

��� Nejautā man, Greg. Pastāsti!

��� Es jau stāstu. Tās ir pavēles, kas tiek noraidītas pa visiem se�iem kanāliem reizē. Parastos apstākļos viens vai vairāki �pirk�sti� veic elementāru darbu, kas neprasa stingru uzraudzību, kā, piemēram, mēs iz�darām ierastās ie�anas kustības. Turpretim briesmu brīdī nekavējoties un vienlaicīgi jā�mobilizē visi se�i palīgroboti. Deivam jāuz�rauga reizē se�i roboti, un te nu kaut kas ķe�ras. Tālāk viss ir vienkār�i. Tiklīdz samazinās vajadzība pēc personiskās iniciatīvas, kā, piemēram, ierodoties cilvēkiem, viņi tūlīt at�gūstas. Tāpēc es iznīcināju vienu robotu. Kad es to izdarīju, Deivam nācās komandēt tikai

piecus. Iniciatīva samazinājās, un viņ� kļuva normāls.

������� Kā tu nonāci pie �īs domas? � Dono�vans pra�ņāja.

������� Loģiski sprie�ot. Pēc tam izmēģināju, un tas līdzēja.

Viņi atkal izdzirdēja robota balsi:

������ 'Esmu klāt. Vai jūs vēl pusstundu iztu�rēsiet?

������� Dro�i! � Pauels atbildēja. Tad, pievēr�sies Donovanam, viņ� turpināja:

������� Mūsu turpmākais uzdevums ir vien�kār�s. Mēs pārbaudīsim tās ķēdes daļas, ku�rām jāiztur papildslodze, ko tām uzliek pa se�iem kanāliem dotās pavēles, salīdzinājumā ar piecu kanālu pavēlēm. Vai tādu būs daudz?

Donovans brīdi domāja.

������� Ne pārāk daudz, manuprāt. Ja Deivs konstruēts tāpat kā eksperimentālais mode�lis, ko redzējām rūpnīcā, tad viņam ir spe�ciāla koordinējo�a ķēde. Tas tad arī būs vie�nīgais iecirknis, kas jāpārbauda.

Viņ� apbrīnojami ātri sajūsminājās par �o domu.

������� Paklau, tas būtu ko vērts! Tur nieks vien ir ko darīt.

������� Labi. Apdomā to, un, kad atgriezīsi�mies, apskatīsim rasējumus. Bet tagad es at�pūtī�os, līdz Deivs tiks mums klāt.

������� Ei, pagaidi! Pasaki man tikai vienu: kas tā bija par īpatnēju soļo�anu un jocī�giem dejas soļiem, ko roboti ikreiz uzsāka, kad viņi sajuka?

� Soļi? Nezinu. Bet man ir kāda hipotēze. Atceries � palīgroboti ir Deiva �pirksti�. Mēs tos alla� tā dēvējām. Nu un es domāju, ka ikreiz, kad Deivs kļuva psihiski nenor�māls, viņam galvā viss sajuka un viņ� sāka kustināt pirkstus.

*

Sjūzena Kelvina stāstīja par Pauelu un Donovanu vēsi, bez smaida, bet, pieminot ro�botus, viņas balss atmaiga. Viņa ātri vien iz�klāstīja visu par Spldijiem, Kjūtijiem un Deiviem, un tad es viņu pārtraucu. Citādi viņa būtu pa saviem atmiņu kambariem sa�grabinājusi vēl kādu pusduci robotu.

�� Bet vai tad uz Zemes nekad nekas ne�notiek? � es jautāju.

Saraukusi pieri, viņa paskatījās uz mani.

�� Nē, uz Zemes mēs maz saskaramies ar robotu darbu.

��� Jā, diem�ēl. Es gribēju sacīt, ka jūsu in�enieri izmēģinātāji ir lieliski, bet vai jūs nevarētu pastāstīt kaut ko no savas piere�dzes? Vai jums nekad nav gadījies saskarties ar robotu, kas jūs būtu pievīlis? Si ta�u to�mēr ir jūsu jubileja.

Un, iedomājieties, viņa nosarka. Tad viņa sacīja:

������ Man reiz gadījās robots, kas mani pievīla. Ak debess, cik sen tas noticis! Gan�drīz pirms �etrdesmit gadiem. Kā tad! 2021! Un man toreiz bija tikai trīsdesmit astoņi. Ak vai� bet es gan negribētu par to runāt.

Es pagaidīju, un viņa, protams, pārdo�māja.

�������� Bet kāpēc gan nē? � viņa vaicaja. � Tagad man tas nevar kaitēt. Pat atmiņas ne. Es biju kādreiz liela muļke, jaunais cil�vēk. Vai jūs varat tam ticēt?

��� Nē, � es atbildēju.

�������� Tā tas bija. Bet Erbijs bija robots, kas prata lasīt domas.

��� Kā jūs teicāt?

�������� Vienīgais �āda veida robots. Kaut kur bija ielaista kļūda �

Alfrēds Lenings rūpīgi aizdedzināja ci�gāru, bet viņa pirksti viegli drebēja. Sirmās uzacis cie�i savilcis, viņ�, pūzdams dūmu mutuļus, ierunājās:

�������� Jā, viņ� lasa citu domas, � par to nav ne mazāko �aubu. Bet kādēļ? � Viņ� uzlū�koja galveno matemātiķi Pīteru Bogertu. � Nu?

Bogerts ar abām rokām saglauda savus melnos matus.

������� �is ir trīsdesmit ceturtais RB modelis, ko mēs izlai�am, Lening. Visi pārējie pilnīgi atbilda normām.

Tre�ais vīrs, kas sēdēja pie galda, sarauca pieri. Miltons E�s bija visjaunākais no fir�mas �U. S. Robots and Mechanical Men� va�do�ajiem darbiniekiem un lieti lepojās ar to.

������� Paklausieties, Bogert. Viņ� ir samontēts pilnīgi pareizi, no sākuma līdz galam. Par to es galvoju.

Bogerta biezās lūpas savilkās augstprātīgā smīnā.

�� Jūs galvojat? Ja varat atbildēt par visu montā�as līniju, tad es ieteicu jus paaugsti�nāt amatā. Ir precīzi aprēķinats, ka tikai po�zitronu smadzeņu ra�o�anai vien ir nepie�cie�amas septiņdesmit pieci tūksto�i divsimt trīsdesmit �etras operācijas, turklāt katras operācijas izdo�anos nosaka noteikts faktoru skaits � no pieciem līdz simt pieciem. Kolīdz vienu no tiem skar kāds nopietns traucējums, smadzenēs rodas bojājums. Es jums citēju mūsu pa�u prospektus, E�.

Miltons E�s pietvīka un gribēja kaut ko atbildēt, bet viņam aizsteidzās priek�a ce�turtā balss.

��� Ja mēs sāksim uzvelt vainu cits citam, es ie�u projām.

Sjūzenas Kelvinas cie�i sa�ņaugtās rokas gulēja klēpī, un mazās krunciņas ap viņas plānajām, bālajām lūpām kļuva dziļākas.

��� Mums ir gadījies robots, kas lasa do�mas, un, manuprāt, būtu ļoti svarīgi no�skaidrot, kāpēc viņ� to dara. Mēs to neno�skaidrosim, sacīdami: �Tā ir jūsu vaina! Tā ir mana vaina!�

Viņas aukstās, pelēkās acis pievērsās E�am, un viņ� pasmīkņāja.

Arī Lenings pasmīkņāja, un, kā vienmēr tādās reizēs, viņa garie, baltie mati un ma�zās, viltīgās a�teles darīja viņu līdzīgu bībeles patriarham.

��� Jums taisnība, doktore Kelvina.

Viņa balss piepe�i kļuva enerģiska.

��� īsi sakot, stāvoklis ir �āds. Mēs esam radīju�i pozitronu smadzenes, kuras uzskatī�jām par atbilsto�ām visām normām, bet tām piemīt apbrīnojama spēja uztvert cilvēku domu viļņus. Ja mēs zinātu, kā tas kļuvis iespējams, tas būtu vislielākais robotikas sa�sniegums vēl desmitiem gadu. Mēs to nezi�nām, un mums tas jāizdibina. Vai skaidrs?

��� Vai drīkstu izteikt kādu priek�li�kumu? � Bogerts vaicāja.

��� Klājiet vien vaļā!

� Manuprāt, kamēr nebūsim at�ķetināju�i �o mud�ekli � un kā matemātiķis es uz�skatu, ka tas būs velni�ķīgi grūti � mums nevajadzētu izpaust RB-34 esamību. Pat ci�tiem firmas darbiniekiem ne. Mums, nodaļu vadītājiem, jātiek ar �o problēmu galā, un jo mazāk cilvēku zinās par to �

��� Bogertam taisnība, � doktore Kelvina sacīja. � Kop� Starpplanētu kodekss pieļauj robotu modeļu pārbaudi rūpnīcās pirms to nosūtī�anas uz kosmiskajām stacijām, pretrobotu propaganda ir pastiprinājusies. Ja paspruks kaut vai viens vārds par to, ka ro�bots spēj lasīt domas, iekāms mēs pa�i varē�sim �o parādību kontrolēt, viens otrs pratīs to izmantot, lai tiktu pie krietna kapitāla.

Lenings, sūkdams cigāru, nopietni pamāja ar galvu. Viņ� pievērsās E�am:

��� Man �ķiet, jūs sacījāt, ka bijāt viens, kad pirmo reizi pamanījāt �o domu lasī�anu?

_� Kā tad, � es biju viens un pārbijos līdz nāvei. RB-34 bija tikko noņemts no montā��as galda un atsūtīts pie manis. Meistars bija kaut kur izgājis, un es pats vedu robotu uz izmēģinā�anas telpām � vismaz, sāku viņu vest.

E�s apklusa, un uz viņa lūpām parādījās tikko manāms smaids.

�� Vai kādam no jums gadījies, pa�am ne�zinot, domās sarunāties ar kādu?

Neviens neatbildēja, un viņ� turpināja:

��� Vai ziniet, sākumā tas notiek nemanot. Nu, lūk, robots sarunājās ar mani ļoti lo�ģiski un saprātīgi, un mēs bijām jau gan�drīz nonāku�i pie izmēģinā�anas telpām, kad es atskārtu, ka neesmu viņam teicis neviena vārda. Es, protams, biju daudz ko domājis, bet tas jau ir kas cits, vai ne? Es ieslēdzu ro�botu istabā un skrēju pēc Leninga. Iedomā�jieties tikai! Jums blakus soļo robots, mierīgi lasīdams jūsu domas un urķēdamies tajās! Man kļuva glu�i neomulīgi.

�� Es varu iedomāties, � Sjūzena Kelvina domīgi noteica. Viņa uzlūkoja E�u ar dīvaini nopietnu skatienu. � Mēs tik ļoti esam piera�du�i pie tā, ka mūsu domas ir zināmas vie�nīgi mums pa�iem �

Lenings viņu nepacietīgi pārtrauca:

��� Tātad to zinām tikai mēs �etri. Labi! Mums �ī parādība jāizpētī pēc noteiktas sis�tēmas. E�, jūs pārbaudīsiet visu montā�as lī�niju no sākuma līdz galam � visos sīkumos. Jūs izslēgsiet tās operācijas, kurās kļūdī�a�nās ir bijusi neiespējama, un atzīmēsiet visas tās, kurās tā varēja notikt, turklāt uzrādiet varbūtējās kļūdas raksturu un iespējamo lie�lumu.

��� Grūts uzdevums, � E�s noņurdēja.

��� Dabiski! Jūs, protams, iesaistīsiet �ai darbā savus cilvēkus � visus līdz pēdējam, ja būs vajadzīgs, un tas arī nekas, ja neizpil�dīsiet plānu. Ta�u, saprotiet, �iem cilvēkiem nav jāzina, kāpēc viņi to dara.

�� Hm-m-m, jā! � jaunais in�enieris greizi pasmīnēja. � Un tomēr darba bez jēgas.

Lenings ar visu krēslu pagriezās pret Kelvinu.

��� Jums būs jāķeras pie �ī darba no citas puses. Jūs esat rūpnīcas robopsihologs, tā�tad jums jāpētī pats robots un jāizdara at�tiecīgie secinājumi. Mēģiniet noskaidrot, kā viņ� to dara. Izpētiet visu, kas saistīts ar viņa telepātiskajām spējām � cik tālu tās snie�dzas, kā ietekmē viņa domā�anu un kādus traucējumus izraisa tie�i viņa normālo darba spēju izpausmē. Sapratāt?

Lenings nenogaidīja doktores Kelvinas at�bildi.

��� Es koordinē�u darbu un matemātiski ap�strādā�u iegūtos rezultātus. � Viņ� sāka strauji pūst dūmus un turpmākos vārdus nomurdēja caur to mutuļiem: � Bogerts man, protams, palīdzēs.

Bogerts, kas patlaban pulēja savu patuklo roku nagus, rāmi atteica:

��� Katrā ziņā. Es �o to jēdzu �ais lietās.

��� Labi! Es sāk�u. � E�s atstūma krēslu un piecēlās. Viņa glītajā, jauneklīgajā sejā pazibēja smīns. � Man krita visriebīgākais darbs no visiem, tāpēc eju, lai ķertos tam tū�līt klāt. Uz redzi! � nomurminājis pēdējos vārdus, viņ� izgāja laukā.

Sjūzena Kelvina atbildēja ar tikko jau�amu galvas mājienu, bet viņas skatiens sekoja E�am, kamēr vien tas bija saredzams, un viņa klusēja, kad Lenings, kaut ko norūcis, sacīja:

� Doktore Kelvina, vai jūs negribētu tūlīt pat uzkāpt aug�ā un apskatīt RB-34?

Izdzirdis durvis klusi ie�īkstamies, RB-34 pacēla savas fotoelektriskās acis no grāma�tas un, Sjūzenai Kelvinai ienākot, pielēca kājās.

Viņa apstājās, lai sakārtotu uz durvīm milzīgo uzrakstu �Ieeja aizliegta�, un tad tu�vojās robotam.

���� Es tev atnesu da�us rakstus par hiperatomdzinējiem, Erbij. Varbūt tu tos vēlētos izskatīt?

RB-34 � jeb, citādi, Erbijs � paņēma no viņas rokām trīs smagos sējumus un atvēra vienu no tiem.

�� Hm-m-m! �Hiperatomu teorija�.

�ķirstīdams grāmatu, viņ� kaut ko ne�skaidri murmulēja, tad izklaidīgi teica:

��� Apsēdieties, doktore Kelvina! Es tos iz�skatī�u da�ās minūtēs.

Psiholoģe apsēdās un uzmanīgi vēroja Erbiju, kas, novietojies otrpus galda, ķeras pie visu triju sējumu studē�anas.

Pēc pusstundas viņ� tos nolika sānis.

�� Es, protams, zinu, kāpēc jūs man tos atnesāt.

Doktores Kelvinas lūpu kaktiņi noraustī�jās.

�� Es jau tā domāju. Ar tevi ir grūti strā�dāt, Erbij. Tu vienmēr esi man soli priek�ā.

�� �īs grāmatas ir glu�i tādas pa�as kā vi�sas pārējās. Mani tās vienkār�i neinteresē. Jūsu mācību grāmatās nekā nav. Jūsu zi�nātne ir tikai vesels lērums savāktu un ar �ķietamām teorijām kopā sasaistītu faktu. Tas viss ir tik gau�ām vienkār�i, ka nav pat ievērības cienīgs.

Mani interesē jūsu daiļliteratūra. Jūsu pē�tījumi par cilvēka jūtu un iek�ējo stimulu mijiedarbību, par �

Meklēdams īsto vārdu, viņ� ar vareno roku izdarīja nenoteiktu �estu.

Doktore Kelvina �ukstēja:

��� Man �ķiet, es saprotu.

��� Redziet, es lasu domas, � robots tur�pināja, � un jums nav ne jausmas, cik tās ir sare�ģītas. Es nespēju visu saprast, jo mana pa�a domā�ana tik ļoti at�ķiras no jūsējās � bet es cen�os, un jūsu romāni man palīdz.

�� Jā, bet es baidos, ka, iepazinies ar mūsdienu juteklīgajos romānos notēlotajiem sirdi ploso�ajiem pārdzīvojumiem, � viņas balsī ieskanējās rūgtums, � tu mūsu domas uzskatīsi par garlaicīgām un bālasinīgām.

�� Nē jau!

Negaidīti enerģiskā atbilde lika Sjuzenai Kelvinai pietrūkties kājās. Viņa juta, ka pie�tvīkst, un satraukumā nodomāja: �Viņ� dro�i vien zina!�

Erbijs piepe�i nomierinājās un klusi, gan�drīz pilnīgi bez metāliskās pieskaņas balsī nomurmināja:

������� Nu, protams, es to zinu, doktore Kelvina. Jūs vienmēr par to domājat," kā gan es to varu nezināt?

Viņas seja sastinga:

��� Vai tu jau esi� kādam stāstījis?

������� Protams, ka ne! � viņ� iesaucās nevil�totā izbrīnā. � Neviens man nav jautājis.

������� Nu tad, � viņa izmeta, � tu dro�i vien domā, ka esmu mulķe.

��� Nē! Tās ir normālas jūtas.

-Varbūt tāpēc tās ir tik muļķīgas. � Vi�ņas balsī bija saklausāmas vienīgi skumjas. Zem zinātņu doktores maskas pavīdēja sie�viete. � Es neesmu, kā mēdz teikt� pievil�cīga �

������� Ja jūs runājat par tīri fizisko pievilcību, tad man jāatzīstas, ka nevaru par to spriest. Ta�u es skaidri zinu, ka pievilcība izpau�as arī citādi.

������� � nedz jauna. � Doktore Kelvina it kā nemaz nedzirdēja robota vārdus.

������� Jums vēl nav �etrdesmit. � Erbija balsī bija iezagusies nemierpilna neatlaidība.

������� Trīsdesmit astoņi, ja skaita gadus, un turpat se�desmit, ja ņem vērā manu emocio�nālo dzīves uztveri. Kā nekā_ esmu psiho�logs! � Aizelsusies viņa ar rūgtumu turpi�nāja: � Un viņam ir tikai trīsdesmit pieci, bet, sprie�ot pēc izskata un izturē�anās, � vēl mazāk. Vai tu domā, ka viņ� jebkad sa�skata manī kaut ko � citu neka es esmu?

��� Jūs maldāties! � Erbija tērauda dūre �vadzēdama atsitās pret galda plastmasas virsmu. � Uzklausiet mani�

Bet Sjūzena Kelvina kaismīgi uzbruka ro�botam, un viņas acīs iekvēlojās apslēptas sāpes.

���� Ko vēl ne? Ko tu par to zini, tu� tu ma�īna! Es tev esmu tikai subjekts, tāds in�teresants kukainītis ar īpatnējām domām, ku�rās tu lasi kā grāmatā. Lielisks cerību grausts, vai ne? Gandrīz kā romānos.

Viņas balss, kurā skanēja apspiestas elsas, pamazām pierima.

No �ī izvirduma robots sarāvās glu�i ma�ziņ�. Viņ� lūdzo�i �ūpoja galvu.

��� Uzklausiet mani, lūdzu! Es varētu jums palīdzēt, ja jūs Jautu.

��� Kā? � Viņas lūpas savilkās greizā smīnā. � Ar labiem padomiem?

��� Nebūt nē. Es ta�u zinu arī, ko domā citi cilvēki, piemēram, Miltons E�s.

Sjūzena Kelvina ilgi klusēja, tad nolaida acis.

��� Es negribu zināt, ko viņ� domā, � viņa izdvesa. � Ciet klusu.

��� Man �ķiet, jūs gribētu gan zināt, ko viņ� domā.

Galvu nepacēlusi, viņa sāka straujāk elpot.

��� Tu runā niekus, � viņa �ukstēja.

������� Kāpēc lai es to darītu? Es gribu palī�dzēt. Miltona E�a domas par jums � � viņ� uz brīdi apklusa.

Robotu psiholoģijas doktore pacēla galvu:

��� Nu?

��� Viņ� jus mīl, � robots mierīgi sacīja.

Veselu minūti doktore Kelvina klusēja. Viņa

stingi vērās robotā, tad iesaucās:

������� Tu maldies! Citādi nevar būt. Kādē] lai viņ� to darītu?

������� Bet tas tā ir. To nevar noslēpt, vismaz no manis ne.

������� Es ta�u esmu tik � tik, � viņa stomī�jās un beidzot apklusa.

������� Viņ� cilvēku nevērtē pēc ārienes, viņ� citos apbrīno prātu. Miltons E�s nav tas cil�vēks, kas precēs sievieti skaistu matu vai acu dēļ.

Sjūzena Kelvina saka ātri mirk�ķināt acis un vilcinājās ar atbildi. Kad viņa sāka runāt, viņas balss tomēr drebēja.

��� Bet viņ� nekad nav izrādījis �

������� Vai jūs jebkad esat devusi viņam tādu iespēju?

�������� Kā es to varēju darīt? Man nebūtu nā�cis ne prātā, ka �

��� Nu redziet nu!

Psiholoģe brīdi kavējās pārdomās, tad pie�pe�i pacēla galvu.

_ � Pirms pusgada viņu �eit rūpnīcā apmekleja kāda meitene. Viņa bija glīta, �ķiet �

gai�mataina un slaida. Un, protams, varēja tik tikko pateikt, cik ir divreiz divi. Viņ� visu dienu līda vai no ādas laukā, mēģinādams vi�ņai ieskaidrot, kā tiek samontēts robots. � Sjūzena kļuva atkal asa. � Un tomēr viņa nekā nesaprata! Kas tā bija?

��� Es zinu, par ko jūs runājat, � Erbijs bez vilcinā�anās atbildēja. � Tā ir Miltona māsīca, un viņam nav nekādu romantisku jūtu pret to, ticiet man.

Sjūzena Kelvina ar gandrīz meitenīgu straujumu pielēca kājās.

�� Vai tas nav dīvaini? Tie�i tā es da�brīd to pati sev iztēlojos, lai gan nekad īsti tam negribēju ticēt. Tātad tā ir taisnība!

Viņa pieskrēja pie Erbija un abām rokām satvēra tā auksto, smago ķetnu.

��� Paldies, Erbij, � viņa kaismīgi �ukstēja mazliet piesmaku�ā balsī. � Nestāsti to ne�vienam. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Un vēlreiz paldies.

To pateikusi un vēlreiz paspiedusi Erbija nekustīgos metāla pirkstus, viņa aizgāja.

Erbijs pievērsās atkal savam romānam, un nebija neviena, kas varētu lasīt viņa domas.

Miltons E�s lēni un ar labpatiku izstaipījās, ka kauli vien nokrak�ķēja, un tad nikni uz�lūkoja fizikas doktoru Pīteru Bogertu.

� Paklausieties, � viņ� sacīja, � es no�darbojos ar �o problēmu jau veselu nedēļu, dienu un nakti. Cik ilgi man te vēl būs

jānoņemas? Man liekas, jūs sacījāt, ka atrisi�nājums meklējams pozitronu bombardē�anā D vakuumtelpā.

Bogerts paslepus no�āvājās un ar interesi aplūkoja savas baltās rokas.

��� Tā tas ir. Esmu tam jau uz pēdām.

������� Es zinu, ko nozīmē �ie vārdi, ja tos saka matemātiķis. Cik tuvu mērķim jūs esat?

�� Tas atkarīgs �

������� No kā? � E�s atkrita krēslā un izstiepa garās kājas.

�������� No Leninga. Vecais zēns man nepie�krīt, � Bogerts nopūtās. � Viņ� mazliet at�paliek no laika gara, tā ir viņa nelaime. Vi�ņam matricu mehānika ir viss, bet �ī mūsu problēma ir jārisina ar spēcīgākiem mate�mātikas līdzekļiem. Lenings ir briesmīgi ietiepīgs.

������� Kādēļ mēs nevarētu pajautāt pa�am Erbijam un tādējādi visu atrisināt? � E�s sa�miegojies nomurmināja.

������ Pajautāt robotam? � Bogerts sarāva uz�acis uz aug�u.

�������� Kāpēc gan ne? Vai tad vecā jums to ne�teica?

��� Kelvina?

������� Jā gan! Sjūzija pati. �is robots ir ma�temātikas brīnums. Viņ� zina itin visu par visiem un vēl mazliet vairāk. Viņ� galvā iz�dara trīskārtēju integrē�anu, un tensoru ana�līze viņam ir tīrais nieks.

Matemātiķis skeptiski palūkojās uz E�u.

�� Vai jūs nopietni runājat?

�� Palīdziet man! Nelaime tā, ka �is stul�benis ta�u necie� matemātiku.

Viņam labāk patīk lasīt salkanus romānus. Goda vārds! Jums vajadzētu redzēt, ar kā�diem draņķiem Sjūzija viņu cienā: �Purpur�sārtā kaisle� un �Mīla kosmosā�.

�� Doktore Kelvinamums par to nav mi�nējusi ne vārda.

�� Nu, viņa nav vēl beigusi robota pētī��anu. Jūs ta�u Sjūziju pazīstat. Pirms viņa atklāj citiem savu lielo noslēpumu, viņa grib, lai pa�ai viss būtu pilnīgi skaidrs.

�� Bet jums viņa to stāstīja.

� Mēs abi �o to pārrunājām. Pēdējā laikā esmu bijis daudz ar viņu kopā. � E�s plati iepleta acis un sarauca pieri. � Paklausie�ties, Bogij, vai jūs pēdējā laikā neesat ievē�rojis kaut ko dīvainu �īs lēdijas uzvedībā?

Bogerta seja savilkās glu�i necienīgā smīnā.

�� Vai jūs gribējāt teikt, ka viņa sākusi lietot lūpu zīmuli?

�� Pie velna, to es zinu. Viņa krāso vai�gus, pūderējas, ēno acis. Viņa izskatās baigi. Bet tas nav galvenais. Es nevaru īsti pateikt. Viņa tā runā � it kā būtu par kaut ko lai�mīga.

E�s brīdi padomāja, tad paraustīja plecus.

Viņa sarunas biedrs atļāvās uzmest tam �ķelmīgu skatienu, kas zinātniekam, kam jau pāri piecdesmitiem, izdevās tīri labi.

�� Var būt, ka viņa ir iemīlējusies.

E�s atkal pievēra plakstus.

Jūs mel�at niekus, Bogij. Ejiet un apspriedieties ar Erbiju; es palik�u te un no�snaudī�os.

������� Labi! Bet es neteiktu, ka man būtu se�vi�ķi patīkami saņemt no robota norādīju�mus, un es arī neticu, ka viņ� tos spēj dot!

Atbildes vietā viņ� izdzirdēja paklusu krāk��anu.

Erbijs uzmanīgi klausījās Pīterā Bogertā, kas, rokas kabatās sabāzis, runāja �ķietami vienaldzīgi.

������� Lūk, kā. Man stās7 ja, ka tu kaut ko sa�protot no �īm lietām, un es tevi izjautāju vai�rāk aiz ziņkārības nekā aiz cita kāda iemesla. Piekrītu, ka manos spriedumos ir da�i ap��aubāmi momenti, kurus doktors Lenings at�sakās pieņemt, un aina vēl joprojām ir vi�sai nepilnīga.

Robots klusēja, un Bogerts pajautāja:

��� Nu?

������� Es �eit neredzu kļūdu, � Erbijs atbil�dēja, pētīdams aprēķiniem aprakstītās lapas.

�� Jādomā, ka neko vairāk tu nespēj.

������� Es neiedro�inos. Jūs esat labāks mate�mātiķis nekā es, un � es negribu sakompromitēties.

Bogerta smaidā pavīdēja pa�apmierinātība.

������� Es jau domāju, ka tā būs. Problēma ir ļoti sare�ģīta. Aizmirsīsim to.

Viņ� sagumzīja rokā aprēķinu lapas,

iesvieda tās atkritumu tvertnē, tad pagriezās, lai ietu projām, bet pēk�ņi pārdomāja.

�� Starp citu �

Robots gaidīja.

�ķita, ka Bogerts ar grūtībām meklē vār�dus.

������� Ir kaut kas � tas ir, varbūt, ka tu va�rētu �

Viņ� apklusa.

������� Jūsu domās tagad ir juceklis, � Erbijs mierīgi teica, � bet nav ne mazāko �aubu, ka tās saistās ar doktoru Leningu. Ir muļķīgi stomīties, jo, tiklīdz jūs nomierināsieties, es uzzinā�u, ko īsti jūs gribat vaicāt.

Matemātiķis ar ierastu kustību saglauda jau tā gludos matus.

������ Leningam vairs nav tālu septiņdesmit, � viņ� sacīja, it kā tas visu izskaidrotu.

��� Es zinu.

������� Viņ� jau gandrīz trīsdesmit gauus ir firmas zinātniskā darba vadītājs.

Erbijs pamāja ar galvu.

������� Nu un, � Bogerta balss kļi a glai�mīga, � tu dro�i vien zini, vai� ! viņ� domā par ie�anu pensijā. Veselības .ai cita kāda iemesla dēļ�

�������� Noteikti, � Erbijs teica, un tas s viss.

�� Vai tu to zini?

��� Protams.

������� Tad� hm � vai tu nevarētu man pa�teikt �

�� Varu, ja jūs man to jautājat. � Robots to pateica pavisam vienkār�i. � Viņ� ir jau iesniedzis atlūgumu!

��� Ko! � Sis izsauciens bija eksplozīva,

glu�i neartikulēta skaņa. Zinātnieka lielā galva noliecās uz priek�u. � Pasaki to vēl�reiz!

�� Viņ� ir jau iesniedzis atlūgumu, � se�koja mierīga atbilde, � bet tas vēl nav stā�jies spēkā. Redzat, viņ� vispirms grib atrisi�nāt � ē-ē � manu problēmu. Kad tas būs paveikts, viņ� ir gatavs vadītāja posteni nodot savam pēctecim.

Bogerts strauji elpoja.

��� Pēctecim? Un kas ir �is pēctecis? Viņ� piegāja cie�i klāt Erbijam, kā apburts

nenovērsdams skatienu no izteiksmīgajiem, blāvi sārtajiem fotoelementiem � robota acīm.

�� Jūs būsiet nākamais vadītājs, � robots lēni pavēstīja.

Sasprindzinājumu Bogerta sejā nomainīja tikko jaucams smaids.

_� Pairami dzirdēt. Esmu gaidījis un ce�rējis tr Paldies, Erbij.

ts Bogerts nosēdēja pie sava rakstāmlīdz pat pieciem no rīta un deviņos atKa^ �. ja klāt. Citu pēc citas viņ� ķēra rokasgramatas un tabulas, un drīz vien plaukts virs viņa galda bija glu�i tuk�s. Aprēķinu kaudzīte viņa priek�a palielinājās gausi' jo gausi, toties saņurcītu aprakstītu papīru kalns uz grīdas auga augumā.

Tie�i pusdienlaikā Bogerts uzmeta skatienu pēdējai lapai, izberzēja apsarku�ās acis, no��āvājās un izstaipījās.

�� Jo tālāk, jo trakāk. Nolādēts!

Izdzirdējis kādu atveram durvis, viņ� pa�griezās un pamāja Leningam, kas ienāca, kniuk�ķinādams savu mezglaino pirkstu kauliņus.

Pārlaidis skatienu neuzpostai istabai, fir�mas zinātniskā darba vadītājs sarauca uz�acis.

� Jauns paņēmiens?

�������� Nē, � skanēja izaicino�a atbilde. � Kas vecajam vainas?

Lenings neko neatbildēja, viņ� tikai uz�meta pavir�u skatienu virsējai lapai uz Bogerta galda. Aizdedzinādams cigāru, viņ�, sērkociņam liesmojot, teica:

������� Vai Kelvina jums ir stāstījusi par ro�botu? Tas ir matemātikas ģēnijs. Tie�ām in�teresanti.

Bogerts skaļi nosprauslojās.

������� Esmu dzirdējis. Bet lai Kelvina labāk nodarbojas ar robotu psiholoģiju. Es pārbau�dīju Erbiju matemātikā � viņ� tik tikko tiek galā ar elementāriem aprēķiniem.

��� Kelvina tā nedomā.

� Viņa ir jukusi.

������� Un arī es tā nedomāju, � Leninga acis draudo�i samiedzās.

������� Jūs? � Bogerta balss kļuva skarba. � Par ko jūs runājat?

������� Es visu rītu eksaminēju Erbiju, viņ� spēj tādas lietas, par kurām jūs nekad neesat dzirdējis.

�� Tie�ām?

������� Liekas, jūs �aubāties! � Lenings izrāva no vestes kabatas salocītu papīra lapu un at�locīja to vaļā. � Tas ta�u nav mans rok�raksts!

Bogerts pētīja lielās, stūrainās zīmes, kas klāja papīru.

� Vai tas ir Erbija darbs?

������� Jā! Un ja esat ievērojis, viņ� ir integrē�jis laika funkciju jūsu divdesmit otrajā vie�nādojumā, � Lenings uzsita ar savu dzelteno nagu pēdējai skaitļu rindai. � Viņ� nonāca pie tiem pa�iem slēdzieniem kā es, un �etr�reiz īsākā laikā. Jums nebija tiesību ignorēt Lind�era efektu pozitronu bombardē�anā.

������� Es to nebūt neignorēju. Dieva dēļ, Lening, saprotiet reiz, ka tas izslēgtu �

������� Ak tā, pareizi, jūs to paskaidrojāt. Jūs izmantojāt Mi�ela pārejas vienādojumu, vai ne? Nu, to te nevarēja lietot.

�� Kāpēc ne?

������� Pirmkārt, tāpēc, ka jūs operējāt ar hiperimagināriem skaitļiem.

�� Kāds tam sakars?

��� Mi�ela vienādojums neder, ja �

������� Vai esat sajucis? Ja jūs pārlasītu Mi��ela pa�a rakstu �

��� Man tas nav jādara. Es jums jau sa�kumā sacīju, ka man nepatīk viņa domā�anas veids, un Erbijs �inī ziņā mani pilnīgi at�balsta.

�� Nu, � Bogerts kliedza, � tad lai tā uz�velkamā klabata atrisina visu_ problēmu. Kādēļ ielaisties ar tādiem plānprātiņiem kā es?

�� Tur jau ir tas āķis. Erbijs nevar atrisi�nāt problēmu. Un ja nevar viņ�, tad neva�ram arī mēs � vieni pa�i. Es nodo�u visu �o jautājumu Nacionālajai Padomei. Tas ir pāri mūsu spēkiem.

Bogerts ierūcās un, pietvīcis sarkans, uz�lēca kājās, apgāzdams krēslu.

�� Jūs to nedarīsiet!

Tagad piesarka Lenings.

�� Vai jūs domājat dot man norādījumus, kas man darāms?

��� Tie�i tā, � Bogerts atbildēja, zobus griezdams. � Es esmu ticis galā ar �o pro�blēmu, un nemēģiniet man to atņemt, skaidrs? Neiedomājieties, ka es jums neredzu cauri, jūs izkaltu�ais ģindeni. Jūs drīzāk nokostu mēli, nekā atzītu, ka esmu atrisinājis robotu telepātijas problēmu.

�� Jūs esat idiots, Bogert, un es jūs tūlīt atlaidī�u no darba par nedisciplinētu izturē��anos � � Leninga apak�lūpa no dusmām drebēja.

�� To nu gan jūs neizdarīsiet, Lening. Kad tuvumā atrodas robots, kas lasa domas, tad nevar būt nekādu noslēpumu, tāpēc neaiz�mirstiet, ka man ir zināms viss par jūsu aiz�ie�anu.

Leninga cigāra pelni ietrīsējās un nobira zemē, tiem sekoja pats cigārs.

�� Kas par � kas �

Bogerts ļauni nosmējās.

������� Un es esmu jaunais vadītājs, skaidrs? Un es to ļoti labi apzinos, jā gan. Ejiet pie joda, Lening, es te tagad rīko�os, citādi jūs iekļūsiet tādā ķezā kā vēl nekad.

Lenings jau bija atguvis runas spējas un sāka nejauki brēkt:

������� Jūs esat atlaists, vai dzirdat? Esat at�brīvots no visiem pienākumiem. Jūs esat pa�galam, saprotat?

Bogerta smaids kļuva vēl starojo�āks.

������� Kāda tam vairs nozīme? Jūs neko nepa�nāksiet. Man ir visi trumpji rokā. Zinu, ka esat iesniedzis atlūgumu. Erbijs man pastās�tīja, un viņ� to dabūja zināt tie�i no jums.

Lenings piespieda sevi runāt mierīgi. Viņ� izskatījās ļoti ļoti vecs, noguru�ām acīm un uzblīdu�u, dzeltenīgu seju, no kuras sārtums bija nozudis.

������� Man jārunā ar Erbiju. Viņ� nevarēja jums neko tādu pateikt. Jūs spēlējat pārāk dro�u spēli, Bogert, bet es jūs atmasko�u. Nāciet man līdz.

Bogerts paraustīja plecus.

�� Pie Erbija? Labi, velns lai parauj!

Tie�i tai pa�ā laikā, dienas vidū, Miltons E�s pacēla galvu no sava neveiklā uzme�tuma un sacīja:

� Vai jūs sapratāt? Zīmējums man īsti labi neizdevās, bet mājiņa izskatās apmēram �ādi. Tā ir burvīga un man tikpat kā neko nemaksās.

Sjūzena Kelvina uzmeta viņam maigu ska�tienu.

��� Tā tie�ām ir skaista, � viņa nopūtās. � Es bie�i esmu sapņojusi par �

Viņas balss kļuva arvien klusāka.

��� Protams, � E�s dedzīgi turpināja, no�likdams zīmuli pie malas, � man būs jāgaida līdz atvaļinājumam. Līdz tam vairs atliku��as tikai divas nedējas, bet sakarā ar Erbiju viss palicis gaisā karājamies. � Viņ� no�laida acis un sāka pētīt nagus. � Ir vēl viena lieta � Bet tas ir noslēpums.

� Tad nestāstiet man.

��� Ak, labāk pateikt. �is noslēpums man nedod miera � tik ļoti gribas kādam pastās�tīt� un jūs, liekas, esat taisni tā, kam es �eit varētu uzticēties �

Viņ� kautrīgi pasmaidīja.

Sjūzenas Kelvinas sirds sāka dauzīties, un viņa neiedro�inājās teikt ne vārda.

��� Atklāti sakot, � E�s pievirzīja savu krēslu tuvāk un sāka runāt gandrīz �uk�stus, � māja nav domāta man vienam. Es precos! Kas jums kait? � viņ� uzlēca kājās.

������� Nekas! � Nejaukā reiboņa sajūta bija izzudusi, bet bija grūti dabūt vārdus pār lū�pām. � Precaties? Jūs gribat sacīt�

�� Protams! Ir jau laiks, vai ne? Vai atce�raties meiteni, kas bija �eit pagāju�o vasaru? Tā ir viņa! Bet jums tomēr ir slikti! Jūs �

�� Galva sāp, � Sjūzena Kelvina ar vārgu kustību noraidīja viņa palīdzību. � Man � Man pēdējā laikā bie�i sāp galva. Gribu � jūs, protams, apsveikt. Ļoti prie�cājos �

Nemākulīgi uztrieptā krāsa izveidoja divus nejaukus sarkanus plankumus viņas sejā, kas bija krita baltumā. Visapkārt viss sāka atkal griezties.

�� Atvainojiet mani� lūdzu � � viņa nomurmināja un, neko neredzēdama, grīļī�giem soļiem izgāja pa durvīm.

Tas nāca pār viņu kā sapnī redzēta pēk�ņa katastrofa un izraisīja �ausmu sajūtu, tikpat nereālu kā sapnī.

Bet kā tas varēja notikt? Erbijs teica �

Un Erbijs ta�u zināja! Viņ� varēja lasīt domas!

Viņa atjēdzās, ka aizelsusies balstās pret durvju stenderi un stingi lūkojas Erbija me�tāla ģīmī. Viņa neatcerējās, kā bija uzgā�jusi pa kāpnēm divus stāvus augstāk. Tas bija noticis vienā acumirklī, glu�i kā sapnī.

Kā sapnī!

Erbija nekustīgās acis vēl joprojām blenza viņa, un �ie blāvi sārtie apļi �ķita izaugam par nespodri spīdo�ām spokainām lodēm.

Viņ� kaut ko teica, un Sjūzena Kelvina sajuta pie lūpām vēsu glāzi ar ūdeni. Viņa no�rija malku un nodrebinājusies mazliet atgu�vās.

Erbijs vēl joprojām runāja, un viņa balsī jautās satraukums, kas pauda sāpes, izbailes, lūgumu.

Viņa sāka saprast Erbija teiktos vārdus.

������� Tas ir sapnis, � viņ� sacīja, � un jums nevajag tam ticēt. Jūs drīz vien atgriezīsieties reālajā pasaulē un jums pa�ai par sevi nāks smiekli. Viņ� jūs mīl, es jums saku. Mīl, mīl! Bet ne �eit! Ne �obrīd! �ī pasaule ir ilūzija.

Sjūzena Kelvina, piekrīto�i mādama ar galvu, �ukstēja:

� Jā! Jā!

Viņa bija sagrabusi Erbija roku, piekļāvusies tai un nemitīgi atkārtoja:

������� Tā nav taisnība, vai ne? Tā nav tais�nība?

Viņa neatcerējās, kā bija atguvusies, bet piepe�i no miglainās nereālās pasaules viņa it kā nokļuva �ilbino�ā saules gaismā. Sjū�zena atgrūda robotu no sevis, spēji pastūma tā tērauda roku, un viņas acis plati iepletās.

�������� Ko tu dari? � viņa kliedza spalgā balsi. � Ko tu dari?

Erbijs pakāpās atpakaļ.

��� Es gribu palīdzēt.

Sjūzena Kelvina cie�i vērās viņā.

������� Palīdzēt? Stāstot man, ka tas ir sapnis? Padarot mani par �izofrēniķi? � viņa visa saspringa kā histēriķe. � Tas nav sapnis! Kaut tas būtu tikai sapnis!

Viņa spēji ievilka elpu.

������� Pag! Ak� jā, tagad saprotu. �ēlīgais dievs, tas ir acīm redzams.

������� Man tas bija jādara, � robots teica �ausmu pilnā balsī.

������� Un es tev ticēju! Man neienāca ne prātā �

Skaļas balsis aiz durvīm lika viņai apklust. Krampjaini sa�ņaugusi dūres, Sjūzena aiz�griezās projām, un, kad ienāca Bogerts ar Leningu, viņa stāvēja istabas otrā galā pie loga. Neviens no vīrie�iem nepievērsa viņai ne mazāko uzmanību.

Viņi reizē pienāca pie Erbija. Lenings � saniknots un nepacietīgs, Bogerts � vēsi sardonisks. Pirmais ierunājās Lenings.

�� Erbij, uzklausi mani!

Robots strauji pievērsa skatienu sirmajam zinātniskā darba vadītājam.

�� Jā, doktor Lening.

������ Vai tu runāji par mani ar doktoru Bogertu?

������� Nē, ser, � robots pēc īsas vilcinā�anās atbildēja, un smaids no Bogerta sejas pa�gaisa.

������� Ko tas nozīmē? � Bogerts paspraucās vadītājam garām un, kājas izplētis, nostājās pretim robotam. � Atkārto, ko tu man vakar sacīji!

������� Es teicu, ka � � Erbijs apklusa. Viņa mehānisma dzīlēs, viegli disonējot, ietrīsējās membrāna.

������� Vai tu neteici, ka viņ� iesniedzis atlū�gumu? � Bogerts rēca. � Atbildi man!

Bogerts niknumā atvēzējās, bet Lenings pagrūda viņu sānis.

��� Vai gribat ar varu likt viņam melot?

������� Lening, jūs dzirdējāt. Viņ� grasījās teikt �jā� un tad apklusa. Paejiet nost! Es gribu izspiest no viņa patiesību, saprotat?

������� Es viņam pajautā�u! � Lenings pievēr�sās robotam. � Labi, Erbij, neuztraucies. Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?

Erbijs mēmi skatījās viņā, un Lenings sa�traukti atkārtoja:

�� Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?

Robots tikko jau�ami papurināja galvu.

Neko vairāk viņi nesagaidīja.

Abi vīrie�i saskatījās, un viņu naids bija acīm redzams.

������� Pie velna, � Bogerts izgrūda, �vai tas robots kļuvis mēms? Vai tu vari runāt, tu briesmekli?

������� Es varu runāt, � robots steidzīgi atbil�dēja.

������� Tad atbildi uz jautājumu. Vai tu man neteici, ka Lenings ir iesniedzis atlūgumu? Vai viņ� nav iesniedzis atlūgumu?

Un atkal iestājās nomāco�s klusums, līdz pēk�ņi no istabas viņa gala atskanēja Sjūzenas Kelvinas spalgie, pa pusei histēriskie smiekli.

Abi matemātiķi sarāvās, un Bogerta acis samiedzās.

�� Jūs esat �eit? Un kas te ir tik jocīgs?

�������� Nav nekā jocīga, � viņas balss nebija īsti dabiska. � Vienkār�i � es neesmu vie�nīgā, kas iekrita. Vai tā nav likteņa ironija, ka trīs pasaules lielākie robotikas speciālisti iekritu�i vienās un tajās pa�ās lamatās? � Viņa pielika savu bālo roku pie pieres un daudz klusākā balsī piebilda: � Bet tas nav jocīgi!

�oreiz abi vīrie�i saskatījās izbrīnā sarauk�tām uzacīm.

������� Par kādām lamatām jūs runājat? � Lenings dzedri pavaicāja. � Vai Erbijam kaut kas noticis?

������� Nē, � Kelvina lēni tuvojās viņiem, � Erbijam nekas nav noticis � vienīgi mums.

Viņa piepe�i apsviedās apkārt un uzbrēca robotam:

������� Vācies projām! Ej uz istabas otru galu, lai man nebūtu uz tevi jāskatās.

Erbijs sarāvās no viņas niknā skatiena un klupdams aizrībināja projām.

������� Ko tas viss nozīmē, doktore Kelvina? � Leninga balss skanēja naidīgi.

Viņa uzlūkoja vīrie�us un sarkastiski sa�cīja:

������� Jus, protams, zināt robotikas Pirmo pa�matlikumu.

Viņi abi reizē pamāja.

��� Protams, � Bogerts dusmīgi attrauca.

� Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek no�darīts ļaunums.

������� Cik jauki tas pateikts, � Kelvina ņir�gājās. � Bet par kādu pārestību te ir runa?

��� Kā � par jebkuru.

������� Tie�i tā! Jebkuru! Bet kā ir, kad aiz�vaino jūtas? Vai iedragā pa�apziņu? Vai arī sagrauj cerības? Vai tā ir pārestība?

Lenings sadrūma:

�� Ko gan robots zina par�

Viņ� piepe�i aprāvās.

������� Nu, jūs atskārtāt? Sis robots lasa do�mas. Vai jūs domājat, ka viņ� nezina, kā var sāpināt cilvēku? Vai jūs domājat, ka uz jeb�kuru jautājumu viņ� neatbildēs tie�i to, ko jautātājs grib dzirdēt? Vai jebkura cita at�bilde mūs nesāpinātu un vai Erbijs to nezi�nātu?

������� Augstais dievs! � Bogerts nomurmi�nāja.

Psiholoģe uzmeta viņam ironisku skatienu.

������� Man ir aizdomas, ka jūs viņam vaicā�jāt, vai Lenings ir iesniedzis atlūgumu. Jums gribējās dzirdēt, ka viņ� to ir iesniedzis, un Erbijs jums to pateica.

������� Un laikam gan tāpēc, � Lenings sacīja neizteiksmīgā balsī, � viņ� tagad neko neat�bildēja. Jo jebkura atbilde būtu sāpinājusi vienu no mums.

Iestājās īss klusuma brīdis, un abi vīrie�i domīgi raudzījās uz istabas otru galu, kur

robots, atbalstījis galvu rokā, bija sagumis krēslā grāmatu plaukta tuvumā.

Sjūzena Kelvina stingi vērās grīda.

������� Viņ� visu to zināja. Tas � tas sātans zina visu, arī to, kāda kļūda pielaista, viņu montējot.

Viņas acis likās tum�as un domīgas. Lenings pacēla galvu.

������� Jūs maldāties, doktore Kelvina. Viņ� ne�zina, kas tā par kļūdu. Es viņam jautāju.

��� Ko tas liecina? � Kelvina iesaucās.

�� Tikai to, ka jūs negribējāt, lai viņ� pasaka atrisinājumu. Tas aizskartu jūsu patmīlību, ja ma�īna varētu paveikt to, ko nespējat jūs. Vai jūs viņam vaicājāt? � viņa pajautāja Bogertam.

������� Apmēram, � Bogerts ieklepojās un no�sarka. � Viņ� teica, ka ļoti vāji zinot mate�mātiku.

Lenings sāka apvaldīti smieties, un psiho�loģe dzēlīgi pavīpsnāja. Viņa sacīja:

������� Es viņam pajautā�u. Mani neaizskars tas, ka viņ� zina atrisinājumu.

Tad viņa sacīja aukstā, pavēlo�ā tonī:

�� Panāc �urp!

Erbijs piecēlās un vilcinādamies tuvojās viņai.

�� Jādomā, ka tu zini, � viņa turpināja,

�� tie�i kurā montē�anas operācijā iekļuvis kāds nepiedero�s faktors vai arī izlaists kāds no nepiecie�amajiem faktoriem.

�� Jā, � Erbijs tikko sadzirdami atbildēja.

��� Pagaidiet, � Bogerts dusmīgi iejaucās.

�� Nav teikts, ka tā ir taisnība. Jūs gribat to dzirdēt, un tas ir viss.

��� Neesat muļķis, � Kelvina attrauca.

��� Viņ�, protams, zina matemātiku tikpat labi kā jūs kopā ar Leningu, ja viņ� lasa do�mas. Ļaujiet viņam izteikties.

Matemātiķis apklusa, un Kelvina turpi�nāja:

��� Labi, Erbij, runa. Mes gaidām. Tad viņa pievērsās abiem vīrie�iem:

��� Paņemiet zīmuļus un papīru, kungi. Bet Erbijs klusēja, un psiholoģes balsī

ieskanējās triumfs:

��� Kāpēc tu neatbildi, Erbij?

��� Es nevaru, � robots pēk�ņi iesaucās.

�� Jūs zināt, ka es nevaru! Doktors Bogerts un doktors Lenings to negrib.

������� Viņi grib uzzināt problēmas atrisinā�jumu.

��� Bet ne no manis.

Tad iejaucās Lenings. Viņ� runāja lēni un skaidri:

������� Nemuļķojies, Erbij. Mēs gribam, lai tu mums pasaki.

Bogerts viegli pamāja ar galvu. Erbija balss kļuva spalga:

�������� Kāda jēga tā runāt? Vai jūs tie�ām ne�saprotat, ka es redzu to, kas notiek jūsu smadzeņu dzīlēs? Tur, dziļumā, jūs negribat, lai es pasaku. Esmu ma�īna, kam �ķietamu dzīvību pie�ķir vienīgi pozitronu mijiedarbība manās smadzenēs, kuras ir radījis cil�vēks. Jūs nespējat atzīt manu pārākumu,

nejuzdamies sāpināti. Tas sakņojas dziļi jūsii smadzenēs un nav no tām izdzē�ams. Es ne�varu pateikt atrisinājumu.

��� Mēs iziesim, � doktors Lenings teica.

�� Pasaki Kelvinai.

��� Tas neko nemainīs, � Erbijs iesaucās,

�� jo jūs tik un tā zināsiet, ka atbildi pateicu es.

������� Saproti, Erbij, � Kelvina atsāka, � ka neatkarīgi no tā doktors Lenings un doktors Bogerts grib jautājumu atrisināt.

�� Pa�i! � Erbijs neatlaidīgi apgalvoja.

������� Bet viņi to grib, un tas, ka tu zini atri�sinājumu, bet nesaki, viņus arī sāpina. Tu sa�proti, vai ne?

�� Jā! Jā!

��� Un, ja tu pateiksi, tas arī viņus sapinas.

�� Jā! Jā!

Erbijs lēnam atkapas, un soli pa solim vi�ņam sekoja Sjūzena Kelvina. Abi vīrie�i, iz�brīnā sastingu�i, vēroja viņus.

������� Tu nevari viņiem pateikt, � psiholoģe lēni un vienmuļi atkārtoja, � jo tas viņus sāpinās, un tu nedrīksti sāpināt. Bet, ja tu nesaki viņiem, tu atkal sāpini, tātad tev ir jāsaka. Un, ja tu teiksi, tu sāpināsi, bet to tu nedrīksti, tātad tu nevari sacīt; bet, ja tu neteiksi, tu sāpināsi, tātad tev jāsaka; bet, ja pateiksi, tu sāpināsi, tātad tu nedrīksti teikt; bet, ja tu neteiksi, tu sāpināsi, tātad tev jāpasaka; bet, ja tu pasacīsi, tu �

Erbijs atspiedās ar muguru pret sienu un nokrita uz ceļiem.

��� Pietiek! � viņ� griezīgi iekliedzās. � Paslēpiet savas domas! Tās ir sāpju, iz�misuma un naida pilnas. Es to negribēju! Gribēju palīdzēt! Es sacīju to, ko jūs vēlējā�ties dzirdēt. Man tas bija jādara!

Psiholoģe nepievērsa viņam uzmanību.

�� Tev viņiem tas jāpasaka, bet, ja tu pa�teiksi, tu sāpināsi, tātad tu nedrīksti teikt; bet, ja tu nesacīsi, tu sāpināsi, tātad tev jāpa�saka, bet�

Te Erbijs sāka spalgi kliegt;

Viņa kliedziens atgādināja daudzkārt pa�stiprinātu pikolo flautas skaņu � tas kļuva arvien spalgāks un spalgāks, līdz tajā ieska�nējās bojā ejo�as dvēseles vaimanas, kas ar savu griezīgo skaņu piepildīja visu telpu.

Un kad kliedziens noklusa, Erbijs sabruka nekustīgā bezveida metāla kaudzē.

Bogerta seja bija bāla.

��� Viņ� ir miris!

�� Nē! � Sjūzena Kelvina sāka nevaldāmi smieties. � Viņ� nav miris � viņ� ir tikai kļuvis ārprātīgs. Es nostādīju viņu neatrisi�nāmās dilemmas priek�ā, un viņ� sabruka. Varat nodot viņu lū�ņos, jo viņ� vairs nekad nerunās.

Lenings nometās ceļos līdzās tam, ko agrak sauca par Erbiju. Viņ� ar pirkstiem pie�skārās tā aukstajai, nekustīgajai metāla se�jai un nodrebinājās.

�� Jūs to izdarījāt ar nodomu.

Viņ� piecēlās un pārvērstu seju pagriezās pret Kelvinu.

������� Un ja tas tā būtu? Tur vairs nekā nevar darīt. � Tad viņa pēk�ņi ar rūgtumu pie�bilda: � Viņ� to bija pelnījis.

Lenings saņēma pie rokas sastingu�o, ne�kustīgo Bogertu.

������� Vai nav vienalga! Iesim, Pīter._� Viņ� nopūtās: � Tā vai tā no �āda domājo�a ro�bota nav nekāda labuma.

Viņa acis izskatījās vecas un noguru�as. Viņ� atkārtoja:

��� Iesim, Pīter!

Tikai labu laiku pēc abu zinātnieku aizie�a�nas doktore Sjūzena Kelvina daļēji atguva savu garīgo līdzsvaru. Viņas skatiens lēni pievērsās Erbijam un seja atkal saspringa. Kelvina ilgi lūkojās viņā, līdz triumfa uz�plūdi noplaka un atgriezās bezpalīdzības un vil�anās sajūta, un no visām domām, kas uz�bangoja viņā, izskanēja tikai bezgala rūgtais vārds:

� Melis!

*

Todien mūsu saruna, protams, beidzās. Es zināju, ka pēc �i stāsta vairs neko no viņas nevarē�u izdabūt. Viņa sēdēja pie sava galda, bāla, auksta � un atmiņās iegrimusi.

Es teicu:

� Pateicos jums, doktore Kelvina.

Bet viņa neatbildēja.

Es satiku viņu tikai pēc divām dienām.

Nākamreiz es sastapu Sjūzenu Ķelvinu pie viņas kabineta durvīm. No turienes pa�reiz nesa laukā kartotēkas.

�� Kā jums veicas ar saviem rakstiem, jau�nais cilvēk? � viņa apvaicājās.

��� Labi, � es atbildēju. Es biju materiālu apstrādājis, kā spēju un pratu, atdzīvinājis viņas sauso stāstījumu, papildinājis to ar dialogiem un detaļām. � Varbūt jūs tos pār�lasītu un aizrādītu, ja es gadījumā esmu kādu apmelojis vai kaut kur izteicies pārāk neprecīzi.

�� Labprāt. Varbūt ieiesim administrācijas atpūtas istabā? Tur mēs varēsim iedzert ka�fiju.

Skita, ka viņa ir labā garastāvokli, tādēļ, ejot pa gaiteni, es uzdro�inājos ierunāties:

�� Doktore Kelvina, būtu ļoti intere�santi �

��� Kas tad?

�� Ja jūs man pastāstītu vēl kaut ko no ro�botikas vēstures.

�� Jums ta�u jau ir viss, kas vajadzīgs, jaunais cilvēk.

�� Savā ziņā jā. Bet �iem gadījumiem, ko esmu aprakstījis, ir maz sakara ar mūsdie�nām. Tāds robots, kas spēj lasīt domas, ir bijis tikai viens vienīgs, kosmosa stacijas ir jau novecoju�as un vairs netiek lietotas, un to, ka roboti strādā raktuvēs, visi uzskata kā pa�u par sevi saprotamu. Varbūt jūs varētu pastāstīt par starpzvaig�ņu ceļojumiem? Superatomdzinēju izgudroja tikai pirms div�desmit gadiem, un ir labi zināms, ka tas bija robotu izgudrojums. Kā tas īstenībā notika?

��� Starpzvaig�ņu ceļojumi? � doktore Kelvitia domīgi pārjautāja. Mēs sēdējām at�pūtas istabā, un es biju pasūtījis pusdienas. Viņa dzēra tikai kafiju.

�� Ziniet, tas nebija vienkār�i robotu izgud�rojums, nē, ne glu�i tā. Protams, iekāms ne�bija uzbūvētas Smadzenes, mēs necik tālu netikām. Ta�u mēs strādājām, daudz strādā�jām. Man pirmā tie�ā saskare ar starp�zvaig�ņu dzinēja pētījumiem iznāca 2029.gadā, kad pazuda viens robots �

*

Superbāzē tika izsludināts ārkārtējs stā�voklis. Drud�ainā steigā un saspringumā veiktie pasākumi atgādināja histērisku klie�dzienu.

Uzskaitot hronoloģiskā secībā un pēc iz�misuma pakāpes, tie bija �ādi:

1.� Visi ar superatomdzinēju saistītie darbi visā kosmosa daļā, ko aizņēma Divdesmit septītās asteroidālās grupas stacijas, tika pārtraukti.

2.� Visa �ī kosmosa teritorija, patiesību sa�kot, tika pilnīgi izolēta no pārējās Saules sistēmas. Neviens te nevarēja iekļūt bez spe�ciālas atļaujas. Neviens to nedrīkstēja at�stāt ne ar kādiem noteikumiem.

3.� Ar speciālu valdības patruļkuģi Superbāzē ieradās doktore Sjūzena Kelvina un doktors Pīters Bogerts � proti, firmas �Uni�ted States Robots and Mechanical Men Cor�poration� Galvenais Psihologs un Galvenais Matemātiķis.

Sjūzena Kelvina nekad agrāk nebija atstā�jusi Zemi, un arī �oreiz viņai nebija nekādas vēlē�anās to darīt. Atomenerģijas laikmetā, kad zinātne drīzumā solīja atrisināt superatomdzinēja problēmu, viņa mierīgi palika provinciete. Tādēļ viņai �is brauciens nepa�tika, bez tam viņa nebija pārliecināta, ka tas tie�ām nepiecie�ams, un pirmo pusdienu laikā Superbāzē katrs viņas neizskatīgās, jau pavecās sejas vaibsts atklāti pauda neapmie�rinātību.

Arī bālais, it kā nolaizītais doktors Bogerts izskatījās tāds kā nogrēkojies, un projekta vadītājs ģenerālmajors Kelners ne uz mirkli neļāva no savas sejas nozust cietēja izteik�smei.

Vardu sakot, �ī maltīte bija gau�am neo�mulīga, un nelielā apspriede trijatā, kas se�koja pēc tam, sākās drūmā, nospiesta atmo�sfērā.

Kelners, kura parādes formas tērps pavisam nesaderējās ar vispārējo noskaņojumu, plika�jam galvvidum spīdot, bez liekas vilcinā�a�nās iesāka:

��� �is ir tāds dīvains gadījums, ser un cie�nītā kundze! Vispirms gribu jums pateikties, ka ieradāties nekavējoties, kaut arī izsau�kumā nebija minēts iemesls. Tagad es jums to pateik�u. Mums ir pazudis robots. Visi darbi ir pārtraukti un nevar tikt atsākti līdz tam brīdim, kamēr mēs viņu atradīsim. Līdz �im mums tas nav izdevies, tāpēc mums ir nepiecie�ama speciālistu palīdzība.

Ģenerālis laikam juta, ka teiktais nepār�liecina par stāvokja kritiskumu. Ar izmisuma pieskaņu balsī viņ� turpināja:

��� Man jums nav jāstāsta, cik svarīgs ir darbs, ko mēs �eit darām. Vairāk nekā astoņ�desmit procentu no pagāju�ā gada asignēju�miem zinātniskiem pētījumiem saņēmām mēs �

��� Jā, to mēs zinām, � Bogerts piekrīto�i pamāja. � Firma �U. S. Robots� saņem ba�gātīgu maksu par mūsu robotu izmanto��anu.

Sjūzena Kelvina skarbi, nelaipni iejaucās:

��� Kādēļ gan viens vienīgs robots projek�tam ir tik svarīgs, un kāpēc tas nav atrasts?

Ģenerālis pavērsa savu sārto seju pret viņu un a�i aplaizīja lūpas.

� Redziet, varētu pat teikt, ka mēs esam to atradu�i. � Tad gandrīz ar mocekļa iz�teiksmi viņ� turpināja: � Es tūlīt paskaid�ro�u. Tiklīdz konstatēja robota nozu�anu, tika izsludināts ārkārtējs stāvoklis un ne�viens kuģis vairs nedrīkstēja atstāt Superbāzi. Iepriek�ējā dienā te bija pienācis kra�vas kuģis un atvedis mūsu laboratorijām di�vus robotus. Tajā atradās vēl se�desmit divi� tāda pa�a tipa roboti, kas nogādā�jami uz kādu citu vietu. Mēs �o skaitli no�teikti zinām. Par to nav it nekādu �aubu.

� Tā? Un kāds tam sakars ar pazudu�o ro�botu?

�� Kad mēs savu trūksto�o robotu nekur ne�varējām atrast � ticiet man, mēs būtu atra�du�i pazudu�u zāles stiebriņu, ja tas būtu vajadzīgs, � mums pēk�ņi ienāca prātā sa�skaitīt robotus, kas bija paliku�i kravas kuģī. Tur tagad ir se�desmit trīs.

�� Tātad, ja es pareizi saprotu, se�desmit tre�ais ir jūsu pazudu�ais robots? � Dokto�res Kelvinas acis satumsa.

�� Jā, bet mēs nezinām, kā noteikt, kur� ir �is se�desmit tre�ais.

Iestājās nāves klusums. Elektriskais pulk�stenis nosita vienpadsmit reizes. Tad robotu psiholoģe noteica: � Dīvaini gan, � un vi�ņas mutes kaktiņi noslīga lejup.

������ Pīter, kas te īsti notiek? � viņa dusmīgi pievērsās savam kolēģim. � Kādus robotus izmanto Superbāzē?

Brīdi vilcinājies, doktors Bogerts vāri pa�smaidīja.

��� Redziet, Sjūzen, līdz �im tas ir bijis tāds diezgan kutelīgs jautājums �

��� Jā, līdz �im! � viņa strauji atcirta. � Ja tur ir se�desmit trīs vienāda tipa roboti un viens no tiem ir vajadzīgs, bet viņu nevar identificēt, kādēļ tad neder jebkur� no tiem? Ko tas viss nozīmē? Kādēļ sūtīja pēc mums?

�� Lūdzu, ļaujiet man paskaidrot, Sjū�zen! � Bogerts samierino�i sacīja. � Super�bāzē nodarbina da�us robotus, kuru smadze�nēs nav programmēts viss robotikas Pirmais likums.

��� Nav viss Pirmais likums? � Kelvina atslīga pret krēsla atzveltni. � Saprotu. Cik tādu robotu ir izgatavots?

�� Tikai da�i. Tas tika darīts pēc valdības pavēles un stingrā slepenībā. To nedrīkstēja zināt neviens, izņemot vado�ās personas, kam ar to bija tie�s sakars. Jūs nebijāt to skaitā, Sjūzen. No manis tur nekas nebija atkarīgs.

��� Es gribētu paskaidrot mazliet tuvāk, � ģenerālis autoritatīvi iejaucās. � Man nebija ne jausmas, ka doktore Kelvina nav lietas kursā. Lieki stāstīt jums, doktore Kelvina, ka uz Planētas vienmēr ir bijusi spēcīga opozī�cija pret robotiem. Vienīgais arguments, ar ko valdība varēja operēt pret radikālajiem fundamentālistiem, bija fakts, ka visiem ro�botiem smadzenēs tiek programmēts nepār�kāpjams Pirmais likums, tā ka tiem nekādos apstākļos nav iespējams nodarīt pāri cilvē�kiem.

Ta�u mums bija nepiecie�ami citādi roboti. Un tā da�us NS-2 modeļus, tas ir, Nestorus, izgatavoja ar modificētu Pirmo likumu. Lai tas neatklātos, visi NS-2 tipa roboti tiek ra��oti bez sērijas numuriem; modificētos eksem�plārus atgādā �urp kopā ar grupu normālu robotu, un, protams, tie ir pakļauti visstingrā�kajam aizliegumam nevienam nestāstīt par savu modifikāciju, izņemot pilnvarotas per�sonas. � Ģenerālis mulsi pasmaidīja. � Un tagad tas viss vēr�as pret mums.

�� Vai jūs vismaz esat katram pajautāju�i, kas viņ� ir? � Kelvina nīgri vaicāja. � Jūs ta�u katrā ziņā esat pilnvarota persona?

Ģenerālis pamāja.

� Visi se�desmit trīs noliedz, ka būtu strā�dāju�i �eit. Un viens no tiem melo.

�� Vai �is jūsējais nav jau mazliet apdilis? Pārējie, �ķiet, nāk tie�i no rūpnīcas.

�� Tas, ko mēs meklējam, ieradās �eit tikai pirms mēne�a. Viņ� un tie divi, kurus nupat atveda, ir pēdējie, kas mums vajadzīgi. Ne�kāds apdilums tam vēl nav manāms. � Kelners lēnām pa�ūpoja galvu, un viņa acīs at�kal parādījās izmisums. � Doktore Kelvina, mēs nedrīkstam ļaut �im kuģim atstāt Superbāzi. Ja atklātībā kļūs zināms, ka eksistē ro�boti bez Pirmā likuma � � viņ� aprāvās, likdams saprast, ka nav iespējams vārdos izteikt, kādas tam var būt sekas.

�� Iznīciniet visus se�desmit trīs, � robotu psiholoģe vēsi un kategoriski sacīja, � un jautājums būs nokārtots.

Bogertam noraustījās lūpu kaktiņ�.

�� Jūs gribat iznīcināt se�desmit trīs robo�tus, kas maksā trīsdesmit tūksto� dolāru ga�balā! Baidos, ka firmai tas nepatiks. Vaja�dzētu vispirms izmēģināt visu iespējamo, Sjū�zen, iekāms sākam kaut ko iznīcināt.

���� Tādā gadījumā, � viņa asi sacīja, � man vajadzīgi fakti. Kādas tie�i ir tās priek�rocības, ko Superbāzei dod �o modifi�cēto robotu nodarbinā�ana? Kādēļ, ģenerāli Kelner, tie jums bija tik nepiecie�ami?

Kelners sarauca pieri un pārbrauca tai ar roku.

��� Mums bija grūtības ar parastajiem ro�botiem. Redziet, mūsu cilvēki daudz strādā ar spēcīgiem izstarojumiem. Protams, tas ir bīs�tami, ta�u tiek ievērota visa vajadzīgā pie�sardzība. Kop� darbu sākuma ir biju�i tikai divi starpgadījumi, un neviens no tiem ne�prasīja upurus. Ta�u parastam robotam to nebija iespējams ieskaidrot. Pirmais likums nosaka es citēju: �Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.� Tas vi�ņiem ir vissvarīgākais, doktore Kelvina. Un, kad kādam no mūsu darbiniekiem bija nepie�cie�ams uz neilgu laiku pakļaut sevi vidēji spēcīgam gamma starojumam, kas cilvēka fizioloģiju vēl neietekmē, tuvākais robots me�tās viņam klāt un centās aizvilkt malā. Ja radiācija bija ļoti vāja, robotam tas izdevās, un darbu vajadzēja pārtraukt, kamēr visus robotus aizraidīja projām. Ja radiācija bija mazliet spēcīgāka, robots nemaz netika līdz apdraudētajam tehniķim, jo gamma stari acumirklī izposta pozitronu smadzenes, un rezultātā mēs zaudējām dārgu un grūti aiz�stājamu robotu.

Mēs mēģinājām viņus pārliecināt. Ta�u ro�botu viedoklis bija tāds: uzturē�anās gamma radiācijas laukā apdraudot cilvēka dzīvību, un tas, ka viņ� dro�i varot pakļaut sevi �ai radiācijai pusstundu, būtībā neko negrozot. Ja nu cilvēks aizmirstoties, viņi mēdza iebilst, un paliekot tur visu stundu? Viņi nedrīkstot riskēt. Mēs skaidrojām, ka viņi �ajā gadī�jumā bezjēdzīgi riskē pa�i ar savām dzīvī�bām. Ta�u pa�saglabā�ana ir tikai Tre�ais robotikas likums, un Pirmais likums par cil�vēka dro�ību ir noteico�ais. Mēs tiem pavē�lējām, pavēlējām bargi un stingri: jebkuros apstākļos palikt ārpus radiācijas lauka. Ta�u paklausību nosaka tikai Otrais robotikas li�kums, � un atkal Pirmais likums par cilvēka dro�ību ņēma virsroku. Doktore Kelvina, sa�protiet, mums vajadzēja vai nu iztikt bez ro�botiem, vai arī kaut ko grozīt Pirmajā li�kumā � un mēs izvēlējāmies pēdējo va�riantu.

�� Es nespēju ticēt, � doktore Kelvina sa�cīja, � ka atzina par iespējamu atteikties no Pirmā likuma.

��� No tā neatteicās, to modificēja, �

Kelners skaidroja. � Tika uzbūvētas pozit�ronu smadzenes, kas satur tikai pirmo likuma pusi, proti: �Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri.� Tas ir viss. �iem robotiem vairs nav nepārvarama impulsa pasargāt cilvēku, ko apdraud kāds ārējs faktors, teiksim, tāds kā gamma stari. Vai es to pareizi izklāstu, dok�tor Bogert?

��� Pilnīgi pareizi, � matemātiķis apstip�rināja.

��� Un vai tā ir vienīgā at�ķirība starp jūsu robotiem un parasto NS-2 modeli? Vienīgā? Atbildiet, Pīter!

�� Jā, vienīga, Sjūzen.

Viņa piecēlās un stingrā tonī, kas nepie�ļāva iebildumus, teica:

�� Tagad es ie�u gulēt. Apmēram pēc asto�ņām stundām es gribu parunāt ar cilvēku, kas pēdējais redzēja pazudu�o robotu. Un no �ā brī�a, ģenerāli Kelner, ja man vispār jāuz�ņemas kāda atbildība par iznākumu, es vēlos, lai visu ar robota identificē�anu saistīto pa�sākumu vadība pilnīgi un neierobe�oti atras�tos manās rokās.

Sjūzena Kelvina gandrīz nemaz nebija gu�lējusi, tikai uz pāris stundām, nīgra gurduma pārmākta, iekritusi nemierīgā snaudā. Pulk�sten septiņos pēc vietējā laika viņa piespieda signālpodziņu pie Bogerta durvīm. Arī viņ� jau bija aug�ā. Acīmredzot matemātiķis bija papūlējies paņemt līdz uz Superbāzi rītasvārkus, jo tagad sēdēja, ietērpies tajos. Kelvinai ienākot, viņ� nolika malā manikīra �ķērītes.

��� Es jūs jau gaidīju, � viņ� lēnīgi sa�cīja. � �ķiet, jums viss �is notikums ļoti ne�patīk.

�� Tā ir.

�� Man ļoti �ēl, ta�u nebija iespējams jums to aiztaupīt. Kad pienāca izsaukums no Superbāzes, es sapratu, ka kaut kas noticis ar modificētajiem Nestoriem. Bet ko varēja da�rīt? Es labprāt būtu jums pa ceļam visu iz�stāstījis, ta�u vispirms man vajadzēja pār�liecināties, ka tā tie�ām ir. �ī modifikācija ir valsts noslēpums.

�� Man tas bija jāzina, � psiholoģe nomur�mināja. � Firmai nav tiesību �ādā veidā mo�dificēt pozitronu smadzenes bez psihologa piekri�anas.

Bogerts sarauca uzacis un nopūtās.

��� Spriediet saprātīgi, Sjūzen! Jūs tik un tā nebūtu spējusi viņus ietekmēt. �ajā jautā�jumā valdība katrā ziņā būtu palikusi pie sava. Tai ir vajadzīgs superatomdzinējs, un lauka fiziķiem ir vajadzīgi roboti, kas viņus netraucētu darbā. Tādi tiktu izgatavoti, pat ja nāktos pilnīgi izkropļot Pirmo likumu. Mēs bijām spiesti atzīt, ka no konstrukcijas vie�dokļa tas ir iespējams, un viņi savukārt svēti nozvērējās, ka tādus robotus izgatavos tikai divpadsmit, ka tos izmantos vienīgi Superbāzē, ka tos iznīcinās, tiklīdz superatom�dzinējs būs gatavs, un ka tiks ievērota maksimāla piesardzība. Un kategoriski pie�prasīja, ka tam jāpaliek slepenībā. Tāda bija situācija.

�� Es būtu iesniegusi atlūgumu, � doktore Kelvina caur zobiem izgrūda.

�� Tas nebūtu līdzējis. Valdība piedāvāja firmai milzīgu atlīdzību un piedraudēja, ka atteik�anās gadījumā pieņems likumu, kas aizliegs ra�ot robotus. Mūs toreiz vienkār�i piespieda pie sienas, un tagad stāvoklis ir vēl ļaunāks. Ja �ī lieta nāks gaismā, Kelneram un valdībai būs nepatik�anas, bet simt�reiz lielākas nepatik�anas būs firmai.

Psiholoģe cie�i paskatījās uz Bogertu.

��� Pīter, vai jūs tie�ām neaptverat, kādas tam var būt sekas? Vai jūs nesaprotat, ko nozīmē robots bez Pirmā likuma? Tas nepa�visam nav tikai slepenības jautājums.

�� Es zinu, ko tas nozīmētu. Neesmu bērns. Tas nozīmētu pilnīgu nestabilitāti un noteik�tas izmaiņas pozitronu lauka vienādojumu risinājumos.

��� Jā, matemātiski. Bet vai jūs varat pa�teikt, kā tas izpaustos robotu psiholoģijā? Visas normālas dzīvas būtnes, Pīter, apzināti vai neapzināti izjūt nepatiku pret kundzību. Ja tām jāpakļaujas zemākam vai �ķietami zemākam radījumam, pretestība kļūst jo stip�rāka. Fiziski un zināmā mērā arī garīgi ro�bots � ikviens robots � ir pārāks par cil�vēku. Kas tad padara viņu verdziski paklau�sīgu? Vienīgi Pirmais likums! Ja tā nebūtu,pirmā pavēle, ko jūs mēģinātu dot robotam, beigtos ar jūsu nāvi. Nestabilitāte! Ka gan jūs domājat!

�� Sjūzen, � Bogerta balsi ieskanējās līdz�jūtīga zobgalība, � es pieļauju, ka �is Franken�teina komplekss, ko jūs izklāstāt, tie��ām pastāv, un tādēļ jau pirmajā vietā ir Pir�mais likums. Bet � es vēl un vēlreiz atkār�toju � �is likums nav atmests, tas ir tikai modificēts.

�� Un kā ir ar smadzeņu stabilitāti?

Matemātiķis izstiepa lūpas.

��� Protams, tā ir mazinājusies. Ta�u pie�ļaujamās robe�ās, neapdraudot dro�ību. Pir�mos Nestorus atveda uz Superbāzi pirms de�viņiem mēne�iem, un līdz �im nekas slikts nav noticis, un arī �ajā gadījumā nav nekā cilvēkiem bīstama, mums vienīgi jābaidās, ka �ī modifikācija varētu kļūt zināma atklā�tībā.

�� Labi. Redzēsim, ko dos �ārīta apspriede.

Bogerts pieklājīgi pavadīja Sjūzenu līdz durvīm un, tiklīdz viņa bija izgājusi, savilka seju daiļrunīgā grimasē. Viņ� alla� bija uz�skatījis psiholoģi par nīgru, ka�ķīgu un ner�vozu personu un savu uzskatu mainīt nedo�māja.

Sjūzenas Kelvinas pārdomās Bogerts vis�pār neeksistēja. �im lunkanajam un preten�ciozajam pieglaimeklim viņa jau sensenis bija pārvilkusi svītru.

D�eralds Bleks bija ieguvis zinātnisko grādu lauka fizikā pirms gada un, tā�pat kā visa �ī fiziķu paaudze, tika iesaistīts superatomdzinēja problēmas risinā�anā. Ta�gad viņ� ar savu klātbūtni lieliski papildināja Superbāzē notieko�o apsprie�u vispārējo at�mosfēru. Viņ� ieradās, tērpies baltā, nosmu�lētā virsvalkā, izturējās diezgan iecirtīgi un ne par ko nebija īsti pārliecināts. �ķita, ka no viņa plecīgā stāva lauztin lau�as ārā ener�ģija un nervozi �ņaudzītie pirksti vienā tvē�rienā varētu saliekt dzelzs stieni.

Viņam blakus sēdēja ģenerālmajors Kelners, bet iepretim � abi �U. S. Robots� pār�stāvji.

Bleks sacīja:

�� Man teica, ka es esot pēdējais, kas re�dzējis Nestoru 10, pirms viņ� pazuda. Cik sa�protu, jūs gribat mani par to iztaujāt.

Doktore Kelvina aplūkoja Bleķu ar interesi.

�� Jūs runājat tā, it kā nebūtu par to pār�liecināts, jaunais cilvēk. Tātad jūs noteikti nezināt, vai bijāt pēdējais, kas viņu re�dzēja?

�� Viņ� strādāja manā vadībā, cienītā kun�dze, pie lauka ģeneratoriem un tajā rītā, kad pazuda, bija kopā ar mani. Es nezinu, vai kāds viņu tika redzējis vēlāk, ap pusdienas laiku. Neviens gan neatzīstas, ka būtu.

�� Vai jūs domājat, ka kāds to slēpj?

�� To es negribu teikt. Bet es arī negribu teikt, ka uzņemos kādu vainu. � Viņa tum��ās acis izaicino�i iegailējās.

��� Nav runa par vainu. Robots tā rīkojās tāpēc, ka ir robots. Mēs tikai gribam viņu at�rast, mister Blek, nekas cits mūs neinteresē. Tātad � ja jūs strādājāt kopā ar �o robotu, jūs dro�i vien pazīstat to labāk nekā jebkur� cits. Vai viņa uzvedībā bija vērojams kaut kas neparasts? Vai jūs arī agrāk jau esat strādājis ar robotiem?

��� Esmu strādājis ar citiem robotiem, kas mums te ir � vienkār�ajiem. �ie Nestori no tiem gandrīz nemaz neat�ķiras, vienīgi ir daudz gudrāki� un vairāk krīt uz nerviem.

��� Krīt uz nerviem? Kādā veidā?

��� Nu, varbūt tā nav viņu vaina. Darbs �eit ir grūts, un lielākā daļa no mums kļūst mazliet dulni. Nojēgties ar pārtelpu nav ne�kāds joks. � Bleks viegli pasmaidīja, it kā �ī atzī�anās viņam sagādātu patiku. � Mēs pastāvīgi riskējam izsist caurumu normālā telpas un laika struktūrā un izlidot ārā no visuma kopā ar savu asteroīdu un visu pārējo. Izklausās diezgan baigi, vai ne? Un dabiski, ka da�reiz nervi saspīlēti līdz pēdējam. Bet �iem Nestoriem nekas. Tie ir zinātkāri, mie�rīgi, nekad neuztraucas. Un brī�iem tas var pataisīt vai traku. Gad�^s, ka kaut kas jādara pa kaklu pa galvu, bet �ie, �ķiet, nemaz ne�steidzas. Reizēm man liekas, ka labāk pat iz�tikt bez viņiem.

�� Jūs sakāt, ka viņi nemaz nesteidzas? Vai viņi ir kādreiz atteiku�ies izpildīt pavēli?

�� Nē, nē! � Bleks steig�us atbildēja. � Viņi dara visu, ko liek. Bet viņi aizrāda cilvēkam, ja domā, ka tas rīkojas nepareizi. Viņi ta�u zina tikai to, ko mēs esam tiem iemācīju�i, bet tas viņus nekavē izteikt savas piezīmes. Varbūt tās ir tikai manas iedomas, ta�u citiem pui�iem ar saviem Nestoriem iet tikpat grūti.

Ģenerālis Kelners draudīgi ieklepojās.

�� Kādēļ es neesmu dzirdējis nevienu sū�dzību par to, Blek?

Jaunais fiziķis nosarka.

�� Mēs jau patiesībā negribējām atteikties no robotiem, ser, un bez tam mēs nezinājām, kā tādas � hm � nenozīmīgas sūdzības tiktu uzņemtas.

Bogerts lēnīgi viņu pārtrauca:

�� Vai tajā rītā, kad jūs �o robotu pēdējo reizi redzējāt, atgadījās kaut kas īpa�s?

Iestājās klusums. Ar rokas mājienu Kelvina apturēja Kelneru, kas grasījās izteikt piezīmi, un pacietīgi gaidīja.

Tad Bleks, iekaisdams dusmās, sāka stās�tīt:

�� Man iznāca ar to maza sarau�anās. Es torīt biju saplēsis Kimbola elektronu lampu, un piecu dienu darbs gāja zudumā. Un es jau tā biju atpalicis no grafika. Bez tam pāris ne�dēļas nebiju saņēmis vēstules no mājām. Un tad viņ� man piestāja, lai es atkārtojot eks�perimentu, no kura es jau pirms mēne�a biju atteicies. Viņ� vienmēr man ar to uzplijās, un man tas bija jau līdz kaklam. Es pavēlēju viņam iet projām � un vairāk es viņu netiku redzējis.

�� Jūs pavēlējāt viņam Iet projām? � loti ieinteresēta, doktore Kelvina jautāja. � Tie�i tādiem vārdiem? Vai jūs teicāt: �Ej projām!�? Mēģiniet atcerēties, kā tie�i jūs teicāt.

Varēja redzēt, ka Bleks cīnās ar sevi. Uz mirkli viņ� atspieda pieri platajā plaukstā, tad strauji pacēla galvu un izaicino�i sacīja:

��� Es teicu: �Pazūdi bez pēdām!�

Bogerts īsi iesmējās:

�� Un viņ� to arī izdarīja, ko?

Bet Kelvina vēl nebija beigusi. Viņa gan�drīz pieglaimīgi turpināja:

�� Nu mēs jau esam tiku�i solīti tālāk, mis�ter Blek. Bet precīzas detaļas ir ļoti svarī�gas. Lai izprastu robota rīcību, vienam vār�dam, �estam, intonācijai var būt iz�ķiro�a no�zīme. Jūs ta�u nepateicāt tikai �os trīs vār�dus, vai ne? Kā jūs pats stāstījāt, jums torīt bija slikta oma. Varbūt jūs pateicāt vēl kaut ko, mazliet bargāk?

Jaunais cilvēks nosarka.

�� Nu � varbūt es viņu � mazliet izla�māju �

�� Kā tie�i?

�� To es vairs lāgā neatminos. Bez tam es nevarētu to atkārtot. Varat iedomāties, kā cilvēks izturas, kad ir uztraucies. � Viņa mulsais smiekliņ� atgādināja ķiķinā�anu. � Man, piemēram, ir tendence uz spēcīgiem izteicieniem.

�� Nekas, nekas, � Kelvina stingri sacīja. � �obrīd es esmu psihologs. Es gribētu, lai jūs p^ūlētos atcerēties un vārdu pa vārdam atkārtotu visu, ko teicāt, pie tam � un tas ir vēl svarīgāk � ar tādu pa�u intonāciju kā toreiz.

Bleks, atbalstu meklēdams, paskatījās uz savu priek�nieku, ta�u veltīgi. Viņa ieplesta�jās acīs parādījās izbailes.

�� Nē, es tomēr to nespēju.

�� Jums tas ir jādara.

�� Iedomājieties, � neslēpdams uzjautri�nājumu, Bogerts sacīja, � ka jūs to sakāt man. Varbūt tad jums būs vieglāk.

Jaunā cilvēka tum�i pietvīkusi seja pievēr�sās Bogertam. Viņ� norīstījās.

��� Es teicu � � viņa balss aizlūza. Viņ� mēģināja atkal: � Es teicu �

Viņ� dziļi ievilka elpu un, spļautin izspļau�dams zilbi pēc zilbes, nobēra veselu virkni la�muvārdu. Tad pēc ieilgu�a saspringta klu�suma brī�a gandrīz ar asarām acīs pabeidza: � � Nu, apmēram tā. Es neatceros tie�i pēc kārtas vārdus, kādos es viņu nosaucu, un var�būt es te kaut ko izlaidu vai pieliku klāt, bet apmēram tā tas skanēja.

Vienīgi tikko manāms sārtums robotu psi�holoģes sejā liecināja par viņas izjūtām. Viņa sacīja:

��� Es zinu, ko nozīmē lielākā daļa no �iem vārdiem. Pārējie dro�i vien ir tikpat apvaino�jo�i.

�� Baidos, ka tā ir gan, � nomocītais Bleks piekrita.

�� Un pie visa tā jūs viņam pavēlējāt pa�zust bez pēdām?

�� Es to domāju tīri pārnestā nozīmē.

��� Saprotu. Ceru, ka nekādi disciplināri sodi �ai gadījumā netiks pielietoti.

Uztvēris Kelvinas skatienu, ģenerālis, kas pirms da�am sekundēm nepavisam nebija par to pārliecināts, dusmigi pamāja.

�� Jūs varat iet, mister Blek. Paldies par palīdzību!

Pagāja piecas stundas, kamēr Sjūzena Kelvina iztaujāja se�desmit trīs robotus. Visas �īs piecas stundas nebeidzami atkārtojās viens un tas pats: robots pēc robota, visi ab�solūti vienādi; vieni un tie pa�i �etri jautā�jumi un vienas un tās pa�as atbildes uz tiem; visu laiku nemainīgi laipna sejas izteiksme, neitrāla balss, draudzīgs sarunas tonis un paslēpts magnetofons.

Kad psiholoģe bija beigusi, viņa jutās kā izspiests citrons.

Bogerts, kas Sjūzenu gaidīja, jautājo�i pa�vērās viņā, kad tā nosvieda magnetofona len�tes spoli uz galda plastmasas virsmas.

Sjūzena papurināja galvu.

�� Visi se�desmit trīs man �ķita absolūti vienādi. Es nevarēju konstatēt�

��� Nebija arī domājams, Sjūzen, � Bo�gerts sacīja, � ka pēc dzirdes vien varēs kaut ko pateikt. Varbūt analizēsim ierakstus.

Robotu verbālo reakciju matemātiskā inter�pretē�ana ir viens no sare�ģītākajiem uzde�vumiem robotanalīzē. Parasti to veic grupa pieredzēju�u tehniķu ar komplicētu skaitļo�a�nas ma�īnu palīdzību. Bogerts to zināja. Un, slēpdams nepārvaramu sapīkumu, neaizmirsa to pieminēt, kad bija noklausījies visas atbil�des, sastādījis leksikas at�ķirību sarakstus un atbil�u intervālu diagrammas.

��� Nekādu anomāliju nav, Sjūzen. Variāci�jas vārdu izvēlē un reakciju ātrums ir pa�rasto svārstību robe�ās. Mums nepiecie�amas smalkākas metodes. Seit arī vajag būt skait�ļo�anas ma�īnām. Ta�u nē, � viņ� sarauca pieri un ar zobiem paskrubināja īk�ķa nagu, � mēs nevaram tās izmantot. Pārāk liels risks, ka viss var nākt gaismā. Bet varbūt mēs �

Doktore Kelvina pārtrauca viņu ar nepa�cietīgu �estu.

��� Nevajag, Pīter! �ī nepieder pie jūsu sī�kajām laboratorijas problēmām. Ja mēs ne�varam identificēt modificēto Nestoru pēc kā�das lielas at�ķirības, kas konstatējama ar neapbruņotu aci un izslēdz kļūdī�anās iespēju, mums �oreiz nav veicies. Ejot citu ceļu, risks kļūdīties un ļaut viņam aizbēgt ir pārāk liels. Nepietiek atrast sīku novirzi dia�grammā. Es jums saku: ja tā man būtu vie�nīgā norāde pazudu�ā robota identificē�anai, tad es, dro�s paliek dro�s, iznicinātu visus se�desmit trīs. Vai jūs esat runājis ar pārē�jiem modificētajiem Nestoriem?

��� Jā, esmu! � Bogerts atcirta. � Un ar tiem viss ir kārtībā. Vienīgā novirze, ja tā var teikt, ir viņu neparastā atsaucība. Viņi labprāt atbildēja uz maniem jautājumiem un acīm redzami lepojās ar savām zinā�anām, izņemot tos divus jaunos, kam vēl nav bijis laika apgūt lauka fiziku. Viņi visai labsirdīgi pasmējās par manu nekompetenci da�os �e�jienes speciālajos jautājumos. � Bogerts paraustīja plecus. � Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc tehniķi viņus neieredz. �ie roboti pārāk cen�as izcelties ar savu gud�rību.

�� Vai jūs varētu izmēģināt da�as Plenera reakcijas, lai konstatētu, vai viņu mentali�tātē kop� izgatavo�anas nav radu�ās kādas izmaiņas vai traucējumi?

��� Es to izdarī�u. � Bogerts padraudēja Sjūzenai ar tievo pirkstu. � Jūs sākat ner�vozēt, Sjūzen. Nesaprotu, kāpēc jūs to uzņe�mat tik traģiski. Viņi ir pilnīgi nekaitīgi.

��� Ak tā gan? � Sjūzena aizsvilās. � Ne�kaitīgi, jūs sakāt? Vai tad jūs neredzat, ka viens no tiem melo? Viens no se�desmit trim robotiem, kurus es tikko iztaujāju, apzināti man meloja, kaut gan visiem bija stingri pie�kodināts teikt patiesību. Tāda rīcība liecina par dziļi būtisku novirzi no normas, un tas ir ārkārtīgi bīstami.

Pīters Bogerts sakoda zobus.

��� Nepavisam! � viņ� sacīja. � Padomā�jiet! Nestors 10 saņēma pavēli pazust bez pēdām. �o pavēli maksimāli kategoriskā formā izteica persona, kam ir vislielākās tie�sības viņu komandēt. Un neviens to nevar anulēt, jo nav iespējama ne kategoriskāka pavēles forma, ne lielāka autoritāte. Dabiski, ka robots par katru cenu cen�as izpildīt �o pavēli. Objektīvi runājot, es pat apbrīnoju viņa atjautību. Patie�ām, vislabākais veids, kā robotam pazust bez pēdām, ir paslēpties starp citiem līdzīgiem robotiem.

�� Jā, apbrīnojiet vien! Esmu ievērojusi, Pī�ter, ka jūs it kā uzjautrināties � Mani pār�steidz jūsu neizpratne. Jūs ta�u esat roboti�kas speciālists, Pīter. So robotu uztverē pā�rākumam ir ļoti svarīga nozīme. Arī jūs pats nupat to apgalvojāt. Zemapziņā viņi jūt, ka cilvēki ir vājāki par viņiem, un Pirmais li�kums, kas mūs pret tiem aizsargā, vairs nav pilnā spēkā. �ie roboti ir nestabili. Un tad nu �is jaunais cilvēks aizraida robotu projām, pavēl viņam pazust bez pēdām, pie tam iz�saka to vārdos, kas pau� neslēptu nicinā�jumu, nepatiku, riebumu. Pats par sevi sa�protams, ka robotam jāizpilda pavēle, bet kaut kur zemapziņā gruzd apvainojums. Un tagad �im robotam ir jo svarīgāk pierādīt, ka par spīti �ausmīgajiem vārdiem, kādos to no�sauca, viņ� ir pārāks. Tas var kļūt tik sva�rīgi, ka apcirptais Pirmais likums vairs neko nelīdzēs.

��� Ak Saules sistēma! Kā gan robots var zināt, ko nozīmē �ie viņam adresētie spē�cīgie izteicieni? Viņa smadzenēs ta�u nav in�formācijas par neķītru lamā�anos!

��� Sākotnējā informācija vēl nav viss, � Kelvina dusmīgi no�ņāca. � Robotiem ta�u piemīt spēja mācīties, jūs � stulbeni!

Bogerts saprata, ka Kelvina patie�ām zau�dējusi savaldī�anos.

Viņa steidzīgi turpināja:

�� Vai jūs neapjēdzat, ka robots ta�u pēc intonācijas varēja saprast, ka tie nav ne�kādi komplimenti? Vai jūs neapjēdzat, ka viņ� varbūt jau agrāk bija dzirdējis �os vār�dus un ievērojis, kādos gadījumos tie tiek lietoti?

�� Nu, labi, � Bogerts kliedza, � vai tad jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu man kaut vienu piemēru, kā modificēts robots var no�darīt jaunumu cilvēkam, lai cik apvainots tas būtu, lai kā to būtu apsēdusi tieksme pierā�dīt savu pārākumu?

�� Ja es jums to pateik�u, vai jūs apsolāt neizpļāpāties?

�� Jā.

Viņi bija pārlieku�ies pari galdam un dus�mīgiem skatieniem urbās viens otrā.

Psiholoģe sacīja:

�� Ja modificēts robots nomestu no aug�as kādu smagu priek�metu uz cilvēku, viņ� ne�pārkāptu Pirmo likumu, ja darītu to, apzinā�damies, ka ir pietiekami spēcīgs un ātrs, lai pagrūstu smagumu nost, iekāms tas būtu uz�kritis cilvēkam. Ta�u, tiklīdz viņ� izlaistu smagumu no rokām, viņ� vairs nebūtu aktī�vais subjekts. Tagad aktīvais būtu vienīgi aklais gravitācijas spēks. Nu robots varētu izlemt citādi un ar savu bezdarbību Jaut sma�gumam nokrist. Modificētais Pirmais likums to atļauj.

�� Jums ir �ausmīgi bagāta fantāzija.

��� Manā profesijā da�reiz tāda ir vaja�dzīga. Nestrīdēsimies, Pīter. Strādāsim! Jūs zināt tie�o stimulu, kas lika robotam_ paslēp�ties. Jums ir precīzi dati par viņa sākotnējo domā�anas veidu. Aprēķiniet, cik liela ir var�būtība, ka mūsu robots būtu spējīgs izdarīt to, par ko es nupat stāstīju. Saprotiet, mani neinteresē konkrēti �is piemērs, bet vispār �āda veida reakcijas. Un es gribētu, lai jūs to izdarāt iespējami drīz.

�� Bet pagaidām �

��� Pagaidām mums jāmēģina pārbaudīt tie�i ar Pirmo likumu saistītās reakcijas.

D�eralds Bleks pats bija pieteicies vadīt koka nodalījumu ierīko�anu, kas kā sēnes iz�auga pla�ā lokā visapkārt Otrā korpusa tre�ā stāva augstajai radiācijas zālei. Strādnieki strādāja klusēdami, tikai brī�iem ne viens vien atklāti nobrīnījās, kāpēc te vajadzīgs uzstādīt se�desmit trīs fotoelementus.

Viens no strādniekiem atsēdās netālu no Bleķa, noņēma cepuri un ar vasarraibumotu rokas dilbu domīgi noslaucīja pieri.

Bleks viņam pamāja.

��� Nu, kā veicas, Velinski?

Velinskis paraustīja plecus un aizdedzi�nāja cigāru.

��� Kā pa taukiem! Bet kas te īstenībā no�tiek, dok? Mēs jau trīs dienas nestrādājam, un nu pēk�ņi tādā steigā jātaisa �ie aiz�galdi. � Viņ� atlaidās, atspiezdamies uz el�koņiem, un izpūta dūmu mākoni.

Bleks sarauca uzacis.

��� No Zemes ir ieradu�ies da�i robotikas speciālisti. Atcerieties, kādas mums bija ne�patik�anas, kad roboti skrēja iek�ā gamma staros, pirms mēs tiem bijām iedzinu�i paurī, ka viņi to nedrīkst darīt.

�� Jā gan. Bet vai tad mēs nedabūjām jau�nus robotus?

��� Da�us dabūjām, bet vairumu vajadzēja īpa�i apmācīt. Tagad robotu būvētāji grib uztaisīt tādus robotus, kam gamma stari ne�būtu tik ļoti kaitīgi.

��� Man tomēr liekas jocīgi, ka tādēļ vien pārtraukti visi darbi pie dzinēja. Es domāju, ka tos nekas nevar apturēt.

��� Galu galā par visu noteicēji ir tie tur, aug�ā. Es tikai daru, ko man liek. Iespējams, ka ir kāds priek�niecības rīkojums �

�� Jā, jā � � elektriķis savilka smaidiņu un viltīgi pamirk�ķināja. � Va�ingtonā jau lielu vīru netrūkst. Bet, kamēr es punktīgi sa�ņemu savu algu, man nav ko raizēties. Kas man daļas par dzinēju! Bet ko īsti viņi �eit darīs?

��� Jūs to jautājat man? Viņi ir atvedu�i līdz veselu pulku robotu, pāri par se�desmit, un grib pārbaudīt to reakcijas. Tas ir viss, ko es zinu.

�� Un cik ilgi tas ies?

�� Arī es to gribētu zināt.

������� Nu labi, � Velinskis izsmējīgi sacīja, � kamēr viņi godīgi maksā man naudiņu, lai niekojas, cik patīk.

Bleks jutās apmierināts. Lai �ī versija iz�platās. Tā ir nekaitīga un pietiekami tuva pa�tiesībai, lai nomierinātu pārlieko ziņkāri.

Uz krēsla klusi un nekustīgi sēdēja cilvēks. No aug�as krita smagums, gāzās lejup, tad pa�ā pēdējā mirklī pēk�ņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis. Sekundes des�mitdaļā, pirms smagums māinīja virzienu, se�desmit trijās koka kabīnēs NS-2 tipa ro�boti metās uz priek�u, un se�desmit trīs foto�elementi, kas atradās piecu pēdu attālumā no viņu izejas stāvokļa, iedarbināja pieraksto�o mehānismu un uzvilka uz papīra mazu svīt�riņu. Smagums pacēlās un krita, pacēlās un krita, pacēlās �

Desmit rei�u!

Desmit rei�u roboti metās uz priek�u un apstājās, kad cilvēkam vairs nedraudēja briesmas.

Ģenerālmajors Kelners nebija uzvilcis savu parādes formas tērpu kop� tās reizes, kad pirmoreiz pusdienoja kopā ar �U. S. Ro�bots� pārstāvjiem. Pa�reiz viņ� bija izmeties savā zilpelēkajā kreklā ar atpogātu apkak�līti un vaļīgi atlaistu melnu kaklasaiti.

Ar cerību pilnu skatienu viņ� raudzījās uz Bogertu, kur� kā alla� bija korekti ģērbies un kura iek�ējo sasprindzinājumu nodeva vie�nīgi spo�as sviedru pēdas uz deniņiem.

��� Kādi ir rezultāti? � ģenerālis jautāja. � Ko jūs mēģinājāt noskaidrot?

��� At�ķirību, kas gan, manuprāt, varētu izrādīties mazliet par niecīgu mūsu nolū�kiem, � Bogerts atbildēja. � Se�desmit di�viem no �iem robotiem nepiecie�amība mes�ties glābt acīm redzami apdraudētu cilvēku ir, kā mēs robotikā sakām, piespiedu reakcija. Redziet, pat tā^ā gadījumā, ja roboti zina, ka �im cilvēkam nekas nenotiks � un pēc tre�ās vai ceturtās reizes viņi to noteikti zināja, � viņi nevar aizkavēt �o reakciju. To prasa Pir�mais likums.

��� Nu un?

��� Turpretim se�desmit tre�ajam robotam, modificētajam Nestoram, nav �ādas pie�spiedu reakcijas. Viņ� varēja rīkoties pēc sa�vas patikas. Viņ� būtu varējis palikt savā vietā, ja būtu gribējis. Nelaimīgā kārtā, � Bogerta balsī ieskanējās no�ēla, � viņ� to negribēja.

�� Kā jūs domājat, kāpēc?

Bogerts paraustīja plecus.

��� Cerams, ka to mums pateiks doktore Kelvina, kad ieradīsies �eit. Iespējams, ka viņas interpretācija būs �ausmīgi pesimis�tiska. Da�reiz viņa mazliet krīt uz nerviem.

��� Bet viņa ta�u ir laba speciāliste, vai ne? � ģenerālis, ba�īgi saraukdams uzacis, noprasīja.

������� Jā. � �ķita, ka �is jautājums Bogertu

uzjautrinājis. � Doktore Kelvina ir laba speciāliste. Viņa saprot robotus kā māsa, un, man �ķiet, tas ir tāpēc, ka viņa tik ļoti nīst cilvēkus. Tā nu tas ir � kaut arī psiholoģe, viņa ir izteikta neirastēniķe. Ar �izofrēnis�kām tieksmēm. Neņemiet viņu pārāk nopietni!

Bogerts izklāja sev priek�ā garu rindu dia�grammu ar lauzītām līknēm.

��� Redziet, ģenerāli, visos gadījumos, eks�perimentu atkārtojot, intervālam no sma�guma nome�anas mirkļa līdz kustības izdarī��anai ir tendence samazināties. �eit pastāv noteikta matemātiska attiecība, un, ja kā�dam robotam tā būtu citāda, tas norādītu uz zināmu anomāliju pozitronu smadzenēs. Diem�ēl, viņi visi liekas normāli.

�� Bet, ja mūsu Nestors 10 neatbildēja ar piespiedu reakciju, kādēļ viņa līkne neat�ķi�ras no citām? Es to nesaprotu.

�� Tas ir pavisam vienkār�i. Nelaime tā, ka robotu reakcijas nav glu�i analoģiskas cil�vēku reakcijām. Cilvēki apzinātu darbību iz�dara daudz lēnāk nekā refleksīvu. Bet ar ro�botiem ir citādi. Tiem vienīgi izvēles brīvība var palēnināt reakciju, bet pēc tam apzinā�tas un piespiedu rīcības ātrumi gandrīz pil�nīgi sakrīt. Es tomēr cerēju, ka Nestors 10 pirmoreiz tik 'ātri neattapsies un intervāls līdz viņa reakcijai būs pārāk liels.

�� Bet tā nenotika?

�� Baidos, ka ne.

�� Tad mēs neesam tiku�i ne soli tālāk. �

Ģenerālis ar sāpīgi saviebtu seju atgāzās krēslā. � Jūs esat �eit jau piecas dienas.

�ajā brīdī ienāca Sjūzena Kelvina, aizcirzdama aiz sevis durvis.

��� Novāciet savas diagrammas, Pīter! � viņa sauca. � Jūs ta�u zināt, ka tajās nekā nav.

Viņa nepacietīgi kaut ko noņurdēja, kad Kelners sveicinot pacēlās no krēsla, un tur�pināja:

��� Mums tūlīt jāizmēģina kaut kas cits. Man nepatīk tas, kas �eit notiek.

Bogerts rezignēti saskatījās ar ģenerāli.

■� Vai gadījies kas slikts?

��� Nē, nekas īpa�s. Bet man nepatīk, ka Nestors 10 nedodas mums rokās. Tas ir slikti. Tas noteikti pastiprina viņa jau tā uz�pūsto pārākuma apziņu. Baidos, ka viņa rī�cību vairs nenosaka vienkār�i paklausība pa�vēlei. Man �ķiet, ka tās pamatā ir jau tīri neirotiska nepiecie�amība piemu|ķot cilvēkus. Tas ir bīstams, nenormāls stāvoklis. Pīter, vai jūs esat izdarījis to, ko es lūdzu? Vai jūs aprēķinājāt modificēto NS-2 nestabilitātes faktorus tādā plāksnē, kā es teicu?

�� Es to pa�reiz daru, � matemātiķis vien�aldzīgi atteica.

Viņa uzmeta tam dusmīgu skatienu un tad pievērsās Kelneram.

�� Nestors 10 noteikti zina, ko mēs darām, ģenerāli. Viņam nebija jēgas uzķerties uz āķa �ajā eksperimentā, it īpa�i pēc pirmās reizes, kad viņ� redzēja, ka īstenībā cilvēks

nav apdraudēts. Pārējie nevarēja nereaģēt, bet viņ� apzināti falsificēja reakciju.

��� Kā jūs domājat, doktore Kelvina, ko mums tagad vajadzētu darīt?

��� Radīt tādus apstākļus, ka nāko�reiz vi�ņam nebūtu iespējams imitēt reakciju. Mēs at�kārtosim �o eksperimentu, mazliet to papil�dinot. Novietosim starp cilvēku un robotiem augstsprieguma vadus, kas spēj iznīcināt NS-2 modeļus, tik platā joslā, ka pārlēkt ne�būs iespējams, un robotus iepriek� nobrīdinā�sim, ka, pieskaroties �iem vadiem, tie ies bojā.

�� Pagaidiet, pagaidiet! � Bogerts izgrūda neparasti asi. � Es to aizliedzu. Mēs nevaram iznīcināt robotus divu miljonu dolāru vērtībā, lai atrastu Nestoru 10. Ir ta�u citas iespējas.

��� Jūs tādas zināt? Līdz �im jūs neesat ieteicis nevienu. Katrā gadījumā runa nav par iznīcinā�anu. Mēs varam uzstādīt re�leju, kas pieskar�anās momentā izslēgs strāvu. Ja arī robots uzkāps uz vadiem, viņ� bojā neaizies. Ta�u to robots nezinās, vai sa�protat?

Ģenerāļa acīs iemirdzējās cerība.

�� Vai tas dos rezultātus?

��� Vajadzētu dot. �ajā gadījumā Nestoram 10 būtu jāpaliek savā vietā. Viņam varētu pavēlēt pieskarties vadiem un iet bojā, jo Otrais likums par paklausību ir stiprāks nekā Tre�ais likums par sevis saglabā�anu. Bet viņam netiks pavēlēts to darīt: viņ� varēs rī�koties pēc sava ieskata, tāpat kā pārējie

roboti. Normālie roboti, pakļaujoties Pirma�jam likumam par cilvēka dro�ību, ies pretī savai bojā ejai pat bez pavēles. Bet mūsu Nestors 10 to nedarīs. Tā kā viņa smadzenēs nav viss Pirmais likums un viņ� nebūs arī saņēmis īpa�u pavēli, visspēcīgāk darbosies Tre�ais likums par sevis saglabā�anu un vi�ņam nebūs citas izvēles kā palikt savā vietā. Tā būs piespiedu reakcija.

��� Vai to darīs jau �ovakar?

��� �ovakar, � psiholoģe sacīja, � ja vien var pagūt izlikt vadus. Es tūlīt pateik�u ro�botiem, kas viņiem stāv priek�ā.

Uz krēsla klusi un nekustīgi sēdēja cilvēks. No aug�as krita smagums, gāzās lejup, tad pa�ā pēdējā mirklī pēk�ņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis.

Tikai vienreiz �

Doktore Kelvina, kas atradās novēro�anas kabīnē balkonā, aiz �ausmām aizturējusi elpu, pietrūkās no sava saliekamā krēsla.

Se�desmit trīs roboti mierīgi sēdēja savās vietās, kā pūces blenzdami uz apdraudēto cilvēku savā priek�ā. Neviens pats nepakus�tējās!

Doktori Kelvinu bija pārņēmis gandrīz ne�valdāms niknums. Un ļaunākais bija tas, ka nedrīkstēja savas dusmas izrādīt robotiem, kas cits pēc cita ienāca istabā un pēc pārbaudes atkal izgāja. Psiholoģes priek�ā bija saraksts. Tūlīt vajadzēja ienākt divdes�mit astotajam. Ārpusē gaidīja vēl trīsdesmit pieci.

Bikli ienāca Divdesmit astotais numurs.

Viņa piespieda sevi izturēties mierīgi.

�� Kas tu esi?

������� Es vēl neesmu saņēmis savu īsto nu�muru, mem, � robots klusi un nedro�i atbil�dēja. � Es esmu NS-2 tipa robots un tur ārā rindā biju divdesmit astotais. Te ir papīriņ�, kas man jānodod jums.

�� Vai �odien tu vēl neesi te bijis?

��� Nē, mem.

������� Apsēsties tur. Es gribu tev, Divdesmit astotais, uzdot da�us jautājumus. Vai tu apmēram pirms �etrām stundām biji Otrā korpusa radiācijas zālē?

Robots atbildēja ar grūtībām. Skrapsto�ā balsi, kas atgādināja neejļotas ma�īnas �varkstoņu, viņ� teica: � Jā, mem.

������� Tur bija cilvēks, kam draudēja bries�mas, vai ne?

��� Jā, mem.

��� Un tu nekā nedarīji?

�� Nē, mem.

������� Tavas bezdarbības dēļ cilvēkam varēja tikt nodarīts ļaunums. Vai tu to zini?

������� Jā, mem. Bet es nekā nevarēju izda�rīt, mem. � Grūti to iedomāties, bet lielais, neizteiksmīgais metāla stāvs patie�ām saguma bailēs.

��� Pasaki man, kāpēc tu nekā nedarīji, lai viņu glābtu.

�� Es gribu paskaidrot, mem. Es nepavisam negribu, ka jūs � vai kāds cits � domātu, ka es būtu spējīgs izdarīt kaut ko tādu, kas kaitētu saimniekam. O, nē, tā būtu �aus�mīga � neiedomājama �

��� Lūdzu, neuztraucies, manu zēn! Es tev neko nepārmetu. Es tikai gribu zināt, ko tu tajā brīdī domāji.

��� Pirms tas viss notika, mem, jūs mums pateicāt, ka vienu no saimniekiem apdraudēs �is smagums, kas krīt no aug�as, un ka mums būs jā�ķērso elektriskie vadi, ja gribēsim viņu izglābt. Bet tas, mem, mani nebūtu atturējis. Kas gan ir mana bojā eja salīdzinājumā ar cilvēka dzīvību? Bet� bet tad man ienāca prātā, ka tādā gadījumā, ja es ie�u bojā jau pa ceļam pie viņa, es tik un tā nespē�u viņu izglābt. Smagums viņu nositīs, un es tad bū�u gājis bojā veltīgi, un varbūt kādreiz kadam citam saimniekam notiks kas ļauns, kas nenotiktu, ja es būtu palicis dzīvs. Vai jūs mani saprotat, mem?

_� Tu gribi teikt, ka tev bija jāizvēlas: cil�vēka nāve vai jūsu abu � cilvēka un tava nāve. Vai tā?

��� Jā, mem. Saimnieku izglābt nebija iespējams. Viņ� tik un tā būtu beigts, un es bez pavēles būtu bezjēdzīgi sevi iznīcinājis.

Robotu psiholoģe grozīja pirkstos zīmuli. To pa�u stāstu ar nenozīmīgām variācijām

viņa bija dzirdējusi jau divdesmit septiņas reizes. Tagad nāca galvenais jautājums.

������� Paklausies, � viņa sacīja, � tu spried diezgan saprātīgi, bet, manuprāt, tā nav tāda lieta, ko tu spētu izdomāt. Vai to visu tu pats izdomāji?

Robots mirkli vilcinājās.

�� Nē.

�� Kas tad to izdomaja?

������� Pagāju�o nakti mēs.runājāmies, un vie�nam no mums ienāca prātā �āda doma, un tā likās saprātīga.

�� Kur� tas bija?

Robots intensīvi domāja.

�� Es nezinu. Viens no mums.

Viņa nopūtās.

� Tas ir viss.

Nāko�ais bija divdesmit devītais. Pēc viņa vēl trīsdesmit �etri.

Arī ģenerālmajors Kelncrs bija saniknots. Jau veselu nedēju visi darbi Superbāzē bija pārtraukti, vienīgi grupas filiālēs uz citiem asteroīdiem tika turpināti da�i aprēķini. Jau gandrīz nedēļu te uzturējās divi galvenie ro�botikas speciālisti, un viņu neveiksmīgie eks�perimenti bija padarīju�i stāvokli vēl ļaunāku. Un tagad nu viņi � vai vismaz �ī dāma � nāca ar neiespējamiem priek�likumiem.

Par laimi Kclners bija pietiekami liels dip�lomāts, lai �ajā saspīlētajā situācijā atklāti neizrādītu savu niknumu.

Sjūzena Kelvina uzstāja:

�� Kāpēc gan ne, ser? Ir pilnīgi skaidrs, ka pa�reizējā situācija ir ļoti nelabvēlīga. Mums roboti jāiz�ķir, karnēr nav par vēlu, jo vienīgi tad mēs vēl varam cerēt uz panākumiem. Tos nedrīkst vairs atstāt kopā.

�� Dārgā doktore Kelvina, � ģenerālis zemā baritonā nodārdināja, � man nav iespējams izvietot se�desmit trīs robotus katru atsevi�ķi pa visu Superbāzi.

Doktore Kelvina bezpalīdzīgi izpleta rokas.

�� Tad es neko nevaru darīt. Nestors 10 vai nu turpinās imitēt citu robotu reakcijas, vai arī iestāstīs tiem, lai nedara to, ko viņ� pats nevar darīt. Vienādi vai otrādi, nekas labs nav gaidāms. Starp mums un �o pazudu�o robotu notiek īsta cīņa, un viņ� gūst uzvaru pēc uzvaras. Bet katra no tām padziļina viņa anomāliju.

Viņa apņēmīgi piecēlās.

��� Ģenerāli Kelner, ja jūs neizvietosiet ro�botus, kā es to lūdzu, tad es vienīgi varu ka�tegoriski pieprasīt, lai visi se�desmit trīs tiek nekavējoties iznīcināti.

�� Ak jūs to pieprasāt! � Bogerts spējās dusmās pacēla acis. � Kas jums ir devis tie�sības pieprasīt kaut ko tamlīdzīgu! �ie roboti paliks tur, kur ir. Es par tiem atbildu direkci�jai, nevis jūs.

��� Un es, � ģenerālmajors Kelners pie�bilda, � atbildu Pasaules Koordinatoram � un man �ī lieta jānokārto.

������� Tādā gadījumā, � Kelvina spīvi atcirta, � man neatliek nekas cits kā iesniegt atlū�gumu. Ja es citādi nevarē�u jūs piespiest iz�nīcināt robotus, es par �o lietu paziņo�u at�klātībā. Es neesmu devusi piekri�anu modifi�cētu robotu izgatavo�anai.

��� Doktore Kelvina, � ģenerālis, katru zilbi uzsvērdams, sacīja, � tiklīdz jūs bildīsiet kaut vienu vārdu, jūs par valsts noslē�puma izpau�anu tūlīt tiksiet apcietināta.

Bogerts juta, ka saruna pieņem nevēlamu virzienu. Viņa balss kļuva sīrupsalda:

��� Nu, nu, mēs jau sākam uzvesties kā bērni. Mums ir vajadzīgs tikai vēl mazliet laika. Mēs noteikti tiksim galā ar �o robotu bez atlūgumu iesnieg�anas, ļau�u apcietinā��anas vai divu miljonu zaudējumiem.

Psiholoģe, tik tikko valdīdamās, pievērsās viņam:

��� Es nepieļau�u, ka eksistē nestabili ro�boti. Mums ir viens Nestors 10, kas pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru, vēl vienpadsmit, ar kuriem var notikt tas pats, un se�desmit divi normāli roboti, kas pakļauti nenosvērtai vi�dei. Vienīgā absolūti dro�ā izeja no stāvokļa ir iznīcināt tos visus līdz pēdējam.

Kad pie durvīm atskanēja signāls, visi trīs apklusa un uzbangoju�ais neapvaldītu emo-' ciju vilnis sastinga.

��� Ienāciet! � Kelners noņurdēja.

Tas bija D�cralds Bleks. Viņ� izskatījās sa�mulsis, jo caur durvīm bija dzirdējis dusmī�gās balsis.

������� Es domāju, labāk būs, ja atnāk�u pats � � viņ� minstinājās. � Negribējās nevienam citam teikt�

��� Kas noticis? Bez liekiem ievadiem!

������� Ir mēģināts atmūķēt kravas kuģa C sek�cijas atslēgu. Tur redzami svaigi skrāpējumi.

������� C sekcijas? � Kelvina strauji iesaucas. � Tās, kur atrodas roboti, vai ne? Kas to ir darījis?

������� No iek�puses, � Bleks lakoniski atbil�dēja.

�� Bet atslēga nav sabojāta?

������� Nē. Tā ir kārtībā. Es visas �īs �etras die�nas esmu pavadījis kuģī, un neviens no robo�tiem nav mēģinājis tikt laukā. Bet es domāju, ka jums tomēr tas jāzina, un negribējās ne�vienam citam to izpaust. Es pats pamanīju �os skrambājumus.

������ Vai tagad tur kāds ir? � ģenerālis stingri noprasīja.

������� Es tur atstāju Robinsonu un Makedemsu.

Iestājās dzi|domīgs klusums. Tad doktore Kelvina ironiski noteica:

�� Nu?

Kelners apjucis paberzēja degunu.

�� Ko tas nozīmē?

������� Vai tad tas nav pilnīgi skaidrs? Nes�tors 10 gatavojas bēgt. �ī pavēle pazust bez pēdām ir viņu novedusi līdz neglābjamai ano�mālijai. Es nebūtu pārsteigta, ja tas, kas �ajā robotā vēl ir palicis no Pirmā likuma, vairs nespētu viņu nobremzēt. Viņ� ir pilnīgi spējīgs sagrābt kuģi un aizlidot ar to. Tad mums būtu ārprātīgs robots kosmosa kuģī. Ko viņ� darītu tālāk? Nevarat iedomāties? Vai jūs vēl arvien gribat atstāt visus robotus kopā, ģenerāli Kelner?

��� Nieki! � Bogerts pārtrauca Kelvinu. Viņ� bija atguvis savu lēnīgumu. � To visu jūs' secināt vienas saskrambātas atslēgas dēļ!

��� Vai jus, doktor Bogert, beidzot esat iz�darījis aprēķinus, ko es lūdzu, ja tā steidza�ties izteikt savu viedokli?

�� Jā, esmu.

�� Vai es varētu tos redzēt?

��� Nē.

��� Kāpēc nē? Vai varbūt es nemaz nedrīk�stu to lūgt?

��� Tādēļ, Sjūzen, ka tur nekā būtiska nav. Es jau iepriek� jums teicu, ka �ie modificētie roboti nav tik stabili kā normālie, un arī mani aprēķini to parāda. Pastāv zināma ļoti nie�cīga varbūtība, ka ārkārtējos apstākļos viņu mentalitāte var iziet no sliedēm, ta�u prak�tiski tādi apstākļi nemēdz gadīties. Un tas ir viss. Es nedo�u munīciju jūsu absurdajai prasībai iznīcināt se�desmit divus lieliskus robotus tikai tāpēc, ka līdz �im jūs neesat spējusi viņu vidū atrast Nestoru 10.

Sjūzena Kelvina nicino�i viņu uzlūkoja, un viņas acīs pavīdēja riebums.

�� Jūs negribat pieļaut, ka kaut kas stātos ceļā jūsu karjerai, vai ne tā?

������ Lūdzu, lūdzu! � Kelners uzbudināti iejaucās. � Doktore Kelvina, vai jūs tie�ām uzskatāt, ka nekas cits vairs nav darāms?

��� Es nevaru neko izdomāt, ser, � viņa no�gurusi atbildēja. � Ja starp Nestoru 10 un normāliem robotiem bez �ā modificētā Pirmā likuma būtu vēl kādas citas at�ķirības � Kaut vai viena tāda at�ķirība. Teiksim, sā�kotnējā informācijā, piemērotībā videi, spe�cializācijā � � viņa piepe�i aprāvās.

�� Kāpēc jūs apklusāt?

��� Man kaut kas ienāca prātā � es do�māju � � Viņas skatiens kļuva dzedrs un ciets. � �iem modificētajiem robotiem, Pī�ter, ta�u ir tāda pati sākotnējā informācija kā normālajiem, vai ne?

� Jā, tie�i tāda pati.

�� Mister Blek, � Kelvina pievērsās jauna�jam fiziķim, kas visu laikuv taktiski ne ar vārdu nebija iejaucies vētrainajā sarunā, ko izraisīja viņa paziņojums. � �ķiet, toreiz, sū�dzēdamies par Nestoru augstprātīgo izturē��anos, jūs teicāt, ka tiem visu ir iemācīju�i tehniķi.

�� Jā, kas attiecas uz lauka fiziku. Ierodo�ties �eit, robotiem vēl nav �o zinā�anu.

��� Tā tas ir, � Bogerts it kā ar izbrīnu sacīja. � Toreiz pēc sarunas ar pārējiem �e�jienes Nestoriem es ta�u jums, Sjūzen, teicu, ka tie divi jaunatvestie vēl nav apguvu�i lauka fiziku.

�� Bet kāpēc tā? � doktore Kelvina jautāja ar augo�u satraukumu. � Kādēļ NS-2 tipa robotus neapmāca lauka fizikā jau pa�ā sā�kumā?

��� Es jums tūlīt paskaidro�u, � Kelners sacīja. � To nedara aiz piesardzības. Mēs domājām, ka tādā gadījumā, ja izgatavosim speciālu modeli ar zinā�anām lauka fizikā, divpadsmit �ādus eksemplārus izmantosim �ajā nozarē, bet pārējos nodarbināsim citur, var rasties aizdomas. Cilvēki, kas strādā ar normāliem Nestoriem, varētu brīnīties, kāpēc tie zina lauka fiziku. Tādēļ modificētajiem robotiem ir tikai parastā sākotnējā informā�cija plus spēja apgūt speciālas zinā�anas. Un, protams, apmācīti tiek tikai tie, kas ierodas �eit. Tas ir ļoti vienkār�i.

��� Saprotu. Lūdzu, tagad atstājiet mani vienu! Ļaujiet man kādu stundu padomāt.

Kelvina juta, ka nespēs vēl tre�o reizi iz�turēt stundām ilgo sarunu ar nebeidzamo ro�botu virkni. Jau to iedomājoties vien, visa vi�ņas būtība saslējās pretestībā un viņai kļuva gandrīz nelabi. �is moko�ais pārbaudījums vairs nebija viņai pa spēkam.

Tādēļ tagad robotus iztaujāja Bogerts, bet viņa ar puspievērtām acīm sēdēja malā un pavir�i sekoja sarunai.

Ienāca �etrpadsmitais numurs. Vēl priek�ā � �etrdesmit deviņi.

Bogerts pacēla acis no saraksta un jau�tāja:

� Kads ir tavs kartas numurs rinda?

�� �etrpadsmit, ser.

Robots pasniedza savu numuru.

������� Apsēsties! Vai tu �odien vēl neesi �eit bijis? � Bogerts jautāja.

�� Nē, ser.

������� Tā, manu zēn, tiklīdz mēs te beigsim, atkal būs tā, ka cilvēkam draudēs briesmas. Kad tu iziesi no �ās istabas, tevi aizvedīs uz kabīni, kur tu mierīgi gaidīsi, kamēr būsi vajadzīgs. Vai saproti?

��� Jā, ser.

������� Ja cilvēks būs apdraudēts, tu, protams, mēģināsi viņu glābt, vai ne?

�� Protams, ser.

������� Bet par nelaimi starp �o cilvēku un tevi būs gamma staru lauks.

Klusums.

������� Vai tu zini, kas ir gamma stari? � Bo�gerts asi jautāja.

��� Kaut kāda enerģijas radiācija, ser?

Nākamo jautājumu Bogerts uzdeva drau�dzīgā, nepiespiestā tonī:

������� Vai tev kādreiz ir bijusi darī�ana ar gamma stariem?

��� Nē, ser, � skanēja noteikta atbilde.

������� Tā, tā. Redzi, manu zēn, gamma stari vienā acumirklī tevi iznīcinās. Tie izpostīs tavas smadzenes. Tas tev jāzina un jāatce�ras. Dabiski, ka tu gan negribi sevi iznīci�nāt.

������� Dabiski. � Likās, ka robots atkal ir sa�mulsis. Tad viņ� lēnām sacīja: � Bet, ser, ja starp mani un cilvēku, kam draudēs briesmas, būs gamma stari, kā tad es varē�u viņu izglābt? Es tikai veltīgi sevi iznīcinā�u.

������� Jā, tā nu iznāk gan, � Bogerts izlikās norūpējies. � Es tev varu ieteikt tikai vienu: ja tu starp sevi un cilvēku konstatē gamma starus, tad tu drīksti palikt savā vietā.

Varēja redzēt, ka robots jūtas atvieglots.

������� Paldies, ser! Tad jau mēģināt viņu glābt tik un tā nebūtu nozīmes, vai ne?

�������� Protams. Bet, ja tur nebūs bīstamas radiācijas, tad tu to darīsi.

��� Noteikti, ser. Pats par sevi saprotams.

������� Tagad tu vari iet. Aiz durvīm gaida cil�vēks, kas tevi aizvedīs uz kabīni. Lūdzu, gaidi tur!

Kad robots bija izgājis, Bogerts pagriezās pret Sjūzenu Kelvinu:

�� Nu, kā man tas izdevās?

��� Ļoti labi, � viņa gurdi atbildēja.

�������� Kā jūs domājat, vai mēs nevarētu no�tvert Nestoru 10, ātri uzdodot jautājumus lauka fizikā?

������� Varbūt, bet nav nekādas garantijas. � Sjūzenas rokas ļengani gulēja klēpī. � Ne�aizmirstiet, ka viņ� cīnās ar mums. Viņ� ir ļoti piesardzīgs. Mēs viņu notversim vienīgi tad, ja izdosies to pārspēt viltībā. Bet savu dotību robe�ās viņ� spēj domāt daudz ātrāk nekā cilvēks.

������� Nu, kaut vai joka pēc es no �ā brī�a uz�do�u robotiem da�us jautājumus par gamma stariem. Piemēram, par viļņu garumu.

��� Nē! � doktores Kelvinas acis iezibsnījās. � Viņam nenāksies grūti noslēpt sava� zinā�anas, bet mēs būsim viņu brīdināju�i par gaidāmo eksperimentu, kas ir mūsu pē�dējā reālā iespēja. Lūdzu, Pīter, ierobe�ojie�ties ar jautājumiem, ko esmu norādījusi, un neimprovizējiet! Jau tas jautājums, vai vi�ņiem kādreiz ir bijusi darī�ana ar gamma stariem, ir stipri riskants. Turpmāk centie�ties to uzdot vēl vienaldzīgākā tonī.

Bogerts paraustīja plecus un piespieda sig�nāla pogu, aicinādams ienākt piecpadsmito numuru.

Lielā radiācijas zāle atkal bija sagatavota eksperimentam. Roboti pacietīgi gaidīja sa�vās koka kabīnēs, kas pret telpas centru bija vaļējas, bet rūpīgi norobe�otas cita no citas.

Ģenerālmajors Kelners lēnām slaucīja pieri lielā kabatlakatā, kamēr doktore Kelvina ar Bleķu pārbaudīja pēdējās detaļas.

��� Vai jūs esat pilnīgi dro�s, ka pēc in�struē�anas robotiem nav bijis iespējams sa�runāties? � viņa stingri noprasīja.

�� Absolūti dro�s, � Bleks apgalvoja. � Viņi nav pārmainīju�i savā starpā ne vārda.

��� Un roboti ir pareizi izvietoti pa kabī�nēm? _

�� �eit ir plāns.

Psiholoģe domīgi aplūkoja plānu.

�� Hm � m �

Ģenerālis palūkojās pār viņas plecu.

�� Ka tad jūs likāt tos izvietot, doktore Kelvina?

��� Es lūdzu, lai tos robotus, kas iepriek�ē�jās pārbaudēs uzrādīja kaut mazāko sliecību neteikt patiesību, koncentrē vienā apļa pusē. �oreiz es pati sēdē�u vidū, jo gribu tos īpa�i uzmanīgi novērot.

�� Jūs gribat sēdēt �eit! � � Bogerts iesaucās.

�� Kāpēc gan ne? � viņa dzedri atjautāja. � Tas, ko es ceru ieraudzīt, var būt uztve�rams tikai vienā acumirklī. Es nedrīkstu ris�kēt, uzticot galveno novēro�anu kādam citam. Pīter, jūs sēdēsiet aug�ā novēro�anas kabīnē, un es lūdzu jūs uzmanīt pretējo apļa pusi. Ģenerāli Kelner, es esmu noorganizējusi katra robota uzņem�anu filmā gadījumam, ja, vizuāli novērojot, nekas netiks konstatēts. Ja tas būs vajadzīgs, robotiem jāpaliek tur, kur viņi atrodas, kamēr filmas būs attīstītas un izpētītas. Neviens nedrīkst aiziet, neviens nedrīkst izkustēties no savas vietas. Skaidrs?

�� Pilnīgi.

��� Nu tad sāksim �o pēdējo eksperimentu!

Uz krēsla klusējot sēdēja Sjūzena Kelvina, nemierīgām acīm vērodama robotus. No aug��as krita smagums, gāzās lejup, tad pa�ā pēdējā mirklī pēk�ņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis.

Viens vienīgs robots pietrūkās"kājās un pa�spēra divus soļus uz priek�u.

Tad apstājās.

Bet doktore Kelvina jau bija kājās, un vi�ņas pirksts bargi pastiepās pret robotu.

�������� Nestor 10, nāc �urp! � vina kliedza. � Nāc �urp! NĀC SURP!

Robots leni, negribīgi paspēra vel vienu soli uz priek�u. Psiholoģe, nenovērsdama acu no robota, kliedza, cik skaļi vien spēja:

�������� Aizvāciet pārējos robotus no �ejienes! Ātrāk aizvāciet visus projām, lai neviens te nepaliek!

Atskanēja troksnis, viņa sadzirdēja smagu soļu dimdoņu uz grīdas, bet ne uz mirkli ne�atskatījās.

Nestors 10 � ja tas bija Nestors 10 � pa�spēra vēl vienu soli, tad, pakļaudamies Sjūzenas pavēlo�ajam �estam, vēl divus. Kad viņus �ķīra tikai desmit pēdu attālums, ro�bots griezīgā balsī sacīja:

�� Man bija pavēlēts pazust�

Vēl viens solis.

�������� Es nedrīkstu nepaklausīt. Līdz �im mani nevarēja atrast� Viņ� domās, ka es esmu nejēga � Viņ� man teica � Bet tā tas nav � Es esmu stiprs un gudrs �

Vārdi izlauzās alpām.

Vēl viens solis.

������� Es zinu ļoti daudz � Viņ� domās � tāpēc, ka mani atrada � Kāds apkauno�jums � Nē � es esmu gudrs � Un man pavēl tāds � vāj� � gauss �

Vēl solis � un metāla roka spēji uzgūlās Sjūzenas plecam, un viņa juta, ka robota svars spie� to lejup. Viņas rīkle aiz�ņaudzās, un pār lūpām izlauzās spalgs kliedziens.

Kā caur miglu viņa dzirdēja Nestora 10 nā�ko�os vārdus:

��� Neviens nedrīkst mani atrast. Neviens cilvēks�

Un atkal aukstais metāls smagi uzzvēlās viņai virsū, liekot saļimt zem sava svara.

Tad viņas dzirdi skāra dīvaina metāliska skaņa. Nejuzdama kritiena, viņa nogāzās uz grīdas un juta �ķērsām pāri savam ķermenim smagu, dedzino�i karstu roku. Tā nekustējās. Nekustējās arī pats Nestors 10, kas, neveikli izplēties, gulēja viņai līdzās.

Pār Sjūzenu noliecās vairākas sejas.

��� Doktore Kelvina, vai jūs esat ievai�nota? � D�eralds Bleks izdvesa.

Psiholoģe vārgi pakratīja galvu. Viņu at�brīvoja no robota smagās rokas un saudzīgi piecēla kājās.

�� Kas notika?

��� Es uz piecām sekundēm ieslēdzu gamma starus, � Bleks sacīja. � Mēs nezinājām, kas notiek. Tikai pa�ā pēdējā mirklī mēs sa�pratām, ka robots jums uzbrūk, un palīdzēt citādi vairs nebija iespējams. Viņ� momentā sabruka. Jums tik īslaicīgs starojums nekai�tēs. Neuztraucieties!

�� Es neuztraucos. � Viņa aizvēra acis un brīdi atbalstījās uz Bleķa pleca. � Man �ķiet,

ka tie�i uzbrukt viņ� man vēl neuzbruka. Nestors 10 tikai mēģināja to darīt. Tas, kas bija palicis no Pirmā likuma, viņu vēl attu�rēja.

Sjūzena Kelvina un PIters Bogerts pēdējo reizi tikās ar ģenerālmajoru Kelneru tie�i pēc divām nedēļām kop� viņu pirmās tik�anās. Darbi Superbāzē bija atsākti. Kravas kuģis ar visiem se�desmit diviem normālajiem NS-2 robotiem bija devies savā tālākajā ceļā ar oficiālu paskaidrojumu par divas nedēļas ilgo aizkavē�anos. Valdības patruļkuģis jau gaidīja, lai aizvestu abus robotikas speciā�listus atpakaļ uz Zemi.

Kelners atkal bija.tērpies savā spo�ajā pa�rādes formas tērpā. Baltie cimdi laistījās vien, kad viņ� atvadoties abiem aizbraucējiem spieda rokas.

�� Pārējie modificētie Nestori, protams, ta�gad tiks iznīcināti, � Kelvina sacīja.

�� Noteikti. Mēs tos aizstāsim ar normā�liem vai, ja tas būs nepiecie�ams, iztiksim bez robotiem.

�� Labi.

�� Bet pasakiet man � Jūs vēl neesat pa�skaidroju�i � Kā jūs to izdarījāt?

Kelvina atturīgi pasmaidīja.

�� Ak to! Es jau iepriek� būtu jums pastās�tījusi, ja būtu pārliecināta, ka izdosies. Re�dziet, Nestoram 10 bija pārākuma komplekss, kas ar katru dienu kļuva spēcīgāks. Viņam patika domāt, ka viņ� un pārējie roboti zina vairāk nekā cilvēki. Un �ī doma viņam kļuva arvien svarīgāka.

Mēs to zinājām. Tādēļ iepriek� brīdinājām visus robotus, ka gamma stari tos nonāvēs, kā tas arī būtu noticis, un vēl mēs visiem pateicām, ka gamma stari būs starp viņiem un cilvēku. Un pilnīgi dabiski, ka viņi visi palika savās vietās. Pakļaujoties Nestora 10 loģiskajam spriedumam iepriek�ējā eksperi�mentā, viņi visi nolēma, ka ir veltīgi mēģi�nāt glābt cilvēku, ja viņi tik un tā ies bojā, iekāms pagūs to izdarīt.

�� Jā, protams, doktore Kelvina, to es sa�protu. Bet kādēļ pats Nestors 10 atstāja savu vietu?

�� Tā bija mana un mistera Bleķa izdoma. Telpā starp mani un robotiem nebija vis gamma stari, bet infrasarkanie stari. Pa�rastie siltuma stari, absolūti nekaitīgi. Nes�tors 10 zināja, ka tie ir nekaitīgie infrasar�kanie stari, un tādēļ metās uz priek�u, jo domaja, ka, Pirmā likuma dzīti, tā darīs arī pā�rējie roboti. Tikai kādu sekundes daļu par vēlu viņ� attapās, ka normālie NS-2 gan var konstatēt radiāciju, ta�u neprot noteikt tās raksturu. Tikai vienu mirkli viņam likās pa�zemojo�i atcerēties, ka viņ� spēj noteikt viļņu garumu, vienīgi pateicoties Superbāzē iegū�tajam zinā�anām, ko tam devu�i cilvēki. Normālie roboti uzskatīja �o radiāciju par nāvīgu, tādēļ ka mēs tiem tā bijām teiku�i, un vienīgi Nestors 10 zināja, ka mēs melojām.

Un uz vienu īsu mirkli viņ� aizmirsa vai negribēja atcerēties, ka citi roboti var zināt mazāk nekā cilvēki. Tie�i savas pārākuma ap�ziņas dēļ viņ� iekrita. Ardievu, ģenerāli Kelner!

Kad Sjūzena Kelvina atgriezās no Superbāzes, Alfrēds Lenings viņu gaidīja. Vecais vīrs nekad nerunāja .par saviem gadiem, bet visi zināja, ka viņam ir jau pāri septiņdes�mit pieciem. Ta�u viņa prāts nebija zaudējis asumu, un, kaut gan viņ� beidzot bija mierā pieņemt firmas zinātniskā vadītāja goda no�saukumu un tagad �o posteni ieņēma Bo�gerts, viņ� tomēr ik dienas ieradās savā ka�binetā.

�� Cik tālu viņi ir tiku�i ar superatomdzinēju? � Lenings jautāja.

��� Nezinu, � Sjūzena ērcīgi atbildēja. � Es to nejautāju.

�� Hm � Kaut jel viņi pasteigtos! Citādi �Consolidated Robots� aizsteigsies viņiem priek�ā. Un arī mums.

�� �rConsolidated Robots�! Kāds �ai firmai sakars ar to?

�� Mēs ta�u neesam vienīgie, kam ir skait�ļo�anas ma�īnas. Mūsējās gan ir pozitroniskas, bet tas nenozīmē, ka tās būtu labākas.

Robertsons par �o jautājumu rīt sasauc lielu apspriedi. Viņ� gribēja sagaidīt jūsu atgrie��anos.

�U. S. Robots and Mechanical Men Corpo�ration� prezidents Robertsons, �ās firmas di�binātāja dēls, pacēla savu plāno degunu pret ģenerāldirektoru un, ādamābolam strauji sa�kustoties, sacīja:

�� Sāciet! Ķersimies bez vilcinā�anās pie lietas!

Ģenerāldirektors steig�us paklausīja.

��� Runa ir par �ādu darījumu, �ef. Firma �Consolidated Robots� pirms mēne�a griezās pie mums ar dīvainu priek�likumu. Viņi iesniedza apmēram piecas tonnas aprēķinu, vienādojumu, visādu �āda veida materiālu. Vārdu sakot, ir viens uzdevums, un viņi gri�bētu; lai mūsu Smadzenes to atrisina. No�teikumi ir �ādi�

Viņ� sāka tos uzskaitīt uz resnajiem pirk�stiem:

��� Simt tūksto�u mums, ja atrisinājuma nav un mēs viņiem norādām, kādu faktoru trūkst. Divsimt tūksto�u, ja atrisinājums ir, plus samaksa par attiecīgās ma�īnas uzbūvē��anu un ceturtā daļa no visas peļņas, ko tā dos. Uzdevums ir saistīts ar starpzvaig�ņu kuģa dzinēja konstruē�anu �

Robertsons sarauca uzacis, un viņa kal�snais stāvs saspringa.

��� Bet viņiem ta�u ir pa�iem sava domā�jo�ā ma�īna, vai ne tā?

�� Tie�i tādēļ, �ef, viss �is priek�likums ir negodīgs gājiens. Lever, tālāk pastāstiet jūs!

Eibs Levers, kas sēdēja konferen�u galda otrā galā, pacēla acis un, bārdas rugājiem viegli nosprak�ķot, noglaudīja savu spuraino zodu. Viņ� pasmaidīja.

�� Apstākļi ir �ādi, ser. Firmai �Consolida�ted Robots� bija domājo�ā ma�īna. Tā ir sa�lūzusi.

�� Ko? � Robertsons gandrīz uztrūkās no krēsla.

��� Jā, tā ir salūzusi. Beigta un pagalam. Neviens nezina, kāpēc, bet es esmu dzirdējis da�us visai interesantus minējumus � pie�mēram, ka viņi liku�i tai atrisināt starp�zvaig�ņu dzinēja konstruē�anas uzdevumu ar to pa�u informācijas materiālu, ar kuru ta�gad grie�as pie mums, un ka tas sadragājis viņu ma�īnu gabalu gabalos. Tagad tā ir ti�kai lū�ņu kaudze, nekas vairāk.

��� Vai jūs saprotat, �ef? � ģenerāldirek�tors pacilātā uzbudinājumā iesaucās. � Vai saprotat? Nav nevienas lielas vai mazas rūp�nieciskās pētniecības organizācijas, kas ne�mēģinātu izgudrot dzinēju izliektai telpai, un �Consolidated Robots� un �U. S. Robots� ar savām mehāniskajām supersmadzenēm �ai jomā bija vado�ās. Tagad, kad viņi savējās ir sabojāju�i, mums vairs nav nopietna kon�kurenta. Te tas suns aprakts � Viņiem va�jadzēs vismaz se�us gadus, lai uzbūvētu jaunu domājo�o ma�īnu, un viņi būs paga�lam, ja tiem neizdosies ar to pa�u uzdevumu salauzt arī mūsējo.

�U. S. Robots� prezidents izbolīja acis:

�� Nu, tā ir riebeklība! �

�� Pagaidiet, �ef! Tas vēl nav viss. � Ģe�nerāldirektors ar pla�u �estu norādīja uz Leningu: � Lening, turpiniet!

Doktors Alfrēds Lenings vēroja notieko�o ar vieglu nicinājumu � kā vienmēr, kad daudz labāk atalgotie komercijas un realizā�cijas nodaļas vadītāji apsprieda savus darī�jumus. Viņa neticami sirmās uzacis uzmeta kupri un balss skanēja sausi:

�� No zinātniskā viedokļa �ī situācija, kaut arī viss vēl nav pilnīgi noskaidrots, ir pa�kļaujama loģiskai analīzei. Problēma par starpzvaig�ņu lidojumiem pa�reizējā fizikas teorijas attīstības pakāpē ir � nu, teiksim � diezgan neskaidra. Jautājums ir pilnīgi at�klāts, un mūsu rīcībā ir informācija, ko �Consolidated Robots� devusi savai domājo��ajai ma�īnai, ja pieņemam, ka mums iesniegtā ir tā pati. Mūsu matemātikas sek�tors to ir rūpīgi izanalizējis, un �ķiet, ka tajā ietverts viss nepiecie�amais. Apstrādājamais materiāls satur visus zināmos secinājumus, kas izdarīti, pamatojoties uz Frankiaki telpas izliek�anās teoriju, un acīmredzot arī visus attiecīgos astrofizikas un elektronikas datus. Tas ir krietns kvantums.

Robertsons noraizējies klausījās.

��� Vai tas ir pārāk daudz, lai Smadzenes

spētu apstrādāt? � viņ� pārtrauca Leningu.

Lenings noraido�i pakratīja galvu.

��� Nē. Smadzeņu kapacitātei nav noteiktu robe�u. Te slēpjas pavisam kas cits. Runa ir par robotikas likumiem. Smadzenes, piemē�ram, nevar dot atrisinājumu iesniegtajam uz�devumam, ja �is atrisinājums ir saistīts ar cilvēku bojā eju vai ievaino�anu. Tādēļ uz�devums, kam vienīgais atrisinājums būtu �āds, Smadzenēm nav atrisināms. Ja �ādu uzdevumu pavada ļoti kategoriska prasība pēc atbildes, pilnīgi iespējams, ka Smadzenes, kas galu galā ir tikai robots, tiek nostādītas di�lemmas priek�ā � tās nevar ne atbildēt, ne arī atteikties atbildēt. Kaut kas līdzīgs būs noticis ar �Consolidated Robots� ma�īnu.

Viņ� apklusa, bet ģenerāldirektors ņēmās skubināt:

��� Turpiniet, doktor Lening! Izskaidrojiet to tā, kā izskaidrojāt man.

Lenings saknieba lūpas un, uzraudams uz�acis, norādīja uz doktori Sjūzenu Kelvinu, kas tagad pirmoreiz pacēla acis no^ savām klēpī sakrustotajām rokām. Viņas balss bija klusa un neizteiksmīga:

��� Robota reakcija, sastopoties ar dilemmu, ir pārsteidzo�a, � viņa iesāka. � Robotu psihe vēl ir visai neizpētīta � kā speciāliste varu jums to apgalvot, � bet, runājot par to, varam lietot parasto psiholoģijas terminolo�ģiju, jo robota pozitronu smadzenes, lai cik komplicētas tās būtu, ir būvēju�i cilvēki at�bilsto�i saviem priek�statiem.

Cilvēks, kas pēk�ņi nonācis bezizejas stā�voklī, bie�i vien reaģē uz to ar bēg�anu no īste�nības: aiziet ilūziju pasaulē vai sāk �ūpot, kļūst histēriķis vai nolec no tilta. Pamats vi�sos gadījumos ir viens un tas pats � atteik��anās vai nespēja raudzīties situācijai tie�i acīs. Un tāpat notiek ar robotu. Vieglākas for�mas dilemma sabojā daļu releju, bet smagā�kos gadījumos tiek pilnīgi izpostīti pozitronu smadzeņu sakari, tā ka nekas vairs nav la�bojams.

��� Es saprotu, � sacīja Robertsons, kas nekā nesaprata. � Un kādas ir jūsu domas par �o informāciju, ko �Consolidated Robots� grib mums uzgrūst?

��� Tā neap�aubāmi ietver aizliegtu uzde�vumu, � doktore Kelvina atbildēja. � Bet mūsu Smadzenes stipri at�ķiras no �Consoli�dated Robots� domājo�ās ma�īnas.

��� Tā ir, �ef, patie�ām tā ir, � ģenerāl�direktors enerģiski iejaucās. � Es gribētu, lai jūs to saprotat, jo pa�reizējā situācijā tas ir pats galvenais.

Sjūzenas Kelvinas acis aiz brillēm nozibsnīja, bet viņa pacietīgi turpināja:

�� Redziet, ser, �Consolidated Robots� ma��īnas, arī viņu Superdomātājs, ir būvētas bez personības iezīmēm. Kā zināt, viņi par gal�veno uzskata funkcionālismu � un ir spiesti to darīt, jo viņu rīcībā nav �U. S. Robots� patentu emocionālajiem smadzeņu sakariem. Viņu Domātājs ir tikai ļoti komplicēta skaitļo�anas ma�īna, un diiemma to acumir�klī pilnīgi sadragā.

Turpretim mūsu Smadzenes ir jau perso�nība � gan tikai bērni�ķīga personība. Tās ir izteikti deduktīvas smadzenes, ta�u līdzi�nās apmācītam idiotam. Tās īstenībā nesa�prot, ko dara � tikai dara. Un, būdamas pa�tie�ām kā bērns, tās ir dzīvespriecīgākas. Va�rētu teikt, tās neņem dzīvi tik nopietni.

��� Lūk, ko mēs domājam darīt, � robotu psiholoģe turpināja. � Mēs esam sadalīju�i visu �Consolidated Robots� informāciju loģis�kās vienībās. Mēs ievadīsim �īs vienības Sma�dzenēs pa vienai un ļoti piesardzīgi. Kad ma�īnā nonāks tas faktors, kas rada di�lemmu, Smadzeņu bērni�ķīgā personība brīdi vilcināsies, jo tās sprie�anas spējas ir ierobe��otas. Paies zināms intervāls, kamēr Smadze�nes aptvers, ka tā ir dilemma. Un �ā inter�vāla laikā tās automātiski atraidīs �o vienību, iekāms tā būs paguvusi iedarbināt un izpostīt smadzeņu sakarus.

Robertsona ādamābols sakustējās.

��� Vai jūs esat par to pārliecināta?

Doktore Kelvina apslēpa savu neiecietību.

��� Iespējams, ka, populāri izklāstot, tas ne�izklausās visai pārliecino�i, bet, manuprāt, nav nozīmes �eit izklāstīt visus matemātiskos aprēķinus. Ticiet man: tā ir, kā es saku.

Ģenerāldirektors tūlīt iejaucās un sāka bērt:

��� Tāda, �ef, ir situācija. Ja mēs noslēgsim �o darījumu, mēs tiksim ar to galā �ādi. Sma�dzenes muitis pateiks, kura no informācijas vienībām satup dilemmu. Izejot no tā, mēs varēsim noskaidrot, kāda ir �ī dilemma. Vai ne tā, doktor Bogert? Redziet, �ef! Otru tādu matemātiķi kā doktors Bogerts jūs neatradī�siet! Mēs dosim firmai �Consolidated Robots� atbildi, ka �atrisinājuma nav�, paskaidrojot iemeslu, un saņemsim simt tūksto�u. Viņiem paliks salūzusi ma�īna; mums tā paliks ve�sela. Gada vai divu laikā mums būs dzinējs izliektai telpai jeb superatomdzinējs, kā da�i to dēvē. Lai kā to nosauktu, tas būs varenā�kais izgudrojums pasaulē.

Robertsons īsi nosmējās un pastiepa roku:

� Dodiet �urp līgumu! Es to parakstī�u.

Kad Sjūzena Kelvina iegāja ārkārtīgi stin�gri apsargātajā velvē, kur atradās Smadze�nes, kāds no de�urējo�ās maiņas tehniķiem tikko bija tām pajautājis: � Ja pusotras vis�tas izdēj pusotras olas pusotras dienas laikā, cik olu izdēs deviņas vistas deviņās dienās?

Smadzenes bija atbildēju�as: � Piecdesmit �etras.

Un tehniķis nupat bija uzsaucis savam bied�ram: � Redzi, stulbeni!

Doktore Kelvina ieklepojās, un pēk�ņi vis�apkārt sākās pilnīgi bezmērķīga rosība un kņada. Psiholoģe īsi pamāja, un pēc mirkja viņa bija vienatnē ar Smadzenēm.

Smadzenes bija lodveida ķermenis tikai divu pēdu diametrā, piepildīts ar rūpīgi kondicionētu hēlija atmosfēru � norobe�ota telpas daļiņa, absolūti izolēta pret vibrāciju un radiāciju, un tajā atradās ārkārtīgi sare��ģītais pozitronu sakaru komplekss � pa�as Smadzenes. Pārējo telpas daļu aizņēma ierī�ces, kas bija vidutāji starp Smadzenēm un ārējo pasauli � Smadzeņu balss, rokas, maņu orgāni.

��� Kā tev klājas, Domātāj? � doktore Kelvina klusi jautāja.

Smadzenes augstā, priecīgā balsī atbildēja:

��� Lieliski, miss Sjūzen! Jūs gatavojaties man kaut ko jautāt. Es to zinu. Jums vienmēr rokā ir grāmata, kad jūs gribat man kaut ko jautāt.

Doktore Kelvina maigi pasmaidīja.

��� Jā, tev taisnība, bet es to nedarī�u tūlīt. Tas būs liels jautājums. Tas būs tik sare�ģīts, ka mēs tev to iesniegsim rakstiski. Bet ne tūlīt. Es vispirms ar tevi parunā�os.

��� Labi. Man nav nekas pretī parunāties.

��� Redzi, Domātāj, pēc kāda brī�a �eit iera�dīsies doktors Lenings un doktors Bogerts ar �o sare�ģīto jautājumu. Mēs to ievadīsim tevī pa mazām daļiņām un ļoti lēnām, jo mēs gri�bam, lai tu rīkotos piesardzīgi. Mēs lūgsim tevi uz �ās informācijas pamata kaut ko kon�struēt, ja tu to spēsi, bet tagad es gribu tevi brīdināt, ka atrisinājums var būt saistīts � ar briesmām cilvēkiem.

��� Oho-o-o! � Smadzenes klusi un stiepti izsaucās.

������ Tādēļ esi ļoti uzmanīgs! Kad mēs nonāksim pie kartītes, kas nozīmē briesmas, varbūt pat nāvi cilvēkam, tu neuztraucies. Redzi, Domātāj, �ai gadījumā tas nav ne�kas � pat ja tā būtu nāve, tas nepavisam nav tik svarīgi. Tātad, kad nonāksi pie tās kartī�tes, tad vienkār�i apstājies, dod to atpakaļ � un tas būs viss. Vai saproti?

�� Jā, pilnīgi. Bet kā gan tā � cilvēku nāve! Vai, vai! �

�� Es dzirdu, ka nāk doktors Lenings un doktors Bogerts. Viņi tev pateiks, kāds ir �is uzdevums, un tad mēs sāksim. Esi labiņ��

Palēnām kartītes tika ievadītas Smadze�nēs. Pēc katras kādu brīdi ma�īnā bija dzir�dams kluss, dīvaini sprak�ķo�s troksnis � Smadzenes strādāja. Tad iestājās klusums, kas nozīmēja, ka tās ir gatavas saņemt nā�kamo kartīti. Tas bija darbs stundām � ka�mēr materiālu, kas apjomā līdzinājās apmē�ram septiņpadsmit bieziem matemātiskās fi�zikas sējumiem, ievadīja Smadzenēs.

Procesam ritot, cilvēkus pārņēma arvien pieaugo�s nemiers. Lenings kaut ko nikni murmināja pie sevis, Bogerts vispirms domīgi aplūkoja savus pirkstu nagus un tad izklai�dīgi sāka tos grauzt. Kad beidzot Smadzenēs nozuda pēdējā kartīte no lielās kaudzes, Kelvina nobālusi sacīja:

�� Kaut kas nav labi.

Lenings tikko varēja izdabūt vārdus pāri lūpām:

�� Tas nevar būt. Vai Smadzenes � būtu pagalam?

������� Domātāj! � Sjūzena Kelvina visa trī�cēja. � Vai tu dzirdi mani, Domātāj?

������� Oho! � atskanēja nevērīga atbilde. � Ko jums vajag?

� Atrisinājumu �

������� Ak tā! To es varu. Un tikpat viegli es jums uzbūvē�u visu kuģi, ja jūs man dosiet robotus. Jauku kuģi. Tas prasīs apmēram di�vus mēne�us.

�� Vai nebija � nekādu grūtību?

������� Vajadzēja ilgi skaitļot, � Smadzenes atbildēja.

Doktore Kelvina pakāpās atpakaļ. Viņas kalsnajos vaigos nebija atgriezies sārtums. Viņa pamāja pārējiem, lai tie iet projām.

Atgriezusies savā kabinetā, viņa teica:

������� Es to nesaprotu. Informācijai, ko mēs ievadījām Smadzenēs, vajadzēja saturēt di�lemmu � iespējams, nāves briesmas. Ja ir noticis kaut kas slikts �

������� Ma�īna runā pilnīgi saprātīgi. Nekādas dilemmas tātad nav, � Bogerts mierīgi sa�cīja.

Ta�u psiholoģe dedzīgi iebilda:

������� Ir dilemmas un dilemmas. Ir da�ādas formas, kā izbēgt no īstenības. Varbūt Sma�dzenes ir tikai viegli skartas, nu, teiksim, tik daudz, ka tās maldīgi domā, ka spēj atrisi�nāt uzdevumu, kaut gan faktiski to nespēj_. Bet var arī būt, ka tās vilcinās uz kaut ka patie�ām briesmīga robe�as, tā ka mazākais uzmudinājums var tās pazudināt.

��� Bet varbūt, � teica Lenings, � dilem�mas nav. Varbūt �Consolidated Robots� ma��īna salūzusi, risinot kādu citu uzdevumu, vai sabojājusies tīri mehānisku cēloņu dēļ.

��� Pat ja tā būtu, � Kelvina palika pie sava, � mēs nedrīkstam riskēt. Paklausieties: no �ā brī�a neviens lai nemēģina ne vārda ie�ukstēt Smadzenēm. Es tās ņemu savā ziņā.

��� Labi, � Lenings nopūtās, � lai notiek. Bet pagaidām ļausim Smadzenēm būvēt kuģi. Un, ja tās patie�ām to uzbūvēs, mums tas būs jāizmēģina.

3im nolūkam mums vajadzēs mūsu vis�labākos izmēģinātājus, � viņ� domīgi pie�bilda.

Maikls Donovans ar niknu rokas kustību pieglauda savus rudos matus, nepavisam ne�vērodams, ka nemierīgā kodaļa tūlīt atkal ne�ganti izspūra.

� Man pietiek, Greg! � viņ� sacīja. � Runā, ka kuģis esot pabeigts. Neviens ne�zina, kas tas īsti par kuģi, bet gatavs tas ir. Ejam, Greg! Tūlīt pat ķersimies pie klo�ķiem!

_� Izbeidz, Maik! � Pauels gurdi atbil�dēja. � Tu vispār pēdējā laikā esi kā tāds rūguma pods, un �ejienes noslēgtā atmosfēra tev neiet labumā.

� Paklausies, � Donovans atkal pārbrauca

roku pār nepaklausīgajiem matiem. � Es ne�esmu tik daudz noraizējies par mūsu �uguna ģēniju un viņa bleķa kuģi. Bet man iet zu�dumā atvaļinājums. Un �ī vienmuļība! Te nav nekā, vienīgi tavas ūsas un skaitļi � nejē�dzīgi skaitļi. Kāpēc gan mums uzdod �ādus darbus?

� Tāpēc, � Pauels lēnīgi atbildēja, � ka mēs nebūsim nekāds zaudējums, ja tiksim pa�zaudēti. Labi, nomierinies! Doks Lenings nāk �urp.

Doktora Leninga sirmās uzacis bija tikpat kuplas kā vienmēr un stāvs par spīti gadiem vēl arvien nesalīcis un spēka pilns. Neteik�dams ne vārda, viņ� kopā ar abiem pui�iem uzkāpa pa nogāzi un izgāja klajumā, kur klu�sējo�i roboti bez cilvēka vadības būvēja kuģi.

Nē, nevis būvēja, jau bija uzbūvēju�i!

�� Roboti stāv, � Lenings sacīja. � �o�dien neviens nav pakustējies.

�� Tātad kuģis ir gatavs? Pilnīgi ga�tavs? � Pauels jautāja.

��� Kā lai es to zinu? � Lenings bija sa�īdzis, un viņa uzacis noslīga lejup, gandrīz aizsedzot acis. � �ķiet, ka gatavs. Tuvumā vairs neredz nekādu detaļu, un iek�pusē viss spīd un laistās.

�� Jūs bijāt tur iek�ā?

: � Tikai uz mirkli. Es neesmu kosmo�

nauts. Vai kāds no jums labi pārzina dzinēju teoriju?

Donovans paskatījās uz Pauelu, bet tas savukārt uz Donovanu.

Donovans sacīja:

������� Man ir kosmonauta tiesības, ser, bet manā mācību laikā par superdzinējiem un navigāciju izliektā telpā vēl nekas nebija zi�nāms. Nodarbojāmies ar parasto bērnu spē�līti trijās dimensijās.

Alfrēds Lenings neapmierināts pacēla acis, sprauslājo�i izgrūda elpu pa lielo degunu un vēsi noteica:

������� Nu, gan mums atradīsies dzinēju spe�ciālisti.

Kad doktors jau grasījās iet projām, Pau�els satvēra viņu aiz elkoņa.

������� Ser, vai kuģis vēl ir aizliegta terito�rija?

Biju�ais zinātniskais vadītājs mirkli vilci�nājās, tad paberzēja virsdeguni:

�� Domāju, ka ne. Vismaz jums abiem ne.

Donovans noraudzījās, kā Lenings aiziet,

un nomurmināja tam pakaļ īsu, izteiksmīgu frāzi. Tad pagriezās pret Pauelu:

������� Zini, Greg, man gribētos reiz viņam pa�teikt, ko es īsti par viņu domāju.

�� Labāk ejam, Maik!

Kuģa iek�iene līdz pēdējam sīkumam bija pilnīgi pabeigta � to varēja pateikt no viena vienīga acu uzmetiena. Neviens sava amata meistars nebūtu pratis tā nopulēt un nospod�rināt virsmas, kā to bija izdarīju�i roboti. Sie�nas klāja spo�a, sudrabota metāla apdare, uz kuras nepalika pirkstu nospiedumi.

Nebija neviena stūra � sienas, grīda un griesti līgani, noapaļoti saplūda kopā, un

paslēpto gaismas ķermeņu saltajā, metālis�kajā spo�umā cilvēku ielenca se�i vēsi savas pa�a apmulsu�ās fizionomijas atspulgi.

Galvenais koridors ar cietu, soļus atbalso�jo�u grīdu bija līdzīgs �auram tunelim, un visgarām tam rindojās pilnīgi vienādas kajī�tes.

��� Mēbeles laikam ir iebūvētas sienās, � Pauels sacīja. � Bet varbūt mums nemaz nav paredzēts ne sēdēt, ne gulēt.

Tikai pēdējā telpa, kas_ atradās vistuvāk kuģa priek�galam, at�ķīrās no pārējām. Te gludo metāla sienu nepārtrauktībā pēk�ņi iezīmējās izliekts logs no nerefleksējo�a stikla, un zem tā atradās viens vienīgs mēr�aparāts ar vienu vienīgu nekustīgu �autru tie�i pretī nulles zīmei.

�� Paskaties! � Donovans sacīja un norā�dīja uz vienīgo vārdu virs skalas smalkajām iedaļām.

Tur bija uzrakstīts: �Parseki�, un mērskalas pusloka labajā galā sīkiem cipariem � �1 000 000�.

Telpā atradas divi krēsli � smagi, lēzeni, bez polstējuma. Pauels piesardzīgi apsēdās un konstatēja, ka krēsls izveidots atbilsto�i ķermeņa formām un ir ļoti ērts.

��� Ko tu par to visu domā? � Pauels jau�tāja.

�� Varu derēt, ka Smadzenēm ir smadzeņu karsonis. Līdīsim labāk ārā!

�� Vai tad tu negribi kuģi pamatīgi apska�tīt?

�������� Esmu jau apskatījis. Atnācu, ieraudzīju un aizeju! � Donovana rudie mati spuraini slējās gaisa. � Greg, taisāmies, ka tiekam no �ejienes laukā! Pirms piecām sekundēm es uzteicu darbu, un nepiedero�as personas te nedrīkst uzturēties.

Pauels pa�apmierināti pasmaidīja un no�glaudīja savas ūsas.

������� Būs labi, Maik, aizgriez to adrenalīna krāniņu, kas tev maitā asinis. Arī es biju no�raizējies, bet tagad vairs neesmu.

������ Vairs neesi? Kā tad tā? Vai esi palielinā�jis savu dzīvības apdro�inā�anas maksu?

�� Maik, �is kuģis nevar lidot.

�� Kā tu to zini?

������ Mēs ta�u esam izgāju�i cauri visam ku�ģim, vai ne?

�� Liekas gan.

������� Goda vārds, esam. Bet vai tu kaut kur redzēji pilota kabīni? Ir tikai �is viens ilumi�nators un �ī viena skala ar parseku iedajām. Vai tu kaut kur redzēji vadī�anas ierīces?

�� Nē.

�� Un vai tu redzēji dzinējus?

�� Velns parāvis, tik tie�ām nē!

������� Tātad! Iesim paziņosim to Leningam, Maik.

Viņi devās cauri vienmuļajiem koridoriem un pēc ilgas maldī�anās beidzot nonāca īsajā ejā, kas veda uz gaisa slū�u kameru.

Donovans sastinga.

�� Vai tu to noslēdzi, Greg?

�� Nē, neesmu pirksta pielicis. Parauj sviru!

Svira pat nepakustējās, kaut Donovana seja aiz piepūles nejauki saviebās. � Es neredzēju nevienas papildu izejas,� Pauels sacīja. � Ja te kaut kas ir samaitā�jies, vajadzēs izkausēt visu kuģi, lai mūs dabūtu ārā.

�� Jā, un mums būs jāgaida, kamēr kļūs zināms, ka kāds muļķis mūs te ir iespundē�jis, � Donovans nikni piebilda.

��� Iesim atpakaļ uz to telpu ar ilumina�toru. Tā ir vienīgā vieta, no kurienes mēs kaut kā varētu piesaistīt sev ārpasaules uz�manību.

Bet to viņi nevarēja izdarīt.

Sai pēdējā telpā iluminators vairs nebija zils, un aiz tā neredzēja debesis. Tas bija melns, un saltas, dzeltenas zvaigznes kā kniepadatu galviņas mirgoja kosmosā.

Ar dobju blīk�ķi abi izmēģinātāji sabruka katrs savā krēslā.

Alfrēds Lenings sastapa doktori Kelvinu pie sava kabineta durvīm. Viņ� nervozi aizde�dzināja cigāru un ar rokas mājienu ieaici�nāja Sjūzenu iek�ā.

��� Tā, Sjūzen, mēs esam aizgāju�i krietni tālu, un Robertsons sāk kļūt nemierīgs, � viņ� sa-cīja. � Ko jūs darāt ar Smadzenēm?

Sjūzena Kelvina noplātīja rokas.

������� Nevajag kļūt nepacietīgiem. Smadzenes ir vairāk vērtas nekā viss, ko mēs �ai darī�jumā zaudējam.

��� Bet jūs tās iztaujājat jau divus mēne��us.

Psiholoģe nepacēla balsi, ta�u tajā ieska�nējās it kā draudi:

�� Vai jūs pats gribētu ar to nodarboties?

�� Jūs ta�u zināt, ko es gribēju teikt.

��� Jā, liekas gan, � doktore Kelvina ner�vozi saberzēja rokas. � Tas nav viegli. Es esmu izmēģinājusies tās ietekmēt ar mai�gumu un centusies kaut ko izdibināt, bet līdz �im nekur neesmu tikusi. Smadzeņu re�akcijas nav normālas. Un atbildes ir pavi�sam dīvainas. Ta�u nav nekā tāda, kas man ļautu kaut ko secināt. Un, kamēr mēs nezi�nām, kas Smadzenēm noticis, mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Es nevaru paredzēt, kāds vienkār�s jautājums vai piezīme var tās � novest līdz krīzei� un tad � nu, tad mums būs absolūti nekam nederīgas Smadzenes. Vai jūs gribat to piedzīvot?

�Bet tās ta�u nevar pārkāpt Pirmo li�kumu.

�� Es arī tā domāju, bet�

�� Jūs neesat pārliecināta pat par to? � Lenings bija dziļi satriekts.

�� Ak, es nevaru būt pārliecināta itin ne par ko, Alfrēd �

Biedējo�i spalgais trauksmes signāls at�skanēja tik pēk�ņi, ka iedvesa �ausmas. Gan�drīz kā triekas ķerts, Lenings ar spazmatisku kustību ieslēdza komunikāciju.

Aizelsusies balss pavēstīja ziņu, kas lika vi�ņam sastingt.

� Sjūzen � � viņ� murmināja, � jūs dzirdējāt� kuģis ir projām. Pirms pusstun�das es tajā iesūtīju abus izmēģinātājus. Jums atkal vajadzēs iet pie Smadzenēm.

Sjūzena Kelvina piespiesti mierīgi jautāja:

�� Domātāj, kas notika ar kuģi?

������� Ar to kuģi, ko es uzbūvēju, miss Sjū�zen? � Smadzenes priecīgi atjautāja.

�� Jā gan. Kas ar to ir noticis?

������� Itin nekas. Tie divi cilvēki, kam vaja�dzēja kuģi izmēģināt, bija tur iek�ā, viss bija kārtībā, un es liku tam aizlidot.

������� Ak tā � Tas ir jauki. � Psiholoģei kļuva grūti elpot. � Vai tu domā, ka viņiem nekas nenotiks?

������� Kas gan viņiem var notikt, miss Sjū�zen! Es esmu par visu parūpējies. Tas ir brī-ni�-ķīgs kuģis.

������ Jā, Domātāj, kuģis ir brīni�ķīgs, bet vai viņiem tur pietiks pārtikas? Un vai viņi jutī�sies ērti?

�� Pārtikas ir daudz.

������� Sis lidojums var atstāt uz viņiem sa�trieco�u iespaidu, Domātāj. Saproti, tik ne�gaidīti.

Smadzenes steig�us atbildēja:

������ Viņiem nekas nenotiks. Viņiem būs inte�resanti.

�� Interesanti? Kādā ziņā?

�� Tāpat vien. Interesanti, � Smadzenes �ķelmīgi sacīja.

�� Sjūzen, � Lenings dusmīgi �ukstēja,

��� pajautājiet, vai �is lidojums nav saistīts ar nāvi. Pajautājiet, kādas briesmas viņiem draud.

Sjūzenas sejas izteiksme nikni atcirta: �Klusējiet!� Drebo�ā balsī viņa sacīja Sma�dzenēm:

�� Mēs ta�u varam sazināties ar kuģi, vai ne tā, Domātāj?

�� Jā, viņi dzirdēs jūs pa radio. Esmu par to parūpējies.

�� Paldies! Pagaidām tas ir viss.

Kad viņi izgāja, Lenings sāka ārdīties:

��� Lielā Galaktika, Sjūzen, ja tas kļūs zi�nāms atklātībā, mēs būsim pagalam! Mums jādabū tie pui�i atpakaļ. Kādēļ jūs nepajau�tājāt tie�i, vai viņiem draud nāves bries-' mas?

�� Tādēļ, ka tie�i to es nedrīkstu piemi�nēt, � Kelvina gurdi un nomākti atteica:

��� Ja Smadzenēm ir radusies dilemma, tā ir saistīta ar nāvi. Viss, kas to atgādinātu, va�rētu tās pilnīgi izsist no ierindas. Ko mēs ar to iegūsim? Dzirdējāt, Smadzenes sacīja, ka mēs varot ar viņiem sazināties. Darīsim to, uzzināsim, kur viņi atrodas, un atgādā�sim viņus atpakaļ. Iespējams, ka viņi pa�i nevar kuģi vadīt, dro�i vien to vada Smadze�nes no tālienes. Ejam!

Tikai pēc krietna brī�a Pauels mazliet at�guvās

�� Maik, � viņ� ar sastingu�ām lūpām sa�cīja, � vai tu juti paātrinājumu?

Donovana acis bija trulas.

�� Ko? Nē � nē.

Tad rudmatainā pui�a rokas sa�ņaudzās dūrēs, viņ� pēk�ņi kā negudrs pietrūkās no sava sēdekļa un metās pie aukstā, izliektā stikla. Aiz tā nebija redzams nekas � vie�nīgi zvaigznes.

Viņ� novērsās no iluminatora.

�� Greg, viņi pa�i palaida kuģi, kamēr mēs bijām iek�ā. Greg, tas ir darīts tī�ām. Viņi vienojās ar robotu, ka piespiedīs mūs būt par izmēģinātājiem, ja gadījumā mēs gribētu at�teikties.

�� Ko tu runā? � Pauels atbildēja. � Kāda jēga mūs palaist gaisā, ja mēs nezinām, kā kuģis vadāms? Kā tad mēs to dabūsim atpa�kaļ? Nē, �is kuģis startēja pats no sevis un bez jūtama paātrinājuma.

Viņ� piecēlās un lēnām sāka staigāt pa telpu. Metāla sienas �ķindo�i atbalsoja viņa soļus.

�� Maik, �ī ir visdumjākā situācija, kādā mēs jebkad esam iekļuvu�i, � viņ� neska�nīgi sacīja.

��� Tas man ir jaunums, � Donovans dzē�līgi atbildēja. � Es jau biju gandrīz stāvā sajūsmā par �o ceļojumu, kad tu man to pa�teici.

Pauels likās nedzirdam �o piebildi.

���� Nav paātrinājuma � tas nozīmē, ka kuģis strādā pēc principa, kas at�ķiras no visiem zināmajiem.

�� No visiem mums zināmajiem, es teiktu.

��� No visiem zināmajiem. Tam nav ar roku vadāmu dzinēju. Varbūt tie ir iebūvēti sie�nās. Varbūt tādēļ sienas ir tik biezas.

���� Ko tu tur murmini? � Donovans vai�cāja.

���� Būtu klausījies, tad dzirdētu. Es saku, ka�ā kuģa dzinēji, lai kāda veida tie būtu, ir paslēpti un acīmredzot nav pilotam jāvada. Kuģi vada no tālienes.

�� Kas? Smadzenes?

�� Kāpēc gan ne?

���� Tātad tu domā, ka mums te būs jāpa�liek līdz tam laikam, kamēr Smadzenes mūs aizgādās atpakaļ?

���� Iespējams. Un, ja tā, nogaidīsim mie�rīgi. Smadzenes ir robots. Tām jāievēro Pir�mais likums. Tās nedrīkst nodarīt pāri cil�vēkam.

Donovans lēnām atslīga krēslā.

��� Tu tā rēķini? � Viņ� rūpīgi pieglauda matus. � Bet, paklausies, �ī lauzī�anās ar dzinēju izliektai telpai sabojāja �Consolida�ted Robots� domājo�o ma�īnu, un zinātnes vīri saka: tas noticis tāpēc, ka starpzvaig��ņu lidojumā cilvēki ejot bojā. Kuram robo�tam tad mēs tagad lai ticam? Cik es zinu, mūsējam bija tie pa�i dati.

Pauels nikni plūkāja savas ūsas.

�� Neizliecies, Maik, ka tu nezini robotiku.

Iekams kādam robotam būtu fiziski iespē�jams kaut vai tikai mēģināt pārkāpt Pirmo likumu, viņā pa�ā tik daudz kam jāsalūst, ka tas jau rei�u desmit būtu paguvis pārvērsties lū�ņu kaudzē. Gan viss noskaidrosies pavi�sam vienkār�i.

�� Protams, protams. Jāpasaka tikai virssulainim, lai mani rītā pamodina. Tas viss ir tik loti vienkār�i, ka nespēs traucēt man vissaldāko nomidzi.

��� Pie Jupitera, Maik, par ko tu pa�reiz gaudies! Smadzenes rūpējas par mums. Te ir silti. Ir gaisma. Ir gaiss. Un pēc starta ne�bija jūtams pat tāds paātrinājums, kas spētu sabu�ināt tavus matus, ja tie tobrīd būtu bi�ju�i cik necik pieglausti.

�� Jā? Tu, Greg, laikam esi īpa�i skolojies optimismā, ja tik bezcerīgā situācijā vēl spēj jokot. Ko mēs ēdīsim? Ko mēs dzersim? Kur mēs atrodamies? Kā mēs tiksim atpakaļ? Un, ja ar kuģi kaut kas notiks, uz kuru lūku un kādā skafandrā mēs tad skriesim, nevis iesim solī�iem? Es te neesmu pamanījis pat van�nas istabu un da�as labierīcības, kas pa�rasti mēdz būt tai līdzās. Protams, par mums rūpējas � vareni rūpējas!

Balss, kas pārtrauca Donovana tirādi, ne�bija Pauela balss. Ne arī kāda cita. Tā it kā karājās gaisā � griezīga un �ausmas iedve�so�a.

��� GREGORU PAUEL! MAIKL DONOVAN! GREGORU PAUEL! MAIKL DONOVAN! LŪDZU, ZIŅOJIET SAVU ATRA�ANĀS VIETU! JA JŪSU KUĢIS IR VADĀMS, LŪDZU, ATGRIEZIETIES BĀZE! GREGO�RU PAUEL! MAIKL DONOVAN!�

Atkal un atkal ar mehānisma noteiktību pēc regulāriem intervāliem atskanēja �is izsau�kums.

������� No kurienes tas nāk? � Donovans jau�tāja.

� Nezinu, � Pauels ar skaļu �ukstu at�bildēja. � No kurienes nāk �ī gaisma? No kurienes viss, kas te ir?

�� Bet kā mēs atbildēsim?

Viņi sarunājās starplaikos starp atkārto�tajiem izsaukumiem, kas skaļi atbalsojās telpā.

Sienas bija pilnīgi kailas � tik kailas, cik kaila vien var būt gluda, nepārtraukta, viegli izliekta metāliska virsma.

Pauels sacīja:

�� Kliegsim atbildi!

Un viņi ņēmās kliegt � gan pēc kārtas, gan abi reizē:

������� Atra�anās vieta nezināma! Kuģis nav vadāms! Stāvoklis bezcerīgs!

Viņi kliedza līdz aizsmakumam. īsajām, lieti�ķajām frāzēm pa vidu jaucās izmisīgi kliedzieni un lāsti, bet saltā balss nenogur�sto�i atkal un atkal atkārtoja izsaukumu.

������� Viņi mūs nedzird, � Donovans iz�dvesa. � �eit nav raidītāja. Tikai uztvē�rējs. � Viņa acis stingi vērās kādā sienas punktā.

Tad pamazām sauco�ā balss kļuva klusāka un tālāka. Kad tā bija noplakusi līdz �uk�stam, viņi kliedza atkal un, pilnīgi aizsma�ku�i, kliedza vēl un vēl arī tad, kad telpā jau valdīja pilnīgs klusums.

Apmēram piecpadsmit minūtes vēlāk Pau�els apātiski sacīja:

�� Iziesim vēlreiz cauri visam kuģim. Kaut kur vajag būt kaut kam ēdamam.

Viņa balsī vairs nebija nekādas cerības. Drīzāk gan tajā izskanēja gatavība atzīt sevi par uzvarētu.

Viņi izgāja koridorā un sāka pārlūkot tel�pas � viens labajā, otrs kreisajā pusē. Soļu skaļā atbalso�anās ļāva viņiem sadzirdēt vie�nam otru, un laiku pa laikam abi uz brīdi sastapās koridorā, apmainījās skatieniem un devās tālāk.

Piepe�i Pauels atrada meklēto, un tai pa�ā mirklī izdzirdēja kaut kur citā telpā nodār�dam Donovana priecīgo balsi.

��� Ei Greg, � viņ� auroja, � kuģī ir lab�ierīcības! Kā gan mēs to pirmīt nepamanī�jām!

Pagāja kādas piecas minūtes, kamēr Dono�vans atrada Pauelu.

��� Du�u gan vēl nekur neredzēju, bet� � viņ� aprāvās pusvārdā un noelsās: � Ēda�mais!

Viena sienas daļa bija noslīdējusi lejup, atklājot ieapaļu ni�u ar diviem plauktiem. Aug�ējais plaukts bija piekrauts ar da��da�āda lieluma un formas metāla kārbām bez etiķetēm. Emaljētās kārbas zemākajā plauktā bija visas vienādas, un Donovans juta kā�jām uzplūstam vēsumu. Apak�ējais plaukts bija apgādāts ar saldējamo ierīci.

�� Kā � kā �

������� Pirmīt te neka nebija, � Pauels strupi sacīja. � Siena pavērās, kad es ienācu pa durvīm.

Viņ� jau ēda. Tie bija konservi, kam klāt pielikta karote un kas, kārbu atverot, auto�mātiski sasilst. Telpā garoja ceptu pupu smar�a.

�� Paķer vienu kārbu, Maik!

Donovans vilcinājās.

�� Kāda ir ēdienkarte?

�� Kā lai es to zinu! Vai tu esi tik izlepis?

�������� Nē, bet lidojumos es alla� pupas vien ēdu. Kaut kas cits man būtu vairāk pa prā�tam.

Viņ� pastiepa roku un, brīdi apsvēris, iz�vēlējās spo�u, saspiesti ovālu kārbu, kurā, pēc ārpuses sprie�ot, varēja būt lasis vai lī�dzīga delikatese. Uzspiedis vākam, viņ� to atvēra.

������� Pupas! � Donovans nobrēcās un snie�dzās pēc citas kārbas. Pauels sagrāba viņu aiz platajām biksēm.

������ Ēd vien to pa�u, manu puisīt! Krājumi ir ierobe�oti, un varbūt mums te būs jāpaliek ļoti ilgi.

Donovans sapīcis soli atkāpās.

������� Vai tie�ām nekā cita nav? Vienīgi pu�pas?

�� Iespējams.

�� Kas ir apak�ējā plauktā?

�� Piens.

������� Tikai piens? � Donovans nikni iebļā�vās.

�� Tā izskatās.

Kad viņi klusēdami bija paēdu�i pupas ar pienu un atstāja �o telpu, paslēptā sienas sekcija pacēlās aug�up un atkal izveidoja gludu vienlaidu virsmu.

Pauels nopūtās.

������� Te viss ir automatizēts. Pilnīgi viss. Ne�kad savā mū�ā neesmu juties tik bezpalī�dzīgs. Kur ir labierīcības?

������� Tepat pa labi. Un arī to nebija, kad mēs pirmoreiz apskatījām kuģi.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņi atkal sēdēja savos iepretim novietotajos krēslos telpā ar iluminatoru un raudzījās viens otrā.

Pauels uzmeta drūmu skatienu vienī�gajai mērierīcei. Tur tāpat rēgojās vārds �parseki�, skaitļu virkne beidzās ar �1 000 000� un �autra tikpat nekustīgi kā iepriek� stāvēja tie�i pretī nulles zīmei.

Vienā no firmas �United States Robots and Mechanical Men Corporation� visdziļākajiem kabinetiem Alfrēds Lenings gurdi sacīja:

� Viņi neatbild. Mēs esam izmēģināju�ies visus viļņu garumus � gan vispārējo raidī�tāju, gan privāto, esam raidīju�i izsaukumu parastajā veidā un �ifrēti, izmantoju�i pat �o nesen atklāto subēterisko metodi. Un Sma�dzenes vēl arvien nekā nesaka? � viņ� strupi jautāja doktorei Kelvinai.

��� Tās nevēlas daudz runāt par �o tematu, Alfrēd, � Sjūzena mazliet paceltā balsi at�bildēja. � Tās saka, ka viņi varot mūs dzir�dēt� bet, kad es cen�os izdibināt kaut ko vairāk, tās kļūst� it kā īgnas. Bet tā ne�drīkstētu būt� Saīdzis robots � kur tas dzirdēts!

��� Varbūt jūs, Sjūzen, tomēr mums pa�stāstītu, ko esat uzzinājusi, � Bogerts sacīja.

�� Jā, lūdzu! Smadzenes atzīst, ka tikai pa��as vada kuģi. Tās ir izteikti optimistiski no�skaņotas par izmēģinātāju dro�ību, bet sīkāk neizsakās. Un es neuzdro�inos tās piespiest. Ta�u �ķiet, ka Smadzeņu dīvainā izturē�anās ir saistīta tie�i ar starpzvaig�ņu lēcienu. Kad es par to ieminējos, Smadzenes sāka skaļi smieties. Ir vēl arī citi simptomi, bet �ī reak�cija neap�aubāmi norāda, ka Smadzenes vairs nedarbojas normāli.

Sjūzena palūkojās kolēģos.

� Manuprāt, tā ir histērija. Es tūlīt sāku runāt par citu tin ceru, ka nepadarīju stā�vokli ļaunāku. Ta�u tas mani uzveda uz ceļa. Ar histēriju es tik�u galā. Dodiet man div�padsmit stundu laika! Ja man izdosies pa�nākt, ka Smadzenes atkal funkcionēs nor�māli, tās atvedīs kuģi atpakaļ.

�ķita, ka Bogertu ķēris pēk�ņs sitiens.

�� Starpzvaig�ņu lēciens?!

�� Kas tad ir? � Kelvina un Lenings vienā balsī iesaucās.

�� Aprēķini dzinēja konstruē�anai, ko Sma�dzenes mums izsniedza � Ziniet, man nupat kaut kas ie�āvās prātā.

Bogerts steig�us izgāja no kabineta.

Lenings pavadīja viņu ar izbrīnītu skatienu un tad strupi sacīja Kelvinai:

�� Pacentieties tikt galā ar Smadzenēm, Sjūzen!

Pēc divām stundām Bogerts uzbudināti stāstīja Leningam:

��� Es jums saku, Lening, tas ir tie�i tā. Starpzvaig�ņu lēciens nav momentāns � ne�var tāds būt, jo gaismas ātrums ir galīgs lie�lums. Un izliektā telpā nevar eksistēt dzī�vība � nevar eksistēt matērija un enerģija kā tāda. Man nav reāla priek�stata, kādi pro�cesi tur notiek, bet tas ir fakts. Un tie�i tas arī iznīcināja �Consolidated Robots� domā�jo�o ma�īnu.

Donovana pa�sajūta pilnīgi atbilda viņa novārgu�ajam izskatam.

�� Vai pagāju�as tikai piecas dienas?

�� Tikai piecas dienas. Esmu par to pilnīgi pārliecināts.

Donovans izmisis palūkojās apkārt. Zvaig�znes aiz stikla bija pazīstamas, bet bezgala vienaldzīgas. Kuģa sienas bija aukstas,

gaisma, kas nesen atkal bija iedegusies, pie�pildīja telpu ar ne�ēlīgu spo�umu, mērapa�rāta �autra vēl arvien ietiepīgi rādīja nulli, un Donovans visu laiku juta mutē pupu gar�u.

Viņ� īgni izgrūda:

�� Es gribu nomazgāties.

Pauels pacēla acis un sacīja:

�� Es arī. Neaizliedz sev to prieku. Bet ja tu negribi mazgāties pienā un palikt bez dzeramā �

�� Tik un tā mums reiz tā pietrūks. Greg, kad notiks �is starpzvaig�ņu lēciens?

��� Nav ne jausmas. Varbūt mēs vienkār�i turpināsim lidot. Lai kā, galu galā mēs tur nokļūsim. Vai vismaz mūsu pī�ļos sabiru�ie kauliņi. Bet vai tie�i tas, ka mums draud bojā eja, nesatricināja Smadzeņu garīgo līdz�svaru?

Donovans nepagriezdamies sacīja: � Greg, es visu laiku domāju � Stāvok�lis ir gau�ām nelabs. Ko darīt te nav � staigā apkārt un runājies pats ar sevi. Tu dro�i vien esi dzirdējis stāstām par pui�iem, kas izbrauku�i kosmosā un vairs netiku�i atpakaļ. Viņi zaudē prātu, pirms nomirst bada nāvē. Nezinu, Greg, bet, kop� atkal iedegās gaisma, man ir tāda savāda sajūta.

Iestājās klusums. Tad Pauels klusi un no�spiesti sacīja:

�� Man arī. Ko tu jūti?

Rudmatis pagriezās.

��� Man iek�ā viss ir sasprindzis un tā

jocīgi tūkst. Ir grūti elpot. Es nevaru nostā�vēt mierā.

�� Hm � Vai tu jūti vibrāciju?

�� Vibrāciju, tu saki?

������� Apsēsties uz brīdi un ieklausies. Tu to nesadzirdēsi, bet sajutīsi � it kā kaut kur kaut kas pulsētu, liekot pulsēt visam kuģim, un �ī pulsācija atbalsojas arī mūsos� Ieklausies �

������� Jā � jā � Greg, kas tas ir, kā tu domā? Varbūt tas ir tikai mūsos pa�os?

�������� Iespējams. � Pauels lēni nobraucīja savas ūsas. � Bet varbūt tie ir kuģa dzi�nēji. Varbūt tie gatavojas �

�� Kam tad?

������� Starpzvaig�ņu lēcienam. Iespējams, ka tas drīz sāksies, un velns vien zina, kas tad notiks ar mums �

Donovans uz mirkli iegrima domās un tad nikni sacīja:

������� Lai notiek, kam ir jānotiek. Bet būtu la�bāk, ja mēs varētu vismaz cīnīties! Ir paze�mojo�i tā gaidīt.

Apmēram pēc stundas Pauels uzmeta ska�tienu savai rokai, kas gulēja uz krēsla elkoņu balsta, un ar ledainu mieru sacīja:

�� Pieskaries sienai, Maik!

Donovans pielika roku pie sienas un kon�statēja:

�� Tā dreb, Greg.

Pat zvaigznes izskatījās vibrējo�ā dūmakā tītas_. Radās neskaidra sajūta, ka gigantiska ma�īna kuģa sienās koncentrē spēku, uzkrā�dama enerģiju varenam izrāvienam, pulsējot pārvarēdama pieaugo�u pretestību.

Tas sākās piepe�i un ar svelo�ām sāpēm. Pauels konvulsīvi sarāvās un gandrīz izkrita no krēsla. Viņ� vēl uzmeta a�u skatienu Do�novanam, un tad acu priek�ā viss satumsa, tikai ausīs kā izmisīgs smilksts ieskanējās un izdzisa Donovana kliedziens. Viņa krūtīs, raustīdamies sāpēs, kaut kas cīnījās pret stindzino�u ledus segu, kas kļuva arvien bie�zāka.

Kaut kas izrāvās un aizvirpuļoja mirgojo��as gaismas un sāpju uzliesmojumā � No�krita �

� un virpuļoja �

� un gāzās lejup �

� klusumā!

Tā bija nāve!

Tā bija pasaule bez kustības un sajūtām. Tikai neskaidra, neapzināta nojausma; no�jausma par tumsu un klusumu, un bezveidīgu cīņu �

Un visvairāk � mū�ības nojausma.

No viņa bija palicis pāri tievs, balts pave�diens � viņa �es�, sastindzis un pārbiedēts.

Tad atskanēja vārdi, uzmācīgā laipnībā nodārdēdami pār viņu kā apdullino�u skaņu jūra:

� Vai jūs nejūtaties ērti savā zārkā? Izmē�ģiniet firmas �Melanholiskais līķis� elastīgos �ķirstus! Konstruēti pēc zinātnes jaunākajām atziņām, tie atbilst ķermeņa dabiskajiem iz�liekumiem un apgādāti ar Bi vitamīnu. Lieto�jiet �ās firmas ērtos zārkus! Atcerieties � jūs .. .būsiet� miris � ilgi� ilgi!�

Mistiskā balss, kas reizē bija un nebija skaņa, izdzisa tālumā kā li�ķīgs, duno�s �uksts.

Baltais pavediens, kas varētu būt bijis Pauels, veltīgi pūlējās patverties nemateriā�lajā laika mū�ībā, kura iekļāva to no visām pusēm, un ierāvās sevī, kad simt miljonu garu simt miljonu soprānu balsīs griezīgiem izkliedzieniem arvien pieaugo�ā spēkā skandēja:

��� Es priecā�os, kad tu, blēdi, būsi miris!

��� Es priecā�os, kad tu, blēdi, būsi miris!

��� Es priecā�os �

Me�onīgā gaudo�ana kā pa spirāli uzvijās aug�up līdz griezīgai superskaņai, ko dzirde vairs neuztvēra, un aiztraucās vēl augstāk �

Baltais pavediens trīcēja pulsējo�ās sāpēs. Tad tas klusi saspringa �

Atskanēja parastas balsis � daudz balsu. Cits caur citu vāvuļoja vesels bars � virpu�ļojo�s pūlis ātrā, trauksmainā kustībā drāzās viņam garām, cauri un pāri, atstājot aiz sevis plīvojo�as vārdu driskas:

��� Kas ar tevi, vecīt? Tu izskaties kā sa�malts �

��� � viss vienās ugunīs, bet man izde�vās �

��� � tiku līdz paradīzei, bet vecais Pēte�ris �

��� Nu, man ar �o būs īsa runa, esam jau agrāk sadarboju�ies �

��� Ei Sem, �urp, �urp! �

��� Vai tev ir mikrofons? Belcebuls saka �

���� � Drā�amies prom, manu velnēn! Man jāsatiek Sa �

Un pāri visam �im balsu jūklim atkal no�dārdēja spalgi kliedzieni:

��� ĀTRĀK! ĀTRĀK! ĀTRĀK!!! Kustieties �iglāk un nelieciet mums gaidīt � rinda ir gara. Turiet gatavībā savas mir�anas apliecī�bas un neaizmirstiet, ka uz tām jābūt Pētera zīmogam. Pārbaudiet, vai esat nokļuvu�i pie īstajiem vārtiem! Uguns pietiks visiem. HEI, TU TUR LEJĀ! STĀJIES RINDĀ VAI ARI�

Vairīdamies no barga uzkliedziena, baltais pavediens, kas bija Pauela �es�, pazemīgi kā�pās atpakaļ un sajuta norādo�a pirksta aso durienu. Tad viss uzvirda apdullino�ā skaņu varavīksnē, kas ar savām drumslām ap�ļāca sāpo�ās smadzenes.

Pauels atkal bija savā krēslā un juta, ka pats trīc kā drudzī.

Donovana acis pavērās � lielas un apaļas kā divas zili glazētas bļodas. Viņa �uksts vairāk līdzinājās �ņukstam:

��� Greg, vai tu biji miris?

������ Es jutos� kā miris, � Pauels atbildēja, pats nepazīdams savu kārksto�o balsi.

Donovans acīmredzot mēģināja piecelties, bet tas viņam nekādi neizdevās.

������� Un tagad mēs esam atkal dzīvi? Vai arī būs vēl kas?

������� Es � jūtos dzīvs, � Pauels vēl arvien bija tikpat aizsmacis. Viņ� piesardzīgi jau�tāja: � Vai tu� kaut ko dzirdēji, kad� kad biji miris?

Donovans mirkli klusēja, tad lēnām pamāja ar galvu.

��� Un tu? � viņ� vaicāja.

������� Jā. Vai tu dzirdēji kaut ko par zār�kiem � un sievie�u dziedā�anu� un par rindām elles vārtu priek�ā? Dzirdēji?

Donovans pakratīja galvu.

��� Nē, tikai vienu balsi.

��� Skaļu?

������� Ne, klusu, bet �ņirksto�u, it ka vīlētu nagus. Saproti, tas bija sprediķis. Par elles ugunīm. Par visām tām mocībām � nu, tu jau zini. Es kādreiz senāk dzirdēju tādu spre�diķi, apmēram tādu.

Viņ� bija nosvīdis slapj�.

Cauri iluminatoram viņi ieraudzīja saules gaismu. Tā bija vāja un zilgani balta, un tā�lumā kvēlojo�ais zirnītis, kas �o gaismu iz�staroja, nebija Zemes Saule.

Pauels ar trīco�u pirkstu norādīja uz vie�nīgo mēraparātu. �autra lepni un stingri stā�vēja pretī iedaļai, kur bija rakstīts: �30Q000 parseku�.

������� Maik, � viņ� sacīja, � ja tā ir taisnība, tad mēs jau atrodamies ārpus Galaktikas.

������� Velns parāvis, Greg! Mēs būsim pirmie cilvēki, kas izkļuvu�i ārpus Saules sistē�mas! � Donovans iesaucās.

������� Jā, patie�ām gan. Mēs esam atrāvu�ies no Saules. Mēs esam izlidoju�i no Galakti�kas. Maik, to izdarīja �is kuģis. Tas nozīmē brīvību visai cilvēcei � brīvību sasniegt jeb�kuru zvaigzni, miljonus, biljonus, triljonus zvaig�ņu!

Tad viņ� smagi atkrita krēslā.

��� Bet kā mēs tiksim atpakaļ, Maik?

Donovans nedro�i pasmaidīja.

������� Nebēdā par to! Kuģis mūs atveda �urp. Un kuģis mūs aizvedīs atpakaļ. Es tagad lab�prāt vēl pamielotos ar pupām.

�������� Bet, Maik � pagaidi, Maik! Ja tas mūs vedīs atpakaļ tādā pa�ā veidā, kā atveda �urp �

Donovans, kas bija jau gandrīz piecēlies kā�jās, atgāzās atpakaļ krēslā.

Pauels turpināja:

��� Mums būs atkal� jānomirst, Maik.

�������� Nu, � Donovans nopūtās, � ja jāmirst, tad jāmirst. Vismaz mēs nenomirstam pavi�sam, ne glu�i pavisam.

Sjūzena Kelvina runāja lēnām. Jau se�as stundas viņa piesardzīgi un neatlaidīgi bija iztaujājusi Smadzenes � un visas se�as stun�das veltīgi. Viņa bija nogurusi no vienu un to pa�u jautājumu atkārto�anas, no aplinkus gājieniem, nogurusi no visa.

�������� Domātāj, man ir vēl tikai viens jautā�jums. Pacenties īpa�i papūlēties un atbildēt uz to vienkār�i. Vai tev pa�am viss bija pil�nīgi skaidrs par starpzvaig�ņu lēcienu? Vai tas viņus var aizvest Joti tālu?

������� Tik tālu, cik viņi pa�i gribēs, miss Sjū�zen. Tik tie�ām, izliektā telpā tas ir ļoti vien�kār�i.

��� Un ko viņi redzēs tur otrā pusē?

������� Zvaigznes un visu ko. Kā tad jūs domā�jat?

Neviļus viņai paspruka nākamais jautā�jums:

��� Tātad vini būs dzīvi?

��� Noteikti!

������� Un starpzvaig�ņu lēciens nebūs viņiem kaitējis?

Smadzenes klusēja, un Sjūzenas sirds pa�mira. Tātad � te nu tas bija! Viņa bija pie�skārusies sāpīgam punktam.

������� Domātāj, � viņa lūdzo�ā balsī klusu sacīja, � Domātāj, vai tu mani dzirdi?

Smadzenes vārgā, trīco�ā balsī jautāja:

������� Vai man noteikti jāatbild? Par starp�zvaig�ņu lēcienu?

������� Nē, ja tu to nevēlies. Bet būtu ļoti intere�santi, ja tu atbildētu � tikai, ja tu to gribi� � Sjūzena Kelvina centās runāt bez�rūpīgā tonī.

�� Ai-ai-ai! Jūs visu sabojājat.

Psiholoģe spēji pietrūkās kājās ar pēk�ņas atklāsmes izteiksmi sejā.

�� Ak mans dievs! � viņa izdvesa. � Ak mans dievs!

Un viņa juta, ka stundām un dienām ilgu��ais sasprindzinājums vienā mirkli izgaist kā nebijis.

Vēlāk viņa teica Leningam:

�� Ticiet man, viss ir kārtībā. Nē, tagad at�stājiet mani vienu. Kuģis noteikti atgriezī�sies sveiks un vesels kopā ar cilvēkiem. Es gribu atpūsties. Man jāatpū�as. Bet tagad ejiet!

Kuģis atgriezās uz Zemes tikpat klusi un nemanīti, kā bija to atstājis. Tas nolaidās precīzi savā vietā, un galvenā izejas lūka pla�i atvērās. Pa to iznāca divi vīri, piesar�dzīgi sperdami soļus un berzēdami savus bārdas rugājiem apaugu�os zodus.

Tad viens no viņiem � tas ar rudajiem matiem � lēnām un lieti�ķi nometās uz ce�ļiem un uzspieda cie�u, skaļu skūpstu skrejceliņa betonam.

Viņi pamāja apkārt sanāku�ajiem ļaudīm, lai tie atkāpjas, un ar �estiem noraidīja divu nadzīgu vīru palīdzību, kuri bija izlēku�i ar nestuvēm no piesteigu�ās sanitārās ma�īnas.

Gregorijs Pauels sacīja:

� Kur te ir tuvākā du�a?

Viņus aizveda.

Pēc tam visi sapulcējās ap konferen�u galdu. Te pilnā sastāvā bija redzami visi fir�mas �U. S. Robots and Mechanical Men Cor�poration� zinātniskie darbinieki.

Lēnā garā, izraisot klausītajos arvien pie�augo�u interesi, Pauels un Donovans īsi un izteiksmīgi pastāstīja, ko bija piedzīvoju�i.

Kad viņi pabeidza, iestāju�os klusumu pār�trauca Sjūzena Kelvina. Nedaudzajās aizritē�ju�ajās dienās viņa bija atguvusi savu le�daino, mazliet dzēlīgo mieru, un tomēr brī��iem viņas sejā pavīdēja pārdzīvotā mul�suma pēdas.

��� Precīzi izsakoties, � viņa teica, � tā bija mana vaina, vienīgi mana. Kad mēs pir�moreiz devām Smadzenēm �o uzdevumu, es, kā da�i no jums dro�i vien atceras, visvisādi centos tām iestāstīt, lai atraida informācijas vienību, kas var radīt dilemmu. To darīdama, es teicu apmēram tā: �Neuztraucies par cil�vēku bojā eju. Tas �oreiz nepavisam nav tik svarīgi. Tikai dod kartīti atpakaļ un aiz�mirsti to.�

�� Hmm � � Lenings norūca. � Un kas notika tālāk?

��� Skaidrs, kas. Kad �ī informācijas vie�nība nonāca Smadzenēs un tika izmantota, sastādot vienādojumu, kas nosaka starp�zvaig�ņu lēciena minimālo intervālu, izrādī�jās, ka cilvēkiem tas nozīmē nāvi. Tie�i �ajā momentā �Consolidated Robots� ma�īna pilnīgi sabraka. Bet es biju Smadzenes iepriek� ietekmējusi, mazinādama to uztvere nāves svarīgumu � gan tikai daļēji, jo Pirmo likumu nekad nevar pārkāpt, ta�u pietiekami, lai Smadzenes varētu vēlreiz parbaudīt vie�nādojumu. Pietiekami, lai pagūtu konstatēt, ka pēc �ā intervāla cilvēki atgriezīsies dzīve, tāpat kā atjaunosies pa�a kuģa matērijas un enerģijas eksistence. Citiem vārdiem runājot, �ī tā saucamā �nāve� būs pārejo�a parādība. Vai saprotams?

Viņa paskatījās apkārt. Visi uzmanīgi klausījās.

Viņa turpināja:

��� Tādēļ Smadzenes pieņēma �o informā�cijas vienību, ta�u zināmu satricinājumu tā radīja. Kaut arī nāve bija īslaicīga un tās nozīmīgums mazināts, Smadzenes tomēr tika mazliet izsistas no līdzsvara. � Sjūzena Kelvina mierīgi pateica secinājumu: � Un tad tās attīstīja sevī humora izjūtu � redziet, arī tāda var būt izeja no sare�ģītā stā�vokļa, metode, kā daļēji izbēgt no īstenības. Smadzenes sāka dzīt ar mums jokus.

Pauels un Donovans pietrūkās kājās.

�� Ko? � Pauels iekliedzās.

Donovana pārsteigums izpaudās krietni izteiksmīgāk.

�� Jā gan, � Kelvina sacīja. � Smadzenes rūpējās par jums un jūsu dro�ību, bet jūs pa�i nevarējāt vadīt kuģi, un tā tas arī bija paredzēts � visu vadību jokdares Smadze�nes paturēja sev. Jūs dzirdējāt mūsu izsaukumu pa radio, bet nevarējāt atbildēt. Jums bija lieli pārtikas krājumi, bet tie sastā�vēja vienīgi no pupām un piena. Tad jūs, tā sakot, nomirāt un atkal atdzīvojāties, bet �o jūsu nāves periodu Smadzenes padarīja� nu� savā veidā interesantu. Man gribētos zināt, kā viņas to panāca. Tas bija Smadzeņu vistrakākais joks, ta�u tās nedomāja neko ļaunu.

��� Neko ļaunu! � Donovans noelsās.

��� Nu, ja �im mazajam bezkauņam būtu kakls �

Lenings nomierino�i pacēla roku.

� Labi jau, labi, nepatik�anas bija lielas, bet tagad viss ir beidzies. Ko darīsim tālāk?

��� Acīmredzot, � Bogerts mierīgi sacīja, ■� mums vajadzēs pilnveidot dzinēju izliek�tai telpai. Ir jābūt kādai iespējai, kā apiet �o lēciena intervālu. Pa�reiz mēs esam vienīgā organizācija, kuras rīcībā ir tik komplicēts superrobots, un tādēļ �o iespēju, ja tāda pa�stāv, atradīsim mēs. Un tad �U. S. Robots� būs starpzvaig�ņu ceļojumu saimnieki, un cilvēcei pavērsies iespēja izveidot Galaktikas impēriju.

�� Bet ko mēs teiksim firmai �Consolidated Robots�? � Lenings jautāja.

��� Hallo! � Donovans piepe�i iejaucās.

�� Es gribētu izteikt priek�likumu. Viņi sagā�dāja mūsu firmai pamatīgas nepatik�anas. Mums neizgāja tik ļauni, kā viņi bija gaidī�ju�i, un galu galā viss beidzās labi, ta�u viņu nolūki bija pavisam bezdievīgi, Un mums ar Gregu iznāca ciest visvairāk.

Nu, viņi gribēja atbildi, un viņi to arī da�būs. Aizsūtiet viņiem �o kuģi ar garantiju, un �U. S. Robots� saņems divsimt tūksto�us plus kuģa uzbūvē�anas izdevumus. Un, ja viņi to izmēģinās, varbūt jausim mūsu Smadzenēm vēl mazliet padzīt jokus, iekāms tās savedam kārtībā.

�� Manuprāt, tas būtu taisnīgi un pa�reizi, � Lenings nopietni sacīja.

Bet Bogerts izklaidīgi piebilda:

�� Un arī stingri pēc līguma �

��� Ta�u arī tas nebija galvenais, � dok�tore Kelvina domīgi sacīja. � Galu galā �is kuģis un citi tam līdzīgie kļuva par valdības īpa�umu. Lēciens pārtelpā bija paveikts, un tagad mums ir kolonijas uz da�u tuvāko zvaig�ņu planētām, bet tas nebija galvenais.

Es biju beidzis ēst un raudzījos uz viņu cauri cigaretes dūmu mākonītim.

��� Galvenais ir tas, kas noticis �eit uz Zemes pēdējo piecdesmit gadu laikā. Ķad es piedzimu, jaunais cilvēk, tikko bija beidzies pēdējais pasaules kar�. Tas bija drūms posms vēsturē, bet tas iezīmēja nacionālisma beigas. Zeme bija pārāk maza nācijām, un tās sāka grupēties reģionos. �is process prasīja diez�gan ilgu laiku. Un arī �os pārkārtojumus, kuru rezultātā uz mūsu planētas ir iestājies kaut kas līdzīgs Zelta laikmetam, ja salīdzi�nām �o gadsimtu ar iepriek�ējo, palīdzēja iz�darīt roboti.

�� Jūs gribējāt teikt � domājo�ās ma�ī�nas? � es sacīju. � Smadzenes, par kurām jūs stāstījāt, bija pirmā �āda veida ma�īna, vai ne?

��� Jā, tā bija pirmā, ta�u �oreiz es nedo�māju ma�īnas, bet gan kādu cilvēku. Viņ� nomira pagāju�ajā gadā. � Doktores Kelvinas balsi piepe�i ieskanējās dziļas skumjas. � Vai vismaz uzskatīja par vajadzīgu aiziet no dzīves, jo zināja, ka nav mums vairs ne�piecie�ams. Tas bija Stivens Baierlijs.

�� Jā, es uzminēju, ka jūs runājat par viņu.

��� Viņ� pirmoreiz parādījās politiskajā arēnā 2032. gadā. Jūs toreiz vēl bijāt mazs zēns, tādēļ dro�i vien neatceraties �o dī�vaino notikumu. Kad viņ� balotējās mēra amatam, tā laikam gan bija visneparastākā vēlē�anu kampaņa vēsturē�

*

Frānsiss Kvinns piederēja pie jaunās sko�las politiķiem. �is izteiciens būtībā ir aplams, tāpat kā daudzi tāda veida izteicieni. Vairums mūsu �jauno skolu� bija pazīstamas jau se�nās Grieķijas sabiedriskajā dzīvē, un iespē�jams, ka tādas bija arī senajā Sumerā un aizvēsturiskās �veices pāļu apmetnēs, mēs ti�kai pārāk maz par tām zinām.

Bet, lai izvairītos no garlaicīga un sare�ģīta ievada, būs labāk tūlīt pateikt, ka Kvinns pats �ajās vēlē�anās nebalotējās, nevāca sev balsis, neteica vēlētājiem runas un negatavoja fiktīvus biļetenus, ko sabāzt urnās.

Tāpat kā Napoleons pats pie Austerlicas neiz��āva nevienu �āvienu.

Politika da�kārt mēdz savest kopā visat�ķi�rīgākos cilvēkus, un tā kādu dienu iepretim Kvinnam otrā pusē rakstāmgaldam sēdēja Alfrēds Lenings, kura acis zem noslīgu�ajām, neticami kuplajām, sirmajām uzacīm pauda līdz pēdējam sakāpinātu nepacietību. Viņam �is apmeklējums nebija patīkams.

Ja arī Kvinns to zinātu, viņ� it nemaz ne�uztrauktos. Viņa balss skanēja draudzīgi, varbūt aiz profesionāla ieraduma.

�� Jūs ta�u pazīstat Stīvenu Baierliju, dok�tor Lening?

�� Esmu par viņu dzirdējis, tāpat kā daudzi.

�� Jā, es arī. Varbūt jūs esat nolēmis balsot par viņu nākamajās vēlē�anās?

�� Nezinu, � Leninga balsij bija nepārpro�tami dzēlīga pieskaņa. � Pēdējā laikā ne�esmu sekojis politikai un nemaz nezināju, ka tiks izvirzīta viņa kandidatūra.

� Viņ� var kļūt par mūsu pilsētas jauno mēru. Protams, pa�reiz viņ� ir tikai jurists, bet, kā mēdz teikt, no mazas zīles izaug�

��� Jā, es zinu �o sakāmvārdu, � Lenings viņu pārtrauca. � Bet varbūt mēs varētu sākt runāt par lietu?

�� Mēs esam jau sāku�i, doktor Lening, � Kvinns lēnprātīgi sacīja. � Manās interesēs ir panākt, lai misters Baierlijs paliktu tikai apgabala prokurors un nekad neieņemtu

augstāku posteni, un jūsu interesēs ir man palīdzēt.

�� Manās interesēs? Vai tie�ām? � Leninga uzacis noslīga vēl zemāk.

��� Nu, teiksim, firmas �U. S. Robots and Mechanical Men Corporation� interesēs. Es grie�os pie jums kā pie biju�ā zinātniskā va�dītāja, jo zinu, ka jums firmā ir, varētu teikt, �parlamenta vecākā locekļa� autoritāte. Jūs uzklausa ar cieņu, un tai pa�ā laikā jūsu sai�tes ar firmu vairs nav tik cie�as, ka jūsu rī�cības brīvība būtu pārāk ierobe�ota � pat tādā gadījumā, ja �ī rīcība glu�i neatbilstu priek�rakstiem.

Doktors Lenings kādu bridi dziļdomīgi klu�sēja. Tad viņ� jau laipnāk sacīja:

�� Es nepavisam jūs nesaprotu, mister Kvinn.

�� Es par to nebrīnos, doktor Lening. Bet tas viss ir ļoti vienkār�i. Atļaujat? � Kvinns aizdedzināja tievu cigareti ar elegantām vienkār�as formas �ķiltaviņām, un viņa sejā ar izteiktajiem vaigu kauliem parādījās tikko manāms smaidiņ�. � Mēs nupat runājām par misteru Baierliju � dīvainu un spilgtu per�sonību. Pirms trim gadiem neviens par viņu nekā nezināja. Tagad viņu pazīst visi. Viņ� ir stipra rakstura un ļoti apdāvināts cilvēks un, protams, visspējīgākais un gudrākais ju�rists, kādu jebkad esmu pazinis. Diem�ēl, viņ� nepieder pie maniem draugiem �

�� Saprotu, � Lenings mehāniski noteica, stīvi raudzīdamies uz saviem pirkstu nagiem.

��� Pagāju�ajā gadā, � Kvinns mierīgi tur�pināja, � man bija izdevība pavisam sīki iepazīties ar mistera Baierlija biogrāfiju. Zi�niet, vienmēr ir lietderīgi rūpīgi izpētīt reformistiski noskaņoto politiķu pagātni. Ja jus zinātu, cik bie�i tas ir palīdzējis � � Viņ� apklusa un vēsi uzsmaidīja savai kvēlojo�a�jai cigaretei. � Bet mistera Baierlija pagātnē nav nekā ievērojama. Klusa dzīve provinces pilsētā, mācības koled�ā, sieva, kas jauna mirusi, autokatastrofa, pēc tam lēna atvese�ļo�anās, tieslietu fakultāte, pārnāk�ana uz galvaspilsētu, prokurora amats.

Frānsiss Kvinns lēni pa�ūpoja galvu un piebilda:

��� Toties viņa tagadējā dzīve ir ievērības cienīga. Mūsu apgabala prokurors nekad neēd!

Lenings strauji pacēla galvu, un viņa vecīgajās acīs atplaiksnījās pārsteidzo�a iein�teresētība.

��� Atvainojiet, kā jūs teicāt?

��� Mūsu apgabala prokurors nekad ne�ēd, � Kvinns atkārtoja, noskandēdams pa zilbēm. � Izteik�os mazliet precīzāk: nekad viņ� nav redzēts ēdam vai dzeram. Nekad! Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Nevis retu�mis, bet nekad!

�� Man tas liekas pilnīgi neticami. Vai jūs varat paļauties uz saviem informācijas avo�tiem?

�� Jā, varu, un man tas nepavisam nelie�kas neticami. Tālāk � nekad nav redzēts, ka mūsu apgabala prokurors dzertu � tas vien�līdz attiecas kā uz ūdeni, tā alkoholiskiem dzērieniem � vai gulētu. Ir vēl arī da�i citi fakti, ta�u man �ķiet, ka esmu pateicis pie�tiekami daudz, lai jūs mani saprastu.

Lenings atgāzās pret krēsla atzveltni, un kādu brīdi valdīja sasprindzināts klusums kā pēc izaicinājuma uz divkauju. Tad vecais ro�botikas speciālists papurināja galvu.

�� Nē. No jūsu konstatējumiem, ņemot vērā faktu, ka jūs tos pavēstāt man, izriet tikai viens secinājums. Ta�u tas nav iespējams.

�� Doktor Lening, �is misters Baierlijs nav cilvēks!

�� Ja jūs man teiktu, ka viņ� ir maskējies sātans, es drīzāk jums noticētu.

��� Viņ� ir robots, doktor Lening, kad es jums saku.

��� Bet es jums saku, mister Kvinn, ka tas ir absurdākais apgalvojums, kādu es jeb�kad esmu dzirdējis!

Atkal iestājās saspīlēts klusums.

��� Un tomēr, � Kvinns sacīja, rūpīgi no�spiezdams savu cigareti, � jums vajadzēs iz�pētīt �o absurdu, izmantojot visas iespējas, kādas ir firmai.

��� Es nekādi nevaru to uzņemties, mister Kvinn. Vai jūs patie�ām domājat, ka akciju sabiedrība kaut kādā veidā iejauksies vietējā politikā?

������� Jums nav citas izejas. Pieņemsim, ka es bū�u spiests paziņot atklātībā �os faktus ne�pārbaudītus. Man ir tikai netie�i pierādī�jumi.

�� Dariet, kā vēlaties.

��� Bet es tā nevēlos. Es daudz labprātāk gribētu īstus pierādījumus. Un avī jums tas nepatiktu, jo �āds paziņojums sagādātu jūsu firmai lielas nepatik�anas. Jūs ta�u ļoti labi zināt likumus, kas stingri aizliedz lietot ro�botus uz cilvēku apdzīvotām pasaulēm.

��� Protams! � Lenings strupi izmeta.

��� Jūs zināt, ka firma �U. S. Robots and Mechanical Men Corporation� ir Saules sis�tēmā vienīgā, kas izgatavo pozitronu robotus, un, ja Baierlijs ir robots, tad noteikti pozi�tronu robots. Jums ir arī zināms, ka pozitronu roboti netiek pārdoti, bet tikai iznomāti, ka visi roboti paliek firmas īpa�umā un pārziņā un tādēļ tā ir atbildīga par viņu rīcību.

��� Mister Kvinn, nebūs grūti pierādīt, ka firma nekad nav izgatavojusi cilvēkveida ro�botu.

��� Bet to var izdarīt? Tīri teorētiski � vai tas ir iespējams?

�� Jā, to var izdarīt.

��� Arī slepeni, varu iedomāties. Neatzīmē�jot nekādos dokumentos.

��� Nē, ser, pozitronu smadzenes slepeni ne�var izgatavot. Sis process ir saistīts ar pārāk daudziem faktoriem, bez tam ir visstingrākā valdības kontrole.

�� Jā, bet roboti ta�u nolietojas, salūst, iz�iet no ierindas � un tos demontē.

�� Un pozitronu smadzenes izmanto no jauna vai arī iznīcina.

��� Patie�ām? � Frānsiss Kvinns atļāvās sarkastisku intonāciju. � Bet ja nu vienas � glu�i nejau�i, protams � netika iznīcinā�tas � un gadījās, ka kādai cilvēkveida kon�strukcijai pa�reiz bija vajadzīgas smadze�nes?

�� Pilnīgi izslēgts!

�� Jums to vajadzēs pierādīt valdībai un sabiedrībai, kādēļ jūs nevarētu to pierādīt ta�gad man?

��� Kādam nolūkam mums tas būtu bijis vajadzīgs? � Lenings dusmīgi vaicāja. � Kādēļ mēs to lai darītu? Vai, jūsuprāt, mums vairs nav ne kripatiņas veselā sa�prāta?

�� Tūlīt paskaidro�u, mans dārgais! Firmai būtu ļoti pa prātam, ja tiktu atļauts lietot cil�vēkveida pozitronu robotus uz apdzīvotām pasaulēm. Tā gūtu fantastisku peļņu. Ta�u sabiedrības aizspriedumi pret �ādu praksi ir pārāk lieli. Bet iedomājieties: ja jums izdotos cilvēkus vispirms pieradināt pie �ādiem robo�tiem � redziet, cik gudrs advokāts, cik labs mērs, un viņ� ir robots. Iegādājieties mūsu robotus kalpotājus!

�� Tīrā fantastika! Komiska, smieklīga spriedelē�ana!

��� Pieļauju. Bet kādēļ to nepierādīt? Vai jūs vēl arvien domājat, ka labāk būs to pie�rādīt visai sabiedrībai?

Kabinetā sāka jau krēslot, ta�u vēl nebija

tik tum�s, ka nevarētu saskatīt mulso pietvīkumu Alfrēda Leninga sejā. Zinātnieka roka lēnām pieskārās slēdzim, un sienās iebū�vētie gaismas ķermeņi piepildīja telpu ar maigu spo�umu.

��� Nu labi, � viņ� norūca. � Paskatīsi�mies.

Stīvena Baierlija seja nebija no tām, ko viegli aprakstīt. Pēc dzim�anas apliecības vi�ņam bija �etrdesmit gadu un arī pēc iz�skata � �etrdesmit, bet viņ� bija veselīgs, dzīvespriecīgs �etrdesmitgadnieks ar labi koptu ārieni, un nodrāztais izteiciens �iz�skats atbilst gadiem� �ai gadījumā zaudēja savu parasto, ne visai glaimojo�o nozīmi.

Tas jo sevi�ķi izpaudās, kad misters Baierlijs smējās, un pa�reiz viņ� to darīja.Smējās skaļi un ilgi, tad uz mirkli apklusa, pēc tam aizgūdamies smējās atkal�

Alfrēda Leninga seja savilkās stingā maskā, kas pauda sarūgtinājumu un nepa�tiku. Viņ� pagriezās pret blakus sēdo�o sie�vieti, bet tā tikai mazliet saknieba savas plā�nās, bālās lūpas.

Beidzot Baierlijs cik necik atguvās no ne�gantās smieklu lēkmes.

�� Vai patie�ām, doktor Lening� vai pa�tie�ām � es � es esot robots?

�� Tas nav mans apgalvojums, ser! � Le�nings strupi noskaldīja. � Es būtu glu�i ap�mierināts, ja izrādītos, ka jūs esat cilvēku

cilts loceklis. Tā kā mūsu akciju sabiedrība nav jūs izgatavojusi, esmu pilnīgi pārlieci�nāts, ka jūs tas arī esat � vismaz no likuma viedokļa. Bet, tā kā ziņojumu, ka jūs esat ro�bots, mums visā nopietnībā ir iesniegusi per�sona ar zināmu sabiedrisko stāvokli�

��� Nenosauciet viņa vārdu, ja tas varētu ieskrambāt jūsu ētikas granīta klinti, bet, lai būtu ērtāk diskutēt, pieņemsim, ka tas bija Frānsiss Kvinns. Turpinietl

Lenings, kas jutās aizskarts, ka ticis pār�traukts, asi no�ņācās un kādu brīdi sapīcis klusēja, tad vēl vēsākā tonī turpināja:

��� � persona ar zināmu sabiedrisko stā�vokli, kuras vārdu man nenāk ne prātā ļaut jums trīsreiz minēt, esmu spiests lūgt jūsu palīdzību, lai pierādītu pretējo. Jau tas vien, ka �āds apgalvojums tiktu virzīts tālāk un �ī persona ar savā rīcībā eso�ajiem līdzekļiem to paziņotu atklātībā, būtu liels trieciens fir�mai, ko es pārstāvu, � pat tādā gadījumā, ja apsūdzība nekad netiktu pierādīta. Vai jūs saprotat mani?

��� O jā, jūsu viedoklis man ir skaidrs. Pats apvainojums ir smieklīgs, bet jūsu stā�voklis nepavisam. Lūdzu, piedodiet, ja mani smiekli jūs apvainoja. Es smējos par �o ap�galvojumu, ne par jums. Kā es varētu jums palīdzēt?

��� Pavisam vienkār�i. Jums vajag tikai liecinieku klātbūtnē apsēsties restorānā pie galdiņa un ļaut sevi nofotografēt ēdot.

Lenings atviegloti atlaidās krēslā � grūtākā sarunas daļa bija garām. Viņam bla�kus sēdo�ā sieviete ļoti ieinteresēti vēroja Baierliju, bet pati nebilda ne vārda.

Stīvena Baierlija skatiens uz mirkli sasta�pās ar viņas acīm, ar pūlēm no tām atrāvās un atkal pievērsās Leningam. Kādu brīdi viņa rokas domīgi grozīja bronzas presi, kas bija vienīgais dekoratīvais priek�mets uz viņa galda.

��� Baidos, ka nevarē�u jums izdarīt �o pakalpojumu, � viņ� klusi sacīja. Tad pacēla roku. � Pagaidiet, doktor Lening, es pilnīgi saprotu, ka visa �ī lieta jums ir nepatīkama, ka jūs pret savu gribu esat bijis spiests to uzņemties, ka jūs jūtaties, it kā spēlētu ne�cienīgu un pat smieklīgu lomu. Ta�u tas viss vēl intīmāk skar mani, tādēļ esiet iecie�tīgs.

Pirmkārt, kādēļ jūs domājat, ka Kvinns � �ī persona ar zināmu sabiedrisko stāvokli � nevarēja jūs vienkār�i apmānīt, lai jūs izda�rītu tie�i to, ko pa�reiz darāt?

��� Nu, �ķiet neticami, ka persona ar re�putāciju tā riskētu kļūt par apsmiekla ob�jektu, ja nebūtu pārliecināta par dro�u pa�matu zem kājām.

Baierlija acis bija nopietnas.

��� Jūs nepazīstat Kvinnu. Viņ� ir spējīgs pataisīt par dro�u pamatu stāvāko krauju, kur pat kalnu kaza nenoturētos uz kājām. Viņ� dro�i vien jums sīki izklāstīja savus pē�tījumus, ko sakās izdarījis attiecībā uz mani?

������� Pietiekami, lai mani pārliecinātu, ka mūsu firmai būs visai grūti tos atspēkot, tur�pretim jūs to varētu izdarīt daudz vieglāk.

��� Tātad jūs ticat viņa apgalvojumam, ka es nekad neēdot? Jūs, doktor Lening, esat zi�nātnieks. Padomājiet, kāda te loģika! Neviens mani nav redzējis ēdam, tātad � es vispār neēdu, kas arī bija jāpierāda. Nu, galu galā �

�� Jūs lietojat jurista taktiku, lai sare�ģītu pavisam vienkār�u situāciju.

��� Tie�i otrādi, es mēģinu padarīt skaid�rāku to, ko jūs ar Kvinnu ļoti sare�ģījat. Re�dziet, es guļu maz, tas tiesa, un pats par sevi saprotams, ka es neguļu sabiedriskās vietās. Man nekad nav paticis ēst citu cilvēku sa�biedrībā � tā ir neparasta īpatnība, iespē�jams, neirotiskas dabas, ta�u tas nevienam nenodara nekādu ļaunumu. Paklausieties, doktor Lening, atļaujiet man runāt nosacīti. Pieņemsim, ka mums ir kāds politiķis, kas par katru cenu grib nobīdīt malā reformistiski noskaņotu kandidātu un, pētīdams viņa per�sonisko dzīvi, uzduras �ādām dīvainībām, kādas es tikko minēju. Iedomāsimies tālāk, ka viņ� visefektīvāk varētu sakompromitēt �o kandidātu ar jūsu firmas palīdzību. Vai jūs domājat, ka viņ� atnāks un teiks: �Tas un tas ir robots, jo viņ� reti kad ēd citu cilvēku sabiedrībā un es nekad neesmu redzējis, ka viņ� būtu aizmidzis tiesas sēdes laikā, bet vienreiz, kad es nakts vidū palūrēju pa viņa logu, viņ� sēdēja krēslā un lasīja grāmatu; es ieskatījos arī viņa ledusskapī, un tur ne�bija nekādu produktu.�

Ja viņ� jums teiktu tā, jūs liktu sameklēt trakokreklu. Bet, ja viņ� jums saka: �Viņ� nekad neguļ, viņ� nekad neēd�, tad �is sa�trieco�ais apgalvojums padara jūs aklus pret faktu, ka �ādus apgalvojumus nav iespējams pierādīt. Un jūs lieliski pakalpojat viņam, iemaisīdamies �ajā jandāliņā.

��� Vienalga, ser, � Lenings ierunājās ar draudīgu neatlaidību, � vai jūs uz �o jautā�jumu skatāties nopietni vai ne, tā nokārto�a�nai ir nepiecie�ams tikai publiski paēst pus�dienas, kā es jau minēju.

Baierlijs atkal paskatījās uz sievieti, kas, neizmainoties sejā ne vaibstam, vēl arvien vēroja viņu.

�� Piedodiet, vai es pareizi sadzirdēju jūsu vārdu? Doktore Sjūzena Kelvina?

�� Jā, mister Baierlij.

��� Jūs esat firmas �U. S. Robots� psiho�logs, vai ne?

�� Atvainojiet, robota psihologs.

�� Vai tad robotu psihe tik ļoti at�ķiras no cilvēku psihes?

��� Tās ir pavisam da�ādas pasaules. � Viņa vēsi pasmaidīja. � Roboti pēc savas dabas ir ļoti godprātīgi.

Jurista mutes kaktiņi noraustījās, apspie��ot smaidu.

��� Nu, tas ir pamatīgs belziens. Bet es jums gribēju ko teikt. Tā kā jūs esat psiho� robotu psihologs un pie tam sieviete, jūs no�teikti būsiet izdarījusi to, par ko doktors Le�nings nepadomāja.

�� Un proti?

��� Jūsu rokassomiņā ir kaut kas ēdams.

Sjūzenas Kelvinas trenēti vienaldzīgajās

acīs kaut kas ietrīcējās.

������� Jūs mani pārsteidzat, mister Baierlij,� viņa sacīja.

Atvērusi somiņu, viņa izņēma ābolu un klusēdama pasniedza juristam. Doktors Le�nings, pārvarējis pirmā mirkļa satraukumu, saspringti vēroja, kā ābols lēnām pārceļoja no vienas rokas otrā.

Stīvens Baierlijs mierīgi tajā iekoda un tikpat mierīgi norija kumosu.

�� Vai redzat, doktor Lening?

Doktors Lenings uzsmaidīja tik atviegloti, ka pat viņa uzacis izskatījās labvēlīgas. Bet �is atvieglojums ilga tikai vienu īsu mirkli.

Sjūzena Kelvina sacīja:

������� Bija interesanti redzēt, vai jūs to apēdīsiet, bet �ajā gadījumā tas, protams, neko ne�pierāda.^

��� Nepierāda? � Baierlijs pavīpsnāja.

������� Protams, nē. Doktor Lening, ir pilnīgi skaidrs: ja misters Baierlijs būtu cilvēkveida robots, tā būtu vispilnīgākā imitācija. Viņ� ir gandrīz neticami cilvēcisks. Galu galā mēs ta�u visu mū�u esam redzēju�i un vēroju�i cilvēciskas būtnes, un mūs apmānīt ar kaut ko tikai aptuveni cilvēkam līdzīgu nebūtu iespējams. Tai būtu jābūt precīzai cilvēka ko�pijai. Paraugieties uz ādas tekstūru, uz acu varavīksnenēm, roku locītavu veidojumu. Ja viņ� ir robots, man būtu patīkami apzināties, ka to izgatavojusi firma �U. S. Robots�, jo tas ir labs darbs. Vai gan jūs domājat, ka tas, kas pievērsis uzmanību �ādām ārienes finesēm, nebūtu parūpējies par pāris mehā�nismiem ē�anai, aizmig�anai, izvadprocesiem? Varbūt tikai galējas nepiecie�amības gadījumiem, piemēram, lai novērstu tādas situācijas, kāda ir radusies pa�reiz. Tātad viena maltīte vēl it nekā nepierādīs.

��� Pag, pag, � Lenings noņurdēja. � Es neesmu glu�i tāds muļķis, par kādu jūs abi mani gribat iztaisīt. Es neesmu ieinteresēts jautājumā, vai misters Baierlijs ir cilvēks vai nav. Es esmu ieinteresēts pasargāt firmu no nepatik�anām. Publiskas pusdienas darīs galu �ai lietai uz visiem laikiem, vien�alga, ko Kvinns uzsāktu. Detaļas mēs varam atstāt juristu un robotu psihologu ziņā.

��� Bet, doktor Lening, � Baierlijs sacīja, � jūs aizmirstat situācijas politisko pusi. Es esmu tikpat ieinteresēts, lai mani ievēlētu, cik ieinteresēts ir Kvinns to nepieļaut. Starp citu, vai jūs ievērojāt, ka pats nosaucāt viņu vārdā? Tas man ir tāds lēts kaktu advokāta triks. Es zināju, ka, iekāms mūsu saruna būs beigusies, jūs to izdarīsiet.

Lenings spēji nosarka.

��� Kāds vēlē�anām ar to sakars?

��� Reklāma paliek reklāma, ser. Un katrai nūjai divi gali. Ja Kvinns grib paziņot, ka es esmu robots, un viņam pietiek drosmes to darīt, man pietiks drosmes ielaisties �ai viņa spēlītē.

�� Jūs gribat teikt, ka � � Lenings ne�spēja noslēpt izbīli.

��� Tie�i tā. Ļau�u viņam rīkoties, izvēlē�ties sev striķi, pārbaudīt tā izturību, nogriezt īsto garumu, sasiet cilpu, iebāzt tajā galvu un atņirgt zobus. To nieku, kas vēl būs va�jadzīgs, varu izdarīt es.

�� Jūs esat ārkārtīgi pa�paļāvīgs.

Sjūzena Kelvina piecēlās.

�� Iesim, Alfrēd, mēs viņu nepārliecināsim.

�� Redziet nu, � Baierlijs laipni pasmai�dīja, � jūs esat arī cilvēku psihologs.

Bet lielā pa�paļāvība, kam doktors Le�nings veltīja savu piezīmi, �ķita krietni vien pagaisusi vakarā, kad Baierlija automa�īna apstājās uz automātiskā transportiera, kas to nogādāja pazemes garā�ā, un viņ� pats pa taciņu devās uz savas mājas parādes dur�vīm.

Viņam ieejot istabā, invalīda krēslā sēdo��ais cilvēks pacēla acis un pasmaidīja. Baier�lija seja staroja sirsnībā. Viņ� piegāja pie krēsla.

Kropļa uz mū�u �ķībi sarautā mute, kas rēgojās gandrīz no vienas vietas rētaudiem klātajā sejā, izdvesa aizsmaku�u, �ērksto�u �ukstu:

�� Tu esi vēlu, Stīv.

�� Zinu, D�on, zinu. Bet man �odien atga�dījās dīvaina un intriģējo�a saruna, kas ne�sola neko patīkamu.

��� Tā? � Ne rētu izķēmotajā sejā, ne iz�dzisu�ajā balsī nespēja izpausties emocijas, bet skaidrajās acīs bija lasāmas ba�as. � Ceru, ka nekas tāds, ko tu nevarētu no�kārtot.

��� Neesmu īsti par to pārliecināts. Varbūt man vajadzēs tavas palīdzības. Tu ta�u esi mūsmājas gudrā galva. Vai tu vēlies, lai es tevi iznesu dārzā? Ir brīni�ķīgs vakars.

Divas spēcīgas rokas izcēla D�onu no krēsla. Maigi, gandrīz glāsto�i Baierlija ro�kas aptvēra kropļa plecus un ietītās kājas. Uzmanīgi un lēnām viņ� devās cauri ista�bām, lejup pa lēzeno slīpni, kas bija uzbū�vēta kāpņu vietā, lai invalīds savā krēslā va�rētu pārvietoties, un pa sētas durvīm izgāja dārzā aiz mājas, ko apjoza mūra �ogs ar dzeloņstieplēm pa aug�u.

��� Kādēļ tu neļauj man braukt ar krēslu, Stīv? Tas ir muļķīgi.

��� Tādēļ, ka man patīk tevi nest. Vai tev ir kas pretī? Tu ta�u zini, ka tikt uz brīdi laukā no tā motorizētā sēdekļa tev sagādā tādu pa�u prieku kā man iznest tevi ārā. Kā tu �odien jūties?

Viņ� bezgala rūpīgi nosēdināja D�onu vēsaja zālē.

�� Kā gan es varu justies? Bet pastāsti man par savam nepatik�anām.

�� Kvinna kampaņa bāzēsies uz to, ka viņ� pasludinās mani par robotu.

D�ons ieplēta acis.

������� Kā tu to zini? Tas nav iespējams. Es negribu tam ticēt.

������� Jā, tā nu tas ir. Viņ� bija atsūtījis vienu no ievērojamākajiem �U. S. Robots and Mechanical Men Corporation� zinātniekiem uz manu kantori, lai tas ar mani aprunātos.

D�ona rokas lēnām plūkāja zāli.

��� Saprotu. Saprotu �

Baierlijs sacīja:

������� Bet mēs Jausim viņam rīkoties. Man ir kāda ideja. Uzklausi mani un pasaki, vai mēs varam to izdarīt�

Tovakar Alfrēda Leninga kabinetā bija re�dzams kaut kas līdzīgs mēmai dzīvai gleznai. Runāja tikai skatieni. Frānsiss Kvinns do�mīgi vēroja Alfrēdu Leningu. Lenings nikni blenza uz Sjūzenu Kelvinu, kas savukārt bez�kaislīgi raudzījās uz Kvinnu.

Beidzot Frānsiss Kvinns pārtrauca klu�sumu, pūlēdamies izlikties bezrūpīgs:

������� Blefs! Viņ� to vienkār�i sagudroja, ru�nādams ar jums.

������� Vai jūs riskēsiet, mister Kvinn? � dok�tore Kelvina vienaldzīgi jautāja.

�� Nu, patiesībā tas būs jūsu risks.

������� Paklausieties, � doktors Lenings skaļi ierunājās, slēpdams savu galīgo pesimismu, � mēs esam izdarīju�i, ko jūs lūdzāt. Mēs savām acīm redzējām, ka viņ� ēda. Smieklīgi apgalvot, ka viņ� ir robots.

�� Vai arī jūs tā domājat? � Kvinns asi

jautaja Kelvinai. � Lenings teica, ka jūs esot speciāliste.

Lenings gandrīz draudīgi sacīja:

�� Sjūzen,jūs�

Kvinns saldenā balsī viņu pārtrauca:

�� Kādēļ gan neļaut viņai izteikties? Viņa veselu pusstundu ir te sēdējusi kā ūdeni mutē ieņēmusi.

Leninga nervi bija saspīlēti līdz pēdējam. Viņa pa�reizējais izjūtu komplekss jau gan�drīz robe�ojās ar garīgā līdzsvara zaudē��anu. Viņ� sacīja:

�� Labi. Runājiet, Sjūzen! Mēs jūs nepār�trauksim.

Sjūzena Kelvina nopietni paskatījās uz viņu, tad pievērsa savu dzedro skatienu mis�teram Kvinnam.

�� Ser, ir tikai divi veidi, kā noteikti pie�rādīt, ka Baierlijs ir robots. Līdz �im jūsu rī�cībā ir tikai netie�i pierādījumi, uz kuru pa�mata jūs varat izvirzīt apvainojumu, bet pie�rādīt neko nevarat, un es domāju, ka misters Baierlijs ir pietiekami gudrs, lai atspēkotu �ādu materiālu. Dro�i vien arī jūs pats to sa�protat, citādi nebūtu atnācis �urp.

Pierādī�anas metodes ir divas: fiziskā un psiholoģiskā. Fiziski jūs varat izdarīt viņam sekciju vai pielietot rentgena starus. Kā to izdarīt, tas jāizdomā jums pa�am. Lietojot psiholoģisko metodi, var izpētīt viņa izturē��anos. Ja viņ� ir pozitronu robots, tad viņam jāpakļaujas trim robotikas likumiem. Pozi-

troņu smadzenes nevar tikt uzbūvētas bez tiem. Vai jūs zināt �os likumus, mister Kvinn?

Viņa lēnām un skaidri vārdu pa vārdam nocitēja visus trīs likumus, kas milzīgiem burtiem bija iespiesti �Robotikas rokasgrā�matas� pirmajā lappusē.

��� Esmu par tiem dzirdējis, � Kvinns ne�vērīgi sacīja.

�� Tad jums nebūs grūti mani saprast, � psiholoģe sausi atbildēja. � Ja misters Baierlijs pārkāps kādu no �iem trim liku�miem, tad viņ� nav robots. Diem�ēl, vienīgi �āda rīcība ļautu izdarīt noteiktu secinājumu. Ja viņ� dzīvo saskaņā ar �iem likumiem, tas nekā nepierāda.

Kvinns sarauca plānās uzacis.

��� Kāpēc ne, doktore Kelvina?

�� Tāpēc, ka patiesībā, ja mēs dziļāk par to padomājam, robotikas trīs likumi ir ļoti daudzu pasaules ētisko mācību pamatprin�cipi. Kā zināms, katram cilvēkam ir pa�saglabā�anas instinkts. Robotam tas ir Tre�ais likums. Tāpat mēs pieņemam, ka katrs krietns cilvēks, kam ir sabiedriska apziņa un atbil�dības izjūta, pakļaujas autoritātēm � uz�klausa savu ārstu, savu �efu, savu valdību, savu psihiatru, savu biedru; nepārkāpj liku�mus, ievēro noteikumus, pieklājības nor�mas � pat tādā gadījumā, ja tie traucē viņa ērtības vai pat pakļauj viņu briesmām. Robo�tam tas ir Otrais likums. Tāpat ir pieņemts, ka katrs labs cilvēks mīl citus kā pats sevi, aizsargā savu biedru, riskē ar savu dzīvību, lai glābtu otru. Robotam tas ir Pirmais li�kums. Izsakoties vienkār�āk � ja Baierlijs ievēro visus robotikas likumus, viņ� var būt robots un var būt vienkār�i ļoti labs cilvēks.

��� Bet tad jau jūs nekad nevarēsiet pierā�dīt, ka viņ� ir robots, � Kvinns iebilda.

�� Varbūt es spē�u pierādīt, ka viņ� nav robots.

��� Tāds pierādījums man nav vajadzīgs.

�� Jums tiks pierādīts tas, kas ir īstenībā. Ko jūs vēlaties vai nevēlaties, nav mana da�rī�ana.

Sai brīdī Leningam piepe�i ie�āvās galvā kāda ideja.

�� Vai nevienam nav ienācis prātā, ka ap�gabala prokurors ir visai dīvaina nodarbo�a�nās robotam? � viņ� ar pūlēm izteica. � Uz�turēt apsūdzību pret cilvēkiem, piespriest vi�ņiem nāves sodu, nodarīt viņiem vislielāko Jaunumu�

��� Nē, tā vis jūs man vajā netiksiet, � Kvinns pēk�ņi iekaisa. � Apgabala proku�rora amats viņu vēl nepadara par cilvēku. Vai jūs nezināt viņa darba stilu? Viņ� lielās, ka nekad neesot uzturējis apsūdzību pret ne�vainīgu cilvēku, un ir desmitiem tādu, kas nav tiku�i notiesāti, jo pierādījumi pret vi�ņiem prokuroram liku�ies nepietiekami, kaut gan dro�i vien viņ� būtu varējis pieprasīt zvērināto tiesai, lai tos nosēdina atomkrēslā? Tā tas ir.

Leninga plānie vaigi notrīcēja.

������� Nē, Kvinn, nē, Robotikas likumos nav neviena vārda, kas ļautu robotam atzīt cil�vēku par vainīgu. Robots nevar izspriest, vai cilvēks ir pelnījis nāves sodu. Tāds lēmums nav viņa spēkos. Viņ� nedrīkst nodarīt cilvē�kam pāri � vienalga, vai tas būtu pēdējais nelietis, vai tīrais eņģelis.

� Alfrēd, nerunājiet muļķības, � Sjūzenas Kelvinas balsī ieskanējās nogurums. � Kas notiktu, ja robots nejau�i ieraudzītu ārprā�tīgo, kas mēģina aizdedzināt māju, kurā ir cilvēki? Viņ� ta�u atturētu vājprātīgo, vai ne?

�� Protams.

�� Bet ja viņ� to varētu atturēt, vienīgi no�galinot �

Lenings tikai klusi nokremj�ķinājās, bet neko neteica.

�� Tad, Alfrēd, robots darītu visu iespē�jamo, lai viņam cilvēks nebūtu jānogalina. Ja ārprātīgais tomēr ietu bojā, robotam būtu nepiecie�ama psihoterapija, jo citādi iek�ējais konflikts, ko izraisītu apziņa, ka viņ� pār�kāpis Pirmo likumu pret vienu cilvēku, tā pa�a Pirmā likuma vārdā glābdams vairākus, robotu varētu padarīt ārprātīgu. Ta�u cilvēks būtu beigts, un robots būtu viņu nogalinājis.

��� Vai tad Baierlijs ir ārprātīgs? � Le�nings �ajā jautājumā ielika visu sarkasmu, uz kādu bija spējīgs.

�� Nē, bet viņ� pats arī nav nevienu noga�linājis. Viņ� ir atklājis faktus, kas liecina, ka kads atsevi�ķs cilvēks ir bīstams vairumam pārējo cilvēku, ko mēs saucam par sabied�rību. Viņ� aizsargā vairākumu un tādējādi paliek uzticīgs Pirmajam likumam tā maksi�mālajā potencē. Tālāk viņ� neiet. Noziedz�niekam nāves sodu vai ieslodzījumu cietumā piesprie� tiesnesis pēc tam, kad zvērinātie izlēmu�i, ka viņ� ir vainīgs. Cietumsargs ieliek viņu cietumā, bende izpilda nāves sodu. Bet misters Baierlijs ir tikai noskaid�rojis patiesību un palīdzējis sabiedrībai.

Pēc mūsu pirmās sarunas par �o tematu, mister Kvinn, es patie�ām iepazinos ar mis�tera Baierlija darbības vēsturi un konstatēju, ka viņ� tiesā savās nobeiguma runās nekad nav pieprasījis apsūdzētajam nāves sodu. Tāpat es konstatēju, ka viņ� ir uzstājies par augstākā soda mēra atcel�anu un daudz lī�dzekļu ziedojis zinātniskām iestādēm, kas pētī kriminālistisko neirofizioloģiju. Viņ� acīmre�dzot tic, ka noziedzība drīzāk izskau�ama ar dziedinā�anu nekā ar sodī�anu. Manuprāt, tas ir ļoti zīmīgi.

��� Jūs tā domājat? � Kvinns pasmaidīja. � Varbūt zīmīgi tādā ziņā, ka te o� pēc ro�bota?

�� Varbūt. Kāpēc to noliegt? Tā rīkoties kā viņ� var tikai robots vai ļoti godīgs un krietns cilvēks. Bet, redziet, nav nemaz tik vienkār�i at�ķirt robotu no ļoti laba cilvēka.

Kvinns atgāzās krēslā. Viņa balss aiz ne�pacietības trīcēja:

��� Doktor Lening, ir ta�u pilnīgi iespējams radīt cilvēkveida robotu, kas pēc izskata būtu cilvēka precīza kopija, vai ne?

Mirkli padomājis, Lenings negribīgi sacīja:

��� Firmā �U. S. Robots� ir izdarīti tādi eksperimenti, protams, neievietojot robotos pozitronu smadzenes. Izlietojot cilvēka ol�ū�nas un hormonu regulāciju, var porainas silī�cija plastmasas skeletu apaudzēt ar cilvēka miesu un ādu, tā ka no ārienes nekas nav pa�sakāms. Acis, mati, āda ir pilnīgi tādi pa�i kā cilvēkam, ne tikai līdzīgi. Un, ja �o veidojumu papildina ar pozitronu smadzenēm un citām vajadzīgajām ierīcēm, iznāk cilvēkveida ro�bots.

��� Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai izgatavotu vienu tādu robotu? � Kvinns īsi jautāja.

Lenings apsvēra:

��� Ja viss nepiecie�amais � smadzenes, skelets, ol�ūnas, attiecīgie hormoni un apsta�ro�anas ierīces � ir jau sagatavots, apmēram divi mēne�i.

Politiķis izslējās savā krēslā.

��� Nu, tad mēs paskatīsimies, kā misters Baierlijs izskatās no iek�puses! Firmai �U. S. Robots� tas nozīmēs skandalozu slavu, ta�u es devu jums iespēju no tā izvairīties.

Kad viņi palika vieni, Lenings nepacietīgi pievērsās Sjūzenai Kelvinai:

��� Kāpēc jūs pastāvat uz �

Viņa tūlīt kaismīgi un asi atbildēja:

��� Kas jums vajadzīgs � patiesība vai mana aizie�ana no firmas? Es jūsu dēj ne�melo�u. Lai firma pati rūpējas par savu pres�ti�u. Nekļūstiet gļēvulis!

������ Bet ja nu viņ� uz�ķērdīs Baierliju un tie�ām atradīs tur ritenī�us un mehānismus? Ko tad? � Lenings jautāja.

� Viņ� to neizdarīs, � Kelvina nicino�i sacīja. � Baierlijs ir vismaz tikpat gudrs kā Kvinns.

Jaunā vēsts aplidoja pilsētu nedēļu pirms Baierlija kandidatūras izvirzī�anas. Ta�u teikt �aplidoja� nebūs pareizi. Tā nedro�i klumburoja pa pilsētu, lo�ņāja pa kaktiem. Cilvēki par to smējās un dzina jokus. Bet, kad Kvinna ietekmīgā roka pamazām pastiprināja spiedienu, smiekli vairs neskanēja tik bezrū�pīgi, radās kremto�as �aubas un ļaudis sāka visādi spriedelēt.

Pa�as pirmsvēlē�anu sapulces atmosfēra atgādināja satramdītu skudru pūzni. Iepriek� nebija paredzēts, ka Baierlijam būs kāds sān�censis. Pirms nedēļas varēja būt runa vienīgi par viņa kandidatūru. Un arī tagad nebija ne�viena, ar ko Baierliju aizstāt. Gribot negribot vajadzēja vien izvirzīt viņu, un tas izraisīja visos galīgu apjukumu.

Tas viss vēl nebūtu tik ļauni, ja vidusmēra pilsoņus nemāktu �aubas � ticēt vai neticēt pret Baierliju izvirzītajam apvainojumam. Tas būtu pārāk briesmīgi, ja apvainojums atbilstu patiesībai, un pārāk sensacionāli muļķīgi, ja izrādītos, ka viss ir meli.

Nākamajā dienā pēc sapulces, kurā bez sa�jūsmas tika izvirzīta Baierlija kandidatūra, kāds laikraksts publicēja garu interviju ar doktori Sjūzenu Kelvinu � �pasaulslaveno robotu psiholoģijas un pozitronikas speciā�listi�.

Sā raksta izraisīto reakciju īsi un skaidri varētu raksturot ar vienu vārdu � �elle�.

Fundamentālisti to tik vien bija gaidīju�i. Viņi nebija ne politiska partija, ne arī kāda oficiāla reliģiska sekte. Būtībā fundamentā�listi bija tie cilvēki, kas nebija spēju�i piemē�roties dzīvei laikmetā, ko nosauca par atomlaikmetu toreiz, kad atomi vēl bija jaunums. Viņi, patiesību sakot, bija vakardienas vien�kār�ā dzīves veida piekritēji, kas alka dzīvot tā, kā ļaudis bija dzīvoju�i senāk, kaut gan tiem toreiz �ī viņu dzīve dro�i vien nemaz nebija �ķitusi tik vienkār�a un viņi pa�i savu�kārt bija tieku�ies atpakaļ uz vakardienu.

Fundamentālistiem nebija vajadzīgs jauns pamatojums savam naidam pret robotiem un robotu ra�otājiem, ta�u Kvinna izvirzītais ap�vainojums un Kelvinas izteikumi bija pietie�kams stimuls, lai tie atkal skaļi paceltu balsi.

Firmas �U. S. Robots and Mechanical Men Corporation� milzīgās rūpnīcas atgādināja bi�u stropu, kas mud�ēt mud�ēja no bruņotiem sargiem. Firma gatavojās cīņai.

Pilsētā ap Stīvena Baierlija māju patrulēja policija.

Nekādi vēlē�anu kampaņas parastie pasā�kumi, protams, vairs netika organizēti, un visiem tālākajiem notikumiem bija zināma līdzība ar kampaņu tikai tādēļ, ka tie aizpil�dīja starplaiku no kandidātu izvirzī�anas līdz vēlē�anām.

Mazā, rosīgā vīreļa parādī�anās Stīvenu Baierliju nemaz neuztrauca. Viņ� palika nesa�tricināmi mierīgs arī tad, kad ieraudzīja_ �ā nelūgtā viesa uniformētos pavadoņus. Arā, aiz bargās apsardzes ķēdes, kas ielenca māju, gaidīja savas profesijas tradīcijām uzticīgie avī�u reportieri un fotogrāfi. Kāda uzņēmīga televīzijas kompānija pat bija uzstādījusi savu uzņem�anas aparatūru tie�i pretī proku�rora necilās mājas ieejai, un diktors māksloti satrauktā balsī bēra uzpūstus komentārus.

Rosīgais vīrelis panācās uz priek�u. Izstiep�tajā rokā viņ� turēja garu, sare�ģītu doku�mentu.

��� Seit, mister Baierlij, ir tiesas orderis, kas pilnvaro mani pārmeklēt �īs telpas, vai te nelikumīgi neatrodas � hm � mehāniski cilvēki vai jebkāda veida roboti.

Baierlijs mazliet pacēlās no krēsla un pa�ņēma papīru. Vienaldzīgi pārlaidis tam acis, viņ� smaidīdams pasniedza to atpakaļ.

��� Viss kārtībā. Sāciet! Dariet, kas jums jādara. Misis Hopena, � viņ� pievērsās savai saimniecības vadītājai, kas negribīgi iznāca no blakus istabas, � lūdzu, pavadiet viņus un palīdziet, ja varat.

Mazais vīrelis, kura vārds bija Herovejs, brīdi vilcinājās, veltīgi pūlēdamies uztvert Baierlija skatienu, un, nosarcis līdz ausu ga�liem, nomurmināja abiem policistiem:

��� Ejam!

Pēc desmit minūtēm viņ� atgriezās.

������� Jau cauri? � Baierlijs jautāja tādā tonī, it kā viņam sevi�ķi neinteresētu ne �is jautā�jums, ne atbilde uz to.

Herovejs nokrek�ķinājās, ierunājās neda�biskā falsetā, aprāvās un tad dusmīgi iesāka no jauna:

�������� Redziet, mister Baierlij, mums ir dotas speciālas instrukcijas pārmeklēt maju ļoti pamatīgi.

��� Vai jūs to neizdarījāt?

������� Mums tika precīzi norādīts, kas jā�meklē.

��� Jā?

�������� Vardu sakot, mister Baierlij, iztiksim bez smalkām ceremonijām � mums ir pavē�lēts pārmeklēt jūs.

������� Mani? � prokurors plati pasmaidīja. � Kā tad jūs domājat to izdarīt?

��� Mums ir līdz caurskatī�anas iekārta �

������� Tātad jūs gribat izgatavot manu rent�gena uzņēmumu, ko? Vai jums ir tiesības to darīt?

��� Jūs redzējāt manu pilnvaru.

��� Vai varu vēlreiz to paskatīties?

Herovejs, kura piere bija norasojusi ne ti�kai aiz lielas centības, atkal pasniedza doku�mentu.

Baierlijs mierīgi sacīja:

������� Tur ir minēts viss, kas jums jāpārmeklē. Es citēju: �dzīvojamā ēka, kas pieder Stīvenam Elanam Baierlijam un atrodas Evanstronā, Vilovgrovā 355, kā arī garā�a, nolikta�vas un visas citas ēkas un būves, kas tur pie�derīgas, kā arī zemes gabals, kas pieder �ai mājai�� un tā tālāk. Viss ir pareizi. Bet, mans dārgais, te nekas nav teikts par manas iek�ienes izmeklē�anu. Es neesmu mājas daļa. Jūs varat pārmeklēt manas drēbes, ja domā�jāt, ka esmu paslēpis robotu kabatā.

Herovejam bija pilnīgi skaidrs, kam viņ� var pateikties par �o darbu, un viņam ne prātā nenāca atkāpties, ja reiz pavērusies iespēja izpelnīties labāku, tas ir, augstāk atal�gotu darbu. Viņa balsī ieskanējās gandrīz vai kareivīgs tonis:

��� Paklausieties, man ir atļauja pārmeklēt jūsu mājā mēbeles un visu pārējo, kas tajā atrodas. Jūs ta�u atrodaties �eit, vai ne tā?

��� Vērā ņemama piezīme. Es atrodos savā mājā. Bet es neesmu mēbele. Kā pilngadīgam un par savu rīcību atbildētspējīgam pilso�nim � varu uzrādīt psihiatra izziņu, kas to apliecina, � pastāvo�ie likumi garantē man zināmas tiesības. Ja jūs izmeklētu mani, tas būtu kvalificējams kā manu personas neaiz�skaramības tiesību pārkāpums. Ar �ādu pa�pīru tam nepietiek.

��� Protams. Bet, ja jūs esat robots, jums nav personas neaizskaramības tiesību.

��� Pareizi. Bet tomēr ar �o papīru nepie�tiek. Tas manu personu atzīst par cilvēku.

. � Kurā vietā? � Herovejs paķēra doku�mentu.

��� Tur, kur teikts: �dzīvojamo ēku, kas pie�der� un tā tālāk. Robotam nevar piederēt īpa��ums. Un jūs pasakiet savam priek�niekam, mister Herovej, ka tādā gadījumā, ja viņ� mēģinās dabūt līdzīgu dokumentu, kas mani neatzīs par cilvēku, viņu nekavējoties sauks pie atbildības un tiks ierosināta civilprasība, un tad viņam vajadzēs pierādīt, ka es esmu robots, ar tiem faktiem, kas pa�reiz ir viņa rīcībā, vai arī maksāt bargu soda naudu par mēģinājumu aizskart manas ar pastāvo�a�jiem likumiem garantētās tiesības. Jūs viņam to pateiksiet, vai ne?

Soļojot uz durvīm, Herovejs atgriezās un izmeta:

� Jūs esat slīpēts jurists �

Viņ� vēl īsu brīdi uzkavējās, iebāzis roku kabatā. Tad viņ� izgāja laukā, uzsmaidīja te�levīzijas kameras virzienā, vēl arvien turpi�nādams spēlēt savu lomu, pamāja �urnālis�tiem un uzsauca:

� Zēni, rīt jūs kaut ko uzzināsiet! Es ne�mānos!

Iekāpis savā krietni nobru�ātajā ma�īnā, viņ� atgāzās sēdeklī, izvilka no kabatas smalko mehānismu un rūpīgi to aplūkoja. Sī bija pirmā reize viņa mū�ā, kad nācās izdarīt uzņēmumu ar reflektētiem rentgena stariem. Viņ� cerēja, ka ir visu izdarījis pareizi.

Kvinns un Baierlijs nekad nebija tiku�ies vaigu vaigā, ta�u saruna pa vizifonu bija gandrīz tas pats. Vārda tie�ā nozīmē teiciens �vaigu vaigā� te bija varbūt vēl vairāk vietā, kaut arī viņi viens otra seju redzēja tikai kā fotoelementu pārraidītu attēlu, kas sastāvēja no gai�iem un tum�iem punktiem.

Kvinns bija izsaukuma iniciators un bez liekām ceremonijām sāka runāt pirmais:

��� Domāju, jums, Baierlij, būs interesanti uzzināt, ka esmu nodomājis publicēt paziņo�jumu, ka jūs nēsājat aizsargvairogu pret rent�gena staru caurspiedību.

��� Ko jūs sakāt!? Tādā gadījumā jūs dro�i vien jau esat to tikpat kā nopublicējis. Man ir aizdomas, ka mūsu uzņēmīgie preses pār�stāvji jau labu laiku cen�as kontrolēt visas manas sarunas. Es zinu, ka viņi ir pieslēgu��ies mana kantora komunikācijas līnijām, un tādēļ �ajās pēdējās nedēļās sē�u mājās. � Baierlija tonis bija laipns, gandrīz draudzīgs.

Kvinna lūpas mazliet sakniebās.

��� So sarunu neviens nevar noklausīties. Esmu to nokārtojis, uzņemdamies zināmu personisku risku.

��� Domāju gan. Neviens ta�u nezina, ka aiz visas �ās kampaņas stāvat jūs. Vismaz oficiāli neviens to nezina. Bet neoficiāli to zina visi. Es par to neraizētos. Tātad es val�kāju aizsargvairogu? Dro�i vien jūs to kon�statējāt tad, kad izrādījās, ka jūsu nesen at�sūtītā rokaspui�a uzņemtā rentgenogramma ir pārgaismota?

��� Saprotiet, Baierlij, visiem būs pilnīgi skaidrs, ka jūs baidāties no rentgena caur�skates.

������� Un arī tas, ka jūs vai jūsu cilvēki ir mē�ģināju�i nelikumīgi pārkāpt manas personas neaizskaramības tiesības.

��� Par to nevienam nebūs nekādas daļas!

��� Iespējams. Tā ir raksturīga at�ķirība starp mani un jums �ai kampaņā. Jūs nerē�ķināties ar atsevi�ķu pilsoņu tiesībām. Es tur�pretim ļoti rēķinos. Es nepakļau�os rentgena caurskatei, tāpēc ka principā gribu aizstāvēt savas tiesības. Tāpat kā es aizstāvē�u citu pilsoņu tiesības, kad bū�u ievēlēts.

���� �ādi izteicieni, bez �aubām, padarīs jūsu priek�vēlē�anu runu ļoti interesantu, ta�u neviens jums neticēs. Skan mazliet par cēlu, lai būtu patiesi. Vēl kas, � Kvinna balss piepe�i kļuva asa, � tovakar jūsu mājā ne�bija visi tās iemītnieki.

��� Kātā?

��� Pec ziņojuma, � Kvinns sāka rakņāties papīros, kas atradās viņa priek�ā un bija re�dzami vizifona ekrānā, � iznāk, ka vienas personas trūka. Kaut kāda kropla.

��� �is cilvēks, ko jūs saucat par kropli, � Baierlijs neskanīgi sacīja, � ir mans vecais skolotājs, kas dzīvo pie manis. Viņ� jau kop� diviem mēne�iem atrodas uz laukiem. Parasti �ādos gadījumos mēdz teikt � �bauda pelnītu atpūtu�. Vai jums būtu pret to kas iebilstams?

��� Jūsu skolotājs? Vai viņ� ir zinātnieks?

��� Kādreiz viņ� bija jurists � pirms kļuva par kropli. Viņam ir oficiāla atļauja nodarbo�ties ar biofiziskiem pētījumiem savā perso�niskajā laboratorijā, un pilnīgi viņa darbu ap�raksti ir iesniegti attiecīgajos orgānos, kur

jūs varat griezties pēc informācijas. Viņa eksperimenti nav sevi�ķi nozīmīgi, ta�u tie ir nekaitīgi un izklaidē� nabaga kropli. Un es viņam palīdzu, cik spēju.

��� Skaidrs. Bet vai �is � skolotājs � zina robotiku?

��� Nevaru spriest par viņa zinā�anām no�zarē, kas man pa�am ir sve�a.

��� Vai viņam ir pieejamas pozitronu sma�dzenes?

��� To pajautājiet saviem draugiem no �U. S. Robots�. Viņiem tas labāk zināms.

��� Es runā�u īsi, Baierlij. Jūsu skolotājs, �is kroplis, ir īstais Stīvens Baierlijs. Jūs esat viņa izgatavots robots. Mēs to varam pierā�dīt. Un autokatastrofā cieta viņ�, nevis jūs. To var pārbaudīt.

��� Patie�ām? Lūdzu, pārbaudiet! Vēlu jums veiksmi!

��� Un mēs varam pārmeklēt �o vasarnīcu. Redzēsim, redzēsim, ko mēs tur atradīsim.

��� Nu, kā to ņem, Kvinn, � Baierlijs plati pasmaidīja. � Par nelaimi mans tā sauktais skolotājs ir nopietni slims. Vasarnīca viņam ir kaut kas līdzīgs sanatorijai, kur viņ� atpū��as. Viņa personas neaizskaramības tiesības �ādos apstākļos ir vēl jo vairāk spēkā. Jūs ne�dabūsiet kratī�anas atļauju, ja neuzrādīsiet pietiekamu pamatojumu. Un tomēr es necentī�os jūs no tā atturēt. Iestājās īss klusuma brīdis. Kvinns nolie�cās uz priek�u, tā ka viņa seja aizņēma visu ekrānu un kļuva redzamas sīkas krunciņas uz pieres.

�������� Baierlij, kāpēc jūs ietiepjaties? Jūs neievēlēs.

��� Jūs tā domājat?

�������� Vai tie�ām jūs to nesaprotat? Vai, pēc jūsu domām, atteik�anās atspēkot apvaino�jumu, kaut gan jums būtu bijis to ļoti viegli izdarīt, pārkāpjot vienu no robotikas liku�miem, nepārliecinās ļaudis, ka jūs patie�ām esat robots?

�������� Es saprotu vienīgi to, ka no maz pazīs�tama, ne ar ko neievērojama jurista esmu kļuvis par pasaules mēroga figūru. Jūs protat taisīt reklāmu.

��� Bet jūs ta�u esat robots.

��� Pateikts vēl nav pierādīts.

�������� Ir pietiekami daudz pierādījumu, lai jūs neievēlētu.

��� Tad nomierinieties � jūs esat uzvarējis.

�������� Uz redzē�anos! � Kvinns sacīja. Viņa balsī pirmoreiz ieskanējās dusmas. Vizifons satumsa.

������� Uz redzē�anos! � nesatricināmi mierīgi noteica Baierlijs tuk�ā ekrāna priek�ā.

Baierlijs atveda savu skolotāju uz pilsētu nedēļu pirms vēlē�anām. Helikopters nolaidās nomalē.

� Tu paliksi �eit līdz vēlē�anu beigām, � Baierlijs viņam sacīja. � Ja notikumi

pieņems mums nevēlamu virzienu, būs labāk, ja tu atradīsies tālāk.

�ērksto�ajā balsī, kas izlauzās no D�ona sa�ķiebtās mutes, varēja saklausīt rūpes:

��� Vai jābaidās no vardarbības?

�������� Fundamentālisti ir sarosīju�ies, tā ka teorētiski tādas briesmas pastāv. Ta�u nedo�māju, ka tas ir iespējams. Viņiem nav reāla spēka. Viņi tikai nemitīgi musina ļaudis, un ar laiku tas var izraisīt nekārtības. Vai tev nav nekas pretī palikt �eit? Lūdzu, dari to! Man būs vēl grūtāk, ja vajadzēs raizēties par tevi.

�������� Labi, es palik�u. Vai tu vēl arvien domā, ka viss izies labi?

�������� Esmu par to pārliecināts. Vai tev ne�viens nepiestāja?

��� Neviens. Tik tie�ām.

��� Un tu labi notēloji savu lomu?

��� Pietiekami labi. Tur viss būs kārtībā.

������� Tad esi piesardzīgs, D�on, un rīt skaties televīzijas pārraidi.

Baierlijs paspieda sakropļoto plaukstu, kas gulēja uz viņa rokas.

Lentona drūmā seja pauda ārkārtīgu sa�traukumu. Viņ� atradās neapskau�amā stā�voklī, jo bija Baierlija pilnvarotais vēlē�anu kampaņā, kas vispār nelīdzinājās vēlē�anu kampaņai: tās objekts bija cilvēks, kur� attei�cās atklāt savu darbības plānu un nebija ar

mieru rīkoties pēc sava pilnvarotā norādīju�miem.

��� Jūs nedrīkstat! (Tie bija Lentona iemīļo�tākie vārdi. Pēdējā laikā tie bija kļuvu�i par viņa vienīgajiem vārdiem.) Es jums saku, Stīv, jūs nedrīkstat to darīt!

Viņ� iekrita krēslā iepretim prokuroram, kas nesteidzīgi pārlapoja uz ma�īnas pārrakstīto savas runas tekstu.

��� Atsakieties no tā, Stīv! Paskatieties, �o pūli ta�u ir saorganizēju�i fundamentālisti. Neviens jūsos pat neklausīsies. Drīzāk gan jūs apmētās ar akmeņiem. Kāpēc jums jāuz�stājas ar runu publikas priek�ā? Pilnīgi pie�tiktu ar ierakstu lentē vai uzstā�anos pa televīziju.

��� Jūs ta�u gribat, lai es uzvarētu vēlē�a�nās, vai ne? � Baierlijs rāmi jautāja.

��� Uzvarētu vēlē�anās! Jūs neuzvarēsiet, Stīv! Es pūlos glābt jūsu dzīvību.

��� Man nekas nedraud.

��� Viņam nekas nedraudot! Viņam nekas nedraudot! � Lentons izgrūda dīvainu, grie�zīgu skaņu. � Jūs gribat iziet piecdesmit tūk�sto� juku�u stulbeņu priek�ā uz balkona un viņiem kaut ko iestāstīt � uz balkona kā viduslaiku diktators?

Baierlijs_paskatījās pulkstenī.

��� Apmēram pēc piecām minūtēm � tik�līdz atbrīvosies televīzijas kanāli.

Lentons atbildes vietā tikai kaut ko ne�skaidru nomurmināja.

Ar virvēm no�ogoto pilsētas kvartālu pie�pildīja pūlis. �ķita, ka koki un mājas izaug no blīvas cilvēku masas. Un ar ultraviļņu starpniecību notieko�o vēroja visa pārējā cil�vēce. Kaut arī �īs bija vietējās vēlē�anas, par tām interesējās visa pasaule. To iedomājoties, Baieriijs pasmaidīja.

Ta�u pats pūlis nepavisam neizskatījās tāds, ka būtu par ko smaidīt. Visur rēgojās transparenti un plakāti, kas visās iespējamās variācijās izkliedza, ka Baierlijs ir robots. Naidīgā atmosfēra sabiezēja arvien vairāk un kļuva gandrīz vai taustāma.

Jau pa�ā sākumā runai nebija panākumu. To pārkliedza pūļa auro�ana un ļau�u jūrā veselām salām izvietoju�os fundamentālistu grupu ritmiskie izkliedzieni. Baierlijs lēnām un aukstasinīgi turpināja runāt�

Istabā aiz balkona Lentons stenēdams sa�ķēra galvu rokās un gaidīja, kad sāks plūst asinis.

Pirmajās rindās sākās grūstī�anās. Kāds kaulains pilsonis ar izvalbītām acīm, ģērbies saviem izstīdzēju�ajiem locekļiem pārlieku īsās drānās, spraucās uz priek�u. Pakaļ vi�ņam spiedās policists, ar grūtībām izlauz�dams ceļu caur pūli. Baierlijs dusmīgi pa�māja, lai policists atkāpjas.

Kārnais vīrietis jau bija tie�i zem balkona. Viņa vārdus aprija pūļa rēkoņa.

Baierlijs paliecās uz priek�u.

���� Ko jus teicāt? Ja jums ir man kads pa�matots jautājums, es uz to atbildē�u. � Viņ� pagriezās pret līdzās stāvo�o policistu. � Uzvediet �o cilvēku te aug�ā.

Pūlis saspringa. Da�ādās vietās atskanēja saucieni: �Klusu!�, kas pārauga vispārējā ne�gantā auro�anā, tad �ur tur to vēl atkārtoja atsevi�ķas balsis, līdz pamazām pūlis aprima pavisam. Kārnais vīrietis pietvīcis un aizel�sies nostājās Baierlijam pretī.

��� Vai jūs gribat kaut ko jautāt? � Baier�lijs vaicāja.

Kārnais vīrietis stīvi pablenza viņā un ķērksto�ā balsī sacīja:

��� Iesitiet man!

Spēji un enerģiski viņ� izslēja uz priek�u zodu.

��� Iesitiet man! Jūs sakāt, ka jūs neesot robots. Pierādiet to! Jūs nevarat iesist cilvē�kam, briesmoni!

Iestājās dīvains, nospiedo�s, stings klu�sums. To it kā caururba Baierlija balss:

��� Man nav iemesla jums sist.

Kārnais vīrietis sāka me�onīgi smieties.

��� Jūs nevarat man iesist. Jūs man neiesitisiet. Jūs neesat cilvēks. Jūs esat briesmonis, kas maskējies par cilvēku.

Un Stīvens Baierlijs, cie�i sakniebis lūpas, tuksto�u priek�ā, kas stāvēja tur lejā un rau�dzījās uz viņu, un miljonu priek�ā, kas sēdēja pie televizoru ekrāniem, atvēzējās un ar dūri smagi iezvēla vīrietim pa �okli. Provokators novēlās uz muguras, momentā zaudējis sa�maņu, un viņa sejā izpaudās vienīgi stulbs izbrīns.

Baierlijs sacīja:

� Man ļoti �ēl� Ienesiet viņu iek�ā un parūpējieties, lai viņam būtu ērti. Es gribu ar viņu parunāties, kad bū�u beidzis.

Kad doktore Kelvina izgrieza savu auto�ma�īnu no viņai rezervētās stāvvietas un brauca projām, tikai viens reportieris, kas bija jau pietiekami atguvies no satrieco�ā pārsteiguma, brāzās viņai pakaļ un izkliedza jautājumu, ko doktore nesadzirdēja.

� Viņ� ir cilvēks! � Sjūzena Kelvina no�kliedza pār plecu.

Ar to pietika. Reportieris aizdrāzās projām savu ceļu.

Baierlijs pabeidza savu runu, ta�u neviens vairs neklausījās.

Doktore Kelvina un Stīvens Baierlijs sati�kās vēl vienreiz � nedēļu pirms viņa stā�a�nās mēra amatā un zvēresta nodo�anas. Bija jau vēls � pāri pusnaktij.

Doktore Kelvina sacīja:

��� Jūs nemaz neizskatāties noguris.

Jaunievēlētais mērs pasmaidīja.

������� Es varu ilgi palikt nomodā. Tikai nesa�kiet to Kvinnam.

��� Neteik�u. Bet, ja jūs reiz pieminējāt

Kvinnu, jāsaka � viņa izvirzītā versija bija interesanta. Taisni �ēl, ka jūs to atspēkojāt. �ķiet, jūs zināt viņa teoriju.

��� Daļēji.

��� Izklausījās ļoti dramatiski. Stīvens Bai�erlijs bija jauns jurists, apdāvināts runātājs, liels ideālists� un juta aicinājumu nodar�boties ar biofiziku. Vai jūs interesējaties par robotiku, mister Baierlij?

��� Tikai no juridiskā viedokļa.

��� Sis Stīvens Baierlijs interesējās. Bet tad notika nelaimes gadījums. Baierlija sieva gāja bojā, bet viņa pa�a liktenis bija vēl ļau�nāks. Sakropļotas kājas, izķēmota seja, zau�dēta balss, daļēji cietis garīgais līdzsvars. Viņ� nemeklēja plastiskās ķirurģijas palī�dzību. Viņ� norobe�ojās no ārpasaules, jurista karjerai bija pārvilkta svītra � viņam bija palicis tikai viņa prāts un rokas. Kaut kādā ceļā viņam izdevās dabūt pozitronu smadze�nes, pie tam vissare�ģītākās, kam ir vislielā�kās spējas risināt ētiskas problēmas un kas vispār ir augstākais robotikas sasniegums.

Tad viņ� uzaudzēja ķermeni ap �īm sma�dzenēm. Padarīja �o robotu par to, kas pats būtu varējis kļūt. Viņ� atdeva tam savu vārdu, un sabiedrībā atkal parādījās Stīvens Baierlijs, bet pats turpināja vadīt savas die�nas kā vecais, sakropļotais skolotājs, ko ne�viens nekad nav redzējis �

��� Par nelaimi es �o pasaciņu sagrāvu, iesizdams cilvēkam, � jaunais mērs sacīja.

� Laikraksti ziņo, ka pēc �a gadījuma jūs esot oficiāli atzinusi mani par cilvēku.

��� Kā tas notika? Vai jūs nevarētu man to pateikt? Tā ta�u nebija nejau�ība?

���� Nepavisam ne. Kvinns paveica lielāko daļu darba. Mani cilvēki paklusām sāka iz�platīt runas, ka es nekad neesmu iesitis cil�vēkam, ka nemaz neesmu spējīgs iesist cilvē�kam, ka pat provokācijas gadījumā es to ne�izdarī�u un tas būs dro�s pierādījums, ka esmu robots. Tad es noorganizēju �o muļķīgo publisko uzstā�anos, kas tika pienācīgi iz�reklamēta, un galu galā bija gandrīz neno�vēr�ami, ka kāds muļķis uzķersies uz āķa. Būtībā tas viss bija tikai lēts triks. �ādos ga�dījumos visu nosaka mākslīgi radītā atmo�sfēra. Protams, emocionālais efekts nodro�i�nāja manu ievēlē�anu, kā tas arī bija pare�dzēts.

Robotu psiholoģe pamāja.

��� Redzu, jūs ielau�aties manā nozarē, un tas laikam gan būtu jādara katram politiķim. Ta�u man ir ļoti �ēl, ka viss izvērtās �ādi. Man patīk roboti. Man tie patīk daudz labāk nekā cilvēki. Ja varētu radīt robotu, kas spētu kļūt par valsts darbinieku, manuprāt, viņ� būtu visideālākais no tiem. Pakļaujoties ro�botikas likumiem, viņ� nespētu nodarīt pāri cilvēkiem, nebūtu tirāns, neciestu korupciju, muļķību, aizspriedumus. Un, nokalpojis savu laiku, viņ� atstātu savu posteni, kaut arī būtu nemirstīgs, jo nespētu apbēdināt cilvēkus, ļaudams tiem uzzināt, ka viņus vadījis robots. Tas būtu ideāli.

������� Ja vien robots neciestu neveiksmi savu smadzeņu zināmās aprobe�otības dēļ. Pat vis�komplicētākās pozitronu smadzenes tomēr nav adekvātas cilvēka smadzenēm.

�������� Viņam būtu padomdevēji. Pat cilvēka smadzenes nav spējīgas valdīt bez palīgiem.

Baierlijs ar nopietnu ieinteresētību pavērās Sjūzenā Kelvinā.

��� Kāpēc jūs smaidāt, doktore Kelvina?

������� Es smaidu tāpēc, ka misters Kvinns to�mēr nebija visu līdz galam izdomājis.

�������� Jūs gribat teikt, ka �ī viņa versija būtu vēl papildināma?

�������� Tikai mazliet. Trīs mēne�us pirms vēlē��anām �is invalīds, ko misters Kvinns uzska�tīja par īsto Stīvenu Baierliju, noslēpumainu iemeslu dēļ pavadīja uz laukiem. Viņ� atgrie�zās tie�i pirms jūsu slavenās publiskās ru�nas. Galu galā � ko vecais invalīds bija iz�darījis vienreiz, viņ� varēja izdarīt arī otr�reiz, it īpa�i vēl tāpēc, ka otrais eksemplārs ir ļoti vienkār�s salīdzinājumā ar pirmo.

��� Es jūs īsti labi nesaprotu.

Doktore Kelvina piecēlās un sakārtoja tērpu. Acīmredzot viņa gatavojās aiziet.

�������� Es gribu teikt, ka ir iespējams viens ga�dījums, kad robots var iesist cilvēkam, nepār�kāpjot Pirmo likumu. Tikai viens gadījums �

��� Un tas būtu?

Doktore Kelvina jau bija pie durvīm.

�������� Kad cilvēks, kam jāsit, arī ir robots, � viņa klusi sacīja.

Robotu psiholoģes kalsnajā sejā staroja sirsnīgs smaids.

�������� Ardievu, mister Baierlij! Es ceru, ka va�rē�u balsot par jums pēc pieciem gadiem � koordinatora vēlē�anās.

Stīvens Baierlijs nosmējās.

�������� Man jāatbild, ka tas ir vēl tālas nākot�nes jautājums �

Durvis aiz viņas aizvērās.

*

Es raudzījos viņā ar �ausmām.

���� Vai tā ir patiesība?

�������� No pirmā līdz pēdējam vārdam, � viņa atbildēja.

���� Un lielais Baierlijs bija robots?

�������� Nav vairs nekādu iespēju to noskaidrot. Es domāju, ka viņ� bija robots. Bet, nolēmis mirt, viņ� lika savu ķermeni atomizēt, tā ka nekad neko nevarēs pierādīt. Starp citu � kāda gan tam nozīme?

��� Tomēr �

�������� Jums arī ir pilnīgi nepamatoti aizsprie�dumi pret robotiem. Viņ� bija loti labs mērs. Pēc pieciem gadiem viņ� kļuva par reģiona koordinatoru. Un, kad 2044. gadā Zemes re�ģioni apvienojās federācijā, viņ� kļuva par pirmo Pasaules Koordinatoru� Un tas ir viss, � Sjūzena Kelvina sacīja un piecēlās.

� Es redzēja, kā tas sākās � no tā laika, kad nabaga roboti vēl neprata runāt. Vairāk es nekā neredzē�u. Mans mū�s ir galā. Jūs redzēsiet, kas notiks tālāk.

Sjūzenu Kelvinu es vairāk nesastapu. Pirms mēne�a viņa nomira.

Da�i vārdi par Aizeku Azimovu. � Ņ. Krilova . 5

Trīs robotikas likumi. Tulk. Ņ. Krilova �. 8

Ievads. Tulk. Ņ. Krilova����������������.. 9

Robijs. Tulk. Ņ. Krilova��������������. 15

Riņķa deja. Tulk. Ņ. Krilova�������������.. 50

Loģika. Tulk. Ņ. Krilova����������������. 82

Noķert trusi. Tulk. Ņ. Krilova������������. 114

Melis! Tulk. Ņ. Krilova����������������.. 150

Pazudu�ais robots. Tulk. R. Koka����������.. 182

Izeja. Tulk. R. Koka�����������������.. 231

Pierādījums. Tulk. R. Koka�������������.. 273