Roberts Ri�ardsons ir izcils amerikāņu astronoms, kas ri�sina Saules plankumu un Marsa un Venēras pētī�anas problē�mas. Viņam pieder daudzi zi�nātniski raksti, kā arī vairāki zinātniski fantastiski darbi, kas publicēti ar pseidonīmu Fīlips Letems.

���� Tā tu And�eloti neuzveiksi.

���� Zinu.

�ī doma Bredam pa�am jau tik ilgi nebija devusi miera, ka viņ� atbildēja automātiski, neapzināda�mies, ka �os vārdus ir izteicis cits. Tad viņ� �ķūņa durvīs pamanīja tum�u stāvu un saiauca uzacis. Viņ� nebija dzirdējis atveramies durvis. Bredam nepa�tika, ja kāds sve�s novēroja viņu strādājam.

���� Nav vērts trenēties ar maisu, � vīrietis sacīja, panākdamies dziļāk. � Ir vajadzīgs kaut kas kus�tīgs.

Bredam tā vien gribējās pateikt, lai sve�ais patur savus padomus pie sevis. Tomēr, nebildis ne vārda, viņ� apsēdās uz siena ķīpas un novilka cimdus. Ve�cais modinātājpulkstenis pie sienas rādīja, ka tikpat jau laiks beigt.

���������� Treniņa partneri maksā naudu. � Breds atbil�dēja, slaucīdamies ar mitru dvieli. � Es daru, ko varu.

Vīrietis stāvēja, kājas iepletis, vērodams viņu ar piemiegtām acīm. Tagad, kad sve�ais bija tuvāk, Breds jutās pārsteigts, redzot, ka viņam ir tikai ap trīsdesmit gadu, nedaudz vairāk nekā Bredam pa�am. Vīrietis �ķita pazīstams. Varbūt kāds no tiem, kurus Bieds kādreiz bija saticis. Viņ� tikās ar daudziem cilvēkiem.

Vīrietis uzcēla kāju uz siena ķīpas.

����������� Vienreiz tu pieveici And�eloti. Kas tev notika pagāju�o reizi?

����������� Viņ�, jādomā, bija stiprāks. � Breds atteica, paraustīdams plecus.

���� Un būs vēl stiprāks �oreiz.

����������� Kas jūs īsti esat � reportieris, līdzjutējs? � Breds skarbi noprasīja.

Sve�ais sameklēja tuvējā kaudzē garu, baltu salmu un sāka to tīt ap īk�ķi.

���� Tu man piederi, � viņ� nevērīgi paziņoja.

���� Jūs esat jucis. Lindijs D�oiss �

����������� Ar viņu tev viss cauri. � Sve�ais parādīja kādu iespaidīgu papīru. � Es nopirku jūsu kon�traktu. Tagad tu strādāsi man, Benam Vaitam.

Uz mirkli Bredu sagrāba nevaldāms sa�utums. Tad norimis viņ� atkrita uz siena ķīpas. Pie velna D�oisu! Galu galā ko tas suņa gabals bija darījis viņa labā? Un �is puisis neizskatījās nemaz tik peļams.

���� �ķiet, jums patīk riskēt, � viņ� nomurmināja.

����������� Nemaz ne. Man patīk dro�i pasākumi. � Vaits attina salmu un aizmeta to projām. � Esmu izstrā�dājis pavisam jaunu treniņu metodi. Metodi, par kuru neviens nav dzirdējis. Nāc, palīdzi ienest vienu kasti.

Breds paklausīgi izgāja viņam līdzi, kur pie �ķūņa zem piparu koka stāvēja slēgta kravas ma�īna. Vaits atvēra aizmugures durvis un ielēca iek�ā. Ma�īna izrādījās pilna ar kastēm, da�as no tām bija vaļā, un tajās varēja redzēt kaut kādus elektroniskus aparātus. Kaste, kas atradās vidū, likās daudz lielāka par pārējām. Pietiekami liela, lai tajā novietotos cil�vēks.

���� Ķeries pie tā gala, � Vaits nokomandēja. � Diezgan pasmaga, tā ka saņem stingri. Kontrol- ierīces varam izkraut arī vēlāk.

Viņi ienesa kasti �ķūnī un nolika pie Breda izvei�dotā primitīvā ringa. Kastes vāks bija nostiprināts ar smagu priek�karamo slēdzeni. Vaits izņēma no kabatas atslēgu un ielika to slēdzenē.

���� Iepazīsties ar Mazo Andersoniņu, � viņ� sa�cīja, paceldams vāku. � Saīsināti Andijs. Jums abiem nāksies labi iepazīties.

Kastē gulēja sporta biksītēs un krekliņā ģērbts manekens. Tam bija boksera figūra ar garām rokām un platiem pleciem, kas pārgāja tievā viduklī. Seja bija nedzīva, bez izteiksmes. Tāda seja varētu būt jebkuram.

Vaits pārlaida acis �ķūnim.

���� Liekas, vislabākā vieta viņam būtu pie sienas uz tās ķīpas. Es domāju, ka tev būs ērtāk aiznest viņu vienam pa�am.

Breds saņēma manekenu un nostādīja uz ķīpas, atbalstīdams to ar muguru pret sienu. Viņ� no�sprieda, ka tas sver simt piecdesmit mārciņas, tikpat, cik viņ� pats. Vidējais svars.

���� Zini, kāpēc es viņu nosaucu par Andiju? � Vaits jautāja.

Breds pakratīja galvu.

����������� Saīsinājums no �androlda�. Androīds ir auto�mātiska iekārta, kas līdzinās cilvēkam. Es varen le�pojos ar Andiju.

Andi ja galva viegli sa�ķiebās. Blāvajā gaismā viņu varēja noturēt par cilvēku, kas uz brīdi iesnaudies. Tomēr pat miera stāvoklī viņā jautās kaut kas draudo�s.

Vaits ar īk�ķi norādīja uz maisu.

����������� Labāk novāc to tūlīt. Tagad tu trenēsies ar Andiju.

���� Kas tie par trikiem? � Breds norūca.

����������� Tu guli labi? � Vaits painteresējās. Viņam bija paradums uz jautājumu atbildēt ar pretjautājumu.

���� Diezgan labi, � Breds noteica.

���������� Tā jau es domāju . .. diezgan labi. Es zinu, kas tevi nodarbina. Tu domās cīnies ar And�eloti. Stun�dām guli nomodā, mēģinādams paredzēt visus paņē�mienus, kurus viņ� varētu pielietot. Tā ir?

��� Liekas, par to nevar nedomāt.

����������� Iedomājies� tagad iedomājies� ka tev ir visa treniņiem nepiecie�amā nauda. Ko tu darītu?

Breds apsvēra.

����������� Nu � es censtos nolīgt partneri, kas boksējas līdzīgi And�eloti. Piemēram, tādu kā Tonijs Lopess vai Sesils D�ord�s.

���� Un kā tev patiktu And�eloti?

���� And�eloti!

���������� Ne And�eloti personiski, bet kāds cits, kas ir tikpat kā And�eloti, nebūdams And�eloti.

���������� Tas nozīmētu iepriek� izmēģināt cīņu, � Breds lēni atbildēja.

Vaits mundri saberzēja rokas.

���� Tie�i to mēs darīsim. Tu iepriek� izcīnīsi �o ma�u. Būs glu�i tā, it kā tu boksētos ar And�eloti. Tikai And�eloti būs Andijs.

���� Neskan slikti, � Breds sacīja.

���� Klausies tālāk, � Vaits turpināja. � Tev stāv priek�ā ma�s. Tā ir nozīmīga cīņa. Ja izdodas pre�tinieku pieveikt, tu esi cēlies. Dabīgi, ka tu gribi uzzināt par viņu visu. Tātad ko tu dari? Savāc pēc iespējas vairāk filmu par viņa cīņām. Pētī tās stun�dām ilgi. Tas palīdz, bet ar to vēl nepietiek.

Viņ� ar roku norādīja uz ma�īnu.

���� Tur ir visas filmas par And�eloti cīņām, kop� viņ� kļuvis profesionālis. Ta�u es ne tik vien kā vēroju And�eloti ar savu iekārtu. Man ir And�eloti. Man viņ� ir kā d�ins pudelē, tā ka varu darīt ar viņu, ko vien vēlos. Es varu likt viņam darboties ar pilnu jaudu vai tikai mazliet, ātrāk vai lēnāk, uz priek�u vai atpakaļ. � Vaits pazemināja balsi, it kā baidīdamies, ka manekens pie sienas varētu no�klausīties. � Es pat varu iemiesot viņu Andi jā.

Viņ� piegāja pie Andija un saņēma to aiz zoda.

���� Vai gribi redzēt vīru, ar kuru tev būs jācīnās? Paskaties.

Vaits iespieda pirkstus manekena sejā un veidoja to ar ātriem, dro�iem pieskārieniem. Kad viņ� bei�dza, rezultāts bija pārsteidzo�s. Andija trulā izteik�sme bija pazudusi. Tās vietā bija parādīju�ies D�o And�eloti deformētie vaibsti.

Pēk�ņi Breds jutās ļoti noguris. Sāka sāpēt kāju muskuļi, un viņu pārņēma vēlē�anās tikt savas is�tabas mierā un klusumā.

Vaits uzsita viņam uz pleca.

���� Kā tu domā, vai uzveiksi viņu? Breds pasniedzās pēc peldmēteļa.

���� Es to tipu saberzī�u miltos, � viņ� norūca.

Vaits neatgādināja nevienu no Breda agrākajiem mened�eriem. Neviens no viņiem nebija tik ļoti interesējies par Breda personīgo dzīvi. �ķita, Vaits zina visu pat bez stāstī�anas. Vispirms viņ� centās grozīt Breda nesistemātiskos treniņus un nekārtīgo dzīves veidu. Ar neapstrīdamu loģiku viņ� pierādīja, ka panākumus var gūt, vienīgi rīkojoties pareizi, nevis otrādi. Uz priek�u var virzīties nekļūdoties. Ir tikai jānosprau� mērķis un jātiecas tie�i uz to.

Pārmaiņas sākās otrā rītā pie brokastu galda. Breds dzīvoja pie savas krustmātes, atraitnes, kurai piede�rēja zemes gabaliņ� un mājiņa 101. �osejas malā. Mājas vienā daļā viņa bija ierīkojusi veikaliņu, kur, pārdodot lētticīgiem tūristiem no austrumu �tatiem vietējo minerālu paraugus un indiāņu suvenīrus, varēja nopelnīt pieticīgai iztikai. Viņa bija pieņē�musi Bredu tādēļ, ka viņ� bija bārenis, un arī tādēļ, ka vīrie�a klātbūtne radīja mājā dro�ības sajūtu.

Vaita skatiens apmācās, redzot krustmātes pa�sniegtās brokastis.

���� Tas neder, � viņ� noteikti paziņoja. � Galīgi neder. Bredam ir jāēd daudz olu, �ķiņķa, kartupeļu un sulīga bif�teka.

���� Tas maksā naudu, � krustmāte iebilda.

Vaits izņēma kabatas portfeli un nosvieda uz

galda pāris divdesmit dolāru zīmes.

���� Vēlāk es jums iedo�u sarakstu, kādi produkti nepiecie�ami. Kad nauda būs iztērēta, pasakiet man.

No �ī brī�a misters Vaits sāka krustmātei pa�tikt. Visiem, kas laiku pa laikam apciemoja Bredu, piemita viena īpa�ība � naudas trūkums. Krustmāte bija ļoti noba�ījusies par savu brāļadēlu. Vīrietim viņa vecumā nepiedienēja slaistīties visu dienu pa māju. Viņam uzcītīgi un ar panākumiem vajadzētu strādāt savā kantorī no deviņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Ar laiku viņam, būtu ģimene un pietie�kami daudz naudas, lai nopirktu skaistu māju un ma�īnu. Breds it nemaz necentās pēc �āda ideāla. No treniņiem brīvajā laikā viņ� gulēja savā istabā, �ķirstīdams vecus laikrakstus un �urnālus vai pētī�dams kristāla gabala radīto krāsu varavīksni. Krust�mātei bija tikai neskaidra nojausma par Breda pro�fesionālo darbību ringā. Ja brāļadēls neuzvestos, kā vajag, viņa nevilcinātos pati viņu iepļaukāt.

Pēc brokastīm Breds palīdzēja Vaitam uzstādīt �ķūnī aparatūru. Tā izskatījās varen iespaidīga un sare�ģīta. Mehāniskas un elektriskas ierīces saistīja Bredu jau kop� bērnības. Viņ� bija domājis kļūt par in�enieri, bet tad sestajā klasē mācības pēk�ņi aprā�vās. Vaits rīkojās ar saviem aparātiem nepiespiesti viegli. Visapbrīnojamākais bija tas, ka viņ� vienmēr prata tos iedarbināt. Breds juta, ka uz Vaitu var pa�ļauties. Viņ� juta, ka Vaits var likt arī viņam dar�boties tikpat precīzi kā saviem aparātiem.

Vēlu pēcpusdienā Vaits paziņoja, ka aparatūra ir darba kārtībā, un lika Bredam uzvilkt sporta tērpu. Kad viņ� atgriezās, mened�ers rakņājās pa somu, kas bija pilna ar pudelītēm kā ārsta soma. Vaits paņēma vienu, atskrūvēja vāciņu un izkratīja sīku priek�metu, kas līdzīgi konfektei bija ietīts dzeltenā celofānā. Viņ� izņēma no celofāna spīdīgu metāla lodīti, kas nebija lielāka par ķir�u, kauliņu. Tad pacēla lodīti pret gaismu, un no tās glu�i kā no per�lamutra gabala vai brīnumputna spārna izstaroja visas varavīksnes krāsas.

��� �ī lodīte ir And�eloti, � Vaits svinīgi pazi�ņoja. � Tās virsma tikai liekas gluda. Ja to aplū�kotu spēcīgā mikroskopā, tu redzētu, ka tā visa ir pārklāta ar rieviņām kā tikko uzarts lauks. Kad ie�lik�u lodīti aparātā, �īs rieviņas radīs viļņus, kas iedarbosies uz Andiju. � Viņ� iebāza lodīti vadības pults atverē. � Rieviņas uz lodītes virsmas izslēdz �ablonisku viļņu ra�anās iespēju.

Viņ� parādīja Bredam arī citas pudelītes, kas at�radās somā. Katrai no tām bija etiķete ar vārdu un numuru.

���� Man te ir visas slavenības, � Vaits nopriecā�jās. � Lūk, D�eks de Soto, tre�ais smagajā svarā. Un te � Aiks Makens, Anglijas vidējā svara �em�pions. Un tas ir Milts Kapeks, kas pagāju�ajā mē�nesī ar tehnisko nokautu uzvarēja Villiju Leonu. Arī tu te esi.

Viņ� izņēma pudelīti no somas stūra. Uz tās tā�pat bija etiķete, ta�u bez uzraksta.

Breds neuzticīgi to apskatīja.

���� Kā jūs zināt, ka tas esmu es?

���� Tu esi mans pēdējais atklājums. Neesmu tikai vēl reģistrējis.

> Vaits atlika pudelītes somā un paskatījās pulk�stenī.

���� Vajadzētu sākt. Vai gribi vispirms iesildīties?

��� Bez �aubām, � Breds atbildēja, boksēdamies ringā ar �ēnu�.

Vaits ar interesi vēroja viņa kustības.

���� Izskatās diezgan savādi, kad boksējas ar iz�stieptu labo roku. Dzimis kreilis?

���� Tā ir, � Breds atbildēja. Viņ� pāris reizes sita ar labo, noliecās un iztaisīja �āķi� ar kreiso.

���� Cīnoties ar kreili, da�i dro�i vien apjūk, � Vaits ieminējās.

���� Neatceros, ka tas man kādreiz būtu sevi�ķi palīdzējis.

Pagriezies pret vadības pulti, Vaits nospieda slēdzi, un tūdaļ iemirgojās sarkanas un zaļas spul�dzītes. Vienlaicīgi atdzīvojās kādi desmit indikatori.

���� Skaties uz Andiju, � viņ� klusi noteica, lēni griezdams skaitļu ripu.

Vēl gandrīz minūti Andijs palika rāms kā lupatu lelle. Tad sāka kustēties un grozīties kā �ļaugs ba�lons, kad to piepū� ar gaisu. Beidzot piecēlās sēdus un piesardzīgi pagrieza galvu no vienas puses uz otru. Pēk�ņi viņ� no�ļūca no siena ķīpas un devās uz ringa centru.

���� Es ieslēg�u Andiju tikai uz pusātrumu, tā ka neuztraucies, � Vaits uzsauca. � Tā, aiziet!

Pirms Breds saprata, kas notiek, cimds iebelza viņam pa seju � vienreiz � otrreiz . .. tre�oreiz. Breds pārgāja klin�ā un sīvi pretojās, gribēdams ieņemt sev izdevīgāku pozīciju. Ta�u Andijs at- giūda viņu un ar labo un kreiso ātri sita viņam pa galvu un ķermeni. Sitieni bija par viegliem, lai sā�pētu, bet tie lika nojaust apslēptu spēku.

Breds atkāpās, turēdams labo roku izstieptu, lai atvairītu Andiju. Tad �is bija tas vīrs, kas viņam jāsakauj pēc pāris nedēļām! Viņam jāsakauj! Breds sāka atraisīties. Drīz viņ� bloķēja � nira � sita pretī jau instinktīvi, nedomādams. Vairākas reizes viņ� sita atkārtoti, sitieni būtu iz�ķiro�i, ja tajos būtu ielikts viss spēks. Raunda beigās Breds juta, ka ir ieguvis nelielu pārsvaru.

���� Nu, ko tu domā par viņu? � Vaits jautāja pēc tre�ā raunda.

���� Sākumā es biju stīvs aiz bailēm, � Breds at�zinās. � Pie velna! Viņ� ta�u ir īstāks par pa�u An�d�eloti.

Vaits triumfējo�i nosmīnēja.

���� Ko es teicu! Tagad vari nesteigties. Izpēti viņu kārtīgi. Kad beidzot ieiesi ringā, tev viss būs skaidrs.

Breds viegli iebelza manekenam, kas bija pārvē�lies pāri virvēm ar lejup pavērstu seju.

���� Jūs sakāt, ka likāt lietā tikai piecdesmit pro�centu viņa spēju?

���� Katru dienu es tās mazliet palielinā�u, līdz mēs sasniegsim septiņdesmit piecus procentus.

���� Bet tā es nezinā�u, cik izturīgs viņ� īsti ir, � Breds iebilda.

���� Tikpat kā zināsi. Ja tu iz�ķiedīsi pārāk daudz spēka, tad �ķūnī arī beigsies tavas cīņas.

Kas reiz bija bijis jauns, drīz kļuva ierasts. Katru dienu Vaits pagrieza ripu par iedaļu tālāk. Katru dienu kļuva grūtāk cīnīties ar Andiju. Bet arī Breds pilnveidojās. Viņ� jutās spēcīgāks un veiklāks. Viņ� nekad nebija tik labi boksējies. Se�i raundi ar Andiju straujā tempā nemaz nenogurdināja. Vi�ņam tik tie�ām vajadzētu justies labi.

Tomēr Bredu nomāca neizprotams nemiers. Vaits bija pārņēmis treniņu programmu savās rokās un izplānoja un iepriek� paredzēja katru sīkumu. Dzīve plūda kā rāma, samtaini gluda straume. Kaitināja tie�i �is rāmums. Bredam nāca prātā da�ādas dīvai�nas iedomas, kas gan biedēja, gan arī sagādāja savādu, pretdabisku baudu. Pamazām viņ� sāka just piet Vaitu pilnīgi neizskaidrojamu, nepamatotu naidu, tomēr baidījās pretoties Vaitam. Vaitam ne�noliedzami bija visdziļākā interese par viņu. Vaits rūpējās par visu tik uzmanīgi. Breds bija Vaitam daudz pateicības parādā. Vaits bija tik labs pret viņu.

Vienīgais mierinājums bija Andijs. Andijs D�o And�eloti izskatā vairs nemulsināja. Breds zināja visus paņēmienus. Viņ� varēja paredzēt jebkuru Andija kustību, spēja to pieveikt ikreiz, kad papū�lējās. Bie�i viņam bija patie�ām �ēl Andija, līdz viņ� atcerējās, ka tas iedarbināts tikai par septiņ�desmit pieciem procentiem. Vai viņ� spētu to uzva�rēt, ja Andijs būtu ieslēgts par visiem simts pro�centiem? Breds nebija pārliecināts. Viņam vaja�dzēja to noskaidrot.

���� �odien es gribu Andiju pārsimts procentiem,� viņ� teica Vaitam, kad abi satikās �ķūnī. � Man jāzina, cik stiprs es īsti esmu.

Vaits pārmeto�i paskatījās uz viņu.

���� Esmu palielinājis slodzi, cik strauji vien va�rēju. Tu iesi ringā vislabākajā formā.

���� Tikai vienu raundu.

Vaits tūlīt neatbildēja. Viņ� pārcilāja somā da�as pudelītes. Nesen bija pienācis jauns sūtījums, kas bija jāreģistrē. Breds dega nepacietībā tikt pie �īm pudelītēm. Viņ� bija uzmanīgi vērojis, kā Vaits dar�bina aparatūru, un bija pārliecināts, ka arī pats to prastu. Ja viņam būtu �īs pudelītes, viņ� varētu sevi pārbaudīt pret katru savas svara kategorijas slavenību, kas ieslēgta par simts procentiem. Kas tā būtu par izdevību! Izpētīt katru pretinieku bez steigas, iepazīt pilnīgi. No tre�ās �ķiras boksera viņ� varbūt kļutu par vidēja svara �empionu. Varbūt ar laiku izdotos plūkt laurus pussmagajā svarā.

Vaits kā no�ēlodams papurināja galvu.

� 2ēl, mazais, bet to nevar. Septiņdesmit pieci ir robe�a. Mēs nedrīkstam riskēt un dabūt traumu, kad ma�s jau tik tuvu.

Neteicis ne vārda, Breds pagriezās un metās virsū Andijam. Viņ� bija satracināts. Viņ� bija neuzma�nīgs un necīnījās tā, kā vajadzētu. Kad Breds uz mirkli zaudēja līdzsvaru, Andijs trāpīja viņam pa �okli. Tas nemaz nebija spēcīgs sitiens, bet ar Bredu kaut kas notika. Likās, trieciens izplūda pa galvu un atdūrās pakausī, smadzenēs. Visu pēcpusdienu viņ� mēģināja atbrīvoties no �īs sajūtas, bet tā ie�tiepīgi palika.

Breds sāka nojaust, ka noteikti kaut kas nav kār�tībā: iegājis mazgāties du�ā, uz ūdensvada aizgrie�- ņiem neredzēja uzrakstus �auksts� un �karsts�. Viņ�, protams, zināja, ka �iem vārdiem tur jābūt. Stipri koncentrējoties, viņ� piespieda sevi tos ie�raudzīt, bet burti bija izplūdu�i un ik pa biīdim parādījās un atkal pazuda. Uz ātru roku ieēdis pus�dienas, viņ� tūlīt devās savā istabā un neizģērbies iekrita gultā. Ilgu laiku Breds gulēja nekustīgi, ar skatienu urbdamies griestos, kur mitruma traips �ķita sada^mies, saplūstam un atkal sadalāmies. Nemanot viņ� bija aizmidzis.

Breds pamodās tumsā. Mājā viss bija klusu. Viņ� paspēja aizskaitīt līdz simt desmit, kad izdzirdēja pa �oseiu aizbraucam automa�īnu. Tātad varēja būt agrs rīts. Viņ� sajuta to pa�u nedabīgo mieru, kas pār�ņēma pirms ieie�anas ringā. Agrāk viņ� nekad ne�bija mēģinājis izplānot savas cīņas, bet vienkār�i bija rīkojies atbilsto�i apstakļiem. �oreiz viņ� pre�cīzi zināja, kas jādara.

Nevilcinādamies Breds nozagās lejā un izgāja pa sētas durvīm. Mēness nebija. Vēj�, kas pūta no tuk�sne�a, apsvilināja viņam seju, �aukstināja eikaliptu sauso mizu un svieda acīs putekļus. Viņ� bija prie�cīgs, kad beidzot nokļuva �ķūnī un varēja redzēt, ko dara. Andijs atradās turpat, kur viņi to bija at�stāju�i � atgāzies uz siena ķīpas, nedzīvo skatienu pievērsis griestiem. Breds izģērbās un apvilka savu ringa tērpu, steigdamies, it kā uz viņu kāds gaidītu. Vēja auri skanēja viņam ausīs kā attāla pūļa dūkoņa.

Breds ātri pārlaida acis vadības pultij. Skaitļu ri�pas bija tādā stāvoklī, kādā Vaits vakar pēcpusdienā tās bija nostādījis. Breds tās neaiztika, izņemot vienu, kuru pagrieza uz 100. Tad viņ� atvēra somu un nopētīja pudelī�u rindas. Acis kaisa no putek�ļiem. Padusē bija iespiesti cimdi, un viņ� nedomā�dams novilka ar tiem pār seju. Tas nebija labi, jo cimdi bija veci, daudz lietoti ringā, uz tiem varēja būt kolofonijs. Beidzot atradās meklētā pudelīte. Viņ� uzmanīgi aplūkoja etiķeti. Tad apmierināts ielika lodīti aparātā un nospieda slēdzi.

Andijs sāka atdzīvoties. Breds gaidīja viņu, ne�pacietīgi lēkādams uz pirkstgaliem un bez piepūles strādādams ar rokām. No viņa ba�ām un uztrau�kuma nebija ne vēsts. Nekad viņ� nebija juties tik viegli un brīvi. Beidzot bija pienācis ilgi gaidītais brīdis.

Andijs metās viņam virsū pussaliecies, zodu pie�spiedis pie pleca, labo roku izstiepis . . .

Kad agri no rīta Vaits iegāja �ķūnī, Breds izstie�pies gulēja uz grīdas ar lejup pavērstu seju, bet Andijs ar muļķīgu izteiksmi bija noliecies pār viņu, un tā rokas ļengani �ūpojās. Vaits pagrūda Andiju sāņus un pagrieza Bredu otrādi. Maigi, gandrīz glās�to�i Vaits aptaustīja viņa seju un kaklu. Ķermenis jau sāka sastingt. Acīmredzot nāve bija iestājusies pirms vairākām stundām.

Vaits piegāja pie somas un izņēma pudelīti. Kā jau viņ� bija paredzējis, tā bija tuk�a. Tā bija vie�nīgā pudelīte ar neaprakstītu etiķeti.