Signe Kvaskova

Spēles meistars

Kristiānam bija visai miglains priek�stats par to, kas īsti ir atslēgas.

Pirmām kārtām viņam nebija skaidrs, kā cilvēki pie tām tiek. Kad Kristiānām bija trīs gadi, reiz uz ielas viņ� atrada atslēgu. Tā bija glu�i jauna un spīdīga, un �ķita � tā vien gaida, kad kāds to pacels. Kop� tā brī�a Kristiāns domāja, ka cilvēki atslēgas atrod. Viņ� nesa�prata tikai vienu � kā viņi atrod pareizās atslēgas. Durvju ta�u ir tik daudz, un tā atslēga, ko bija atradis viņ�, noteikti nav pareizā�

��� Kur tu to dabūji? � brīnījās māte, atradusi zēna bik�u kabatā dzelteno, spīdīgo atslēgu.

��� Uz ielas, � atteica Kristiāns.

Zēns mēģināja iebāzt atslēgu slēdzenē, bet tas neizdevās. Jo �ī nebija pareizā atslēga. Mazais Kristiāns nosprieda: kad būs izaudzis, arī viņ� apgūs �o apbrīnojamo spēju atrast pareizo atslēgu, kas acīm�redzot piemīt visiem pieaugu�ajiem. Kā gan citādi viņi tiktu iek�ā savās mājās�

Kādu dienu tētis pazaudēja savu mājas atslēgu un veselas trīs stundas nosēdēja aiz durvīm, gaidīdams, kamēr pārnāks māte ar Kris�tiānu.

��� Ko tu, tēt, tagad darīsi bez atslēgas? � noraizējies vaicāja Kristiāns.

��� Vajadzēs meklēt jaunu, � attrauca tētis.

Kristiāns bija ārkārtīgi ieintriģēts. Viņ� labprāt piedalītos jaunās atslēgas meklē�anā, ta�u nojauta, ka tā ir ļoti nopietna � pieau�gu�o � lieta un ka viņ� netiks aicināts. Tā arī bija.

Ta�u jau nākamajā dienā tētim jaunā atslēga bija rokā.

Kristiāns bija sajūsmā. Nebija pagājusi ne diena, līdz tētis bija jau atradis citu atslēgu! Kristiāns cerēja, ka arī viņ� izaugs par tikpat labu atslēgu meklētāju, kāds ir viņa tētis.

Kad bērnudārza audzinātāja jautāja bērniem, par ko viņi pieau�gu�i grib būt, Kristiāns alla� teica, ka viņ� būs atslēgu meklētājs.

��� Kas? � brīnījās audzinātāja. � Tu varbūt domāji atslēdz�nieku?

��� Es domāju atslēgu meklētāju! � dusmojās Kristiāns. � Es bū�u labākais sasodītais atslēgu meklētājs, kāds jebkad ir bijis!

Audzinātāja uzrauca uzacis, bet galvenokārt vārda �sasodītais� dēļ. Un jau pēc mirkļa bija aizmirsusi, ka viens no viņas audzēkņiem dienās kļūs par labāko sasodīto atslēgu meklētāju, lai kas tas arī būtu.

Atslēgu meklētāja noslēpumu Kristiāns atklāja neilgi pirms sa�vas septītās dzim�anas dienas, un tas notika tā.

��� Tu jau esi liels zēns, � māte teica Kristiānām. Tas izklausījās diezgan draudīgi, bet māte jau turpināja: � Drīz tu iesi skolā, un mēs ar tēti domājam, ka tev vajadzīga pa�am sava atslēga.

Kristiānām sirds iepukstējās straujāk. Nevar būt, ka viņ� jau tagad piedalīsies atslēgas meklē�anā! Viņ� vēl nejutās tam gatavs, viņam nebija ne jausmas, kur sākt meklē�anu. Ta�u viņ� drosmīgi klusēja un cie�i apņēmās parādīt sevi no labākās puses.

Kad viņi izgāja uz ielas, Kristiāns nodūra galvu un jau lūkojās pēc atslēgas, bet māte saņēma viņu aiz rokas un �ķērsoja ielu. Kristiāns saprata, ka māte grib atvieglot viņa pirmo meklējumu un centās iegau�mēt ceļu. Iespējams, ka visas nākamās atslēgas arī būs meklējamas tie�i turpat, kur pirmā. Un tur nu gan viņam beidzot bija taisnība�

Kristiāns ar māti nonāca pie kādas ēkas, kur virs durvīm karājās plāksne ar atslēgas attēlu. Zēns apstulba. Vai tie�ām ir tik vienkār�i

un cilvēkiem tikai jāatrod tāda māja ar atslēgu?! Ta�u, iegājis iek�ā, Kristiāns nopriecājās. Pie sienām karājās da�neda�ādas atslēgas � lielas un mazas, dzeltenas, pelēkas un melnas� Da�as bija tik milzī�gas un dīvainas, ka Kristiānām likās � tās noteikti paredzētas kāda �au�alīgi briesmīga zvēra krātiņam.

Tūlīt viņ� redzēs, kā māte atradīs pareizo atslēgu. Zēns bija pār�liecināts, ka māte neliks viņam meklēt atslēgu pa�am.

Aiz letes parādījās darbīgs vīrs un, berzēdams rokas, vaicāja, kā var palīdzēt.

��� Mums vajadzīga atslēga, � teica māte un izvilka no somas dzīvokļa atslēgu. � Lūk, �āda.

Darbīgais vīrs paņēma atslēgu un piebāza to tuvu pie acīm, it kā atslēgu meklē�ana mū�a garumā būtu laupījusi viņam redzi.

��� Labs ir, � viņ� noteica. � Pēc pusstundas būs gatava.

��� Paldies! � teica māte un, satvērusi Kristiānu aiz rokas, izgāja uz ielas.

Kristiāns bija tik ļoti apmulsis, ka brīdi nespēja izteikt ne vārda. Atslēgu meklē�anas teorija, kuru viņ� tik sirsnīgi bija lolojis �etrus garus gadus, nu draudēja pilnīgi sagrūt.

��� Kas notiks ar to atslēgu? � viņ� klusi jautāja.

��� Kas? � brīnījās māte. � Nu, meistars ņems standarta at�slēgu � bez gropītēm � un ievīlēs tajā tie�i tādas gropītes kā mūsu atslēgai. Tad tā derēs tie�i mūsu slēdzenei. Un tev būs sava atslēga.

Kristiāns novaidējās, bet māte to kļūdīgi noturēja par prieka iz�saucienu.

Savukārt Kristiāns jutās tik ārkārtīgi pazemots un nokaunējies kā vēl nekad mū�ā. Tie�i tajā brīdī viņ� pieņēma lēmumu, ka nekad vairs nekļūs par atslēgu meklētāju.

Nākamajā gadā Kristiāns sasniedza personisko rekordu noslē�pumaino un ne tik noslēpumaino lietu noskaidro�anā. Viņ� atklāja, kas patiesībā slēpjas zem Ziemassvētku vecī�a garās, baltās bārdas,

kā mu�as tiek iek�ā dzintarā un ka austrumu vēj� patiesībā pū� no austrumiem, nevis uz tiem, kā viņ� bija domājis. Katru dienu viņ� iz�darīja veselu lērumu da�neda�ādu atklājumu, izvezdams no pacietī�bas vecākus un skolotājus.

��� Ak, Kris, liecies ta�u reiz mierā! � nedaudz aizkaitināts, iesau�cās tēvs, kas vēl aizvien nebija aizmirsis, kā Kristiāns, visiem par lielu uzjautrinājumu, Ziemassvētku vakarā bija norāvis viņam lieko bārdu.

��� Kā lai es zinu, kāpēc zivis ziemā nenosalst?!

��� Varbūt viņām uzaug ka�ociņi, � domīgi saviebies, minēja Kristiāns.

��� Noteikti ne! � sa�utis iesaucās tēvs. � Paklau, kāpēc gan tev nepajautāt to skolotājai!?

Tā notika vienmēr. Pieaugu�ie sūtīja viņu cits pie cita, līdz kon�sultantu loks noslēdzās, bet atbilde tik un tā nebija atrasta. Tad Kris�tiāns ierakstīja nākamo uzdevumu savā izpētāmo lietu burtnīcā, kas strauji kļuva aizvien pilnāka un pilnāka.

Kristiānu neviens nekad nebija nosaucis par nesaprātīgu bērnu, un tam bija glu�i pamatots iemesls. Viņ� bija saprātīgs līdz bezjēdzī�bai. Iespējams, tāpēc, ka Kristiānā vecāki nolēma likvidēt �o saprātī�bas vājprātu, viņu ģimenē ienāca Tīna.

Tiklīdz Kristiāns ieraudzīja mazo mā�eli, viņ� saprata, ka viņai draud atslēgu meklētājas liktenis. Kristiāns nezināja, kur viņam radu�sies �āda pārliecība, bet laika gaitā izrādījās, ka viņam bijusi pilnīga taisnība. Ik vienkār�āko lietu Tīna pārvērta par noslēpumainu, misti�kas pilnu parādību un aizrautīgi nodevās pilnīgi bezjēdzīgām darbī�bām. Kad Tīnai bija trīs gadi � tie�i tikpat, cik Kristiānām, kad viņ� atrada uz ielas atslēgu, � viņa izka�ņāja visus kurmju rakumus ģi�menes lauku mājā. Vēlāk noskaidrojās, ka viņa bija meklējusi Īkstīti, kuru nekrietnais kurmis turot paslēptu savā tum�ajā pazemes alā. Tās pa�as vasaras nogalē viņa sadurstīja ar adāmadatu veselu grozu ābolu, ko māte iepriek�ējā dienā bija salasījusi. Kad vecāki atrada sacaurumotos ābolus un pilnīgā neizpratnē vaicāja, kāpēc meita tā

izdarījusi, Tīna nopietni paskaidroja: �Taisīju tārpiņiem mājiņas!� Viņa bija iedomājusies, ka tārpi ārkārtīgi nopūlas, izgrau�ot sev ejas ābolos, un viņiem būtu daudz patīkamāk, ja, atrodot ābolu, mītnes jau būtu gatavas.

Tajos Ziemassvētkos Tīna tik ļoti apskaitās uz Kristiānu un tēvu, ka nedēļu ar viņiem nesarunājās. Lieta tāda, ka Kristiāns bija apņē�mies reizi par visām reizēm izārstēt māsu no muļķīgās ticības Zie�massvētku vecītim. Kad viņ� ar pla�u �estu bija norāvis Ziemassvētku vecītim cepuri un lieko bārdu un atklājis visu skatieniem ārkārtīgi pārsteigtu un samulsu�u tēti, iestājās klusums.

Tad Tīna sāka brēkt pilnā kaklā, un, par spīti mātes un tēva izmi�sīgajiem centieniem meitu nomierināt, vēl ilgi nerimās. Meitene nik�nojās uz Kristiānu un tēti, ka tie viņu izmuļķoju�i, un pieprasīja atzī�ties, ko abi izdarīju�i ar īsto Ziemassvētku vecīti. Beigu beigās viņiem vajadzēja doties uz lielveikalu, kur, par laimi, viens Ziemassvētku ve�cītis grozījās. Tas pārliecināja Tīnu, ka ar viņu nekas neatgriezeniski ļauns nav noticis un ka viņ� neguļ sasiets kādā patrepē ar vīk�ķi mutē. Ta�u ar to nepietika, lai Kristiānām un tētim taptu piedots. Galu galā, tēvs apskaitās uz Kristiānu par viņa radīto ļembastu, bet Kristiāns dusmojās par māsas neizmērojamo muļķību. Vienīgi māte vēl spēja saskatīt notiku�ajā kaut ko smieklīgu.

Tā pa�a gada februārī Tīnas muļķība sasniedza kulmināciju.

Jau labu laiku Kristiāns bija ievērojis māsas pastāvīgo grozī�anos pie durvīm, kad kāds slēdza tās ciet vai vaļā. Tomēr viņ� nekādi ne�spēja pieļaut, ka māsai varētu piemist pa�a kādreizējā apsēstība ar at�slēgām. Kad Tīna viņam beidzot pajautāja: �Kā viņi zina, kura ir īstā atslēga?� � Kristiāns brīdi uz viņu blenza un tad, atmetis ar roku, de�vās prom. Viņam bija zudu�as visas cerības māsai kaut ko ieskaidrot.

Tagad Kristiānām bija divpadsmit gadu, bet Tīnai � pieci. Ka�mēr Kristiāns bija skolā, bet māte ar tēvu darbā, Tīnu pieskatīja aukle.

Reina Folkmane � tā viņu sauca � bija se�desmit piecus gadus veca, bet no Kristiānā un Tīnas skatpunkta viņai bija vismaz gadu simts. Viņa bija ra�ena auguma sieva ar tik platiem pleciem kā Kris�tiānā sporta nodarbību skolotājam un �ķita arī tikpat spēcīga. No viņas kvadrātveida sejas pasaulē vērās tēraudpelēkas acis, un viņas mute bija tikpat plata un pamatīga kā visas citas ķermeņa daļas. Ar Kristiānā sporta nodarbību skolotāju viņai bija vēl viena līdzība � pelēcīgas Ūsiņas uz virslūpas, kuras viņa nemitīgi plūkāja.

Reina Folkmane kūpināja pīpi. Kristiānā sporta nodarbību sko�lotājs nepīpēja neko.

Reinas Folkmanes garie, pelēkie mati, kas likās stīvi kā stieples, alla� bija savīti mezglā zemu pakausī. Reizēm Kristiānām bija aizdo�mas, ka tā ir parūka � mati likās pārāk nedabiski. Reina Folkmane vispār bija nedabiska�

��� Tādu cilvēku kā viņa pasaulē vairs vispār nav, � paziņoja Kristiāns, kad aukles nebija klāt. � Tādi cilvēki kā viņa ir tikpat izmi�ru�i kā dinozauri.

Reiz viņ� vaicāja mātei, kur viņi to atradu�i.

��� Ak, viņa ir attāla tēta radiniece, � nevērīgi attrauca māte.

��� Radiniece?!

��� Jā, tā �ķiet gan�

Kristiāns nespēja noticēt, ka milzīgā, kantainā sieviete varētu būt viņam kaut attāla radiniece. Ta�u ne jau izskats bija galvenais, kas lika Kristiānām �aubīties par iespējamo radniecību.

Reina Folkmane bija dīvaina.

Pirms ienāk�anas dzīvoklī viņa mēdza stāvēt ārā pie durvīm un pīpēt. Ja aprastu ar domu, ka tik veca sieviete vispār var kūpināt pīpi, tas vēl liktos glu�i normāli. Ta�u, kad pīpe bija izpīpēta, viņa negāja vis iek�ā, bet palika stāvam uz ielas, stingi blen�ot tālumā. Kristiāns pāris rei�u bija redzējis viņu �ādā stāvoklī, un ikreiz viņam bija kļu�vis mazliet neomulīgi. Tādos brī�os viņam ie�āvās prātā doma, ka Reina Folkmane patiesībā ir ļauna burve, kas atsūtīta noburt viņu ģimeni, bet viņam bija pārlieku liela pieredze atslēgu meklē�anā, lai viņ� tādu ideju sāktu nopietni apsvērt.

Ta�u Tīnai aukle patika.

��� Es zinu, kas vajadzīgs mazām meitenēm, � drūmi sacīja Reina Folkmane un stiepa mājās krāsainas bil�u grāmatas par Aladinu, Pīteru Penu un Pepiju Garzeķi. Tīna bija sajūsmā, bet Kristiānu tas dzina izmisumā.

Kop� brī�a, kad viņ� saprata, ka Tīna ir dzimusi atslēgu meklē�tāja, viņu bija pārņēmusi milzīga atbildības izjūta. Zēnam likās, ka, noklausījusies pasaku par Aladinu, Tīna acumirklī uzsēdīsies uz pa�klāja un mēģinās palidināties pa pilsētu, par starta laukumu izvēloties viņu sestā stāva dzīvokļa logu. Savukārt pēc grāmatas par Karlsonu viņa noteikti izmēģinās to pa�u mar�rutu ar ventilatoru uz muguras.

Protams, nekas tamlīdzīgs nenotika. Tīna mierīgi noklausījās pasakas, kuras aukle viņai lasīja, un kā viesistabas paklājs, tā arī ven�tilators palika savā vietā.

Ta�u ar to, ka nenotika nekas ļauns, vēl bija par maz, lai Kris�tiāns beigtu uztraukties. Viņ� aizdomīgi vēroja katru aukles soli, un viņa tikpat aizdomīgi vēroja Kristiānā dīvaino izturē�anos. Māte un tēvs no tā visa nekā nemanīja, un varbūt labi vien bija.

Tad, kad Kristiāns neizspiegoja aukli, viņ� apmeklēja skolu.

Tā atradās tikai pāris kvartālu attālumā no mājām pa�ā pilsētas centrā. Ik rītu piecpadsmit minūtes pirms stundu sākuma Kristiāns pie skolas satikās ar savu klasesbiedru un labāko draugu Martu. Abi bija ne�ķirami jau kop� pirmās skolas dienas pirms pieciem gadiem, kad viņu klases audzinātāja iepazinās ar bērniem.

��� Mart? � audzinātāja toreiz izsauca zēnu.

Marts bija piecēlies. Viņa smil�krāsas mati toreiz bija pagari un viļņaini, un nebija nēkāds brīnums, ka audzinātāja noturēja viņu par meiteni.

��� Tātad tu esi Marta. Vai tavs uzvārds ir Simsone vai Simpsone? � audzinātāja vaicāja.

Tad Kristiāns pielēca kājās un iesaucās:

��� Viņ� ir Marts! Marts! Kā mēnesis pirms aprīļa un pēc feb�ruāra! Jūs neredzat, vai?!

Tā audzinātāja vienlaikus iepazinās ar Martu, kas bija kā mēne�sis pirms aprīļa un pēc februāra, un Kristiānu, kas paziņoja:

��� Un es esmu Kriss. Es arī esmu puika. � Kristiāns nepieļāva pārpratumus.

Kop� tā brī�a sākās abu zēnu draudzība. Daudzi nespēja saprast, kā divi tik at�ķirīgi puikas var būt tādi draugi. Patiesību sakot, to ne�zināja arī Kristiāns un Marts, tikai viņi par to galvu nelauzīja.

Kristiāns bija vidēja auguma, gai�i brūniem, vienmēr kārtīgi ap�grieztiem matiem. Viņ� vienmēr kustējās tā, it kā katru soli būtu jau iepriek� pārdomājis, un visdrīzāk tā arī bija. Viņam bija zilas acis, un ziņkārība tajās mijās ar nosvērtu pārliecību. Tomēr viņ� bie�i vien izskatījās apjucis. Viņ� bija kārns, bet spēcīgs, un da�i no neiecietīgā�kajiem skolasbiedriem par to jau bija pārliecināju�ies.

Reiz jūrmalā Kristiāns ar tēti bija uzcēlu�i varenu smil�u pili.

Tā bija lielākā smil�u pils visā pludmalē un noteikti arī visskais�tākā. Tai apkārt bija pamatīgs aizsargvalnis ar sargtornī�iem, un visriņķī kanāls, kas savienojās ar jūru. Pils bija tik skaista, ka garāmgājēji apstājās un priecājās kopā ar Kristiānu. Nākamajā rītā Kristiāns neva�rēja vien sagaidīt, kad viņi atkal dosies uz pludmali, lai apraudzītu savu skaisto pili. Ta�u, kad viņi beidzot nonāca jūrmalā, no pils bija palikusi tikai izbradāta smil�u kaudze. Toreiz Kristiāns iekoda lūpā un nekā neteica, ta�u viņ� jau bija pietiekami vecs, lai izdarītu secinājumus.

��� Ar smukumu vien ir par maz, � viņ� drūmi teica Martam. �Ir jābūt arī stipram, citādi vienmēr atradīsies kāds, kuram labāk par pili patīk izbradāta smil�u kaudze. Nepietiek ar to, ka esi glīts, � viņ� atkārtoja, kritiski lūkodamies uz draugu, un Marts raudzījās viņam pretī nedaudz pārmeto�i.

Marts patie�ām bija glīts. Bez tam viņ� bija galvas tiesu garāks par draugu. Kop� pārpratuma pirmajā skolas dienā zēns garos, viļņainos

matus bija licis nogriezt pavisam īsus, ta�u glu�i nemanot tie atkal pamanījās ataugt, un kādu laiku Martu varēja redzēt staigājam ar pa�garām cirtām. Tad viņ�, nikns uz matiem par �ādu nodevību, atkal lika tos apgriezt īsus, lai pusgadu varētu par tiem nedomāt. Viņam bija neparasti gai�as acis un atkarībā no gaismas tās izskatījās vai nu zilas, vai pelēkas, turklāt skropstas bija tik garas, ka Marts uztraucās, vai tikai tās patie�ām nedara viņu līdzīgu meitenei.

��� Varbūt skolotājai toreiz bija taisnība, � viņ� reizēm pārspīlēti skumji sacīja. � Varbūt es tie�ām esmu vairāk Marta nekā Marts?

��� Nerunā muļķības! � Kristiāns mēdza attraukt. � Tu itin ne�maz neizskaties pēc meitenes. Es nepazīstu nevienu meiteni, kurai būtu tik garas skropstas kā tev.

Tas bija tikai kārtējais fakta konstatējums, bet Martu tas nez kā�dēļ neielīksmoja.

Diena, kad Kristiānā mājās parādījās Spoks, iesākās glu�i pa�rasti.

Bija septembris, un pēcpusdienā pēc stundām Kristiāns tre�o reizi skrēja apkārt skolas stadionam, kamēr Marts sēdēja turpat ne�tālu, atspiedis muguru pret koka stumbru.

Kristiāns skrēja gandrīz katru dienu. Vienīgi ziemā viņ� skrie��anu nomainīja pret slēpo�anu. Tomēr skriet viņam patika labāk nekā slēpot. Patika sajust cieto skrejceļu sev zem kājām, soļiem rit�miski dipot. Kristiāns aizvien skrēja vienmērīgā tempā un, tiklīdz juta, ka labprāt skrietu lēnāk, meta mieru.

Arī tagad aizelsies un nosvīdis Kristiāns nometās zemē blakus Martam un brīdi atvilka elpu. Marts nolika malā grāmatu, ko bija la�sījis, un neslēptā izbrīnā palūkojās uz draugu.

��� Kāpēc tev tā jāskrien, Kris? � viņ� vaicāja. � Tu skrien tā, it kā kāds tev dzītos pakaļ.

��� It nemaz, � izdvesa Kristiāns. � Es skrienu tie�i tā, kā jā�skrien. � Brīdi viņ� tikai skaļi elsa un tad turpināja: � Skrienot ne

par ko nav jādomā. Skrienot tu jūti tikai ritmu un savu elpu, vairāk itin neko.

��� Man likās, ka tev patīk domāt, � aizrādīja Marts.

Tā likās arī pa�am Kristiānām. Patiesību sakot, reizēm viņam �ķita, ka domā pārāk daudz. Tad viņ� zināja, ka pienācis laiks kārtī�gam skrējienam.

Koki, kas atdalīja skolas stadionu no ielas, meta garas ēnas, un pēc ma�īnu burzmas uz ielas bija skaidrs, ka pienākusi tā stunda, kad lielākā daļa ļau�u beigusi dienas darbus. Arī abi zēni posās mājup.

��� Vari atnākt pie manis, � teica Kristiāns. � Tēvam kaut kas ir padomā.

��� Kas?

��� Nezinu. Viņ� tikai piekodināja, lai �ovakar mēs visi laikus būtu mājās, � Kristiāns sacīja.

Kad abi zēni iegāja dzīvoklī, Kristiāns pamanīja, ka tēvs, uzmetis dēlam pavir�u skatienu, brā�as uz dzīvojamo istabu ar zilu plastma�sas bļodu rokās. No dzīvojamās istabas atskanēja tāds kā ņaukstiens.

��� Kas tad te!? � iesaucās Kristiāns un, pametis pārsteigto Martu stāvam priek�namā, aizmetās tēvam pakaļ. Tīna, plati smaidīdama, lēkāja pa istabu, bet uz dīvāna sēdēja māte. Seja viņai bija dīvaini saviebta, un Kristiāns nevarēja saprast, vai viņa priecājas vai bēdājas.

��� Kas te notiek? � Kristiāns vēlreiz vaicāja, bet atkal neviens viņam neatbildēja. Tad no pagaldes atskanēja pirmītējais ņaukstiens, un Kristiāns ieplestām acīm palūkojās turp.

Zem galda tupēja suns. Tas ir, gandrīz suns � �is vēl pagaidām bija tikai kucēns, kaut gan diezgan paaudzies kucēns.

��� Sunis, sunis, sunis! � klaigāja Tīna, lēkādama pa istabu. Kucēns izgrūda vēl vienu nepārliecino�u ņaukstienu un izlēca no pagaldes.

Istabā ienāca Marts.

Suns pieļepatoja zēnam klāt un iekodās viņa �ībā. Tīna sajūsmā spiedza. Marts atbrīvoja �ību no kucēna zobiem un paraudzījās uz Kristiānu.

��� Es nezināju, ka jūs grasāties pirkt suni, � viņ� sacīja.

��� Es arī to nezināju, � teica Kristiāns.

��� Neviens to nezināja, � drūmi piebalsoja māte.

��� Es suni nepirku, � kā taisnodamies sacīja tēvs. � Vienkār�i darbā� kolēģim� saradās kucēni, un nebija citas izejas.

��� Nebija citas izejas, � mehāniski atkārtoja māte.

��� Jā, � teica tēvs, priecādamies, ka viņu saprot. � Kolēģis citus kucēnus atdeva jau agrāk, �o vienīgo neviens neņēma, tāpēc arī viņ� izaudzis tāds paliels�

Jo ilgāk Kristiāns raudzījās uz suni, jo skaidrāks viņam tapa, kā�pēc neviens to nav paņēmis. Suns caur un cauri izskatījās pēc tipiska atslēgu meklētāja. Patlaban viņ� riedams lēkāja ap galda kāju, līdz ar pieri tajā iebumsījās un grīļodamies notupās uz dibena.

Kristiāns palūkojās uz Martu un pakustināja pirkstus tā, it kā slēgtu vaļā durvis. Tas bija atslēgu meklētāja �ests. Ja kāds bija tik stulbs, lai izpelnītos �o apzīmējumu, Kristiāns pagrieza atslēgu. Marts iesmējās un pamāja ar galvu.

Visi raudzījās uz suni. Tīna � sajūsmināti, māte � drūmi, tēvs � apjucis, bet Kristiāns ar Martu � uzjautrināti.

Sunim, kaut arī viņ� jau bija paaudzies, vēl aizvien piemita apaļī�gās kucēna formas. Viņam bija apaļ� purns, apaļ� dibens un pagaras, bet resnas kājas. Dzīvnieks bija balts, bet uz kreisā sāna tam vīdēja iegarens, melns plankums. Tāds pats plankums, tikai mazāks aptvēra suņa kreiso aci, tādējādi viņ� izskatījās pēc vienacaina pirāta. Arī suņa kreisā auss bija melna. Tā bija nokārusies, bet otra � baltā � izslieta gaisā. Arī plu�ķainā aste slējās gaisā. Ta�u, ja viņ� pievērsa uzmanību kam citam, piemēram, tepiķa stūrim, aste pamazām laidās lejup. Pēc tam suns, aplaidis apkārt zaglīgu skatienu, uz�āva to atkal aug�ā.

��� Vai nu mēs suni ņemam, vai vedam viņu pie vetārsta, � sa�cīja tēvs, joprojām uzlūkodams suni tā, it kā tas būtu �eit piepe�i pa�rādījies.

��� Ko viņ� darīs pie vetārsta? � gribēja zināt Tīna.

Tēvs ar māti saskatījās, līdz māte beidzot atmeta ar roku.

��� Neko, � teica tēvs, paskatījies uz meitu. � Itin neko. Viņ� tur neies.

Suns pielēk�oja pie tēva un tā jocīgi saļima priek�ķepās. Izskatī�jās, it kā viņ� būtu palocījies. Kristiāns ar Martu zīmīgi saskatījās un no�ķobījās � tas bija atslēgu meklētājam gau�i neraksturīgs triks. Kristiāns sāka �aubīties par suņa atslēgu meklētāja spējām, bet Tīna sāka plauk�ķināt.

��� Vai! � viņa iesaucās. � Tas nu gan ir spoks!

Un tā baltais suns ar melno ausi tapa par Spoku, dzīvs būdams.

Spoks nepārprotami parādīja, ka ir Tīnas suns. Viņ� dauzījās tikai ar Tīnu, atsaucās tikai tad, ja sauca viņa, un pieslapināja tikai viņas �ības. Varbūt viņ�, kucēns būdams, instinktīvi izvēlējās visjau�nāko ģimenes locekli, bet Kristiāns domāja citādi.

��� Tāds tādu atrod, � viņ� sacīja Martam kādu pusstundu vēlāk, sēdēdams savā istabā. � Tagad abi varēs meklēt atslēgas ar divkār�u sparu.

Vēl viņi runāja par Tīnas aukli. Kristiāns diezgan labi prata an�gļu valodu un zināja, ka rain angliski nozīmē �lietus�. Nebija pagājis ilgs laiks kop� aukles Reinas iera�anās viņu mājās, līdz viņa bija kļu�vusi par Lietus kundzi, bet vēl pēc laika � par Lietuveni. Protams, ne māte ar tēvu, ne aukle savu iesauku nezināja.

��� Viņa patie�ām ir kā lietus, � sūdzējās Kristiāns. � Reizēm viņa parādās pavisam negaidīti, bet citreiz stundām ilgi smidzina aiz apkakles. Brrr! � Zēns nodrebinājās. � Viņas klātbūtnē es patie�ām ilgojos pēc lietussarga.

Marts smējās.

��� Bet Tīnai viņa laikam patīk?

��� Lai cik dīvaini tas būtu, tā liekas gan, � negribīgi atzina Kris�tiāns. � Viņa piestāsta Tīnai pilnas ausis ar visādām blēņām, it kā māsai jau tāpat nebūtu blēņu pilna galva. Tici man � ar tādu aukli kā Lietuvene te kādreiz kaut kas notiks.

Marts neņēma par pilnu Kristiānā pareģojumus, ta�u izrādījās, ka �oreiz draugam bijusi taisnība. Kaut kas notiks gan, ta�u ne glu�i tā, kā Kristiāns bija iedomājies. Pagaidām viss ritēja pa vecam. Kris�tiāns un Marts gāja uz skolu, un pēc stundām Kristiāns riņķoja pa skolas stadionu, kamēr Marts sēdēja turpat netālu un lasīja. Kad kļuva pārāk vēss, lai draugu gaidītu ārā, Marts pārvācās uz kafejnīcu ielas pretējā pusē, par lielu prieku bufetniecei, kurai ļoti patika glītais zēns ar garajām, tum�ajām skropstām. Ta�u viņai itin nemaz nepa�tika elsojo�ais, nosvīdu�ais puika, kur� iebrāzās kafejnīcā, ar blīk�ķi aizcirzdams aiz sevis durvis.

Kristiāns un Marts ievēroja, ka lielākoties tiem paziņām, kuriem patika Marts, nepatika Kristiāns, un otrādi.

��� Tas ir tavējais, Kris, � reizēm �ukstēja Marts, un Kristiāns tad pacēla gaisā abus īk�ķus, izrādīdams atzinību. Savukārt, norādīdams uz Marta piekritējiem, viņ� pagrieza atslēgu.

Literatūras skolotājs bija no tiem, kuriem patika Marts. Viņ�, protams, ņeizrādīja atklātu nepatiku pret Kristiānu, ta�u bija skaidrs, ka tie�i Marts ir viņa mīlulis. Un nebija jau arī nekāds brīnums. Marts varēja stundām ilgi nosēdēt nepakustēdamies, ja viņam bija gadījusies interesanta grāmata, un viņ� bija izlasījis visu obligāto lite�ratūru, pirms tā bija kļuvusi par obligāto.

Reizēm, kamēr Kristiāns, neko nedomādams, skrēja apļus pa sko�las stadionu, Marts sēdēja skolā un pārsprieda ar literatūras skolotāju kādu tikko izlasītu grāmatu.

��� Tu esi ķerts ar visām tām grāmatām, � Kristiāns teica drau�gam. � Kā tev tās neapnīk?

��� Kā tās var apnikt? � nesaprata Marts. � Tās ta�u nav vienādas. Jēziņ, Kris!

��� Kādu dienu, � drūmi pareģoja Krist-itm^ � tu kļūsi par sa�sodītu rakstnieku.

Bet Marts purināja galvu.

��� Nē, es negribu rakstīt. Es gribu lasīt, � viņ� teica un to arī darīja.

Savukārt Kristiāns lasīja tikai tad, ja no tā nekādi nevarēja iz�vairīties. Viņam vajadzēja izlasīt tos dzejoļus, kurus skolotāji uzdeva iemācīties no galvas, bet, kad viņam jautāja, par ko ir �is dzejolis, viņ� apjuka. Tad viņ� noskaitīja dzejoli vēlreiz un dusmojās, ja viņam lika pastāstīt, par ko tas ir. Pēc Kristiānā domām, dzejoli nevarēja atstāstīt.

. Vēl viņ� lasīja tās obligātās literatūras grāmatas, par kurām bija jāraksta domraksts. Protams, ja grāmatai bija ilustrācijas ar parak�stiem, viņ� tekstu nelasīja. Domrakstu glu�i labi varēja uzrakstīt arī pēc �īm nedaudzajām detaļām.

Kristiānām glu�i labi patika matemātika. Viņam patika skaitļi un viss, kas ar tiem saistīts. Ceļā uz skolu Kristiānām iznāca iet garām valūtas maiņas punktam, un viņ� izklaidējās, katru dienu iegaumē�dams dolāra kursu. Viņam patika ar to kaitināt Martu.

��� Nu, Mart, � viņ� mēdza jautāt, � cik �odien dosi par do�lāru?

��� Zini ko, � Marts niknojās, � ej un apskrien piecsimt apļu ap stadionu!

Kristiāns tikai smējās.

�ķērsielā starp Kristiānā un Marta mājām slējās neliela, balta baznīca. Pret tās gludajiem, gai�ajiem sāniem kā puns bija piespie�dies liels, pelēks laukakmens. Sazin, kā tas tur bija gadījies, bet tur nu tas stāvēja.

Aiz akmens bija Kristiānā un Marta slepenā pastkastīte. Puikas bija sapratu�i, ka viņiem tāda ir nepiecie�ama, lai sarunātu to, ko nav iespējams sarunāt pa tālruni. Vēlāk zīmītes, kas, paslēptas stikla burkā, lai tās nesabojātu lietus vai sniegs, gaidīja aiz pelēkā akmens, kļuva par ikdieni�ķu lietu. Zēniem likās, ka t�ļs ir daudz interesantāk nekā sarunāties pa tālruni vai sūtīt īsziņas.

Tās piektdienas pēcpusdienā Marts atrada aiz akmens zīmīti, kas sākās ar vārdiem: �Steidzami! Esi pie manis ne vēlāk par pussep�tiņiem!�

Izklausījās, ka noticis kas ārkārtējs. Marts, saraucis pieri, lasīja tālāk: ��ovakar svinam mammas dzim�anas dienu, un tu pazīsti manu tēti� K.�

Tas nozīmēja tikai vienu � ja Marts plānotu ierasties vēlāk par pusseptiņiem, viņ� darītu prātīgi, iepriek� ieturēdams kārtīgas vaka�riņas. Jo, lai gan Kristiānā tēvs bija visnotaļ jauks, viņa attieksme pret ēdienu bija īpa�a. Viņ� ēdienu neēda, bet aprija. Un tomēr nekļuva resns � glu�i otrādi. Viņ� bija tik kārns, ka stāvēja, saliecies uz priek�u, itin kā kuru katru brīdi varētu vidū pārlūzt. Iespējams, ja viņ� neēstu tā, kā ēda, kādu dienu tā patie�ām arī notiktu.

��� Ja tētis neēdis, viņ� izgaisis, � mēdza teikt Tīna.

Tēta ē�anas manieres bija izdzīvo�anas jautājums. Neviens ne�gribēja, lai tētis izgaistu, tāpēc visi ļāva viņam ēst, cik un kā viņ� vē�lējās.

Kristiānā vecāku dzim�anas un vārda dienas svinības alla� bija visnotaļ ģimeniski pasākumi. Tajos vienmēr piedalījās Kristiānā mā�tesmāsa Anna ar savām divām meitām, Kristiānā tēvabrālis Roberts un nu jau labu laiku ari Tīnas aukle. Abas Kristiānā māsīcas bija tikai nedaudz vecākas par Tīnu, tādēļ, lai Kristiāns jubilejās negarlaikotos, viņ� drīkstēja uzaicināt Martu.

Tajā piektdienā Marts pusdienās bija dabūjis tikai zupu, tāpēc pie Kristiānā ieradās jau desmit minūtes pāri se�iem. Dro�s paliek dro�s.

Kad Marts, �ņaudzīdams rokā sarkanu dāliju pu�ķi, iegāja Kris�tiānā dzīvokļa viesistabā, viņa acis staroja aiz laimes, jo viņ� saprata, ka ir ieradies īstajā brīdī � brīdī, kad ciemiņu vēl nav, bet galds jau ir uzklāts. Kristiānā tētis mulsi ap to riņķoja, aizdomīgi vērodams ēdienu, itin kā tas grasītos aizbēgt.

��� Ā, Marts! � viņ� iesaucās, ieraudzījis zēnu. � Māt, nāc sa�ņem pirmo ciemiņu!

Kristiānā mamma izsteidzās no virtuves un nobu�oja Martu uz vaiga, saņemdama no viņa sa�ņaudzītās puķes. Marts mulsi nomur�mināja sveicienus dzim�anas dienā.

��� Paldies, paldies, mīļais! � attrauca Kristiānā mamma. � Vai vēlies kaut ko iekost? Izskatās, ka pārējie ciemiņi drusku kavēsies.

Viņa paņēma �ķīvi un uzkrāva uz tā veselu kalnu rasola. Kris�tiānā tētis mitējās riņķot ap galdu un ar izbadēju�os skatienu vēroja, kā Marts sāk ēst. Tad, it kā nespēdams �ādu skatu izturēt, uz papē�a apcirtās riņķī un izskrēja no istabas.

Viņa vietā istabā parādījās Spoks. Suns atkal tāpat kā pirmoreiz bija sasveicinājies ar Martu, pieļepatoja zēnam klāt un iekodās viņa �ībā.

���������������� Spole! � atskanēja no blakusistabas, un durvīs parādījās Tīna.

��� �au, Mart! � viņa teica.

��� �au, �au, � attrauca iMarts.

Spoks ar baltu aci palūkojās uz Tīnu, neizlaizdams no zobiem �ību.

��� Spoks atkal ie�urāja manās �ībās, � teica Tīna, sarauktu pieri blenzdama uz suni.

�� Tā jau viņi mēdz darīt, � attrauca Marts. � Ja turi mājās Spoku, tas ir neizbēgami.

��� Viņ� nekad ne�urā tēta �ībās. Un mammas �ībās, un Kri�a �ībās, � sūdzējās Tīna. � Tikai manās.

��� Tavas �ības viņam patīk vislabāk, � teica Marts.

��� Man arī savas �ības patīk vislabāk, � teica Tīna, � bet es ta�jās ne�urāju.

��� Es arī ne, � piekrita Marts. � Tā dara tikai spoki.

Pie durvīm atskanēja zvans. Dzinn�

Un tad vēl viens dzinn, un vēl viens, un vēl viens. Pavisam �etri dzinn � viens mammai, viens tētim, viens Kristiānām un viens Tīnai. Annas tante nekādi nespēja iegaumēt, ka tagad viņi ir pieci. Toties viņas meitas gan to spēja.

��� Spok! � abas vienā balsī iebrēcās, līdzko durvis bija vaļā.

Annas tante ar abām meitām vēl nebija lāgā ienāku�as, kad Kris�tiāns jau vēlējās, kaut viņas dotos projām.

Spoks, bailīgi paglūnējis pa virtuves durvju spraugu, klusi un nemanāmi ieslīdēja atpakaļ virtuvē. Abas meitenes aizbrāzās uz is�tabu, bet Kristiāns neuzkrīto�i aizvēra virtuves durvis.

Kad visi jau bija apsēdu�ies pie galda, ieradās tēvocis Roberts un Lietuvene. Abi reizē. Kristiāns nodomāja: �Nez vai viņi abi pirms tam stāvēja ārā un pīpēja? Lietuvene jau nu noteikti�� Tēvocis Ro�berts bija piesarcis un aizelsies, it kā visu ceļu �urp būtu skrējis. Viņ� apskāva māti, vēlēdams viņai daudz laimes. Viņa .vēlējums piepildījās acumirklī, jo māte patiesi izskatījās laimīga, tiekot vaļā no viņa cie�ā apskāviena.

��� Trīsdesmit pieci gadi! � līksmi iesaucās tēvocis Roberts, un māte tikko manāmi sarāvās. � īstais laiks svinībām! Kur tas laiks, kad man pa�am bija trīsdesmit pieci. � Viņ� skaļi nopūtās.

��� Cik tad viņam tagad ir? � Marts �ukstus jautāja Kristiānām.

��� Trīsdesmit astoņi, � tāpat �ukstus atbildēja Kristiāns un pa�vīpsnāja.

��� Nu, neesat vēl visu apriju�i?! � tēvocis Roberts jautri iesaucās, palūkodamies uz galdu.

Māte saviebās. Viņa vēl aizvien nebija pieradusi pie tēvo�a ma�nieres teikt visu, kas vien ie�aujas prātā. Ta�u �oreiz viņ� gari neru�nāja un, apsēdies galda stūrī, pievienojās ēdējiem.

Ar purnu stumdīdams1 savu bļodu, istabā ienāca Spoks. Tā bija viena no viņa daudzajām īpatnībām � viņ� nespēja ēst vienatnē. Ne�viens nekad nebija redzējis, ka Spoks to darītu. Izsalcis viņ� smilkstē�dams staigāja pakaļ tam, kur� tobrīd bija mājās, diedelēdams kompā�niju. Tad da�reiz gribot negribot vajadzēja uzkost kādu sviestmaizi, lai arī suns tiktu pie ē�anas.

Arī tagad viņ� vispirms pameta skatienu uz galda pusi, lai pār�liecinātos, ka visi patie�ām ēd, un tikai tad ķērās klāt savai barībai.

Ta�u kaut kas viņu iztraucēja.

Suns mirkli sastinga, tad paskatījās uz ēdējiem. Acumirklī viņ� atrada traucēkli. Vainīgais bija tētis, kur� neganti ātri un skaļi izrēķi�nājās ar rasolu.

Un tad Spoks izdarīja to, ko Kristiāns nekad nebūtu gaidījis no atslēgu meklētāja.

Spoks, sagrābis zobos savu bļodiņu, trīs reizes piedauzīja ar to pie grīdas. Visi pārsteigti palūkojās uz suni, un tikai tētis turpināja ēst. Ta�u Spoks vēl aizvien lūkojās tie�i uz tēti. Tad mamma iebak�stīja tētim elkonī un norādīja uz suni. Tie�i tajā mirklī, kad tētis pie�vērsa uzmanību Spokam, tas sāka �āpstināt. Pilnu muti suņu barības, viņ� �āpstināja, �makstināja un ņēmās tā, ka barība �ķīda uz visām

pusēm. Suns ne mirkli nenovērsa skatienu no tēta, un nevienam ne�radās ne mazākās �aubas par to, kur� tiek atdarināts.

Tādējādi Spoks atstāja uz visiem lielu iespaidu, un tēti tas ietek�mēja tik ļoti, ka vēlāk viņ� sāka ēdienrei�u laikā pat izvairīties no suņa.

�� Tas suns patie�ām ir spocīgs, � noteica tēvocis Roberts un nodrebinājās.

Pēc neilga mulsuma brī�a visi sāka ķiķināt, bet Spoks jau bija beidzis savu izrādi un atkal izskatījās pēc parasta pamuļķa kucēna.

Viesības varēja turpināties.

Tīna pirmā pameta galdu un aizskrēja uz savu istabu, un pēc neilga laika aizmuka arī Kristiāns ar Martu. Abas Kristiānā māsīcas bija uzklupu�as Spokam un tāpēc pat neprotestēja, ka zēni klusām nozuda.

��� Fū, � Kristiāns atviegloti uzelpoja, aizvēris savas istabas dur�vis. � Tu vari būt laimīgs, ka tev nav nevienas māsīcas.

��� Tāds es arī esmu, � piekrita Marts.

��� Un tad vēl Tīna, � sūdzējās Kristiāns. � Viņa izmētā savas leļļu mantas pa visām malām. Vēl �orīt es atradu uz sava galda mētā�jamies leļļu kurpītes. Leļļu kurpītes, vai tu aptver?! Iedomājies, ja nu pie manis atnāktu Miks un ieraudzītu uz mana galda leļļu kurpī�tes?! � Kristiāns aiz �ausmām nodrebēja.

Miks bija Kristiānā klasesbiedrs, un viņus saistīja tikai viena ko�pīga aizrau�anās � skrie�ana. Ta�u uz mājām pie Kristiānā Miks mēdza nākt cita iemesla dēļ � at�ķirībā no Kristiānā Miks itin neko nesajēdza no matemātikas�

Kāds sāka enerģiski raustīt durvju rokturi, un istabā iebrāzās Tīna, vilkdama pa zemi lielu zīmē�anas lapu. Kristiāns īgni pavērās uz māsu. Viņu mājās nebija pieņemts bez brīdinā�anas ielauzties otra istabā. Ta�u tas neattiecās uz Tīnu. Un arīdzan uz Spoku. Viņi abi nāca un gāja, kā pa�iem ienāca prātā.

��� Ko tev vajag? � strupi vaicāja Kristiāns.

Tīna pieskrēja pie galda, bet, neatrazdama tur meklēto, pārme�to�i paraudzījās uz brāli.

��� Elfiņa, � viņa sacīja, dusmīgi saraukusi pieri.

��� Ko? � Kristiāns apstulba.

��� Elfiņa, � ķildīgi teica Tīna. � Viņa aizmirsa uz tava galda savus zābaciņus. Kur tu tos liki?

Kristiāns joprojām apmulsis blenza uz māsu, līdz beidzot aptvēra, ka viņa acīmredzot runā par savas lelles kurpītēm.

Purpinādams viņ� devās pie skapja. Atrāvis vaļā apak�ējo at�vilktni un brīdi pa to rakņājies, viņ� izvilka leļļu zābaciņus un atdeva tos Tīnai. Tīna tos tūlīt iebāza jakas kabatā.

��� Kāpēc tu tos paslēpi? � viņa pūcīgi jautāja. � Elfiņai salst kājas.

��� Lai tad Elfiņa neatstāj savas kurpes uz mana galda, � teica Kristiāns. � Kāpēc tu nāc spēlēties manā istabā?

��� Es nenāku, � atcirta Tīna. � Tā bija Elfiņa.

��� Jā, kā tad�

��� Kas tev tur uzzīmēts? � piepe�i vaicāja Marts, paņemdams no Tīnas zīmē�anas lapu, uz kuras bija uzķēpāts kaut kas melns.

Tīna tūlīt izrāva lapu viņam no rokām un paslēpa sev aiz mugu�ras. Bet Marts pat nedomāja atkāpties.

��� Nu, parādi, � viņ� lūdzās. � Tikai mirklīti.

Tīna novicināja lapu viņam gar degunu un atkal paslēpa to sev aiz muguras.

��� Es neredzēju, � �ēlojās Marts. � Tu to tik ātri parāvi nost.

Kristiāns ķiķināja, bet Tīna, kā likās, �aubījās � rādīt Martam

savu zīmējumu vai nerādīt. Visbeidzot viņa bailīgi palūkojās uz dur�vīm un, pamājusi Martam, lai viņ� noliecas tuvāk, �ukstēja:

��� Reinas tante nedrīkst uzzināt! Tas ir noslēpums, saproti?

Marts nopietni pamāja ar galvu, bet Kristiāns vēl aizvien ķiķi�nāja.

��� Tas ir Ūdulis! � saviebusi baismīgu grimasi un iebāzusi lapu bezmaz Martam sejā, �ukstēja Tīna.

L

Kristiāns tik tikko valdīja smieklus, bet Marts nopietni vaicāja:

��� Kas tas par Ūduli, Tīnucīt?

Pagaidām viņ� neredzēja ne Ūduli, ne arī ko citu � acu priek�ā rēgojās melns, izplūdis plankums. Tīna pavirzīja lapu nedaudz tālāk no Marta acīm, un izplūdu�ais melnums beidzot pieņēma kaut kādu formu. Tas izskatījās pēc maza, tukla un plu�ķaina zvēra.

��� Ūdulis, � nopietni teica Tīna.

Kristiāns vairs nespēja valdīt smieklus. Tīna pārmeto�i uz viņu paskatījās.

�� Tur nav nekā smieklīga, � viņa aizrādīja. � Ūdulis ir bries�mīgs.

��� Ne�aubos, � piekrita Kristiāns. � Pastāsti mums par viņu!

Tīna vēlreiz paskatījās uz durvīm un, tā kā tās bija ciet, sāka

stāstīt.

��� Ūdulis ir pagares dzīvnieks, � viņa pus�ukstus izdvesa.

��� Kas? � vienā balsī iesaucās Kristiāns un Marts, nojau�ot, ka nu tik būs, ko paklausīties.

��� Pagares dzīvnieks, � atkārtoja Tīna. � Baismonis, kas nāk no pazemes. Negants kā velns, briesmonīgi �ausmīgs pagares dzīvnieks.

Kristiāns atzinīgi norūcās. Acīmredzot �is būs viens no intere�santākajiem Tīnas stāstiem.

��� Ūdulis sē� zem zemes un virszemē izlien pa kurmju alām, � briesmīgi saviebusies, stāstīja Tīna. � Pa ceļam viņ� aprij visus kurmjus, bet izlīdis ir vēl vairāk izbadējies.

��� Glu�i kā tētis, � iestarpināja Kristiāns, bet Tīna uz viņu pa�skatījās tā, ka tūlīt kļuva skaidrs � �ī piebilde bijusi nevietā.

��� No bada viņ� ir nikns uz visu pasauli, � turpināja Tīna. � Iz�līdis virszemē, viņ� brīdi sē�. Viņ� ir dusmīgs un plūkā ūsas. Visi zvēri zina, ka Ūdulis ir virszemē, un lai�as lapās.

��� Vai viņi paspēj? � ziņkārīgi ievaicājās Kristiāns.

��� Ko tad? � samulsa Tīna.

��� Aizbēgt.

��� Ne visi, � Tīna teica. � Pasēdējis un pieradis pie virszemes gaismas, Ūdulis ieņurdas un dodas medībās. Viņ� aprij visus, ko sa�stop, bet paēdis kā nav, tā nav. Visvairāk viņ� rij nomaldīju�os kaķus un suņus.

��� Ak tā� Kāpēc? � brīnījās Marts.

��� Kā � kāpēc? Tāpēc, ka me�a zvēri ir viltīgāki. Viņi sao� bries�mas un aizbēg. Bet suņi un kaķi domā, ka Ūdulis ir tikai vēl viens suns vai kaķis. Saprati?

-Jā.

��� Vai viņ� rij arī cilvēkus? � vaicāja Kristiāns.

Tīna klusēja.

��� Es jautāju, vai viņ� rij arī cilvēkus, � atkārtoja Kristiāns.

Tīna iepleta acis un �ausmu pilnā balsī �ukstēja:

��� Tikai mazus bērnus!

��� Ak tā, � lieti�ķi noteica Kristiāns. � Nu, tad jau mums ar Martu nav, ko baidīties. Bet tev gan jāuzmanās, � viņ� teica Tīnai.

��� Man nemaz nav bail, � paziņoja Tīna.

��� Kāpēc ne? � brīnījās Kristiāns. �is stāsts par Ūduli izklausījās tie�i pēc �ausmu stāsta maziem bērniem.

��� Tāpēc, ka Ūdulis lien laukā tikai me�ā, � teica Tīna.

��� Pilsētā nav kurmju rakumu, � paskaidroja Marts.

��� Tie�i tā, � piekrita Tīna, atzinīgi palūkodamās uz Martu.

Kristiāns pavīpsnāja, redzēdams, ka abi atkal ir sadziedāju�ies.

Kad Tīna ar Ūduli un Elfiņas zābaciņiem bija prom, Kristiāns

domīgi sacīja:

��� Nesaprotu, kāpēc Lietuvene stāsta viņai tādas briesmīgas pa�sakas. Viņa pēc tam sadomājas nezin ko � pats redzēji.

��� Diez vai to būs stāstījusi Lietuvene, � �aubījās Marts.

��� Kur� tad?

��� Tīna teica, ka tas esot noslēpums. Ja Lietuvene būtu viņai stāstījusi pasaku par Ūduli, tad ta�u viņa nebaidītos parādīt tai savu zīmējumu.

��� Nevaru gan iedomāties, kur� cits viņai ko tādu būtu varējis stāstīt, � noteica Kristiāns. � Ja vien viņa to visu nav sadomājusi pati.

��� Dro�i vien tā arī ir, � piekrita Marts, un ar to Ūduļa tēma bija izsmelta.

Pagaidām.

Aizvien bie�āk Kristiāns atrada savā istabā nepārprotamus pie�rādījumus tam, ka Tīna tajā spēlējusies bez viņa atļaujas. Un ikreiz Tīna to noliedza, apgalvodama, ka ne pie kā nav vainīga.

��� Neesmu kāju spērusi tavā istabā. Tā bija Elfiņa, � Tīna sabo�zusies teica.

Un Feija, un Guks, un Kika, un atkal Elfiņa�

Tā kā Miks joprojām nāca pie Kristiānā pildīt mājasdarbus ma�temātikā, Kristiāns bija iemanījies visus mazītiņos zābaciņus, spieķī��us, zizlī�us un tarbiņas paslēpt, pirms kāds cits tos ieraudzīja. Tikai tad, kad mājā vairs nebija nepiederīgu personu, Kristiāns devās pie Tīnas un bārās par ielau�anos viņa istabā.

��� Tā nebiju es, � Tīna tikai atkārtoja, un Kristiānām nekas cits neatlika kā, nikni purpinot, doties atpakaļ uz savu istabu.

Kādu dienu, pārnācis no skolas, savas istabas vidū Kristiāns ierau�dzīja lielu peļķi. Sākumā viņ� nodomāja, ka vainīgs ir Spoks, bet peļķe likās pārāk liela.

Saviebies Kristiāns notupās pie peļķes un paostīja� Neoda ne pēc kā. Patiesību sakot, izskatījās, ka tas ir parasts ūdens.

��� Tīna! � Kristiāns iebrēcās.

Pēc tre�ā bļāviena durvis pavērās, un tajās parādījās tramīga se-

jiņa.

��� Ko tu tik �ausmīgi kliedz? � Tīna vaicāja.

��� Panāc �urp! � Kristiāns dusmīgi teica.

Tīna ienāca un apstājās pie peļķes. Iemērkusi tajā pirkstu, viņa domīgi to nolaizīja.

��� Ūdens, � Tīna secināja, kamēr Kristiāns saviebies vēroja māsu.

��� Nevajag visu bāzt mutē, � viņ� teica.

��� Bet kā tad lai uzzina, kas tas ir?!

��� Es domāju, tu ļoti labi zini, kas tas ir, � Kristiāns ķildīgi sa�cīja.

��� Un kā es to varētu zināt?! � atcirta Tīna.

��� Diez vai Lietuvene manā istabā būs laistījusies ar ūdeni, � teica Kristiāns. � Tas vienreiz jāizbeidz. Es tev aizliedzu bez atļaujas nākt manā istabā!

��� Es neesmu bijusi tavā istabā, � spītējās Tīna. � Cik rei�u man tas jāatkārto!

��� Un kas tad te ir bijis? Varbūt Elfiņa rīkojusi ūdens kaujas? � ironizēja Kristiāns.

Tīna likās par kaut ko aizdomājusies.

��� Nē, Elfiņa ne� � viņa beidzot nopietni sacīja. � Tie būs biju�i ūdens gari� Viņi parasti atstāj aiz sevis slapjumu.,. Bet kāpēc tavā istabā?

��� Jā, patie�ām � kāpēc?! Zini � nu man vienreiz pietiek! � Kristiāns pikti iesaucās. � Pazūdi no �ejienes, un lai es tevi te vairs neredzētu!

Tīna aizvainota uzlūkoja saniknoto brāli un izgāja no istabas. Savukārt Kristiāns pukodamies ņēmās uzslaucīt peļķi, nospriezdams, ka pēc vēl viena tāda izlēciena viņ� pieliks savai istabai priek�karamo slēdzeni. Un lai tad Tīna pameklē atslēgu.

Kādu laiku Kristiānām bija miers. Viņ� nosprieda, ka pēdējā bargā saruna uz māsu beidzot ir iedarbojusies, un drīz vien aizmirsa gan Elfiņas zābaciņus, gan ūdens peļķi.

Tikmēr rudens turpinājās pilnā sparā. Koki kļuva dzelteni un sarkani un visbeidzot sāka kaisīt lapas kā piemiņas veltes aizgāju�ajai vasarai. Spoks savukārt kļuva aizvien mīkstāks un pūkaināks, līdz iz�skatījās pēc staigājo�a aitas vilnas spilvena.

L

��� Vai tas suns domā, ka mēs viņu ziemā izliksim aiz durvīm? � smējās mamma, izbrīnā lūkodamās uz pūkaino dzīvnieku. Ta�u Spo�kam acīmredzot bija savi suniski apsvērumi, kāpēc viņ� tik nopietni audzēja ka�oku.

Kādā sestdienas rītā, kas bija tik vasarīgs, kādi sestdienas riti sen nebija biju�i, tētis iesēdināja visu ģimeni ma�īnā, un viņi devās uz laukiem. Aiz pilsētas robe�as viņi pievienojās garai ma�īnu rindai, kas apņēmīgi devās prom no pilsētas. Spilgti zilajās debesīs peldēja balti, apaļi mākoņi, un Kristiānām likās � ja Spoku tagad izlaistu laukā pa ma�īnas logu, arī viņ� uz�autos gaisā un pārvērstos par mākoni.

��� Kurp mēs braucam? � prasīja Tīna.

��� Rudens darbos, � attrauca tētis.

��� Kādos rudens darbos?

�� Visu dienu grābsim lapas, līdz rokas būs tulznās, � pukstēja Kristiāns.

Patiesībā viņam nebija nekas iebilstams pret lapu grāb�anu. Viņam patika, kā smar�oja dārzs rudenī, un viņam patika dūmu aromāts, kas neuzbāzīgi sajaucās ar visām pārējām rudenīgajām me�a un lauku smar�ām. Viņ� pukstēja tikai principa pēc.

Kad tētis nogrieza ma�īnu no galvenā ceļa, viņi kratījās cauri brik�ņainam egļu me�am, kas drīz kļuva retāks, un tad jau arī bija klāt.

��� Hā! � iekliedzās Tīna un kopā ar Spoku pirmā izmetās no ma�īnas. Viens otru dzenādami, abi aizmetās pāri gludajam mauri�ņam uz mājas pusi. Mauriņa vidū auga pamatīgs ozols, un tas arī bija galvenais bagātīgā lapu biruma vaininieks.

Tā kā �eit pilsētā nesmar�oja nekad. Sevi�ķi jau rudeņos un pa�vasaros, kad viss mainījās. Tāpēc, ka pilsētā nebija nekā, kas varētu mainīties, izkāpis no ma�īnas, sprieda Kristiāns. Ja nu vienīgi Spoka ka�oks� Un arī tas nepiederēja pilsētai, bet tikai un vienīgi Spokam.

Aizdomājies Kristiāns nemaz neskatījās zem kājām un neviļus iekliedzās, kad kāja iespruka kādā bedrē.

��� Au! Kas tas?! � viņ� iesaucās, tik tikko nenogāzies gar�ļaukus.

���������������� Kurmji, � drūmi sacīja tētis, nākdams viņam aiz muguras.

��� Aizraku�ies līdz pat mājai, pagāni tādi. Nu bet ko tu padarīsi! Ne�sāksim ta�u tagad ar tiem karot, tik un tā tūlīt jau ziema klāt.

Patie�ām, sulīgi melni zemes pauguri rēgojās visās malās, it kā kāds būtu svaidījies ar zemi. Da�i bija pavisam svaigi, citi pelēcī�gāki � kā rakti pirms vairākām nedēļām.

��� Kris, ņem grābekli un sāc grābt! � mudināja tēvs. � Es tūliņ tev pievieno�os.

Kristiāns paņēma no tēva �ķūņa atslēgas un devās pēc grābekļa.

�ķūnis atradās aiz mājas, un tajā glabājās visas saimniecībā vaja�dzīgās un nevajadzīgās lietas. Tā kā nevajadzīgo lietu bija krietni vai�rāk nekā vajadzīgo un tām bija nelāgs niķis strauji pieaugt, �ķūnis kļuva aizvien pilnāks un pilnāks. Arvien tika runāts par to, ka �ķūni vajadzētu iztīrīt, bet vēl aizvien neviens nebija sadū�ojies to izdarīt.

Kristiānām �ķūnis patika. Lietainās vasaras dienās viņ� un Marts mēdza tajā sēdēt un klausīties, kā lietus grabinās pa jumtu. Bez tam tā bija vienīgā vieta, kur Tīna neuzdro�inājās viņus meklēt, jo meite�nei no �ķūņa bija bail.

Kristiāns atslēdza nedaudz ierūsēju�o priek�karamo slēdzeni un, noņēmis to, atvēra �ķūņa durvis. Iek�ā bija drēgns un tum�s. �ķūnim nebija logu, un gaisma ieplūda tikai pa pavērtajām durvīm un dēļu spraugām sienās. Gar abām sienām bija sakrauti gari dēļi, kas kād�reiz biju�i paredzēti kaut kā būvē�anai, bet tā arī paliku�i neizman�toti. Uz �iem dēļiem vasarā bija laba sēdē�ana. Kristiāns pataustīja vienu dēli, bet tagad, rudenī, tas bija vēss un mitrs.

Dziļumā �ķūnis līdz pat griestiem bija piekrauts ar da�neda�ā�diem krāmiem. Tuvāk durvīm vairākās rindās stāvēja malka un pāris spaiņu ar �iekuriem. Visi darbarīki bija novietoti abpus durvīm, lai varētu tiem viegli tikt klāt. Kristiāns paņēma visus trīs grābekļus un izgāja no �ķūņa pustumsas atpakaļ spo�ajā gaismā.

�� Kris, pamūc! � iespiedzās smalka balstiņa, un Kristiāns pa�ļāvās atpakaļ.

Tīna pa�āvās viņam garām, un viņai pa pēdām, sajūsmā vauk�ķē�dams, aizjoza Spoks. Viņi uzskrēja pakalnā, pret kuru bija atspiedies �ķūnis, un aizbrāzās uz me�u.

Kristiāns brīdi noraudzījās viņiem pakaļ un tad devās uz mājas pusi.

Atslējis divus grābekļus pret mājas sienu, Kristiāns paņēma tre�o un devās uz mauriņa tālāko galu. Izskatījās, ka tur lapu ir mazāk, lai�kam ozola varenā lapotne tik tālu tomēr nesniedzās.

Kad viņ� kādu brīdi bija strādājis, no mājas iznāca arī tēvs un māte un pievienojās viņam. Kristiāns pa ausu galam klausījās abu sarunā. Viņi runāja par laiku, par aizgāju�o vasaru, un viņu balsis bija laiskas un bezrūpīgas, kā jau tas piederējās �ādai sestdienai. Ta�u tad tēvs ierunājās kaut ko par Lietuveni, un Kristiāns ieklausījās uzmanīgāk.

��� Nākamnedēļ un tie�i vienu nedēļu, � tēvs teica.

��� Ko tu saki?! � iesaucās māte, un Kristiānām likās, ka viņa ir par kaut ko satraukusies. � Un ko tad lai mēs tagad iesākam? Vaja�dzēs steidzami meklēt jaunu aukli, es nevaru tagad ņemt atvaļinā�jumu.

��� Neko darīt. � Tēvs paraustīja plecus. � Viņai esot jābrauc uz savām lauku mājām, kaut kas atgadījies ar viņas māsu. Saslimusi, vai�

��� Nemaz nezināju, ka viņai ir māsa, � teica māte.

��� Es arī ne. Bet acīmredzot ir gan.

��� Kas noticis? � jautāja Kristiāns. � Vai Lietuve� vai Reinas tante nākamnedēļ nebūs pie mums?

��� Nu, tā sanāk, � tēvs apstiprināja. � Ceru, ka nav nekas no�pietns un viņa pēc nedēļas būs atpakaļ.

��� Un kas būs viņas vietā? � Kristiāns gribēja zināt.

��� Gan jau kaut ko izdomāsim, � nepārliecino�i noteica tēvs.

Kādu brīdi visi trīs klusēdami grāba lapas, un pēc neilga laika

mauriņ� bija tīrs.

��� Tūlīt laidīsim rudeni gaisā, � līksmi sacīja tēvs, uzlūkodams lielo, sarkandzelteno lapu kaudzi.

��� Kā tu laidīsi rudeni gaisā? � brīnījās Tīna, kas, tikko pieskrē�jusi, ar purngalu bakstīja �auksto�ās lapas.

��� Nu tā, � smējās tēvs. � Lapas pārvērtīsies dūmos, uzies gaisā un pateiks mākoņiem, ka tie var sākt putināt sniegu.

��� Jā? � Tīna nevarēja vien nobrīnīties. � Bet man zābaki pa�lika mājās�

Tēvs un māte smējās, bet Kristiāns pavīpsnāja.

��� Nebaidies, �odien jau vēl nesnigs, � tēvs mierināja mazo meitu. � Vispirms mākoņiem sniegs jāsataisa, tā ka tavi zābaki vēl vismaz pāris nedēļu var dro�i stāvēt skapī.

��� Ak tā� Nu, tad jau labi, � nopriecājās Tīna. � Bet mēs ar Spoku bijām me�ā!

��� Un ko jūs tur labu redzējāt? � jautāja māte.

��� Ak, neko, � Tīna attrauca. � Tikai Spoks izskrēja cauri kaut kādiem �emuriem�

Visi palūkojās uz suni. Viņ� patie�ām izskatījās kā izskrējis cauri kaut kādiem �emuriem. Baltais, pūkainais ka�oks bija savēlies, un tajā bija iepinu�ies tādi kā sīki zariņi, kā dadzī�i. Māte, pasaukusi Spoku, notupās un ņēmās at�emurot viņa ka�oku.

Tēvs pielaida lapu kaudzei uguni, un rudens �virkstēdams uzgāja gaisā, likdams neeso�ajiem mākoņiem nekavējoties ķerties pie sniega taisī�anas.

Tad tēvs atnesa no �ķūņa malku un iemeta pāris pagaļu dūmojo��ajā ugunskurā. Māte iegāja mājā uzvārīt tēju, bet tēvs devās samaukt uz iesmiem desiņas.

�� Vai! � piepe�i iesaucās Tīna, vandīdamās pa jakas kabatām un mulsi lūkodamās visapkārt. � Spoka siksniņa!

��� Ko? � izklaidīgi jautāja Kristiāns, ar sprunguli kārtodams pussadegu�ās pagales.

��� Esmu pazaudējusi Spoka siksniņu, � bēdīgi teica Tīna, un seja viņai saviebās kā uz raudā�anu. � Mēs kaut kur skrējām, es biju ielikusi siksniņu kabatā, un nu tā ir izkritusi�

��� Nu, nu, � teica Kristiāns. � Tikai nesāc raudāt. Kur tā varēja izkrist?

��� Nezinu� � īdēja Tīna. � Kaut kur pie me�a�

��� Labi, gaidi tepat, es ie�u pameklēt, � teica Kristiāns un devās uz to pusi, kur pirmīt bija redzējis aizskrienam Tīnu ar suni.

Me�s sākās tūlīt aiz �ķūņa un bija diezgan aizaudzis. Tēvs aizvien gatavojās to iztīrīt, bet ar �o darbu bija tāpat kā ar nederīgajām lie�tām �ķūnī � tas vienmēr izkrita no prāta. Savukārt tajās retajās rei�zēs, kad tēvs to atcerējās, vienmēr bija kas svarīgāks darāms. Un tā me�s aiz �ķūņa pamazām sāka atgādināt brik�ņus.

�Nav nekāds brīnums, ka Spoks ieskrējis �emuros�,� sprieda Kris�tiāns, lauzdamies cauri krūmājam un lūkodamies pēc Spoka siksniņas.

Kaut kas tum�s piesaistīja viņa skatienu. Gabaliņu tālāk blakus pamatīgam kurmja rakumam kaut kas mētājās.

��� Ahā! � noteica Kristiāns un piegāja tuvāk, pārliecināts, ka atradis meklēto. Ta�u tā nebija Spoka siksniņa.

Sūnās starp retiem mellenājiem gulēja mazītiņ� kurmis. Kristiāns uzmanīgi pieskārās tam ar kāju, bet kurmis pat nepakustējās. Acīmre�dzot tas bija beigts. Kristiāns izbīlī parāvās nostāk, bet tad nolēma papē�tīt beigto dzīvnieciņu tuvāk. Viņ� nekad vēl nebija redzējis īstu kurmi.

Aizturējis elpu, zēns pieliecās tuvāk un nopētīja mazo, melno ka�ociņu. Tas izskatījās dīvaini saplacis. Kā balons, no kura izlaists gaiss. Kristiāns vēlreiz pabakstīja to ar kāju, apveldams otrādi. Un tad viņ� saprata, kāpēc tas izskatījās tik dīvains. Tas patiesi bija tikai ka�ociņ�. Kristiāns brīdi apstulbis uz to blenza, tad, saraucis pieri, devās atpakaļ pie savējiem. Spoka siksniņu zēns bija pilnīgi aizmirsis.

Pagales pa to laiku bija pārvērtu�ās oglēs, un virs tām �urkstēda�mas cepās desiņas, smar�odamas pa visu pagalmu. Tīna, ieraudzījusi nākam brāli, metās viņam pretī.

��� Nu, vai atradi? � viņa sauca.

��� Ko? � Kristiāns apstulba. � Ak� Nē, bet tas nekas. Nopirk�sim jaunu siksniņu.

Tīna aizdomīgi pētīja brāli.

��� Kas noticis? � viņa jautāja. � Kāpēc tu izskaties tāds jocīgs?

��� Es? Es neesmu jocīgs.

��� Esi gan. Tu izskaties tā, it kā būtu uzskrējis virsū nezin kam.

Kristiāns sarauca uzacis. Patie�ām, Tīna nebija tālu no patiesī�bas. Ta�u viņam nebija ne mazākās vēlē�anās stāstīt Tīnai, ko viņ� bija tikko redzējis.

Vēlāk, kad viņi jau ēda desiņas, Kristiāns apsēdās blakus tēvam un klusi vaicāja:

��� Paklau, da�i dzīvnieki ta�u met ādu, vai ne?

Tēvs izbrīnīts viņā pavērās.

��� Kāpēc tā jautā? Nu jā, �ūskas mēdz mainīt ādu� un ķirzakas var nomest asti� Bet kāpēc tev piepe�i tas ienāca prātā?

��� Me�ā aiz �ķūņa mētājas kurmja āda� kurmja ka�ociņ�� nu, saproti�

-Kas?

��� Kurmis, � teica Kristiāns. � Tikai tur iek�ā nav pa�a kurmja. Ir tikai viņa ādiņa.

Tēvs lūkojās uz dēlu, it kā tas piepe�i būtu zaudējis prātu.

��� Nu gan tu runā muļķības. Lai nu kur�, bet kurmji ādu nemet!

Kristiāns domīgi pamāja ar galvu.

��� Es jau arī tā domāju, bet kas tad tā ir par ādiņu? Un vēl tie�i pie kurmja rakuma.

Tēvs joprojām apstulbis vērās dēlā. Beidzot viņ� noteica:

��� Labi, es aizie�u apskatīties. Kur tas bija?

��� Tie�i aiz �ķūņa, � sacīja Kristiāns. � Tur, kur sākas mazās eglītes. Un paskaties, vai tur kaut kur nemētājas Spoka siksniņa, Tīna to pazaudējusi! � viņ� vēl uzsauca tēvam nopakaļ.

Pēc brī�a tēvs atgriezās, un Kristiāns nepacietīgi vaicāja:

l

��� Nu? Ko tu par to domā?

��� Es tur neko neatradu, � tēvs attrauca. � Ne kurmja rakumu, ne ādiņu. Ne Spoka siksniņu.

��� Kā tu varēji to nepamanīt?! � iesaucās Kristiāns. � Rakums liija tik labi pamanāms. Tas bija krietni lielāks nekā �ie dārzā.

Bet tēvs tikai purināja galvu.

��� Nu, nebija tur nekā. Lai vai kā, es neie�u vēlreiz bradāt pa to i ūkslāju. Jēziņ, nākamvasar tie�ām me�s jāiztīra, tur ta�u nav iespē�jams pastaigāt. Bet par to kurmi� nu, kas tur īpa�s, dro�i vien vai�nīga kāda lapsa.

Kristiāns neticīgi nogrozīja galvu, bet arī viņam nebija vairs vē�lē�anās iet uz brik�ņiem. Tīna jau bija aizmirsusi pazaudēto siksniņu un mājas priek�ā plosījās ar Spoku.

Māte ar tēvu tikmēr apspriedās, kur� varētu pieskatīt Tīnu, ka�mēr Reinas tante būs projām. Pagaidām vienīgā reālā iespēja �ķita l'dvards � tēva darbabiedra dēls, kur� vakaros studēja ķīmiju, bet dienā bija brīvs.

��� Tu domā, viņ� spēj pieskatīt bērnu? � māte �aubījās.

��� Nu, man �ķiet, ja viņ� var studēt ķīmiju, varēs arī pieskatīt bērnu, � tēvs attrauca.

��� Tas nav viens un tas pats, � māte vēl aizvien nebija pārlieci�nāta.

��� Ja nemaldos, viņ� vienreiz to jau ir darījis, � tēvs domīgi ieteicās.

��� Un kā? � nemierīgi vaicāja māte.

��� Nav ne jausmas, � atzinās tēvs. � Tā laikam bija tikai viena reize. Neesmu dzirdējis, ka viņ� to bērnu būtu pieskatījis vēl kādreiz.

Māte manāmi nervozēja.

��� Kā tad tā? Un kas notika ar bērnu?

��� Sāka iet bērnudārzā.

Māte nolēma � ja vien viņiem būs citi varianti, Edvards Tīnu ne�pieskatīs. Kā vēlāk izrādījās, citu variantu nebija.

��� Ei, paskatieties uz Spoku! � piepe�i atskanēja Tīnas sauciens.

Visi pavērās uz to pusi, kur mājas priek�ā spēlējās Tīna un

Spoks.

Suns uzvedās dīvaini. Patlaban viņ� berzēja galvu pret zemi tik cītīgi, ka likās � viņa melnā auss tūlīt taps noberzta no galvas. Ta�u, kad melnā auss bija kārtīgi izberzēta zālē, suns metās rīvēt otru � balto � ausi. Pēc brī�a viņ� nometās zemē gar�ļaukus un ņēmās val�stīties no vieniem sāniem uz otriem.

Labu laiku vārtījies, Spoks pielēca kājās un metās o�ņāt zemi. Paskrējis gabaliņu uz priek�u, viņ� o�ņāja atkal un, nometies zemē, ņēmās valstīties kā pirmīt.

Visi pārsteigti suni vēroja.

��� Ko viņ� dara? � jautāja Tīna. � Vai viņam niez sāni?

��� Varbūt viņu apsēdu�as blusas, � ķiķinādams minēja Kris�tiāns.

��� Bet varbūt viņ� beidzot ir sapratis, ka mēs viņu ziemā ārā ne�metīsim, un tagad grib atbrīvoties no liekās spalvas, � smējās māte.

��� Nekā, � teica tēvs. � Viņ� maskējas.

��� Ko? � nesaprata Tīna. �Ko viņ� dara?

��� Man liekas, te ir gājis pāri kāds liels zvērs � varbūt vilks � un nu Spoks grib pieņemt tā smaku, lai tas, tā sakot, nevarētu viņu saost.

��� Nu jau gan, � māte smējās. � Kur tu ņēmi tādu ideju?

��� Es runāju pilnīgi nopietni, � teica tēvs. � Vai tu nedarītu tāpat, ja negribētu, lai sao� tavu patieso smaku?

Kristiāns pavīpsnāja.

��� Ja mamma negribētu, lai sao� viņas patieso smaku, viņa no�teikti nevārtītos zālē. Viņa vienkār�i iesmar�otos. Vilki bēgtu pa ga�balu.

Mamma apmulsa.

��� Nu, nu� Es ta�u nemaz tik ļoti nesmar�ojos.

��� Hā! � teica Kristiāns. � Tā tu domā.

Tikmēr Spoks, acīmredzot nospriedis, ka nu viņā ir pietiekami daudz vilka smakas, bija beidzis vārtīties. Viņ� līksmi piecilpoja pie Tinas un lēkāja viņai apkārt.

��� Dumiķīt, � smējās Tīna. � Mēs ta�u tūlīt brauksim atpakaļ uz pilsētu. Tur nebūs neviena vilka � tu esi vārtījies pilnīgi pārvelti!

��� Nemaz tā nesaki, � ar nopietnu sejas izteiksmi aizrādīja Kristiāns. � Varbūt pa ceļam mums uzklups vilku bars, un tad Spoks būs vienīgais, kur� paliks dzīvs.

Tagad Tīna izskatījās patiesi izbijusies, un māte aizrādīja Kristiā�nām, lai viņ� nerunā tādas muļķības bērna klātbūtnē.

��� Ak, neraizējies! � Kristiāns attrauca. � Pēc visiem viņas pagares dzīvniekiem tāds vilks ir tīrais nieks. � Un viņ� devās uz māju pusi.

Māte ar tēvu neizpratnē skatījās, bet Tīna nikni blenza brālim nopakaļ, ka tas atļāvies izpļāpāties.

Pirmdienas rītā, kad visa ģimene sēdēja virtuvē pie galda un bro�kastoja, pie durvīm atskanēja zvans.

��� Paldies Dievam, viņ� ir klāt! � iesaucās māte un metās atvērt durvis.

Virtuvē ienāca Edvards, un Kristiāns, tēvs un Tīna ziņkārīgi viņu nopētīja. Edvards bija kārns jauneklis, pagariem, melniem, izbu�inātiem matiem un apmulsu�u sejas izteiksmi. Mugurā viņam bija balts krekls, nevērīgi sabāzts pabalēju�os d�insos, un vispār viņ� izskatījās tā, it kā īsti nezinātu, kur atrodas. Palūkojies uz ģimenīti, kas sēdēja pie galda, Edvards nervozi pabīdīja augstāk savas brilles melnajos ietvaros un mulsi teica:

��� Labrīt. Es esmu Edvards.

��� Labrīt, Edvard! � atņēma tēvs. � Paldies, ka izpalīdzēji un atnāci. Tīna, ej sasveicinies ar Edvardu! � viņ� mudināja meitu.

Tīna aizdomīgi vērās uz apmulsu�o jaunekli, kur� vēl aizvien mīņājās durvīs.

��� Es esmu Tīna, � viņa teica. � Bet tu esi mana aukle?

Edvards tikko manāmi nosarka un pamāja ar galvu. Aiz viņa

pleca parādījās mātes satrauktā seja. Tā kā Edvards nepakustēdamies stāvēja durvīs, māte nevarēja tikt viņam garām. Velti izgaidījusies, kad viņ� beidzot paies malā, māte skaļi nokrek�ķinājās, un Edvards tajā pa�ā mirklī palēca malā, uzgrūzdamies virsū krēslam, kas stāvēja pie sienas.

Kristiāns iespurdzās, bet Edvards atkal nosarka. Tēvs bija beidzis brokastot un piecēlās no galda, bet māte sāka dot Edvardam norādī�jumus.

��� Pusdienas ir ledusskapī� atliek tik vien kā uzsildīt� Te stāv sula, te tēja� �eit es uzrakstīju savu un vīra darba telefona numuru. Ja kas, dro�i zvani. � Un māte iedeva Edvardam papīra strēmelīti, kuru viņ� tūlīt iebāza bik�u kabatā. Kristiānām radās iespaids, ka pēc minūtēm desmit viņ� jau būs aizmirsis, kur tā atrodas.

��� Ak jā� un �eit stāv suņa barība, � māte atcerējās un atrāva vaļā skapja durtiņas.

Edvards apstulba tik ļoti, ka kļuva skaidrs � viņ� vēl nav ticies ar Spoku. Kristiāns iesmējās � dro�i vien Edvards tagad izmisīgi cen�as aptvert, vai māte suņa barību iecerējusi viņam vai Tīnai.

��� Jā, � Tīna iesaucās. � Vai tu maz esi redzējis mūsmāju Spoku?

Edvards saviebās. Viņam dro�i vien likās negodīgi, ka par to, ka mājā spokojas, tiek paziņots tikai tagad. Viņ� jau atvēra muti, lai pro�testētu, kad virtuvē riedams iebrāzās pats Spoks.

��� Te viņ� nāk! � līksmi iesaucās Tīna un, pielēkusi no galda, metās pie suņa. Ta�u Spoks vispirms gribēja iepazīties ar sve�inieku. Viņ� mitējās riet un, pie�ķiebis galvu, lēnām tuvojās jaunietim.

Edvards saspringti lūkojās lejup uz suni.

Suns tikpat saspringti vērās aug�up uz Edvardu.

Tad suns ievauk�ķējās un pāris rei�u pavēcināja asti.

Edvards atviegloti uzelpoja. Iepazī�anās bija notikusi.

��� Jā, par to suņa barību� � ieteicās māte. � Spoks ēdīs kopā .ir jums. Tas ir, es domāju, tajā pa�ā laikā. Viņ� nekad nepusdieno viens.

Ar �o dīvaino paziņojumu apmulsinājusi Edvardu pilnīgi un ga�līgi, māte nosprieda, ka viss, kas bija jāpaskaidro, ir paskaidrots, un iIevās uz priek�namu, kur viņu jau nepacietīgi gaidīja tēvs.

Kristiāns pameta skatienu pulkstenī un secināja, ka arī viņam jaskrien, citādi nokavēs skolu. Tomēr viņ� uzskatīja par nepiecie��amu vispirms pabrīdināt Edvardu.

��� Jā, starp citu, � viņ� ieteicās, un Edvards tramīgi paraudzījās uz viņu. Kristiāns, pamādams uz Tīnu, turpināja: � Pieskati viņu labi! Viņai ir nelāgs niķis līst manā istabā un spēlēt tur dīvainas spē�les. Un pieraugi, lai viņa neappludina māju.

Ar pēdējo brīdinājumu galīgi iebiedējis Edvardu, arī Kristiāns pielēca no galda un prom bija.

Kad Kristiāns beidzot atrāva skolas durvis, Marts viņu jau gai-

dīja.

��� Kur tu biji? � viņ� pārmeta, palūkojies pulkstenī. � Tūlīt būs zvans�

Zvans noskanēja tajā pa�ā mirklī, un abi zēni aizmetās prom pa gaiteni uz kāpņu pusi.

��� �orīt atnāca Edvards, � Kristiāns joņodams vēl pamanījās paskaidrot. Tomēr Marts gudrāks netika.

��� Kāds Edvards?

��� Nu, Tīnas jaunā aukle� kamēr Lietuvene būs projām�

Viņi bija uzskrēju�i tre�ajā stāvā un nu, apstāju�ies pie klases durvīm, pārmija drūmus skatienus.

��� � pieņems līdz nākamā mēne�a pirmajam datumam. Tas no�zīmē� � Literatūras skolotājs aprāvās mirklī, kad lēnām pavērās klases durvis un Kristiāns ar Martu samulsu�i ienāca klasē. Kristiāns, kas visu ceļu uz skolu skrēja, bija piesarcis ko�i sarkans un skaļi elsoja. Klusumā, kas bija iestājies klasē, viņiem ienākot, zēnam likās, ka viņa elso�ana dzirdama pat uz ielas.

Da�i ieķiķinājās.

��� Ātri savās vietās! � pavēlēja skolotājs.

Kristiāns ar Martu nelika sevi lūgties un aizmetās uz saviem soliem.

��� Tātad, kā jau teicu, � turpināja skolotājs, vēl aizvien dusmīgi raudzīdamies uz abiem nosebotājiem, � darbi jānodod divu nedēļu laikā. Laika nav daudz, bet tas ir pilnīgi pietiekami, lai visu izdarītu.

��� Par ko viņ� runā? � Kristiāns diezgan skaļi �ukstēja blakus solā sēdo�ajai meitenei.

��� Ku�! � izsaucās skolotājs, pirms meitene paspēja atvērt muti, lai atbildētu. � Esiet tik labi un pacentieties netraucēt stundu vairāk, nekā jau esat to izdarīju�i.

Vēl kāds iespurdzās, un skolotājs saviebies turpināja:

��� Tas, par ko nupat runāju, ir fotokonkurss. Jūs zināt, ka skola katru gadu rīko fotokonkursu. Arī �ogad. Jāiesniedz fotogrāfijas par �ādām tēmām: �Pilsēta�, �Mani draugi un es�, �Rudens� un �Ģimene�. Viena bilde katrā tēmā, kopā �etras bildes. Ne vairāk, ne mazāk.

To paziņojis, skolotājs ieturēja pauzi un tad sacīja:

��� Tas bija viss, vairāk es neatkārto�u. Ja kāds grib zināt vēl ko, lai aiziet līdz informācijas dēlim. Un tagad sāksim stundu.

Ta�u Kristiāns nepavisam nebija noskaņots sākt stundu. Viņ� bija ārkārtīgi ieintriģēts. Jo pasaulē bija tikai viena lieta, ko Kristiāns vērtēja augstāk par skrie�anu un matemātiku, un tā bija fotografē��ana.

Kristiānām likās � ja literatūra ir visīstākā atslēgu meklē�ana, tad fotogrāfija ir pilnīgs tās pretstats. Marts smīkņāja par �ādu uz�skatu, ta�u Kristiāns turējās pie sava.

��� Fotogrāfija ir tikpat reāla kā tu un es, � viņ� ne reizi vien at�kārtoja.

Kad Marts ieminējās, ka fotogrāfi nereti tiek uzskatīti par māk�sliniekiem, Kristiāns nikni pretojās.

■

�� Nieki! � viņ� sauca. � Nieki! Fotogrāfija nav nekāda māksla, la ir dzīve!

Pie tā viņi arī palika.

Visu stundu Kristiāns pavadīja, neklausoties skolotājā. Noskanot /vanam, kas vēstīja starpbrīdi, literatūras kladē viņ� bija pieķēpājis ar ķiņķēziņiem divas lapas un izdomājis, kā izskatīsies viņa bildes par lomām �Pilsēta� un �Mani draugi un es�.

��� Ir nu gan viņiem �ogad tēmas, � starpbrīdī Kristiāns �ķendē�jas. � Kas tās par tēmām � �Rudens� un �Ģimene�? Ko tur lai foto�grafē?!

��� Nesaprotu, kas tur tik sare�ģīts? � brīnījās Marts. � Sasēdini visu ģimeni rindiņā � un bilde gatava!

Kristiāns sa�utis paraudzījās draugā.

��� Vai tu esi traks? Un kur tad es tādu bildi lik�u?! la nu vienīgi ģimenes albumā� Ar tādu par pirmo vietu pat nesapņot. Jā, starp citu, vai viņ� teica, kādas balvas �ogad paredzētas?

��� Nē. Vismaz ne tad, kad mēs bijām klāt. Bet tam būtu jābūt rakstītam uz dēļa.

Pie informācijas dēļa drūzmējās paliels pūlis. Kristiāns veikli iz�spraucās tam cauri un ieraudzīja lielu, dzeltenu plakātu.

��� Fotokonkurss� �etras tēmas, �etras bildes� Tā, tā� � Kris�tiāns murmināja, pētot plakātu. � Ahā, te jau ir� galvenā balva � jaunais Sony digitālais fotoaparāts� DSC-12X100II� Oho! � Kristiāns noelsās. � Tas nu gan ir ko vērts!

��� Kas tur ir? � jautāja Marts, beidzot izlauzies līdz Kristiānām.

��� Jaunais Sony digitālais� � Kristiāns sapņaini atkārtoja, kā apburts blenzdams uz plakātu. � Superīga iz�ķirtspēja, izcils proce�sors, superīgs sensors� Tie�i tāds, kādu es visu laiku esmu vēlējies. Man tas jādabū!

��� Man arī, � blakus kāds izsmējīgi teica, un Kristiāns satrūkās.

Tā bija neliela auguma meitene ar zēngalviņā apgrieztiem smil��krāsas matiem. Viņa izaicino�i lūkojās uz Kristiānu.

I

��� Ha! � teica Kristiāns, jo viņam nekas cits neie�āvās prātā.

��� Saki ha vai nesaki ha, � meitene teica, � bet fotoaparātu tev neredzēt.

Marts iespurdzās, bet Kristiāns sadusmojās.

��� Zini ko, � viņ� sacīja meitenei. � Nesāksim dalīt balvas ta�gad, bet parunāsim tad, kad būs kaut kas, ko redzēt.

��� Nebūs nekā, par ko runāt, � meitene pa�pārliecināti noteica un pabu�ināja savu zēngalviņu. � Drīz pats redzēsi. � Viņa devās projām.

��� Ha! � atkal teica Kristiāns. � Ir gan gudriniece.

��� Kas tā tāda bija? � jautāja Marts.

��� Linda, � teica Kristiāns un nosprauslājās. � Viņas tēvs ir foto�grāfs, un viņa domā, ka viss kritīs viņai rokās pats no sevis. Smieklīgi.

��� Kā tu viņu pazīsti? � brīnījās Marts.

��� Viņa mācās klasi zemāk un nāk uz fotopulciņu, � saviebies teica Kristiāns. � Nekas, nekas� � Kristiāns purpināja. � Pēc divām nedēļām redzēsim, kur� no mums ir labāks.

Kristiāns bija tā pārņemts ar gaidāmo konkursu, ka nespēja koncentrēties mācībām. Visvairāk viņu satrauca tēma par ģimeni, un viņ� glu�i nepamatoti pieprasīja no Marta paskaidrojumus � kāpēc tāda tēma vispār ir pieļauta. Ta�u, kad Kristiāns sesto reizi katego�riski noraidīja viņa piedāvājumu vienkār�i nofotografēt savu ģimeni, Marts noplātīja rokas un teica, ka viņam nav citu ideju.

��� It kā tev to būtu bijis varen daudz, � pavīpsnāja Kristiāns.

Kad stundas bija beigu�ās un viņi soļoja uz māju pusi, Kristiāns

vērīgi lūkojās visapkārt un meklēja � kā viņ� pats izteicās � kaut ko, kas atbilstu rudens tēmai.

��� Ak, nu tur ta�u der jebkas! � iesaucās Marts. Viņam jau sāka apnikt Kristiānā runas par konkursu.

��� Nekādā ziņā! � atsaucās Kristiāns. � Nekad nav tā, ka der jebkas! Kur nu vēl konkursā, kur var tikt pie jaunā Sony digitālā, � viņ� jau klusāk piebilda.

Kāpēc gan tu nevarētu nobildēt �os kokus? � Marts vaicāja, pamādams uz liepu rindu gar skolas �ogu. � Vai �o lapu kaudzi?

�� Tāpēc, ka tie koki bildē izskatīsies pārāk parasti, bet lapu kau�dze liksies vienkār�i netīra, � Kristiāns teica un iekunkstējās. � Ak, krtpēc man jau tagad nav tāda fotoaparāta? Tad es varētu nobildēt i .ml vai dubļu peļķi un vienalga dabūtu galveno balvu!

��� Ha! � tagad teica Marts.

Viņi turpināja ceļu.

�� Un ko tu domā fotografēt draugu tēmai? � piepe�i jautāja Marts, aizdomīgi paraudzīdamies uz Kristiānu. � Ceru, ka man ne�vajadzēs pozēt?

Kristiāns palaida skaļu smējienu, un Marts atviegloti uzelpoja.

��� Nemaz neceri! � Kristiāns, vēl aizvien ķiķinādams, attrauca.

I.ai vai kā tu patiktu da�ai labai meitenei, nedomā, ka es izlik�u tavu

portretu vispārējai apskatei.

Marts piesarcis kaut ko murmināja.

�� Es nedomāju fotografēt ne tevi, ne savu ģimeni, � paziņoja Kristiāns.

��� Ko tad? � vaicāja Marts.

�� Tad jau uzzināsi, � noslēpumaini attrauca Kristiāns, bet sa�drūma, atcerējies, ka tas pa�am vēl nebija īsti skaidrs. Ietves malā stāvēja soliņ�. Kristiāns apsēdās un sāka prātot.

�� Ko tu domā? � vaicāja Marts, kad kādu brīdi bija garlai�kojies.

Kristiāns tikai kaut ko noburk�ķēja. Marts pacietīgi gaidīja, vēro�dams, kā vēj� dzenā pa ietvi trīs dzeltenbrūnas lapas, līdz Kristiāns beidzot ierunājās:

��� Linda vēl būtu tas mazākais ļaunums. Viņai ir biju�as da�as sakarīgas bildes, bet tikai da�as. Diez vai viņa piepe�i pārvērtīsies par fotoģēniju�

��� Par ko tad tu uztraucies? � nesaprata Marts.

��� Alekss, � drūmi atteica Kristiāns. Acīmredzot viņam likās, ka ar to viss ir paskaidrots, un viņ� bija ļoti pārsteigts, ka Marts nezi�nāja, par ko īsti ir runa.

��� Kā? � Kristiāns sa�utis iesaucās. � Tu nezini Alek�u?

Marts paraustīja plecus. Kas viņam daļas gar visādiem aleksiem!

��� Alekss ta�u ir skolas labākais fotogrāfs! � Kristiāns iesaucās tik skaļi, ka garām ejo�ā sieviete satrūkās. � Zini to bildi, kas karājas pirmā stāva gaitenī? To ar ūdenskritumu?

��� Nu, zinu, � attrauca Marts.

��� To ir fotografējis Alekss, � paziņoja Kristiāns, un viņa balsī jautās apbrīna. � Viņ� nemaz nedrīkstētu piedalīties konkursā, viņ� jau tāpat ir pārāk labs. Bez tam man �ķiet, ka viņa tagadējais aparāts ir ļoti līdzīgs balvā eso�ajam, ja ne vēl labāks.

��� Nu tad varbūt viņ� arī nepiedalīsies, � ieminējās Marts.

��� Piedalīsies gan, � pārliecināti noteica Kristiāns. � Viņam pa�tīk atgādināt, ka ir pats labākais.

Marts atkal paraustīja plecus. Viņam likās, ka Kristiānā bildes ir pietiekami labas, turklāt viņ� nebija redzējis nevienu Alek�a bildi, iz�ņemot ūdenskritumu.

��� Gan jau, � Marts teica, bet Kristiāns izskatījās diezgan sa�drūmis.

��� Nu man jāiet mājās paskatīties, kā klājas Edvardam, � bei�dzot noteica Kristiāns un piecēlās. � No rīta viņ� izskatījās pēc tāda, kas var sajaukt savas pusdienas ar Spoka barību un, ne aci nepamirk��ķinot, izēst bļodiņu.

��� Zvani, ja netiec galā ar jauno aukli, � piedāvāja Marts un piemiedza ar aci.

��� Labs ir, tā arī darī�u, � pasmējās Kristiāns, un abi �ķīrās.

Kad Kristiāns nonāca pie sava dzīvokļa durvīm, viņu pārņēma nelāga nojauta, ka kaut kas nav kārtībā. Zēns cie�i pavērās uz durvīm, ta�u nekā dīvaina nemanīja. Durvis bija ciet, un durvju rokturis �

��iv.i vietā. Trepju telpā valdīja klusums, un ari dzīvoklī viss �ķita miei īgi Tomēr Kristiānām kaut kas nedeva mieru. Sameklējis atslēgu, viņ� atslēdza durvis.

Priek�namā viņ� palika stāvam pavērtu muti.

Visapkārt valdīja haoss. Visas drēbes bija norautas no pakaramaļicin, kurpes izmētātas pa visu priek�namu, un � pats dīvainākais � paklājs sarullēts nu gulēja �ķērsām pāri priek�namam.

Pirmā doma Kristiānām bija, ka �eit uzdarboju�ies zagļi, un otrā�

�� Tīna! � iebrēcās Kristiāns un metās iek�ā.

Dzīvojamā istabā viņ� sastinga atkal, jo tur pa�ā haosa vidū mie�rīgi sēdēja Tīna un spēlējās ar Spoku. Spoks, līksmi smilkstēdams, metās Kristiānām klāt. Tīna tikai nevaļīgi pamāja brālim ar roku un paripināja sunim gumijas bumbiņu. Pārliecinājies, ka māsai nekas nekai�, Kristiāns atviegloti uzelpoja un uzmanīgāk palūkojās visap�kārt.

Arī istabā viss izskatījās tā, it kā te pāris stundu būtu darbojies kāds ļoti neiecietīgs un nemākulīgs zaglis. Edvarda nekur nemanīja. Kristiāns iedomājās, ka pie visa �ā jucekļa varētu būtu vainojams lie�i viņ�.

�� Tīna, � Kristiāns ierunājās.

Māsa beidzot paraudzījās uz viņa pusi.

�� Tīna, kur ir Edvards?

��� Edvards? � Tīna diezgan izklaidīgi novilka. � Laikam vir�tuvē. Vispār es nezinu�

Kristiānām ie�āvās prātā, ka tas ir nedaudz dīvaini � auklējamais bērns pat nezina, kur atrodas viņa pieskatītājs.

Zēns devās uz virtuvi, uzmanīgi kāpdams pāri uz grīdas izmētā�tajiem priek�metiem, sākot ar apgāztiem krēsliem un beidzot ar puķpodiem. Piesardzīgi pavēris virtuves durvis, Kristiāns palūkojās tajā.

Pie galda sēdēja sakņupis stāvs, un Kristiāns tikai pēc mirkļa pa�zina Edvardu.

Zēns iegāja virtuvē. Sakņupu�ais stāvs satrūkās un klusītēm iekliedzās. Ieraudzījis, ka nācējs ir Kristiāns, Edvards izgrūda skaļu atvieglojuma nopūtu un nervozi pielēca kājās.

��� Paldies Dievam, beidzot kāds ir mājās! � viņ� iesaucās, lūko�damies uz Kristiānu tā, it kā būtu ieradies viņa glābējs.

��� Kas te notiek? � saraucis pieri, vaicāja Kristiāns.

Edvards saviebās kā sāpēs un atmeta ar roku.

��� Ak, labāk nejautā� Labāk nejautā� � Viņ� atkal sakņupa pār galdu, satvēris galvu plaukstās.

��� Es tomēr gribu zināt, � Kristiāns nepiekāpās. � Kas tas par �ausmīgu jucekli? Ko jūs te esat darīju�i?

��� Neko! Itin neko! � izsaucās Edvards un pielēca kājās. � Tas ir, es neko� neesmu darījis neko. Man vajadzēja ņemt nopietni tavus brīdinājumus, bet es, muļķis, domāju � ko gan tāds mazs bērns var izdarīt� � Viņ� sāka lieliem soļiem soļot �urpu turpu pa virtuvi, ne�ticīgi �ūpodams galvu.

Kristiāns sāka justies neomulīgi. Viņam likās, ka ar Edvardu viss nav kārtībā.

��� Par kādiem brīdinājumiem tu runā? � Kristiāns vaicāja. No Edvarda teiktā viņ� nebija sapratis nenieka. � Kādi brīdinājumi? Kāds bērns?

��� Tava māsa, � pa�ukstēja Edvards un bailīgi pa�ķielēja uz dur�vīm. � Jūs ta�u man teicāt, lai esmu piesardzīgs, bet es nepaklausīju, izlaidu viņu no acīm� Un tad sākās tas ārprāts�

��� Paga, paga, � teica Kristiāns. � Es neko nesaprotu. To ta�u neizdarīja Tīna?! � viņ� iesmējās. � Izstāsti labāk visu no sākuma.

Edvards pietraucās pie galda un atkrita krēslā, tā ka tas nolodzījās vien.

��� Viss sākās tā. Kad jūs visi aizgājāt, Tīna devās uz savu istabu, jo gribot pazīmēt. Es paņēmu savu grāmatu un apsēdos dzīvojamā istabā. Kādu laiku viss bija mierīgi, bet tad Tīnas istabā kaut kas nobūk�ķēja.

Iaizgāju skatīties, kas tur ir, bet likās, ka viss kārtībā. Tīna teica, ka tui plaukta nokritusi grāmata.

Kristiāns platām acīm vērās Edvardā. Zēnam aizvien vairāk �.Ķīla, ka pie notiku�ā vainojams Edvards. Tikmēr Edvards turpināja ■,l astīt.

��� Tad Tīna teica, ka viņai apnicis zīmēt un viņa grib skatīties televīziju. Es ieslēdzu televizoru, un viņa apsēdās skatīties multenes, bet es aizgāju uz virtuvi, jo man vajadzēja gatavoties eksāmenam.

�� Nu? � Kristiāns nepacietīgi jautāja. Viņam likās, ka Edvards stāstāmo velk garumā.

�� Nu un tad sākās, � teica Edvards un apklusa.

��� Kas sākās? � Kristiāns kļuva aizvien nepacietīgāks.

��� Viss, � svarīgi atteica Edvards. � Viss sāka jukt un brukt, bet, kad es izskrēju skatīties, kas tur notiek, Tīna mierīgi sēdēja un skatījās pārraidi.

��� Nu? � atkal teica Kristiāns. � Tad jau viņa ne pie kā nav vai�nīga.

��� Kur� tad? � iesaucās Edvards.

�Labs jautājums,� nodomāja Kristiāns, bet neko neteica.

��� Ko Tīna pati par to saka? � viņ� jautāja.

��� To pa�u, ko tu. Ka ne pie kā nav vainīga.

��� Kur� tad? � tagad jautāja Kristiāns.

��� Ahā! � uzvaro�i iesaucās Edvards. � To es labprāt noskaid�rotu. Bet, tā kā �eit neviena cita bez Tīnas, manis un suņa nebija, tad to nemaz nav tik grūti izdarīt.

�Skaidrs ka nav,� pikti sprieda Kristiāns. �Dro�i vien pats arī esi bijis tas bandīts.�

��� Un es tas neesmu, � teica Edvards, kā nolasījis Kristiānā do�mas. � Un suns arīdzan tas nav. Viņ� vēl ir pārāk mazs.

�Diez vai ari tad, ja būtu izaudzis, Spoks spētu sarullēt tepiķi un nomest to �ķērsām pāri priek�namam,� izsmējīgi nodomāja Kris�tiāns.

Atliku�o pēcpusdienas daļu līdz vecāku pārnāk�anai Edvards ar Kristiānu kārtoja māju. Tīna maisījās viņiem pa kājām un neskopo�jās ar pilnīgi nevajadzīgiem padomiem, līdz Kristiāns neizturēja un aiztrieca māsu uz viņas istabu.

��� Sēdi tur un nerādies, kamēr nebūsim beigu�i! � viņ� pa�vēlēja.

��� Un kā es zinā�u, kad jūs esat beigu�i? � Tīna jautāja.

��� Es tevi pasauk�u, � Kristiāns attrauca.

��� Nu labi, � Tīna nepārliecino�i piekrita, saraukusi pieri. � Un pacentieties pabeigt līdz pusse�iem, tad sāksies filma.

��� Ja da�s labs nebūtu saārdījis māju, da�am labam nevajadzētu tagad tupēt savā istabā, � teica Edvards, daudznozīmīgi vērdamies uz Tīnu.

��� Tie�i tā, � piekrita Tīna un, pasaukusi Spoku, aizmetās uz savu istabu.

�Lai kur� arī būtu vainīgs,� sprieda Kristiāns, celdams no grīdas gleznas un kārdams tās atpakaļ pie sienas, �tā nav ne Tīna, ne Spoks. Viņi, pat pakāpdamies uz krēsla, nevarētu aizsniegt nevienu no no�gāztajām bildēm.�

Zēns ik pa brīdim nervozi lūkojās pulkstenī, ilgodamies, kaut ātrāk pārnāktu mamma ar tēti. Jo, kaut arī �obrīd Edvards izskatījās pilnīgi normāls un pukstēdams slaucīja no puķpodiem izbiru�o zemi, nebija izslēgts, ka kuru katru brīdi viņu var atkal pārņemt tra�kums.

Kad pusse�os ieradās mamma, Kristiāns ar Edvardu beidza sa�kopt māju/tāpēc mammai tika aiztaupīts nepatīkamais pārsteigums, kādu, pārnākot mājās, bija piedzīvojis Kristiāns. Drīz pārradās arī tēvs, un Edvards pārsteidza abus ar paziņojumu, ka turpmāk vairs nevarēs nodarboties ar aukles pienākumiem.

��� Tas ir pāri maniem spēkiem, � viņ� traģiski paziņoja, samul�sinādams vecākus. � Man jau pietiek ar savām problēmām, es ne�varu vēl ik dienas pārdzīvot tādu stresu.

Mamma ar tēti apmulsu�i saskatījās, bet Edvards pat nedomāja m ko paskaidrot sīkāk. Savukārt Kristiāns nevēlējās Edvarda klātImlnē izklāstīt savu viedokli par to, kas patiesībā noticis. Tā nu Edv.uds steig�us atvadījās un metās projām, atstādams mammu un tēti pagalam apjuku�us.

Kad Edvards bija prom, Kristiāns beidzot izstāstīja, kas noticis \ iņu prombūtnes laikā, un izteica arī savu versiju. Skaidrs, ka vecāki bija pārbiju�ies, ka uzticēju�i meitu tādam neaprēķināmam cilvēkam, bet tad istabā ienāca Tīna un galīgi sajauca visiem prātu.

�� Nabaga Edvards! � viņa teica, iekārtodamās pie televizora, lai noskatītos savu filmu. � Viņ� bija tā pārbijies. Es mēģināju viņu nomierināt, bet viņ� ir tik nervozs � tā nu viņ� paslēpās virtuvē un aiz�spieda ausis, lai nedzirdētu visus tos būk�ķus.

Kristiāns un vecāki neko nesaprata.

Tēvs piegāja pie televizora un izslēdza skaņu.

��� Ei, slēdz atpakaļ skaņu! � Tīna iesaucās.

Bet tēvs stingri teica:

��� Vispirms mums �is tas jānoskaidro. Izstāsti, lūdzu, kas te �o�dien notika.

��� Liels juceklis, � Tīna līksmi noteica un turpināja blenzt tele�vizorā.

��� To es sapratu, � drūmi noteica tēvs. � Un kur� pie tā jucekļa bija vainīgs? Vai Edvards?

��� Ko? � iesmējās Tīna. � Es ta�u teicu, ka viņ� paslēpās virtuvē un visu dienu no tās neiznāca.

��� Nu tad tā. Filmu tu �ovakar neskatīsies. Ej uz savu istabu un dari tur, ko gribi! Varbūt nākamajā reizē tu uzvedīsies labāk? � Izska�tījās, ka tēvs ir nikns ne pa jokam.

Kaut ko tādu Tīna nebija gaidījusi. Vispirms viņa mēģināja at�taisnoties, teikdama, ka nav vainīga, tad sāka raudāt.

��� Es ta�u tikai spēlējos, � viņa �ņukstēja, bet tēvs palika pie sava.

Kristiāns nebija pārliecināts, ka tēvs rīkojies pareizi. Viņ� nekādi nespēja iedomāties, kā briesmīgo haosu būtu varējusi radīt mazā Tīna. Kristiāns nosprieda, ka vēlāk, kad Tīna būs nedaudz nomieri�nājusies, viņam būs jāmēģina �o to noskaidrot.

Vakarā sākās vētra.

Vēja brāzmas triecās sienās ar tādu sparu, ka Kristiāns, ar segā ietītām kājām sēdēdams gultā, laiku pa laikam sajuta uzvēdām auk�stu gaisa pūsmu.

�Vēj� lien cauri sienām,� domāja Kristiāns, atraudams skatienu no ģeogrāfijas atlanta un palūkodamies uz logu. Aizkari viegli kustē�jās, it kā aiz tiem būtu paslēpies kāds, kas nevar izlemt, vai doties is�tabā vai palikt savā slēptuvē. Biezie aizkari nebija aizvilkti, un logā vīdēja balts pilnmēness. Mākoņi skrēja tam pāri negantā ātrumā, un uz pretējās sienas ēnas spēlēja spokainu pantomīmu.

Kristiāns nodrebinājās un atkal pievērsās atlantam. Rīt bija pare�dzēts pārbaudes darbs par Eiropas galvaspilsētām, un viņam vēl bija palikusi vesela tre�daļa Eiropas�

��� Zagreba, Ļubļana, Zagreba, Ļubļana� � klusām murmināja Kristiāns, bet tad saprata, ka vairs neatceras, kurai valstij kura gal�vaspilsēta pieder. � Ek! � zēns pikti iesaucās un, nosviedis atlantu gultā, izrausās no segas.

Istabā bija auksts, un Kristiāns trīcēdams devās pārbaudīt, vai mā�sas istabā ir tikpat auksts.

Tīnas istabā nepavisam nebija auksts. Acīmredzot vēj� pūta no tās pa�as puses, no kuras tas aizvien mēdza pūst, Kristiānā istabas logā. Likās, ka lina jau guļ, bet Kristiāns klusītēm ieslēdza mazo galda lampu un palūkojās uz māsas gultu.

Tīna nebija aizmigusi. Vaļējām acīm viņa gulēja gultā un vēl aiz�vien izskatījās sapūtusies.

Kristiāns apsēdās uz gultas malas un sabu�ināja Tīnas gai�o gal�viņu, bet māsa sarauca pieri un uzgrieza brālim muguru.

Nu, nu� � samierino�i noteica Kristiāns. � Nebozies nu tik ļoti�

Tina nopurpināja kaut ko nesaprotamu, kas skaidri ļāva noprast Ilkni vienu � viņa bo�as un bozīsies.

��� Pastāsti man, kas pirmīt īsti notika, � teica Kristiāns. � Es nedusmo�os.

��� Mmmm� � noņurdēja Tīna.

��� Tas ta�u nebija Spoks, vai ne? � vaicāja Kristiāns.

��� Protams, ne! � sa�utusi atsaucās Tīna un pagriezās pret brāli.

Kāds Spoks?! Viņ� ta�u nelido!

��� Kā tad, � piekrita Kristiāns. � Un, tā kā arī tu nelido, tas ,k nnredzot bija Edvards.

��� Vai tad Edvards lido? � Tīna iespurdzās.

�� Nē ta�u. Viņ� vienkār�i ir pietiekami gar�, lai nogāztu bildes no sienām un kas nu tur vēl bija nogāzts.

��� Varbūt� � negribīgi novilka Tīna.

��� Ko � varbūt? � uzķēra Kristiāns. � Tātad tas tomēr bija Ed�vards?

���� Varbūt viņ� ir pietiekami gar�, lai ņogāztu bildes, � lēnām teica Tīna. � Tomēr viņ� tās nenogāza.

��� Te nu bija! � iesaucās Kristiāns. Viņu sāka kaitināt māsas ap�linku runas, bez tam viņu gaidīja vēl tre�daļa Eiropas� � Paklau, beidz niekoties! � viņ� nikni noteica. � Pasaki skaidri un gai�i � kur� to izdarīja?

Tīna atkal sarauca pieri un paglūnēja uz dusmīgo brāli.

��� To nemaz tā skaidri un gai�i nevar pateikt, es ta�u nestāvēju klāt un neskatījos, ko kur� izdarīja!

Tas Kristiānu saniknoja vēl vairāk.

��� Nu labi! � viņ� iesaucās un pielēca kājās. � Spītējies un ne�saki neko, ja tev tā labāk patīk. Man tāpat viss ir skaidrs! � Un Kris�tiāns izbrāzās no istabas, pa ceļam izslēgdams galda lampu.

Vecāki acīmredzot bija agri aizgāju�i gulēt, jo priek�nams bija pilnīgi tum�s un pat no viņu guļamistabas durvju apak�as nespīdēja

ne mazākā gaismiņa. Kristiāns taustījās pēc slēd�a, kad viņam aiz muguras priek�nama tālākajā galā kaut kas sakustējās. Kristiāns glu�i instinktīvi sastinga un tikai pēc brī�a aptvēra, ka tas dro�i vien ir Spoks.

��� Ei, Spok! � klusītēm pasauca Kristiāns, negribēdams pamo�dināt vecākus.

Spoks atsaucās gan, ta�u ne no priek�nama tālākā gala. Kluss smilkstiens atskanēja no Tīnas istabas, bet priek�nama tālākajā galā bija iestājies pilnīgs klusums.

��� Mammu? � Kristiāns pasauca jau skaļāk, bet, kad neviens neatbildēja, viņam uzmetās zosāda. Zēns turpināja diezgan haotiski ap�amdīt sienu, meklēdams slēdzi, tajā pa�ā laikā cenzdamies ne�trok�ņot. Beidzot viņam izdevās atrast slēdzi, un gaisma iedegās, bet reizē ar slēd�a klik�ķi no priek�nama tālākā gala atskanēja tāds kā ņurdiens.

Kristiāns izbīlī iekliedzās, un pēc mirkļa no guļamistabas izbrā�zās mamma ar tēti.

��� Kas noticis? Tev viss kārtībā? � satraukti vaicāja mamma.

Kristiāns pamāja ar galvu, nenovērsdams skatienu no priek��nama tālākā gala, no kura, kā viņam �ķita, bija atskanēju�as dīvainās skaņas.

��� Tur kaut kas bija, � viņ� beidzot ieteicās.

��� Kur? Tajā kaktā? � pārprasīja tēvs. � Tu domā � pele?

��� Nē, nē, diez vai pele. Kaut kas lielāks. Un Spoks tas nav, viņ� ir Tīnas istabā.

Tētis uzmanīgi izpētīja priek�nama tālāko galu, pat atbīdīdams kurpju plauktiņu.

��� Nekā nav, � viņ� beidzot paziņoja. � Un tomēr būs jāizliek peļu slazds.

��� Ak kungs, vai tie�ām atkal būs ievazāju�ās peles, � ievaidējās mamma.

��� Ziema nāk, � paskaidroja tētis. � Ārā kļūst auksts, un peles nak iek�ā.

���� Vajadzētu izdarīt tā, lai viņas nenāktu. Vai tu aiztaisīji tos i .lin umus, pa kuriem salīda iepriek�ējās?

��� Jā, bet acīmredzot �īs peles zina citus ceļus, � iesmējās tētis.

Arlabunakti, Kris!

��� Arlabunakti, � atņurdēja Kristiāns un iegāja savā istabā.

�Pie visa vainīgas galvaspilsētas,� zēns nosprieda, savākdams at�lantu no gultas un iebāzdams to somā. �No visām tām zagrebām un ļubļanām ne tas vien var sākt rādīties��

Ātri norāvis d�emperi un d�insus, viņ� ielīda gultā zem segas un kādu bridi klausījās vēja gaudās. Ta�u doma par galvaspilsētām zēnu iemidzināja, un viņ� sapņoja, ka vētra tumsas aizsegā ir ielīdusi mājā un paslēpusies priek�nama tālākajā galā, un, kad viņ� ieslēdz priek��namā gaismu, vētra ar niknu ņurdienu izlec no slēptuves un sāk plo�sīties, raudama gleznas no sienām un dauzīdama puķpodus.

Turpmākās divas nedēļas vienīgais, par ko Kristiāns domāja, un lielākā daļa no tā, ko viņ� darīja, bija saistīts ar fotokonkursu. Nekā�das ķibeles ar Edvardu vairs neatgadījās, jo jau nākamajā dienā, uzzi�nājusi par notiku�o, bija ieradusies Reinas tante. Kristiāns beidza pratināt Tīnu un pilnībā pievērsās fotografē�anai.

Katru vakaru zēns noņēmās ar dienā safotografētajām bildēm, tās datorā nemitīgi pētīdams un uzlabodams, bet vienalga nebija ap�mierināts.

��� Tev ir vajadzīgas tikai �etras bildes, � teica Marts, kādu pēc�pusdienu ienācis pie Kristiānā. � �etras! Un cik tev to jau ir � �etri tūksto�i?

Abi puikas sēdēja virtuvē, un Kristiāns apņēmīgi ko�ļāja karbo�nādi, platām acīm blen�ot uz Martu.

��� Nu? � Marts skubināja, kad Kristiāns turpināja ko�ļāt un pat nedomāja viņam atbildēt. � Tu nemū�am nevarēsi izvēlēties, kādas bildes iesniegt, ja to būs tik drausmīgi daudz. Tu jau ra�o kā fabrikā!

��� Tie�i tā, � norūca Kristiāns. � Un tie�i tāpat kā fabrikā man te nav nekā laba.

��� Tāpēc liecies mierā, � noteica Marts. � Liecies mierā un rimsties!

��� Un�?

��� Ko � un? � nesaprata Marts.

Kas mainīsies, ja es lik�os mierā? Ne no kā jau bildes neradīsies!

Liecies mierā un padomā! � ieteica Marts. � Varbūt ie�au�jies ] M ātā kaut kas labs.

-���� Varbūt ie�ausies, bet varbūt arī neie�ausies� � noņurdēja K i islians. � Visdrīzāk neie�ausies.

�� Nevajag tik nelāgi domāt, � teica Marts. � Un nevajag tik Iniki noņemties.

� Tu mani tikai māci! � Kristiāns beidzot neizturēja. � Ja jau lev tas �ķiet tik vienkār�i, tad pasaki, ko un kā lai es bildēju par pilsēi.is tēmu. Viss, ko esmu izmēģinājis, nekam neder!

��� Tad izmēģini kaut ko citu, � ieteica Marts.

Kristiāns tā arī darīja.

Ik dienas pēc stundām viņ� klejoja pa Rīgas centru, laiku pa lai�kam apstādamies un blenzdams uz kaut ko, ko varētu nofotografēt.

I ās izskatījās tik dīvaini, ka ļaudis bie�i vien atskatījās un nereti ap�vaicājās, vai viņ� nav apmaldījies. Tad Kristiāns atņurdēja kaut ko, kas izklausījās pēc �Zināmā mērā�, un a�i vien devās prom.

Ar rudens tēmu viņ� tika galā samērā ātri, pilsētas parkā no mu�gurpuses nobildēdams satuntulēju�os ve�iņu, kas bija atsēdusies uz soliņa atpūsties. Tā kā bildē bija redzami arī kailie koki un da�as ne�savāktas lapu kaudzes, Kristiāns nosprieda, ka bilde pietiekami labi iederēsies tēmā. Pa�am par lielu prieku, bilde iznāca patie�ām laba, kaut arī nedaudz padrūma.

�� Nu tad tā, ja viņi grib rudeni, tad rudeni viņi arī dabūs, � nosprieda Kristiāns, kritiski aplūkodams attēlu. � Nekāda di�ā līk�smība tur nevar būt, un vismaz par vienu tēmu man vairs nav jā�domā.

Tīna stāvēja viņam blakus un saviebusies blenza monitorā.

��� Kas ir? �■ jautāja Kristiāns. � Tev nepatīk?

��� Kas sē� tajā kokā? � Tīna vaicāja.

�� Kurā kokā? � vaicāja Kristiāns, pieliekdamies tuvāk traukam ar bildi.

Patie�ām, vienā no kailajiem kokiem rēgojās melns plankums.

�� Ak kungs! � iesaucās Kristiāns. � Defekts!

��� Vārna, � domīgi teica Tīna. � Milzīga, resna vārna.

��� Tu domā? � cerīgi ieteicās Kristiāns. � Neizskatās pēc vārnas�

��� Izskatās kaut kas pa vidu starp vārnu un suni, � teica Tīna un ieķiķinājās.

��� Man vienalga, kas tas ir par lopu, � teica Kristiāns. � Ja tas nav defekts, man pilnīgi vienalga, vai tā ir vārna, suns vai nīlzirgs.

��� Nīlzirgi nekāpj kokos, � iebilda Tīna. � Viņi ir pārāk lieli.

��� Kas par to? � iespurdzās Kristiāns. � Jaguāri arī ir lieli, bet viņi to vien dara kā kāpelē pa kokiem.

��� Jā? � Tīna �aubījās. � Nu, tad jau varbūt tas ari ir nīlzirgs.

��� Starp citu, suņi gan nekāpj kokos, � Kristiāns sacīja.

��� Tad tā ir vai nu vārna, vai nīlzirgs, � sacīja Tīna. � Ļoti liela, resna vārna vai mazītiņ� nīlzirdziņ�.

Pie tā arī palika. Kristiāns bija pārliecināts, ka konkursa vērtē�a�nas komisijai būs pilnīgi vienalga, kur� no abiem tas ir.

Kad līdz konkursam bija atlikusi vairs tikai nedēļa, Kristiānām vēl aizvien bija tikai viena bilde. Pirmdienas pēcpusdienā viņ� pie�sarku�ām acīm atrāvās no datora, tikko izbrāķējis kārtējos pārsimt kadrus.

��� Man vienkār�i ir nepiecie�ams tas jaunais aparāts, � viņ� �ķen�dējās. � Es nevaru visu mū�u strādāt ar tik lētu kasti! � Zēns ar rie-, bumu pavērās uz savu fotoaparātu.

Tad Kristiāns, savākdams Spoka siksniņu, noņurdēja:

��� Ejam laukā.

Spoks, sapratis, ka paredzama skrie�anās, līksmi lēkāja ap sa�drūmu�o Kristiānu. Kad abi jau devās laukā pa durvīm, priek�namā parādījās Tīna un paziņoja, ka viņa arī grib iet ārā.

�Tad ģērbies, � teica Kristiāns. � Kur ir tava cepure?

��� Nav, � attrauca Tīna, mēģinādama iedabūt roku piedurknē.

��� Kā � nav? Kur tad tā ir?

�� Es ta�u teicu: nav, � atkārtoja Tīna. Piedurkne �ķita ļaunprā�tīgi sasējusies mezglā un neparko negribēja ļauties Tīnas rokai. Mei�tene nepacietīgi to raustīja, bet piedurkne likās samezglojamies vēl vairāk.

Kristiāns stāvēja un saviebies blenza uz māsu.

��� Dabū cepuri, lai varam iet, � viņ� diezgan īgni noteica.

��� Es nevaru to dabūt, jo man tās nav, � teica Tīna, beidzot lik�dama mieru piedurknei.,� Tu nedzirdēji, vai?

��� Ļoti labi dzirdēju. Un kur tu to liki? Pazaudēji?

��� Nepazaudēju vis! Atdevu Elfiņai par segu.

��� Ha! Tad ej uz savu istabu un pasaki Elfiņai, lai viņa atdod tev savu segu, �� teica Kristiāns.

Tīna skatījās uz brāli tā, it kā viņ� būtu galīgi dumj�.

��� Es nevaru atprasīt dāvanu, � sa�utusi teica Tīna. � Bez tam Elfiņas te vairs nav!

��� Ak tā, � sacīja Kristiāns, juzdams, ka māsa tūlīt viņu izvedīs no pacietības. � Nu tad tev vajadzēs likt mammas cepuri.

Viņ� paņēma mammas adīto mici un uzmauca Tīnai galvā. Ce�pure noslīdēja meitenei līdz acīm, un viņa neveikli to atbīdīja atpa�kaļ. Kristiāns uzrullēja cepures malas � tagad tā vairs neslīdēja le�jup, bet izskatījās ļoti jocīgi. Spoks ievauk�ķējās, un izskatījās, ka viņ� smīkņā.

��� Tā, nu varam iet, � teica Kristiāns, kad bija ticis galā arī ar Tīnas niķīgo piedurkni.

Kad viņi izgāja uz ielas, nikna vēja brāzma sagrieza virpulī sau�sās lapas un, pievirpuļojusi pie Tīnas un Kristiānā, izjuka tie�i pār viņu kājām. Spoks nikni ierējās un ņēmās klabināt zobus uz dzelte�najām lapām, bet Kristiāns, saņēmis māsu aiz rokas, devās lejup pa ielu.

Bija skaidra rudens diena. Debesis bija ko�i zilas, un brāzmainais vēj� plosījās ap māju stūriem, trenkādams lapas un laiku pa laikam

saceldams gaisā putekļus. Kristiāns uzrāva augstāk jakas apkakli un nedomādams devās iek�ā Vecrīgā. Tīna, kas zem mammas mices neko neredzēja, tenterēja brālim pakaļ, ieķērusies viņam rokā, bet abiem pa pēdām sekoja Spoks.

Pie vienas no pilsētas lielākajām baznīcām Kristiāns pēk�ņi ap�stājās un pavērās aug�up. Baznīcas tornis slējās augstu virs viņu gal�vām un �ķita aizsniedzam pa�as debesis. Piepe�i Kristiānām radās kāda ideja. Velkot Tīnu aiz rokas, viņ� metās uz baznīcas ieeju.

��� Nerauj mani! � protestēja Tīna, mēģinādama ar brīvo roku pastumt uz aug�u cepuri, kas atkal bija noslīdējusi viņai pāri acīm.

��� Pagaidi ta�u!

Ta�u Kristiāns neklausījās. Tikai piedrāzies pie baznīcas durvīm, viņ� beidzot apstājās.

��� Tūlīt mēs uzbrauksim baznīcas tornī, � viņ� paziņoja.

Tīna iepleta acis.

��� Ko? Tur aug�ā? � viņa iesaucās.

Kristiāns pamāja ar galvu.

��� Pa�ā aug�ā. Tas ir tie�i tas, kas man vajadzīgs, � pilsēta no aug�as. Tā būs ideāla bilde! � Ieķēries smagajās koka durvīs, viņ� jau sāka tās vērt vaļā, kad pēk�ņi ierējās Spoks.

��� Ak nē, � ievaidējās Kristiāns. � Pavisam aizmirsu� Ko lai iesāk ar suni?!

��� Ko tu gribi ar viņu iesākt? � aizdomīgi vaicāja Tīna. Kristiāns patlaban uzvedās visai dīvaini, un viņai likās, ka brālim padomā kas nelāgs.

��� Mēs nevaram viņu ievest baznīcā, � teica Kristiāns. � Kaut kas jāizdomā.

Brīdi viņ� saspringti domāja, savukārt Spoks tikmēr uzvedās vēl dīvaināk nekā pirmīt Kristiāns. Viņ� kāpās atpakaļ un, sabozis ka��oku, nikni rūca. Tīna izbrīnīta viņu vēroja.

��� Ā, nu labi! � beidzot izsaucās Kristiāns un atmeta ar roku.

���� Pabāzī�u suni zem jakas, varbūt neviens nepamanīs. Mums nav

laika tagad iet atpakaļ uz mājām, � viņ� skaidroja māsai. � Citādi paliks tum�s.

�� Spok, �urp! � Kristiāns iesaucās, bet Spoks pat nedomāja klausīt.

Vēl aizvien ņurdēdams, viņ� bozās un laiku pa laikam aprauti ierējās.

�� Kas tad nu? Kāds kaķis, vai� � brīnījās Kristiāns. � Spok, pietiks mā�oties, tūlīt nāc �urp!

Kad Spoks vēl aizvien viņu neklausīja, Kristiāns devās pie suņa un, bez ceremonijām sagrābis viņu aiz �upra, aizbāza sev aiz jakas.

��� Un nemaz nemēģini riet! � viņ� bargi brīdināja suni. Spoks sakustējās, bet vairs neņurdēja. � Ejam iek�ā! � zēns noteica.

Līdzko smagās durvis bija aizvēru�ās, viņus apņēma krēsla. Kris�tiāns paraudzījās apkārt, bet likās, ka bez viņiem baznīcā neviena nav.

��� Khmm, � nokrek�ķinājās Kristiāns. � Vai te kāds ir?

Klusums.

Visi ielas trok�ņi bija pilnībā pagaisu�i � cauri baznīcas mūriem nespēja izlauzties neviena pati skaņa.

��� Aūū! � iesaucās Kristiāns.

Spoks zem Kristiānā jakas sakustējās, un Kristiāns piespieda viņu cie�āk sev klāt.

Beidzot noklaudzēja kādas durvis tepat tuvumā, un viņu priek�ā parādījās ve�iņa, ievīstījusies milzum lielā, brūnā d�emperī. Viņa ziņ�kāri uzlūkoja abus bērnus, un Kristiāns izmisīgi vēlējās, kaut Spoks ciestu klusu.

��� Ēēē� � novilka Kristiāns. � Labdien!

��� Labdien! � nopīkstēja arī Tīna.

Spoks atkal sakustējās, bet ve�iņa tobrīd, par laimi, lūkojās uz Tīnu.

��� Vai varu ko līdzēt? � jautāja ve�iņa.

��� Jā, mēs gribētu uzbraukt tornī, � teica Kristiāns.

Ve�iņa pavērās uz zēnu.

��� Tornī, tu saki?

��� Ēēē� jā, � apstiprināja Kristiāns.

��� Ak tad tornī gan, ko? � ve�iņa vēlreiz atkārtoja.

Kristiāns pamāja.

��� �obrīd tur aug�ā neviena nav, � ve�iņa paziņoja un apklusa.

Kristiāns nesaprata, ko viņa ar to gribēja teikt. Vai tad tur kādam

noteikti būtu jābūt?

��� Tur neviena nav, jo ir sabojājies lifts, � ve�iņa teica un paglū�nēja uz zēnu. � Tik augstu neviens negrib kāpt.

Kristiāns atviegloti uzelpoja. Ak tad tik vien bija tās nelaimes!

��� Tas nekas, gan mēs uzkāpsim! � viņ� iesaucās.

��� Kāpnes ir tum�as, � ve�iņa vēl brīdināja, bet Kristiāns, at�kal sagrābis māsu aiz rokas, jau metās uz kāpņu pusi. � Ieslēdziet gaismu! � ve�iņa sauca viņiem nopakaļ. � Slēdzis ir turpat pie durvīm!

Kāpņu laukumā patie�ām bija tum�s.

Kristiāns aptaustīja sienu, kas bija auksta un mitra, un, atradis slēdzi, nospieda to. Bāli dzeltena gaisma apspīdēja nedaudz apdrupu�os akmens pakāpienus un ar metāla re�ģi nodalīto lifta telpu. Kāpnes aizvijās stāvus aug�up un iegrima melnīgsnējā krēslā, jo vājā gaisma necik tālu nesniedzās.

��� Iesim nu, � teica Kristiāns un devās pa kāpnēm aug�up.

Tīna steig�us gāja viņam pakaļ. Kāpnes veda diezgan stāvi aug��up, un bērni kāpdami pamatīgi aizelsās. Pēc brī�a viņi apstājās ievilkt elpu.

��� Ui, cik te briesmīgi! � Tīna nodrebinājās.

Bāli dzeltenā lampa, kas karājās pie sienas, meta vēl vājāku gaismu nekā iepriek�ējais gaismeklis, un gaismas aplis likās kā pieli�pis pie sienas. Turpat blakus viss jau atkal grima tumsā. Sienas vei�doja lielas akmens plāksnes, un katrs sīkākais izcilnītis meta garu un draudīgu ēnu.

Kristiāns vērās aug�up, lūkodamies pēc nākamās lampas, bet iz�skatījās, ka tur aug�ā viss ir tikai vēl tum�āks.

Viņam aiz jakas sakustējās un ieņurdējās Spoks. Kristiāns izcēla suni no azotes un nolaida zemē.

��� Tālāk, es domāju, tu vari iet pats, � viņ� teica sunim.

Spoks noskurinājās un neuzticīgi pablenza aug�up tum�ajās

kāpnēs un klusi rūca.

��� Ceru, ka �ī nav pēdējā lampa, � ieteicās Kristiāns, palūkoda�mies uz gaismas plankumu pie sienas. � Ja tā, tad mums vajadzēs iet, turoties gar sienu.

��� Man bail, � teica Tīna.

Spoks joprojām rūca.

��� Nu labi, � Kristiāns atmeta ar roku. � Ejam tālāk, kamēr ari �ī lampa nav izdegusi.

Bērni atsāka kāpt, un jau pēc brī�a viņus apņēma tumsa.

��� Tīna, dod roku! � tumsā atskanēja Kristiānā balss, un tūlīt viņa plaukstā ieķērās māsas mazā rociņa.

��� Kur Spoks? � bailīgi vaicāja Tīna.

��� Tepat vien ir, � attrauca Kristiāns. � Es viņu turu aiz pava�das. Dzirdi, kā viņ� ņurd?

Spoka nagi klikstēja pret akmens pakāpieniem, un viņ� patie�ām visu laiku ņurdēja.

��� Ceru, ka te nav �urku, � ieteicās Kristiāns. � Nesaprotu, kā�pēc viņi nesalabo liftu?

Te piepe�i Spoks neganti ierējās un izrāvies aizmetās prom tumsā. Varēja dzirdēt, kā viņ�, nikni riedams, lēk�o aug�up pa kāpnēm.

��� Kris, � iekunkstējās Tīna.

��� Nekas, nekas, tas ir tikai Spoks. Viņ� dro�i vien metās pakaļ kādai pelei.

��� Man bail, � Tīna klusiņām atkārtoja.

��� Viss kārtībā, � Kristiāns viņu mierināja. � Liekas, mēs drīz būsim aug�ā.

Tajā brīdī no aug�as atskanēja dīvainas skaņas. Vēl aizvien bija dzirdams, kā dusmīgi rej Spoks, bet tad rie�anai pievienojās tādi kā

būk�ķi, it kā kaut kas sistos pret cietajām akmens plāksnēm. Tad at�skanēja negants rēciens, Spoks spalgi iekaucās, un kaut kas smagi brāzās pa kāpnēm lejup.

Kristiāns apkampa Tīnu, kas �ausmās bija aizturējusi elpu, un piespiedās cie�i pie sienas. Pēc mirkļa kaut kas pabrāzās viņiem ga�rām, tik tikko skardams Kristiānu, bet �im kaut kam pakaļ riedams aizbrāzās Spoks.

Kristiāns sagrāba māsu aiz rokas un metās aug�up. Viņi skrēja, cik nu vien ātri tas tumsā bija iespējams, laiku pa laikam paklupdami pār kādu pakāpienu. Visbeidzot likās, ka pakāpieni kļūst samanāmi, tad varēja saskatīt arī lifta re�ģa aprises, un beidzot atspīdēja dienas gaisma.

Viņi bija aug�ā.

��� Fū! � noelsās Kristiāns, atlaizdams māsas roku.

Tīna, skaļi elsodama, sakņupa zemē un mēģināja atgūt elpu.

Viņi stāvēja baznīcas torņa laukumā, augstu virs pilsētas. Savu�kārt vēl augstāk � Kristiānām un Tīnai virs galvas � karājās milzī�gais baznīcas zvans.

Kristiāns piegāja pie viena no vaļējiem logiem un palūkojās ārā. Lejā visapkārt pletās pilsēta, vecpilsētas sarkanie dakstiņu jumti ieskāva baznīcu kā neliels sarkans riņķis.

Kristiāns metās bildēt, pilnīgi aizmirsis pirmītējo izbīli. Ta�u Tīna gan nebija neko aizmirsusi.

��� Kris! � viņa paraustīja brāli aiz jakas.

��� Pag, � nevaļīgi atsaucās Kristiāns, mēģinādams ietvert objek�tīvā vairāk, nekā tas bija iespējams.

��� Kris, kas tas pirmīt bija? � nemitējās Tīna. � Un kur ir Spoks?

Kristiāns noklik�ķināja fotoaparātu un palūkojās uz māsu.

��� Spoks noskrēja lejā. Tu ta�u dzirdēji.

��� Jā, bet kas tur pirmīt bija? Tur nebija tikai Spoks. Viņ� skrēja kaut kam pakaļ.

k.

��� Dro�i vien kādai �urkai. Man visu laiku likās, ka tur tā dīvaini o�.

��� Tur smirdēja. Brī�iem tur smirdēja vienkār�i �ausmīgi.

�� Viņi nemaz nesakopj to kāpņu telpu. Viņi ļauj izdegt lampām un sprāgu�ām �urkām gulēt zem grīdas dēļiem.

��� Tur nav dēļu, � iebilda Tīna. � Tās ir akmens kāpnes.

��� Nu, vienalga, � attrauca Kristiāns un atkal pievērsās foto�grafē�anai.

Tīna sarauktu pieri stāvēja un domāja.

��� Un tomēr man liekas, ka tas bija kaut kas lielāks par �urku.

Vienu brīdi arī Kristiānām tā bija licies, bet tagad spo�ajā saulē,

ar pilsētu pie kājām pirmīt notiku�ais nelikās pārdomu vērts.

��� Ei, Kris! � Tīna atkal paraustīja brāli aiz rokas. � Kas tā par jocīgu skaņu?

Kristiāns sarauca pieri un ieklausījās. Patie�ām, varēja dzirdēt tādu kā graboņu, kas kļuva aizvien skaļāka. Tad viņ� saprata.

��� Lifts! Tas atkal darbojas!

��� Fū! � atviegloti uzelpoja Tīna. � Es vairs nemū�am negri�bētu iet pa tām �ausmīgajām kāpnēm!

Tajā brīdī graboņa kļuva pavisam skaļa, un aiz tuk�ā re�ģa parā�dījās pats lifts. Lifta durvis ar troksni atvērās, un parādījās tā pati ve��iņa, kas viņus bija sagaidījusi lejā.

��� Redzat nu, � viņa izbrīnīta sacīja. � Lifts atkal strādā. Dievs vien zina, kas tam pirmīt bija noticis. Bijām izsauku�i meistarus, tā�pat arī elektriķi, bet neviens tā arī neko neatrada� Bet nupat tas pie�pe�i atsāka strādāt.

��� ļocīgi, � teica Kristiāns. � Kad tad tas salūza?

��� �orīt. Nu, galvenais, ka tas atkal strādā.

Kristiāns jau atkal fotografēja, savukārt Tīna stāvēja un blenza uz ve�iņu.

��� Kāpņu telpa ir pilna ar �urkām, � meitene piepe�i paziņoja.

Ve�iņa pārbīlī iebrēcās.

��� Ko tu saki?! Nē, tas nevar būt!

��� Kad es tev saku, � atkārtoja Tīna. � Spoks vienai dzinās pakaļ.

��� Tīna! � iesaucās Kristiāns.

��� Kas? � atkal iebrēcās ve�iņa. � Kāds spoks?

��� Nekas, māsai vienkār�i izlikās, ka viņa redzēja spoku, � Kris�tiāns teica un sāpīgi ieknieba Tīnai rokā.

��� Au! � Tīna iespiedzās.

��� Nekad nebiju dzirdējusi, ka mūsu baznīcā spokotos, � do�mīgi teica ve�iņa. � Bet kas zina� kas zina� Ta�u �urku gan mums nav, � viņa paziņoja.

��� Kaut kas tur bija gan, � iebilda Kristiāns. � Un pārāk liels, lai būtu pele.

��� Mums nav arī peļu, � aizvainota noteica ve�iņa. � Pelēm tur nemaz nav, kur paslēpties. Tur viss ir no akmens, nav nekādu spraugu.

��� Es ta�u teicu, � uzvaro�i paziņoja Tīna, palūkodamās uz brāli.

��� �ā vai tā � kaut kas tur bija. Varbūt tas bija kaķis, � nosprieda Kristiāns.

��� Dro�i vien kaķis, � piekrita Tīna. � Tāpēc jau Spoks tā ār�dījās.

��� Spoks ārdījās? � izbiedēta pārjautāja ve�iņa.

��� Protams, ne, � stingri noteica Kristiāns. � Manai māsai vien�mēr rādās visādi mā�i.

��� Bet Kris! � pārmeto�i iesaucās Tīna.

��� ����! � viņ� tikai uz�ņāca un, sagrābis māsu aiz rokas, devās uz liftu.

Kad viņi bija nobrauku�i lejā, Kristiāns neuzkrīto�i lūkojās pēc Spoka. Zēnam likās, ka viņ� to redz � kaktā pie pa�ām durvīm �urnēja kaut kas balts. Atvadīju�ies no ve�iņas, Kristiāns un Tīna atvieg�loti noskatījās, kā viņa pazūd kādās durvīs, un devās uz izeju. Stūrī tupo�ais baltums patie�ām bija Spoks. Kristiāns suni pacēla, un viņi izgāja uz ielas.

�� Tu nu gan esi muldoņa, � Kristiāns pārmeta māsai. � Kāpēc lu nevarēji paklusēt par to suni?

��� Ak, man tāpat vien izspruka� Kas tur īpa�s!

Kristiāns tikai atmeta ar roku un nolaida zemē Spoku.

��� Ejam nu, sunīt, mājās. Diezgan esi �odien skraidījis pakaļ �urkām.

Ta�u Spoks, nolikts zemē, palika turpat tupam un �ēli smilk�stēja.

��� Kas tad nu?! � iesaucās Kristiāns un pieliecās pie suņa. � Ak debestiņ!

��� Kas ir? � Tīna bailīgi vaicāja un ari palūkojās uz Spoku. � Vai dieniņ, nabaga sunītis! � Meitene sāka raudāt.

Spoks, �ēli smilkstēdams, laizīja priek�ķepu, kas izskatījās kā pa�kļuvusi zem vilciena. Kristiāns nobālējis uzmanīgi pacēla suni.

��� Ātri pie ārsta! � Un abi teciņus skrēja uz to pusi, kur, kā Kristiāns, par laimi, zināja, atradās veterinārā klīnika.

Vakarā, kad Spoks ar salāpītu un pārsietu kāju gulēja Tīnai klēpī, visa ģimene sēdēja dzīvojamā istabā un pārsprieda notiku�o.

���������������� Tā nu gan ir bijusi pamatīga �urka, � drūmi sacīja tēvs.

��� Tā saplosīt sunim kāju� Jēziņ, tā ta�u būtu varējusi ko nodarīt arī bērniem!

Arī mātei notiku�ais diez ko nepatika.

��� Jums nevajadzētu vieniem vazāties pa nez kādiem baznīcu torņiem. Pat ja tur nebūtu biju�as �urkas, jūs varējāt tumsā nokrist pa kāpnēm un kaut ko salauzt.

��� Nu, beidz, mammu, nebija ta�u tik traki, � teica Kristiāns.

��� Traki bija tikai Spokam, � pārmeto�i teica Tīna, noglaudī�dama suņa melno ausi. Spoks klusā pateicībā nolaizīja viņai roku.

Vēlāk, kad visi jau gulēja, Kristiāns sēdēja savā istabā un datorā pētīja bildes. Tās bija iznāku�as patie�ām labas, un Kristiāns nevarēja vien nopriecāties.

��� Vienreizēji, vienreizēji� � viņ� murmināja. � Tie�i tas, kas vajadzīgs!

Līdz konkursa noslēgumam bija paliku�as vēl se�as dienas, un viņam bija atlicis uztaisīt vēl divas bildes.

��� Saproti, tas ta�u būtu tik superīgi! � Kristiāns sajūsmā ap�galvoja, kad abi ar Martu kādu dienu pēc stundām sēdēja Kristiānā istabā.

��� Nesaprotu, kas tur tik superīgs, � Marts savaikstījās. � Tu gribi fotografēt Lietuveni?! Viņa ta�u nepieder pie tavas ģimenes.

��� Viņa esot mana tēva radiniece. Otrās pakāpes māsīca vai kas tamlīdzīgs� Un galu galā � neviens ta�u nesāks to pārbaudīt.

Marts viebās.

��� Tas ir stulbi! Tu gribi fotografēt, kā tā vecene kūpina savu drausmīgo pīpi?! Zini, reizēm man tie�ām liekas, ka tevī joprojām ir �is tas no� � Un Marts daudznozīmīgi pagrieza atslēgu.

��� Nē, tu nesaproti� Paklausies, tas ta�u būtu tik stilīgi! Iedo�mājies, tāda aukle, kas stāv pie mājas, kūpina savu veco pīpi un tuk�u skatienu blen� tālumā!

��� Ādamsu ģimenīte numur divi� � nomurmināja Marts.

��� Ko? � izldaidīgi iesaucās Kristiāns. � Man liekas, ka tā ir vien�reizēja ideja!

Marts uzjautrināts vēroja draugu.

��� Tāda bilde, protams, būtu ideāla kādai Helovīna tēmai� Tu varētu vēl pielikt klāt ainiņu, kā Tīna pusnaktī sē� kapsētā un dīrā melnu kaķi�

��� Ko? � Kristiāns neizpratnē lūkojās uz Martu, kas ķiķināja.

��� Es tikai gribēju pateikt, � viņ� sacīja, � ka diez vai tev dos pirmo vietu par smēķējo�as vecenes bildi. Tas, zini, diez kā neiederas visā tajā skolas bū�anā.

Kristiāns sadrūma.

��� Var būt, ka tev taisnība. Bet ko tad lai es fotografēju?

��� Kāpēc gan tev nenobildēt Tīnu? � Marts vaicāja.

��� Kā viņa kapsētā dīrā melnu kaķi? � Kristiāns mulsi jautāja.

��� Vai tad viņa to dara? � Marts iesmējās. � Nē ta�u� Tu va�rdu nobildēt, kā viņa spēlējas � ar savām elfiņām vai kas nu viņai tur ir. Tu man tik daudz par to stāsti, man liekas � tas ļoti labi iede�rētos ģimenes tēmā.

Kristiāns domīgi kasīja galvu.

��� Nav nemaz tik slikta doma� Vajadzētu izmēģināt� Zini, tūlīt pat apskatī�os, ko viņa dara! � Pielēcis kājās un paķēris fotoaparātu, viņ� izskrēja no istabas.

Tīna patie�ām savā istabā spēlējās ar mazu lellīti, kas, pēc visiem viņas aprakstiem, pilnībā atbilda Elfiņai. Patlaban meitene sakrustotām kājām sēdēja uz grīdas, bet starp galdu un krēslu bija nostiepta aukla, uz kuras stāvēja trauslā, elfam līdzīgā lellīte. Vienu īsu mirkli Kristiānām pat likās, ka lellīte pārvietojas. Tīnai blakus sēdēja Spoks un sasprindzis lūkojās uz lellīti. Viņa baltā auss stāvēja sastingusi gaisā, bet melnā, kā alla�, bija nokārusies.

Kristiāns paķēra fotoaparātu un metās bildēt, bet pēc pirmā kadra lellīte no auklas pazuda.

��� Ei, noliec to atpakaļ! � Kristiāns iesaucās, un Tīna satrūkās.

��� Ko tu izdarīji! � viņa pārmeto�i iesaucās. � Tu aizbiedēji El�liņu!

��� Vai tu nevarētu atlikt to atpakaļ? � Kristiāns palūdza. � Man vajadzētu vēl pāris kadru.

Spoks pagrieza galvu un pablenza uz Kristiānu. Suņa baltā auss no�ļuka nedaudz zemāk.

��� Nu, lūdzu, � Kristiāns atkārtoja jau nedaudz neiecietīgi. � Es ta�u teicu � man vajag vēl vismaz pāris kadru.

Tīna pielēca kājās un dusmīgi parāva auklu. Palaista vaļā, tā notrink�ķēja un sāka vibrēt. Arī Spoks pietrūkās kājās un, izstiepis purnu, pieskārās auklai. Lellītes nekur nemanīja.

��� Kur tu to liki? � vaicāja Kristiāns, pienācis tuvāk.

��� Ko liku? � nesaprata Tīna.

��� Ko � ko? Lellīti, protams!

��� Kādu lellīti?

��� Beidz muļķoties! Nu, to, kura pirmīt bija uz auklas.

��� Tā nav nekāda lellīte, un es nekur to neliku.

��� Tā, sākas, � noņurdēja Kristiāns. � Vai tie�ām ir tik grūti kādreiz man paklausīt? Nu, kāpēc tu vienmēr tā iespītējies?

Spoks, Kristiānām pienākot tuvāk, draudzīgi pavēcināja asti, bet Kristiāns nelikās to manām.

Tīna izskatījās apvainojusies.

��� Ko tu man atkal uzklūpi? Un ko tu vispār no manis gribi?

��� It kā tu nesaprastu! Es gribu, lai tu atliec atpakaļ lellīti. Tas ta�u nav kaut kas tik ārkārtējs!

��� Ir gan, un es to nevaru izdarīt, � paziņoja Tīna. � Un beidz uz mani brēkt!

��� Ak tā, � noskaitās Kristiāns. � Un kāpēc tu nevari to izdarīt, saki man, lūdzu?!

��� Tāpēc, � Tīna tikpat dusmīgi atcirta, � ka, pirmkārt, tā nav nekāda lellīte, bet Elliņa un, otrkārt, viņa ir prom!

��� Nu, vai zini, � Kristiāns pārskaities piegāja pie māsas un ap�taustīja viņai bik�u kabatas. Tajās nekā nebija. Neizskatījās arī, ka māsa būtu kaut ko aizbāzusi aiz d�empera, un arī rokas viņai bija tuk�as.

��� Nu, vai tagad esi apmierināts? � Tīna mēdījās, kad Kristiāns apmulsis stāvēja un lūkojās visapkārt, kur vēl Tīna būtu varējusi pa�slēpt lellīti. Spoks izskatījās uzjautrināts. Viņ� līksmi luncināja asti un likās � atkal smīkņā.

Kristiāns patie�ām bija pagalam apjucis. Viņ� ta�u ne mirkli ne�bija izlaidis Tīnu no redzesloka, bet lellīte bija pazudusi.

��� Nu, pasaki � kur tu to paslēpi? � viņ� lūdza.

Ta�u Tīna tikai pavīpsnāja un devās pie plaukta. Izņēmusi kādu bil�u grāmatu, viņa ņēmās to �ķirstīt, brāli pilnībā ignorējot. Spoks,

uzmetis Kristiānām pēdējo � kā Kristiānām likās, ironisko � ska�tienu, pieskrēja pie Tīnas, bet tad viņa uzmanību piesaistīja kas cits. Piepe�i sunim laikam likās, ka kaut kas nelāgs uzklūp viņa astei, un Spoks, sameties līkumā, iekodās tajā un sāka griezties riņķī. Tīna iesmējās, bet Kristiāns, nolēmis izmantot mirkli, paķēra fotoaparātu un to visu nobildēja.

Tad, sapratis, ka no māsas neko jēdzīgu vairs neizdabūs, zēns de�vās atpakaļ uz savu istabu, kur viņu gaidīja Marts.

��� Tas ir kaut kas drausmīgs, � iekritis atzveltnes krēslā, Kristians sūdzējās draugam. � Viņa var būt tik necie�ami spītīga! Tā notika jau toreiz, kad pie mums palika Edvards � atceries, es tev stāstīju?

Marts pamāja. Tas patiesi bija visai dīvains notikums, viņ� nebija to aizmirsis.

��� Kāpēc viņai tā jāiespītējas, es patie�ām nesaprotu! Godīgi sa�kot, reizēm es vispār nesaprotu, kas te notiek. Kā, piemēram, nupat! Es pat iedomāties nespēju, kur viņa varēja to lelli paslēpt! Tā vien�kār�i ņēma un iz�ibēja!

��� Tas ir ļoti jocīgi, � piekrita Marts.

Brīdi abi sēdēja klusēdami. Tad Marts ierunājās.

��� Man kaut kas ienāca prātā� Tā Lietuvene� Ko tu par viņu zini?

Kristiāns izbrīnīts uzlūkoja draugu.

��� Neko īpa�u. Patiesībā vispār neko, � viņ� atzinās. � Kāpēc tā jautā?

Marts paraustīja plecus. Likās, ka viņ� par kaut ko domā.

��� Zini, man viņa liekas aizdomīga, � Marts beidzot noteica.

��� Aizdomīga?! Kā tā? � brīnījās Kristiāns.

Marts atkal paraustīja plecus.

��� Tu ta�u pats visu laiku stāsti, ka viņa nav īsti normāla. Nu, tas, ka viņa stāv ārā un pīpē, un tamlīdzīgi.

Kristiāns saviebies domāja.

��� Nu nē� Tas dro�i vien nemaz tik dīvaini nav. Galu galā, viņa ta�u nevar kūpināt istabā, tētis to nepieļautu� Un tad jau nekas cits neatliek kā pīpēt ārā.

��� Tas vien, ka viņa vispār kūpina pīpi, ir dīvaini. Tu ta�u pats par to visu laiku runāji!

Kristiāns kaut ko nesaprotamu noņurdēja.

��� Kur veca sieviete var būt iemācījusies kūpināt pīpi?!

Kristiāns novaikstījās.

��� Nu, diez vai viņa to sākusi darīt vecumā� Gan jau kaut kad agrāk�

��� Ahā! � uzvaro�i iesaucās Marts. � Tur jau tas suns aprakts! Viņa agrāk ir darījusi kaut ko tādu, turklāt vēl iemācījusies pīpēt.

��� Ko tad, piemēram? � nesaprata Kristiāns.

��� Piemēram, strādājusi cirkā!

Kristiānām paspruka smiekli.

��� Ko?! Kādā cirkā? Tu domā, ka Lietuvene kādreiz ir bijusi cirkā?

��� Kāpēc gan ne? � atvaicāja Marts. � Tur ta�u ir papilnam visādu klaunu un burvju mākslinieku, un to� kā viņus sauc� iluzo�

��� Iluzionistu? � Kristiāns pateica priek�ā.

��� Kā tad! Iluzionistu! Nu, un, ja tā tava Lietuvene kādreiz ir ar to noņēmusies, tad pilnīgi iespējams, ka tagad viņai ir kļuvis garlai�cīgi. Un viņa ir nolēmusi �o to iemācīt Tīnai.

Kristiāns sparīgi domāja. Izklausījās pavisam traki� Tomēr viņ� nespēja iedomāties, ka vecā, drūmā Lietuvene būtu varējusi strādāt cirkā. Ta�u ar to varētu izskaidrot nesaprotamo notikumu ar Edvardu un visu citu.

��� Var jau būt� � viņ� beidzot novilka. � Būs jāmēģina kaut ko izspiest no Tīnas.

Jautāt pa�ai Lietuvenei, vai viņa kādreiz nav strādājusi cirkā par iluzionisti, viņ� tomēr neuzdrīkstējās.

Vakarā Kristiāns atkal ieņēma ierasto vietu pie datora, citu pēc i ilas rūpīgi aplūkodams jaunās fotogrāfijas. Vienā no tām bija redzams Kristiānā mājas pagalms, pār kuru velkas no�ņurcis runcis.

Bilde bija laba. Kristiānām bija �ēl, ka tā īsti neiederas nevienā no konkursa tēmām.

�Varētu to ielikt pie tēmas par draugiem,� Kristiāns nosmīkņāja. " l'ad visi nodomātu, ka mans vienīgais draugs ir noplucis miskastes runcis.�

Zēns uzmanīgi pētīja bildes citu pēc citas, līdz nonāca pie foto�grāfijas ar Tīnu un lellīti uz auklas. Tā izskatījās laba, bet nebija re�dzamas visas detaļas, piemēram, lellīte uz auklas. Kur tā ir? Nez kā�pēc tās vietā bija redzams pelēcīgs izplūdis plankums. Kristiāns bija apstulbis.

��� Sasodīts! � viņ� teica un atvēra nākamo bildi.

Ta�u arī tajā lellītes vietā bija tikai izplūdis plankums.

��� Kas tad tas?! � Kristiāns pikti iesaucās.

���������������� Ko bļauj? � aiz durvīm kāds iebrēcās tā, ka Kristiāns salēcās.

��� Kas tev tur ir? � Tīna sauca.

��� Nekas, viss kārtībā, � Kristiāns atrūca.

Aiz durvīm atskanēja skrejo�u soļu dipoņa, un tad vauk�ķēdams garām aizplik�ķināja Spoks.

��� Nesaprotu� � noņurdēja Kristiāns un atvēra nākamo kadru. Tajā bija redzams Spoks, iekodies pats sev astē, grie�oties uz riņķi.

Vakars pagāja, zēnam turpinot pētīt bildes.

Nākamajā dienā pēc stundām Marts sēdēja Kristiānā istabā un aplūkoja iepriek�ējās dienas fotogrāfijas.

��� �ī ir tīri laba, � sacīja Marts, turēdams rokā bildi ar paspū ru�o kaķi.

��� Jā, � piekrita Kristiāns. � Es to varētu iesniegt tēmai par savu ģimeni.

Marts ieķiķinājās.

��� Tad tevi tūlīt adoptētu, � viņ� sacīja.

Kristiāns arī iesmējās, bet, atcerējies vakardienas neveiksmi, at�kal saīga.

��� Paskaties uz �o! � viņ� teica, izvilcis no bil�u kaudzes foto�grāfiju ar Tīnu un plankumu.

Marts nopietni to aplūkoja.

��� Kas tas ir? � viņ� vaicāja.

��� Nu, un pēc kā izskatās?

��� Pēc pleķa.

��� Tie�i tā, � drūmi piekrita Kristiāns. � Tie�i tas. Pleķis. Ne vairāk, ne mazāk.

Marts sarauktu pieri joprojām pētīja bildi.

��� Un kam tur vajadzēja būt?

��� Tīnas lellei, � atteica Kristiāns. � Atceries, es tev stāstīju?

Marts pamāja.

��� Neko darīt, � Kristiāns norūca. � Vajadzēs dot kaut ko citu.

��� Kāpēc? Tas pleķis nemaz nav tik ļoti pamanāms! � iesaucās Marts.

��� Nu nē� Man jau ir viena tāda bilde, par kuru nav īsti skaidrs � vai kokā sē� vārna vai nīlzirgs. Otru tādu es nevaru atļauties.

��� �eit tas jautājums atkrīt, � Marts pavīpsnāja. � Tā noteikti nav ne vārna, ne nīlzirgs.

��� Tu varētu iesniegt �o � ar Spoku! � pēc mirkļa Marts ietei�cās. Viņ� bija atvēris nākamo bildi � to, kurā redzams Spoks, ieko�dies savā astē. � �ī izskatās tīri labi.

��� Hmm� � noņurdēja Kristiāns, kritiski blenzdams uz Spoka bildi. � Dro�i vien tā arī darī�u. Bet paliek vēl viena�

��� Kas? � nesaprata Marts.

��� Bilde. Neatceries, vai? �Mani draugi un es�. Nu, ko lai es tur fotografēju?

��� Kādi draugi tev ir? � Marts jautāja.

��� Tu, � attrauca Kristiāns.

��� Un vēl?

�� Vai tad ar tevi nepietiek?! � iesaucās Kristiāns. � Da�reiz man liekas, ka jau ar tevi ir par daudz.

��� Nu, paldies! � norūca Marts.

�� Bet tā nav slikta doma, � ķiķināja Kristiāns. � Tu varētu kļūt man par modeli � es tevi fotografētu, un pēc tam visas meite�nes, kas par tevi jūsmo, varētu nopirkt no manis bildes.

Marts parādīja draugam, ka viņ� ir pilnīgs atslēgu meklētājs.

��� Neviens mani neapjūsmo, � zēns dusmīgi sacīja.

��� Jā? � iesmējās Kristiāns. � Viens, divi, trīs, �etri�

��� Ko tu tur skaiti? � aizdomīgi vaicāja Marts.

��� Tavas apjūsmotājas. Tie�ām, tā lieta varētu iet.

��� Nerunā muļķības! � piesarcis iesaucās Marts. � Tu esi pavi�sam traks!

��� Labi, labi, � attrauca Kristiāns. � Ja negribi kļūt par modeli, es, protams, tevi nemocī�u. Bet, tici man, tu daudz zaudēsi.

Marts no�ņācās vien.

Līdz konkursa noslēgumam bija paliku�as tikai divas dienas, un Kristiāns pamazām krita izmisumā. Viņ� nebija īsti apmierināts ar eso�ajām trim bildēm, bet ceturtās viņam nebija vispār.

Iegrimis drūmās domās, Kristiāns lēnām devās mājup no skolas. Marts bija palicis skolā, jo viņam bija kaut kas pārrunājams ar litera�tūras skolotāju. Kristiāns gāja, blenzdams zemē un spārdīdams sev pa priek�u tuk�u sērkociņu kastīti. Ko gan bildēt draugu tēmai, ja Marts tik kategoriski atteicās ielaisties jebkurās sarunās par fotografē�anos? Tā prātodams, Kristiāns bija nonācis līdz baznīcai, kuras pakājē stā�vēja laukakmens � draugu pastkastīte. Kristiāns ierasti palūkojās aiz akmens, vai viņam nav atstāta zīmīte.

Nekā nebija.

Zēns izklaidīgi uzlūkoja akmeni. Un tad viņam prātā ie�āvās kāda doma�

Patie�ām� Kur� gan bija teicis, ka draugu tēmai obligāti jāfoto�grafē pa�i draugi? Kāpēc gan viņ� nevarētu bildēt kaut ko, kas saistīts ar draugiem? Piemēram, pastkastīti! Tā ta�u bija vistie�ākajā veidā saistīta ar viņa labāko draugu.

��� Ha! � iesaucās Kristiāns, nopriecājies par savu spo�o ideju.

Arī diena likās īsti piemērota fotografē�anai. Debesis bija ko�i

zilas, un sparīgi spīdēja saule. Kristiāns paņēma fotoaparātu un ielū�kojās objektīvā.

�� Hmm, � viņ� noņurdēja.

Akmens viens pats neizskatījās īsti labi. Kristiāns pagājās ne�daudz tālāk un ietvēra objektīvā arī baznīcu. Protams, tā, lai arī ak�mens paliktu kadrā. Akmens ta�u bija pats galvenais!

Pavisam apmierināts, Kristiāns uzņēma vēl pāris kadru un devās mājās.

Bija konkursa diena.

Skolas otrā stāva garajā gaitenī gar sienu stiepās stendi ar foto�grāfijām, un viss gaitenis bija pilns ar skolēniem. Viņi drūzmējās pie stendiem, aplūkoja fotogrāfijas un skaļi �aloja.

Kristiāns drūmi vilkās no stenda pie stenda, kaut ko murminā�dams. Bildes bija labas, protams, ne jau visas. Lielu daļu varēja bez sirdsapziņas pārmetumiem sadedzināt, un tomēr bija krietni daudz tādu bil�u, kuras apskatot zēna cerības iegūt jauno Sony fotoaparātu strauji saruka. Nemaz jau nerunājot pap Alek�a bildēm�

��� Kas tev noticis? � negaidīti atskanēja jautājums Kristiānām aiz muguras.

Kristiāns satrūkās. Ieraudzījis Martu, viņ� no jauna saviebās.

��� Paskaties uz �īm, � viņ� norūca un pamāja uz stenda pusi.

Marts palūkojās turp.

Zem autora vārda (tas, protams, bija Alekss Sedals) bija �etras fo�togrāfijas. Pirmajā mirklī likās, ka tās neko daudz neat�ķiras no pā�rējām labajām bildēm, ta�u, jo ilgāk Marts uz tām lūkojās, jo vairāk viņam �ķita, ka tie�i �īm bildēm piemīt kas sevi�ķs.

�� Tagad tu saproti, � drūmi noteica Kristiāns. � Tādai jābūt fotogrāfijai. Un man līdz tam vēl tālu, � viņ� vēl drūmāk piebilda.

��� Kā tā? � jautāja Marts.

��� Tu pats redzi. Manas bildes ir labas, � teica Kristiāns. � Bet

�īs bildes ir īpa�as. Un tad, kad es sapratī�u, kas tas īpa�ais ir, arī es beidzot varē�u taisīt kaut ko tādu.

Marts nopūtās. Viņ� juta, ka draugam taisnība.

��� Nu bet pagaidām, � teica Kristiāns, � iesim paskatīties, cik tālu tikusi �ūrija.

Viņi devās uz �ūrijas galda pusi, kas stāvēja gaiteņa viņā galā uz neliela paaugstinājuma. �ūrijā bija se�i cilvēki � trīs skolotāji un trīs profesionāli fotogrāfi. Izskatījās, ka viņi savu vērtējumu jau ir izdarī�ju�i un tagad apkopo rezultātus.

��� Redzēju tavas bildes, � teica kāda meitene, un Kristiāns pa�griezās.

Tur stāvēja Linda � pasīkā meitene ar īsi apgrieztajiem matiem.

Kristiāns neko neteica. Viņ� nolēma pagaidīt, kas sekos tālāk.

��� Nav sliktas, � sacīja Linda.

��� Hmm, � teica Kristiāns. � Kā tev patika tā rudens tēma?

��� Tā ar koku? Tā nekas, tikai nevar īsti saprast, kas sē� kokā. Bet tā ar jumtiem gan ir laba � �ēl, ka es neiedomājos ko tādu.

��� Hmm, � atkal noņurdēja Kristiāns un, pagājis malā, atspie^ dās pret palodzi. � Drīz jau būs, � viņ� teica Martam. � Man lie�kas, viņi beidza skaitīt.

��� Tikai zini, kas bija dīvaini? � teica Linda, kas vēl aizvien ne�lika Kristiānu mierā. � Tas, ka tev tur nebija neviena cilvēka! Pat tēmā par draugiem un ģimeni � neviena pa�a cilvēka! Ja neskaita to vecenīti parkā�

Kristiāns noelsās. Linda nu gan bija uzmācīga. Bet ja nu viņai taisnība � ja nu tas būs viens no iz�ķiro�ajiem momentiem, kas ne�ļaus viņam tikt pie jaunā fotoaparāta?

Lindai tomēr nebija taisnība.

��� Uzmanību, uzmanību! � atskanēja balss mikrofonā, un Kris�tiāns ar Martu pazina literatūras skolotāju. � Ar prieku paziņojam, ka gadskārtējais fotokonkurss ir noslēdzies, un drīz vien mēs paziņo�sim uzvarētāju.

■

Pirmīt tik trok�ņainajā gaitenī bija iestājis pilnīgs klusums. Kon�kursā bija piedalīju�ies daudzi, un nu visi alka uzzināt uzvarētāja vārdu.

Tikmēr literatūras skolotājs runāja tālāk.

��� Jāatzīst, ka bildes �ogad bija tik labas, ka mums bija grūti iz�vēlēties�

Kristiāns nosprauslājās. Nu gan viņi muld� Viņ� jau nu gan uz�reiz redzēja, kura bildes ir vislabākās, un tas bija Alek�a veikums.

��� Tāpēc papildus tehniskajam un mākslinieciskajam faktoram mēs �ogad atļāvāmies pievienot arī tādu punktu kā oriģinalitāte.

��� Kas, kas? � nesaprata Kristiāns.

��� ���� � no�ņācās Marts.

��� Tas ir, mēs novērtējām arī to, kāda ir bildes atbilstība noteik�tajai tēmai, � sacīja literatūras skolotājs.

��� Baidos, ka man tā ir stipri nosacīta, � �ukstēja Kristiāns, bet Marts viņu atkal apsauca.

��� Pirms nosaucu �āgada uzvarētāju, gribu vispirms apbalvot divus citus cilvēkus, kuru bildes mums �ķita ļoti interesantas. Un tā�tad � Alekss Sedals!

Atskanēja aplausi un da�i pārsteiguma saucieni � viens no tiem izlauzās arī Kristiānām.

��� Ko?! Ko tas nozīmē? Viņi dod Aleksam tikai papildu balvu?! Vai vmi ir juku�i?! � viņ� iesaucās.

��� Alekss, protams, nav nekāds pārsteigums, � smaidīdams teica skolotājs. � Viņa bildes ir izcilas � kā aizvien. Savukārt otra jaunā fotogrāfe ir Linda Millere!

Atkal atskanēja aplausi, un Linda piesarkusi devās saņemt balvu.

��� Un tagad � �āgada fotogrāfs numur viens� � skolotājs ietu�rēja pauzi, un visi aizturēja elpu, � Kristiāns Nīlsens!

Kristiāns kļuva ko�i sarkans un nekustējās ne no vietas, līdz Marts viņu pastūma un uz�ņāca: � Nu, kusties ta�u!

Kristiāns cauri pūlim lēnām virzījās uz skatuves pusi.

��� Kristiāns, � runāja skolotājs, � ne tikai parāda mums izcilu kvalitāti. Viņa bildes at�ķiras ari ar īpa�u skatījumu, kā, piemēram, tēmās par pilsētu un ģimeni. Savukārt tēmā par draugiem mēs re�dzam baznīcu � atļaujiet sacīt, ka tik oriģinālu un garīgu risinājumu mums vēl nebija gadījies redzēt.

Kristiāns, to dzirdot, tik ļoti apstulba, ka apstājās un palika stā�vam, līdz kāds no blakus stāvo�ajiem zēniem viņu pabakstīja. Kāds cits iespurdzās.

Kristiāns, sarkans kā biete, piegāja pie skatuves, kaut labprātāk būtu izkritis cauri zemei.

��� Un tātad � Kristiāns saņem Sony fotoaparātu DSC-RX 100 //! Novēlēsim Kristiānām, lai viņam taptu vēl daudz skaistu bil�u!

Atskanēja aplausi, un �ur tur ieskanējās klusināti smiekli. Kristiā�nām likās, ka tūlīt viņam nosvils ausis. Paķēris fotoaparātu, viņ� strauji devās atpakaļ cauri pūlim uz izejas pusi.

��� Vai tas, kur� iekodies pats sev astē, ir tavs brālis? � kāds pa�klusām uzsauca.

��� Iesi meklēt vēl kādu garīgo draugu, ko nobildēt? � atskanēja no otras puses.

Kristiāns pielika soli un drīz jau bija uz kāpnēm. Neapstādamies viņ� noskrēja lejā, lēkdams pa trim pakāpieniem uzreiz, un izmetās ārā uz ielas.

Pametis skatienu atpakaļ un sapratis, ka neviens neseko, Kristiāns apstājās un drūmi blenza uz garāmbrauco�ajām ma�īnām.

��� Ei! � kāds sacīja, un Kristiāns sajuta uz pleca uzgulstam roku. /

Viņ� apsviedās riņķī un ieraudzīja Martu.

��� Kas tev notika? � Marts vaicāja.

��� Un tu vēl jautā! � Kristiāns sa�utis iesaucās. � Pats redzēji, kas tur notika.

��� Es nesaprotu, � Marts papurināja galvu. � Tu ta�u dabūji, ko gribēji.

��� Jā, bet kādā veidā! Tad jau labāk nebūtu man devu�i neko.

��� Par ko tu runā?

Kristiāns no�ņācās un aizspēra kādu akmeni.

��� Viņi visu sapratu�i pilnīgi aplam. Sākot ar Spoku un beidzot ar baznīcu. Viņi domā, ka es fotografēju baznīcu, jo tā man ir draugu vietā� Kāds ārprāts!

��� Nu, viņi ta�u nevarēja zināt, ka aiz tā akmens ir mūsu past�kastīte, � iebilda Marts. � Godīgi sakot, es arī nesapratu, ko tu ar to bildi biji domājis, iekams man nepaskaidroji.

Kristiāns pārsteigts palūkojās uz draugu.

��� Un to tu man saki tikai tagad! � viņ� iesaucās. � Draus�mīgi� Tagad visa skola domās, ka es dienām un naktīm sē�u baznīcā un skaitu pātarus.

��� Nebaidies, neviens tā nedomās, � diezgan nepārliecino�i teica Marts un skaidrības labad piebilda: � Vismaz ne tie, kas tevi pazīst.

��� Kādu ir labi ja trīsdesmitā daļa no visas skolas, � turpināja Kristiāns un skaļi nopūtās. � Nu labi, � viņ� beidzot novilka.

��� Ie�u mājās. Vēl jāizved mana ģimene pastaigā apkārt kvartālam.

��� Kas? � Marts apstulba.

��� Spoks, � īsi paskaidroja Kristiāns un devās pa ielu prom.

Pārnācis mājās, Kristiāns nosvieda somu priek�namā un pabāza

galvu virtuvē.

Neviena nebija.

Tā kā arī Spoks neskrēja viņu sagaidīt, Kristiāns nosprieda, ka suns atrodas māsas istabā. Nez, kur palikusi Lietuvene�

Tiklīdz viņ� tā bija nodomājis, no dzīvojamās istabas atskanēja paklusa murminā�ana. Kristiāns ielūkojās istabā. Reinas tante sēdēja uz dīvāna ar muguru pret zēnu, un viņai priek�ā uz galda stāvēja pa�pīra gabals. Pārliekusies pār to, viņa uzmanīgi kaut ko pētīja.

��� Lai tas stāv �eit� � sieviete murmināja. � Jā, tur tas būs dro �ībā. Nāk ziema, neviens tur apkārt nevazāsies�

Kristiānām piepe�i iekņudējās degunā, un viņ� skaļi no�ķaudījās.

Reinas tante satrūkās un pagrūda papīra gabalu zem avīzes.

��� Kris, tu?! � viņa iesaucās, pielēkusi kājās.

Kristiāns, kas bija pamanījis, ka viņa kaut ko paslēpa zem avīzes, beidzot ienāca istabā.

��� Sveiki! � viņ� teica, mēģinādams izklausīties kā parasti.

��� Kā veicās skolā? � jautāja Reinas tante, un izskatījās, ka arī viņa ļoti nopūlas, cenzdamās izklausīties normāli. � Kā konkurss?

��� Paldies, labi, � noņurdēja Kristiāns un, izvilcis no kabatas jauno fotoaparātu, pa�ūpoja to aukliņā.

��� Ooo!!! � iesaucās Reinas tante. Piesteigusies pie zēna, viņa to apskāva. � Apsveicu! Starp citu, man jau bija tāda nojauta, ka tev tur viss būs kārtībā, un es izcepu torti. Ko tu dzersi � tēju vai kakao?

��� Tēju, � teica Kristiāns, un Reinas tante aizsteidzās uz virtuvi sagriezt torti un uzvārīt tēju.

Kristiāns metās pie galda un parāva nost avīzi. Zem tās bija pa�slēpta karte. Karte, kurā viens rajons bija apvilkts ar sarkanu flomāsteru. Kādu laiku Kristiāns tajā stulbi blenza, līdz attapies paķēra savu jauno fotoaparātu un noknipsēja pāris kadru. Izdzirdējis tuvojamies soļus, viņ� a�i paslēpa karti zem avīzes.

Istabā ienāca Reinas tante, nesdama sagriezto torti.

��� Ej pasauc Tīnu! � viņa sacīja. � Es tūlīt atnesī�u tēju.

Kristiāns pamāja un devās uz Tīnas istabu. Kā jau viņ� bija do�mājis, māsa kopā ar Spoku bija tur.

��� Sēdi! � Tīna stingri teica sunim.

Spoks stāvēja meitenei pretī un pie�ķiebtu galvu viņā blenza. Iz�skatījās, it kā viņ� būtu saraucis pieri.

Kristiāns iesmējās. Tīna piecēlās no grīdas un devās pie brāļa, bet viņai pa priek�u ļepatoja Spoks, priecīgs, ka beidzot ir iemesls nepaklausīt mazās saimnieces muļķīgajām pavēlēm.

��� Jāiet ēst torti, � paziņoja Kristiāns.

�� Beidzot! � iesaucās Tina. � Man jau likās, ka mēs tā arī pa�liksim neēdu�i. Kā veicās? � viņa izmeta.

Kristiāns parādīja fotoaparātu.

��� Ooo! � iesaucās arī Tīna. � Nobildē mūs ar Spoku! Spok, sodi! � viņa uzbrēca sunim. Tas ieņurdējās un metās bēgt, bet Tīna skrēja viņam pakaļ.

��� Kaut kāds vājprāts� � nomurmināja Kristiāns, iziedams no māsas istabas un aizvērdams aiz sevis durvis.

Viņi paēda torti un padzēra tēju, bet Kristiāns dega nepacietībā palūkoties, kas iznācis no pirmajiem mēģinājumiem ar jauno foto�aparātu. Aprijis tortes gabalu, viņ� aizmetās uz savu istabu.

Ticis vienatnē, Kristiāns paķēra fotoaparātu un, nospiedis attiecīgo pogu, aplūkoja ekrānā to, ko pirmīt bija fotografējis. Tā nepārpro�tami bija karte, pareizāk sakot, kartes fragments. Turklāt tā izskatījās pēc diezgan neliela mēroga. Kristiāns skaidri redzēja kaut ko, kas iz�skatījās pēc ceļiem, no kuriem atzarojās sīkāki celiņi. Pāris vietās bija purvs, bet pārsvarā, �ķiet, visu klāja me�s. Un vēl tur bija redzams sarkanais aplis, kuru acīmredzot bija ievilkusi Lietuvene, bet apļa pa�ā centrā rēgojās sarkans ķeksis.

Kristiāns lūkojās mazajā ekrānā, līdz aptvēra, uz ko skatās.

Pirms pāris gadiem viņ� bija aizrāvies, vasarās zīmējot ģimenes lauku mājas apkaimes kartes. To apvidu viņ� labi pārzināja. Un nu viņ� redzēja to pa�u, tikai vēl daudz precīzāk.

��� Dīvaini� � novilka Kristiāns, lāgā neticēdams savām acīm.

Pabāzis galvu dzīvojamā istabā un konstatējis, ka aukle virtuvē

mazgā traukus, Kristiāns steig�us metās pie tālruņa. Uzspiedis Marta numuru, viņ� nervozi bungoja pa galdu, cerēdams, ka Marts atbildēs.

Marts atbildēja.

Kristiāns paziņoja, ka viņiem steidzami jāsatiekas.

��� Vai kaut kas noticis? � satraukti vaicāja Marts.

��� Varbūt. Tikai neprasi man, kas, jo man nav ne mazākās sajēgas.

Pēc pusstundas Marts bija klāt.

��� Nu, kas ir? � Marts jautāja, ērti iekārtojies mīkstajā atzveltnes krēslā Kristiānā istabā.

Draugs par atbildi pabāza viņam zem deguna mazo fotoaparātu, kur ekrānā bija redzama karte.

��� Nu un tad? Ko tu man rādi?

��� Karti, � teica Kristiāns.

��� Karti? Kādu karti?

��� Mūsu lauku māju karti.

��� Āāā, � novilka Marts, bet nelikās, ka viņam kas būtu tapis skaidrāks.

Tad Kristiāns izstāstīja, kā atradis karti un kā to nofotografējis.

��� Saproti, Lietuvene no mums kaut ko slēpj. Tur ir kaut kas ļoti svarīgs, ko viņa grib no visiem paslēpt. Viņa teica: nāk ziema, tur tas būs dro�ībā.

��� Kas? � jautāja Marts.

��� Es nezinu, kas! � iesaucās Kristiāns. � Tur jau tā lieta, ka mums tas jānoskaidro.

�� Es vienalga neko nesaprotu, � teica Marts.

Kristiāns nopūtās un izlaida pirkstus caur matiem.

��� Klausies, � viņ� sacīja un izstāstīja draugam, kā bija ierau�dzījis Lietuveni pētām karti. � Tur kaut kas nav kārtībā, � viņ� no�teica, � un es gribu zināt, kas tas ir.

��� Ir tikai divi veidi, kā to noskaidrot, � joprojām ērti zvilnē�dams krēslā, sacīja Marts.

��� Veseli divi?! � izbrīnīts iesaucās Kristiāns. � Kādi tad?

��� Pirmais � pajautāt Lietuvenei pa�ai�

��� Ha! � Kristiāns nosprauslājās. � Tā jau nu �ī kaut ko teiks.

��� Un otrs, � turpināja Marts, it kā nemaz nebūtu ticis pār�traukts, � aizbraukt un pa�iem paskatīties.

��� Mēs varam savējos pabrīdināt jau iepriek�, � otrdienas vakarā, sēdēdams Kristiānā istabā, sprieda Marts. Bija zināms, ka tre�dien

viņiem nenotiks divas pēdējās stundas. � Es teik�u, ka man ir kon�sultācija par eseju, kas mums jānodod nākamnedēļ, bet tu�

��� Man varētu būt treniņ�, � grauzdams zīmuli, domīgi teica Kristiāns.

��� Kāds treniņ�? � brīnījās Marts. � Vai esi sācis kaut kur tre�nēties?

��� Es skrienu, � īsi noteica Kristiāns.

��� Ak tā, � novilka Marts un savieba grimasi Spokam, kas tu�pēja pie krēsla. Tas ierējās.

��� Domāju, ka labāk būtu braukt ar vilcienu, � sacīja Kristiāns.

-�� Man �ķiet, ka no stacijas līdz mājām ir tuvāk nekā no autobusa

pieturas.

��� Kā teiksi� Cik tuvu tas ir?

��� Kādi trīs kilometri.

��� Trīs kilometri! Tik daudz? � iekliedzās Marts.

��� Nav tik traki, � atteica Kristiāns. � Tikai baidos, ka mums vajadzēs iet pa tumsu. Vismaz atpakaļ. Tātad būs vajadzīgs lukturis.

���� Man ir veseli divi, � bezrūpīgi attrauca Marts. � Tēvs pagā�ju�ajā vasarā nopirka pārīti tie�i tādu nakts lukturu. Tie spīd pama�tīgi, tici man.

��� Nu labi. Bet tagad es gribu iet gulēt.

���� Skaidrs. Tas nozīmē, ka visi draugi tiek laipni lūgti doties uz savām mājām, � secināja Marts.

��� Nu, apmēram tā, � smējās Kristiāns un pavadīja draugu līdz durvīm.

Otrā dienā, tiklīdz stundas beidzās, Kristiāns ar Martu devās uz dzelzceļa staciju.

Izskatījās, ka viņi ir tikpat kā vienīgie braucēji. Perons bija tuk�s, ja neskaita sīku vīreli, kas �ķietami bezmērķīgi klejoja no viena pe�rona gala uz otru.

��� Ko tas tur blandās? � brīnījās Marts, vērojot vīreli. � Kā ap�maldījies�

Vīriņ� patie�ām likās apjucis. Laiku pa laikam viņ� ba�īgi ielū�kojās pulkstenī un tad saspringti pavērās tālumā, kā gribēdams saskatīt vilcienu. Bet vilciens kā nenāca, tā nenāca. Beidzot vīriņ� ne�izturēja un palēkdamies pieskrēja pie abiem zēniem.

��� Piedo�anu! � viņ� sacīja un nervozi no�ņaukājās. � Vai no �ejienes var tikt uz Egļkalni?

Kristiāns ar Martu saskatījās.

��� Jā, mēs arī turp braucam, � atteica Kristiāns. � Vilcienam būtu jābūt pēc piecām minūtēm.

��� Ak tā, � noņurdēja vīriņ�. � Ak tad vilcienam būtu jābūt�

Savādais vīriņ� likās pārsteigts, ka tas, ar ko viņ� grasās braukt

uz Egļkalni, ir vilciens.

��� Ak tad vilciens, � viņ� atkārtoja. � Pēc piecām minūtēm� Nu labi, lai tā būtu� � Viņ� palēkdamies aizmetās prom uz perona tālāko galu.

��� Kāds jocīgs cilvēks! � noteica Marts. � Vai ievēroji, kas viņam bija mugurā?

Kristiāns nepaspēja atbildēt, jo tajā brīdī atskanēja vilciena sig�nāls un braucamais bija klāt. Kā izrādījās, zēniem radās vēl viena iespēja nopētīt savādo vīru, jo viņ� tusnīdams iekārtojās zēniem pre�tējā sēdeklī.

��� Ceru, ka neiebilstat? � vīrelis pavaicāja, izvilkdams no kaba�tas kaut ko, kas izskatījās pēc saņurcītas beretes, un tad neiecietīgi iegrūzdams to atpakaļ. � Baidos palaist garām savu pieturu. Un jūs, cik saprotu, braucat turpat, kur es.

Kristiāns ziņkārīgi blenza uz jauno ceļabiedru. Viņ� izskatījās patiesi dīvains. Augumā diezgan sīks un kārns, vīriņ� kā saldams ne�pārtraukti tīstījās savā sarkani rūtotajā lietusmētelī. Viņ� likās sapo�sies, jo no lietusmēteļa ārā rēgojās balta krekla apkaklīte un melns samta tauriņ�. Vīriņa lakādas kurpes spīdēja vien, tāpat kā viņa

deguns. Bet kalsnajā sejā visievērojamākās bija acis � melnas un mirdzo�as tās vērās pasaulē un, kā �ķita, neko nepalaida garām nepa�manītu.

Vīriņ� atkal no�ņaukājās.

��� Kas par laiku, kas par laiku� � viņ� sūkstījās. � Tādā laikā vajadzētu sēdēt pie krāsns un dzert karstu upeņu sulu, nevis skraidīt apkārt un ķerstīt visus tos ņurņukus� Kā jums �ķiet? � viņ� piepe�i pievērsās zēniem.

Kristiāns ar Martu, kas visu �o laiku bija diezgan nekautrīgi blenzu�i, tagad ņēmās sparīgi māt ar galvu.

��� Da�iem labiem liekas, ka tā ir tikai tāda paspēlē�anās, � sa�vādais ceļabiedrs runāja tālāk, � ka var tā pastiepties, sagrābt �o aiz astes, un lieta darīta! Bet nekā! �itik viegli nav vis! � Tad vīriņ� pie�pe�i apvaicājās: � Un kāpēc tad jūs dodaties uz Egļkalni? Arī darī��anās?

��� Ēēē� Tā varētu teikt� � Kristiāns minstinājās.

��� Vai uz ilgu laiku laiku? � vīrelis nerimās.

��� Ak nē, � attrauca Kristiāns. � Tjkai �o vakaru.

��� Ak, laimīgie! � skaudīgi iesaucās vīriņ�. � Kaut es tā varētu! Bet man, varu derēt, vajadzēs nīkt nedēļām� �is gadalaiks jau nu arī tam par labu nenāk�

��� Kā tā? � pieklājības pēc apvaicājās Marts, kaut nesaprata, par ko īsti ir runa.

��� Rudens, vai saproti? Viss iet vaļā, ka izput laukā!

Pēc �ā paskaidrojuma viņ� pievērsās briļļu spodrinā�anai un kādu brīdi lika zēnus mierā.

��� Kas par skādi, kas par skādi, � pukojās vīriņ�, ko�i baltā zīda mutautā sparīgi berzēdams briļļu stiklus. � Un pasprucis atkal, nu�dien� Patie�ām, un kāpēc tas atkal jādara man?! � Viņ� apsūdzo�i pavērās uz Kristiānu, it kā zēns būtu pie visa vainīgs. Pēc �ā skatiena Kristiāns patiesi tāds jutās.

��� Izrāva mani no viesībām� Nekādas cieņas, patiesi�

Kristiāns ar Martu brīnījās vien. Zēni labprāt būtu apspriedu�i savas �īvakara gaitas, ta�u dīvainā ceļabiedra klātbūtne viņus mul�sināja.

��� Pagāns tāds! � izsaucās vīriņ�, un Kristiāns satrūkās, domā�dams, ka izsauciens domāts viņam. Ta�u acīmredzot vīriņ� bija do�mājis ņurņuku� Pārsviedis kāju pār kāju, viņ� pieplaka pie loga un saviebies vērās garām slīdo�ajos kokos.

Ārā bija sācis smidzināt, un me�s izskatījās slapj� un drūms. Bez tam likās, ka strauji satumst, un Kristiāns ar Martu ba�īgi domāja par garo gājienu cauri me�am.

Brauciens ilga nedaudz vairāk par stundu, un atliku�ajā posmā vīriņ� vairs nerunāja, tikai saspringti blenza ārā pa logu. Kad pienāca laiks izkāpt, viņ� strauji pielēca kājās un metās zēniem līdzi uz izeju.

��� Nu, labs ir, � viņ� noteica, kad viņi bija izkāpu�i. � Es zūdu kokos! � Viņ� iemetās me�ā un patiesi pēc brī�a vairs nebija ma�nāms.

Zēni vaļēju muti noraudzījās viņam pakaļ.

��� Dīvains tips, � noteica Kristiāns. � Ceru, ka viņ� nav maniaks.

��� Pēc maniaka neizskatījās, � neticīgi novilka Marts.

��� It kā tu zinātu, kā izskatās maniaki! � atcirta Kristiāns. � Lai nu kā, īsti normāls viņ� nelikās. Tā dīvainā runā�ana un apģērbs�

��� �ā vai tā, viņ� nu ir prom, un labāk sāksim iet, citādi drīz būs pavisam tum�s, � skubināja Marts.

Patie�ām, tā kā debesis bija vienmērīgi nomāku�ās, krēsla iestā�jās agrāk nekā citās dienās. Zēni steig�us devās pa me�a ceļu.

��� Ko mēs īsti meklējam? � ievaicājās Marts, kad viņi bija kādu laiku gāju�i.

Kristiāns paraustīja plecus.

��� Nav ne jausmas! Vienkār�i paskatīsimies � varbūt manīsim ko neparastu�

��� Par ko Lietuvene runāja? � mēģināja atcerēties Marts. � Par kaut ko, kas būs dro�ībā?

Kristiāns sarauca pieri.

�� Jā, laikam gan� �ķiet, neko vairāk viņa neteica. Paskatīsimies majā un varbūt �ķūnī � ja tas būs kaut kas uzkrīto�s, mēs uzreiz pa�manīsim.

��� Un ja ne?

��� Ja ne, tad tas patie�ām būs dro�ībā� � Kristiāns drūmi no�vilka. � Mēs ta�u nevaram tur meklēt visu nakti.

Labu brīdi zēni gāja klusēdami. Ceļ� pamazām kļuva �aurāks, bet me�s abpus ceļam biezāks. Smalkais lietus bija pārstājis, bet gaiss joprojām bija drēgns un mitrs.

��� Paklau, � piepe�i ieteicās Marts, � vai tad Lietuvene ir pie jums �eit bijusi?

Kristiāns samulsis pat apstājās.

��� Nē, nav. Tas tie�ām ir savādi.

��� Kāds vispār Lietuvenei sakars ar jūsu lauku māju? � Marts nevarēja saprast.

Arī Kristiāns to nesaprata.

Kļuva aizvien tum�āks, un drīz atkal sāka smalki smidzināt. Bija grūti saredzēt ceļu zem kājām, un zēni klumburoja, laiku pa laikam paklupdami pret kādu akmeni.

�� Vai tālu vēl? � vaicāja Marts.

��� Nē, drīz būsim klāt, � atteica Kristiāns.

Un viņam bija taisnība. Drīz vien priek�ā starp kokiem pavīdēja tāds kā gai�āks plankums, un zēni iznāca pļavā pie mājas. Tagad, ne�mīlīgajā rudens vakarā, ēka izskatījās sve�āda un neviesmīlīga. Kris�tiānām negribot prātā ie�āvās doma, ka tagad māju apdzīvo kāda cita saime, kura �ovakar nebūt negaida viesos divus mazus zēnus.

Ta�u viņ� no �īs domas ātri atbrīvojās, jo logi bija tum�i un vis�apkārt valdīja klusums. Tikai lietus klusi �alkoja krūmos un samir�ku�ajā zālē.

��� Aiziesim vispirms līdz mājai, � klusi, it kā baidīdamies, ka kāds viņu izdzirdēs, sacīja Kristiāns, � un tad pārmeklēsim �ķūni.

Marts tikai pamāja, un zēni devās pāri zālainajam laukumam uz mājas pusi. Kristiānām atkal uzmācās sajūta, it kā �eit viņi nebūtu vieni.

Brīdi viņ� sastinga, labi apzinādamies, ka, stāvot pagalma vidū, viņi ir labi pamanāmi, un cie�i paraudzījās apkārt.

��� Kas ir? � jautāja Marts, kas arī bija apstājies.

��� Ak, nekas! � Kristiāns atmeta ar roku. � Tikai vienubrīd likās, it kā�

��� It kā� kas?

��� Nekas.

Zēni devās tālāk.

��� Kur tas nolāpītais slēdzis? � atslēdzis durvis un iegājis mājā, pukojās Kristiāns, tum�ajā priek�namā grābstīdamies gar sienu.

��� Neko nevar redzēt� Ā, tepat jau ir�

Atskanēja klik�ķis, Kristiānām nospie�ot slēdzi, bet gaisma tā arī neparādījās.

��� Ak, tētis laikam ir atslēdzis elektrību, � atjēdzās Kristiāns. � Te�pat kaut kur vajadzētu būt tam kloķim, man �ķiet, es zinu, kas tur darāms.

��� Pag! � Marts saķēra draugu aiz rokas. � Labāk atstāj, kā ir. Man liekas, būs labāk, ja neviens neuzzinās, ka mājā kāds ir.

Kristiāns tā savādi paraudzījās uz to pusi, kur vajadzēja stāvēt Martam.

��� �eit ta�u neviena cita nav, � viņ� sacīja.

Marts brīdi vilcinājās, pirms atbildēja:

��� Zinu, bet tomēr. Ņem labāk manu lukturi. Un centies nelaist gaismu logā.

Kristiāns paņēma lukturi un, spīdinādams gaismas apli sev priek�ā, sāka pārstaigāt māju. Tuk�ajā mājā zēnu soļi skanēja neierasti skaļi, un Kristiānām likās, ka ikviens, kas atrastos mājai tuvumā, viņus sa�dzirdētu.

Zēni izstaigāja visas istabas, bet nekā neparasta nemanīja. Viss bija tā, kā viņi rudenī pirms pārvāk�anās uz pilsētu bija atstāju�i.

Visbeidzot Kristiāns ar Martu pameta māju, un Kristiāns atkal aizslēdza ārdurvis.

�� Nekā tur nav, � Kristiāns noteica, atsēzdamies uz lieveņa un izslēgdams lukturi.

Ārā bija jau pilnīgi satumsis, un tik tikko varēja saskatīt koku galotnes pret nedaudz gai�ākajām debesīm. Lietus bija pārstājis, un viss bija ļoti kluss. Kristiāns pavērās uz vietu pagalma viņā malā, kur kā liels, melns kukurznis kvernēja �ķūnis.

��� Jāiet palūkot, varbūt tas nezin kas būs paslēpts �ķūnī, � Kris�tiāns noteica un piecēlās kājās.

��� Tādā tumsā? � iesaucās Marts. � Nezinu, bet man liekas, ka ir jau vēls. Uzspīdini gaismu uz mana pulksteņa!

Kristiāns tā arī izdarīja, un Marts nosvilpās.

��� Ir jau pusastoņi! Mums vēl jātiek atpakaļ.

��� Paspēsim. Vispirms mums jāizpēta �ķūnis. � Kristiāns apņē�mīgi devās uz �ķūni. Marts brīdi �aubījās, tad sekoja draugam.

Ticis līdz �ķūnim, Kristiāns paspīdināja lukturi uz durvīm un iebāza varenajā slēdzenē tikpat varenu atslēgu.

��� Oho! � atzinīgi ieteicās Marts un ieķiķinājās. � Tā jau izska�tās kā saglabājusies no tava atslēgu meklētāja laika�

Kristiāns bargi palūkojās uz draugu un pagrūda dēļu durvis. Tās �īkstēdamas atvērās. Uzvēdīja mitras malkas un vēl kaut kāda neno�sakāma smar�a. Kristiāns aplaida apkārt luktura gaismas apli � arī �eit viss bija tāpat kā rudenī.

��� Iesim pameklēsim uzmanīgāk, � pus�ukstus teica Kristiāns un pieliecies ņēmās spīdināt lukturi starp sakrautajām pagaļu grē�dām.

Marts stāvēja durvīs un domīgi noskatījās, kā Kristiāns darbojas. Zēns juta, ka te kaut kas ir savādi, bet nevarēja saprast, kas īsti.

Kristiāns tikmēr pārkrāmēja pagales. Elsdams un pūzdams viņ� lika tās no vienas kaudzes otrā, laiku pa laikam paspīdinādams luk�turīti, lai paskatītos, vai aiz grēdas nav kas paslēpts. Ticis galā ar

pagalēm, viņ� devās dziļāk �ķūnī un metodiski pārkrāmēja tur stāvo��os spaiņus, grābekļus un pārējās mantas.

��� Pag, brīdi negrabinies, � piepe�i ieteicās Marts.

Kristiāns aizelsies pacēla galvu.

��� Kas ir?

��� Ku�! � Marts viņu apsauca.

Kristiāns apklusa un sarauktu pieri noraudzījās uz izvandīto mantu kaudzi. Neizskatījās, ka viņ� varēs to visu atkal sakrāmēt atpa�kaļ, kā bija� Nez, ko Marts bija sadzirdējis? Kristiāns ieklausījās, bet neko neparastu nedzirdēja. �ķūnī bija tum�s un kluss, un pat luktura gaismas aplis bija sastindzis uz kāda apgāzta spaiņa dibena.

Kristiāns piepe�i sajuta, ka ir pagalam nosalis. Nodrebinājies viņ� satvēra cie�āk lukturi un teica:

��� Paklau, vajadzētu laikam mest mie�

��� Ku�, klausies! � ie�ņācās Marts, un Kristiāns aprāvās.

Patiesi, izklausījās, it kā no �ķūņa tālākā gala nāktu tāda kā �a�boņa, kā grabinā�anās. Pirmajā mirklī Kristiāns satrūkās, tad saprata, ka tā visdrīzāk ir tikai pele. Tomēr, ja jau viņi bija tik tālu brauku�i, nebūtu par ļaunu pārbaudīt�

Tā nospriedis, Kristiāns devās dziļāk �ķūnī. Grabinā�anās neapsīka, un Kristiānām likās dīvaini, ka pele var uzvesties tik skaļi. Pār�vietoties nebija viegli, jo dziļāk �ķūnis bija vēl vairāk pieblīvēts ar da�neda�ādām vajadzīgām un nevajadzīgām lietām. Divreiz paklupis pār vecām koka trepēm, kas gulēja uz grīdas, Kristiāns tomēr apņēmīgi virzījās tuvāk vietai, no kuras nāca paklusā �aboņa.

��� Nu, kas tur ir? � Marts, sekodams draugam, pus�ukstus vai�cāja.

��� Te ir drausmīgs ņudzeklis, � Kristiāns tāpat pus�ukstus at�bildēja. Tajā pa�ā brīdī kaut kas �ķindēdams nogāzās. � Sasodīts! � jau skaļāk iesaucās Kristiāns. � Uzgāzās man tie�i uz kājas, � viņ� paskaidroja.

Marts tikmēr bija paveicis �ķēr�ļoto gājienu cauri �ķūnim un ta�gad stāvēja draugam blakus. Viņu priek�ā slējās �ķūņa aizmugurējā siena, kuru pilnībā aizsedza nenosakāmas izcelsmes drazu kaudze. (laboņa nāca tie�i no turienes.

��� Ķeramies klāt, � apveltījis kaudzi ar riebuma pilnu skatienu, noteica Kristiāns. � Man �ķiet, tas ir kaut kur �eit. � Viņ� ņēmās krā�mēt malā iedauzītus māla podus. � Nesaprotu, kāpēc tie �eit stāv, � zēns �ķendējās, uz viena saplēstā poda malas ieskrambājis plaukstu.

��� Veci krāmi�

�� Paskat, Kris! � ierunājās Marts, turpat blakus spīdinādams lukturi uz māla podiem. � Izskatās, ka tie podi trīc!

Kristiāns mitējās krāmēt un uzmanīgāk palūkojās uz podiem.

Patiesi, likās, ka Martam taisnība. Apak�ējie podi nedaudz kus�tējās, radīdami to graboņu, ko pirmīt bija sadzirdējis Marts. Tas �ķita dīvaini, jo diez vai peles var radīt tādu ļembastu, ka sāktu trīcēt podi.

Kristiāns piesardzīgi pārvietoja vēl da�us māla traukus.

�� Tikai uzmanīgi, Kris! � brīdināja Marts. � Mēs ta�u nezi�nām, kas tur ir.

Kristiāns neatbildēja, tikai turpināja darboties. Kad viņ� bija at�licis malā visus drebo�os podus, salūzu�o mantu kaudzē atklājās tāda kā eja. Paņēmis no Marta lukturi, Kristiāns iespīdināja tajā gaismu, un abi zēni, nometu�ies ceļos, mēģināja kaut ko saskatīt.

Sākumā likās, ka tur nekā nav. Nekas vairs negrabēja, ne�abēja, un likās, ka aiz podiem nav nekā cita kā vien citi saplēsti podi. Ta�u tad Kristiāns iebāza ejā roku un, kādu laiku taustījies, visbeidzot uz�varo�i kaut ko izvilka un uzspīdināja savam guvumam gaismu.

Izrādījās, ka tas, ko viņ� tur rokā, ir neliela metāla lādīte. Kris�tiāns ar Martu izbrīnīti to nopētīja, ta�u tā likās glu�i parasta � līdz brīdim, kad izlēca Kristiānām no rokām.

��� Au! � Kristiāns pārsteigts iesaucās.

Lādīte gulēja uz grīdas.

��� Kas notika? � Marts vaicāja un jau noliecās, lai lādīti paceltu, kad Kristiāns saķēra viņa roku un brīdino�i iesaucās:

��� Pag! Neaiztiec to!

��� Kāpēc? � nesaprata Marts. � Un kāpēc tu to nometi?

�� Es nenometu, � drūmi noteica Kristiāns, joprojām aizdomīgi uzlūkodams lādīti. Tā joprojām gulēja, kur nokritusi. � Tā pati aizlēca.

��� Pati aizlēca? � Marts saviebās. � Kā tu to domā?

�� Tie�i tā arī domāju. Tā pēk�ņi sāka raustīties, līdz izlēca man no rokas. Tāpēc labāk neaiztiec to. Ej nu sazini� ka vēl nedabūjam ar elektrību pa nagiem�

��� Kādu vēl elektrību? � Marts brīnījās. � Tas ta�u nav nekāds aparāts, tā ir parasta kārbiņa.

Tajā mirklī parastā kārbiņa nodrebēja un salēcās. Salēcās ari Marts.

��� Jēziņ, Kris, tu redzēji?!

Lādīte atkal gulēja nekustīgi.

��� Es nezinu, kas tas ir, bet izskatās nelāgi, � Kristiāns sacīja.

��� Tu domā, tas nav kaut kas tāds, ko tavi vecāki �eit nobāzu�i?

Kristiāns pārsteigts palūkojās uz draugu.

��� Nu, vai zini! Vai tad tā izskatās pēc kaut kā tāda, ko būtu va�rēju�i paslēpt mani vecāki? Mani vecāki nemēdz starp malkas pagalēm un veciem krāmiem turēt lēkājo�as kastītes.

��� Nu labi, labi� Bet tad jau� � Marts aprāvās.

��� Kā tad, � Kristiāns noņurdēja. � Izskatās pēc tā, ko mēs mek�lējam, vai ne? Pēc tā, ko paslēpusi Lietuvene?

��� Bet kas tas ir?

��� Kā es varu zināt? � attrauca Kristiāns. � Bet mēs tūlīt to no�skaidrosim. Paklau, paturi lukturi, es mēģinā�u noķert kastīti, kamēr tā nav aizbēgusi. � Zēns uzmanīgi pieliecās un sagrāba lādīti abām rokām. Piesardzīgi viņ� vēlreiz aplūkoja lādīti. Arī Marts bija piebā�zis degunu pavisam tuvu klāt. Tad piepe�i Kristiāns sarāvās un sa�spieda lādīti cie�āk.

��� Kas bija? Vai tā atkal sāka lēkāt? � pra�ņāja Marts. Draugs pa�māja.

��� Aha! Atkal noraustījās. � Kristiāns uzmanīgi aptaustīja lā�dīti. � Vai zini, te ir tāda kā slēdzene, man liekas, mēs varētu mēģi�nāt dabūt to vaļā.

Marts �aubīgi lūkojās uz draugu.

��� Nu nezinu� � viņ� novilka. � Domā, būtu labi taisīt to vaļā?

��� Un kā tad mēs uzzināsim, kas tur ir? �e, paturi to, ie�u pa�meklēt lauzni. � Kristiāns, nepieļāvis nekādus iebildumus, iegrūda pārsteigtajam Martam rokās lādīti un pats ņēmās no jauna spīdināt gaismu uz krāmu kaudzēm. � Re! � viņ� pēc brī�a uzvaro�i izsau�cās. � Vecs krāsns kruķis� būs labs diezgan. � Viņ� elsdams vilka kruķi ārā no kaudzes, kas ar lielu blīk�ķi un graboņu sagāzās. � Tā, lagad padod man to kasti, � Kristiāns teica Martam, un tas, acīm redzami atvieglots, nolika lādīti atkal zemē. Kristiāns iebāza kruķi slēdzenē un centās uzlauzt atslēgu. Lādīte kļuva nemierīga un atkal sāka raustīties. Kad tā palēcās tik sparīgi, ka uzkrita Kristiānām uz kājas, zēns iebrēcās un lika Martam pieturēt kastīti, kamēr uzlauzīs atslēgu.

��� Vienkār�i turi to piespiestu zemei, � viņ� sacīja. � Tikai turi stingri! Es nevaru neko darīt, ja tā man nolēkā kājas, tā ir diezgan smaga.

Smagi pūzdams, viņ� brīdi noņēmās, līdz beidzot atskanēja klik�ķis.

��� O, man liekas, ka vaļā ir gan, � apmierināti noelsās Kristiāns.

��� Tagad uzmanies, taisīsim to vaļā!

Ta�u Marts nepaspēja paklausīt drauga padomam uzmanīties, jo lādītes vāks atsprāga vaļā, kaut kas izlēca no lādītes un uzlēca Kristiā�nām tie�i uz kājas.

��� Au! � Kristiāns izbīlī iebrēcās un pavērsa lejup lukturi. Nolēcis no viņa kājas, zemē tupēja kaut kas pelēks un spalvains un oran�ām, ieslīpām acīm naidīgi raudzījās uz Kristiānu. Sastapis zēna skatienu, radījums neganti ie�ņācās un metās uz durvīm.

��� Ķeram ciet! � atjēdzies no pārsteiguma, iekliedzās Kristiāns un klupdams krizdams metās uz durvīm pakaļ dīvainajam zvēram.

Ta�u Marts stāvēja kā sastindzis un ieplestām acīm cie�i raudzījās uz vietu, kur tikko bija sēdējis savādais, pelēkais radījums.

Atskanēja būk�ķis, aizkrītot durvīm, un Marts palika stāvam tumsā, ta�u pēc brītiņa durvis atkal atvērās, un pa tām iespīdēja dzeltenas gaismas kūlis.

��� Prom ir. � Kristiāns bija vīlies. Viņ� iespīdināja gaismas kūli Martam tie�i sejā. � Paklau, nestāvi tur kā sālsstabs, savāc labāk to sasodīto lādi un nāc �urp!

Marts negribīgi paklausīja, sagrābādams zemē tuk�o lādīti un iebāzdams jakas kabatā. Vislabprātāk viņ� būtu to atstājis turpat guļam.

��� Nu tā, � teica Kristiāns, kad abi jau bija ārā no �ķūņa. � Man liekas, mēs te vairs neko nevaram darīt.

Marts, kas jau sen bija gaidījis �os vārdus, dedzīgi pamāja.

��� Tas lops ir prom, � Kristiāns saviebies teica. � Izbrāzās ārā kā zibens, un tādā tumsā mums to nemū�am nesameklēt. Kā tev �ķiet, kas tas bija?

��� Nav ne jausmas, � attrauca Marts. � Kaut kāds mo�ķis� Nevar ta�u būt, ka tas pieder Lietuvenei?

��� Un ka viņa būtu braukusi uz �ejieni un slēpusi to mūsu vecajā �ķūnī, � piebilda Kristiāns. � Tev taisnība, tas �ķiet pavisam bezjē�dzīgi. Bet, tā kā tas pilnīgi noteikti nepieder ne man, ne maniem ve�cākiem� ne arī Tīnai� � zēns, brīdi paldusējis, piebilda, � tad vie�nīgā, kas atliek, ir Lietuvene. Galu galā, gan jau tā iezīmētā karte kaut ko nozīmēja.

��� Dro�i vien, � novilka Marts. � Klausies, Kris, tagad gan ejam prom. Ir jau galīgi tum�s� kamēr aiziesim līdz vilcienam�

��� Labs ir, ejam, � piekrita Kristiāns.

Bija dīvaini doties cauri me�am tādā tumsā, kad vienīgais, ko viņi redzēja, bija dzeltens gaismas aplis pie kājām. Stāvās egles abpus ceļam slējās kā mūris līdz pat debesīm.

�� Vai tu vispār vari iedomāties, kas tas varēja būt? � pēc brī�a ievaicājās Marts, kam vēl aizvien acu priek�ā rēgojās ļaunīgais oran�o acu skatiens.

�� Nav ne mazākās nojausmas, � attrauca Kristiāns. � Un kā viņ� varēja tajā kastē izdzīvot, to es galīgi nesaprotu. Neviens ta�u viņu nebaroja!

��� Nezinu� � novilka Marts.

��� Domā, Lietuvene būtu ik pārdienas braukusi �urp un �o baro�jusi? � iesmējās Kristiāns. � Diezin vai� Stulbākais ir tas, ka tagad mēs vairs neuzzināsim, kas tas bija. Es ta�u nevaru Lietuvenei atzī�ties, ka esam viņu izlaidu�i.

��� Bet kāpēc viņa to turēja jūsu �ķūnī?! � Marts nespēja rimties.

Kristiāns būtu bijis gatavs atdot kaut savu jauno fotoaparātu, lai

to uzzinātu.

Tālāk zēni gāja klusēdami, uzmanīgi raudzīdamies lejup, jo ne�parastajā apgaismojumā ceļ� izskatījās gau�ām grumbuļains, tā ka vajadzēja iet piesardzīgi, lai nepakluptu.

��� Mierīgs vakars, � noteica MartsJ

Patie�ām, nebija manāma ne pūsmiņa, un, �ķiet, arī putni jau bija devu�ies pie miera. Sprie�ot pēc zvaig�ņu pilnajām debesīm, arī mā�koņi bija izklīdu�i� Piepe�i Kristiāns sastinga.

��� Ei, kas tā par skaņu?

��� Man liekas, tas ir vilciens, � ieklausījies secināja Marts.

Zēni stāvēja un klausījās. Cauri tumsai izlauzās �alkoņa, kādu patiesi varētu radīt iztālēm brauco�s vilciens.

���������������� Jā, jādomā, tā arī ir, � Kristiāns piekrita un pavērās aug�up.

��� Ha, paskat! Zvaigznes pazudu�as!

Marts arī palūkojās aug�up � patie�ām. Acīmredzot bija strauji apmācies, jo zvaigznes vairs nebija manāmas. Nebija pat iz�ķirams, kur beidzas egļu galotnes un sākas debesis, viss bija vienlīdz tum�s.

��� Kris, ejam ātrāk! � mudināja Marts. � Man liekas, ka mēs dikti velkamies.

Zēni pielika soli. Tad �alkoņa, kas jau bija pierimusi, atkal pieņē�mās spēkā, un �oreiz likās, ka tā virzās aizvien tuvāk. Zēni kā sarunā�ju�i apstājās un mēģināja saprast, no kurienes skaņa nāk.

��� Zini, man liekas, ka tas tomēr nav vilciens, � noteica Kristiāns, brīdi klausījies. Pa to laiku savādā �alk�ana bija kļuvusi vēl skaļāka.

��� Jā, vilcienam vajadzētu būt pavisam citā pusē, � piekrita Marts. � Ja vien mēs neesam nomaldīju�ies�

Kristiāns neizpratnē palūkojās uz draugu.

��� Kā gan mēs būtu varēju�i nomaldīties, mēs ta�u visu laiku gājām pa ceļu!

��� Nu bet varbūt mēs kaut kur nepareizi nogriezāmies�

��� Mēs nevarējām nekur nogriezties. �is ceļ� ved tikai uz mūsu mājām, un citi ceļi no tā neatzarojas. Varb�

Viņ� aprāvās pusvārdā, jo aiz muguras piepe�i atskanēja draus�mīgs krak�ķis. Zēni metās skriet, un jau pēc mirkļa kaut kas brāk�ķē�dams nogāzās zemē tie�i aiz viņiem.

��� Jēziņ, Kris, kas tas bija? � noelsās Marts un uzspīdināja luk�turīti.

Pāri ceļam kā savāds, zaļ� tilts gulēja milzu egle. Tās kuplie zari tagad mirka dubļos, bet galotne iesniedzās brik�ņos otrpus ceļam.

��� Kris? � bailīgi ieteicās Marts. � Man liekas, ir sākusies vētra.

Kristiāns vēl aizvien neticīgi lūkojās uz nogāzto egli. Tikmēr �al�koņa bija pārņēmusi visu apkārtni, un nu patiesi bija skaidrs, ka to rada koki, kas �ūpojas vējā. Dīvaini, bet zēni uz ceļa nejuta ne vēja pūsmiņas.

��� Nesaprotu, � ieteicās Kristiāns, bet pēk�ņa vēja brāzma iecirtās viņam tie�i sejā, aizraujot elpu. Pēc tam vēj� ieklupa nogāztajā eglē un sāka bez �ēlastības to pluinīt. Zari lūza krak�ķēdami.

Tikmēr vēj�, kas kaukdams plosījās pa augsto koku galotnēm, bija nolēmis sūtīt lejup vēl vienu brāzmu, un tā ieklupa ceļmalas krūmos.

Tic �vīkstēdami protestēja un liecās līdz pat zemei pāri ceļam, tā ka /cni, kas nu jau bija metu�ies pusskrie�us, pāris rei�u pat sapinās no�liektajos zaros. Paskriet bija grūti, jo brāzmas uznāca aizvien bie�āk. Abi puikas centās pēc iespējas ātrāk nokļūt stacijā.

��� Dīvaini, ka nelīst, � skrējienā aizelsies, ieteicās Marts.

Tiklīdz zēns bija to pateicis, no debesim sāka gāzties dzīvs ūdens.

Acumirkli jau tā dubļainais ceļ� pārvērtās dubļu jūrā, un puikas ar grūtībām tika uz priek�u, laiku pa laikam līdz pat ceļiem ieklupdami kādā dziļākā peļķē.

Tad, tikpat spēji kā sācies, lietus mitējās, un likās, ka arī vētra ir atkāpusies. �alkoņa vēl aizvien bija dzirdama, bet tagad �ķita attāla. I )īvaini, ka tā nebija vis devusies uz priek�u, bet it kā pagriezusies at�pakaļ, no kurienes nākusi.

��� Fū! � noelsās Kristiāns un, novilcis slapjo jaku, izgrieza to.

Kristiānām likās, ka tur, gabaliņu tālāk, ir gai�āks.

��� Man liekas, mēs esam jau pavisam tuvu, � viņ� sacīja. � Pa�skaties, tur priek�ā� � Ta�u zēns nepaspēja pabeigt teikumu, jo kaut kas rēkdams izlēca no krūmiem un metās viņam virsū. Marts sagrāba draugu aiz piedurknes un parāva malā, bet tajā pa�ā mirklī atskanēja klusināts sprak�ķis un rēco�ais zvērs nokrita zemē un pa�lika nekustīgi guļam.

Kristiāns ar Martu izbīlī trīcēdami pavērsa lukturīti uz to pusi, kur bija nokritis zvērs, un abiem prātā bija viena doma � tūlīt viņi atkal ieraudzīs pelēko, spalvaino radījumu ar oran�ajām acīm. Ta�u tas, ko abi ieraudzīja, bija kas cits.

Uz ceļa viņu priek�ā gulēja zaļ�, krokodilam līdzīgs radījums. Tas līdzinājās nelielam terjeram ar muskuļotu, spēcīgu augumu, ko viscaur klāja pinkaina sūnas krāsas vilna. Iegarenais, niknumā atieztais purns un spēcīgā aste stipri līdzinājās krokodilam, bel kājas bija nedaudz garākas, ar �etriem asiem nagiem.

Kristiāns ar Martu, pilnīgi apstulbu�i, blenza uz beigto dzīvnieku, nespēdami ne pakustēties, kad no krūmiem atskanēja draudzīgs:

��� Hei!

Uz ceļa izlēca neviens cits kā zēnu pirmītējais ceļabiedrs sarkani rūtotajā lietusmētelī. Pasitis padusē kaut ko, kas izskatījās pēc ne�daudz ielauztas bises, vīriņ� pienāca pie kritu�ā zvēra un saviebies to uzlūkoja. Tad, acīmredzamā riebumā nosprauslājies, pievērsās zēniem.

��� Vai ar jums abiem viss kārtībā? � viņ� norūpējies vaicāja.

Kristiāns ar Martu, vēl aizvien nespēdami bilst ne vārda, sparīgi

pamāja.

Dīvainais vīriņ� no�ķaudījās, skaļi iz�ņauca degunu zīda kabatlakatā un drūmi pa�ūpoja galvu.

��� Tīrais negals ar tiem ņurņukiem, tīrais negals� Cik tur trūka, un viņ� būtu jūs sakodis� � nikni kaut ko purpinādams, vīriņ� no�liecās pie zvēra un iespīdināja tam acī gaismu. � Kā tad, beigts un pagalam. Un labi vien ir, tādiem nav ko ļaut dzīvot, ne ar ko labu tas parasti nebeidzas.

Parakņājies rūtotā lietusmēteļa kabatā, vīrelis izvilka laukā kaut ko saņurcītu un izpurināja to. Tā izrādījās paresna aukla, un vīriņ� ņēmās ar to sasiet zvēra ķepas. Kristiāns ar Martu bija tik apstulbu�i, ka spēja tikai stāvēt un blenzt.

Kad visas �etras zvēra ķepas bija sasietas kopā, vīrelis cie�i sa�vilka auklu un noelsies uzsvieda savādo ne�ļavu sev plecā.

��� Tā, � viņ� mundri noteica. � Tagad atliek tikai doties prom! � ; Nedaudz salīcis zem smagā nesamā, viņ� stampāja cauri dubļu peļ�ķēm uz stacijas pusi.

Kristiāns ar Martu pārmija skatienus un metās vīrelim pakal.

��� Pagaidiet, pagaidiet! � sauca Kristiāns.

Vīriņ� apstājās un pagriezās pret zēniem.

��� Vai tad jūs arī jau projām? Ak jā, jūs ta�u teicāt, ka esat �eit tikai uz vienu vakaru. Nu, redzat, kā iznāca � biju domājis, ka būs te jādzīvo nedēļām, bet viss notika daudz ātrāk. Un labi vien, ka tā!

Drīz visi trīs bija pie stacijas, un, kamēr gaidīja vilcienu, Kristiāns ar Martu ik pa brīdim palūkojās uz dīvaino zvēru, kur� vēl aizvien

kuļājās vīrelim plecā. Ta�u vīrelis neko tuvāk nepaskaidroja, un arī zēni nevarēja saņemties viņam ko pajautāt.

Vilcienā zēni iekāpa pirmie, bet vīriņ�, ne vārda neteikdams, iekāpa aiz viņiem un atkal apsēdās pretī. Savu ne�ļavu viņ� nevērīgi pasvieda zem sola.

��� Lai nerēgojas� � viņ� paskaidroja, tramīgi apkārt palūkojies. Ta�u viņam nebija jāraizējas par ziņkārīgiem pasa�ieriem, jo vagons bija pilnīgi tuk�s un vienīgos ziņkārīgos skatienus zvēram veltīja Kristiāns ar Martu.

��� Kas tas tāds ir? � Marts attapās pavaicāt, pamājis uz sola apak�u.

��� Tas? � nevērīgi attrauca vīrelis. � Ņurņuks, kas cits! Tāds ne pārāk varena meistara ņurņuks, tāpēc tik neliels. Jūs dro�i vien brīnī�jāties, kāpēc �is tik sīks.

Kristiāns ar Martu iepleta acis. Tas nu būtu pēdējais, par ko viņi būtu sāku�i brīnīties.

��� Ko tikai da�i cilvēki neiedomājas, � izvilcis no kabatas balto zīda kabatlakatu un domīgi to pētīdams, purpināja zēnu ceļabiedrs.

���� Tādas aplamības� it kā ņurņukus varētu piejaucēt� turēt mājās savam priekam� � Vīrelis sa�utumā skaļi no�ņaucās. � Agri vai vēlu kaut kas notiek� Un tad visi sauc mednieku, lai ķer to rokā� Un medniekam jāskrien pa galvu pa kaklu, lai ko viņ� tajā brīdī darītu, it kā pasaulē nebūtu nekā svarīgāka par vēl vienu nolāpītu ņurņuku.

��� Jūs esat mednieks? � ziņkārīgi vaicāja Kristiāns. Tātad dīvai�nais priek�mets vīreļa rokās patie�ām būs bijusi bise.

���� Kā tad, � attrauca vīrelis. � Mednieks Januss Kopers. Alla� jūsu rīcībā, ja rodas vajadzība saķert kādu izbēgu�u ņurņuku vai ko tamlīdzīgu. � Viņ� parakņājās pa vestes kabatām un izvilka sudra bainu vizītkar�u etviju. � Ja kas, noteikti zvaniet, � viņ� noteica, pasniegdams katram zēnam pa vizītkartei.

Kristiāns, pagalam apstulbis, labu brīdi to aplūkoja. Vizītkarte bija sudrabainā krāsā, un tās lielāko daļu aizņēma dīvaina bilde � vīrs, kas

uzvaro�i tur rokā nomedītu zvēru, kur� nepārprotami ir ņurņuks. Vizītkartes aug�ējā labajā stūrī pavisam sīkiem burtiņiem bija rak�stīts �Januss Kopers, sertificēts ņurņuku mednieks�. Zem uzraksta vidēja tikko saskatāms telefona numurs.

Kristiāns iesāņus paglūnēja uz Martu. Ari viņ� aizrautīgi aplū�koja vizītkarti. Kristiānām ie�āvās prātā, vai tikai savādais virs nav jucis, bet, pametot skatienu uz sola apak�u, no kuras rēgojās zaļgans, atņirgts purns, viņ� �o domu tūlīt atmeta.

Vilciens tikmēr �āvās uz priek�u, un mednieks Januss bija ieslī�dzis tādā kā snaudā.

Kristiāns vai dega no vēlē�anās parunāt ar Martu, ta�u Janusa klātbūtne viņu mulsināja. Arī Marts acīm redzami jutās tāpat, jo ik pa laikam zīmīgi pavērās uz draugu. Ta�u Kristiāns deva viņam zīmi klusēt, un tā visu ceļu viņi nepārmija ne vārda.

Vilcienam iebraucot viņu stacijā, Kristiāns viegli pakratīja Janusu aiz pleca. Tas acumirklī pamodās un pielēca kājās.

��� Ak tad klāt esam! � viņ� mundri iesaucās un, izrāvis savu neslavu no sola apak�as, atkal uzsvieda to plecā. � Nu tad lai jums jauks vakars! � Un vīrelis metās uz izeju.

Abi puikas devās viņam pakaļ.

Pa ceļam uz mājām viņi pārsprieda notiku�o, bet ne pie kāda sa�prātīga secinājuma tā arī nenonāca.

��� Ko tas viss, sasodīts, nozīmēja? � nopurpināja Marts, kad viņi jau stāvēja pie akmens pastkastītes.

�� Tas bija vairāk nekā dīvaini� � Kristiāns pa�ūpoja galvu. � Un man �ķiet, ka par to nevienam labāk nestāstīt. Vismaz pagaidām.

Marts piekrīto�i pamāja, un zēni �ķīrās.

��� Es to nevaru saprast, � teica tum�matains puika, sarauktu pieri blenzdams burtnīcā. � Kad es rēķinu, man sanāk pavisam citādi.

���������������� Parādi! � sacīja Kristiāns, pasniegdamies pēc zēna burtnīcas.

��� Nu vai zini, Mik, vai tad tāds izskatās paralelogramsV. � Un Kris�tiāns sa�utis ņēmās labot biedra mājasdarbu.

Miks drūmi vēroja, kā viss viņa risinātais tiek sa�vīkāts, līdz Kristiāns teica:

��� Nu tā, gatavs ir! Pārbaudi, kāda ir pareizā atbilde � man sa�nāca divdesmit �etri centimetri.

��� Tā arī jābūt, � Miks norūca un sāka kodīt lūpu. � Es nemū��am to pārbaudes darbu neuzrakstī�u.

��� Kādas muļķības, protams, uzrakstīsi, � iebilda Kristiāns. � Tev tikai uzdevumi jāizlasa uzmanīgāk, tu nedrīksti paralelograma vietā zīmēt parastu taisnstūri!

Abi zēni iedziļinājās uzdevumā � Kristiāns skaidroja, kā viņ� ticis pie atrisinājuma, Miks saspringti klausījās, ik pa brīdim pakasī�dams pakausi. Kādu laiku viņ� māja ar galvu, sekodams Kristiānā teiktajam, tad viņa skatiens aizpeldēja kaut kur iesāņus un viņ� sāka pētīt sienas skapja rokturi.

Miks mācījās paralēlklasē, un visā visumā viņ� nebija no tiem, kurus mēdz dēvēt par bezcerīgiem gadījumiem. Tomēr, kad bija runa par matemātiku, viņ� tuvojās bīstamajai robe�ai. Kristiāns kopā ar

Miku mēdza trenēties skrie�anā, un Kristiāns bija atklājis, ka Mikam sagādā grūtības matemātika. Kādu rudeni Miks veselu nedēļu nebija rādījies stadionā, un, kad Kristiāns vēlāk vaicāja, kur viņ� bija pazu�dis, Miks piesarcis atklāja, ka gatavojies pārrakstīt pārbaudes darbu. Kop� tā laika viņi mājasdarbus bie�i risināja kopā.

��� Nu labi, domāju, ka tas man būs skaidrs, � noteica Miks, ar pūlēm atrāvis skatienu no sienas skapja roktura. Tas pilnīgi noteikti bija interesantāks par paralelogramu.

Bija nākamās dienas vakars pēc Kristiānā un Marta piedzīvoju�miem laukos. Vēlo pārra�anos mājās Kristiāns diezgan veiksmīgi iz�skaidroja ar ciemo�anos pie Marta, cerot, ka vecākiem neienāks prātā viņa vārdus pārbaudīt. �ķūnī atrastā kastīte tagad glabājās Kristiānā rakstāmgalda atvilktnē, jo viņ� zināja, ka vecāki nemēdz tur ieskatī�ties. Un pat tad, ja kāds kastīti atrastu, jebkuram, izņemot Lietuveni, tā būtu un paliktu parasta lādīte.

Priek�namā atskanēja soļi, un Kristiānā istabā galvu pabāza tēvs.

��� Vai esat briesmīgi aizņemti? Ā, pildāt mājasdarbus� Kris, rīt pēcpusdienā mēs ar mammu aizbrauksim līdz Egļkalnei�

Kristiānā sirds sāka neganti dauzīties, un viņ� juta, ka piesarkst.

��� Kāpēc? � zēns izsaucās, pirms tēvs paspēja pabeigt teikumu.

��� Izlasi �o! � teica tēvs, pasniegdams dēlam avīzi.

Kristiāns nervozi paķēra to un acumirklī ieraudzīja, ko bija domājis tēvs. Pa�ā pirmajā lappusē bija liels attēls ar kaut ko, kas iz�skatījās pēc stigas. Tikai at�ķirībā no stigas zemi klāja izgāztu koku rinda.

�Vētra, kuru neparedzēja�, vēstīja virsraksts, un Kristiāns alkaini metās lasīt.

�Negaidīta un ārkārtīgi spēcīga vētra vakarvakarā uzklupa Egļ�kalnei un tās iedzīvotājiem. Pēc aculiecinieku teiktā, tā sākās aptu�veni deviņos vakarā un ilga nepilnu pusstundu. Vētras laikā bija vē�rojams pat tornado, kas izpostīja Egļkalnes dzelzceļa stacijas apvidu.

Sinoptiķi nespēj izskaidrot vētras ra�anās cēloņus un apgalvo, ka, pēc rādījumu un satelīta datiem, nekam tamlīdzīgam nevajadzēja notikt. I�ar laimi, iedzīvotāju upuru nav un arī me�s izpostīts visai nelielā teritorijā � tikai da�u kilometru rādiusā ap Egļkalnes staciju.�

Kristiāns pārtrauca lasīt un paraudzījās uz tēvu.

�� Tātad jūs rīt brauksiet turp? � viņ� vaicāja.

��� Jāpaskatās, vai ar māju viss kārtībā, � drūmi atteica tēvs. � Ja tur tuvumā gājis tornado, ej nu sazini� Nu labi, mācieties vien, es tikai gribēju tev pateikt, ka rīt būsim mājās vēlu. � Savācis avīzi, tēvs izgāja no istabas.

��� Kas tur bija? � ziņkārīgi vaicāja Miks, priecīgs par iespēju vis�maz uz brīdi atrauties no rēķinā�anas.

Kristiāns pastāstīja viņam par vētru, protams, noklusēdams sa�vus un Marta piedzīvojumus.

��� Oho! � teica Miks, plati iepletis pelnpelēkās acis. � Tāds tornado gan ir baiss, vai ne?

Kristiāns izklaidīgi pamāja un tad aizcirta grāmatu.

���� Man �ķiet, �odienai pietiks. Tu rēķini tīri normāli, sevi�ķi tad, ja vispirms kārtīgi izlasi uzdevumu.

Miks, priecīgs, ka �ovakar mocības beidzās ātrāk, savācis savas burtnīcas un grāmatu, devās mājās.

Kristiāns paglūnēja dzīvojamā istabā � māte un tēvs sēdēja un skatījās televīziju. Tīnu nekur nemanīja. Kristiāns ielavījās atpakaļ priek�namā un a�i zvanīja Martam.

Pēc pāris signāliem Marts atbildēja.

��� Mart, klausies, � satraukumā aizelsies runāja Kristiāns. Par to vētru, kas vakar bija Egļkalnē, �odien ir avīzēs!

��� Jā, � atteica Marts. � Zinu. Pats tikko izlasīju. Domā, tas ir kaut kādā sakarā ar�

��� Ar to visu? � Kristiāns viņu pārtrauca. � Nezinu, bet vecāki rīt brauks turp pārbaudīt māju. Tas tomēr liekas nedaudz dīvaini, Zini� Vētra, kuru neviens pat neprognozēja, un tie�i ap Egļkalnes staciju.

��� Domā, to sastrādājis tas jocīgais mednieks? � iejautājās Marts.

��� Nezinu, bet viņ� bija vairāk nekā dīvains. Labi, rīt parunāsim� Ā, paklau, es stāstīju savējiem, ka vakar biju pie tevis, tā ka, ja viņi ko jautā�

��� Labi, labi. Es savukārt teicu, ka biju pie tevis. Nu tad līdz rītam!

��� �au! � teica Kristiāns un nolika klausuli.

��� Ha! � teica smalka balstiņa, un no drēbju skapja izlīda Tīna.

��� Ko, sasodīts, tu te dari? � saniknots ne pa jokam, �ņāca Kris�tiāns. � Noklausies?

��� Aha! � apmierināti teica Tīna, pie�ķiebtu galviņu glūnēdama uz nikno brāli.

��� Tad aizmirsti, ko tikko dzirdēji, � turpināja �ņākt Kristiāns.

��� Nekā nebija! � atcirta Tīna.

Kristiāns, kas jau bija pagriezies uz promie�anu, apsviedās riņķī.

��� Ko tas nozīmē? � viņ� uzbrēca.

��� Ja tu man nepastāstīsi, kas jums tas par noslēpumu, pateik�u mammai ar tēti, ka tu viņiem samelojies, � izspēra Tīna, dro�ības pēc pakāpdamās atpakaļ.

Kristiāns bezcerīgā niknumā lūkojās uz māsu, vēlēdamies, kaut viņa iz�ibētu.

��� Ak tā? � viņ� izspēra, nezinādams, ko citu teikt.

��� Aha! � atkal teica Tīna, pakāpdamās vēl mazliet atpakaļ.

��� Nu labi, tad nāc līdzi, � no�ņāca Kristiāns, sagrābdams māsu aiz rokas un aizraudams sev līdzi. Ticis savā istabā, viņ� ar blīk�ķi aizcirta durvis.

��� Nu tā! � Kristiāns bija pārskaities. � Ko tu gribi zināt?

��� Kur tu vakar biji, � teica Tīna.

��� Mūsu lauku mājās! � atcirta Kristiāns. � Tā ka nav ko sa�springt!

��� Es nemaz nesaspringstu, � teica Tīna. � Un ko tu tur darīji?

��� Nav tava daļa! � atcirta Kristiāns.

Tīna caur pieri glūnēja uz brāli.

��� Nu labi� � viņa novilka. � Tad es visu pateik�u mammai ar

lēli.

��� Ak tu! � nikni �ņāca Kristiāns. � Nu tad klausies! Mēs ar Martu vakar bijām Egļkalnē, jo tava mīļā aukle tur bija �o to nobā�zusi! � Viņ� pieskrēja pie atvilktnes un, izrāvis no tās lādīti, pasvieda lo Tīnai. � Tā lūk!

Tīna samulsusi pētīja lādīti.

��� Kas tas ir? � viņa vaicāja.

��� Nu, un pēc kā izskatās?

��� Pēc kastītes.

��� Tad jau laikam tā arī ir, � pavīpsnāja Kristiāns. � Bet tas vēl nav viss. Ja jau tu tik ļoti gribi visu zināt, tad klausies ar�. Tikai vēlāk nesūdzies, ka tev naktī rādās murgi.

Tīna ieplestām acīm raudzījās uz brāli.

��� Tajā kastītē bija iesprostots zvērs, � Kristiāns saviebtu ģīmi stāstīja. � Baiss, pelēks zvērs. Un, kad mēs atvērām kastīti, viņ� iz�spruka un aizbēga!

Tīna klusi iekliedzās un bailīgi palūkojās visapkārt.

��� Nē, nē, ne jau �eit, � nicīgi noteica Kristiāns. � Viņ� izspruka turpat, mūsu �ķūnī. Nu jau viņ� sen ir aizbēdzis me�ā. � Zēns pietupās un, sagrābis māsu aiz rokas, brīdino�i ieskatījās viņai acīs. � Bet, ja tu izpļāpāsies kaut vārdiņu kādam no pieaugu�ajiem un ja tas nāks ausis Lietuvenei, tad zini � viņa noteikti atriebsies. Tā ka turi mēli aiz zobiem, vai saprati?

Tīna, kas joprojām ieplestām acīm kā sastingusi blenza brālī, pamāja ar galvu.

��� Nu lūk, � noteica Kristiāns, atlikdams kastīti atpakaļ at vilktnē. � Tādas tās lietiņas� Un vēl kas, � viņ� sacīja, atkal slingri uzlūkodams māsu. � Mums viņa jāuzmana, Lietuvene, es domāju. Un, tā kā tu viņu redzi visbie�āk, tev būs viņa jānovēro. Tikai nevajag uz aukli blenzt tā, kā tu tagad blenz uz mani.

Tīna atkal pamāja ar galvu, tomēr nenolaida skatienu no brāļa.

��� Galvenais, ievēro, ko viņa dara, ko runā pa tālruni un tamlī�dzīgi. Skaidrs?

Tīna pamāja.

��� Jo agri vai vēlu Lietuvene uzzinās, ka viņas zvērs ir projām. Un es jūtu, ka viņa neliksies mierā, iekams nebūs to atkal atradusi, � noteica Kristiāns. � Un, ja viņa uzzinās, ka tie bijām mēs, kas to iz�laida� � zēns drūmi novilka.

Tīna sakustējās, beidzot atjēgusies no sastinguma.

��� Kas tas bija par zvēru? � viņa bailīgi pavaicāja.

��� Nav ne jausmas, � atteica Kristiāns. �Es tādu nebiju redzē�jis. Kaut kāds ka�okzvērs varbūt� Nezinu�

Kristiāns nolēma neko nestāstīt par sastap�anos ar mednieku, jo likās, ka Tīna jau tāpat zina pārāk daudz.

��� Labs ir, un tagad pazūdi no �ejienes! � viņ� nokomandēja, un �oreiz Tīna labprāt paklausīja. Kristiāns noskatījās, kā māsa iziet no istabas, un dzirdēja, kā viņa sauc Spoku.

Kristiāns atkal izvilka no atvilktnes Lietuvenes lādīti un apsēdās uz gultas malas.

�Kas gan tas ir par zvēru, kas jātur iesprostots tādā metāla lādē, paslēpts �ķūnī me�a vidū? Un kur� dzīvnieks spēj izdzīvot tādā lādē � tur ta�u nebija nekā, ko ēst?� Kristiāns pat �aubījās, vai tur bija, ko elpot. Zēns vēlreiz uzmanīgi nopētīja lādi. Tā bija diezgan biezām metāla sienām, un tajās patie�ām nebija neviena pa�a cauru�miņa. Slēdzene, ko Kristiāns bija uzlauzis ar krāsns kruķi, tagad brīvi �ūpojās.

Jo ilgāk zēns lūkojās uz lādīti, jo neomulīgāk viņam kļuva. Lai cik ļoti viņ� vēlējās atrast �ai lietai loģisku izskaidrojumu, viņam sāka likties, ka tas nav iespējams. Un, jo vairāk viņ� domāja, jo vairāk viņam likās, ka notiek kaut kas nelāgs. Lietuvenes karte, lādīte ar dīvaino zvēru viņu lauku mājas �ķūnī, ņurņuku mednieks � tas viss nekādi neiederējās tajā pasaulē, kurā viņ� bija dzīvojis kop� septiņu

gadu vecuma. Daudz vairāk tas piestāvētu kādai atslēgu meklētāju pasaulei, un to nu gan Kristiāns nespēja pieļaut.

Visbeidzot viņ� apņēmīgi piecēlās un iesvieda lādīti atpakaļ at�vilktnē.

��� Nu nē, � viņ� noteica. � Tam visam noteikti ir pavisam pa�rasts izskaidrojums, un es to atradī�u.

Nākamajā dienā skolā Kristiāns ar Martu nepaguva īsti parunāt, jo starpbrī�os ne brīdi nepalika vieni. Ejot no ģeogrāfijas stundas uz angļu valodu, Kristiānām beidzot likās, ka ir radusies iespēja izstāstīt draugam par vakardienas sarunu ar Tīnu, kad piepe�i kāds viņam aiz muguras ierunājās.

��� Nu, kā tavs jaunais fotoaparāts? � vaicāja smalka balstiņa.

Kristiāns salēcās.

��� Paklau, Linda, � viņ� uzrunāja sīko skuķīti ar īsajiem smil��krāsas matiem. � Vai tev vienmēr tā jāpielavās? Bet aparāts ir tīri nekas.

Viņ� pielika soli, gribēdams panākt Martu, bet Linda no viņa ne�atpalika.

��� Kur tu biji aizvakar? Starp citu, bija tīri interesanta nodar�bība.

Kristiāns tikai tagad atcerējās, ka dienā, kad viņi ar Martu bija Egļkalnē, palaidis garām fotopulciņu.

��� Man bija darī�anas, � viņ� noņurdēja, vēlēdamies, kaut Linda beidzot pazustu.

��� Es labprāt apskatītu tavas bildes, � Linda teica. � Protams, ja tev nav citu darī�anu, � meitene pasmīnējusi piebilda.

Kristiāns apstājās.

��� Kādas manas bildes? � viņ� apstulbis jautāja.

��� Kā � kādas? Skaidrs, ka tās, ko esi uzņēmis ar jauno apa�rātu, � iepletusi lielās, zilās acis, paskaidroja Linda. Redzi, man

tētis apsolīja dzim�anas dienā uzdāvināt kaut ko tamlīdzīgu, un es gribu zināt, kāds ir tavējais.

Kristiāns nevaļīgi pamāja.

��� Labi, labi, es paķer�u līdzi nākamreiz uz pulciņu, � viņ� ne�vērīgi attrauca un metās teciņus. Marts jau bija pazudis ap stūri.

��� Nē, nē! � sauca Linda. � Tas nekur neder. Man dzim�anas diena ir jau nākamajā tre�dienā, un tētis var nopirkt to aparātu kuru katru brīdi! Es aizie�u pie tevis �odien pēc skolas, labi? Pagaidī�u tevi ārā pie durvīm pēc sestās stundas. Tev ta�u �odien arī ir se�as stun�das, vai ne?

Un, negaidījusi, kamēr Kristiāns izdomās kādu atrunu, Linda aizmetās prom uz savu klasi. Kristiāns palika stāvam kā apstulbis un nevarīgi nolūkojās viņai pakaļ.

��� Ir nu gan� � viņ� neticīgi noņurdēja.

Pēc sestās stundas Marts devās mājās, bet Kristiāns palika pie skolas gaidīt Lindu. Kad viņ� bija pasūdzējies Martam, draugs bija silti ieteicis paklausīt meitenei.

��� Tik un tā viņa mierā neliksies, � viņ� bija sacījis. � Labāk izdari to �odien, lai ir miers. Citādi viņa vēl izdomās atsperties pie tevis brīvdienās. � Kristiāns saprata, ka draugam taisnība.

Bija skaidra rudens diena, un Kristiānām likās, ka vētra, kuru abi ar Martu piedzīvoju�i, bija bijusi nevis pirms divām dienām, bet pirms gada. Daudziem skolēniem, līdzīgi Kristiānām, sestā stunda bija bijusi pēdējā, un viņi steidzās mājup. Kristiāns cerēja, ka, Lindai parādoties, viņa klasesbiedri būs jau aizgāju�i � zēnam bija drusku neērti doties mājup kopā ar meiteni.

Likās, ka viņam ir paveicies, jo skolas pagalms jau bija tuk�s, kad pa durvīm iznāca Linda. Meitenei mugurā bija sarkanzaļi rūtota ru�dens jaka un pār īsajiem matiem uzmaukta sarkana berete.

��� Paldies, ka pagaidīji, � teica Linda, pasizdama augstāk plecā mugursomu. � Es jau domāju, ka būsi aiz�maucis.

�� Es, ēēē� � neveikli novilka Kristiāns, jo tie�i to viņ� bija gri�bējis darīt.

�� Vai tu tālu dzīvo? � vaicāja Linda, kad viņi devās pāri skolas pagalmam uz ielas pusi.

��� Nē, nepavisam, � atteica Kristiāns un prātoja, nez cik ilgi l.inda domā skatīties tās bildes. Jācer, ka pārāk ilgi neuzkavēsies, tad viņam vēl būs laiks satikties ar Martu.

Bet Linda tikai savā nodabā �aloja.

�� Zini, tagad reizēm ir tik laba gaisma, vai tev tā ne�ķiet? Man liekas, būtu tik for�i nobildēt kokus, kādi tie ir tagad, � tās krāsas izskatās tik labi, vai ne?

Kristiāns dzirdēja labi ja tre�daļu no meitenes sacītā. Viņ� do�māja par to, ko vecāki �odien ieraudzīs, aizbrauku�i uz laukiem, un ko darīs Lietuvene, kad atklās, ka viņas lāde ir pazudusi. Atlika tikai cerēt, ka tas nenotiks tik drīz.

��� Ei, par ko tu sapņo? � iesaucās Linda, sagrābdama Kristiānu aiz elkoņa, kad zēns grasījās iet pāri ielai pie sarkanās gaismas.

��� Ak, tāpat vien� neko īpa�u, � Kristiāns atmeta ar roku. � Drīz jau būsim klāt, mana māja ir tur, aiz stūra. � Zēns pamāja uz priek�u.

��� Vai kāds būs mājās? � vaicāja Linda.

��� Mana mazā māsa un viņas aukle, � atteica Kristiāns. � Un Spoks.

��� Spoks?! � iesaucās Linda.

��� Suns, � īsi paskaidroja Kristiāns.

��� Ā, tas, kur� bija tavā bildē? Tajā par ģimeni, jā?

Kristiāns piesarcis pamāja. Da�i skolasbiedri vēl aizvien pa manījās izteikt ironiskas piezīmes par viņa konkursa bildēm, tādas kā �Kri�a mājas � zvērudārzā� un �Kristiāns un viņa plankumainais brālis�.

��� Tā bija laba bilde, � Linda sacīja.

Kristiāns gaidīja, ka Linda teiks vēl kaut ko, līdzīgi da�iem sko�lasbiedriem, bet viņa to acīmredzot bija domājusi nopietni.

��� Esam klāt, � noteica Kristiāns, atvērdams mājas ārdurvis un palaizdams meiteni pa priek�u. � Es dzīvoju sestajā stāvā.

Kad Kristiāns sāka grabināties ap durvīm, tās atslēgdams, no dzīvokļa atskanēja suņa rejas.

��� Tas ir Spoks, � sacīja Kristiāns.

��� Viņ� ir pārāk skaļ�, � teica Linda. � Izklausās vairāk pēc poltergeista.

Tiklīdz durvis bija vaļā, Spoks vauk�ķēdams pieļepatoja klāt un iekodās Lindai kurpē. Tad viņ� izbolīja aug�up baltu aci. Linda iesmējās.

��� Ha! � teica Kristiāns. � Tie�i tāpat viņ� sagaida Martu!

��� Es viņam patīku, � apmierināta teica Linda un mīļi pabu�ināja suņuka ausis.

Spoks atlaida kurpi un iesmilkstējies pavēcināja plu�ķaino asti.

��� Kas tur ir? � no istabas atskanēja smalka balstiņa, un priek��namā iebrāzās Tīna, līdzīgi kā pirmīt Spoks. Ieraudzījusi Lindu, viņa apstājās.

��� �au! Es esmu Linda, � teica Linda.

���������������� Es esmu Tīna, � teica Tīna, aizdomīgi uzlūkodama meiteni.

��� Tev ir smuka cepure, � pēc brī�a viņa konstatēja. � Kur tu tādu dabūji?

��� Tīna! � sa�utis iesaucās Kristiāns.

Linda iesmējās un pasniedza savu sarkano bereti Tīnai.

��� Ņem pielaiko! � vie�ņa sacīja.

Tīna acumirklī sagrāba cepuri un uzmauca sev galvā. Cepure no�slīdēja bērnam pāri acīm, Tīna uzgrūda to augstāk un aizmetās uz istabu atrādīties auklei.

��� Neņem viņu galvā! � teica Kristiāns, nedaudz sakautrējies par Tīnas izdarībām. � Tā viņa reizēm darās.

��� Viņa ir tik jauka! � iesaucās Linda. � Man vienmēr ir gribē�jies, lai man būtu maza māsiņa vai brālītis. Kā tev ir paveicies!

Kristiāns tikai kaut ko nesaprotamu noņurdēja.

Lietuvene sēdēja uz dīvāna, un viņai klēpī bija avīze. Tīna lēkāja viņai priek�ā, demonstrēdama jauno cepuri.

�� Tā ir Linda, � iepazīstināja Kristiāns, kad meitene bija ienā�kusi istabā.

��� Labdien! � teica Linda, neveikli sabu�inādama īsos matus.

Lietuvene viņai uzsmaidīja un, nolikusi avīzi uz galda, piecēlās.

��� Sveicināti, sveicināti! � viņa sacīja. � Mani sauc Reina, un es pieskatu �o mazulīti. � Sieviete piemiedza ar aci Tīnai, kas vēl aiz�vien riņķoja ap galdu, -iVai jūs, bērni, esat izsalku�i? Es varu paga�tavot jums siermaizītes un tēju.

Kristiāns piekrita, ka tas būtu pa�ā laikā.

��� Mēs būsim manā istabā, � viņ� sacīja un devās uz istabu. Linda gāja viņam līdzi.

Ejot garām galdam, Kristiāns palūkojās uz avīzi, ko aukle tur bija nometusi. Viņu nebūt neizbrīnīja, ka tā bija avīze ar rakstu par vētru Egļkalnē.

Kristiānā istabā Linda uzreiz pamanīja uz galda mapi ar Kristiānā fotogrāfijām un metās tās aplūkot. Kristiāns apsēdās turpat netālu, īsti nezinādams, ko iesākt.

��� O, �ī ir laba, patie�ām laba� � murmināja Linda, pārcilā�dama bildes. � �ī arī ir tā nekas. O, bet �ī ir vienkār�i fantastiska� Tā, tā, tā�

Kristiānām jau sāka apnikt, un viņ� cerēja, ka drīz nāks Lietu�vene ar siermaizītēm.

��� Ā, bet te, man �ķiet, sākas tavas vecās bildes� es domāju, ar veco fotoaparātu.

Kristiāns piecēlās, lai apskatītos, par kurām bildēm ir runa.

��� Jā, � viņ� piekrīto�i pamāja. � �īs ir vecās. Es gatavojos kon kursam, un nekādi nesanāca neviena īsti for�a bilde.

Linda uzmanīgi aplūkoja ikvienu fotogrāfiju.

���� Redz, kur tavi jumti! Tā gan tev bija superīga ideja. Klau, �ie jumti ir vēl labāki par tiem, kurus tu iesniedzi konkursā!

��� Tu domā? � Kristiāns pieliecās, lai aplūkotu bildi tuvāk.

��� Bet kas tad tas? � vaicāja Linda, paņemdama citu bildi.

��� Kaut kāds pleķis.

��� Kur? � brīnījās Kristiāns, izņemdams Lindai no rokām bildi.

���� Ak jā� � viņ� novilka. � Tur bija kaut kāds defekts. Es gribēju nofotografēt, kā Tīna spēlējas, bet lellītes vietā iznāca pleķis. Nesa�protu, kāpēc tā bilde te mētājas, tā ta�u jāizmet. � Un viņ� nolika bildi atstatus, lai vēlāk atcerētos to izmest.

��� Ā, un te ir tavas konkursa bildes, � sacīja Linda. � Jumti un parks, smukas gan� Bet, Kris, � viņa piepe�i mulsi ieteicās, � kāpēc tu bildēji baznīcu? Kā bilde tā, protams, ir laba, man tikai likās� � Meitene samulsa un nosarka.

Kristiāns nosarka vēl vairāk.

��� Tas nav tā, � viņ� nomurmināja, gribēdams visu izskaidrot.

���� Redzi to akmeni? Mums ar Martu aiz tā ir tāda kā pastkastīte, sa�proti? Nu, mēs tur atstājam zīmītes, ja da�reiz negribam runāt pa tālruni. � Kristiāns jutās ļoti neērti, ka izpļāpājis meitenei par draugu slepeno pastkastīti, bet viņ� arī zināja, ka nebūtu varējis to neteikt. Nez kāpēc viņam likās, ka Lindai tādas lietas var stāstīt, kaut gan Marts dro�i vien būs �ausmīgi nikns.

Meitene skatījās uz Kristiānu, un zēns jutās aizvien muļķīgāk. Piepe�i Linda sāka smieties.

��� Ak tu viens! � viņa ķiķināja. � Tad tāpēc tu fotografēji baz�nīcu! Bet visi domāja�

��� Pats zinu, ko visi domāja� � norūca Kristiāns.

Linda tikmēr bija paņēmusi bildi ar vecenīti parkā.

��� Bet kas tur tup kokā? � viņa brīnījās, piebāzusi fotogrāfiju tuvu pie acīm. � Kaķis, vai? Bet nē, kaķis nav tik liels�

��� Nīlzirgs, � pavīpsnāja Kristiāns, un Linda tā dīvaini uz viņu paskatījās. � Tā es teicu Tīnai, un man liekas, ka vienbrīd viņa pat noticēja, � zēns paskaidroja.

�� Tu nu gan vari melst niekus, � nosmīkņāja Linda. � Bet pa�liesām, izskatās vairāk pēc nīlzirga nekā pēc kā cita. Pēc mazītiņa nīlzirga.

��� Kā tad! Vai pēc milzu vārnas. Tie�i tā es Tīnai sacīju, � pie�krita Kristiāns.

Linda neviļus nolika fotogrāfiju uz galda blakus ārā metamajai bildei.

Atvērās durvis, un istabā ienāca Reinas tante, nesdama paplāti ar siermaizītēm un divām kūpo�ām tējas tasītēm.

��� Lieciet nu tās bildes pie malas un nāciet iekost! � viņa aici�nāja, pastūmusi tālāk fotogrāfijas, lai varētu nolikt paplāti. � Jūs lā�u esat nokrāvu�i visu galdu, tā jūs tās apliesiet. � Viņa paņēma abas atstatus noliktās bildes un aplūkoja tās. � Kas tad te? � viņa brīnījās, cie�i uzlūkodama vienu no bildēm.

��� Ā, tā bilde ir metama ārā, � attrauca Kristiāns, jau ķerdamies klāt siermaizītēm. � Cik tev karotītes cukura? � viņ� vaicāja Lindai.

��� Vienu vai divas?

��� Pusotru. Paldies! � pateicās Linda, arī pasniegdamās pēc siermaizītes.

Reinas tante izgāja no istabas, atstādama bērnus divatā.

��� Tā ir Tīnas aukle? � vaicāja Linda. � Kur jūs tādu dabūjāt?

��� Neprasi man! � pavīpsnāja Kristiāns. � Runā, ka viņa esot mums radiniece, bet man nu gan tā ne�ķiet.

Linda domīgi pamāja.

Kristiāns ko�ļāja siermaizīti un prātoja, kad Linda ies projām. Ne jau tāpēc, ka meitene viņam briesmīgi nepatiktu � patiesībā viņa likās daudz normālāka, nekā viņ� bija iedomājies, � bet gan tāpēc, ka vēlējās ātrāk parunāt ar Martu.

Pie ārdurvīm atskanēja zvans, un pēc brī�a Kristiānā istabas durvis atsprāga vaļā. Pa tām iek�ā iegāzās Marts un Spoks.

���� Nu, sveikiņi! � līksmi iesaucās Marts. � Es jau domāju, ka jūs būsiet beigu�i ņemties ap tām bildēm, bet jūs vēl neesat pat sāku�i!

Spoks piekrīto�i ievauk�ķējās, un kādu brīdi izskatījās, ka viņ� nevar izlemt, kurā �ībā kost � Marta vai Lindas. Visbeidzot suns, pilnīgi apjucis, uzlēca uz Kristiānā gultas un iekodās spilvenā.

��� Nu vai zini! � sa�utis iesaucās Kristiāns un nogrūda suni lejā. Ta�u, tā kā Spoks spilvenu atlaidis nebija, uz grīdas nokrita arī tas.

Marts ar Lindu ieķiķinājās.

��� Ko jūs te darāt? � kāds iepīkstējās, un pa durvīm iespraucās Tīna. � Kur ir Spoks?

��� Baidos, ka viņ� ir �eit, � noņurdēja Kristiāns, mēģinādams atņemt sunim spilvenu. Viņ� tikai ieņurdējās un iekodās vēl cie�āk spilvenā. � Man �ķiet, viņam vajadzīga dresūra, � Kristiāns konsta�tēja pēc kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma atņemt sunim spilvenu.

��� Es viņu dresēju, � Tīna protestēja.

��� Aha, � noteica Kristiāns. � Un kā tu to dari?

Tīna savieba bargu ģīmi un paskatījās uz suni.

��� Spok! � viņa bargi uzrunāja suni. � Spok, būdā!

Spoks, kas, pa�āvis vienu ausi gaisā, bija viņā saspringti klausī�jies, tagad ieņaukstējās un palīda zem Kristiānā spilvena, tā ka ārā palika rēgojamies tikai plu�ķainā aste.

Visi smējās, bet Tīna nosarka.

��� Nu labi, � teica Kristiāns, beidzis smieties. � Tu varētu iet uz savu istabu un dresēt viņu tur. Iemāci viņam pasniegt ķepu!

��� Viņ� to tāpat prot, � Tīna ķildīgi teica. � Spok! � viņa uz�sauca, un suns izlīda no �būdas�. � Spok, �urp!

Spoks pieskrēja pie meitenes un, notupies zemē, mēli izkāris, blenza uz viņu.

��� Spok, � sarauktu pieri teica Tīna. � Spok, ķepu!

Suns pie�ķieba galvu, it kā nespēdams noticēt, kas viņam jā�dzird, tad �igli palūkojās atpakaļ.

Marts ieķiķinājās.

��� Spok, ķepu! � draudīgi teica Tīna.

Tik stingrai pavēlei Spoks nevarēja nepaklausīt. Varbūt viņ� īsti neatcerējās, kur tā ķepa atrodas, bet saprata, ka kaut kas jādara. Viņ� .ipcirtās riņķi un ierējies iekodās sev astē. Acis pārgriezis, zobus atie/is un nikni ņurdēdams, suns griezās uz riņķi, bet sasodītā �ķepa� kā liija pielipusi pie pakaļgala, tā arī palika.

Bērni smējās, bet Spoks riņķoja aizvien straujāk, līdz aste bei�dzot varonīgi izrāvās no zobiem, un dzīvnieks grīļodamies notupās.

���� Di�i, � sacīja Kristiāns. � Izskatās, ka tas suns ir pārdresēts.

��� Nav gan, � iebilda Tīna. � Viņ� patie�ām prot dot ķepu!

�� Tikai �oreiz viņam drusku sajuka, � piebilda Marts.

��� Jā, �oreiz viņ� gribēja padot asti, � piekrita Tīna.

��� � kura nenāca nost, � pabeidza Marts, un Linda atkal iesmējās.

Ienāca Lietuvene un ienesa tasi tējas Martam un krūzīti kakao

Tīnai. Spoks izmantoja izdevību un izspruka pa pavērtajām durvīm, it kā būtu sakautrējies par pirmītējo nesmukumu. Vai varbūt viņ� devās sameklēt kādu klusāku stūrīti, kur padomāt, kāda īsti izskatās mistiskā �ķepa�.

Arī Tīna, ātri izdzērusi kakao, izgāja no istabas.

��� Nu, lielie fotomeistari, � sacīja Marts, lūkodamies uz milzīgo fotogrāfiju kaudzi, � ko esat izpētīju�i?

Marta mati atkal bija pamanīju�ies ataugt un sacirtoties. Varbūt tāpēc Linda uz viņu tā jocīgi skatījās.

��� Esam izpētīju�i bildes, � meitene atteica. � Un sapratu�i, ka man arī vajadzīgs tāds fotoaparāts. Ar tādu kā mans pa�reizējais ne maz nav vērts �murgāties.

��� Jūs esat kā apsēsti ar savām bildēm, � noteica Marts, iezvelda mies atzveltnes krēslā. � Ka jums tas neapnīk?

Kristiāns viltīgi palūkojās uz draugu.

��� Es tev vienreiz jautāju kaut ko līdzīgu, � viņ� atgādināja. I�ar grāmatām� Atceries?

Marts, kas bija ērti atzvēlies mīkstajā krēslā, satrūkās.

���������������� Kris, bet tas ta�u ir pavisam kas cits! � viņ� sa�utis iesaucās.

��� Kā var tā jautāt par grāmatām? Tās ta�u ir at�ķirīgas, kā jau es tev toreiz teicu, ja vien tu klausījies. � Viņ� runāja bez apstājas, no visas sirds sa�utis.

Linda, tāpat kā Kristiāns, likās uzjautrināta.

��� Neviens ta�u neap�auba, ka grāmatas ir at�ķirīgas, � viņa sa�cīja.

Marts pārtrauca savus runas plūdus un, nedaudz apmulsis, pa�vērās viņā.

��� Man pa�ai patīk lasīt, un es zinu, ka tas nevar apnikt, � Linda piebilda.

Marts uzvaro�i palūkojās uz Kristiānu, bet tas tikai smīkņāja. Parasti Marts �ādos gadījumos smējās kopā ar Kristiānu, bet grāma�tas bija tēma, par kuru nedrīkstēja uzjautrināties. Tas būtu tāpat kā nosaukt Kristiānu par atslēgu meklētāju.

��� Nu labi, � noteica Linda, pieceldamās no dīvāna un atlik�dama atpakaļ kaudzē pāris bil�u, ko bija turējusi rokā. � Es tad nu ie�u. Starp citu, � viņa vērsās pie Kristiāna, � kas tas bija par puiku, ar kuru vakar gāji kopā no skolas?

��� Miks. Es viņam palīdzu matemātikā, � Kristiāns paskaidroja.

��� Ak tā, � pavīpsnāja Linda. � Tāpēc man likās, ka esmu viņu kaut kur redzējusi. Otrdienās, kad man pēdējā stunda ir matemātika, viņ� vienmēr gaida aiz durvīm ar kaut kādu burtnīcu rokā.

��� Tie ir viņa mājasdarbi, � teica Kristiāns. � Viņ� tos vienmēr iesniedz dienu vēlāk.

Linda un vēlāk arī Marts devās mājās, bet Kristiāns savā istabā, iespiedis zodu plaukstās, lūkodamies uz Lietuvenes lādīti, ņēmās prātot�

Kad no Egļupes beidzot atgriezās vecāki, Kristiāns ar visām drē�bēm bija aizmidzis turpat uz dīvāna, bet pa visu istabu mētājās sim�tiem fotogrāfiju.

Nākamo dienu Kristiāns neaizmirsīs nekad. Tā viņ� vēlāk sacīja Martam, bet tas bija glu�i lieki. Jo arī Marts zināja, ka �o dienu alla� atcerēsies kā visneparastāko sestdienu savā mū�ā, kaut vai tāpēc, ka lā bija pati pirmā neparastā sestdiena. Vēlāk tādas neparastas sestdie�nas sekoja cita citai, bet �ī bija pirmā.

Viss sākās jau brokastu laikā. Kad Kristiāns, vēl samiegojies, ienāca virtuvē, māte bēra kafijas automātā kafiju. Kristiānām likās, ka viņa izskatās sanervozējusies.

��� Es nedzirdēju vakar jūs pārnākam, � viņ� sacīja.

Māte ieslēdza kafijas automātu, un tas sāka klusītēm �ņākt.

��� Jā, mēs atgriezāmies ļoti vēlu, � viņa atbildēja, apsēzdamās pie galda, uz kura jau stāvēja liels �ķīvis ar maizītēm. � Arī Tīna gu�lēja, vien Reinas tante mūs gaidīja.

��� Ko jūs tik ilgi tur darījāt? � vaicāja Kristiāns, cerēdams, ka balss izklausās kā parasti. Patiesībā viņ� bija ļoti noba�ījies. Ja nu ve cāki pamanīju�i dīvaino zvēru vai � vēl ļaunāk � ja nu tas viņiem ko nodarījis? Vai � ja nu viņiem uzklupis kāds ņurņuks, kuru med nieks vēl nav paguvis noķert? � Kur tētis?

��� Vēl gulēja, kad pamodos, � atteica māte. � Bet �ķiet, ka tagad viņ� jau ir piecēlies. Vakar patie�ām bija smags vakars, mēs gribējām pārliecināties, ka vismaz ar māju viss ir kārtībā. Redzi, mums vairs nav �ķūņa.

��� Ko?! � iesaucās Kristiāns.

��� Jā, � teica māte. � Acīmredzot tornado ir bijis nopietns. No �ķūņa nekas nav palicis pāri, tas ir burtiski iz�ibējis.

Kristiāns apstulba.

��� Kā � iz�ibējis? � viņ� beidzot izdvesa.

��� Nu tā. Tornado jau tādas lietas var pastrādāt, tikai pie mums nu gan kaut kas tāds nebija dzirdēts. Labi vēl, ka mājai nav nekādas vainas, � māte teica.

Virtuvē ienāca tēvs un, padevis labrītu, kāri nolūkojās uz maizī�tēm. Aiz tēva virtuvē ietipināja Tīna, un viņai pa pēdām, zinādams, ka tūlīt sāksies ģimenes brokastis, � Spoks.

Brokastojot tēvs visos sīkumos izstāstīja, kā viņi atklāju�i, ka �ķū�nis ir pagalam, kā pārbaudīju�i mājai jumtu.

��� Bez tam ceļam pāri bija nogāzta milzīga egle, un mēs dabū�jām visu ceļu mērot kājām, � viņ� vēl pavēstīja, ēzdams jau septīto pastētes maizīti.

Kristiāns platām acīm vērās tēvā.

��� Bet vai neko dīvainu jūs pa ceļam neredzējāt? � viņ� vaicāja.

��� Ko dīvainu? � nesaprata tēvs. � Nu, tur, protams, bija vesels lērums izgāztu koku, bet vispār jau bija tik tum�s, ka neko daudz ne�varēja redzēt.

Kristiāns atviegloti uzelpoja un tad pamanīja, ka Tīna viņu cie�i vēro. Pēc iespējas draudīgāk paskatījies uz māsu, Kristiāns pasniedzās pēc vēl vienas maizītes, kaut arī apetītes viņam vairs nebija.

��� Vai Lietu� vai Reinas tante to zina? � viņ� klusi jautāja.

��� Skaidra lieta, � attrauca tēvs un piebilda: � Kad mēs viņai iz�stāstījām, viņa bija tikpat satrūkusies kā tu tagad.

Kristiāns norija siekalas, un tad viņam prātā ienāca �ausmino�a doma: ja viņ� vakar aizmidzis ar visām drēbēm, tad ta�u nebija pa�spējis atlikt lādīti atpakaļ skapī!

Zēns ar troksni pielēca kājās un, ne vārda nebildis, aizmetās uz savu istabu. Atrāvis durvis vaļā, viņ� metās pie atvilktnes. Protams, tur nekā nebija.

Kristiānā sirds dauzījās, un viņ� apsēdās, lai nedaudz nomieri nātos.

Varbūt lādīti paņēmu�i vecāki? Varbūt Lietuvene nemaz nav ielū�kojusies viņa istabā?

Cerību pilns, Kristiāns aizbrāzās atpakaļ uz virtuvi un izspēra:

��� Vai jūs no manas istabas paņēmāt lādīti?

Vecāki, dēla dīvainās uzvedības apmulsināti, saskatījās.

��� Lādīti? Kādu lādīti? � nesaprata tēvs.

��� Nu, lādīti! Parastu metāla kastīti! � nepacietīgi sauca Kris�tiāns.

��� Nē, protams, ne, � teica tēvs.

��� Kas tā par kastīti? � brīnījās māte.

Kristiāns satriekts sa�ļuka krēslā.

��� Nav svarīgi, � viņ� noburk�ķēja, bet Tīna, aizmirsusi brokas�tis, pavērtu muti uz viņu blenza.

��� Tūlīt pēc brokastīm mēs ar mammu uz pāris stundām aiz�brauksim, � tēvs sacīja, � tāpēc �urp atnāks Reinas tante.

Kristiāns gandrīz izsvieda no rokas krūzīti.

��� Kad? � viņ� iesaucās.

Tēvs paskatījās pulkstenī.

��� Nu jau kuru katru brīdi jābūt klāt.

Tad viņ� norūpējies paraudzījās uz dēlu.

��� Kris, vai ar tevi viss kārtībā? Tu �orīt liecies tāds satraukts.

Kristiāns atņurdēja, ka viss ir vislabākajā kārtībā, nodomādams,

ka ļaunāk jau nu vairs nevar būt. �ajā ziņā gan viņ� maldījās.

Atskanēja durvju zvans, un māte devās tās atvērt. Tā, protams, bija Lietuvene. Kad māte ar aukli ienāca virtuvē, Kristiāns tik tikko piespieda sevi pacelt acis no �ķīvja un sasveicināties ar aukli. Viņa iz�skatījās tāda pati kā parasti. Tie pa�i pelēkie mati, savīti cie�ā mezglā, un platā seja, kas, ieraugot Kristiānu un Tīnu, atplauka smaidā. Tā, it kā nekas nebūtu noticis. Ta�u Kristiāns bija pārliecināts, ka �orīt aukles skatiens pakavējās pie viņa nedaudz ilgāk kā parasti.

Spoks lēkāja auklei apkārt, kā prātodams, vai kost viņas �ībā vai labāk tomēr ne. Galu galā, suns uzmeta vērtējo�u skatienu aukles masīvajam stāvam un nolēma �oreiz likt �ību mierā.

��� Nu labi, � sacīja māte, nokopdama brokastu galdu. � Tagad mēs jūs atstāsim trijatā� �etratā, � viņa izlaboja, kad Spoks atgādi�nāja par savu klātbūtni, klusām ieņaukstoties. � Būsim atpakaļ pēc�pusdienā, bet ne pārāk vēlu.

Kad vecāki aizgāja, Kristiāns klusi nozuda savā istabā. Protams, vislabprātāk viņ� būtu vispār pazudis no mājām, bet zēns bija pārlie�cināts, ka Lietuvene ko tādu nepieļaus.

Viņam bija taisnība.

Kristiāns sēdēja pie galda un izlikās lasām, kad atvērās istabas durvis un ienāca Lietuvene. Smaids bija pilnībā nozudis no aukles sejas, viņa izskatījās nopietna un drūma.

��� Kristiān, mums jāaprunājas, � Lietuvene klusi sacīja, iekār�todamās krēslā Kristiānām pretī un nolikdama uz galda divas foto�grāfijas. � Vai vari man pastāstīt, kā tu tiki pie �īm bildēm? � viņa jautāja.

Kristiāns, kas bija gaidījis visu ko, tikai ne to, pavērtu muti blenza Lietuvenē. Beidzot paskatījies uz fotogrāfijām, viņ� apjuka vēl vairāk.

Abas bildes viņ� bija fotografējis konkursam un vakar, kad cie�mojās Linda, nolicis atstatus. Acīmredzot Lietuvene bija tās savākusi, kad ienesa bērniem tēju. Viena no bildēm bija izbrāķētā � ar Tīnu un plankumu, otra � ar vecenīti parkā.

��� Es� ēēē� � mulsi iesāka Kristiāns. � Es tās vienkār�i nobil�dēju. Konkursam.

��� Kad tu tās fotografēji? � jautāja Lietuvene.

��� �oruden, � atbildēja Kristiāns, vēl aizvien nesaprazdams, kāda jēga �ai sarunai.

��� Ak tā, � noteica Lietuvene un iegrima domās. � Vai tu vari pateikt, � viņa jautāja, pēk�ņi palūkodamās uz Kristiānu, � kas ir tas, tajā kokā?

Kristiāns nez kuru reizi palūkojās uz parka bildi, kur kokā rēgoļ.is melnais nezin kas. Joprojām viņam nebija ne mazākās nojausmas, vai tas bija kaķis vai liela vārna.

�� Nezinu, � zēns atteica. � Kad fotografēju, es tam nepievērsu uzmanību.

��� Izskatās diezgan liels, � ieteicās Lietuvene, bet likās, ka viņa runā pati ar sevi. � Diezgan prāvs, melns kustonis. Protams, var ga�dīties, ka tas ir vienkār�i kaķis, bet tad tam jābūt patiesi ļoti lielam kaķim.

Aukle apklusa, bet Kristiāns bija tik ļoti apjucis, ka nespēja ne iedomāties, ko vēl Lietuvene varētu viņam teikt.

��� Un kas notika �eit? � Lietuvene ievaicājās, norādīdama uz fo�togrāfiju ar Tīnu un plankumu virs aukliņas.

Kristiāns izstāstīja, ka gribējis nobildēt māsu spēlējamies un ka no bildes nekas labs nav sanācis.

��� Un, kad es gribēju uzņemt vēl pāris kadru, lellīte pazuda un man nācās bildēt Spoku, � pabeidza Kristiāns.

Lietuvene satrūkās.

��� Lellīte pazuda, tu saki? � viņa iesaucās.

Kristiāns pamāja.

��� Tīna viņu kaut kur noslēpa un neparko negribēja, lai es foto�grafēju viņu vēlreiz. Māsa mēģināja man iestāstīt, ka lellīte ir projām, un viss. Viņai vienkār�i reizēm patīk iespītēties.

���� Patīk iespītēties, � klusām atkārtoja Lietuvene. � Nē, nē, ne�domāju vis, ka �oreiz viņa būtu iespītējusies.

Kristiāns skatījās uz Tīnas aukli, un viņam likās, ka viens no viņiem pamazām zaudē prātu.

��� Vakarvakarā es biju uz brīdi ienākusi tavā istabā, � teica Lic tuvene, cie�i lūkodamās uz zēnu. Kristiāns juta, ka nosarkst. (iri bēju tev vaicāt, vai ēdīsi vakariņas, ta�u tu jau biji aizmidzis.

Kristiāns juta, ka viņa vaigi deg kā ugunīs.

��� Un tad es ieraudzīju �o, � sacīja Lietuvene, izvilkdama no svārku kabatas Kristiānām labi zināmo lādīti. � Vai tu man paskaid�rosi, kur to atradi?

Kristiāns klusēja. Viņ� izmisīgi centās atrast kādu ticamu izskaid�rojumu tam, ka lādīte bija viņa istabā. Ta�u nebija jādomā sevi�ķi ilgi, lai aptvertu, ka nekāda cita izskaidrojuma nevar būt kā vien pa�tiesība. Un Kristiāns visu izstāstīja. Sākot ar to, kā bija ieraudzījis aukli pētām karti, un beidzot ar braucienu uz Egļkalni. Viņ� neko ne�teica tikai par tik�anos ar mednieku, jo likās, ka tas nav nekādi sais�tīts ar Lietuvenes lādīti.

Aukle Kristiānā stāstījuma laikā sēdēja nepakustēdamās un tikai tad, kad Kristiāns stāstīja par dīvainā dzīvnieka izspruk�anu no lādes, viņai neviļus savilkās uzacis.

��� Kristiān, � sieviete sacīja. � Tu un tavs draugs esat rīkoju��ies vieglprātīgi. Nezinādami jūs neviļus esat izdarīju�i kļūdu, ko būs ļoti grūti izlabot.

Kristiāns sēdēja nokārtu galvu un jutās ārkārtīgi nelāgi.

��� Tam, ka lādīte stāvēja �ķūnī, bija visai nopietns iemesls, � tur�pināja Lietuvene. � Tā atradās tur, kur tai vajadzēja atrasties, un ta�gad tās tur vairs nav. Jūsu dēļ. Jūsu izdarības sekas ir neparedzamas, un daudziem cilvēkiem vajadzēs pamatīgi noņemties, lai visu atkal savestu kārtībā. Un tas viss tikai tāpēc, ka diviem pui�eļiem vajadzēja apmierināt savu ziņkārību.

Jo vairāk aukle runāja, jo dīvainākas izjūtas pārņēma Kristiānu. No vienas puses, viņam bija kauns, bet, no otras puses, viņu pārņēma ziņkārība. Par kādām sekām Lietuvene runāja? Un kas tie bija par cilvēkiem, kurus aukle pieminēja, un ko viņiem vajadzēs darīt?

�� Kas tas bija par zvēru? � vaicāja Kristiāns, nespēdams ilgāk nociesties.

Aukle cie�i paraudzījās uz Kristiānu.

��� Kāda nozīme tam, kas viņ� ir? � viņa atvaicāja. � �obrīd no�zīme ir tikai tam, kur viņ� ir.

Kristiāns neko nesaprata, bet pamāja. Acīmredzot Lietuvenei ne�bija noskaņojuma izskaidrot.

��� Es saprotu, ka tu daudz ko gribi uzzināt, � sacīja Lietuvene, domīgi raudzīdamās uz zēnu. � Esi pacietīgs! Drīz tu uzzināsi daudz ko tādu, kas tev ne sapņos nebūs rādījies. Ta�u ne �obrīd. �obrīd man viss jāapdomā.

Tad viņa piecēlās, savāca lādīti un, iebāzusi kabatā arī abas fo�togrāfijas, izgāja no istabas. Uz zēnu viņa pat nepaskatījās.

Kristiāns palika sē�am, iegrimis domās.

Visu dienu, līdz pat trijiem pēcpusdienā, kad pārnāca vecāki, aukle izturējās pret Kristiānu tāpat kā agrāk, ne ar pu�plēstu vārdu nepieminēdama abu �ārīta sarunu. Kristiāns dega nepacietībā gaidot, kad beidzot viņa kaut ko pastāstīs, ta�u likās, ka aukle to ir aizmirsusi. Viņa pagatavoja pusdienas, stāstīdama Tīnai pasaku, un, arī pusdie�nas ēdot, Kristiāns neuzzināja itin neko no tā, ko kāroja uzzināt.

Bija tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Pēc pusdienām iezvanījās tālrunis, un Lietuvene diezgan ilgi ar kādu sarunājās. Kristiāns slamstījās pa dzīvojamo istabu, cerot kaut ko sadzirdēt, bet aukle bija atstājusi durvis uz istabu vaļā un tagad stingri pamāja Kristiānām, lai viņ� pazūd. Zēns neuzdrīkstējās nepa�klausīt un devās uz savu istabu.

Kad pārnāca vecāki, aukle devās prom. Kristiāns vēlējās piezva�nīt Martam, bet viņa mobilais tālrunis pirms pāris dienām bija saplī sis. Tā kā vecāki visu laiku uzturējās mājas tālruņa tuvumā, Kristiā�nām nebija ne mazākās iespējas netraucēti parunāt ar draugu. Visbeidzot viņ� atmeta cerības sazvanīt Martu un devās uzrakstīt draugam zīmīti, ko nolikt viņu slepenajā vietā. Ta�u, tiklīdz Ki istians paņēma rokā pildspalvu, iezvanījās tālrunis. Kristiāns pa galvu pa kaklu metās tam klāt.

��� Hallo! � viņ� steidzīgi sacīja, pilnīgi pārliecināts, ka zvanītājs ir Marts.

��� Sveiks, Kristiān! � sacīja neviens cits kā Reinas tante.

Kristiāns pārbīlī gandrīz izsvieda no rokas klausuli.

��� Vai� ēēē� � viņ� stostījās. � Vai man pasaukt mammu?

��� Nav nekādas vajadzības, � aukle vēsā balsī sacīja. � �oreiz es vēlos runāt tie�i ar tevi. Pēc pusstundas tev jābūt pie Pētera baznīcas. Un jāņem līdzi arī Tīna un Marts.

��� Kas noticis? � stostījās Kristiāns, apstulbdams vēl vairāk.

��� Noticis ir diezgan daudz kas, bet tā nav telefonsaruna, � at�cirta Reinas tante.

��� Vai varu ņemt līdzi Spoku? � Kristiāns pavaicāja, jo tas bija vienīgais, kas viņam vēl ie�āvās prātā.

��� Labāk jau ne, � teica Reinas tante. � Tur, uz kurieni mēs iesim, suņiem nav vietas.

��� Uz kurieni mēs iesim?

��� Tad jau redzēsi. Un nekavējiet! � sacīja Reinas tante un no�lika klausuli.

Kristiāns brīdi stāvēja ar klausuli rokā un tikai tad, kad priek��namā iebrāzās Spoks un ieņaukstējies paraustīja Kristiānu aiz bik�u staras, atjēdzās un nolika klausuli. Paraudzījies pulkstenī, Kristiāns secināja, ka ir �etri, tātad pie Pētera baznīcas Lietuvene viņus gaidīs puspiecos.

Kristiāns uzspieda Marta numuru, un pēc pāris signāliem draugs pacēla klausuli.

��� Paklau, vēlākais pēc pusstundas mums jātiekas pie Pētera baz�nīcas, � Kristiāns izspēra.

��� Kris, kas noticis? � izbijies vaicāja Marts, jo Kristiānā balss izklausījās savāda.

��� Neko nevaru teikt. Tikai nekādā ziņā nenokavē!

��� Nē, nē, � joprojām neizpratnē novilka Marts, bet Kristiāns jau bija nosviedis klausuli un brāzās uz Tīnas istabu.

Tīna sēdēja gultā un �ķirstīja bil�u grāmatu. Kad Kristiāns ar imksni iemetās istabā, viņa pacēla galvu, tad atkal iegrima grāmatā. Kristiāns pieskrēja pie māsas un izrāva grāmatu viņai no rokām.

��� Kas ir?! � iebļāvās Tīna. � Jucis esi, vai?

��� Celies, celies! � sauca Kristiāns. � Mums jāiet!

Tīna skatījās uz brāli tā, it kā viņam piepe�i būtu izaugu�i ragi.

��� Man nekur nav jāiet, � viņa ķildīgi teica. � Atdod grāmatu!

Kristiāns iegrūda grāmatu plauktā.

��� Nebūs nekādas grāmatas! � viņ� sauca. � Celies, celies, ātrāk!

��� Kas tev lēcies? Spokam piemeties skrejamais, vai? Vai ari tev pa�am? � māsa piebilda un ieķiķinājās.

Bet Kristiāns pat nedzirdēja, ko māsa saka, jo vandījās pa skapi, meklēdams Tīnas d�emperi.

Un jau pēc neilga brī�a abi, neraugoties uz Tīnas skaļajiem pro�testiem, brāzās prom pa ielu uz Pētera baznīcas pusi. Vecākiem Kris�tiāns bija paskaidrojis, ka dodas satikties ar Martu, kas zināmā mērā nemaz nebija melots.

Ārā likās neparasti ziemīgs. Gaiss bija vēss un spirgts, un bērnu elpa kā bālgani mākonī�i izplēnēja laternu dzeltenīgajā gaismā. Bija jau iestājusies krēsla, un Kristiānām �ķita, ka ar katru soli kļūst aiz�vien tum�āks. Bērnu zābaki dobji dipēja pret bruģakmeņiem, un skaņa skanīgi atbalsojās ēku sienās.

Viņi nonāca pie Pētera baznīcas piecpadsmit minūtes pirms no�runātā laika, un bez viņiem tur nebija nevienas dzīvas dvēseles.

��� Kāpēc tu mani te atvilki? � �inkstēja Tīna. Steigā Kristiāns bija aizmirsis paķert viņas cimdus, un Tīna pūta uz plaukstām elpu, mē�ģinādama sasildīt tās.

��� Ku�! � noteica Kristiāns, jo neviena sakarīga atbilde viņam prātā nenāca. Viņ� saspringti lūkojās apkārt, gaidīdams, kad parādī�sies Marts vai Lietuvene.

Baznīcas laukumu apgaismoja vairākas laternas, bet to vārga gaisma tik tikko spēja izlauzties cauri krēslai.

Piepe�i krēslainais laukums tapa gai�āks, un Kristiāns pārsteigts pavērās aug�up. Laternas spīdēja tikpat blāvi kā iepriek�, bet no mā�koņu aizsega bija izlīdis balts, apaļ� mēness.

��� Pilnmēness, � Kristiāns klusu noteica, bet Tīna vienalga sa�dzirdēja.

��� Pilnmēness? � viņa pārjautāja. � Tātad visādi mā�i un pes teļi vazājas apkārt!

��� Kas, kas? � Kristiāns pārsteigts palūkojās uz māsu. � Mā�i un pesteļi? Kur tu to visu esi ņēmusi? � viņ� nobrīnījās, bet tad sa�prata, ka nav ko brīnīties. � Nu, skaidrs, to ta�u tev Lietuvene sa�stāstījusi� Redzēs, redzēs, jūtu, ka �ovakar mēs kādus no tiem viņas mā�iem un pesteļiem pa�i dabūsim manīt.

Baznīcas laukumā sanāca kopā vairākas sīkas vecpilsētas ieliņas, un nupat vienā no tām parādījās tum�s stāvs. Kristiāns pielēca kājās un pazina Martu. Draugs nāca, rokas sabāzis jakas kabatās un no aukstuma ierāvis galvu plecos.

��� Sveiki! Jau sen gaidāt? � viņ� vaicāja, un viņa elpa bija balts mākonītis.

��� Miljons gadu, � sapūtusies atteica Tīna. Kristiāns tikai pa�raustīja plecus.

��� Kas notiek? � Marts vaicāja. � Kas tā par steigu?

Kristiāns atkal paraustīja plecus.

��� To tu varēsi pavaicāt Lietuvenei. Kuru katru mirkli viņai jābūt

klāt.

Martam izbrīnā iepletās acis.

��� Lietuvene? Kāds tad viņai sakars� � Zēns aprāvās un jau klu�sāk vaicāja: � Vai viņa kaut ko ir uzodusi? Ko viņa tev teica?

��� Izskatās, ka kaut kas ir noticis, � sacīja Kristiāns. � Viņa zina par mūsu braucienu uz laukiem un to, ka izlaidām zvēru. Un viņa� � Viņ� apklusa, jo viņiem blakus, liela un masīva kā akmenī kalta, nostājās pati Reinas tante, tērpusies garā, bezveidīgā, brūnā mētelī.

�� Tā, � viņa noteica, no aug�as uzlūkodama trijotni. � Visi esat klāt. Labi, tad sekojiet man! � Viņa pagriezās un lieliem soļiem i Ievās projām pa vienu no �aurajām, bruģētajām ieliņām. Kristiāns ar Martu, vien pārmiju�i mēmus skatienus, sekoja, un Tīna teciņiem metās nopakaļ, cenzdamās neatpalikt.

Ātrā tempā viņi izjoņoja cauri visai vecpilsētai, mezdami tādus līklo�us, ka Kristiānām, kaut viņ� �eit bija uzaudzis, sajuka visi vir�zieni. Visbeidzot viņi apstājās kādas pavisam �auras ieliņas vidū. Tā patiesi bija tik �aura, ka Kristiānām likās � ja viņ� izstieptu rokas sānis, varētu aizskart ēku sienas abās pusēs. Bija tum�s. Laterna dega tikai pa�ā ielas malā, un līdz vietai, kur stāvēja aukle ar bērniem, tās vājā gaisma nesniedzās.

Reinas tante mīņājās pie kādas tum�as ni�as sienā, un Kristiānām likās, ka viņa mēģina saskatīt, cik ir pulkstenis. Tikmēr acis nedaudz aprada ar tumsu, un Kristiāns uzmanīgāk aplūkoja māju, pie kuras viņi bija apstāju�ies.

Tum�ā ni�a sienā izrādījās durvis � masīvas koka durvis ar no�apaļotu aug�ējo aiļu. Durvis patie�ām bija tik dziļi iespiedu�ās sienā, ka sākumā nemaz nebija pamanāmas. Tā, it kā tās censtos no kaut kā paslēpties. Roktura vietā bija ieapaļ� metāla kliņķis, kas vienlaikus kalpoja par klauvēkli, bet abpus durvīm, sastingu�as kā miera stājā, tupēja divas akmens vardes.

Arī Tīna bija pamanījusi vardes un paraustīja Kristiānu aiz jakas stērbeles.

��� Paskat, krupji! � viņa sajūsmā iesaucās.

��� Man gan izskatās pēc parastajām vardēm, � iebilda Marts.

��� Ku�, nebļaustieties! � aukle viņus apsauca, un bērni apklusa.

Reinas tante kaut ko nobubināja un ar klauvēkli �etras reizes

piedauzīja pie durvīm.

Kristiāns nespēja novērst skatienu no akmens vardēm. Viņam nez kāpēc likās, ka, atbildot uz Lietuvenes klauvējienu, tas nolēks no saviem akmens postamentiem un kā sīki, sakumpu�i sulaiņi pazemīgi

metīsies atvērt durvis. Ta�u vardes palika sastingu�as sē�am savās vietās, kamēr durvis atvēra kāds cits. Durvju spraugā pavīdēja dzel�tenīga gaisma, un tajā parādījās izspūris un apjucis jauns cilvēks.

��� O! � viņ� izsaucās, plati ieplestām acīm uzlūkodams sievieti un bērnus. � Jūs jau ldāt! � Jaunais cilvēks mulsi sabu�ināja savu kuplo, tum�o matu kodaļu, stāvēdams durvis un skatīdamies uz bērniem.

��� Mēs esam tie�i laikā. Kā bija runāts, � vēsi noteica Reinas tante. � Vai ļausi mums ieiet?

��� Ak, protams! � izsaucās samulsu�ais jauneklis. � Protams, nāciet tik iek�ā! Nāciet iek�ā, velciet nost jakas, mēteļus� Zābakus, saprotams, varat atstāt kājās� � Jauneklis, klusi nogrudzinājis, kā apspiezdams smieklus, pazuda ēkas iek�ienē, pametis durvis vaļā.

Reinas tante nicīgi nosprauslājās un, pamājusi bērniem, lai seko, devās pakaļ jauneklim.

Viņi nonāca nelielā, patum�ā telpā, kuras vienā stūri sprak�ķē�dams kurējās kamīns. Interesanti, ka telpā tikpat kā nebija logu � vien divas iegarenas vitrā�as. Tagad, kad ārā bija tum�s, pa tām neiespī�dēja ne mazākā gaismiņa, un to krāsainajos stiklos atplaiksnījās vien blāzma no kamīna.

Pavēries aug�up, Kristiāns redzēja ieapaļu griestu velvi, kas pa pusei slīga tumsā, tāpat kā istabas kakti. Telpa bija pustuk�a, tikai iepretim kamīnam zvilnēja da�i krēsli un pie pretējās sienas stāvēja liels, apaļ� koka galds.

Kristiāns nobrīnījās, kas �ī par dīvainu vietu, un, sastapis Marta skatienu, noprata, ka draugs domā tāpat. Tikai Tīna, �ķiet, ne par ko nebrīnījās un patlaban, piegājusi pie kamīna, iesvieda tur sīku �aga�riņu, kas mētājās turpat zemē.

��� Nu, mīlī�i! � iesaucās jauneklis, un Kristiāns tikai tagad ap�jēdza, ka viņ� visu laiku stāvējis līdzās. � Tad nu esam sapulcēju�ies! Un visi bērņukiņi arīdzan tepat! � Viņ� sparīgi saberzēja plaukstas, un Tīna, piepe�i izbijusies, paslēpās brālim aiz muguras.

Reinas tante bija novilkusi savu garo, brūno mēteli un pārsvie ilusi to pār krēsla atzveltni.

�� Tu esi Kristiāns, vai ne? � vaicāja jauneklis, vērdamies uz k ristianu.

Viņ� pamāja.

��� Un tu, protams, esi Marts! � konstatēja jaunais cilvēks, pie�vērsdamies Martam. � Bet tur, Kri�am aiz muguras, jādomā, ir ne�viens cits kā Tina.

Tā kā Tīnai bija bail, Kristiāns atkal apstiprino�i pamāja ar galvu.

��� Jauki, jauki! Laipni lūdzam pulciņā! Nu tik mums sāksies jautrība, vai ne? � jauneklis līksmi iesaucās, pārmezdams svaru no vienas kājas uz otru tik graciozi, kā izpildīdams kādu dejas soli.

��� Par to nu gan es stipri �aubos, � noņurdēja Lietuvene. � Ma�nuprāt, līdz jautrībai ir ļoti tālu.

��� Nu, nu, kamdēļ tik drūmi! � izsaucās jauneklis un aizmetās uz telpas tum�āko kaktu. Tikai tagad Kristiāns ievēroja, ka tur iekār�tota tāda kā virtuve.

��� Tūlīt, tūlīt varēsim ķerties pie garām runām, bet vispirms jā�uzlej tēja, dro�i vien būsiet nosalu�i, �urp nākdami! Bet varbūt kāds grib kakao?

��� Es! � iesaucās Tīna, pēdīgi pabāzdama galvu no Kristiānā paduses.

��� Vienu mazu mirklīti! Vienu pavisam mazmazītiņu mirk�līti! � sauca jauneklis, kā dejojot griezdamies ap kannām un krūzī�tēm. � Tūliņ viss būs karsts un gatavs!

Aukle saviebusies vēroja jaunekļa izdarības, tad noskurinājās un pievērsās bērniem.

��� Velciet nost jakas, te ir silts! � viņa nokomandēja, un bērni metās paklausīt. Lietuvene nelikās diez ko labā omā, lai ar viņu strī�dētos. Turklāt telpā, pateicoties kamīna ugunij, patie�ām bija silti.

Tikmēr jauneldis izdancoja no virtuves un pazuda kā akā iekri�tis. Tikai tad Kristiāns ievēroja, ka istabas attālākajā sienā ir ieapaļa

velve, kas ved uz tālākām telpām. Pēc mirkļa jauneklis iznira no tu�rienes, stiepdams divus krēslus.

��� Viens, divi, trīs, �etri, pieci� � viņ�, saraucis pieri, skaitīja cilvēkus. � Nu, es jau varu sēdēt arī uz galda.

��� Tu sēdēsi uz krēsla, � sacīja Lietuvene, un jauneklis bez vārda runas atkal ienira blakus istabas tumsā.

��� Tā, gatavs ir! � viņ� iesaucās, ar būk�ķi nosviezdams zemē vēl vienu krēslu. � Sanāksme var sākties! Ak tā, kakao� � Viņ� aiz�metās uz virtuves galu pēc krūzītēm.

Reinas tante tikmēr krēslus, kas stāvēja pie kamīna, novietoja ap galdu. Kristiānām, to visu vērojot, uzmācās dīvaina nerealitātes iz�jūta. Tāda pati kā tad, kad viņi ar Martu satika mednieku Janusu ar nomedīto zaļo zvēru. Tādas lietas kā �ī nemaz nemēdza notikt. Auk�les nemēdza saukt savus pieskatāmos bērnus uz slepenām sapulcēm tum�os vecpilsētas kambaros. Tomēr, ja aukle ir Lietuvene, tad acīm�redzot mēdza gan.

Kristiāns noskurinājās, kā mozdamies no sapņa, bet, tā kā ap�kārt nekas nemainījās un viņ� vēl aizvien atradās pustum�ajā kam�barī, nekas cits neatlika kā sēsties pie galda. �ķiet, tie�i to Lietuvene no viņiem gaidīja.

Jaunais cilvēks jau sēdēja pie galda un skaļi strēba karsto tēju. Ta�gad Kristiānām bija iespēja aplūkot viņu nedaudz rūpīgāk � puisim bija diezgan �aura, bet simpātiska seja, kurā mirdzēja vērīgas, tum�i brūnas acis. Deguns bija pagar� un taisns, un plāno lūpu kaktiņi �ad un tad noraustījās, itin kā jauneklim par kaut ko nāktu smiekli.

Reinas tante un Marts arīdzan bija ieņēmu�i vietas, tikai Tīna vēl mīņājās pie krēsla. Tas meitenei bija par augstu, un viņa nekādi nespēja tajā uzrāpties. Kristiāns iesēdināja māsu krēslā, un viņa tūliņ ķērās pie kakao, kas smar�oja pa visu istabu.

��� Varbūt beidzot sāksim, � teica aukle, nepacietīgi sakustēju�sies savā krēslā. � Drīz būs vakars, un es paredzu, ka pēc kāda laika sāksies jautājumi. Un mēs nevaram �eit sēdēt visu nakti.

�� Ak tā! � iesaucās jauneklis, gandrīz vai pārsteigts par �o sei i nājumu. � Nūjā, tā jau laikam ir� Labs ir, tad sāksim ar iepazī�anos.

Ins es jau pazīstu, tā ka atliek tikai iepazīstināt ar sevi � mans vārds ir Nikolass. Nikolass �teins. Varat mani saukt vienkār�i par Niku.

��� Vai tu te dzīvo? � vaicāja Tīna.

��� Tagad jā, � attrauca Niks.

��� Kur tad tu guli? � brīnījās Tīna. � Te nav gultas.

��� Tur, dziļāk, � atteica Niks, nevērīgi pamezdams ar roku uz tā�lākajām telpām.

��� Khmm, khmm, � iekrek�ķinājās Reinas tante.

��� Ak jā, � attapās Niks. � Mums vēl daudz kas izrunājams. � Viņ� apmulsis paskatījās uz Reinas tanti, kā gaidīdams no viņas no�rādījumus, kas darāms tālāk. Marts tikmēr pamanījās uzmest tikpat apmulsu�u skatienu Kristiānām.

��� Nu tad tā, � sarunu uzsāka Reinas tante. � Mums patie�ām ir daudz kas runājams. Jūs dro�i vien brīnāties, kāpēc esat �eit. Ta�u, cik man zināms, pēdējā laikā jums ir iznācis sastapties ar vēl �o to, par ko esat brīnīju�ies.

Tas izklausījās kā pārmetums, un Kristiāns ar Martu neviļus no�dūra acis.

��� �ovakar jūs daudz kam dzirdēsiet izskaidrojumu, � aukle tur�pināja. � Bet tikpat daudz kas un vēl vairāk paliks neskaidrs. Un tad mums būs vajadzīga jūsu palīdzība.

Kristiāns lūkojās pāri galdam kamīnā un aizvien vairāk jutās kā sapnī. �Tūlīt es pamodī�os,� viņ� sev domās sacīja, �un bū�u savā is�tabā. Mamma virtuvē gatavos rīta kafiju, un Lietuvene vēl nebūs al nākusi�� Zēns cie�i aizmiedza acis un tad tās a�i atvēra. Lietuvene sēdēja, kur sēdējusi, un �ī pavisam noteikti nebija Kristiānā istaba.

��� Man būs grūti jums to izskaidrot, bet es centī�os. Jūs savukārt pacentieties saprast to, ko es jums stāstī�u, � teica Reinas tante.

��� Kā jūs zināt, mans vārds ir Reina Folkmane. Un jūs mani pazīstat kā aukli, vai ne?

Tīna sparīgi pamāja. Kristiāns ar Martu pat nepakustējās.

��� Es, protams, arī esmu aukle � Tīna to zina vislabāk. � Reinas tante uzsmaidīja mazajai meitenei. Arī Tīna pasmaidīja. � Esmu pieskatījusi bērnus nu jau teju �etrdesmit gadus, tā ka mani visnotaļ var dēvēt par pieredzēju�u auldi.

Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai kamīna sprak�ķi un pakluss �ļļļl, Nikam strebjot karsto tēju.

��� �eit ir vajadzīgs komentārs, � piepe�i sacīja Niks, norijis tē�jas malku. � Tiesa, Reina pieskata bērnus, ta�u viņas pieskatītie bērni ir īpa�i.

��� īpa�i? � vienā balsī iesaucās Kristiāns un Marts.

��� Tie�i tā � īpa�i! � attrauca Niks. � Ak, labāk lai stāsta Reina pati. Man �ī daļa diez ko labi nepadodas. � Niks atkal pievērsās tējai.

Reinas tante vēl joprojām klusēja, kā sakopodama domas.

��� Cilvēki ir apbrīnojamas būtnes, � viņa beidzot sacīja, un Kristiāns nevarēja saprast, vai tas piederas pie stāstījuma vai arī viņa tikai skaļi domā. � Jā, � Lietuvene turpināja. Viņa tie�ām izskatījās iegrimusi domās. � Cilvēkiem ir acis un ausis, viņi spēj redzēt, dzir�dēt, runāt un dziedāt. Viņi darina brīnumskaistas gleznas, rada pasa�kainus skaņdarbus un būvē fantastiskas celtnes. Viņi liek lietā visas savas maņas un prasmes, un, protams, arīdzan prātu, lai radītu lietas, ko nespēj radīt neviena cita dzīva būtne uz zemes.

Kristiāns uzmanīgi klausījās, bet tā arī nesaprata, ko Reinas tante ar to grib teikt. Vai viņa nolēmusi nolasīt viņiem lekciju par civilizā�cijas sasniegumiem? Kristiāns iesāņus pavērās uz Martu un redzēja, ka arī viņ� ir pagalam apmulsis. Bet Tīna jau sen vairs neklausījās un veltīja savu uzmanību tikai un vienīgi kakao.

��� Un tā nu cilvēks turpina radīt, likdams lietā savas acis, ausis, rokas un saprātu, pārliecībā, ka tas ir viss, ko daba viņam pie�ķīrusi.

Te runātāja atkal ieturēja pauzi, un Kristiāns nojauta, ka sekos kas svarīgs.

��� Ta�u viņ� maldās, � paziņoja Reinas tante, nez kāpēc cie�i lūkodamās uz Tīnu. Kristiānām likās � auklei nepatīk, kā mazā strebj

kakao. Un zēns nemanāmi iebakstīja māsai sānos. � Viņ� makla.v domādams, ka tas ir viss, kas viņam dots.

��� Tā, te sākas īstais stāsts, � bilda Niks. � Klausieties nu!

��� Jau sen ir zināms, � turpināja Reinas tante, � ka cilvēka sma dzenes ir apbrīnojams orgāns.

Kristiāns ar Martu nedro�i pamāja. Tīna nepievērsa Reinas tau tei ne mazākās uzmanības, bet viņa acīmredzot to arī negaidīja.

��� Vai jūs domājat, ka cilvēki pa�i zina, kā darbojas viņu sma�dzenes? Vai viņi zina, kādas iespējas tās sevī glabā?

Kristiānām nebija ne mazākās jausmas, toties Marts gan likās ieinteresēts. Salicis elkoņus uz galda un iespiedis zodu plaukstās, viņ� nenovērsa skatienu no Reinas tantes, gaidīdams, kas sekos tālāk.

��� Jau sensenis ir biju�i cilvēki, kas iemanās izmantot savu sma�dzeņu enerģiju daudz lielākā mērā nekā pārējie. Patiesībā viņi to ne�maz neiemācās � �ī prasme viņiem ir dabas dota.

��� Kas tie bija par cilvēkiem? � vaicāja Marts.

��� Glu�i parasti cilvēki. Tādi pa�i kā jebkur�, vismaz ārēji viņi ne ar ko neat�ķīrās. Tomēr viņiem piemita kāda dīvaina spēja.

��� Kāda? � ieinteresēts turpināja iztaujāt Marts.

Kristiāns nosprauslājās. �obrīd Martam varētu stāstīt jebko � viņ� visam noticētu. Bet Reinas tante runāja tālāk:

��� Viņi spēja radīt tēlus.

�� Tēlus? � apjucis pārjautāja Marts.

��� Tie�i tā � tēlus. Tēlus jeb vīzijas, kā nu tev labāk tīk.

Marts izskatījās pavisam samulsis. Savukārt Kristiāns secināja, ka ir nokļuvis īstā atslēgu meklētāju midzenī un ka �eit bez viņa acīmre�dzot nav neviena pa�a saprātīga cilvēka.

��� Patiesi nezinu, kā jums to labāk izskaidrot� Kaut gan� Jā, un kāpēc gan ne� � Reinas tante piecēlās un, apgājusi apkārt galdam, nostājās blakus Tīnai. Meitene bija beigusi dzert kakao un tagad .11 karotīti zīmēja biezumos. Reinas tante noliecās Tīnai pie pa�as auss un labu brīdi kaut ko �ukstēja. Kristiāns mēģināja saklausīt, ko viņa

saka, bet velti � sieviete stāvēja krēsla otrā pusē, un zēns nekā neva�rēja dzirdēt.

��� Nu, ko teiksi? � vaicāja Reinas tante.

Tīna izskatījās pagalam samulsusi.

Aukle atkal noliecās un kaut ko ie�ukstēja mazajai ausī.

��� Nu labi, � nomurmināja Tīna. � Bet es tie�ām nezinu� Vis�apkārt tik daudz cilvēku�

�� Tas nekas, nedomā par viņiem. Nedomā ne par ko citu, � teica Reinas tante. � Tev noteikti izdosies.

Tīna norausās no krēsla un piegāja pie kamīna. Uzgriezusi visiem muguru, viņa stāvēja un raudzījās liesmās.

��� Kas� � Kristiāns iesāka, bet Reinas tante viņu apsauca:

��� Ku�! Skaties!

Tīna vairs nelūkojās liesmās, bet vērās aug�up uz kamīna dzegu. Arī Kristiāns paskatījās turp, bet nekā uzmanības cienīga tur nebija � tikai sudraba sve�turis bez sveces. Un tad pēk�ņi tur bija vēl kas.

Pa kamīna dzegu viegli kā dejodama pārvietojās kāda būtne � tā izskatījās glu�i kā maza, trausla meitenīte ar gariem, linu baltiem matiem vieglā, zaļganā kleitiņā. Ta�u uz muguras mazajai, gai�ma�tainajai būtnei trīsēja caurspīdīgi spārniņi. Kā spārei.

Spārnotā būtne tika līdz sve�turim, ieķērās tajā ar vienu roku un, līgani pa�ūpodamās, aiztipināja pa dzegu tālāk.

�� Ak debestiņ! � noelsās Marts.

Tīna salēcās, un tajā pa�ā mirklī spārnotā meitenīte iz�ibēja � it kā tās nemaz nebūtu bijis.

Tīna pieskrēja pie aukles un iespieda seju viņas svārkos. Reinas tante noglāstīja meitenei galvu, tad iesēdināja viņu sev klēpī. Tīna, piespiedusi galvu auklei pie krūtīm, ne uz vienu neskatījās.

��� Kas tad tie par brīnumiem? � prasīja Kristiāns. Viņ� bija pār�liecināts, ka Reinas tante sarīkojusi �o izrādi, lai viņus pārmācītu. Par to, ka viņi paņēmu�i lādīti.

Marts sēdēja pavērtu muti un neteica ne vārda, bet Niks, smai�dīdams pār visu ģīmi, līksmi �ūpojās krēslā.

��� Tas, ko jūs redzējāt, bija imago, � sacīja Reinas tante.

��� Imago? � pārjautāja Marts.

Reinas tante pamāja.

�� Tā tagad apzīmē tos tēlus jeb vīzijas, ko spēj radīt �ie īpa�ie cilvēki. Un Tīna ir viena no viņiem.

��� Nu vai zināt! � pārskaities iesaucās Kristiāns. � Tas nu gan ir galīgs absurds! Jūs atvelkat mūs uz �itādu kambari, sastāstāt visa dus pekstiņus un tad vēl sarunājat muļķības par Tīnu! Tīna ir pavi�sam normāls bērns � viņa ir mana māsa, un es viņu ļoti labi pazīstu. Viņa nav nekāds izdzimtenis!

Reinas tante ļāva Kristiānām izkliegties.

��� Viss ir kārtībā, Kristiān. Protams, Tīna ir pavisam normāls bērns, par to vispār nav runas, � viņa sacīja. � Tomēr ceru, ka tu atļausi man pabeigt sakāmo.

Kristiāns sadudzis �urnēja krēslā, tomēr vairāk neko neteica.

��� Spēja radīt imago nav nekāda nenormālība � tas ir pirmais un galvenais, kas jums jāsaprot. Jums jāsaprot, ka būtībā �ī spēja ir ielikta katrā cilvēkā, bet tikai da�i �o spēju apzinās. Tā ir dāvana, tā ir vēl viena brīnumaina maņa, tāpat kā redze un dzirde. Ja aklais teiktu, ka visi redzīgie ir nenormāli, tu ta�u viņam nepiekristu, vai ne? �eit savukārt redzīgā ir Tīna, bet pārējie ir kā aklie, kas nodzīvo savu dzīvi, tā arī neuzzināju�i, kas viņiem iet secen.

��� Kaut kas neticams, � nomurmināja Marts.

��� Vai ne? � līksmi atsaucās Niks. � Tas patiesi ir apbrīnojami, sevi�ķi, kad ar to saskaras pirmo reizi.

��� Nu labi, � klusām teica Kristiāns. � Pieņemsim, ka es jums noticēju. Un kas tad tie imago īsti ir?

��� To neviens īsti nezina, � Reinas tante atbildēja. I�at tagad ne. Protams, viss sākas no domas. Tā, ko jūs tikko redzējāt, bija�

��� Elfiņa, � sacīja Tīna, beidzot pacēlusi galvu. Bet viņa nobi jās un aizgāja.

��� Tas nekas, � sacīja Reinas tante. � Galvenais, ka viņa vispār atnāca. Elfiņa ir vistīrākais Tīnas imago � par to, es domāju, jums nav ne mazāko �aubu.

Kristiānām ie�āvās prātā visas tās pasaku grāmatas, ko Tīna savā laikā bija iz�ķirstījusi, un viņ� domās piekrita Reinas tantei. Patie��ām, tāda būtne kā Elfiņa varēja nākt tikai no Tīnas.

��� Tīna radīja Elfiņu, kad viņai bija garlaicīgi. Tā viņai bija kā rotaļu biedrene. Bet, atgrie�oties pie imago vispār� Jā, to ra�anās principi vēl aizvien ir neskaidri. Zināms, ka darbojas kaut kādi īpa�i smadzeņu vilni, kaut kas, kas spēj radīt palieko�u attēlu. Un ne tikai attēlu� Da�kārt imago ir tik noturīgi, ka spēj pat atrasties lielākā at�tālumā no saviem izgudrotājiem un kādu bridi eksistēt pa�i par sevi.

��� No kā tad viņi ir veidoti? � jautāja Kristiāns, juzdams, ka viņu atkal pārņem neticība.

���������������� Ak, to vēl neviens nav spējis at�ifrēt, � atzina Reinas tante.

��� Imago zinātne ir pavisam jauna.

��� Kāpēc? � jautāja Marts. � Ja jau cilvēki ir spēju�i to darīt sen?

��� Jūs noteikti esat dzirdēju�i par to, kas notika agrāk. Par ra�ganu dedzinā�anu viduslaikos un tamlīdzīgi. Un kā jums �ķiet, kas ir spoki? No tādām lietām cilvēki alla� ir vairīju�ies un biju�ies. Tāpēc tie, kam �ī spēja piemita, centās to noslēpt.

��� Bet tagad? � taujāja Marts. � Tagad ta�u cilvēki ir daudz gud�rāki! Tagad nevienu par to uz sārta neliktu?

��� Uz sārta ne, protams. Cilvēki patiesi ir tapu�i gudrāki. Gud�rāki, viltīgāki un negausīgāki. Un tas nozīmē, ka, ieguvu�i savā varā: �ādu iespēju, viņi censtos no tās gūt maksimālu labumu.

��� Un kas tur slikts? � nesaprata Marts.

��� Tas, ka tāds labums ļoti nemanāmi var pārvērsties par ļau�numu. Cilvēkiem piemīt tieksme pārkāpt robe�as, viņi neprot apstā�ties. Viņi iet uz priek�u, kamēr iznīcina pa�i sevi. Un tas pats notiktu arī ar imago meistariem.

��� Imago meistariem, � atkārtoja Kristiāns.

�� Cilvēkiem, kas spēj radīt imago, � sacīja Reinas tanlc. Viņi liktu izmantoti, līdz notiktu kaut kas nelabojams. Tāpēc mes liir.i mies savrup.

Iestājās klusums. Niks piecēlās un iemeta kamīnā vēl da�as mal kas pagales. Uguns uzliesmoja ar jaunu sparu, un Kristiāns sajuta no kamīna uzplūstam karstuma vilni.

��� Kad jūs uzzinājāt par Tīnu? � jautāja Kristiāns. � Nu, to, ka viņa ir� nu�

��� Viņai vēl nebija pat divi mēne�i, � atbildēja Reinas tante.

��� Kā tad jūs�?! � Marts neizpratnē iesaucās.

��� Redzi, tas, ka cilvēki rada imago � pat tikai tas, ka viņos at�klājas �ī spēja, � nepaliek nepamanīts. Tā tomēr ir diezgan spēcīga enerģija, un kā jebkuru enerģiju to var izmērīt.

Niks bija devies uz blakus telpu. Tagad viņ� atkal parādījās, turē�dams rokās nelielu kastīti. Kastītes aug�pusē bija tāda kā skala.

���������������� Imagometrs, � sacīja Niks, nolikdams savādo aparātu uz galda.

��� Viens no pēdējiem modeļiem, diezgan jutīgs, tas ir, sajūt jau samērā nelielas imago enerģijas plūsmas.

Kristiāns un Marts aplūkoja aparātu. Zem skalas, kas spēja iz mērīt no nulles līdz tūkstotim kaut kādu vienību, apzīmētām ar bur tiem IM, bija vairākas pogas un tāds kā kloķis.

��� Skala mēra imagonus � tā tika nosauktas imago enerģijas da ļiņas, � paskaidroja Niks. � �is aparāts uztver enerģijas plūsmu ari cauri māju sienām. Gribat redzēt, kā tas darbojas?

Zēni apstiprino�i pamāja.

Niks paņēma imagometru un noklik�ķināja slēdzi. Aparals klusi iedūcās, un bulta uz skalas sāka raustīties.

��� Pēc pāris sekundēm tā nostabilizēsies, � sacīja Niks, vēro dams skalu.

Patie�ām, pēc brī�a bulta turpināja virzīties pa skalu uz aug�u, līdz apstājās pie iedaļas 130. Tad tā noraustījās, uzlēkdama līdz pat

divsimtajai iedaļai, pēc tam noslīdēja atpakaļ pie 130 un tur ari palika.

��� Tīnas rādījums būtu mazāks, � sacīja Niks. � Bet mēs �eit esam vairāki.

��� Tātad arī jūs ar Reinas tanti� � izdvesa Marts.

��� Jā, mēs abi esam imago meistari, � teica Niks. � Ta�u mēs patlaban neko neradām. Ja �eit būtu Elfiņa, cipars būtu augstāks, � puisis nosmīkņāja.

��� Tad kā jūs uzzinājāt, ka Tīna arī to spēj? � Kristiāns atkal jautāja. � Nejau�i?

��� Nē, tas nenotiek nejau�i, � teica Reinas tante. � Ir speciāla programma�

��� Kāda programma? � nesaprata Kristiāns.

��� Tiek pārbaudīti visi jaundzimu�ie bērni. Un tad, ja kāds ir imago rado�s, viņam pierīko speciālu aukli.

��� Tādu kā jūs� � novilka Kristiāns.

��� Tie�i tā. Mans uzdevums ir novērot bērna imago attīstību un gādāt, lai par to neuzzinātu neviena nepiederīga persona, arī vecāki. Reizēm spēja radīt imago izzūd, bērnam augot. Patiesībā tā notiek visbie�āk. Tikai viens no simt bērniem, kam agrā bērnībā piemitusi �ī spēja, se�u gadu vecumā vēl aizvien ir saglabājis �o spēju. Un vēl mazāk ir tādu, kas spēj radīt imago, arī būdami pieaugu�i.

��� Kā tad tā? � brīnījās Marts.

��� Tas vēl nav skaidrs. Tāpat kā lielākā daļa jautājumu, kas sais�tīti ar imago ra�anos, � teica Niks. �ī zinātne patie�ām ir vēl tikai,, ja tā var izteikties, bērna autiņos, viņ� atkal nosmīkņāja.

Marts jau labu brīdi bija nervozi dīdījies krēslā. Beidzot viņ�, sa�ņēmis dū�u, kautrīgi ierunājās:

��� Vai tad, kad es piedzimu� Vai jūs arī man izmērījāt tos imagonus?

��� Imagonus? Jā, protams, � atteica Reinas tante. � Diem�ēl nekā ievērības cienīga tur nebija.

��� Mmm� � vilies novilka Marts.

Kristiāns baltu aci pavērās uz draugu. Tad nu gan� Cilc labi, ka viņ� pats nebija izpelnījies �ādu uzmanību. Gatavā atslēgu meklē�ana, nekas vairāk! Ja vēl Tīna nebūtu �ādi izcēlusies�

��� Starp citu, ar Kristiānu bija daudz interesantāk, � piebilda Reinas tante.

��� Ko?! � Kristiāns satrūkās.

��� Kad tu biji apmēram mēnesi vecs, imagometrs uzrādīja ļoti augstu aktivitāti, � sacīja Reinas tante. � Es uzmanīju tevi iztālēm, un mēs bijām veiku�i visus sagatavo�anās darbus, lai es varētu ieras�ties jūsu mājās. Diem�ēl zināmu apstākļu dēļ tas ilgu laiku nebija iespējams, tāpēc mums bija jāsamierinās ar uzraudzību iztālēm. Bet likās, ka nekas īpa�s nenotiek, kaut arī imagonu aktivitāte vēl aizvien bija augsta. Un tad piepe�i tavi imagoni nokritās līdz nullei.

Kristiāns atviegloti uzelpoja � tātad viņ� bija izārstējies no �īs kaites.

��� Tā kā mums bija ko noņemties ar tavu māsu, mēs par to bijām pat priecīgi, � turpināja Reinas tante. � Divi spēcīgi imago meistari vienā mājā, turklāt, ja viens no viņiem ir pavisam sīks bērnelis, � Rei�nas tante palūkojās uz Tīnu, � tas varētu sagādāt krietnas problēmas.

���������������� Bet kāpēc jūs mūs �eit atsaucāt? � piepe�i vaicāja Kristiāns.

��� Vai jūs parasti visu tā izskaidrojat?

��� Parasti ne, � attrauca Niks, izklaidīgi bakstīdams savas krū�zītes osiņu. � Parāsti tas notiek, kad cilvēks ir sasniedzis astoņpa�dsmit gadu vecumu. �ajā gadījumā � kad Tīnai būtu astoņpadsmit. Turklāt to stāstītu tikai Tīnai, neviens cilvēks no malas, pat ne tu, Kristiān, par to neuzzinātu.

��� Tad kāpēc �oreiz� � nesaprata Kristiāns.

��� �is ir īpa�s gadījums, � īsi noteica Reinas tante. � Un tagad mēs esam tiku�i līdz tam, kāpēc �ovakar esam �eit. Nik, varbūt tu pa�stāstīsi īsumā par imago dabu? � viņa palūdza Nikam, juzdama, ka puisis sāk garlaikoties.

��� Kā tad! � Niks acim redzami atdzīvojās. � Redzat, imago būtībā ir tādi kā enerģijas tēli, tomēr tos veido arī kaut kāda matērija. Kas tā ir par matēriju jeb vielu, neviens īsti nezina. Pētnieki turpina ar to nodarboties. Tomēr viens ir skaidrs � imago ir samērā cie�i saistīti ar saviem radītājiem un lielākoties nespēj pastāvēt neatkarīgi no tiem.

��� Tātad Tīnas Elfiņa nevarētu iziet pastaigāties pa ielu, ja Tīna sēdētu �ajā istabā, jā? � vaicāja Marts.

��� Manuprāt, viņa varētu iziet pāris solu aiz durvīm, � nepār�liecino�i noteica Niks, � bet ne tālāk.

��� Cilvēks, kas spēj radīt palieko�us imago, ir ārkārtīgi spēcīgs imago meistars, � iestarpināja Reinas tante. � Pagaidām �ādu cil�vēku ir ļoti maz.

��� Un kāds tam visam sakars ar mums? � vaicāja Kristiāns.

��� Vistie�ākais, � teica Reinas tante. � Pēdējo nedēļu laikā kāds no jūsu dzīvokļa iemītniekiem�

��� Vai viesiem, � piebilda Niks.

��� Vai viesiem, � piekrita Reinas tante. � Viens no jums ir de�vis ārkārtīgi spēcīgu imagonu plūsmu. Un mums ir aizdomas, ka ir radīts kāds palieko�ais imago.

Kristiāns un Marts sēdēja galīgi apstulbu�i, un pat Tīna, nopra�tusi, ka runa ir par kaut ko svarīgu, vaicājo�i vērās brālī.

��� Tīna? � minēja Kristiāns, bet Niks un Reinas tante nogrozīja galvu.

��� Ne obligāti, � teica Reinas tante. � Protams, iespējams, ka tā ir Tīna. Ta�u tikpat labi tas varētu būt arī tu.

Tagad Kristiāns noliedzo�i nogrozīja galvu. Lai nu kur�, bet viņ� tas noteikti nav.

��� Vai varbūt Marts, � teica Niks.

��� Kā? � iesaucās Marts. � Bet manī ta�u nebija nekā no tiem� imagoniem.

��� Nebija gan, � piekrita Niks. � Bet retumis �ī spēja var parā�dīties ari vēlāk.

�� Tad jau ari Kri�a vecāki� � ieminējās Marts.

��� Nē, tas nu gan ir pilnīgi izslēgts. �I spēja var parādīties pēk�ņi līdz se�padsmit gadu vecumam. Bet nekad tā nav radusies pieaugu��ajam.

���������������� Tātad iespējami tikai da�i varianti, � nomurmināja Marts.

��� Tīna, Kriss un�

��� Paklau, Mart, tās ta�u ir blēņas, � draugu pārtrauca Kris�tiāns. � Tās ir pilnīgas aplamības!

��� Aplamības? Un kā tad Tīnas Elfiņa? � ironiski jautāja Marts.

Kristiāns saviebās un pievērsās galda virsmai. Viss dzirdētais un

redzētais likās galīgi aplam. Nekas tāds ta�u nebija iespējams.

��� Kristiān, man tev ir viens jautājums, � nopietni sacīja Reinas tante.

Kristiāns negribīgi pacēla acis.

��� Kādi vēl bērni ir biju�i tavā dzīvoklī pēdējās nedēļās? � viņa vaicāja. � Lūdzu, apdomā rūpīgi. Mēs nedrīkstam aizmirst nevienu.

Kristiāns sarauca pieri. Kas pie viņa nesen bija bijis? Nu, pro�tams, Miks, kas nāca regulāri� Kas vēl?

��� Linda, � sacīja Marts.

Ak tā, Linda. Kristiānām meitene bija pilnīgi izkritusi no prāta.

��� Tātad Linda, � sacīja Reinas tante. � Vēl kāds?

��� Miks, � teica Kristiāns un paskaidroja: � Mans draugs no paralēlklases. � Piepe�i viņam uzmācās nelāgas aizdomas. � Bet kāpēc jums tas vajadzīgs?

��� Tikai nesatraucies, � iesmējies teica Niks. � Mēs negrasāmies jūs nolaupīt, ne ari ko citu. Vienīgais, kas mums jāuzzina � kur� no jums gandrīz izveda no kārtības manu imagometru? �■ Niks uzsita knipi pa aparātu.

��� Tas bija tik spēcīgs? � neticīgi vaicāja Marts.

��� Tas bija kas neredzēts, � īsi noteica Niks, un zēni nojauta, ka viņ� negrib sīkāk par to runāt.

��� Man ari ir viens jautājums, � ieteicās Kristiāns. � Ja pieņe�mam, ka tas viss, ko jūs stāstījāt, ir patiesība, � viņ� uz brīdi apklusa, un pie galda sēdo�ajiem bija skaidrs: Kristiānām tā vis ne�ķiet, � tad kāpēc jūs domājat, ka ir radies kāds palieko�ais imago?

��� Lūk! � sacīja Reinas tante, nomezdama uz galda kādu foto�grāfiju.

Tīna palūkojās uz to.

��� Hā! � viņa teica. � Mazītiņais nīlzirgs. Vai arī milzu vārna.

��� Tā ta�u ir mana bilde! � iesaucās Kristiāns, pazinis savu ru�dens tēmas fotogrāfiju konkursam.

��� Tie�i tā, � sacīja Reinas tante. � Un, pēc manas sapra�anas, tas nav ne mazītiņ� nīlzirgs, ne milzu vārna.

Marts iesmējās.

��� Kas tad? � Tīna pārsteigta vaicāja. � Kaķītis?

��� Es teiktu, ka tas ir imago, � teica Reinas tante. � Turklāt ne jau parasts imago. Kristiān, atceries, tu fotografēji Tīnu ar Elfiņu.

Kristiāns pamāja, kaut domās nepiekrita, ka būtu fotografējis kādu Elfiņu.

��� Tur nekas nebija sanācis. No Elfiņas bija tikai pleķis. Tas tā�pēc, ka parastos imago nevar tik viegli nofotografēt � enerģija ir par vāju. Toties palieko�os imago var nobildēt � jo tie spēcīgāki, jo la�bāks attēls. Un, manuprāt, � Reinas tante teica, paņemdama rokā fotogrāfiju un vēlreiz to cie�i aplūkodama, � �is ir viens sasodīti labs attēls!

Visi klusēja, tikai Tīna vilka tuk�o kakao krūzīti pa galdu � �urpu turpu, �urpu, turpu� Līdz Kristiāns viņai to atņēma un nolika malā.

��� Ir tikai viens veids, kā noteikt, kur� no jums to ir radījis, � sacīja Reinas tante. � Un tas ir � mēģināt, mēģināt un mēģināt.

��� Ko mēģināt? � apmulsa Kristiāns.

��� Kā � ko? Protams, uztaisīt imago! � iesaucās Marts, un Niks piekrīto�i pamāja.

���������������� Ko jūs teiktu par nākamo sestdienu? � vaicāja Reinas tante.

���� Vai jūs visi, ieskaitot Lindu un Miku, varētu būt �eit ap pulk�sten� � Viņa jautājo�i palūkojās uz Niku. � Nu, teiksim, ap pulksten �etriem?

Kristiāns nevērīgi pamāja.

�� Mēs parunāsim ar Lindu un Miku, � solīja Marts. � Es no�teikti varē�u.

��� Bet kāpēc ir tik svarīgi uzzināt, kur� radījis to imago? � ievaicājās Kristiāns. � Protams, ja ir tā, kā jūs sakāt?

��� Tā būtu gara skaidro�ana, � sacīja Niks. � Ir jau pusastoņi. Manuprāt, mēs to varam atstāt uz kādu citu reizi � laika mums gana.

��� lau pusastoņi? � iztrūkās Kristiāns. � Mums jāiet mājās! � Tad viņ� aprāvās, kā kaut ko atcerējies. � Man tikai vēl viens jautā�jums.

-Jā?

��� Kas tā bija par lādīti un kas tas bija par zvēru � tur, mūsu lauku mājā?

��� Tad tas tevi tomēr interesē gan, � teica Reinas tante. � Re�dzi, ja kāds imago meistars ilgsto�i darbojas kādā vietā un pēc tam to vietu pamet, tur uzkrājas tādi kā enerģijas pārpalikumi, kurus ir labi savākt. Citādi var notikt visādas nelādzības. Tajā lādītē bija savācējs. Ir tāda īpa�a mangustu suga, nedaudz pārveidota� pielāgota, tā teikt, lai varētu ilgsto�i sēdēt kastē. Mangusts savāc kopā lieko enerģiju, līdz imago meistars, �ajā gadījumā Tīna, atgrie�as. Jūs mangustu iz�laidāt, līdz ar to enerģija strauji atbrīvojās � un radās tornado, par kuru jūs ļoti labi zināt.

��� Ak tā, � noteica Kristiāns.

Martam gan �ķita, ka draugs nav īsti apmierināts ar izskaidro�jumu.

��� Jums patie�ām laiks doties, � teica Niks. � Tiksimies pēc ne�dēļas.

Visu nākamo nedēļu Kristiāns staigāja, sabozies kā ezis. Savukārt Marts lidinājās kā pa mākoņiem. Viņ� pēc iespējas ātrāk gribēja visu izstāstīt Lindai un Mikam, ta�u Kristiāns vilcinājās. Viņ� nebija pār�liecināts, ka tie noticēs, un baidījās izskatīties pēc muļķa.

��� Mums tik un tā tas būs viņiem jāizstāsla, � pamatoti aizrā�dīja Marts. � Agrāk vai vēlāk.

Kristiānām acīmredzami likās, ka labāk būtu to nedarīt nemaz, bet, ja nu tas tomēr jādara, tad labāk vēlāk nekā agrāk.

Bez tam Kristiāns vairījās no Reinas tantes. Pēc skolas viņ� stun�dām ilgi blandījās pa ielām un devās mājās tikai tad, kad zināja � kāds no vecākiem noteikti būs mājās, bet Reinas tante prom. Uz Tīnu brālis tagad raudzījās ar gau�ām aizdomām, it kā viņa kuru katru brīdi varētu pārvērst Kristiānu par �urku vai vēl ko ļaunāku. Tagad viņam bija skaidrs, kur� radījis haosu mājās toreiz, kad Reinas tantes vietā Tīnu pieskatīja Edvards.

Piektdien pirmajā starpbrīdī Marts nelika Kristiānām mieru, ka�mēr tas nebija apsolījis parunāt ar Miku. Runāt ar Lindu, Kristiānām par lielu atvieglojumu, uzņēmās Marts pats.

Kristiāns notvēra Miku nākamajā starpbrīdī, tie�i pirms matemā�tikas stundas. Zēns stāvēja gaitenī pie loga un apjucis rakņājās savā mugursomā.

��� Nesaprotu, kur tā palikusi, � viņ�, piesarcis aiz uztraukuma, murmināja. � Es ta�u skaidri atceros, ka to ieliku. Vai ari tā bija iepriek�ējā reize?

��� Kas tev pazudis? � jautāja Kristiāns, un Miks salēcās.

��� Mājasdarbu burtnīca, � Miks nelaimīgs atbildēja. � Es ta�u biju apsolījis, ka atnesī�u arī izlabotu iepriek�ējo mājasdarbu, � iz�misumā viņ� izgāza somas saturu uz grīdas un sāka pa to vandīties.

Tie�i tad noskanēja zvans uz stundu, un Miks abām rokām ņē�mās lādēt visu savu mantību atpakaļ somā.

��� Paklau, Mik, � sacīja Kristiāns, mulsi vērodams drauga izda�rības. � Mums vajag pēc stundām satikties, man tev kas jāpastāsta.

��� Jā, jā, � neklausīdamies atsaucās Miks. � Nu, kur gan tā sa�sodītā burtnīca?!

��� Gaidī�u tevi pie garderobes pēc septītās stundas, � noteica Kristiāns un pusskrie�us devās uz savu klasi.

Pēc pēdējās stundas Kristiāns nekavējoties devās uz garderobi, lai notvertu Miku, ja nu tas būtu aizmirsis viņu pagaidīt. Garderobē drūzmējās skolēni, jautri triekdami, smiedamies un stāstīdami cits citam, ko iecerēju�i darīt brīvdienās. Miku nekur nemanīja. Kristiāns redzēja Martu, kas devās prom no skolas kopā ar Lindu � acīmre�dzot arī viņ� vēl nebija paspējis meitenei neko izstāstīt.

Drīz garderobe bija tuk�a � tā kā bija piektdienas pēcpusdiena, visi steidzās pēc iespējas ātrāk pamest skolu. Kristiāns palika viens stāvam un vērojam skolas durvis, kas tikko bija aizvēru�ās pēc pē�dējā skolēna.

��� Vai tev kas pazudis? � vaicāja garderobes tantīte.

��� Nē, nē� Es tikai gaidu draugu, � izvairīgi atteica Kristiāns un apsēdās uz viena no soliņiem. Viņ� bija pārliecināts, ka Miks nav aiz�gājis no skolas, un cerēja, ka skolasbiedrs kuru katru brīdi parādīsies.

Ta�u Mika kā nebija, tā nebija.

Pēc �etrdesmit minūtēm, kad Kristiāns, zaudējis pacietību un nospriedis, ka dro�i vien tomēr ir palaidis Miku garām, nolēma doties

mājup, garderobē parādījās Miks. Seja viņam bija ko�i sarkana, acis spīdēja. Viņ� izskatījās nosvīdis.

Kristiāns izbrīnīts panācās Mikam pretim.

��� Kur tu biji? � viņ� jautāja. � Es tevi gaidu jau gandrīz stundu.

��� Zinu, � noelsās Miks. � Piedod!

��� Kā ar mājasdarbiem? Atradās?

��� Nekā! Tie�i tāpēc jau es aizkavējos. Matemātikas skolotāja pārskaitās, kad teicu, ka esmu atkal aizmirsis to mājās, un lika man sēdēt pēc stundām un rēķināt. � Miks elsdams stīvēja mugurā jaku. Viņam no pleca noslīdēja mugursoma, un, tai atsitoties pret zemi, kaut kas no�ķindēja kā saplīsdams.

��� Ko tu gribēji man stāstīt? � jautāja Miks, uzmaukdams galvā adītu mici, kad abi jau bija izgāju�i no skolas.

Kristiāns mulsi nokrek�ķinājās.

��� Nu? � skubināja Miks. � Vai esi izdomājis, ko pasākt brīv�dienās?

��� Khmm� Nu, tā arī varētu teikt. Vai rītvakar esi brīvs?

��� Jā, tas ir, domāju, ka jā. Kas ir?

Kristiāns ievilka elpu un sāka stāstīt. Beidzis runāt, viņ� bija tik�pat sarkans un nosvīdis kā Miks pēc mājasdarbu rēķinā�anas, sa�vukārt Miks pavērtu muti viņā blenza. Viņi vēl aizvien bija turpat, skolas pagalmā, jo pēc pirmajiem Kristiānā vārdiem Miks bija apstā�jies un pavērtu muti skatījies uz Kristiānu. Tie�i tā viņ� joprojām stā�vēja.

Kad Kristiāns bija apklusis, labu brīdi klusēja arī Miks. Tad viņ� izdvesa:

��� Jēziņ, Kris, vai tas var būt?

Kristiāns sabozies tikai paraustīja plecus.

��� Kris, tu ta�u negrasies mani izmuļķot, vai ne? Tu ta�u to ne�darīsi?

��� Zini, es pats jūtos kā muļķis, � noņurdēja Kristiāns.

��� Tas ta�u ir pavisam neticami! � iesaucās Miks.

��� Un to tu saki man, � atkal norūca Kristiāns. � Tas ir pilnīgs absurds. Un tomēr mums rīt uz turieni jāaiziet. Kaut vai tikai tādēļ, lai noskaidrotu, kāpēc viņi mums to stāsta un cik no tā visa ir pat ie sība. Iespējams, ka kaut kas tur tomēr ir�

Zēni sarunāja satikties pie Kristiānā mājās sestdien pulksten tri�jos pēcpusdienā.

Pārnācis mājās, Kristiāns steig�us zvanīja Martam, lai uzzinātu, kā draugam veicies ar Lindu. Ta�u Marts neatbildēja. Par laimi, Kris�tiānām arī �odien nevajadzēja sastapties ar Reinas tanti, jo mamma strādāja mājās un auklei bija iedota brīvdiena.

Marts piezvanīja pēc nepilnas pusstundas.

��� Nu, kā tev gāja? � nepacietīgi jautāja Kristiāns.

���������������� Un kā tev pa�am? � ar ironijas pieskaņu atvaicāja Marts.

��� Zini, otrreiz es negribētu to darīt. Linda skatījās uz mani tā, it kā es būtu jucis. Sākumā domāja, ka mēģinu viņu piemuļķot, tikai nesa�prata, ko es ar to cen�os panākt. Pēc tam viņa nodomāja, ka man prātiņā kaut kas sagriezies�

��� Beigās noticēja?

��� Viņa piekrita atnākt, � sacīja Marts. � Ta�u es ļoti �aubos, vai noticēja.

��� Tad ta nu brīnums� � novilka Kristiāns. � Labi vēl, ka pie�krita nākt. Man �ķiet, es viņas vietā būtu tevi pasūtījis divas mājas tālāk.

��� Par to es ne�aubos, � Marts nosmīkņāja. � Es viņai teicu, ka par precīzu laiku vēlāk piezvanī�u. Ko tu sarunāji ar Miku?

Kristiāns pastāstīja, un draugi vienojās, ka uz Var�u māju, kā viņi bija nodēvēju�i Nika namu, varētu doties visi kopā.

Sestdienas pēcpusdienā Kristiānā istabā sapulcējās visi: Mai ls, Linda, Miks, Tīna, Kristiāns un pat Spoks.

��� Ko īsti jūs esat iecerēju�i? � jautāja Linda.

Kristiāns mulsi knibināja rakstāmgalda stūri.

��� Nezinu, cik daudz iMarts tev izstāstīja, � viņ� uzsāka.

��� Es izstāstīju visu, � teica Marts, saglauzdams savas cirtas, kas nupat bija sasniegu�as to kritisko garumu, kas lika doties pie friziera.

��� Viņ� vakar sarunāja visu ko, � piekrita Linda, dīvaini uzlū�kodama Martu. � Tie�ām nesaprotu, kas jums prātā�

��� Labāk nemaz par to nedomā. Tiksim pie Nika un Lietuvenes, tad pati visu redzēsi, � noteica Kristiāns, negribēdams iedziļināties sīkumos. Viņ� nepavisam nevēlējās, lai Linda arī uz viņu skatās tāpat kā tikko uz Martu. Viņaprāt, tas neko labu neliecināja.

�� Varbūt Tīna var palīdzēt, � ieteicās Marts. � Saprotu � tam ir grūti noticēt, bet, ja to redz savām acīm, tad gribot negribot�

��� Nē, � teica Tīna.

��� Paldau, tikai vienu pa�u reizīti, � lūdzās Marts.

��� Nekā nebija! � spītīgi teica Tīna un sāka spēlēties ar Spoku.

Kristiāns paraustīja plecus.

��� Nekas nebūs. Ja viņa negrib, tad arī nedarīs. Tu viņu nepie�spiedīsi.

��� Un ko domā Lietuvene? � piepe�i iejautājās Miks. � Ka var�būt ari kāds no mums spēj radīt �os ima� imig�

��� Imago. Jā, viņa domā, ka tas ir iespējams, � piekrita Marts.

Linda nicīgi nosprauslājās, bet Kristiāns, acis nepaceldams, tur�pināja bakstīt rakstāmgaldu.

��� Tad nu gan� � bijīgi novilka Miks, un Linda apveltīja viņu ar tādu pa�u skatienu kā pirmīt Martu.

��� Jūs visi esat juku�i, � viņa klusi noteica.

Kristiāns domās viņai pievienojās.

��� Vai Spoks varēs nākt līdzi? � pēk�ņi jautāja Tīna.

��� Nedomāju vis, � �aubījās Kristiāns. Lietuvene par suni nebija neko teikusi, un zēnam �ķita, ka viņa nepriecāsies vis, ieraudzījusi Spoku.

�� Bez Spoka es nekur neie�u, � paziņoja Tīna un apķeras su nim ap kaklu.

Kristiāns zināja, ka tā arī būs, un samierinājās ar domu, ka vaja dzēs ņemt līdzi arī suni. Spoks, glu�i kā nolasījis viņa domas, palun eināja asti un iesmilkstējās.

Marts ielūkojās pulkstenī.

��� Ir jau pus�etri. Man liekas, mēs varam doties, � viņ� sacīja.

Saģērbu�ies bērni un suns izgāja no mājas un devās cauri vecpil�sētai uz Var�u māju. Pūta ledains vēj�, un debesis bija nomāku�ās pelnu pelēkas. Ielas, kā jau sestdienas pēcpusdienā, bija pilnas ļau�u, bet sīkā ieliņa aiz Pētera baznīcas, kad bērni tajā nogriezās, bija tuk�a un klusa.

Ceļu rādīja Marts, jo, kā izrādījās, Kristiāns nebija to iegaumējis. Bērni gāja klusēdami, jo auksts vēj� pūta ausīs un līda aiz apkakles, atņemdams jebkādu vēlē�anos sarunāties. Sīkām pārslām sāka snigt.

��� O, pirmais sniegs! � iesaucās Miks, bet viņa saucienu pieklu�sināja vēja brāzma, kas to satvēra un ierāva tuvākajā vārtrūmē, ap�klusinādama pavisam.

Tīna ķerstīja sniegpārslas dūrainī, bet tās bija pavisam sīkas un itin nemaz neatgādināja tās lielās, skaistās pārslas, kuras viņa atcerē�jās no pagāju�ās ziemas.

��� Drīz būsim klāt, � sacīja Marts.

Un patie�ām � nepagāja ne minūte, kad viņi jau stāvēja pie sienā iegrimu�ajām durvīm, kuras apsargāja mēmās akmens vardes.

��� Paskat, kādas! � iesaucās Miks, apbrīnodams vardes. Tām uz galvas bija izveidojusies balta sniega micīte, un tas izskatījās diezgan jocīgi.

Kristiāns trīsreiz pieklauvēja pie durvīm.

Durvis atsprāga līdz galam vaļā, un tajās, mulsi smaidīdams, stāvēja Niks.

��� Nāciet tik iek�ā! � viņ� sacīja.

Iek�ā izskatījās tāpat kā pagāju�ajā nedēļā. Tāpat kurējās kamīns, bet citādi pustuk�ā istaba grima tumsā. Kristiāns paraudzījās apkārt, bet Reinas tanti nekur nemanīja.

Niks ievēroja viņa skatienu un, nojauzdams, ko zēns meklē, sa�cīja:

��� Viņa jau ir lejā � gatavo jums telpas.

��� Lejā? � nesaprata Kristiāns.

��� Tur, tālāk, � Niks pavir�i pamāja uz attālākajām telpām.

��� Tur ir pagrabstāvs.

Linda un Miks vēl aizvien stāvēja pie durvīm, nezinādami, ko iesākt. Beidzot Niks pievērsās viņiem, ar rokas mājienu aicinot nākt dziļāk istabā.

��� Viņi diez ko netic, � klusi ieteicās Marts.

��� Ak, kāds nu tur brīnums! � iesaucās Niks un atmeta ar roku.

��� Man pa�am vajadzēja ilgu laiku, lai pie tā pierastu, kaut arī es pats radu imago. � Viņ� piemiedza ar aci Lindai un Mikam un piebilda:

��� Nedomājiet ne par ko, uztveriet to kā spēli!

Tad viņ� pakasīja pakausi un piepe�i pamanīja Spoku, kas tupēja Tīnai pie kājām un neizprotamu iemeslu dēļ sparīgi luncināja asti.

��� Un kas tad tas tāds? � vaicāja Niks, ar garu, kalsnu pirkstu norādīdams uz suni.

��� Spoks, � atteica Tina.

Niks nobālēja.

��� Spoks, tu saki. Vai tie�ām imago?

Kristiāns iesmējās.

��� Nē, nē, tas nav nekāds imago. Tas ir visparastākais suns, un Spoks ir viņa vārds.

��� Ir nu gan vārdiņ�, � nomurmināja Niks, bet viņa seja atkal atguva krāsu. � Labi, domāju, ka Reina būs beigusi krāmēties, dosi�mies tik lejā. Sekojiet man! � viņ� iesaucās kā karavadonis un nozuda sienas ni�ā.

Bērni viņam sekoja, Spokam jautri rejot un pinoties pa kājām.

�� Tagad uzmanīgi! Mēs kāpsim lejā pa kāpnēm, � Niks brīdi nāja, kad visi bija �ķērsoju�i blakus telpu.

Kāpnēs bija pilnīgi tum�s, ja neņem vērā gaismu, ko meta luktu�ris Nika rokās un kas, jāsaka, nebija no spo�ākajām. Kāpnes bija �au ras, un pakāpieni �ķita veci un apdrupu�i, tāpēc bērni kāpa lēnām, mēģinādami saskatīt, kas atrodas zem kājām, pirms spēra soli.

��� Vai elektrības te nav? � vaicāja Kristiāns, pamanīdams no sienas ārā rēgojamies vadu galus.

��� Agrāk bija gan, -tatsaucās Niks. � Bet tad kaut kas sabojā�jās, un man nav ne mazākās vēlē�anās saukt elektriķi, lai viņ� te lo��ņātu apkārt. Mēs glu�i labi iztiekam tāpat.

Pēk�ņi Niks apstājās un ieklausījās.

��� Labi, � pēc mirkļa viņ� sacīja. � Vienu brīdi man likās, ka te kaut kas grab� Nekas, varam iet tālāk.

Un viņi devās tālāk pa garu gaiteni. �ur tur te vienā, te otrā pusē bija durvis, bet Niks neapstājās ne pie vienām, līdz viņi nonāca pa�ā gaiteņa galā.

�eit arī bija durvis � tās bija vaļā �, un no tālāk eso�ās telpas atspīdēja dzeltena gaisma.

Niks apstājās un, izslēdzis lukturi, pagriezās pret bērniem.

��� Esiet sveicināti Imago Meistaru Apvienības apsprie�u zālē! � viņ� svinīgi sacīja un �igli kā sesks iespruka iek�ā pa durvīm.

Telpa, kas pavērās skatienam, mazāk līdzinājās zālei, bet vairāk dīvainam kambarim. Tas bija gandrīz apaļ� � kā ala �, un ari griestu velve diezgan augstu virs bērnu galvām bija apaļa. Visās ma lās dega resnas, dzeltenas sveces, bet uz neliela galdiņa zāles viņa malā bija novietoti vairāki lukturi. Pie sienām bija sabīdīts vesels lērums krēslu, bet akmeņaino klonu sedza mīksts, tum�i sarkans paklājs.

Telpā rosījās neviens cits kā Reinas tante, staipīdama kasies l�a manījusi atnācējus, viņa nāca sasveicināties.

��� Labdien! � sieviete sacīja. � Priecājos, ka atnācāt. Mani sauc Reina Folkmane, un mēs kopā ar Niku, � Niks pamāja, � iepazīsti�nāsim jūs ar imago zinātni. Cik nu tas būs no mums atkarīgs, � viņa vēl piebilda.

Bērni samulsu�i stāvēja, neteikdami ne vārda, līdz beidzot Reinas tante atmeta ar roku.

��� Labs ir, nav ko vilkt garumā! � viņa iesaucās un no kādas kastes izvilka kaudzi spilvenu. Tos viņa nevērīgi nosvieda turpat zemē uz paklāja un aicināja bērnus iekārtoties ērtāk. � Tā, jādomā, jums būs ērtāk nekā ķebļos.

Bērni sasēdās uz spilveniem, un viņiem līdzās apsēdās arī Niks. Tikai Reinas tante izvēlējās vienu no krēsliem, aizbildinādamās ar stīviem kauliem.

��� Jūs dro�i vien aptuveni zināt, kāpēc esat �eit, � iesāka Reinas tante.

Miks nosarkdams pamāja. Linda paraustīja plecus.

��� Es negribu �odien gari runāt, � turpināja Reinas tante. � Pa�liksim pie tā, ka imago pastāv un ka ir svarīgi noteikt, kur� no jums ir uz kaut ko spējīgs.

��� Kāpēc tas ir tik svarīgi? � jautāja Kristiāns.

��� To es paskaidro�u citreiz, � teica Reinas tante. � Tas ir pā�rāk gar� skaidrojums, lai mēs �odien tam tērētu laiku. Mums jāķeras pie darba.

��� Galvenais � uztveriet to kā spēli, � atkal sacīja Niks. � Ti�ciet � tas būs interesanti.

Linda neticīgi nokrekstējās, un Kristiāns jutās neērti, ka viņu �urp atvilcis. Viņ� saprata, ka tagad Linda vienmēr domās par viņu kā par kārtējo atslēgu meklētāju.

��� Kāds no jums acīmredzot ir spēcīgs imago meistars, � sacīja Reinas tante, domīgi uzlūkodama bērnus. � Tikai pats to neapzinās.

Mūsu un jūsu uzdevums ir atklāt, kur� tas ir, un to var panākt, tikai trenējoties.

��� Kas mums būs jādara? � jautāja Marts.

��� Imago meistaram svarīgas ir vairākas spējas, � atteica Reinas tante. � Viena no tām ir spēja koncentrēties. Vēl vajadzīga ari spē�cīga iztēle. Ta�u sāksim pakāpeniski� Tātad � koncentrē�anās. Kā jums �ķiet, vai jūs spējat labi koncentrēties?

Bērni samulsu�i saskatījās. Miks, kļuvis tikpat sarkans kā pa�klājs, uz kura visi sēdēja, noliedzo�i papurināja galvu. Linda un Marts paraustīja plecus. Kristiāns domāja, ka viņam ar koncentrē�anās spē�jām viss ir kārtībā, ta�u �īs domas paturēja pie sevis. Savukārt Tīna vispār nesaprata, par ko aukle runā.

Tikmēr Reinas tante devās pie vienas kastes un izņēma no tās garu, dzeltenu sveci. Iestiprinājusi sve�turī, viņa to aizdedza un no�lika uz galda.

��� Ar labu koncentrē�anās spēju jūs varat panākt daudz ko. Tā, protams, ir ļoti svarīga arī parastiem cilvēkiem, bet imago meistari bez tās vispār nevar iztikt. Skatieties! i

Bērni jau tāpat skatījās uz viņu.

Reinas tante it kā sastinga, cie�i lūkodamās uz sveci. Kristiānām likās, ka viņa pat neelpo. Tad piepe�i svece izdzisa un pret griestiem uzvijās tieva dūmu grīstīte.

�� Tas ir viens no piemēriem, kas pierāda, ko spēj panākt koncen�trējoties, � sacīja Reinas tante.

��� Kā jūs to izdarījāt? � Marts bija sajūsmināts.

��� Es jau teicu � koncentrējoties, � atteica Reinas tante.

��� Es ari tā protu, � piēpe�i ierunājās smalka balstiņa. Tīna bija piecēlusies kājās un gāja pie Reinas tantes.

Aukle vēlreiz iededza sveci. Tīna apstājās un skatījās uz to. Ne�pagāja ne trīs sekundes, kad svece izdzisa.

Kristiāns neticīgi pa�ūpoja galvu. Linda to pamanīja.

��� Kaut kāds triks, � viņa no�ukstēja, bet Reinas tante sadzir�dēja.

��� Nav nekāda trika, tas ir, nekāda burvju trika. Tā ir tikai kon�centrē�anās. Tajā bridi ir cie�i jāiedomājas, ka svece nodzisusi, � un tad tā arī nodzisīs. Protams, ne katrs to var izdarīt, un arī imago meistariem ir daudz jātrenējas, lai tas izdotos.

��� Bet kā tad Tīna� � samulsis ieteicās Kristiāns.

��� Ziemassvētkos, � Tīna klusi sacīja. � Un citās reizēs�

Kristiāns atcerējās, ka patiesi � Ziemassvētkos viņi bija ļoti sa�mulsu�i, kad nepārtraukti nodzisa eglītē iededzinātās svecītes. Tētis nodomāja, ka kaut kur velk vēj�, un vairākas reizes pārbaudīja logu, ta�u spraugu neatrada.

��� Nu labi, tad ķersimies klāt, � rosīgi teica Reinas tante, ielū�kodamās pulkstenī. � Katrā ziņā koncentrē�anās spēju treniņ� nāks jums par labu jebkurā gadījumā � vai tie būtu imago, vēsture vai matemātika.

To viņai nevajadzēja teikt, jo, izdzirdot vārdu �matemātika�, Miks kļuva tik sarkans, ka Kristiāns pamatīgi izbijās. Draugs izskatī�jās tā, it kā viņam būtu kļuvis slikti.

��� Tev viss kārtībā? � vaicāja Kristiāns.

Miks skaļi nokrem�ļojās un pamāja ar galvu.

��� Tā, tā, � teica Reinas tante. � Sāksim ar pavisam vienkār�u uzdevumu.

Kristiānām tas izklausījās draudīgi, bet Reinas tante jau turpi�nāja:

��� Visiem būs jāaizver acis un jāiedomājas tas, ko es teik�u. Jū� nedrīkstat atvērt acis, iekams nebū�u atļāvusi. Aizvērtām acīm jums jākoncentrējas uz to, ko bū�u pateikusi. Tagad taisiet acis ciet.

Visi, izņemot Spoku, paklausīja.

Tiklīdz Kristiāns bija aizvēris acis, viņ� juta, ka uzmācas miegs. Telpā bija kļuvis diezgan silts, un paklājs bija tik mīksts�

��� Tagad iedomājieties, � atskanēja Reinas tantes balss, un Kris�tiāns pat satrūkās, � iedomājieties naksnīgas ziemas debesis! Tās ir melnas, bet tajās spīd apaļ�, balts mēness. Pamēģiniet saskatīt plan�kumus uz tā!

Kristiāns mēģināja, un mēness plankumi viņam atgādināja plan�kumu uz Spoka sāniem.

��� Nakts ir ledaini auksta, jo pū� ziemeļvēj�. Pāri mēnesim slīd mākoņi. Brī�am tie aizklāj mēnesi pavisam, un tas spīd cauri māko�ņiem kā gai�āks plankums.

Tad viņa apklusa.

Kristiāns domāja par mēnesi un vēja trenktiem mākoņiem, un kādu brīdi tas viņam tīri labi padevās. Kaut arī telpā valdīja klusums, brī�iem zēnam pat �ķita, ka viņ� dzird vēja aurus.

Reinas tante vairs neko neteica, klusums ieilga, un mēness pa�zuda no Kristiānā prāta. Viņ� iedomājās � nez vai nevar jau vērt acis vaļā, ta�u, atcerējies Reinas tantes norādījumu, paturēja tās aizvērtas un atkal sāka domāt par naksnīgajām, mākoņainajām debesīm.

��� Nu, pietiks! � atskanēja Reinas tantes balss, un Kristiāns sa�trūcies atvēra acis. Arī pārējiem acis bija vaļā. iMiks izskatījās samie�gojies, Marts domīgs, bet Linda � garlaikota. Tīna bu�ināja Spoka ausis.

Reinas tante sarauktu pieri lūkojās bērnos.

��� Nu, kā? � viņa vaicāja. Neizklausījās, ka viņa cer sagaidīt ko labu.

Neko labu viņa arī nesagaidīja.

Bērni neteica neko, kāds tikai paraustīja plecus.

Reinas tante diezgan neapmierināti viņos vērās, tad atmeta ar roku.

��� Labs ir, � viņa noteica. � Ko gan var gribēt pirmajā reizē. � Piegājusi pie plaukta, viņa izņēma vairākas paciņas, kas izskatījās pēc salocītām papīra lapām, pārsietām ar auklu.

��� �eit jums būs mājasdarbs nākamajai nedēļai, � viņa sacīja, pasniegdama katram bērnam pa paciņai. Miks, izdzirdot vārdu �mā�jasdarbs�, sāpīgi saviebās.

Paciņās patie�ām bija salocītas papīra lapas. Uz virsējās bija rakstīts �Pirmais vakars�.

��� Katru vakaru pirms gulētie�anas paņemsiet vienu lapiņu, � teica Reinas tante, � un piecpadsmit minūtes ar aizvērtām acīm do�māsiet par to, kas uzrakstīts uz tās. Lai nejauktu domas, jūs nedrīk�stat ielūkoties citās lapiņās � katru vakaru varat izlasīt tikai vienu vienīgu. Vai skaidrs?

Bērni klusēdami pamāja. Vienīgi Linda pavīpsnāja, un Reinas tante, to pamanījusi, piegāja pie meitenes.

��� Zinu, ka tev tas viss �ķiet muļķīgi un tu nespēj tam noticēt. To�mēr es lūdzu tevi �oreiz paklausīt un trenēties kopā ar pārējiem. Tici man, pienāks diena, kad tev tas noderēs.

Runādama Reinas tante cie�i raudzījās Lindai acīs, un meitenei laikam kļuva neērti, jo viņa pat piesarka. Kad Reinas tante vaicāja, vai Linda piekrīt darboties kopā ar pārējiem, meitene tikko manāmi pamāja ar galvu.

Niks, kas visu laiku bija sēdējis pavisam klusi, tagad tik strauji pietrūkās kājās, ka Kristiāns atkal salēcās.

��� Manuprāt, derētu kaut kas iedvesmai! � Niks iesaucās un pa�māja uz zāles vidu. � Skatieties turp!

Kristiāns pavērās turp, kur bija norādījis Niks, un arī pārējie bērni darīja tāpat. Sākumā nekā neparasta viņi nemanīja. Viss bija klusu, tikai Reinas tante kaut ko diezgan neapmierināti bubināja. Tad viens no spilveniem zāles vidū uz tepiķa sakustējās. Kristiāns cie�i vēroja spilvenu, bet Spoks klusi ieņurdējās un pietrūkās kājās. Spilvens vēlreiz sakustējās un apvēlās otrādi.

Tajā vietā, kur tikko bija gulējis spilvens, tagad rēgojās resns, zaļ� stublājs. Tas auga turpat no paldāja, un stublāja galā �ūpojās resns pumpurs. Kristiāns iepleta acis un, nenovērsdams skatienu, vēroja,

kā stublājs aug aizvien garāks. Cita pēc citas izsprāga vairākas tum�i /.alas lapas, un pumpurs brieda aizvien lielāks un ieguva tādu kā dzeltenīgu nokrāsu, kaut arī telpas pustumsā īsti labi nevarēja saska�tīt. Kad pumpurs jau bija pacēlies labu tiesu no grīdas, tas ar pauk�ķi sāka vērties vaļā. Un jau pēc īsa brī�a bērnu acu priek�ā ziedēja brī�numskaista, zeltaina puķe.

Niks noklak�ķināja ar mēli, un puķe pazuda kā nebijusi.

�� Tas tā, � Niks nosmīkņāja. � Motivācijai�

Neviens neteica ne vārda, un pat Linda izskatījās apmulsusi.

Izskatījās, ka Reinas tante smīkņā.

Vēl aptuveni divas stundas viņi Reinas tantes vadībā centās uzla�bot savas koncentrē�anās spējas, veicot da�ādus uzdevumus. Ta�u, tā kā uz priek�u viņi necik nepavirzījās, Reinas tantei beidzot apnika.

��� �odienai pietiks, � viņa noteica. � Pirmajai reizei esat gana daudz redzēju�i. Par iemācī�anos, protams, to nevar saukt, bet tam vajadzīgs laiks. Jums labāk sākumā patrenēties individuāli. Ceru, ka nākamā nedēļa jums nepaies veltīgi un nākamsestdien varēsim pa�strādāt nopietnāk.

Niks strauji pielēca kājās.

��� Es jūs pavadī�u uz izeju, sekojiet man! � Jaunais cilvēks me�tās uz durvju pusi. Un drīz viņi bija uz ielas.

��� Ko tu par to domā? � Kristiāns vaicāja Martam, kad Lindas un Mika vairs nebija klāt.

Draugs paraustīja plecus.

��� Tas joks ar puķi izskatījās diezgan pārliecino�i, � viņ� no�teica.

��� Nu jā, bet vai tad tas nevarēja būt vienkār�i triks? � neatlai�dās Kristiāns.

��� Nu, nez� Neizskatījās pēc trika. Gan jau redzēsim, kas tur īsti ir. Izskatās, ka viņi diezgan nopietni ir ķēru�ies pie mūsu mācī�anas. Un, godīgi sakot, man nekas nebūtu pretim, ja es varētu sev �ad un tad uzburt kādu pīrādziņu, � viņ� nosmīkņāja.

��� Nepaliec smieklīgs! � no�ņāca Kristiāns. � Diez vai tur kāds nodarbojas ar pīrādziņu uzbur�anu!

Marts tikai smaidīja. Lai ko teiktu Kristiāns, zēnam viss notieko��ais tomēr �ķita gana interesants, lai iesaistītos. Katrā ziņā nekā aiz�domīga nemanīja.

��� Nāc, Tīna, ejam mājās! � uzsauca Kristiāns. � Ja tev rīt nav, ko darīt, piezvani, � viņ� teica Martam.

Marts pamāja, un viņi �ķīrās.

Atliku�o ceļu mājup Kristiāns domāja tik saspringti, ka viņam sāka sāpēt galva. Ta�u neko viņ� tā arī neizdomāja.

Visu ziemu un pavasari bērni ik sestdienu devās uz Var�u māju, lai trenētos �imago mākslā�, kā to dēvēja Niks. Pat skeptiskā Linda un Kristiāns bija aizrāvu�ies, jo Niks prata bērnus iesaistīt, ik reizi izdomādams ko jaunu vai nodemonstrēdams kādu neticamu triku.

Pienāca jūnijs.

Tomēr necik tālu Reinas tante un Niks ar bērniem nebija tiku�i. Vienīgā no bērniem, kas spēja izveidot imago, joprojām bija un pa�lika Tīna. Pārējie neizrādīja ne mazākās pazīmes, ka kāds no viņiem varētu būt imago meistars.

Reinas tante un Niks bija pilnīgā nesapra�anā.

��� Esmu pārliecināta, ka vismaz viens no viņiem ir uz kaut ko spējīgs, � mulsi sacīja Reinas tante kādu vakaru, kad bērni jau bija devu�ies prom un viņi ar Niku vieni sēdēja IMA apsprie�u zālē.

��� Zinu, � atsaucās Niks. � Lai nu kas, bet imagometrs ne�melo!

Vairākas reizes nodarbību laikā imagometra bultiņa piepe�i bija sākusi raustīties un uzlēkusi pat līdz piecsimtajai iedaļai. Ta�u, kad Niks bija mēģinājis mērīt imagonus katram bērnam atsevi�ķi, tas al�la� bija palicis mēms, vienīgi Tīnai uzrādot pavisam nelielu aktivitāti.

��� Tas ir kas mistisks, � novilka Reinas tante. � Reizēm man jau sāk likties, ka mēs te darbojamies velti.

Pat Niks, parasti jautrs un dzīvespriecīgs, izskatījās noraizējies.

��� Varbūt mums vajadzētu vērsties pie Gardara? Kā tu domā? � viņ� beidzot klusi ieteicās.

Reinas tante brīdi domāja, tad pamāja ar galvu.

��� Jā, � viņa teica. � Tā arī jādara. Izskatās, ka pa�i mēs galā netiksim. Un tam bērnam � lai kur� tas arī būtu � jāiemācās kon�trolēt savu imago prasmi. Galu galā, mēs neesam vienīgie, kurus in�teresē labi meistari.

Skola bija beigusies, un Kristiāns ar draugiem pavadīja daudz laika ārpus mājas. Bija pārsteidzo�i silts jūnijs, un Kristiāns ar Lindu augām dienām dzīvojās pa pilsētu un tās parkiem, pārbaudīdami savu digitālo fotoaparātu iespējas. Kad Marts nebija iegrimis kārtējā aizraujo�ā grāmatā, viņ� pievienojās abiem fotomeistariem.

Arī Tīna ar Spoku negribēja palikt mājās.

��� Spokam vajadzīgs svaigs gaiss, � savilkusi seju nopietnā gri�masē, sacīja Tīna. � Daudz, daudz svaiga gaisa, � viņa piebilda.

Spoks piekrīto�i ierūcās.

Kristiāns stāvēja sabozies. Viņam �ķita, ka daudz labākas bildes viņam sanāktu tad, ja laiku pa laikam kādā objektīva stūrī nerēgotos Tīnas bize vai Spoka aste. Ta�u arī mamma uzskatīja, ka svaigs gaiss nāks Tīnai un Spokam par labu. Un Kristiānām atlika tikai pie�kāpties.

Kristiāns ar Lindu mēdza savā starpā sacensties. Viņi izdomāja kādu tēmu, par ko uzņemt bildes, un dienas beigās attēlus salīdzi�nāja. Bil�u apskatē tika pieaicināti arī Marts ar Miku, un bie�i vien vērtē�ana beidzās ar skaļām diskusijām.

Arī �odien Kristiāns ar Lindu bija nolēmu�i sarīkot sacensības. Viņi nekādi nevarēja vienoties par tēmu, līdz glu�i neviļus iesaistījās Tīna.

��� Nez, vai �ajā pilsētā ir arī kāds skābūzis, � viņa murmināja, likdama Spokam kakla siksniņu.

��� Kas? � izsaucās Kristiāns.

��� Skābūzis, � atkārtoja Tīna. � Nez, vai te ir kāds skābūzis!

��� Kas par skābūzi?! � smējās Linda.

��� Mamma �orīt teica tētim, ka tas pussalūzu�ais virtuves kom�bains būs jānobēdzina kādā skābūzī. Tikai man liekas, ka te nekādu skābū�u nav. Vai tad ir? � Mazā jautājo�i palūkojās uz Kristiānu un Lindu.

Tie abi saskatījās, un Kristiāns piemiedza ar aci.

��� Nu, to mēs varētu noskaidrot, � viņ� sacīja. � Vakarā tu va�rēsi izvēlēties, būs vesela skābū�u kolekcija, � viņ� smējās.

Arī Linda ķiķināja.

��� Labs ir, lai tad iet skābū�i, � viņa irgodamās teica un, pame�tusi ar roku Kristiānām un Tīnai, devās skābū�u medībās.

��� Pagaidi mūs! � iesaucās Tīna un aizmetās viņai pakaļ. Spoks ievauk�ķējies arī metās rik�os.

Tīna pati izvēlējās, vai doties līdzi Kristiānām vai Lindai. �odien acīmredzot bija Lindas kārta.

ļ

Kristiāns bija bezrūpīgs un laimīgs. Bija ta�u vasara, turklāt pats vasaras sākums, kad priek�ā gandrīz veseli trīs brīni�ķīgi brīvības mēne�i. Pēc Jāņiem mammai sāksies atvaļinājums, un tad viņi visi, iz�ņemot tēti, brauks dzīvot uz Egļkalni.

To atcerējies, Kristiāns iedomājās � nez kas notiks ar viņu sest�dienas nodarbībām. Tad ta�u tās būs jāatceļ, jo Kristiāns neparko nebija ar mieru palikt pilsētā. Vasaras Egļkalnē alla� bija pats jaukā�kais laiks gadā.

Kristiāns klīda pa pilsētu, ik pa brīdim nobildēdams ko ievērības cienīgu, ta�u nevienu skābūzi tā arī nebija atradis.

Pulkstenis bija jau gandrīz pieci pēcpusdienā, kad zēns teciņus metās uz Var�u māju.

Kad viņ� ar piecu minū�u nokavē�anos aizelsies iemetās IMA

apsprie�u zālē, visi jau bija priek�ā. Marts pastūma uz viņa pusi krēslu, un Kristiāns, vēl aizvien skaļi elsdams no skrējiena, apsēdās.

��� Kāpēc Lietuvene �odien tāda drūma? � Kristiāns �ukstus vai�cāja draugam, kad bija brīdi vērojis Reinas tanti.

��� īsti nezinu, � tāpat �ukstus attrauca Marts. � Laikam kaut kas ir noticis. Pirms tu ienāci, viņa teica, ka esot kaut kas paziņo�jams.

��� Varbūt viņa paziņos, ka mēs beidzam �o pasākumu, � cerīgi minēja Kristiāns. � Drīz mēs braucam uz Eg]kalni, un tad j�

��� Beidzot visi sanāku�i, � skaļi konstatēja Reinas tante, pār�traukdama Kristiānu pusvārdā. � Man jums ir kāda ziņa. Mēs visi, kas �eit esam, dosimies uz Islandi.

��� Ko mēs darīsim? � nesaprata Tīna.

��� Tas ir, kā � uz Islandi? � galīgi apstulbusi, vaicāja Linda.

��� Pavisam uz Islandi?

Acīmredzot Linda bija vienīgā no bērniem, kas apjauta, kur at�rodas Islande. Vismaz par sevi Kristiāns bija dro�s � viņ� zināja tikai to, ka tāda Islande kaut kur ir, bet kur, par to viņam nebija ne mazā�kās nojausmas. Ja viņam liktu minēt, viņ� dro�i vien izvēlētos kādu no Zemes poliem.

��� Brauksim uz Islandi, � atkārtoja Reinas tante gadījumam, ja kāds nebūtu lāgā sadzirdējis. � Un turklāt drīz vien.

��� Kad? Kā? Kāpēc? � skanēja no visām pusēm.

Tīna gan gribēja zināt tikai vienu.

��� Vai Spoks arī drīkstēs braukt?

Reinas tante acīm redzami negribīgi, tomēr pamāja ar galvu.

��� Tas ir labi, � apmierināti sacīja Tīna. � Tad es arī brauk�u.

��� Es nevaru braukt ne uz kādu Islandi, � paziņoja Kristiāns.

��� Mēs brauksim uz Egļkalni.

Linda paskatījās uz viņu tā, it kā viņ� būtu piepe�i zaudējis prātu.

��� Vai tu esi pie pilnas sajēgas? � viņa jautāja, acis iepletusi.

��� Tu labāk gribi braukt uz Egļkalni nekā uz Islandi?!

Kad Kristiāns apjucis pamāja ar galvu, meitene iepleta acis vēl platākas un tikai neticīgi pa�ūpoja galvu.

Miks, noklausījies sarunu, acīmredzot kautrējās izrādīt Lindai savu nezinā�anu, un tagad, pieliecies pie Kristiānā, �ukstēja viņam ausī:

��� Kur tā Islande ir?

Kristiāns saviebās un paraustīja plecus.

��� Islande atrodas �eit! � Piepe�i pielēcis kājās un nez no kurie�nes izrāvis paprāvu globusu, Niks ar rādītājpirkstu bakstīja tajā.

Bērni sastājās viņam apkārt.

��� Otra lielākā sala Ziemeļatlantijas okeānā, � deklarēja Niks.

��� Atrodas starp se�desmit tre�o un se�desmit sesto platuma grādu un trīspadsmito un divdesmit ceturto garuma grādu. Kopējā pla�tība � simt trīs tūksto�i kvadrātkilometru.

Linda un Kristiāns atzinīgi noelsās � viņi prata novērtēt �ādas zinā�anas. Toties Miks kārtējo reizi bija piesarcis � viņam likās, ka teju, teju Niks palūgs pārrēķināt kvadrātkilometrus kvadrātjūdzēs.

��� Tuvākās valstis ir Grenlande, Skotija un Norvēģija. � Nosau�cot katru valsti, Niks ar pirkstu iebakstīja globusā attiecīgajā vietā.

�� Tā ka, ja vēlēsieties paviesoties Grenlandē, jums atliek tikai pārva�rēt divsimt astoņdesmit se�us kilometrus okeāna, � viņ� nosmējās.

��� Labi, labi� � iejaucās Reinas tante. � Visus ģeogrāfiskos un citus faktus varēsiet apspriest vēlāk. Tagad jāķeras pie lietas.

��� Pie kādas lietas? � vaicāja Tīna.

��� Tūlīt dzirdēsiet, � attrauca Reinas tante.

��� Paga, paga, � tagad iejaucās Linda. � Kā tad mēs uz Islandi liksim? Tas ta�u ir �ausmīgi tālu!

��� Par to nerūpējieties, � smējās Niks. � VIMS ir savi ceļi�

��� Kādam vims? � nesaprata Kristiāns.

��� Vispasaules Imago Meistaru Savienībai, � paskaidroja Niks.

-�� Neesam jau galīgi nabagi, ir mums savas lidma�īniņas un�

Bērni iepleta acis. Savas lidma�īniņas, ko tu neteiksi.

��� Njā, � nomurmuļoja Reinas tante. � Dosimies ceļā jau nā�kamnedēļ, nav ko vilkt lietu garumā. Ar jūsu vecākiem es visu saru�nā�u. Protams, viņi neuzzinās, kurp jūs dodaties patiesībā, viņiem pietiks ar to, ka kopā ar mani būsiet nelielā izbraukumā, kas jau arī nemaz nav tālu no patiesības.

Kristiānām, vēlreiz palūkojoties uz globusu, gan �ķita, ka tas ir ļoti tālu gan no mājām, gan no patiesības, bet viņ� nekā neteica. Arī Miks un Marts izskatījās nedaudz norūpēju�ies, un vienīgās, kas sa�jūsminājās, bija Linda un Tīna. Lindai acis mirdzēja vien, un likās, ka viņa būtu gatava doties ceļā kaut tūliņ.

Ko domāja Spoks, bija grūti pateikt, jo viņ� bija pievērsis neda�lītu uzmanību kādai spraugai starp grīdas dēļiem.

��� Redzat, � turpināja Reinas tante. � Mēs ar jums netiekam nekādā skaidrībā. Kur bijām, tur arī esam paliku�i, un tā to nevar atstāt.

��� Kāpēc ne? � nesaprata Kristiāns. � Jūs dro�i vien esat kļūdī�ju�ies, un tikai Tīna spēj imagot.

Imagot � tas bija vārds, ar ko bērni apzīmēja imago tēlu veido��anu. Tas skanēja īsāk un, viņuprāt, arī noslēpumaināk.

Reinas tantei �is jaunvārds nepatika, un ikreiz, to dzirdot, viņa saviebās. Arī �oreiz.

��� Nesaki �imagot� � tas skan vulgāri, � viņa jau kuro reizi aiz�rādīja. Un jau kuru reizi netika ņemta vērā.

���������������� Mēs te mēģinām imagot gan tā, gan �itā, � iejaucās arī Marts,

��� bet nekas nesanāk. Man arī liekas, ka jāmet miers.

��� Mēs nevaram mest mieru, � strikti teica Reinas tante. � Tas nav tik vienkār�i. Mēs nevaram būt kļūdīju�ies, un mums ir jātiek skaidrībā. Kaut vai tādēļ, lai parūpētos par jūsu dro�ību.

��� Kādēļ? Kādu dro�ību? � nesaprata Kristiāns.

�� Nu tad tā, ir pienācis laiks pastāstīt jums ko vairāk par visu to imago bū�anu, � sacīja Niks.

��� Beidzot� � reizē novilka Kristiāns ar Martu.

��� Es tikko minēju VIMS, � teica Niks. � Tā ir oficiāla organi�zācija, kurā iesaistīti visi imago meistari. Protams, tā ir oficiāla tikai imago meistaru vidū, citi cilvēki par to neko nezina.

���������������� Jo viņiem nekas nav jāzina, � strikti noteica Reinas tante.

��� VIMS pastāv tādēļ, lai imago meistari varētu savu darbību kontro�lēt. Lai neviens neizietu, tā sakot, no rāmjiem.

Niks klusēdams pamāja.

��� VIMS prezidents ir Rasels �mits, � paziņoja Reinas tante. � Pēc izcelsmes kanādietis, tagad pārcēlies uz Reikjavīku.

��� Reikjavīku? � pārjautāja Marts.

��� Islandē, � īsi paskaidroja Linda. Acīmredzot meitene no ģeo�grāfijas sajēdza �o to vairāk par zēniem.

��� Tie�i tā, � apstiprināja Reinas tante. � Reikjavīka ir Islandes galvaspilsēta. Un tie�i turp mēs arī dosimies.

��� Pie tā �mita, vai? � brīnījās Kristiāns. Viņ� nevarēja iedomā�ties, ko tas ar viņiem visiem varētu iesākt.

��� Nē ta�u! � iesaucās Reinas tante. � Ļaujiet man visu izstās�tīt līdz galam. � Un viņa turpināja: � Pie kā mēs palikām? Nu jā, tātad Rasels �mits ir VIMS prezidents. VIMS ir pārstāvniecības katrā valstī, protams, arī �eit, kā jau jūs zināt.

��� Vai jūs esat mūsu pārstāvniecības vadītāja? � ar zināmu bijību Reinas tantei vaicāja Marts.

��� Protams, ne. Vai tad es varētu vienlaikus vadīt pārstāvniecību un noņemties ar tādiem resgaļiem kā jūs? � viņa iesmējās. � Tad nu gan es dabūtu sirmus matus!

Kristiāns nosprieda, ka �āds izsauciens bija glu�i nevietā, jo Reinas tantes mati jau bija gana sirmi.

��� Beidziet mani visu laiku pārtraukt! � Reinas tante nepacie�tīgi sacīja. � Tātad VIMS. Bet VIMS diem�ēl nav vienīgā organizā�cija. Redzat, aizvien biju�i cilvēki, kas gribēju�i �o spēju izmantot da��ādiem noziedzīgiem mērķiem. Visādi ir bijis� Ir biju�as laupī�anas: laupītājs ir izmantojis imago, lai tiktu pie laupījuma. Ir bijis vēl daudz

kas� Protams, visi �ie noziedznieki tika izslēgti no VIMS un viņiem aizliegts nodarboties ar imago radī�anu.

��� Diem�ēl ar to stāsts vēl nav galā, � piebilda Niks.

��� Tā ir. Viņi slepus apvienojās un izveidoja pa�i savu organizā�ciju. Noziedzīgu organizāciju, pilnu ar sala�ņām, un nosauca to par Berija Bandu.

��� Berija Bandu? � neticīgi pārjautāja Kristians. Tas izklausījās kā no multiplikācijas filmas.

��� Berija Bandu, � apstiprināja Reinas tante. � Tas ir no viņu vadoņu uzvārda. Redzi, to bandu vada dvīņubrāļi � Hugo un Maikls Be riji.

��� Berry tulkojumā no angļu valodas nozīmē oga�, � Niks pa�skaidroja Tīnai. � Viņi abi ir pilnīgi traki, pat izveidoju�i sev ģer�boni ar �ūskogām. Tā ir indīga oga, � viņ� piebilda. � Divas �ūskogas viena otrai pretim un divi lielie B burti � tāds ir to sala�ņu ģerbonis.

��� Viņi nodarbojas ar visu ko, � sacīja Reinas tante. � Visu veidu noziedzība� viss, ko vien varat iedomāties� nav pat vērts to sākt uz�skaitīt. Pats svarīgākais ir tas, ka viņi cen�as savervēt pa�us talantīgā�kos imago meistarus.

��� Kā tad, � pavīpsnāja Niks. � Meklē labākos speciālistus, ja tā var izteikties.

��� Viņi darbojas paralēli VIMS, � turpināja Reinas tante. � Sle�pus pārbauda bērnu imago aktivitāti. Un tad iesūta savus aģentus novēro�anai. Ta�u viņi to dara slepus, jo VIMS tomēr ir daudz lielāka un spēcīgāka organizācija un atklāti rīkoties Berija Banda neuzdro��inās.

��� Kad bērni sasniegu�i divpadsmit trīspadsmit gadu vecumu, Berija Banda mēģina pārvilināt talantīgākos savā pusē, � Reinas tante stāstīja tālāk. � Piesola nez kādus labumus. Un diem�ēl jā�atzīst, ka viņiem tas nereti izdodas. Sliktākais ir tas, ka viss notiek

slepus, un VIMS bie�i vien to nemaz nenojau�, iekams jaunietis nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu un nepazūd no redzesloka.

��� Kas tad notiek? � vaicāja Marts.

��� Nu, viņ� aiziet pagrīdē un pilnībā pievienojas Berija Bandai, � paskaidroja Niks. � Mēs viņus vairs nesastopam.

��� Jā, tikai redzam darbībā, � drūmi novilka Niks.

��� Un kāds tam visam sakars ar mums? � Kristiāns vēl aizvien nesaprata.

��� Vistie�ākais, � tikpat drūmi kā pirmīt Niks, noteica Reinas tante. � Viens no jums ir talantīgs, ārkārtīgi talantīgs. Un es būtu ļoti pārsteigta, ja Berija Banda būtu to palaidusi garām.

��� Noteikti ne, � iestarpināja Niks. � Agri vai vēlu viņi mēģi�nās ar jums sazināties un pārvilināt savā pusē.

��� Nu un tad? � nesaprata Marts. � Mēs ta�u nepiekristu!

��� Viņiem ir sava taktika attiecībā uz tiem, kuri nevēlas ar viņiem sadarboties, � teica Niks. � Tie glu�i vienkār�i tiek nolaupīti.

Bērni noelsās.

��� Nolaupīti? � neticīgi pārjautāja Kristiāns. � Vai tad tā var piespiest darīt pa viņu prātam?

��� To mēs nezinām, � teica Niks. � Par pazudu�ajiem bērniem neviens nekad vairs neuzzina. Viņi pazūd bez pēdām.

Labu brīdi zālē valdīja klusums. Kristiāns juta, ka viņam pār kauliem pārskrien �ermuļi. Viņ� nodrebinājās. Ja līdz �im viss bija licies kā diezgan bezjēdzīga, bet tajā pa�ā laikā nevainīga rotaļa, tad tagad rotaļa pārvērtās par īstenību. Turklāt diezgan biedējo�u īste�nību.

Pēk�ņi viņam ienāca prātā vēl kas, ko viņ� jau sen bija gribējis pajautāt. Iebāzis roku d�insu kabatā, viņ� izvilka nelielu vizītkarti un sniedza to Reinas tantei.

��� Lūk, � zēns sacīja, � varbūt jūs viņu pazīstat?

Reinas tante apmulsusi raudzījās uz sudrabaino vizītkarti.

��� Januss Kopers, � viņa burtoja, � sertificēts ņurņuku med�nieks. Kas, pie velna, tas tāds?!

Kristiāns izstāstīja par savu un Marta dīvaino sastap�anos ar mazo vīreli, un Reinas tante saspringti viņā klausījās. Arī Niks neno�vērsa no zēna ne acu.

��� Vizītkarti es paturē�u, � sacīja Reinas tante, iebāzdama to sev kabatā. � Un nekādā gadījumā jūs nedrīkstat ar viņu sazināties!

Kristiāns ar Martu apmulsu�i saskatījās.

��� Kāpēc? Kas viņ� ir? � vaicāja Kristiāns.

��� To es nezinu, es nekādu Janusu Koperu nepazīstu, � sacīja Reinas tante. � Bet viens nu gan man ir skaidrs � viņ� nav no mū�sējiem. Un tas stāsts izklausās tipisks Berija Bandai � laiku pa lai�kam viņi izmanto visādus trikus, lai apvārdotu bērnus.

��� Viņi ir kaut ko uzodu�i, � domīgi sacīja Niks. � Kāpēc tad lai viņi ap jums slamstītos?

��� Bet kas tas bija par zvēru? � joprojām nesaprata Kristiāns.

��� Imago, protams, � sacīja Niks. � Un vīrelis pats to bija radī�jis. Man �ķiet, es saprotu, ko viņi gribēja panākt, � Niks domīgi pie�bilda.

��� Ko tad? � Kristiāns ar Martu atkal reizē iesaucās.

��� Viņiem �ķita: ja nu kāds no jums kādreiz radītu palieko�o imago un apjuktu, jūs noteikti viņam piezvanītu. Un tad Berija Bandai būtu visi ceļi vaļā.

Tīna no teiktā nebija sapratusi nenieka un mierīgi spēlējās ar Spoku, bet visi pārējie izskatījās tikpat iztrūku�ies kā Kristiāns.

��� Bet kāds tam visam sakars ar Islandi? � pēdīgi ierunājās Linda.

��� Islande� � domīgi novilka Reinas tante. � Tas ir cits stāsts.

Kristiānām sāka likties, ka vienam vakaram stāstu ir pārāk

daudz. Viņ� juta, ka vēl pāris tādu stāstu, un viņ� atkal jutīsies kā vis�īstākais atslēgu meklētājs.

��� Redzat, mīlī�i, � ierunājās Niks, acīmredzot uzņemdamies atbildību par nākamo stāstu. � Pasaulē ir vairākas vietas, kas ir lab vēlīgākas imago radī�anai nekā citas. Tās ir vietas, kur ļaudis sevi�ķi cie�i tic da�ādām vietējām teiksmām un leģendām. Tāda vieta ir, piemēram, Norvēģija ar tās troļļiem. Tāda vieta ir ari Īrija. Un tāda vieta ir Islande.

��� Protams, ir arī vietas citur pasaulē, ne tikai Eiropas ziemeļu daļā, � piebilda Reinas tante. � Ta�u �obrīd tas nav svarīgi. �obrīd mūs interesē vienīgi Islande, jo turp mēs dosimies.

��� Tie�i tā, � apstiprināja Niks, kā baidīdamies, ka Reinas tante varētu pārņemt viņa stāstījumu. � Neviens lāgā nezina, kāpēc, bet tie�i Islande ir sevi�ķi spēcīga imago zona. Tas nozīmē, ka tā ir labvē�līga vieta imago radī�anai.

Tā kā bērni joprojām neizpratnē lūkojās, viņ� paskaidroja vēl tuvāk.

��� Tur ir vieglāk imagot, � viņ� sacīja, izpelnīdamies iznīcino�u skatienu no Reinas tantes puses.

Toties bērni tagad saproto�i pamāja.

��� Islandē ļaudis vēl aizvien tic visvisādiem ērmiem � elfiem un citiem, � stāstīja Niks un nosprauslojās: � Nu, jāatzīst, ka tā vide visnotaļ veicina fantāziju.

��� Un tāpēc, � turpināja Reinas tante, � tie�i Islandē ir izvei�dota jauno imago meistaru apmācības vieta. Visi nākamie imago meis�tari no Eiropas ziemeļu daļas, sasniedzot astoņpadsmit gadu vecumu, dodas turp un veselu gadu kopīgi trenē savu imago prasmi. Pēc tam viņi dodas atpakaļ katrs uz savu dzimteni un turpina izkopt imago mākslu. Bet tie�i Islandē ir labvēlīga vide iesākumam.

��� Jā, tur tiek atvieglota un paātrināta mācī�anās, � piebilda Niks.

��� Un mēs dosimies turp, lai tiktu ar jums skaidrībā, � paziņoja Reinas tante. � Tur ir arī labāki speciālisti, gan viņi zinās, ko ar jums iesākt.

��� Vai nu tur, vai arī nekur, � Niks dramatiski noteica un tad atmeta ar roku. � Ek, nav ko kreņķēties, gan jau viss būs labi!

��� Un tad? � piepe�i ierunājās Linda, kas visu laiku bija klusē�dama klausījusies. � Ko jūs darīsiet, kad noskaidrosiet, kur� no mums ir lielais imago meistars. Berija Banda ta�u tikai to vien gaida?

��� Vienu cilvēku mēs pratīsim pasargāt, � sacīja Reinas tante.

��� Turpretim pieskatīt jūs visus ir pagrūti. Bez tam mums pa�iem ir svarīgi noskaidrot, kur� no jums ir īstais cilvēks un kas ar viņu notiek pa�reiz.

��� Respektīvi, kāpēc nekas nenotiek, � precizēja Niks.

��� Ceļā dosimies nākamajā pirmdienā, � noteica Reinas tante.

��� Līdzi jums jāņem ūdensnecaurlaidīga vējjaka�

��� Islandē bie�i līst, � paskaidroja Niks. � Un vēj� tur bie�i vien ir tāds, ka no lietussarga nav nekādas jēgas. Tāpēc nepiecie�ama vējjaka.

��� Tie�i tā, � noskaldīja Reina. � Tātad vējjaka un apģērbs divām nedēļām. Un kas nu jums vēl katram �ķiet nepiecie�ams. Jā, un paņe�miet peldbikses, Islandē ir brīni�ķi karsto avotu baseini. Būtu muļ�ķīgi, ja jūs, būdami tur, tajos nenopeldētos.

Kristiānu aizvien vairāk pārņēma nerealitātes izjūta. Vēl pirms mirkļa Lietuvene bija runājusi par bērnu nolaupī�anu, bet tagad uz�traucās par peldbiksēm. Kristiāns nemanāmi ieknieba sev kreisās rokas delmā. Nē, viņ� tomēr bija nomodā. Nomodā un pie pilnas sa�pra�anas, kaut par pēdējo viņ� nebija simtprocentīgi dro�s.

��� Ar jūsu vecākiem es visu sarunā�u, kā jau teicu, � teica Rei�nas tante. � Un tagad viss � apspriede beigusies!

Turpmākajās dienās viss ritēja kā pa sapņiem. Vismaz Kristiā�nām tā �ķita. Viņ� vēl aizvien nespēja noticēt, ka tā � ne no �ā, ne no tā � viņi piepe�i sakrāmēs �emodānus un dosies prom uz Atlan�tijas okeāna ziemeļiem, uz kādu nīkulīgu salu, kā viņ� mēdza saukt Islandi.

��� Lietuvene ir riktigākā atslēgu meklētāja, � Kristiāns sapīcis �ēlojās Martam. � Tie�i tagad, kad jābrauc uz Egļkalni, viņa izdomā braukt uz Islandi. Ko es tajā Islandē darī�u?

��� Imagosi, � nosmīkņāja Marts.

To dzirdot, Kristiāns saviebās tā, it kā viņam piepe�i sāpētu pil�nīgi visi zobi.

Toties Linda par gaidāmo ceļojumu bija sajūsmā.

��� Tas ta�u ir fantastiskākais, kas vien var būt! � viņa jūsmoja.

��� Kā tad, � novilka Kristiāns. � Fantastiski tādiem, kas tā vien ilgojas pavadīt savas brīvdienas, sē�ot uz kāda aisberga un skatoties acīs vienam nolāpītam pingvīnam.

���������������� Kādam aisbergam? Kādam pingvīnam? � Linda iepleta acis.

��� Vai tu ģeogrāfiju skolā esi mācījies?! � viņa sa�utusi sauca.

Kristiāns kaut ko noburk�ķēja, kamēr Marts acīmredzami uz�jautrinājās.

��� Islande ta�u ir pasakaina zeme, � Linda nevarēja vien beigt jūsmot. � Tur ir tādi ūdenskritumi, tādi geizeri un tādi kalni kā nekur citur!

��� Tie�i to jau es arī saku, � teica Kristiāns. � Vieni vienīgi sa�sodīti kalni un aisbergi� Pa�ā vasaras jaukumā braukt tupēt uz leduskalniem jau nu nav tas pats labākais, ko dar�

Linda neļāva viņam pabeigt.

��� Tu patie�ām esi muļķīgs īgņa, � viņa sapīkusi noteica un uzgrieza Kristiānām muguru.

Kristiāns palika atbildi parādā, bet vēlāk mājās uzmeklēja ģeo�grāfijas enciklopēdiju un grāmatu par Islandi, lai netraucēti tiktu skaidrībā, par ko tad īsti Linda tā sajūsminās.

Kad Kristiāns beidzot grāmatas aizvēra, pulkstenis bija pus�divi naktī, un viņ� jutās kā atgriezies no brīnumaina ceļojuma. Ta�gad Islande viņam vairs nebija tikai �nīkulīga sala Ziemeļatlantijas okeānā�. Tagad tā bija me�onīga, lavas lauku klāta zeme, augstas kalnu grēdas, zaigojo�i ledāji un milzīgi, versmojo�i vulkāni. Tie bija

karstie avoti, kas pildīja apkārtni ar briesmīgu sēra smaku, un nelieli silti ezeriņi, kuros var peldēties pat ziemā. Tie bija mazo Islandes zirdziņu ganāmpulki me�onīgo kalnu pakājēs un raibas pīļu koloni�jas straujo upī�u deltās.

Kristiānām likās, ka viņ� tikko ir pabijis neparastākajā salā uz zemes, un viņ� bija ar mieru tur atgriezties atkal.

Priecīgi iesmējies, zēns izvilka no gultapak�as savu veco �emo�dānu.

��� Lindai taisnība, � viņ� klusībā noteica. � Tikai atslēgu mek�lētāji nebrauc uz Islandi.

Ko īsti Reina Folkmane bija teikusi bērnu vecākiem un kā tos pārliecinājusi, to viņa pat nedomāja kādam izpaust.

Ta�u fakts palika fakts. Pirmdienas rītā bērnu �emodāni bija kārtībā, un mammas un tēti pavadīja viņus līdz pilsētas centra pulk�stenim, kur jau gaidīja Reinas tante un Niks, kas sēdēja pie neliela mikroautobusa stūres.

Kristiānām bija nelieli sirdsapziņas pārmetumi, ka jāmelo vecā�kiem par ceļojuma patieso mērķi, ta�u viņ� ļoti labi apzinājās, ka teikt patiesību diem�ēl nav iespējams. Rat ja vecāki piekristu bērnu ceļojumam uz Islandi, būtu visai pagrūti izskaidrot, kā viņi domā aizceļot uz Islandi bez pases un da�ādu formalitā�u kārto�anas. Galu galā, kāds no vecākiem noteikti pajautātu, kādēļ viņiem nav vajadzi gas lidma�īnas biļetes�

Ap mikroautobusu valdīja pamatīga kņada. Pat Spoks, ik pa mirklim ievauk�ķēdamies, satraukti lēkāja riņķī apkārt, kā baidīda mies kaut ko palaist garām.

Marts izskatījās vēl sprogaināks un garmataināks nekā jebkad agrāk un pa�reiz norūpējies vēroja, kā tēvs liek ma�īnā viņa �emo dānu.

��� Paldau, nestūķē to tā, � viņ� lūdza. � Tur pa�ā virsū ir grā mata, ko pa�reiz lasu. Negribu, ka tā paliek bez vākiem.

Marta tēvs uzjautrināts paraudzījās uz dēlu.

���������������� Kāpēc tu domā, ka es to atstā�u bez vākiem? � viņ� jautāja.

��� Tavai grāmatai nekas nenotiks, esi mierīgs.

Miks, piesarcis kā alla�, noņēmās ar savas somas rāvējslēdzēju, kas �ķita saplīsis. No somas uztūku�ās kabatas rēgojās ķemmes kāts, un Miks neveiksmīgi mēģināja to iestūķēt iek�ā.

Kristiānām un Lindai ar somām un visu citu viss bija kārtībā. Abi stāvēja nostāk un noraudzījās juceklī ap busiņu.

��� Padomā tikai, jau pēcpusdienā mēs būsim Reikjavīkā, � do�mīgi noteica Linda. � Ja var ticēt tam, ko saka Reinas tante.

��� Jā, ja vien Lietuvene neizdomā mūs nosēdināt kaut kur pa ceļam, � iesprauslājās Kristiāns.

Viņi sarunājās klusi, lai mammas, stāvēdamas turpat netālu, ne�varētu sadzirdēt.

��� Vai vari iedomāties, Reikjavīka ir valsts galvaspilsēta, un to�mēr tur dzīvo mazāk nekā divsimt tūksto�u cilvēku, � teica Linda.

��� Jā, � piekrita Kristiāns. � Vairāk nekā puse no visiem Islan�des iedzīvotājiem, � viņ� neapdomīgi piebilda.

To viņam nevajadzēja teikt, jo Linda, iepletusi acis, aizdomīgi uz viņu palūkojās.

��� Kas tad tas? � viņa vaicāja. � Tu ta�u vēl nesen runāji par aisbergiem un pingvīniem� Vai pār tevi naktī nākusi apgaismība?

Kristiāns, protams, negrasījās atzīties, ka nakti bija aizrāvies ar Islandes izpētī�anu, tā ka Lindai bija jāsamierinās ar neko neizsako�u rūcienu atbildes vietā.

Ar skaļu blīk�ķi tika aizcirstas bagā�as nodalījuma durvis, un Niks ielēca busiņā.

��� Nu, mīļie, vai esat gatavi ceļam? � sauca Reinas tante.

Bērni atvadījās no vecākiem un cits pēc cita ieņēma vietu busiņā.

Vecāki māja ardievas, un busiņ�, klusi ierūcies, devās ceļā.

Ceļojums uz Islandi bija sācies.

Niks, prasmīgi izvēlēdamies tuk�ākās ielas, ātri vien izbrauca ārā no pilsētas un drīz viņi pārvietojās pa diezgan grambainu, kaut arī

vēl aizvien asfaltētu ceļu. Abās pusēs ceļam pletās nezālēm aizaugu�i lauki.

��� Izskatās, ka līdz pēcpusdienai mēs tomēr Reikjavīkā nebū�sim, � noteica Linda, kritiski vērodama skatu pa logu. � Tā vien liekas, ka mēs braucam uz nekurieni.

Reinas tante bargu seju palūkojās atpakaļ.

��� Tikai mieru, � viņa sacīja. � Tiklīdz būsim tiku�i lidma�īnā, tas būs pāris stundu jautājums. Nu, varbūt nedaudz vairāk kā pāris stundu� � viņa, brīdi apdomājusies, piebilda.

��� Kurp mēs braucam? � jautāja Marts. � Man likās, ka lidosta ir uz citu pusi.

��� Ha, mēs ta�u nebraucam uz parastu lidostu! � iesaucās Niks, strauji pagriezdams stūri, lai izvairītos no kādas grambas. � Tu ta�u nedomā, ka mēs tur tiktu cauri? Mūs ar Reinu vēl arestētu par bērnu nolaupī�anas mēģinājumu! He, he� � viņ� ieķiķinājās. Laikam �āda iespēja viņam �ķita varen jocīga.

��� Uz kādu lidostu tad mēs braucam? � vaicāja Marts, neļau�dams Nikam novirzīties no tēmas. Novērst Nika uzmanību bija vien�kār�āk par vienkār�u. Grūtāk bija panākt, lai viņ� kaut piecas minū�tes spētu turēties pie vienas tēmas.

��� Tā ir vecā lidosta, � paskaidroja Reinas tante. � To nelieto jau gadus divdesmit. Bet tā ir apbrīnojami labi saglabājusies, un mūsu lidma�īniņa pacelsies kā pa sviestu, jūs redzēsiet!

Niks atkal strauji sagrieza stūri, un viņi nogriezās no galvenā ceļa. Tagad busiņ� traucās pa vēl grambaināku ceļu, kas bija tik �aurs, ka krūmu zari labajā pusē skrāpēja logu stiklu.

��� Tūlīt būsim klāt,, � sacīja Niks, un tie�i tajā mirklī busiņ� iz�nira no krūmāja un viņu priek�ā izslējās augsts betona bunkurs.

��� Ko tad jūs tur glabājat? � izbrīnīts vaicāja Kristiāns. � Atlū�zu�os propellerus, vai?

��� Ha, ha! � atkal ieķiķinājās Niks. � Nu, pagaidām visi pro�pelleri vēl savās vietās. Redzēs, kā būs pēc �odienas lidojuma�

To viņam nevajadzēja teikt, jo Mikam aizrāvās elpa un viņa seja kļuva nedaudz zaļgana.

��� Kas tev lēcies? � Linda jautāja. � Tu izskaties draņķīgi.

��� Man� � Miks stostījās. � Man ļoti nepatīk lidot.

��� Ak tā? � ar interesi noteica Niks. � Vai tev ir bail no augstuma vai vienkār�i kļūst nelabi?

��� Gan tas, gan tas� � vārgi izdvesa Miks, un Niks līdzjūtīgi noklak�ķināja ar mēli.

Busiņ� bija apstājies pie pa�a bunkura.

��� Klāt esam! � iesaucās Niks. � Laipni lūgti uz klāja! Vai gan�drīz uz klāja� � viņ� piebilda. � Tagad vēl būtu labi atrast pilotu! � Niks ieķiķinājās un metās atvērt busiņa bagā�as nodalījumu, lai bērni tiktu pie savām mantām.

Reinas tante tikmēr bakstījās ap kaut ko, kas atgādināja televi�zora pulti.

��� Kas tad nu! � viņa sūkstījās. � Atkal būs baterijas nosēdu��ās, vai?! Eh! � Un viņa nepacietīgi pakratīja pulti. Tas laikam no�strādāja, jo metāla durvis bunkura sānos atvērās.

Linda sarauktu pieri stāvēja pie sava �emodāna un vēroja, kas notiek.

��� Baigais teātris, � viņa klusi noteica, tā ka to dzirdēja tikai Kris�tiāns, kas stāvēja meitenei blakus. � Neizskatās, ka mēs tiksim ārpus valsts robe�ām, kur nu vēl uz Islandi.

Tajā brīdī durvīs parādījās dīvains vīriņ�. Viņ� bija pavisam ne�liela auguma un diezgan kārns, jo brūnganās drēbes vaļīgi karājās uz viņa pleciem kā uz drēbju pakaramā. Vīriņam bija gai�i brūns matu ērkulis, kas slējās gaisā glu�i kā elektrizēts. Ta�u visdīvainākās bija viņa acis � apaļas un ko�i zilas kā mazam bērnam.

Ieraudzījis raibo kompāniju, vīriņ� izplūda platā smaidā, kas bija tikpat silts un sirsnīgs kā viņa skatiens.

��� Mīļie, klāt esat gan! � viņ� sacīja.

Spoks luncinādamies metās vīriņam klāt un apo�ņāja viņa biezzoļu kurpes.

��� Paskat, kas par suņuku! � vīriņ� noteica un, noliecies pie Spoka, sabu�ināja viņu aiz auss. Spoks iesmilkstējās un nolaizīja vīri�ņam roku.

Niks smējās.

��� Arnolds ir mūsu pilots, � viņ� iepazīstināja. � Viņam patīk visi suņi, un visiem suņiem patīk viņ�.

Kristiāns nosprieda, ka arī viņam Arnolds patīk. Katrā ziņā viņ� būs daudz labāks pilots nekā Reinas tante. Par Niku nemaz nerunā�jot� Pacēlies gaisā, Niks dro�i vien aizmirstu, ka atrodas lidma�īnā, un vienā jaukā brīdī atvērtu durvis, lai pavēdinātu salonu.

��� Viss ir sagatavots. Degviela iepildīta jau vakar � salēju pilnu bāku, tā ka varam lidot kaut apkārt pasaulei! Salons arī kārtībā� Nā�ciet tik iek�ā!

Bērni ziņkārīgi sekoja Nikam un Reinas tantei, kas jau bija pa�spēju�i ienirt bunkurā. Pat Linda nespēja noslēpt ziņkāri, bet Marts burtiski staroja no sajūsmas.

Bunkurā viņu skatieniem pavērās dīvainākais lidaparāts, kādu viņiem jebkad bija gadījies redzēt. Lidma�īniņa bija samērā neliela, toties nepavisam ne neievērojama.

Lidma�īna burtiski zaigoja varavīksnes krāsās.

Sāni tai bija visu toņu sārtajās krāsās � dīvaini vijumi, spirāles un fantastiski sare�ģīti raksti � un tik spo�i, ka acis �ilba skatoties. Lidma�īnas spārni bija zaļajos toņos un izkrāsoti kā putna spārni � Kristiāns varēja saskaitīt katru spalviņu. Ar to krāsu raibums vēl ne�beidzās � pat nelielā propellera spārniņi bija nokrāsoti katrs savā krāsā � no dzeltenas līdz tum�i violetai.

Pilots vēroja bērnu apmulsumu un apmierināti noguģinājās.

��� Mana vājība� Bērnībā gribēju kļūt par gleznotāju, � viņ� at�zinās. � Kā jums patīk?

��� Fantastiski, � tik vien spēja izdvest Kristiāns � un tas nebija melots.

��� Ja ar tādu lidma�īnu mums izdosies nemanītiem pacelties gaisā, ie�u dienēt armijā, � paziņoja Linda, vēl aizvien nespēdama novērst acu no lidma�īnas spārniem.

��� Nu tad, mīļā, vari iegādāties sev formas tērpu, � iesmējās Niks. � Jo, tici vai ne, mēs patie�ām grasāmies nemanīti pacelties gaisā, nemanīti aizlidot uz Islandi un tikpat nemanīti tur nolaisties.

��� Jā? Un kā mēs to izdarīsim?

��� Imagosim! � uzvaro�i iesaucās Niks un uzsita knipi. � Klaps! Un nekādas lidma�īnas nav! Ir tikai neliels, blāvs mākonītis.

��� Un kā tad aparatūra? � neatlaidās Linda. � Ir ta�u iespē�jams noteikt lidojo�us objektus.

��� Kā tad, � piekrita Niks. � Un varat trīs reizes minēt, kas tas būs par lidojo�u objektu!

��� Nezināms lidojo�s objekts!? � reizē iesaucās Kristiāns ar Martu.

���������������� Vai arī NLO! Tie�i tā, mīļie draugi, tie�i tā� � ķiķināja Niks.

���� Bet nu � kāpjam iek�ā, kāpjam iek�ā! Ieņemam labākās vietas! Par �emodāniem neraizējieties, mēs ar Arnoldu tūliņ tos sanesīsim.

Bērni nelika sevi lūgties un pa mazajām trepītēm, kas bija pie�stumtas pie lidma�īnas (tās bija pavisam parastā pelēka metāla krāsā), cits pēc cita iekāpa salonā.

Pēc neparastās ārienes salons likās pat pārlieku vienkār�s.

Kristiāns bija vairākas reizes kopā ar vecākiem lidojis uz Norvē�ģiju, tāpēc viņ� zināja, kādi izskatās lidma�īnu saloni. �is bija vispa�rastākais lidma�īnas salons � ar divām sēdvietu rindām, eju pa vidu un pa trim sēdvietām katrā pusē.

Linda nekavējoties ieņēma vietu pie loga.

��� Ja jau lidojam uz Islandi, � viņa noteica, � tad man jāredz pilnīgi viss!

Kristiāns apsēdās pie loga vienu rindu tālāk, sev blakus nosēdi�nādams Tīnu.

Marts arīdzan apsēdās pie loga, tikai ejas otrā pusē. Vienīgi Miks nelaimīgs klimta pa salonu, it kā būtu pazaudējis savu iekāp�anas ta�lonu un tagad nezinātu, kurā vietā viņam jāsē�.

��� Kas tev kai�? � beidzot vaicāja Linda, vairs nespēdama iztu�rēt Mika nemierpilno klaiņo�anu �urpu turpu. � Ko tu dīdies? Vai vari kaut kur apsēsties!?

Miks nosarka.

��� Nezinu, � viņ� izdvesa. � Ja es sē�u pie loga, man ir bail no augstuma; ja es sē�u pie ejas, man metas nelabi.

��� Nu tad sēdi pa vidu, � teica Linda. � Te ta�u ir trīs krēsli. Viens pie loga, viens pie ejas un viens pa vidu.

Miks uzmeta viņai nelaimīgu skatienu.

��� Vai drīkst sēdēt tev blakus? � viņ� lūdza. � Ja es sēdē�u viens, būs pavisam slikti.

Linda �igli pameta skatienu apkārt, cerēdama, ka blakus Mar�tam būs brīva vieta, tomēr tur jau bija iekārtojies Niks. Reinas tante nekur nebija manāma, un diez vai Miks būtu ar mieru sēsties blakus viņai.

��� Nu labi, sēdi, � beidzot atļāva Linda. � Tikai nevem, citādi man arī paliks nelabi.

Miks kaut ko nobubināja, kas gan neizklausījās pārāk pārlieci�no�i, tomēr izskatījās tik atvieglots, ka Linda neuzdro�inājās dzīt viņu prom.

Elsdama pūzdama salonā ierausās Reinas tante, un aiz viņas pa�rādījās Arnolda pūkainais matu ērkulis.

��� Esam visi? � Arnolds jautāja, pārskatīdams salonu. � Esam visi, � viņ� pats sev apliecināja. � Nu tad varam palidināties! � Un viņ� nozuda pilota kabīnē.

Reinas tante pārbaudīja, vai visi bērni ir kārtīgi piesprādzēju�ies, un, tiklīdz viņa bija apsēdusies savā vietā, lidma�īna nodrebēja un sakustējās. Tā izslīdēja no bunkura un nesteidzīgi aizripinājās pāri vecajam lidlaukam, kas �obrīd bija tuk�s un pamests.

Aizripojusi līdz skrejceļam, lidma�īna atkal nodrebēja un apstājās.

Miks ievaidējās un piekala skatienu priek�ā eso�ā krēsla atzveltnei.

Tajā bridi motors ierūcās un uzņēma apgriezienus, līdz rūkoņa sāka līdzināties kaukoņai. Lidma�īna aizmetās prom pa skrejceļu, un jau pēc brī�a viņi bija gaisā.

Bērni sajūsmināti vēroja, kā viss tur, lejā, sarūk aizvien mazāks un mazāks. Vienu brīdi �oseja atgādināja �auru lentīti, pa kuru rā�poja sīkas vabolītes � automa�īnas. Vēl pēc brī�a arī lentīte izzuda un viņi redzēja tikai uzartos laukus, kas no aug�as izskatījās kā lupatu sega.

Vienīgi Miks neskatījās ārā pa logu. Aizvēris acis un galvu atgā�zis, viņ� �ķita iemidzis. Ta�u Lindai bija aizdomas, ka viņ� nebūt nav iemidzis, bet izmisīgi cen�as nevemt.

Tīna lidoja pirmo reizi, un �ķita, ka viņai tas patīk.

��� Tīna lido! � viņa sajūsmināta paziņoja, un Kristiānām atlika tikai piekrist. � Kā putns! � viņa vēl iesaucās.

��� Jā, kā viens sasodīti raibs putns, � piebilda Linda.

��� Lido�anai ļoti labs laiks, � noteica Niks. � Vēja tikpat kā nav, līdz ar to nekāda īpa�ā kratī�anās nav gaidāma.

Miks, izdzirdējis vārdu �kratī�anās�, dobji iestenējās.

Linda salēcās un pagrāba no priek�ā eso�ās krēsla kabatiņas pa�pīra turziņu, kas bija paredzēta gadījumiem, ja kādam lidojot same�tas slikta dū�a. Par laimi, tā vēl nebija vajadzīga. Linda atvieglota pa�slēpa turziņu atpakaļ kabatiņā.

Spokam tikmēr bija apnicis gulēt zem Kristiānā sēdekļa, un viņ� sāka luncinādamies klejot pa salonu un meklēt sev vien zināmus la�bumus.

��� Jā, starp citu, � ieteicās Niks, izklaidīgi vērodams suni. � Esam pacēlu�ies. Ja ir vēlē�anās, varat izlocīt kājas. Stjuartu mums �eit nav, līdz ar to � pa�apkalpo�anās. Ja kāds grib aukstu kokakolu, nāciet man līdzi! � Un viņ� devās uz salona aizmuguri.

Marts un Kristiāns devās viņam pakaļ, un Linda uzsauca zēniem, lai atnes dzeramo ari viņai. Tā kā Miks joprojām sastindzis sēdēja ar acīm ciet, meitene bija iesprostota savā sēdvietā pie loga.

Salona aizmugurē bija neliels ledusskapis, no kura Niks izņēma norasoju�as kokakolas bund�iņas.

��� Lūdzu, lūdzu! � Viņ� sniedza bund�iņas zēniem. � Kaut kur vajadzēja būt ari sviestmaizēm� jādomā, Arnolds ir tās iznicinājis.

��� Iznicinājis? � pārjautāja Marts.

��� Apēdis, � paskaidroja Niks. � Tagad ejiet atpakaļ uz savām vietām un palūkojieties uz zemi vēl pēdējo reizi.

��� Kā tas ir � pēdējo reizi? � izbijies prasīja Kristiāns.

��� Tūliņ mēs būsim virs jūras � un tad jau vairs nekā intere�santa, ko redzēt, nebūs.

Lidojums virs okeāna patie�ām bija nedaudz vienmuļ�, un pat Lindai apnika vērot nemainīgo tum�zilo ainu tur, tālu lejā. Izraku�i no savas mugursomas Islandes ceļvedi, viņa iedziļinājās tajā. Miks, meitenei par lielu atvieglojumu, tagad patie�ām �ķita iesnaudies. No viņa puses nāca vienmērīga, klusa �ņākuļo�ana.

Marts apsēdās blakus Kristiānām un Tīnai, un zēni sāka risināt krustvārdu mīklu Kristiānā līdzpaņemtajā �urnālā.

Niks un Reinas tante pusbalsī sarunājās, bet zēni nevarēja dzir�dēt, par ko viņi runā.

Kad viņi bija lidoju�i virs okeāna jau veselu mū�ību (kā �ķita Kris�tiānām), skaļrunī beidzot ieskanējās Arnolda balss.

��� �eit jūsu kapteinis � khm, khm� Arnolds. Pa�reiz lidojam virs Ziemeļatlantijas okeāna un pēc aptuveni desmit minūtēm sāk�sim nosē�anos Keplavīkas lidostā. �obrīd tur ir tuk�s un kluss, ne�viena lidma�īna nenosē�as, tā ka skrejceļ� būs pilnīgi mūsu rīcībā!

Kristiānām �ķita, ka tik dīvainu uzrunu viņ� dzird pirmo reizi. Katrā ziņā nevienā no viņa iepriek�ējiem lidojumiem kapteinis ne�bija paudis sajūsmu par tuk�u lidostu, bet �is jau laikam bija īpa�s gadījums.

��� Mēs ta�u lidojam uz Reikjaviku, � ierunājās Marts. � Bet Arnolds teica par kaut kādu Keplaviku.

��� Keplavlkā ir laba lidosta, � atbildēja Reinas tante. � Turklāt tur ir bāze mūsu cilvēkiem. Līdz Reikjavikai ir pavisam netālu, un braucot jūs vismaz redzēsiet �o to no Islandes.

���������������� Tas ir labi, � nopriecājās Linda, paceldama acis no ceļve�a.

��� Cerams, mums arī vēlāk pietiks laika kaut ko apskatīt?

�� Tas ir atkarīgs no tā, kā mums veiksies, � vēsi noteica Reinas tante. � �obrīd galvenais nav ekskursija pa Islandi.

��� Nu, nu � tik traki jau nebūs! � iejaucās Niks. � Protams, mēs �o to apskatīsim. Tas ta�u būtu galīgi dumji � atlidot uz Islandi un neapskatīt geizerus un nenopeldēties kādā karstajā ezeriņā!

��� Būtu gan, � piekrita Linda, veltīdama Nikam pateicīgu ska�tienu. Reinas tante tikai kaut ko nopurpināja.

Kristiāns domīgi vēroja Lietuveni. Pēdējā laikā viņa �ķita galīgi ne savā ādā. Protams, aukle alla� bijusi diezgan dīvaina, ta�u, cik Kris�tiāns atcerējās, viņa alla� bija mierīga un nosvērta. �obrīd viņa bija īgna, nerunīga un viegli aizkaitināma. Tas vairāk nekā jebkādi imago lika Kristiānām domāt, ka tas, kas notiks, ir nopietnāk, nekā viņam līdz �im bija licies.

��� Ceru, ka Islandē mēs tiksim skaidrībā, kas īsti notiek, � viņ� pa�ukstēja Martam. � Man �ķiet, ka kaut kas nav īsti lāgā.

��� Kas tie�i? � at�ukstēja Marts.

��� Nezinu. Bet varbūt visai tai imago bū�anai tomēr ir kaut kāda jēga�

��� Protams, ir!

Marta ticību visam brīnumainajam nespētu sagraut nekas. To�ties Kristiāns vēl aizvien nebija tam lāgā noticējis. Kaut arī bija �o to redzējis pats savām acīm.

��� Ei, zeme aiz borta! � piepe�i iesaucās Linda, un zēni pievēr�sās ainavai aiz loga.

Arnolds jau bija uzsācis nolai�anos, un lidma�īna meta slaidus lokus pār kaut ko, kas izskatījās pēc slikti uzarta lauka. Tālumā vīdēja

sniegotas virsotnes, un Kristiāns nosprieda, ka viņam tomēr būs bijusi zināma taisnība par tiem aisbergiem�

Lidlauks patie�ām izskatījās pamests, tikai tālāk vidēja da�as ne�lielas lidma�īnas. Neviena no tām nebija ar raibi krāsotiem putna spārniem.

Miks pamodās un, sapratis, ka joprojām atrodas lidma�īnā, no�bālēja un sāka rīstīties. Bet lidma�īnas riteņi jau atsitās pret skrejceļu, un zēns atviegloti uzelpoja.

Visi aplaudēja, un skaļrunī atkal atskanēja Arnolda balss:

��� Laipni lūgti Islandē! Ārā pa�reiz ir plus septiņpadsmit grādu, pēc Islandes standartiem � īstens karstums! � Bērni dzirdēja, kā viņ� noķiķina.

Lidma�īna vēl brīdi ripoja pa skrejceļu, tad apstājās pie bunkura, kas stipri līdzinājās �orīt redzētajam.

No pilota kabīnes parādījās Arnolds un, līksmi smaidīdams, pie�miedza bērniem ar aci.

��� Viņ� izskatās tik priecīgs, ka nosēdinājis lidma�īnu, � domīgi teica Niks, vērdamies Arnolda pakausī, kamēr tas knibinājās ap lid�ma�īnas izeju, � gribot negribot jāsāk domāt, ka veiksmīga nosē�a�nās viņam pa�am ir liels pārsteigums.

Miks, par laimi, Nika pārdomas nesadzirdēja.

Kad bērni izkāpa no lidma�īnas, viņus apņēma tik spēcīgas vēj4 brāzmas, ka nebija pat iespējams sarunāties. Drebinādamies viņi stā�vēja un vēroja, kā Niks, Arnolds un vēl kāds vīrs ar vējā plando�u gai�u matu ērkuli krauj ārā no lidma�īnas viņu somas un nes uz ne�lielu mikroautobusu, kas bija piebraucis turpat līdzās.

Reinas tante, pamanījusi, ka bērni dreb no aukstuma, viņiem pa�māja un rādīja, lai sē�as busiņā. Spoks, to redzot, pirmais iemetās iek�ā un nekavējoties ieņēma vietu uz �ofera krēsla.

��� Ir nu gan� � vēl aizvien drebēdama, novilka Linda. � Ne�maz ne�ķiet, ka būtu septiņpadsmit grādu. Ja tāda ir viņu vasara, kā tad ir ziemā?!

��� Ceru, ka es to nekad neuzzinā�u, � norūca Miks, juzdamies stipri atvieglots, ka beidzot ir ticis ārā no lidma�īnas.

Autobusā ierausās arī Reinas tante un norādīja uz gai�mataino vīru, kur� �obrīd lika autobusā Kristiānā somu.

��� Tas ir Sidgunds, � viņa teica. � Mūsu �oferītis. Tūlīt viņ� mūs pavisam nemanāmi dabūs ārā no lidostas un nogādās Reikjavīkā.

�oferis Sidgunds nedaudz apmulsa, ieraudzīdams, ka viņa vieta jau aizņemta. Niks iesmējās, kaut ko pateica sve�ā � laikam islan�die�u � valodā un nocēla Spoku no �ofera sēdekļa.

Arnolds stāvēja ārā un, vējam plosoties matu ērkulī, smaidīdams māja bērniem atvadas.

��� Vai tad Arnolds nebrauks ar mums? � vaicāja Kristiāns.

��� Nē. Viņam vēl �odien jātiek līdz Londonai. īpa�ā uzde�vumā, � paskaidroja Niks.

Autobuss tikmēr jau brauca pa lidostu un, pēk�ņi strauji pa�griezdamies, uzripoja uz �aura celiņa, kas, kā izskatījās, veda ārā no lidostas.

Bērni klusēdami vērās ārā pa logiem. Cik vien tālu sniedzās ska�tiens, viss �ķita kails un pelēks. Tālumā vīdēja melni kalni, bet koku nebija vispār.

��� Izskatās, it kā te viss būtu izdedzis, � noteica Kristiāns, jo�projām vērdamies laukā pa autobusa logu.

��� Nu, zināmā mērā tev taisnība, � nosmējās Niks. � Tie visriņķī ir lavas lauki.

Ceļ� līdz Reikjavīkai bija diezgan vienmuļ�, un pat Linda, kas bija apņēmusies itin neko nepalaist garām, iesnaudās. Arīdzan Miks un Tīna aizmiga jau desmit minūtes pēc izbrauk�anas, un no bēr�niem vienīgi Kristiāns bija nomodā.

Domīgi viņ� vērās nemainīgajā ainavā aiz loga un prātoja. Kaut gan nebija jau nekā jauna, ko prātot� Zēna domas tagad, tāpat kā pēdējā laikā, �audījās ap nesen dzirdēto � Nika un Reinas tantes

stāstiem par imago, VIMS un Berija Bandu� un to, kāpēc viņi atro�das �eit un ko īsti grasās �eit darīt�

Aizdomājies viņ� piepe�i konstatēja, ka aina aiz loga ir mainīju�sies � viņi bija iebrauku�i pilsētā.

�� Linda, mosties! � Kristiāns iebakstīja priek�ējā sēdeklī snau�do�ajai meitenei sānā. � Izskatās, ka esam Reikjavīkā!

Linda uztrūkās no miega un tūlīt burtiski pielipa pie loga. Ta�u pēc brī�a vīlusies palūkojās uz Niku.

��� Tad tāda ir Reikjavīka? Pēc galvaspilsētas diez ko neizskatās�

�� Ko tad tu cerēji ieraudzīt? � smējās Niks. � Debesskrāpjus kā Manhetenā, vai? Te ir Islande, mīļais bērns, un Islandes skaistums nav pilsētās!

�� Tā gan ir, � piekrita Linda un iesmējās. � Nevaru vien sa�gaidīt, kad mēs dosimies kādā izbraucienā ārpus Reikjavīkas!

���������������� Mēs tikko bijām ārpus Reikjavīkas, � atgādināja Kristiāns.

��� Bet tu visu laiku gulēji.

��� Un kāpēc tu ļāvi man gulēt? � pārmeta Linda. � Tagad es visu esmu palaidusi garām!

��� Tici man, neesi, � mierināja Niks. � Viss vēl tikai priek�ā!

��� Nevajag sasolīt nezin ko, � piepe�i iejaucās Reinas tante. � Tu ta�u nemaz nezini, kā mums ies. Varbūt mums vispār nebūs iespējas nekur izbraukt.

Pēc �ā paziņojuma bērni izskatījās tik vīlu�ies, ka pat Reinas tante ap�ēlojās par viņiem.

��� Nu labi, labi� Gan jau tik traki nebūs. Uz kādu geizeru mēs jūs noteikti aizvedīsim un kādā karsto avotu ezerā arī varēsiet nopel�dēties.

��� Urā! � visi bērni vienbalsīgi uzgavilēja, tā ka Reinas tante nenoturējās un pasmaidīja.

Autobuss turpināja braukt pa nelielu ieliņu, kuras abās pusēs slē�jās divstāvu privātmājas. �eit piemājas dārziņos beidzot bija pama�nāmi krūmi, puķes un pat da�i lielāki koki.

���������������� Visi tie koki ir ievesti no kontinenta, � paskaidroja Niks,

��� jo Islandē koku tikpat kā nav. Ir tikai divi me�i. Ja tos vispār var nosaukt par me�iem�

��� Cik ilgi mums vēl jābrauc? � pavaicāja Kristiāns.

��� Nu, vēl kāds gabaliņ� būs, � attrauca Niks.

Miks noliecās zem sava krēsla un, sataustījis mugursomu, ņēmās pa to rakņāties.

��� Ko tu tur rocies? � Linda nepacietīgi vaicāja.

Miks nekā neatbildēja, bet �ķita, ka viņ� piesarkst vēl vairāk.

��� Mik, patie�ām, ko tu tur meklē? � pievienojās arī Kristiāns.

Tajā mirklī Miks ar uzvaras saucienam līdzīgu skaņu izvilka no

mugursomas kādu grāmatu. Reizē no somas izbira da�i zeķu pāri, ko�ļājamās gumijas paciņa un da�i sausiņi.

Linda, nodomādama, ka grāmatai varētu būt kāds sakars ar Islandi, ieinteresēta pieliecās, lai to aplūkotu. Liels bija viņas pārsteigums, kad viņa ieraudzīja grāmatas nosaukumu.

��� Matemātikas uzdevumu krājums, sestā klase, � viņa skaļi la�sīja. � Ko tad tas nozīmē?

Mika seja tikmēr bija pieņēmusi violetu nokrāsu.

��� Tēvs� � viņ� tik tikko dzirdami nomurmināja.

��� Ko? � nesaprata Linda. Kristiāns ar Martu tikai saskatījās, tik tikko valdīdami smieklus.

��� Tēvs man lika to paņemt līdzi� � murmināja Miks. � Teica, ka man �ā vai tā bū�ot daudz brīva laika pārbraucienos, lai es to iz�mantojot lietderīgi�

��� Lietderīgi! Ha! � neticīgi iesaucās Linda. � Tu esi Islandē, un tavs tēvs grib, lai tu risini matemātikas uzdevumus?!

��� Viņ� jau nezināja, ka es bū�u Islandē, � visai loģiski iebilda Miks.

��� Nu labi� Jebkurā gadījumā� Risināt matemātikas uzdevumus ceļojumā, manuprāt, ir pilnīgs absurds! � Linda paziņoja.

Kristiāns ar Martu iespurdzās, bet piekrīto�i pamāja.

��� Un �ā vai tā, � pēk�ņi bērnu sarunā iejaucās Niks, � ir par vēlu kaut ko sākt risināt, jo mēs gandrīz esam klāt!

Visi, ieskaitot Miku, acumirklī aizmirsa matemātikas uzdevu�mus un pavērās ārā pa logiem. Nekā ievērojama ārā nemanīja. Tāda pati iela kā visas pārējās, tādas pa�as mājas.

Ta�u Niks acīmredzot tā vis nedomāja.

��� Mēs �obrīd braucam pa senāko Reikjavīkas ielu, � viņ� pazi�ņoja. � Adalstrceti jeb Galvenā iela. Tie�i �īs ielas dienvidu galā atra�dās Reikjavīkas pirmā iedzīvotāja Ingolfura Arnarsona ferma. Toreiz, devītajā gadsimtā, �is bija fermas iedzīvotāju ceļ� līdz jūrai.

�� Ingolfurs Arnarsons� � murmināja Linda, �ķirstīdama savu Islandes ceļvedi. � Viņ� bija Reikjavīkas dibinātājs, jā?

��� Viņ� bija pirmais, jā, � atteica Niks. � Ta�u patiesībā tikai astoņpadsmitajā gadsimtā Reikjavīka sāka pa īstam attīstīties un no ciematiņa ar aptuveni simt piecdesmit iedzīvotājiem kļuva par īstu pilsētu.

��� Lūk, māja ar devīto numuru! � Niks pavicināja roku, un bērni palūkojās viņa norādītajā virzienā. � �īs mājas priek�ā atradās In�golfura avots, no kura visi pilsētas iedzīvotāji savulaik ņēma ūdeni.

��� Un tepat jau, paskat, � Niks atkal pamāja, � desmitais nu�murs! Viena no senākajām ēkām Reikjavīkā.

��� Un kur tad V1MS Akadēmija? � nepacietīgi vaicāja Marts. Acīmredzot imago meistaru mītne viņam �ķita daudz interesantāka par Reikjavīkas vēsturi.

��� Tepat jau vien ir, � attrauca Niks.

Tie�i tajā mirklī autobuss strauji nobremzēja pie necilas, pelēkas trīsstāvu ēkas.

Bērni apstulbu�i uz to vērās.

��� Tā ir Akadēmija? � neticīgi vaicāja Linda. � Izskatās vairāk pēc policijas iecirkņa�

��� Patie�ām?! � satraucās Niks. � Tā nu gan tai nevajadzēja iz�skatīties� tai vajadzēja būt pavisam neuzkrīto�ai� vienkār�ai� pelēkai�

��� Nu, tie�i tāda tā arī ir, � mierināja Linda. � Neuzkrīto�a, vienkār�a un pelēka.

��� Un �eit jūs apmācāt labākos imago meistarus? � vīlies vaicāja Marts. Viņ� bija gaidījis kaut ko daudz grandiozāku � ja ne glu�i pili, tad vismaz kaut ko uz to pusi.

��� Papļāpāt paspēsiet pie pusdienām, � Reinas tante nopurpi�nāja, spraukdamās uz durvīm. � Tagad kāpiet laukā. Nik, palīdzi sa�vākt mantas!

Autobusā sākās kņada, kad bērni reizē traucās paklausīt Reinas tantes norādījumam izkāpt no autobusa. Tādējādi Miks paklupa pār Spoku, viņam izkrita no rokām soma, un viss somas saturs izbira uz autobusa grīdas. Piesarcis ko�i sarkans, viņ� ņēmās raust visu atpakaļ somā, Spoks skali rēja, Tīna smējās, bet Kristiāns veltīgi mēģināja tikt �im juceklim garām, lai palīdzētu Nikam izcelt �emodānus.

��� Nu tad lūgtum, � sacīja Reinas tante, kad visi ar savām man�tām bija uz ielas un autobuss jau ripoja pa ielu prom, � VIMS Aka�dēmija. � Un vēl nopurpināja: � Kas būtu domājis, ka nonāksim tik tālu.

Akadēmijas ieeja �ķita glu�i parasta, un nekas neliecināja, ka �eit varētu būt mācību iestāde. Nemaz jau nerunājot par tik īpat�nēju mācību iestādi kā Akadēmiju imago meistariem. Pie durvīm nebija plāksnes ar Akadēmijas nosaukumu, itin nekā, tikai mājas numurs � 4.

Kristiāns veltīgi raudzījās apkārt, mēģinādams ieraudzīt ko ne�parastu.

Nebija nekā. Glu�i parastas durvis ar zvana pogu pie tām.

Un tie�i to �obrīd nospieda Reinas tante.

Durvis atvērās vienlaikus ar zvanu, un tajās parādījās gar�, kalsns jauneklis ar gai�i brūnu matu ērkuli. Acīmredzot viņ� Reinas tanti un Niku ļoti labi pazina, jo godbijīgi palocīja galvu uz Reinas tantes pusi, bet Nikam jautri uzsita uz pleca.

��� You�re right on time! � jauneklis izsaucās angļu valodā. Kris�tians pietiekami labi zināja angļu valodu, lai saprastu, ko jaunais cil�vēks saka.

��� Jā, atlidojām labi, � attrauca Niks. � Kas �odien pusdienās?

�� Spinātu krēmzupa, forele un cepti kartupeļi, bet desertā rīsu krēms ar zemenēm, � attrauca sve�ais. Tagad gan Niks bērniem iz�tulkoja jaunekļa teikto, jo �ādiem kulinārijas smalkumiem Kristiānā un arī pārējo bērnu angļu valoda bija par trūcīgu.

��� Kas viņiem te ir � Akadēmija vai restorāns? � Linda pa�uk�stēja Kristiānām.

���������������� Mums ir brīni�ķīgs pavārs, � to sadzirdējis, attrauca Niks.

��� Reizēm es pat nevaru saprast, vai jaunie cilvēki �eit tik labprāt uz�turas tādēļ, lai apgūtu imago mākslu vai lai baudītu mūsu Mar�elli gardumus, � viņ� iesmējās.

Tiku�i iek�ā pa durvīm, bērni ziņkārīgi raudzījās apkārt, atkal cerēdami ieraudzīt ko neparastu. Ta�u arī �eit nebija nekā, ko redzēt. Vestibils atgādināja parastu dzīvojamās mājas vestibilu. Pie sienas uz āķiem karājās da�as jakas, un uz grīdas mētājās vairāki apavu pāri. Uz neliela galdiņa bija pavir�i nosviests vietējais laikraksts, bet tālāk puspavērtas durvis veda uz telpu, kas izskatījās pēc pavisam parastas dzīvojamās istabas.

Bērni apjuku�i saskatījās, un Niks atkal iesmējās.

��� Paga, paga, mīļie, līdz tiksiet īstajās Akadēmijas telpās. �ī jau ir tikai priek�telpa. Tā teikt, acu aizmālē�anai� � viņ� noķiķināja.

��� īstās Akadēmijas telpas ir stāvos zem zemes, � paskaidroja Reinas tante. � Bet �eit dzīvo Gardars Edmundsons � Akadēmijas direktors un viens no tās pamatlicējiem.

��� Jūs teicāt � stāvos? � pārjautāja Kristians. � Tātad ir vai�rāki stāvi?

��� �etri, � atteica Reinas tante. � Un katrs zemāk eso�ais līme�nis ir pla�āks par iepriek�ējo. Turklāt pirmajiem trim līmeņiem ir vairākas izejas uz ārpusi da�ādās Reikjavīkas vietās.

��� Kā tā? � nesaprata Miks.

��� Lai simtiem studentu nevazātos caur Gardara Edmundsona parādes durvīm, � attrauca Linda, iekams Reinas tante bija paspē�jusi atvērt muti, lai atbildētu. � Tas nu gan kaimiņiem varētu �ķist dīvaini.

��� Tie�i tā! � piebalsoja Niks.

��� Bet kāpēc mēs ienācām pa parādes durvīm? � vaicāja Kris�tians.

��� Tāpēc, � atteica Reinas tante, � ka pats Gardars Edmundsons vēlas jūs satikt.

��� Gardar is waiting you! � pēk�ņi iesaucās jauneklis, kur� bija viņiem atvēris durvis. Viņ� jau bija paspējis nozust un tagad atkal parādījās, ar mājienu aicinādams visus tālāk dzīvojamajās telpās.

Reinas tante sarosījās.

��� Atstājiet somas tepat! � viņa nokomandēja. � Meistars mūs gaida. � Un viņa devās prom pa vestibilu.

Niks jautri pameta ar roku, lai bērni viņam seko, un palēkdamies aizmetās nopakaļ Reinas tantei.

Dzīvojamā istabā, lai gan bija jūnijs, spo�i kurējās kamīns. Gar visām sienām slējās augsti grāmatu plaukti, bet pie kamīna milzīgā atzveltnes krēslā sakņupis sēdēja mazītiņ� ve�ukiņ�. Ne ūsu, ne bār�das ve�ukam nebija, viņa mati bija īsi un sirmi, bet acis �ķita zili pe�lēkas. Viņa skatiens, raugoties uz bērniem, �ķita laipns, un likās, ka ve�ukiņ� tikko manāmi smaida.

Spoks klusi ieņurdējās, bet tad, laikam aptvēris, ka nekādas bries�mas �eit nedraud, pavēcināja asti un, pieskrējis pie ve�uka, apo�ņāja viņa �ības un draudzīgi ierējās.

��� Nāciet tuvāk! � aicināja Reinas tante. � Nāciet un iepazīstie�ties! Jo vismaz vienam no jums Gardars Edmundsons labu laiku būs namatēvs un skolotājs.

��� Esiet sveicināti Reikjavīkā! � skaidrā latvie�u valodā sacīja Gardars Edmundsons.

��� Jūs runājat latviski? � aiz brīnumiem Kristiāns pat aizmirsa sasveicināties.

Reinas tante to acīmredzot nepalaida garām nepamanītu, jo viegli iedunkāja Kristiānu un ie�ņāca viņam ausī:

��� Manieres�

��� Labdien! Mani sauc Kristiāns, � Kristiāns nobēra. � Un �ī ir mana māsa Tīna, viņas suns Spoks, un �ie ir mani draugi � Marts, Linda un Miks.

Reinas tante apmierināta atkāpās soli atpakaļ un apsēdās atzvelt�nes krēslā pretim Gardaram.

��� Ļoti jauki, � smaidīdams noteica ve�uks. � Un, atbildot uz tavu jautājumu, jā, kā jūs redzat, es patie�ām runāju latvie�u valodā. Mana māte bija kurzemniece, � viņ� paskaidroja. � Turklāt man nemaz nav pārāk daudz iespēju aizmirst latvie�u valodu, jo � ticiet vai ne � daudzi imago meistari nāk tie�i no Latvijas. Tad nu es vien�mēr atrodu laiku ar viņiem parunāties dzimtajā mēlē. � Viņ� apmie�rināti noklak�ķināja ar mēli.

Marts �ķita sajūsmināts.

��� Tie�ām? Daudzi imago meistari ir no Latvijas? � viņ� iesau�cās.

��� Ir gan, jā, � apstiprināja Gardars. � Tu laikam esi Marts?

��� Jā, kā jūs uzminējāt? � pārsteigts atsaucās Marts, un Reinas tante atkal neapmierināta kaut ko nopurpināja.

��� Reina Folkmane man ir par jums stāstījusi, � laipni atteica Gardars, izlikdamies nedzirdam Reinas tantes purpinā�anu. � Jā, un patie�ām no Latvijas nāk pārsteidzo�i daudz talantu. Daudz vairāk nekā no kaimiņu zemēm vai Rietumeiropas. Es vēl aizvien mēģinu no�skaidrot, kāpēc tas tā� ir da�as teorijas�

Viņ� �ķita aizdomājamies, tad satrūkās.

��� Ak jā, bet mums ta�u ir pavisam citas lietas runājamas, vai ne? Bet jūs piesēdiet, piesēdiet. Lūk, tur ir dīvāns, meitenes var sēdēt uz tā� Pui�i, paņemiet krēslus un nāciet tuvāk!

Kristiāns, Marts un Miks metās pēc krēsliem, bet Linda un Tīna apsēdās uz dīvāna, kā Gardars bija aicinājis.

��� Tātad tā. īsumā � viens no jums varētu būt ļoti spējīgs imago meistars, tikai mēs nezinām, kur�. Vai tā? � Gardars vaicāja.

��� Tie�i tā, � apstiprināja Reinas tante. � Un, ņemot vērā BB ak�tivitātes, mums vajag to noskaidrot pēc iespējas ātrāk.

��� BB? � neizpratnē �ukstēja Miks.

��� Berija Banda, � tāpat �ukstus attrauca Kristiāns.

��� Ak tā, � Miks novilka.

��� ���! � uz�ņāca Reinas tante.

��� Un tāpēc, � atkal neliekoties zinis par Reinas tantes �ņācie�niem, turpināja Gardars, � jūs visi esat �eit, lai Islandes veselīgajā klimatā, � viņ� ieķiķinājās, � noskaidrotu, kur� ir kur�. Vai tā?

��� Tie�i tā, � atkal apstiprināja Reinas tante, un bērni, izņemot Lindu un Tīnu, māja ar galvu. Linda, kā aizvien, izskatījās ļoti skep�tiska, bet Tīna neklausījās, jo mēģināja panākt, lai Spoks iekostu sev astē.

��� Tāpēc bija plānots, ka jūs kādu laiku uzturēsieties Akadēmijas telpās, kur viens no pasniedzējiem ar jums pastrādās. Viens no mūsu spējīgākajiem pasniedzējiem, Markuss Svensons. Viņ� pat bija izstrā�dājis īpa�u programmu, lai maksimāli ātri tiktu pie rezultātiem�

��� Kāpēc bija? � piepe�i iejaucās Reinas tante.

��� Tāpēc, ka ir radu�ies da�i sare�ģījumi, � mierīgi paskaidroja Gardars. � Markusam bija neatliekami jālido uz Bostonu, un jā�domā, ka viņ� tur uzkavēsies vairākas dienas.

Reinas tante pielēca no krēsla.

��� Kā � jālido uz Bostonu? � viņa iesaucās. � Un kāpēc man neviens to nepaziņoja?

��� Tāpēc, ka tas notika pirms da�ām stundām, � nezaudēdams mieru, paskaidroja Gardars. � Jūs jau bijāt ceļā uz Reikjavīku. To�mēr tas nemaina lietas būtību. Tiklīdz Markuss būs atpakaļ, viņ� va�rēs ar jums nodarboties. Turklāt, � ve�uks piemiedza bērniem ar

aci, � jums būs vismaz trīs �etras dienas brīva laika nedaudz apska�tīt Islandi�

��� Pag, pag� Palīdzi man saprast� � joprojām stāvēdama kā�jās, murmināja Reinas tante. � Kas gan ir atgadījies, ka Markusam lik steidzami bija jādodas projām? Un vai Markusa vietā ar bērniem nevar nodarboties kāds cits? Mēs nevaram zaudēt tik daudz laika!

Gardars laipni vēroja satraukto Reinas tanti.

�� To, kāpēc Markusam bija jādodas projām, es paskaidro�u mazliet vēlāk, � viņ� sacīja, un Kristiāns saprata, ka ve�uks nevēlas, lai to dzirdētu arī viņi. � Bet citi pasniedzēji neko nezina par Mar�kusa programmu, un �ajā jautājumā es nepārprotami paļaujos uz Markusu.

��� Bet� � mēģināja protestēt Reinas tante.

��� Trīs dienas �ur vai tur neko nemainīs, � mierīgi, bet stingri noteica Gardars. � Turklāt es vēlos, lai viss notiktu pēc sistēmas. Un, kā jau minēju, esmu pārliecināts, ka Markusa metodes darbosies. Bez tam, � viņ� uzsmaidīja bērniem, � neticu, ka �ie jaunie cilvēki nebūtu ar mieru pāris dienu atteikties no treniņiem par labu geize�riem, karstajiem ezeriem un pārējiem Islandes labumiem.

��� Jā, super! � starodama iesaucās Linda.

Arī pārējie itin nemaz neizskatījās apbēdināti.

��� �onakt gulēsiet tepat Akadēmijā, � sacīja Gardars. � Bet jau rīt agri iepazīsieties ar Islandi. Jūs pavadīs viens no studentiem � Andris Osis. Jūsu tautietis, starp citu.

��� Tie�ām? � Kristiāns ar Martu izsaucās teju vienā balsī. Kaut arī tikko no Gardara bija dzirdēju�i, ka daudzi imago meistari ir no Latvijas, tomēr satikt īstu latvieti �eit, Reikjavīkas VIMS Akadēmijā, �ķita patiesi neparasti.

��� Visīstākais latvietis, � apstiprināja Gardars. � Rīdzinieks. Turklāt viens no labākajiem �ābrī�a studentiem. Tie�i tāpēc viņ� var jūs rīt pavadīt, jo at�ķirībā no lielākās daļas studentu ir jau paspējis nokārtot visus vasaras sesijas eksāmenus. � Bija patiess prieks ar

jums iepazīties, � pavisam negaidīti pielikdams sarunai punktu, Gar dars sacīja. � Niks jūs pavadīs uz pusdienu zāli un ierādīs istabas. Reina, vai vari vēl brīdi uzkavēties?

Niks, kas bija klusēdams sēdējis krēslā, �ķietami neiespējamā veidā apvijis savas kājas ap krēsla kājām, tagad brīnumainā ātrumā tās atkal atvija, uztrūkās aug�ā un metās laukā pa durvīm, tā ka bērni tik tikko spēja viņam sekot.

��� Kā jau būsiet sapratu�i, viss notiek lejasstāvos, � traukdamies cauri Gardara apartamentiem, teica Niks. � Un �eit jau ir arī kāp�nes. Lūdzu, sekojiet man!

Kristiāns pārsteigts vēroja, kā atbīdās viens no augstajiem grā�matu plauktiem un atklāj skatienam durvis. Niks ievietoja virs atslē�gas cauruma eso�ajā spraugā magnētisko atslēgu un atvēra durvis. Aiz tām metāla kāpnes veda lejup.

��� Studentu dzīvojamās telpas ir pirmajā līmenī, � Niks skaid�roja, kāpdams lejup pa kāpnēm. � Turpat ir arī ēdamzāle un mazākā bibliotēka. Otrajā un tre�ajā līmenī atrodas auditorijas, treniņu tel�pas, lielākā bibliotēka un datoru zāle.

��� Un ceturtajā? � vaicāja Kristiāns, kad Niks apklusa.

��� Ceturtais ir slēgtais līmenis, � atbildēja Niks.

��� Kā tas ir � slēgtais? � nesaprata Kristiāns.

��� Tas ir līmenis, kas ikdienā studentiem nav pieejams, � preci�zēja Niks. � Tur notiek imago�ana, kas var būt bīstama apkārtējiem. Tur ir speciāli aprīkotas demonstrāciju telpas, treniņu istabas ar pa�augstinātu dro�ības līmeni un tamlīdzīgas lietas. Bet domāju, ka jums pietiks ar otro un tre�o līmeni, � viņ� nosmējās.

Runādami viņi bija nokāpu�i līdz zemākajam kāpņu laukumi�ņam, kur bija izeja uz pirmo līmeni. Kāpnes turpināja vīties lejup, bet Niks apstājās pie durvīm un atkal ievietoja tajās magnētisko at�slēgu.

��� Nu tad vēlreiz � laipni lūgti Akadēmijā! � viņ� sacīja, atvēr�dams durvis un palaizdams bērnus pa priek�u.

Kristiāns, Marts, Linda, Miks un Tīna iegāja pirmajā līmeni. Spoks, turpinājis lēk�ot lejup pa kāpnēm, aptvēra savu kļūdu un ieriedamies metās atpakaļ.

Bērnu priek�ā pletās gar� gaitenis ar durvīm uz visām pusēm.

��� Studentu istabas, � sacīja Niks. � Tā, tūlīt paraudzīsimies, kuras ir jūsējās. � Viņ� izvilka no kabatas da�as atslēgas, �oreiz pa�rastās, ne magnētiskās. � Ak tā, no piecpadsmitās līdz septiņpa�dsmitajai. Tas labi, tās tepat vien būs. � Un viņ� devās uz priek�u, bet bērni un Spoks sekoja.

Kristiāns nosprieda, ka �eit izskatās kā glu�i parastā viesnīcā. Gaiteņa grīdu klāja neuzkrīto�s, tum�i pelēks paklājs, un visas durvis bija numurētas. Viņi pagāja garām vienpadsmitajam numuram, un Niks apstājās.

�� Tā, lūdzu, �is ir piecpadsmitais, � viņ� sacīja. � Sistēma vien�kār�a: nepāra numuri kreisajā pusē, pāra numuri � labajā.

��� Bet kur tad trīspadsmitais? � apjucis vaicāja Marts. Arī Kris�tiāns un Linda bija ievēroju�i, ka trīspadsmitā numura trūkst.

�� Islandie�u īpatnība, � nosmējās Niks. � Velna ducis �eit nav nekādā cieņā.

Linda nosprauslājās.

��� Nākamais ir septiņpadsmitais numurs, un tepat pa labi � se��padsmitais. Istabiņās var dzīvot pa divi, tāpēc jums ir trīs istabas. Nu, kur� vēlas piecpadsmito?

Kristiāns paņēma no Nika atslēgu. Septiņpadsmito numuru iz�vēlējās Marts ar Miku, bet Lindai palika se�padsmitais.

��� ļums tūlīt atnesīs mantas, bet pēc piecpadsmit minūtēm tik�simies �ā pa�a gaiteņa galā � tur ir tāda kā atpūtas telpa � un es jūs aizvedī�u uz ēdamzāli, � noteica Niks un aizmetās pa gaiteni at�pakaļ.

Bērni nozuda savās istabiņās.

Kristiāns nosprieda, ka tādai vietai kā VIMS Akadēmija stu�dentu istabiņa ir pārlieku parasta. Tagad pat tas �ķita dīvaini. Telpa

bija pietiekami liela, lai tajā ietilptu divas gultas, divi rakstāmgaldi un divi drēbju skapji. Viss bija pedantiski kārtīgs.

Sienas bija gai�i pelēkas, mēbeles no gai�a koka, un gultas pār�klātas ar tum�i brūniem pārsegiem. Viss �ķita kā tikko iekārtots, un Kristiānām likās, ka viņi ar Tīnu un Spoku ir pirmie �īs istabiņas iemītnieki.

�eit bija ari diezgan pla�a du�as telpa ar diviem identiskiem dvieļu plauktiem. Vienā plauktā bija dvieļi baltā, bet otrā � tum�i zilā krāsā. Un atkal Kristiānām �ķita, ka viņ� ir pirmais, kur� te dzīvos.

Bērni satikās Nika pieminētajā atpūtas telpā gaiteņa galā. Tā bija diezgan pla�a telpa ar dīvāniem, atpūtas krēsliem, nelieliem galdi�ņiem un tik daudz zaļajiem augiem, ka vairāk atgādināja ziemas dārzu nekā parastu studentu atpūtas telpu. Lai gan viņi atradās stāvu zem zemes, telpā, pateicoties prasmīgi izvietotajiem gaismekļiem, bija gai�s kā visgai�ākajā dienā. Telpas sienas bija no stikla, kas vēl vairāk pastiprināja iespaidu par ziemas dārzu. Vienā no lielākajām palmām karājās būris ar milzīgu, zaļu papagaili, kas, bērnus un suni ieraudzī�jis, satraukti ieķērcās.

��� Te ir tīri jauki, � teica Linda, iemezdamās vienā no atpūtas krēsliem. � Istabā gan bija padrūmi. Man �ķita, ka studentu mītnes izskatās citādi.

��� Dro�i vien izskatās ari, � piebalsoja Marts. � Bet �ī jau nav nekāda parastā mācību iestāde.

��� Man �ķiet dīvaini, ka piepe�i tiek atliktas mūsu nodarbī�bas, � teica Linda. � Reina izskatījās tik pārņemta ar to� Es pat ne�varu iedomāties, kā viņa pārcie� mums pie�ķirtās brīvās dienas.

��� Jā, tas tie�ām ir drusku dīvaini, � piekrita Marts, � ka viens cilvēks tik piepe�i ņem un aizbrauc uz Bostonu un nav neviena cita, kas varētu ar mums nodarboties.

��� Domā, tas ir speciāli? � vaicāja Miks.

��� Kā � speciāli? � nesaprata Linda, bet Miks tā ari nepaskaid�roja, ko viņ� ar to ir domājis, jo noklaudzēja durvis un atpūtas telpā parādījās Niks.

Kaut arī Niks izskatījās tāpat kā vienmēr, Kristiānām tomēr likās, ka viņ� ir vēl izklaidīgāks nekā parasti, jo gandrīz pa�āvās bērniem garām, tikai pēdējā brīdī apgriezdamies uz papē�a riņķī un iesauk�damies:

��� Ak, man ta�u jūs jāaizved pusdienās! Nāciet līdzi! � Un pa�lēkdamies aizmetās prom, tā ka bērni tik tikko paspēja pietrūkties kājās un sekot, pirms Niks bija pazudis nākamajās durvīs.

Pusskrie�us viņi izmetās cauri vēl vienam gaitenim, kas bija līdzīgs tam, kur atradās viņu istabiņas. Un �ā gaiteņa galā durvis veda uz ēdamzāli.

Ēdamzāle bija diezgan liela telpa, kas �ķita nosacīti sadalīta �et�rās daļās, jo no katra zāles stūra uz centra pusi stiepās tādas kā starp�sienas jostas līmeņa augstumā. Tās bija veidotas no tum�i brūniem ķieģeļiem, un to virsma nedaudz atgādināja plīts virsmu, kuru pār�klāja kaut kas līdzīgs slīdo�ai lentei.

��� Vai tur gatavo ēdienu? � vaicāja Miks.

��� Nē, tur pasniedz gatavo ēdienu, � paskaidroja Niks. � Vie�tām virsma ir sakarsējama, lai ēdiens, kam jābūt siltam, tāds ari pa�liktu.

��� Kāpēc te ir �etras tādas sieniņas? � vaicāja Linda.

��� �etri kursi, � paskaidroja Niks. � Akadēmijā mācās �etrus gadus, un attiecīgā gada students ēd kopā ar savējiem. Bet pasnie�dzēji sē�, lūk, tur! � Niks pamāja uz zāles tālāko galu, kur starp ga�rajiem koka galdiem viens bija nedaudz īsāks par pārējiem. Uz �ā galda bija uzklāts smalks, balts galdauts, sarindoti �ķīvji un galda piederumi. Uz pārējiem galdiem galdautu nebija. Lai gan zālē dega �etras griestu lustras � virs katras zāles daļas pa vienai �, uz pa�sniedzēju galda kvēloja arī divas resnas, dzeltenas sveces.

Studentu zālē vēl nebija, bet pie pasniedzēju galda sēdēja trīs cil�vēki � pusmū�a dāma ar zēngalviņā apgrieztiem melniem matiem un vīrs ar deniņos iesirmiem matiem un īsu, sirmot sāku�u bārdu � Kristiānām viņ� atgādināja reiz televīzijā redzētu vēstures profesoru. Tre�ā bija skaista, jauna sieviete ar tum�i brūniem, viļņainiem ma�tiem un lielām, brūnām acīm. Likās, ka viņa vairāk iederētos starp studentiem, nevis pasniedzējiem.

��� Pasniedzēji sē� starp ceturtā kursa studentiem, � paskaid�roja Niks. � Un �ovakar arī jūs sēdēsiet viņiem tuvumā pie ceturtā kursa studentu galda, jo ir eksāmenu laiks un daļa studentu jau ir tos nokārtoju�i un devu�ies prom, tāpēc tur ir brīvas vietas.

��� Vai studenti nebrīnīsies, kas mēs tādi? � vaicāja Kristiāns, vērdamies pagaidām vēl tuk�ajā zālē.

���������������� Gan jau brīdi pabrīnīsies, � iesmiedamies attrauca Niks.

���� Ta�u tikpat ātri aizmirsīs, jo, ticiet man, viņiem �obrīd prātā ir tikai eksāmeni. Un, pat ja kāds kaut ko jautās pasniedzējiem, viņi zina, ko atbildēt. Jums pa�iem gan nevajadzētu ne ar vienu no stu�dentiem runāt. Vienkār�i izliecieties, ka nesaprotat, ko viņi.jums vaicā. Nu, protams, izņēmums ir Andris, kas rīt brauks kopā ar jums.

��� Andris? � pārvaicāja Miks.

��� Tas students, kas mūs pavadīs ekskursijā, � atgādināja Linda.

��� Āā� � novilka Miks.

Kristiāns nevarēja nepamanīt, kā visi trīs pasniedzēji, bērniem ienākot ēdamzālē, tūliņ pārtrauc sarunas un pievēr� viņiem skatie�nus. Un, kad Niks aizveda viņus līdz galdam, iesirmais kungs pirmais sveicināja bērnus. Arī dāma ar īsajiem, melnajiem matiem uzsmai�dīja bērniem un palocīja galvu, bet jaunā meitene iesmējās, pie�miedza bērniem ar aci un angļu valodā kaut ko teica Nikam. Arī viņ� iesmējās.

��� Sāra teica, ka tad, kad būsiet pagar�oju�i �ejienes pavāra brī�numus, jums te tā iepatiksies, ka nemaz negribēsiet doties mājās, � Niks iztulkoja meitenes teikto.

Tie�i tajā brīdī atskanēja zvaniņ�, kaut kas iedūcās, un lentes uz sadalo�o virsmu sienām sakustējās. No virtuves, kas atradās otrpus sienai, pa slīdo�o lenti ēdamzālē ieslīdēja �ķīvju rindas, un uzvēdīja kārdino�s aromāts. Kristiāns juta, kā mutē saskrien siekalas.

Atvērās ēdamzāles durvis, un �alodami iek�ā sanāca studenti. Atbilsto�i savam kursam viņi ieņēma vietas pie galdiem. Bērni ziņ�kārīgi nolūkojās. Kaut arī pārsvarā visi sarunājās angļu valodā, bija atsevi�ķi pulciņi, kas trieca dzimtajā mēlē. Tā pie pirmā kursa gal�diņa sēdēja trīs kalsni, enerģiska izskata jaunie�i un jautri �aloja itāļu valodā. Savukārt tepat, pie ceturtā kursa galda, pavisam netālu no bērniem, divas jaunietes sarunājās franciski. Ik pa brīdim kāds stu�dents uzmeta ziņkārīgu skatienu bērniem, ta�u sarunu uzsākt neviens nemēģināja.

Pārsvarā visi nodarbojās ar ē�anu, jo � kā bērni drīz konsta�tēja � ēdiens patiesi bija brīnumgards. Kristiāns pieveica savu spi�nātu krēmzupas porciju tik ātri, ka viņam �ķita � tās nemaz nav bijis. Un likās � arī pārējiem ir līdzīgi. Miks, iepriek� paziņojis, ka viņ� jau nu gan spinātu zupu neēdīs, tagad bija spiests savus vārdus ņemt atpakaļ, jo tie�i no viņa �ķīvja zupa nozuda visātrāk.

Tāpat forele ar ceptajiem kartupeļiem tika notiesāta lielā ātrumā.

Arī Spoks netika aizmirsts � viens no pavāriem speciāli viņam bija iznesis bļodiņu ar kaut kādu miksli, ko suns acīmredzot atzina par labu esam, jo, acumirklī tam uzklupis, tika ar to galā ātrāk nekā bērni ar foreli.

Kad studenti, pasniedzēji un bērni bija apēdu�i arī rīsu krēmu ar zemenēm, ēdamzāli atkal piepildīja sarunas. Bet �oreiz tās bija klusā�kas un laiskākas nekā sākumā, kad studenti bija tikko sanāku�i. Palē�nām un nesteidzīgi jaunie cilvēki cits pēc cita cēlās no galda un devās prom. Arī pasniedzēji jau bija pametu�i galdu.

Kristiāns un viņa draugi jau labu laiku staipīja kaklu, mēģinādami uzminēt, kur� no jaunajiem cilvēkiem varētu būt Andris, kas pava�dīs viņus izbraucienā pa Islandi. Ta�u pēc pirmajiem ziņkārīgajiem

skatieniem neviens no studentiem vairs neveltīja bērniem īpa�u vē�rību, tāpēc ar minējumiem viņiem diez kā nevedās.

Kad no otrā kursa studentu galda piecēlās bariņ� studentu un, angliski pļāpādami, devās uz izejas pusi, viens no viņiem atdalījās un tuvojās bērniem. Tas bija lācīga paskata puisis ar gai�i brūniem, ne�daudz izbu�inātiem matiem un tādu kā apmulsu�u sejas izteiksmi.

��� Ahā, te nu viņ� ir! � apmierināti iesaucās Niks un pielēca kā�jās. � Nāc �urp, Andri, re, kur tavi ekskursanti!

Gai�matainais puisis tā kā nedaudz piesarka un pienācis kautrīgi uzsmaidīja bērniem.

��� Sveiki! Esmu Andris Osis. Mums jāizbrauc jau no pa�a rīta.

Bērni samulsu�i viņā raudzījās. Puisis likās ļoti jauns, pat jau�nāks, nekā otrā kursa studentam vajadzētu būt. Kristiāns bija gaidījis nopietnāku pavadoni, un izskatījās, ka arī pārējie domā līdzīgi.

Likās, ka Andris nojau�, ko bērni domā, jo viņa sejā parādījās jauni sārti plankumi un viņ� neveikli mīņājās, lāgā nezinādams, ko darīt tālāk.

Toties Niks gan zināja.

��� Nu, Andri, iepazīsties ar savu pulku! �is ir Kristiāns, no viņa pa kreisi � Marts, bet pa labi � Miks. Mikam blakus sē� Linda un Tīna � Tīna ir tā mazākā. Nu, un mani tu pazīsti. Reinu arī, bet viņai bija kaut kas darāms, tāpēc viņas �eit nav. Tā, ko tu teici par iz�brauk�anu no pa�a rīta?

Kamēr Niks runāja, sārtums no Andra vaigiem bija nedaudz pabalējis un puisis ziņkārīgi vērās bērnos, dro�i vien prātodams, kur� ir brīnumbērns. Ja vien kāds bija viņam pastāstījis, kāpēc mazie rīdzi�nieki �eit atrodas. Bet Kristiānām �ķita, ka gan jau bija.

��� Jā, � Andris apstiprināja. � Rīt mums vajadzētu doties prom jau tūliņ pēc brokastīm. Brokastis �eit vasarā ir pulksten\ieviņos, � viņ� vēl piebilda, manīdams, ka bērni apmulsu�i saskatās. � Tā ka. tik traki agrs nemaz nebūs.

Niks nepacietīgi pārmetās no vienas kājas uz otru.

��� Un kāds tad plāniņ� rītdienai? � viņ� jautāja.

��� Nu� � Andris gausi novilka. � Domāju, ka varam aiz�braukt uz Snaivedlsnesas pussalu. Tur jau labs gabals braucams, un, ja gribam beigās pavizināties ar sniega mo�iem un pa ceļam vēl kaut ko apskatīt�

Andra teikto apslāpēja bērnu sajūsmas pilnie saucieni un svil�pieni, tiklīdz tika pieminēti sniega motocikli.

��� Ā, tad mēs uzreiz tā � uz pilnu klapi ar sniega mo�iem, ko? � iesmējās Niks.

Andris atkal nosarka.

��� Nu, es domāju� Man likās� � viņ� stostījās. � Mēs jau īsti nezinām, cik brīvu dienu mums būs, un man �ķita, ka sniega mo�i jāizmēģina.

Niks iesmējās un uzsita viņam pa plecu.

��� Beidz, es ta�u tev nepārmetu! Tev taisnība � mēs nezinām, cik ilgi bērni varēs brīvi �audīties apkārt pa Islandi, tāpēc pilnīgi no�teikti jādara viss, ko vien var izdarīt! Varbūt jau parīt viņiem vajadzēs atgriezties �ajās drūmajās telpās un caurām dienām un naktīm iziet to Markusa treniņa kursu, vai kas nu tas ir.

Bērni laikam izskatījās satrūku�ies, jo Niks atkal iespurdzās.

��� Ak, es ta�u tikai muldu! � viņ� iesaucās. � Gan jau nebūs tik traki! Labs ir, � viņ� noteica, atkal vērsdamies pie Andra. � Tad tiekamies rīt no rīta brokastīs, un pēc brokastīm � aiziet! Jā, vēl kas � vai ir plānots atgriezties rītvakar?

Andris pakratīja galvu.

��� Nav vērts. Mēs domājam, ka labāk pārnak�ņot turpat un tad turpināt ceļu. Markuss parīt vēl pilnīgi noteikti nebū�ot atpakaļ, un tad jau nav vērts kulties to gaisa gabalu atpakaļ uz Reikjavīku. Paspē�sim vairāk apskatīt, ja nāk�ņosim Snaivedlsnesas pussalā.

Niks notirinājās tā, it kā būtu dabūjis nelielu sitienu ar elektrību.

��� Tātad, bērni, �ovakar sakrāmējiet somas tā, lai tīras zeķes pie�tiek vairākām dienām! Skaidrs?

Visi, nedaudz samulsu�i, pamāja, un Andris pagriezās uz promie�anu.

��� Nu tad � līdz rītam! Atpūtieties, lai rīt visam pietiek spēka, � viņ� vēl novēlēja.

��� Pie jums vēl ienāks Reina, � Niks piebilda. � Tā ka nekur apkārt neblandieties, citādi apmaldīsities, � viņ� noteica un prom bija.

Bērni nevis sagāja savās istabās, bet sapulcējās pie Kristiānā. Zēns gatavojās uz kartes parādīt draugiem, kur atrodas Andra pieminētā Snaivedlsnesas pussala, kad pieklauvējusi pa durvīm galvu pabāza Lietuvene.

��� Ak tad jūs visi jau esat �eit, � viņa noteica ar tādu intonāciju, ka nevarēja saprast, vai viņai tas patīk vai nepatīk. Kristiānām reizēm likās, ka aukle redz lietas citādi nekā pārējie, varbūt tāpēc reizēm bija tik grūti viņu izprast.

Reinas tante ienāca istabā un apsēdās blakus Lindai uz Tīnas gultas. Tīna tūlīt piespiedās viņai tuvāk, un Lietuvene sāka izklaidīgi glāstīt meitenes matus.

��� Vai esat visu saliku�i rītdienai? � viņa vaicāja, un bērni pa�māja. � Vējjakas ir? Siltie d�emperi? Vairāki zeķu pāri? Kāds lieks apavu pāris?

Kad visi atkal bija apstiprino�i pamāju�i, Lietuvene apklusa un mulsi palūkojās apkārt.

��� Jā, nu redzat, kā iznāca� varbūt mums būs �eit jāaizkavējas ilgāk, nekā bija plānots� Bet tas nekas, jūsu vecāki jau ir pabrīdināti. Un, galu galā, diez cik ilgi jūs �eit vienalga nekvernēsiet. Vai tam visam būs vai nebūs kāda jēga, to mēs noskaidrosim diezgan drīz, jādomā�

��� Reinas tante, � ieteicās Marts. � Jūs pirmīt teicāt, ka Islande ir īpa�a ar savu enerģiju. Kā tas īsti izpau�as?

Lietuvene palūkojās uz zēnu un nosmīkņāja.

��� Nu, tas izpau�as da�ādi, atkarībā no tā, ko tu gribi uzzināt, � viņa noteica, un Kristiāns, to dzirdot, pavīpsnāja. Tā nu bija īsti lietuveniska atbilde. Tikai aukle varēja kaut ko pateikt tā, ka īstenībā nepateica neko.

��� Redzi, katrai tautai ir sava senā ticība un mitoloģija, bet reti kura tauta vēl mūsdienās dzīvo tik cie�i kopā ar to.

��� Dzīvo kopā ar ko? � nesaprata Tīna.

��� Piemēram, tava Elfiņa, � teica Lietuvene. � Tev viņa ir tāda sīciņa meitenīte ar spārniņiem, bet islandie�u elfi ir būtnes cilvēka augumā, skaistas, brīni�ķīgi tērptas� Cilvēki parasti tos neredz. Runā, ka elfi mēdz izturēties laipni pret tiem, kuri elfiem nedara pāri, tomēr labāk �im būtnēm ceļā netrāpīties, jo kas zina� Tāpēc islan�die�i mēdz izvairīties no vietām, kur mīt elfi, runā, ka tagad tie mītot klin�u alās�

��� Kā tad cilvēki zina, kur tie mīt? � vaicāja Marts.

��� Nu, stāsta, ka ceļu būvētājiem bie�i ir bijusi jāmaina jaunbūvējatnā ceļa gaita, jo da�ās vietās notiku�i mistiski nelaimes gadījumi, sabojājusies tehnika un notiku�as citas savādas lietas. Pēc tā ari varot noprast, ka tur esot elfu mājvieta.

��� Vai te dzīvo tikai elfi? � jautāja Tīna.

��� Ak nē, kur nu! � attrauca Lietuvene. � Vēl �eit mīt troļļi un spoki, un vēl da�neda�ādas tumsas radības.

Kristiāns saviebās. �Tā tik ir aukle! Tā viņa piestāstīja Tīnai pilnu galvu� Brīnums, ka tam bērnam vēl murgi naktīs nerādās��

Tīna nepavisam nelikās nobijusies. Glu�i otrādi, viņa �ķita ļoti ieinteresēta. Tie�i tāpat kā Marts, kas, satvēris zodu rokās un pielie�cies Lietuvenes virzienā, kāri tvēra katru viņas vārdu. Linda gan likās diezgan garlaikota un, sakrustotām kājām sēdēdama Tīnas gultā, izklai�dīgi �ķirstīja Islandes ceļvedi.

��� Kādi ir tie troļļi? � jautāja Miks, kuru, tāpat kā Martu un Tīnu, �ķiet, aizrāva Lietuvenes stāstījums.

��� Nu, troļļi ari mēdz būt da�ādi, � sacīja Lietuvene. � Pār�svarā viņi ir lieli un stulbi. Bet ir arī tā dēvētie uzticamie troļļi, kas mēdzot atmaksāt laipnību ar laipnību. Vēl ir nakts troļļi, kas izlien ārā tikai naktī un, ja nepaspēj līdz saullēktam atkal paslēpties, pār�vēr�as par akmeni. Visi troļļi mīt kalnos, alās, vismaz par to islan�die�i ir vienisprātis.

��� Vau! � kā piekrizdams ierējās Spoks, un Lietuvene iesmējās.

��� Jā, un kur nu vēl spoki, � viņa teica. � Rakstnieks Haldors Laksness � starp citu, viņ� bija ari Nobela prēmijas laureāts � reiz teica, ka islandie�u ticība spokiem ir pārdzīvojusi jebkuru citu ticību viņu prātos.

��� Oho! � izsaucās Marts. � Un ko tie spoki dara?

��� Viskautko, � īsi attrauca aukle. � Bet, lai viņi beigtu darīt to, ko dara, viņus vajagot piesiet pie liela akmens. Islandē ir papilnam tādu akmeņu, pie kuriem tiku�i piesieti spoki. Caurumi vien tajos paliku�i�

Tīna nodrebinājās, un Kristiāns vairs nespēja ilgāk klausīties.

��� �im vakaram pietiks, � viņ� noteica. � Tīnai, manuprāt, jau nāk miegs. � Un, par spīti Tīnas mēģinājumiem protestēt, viņ� pie�cēlās, lai no visiem atvadītos.

Miks, mājienu saprazdams, pielēca kājās un devās uz durvju pusi. Linda sekoja viņam. Tikai Marts un Tīna izskatījās manāmi vīlu�ies, ta�u arī Lietuvene, �ķiet, bija beigusi savus stāstus.

��� Patie�ām, laiks doties pie miera, � viņa noteica, celdamās kā�jās. � Rīt mums paredzama gara diena, ja patie�ām gribat kaut ko no �īs salas apskatīt. Arlabunakti, un tiksimies brokastīs! � viņa no�teica un izgāja no istabas.

Kristiānu pamodināja Spoka smilkstē�ana. Suns tupēja pie dur�vīm un lūdzo�i raudzījās uz durvju rokturi. Kristiāns samiegojies ielūkojās pulkstenī. Bija tikai pusseptiņi. Zēns atkal aizvēra acis un atslīga atpakaļ gultā, bet Spoks ierējās nu jau skaļāk. Tad ari Tīna sāka raustīt brāli aiz rokas.

��� Ei, celies! Spokam vajag ārā! � viņa sauca.

Kristiāns ievaidējās un atkal uzslējās sēdus, sapratis, ka būs vien jāceļas, un drīz vien, a�i saģērbies un palīdzējis apģērbties arī Tīnai, viņ� jau rik�oja pa gaiteni, raudzīdamies pēc izejas uz kāpnēm. Tīna un Spoks joņoja viņam pakaļ.

Uzkāpu�i stāvu augstāk, bērni un suns caur Gardara dzīvojamām telpām izgāja uz ielas. Joprojām pūta diezgan negants vēj�, un debesīs joņoja plu�ķaini mākoņi. Uz ielas nemanīja īpa�i daudz cilvēku, un Kristiānām bija pilnīgi skaidrs, kāpēc. Sagaidīju�i, kad suns nokārto savas rīta darī�anas, bērni steidzīgi spruka atpakaļ mājas siltumā.

Pirms atgrie�anās savā istabā Kristiāns piebungoja pie draugu istabu durvīm. No Lindas istabas tūliņ atskanēja diezgan mo�s:

��� Jā, es jau esmu aug�ā!

Marta un Mika istabā valdīja klusums. Kristiānām tas �ķita aiz�domīgi, un viņ� piebungoja vēlreiz, nu jau spēcīgāk.

Kā atbilde no istabas �oreiz atskanēja tāds kā rūciens, kā ņurdiens. Spokam tas nepavisam nepatika, un ari viņ� ierūcās. Kristiāns piedauzīja pa durvīm vēl tre�o reizi, saukdams:

K

��� Laiks celties, drīz jāiet brokastis!

No istabas atskanēja nu jau glu�i cilvēcisks, bet ļoti samiegojies:

��� Ceļamies, ceļamies�

Pēc neilga laika bērni satikās gaiteni un devās brokastot. Miks �ēlojās, ka ilgi nav varējis aizmigt, jo visu laiku domājis, kā tas ir, ka viņi atrodas veselu stāvu zem zemes. Kristiāns norādīja, ka viens stāvs zem zemes nav nekas vairāk kā parasts pagrabstāvs, ko gan Miks teik�ot, nokļuvis ceturtajā apak�zemes līmeni. Miks viņam neatbil�dēja, tikai cerēja, ka viņam nevajadzēs to uzzināt.

Kad bērni ieradās ēdamzālē, Reinas tante, Niks un Andris jau bija tur.

��� Mmm, � noņurdēja Kristiāns, ievilkdams nāsis svaigi cepto maizī�u smar�u. Arī pārējie kāri lūkojās apkārt, jo smar�oja patiesi gardi.

��� Sēdieties un ķerieties klāt! � jautri noteica Niks, sukādams iek�ā krauk�ķīgu kruasānu.

Bērni nelika sevi lūgties un devās pie galda, uz kura bija �ķīvji ar kruasāniem un da�ādām citām maizītēm, panna ar ceptām olām un desiņām, kā arī da�neda�ādi augļi.

��� Ēdam �igli, un tad, mar�, uz istabām pēc somām! � pilnu muti �āpstinādams, sacīja Niks. � Ma�īna ir jau uz ielas.

��� Kur� būs pie stūres? � vaicāja Reinas tante.

��� Es, protams, � attrauca Niks.

Reinas tante nobubināja kaut ko, kas izklausījās pēc �tad nu gan mums būs braucieniņ��, bet Kristiāns nebija pārliecināts, ka viņa teica tie�i tā.

Uz ielas bērnus gaidīja ko�i sarkans mikroautobuss, līdzīgs tam, ar kādu iepriek�ējā dienā viņi atbrauca no lidostas. Niks jau bija priek�ā un tagad, atvēris aizmugurējās durvis, ņēmās mest iek�ā bērnu līdz�paņemtās somas.

��� Paga, paga! � iesaucās Miks un, atrāvis savas somas rāvējslē�dzēju, izvilka matemātikas burtnīcu. Kristiāns ar Martu saskatījās un nosmīkņāja vien.

Tad viņiem pievienojās Reinas tante un Andris. Reinas tante bija ģērbusies tum�zaļā vējjakā ar kapuci un d�insos, kas Kristiānām �ķita savādi, jo viņ� neatcerējās, ka kādreiz būtu redzējis aukli valkā�jam d�insus.

Diezgan ātri, kā �ķita Kristiānām, viņi izbrauca no Reikjavikas un devās Snaivedlsnesas pussalas virzienā. Ceļ� vijās cauri diezgan me�onīgam, neapdzīvotam apvidum. Pa kreisi, nedaudz attālāk bija manāms okeāns, bet pa labi aiz vienmuļa, brūngani zaļa līdzenuma slējās kalni. Vēj� bija izdzenājis mākoņus, un debesis tagad bija ko�i zilas, tomēr sajūta nepavisam nebija kā vasarā, drīzāk kā agrā rudenī. Nekur nebija manāms neviens koks, un Kristiāns atcerējās Nika va�kardienas stāstīto, ka Islandē koku tikpat kā neesot.

Braucēji klusēdami vēroja neparasto ainavu, vien Niks un Andris priek�ā klusi sarunājās. Pēc kāda brī�a viņi iebrauca nelielā pilsētiņā.

��� Mosfeldsbaira, � paskaidroja Niks.

Tikpat ātri kā iebrauku�i, viņi jau bija izbrauku�i cauri pilsētiņai, un atkal apkārt pletās me�onīgs tuk�ums. Vēlāk viņi izbrauca cauri Borgarnsas pilsētiņai, kas bija lielāka nekā iepriek�ējā, bet visādi citādi tai stipri līdzīga, un turpināja ceļu uz ziemeļiem, braucot cauri �ķietami bezgalīgam līdzenumam.

��� �is ir Mirara līdzenums, � Niks sacīja. � Senos laikos �o vietu klāja ledājs.

��� Vai vēl ilgi jābrauc? � vaicāja Linda.

��� Nu, atkarībā līdz kurienei, � iesmējās Niks. � Bet, ja līdz mūsu pirmajai pieturvietai, tad esam jau pāri pusceļam.

��� Un kas būs pirmā pieturvieta? � vaicāja Reinas tante.

��� Būdira, � sarunā beidzot iesaistījās Andris. � Vairs jau pa�tie�ām nav tālu.

Pēc laika bērni priek�ā pamanīja neparastu, simetrisku veido�jumu � kā nelielu kalnu ar no�ķeltu virsmu.

��� Tas, uz ko jūs tagad skatāties, � sacīja Andris, � ir Eldborga krāteris. Tas patiesībā ir pavisam neliels � tikai se�desmit metru virs pārējā līdzenuma un aptuveni simt metru virs jūras līmeņa. Valda uzskats, ka visaugstākā vulkāniskā aktivitāte �eit bijusi pirms kādiem pieciem-astoņiem tūksto�iem gadu, � Andris stāstīja.

��� Un arī par �o vietu ir leģenda, � Niks piebilda.

��� Kā jau par visu Islandē, � klusi noteica Reinas tante.

��� Jā, � piekrita Andris. � Stāsta, ka senos laikos vecs vīrs, vārdā Torins, kādu vakaru iznācis no savas fermas paelpot svaigu gaisu un ieraudzījis milzīga auguma un me�onīga paskata vīru airējam �urp metāla laivā. Dīvainais vīrs izkāpis krastā, atnācis līdz pat fermas vārtiem un ar savu metāla nūju izracis zemē caurumu. Tajā pa�ā naktī �ajā vietā sācies izvirdums un tur, kur stāvējusi ferma, izveido�jies �is krāteris.

��� Brrr� � nodrebinājās Miks. � Es negribētu būt bijis tas ve�cais vīrs, kas to redzējis.

��� No tā vīra gan laikam nākamajā rītā nekas nebija palicis pāri, � noteica Linda. Viņu �ādi stāsti acīmredzot ietekmēja vismazāk.

��� Starp citu, � ieteicās Niks, � varbūt pirms Būdiras mēs va�rētu piestāt arī pie bazalta kolonnām? Tepat vien jau ir.

��� Kāpēc gan ne? � attrauca Andris. Niks tikmēr stūrēja busiņu tālāk, līdz skatienam pavērās neparastas klintis � augsta vienlaidu siena, ko veidoja it kā kopā saplūdu�i līdzīga augstuma akmens stabi. Niks apturēja busiņu, un visi izkāpa. Tūlīt viņiem uzklupa nikna vēja brāzma � tik negaidīti, ka Spoks pat ierējās.

��� Tās ir Gerduberga bazalta kolonnas, � sacīja Andris. � Iespai�dīgas, vai ne?

Bērni, atgāzu�i galvu, klusēdami pētīja neparasto akmens stabu sienu. Spokam tā nepavisam nepatika, jo viņ� sabozies ņurdēja.

�ķita, ka vēj� pieņemas spēkā, un drīz vien Niks, uzmetis kū�kumu un tīstīdamies garā, sarkanā �allē, nodrebinājās un mudināja visus sēsties atkal busiņā.

Kādu bridi visi klusēdami turpināja ceļu. Pāri kalnu virsotnēm bija uzradu�ās da�as vēja izpluinītas mākoņu plūksnas, kas ātri vien pārvietojās okeāna virzienā. Lidzenums, kuru klāja zaļ� augu paklājs, nevienmērīgi viļņojās, vējam skrienot tam pāri.

��� Kur tad troļļi? � zobgalīgi ievaicājās Linda. � �I izskatās tie�i pēc tādas vietas, kur viņi varētu vazāties pa lielceļu, stopējot automa�īnas.

Miks iespurdzās un pacēla acis no savas matemātikas burtnīcas, kuru apņēmīgi turēja sev klēpi kop� pa�as Reikjavīkas.

��� Ha, tu gan gribēji, lai viņi te gai�ā dienas laikā tev par prieku pastaigātos, � iesmējās ari Niks.

��� Gaismā tu varētu ieraudzīt tikai elfus, kas pieņēmu�i cilvēka izskatu, � piebilda Andris.

��� Kāpēc lai viņi to darītu? � Miks jautāja.

��� Ir daudz teiksmu par to, kā elfi pieņēmu�i cilvēka izskatu, lai nolaupītu cilvēku bērnus, � stāstīja Andris. � Piemēram, �ī leģenda� Tas esot noticis vietā, ko sauc Heidarbota, kādā fermā. Kamēr saim�niece bijusi govju kūtī, viens no viņas bērniem iznācis no mājas, mammu meklēdams. Tūliņ viņ� ieraudzījis māti stāvam gabaliņu tā�lāk un aicinām viņu pie sevis. Bērns devies pie mātes, bet viņa pa�griezusies un devusies tālāk, joprojām aicinot bērnu sev sekot. Tālāk aiz fermas slēju�ās klintis, un sieviete devusies to virzienā, bet bērns gājis viņai nopakaļ. �ajās klintis viņi ari pazudu�i.

Bērni klausījās Andra stāstā, raudzīdamies uz neparasto, me�o�nīgo ainavu aiz loga, kas �ķita papildinām stāstīto, līdz tas vairs ne�pavisam neizklausījās pēc teiksmas, bet gan pēc kaut kā, kas noticis pavisam nesen kādā no saimniecībām, kuras paretam pavīdēja citādi neapdzīvotajā ainavā.

��� Un viss? Bērns tā' arī neatgriezās? � satraukti vaicāja Miks.

��� Nē, tas nav viss, � Andris turpināja. � Pēc brī�a bērna īstā māte iznākusi no kūts un sapratusi, ka viens no viņas bērniem ir pa�zudis. Viņa sapulcinājusi saimi, un visi kopā meklēju�i bērnu, bet tas

bijis kā akā iekritis. Tad māte devusies pie pazīstama burvja un lū�gusi viņam palīdzību.

��� Oho, arī burvji nu jau parādās, � Kristiāns pa�ukstēja Mar�tam, un tas nosmīkņāja. Andris turpināja stāstīt:

��� Burvis apvaicājies sievietei, kurā laikā bērns pazudis, un nā�kamajā dienā, tie�i �ajā laikā paņēmis nazi un sācis izgriezt grīdas dēlī trīs trīsstūrus. Kolīdz viņ� ķēries pie pēdējā, atskanējis skaļ� krak�ķis. Tad burvis nolicis izgrieztos gabalus atpakaļ vietā un sa�cījis sievietei, ka viņa var doties pie miera, � bērns drīz atgriezī��oties.

��� Kādas muļķības, � Kristiāns atkal �ukstēja, bet �oreiz likās, ka pat Marts ir aizrāvies ar Andra stāstu, jo neko neatbildēja.

��� Kad nākamajā dienā sieviete atgriezusies mājās, bērns patie��ām bijis atpakaļ. Ta�u viens viņa vaigs bija kļuvis zilganmelns, un tāds arī palika uz visiem laikiem.

��� Kas tas bija? � �oreiz vaicāja Linda.

��� Līdz tam vēl tiksim, � sacīja Andris. Tad turpināja: � Bērns pastāstījis, ka sieviete, kas izskatījusies pēc viņa mātes, patiesībā bijis elfs, un ievedusi to savā pasaulē. Viņa mēģinājusi izturēties laipni, bet bijis skaidrs, ka tā nav viņa īstā māte. Bērns nav arīdzan neko ēdis, jo visi elfu ēdieni viņam izskatīju�ies sarkani. Tajā vakarā, kad burvis griezis grīdas dēli, no klintsaug�as pēk�ņi nogāzu�ies trīs trīsstūrveida akmeņi. Kad lejā gāzies tre�ais akmens, elfu sieviete paķē�rusi bērnu un nikni skrējusi atpakaļ uz fermu. Tur viņa bērnu atlai�dusi, pirms tam iedevusi kārtīgu pliķi pa vaigu � no tā arī radies zilums.

��� Kādas �ausmas! � Linda nodrebinājās.

��� Bērnu sauca Gudmunds, un vēlāk viņam bija meita Elizabēte, kas ar savu ģimeni dzīvoja Eijaljordā, � klusām stāstu pabeidza Andris.

Iestājās klusums. Kristiāns neomulīgi sagrozījās un, paliecies uz priek�u, paraudzījās, ko dara Tīna. Viņam nepatika tas, ka Reinas

tante stāstīja briesmu pasakas un tagad to darīja arī Andris, turklāt vēl vietā, kur visi pastāsti izklausījās absolūti ticami.

Tīna glaudīja Spoku, kas vēl aizvien sēdēja viņai klēpī, un rau�dzījās laukā pa logu. Visu brauciena laiku viņa bija neparasti klusa, un Kristiānām aizvien vairāk nepatika, ka viņi ir devu�ies �ajā ceļo�jumā � it īpa�i, ka ņēmu�i līdzi arī Tīnu.

�� Uz kurieni mēs īsti braucam? � Kristiāns vaicāja, lai pār�trauktu klusumu.

��� Vispirms uz Būdiru, � sacīja Andris. � Tur ir kāda intere�santa vietiņa, manuprāt, jums tā jāredz. Pēc tam brauksim caur Arnarstapi apskatīt vēl �o to un mēģināsim tikt arī kādā izbraucienā pa ledāju.

��� Un kur mēs nak�ņosim? � gribēja zināt Reinas tante. � Ceru, ka mums nevajadzēs mitināties tajā briesmīgajā viesu namā, kur to�reiz, kad bija ieradies tas mācību pārzinis no Briseles un mēs viņu vedām ekskursijā uz Snaivedlsnesas pussalu. Toreiz man likās, ka no rīta mēs pamodīsimies ar skatu uz debesīm, jo vēj� būs aiznesis jumtu. Tie�ām nesaprotu, kā tā māja turējās kopā, tā ta�u bija kā kar�tona kaste.

Nilcs iesmējās un pamāja. Acīmredzot tā bija licies ne tikai Rei�nas tantei vien.

��� Jā, nav brīnums, ka nabaga pārzinis atteicās doties jebkur citur, kad bijām atgriezu�ies Reikjavīkā. Visu atliku�o nedēļu viņ� ta�u ne�spēra ne soli ārpus Akadēmijas un mierināja sevi ar Mar�elli garda�jiem ēdieniem.

��� Nē, nē, � Andris viņus mierināja. � Mēs paliksim pie Johannas Sigurdsdotiras. Jūs ta�u esat pie viņas biju�i, vai ne?

To dzirdot, Reinas tante manāmi nopriecājās.

���������������� A, mana mīļā, labā Johanna! � viņa neslēptā priekā iesaucās.

��� Neesmu viņu satikusi vismaz trīs gadus, kop� viņa aizgāja pensijā. Būs tik jauki viņu atkal redzēt! Bet, kur viņa īsti dzīvo, nezinu. Lai�kam kaut kur pussalas ziemeļu pusē?

��� Jā, pie Grundarfjerdura pilsētiņas, � atteica Andris.

��� Kas tā par Johannu? � vaicāja Kristiāns.

��� Viena no Akadēmijas biju�ajām pasniedzējām, � paskaidroja Reinas tante. � Viņa pasniedza gan Islandes mitoloģiju, gan tādu priek�metu, ko sauc vizualizācija. Kaut kas līdzīgs tam, ko mēs mēģi�nājām darīt Rīgā.

��� Jā, bet nu jau viņa trīs gadus ir pensijā, � piebilda Niks.

��� Un pārcēlusies uz nelielu saimniecību laukos. Tur ir patie�ām bur�vīgi. Nevar salīdzināt ar to viesu namu, pa�i redzēsiet.

��� Jā, un tagad viņas sabiedrība ir nevis Akadēmijas sve�zemju studenti, bet viņas mīļie elfi, troļļi un pārējie, � Andris iesmējās.

��� Viņi visi tur dzīvo kopā vienā mājā? � beidzot iejautājās Tīna, izklausīdamās ļoti izbrīnīta.

��� Nē ta�u, mīļā, Andris tikai jokojās, � mierināja Reinas tante.

����� Vienkār�i Johannas tantei patīk stāstīt pasakas par elfiem un troļļiem.

��� Man arī tās patīk, � sacīja Tīna. � Vai Johannas tante man tās izstāstīs?

Kristiāns sabozās un jau gribēja iebilst, ka gana jau visu �o pa�saku, bet Reinas tante pasteidzās pirmā.

��� Protams, pastāstīs! Pa�as jaukākās pasakas pastāstīs.

��� Piemēram, tādas, kur elfi pārvēr�as par cilvēkiem un nolaupa mazus bērnus, � zem deguna dusmīgi nobubināja Kristiāns, bet ne�viens, izņemot Martu, to nedzirdēja.

��� Tev �ķiet, ka Tīnu tās biedē? � Marts tāpat �ukstus vaicāja draugam.

��� īsti nezinu, bet man vienalga tas nepatīk, � Kristiāns at�uk�stēja. � Man ne�ķiet, ka viņai tas viss būtu jādzird, viņa ta�u ir tik viegli ietekmējama. Es negribu, ka pēc tam viņai visu mū�u rādītos murgi.

Pēk�ņi Linda, kas visu �o laiku bija aizgrābti vērojusi garām slī�do�ās ainavas, iesaucās:

�� Ei! Kas tad tas tur priek�ā?

Zēni no aizmugurējās rindas paslējās aug�up un starp krēslu at�zveltnēm palūrēja uz priek�u. Tur tālāk, kalnu fonā, zaļa, plūksnaina lauka vidū vīdēja neliela, melna baznīciņa.

��� Tā ir Būdiras baznīca, � paskaidroja Andris. � Tūristi te vienmēr brauc, un man likās, ka arī jums tā jāredz. Un, jāatzīst, tā iz�skatās diezgan interesanti.

�Interesanti vēl ir maigi teikts,� nodomāja Kristiāns, kad viņi bija piebrauku�i pie baznīciņas un izkāpu�i ārā. Nelielā melnu koka dēļu baznīciņa ar balti krāsotajiem logu rāmjiem �ķita absolūti neiederīga �eit, pa�ā lavas lauku vidū. Gabalu tālāk pret debesīm slējās kalnu grēdas, bet visapkārt baznīcai pletās līdzenums, ko tagad, vasarā, klāja skum�ķaina, zaļa zāle. Pie pa�as baznīciņas bija neliela kapsēta, kas nedaudz palīdzēja izgaisināt to izjūtu, ka baznīcu �eit atnesis virpuļviesulis un nolicis �īs me�onības vidū, līdzīgi kā bija noticis ar Dorotiju Kanzasā, kuru virpuļviesulis aiznesa pie O�as pilsētas burvja.

Vēj� �eit plosījās tie�i tāpat kā pirmīt pie bazalta kolonnām, un ceļotāji, sarāvu�ies un rokas kabatās sabāzu�i, bariņā gāja uz baznīci�ņas pusi.

Tuvumā baznīca neizskatījās ne maķenīt lielāka kā pa gabalu. Kristiānām �ķita, ka tā nedaudz vairāk līdzinās �ķūnim nekā baznī�cai, ja neņem vērā to, ka ēkas priek�galā ir neliels tornītis ar krustu galā. Baznīcu diezgan pla�ā teritorijā apņēma zems akmens �ogs, kas ieskāva arī kapsētu. �ogā vīdēja balti dēļu vārti, pa kuriem tad arī visi iegāja. Baznīcas durvis bija tādas pa�as balti krāsotas kā logu ailas, bet iek�puse, pēc Kristiānā domām, ne ar ko īpa�u neizcēlās. Parasta lauku baznīciņa ar nelielu altāri un da�ām solu rindām abās ejas pusēs. Vienīgi pie griestiem karājās, kā zēnam likās, diezgan grezna lustra ar spuldzēm, kas atgādināja sveces.

���� Cik veca ir �ī baznīca? � vaicāja Kristiāns. Viņam tā izskatī�jās mū�veca. īpa�i jau no ārpuses � ar drūmo, melno vertikālo koka dēļu sienām un baltajām logu un durvju ailām.

��� Pirmā baznīca �ajā vietā tika uzcelta tūksto� septiņi simti tre��ajā gadā, bet vēlāk tā nojaukta, un kādu laiku �eit nebija nekā. Tad kāda kundze no vietējās draudzes ļoti iestājās par to, lai tiktu uzbū�vēta jauna baznīca, līdz beidzot tam dota atļauja un tūksto� astoņi simti �etrdesmit astotajā gadā baznīca uzbūvēta. To atjaunoja tūksto� deviņi simti astoņdesmit septītajā gadā.

��� Kad mēs iesim atpakaļ? � ievaicājās Tīna. Tā kā suni neva�rēja ņemt līdzi uz baznīcu, Spoks bija palicis ma�īnā, un tas Tīnai nepavisam nepatika.

��� Drīz, drīz, � attrauca Andris un turpināja stāstu: � �ajā baz�nīcā ir vairākas vērtīgas lietas, piemēram, baznīcas zvans. Tas ir no tūksto� se�i simti septiņdesmit otrā gada.

��� Kā tu to visu atceries? � ar apbrīnu vaicāja Kristiāns. Lai kā viņam nepatika pasakas par elfiem un troļļiem, viņ� prata novērtēt labu atmiņu attiecībā uz skaitļiem. Un Andris �ajā ziņā patiesi likās izcils.

��� Tāpēc jau viņ� ir viens no labākajiem studentiem, � iesmējās Niks, un Andra bālajos vaigos iemetās sarkani plankumi. � Turklāt viņam ir ne vien laba atmiņa, viņ� ir izcils ari citās jomās, kas vairāk attiecas uz irnago zinātni.

��� Kādās? � gribēja zināt Marts, bet Andris viņus pārtrauca:

��� Nu jau pietiek. Tik izcils nemaz neesmu. Un, galu galā, es vēl esmu tikai otrajā kursā.

���������������� Jā, kas gan būs, kad tu pabeigsi Akadēmiju? � smējās Niks.

��� Varēsi tūlīt braukt uz Briseli un taisīt karjeru.

Andris nosarka vēl vairāk, un izskatījās, ka viņ� jūtas patie�ām neērti. Kristiāns juta viņam līdzi, jo viņam ari nepatiktu, ja viņu tā slavinātu.

Tikmēr Tīnai visas �īs runas bija pagalam apniku�as.

��� Labs ir, es eju pakaļ Spokam, � viņa noteica un izmetās ārā no baznīcas.

Kristiāns ar Martu saskatījās un novaikstījās. Tad visi devās nu'i tenei pakaļ, jo, patiesi, visu, ko te varēja apskatīt, viņi �ķita redzēju�i.

Jo tālāk viņi brauca, jo labāk Kristiāns saprata, ko Reinas tante bija domājusi ar savu izsaucienu, uzzinot, ka pie ma�īnas stūres būs Niks. Niks vadīja auto ļoti savādi, un tas vēl bija maigi teikts.

Kad visi bija piesprādzēju�ies, Niks uzsāka braukt ar tādu uzrāvienu, ka visi atkrita atpakaļ savos sēdekļos. Ma�īna rūca aiz piepūles un rāvās uz priek�u tā, ka salonā sāka smirdēt pēc sadegu�a sajūga. Kad tas bija noticis pirmo reizi, Kristiāns nodomāja, ka Niks vien�kār�i nav pieradis pie �is ma�īnas. Bet, kad tas atkārtojās regulāri, zēns saprata, ka tāds glu�i vienkār�i ir Nika brauk�anas stils.

Un tas vēl ne tuvu nebija viss. Ar �ādu sparu uzsācis braukt, Niks kādu bridi brauca samērā mierīgi, bet tad, piepe�i pamanījis kādu neparastu klinti vai dīvainas formas mākoni, sāka to vērot, ab�solūti aizmirsdams, ka vada auto. Tādos brī�os Reinas tante sāka klusi kaut ko murmināt, kas Kristiānām izklausījās pēc lamā�anās, bet, kad Niks vēl aizvien nereaģēja, ņēma un spēji uz�āva viņam ar plaukstu pa plecu, iesaukdamās:

��� Nē, nu patie�ām!

Niks tad aizvien salēcās un iespieda gāzes pedāli grīdā, un atkal busiņ� rūkdams izmisīgi �āvās uz priek�u, atsviezdams visus atpakaļ.

Andris par to, �ķiet, tikai uzjautrinājās, bet Lindai, tāpat kā Rei�nas tantei, �āda brauk�ana ne�ķita īsti baudāma.

��� Tā, tūlīt kāds no mums sev mēli nokodīs, � meitene ieteicās pēc kārtējā uzrāviena.

��� Nenokodīs, ja lieki nepļāpās, � attrauca Miks, apņēmīgi at�vēris matemātikas uzdevumu burtnīcu. Tajā pa�ā mirklī Niks spēji nobremzēja, un burtnīca izlidoja Mikam no rokām un, atsitusies pret priek�ējo sēdekli, nokrita zemē.

��� Nu re nu, � apmierināti komentēja Linda. � Pļāpā vai ne�pļāpā, nekas labs te nav sagaidāms.

��� Viss tiek kontrolēts! � uzbudinājumā pārliecies pār stūri, it kā piedalītos vietēja mēroga autorallijā, sauca Niks. � Galvenais � piesprādzējieties, mīlī�i, piesprādzējieties! Un viss būs vislabākajā kārtībā!

Tā kratīdamies un raustīdamies, viņi brauca cauri ar zāli apau�gu�ajiem lavas laukiem, līdz ceļa malās parādījās pirmās mājas.

��� Kas �ī ir par vietu? � vaicāja Kristiāns.

��� Arnarstapi, � atteica Andris. � Tulkojumā tas nozīmē � Ērgļu klintis. Vai redzat �o kalnu? � Andris pamāja uz kalnu, kas slējās tepat netālu. � Tas ir Stapefell kalns. Bardara sāga stāsta, ka senos laikos kalna ziemeļu puses alās esot dzīvojis puscilvēks, puscilvēkēdājs.

��� Kas tas ir � puscilvēkēdājs? � gribēja zināt Tīna. � Vai tāds, kas ēd puscilvēkus?

Niks iesprauslājās, bet Kristiāns atkal sabozās.

��� Paldau, � viņ� ieteicās. � Es saprotu, ka par �īm vietām ir daudz interesantu teiksmu, bet varbūt var stāstīt par mazāk bries�mīgām?

Andris palūkojās atpakaļ un nedaudz piesarka.

��� Ak jā, protams, � viņ� paklusi atsaucās. � Protams, kāpēc gan ne�

��� Aizbrauksim tagad uz veco labo laivu piestātni! � pēc mirkļa jautri iesaucās Niks, pārtraukdams neveiklo klusumu, kāds bija iestā�jies pēc Kristiānā aizrādījuma. � Tur arī ir �is tas interesants apska�tāms.

Busiņ�, bremzēm kaucot, iemetās kādā no sānceļiem un turpināja braucienu jūras virzienā, atstājot aiz muguras kalnu ar visām tā puscilvēka, puscilvēkēdāja alām�

Drīz vien busiņ� neierasti vienmērīgi nobremzēja un piestāja ceļa malā.

���������������� Varam izkāpt un izlocīt kājas, � pagriezies atpakaļ, sacīja Niks.

��� Tikai vēj� gan �eit, brīdinu jau tagad, varētu būt vēl spēcīgāks nekā

pirmīt. Raugieties, ka jūs neiepū� jūrā! � Un noķiķinājis viņ� ar vienu lēcienu bija laukā no ma�īnas.

Arī Spoks, noguris no nepārtrauktās raustī�anās brauk�anas laikā un Tīnas cie�ā tvēriena, metās ārā. Tā kā Spoku piesprādzēt nebija iespējams, Tīna visu brauciena laiku bija viņu nogrābusi diezgan cie�ā satvērienā, lai suns kādā no straujajiem bremzē�anas vai uzrāvienu manevriem neaizlidotu pa gaisu. Un tas sunim bija pagalam apnicis. Līksmi riedams, viņ� riņķoja ap Reinas tanti un Tīnu. Abas, rokās sadevu�ās, bija devu�ās uz priek�u krasta virzienā.

Arī pārējie devās viņām nopakaļ. Pagāju�ies nedaudz uz priek�u, viņi nonāca pie stāvas kraujas, kur tālu lejā skalojās jūra. Ta�u pa�i dīvainākie bija krasta klin�u veidojumi � vairākas ieapaļas arkas, kurām cauri skalojās jūra. �ķita neparasti, ka kaut kas tāds ir varējis izveidoties pats no sevis, un Kristiāns sevi pieķēra iztēlojamies, kā sensenos laikos milzu troļļi ar kaltiem apstrādā klintis, līdz izveido�jas �ie neparastie vārti. Tā aizsapņojies, Kristiāns bija devies gar pa�u klints malu uz priek�u, atstādams pārējos tālu aiz muguras. Vēj� gau�doja cauri klintīm, un visriņķī klaigāja da�neda�ādi jūras putni. Kristiāns atcerējās, ka Arnarstapi tulkojumā nozīmē �Ērgļu klintis�, un tagad pilnībā tam piekrita.

Kad Kristiāns beidzot atkal pacēla acis aug�up, viņ� saprata, ka ir aizgājis diezgan tālu. Cauri vēja kaukoņai zēnam �ķita, ka pārējie viņu sauc. Paskatījies atpakaļ, labu gabalu tālāk viņ� redzēja visus draugus, Reinas tanti ar Tīnu pie rokas, Niku plīvojo�ā, sarkanā �allē un gabaliņu nostāk arī Andri. Marts viņam pamāja, un Kristiāns pa�māja pretī. Tad zēns devās atpakaļ pie pārējiem, saliecies pret spēcīgo vēju, kas, �ķiet, patie�ām mēģināja viņu no klints iepūst jūrā. Ta�u, kad viņ� nonāca atpakaļ pie ma�īnas, pārējie nez kur bija izklīdu�i. Tepat slaistījās vienīgi Miks, izskatīdamies pamatīgi nosalis un acīm redzami ilgodamies tikt atpakaļ ma�īnas siltajā salonā.

��� Kur tad visi paliku�i? � brīnījās Kristiāns. � Vēl tikko bija

�eit.

��� Jā, tikko vēl bija, � klabinādams zobus, apstiprināja Miks.

��� Ta�u Niks ierosināja aiziet apskatīt vēl kādu no tālākajām klintīm, un Marts, Linda un Andris aizgāja viņam līdzi. Bet Reinas tante un Tīna tepat kaut kur ir.

Un tur jau viņas abas nāca, Spokam spriņģojot pa priek�u. Tīna, ieraudzījusi brāli, skrēja viņam pretī.

��� Tādas smukas klintis! � meitene sajūsmināti sauca. � Un putniņi arī smuki!

Kā piekrizdams, viens no �putniņiem�, kas izskatījās pēc gigan�tiskas kaijas, nelabi ieķērcās tie�i viņiem virs galvām un, asi �vīksti�nādams spārnus, aizlaidās uz klin�u pusi.

Tikmēr Reinas tante arī bija pienākusi.

��� Ie�u pasaukt pārējos, � viņa, drebinādamās tāpat kā Miks, sacīja. � Vēj� pārāk negants, apaukstēsieties vēl. Pieskati Tīnu! � viņa vēl piekodināja un devās tajā virzienā, kur pirmīt bija aizgāju�i Niks, Andris un Marts ar Lindu.

��� Nu, ko tu par to visu saki? � lēkādams no vienas kājas uz otru, lai cik necik sasildītos, vaicāja Miks.

��� Par ko? � pārvaicāja Kristiāns. � Par Islandi vai par imago bū�anu?

��� Par visu, � attrauca Miks.

��� �eit ir skaisti, � domīgi sacīja Kristiāns. � Nekad nebūtu do�mājis, ka reiz nokļū�u �ādā vietā. Turklāt vēl �ādā veidā�

��� Jā, lidma�īniņa mums bija pa pirmo, vai ne? � smējās Miks.

��� Ja vēl man patiktu lido�ana kā tāda, tad varētu teikt, ka bija izcili.

��� Bet, kas attiecas uz visu pārējo� � it kā nebūtu ticis pār�traukts, turpināja Kristiāns. � Tas viss vēl aizvien ir vairāk nekā dīvaini. Es biju iedomājies, ka varbūt �eit kaut kas kļūs skaidrāks, bet �ķiet, ka notiek glu�i otrādi.

��� Kas tev nav skaidrs? � nesaprata Miks. � Man viss ir skaidrs. Markuss ir prom, un mēs braucam ekskursijā, lai nevajadzētu kvernēt Reikjavīkā, tajā pazemes bunkurā. Manuprāt, viss ir for�i.

���������������� For�i varbūt, bet skaidrs gan nav nekas, � sprieda Kristiāns.

���� Viņi tagad ved mūs ekskursijā, it kā pa�iem nebūtu nekā svarī�gāka, ko darīt� Un kas notika ar to Markusu, kāpēc viņam bija tik steidzami jāaizbrauc? Un vai tie�ām vecais Gardars, kas mūs sagai�dīja, nespētu izdarīt to pa�u, ko bija plānojis Markuss?

Tādi jautājumi jau kop� pa�as Reikjavīkas bija malu�ies Kristiā�nām pa galvu, ta�u �ķita, ka vismaz �ajā trijotnē viņ� ir vienīgais, kuru tas nodarbina.

Miks ar Tīnu abi cie�i lūkojās kaut kur ceļa virzienā.

��� Reinas tante, � beidzot sacīja Tīna. � Viņa mūs sauc.

Arī Kristiāns palūkojās turp, un patie�ām � kādu gabalu tālāk uz ceļa stāvēja Reinas tante un, mādama ar roku, aicināja viņus pie sevis.

��� Kas tad nu? � nobrīnījās Kristiāns. � Man likās, ka visi aiz�gāja uz citu pusi.

��� Man arī tā likās, � piekrita Miks. � Bet varbūt arī tur ir kāds ievērības cienīgs objekts, kāds troļļu akmens vai kas tamlīdzīgs. � Zēns iesmējās.

Tīna jau metās pie Reinas tantes, un zēni devās viņai pakaļ. Spoks, domādams, ka tā ir kāda tie�i viņa priekam izdomāta rotaļa, jautri riedams, lēkāja te uz priek�u, te atpakaļ.

Dīvaini, bet Reinas tante nesagaidīja, kamēr bērni viņu panāks, bet pagriezās un devās pa ceļu prom, tikai pamezdama ar roku, lai viņai seko. Viņa gāja diezgan straujā solī, bet Tīna viņu jau gandrīz bija panākusi. Te piepe�i Reinas tante nogriezās no ceļa, metās aiz kādas klints ceļa malā un nozuda skatienam.

��� Kas tie par jokiem? � noteica Kristiāns un, nojauzdams ko nelabu, metās skrie�us. Tikmēr Tīna, būdama labu gabalu priek�ā, arīdzan jau bija nozudusi aiz klints. Kad Kristiāns pēc brī�a sasnie�dza klinti, aiz tās stāvēja viena pati Tīna un izbrīnījusies raudzījās visapkārt.

��� Nezinu, kur viņa palika, � Tīna sacīja. � Viņa te atnāca, un tad viņas vairs nebija.

Arī Kristiāns apstulbis raudzījās uz visām pusēm. Patie�ām, bez viņa, Tīnas un Spoka �eit nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pēc mirkļa viņiem pievienojās Miks un rādīja tikpat apstulbu�u seju kā visi pārējie.

��� Kur tad Reinas tante? � viņ� jautāja.

Reinas tantes �eit pilnīgi noteikti nebija. Klints, aiz kuras viņa bija nozudusi, stāvēja vientuļa, līdzena lauka vidū, un �eit pie labākās gribas nebija iespējams nekur paslēpties, pat ja viņai būtu bijis tāds nodoms.

��� Viņas �eit nav, � noteica Kristiāns un piebilda: � Un acīm�redzot nav arī bijis.

Atstājis Miku platām acīm blen�am viņam pakausī, Kristiāns pa�ņēma Tīnu pie rokas un devās atpakaļ uz ma�īnu. Miks, absolūtā ne�izpratnē vēl aizvien lūkodamies uz visām pusēm, abiem sekoja.

Kad viņi nonāca pie ma�īnas, pārējie bija jau priek�ā.

��� Tas tik bija skats! � skaļi sajūsminājās Marts. � Tā, it kā jūra pati būtu izgrauzusi klintis. Un kāda skaņa bija, kad ūdens gāja tur cauri, o!

Reinas tante mierīgi stāvēja pie ma�īnas, it kā nekas nebūtu bijis un viņa nebūtu pirms pāris minūtēm paslēpusies aiz akmens un pa�zudusi.

��� Esam visi? Nu tad varam doties tālāk, � viņa sacīja, bet tad pa�manīja Kristiānā, Mika un Tīnas pārvērstās sejas.

��� Kas tad jums? Vai viss labi? � Reinas tante vaicāja.

Miks tikmēr lūkojās viņā ar klaju neuzticību, itin kā viņa būtu spoks vai vēl kas ļaunāks.

��� Tu pazudi, � Tīna paskaidroja. � Tu aizgāji aiz tā akmens un tad pazudi.

��� Kā, lūdzu? � Reinas tante nesaprata, un Kristiāns visu izstās�tīja.

Iestājās klusums. Linda sarauktām uzacīm lūkojās te uz Kris�tiānu, te uz Miku, kā gaidīdama, ka kāds no viņiem iesmiesies un paziņos, ka tas, protams, bija joks. Ta�u nekas tāds nenotika. Savu�kārt Reinas tante saspringti blenza kaut kur uz priek�u vienā punktā, līdz beidzot izdvesa tādu kā garu nopūtu.

��� Uhh� � viņa noelsās. � Tātad tas patie�ām darbojas.

��� Kas darbojas? � vienā balsī jautāja Kristiāns un Marts, bet Tīna uztraukumā pat palēcās.

��� Es sapratu! � meitene sauca. � Sapratu, ko mēs redzējām! Tā nebija Reinas tante, tas bija elfs, kas pārvērties par Reinas tanti! Es redzēju elfu, es redzēju elfu! � Un meitene sajūsmā sāka griezties uz riņķi, Spokam pinoties viņai pa kājām.t

Kristiāns saviebās kā no zobu sāpēm un paskatījās uz Reinas tanti.

��� Pasakiet jūs viņai, ka tās visas ir muļķības, � viņ� lūdza. � Man viņa tik un tā neticēs.

Reinas tante sarauktu pieri palūkojās uz sajūsmā spriņģojo�o meiteni un tad pievērsās Kristiānām.

��� Mēs esam Islandē, � viņa lēni sacīji, atkal raudzīdamās kaut kur tālu sev priek�ā, it kā runātu nevis ar Kristiānu, bet pati ar sevi.

���� Islandē, kur joprojām dzīvas ir visas senās teiksmas un leģendas. Ja mēs nevaram ticēt elfiem un brīnumiem �eit, tad kur gan mēs to varēsim? Un, ja mēs to nevaram darīt bērnībā, tad kad gan vēl?

Tad viņa pagriezās pret Andri un palūdza samainīties vietām. Likdama manīt, ka saruna ir beigusies, viņa iesēdās sēdeklī blakus �oferim un aizvēra ma�īnas durvis.

Kristiāns pavērās uz Martu un novaikstījās pakaļ Reinas tantei. Te nu bija aukle� Kārtējo reizi pierādījās, ka Kristiānām viņa jāpie�skata, citādi Tīnai galīgi sajauks galvu.

Tikmēr arī Niks jau bija ieņēmis savu vietu pie stūres, bet Andris �oreiz apsēdās otrajā rindā blakus Lindai ar Tīnu. Zēni, kā iepriek�, iekārtojās aizmugurē, un Niks ar kārtējo aso uzrāvienu metās braukt.

��� Kas tas tāds, galu galā, bija? � pus�ukstus vaicāja Miks, kad viņi kādu bridi bija brauku�i klusēdami.

��� Kas, kas� � attrauca Kristiāns. � Imago, protams! Andris �urpceļā sastāstīja visas tās pasakas, ka elli pārvēr�as par cilvēkiem un nolaupa bērnus, un Tīnai galvā bija gatavs scenārijs. Viens divi, un uzrodas par Reinas tanti pārvērties elfs� Ka tevi jupis! � viņ� sodījās, joprojām dusmodamies uz Reinas tanti, ka viņa nav izstāstī�jusi Tīnai patiesību. � Patie�ām nesaprotu, ko viņa cen�as panākt, � viņ� dusmīgi �ukstēja. � Kāpēc jāstāsta tik mazam bērnam visas tās muļķības?

��� Nu, varbūt viņa negrib, ka visa pasaule pārvēr�as par tādiem ciparu gudriniekiem kā tu, � iesmējās Marts.

��� Nu vai zini, tagad arī tu sāc, � Kristiāns apvainojās. Viņ� bija cerējis, ka vismaz draugi viņu atbalstīs, bet Martu tas, �ķiet, tikai uz�jautrināja, savukārt Miks bija tikpat apstulbis kā pirmīt un sarauktu pieri kaut ko cītīgi domāja.

Busiņa priek�galā tāpat pus�ukstus sarunājās Niks un Reinas tante. Kristiāns mēģināja saklausīt, par ko viņi runā, bet uztvēra tikai atsevi�ķas neko neizsako�as frāzes. Diezgan drīz arī viņu saruna apsīka, un visi turpināja ceļu, lūkodamies ārā pa logu.

��� Lai jūs nedaudz izklaidētu, � beidzot ierunājās Andris, � iero�sinu nelielu izbraucienu ar sniega mo�iem pa ledāju. Ko jūs par to sakāt?

Atbilde bija nepārprotama, jo atskanēja daudzbalsīgs: �Jā! Urā!� � tā ka Andris nosmīkņāja vien un, paliecies uz priek�u, deva Nikam norādījumus, kurp jābrauc.

��� Vai tad vasarā var braukt ar sniega mo�iem? � brīnījās Linda.

��� Jā, tur aug�ā, uz ledāja, arī vasarā sniegs nenokūst, � paskaid�roja Andris. � �eit varam baudīt ziemas priekus cauru gadu. Mums ir paveicies, ka viena no kompānijām, kas iznomā sniega mo�us,

pieder mūsu Akadēmijas biju�ajam studentam. Tā ka varam jūs izvi�zināt pilnīgi par velti, � viņ� paskaidroja.

��� Jā, Larss ir normāls vecis, � sarunā iesaistījās arī Nīks. � Mēs vienmēr uzrīkojam kādu raJliju pa ledāju, kad vien esmu �eit. � Tad viņ� aprāvās un pameta greizu skatienu uz Reinas tanti, kas izsmējīgi uz viņu blenza.

��� Tagad man ir skaidrs, kur tu vienmēr nozūdi, � Reinas tante noteica. � Vienalga, uz cik īsu brīdi mēs būtu ieradu�ies, tu aizvien pamanies pusi dienas nozust�

Niks noraustījās, un kopā ar viņu to darīja arī busiņ�, pēk�ņi mezdamies uz priek�u tādā izklupienā, it kā tam būtu jāpārlec kā�dam uz ceļa nokritu�am lavas bluķim.

��� Reinas tante, � Niks teica tik lūdzo�i vainīgā balsī, ka visiem bija jāsmejas. � Bet tas ta�u ir iespējams tikai �eit!

��� Kā tad, kā tad, � nomurmināja Reinas tante, raudzīdamās taisni uz priek�u, uz ceļu, kas vijās pa to pa�u vientulīgo lauku, pa kuru viņi nu jau brauca labu brīdi. Vēl brīdi vēlāk viņi izbrauca cauri Arnarstapi pilsētiņai un devās kalnu grēcļas virzienā. Liela un varena tā slējās viņu priek�ā, un kalnu grēdas centrālās daļas virsotni klāja sniegs. Drīz viņi bija sasniegu�i kalnu un pa diezgan �auru ceļu virzī�jās ieslīpi aug�up.

Beidzot Reinas tante atjēdzās no sava sastinguma un neslēptā sa�utumā vērsās pie Nika.

��� Un ko tu, cienītais, tagad dari?! � viņa iesaucās.

��� Kā ko? � nesaprata Niks. � Braucu aug�ā!

��� Jā, tas nu tā kā būtu skaidrs, � sarkastiski noteica Reinas tante. � Bet kāda velna pēc tu to dari? Pa �o ceļu ta�u nevar braukt ar tādu sagrabēju�u autobusu kā �is! Te ir vajadzīgs, vismaz d�ips!

��� Nieki! � attrauca Niks, no saspringuma izbāzis mēles galiņu un atkal pārliecies pāri stūrei, it kā tā varētu labāk saskatīt ceļu. � Viens divi, un aug�ā būsim.

Tajā pa�ā mirklī busiņ� ierūcās un sāka zaudēt ātrumu. Niks ieslēdza zemāku pārnesumu un iespieda gāzes pedāli grīdā. Iekauk�damies busiņ� metās uz priek�u, un salonā atkal varēja sajust sviluma smaku.

Reinas tante ievaidējās un palūkojās uz aizmugurē sēdo�ajiem.

��� Vai visi ir piesprādzēju�ies? � viņa vaicāja, un bērni pamāja.

Kristiānām, kas �ajā brīdī atradās ārmalā un tagad bija spiests

noraudzīties, kā viņi ceļas aizvien augstāk un augstāk, gan �ķita: ja Niks zaudētu kontroli pār busiņu, no piesprādzē�anās būtu maz la�buma.

��� Kā kaut kas tāds vispār var ienākt prātā? � Reinas tante tur�pināja protestēt.

��� Mēs ta�u teicām, ka dosimies pabraukāties ar sniega mo�iem, � taisnojās Niks. � Un to var darīt tikai aug�ā.

��� Biju iedomājusies, ka aug�ā brauksim ar kādu no Larsa d�ipiem, nevis ar �o cirka furgonu! � iesaucās Reinas tante.

Un tomēr, par spīti Reinas tantes neticībai busiņa spējām pārva�rēt kalnu, viņi lēni, bet neatlaidīgi rāpās aizvien augstāk un augstāk. Kristiāns, Marts, Linda un Tīna sajūsmināti vēroja me�onīgo ainavu, kas pletās zem viņiem. Tas bija milzīgs lavas lauks, noaudzis ar kum�ķaino Islandes zāli, ar izklaidus guļo�iem melniem lavas bluķiem. Attālāk varēja redzēt okeānu, un tas viss kopā radīja neparastu iz�jūtu, it kā viņi atrastos pa�ā zemes malā.

Reinas tante �ķita samierinājusies ar likteni un vairāk neko neie�bilda � un tas jau arī būtu bijis bezjēdzīgi, jo tagad viņi varēja doties tikai uz priek�u. Ar busiņu apgriezties uz �aurā ceļa nekādi nebūtu bijis iespējams.

���������������� Larss ar sniega mo�iem mūs gaidīs aug�ā, � ieteicās Andris.

���� Es teicu, lai viņ� paķer bērniem arī kādas siltākas drēbes, jo viņiem jau diez vai kas tāds būs bijis līdzi.

Reinas tante tikai klusējot pamāja ar galvu, nenovērsdama skatienu no ceļa. �ķita, ka viņa ar visu gribasspēku cen�as busiņu noturēt uz

tā. Tomēr Niks patiesi bija sava uzdevuma augstumos, un pēc kāda brī�a viņi bija uzbrauku�i līdz vietai, kur sākās ledājs. Visapkārt ple�tās sniega klajums, un bērni sajūsmināti vēroja iebrauk�anu no vasa�ras ziemā.

��� Ahā, un redz, kur arī Larss! � apmierināti noteica Niks, ne�daudz atslābinādams stūres tvērienu un pamādams uz priek�u.

Gabaliņu tālāk stāvēja d�ips ar neparasti lieliem riteņiem, un �ķita, ka korpuss tam pacelts nedaudz augstāk kā parasti. D�ipam bija pie�kabe, kurā acīmredzot tiku�i atvesti sniega motocikli. Tagad tie bija izkrauti un sarindoti d�ipam līdzās.

��� Veseli pieci, oho! � sajūsmināts iesaucās Marts.

��� Nu, jūsu jau ari ir vesels bars, � noņurdēja Reinas tante. Viņa acīm redzami nebija sajūsmā par pui�u sarūpēto izklaidi.

��� Mēs visi kopā esam vesels bars, � izlaboja Niks. � Mēs visi brauksim.

��� Es nu gan nebrauk�u, � stingri noteica Reinas tante, bet Niks tikai atmeta ar roku.

��� Brauksi, brauksi, � viņ� labvēlīgi attrauca, tā ka Kristiāns ne�noturējās un iespurdzās. � Tev tas noteikti vismaz vienreiz jāpamē�ģina � varbūt tad sapratīsi, kāpēc es katru reizi �eit nozudu.

��� �aubos gan, � skeptiski noteica Reinas tante, ta�u vairs neie�bilda. Acīmredzot viņa bija nospriedusi, ka laist bērnus vienus pa�us būtu ļaunāk nekā viņas vecumā ļauties �ādai avantūrai.

Kad viņi bija apstāju�ies blakus d�ipam, no tā izlēca milzīga au�guma jauns vīrietis un, uzsmaidījis atbraucējiem, pamāja ar dūrainī tērptu roku. Viņ� bija ģērbies kā ziemā � sarkanā, polsterētā jakā, slē�po�anas biksēs un biezu, adītu cepuri galvā. Seja viņam bija tumsnēji sarkanīga, kā vēja aprauta, bet no cepures līda ārā pāris blondu matu cirtu.

��� Izskatās pēc īsta vikinga, � Linda, neslēpjot sajūsmu, no�uk�stēja, un Andris, to sadzirdējis, iesmējās.

��� Tā jau arī ir. Ja vispār mūsdienās vēl kādu var saukt par vikingu tie�o pēcteci, tad Larss tāds visnotaļ ir. Un lai tikai kāds pa�mēģina to ap�aubīt, Larss tūliņ to atspēkos ar sava ciltskoka izklāstu līdz sazin kurai paaudzei.

Kristiāns caur automa�īnas logu vēroja, kā vēj� ik pa laikam uz�rauj aug�up kādu sniega vērpeti un tad nikni triec to pāri sniegota�jam klajumam. Automa�īnas stikli iekrak�ķējās vien, kad tajos ietrie�cās kārtējā vēja brāzma, un Kristiāns nopriecājās, ka Larss ir paņēmis viņiem papildu apģērbu. Bija skaidrs, ka tajā apģērbā, kas mugurā pa�laik, ar sniega motocikliem braukt nevarēs.

Larss atvēra d�ipa bagā�nieku un, izvilcis no tā palielu somu, nesa to uz busiņu. Andris atvēra ma�īnas durvis, un tūliņ salonā iemetās ledaina, kauco�a vēja brāzma. Tīna pat iekliedzās, bet Spoks, sabozis spalvu, īsi ierējās. Larss kaut ko teica islandiski, un Andris viņam atbildēja. Tad Andris paņēma no Larsa lielo somu un atkal aizvēra ma�īnas durvis. Visi atviegloti uzelpoja, un Reinas tante iesmējās.

��� Nu, vai neesat pārdomāju�i? Vēl joprojām gribat vizināties ar sniega motocikliem?

��� Gribam gan, � puikas apstiprināja vienbalsīgi, tikai Tīna ar Lindu klusēja.

��� Būs for�i, ticiet man, � iesmējās Niks. � Arī meitenēm no�teikti patiks, � viņ� piebilda, saprazdams, ka sajūsma nav visiem bērniem vienāda. � Galvenais ir pareizi sadalīties pa pāriem. Tā, tū�liņ padomāsim� � Pavērsis skatienu atpakaļ, viņ� kā ziņkārīgs ko�vārnis izstiepa kaklu un blenza uz bērniem, itin kā redzētu tos pirmo reizi. Spokam tas likās ļoti aizdomīgi, un viņ� ieņurdējās.

�� Tā, tā, tā, � Niks murmulēja. � Mums ir trīs puikas un divas meitenes, turklāt viena pavisam maziņa.

��� Un Spoks, � piebilda Tīna.

��� Un Spoks, � izklaidīgi piekrita Niks. � Spoks?! � viņ� pie�pe�i iesaucās. � Vai Spoks arī brauks?

��� Spoks var braukt ar mani, � sacīja Kristiāns. � Iebāzī�u viņu jakā, gan viņ� nekur nespruks.

��� Izklausās gana labi, � piekrita Niks. � Tad nu tā. Mēs esam �etri pieaugu�ie un pieci bērni. Tikai jāizdomā, kā labāk sadalīties.

��� Mēs ar Kristiānu varētu braukt kopā, � ieminējās Marts. � Es laukos esmu braucis ar tēta mopēdu, tā ka tas man nav nekas jauns.

��� Ak tā� � novilka Niks. � Nu, tas patie�ām nav nekas sare��ģīts, domāju, tu tiksi galā.

��� Un mēs ar Lindu varētu braukt kopā, � strauji ieminējās Miks, sajuzdams, ka nosarkst. Cerēdams, ka neviens to nepamanīs, viņ� �ķietami vienaldzīgi pavērās laukā pa logu.

Linda, to dzirdēdama, pārsteigta paraudzījās uz zēnu. Tad viņa paraustīja plecus.

��� Manis pēc, varam braukt kopā. ja tikai tu neliksi man stū�rēt, � viņa piebilda.

��� Protams, ne, � Miks priecīgs apliecināja.

Kristiāns ar Martu dziļdomīgi saskatījās, un Kristiāns tik tikko valdīja smīnu. Kas to būtu domājis, ka Mikam patīk Linda� Līdz �im nevienam par to nebija bijis ne jausmas, bet bez iemesla neviens �ādi nesarkst. Linda, kas vai nu nebija nekā manījusi, vai arī izlikās, ka nemana, palīdzēja Andrim izkrāmēt Larsa atnesto somu.

Tā bija pilna ar apģērbu � ziemas jakām, cepurēm un cim�diem �, un Andris ar Lindu tagad vilka apģērbus citu pēc cita no somas laukā un pēc acumēra izdalīja pārējiem.

��� Izskatās, ka jūs jau esat sadalīju�ies pa pāriem, � apmulsis noteica Niks. � Tādā gadījumā es ņem�u pie sevis Tīnu, bet Andris lai brauc ar Reinas tanti. Larss brauks visiem pa priek�u un rādīs ceļu.

Reinas tante domīgi cilāja Andra pasniegto apģērba gabalu � tum�zilu dūnu jaku, varbūt mēteli. Izskatījās, ka Reinas tantei tas va�rētu būt stipri par �auru. Acīmredzot arī Reinas tante tā domāja, jo sniedza to atpakaļ Andrim.

��� Kas tur vēl ir? � viņa vaicāja. � Jābūt ta�u vēl kaut kam. �is varbūt der Nikam, bet ne jau man. Ja nu vienīgi pirms gadiem trīs�desmit, � viņa piebilda.

��� Vairāk nekā diem�ēl nav, � sacīja Andris, rādīdams tuk�o somu. � Būs vien jāiztiek ar to pa�u.

Reinas tante, neapmierināti bubinādama, mēģināja iespraukties jakā, un, kad bija to izdarījusi, Niks nenocietās un iespurdzās.

��� Tu tikai neapvainojies, � viņ� teica irgodamies, � bet izska�tās, it kā tu būtu no�iepusi jaku kādam bērnam.

Iesmējās arī pārējie. Reinas tante bubināja vēl niknāk, tomēr jaku atstāja mugurā, jo nekas cits viņai neatlika.

Pārējiem jakas derēja kā uzlietas, izņemot Tīnu, kurai tā bija ne�daudz par lielu. Bet Linda atrotīja piedurknes, un tad jau izskatījās pavisam labi.

Kolīdz viņi izkāpa no ma�īnas, ledainais vēj� acumirklī iecirtās Kristiānām sejā, tā ka no acīm izsprāga asaras. Toties jaka acīmre�dzot bija vēja necaurlaidīga, jo, kaut arī vēj� mēģināja izpurināt no tās visu siltumu, tas neizdevās, un Kristiāns ar nepacietību gaidīja, kad varēs sēsties uz sniega motocikla.

Larss atkal kaut ko meklēja d�ipa bagā�niekā un pēc brī�a devās pie atbraucējiem ar vēl vienu somu.

��� Brilles un uzpurņi, � Niks skali auroja cauri vēja kaukoņai.

��� Bez tiem nekur.

��� Ko viņ� teica? � Marts kliedza Kristiānām ausī. � Kādi uz�purņi?

Bet Larss jau vilka ārā no somas tādas kā slaloma brilles un izda�līja tās bērniem, kā arī Nikam, Andrim un Reinas tantei.

��� Pieregulējiet gumijas tā, lai tās labi pieguļ! � bļāva Niks.

��� Citādi jums būs sniega pilnas acis!

Bērni laikoja brilles, un Kristiāns, pieregulējis savējās, palīdzēja arī Tīnai. Savukārt Larss tikmēr sniedza visiem kakla sildītājus, kā�dus lieto slēpotāji.

��� �ie jums būs jāuzmauc uz sejas! � sauca Niks un tūlīt node�monstrēja, kā tas darāms, uzvilkdams pāri galvai kakla sildītāju tā, ka tas aizsedza visu seju, izņemot acis, kurām priek�ā bija brilles. � Pie�lāgojiet, lai visa seja būtu kārtīgi apsegta, citādi var dabūt nelāgus apsaldējumus!

Visi ņēmās ar brillēm un �uzpurņiem�, bet Larss tikmēr apsprie�dās ar Niku, visticamāk, par motociklu sadali.

�� Vai visi ir gatavi apmācībai? � Niks sauca, kad viņi ar Larsu bija beigu�i runāt. Bērni pamāja, un visi devās pie motocikliem.

��� Iesim pie Larsa mo�a, � Niks aicināja. � Viņ� visu parādīs, savukārt es tulko�u.

Un viņi devās pie pirmā mo�a rindā. Tas bija ko�i sarkans un ievērojami lielāks par pārējiem � bija pilnīgi skaidrs, ka ar to brauc Larss. Ņemot vērā milzīgo augumu, viņ� nemaz nespētu ielocīties ne uz viena no pārējiem motocikliem.

Larss uzsēdās uz motocikla, nospieda sarkanu pogu, un moto�cikls ierūcās. Sekoja īsa instruktā�a ar demonstrāciju par to, kā mo�tociklu vadīt, kā palielināt ātrumu un kā bremzēt� Un pavisam drīz bērni bija gatavi pa�i sēsties uz motocikla.

Miks ar Lindu izvēlējās zaļu motociklu un pēc brī�a jau meta slaidu loku pa sniegoto lauku. Kristiāns, aizbāzis aiz jakas Spoku, kopā ar Martu apsēdās uz zila motocikla, un kādu brīdi Marts, kas sēdēja priek�ā, pētīja motocikla vadības pogas un kloķus, atcerēda�mies, ko bija stāstījis Niks. Un, tā kā tas patiesi nebija nekas sare�ģīts, drīz vien arī viņi riņķoja pa lauku, gaidīdami pārējos. Kad arī Niks ar Tīnu un Andris ar Reinas tanti bija ieņēmu�i savas vietas, Larss pa�brauca nedaudz uz priek�u un, mādams ar roku, aicināja visus pie sevis. Kad visi bija piebrauku�i līdzās un apstāju�ies, Larss kaut ko uzsauca islandie�u valodā.

��� Larss saka, ka viņ� brauks pirmais, � tulkoja Niks. � Un mums visiem jāturas nopakaļ. Tikai nevajag braukt tie�i citam aiz cita, lai, pēk�ņi bremzējot, neuzskrietu otram virsū. Sākumā pamēģināsim

nelielā ātrumā. Viņ� deva zīmi Larsam, un tas sāka braukt. Viņam sekoja Miks ar Lindu, tad Marts ar Kristiānu, aiz viņiem brauca Niks ar Tīnu ar dzeltenu motociklu, un braucienu noslēdza Andris ar Reinas tanti ar melnu motociklu. Kad bija skaidrs, ka visi ar saviem mo�tocikliem tiek galā labi un māk gan palielināt ātrumu, gan bremzēt, Larss sāka braukt ātrāk.

��� Juhū! � sajūsmā kliedza Marts, kopā ar Kristiānu �audamies pakaļ Mika un Lindas zaļajam motociklam, kas tik tikko bija re�dzams cauri saceltajām sniega vērpetēm. Vēj� un sniegs sitās sejā, bet brilles un �uzpurnis� bija gana labi aizsargi � tikai tagad Marts pa īstam saprata, ka bez tiem nekāda brauk�ana nebūtu bijusi iespē�jama. Karstā elpa �uzpurņa� iek�pusē pārvērtās tvaikos un pēc neilga brī�a sasala, līdz �uzpurnis� no mīkstas lupatiņas pārtapa cietā, sasa�lu�ā klucī un patie�ām sāka līdzināties uzpurnim.

Pieci sniega motocikli, tinu�ies sniega vērpetēs, �āvās pāri balta�jam klajumam kā torpēdas, un ik pa laikam atskanēja skaļi sajūsmas saucieni. Larss, braukdams pirmais, meta lielus lokus tā, lai viņi ne�aizbrauktu pārāk tālu no d�ipa un tomēr varētu izbaudīt samērā ātru braucienu.

Sākumā motocikli pārvietojās diezgan tuvu cits citam, bet pa�mazām atstatums starp tiem pieauga. Miks ar Lindu gan vēl aizvien turējās cie�i Larsam pa pēdām, ta�u Marts ar Kristiānu sāka atpalikt, jo Martam bija no�ļucis �uzpurnis�, un priek�ējā motocilda saceltās sniega vērpetes kapāja seju kā ar tūksto�iem asu adatu. Ar vienu rdku stūrēdams, zēns ar otru mēģināja pavilkt uz aug�u �uzpurni�, bet tas bija sasalis un negribēja turēties vietā.

Priek�ā brauco�ie attālinājās aizvien vairāk un vairāk, bet Marts, joprojām noņemdamies ar savu sejas aizsegu, to pat nemanīja. Kris�tiāns kaut ko kliedza draugam ausi, bet cauri vēja auriem un moto�cikla rūkoņai Marts neko nesaprata.

Pēc brī�a Marts beidzot bija sakārtojis savu �uzpurni�, un, neva�rēdams saprast, ko Kristiāns viņam sauc, samazināja ātrumu. Tikmēr

Kristiāns jau bija sācis raustīt Martu aiz piedurknes un māja kaut kur uz priek�u, ar otru roku joprojām apķēries draugam ap vidukli. To�mēr Marts joprojām nekā nesaprata un, bridi vilcinājies, beidzot ap�turēja motociklu pavisam. Drīz viņiem blakus piebrauca ari Niks ar Tīnu un Andris ar Reinas tanti.

��� Kas noticis? Ko tu tā bļauj? � beidzot vaicāja Marts, pagrie�zies pret draugu.

Niks ar Andri, nokāpu�i no saviem motocikliem, nāca �urp. Cauri brillēm un sejas maskām Kristiāns nevarēja redzēt viņu sejas izteiksmi, ta�u, sprie�ot pēc tā, kā viņi vicinājās ar rokām un kaut ko klaigāja, abi bija krietni satraukti, tie�i tāpat kā Kristiāns.

��� Kur, ellē, tu brauc?! � kliedza Kristiāns, un beidzot Marts viņu sadzirdēja.

Apjucis viņ� pavilka nost no mutes sasalu�o sejas masku.

��� Kā � kur? � zēns nesaprata. � Uz priek�u�

��� Uz priek�u?! � brēca Kristiāns. � Uz kādu priek�u? Tev ta�u bija jāseko Larsam un Mikam ar Lindu!

Beidzot Marts aptvēra, kas noticis. Pēdējās pāris minūtes, no�ņemdamies ar sejas masku, viņ� bija izlaidis no acīm priek�ā brauco��os motociklus. Izbijies viņ� pavērās apkārt, bet nebija jau nekā, ko redzēt. Visapkārt pletās pla�s, vienmuļ� sniega lauks, un nekur nebija ne miņas ne no motocikliem, ne Larsa d�ipa. Tikai vēj� auroja un tren�kāja sniega vērpetes �urpu turpu pa klajo lauku.

��� Kas noticis? � Niks satrūcies vaicāja. � Kur ir Larss ar Miku un Lindu?

��� Piedodiet� � murmināja Marts. Nu viņ� bija ne pa jokam nobijies.

��� Martam no�ļuka sejas maska, un, kamēr viņ� to iegrozīja at�pakaļ vietā, mēs viņus pazaudējām, � paskaidroja Kristiāns, mazliet pavilkdams vaļā jakas rāvējslēdzēju. Tūlīt no turienes parādījās Spoka galva. Kad vēj� nekavējoties ieklupa suņukam degunā, tas samiedza acis un no�ķaudījās.

��� Ak, nolādēts! � nolamājās Niks, bet Andris stāvēja, apjuku�u sejas izteiksmi blenzdams uz zēniem.

�urp nāca arī Reinas tante un Tīna.

��� Kas noticis? � vaicāja Reinas tante, un Kristiāns atkārtoja savu sakāmo.

Reinas tante nomurmināja kaut ko, kas izklausījās pēc �velns ar �� ara!.

��� Ko tagad darīsim? � tikko dzirdami vaicāja Marts.

��� Jāpadomā, � tikpat klusi atteica Niks, raudzīdamies uz visām pusēm, bet �ķita, ka redzētais viņam neko neizsaka, glu�i tāpat kā Kristiānām. Bija skaidrs, ka nevienam nav ne mazākās nojausmas, uz kuru pusi meklēt ceļu.

��� Cik liels ir �is lauks? � beidzot ierunājās Andris, un Niks sa�trūkās, pamozdamies no savām domām.

��� Diezgan liels, � viņ� negribīgi atzina. � Bet labā ziņa ir tā, ka tas nav bezgalīgs. Braucot taisni uz priek�u, mēs agri vai vēlu kaut kur nonāksim. Nelaime vien, � viņ� negribīgi atzina, � ka ir diez�gan grūti braukt taisni uz priek�u, jo te nav neviena marķiera, pēc kā vadīties. Agri vai vēlu sanāk braukt pa loku, un tie�i to nevajadzētu darīt.

Reinas tante nikni kaut ko bubināja, un Kristiānām bija pilnīgi skaidrs, ka �obrīd viņa no sirds nolād nabaga Niku, kuram bija ienā�kusi prātā doma pavizināt bērnus ar sniega motocikliem.

��� Varbūt mēs varam orientēties pēc saules? � nedro�i ierosi�nāja Marts, bet pēc Kristiānā skatiena tūlīt saprata, cik viņa ierosinā�jums ir bezjēdzīgs.

Debesis klāja vienmērīgi pelēka mākoņu sega, kas �ķita saplūstam ar balto lauku un vēja saceltajām sniega vērpetēm, tā ka pie labākās gribas nebija iespējams noteikt, kur atrodas saule.

Niks bija apklusis, un bija skaidrs, ka viņ� intensīvi domā. Bei�dzot viņ� atmeta ar roku.

��� Neko darīt, � Nīks sacīja. � Vienkār�i jābrauc. Es pa �o lauku esmu braukājis daudzus gadus, tad nu cerēsim, ka tas mums �oreiz palīdzēs. Es ar Tīnu brauk�u pa priek�u, Marts ar Kristiānu lai brauc man pakaļ, un Andris ar Reinas tanti lai brauc pēdējie. Tikai piesargieties, � viņ� nopietni paskatījās uz abiem zēniem, � lai �oreiz ne�kas tamlīdzīgs neatkārtotos.

��� Tāpēc �oreiz stūrē�u es, � apņēmīgi noteica Kristiāns, un Martam bija pilnīgi skaidrs, ka nekādi iebildumi no viņa puses ne�līdzēs.

Visi atkal sēdās uz motocikliem. Tā kā Niks ar Tīnu brauca krietni lēnāk, nekā pirmīt bija braucis Larss un Miks ar Lindu, Kristiānām nebija nekādu grūtību viņiem sekot.

Drīz vien Kristiāns dabūja just to, ko pirmīt bija jutis Marts. Lai gan tagad ātrums bija mazāks, vēj� un sniegs vienalga triecās viņam sejā ar apbrīnojamu sparu, un Kristiāns ar nepatiku sajuta, kā sejas maska pamazām sasalst un pārvēr�as par cietu, ledainu lupatu.

Vēl pēc brī�a Kristiānām sāka likties, ka viņ� tālu priek�ā redz kaut ko pelēku. Izskatījās, ka Niks virzās tie�i tajā virzienā, un, ga�balu brauku�i, viņi sasniedza tum�u klin�u sienu. Niks bija tur apstā�jies, un arī Kristiāns nobremzēja blakus. Pēc brī�a klāt bija arī Andris ar Reinas tanti.

Niks, nolēcis no motocikla, nāca pie zēniem, rādīdams uz klin�u sienu. Viņ� pavilka nost sasalu�o sejas masku, un zēni redzēja, ka viņ� smaida.

��� Man �ķiet, ka es nemaldos, ja teik�u, ka zinu, kur mēs esam, � Niks sacīja, un visi atviegloti uzelpoja. Tikai Reinas tante joprojām izskatījās skeptiski noskaņota.

��� Nu, un kur tad mēs esam? � viņa jautāja. � Kaut kādā sniega elles viducī, tur mēs esam!

Niks iespurdzās.

��� Nē, patie�ām, es �o vietu pazīstu. Esmu te daudzas reizes braucis garām. Un vienu reizi gandrīz te ietriecies� � viņ� klusām

piebilda, bet Reinas tante to sadzirdēja, un tagad bija viņas kārta iesprauslāties.

��� Tam es ticu gan! � viņa iesaucās, un �ķita, ka Niks viņu ir pārliecinājis.

��� Kur mums tagad jābrauc? � vaicāja Andris, mulsi raudzīda�mies apkārt.

Ari Kristiānām �ķita, ka �ī vieta neko daudz neat�ķiras no iepriek��ējās, ja neņem vērā klin�u sienu. Bet Niks gan tā nedomāja.

��� Tagad viss ir pilnīgi skaidrs. Mums jābrauc gar �o sienu �ajā virzienā, � viņ� izklaidīgi pamāja uz priek�u, � līdz sasniegsim ceļu. Un tad jābrauc gar ceļu uz leju, līdz piebrauksim tie�i pie mūsu ma��īnām.

��� Lai nu tā būtu, � noteica Reinas tante un devās atpakaļ uz savu motociklu. Arī pārējie ieņēma savas vietas, un atkal Niks ar Tīnu brauca pa priek�u, rādīdams visiem ceļu.

Viņi nebija brauku�i ne piecas minūtes, kad Niks atkal nobrem�zēja, tā ka Kristiāns gandrīz ietriecās viņa braucamajā. Un, tikai ap�turējis motociklu, zēns ieraudzīja ceļu, kas bija tā aizputināts, ka neko daudz neat�ķīrās no pārējā sniegotā lauka. Bija pilnīgi skaidrs, ka, nepazīstot �īs vietas un lielā ātrumā braucot, zēni būtu mierīgi varēju�i pārbraukt tam pāri, to pat nepamanot.

��� Nu, ko es teicu! � uzvaro�i sauca Niks. � Vēl pāris minū�u, un būsim klāt! � Atkal iedarbinājis motociklu, viņ� devās lejup gar ceļu, zēniem un Andrim ar Reinas tanti braucot viņam pa pēdām. k

Drīz Kristiāns tālumā kaut ko pamanīja. Bija grūti precīzi pa�teikt, kas tas ir, bet, zinot, ka kaut kur tuvumā jābūt Larsa d�ipam un viņu autobusam, zēns pieņēma, ka tas arī ir tas, ko viņ� redz. Arī Niks uz priek�ā brauco�ā motocikla bija tos pamanījis un uzvaro�i pavicināja gaisā roku. Vēloties pēc iespējas ātrāk nokļūt pie ma�ī�nām, viņi sāka braukt ātrāk, un Kristiānām �ķita, ka nu jau kuru katru brīdi viņi būs Idāt.

Ta�u dīvaini � kaut ari ma�īnu aprises kļuva skaidrākas, �ķita, ka tuvāk viņi tā arī netiek.

Un tad vienā brīdī tum�ie objekti priek�ā ņēma un izgaisa.

Niks tā apstulba, ka atkal strauji nobremzēja, un Kristiāns ar Martu un Andris ar Reinas tanti nobremzēja viņam blakus.

��� Kas tie par jociņiem? � Niks sauca, apstulbis vicinādams ro�kas uz visām pusēm. � Es ta�u redzēju ma�īnas! Un ceļ� arī aizvien ir tepat, tā ka apmaldīju�ies neesam.

��� Tu arī redzēji ma�īnas? � jautāja Marts. Sēdēdams Kristiā�nām aiz muguras, viņ� uz priek�u nebija skatījies.

��� Nūja, � apliecināja Kristiāns. � Sākumā es nevarēju saprast, kas tas ir, bet vēlāk kļuva skaidrs, ka tās ir abas mūsu ma�īnas.

��� Kāds stulbums! � Niks sodījās. � Es patie�ām nesaprotu�

Brīdi viņ� stāvēja, apjukumā kodīdams sava sejas aizsega malu,

tad uzlēca atpakaļ motociklā.

��� Neko darīt, braucam tālāk! Es neko labāku izdomāt nevaru. � Un, tā kā visi pārējie klusēja, acīmredzot arī nespēdami piedāvāt ko citu, Niks iedarbināja motociklu un sāka lēnām braukt. Pārējie viņam sekoja.

Kristiāns blenza baltajā tālumā, mēģinādams kaut ko saskatīt, bet tur nebija nekā, ko redzēt. Tomēr pēc laika viņ� atkal pamanīja tālu priek�ā tādu kā tum�umu. Noteikti ari Niks to redzēja, bet �oreiz viņ� vairs roku gaisā nevicināja.

Arī Kristiāns samērā neticīgi lūkojās tum�ajā plankumā, kas auga aizvien lielāks, gaidīdams, ka tas kuru katru mirkli izgaisīs. Ta�u �oreiz tas neizgaisa. Glu�i otrādi � drīz vien zēns varēja pavisam skaidri saskatīt abas ma�īnas, un vēl pēc brī�a viņi bija klāt.

No pārējiem nebija ne miņas, bet Niks, nolēcis no motocikla, rādīja uz kaut ko sniegā.

��� Viņi mūs ir meklēju�i! � viņ� iesaucās. � �īs sliedes ir pavi�sam svaigas, vēj� tās nav vēl aizputinājis. � Viņ� izrāva no jakas iek��kabatas mobilo tālruni un nolamājās.

��� Nu protams! Zonas nav! Vajadzēja paņemt rācijas, es ta�u Larsam teicu�

��� Vai kādam ir ma�īnas atslēga? � vaicāja Reinas tante, nākdama pie Nika. Izskatījās, ka no sēdē�anas uz sniega motocikla viņa ir kļu�vusi pavisam stīva.

��� Protams, � atsaucās Niks un, atslēdzis autobusu, tūlīt to iedarbināja.

Bērni sametās iek�ā busiņā un norāva miklās un daļēji sasalu�ās sejas maskas un ar sasalu�ām sniega pikām pārklātās cepures.

Niks noregulēja ma�īnas gaisa sildītāju maksimālajā karstumā un pats izkāpa ārā pie Reinas tantes, kas vēl aizvien stāvēja kā sastin�gusi, lūkodamās pāri sniega klajumam.

Kristiāns atbrīvoja Spoku no jakas gūsta, un suns noskurinājās, uzlēkdams zēnam blakus uz sēdekļa. Bērni novilka mitros cimdus un pūta sev uz pirkstiem siltu elpu � pirksti bija glu�i sarkani.

Kristiāns nevarēja beigt domāt par izgaisu�ajām ma�īnām.

��� Tie�ām nesaprotu, kā tas varēja notikt, � viņ� beidzot no�teica. � Nevar būt, ka mēs pēk�ņi būtu pagriezu�ies un brauku�i no tām prom. Es ta�u tās ne uz mirkli neizlaidu no acīm.

��� Domā, tās patie�ām bija mūsu ma�īnas? � vaicāja Marts.

��� Kas tad? Es ta�u diezgan skaidri tās redzēju.

��� Skaidrs, ka tev izskatījās, ka tu redzi ma�īnas, � attrauca Marts. � Bet vai tas nevarēja būt imago?

��� Kas � ma�īnas? � nesaprata Kristiāns.

��� Nūja, � atteica Marts. � Mēs ta�u gribējām ieraudzīt ma�īnas, tad nu Tīna tās arī uztaisīja.

��� Es netaisīju nekādas ma�īnas, � Tīna protestēja, glāstot Spoku, kas līksmi luncināja asti.

��� Gan jau taisīji gan, � Marts teica.

��� Netaisīju gan, � Tīna strīdējās pretī. � Tā nemaz nevar netī��ām kaut ko uztaisīt!

Marts zīmīgi piemiedza ar aci Kristiānām, atcerēdamies, kā viņiem bija parādījusies Reinas tante. Arī Kristiāns domāja par to pa�u, un �ķita, ka ma�īnu pazu�anas mīlda ir atminēta.

��� Ei, redz, kur viņi brauc! � pēk�ņi iesaucās Tīna, bakstīdama ar pirkstu logā.

Un patie�ām � atstādami aiz sevis baltas sniega vērpetes, viņiem tuvojās Larss ar savu lielo, sarkano motociklu, un viņam cie�i pa pē�dām sekoja zaļais motocikls ar Miku un Lindu. Drīz viņi bija klāt, un Larss palika ārpusē, runādamies ar Niku, Andri un Reinas tanti, bet Miks ar Lindu iemetās busiņā pie pārējiem bērniem.

��� Kā mēs pārbijāmies! � sauca Linda, noraudama sejas masku un cepuri. Viņas seja kvēloja ko�i sarkana no vēja. � Kur jūs pazudāt?

��� Negadījums, � Marts nokaunējies izdabūja, un Kristiāns pa�vīpsnāja.

��� Jā, vienā brīdī izlaidām jūs no acīm, un tad jau bija par vēlu, � viņ� piebilda.

��� Mēs riņķojām �urpu turpu pa visu apkārtni, jūs meklēdami, bet nekā, � Miks stāstīja. � Larss mēģināja zvanīt Nikam, bet te jau nav zonas.

�� Mums arī bija jautri, � teica Marts un izstāstīja par ma�īnu imago.

��� Tas nu gan ir vareni! � iesaucās Miks. � Imago katru dienu! Tīna, tu gan esi malacis, � viņ� ar zināmu skaudību piebilda.

��� Es neesmu nekāds malacis, � Tīna dusmīgi protestēja. � Un tās ma�īnas nebija nekādi imago!

��� Kas tad tās bija? � jautāja Kristiāns.

��� Kā es varu zināt?! � atcirta Tīna. � Kur tu esi redzējis ne�dzīvus imago?

Kristiāns apjuka. Patie�ām, ja tā padomā, viņ� nevarēja atcerēties nevienu imago, kas būtu priek�mets. Varbūt Tīnai taisnība, un tas patie�ām �oreiz nebija imago.

��� Bet kā tad ar sveci? � piepe�i ieteicās Linda.

��� Kādu vēl sveci? � nesaprata Kristiāns.

��� Nu, atceries, pa�ā sākumā, kad Reinas tante mēģināja mūs ap�mācīt? Tur bija dego�a svece, ko vajadzēja nodzēst tikai ar domu spēku. Tas ta�u arī sanāk imago, vai ne?

Kristiāns kļuva domīgs. Jādomā, Lindai ir taisnība, un imago nav tikai dzīvas būtnes vien, tādas kā Tīnas elfiņa. Jādomā, viņi par imago zina daudz mazāk, nekā pa�i ir iedomāju�ies.

Piepe�i ma�īnā iebrāzās auksta gaisa brāzma, un iek�ā iemetās Niks. Iekāpa arī Andris un Reinas tante, kas �oreiz atkal apsēdās ot�rajā solu rindā pie Lindas un Tīnas. Kristiāns un pārējie bērni pa logu vēroja, kā Larss krāmē sniega motociklus atpakaļ d�ipa piekabē.

��� Nu, varbūt �odienai pietiks piedzīvojumu, ko? � ironizēja Reinas tante, un Niks nervozi noraustījās.

���������������� Nekas slikts ta�u nenotika! � viņ� taisnodamies izsaucās.

��� Un mēs tomēr smuki pavizinājāmies, � viņ� vēl piebilda, tādējādi izraisot Reinas tantē patiesu sa�utumu.

��� Pavizinājāmies gan, neko teikt! � viņa iesaucās. � Gandrīz aizvizinājāmies līdz mūsu pēdējai stundiņai!

��� Nu jau, nu jau� � samierino�i noteica Niks. � Viss ta�uļ>eidzās labi. Es, galu galā, pazīstu to nogāzi, ne jau pirmo reizi tur brau�kājos, � viņ� vēl paklusām piebilda, bet Reinas tante nebija tik viegli nomierināma.

��� Un ko tad, ja tevis tur nebūtu bijis? Ja bērni būtu apmaldīju��ies vieni, un nebūtu, kas viņus izved atpakaļ uz ceļa? Vai par to tu biji iedomājies?!

Niks piesarcis kaut ko klusi murmināja, bet neviens nesaprata, ko viņ� saka.

��� Es esmu atbildīga par to, lai bērniem nekas slikts nenotiktu, � stingri paziņoja Reinas tante. � Tāpēc no �ī brī�a nebūs vairs ne�kādu bīstamu izlēcienu, tādu kā braucieni ar motocikliem vai lēk�ana no klintīm vai kas tamlīdzīgs!

��� Neesmu paredzējis lēk�anu no klintīm, � murmulēja Niks.

���� Nedomāju, ka kas tāds te ir iespējams, kaut gan, kas zina� Vaja�dzēs pajautāt Larsam� � viņ� vēl klusāk piebilda.

Linda, sēdēdama viņam vistuvāk, to dzirdēja un iespurdzās.

��� Nebūs nekādas lēk�anas no klintīm! � iesaucās Reinas tante.

���� Ko vēl neizdomāsi! Viss! Kop� �ā brī�a tikai mierīgas ekskursijas un interesantāko vietu apskate. Un tas ir mans pēdējais vārds!

��� Starp citu, � ierunājās Andris, kas �ā strīda laikā bija cietis klusu. � Vai jūs zinājāt, ka Snaivedlsjegidla krāteri ir aprakstījis arī �ils Verns?

��� Ha, vai tas būtu �Ceļojumā uz Zemes centru�? � ieinteresēti vaicāja Marts, paliecies uz priek�u, lai labāk dzirdētu, ko Andris saka.

��� Tie�i tā, � Andris apstiprināja. � Zila Verna grāmatā ceļ� uz Zemes centru sākās tie�i caur to. Turklāt �ī vieta tiek uzskatīta arī par vienu no septiņiem Zemes enerģijas centriem.

��� Hmm, interesanti, � noteica arī Linda un pavērās ārā pa logu.

��� Tomēr nekā neparasta es �eit nejutu.

Kristiāns ar Martu saskatījās un acīmredzot nodomāja vienu un to pa�u � meitene noteikti runātu citādi, ja pati savām acīm būtu redzējusi, kā ma�īnas izgaist glu�i kā mirā�a tuksnesī, kas �ajā gadī�jumā tās arī bija, tikai nevis tuksnesī, bet sniega klajumā.

��� Viena lieta mums gan �odien būtu vēl jāizdara, � teica And�ris, un Reinas tante drūmi ieurbās viņam pakausī.

��� Kas tad vēl? � viņa aizdomīgi jautāja. � Es ta�u teicu, ka piedzīvojumu gana.

��� Nē, nē, tas nebūs nekas tāds, � mierināja Andris. � Būtu in�teresanti apskatīt Djūpalonsanduru � melno smil�u piekrasti. Diez vai bērni ko tādu ir redzēju�i.

Tas Reinas tanti acīm redzami nomierināja.

��� To var gan, � viņa piekrita. � Tur nu patiesi nekā bīstama

nav.

��� Kas tā par melno smil�u piekrasti? � ziņkārīgi vaicāja Linda.

��� Tie�i tāda tā arī ir � piekraste ar melnām smiltīm, � iesmie�damies paskaidroja Niks. � Senāk tur bija zvejnieku ciematiņi un krastā aizvien stāvēja vairāki desmiti zvejnieku laivu, bet tagad viss ir pamests un neapdzīvots.

Turpmāko ceļu lejup no kalna un tālāk līdz melno smil�u pie�krastei visi brauca klusēdami. Tikai Niks ar Andri laiku pa laikam pārmija kādu vārdu, bet, tā kā viņi runāja diezgan klusu, cauri auto motora rūkoņai bērni neko nevarēja dzirdēt.

Kad viņi beidzot bija klāt, Spoks metās ārā no ma�īnas, tiklīdz durvis bija vaļā, un aizļepatoja uz jūru, līksmi riedams. Reinas tante jau sarāvās, paredzēdama ļaunāko � ka Tīna tūliņ metīsies sunim pakaļ un abi ieskries jūrā �, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Tīna mierīgi gāja kopā ar pārējiem, bet Spoks, izmetis pāris loku, asti jautri luncinādams, atgriezās pats.

Piekraste patiesi bija neparasta. Pieradu�i pie baltām smil�u plud�malēm, bērni izbrīnīti lūkojās uz melno klājumu sev zem kājām.

��� Ir tā, it kā mēs staigātu pa mākslīgu grants karjeru, nevis pa�rastu pludmali, � sacīja Kristiāns, vērdamies visapkārt.

��� �ī arī nav parasta pludmale, � iesmējās Niks. � Pat Islandei tā ir kas īpa�s � nav tā, ka tādas te būtu ik uz soļa.

��� Kas tie par jocīgiem akmeņiem? � vaicāja Miks, pamādams ar roku uz priek�u.

Visi paskatījās viņa norādītajā virzienā. Un patiesi, tur stāvēja dīvaina akmens piramīda: �etri akmeņi bija sakrauti cits uz cita � lie�lākais apak�ā un mazākais pa�ā virsū.

��� Ā, tie ir akmeņi ar vēsturi, � paskaidroja Andris. � Tāpēc tie jāapskata tuvāk. Iesim! � viņ� aicināja.

Tuvumā akmeņi izskatījās vēl iespaidīgāki.

��� Vai vēj� tos neaizpū�? � vaicāja Marts, kad visi bija pienāku�i akmeņiem pavisam klāt.

��� Ha-hā, tas nemaz nav tik vienkār�i, � iesmējās Andris. � Lai vai cik stiprs vēj� te plosītos, tam būtu stipri jāpiepūlas. Kā jums �ķiet, cik sver aug�ējais akmens? � Viņ� iebakstīja pa�am mazāka�jam akmenim piramīdas virsotnē.

Bērni paraustīja plecus.

��� Nezinu� Desmit, piecpadsmit kilogramu vismaz, � minēja Kristiāns.

��� Divdesmit trīs kilogramus, � Andris precizēja.

��� Jocīgi, kā to var zināt? � Kristiāns brīnījās. � Vai tad kāds tos ir svēris?

��� Tur jau arī slēpjas tā vēsture, � Andris iesmējās. � �ie ak�meņi te nav nejau�ības pēc � agrāk tiem bija pavisam praktisks lieto�jums. Senos laikos tos izmantoja, lai pārbaudītu jaunos zvejniekus � vai viņi der darbam.

��� Tie�ām? � izbrīnīts vaicāja Marts. � Kādā veidā?

��� Redzat, zvejniekiem bija jābūt ļoti spēcīgiem, lai tiktu galā ar airiem un tīkliem. Un akmeņus izmantoja kā savdabīgu spēka pār�baudi. Paskat, �is akmens, � un Andris norādīja uz nākamo lielāko akmeni, � sver piecdesmit �etrus kilogramus. Nākamais sver jau ve�selu simtu. Un pats apak�ējais � simt piecdesmit �etrus kilogramus!

��� Oho! � Kristiāns noelsās. � Un viņi tos visus varēja pacelt?

��� Lai izturētu spēka pārbaudi, topo�ajam zvejniekam vajadzēja spēt pacelt vismaz piecdesmit �etru kilogramu akmeni, � paskaid�roja Andris. � Varam iedomāties, ka tie, kas varēja pacelt apak�ējos divus akmeņus, patiesi bija īsti spēkavīri.

Bērni domīgi vērās uz milzu akmeņiem, un Kristiāns iztēlojās, nez kā te ir izskatījies toreiz, senos laikos, kad visapkārt rosījās vare�nie vīri un visa piekraste bija kā nosēta ar zvejas laivām� Ta�u �obrīd bez viņiem un akmeņu piramīdas te nebija itin nekā � tikai melnās smiltis un viļņojo�ā jūra. Brīdi pastaigāju�i pa vientuļo pludmali, viņi devās atpakaļ uz ma�īnu.

��� Kur mēs tagad brauksim? � vaicāja Linda.

��� Tagad tikai taisni uz priek�u līdz pat Grundarfjērdurai � tā ir maza pilsētiņa pussalas otrā pusē. Un tur mēs paliksim pa nakti, lai mazliet atpūstos un satiktu Johannu. Uz Reikjavīku brauksim atpakaļ rīt, un tad pa ceļam apskatīsim kādu geizeru un vienu no skaistāka�jiem Islandes ūdenskritumiem � Gudlfosu, � paskaidroja Andris.

Niks iedarbināja motoru, un ar nu jau pierasto uzrāvienu viņi atkal devās ceļā. Pēc pastaigas svaigajā gaisā bērni jutās diezgan mie�gaini un nevienam nebija spēka pļāpāt. Tīna drīz vien aizmiga, un arī Kristiāns, kuru bija nogurdinājis vienmuļais skats aiz loga, ik pa laikam iesnaudās.

Kad zēns pēc kārtējā snaudiena atkal atvēra acis, viņi bija iebrau�ku�i nelielā pilsētiņā.

��� Kur mēs esam? � viņ� samiegojies vaicāja.

��� Grundarfjērdura, � paskaidroja Andris. � Pavisam maza pil�sētiņa, te dzīvo tikai aptuveni tūkstotis cilvēku.

��� Bet pilsētiņa ir jauka, � piebilda Niks. � Es ar prieku katru reizi te paviesojos.

��� Jā, pilsētiņa tie�ām sakopta, � Andris piekrita. � Patiesībā �ajā vietā bija viens no pirmajiem Islandes ciematiem. Tūksto� astoņsimtajā gadā �eit apmetu�ies fran�u tirgotāji, kas uzbūvēja pa�i savu slimnīcu un baznīcu. Pilsēta kļuva bagāta, pateicoties zvejniecībai, un vēl tagad �eit redzamas daudzas smalkas seno laiku mājas.

��� Jā, un vēl leģenda vēsta, ka tie�i no �ejienes jūrā izbrauca Ēriks Rudais, kad viņ� atklāja Grenlandi, � pavēstīja Niks.

Reinas tante izskatījās apmierināta.

��� Ļoti labi, � viņa sacīja. � Tie�i �ādi mēs arī varētu turpināt bērnu iepazīstinā�anu ar Islandi. Ekskursijas pa mazām, jaukām pil�sētiņām ar Andra komentāriem par vēsturi. Vairs nekādu bīstamu braucienu pa kalniem vai kā tamlīdzīga.

Bērni, to dzirdot, saviebās. Viņu izpratnē �is nu nepavisam ne�bija labākais veids, kā iepazīt jaunas zemes.

��� Jā, mēs patie�ām varētu izmest kādu likumu pa pilsētu, kāpēc gan ne? � attrauca Niks un strauji sagrieza stūri tā, ka ma�īna kauk�dama iegriezās ielā pa labi.

Tagad viņi brauca pa nelielu ieliņu, kurai abās pusēs bija nelie�las, zemu dēļu �ogu ie�ogotas vienstāva privātmājas. Ceļa galā tie�i viņiem priek�ā varēja redzēt pilsētas baznīcu � baltu, ar sarkanu jumtu un pelēku tornīti. Pa kreisi slējās kalnu grēda ar tuvāk virsot�nei sniegotām nogāzēm, bet labajā pusē bija redzams neparastais Ķirģifjedla kalns, kas izskatījās tā, it kā kāds ar asu nazi būtu tam no�ņāpis virsotni. Mazā pilsētiņa patie�ām bija ļoti glīta un sakopta, bet cilvēku ielās tikpat kā nemanīja.

��� �ī vieta ir nozīmīga arī no ģeoloģiskā viedokļa, � akadēmisko lekciju turpināja Andris. � Principā �eit var lasīt visas Islandes ģeo�loģisko vēsturi. Vulkāniskā aktivitāte �eit sākās jau pirms astoņ�padsmit miljoniem gadu. Savukārt �is vulkāns, � un viņ� nevērīgi pameta ar roku, norādīdams uz kādu nenoteiktu vietu ārā, � ir trīs tūksto�us gadu vecs.

Bērni ar interesi vērās uz visām pusēm, tomēr visvairāk viņu uz�manību saistīja grandiozās kalnu grēdas un Ķirģiljedla kalns jūras pusē. Kristiānām �ķita � lai kur viņi Islandē dotos, uz milzīgo, va�reno kalnu un pla�o lavas lauku fona viss cilvēka radītais aizvien iz�skatīsies ārkārtīgi sīks un nenozīmīgs.

��� Cikos Johanna mūs gaidīs? � vaicāja Reinas tante.

��� O, viņa ir mājās visu dienu, tā ka mēs varam braukt jebkurā laikā, � attrauca Niks. � Tūliņ jau arī turp dosimies � pilsētu esam redzēju�i.

Drīz viņi bija jau atkal ārā no pilsētas un, uzgriezu�i jūrai mu�guru, brauca cauri zāles apaugu�am lavas laukam aizvien dziļāk salas iek�ienē. Linda pirmā pamanīja Islandes zirdziņu ganāmpulku � tie bija mīlīgi, mazi, drukni, cits gai�āk, cits tum�āk brūns ar gai�ām, gandrīz baltām krēpēm. Dzīvnieki mierīgi ganījās, nesteidzīgi plūk�dami skum�ķaino zāli, un bērni varēja tos pēc sirds patikas aplūkot.

��� Smuki zirdziņi, � priecājās Tīna, sajūsmā sizdama plaukstas, un pārējiem atlika viņai tikai piekrist. Zirdziņi patie�ām bija jauki � tik jauki, ka pat īsti nesaderējās ar me�onīgo savvaļas ainavu visap�kārt, kā nosprieda Kristiāns.

��� Izskatās pēc ponijiem, � ieteicās Marts.

��� Tev ir diezgan liela taisnība, � sacīja Niks. � �ie zirdziņi pa�tie�ām ir cēlu�ies no ponijiem, kurus �eit ieveda skandināvu ieceļotāji devītajā un desmitajā gadsimtā.

��� Un, starp citu, �ī ir ļoti tīra zirgu �ķirne, � piebilda Andris, atkal demonstrēdams savas enciklopēdiskās zinā�anas. � Deviņi simti astoņdesmit otrajā gadā Islandes parlaments jeb Altings izdeva likumu, kas aizliedza Islandē ievest zirgus no citām zemēm. Līdz ar to �ī zirgu �ķirne ir absolūti tīra jau vairāk nekā tūksto� gadu.

��� Pastāsti par to vulkāna izvirdumu! � skubināja Niks. � Es nekad nevaru atcerēties, kad tas īsti notika.

��� Tūksto� septiņi simti astoņdesmit tre�ajā gadā, � nevilcinoties sacīja Andris. � Jā, toreiz izvirda Lakagigara vulkāns, un izvirdums ilga veselus astoņus mēne�us, noklādams ar lavu vairākus tūksto�us kvadrātkilometru lielu platību.

Bērni noelsās vien, iztēlojoties vareno skatu.

��� Toreiz aizgāja bojā aptuveni septiņdesmit procenti Islandes zirdziņu, � Andris sacīja.

��� Kāpēc? Vai viņus apraka lava? � gribēja zināt Miks.

��� Ak, iemesli bija da�ādi. Daļa saindējās ar vulkāna izvirstajiem pelniem, daļa nomira badā, � paskaidroja Andris.

��� Bet tagad zirdziņi atkal ir visā Islandē, jā? � jautāja Kristiāns.

��� Jā, � attrauca Andris. � �obrīd to ir aptuveni astoņdesmit tūksto�i. Tikai �etras reizes mazāk nekā iedzīvotāju.

Tā runādamies, viņi bija atstāju�i Islandes zirdziņu ganāmpulku tālu sev aiz muguras, un tagad viņu priek�ā atkal slējās kārtējā kalnu grēda.

Niks strauji nogriezās pa kreisi, un busiņ� grabēdams kratījās pa �auru zemesceļu neliela ēku pudura virzienā.

��� Paskat, mājiņas ar pļavu uz jumta! � iesaucās Tīna, un patie��ām � visas ēkas �ķita kā tikko izlīdu�as no velēnām, to jumtus klāja tā pati zāle, kas pletās visapkārt, un pat māju sienas bija tik tikko at��ķiramas no apkārtējās ainavas.

Tuvāk piebrauku�i, bērni saskaitīja trīs galvenās ēkas un vēl da�as koka būves, kas stāvēja atstatu. Tur acīmredzot bija staļļi un kūtis, bet velēnām klātās ēkas bija dzīvojamā māja un saimniecības piebūves.

��� īsta raganas mītne, � Kristiāns no�ukstēja tā, lai tikai Marts viņu dzirdētu. � Tīna būs sajūsmā.

Visas ēkas bija patvēru�ās milzīgā kalna pakājē, kā slēpdamās no niknā vēja, kas brāzās pāri garajai zālei, plandīdams to gan tā, gan �itā. Gabalu attālāk zaļajā laukā �ķita izsvaidīti balti pelēki, pūkaini piku�i, un, kad tie sakustējās, bērni saprata, ka tās ir aitas.

Tuvojās vakars, un debesis virs viņiem bija ieguvu�as dziļu, tum�i zilpelēku toni, bet virs kalna �ķita savelkamies tum�āki mā�koņi.

��� Būs negaiss, � Niks pavēstīja, sarauktu pieri raudzīdamies debesīs. � Labi, ka paspējām atbraukt. Negaiss Islandē noteikti nav labākais laiks, ko pārlaist ma�īnā uz ceļa.

Pa aizaugu�o piebraucamo ceļu viņi aizkratījās līdz mājām.

��� Klāt esam, � paziņoja Niks un izslēdza motoru. � Nu varē�sim atpūsties.

Bērni atviegloti uzelpoja. Lai cik interesanta būtu bijusi diena, viņi bija ļoti noguru�i un ilgojās beidzot tikt ārā no ma�īnas un iz�staipīt kājas.

Tiklīdz viņi bija izkāpu�i, vēj� uzreiz ieklupa viņiem jakās un metās tās pluinīt. Bērni sarāvās un lūkojās te uz Niku, te Andri, te Reinas tanti, gaidīdami uzaicinājumu, ko darīt tālāk.

Ta�u vienā no baltajām, ar velēnu apaugu�ajām ēkām ie�īkstēda�mās atvērās durvis, un ārā iznāca sieviete ar spaini rokās. Ieraudzījusi

atbraucējus, viņa nosvieda spaini zemē un, plati smaidīdama, nāca viņiem klāt.

Kristiāns vērīgi nopētīja sievieti. Viņam �ķita interesanti, kāda izskatās pensionējusies imago skolas, kā viņ� domās dēvēja VIMS Akadēmiju, pasniedzēja. Pēc mirkļa viņ� konstatēja, ka Johanna Sigurdsdotira izskatās tie�i tā, kā vajadzētu izskatīties.

Johanna bija vidēja auguma diezgan kalsna, paveca sieviete, un viņas sejas vaibstos ar augstajiem vaigu kauliem un tum�ajām acīm jautās dziļa inteliģence. Viņai bija ļoti īsi, iesirmi mati, un iedama viņa turējās stalti, itin kā vēl aizvien lasīdama lekciju milzīgai audito�rijai. Viņas kustības at�ķirībā no Nika saraustītajiem �estiem bija no�svērtas un atturīgas, un, sasveicinoties svinīgi paspiedusi roku Nikam un Andrim, viņa pagriezās pret Reinas tanti.

Un �eit ari atturība pagaisa.

Izplūdusi platā smaidā, viņa apskāva Reinas tanti, un brīdi abas tā stāvēja, sizdamas viena otrai pa plecu un kaut ko sajūsmināti mur�minādamas islandie�u valodā. Tad Johanna pievērsās bērniem.

��� Pasakiet, kā jūs katru sauc! � dīdīdamies no vienas kājas uz otru, mudināja Niks, un bērni tā arī darīja.

Johanna smaidīdama kaut ko sacīja islandie�u valodā un tad pa�spieda roku arī katram no viņiem. Tīna bija sajūsmā un nogrābusi Spoku, sniedza Johannai pretī arī suņa ķepu. Sieviete to paspieda tikpat nopietni kā rokas.

Ar �o �estu Johanna pilnībā bija ieguvusi Tīnas uzticību, tas nu Kristiānām bija skaidrs.

Tad ar rokas mājienu Johanna aicināja visus iek�ā un pati devās pa priek�u, pa ceļam paceldama nomesto spaini un nolikdama to at�tālāk.

Cauri �īksto�ajām ārdurvīm viņi nokļuva mazmazītiņā priek��namā, kur gar sienu stāvēja vairāki pāri apavu, bet kaktā bija atsliets milzīgs, melns lietussargs. Arī bērni novilka apavus, pakāra jakas un devās tālāk. Tūliņ aiz priek�nama atradās virtuve, kas bija lielāka,

nekā varētu domāt, raugoties uz māju no ārpuses. Uz plīts kaut kas burbuļoja, un arī no cepe�krāsns plūda burvīga ceptas gaļas smar�a, un, lai gan nesen ēdu�i, bērni atkal sajuta izsalkumu.

Virtuve izskatījās kā da�dien parasta lauku mājas virtuve � ar koka galdu, koka krēsliem un bez jebkādas liekas greznības. Gar sienu virs plīts uz āķiem rindojās pavārnīcas un citi virtuves piede�rumi, bet pie vienīgā loga bija vienkār�i, balti kokvilnas aizkariņi.

Johanna piegāja pie katla, apmaisīja to un tad uzmeta rai�pilnu skatienu cepe�krāsnij, bet, �ķiet, tur viss bija kārtībā, jo viņa atkal pievērsās Reinas tantei.

Abas sarunājās islandie�u valodā, un pēc mirkļa sarunā iesaistī�jās arī Niks un Andris, un bērniem kļuva garlaicīgi. Apsēdu�ies ap galdu, viņi palūkojās ārā pa logu, no kurienes pavērās skats tie�i uz milzīgo kalnu grēdu.

Kristiānu kārtējo reizi pārņēma nerealitātes sajūta � ik pa lai�kam, sevi�ķi ieraugot ko tādu kā �ie grandiozie kalni, zēnam �ķita, ka viņ� sapņo un ka drīz vien pamodīsies mājās savā gultā.

Pārējiem gan tā acīmredzot ne�ķita. Miks ar Martu dzīvi strīdē�jās par to, vai galds ir no priedes vai ozola, savukārt Linda kaut ko bija pamanījusi istabas tālākajā kaktā un rādīja to Tīnai. Arī Spoks bija �o �kaut ko� pamanījis un, sabozis spalvu, draudīgi ņurdēja.

Kristiāns palūkojās Lindas norādītajā virzienā un tikai tagad ie�raudzīja raibu, kārnu kaķeni, kas, uzmetusi kūkumu, �ņāca uz Spoku.

��� ���, Heja! � Johanna nobāra kaķeni un klusi kaut ko piebilda islandie�u valodā. Kaķene ieņaudējās un diezgan negribīgi aizvilkās uz blakusistabu. Spoks nomierinājās un pārstāja ņurdēt.

Kristiāns atkal pavērās laukā pa logu. �ķila, ka virtuvē ir kļuvis tum�āks, un zēns saprata, kāpēc. Melnie mākoņi, kas pirmīt bija pa�rādīju�ies virs kalna, tagad sedza jau gandrīz visas debesis, tā ka pie�pe�i bija satumsis glu�i kā vēlā vakarā. Arī vēj� gaudoja, ik pa laikam iemezdamies mājas pak�os un brak�ķinādamies tur uz nebēdu.

Johanna kaut ko sacīja Reinas tantei un tad, uzmetusi mugurā garu vilnas jaku, izgāja ārā. Vēj� izrāva viņai durvis no rokām un aiz�cirta ar tādu blīk�ķi, ka Spoks, kas bija apgūlies zem Tīnas krēsla, sa�trūkās un pielēca kājās.

��� Būs negaiss, � ieteicās Reinas tante. � Johanna aizgāja sadzīt aitas kūtī.

Visi bija saguru�i pēc garās dienas. Reinas tante klusēdama stā�vēja pie plīts un pieskatīja katlu ar ēdienu, bet Andris ar Niku sēdēja virtuves viņā galā uz koka ķebļiem un arī vairs nepļāpāja. Tīna ber�zēja acis, bet Miks ar Martu garlaikoti vērās laukā pa logu. Vienīgi Linda izskatījās tikpat �irgta kā no rīta.

��� Paskat, kas par melnumu! � viņa sajūsminājās, lūkodamās tum�ajās debesīs, kas nu bija saplūdu�as kopā ar kalnu, tā ka tik tikko varēja saskatīt tā aprises. � Labi gan, ka mēs vairs neesam ma�īnā!

��� Tas nu ir fakts, � piekrita Niks. � Man ļoti patīk Islande, tikai ne negaisa laikā. Tad vienīgā vieta, kur vēlos atrasties, ir tāda silta virtuve kā �ī. � Un viņ� alkaini palūkojās uz krāsns pusi.

��� Gandrīz jau gatavs, � glu�i kā uzminējusi viņa domas, sacīja Reinas tante, pagar�odama ēdienu no lielā katla, kas burbuļoja uz plīts. � Cerams, Johanna drīz būs atpakaļ� Kā gan viņa var tur, ārā, tādā tumsā kaut ko redzēt!?

Arī Kristiāns par to bija iedomājies, jo nupat laukā jau �ķita tum�s kā naktī. Tajā brīdī noplaiksnīja zibens, un visi gaidīja, ka teju, teju nograndīs pērkons, bet tas nez kur kavējās. Tikai pēc laba laika atskanēja attāla dārdoņa, un bija skaidrs, ka negaisa centrs atrodas diezgan tālu no viņiem.

Ta�u tajā mirklī sāka gāzt kā ar spaiņiem, un vēj� ar troksni trieca mazajā virtuves lodziņā ūdens straumes.

Ārdurvis atsprāga vaļā, un iek�ā iemetās Johanna, kas nepavi�sam neatgādināja pirmītējo smalko, atturīgo kundzi. Viņa bija izmir�kusi cauri slapja, un no biezās, izmirku�ās jakas uz grīdas tecēja ūdens tērcītes.

Atbrīvojusies no slapjās jakas un garajiem zābakiem, Johanna devās taisni pie plīts un pastiepa rokas pret uguni, kaut ko purpinā�dama.

��� Ellīgs laiks ārā, � Niks iztulkoja viņas sacīto. � Aitas jau biju��as satrakoju�ās negaisa dēļ, tā ka bijis ko noņemties, iekams tās visas dabūtas pie vietas.

Nedaudz sasildījusies, Johanna piegāja pie plauktiem un pa�ņēma �ķīvjus. Salikusi tos uz galda, viņa sadabūja na�us un dak�iņas un tad devās nocelt no plīts lielo katlu.

��� Mmm, � reizē izdvesa Kristiāns un Marts, kad Johanna bija nolikusi katlu uz galda un nocēlusi tam vāku. Arī Linda juta, kā sie�kalas saskrien mutē no gardās smar�as, un pieliecās katlam tuvāk, lai palūkotos, kas gan tur tik gardi smar�o.

���������������� Jērgaļas sautējums ar dārzeņiem, � paskaidroja Reinas tante.

���� Un krāsnī vēl ir sivēna cepetis ar melnajām plūmēm. Dievs vien zina, kāpēc mēs tā tiekam baroti, � viņa nomurmināja, bet tad ap�mierināti noķiķināja: � Ta�u labi vien ir.

Arī pārējiem tas �ķita gana labi, un viņi sasēdās ap galdu, nepa�cietīgi gaidīdami Johannu, kas �obrīd elsdama pūzdama vilka ārā no krāsns cepeti.

Spoks, sajutis gaļas smar�u, nemierīgi iesmilkstējās, un Kristiāns nosmējās vien.

��� Nebaidies, gan jau mēs visu neaprīsim un tu arī kaut ko da�būsi!

Kad cepetis bija galdā un Johanna bija sagriezusi to pabiezās �ķēlēs, Reinas tante salika �ķīvjos sautējumu, un visi nepacietīgi ķērās klāt. Arī Spoks dabūja pamatīgu gabalu gaļas, un labu brīdi neviens nesarunājās, jo visi bija aizņemti, baudot Johannas gardos ēdienus.

Tikmēr negaiss tuvojās, un laika sprī�i starp zibeni un pērkonu kļuva aizvien īsāki.

Kad visi bija paēdu�i un Johanna piecēlās, lai novāktu no galda sautējuma katlu, atskanēja dārdoņa, logā noplaiksnīja zibens un tajā

pa�ā mirklī atskanēja neganta pērkona dārdoņa. Spoks iesmilkstē�jies pamuka zem galda, bet Tīna sarāvās un pieķērās Kristiānām pie rokas.

Johanna nolika katlu atpakaļ uz galda un, pavērusi aizkarus, pa�lūkojās ārā. Ta�u tur atkal valdīja tumsa, un tikai lietus �ļācās logā.

johanna kaut ko noteica un, beidzot nocēlusi katlu no galda, aiznesa to atpakaļ uz plīti.

��� Kas tas bija? � vaicāja Linda. Meitene izskatījās stipri iztrū�kusies.

��� Johanna saka: kaut kur tuvumā iespēris zibens, � sacīja Reinas tante.

��� Cerams, ne mājā, � bilda Niks.

��� Nē, mājā ne, � sacīja Reinas tante. � Te ir zibens novedējs. Bet Johanna domā, ka tas ir nedaudz tālāk. No rīta redzēsim, tagad tāpat ārā nedrīkst iet.

Novāku�as traukus, Johanna un Reinas tante devās uz tālākajām istabām, lai sakārtotu guļvietas. Negaiss bija sācis atkāpties, un �ķita, ka ari lietus pierimst. Vismaz bungo�ana pa logu vairs ne�ķita tik skaļa kā pirmīt.

Kristiāns bija gatavs likties uz auss. �ī bija bijusi gara diena. Ik pa laikam viņam prātā ienāca Tīnas ieraudzītā neīstā Reinas tante, kā arī atgadījums ar sniega motociklu. Viņam joprojām bija grūti ap�tvert, ka iedomāti tēli var izskatīties tik īsti, bet �eit, Islandē, viņ� jau gandrīz bija ar mieru tam noticēt. �eit viss bija tik neparasts, ka imago iederējās daudz vairāk nekā mājās.

Drīz virtuvē atkal parādījās Johanna un Reinas tante un aicināja bērnus līdzi. Johanna parādīja, kur atrodas vannas istaba, un Reinas tante aizveda viņus uz guļamtelpu. Visiem bērniem bija iekārtotas guļvietas vienā istabā, Niks ar Andri tika citā, Reinas tante � vēl citā.

Spoks, ieskrējis bērnu istabā, uzreiz iekārtojās uz paldājiņa pie vienas no gultām � un bija skaidrs, ka tur gulēs Tīna. Drīz vien visi

bija zem segas, un istaba grima pustumsā, atstāta degam bija vienīgi maza, dzeltena naktslampiņa pie Mika gultas. Notikumiem bagātā diena un sātīgās vakariņas bija darīju�as savu, un bērni �āvājās.

Vienīgi Kristiānām pa galvu vēl aizvien jaucās da�neda�ādas domas.

��� Kā jums �ķiet, kā tas viss beigsies? � viņ� beidzot neizturēja. Bridi neviens viņam neatbildēja. Bija dzirdama klusa �ņākuļo-

�ana � �ķita, Miks jau bija iemidzis.

��� Kā tu to domā? � nesaprata Marts. � Kas kā beigsies?

��� Nu, �is Islandes brauciens, � paskaidroja Kristiāns. � Mēs te mazliet pabraukāsim apkārt, bet agri vai vēlu atgriezīsies tas virs, kur� tagad aizbraucis uz kurieni tur�

��� Uz Bostonu, � atgādināja Linda.

��� Jā. Un tad mēs atkal trenēsimies imagot. Jautājums tikai � cik ilgi?

��� Kamēr būs skaidrs, � atteica Marts.

��� Kas būs skaidrs? � pēk�ņi uztrūcies no miega, nesaprata Miks.

��� Kamēr būs skaidrs, kur� no mums ir īstais imago meistars, � sacīja Marts.

��� Tas jau tāpat ir skaidrs. Tā ir Tīna, � nomurmināja Kristiāns, palūkodamies uz māsas gultu. Ta�u Tīna jau gulēja saldā miegā.

��� Un kas notiks pēc tam? Viņi savāks Tīnu uz Akadēmiju, vai?

��� Nu, ne jau tagad, � teica Linda. � Tu ta�u redzēji, tas nav nekāds bērnudārzs. Tur ir tikai jaunie�i, nevis mazi bērni.

��� Tad kāpēc viņi ar mums tā ņemas jau tagad? � neatlaidās Kris�tiāns.

��� Viņi ta�u teica � tāpēc, ka nav skaidrs, kur� no mums ir lie�lākais imago meistars. Un lielākais imago meistars ir jāsargā no tiem bandītiem.

��� Par to es vispār negribu pat domāt, � Kristiāns nodrebinājās.

��� Ko tad, ja tie bandīti sāks vajāt Tīnu?

��� Tāpēc jau mēs �eit esam, � sacīja Marts. � Tikai es sapratu, ka tā var arī nebūt Tīna. Tas var būt jebkur� no mums, � zēns pie�bilda ar ilgām balsī. Ikvienam bija skaidrs, ka Marts vēlas, lai tas iz�rādītos tie�i viņ�.

��� Nu, tā noteikti neesmu es, � sacīja Linda un gari no�āvājās.

��� Diez kas jau nav, tur nu es tev piekrītu, � viņa sacīja Kristiānām,

��� bet vismaz kaut kas, Niks un pārējie, nekā dzīvot mājās un neko par to pat nenojaust.

��� Pareizi, vienmēr ir labāk tikt ar visu skaidrībā, � piekrita Marts, pagriezdamies uz otriem sāniem. � Viss, es tagad guļu. Vairs nav spēka parunāt.

Miks, pastiepis roku, izslēdza naktslampiņu, un istaba iegrima tumsā. Pēc īsa brī�a no visām gultām atskanēja vienmērīga �ņākuļo�ana, vienīgi Kristiāns vēl prātoja par visu, līdz beidzot miegs pārņēma arī viņu.

Kristiāns pamodās no drausmīga trok�ņa un labu brīdi nesa�prata, kur atrodas. Visapkārt valdīja akla tumsa, kaut kur bija dzir�dami tādi kā kliedzieni, kā sasauk�anās, kaut kur aizcirtās durvis. Tikai izdzirdējis Lindas un Marta balsi, Kristiāns atcerējās, ka viņi ir johannas mājā.

��� Kāds ieslēdziet lampu! � tumsā sauca Linda, gramstīdamās gar sienām, bet nekur nevarēja sataustīt gaismas slēdzi. � Mik, tu esi pamodies? Ieslēdz gaismu, tev bija vistuvāk!

Spoks rēja, kaut kur atskanēja skrejo�u soļu dipoņa, un atkal no�klaudzēja durvis.

��� Kas te notiek? � miegaini jautāja Miks un beidzot ieslēdza lampiņu.

Istabā kļuva gai�āks, un Kristiāns ieraudzīja draugus, kas bija uztrūku�ies gultās sēdus.

��� Kas tas par ļembastu? Cik ir pulkstenis? � vaicāja Marts, pa�sniegdamies pēc sava rokas pulksteņa. � Pustrīs. Jēziņ, kas te notiek?

��� Jāiet noskaidrot, � sacīja Linda un izkāpa no gultas. Meitenei mugurā bija kokvilnas pid�ama ar lācī�iem, un Kristiānām viņa pie�pe�i �ķita pavisam sīciņa, gandrīz kā Tīna.

��� Pagaidi, neej viena, es ie�u tev līdzi! � viņ� iesaucās un arī izlēca no gultas.

��� Kāpēc tie�i tu? � Miks apvainojās. � Es ari varu iet!

Marts nosprauslājās, un Linda nosarka, priecādamās, ka istabas pustumsā to neviens neredz.

��� Te nav nekādas sacensības, kur� drosmīgāks, � viņa dusmīgi noteica. � Vienkār�i jāuzzina, kas notiek, un viss.

Tagad troksnis bija dzirdams jau ari ārā. Marts piegāja pie vie�nīgā loga un, atrāvis to, palūkojās ārā. Bet tur valdīja piķa melna tumsa, un viņ� nekā neredzēja. Kliedzieni �ķita atskanam no pagalma pretējās puses.

Tie�i tajā brīdī, kad Kristiāns, Miks un Linda jau grasījās vērt vaļā durvis, tās pa�as atsprāga vaļā un tajās parādījās Reinas tante.

��� Mar� atpakaļ gultās! � viņa iesaucās. � Kas tā par vazā�anos apkārt nakts vidū!

��� Bet mēs�

��� Mēs tikai gribējām uzzināt�

��� Nekā te nav, ko uzzināt! � Reinas tante stingri noteica un aiz�vēra aiz sevis durvis. � Aitas paspruku�as, tas ari viss. Johanna aiz�gāja sadzīt tās atpakaļ kūtī.

��� Ak tā, � noteica Linda, iedama atpakaļ uz savu gultu. � Izklau�sījās gan trakāk.

��� Un vai tu domā, ka nakts laikā paspruku�as aitas � tas nav pietiekami traki?! � Reinas tante izsaucās. � Ej un sadzen tām visām tagad pēdas tādā elles tumsā! Labi, ka mēs te visi esam, Niks ar Andri aizgāja palīgā, citādi Johanna viena galā netiktu.

Kad bērni bija atpakaļ gultās, Reinas tante atkal aizgāja.

��� Kas Spokam vainas? � pēk�ņi jautāja Marts.

H

Tikai tagad Kristiāns pamanīja, ka Spoks vairs negul uz paklā�jiņa pie Tīnas gultas, bet ir palīdis zem tās un no turienes skan klusi ņurdieni.

��� Ej, Spok, kur tad tu esi paslēpies? Nāc ārā! � sauca Kristiāns un noliecās, lai paskatītos uz suni.

Spokam spalva bija sabozta, un viņ� nikni ņurdēja.

��� Kas tad tev, sunīt, jocigs esi, vai? � Kristiāns smējās. � Nāc ārā, pietiks pagultē putekļus slaucīt, nāc nu, � pastiepis roku, viņ� labi�nāja, bet Spoks ieņurdējās skaļāk un pa�ļūca vēl dziļāk pagultē.

��� Hmm, � domīgi noteica Linda. � Aitas paspruku�as, jā?

��� Njā, vai nu Spokam ir ārkārtīgi bail no aitām vai ari tas tomēr ir kas cits, � ierunājās Marts.

��� Kas cits? � iesaucās Miks. � Kas cits tas varētu būt?

��� Nu, sprie�ot pēc visa, tas varētu būt jebkas, � ironiski noteica Linda. � Sākot ar troļļiem vai kalnu gariem, kas negaisa nakti izdo�māju�i izlīst no kalna paālēties, un beidzot ar pilnīgi reālu vulkāna izvirdumu, � viņa jautri sacīja. � Jebkas, ko vien var iedomāties!

�Jebkas, ko vien var iedomāties,� atkārtoja Kristiāns. Viņam �ķita, ka Lindas pēdējais teikums visprecīzāk atspoguļoja to, kas varēja no�tikt �eit, Islandē. �Jebkas, ko vien var iedomāties��

Varēja dzirdēt, kā pa māju joprojām staigā Reinas tante, �oreiz vērdama durvis klusāk, dro�i vien lai netraucētu bērnus. Tomēr ārā joprojām bija dzirdama kņada.

Kristiāns piegāja pie loga. Tas bija neliels, tomēr lielāks nekā vir�tuvē. Kristiāns uzmanīgi atvēra logu. Troksnis ārā kļuva skaļāks. Jo�projām bija dzirdami sasauk�anās kliedzieni, un Kristiāns pazina Nika un Andra balsis, kam pa vidu jaucās aitu blējieni.

��� �ķiet, tur patie�ām ir paspruku�as aitas, � zēns sacīja, atkal aizvērdams logu. � Liekas, Niks ar Andri tagad trenkā tās.

��� Nu labi. Iespējams, � negribīgi piekrita Linda. � Tas tomēr neizskaidro Spoka uzvedību.

��� Neizskaidro gan, � piekrita ari Marts.

���������������� Labi, ie�u paskatīties, � Kristiāns noteica un atkal atvēra logu.

��� �ķiet, ka līst mazāk, � viņ� konstatēja, pabāzis ārā galvu. � Tas labi.

��� Es ari gribu iet! � iesaucās Miks un jau pielēca kājās, bet Linda viņu apstādināja.

��� Paliec tepat! Jebkurā brīdi var atkal ienākt Reinas tante, un tad labāk, ka mēs pārējie esam �eit. Ja viņa pamanīs, ka Kristiānā nav, teiksim, ka viņ� aizgāja uz tualeti.

��� Nu labi, � negribīgi novilka Miks, tomēr paklausīja meitenei.

Kristiāns �igli uzvilka kājās sporta kurpes, uzmeta mugurā vēj�jaku un izliecās laukā pa logu. Ārā valdīja pilnīga tumsa. Zēns pat neredzēja, kas ir lejā zem loga � tajā vietā, kur viņam būtu jālec. Pa�bāzis galvu atpakaļ istabā, viņ� apvaicājās:

��� Vai kādam ir kabatas lukturītis? Tur neko nevar redzēt.

��� Man vajadzētu būt, � atsaucās Linda un, parakņājusies savā somā, patie�ām izvilka dzeltenu kabatas lukturīti.

��� Paldies! � Kristiāns paņēma lukturīti un atkal izliecās pa logu.

Paspīdinājis lejup gaismas staru, viņ� ieraudzīja, ka var dro�i lēkt. Tur bija tikai izmirkusi zeme un nekas cits. Zēns piezemējās ar slapju plak�ķi, juzdams, kā dubļi pa�ķīst uz visām pusēm.

Joprojām līņāja, un attālāk bija dzirdams troksnis � tur sasaucās Niks ar Andri, un viņu saucieniem pa vidu skanēja satraukta blē�ana.

Kristiāns lēnām virzījās uz trok�ņa pusi. Piesardzīgi viņ� spīdi�nāja lukturīti tikai sev zem kājām � lai gaismas stars nejau�i netrāpī�tos acīs kādam no pui�iem vai Johannai. Sporta kurpēm grimstot pieliju�ajā zemē teju līdz potītēm, zēns gāja aizvien tālāk. Kad likās, ka viņ� jau teju, teju būs klāt, zēns izslēdza lukturīti un brīdi nekus�tīgi stāvēja tumsā, gaidīdams, kad acis apradis ar tumsu, un cerē�dams, ka izdosies kaut ko saredzēt arī bez lukturī�a.

Tobrīd kliedzieni bija pieklusu�i, un tikai blējieni nerimās. Aitu kūts kā liels melnums rēgojās zēnam taisni priek�ā. Bija tik tum�s, ka

Kristiānām, cen�oties kaut ko saskatīt, pat sāpīgi smeldza acis. Tomēr pēc brī�a acis aprada ar tumsu un zēns sāka iz�ķirt atsevi�ķu priek��metu kontūras. Debesis �ķita nedaudz gai�ākas � biezā mākoņu sega sāka izklīst, un �ur tur jau pavīdēja da�as blāvas zvaigznītes. Lietus, klusi �vīkstēdams zālē, turpināja līt, bet vēj� bija norimis pa�visam. Kaut kur tuvumā no�īkstēja durvis, tā ka Kristiāns pat satrū�kās no pēk�ņās asās skaņas, un tūlīt tam sekoja strauja soļu dipoņa, kas noklusa mājas virzienā. Vēl brīdi nogaidījis, Kristiāns ļoti uzma�nīgi spēra soļus cauri tumsai kūts virzienā. Sporta kurpes viņam jau bija piesmēlu�ās ar ūdeni un dubļiem, un prātā ie�āvās doma, ka diez vai tās paspēs līdz rītam iz�ūt�

Durvis no�īkstēja vēlreiz, un vēl viens tum�s stāvs devās no kūts uz mājas pusi. Kristiānām �ķita, ka viņ� pazīst Niku.

�Nez, vai Johanna vēl aizvien ir kūtī vai jau mājās,� zēns nodo�māja, turpinādams lēnām virzīties tālāk.

Piepe�i viņam priek�ā kaut kas nobrak�ķēja.

Kristiāns apstājās un gaidīja. Neviļus viņam prātā ienāca nakts Egļupē, kad abi ar Martu negaisā bija skrēju�i uz dzelzceļa staciju. �Cerams, neviens ņurņuks te neganās,� Kristiāns nodomāja, un viņam pārskrēja drebuļi. �Muļķis tāds!� viņ� pats sevi nobāra un paspēra soli uz priek�u. �Te ir tikai Johanna un viņas aitas, un viss.�

Tiklīdz viņ� tā bija nodomājis, priek�ā atskanēja �aboņa un ņurdiens.

Kristiāns spēji apstājās, un viņa sirds sāka strauji dauzīties. Acu�mirklī prātam cauri izskrēja viss, ko viņ� bija redzējis, ierodoties �eit pie Johannas. Zēns mēģināja atminēties, vai kāds bija ieminējies par suni, bet neko tādu nespēja atcerēties. Vienīgais dzīvnieks bija kārnā kaķene virtuvē � un tā nu nekādi nebūtu varējusi izdvest �ādu ņurdienu.

�Mieru, tikai mieru,� Kristiāns domās sev atkārtoja. �Tagad galve�nais � nemesties strauji bēgt��

Zēns stāvēja, sastindzis kā sālsstabs, un viņa sirds dauzījās tik spēcīgi, ka tās dunoņa �ķita vienīgā skaņa piepe�i sastingu�ajā naktī.

Tumsā atkal atskanēja troksnis. Likās, it kā kāds smags dzīvnieks mīdītos uz vietas� un tad piepe�i �is nezin kas, dubļiem �ļarkstot, aizmetās prom. Prom no kūts, uz to pusi, kur, pēc Kristiānā sapra�a�nas, atradās lavas lauki un milzīgais kalns. Daudz nedomādams, Kristiāns ieslēdza lukturi un metās uz priek�u, uz kūti. Atdūries pret kūts durvīm, viņ� atrāva tās vaļā un iemetās iek�ā, durvis aiz sevis strauji aizcirzdams.

Kūtī bija silti. Kristiāns brīdi stāvēja, atvilkdams elpu un gaidī�dams, kad sirds pārstās dauzīties. Tikai tad, kad bija daudzmaz no�mierinājies, viņ� uzmanīgi aplaida apkārt gaismas strēli.

Nenoliedzami, viņ� bija nokļuvis aitu kūtī. Aitas, negaidītā cie�miņa izbiedētas, atkal neganti blēja, un Kristiānām bija skaidrs, ka ilgi viņ� te uzturēties nevar, jo kuru katru brīdi būs klāt Johanna vai kāds no pui�iem. Zēns nopētīja aitas un visu pārējo, bet nekā aizdo�mīga nemanīja. Viņ� jau gatavojās doties prom, kad piepe�i gaismas strēle atdūrās pret kādu plankumu uz grīdas. Kristiāns palūkojās uz�manīgāk.

Asinis. Nebija �aubu, ka tās ir asinis. Vēl aizvien ko�i sarkanas pret bāli pelēcīgo klona grīdu. Un vēl, ja palūkojās uz salmiem maz�liet tālāk, ari tie �ķita notraipīti glu�i kā ar sarkanu krāsu.

��� Kas tad tas?! � Kristiāns neviļus izsaucās, bet tālumā noklau�dzēja mājas durvis, un zēns saprata, ka jālai�as lapās. Izmeties atkal ārā pa kūts durvīm, viņ� skrēja atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija atnācis, un drīz vien jau bija klāt pie guļamistabas loga. Ātri uzrausies uz palodzes, viņ� uzmanīgi pastūma vaļā logu un ielēca istabā.

��� Nu, ko labu redzēji? � vaicāja Marts.

Kristiāns neatbildējis norāva dubļos izmirku�os apavus un palū�kojās uz saviem bik�u galiem. Tie bija cauri slapji un vienos dubļos. Kristiāns neapzināti saviebās, tūliņ iedomādamies, kā lai to rīt no rīta izskaidro Reinas tantei.

��� Stāsti, stāsti! � skubināja arī Linda. � Kas tur bija?

Kristiāns apsēdās uz gultas malas, �ķietami apmulsis.

��� īsti nezinu, � viņ� beidzot sacīja. � �ķiet, tur noticis kaut kas nelāgs, tikai nevaru saprast, kas. Vai Islandē ir vilki? � viņ� vaicāja, lūkodamies uz Lindu, acīmredzot domādams, ka viņa varētu zināt vislabāk.

��� Noteikti ne, � attrauca Linda. � No kurienes gan lai �eit ras�tos vilki?

��� Nu, tad es nezinu, kas tas bija, � Kristiāns apmulsis novilka.

��� Kas, kas?! � nepacietīgi sauca jau visi reizē.

��� Izskatās, ka patie�ām tur kaut kas ir noticis ar aitām, � sacīja Kristiāns. � Bet man �ķiet, ka tas nav tas, ko teica Reinas tante�

��� Kas tad? � vaicāja Marts.

��� Es biju kūtī, � sacīja Kristiāns. � Un, liekas, es redzēju tur asinis.

��� Kādas asinis? Aitu asinis? � prasīja Linda.

��� Kā es to lai zinu, kādas asinis? � Kristiāns attrauca. � Vien�kār�i asinis, un viss. Bet, tā kā tas bija kūtī, tad dro�i vien tās bija aitu asinis.

Bērni �ķita apjuku�i.

��� Un vēl, � Kristiāns turpināja. � Kamēr es gāju uz kūti, man �ķita, ka ārā ir kāds zvērs.

��� Kāds zvērs? � vaicāja Marts.

��� Vilks? � prasīja Miks.

��� Es ta�u teicu, ka vilku �eit nav, � Linda atkārtoja. � Vai tu to redzēji?

��� Nē, tikai dzirdēju tādu kā rūcienu� un man likās, ka tur ārā kāds ir. Un pēc tam viņ� aizlikās uz kalna pusi.

��� Jēziņ, padomā, viņ� ta�u varēja tev uzklupt! � �ausminājās Miks.

��� Varēja gan, � Kristiāns piekrita. � Man paveicās.

��� Pēc kā tas izskatījās? � atkal vaicāja Marts.

����������������� Es viņu neredzēju, ārā bija tum�s, � Kristiāns paskaidroja.

���� Bet, pēc rūciena sprie�ot, tas bija diezgan pamatīgs zvērs. Tāpē^ jau es prasīju, vai �eit ir vilki.

��� Vilku nav, bet lieli suņi gan var būt, � sacīja Linda. � Tikai es �eit neviena nemanīju.

��� Es arī ne, � piekrita Kristiāns, un arī pārējie piekrīto�i pa�māja.

Tikmēr ārā viss bija noklusis, un Linda pastāstīja, ka, kamēr Kristiāns bijis ārā, Reinas tante un pārējie sanāku�i atpakaļ mājā.

��� Varēja dzirdēt, ka viņi visi virtuvē sarunājas, � meitene sa�cīja.

��� Lai kas tas arī bija, tagad tas ir cauri, � secināja Miks un no��āvājies ielīda atpakaļ savā gultā. Izskatījās, ka aitu liktenis viņu īpa�i nesatrauc.

��� Tā �ķiet gan, � piekrita arī Linda un domīgi palūkojās uz Kristiānā dubļainajām sporta kurpēm un biksēm. � Manuprāt, tev vajadzētu tās mazliet notīrīt, citādi varēsi rit Reinas tantei stāstīt, ka tev naktī uznākusi mēnessērdzības lēkme.

Kristiāns saviebies atkal paskatījās uz leju, un viņam bija jāpiekrīt meitenei. Negribīgi viņ� ar diviem pirkstiem pacēla netīrās sporta kurpes un devās uz vannas istabu tās notīrīt.

���������������� Rīts gudrāks par vakaru, � sacīja Marts un palīda zem segas.

���� Izskatās, ka mēs te vairs neko nevaram uzzināt. Redzēsim, ko �ie teiks rīt no rīta.

Kad bērni nākamajā rītā ienāca virtuvē, pieaugu�ie jau sēdēja pie galda. Viņiem visiem bija drūma seja, un izskatījās, ka viņi notur tādu kā apspriedi. Pilnīgi noteikti brokastis viņi neēda, jo galds bija tuk�s.

��� Labrīt! � Kristiāns sveicināja, cerēdams, ka neviens neievē�ros viņa mitros, saburzītos bik�u galus. Kaut arī dubļus viņ� bija iz�skalojis, bikses nebija paspēju�as pavisam iz�ūt. Arī sporta kurpju iek�puse vēl aizvien bija mitra, bet tur nekā nevarēja darīt, jo citu apavu Kristiānām nebija.

��� Labrīt, labrīt! � atņēma Reinas tante, tā dīvaini uz viņu palū�kodamās, un pietraucās kājās. � Tūlīt uzlik�u ūdeni tējai vai kafijai, vai ko nu kur� vēlas. � Un viņa aizmetās pie plīts.

��� Kā tad aitas vakardien? � pavisam nevainīgi vaicāja Linda.

��� Kas ar aitām? � izbijusies atvaicāja Reinas tante.

��� Kā, bija ta�u paspruku�as, vai tad ne? � naivi attrauca Linda.

��� Ak jā, bija gan, bija, � atsaucās Reinas tante. � Bet tagad visas ir atpakaļ vietā.

��� Ne nu visas, bet kāda daļa noteikti, � klusi piebilda Niks, un Reinas tante nikni viņam uz�ņāca.

��� Ej tu, ko tu tur muldies, labāk uzliec maizi uz galda vai ko nu mēs te ēdīsim brokastīs! � viņa uzsauca.

��� Lietuvene �odien tāda nervoza, � Linda no�ukstēja Kristiā�nām, un zēns piekrīto�i pamāja.

Brokastis aizritēja diezgan nomāco�ā klusumā, jo pieaugu�ie ne�runāja, un bērni īsti nezināja, kā no viņiem kaut ko izvilināt.

Kārnā kaķene sēdēja netālu no plīts un nekustīgi blenza taisni uz priek�u. Kristiāns uz viņu palūkojās, un viņam kaut kas ienāca prātā.

��� Paklau, Reinas tant, vai Johannai ir suns? � viņ� vaicāja.

��� Nav gan, � Reinas tante nevilcinoties atbildēja un tūliņ aiz�domīgi palūkojās uz zēnu. � Kāpēc tu jautā?

Kristiāns aptvēra, ka nu gan steidzami kaut kas jāizdomā, bet, tā kā nekas ģeniāls prātā nenāca, viņ� nolēma palikt pie puspatiesības.

��� Es vakar ārā dzirdēju tādu kā ņurdienu, � viņ� paskaidroja.

Reinas tante izbijās.

��� Kur ārā? Tu vakar biji ārā?

Arī Andris un Niks iztrūku�ies uz viņu lūkojās, un Kristiāns no�bijās.

��� Nē, mums vienkār�i bija atvērts lGgs, � viņ� meloja.

��� Atvērts logs? � Niks brīnījās. � Vakars ta�u nebija tik silts, turklāt vēl lija.

��� Mēs istabā bijām pieci, � skaidroja Linda, � un mums sāka aptrūkties gaisa, tāpēc nolēmām nedaudz pavēdināt.

Kristiāns atzinīgi palūkojās uz meiteni. Kas to būtu domājis, ka viņa prot tik veikli melot.

��� Skaidrs� � novilka Reinas tante un apklusa. Saruna nepārpro�tami bija pabeigta.

Kad visi bija pabrokastoju�i, Johanna novāca traukus, un Niks sāka skraidīt iek�ā ārā, nesdams uz ma�īnu somas. Bija skaidrs, ka vieso�anās ir beigusies. Arī Johanna, kas iepriek�ējā vakarā tik prie�cīga bija viņus uzņēmusi, �orīt likās klusa un domās iegrimusi. Kris�tiānām pat �ķita, ka viņa priecājas par viesu aizbrauk�anu.

Kad visi bija sakāpu�i ma�īnā, Niks ar parasto uzrāvienu sāka braukt. Kādu brīdi valdīja klusums un dzirdama bija tikai mikroau�tobusa motora rūkoņa.

Beidzot ierunājās Linda.

��� Kāds mums �odienai plāniņ�? Vai brauksim atpakaļ uz Reikjavīku?

��� Gandrīz, � attrauca Andris. � Bet, tā kā Markusa vēl aizvien nav, �odien mēs varētu aizbraukt apskatīties geizerus un ūdenskritu�mus, kā jums �ķiet?

��� Urā! � visi iesaucās vienbalsīgi. Nevienam negribējās vēl at�griezties VIMS Akadēmijā un nodarboties nezin ar ko. Bija pilnīgi skaidrs, ka Islandē viņi ļoti daudz ko vēl nav redzēju�i.

��� Līdz Reikjavīkai mums jābrauc apmēram divarpus stundas, � skaidroja Andris. � �oreiz brauksim pa taisno, tāpēc tas būs ātrāk. Un tad nogriezīsimies iek�zemē un aizbrauksim līdz slavenajam gei�zeram Strokuram, pēc tam apskatīsim vienu no varenākajiem Islan�des ūdenskritumiem.

��� Gudlfosu? � vaicāja Linda, un Andris piekrīto�i pamāja un piemiedza meitenei ar aci.

��� Izskatās, ka tu esi labi sagatavojusies, � viņ� noteica, un mei�tene pat piesarka no uzslavas.

Bija pelēka diena. Vakardienas negaisa mākoņi bija izklīdu�i, bet debesis aizvien klāja vienmērīgs, asfalta krāsas mākoņu klaids. �ķita, ka arī vēj� nekur nav pazudis, jo, braucot pāri lavas lauku pla�umiem, bija dzirdama asa skaņa, vējam triecoties pret automa�īnas sāniem.

Automa�īnā valdīja klusums. Kristiānām �ķita, ka salīdzinājumā ar vakardienu Niks brauc diezgan ātri. Ceļ� bija tuk�s, un pagāja ap�tuveni stunda, līdz viņi beidzot pamanīja pirmo auto sev priek�ā. Viens divi, Niks to apdzina, un viņi turpināja ceļu. Reinas tante, kas sēdēja Nikam blakus, arīdzan klusēja un nekustīgi lūkojās uz priek�u. Kristiāns gudroja, kā varētu piedabūt kādu no pieaugu�ajiem izstās�tīt, kas vakarnakt bija atgadījies, bet nekas prātīgs galvā nenāca. Bija skaidrs, ka neviens pats no sevis par to runāt nesāks.

Pat Niks, parasti tik jautrs un dzīvespriecīgs, nebija izdvesis ne zilbes, kop� viņi bija uzsāku�i braucienu, un tas Kristiānām likās ļoti dīvaini.

��� Tad kur mēs tagad braucam? � beidzot ierunājās Miks. Kris�tiānām �ķita, ka �is ir pirmais teikums pēc vairāku stundu brauciena klusējot.

Niks pie stūres sarosījās. Likās, viņ� jūtas atvieglots, ka kāds bei�dzot ir pārtraucis nospiedo�o klusumu.

��� Uz geizeru Strokuru, � Niks atsaucās. � Tu ta�u zini, kas ir geizers, vai ne?

��� Kaut kas līdzīgs strūklakai, jā? � Miks attrauca un tūliņ no�sarka, jo Linda, to dzirdot, nosprauslājās.

��� Geizers, � teica Linda, � patiesībā ir avots, kas ik pa laikam iz�ļācas no zemes augstu gaisā.

��� Kā strūklaka, � uzstāja Miks, un Linda bija spiesta piekrist.

��� Patiesībā jā. Kāpēc īsti tā notiek? � viņa vaicāja.

���������������� Ā, tas ir saistīts ar vulkānisko aktivitāti, � paskaidroja Niks.

��� lūs noteikti zināt, ka geizeri nav īpa�i bie�i sastopami, vai ne?

Bērni pamāja.

��� Tie atrodas tikai vietās ar augstu vulkānisko aktivitāti, vietās, kur zemes dzīlēs sastopama karsta magma. Ūdens no zemes virspu�ses iesūcas aizvien dziļāk zemē, līdz aptuveni divu kilometru dziļumā tas sastop magmas uzkarsēto ie�u slāni. Tas savukārt uzkarsē ūdeni, un ūdens paceļas uz aug�u un izlau�as no zemes kā ūdens strūkla un karsts tvaiks.

��� Man likās, ka geizers ir vieta kaut kur �eit, Islandē, � piebilda Marts.

��� Tā arī ir, � piekrita Niks. � Vārds �geizers� cēlies no islandie�u geysir, kas ir karstais avots netālu no Strokura. Savukārt geysa no�zīmē ��ļākties�.

��� Kāpēc tad mēs braucam uz Strokuru, nevis uz to geizeru, no kura cēlies pats nosaukums? � gribēja zināt Kristiāns.

��� Tāpēc, ka Strokurs ik pēc �etrām līdz astoņām minūtēm iz��ļāc gaisā uzkarsētā ūdens strūklu aptuveni divdesmit metru, da�reiz pat �etrdesmit metru augstumā. Tā ka tur ir, ko redzēt, ticiet man!

��� Bet geizers, no kura radies nosaukums? � jautāja Kristiāns.

��� Lielais Geizers darbojas retāk. Ta�u, kad tas uz�ļāc gaisā savu ūdens strūklu, tā var sasniegt pat septiņdesmit metru augstumu un vai�rāk. Strokurs atrodas tam pavisam tuvu, tā ka būtībā mēs redzēsim abus.

��� Patiesībā Strokurs nav bijis tik aktīvs vienmēr, � ieteicās Andris. � Deviņpadsmitajā gadsimtā tas bija diezgan aktīvs, līdz kāda zemestrīce aizsprostoja tā izeju un tas pārstāja darboties. Ta�u tūksto� deviņi simti se�desmit devītajā gadā tika nolemts atbrīvot tā izeju, un kop� tā laika geizers atkal ir aktīvs.

��� Ar Lielo Geizeru bija līdzīgi, � sacīja Niks. � Tā aktivitāte ir bijusi te lielāka, te mazāka. Pirms kāda laika cilvēki mēģināja atbrī�vot ceļu tā strūklai, pat lietojot īpa�as ziepes. Divtūksto�ā gadā ze�mestrīce atkal atbrīvoja ceļu ūdens strūklai, un tas darbojās aptuveni astoņas reizes dienā. Bet kop� divtūksto� tre�ā gada jūlija ekskursanti var būt laimīgi, ja izdodas ieraudzīt Lielā Geizera strūklu, jo tas iz��ļāc ūdeni tikai aptuveni trīs reizes dienā.

�� Tad jau jāsē� pie tā un jāgaida, � noteica Miks, un Niks pa�māja ar galvu.

��� Jā, tad var arī izdoties to ieraudzīt, � viņ� piekrita.

Kad Niks strauji nobremzēja un paziņoja, ka viņi ir klāt, Kristiāns jutās atvieglots, ka beidzot var izkāpt no ma�īnas. Zēns nesaprata, vai viņ� ir vairāk noguris no sēdē�anas vai nospiedo�ā klusuma, kāds bija valdījis brauciena laikā, pirms Miks uzsāka sarunu.

Vēj� iemetās bērniem sejā, tiklīdz viņi izkāpa no ma�īnas.

��� �ķiet, jums noderēs jakas, � ieteicās Niks, atrāvis vaļā auto bagā�nieku. Bērni paķēra jakas un tūliņ uzvilka tās mugurā. Lai gan ārā vajadzētu būt vasarai, �ķita nelāgi auksts.

��� Nu, kur tad tas ir? � vaicāja Miks, staipīdams kaklu te uz vienu, te uz otru pusi.

Visapkārt pletās pla�s līdzenums, un tikai tālumā vīdēja kalni.

��� Būs drusku jāpaiet, � attrauca Niks, palēkdamies gaisā un aizmezdamies pa lauku prom.

Reinas tante kaut ko nopurpināja un, pamājusi bērniem, sekoja viņam.

Viņi nebija gāju�i ne minūti, kad netālu gaisā iz�ļācās milzīgs ūdens stabs.

��� Oho! � bērni vienbalsīgi noelsās, un Niks glu�i lepni pazi�ņoja:

��� Tas ir Strokurs! Pagaidiet, kad pieiesim vēl tuvāk!

Geizera tuvumā slamstījās tūristu bariņ�, bet �ķita, ka viņi visu ir redzēju�i, jo, bērniem pienākot tuvāk, devās prom.

Strokura pirmītējā ūdens un tvaika strūkla bija norimusi, bet pēc neilga brī�a tas iedarbojās atkal. Kristiāns nodomāja, ka nekad mū�ā nav redzējis kaut ko tik iespaidīgu. �ķiet, pārējie bērni domāja tāpat.

��� Iedomājieties, kā ir tad, kad darbojas Lielais Geizers, � sacīja Linda.

��� Noteikti vareni, � Marts piekrita. � Bet es pilnīgi noteikti neesmu gatavs te visu dienu sēdēt un gaidīt, � zēns piebilda un no�drebinājās, kad kārtējā vēja brāzma iemetās viņa jakā.

Viņi pakavējās pie Strokura, sagaidīdami vēl divas nākamās strūk�las, un tad devās atpakaļ uz ma�īnu.

��� Nu, kur brauksim tālāk? � jautri vaicāja Miks, ierausdamies atpakaļ savā vietā.

��� Kā, vai tad tu neatceries? � brīnījās Linda. � Tagad mēs brauksim uz lielo ūdenskritumu � Gudlfosu. Mēs ta�u par to jau runājām.

Miks nosarka. Kristiāns iedomājās, ka pēdējo dienu laikā ir re�dzējis Miku sarkstam vairāk nekā pēdējos pāris gados. �ķiet, tā likās arī Martam, jo viņ� piemiedza draugam ar aci un klusi ieķiķinājās.

Linda to pamanīja.

��� Kas ir? � viņa asi jautāja. � Ko jūs ķiķināt?

��� Nekas, nekas, � ļoti cenzdamies nesmaidīt, attrauca Marts.

��� Tāpat vien�

Linda kaut ko dusmīgi nomurmināja, bet nabaga Miks nosarka vēl vairāk.

��� Cik tālu tas ir? � mēģinādams glābt Miku, jautāja Kristiāns.

��� Ak, pavisam tuvu, � attrauca Niks. � Kādu desmit minū�u brauciens, un būsim klāt. � Nu tik jūs redzēsiet! � viņ� priecājās, drīz vien apturējis busiņu. � Tas ir vēl tūksto�kārt skaistāks par gei�zeru!

��� Jā, �is ūdenskritums patiesi ir pasakains� � piebilda Andris.

���� Tā vien �ķiet, ka tūliņ virs tā ieraudzīsim ūdens gariņus grie�a�mies dejā vai ūdens fejas izbā�am galvas no balto putu virpuļa�

��� Tikai neaizmirstiet uzvilkt jakas, � sacīja Reinas tante, pār�traukdama Andra sapņojumus. � Pie ūdenskrituma ir kā pamatīgā lietusgāzē � mēs visi būsim slapji.

��� Kad būsim piegāju�i tuvāk, uzlieciet galvā arī kapuci, � sacīja Reinas tante.

��� Es negribu likt kapuci! � paziņoja Tīna. � Tad es neko nere�dzē�u!

��� Ko tu neredzēsi? � Kristiāns nesaprata.

��� Ūdens gariņus un ūdens fejas, � Tīna paskaidroja.

Kristiāns izteiksmīgi paskatījās uz Martu.

��� Nav tur nekādu ūdens gariņu vai feju, � viņ� teica māsai.

��� Tas viss ir tikai izdomājums.

��� Nav gan izdomājums, � Tīna stīvējās pretī.

��� Ir gan, � Kristiāns pastāvēja uz savu.

��� Nu, tas ir, kā uz to skatās, � dziļdomīgi piebilda Reinas tante, un Kristiāns saviebās.

Uzvilku�i jakas, visi devās uz ūdenskritumu.

��� Kas tas par troksni? � jautāja Miks, un Kristiāns manīja, ka Linda tik tikko valdās, lai to nekomentētu. Tomēr viņa noturējās un

neko neteica, laikam ap�ēlodamās par Miku, jo bija skaidrs, ka Marts atkal sāktu ķiķināt.

Ta�u Niks neko nenojauta un jautri attrauca:

��� Tas, protams, ir ūdenskritums. Tik varenu ūdenskritumu jūs noteikti redzēsiet pirmo reizi. Turklāt mums paveicās. � Viņ� pavē�rās aug�up, kur zilajās debesīs nemanīja neviena pa�a mākoņa. � �o�brīd ir skaidrs laiks, tas nozīmē, ka mēs ieraudzīsim varavīksni!

��� Varavīksni? � brīnījās Tīna. � Lietus ta�u nav!

��� �eit lietus nelīst, bet pie Gudlfosa jums liksies, ka līst gan, � sacīja Niks. � Ūdenskritums ir tik varens, ka ūdens lāsītes no tā lido uz visām pusēm, un, kā jau Reinas tante teica, sajūta ir tāda, it kā būtu lietusgāze.

Kamēr viņi sarunādamies gāja, �alco�ais troksnis kļuva aizvien skaļāks, un drīz viņiem kļuva grūti sarunāties. Gaiss bija pilns ar ūdens pilieniem, un patie�ām �ķita, ka līst.

Un tad skatienam pavērās varena upe.

Ūdenskritumu veidoja vairākas kaskādes � pēc pirmās no tām upe izdarīja strauju pagriezienu un turpināja gāzties bezdibenī. No vietas, kur viņi stāvēja, patie�ām �ķita, ka upe pazūd zemes iek�ienē. Viss gaiss virs ūdenskrituma bija balts no miljoniem ūdens pilieniņu, bet aug�up debesīs ietiecās skaista varavīksne.

Bērni klusēdami stāvēja un vēroja iespaidīgo ainu. Sarunāties tā�pat nebija iespējams, jo no ūdenskrituma nāca varena dārdoņa.

Kādu brīdi Kristiāns domīgi vērās dziļumā, kur ar lielu troksni gāzās pamatīgās ūdens masas, kad kāds viņu paraustīja aiz piedurk�nes. Kristiāns satrūkās un pavērās uz Martu, kur� kaut ko mēģināja viņam teikt. Tā kā neko nevarēja dzirdēt, Kristiāns tikai palūkojās tajā virzienā, kurā norādīja Marts.

Marts, izstiepis roku, rādīja uz varavīksni. Un tagad Kristiāns tās ieraudzīja.

Pa varavīksni kā pa tiltu cita aiz citas graciozi dejoja sīciņas, spārnotas meitenītes gariem, gai�i brūniem matiem. Par spīti ūdens

pilnajam gaisam, to mati plīvoja vējā, izskatīdamies glu�i sausi. To spārni bija caurspīdīgi un vizmojo�i kā spārēm, un arī pa�as būtnes viegli vizēja � cita gai�i zilā, cita viegli rozīgā, vēl cita pieneņu dzel�tenā krāsā. Izskatījās tik skaisti, ka bērni un arī pieaugu�ie vēroja tikai viņas, pilnībā aizmirsu�i vareno ūdenskritumu, kas vēl aizvien dār�dēdams gāzās lejā bezdibenī.

Spārnotās būtnes tikmēr dejoja aug�up pa varavīksni, līdz vietā, kur tā kļuva blāvāka un saplūda ar zilajām debesīm, ari brīnumainās būtnes kļuva aizvien blāvākas un blāvākas, līdz izzuda pavisam.

Un tikai tad, kad pēdējā garmatainā, spārnotā būtne bija izgai�susi skatienam, tās vērojo�ie cilvēki atgriezās realitātē. Miks plātījās ar rokām un kaut ko vaicāja, bet ūdenskrituma dārdoņas dēļ nekā nevarēja dzirdēt. Kristiāns redzēja, ka Reinas tante dodas atpakaļ uz ma�īnu un māj bērniem, lai viņi seko.

Kad viņi bija pagāju�i labu gabalu prom no upes, Kristiāns bei�dzot sadzirdēja Mika jautājumu.

��� Kas, ellē, tas bija? � zēns, pilnīgi apstulbis, jautāja. � Vai man rādījās, vai tās patie�ām bija Islandes fejas?

Kristiāns pasmīkņāja un paraudzījās uz Tīnu. Viņa smaidīja un �ķita iegrimusi domās.

��� Fejas tās laikam bija gan, � Kristiāns beidzot sacīja. � Tikai nevis Islandes, bet mūsu pa�u�

Miks vēl aizvien izskatījās pagalam apmulsis, un Linda neno�cietās.

��� Tīna, ja? � viņa vaicāja Kristiānām. � Tas atkal ir Tīnas darbs?

��� Tīna, tā ta�u biji tu, vai ne? � Kristiāns jautāja. Viņam nebija �aubu, ka tas ir māsas garadarbs, tomēr viņ� nolēma par to pārlieci�nāties, jo līdz �im Tīna visu bija tik centīgi noliegusi.

Ta�u �oreiz meitene nemaz necentās kaut ko noliegt un piekrī�to�i pamāja ar galvu.

��� Skaisti ta�u iznāca, vai ne? � viņa diezgan lepni vaicāja. � Tā varavīksne bija tik smuka, ka man likās � manām fejiņām varētu tur patikt!

��� Apbrīnojami! Un kā tu to dari? � Marts ar acīmredzamu skaudības pieskaņu balsi vaicāja.

��� Nu, vienkār�i iztēlojos, ka viņas tur ir, tas ari viss, � Tīna at�teica un paraustīja plecus. � Es tie�ām nedaru neko īpa�u, turklāt �eit tas ir pavisam vienkār�i.

��� Kur � �eit? � vaicāja Marts.

��� �eit, Islandē, � attrauca Tīna. � Man pietika tikai iedomā�ties savas fejiņas, kad tās jau bija klāt. Mājās nekad nebija tik vien�kār�i.

��� Nu, tu redzi, � Kristiāns pus�ukstus sacīja Martam. � Viņa pati teic, ka pieticis tikai par to iedomāties. Tur arī radās visas tās iepriek�ējās lietas ar elfu Lietuvenes izskatā un ma�īnām uz kalna.

Marts pamāja. Jā, acīmredzot Islande patie�ām bija īpa�a. Zēns no visas sirds vēlējās, kaut arī viņ� būtu īpa�s un spētu radīt ko līdzīgu, bet, �ķiet, viņ� bija pavisam parasts zēns. Marts nopūtās, un Kristiāns aizdomīgi viņā pavērās.

��� Kas tad tev, ko tā pūt? Tu arī esi iemīlējies, vai? � viņ� vaicāja, iepriek� pārliecinājies, ka Miks ar Lindu viņu nedzird.

��� Ko? � Marts sa�utis atsaucās. �■ Kur tu to rāvi? Nē ta�u, es tikai iedomājos, cik for�i būtu arī spēt radīt ko tādu�

Kristiāns nosvilpās.

��� Negvelz niekus! Un ko tu ar to pasāktu? Gribi mācīties VIMS Akadēmijā, vai?

��� Kāpēc gan ne? Vismaz ēdiens tur pilnīgi noteikti ir gar�īgs! � Marts attrauca.

��� Nu, varbūt tev vēl paveiksies, � Kristiāns noteica. � Neska�toties uz �o visu, �ķiet, ka Lietuvene vēl aizvien nav pārliecināta, ka Tīna ir tā, kas viņus interesē. Tā ka tev ir visas iespējas�

��� Tu domā? � Marts neticīgi atvaicāja. � Līdz �im gan nekas par to neliecina. Tu tie�ām domā, ka tas varētu būt kāds no mums, piemēram, es?

���������������� Tā domā Lietuvene, � paraustījis plecus, atteica Kristiāns.

���� Un, kaut ari nespēju tam noticēt, tomēr ceru, ka viņai ir taisnība.

��� Kā tā? Es domāju, ka tevi tas neinteresē, � brīnījās Marts.

��� Neinteresē ari. Ta�u, iedomājoties, ka Tīna varētu būt tā, kuru mēģina nomedīt Berija Banda, man paliek nelabi. Un, kaut arī es to nenovēlu nevienam no mums, savu mazo māsu es patie�ām gribu no kā tāda pasargāt.

Marts pamāja ar galvu.

��� Saprotu, � viņ� noteica. � Izskatās draņķīgi, vienalga, no kura gala skaties�

Tālāk viņi gāja klusēdami. Reinas tante ar Niku un Andri jau gai�dīja bērnus pie auto, pasteigu�ies atnākt pirmie.

��� Tas bija skaisti, � sacīja Reinas tante, viegli smaidīdama, kad bērni bija pienāku�i. � Tīnas meistarstiķis, tas nu ir skaidrs!

Tīna arī pasmaidīja un pat nedaudz piesarka no uzslavas.

��� Un kā ir? � Reinas tante vaicāja meitenei. � Ir ta�u citādi nekā mājās, vai ne?

��� Jā, daudz vieglāk, � Tīna piekrita. � Tikpat kā nav jāpiepūlas.

��� Tā ir, � Reinas tante pamāja ar galvu. � Un kā pārējiem? Vai nav ne mazākās vēlmes kaut ko radīt? Neesat pat pamēģināju�i?

Visi noliedzo�i papurināja galvu, bet �oreiz piesarka Marts. Kris�tiāns to pamanīja un iegrūda draugam dunku sānos.

��� Kas tas bija? � viņ� �ukstus vaicāja. � Tu esi mēģinājis?

Ari Reinas tante, �ķiet, bija pamanījusi Marta sark�anu un tagad pievērsās viņam.

��� Mart, klāj vaļā! Tu zini, ka drīz atgriezīsies Markuss un jums sāksies treniņi, bet būtu labi zināt jau iepriek�, uz ko varam gata�voties.

Marts, nosarcis vēl vairāk, kaut ko purpināja, un Reinas tante aizrādīja, lai runā tā, ka visi var dzirdēt.

��� Es vienreiz pamēģināju� Nu, da�as reizes� � zēns izstostīja.

Kristiāns iespurdzās, bet Reinas tante viņam uz�ņāca:

��� Ku�, Kristiān! Mart, stāsti tālāk!

��� Nūjā, es pamēģināju da�as reizes�

��� Kad tas bija? � Reinas tante viņu pārtrauca. � Un ko tu mē�ģināji radīt?

��� Pirmā reize bija VIMS Akadēmijā, pirmajā vakarā, kad bijām savās istabās. Es mēģināju iztēloties trolli, � zēns nomurmināja un apklusa, jo tagad iespurdzās Linda.

���������������� Vai jūs beigsiet zviegt? � Reinas tante dusmīgi viņu apsauca.

���� Tie nav nekādi joki, un vismaz kāds no jums cen�as mums palī�dzēt!

��� Jā, bet man nekas nesanāca, � Marts sacīja. � Itin nekas. Otru reizi es mēģināju pagāju�ajā vakarā, kad nak�ņojām pie Johannas. Bet ari tad man nekas neizdevās. Nebija ne jocīgas sajūtas, nekā�

��� Skaidrs, � noteica Reinas tante, izskatīdamās nedaudz vīlu�sies. � Un pārējie? Neesat mēģināju�i ko līdzīgu?

Visi sparīgi papurināja galvu, un Kristiāns vēl piebilda, ka pietiek jau ar vienu imagotāju, kas jāuzrauga, tādējādi atkal izpelnīdamies Reinas tantes bargo skatienu.

Niks sarosījās, tik garas sarunas nogurdināts, un pagrabināja ma��īnas atslēgas.

��� Nu, mīlī�i! Ūdenskritumu redzēju�i esam, fejas arī, � viņ� ķiķināja. � Varam laist tālāk! Brauksim uz Landmanaleigaru.

��� Un kas tas ir? � jautāja Miks.

��� Nu, tā ir tāda populāra vieta, ko tūristi bie�i apmeklē, � sa�runā iesaistījās Andris. � Tur ir daudzas tūristu takas, kur var iet pār�gājienos, turklāt tur ir ļoti interesanti kalni.

��� Kādā ziņā interesanti? � jautāja Linda.

��� Krāsu ziņā, � attrauca Andris. � Tajos var redzēt visas iespē�jamās krāsas � rozā, baltu, dzeltenu, brūnu, zaļu, zilu, violetu� Cil�vēkiem tas �ķiet skaisti, un viņi brauc tos aplūkot.

���������������� Un pa ceļam redzēsim slaveno vulkānu Heklu, � piebilda Niks.

��� Jādomā, jūs par to esat kaut ko dzirdēju�i?

Bērni pamāja. Patie�ām, �o vulkānu, �ķiet, zināja visi.

��� Cik ilgi mums tagad jābrauc? � vaicāja Reinas tante. � Man piemirsies, sen neesmu �ajā virzienā braukusi.

��� No �ejienes līdz Landmanaleigarai ir apmēram divsimt kilo�metru, � Niks sacīja.

��� Tik daudz?! � Reinas tante neticīgi iesaucās. � Tad jau mēs atpakaļ Reikjavīkā būsim tikai vēlu vakarā!

��� Tāds jau ari ir plāns! � apmierināti attrauca Niks. � Cik no�protu, mūs tur �odien vēl aizvien neviens negaida.

��� Cik zinu, nē, � piekrita Reinas tante. � Labs ir, braucam vien uz to elles nostūri, ja jau mums nav nekā labāka, ko darīt.

Kristiāns ar Martu saskatījās un pavīpsnāja. Reinas tante laikam bija pavisam aizmirsusi, ka viņai pienācās būt par aukli vismaz Tīnai, ja ne Kristiānām. Vismaz valodas ziņā viņa Islandē bija kļuvusi krietni mazāk izvēlīga.

��� Katrā ziņā ceļam vajadzētu būt gana labam, � piebilda Niks.

��� Runājot par Heklu, � ierunājās Andris. � Cik daudz jūs par to zināt?

Kristiāns ar Martu un Miku paraustīja plecus, jo bija vien dzir�dēju�i nosaukumu un neko vairāk par vulkānu nezināja. Toties Linda sarosījās.

��� Nu, � meitene teica, � tas ir viens no aktīvākajiem Islandes vulkāniem.

��� Tie�i tā, � Andris atzinīgi pamāja. � Kop� devītā gadsimta beigām tas ir izvirdis vairāk nekā divdesmit rei�u. Viduslaikos eiro�pie�i to pat bija iesauku�i par Elles vārtiem.

Tas izklausījās iespaidīgi, un ari zēni uzmanīgāk ieklausījās Andra stāstījumā.

��� Jā, runājot par Elles vārtiem, leģenda vēsta, ka Lieldienās tur pulcējas raganas, � manīdams zēnu interesi, nosmīkņāja Andris un tad turpināja: � Patiesībā Hekla nav atsevi�ķs kalns, bet gan daļa no �etrdesmit kilometru garas kalnu grēdas. Viena daļa no �īs grēdas, plaisa aptuveni piecarpus kilometru garumā, ir visaktīvākā � to sauc par Heklugja, un tas arī ir tas, ko mēs saprotam ar vārdu �Hekla�. �ī atvere kalnu grēdā lielo izvirdumu laikā atveras visā garumā.

��� Ceru, ka �odien tas neizvirdīs, � noteica Miks un nodrebinā�jās. Andris piekrīto�i pamāja.

��� Jā, ar Heklu patiesībā ir ļoti interesanti, � viņ� sacīja. � Kad vulkāns ir neaktīvs, to klāj sniegs un da�i nelieli ledāji, un tas ir ne�parasti mierīgs. Seismiskā aktivitāte sākas tikai pusstundu līdz pus�otru stundu pirms pa�a izvirduma, tā ka cerēsim, ka mums �odien paveiksies!

Reinas tante kaut ko nopurpināja, un Kristiānām bija aizdomas, ka �is brauciens neietilpst viņas izpratnē par mierīgu Islandes ap�skati. Tomēr Andris nekā nemanīja vai1 izlikās nekā nemanām un turpināja:

��� Heklas izvirdumi ir ārkārtīgi da�ādi un pilnīgi neparedzami. Tie var būt tikai nedēļu ilgi un var ilgt arī daudzus gadus no vietas. Bet ir sakarība starp to, cik ilgi vulkāns ir neaktīvs, un to, kāds ir nā�kamais izvirdums. Jo ilgāk vulkāns ir klusējis, jo iznīcino�āks ir nā�kamais izvirdums.

��� Pastāsti par kādu no tiem? � lūdza Linda.

��� Nu, piemēram, � bridi padomājis, sacīja Andris, � Hekla bija klusējis divsimt piecdesmit gadu, kad piepe�i tūksto� simt cetur�tajā gadā sākās briesmīgs izvirdums, kas vairāk nekā pusi visas Islan�des noklāja ar vulkānisko pelnu kārtu.

��� Ārprāts! � �ausminājās Linda, bet Reinas tante turpināja klu�sām purpināt.

��� Cik augsts ir Hekla? � vaicāja Kristiāns.

��� Gandrīz pusotra kilometra, � atteica Andris.

��� Un kad bija pēdējais izvirdums? � vaicāja Linda.

��� Divtūksto�ā gada divdesmit sestajā februāri, � atteica Andris.

��� Ā, tad jau labi, � attrauca Linda, � tas �ķiet samērā nesen, tā ka, ja izvirdums sāksies �odien, tam nevajadzētu būt pārāk briesmī�gam, vai ne?

Reinas tante dusmīgi iesprauslājās.

��� Nekāds izvirdums �odien nesāksies! Un beidziet par to runāt, citādi vēl pierunāsiet!

Linda palūkojās uz Kristiānu un piemiedza ar aci, bet �oreiz Kristiāns nepamirk�ķināja. Pēdējā laikā viņam sāka likties, ka Islandē viss ir iespējams. Ja Tīna var uzburt neeso�as ma�īnas, Reinas tanti un fejas, kas dejo uz varavīksnes, varbūt arī vulkāna izvirdumu var ietekmēt ar domu spēku�

Kristiāns nodrebinājās un nosprieda, ka jādomā par ko citu. Dro�s paliek dro�s. Tie�i tajā brīdī ierunājās Andris.

��� Runājot par Heklu kā Elles vārtiem, � viņ� sacīja, � tūksto� trīs simti ceturtā gada izvirdumā ļaudis teicās redzēju�i lielus un ma�zus putnus lidojam liesmās un nosprieda, ka tie ir nevis putni, bet cilvēku dvēseles.

��� Nu jau pietiks! � Reinas tante neizturēja. � Vai mēs varam parunāt par kaut ko mazāk negantu?

Andris apklusa, un Kristiāns domās atbalstīja Reinas tanti.

Tomēr citu sarunas tematu neviens neuzsāka un krietnu brīdi visi brauca klusēdami.

Tad piepe�i iezvanījās mobilais tālrunis.

Reinas tante metās rakņāties pa somu un izvilka savu tālruni, kas turpināja skandēt baznīcas zvaniem līdzīgu melodiju.

��� Hallo! � viņa sacīja klausulē. Brīdi klausījusies, viņa atbildēja islandiski un beidza sarunu. Tad viņa paskatījās uz bērniem un sa�cīja:

��� Nu tā. �odien ir jūsu pēdējā atpūtas diena. Rit Markuss būs atpakaļ un jums sāksies treniņi.

No zēnu puses atskanēja neapmierināta ņurdoņa, un Reinas tante iesmējās.

��� Vai tad jūs bijāt iedomāju�ies, ka tagad tikai ceļosiet? Nekā, mīlī�i, tūliņ sāksies darbs! Galu galā, � viņa vēl piebilda, � tas ir jūsu pa�u interesēs.

Kristiāns drūmi pamāja, nodomādams, ka tur nu viņai laikam ir taisnība.

��� Uzmanību, uzmanību! � piepe�i iesaucās Niks, vicinādamies ar rokām tā, ka stūre tika palaista vaļā, un, uzbraukusi uz pamatīga akmens gabala, ma�īna strauji sasvērās uz kreisajiem sāniem.

��� Pats uzmanies! � iebrēcās Reinas tante, ar vienu roku sagrāb�dama stūri. � Domā, ko dari!

Niks izklaidīgi ar kreiso roku satvēra stūri, bet ar labo turpināja intensīvi �estikulēt.

��� Skatieties turp! � viņ� sauca. � Lūk, Hekla!

Bērni ziņkārīgi pavērās turp, un patiesi � labu gabalu tālāk, pla�a, brūna lavas lauka viņā malā slējāsmelns kalns ar baltu sniega cepuri.

��� Islandie�u valodā Hekla nozīmē īsu mēteli ar kapuci, � pa�skaidroja Niks. � Tas varētu būt saistīts ar to, ka virs kalna virsotnes bie�i vien ir mākoņu �cepure�.

Ta�u �odien tādas nebija. Da�i balti mākoņi zilajā debesu klaidā gan bija uzradu�ies, ta�u tie bija vienmērīgi izkliedēti pa visu debess jumu, un Islandes nerimsto�ais vēj� tos jautri trenca uz priek�u.

��� Izskatās diezgan nemīlīgi, � Linda noteica, vērodama ainavu.

��� Tāds melns, melns kalns.

��� Jā, kādreiz �ajā apgabalā esot bijis me�s, � sacīja Andris.

��� Ta�u vulkāniskā aktivitāte un arī cilvēka darbība ir darījusi savu, un �ī vieta ir ļoti pakļauta erozijai. Līdz ar to te faktiski nekā nav, iz�ņemot sūnas, kas pusgadsimta laikā izveido pat divdesmit centi�metru biezu slāni.

��� Man likās, ka te plāno stādīt kaut kādu me�u, � Nīks, sarau�cis pieri, domīgi novilka. � Vai arī es kaut ko jaucu?

��� Nejauc, nejauc, tie�i tā arī ir. Tas ir lielākais apme�o�anas pro�jekts �obrīd Eiropā, � Andris sacīja. � Te plānots atjaunot agrākās bērzu un vītolu audzes kalna nogāzēs, lai samazinātu augsnes ero�ziju. Pēc daudziem gadiem te varētu izskatīties pavisam citādi.

��� Ja vien nesāksies kāds grandiozs izvirdums, � piebilda Miks.

��� Tie�i tā, � piekrita Andris.

Viņi turpināja braukt cauri brūnajam lavas laukam, un drīz ainava sāka mainīties. Lavas lauka brūnumu pārņēma sulīgi zaļi plankumi, kas pletās pla�umā. Kalnu kļuva aizvien vairāk, turklāt tie patie�ām bija neparasti.

��� Paskat uz to! � iesaucās Linda, ar pirkstu norādīdama uz vienu no kalniem, kuram viņi pa�reiz brauca garām.

Pats kalns bija iesarkans, bet likās, ka tam pāri kāds izlējis zilo krāsu. Zilas joslas � cita �aurāka, cita platāka � stiepās no kalna virsotnes lejup, pamī�us ar sarkanajām nogāzēm. Vietām zilais tonis bija pat ļoti intensīvs, itin kā zila krāsa, tekot no kalna virsotnes, tur būtu sakrājusies biezākā slānī.

��� Nu jūs redzat, kas pievilina tūristus, � smējās Niks. � �ie kalni patiesi ir dīvaini. Starp citu, vai jums ir līdzi peldbikses?

Bērni apmulsa no tik straujas temata maiņas, bet visi kā viens pamāja ar galvu, jo pirms izbrauk�anas no Reikjavīkas Reinas tante bija piekodinājusi, lai viņi iemet somās arī tās.

��� Tas labi, jo �eit tuvumā ir vairāki karstie avoti, kur ir tie�ām ļoti patīkami izpeldēties. Parasti gan tur �um un mud� no tūristiem, bet es zinu da�us attālākus, ko viņi vēl nav atklāju�i.

��� Paga, paga, � Reinas tante iejaucās. � Nekādu attālāku kar�sto avotu, lūdzu! Ja grasāties peldēties, tad darīsim to turpat, kur visi, vienalga, vai tūristi tur �um vai ne�um.

��� Kāpēc? � Niks bija neizpratnē. � Tie avoti, kurus zinu es, ir tikpat labi. Un nav liekas tautas.

��� Es teicu nē, un pie tā ari palik�u, � stingri noteica Reinas tante. � Negribu, ka tu atkal brauc pa sazin kādiem neizbraucamiem ceļiem vai aizved mūs uz karsto avotu, kur mēs visi izvārāmies. Tā ka brauksim turpat, kur visi. Un, jo vairāk tur būs tūristu, jo labāk � vismaz tas liecinās par to, ka tur ir daudzmaz dro�i, � viņa vēl klusi piebilda.

Niks dusmīgi kaut ko nopurpināja un iespieda pedāli grīdā tā, ka ma�īna strauji metās uz priek�u, atsviezdama visus atpakaļ sēdek�ļos. Spoks protestēdams ievauk�ķējās, bet Niks nelikās to manām un turpināja dragāt uz priek�u milzu ātrumā.

��� Un arī ceļu policistus mums sastapt nevajadzētu, � piebilda Reinas tante, iesāņus drūmi blenzdama uz Niku. � Tā ka piebremzē mazliet.

Niks negribīgi, tomēr paklausīja un, strauji samazinājis ātrumu, turpināja braukt jau pieklājīgāk.

Viņi līkumoja pa ieleju starp kalnu grēdām, un kādā brīdī viņiem pretim garām pabrauca trīs d�ipi, pilni ar cilvēkiem. Niks, izlaidis no rokām stūri, apmierināti saberzēja plaukstas.

��� Ļoti labi, ļoti labi, � viņ� smaidīdams teica. � Izskatās, ka mēs trāpīsim tie�i brīdī, kad viena varza būs prom. Cerēsim, ka citi nav tur jau priek�ā. � Un viņ� atkal iespieda pedāli grīdā, �oreiz ne�reaģēdams uz Reinas tantes protestiem.

Zālainu pauguru ielokā viņu priek�ā pletās neliels, ko�i zils dīķī�tis ar robotiem krastiem. Virs tā cēlās tvaiks. Citu ma�īnu tuvumā ne�manīja, un Niks laimīgi nokrek�ķējās.

��� Ū! � izsaucās Marts. � Izskatās, ka ūdens ir karsts!

��� Bet protams! -r atsaucās Niks. � Tas ta�u ir karstais avots! Ūdens ir silts, bet ne pārlieku karsts. Var peldēties dro�i!

Bērni, pārvilku�i peldbikses, cits pēc cita metās siltajā ūdenī.

��� O! � iesaucās Kristiāns. � Ūdens karsts kā vannā! Super!

Labu brīdi visi pērās pa karsto ūdeni, līdz bija jākāpj laukā, lai mazliet atdzesētos. Toties ārā viņiem uzreiz uzklupa kārtējā vēja brāzma, piespiezdama mukt atpakaļ siltajā ūdenī.

Tikmēr Reinas tante, kas vienīgā izvairījās no ūdens priekiem, bija turpat zālainajā laucītē uzklājusi piknika galdu � un tas bija pa�ā laikā. Pēc ilgā brauciena un peldes bērni bija pamatīgi izbadēju��ies un tagad klupa virsū visam, ko Reinas tante viņiem piedāvāja.

��� Mums vajadzētu �o pavāru aizvilināt uz mūsu skolu, � pilnu muti �āpstinādams, Kristiāns sacīja Martam. � Man nekas nebūtu pretī, ja skolā mūs �ādi barotu, bet tas nu laikam nekad nenotiks.

��� Nekad nesaki � nekad, � Marts pavīpsnājis noteica. � Izska�tās, ka kāds no mums vēlāk varēs visā pilnībā izbaudīt �īs skolas la�bumus. Tīna jau nu noteikti.

Kristiāns sadrūma. Viņ� vēl aizvien nespēja iztēloties, ka mazā Tīna varētu iet skolā Reikjavīkā. Kaut arī tas, protams, notiktu tikai pēc daudziem gadiem un tad jau viņa vairs nemaz nebūtu maza.

Atkal kādam iezvanījās mobilais tālrunis. Ta�u �oreiz melodija bija cita, un tas bija Andris, kas sarosījās. Paķēris tālruni, viņ� atbil�dēja islandie�u valodā un sarunādamies devās pa ceļu uz priek�u. Viņ� runāja krietni ilgāk nekā pirmīt Reinas tante un atgriezies iemeta tālruni atpakaļ somā un turpināja mieloties.

��� Kas tev zvanīja? � vaicāja Niks.

���������������� Ak, nekas īpa�s, viens draugs no skolas, � attrauca Andris.

��� Gribēja zināt, ko es daru rīt, bet es teicu, ka vēl nezinu. Ja Markuss rīt būs �eit un bērni uzsāks treniņus, tad jums mani vairs nevajadzēs, vai tā?

Reinas tante paraustīja plecus.

��� Nav ne jausmas. Es patie�ām nezinu, ko tie�i Markuss ir ieplā�nojis, bet dro�i vien būs labāk, ja rīt tu būtu sasniedzams � katram gadījumam.

��� Labi, � piekrita Andris. � Es tā arī nodomāju, tāpēc neko nesarunāju.

��� Kur ved tā taciņa? � piepe�i vaicāja Linda, pamādama uz tikko manāmu taciņu, kas aizvijās garām karstā avota dīķītim un iz�zuda kalnos.

��� Ak, nekur īpa�i, tā ir tikai tūristu iemīta taciņa, � Niks atmeta ar roku. � Ja gribat, varat izmest tur kādu līkumu.

��� Vai tas nav bīstami? � aizdomīgi vaicāja Reinas tante.

��� Bīstami? �ī taciņa? � Niks iesmējās. � Tikpat bīstami kā lielveikalā aiziet līdz saldējuma nodaļai.

��� Nu labi, tad ejiet vien, � atvēlēja Reinas tante. � Tikai nepazūdiet ilgāk par pusstundu, citādi mums būs jāiet jūs meklēt.

��� Nepazudīsim, � attrauca Linda un pielēca kājās. Marts pa�ķēra no galda vēl pēdējo rozīņmaizīti un pievienojās viņai. Abiem sekoja arī Miks un Kristiāns ar Tīnu un Spoku � visi priecājās par iespēju mazliet izstaigāties un pabūt prom no pieaugu�ajiem.

Taciņa vijās cauri zālainajiem pauguriem, ar ko bija apaugu�i karstā avota dīķī�a krasti, un, ejot tik cie�i garām dīķītim, varēja pat sajust siltumu, kas cēlās no tā aug�up. Spoks jautri spriņģoja bērniem te pa priek�u, te nopakaļ, un jutās tik laimīgs un bezrūpīgs, kāds var justies tikai mazs �unelis tik jaukā dienā kā �ī.

Turpretim bērni tik bezrūpīgi nejutās vis. Katrs domāja par to, ka tūlīt viņi dosies atpakaļ uz Reikjavīku un ka jau rīt sāksies nepa�rastās mācības. Un vēl katrs no viņiem slepus domāja, kā būs, ja tie�i viņ� izrādīsies tas spēcīgais imago meistars, kuru vajadzēja atklāt. �ķiet, Kristiāns vienīgais bija pārliecināts, ka tā ir lina, bet pārējiem par to domas dalījās.

Linda no visas sirds cerēja, ka Kristiānām ir taisnība un ka tā patiesi ir Tīna. Katrā ziņā meitene turēja īk�ķus, lai tā pēk�ņi neizrā�dītos viņa. Lai cik skaista un neparasta ir Islande, Linda neparko ne�gribētu braukt uz �ejieni mācīties un pamest savas mājas, ģimeni un draugus. Lai vai kā, viss liecināja, ka vienīgā imagotāja �eit ir Tīna, un Linda cerēja, ka gaidāmās nodarbības nesagādās viņiem nekādus pārsteigumus.

Savukārt Marts ar Miku bija citās domās. Marts jau sen neslēpa, ka vēlētos, kaut ari viņam piemistu �īs neparastās spējas, un tagad sev klusībā apsolīja, ka treniņos centīsies no visa spēka. Galu galā, Reinas tante bija sacījusi, ka Islande ir īpa�a vieta, un, pat ja viņ� ne�izrādītos visspēcīgākais imagotājs, varbūt kaut kas no viņa tomēr var sanākt.

Miks domāja līdzīgi kā Marts. Turklāt viņam bija vēl viena sle�pena motivācija būt par imagotāju � viņam likās, ka tad beidzot ar kaut ko izcelsies un varēs piesaistīt Lindas uzmanību. �obrīd diem�ēl �ķita, ka Linda uz viņu paskatās tikai tad, kad viņ� kārtējo reizi pa�saka kādu aplamību.

Tikmēr taciņa, apmetusi līkumu ap karsto avotu, jau vijās/aug��up kalnos. Bērni turpināja pa to solot.

��� Kā jūs domājat, � beidzot ierunājās Marts, � kas mums tajos treniņos būs jādara?

��� Nav ne jausmas, � Kristiāns, paraustīdams plecus, attrauca.

���� Dro�i vien kaut kas līdzīgs, ko Lietuvene mēģināja darīt, kad gā�jām pie viņas.

��� Nu, diez vai, � ap�aubīja Miks. � Viņa ta�u teica, ka Mar�kuss izstrādājis īpa�u programmu, tātad tas nevarētu būt tas pats.

��� Ja ne tas pats, tad kaut kas uz to pusi, � neatkāpās Kristiāns.

��� Atkal vajadzēs kaut ko uzburt no zila gaisa vai nodzēst sveces, vai ko tamlīdzīgu.

��� Tīna to visu jau tagad māk, � ieteicās Marts. � Jautājums � kā viņi atklās, vai vēl kādam no mums ir �ādas spējas?

��� Neko viņi neatklās, � pārliecināti sacīja Kristiāns. � Ir ta�u pilnīgi skaidrs, ka vienīgā, kas te kaut ko sastrādā, ir Tīna. Nevienam citam no mums nav izdevies ne tik, cik melnumu aiz naga uzburt, vai ne tā?

��� Tā nav nekāda uzbur�ana, � teica Tīna. � Tu ta�u dzirdēji, ka tie ir imago!

��� Imago�ana, nūjā, � Kristiāns nopurpināja. � Tas pats vien ir.

��� Vai viņi nav mēģināju�i izmērīt to, nu� ko nu viņi tur mē�rīja? � Miks ieminējās.

��� Imagonus? � Linda precizēja, un Miks nodūra acis. Atkal viņ� izskatījās pēc muļķa� � Es neko neesmu manījusi, bet iespējams, tas aparāts ir neliels, un varbūt Reinas tante to staipa apkārt rokasso�miņā.

��� Jā, kas zina, � Marts piekrita. � Ar Reinas tanti nekad neko nevar zināt.

Kristiāns iesmējās. Ja tā padomā, aukle viņiem patiesi bija paga�dījusies varena! Ne katrs var lepoties ar aukli, kas pieder pie kādas slepenas pasaules organizācijas un paklusām brauc slepenās misijās uz Islandi kopā ar saviem uzraugāmajiem bērniem. Viss būtu itin in�teresanti, ja brī�iem ne�ķistu mazliet bīstami.

Tā pļāpādami, viņi bija uzkāpu�i krietnu gabalu aug�ā kalnā. Ta�gad zālainais līdzenums ar kūpo�o karsto avotu �ķita tālu lejā, bet apkārt pletās raibas kalnu grēdas. Kalni bija vietām sarkani, vietām smil�krāsā, un vietumis varēja manīt tum�i zilus un melnus lāsumus. Tas patiesi izskatījās skaisti, bet bērniem prātā bija kas cits.

���������������� Varbūt tagad mazliet patrenējamies? � ierosināja Marts.

���� Man reizēm liekas, ka pieaugu�ie mums tikai traucē. Viņi mums saka, kā pareizi jādara, bet Tīnu ta�u neviens nav mācījis � viņai viss sanāk tāpat!

��� Kas tev prātā? � aizdomīgi vaicāja Kristiāns. Viņ� �odien bija redzējis uz varavīksnes dejojam fejas, un viņam �ķita, ka ar to dienas trakuma norma ir pilnībā izpildīta.

��� Nu, es tikai iedomājos, ka mēs varētu mazliet pamēģināt paimagot, � sacīja Marts.

��� Kāpēc gan ne? � Miks steidzās viņu atbalstīt. � Pamēģināsim gan, kamēr Reinas tante mums neblen� pakausī.

Linda iespurdzās un palūkojās uz Kristiānu. Tas pavīpsnāja un paraustīja plecus, acīm redzami vēstīdams savu pilnīgo vienaldzību pret �ādu ierosinājumu.

��� Ko mēs varētu uzburt? � rosīgi vaicāja Marts.

��� Imagot, nevis uzburt, � atkal aizrādīja Tīna. Spoks piekrīto�i ievauk�ķējās. � Es varu atkal pasaukt Elliņu, � Tīna turpināja. � Un varbūt vēl Elliņas draudzenes, ja vēlaties.

Marts sarauktu pieri domāja.

��� Varbūt Tīnai taisnība, � viņ� beidzot sacīja. � Varbūt tie�ām vajadzētu sākt ar kaut ko, kas mums padodas vislabāk. Tīnai tās ir fejas, lai tad viņa sāk ar tām.

��� Paga, paga, kā tu domā? � iejaucās Kristiāns. � Kā � sākt ar to, kas mums padodas vislabāk? Te, izņemot Tīnu, nevienam ne�kas nepadodas vispār � ne labāk, ne sliktāk! Tātad katrs var sākt, ar ko grib!

��� Nu jā, tā jau es arī biju domājis � lai katrs sāk, ar ko g^ib. Nevis kā Reinas tante mūs mācīja � visi mēģina izdarīt vienu un to pa�u.

��� Es sāk�u ar Elfiņu, � teica Tīna, un pēc mirkļa uz akmens pā�ris metru attālumā no viņiem parādījās mazā, spārnotā būtne. Vizu�ļodama saulē kā spāres spārni, mazā būtne grieza savas graciozās piruetes uz melnā lavas bluķa, ik pa brīdim, spārniem zibot, pacelda�mās nedaudz gaisā.

Bērni kā apburti raudzījās Tīnas radītajā fejā, un pat Kristiānām bija jāatzīst, ka būtne izskatās patie�ām brīnumaini.

��� Mūsu kārta, � sacīja Marts un koncentrēdamies cie�i lūkojās uz kalnu kaut kur sev priek�ā.

��� Kas mums tagad jādomā? � pajautāja Miks, bet Marts viņam tikai uz�ņāca.

Kristiāns ar Lindu saskatījās un ar grūtībām apspieda smieklus.

��� Kas man jādara? � Miks jautāja jau skaļāk, un Marts sanik�nojās pa īstam.

��� Netraucē mani, es mēģinu koncentrēties! � viņ� uzbrēca.

��� Es tikai gribēju zināt, kas man jādomā, � Miks apmulsis tais�nojās. � Es patie�ām nesapratu.

��� Ak, domā, ko gribi! � Marts atcirta. � Vienkār�i iedomājies kaut ko, ko gribi radīt, un tad iztēlojies, ka tas ir �eit, tev priek�ā.

To pateicis, viņ� apklusa un apmulsis paraudzījās uz Tīnu.

��� Vai tā? � viņ� jautāja meitenei.

Tīna apstiprino�i pamāja, bet Kristiāns ar Lindu nu jau atklāti iesmējās.

��� Atradies skolotājs! � Kristiāns ķiķināja. � Vēl neesi radījis ne�vienu imago, bet jau māci citus.

Marts piesarka un iesmējies atmeta ar roku.

��� Nu, tādi jau ir lielākā daļa skolotāju, vai ne?

Visi ieķiķinājās, bet Marts atkal kļuva nopietns.

��� Tā, tagad pietiks ķiķināt, mēģinām vēlreiz. Mik, izdomā vien�alga ko un koncentrējies uz to. Kristiān, Linda, pamēģiniet jūs arī!

Kristiāns kaut ko nopurpināja, bet Linda atmeta ar roku.

��� Ko tur, lai iet! Pamēģinā�u arī es, tāpat mums rīt tas būs jādara, gribam mēs to vai negribam.

Un visi trīs � Marts, Miks un Linda �, cie�i sakoncentrēju�ies, drūmi blenza kaut kur tuk�umā, kamēr Kristiāns vīpsnādams ko�ļāja zāles stiebru. Tīna klusi dungoja un rotaļājās ar Spoku, kamēr viņas mazā feja grieza piruetes uz akmens.

Labu brīdi nekas nenotika. Kristiāns turpināja garlaikoties, kamēr draugi centīgi mēģināja radīt savu pirmo imago. Tīnas feja mirkli vēl pavirpuļoja un tad nozuda. Acīmredzot Tīna, pārāk aizrāvusies ar Spoku, bija piemirsusi savu imago.

Kristiāns domīgi vēroja kalnus visapkārt un prātoja par visu, kas viņus �eit atvedis. Tik daudz kas vēl bija nesaprotams� Kristiānām prātā ienāca nakts, kad abi ar Martu devās uz Egļupi meklēt Reinas tantes noslēpto. Zēns atcerējās arī dīvaino ņurņuku mednieku un to, ka viņ� varētu būt bijis no Berija Bandas� Gandrīz ar ilgām zēns iedomājās dienas, pirms Reinas tante bija pavēstījusi viņiem patie�sību. Cik labi gan bija toreiz, kad viņ� pat nenojauta par imago, to�reiz, kad viņa vienīgā vēlme bija uzvarēt fotokonkursā�

Tad pēk�ņi atskanēja draudīga skaņa, un kaut kas smags sa�ķīda pret akmeņiem kaut kur lejā.

Bērni salēcās, un Spoks ierējās.

��� Kas tas bija? � iesaucās Linda. � Izklausījās, it kā akmens ripotu lejā no kalna.

��� Dro�i vien tā arī bija, � piekrita Kristiāns. � Paskaties uz visiem �iem akmeņiem! Kas tie ir � lavas gabali, vai? To te ir papil�nam visās malās! Kāds tur brīnums, ka kāds ik pa laikam noripo lejā.

��� Niks teica, ka te esot dro�i, � Linda sacīja. � Ja mums drau�dētu akmens lavīnas, diez vai viņ� tā teiktu.

��� Nu, Nika izpratne par to, kas ir dro�i, iespējams, at�ķiras no tā, ko par dro�u sauktu cilvēku vairākums, � pavīpsnāja Kristiāns.

��� Mums vajadzētu iet atpakaļ, � ieteicās Linda, raudzīdamās visapkārt. � Pusstunda noteikti arī jau ir pagājusi, un Lietuvene būs nikna.

��� Nikna viņa būs �ā vai tā, � filozofiski piebilda Miks.

Atkal atskanēja dārdoņa, vēl vienam akmenim nogā�oties lejup, bet �oreiz to pavadīja vēl kāda skaņa. Izklausījās, it kā kāds smagi lēk�otu pa kalna nogāzi uz viņu pusi.

��� Jūs dzirdat? � Marts satraukti iesaucās. � Kas tas ir?

��� Nezinu, bet labi tas neizklausās, � atsaucās Linda un skrie�us metās lejup no kalna. � Skrienam! � Un visi nevilcinoties metās viņai pakaļ.

Jozdams pēdējais, Kristiāns ik pa laikam pameta skatienu atpakaļ. Vēl aizvien varēja labi dzirdēt, kā, ik brīdi nogāzdams lejup pa akme�nim, aiz viņiem skrien kāds smags radījums. Ta�u kalnu taka bija tik līkumaina, ka vēl aizvien nekas nebija saskatāms. Kādā mirklī bērni izdzirdēja �o nezin ko neganti no�ņācamies, un visi sāka jozt vēl āt�rāk, kaut likās, ka ātrāk skriet vairs nav iespējams. Arī Kristiāns vairs neskatījās atpakaļ, lai nezaudētu ātrumu, un jau pavisam drīz kļuva redzams viņu auto.

Par laimi, Reinas tante piknika galdu jau bija novākusi, un izska�tījās, ka visi ir gatavi doties ceļā. Niks ar Andri stāvēja pie ma�īnas un pļāpāja, bet Reinas tante nekur nebija manāma. Kristiāns no visas sirds cerēja, ka viņa ir jau ma�īnā.

Pēc brī�a bērni bija lejā un, atrāvu�i vaļā ma�īnas durvis, saklupa tajā, kliegdami, lai Niks ātrāk sāk braukt. Reinas tante patie�ām jau sēdēja ma�īnā un tagad izbrīnīta lūkojās uz bērniem, kas izspūru�i un pārbiju�ies aizslēdza ma�īnas durvis, tiklīdz Niks ar Andri bija iekāpu�i.

Niks iedarbināja motoru, un, bērniem kliedzot: �Ātrāk! Ātrāk! Brauc ta�u!� � ma�īna ar joni metās uz priek�u. Bērni lūkojās atpa�kaļ, līdz beidzot ieraudzīja, ka pie karstā avota no tās pa�as taciņas, pa kuru viņi tikko bija skrēju�i, izlec kāds milzīgs, melns radījums. Bija skaidrs, ka tas pārvietojas ar �etrām kājām, tātad tam vajadzēja būt dzīvniekam, bet, kas tas bija par dzīvnieku, no �āda attāluma ne�bija nosakāms.

��� Jēziņ, kas tas tāds bija? � noelsās Miks.

Ari Reinas tante bija lūkojusies atpakaļ � un tagad viņa izskatī�jās vienlaikus nikna un izbijusies.

��� Kas tur aug�ā notika? � viņa stingri vaicāja. � Esiet nu tik laipni un stāstiet visu pēc kārtas, tas ir ļoti svarīgi.

Bērni satrūkās no bargā toņa, tomēr atvieglojums, ka ir izbēgu�i no melnā briesmoņa, bija daudz lielāks par bailēm no Reinas tantes dusmām.

��� Nu, stāsti, Mart! � Kristiāns pavīpsnāja. � Tā ta�u, galu galā, bija tava ideja.

Marts neticīgi iepleta acis.

��� Tu domā, tam ar to ir kāds sakars? � viņ� jautāja. � Tas ta�u nevarētu būt� Nē, nē, es neticu�

��� Man vienalga, kam tu tici vai netici. Un tavas domas par to, kam ar ko ir vai nav sakara, �obrīd ir mazsvarīgas, � vēsi noteica

Reinas tante. � �obrīd ir svarīgi, lai jūs izstāstītu visu, ko tur aug�ā darījāt.

Marts dziļi ievilka elpu. Viņ� jutās vainīgs, kaut arī pats īsti nesa�prata, kāpēc.

��� Nu, mēs uzkāpām pa to taciņu aug�ā, � viņ� lēni iesāka, � un man radās doma mazliet patrenēties imago�anā�

Zēna balss bija kļuvusi pavisam klusa, jo Reinas tante acīm re�dzami nepriecājās, to dzirdot.

��� Ak tā, � viņa tikpat klusi noteica. � Un ko tad jūs tur imagojāt?

��� Nu, � Marts nedro�i turpināja, � man radās doma, ka kat�ram jāmēģina imagot kaut kas tāds, kas viņam varētu padoties labāk� Tīna uzbūra savu Elfiņu�

��� Neuzbūru, � Tīna atkal aizrādīja. � Es viņu pasaucu, un viņa atnāca.

��� Jā, jā, � Marts izklaidīgi attrauca, � tātad Tīna uzbūra El�fiņu, un mēs mēģinājām ko nu kurais�

��� Un ko, lūdzu, nozīmē �ko nu kurais�? � jautāja Reinas tante ledusaukstā balsī.

��� Nu, es, piemēram, mēģināju ieraudzīt kalnu kazu, � Marts sacīja.

Kristiāns nosvilpās, Linda iesmējās, bet Miks neticīgi uz viņu blenza.

��� Kādu kalnu kazu? � Kristiāns jautāja draugam. � Kāpēc?

��� Nu, tāpēc ka, raugoties uz kalniem, man tas likās tik iede�rīgi� Man �ķita � varētu būt pavisam viegli iztēloties kalnu kazu lē�kājam pa nogāzēm� � Marts skaidroja.

��� Nu, kalnu kaza glu�i nesanāca, � ieķiķinājās Kristiāns, bet Reinas tante viņu apsauca.

��� Un jūs, pārējie? � viņa jautāja. � Ko jūs iztēlojāties?

��� Es neiztēlojos neko, � atteica Kristiāns. � Man tas likās diez�gan bezjēdzīgs pasākums, bet bija interesanti paskatīties, cik ilgi viņi ņemsies.

��� Mik? Linda? � Reinas tante turpināja pratinā�anu.

��� Sākumā es, godīgi sakot, nedomāju neko, � atzinās Linda.

Kristiāns, to dzirdot, atzinīgi pamāja. �Vismaz viens sakarīgs cil�vēks,� viņ� nodomāja.

��� Bet tad es nolēmu, ka varētu arī pamēģināt. Galu galā, man �ķita, kāpēc gan ne? Mēs visi bijām redzēju�i, ka Tīna to var. Un, ja jau Tīna to spēja, varbūt arī kāds no mums var.

��� Labi, un ko tu iztēlojies? � nepacietīgi vaicāja Reinas tante.

��� Vispirms es mēģināju kaut ko līdzīgu Tīnas Elfiņai, � mei�tene atteica. � Bet tas man sāka likties kaut kā neiederīgi, un pēc tam es centos iztēloties ērgli.

��� Ērgli? � Reinas tante pārvaicāja.

��� Ērgli, � Linda apstiprināja. � Kalnu ērgli. Lielu, milzīgu� Kaut kā �ķita, ka tas varētu iederēties ainavā.

��� Skaidrs, ka tas, ko mēs pirms brī�a redzējām, nebija ne kalnu kaza, ne kalnu ērglis, � secināja Reinas tante. � Mik, par ko tu do�māji?

Miks juta, kā visi pievēr�as viņam, un kārtējo reizi nosarka.

��� Es domāju� � viņ� �ukstēja.

��� Runā skaļāk! � nokomandēja Reinas tante. � Motors tā rūc, ka es neko nedzirdu.

��� Es domāju� � Miks atkārtoja mazliet skaļāk, � es domāju par puķēm.

Marts iespurcās.

��� Par kādām puķēm? � viņ� jautāja.

Miks kļuva vēl sarkanāks. Kristiāns nojauta, ka draugam nav viegli atzīties, par ko viņ� tobrīd domājis.

��� Par rozēm, � Miks atkal pusbalsī �ukstēja. � Es skatījos uz kalnu nogāzi netālu no mums un iztēlojos, ka tajā uzzied simtiem ro�u.

��� Sarkanu ro�u? � Marts vaicāja, tik tikko valdīdams smieklus.

��� Sarkanu ro�u, � piekrīto�i no�ukstēja Miks. Bija skaidrs � ja viņu priek�ā �obrīd atvērtos vulkāns, viņ� ar prieku tajā paslēptos.

Nupat bija nosarkusi arī Linda.

��� Kāda jēga mūs tā pratināt? � meitene dusmīgi iesaucās. � Ir pilnīgi skaidrs, ka mums ar to melno nezvēru nav nekāda sakara! Neviens no mums nevar neko uzimagot, vienīgi Tīna. Un izskatās, ka Tīna te nav pie vainas, vai ne tā?

Reinas tante domīgi �ūpoja galvu.

��� Domāju, ka tev taisnība � tā nav Tīna. Bet, ja tā nav Tīna, tad � kur� gan?

��� Varbūt tas nemaz nebija imago? � ieteicās Kristiāns. � Tas ta�u varēja būt jebkas cits? Kāds suns vai kas tamlīdzīgs?

��� Tev tas izskatījās pēc suņa? � dzēlīgi vaicāja Reinas tante.

��� Nē, neizskatījās� Vienīgais, ko es saku: tas varēja būt suns. Ir ta�u visādas sugas�

���������������� Varbūt tas bija vilks? Vai lācis? � draugam piebalsoja Marts.

��� Mēs ta�u nevarējām pat lāgā saskatīt no tāda attāluma.

��� Jā, jā, tas varēja būt jebkas, � atsaucās Reinas tante. � Kaut vai trollis� � viņa izklaidīgi piebilda un iegrima domās.

Miks, laimīgs, ka beidzot viņam liek mieru, paķēra savu mate�mātikas burtnīcu un, �ķiet, iegrima kādā uzdevumā.

Visu ceļu līdz Reikjavīkai viņi nesarunājās. Laiku pa laikam Rei�nas tante gan pārmija kādu vārdu ar Niku, bet viņi runāja tik klusu, ka bērni neko nevarēja dzirdēt. Vēl reizi iezvanījās Reinas tantes tāl�runis, bet arī pa to viņa runāja pusbalsī, un Kristiānām �ķita, ka aukle pārsvarā atbild ar �jā�, �nē� vai �nezinu�.

Reikjavīkā viņi iebrauca vēlu vakarā, kad jau krēsloja, un Reinas tante lika bērniem iet uz savām istabām.

��� Vakariņas jums atnesīs mazliet vēlāk, � viņa vēl noteica. � Ne�kur apkārt neblandieties. Es vēlāk pie jums ieie�u.

Bērni darīja, kā viņa bija vēlējusi. Kristiāns ar Tīnu vēl izveda īsā pastaigā Spoku un tad pievienojās pārējiem.

�� Vai Reinas tante vēl kaut ko sacīja, kamēr mēs bijām ārā? � Kristiāns jautāja.

Marts papurināja galvu.

��� Itin neko. Pamāja mums ar roku, kad tikām līdz �ejienei, un pati aizmetās pa gaiteni tālāk. Ari Niks ar Andri kaut kur pazuda. Mums laikam jāsē� �eit un jāgaida�

Linda spēlējās ar Spoku, bet Tīna �ķirstīja kādu no līdzpaņemta jām bil�u grāmatām. Miks atkal blenza savā matemātikas burtnīcā, kas gan bija at�ķirta tajā pa�ā lappusē, kā pirms brauciena.

��� Nezinu, vai tam ir kāda nozīme, � lēni sacīja Marts, � bet es jums tomēr izstāstī�u�

��� Ko tad? � vaicāja Kristiāns.

��� Tas ir par �odienu, � Marts tāpat lēnām turpināja. �ķita, ka zēns nav īsti pārliecināts, vai viņam vajadzētu ko teikt. � Par to brīdi, kad mēģinājām imagot�

Linda pārtrauca spēlēties ar suni un paskatījās uz Martu. Arī Kristiāns iztrūcies palūkojās draugā.

��� Jā? Mēs ta�u Reinas tantei visu izstāstījām, vai tad ne? � viņ� vaicāja.

��� Ne visu, � Marts atteica. � Tas ir, tobrīd man likās, ka esmu visu pateicis. Ta�u, braucot atpakaļ uz Reikjavīku, es �o to atcerējos.

��� Nu, stāsti, stāsti! � mudināja Kristiāns.

��� Atcerieties, es stāstīju, ka iepriek� biju mēģinājis iztēloties trolli? � Marts vaicāja, un bērni pamāja. � Bet man nekas neizde�vās. Itin nekas. Tad nu �oreiz es patie�ām sākumā mēģināju iztēloties kalnu kazu � kā jau teicu.

��� Jā, tā tu teici, � Kristiāns piekrita. � Un kāds tam sakars ar trolli?

��� Bet tad vienā brīdī, kad kazas kā nebija, tā nebija, es glu�i ne�viļus sāku atkal domāt par trolli. Iztēlojos, kā viņ� zag�us lodā pa kalna nogāzēm�

��� Kāpēc tu to neizstāstīji Lietuvenei? � Linda nesaprata.

���������������� Tāpēc, ka tās patie�ām bija pāris sekundes, � atbildēja Marts.

���� Tik īss mirklis, ka es pēc tam to pat aizmirsu. Bet tas bija tie�i, pirms mēs sadzirdējām pirmās skaņas uz kalna.

��� Tu domā�? � neticīgi vaicāja Kristiāns, un arī Linda ar Miku �aubu pilni vērās Martā.

��� Domā, ka tas varētu būt bijis tavs trollis? � Linda skaļi jau�tāja to, ko Kristiāns nebija pateicis līdz galam.

Marts apjucis paraustīja plecus.

��� Nezinu. Nav ne jausmas! Es tikai atcerējos, ka netiku to iz�stāstījis Lietuvenei.

Kristiāns, saraucis pieri, domāja.

��� Nu, nezinu gan� � viņ� beidzot sacīja. � Tas izklausās dīvaini. Visu laiku tev ta�u nekas nebija sanācis, un te piepe�i � pēc pāris sekun�u iedomā�anās � tas ņem un parādās!?

��� Tā viņi dara, � pēk�ņi sacīja Tīna. � Vienā brīdī ņem un pa�rādās.

��� Ko tu teici? � iztrūcies vaicāja Kristiāns.

��� Imago, � sacīja Tīna. � Vienā brīdī ņem un parādās. Ar Elfiņu bija tāpat.

��� Kā tu to domā? � Linda jautāja.

Tīna izklaidīgi kasīja Spokam aiz auss.

��� Nu, tā tas vienkār�i ir, � viņa sacīja. � Iesākumā es tikai iztēlojos, ka Elfiņa ir �eit. Un tad viņa vienkār�i atnāca. Es nezinu, kāpēc viņa atnāca tie�i tad. Varbūt viņa pati tā izvēlējās�

��� Varbūt pati izvēlējās� � atkārtoja Kristiāns. � Vai viņi pa�i izvēlas, kad atnākt?

��� Protams, ne! � pārliecināti noteica Linda. � Imago ta�u nav īsti, tie ir kā attēli! Kā viņi pa�i var izvēlēties, kad atnākt?

��� Tas lielais, melnais nu gan nebija nekāds attēls, � iebilda Miks. � Attēli nevienam pakaļ nedzenas!

��� Tie�i tā, � Linda piekrita. � Tāpēc man �ķiet, ka tam nav nekāda sakara ar imago. Reinas tante kaut ko mums nestāsta līdz ga�lam. Un kas notika tur, pie Johannas? Kas bija ar tām aitām?

Kristiānām it nemaz nepatika atcerēties naktī pie Johannas dzir�dēto un redzēto, kad bija izlīdis pa logu izlūkos. Iedomājoties, ka

toreiz, iespējams, gandrīz uzskrējis virsū tam pa�am melnajam bries�monim, kas viņus bija vajājis �odien, zēnam uzmetās zosāda.

��� Ja nu tu kļūdies, domādams, ka tev nekas neizdevās? � viņ� piepe�i vaicāja Martam.

��� Ko? � Marts nesaprata. � Kas neizdevās?

��� Iepriek�ējās reizēs, kad tu mēģināji iztēloties trolli, � paskaid�roja Kristiāns. � Kāpēc tu domā, ka tev nekas neizdevās?

Marts apjuka.

��� Nekas ta�u nenotika. Es neko neieraudzīju!

��� Tu neko neieraudzīji, tas tiesa, � piekrita Kristiāns. � Bet kaut kas ta�u notika! Kaut kas notika ar Johannas aitām, un ārā kāds pilnīgi noteikti bija! Kāds, kuram tur nebija jābūt.

Marts platām acīm raudzījās uz draugu.

��� Tu domā� � viņ� neticīgi iesāka, � domā, ka tas varētu būt bijis trollis? Ka tas varētu būt bijis mans imago?

��� Es nezinu, � Kristiāns, paraustījis plecus, atteica. � Es vis�pār nekam no �ī visa negribētu ticēt. Bet esmu redzējis Tīnas fejas, tā ka � gribi, negribi � kaut kam jātic vien ir� Vai es ticu, ka tu esi ra�dījis trolli? Nezinu, diez vai� Bet kas to lai zina�

To pateicis, zēns nepazina pats sevi. Vai tie�ām viņ�, Kristiāns, ir sācis ticēt tādiem atslēgu meklētāja cienīgiem brīnumiem? Zēns no�skurinājās glu�i kā suns � it ka cenzdamies no sevis nokratīt visas �īs murgainās domas.

��� Vai zināt, tajā visā kaut kas tomēr ir, � Linda sacīja. � Kaut arī līdz �im nekas neliecināja par to, ka Marts varētu veidot imago, iespējams, ka �eit, Islandē, tas var notikt. Ta�u vai imago spēj saplosīt aitas? Tam man kaut kā vēl aizvien negribas ticēt.

��� Imago ir vairāk nekā tikai attēls, � domīgi ieteicās Tīna, pa�celdama acis no savas bil�u grāmatas.

��� Kā tā? � iztrūcies vaicāja Kristiāns. Viņ� aizvien jutās ne�omulīgi, kad Tīna runāja par imago. Bija skaidrs, ka viņai tie ir tikpat

reāli kā citiem cilvēkiem saule un mēness, tomēr Kristiāns vēl arvien nespēja to pieņemt.

��� Da�reiz pie manis atnāca ūdens gari, vai atceries? � Tīna jautāja brālim, un viņ� apstiprino�i pamāja. Jā, kaut kas tāds kādreiz bija.

��� Un vai atceries, ka tie mēdza atstāt aiz sevis peļķes?

Kristiāns jutās neomulīgi. Tas tiesa, viņ� atcerējās, ka �ad un tad

mājās bija manījis slapjumu uz grīdas un Tīna taisnojās, aizbildinā�damās ar ūdens gariem.

��� Un atceries to reizi, kad pie mums bija Edvards? � Tīna atgā�dināja.

Kristiāns iepleta acis. Toreiz viņ� nebija varējis saprast, kā Tīna varēja radīt mājās tādu haosu. Tagad kļuva skaidrs, ka tā patie�ām nebija Tīna. Vismaz ne tie�ā veidā.

��� Tad jau patie�ām sanāk, ka imago nav tikai attēli? � Miks tie�cās piekrist Tīnai.

Tikmēr Marts bija iedziļinājies pats savā problēmā.

��� Kā jūs domājat, vai man vajadzētu to pastāstīt Lietuvenei? � viņ� beidzot vaicāja. � Par trolli?

��� Domāju, ka ne, � Kristiāns, brīdi padomājis, sacīja. � Pirm�kārt, maz ticams, ka tam radījumam varētu būt bijis sakars ar tevi. Lai vai kā imago mēdz uzrasties, es tomēr neticu, ka tas būtu bijis tu. Un, otrkārt, Lietuvene no mums kaut ko slēpj. Lai viņa vispirms at�klāj savas kārtis, tad mēs atklāsim savējās.

Tie�i tajā brīdī atvērās durvis un ienāca Reinas tante, nesdama lielu paplāti ar maizītēm.

��� Sveicieni no virtuves! � viņa sacīja, novietodama paplāti uz galda. � Tūlīt būs klāt arī Niks ar tēju. �oreiz mēs uz ēdamzāli neie�sim, jo tur vakariņo pasniedzēji, un vienlaikus viņiem ir apspriede.

��� Kāda apspriede? � jautāja Kristiāns.

��� Nezinu. Kaut kāda� � izvairīgi atteica Reinas tante. Patiesi, likās, ka Reinas tante viņiem neuztic pilnīgi visu.

��� Vai Markuss patie�ām ir atgriezies? � jautāja Linda.

��� Tie�i tā, � apstiprināja Reinas tante. � Tie�i tāpēc jau viņi apsprie�as.

��� Par to, ko darīt ar mums? � aizdomīgi jautāja Niks.

��� Nē ta�u, � Reinas tante nosprauslājās. � Ne jau visam ir sa�kars ar jums. Markusam ir arī citas lietas darāmas.

Kristiāns ar Martu atkal zīmīgi saskatījās. Kādas gan vēl lietas varētu būt darāmas skolā vasaras brīvlaikā?

Pie durvīm kāds pagrabinājās, un Miks steidzās tās atvērt. Tur stāvēja Niks ar milzīgu, kūpo�u tējas kannu rokā.

��� Fū, man jau likās, ka ilgi es to vairs nenoturē�u! � Niks noel�sās un steidza nolikt smago tējkannu uz galda. � �odien mēs vakari�ņās neesam ielūgti, � viņ� nosprauslājās.

��� Tā mēs jau sapratām, � pavīpsnāja arī Kristiāns.

��� Bet tas nekas! � Niks iesaucās un pagrāba vienu maizīti. � Mēs varam vakariņot arī tepat, nav ne vainas!

��� �ovakar vajadzētu laikus iet gulēt, � sacīja Reinas tante, sa�liedama visiem tasītēs tēju. � Jo rīt jums visiem jau astoņos jābūt ēdamzālē brokastīs. Savukārt drīz pēc tam sāksies mācības.

��� Jau no pa�a rīta? � brīnījās Miks.

��� Protams! Nav ko vilkt garumā � jau tā esam daudz laika zau�dēju�i! � Reinas tante iesaucās.

Viņi ātri notiesāja maizītes un izdzēra tēju, un Marts ne ar pu��plēstu vārdu neieminējās par trolli. Kristiānām �ķita, ka tā nudien ir labāk.

Kad visi bija paēdu�i, Reinas tante novēlēja labu nakti un kopā ar Niku aizgāja. Arī bērni devās pie miera, lai kārtīgi izgulētos. Bija skaidrs, ka nākamā diena nebūs glu�i parasta, kaut gan pēdējā laikā par parastu nevarēja nosaukt nevienu dienu.

Kad bērni no rīta pirms do�anās brokastis sapulcējās Kristiānā istabā, Miks paziņoja:

��� Man nav apetītes! Un vispār man ir mazliet nelabi�

��� Kā tā? � brīnījās Marts. � Vai esi slims?

��� Nē, nedomāju vis, � Miks pakratīja galvu. � Man �ķiet, tas ir no uztraukuma.

��� Par ko tad tu uztraucies? � iesmējās Marts. � Tas ta�u nebūs nekāds eksāmens!

��� Tu domā? � Miks attrauca, bet Kristiānām nez kāpēc �ķita, ka draugam varētu būt taisnība. Ka tas, kas viņus �odien gaidīja, pa�tie�ām būs vairāk eksāmens nekā parastas mācības.

��� Jau tas, ka viņiem vajadzēja gaidīt, līdz atgriezīsies tas Markuss, kaut ko nozīmē, � sacīja Miks. � To, ka tas nav nekas parasts, ko var paveikt jebkur� pasniedzējs.

��� Tā patie�ām varētu būt, � sacīja Linda, un Miks atkal pie�sarka, tikai �oreiz no prieka. � Tas būs kaut kas tāds, ko var izdarīt tikai Markuss, tātad tas būs kaut kas ļoti īpa�s.

��� Beidziet mani baidīt, � iesmējās Marts. � Pietiek jau ar to vakardienas monstru. Man vairāk negribas tādus piedzīvojumus!

Kristiāns papurināja galvu.

��� Nu, nezinu� No vienas puses, Miks un Linda runā loģiski. No otras puses, �eit ta�u ir Lietuvene. Nedomāju, ka viņa atļautu

Markusam darīt nezin ko� Kaut ko, kas varētu būt bīstami. Atcerie�ties, kā viņa niknojās par sniega mo�iem!

��� Nav jau teikts, ka tam jābūt kaut kam bīstamam, � iebilda Linda. � Es tikai domāju, ka tas būs kaut kas ļoti īpa�s. Kaut kas tāds, kas citiem pasniedzējiem nav pa spēkam.

Istabā ienāca lleinas tante.

��� Ak tad te jūs visi esat! � viņa iesaucās, izskatīdamās ļoti at�vieglota. � Un es domāju, kur visi paliku�i! Tagad �igli uz ēdamzāli brokastis! Kad būsiet paēdu�i, jums atnāks pakaļ.

��� Kas atnāks? Kur atnāks? � jautāja Kristiāns.

��� Pasniedzēji, � atteica Reinas tante. � Turpat uz ēdamzāli. Pa�ēdiet brokastis un palieciet turpat.

��� Skaidrs, � novilka Kristiāns un, paņēmis aiz rokas Tīnu, do�mīgi devās Reinas tantei nopakaļ. Viņa jau sparīgi rik�oja pa gaiteni uz ēdamzāles pusi.

Ēdamzālē bērnus apņēma gardu smar�u mākonis.

��� Mmm, � noteica Linda, kāri vilkdama gaisu nāsis. � Es pēk��ņi esmu izbadējusies!

Kristiāns jutās tāpat. Visapkārt smar�oja pēc svaigi ceptām mai�zītēm, grauzdēta bekona un vēl visa kā�

Zāle bija tuk�a, un tikai viens no galdiem bija klāts se�ām per�sonām.

���������������� Tas jums, � Reinas tante noteica, pamādama uz galda pusi.

��� Sēdieties, tūliņ būs klāt ari ēdiens.

Bērni apsēdās, un pēc mirkļa no virtuves parādījās da�i jauni pui�i, nesdami �ķīvjus ar kruasāniem, paplātes ar omleti un bekonu un vēl da�neda�ādus labumus. Kāds atnesa ari krūku ar apelsīnu sulu un tējas kanniņu, un bērni kāri metās virsū ēdienam.

Arī Reinas tante ēda kopā ar viņiem, bet Spokam uz grīdas bija nolikta bļodiņa ar viņa maltīti.

Viņi ēda klusēdami, līdz bija apēsts viss līdz beidzamajam krikumiņam. Tikai tad Kristiāns pajautāja:

��� Kas īsti �odien notiks?

Reinas tante malkoja karsto tēju un bridi neatbildēja.

��� Mācības, � viņa beidzot atteica vienā vārdā.

��� Nu, to mēs zinām, bet kas tās īsti būs par mācībām? � jautāja Marts.

��� Mums jānoskaidro, kuram nojums piemīt tas spēcīgais imago meistara potenciāls, ko pirms kāda laika uzrādīja imagometrs, � Rei�nas tante sacīja.

Kristiāns sēdēja, pieri saraucis. Visu to viņi jau sen zināja.

��� Kas tie�i mums būs jādara? � viņ� skaidri un gai�i noprasīja.

��� To es nezinu, � Reinas tante atzinās, un bērni noelsās.

��� Kā � nezināt? � Linda vaicāja. � Es domāju, jūs visi darbo�jaties kopā?

��� Zināmā mērā, jā, � atteica Reinas tante. � Ta�u, kas attiecas uz Markusa programmu, viņ� to izstrādāja viens un vēlējās nepubliskot.

��� Kāpēc tā? � bērni vienā balsī izsaucās.

��� Nu, dro�i vien tādēļ, lai mācības būtu efektīvākas, � izvairīgi noteica Reinas tante.

Kristiānām tas nepavisam nepatika. Lai cik dīvaini reizēm uzve�dās Reinas tante, zēns tomēr bija pārliecināts, ka viņa bērnus aizstāv un neļaus nodarīt viņiem pāri. Ta�u, ja viņa par paredzamajām mā�cībām pat nav informēta, tas vairs tik labi neizskatījās.

Kā nojauzdama Kristiānā domas, Reinas tante pasteidzās pa�skaidrot:

��� Jums nav ne par ko jāuztraucas. Tas nebūs nekas bīstams. Mar�kuss glu�i vienkār�i mēģinās atbrīvot jūsos to imago potenciālu, kur� kaut kādu iemeslu dēļ �obrīd neizpau�as.

Kristiāns klusēdams pamāja, bet nodomāja: to, ka tas būs dro�i, Reinas tante gan nevarēja apgalvot, ja jau viņa pat nezināja, par ko ir runa�

Ta�u viņa domu pavediens tika pārtraukts, jo ēdamistabas dur�vis strauji atvērās un pa tām ienāca trīs pasniedzēji � viens vīrietis un divas sievietes. Viņi devās pie bērnu galda, un viena no sievie�tēm � neliela auguma pusmū�a kundze, īsiem, tum�i brūniem ma�tiem � kaut ko islandiski sacīja Reinas tantei.

Viņa noklausījās, tad pamāja un sacīja bērniem:

��� Tātad tā. Pasniedzēji tagad jūs pavadīs katru uz savu telpu. Tur jums jāsē� un jāgaida, līdz jūs pasauks. Kad jums atnāks pakaļ, vienkār�i ejiet līdzi. Tālāk pa�i sapratīsiet, kas jums jādara.

Bērni saskatījās. Tātad viņi tiek iz�ķirti. Kristiānām �ķita, ka tas nav labi, bet viņ� nevarēja arī izdomāt, ko lai iebilst.

Tikmēr pasniedzēja teica vēl kaut ko, un Reinas tante tulkoja:

��� Kristiān, Tīna un Mart! Ejiet līdzi �iem pasniedzējiem. Linda un Miks paliks ar mani �eit, kamēr atnāks viņiem pakaļ. Un neraizē�jieties � viss būs labi, un tiksimies vēlāk pusdienās.

Kristiāns, Tīna un Marts piecēlās un devās līdzi pasniedzējiem. Spoks jau pielēca kājās, lai sekotu, bet sve�ais vīrietis pakratīja galvu un kaut ko sacīja. Reinas tante pasauca Spoku atpakaļ.

��� Spoks pagaidām paliks ar mani, � viņa paskaidroja.

Kristiāns bridi vilcinājās, tad sekoja māsai, kas jau gāja ārā no

ēdamzāles.

Gaitenī viņi sadalījās. Pasniedzēja, kas bija runājusi ar Reinas tanti, paņēma aiz rokas Tīnu, un otra sieviete pamāja Martam, lai tas seko viņai. Kristiāns palika ar vīrieti. Tas bija slaids, pagara auguma cilvēks, aptuveni �etrdesmit gadu vecs. Viņ� pamāja Kristiānām un devās prom pa gaiteni uz pretējo pusi, nekā bija aizgāju�i pārējie.

��� Pagaidiet! � Kristiāns pēk�ņi iesaucās un skrie�us metās pa�kaļ māsai. Panācis Tīnu, viņ� saņēma māsu aiz rokas.

��� Dari, ko tā sieviete liek, � viņ� sacīja. � Viss būs labi! Tiksi�mies vēlāk!

Tīna pamāja un devās tālāk, bet Kristiāns palika stāvam, domīgi vērdamies viņai nopakaļ. Viņ� jutās tā, it kā tikko būtu māsu piekrāpis.

Kā gan viņ� varēja apgalvot, ka viss būs labi. Viņam nepavisam ne��ķita, ka viss būs labi, un tagad viņa mazā māsa viena devās uz nezin kurieni.

Kad Tīna pazuda gaiteņa līkumā, Kristians pagriezās un lēni de�vās atpakaļ pie pasniedzēja, kur� pacietīgi viņu gaidīja.

Viņi nokāpa stāvu zemāk, kur aiz durvīm atkal sākās gaitenis. Pasniedzējs devās pa to uz priek�u, un Kristians sekoja. Pie kādām durvīm pasniedzējs apstājās un atslēdza tās. Viņi iegāja nelielā ista�biņā, kas atgādināja pa pusei bibliotēku, pa pusei atpūtas telpu. Pie vienas sienas visā tās augstumā bija grāmatu plaukts, pie otras � gal�diņ� ar televizoru. Pasniedzējs paņēma pulti, un ieslēdza kaut ko, kas izskatījās pēc DVD atskaņotāja. Uz ekrāna tūlīt parādījās kādas filmas titri, un Kristians saprata, ka tā ir kāda no BBC populārzinātniska�jām filmām, jo pavīdēja tādi vārdi kā tornadoes un earthquakes.

��� Stay here, � pasniedzējs angliski sacīja Kristiānām. � I will come for you later.

Tik daudz Kristians saprata. Pasniedzējs devās prom un, kad viņ� aizvēra durvis, atskanēja klik�ķis. Likās, it kā durvis automātiski aizslēgtos. Kristians nogaidīja kādu minūti un tad uzmanīgi paraus�tīja durvju rokturi. Kā tad � durvis bija ciet. Zēns saviebās un apsē�dās vienā no atzveltnes krēsliem, drūmi lūkodamies televizora ek�rānā, kur vēl aizvien vīdēja filmas izvēlne.

Ko nu? Nekas cits neatlika kā sēdēt �eit un gaidīt, tas bija skaidrs. Filmu skatīties nebija noskaņojuma, un Kristians piegāja pie grāmatu plaukta. Visas grāmatas bija vai nu islandiski, vai angliski, tāpēc Kris�tians tomēr paņēma televizora pulti. Tad viņ� nospieda Play all un, nogriezis skaņu pavisam klusi, atkal apsēdās.

Tikmēr Tīna gāja līdzi vienai sievietei. Arī viņas devās lejup pa kāpnēm, ta�u at�ķirībā no Kristiānā, kas bija nokāpis tikai vienu stāvu zemāk, kāpa dziļāk pazemē. Nokāpu�as trīs stāvus zem zemes, abas devās uz priek�u pa kārtējo gaiteni. Bija pustum�s, jo spuldzītes

griestos dega tikai ik pēc vairākiem metriem un tās pa�as meta tikai blāvu gaismu, it kā te reti parādītos kāds cilvēks un tāpēc nolemts taupīt elektrību.

Atvērusi durvis gaiteņa galā, sieviete pamāja, lai Tīna iet iek�ā.

Tiklīdz meitene iegāja pa durvīm, viņa tā ap�ilba no pēk�ņās spilgtās gaismas, ka brīdi nekā neredzēja. Kad acis beidzot aprada ar spo�o apgaismojumu, Tīna pārsteigta noelsās. Izskatījās, ka kaut kādā veidā viņa ir pametusi Akadēmiju un iznākusi ārā. Ta�u no pilsētas nebija ne vēsts. Visapkārt pletās zaļa pļava, bet nedaudz tālāk plūda neliela upīte. Debesis bija ko�i zilas, un tajās spo�i spīdēja dzeltena vasaras saule. Tīna pārsteigta palūkojās atpakaļ, ta�u durvju, pa ku�rām viņa tikko bija iznākusi, vairs nebija.

��� Kas tad tas?! � meitene pārsteigta iesaucās un paspēra pāris nedro�u soļu uz priek�u.

Smilgas noliecās zem viņas soļiem, un zāle zem kājām bija pavi�sam mīksta, glu�i kā sūnas.

Kaut kas viņai priek�ā sakustējās, un Tina automātiski pavērās turp.

Upītē, kas piepe�i vairs nelikās nemaz tik maza, kaut kas peldēja. Kaut kas dzīvs un pavisam neliels.

Tīna skrie�us metās uz upes pusi, nenovērsdama acu no radības, kas tur kūņojās. Viņa nebija vēl sasniegusi krastu, kad saprata � tas ir Spoks! Asti uz�āvis gaisā, viņ� kūlās ar visām �etrām, mēģinādams sasniegt krastu.

Ta�u acīmredzot krasta tuvumā bija neredzamas zemūdens straumes, jo tuvāk krastam suns tā arī netika. Piepe�i kļuva tum�āks, un Tīna pavērās debesis. Dīvaini, kaut arī tikko tās bija biju�as ko�i zilas, nu tās klāja tum�i mākoņi. Sacēlās vēj�, un rāmā upīte pārvēr�tās � nez no kurienes tajā radās viļņi, kas kļuva aizvien lielāki un lielāki. Spokam klājās pavisam grūti. Upes ūdens bija kļuvis teju vai melns, un milzīgi viļņi �ņākdami vēlās uz priek�u, raudami visu sev

līdzi. Spoks turējās virs ūdens pēdējiem spēkiem, bet ik pa laikam kāds vilnis pārgāja sunītim pilnīgi pāri.

Tīna bija izmisumā. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņa nevar mesties upē, lai glābtu Spoku, jo tad abi ietu bojā.

Palika tikai viena iespēja.

No visa spēka sakoncentrējusies, Tīna skatījās uz upi.

��� Norimstiet! � viņa domās pavēlēja viļņiem. � Palieciet rāmi!

Viņa nenovērsa acis no upes, un vienbrīd likās, ka viļņi patie�ām

paliek rāmāki, bet tad tie sasparojās un rēkdami metās tālāk, �ķiet, ar dubultu spēku.

Bija skaidrs, ka Tīnas imago spējas �ādi nedarbojas.

��� Ko lai dara, ko lai dara� � meitene izmisusi murmināja, rau�dzīdamās uz Spoku, kas, kaut arī tik tikko turēdamies virs ūdens, vēl aizvien nepadevās.

Tad meitene �ķita kaut ko izlēmusi. Bezpalīdzīgā izteiksme no viņas sejas pazuda, un viņa atkal apņēmīgi raudzījās uz upi.

Piepe�i tie�i tajā vietā, kur kārpījās Spoks, nez no kurienes parā�dījās plats koka dēlis. Tas stāvēja pāri upei tie�i kā tilts, un Spoks ne�kavējoties pie tā pieķērās. Pēdējiem spēkiem uzrausies uz dēļa, slap�jais un nomocītais sunītis nedro�i atvilkās pa dēli uz krastu. Dro�ībā.

Tīna jau viņu gaidīja. Raudādama viņa apskāva sunīti, saukdama to visos mīļvārdiņos, kādus vien zināja, un bez apstājas glaudīja iz�mirku�o ka�ociņu. Spoks luncināja asti un laizīja meitenei seju, ne�pārprotami pārlaimīgs, ka viņam zem kājām atkal ir ciets pamats. Viņ� pilnīgi noteikti nelauzīja galvu par to, no kurienes pēk�ņi radās dēlis, kas viņu izglāba.

Un tad viss pazuda. Pazuda pļava, debesis un upe, un piepe�i Tīna ar Spoku bija palielas, tuk�as telpas pa�ā vidū. Tajā vietā, kur bija plūdusi upe, stāvēja liela bļoda ar ūdeni.

Tīnai aiz muguras atvērās durvis, un ienāca tā pati sieviete, kas viņu pirmīt bijā ielaidusi pa durvīm. Viņa pasniedza Tīnai dvieli. Mei�tene samulsusi paņēma to un sāka susināt Spoka pilo�o ka�ociņu, bet

piepe�i viņa visu aptvēra. Nolikusi Spoku uz grīdas, Tīna metās pie sievietes un, kliegdama nelabā balsi, dauzīja viņu ar savām mazajām dūrītēm. Dusmu asaras Tīnai �ķīda uz visām pusēm, un sieviete tik tikko spēja viņu savaldīt. Cie�i apskāvusi mazo, trakojo�o meiteni, sieviete klusi kaut ko teica. Tīna nesaprata ne vārda, jo sieviete ru�nāja islandiski, tomēr drīz vien meitene nomierinājās. Palīdzēja arī Spoks, kas, ticis vaļā no dvieļa, jautri lēkāja abām gar kājām, luncinā�dams asti. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņam nekāds ļaunums nav ticis nodarīts.

Beidzot sieviete palaida Tīnu vaļā un aicināja doties projām. Uz�metusi vēl pēdējo skatienu dīvainajai istabai un pārliecinājusies, ka Spoks viņai seko, Tīna izgāja no telpas.

Kad Marta priek�ā atvērās tās pa�as durvis, pa kurām pirms brī�a bija iegājusi Tīna, viņa acīm pavērās pavisam cita aina. No pļa�vas un upes nebija ne vēsts. Telpa, kurā viņ� tagad stāvēja, bija pilnīgi balta � izņemot pretējo sienu, kas, �ķiet, bija no stikla. Aiz sienas, pagriezis Martam muguru, stāvēja kāds zēns, un Marts pazina Kris�tiānu. Citādi istaba bija absolūti tuk�a, un Marts nodomāja, ka viņ� vēl nekad nav bijis tik dīvainā telpā. Gan grīdas, gan sienas, gan griesti bija pilnīgi balti un kaili.

Martam sareiba galva no absolūtā baltuma un tuk�uma, bet tad Kristiāns pagriezās un, ieraudzījis Martu, kaut ko sauca un māja ar rokām. Ta�u stikla siena, �ķiet, uzsūca sevī jebkuru skaņu, jo Martu joprojām apņēma pilnīgs klusums � tik pilnīgs, ka zēnam sāka sīkt ausīs.

Kristiāns pieskrēja pie stikla sienas un ņēmās dauzīt pa to ar dū�rēm. Skaņas nebija. Marts pielika delnas pie ausīm un papurināja^ galvu, mēģinādams draugam paskaidrot, ka viņ� neko nedzird.

Un �ajā brīdī tajā istabas daļā, kurā atradās Kristiāns, kaut kas mainījās.

laipu pāri ūdenskritumam. Brī�iem zēnam �ķita, ka viņ� sapņo, kaut ari viss bija pat pārāk reāls. Pienācis ūdenskritumam vēl tuvāk, viņ� �ausmās konstatēja, ka meitene, kas iet pa laipu, ir Linda.

��� Kas, pie velna, te notiek?! � Miks iesaucās, bet nedzirdēja pat pats sevi, jo ūdenskrituma dārdoņa nomāca jebkuru citu skaņu.

Tikmēr Linda bija tikusi jau līdz laipas vidum. Miks nenovērsa no viņas ne acu un, sajutis mutē asiņu gar�u, saprata, ka ir sakodis apak�lūpu asinis.

Te piepe�i kaut kas notika. �ķita, ka laipa ir sākusi zvāroties. Linda bija apstājusies, un bija pilnīgi skaidrs, ka viņa tik tikko spēj noturēties

�ausmu pārņemts, Miks izmisīgi domāja, kā lai meitenei palīdz, bet �ķita, ka absurdā situācija ir pilnīgi paralizējusi viņa prātu. Mirkli uzmetis skatienu laipas galam, kas balstījās �aipus aizai, Miks sa�prata, ka tie�i tur laipa ir izslīdējusi. Vēl mazliet, un tā iegāzīsies aizā�

Vairs nedomādams par mitrajiem akmeņiem un to, ka varētu paslīdēt, zēns metās skriet uz aizas pusi. Ta�u, kā par spīti, nekādi nespēja nokļūt tai tuvāk. Zēns skrēja, cik ātri vien spēja, bet �ķita, ka aiza tikai vēl vairāk attālinās.

Likās, ka laipa vairs nezvārojas, un Linda bija atsākusi lēnām virzīties uz priek�u. Sapratis, ka skrienot laipai tuvāk netiks, Miks apstājās un, cie�i lūkodamies uz tievo laipiņu, mēģināja to iztēloties par platu un dro�u tiltu. Ta�u viņ� nespēja koncentrēties � ik pa lai�kam skatiens un domas atkal pievērsās Lindai.

Kad zēns beidzot novērsās no Lindas un atkal pievērsa skatienu laipai, viņ� ar �ausmām secināja, ka laipa atkal ir sākusi slīdēt. Un jau pēc da�ām sekundēm tā iegāzās aizā.

Meitene pazuda bezdibenī kopā ar laipu.

Kaut arī tajā pa�ā mirklī viss izgaisa un Miks piepe�i atradās tuk�ā, parastā istabā, �ausmu aina bija radījusi uz viņu neizdzē�amu iespaidu. Zēns bija �okā saļimis uz grīdas un nespēja neko atbildēt

istabā ienāku�ajai sievietei. Kaut arī ar prātu viņ� acumirklī saprata, ka viss, ko tikko bija redzējis, ir imago tēli, tas �ķita daudz reālāks par jebkuru reālāko sapni.

Pagāja pusstunda, līdz zēns atguvās, un �ausmino�ā aina, meite�nei pazūdot aizā, beidzot sāka vairāk atgādināt sapni nekā īstenību.

Lindai pat prātā nevarēja ienākt, ka Miks tikko bija redzējis viņu ieveļamies aizā. Kad pienāca viņas kārta, Linda negribīgi devās līdzi savai pasniedzējai � tai pa�ai, kas bija pavadījusi Martu.

��� Kāds stulbums! � Linda purpināja. � Ar ko mēs te nodar�bojamies? Nu, neesmu es nekāds imago meistars, kā viņi to nesa�prot?!

Tomēr nekas cits neatlika kā sekot sievietei, jo Lindai nebija ne jausmas, kā nokļūt atpakaļ savā istabiņā. Un vienai pa�ai maldīties pa pazemes gaiteņiem nebija ne mazākās vēlē�anās.

��� Ok, we are here, you can go in, � sacīja pasniedzēja, kad viņas bija klāt.

Linda aizdomīgi paraudzījās uz pasniedzēju.

��� Alone? � viņa vaicāja.

��� Yes. But I will guide you, � pasniedzēja teica un atvēra durvis.

Linda palūkojās iek�ā, bet nekā neredzēja. Telpā bija pilnīgi

tum�s.

��� Just go inside, it�s ok, � pasniedzēja sacīja, un Linda nedro�i paspēra pāris soļu iek�ā tum�ajā istabā. Durvis aizvērās, un viņa bija palikusi viena. Tajā pa�ā mirklī tumsa sāka zust, un Linda sagrīļo�jās � viņa stāvēja uz �auras laipiņas, kas pārmesta pāri aizai. Iek�ā aizā gāzās milzīgs ūdenskritums. Viss bija tie�i tā, kā Miks tikko bija redzējis.

Linda �ausmās nosvīda, un viņas sirds dauzījās tā, ka draudēja teju, teju izlēkt pa muti laukā.

Piepe�i kaut kur viņai virs galvas cauri ūdenskrituma dārdoņai atskanēja balss.

Atkal kaut kas noklabēja, likās, it kā zemē nokrīt neliels priek��mets.

Pēk�ņi atskanēja kliedziens.

Kristiāns salēcās un juta, ka sirds sākusi dauzīties.

��� Tīna! � viņ� iekliedzās, pazinis māsas balsi. � Tīna, kur tu esi?

��� Kristiān! � atskanēja izbiedēta Tīnas balss. �ķita, it kā mei�tene stāvētu tuk�ā telpā, jo viņas balss skanēja no visām pusēm.

Kristiāns paspēra nedro�u soli balss virzienā, bet, tā kā vēl aiz�vien valdīja absolūta tumsa, atkal apstājās.

��� Tīna, kur tu esi? Kas te notiek?

��� Es esmu te, tālāk. Kristiān, palīdzi man! � atkal atskanēja �ē�labaina balss.

��� Tīna, Dieva dēļ, saki, kas noticis! � Kristiāns iesaucās, atkal pasperdams da�us soļus uz priek�u. � Vai tev viss kārtībā?

��� Nezinu, � atskanēja nedro�a balss. Tad atkal iestājās klusums.

��� Tīna, turpini runāt, lai varu tevi atrast! � Kristiāns pavēlēja, sirdij joprojām neprātīgi dauzoties. Nedro�i taustīdamies uz visām pusēm, viņ� lēnām virzījās uz priek�u cauri tumsai.

Tad atkal atskanēja kliedziens, baisi atbalsodamies no visām sienām.

Kristiāns klup�us kri�us metās uz priek�u, bet tad viņam prātā ie�āvās kāda doma un viņ� apstājās.

�Tā nevar būt īstenība,� Kristiāns domāja. �Lietuvene nekad ne�pieļautu, ka ar Tīnu notiek kaut kas slikts.�

Atkal valdīja klusums.

�Viņi ta�u �odien mūs pārbauda,� Kristiāns sprieda. �Viņi grib iz�provocēt mūsos imago prasmi. Tas nav pa īstam. Tas nav pa īstam.�

Tā domādams, viņ� cie�i aizmiedza acis, kaut arī tāpat nekas ne�bija redzams.

�Es esmu parastā istabā VIMS Akadēmijā,� Kristiāns domās sev

teica. �Tūlīt iedegsies gaisma, atvērsies durvis un tur stāvēs pasnie�dzējs. Tīna ir dro�ībā, pavisam citur, nevis �eit.�

Caur cie�i aizmiegtajiem plakstiņiem pavīdēja tāda kā gaismiņa. Kristians atvēra acis, un viņam �ķita, ka tumsa vairs nav tik dziļa. Patie�ām, ieskatoties varēja manīt tādas kā sienu aprises.

��� Kristian�? � atkal atskanēja Tīnas balss, bet tagad tā skanēja pavisam klusi, it kā no liela attāluma.

�Tīnas �eit nav, Tīnas �eit nav,� Kristians turpināja sev iestās�tīt � un pavisam drīz telpa kļuva aizvien gai�āka un gai�āka. Vēl pēc da�iem mirkļiem Kristians saprata, ka stāv pavisam tuk�ā istabā. Tīnas �eit patie�ām nebija.

��� Tfu, ka jūs nelabais! � Kristians lādējās. � Baigie jociņi�

Durvis atvērās, un tajās stāvēja pasniedzējs.

Kristians bija noskaņots kareivīgi un jau gribēja pateikt visu, ko domā par VIMS Akadēmiju un tās pasniedzējiem, kad piepe�i atce�rējās, ka pasniedzējs nerunā latviski. Klusi nolamājies, zēns izgāja pa durvīm un, uz pasniedzēju neskatīdamies, devās prom pa gaiteni.

Pasniedzējs viņu panāca un aicināja, turēties sev tuvumā.

Kristians kaut ko nobubināja, tomēr paklausīja, jo negribēja ap�maldīties.

Pēc brī�a, uzkāpu�i vairākus stāvus aug�up pa trepēm, viņi iz�nāca pazīstamajā gaitenī, kas veda uz ēdamzāli. Un drīz Kristians ieraudzīja Tīnu un savus draugus, kas pulcējās atpūtas telpā pa ceļam uz ēdamzāli. Visi, ieskaitot Tīnu, bija sveiki un veseli un, sabāzu�i galvas kopā, kaut ko dzīvi apsprieda.

��� Stay here, � pasniedzēja sacīja Kristiānām. � Mrs Rain will come soon.

Kristians nosprauslājās vien par �ādu Reinas tantes apzīmējumu un pievienojās pārējiem.

��� Kā tev gāja? � Marts iesaucās pirmais, un visi pievērsās Kris�tiānām.

��� Nu, tā dīvaini, � Kristiāns atteica un izstāstīja draugiem tikko piedzīvoto.

���������������� Hm, � noteica Linda, kad Kristiāns bija beidzis savu stāstu.

��� Izskatās, ka tu vienīgais aptvēri, ka tas viss ir tikai imitācija.

��� Imago, � izlaboja Miks.

��� Jā, � Linda pamāja. � Mums tik viegli negāja�

Un visi pēc kārtas izstāstīja Kristiānām savus piedzīvojumus dīvainajā istabā.

To Idausoties, Kristiāns neticīgi �ūpoja galvu. Un, kad Miks stās�tīja, kā Linda iegāzusies aizā, Kristiāns �ausmīgi sadusmojās.

��� Kaut kas neaptverams! � viņ� iesaucās. � Es tie�ām nesa�protu, kā viņi kaut ko tādu drīkst darīt! Vai tad Lietuvenei te nav ne�kādas teik�anas?!

��� Acīmredzot nav, � konstatēja Linda. � Tas jau bija skaidrs pirmīt, kad viņa nezināja, kas īsti ir ieplānots.

Kristiāns vēl aizvien nespēja noticēt, ka Akadēmijas pasniedzēji ar viņiem ir �ādi rotaļāju�ies.

Atskanēja soļu dipoņa, un gaiteņa galā parādījās Reinas tante. Straujiem soļiem viņa pienāca pie bērniem un atkrita vienā no at�zveltnes krēsliem, blenzdama kaut kur tālumā.

��� Piedodiet! � viņa beidzot izdvesa. � Piedodiet! Man nebija ne jausmas, ka tas būs tā. � Viņa apklusa un tad piebilda: � Tas, pro�tams, nav nekāds attaisnojums.

Bērni klusēja.

��� Spoks gandrīz noslīka, � pārmeto�i sacīja Tīna.

Reinas tante apskāva mazo meiteni.

��� Lūdzu, piedod! � viņa atkal iesaucās. � Tomēr viņi nekad nebūtu ļāvu�i sunītim noslīkt. Tā bija tikai ūdens bļoda.

Kristiāns saviebās un palūkojās uz Martu.

��� Nu, un kāda tam visam bija jēga? � gribēja zināt Linda. � Jūs vismaz kaut ko jaunu uzzinājāt?

Reinas tante skumji pa�ūpoja galvu.

��� Baidos, ka vēl ne. Ir, protams, �ādi tādi mērījumi, bet līdz ga�lam skaidrs vēl nekas nav.

��� Fantastiski! � sa�utis iesaucās Kristiāns. � Kas tad notiks nā�kamreiz? Patie�ām grūdīsim cits citu aizā, lai beidzot atklātu, kur� no mums ir īstais imago meistars?!

���������������� Ak kungs, protams, ne! � �ausmās iesaucās Reinas tante.

���� Es ar Markusu jau runāju, un viņ� piekrita, ka �ī bija pirmā un pēdējā reize. Ir arī citas metodes.

��� Ak tā, � teica Kristiāns. � Un cik ilgi mēs tā ņemsimies?

��� Kamēr tiksim skaidrībā, � sacīja Reinas tante. � Ir ļoti, ļoti svarīgi tikt skaidrībā. Jūsu pa�u dro�ības dēļ.

��� Nu labi, pieņemsim, ka tas ir svarīgi, � negribīgi piekrita Kris�tiāns. � Cerams, tas nevilksies nedēļām ilgi.

��� Labāk pastāstiet, ko jūs noskaidrojāt tagad? � taujāja Linda.

Arī pārējie �ķita visai ieinteresēti.

Reinas tante brīdi klusēja.

��� To es jums nedrīkstu atklāt, � viņa beidzot sacīja. � Vismaz pagaidām ne, jo tas var ietekmēt tālāko. Mazliet pacietieties, vēlākais pēc da�ām dienām visam būtu jābūt skaidram.

Bērni sāka kurnēt, bet Reinas tante palika pie sava.

��� Iesim pusdienās, � viņa beidzot sacīja. � Un pēcpusdiena jums būs brīva � Markuss domā, ka imago aktivitātes labāk veikt no rīta� tā sakot, vairāk enerģijas.

Pēcpusdienā bērni nolēma doties pastaigā pa Reikjavīku.

��� Es vairs nevaru izturēt tupē�anu �ajos pazemes midzeņos, kur pat pa logu laukā nevar paskatīties, � sūdzējās Linda, un pārējie de�dzīgi viņai piekrita.

��� Es nevaru �odien ar jums nekur iet, � iebilda Reinas tante, bet tad iejaucās Andris, teikdams, ka viņam tik un tā pēcpusdienā nekas neesot ieplānots un ka viņ� ar prieku bērnus pavadī�ot.

��� Nu labi, tas der, � piekrita Reinas tante. � ledo�u jums vēl līdzi mobilo tālruni ar vietējo pieslēgumu � katram gadījumam. Jums gan vajadzētu turēties kopā, dro�ības nekad nav par daudz.

��� Dodiet man to telefonu, � sacīja Linda, � tad tas nekur ne�pazudīs.

Zēni gan saviebās ar tādu izteikumu, bet Reinas tante tomēr at�deva tālruni Lindai, kas tūliņ to iebāza savā mugursomā.

Diena bija nedaudz apmākusies, un, kā aizvien, pūta brāz�mains vēj�. Bērni gāja sabozu�ies un rokas kabatās sabāzu�i, bet vienalga jutās laimīgi, beidzot izkļuvu�i no VIMS Akadēmijas paze�mes telpām.

Vispirms Andris veda viņus nelielā ekskursijā pa pilsētu, un, kad bija galīgi nosalu�i, visi samuka sasildīties nelielā kafejnīciņā, kur gardi smar�oja pēc tikko ceptām smalkmaizītēm.

��� Fū! � izdvesa Linda, noņemdama kapuci un ar baudu ievilk�dama nāsīs smar�īgo gaisu. � Vai Islandē vispār kādreiz ir arī silts?

��� Kādreiz ir, � attrauca Andris. � Kaut gan, jāsaka, vēj� pū� ari tad.

��� Brrr� � nodrebinājās arī Marts. � Lai cik te būtu skaisti, to�mēr vēja ir par daudz.

Bērni sasēdās pie galdiņiem, un Andris atnesa visiem svaigās mai�zītes un karstu kakao.

��� Kā tu domā, Andri, ko viņi ir ieplānoju�i rītdien? � vaicāja Kristiāns.

��� Nav ne jausmas, � Andris atteica. � Ja jau pat Reinas tante to nezina, vismaz izskatījās, ka nezina.

��� Nu, par to, kas notika �odien, viņa pilnīgi noteikti neko nezi�nāja, � sacīja Kristiāns, piebāzis pilnu muti ar gardo smalkmaizīti.

��� Viņa to nekad nebūtu pieļāvusi, tāpēc arī tas tika turēts no viņas no�slēpumā.

Andris �ķita domīgs.

��� Nevar zināt, � viņ� sacīja. � Man �ķiet, ka Akadēmijā Reinas tantei nemaz nav tik liela teik�ana. Visu nosaka direktors� nu, un arī Markuss.

��� Cerams, viņiem pietiks sajēgas neatkārtot to, ko viņi mēģi�nāja �odien, � sacīja Marts. � Beigu beigās izskatījās, ka tas nemaz nenostrādāja.

��� Jā, beigās atklājās tas pats, ko visi jau tāpat zināja, � piekrita Kristiāns. � Vienīgais no mums, kur� spēj imagot, ir Tīna. Tāpēc jau nebija mūs jāved uz Islandi.

��� Nē� � novilka Andris, un bērni gaidīja, ka viņ� teiks vēl kaut ko, bet viņ� neko vairs neteica un turpināja dzert kakao.

Kad visi bija padzēru�i, paēdu�i un, galvenais, sasildīju�ies, An�dris ierosināja izmest vēl vienu likumu pa pilsētas centru. Un, kad tas bija darīts, viņi, atkal sasalu�i ragā, bija gatavi atgriezties Akadē�mijā.

Kristiāns pamodās, kā viņam pa�am �ķita, nakts vidū un, neko neredzēdams, jo istabā valdīja pilnīga tumsa, taustījās pēc pulksteņa. Izrādījās, ir jau septiņi no rīta. Tā kā iepriek�ējā vakarā bija agri aiz�iets gulēt, Kristiāns jutās pilnīgi izgulējies. Sataustījis naktslampiņas slēdzi, viņ� to nospieda un paraudzījās apkārt pēc Spoka.

Suns mierīgi gulēja istabas vidū uz tepiķl�a.

Kristiāns brīdi palika guļam, izbaudīdams silto gultu un klusumu visapkārt. Ta�u klusums kļuva aizdomīgs.

��� Tīna, tu guli? � Kristiāns klusi vaicāja un, paslējies gultā uz elkoņiem, palūkojās uz māsas gultu.

Tīnas tur nebija.

Sega bija izvandīta, it kā Tīna būtu steigā cēlusies aug�ā. Bija pil�nīgi skaidrs, ka gultā ir gulēts, ta�u meitenes nebija.

Kristiāns izkāpa no gultas un aizgāja līdz vannas istabai.

Ta�u arī tur neviena nebija.

��� Hm, � noteica Kristiāns un, iekāpis ie�ļūcenēs, izgāja gaitenī. Spoks pamodināts smilkstēja un lēkāja zēnam apkārt. Kristiāns aiz�gāja līdz Lindas istabas durvīm un pieklauvēja. Aiz durvīm valdīja klusums, un Kristiāns pieklauvēja vēlreiz � skaļāk.

Pēc brī�a aiz durvīm bija dzirdamas da�as klusinātas skaņas un drīz samiegojusies balss jautāja:

��� Kas tur ir?

��� Es, Kristiāns, � zēns atteica. � Atver, lūdzu, durvis!

Samiegojusies un izbu�ināta, Linda atvēra durvis un izbrīnīta

vērās zēnā, kur� arī vēl aizvien bija pid�amā.

��� Kas noticis? � viņa vaicāja.

��� Tīna pazudusi, � Kristiāns atteica, bet vēl nebija īsti uztrau�cies. � Domāju, varbūt viņa ir pie tevis.

��� Nav gan. Es gulēju. Varbūt viņa ir ar Reinas tanti? � meitene bilda.

��� Nav ne jausmas. Ieiesim pie pārējiem. � Un viņ� devās pie�dauzīt pie Mika un Marta istabas durvīm.

Marts atvēra durvis acumirklī. Izskatījās, ka viņ� ir aug�ā jau labu brīdi.

��� Kas noticis? Kāpēc jūs abi esat pid�amā? � viņ� apmulsa.

��� Tīna pazudusi, � sacīja Kristiāns. � Viņa ta�u nav pie jums, vai ne?

��� Nē, protams, ne, � atteica Marts. � Kā tas ir � pazudusi? Kur pazudusi?

��� Nezinu. Es tikko pamodos, bet viņas istabā nebija. Arī vannas istabā ne. Domāju, varbūt viņa ir pie jums.

��� Dīvaini, � noteica Marts. � Te ta�u īsti nav, kur iet. Varbūt Lietuvene viņu savākusi?

��� Es arī tā domāju, � piebalsoja Linda.

Kristiānām ie�āvās prātā �au�alīga doma.

��� Jēziņ, es ceru, ka tas nav kāds no viņu kārtējiem eksperimen�tiem! � viņ� iesaucās. � Ja tā, es prasī�u, lai mūs tūliņ ved mājās! Tas jau vairs nav normāli!

��� Paga, nomierinies, � teica Linda. � Vispirms sameklēsim Rei�nas tanti.

Kristiāns pamāja, un tie�i tad atskanēja skrieno�u soļu dipoņa.

Visi palūkojās turp � �urp pa gaiteni skrēja Andris. Ta�u viņu bija grūti pazīt. Kautrīgais, nedaudz lempīgā izskata puisis tagad, piesārtis un izspūru�iem matiem, aulek�iem vien skrēja uz bērnu pusi,

rokā turēdams papīra lapu. Kristiānām vēderā kaut kas sagriezās, un viņu pārņēma nelabas priek�nojautas. Ir noticis kaut kas slikts. Citādi nevarēja būt.

��� Kas noticis ar Tīnu? � Kristiāns izdvesa, tik tikko pazīdams pats savu balsi. Tā skanēja sve�ādi.

Andris pakratīja papīra lapu, kas viņam bija rokā. Tajā kaut kas bija rakstīts.

��� Mums jābrauc, � viņ� beidzot izdvesa. � �igli ģērbieties, es gaidī�u tepat! Tūlīt!

Bērni pārbiju�ies blenza uz viņu.

��� Kas noticis? � kļuvusi pavisam bāla, pavaicāja Linda.

��� Tīna, � Andris teica.

Kristiānām sametās nelabi. Viņam sagriezās galva, un viņ� pē�dējā brīdī pieķērās pie stenderes, lai noturētos kājās.

��� Viss būs labi, bet mums jābrauc, � Andris izspēra. � Vēstulē teikts, ka mums deviņos jābūt uz vietas!

��� Kādā vēstulē? Kur mums jābūt? Kas noticis ar Tīnu? � vienā elpas vilcienā izdvesa Kristiāns.

��� Berija Banda, � klusi sacīja Andris. � Nekas cits tas nevar būt. Viņi ir nolaupīju�i Tīnu, un, ja mēs gribot meiteni atgūt, mums visiem jāierodas uz tik�anos ar viņiem. Mēs nedrīkstam nevienam neko teikt, citādi bū�ot vēl ļaunāk. Man esot jūs jāaizved.

��� Vai ar viņu viss ir kārtībā? � Kristiāns no�ukstēja.

Andris pamāja.

��� Domāju, ka jā. Bet mums jādara tā, kā viņi liek. Nebūtu labi viņus izaicināt.

Kristiāns, joprojām bāls kā nāve, arī pamāja un kā pa sapņiem devās uz istabu saģērbties. Arī Linda skrie�us aizmetās uz savu istabu, bet Marts gāja modināt Miku, kas vēl gulēja.

Drīz visi bija salēku�i Andra ma�īnā � par laimi, tā stāvēja ne�tālu no Akadēmijas � un brauca ārā no pilsētas.

�t

\

��� Uz kurieni mēs dodamies? � jautāja Marts, kas, �ķiet, vienī�gais vēl spēja parunāt.

��� Uz kādu vietu kalnos, � Andris atbildēja. � Vēstulei bija pievienota karte, un tajā tā vieta ir atzīmēta. Es zinu, kur tas ir.

��� Kad tu to vēstuli dabūji? � Marts taujāja.

��� �orīt, kad pamodos. Tā mētājās uz grīdas pie durvīm � acīm�redzot kāds to naktī iebāzis pa durvju spraugu.

��� Tas nozīmē, ka �is kāds ir ticis iek�ā Akadēmijā, nolaupījis Tīnu un iebāzis tavā istabā vēstuli� � murmināja Marts. � Nemaz nezināju, ka Akadēmijas telpās ir tik viegli iekļūt.

��� Nav jau ari, � teica Andris. � Ta�u, ja mums patie�ām ir da�rī�ana ar Berija Bandu, tad par to nebūtu jābrīnās. Reizēm man �ķiet, ka viņi ir daudz spējīgāki par mūsu Akadēmijas meistariem.

Kristiānām nelabā dū�a nebija pārgājusi. Domās viņ� nolādēja to dienu, kad viņi bija piekritu�i doties Reinas tantei līdzi uz Islandi.

Izbrauku�i no Reikjavīkas, viņi devās uz priek�u pa vientuļiem ceļiem, kas veda cauri lavas laukiem tie�i iek�ā kalnos. Kaut arī kalni izskatījās kā ar roku aizsniedzami, viņi brauca veselu stundu, līdz beidzot nokļuva me�onīgā, kalnainā apvidū. Visapkārt nebija nevie�nas pa�as mājas, nevienas dzīvas dvēseles.

Andris pēk�ņi nospieda bremzi, un ma�īna strauji apstājās.

��� Kas notika? � jautāja Kristiāns.

��� Jāpaskatās kartē, � sacīja Andris, pētīdams nelielo, vēstulei pievienoto kalnu apgabala karti. � Izskatās, ka mums jābrauc kalnā aug�ā. � Un viņ� atkal iedarbināja motoru.

Ceļ� cauri melnajiem kalniem vijās lī�u lo�u, līdz beidzot viņi izbrauca nelielā plato. �ķita, ka ir sasniegta kalna virsotne. Uz melno kalna grēdu fona nebija grūti pamanīt tur novietotu nelielu sarkanu auto, ta�u �ķita, ka tas ir tuk�s.

��� Ceļ� �eit beidzas. Jākāpj ārā, � teica Andris, apstādinājis ma��īnu.

Visi izkāpa, un asas vēja brāzmas acumirklī ieklupa viņu jakās un mēģināja nopūst no ceļa.

Kristiāns pirmais ieraudzīja Tīnu, kas, sarāvusies no stiprā vēja, sēdēja gabaliņu tālāk pie kādas klints. Izskatījās, ka viņai nekas ne�kai�.

Ieraudzījusi brāli, Tīna pielēca kājās un jau gribēja mesties viņam pretī, bet pēk�ņi no aizmugures viņu kāds satvēra.

Tas bija vidēja auguma islandietis, gai�i brūniem matiem un ne�izteiksmīgu seju. Kristiānām �ķita, ka parastos apstākļos �ādu seju vajadzētu redzēt daudzas reizes, lai ielāgotu, bet �oreiz Kristiānām tā paliks iekalta atmiņā līdz mū�a galam jau no pirmā skatiena.

Islandietis ar �estiem lika visiem palikt uz vietas un norādīja uz Andri.

��� Palieciet visi tepat! � nokomandēja Andris un devās pie islan�die�a, kas bija sagrābis Tīnu.

Kristiānā pirmais instinkts bija mesties pie māsas, bet viņ� sevi pārliecināja, ka Andris zina, ko runā, un palika uz vietas.

Andris nostājās blakus Tīnai un islandietim un sāka runāt:

��� Jūs būsiet pārsteigti par to, ko tagad dzirdēsiet, bet uzklausiet mani.

Bērni apmulsu�i viņā raudzījās. Arī Tīna vairs nerāvās pie brāļa, tikai apjukusi lūkojās uz Andri.

��� Jums varbūt �ķiet, ka VIMS Akadēmijā ir izcili pasniedzēji un meistari, bet, ticiet man, tā nav, � Andris runāja. � Esmu �eit pava�dījis gana daudz laika, lai pārliecinātos par to. Tie�i tāpat kā Holgers. � Andris pamāja uz islandie�a pusi, kur� vēl aizvien stāvēja, nebilzdams ne vārda.

Izskatījās, ka neviena cita �eit nav.

��� Patiesībā Akadēmijas meistari nestāv ne tuvu Berija Bandas meistariem, � Andris turpināja.

Kristiāns un pārējie apmulsu�i klausījās, nesaprazdami, ko An�dris grib viņiem pateikt.

��� Es pats esmu spēcīgs imago meistars, � Andris ar neslēptu lepnumu sacīja. � Es pat gribu teikt � spēcīgāks par lielāko daļu no Akadēmijas tā dēvētajiem meistariem. �eit es vairs neko neiemācī��os, tas ir pilnīgi skaidrs. Vienīgā iespēja kaut ko sasniegt ir pievie�noties Berija Bandai � tie�i tur satiekas visi īstie talanti!

Bērni saskatījās, nojauzdami, ka nupat vairs nav labi, bet īsti ne�saprazdami, ko Andris cen�as panākt.

��� Kāpēc viņi mani nav pamanīju�i? � Andris turpināja. � Bet to var labot.

��� Tad jau labi, � beidzot iejaucās Kristiāns. � Laid vaļā Tīnu un ej uz Berija Bandu, ja vēlies. Ko tu gribi no mums?

��� Tāpat vien Berija Bandā iekļūt nevar, � pēc brī�a viņ� klusi sacīja. � Ir vajadzīgs kaut kas, kas viņiem �ķitīs interesants. Kaut kas, kas liks viņiem novērtēt arī mani un Holgeru.

Islandietis, dzirdot pieminam savu vārdu, pamāja ar galvu.

��� Un kaut kas interesants ir �eit starp jums, � Andris teica, cie�i uzlūkodams bērnus. � Mēs domājām, ka Tīna ir tā spēcīgā imago meistare, bet pagāju�ajā naktī pārliecinājāmies, ka tā nav.

��� Kā jūs par to pārliecinājāties? � asi jautāja Kristiāns.

��� Mums ir īpa�a aparatūra, � atbildēja Andris. � Mums nebija vajadzības noņemties ar tām muļķībām, ar ko nodarbojas Akadē�mijas meistari. Tīna ir ļoti stipra, jā. Bet ne tik stipra, lai varētu iein�teresēt Berija Bandu. Visstiprākais imago meistars ir viens no jums. Dīvaini, bet neviens nevar pateikt, kur� no jums tas ir. Bet mēs tomēr pacentīsimies. � Un Andra sejā iezagās nejauks smīns. Tas nepavi�sam nebija klusais, neveiklais students, kādu bērni bija iepazinu�i pēdējās dienās.

Kristiāns, visu laiku stāvējis kā sastindzis, beidzot atjēdzās un metās uz priek�u, bet netika līdz Tīnai. Pusceļā viņ� atdūrās pret ne�redzamu sienu un iekliegdamies pakrita.

Marts, Miks un Linda, to redzot, ari metās uz priek�u un metās dauzīt ar dūrēm pa neredzamo �ķērsli, bet nespēja tam neko padarīt.

Andris tikmēr stāvēja, rokas sakrustojis uz krūtīm, un viņus vēroja.

��� Uz priek�u! Izmantojiet savas spējas, iznīciniet sienu! Citādi Tīna nekad pie jums vairs nenonāks!

Kristiāns sajutās kā jaunā sapnī. Pēk�ņi atkārtojās vakar piedzī�votais, ta�u �oreiz tas nepārprotami bija pa īstam.

Miks niknā izmisumā spārdīja sienu, bet Marts un Linda, sa�prazdami, ka ar fizisku spēku sienu iznīcināt neizdosies, apstājās un centās iznīcināt �ķērsli ar visu savu domu spēku. Arī Kristiāns stāvēja kā sastindzis un cie�i vērās uz vietu, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties neredzamajam �ķērslim.

Tīna, sapratusi, ka, lai gan pie viņas ir Andris, notiek kaut kas ļoti nelāgs, �ēli raudāja.

Piepe�i atskanēja plīsto�a stikla skaņa un līdz �im neredzamā siena, piepe�i pārvērtusies par vizmojo�u stiklu, sa�ķīda, pārklādama zemi ar sīkām lauskām. Tās acumirklī pārvērtās par kristāla lodī�tēm, kas aizripoja uz visām pusēm un izkūpēja gaisā.

Andris iekliedzās, un tajā pa�ā mirklī viņam blakus nez no ku�rienes uzradās milzīgs, izspūris pelēkais vilks, kur� atņirdzies nāca uz bērnu pusi.

Visi �ausmās sastinga.

Tad piepe�i vilkam virs galvas parādījās maza, spārnota feja, tad vēl viena, tad vēl viena, līdz to jau bija vesels bars � tās spindzēda�mas riņķoja vilkam gar acīm un gar ausīm, līdz viņ� vairs nesaprata, kas notiek. Kratīdams galvu, zvērs izmisīgi mēģināja no tām atbrīvo�ties, bet tas nekādi neizdevās.

��� Malacis Tīna! � uzvaro�i iesaucās Kristiāns, un Tīna caur asarām pasmaidīja.

Ta�u Andris pavicināja rokas, un fejas pazuda, bet vilks atguvies ņurdēdams nāca aizvien tuvāk. Izskatījās, ka viņu interesē Linda, jo viņ� tuvojās meitenei, ignorēdams zēnus.

Miks nobālējis nostājās meitenei priek�ā, bet vilks tikmēr turpi�nāja tuvoties.

Tīna iekliedzās, ar roku norādīdama uz kaut ko bērniem aiz mu�guras.

Neizlaizdami vilku no redzesloka, bērni palūkojās atpakaļ, un neviļus visiem paspruka kliedziens.

Kristiānām aiz muguras stāvēja baisākais un pretīgākais zvērs, kādu viņi savā mū�ā bija redzēju�i. Tas bija melns un milzīgs, divreiz lielāks par vilku, ar izpluku�u melnu vilnu, kas kum�ķiem vien krita ārā, atklājot pelēkmelnu ādu. Zvēra purns bija kā āmrijas un hiēnas krustojumam, ausis mazas, pieglaustas, bet purns atņirgts, atklājot nevienmērīgu asu zobu rindu. �auras, apsārtu�as acis nenovērzda�mās blenza uz vilku.

Bērni �ausmās pamira. Arī vilks apmulsa un, beidzis rūkt, klusi blenza uz melno radījumu.

Briesmonis ierēcās, metās virsū vilkam, un zvēri sāka plēsties.

Brīdi vērojis fascinējo�o skatu, Kristiāns �ausmās piepe�i at�skārta, ka viņ� pa daļai ir �eit, pa daļai � melnajā briesmonī. Pēk�ņi viņ� sajuta, kā ir, kad melnā briesmoņa z!obi ieko�as vilkam skaustā, to purinot. Viņ� saprata, ka spēj to kontrolēt, bet tas vēl ne tuvu ne�bija viss. Pēk�ņi sajutis spēju spēku pieplūdumu, Kristiāns iztēlojās, ko viņ� labprāt izdarītu ar sve�o islandieti un Andri� Un tajā pa�ā mirklī sacēlās spēcīga, kauco�a vēja brāzma, kas acumirklī nogāza no kājām islandieti un metās vajāt Andri.

Cīnoties ar spēcīgo vēju, Andris zaudēja līdzsvaru un streipuļo�dams mēģināja noturēties kājās, bet tikmēr viesulis aiztrieca viņu līdz pa�ai klints malai. Kristiāns fascinēts nolūkojās, kā Andris pēdē�jiem spēkiem cen�as turēties pretī orkānam, kamēr līdz bezdibenim to �ķir teju pāris soļu.

Tikmēr vilks ar melno nezvēru turpināja plosīties, bet vilks bija kļuvis ievērojami vājāks. Acīmredzot, kamēr Andris nepievērsa tam uzmanību, imago strauji zaudēja spēku.

Turpretī Kristiāns sevī rada aizvien jaunus un jaunus spēkus. Ar vēju viņ� aiztrieca Andri pie islandie�a, kas vēl aizvien vārtījās pa zemi, un acumirklī tos ietina milzu tīkls. Vienā acumirklī tīkls sapiņ�ķerējās tā, ka abi pui�i nespēja ne pakustēties.

Tomēr tīkls netraucēja imago veido�anai, un Andris nolēma mai�nīt stratēģiju.

Vilks izgaisa kā nebijis, savukārt bērnus sāk kapāt krusa.

Milzīgi krusas graudi, asi kā adatas un cieti kā tenisa bumbiņas, bira pār bērnu galvām, un viņi izmisīgi meklēja, kur patverties.

Kristiāns acumirklī atrisināja �o problēmu, izveidodams virs viņiem krusas necaursitamu sienu, līdzīgu tai, kādu pirmīt bija radī�jis Andris.

Tikmēr melnais nezvērs tuvojās tīklā sapītajiem. Atņirgtajā purnā rēgojās ko�i sarkanas smaganas, no kurām zemē pilēja staipīgas, dzeltenīgas siekalas. To redzot, Andra imago�anas spēja pazuda kā nebijusi. Savukārt Kristiāns juta, ka viņ� briesmoni kontrolē tikai da�ļēji. Viņ� vēl aizvien daļēji izjuta zvēru, izjuta adrenalīnu, kas radās, zvēram tuvojoties sasietajiem pui�iem, bet zēns vairs nebija pārlieci�nāts, ka viņam izdosies to atturēt no tālāka uzbrukuma.

Pēk�ņi atskanēja ma�īnas motora rūkoņa, un pēc mirkļa kalna virsotnē parādījās Nika vadītais pazīstamais autobuss. Bremzēm kau�cot, busiņ� apstājās, un ārā izlēca Niks, Reinas tante, V1MS Akadēmi�jas direktors Gardars Edmundsons un vēl kāds sve�s vīrietis, kuru bērni nepazina.

��� Palīgā! � iebļāvās Linda, bet atbraucējiem tas nemaz nebija jādzird.

Sve�ais vīrietis un Akadēmijas direktors apstājās kā iemieti un cie�i vērās uz melno briesmoni, kur� jau bija sasniedzis tīklā sapītos pui�us. Pēc da�ām sekundēm briesmonis arī sastinga kā pārakmeņo�jies, un sve�ais vīrs jau metās pie pui�iem, gribēdams tos atbrīvot.

Tad atjēdzās Kristiāns.

Pieskrējis pie Gardara Edmundsona, viņ� to sagrāba aiz rokas, kliegdams:

��� Nē, nē!

Gan direktors, gan sve�ais vīrietis pārsteigti apstājās un parau�dzījās uz zēnu.

��� Kas te notiek? � vaicāja arī Reinas tante. � Kāpēc Andris un Holgers ir tā sapīti? Un ko te vispār dara Holgers?

��� Tūlīt visu izstāstīsim, � strauji teica Kristiāns. Tīna bija pie�ķērusies brālim pie rokas tik cie�i, it kā nekad vairs negribētu viņu atlaist.

��� Tikai, Dieva dēļ, neatbrīvojiet tos abus! � uztraukti teica arī Linda. � Viņi nolaupīja Tīnu un gribēja mūs nogalināt!

��� Nav taisnība! � Andris protestēja. � Neviens nevienu negri�bēja nogalināt!

��� Jā, tikai nolaupīt un pārdot Berija Bandai, � ironizēja Kris�tiāns. � Tāds nieks vien�

��� Ko?! � iebļāvās Reinas tante. � Kas tie par jociņiem?

��� Nekādi jociņi, � apstiprināja arī Marts. � Tie�i tā viss bija.

Reinas tante tikmēr islandie�u valodā pārstāstīja sarunu sve�ajam

vīram. Tas, manāmi �okēts, klausījās.

��� Tā, tagad izstāstiet visu pēc kārtas! � Reinas tante nokoman�dēja. � Tā, lai beidzot kaut kas kļūst skaidrs.

Un Kristiāns izstāstīja.

Visu, sākot no brī�a, kad viņ� bija konstatējis, ka Tīnas vairs nav istabā, un beidzot ar mirkli, kad bija sajutis sevi melnā zvēra ādā.

��� Tu biji Ūdulis?! � piepe�i iesaucās Tīna.

Visi pārsteigti pavērās mazajā meitenē.

��� Kāds Ūdulis? � nesaprata Kristiāns.

Tīna pamāja uz joprojām sastingu�o melno briesmoni.

��� Nu, tas� Ūdulis!

Kristiāns, pilnīgi apstulbis, vērās te uz māsu, te uz melno bries�moni.

��� Tas ir Ūdulis? Un kas ir Ūdulis?

��� Nu, pagares dzīvnieks! Reinas tante man par viņu stāstīja! Atceries, es vēl viņu reiz uzzīmēju!

Kā pa miglu Kristiānām atausa atmiņā Tīnas zīmējums, kur bija attēlots dīvains, melns zvērs. Un tad viņ� atcerējās Tīnas stāstu par Ūduli � briesmīgo pagares dzīvnieku, kas dzīvo zem zemes un izlien virspusē pa kurmju alām, pa ceļam aprijot visus kurmjus, bet, izlīdis ārā, ir vēl vairāk izbadējies. Vēl pēc brī�a viņam uzausa citas atmiņu ainas: dīvainais plankums kokā vienā no viņa fotogrāfijām; kurmja ādiņa me�ā aiz viņu ģimenes vasaras mājas; dīvainais notikums baz�nīcas tornī, kad viņi bija kāpu�i aug�ā, lai nofotografētu pilsētu no putna lidojuma; atgadījums ar aitām, kad nak�ņoja pie Johannas; briesmīgais zvērs, kas viņus vajāja pastaigā pa kalnu taku pie karsta�jiem avotiem�

��� Jēziņ� � Kristiāns izdvesa, beidzot visu sapratis. � Tas ta�u visu laiku biju es�

Un viņ� visu izstāstīja Reinas tantei. Visi, ieskaitot Reinas tanti un veco Gardaru Edmundsonu, stāvēja vaļā mutēm un klausījās, pilnīgi aizmirsu�i gan auksto vēju, kas vēl aizvien plosījās kalna galā, gan tīklā sapītos pui�us. Tikai sve�ais vīrs stāvēja, mulsi nolūkodamies zēnā, jo nekā no teiktā nesaprata.

��� Sanāk, ka es pats esmu to radījis, � Kristiāns pabeidza savu stāstu. � Kaut kādā veidā, ieraugot Tīnas zīmējumu un dzirdot viņas stāstu, es esmu, pats to neapzinoties, radījis īstu Ūduli. Un viņ� visu laiku ir bijis tuvumā. Kā tas vispār ir iespējams?

Reinas tante nogrozīja galvu.

��� Jā, tas ir ļoti neparasti. Ļoti, ļoti neparasti. Ta�u viss �is gadī�jums ir neparasts. Acīmredzot tu visu laiku esi apzināti mēģinājis kontrolēt sevi, jo visas neparastās lietas tev �ķiet nevērtīgas. Tu atzīsti tikai racionālo, to, ko var izskaitļot un izskaidrot. Ta�u imago�anas spēja tevī ir tik liela, ka agri vai vēlu tai bija jāizpau�as. Un tā izpau�dās neapzināti.

��� �ā vai tā, � ieteicās Linda, � beidzot mēs zinām, kur� no mums ir meklētais.

��� Jā, spēle ir sākusies, � domīgi novilka Reinas tante. � Un nu mums ir ari savs spēles meistars�

Viņa bridi apklusa, tad atjēdzās un sāka rosīties. Vispirms Reinas tante pārtulkoja sve�ajam, ko viņi tikko bija noskaidroju�i. To dzir�dot, vīram iedegās acis un sejā parādījās plats smaids.

Pirmais pie Kristiānā pienāca Akadēmijas direktors Gardars Edmundsons un pastiepa zēnam roku.

��� Apsveicu, manu zēn! � viņ� sacīja. � Es patie�ām lepojos ar

tevi!

Ari otrs virs pienāca klāt.

��� Tas ir Markuss, � skaļi no�ukstēja Reinas tante, un bērni no�elsās vien. Tad tāds izskatījās slavenais Markuss � augumā īsāks par Reinas tanti, bet stingriem vaibstiem, tum�i brūnām, zibo�ām acīm un laipnu seju.

��� Welcome! � sacīja Markuss, ar manāmu lepnumu lūkodamies uz Kristiānu. � Now you are one of us!

Kristians nosarka.

��� Vai nu es to gribu vai ne, � viņ� tikko dzirdami nopurpināja.

Zēnu bija pārņēmu�as dīvainas izjūtas. Bija pilnīgi skaidrs, ka

�eit, kalna galā, viņa dzīvē ir noticis pagrieziens. Vēl lielāks par to, kad Reinas tante viņiem pirmo reizi atklāja imago. Tagad bija skaidrs, ka viņa dzīve uz visiem laikiem būs saistīta ar �o neparasto zemi un dīvaino lietu, kas vēl līdz �im viņam nebija saprotama, � ar imago.

Kamēr viņ� tā stāvēja, iegrimis domās, Markuss un Gardars Edmundsons bija sāku�i rīkoties. Kaut kas acīm redzami notika ar tīk�los sapītajiem pui�iem. Tīkls, kurā viņi vēl aizvien bija sapinu�ies, pēk�ņi pazuda, bet nez kāpēc pui�i nemetās bēgt. Tikai pēc mirkļa bērni pamanīja, ka tagad abiem virvēs ir sapītas kājas un arīdzan rokas uz muguras sasietas ar tādām kā auklām.

Markuss klusi, bet stingri viņiem kaut ko sacīja, un abi pui�i, no�kārtu galvu un pat nemēģinādami protestēt, sīkiem soļiem, cik nu virves atļāva, devās uz Andra ma�īnu. Markuss viņiem sekoja un tad, pagriezies atpakaļ, kaut ko islandiski noteica.

��� Viņ� mūs gaidīs Akadēmijā, � paskaidroja Reinas tante. � Mēs ar Gardaru brauksim kopā ar jums Nika ma�īnā.

��� Interesanti, kāpēc viņi nemēģina pretoties? � brīnījās Linda.

��� Viņi saprot, ka tam nav jēgas. Holgeram tikpat kā nav nekādu imago�anas spēju, un viens Andris nemū�am netiktu galā ar tādu pār�spēku kā �eit. Un par Kristiānā spējām viņ� jau tikko pārliecinājās.

��� Kas notiks ar Ūduli? � pēk�ņi vaicāja Tīna.

Patie�ām, dīvainais briesmonis vēl aizvien sastindzis stāvēja turpat.

��� Viņ� ta�u nevar tā �eit palikt, vai ne? � vaicāja ari Kristiāns.

��� ja nu �eit nokļūst cilvēki un viņu ierauga?

��� Un ja nu viņ� atkal atdzīvojas? � iedomājās Miks.

��� Par Ūduli varat neuztraukties � pats no sevis viņ� neatdzīvo�sies. Bet, tā kā tas ir palieko�ais imago, ar viņu var tikt galā tikai īpa�a brigāde. Tiklīdz būsim atpakaļ Akadēmijā, es to noorganizē�u. Pa�gaidām gan būs viņ� jāatstāj tepat � jācer, ka neviens te pēk�ņi neuzkulsies.

��� Nav jau nu glu�i pati gleznainākā pastaigu vieta, � nomur�mināja Miks, un Linda iesmējās.

��� Tie�ām, � viņa piekrita. � Jābūt vai nu trakam, vai imagotājam, lai �eit nonāktu!

��� Man �ķiet, te viss ir beidzies, � sarosījās Reinas tante. � Brau�cam mājās!

��� Mājās?! � Tīna sajūsmā iesaucās.

��� Uz Akadēmiju, � precizēja Reinas tante, un Tīna sabozās.

���� Ta�u nebēdā! � Viņa apskāva meiteni. � Domāju, ka pavisam drīz varēsim doties arī mājās.

��� Urā! � Tīna iesaucās, un arī pārējie nopriecājās. Likās, ka visiem piedzīvojumu ir gana. Vien Kristiāns palika nedaudz domīgs.

Nez kāpēc viņam �ķita, ka Reinas tantes solījums par do�anos mājās uz viņu neattiecas.

��� Tikai vienu es nesaprotu, � piepe�i sacīja Linda. � Kā jūs mūs atradāt?

��� Paveicās, � pavīpsnāja Reinas tante. � No rīta gāju jūs mo�dināt un ieraudzīju, ka neviena nav. Kaut gan� kaut kas tur bija�

��� Kas?! � vienā balsī iesaucās Linda un Marts.

��� Peļķīte Kristiānā un Tīnas istabas vidū, � Reinas tante iro�niski noteica.

��� Vai dieniņ, Spoks! � iesaucās Kristiāns. � Mēs viņu pavisam aizmirsām!

��� Ar viņu viss ir kārtībā, � teica Reinas tante. � Tepiķis, pro�tams, nedaudz sabojāts, bet tas tā� Vārdu sakot, bija pilnīgi skaidrs, ka kaut kas nav labi, jo Markuss nebija iecerējis ar jums nodarboties, iekams nebūsiet paēdu�i.

��� Es vienalga nesaprotu. Kā jūs zinājāt, kur mūs meklēt? � Linda atkal jautāja.

��� Mobilais, � Reinas tante attraucsļ. � Mums visiem par laimi, tu biji paķērusi līdzi to pa�u mugursomu, kas tev bija līdzi vakar, kad staigājāt pa pilsētu. Atceraties, es jums vakar iedevu līdzi mobilo tālruni?

Bērni pamāja.

��� Nu, lūk, �im telefonam ir iestatīta GPS lokalizē�anas sistēma, kas sasaistīta ar manu tālruni. Respektīvi, es varēju apskatīties, kur tas atrodas. Mums visiem patie�ām ļoti paveicās, ka tev tas bija līdzi!

Linda mulsi pagrozīja rokās mugursomu. Viņa pat neatcerējās, kurā brīdī bija iedomājusies to paķert līdzi, � tas bija noticis glu�i automātiski. Par laimi viņiem visiem�

Reinas tante jau skubināja visus uz ma�īnu.

��� Ātrāk, ātrāk! � viņa sacīja. � Niks jau kādas piecas minūtes darbina motoru pa tuk�o.

Visi sakāpa auto un ar Nikam raksturīgo straujo uzrāvienu uz�sāka braucienu lejup no kalna, lai dotos atpakaļ uz Reikjavīku.

Akadēmijā Reinas tante tūliņ aizmetās organizēt brigādi, kas lik�vidētu Kristiānā radīto Ūduli, bet bērni tikmēr sapulcējās Kristiānā un Tīnas istabā.

��� Interesanti, kas notiks tālāk, � domīgi ierunājās Marts. Spoka sa�urātais tepiķītis bija aizvākts, bet istabā vēl aizvien jocīgi oda.

��� Domāju, ka mēs drīz vien dosimies mājās, � atteica Linda.

��� Kā jau Reinas tante teica.

��� Un kas notiks ar Kristiānu? � atkal ieteicās Marts un norū�pējies palūkojās uz draugu. Visu atpakaļceļu Kristiāns nebija izrunā�jis ne vārda un arī tagad �ķita iegrimis dziļās domās.

��� Dro�i vien arī Kristiāns brauks mājās, � sacīja Linda, bet tas neizklausījās diez cik pārliecino�i. � Reinas tante ta�u agrāk stāstīja, ka galvenais ir noteikt, kur� no mums ir spēcīgais imago meistars tikai tādēļ, lai varētu viņu pasargāt.

��� Viņi pat Tīnu nespēja pasargāt! � Kristiāns nikni iesaucās.

��� Atradu�ies sargātāji! Viņu pa�u deguna galā no pa�as Akadēmijas nolaupa mazu meiteni, un neviens neko pat nenojau�!

��� Neviens mani nenolaupīja, � Tīna iepīkstējās, nesapraz�dama, par ko ir �is tracis. � Vienkār�i Andris mani pamodināja un teica, ka ir kaut kas interesants, ko man parādīt, un ka man jāiet līdzi.

��� Un tu arī gāji! � tikpat nikni iesaucās Kristiāns.

��� Tas ta�u bija Andris, � Tīna protestēja. � Tas nebija nekāds sve�inieks!

��� Kā izrādījās, bija gan, � noteica Kristiāns.

��� Tīna ta�u to nevarēja zināt, � Linda aizstāvēja mazo. � Bet tev, protams, taisnība � Akadēmijas cilvēkiem vajadzēja būt gud�rākiem.

��� Es ar viņiem vispār vairs negribu būt nekādās attiecībās! � Kristiāns paziņoja. � Man tas viss riebjas! Visi viņi ir juku�i �

paskatieties kaut vai uz Andri! Un mēs domājām, ka viņ� ir mūsu draugs!

��� Tas ir tikai viens cilvēks, � klusi iebilda Linda.

��� Jā? Un kā tad ar to islandieti, kā viņu tur sauca�?

��� Holgers, � teica Marts.

��� Jā. Un vēl tā Berija Banda! Pilns ar trakajiem!

Bērni klusēja un izbiju�ies raudzījās Kristiānā. Tik dusmīgu viņi draugu vēl nebija redzēju�i. Aiz niknuma viņam pat vaigi bija piesārtu�i un acis draudīgi zibsnīja.

��� Varbūt vispirms paklausīsimies, ko saka Lietuvene un pārē�jie, � piesardzīgi ierosināja Marts. � Kas zina, varbūt viņiem būs kādas jēdzīgas domas.

��� Līdz �im nav biju�as, � pavīpsnāja Kristiāns. � Kur�, galu galā, atklāja, ka man ir tās dīvainās spējas, � ne jau viņi! To atklāja Andris un tas otrs! Varbūt patie�ām Andrim taisnība un visi spēcīgā�kie meistari ir Berija Bandā, bet Akadēmijā ir tikai tādi nīkuļi!

��� Kas to būtu domājis, ka tu esi tas, ko viņi meklēja, � neslēptā apbrīnā sacīja Miks. � Tagad tu dro�i vien varēsi pārcelties uz Islandi un mācīties Akadēmijā.

Kristiāns no�ņācās, bet Linda nemanāmi iespēra Mikam pa potīti.

Miks viņas mājienu vai nu nesaprata, vai negribēja saprast.

��� Tu tie�ām pat nenojauti, ka tas varētu būt tu? � viņ� tincināja Kristiānu.

Kristiāns noliedzo�i papurināja galvu.

��� Cik tas ir interesanti! � Miks turpināja sajūsmināties. � Tad jau varbūt jebkur� no mums var būt imago meistars, pa�am to neap�zinoties.

��� Diezin vai, � Linda ap�aubīja. � Atceries, viņi jau zināja, ka vienam no mums �ī spēja piemīt, un tā arī bija. Neviens neteica, ka jebkur� no mums var būt imago meistars.

��� Var būt, ka tā, bet var būt ari, ka ne, � dziļdomīgi noteica Miks, neatkāpdamies no saviem uzskatiem.

Atvērās durvis, un tajās parādījās Reinas tante.

��� Kristiān, vai tu varētu iznākt uz brītiņu? � viņa vaicāja. Kristiāns �ķita nedaudz nomierinājies, kaut vēl aizvien izskatījās

diezgan saīdzis.

��� Kas tad nu atkal? � viņ� sapīcis jautāja. � Vēl kaut kādi ekspe�rimenti?

��� Vairs nekādu eksperimentu, � Reinas tante stingri noteica.

��� Bet Gardars un Markuss grib ar tevi aprunāties.

��� Skaidrs, � Kristiāns novilka un piecēlās no krēsla. � Laikam jau jāiet būs. Ceru, ka tā aprunā�anās nebūs ilga.

Reinas tante neatbildējusi palaida Kristiānu sev garām.

��� Drīz tiksimies pusdienās, � viņa teica pārējiem bērniem.

��� Mēģiniet vairāk nekur nepazust!

Viņa aizvēra durvis, un bija dzirdams, kā viņi abi ar Kristiānu aizsoļo prom pa gaiteni.

��� Domāju, ka tas patie�ām nebūs ilgi, � sacīja Reinas tante, kad viņi bija nonāku�i līdz kāpnēm, kas veda uz zemākajiem stāviem.

��� Cik zemu jākāpj?

��� Līdz pa�ai lejai, � attrauca Reinas tante.

Tas bija neliels kabinets ar tepiķi uz grīdas un grāmatu plauktiem gar sienām. Kabineta vienā malā bija masīvs rakstāmgalds, bet vidū atradās galds ar se�iem krēsliem ap to. Pie galda sēdēja Gardars Edmundsons un Markuss.

��� Nāciet tik iek�ā, � Gardars pieceldamies sacīja klusi, drau�dzīgi. � Kristiān, paldies, ka atnāci! Mēs vēlamies tev kaut ko pa�rādīt.

Kristiāns neko neatbildēja. Viņ� juta atkal sevī augam dusmas. �Tagad viņi tēlo pieklājīgos,� viņ� pie sevis domāja. �Bet patiesībā ne�dod par mums ne pliku grasi��

��� Vispirms mums tev jāatvainojas, � Gardars sacīja, un viņa balsī izskanēja patiesa no�ēla. � Mums abiem ar Markusu. Mēs pil�nīgi izgāzāmies, un mēs to apzināmies.

Kristiāns pārsteigts klausījās. Lai nu ko, bet atvaino�anos viņ� nebija gaidījis.

��� Mēs ne tikai nepaveicām to, kā dēļ jūs �eit ieradāties, mūsu metodes bija daudz par rupju un, galu galā nedeva nekādus rezultā�tus. Mēs izgāzāmies vēl daudz vairāk � nenojauzdami, kāds Andris ir patiesībā, un nenosargādami Tīnu. Mums ir patiesi �ēl, un mēs lū�dzam piedo�anu, � klusi sacīja Gardars.

Kristiāns nokrem�ļojās. Tas izklausījās absolūti patiesi. Varbūt patie�ām viss nemaz nebija tik slikti, galu galā katram gadās kļū�dīties.

��� Nu labi, � zēns beidzot izspieda. � Atvaino�anās pieņemta.

Pēk�ņi viņam �ķita, ka elpot kļuvis vieglāk. Ka dusmas, kas viņu

bija pārņēmu�as kop� sadursmes ar Andri, beidzot ir pazudu�as. Zēns pat nedaudz pasmaidīja.

To redzot, arī Gardars izplūda smaidā, un arī Markuss viņam pievienojās.

��� Mēs esam tev paskaidrojumu parādā, � sacīja Gardars un devās pāri kabinetam uz durvīm, kuras Kristiāns pamanīja tikai ta�gad. � Patiesībā mums vajadzēja ar to sākt, varbūt tad viss būtu atri�sinājies pavisam citādi, � Akadēmijas direktors piebilda un atvēra durvis. � Laipni lūdzam mūsu laboratorijās! � viņ� teica.

Telpa, kurā viņi iegāja, bija daudz lielāka par kabinetu. Tajā ne�bija gandrīz nekā, ja neskaita daudzus ekrānus, kas bija izvietoti visriņķī pie pilnīgi visām sienām. Zem ekrāniem bija tādas kā pultis. Pie da�ām sēdēja cilvēki � vīrie�i un sievietes �, un �ie ekrāni bija ieslēgti. Izskatījās, ka tiek raidītas dokumentālās filmas no da�ādām pasaules malām, � vismaz Kristiānām tā �ķita.

��� Mēs gribam tev paskaidrot, ar ko �eit nodarbojamies, � sa�cīja Gardars, pamādams uz ekrāniem visapkārt. � Un ar vārdu ��eit�

es nedomāju �o telpu vai Akadēmijas telpas vispār. Ar to es domāju mūs, VIMS imago meistarus, visā pasaulē. Nāc! � Un viņ� pieveda Kristiānu pie viena ekrāna.

Izskatījās, ka tur tiek rādīts kāds Āfrikas ciems. Starp brūnām kleķa būdiņām ar salmu jumtiem rosījās puskaili melni cilvēki un bērni, kā arī pa kādam kaulainam sunim. �ur tur auga pa kādai pal�mai un zāles pudurim, bet pārsvarā visu klāja sarkanbrūnas smiltis.

Kristiāns nesaprata, kāpēc Gardars viņam to rāda. Tad viņ� ievē�roja ko savādu � likās, ka cilvēki pārsvarā dodas uz vienu būdiņu, savukārt, nākot ārā, nes rokās kādu saini.

��� Tā ir Libērija, � sacīja Gardars, arīdzan raudzīdamies ek�rānā, � viena no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm. Līdzīgu ainu tu redzētu arī Kongo, Zimbabvē un vēl daudz kur citur.

��� Ko viņi tur dara? � vaicāja Kristiāns, joprojām vērodams, kā cilvēki cits pēc cita dodas iek�ā vienā kleķa būdiņā un nāk ārā ar kaut ko rokās.

��� Tajā būdā sē� viens no mūsējiem, � paskaidroja Gardars. � Jo, lai kādu humāno palīdzību piedāvātu lielās pasaules valstis, cilvēki Āfrikā daudzviet mirst badā. Mēs palīdzam pa�ām nabadzīgākajām valstīm ar palieko�ajiem imago � ēdiena veidā. Tas, protams, neatri�sina visas problēmas, bet ir labākais, ko �obrīd varam darīt.

Kristiāns klusēdams raudzījās uz ekrānu, bet Gardars jau aicināja viņu tālāk.

Uz cita ekrāna bija redzama īsta katastrofas aina � applūdu�as ielas, sagrautas mājas, ar visām saknēm izrauti koki un cilvēki, kas skraidīja tam visam pa vidu.

��� Tā ir Belize, � paskaidroja Gardars, � valsts Centrālame�rikā, kur no jūnija līdz novembrim ir īsta posta zona, jo vētras seko cita citai. Katru gadu tur jāredz �ādas iznīcības ainas, un arī tur mēs, cik spējam, palīdzam.

Arī citos ekrānos bija redzami līdzīgi skati.

��� Tur visur ir mūsu cilvēki, � sacīja Gardars. � Protams, mūsu nav tik daudz, lai spētu palīdzēt visiem, kam to vajag. Tomēr mūsu paliek aizvien vairāk un vairāk, un ari tam mazumiņam, ko mēs spē�jam izdarīt, ir liela nozīme.

��� Nāc, palūkojies uz �o! � Gardars aicināja tālāk.

Te bija redzama pilnīgi at�ķirīga aina no visām pārējām. Milzīga parka vidū greznojās liela, kolonnām greznota, balta villa. Bija re�dzams, ka vairāki cilvēki, izkāpu�i no tikko piebrauku�a melna, spī�dīga auto, dodas pa marmora kāpnēm aug�up.

���������������� Tā ir viena no Berija Bandas mītnēm, � Gardars skaidroja.

���� �I atrodas Kalifornijā, bet tādas mītnes viņiem ir ne viena vien� Diem�ēl arī viņu kļūst aizvien vairāk�

��� Ko viņi tur dara? � jautāja Kristiāns.

��� Baidos, ka neko labu, � skumji noteica Gardars. � Pirmais, ko viņi izdarīja, � ar palieko�o imago radīja sev �ādas greznas mīt�nes. Ta�u, kā jau Reinas tante jums stāstījusi, pamatā viņi nodarbojas ar visu veidu noziedzību, izmantodami imago spējas savā labā.

��� Ja jūs zināt, kur viņi ir, kāpēc neapstādināt viņus? � nesa�prata Kristiāns.

Gardars nopūtās.

��� Tas nav tik vienkār�i. Mēs ta�u nevaram viņus tā vienkār�i no�slaucīt no zemes virsas. Un viņi darbojas ļoti viltīgi � nav iespējams viņus pieķert. Turklāt mums �ķiet, ka kaut kas notiek.

��� Kas? � vaicāja Kristiāns.

��� Viņi aizvien bie�āk sanāk kopā, � sacīja Gardars un pamāja uz ekrānu. Tur �obrīd bija redzams, ka no kārtējā piebrauku�ā auto izkāpj melnos uzvalkos tērpti vīri un dodas uz villas pusi.

��� Tādas pulcē�anās pēdējā laikā notiek visās viņu mītnēs. Pil�nīgi skaidrs, ka viņi kaut ko plāno. Pagāju�ajā reizē, kad viņi uzsāka �ādas pulcē�anās, viņi atklāja, kā izmantot kopējos spēkus, lai radītu tādas villas kā �ī, ko tu redzi. Viņi dzīvo grezni un bez bēdu. Vienī�gais, ko viņi patlaban dara, � savaņģo aizvien jaunus un jaunus

imago meistarus. Un nodarbojas ar krāpnieclbu. Bet baidos, ka kādā bridi viņiem ar to būs par maz. Kādā brīdī viņiem kļūs garlaicīgi�

��� Un kas notiks tad? � vaicāja Kristiāns.

���������������� To man pat negribas iedomāties, � drūmi atteica Gardars.

��� Bet ir pilnīgi skaidrs, ka mums no savas puses ir jādara viss, lai to apturētu, � jo nekas labs tas noteikti nebūs. Un tāpēc arī mums ir vajadzīgi jauni meistari. Tādi kā tu, Kristiān.

Un Gardars uzlūkoja Kristiānu.

��� Es saprotu, ka �obrīd tev tā visa �ķiet par daudz, � Gardars lēni sacīja. � Apdomājies. Tev jāzina, ka arī tad, ja izlemsi nemācī�ties Akadēmijā un negribēsi nekad par mums vairs dzirdēt, mēs tevi sargāsim no Berija Bandas. Par to tu vienmēr vari būt dro�s. Bet tevī ir ļoti liels potenciāls � tas, ka tu, pats to neapzinādamies, spēji radīt palieko�o imago, par to liecina. Tāpēc, kaut arī Akadēmijā parasti mācības uzsāk no astoņpadsmit gadu vecuma, es vēlos tevi aicināt iestāties pirmajā kursā jau tagad. Bet, kā jau teicu, tev vajadzīgs laiks pārdomām. Rīt mēs jūs visus sūtīsim atpakaļ uz mājām, un Reinas tante, protams, dosies kopā ar jums. Tu vari visu apdomāt līdz rītam. Pēc brokastīm mēs atkal tiksimies, bet tagad dosimies atpakaļ pie pā�rējiem. � Tad Gardars pamāja Markusam, un viņi devās ārā no ek�rānu zāles.

��� Kas notiks, ja es nepiekritī�u? � mazliet vēlāk Kristiāns vai�cāja Reinas tantei.

��� Tev nekas, � sacīja Reinas tante. � Kā jau Gardars minēja, tev nekas nemainīsies. Tu dzīvosi tāpat kā līdz �im un imago Akadēmi�jas meistari sargās tevi no Berija Bandas. Bet tu to pat nemanīsi, viņi prot būt ļoti diskrēti.

��� Un kā ar Tīnu?

��� Tīna sagaidīs savu vecumu, un viņai viss tiks piedāvāts paras�tajā kārtībā, � atteica Reinas tante.

��� Un es? Varbūt man spēja radīt imago ar laiku izzudīs? � gri�bēja zināt Kristiāns.

��� Nedomāju vis, � teica Reinas tante. � Ta�u tevis pa�a dro�ī�bas labad es ieteiktu tev iemācīties to kontrolēt. Tādi ūduļi, jādomā, nevienam nav vajadzīgi, arī tavai ģimenei ne.

Kristiāns piepe�i atcerējās asinis Johannas aitu kūtī un nodre�bēja. Tad viņam acu priek�ā vēlreiz parādījās tikko uz ekrāniem re�dzētais� Āfrikas un posto�ās vētras ainas pret Berija Bandas grezno villu okeāna krastā�

��� Man nekas nav jāapdomā, � viņ� pēk�ņi sacīja. � Esmu iz�lēmis.

Reinas tante satrūkās.

��� Tā? � viņa piesardzīgi vaicāja. � Un ko tu esi izlēmis?

��� Es piekrītu mācīties Akadēmijā, � sacīja Kristiāns, un Reinas tante atviegloti uzelpoja.

��� Paldies Dievam! � viņa izdvesa. � Es, protams, neesmu �eit pats lielākais eksperts, bet esmu pārliecināta, ka tas ir pareizais lē�mums.

Tomēr Kristiāns �ķita domīgs.

��� Bet kā ar mammu un tēti? � viņ� vaicāja. � Viņi man nemū��am neticēs.

��� Neraizējies par to, � sacīja Reinas tante. � Es bū�u kopā ar tevi un visu viņiem izstāstī�u. Un nākamreiz mēs �eit atbrauksim visi kopā � galu galā, tavai mammai ar tēti ta�u jāzina, kur tu taisies mā�cīties visus turpmākos gadus!

Kristiāns nopriecājās, to dzirdot.

��� Tad jau labi, � viņ� sacīja. � Man patie�ām negribas viņiem vairs melot. Pietiek jau ar �o vienu Islandes braucienu!

��� Tev taisnība, � Reinas tante piekrita. � Melot nevajag vairāk, kā tas ir nepiecie�ams.

Ar �ādu divdomīgu teikumu beigusi sakāmo, viņa devās prom pa gaiteni, un Kristiāns viņai sekoja.

Todien vakariņas noritēja svinīgā gaisotnē.

Lielās griestu lampas bija izslēgtas, un ēdamzāli apgaismoja tikai garas, baltas sveces spīdīgos sudraba sve�turos. Viens no garajiem galdiem bija klāts kā svinībām � uz balta galdauta bija servēta por�celāna servīze ar sudraba galda piederumiem.

Kad bērni ienāca zālē, viņi noelsās vien, to ieraugot, un samul�su�i palika stāvam turpat pie durvīm.

��� Dro�i ieņemiet vietas, � iesmējās Reinas tante. � �ovakar mēs �eit būsim vieni, mums pievienosies tikai Niks un Gardars.

Bērni sajūsmināti izvēlējās sev vietas pie galda, un drīz viņiem pievienojās ari Niks, ar troksni aizcirzdams aiz sevis ēdamzāles dur�vis un aulek�iem vien mezdamies pie galda.

��� Lēnāk, lēnāk, � smējās Reinas tante. � Gardars vēl nemaz nav atnācis, tā ka tu nevari neko nokavēt!

��� Nokavēt var vienmēr! � iesaucās Niks, ar joni iemezdamies krēslā blakus Kristiānām. � Sevi�ķi, ja ir runa par Mar�ello ēdienu!

��� Tā jau gan, � Reinas tante nevarēja nepiekrist. � Lūk, ari Gardars!

Patie�ām, tur nāca ari Akadēmijas direktors un, pamādams visiem ar roku, ieņēma vietu garā galda galā.

�odien viņus apkalpoja pats Mar�ello � neliela auguma smai�dīgs itālis �, un gardi ēdieni sekoja cits citam, kamēr visi bija tā pārēdu�ies, ka nejaudāja ne paelpot. Un tomēr, uzzinot, ka desertā paredzēts vaniļas saldējums ar zemeņu mērci, visiem atkal saskrēja siekalas mutē.

��� Interesanti, � gaidot desertu, ieteicās Linda. � Vai jūs vispār kaut ko uzzinājāt vakardienas eksperimentos?

Reinas tante ar Gardaru saskatījās, un Gardars nokrek�ķinājies ar servjeti notrauca no mutes kaktiņa tur pieķēru�os maizes drupa�iņu.

��� Tas patie�ām bija interesanti, � viņ� lēnām noteica. � Pilnīgi noteikti mēs uzzinājām daudz ko neparastu�

Bērni saausījās.

��� Mēs jūsu aktivitātes mērījām ar imagometru, � Gardars tur�pināja. � Un tad atklājās �is tas jauns. Piemēram, Tīnai imagometrs uzrādīja diezgan augstu aktivitāti � kā jau mēs to gaidījām. Tomēr tā nebija tik augsta, kādai tai būtu jābūt mūsu meklētajam imago meis�taram. Bet tas vēl nebija pats neparastākais�

��� Kas tad? � Miks ar Martu iesaucās vienā balsī.

��� Mēs atklājām, ka imago spējas var izprovocēt pat tādiem cilvē�kiem, kam līdz �im nekas tāds nav bijis novērots. Mēs vēl aizvien ne�zinām, vai tas ir saistīts ar to, ka esam Islandē, vai ar to situāciju, kas tika radīta jūsu pārbau�u laikā. Visticamāk, tā ir �o abu faktoru kom�binācija, � un viņ� domīgi apklusa.

��� Stāstiet! � nepacietīgi skubināja Miks. � Kur� no mums vēl ir imago meistars?!

Bija nepārprotams, ka Miks no sirds vēlas, kaut tas būtu viņ�!

��� Nu, līdz imago meistaram tur vēl ir ļoti tālu, � sacīja Gar�dars. � Tomēr aktivitāti mēs novērojām gan Lindai, gan Martam.

Linda ar Martu pārsteigti noelsās, un Kristiāns iesmējās. Bet Miks sa�ļuka.

��� Un es? Vai man jūs kaut ko novērojāt?

��� Itin neko, � attrauca Gardars, pat nemanīdams zēna sarūgtinā�jumu. � Ta�u vēl interesantāka lieta notika ar Kristiānu � viņa imago aktivitāte bija diezgan augsta, bet mazāka nekā Tīnai. Ta�u vienā brīdī Markuss, kas radīja visas tās ainas, sajuta pretestību un viņam kļuva grūti saglabāt pa�a radīto imago ainu.

��� Ā, tas dro�i vien bija tad, kad es sapratu, ka tas nevar būt pa īstam, � noteica Kristiāns.

��� Acīmredzot, � piekrita Gardars. � Tad mums, protams, ra�dās aizdomas, ka tu esi tas, ko mēs meklējam. Un tomēr mums trūka pierādījumu.

��� Un kā man un Lindai? � Marts satraucās. � Vai mums arī būs jāmācās Akadēmijā?

��� Par to vēl agri spriest, � sacīja Gardars. � Kā jau minēju, tas varētu būt saistīts ar vietu un ekstrēmo situāciju. No otras puses, mēs neko tādu nebijām gaidīju�i. Iespējams, ir vēl ļoti daudz kas, ko mēs par imago spējām nezinām. Iespējams, tas ir kaut kas tāds, ko var at�tīstīt ikviens cilvēks � pareizajā vietā un pareizajos apstākļos. � Un direktors ieslīga domās.

��� Tad jau redzēsim, � Linda teica, paraustīdama plecus. � Nav ko zīlēt.

Marts bija domīgs.

��� Hmm, � viņ� noteica. � Varbūt nebūtu nemaz tik slikti mā�cīties �eit kopā ar Kristiānu.

��� Ar Kristiānu kopā mācīties tevi tāpat neviens neņems, � Linda atgādināja. � Kristiāns jau tā te mācīsies ārpus kārtas � kā visjau�nākais. Tad tev piepe�i jāuzimago vismaz Harijs Poters un Hermione, un varbūt tad tev kāda vietiņa atradīsies!

Visi iesmējās.

Tobrīd parādījās Mar�ello ar desertu � un uz minūtēm desmit sarunas atkal aprima.

��� Ko jūs izdarījāt ar Andri? � vaicāja Kristiāns, kad deserts no viņa �ķīvja bija pazudis.

��� Ak, viņ� vēl ir tepat, � Gardars nopūtās. � Mēģināsim ar laiku ierunāt viņā kādu saprāta dzirksti, bet vispār tas mums visiem bija liels �oks� Viņ� bija viens no vislabākajiem studentiem Akadēmijā. No otras puses, bez Andra mēs, iespējams, tā arī nebūtu atklāju�i Kris�tiānā spējas.

��� Un kas bija tas otrs puisis? � Linda vaicāja. � Kā viņu tur sauca�?

��� Holgers, � teica Gardars. � Holgers kādu brīdi mācījās Akadē�mijā, bet ātri vien izstājās. Viņam bija lielas ambīcijas � tik lielas, ka tās aizvien vairāk nomāca viņa imago spējas, kamēr beigu beigās no tām nekas nepalika pāri.

��� Tad imago spējas tomēr ar laiku var izzust? � Kristiāns jau�tāja.

��� Kā jau es jums agrāk stāstīju, tā notiek lielākajā daļā gadī�jumu. Un ar Holgeru tas notiktu agrāk vai vēlāk. Kā jau teicu, viņam bija ambīcijas, kas jau robe�ojās ar personības traucējumiem.

��� Tev tas nedraud, � pavīpsnāja Marts un piemiedza draugam ar aci. � Tu visu laiku esi no Visa spēka centies nekļūt par imago meistaru.

��� Tomēr tavas imago spējas izrādījās spēcīgākas par tavu gribu, � sacīja Gardars.

Kristiāns domīgi pamāja. Viņ� nebija pārdomājis � atceroties visu redzēto, viņ� vēl aizvien bija pārliecināts, ka izdarījis pareizo iz�vēli, nolemdams palikt Akadēmijā. Tomēr doma, ka drīz būs jā�ķiras no ģimenes un draugiem, nomāca.

��� Es ta�u nepārcel�os uz �ejieni uz visiem laikiem, vai ne? � viņ� pēk�ņi jautāja Gardaram, un tas pasmaidījis papurināja galvu.

��� Protams, ne. Akadēmija ir tikai skola, nevis cietums! Protams, tā vairāk līdzinās internātskolai � semestra laikā tu dzīvosi �eit. Galu galā, būtu diezgan neracionāli katru dienu lidot pāri okeānam turp un atpakaļ.

Bērni atkal iesmējās, un arī Kristiāns pasmaidīja.

��� Un ik pa laikam ir brīvdienas� un ir arī garās nedēļas nogales ar brīvu piektdienu � tās visas tu varēsi pavadīt mājās.

To dzirdot, pēdējās �aubas, kas Kristiānām vēl bija paliku�as, beidzot izgaisa. Zēns jau nevarēja sagaidīt, kad varēs kopā ar Reinas tanti pavēstīt jaunumus vecākiem.

��� Jauki, ka rīt jau dosimies uz mājām, � sacīja Linda, un pārē�jie bērni pamāja.

Tikai Miks �ķita iegrimis domās.

��� Kas tev vainas? � Marts vaicāja. � Domā, kā imagot Hariju Poteru?

Miks pat nepasmaidīja par drauga mēģinājumu viņu uzjautrināt.

���������������� Ja tu būsi projām, � viņ� lēni sacīja, nedaudz piesarkdams,

��� kur� man palīdzēs matemātikā?

��� Domāju, es varētu pieteikties, � Linda sacīja, uzsmaidīdama Mikam. � Ja tev nekas nav pretī�

Mikam nebija vajadzības atbildēt, jo tik starojo�u draugi viņu vēl nebija redzēju�i. Marts zem galda nemanāmi iespēra Kristiānām pa potīti � abi no visas sirds mēģināja paliki nopietni, kaut viņu mutes kaktiņi jau nodevīgi raustījās.

��� Nu labi, � Linda lieti�ķi noteica. � Tas nu būtu sarunāts. Zvani, kad tev vajadzīga palīdzība.

��� Varbūt mēs uzreiz varam sarunāt katru otrdienas un ceturt�dienas vakaru? � Miks ierunājās, kļuvis drosmīgāks. � Es varētu aiziet pie tevis.

��� Labi, � piekrita Linda un tagad bija viņas kārta nosarkt.

Niks strauji atbīdīja krēslu.

��� Nu, mīlī�i! � viņ� jautri iesaucās. � Laiks doties pie miera! Mums bija traka diena, un rīt paredzams viens traks lidojums!

��� Un pirms trakā lidojuma � viens traks brauciens ar pustraku �oferi, � nobubināja Reinas tante, un bērni, to dzirdēdami, iesmējās.

Arī Gardars piecēlās no galda.

��� Paldies jums visiem, � viņ� sacīja. � Un vēlreiz piedodiet! Izrādās, mums pa�iem vēl daudz kas jāmācās. Uz drīzu redzē�anos, Kristiān!

Nākamajā rītā pēc steidzīgām brokastīm bērni bija gatavi doties mājup.

Nika vadītais mikroautobusiņ� atkal raustīdamies joņoja cauri nu jau pazīstamajiem lavas laukiem, un drīz viņi atkal bija Keplavīkas lidostā, kur jau gaidīja raibā lidma�īna.

Visi sakāpa salonā, ieņēma vietas un tik tikko bija paspēju�i pie�sprādzēties, kad lidma�īna jau ripoja pa skrejceļu un, aizvien uzņem�dama ātrumu, drīz vien atrāvās no zemes.

��� Un tā beidzas mūsu Islandes ceļojums, � domīgi noteica Marts, raudzīdamies lejā uz pelēki melno Islandes ainavu, kas strauji attālinājās, lidma�īnai ceļoties aizvien augstāk un augstāk.

��� Tātad tu pārvāksies uz Islandi? � Tīna vaicāja brālim.

��� Tu jau dzirdēji � tas būs tikai mācību laikā, � Kristiāns mie�rināja māsu.

��� Un vēlāk arī es brauk�u? � Tīna jautāja.

��� Iespējams, � Kristiāns attrauca. � Bet līdz tam vēl ir ļoti

tālu.

Turpretī Miks nepavisam nelikās apbēdināts, ka būs jā�ķiras no drauga. Sēdēdams blakus Lindai, viņ� jautri �aloja, rādīdams meite�nei uz kaut ko aiz loga. Marts, to redzēdams, nosmīkņāja vien.

��� Izskatās, ka vismaz da�i bez tevis iztiks ļoti labi, � viņ� pa��ukstēja Kristiānām, piemiegdams ar aci.

Pēk�ņi atskanēja dīvainas skaņas.

Niks bija pielēcis kājās un, lidma�īnai zvalstoties pa gaisa bedrēm, grīļīgā solī gāja pa lidma�īnas salonu, plātoties ar rokām un dziedot savādu dziesmu.

��� Ko viņ� dara? � Kristiāns, nedaudz satrūcies, pusbalsī vai�cāja Reinas tantei.

���������������� Dzied atvadas Islandei, � Reinas tante tāpat pusbalsī attrauca.

��� Tā ir populāra islandie�u tautasdziesma � par gulbjiem, kas aiz�lido prom uz jūru� Viņ� katru reizi tā dzied, kad lidojam mājās.

Niks dziedāja dīvainā, piesmaku�ā balsī, �ūpodamies dziesmas ritmā. Bērni, neparastās dziesmas savaldzināti, vērās ārā pa logu, kur tālu lejā vizēja zili pelēks okeāns, ar katru dziesmas skaņu atstādami Islandi aizvien tālāk un tālāk aiz muguras.

/

1.� nodaļa. Atslēgu meklētāji, Marts un Spoks

2.� nodaļa. Tīnas spēles

3.� nodaļa. �etras bildes

4.� nodaļa. Lietuvenes slēpnis

5.� nodaļa. Linda

6.� nodaļa. Imago

7.� nodaļa. Pirmā nodarbība

8.� nodaļa. VIMS

9.� nodaļa. Reikjavīka

10.� nodaļa. Snaivedlsnesas pussala

11.� nodaļa. Strokurs, Gudlfoss un Hekla

12.� nodaļa. Spēle sākas

13.� nodaļa. Spēles meistars

UDK 821.174-93-32 Kv 180

� Apgāds �Jumava�, izdevums latvie�u valodā � Signe Kvaskova, teksts

� Artūrs Luksis, vāka mākslinieciskais noformējums

ISBN 978-9934-11-733-6

ļ;

mvw.jumava.lv

www.gramata24.lv

Izdevējs � apgāds �Jumava�, Dzirnavu ielā 73, Rīgā, LV-1011