Stefans Zeics

Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

�Prologs 7

Brokastis ap pusnakti 11

Raganu medības Tum�ajā me�ā 30

Mīklainā rotaļlietu bodīte 50

Bēdīgas izredzes 78

Mīklu saknītes stāsti 100

Vecā bibliotēka 119

Dīvainais atradums 138

Krūkas, rieksti un kāda fotogrāfija 159

Miglas fejas tēls 181

�uksti tumsā 216

Grota 235

Dīvainais sūtījums 258

,

Tā stavēja rakstīts � mazas sadzeltēju�as gramatas pēdējās lap

Sen, sen pagāju�ais laiks Aizmirstībā ieslīdzis. Pagāju�as tum�ās naktis, Brīnumaina, slēpta vara.

Reiz iespīdēja mēness jauns Nakts tum�ākajās dzīlēs. Kā sudrabsirpis, ass un �aurs, Tas apspīdēja pla�o leju. Dus klusu tum�ais me�s Tik cie�i, dziļi un gaida ritu.

Bet pēk�ņi pārsteigti Aiztur elpu dzīvnieki un zeme. Lēnām no me�a aug�up ceļas Viegla, plāna migla; Tā maigi apskauj zāli Un plīvuru tur maigi klāj.

Un klusu tumsas aizsegā

Plīv' balta kleita miglas mugurā.

Tā iegūst vaibstus, seju,

Tici zvaig�ņu gaismā muti, matus,

Par feju brīnumskaistu top,

Ko vēl nav skatījis neviens.

Bet maigās, skaistās fejas acis Mirdz asaras, tā raugās mēnesī. So mēnesi tik ļoti mīlējusi viņa, Kaut viņa gaisma sāpināja to. Kā tūksto� sveces karsti dedzināja, Un pārmērīgas sāpes radīja.

Un tāpēc var uz viņu paraudzīties Tik tad, kad �aurs kā sirpis tas. Tad gai�ie stari bij' tik mazi, Ka sāpes bija cie�amas. Un feja laimē staros dejoja, Jo varēja ar mīļo būt.

Bet bija tur vēl kāds,

Ar asu skatu, viņai neredzams,

Kaļ sātaniskus plānus

Un slēpjas tumsas aizsegā.

Tik maigais dienvidvēj� to klusi brīdina

Par būtni, kurai galvā ledus kronis.

Te pēk�ņi gaisma krāsojas, Kad nakts ar ritu satiekas Un miglas plīvurs lēnām krīt, Un maiga rasa zemi klāj. Tad klusu, klusu, vēl vienreiz

Pār tāli aizskan dziļas elsas.

īpa�a solās būt nākamā nakts, Jo debesīs ausu�ais mēness būs jauns; Bet pa�laik vēl pāri tum�ajam me�am Līst auksta gaisma no sudraba sirpja. Un priecājas feja par plūsto�o gaismu, Tās saltums vairs nesāp un nededzina.

Vēj� kliedza viņai no dienvidu puses: "Ak, piesargies! Bēdz no nelaimes tālāk!" Par vēlu! Pērkons nogranda pār zemi � Jau satvēra viņu ledusaukstā roka. Tas sagrāba feju un aiznesa tālē, Neganti dārdinot ļaundara smieklus.

Bet pēk�ņi ar milzu troksni No debesīm zemē nokrita mēness. Tas sa�ķīda, sadrupa zibot un mirdzot, Un atvērās zeme, un nolūza koki. Augstie kalni nodrebēja, Un iebruka dziļi zeme.

Savērpās putenis, sniegs sniga biezs, Pārklāja sāpju mocīto zemi. Kronis bij' kritis, tumsa klāj zemi, Un iestājās mū�īgais ledainais aukstums. Tik pēc ilgiem moku gadiem Kļuva silts un kusa sniegs.

Ir jāpaiet vēl tūksto� gadiem, Līdz zeme atkal atjaunosies. Bet nedzird stāstām vairs nevienu Par Miglas feju mēnessgaismā.

Pat vēj� mums nespēj pastāstīt, Kas vēl ir noslēpumā tīts.

JPad�iem apaugusī taciņa bija teju neizbrienama. Nezāļu ieskauta, akmeņiem aizbērta un vietumis pilnīgi nesaskatāma, tā vijās cauri audzei. Iet pa �o taciņu bija ļoti grūti, turklāt tum�ajā me�a bie�ņā gandrīz nekas nebija redzams. Daudzviet vecie koki bija tik cie�i saaugu�i, ka caur zaru un lapu blīvo vijumu nespēja izlauzties pat vissīkākais saules stariņ�. Tum�ais me�s pilnīgi atbilda nosauku�mam. Soli pa solim vajadzēja lauzties cauri kokiem, pastāvīgi aiz�ķeroties aiz zariem. Kājas ķērās aiz saknēm, klupa nodevīgās gra�vās, galva atsitās pret ķeburainajiem zariem. Tā nebija izklaidējo�a pastaiga pa me�u. Tomēr, par spīti visiem �ķēr�ļiem, �ai �aurajai taciņai bija viena nenoliedzama priek�rocība.

�is grambainais kalnu ceļ� bija vienīgais, kas izvijās cauri visam Tum�ajam me�am no ziemeļiem uz dienvidiem. īsāka ceļa no vie�nas me�a malas līdz otrai nebija. Tiem, kuri iespējami ātri gribēja nonākt no mazās pilsētiņas ziemeļos līdz Miglas laukiem dienvi�dos vai vēl tālāk uz Svina kalniem, nebija citas izejas, kā vien lauz�ties pa �o taciņu. Tomēr to uzdro�inājās tikai nedaudzi.

Klīda valodas, ka me�s esot raganu noburts, nolādēts un briesmu pārpilns. Tika stāstīti neskaitāmi stāsti ar spokiem, rē�giem un �au�alīgām vietām. No �īm vietām daudzi ceļotāji neesot atgriezu�ies. Māņticīgie zemnieki tāpēc meta lielu līkumu me��am. Pat �agarus viņi uzdro�inājās lasīt tikai me�malā. Tāpēc tikai retais aizkļuva līdz Miglas laukiem un varēja pastāstīt par greizo torni, kas stāvēja kādā augstā pakalnā. Turklāt tie�i �ai pakalnā, pie vecā torņa, arī beidzās dad�u taciņa.

Tā bija grīļīga ķieģeļu būve, kas savērpusies un �ķība slējās pret debesīm. �ķita, ka gadu simteņiem vēj� to grozījis uz visām pusēm. Pie torņa austrumu sienas bija piekļāvusies maza darbnīciņa ar tuk�iem logiem. Kā apburts tas stāvēja dārziņa vidū, kur �ūkslājs bija iepleties tāpat kā me�a bie�ņa kalnos. Kad �ie spocī�gie veidojumi pakalnā virs Miglas laukiem tapu�i, bet, galvenais, kas tos uzbūvējis, neviens nezināja. Pat Hoenveisas pilsētas arhī�vos, kas tika uzskatīta par Nezāļu valstības galvaspilsētu, nebija pieminēts to būvētājs vai īpa�nieks. Bet Hoenveisā jau sen nevie�nam vairs nerūpēja �īs sadrupu�ās būves, kas turklāt atradās aiz pilsētiņas augstajiem mūriem. Nevienu neinteresēja vecais tornis me�ā, kura ieejas durvis bija aizsistas ar dēļiem un greizie logu rāmji sa�ķiebu�ies karājās eņģēs. Pilsētiņas tēvi uzskatīja to par pamestu un jau daudzus gadu simtus neapdzīvotu.

Tomēr ne visi bija vienisprātis ar �ādu viedokli. Tuvākās ap�kaimes ciematiņos par to daudzi bija citās domās!

Ceļotāji tum�ajās naktīs esot redzēju�i vienā logā mirdzam gaismiņu. Citi vēstīja par griezīgiem smiekliem un pat izmisīgiem kliedzieniem. Katrā ciematiņā stāstīja savus stāstus, citus par citu �au�alīgākus.

Torni esot kāds redzēts, ļaudis �ukstēja� Smalka, ēnai līdzīga būtne, kas aizslīdējusi gar logu. Mugurā tai esot tērps kraukļa melnumā, melna veste, melna fraka un galvā melns saburzīts cilindrs. Citviet mēļoja par vampīru apmetnī un mirdzo�iem zo�biem. Citur � par pelēku vārnu garā uzsvārcī. Valodām nebija gala. Kletenheimā, mazā, miegainā ciematiņā Tum�ā me�a zie�meļpusē, �o būtni iztēlojās kā plīvojo�u ēnu ar cepuri un sikspārņa spārniem. Bet ar to vēl nebija gana. Pārbiedētie Kletenheimas iedzīvotāji apgalvoja, ka �is nejaucenis ne tikai mitinās tornī, bet arī vairākus gadsimtus apciemo viņu ciematiņu. Tas esot negants, asinskārs vampīrs, kur� naktīs laidelējas ap baznīcas torni, zog ēdienu un vie� visos iedzīvotājos �ausmas un bailes.

To varētu dēvēt par māņticību. Auklī�u pasakas un muļķīgi �ausmu stāstiņi. Tomēr kāds patiesības grauds �ais nostāstos bija. Jo ari �ajā pavasara naktī, kad mēness spo�i apspīdēja Miglas lau�kus, aiz kāda jumta loga dega gaisma un tornī skanēja skaļa kāju dipoņa.

��� �es nevaru to pacelt� � atskanēja kāda balss. � Man ļoti �ēl, bet tas ir ieķēries.

��� Tas ta�u nevar būt tik smags, � otra balss novaidējās. � Tev ir kāds instruments?

Tad iestājās klusums. Bet jau nākamajā mirklī atskanēja �au��alīgs troksnis, it kā grabinātu kāds ķēdes, atslēgu sai�ķus un katlu vākus. Tas vēlās pāri pakalniem, un vēlīnie ceļotāji �ausmās bēga pa galvu, pa kaklu. Bet tā kā ari �onakt �ai apkaimē nebija nevie�nas dzīvas dvēseles, neviens nevarēja redzēt melno būtni, kura stā�vēja apgaismotajā logā.

Vecajos mūros iek�ā nemaz nevaldīja tāda posta�a, kā varētu �ķist no ārpuses. �eit bija tikai ļoti putekļains un valdīja liela ne�kārtība. Visās istabās mētājās grāmatas, pergamenti un rakstu ruļļi, stikla ampulas, leņķmēri, cirkuļi un vēl da�ādas zinātniskas ierīces. Pa telpām �audījās zirnekļi, putekļi garās, resnās virtenēs karājās lejup no griestiem. Mazāka nekārtība valdīja nelielajā jumtistabiņā, kuru gandrīz pilnīgi aizņēma milzīga ozolkoka gulta ar sarkanbalti rūtotu pārklāju. �ī istabiņa bija mājīga. Grīdā bija lūka, no kuras pa kāpnēm varēja nokļūt virtuvē. Jumtistabiņa ne�bija tikpat liela kā apak�stāvs, bet tikai puse no tā. Otra puse bija norobe�ota ar margām � tur bija pla�a telpa ar karalisku kamīnu.

Mēness iespīdēja pa logu, un telpa iemirdzējās pienaini zilgā gaismā. Tie�i blakus gultai līpinājās svece. Tā apspīdēja dīvainu, melnu stāvu, kas stāvēja ar bezpalīdzīgi paceltām rokām. Būtne bija vidēja auguma un plāna jo plāna. Mugurā vecmodīga fraka, baltas gama�as uz kurpēm � uz mata, kā stāstīja ciematiņa ļaudis, galvā augsts, saburzīts cilindrs.

Viņ� �ķita kā melna ēna, kaut gan bija no miesas un asinīm. Viņ� samulsis skatījās uz senlaicīgu pulksteni ar svārstu un pētīja tā cipar�nīcu. �ķita, ka viņ� sarunājas ar pulksteni, jo teica uzstājīgi un skaļi:

��� Nē, man nav instrumenta, � un paraustīja plecus.

��� Nevar būt, � atskanēja dobja balss kaut kur pulksteņa kastē. � Tu kastē skatījies? Tur noteikti ir knaibles, vai ne?

Ēna paraudzījās sānis, un kļuva redzams ass deguns. Viņa ska�tiens krita uz lielu lādi, kas stāvēja kaktā pie gultas. Tad atkal pie�vērsās pulkstenim.

��� Tur noteikti nav knaibļu, es to zinu dro�i, man pat nav tur jāieskatās. � Viņ� atmeta ar roku un domīgi pavērās uz savām kājām.

��� Paklau, Prīmus, � pulkstenis atkal ierunājās. � Es jau ka�vējos 9 minūtes un 27 sekundes. Tas pilnīgi izjauc visus manus dienas plānus. Tā ir blamā�a. Ar mani tā nav noticis pēdējo simt gadu laikā.

Ēna, kuru patiesībā sauca Prīmuss, pagriezās un sakārtoja cilindru. Kļuva redzami asi sejas vaibsti, plati vaigu kauli un dzi�ļas acis. Melnie mati bija gludi pieglausti un aizlikti aiz ausīm. Viņ� pakasīja pieri un vēlreiz sakārtoja cilindru. Pacēlās uz pirkst�galiem. Tad piespiedās pulksteņa kastei un ielūkojās iek�ā pa vāka �ķirbiņu.

��� Ūūūū!

��� Bam! � no kastes atskanēja dobja skaņa.

��� Klausies, Zobratiņ, � Prīmuss teica. � Es zinu, ko darīt. Turies cie�i. Es tevi nedaudz sa�ūpo�u.

Viņ� satvēra pulksteni un mēģināja to apgāzt. Nodārdēja pulksteņa atsvari, pulkstenim sasveroties uz priek�u.

��� To tu dēvē par nelielu sa�ūpo�anu??!!! � balss pulkstenī noelsās. � Man gribētos dzirdēt, ko tu teiktu, kad tā darītu kāds ar tavu māju.

Prīmuss, kur� nopūlējās noturēt smago pulksteni, pārgrieza acis. Tad viņ� iebāza pirkstu plānajā �ķirbiņā, lai paceltu vāciņu.

��� Klausies uzmanīgi! � viņ� iesaucās. � Tagad tu no visa spēka piespiedīsi durtiņas, bet es� � Teikumu viņ� nepabeidza. Vārdi iestrēga kaklā, jo vāciņ� atsprāga ar lielu troksni.

Viņ� tvēra gaisu, ievilka galvu plecos un nokrita uz ceļiem.

Daudz netrūka, ka viņ� bailēs būtu nometis pulksteni uz grīdas. Jau nākamajā mirklī no kastes izsprāga metāla re�ģis un palika ka�rājoties viņam virs galvas. Tā galā bija stienītis, uz kura tupēja milzīgs putna skelets ar lielu gaiļa seksti. Viņa knābis pārbīlī bija atvērts. Viņ� ķērca un vēcinājās ar spārnu kauliņiem, bet re�ģis �ņākdams trauca tie�i gultas gala virzienā. Prīmuss sakoda zobus. Viņ� atspērās un no visa spēka atkal pieslēja pulksteni pie sienas. Krekstēdams un stenēdams tas nostājās vietā, un uz grīdas novirmoja putekļu mākonītis.

Tai pa�ā acumirklī re�ģis grabēdams savilkās un kā zibens �ņākdams iebrāzās atpakaļ pulksteņa kastē. Nabaga putns nesa�prata, kas notiek. Re�ģis viņu atmuguriski kaut kur vilka. Viņ� būtu varējis atlaist kociņu, uz kura tupēja, bet uztraukumā tikai vēl stingrāk tajā iekrampējās, vēcināja spārnu kauliņus, skaļi klie�dza un pazuda savā namiņā. Acumirklī iestājās klusums.

Pēc tam atskanēja gar� un �ēlīgs vaids no durtiņām, kuras lai�mīgā kārtā bija paliku�as atvērtas. Prīmuss pieplaka pie pulksteņa, izmisis nolaida rokas un gari nopūtās.

Tad viņ� pacēla galvu un paraudzījās uz pulksteni.

� Ei! � viņ� iesaucās. � Tu vēl esi dzīvs?

Pagāja krietns bridis, līdz atskanēja kluss krek�ķis, kas vairāk līdzinājās izmisuma smiekliem. Prīmuss noņēma cepuri, uzmeta uz gultas gala un nokrita uz matra�a.

Viens bija puslīdz skaidrs: tornis nebija neapdzīvots.

Prīmuss �ai tornī dzīvoja tik sen, cik vien sevi spēja atcerēties. Viņ� slīdēja pa visām telpām, ieskatījās visos kaktos un iebāza de�gunu ikvienā grāmatā, kura tika viņam rokās. Cik ilgi tas turpinā�jās, viņ� nespēja atcerēties. Patiesībā � viņ� par to pat nekad ne�bija iedomājies. Primuss jau sen darīja un atļāvās visu, ko vien vēlējās, un neviens viņu nekad nebija traucējis. Kāpēc tagad viņam būtu par to jālauza galva?

Cik Prīmusam bija gadu, neviens pateikt nevarētu. Viņa vaib�sti �ķita jauni, pat jauneklīgi. Tomēr bālā āda un dziļi iegrimu��ās acis lika domāt par pieklājīgu vecumu. Bija vēl viena liecība tam, ka Prīmuss bija daudz, daudz vecāks nekā izskatījās: pir�mās ziņas par noslēpumaino ēnu parādījās jau pirms vairāk nekā 200 gadiem.

Viņ� no�āvājās un omulīgi izstaipījās gultā.

��� Zobratiņ, � Prīmuss izsmējīgi uzsauca. � Kā tev ar atpa�lik�anu?

��� Ak, tu mans labiņais, � atskanēja no pulksteņa. � Par to es jau gandrīz biju aizmirsis.

Atskanēja kluss klak�ķis, un no pulksteņa atkal izbrāzās re��ģis. Tā galā miera stājā lepni stāvēja Zobrata kungs. Varētu teikt, ka mazais skeletiņ� slējās virs tā. Zobratiņa kungs bija intelektuāls, punktuāls un katrā ziņā korekts modinātājputniņ�� pārbaudīts un atzīts par labu esam. Ar to viņ� ļoti lepojās.

Ar paceltu knābīti, stalts kā svece un dego�u skatienu viņ� ievilka elpu pienācīgam pusnakts sveicienam un iesaucās:

�� Kikerikīīīīīīī!!!!

Vēl un vēlreiz noskanēja perfekts gaiļa sauciens, tad vēl viens. Zobratiņ� vienmēr bija pārliecināts, ka viņ� ir pārlieku talantīgs, lai tuppttrlprmju izspruktajā pulkstenī, un pastāvīgi apgalvoja, ka �ai^rcizl'ji'e^ņļ p^iācis kļūmīgas piegādes dēļ.

Dienu pēc dienas precīzi sadalītos treniņa laikos pie spoguļgludā loga stikla viņ� izmēģināja savas modinātāja kustības, lai ne�zaudētu formu. Tā kā spalvu vairs nebija, viņam vajadzēja trenēt katru kauliņu atsevi�ķi. Viņ� tos dēvēja par lido�anas vingrināju�miem un necieta, ja viņu �ai nodarbē iztraucēja.

Pēc divpadsmitā gaiļa kliedziena viņ� lepni iebrauca atpakaļ

savā kastē. Durtiņas aizvērās.

Prīmuss nogaido�i raudzījās uz pulksteni. Pēc īsa brītiņa dur�tiņas atkal atvērās, un Zobratiņ� pārmeto�i pabāza galvu.

��� Es jau atpalieku teju ceturtdaļstundu, � viņ� sūrojās.

��� Nekas nav labojams. Svētdiena iesākusies ļoti nelāgi. � Viņ� patrina knābīti un nolieca galvu. � Es tikai vēlētos aizrādīt, ka visu savu laiku esmu bijis valsts pārbaudīts precīzais modinātājputniņ��

Prīmuss ieklausījās.

�� Mirkli, � viņ� smaidīja. � Tātad �odien atkal ir svēt�diena?

Kāds nejēga! Zobratiņ� bija satriekts par �ādu nezinā�anu.

��� Precīzāk � jau 15 minūtes un 52 sekundes, � viņ� no�teica.

��� Tas ir brīni�ķīgi, � Prīmuss pielēca kājās. Viņ� aiztraucās pie jumta loga un izbāza ārā savu degunu. Tad noklik�ķināja pirk�stus. � Ķir�u torte! � viņ� uzgavilēja. � Par to esmu gandrīz dro�s. � Lai nezaudētu laiku, viņ� paķēra cilindru un steidzās cauri istabām. � Ko tev atnest? � viņ� uzsauca Zobratiņam.

Skeletiņ� izbrauca no kastes un nemierīgi dīdījās uz kociņa:

��� Katrā ziņā saulespuķu sēkliņas, tas ir ļoti svarīgi. Ja tai kondi�torejā ir arī jāņogas, paņem da�as, lūdzu!

� Viss skaidrs, � Primuss atbildēja. � Saulespuķu sēkliņas un jāņogas. Es drīz atgriezī�os.

Pēc �iem vārdiem Primuss pagaisa. Nokūpēja balti dūmi, un pēc mirkļa no mākonī�a aizlidoja sikspārnis. Lielais vecums ne�bija vienīgā Prīmusa neparastā īpa�ība: viņ� prata pārvērsties � gan dienā, gan naktī, par ko vien vēlējās. Tā kā viņa otrā iedaba bija sikspārnis, viņ� prata arī lidot.

Galvā viņam joprojām bija cilindrs, kur� tagad, protams, bija daudzkārt mazāks. Tagad viņam bija bieza, samtaina ādiņa, lielas acis un divi gari ilkņi, kas mirdzēja mēnessgaismā. Viņ� izskatījās kā īsts sikspārnis-vampīrs� sikspārnis-vampīrs ar cilindru, jā gan. Lie�las �ausmas Primuss gan neiedvesa, bet bailīgajiem Kletenheimas iedzīvotājiem pietika ar to pa�u. Viņi vai nu kliegdami bēga no viņa, vai gaiņāja ar lāpstām un mēslu dak�ām. Prīmusam bija vienalga, ko viņi darīja, jo �īs nodarbes viņu vienmēr pamatīgi uzjautrināja.

Vampīrs jau nu gan viņ� nebija, glu�i otrādi. Prīmusam nekad pat prātā nebūtu ienācis dzert asinis, jo viņ� vispār nekad neko neēda. Viņam nebija nepiecie�ams ne ēdiens, ne dzēriens � viņ� vispār nekad nejutās izsalcis. Tomēr �ķita, ka viņ� pats par to ne�kad neaizdomājās, jo notiesāja visu, ko iekāroja � lielākoties sal�dumus, plācenī�us un gaisīgas tortes.

Visgardākās tortes bija Kletenheimas konditorejā. Brīni�ķīgs veikaliņ�, kur viņ� jau sen bija pastāvīgais apmeklētājs � tiesa gan, neaicināts.

Viņ� pārlidoja pāri istabai un priecīgs noslīdēja pa margām kamīnzālē. �ai telpā Primuss, izņemot, protams, viņa gultu, uz�turējās visbie�āk. �eit stāvēja varens, bet jau pamatīgi izsēdēts ozolkoka krēsls ar izdilu�iem polsteriem. iMazais Zobratiņ� gai�dīja, ka reiz cauri krēsla pārvalkam izdursies atsperes un viņ�, iespējams, varēs kādu no tām pievākt un salabot savu pulksteni. Blakus krēslam stāvēja galds, uz kura bija sakrautas apputēju�as grāmatas. Patiesībā visa istaba bija pieblīvēta ar grāmatām � tās mētājās gan uz grīdas, gan bija saliktas kaudzītēs pie sienas. Ista�bai bija tikai vienas durvis, kuras veda uz virtuvi. No turienes va�rēja nokļūt uz torņa vītņu kāpnēm un tālāk uz ieeju.

Tomēr Primuss jau diezgan sen izvēlējās citu ceļu, lai izkļūtu no torņa. Viņ� ievilka galvu plecos un laidās tie�i uz caurumu loga rūtī. Viņ� iz�āvās ārā, tad strauji nolaidās dārzā.

� Heijā! � no tumsas atskanēja balss. � Vai es varētu uzzi�nāt, kāpēc jūs abi tur aug�ā sarīkojāt grautiņu? Tādā troksnī nevar ne aci aizvērt.

Primuss paraudzījās lejup. Komposta kaudzē pie dārza �oga sēdēja oran�s, apaļ� ķirbis, vārdā Snigs.

Snigs bija tik liels kā basketbola bumba, viņam bija mirdzo�as acis un milzīga mute. Viņa amats bija dārznieks vai kaut kas tam�līdzīgs. Viņ� lāga nezināja to. �o komposta kaudzi viņ� bija sane�sis pats, ar ko ļoti lepojās. �ī kaudze bija vienlaikus viņa gulta un krājumu glabātava. Viņ� pastāvīgi tajā rakņājās cerībā atrast kaut ko ēdamu. �o rosību viņ� dēvēja par brokastīm gultā, kas bija viņa vismīļākā nodarbe.

Rokas stiepiena attālumā no komposta kaudzes debesīs slējās milzu ozols, kura zari liecās teju līdz zemei. Ja vien �is ozols kād�reiz sazaļotu, Snigs klusībā cerēja, viņa sapņu mājoklim būtu savs jumts. Tostarp viņ� bija aizmirsis, ka komposta kaudze patiesībā sastāvēja no �ā ozola nobiru�ajām lapām, pirms tās bija nokaltu�as.

Viņ� bija piebāzis pilnu muti ar ābolu, bet sēkliņas spļāva zālē. Tad ar ierastu kustību veikli uzlēca uz �oga. Par spīti savam tuklumam, nenoliedzami izveicīgs.

�� Diem�ēl man nav laika, � Prīmuss uzsauca jau lidojumā. � Man jāsteidzas uz konditoreju. Vai tev ir kādas īpa�as vēlmes?

Snigs acis vien ieplēta. Neko patīkamāku viņam neviens vēl nekad nebija vaicājis.

��� Glu�i vienalga, � viņ� līksmi attrauca. � Paņem visu, ko vien spēj panest. Līdz �im viss bija ļoti gards.

Ķirbis labprāt būtu vēl ko piebildis, bet Prīmuss jau bija iz�gaisis tumsā. Noraizējies Snigs tomēr pilnā balsī nosauca:

��� Esi uzmanīgs! Dzirdēju, ka ziemeļos ir migla. � Tad pie�bilda: � Nebūtu lāga, ja ar kūku kaut kas notiktu!

Prīmuss kā vēj� trauca cauri naktij, garām bi�u stropiem un taisnā stiepienā lejup pa nogāzi. Lejā viņ� �ķērsoja koka tiltiņu, tad devās tie�i uz Tum�o me�u. Glieme�u strauts, kas sākās tālajos Svina kalnos, urdza tikai da�us soļus atstatu no Dad�u takas. Prī�muss paraudzījās uz priek�u. Melni kā kraukļa spārns varenie koki slējās debesīs un stājās viņam ceļā. Tikai tur, kur Dad�u taka ievi�jās me�ā, koki bija izlieku�ies tum�ā arkā, kura veda me�a aklajā biezoknī. Prīmuss bez vilcinā�anās devās iek�ā.

Tur valdīja tāda tumsa, melnāku par kuru būtu grūti iztēlo�ties. Tomēr pa �iem gadiem Prīmuss ceļu uz Kletenheimu spēja atrast ar aizvērtām acīm. Garām ozolam, tad nelielā līkumiņā pa kreisi, ievilkt galvu, tālāk tikai uz priek�u. Me�a vidū bija krusto�jums. Tas �eit bija vienīgais, turklāt �eit stāvēja ceļa rādītājs. Pa labi ceļ� veda uz Hoenveisu, taisni � uz Kletenheimu un pa kreisi � uz Rietumu purvu. Pēdējais ceļ� nebija īpa�i tāls, jo pēc da�iem soļiem stāvēja no�ogojums. Uz tā bija rakstīts "Nāves briesmas". Rietumu purvs nebija izpētīts, tāpēc bija bīstams. To�mēr klīda valodas, ka brīdinājums nebūt neattiecās uz baiso purvu, bet gan uz kaut ko pilnīgi citu. Kaut kur �ai apvidū esot drūma būdiņa. Un �ai būdiņā mītot pats Nelabais!

Prīmuss bija pilnīgi pārliecināts, ka ļaudis mēļo par viņu un veco torni, tāpēc ikreiz pagrieza ceļa rādītāju uz citu pusi. Galu galā bija pilnīgi vienalga, kurp doties � visur uzglūnēja briesmas.

Naktī bie�i starp kokiem vīdēja mazas liesmiņas. Tās līdzinā�jās mazu namiņu apgaismotajiem lodziņiem. Daudzi noguru�i ceļinieki bija sekoju�i �īm liesmiņām, noklīdu�i no ceļa un pazu�du�i me�a bie�ņā. Tur liesmiņas pēk�ņi pagaisa. Turklāt visur urdza maģiski avotiņi, līpinājās miglas �ķidrauti un auga noslēpu�maini augi. Dzelk�ņaini krūmi savijās biezos un baisos tīklos, kuri aptinās ap saviem upuriem un vairs neatlaida tos. �eit auga arī mazi zāles kamoliņi, kuri pastāvīgi pārvietojās un trauca pa me�u, kā nelaba gara dzīti. Tomēr visbriesmīgākās bija smirdo�ās putekļsēnes! Tās rindās auga gar takas malu un pārsprāga no niecīgākā pieskāriena. Dūres lieluma pūpē�os bija pulveris, kas smirdēja pēc govju kūts un sapuvu�ām olām un kas laupīja gan redzi, gan o�u. Prīmusu tas nesatrauca. Viņ� vēlreiz sagrozīja ceļa rādītāju un aiztraucās tālāk.

Kad viņ� bija sasniedzis me�a ziemeļu malu, prātā ie�āvās Sniga vārdi. Ziemeļos sola miglu, ķirbītis brīdināja, un viņam bija taisnība. Jo kļuva arvien tum�āks un drūmāks. Migla me�ā pār�spēja Prīmusa iztēles ainas, kad viņ� bija sasniedzis pļavu. Priek�ā slējās balta siena! �ādu miglas putru viņ� nebija gaidījis � turklāt �ai gadalaikā. No Kletcnheimas nebija ne miņas. Tur, protams, ielas nebija apgaismotas, tikai dega laterna tirgus laukumā.

Prīmuss smagi nopūtās. Tum�ie plankumi lejā varētu būt namu jumti. Bet kur ir konditoreja? �ķiet, �odienas ceļojums iz�vērtīsies garāks nekā parasti. Viņ� lidinājās pāri lubiņu jumtiem un nolēma orientēties pēc baznīcas torņa. Tomēr nekādi nespēja to saskatīt.

"Tam tepat kaut kur jābūt," viņ� pukstēja. "Es noteikti jau simt rei�u esmu palidojis tam garām."

Pēk�ņi viņ� kaut ko ieraudzīja. Ēnu miglā, daudz lielāku nekā viņ�. Turklāt likās, ka tā gā�as viņam virsū. Prīmuss nobijās, bet jau nākamajā mirklī saprata, ka pats pielidojis pie tās. Tas bija resns dīvainis, kur� arī nesaprata, kur atrodas. Atskanēja pūces vaids, un Prīmuss sarāvās. Par mata tiesu viņi izvairījās viens no otra.

� Nolāpīts! � viņ� iesaucās, izvairoties no sadursmes. � Vai tie�ām �onakt manus nervus maitās vēl ari dīvaini, spalvaini radī�jumi ?

Viņ� paraudzījās apkārt, tad pa galvu, pa kaklu trauca pakaļ spalvainajam dīvainim. Pēc tam saviebās, izbāza mēli un parau�dzījās uz priek�u. Par vēlu! Pēc baisa trieciena Prīmusam acīs sa�tumsa. Viņ� tomēr bija atradis baznīcas torni.

Viņ� tajā bija ietriecies lielā ātrumā. Da�us mirkļus viņ� pa�lika kā pielipis pie torņa, tad no�ļūca līdz ciparnīcai. Prīmuss aug�pēdus nokrita uz baznīcas loga palodzes. Pagāja krietns brī�dis, līdz viņ� atguvās.

"Ak, kāda naksniņa," viņ� pūta un elsa. "Visupirms mani gandrīz saplacina Zobratiņa pulkstenis, un tagad vēl �is." Viņ� pa�taustīja savu galvu. "Varbūt manā horoskopā rakstīts, ka man jā�mirst zem pulksteņa?" Viņ� paraudzījās debesīs un pilnā kaklā iekliedzās:

� Vai tā rakstīts zvaigznēs? Ja tā ir, es diem�ēl tās nespēju saskatīt aiz biezās miglas!!!

Saīdzis Prīmuss sita no spārniem ārā netīrumus. "Būtu labāk palicis gultā." Viņ� apsēdās uz palodzes un nokāra spārnus. "Ko nu vairs," viņ� murmināja. "Es atgriezī�os rīt. Cerams, ka �o izgā��anos neredzēja neviens kletenheimietis. Citādi viņi ikreiz, kad mani ieraudzīs, skaļi aplaudēs, nevis bailēs bēgs no manis."

Prīmuss dziļi ieelpoja un izkustināja locekļus. Viņ� pacēla galvu, lai to kārtīgi izgrozītu, te pēk�ņi iepleta acis un aizturēja elpu.

"Ko tas nozīmē?" viņ� novaidējās. "Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu redzējis!"

Tie�i pie loga mūrī bija iedzīts āķis, pie kura bija piesieta aukla. Prīmuss mēmi aplūkoja auklu, kura bija stingri nostiepta gar baznīcas sienu. �ī dīvainā konstrukcija �ķita ļoti nelietīga. Viņ� saspringa un kritiski aplūkoja āķi.

"Neviena rūsas gabaliņa," viņ� konstatēja. "Āķis ir pilnīgi jauns. Vai tie�ām kletenheimie�i�? Nu, to mēs vēl paskatīsimies."

Viņ� strauji nolēca no palodzes, tad ar velni�ķīgu smīnu rāpās aug�up pa auklu.

Jo augstāk Prīmuss rāpās, jo platāks tapa viņa smīns. Arī aukla smar�oja kā jauna, tāpat kā mirdzo�ais āķis. Mazu gabaliņu virs torņa pulksteņa viņ� atklāja nelielu metāla ritentiņu, kas bija pie�stiprināts pie mūra. Aukla bija pārstiepta pāri �im ritentiņam un horizontāli piestiprināta pie torņa sienas. Prīmuss nespēja noticēt savām acīm, kad saprata, ko iecerēju�i kletenheimie�i. Aug�ā, kur viņ� parasti meta savus pla�os lokus, karājās milzīga sniega lāpsta. Tās kāts bija piestiprināts pie torņa sienas un kopā ar auklu vei�doja milzu katapultu. Prīmuss tūlīt saprata, pret kuru bija vērsti �ie aizsardzības pasākumi.

"Tu tikai paskaties," viņ� �ukstēja. "Nebiju domājis, ka �ie nolādētie kletenheimie�i spējīgi kaut ko tādu izdomāt. Tagad viņi vēr� pret mani iero�us."

Nebijis �onakt miglas, Prīmuss noteikti atkal būtu lidinājies ap baznīcas torni. Tāpat kā vienmēr. Kādam tikai īstajā brīdī va�jadzēja atsiet virvi, un viņ� ar sniega lāpstu būtu saņēmis baisu triecienu, kur� nekādi nebūtu salīdzināms ar �odienas kritienu.

"Ar �ito bliezēju keletenheimie�i no manis vaļā netiks," Prī�muss ķiķināja. "Iespējams, �ī lāpsta �eit karājas jau gadu un ne�viens par to vairs nedomā. Es nemaz nebrīnī�os, ja ziemā viss ciems sāks to meklēt."

Viņ� paraudzījās apkārt. Migla mazliet bija izklīdusi. Viņ� pat spēja saskatīt konditorejas jumtu. Brīni�ķīgi! Viņ� laidās lejup gar baznīcas sienu, tad pa �aurajām ieliņām. Visām mājiņām logu slēģi bija aizvērti. Tikai tirgus laukumā dega vientuļā laterna, un aiz viesnīcas durvīm skanēja iereibu�u vīru balsis.

Prīmuss lidinājās starp veļas auklām, kurās bija iekārti apak��svārki, un tuvojās konditorejai. Jau iztālēm bija jūtams saldais svaigi ceptu maizī�u aromāts. Durvis bija aizslēgtas. Tas nebija �ķērslis, jo kaķim paredzētā lūciņa kā vienmēr bija vaļā. Viņ� iz�spraucās pa to, palidinājās pa veikaliņu un pārtapa atkal par cilvēku.

Veikaliņā valdīja piķa melna tumsa, tajā iespīdēja vien �aurs mēnessgaismas stariņ�. Prīmuss ātri orientējās. Viņ� zināja, kur at�rodas lete un kases aparāts, kā arī plaukts ar tortēm. Viņ� zagās pa telpu uz pirkstgaliem, līdz acis aprada ar tumsu. Beidzot viņ� ieraudzīja plauktus. Prīmusam siekalas saskrēja mutē. Tik daudzas tortes viņ� nebija cerējis ieraudzīt. Plaukti bija pilni līdz griestiem.

Viņ� aizkustinājumā aizvēra acis un ieelpoja saldo smar�u. "Zemeņu torte," viņ� �ukstēja. "Tā man gar�o pat labāk nekā ķir�u torte."

Nakti varēja uzskatīt par izdevu�os. Prīmuss paraudzījās nā�kamajā plauktā, uzlēca uz letes un sāka ar baudu ēst. Kā vienmēr tā bija svētku maltīte.

"Cik maiga," viņ� murmināja ar pilnu muti, "�ī ir labākā, kādu vien man gadījies nogar�ot." Viņ� nokoda vēl gabalu un pārgrieza acis. "Nē, tomēr �ī ir nepārspējama. Nekādu �aubu."

Tā notika vienmēr, kad Prīmuss zaga tortes � viņam �ķita, ka tie�i �oreiz paveicis sava mū�a varenāko darbu.

Pēc brī�a likās, ka nu ir gana. Tagad vajadzēja parūpēties par draugu vēlmēm. Viņ� atvēra kādu atvilktni, izņēma saulespuķu sēkliņas un piebāza ar tām pilnas kabatas. Jāņogas gan neizdevās sameklēt, tāpēc viņ� paņēma vēl arī sezama sēkliņas. Viņ� atcerē�jās, ka Zobratiņam tās it labi gar�o.

Visbeidzot Prīmuss paņēma lielu papīra loksni, kurā ietina divus zemeņu tortes gabalus. Tie tiks Snigam. Resnais ķirbis va�rētu apēst ari veselu torti, tomēr Prīmuss sikspārņa veidolā tik daudz nespētu aiznest. Pabeidzis saiņo�anu, viņ� nolika saini uz grīdas un izbīdīja to pa kaķa lūciņu.

Prīmuss jau gribēja pa to izslīdēt, bet viņa skatiens krita uz da�ām pudelītēm plauktā pie ieejas durvīm.

��� Ķir�u sula, � viņ� lasīja etiķeti. � Svaigi spiesta.

Prīmuss pasmējās, tad ar saviem smalkajiem pirkstiem satvēra

vienu pudelīti, izvilka korķi un iedzēra lielu malku.

"Nav slikti," skanēja spriedums. "Neko citu es arī negaidīju." Viņ� izlēmīgi pamāja ar galvu. "Nu ko, mīļie kletenheimie�i! Jūsuprāt, es esmu vampīrs ? Es nelik�u jums vilties."

Viņ� vēlreiz pielika pudeli pie lūpām, bet nedzēra. Ja �ai brīdī viņu būtu ieraudzījusi konditorejas saimniece, viņa noteikti būtu noģībusi. Ar velni�ķīgu mirdzumu acīs un viegli pieliektu galvu Prīmuss stāvēja pie loga, mēnessgaismas apspīdēts, bet sarkanā sula lēnām pilēja no mutes pāri zodam.

"Hihihi!!!" atskanēja griezīgi smiekli, un Prīmuss � nu jau sikspārņa veidolā � izlaidās ārā. Viņ� paķēra tortes saini, lai no�slēptu to kādā dro�ā vietā tirgus laukumā.

"Tagad sāksies nakts jautrākā daļa. Laiks izrādei!"

Skaļi kliegdams, viņ� laidās pāri tirgus laukumam, un jau pēc brī�a logos sāka iedegties gaismiņa. Pirms ļaudis klupdami kriz�dami izskrēja no mājām, viņ� skaļi sasita spārnus un mierīgi apgū�lās zem laternas � ar izplestiem spārniem, it kā nosities.

��� Kur? Kur ir rēgs? � ļaudis klaigāja. � Vai viņ� beidzot ir noķerts? � Pūlis raudzījās apkārt. � Tur, tur tas guļ! � kāds iekliedzās. � Vai redzat? Lāpsta baznīcas tornī nostrādājusi!

Pa ciematiņu aizvēlās gaviļu vilnis.

Cilvēki naktskreklos un �ībās skrēja pa ielu. Atvērās kroga durvis, un pa tām izklunkuroja bars iereibu�u vīru. Da�as sievie�tes naktsmicēs stingri palūkojās uz tiem. Tad visi pievērsās Prīmusam, kur� joprojām gulēja uz ietves.

��� Viņ� ir beigts? � ievaicājās kāds vīrs. � Ko mēs tagad darīsim ?

��� Pilnīgi vienalga, � kāds ieteicās. � Vismaz esam atbrīvo�ju�ies no �ā ne�ķīsteņa.

Pūlis apklusa, visi palūkojās uz sikspārni.

Kāda tukla kundze ar ugunssarkanu ērkuli uz galvas noliecās un drebo�ā balsī no�ukstēja:

��� Es neticu, ka viņ� ir pagalam. Viņ� noteikti ir tikai ap�dullis.

�� Vajadzētu viņu apskatīt, � atskanēja balss. � Lai mēs zinātu dro�i.

Bija dzirdama nervoza murdoņa. Kāds vīrs satvēra zaru, ar ko grasījās pabikstīt sikspārni. Visi aizturēja elpu. Iestājās nāves klu�sums, kad zars pieskārās sikspārnim.

Prīmuss tikai to vien bija gaidījis.

Skaļi iekliedzies un ietinies dūmu mākonī, viņ� atkal pārvēr�tās un pielēca kājās. Viņ� izvalbīja acis, un no sarkanās, ar ķir�u sulu notrieptās mutes atskanēja spalgs rēciens.

Tas iedarbojās.

Ļaudis atkāpās, it kā būtu ieraudzīju�i pa�u Nelabo. Visi tvē�rās cits pie cita, plātīja mutes, bet neviens nespēja izdvest pat pu�plēsta vārda. Panikā cilvēki grūstījās, mētājās ar rokām, bet Prīmuss �audījās starp viņiem.

*

��� Rēgs ir dzīvs! � ļaudis klaigāja. � Viņ� ir dzīvs! Ne�ķīs�tenis ir dzīvs un dzēris asinis!!!

Kliedzieni kļuva arvien skaļāki.

Bija pienācis laiks izrādes brīdim, kas Prīmusam bija vismīļā�kais. Tikko da�i bija atguvu�i sajēgu, viņi kā vienmēr uzmeklēja savus iero�us un devās uzbrukumā. Prīmuss atkal ātri pārvērtās un pāri satrakotajam pūlim lidoja pakaļ noslēptajam sainim. Viņ� paķēra to ar nagiem, tad atgriezās pie laternas. Pla�ā lokā viņ� ap�lidoja tai apkārt, noraugoties, kā cilvēki ar lāpstām, mēslu dak�ām un lāpām skraida pa laukumu. Vēl viens loks� vēl viens loks�

Tad Prīmusam apnika. Viņ� pagriezās un smiedamies aizlai�dās me�a virzienā. Mājupceļ� bija mazliet ilgāks, jo nesamais palē�nināja lidojumu. Turklāt vajadzēja uzmanīties, lai sainītis neatsis�tos pret kādu zaru. Snigs bija lūdzis viņu uzmanīties. Kad Prīmuss beidzot nonāca mājās, Snigs joprojām tupēja uz dārza �oga un raudzījās uz viņu.

��� Sveiks, mans apaļais draugs, � Prīmuss sauca. � Es nesu tavas brokastis.

Sniga acis mirdzēja priekā, kad Prīmuss izsaiņoja cienastu. Pirmo gabalu Snigs norija veselu.

��� Lieliski, � atskanēja no piebāztās mutes. � Zemeņu torte, svaigi cepta.

Prīmuss smējās un apsēdās uz �oga. Viņ� noņēma cilindru un atglauda matus no sejas.

�� Tev bija taisnība, � viņ� teica ķirbim. � Tur bija migla. Bet arī kā vienmēr � liela jautrība.

-E�ēc da�ām nedēļām iestājās vasara un kļuva karsts. Beidzot! Pēc pārlieku ilgā un bēdīgā pavasara nu bija patīkamas pārmaiņas. Vismaz sākumā. Jo maigais siltums drīz beidzās, un kļuva arvien karstāks. Dienu pēc dienas karstums pieņēmās spēkā. Kā smags vāks karstais gaiss gūlās pār laukiem, un pie horizonta nebija ne mākonī�a. Tum�ais me�s bija pārvērties smacīgā cepe�krāsnī, kur nebija iespējams elpot. Koki vaidēja sausuma dēļ, pat kamolzāle vēlās lēni jo lēni. Līdztekus karstumam bija vēl viena nelaime: smirdīgās putekļsēnes sprāga pa�as no sevis, un to smirdīgie sporu mākoņi aizpildīja teju visu me�u. Protams, tās arī vairojās me�o�nīgā ātrumā, tāpēc me�u pameta visi, kuru deguns vēl spēja kaut ko saost.

Arī vecais tornis augu diennakti krak�ķināja un brīk�ķināja savus vecos baļķus. Dienā saule tik ilgi karsēja vecos mūrus, ka tie sakarsa arvien vairāk. Kad vakarā gaiss mazliet atdzisa, no akmeņiem karstums izplatījās pa visām telpām. Tornī 24 stundas valdīja pusdienas tveice, bet vislielākais karstums bija aug�stāvā. Zobratiņ� savā pulksteņa kastē nespēja izturēt. Viņ� visu laiku tu�pēja re�ģī�a galā un te ievilka gaisu, te izpūta, lai sajustu vismaz kādu vēsmiņu.

Savukārt Prīmuss nemitīgi plivinājās pa māju, nezinādams, ko lai sadara visu garo dienu. Dienasgaisma viņam gan nedarīja raizes, kā varētu domāt par tādu radījumu kā Prīmuss, tomēr visam ir savas robe�as. Tik spilgta saules gaisma, turklāt apvieno�jumā ar me�onīgo karstumu nebija izturama. Sakrustojis rokas uz krūtīm, stundām viņ� staigāja �urpu turpu pa kamīnzāli, ik pa lai�kam paraudzīdamies pa logu. Viņ� lūkojās debesīs, it kā pārbau�dīdams, vai nav parādījies kāds mākonītis vai dūmakas gabaliņ�. Nekā tamlīdzīga. Tikai karsts vēj� iepūta sejā, tikko viņ� pabāza pa logu ārā degunu. Ar skaļu nopūtu Prīmuss ierāva galvu plecos, apgriezās uz papē�a un devās atkal staigāt pa māju. Karstums bei�dza nost.

Vienīgā telpa, kuru neskāra ne�ēlīgā temperatūra, bija mazais pagrabiņ� tie�i zem torņa. Prīmuss, protams, labprātāk izvēlētos citu telpu, bet pagrabā vismaz bija vēss. Turklāt ne�ēlīgi kaitināja Zobratiņa re�ģa �īkstē�ana, tāpēc nereti viņ� aizbēga jau pirms pusdienlaika. Veikli kā �ūska viņ�, nikni purpinādams, izslīdēja no kamīnzāles, aizlavījās cauri putekļainajai virtuvei līdz vītņu kāpnēm un kāpa lejup. Soli pa solim viņ� kāpa pa �aurajiem pa�kāpieniem lejup, jo lidot viņam nebija spēka. Viņ� izgāja cauri lielajai ieejas hallei, pagāja garām aiznaglotajām namdurvīm un beidzot nonāca pagrabā. Ar milzu atvieglojuma sajūtu viņ� atvēra dzelzs re�ģus un izbaudīja pretim plūsto�o vēso gaisu.

Primuss apsēdās uz grīdas starp milzīgajām vīna mucām un truli lūkojās grīdā. Pie griestiem �ūpojās vientuļa laterna, tā ap�gaismoja varenās ozolkoka tvertnes, kuras klāja pirksta biezuma putekļi. "Vēlīnā tum�ā lāse" � grūti salasāmā rakstā bija rakstīts uz mucām, kuras divās rindās gulēja gar pagraba sienām. "Tum�ā lāse", iespējams, bija vecākais, dārgākais un labākais vīns, kādu vien būtu iespējams nobaudīt �ai pusē. Primusam tas bija glu�i vienalga. Viņam galīgi negar�oja vīns, lai ari cik lepns tas būtu. Tas gar�o kā sarūgusi zupa vai tas skābais �ķidrums no gurķu bur�kas, viņ� reiz bija teicis. Turklāt pati telpa viņam jau sen �ķita neizsakāmi garlaicīga un galīgi neinteresanta.

Neinteresanta � citas domas nevarēja būt! Jo tie�i �eit, vien�tuļās laternas gaismā, kļuva redzams vēl kaut kas, izņemot vīna mucas un putekļus.

Pirmajā piespiedu uzturē�anās dienā �ai pagrabā Prīmuss sē�dēja uz grīdas un atbalstījās pret lielo ozolkoka mucu. Garlaicības mākts, viņ� lēnām pētīja velvju griestus, aplūkoja zirnekļu tīklu vijumus no vienas mucas pie citas, tad sienas līdz pa�ai grīdai. Te viņa skatiens apstājās. Kvadrātveida telpas vidū laternas gaismā viņ� ieraudzīja milzīgu zīmi, kas bija precīzi un dziļi ieskrāpēta akmens plāksnēs. Prīmuss pacēla galvu un domīgi aplūkoja zīmi. Protams, �o zīmi viņ� bija redzējis jau pirms daudziem gadiem, viņ� ta�u jau sen dzīvo �ai tornī. Tomēr tā arī nebija sapratis tās nozīmi. Laiku pa laikam viņ� par �o zīmi aizmirsa.

Tagad Prīmuss lēnām rāpoja uz ceļiem un tīrīja putekļus no zīmes rievām. Tad piecēlās un dziļās pārdomās apgāja tai apkārt. Sanāca liels aplis aptuveni divu soļu diametrā. Vidū bija sare�ģīts raksts, kas izskatījās kā ūdenszāļu vai vīteņaugu vijums. Apkārt mazliet atstatu bija izgrebts vēl viens, pla�āks pusloks, kura gali bija nosmailināti kā bultas. �ķita, ka dīvaino konstrukciju apkļauj sirpis, kas balstās uz smalki savītiem stieņiem. Kad Prīmuss bija pietiekami ilgi aplūkojis zīmi no aug�as, viņ� atkal notupās un domīgi vilka ar pirkstu pa līnijām. Tā aizritēja vairākas stundas.

Turpmākajās dienās Prīmuss rāpās uz mucas, lai varētu apska�tīt zīmi no aug�as. Kad bija noguris, apgūlās uz vēdera virs mucas un reizumis pat aizmiga.

Kad pienāca vakars, viņ� ātri uzskrēja aug�up pa kāpnēm ka�mīnzālē, ar skaļu JUHŪŪŪ izlidoja dārzā, kur alkatīgi elpoja svaigo gaisu. Ari Snigam karstumā klājās grūti � viņ� izskatījās pagalam sa�ļucis. Prīmuss viņam izteica komplimentu:

� Tu esi kļuvis skaisti brūns� � un aiztrauca tālāk.

�ais saulainajās dienās zāle pakalnos pie Miglas laukiem bija lekni sazaļojusi un ap Glieme�u strautu bija saaugusi kupla audze. Uz ziemeļaustrumiem atradās lielais Mēnessgaismas ezers, kas cie�i piekļāvās pie Tum�ā me�a. �ais dienās tur valdīja liela rosība, jo daudzi me�a iemītnieki pulcējās pie ezera, lai veldzētos vēsajos ūdeņos. Jau iztālēm bija dzirdama var�u kurkstē�ana, kad Prīmuss lidinājās virs dārza. Viņ� lidinājās virs ezera krustām �ķērsām, aiz�lidoja līdz Tum�ā me�a dienvidu malai, tad gar Glieme�u strautu lidoja atpakaļ uz torni. Viņ� bija pārāk noguris pēc pagrabā pava�dītā laika, lai dotos tālākos lidojumos. Viņ� pat neaizdomājās par

Kletenheimas apmeklē�anu. Ari �odien viņ� ātri pabeidza savu lidojumu un atgriezās mājā pa jumta logu.

Nakts bija zvaig�ņota. Spīdēja jauns mēness, un bija gai�s teju kā dienā. Visi logi bija atvērti, Prīmuss gulēja gultā un lasīja biezu grāmatu. �onakt to varēja darīt īpa�i labi, jo viņ� bija uzlicis uz gultas gala balto, mirdzo�o akmeni, kur� maigi apgaismoja visu telpu. �āds apgaismojums bija daudz patīkamāks nekā parastā sve�u gaisma, bet diem�ēl akmens mirdzēja tikai reizi mēnesī. Pā�rējā laikā tas bija pilnīgi bezjēdzīgs un gulēja kopā ar citiem krā�miem uz naktsgaldiņa.

Prīmuss �o dīvaino akmeni pirms veselas mū�ības bija atradis me�ā un atnesis mājās. Akmens bija ass un trīsstūrains, līdzīgs �au�ram un augstam tortes gabalam. Tikai rūpīgi apskatot, varēja sa�prast, ka �is ķīļveidīgais gabaliņ� ir mazliet sa�ķiebies. Savā mū�ā Prīmuss nekad nebija redzējis līdzīgu akmeni. Mirdzo�ais mate�riāls �ķita dīvaini blāvs, kā sastindzis pienains �ķidrums vai �ķidrs vasks pie pa�as sveces liesmas. Tā aug�ējā un apak�ējā virsma bija pilnīgi gluda, it kā to būtu pulējusi meistara roka. Uz tām nebija neviena izcilnī�a. Tādas pa�as bija arī abas sānu malas, kuras rotāja smalks vijīgu līniju raksts. Citāda bija tikai mala pretī virsotnei. Tā bija atsista un nelīdzena, it kā atlauzta no kāda lielāka gabala.

�ī dīvainā naktslampiņa apgaismoja grāmatas sadzeltēju�ās lapas, kuras Prīmuss lasīja, atbalstījis zodu uz rokas. Viņam nesa�gādāja grūtības �is vecmodīgais raksts ar smalkajiem vijumiem, viņ� ar lielu interesi aplūkoja daudzos zīmējumus. Būtībā tie bija būvniecības plāni, jo grāmata bija par mīklainiem namiem, drū�mām spoku pilīm un raganu pilnām cietok�ņu drupām.

Prīmuss bija mazliet vīlies, ka viņa vecais tornis nebija piemi�nēts ne ar pu�plēstu vārdiņu. Toties bija vesela virkne citu lietu, kuras bija ne mazāk aizraujo�as. Piemēram, raksts par namiem ar tik ne�petnām durvīm, pa kurām ienācējs nokļuva pilnīgi citā telpā, nekā bija paredzēts. Teiksim, jūs vēlaties nokļūt guļamis�tabā, bet attopaties ogļu pagrabā vai pieliekamajā kambarī. Pa da��ām durvīm varēja ienākt un tūlīt iziet. Tikpat maldino�i bija arī logi, kuri pat saulainā laikā rādīja lietainu laiku. Punktīgajiem cil�vēkiem lielas raizes sagādāja neganti guļamistabas logi, kuri arī vēlā pēcpusdienas stundā rādīja mēnessgaismu.

Daudzas lappuses bija veltītas valdonīgām pilīm, raganiskām grīdām un dārzu �ogiem. Tum�ā me�a ziemeļaustrumu daļā esot dzīvojis kāds zemnieks, vārdā Ēvalds Sindelbloks, kur� esot no�vārdojis sava kaimiņa Gillija Unterbaha �ogu tā, ka viņa zemesga�bals ar katru dienu tapis arvien mazāks un mazāks. Beigu beigās viņ� tik tikko varēja no mājas iznākt. Grau�teinu ģimenes dārza �ogs atkarībā no diennakts laika kļuva te augstāks, te zemāks, un māja pastāvīgi stāvēja ēnā. Tas bija patiess brīnums! Grāmatā bija daudz noderīgas informācijas, kura būtu ņemama vērā mājas celt�niecības laikā.

Prīmuss domīgi pakasīja zodu un apsvēra, ko viņ� varētu iz�būvēt tornī. Tomēr viņ� neatrada neko pret iznīcino�o svelmi jumtistabā.

Krak�ķēdamas atvērās pulksteņa durtiņas, Zobratiņ� lēnām izlīda no kastes. Prīmuss tikai pamāja ar roku, pat nepalūkojies uz viņu.

� Pirmkārt, esmu nomodā, otrkārt, vēl nav pusnakts. Ja vē�lies paklaigāt, dari to, lūdzu, savā kastē.

��� �ādā karstumā to vairs nevar dēvēt par kasti, � attrauca Zobratiņ� un nokāra galvu. � Tā drīzāk ir cepe�krāsns vai pat olu vārītājs. Temperatūra tur, iek�ā, pilnīgi liegusi man spējas spriest par laika ritumu.

�� Tu tikai paklausies, ko raksta, � Prīmuss uzsita pa grāma�tas lapu. � Vai zināji, ka zemestrī�u dro�u ēku var uzcelt purvā?

��� Protams, ka es to zināju, � Zobratiņ� aizvērtām acīm no�vilka pilnīgi bez emocijām. � Ja tā ir nogrimusi, tad, protams, apgāzties vairs nevar.

Prīmuss apmetās uz muguras un smīnēdams sakrustoja rokas aiz galvas.

��� Tie�i tā, turklāt nav nepiecie�ams ieplānot pagrabu, jo agri vai vēlu ikviena telpa pārtop pagrabā. � Viņ� parādīja uz grīdu. � Tā mums veidojas viens lifts, vienīgi �ēl, ka tikai vienā virzienā.

Jumtistabiņā atskanēja traki smiekli.

Zobratiņ� izkārās no durtiņām un, skaļi krākādams, klabināja savus spārnu kauliņus.

��� No rītiem tikai nedrīkst atvērt logus, � viņ� nosmēja. � Citādi var sanākt pārsteigums. Glu�i kā teicienā: rīta stundai purvs mutē.

Smiedamies un ķiķinādami viņi trieca tālāk.

Tad Prīmuss atkal pievērsās grāmatai, meklējot pēdējās rin�diņas.

��� Āre! � viņ� iesaucās. � Te rakstīts, ka purvs jānoklāj ar salmu kūļiem, kurus pārber ar biezu zemes slāni. Tā veidojas spil�vens, tā te rakstīts, kas noslāpē zemestrīces svārstības. � Prīmuss pāri plecam paraudzījās uz Zobratiņu. � Nu, kā tev tas patīk? Mēs jau sen po�amies remontam. Noplēsīsim �ito būdu un uzcel�sim kaut kur citur zemestrī�u dro�u. Vai vari ieteikt ko labāku?

Zobratiņ� iz�āvās uz sava re�ģī�a, sastinga virs gultas un pē�to�i paraudzījās grāmatā.

�� Domā, ka varētu izdoties? Jā, tā būtu laba pārmaiņa. Kā tev �ķiet, cik laika tas aizņems ?

Tagad abi lūkojās grāmatā.

��� Domāju, aptuveni simt gadu, � Prīmuss prātoja. � Var�būt visus divsimt. Lai gan mums jau nav kur steigties. Tikai iztē�lojies, kādas jaukas lietiņas mēs atradīsim zem grīdas dēļiem vai sienu mūros.

Parasti �ādas dīvaina satura sarunas bija vislabākais naksnīgo diskusiju variants. Tomēr �oreiz Prīmuss pēk�ņi apklusa un strauji pacēla galvu.

Zobratiņ� jau atvēra knābīti, bet Prīmuss satraukts pielika pirkstu pie lūpām:

�� Cssst!

Zobratiņ� aizcirta knābīti, pielieca galviņu un saīdzis uz�lūkoja Prīmusu. Kaut kur tālu Prīmuss piepe�i bija sadzirdējis mūziku. Viņ� aizmiedza acis, pacēla gaisā rādītājpirkstu un ieklausījās.

�� Vai tu arī dzirdi ? � viņ� �ukstus vaicāja Zobratiņam.

Pēdējais klusēja, drūmi lūkojās griestos un �ūpoja savu sek-

stīti.

��� Nē, � viņ� beidzot ierunājās. � Kas man būtu jādzird?

Prīmuss aizturēja elpu. Vienā lēcienā viņ� bija ārā no gultas, pārtapa un noplivinājās pa margām kamīnzālē, kur notupās uz palodzes. Pa caurumiņu loga rūtī viņ� lūkojās naktī. Tad piesedza acis ar spārniņu un lēnām un pēto�i raudzījās uz visām pusēm. Pēk�ņi viņ� sarāvās pie visām miesām.

��� Ha! � viņ� iesaucās. � Tā jau es domāju.

��� Kas tur ir? � Zobratiņ� sauca no jumtistabiņas. � Tu kādu saskatīji?

Tālu, tālu tumsā Prīmuss redzēja daudz mazu gaismiņu, kas pārvietojās pa pakalnu bra�a mar�a pavadījumā. Viņ� uzreiz sa�prata, kas notiek.

��� Tie ir mūsu apak�īrnieki, � skanēja atbilde. � Turklāt pamatīgs pūlītis.

Dziļi zem Miglas laukiem bezgalīgos sazarotos labirintos ple�tās pakalna koboldu valstība. �ie mazie ļautiņi bija draudzīgi, bet visnotaļ neuzticīgi un gandrīz nemaz nekontaktējās ar cilvē�kiem � tikai tad, ja varēja tirgoties. Tad koboldi bija klāt kā saukti. Viņi bija lieliski kalnra�i un tikpat izcili tirgotāji. Viņu iz�būvētie tuneļi sniedzās līdz pa�ai Hoenveisai, lai pēc iespējas ag�rāk varētu ieņemt labākās tirdzniecības vietas tirgus laukumā. Viss, ko viņi pārdeva, bija pa�u ra�ots, un par savu preci viņi pra�sīja nekaunīgi augstas cenas. Viņi prata izgrebt koku, aust, tambo�rēt, bet vislabāk prata gatavot ēdienu. Koboldi gatavoja vislabāko sviestu, vislabāko pilngraudu maizi un � tas Prīmusu interesēja visvairāk � vislabākās tortes.

Bet tikai viņi zināja, kur un, galvenais, kā iekļūt tuneļu sis�tēmā. Viņi bija noslēpu�i visas pieejas vai noslēgu�i tās ar kādu burvestību. Te, pakalnā, vecā kokā vai lielā akmenī, jebkur varēja pēk�ņi parādīties durvis un tūlīt pazust. Prīmuss jau ilgus gadus alka atrast kādu no �īm maģiskajām pieejām un izpētīt neskaitā�mās apak�zemes ejas ar visiem to dārgumiem. Diem�ēl tas viņam tā arī nebija izdevies.

Tomēr viņam �ķita, ka �odien varētu paveikties. Viņ� ne�au�bījās, ka tālās gaismiņas nozīmē koboldu grupiņu, kuri dziedā�dami un muzicēdami devās cauri naktij. �im svinīgajam gājienam agrāk vai vēlāk neap�aubāmi bija jāieiet pa kādām no slepenajām durtiņām. Tagad vajadzēja tikai uzmanīgi novērot �o pulciņu, un to varēja izdarīt no pa�as aug�as: no torņa istabas.

Prīmuss ielaidās virtuvē, tad tālāk kāpnēs. Vītņu kāpņu pakā�pieni naksnīgajā gaismā mirdzēja dīvaini zili. Prīmuss bija ļoti sa�traukts un no vītņu kāpnēm burtiski ie�āvās torņa istabā.

Tā bija kvadrātveida telpa ar trim smailiem logiem. Divi bija vērsti uz dienvidrietumiem, kur atradās Glieme�u strauts, tre��ais � uz ziemeļaustrumiem. Istabai bija arī durvis, pa kurām va�rēja izkļūt uz balkona. Mazā istabiņa bija pārbāzta ar da�ādām zinātniskām ierīcēm, tāpēc pirmajā acu uzmetienā atgādināja pie�liekamo, nevis darba istabu. Visur stāvēja mikroskopi vai mērierīces. Uz grīdas bija salikti debesu ķermeņu modeļi, tie karājās arī stieplēs no griestiem. �eit bija Saules pulksteņi, kalkulatori, dīvains kalendārs, ar siksnām darbināmas ma�īnas, kā arī neskai�tāmas citas ierīces, kuras nebija saskatāmas, jo bija aizkrautas ar plānu un kar�u ruļļiem. Zem grāmatu, metāla atsperu un citu lietu kalna atradās liels koka galds, virs kura karājās vairākas zvaig�ņu kartes. Vienīgā iekārta, kura nebija iekrauta da�ādos krāmos, bija milzīgs teleskops ar daudziem zobratiņiem un sviriņām. Tas stāvēja pie loga blakus durvīm � un Prīmuss trauca pie tā.

Viņ� pārtapa cilvēkā un paraudzījās teleskopā. Patiesībā ve�cais instruments ne tikai nebija pareizi noregulēts, tas vēl nelūko�jās turp, kur varētu būt koboldi. Prīmuss vairākas reizes pagrozīja objektīvu, līdz kaut kas tapa saskatāms. Viņ� nepacietīgi grozīja teleskopu, un pēk�ņi objektīvā iemirdzējās blāva gaismiņa. Tie ir viņi! Prīmuss atkal sāka grozīt objektīvu, līdz attēls kļuva skaidrs.

Bet kas tad tas? Prīmuss samirk�ķināja acis. Gaismas stariņ� nebūt nebija bra�o koboldu lukturītis, jo steigā teleskops bija pa�griezts pārāk tālu pa labi. Teleskops rādīja tie�i uz drūmo Mēness�gaismas ezeru, kurā peldēja maziņa airu laiviņa. Laivas priek�galā karājās eļļas lampiņa. Zvaigznes atspoguļojās piķa melnajā, spo�kaini gludajā ūdens virsmā. Tomēr ne jau laiva patlaban nodarbi�nāja Prīmusa prātu, bet gan lielā būtne melnajā apmetnī, kura bija noliekusies mazajā laiviņā.

Kā apburta būtne skatījās dziļajā ūdenī. Prīmuss sarauca pieri. Tas �ķita vairāk nekā dīvaini.

� Kas tas ir? � viņ� �ukstēja. � �ko viņ� tur dara, turklāt nakts vidū?

Izskatījās, ka �ī būtne intensīvi koncentrējusies ūdens pētī�anai, vai precīzāk būtu jāsaka: "Viņ� kaut ko meklē," Prīmuss attapās.

Tomēr, lai arī kā viņ� nopūlējās, seju saskatīt neizdevās, jo to aizklāja liela kapuce. Vienīgais, ko izdevās ieraudzīt, bija smalka roka ar platu gredzenu vidējā pirkstā. Prīmuss lēnām grozīja ob�jektīvu, lai to apskatītu tuvāk, kad viņam aiz muguras atskanēja dobja balss:

���� Ko tu meklē, mans mazais?

Primuss sarāvās. Pārbīli viņ� atgrūda teleskopu.

���� Neko īpa�u, � viņ� izdvesa, � nolāpīts, nebaidi mani vairs!

Viņ� atkal pievērsās teleskopam un pēk�ņi atkal ieraudzīja koboldu gaismiņas.

��� Vai esi ko dīvainu saskatījis tur ārā? � balss turpināja. � Vai tie�ām joprojām mēģini atrast durvis koboldu valstībā?

Prīmuss pagrieza galvu, pacēla zodu un paraudzījās uz pre�tējo sienu. Mūra sienas vidū karājās milzīgs spogulis piķa melnā melnkoka rāmī. Spogulim bija skaisti slīpēts stikls, kam apak��mala bija platāka nekā aug�mala. Tomēr tie�i rāmja kokgriezumi padarīja to īpa�u. Tie bija tik smalki, ka �ķita � spoguli ietver prasmīgu roku austas me�ģīnes. Smagā koka lielie viļņi plūda gar mirdzo�o stiklu un norima tikai uz grīdas. Uz spoguļa aug�malas sēdēja dīvaina būtne ar smailu ķīļbārdiņu un diviem radziņiem un spo�ām acīm lūkojās uz Prīmusu.

Kāda burvestība savulaik bija atdzīvinājusi spoguli � to Prī�muss nezināja. Spogulis runāja kā labi izglītots cilvēks un pieprata smalku uzvedību. Tā gan nebija vienmēr, jo reizumis tas bija ērcīgs un nesavaldīgs. Pateikt, ka tas bija uzpūtīgs, nozīmētu ne' pateikt nenieka, jo tas dzēlīgi izsmēja un apcēla Prīmusu tā, ka sienas drebēja. Tomēr nevarēja noliegt, ka spogulis bie�i vien deva Prīmusam ļoti vērtīgus padomus � tostarp savus norādīju�mus tas labprāt pauda mīklas formā.

��� Esmu pilnīgi pārliecināts, ka �onakt atradī�u tās durvis, � Prīmuss cie�i noteica, lūkodamies teleskopā. � Pagaidi tik, tas notiks pavisam drīz. � Viņ� iestatīja asumu, lai kārtīgi apskatītu koboldus.

Tur bija aptuveni �etrdesmit sīkas radībiņas, kas jautri soļoja zosu gājienā pāri pakalnam. Gājiena sākumā ejo�ie koboldi spē�lēja da�ādus mūzikas instrumentus, bet pārējie mazo lukturī�u gaismā raitā solī tecēja viņiem pakaļ. Muzicē�ana viņiem nepār�protami sagādāja prieku � viņi spēlēja flautu, vijoli, dūdas un pūta taurīti. Da�iem rokā bija trompete un milzīgas bungas. Kalnu koboldi bija sīki, atsperīgi, viņiem bija tievas kājiņas, bet salīdzino�i lielas galvas. Viņiem kājās bija smailas auduma kurpes, ap vidu platas siksnas, galvā cepures vai kapuces. Grupiņā bija ne tikai vīrie�i vien, tur bija daudz sievie�u, kurām galvā bija lielas aubes, mugurā � plati brun�i, viņas arī jautri dejoja.

Prīmuss saīga.

���� Bēdu ieleja, � viņ� nomurmināja zem deguna. � Es ta�u nevienu no viņiem nepazīstu. Tas situāciju padara krietni sare��ģītāku.

���� Ak tā? � spogulis ievaicājās. � Tu gribi teikt � ja tu kādu no �iem pazītu, spētu atvērt slepenās durtiņas? Vai tu varētu it kā nejau�i laisties garām un it kā starp citu uzsaukt: "Hei, labie ļautiņi! Kāda sagadī�anās, es tie�i gribēju doties jums līdzi." Vai: "Atvainojiet, lūdzu, varbūt jūs palaidīsiet mani pa priek�u? Es �odien ļoti steidzos." � Spogulis sāka dārdo�i smieties.

Prīmuss neļāvās aizkaitinājumam.

��� Es to paveik�u, � viņ� noņurdēja. � Nesatraucies nu!

Tad viņ� sadrūvējās. Koboldi jau bija sasniegu�i nelielo pakalniņu pie pa�as Tum�ā me�a malas. Prīmuss saspringa un gaidīja, kas tagad notiks. Paskat, pēk�ņi pakalna nogāzē izmirdzējās gai�s laukumiņ�. Tie�i tā, kā bija sagaidāms. Lēnām vērās apaļi vārti, koboldi iesoļoja pa tiem iek�ā, un Prīmusam izlauzās gaviļu sau�ciens.

���� Tur ir durvis! � viņ� līksmi sauca. � Es to zināju! � Viņ� izlaidās ārā pa logu, bet tūlīt pat atgriezās. � Mirkli, � viņ� noteica un vēlreiz palūkojās teleskopā. � Labi, es zinu, kur tas ir. Tre�ais pakalns no me�a puses un ceturtais no Mēnessgaismas ezera. Smieklīgi�

Pēc �iem vārdiem viņ� izpleta spārnus, izlaidās ārā un kā vēj� aiztrauca tumsā.

Snigs tobrīd sēdēja savā komposta kaudzē un lēnīgi gremoja. Viņ� izbrīnījies pavērās aug�up, izdzirdējis spārnu �vīkstē�anu. Ķirbim mute iepletās tā, ka viņ� pat aizmirsa gremot, jo tie�i virsū laidās sikspārnis. Ķirbis ierāva galvu, un Prīmuss pārlaidās viņam tie�i pāri.

���� Nu vai zini! � Snigs iesaucās. �Varbūt nevajadzētu mani nogāzt no manas kaudzes! Es pa�laik ēdu! � Pēc īsas pauzītes viņ� veikli uzlēca uz dārza mūrī�a un kopā ar Prīmusu ziņkāri lūkojās uz me�a malu. � Tur jābūt kaut kam ļoti īpa�am, ja jau tu tā steidzies. Paskatīsimies, paskatīsimies.

Viņ� nolēca no �oga un, palēkdamies kā bumba, devās nopa�kaļ sikspārnim.

Tostarp Prīmuss jau bija nonācis pie pakalna, kurā bija redzē�jis atveramies vārtus. Viņ� satraucies aplidoja tam vairākkārt ap�kārt. Tomēr no lielajām, apaļajām durvīm nebija ne vēsts.

���� Tas vienkār�i nevar būt! � viņ� izmisis iesaucās. � Esmu pārliecināts, ka tie�i �eit tās bija. � Pacēlis galvu, viņ� skaitīja: � Viens, divi, trīs � tre�ais no me�a malas un viens, divi, trīs, �etri � ceturtais pa kreisi no Mēnessgaismas ezera. Komiski. Var�būt es maldos ?

Viņ� pacēlās augstāk virs pakalna, lai varētu saskatīt tālāk. Tad viņ� vēlreiz lidoja no vienas puses uz otru, lai ieraudzītu kādu durvju aiļu, slieksni vai vismaz durvju rokturi.

"Nekā," viņ� no�ņāca. "Kaut kam tomēr jābūt, esmu pārlie�cināts."

Tad viņ� pārmeklēja blakuseso�os pakalnus, un pēk�ņi no zāles izlēca Snigs.

���� Kas �eit ir tik interesants? � ķirbis ievaicājās, alkaini elso�dams.

���� Es zinu dro�i, ka �eit ir paslēptas durvis, � sikspārnis ņur�dēja un grozīja galvu uz visām pusēm.

���� Durvis? �eit?

���� PROTAMS, KA �EIT! � Prīmuss tikko valdījās.

Viņ� nolaidās zālē blakus Snigam un ar spārnu sakārtoja cilindru.

���� Kādas tādas durvis? � Ķirbim nebija ne jausmas, par ko Prīmuss runā.

���� Ak, tādas lielas un apaļas KOKA DURVIS. � Viņ� pavēci�nāja spārnus. � Tur bija vesels bariņ� koboldu, kuri iesoļoja iek�ā pa tām durvīm. Tās ta�u nevarēja vienkār�i izgaist.

Pēc �iem vārdiem viņ� aizturēja elpu.

Snigs gribēja kaut ko pateikt, bet sikspārnis aizspieda viņam muti ar spārnu. Prīmuss strauji piespieda galvu pie pakalna un ieklausījās. Tur iek�ā skanēja mūzika! Bet tad viņ� izdzirdēja arī citu skaņu � �ņāk�anu!

Prīmuss sarauca degunu un aizdomājās. "Kas tas varētu būt?" � viņ� prātoja. �ādu skaņu viņ� agrāk nebija dzirdējis.

Snigs sēdēja kā pamiris un neelpoja. Turklāt ne tāpēc, ka viņam bija aizspiesta mute, bet galvenokārt tāpēc, ka viņ� bija ievērojis kaut ko ļoti satrauco�u. Kamēr sikspārnis joprojām ausījās, Snigs lielām acīm lūkojās naksnīgajās debesīs. Kaut kas, viņ� to juta, lidoja uz viņu pusi no tumsas.

���� Mmmmmmmhhh, � ķirbis ņurdēja.

���� Paliec klusu. Es neko nedzirdu, � Prīmuss norūca un tur�pināja klausīties.

���� Mmmmmmmmmhhhhhh, mmmmmmmmmhhhhhhh, � Snigs ņurdēja arvien skaļāk, kad parādījās lidojo�ā Kautkā ap�rises.

���� Kas tev lēcies? � Prīmuss pikti iesaucās un noņēma spārnu no Sniga mutes. � Kāpēc tu nevari mierīgi nosēdēt?

Ķirbis platām acīm skatījās Prīmusā. Elsdams viņ� mēģināja rast pareizos vārdus, tad iekliedza tie�i sejā:

���� UZBRUKUMS NO GAISA! RAGANA NO LABĀS!!!

Tai pa�ā mirklī Prīmusam trāpīja mu�u pletne, no kuras viņ� būtu varējis izvairīties. Ar skaļu plak�ķi tā ietriecās Snigam tie�i sejā.

Prīmuss neko nesaprata. Viņ� pavērsās debesīs un ieraudzīja raganu garā, zilā kleitā. Viņa sēdēja uz rūco�as slotas ar velosipēda stūri un gatavojās atkārtotam uzbrukumam. Pirms �ie abi spēja attapties, ragana atvēzējās nākamajam bliezienam ar pletni. Viņa iz�mauca starp ķirbi un sikspārni, kuri tā kā grasījās bēgt, tomēr palika un mīdījās uz vietas. Snigs panikā metās uz Mēnessgaismas ezera pusi, cen�oties paslēpties zālē. Galu galā, ragana bija �urp attriekusies sikspārņa dēļ! Mu�u pletne �ķēla gaisu, ta�u atkal ga�rām. Primuss smagi noelsās.

Cilindrs drebēja, kad viņ� meta īsus lokus. Ragana laidelējās te pa labi, te pa kreisi, aug�up un lejup trakā ātrumā pāri naksnī�gajiem pakalniem. Ragana neatstājās. Tās tark�ķo�ā slota arvien tuvojās. Ragana bija ierāvusi galvu plecos, un acis uzvaro�i mir�dzēja aiz vecajām motociklista brillēm. Galvā viņai bija lidotāja cepure, rokas ar garajiem dāmu cimdiem bija cie�i iekrampēju�ās velosipēda stūrē. Prīmuss bēga pāri Glieme�u strautam. Viņ� brā�zās cauri biezajai meldru audzei � ragana viņam nopakaļ tā, ka meldru galvas �ķīda pa gaisu.

Pamazām �ī pakaļdzī�anās Prīmusu sāka uzjautrināt. Viņ� ap�meta gaisā kūleni un pārlaidās raganai pāri galvai. Tā iespiedzās, apgrieza slotu un panāca viņu. Prīmuss lidinājās krustu �ķērsu pāri Glieme�u strautam, kad kļuva redzams koka tiltiņ�. Ragana arvien tuvojās. Kad Glieme�u avota tiltiņ� jau bija deguna galā, Prīmuss veica prasmīgu manevru un palidoja zem tiltiņa. Ragana �ķendēdamās iestrēga tilta margās.

Tomēr viņa tik viegli nepadevās. Prīmuss zināja, ka agrāk vai vēlāk viņam kļūs grūti elpot. Vienīgais glābiņ�, kas ie�āvās prātā, bija Tum�ais me�s ar da�ādiem �ķēr�ļiem. Viņ� pagriezās lidoju�mam turp, pārlidoja pāri Dad�u takai un kā vēj� ietrauca starp kokiem. Ragana, vicinādama mu�u pletni, steidzās pakaļ. Jau pavisam drīz Prīmuss attapās, ka nav vienīgais, kur� aizvērtām acīm varēja lidināties Tum�ajā me�ā. Pakaļdzī�anās kļuva arvien ātrāka. Pāri saknēm, cauri krūmājiem, pa kreisi, pa labi, apkārt kokiem, zem ceļa rādītāja, aizvien tālāk uz ziemeļiem. Lapas no�drebēja, kad tām garām aiztraucās slota, plīsa neskaitāmas putekļsēnes, un abiem nopakaļ vilkās smirdīga dūmu aste.

Vienā stiepienā Prīmuss izspruka no me�a. Zvaig�ņu gaismā iemirdzējās Kletenheima, un viņ� tai tuvojās pāri svaigi uzartam laukam. Lūza zari, un no me�a izlauzās arī ragana. Viņa izspļāva zaru gabaliņus un lidojumā slaucīja lapas no brillēm. Prīmuss vairs nesaprata, kā lai atbrīvojas no �ā nervu zāģa. Viņ� izmisis lai�delējās virs kārniņu jumtiem un meklēja kādu risinājumu. Pēk�ņi viņ� to zināja. Viņ� ieraudzīja baznīcas torni, un glābjo�ā ideja bija rokā. Tam vajadzēja nostrādāt, viņam vajadzēja paveikties.

Tomēr pirms plāna īsteno�anas vajadzēja nedaudz uzmanī�bas. Kā vēj� viņ� brāzās pa ciematiņa ieliņām, ar ierasto kliedzienu pārbiedēdams vietējos iedzīvotājus. Tagad, kad viņam pa pēdām sekoja ragana, viņ� sacēla vēl lielāku troksni nekā parasti, jo ra�gana sikspārņa saceltā trok�ņa dēļ sajutās iznerrota. Tāpēc viņa centās �o pārspēt ar savu velosipēda dzelzs tauri.

Viņi traucās trakos līkumos ap māju stūriem, pāri siena vezu�miem, pāri veļas auklām ar palagiem, zeķēm un apak�biksēm. Pēc neilga laika logos iedegās gaismiņas, un ļaudis, kā vienmēr, izbira ielās � pid�amās un naktskreklos. Vaļējām mutēm tie vēroja trako skrējienu pa ciematiņa ieliņām.

� Paskatieties, � kāds iesaucās. � Viņi jau ir divi\ Ēna at�vedusi papildspēkus!

Tagad vajadzēja rīkoties ātri. Prīmuss stūrēja uz baznīcas torni, un daudzi kletenheimie�i viņam sekoja. Lidojums turpinā�jās pāri tirgus laukumam, apkārt laternai, tad riņķu riņķiem ap baznīcas torni aug�up, vēl pārīti loku ap torni. Viņ� cerēja, ka ciema iedzīvotāji nebūs noņēmu�i sniega lāpstu. Tad viņ� ierau�dzīja auklu un lāpstas kātu. Pamazām situācija kļuva kritiska, jo Prīmusam zuda spēki, bet ragana traucās arvien tuvāk. Vēl maz�liet augstāk un vēlreiz apkārt tornim � un �ī jau bija blakus.

Pēdējiem spēkiem Prīmuss izmisis palūkojās uz raganu, kad viņa gatavojās pēdējam uzbrukumam. Un tad tas notika: kleten�heimie�i lika lietā savu slepeno ieroci. Kāds vīrs atraisīja virvi, ar ko lāpsta bija piesieta pie torņa. Tā iz�āvās no tumsas kā katapulta, aiz�ņāca Prīmusam pāri galvai, kuru viņ� paguva ieraut ple�cos. Raganai gan acīs satumsa.

Atskanēja apdullino�s troksnis, kad lāpsta triecās pret raganu. Pla�ā lokā �ī tika aizmesta pāri jumtiem me�ā. Raganas kliedzieni noklusa, un kletenheimie�i uzgavilēja. Ieliņās atskanēja aplausi, svinīgi dunēja baznīcas zvans. Viņu aizsardzības ierocis bija no�strādājis, un nekas, ka netrāpīja Prīmusam, kur� bija tā īstenais mērķis.

Prīmuss tostarp ķiķinādams tupēja uz kāda jumta baznīcas torņa ēnā. Da�as minūtes viņ� gulēja uz muguras, smagi pūzdams un izpletis spārnus.

"Kas, sakiet, lūdzu," viņ� uzrunāja debesis, "bija �ī vājprātīgā? Es tādu vēl nebiju redzējis. Lai gan, jāatzīstas, lidot �ī gan prot."

Viņ� pagulēja vēl kādu bridi, tad apsēdās. Ar vienu spārnu pacēla cilindru, ar otru noslaucīja sviedrus no pieres.

"Ja �is piedzīvojums nebūtu mani tā nogurdinājis, es noteikti paņemtu līdzi da�us tortes gabaliņus. Būs vien �is pasākums jāat�liek līdz nākamajai reizei."

Viņ� pārlaida skatienu pāri jumtiem. Līdz tornim vēl pama�tīgs gabals lidojams. Tomēr �onakt nekas sliktāks vairs nevar no�tikt, par to viņ� bija dro�s. No dienvidiem pretī pūta patīkami vēss dienvidu vējiņ�, un Prīmuss ar prieku saskatīja da�us nelielus mākonī�us.

"Tā, tā," viņ� murmināja. "Par vienu problēmu mazāk, �ķiet."

Viņ� laidās uz mājām.

Viegli grīļodamies un acīmredzami novārdzis, viņ� lidoja cauri Tum�ajam me�am, līdz ieraudzīja tālumā savu torni. Snigs sēdēja uz dārza mūrī�a un saspringti gaidīja sikspārņa atgrie�anos.

�Tikai neuzdod man jautājumus, � norūca Prīmuss, lido�dams garām Snigam. � Esmu sveiks un vesels. Visu izstāstī�u rīt. � Kad viņ� ielaidās pa logu savā guļamistabā, pulksteņa kas�tes vāciņ� joprojām bija vaļā. Mazais Zobratiņ� gulēja, nolicis gal�viņu uz lodziņa malas, un pusmiegā uzlūkoja Prīmusu.

�� Vai lidojums bija jautrs? � viņ� nomurmināja. � Kad pārvāksimies?

��� �onakt noteikti vēl ne, � Prīmuss attrauca. Tad viņ� ielika lādē mirdzo�o akmeni un smagi iezvēlās gultā.

ākamajā rītā visa valsts atviegloti uztvēra svaigo brīzi, kas uz�vēdīja no Svina kalniem. Beidzot! Saule uzlēca spilgta un krā�ņa, un Miglas laukos mirdzēja rasas pilieni. Lai gan tas neliecināja, ka tuvākajās dienās varētu uzlīt, tomēr �ķita, ka vismaz �au�alīgais karstums ir atkāpies. Visur skanēja atvieglotas nopūtas, gaisā ska�nēja putnu dziesmas, jautri lidinājās spāres, un bi�u stropos val�dīja jestra rosība.

Snigs no visas �ās jezgas nemanīja pilnīgi neko. Viņ� gulēja dziļā miegā uz savas komposta kaudzes, un no viņa dziļās elpo�a�nas apkārt plīvoja zāle un lapas. Pēdējā nakts viņam bija ļoti grūta. Vispirms lēkā�ana pa zāli, tad blieziens ar mu�u pletni un visbeidzot bēg�ana uz Mēnessgaismas ezeru. Visvairāk viņu bija nogurdinājis atpakaļceļ�. Elsdams pūzdams viņ� bija pievārējis kāpienu pakalnā, līdz beidzot pa galvu, pa kaklu un vairāk nekā pārguris iekritis gultā. Tomēr �ī izkustē�anās nebija viņam kaitējusi, glu�i otrādi. Snigs atkal bija atguvis normālu krāsu, un tagad jau iztālēm bija saskatāmi viņa mirdzo�ie oran�ie sāni. Ta�gad viņ� sapņoja par kaut ko maigi gardu. Viņ� miegā murmināja, tad sāka apmierināti ķiķināt. No vecā koka zariem uz sāniem pilēja rasas lāses un lēnām ritēja uz sejas. Tomēr pat tas nespēja viņam traucēt. Viņ� tikai samiegojies noskurinājās un gulēja tālāk. Kas gan bija da�as rasas lāses salīdzinājumā ar aizvadītās nakts satraukumiem?

Katrā ziņā tas nebija salīdzināms ar triecienu, kad cie�i satīta bieza avīze atsitās pret viņa apaļo vēderu un noripoja uz galvas. Snigs iepleta acis, nopurinājās un paraudzījās apkārt. Viņu bija pamodināju�as "Burvju Ziņas".

"Burvju Ziņas" bija slavenais izdevums raganām, burvjiem un druīdiem. Tis iznāca reizi mēnesī, un to izdeva Hoenveisas iz�devniecība. Ķirbis sapīka. Laimīgā kārtā tornim tikai retu reizi pienāca pasts, tomēr ikreiz, kad tas notika, Snigs to pamanīja pirmais. Tur neko nevarēja padarīt, jo vecais ozols bija torņa pastkastīte.

Nezāļu valstībā pastāvēja ļoti asprātīga un �ķietami dīvaina cauruļu pasta sistēma. Protams, pilsētās un ciemos �āda sistēma nebija nepiecie�ama, jo tur pastu piegādāja gau�ām normāli � ar pasta ratiem vai kājām. Tomēr nevienu pastnieku nevarēja pie�spiest doties cauri Tum�ajam me�am, iegriezties pamestajā pur�vājā vai rāpties pa kalnu nogāzēm. Daudzi ceļi bija neizbrienami un pārāk bīstami. Tāpēc valdība Hoenveisā jau pirms vairākiem gadsimtiem bija iekārtojusi �o cauruļu pastu pa koku sakņu viju�miem līdz visnomaļākajam namiņam un sētai. Protams, �ādu pastu nebūtu iespējams izbūvēt bez kalnu koboldu palīdzības, jo viņiem bija milzu pieredze tuneļu būvē�anā. Iespējams, koboldi par �ādu sakņu cauruļu pastu bija pieprasīju�i atlīdzību, turklāt no �ā cauruļpasta turpmākās apkopes arī patlaban gūst diezgan labu peļņu. Jo, ja kaut viens sūtījums iestrēgtu kaut kur pazemē, nav zināms, cik koboldi pieprasītu par tā atra�anu. Darbs nebija no grūtajiem � viņi ielaida cauruļpastā bariņu ķirzaku un sagai�dīja tās otrā galā. So pasākumu viņi dēvēja par "pasta tīrī�anu".

Tomēr reizumis gadījās nopietnāki starpgadījumi, kuru no�vēr�ana bija daudz grūtāka, un diem�ēl ķirzaku bariņ� bija bez�spēcīgs. Svina kalnu austrumu piekalnē kāds zemnieks bija iecerē�jis sava pagalma papla�inā�anu un pasūtīja svaiga cementa kravu. Tā kā piegāde bija krietni dārga, bet cementa maisi negāja cauri cauruļpastam, viņ� tajā iebēra cementu. Pavasaris bija mitrs, un koboldiem vajadzēja kalt ārā sacietēju�o masu no caurulēm.

Tornī �ādu problēmu nekad nebija, tāpēc Prīmuss katru mē�nesi varēja priecāties par mīļotā �urnāla jaunu numuru. Labākais bija tas, ka viņ� �o �urnālu nekad nebija pasūtījis un maksājis arī ne. Tomēr katra mēne�a sākumā �urnāls bija klāt.

"Burvju Ziņās" rakstīja par garu piedzīvojumiem, dabas feno�meniem vai maģiskiem instrumentiem. Primusu ļoti interesēja bur�vestību lieto�anas instrukcijas. Viņ�, protams, nepārzināja burvju mākslu, tomēr pastāvīgi priecājās par da�ādiem jaunumiem maģi�jas jomā.

Turpretī Snigs nevarēja ciest �o lasāmvielu. Viņ� to dēvēja par "tuk�iem salmiem" un sarāvās, tikai izdzirdot nosaukumu vien. īpa�i sāpīgi bija biezie numuri, kas pienāca pēc burvju gadatirgus.

Viņ� jau sāka apsvērt komposta kaudzes pārvieto�anu, bet ikreiz slinkums ņēma virsroku. Viņ� plati no�āvājās, palūkojās debesis un prātoja, cik varētu būt pulkstenis. No torņa skanēja Prīmusa �ņākuļo�ana. Snigam nebija ne mazākās vēlē�anās pamest savu guļvietu, ja vien uzstājīgi nerūktu vēders.

"Esmu izsalcis," viņ� novilka.

Samiegojies viņ� pavalstījās pa komposta kaudzi un parakņā�jās zem lapām cerībā atrast kādu ābolu. Bet viņam gadījās tikai trekni kāpuri un vesels bars vaboļu. Sniga seja sarūgtinājumā iz�stiepās, cik vien tas iespējams tik apaļīgam radījumam, un viņ� nolēma doties kārtīga ēdiena meklējumos. Lēciens no komposta kaudzes sagādāja nepatīkamu pārsteigumu.

� Āāāā! Mana mugura! � viņ� ierēcās. � Tas nevar būt!

Pēc vakardienas bēg�anas mugurā bija iemeties pamatīgs krampis. Cie�anu pilnu seju viņ� sēdēja zemē un prātoja. Varbūt rāpties atpakaļ gultā? Rūco�ais vēders atkal atgādināja par sevi: tātad jāsameklē ēdiens. Turklāt ātri.

Ķirbis klunkuroja uz priek�u. Katrā solī viņ� novaidējās, un jau pēc īsa brī�a mugura sāpēja tā, ka viņ� mēģināja virzīties uz priek�u sāniski. No malas tas noteikti neizskatījās īpa�i eleganti, tomēr vismaz sagādāja mazākas sāpes. Tā viņ� izzvalstījās ārā pa dārza vārtiņiem un devās pa Dad�u taku.

Bi�u stropos smar�oja medus, un Snigam saskrēja mutē sieka�las. Tomēr viņ� centās pat nedomāt par tā nobaudī�anu. Bēg�ana no bi�u spieta viņa pa�reizējā stāvoklī neizbēgami beigtos ar ka�tastrofu. Saskumis viņ� turpināja ceļu. Dīvainā pārvieto�anās veida dēļ viņam vajadzēja daudz vairāk laika nekā parasti, lai nokļūtu līdz Glieme�u strauta tiltam vai, pareizāk sakot, līdz tam, kas bija no tilta palicis.

"Kā gan te izskatās?" viņ� brīnījās. "Vakar es to pat nepa�manīju."

Zeme bija kā nosēta ar koka drupa�ām un skaidām. Tilta margas līdz pusei bija ūdenī, pats tilts tagad līdzinājās sadragātai malkas kaudzei. Ķirbis rokas vien noplātīja.

"Pamatīgi gan �ie abi te ir ārdīju�ies," viņ� norūca. "Intere�santi, ko Prīmuss un ragana vakar vēl ir nopostīju�i." Snigs uzma�nīgi pārlēca pāri tiltiņam un devās tālāk meklēt pārtiku.

Vislabāk ķirbim gar�oja augļi. Pareizāk � nokritu�i augļi. Turklāt viņam bija gau�i vienalga, vai auglis nokritis no koka, vai ticis izmests pa kādu virtuves logu. Galvenais, lai tas gulētu zemē. Jo kā gan viņ� varētu pats noplūkt kādu augli? Viņ� varētu tikai palīdzēt tam nokrist.

Tagad viņ� cilpoja pa Dad�u taku un apstājās pie katra krū�miņa pameklēt kādu kazeni vai citu odziņu. Pagaidām nekas ne�atradās, un ķirbis devās arvien tālāk uz ziemeļiem. �eit beidzot viņam paveicās. Zem kāda ozola netālu no Glieme�u strauta auga ra�ens aveņu krūms. Snigs izlauzās cauri zariem, ietusnīja krūmos un ar asajiem zobiem iekodās resnajā stublājā. Tad purināja to, līdz ogas sāka birt zemē. Tagad tās varēja uzlasīt. Tās bija gana sal�das, tomēr izsalkumu neremdēja. �āpstinādams viņ� vēlreiz pārlū�koja zemi zem krūmiem, lai pārliecinātos, ka nav atstājis nevienu ogu. Tad izstaipījās, paskatījās uz visām pusēm un devās tālāk.

�ur un tur atradās pa kādam sīkumiņam, tomēr par ra�īgu �o pārgājienu dēvēt nevarēja. Pēc kāda laika viņam zuda patika to turpināt, un viņ� garlaikots griezās mājupceļam. Varbūt vajadzēja tomēr pana�ķoties pie bi�u stropiem? Viens bija skaidrs: viņa mu�gurai no tā lielāks kaitējums neceltos. Pēk�ņi viņ� apstājās un lū�kojās apkārt. Par spīti muguras sāpēm, viņ� bija nogājis krietnu gabalu. Viņ� bija nonācis pie Miglas laukiem un tagad stāvēja pie pa�as Tum�ā me�a malas, kas slējās debesīs kā melna klints. Kaut kur �eit Glieme�u strauts starp kokiem ielocījās me�ā. Tas vairs neurdzēja gar Dad�u takas maliņu, bet gan krasi pagriezās uz ziemeļaustrumiem.

Snigs stāvēja un apsvēra. Palikt uz Dad�u takas un doties Tum�ajā me�ā pameklēt kaut ko ēdamu? Varbūt tomēr doties mā�jās, uz torni? No pirmās domas viņ� atteicās uzreiz. Pēc briesmīgā karstuma me�malā noteikti bija paliku�as tikai pretīgās putekļsēnes. Bet mājās iet ari īsti negribējās. Viņ� vēl bija pārāk izsalcis. Piepe�i viņ� nodomāja: varbūt iet līdzi strautam? Viņ� nekad ne�bija bijis �ai apkaimē. Varbūt pie urdzo�ā strauta varētu augt ogu krūmi ? Atkal labā omā viņ� turpināja ceļu.

Sākumā ceļ� veda gar strautu, bet jau pēc da�iem lēcieniem Snigam kļuva skaidrs, ka �o pastaigu viņ� bija iztēlojies pārāk vienkār�u. Glieme�u strauts locījās gar klintīm asos līkumos ar�vien dziļāk me�a biezoknī. Kļuva tum�āks. Turklāt saules gaismu aizēnoja ne tikai augstie koki. Resnas saknes rēgojās uz katra soļa un stiepās pāri Glieme�u strautam milzu vijumos. Snigs pat aiz�mirsa savas muguras sāpes, viņ� domāja tikai par ēdienu. Izsal�kums mudināja ķirbi uz sportiskiem varoņdarbiem. Pustumsā viņ� lēkāja no akmens uz akmeni, līda cauri sakņu vijumiem vai nokritu�ajiem kokiem, kā karogu stiepdams līdzi lipīgos zirnekļu tīklus. Viņam mutē pastāvīgi līda sīku mu�iņu bari, teju ik uz soļa viņ� slīdēja uz glieme�u gļotām. Starp akmeņiem auga sēnes, kā�das viņ� nekur nebija redzējis. To cepures bija lielākas nekā zupas �ķīvji, bet gar�oja pretīgi. Pēc kāda laika me�s beidzot pa�ķīrās, un viņ� iegāja biezā, zaļā zālē.

Snigs skaļi no�ņaukājās, nopurināja no galvas zirnekļu tīklus un izspļāva mu�iņas. �ādu draudzīgu noriņu me�ā viņ� nebija gai�dījis ieraudzīt. Saule mirdzēja cauri lapiņām, un pļaviņa staroja gai�ās strēlēs. Bet pag, kas tad tas? Snigs iepleta acis. Pļavas vidū stāvēja persiku koks, pilns nobriedu�iem augļiem. Snigs nekavējās ne mirkli. Viņ� lēkāja ap koku un jau sāka meklēt nokritu�os per�sikus. Velti. Zemē nebija nekā. Toties tur, aug�ā, pa�ā koka ga�lotnē karājās neskaitāmi ļoti gardi augļi.

Ķirbis sagatavojās lēcienam. Kā liela, resna bumba viņ� trie�cās pret koku, kur� viegli notrīsēja. Snigs lēca vēlreiz, un kociņ� drebēja arvien stiprāk. Pēc brī�a no tā nokrita pirmie augļi, un ķirbis badīgi aprija tos. Oma jūtami uzlabojās, lai gan viņ� jopro�jām bija izbadējies. Viņ� vēlreiz sakratīja koku, �oreiz bez panā�kumiem.

��� Un tas ir viss? � viņ� noburk�ķēja. � Nu, to mēs vēl paskatīsimies.

Viņ� mazliet atkāpās un paskatījās uz koku. Tie�ām! Pa�ā ga�lotnē saules gaismā laistījās vislielākie persiki.

��� Nu, pagaidiet, � viņ� noteica. � Es jūs dabū�u. � Tad sagatavojās lēcienam.

Viņ� triecās pret koka stumbru tik ilgi, līdz tas �ūpojās kā spēcīgā vējā. Galotnē persiki svilpdami �ķēla gaisu. Snigs muti vien atpleta, kad brīni�ķīgie augļi aizlidoja pār galvu un plauk�ķē�dami sakrita strautā.

��� Nē! � viņ� kliedza. � Nē! Stāt!

Viņ� traucās uz krastu, kur noskatījās, kā persikus aiznes straujais ūdens.

��� Tas vienkār�i nav iespējams, � viņ� vaimanāja. � Tur aiz�peld mans sūri, grūti pelnītais ēdiens!

Izmisis viņ� mēģināja panākt prom aizpeldo�os augļus, bet strauts nezin kāpēc kļuva arvien �aurāks un straujāks. Tas �ņāk�dams aizplūda pa biezo krūmāju.

��� Es tūlīt jūs panāk�u, � viņ� sauca. � Tūlīt bū�u klāt.

Tā vien �ķita, ka tūlīt, tūlīt tas notiks. Snigs jau bija panācis peldo�os persikus, viņ� redzēja tos cauri krasta krūmiņiem. Tomēr tūliņ arī viņ� saprata, kāpēc �aurais strautiņ� �eit traucās tādā āt�rumā. Nedaudz tālāk zemē bija izveidojusies melna graviņa, kur ūdens ieplūda ar �ņāco�u troksni. Snigs lēkāja pa labi, pa kreisi, apsteidza persikus, tad ar skaļu plunk�ķi iemetās ūdenī. Desmit�niekā! Divi auglī�i bija rokā. Diem�ēl apēst tos laika neatlika. Viņu sagrāba straume un rāva līdzi.

Izmisu�ais Snigs lielā ātrumā tuvojās graviņai. Viņ� grozījās uz visām pusēm, līdz vairs nesaprata, kur atrodas, kur aug�a, kur apak�a. Viņa kliedzienus apslāpēja auksta ūdens �alts, pārvēr�ot tos burbuļojo�ā skaņā. Pēk�ņi viņ� atsitās pret klints izcilni, tas bija glābiņ�. "Tagad jālec," viņ� nodomāja. Turklāt vienalga, uz kuru pusi � tāpat viņ� nesaprata, kur atrodas. Jāizkļūst no strauta!

Snigs lēca aug�up, apgriezās ap savu asi un krckstēdams nokrita uz kāda akmens. Viņam līdzās dziļumā aiztrauca strauts.

Tagad viņ� gulēja uz galvas un elsoja. Kad viņ� mēģināja ievilkt elpu, stipri iekodies persikā, tas izklausījās kā Zobratiņa re�ģī�a �īkstoņa. Viņ� lēnām sāka ko�ļāt persiku, tad izspļāva kauliņu.

"Ņamm, ņamm, ņamm, ak, ņamm, tas bija, ņamm, tie�ām gar�īgi," viņ� tusnīja.

Pēc kāda laika viņ� apgriezās, pierāpās pie klints malas un paraudzījās graviņā. Ūdens krita teju trīsdesmit pēdas lejup, tad atsitās pret klintsradzi. Tur peldēja persiki, kuri vairs nebija aiz�sniedzami. Bet tas vēl nebija viss! Pārsteigts viņ� atklāja neskaitā�mus sarūsēju�us dzelzs pakāpienus, kuri rēgojās akmens sienā. Tie veda lejup pa klinti. Klints izvirzījums bija kā mazs podestiņ�, no kura ūdens tālāk krita tum�ajā dzīlē.

Snigs paliecās tālāk uz priek�u. Vai tur, lejā, tie�ām kaut kas bija, vai viņam tikai izlikās? Tie�i tur, kur beidzās kāpnes, �ķiet, bija neliela aliņa. Varbūt tur bija eja, kas ved klints iek�ienē? Skaidri saskatāma gan tā nebija.

Snigs skumji noraudzījās, kā ūdens vērpete satver persikus un aizrauj līdzi gravā. Tie kļuva arvien mazāki, līdz izzuda tumsā. Snigs nevarēja saskatīt, cik dziļi tie iekrita un kas īsti tur � tum��ajā dzīlē � bija.

Tostarp Primuss joprojām gulēja dziļā un cie�ā miegā. No visiem aizvadītās nakts jandāliņa dalībniekiem viņam bija klājies vissmagāk. Saule ielūkojās telpā un apgaismoja jumtistabiņu u gultu. Prīmuss, savilcies kamoliņā, gulēja zem rūtainās sedziņas, kura cilājās ar katru elpas vilcienu. Pēk�ņi viņa ķermenis nodre�bēja, un atskanēja dziļa nopūta. Prīmuss sapņoja.

Tas bija dīvains sapnis, it kā sve�āds un tomēr ļoti pazīstams. Tas bija sapnis, kas �ķiet jau redzēts un iepazīts, tomēr iespaidi ir kā pirmajā reizē. Prīmuss pagriezās uz sāniem un paslēpa galvu zem spilvena.

Sapnī viņ� lūkojās pāri Miglas laukiem, pār kuriem klājās gai�a vasaras nakts. Pakalnus apspīdēja jauns Mēness, tālumā bija redzams sniegiem klātais Svina kalns. Viegliem soļiem Prīmuss brida pa miklo zāli. Gaisā lidinājās ziedu sēkliņas, ādu glāstīja maigs dienvidu vējiņ�. Tad viņ� atskatījās. Miegainajā sejā parādī�jās smaids, kad viņ� sapnī ieraudzīja savu torni. Mēnessgaismā tas lepni slējās pret debesīm, it kā būtu uzcelts vien pirms da�iem ga�diem. Mūrējums bija svaigs un balts, jumts vesels un uz sienām � ne vēsts no sūnām.

Prīmuss pavērsās uz sevi � kurpes bija svaigi nospodrinātas, drānas � tīras un izgludinātas. Viņ� priecīgs devās pakalnu vir�zienā, tad atkal paraudzījās uz torni. Kas tad tas? Viņ� nebija viens! Aug�ā viņu kāds gaidīja. Ēnā pie ieejas durvīm stāvēja vecs vīrs. Viņ� salīcis balstījās uz spieķa un vedināja Prīmusu ienākt. Prīmuss sajuta dziļu uzticē�anos, viņ� pacēla roku un pamāja pretī. Tad sāka skriet. Viņ� gandrīz bija sasniedzis pakalnu, kad saklausīja klusas zvaniņa skaņas. Viņ� pārsteigts apstājās. Tad atskatījās.

Mēness bija noslīdējis mazliet zemāk un �ķita lielāks nekā līdz �im. Prīmuss ieskatījās cie�āk. Tur kāds kustējās � pāri pa�kalnam kāds lēca. Tim bija tieviņas kājiņas un galvā āksta cepure, bet pats izskatījās pēc kalnu kazas. Aug�ā, lejā, �urpu turpu, tas nāca arvien tuvāk. Kas tas varētu būt ? Primuss pāri plecam parau�dzījās uz torni. Vecais vīrs bija pazudis, kā zemē iegrimis. Prīmuss atkal paraudzījās uz dienvidiem � lēkājo�ais āksts jau bija pavi�sam tuvu. Viens pēk�ņi bija skaidrs: lai arī kas tas būtu, nekas labs no tā nebija sagaidāms!

Tievās kājiņas spokaini drebēja, kad sīkais ķēms augstu pa�lēcās. Viņ� bija netīrs un no�ņurcis. Tam bija brūnas zeķes, smai�las audekla tupeles un vecs, noskrandis krekls. Pie vam�a karājās cepure. Tajā �ūpojās divi gari, stīvi pu�ķi ar misiņa zvārgulī�iem. Tādi pa�i zvārgulī�i karājās pie auklas, kuru puisietis bija apjozis ap vidukli. Prīmuss sarāvās, kad ieraudzīja sīkā vīreļa kvēlo�ās acis un dzeltenos zobus. Prīmuss gribēja bēgt, bet kājas bija kļuvu�as tik smagas, ka viņ� nespēja izkustēties no vietas. Nerrs arvien tu�vojās, viņa seja kļuva arvien negantāka. Panikā Primuss lūkojās apkārt, bet āksts jau bija viņam aiz muguras. Viņ� izmisis raudzī�jās balti smiņķētajā sejā, kas bija pārtapusi ņirdzo�ā ģīmī. Āksta tievie pirksti grābājās gar Primusu, satvēra viņa plecus. Primuss �ausmās iekliedzās un atvēra acis.

Bet labāk nekļuva! Jo pirmais, ko viņ� pamodies ieraudzīja, bija Zobratiņa ieplestais knābītis:

� Aug����āāāā!!! � tas iebļāva Prīmusam tie�i sejā.

Primusam �ausmās aizrāvās elpa. Viņ� vispār vairs nesaprata, kas notiek. Bailīgi paraudzījies apkārt, viņ� atvieglots konstatēja, ka tas bija tikai sapnis.

Elpo�ana lēnām atjaunojās. Prīmuss atglauda sasvīdu�os ma�tus no sejas un neizpratnē skatījās uz spilvenu. Kas tās bija par �ausmām? Vai tie�ām tas ir Zobratiņ�? Jā, neap�aubāmi! Tas viņam plati uzsmaidīja.

��� Es gribētu zināt, ko tu dari manā gultā! � Prīmuss iesau�cās. � Ārā, uz karstām pēdām!

Viņ� paķēra spilvenu un draudīgi pavicināja to. Zobratiņ� ieķērcās un laidās prom.

��� Cik vispār ir pulkstenis? � Prīmuss murmināja.

Zobratiņ� apsēdās uz sava kociņa.

��� Pusdienlaiks! Ja �onakt atkal grasies laidelēties virs mā�jām, tad tev vajadzētu slieties kājās un vēlāk atkal iet pagulēt. Tad tu noteikti jutīsies labāk. � Pēc �iem vārdiem Zobratiņ� pazuda savā pulksteņa kastē.

Prīmuss izberzēja acis. "Tikai tā man pietrūka," viņ� norūca. "Tagad viņ� sāks mani uzraudzīt."

Pulksteņa vāciņ� atkal atsprāga vaļā. Zobratiņ� pabāza ārā galvu un piemiedza aci.

��� Es kaut ko esmu uzzinājis, � viņ� sazvērnieciski novilka.

��� Necik ilgi, un es arī to zinā�u, � Prīmuss nomurmināja.

��� Pienāku�as "Burvju Ziņas" � putnēns izspēra. � �urnāls ir lejā uz komposta kaudzes.

��� Tie�ām? � Prīmuss izlēca no gultas, pārvērtās un ielidoja kamīnzālē. � Tie�ām! � viņ� iesaucās, palūkojies ārā pa logu. � Arī laiciņ� �odien jauks.

Viņ� laidās uz komposta kaudzi, lidojumā paķēra �urnālu un atgriezās tornī. Kad telpās bija atvērti visi logi, viņ� dziļi ieelpoja, tad vēlreiz paraudzījās dārzā.

��� Kur palicis Snigs? � viņ� uzsauca Zobratiņam.

��� Laikam devies ēdiena meklējumos, � no aug�as atskanēja balss.

Prīmuss pamāja un devās uz krēslu pie kamīna. Viņ� apmieri�nāts ieslīdēja tajā, uzlika kājas uz galda un atvēra �urnālu.

Titullapā bija ievietots raksts "Veiksmīgās vampīru lamatas".

"Ja jūs par vampīru dēvējat mani, tad �īs lamatas nav biju�as īpa�i veiksmīgas."

Acīmredzami gandarīts viņ� izlasīja rakstu. Tajā viņ� bija at�tēlots kā �ausmino�s, milzīgs un spārnots asinssūcējs, kuru kletenheimie�i aizbiedēju�i ar ļoti slepenu ierīkojumu.

"Ļoti slepens ierīkojums, nu gan jāsmejas! Tā tak bija tikai smieklīga sniega lāpsta un nekas vairāk."

Prīmuss lasīja tālāk. �oreiz �urnāls bija īpa�i biezs un bāztin piebāzts ar da�ādiem interesantiem jaunumiem. Tur bija raksts par diviem alķīmiķiem, kuri bija izgudroju�i jaunu �aujampulveri un patlaban ārstējās Hoenveisas hospitālī. Vēl bija traki spoku stāstiņi. Tum�ā me�a austrumu malā dzīvojo�a ģimene sūdzējās par uzmācīgu poltergeistu, kur� ne tikai bija ieņēmis vienu istabu viņu namiņā, bet arī aicināja savus draugus un rīkoja trakas ballī�tes. Prīmuss nosmīkņāja.

Pēk�ņi no �urnāla izkrita maza, krāsaina reklāmas lapiņa ar raibiem klucī�iem, bumbām un lellēm.

"PLIMAS ROTAĻLIETU BODĪTE," viņ� lasīja. "Kas, pie joda, ir �ī Plima?" Viņ� apgrieza lapiņu un izbrīnījies lasīja rek�lāmu.

"Kā tas te nonācis?" Primuss bija neizpratnē. "Es neesmu par to neko dzirdējis."

Viņ� saburzīja reklāmas lapiņu un iemeta kamīnā. Tad atkal pievērsās �urnālam. Jau nākamajā lapā viņ� aizrāvās ar rakstu par dīvainām klejojo�ām gaismiņu virtenēm me�ā. Primuss sarauca degunu. Tad apsēdās taisni un turpināja ļoti uzmanīgi lasīt. Inte�resantākais bija tas, ka gaismiņas izgaist pie kāda milzu akmens austrumos no krustcelēm pirms Tum�ā me�a. Atceroties savus pagāju�ās nakts novērojumus, viņam uzreiz bija skaidrs, ka runa ir par pakalna koboldiem. Tātad, ja koboldi redzēti pie �iem akme�ņiem, tad tie�i tur varētu atrasties kādas no slepenajām durvīm.

Primuss lieliski zināja, par kādu akmeni ir runa, un to nu ne�kādi nebija iespējams sajaukt kā pakalnus pagāju�onakt.

� Es drīz bū�u, � viņ� iesaucās un izmetās ārā pa logu.

Gaiss bija brīni�ķīgi svaigs. Primuss bija lieliskā omā, viņ� lidoja gar Glieme�u strautu tie�i uz ziemeļiem. Pirms me�malas viņ� pacēlās augstāk, tad ielidoja me�ā. Jau pēc brī�a viņ� bija pie

krustcelēm ar ceļa rādītāju. Kā ierasts, viņ� pamatīgi iebelza pa to, sagrozīja plāksnītes un krasi nogriezās uz austrumiem. Tagad viņ� lidoja virs Zāļu ceļa, kas veda uz galvaspilsētu. Tomēr viņam tik tālu nevajadzēja lidot, jo meklētais akmens bija netālu. Palidojis garām virknei varenu egļu, viņ� sasniedza nelielu pakalniņu ceļa malā. Pakalniņa piekājē slējās milzu akmens, kuru ieskāva augsti, ērk�ķaini krūmi.

"Tā," Prīmuss noteica, "tik tālu nu būtu. Tagad vajag tikai sa�meklēt durvis."

Viņ� pārtapa cilvēka veidolā un ar pēto�u skatienu aplūkoja lielo akmeni. Diem�ēl nekur nebija ne miņas no durvīm. Akmens bluķis bija divtik augsts kā Prīmuss, tam bija taisnas, gandrīz glu�das malas. Prīmuss piegāja tam cie�i klāt un ziņkāri aptaustīja to. Viņ� rūpīgi apskatīja katru rieviņu, gandrīz pieskardamies ar de�gunu. Tomēr neko neatrada. Viņ� pat piespieda tam ausis, cie�i jo cie�i, un ieklausījās. Tomēr vienīgais, ko viņ� dzirdēja, bija strazds un dzeguze kokā. Viņ� no�ēlā sakrustoja rokas un ar muguru pie�spiedās pie akmens.

"Ļoti gribētos uzzināt, kā �ie pui�i to dabū gatavu. Tur no�teikti ir kāds triks."

Viņ� atkal nomainīja veidolu un pacēlās līdz akmens virsot�nei. Tomēr ari �eit neko neatrada. Vīlies viņ� apsēdās uz akmens malas un nokāra spārnus.

Tad aizturēja elpu. Viņ� saklausīja skaņas. Tās plūda no krustcelēm. Akmenim tuvojās soļi, bija dzirdamas vismaz trīs cil�vēku balsis. Varbūt tie ir koboldi ? Prīmuss sakoda zobus. Ja tā, tad viņi atvērs akmeni. Viņ� izpleta spārnus un apgūlās uz akmens, lai no apak�as viņu neviens neredzētu, un vēroja ceļu.

Soļi tuvojās.

Pēc mirkļa viss sāka notikt. No savas slēptuves viņ� saskatīja trīs sīkus stāvus. Primuss triumfēja. Tomēr prieki bija īsi, jo tie diem�ēl nebija koboldi. Tie bija tikai trīs mazi bērni, kuri pastai�gājās pa Zāļu ceļu un skaļi sarunājās.

Prīmusam tas �ķita ļoti dīvaini. Lai gan viņam patika biedēt cilvēkus, mazu bērnu biedē�ana nebija viņa stilā. Viņam daudz jo�cīgāk �ķita tas, ka mazi bērni tā vienkār�i staigā pa Tum�o me�u. Pat pieaugu�ajiem bija bail doties me�ā, viņi tā arī palika me��malā. Trim mazajiem noteikti bija kaut kas īpa�s padomā, ja viņi devās cauri me�am. Viņi aizrautīgi �aloja un neievēroja ne spo�kainos kokus, ne me�a dīvainās skaņas.

��� Man ļoti patīk �aut ar loku un bultām, � meitenīte teica lielākajam zēnam.

��� Kā tad, � tas attrauca. � �aut varbūt proti, bet trāpīt gan ne. � Tad smiedamies piebilda: � Meitenes pie Plimas kundzes tāpat neko nevar nopirkt. Pie viņas rotaļlietas ir tikai puikām.

��� Tas nevar būt! � maziņā iesaucās.

Mazais zēns uzsita viņai uz pleca. Viņ� bija meitenītei ļoti līdzīgs, laikam bija viņas brālis.

��� Nedusmojies, Tīnīt, � viņ� mierino�i teica. � Kaut ko piemeklēsim arī tev.

��� Es par to tik dro�s nebūtu, � otrs smējās.

��� Tu esi nejauks! � mazā burk�ķēja. � Ja tu tūlīt nerim�sies, tev klāsies plāni!

Bērni tipināja tālāk, līdz pazuda aiz ccļa līkuma. Prīmuss jo�projām gulēja uz akmens un neuzdro�inājās pakustēties. Viņ� pat bija zaudējis interesi par slepenajām durvīm. Tagad satrauco�āka bija cita lieta: �ī noslēpumainā Plimas kundzes rotaļlietu bodīte!

Viņ� nolēca no akmens un trauca pakaļ bērniem, klausīda�mies viņu �alo�anu. Tā viņ� pavadīja mazo grupiņu visa Zāļu ceļa garumā.

Zāļu ceļ� bija tikai mazliet platāks nekā Dad�u taka un vijās cauri biezam skujkoku me�am. Zemi līdz potītēm klāja egļu un prie�u skujas, visur mētājās �iekuri. Saules stari iespīdēja starp ko�kiem, un Tum�ais me�s jau �ķita mazliet draudzīgāks. Pēc krietna gājuma Prīmuss beidzot bija nonācis ceļa atzarojumā, kur stāvēja koka rādītājs:

UZ ROTAĻLIETU BODĪTI � lūgums nogriezties pa labi

Prīmuss apmeta līkumu un lidoja taisni � starp tum�ajām eglēm. Beidzot me�s pa�ķīrās, un acu priek�ā pletās ar zāli apau�gusi noriņa, kurā, saules apmirdzēts, stāvēja mazītiņ� namiņ�. Ze�mesgabals bija apjozts ar koka �ogu, un no vārtiņiem līdz namiņa durvīm veda taisns celiņ�.

"Un tā būtu smalkā rotaļlietu bodīte?" Prīmuss ņurdēja. "Tā drīzāk līdzinās raganu mājai ar sakņu dārzu."

Namiņ� bija apaļīgs, ar pudeļu stikla lodziņiem un izspūru�u dzeltenu salmu jumtu. Tieva dūmu strūkliņa cēlās no kamīna, uz kura bija pamesta stārķa ligzda. Pirmajā acu uzmetienā �is namiņ� �ķita aicino�s un viesmīlīgs. Namiņa sānos bija piebūve ar milzīgu, apaļu logu. Pie durvīm karājās misiņa zvaniņ�, virs tām plāksne ar uzrakstu:

Primuss pārlidoja pāri latiņu �ogam un ziņkāri palūkojās ap�kārt. Visur stāvēja dārza rīki, puķupodi vai grozi ar visda�ādāka�jiem augiem. Salātu dobē līdzās pupu mietiņiem viņ� ieraudzīja smaidīgu putnubiedēkli, kur� sapņaini lūkojās debesīs. Tuvumā �is putnubiedēklis izrādījās gau�ām dzīvs, tas klusiņām dungoja dziesmiņu un �ūpoja galvu. Mugurā tam bija linu krekls un galvā ādas cepure. Tam bija lielas, brūnas pogu acis, un varbūt tie�i tā�pēc tas nemaz ne�ķita biedējo�s.

"No tāda nenobītos pat sīks strazdulēns," viņ� nosmējās un lidoja uz mājiņas pusi.

Pie namdurvīm Prīmuss atklāja aku ar grie�amu vin�u, maz�liet tālāk krūmos tuk�u, gandrīz satrupēju�u koka stumbru. Tas, protams, bija cauruļpasta daļa. Būtībā �eit nebija nekā neparasta.

Prīmuss jau grasījās lidot atpakaļ uz me�u, kad pēk�ņi durvis atvērās. Viņam gandrīz apstājās sirds! Kā skorpiona sadzelts, viņ� aplaidās ap stūri un nolaidās gar�augu dobē. Viņ� piespieda spār�nus pie sienas un pa�ķielēja ap stūri. Cauri dārzam uz sakņu dobi, jautri dungodama, viegliem, dejojo�iem soļiem trauca jauna sie�viete ar sudrabbaltiem, gariem matiem. Viņai kājās bija pārāk lie�las filca �abatas un mugurā gara vasaras kleita bez piedurknēm. Prīmusam atkārās �oklis.

"Tā ta�u ir pagāju�ās nakts vājprātīgā," viņ� no�ukstēja. "Tā�tad blieziens ar sniega lāpstu neko lielu viņai nav nodarījis, ja jau viņa tik jestri cilpo pa dārzu."

Plimas kundze noliecās un ar grieznēm no�ņāpa nedaudz lo�ciņu. Tad aizsteidzās atpakaļ uz mājiņu. Primuss aplūkoja gar��vielu dobi. Kas viņam tagad būtu darāms? Viņ� saīdzis un neko neredzo�ām acīm lūkojās uz plāksnīti, kas bija iesprausta zemē. Tikai pēc brī�a viņ� izlasīja � 'Velna pipars'.

Viņ� uzmanīgi apskatīja dobi, kurā bija noslēpies. Tā bija kā nosēta ar plāksnītēm, uz kurām bija burvju zālī�u nosaukumi, dobe zēla un zaļoja. �eit bija Pūķa lupstājs, Gariņu saknīte vai Ra�ganu slotas krūms. Elles ērk�ķis, Dad�u ziepes, Mil�a zobs un vēl daudz kā cita. Primuss pacēla galvu. Viņ� saskaitīja septiņas �ādas dobes ar burvju zālītēm, kuras Plimas kundze bija aizslēpusi aiz mājas. Primuss lidinājās virs dobēm un lasīja nosaukumus:

"Tum�lape, Raganu paparde, Nakts spalva. Kaut kas neticams! Kādas gan rotaļlietas �eit tiek piedāvātas � to es gribētu zināt."

Primuss laidās uz ieejas durvīm, kurās bija iegriezts maziņ�, restots lodziņ�. Viņ� mēģināja pa to ielūkoties mājiņā. Diem�ēl cauri dzeltenajam pudeļu stiklam bija saskatāmas vien izplūdu�as aprises. Viņ� ieraudzīja nelielu priek�telpu, kurā pie sienām, �ķiet, stāvēja plaukti. Primuss cie�i piespieda degunu pie stikla. Pie pre�tējās sienas viņ� saskatīja kaut ko līdzīgu durvīm vai priek�karam. Skaidras aprises nebija saskatāmas, bet tur noteikti bija ieeja vēl kādā telpā. Primuss aplidoja apkārt mājiņai. Viņ� atcerējās, ka piebūvei bija liels, apaļ� logs. Tur noteikti būs iespējams pamanīt vairāk.

Viņ� pārlidoja pāri dārzam un nopriecājās par lielisko pozī�ciju uz palodzes. �eit tie�ām bija lieliski pārredzama bodītes iek��telpa. Viņ� lēnām un rūpīgi visu apskatīja. Namiņā bija viena liela istaba, kas sniedzās līdz pa�am jumtam. Tikai pretī ieejas durvīm bija �ķērssiena, aiz kuras noteikti bija neliela priek�telpa. Jā, un �ai �ķērssienā tie�ām bija durvju aila, kas bija aizsegta ar biezu, tum��sarkanu priek�karu. Varbūt �ī mazā istabiņa bija tirdzniecības telpa, bet lielākā � darbistaba. Viens gan bija nenoliedzams � darbistabā valdīja neticama, priek�zīmīga kārtība!

Ikviens pircējs, tuvojoties rotaļlietu bodītei pa taciņu un ielū�kojoties pa lielo logu �ajā izcili sakārtotajā darbistabā, saprata, ka �eit tiek piedāvāta tikai teicamas kvalitātes prece. �eit katrai lieti�ņai bija sava vieta, telpa bija spodra un tīra. Uz mēbelēm nebija ne puteklī�a, grīda bija tīra kā spogulis. Pie sienas glītā rindiņā karā�jās āmurī�i, sakārtoti pēc lieluma, mazas vīlītes vai kaitini no spo�a metāla. Uz galda līdzās skaistai �ujma�īnai bija salikti glīti mirdzo�i zīda audumi. Blakus krēslam, kurā sēdēja pati Plimas kundze un smaidot lasīja grāmatu, cita uz citas bija sakrautas kār�biņas ar krāsainām lentēm. Viņa lasīja "Līksmās bērnu sirsniņas".

"Aizkustino�a aina," Prīmuss nīgri novilka, "un viss jauki uz�kopts, ak, brīni�ķīgā Plimas kundze. Vakar viņa mani trenkā pa me�u ar savu smirdo�o motorslotu, bet �odien izskatās kā eņģelis."

Turklāt Prīmuss aptvēra, ka �ī Plimas kundze pratusi pārģērb�ties burtiski pāris mirkļos. Tikai pirms brī�a viņa zilā kleitā stai�gāja pa dārzu, bet nupat sēdēja krēslā ro�sārtā vakara kostīmā. Prīmuss neticīgi skatījās pa logu, tomēr viņa centieni atklāt kaut ko neparastu bija velti. Pēk�ņi iek�ā atskanēja troksnis un skaļ� strīds.

��� Pilos un zēvele! � darbnīcā nodārdēja. � Tu, stulbais ra�dījums, kad tu beidzot norimsies?

Prīmuss samulsis sarāvās. Kas tā par klieg�anu? Izņemot Plimas kundzi, viņ� namiņā nevienu nebija pamanījis. Viņ� samiedza acis, tad atkal ieskatījās pa logu. V\i kaut kas bija mainījies? Nē, viņ� nodomāja, tur neviena nebija. Tomēr kāds ta�u tur iek�ā trok�ņoja. Plimas kundze to nedarīja, jo vēl arvien sēdēja krēslā un lasīja grāmatu. Arī �ķindoņa �ķita dīvaina. Ja namiņā kaut kas būtu apgāzies, viņ� to būtu redzējis no savas vietas uz palodzes.

Istabā atkal bija dzirdams troksnis, un lamā�anās turpinājās.

��� Pie velna, nu reiz man ir diezgan! � iek�ā atskanēja pikta balss.

Prīmuss veicīgi laidās pie ieejas durvīm un atkal paraudzījās pa mazo lodziņu priek�telpā. Nekā. �eit nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Atkal atskanēja �ķindoņa.

Tagad Prīmuss bija pilnīgi pārliecināts: darbnīcā kāds ārdījās. Viņ� zibenīgi aizlaidās pie lielā loga un burtiski pielipa pie rūts � viss velti. Pamazām viņā modās aizdomas. Vai tie�ām namiņam ir vēl kāds logs? Var jau būt�

Viņ� metās meklēt to.

Tie�ām! Bodītes aizmugurē viņ� atklāja paslēptu logu, kuru no ceļa nevarēja saskatīt. Prīmuss pieplaka pie stikla un smīnē�dams ielūkojās iek�ā. Tie�i to viņ� bija gaidījis. Pa �o logu namiņ�

izskatījās pilnīgi citāds� tā vairs nebija ideāli uzpostā darbnīca.

Tas bija satrieco�i � izrādījās, ka �ai namiņā nav ne vēsts no piemīlīgās bērnu rotaļlietu darbnīciņas, bet gan versmojo�s, ver�do�s raganas ķēķis! Telpas vidū stāvēja milzu katls, kurā burbuļoja zaļgans virums. Virs tā darbojās tvaika nosūcējs, no kura nokarā�jās kaltētas saknes. Plauktos stāvgrūdām bija salikti stikla trauki ar pulveri, ziedēm vai mirdzo�u pastu. Tum�ā un spo�ā grīda, kuru Prīmuss sākumā uzskatīja par milzu logu, laikam bija lielā�kais joks, kāds �eit ticis pieļauts. Patiesībā �ai telpā ik uz soļa mē�tājās veci katli, pannas vai sarūsēju�as bļodas. Pie loga, pa kuru lūkojās Prīmuss, atradās koka plaukts ar stikla burkām, kuru uz�rakstus viņ� varēja izlasīt. Kādā burkā bija ko�u putekļi, otrā � glieme�u gļotas, citā � gliemeņu mīkstums. Saspiestas mu�mires, sarūsēju�as naglas, drupinātas zivju zvīņas, kaltēta beladonna un vēl daudz, daudz kā cita. Kāda trauka saturs lūkojās uz Prīmusu. Tajā sēdēja divi resni krupji un, iespējams, tie�i tobrīd viņu apru�nāja. Telpa bija piebāzta līdz pa�iem griestiem, un tikai virs priek�namiņa bija kaut kas līdzīgs maziem bēniņiem. Tajos varēja nokļūt pa koka kāpnītēm, kuras vijās ap kamīnu un kuru galā Prī�muss saskatīja gai�zilu, puķainu, debe�ķīgu gultu. Pie griestiem bija novilktas da�as veļas auklas, uz kurām līdzās daudzām krāsai�nām vilnas zeķēm bija sakārti indīgo augu sai�ķi. Beidzot Prīmuss pamanīja arī to lielo logu, pa kuru bija saskatāma priek�zīmīgi sa�kārtotā darbnīca. Plima noteikti lietoja kādu burvju viltību, tur�klāt loti izsmalcinātu.

Pirms daudziem gadiem Prīmuss burvju �urnālā bija lasījis par �ādu maģiju, bet tolaik viņam nebija pat jausmas, ka ar to tik lieliski iespējams mānīties. No ārpuses bija redzamas pilnīgi citas ainas nekā tās, kas patiesībā bija. Tādējādi Plimas kundze nebūt smaidot nesēdēja krēslā, bet gan salīkusi pie pavarda mīcīja dzelzs bund�u, ko bija iespiedusi starp kājām. Pārskaitusies viņa mēģi�nāja to atvērt ar vecu konservu nazi.

Plimas kundze bija pārsteidzo�i piemīlīga un daudz jaunāka, nekā Prīmusam sākumā �ķita. Viņa bija stalta un labi veidota. Nokrāsojusies viņa bija tā, kā pienācās jaunai raganai � tum�i sarkana, gandrīz melna lūpu krāsa un tum�as līnijas ap acīm. Viņas gludajos, sidrabainajos matos bija divas baltas �ķipsnas, kuras nokarājās pāri pleciem.

Viņas lēkā�ana ap katlu ar konservu nazi rokā izskatījās ērmīgi, turklāt viņas izteicieni galīgi nepiedienēja dāmai. Likās, ka Plimai tas ir gau�i vienalga. Patlaban viņai bija pilnīgi citas rū�pes. Viņa saliecās, pārgrieza acis un sasprindzinājumā sakoda zo�bus. Viņa krekstēja, seja piesarka. Pēk�ņi konservu na�a rokturis nolūza. Bund�a �ņākdama ripoja pa telpu, saplēsa kādu trauku ar sliekām un visbeidzot ievēlās verdo�ajā katlā. Plima iekviecās.

��� Es tevi izlaidī�u pa logu, draudziņ!

Negantās dusmās viņa trieca konservu nazi pret tvaiku nosū�cēju tā, ka tas dimdo�i nodārdēja.

Abi krupji stikla burkā kratījās smieklos.

��� Tādeli un Mils! � viņa iekliedzās. � Vecās klaberta�as, apldustiet. Tā vien �ķiet, ka tūlīt atcerē�os recepti, kurā varētu it labi jūs izmantot.

Tomēr tas izraisīja tikai arvien vētrainākus krupju smieklus.

Pēk�ņi pie durvīm atskanēja zvans. Plima tūlīt pieklusa. Viņa apsviedās, augums iztaisnojās. Tad aiztrauca pie spoguļa, saglauda matus, pārbaudīja kosmētiku un pazuda aiz priek�kara. Prīmuss pārlidoja pāri jumtam un nolaidās mājas priek�ā. Tur viņ� iekrampējās pie jumta sijas un palika karājamies ar galvu uz leju pie ieejas durvīm.

Zem viņa stāvēja trīs mazie bērni. Viņi mīņājās no vienas kā�jas uz otru, līdz Plimas kundze smaidot atvēra durvis.

��� Sveiki, sveiki, mani mīļie bērniņi! � viņas balss bija gata�vais cukura sīrups. � Man liels prieks par tik jaukiem apmeklētā�jiem. Kādas vēlmes jās atvedu�as pie manis?

��� Eēē� � mazākais puisēns iesāka. � Mūsu vecāki atļāva� mums� ēēē� � Tad viņ� apklusa.

��� Ko vecāki jums atļāva? � Plima pārjautāja un noliecās pie bērniem.

��� Mēs� tā kā esam nopelnīju�i labas atzīmes� drīkstam no�pirkt Hoenveisā kādu rotaļlietiņu� � puisēns samulsis noteica.

��� Un jūs atnācāt pie manis? � Plima neslēpa sajūsmu. � Tas ir lieliski. Maziņā, vai tu jau ej skolā?

��� Vēl ne, bet es palīdzu dārzā un mājās, � meitenīte lepni paziņoja. � Tāpēc arī es drīkstu sev kaut ko izvēlēties. Vai jums ir �aujamloks arī man, Plimas kundze?

��� Tu ta�u tāpat neproti trāpīt mērķī, � vecākais ieteicās.

��� Protu gan! � mazā sauca.

��� Nāciet vien iek�ā un izvēlieties pa�i, � Plimas kundze dro��ināja. � Noteikti sameklēsim katram kaut ko piemērotu.

Viņa atvēra durvis un pakāpās sāņus. Mazie cilvēciņi cits pēc cita iegāja namiņā.

Tostarp arī Prīmusam radās iespēja ielūkoties priek�telpā. Tā izskatījās tie�i tā, kā viņ� bija iztēlojies. Telpa nebija liela, abās pu�sēs stāvēja koka plaukti ar ko�ām spēļmantiņām. Tur bija maģiski mirdzo�i klucī�i, mazas kristāla lodītes ar kustīgām bildītēm, da��ādi me�a dzīvnieki no auduma vai salmiem. Tur bija arī lādītes, no kurām izlēca velniņi, jautras raganiņas un pat da�as plī�a ķirzaciņas samīļo�anai. Pie pretējās sienas karājās sarkanais samta priek�kars, kas atdalīja rotaļlietu paradīzi no versmainā raganas kēka. Durvis ar troksni aizcirtās.

Prīmuss nolaidās zemāk un pieķērās pie ieejas durvju lodziņa. Tad ziņkāri palūkojās iek�ā. Nebija grūti saskatīt �etrus izplūdu��us siluetus. Garais, staltais stāvs neap�aubāmi bija Plimas kun�dze, kura nupat cēla no plaukta kādu lādīti un rādīja to bērniem. Arī abiem zēniem bija at�ķirīgs augums, un meitenīte bija ne�au�bīgi atpazīstama. Bērni bodītē uzkavējās vismaz pusstundu, tur�klāt viņi tur labi izklaidējās. Aiz durvīm skanēja draiski smiekli, bērni gavilēja un aplaudēja. Tad durvis atkal atvērās. Prīmuss tūlīt atgriezās uz baļķa.

��� Liels paldies, � bērni sauca.

��� Esiet uzmanīgi ceļā uz Hoenheimu, � Plima piekodināja.

�� Ak, mēs vairs nevēlamies turp doties, � mazais zēns at�meta ar roku. � Mēs labāk iesim mājās. Mums nekas nenotiks. Mēs būsim piesardzīgi, apsolu.

��� Tie�i tā! � mazā meitenīte piebalsoja. � Turklāt tagad esmu līdz zobiem bruņota. � Viņa lepni pacēla savu jauno, mir�dzo�o �aujamloku.

Plima pamāja.

�� Tiesa gan, � viņa teica. � Esmu pārliecināta, ka ar �o tu noteikti trāpīsi visos mērķos. Tu būsi vislabākā, tici man. � Viņa piemiedza aci un pamāja meitenei.

Tad viņa uzrunāja vecāko zēnu, kur� visu laiku apcēla ma�zākos:

��� Man tev ir kas īpa�s. Acumirkli pagaidi, es tūlīt atgrie�zī�os. � Viņa iegāja un gandrīz tūlīt atgriezās ar nelielu svilpīti.

��� Lūdzu, � viņa teica. � Ar �o me�ā var jauki sēņot. Tu iepūt svilpītē, un sēnes pie tevis skries pa�as. Pamēģini, tas ir ļoti vienkār�i.

��� Arī par to liels paldies, Plimas kundze. � Viņ� ielika svil�pīti kabatā.

Bērni aizsoļoja cauri dārzam, Plimas kundze māja viņiem at�vadas, noskatoties, kā bērni garām augstajām eglēm devās uz Zāļu ceļa pusi. Viņa nogaido�i sakrustoja rokas uz krūtīm. Pie stūra ar norādes plāksnīti bērni apstājās. Zēns izņēma svilpīti un parau�dzījās apkārt. Plima saspringti saausījās, pacēla zodu un viltīgi no�smīnēja. Zēns pēto�i aplūkoja svilpīti no visām pusēm, tad pielika pie lūpām un spēcīgi iepūta tajā. �ķita, ka me�ā sācis �aut sēņu lielgabals � resnas putekļsēnes triecās tie�i svilpotājam sejā. Ma�zākie bērni locījās smieklos un skrēja pa taciņu mājās.

Plima apgriezās uz papē�a, uzsita knipi un lepni iesoļoja na�miņā.

��� Nav slikti, raganas kundze, � Prīmuss cienīgi paklanījās. � Tagad palūkosim, kā es varu tevi mazliet iekvēlināt.

Viņ� a�i aizlaidās namiņa otrā pusē, paraudzījās iek�ā pa logu un ļoti uzmanīgi visu aplūkoja. Viņ� jau bija atklājis �o to, ar ko iedvest sievietei pamatīgas bailes. Abi krupji Tādelis un Milss tu�pēja savā burkā un garlaikoti �āvājās.

Plima atbīdīja aizkaru, ienāca istabiņā un paskatījās spogulī. Mazliet vīlusies, viņa apgriezās, tad devās pie katla. Paņēma ka�roti, izvilka konservu bund�u un sāka maisīt burbuļojo�o virumu.

"�ausmīgi gribētos uzzināt, ko viņa tur brūvē," Prīmuss no�rūca, pakasīdams pakausi ar spārnu.

Pēk�ņi aiz muguras it kā no nekurienes atskanēja skaļ� izsau�ciens, likdams Primusam izbailēs sarauties:

��� Sveiks, draugs! � Balss bija ļoti spalga.

Prīmuss apmetās apkārt. Viņam aiz muguras stāvēja dārza putnubiedēklis. Acis viņam mirdzēja.

�� Jau krietnu brīdi vēroju Jūsu lidinā�anos, tāpēc labprāt iepazītos. � Viņ� dziļi ievilka elpu. � Tātad! Esmu �aks un dzī�voju salātu dobē. Tā ir tur, tas ir, aiz, ja pie akas pa kreisi�

�� Jā, brīni�ķīgi, � Prīmuss �ukstēja un spēcīgi vēcināja spār�nus. � Es tevi noteikti apciemo�u, bet pa�laik esmu� � tālāk viņ� netika.

��� Hahaha, es ļoti priecā�os, ja jūs mani apciemosiet, � put�nubiedēklis viņu pārtrauca. � Vai varat pateikt, kad aptuveni tas varētu notikt ? Man tomēr vajag tam sagatavoties. Tas, protams, nenozīmē, ka man būtu daudz darāmā, tomēr negribas atstāt sliktu iespaidu, vai ne?

�aks vairs nebija apturams. Viņ� pārgrieza savas pogu acis un turpināja tark�ķēt.

��� Zināt, es jums visu laiku gribēju kaut ko pateikt� redzat� jūsu cilindrs ir trakoti �iks. Tie�ām izcila galvassega, tā man arī it labi izskatītos. Satrieco�i, es jums teik�u. Kur tādu var dabūt?

Prīmuss enerģiski savēcināja spārnus.

��� Paklausies tagad mani, � viņ� �ukstēja. � Man patlaban galīgi nav laika, lai�

��� �ēl gan, � �aks iekliedzās un apgriezās ap savu asi. � Ko jūs īsti darāt? Es� ne jau tā, ka es būtu ziņkārīgs, bet varbūt es varu jums kaut kā palīdzēt. Patiesībā es�

��� Nē, liels paldies, � Prīmuss jau �ņāca. � Es pats kaut kā tik�u galā. Tikai parasta pārbaude. Man vajadzēja pārbaudīt, vai� � Prīmuss aizdomājās. � Patiesībā es gribēju pārbaudīt, vai katlā ir visas nepiecie�amās piedevas.

��� Nē, vēl nav, � kāda cita balss teica.

Prīmuss apgriezās un ieraudzīja Plimas kundzi. Viņa uzvaro�i skatījās uz Prīmusu un jau atvēzējās sitienam ar mu�u pletni.

��� Tie�i vienas man pietrūkst, � viņa noteica.

Prīmuss tikai paguva saskatīt, kā no�vīkstēja mu�u pletne � tad viņam acīs kļuva tum�s.

Gaisā vēdīja dīvainas skaņas, it kā pa gumijas cauruli kāds mur�minātu nesakarīgus vārdus. Visapkārt valdīja dārdoņa, kad Prīmuss lēnām mēģināja atgūties. Viņam nebija ne mazākās apjaus�mas, kur viņ� atrodas un kas ar viņu notika. Galvā jaucās da�ādas skaņas, glu�i kā lapseņu spiets. Prīmuss mēģināja sakopot domas. Vai viņ� izkrita no gultas? Vismaz tā viņ� jutās, jo gulē�ana bija cieta un neērta. Kad viņ� mēģināja pakustēties, tad pārsteigts konstatēja, ka nevis guļ, bet gan ir kaut kur iestūķēts.

Vaidēdams viņ� atvēra acis un nekavējoties tās atkal aizvēra. Pēc brī�a viņ� zaglīgi pavēra plakstus un mēģināja aptvert ainu ap sevi. Saprata, ka tik tikko spēj pakustēties. Pagrozīja galvu un sa�jutās tā, it kā viņam uz galvas būtu uzlikts vāks. Bet tas vēl nebija viss. Sienas un mēbeles �ķita kā miglā. Viņ� norija siekalas un pēk�ņi apjauta, ka nevis viņam uz galvas ir vāks, bet gan viņ� pats stāv uz tā, turklāt uz galvas. Apkārtne �ķita miglaina tikai tāpēc, ka viņ� bija iestampāts stikla burkā un skatījās caur tās izliekto stiklu. Tagad bija skaidrs, kur viņ� atrodas: pie tās pa�as Plimas kundzes!

Lēnām, piesardzīgām kustībām Prīmuss sāka grozīties �aurajā burkā. Vēders un vaigi �īkstēdami trinās gar burkas sienām, lūpas vilkās līdzi. Kad jau bija pa pusei apgriezies, viņ� izelpoja un pa�skatījās ārā. Tie�i viņam blakus stāvēja burka ar abiem krupjiem Tādeli un Milsu, kuri fascinēti vēroja viņa grozī�anos. Prīmuss gribēja kaut ko teikt, bet pa�laik spēja vien izdvest nesakarīgas skaņas. Krupji gandrīz pārsprāga no smiekliem un kviekdami elsoja.

��� Klau, kaimiņa kungs, � resnākais krupis iesaucās. � Tev ir absolūti ekskluzīvs miteklis. Varbūt mēs varam palīdzēt kaut ko pārkārtot?

�� Viņam nav laika, Tādeli, � otrais atbildēja. � Redzi ta�u � viņ� mazgā logus!

Tādelis un Milss sprausloja un plauk�ķināja pa vēderu.

Abi krupji jau mū�ību dzīvoja plauktā pie Plimas kundzes un nemaz nevēlējās būt citur. Plimai nebija ne jausmas, ko ar �iem abiem lai iesāk, jo nevienā receptē nebija vecu krupju piedevas. Toties raganu likumu grāmatā gan bija skaidri noteikts, ka ikvie�nai sevi cieno�ai raganai īpa�umā jābūt krupju pārītim. Tāpēc �ie abi �eit arī dzīvoja, lai gan reizumis pamatīgi krita uz nerviem.

Prīmuss saprata, ka �odien ir nelāga diena. Būtu labāk palicis mājās un klausījies Zobratiņa pļāpas. Ar spēcīgu rāvienu viņ� pa�griezās pareizā pozīcijā un ar skaļu krak�ķi iegrozīja sprandu vietā. Tad paraudzījās aug�up. Viņa burkas vākā bija caurumiņi, lai traukā ieplūstu gaiss un būtu arī dzirdamība. Plima stāvēja pie sava katla un �ķita pilnīgi sajūsmināta. Uz galda pie loga gulēja atvērta grāmata, kurā viņa ik pa laikam ielūkojās. Laikam viņa izmēģināja kādu jaunu recepti vai kādu velni�ķību. Plima pagrāba kādu zālīti, saberza to saujā, iekaisīja katlā un �akli maisīja ver�do�o virumu. Pēc tam aizgāja pie milzīga skapja, kas atradās pie pretējās sienas. Tā durvis stāvēja pusvirus, jo skapis bija pārbāzts ar kurpēm, cepurēm un kleitām. Plima strauji atvēra durvis, un pa tām izgāzās teju puse skapja satura. Tas viņu nemaz nesatrauca. Viņa purpinādama pārraka kleitu kalnu, izvilka ko�u priek�autu un sastūķēja visu atpakaļ skapī. Apsējusi priek�autu, viņa noliecās pār grāmatu un skaļi lasīja:

� Divas �ķipsnas var�u putraimu. Hm, jācer, ka tur kaut kas vēl ir palicis. � Viņa palūkojās plauktā pie loga un pārskatīja da��as papīra turziņas. � Lūk, kur tie ir, � viņa nomurmināja, izce�ļot pagalam saburzītu turziņu. � Vai tie vēl ir lietojami? � Viņa atvēra turzu un paostīja to. � Fūūū! � viņa iesaucās. � Tie o� sliktāk nekā veco kurpju noliktava.

Saviebusies viņa piebēra krietnu �ūksnīti virumam, tad iemeta turzu atpakaļ plauktā. Pēc tam devās pie spoguļa. Palūko�jās tajā, savieba nopietnu seju un izlēmīgi pamāja ar galvu. Prīmuss nezināja, ko tas varētu nozīmēt, jo kāpēc gan�

Plimas kundzei bija problēma! Lai gan viņa izskatījās brī�numjauka un ļoti atraktīva, viņas spogulis bija melīgs krāpnieks. Tas bija ļauns un zemisks. Diem�ēl viņa to nezināja. �o spoguli viņa pirms kāda laika bija nopirkusi no Hoenveisas spoguļmeistara Plunderzaka � tā bija reklāmas dāvana. Tādā veidā viņ� vēlē�jās pateikties par jaukajiem karnevāla deguniem, kurus pēc vai�rāku stundu tirgo�anās bija no viņas nopircis un no kuriem tagad vairs nespēja atbrīvoties.

Parasti meistara Plunderzaka spoguļi bija ļoti laipni pret tiem, kas tajos lūkojās, un bārstīja tiem komplimentus. Bet �is spogulis, kas tika izgatavots īpa�i Plimas kundzei, bija pilnīgi citāds.

Sākumā spogulis slavēja viņas lielās acis un garās skropstas. Bet nu tas jau bija aizmirsts. Pēc neilga laika spogulis mainīja viņas atspulgu un uzsvēra nelielos ādas negludumus, līdz beidzot kādu dienu pateica: � Plima, tev ir pumpas! � un parādīja tās. Ar katru reizi viss kļuva tikai ļaunāk. Plima sarūgtināta ieraudzīja, ka viņas jaunajā sejā jau ir krunkas. Tālāk sekoja taukaini mati un dzelteni zobi. Gurni bija plati, parādījās dubultzods, viņas nevai�nojami baltā āda �ai spogulī izskatījās taukaina un uzburbusi. To�starp Plima bija pilnīgi pārliecināta par to, ka bija �ausmīgi ne�glīta, un ikviens, kur� apgalvoja pretējo, viņasprāt, bija vecs melis.

Tāpēc viņa darīja visu iespējamo, lai izskatītos kaut nedaudz pieticīgāk. Katru dienu Plima vārīja arvien jaunu un jaunu skais�tuma virumu. Arī �odien katlā burbuļoja jauns dzēriens, kuru viņa jau sen vēlējās izmēģināt un kuram ar veselīga sikspārņa pie�devu vajadzētu būt divtik iedarbīgam.

Prīmuss ievilka elpu.

��� Hallo! � viņ� iekliedzās cauri sacaurumotajam vāciņam. � Hallo! Es vēlētos izkļūt ārā!

Plima pagriezās un aplaida skatienu telpai.

��� Eu, Plima! � Prīmuss sauca vēlreiz.

Viņa gan paraudzījās Prīmusa virzienā, tomēr pievērsās Tādelim un Milsam.

��� Kas atkal notiek? � viņa vaicāja abiem krupjiem.

Tādelis un Miiss ar nevainīgām sejām purināja galvas. Viņi ar saviem mazajiem, resnajiem pirksteļiem rādīja uz Prīmusu, kur� kā pleksre bija pielipis pie burkas stikla. Plimas kundze pienāca un paraudzījās burkā. Viņas seja izskatījās trīskārt platāka.

��� Kas ir, maziņais? � viņa smaidot no�ukstēja.

��� Tūlīt atskrūvēsi burku un izlaidīsi mani ārā, � Prīmuss kliedza.

��� Pat neceri, � Plima bija sa�utusi. � Tu rātni paliksi iek�ā. Garlaicīgi tev noteikti nebūs. �ķiet, ka draugus arī esi atradis.

Tādelis un Milss priecīgi vēcināja roķeles. Purinādama galvu, Plima atgriezās pie katla.

��� Es pat varētu slēgt savu rotaļlietu bodīti, � viņa noteica. � Ja es ar �itiem ērmiem sarīkotu ceļojo�o cirku, noteikti nopel�nītu vairāk.

Viņa turpināja maisīt.

Prīmuss pa�ķielēja uz burkas vāku un ar visu spēku atspiedās pret to. Velti. Vāks pat nepakustējās. Viņa galvā rosījās da�ādi bēg�anas plāni, bet neviens ne�ķita pietiekami labs. Arī domu pārvērsties cilvēkā viņ� ātri vien atmeta. Burka bija �aura un bieza, un viņ� drīzāk lauztu sprandu, nekā saplēstu �o burku.

��� Plima! � Prīmuss kliedza un nikni sita pa vāku. � Pa�gaidi tikai, kad izkļū�u no �ejienes. Tad tev būs zili brīnumi. Tad blieziens ar sniega lāpstu vakarnakt �ķitīs bērnu spēlīte.

��� Ak tas biji tu, � Plima iespiedzās un pārskaitusies spēra kāju pie zemes. � Vai redzi �o? � Viņa pacēla labo roku un iz�stiepa uz aug�u mazo pirkstiņu. � Tevis dēļ es vakar nolauzu nagu! Ja kāds �eit ari piedzīvos zilus brīnumus, tad tu dro�i vari tiem gatavoties, draudziņ. Dzirdi?!

Rokas sānos iespiedusi un saviebusi drūmu seju, viņa lūkojās uz Prīmusu.

��� Ak tu, lielā briesmone, � viņ� miermīlīgi novilka. � Tas tie�ām ir �au�alīgs ievainojums, kādu esat guvusi, Plimas kundze. Varbūt jums vajadzētu mazliet pamācīties lidot. Zināt, man mājās pulkstenī mīt kāds paziņa, kur� varētu sniegt jums da�u labu pa�domu�

Plima pārskaitās. Viņa sagrāba burku un ar blīk�ķi nolika to plauktā ar vāku uz leju. Kājām gaisā Prīmuss noskatījās, kā Plima atgrie�as pie katla. Pēc tam viņ� vēlreiz ar lielām pūlēm apgriezās ar galvu uz aug�u.

"Labprātīgi viņa mani no �ejienes neizlaidīs, tas ir skaidrs kā diena," viņ� norūca.

Viņ� steig�us sāka apsvērt bēg�anas plānu.

Tostarp Plima bija mazliet nomierinājusies un notupās pie pavarda ar nelielām plē�ām rokā. Tad piecēlās, steidza pie gaida un ielūkojās burvestību grāmatā. Prīmuss dzirdēja, kā Plima sāka lasīt:

��� Tātad ņemam 5 krūmrozes, 19 rīvētas sievie�u kārtas glie�menes, 8 ēdamkarotes īpa�i asā sātana pipara, ēdamkaroti ēr�u su�las, sauju indīgās naktenes, 4 �ūsku mēles un īpa�i skaistai ādai vēl 2 kaltētas tauksaknes. � Viņa ievilka elpu un paraudzījās griestos. � Tauksakne, tauksakne� �odien es to kaut kur tiku redzējusi.

Pēk�ņi viņai kaut kas ie�āvās prātā. Plima uzsita knipi un traucās pa krak�ķo�ajām trepītēm uz jumtistabiņu, kur stāvēja gai�zilā gulta. Tur viņa pasniedzās pie veļas auklas, kur sameklēja divas bālas saknītes. Nokāpusi atpakaļ ķēķī, Plima dro�ības dēļ vēlreiz ielūkojās grāmatā, ar lupatiņu noslaucīja saknītes un iemeta tās katlā.

�� Vai kaut ko esmu aizmirsusi? � viņa ievaicājās, pārskatot recepti. Tad paraudzījās uz Prīmusu un sarauca uzacis. � Lielis�kai iedarbībai� vēl svaigu sikspārni!

Plima paņēma burku un pacēla pret gaismu:

�� Tā, manu mazulīt. Paskatīsimies, vai tu vispār esi bau�dāms.

Prīmuss iepleta lielas acis, kad Plima ar viņa burku devās katla virzienā. �ausmās viņ� skatījās uz baiso virumu, no kura cē�lās indīgi zaļi burbuļi.

��� Klau, Plima, � viņ� sauca. � Tu ta�u nemetīsi mani tur iek�ā? Tas ir neprāts. Es vispār neesmu sikspārnis. Es tikai tāds izskatos, jo patiesībā es�

�� Ja domā, ka varēsi aizbēgt no manis, � Plima viņu pār�trauca, � līdzko atvēr�u burku, tu dziļi maldies. Es tevi uz�manī�u.

Tad viņa nostājās pie katla, noliecās uz priek�u un kritiski ap�lūkoja verdo�o burvju virumu. Vēlreiz to apmaisīja un jau cēla burku ar drebo�o Prīmusu virs katla. No tā plūda tāds karstums, ka Prīmusam nosvīda spārni. Plimas kundze apgāza burku, atskrūvēja vāku un zibenīgi to noņēma. Prīmuss spēcīgi atspiedās ar spārniem pret burkas sieniņām, lai neizslīdētu. Plima jau cēla otru roku pamatīgam belzienam pa burkas dibenu. Bet virums pēk�ņi sabiezēja un vairs nebūrbuļoja.

Plima reaģēja zibenīgi un nekavējoties aizskrūvēja burku.

�� Sasmakusi rāva un slienu pods! � viņa nolamājās. � Es ta�u nevaru viena rūpēties par visu vienlaikus.

Pie kāpnēm stāvēja augsts ķeblītis, un uz tā Plima nolika burku, tad paņēma plē�as.

Prīmuss burtiski pielipa pie sacaurumotā vāka un kāri elpoja. Tagad dārgs bija katrs mirklis. Viņam noteikti bija jāizkļūst no burkas. Nākamreiz vairs tā nepalaimēsies. Toties tagad viņam bija neliela priek�rocība: viņ� precīzi zināja, kur un kad Plima atvērs burku. Viņam tikai pietiekami ilgi bija jāpaliek burkā un jāno�gaida īstais acumirklis, lai pēdējā brīdī aizlaistos. Protams, ar no�teikumu, ka nekas viņam neiztraucēs.

Varbūt vajadzētu Plimu nedaudz pakaitināt? Tad viņa, iespē�jams, kļūtu mazliet neuzmanīgāka. Plima sabozusies pūta plē�as.

��� Hei, Plima!

�� Jā, jā, � viņa īsi attrauca. � Tūlīt es ķer�os tev klāt. Tas notiks ātrāk, nekā tev patiktos, un neviens un nekas mani neiz�traucēs.

Plimas dusmas bija tiktāl nokaitētas, ka �ķita � viņa tūlīt eksplodēs. Tātad viņa izredzes nebija nemaz tik peļamas. Tagad viņam bija jāpasaka tikai kaut kas muļķīgs, un Plima pilnīgi zau�dētu savaldī�anos. Iespējams, viņa triektu burku ar Prīmusu pret sienu tāpat kā pirmīt konservu nazi? Prīmuss apsvēra, kā varētu izprovocēt Plimu. Tomēr liesmojo�ais pavards acu priek�ā laupīja iztēles spējas. Viņ� saņēmās un palūkojās apkārt. Bija jāatrod iemesls, kas liktu viņai uzsprāgt. Prīmuss izmisis palūkojās pāri plecam uz sienu, pie kuras bija nolikta viņa burka. Pēk�ņi viņ� sarāvās un pārsteigumā pat aizvēra acis. Aiz viņa karājās sens per�gaments.

Tas bija saburzīts un izdilis. Malas bija ieplīsu�as, tinte vietām bija pilnīgi izdzisusi. Likās, ka tas ilgu laiku nogulējis ūdenī. Prīmuss ar spēku pagrieza galvu, lai pamēģinātu apskatīt dīvainos zīmējumus, tomēr burkas stikla dēļ tas bija grūti. �ķiet, tas bija kāds ļoti sens plāns � turklāt tas bija kādas ēkas plāns! Tas bija kāds smalks saliekts objekts, kas bija attēlots no vairākām pusēm. Prīmuss saskatīja rakstu zīmes un skaitļus. Diem�ēl tie bija pārāk izplūdu�i, lai būtu salasāmi no Primusa burkas. Tomēr viss nebija tik slikti. Daudz skaidrāk bija saskatāms kāds raksts, kas rotāja sirpjveida objekta malas. Tas ne�aubīgi bija tas pats raksts, kāds bija saskatāms mirdzo�ajā akmenī, kuru Prīmuss reizi mēnesī iz�mantoja kā gaismekli lasī�anai. Viņa akmens varētu būt atlūzis gabals no �ā sirpja.

Izlemts � �is temats bija lieliski piemērots Plimas kaitinā�a�nai. Tikai jāsāk bija nekavējoties.

��� Klau, Plima, ja vakar tavai slotai būtu bijusi klāt kāda lie�tiņa, tu noteikti nebūtu nolauzusi nagu.

��� Par ko tur runā?� Plimas kundze no�ņāca, enerģiski dar�binot plē�as.

�� Ak, tu ta�u zini. Tas akmens, kas attēlots tavā plānā, � Prīmuss neļāva viņai attapties. � Tā sagadījās, ka vakar bija nakts, kad tas mirdzēja. Varbūt tev vajadzētu pie stūres pielikt �ādu mig�las lukturi. Tā tev būs vieglāk nokļūt mājās, kad nākamreiz tevi kāds sadomās katapultēt no me�a. � Ar viltīgi gādīgu smaidu Prīmuss vēl piebilda: � Tas tikai tavai dro�ībai.

Plimas skatiens bija kā piekalts pergamentam. Plē�as cilājās arvien lēnāk un lēnāk. Viņa skatījās te uz katlu, te uz pergamentu, līdz beidzot nolika plē�as.

Tad viņa piecēlās un kritiski uzlūkoja Prīmusu.

��� Kā tu zini, ka akmens spēj mirdzēt? � viņa smīnot vai�cāja.

��� Ļoti vienkār�i � man tāds ir guļamistabā, es vakaros lasu tā gaismā.

Plimas acis iepletās. Viņa pagrāba burku.

�� Tu uzskati mani par galīgu muļķi ? � viņa kliedza. � Kāds akmens ir tavā guļamistabā?

Prīmuss bija sajūsmā. Vēl mazliet, un Plima uzvārīsies.

��� Tie�i tāds, � viņ� rāmi noteica un parādīja uz plānu.

��� Nemels niekus, � viņa iesaucās. � Tas ta�u ir milzīgs!

�� Tikai ne mans, � Prīmuss trallināja. � Parocīgs un ma�ziņ�.

Plima pa�ķielēja uz viņu. Iespējams, tagad ir īstais brīdis. Iespējams, tie�i tagad viņa metīs burku pret sienu, un tad viņ� pa�gūtu pārvērsties. Tomēr Plima reaģēja pilnīgi negaidīti.

Viņa piegāja pie galda, aizcirta grāmatu un uzlika uz tās burku. Tad paķēra ķebli, apsēdās uz tā, sakrustoja kājas un dziļi ieelpoja. Pēc tam sakārtoja matus, atbalstījās ar elkoņiem uz galda un viltīgi paraudzījās Prīmusam acīs.

��� Sāksim vēlreiz, � viņa teica, pavedino�i pieverot acis. � Tu man gribi iestāstīt� ka gabaliņ� �ā smalkā sirpja� kas attē�lots �ai plānā� atrodas tavā guļamistabā?

Prīmuss piespieda degunu pie burkas sienas un ieskatījās viņai dziļi acīs. Tad noteica:

-Jā!

��� Aha, � Plima novilka, pēc tam maigā balsī turpināja:

��� Un kāda tie�i tā daļa?

Prīmuss izlikās, ka saspringti domā, tad noteica:

��� Tā� � viņ� iepauzēja un pabeidza: � galotnes. Plimas seja satumsa. Viņa strauji piecēlās:

��� �im sirpim ir divas virsotnes, ja vien tu to pats neesi ievē�rojis, � viņa teju kliedza.

�� Jā, es to zinu, � Prīmuss saglabāja mieru, bet pārmeto�i no�ūpoja galvu. � Vai tad ir at�ķirība?

��� Milzīga! � Plima jau kliedza vāciņa caurumos. Tad atkal apsēdās un pēto�i paraudzījās uz sikspārni.

��� Un kur �ī tava guļamistaba ir? Kaut kur me�ā, kādā kokā?

��� Ko tas nozīmē? � Prīmuss centās izklausīties aizvainots.

�� Tu domā, ka es grasos tevi ielūgt ciemos?

��� Es tev izsaku piedāvājumu, � viņa asi attrauca. � Tu man iedod akmeni, bet es tevi atbrīvoju.

Prīmuss smējās.

��� Neticu nevienam tavam vārdam. Ko tu ar to iesāksi? Plima pabolīja acis.

��� Gaismas reklāma. Virs mana nama durvīm.

��� Nekā di�a nebūs, jo tas mirdz tikai reizi mēnesī, � viņ� atmeta ar roku.

��� Tas būs īpa�ajām akcijām. Man jau apnicis ar tevi diskutēt. Akmeni vai lidosi katlā.

Plima daudznozīmīgi paskatījās uz katlu.

Protams, Prīmuss nespēja uzticēties Plimai. Bet, ja būtu iespējams viņu izvilināt ārā no mājas, viņam būtu pietiekami daudz laika apsvērt kādu citu bēg�anas plānu. Tostarp viņ� varētu pat atdod viņai �o akmeni, jo lasīt var arī kamīna gaismā.

�� Jumtistabiņā vecajā, līkajā tornī, Dad�u takas galā, � viņ� teica un piebilda: � Lielajā lādē zem loga.

��� Tā ir tā �ķute pakalnā, kura, tā vien �ķiet, kuru katru mirkli sabruks? Tad nezaudēsim laiku! A, tu, protams, arī nāksi. Tikai dro�ībai, lai �ai laikā tu man nesastrādātu �eit kādas nejaucības.

Viņa pagrāba tum�i zaļu iepirkumu somu, iemeta tajā burku ar Prīmusu un no stūra blakus skapim izcēla savu motorslotu. Uz stūres zvārojās viņas pilota cepure un lido�anas aprīkojuma atlie�kas. Viņa pārmeta iepirkumu somu pāri plecam, uzstīvēja garos dāmu cimdus pāri elkoņiem, uzlika cepuri, tad izgāja cauri priek��karam no raganas ķēķa.

Tomēr, pirms atvērt namdurvis, viņa piesardzīgi palūkojās pa durvju �ķirbu. Priek�zīmīgās bodītes reputācija sabruktu vienā acumirklī, ja kāds klients viņu ieraudzītu �ādā veidolā. Tā kā bija dziļa nakts, nekur nebija ne dvēseles. Prīmuss bija pārsteigts par to, ka ir jau tik tum�s, bet tad aptvēra, ka pēc blieziena ar mu�u pletni krietnu laiku bija pavadījis bez samaņas, turklāt ieslodzīts burkā.

Kad viņi izgāja no namiņa, Prīmuss ar prieku ieklausījās circenī�a dziesmā un ieelpoja svaigo me�a gaisu. Tomēr prieks ātri pagaisa, jo Plima jau bija iedarbinājusi savu klabo�o motorslotu.

��� Tā, � viņa iesaucās un uzlika motociklista brilles. � Pa�skatīsimies uz tavu akmentiņu!

Atstājot smirdīgu dūmu mākoni, motorslota trauca debesīs.

Plima laidās taisni pāri Tum�ajam me�am uz dienvidiem. Kā melns paklājs zem viņiem uz visām pusēm pletās me�s. Orientē�ties nebija grūti, jo Svina kalns dienvidos bija labi saskatāms. Viņi lidoja milzu ātrumā �ķērsām pāri me�am. Iepirkumu soma tā pli�vinājās, ka Prīmusam sāka mesties nelabi. Visbeidzot viņi bija sa�sniegu�i Mēnessgaismas ezeru un pagriezās uz rietumiem. Tornis bija saskatāms jau iztālēm. Plima nolieca motorslotu uz leju un apmeta pāris loku ap pakalnu. Ieraudzījusi darbnīcas vaļējo logu, viņa sāka nolai�anos. Viņa prasmīgi stūrēja tie�i logā, ievilka galvu plecos un nobremzēja kamīnzālē. Motorslota nosprauslojās un izpūta biezu dūmu mākoni.

Plima klepoja un gaiņāja dūmus. Tad uzbīdīja uz pieres bril�les un nokāpa no slotas. Plimai ap degunu bija melns aplītis, ko bija iespiedu�as brilles. Viņa ziņkāri lūkojās apkārt.

�� Nav slikti, � viņa atzinīgi novērtēja lielo krēslu. � Ma�nai gaumei mazliet parupji, bet nav slikti. Paskat, arī jaunais �ur�nāls tev ir, jauki!

Plima paķēra jauno �urnālu, sarullēja to un iestūķēja iepir�kumu somā. Primuss zaudēja runas spējas no �ādas nekaunības.

��� Kur, tu teici, stāv tava lāde? � Ta�u Plima pat negaidīja atbildi uz jautājumu. � Zem loga jumtistabiņā? � Viņa paskatī�jās aug�up. � Kur gan �eit varētu būt kāpnes ?

Viņa strauji atvēra durvis, kas veda uz putekļaino virtuvi.

��� Gandrīz kā manās mājās, � viņa noteica, kad ieraudzīja sarūsēju�ās pannas un katlus.

Pēk�ņi Plima pamanīja saliekamās kāpnes, kas bija pieslietas pie lūkas. Viņa veicīgi izskrēja cauri virtuvei un kāpa aug�up pa klak�ķo�ajām kāpnēm, uzmanīgi pacēla lūku un ielūkojās jumtistabiņā. Divu jumta logu dēļ �eit bija daudz gai�āks nekā virtuvē. Plima tūlīt ieraudzīja meklēto lādi, kas stāvēja tie�i blakus sienas pulkstenim.

��� Esmu satraukta, � viņa noteica un ieslīdēja jumtistabiņā.

Lādes vāks atvērās ļoti viegli. Plimas acis iemirdzējās, kad

viņa ieraudzīja pienbalto akmeni. Lai gan tas nemirdzēja kā pagāju�onakt, raganai aizrāvās elpa.

��� Klau, Plima, � Prīmuss sauca. � Ņem to nejēdzīgo ak�meni un atver burku!

��� Nesteidzies tik ļoti, � viņa attrauca, izceļot akmeni no lādes. � Es vēlos to izmēģināt.

Ragana piegāja pie jumta loga un paraudzījās naksnīgajās de�besīs. Zvaigznes iespīdēja jumtistabiņā. Plima pakāpās sāņus, no�stājās blakus logam un izstiepa rokas ar akmeni zvaig�ņu gaismā. Tad svinīgi ieelpoja.

Pēk�ņi vina atlaida akmeni un atvilka rokas nost. Prīmuss ne-

j >

ticēja savām acīm. Akmens nenokrita uz grīdas, bet gan brīvi lidi�nājās gaisā, it kā to turētu kāda neredzama roka. To viņ� nebija gaidījis. Bet tas vēl nebija viss. Akmens lēnam sakustējās. Tas grie�zās ap savu asi, līdz smailā virsotne pavērsās pret grīdu. Plima pār�trauca saspringto klusumu.

��� Tas nav pareizais gals, � viņa ērcīgi noteica un nostājās pie loga. Akmens tūlīt nokrita uz grīdas.

��� Ko tas viss nozīmē?! � Prīmuss sa�utis kliedza. � Vai tu neredzēji, ko tas dara? Tas ne tikai mirdz, tas pat lido!

Plima sagrāba burku un paklauvēja pa to ar nagu:

��� Es to nekādi nevaru izmantot. � Tul piebilda: � Un tas nozīmē tikai to, ka nonāksi manā katlā.

Tie�i �ai acumirklī pulkstenis nozvanīja pusnakti. Plima iz�bailēs sarāvās un apcirtās. Viņai acīs raudzījās Zobratiņ�. Tas tu�pēja uz sava re�ģī�a un jautājo�i lūkojās uz raganu. Plimai atkārās �oklis. Mirkli telpā valdīja nāves klusums. Tad Zobratiņ� viņai de�monstrēja savu skaļāko un, iespējams, rekorda cienīgo modinātāja kliedzienu, kāds viņam bija pa spēkam.

Plimai mati sacēlās stāvus. Viņa kļuva bāla kā krīts. Zobratiņ� kliedza pilnā kaklā, cik skaļi spēdams. Kā zibens ķerta viņa trieca burku pret grīdu, lai ar abām rokām aizspiestu ausis. Burka tink��ķēdama sabirza sīkās lauskās. >

Plima apcirtās. Panikas lēkmē viņa grasījās bēgt, bet aiz viņas pilnā augumā izslējās Prīmuss. Plimai, viņu ieraugot, pamira sirds.

Ar sātanisku smīnu viņ� īsi noteica:

��� Bahhhh!

Plima spiedza tā, ka drebēja logu rūtis.

Prīmuss satvēra viņu pie pleciem, pagrieza un pastūma pie sienas.

�� Tā, jauko kundzīt, � viņ� �ņāca, � tagad mēs brītiņu ap�runāsimies.

Vajadzēja krietni nopūlēties, lai iestūķētu trakojo�o Plimu lādē, tomēr Prīmuss to paveica. Viņ� ātri aizvēra vāku un pats uzsēdās uz tā. Kamēr Plima spiedza, Zobratiņ� jau bija atgriezies savā pulkstenī, bet nevēlējās palaist garām jautro pasākumu. Viņa ziņkārīgais knābītis parādījās zem pulksteņa vāciņa.

Triumfējo�ais Prīmuss tupēja uz lādes vāka, no kuras skanēja dobji kliedzieni un visnegantākie lāsti. Pamazām ārdī�anās lādē norima, un Plimas spiedzienus nomainīja sirdi ploso�as raudas.

��� Plima, � Prīmuss ierunājās, � vai tev klājas labi ? Vai kun�dze beidzot ir nomierinājusies?

Atbildes nebija.

Atskanēja tikai vēl skaļāka dunoņa un kliedzieni:

��� Tūlīt laid mani ārrrrrāāā!

Prīmuss saproto�i pamāja.

��� Redzi, mīļā Plima, tev nevajadzētu būt tik nepateicīgai. Tu pat nespēj novērtēt, cik ērti jūties �ai lādē. Tur ir komfortabli. Iztēlojies, ka tev tajā būtu jāstāv uz galvas kaimiņos ar diviem res�niem krupjiem, kuri visu laiku par tevi ņirgājas.

��� Es domāju, ka tu esi parasts sikspārnis! � viņa kliedza. � Es ta�u tev neko nenodarīju.

��� Vai zini, � Prīmuss domīgi teica, � visupirms tu gribēji mani izvārīt � pagaidām es nerunāju par belzienu ar mu�u pletni. Ar to vēl nepietika. Tu dragā ar savu smirdīgo motorslotu pa manu istabu, nozodz manu �urnālu un liec manai lampai lidi�nāties. Manuprāt, tu apdraudi apkārtējo vidi, un tev jābūt pateicī�gai, ka es tevi esmu utilizējis.

Atkal atskanēja lamas un visbaisākie lāsti. Tomēr jau pēc brī�a atsākās �īkstē�ana.

��� Es tev izteik�u priek�likumu, � Prīmuss iesaucās. � Es

tevi izlaidī�u no lādes, bet tu man atbildēsi uz da�iem jautāju�miem. Ja tu uzvedīsies nepiedienīgi, piemēram, kodīsi vai skrāpē�sies, tad zibenīgi � spudūc � atgriezīsies lādē. Ko teiksi ? Nekādas reakcijas. Viņ� paklauvēja pa vāku.

��� Plima? Hallo?! Tu mani dzirdi?

��� Labi, jau labi, � Plima norūca.

Prīmuss nolēca no lādes un atvēra vāku. Plima sēdēja, sakrus�tojusi rokas uz krūtīm, un uz Prīmusu pat nepaskatījās.

�� Ja vēlies palikt lādē, es tev atnesī�u spilvenu. Nu, kā tad būs ? Plima nicīgi sarauca degunu un izkāpa no lādes, tad apsēdās

uz gultas malas. Prīmuss aizvēra lādi un atkal apsēdās uz vāka.

�� Tagad pastāsti, kas tā bija par burvestību. � Viņ� pamāja akmens virzienā. � Varbūt tā manta spēj ne tikai lidot un mir�dzēt?

Zobratin� no sava būrī�a ieteicās:

�� Tie�ām, varbūt tas vēl arī spēlē mūziku ? Es par to nebrīnītos. Plima klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmusi un nicīgi vērās

griestos.

Prīmuss kļuva nepacietīgs:

��� Kas ir? Kas notiek ar �o akmeni? Un kas tas par plānu ta�vās mājās pie sienas?

��� Plāns nav mans, � Plima beidzot ierunājās.

��� Protams, es saprotu, ka �o plānu tu neesi zīmējusi, � Prī�muss atbildēja, � tam tu esi pārāk veca. Bet kur tu to dabūji?

��� Atradu.

��� Kur? � Prīmuss vaicāja un samiedza acis. � Vai tie�ām katrs vārds no tevis jāizvelk ar varu?

�� Tas mētājās zem lapu kaudzes. Rietumos, purvājos.

Primuss paraudzījās uz Zobratiņu un pa�ūpoja galvu.

��� Prātam neaptverami, kur tas sievi�ķis blandās. Rietumu purvāji nav labākā vieta pastaigām.

Zobratiņ� izlīda no pulksteņa kastes:

�� Toties no zemestrīcēm labi pasargāta. Iespējams, viņa gri�bēja pārcelties turp uz dzīvi.

��� Kādas blēņas jūs tur mel�at! � Plima kliedza un mētājās ar rokām. � Mana motorslota reiz saniķojās un lidinājās krustām �ķērsām pāri visam me�am, līdz beidzot nogāzās rietumos. Man vajadzēja krietni nopūlēties, lai izkļūtu no tiem smirdīgajiem pur�vājiem. Es ļoti nopriecājos, ka iekritu �ajā lapu kaudzē, citādi būtu lauzusi sprandu. Kad es vandījos pa lapām, atradu �o plānu.

��� Un tu to piesavinājies, � Primuss pamāja. � Kas tas par sirpi, ko redzam tajā?

Plimas kundze paskatījās uz akmeni.

��� Es īsti nezinu, � viņa nopietni noteica. � �is akmens, visticamāk, ir nolūzis no Mēness sirpja, kur� tika radīts pirms daudziem tūksto�iem gadu un bija karājies virs Tum�ā me�a.

Primuss viņu pārtrauca.

��� Radīts? Kur� to varēja izdarīt?

�� To es nezinu. � Plima paraustīja plecus. � Man nav ne mazākās jausmas, kam tas varēja būt paredzēts. Saskaņā ar plānu tas veidots no īpatnēja materiāla. Laikam pareizāk būtu teikt: no da�ādiem kārdino�iem materiāliem.

�� Kā lai to saprot � kārdino�iem materiāliem? � Primuss izslējās.

��� �is sirpis ir salikts no vairākiem, proti, pieciem segmen�tiem. Katrs segments bija apveltīts ar noteiktu īpa�ību. Tur bija bagātība un laime, nemirstība un skaistums, un visbeidzot � varai Sirpis lidinājās virs me�a, to turēja zvaig�ņu gaisma, bet kopā sa�turēja tumsa. Vismaz tā ir attēlots plānā.

��� Aha, � viņ� noteica, � tā tu uzzināji, ka akmens spēj lidināties gaisā, tikai tas jātur zvaig�ņu gaismā.

Plima lepni pacēla zodu.

�� Ja tas atbilst patiesībai, tad �is sirpis diez ko ilgi gan neva�rētu lidināties virs me�a, � Prīmuss sāka prātot. � Jau rītausmā vai mākoņos tas noteikti nokristu tāpat kā �is akmens.

Plima piepūta vaigus. Prīmuss nolēca no lādes, pacēla akmeni un aplūkoja tā noskaldīto malu.

��� Tā vien �ķiet, ka tā arī notika. � Tad pielika pirkstu pie deguna. � Ja pieņemsim, ka tavs stāsts par elementiem ir patiess, ko gan visu varētu pasākt ar �ādu mantu?

��� Nav ne jausmas, � Plima atbildēja. � Varbūt akmens īpa�ības var kaut kā izmantot? Tikai jānoskaidro, kur� no pie�ciem elementiem tam piemīt.

Prīmuss nolika akmeni uz lādes un pacēla pirkstu gaisā.

�� Varbūt tu zini, kāda īpa�ība piemīt �im gabalam?

Plima papurināja galvu.

��� Kad akmens lidinājās, tas pagriezās uz leju. Tādējādi tas varētu būt sirpja lejasdaļa. Diem�ēl tie�i �ī plāna daļa ir pilnīgi ne�salasāma. Tur varētu būt laime vai nemirstība.

�� Vai vari pateikt, ko tu tajā meklēji? � Prīmuss sarauca uzacis.

Plima klusēja un lūkojās grīdā.

Tad Prīmuss pamāja ar roku.

��� Man, galu galā, vienalga. Tātad mēs runājam par vienu veselu �ā noslēpumainā sirpja elementu.

��� Par veselu elementu? Ak, nu gan jāsmejas. Tā ir tikai nie�cīga lauskiņa. Sirpis bija milzīgs.

�� Jo labāk, � Prīmuss noteica un atkal uzrāpās uz lādes.

��� Tātad pastāv vēl daudzas �ādas daļiņas. �ēl tikai, ka tavs stāsts ir gau�ām caurumains. Ja reiz �is sirpis lidinājās virs me�a, gribē�tos zināt, kāpēc tas notika. � Pēc nelielas pauzītes viņ� turpināja:

�� Tomēr vēl vairāk mani interesē, kur� to tur uzkarināja.

��� Par ko tu runā?

��� Kārdino�ie elementi tāpat vien debesīs nekarājas, � viņ� domīgi noteica. � Tur ir kāds iegansts. Kāds �o sirpi kaut kādam nolūkam izmantoja � un �is Kāds lieliski pieprata savu burvju darbiņu. Es neesmu dzirdējis, ka laimi vai varu var izcept kūkas formā. � Prīmuss paklauvēja pa akmeni. � Saki, lūdzu, vai ir vēl kādi apraksti par sirpi ?

Plima samulsa.

��� Kā lai es to zinu?

�� Tu nekad neesi mēģinājusi uzzināt par to vairāk? � Prī�muss bija patiesi izbrīnījies.

��� Nē, � viņa noteica, � līdz �odienai es pat nezināju, ka �āda sirpja daļiņa tie�ām pastāv. Kur tu atradi �o gabaliņu?

Prīmuss piecēlās. Viņ� aptvēra, ka nekad nebija par to pat aizdomājies. Viņ� domīgi aplūkoja akmeni.

Atmiņā zibēja ainas: silta vasaras diena � augsta, zaļa zāle � un� divi puisēni, kas skraida pa Miglas laukiem.

��� Es nespēju skaidri atcerēties, � viņ� atbildēja. � Manu�prāt, es to atradu kaut kur me�ā. Bet tas bija ļoti sen. Man ir sa�jūta, ka tas mū�īgi atradies �ai lādē. � Viņ� pa�ķielēja uz logu. � Varbūt Hoenveisā varētu atrast kādas norādes.

��� Ko tu gribi teikt?

��� Lielā bibliotēka! � viņ� iesaucās. � Tu nekad neesi tur bijusi ? Tur noteikti ir kādas hronikas, kur varētu būt ziņas par sirpi.

Plima piekrīto�i māja ar galvu. Tagad Prīmuss bija savā ele�mentā. Viņ� pat zināja, kurās grāmatās kādas ziņas jāmeklē. Pēc bie�ajiem bibliotēkas apmeklējumiem viņ� tur lieliski orientējās.

��� Plima, � viņ� priecīgi teica. � Es novēlu tev patīkamu vakaru. Tu ta�u pratīsi pati nokļūt mājās. Es, protams, mīļuprāt ar tevi vēl patērzētu, bet diem�ēl man rīt agri jāceļas.

Viņ� sakārtoja savu fraku, sasita plaukstas un atvēra lūku grīdā. Plima sapīkusi paskatījās uz viņu.

��� Ko tas nozīmē? � viņa brīnījās. � Ko tu esi iecerējis?

�� Nu, es grasos rīt doties sirpja meklējumos. Vai tu tie�ām nesaproti ?

��� Tu meklēsi sirpi? � Plima satraucās ne pa jokam. � Bez manis tu �o mantiņu joprojām lietotu kā naktslampiņu. Tev jābūt man pateicīgam, ka parādīju plānu.

Prīmuss pamirk�ķināja Zobratiņam.

��� Es ari tev novēlu �o plānu apskatīt tā, kā to darīju es.

��� Tas nav godīgi! � Plima sauca. � Es jau sen vēlos atklāt �o noslēpumu.

��� Tā vien izklausās, it kā tu vēlētos nākt man līdzi.

Prīmuss jautājo�i pavērās uz Plimu.

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un vīzdegunīgi lūkojās griestos.

�� Es tikai gribēju zināt tavas domas par to, neko vairāk.

��� Zini, Plima, � Prīmuss kļuva pielaidīgāks. � Ja tu labi uzvedīsies un nesagādāsi man problēmas, es paņem�u tevi rīt līdzi uz Hoenveisu.

Bez kavē�anās Plima piekrita. Viņa paķēra somu un uzmeta uz pleca.

��� Man tāpat vajag �o to nopirkt tirgū. Tiekamies rīt agri pie bodītes.

��� Nu, labi, � viņ� noteica. � Tikai ar vienu norunu: nekā�das mu�u pletnes vai citu dumju triku, sarunāts? Daudz laika mums nevajadzēs. Mēs visu paveiksim pusstundā.

��� Nedomāju vis, � Plima iebilda. � Mēs jauki aiziesim kājām.

��� Es lai ietu kājām? Nemū�am! Vai tu maz zini, cik tālu tas ir?

��� Man vienalga, � Plima attrauca. � Ko cilvēki nodomās, ja es ieradī�os uz savas motorslotas? Man būtu jāslēdz veikaliņ�.

Prīmusam vajadzēja piekrist. Viņi ierāpās pa lūku virtuvē un devās uz kamīnzāli. Tur Plima uzkāpa uz savas slotas un uzlika brilles.

��� Līdz rītiņam.

Prīmuss pacēla pirkstu un izstiepa roku.

��� Tu neko neesi aizmirsusi?

��� Ko? � Plima tēloja neizpratni.

��� Manu �urnālu! Dod �urp!

Plima izmocīja smaidiņu un izvilka �urnālu no iepirkumu somas. Tad ar skaļu park�ķi aizlaidās naktī.

Primuss bija lieliski izgulējies un pamodās diezgan vēlu. Salīdzi�nājumā ar Plimas �auro burku viņa vecā gulta bija īstena gulētāju paradīze. Viņ� paraudzījās pulkstenī: bija jau pusdesmit! Ārprāts! �ai laikā viņam jau sen bija jāsoļo pa ceļu uz Hoenveisu. Viņ� iz�lēca no gultas, piegāja pie loga, no�āvājās un izstaipījās. Gaiss bija smagi karsts. Prīmuss izliecās pa logu un paskatījās debesīs. Virs Svina kalniem drūzmējās tum�i mākoņi. Rīt varētu gaidīt ne�gaisu. Viņ� paņēma cilindru no gultas gala, pārtapa sikspārnī un ierasti aizlaidās pa logu. No Sniga joprojām nebija ne vēsts. Prīmusu pamazām pārņēma nemiers. Tas neizskatījās pēc Sniga, viņ� nemēdza tik ilgi būt prom. Tomēr pa�laik Prīmuss steidzās. Viņ� ta�u bija apsolījis Plimai agri no rīta būt pie viņas. Viņ� paātrināja tempu.

Viņ� devās pa to pa�u ceļu, pa kuru pagāju�onakt Plima lai�dās uz savas motorslotas, tas ir, pāri Miglas laukiem uz Mēness�gaismas ezeru. Pēc īsa lidojuma gar ezera krastu viņ� jau bija pie Tum�ā me�a malas. Tagad tie�i virs kokiem bija jālido uz zie�meļiem. No gaisa un dienasgaismā �ī me�a daļa izskatījās vēl aizaugu�āka nekā pierastā Dad�u taka. Ne tuvu, ne tālu neredzēja nevienu me�a noriņu. Prīmuss raudzījās uz kokiem. To lapotne bija tik bieza, ka zem tām pat dienā noteikti bija jāstaigā ar lampu. Viņ� traucās tālāk.

Necik ilgi, un tālumā jau bija saredzamas egļu galotnes. Kaut kur tur bija jābūt Plimas bodītei. Mazo me�a noriņu atrast nebūs grūti. Tomēr pēk�ņi Prīmuss saprata, ka me�s zem viņa ir mainī�jies. Koki kļuva arvien zemāki, kailāki un kroplāki, līdz to vairs nebija vispār. Lejā līdz egļu audzei auga tikai no�ēlojami dzelk��ņaini krūmiņi un samud�ināti vīteņaugi. �ur tur rēgojās veci koki, kurus āmuļi, efejas un citi �ņaudzēji sen jau bija nobeigu�i.

Negaidīti Prīmuss sadzirdēja izmisu�u kliedzienu. Viņ� pasi�tās sāņus un palidoja gabaliņu atpakaļ. �ķita, ka viņ� bija pārklau�sījies. �ai vīteņaugu mud�eklī neviens nebija saskatāms. Viņ� jau grasījās lidot tālāk, kad kliedzieni atskanēja atkal. Prīmuss nolai�dās zemāk un me�onīgajā efeju vijumā saskatīja oran�u bumbu. Nē, tā nebija bumba! Prīmuss neticēja savām acīm. Tas ta�u bija Snigs, kur� kājām gaisā bija sapinies lo�ņājo�ajos augos. Prīmuss nolaidās uz kāda zara un pēto�i raudzījās ņudzeklī, kurā ķirbis bija iestrēdzis.

��� Vai drīkstu pavaicāt, ko tu �eit dari ? Tu nekad vēl neesi bijis tik tālu no savas komposta kaudzes.

��� Es biju izsalcis, � Snigs vaimanāja un atgaiņājās no maza�jām mu�iņām, kas līda sejā.

��� Un tāpēc tu nāci tie�i �urp? � Prīmuss nebeidza brīnīties.

��� Ak, vai, � Snigs murmināja. � Es biju me�ā. Tur es jau biju atradis �o to ēdamu. Tu nespēj iztēloties, kas man bija jāpārdzīvo. � Snigs pārgrieza acis. � Es sasitos, slīku un tagad vēl esmu gandrīz no�ņaugts. Tomēr visu es tev izstāstī�u vēlāk. Es jau grasījos doties mājup, kad sajutu smar�ojam gailenītes. Gaile�nītes! � viņ� ilgu pilnā balsī iesaucās. � Es lauzos cauri krū�miem� � Tad viņ� apklusa un pilnā kaklā iebļāvās: � Izvelc ta�u mani beidzot ārā!!!

Prīmuss tikai pārmeto�i pa�ūpoja galvu. Tad norādīja uz sa�kārņiem.

�� Tā vien �ķiet, ka �eit viss ir samud�inājies.

��� Samud�inājies te viss tie�ām ir labi, � Snigs bēdīgi pie�krita. � Viss te savijas kā pats no sevis. Patiesībā pa�am nav pat laika attapties, kad esi jau samud�ināts.

Prīmuss noslaucīja pieri. Kā lai atsvabina nabaga Snigu? Ja viņ� pārtaptu normālā veidolā, resno ķirbi, visticamāk, atsvabināt varētu, bet tas nekā daudz nedotu. Jau pēc da�iem lēcieniem viņ� atkal ieķertos �ajā mud�eklī. Viņ� pat nespētu ķirbi panest, jo tad abi iegrimtu �ai saaugumā. Sikspārņa veidolā viņ� smago draugu nespētu pacelt. Pēk�ņi viņam ie�āvās prātā kāda ideja.

��� Pagaidi mani, � viņ� teica. � Es aizlido�u pakaļ palī�dzībai.

��� Tu mani �eit pametīsi vienu? � Snigs iekliedzās. � Tu to nedrīksti darīt! Izvelc mani no �ejienes! � Snigs savilka seju, drūmu kā negaisa mākonis, un jau taisījās uz raudā�anu.

Bet Prīmuss jau traucās pāri krūmiem.

�� Tikai bez panikas! � viņ� sauca. � Es drīz atgriezī�os. �

Tā viņ� noteica un pazuda aiz eglēm.

Pēc brī�a viņ� jau bija atradis noriņu ar Plimas rotaļlietu vei�kaliņu. Saimniece ar lielu lejkannu laistīja tomātus. Putnubiedēklis �aks jau bija ieraudzījis Prīmusu. Smaidīdams viņ� stāvēja salātu dobē un māja ar roku.

��� Skatieties, mis Plima! � �aks sauca. � Trakoti �iki tērp�tais sikspārnis ir atgriezies. Manuprāt, �āds cilindrs arī man labi piestāvētu. Melnā krāsa ir noslēpumaina. Vai jums ne�ķiet, ka�

Plima apcirtās un uzlūkoja Prīmusu.

��� Vai tu maz zini, cik vēls jau ir? � viņa kliedza. � Gandrīz desmit! Mums paies divas stundas, līdz aizkļūsim līdz Hoenveisai, bet man �odien vēl jāiepērkas.

Prīmuss nolaidās uz �aka izstieptās rokas.

��� Diem�ēl es aizgulējos. Tomēr vispirms mums jānokārto kāds ļoti steidzams darbiņ�. Vai tev ir liela soma un gara aukla? Mans draugs iestrēdzis brik�ņos un netiek ārā. Otrpus kokiem.

Plima uzmeta lūpu.

Prīmuss nelikās zinis par to un turpināja:

��� Es ielik�u viņu somā, un tu to lidojumā izcelsi ārā. � Pēc tam piebilda: � Tas būs vienkār�i. Zem kokiem neviens nere�dzēs, kā tu lidosi uz slotas.

��� Ko tu mels? Kas tas par draugu, kuru var ielikt somā? Vai tas kaulainais ķēms no pulksteņa?

Prīmuss papurināja galvu.

��� Nē, tas ir ķirbis. Viņ� dzīvo pie manis komposta kaudzē. Nāc ta�u, mums nav daudz laika.

Plima nolika lejkannu un ar uzspraustiem brun�iem lumpa�oja pāri dobēm.

��� Padomā tik, mums nav daudz laika�

Viņa iesoļoja mājā un jau pavisam drīz iznāca ar lielu tirgus somu. Prīmuss lidoja viņai pretī.

��� Iestūķē savu draugu �ajā, � viņa teica un pasniedza somu. � Es drīz bū�u klāt un izvilk�u viņu. � Pēc tam viņa atkal pa�zuda naminā.

Prīmuss, cik ātri vien spēja, laidās pāri koku galotnēm uz brik�ņu lauku. Viņ� skaidri saskatīja ērk�ķaino krūmiņu, kur� locījās Sniga atbrīvo�anās alkās. Prīmuss sagatavojās nolaisties un pārtapa cilvēka veidolā. Vajadzēja krietni nopūlēties, līdz ķirbis tika brīvs no �ņaudzo�ajiem vīteņaugiem. Brik�ņi bija pamatīgi saķēru�ies un ļoti dzelk�ņaini. Turklāt tie visu laiku mēģināja sa�grābt arī Prīmusu.

Beidzot pūliņi vainagojās ar panākumiem. Snigs bija atbrī�vots no me�onīgajiem vijumiem. Prīmuss aizspēra malā pēdējos zarus un iestūķēja ķirbi somā. Snigs bija zaudējis pēdējos spēkus.

��� �eit nav ko elpot, � no somas atskanēja dobjas vaimanas.

��� Tagad gan nestīvējies, � Prīmuss uzsauca. � Nekas tev vairs nenotiks.

Pēc tam viņ� sāka drud�aini lūkoties pēc Plimas.

��� Kur viņa palikusi ? � Viņam visu laiku vajadzēja atgaiņā�ties no uzmācīgajiem lo�ņaugiem.

Beidzot viņ� saklausīja motorslotas tark�ķē�anu. Tā bija pirmā reize, kad �ī skaņa sagādāja viņam prieku. Te virs kokiem parādījās Plima. Viņa pagrieza savu motorslotu, pārliecās pār

stūri un pārlaidu skatienu apkaimei. Pagaidām viņa neredzēja

nekā ārkārtēja. Pamāja Prīmusam un divreiz piespieda gāzes pe�dāli. Iespējams, tas nozīmēja � aizieti Plima sāka laisties arvien zemāk. Viņa riņķoja ap Prīmusu, tad nometa virves galu, kuru bija cie�i piesējusi pie slotas stieņa. Prīmuss ātri piesēja virvi pie somas rokturiem, pēc tam pacēla īk�ķi aug�up. Plima strauji stū�rēja slotu virs kokiem.

Vienīgais, ar ko viņa nebija rēķinājusies, bija Sniga svars. Kad virve nostiepās, slota tik krasi salēcās, ka Plima gandrīz pārlidoja pāri stūrei. Slota izgāza melnu dūmu mākoni, Plima uzgāzēja un mēģināja pacelties, tikai smago somu ar Snigu nekādi nevarēja dabūt virs koku galotnēm. Tā triecās pret visiem kokiem viņu ceļā. Prīmuss lidoja nopakaļ un patiesi juta līdzi nabaga ķirbim, saraujoties pie katra trieciena. Kad Plima beidzot sasniedza no�riņu, soma vilkās viņai nopakaļ teju pa pusdārzu, līdz ar blīk�ķi atsitās pret mājas sienu un palika nekustīgi guļam.

Plima nolēca no slotas un steidzās pie somas, no kuras ska�nēja briesmīgas vaimanas.

� Augstā debess! � viņa sauca. � Vai tev kaut kas ir no�ticis ?

Pēc �ā jautājuma vaimanas pārgāja izmisu�os smieklos.

Prīmuss jutās bezgala vainīgs, kad nolaidās blakus Plimai pie mājas sienas. Viņ� pārtapa cilvēka veidolā un atvēra apdauzīto somu. Pāri salātu dobēm atlēca arī �aks, kuru ļoti interesēja no�tieko�ais. Plima jau bija paguvusi aizskriet līdz akai. Viņa dru�d�aini grieza vindu, pēc tam izcēla spaini ūdens. Prīmuss izvēla ķirbi no somas, tad sāka plauk�ķināt ar delnu pa vaigiem.

��� Hei, manu resnulīti, � viņ� noraizējies teica. � Tagad viss būs labi.

Tie�i �ai mirklī Plima uzgāza Snigam auksto akas ūdeni. Ķir�bis sprauslodams atvēra acis. Pirmais, ko viņ� ieraudzīja, bija Plimas kundze, kura lūkojās uz viņu caur motociklista brillēm, un uztraukts putnubiedēklis, kur� mīņājās viņam apkārt. Snigs atkal aizmiedza acis. "Tas noteikti ir murgs," viņ� nodomāja, "turklāt gau�ām baiss." Vēderā atskanēja skaļ� burk�ķis.

��� Viņ� ir izsalcis? � Plima paraudzījās uz Prīmusu. Viņ� samulsis paraustīja plecus. Plima pieliecās un paskatījās Snigam tie�i sejā. Tad māja ar galvu un skaļi vaicāja, it kā Snigs būtu vāj�dzirdīgs: � Tu ta�u esi izsalcis, vai ne?

Snigs atvēra acis. Viņ� aplūkoja dīvaino sabiedrību un mek�lēja palīdzību pie Prīmusa.

��� Vini tev neko nenodarīs, � Prīmuss mierino�i noteica. � Raugi, �is ir �aks. � Viņ� piebikstīja putnubiedēklim. � �aks dzīvo salātu dobē un ar prieku uzaicinātu tevi uzēst.

��� Ak, jā! � �aks iesaucās. � Tā ir gau�ām laba doma. Nāciet man līdzi, un es paraudzī�u, ar ko varu jūs pacienāt. Es pats esmu liels ēdājs, tāpēc varē�u piedāvāt jums kaut ko izsmalci�nātu. Jums noteikti jāpagar�o lauku salāti, tie burvīgi smar�o, vienkār�i pasakaini! Man nesen kāds kāpuriņ� stāstīja, haha! � viņ� iesmējās.

Tad viņ� palūkojās uz Prīmusu un turpināja �alot:

��� Es gribēju jums jau sen pateikt, ka vispirms mani sajūs�mināja jūsu cilindrs, bet �ī fraka � tā ir pasakaina. Kāds pie�griezums! Viens no putnubiedēkļiem valkāja līdzīgu. Es vēl nodomāju � augstā debess, kur viņ� tādu ņēmis? Bet jūs jau zināt, ka cilvēkiem par tādām lietām sevi�ķi netīk stāstīt. Man ļoti patīk pogas. Vai zinājāt, ka es kolekcionēju pogas?

Putnubiedēklis tvēra pie Prīmusa frakas un norāva aug�ējo pogu. Prīmuss bezpalīdzīgi noskatījās putnubiedēkļa izdarībā. Viņ� jau vēra muti rājienam, kad �aks no kabatas izvilka nelielu metāla kārbiņu un atvēra to.

��� Lūk, varat izvēlēties jums tīkamo, � viņ� teica. � Es lab�prāt mainī�u pret jūsējo.

Prīmusam nebija ne mazākās vēlē�anās to darīt. Bet, tā kā �aks bija tik mīļ� un pieteicās parūpēties par Snigu, viņ� nolēma piedalīties �ai spēlē. Viņ� ieskatījās kārbiņā, un starp daudzajām koka un kaula podziņām ieraudzīja spo�u misiņa pogu. Prīmuss to izņēma un aplūkoja saules gaismā. Uz tās bija saskatāms iespiests zīmodziņ� � sakrustots kaplis un lāpstiņa. Prīmuss pie�ļāva, ka, visticamāk, tas bija kalnra�u ģildes ģerbonis.

��� Es ņem�u �o, � viņ� teica.

�� Jauki, � �aks atbildēja. � Tā jums noteikti labi pie�stāvēs.

Prīmuss ielika podziņu jakas kabatā un noraudzījās, kā �aks ar Snigu aizlēca uz salātu dobi.

Plima iegāja namiņā sakārtot mantas. Kad Prīmuss ienāca ra�ganas ķēķī, viņ� vispirms paraudzījās uz plauktu, kur vakar stāvēja viņa burka. Viņ� pat negribēja atcerēties, cik tajā bija neērti, un paskatījās jumtistabiņas virzienā. Plima pa�laik ņēma no auklas garas zeķes.

��� Es tūlīt bū�u gatava, � viņa teica. � Vai tu varētu pagai�dām pastāvēt kaut kur citur?

Prīmuss ātri novērsās. Tad aizgāja līdz sienai, pie kuras karājās plāns ar Mēness sirpi. Beidzot viņ� varēja rūpīgi aplūkot per�gamentu, kuru pirms tam redzēja tikai cauri burkas stiklam. No�pluku�ais pergaments Prīmusam nesagādāja nekādas problēmas. Ikvakara lasāmviela viņu bija pamatīgi uztrenējusi �ādu senu tek�stu lasī�anā. Tur, kur tekstu bija sabojājis ūdens, bija norādes, par kurām Primuss tie�i vakar bija prātojis:

�� �ī lieta �ķiet mū�sena, � viņ� saprata. � Tomēr es nekādi nespēju saprast, kur� to būtu varējis izveidot.

Kā savaldzināts viņ� pieliecās plānam vēl tuvāk. Vai �ie cipa�riņi varētu būt izmēri? Neticami! Ja ticēt �iem skaitļiem, sirpja diametrs pārsniedza divdesmit soļus. Prīmuss nosvilpās. Tik mil�zīgu objektu bija grūti iztēloties. Plima nebija melojusi � viņa akmens tie�ām bija tikai niecīgs tā gabaliņ�.

Plānā bija saskatāms vēl kaut kas: smalkas līnijas sadalīja sirpi piecos segmentos, kuros bija ierakstīts attiecīgā elementa nosau�kums. Vidusdaļai piederējās vara. �is uzraksts bija skaidri salasāms.

Toties uzraksti divos apak�ējos segmentos vispār nebija salasāmi. Tinte bija pilnīgi izplūdusi un izbalējusi. Savukārt segmentā virs varas daļas bija skaidrs uzraksts: bagātība. Sirpja aug�ējā virsotnē atradās skaistums. Prīmuss sarāvās. Kāpēc Plimai bija nepiecie��ams tie�i �is elements? Protams, viņa bija kaitino�a un lecīga, viņa �iepa un lādējās, bet neglīta viņa noteikti nebija. Glu�i pretēji.

��� Tagad vari atkal skatīties, � aiz muguras atskanēja balss, un Plima kāpa lejup pa kāpnītēm.

Viņai bija spo�i melna kleita un īsa jaciņa ar spalvainu ka�ok�ādas apkaklīti. Viņas sudrabotie mati bija savīti divās biezās pīnēs, kas gūlās pāri pleciem. Rokā viņai bija senlaicīgs ārsta koferītis.

��� Tā ir mana rokassomiņa � iepirkumiem, � viņa noteica un pacēla koferīti. � Nekur nav tik lieliskas burvju zālītes kā Hoenveisas tirgū. �ie nekaunīgie koboldi pieprasa �au�alīgas cenas, tomēr zālītes viņiem ir vislabākās visā apkaimē. � Viņa samiedza acis. � Tas tādēļ, ka viņi augu dienu tikai to vien dara, kā rakņā�jas pazemē.

Prīmuss un Plima devās ārā no namiņa. Snigs sēdēja salātu dobē un ar gardu muti tiesāja mārrutku.

��� �ķiet, ka viņ� jau ir gandrīz atkopies, � Prīmuss gandarīts noteica. Viņ� pacēla roku un pamāja ar roku.

Tomēr ķirbis bija pārlieku aizņemts, lai liktos traucēts tādu nieku dēļ. Labā omā viņi devās ceļā un cauri eglītēm virzījās uz

Zāļu ceļu.

Me�a austrumu malu viņi sasniedza tikai pēc stundas. Prīmusam �āda pastaiga zem skuju kokiem nesagādāja ne mazāko prieku. �is Zāļu ceļ� bija tikpat nepatīkams un draudīgs kā Dad�u taka. Viņiem uz galvas pastāvīgi krita �iekuri vīna pudeles lie�lumā, pilēja sveķi un spaiņiem bira egļu skujas. Prīmuss galvu bija ierāvis tik dziļi apkaklē, ka no cilindra rēgojās tikai viņa deguns. Plima arī centās izvairīties no �iem nejaukumiem. Viņa turēja ko�ferīti virs galvas un pieturēja kleitu, līdz potītēm brizdama pa egļu skujām.

Beidzot viņi sasniedza Tum�ā me�a austrumu malu, no kurie�nes bija saskatāmi pilsētas torņi, tomēr viņiem bija vēl ļoti tāls ceļ� ejams. Pa labi auga augstas niedres, jo Mēnessgaismas ezers pletās līdz pa�am Tum�ajam me�am. Ūdens virsma ņirbēja saules gaismā, niedres �abēdamas locījās vējā. Otrpus ceļa līdz pa�am horizontam pletās labības lauki. Tikai �ur un tur bija redzama kāda veca mājiņa vai miegains ciematiņ�. Prīmuss stāstīja Plimai, ko bija izlasījis "Burvju Ziņās". Arī to, ka viņ� joprojām meklē koboldu valstības vārtus un jau priecājas par nākamo �urnāla nu�muru. Protams, viņ� nespēja pastāstīt Plimai par vissvarīgāko rakstu. Kletenheimie�i bija gau�ām lepni par savas sniega lāpstas darbību. Plima tikai noteica "Pē!" un savukārt pastāstīja par pie�dzīvoto visnejaukāko pakaļdzī�anos. Sarunas laikā Prīmuss vēroja mirdzo�o ezeru.

Pēk�ņi viņ� ievēroja nelielu koka tiltiņu, kas niedrēs bija gan�drīz nesaskatāms. Prīmuss apstājās.

��� Pagaidi mirkli, � viņ� noteica un pagāja atpakaļ.

��� Kas notiek? Mums jādodas tālāk!

Prīmuss nolieca niedres un uzkāpa uz tiltiņa, no kura virs ūdens bija redzams vien mazs gabaliņ�.

��� �eit ir laiva, � viņ� noteica.

�� Jautri, � Plima smīkņāja. � Tie�i tas, kas mūsu ceļā pa laukiem ir visnepiecie�amākais.

Prīmuss atmeta ar roku. Laipiņa krak�ķēja un brīk�ķēja zem kājām, kad viņi pa to gāja uz niedrēs cie�i piesieto laiviņu. Laivā bija pat airi.

Pēc brī�a Prīmuss atgriezās krastā.

��� Kas ir ar laivu? � Plima pra�ņāja. � Esi kaut ko atradis?

��� Lāga nezinu. � Viņ� atskatījās. � Aizvakar es no torņa ar tālskati vēroju koboldu svētku gājienu. Tu ta�u zini � mani interesē slepenās durtiņas. Tad arī es nejau�i ieraudzīju ezerā laiviņu.

��� Nu un tad? Varbūt tā bija atraisījusies, � Plima prātoja.

Prīmuss noliedzo�i purināja galvu.

��� Nē, tas ir, laikam jā. Tajā kāds sēdēja. Tajā tum�i melnajā naktī kāds bija izbraucis ezerā. Tas stāvēja laiviņā taisns kā svece. Likās, ka viņ� kaut ko meklēja ūdenī, tikai es diem�ēl nesaskatīju viņa seju. Viņam bija kapuce un apmetnis. Tas ta�u ir dīvaini, vai ne ?

Tad viņ� sarauca pieri.

��� Mirkli! � viņ� iesaucās. � Tur bija vēl kaut kas! Es re�dzēju roku, ar kuru viņ� turēja apmetni. Tā es sapratu, kas viņ� ir vīrietis. Uz pirksta bija plats gredzens � manuprāt, zīmog�gredzens.

Plima likās pārsteigta.

��� Un ko �is vīrs darīja?

��� Nav ne jausmas, � Prīmuss atbildēja. � Es centos saska�tīt slepenās durvis. Turklāt man vajadzēja ar tevi pa laukiem spēlēt "sunī�us". Dosimies labāk tālāk. Tā jau ir tre�ā persona, par kuru man jālauza galva.

Plima piecēlās un pavērās uz Prīmusu.

��� Ko nozīmē tre�ā persona? Par ko tu pastāvīgi domā?

Prīmuss neapstājoties turpināja:

��� Visupirms par to, kur� varētu būt izveidojis �o sirpi. Tik prasmīgi meistari ir liels retums pat �ai apkaimē. Vēl mani inte�resē tas, kur� uzzīmējis �o plānu. Tur rakstīts, ka �is sirpis izgata�vots jau pirms divpadsmit tūksto�iem gadu. Savukārt pats plāns neizskatās vecāks par divsimt vai trīssimt gadiem. Tas nozīmē, ka pirms neilga laika vēl kāds ir interesējies par to. Un es ļoti labprāt gribētu uzzināt, kur� tas ir.

Pēc kāda laika parādījās no�ķiebu�ās mājiņas, kas stāvēja, cie�i piespiedu�ās cita pie citas. Tā bija Hoenveisas pievārte ar līkumai�nām ieliņām, kas vijās gar biezajiem pilsētas mūriem. Prīmuss ar Plimu cilpoja pa mālainajām ieliņām, līdz beidzot izspraucās starp divu māju sienām un nokļuva uz platas, bruģētas ielas. Gar tās malām slējās gāzes laternas, kuru taisnās rindas veda tie�i līdz lielajiem pilsētas vārtiem. �eit valdīja kņada, skanēja �alas, pa vidu jaucās riteņu grabē�ana, pātagu �vīksti un pakavu klaboņa. Zem�nieki pa bruģi dzina lopus vai veda ar sienu piekrautus ratus cauri koboldu, jātnieku un tirgussievu pūlim. �eit rindā stāvēja neskai�tāmi vezumi un rati, kurus pie vārtiem pārbaudīja pilsētas sardze. �ai ņudzeklī pārvietoties nebija iespējams. Plima un Prīmuss uz priek�u tika glieme�a ātrumā, bet pāri namu jumtiem spo�i spī�dēja pusdienu saule.

� Nākamreiz mēs tomēr lidosim, � Primuss nervozi teica Plimai, kuru pūlis bija viņam cie�i piespiedis.

Viņi pamazām tuvojās pilsētas vārtiem. No muguras viņus stūma dārzeņu ratiņi un zirgu pajūgi, līdz beidzot viņi aizkļuva līdz sargiem. Beidzot viņi bija atnāku�i.

Hoenveisa bija mirdzo�a pilsētiņa. Tās senās un cienīgās ēkas, varenie torņi un neskaitāmie tiltu loki, kuri starp namiem izliecās augstu virs ielām, pārsteidza arvien no jauna. Aiz lielajiem vār�tiem ar akmenī izcirstām sejām slējās kāpnes vai arkādes, no ku�rām uz pagalmiņiem stiepās tum�as ūdensnotekcaurules. �īs ak�mens figūras bija veidoju�i īsti sava amata meistari, jo neviens pūķis, velniņ� vai trollis nelīdzinājās citiem. Tomēr līdztekus �ai skulptūru mākslai Nezāļu valstības galvaspilsēta bija slavena ar tās universitātēm un akadēmijām. No visām valsts pusēm �urp brauca studenti, lai papildinātu savas zinā�anas. Augstskolu auditorijās viņi apguva visda�ādākās noslēpumu zinības, turklāt ne tikai as�troloģiju vai parapsiholoģiju, �eit tika pasniegta arī alķīmija. Dzi�ļajos akadēmijas pagrabos karsējās un burbuļoja stikla kolbas, tvaikoja mikstūras vai nogatavojās smalki pulverī�i. Ik pa laikam nodrebēja grīdas, kad uzsprāga kārtējā laboratorija.

Ja ir tik daudz da�ādu akadēmiju, nav brīnums, ka ap tirgus placi bija sarindoju�ās daudzas mazas bodītes, kur bija iespējams atrast pilnīgi visas zinātnieka darbā nepiecie�amās lietiņas. Tur bija stikla spirāles, tālskati un mikroskopi, un vēl daudz, daudz kā cita. Plima ziņkārīgi lūkojās skatlogos un pēk�ņi ieraudzīja ar gāzi darbināmu vara katlu, kurā bija iebūvēts termometrs.

Viņa staroja:

�� Tas man noteikti jādabū! � viņa iesaucās. � Tu man vē�lāk atgādināsi? �is katls man noteikti ir vajadzīgs. Bet pirms tam man jāiegādājas da�as zālītes. Mēs tāpat dodamies tirgus virzienā.

Tagad viņi gandrīz skrēja pa ielu uz tirgus laukumu, kur uz�stājās �onglieri un klaigāja tirgotāji. Visrosīgākie bija koboldi, kuri bija ieņēmu�i teju tre�daļu tirdzniecības stendu. Viņi pras�mīgi darbojās pie saviem kases aparātiem.

Prīmuss lo�ņāja gar grāmatu plauktiem un �ķirstīja noputēju��us sējumus, bet Plima �akli iepirka burvju līdzekļus. Viņa bija pārņemta ar iepirk�anos un nikni lādējās uz nabagiem. Prīmuss jau iztālēm dzirdēja, kā viņa lamājās ar koboldiem.

��� Kā, lūdzu? � viņa uzklupa kādam tuklam pakalna koboldam. � Divdesmit piecas sudraba naudiņas par divām sērgas sak�nītēm!? Tu tie�ām nopietni domā, ka es tās pirk�u no tevis? Veterbahā tādas man meta pakaļ!

Koboldam aizsitās elpa. Viņ� drud�aini cilāja svarus, vandījās pagaldē cerībā atrast kaut ko citu, kas būtu piedāvājams niknajai kundzei.

Tostarp Prīmuss jau bija apskatījis visus grāmatu plauktus un devās pie stenda ar da�ādiem jokainiem nieciņiem. Viņ� �audījās starp nobru�ātām mēbelēm un lo�ņāja zem bil�u rāmjiem, kuri nokarājās no griestiem. Reizumis �ķita, ka viņ� ir savā torņa ista�biņā. �eit bija zvaig�ņu kartes, pulksteņi un vēl vesela kaudze da��ādu jauku lietu. Galdi bija nokrauti ar sve�turiem, figūriņām un petrolejas lampām. Plauktos stāvēja atvērtas koka kārbiņas ar spēļu kārtīm, flautas vai krāsainas lēcas. Viņ� pārsteigts aplūkoja �īs mantas. Zem kādas vecas lupatas viņ� atklāja garenu melnkoka lādīti. Viņ� saudzīgi paņēma to. Kas gan tajā varētu būt? Viņ� lūkojās pēc pārdevēja, tomēr neviena �eit nebija. Kad viņ� noglās�tīja lādītes vāku, atskanēja balss: "Dro�i ver vaļā, manu puisēn."

Prīmuss apcirtās. Neviena nebija. Palūkojies lejup, viņ� ierau�dzīja mazu �ūpuļkrēsliņu, kurā sēdēja veca koboldu sieviņa. Viņai bija punktains lakatiņ�, klēpī rūtaina vilnas sega. Viņa tamborēja sedziņu. Sieviņa ar pirksta biezuma brillēm uzsmaidīja Prīmusam.

��� Ups! � Prīmuss iesaucās. � Es jūs neievēroju, labo sieviņ. Pie jums ir daudz jauku mantiņu.

��� Mīklu saknīte, � vecā sieviņa nokrek�ķējās.

��� Atvainojiet, ko jūs teicāt? � Prīmus noliecās pie sieviņas.

�� Tā ir mīklu saknīte, manu zēn, � viņa atbildēja. � Mīklu saknīte.

Viņ� nesaprata, par ko runā �ī vecā sieviņa, bet ļoti vēlējās atvērt melno lādīti. Viņ� attaisīja vāku un neticēja savām acīm. Uz spilventiņa gulēja veca, sa�uvusi cukurbiete.

Viņ� sapīcis paraudzījās uz sieviņu, kura joprojām �ūpojās �ū�puļkrēslā.

��� Pavaicā kaut ko, � viņa noteica, nozibinot briļļu stiklus.

��� Man jāpavaicā jums? � Prīmuss samulsa.

��� Nē, ne jau man, � sieviņa atbildēja. � Tev jāpavaicā bietei.

Prīmuss ielūkojās lādītē un apskatīja brūno cukurbieti.

��� Nu, labi,� viņ� pa�ūpoja galvu, � ja jūs tā sakāt. � Tad viņ� noliecās pie cukurbietes un sagatavojās uzdot jautājumu.

��� Lūk, kur tu esi, � aiz muguras atskanēja balss. � Es tevi jau esmu pārmeklējusies.

Prīmuss apgriezās un veikaliņa durvīs ieraudzīja Plimu. Viņa ar abām rokām turēja savu koferīti, kur� bija pārbāzts ar da�ādām zālītēm.

��� Tagad man ir viss, ko kāroju, � viņa trallināja un ienāca veikaliņā. � Man vajadzēja veselu mū�ību strīdēties ar to mazo indes rūķi. Tomēr man izdevās nokaulēt viņa sērgas saknes no 25 uz 15 sudraba naudiņām, lai gan ari tā ir laupī�ana. Tomēr es tās dabūju par puscenu, tas nu jāatzīst. Galu galā, viņ� man iedeva vēl sai�ķi raganu zālītes.

��� Dro�i vien viņ� būtu iedevis vēl kaut ko, lai tikai tiktu no tevis vaļā, � Prīmuss noteica.

Plima tikai pasmaidīja, tad paskatījās uz bieti, kas gulēja lādītē uz spilventiņa.

��� Cik jauki iepakota saknīte, � viņa iesaucās. � Būtu es zinājusi, nāktu uzreiz �urp. Kas tas par augu? Garu saknīte vai ziepju zāle?

��� Tā ir biete, mans bērns, � noteica vecā sieviņa, kuru Plima arī nebija ievērojusi. � Mīklu saknīte. Tev jāuzdod viņai jautājums.

Plima paskatījās uz Prīmusu.

��� Kā, lūdzu, kas man jādara?

��� Bietei jāuzdod jautājums, � Prīmuss skaidroja. � Es jau grasījos izmēģināt, kad tu te iebrāzies. Ko lai pavaicā?

Plima saviebās.

��� Pavaicā par sirpi. Tie�i tā! Pavaicā, vai ir vēl kādi tā gaba�liņi un kur tie atrodas.

Viņ� pamāja ar galvu. Tad noliecās pie pa�as bietes un, skaidri izrunājot katru vārdu, jautāja:

��� Kur atrodas Mēness sirpja gabaliņi ?

Nekas nenotika. Plima un Prīmuss pavērās uz veco sieviņu. Viņa tikai sarauca uzacis.

�� Varbūt vajadzēja pavaicāt pieklājīgāk? � Prīmuss ieteicās. � Hallo, mīļā mīklu saknīte, ja tevi tas neapgrūtina, varbūt tu būsi tik laipna un pateiksi, kur atrodas gabaliņi no Mēness�

Tālāk viņ� netika. Pēk�ņi no lādītes atskanēja dīvainas ska�ņas. Tās līdzinājās �āvām vai aizsmaku�ai krek�ķinā�anai. Biete sarāvās �okurā, un atskanēja atsevi�ķi teikumi. Sākumā Prīmuss un Plima neko nesaprata, bet tad vārdi kļuva saprotamāki:

��� �otrpus, apgrieztā vietā, gabaliņi jau sen tur ir, otrpus, ap�grieztā vietā, gabaliņi jau sen tur ir� koki tur aug no aug�as uz leju un pieskaras debesīm uz zemes. Tie pieskaras debesīm uz ze�mes un aug lejup no tālas, tālas aug�as�

Biete pļurināja ilgi, bet koboldu sieviņa �ūpojās �urpu turpu savā �ūpuļkrēslā.

��� Klau, � Plima �ukstēja viņam ausī, � manuprāt, �īm abām nav visi mājās. Ne �ai vecajai sieviņai, ne arī tam sa�uvu�ajam kartupelim. Labāk taisāmies, ka tiekam.

��� Acumirkli, � Prīmuss iesaucās un aizcirta vāciņu. Tad uzrunāja veco sieviņu, kura knibināja savu rokdarbu. � Ko jūs lūdzat par bieti ?

Vecenīte pakustināja degunu, aizbīdot brilles uz acīm, un atbildēja mierīgā balsī, bet neskatoties uz Prīmusu.

��� Tu ta�u tāpat nevari neko samaksāt, vai ne, manu zēn?! Vai tu maz par viņu labi rūpēsies?

��� Protams, � viņ� apgalvoja. � Par to varat būt dro�a, cie�nījamā kundze.

��� Tad ņem to līdzi. Bet labi rūpējies par to, vai dzirdi!? Kādu dienu tev tā būs vajadzīga, manu zēn.

Prīmuss pārsteigts turēja lādīti.

�� Jūs sakāt, ka mēs to varam ņemt līdzi ?

Bet vecenīte vairs nebilda ne vārda. Viņa tamborēja savas me�ģīnes, māja ar galvu un dungoja dziesmiņu.

�� Vēlu jums visu labu, � Prīmuss iesaucās. � Es jums ap�solu, ka mēs par to labi rūpēsimies.

�� Jums par to ļoti jauki jārūpējas, manu zēn, � viņa dun�goja, kad Prīmuss un Plima gāja ārā no telts.

Abiem jau bija apnikusi jezga tirgus laukumā. Tāpēc viņi devās pa īsāko ceļu starp stendiem un gāja bibliotēkas virzienā. Prīmuss lādīti bija iespiedis cie�i padusē.

��� Mīklu saknīte, � Plima noteica. � Ja vien es būtu zinā�jusi, ka mēs runāsimies ar vecu dārzeni, mierīgi būtu lidojusi �urp uz slotas.

�� Ak, ko nu, man ir vienalga, � Prīmuss domīgi noteica. � Ko �ī biete teica par akmeņiem? Kur otrpus tie atrodas? Otr�pus, kur koki aug no aug�as uz leju un pieskaras debesīm uz zemes ?

Viņi turpināja ceļu pa bruģēto ielu.

Abās pusēs ielai slējās akadēmiju ēkas, kuras savstarpēji bija sa�vienotas ar vairākiem tiltiem augstu virs ielas. Ielas galā pacēlās va�rena būve. Līdz durvīm veda platas kāpnes. Divas akmens figūras ar kapucēm sargāja portālu, uz kura lieliem burtiem bija rakstīts:

HOENVEISAS AKADĒMIJU BIBLIOTĒKA

��� Esam klāt, � Prīmuss teica. � Izklaidēsimies!

Lielās ieejas durvis aizkrita ar lielu blīk�ķi. Noklusa visi ielas trok�ņi. Zem lielās halles velvēm dimdēja tikai viņu abu soļi. Plima atgāza galvu, viņas skatiens lēnām slīdēja pa varenajām ko�lonnām aug�up. Tās bija no melna bazalta un savērptas kā gigan�tiskas auklas. No griestiem, kur iespiedās kolonnu gali, noraudzī�jās akmens sejas ar līkiem deguniem vai spurainām bārdām. Plima uzreiz saprata, kas bija �ie tēli. Tie bija izcilie skolmeistari, kuri bija padarīju�i slavenu �o akadēmiju. Tagad viņi drūmi noraudzī�jās lejup, it kā vērtējot ikvienu apmeklētāju no galvas līdz kājām. Raugoties �ais akmeņainajos vaibstos, Plima labi spēja iztēloties, kā varēja justies �o mācībspēku audzēkņi.

Prīmuss no�ņaukājās. Gaiss smar�oja pēc seniem papīriem, pergamentiem un iespiedkrāsas. Tas nebija nekas neparasts, un bija pat patīkami, jo bibliotēkā atradās arī "Burvju Ziņu" iz�devniecība. Gaiss bija ne tikai sao�ams, bet pat sadzirdams. Abās halles malās divas līkumainas kāpnes veda uz aug�stāvu, no kurie�nes skanēja klusa iespiedma�īnu klaboņa. Zem kāpnēm bija pār�eja uz blakuseso�ajām akadēmijas ēkām. Pa tām �urpu turpu �audījās studenti plando�os apmetņos. Visvieglāk atpazīstami bija alķīmiķi. Viņiem bija apdegu�as sejas vai sacaurumoti apmetņi. Līdztekus studentiem �eit bija daudz koboldu, vairākums no tiem strādāja �urnāla izdevniecībā. Viņi veikli tekalēja pa platajām kāpnēm, nesot pamatīgu �urnālu ķīpu, ko nogādāja tirgotājiem. Citi stūma cauri hallei nelielus ratiņus ar milzu grāmatu kalniem tie�i uz lielajām durvīm. Jau iztālēm bija redzams, kas bija aiz tām: tur bija bibliotēka � lielākā visā valstī.

Prīmusam bibliotēkas galvenajā telpā jau sen nebija neviena noslēpuma. Pēdējo divsimt gadu laikā viņ� �eit bija pabijis neskai�tāmas reizes, turpretī Plima nebeidza brīnīties. Viņa pat nebija spējusi iztēloties tik milzīgu telpu. Ar atvērtu muti viņa stāvēja telpas vidū un raudzījās apkārt. �ī telpa bija divdesmit stāvu mā�jas augstumā! Tā līdzinājās bezdibenim ar grāmatām vismaz trīs�simt pēdu garumā. Telpas garumā gar sienām un līdz pa�iem griestiem stāvēja grāmatplaukti. To aug�ējie plaukti no lejas gan�drīz nebija saredzami. Lai nokļūtu �ai galvu reibino�ajā augstumā, plauktiem bija ierīkoti nelieli balkoniņi, kas bija savienoti ar sa�re�ģītu veltnī�u un virvju sistēmu. Tā darbojās kā tro�u dzelzceļ�, un ar tās palīdzību bez pūlēm varēja nokļūt no vienas grāmatu rindas citā rindā. Pietika viegli pavilkt virvi, un balkoniņ� jau traucās aug�up vai sāņus. Plima neko tamlīdzīgu nekad nebija re�dzējusi. Balkoniņi bez skaņas vadāja lasītājus, kuri varēja izvēlēties grāmatas līdz pa�iem augstākajiem plauktiem. Telpai bija velvēti stikla griesti. Tie mirdzēja saulē. Pa mazu jumta lodziņu lidinājās balo�i, kuri zem dzelzs sijām bija ierīkoju�i sev ligzdas.

Plima kā savaldzināta vēroja lidojo�os balkoniņus. Viens no tiem bija līdz aug�ai piekrauts ar grāmatām un, par spīti milzu svaram, viegli slīdēja �urp un turp, aug�up un lejup. Starp grāma�tām stāvēja slaids vīrs ar plāniem, blondiem matiem un kārtoja grāmatas tām paredzētajās vietās. Tas acīmredzot bija bibliote�kārs. Viņ� ne vien izskatījās kā bibliotekārs, bet arī bija vienīgais, kur� orientējās �ai grāmatu okeānā.

�ai bibliotēkā grāmatas ne tikai glabājās, bet arī tika izgatavo�tas. Telpas vidū kā skolas klasē rindojās grāmatu ilustrētāju zeļļu rakstāmpultis. Ar otiņām un spalvām viņi veidoja brīnumjaukas ilustrācijas, rotāja grāmatu lapas vai pergamentus, bet meistari pa�stāvīgi soļoja starp rindām, uzraugot viņu darbu.

�� Vai vari man pateikt, kā mēs �eit kaut ko atradīsim? � Plima vaicāja un norādīja uz plauktiem. � Te ta�u ir vairāk nekā simttūksto� grāmatu!

Primuss tikai atmeta ar roku.

��� Tas nav nemaz tik grūti, � viņ� noteica. � Es jau esmu �eit bijis diezgan bie�i un ikreiz atradis sev vajadzīgo. Nāc, kāpsim balkoniņā!

Plima skeptiski soļoja nopakaļ Prīmusam, kur� sparīgi devās uz kādu no brīvajiem balkoniņiem. Tas bija neliela dīvāniņa lie�lumā ar koka margām. Uz labās un kreisās puses margas bija pie�stiprināts plats dēlis, uz kura varēja novietot grāmatas un rak�stāmpiederumus. Tomēr dēļiem bija vēl viens pielietojums: uz katra bija piestiprināta misiņa plāksnīte, kur bija iegravētas grā�matplauktu tēmas. �āds pārskats ļāva viegli orientēties, kur meklē�jamas konkrētu zinību grāmatas. Arī auklas balkoniņa stūrē�anai bija izvietotas balkoniņa malās, bet balkoniņā varēja iekļūt pa ne�lielām durtiņām starp margām.

Prīmuss pavilka aizbīdni.

��� Nāc ta�u! � viņ� jau atvēra durtiņas. � Netielējies!

Plima neizskatījās īpa�i laimīga. Viņa stāvēja kā iemieta un

rauca pieri.

��� Es nudien nezinu, � viņa murmināja. � Vai tu dro�i zini, kā �ī lieta darbojas? Manuprāt, tā tūlīt uz�ausies līdz pa�ai aug�ai. Bet ja nu mēs nogāzīsimies ? At�ķirībā no tevis es bez palīglīdzek�ļiem lidot neprotu.

��� Nekas tev nenotiks, � Prīmuss attrauca. � Tas nav tik slikti, kā izskatās. � Viņ� pievilka balkoniņu un aizvēra durtiņas.

��� Paskaties, � viņ� stāstīja. � Orientēties �eit ir ļoti viegli pēc �īm abām norādēm. Būtībā �eit ir tikai divi plaukti, pat ja tie �ķiet bezgalgari. Kreisajā pusē ir mums vajadzīgā plauktu siena, un vēl arī pa labi, pa�ā aug�ā. Es ieteiktu vispirms sameklēt da�as hronikas par Nezāļu valstību. Iespējams, uzzināsim, kas noticis pirms divpadsmit tūksto�iem gadu.

Viņ� satvēra vienu auklu pie kreisās margas un vienu pie labās. Tad paraudzījās uz Plimu un sarauca uzacis.

�� Turies stingri! Hronikas ir pa�ā aug�ā � pa kreisi.

Prīmuss spēcīgi pavilka auklu labajā pusē, un balkons strauji

trauca aug�up. Plimas kundzei izlauzās spiedzīgs kliedziens, bet Prīmuss tikai jautri uzsauca "Heisā!". Kamēr balkoniņ� lidoja aug��up, Prīmuss pavilka otru auklu, un viņi jau trauca pa kreisi. Plima iekrampējās margās. Viņa paraudzījās lejup uz rakstāmpultīm, kuras tapa arvien mazākas un mazākas. Tikai pa�ā aug�ā Primuss nobremzēja.

��� Esam klāt, � viņ� noteica. � Nebija nemaz tik traki, vai ne?

Plima iepleta acis:

��� Nebija traki? Tu mani gandrīz nogalināji. �ādas lietas pir�majā reizē varbūt vajadzētu darīt mazliet lēnāk? Tu esi vēl trakāks nekā mans vecais raganu slotu lido�anas skolotājs. Pirmā nodar�bība naktī un miglā � un ar pilnu gāzi! � Viņa plātījās ar ro�kām, bet tad iejautājās: � Vai es arī drīkstu pamēģināt?

Prīmuss iesmējās:

��� Protams. Mēs tikai paņemsim da�as grāmatas un brauk�sim tālāk.

Viņ� sāka pētīt plauktus. �eit bija piestiprināta plāksnīte Senā vēsture. Prīmuss ātri pārskatīja grāmatu nosaukumus un iz�ņēma trīs smagus sējumus ādas vākos. Nolicis grāmatas, viņ� pa�skaidroja Plimai auklu nozīmi un kā stūrējams balkoniņ�.

��� Vislabāk stāvēt vidū. Tā būs vieglāk stūrēt.

Viņ� palīdzēja Plimai nostāties pareizā pozīcijā un pats nostā�jās blakus.

��� Katrā pusē ir divas auklu grupas. Aizmugurē auklas ir apmestas ap stūres veltņiem, bet par tām tev nav jāraizējas. Tās paredzētas tikai balkona smaguma samazinā�anai. Tās darbojas kā trīsis. Vissvarīgākās ir priek�ējās auklas. Tie�i ar tām tu stūrēsi. Divas auklas labajā pusē ļauj celties aug�up un laisties lejup, pārē�jās balkoniņu vada sānis. Bremzē�ana notiek ar sarkanajām auk�lām, vienalga, kurā pusē.

Plima pamāja.

��� Tātad bremzējam ar �īm, aug�up, lejup � ar tām. Sānis lai�am ar tām.

Viņa satvēra divas auklas, saknieba lūpas un uzmanīgi pavilka auklu, ko bija satvērusi kreisajā rokā. Balkons klusu paslīdēja sānis. Tas tie�ām nenācās grūti. Lejup tas kustējās tikpat viegli. Plimai tas sāka iepatikties. Jau pēc maza brī�a viņa stūrēja pavisam dro�i.

��� Klau, � viņa noteica. � Mums ta�u vajag vēl daudz grā�matu? Kurp dodamies tālāk?

Primuss plati pasmaidīja:

�� Uz plauktu Mitoloģija. Apak�ējā tre�daļa pa kreisi, cetur�tajā plauktā no aug�as.

Ar skaļu gaviļu saucienu viņi trauca lejup, iztramdot lidojo��os balo�us.

Plima stūrēja balkonu tikpat prasmīgi kā savu motorslotu. Viņi ātri aizkļuva līdz mitoloģijas grāmatu plauktam. Prīmuss pa�ņēma vairākus sējumus, tad viņi devās uz alķīmijas sadaļu. Tālāk viņi devās uz Astronomiju, uz sadaļu Maģiskie simboli un vēl uz citām zinātnes sadaļām.

��� Kā mēs nokļūsim pie pretējās sienas plauktiem? � viņa vaicāja.

�� Vajadzēs pārsēsties, � Prīmuss skaidroja. � Tomēr bez tā arī var iztikt. Aug�ā ir galvenokārt medicīnas vai parapsiholoģijas grāmatas. Tur nav nekā svarīga tie�i mūsu pētījumiem.

Plima pieliecās pie misiņa plāksnītes. Viņa uzmanīgi lasīja sa�daļu nosaukumus:

��� �eit ir arī raganu bur�ana un maģiskās receptes! � Viņa pacēla mirdzo�ās acis. � Man tur jānokļūst!

��� Lai notiek. Tāpat mums jādodas lejup. �eit mēs esam pa�ņēmu�i visu patlaban nepiecie�amo. Izkrāmēsim to visu un pa�ņemsim vienu lasāmpulti.

Divreiz atkārtot nevajadzēja. Plima tūlīt stūrēja lejup, tur viņi salika grāmatas uz pults telpas vidū. Plima nepacietīgi dīdījās, pastāvīgi raudzīdamās uz raganu burvestību grāmatu plauk�tiem.

��� Ej ta�u beidzot, � Prīmuss teica. � Pārējās es aiznesī�u pats.

Viņ� vēl nebija pabeidzis teikumu, kad Plima jau bija aiztraukusies ar kādu balkoniņu. Pēc pusstundas viņa atgriezās ar mil�zīgu grāmatu kravu. Ari Prīmuss nespēja rimties un visu laiku nesa grāmatas. Sējumiem vairs nebija vietas uz pults, tāpēc viņi lika grāmatas uz grīdas un blakus pultīm. Pēc stundas �eit izskatī�jās tie�i tāpat kā pie viņiem mājās. Plima ik uz soļa aizķērās aiz grāmatām un līkņāja pie pults tāpat kā savā virtuvē pie katla. Prī�muss bija ērti iekārtojies uz grāmatām ādas vākos, glu�i kā savā krēslā tornī. Pēk�ņi viņ� pacēla acis.

��� Psst, Plima, � viņ� no�ņāca, � man �ķiet, esmu kaut ko atradis.

��� Ko tie�i? � Plima no�ukstēja.

Viņ� pacēla grāmatu un parādīja nosaukumu. Plima samiedza acis:

��� "Pēdas akmenī". Par ko tā ir?

��� Tā ir hronika, kas vēsta par Nezāļu valstības senajiem laikiem, � paskaidroja Prīmuss. � �eit gan nav nekā par Mēness sirpi, toties ir raksts par varenu dabas katastrofu. Sensenos laikos varēja būt briesmīga zemestrīce, kas iznīcinājusi pilnīgi visu. To�mēr ar to vēl nekas nebeidzās. Pēc tam sekoja ilgsto�s ledus laik�mets � vairākus tūksto�us gadu. Tad arī sa�ķēlu�ies Svina kalni un dienvidu nogāzēs tapu�as milzīgās plaisas.

��� Ļoti interesanti. Un kā tas mums palīdz? � Plima paraus�tīja plecus.

��� Kad, tavuprāt, �ī zemestrīce bija? � Prīmuss ievaicājas, bet turpināja, atbildi pat nesagaidījis. � Tie�i pirms divpadsmit tūksto�iem gadu! Tas ir zinātniski pierādīts akmeņu noslāņojumu pētījumos. Vai �is cipars tev ne�ķiet pazīstams?

Plima sakrustoja rokas.

��� Manuprāt, pirms 12 tūksto�iem gadu tika izveidots sirpis. Kāda nozīme �eit ir zemestrīcei ?

��� Padomā labi, � Prīmuss �ukstēja. � Sirpis tika izveidots pirms divpadsmit tūksto�iem gadu, un saskaņā ar tavu plānu tas karājies virs tagadējā Tum�ā me�a. Bet varbūt tie�i pirms divpa�dsmit tūksto�iem gadu �is sirpis nokrita? Akmens manā guļamis�tabā tomēr ir tā gabaliņ�. Tātad sirpis savulaik ir salūzis, un es pieļauju tikai vienu iespēju � tas noticis pēc kritiena no debesīm.

��� Tavuprāt, sirpis nokritis zemestrīces dēļ?

Prīmuss piekrīto�i pamāja:

��� Iespējams. Tomēr notikumi varēja norisināties arī citādi: zemestrīce tie�i tāpēc arī izcēlās, ka sirpis nokrita. � Tad viņ� pakratīja pirkstu. � Nē, tur noteikti bija vēl kaut kas. Tas nebija

vienkār�i sitiens. Sirpis līdz malām bija piebāzts ar maģiju un kopā turējās, pateicoties ari �ai maģijai, pareizāk būtu teikt � pa�teicoties tumsībai. � Prīmuss ievilka elpu. � Tā, � viņ� noteica. � Tagad iztēlojies, kas notiek, kad tāds sirpis nogā�as no debe�sīm un sa�ķīst uz zemes.

Plima klusējot viņu uzlūkoja.

Prīmuss turpināja:

��� Es esmu atklājis vēl kaut ko. � Viņ� sameklēja kādu grā�matu un �ķirstīja tās sadzeltēju�ās lapas. � Acumirkli, nu kur tas palicis? Tā, atradu. Pirmie ieceļotāji no ziemeļiem �eit ieradās ap�tuveni pirms astoņsimt gadiem. Tie bija zemnieki un amatnieki, kuri Tum�ā me�a ziemeļrietumu malā uzbūvēja pirmo ciematiņu.

��� Tas nozīmē vien to, ka mūsu zeme pirms astoņsimt ga�diem nebija apdzīvota, � Plima piebilda.

Prīmuss pacēla pirkstu.

��� Pilnīgi pareizi, � viņ� apstiprināja. � Par to liecina visi mūsu atrastie norādījumi. Bet man tev ir jautājums: ja līdz tam �eit neviens nedzīvoja, kur�, saki man lūdzama, uzbūvēja sirpi?

Viņ� mirdzo�ām acīm uzlūkoja Plimu.

��� Tātad ir tikai divas iespējas: vai nu tavs plāns ir viltojums un sirpis nebūt nav divpadsmit tūksto�us gadu vecs, vai arī vēstu�res hronisti kaut ko nav pamanīju�i. Piemēram, ka jau ilgi pirms pirmajiem ieceļotājiem �eit kāds ir dzīvojis. Ja tā ir, tad �is kāds noteikti nebija viens, tas ir nepārprotami. Jo �ādam milzīgam da�rinājumam nepiecie�ams vairāk nekā viens burvju meistars.

Abi atkal nolīka pār grāmatām.

Prīmuss samiedza acis saules staros, kas apmirdzēja viņu cauri stikla jumtam. Viņ� nogrozīja galvu un saldi no�āvājās, izraisot pārējo rakstītāju neapmierinātus skatienus. Plimas kundze ieru�nājās:

�� Vai tu esi kaut ko dzirdējis par nocietinājumu kalnos?

Prīmuss jautājo�i paraudzījās uz viņu.

�� Nocietinājums, tu saki? Kur gan tas ir? Tas ta�u nevarētu būt mans tornis?

��� Kur nu, � Plima attrauca un pa�ūpoja galvu. � Tas ta�u nav kalnos. Turklāt runa ir par nocietinājumu, turklāt par pama�tīgu. Es atradu kādu grāmatu par māņticību un nolādētām vie�tām. Nosaukums ir� � Plima aizcirta grāmatu un notrauca pu�tekļus no iesējuma� � "Pazudu�o ceļotāju fantāzijas". �eit vēstīts par milzīgām akmens drupām, kuras esot redzētas uz Sēra kalnu kores. Vai tas tev kaut ko izsaka?

Prīmuss bija acīmredzami samulsis.

��� Protams, ka es zinu, kur atrodas Sēra kalni, � viņ� pa�māja. � Tas ir Svina kalnu Augstkalnes apledoju�ajā un izdrupu�ajā apgabalā. Kā tas cilvēks tur nokļuvis?

��� Kāpēc tāds jautājums?

��� Tāpēc, ka pastaigājoties nokļūt tur nevar. Es pat nevaru aizlidot līdz �īm virsotnēm. Ledusaukstais vēj� ikvienu un visu nopū� bezdibenī. Vēl neticamāks ir apgalvojums, ka turp kāds spējis nokļūt kājām.

Plima pielieca galvu.

��� Nūja, � viņa novilka. � Vairākums �ās grāmatas stāstu �ķiet pilnīgi neprātīgi. Tos stāsta sajuku�i ceļotāji, kuri pēc ilgiem klejojumiem atkal nonāku�i pie purviem vai me�iem. Tomēr �ai stāstā mani mazāk interesē iespēja, ka tie�ām kāds varētu būt aizkļuvis līdz virsotnei. Daudz nozīmlgāk ir tas, ka tur, aug�ā, varētu būt palicis kaut kas no drūmajiem senlaikiem. Varbūt tu domā, ka pirms astoņsimt gadiem zemnieki rāpās kalnos būvēt no�cietinājumu ledū un sniegā? Kad vēj� bija aizpūtis visas viņu govis, tad viņi nokāpu�i ielejā un uzbūvēju�i da�as koka �ķutes Tum�ā me�a malā. Nē, nē, � viņa noteica, � kaut kas te nav pareizi.

Prīmuss bija vienisprātis.

��� Pagaidām �ķiet, ka vēstures hronistiem pazudu�i pāris gadu tūksto�i. �ēl tikai, ka nevaram pārbaudīt stāstu par nocieti�nājumu. Es tie�ām nezinu, kā varētu nokļūt tik augstu. Vai kaut kur ir �ā nocietinājuma apraksts?

Plima domīgi nopūtās:

"Diezgan īpatnējs, manuprāt. Līdzinās jocīgām caurulēm � gandrīz kā milzīgi sabruku�i skursteņi. Tie rēgojas no apledoju�a�jiem kalniem un iestiepjas dziļi zemes iek�ienē. Iespējams, �īs �ah�tas ir tik dziļas, ka dzīle nav pat saskatāma. Dīvainākais ir tas, ka �īs caurules nav mūrētas. Tās ir ar spoguļgludu virsmu, it kā būtu lietas no metāla."

Viņa paraustīja plecus.

��� Diem�ēl tas arī viss, vairs nekā nav.

��� �ēl gan, � Prīmuss noteica. Viņ� aizlika rokas aiz galvas un izstaipījās. � Lai gan � arī tas ir daudz. Vai �ai grāmatā ir vēl kaut kas interesants ?

Plima pār�ķīra lapu, ātri pārskatīja nākamo stāstu. Tajā bija aprakstīts sīks, kalsns radījums nerra tērpā, kur� bijis redzēts lidi�nāmies virs Miglas laukiem.

��� Nē, vairs nekā mums noderīga, � viņa noteica un aizcirta grāmatu.

Primuss paņēma kaudzīti vecu "Burvju Ziņu" un iekārtojās starp grāmatu kaudzēm. Viņ� smīnēdams lasīja virsrakstus uz vā�kiem un ik pa laikam no�āvājās. Pēc brī�a viņi ieraudzīja nākam kādu sa�utu�u vīru melnos svārkos un ar apaļu pensneju uz de�guna. Viņa nedaudzie mati bija gludi saķemmēti un pielipu�i pie galvas. Primuss viņu tūlīt pazina. Tas bija kalsnais bibliotekārs, kuru viņi bija redzēju�i, ienākot bibliotēkā. Taisns kā svece viņ� nostājās blakus Prīmusam un izstiepa gaisā rādītājpirkstu.

�� Jaunais cilvēk, vai es drīkstētu jūs lūgt, ja tas iespējams, �āvāties nedaudz klusāk? Tas traucē mūsu rakstītājiem.

Viņ� runāja tā, it kā viņam kāds būtu aizspiedis degunu, lad viņ� pavērās apkārt. �ķita, ka viņ� pat nebija pamanījis nekārtību, kādu Plima ar Prīmusu �eit bija ieviesu�i. Viņ� klusucie�ot un sa�traukumā drebo�ām lūpām vēroja uz grīdas izmētātās grāmatas.

��� Ko jūs te esat sadarīju�i? � viņ� niknojās. � Drīkst ņemt divas trīs grāmatas, bet ne visu plauktu. Mans kungs, es jūs lūdzu! �eit nav konfek�u bodīte, bet gan bibliotēka. Ja man tas viss būtu jāsakārto, ar vienu vakaru nepietiktu.

Lūpas drebēja arvien stiprāk. Prīmusam �is bibliotekārs atgā�dināja Caku, kur� ari runāja bez apstājas.

��� Turklāt grāmatas ir no da�ādiem plauktiem, � viņ� pie�bilda. � Tas nu tie�ām ir par traku. � Bibliotekārs sagrāba tik daudz grāmatu, cik vien spēja panest, un, svārkiem plandot, aizsoļoja.

Primuss piecēlās.

��� Manuprāt, mēs �eit vairs neko neatradīsim, � viņ� teica Plimai. � Nevienā grāmatā nav ne pu�plēsta vārda par sirpi. �ā noslēpuma atminējums būs jāmeklē kaut kur citur. Pa�ķirsti atli�ku�os sējumus, bet es palīdzē�u sakārtot atliku�ās grāmatas.

Viņ� paņēma pamatīgu grāmatu kaudzi un nesa uz balkoniņu, kur bibliotekārs jau bija novietojis pirmo nastu. Viņu pa�tiesi aizkustināja Prīmusa vēlme palīdzēt. Abi kopā viņi piekrāva balkoniņu, un bibliotekārs devās ceļā pa grāmatu plauktiem. Pro�tams, darbs noritēja raitāk, nekā bibliotekārs bija attēlojis. Jau pēc da�iem braucieniem visas grāmatas atradās tām paredzētajās vietās.

Bibliotekārs pavadīja Prīmusu līdz rakstāmpultij. Būdams ļoti akurāts, viņ� vēlreiz vēlējās pārliecināties, ka nekas nav aiz�mirsies.

��� Liels paldies par palīdzību, � viņ� pateicās Prīmusam, iz�mocīdams smaidu. Tad noslaucīja pieri un izpurināja putekļus no svārkiem. � Eēē, vai atradāt, ko meklējāt?

Prīmuss sastinga. Kā viņam tas uzreiz nebija ienācis prātā? Nebija neviena cita, kur� labāk par �o piekasīgo burtu skaitītāju pārzinātu �o bibliotēku. Iespējams, ka tie�i viņ� zina, kurā grāmatā aprakstīts Mēness sirpis. Tomēr, ņemot vērā viņa un Plimas radīto nekārtību, bija grūti iztēloties, ka bibliotekārs varētu viņiem iedot kaut jel vienu grāmatu. Visdrīzāk viņ� liktu abiem uz karstām pē�dām pamest bibliotēku. Pēk�ņi Prīmusam ie�āvās prātā kāda ideja.

Viņ� pa�ūpoja galvu.

��� Mēs nepaguvām neko paveikt, � viņ� atbildēja. � Profesori uzdeva mums ļoti sare�ģītu uzdevumu, un mums būs jānāk �urp vēl vismaz �etras nedēļas. Bet tas ir jauki. Mums �eit �ķiet mājīgi un jauki.

Bibliotekārs bija �ausmās.

��� �odien esam jums sagādāju�i pietiekamas neērtības, � Prīmuss turpināja. � Tāpēc mēs atnāksim rīt tā agrāk un turpi�nāsim meklējumus. Vai jūs rīt būsiet �eit un palīdzēsiet mums pēc tam sakārtot grāmatas?

�āda perspektīva galīgi neiepriecēja bibliotekāru, un viņ� to nespēja noslēpt. Piere viņam saraucās un lūpas drebēja. Prīmuss gaidīja, vai viņa plāns nostrādās.

��� Vai es rīt �eit bū�u? � viņ� stostījās. �Jā, jauki, bet ēēē� vai tas ir nepiecie�ams? Varbūt es jums �odien kaut kā varu pa�līdzēt? Kas tas ir par sare�ģītu uzdevumu, kuru jūs tik centīgi vēlaties izpildīt?

Tie�i to Prīmuss cerēja izdzirdēt. Viņ� prasmīgi notēloja ne�vainīgu studentiņu un pārlaida skatienu pār grāmatu plauktiem. Varbūt viņi ar Plimu kaut ko nebija ievēroju�i.

��� Uzdevums ir gau�ām garlaicīgs, � Prīmuss novilka. � Tas ir par Mēness sirpi vai kaut ko tamlīdzīgu. Neiedomājami sare��ģīta lietiņa no mitoloģijas jomas. Mēs pagaidām neko neesam atradu�i.

Bibliotekārs noņēma pensneju, uzpūta elpu stikliem un no�spodrināja ar svārku malu. Ar samiegtām acīm viņ� nopētīja Prīmusu, cik vien labi spēja to izdarīt bez brillēm. Tad atkal uzlika pensneju un īsi no�ņaukājās.

��� Par kādu Mēness sirpi jūs runājat? � viņ� neizlēmīgi iejautājās. � Tas ta�u nevar būt tas īpatnējais, maģiskais priek��mets ?

Prīmuss iepleta acis, paraudzījās uz Plimu, kura pārsteigta lūkojās pāri grāmatas malai.

��� Tie�i tā, � viņ� no�ukstēja. � Tas ir maģiskais sirpis, kur� kādreiz karājās virs Tum�ā me�a. � Viņ� paraudzījās uz aug��ējiem plauktiem. � Viri kāda grāmata palikusi nepamanīta?

Bibliotekārs pakasīja zodu.

��� Nē, �eit, aug�ā, manuprāt, nekā noderīga nav. Darbistabā gan ir kāda grāmata. Tur kaut ko varētu atrast. Es gan nezinu pre�cīzu saturu, jo ieskatījos tajā tikai sakārto�anas laikā. Es jums to atnesī�u.

Prīmuss staroja. Bibliotekārs zibenīgi pacēla rādītājpirkstu.

��� Bet saņemt �o grāmatu jūs, jaunskungs, nevarat! Tikai pa�skatīties. � Viņa aug�lūpa spēcīgi noraustījās, tad bibliotekārs sparīgi aizsoļoja.

Prīmuss noraudzījās, kā viņ� devās vārtu virzienā un atvēra kādas durtiņas starp grāmatplauktiem. Aiz tām bija vītņu kāp�nes � tās veda lejup. '

Satraukts viņ� nostājās blakus Plimai pie pults.

��� Tu dzirdēji? � viņ� �ukstēja starp zobiem.

��� Tas bija labi nostrādāts, � Plima atbildēja, izliekoties, ka lasa.

Drīz vien durtiņas atkal atvērās un pa tām iznāca bibliotekārs ar mazu grāmatiņu ādas iesējumā. Lepni kā pāvs viņ� nāca starp pultīm, tad apstājās pie Plimas un Prīmusa.

��� Godātie, � viņ� svinīgi uzrunāja abus, � manuprāt, �ī

ir vienīgā grāmata, kur aprakstītas �ādas zinības. Nevienas citas grāmatas par �o tematu diem�ēl nav. � Viņ� nolika grāmatu uz pults un atkal pacēla pirkstu. � Kā jau teicu: citu grāmatu nav. Tāpēc jums rīt vairs nav jānāk �urp un viss atkal jāsavanda!

Viņ� cauri pensnejam paraudzījās uz Prīmusu, paklanījās un devās prom.

Prīmuss klusējot lūkojās uz grāmatu. Viņ� teju nespēja ticēt savām acīm, kad skatījās uz tās vāku. Grāmatai nebija nosaukuma, tā vietā titullapā bija iestrādāta ādas zīme, kura viņam �ķita ļoti pazīstama. Tas bija tievs sirpis, kur� piekļāvās aplim ar savītām lī�nijām. Tāda pati zīme bija izgrebta torņa pagrabā uz grīdas, kur Prīmuss mēdza uzturēties karstajās dienās. Viņ� noglāstīja grāma�tas vāku, tad bijīgi atvēra grāmatu un lasīja vijīgos burtus pirmajā lapā:

Prīmuss ievēroja, ka grāmatā nav nevienas norādes par izdev�niecību, bet ir tikai atzīme par privāto kolekciju. Neko vairāk iz�lasīt viņ� nepaguva, jo grāmata pēk�ņi tika aizcirsta ar skaļu plauk�ķi. Tur, kur uz vāka bija zīme, balstījās kāda vīrie�a roka ar platu zīmoggredzenu vidējā pirkstā.

Prīmusam �ermuļi pārskrēja pār muguru. Viņ� pacēla galvu un ieraudzīja lielu stāvu melnā apmetnī. Vīrs tum�ām acīm lūko�jās uz Prīmusu. �aubu nebija � tas bija tas pats vīrs, kuru viņ� naktī redzēja ezerā!

Vīram bija izteiksmīga seja ar dziļām, dzeļo�i zilām acīm.

Viņa melnie mati bija gandrīz pilnīgi sirmi, zem iekritu�ajiem vaigiem uz zoda rotājās maza bārdiņa.

�� Ko tie�i jūs meklējat? � Sve�inieks runāja lēni un laipni. � Kur� jums iedeva �o grāmatu?

Pāri lielajai telpai �urp gandrīz rik�iem steidzās bibliotekārs. Viņ� elsodams nostājās blakus vīrietim un stomījās:

��� Godā� godātais Rāben�teina kungs, ma� man ļoti �ēl, bet es nezināju, ka tā ir jūsu grāmata. Es domāju, ka� ēēē� ka es varbūt�

��� Pazūdi, Milbenvang, � Rāben�teins uzrūca drebo�ajam bibliotekāram, nenovēr�ot skatienu no Prīmusa, � bet ar jums mēs parunāsim vēlāk. � Tad uzmeta īsu mirkli Plimai, pēc tam atkal pievērsās Primusam. � Nu? Kāpēc jums nepiecie�ama �ī grāmata?

Prīmuss nepaguva atbildēt, jo atkal iejaucās Plima:

��� Kas tev par daļu? � viņa kliedza. � Varbūt tev labāk pa�tiktu � kas jums par daļu. Kāpēc tev neaiziet tāpat kā Milbenvangam un ļaut mums darīt savu darbu?

Rāben�teins nikni uzlūkoja Plimu.

��� Darbu? Cik interesanti. Pie kā tad jūs strādājat, jaunkun�dze? � Viņ� brīdi paklusēja. � Lai arī kā būtu, �īs nenovērtēja�mās piezīmes es labāk ņem�u līdzi. Grūti iztēloties, kas notiktu, ja tās tiktu sabojātas. � Viņ� satvēra grāmatu.

Plima mēģināja protestēt, bet Prīmuss satvēra viņas pie�durkni.

��� Nāc, ejam, � viņ� noteica un vedināja viņu uz izeju.

��� Ko tas cilvēks atļaujas? � viņa pukstēja. � Izskatās kā veca vārna ceļā uz bērēm un�

Prīmuss viņai ie�ukstēja ausī:

��� Turi, lūdzu, muti. Tas ir no laivas.

��� Ko? � viņa iesaucās.

�� Vīrs, par kuru es tev stāstīju, � Prīmuss nodūca caur zo�biem. � Man ir sliktas priek�nojautas.

��� Acumirkli, � no aug�as atskanēja balss.

Prīmuss sastinga, tad apcirtās.

Cauri telpai aizdomīgi lēnām tuvojās Rāben�teins. Viņ� pa�cēla zodu un nicīgi nopētīja Prīmusu no galvas līdz kājām.

��� Saki man, vai mēs �odien jau esam tiku�ies ? � viņ� ievai�cājās.

��� Nē, jo es �ādu tik�anos gan atcerētos, � atskanēja atbilde. � Es nebūtu liedzis sev �ādu prieku.

��� Toties man viņ� �ķiet pazīstams, � Rāben�teins apgal�voja. Tad noglaudīja sev vaigu, samiedza acis. � Kā viņu sauc?

�� Vārdu noteikti var uzzināt lasītāja kartītē, kad mēs pa�ņemsim �o grāmatu, � Prīmuss noteica un bīdīja Plimu uz izeju.

Viņi ātri devās prom no bibliotēkas. Kad abi jau bija ārā, Plima apstājās un iespieda rokas sānos.

�� Tātad mēs veselu dienu esam pavadīju�i meklējumos, lai atnāktu �itāds vīri�ķis un atņemtu mums vienīgo grāmatu, kura mums tie�ām būtu palīdzējusi.

Viņa iedunkāja Prīmusam sānos.

�� Tu, paklau! Mēs abi tagad atkal iesim iek�ā, un tad es�

Prīmuss �ūpoja galvu.

��� Tas neko nedos, � viņ� teica. � Labprātīgi viņ� grāmatu neatdos, to es zinu dro�i. � Viņ� apcerīgi palūkojās apkārt. � Toties mēs zinām, kur �ī grāmata glabājas, un tas jau nav maz. Tā atrodas kaut kur pagrabā, vismaz Milbenvangs to no turienes atnesa.

Prīmuss noņēma cilindru un saglauda matus. Tad pasmaidīja.

� Klau, Plima, mēs noteikti tur atgriezīsimies. Tikai tā, ka neviens mūs nepamanīs. Man ir plāns.

Viņi lēnām izgāja pa pilsētas vārtiem. Bija jau vēla pēcpus�diena, no pusdienlaika rosības vairs nebija ne miņas. Garas ēnas no torņiem klājās uz ielas, bibliotēkas sienas mirdzēja rēnā saul�rieta staros.

Ja viņi būtu palūkoju�ies apkārt, iespējams, būtu ievēroju�i kādā logā Rāben�teina siluetu, kur� samiegtām acīm viņus vēroja.

"Tu tikai paskaties," viņ� �ukstēja. "Kāds pārsteigums. Mans mīļais Prīmuss. Tātad tu esi pārdzīvojis toreizējo triecienu."

Viņ� paraudzījās uz mazo amuletiņu, kas viņam karājās kaklā ādas siksniņā. Smaidīdams viņ� aplūkoja tajā iekārto mazo, pienbalto akmens �ķembiņu, tad atkal paskatījās uz Prīmusu.

"Neesi nemaz novecojis, mans vecais draugs. Izskaties tie�i tāpat kā pirms divsimt gadiem."

PIE horizonta parādījās draudīgi mākoņi. Mēnessgaismas ezera ūdeņos atspoguļojās rieto�ā saule, bet tā dienvidu pusē debesis jau kļuva arvien tum�ākas. Negaiss nāca kā siena no Svina kalniem un aizsedza vakara debesis. Primuss un Plima pielika soli. Līdz Tum��ajam me�am bija vēl pamatīgs ceļa gabals, un viņiem nemaz ne�gribējās sastapt negaisu atklātā laukā. Gaiss bija kā elektrizēts, un apkārt valdīja spokains klusums. Nekur nebija dzirdama neviena skaņa. Pat sienā�i vairs nesisināja, ne�ivināja neviens putniņ�. Kad viņi pagāja garām taciņai, kas veda līdz ūdenim, Prīmuss sa�juta vēja pūsmu. īsi un ātri, kā vētras priek�vēstnesis, vējiņ� pūta pāri laukam. Prīmuss apstājās, paskatījās uz ezeru, pār kura virsmu klājās tikai sīki vilnī�i, bet nebija neviena saulrieta atspulga. De�besis bija piķa melnas. Nupat gan vajadzēja skriet.

Bēgot no negaisa, viņi traucās pāri laukam sargājo�ajā Tum��ajā me�ā. Un tad atskanēja grāviens! No mākoņu biezā klājiena atskanēja dārdoņa, kādu varētu radīt pa bruģi ripojo�as dzelzs mucas. Dārdoņa pieņēmās spēkā. Tā vēlās, pārtapa rībē�anā, līdz beidzot viss apkārt eksplodēja ar apdullino�u troksni. Zeme nodrebēja, debesis pār�ķēla zibens, un no mākoņiem �alkdams gāzās lietus.

Plima ar plīvojo�u kleitu skrēja pakaļ Prīmusam, kuram skrie��anas prieks bija pilnīgi pagaisis. Viņ� lidoja, cik ātri vien spē�dams, uz vienas kājas nesdams sainīti ar Mīklu saknīti un uz ot�ras � Plimas koferīti. Visapkārt krak�ķēja un brak�ķēja, it kā pasaule būtu uzsprāgusi. Zibeņi sprak�ķēdami �ķēla gaisu, triecās laukā, un tumsa pārtapa dienā. Prīmusam arvien grūtāk bija no�turēties gaisā. Samirku�ais cilindrs bija noslīdējis uz acīm, arī Pli�mas soma ar katru pilienu kļuva smagāka. Viņ� lidoja kā akls, tur�klāt pakāpeniski zaudēja augstumu. Viņa deguns jau sajuta slapjo zāli, kad tikai plaukstas atstatumā no zemes sasniedza me�a malu un bez spēka palika guļam lapu un skuju kaudzē.

Pagāja krietns laiks, līdz viņ� spēja saņemties un piecelties. Tad nopurināja ūdeni no spārniem un noņēma cepuri. Beidzot viņ� atkal spēja redzēt. Acumirkli! Kur palikusi Plima? Viņ� samiedza acis un paraudzījās pāri laukam. Tikai tā viņam vēl trūka! Viņa ta�u visu laiku bija viņam aiz muguras! Prīmuss nostājās uz kājām un ieraudzīja Plimu guļam tepat blakus peļķē. Viņa arī izskatījās pilnīgi sabrukusi. Lamādamās un uz visām �etrām viņa rausās ārā no zaņķa. Tad sāka lēkāt uz vienas kājas, cen�oties no�aut kurpes.

No galvas līdz kājām nosmulējusies ar dubļiem, basām kājām viņa skrēja �urp, turot katrā rokā pa kurpei. �o skatu Prīmuss tik drīz neaizmirsīs. Plimas seja iekvēlojās dusmās, kad viņa izdzir�dēja Prīmusa skaļos smieklus. Tikko viņa gribēja kaut ko uzsaukt, tā atkal nostiepās guļus. Kājas pa�āvās uz aug�u, Plima klusu iekliedzās un jau atkal sēdēja dubļos. Viņa sa�utusi apskatīja sevi un tikai pa�ūpoja galvu. �ķita, ka viņa ir izmirku�i līdz kauliem. Kad Plima paskatījās uz Prīmusu, kur� smējās līdz asarām, viņa ari sāka smieties. Pa�laik tas bija labākais, ko viņa varēja darīt. Sliktāk tāpat vairs nevarēja būt. Tad viņa pielēca kājās, zem viņas kājām �ķīda dubļi, kad viņa kā nebēdnīga skolniece lēca pa peļķēm. Bez elpas viņa sasniedza me�a malu, nokrita blakus Prīmusam un mēģināja atelpoties. Tā viņi abi sēdēja zem kokiem un noraudzījās lietū.

Bija dziļa nakts, kad Prīmuss ar Plimu sasniedza raganas na�miņu. Tostarp lietus jau bija norimis un negaiss devies uz zieme�ļiem. Iztālēm retumis atskanēja pērkona dārdi. Plima uzkāpa aug��stāvā pārģērbties. No pavarda plūda omulīgs siltums, uz tā līdzās katlam burbuļoja tējkanna.

Snigs un �aks bija paliku�i dārzā. Viņi patvērās namiņa aiz�mugurē, kur zeme bija krietni sausāka. �akam ļoti nepatika mitrs apģērbs, tāpēc viņ� izvairījās pat miglā palikt ārā. Pārlieks mit�rums saburza apģērbu, tā viņ� apgalvoja. Turklāt viņ� nevarēja ciest mitra apģērba aromātu, tāpēc bēga pat no miglas. Viņ� sūro�jās par alerģiju, kad Plima viņu izmantoja kā veļas auklas balstu. Vismīļāk viņ� dzīvotu istabā, bet to nepieļāva Plima. Viņasprāt, putnubiedēkļa vieta ir dārzā, nevis viesistabā. Punkts, ārā!

�aks ziņkāri ielūkojās iek�ā pa logu. Pa �o pa�u logu viņ� vē�roja Prīmusu, pie kura stāvēja burka ar krupjiem. �ie abi bija lie�liskā noskaņojumā. Tādelis un Milss piederējās pie tiem radīju�miem, kuriem pat bēru mar�s �ķiet uzjautrino�s un kuriem nekad nav garlaicīgi. īpa�i viņus izklaidēja putnubiedēklis pie loga. �aks krupjiem bija izcils rotaļu biedrs, lai ari tas notika pret viņa gribu.

Ikreiz, kad viņ� ielūkojās pa logu, krupji visādi centās piesais�tīt viņa uzmanību. Tikko tas izdevās, viņi veikli izbāza savas garās mēles un tie�i viņa acu priek�ā pielipināja tās pie loga. Tā tas tur�pinājās jau gandrīz ceturtdaļstundu, jo �aks pastāvīgi uz to uzķērās. Sabijies viņ� kliegdams atsprāga no loga. Tādelis un Milss jau bija pārsmēju�ies.

Ar dvieli ap galvu pa kāpnēm lejup nāca Plima. Viņa neap�mierināti vēroja jezgu uz palodzes un aiz loga, tad novērsās un devās pie pavarda, apsēdās uz ķeblī�a un izstiepa kājas pie plīts durtiņām. Pēc tam saberzēja rokas.

�� �ovakar nekas un neviens mani neizvilinās ārā. � Viņa dziļi ieelpoja un uzpūta dva�u uz rokām. � Vismaz mūsu �ā va�kara mocības nebija veltas. Pirmkārt, mēs uzzinājām, ka esam uz pareizā ceļa Mēness sirpja meklējumos, otrkārt, esmu lieliski iepirkusies. Tagad mums vēl tikai jāatrod tā grāmata. Vai tu zini, kā to vislabāk izdarīt ?

Prīmuss karājās ar galvu uz leju no veļas auklas un �ūpoja spārnus.

�� Jānogaida līdz rītam, � viņ� noteica. � Tad mēs aizlido�sim uz bibliotēku, nolaidīsimies uz jumta un iekāpsim pa logu. Es ievēroju, ka viens jumta logs bija vaļā. Tevi mēs piesiesim virvē, lai tava slota neuzmodinātu visu māju, tad paraudzīsimies pagrabā. Viss ir ļoti vienkār�i.

Plima aizdomājās.

��� Bet ja nu kāds �o logu būs aizvēris? Lietus laikā parasti tā notiek.

��� Nespēju iztēloties, ka pēdējā laikā kāds par �o logu būtu aizdomājies, � Prīmuss iebilda. � Pa to pastāvīgi iek�ā un ārā lido balo�i. Logs jau nebija vaļā līdz galam, tikai �ķirbiņā. Pro�tams, mums var nepaveikties un eņģes var būt ierūsēju�as. Tad mums laikam vajadzētu�

��� Tuk�as pļāpas, � Plima viņu pārtrauca. � Tā nu gan nav nekāda problēma. Man ir mikstūra, kas �ķīdina jebkuru rūsu. Ar to mēs atvērsim visas durvis un visas slēdzenes, lai arī cik sarūsēju��as tās būtu. � Viņa piemiedza ar aci un �ķelmīgi paskatījās uz Primusu. � Cik, �ik, un logs vaļā! � Prīmuss pamāja. Protams, Plimai �ai jomā bija liela pieredze.

�� Jo labāk, � viņ� noteica, � tad jau nekas vairs nespēs iz�traucēt mūsu mazo izklaides lidojumu. Rīt ap pusnakti lidosim. Tomēr mums jāuzmanās, lai nesastaptu Rāben�teinu. Es nebrīnī�tos, ka �is puisietis naktīs klīst pa hallēm.

��� Nu, un tad? � Plima vaicāja. � Mēs ta�u varam aizlais�ties. Slotu es dro�ības dēļ ņem�u līdzi. Ja mēs ar tevi lidosim tāpat kā līdz �im, tad viņ� mūs noteikti nepanāks. Pirms tam es vēl viņam pateik�u visu, ko par viņu domāju.

Uz pavarda skaļi iesvilpās tējkanna. Plima noņēma to no uguns, ielēja ūdeni tasē un nolika tēju ievilkties. Zāļu tējas aro�māts piepildīja telpu. Prīmusam tēja bija pilnīgi vienaldzīga. Viņ� nolaidās no veļas auklas, pārtapa cilvēkā un nostājās pie kamīna.

��� Ir vēl kāda lieta, kas man labu laiku nedod miera.

��� Proti ? � Plima pūta tēju.

��� Pacieties. Visupirms apkoposim, ko esam uzzināju�i �o�dien. � Prīmuss pacēla īk�ķi un sāka skaitīt: � Pirmais: kaut kur

Svina kalnos, pa�ā virsotnē Sēra korēs, esot nocietinājumu dru�pas. Ja tā ir tiesa, tad nocietinājums, visticamāk, celts tai pa�ā laikā, kad radīts Mēness sirpis. Iespējams, pastāv kaut kāda saikne. Kas mums ir vēl?

��� Pirms divpdasmit tūksto�iem gadu notika dabas katas�trofa, � Plima piebilda.

Prīmuss uzsita knipi.

�� Tie�ām! Laika posms ir viens un tas pats. Sakrīt divas lie�tas: zemestrīces laiks un gadaskaitlis plānā.

Viņ� nostājās pie pergamenta un pieliecās tam pavisam tuvu. Tad noņēma to no sienas un pagrieza pret gaismu.

��� Diem�ēl tu neko tur neatradīsi, � Plima noteica. � Es �o plānu esmu izpētījusi ar visiem iespējamiem paņēmieniem. Nekāda slepenraksta, nekādu ūdenszīmju un nekādu apslēptu atzīmju.

Prīmuss neslēpa savu vil�anos. Viņ� uzkāra plānu atpakaļ pie sienas un atgriezās pie pavarda.

��� Ar kādu mērķi �is sirpis vispār tika izveidots ? � viņ� mur�mināja. � Jābūt ta�u kaut kādam ieganstam.

Pēk�ņi viņam kaut kas ie�āvās prātā.

��� Ak, gandrīz aizmirsu. Mēs ta�u esam vēl kaut ko uzzinā�ju�i. Patiesībā tā saknīte mums ta�u pateica, kur meklējamas sirpja atliekas: kādā vietā, kur koki aug no aug�as uz leju un debesis ir uz zemes vai kaut kā tamlīdzīgi.

Plima pa�ūpoja galvu.

��� Man �ī mel�ana izklausījās pēc lēta trika. Kaltēta sakne stāsta visādas blēņas, lai tikai nenonāktu zupas katlā � turklāt nepārprotami sekmīgi.

��� Par to es nebūtu tik dro�s, � Prīmuss iebilda. � Man to�mēr �ķiet, ka tā ir norāde. Tā ta�u ir Mīklu saknīte. Nāc, uzdosim tai vēl kādu jautājumu.

Viņ� piegāja pie palodzes, kur stāvēja melnā lādīte, uzmanīgi to pacēla un nolika blakus Plimai uz grīdas. Atvēra lādītes vāciņu. Saknīte nekustīgi gulēja uz spilventiņa.

��� Nu, labi, � Prīmuss noteica, � ko mēs vaicāsim? � Tad paraudzījās uz Plimu. Viņa ilgi nedomāja: � Pavaicā, kā mēs va�ram atrast noslēpumaino vietu. Pavaicā, kur koki aug no aug�as uz leju.

��� Labi, � Prīmuss piekrita. Viņ� pietupās un pieliecās pie lādītes: � Klau, saknīte! Saki, lūdzu, kā mēs varam atrast Mēness sirpja daļiņas? Kurā vietā koki aug no aug�as uz leju?

Klusums. Tikai pagales knak�ķēja pavardā. Prīmuss mēģināja vēlreiz:

��� Klau, saknīte, vai tu mani saproti ?

Saknīte neizdvesa ne skaņas. Plima iemalkoja tēju.

��� Labi, ka tev par to nebija jāmaksā naudiņa.

Prīmuss vīlies aizvēra lādīti.

�� Varbūt tā runā tikai dienā, bet pa�laik guļ?

��� Vai tu pats tam tici? � Plima smējās. � Aizmigusi sak�nīte. Beigās atklāsies, ka viņai ir pieņem�anas stundas, piemēram, darba dienās no vienpadsmitiem līdz divpadsmitiem � turklāt tikai pēc iepriek�ēja pieteikuma. � Viņa piemiedza ar aci. � Aiz�mirsti pa�laik par saknīti un pastāsti, par ko tu esi norūpējies. Par ko tu visu laiku domā?

Prīmuss apsēdās uz grīdas un atbalstījās pret sienu.

�� Tā, � viņ� iesāka. � Vai vari atcerēties, kā izskatījās grā�mata, kuru Rābe�teins mums atņēma?

Plima paraustīja plecus.

��� Tā bija maza grāmatiņa ādas iesējumā. Ko tu vēl gribi zināt?

Prīmuss pamāja.

��� Tas bija ādas iesējums ar iespiestu zīmogu uz vāka.

��� Un kas tur tik īpa�s ?

��� �ai zīmogā bija loks, kas piekļāvies ripai. Ripas iek�ienē attēlotas daudzas saviju�ās līnijas. Glu�i kā saspiests dzijas kamols.

Plima bija pārsteigta.

��� To visu tu pamanīji tik īsā mirklī? Es atceros, ka tur bija kaut kas apaļ�, bet neko vairāk nesaskatīju.

��� Nē, nē, � viņ� iebilda, � es �o zīmi atceros cita iemesla dēļ. Nevaicā, kāpēc un kādēļ, bet tāds pats simbols ir manā miteklī � pagrabā uz grīdas.

��� Kā, lūdzu? Tavā vecajā tornī? Ko vēl tu slēp savā pagrabā?

�� Vairs neko, � Prīmuss attrauca. � Bet tas gan ir. Vēl tur ir da�i zirnekļtīkli un papilnam vecu vīna podu.

��� Bet tas ir dīvaini. Tu esi pārliecināts, ka zīme uz grāmatas vāka un tavā pagrabā ir viena un tā pati ?

Prīmuss pamāja ar galvu.

��� Ne mazāko �aubu. Pavisam nesen biju spiests pavadīt pagrabā teju visu dienu. Tur, lejā, ir nāvīgi garlaicīgi. Iespējams, es par to tā arī nekad vairs nebūtu atcerējies, ja nejau�i nebūtu to ieraudzījis uz �ās grāmatas vāka.

��� Dīvaini, � Plima prātoja. � Ko �ī zīme pazaudējusi tavā vīna pagrabā ?

��� �is jautājums ari mani nodarbina, � Prīmuss atbil�dēja. Vienīgais, kas man nāk prātā, ka �is pagrabs kādreiz ticis iz�mantots citiem mērķiem un vīna podi tur nolikti vēlāk.

�� Jā, tas ir iespējams. � Tad viņa piemiedza acis un skarbi paraudzījās uz Prīmusu. � Vai ar to zīmi var kaut ko paveikt? Piemēram, kaut ko atvērt?

��� Atvērt?

�� Jā, atvērt, � Plima apstiprināja. � Varbūt zem tā ir vēl viena grāmata. Vai vēl kaut kas labāks� � Viņas acis iemirdzējās. � Varbūt zem tās ir Mēness sirpja gabaliņ�!

Prīmuss neticīgi paraudzījās uz Plimu.

��� Zini, es nu gan nezinu, � viņ� murmināja. � Neviens ta�u nenoraks grāmatu un neliks uz tās smagu akmens plāksni, uz kuras izkalts grāmatas vāks. Vēl grūtāk iztēloties �ādi noslēptus sirpja gabaliņus. � Viņ� pa�ūpoja galvu. � Tad tur būtu vismaz kāda norādes plāksnīte.

��� Tas ir pilnīgi iespējams, � viņa enerģiski iesaucās. � Mēs to varam jau rīt apskatīt. Iespējams, zem �īs zīmes ir kāda slepenā eja, pa kuru var aizkļūt līdz Mēness sirpim.

Prīmusam tas viss izklausījās pārāk vienkār�i. Viņ� paraudzī�jās griestos un apsvēra. Patiesībā pastāvēja tikai divas iespējas: vai nu pagrabā tie�ām atradās kaut kas, par ko viņ� vēl nezināja, vai arī kādreiz kaut kas ir atradies, no kā palikusi tikai �ī zīme. Viņ� neticēja, ka zem zīmes varētu atrasties sirpja gabaliņi vai kāda cita lietiņa. Tomēr Plimas priek�likums apskatīt no rīta pagrabu viņam �ķita gana labs.

"Kas zina," viņ� nodomāja, "varbūt viņai izrādīsies taisnība�"

�� Manis dēļ, � viņ� noteica. � Rīt agri atnāc pie manis un mēs dosimies apsekot pagrabu.

Viņ� atvadījās, novēlēja viņai labu nakti un devās mājup.

Kad Prīmuss pameta Plimas namiņu, lietus bija mitējies. Cauri saplosītajai mākoņu segai debesīs bija saskatāmas zvaigznes, un me�a stigā no miklajām pļavām klājās plāna migliņa. Prīmuss pacēla degunu un dziļi ieelpoja naksnīgo me�a gaisu. Domās viņ� jau gulēja savā gultā. Viņ� sen nebija lidojis tik ilgi un tālu. Viņ� jau grasījās laisties prom, bet vēl paskatījās uz sakņu dobi. Starp bietēm, pupām un tomātiem gulēja Snigs. �ķita, ka viņ� bija jau atguvies pēc moko�ajiem piedzīvojumiem. Tagad viņ� apmieri�nāts sēdēja dobē un ar baudu ieturēja naksnīgu maltīti. Prīmuss pielidoja viņam klāt.

�� Tagad man par tevi vairs nav jāraizējas, � viņ� teica. � Vai ilgojies pēc savas komposta kaudzes?

Ķirbis sarāvās. Viņ� nebija pamanījis sikspārni.

��� Tu nu gan esi nejauks, � ķirbis noelsās. � Piezodzies un pārbiedē mani līdz nāvei.

��� Es atvainojos. Nezināju, ka esi tik aizņemts. Nāksi mājās vai pirms tam vēlies izēst tuk�u visu sakņu dārzu?

Ķirbis pa�ūpojās no vieniem sāniem uz otriem un �ķita pār�domājam.

��� Vai zini, � viņ� ieteicās. � Manuprāt, es vēl kādu brīdi paciemo�os pie Caka. Tu nespēj iztēloties, cik �eit daudz gar�dumu. � Viņ� paraudzījās apkārt un sāka jūsmot: � Te ir vesels lērums tomātu. Es nekad nebiju redzējis tik daudz� vēl arī salāti.

Vēl �eit ir zemenes, ērk�ķogas un burkāni. Nu, jā, viss vēl nav no�gatavojies, tomēr arī pārējais ir labu labais. Pēc tās �ausmu nakts ērk�ķu krūmā �eit ir īsts kūrorts.

Prīmuss smējās.

��� Tikai uzmanies, lai neuzbarotos. Plimas kundzei nebija viegli stiept tevi. Ja turpināsi negausīgi ēst visu pēc kārtas, mēs tevi nespēsim izvilkt no ērk�ķiem.

��� Tik traki nemaz nebija, � Snigs atcirta. � �aks man pa�stāstīja par taku pāri Zāļu ceļam. Tas ir mazliet garāks, bet tur vis�maz nav trakojo�u strautu vai gravu, kur varētu ievelties.

Prīmuss aplūkoja resno ķirbi un pasmīnēja.

�� Tam bija jābūt krietni platam grāvim, lai tu tajā varētu iekrist. Turklāt tu lieliski proti lēkāt. Pamatīgs lēciens � un tu atkal esi ārā no grāvja.

Ķirbis protestēja.

��� Nē, nē! Tas bija neiespējami. Tur bija bedres, tās bija nā�vīgas. Teju bezdibenīgas.

��� Par ko tu runā? Tu ta�u nebiji kalnos?

Ķirbis apjuka.

��� Kalnos? Kas man būtu darāms kalnos? Nē, tas bija me�ā. Tur vienā vietā ir stāva krauja dziļi zemē. Tur ir ļoti bīstami, kā es �eit sē�u. Es ta�u tev joprojām neesmu izstāstījis par saviem pē�dējā laika piedzīvojumiem. Ar ko lai sāku? Tātad vispirms tur bija koks� � Ķirbis ievilka elpu.

��� Kāds koks? Tu teici, tur bija bedre.

�� Jā, tā arī bija, � Snigs atbildēja.

Viņ� nokoda kāpostgalvu un sāka stāstīt par saviem piedzī�vojumiem me�ā. Prīmusu �is stāsts uzjautrināja. Vislabāk viņam patika notikums ar persikiem. Bet, kad Snigs aprakstīja gravu un krauju, pieminot metāla pakāpienus tās dziļumā, Prlmuss saausījās.

��� Uz leju ved pakāpieni? � viņ� pārtrauca Snigu. � Kas tie par pakāpieniem?

Ķirbis aizdomājās.

��� Tādi izliekti dzelzs sprai�ļi.

Prlmuss samulsis uzlūkoja draugu.

�� Vai tie bija metāla kāp�ļi? Tādi kā kāpnēm?

Snigs pamāja. Tad turpināja stāstu.

Prlmuss vairs neklausījās. Sniga pieminētā grava �ķita ļoti dīvaina. Viņ� prātoja, kur� būtu saspraudis kraujā �os dzelzs pakā�pienus? Apkaimē mīto�ie ļautiņi neuzdro�inātos pat kāju spert Tum�ajā me�ā. Vēl neiespējamāk būtu iztēloties, ka tum�ajā gravā kāds nokāptu. Kur� tad iekārtojis �os pakāpienus? Varbūt koboldi? Tie�i tā! Varbūt tie�i tur arī ir ieeja raktuvēs. Tomēr ne, pēc cie�ākas apdomā�anas viņ� atmeta �o domu. Koboli nebūtu pie�ļāvu�i �ādu kļūmi. Tur slēpjas kaut kas cits.

Viņam tas bija jāredz. Ceļojums nevarētu būt pārāk ilgs � tāds mazs līkumiņ� pirms gulētie�anas. Prīmuss pacēlās gaisā.

�� Ja es tevi pareizi esmu sapratis, � viņ� uzsauca, � �is Glieme�u strauts ieplūst tie�i tai bedrē, vai ne?

�� Tie�i tā, � Snigs apstiprināja un nolūkojās pakaļ sikspār�nim, kur� jau devās ceļā. Iztālēm viņ� dzirdēja Prīmusu saucam: � Tad jau es to noteikti atradī�u!

Zem viņa Tum�ais me�s pletās drūms un draudīgs. Mēness�gaismā Prīmuss lidinājās virs kokiem un saspringti pētīja me�u. Velti. No aug�as viņ� nespēja saskatīt ne gravu, ne Glieme�u strautu. Kur gan tas varētu būt? Jau rīta lidojumā pāri me�am viņ� bija pamanījis blīvo koku lapotni. Tātad nekas cits neatliks � viņam būs jāveic tas pats ceļ�, kuru gāja Snigs, un jāsāk no me�a malas pie strauta iztekas. Primuss laidās uz Miglas laukiem un jau iztālēm ieraudzīja Glieme�u strautu, kur� pēc dāsnajām lietavām bija pamatīgi izpleties. �ņākdams tas plūda starp pakalniem, tad me�a malā pazuda starp kokiem. Prīmuss devās iek�ā me�ā, pali�doja garām me�malas kokiem, pagriezās pa kreisi un platā lokā laidās me�a dziļumā. �ī vieta viņam bija sve�a.

Tie, kam jau dienā Dad�u taka �ķita spokaina, nespētu rast vārdus, lai aprakstītu �o me�a daļu naktī. Virs Prīmusa galvas sak�nes sakļāvās kā kārni pirksti, veidojot ērmīgus tuneļus, no kuriem pilēja ūdens. Lietus bija saplosījis zirnekļu tīklu, un tie nokarājās no zariem kā slapji ērkuļi. Visapkārt bija dzirdamas dīvainas ska�ņas. Te knikstēja un �ļurkstēja, klabēja un grabēja. Gar strauta krastu �ļūca milzīgi glieme�i un pirksta resnuma tārpi, un tumsā �ķita, ka kustas pats krasts. Prīmusu tas neinteresēja. Viņ� zināja, ka pēc negaisa me�s atdzīvojas un �eit sastopami visneiedomāja�mākie radījumi.

Prīmuss zigzagā laidās cauri bie�ņai. Viņ� �āvās cauri tuk�iem dobumiem, traucās gar klin�u atlūzām un izvairījās no visa, kas krita no aug�as. Prīmusam �āds lidojums nesagādāja lielas grūtī�bas. Viņ� ta�u bija sikspārnis un tumsā orientējās tikpat labi kā dienā cilvēka veidolā. Noteikti bija jāpaslavē Snigs, jo �ķita teju neticami, ka resnais ķirbis bija pieveicis �o ceļu.

Pēc brī�a Prīmuss bija sasniedzis noriņu, kur auga mazais per�siku kociņ�. Tagad vairs nav tālu, nosprieda Prīmuss un aplieca loku ap koku, tad atgriezās pie strauta un turpināja ceļu. Viņ� trauca garām klintīm, līdz juta tuvojamies ceļojuma mērķi. Bur�buļojo�ais ūdens apzīmēja vietu, kur Glieme�u strauts iegāzās gravā. Prīmuss laidās lejup. Viņ� apsēdās uz klints, kur bija gulējis ķirbis pēc izglāb�anās no trakojo�ā strauta. �eit viņ� pārtapa cil�vēkā.

�eit bija dīvaini gai�s! Prīmuss atlieca galvu un paraudzījās aug�up. Cauri koku lapotnei izlauzās blāva mēnessgaisma. Prīmusu pārņēma dīvains satraukums. Viņ� aizturēja elpu un parau�dzījās apkārt. �ī vieta �ķita pazīstama. Vai viņ� �eit kādreiz jau ir bijis? Prīmuss pietuvojās gravas malai, paraudzījās lejup un saska�tīja klintsradzi, ko apskaloja ūdens. Zem tās atkal bija dzīle. Bet kur tad metāla pakāpieni? Prīmuss noliecās pāri malai un � ierau�dzīja tos. Snigam bija taisnība. Tie�i klints sienā viņam zem kā�jām bija iedzīti metāla loki. Tie sniedzās tie�i līdz klints izvirzīju�mam. Tie noteikti �eit bija jau ļoti sen, jo bija pārklāju�ies ar biezu sūnu kārtu. Apbrīnojami, ka �ādā mitrumā tie tik labi saglabāju��ies. Bet kas tad tas? Vai tur bija ieeja? Par to Snigs neko nestās�tīja. Skaidras aprises gan nebija saskatāmas, iespējams, tā bija tikai ni�a klintī. Viņ� izpleta spārnus un laidās lejup.

Ūdens �alkoņa dārdēja ausīs, kad Prīmuss nolaidās uz klints izvirzījuma. Uz tā bija sakritu�i negaisa nolauzti zari un lapas, un tos aizskaloja pāri plūsto�ais ūdens. No �ā klints izvirzījuma vēl bija saredzamas debesis, bet zemāk �ķita rēgojamies bezdibenis. Ūdens tajā plūda un plūda. Cik zemu tas aizplūda � no aug�as saprast nevarēja. Klints sienā tālāk nebija arī pakāpienu. Prīmuss atskatījās.

Tie�ām! Acis viņu nebija pievīlu�as. Viņam aiz muguras bija eja. Tā bija taisna un apaļa. Prīmuss skeptiski to apskatīja. Koboldu raktuves viņ� bija iztēlojies citādi � daudz zemākas, jo �ie ļautiņi sniedzās viņam labi ja līdz gurniem. �ai ejā mierīgi varētu pastaigāties vīrs vismaz metru astoņdesmit augumā! Viņ� ievēroja vēl kaut ko: eja bija izcirsta ar kaltiem, turklāt virzienā uz āru. Tas bija aizdomīgi. Lai ari kur� �o eju bija izveidojis, strādājis viņ� bija nevis no �īs vietas, bet gan no klints iek�ienes. Katrā ziņā �eit viņ� bija nokļuvis no citurienes!

Primuss pavērās aug�up un aizdomājās. No kurienes �is kāds varēja virzīties? Me�a mala un Miglas lauki bija dienvidos � tā�tad tunelis veda uz dienvidiem. Dīvaini, kāpēc tie�i turp? Dienvi�dos nebija ne pilsētas, ne ciemata. Kletenheima bija uz ziemeļiem, bet Hoenveisa � uz austrumiem. Tikai Pakalnu leja pletās dien�vidos un sniedzās līdz pa�iem Svina kalniem.

Prīmusam apnika lauzīt galvu. Tomēr viņ� jau bija �eit, un piedzīvojumam jāturpinās. Viņ� saņēmās un laidās iek�ā ejā.

Tapa arvien tum�āks, līdz kļuva pilnīgi tum�s. Prīmuss bija gatavs tam, ka jebkurā brīdī var parādīties kāds līkums vai atzaro�jums, tomēr tas nenotika. Tunelis bija taisns, bez mazākā izlie�kuma. Tas �ķita bezgalīgs, un jau drīz Prīmusam zuda laika iz�jūta � viņ� nesaprata, cik ilgi un cik tālu ir lidojis. Tostarp viņam jau sen būtu vajadzējis būt zem Miglas laukiem. Varbūt vēl tālāk? Viņ� nesaprata. �eit nebija neviena pakāpiena, neviena negluduma, nevienas grambiņas. Prīmuss apstājās, nolaidās zemē un atelpojās. �ī lieta tapa arvien dīvaināka. �is tunelis nebija koboldu darinājums, tas bija nepārprotami skaidrs.

Viņ� pacēla spārnu pie mutes un iesaucās:

��� Haaaaalllooooo! � tad saspringa un ieklausījās. Atbildes nebija.

Viņ� sauca otrreiz, bet jau daudz skaļāk:

��� Haaaaaaallllloooooo!!!

"�lloo �lloo �lloo�"

Atbalss. Prīmuss sēdēja pilnīgā tumsā. Pēk�ņi viņ� kaut ko pa�manīja. Tas bija tīrais sīkums, bet tomēr tā bija at�ķirība. Lido�jumā viņ� to nebija pamanījis, bet tagad, nekustīgi sē�ot, viņ� sa�juta, ka �eit bija ievērojami aukstāks nekā pie ieejas. Vai viņ� jau bija zem kalniem? Palēnām kļuva neomulīgi. Kādā tunelī viņ� ir iekļuvis? Tomēr ziņkāre lika turpināt pētījumu. Tunelis joprojām veda taisni. Jūdzi pēc jūdzes. Beidzot, pēc �ķietami bezgalīga lidojuma, �ķita, ka tunelim tomēr ir gals.

Sākumā Prīmusam �ķita, ka tālumā redzamas durvis. Vēlāk tās līdzinājās kāpnēm. Tomēr beigās izrādījās, ka visi pūliņi biju�i veltīgi, jo eja bija aizgruvusi. Kāda vil�anās! Kāpnes izrādījās tikai akmeņu krāvums.

Prīmuss pārgrieza acis un nolaidās uz akmens.

"Strupceļ�," viņ� norūca. "Tā nevar būt patiesība."

Viņ� saīdzis aplūkoja akmeņus, kuri aizsprostoja tālāko ceļu. Nekādu izred�u. Pat kopā ar Plimu viņi nespētu atbrīvot �o eju no akmeņiem. Izvēles nebija, vajadzēja atgriezties. Atpakaļceļ� ilga teju mū�ību, līdz viņ� atkal sasniedza gravu un sadzirdēja

ūdens �alkoņu.

Viņ� burtiski sabruka uz klints izvirzījuma malas un palika nekustīgi guļam. Tas tik bija piedzīvojums! Prīmusa spēki bija galā. Pārguris viņ� vēroja, kā viņa elpa mazos mākonī�os trauc aug�up. Viņam līdzās ūdens �alkdams gāzās lejup. Tas apskaloja klintsradzi un tad pazuda bezdibenī. Prīmuss iegremdēja vienu spārnu ūdenī un ļāva straumei tam plūst pāri. Bezdibeni �onakt viņ� noteikti nepētīs. Samiegojies viņ� skaloja ūdeni ar spārnu un iemeta da�us zariņus straumē, tad vēroja, kā tie lēnām pārslīd pāri klintsradzes malai un pazūd tumsā. Viņ� garlaikoti nosvilpās. Visbeidzot viņ� paņēma akmeni un iemeta bedrē. Lai arī cik dziļi akmens iekristu, �ai ūdens �alkoņā viņ� tāpat nesadzirdētu tā atsi�anos pret dibenu. Iespējams, Prīmuss vēl ilgi būtu tā gulējis un metis akmentiņus dzelmē, ja vien �ai laikā nebūtu kaut kas noticis.

Taustīdamies ar spārnu pa ūdeni, viņ� sajuta kaut ko, kas ne�bija ne zars, ne arī akmens. Viņ� uzmanīgi izcēla to no ūdens.

Kas tas varētu būt? Prīmuss apsēdās. Tas līdzinājās ķēdei � pārrautai ķēdītei ar īpatnēju piekariņu. Viņ� pārtapa un ar rokām noslaucīja netīrumus no tā. Piekariņ� bija no tīra zelta, tāpat kā ķēdīte. Prīmuss turēja rokā atradumu un centās to apskatīt trūcī�gajā apgaismojumā. Tā bija taisnstūra zelta plāksnīte ar �etriem apaļiem caurumiņiem. Tā nebija lielāka par viņa plaukstu un puspirksta biezumā. Nekas vairāk nebija saskatāms. Prīmuss no�slēpa to un rāpās pa metāla kāp�ļiem aug�up. Spo�ajā mēness�gaismā viņ� savu atradumu aplūkoja daudz rūpīgāk.

Plāksnītē nebija ne zīmoga, ne gravējuma. Tā bija pilnīgi gluda. �etri apaļie caurumiņi bija izkārtoti neregulāri. Divi cau�rumiņi bija aug�ā tālu viens no otra, otri divi � lejā viens otram tuvāk. Prīmuss turēja plāksnīti rokā un cie�i skatījās uz to. Prātā jaucās da�ādas domas. Viņ� atcerējās kādu vasaras dienu, augsto zāli un divus zēnus, kuri skrien pāri pļavai. Tad atcerējās vēl kaut ko: viņiem mugurā bija melna fraka!

�� Tas ir teju neticami! � Zobratiņ� sauca no jumtistabiņas, kad tur ielaidās Prīmuss. � Vai tu mēdz būt ari mājās? Kas no�ticis? Pastāstīsi! Esi piemānīts? Biji iztvaikojis? Apmaldījies? Var�būt tevi saspēra zibens?

Prīmuss steidzās. Viņ� nolaidās kamīnzālē un mērķtiecīgi devās uz virtuvi.

��� Zibens iespēra? � viņ� smējās. � Varbūt ne tik traki, citādi es izskatītos glu�i kā tu. � Viņ� izskrēja cauri priek�na�mam un traucās uz vītņu kāpnēm.

Zobratiņ� izbrāzās no savas kastes.

��� Vai esi kaut ko dzirdējis par Snigu? � viņ� sauca nopakaļ

Primusam. � Arī no vina visu dienu nav ne vēsts.

>

��� Snigam klājas lieliski, � Prīmuss sauca no kāpņu telpas. � Viņ� tup Plimas sakņu dārzā un ēd, cik jaudas. Neraizējies par viņu. � Tad iestājās klusums.

Tonakt kādā torņa logā mirdzēja blāva gaismiņa. Uz grīdas stāvēja petrolejas lampa un apgaismoja mazo jumtistabiņu, kur uz sienām zvārojās spokainas ēnas. Prīmuss sēdēja pie rakstāmgalda starp grāmatām un zvaig�ņu kartēm un pētīja zelta amuletu. Tad paraudzījās spogulī.

Tas savieba savu koka ģīmi un augstprātīgi pasmīnēja.

��� Nu, ko tu tur pēti ? � spogulis vaicāja. � Kāds kaut ko pazaudējis?

Prīmuss pacēla piekariņu.

��� Tā �ķiet, � viņ� noteica. � Varbūt tu vari pateikt, kas tas ir?

��� Ha-ha-ha! � spogulis smējās. �Jaunais cilvēks bez ap�linkiem ķeras pie lietas. Tas man patīk. Bet ko mēs būtu panāku�i, ja es tev visu pateiktu priek�ā, hm? � Tas nolieca galvu un pēto�i paraudzījās acīs. � Tu ta�u vienmēr esi bijis gudrs zēns, vai ne? Izmanto savu attapību. Pēc kā tas izskatās?

Prīmuss zināja, ka saruna ar spoguli ievirzīsies tie�i �ādā gultnē. Spogulis gribēja paspēlēties?

"Labi," viņ� nodomāja, "es nedrīkstu viņu sarūgtināt."

Viņ� pagrozīja piekariņu un teica:

��� Tā ir zelta plāksnīte ar �etriem caurumiņiem.

��� Tu tikai paskaties, � spogulis sauca. � Zelta plāksnīte ar �etriem caurumiņiem. Kā tev �ķiet � tā ir skaista?

Prīmuss saspringa.

��� Ko? Kā, lūdzu?

��� Tu mani lieliski esi sapratis, � spogulis noteica. � Vai plāksnīte ir skaista?

��� Tā ir zelta, � Prīmuss atbildēja. � Tomēr tā nav īpa�i skaista.

Spogulis acis vien iepleta.

��� Lūk, atbilde tev jau gandrīz rokā. Bet tagad saki man, Prīmus, kādēļ kāds kaut ko izgatavoja no zelta, pat ja tas nav glīts?

Prīmuss nerada atbildi. Viņ� tikai klusējot uzlūkoja spoguli.

��� Nezini? � tas smējās. � Labi jau labi, es tev atvieglo�u uzdevumu, mans mazais draugs. Kur tu atradi �o plāksnīti?

��� Kādā gravā. Tur, aiz me�a. Tā gulēja ūdenī zem akmeņiem.

Spogulis piekrīto�i pamāja.

�� Tad jau atbilde ir vēl vienkār�āka. � Tas ar zodu norādīja uz piekariņu.

��� Kas �ajā zelta plāksnē ir īpa�s ? Esmu pārliecināts, ka tu to man pateiksi.

Primuss apsvēra. Savā mū�ā viņ� bija izlasījis neskaitāmas grāmatas par alķīmiju, metālapstrādi un amatniecību. Uz �o jau�tājumu viņ� varēja atbildēt bez domā�anas�

��� Zelts� � Prīmuss iesāka, � zelts ir cēlmetāls. Tas ir salī�dzino�i smags � pat smagāks nekā svins.

��� Nav slikti, � spogulis noteica. � Tālāk � ko vēl vari pateikt ?

��� Hmm, zelts ir ļoti mīksts metāls, � Prīmuss papildināja. � Tas jāsajauc ar sudrabu un niķeli, lai pie�ķirtu tam cietību, un� ēēē�

��� Tu jau esi tuvu patiesībai, � spogulis piekrita. � Trūkst

vēl mazlietiņ.

Prīmuss aizdomājās un aizvēra acis. Pareizi, viņ� domāja, ir ta�u vēl kaut kas, bet kas īsti?

��� Zelts ir� � viņ� stomījās. � Zelts ne� ēēē, zelts ne�

Pēk�ņi viņam kā zvīņas nokrita no acīm:

��� Zelts nerūsē! � viņ� burtiski iekliedzās.

Spoguļa smaids liecināja, ka viņam ir taisnība.

��� Redzi, Primus, � spogulis teica, � tas nemaz nebija tik grūti. Ko mēs varam secināt?

Prīmuss noskaitīja:

��� Nav skaists, paciets, nerūsē. Vai tu gribi teikt, ka �is pieka�riņ� ir bijis vienkār�s sadzīves priek�mets?

�� Turklāt ļoti svarīgs, � spogulis apliecināja. � Citādi tas nebūtu iekarināts ķēdītē, ko liek ap kaklu, vai ne?

�� Jā, un kas man ar to būtu darāms? � Tagad Prīmusam bija jānodarbojas ar nākamo mīklu.

��� Nekas īpa�s, � spogulis atteica, � vienkār�i valkā to. Iespējams, kādu dienu tev tas noderēs, kas lai zina.

��� Paldies! � Prīmuss pateicās un nolēca no galda. � Liels paldies! Tu man ļoti palīdzēji. Ko es bez tevis iesāktu.

Prīmuss bija pārliecināts, ka vecais spogulis zina gan, kas tā ir par plāksnīti. Tas tikai negribēja teikt. Viņ� vīlies paņēma lampu un devās lejup pa kāpnēm.

��� Prīmus! � torņa istabiņā atskanēja balss. � Vēl acu�mirkli!

�� Jā, kas vēl? � Nikns un vienlaikus vīlies viņ� atskatījās.

��� Tev ir tie�ām lieliskas zinā�anas par zeltu. Visu cieņu. Tomēr vēl vienu īpa�ību tu esi aizmirsis.

Prīmuss iespieda rokas sānos.

��� Ak tā? Un � saki lūdzams � kas tā būtu?

��� Tā ir teju vissvarīgākā zelta īpa�ība, � spogulis steidzīgi skaidroja. � Kam pieder zelts, tam veicas dzīvē, vai tu mani sa�proti ? Zelts atver visus ceļus un durvis. Tas tev labi jāielāgo.

JE�rimu�am bija brīnumjauks sapnis. Viņ� gulēja, saritinājies zem segas, un kāri �āpstināja. Viņ� sapņoja par Kletenheimas kondito�reju. Plati ieplestām acīm viņ� stāvēja pie plauktiem, kas bija līdz griestiem piekrauti ar tortēm un saldumiem un smar�oja tā, ka siekalas sariesās mutē. Nevaldāmā sajūsmā viņ� lēkāja pa veika�liņu un apo�ņāja katru kūciņu. Viņ� nevarēja iz�ķirties, ar kuru kūku sākt mielo�anos. Tur bija milzu ķir�u kūka, blakus � ze�meņu krēma kūka, mazliet tālāk smar�oja citronu kūka. Prīmuss jutās kā paradīzē. Visupirms viņ� sniedzās pēc �okolādes tortes, bet ar acs kaktiņu uztvēra kādu mirgojumu. Glazēti melleņu ce�pumi! Prīmuss klusu noelsās. Viņ� lavījās starp tortēm pie cepu�miem. Gaidāmajā baudījumā viņ� jau aizvēra acis, dziļi ieelpoja un laimes priek�nojautās apgriezās ap savu asi. Pēk�ņi viņ� sa�stinga. Starp plauktiem bija durvis!

Līdz �im viņ� tās nebija pamanījis. Durvis bija apaļas un

sniedzās gandrīz līdz griestiem. Pa�as durvis bija no tīras �okolā�des, rokturis � no cukura, durvju aplodu veidoja tortes. Pasa�kains skats! Pretoties bija neiespējami. Prīmuss satvēra cukura rokturi un atvēra durvis. Paga, paga, kas tad tas ?

Prīmuss miegā nemierīgi sagrozījās. Aiz durvīm bija eja, pa kuru viņ� tikai pirms da�ām stundām bija lidojis. Lai gan tagad tā izskatījās ļoti dīvaini. Cik vien tālu acis redzēja, visur stāvēja kūkas. Tās bija saliktas gar tuneļa sienām un aizstiepās bezgalībā. Prīmuss neatcerējās redzējis kaut ko skaistāku. �makstinādams viņ� ielidoja tunelī, pastiepa spārnu un satvēra kādu torti. Tā mir�dzēja un laistījās, un viņa sirds līksmoja. Prīmuss jau atvēra muti un sagatavojās iekosties kūkā, kad saklausīja soļus. Viņ� apcirtās, tad satrūkās un ļāva kūkai izslīdēt no rokām. Tur stāvēja kon�ditors!

Rokā viņam bija liela maizes lize, kuru viņ� bija pacēlis sitie�nam. Iekliedzies Prīmuss metās bēgt. Cik ātri vien spēdams, viņ� lidoja pa tuneli, kurā kļuva arvien karstāks. Pārbīlī atskatījies, viņ� ieraudzīja konditoru traucamies viņam pakaļ milzu soļiem. Res�nais vēders zem priek�auta kūļājās kā ļumīgs pudiņ�, kad viņ� nikni vēzēja lizi. Tā sitās pret plauktiem, gar sienām, un tortes �ķīda uz visām pusēm. Prīmuss lidoja, cik spēka. Bet konditors ar�vien tuvojās. Bumm, bumm, bumm. Dunēja soļi, dārdēja lize, un Prīmuss �ausmās drebēja. No visām pusēm �ļācās krēms, tortes �ņākdamas lidoja pāri galvai.

Konditors jau bija Prīmusu gandrīz panācis � pakausī bija jūtama viņa elpa. Prīmuss atskatījās un ieraudzīja maizes lizi, kura svilpdama tuvojās viņa galvai. Viņ� ātri izvairījās no tās, aizkūleņodams sānis, izkrita no gultas un novēlās pie Zobratiņa pulksteņa kastes.

Pārbijies viņ� atvēra acis, ierāva galvu plecos un noslēpās aiz gultas gala. Tad paraudzījās apkārt. Konditors bija prom. Prīmuss atviegloti uzelpoja.

"Kāds murgs," viņ� nopūtās, kad beidzot bija sakārtojis do�mas. "Pasaules gardākās tortes bija tepat � deguna galā, bet ne�vienu tā arī nepaguvu nogar�ot."

Viņ� aizvēra acis un iztēlojās cepumiņus.

Pēk�ņi viņ� sarāvās. Vai tie�ām viņ� joprojām sapņo, un vai tie�ām viņu joprojām vajā maizes lizes blīkstē�ana? Tornis dre�bēja � bumm, bumm, bumm. Prīmuss izberzēja acis. Viņ� bija pārliecināts, ka vairs neguļ un ka konditors vairs nedzenas viņam pakaļ.

��� Kas tas par troksni? � viņ� norūca. � Visa ēka dreb un līgojas.

��� Tas ir lejā, � atskanēja Zobratiņa balss. � Kāds klauvē pie ieejas durvīm.

Prīmuss samiegojies skatījās uz pulksteņa kasti. Kaulainais putnelis ziņkārīgi lūkojās no savas aliņas.

��� Vai tu kādu gaidi ? � Zobratiņ� vaicāja.

��� Es � gaidu? � Prīmuss pa�ķielēja griestos. Divsimt gadu laikā pie viņa neviens nekad nebija nācis. Kas gan tas varētu būt? Pēk�ņi viņ� kaut ko atcerējās. Viņ� piecēlās stāvus un sakārtoja fraku.

�� Atver ta�u beidzot un paraugies, kas tur ir, � Zobratiņ� nemierīgi dīdījās.

Prīmuss stalti izslējās.

��� Tikai mieru. Es nojau�u, kas tur ir.

Viņ� pārtapa sikspārni un ielidoja kamīnzālē. Tur viņ� apsē�dās uz palodzes un pa caurumiņu loga stiklā paraudzījās dārzā. Uz kāpnēm pie ieejas durvīm stāvēja Plimas kundze.

Tostarp pulkstenis jau tuvojās pusdienai, jo saule bija augstu virs laukiem. Prīmuss ap�ilbis samiedza acis. Debesis bija dzidri zilas, Glieme�u strauta ūdens mirdzēja saules staros. Pēc pagāju��ās nakts lietus viss bija saplaucis. Miglas laukos ziedēja magones un rudzupuķes, pie dārza vārtiem pret sauli bija pagriezu�ās sau�lespuķes.

��� Hallo, Plima! � Prīmuss uzsauca. � Esmu �eit � aug�ā. � Viņ� pamāja ar spārnu.

Plima paraudzījās aug�up.

��� Nu, beidzot, � viņa atbildēja. � Kur tu biji pazudis? Es stāvu �eit jau veselu mū�ību! Vai tie�ām tu visu laiku gulēji?

Prīmuss neapmierināti noņurdēja. Viņai viegli runāt. Kundze noteikti sen jau dusēja gultā, kad viņ� vēl tikai grasījās lidot pa tuneli. Tagad gan nebija laika gariem stāstiem. Viņ� padevīgi nolieca galvu.

��� Man �odien pēc pamo�anās bija dīvains garastāvoklis, � viņ� noteica. � Bet nāc nu iek�ā. Es jau krietnu laiku tevi gaidu.

Prīmuss pārtapa sikspārnī un lidoja pie kamīna. Tad pārtapa cilvēkā un apsēdās krēslā. Plima jau nu gan būtu varējusi tik ļoti nesteigties. Viņ� mīļuprāt būtu vēl pagulējis. Prīmuss atlieca galvu

un gari no�āvājās. Pie durvīm atkal klauvēja.

��� Kas nu atkal ? � viņ� rūca, tad smagi piecēlās no krēsla un atvēra logu. � Vai tu beidzot nāksi iek�ā?

Plima iespieda rokas sānos.

�� Varbūt tu paskaidrosi, kā es to varu izdarīt? � Viņa parā�dīja uz durvīm. � Es neesmu specvienība.

Prīmuss izliecās pa logu un palūkojās lejup. Ieejas durvis no aug�as līdz lejai bija aizsistas ar dēļiem. To gan viņ� bija pilnīgi aizmirsis. Viņ� pats laidās iek�ā un ārā pa logu un ne reizi nebija pat iedomājies izmantot durvis. Viņ� nolaidās dārzā un apsēdās līdzās Plimai uz kāpnēm.

Plima pārmeto�i palūkojās uz viņu.

��� Kāpēc vajadzēja aizsist ar dēļiem? Būtu pieticis ar aizkariņu.

Prīmuss nostājās pie durvīm un sāka lauzt dēļus.

��� Labāk palīdzi, � viņ� aicināja.

Kopīgiem spēkiem viņi beidzot atbrīvoja durvis. Tomēr, kad dēļi bija sakrauti kaudzē, izrādījās, ka durvis joprojām ir slēgtas. Prīmuss pakasīja pakausi. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kur varētu būt atslēga. Viņ� raustīja rokturi, bet Plima bija pilnīgi mierīga. Slēgtas durvis viņai vispār nebija problēma. Viņa pavandījās savā rokassomā, izvilka matadatu un prasmīgi ķērās pie mūķē�anas. Pēc brī�a durvis atvērās.

Plima uzsmaidīja Prīmusam un pamirk�ķināja.

��� Ne vienmēr izdodas, � viņa noteica, � tomēr pietiekami bie�i.

Durvis atvērās, un viņi devās iek�ā.

Aiz sliek�ņa atradās vītņu kāpnes. Pa tām cauri mūrētai velvei varēja nokļūt priek�namā, virs kura atradās kamīnzāle un vir�tuve. Plima ziņkārīgi ielūkojās priek�namā. Milzīgā telpa bija gandrīz tuk�a, tās vidū stāvēja liels, ar kartēm nokrauts galds. Pie sienas karājās da�i lineāli un mērlentes, kuras apspīdēja pa slīpa�jiem logiem ieplūsto�ā dienas gaisma.

��� �eit tev ir zīmē�anas telpa vai kaut kas tamlīdzīgs? � Plima ievaicājās. � Nav slikti. No ārpuses ne�ķiet, ka te ir tik daudz vietas. � Viņa nogaido�i pavērās uz Prīmusu. � Es degu nepacietībā apskatīt pagrabu. Vai mēs ejam lejā?

��� Seko man, � Prīmuss pamāja. � Ejam.

Abi kāpa lejup pa miklajiem pakāpieniem, līdz sasniedza aiz�restotas dzelzs durvis. Tās �īkstēdamas atvērās. Plima notrauca no sejas lipīgos zirnekļtīklus, Prīmuss sameklēja laternu. No�irk�stēja sērkociņ�, lampa iedegās, un uz grīdas kļuva redzams zīmē�jums.

��� Oho, tas ir milzīgs, � Plima iesaucās un paspēra soli at�pakaļ. � Jā, tev taisnība. Tie�i �āds zīmējums bija uz grāmatas vāka.

Prīmuss pietupās.

��� Labi, � viņ� ierunājās. � Apskatīsim zīmējumu ar lupu. Mēs ta�u zinām, kam �eit jābūt. � Viņ� parādīja uz smalko loku, kas apņēma apli. � �is loks ir Mēness sirpis. Tam tavā plānā ir tāda pati forma. �eit vienīgi nav redzams, kā izvietojas maģiskie elementi. Tomēr tas nekas. Toties �ī daļa ir labāk redzama.

Viņ� pievērsās tai apļa daļai, kur bija saskatāmas saviju�ās līnijas.

�� Visticamāk, �is līnijas attēlo tumsu, kas satur sirpi � vis�maz es loti sliecos tā domāt.

Plima aizdomājās.

��� Varbūt tev taisnība. Es �o tumsu gan iztēlojos mazliet citādi, bet lai nu būtu tā, kā tu saki. Arī plānā nav teikts par citu elementu.

Prīmuss pako�ļāja apak�lūpu.

�� Tomēr, manuprāt, tas ir mazliet dīvaini.

��� Kas tur tik dīvains?

��� Es prātoju, kāpēc Mēness sirpis iekļauts tie�i tādā elementā kā tumsa.

Plima paraustīja plecus.

�� Varbūt tumsa ir īpa�i stabila. Tā ta�u varētu būt? � To�mēr tie�i �ī versija Prīmusam �ķita visnepieņemamākā.

��� Njā, � viņ� murmināja. � Var jau būt, tomēr visa �ī lieta man gau�ām nepatīk. Ja Mēness sirpī bija tādi vareni elementi kā skaistums un nemirstība, kāpēc tā saturē�anai nav iestrādāts tāds elements, kā, piemēram, spēks vai kaut kas tamlīdzīgs?

Prīmuss aizvēra acis un sāka murmināt.

��� Man gan liekas, ka tumsai bija atvēlēta pilnīgi cita funk�cija. � Pēc brī�a viņ� paraudzījās uz Plimu. � Es sliecos domāt, ka �o ietvaru kāds gribējis noslēpt.

��� Noslēpt? � Plima vaicāja. � Kā lai to saprot?

��� Ļoti vienkār�i. Mēness sirpis līdz �im karājās virs me�a, un visi to redzēja. Bet ietvars palika neredzams.

�āds minējums Plimai ne�ķita ticams.

��� Ietvars bija gan redzams, � viņa iebilda. � Ja tas bija veidots no tīras tumsas, dienā tam bija jāizskatās kā tum�am plan�kumam.

��� Dienā?! � Prīmuss saskaitās. � Kuru tas dienā interesē?! Tas ta�u ir Mēness sirpis, vai saproti? Mēness sirpis, kam paredzēts pie debesīm būt tikai naktī. Ietvars saplūst ar nakts melnumu, bet sirpis spo�i mirdz. Turklāt tas ir arī laiks, kad sāk mirdzēt lauska manā mājā.

Prīmuss pieklusa un aizdomājās.

��� Nē, � viņ� teica, paraugoties apkārt. � �ķiet, es varu tev precīzi pateikt, kad �ī lieta tikusi izmantota. Mana lauska mirdz tikai reizi mēnesī, turklāt tikai jaunā mēnesī, kad tas ir tik ļoti iz�dilis, ka gandrīz nemaz nav redzams. Tas, kur� zīmēja tavu plānu, bija lieliski informēts par �iem elementiem un pārējām lietām, bet tāds nieks, ka sirpis radīts tikai jauna Mēness naktīm, viņam lai�kam zināms nebija.

Plati smaidīdams, viņ� turpināja:

��� Kāds cits izgudroja �o īpa�o spēju, esmu pilnīgi pārlieci�nāts. Mani ļoti interesē, kādam nolūkam tas bija nepiecie�ams.

Plima lēnām pamāja ar galvu. Prīmusa stāsts tomēr �ķita ne�loģisks, ta�u viņai nebija ne mazākās vēlē�anās par to prātot. Pat�laban viņas kvēlākā vēlē�anās bija iegūt to mazo gabaliņu, kurā slēpās skaistuma elements.

�orīt viņa bija paraudzījusies spogulī un nobijās līdz nāvei. Ar katru dienu viņa izskatījās arvien baisāk. Spogulis ik rītu rā�dīja jaunus neglītus vaibstus. Pie pūkainās bārdiņas viņa jau bija pieradusi, bet �orīt spogulis parādīja, ka viņai izkrīt mati. Plima bija izmisumā. Kas notiks tālāk?

Viņa noliecās pie zīmējuma un sāka to rūpīgi pētīt.

��� Mēs gribējām arī uzzināt, vai �o zīmi var atvērt. � Viņa aptaustīja visas rieviņas un gropītes. � Tu esi mēģinājis visur pie�spiest? Kaut kur �eit noteikti ir apslēpts kāds mehānisms.

Prīmuss metās viņai palīgā. Abi rāpoja pa akmens plāksni, ieskatījās katrā rieviņā, uzspieda ikvienā vietiņā. Tomēr nekas ne�notika. Visbeidzot viņi izklauvēja visu grīdu. Nekā. Nekur nevie�nas dobjas skaņas. Grīda bija nepārprotami viengabalaina. Pēc pusstundas viņiem meklējumi jau �ķita bezcerīgi. Sarūgtinātā Plima apsēdās blakus Prīmusam un atbalstījās pret kādu krūku. Viņas garastāvoklis bija pavisam sabojājies.

��� Ārā spīd saule, bet mēs rāpojam pa pagraba grīdu. � Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un aizpūta matu �ķipsnu no sejas. � Vīna pagrabs! � viņa sauca. � Mēs esam kļūdīju�ies! Varbūt tas vispār nav Mēness sirpis, bet gan vietējo vīndaru ģerbonis. � Viņa apjukusi palūkojās uz Prīmusu. � Bet ko �ī zīme pazaudē�jusi tie�i �ai pagrabā?

Prīmuss raudzījās kaut kur tuk�umā. Viņ� jau sākotnēji ba��ījās, ka �ai zīmē neatradīsies nekāds mehānisms. Galvā jaucās da�ādas domas. Kaut kāda jēga �ai zīmei noteikti ir, tas bija ne�pārprotami skaidrs. Varbūt �is pagrabs kādreiz bija sapul�u vieta un zīme bija to simbols? Varbūt �ī zīme norāda uz konkrētu vietu, piemēram, uz kādu ieeju? Ikviens skaidrojums �ķita ticams. Va�rētu pieļaut, ka akmens plāksne ar zīmi ir daudz vecāka nekā tornis un ka tas uzbūvēts jau virs pagraba. Lai arī viņ� pūlējās, neviens risinājums ne�ķita pietiekami labs.

Plima dziļi ieelpoja. Viņa garlaikoti pētīja koka krūkas. Tās �eit bija se�as un bija novietotas uz neliela plauktiņa gar sienu � pa trim katrā pusē.

��� Mozeles vīns! Tas, �ķiet, varētu būt ļoti labs.

Viņa noteikti nebija īpa�a vīnu pazinēja, jo �is izteiciens ne�nozīmēja pilnīgi neko. Patiess vīnu cienītājs samaksātu veselu kapitālu, lai piekļūtu �o krūku saturam. Prīmuss vīnus pazina vēl mazāk nekā Plima.

��� Nav ne jausmas! � viņ� norūca. � Manuprāt, vīns ir �ausmīgi negar�īgs, un man ir vienalga, kāds tam nosaukums.

Plima nolika klēpī savu somu un sāka tajā vandīties.

��� Man arī labāk gar�o tēja, � viņa trallināja, rakņādamās somā. � Tomēr vīns it labi noder vārī�anai. Vislabāk tas piemē�rots burvju dzirai ķermeņa kop�anai, un �eit vīns nāk tikai par labu. � Viņa izcēla no somas nelielu ampuliņu, atkorķēja to un iepūta tajā. � Tuk�a! Vai tu iebildīsi, ja es mazliet atlie�u?

��� Nebūt ne, � Prīmuss pamāja ar roku. � Vari ņemt tik, cik spēj aiznest. Manis dēļ vari atnākt vēl un aiznest kaut visu.

Plima piecēlās un palūkojās uz kādu krūku.

��� Ko mēs darīsim ar bibliotēku? � Viņa grieza krūkas krānu. � Satiksimies pie manis un�

Viņa aprāvās teikuma vidū. Krāns nekustējās ne par matu. Plima sakoda zobus un ar visu spēku uzgūla krānam. Tad meta mieru un papurināja roku.

��� Tas muļķīgais krāns ir ieķēries, � viņa piktojās. � �odien vispār neveiksmīga diena.

��� Ļauj, pamēģinā�u. Varbūt tu griezi uz nepareizo pusi.

Prīmuss nostājās blakus, paspieda krānu pa labi un pavilka.

Nekas nenotika. Viņ� pamēģināja no otras puses, bet viss velti. Tikai tad, kad viņ� pavilka krānu uz leju, kaut kas noklik�ķēja. Krāns padevās, noliecās uz leju, bet, tikko Prīmuss to pavilka uz priek�u, krūkas priek�ējā daļa izgāzās ārā. Viņiem pavērās slepena eja.

Iestājās klusums. Prīmuss ar Plimu stāvēja pagalam samulsu�i sava atraduma dēļ un skatījās caurumā. Neviens to nebija gaidījis. Plima attapās pirmā.

��� Cik ilgi tu �eit dzīvo? � viņa ievaicājās. � Manuprāt� � viņa vārstīja muti. � Es pirmo reizi esmu tavā pagrabā. Un ko es atrodu? Slepenas durvis! � Viņas skatiens bija pārmeto�s. � Ja es �eit dzīvotu, es �īs durvis jau sen būtu uzgājusi. Kurp, tavuprāt, ved �ī eja?

��� Kā lai es zinu? � Prīmuss novilka un pabāza galvu ejā. � To viegli uzzināt. Katrā ziņā �is ceļ� ne�ķiet tik gar� kā tunelis pagāju�onakt.

��� Par kādu tuneli tu runā?

��� Vēlāk izstāstī�u. Man tev vēl �is tas jāparāda. Tomēr pa�gaidām �eit mums svarīgāks darbs darāms.

Prīmuss paņēma laternu un iekāpa krūkā.

��� Aiziet, � viņ� no�ukstēja. � Paraudzīsimies, ko �is pag�rabs mums vēl pavēstīs. Esmu pārliecināts, ka atradīsim �eit daudz vairāk nekā da�as vīna krūkas.

Plima pacēla kleitas malu un arī iekāpa krūkā.

Krūka bija tik augsta, ka Prīmuss un Plima varēja izslieties gandrīz visā augumā. Abu soļi atbalsojās krūkas velvēs, līdz viņi nonāca ejas otrā galā. Eja veda tie�i cauri pagraba sienai. Prīmuss izstiepa roku ar laternu � aiz sienas bija neliela telpa. Viņi uzma�nīgi devās lejup pa nelielām kāpnītēm.

�ķita, ka �ī telpa kādreiz bijusi darbistaba. Laterna apgais�moja milzīgu rakstāmgaldu pie telpas pretējās sienas. Uz tā bija sakrautas zīmītes, papīri un rakstu ruļļi, kurus klāja bieza putekļu kārta. Prīmuss piegāja pie galda, pacēla galvu un palūkojās gries�tos. Viņ� bija pamanījis mazu gaismas stariņu, kas apgaismoja sīkus puteklī�us. Kā tas iespējams? Torņa pagrabā nebija nevienas lūkas. Vai tie�ām �eit ir kāds slepens lodziņ�? Prīmuss uzrāpās uz galda. Tie�ām! Tie�i virs galda aug�up veda neliela eja.

�� Paskaties �eit, � viņ� noteica un pasniedza Plimai laternu. � Es tūlīt nāk�u.

��� Pag! � viņa protestēja. � Ko tas nozīmē � es tūlīt nāk�u?

Tomēr, pirms viņa paguva attapties, Prīmuss jau lidoja aug�up.

�ahta bija tie�i tik plata, lai Prīmuss varētu izplest spārnus. Ātriem spārnu vēzieniem viņ� cēlās aug�up. Vispirms pēdas piec�padsmit eja stiepās taisni aug�up, līdz atdūrās koka grīdā. Tur va�rēja būt aug�stāvs. Ja vien viņ� bija pareizi sapratis, virs viņa atra�dās virtuve. Prīmuss paraudzījās apkārt. Tagad �ahta meta līkumu, kļuva �aurāka un izveda pie atveres, kas bija pārbāzta ar lapām. Dienas gaisma ielauzās tikai pa �auru �ķirbiņu. Viņ� pieķērās pie sienas un palūkojās ārā.

Jā, tie�i to viņ� bija gaidījis. Prīmuss atradās zem virtuves ēkas otrā pusē. �ī eja bija izveidota starp mūra akmeņiem un no ārpu�ses vispār nebija saskatāma. Viņ� bija satriekts. Tik prasmīgi prata strādāt tikai lieliski meistari. �o eju viņ� nebūtu atradis ari pēc tūksto� gadiem.

Tagad vajadzēja parūpēties par gaismu. Viņ� pacēla kājas un pamatīgi iespēra pa lapu krāvumu. Tās izbira ārā. �ahtā ieplūda gaisma, un pagrabā kļuva gai�s. Tad Prīmuss laidās lejup.

�eit viņ� pārtapa cilvēkā un galanti paklanījās.

��� Ar tavu atļauju, � viņ� teica Plimai, � �o atklājumu es atstā�u sev. � Pēc tam viņ� nopūta laternu.

Abi uzmanīgi palūkojās apkārt. Telpa nebija lielāka par vīna pagrabu, un �eit bija daudz interesanta. Likās, ka �eit bijusi kāda zinātnieka darbistaba. Pie sienām karājās pergamenti ar maģiskām formulām un ķīmijas tabulām. Visur papīru un grāmatu grēdas. Telpā bija divi plaukti, kumode un koka kastes, kaktā nomesti metāla āķi un lāpstiņas, kas bija apsieti ar auklu un milzu pu�ķi no lentes.

��� No Kalnra�u ģildes � par ilggadīgo draudzību, � Prī�muss izlasīja uzrakstu uz lentes. � Tā varētu būt dāvana no koboldiem.

Viņ� sarauca pieri un uzmanīgi aplūkoja lenti. Zem uzraksta bija saskatāms ģerbonis, kur� �ķita pazīstams. Tajā bija attēloti sa�krustoti āķis un lāpstiņa. Prīmuss iebāza roku kabatā un izcēla no tās pogu, kuru viņam bija iedevis putnubiedēklis �aks. Ne ma�zāko �aubu: ģerboņi bija pilnīgi vienādi. Kā putnubiedēklim bija izdevies noraut pogu no kalnra�a kobolda jakas? Tik drosmīgu �aka rīcību iztēloties bija grūti.

Tad Prīmuss ķērās pie grāmatām plauktos.

��� Aizmirstā maģija, Ledus laikmets, Apburtie kalni. Pilnīgi citi temati nekā grāmatām torņa istabiņā. Kaut kas neaptverams, �eit ir pat grāmata par Sēra kalniem! To es ņem�u līdzi.

Prīmuss izņēma grāmatu no kaudzes un nolika uz kāpnītēm pie izejas. Tad devās pie rakstāmgalda, lai apskatītu papīru krā�vumu. "Raksti par vēju," viņ� bija pārsteigts. "Vēja mācība un vēja valoda. Neko neesmu par to dzirdējis."

Viņ� aplūkoja pergamentus, kas bija no vienas vietas aprak�stīti ar ķīmijas formulām. Prīmusu �ie papīri neinteresēja. Vie�nīgais, ko viņ� saprata � visas formulas ir saistītas ar metālu kombinācijām.

��� Man ļoti gribētos zināt, kam tas viss ir piederējis, � viņ� prātoja, veroties apkārt telpā.

��� To es varu tev pateikt, � aiz muguras iesmējās Plima. Viņa stāvēja pie sienas un aplūkoja daudzās apliecības un diplo�mus. � Es arī brīnījos par to, kad tik senā pilī atradu jaunākos "Burvju Ziņu" numurus. Un tagad es lasī�u, kas te rakstīts! � Viņa noliecās un lasīja: � Alternatīvās burvju mākslas pētnieku olimpiādes uzvarētājam, profesoram doktoram Magnusam Ulmem tiek pie�ķirts "Burvju Ziņu" mū�a abonements. �urnāls ik mēnesi tiks piegādāts Dad�u takā 13, Miglas lauku pasta apgabalā, Ne�zāļu valstībā. Patiesā cieņā Kesela izdevniecība.

Plima smīnēja.

�� Jā, to es saprotu � tā tik ir balva! Vienīgais, ko es kādreiz esmu laimējusi, bija gaisa baloniņu sai�ķis. Vai tu esi dzirdējis par �ādu profesoru Ulmi?

Prīmuss papurināja galvu un aplūkoja apliecības. Profesors

Ulme? Vārds bija sve�s. Viņ� apskatīja diplomus un dziļā cieņā nosvilpās. �ie diplomi liecināja, ka profesors Ulme bija ne tikai senlaicīgu burvju zinību meistars, bet arī doktora grāda ieguvējs teju visās slepeno zinātņu jomās. Viņ� bija alķīmijas profesors, astroloģijas profesors un pat mitoloģijas profesors.

Kamēr Prīmuss apbrīnoja neskaitāmos apbalvojumus, Plima devās apskatīt kumodi. Viņa atvēra atvilktnes un tajās rakņājās. Ielūkojusies apak�ējā atvilktnē, Plima sāka starot.

��� Nespēju noticēt! � viņa sauca. � Tie ir īsti burvju riek�sti! Vai zini, cik grūti tos sadabūt?

Prīmuss pa�ķielēja uz viņu, pēc tam uz brūnajām bumbiņām atvilktnē.

�� Man tādi nav biju�i vajadzīgi. Ko ar tiem dara?

��� Tie ir tūksto�kārt labāki nekā sveces, � Plima attrauca. � Tie nedūmo, nesmird un ar tiem nevar apdedzināt pirkstus.

Viņa nekautrējoties izvilka visu atvilktni un iebēra tās saturu savā somā. Prīmuss satvēra vienu riekstu un uzmanīgi aplūkoja to.

��� Koboldi noteikti tos dedzināja, rokot tuneli.

��� Iespējams, � Plima noteica. Tad atņēma Prīmusam riek�stu un iemeta somā. � Tagad tie apgaismos manu ceļu.

Pēc tam viņi turpināja telpas apskati. Plima vispirms rūpīgi izpētīja mazās kastītes pie plauktiem. Ikreiz, atrodot kādu jaunu burvju piederumu, viņa sarūgtināta novaidējās. Viņas soma jau bija pārbāzta, un tajā vairs neko nevarēja ielikt. Ar smagu sirdi viņa prātoja, ko varētu no somas izņemt, lai ieliktu vēl kaut ko.

Prīmuss jau bija apsekojis plauktus un grasījās pievērsties rakstiem uz rakstāmgalda. Viņ� notrauca putekļus no grāmatām, pārlapoja dokumentus, līdz beidzot zem papīru grēdas atrada ādas mapi. Tikko viņ� to atvēra, uzreiz saprata, kam piederējusi �ī darbistaba.

��� Plima! � viņ� sauca. � Manuprāt, �is zīmējums tev va�rētu būt pazīstams.

Plima palūkojās pāri savai milzīgajai somai, tad piecēlās un nāca pie Prīmusa.

��� Tas ir ļoti līdzīgs manam plānam.

Prīmuss smaidīja. Mapē bija kaudze pergamentu ar skicēm un zīmējumiem, kuri nepārprotami bija viena meistara darināti, turklāt veltīti vienam tematam � Mēness sirpim!

Tas bija attēlots no visām pusēm un visos iespējamos izmēros. Tur bija pētījums par ornamentiem, kuri rotāja sirpi, zīmējumi ar tā izvietojumu debesīs un neskaitāmas skices ar tumsas re�ģi, ko zīmējumu autors bija izpētījis ļoti sistemātiski.

Plima bija satraukta.

�� Varbūt tur ir kāds plāns ar norādījumiem, kur sirpis no�krita vai kur tie�i patlaban atrodas tā lauskas?

Prīmuss pētīja papīru kaudzi.

��� Nē, � viņ� noteica. � Nekā tamlīdzīga. Iespējams, �o zīmējumu autors ir profesors Ulme, un tad viņ� ir atradis citas pēdas. Formulas un skices drīzāk liecina, ka viņu mazāk interesē pa�reizējā Mēness sirpja atra�anās vieta, bet vairāk � kā tas savu�laik ticis izveidots.

��� Un kā gan tas ticis izveidots? � Plima saviebās. � Tas ir aprakstīts �ais kricelīgajos zīmējumos?

��� Nezinu. � Prīmuss parādīja aprēķinus. � Es nespēju iz�prast �os penterējumums. Turklāt nemaz neesmu pārliecināts, vai profesors Ulme to ir uzzinājis. Iespējams, �ais papīra kalnos ap�rakstīti tikai eksperimenti, kas lai zina?

Prīmuss pagrāba pergamentu un pavērsa pret gaismu. Tomēr, tāpat kā Plimas plānā, arī �eit nebija saskatāmas nekādas slepenās zīmes vai kaut kas tamlīdzīgs.

��� Klau, Plima, � viņ� teica. � �ķiet, ka mums ir tikai viena iespēja. Mums �onakt jāiekļūst bibliotēkā un jānozog tā grāmata. Mēs joprojām zinām tikai to, kā �is Mēness sirpis izskatījās. � Prīmuss paņēma zīmējumu, kurā bija attēlota sirpja konstrukcija.

�� Ja uz to paraugās �ādi, tādi�

Pēk�ņi viņ� apklusa un samiedza acis.

��� Acumirkli, � viņ� sauca, turot pergamentu virs galvas.

���� Es kaut ko saskatīju zem �ā zīmējuma. Bet tas nav slepenraksts. � Prīmuss nolika pergamentu uz gada un aplaizīja pirk�stu. � �eit salipu�as divas lapas! � Viņ� uzmanīgi novilka vir�sējo loksni. Zem tās parādījās karte.

Plima uzgavilēja. � Tā ir apvidus karte! � viņa priekpilni iesaucās. � Tajā noteikti ir norādes par lausku atra�anās vietu!

Abi lūkojās kartē. Tomēr jau pavisam drīz Prīmuss sarauca degunu.

��� Loti dīvaina karte, � viņ� noteica. � Kas te varētu būt attēlots ?

Vispirms Prīmuss neticīgi papurināja galvu, bet pēk�ņi sa�jūsmā uzgavilēja.

��� VAI TU MAZ ZINI, KAS TAS IR???!! � viņ� sauca.

��� Protams, � atskanēja atbilde. � Karte.

�� Ak, jā, protams, karte, � Prīmuss attrauca. � Tikai tā ir kalnu koboldu eju karte.

��� Tie�ām? � Plima vīlusies novilka. � Ak vai. Bet es domāju, ka tās ir upes.

��� Nē, paskaties pati. � Prīmuss pārvilka ar pirkstu pa per�gamentu un norādīja uz da�ādiem apvidiem. � �eit ir Miglas lauki, tur ir ejas zem Tum�ā me�a un labajā pusē tuneļi līdz pa�ai Hoenveisai. �eit apzīmētas ieejas.

Viņ� noliecās tik zemu, ka deguns teju iedūrās kartē.

��� �eit ir ieeja no Tum�ā me�a puses, kur mēs abi iepazinā�mies, �eit ir lielais akmens pie Zāļu ceļa. Viss ir iezīmēts. � Viņ� gandrīz �ukstēja. � Tagad tikai jāizpēta, kā nokļūt līdz �īm ieejām.

Plima nevēlējās sabojāt �o spēli. Viņa pietēloja, it kā �ie atklā�jumi būtu ļoti interesanti.

��� Kas tas ir? � viņa pavaicāja un rādīja uz lielu, zilu plan�kumu.

Prīmuss tur paskrāpēja ar nagu.

��� �eit profesoram noteikti apgāzusies tintnīca, � viņ� atteica. � Tas nekas. Tāpat viss ir labi saskatāms. Es ņem�u karti līdzi. Ja kādreiz iekļū�u �ajās ejās, vismaz zinā�u, kurp tās ved.

Viņ� salocīja pergamentu un ielika mapē. Tad ķērās atlasīt grāmatas, kuras grasījās ņemt līdzi tornī. Plima klīda pa telpu, raudzīdamās, ko vēl varētu pievākt.

��� Paskat, �is gan ir smieklīgs, � viņa ķiķināja.

��� Kas? � Prīmuss vaicāja, pat neatskatīdamies.

��� �is profesors Ulme. Gribi redzēt, kā viņ� izskatījās?

Prīmuss nolika grāmatas uz kāpnītēm un devās pie viņas.

Plima turēja rokā fotogrāfiju misiņa rāmītī.

�� Tā bija starp kastēm. Vidū noteikti ir viņ�. Abi pārējie ir pārāk jauni, lai būtu profesori.

Prīmuss lūkojās fotogrāfijā. Tā bija ļoti sena, un tajā bija kāds vecs vīrs ar garu bārdu un labsirdīgu skatienu. Viņ� smaidīdams balstījās uz spieķī�a. Prīmuss klusēdams pētīja fotogrāfiju. Vai viņ� jau ir redzējis �o vīru?! Galvā jaucās domas. Protams! Viņ� atcerē�jās. �o veco vīru viņ� bija redzējis sapnī. Tai pa�ā sapnī, kur viņ� bija sastapies ar mazo ākstiņu. Vai tie�ām viņ� savulaik ir pazinis Magnusu Ulmi? Prīmuss aizvēra acis un sāka lauzīt galvu. Tomēr Plima ātri vien atgrieza viņu realitātē.

��� �is ir līdzīgs tevi � viņa iesaucās.

Prīmuss vēlreiz palūkojās fotogrāfijā un apskatīja abus pārējos cilvēkus, kas stāvēja blakus Magnusam Ulmem. Pa kreisi bija pui�sis ar platiem, iekritu�iem vaigiem. Viņ� stāvēja ļoti stalti, sejā ro�tājās viegls smaids, bet skatiens bija stingrs. Viņa acis bija tik gai��as, ka vecajā fotogrāfijā izskatījās teju baltas. Zēns otrā pusē bija aplicis roku ap vecā vīra pleciem. Viņ� bija vājiņ� un ar izteik�smīgu degunteli.

Plima iedunkāja Prīmusu.

��� Tas varētu būt tavs brālis, � viņa smējās un rādīja uz smailo degunu. � Turklāt viņam ir tāds pats tērps kā tev.

Viņai bija taisnība. Zēnam mugurā bija melna fraka ar uzlie�kamu apkaklīti, rokā � cilindrs. Tomēr arī otram bija tāda pati fraka.

Primuss apgrieza fotogrāfiju. Tagad viņam tie�ām aizsitās elpa. Otrā pusē pla�ā rokrakstā bija rakstīts veltījums:

Plima klusēja. Prīmuss strauji pagrieza fotogrāfiju atpakaļ. Viņ� stingi lūkojās sejās senajā attēlā.

��� Njā, � Plima beidzot ierunājās. � �eit tu neesi vēl tik bāls, un deguns� lai gan tu joprojām esi tāds pats kā �ai fotogrā�fijā. � Viņa cienīgi pamāja ar galvu. � Tu nemaz neesi mainījies.

Prīmusa galvā valdīja pilnīgs haoss. Kā tas varēja būt, ka viņ� nemaz neatcerējās Magnusu Ulmi? Kā tas varēja būt, ka viņ� nespēja atcerēties pilnīgi neko, kas kādreiz ir noticis? Kas toreiz notika?

Viņ� atkal atcerējās ainu, kā divi zēni skrien pa pļavu. Vai tie��ām viņ� bija viens no �iem zēniem? Viņ� un tas otrais. Kā viņu sauca? Rūvens�?

Prīmuss atkal paraudzījās fotogrāfijā. Otrais puisis �ķita pa�zīstams. Augstie vaigu kauli un gai�ās acis. Kā Prīmuss viņu pa�zina?

��� Saki man, lūdzu, � klusumā atskanēja Plimas balss. � Vai tas nav noslēpumainais vīrs no bibliotēkas? � Viņa uzmanīgi pa�skatījās fotogrāfijā. � Protams! � viņa iesaucās. � Tas ta�u ir Rāben�teins! Vai tie�ām tu kādreiz draudzējies ar �o rūgumpodu?

Prīmusam nekas cits neatlika, kā vien piekrist.

��� Prātam neaptverami, � viņ� piktojās. � Tāpēc viņ� vai�cāja manu vārdu. Man jau toreiz �ķita dīvaini, ka viņ� tā izsmējīgi uz mani palūkojās.

�� Bet kāpēc viņ� tagad ir daudz vecāks par tevi? �ai fotogrā�fijā jūs esat viena vecuma.

Prīmuss sakrustoja rokas uz krūtīm un paraudzījās griestos.

��� Nezinu gan. Manas atmiņas ir kā saplosītas. Kaut ko es kopā ar �o puisieti pirms veselas mū�ības esmu meklējis me�ā, bet ko ?

Viņ� cie�i samiedza acis. Abiem zēniem me�ā kaut kas no�teikti bija līdzi! Jā! Viņiem bija lampas un virves. Prīmuss atcerē�jās, kā viņi stāvēja me�ā pie gravas. Vai viņi ar Rāben�teinu tajā nolaidās? Ko viņi tur meklēja? Prīmusam nebija atbil�u uz �iem jautājumiem.

��� Labi, � viņ� beidzot noteica. � Nedomāju, ka �ī galvas lauzī�ana mums kaut ko palīdzēs. Tomēr jau visai drīz mēs atradī�sim �ā noslēpuma pēdas. � Viņ� sasita plaukstas. � Sāksim �o�nakt. Mēs dosimies uz bibliotēku un nokāpsim tās pagrabā. Mēs ta�u esam pagraba pārmeklē�anas speciālisti, vai ne? Sameklēsim grāmatu un uzzināsim, kas tajā apslēpts. � Prīmuss paķēra foto�grāfiju un ielika azotē.

��� Dosimies aug�ā! Es vakarnakt me�ā atradu kaut ko, kas man tev noteikti jāparāda. Virbūt tu zināsi, ko ar to iesākt.

Viņi savāca savu mantību un cauri vīna krūkai atgriezās vīna pagrabā.

Plima uzkavējās pie Prīmusa, lai noklausītos aizraujo�o stāstu par viņa piedzīvojumu. Viņa apbrīnoja zelta plāksnīti, kuru viņ� bija atradis uz klintsradzes.

Kad norietēja saule un Prīmuss, domās iegrimis, sēdēja uz

rakstāmgalda, Plima sen jau bija devusies mājup. Viņam blakus uz galda stāvēja fotogrāfija. Spogulis lēnām atvēra acis.

��� Cik jauka draugu fotogrāfija, � viņ� noteica un piemie�dza ar aci. � Vai �odien atkal kaut ko meklēji ?

��� Kas man būtu meklējams? � Prīmuss attrauca. Spogulis iesmējās.

��� Tāds tu man patīc, mazais. Tev vienmēr bijusi gai�a gal�viņa. Es to ievēroju jau pirmajā dienā. � Viņa balss pieklusa.

���� Pirms da�ām dienām tu meklēji kaut kādas apslēptas durvis. Vai esi atradis? Vai tagad tu meklē kaut ko pilnīgi citu?

Prīmuss aizdomājās. Spogulis turpināja:

��� Manuprāt, tu pats daudz labāk zini, ko īsti meklē. Bet, ja tu to nezini, kāpēc lai es to zinātu? Es varu tev pateikt tikai vienu: domā par visu, ko lasi un ko jau esi lasījis. Neaizmirsti neko, ko esmu tev teicis. Tomēr viena lieta ir daudz svarīgāka par visu, mīļais Prīmus. � Viņ� pamāja ar galvu uz Rāben�teina attēlu.

��� Vienmēr paturi prātā, ka tu savas dzīves laikā esi kļuvis daudz gudrāks nekā visi pārējie tur.

Jligļu ēnas lēnām slīdēja pāri noriņai, kad saule rietot aizslīdēja aiz Tum�ā me�a. Karstā vasaras diena, kas iestājās pēc negaisa, ne�bija gājusi secen arī Plimas mazajam dārziņam. Zāle kuploja leknā zaļumā, dobēs brieda dārzeņi, visos podiņos un kastēs mirdzēja puķes. Pie raganas mājiņas spirgtajā vakara gaisā, kam piejaucās vircotais kamīna aromāts, dejoja odu mākonis. Viss liecināja par to, ka Plima kaut ko vārīja. No skursteņa vēlās biezi dūmu mutuļi, virtuvē �ķindēja pannas un skārda bund�as. �aks stāvēja salātu dobē, sapņaini lūkodamies rieto�ajā saulē, kas apspīdēja mazo dārziņu. Viņam uz galvas sēdēja divi strazdi, kuru treļļiem putnubiedēklis piebalsoja.

Pēk�ņi namiņa durvis atvērās. Augstu saspraustiem matiem, rūtainā priek�autā Plima izskrēja no mājiņas. Strazdi aizspurdza. Plima filca �ībiņās teciņiem skrēja uz dārzeņu dobi. Viņai rokā bija grieznes un receptei līdzīga lapiņa. Pieskrējusi pie dobes, viņa murminādama sāka vandīties pa zālītēm. Tad nogrieza lociņu sai�ķīti, noplūca pētersīļus, sastūķēja tos priek�auta kabatā un tā�pat teciņus trauca atpakaļ.

�aks ziņkāri noraudzījās viņas darbībās.

��� Hei, Plima! Ko jūs tur darāt?

Bet Plimai nebija laika kafijas pauzītei ar putnubiedēkli. Viņa tikai novēcināja grieznes un aizcirta durvis. �aks sarāvās: viņ� tikai gribēja mazlietiņ papļāpāt. Vīlies viņ� pagriezās un no jauna pie�vērsās saulrieta vēro�anai. Tomēr pavisam drīz durvis atkal atvērās.

"Es zināju, ka kaut ko bū�u aizmirsusi," Plima piktojās.

Viņa aizskrēja aiz mājas stūra, kur atradās slepenā dobe ar burvju zālītēm. Tur viņa saplūca velna piparus, izraka divas garu saknītes un veicīgi metās atpakaļ uz virtuvi. Pie namdurvīm stā�vēja �aks, kur� neslēpti garlaikojās.

�� Ak, Plima, � viņ� teica. � Es te mazliet padomāju par salātu glieme�iem. Vai zināt, ka patiesībā tie ir gau�ām jauki�

Plima papurināja galvu.

��� Man patlaban nav vajadzīgi glieme�i, � viņa noteica. � Sarīko ar viņiem skrie�anās sacīksti un rīt pastāstīsi, kur� uz�varēja.

Viņa iegāja mājā, tomēr pirms durvju aizvēr�anas vēlreiz pa�bāza galvu ārā. Paraudzījās garām �akam ar meklējo�u skatienu.

��� Klau, saki, kur palicis ķirbis? Priek�pusdienā ta�u bija vēl �eit, vai ne?

�� Jūs runājat par Snigu? � putnubiedēklis atvaicāja. �Jā, tie�ām �ēl. Vai zināt, viņ� devās ceļā � bija �ausmīgi noilgojies pēc savas komposta kaudzes�

Plima tālāk neklausījās, tikai pamāja ar galvu un aizvēra durvis.

Raganas ķēķī viss virda un burbuļoja, telpa bija pilna ar tvai�kiem. Uz grīdas mētājās grāmatas, bļodas un visādi burvju krāmi.

Plima pārkāpa pāri podu kaudzei, paķēra misiņa bļodu un devās pie pavarda. Liesmas laizīja raganas podu, kurā burbuļoja dzel�tenbrūna vira. Plima nostājās uz vienas kājas, ar otru atvēra plīts durtiņas un iemeta liesmās vēl vienu pagali. Tad piesteidzās pie galda, kur stāvēja atvērta grāmata ar nepārprotamu nosaukumu "Mazā ielau�anās ābece". Plima ļoti nopietni gatavojās gaidāma�jam lidojumam uz bibliotēku. Ap grāmatu bija saliktas neskaitā�mas ampuliņas, kuru uzlīmītes ar krecelīgiem uzrakstiem lieci�nāja, ka Plima ir gatava jebkurai iespējamajai nejau�ībai. Vienā ampulā bija "Bēg�anas ziede", blakus � "Garo pirkstu skābe" un "Trok�ņu eļļa". Pudelīte ar uzrakstu "Laupītāju dūmi" pagaidām bija tuk�a, bet to varēja piepildīt arī vēlāk. Patlaban bija svarīgāki darbi darāmi.

Plima iemeta bļodā velna piparu un garu saknīti, nolika trauku uz galda un aiztipināja pa trepītēm uz jumtistabiņu. Pēc brī�a viņa atgriezās ar smagu sējumu padusē. Kad biezā grāmata nobūk�ķēja uz galda, gaisā pacēlās biezs putekļu mākonis.

Uz grāmatas vāka trekniem burtiem stāvēja rakstīts: "Raganu pa�aizsardzība".

"Tā, mans mīļais Rāben�tein," viņa bubināja. "Es tev parādī�u. Es tevi pamatīgi uzkarsē�u, vari būt dro�s."

Ar graciozu rokas kustību Plima pielika pirkstu pie mēles, tad sāka �ķirstīt grāmatu. Tajā bija lieliskas receptes raganu lās�tiem un neganti burvju līdzekļi, kurus viņa mīļuprāt izmēģinātu ar Rāben�teinu.

"Tā, tā, ko gan es varētu piedāvāt mīļajam Rāben�teina kun�gam?" viņa dudināja. "Kā būtu ar da�ām pū�ņu bumbām, tikpat lielām kā basketbola bumbas?" Plima pār�ķīra lapu. "Nav slikti," viņa noteica. "Varētu pieburt viņam slaucamās govs tesmeni. Ak nē, sagādā�u abus labumus!"

Izvēle bija grūta. Pagāja labs brīdis, līdz beidzot viņa iz�ķīrās par īpa�i pikantu maisījumu. "Smieklu maiss" sastāvēja no trim da�ā�diem burvju dzērieniem. Vispirms dzērienu iebaudītāja kauli pār�tapa mīkstā, gumijai līdzīgā masā, un tas sabruka kā mīklas klucis. Tad sākās nevaldāma smieklu lēkme, kas noslēdzās ar baisām �agām.

"Jā, maisījums bija varens," Plima nodomāja. "Līdzko tas iedarbosies, upuris spēs tikai ļumēt kā ķiķino�s pudiņ� � turklāt vairāk nekā divas stundas."

Tādas lietas Plimai patika. Viņa pārlasīja recepti, pārliecinājās, ka sagatavojusi visas nepiecie�amās piedevas un ķērās pie darba.

Tie�i pusnaktī ieradās Prīmuss. Viņ� piezvanīja pie durvīm.

� Vaļā! � Plima iesaucās.

Prīmuss pārkāpa pāri slieksnim. Jau priek�telpā viņ� sajuta asu, kodīgu smaku. Gaisā tik ne�ēlīgi oda pēc pipariem un sēra, ka viņam aizkrita deguns. Viņ� pagāja garām plauktiem un atvēra priek�karu. Raganas ķēķī izskatījās tā, it kā �eit būtu eksplodējusi bumba. Sienu pie pavarda no aug�as līdz lejai klāja kvēpi, pie skapja gulēja katls ar dibenu uz aug�u, konservu burkas mētājās uz grīdas ap apgāzto plauktu. Katrā solī kāja aiz kaut kā aizķērās. Uz grīdas mētājās raganu grāmatas, cepe�pannas, katli bija sa�krauti kaudzē, un no griestiem nokarājās veļas auklas.

Plima stāvēja kaktā pie skapja un drud�aini vandījās somu un apģērbu kaudzē. Beidzot ar pamatīgu rāvienu viņa no krāvuma izvilka savu motorslotu.

��� Sveika, mana labā. Kas noticis? � Primuss ievaicājās.

�� Jā, tie�ām � kas? � Plima iekliedzās un apcirtās.

Viņas acis bija tum�i iekrāsotas, mati cie�i sasieti astē un lū�pas � ugunīgi sarkanas.

�� Es strādāju! Vai tas nav redzams?! Jā, pa starpu notika �is un tas, bet vispār � vari, mīļais, man noticēt � viss ir lieliski.

Viņa aizkļuva līdz galdam, kur atradās ārsta koferītis, un lepni rādīja Prīmusam sarūpētās ampulas.

��� Tu pat iztēloties nevari, ko esmu sagatavojusi, � viņa iesāka. � Ar �iem brīnumlīdzekļiem mūsu ceļojums pārtaps patī�kamā pastaigā. Vienalga � aizbīdņi, slēdzenes vai ķēdes � mēs visu uzlauzīsim. Tostarp neviens pat nepamanīs, ka esam tur biju�i. O! Kamēr neesmu aizmirsusi! Es tev neesmu parādījusi pa�u la�bāko. � Viņa nolika ampulas un ar smalkajiem pirkstiem no so�mas izcēla maziņu aerosola flakoniņu. �Ja pēk�ņi mums ceļā ga�dīsies Rāben�teins, man viņam ir īpa�s pārsteigums. Tas ir trakoti eksplozīvs, smirdīgs kā elle, bet tāpēc tā iedarbība ir jo smieklī�gāka. Rāben�teinam arī noteikti patiks.

Plima pamirk�ķināja Prīmusam un aizcirta sarkano ādas somu.

��� Nu, ko mēs vēl gaidām? Iesim un paņemsim to grāmatu!

Dārzā Plima uzkāpa uz savas motorslotas, uzlika pilota ce�puri un novietoja somu uz stūres. Prīmuss laidelējās apkārt.

��� Esmu izdomājis mums rīcības plānu, � viņ� teica. � Mums iespējami nemanāmāk jāiestūrē tavs pļērco�ais braucamais pilsētā, tāpēc lidosim pa apkārtceļu. Pilsētas mūris austrumu pusē netiek īpa�i uzmanīts, tādēļ lidosim no tās puses un cerēsim, ka neviens mūs nepamanīs.

Plimai nekas nebija iebilstams.

��� Laidīsimies pāri me�am līdz Mēnessgaismas ezeram, tad mazu gabaliņu pāri laukiem uz austrumiem, � Prīmuss turpi�nāja. � Tur metīsim līkumu un ielidosim pilsētā no pretējās pu�ses. Pat ja naktssardze uz pilsētas mūriem izdzirdēs tavas slotas pļerkstē�anu, viņi ilgi nevarēs saprast, kur mēs atrodamies.

��� Viss skaidrs, � Plima īsi noteica un pielaida motoru.

Varens plark�ķis aizskanēja pāri me�am, un motorslota sāka

dūkt vienmērīgi. Plima uzlika brilles, nospieda gāzi. Abi pacēlās gaisā un pazuda nakts tumsā.

Jau drīz vien viņi ieraudzīja mirgojam Mēnessgaismas ezeru. Debesis bija skaidras un zvaig�ņotas, un galvaspilsētas ugunis bija redzamas jau iztālēm. Plima lidoja netālu aiz Prīmusa, kur� cēlās arvien augstāk un augstāk. Viņi apmeta pla�u loku ap pilsētu, līdz pamanīja tās austrumu nocietinājumu mūrus. Viņi nolidoja vēl gabaliņu taisni, tad Prīmuss krasi laidās lejup. Plima redzēja nozi�bam viņa papē�us. Viņa pārliecās pār stūri un ar visu spēku pa�grieza slotu lidojumam lejup. Slota kaukdama traucās stāvus pretī zemei. Viņi iz�āvās starp pilsētas mūru zelmiņiem un tagad laidās pāri māju jumtiem. Ielas bija tuk�as. Abi zigzagā lidoja gar skur�steņiem, ieraujot galvas plecos, tad zem jumtiņiem starp torņiem. Tādējādi, neviena nepamanīti, viņi sasniedza tirgus laukumu. Bib�liotēka bija iespiesta starp akadēmijas ēkām, tās stiklotais jumts mirdzēja pat naktī.

Plima pagrozīja savu motorslotu. Tagad vajadzēja sameklēt piemērotu nolai�anās laukumiņu. Viņa paskatījās lejup un pama�nīja līdzās stikla jumtam mūrī�a izvirzījumu, kas �ķita pietiekami plats un gar�, lai uz tā varētu novietot slotu. Vēl labāku nolai�anās laukumu būtu grūti iztēloties. Plima trauca gar jumtu un nolaidās blakus Prīmusam uz mūrī�a.

Tagad vajadzēja rīkoties ātri. Viņi noteikti jau bija pamodinā�ju�i teju puspilsētas. Salieku�ies abi kā kaķi aizslīdēja gar jumta kori, līdz sasniedza dzegas stūri. �eit kādu laiku viņi palika nekus�tīgi stāvam.

��� Kas ir? Vai domā, ka mūs kāds ir sadzirdējis? � Plima �ukstēja.

��� Ku�, � Prīmuss no�ņācās un saspicēja ausis.

Tomēr bija dzirdama tikai balo�u dūdo�ana. Viņ� uzmauca cilindru dziļi uz acīm, pacēla apkakli, tad uzmanīgi palūkojās no paslēptuves.

��� Gaiss tīrs! � viņ� noteica. � Visi cie�i un dziļi guļ. Aiz�iet! Vispirms jāsameklē jumta lūka.

Viņi nostājās uz izliektā stikla jumta maliņas. Tad Prīmuss uzkāpa uz pa�a jumta. Viņ� noliecās un piespieda degunu pie stikla. Bibliotēkā valdīja piķa melna tumsa.

��� Manuprāt, � viņ� murmināja, � mēs esam virs halles aiz�mugures daļas. �eit varētu būt parapsiholoģijas nodaļa. Mums vajadzīgais logs ir mazliet tālāk. � Viņ� ar smaidu palūkojās uz Plimu. � Vismaz nav pretējā pusē. Citādi mums būtu jālido pāri visam jumtam. � Viņ� piecēlās. � Nāc līdzi, � viņ� �ukstēja. � Lūkai jābūt kaut kur tepat.

Prīmuss un Plima klusēdami lidoja gar bibliotēkas sienu.

Abus melnos stāvus ievēroja tikai bariņ� izbiedētu balo�u. Viņi piesardzīgi devās tālāk, līdz sasniedza stikla jumta malu. Tur viņi ieraudzīja mazo pusatvērto jumta lodziņu.

Prīmuss triumfēja.

�� Tas ta�u ir tas pats logs, vai redzi ? Un patiesi, kā jau biju domājis, tas pastāvīgi ir atvērts.

Jau drīz viņi aizkļuva līdz logam. Tomēr viss nebūt nebija tik vienkār�i, kā �ķita sākumā. Lai gan jumta lodziņ� vienmēr bija at�vērts, tas atradās vairāk nekā trīs soļu attālumā no jumta malas. �os trīs soļus būtu jāsper pa stiklu. Prīmuss piesardzīgi uzlika kāju uz malējās rūts. Atskanēja knik�ķis, tikko viņ� ar visu svaru nostā�jās uz abām kājām, un stikla sajūta pārņēma visu viņa ķermeņa svaru.

�� Tas neizskatās kā aicinājums ienākt, � Plima skeptiski novilka.

Prīmuss saviebās un pārliecināti pamāja ar galvu.

��� Nekas, tā nav problēma. �iem logiem ir vismaz divi simti gadu. Mums jāsadala ķermeņa svars, un nekas nenotiks.

Viņ� nometās �etrrāpus un līda prom. Plima sekoja. Viņa pārbijās, palūkojusies lejup pa logu.

�� Viņam viegli runāt, � viņa stenēja. � Ja mēs �eit ielūzīsim, viņ� aizlidos, it kā nekas nebūtu noticis. Toties mani nāka�majā dienā atradīs kaut kur starp lauskām uz grīdas. Bibliotekārs mani noteikti nolādēs, jo es atkal bū�u radījusi milzu nekārtību.

Tomēr stikls bija izturīgs, un gan Prīmuss, gan Plima laimīgi aizkļuva līdz lūkai. Prīmuss atvēra jumta logu. Pagaidām viss ritēja kā pa diedziņu. Logs neķērās un nebija pat ierūsējis. Viņ� nogūlās uz vēdera, iebāza galvu pa logu un paraudzījās apkārt. Perfekti! Tie�i zem viņiem nokarājās virves līdz balkoniņiem. Tagad jāno�vieto kāds balkoniņ� zem loga, un jau drīz viņi varēs laisties lejup un aug�up.

��� Mirkli, � viņ� noteica. � Es tūlīt atgriezī�os un paņem�u tevi līdzi.

Vēja ātrumā viņ� pārtapa un ielaidās iek�ā. Viņ� aplaidās ap�kārt bibliotēkas telpai.

Lielajā hallē valdīja pilnīgs klusums. Gaiss joprojām smar�oja pēc svecēm, it kā grāmatu rakstītāji būtu �eit strādāju�i līdz vēlai naktij. Prīmuss paraudzījās aug�up. Zvaig�ņu gaismā grāmatu ādas muguriņas �ķita zilganas. Viņ� saskatīja arī Plimas kundzi, kura gaidīja tur, aug�ā, pie jumta loga. Ilgi nekavēdamies, viņ� sa�tvēra kāda balkoniņa virves un traucās aug�up, līdz nostājās tie�i zem jumta loga.

�� Vispirms nomet savu somu, � Prīmuss teica un pacēla rokas.

Plima pasniedza savu mīļāko piederumu pa logu.

��� Vii tev, ja ļausi tai nokrist,� viņa �ukstēja. � Tajā iegul�dīts milzu darbs. Turklāt tad paspruks vaļā visi elles spēki, tāpēc uzmanies.

Prīmuss satvēra somu, pēc tam saņēma arī slotu.

��� Tagad tu pati, � viņ� no�ņācās.

Mazliet negribīgi Plima atmuguriski ierāpās pa logu. Viņa pieķērās loga rāmim un palika, karājoties izstieptās rokās, virs Prīmusa galvas.

��� Atlaid rokas, es tevi noķer�u.

Plima pāri plecam palūkojās uz Primusu, kur� stāvēja uz balkoniņa gandrīz metru zem viņas.

��� Tu mani tie�ām noķersi?

>

�� Kas tas par jautājumu? Protams, es tevi noķer�u, � viņ� nepacietīgi attrauca.

Plima atkal iztēlojās to baiso atspulgu spogulī, kur� ar katru dienu rādīja arvien tuklāku būtni. Tas bija tīrais brīnums, ka vecie logu stikli bija izturēju�i viņas svaru.

�� Es ta�u esmu daudz par smagu, � viņa vaimanāja. � Var�būt tu man labāk pasniegsi virvi, pa kuru es no�ļūk�u lejā? Manu�prāt, tā būtu prātīgāk.

��� Nerunā muļķības! � Prīmuss iebilda. Tad palūkojās uz �maugo Plimu, kura bija pat tievāka nekā viņ�. � Atāķējies bei�dzot no tā loga rāmja un lec lejā!

Viņa aizvēra acis. Izvēles nebija. Ar klusu spiedzienu viņa ļāvās kritienam, un Prīmuss viņu tūlīt arī satvēra pie gurniem un nolika sev blakus uz balkona.

��� Tā, lūk. Un kas te bija tik briesmīgs?

Plima kā atvainodamās aizklāja muti ar roku. Tomēr, izņe�mot balo�us, neviens viņas spiedzienu nebija dzirdējis. Prīmuss pavilka virves, un balkons bez skaņas laidās lejup.

Tumsas aizsegā viņi devās gar grāmatplauktiem pie mazajām durtiņām. Pie pirmajām durtiņām Prīmuss pakāpās soli atpakaļ. Vai �īs bija pareizās, vai jādodas pie citām? Viņ� jautājo�i pavērās uz Plimu, parādīja uz durtiņām un mēmi pakustināja lūpas. Plima papurināja galvu, tad ar pirkstu norādīja garām Prīmusam uz bla�kus durtiņām. Viņ� piekrīto�i pamāja. Viņi steidza tālāk, un Prīmuss satvēra durvju rokturi. Slēgtas! Tomēr tas viņus nedrīk�stēja aizkavēt. Turklāt Plima bija sagatavojusies jebkurai nejau��ībai. Viņa atvēra savu koferīti un sameklēja mazu pudelīti ar eļļainu �ķidrumu, kuru uzlēja uz slēdzenes.

��� Tas dara brīnumus, � viņa �ukstēja.

Pēc tam Plima sameklēja matadatu un prasmīgi kā pieredzējis mūķētājs pabakstīja atslēgas caurumā. Acumirklis, un durvis atvērās.

Prīmuss bija satriekts.

��� Interesanti, kur tu to esi iemācījusies.

Plima apmierināti pamirk�ķināja. Jaunās raganas arsenālā bija vēl daudz smalku iemaņu. Viņa pacēla pirkstu, parādīja uz mazo pudelīti, tad pieklauvēja pie durvīm. Bez mazākā troksnī�a un pretestības smagās durvis atvērās. Tā bija visīstākā raganas māksla! Viņa lepni izslējās.

Viņi atradās pie vītņu kāpnēm. Tās stāvus veda lejup.

��� Es tūlīt sameklē�u sveces, � Prīmuss ieteicās. � Tur, lejā, ir tik tum�s, ka dur kaut acī.

��� Nevajag mums sveces. Man ir kaut kas daudz labāks.

Viņa pavandījās somā un izzvejoja nelielu, brūnu bumbiņu

dūres lielumā. Prīmuss atcerējās to. Tas bija burvju rieksts, kuru Plima bija paņēmusi darbistabā zem vīna pagraba. Viņa ielika bumbiņu saujā, no�ukstēja da�us burvju vārdus un uzsita pa to. Uz�virkstēja dzirksts, un bumbiņa sāka mirdzēt. Sākumā gaisma bija mazliet iesārta, tad kļuva dzeltena, līdz beidzot rieksts laistī�jās spo�i baltā gaismā.

��� Turklāt tas nekad nesakarst. Pamēģini. � Plima pameta viņam burvju riekstu.

Primuss satvēra mazo bumbiņu un paripināja saujā.

��� Nav slikti, � viņ� bilda. � Cik tev tādu ir?

��� Divi tev un divi man. Tie spīdēs visu nakti. Salīdzinājumā ar tiem sveces ir vecas graba�as.

Viņi aizvēra smagās durvis un devās lejup pa kāpnēm.

Vienu stāvu zemāk viņi atkal atdūrās pret durvīm. Tās nebija aizslēgtas un veda glīti uzkoptā rakstāmtelpā, kas bija piebāzta ar dokumentu skapjiem. Pie galda, uz kura perfekti bija sarindoti rakstāmspalvu paliktņi, stāvēja grāmatu kaudzītes. Uz vienas no tām bija uzlīme "Jāsakārto".

��� �ķiet, ka �ī ir tā ērcīgā vīri�ķa rakstāmistaba, � Prīmuss teica. � Varbūt tev vajadzētu viņu kādreiz uzaicināt. Viņ� varētu pie tevis jauki uzkopties�

��� Vilino�s piedāvājums, � viņa īdzīgi attrauca. � Mani vairāk interesē, kur viņ� dabūjis �o grāmatu.

��� Viņ� ta�u teica, � Prīmuss atgādināja. � Tagad svarīgāk būtu uzzināt, kur viņ� to nolicis. Rāben�teins lika manīt, ka �ī grāmata nav paredzēta ikdienas lieto�anai. Viņ� noteikti ir pavandījies tur, kur viņam nekas nebija meklējams. � Viņ� sarauca uzacis. � Un tie�i �ī vieta mums jāatrod!

Mirdzo�o riekstu gaismā viņi atkal devās lejup pa kāpnēm. Viņiem sekoja tikai ēnas. Kad �ķita, ka kāpnes nekad nebeigsies, tās pēk�ņi aprāvās. Plima pacēla riekstu virs galvas. Skatienam pa�vērās �aura, līkumaina eja. Tās otrā galā bija saskatāmas durvis.

�� Tā vien �ķiet, ka esam uz pareizā ceļa, � Prīmuss izlēmīgi noteica un devās uz priek�u.

Jo vairāk viņi tuvojās milzīgajām durvīm, jo nelāgākas tās iz�skatījās. Tās nebija ne koka, ne metāla. Arī milzīgās eņģes bija tā�das pa�as. Izgāju�i no ejas, viņi nostājās pie durvīm � tās bija no akmens! Pat to rāmis un aile bija izkaltas kā no viena bluķa. Abi sajutās pilnīgi bezpalīdzīgi. �eit nelīdzētu Plimas matadata. Dur�vīm nebija ne roktura, ne slēdzenes. Durvju klātnes vidū rēgojās milzu seja, kas lūkojās uz viņiem pēto�i un neuzticīgi.

Tā līdzinājās lauvas un auna krustojumam � ar izliektiem ragiem un saplacinātu purnu. No aug��okļa un apak��okļa rēgojās asi ilkņi.

��� Kur atslēga? � galva norūca.

��� Hei, � Plima sarauca degunu. � Ko tev vajag?

��� Atslēgu! � Lauvas galva noklabināja zobus.

��� Ak tā� � Plima noteica. � Kāpēc uzreiz neteici? Dro�i vien bū�u to pazaudējusi.

��� Tad tu paliksi ārā! � Atbilde bija īsa un skaidra.

��� Paklau, � Plima no�ņācās. � Es mū�am pazaudēju savas atslēgas. Tomēr pretstatā tev manas durvis ar mani nespēlē teātri.

��� Bez atslēgas iek�ā netiek.

Viņa samulsusi paraudzījās uz Prīmusu.

��� Ko teiksi? Tas negrib mūs ielaist.

Prīmuss mēģināja draudzīgo pieeju.

��� Varbūt vari izdarīt izņēmumu, � viņ� piedāvāja akmens galvai. � Mums ātri jāpaņem kāda lieta. Mēs visu izdarīsim ļoti ātri. Būtu labi, ja tu mūs uz īsu brīdi ielaistu, bet atslēgu mēs atnesīsim vēlāk. Labi?

Lauvas galva vispirms samulsa, bet tad rēco�i iesmējās.

��� Ak tu niekkalbi, � tā rēca. � Gandrīz piemuļķoji mani. Nē, tā neies cauri. � Tad atkal paklabināja zobus un stingri pa�vaicāja: � Kur atslēgas?

Plima nervozi mīņājās.

��� Vai tas jokainais radījums neko citu neprot pateikt ?

Prīmuss aplūkoja durvis.

��� Pat ja mums būtu �ī atslēga, � viņ� �ukstēja Plimai ausī, � es nezinu, kur tā būtu liekama.

Viņ� aptaustīja durvju klātni. Kad viņ� jau grasījās aptaustīt durvis ap lauvas galvu, tā sāka snaikstīties, mēģinādama iekost.

��� Nolāpīts! � Prīmuss iekliedzās un atlēca nost. � Re�dzēji? Mūsu draugs ko�.

��� Varbūt atslēgas vietā atnest viņam gardu kauliņu? � No dro�a attāluma Plima uzrunāja lauvas galvu: � Kā būtu, ja mēs tev piedāvātu jauku kauliņu?

��� Es negribu kauliņu! � galva atrēca. � Es gribu atslēgu!

Viņa pārgrieza acis. Diskusija bija bezcerīga.

Prīmuss drud�aini domāja. Pavisam nesen viņ� bija lasījis par apburtām durvīm un slēdzenēm. Tomēr, lai arī kā viņ� pūlējās, nespēja atcerēties, ka būtu lasījis par �ādām durvīm. Sakostiem zobiem viņ� lūkojās uz durvīm.

"Aiz tām noteikti slēpjas koboldi," viņ� nodomāja. "Kur� gan cits spētu tik meistarīgi apstrādāt akmeni, lai noslēgtu eju? Var�būt Plimai ir taisnība un lauvas galvai kaut kas jāiedod? Ar koboldiem varētu sarunāt. Bet ko gan var piedāvāt �ādām akmens durvīm? Viņiem līdzi nebija ne ēdiena, ne vīna, ne arī naudas. Lai gan � ko gan �āda galva iesāktu ar naudu?"

Acumirkli! Domājot par naudu, viņ� atcerējās spoguļa vārdus. Ko teica vecais spogulis, kad Primuss viņam parādīja zelta plāk�snīti ? Zelts atver visus vārtus un durvis.

Prīmuss paraudzījās sarga piktajā ģīmī ar �etriem garajiem ilkņiem. Varbūt plāksnīte ar caurumiņiem bija atslēga, bet ak�mens galva � slēdzene? Varbūt Rābenlteins to pazaudēja me�ā, kad viņi kopā pa to bija staigāju�i? Viņ� iebāza roku frakas iek��kabatā un izņēma mazo plāksnīti. Mēģināts nav zaudēts.

�� Varbūt gribi �o? � Viņ� pielika plāksnīti galvai teju pie pa�a deguna.

Ieraudzījusi zelta gabaliņu, lauva noelsās, tad alkatīgi noklak�ķināja zobus un atvēra muti.

Prīmusa acis iemirdzējās. Tas bija risinājums! Vecais spogulis tie�ām zināja, kur noderēs �ī zelta plāksnīte, un deva tikai nelielu norādi. Tas bija viņa garā.

Prīmuss pastiepa roku un iebīdīja plāksnīti nezvēram starp zobiem. Tas zibenīgi satvēra mazo zelta gabaliņu. Ilkņi iebldījās caurumiņos, slēdzene noknak�ķēja, un akmens durvis ar krak�ķi atvērās.

Aiz tām bija milzīga zāle.

Plimai aizrāvās elpa.

��� Tātad tā bija atslēga? � viņa iesaucās. � Tas mazais zelta gabaliņ�, kuru tu atradi gravā? Kā tu to saprati?

��� Njā, � Prīmuss novilka. � Ar zeltu tie�ām var tālu tikt. Vismaz tā domā mans spogulis tornī.

Viņi iegāja zālē.

Tai bija astoņstūra forma. Griesti bija augsti un kupolveida. Zāle bija pilnīgi tuk�a, tikai pa�ā centrā slējās neliela kolonna, kura sniedzās aptuveni līdz gurniem.

�� Kur mēs esam nokļuvu�i ? � ievaicājās Prīmuss, kur� no�teikti bija gaidījis kaut ko pilnīgi citu. � �eit izskatās kā svētnīcā.

"�.nīcā �nīcā �nīcā", no sienām skanēja atbalss. Viņ� augstu pacēla mirdzo�o riekstu un devās apskatīt telpu, bet Plima lēnām tuvojās nelielajai kolonnai. Tā bija skaisti izrotāta, ar noapaļotu cokolu, kam vidus bija izgrebts kā ūdenstrauks. Viņa noglāstīja iedobumu, kas bija izklāts ar samtu.

�� �āds statīvs man gau�i labi noderētu, � viņa noteica. � Tad mana kristāla lode neparipotu pagaldē.

Pēk�ņi viņa izdzirdēja Prīmusa saucienu.

��� Hei, Plima! Nāc pie manis un paskaties!

��� Esi kaut ko atradis? � viņa ievaicājās.

��� Iespējams. Vismaz tā izskatās.

Viņa paraudzījās uz Prīmusu, kur� bija nostājies pie vienas no astoņām pils sienām. Burvju rieksta gaismā bija saskatāma glezna. Piegājusi pie tās, viņa saprata, ka tas ir sienas gleznojums, kas aiz�ņēma visu sienu. Plima pavērsa gaismu pret sienu un sajūsmā ap�lūkoja skaisto daiļdarbu.

Tajā bija attēlota brīnumskaista, jauna sieviete ar gariem ma�tiem, tērpusies baltā kleitā. Viņa dejoja naksnīgajā pļavā. Viņas slaidais un graciozais ķermenis �ķita lidināmies gaisā, ar izstiep�tām rokām viņa sapņaini lūkojās debesīs. Tur mirdzēja zvaigznes un mēness. Tomēr tas nebija tāds mēness, kādu parasti redzam naksnīgajās debesīs. Tas bija smalks sirpis. Tas spokaini aplieca dziļi melnu apli, kurā Prīmuss un Plima saskatīja jau pazīstamus vijumus.

��� Ko tas nozīmē? � Plima vaicāja. � Kas ir �ī brinumdaiļā sieviete?

��� Nezinu, � Prīmuss atbildēja. � Es arī viņu redzu pirmo�reiz.

��� Tu domā, ka viņa ir izveidojusi �o sirpi ?

Prīmuss sarauca pieri. � Tas mani pārsteigtu. � Viņ� atkā�pās soli un apgaismoja sienu pa labi un pa kreisi no gleznojuma.

��� Tātad tā kādreiz izskatījās Miglas lauki, � viņ� prātoja.

�� Tas bija pirms divpadsmit tūksto�iem gadu, kad sirpis vēl bija de�besīs. Paskaties! Tur, aug�ā, saskatāmas kalnu kores. Bet �eit! � viņ� norādīja uz padziļinājumu zālē. � Tas varētu būt Glieme�u strauts. Tikai Tum�ais me�s tolaik laikam bija tālāk uz rietumiem. Tur, kur pa�laik stiepjas Dad�u taka, augu�i vien da�i krūmiņi.

Plima piegāja tuvāk.

��� Vai zini, kas ir dīvaini? � viņa ievaicājās un samiedza acis.

��� Es, protams, varu maldīties, bet �ī sieviete izskatās caurspīdīga.

��� Tie�ām, � Prīmuss piekrita. � Tev taisnība. Pirmajā acu uzmetienā es to nepamanīju. Arī tērps �ķiet saplūstam ar nakti. Viss kļūst arvien noslēpumaināks. � Viņ� pagriezās un paskatījās uz mazo kolonnu. � Vai tu ari kaut ko atklāji ?

��� Nē, � Plima atbildēja. � Tur ir tikai cokols. Iespējams, kristāla lodei vai kaut kam tamlīdzīgam.

Prīmuss neticīgi pavērās apkārt.

"Ko?! Rāben�teins spēlējas ar kristāla lodēm? Negaidīti. Ma�nis dēļ � lai spēlējas." Viņ� apgaismoja arī pārējās sienas.

��� Kas tad tas? � viņ� iesaucās. � Tur, pretī ieejai! Viii tās ir durvis?

Abi satraukti metās pāri zālei. Viņi nostājās pie koka durvīm un nospieda rokturi. Durvis nebija aizslēgtas.

�� Tā varētu būt Rāben�teina darbistaba, � Prīmuss uz�traukti �ukstēja, aplūkojot telpu.

Viņi ieraudzīja milzīgu rakstāmgaldu, pie kura stāvēja ādas krēsls. Blakus bija nolikta rakstāmpults � smalka un augsta, ap�segta ar zīda drānu. Istabas stūros atradās vairāki dzelzs kroņluk�turi, no kuriem kā lāstekas nokarājās izkusu�ais sve�u vasks. Vēl �eit bija grāmatplaukts un daudz maģisku lietiņu, kuras pievērsa Plimas uzmanību. Pie pretējās sienas stikla rāmī�os karājās vairāki pergamenti. Jau iztālēm bija redzams, kas tajos attēlots.

�� Tu tikai paskaties! � Plima iesaucās, ieraugot zīmējumus. � Tas riebeklis arī dzen pēdas akmeņiem. Tāpēc viņ� mums at�ņēma grāmatu. Viņ� nevēlas, lai kāds viņu apsteigtu.

Prīmuss glu�i kā detektīvs pētīja zīmējumus. Visos bija attē�lota sirpja vidusdaļa � gan fragmentos, gan palielinājumā. Viņ� domīgi berzēja zodu.

��� Tā vien �ķiet, ka tev būs bijusi taisnība, � Prīmuss no�teica. � Rāben�teins jau veselu mū�ību pēta �o jautājumu. � Viņ� pielieca galvu un rūpīgi aplūkoja veidotos zīmējumus. � To�mēr nezin kāpēc man �ķiet, ka viņ� interesējas tikai par kādu noteiktu sirpja daļu. Pareizāk laikam būtu teikt � elementu.

�� Tie�ām? � Plima pārjautāja. � Un par kādu tie�i ele�mentu?

Viņa izlikās, ka pēta griestus. Viņu patlaban interesēja tikai viena lieta � viņa vēlējās iegūt skaistuma elementu, lai tas maksā ko maksādams. Rāben�teins bija iecerējis pilnīgi kaut ko citu. Viņ� nebija iekārojis ne bagātību, ne laimi, un pat ne skaistumu.

�� Viņ� iekārojis varu, � Prīmuss teica, norādot uz perga�mentu. � Tie visi ir sirpja vidusdaļas pētījumi. Tas ir varas ele�ments, un tie�i tāpēc Rāben�teins ir �eit.

Tad viņ� paraudzījās pa labi, kur bija novietots vēl kāds per�gaments.

��� Kas tas varētu būt par plānu?

Zīmējums līdzinājās Plimas vecajām filca �ībām.

��� Tas ir Mēnessgaismas ezers, � viņa atbildēja. � Skats no aug�as.

��� Ezers? � Prīmuss atkāpās soli. Viņ� to nebūtu apjautis. Viņ� cie�i samiedza acis. � Vai tie�ām Rāben�teins uzskata, ka lauskas varētu būt ezera dzelmē?

Viņa paraustīja plecus.

��� Protams! � viņ� iesaucās. � Tāpēc viņ� jaunā Mēness naktī stāvēja laivā un tik dīvaini lūkojās dzelmē. Viņ� meklēja dzi�ļumā mirdzo�ās lauskas!

Plima staroja.

��� Brīni�ķīgi! � viņa priecājās. � Tagad mēs zinām, kas mums darāms tālāk. Mēs lidināsimies virs ezera un meklēsim iz�gaismotas vietas. Mums no aug�as pavērsies daudz pla�āka ainava. Tu apsekosi ezera kreiso pusi, bet es meklē�u labajā pusē. Protams, varam arī samainīties vietām. Lai Rāben�teins vizinās savā rieksta �aumalā un lūkojas viļņos. Mums ir priek�rocība!

Te Plima aprāvās.

��� Tīrās muļķības! � viņa norūca. � Lauskas mirdz tikai jauna Mēness naktī. To es biju aizmirsusi. Mums jāgaida vēl �etras nedēļas, līdz tā atkal iestāsies. � Viņa sarūgtināta paraudzījās uz Prīmusu. � Bet citādi mēs neko neatradīsim. Ezers ir ļoti liels. � Viņa aizvēra acis un no�ukstēja: � �etras nedēļas!

�� Jā gan, � Prīmuss piekrita. � Tas tie�ām ir ilgi. � Viņ� nogrozīja galvu. � �ja vien būtu iespējams iztēloties, ka tās laus�kas tie�ām tur ir.

��� Ko tu gribi teikt?

��� Pieļauju � Rāben�teins tic, ka tās tur tie�ām ir. Tā tas va�rētu būt, tomēr rakstiska apstiprinājuma tam nav. Lai gan � grūti noticēt, ka divpadsmit tūksto�os gadu neviens nebūtu ievērojis gaismu Mēnessgaismas ezera ūdeņos. � Viņ� pasmaidīja. � Vis�ticamāk, Rāben�teins nokļuvis uz nepareizām pēdām. Nāc, � viņ� teica, � paraudzīsimies, ko vēl varam �eit atrast.

Viņi devās katrs uz savu pusi. Prīmuss pievērsās rakstāmgal�dam, bet Plima pētīja grāmatplauktu. Pēc brī�a atskanēja �aboņa. Prīmuss pacēla acis un ieraudzīja, kā Plima ņēma no plaukta da�ā�das lietiņas un stūķēja tās savā somā.

��� Klau, � viņ� no�ņāca. � Ko tu tur dari?

��� Ak, es tikai �o to aizņemos, � atskanēja �ukstus atbilde.

��� Aizņemies? Tu ta�u zodz!

��� Padomā par to citādi. Viņ� pat nepamanīs, ka kaut kā trūkst. Turklāt viņ� pats arī zog, vari man ticēt. � Viņa piecēlās un devās pie rakstāmpults. � Piemēram, �is lakats. Tu ta�u ne�mēģināsi man iestāstīt, ka tas ir viņa garderobes piederums.

Plima norāva lakatu no pults un iespiedzās. Tad sastinga.

��� Lūk, kur grāmata, � viņa �ukstēja. � Es to atradu. Primuss pameta savu nodarbi. Tie�ām! Tā bija grāmata, kuru

viņi tik kaismīgi bija meklēju�i. Plima atvēra grāmatu, un abi lasīja virsrakstu.

NEZĀĻU VALSTĪBAS LEĢENDA MĒNESS SIRPIS UN TĀ MAĢISKIE ELEMENTI

Plima piebīdīja riekstus tuvāk grāmatai.

��� Skat, kas tālāk rakstīts.

Lapas apak�malā bija �āds uzraksts

PROFESORA, DOKTORA MAGNUSA ULMES PĒTĪJUMU APKOPOJUMS.

Plima visu jau bija izlēmusi.

��� Grāmatu mēs ņemsim līdzi. Tikai nesāc runāt par netīro sirdsapziņu. Tavs vecais draugs Rāben�teins zog visu, kas tam no�nāk nagos. Varbūt tu domā, ka �o grāmatu profesors Ulme viņam uzdāvinājis vārdadienā?

��� Protams, mēs to ņemsim līdzi, bet tagad gan pa�ķir tālāk. Plima asi paskatījās uz viņu, tad demonstratīvi lēnām pār�ķīra

nākamo lappusi. Bet kas tad tas? �is objekts nekādi nevarēja būs saistīts ar Mēness sirpi. Tas drīzāk līdzinājās skursteņa zīmē�jumam. Viņa pārsteigta �ķīra lapu pēc lapas. Tomēr arī tajās bija tikai cilindriski dūmeņi, līdz beidzot viņi atvēra cauruļu un labirintiem līdzīgu tuneļu zīmējumus. Ledus ķēniņa balle � bija rakstīts uz kāda plāna.

��� Kas, ellē, ir ledus ķēniņ�? � Plima vaicāja. � Biju pārlie�cināta, ka grāmata ir par Mēness sirpi!

Prīmuss kodīja apak�lūpu.

��� Arī es tā domāju. Tomēr man ir zināmas aizdomas. Vai at�ceries grāmatu, kuru atradi bibliotēkā? Nu, atceries � ar stāstiem par juku�ajiem ceļotājiem. Ko tas vīrs bija redzējis, kad klīda pa Sēra kalnu korēm?

Plima izbīlī sarāvās.

��� Cietoksni, � viņa izspēra. � Tās ir cietok�ņa skices. Tātad tas vīrs nemaz nebija tik ļoti sajucis. Viss viņa stāstītais bija patiesība. Tur, aug�ā, tie�ām ir skursteņi, kuri stiepjas zemes dzīlēs.

��� Tie�i tā, � Prīmuss sazvērnieciski noteica. � Tātad vēs�tures grāmatās ir meli, ka Nezāļu valstība pastāv vien astoņsimt gadu. Tur, aug�ā, ledājos jau mū�īgi kāds ir dzīvojis. Es varu derēt, ka tas, kas tur dzīvoja, lai arī kas tas būtu, noteikti ir Mēness sirpja radītājs.

Cietok�ņa plāniem sekoja neskaitāmi senu leģendu pieraksti un teju aizmirstas teikas. Profesors Ulme tās lielākoties bija savā�cis ciematos ap Svina kalniem. Stāstītāji bija sirmgalvji un eremīti, kuri atcerējās notikumus, par kuriem pilsētās jau sen visi bija aiz�mirsu�i. Lai gan �īs leģendas bija at�ķirīgas, kopīgs tām bija viens: ikvienā bija stāsts par Mēness sirpi.

Viņi steidzīgi pārskatīja visas lapas. Vīlusies Plima secināja, ka par noslēpumaino vietu, kur varētu būt meklējamas Mēness sirpja lauskas, nebija ne vārdiņa. Viņa drud�aini �ķīra tālāk. Kad viņi bija izlasīju�i visu par kalnu gariem un māņticību, beidzot at�rada kādu teiku par pakalnu valsti. Lai gan �is stāsts bija diezgan neticams un tikai �ķietami bija saistīts ar sirpi, tomēr lika Prīmusam aizdomāties. Viņ� vēlreiz uzmanīgi to pārlasīja.

Teika bija par zemnieku, kur� bija palīdzējis nelaimē nokļu�vu�am, vecam koboldu vīriņam. Viņ� bija palicis guļam zem no�kritu�a koka un iestrēdzis tā zaros. Tā vajadzētu justies, kad uzkrīt Mēness sirpis, esot teicis kobolds, kamēr zemnieks viņu atbrīvojis. Prīmusam �is teikums bija ļoti vērtīgs. Bet vēl svarīgāks bija tas, kas bija rakstīts tālāk: Mazais vīriņ� pateicās ar da�ādiem laba vē�lējumiem un pasniedza zemniekam tabakas pīpi, kuru tas vienmēr nēsāja sev Ildzi. Tomēr tie�i �ai dienā notika kaut kas dīvains. Ikreiz, kad zemnieks ar �o pīpi devās pāri laukiem, kādā pakalnā atvērās vārti.

Prīmuss pārsteigts pacēla galvu. Vai tas varētu nozīmēt, ka slepenās durvis var saskatīt tikai tie, kuriem pieder kāds koboldu priek�mets? Viņ� pameklēja somā dīvaino pogu. Tā noteikti kād�reiz bija pie�ūta kalnu kobolda jakai. Protams, �o pogu viņam uz�dāvināja nevis kobolds, bet gan putnubiedēklis� Varbūt tā tomēr darbojas?

��� Ko tu darīsi ar to veco pogu? � Plima vaicāja.

�� Ak, neko, � viņ� īsi atbildēja un atkal ielika pogu somā. � Man tikai kaut kas ie�āvās prātā.

Viņi �ķīra tālāk grāmatu. Lapu pēc lapas, teiku pēc teikas. To�mēr, lai arī cik ļoti Prīmuss ar Plimu nopūlējās, nekur nebija ne mazākās norādes par maģisko lausku atra�anās vietu. Vai tie�ām tās bija neglābjami zudu�as? Viņi kļuva arvien nepacietīgāki. Ce�rība jau �ķita zudusi, kad beidzot � grāmatas pa�ās beigās viņi atrada dīvainu dzejoli. Jau pēc pirmajām rindiņām Plimai aizrā�vās elpa. Viņa ar īk�ķi norādīja uz zāli, kur atradās sienas glezno�jums, tad paraudzījās uz Prīmusu. Viņ� pamāja. Tad abi sāka lasīt dzejoli.

Tas bija traģisks mīlas, cie�anu un tum�u darījumu apraksts. Sensenos laikos, kad Zeme vēl bija pavisam jauna, pāri naksnīga�jiem laukiem gāja kāda feja. Viņa bija visskaistākā no visām, kādas līdz �im mitu�as �ai valstībā. Viņas tērps bija no maigas miglas un mati � baltu dūmu plīvurs. Viņa aizmirsusies dejoja Mēness gaismā, kuru ļoti mīlēja, bet kura stari viņai sagādāja necie�amas sāpes. Jo pilnāks bija Mēness, jo spēcīgāk dedzināja tā gaisma. Kad Mēness sāka dilt un tuvojās jauna Mēness nakts, feja laimīga dejoja tievā Mēness sirpja gaismā, priecājoties par tā veidolu. Jaunā Mēness sagādātās sāpes bija pacie�amas.

Tomēr tur bija vēl kāds � noslēpumains stāvs ar ledus kroni galvā. Viņ� uzmanīgi klausījās viņas vārdos un perināja velni�ķīgu plānu, lai sagūstītu viņu. Un notika tā � kādu nakti, kad pie de�besīm bija redzams jaunā Mēness �aurais sirpis, feja aizmirsusies dejoja tā gaismā un tā stari vairs pēk�ņi nesagādāja sāpes. Dien�vidu vēj� feju brīdināja, bet bija jau par vēlu. Feja tika notverta un zuda uz neredzē�anos. Tomēr tad notika kaut kas, ko neviens ne�bija gaidījis. Mēness sirpis nokrita no debesīm un sa�ķīda sīkās druskās. Tam bija katastrofālas sekas. Zeme nodrebēja, sa�ķēlās un iestājās teju bezgalīgs ledus laikmets. Tikai pēc tūksto�iem gadu tā atkal spēja uzplaukt.

��� Paskat tik! � Prīmuss murmināja. � Mēness sirpis bija tikai lamatas. Nekas cits, tikai lamatas. Tagad man viss ir skaidrs.

��� Vai tu domā, ka tas bija vajadzīgs tikai fejas sagūstī�anai?

��� Protams, � Prīmuss apstiprināja. � �is kāds piemānīja feju, likdams tai domāt, ka pie debesīm spīd īstais Mēness sirpis. Bet tā nebija. Bija jauna Mēness nakts, un no īstā Mēness nebija ne vēsts! Tigad es saprotu, kāpēc tā lauska manās mājās mirdz tikai reizi mēnesī. Tas bija īpa�i izveidots tikai jauna Mēness nak�tij. Ļoti rafinēts plāns, visu cieņu.

��� Kam visu cieņu? � Plima tincināja.

Prīmuss at�ķīra grāmatas sākumu, kur bija cietok�ņa plāni. Uz�ķīris lapu ar kādām aprisēm, viņ� norādīja uz virsrakstu Ledus kēnina halle.

��� Viņam, � viņ� noteica. � Lai gan varētu būt, ka tolaik arī citiem uz galvas bija ledus kronis. � Prīmuss apsēdās uz rak�stāmgalda. � Man �au�alīgi interesē, kas ar viņu ir noticis. Lai gan to mēs diez vai kādreiz uzzināsim. Tikpat niecīgas izredzes ir uzzināt, kas noticis ar feju.

��� Laikam tie�ām viss ir noticis tā, kā tu stāstīji. � Plima plātījās ar rokām. � Re�ģis bija no tumsas, lai nebūtu redzams naksnīgajās debesīs.

��� Tie�i tā, � viņ� apliecināja. � Turklāt pavedino�ie ele�menti, no kuriem tika veidots sirpis, paveica visu pārējo. Nelī�dzēja pat dienvidvēja brīdinājumi. Patiesībā fejai bija jānojau� kāda viltība, jo Mēness gaisma pēk�ņi nesagādāja sāpes.

Plima apsēdās Rāben�teina ādas krēslā un uzlika kājas uz galda.

��� Bet kāpēc tad tas pēk�ņi nokrita no debesīm?

��� Varbūt ledus ķēniņ� zaudēja modrību, � Prīmusam at�bilde bija gatava. � Vai arī mākoņi aizklāja iMēnesi. Pie manis arī akmens ta�u nokrita uz grīdas, kad tu aizstājies priek�ā logam.

�� Ja tas tie�ām tā ir, � viņa noteica, � tad pārējiem gaba�liem kaut kur ir jābūt. Nevar būt, ka tos būtu grūti atrast.

Negaidīti atskanēja dobji klaudzieni.

��� Dzirdēji? � Prīmuss vaicāja.

Plima papurināja galvu un no�āvājās. � Es neko nedzir�dēju. � Viņa izklaidīgi paņēma grāmatu un ātri �ķīra lapas. Pēk�ņi no tās izslīdēja sadzeltējusi zīmīte.

��� Kas tad tas? � Prīmuss vaicāja.

Plima atlocīja lapiņu.

��� Nav ne jausmas. Varbūt piezīmes Ulmes stāstu sakopoju�mam. Ņem, tu labāk saproti �os senos rakstus.

Prīmuss noliecās un paņēma lapiņu, tad vīlies atmeta ar roku.

�� Tas nav nekāds apraksts, te ir tikai kaut kāds rēķins. Tas izrakstīts Ulmem, un prasītāji ir pakalnu koboldi. � Prīmuss izbrīnījies sarauca uzacis. � Dārgi gan viņi ņem. Pieprasīju�i 120 zelta monētas.

��� Ko viņ� ir pircis?

��� Neko. Ulme lūdzis salabot pasta pievadu, kas veda no torņa zem Miglas laukiem� � Viņ� aprāvās.

�� Jā? � Plima pajautāja un saslējās. � Zem Miglas lau�kiem� Un tālāk?

Prīmuss sēdēja ar vaļā muti. Galīgi samulsis, viņ� paraudzījās uz Plimu un lēnām lasīja:

"� zem Miglas laukiem gar Mirdzo�o ezeru līdz Hoenveisai."

��� Kur?! � viņa iesaucās.

Prīmuss nolēca no galda un rādīja Plimai rēķinu.

�� Skaties, lasi pati. Te rakstīts Mirdzo�ais ezers.

��� Viss skaidrs! Lauskas guļ Mēnessgaismas ezerā! Tagad mēs zinām, kāpēc Rāben�teins tur klīst.

Prīmuss papurināja galvu.

��� Es pastāvīgi lidoju �ai apkaimē, bet nekad neesmu redzējis tur mirdzumu. Kāpēc tie�i koboli to ir redzēju�i? Ļoti dīvaini. � Viņ� savilka lūpas un paskatījās griestos. � Kaut kas te nav kār�tībā.

��� Tad tas ir cits ezers, � Plima teica. � Kā tev �ķiet?

��� Es arī par to iedomājos, tomēr nekur tuvākajā vai tālākajā apkaimē es nezinu citu ezeru. Nu, labi, � viņ� piebilda, � iespē�jams, Svina kalnos ir kāda apslēpta ūdenstilpe, bet gar to neved pasta pievads.

Viņ� pasniedza Plimai mazo lapiņu un domīgs soļoja �urpu turpu.

��� Kur tas ezers var būt? � viņ� murmināja. � Pie Miglas lau�kiem tā noteikti nav, �o apkaimi es pazīstu kā savas vestes kabatu.

��� Arī Tum�ajā me�ā tas nevar būt, � Plima piebilda. � Vis�maz es no aug�as neko neesmu redzējusi.

Prīmuss pamāja. Tad palūkojās uz viņu ar caururbjo�u un pē�to�u skatienu.

��� Kā tu to domā?

��� Ko domāju? � Plima attrauca. � No aug�as, no gaisa, protams. Es gan neesmu varējusi saskatīt visu, kas atrodas zem biezās lapotnes.

Prīmuss stāvēja kā sastindzis. Tad satrūkās, kā zibens ķerts.

��� Tas ir īstais! � viņ� sauca. � Tu esi atrisinājusi �o mīklu!

��� Man prieks, � viņa noteica. � Varbūt paskaidrosi ?

��� Ezers! � Prīmuss izspēra. � Nav brīnums, ka mēs par to neko nezinām. To no aug�as nevar redzēt, bet tikai no apak�as. Vai tu saproti, par ko es runāju?

��� Nē, nenieka.

Prīmuss iepleta acis.

��� Noteikti ir kāds pazemes ezers. Kāds ezers, par ko zina tikai koboldi, kuri veido pasta pievadus. Tagad es saprotu, par ko runāja Mīklu saknīte. Viņa runāja par otro pusi! Par apgriezto vietu, kur debesis atrodas uz zemes. � Viņ� savilka dūres. � Tā runāja par pazemes ezeru. Mirdzo�ais ūdens noteikti ir debesīs � otrā pusē. � Viņ� pakasīja degunu. � Tikai tie koki, � viņ� runāja it kā ar sevi. � Kas tā par norādi uz kokiem, kuri aug no aug�as uz leju?

Plimas acis kvēloja.

��� Man vienalga, kas tie par kokiem! Mums ar steigu jādodas uz koboldu eju un jāsameklē �is pazemes ezers. Kur ir tava Mag�nusa Ulmes karte?

Viņ� aptaustīja kabatas.

�� Tikai tā man pietrūka. Tā ir aug�ā, tornī.

�� Tā mums vajadzīga! � Plima sauca. � Citādi mēs apmaldīsimies labirintā un neko neatradīsim. � Tad kritiski noteica: � Ak, �ausmas! Mēs ta�u nezinām, kā atvērt �īs durvis.

��� Pagaidi, man ir kāda nojausma. Manuprāt, vajag tikai�

Atkal atskanēja klaudziens.

�� Tagad ari es dzirdēju, � Plima �ukstēja. � Kāds ir biblio�tēkā.

��� Nāc, � viņ� no�ņācās. � Mums ātri jāpazūd. Zīmīti ņemsim līdzi.

Abi izlavījās no istabas.

Tomēr, �ķērsodami lielo zāli, viņi atkal saklausīja soļus. Prīrnuss ielūkojās ejā un saskatīja gaismu. Tā spīdēja kāpnēs un tuvo�jās. Pēk�ņi iestājās klusums.

Bridi nekas nenotika.

Tad viņi dzirdēja Rāben�teinu pilnā kaklā kliedzam:

��� Ielau�anās! Slepkavība! Nodevība!

Plima jau bija uzlēkusi uz slotas. Viņa iedarbināja motoru un paraudzījās uz Primusu, kur� ar riekstu rokā skrēja pie sienas glez�nojuma.

��� Ko tev vajag no tās gleznas? � viņa kliedza. � Taisies, ka tiekam!

Rāben�teins skrēja pa eju kā plēsts. Tomēr viņ� nebija rēķinā�jies ar lielo akmens durvju sarga pienākuma apziņu. Tie�i viņam deguna galā tās aizvērās.

��� Kur atslēga? � viņi dzirdēja sarga uzsaucienu.

��� Ak tu nolādētais slīmest, � Rāben�teins ārdījās, � es tevi lik�u patriekt!

��� Bez atslēgas iek�ā netiek, � atbilde bija skaidra.

Plima jau bija pacēlusies gaisā, tad vēl reizīti aplidoja ap mazo kolonnu, gaidot, kad Prīmuss ar mazo gaismeklīti aplūko gleznu.

��� Vai tu vari beidzot atrauties no tās bildes? � viņa spiedza, ar vienu roku stūrējot slotu, ar otru kravājoties somā. Viņa veikli izcēla kādu ampulu ar uzrakstu Burvju smiekli.

�� Tā, draudziņ, � Plima uzvaro�i smaidīja. � Nāc nu. Tū�līt piedzīvosi lielāko brīnumu mū�ā.

Tostarp Prīmuss cie�i pie gleznas pielika mirdzo�o riekstu un drud�aini pētīja krūmājus dibenplānā. Tad skaļi uzgavilēja.

��� Es viņu atradu! � viņ� iekliedzās, kad Plima pielidoja pie viņa. � Es ieraudzīju viņa kroni! Melna ēna gleznas diben�plānā � krūmājā. Ledus ķēniņ� ir gleznā!

Tai brīdī akmens durvis ar sparu atvērās.

��� Prīmus! � Rāben�teins auroja. � Nedomā, ka varēsi no manis izsprukt sveikā.

��� Tu no manis ari ne, � no aug�as atskanēja balss.

Rāben�teins pacēla galvu. Piķējo�ā lidojumā no griestu velves

tie�i viņam virsū brāzās Plima. Viņai rokā uzmirdzēja maza pude�līte.

��� Prīmus, laidies! � viņa sauca, izkaisīdama virs Rāben�teina pudelītes saturu. Viņ� atlēca sāņus kā kaķis. Halle nodre�bēja, kad pudelīte sa�ķīda uz grīdas. Telpu piepildīja necie�ami smirdīgi putekļi. Vien Rāben�teins palika neskarts. Aizlicis roku priek�ā mutei, viņ� klepoja un �ķaudīja.

�� Velna milti, � Plima �ķendējās un laidās uz izeju. � Viss darbs kaķim zem astes.

Prīmuss jau bija pārtapis.

��� Plima! � viņ� sauca. � Mums jālai�as pa kāpņu telpu.

��� Pat neceri, tu, mazā, smirdīgā ragana, � Rāben�teins sauca, aizgrūzdams smagās akmens durvis.

Plima izspieda pēdējos spēkus no savas slotas. Ar kauco�u motoru viņa iz�āvās starp Rāben�teinu un durvju aili tie�i uz vītņu kāpnēm. Teju plīsdams dusmās, Rāben�teinās metās viņai nopakaļ. Tostarp Prīmuss jau skrēja aug�ā pa kāpnēm. Aiz viņa dārdēja Plimas slota. Aizlidojis garām lielajam rakstāmgaldam, viņ� mēģināja sasaukt Plimu.

��� Bremzē, Plima, bremzē! Atliku�i �etri līkumi!

Zvārodamies un noreibu�i viņi sasniedza bibliotēku.

Plima vispirms centās orientēties.

��� Logs ir aug�ā, � Prīmuss sauca. � Kā tu domā � varēsi tam izlidot cauri ?

Plima saņēma zobos somas rokturi un noliecās pāri stūrei.

��� Pa�katī�imie�!

Jumta stikli drebēja un �ķindēja, kad Plima iedarbināja mo�toru uz pilnu jaudu. Viņa apmeta līkumu, ieskrējās un taisnā stiepienā traucās aug�up. Par mata tiesu viņa izstūrēja savu motorslotu cauri logam un jau ārā skaļi iesaucās JIPlīīī\\ Arī Prīmuss uzgavilēja. Viņ� panāca Plimu, notupās uz motorslotas stūres, un tā viņi trauca pāri galvaspilsētai.

Me�onīgā ātrumā viņi pārlaidās pāri Mēnessgaismas ezeram un devās tie�i uz Miglas laukiem. Nākamais mērķis bija tornis, kur atradās senā karte. Jau no ezera krasta bija saskatāmi vecie mūri uz augstākā pakalna. Plima lidoja, cik ātri vien spēdama. Pirms torņa viņa nolaidās mazliet zemāk, apmeta līkumu un sāka strauji celties aug�up. Torņa istabiņā Prīmuss nolēca no stūres, izpleta spārnus un planējo�ā lidojumā laidās tie�i pie galda.

Spogulis atvēra acis.

��� Zelts ta�u atver visas durvis un vārtus, vai ne? � Prīmuss vaicāja, vandīdamies pa kartēm. � Paldies par norādi.

Tad Prīmuss devās atpakaļ pie loga. Plima vēlreiz aplidoja torņa istabiņu.

��� Es atradu karti, � Prīmuss viņai uzsauca. � Seko man! Es zinu, kur ir durvis.

Viņ� noliecās uz priek�u. Tagad abi laidās taisni lejā no torņa. Dārzā Snigs, kā vienmēr izsalcis, meklēja kaut ko ēdamu savā komposta kaudzē. Vēja ātrumā sikspārnis aiztraucās tam pāri gal�vai. Pirms ķirbītis kaut ko paguva pateikt, sekoja nākamais trie�ciens. Pāri aiztrauca Plima uz savas motorslotas, uzdeva gāzi un atstāja ķirbi varenā dūmu mākonī.

��� Ē! Vii tas bija sasveicinā�anās vietā, kad esmu atkal atgrie�zies mājās? � Snigs klepoja. � Tas drīzāk bija naktsmiera trau�cējums!

Viņ� uzlēca uz dārza mūrī�a un redzēja tikai Prīmusu pazūdam nakts tumsā. Plima sekoja viņam pa pēdām.

��� Nupat es vairs neko nesaprotu, � Snigs norūca. � Viņa atkal dzenas pakaļ Prīmusam? � Viņ� brīdi padomāja. � Varbūt tur ir kaut kas ēdams?

Viņ� nolēca no mūrī�a un lēca viņiem pakaļ pa zāli.

Tostarp Prīmuss un Plima jau bija aizkļuvu�i līdz trim maza�jiem pauguriņiem me�malā. Tie�i �eit pirms da�ām dienām Prī�muss bija vērojis kobolus, tepat viņu bija pārsteigusi Plima. Viņ� izņēma no kabatas pogu, pacēla to virs galvas un skrēja apkārt pir�majam pakalnam. Plima dziļā izbrīnā viņu vēroja.

��� Tu domā, ka �ādi atvērsi durvis?

��� To mēs tūlīt redzēsim, � viņ� atbildēja. � Esmu gandrīz pārliecināts, ka �eit slēpjas kāds gau�ām vienkār�s triks.

��� Triks? � Plima izstiepa kaklu, kad Prīmuss pazuda aiz paugura. � Tu nevari izteikties skaidrāk?

Aiz pakalna ierunājās Prīmuss:

�� Jāizmanto kaut kas, ko uzdāvinājis kobolds, vai arī� Prī�muss parādījās no otras puses un ripināja saujā pogu. � �vai arī kas kādreiz piederējis koboldam. Tas noteikti saistīts ar kādu burvju triku. Tici nu man.

Viņ� paraustīja plecus un apskatīja pakalnu. Tajā nekas nebija mainījies ne par mata tiesu.

��� Kādā Ulmes stāstā tas bija aprakstīts, � viņ� apliecināja. Tad ar nopietnu sejas izteiksmi skrēja pie blakus pakalna.

�� Varbūt esmu kaut ko nepareizi sapratis. Vēl ātri pamēģi�nā�u pie nākamā, un, ja tur nedarbosies, man aug�ā ir vēl�

Pēdējie vārdi tā arī palika nepateikti. Pēk�ņi it kā no nekurie�nes iemirdzējās vārga gaismiņa. Prīmuss sastinga. Tad triumfējo�i iekliedzās. Plima stāvēja ar atvērtu muti. Viņa neticēja savām acīm. Pakalna nogāzē iezīmējās smalkas, mirdzo�as durvju ailes aprises. Prīmuss metās skriet.

Jo tuvāk viņ� nāca pakalnam, jo skaidrākas kļuva durvju apri�ses. Beidzot pazuda gan zāle, gan niedres, un parādījās koka durvis.

Plima sekoja viņam pa pēdām.

��� Kaut kas neaptverams, � viņa �ukstēja. � Vai tā var at�vērt visas durvis?

��� �ķiet, ka jā, � Prīmuss staroja. � Tikai jāzina, kur tie�i tās apslēptas.

��� Un ko mēs darīsim tagad ?

��� Kā � ko darīsim? � Viņ� pamāja ar galvu uz durvju pusi. � Iesim iek�ā. � Tad pacēla roku un pagrūda durvis.

Tās atvērās. Piepildījās Primusa viskvēlākā vēlē�anās. Viņ� raudzījās apgaismotajā ejā, kura veda slīpi lejup. Pretstatā pla�a�jam tunelim, kurā Prīmuss bija nokļuvis iepriek�ējā naktī, �is bija drīzāk �aurs un zems. Griestus balstīja ozolkoka baļķi, tuneli ap�gaismoja nelieli gaismekļi. Kāds kobolds ar resnu vēderu vispirms neizpratnē raudzījās uz viņiem, tad piecēlās pirkstgalos un vēci�nāja Prīmusam deguna galā laternu.

�� Jūs arī esat ielūgti ?

Prīmuss aizturēja elpu, saknieba lūpas un paraudzījās uz Plimu.

�is jautājums bija viens no tiem, uz kuriem Plimai atbilde ne�bija ilgi jāmeklē.

��� Protams, � viņa augstprātīgi atteica. � Viņi jau sen mūs gaida. Mēs gribējām ierasties jau daudz agrāk, bet tu jau gan zini, kā tas ir. Saistības un termiņi. Vienmēr kaut kas kaut kur notiek� Vienmēr viens un tas pats.

��� Būs jau labi, � sargs tikai norūca. � Tomēr tavu plark�ķi atstāsi ārpusē. � Viņ� norādīja uz Plimas motorslotu.

��� Ko tas nozīmē? � Plima aizkaitināti iesaucās. � Pat ne�domā�u. To es ņem�u līdzi! � Viņa kratīja pirkstu koboldam pie deguna. � Vai tu maz zini�

Prīmuss parāva viņu sāņus.

��� Labāk atstāj, � viņ� uzstāja. � �aurajā tunelī to tāpat nevarēsi izmantot.

��� Ak tā? � viņa pikti nomurmināja. � Un kur es to no�lik�u? Tu tie�ām domā, ka es to atstā�u mētājamies uz lauka?

��� To ta�u neviens nenozags, � Primuss dro�ināja. � Atstāj to krūmājā. Vienkār�i noliec, atpakaļceļā mēs to savāksim.

Plima sapīkusi noelsās. Ļoti negribīgi viņa noslēpa slotu krūmā, tad ievilka galvu plecos un iegāja tunelī.

�� Ja tās tur nebūs, � viņa garāmejot piedraudēja sargam, � tu redzēsi debesu brīnumus. Mēs tomēr esam goda viesi\

Primuss bezpalīdzīgi aizvēra acis.

Viņi bija paspēru�i vien da�us soļus, kad aiz muguras pavēlo�i iebrēcās kobolds:

��� Stāt! Apstājieties!

Viņi saskatījās. Plima saviebās, un abi lēnām apgriezās. Rokas sānos iespiedis, koboldu sargs stāvēja pie ieejas durvīm.

��� Vai tas arī ir no jūsu kompānijas? � viņ� vaicāja, rādīdams uz kaut ko lejā.

Uz sliek�ņa stāvēja Snigs, kur� visus uzlūkoja lielām acīm. Primuss atviegloti uzelpoja.

�� Jā, � viņ� teica. � Tas ir mūsu draugs. Gandrīz aizmir�sām viņu.

Snigs aizspraucās garām sargam, kur� beidzot aizvēra durvis.

Tikko durvis aizvērās, to aprises pazuda no pakalna nogāzes. Kur tikko bija ieeja, atkal zēla lekna zāle. Neviens nebija redzējis nakts tumsā notieko�o izrādi. Neviens nebija redzējis durvis atve�ramies un trijotni ieejam koboldu impērijā. Neviens, izņemot vārnu baru. Tās riņķoja virs pakalna dro�ā attālumā, tad vēja āt�rumā aiztraucās Hoenveisas virzienā.

TunElis veda arvien dziļāk. Gaiss bija vēss, oda pēc māliem un vecām koku saknēm. Snigs spriņģoja nopakaļ abiem, kuri salieku�sies steidza uz priek�u. Ceļu izgaismoja virknē salikti gaismekļi. Prīmuss pacēla galvu un paklauvēja pa vienu gaismekli. Viņa pie�ņēmums apstiprinājās. Tur, iek�ā, bija mirdzo�ais burvju rieksts.

"Praktiska lietiņa," viņ� nodomāja. Ugunsgrēks no tā izcelties nevar. Neizprotams bija fakts, ka viņ� līdz �im nebija dzirdējis par �iem mirdzo�ajiem burvju riekstiem. Tad viņ� devās tālāk � ar�vien dziļāk un dziļāk.

Pēc da�iem desmitiem soļu eja ieurbās masīva kalnu ie�a slā�ņos. Sienas bija rūpīgi nogludinātas, arī uz grīdas bija saskatāmi ie�u slāņi. Tuneļu būvē un akmens apstrādē koboldi bija tie�ām nepārspēti meistari. Aiz nākamā pagrieziena eja sadalījās vairākos virzienos � pa labi, pa kreisi un taisni. Trijotne apstājās.

�� Jāpaskatās, pa kuru ceļu mums jādodas, � Prīmuss ieteica.

Viņ� izņēma karti, notupās un izklāja to uz grīdas.

�� Ak kungs, � Plima novaidējās. � Kāds mud�eklis!

�� Vai drīkstu uzzināt, kurp jūs vispār dodaties? � ievaicājās Snigs un jautājo�i palūkojās uz viņiem.

��� Mēs meklējam ezeru, � Prīmuss atbildēja. � Vai esi kaut ko dzirdējis par ezeru zem Miglas laukiem?

��� Ezeru? Es domāju, ka jūs esat ielūgti viesībās. � Ķirbis sapīka. � Tas sargs pie durvīm kaut ko teica par ielūgumu.

�� Jā gan, � Prīmuss attrauca. � Bet mēs tur neiesim. Tas bija neliels pārpratums. Mēs �eit meklēsim pazemes ezeru. � Viņ� paraudzījās uz Snigu. � Varbūt tev ir kāda ideja, kur tāds varētu būt?

Ķirbis klusēdams zvalstījās no viena sāna uz otru. Prīmuss klusu norūca un atkal pievērsās kartei.

��� Skat, � viņ� teica Plimai. � �eit mēs esam patlaban. � Viņ� ievilka mazu krustiņu un ar pirkstu vilka līdzi smalkai līnijai kartē. � Esam izgāju�i pa garo eju, �eit nogriezu�ies un pa�laik esam krustojumā zem me�a malas.

Prīmuss domīgi palūkojās apkārt.

��� Manuprāt, mums vajadzētu doties pa kreisi. Kartē eja tālāk pagrie�as uz dienvidiem. � Viņ� pieliecās tuvāk kartei. � Tās varētu būt alas? Ko nozīmē �ie aplī�i?

��� Aplī�i, riņķī�i, bumbulī�i, � Plima trallināja. � Manu�prāt, mums vajadzētu iet pa labi.

��� Pa labi ? � Prīmuss domīgi sarauca degunu.

�� Jā, � viņa atbildēja. � Pa labi.

��� Kāpēc tie�i pa labi ?

Plima spītīgi izstiepa apak�lūpu.

��� Vienkār�i tāpat, � viņa noteica. � Man tā patīk!

�� Nē, nē, � Prīmuss iebilda, uzsitot ar pirkstu pa karti. � Tā mēs aiziesim galīgi nepareizi. Mums jāiet tur.

Abi noliecās pie kartes un sāka sirdīgi strīdēties. Pēc kāda laika arī ķirbis pievienojās kartes pētījumiem. Viņ� ziņkāri un ar dziļu izpratni aplūkoja tuneļu karti. Viņ� liecās arvien zemāk un zemāk.

�� Snig, � Prīmuss uzsauca. � Nost no kartes. Mēs neko neredzam.

Ķirbis atlēca atpakaļ.

�� Ja vēlaties zināt manas domas, es ietu taisni. Ezers noteikti ir tur. � Viņ� parādīja uz lielo traipu, kuru Prīmuss uzskatīja par tintes kleksi. � Bet, kārtīgi apdomājot, vismīļāk es ietu mājās. Ko jūs vēlaties pasākt nakts vidū pazemē, pie ezera?

Prīmuss stingi lūkojās uz olveida plankumu. Pēk�ņi viņam kā zvīņas nokrita no acīm.

��� Protams! � viņ� iesaucās. � Snig, ko mēs bez tevis iesāktu. � Viņ� uzsita Snigam pa galvu. � Aiz trim kokiem ne�redzējām me�u.

Arī Plima satraukti māja ar galvu.

��� Un es domāju, ka Magnuss Ulme apgāzis tintnīcu. Ezers mums visu laiku bija deguna galā.

Prīmuss tikai papurināja galvu, salocīja karti un iebāza to kabatā.

��� Aiziet, � viņ� teica. � Mums jādodas tālāk. Tu nāc?

��� Nē, � Snigs atbildēja. � Man tas ir pārlieku satrauco�i. Tiksimies vēlāk, kad atgriezīsieties no sava peldē�anās pārgājiena.

Viņ� jau sagatavojās lēcienam uz izeju, bet pēk�ņi sastinga kā pienaglots.

��� Kas noticis? � Primuss vaicāja.

Snigs stāvēja un �ņaukājās.

�� Jūs nesao�at ?

��� Nē, � Primuss atbildēja. Ta�u pēc brī�a piebilda: � Bet es kaut ko dzirdu.

Ķirbis turpināja o�ņāt. Tad saldkaislē aizvēra acis.

�� Tā smar�o ābolrausis, � viņ� iesaucās un sāka priekā lēkāt. � Silts ābolrausis ar kanēli!

Tagad soļi bija skaidri sadzirdami. Kāds steidzās �urp pa kreiso eju tie�i pie viņiem. Trijotnei pietika tik vien laika, lai pa�ietu malā, kad viņiem garām aiztrauca bariņ� koboldu ar divām milzu cepe�pannām.

�� Sveicam! Sveicam! Sveicam! � viņi sauca un soļa attā�lumā no viņiem nogriezās ap stūri. Viņi aizsteidzās pa vidējo eju un jau pavisam drīz nebija pat sadzirdami.

Ķirbim siekalas saskrēja mutē. Platām acīm viņ� nolūkojās pakaļ koboldiem.

��� Laimīgu mājupceļu, � Primuss viņam teica. � Man ar Plimu jādodas turp.

��� Tie�i tā, � Plima piebilda. � Kad iziesi pa durvīm, paraugies, vai mana slota joprojām ir vietā.

Viņi pagriezās un teciņus devās pa eju.

��� Pagaidiet! � Snigs iesaucās. � Es pārdomāju. Laikam do�os jums līdzi. Tikai lai jūs neapmaldītos.

Joprojām saozdams jaukā ābolrau�a smar�u, Snigs lēca abiem nopakaļ.

Jo tālāk viņi gāja, jo augstāks un platāks kļuva tunelis. Pavi�sam drīz Prīmuss varēja jau izslieties pilnā augumā, un viņa cilindrs nesitās pret griestiem. Tomēr tās nebija vienīgās izmaiņas. �eit valdīja liela rosība, skanēja balsis. Tunelis sazarojās da�ādās ejās, pa kurām �urp plūda koboldi. Drīz Plima un Prīmuss jutās kā Hoenveisas tirdziņā � tikai ar to at�ķirību, ka �eit jampadracis bija daudz jautrāks. Blīva skaņu siena, ko radīja flauta, smiekli un �ķindo�i trauki, piepildīja eju, kurā drūzmējās simtiem koboldu. Viņi �onglēja, dejoja un līksmojās. �aubu nebija � �eit pilnā sparā ritēja tautas svētki!

Visas ejas bija svinīgi izrotātas un gai�i apgaismotas. Pa ejām vēlās vīna krūkas, tika nesti ēdienu podi, visur smar�oja cepumi, cepe�i, medus vai saldumi. Snigs jutās kā paradīzē. Koboldu mu�zikanti stiepa instrumentus, saimniecības pārziņi nesa krūkas un pudeles, pavārmeistari cilāja visizsmalcinātākos gardumus. Visur valdīja kustība un kņada, skanēja mūzika, �ķindēja trauki, bet vir�ziens bija viens � uz lielajiem vārtiem, kas veda lielajā hallē. Tur notika bankets.

Prīmuss un Plima �ai juceklī nespēja paspert ne soli. Pūlis viņus grūstīja un stumdīja, aiz�ķērsoja ceļu, tad kaut kur bīdīja, pat pret viņu gribu, līdz aizvirzīja līdz lielajai svētku zālei.

�eit valdīja mirdzums un spozme, bija saklāti neskaitāmi bezgalgari galdi, pie kuriem bija saliktas mazas koka taburetītes. Pie griestiem karājās karogi, greznas ziedu vītnes, visur mirdzēja laternas, kurās dejoja jāņtārpiņi. Zāles dziļumā bija izvietots podijs, ap kuru jau pulcējās mūziķi ar arfām un trompetēm. Turpat grozījās sirms kobolds ar varenu cepuri galvā un zelta �alli ap kaklu. Viņ� svinīgi turēja lielu rakstu rulli, vērodams zāli pāri pensnejam.

Prīmuss un Plima ātri saprata, ka nav vienīgie cilvēki, kas iejuku�i koboldu pūlī. Vairāki bārdaini valstsvīri, kuri neap�au�bāmi bija valdības vai Hoenveisas akadēmijas locekļi, sēdēja pie goda viesu galda. Da�us no viņiem Prīmuss atcerējās redzējis "Burvju Ziņās", bet vārdu gan nevienam nezināja.

Tika ienesti ēdieni. Sākās grabē�ana un �ķindē�ana. Vāki vērās vaļā un ciet, podi ceļoja no rokas rokā. Kad tika ienesti dzērieni, atskanēja apmierināta ņurdē�ana.

��� Kur mēs esam nokļuvu�i? � Plima vaicāja. � Mums ga�līgi nav laika naksnīgām viesībām �ādā smalkā sabiedrībā. Mūsu mērķis ir iespējami ātri atrast sirpja lauskas.

Prīmuss apjucis paraustīja plecus.

��� Tā jucekļa dēļ tur ārā mēs tāpat nekur tālu netiksim, � viņ� noteica. � Labāk paliksim tepat un nogaidīsim. Tikko būs iespēja, manīsimies prom no �ejienes un turpināsim meklējumus.

� Jā! � Snigs iesaucās un uzlēca uz kādas taburetes. � Glu�i manas domas. Te vismaz mierīgi var paēst.

Arī Plima ar Prīmusu apsēdās pie galda starp koboldiem un gaidīja, lai norimstas jezga. Tomēr �ķita, ka tik drīz tas nevarētu notikt. Vispirms vēlreiz tika nomainīti trauki. Koboldi nelielos ratiņos atveda tīrus �ķīvjus un sāka tos izdalīt. Vispirms viesi sa�ņēma �ķīvjus, tad krūzes un beidzot arī galda piederumus. Prīmusam tas likās gau�ām interesanti. �onakt viņam bija izdevies ne tikai iekļūt koboldu ejās, bet pat piedalīties viņu svētkos. Zobratiņ� noteikti neticēs nevienam viņa vārdam, kad viņ� rīt stāstīs par saviem piedzīvojumiem.

Toties Plimu viss notieko�ais tikai kaitināja. Tā bija tīrā laika �ķie�ana. Viņai gribējās iespējami ātri tikt prom no �ejienes un turpināt meklēt akmeņus. Viņa garlaikoti bakstīja zobus ar dak��iņu un saviebusies vēroja sabiedrību. Pēk�ņi viņa sarāvās, satvēra dak�u ar abām rokām un mēģināja to salocīt. Viņa satraukti raus�tīja Prīmusa piedurkni.

��� Klau, � viņa �ukstēja. � Viņiem ir tīra sudraba galda piederumi.

Bet tie�i tobrīd atskanēja svinīgs tu�s. Mūziķi strink�ķināja stīgas un pūta taures. Zālē sēdo�ie apklusa un pievērsās podijam. Uz tā parādījās slaids kobolds ar spīdo�u galvvidu un uzsāka runu:

��� Godātie svētku viesi! � viņ� sauca pāri zālei. � Godātie kalnra�u ģildes meistari, uzticīgie zeļļi un �aklās novices! Dodu vārdu mūsu cienījamam kalnracim un raktuvju priek�niekam, godājamam Baldusam Buterbaumam.

Atkal atskanēja tu�s, tikai �oreiz vētrainu aplausu pavadī�jumā. Koboldi pacēla �ķīvjus, skaļi sita ar karotēm pa tiem un gavilēja.

Uz podija parādījās sirmais kobolds ar zelta �alli. Viņ� patei�cībā paklanījās un satvēra rakstu rulli.

��� Pateicos, pateicos, � viņ� sauca. � Sirsnīgi pateicos. � Tad noklepojās un svinīgi sakārtoja pensneju, iedzēra malku vīna un sāka runu:

�� Mīļie draugi un godātie biedri, � viņ� uzsāka. � Tā kā Untervurcas raktuvēs esam sekmīgi ieguvu�i 5000 centneru kvarca

ie�u, sirsnīgi sveicu jūs visus �ās nakts kalnra�u ģildes svētkos. �

* ,

Viņ� pacēla roku, lai neatskanētu priek�laikus aplausi. � īpa�u pateicību vēlos paust mūsu cienījamiem goda viesiem, kuri jau pa�ā sākumā visiem spēkiem atbalstīja mūsu drosmīgo ierosmi. Tāpēc vispirms sumināsim cienījamo Untervurcas birģermeistaru!

��� Es pat nezinu, kur tāda atrodas, � Prīmuss �ukstēja.

��� �kā arī Kalnrūpniecības departamenta vadītājus un, pro�tams, pavisam īpa�i: slepeno zinību fakultātes alķīmijas un �au�jampulvera profesoru. Es uzsvēr�u, � viņ� paaugstināja balsi, � tā bija rekordieguve!

Halle nodrebēja aplausos un karo�u �ķindoņā pret �ķīvjiem.

Skanot piekrīto�iem izsaucieniem un gavilēm no zāles, rak�tuvju eksperts Buterbaums klāstīja par neticamajām briesmām, varonīgajiem pasākumiem un teju teiksmainiem varoņdarbiem, kādus uzņēmās un paveica drosmīgie Kalnra�u ģildes locekļi. Tika pasniegti diplomi, neskaitāmi ordeņi, kā arī pie�ķirtas zelta lāpstas un kalti. Klāteso�ie neslēpa savu bezgalīgo sajūsmu.

Tostarp Prīmuss pastāvīgi �ķielēja uz izeju. Pamazām, vismaz tā �ķita, koboldu pūlis pie halles vārtiem saruka. Vēl mazliet, un viņi jau varētu tam izspiesties cauri. Vēlreiz nodārdēja vētraini ap�lausi, bet tūdaļ tie pārtapa vispārējā satraukumā. �is satraukums izcēlās tie�i pie Prīmusa un Plimas galda.

Jo pa �o laiku kāds kobolds, kur� sēdēja pa kreisi blakus Plimai, pēk�ņi attapa, ka viņam nav ar ko aplaudēt. Tas ir � viņam nebija ne dak�as, ne karotes! Arī �ķīvja viņam vairs nebija! Tas pats bija noticis arī Primusam, kur� to pat nebija pamanījis. Pār�skaities kobolds pielēca kājās, sagrāba Plimas kundzi pie pleciem un kratīja viņu tā, ka viņai sametās tum�s gar acīm un aizkrita ausis. Plima kliedza pilnā kaklā, bet visi zālē lūkojās uz viņu. Pie�steidzās vēl divi koboldi. Viņi sagrāba Plimu un uzvilka uz galda. Viņa raustījās un centās izrauties, un no priek�auta kabatas izslī�dēja viss no�ieptais sudrabs. Sudrablietu birums nerimās, jo Plima bija pamanījusies pagrābt arī piederumus no galdiņa aiz muguras, proti, se�us �ķīvjus, karotes, dak�iņas un na�us.

Prīmuss uzsprāga kājās. Viņ� saķēra Plimas roku un centās aizvilkt viņu uz izeju. Bet bija jau par vēlu. No visām pusēm sa�nāca sargi, sagrāba viņus abus un iebāza maisos. Pirms Prīmuss paguva aptvert, kas noticis, arī viņ� jau bija iestūķēts maisā.

Zvīks-�vāks, un viņi jau bija izvilkti no halles. Prīmuss mē�ģināja saprast, kādā virzienā viņus stiepj, bet jau pavisam drīz apjuka. Vienīgais, ko viņ� skaidri saklausīja, bija skaļa durvju aiz�cir�anās un slēdzenes aizslēg�anās, tad stampājo�i soļi, kas arvien attālinājās. Pēc tam iestājās klusums.

Pagāja krietna pusstunda, līdz beidzot Prīmuss izkļuva no smacīgā maisa. Viņ� krekstēdams izrāpās no tā un izberzēja acis.

"Konservu burkas un kartupeļu maisi," viņ� nikni �ņāca. "Es gribētu zināt, kas būs nākamais."

Viņ� sakārtoja cilindru un paraudzījās apkārt. Celle bija mazmazītiņa, ar zemiem griestiem un bez logiem. Gaisma iespīdēja tikai pa atslēgas caurumu un mazu �ķirbiņu starp durvju malu un grīdu. Stūrī, atbalstīti pret sienu, stāvēja vairāki miltu maisi. Pā�rējā telpiņas daļa bija tuk�a. Prīmuss ierāva galvu plecos, piecēlās kājās, paspēra soli, bet uzdūrās uz vaido�a maisa. Viņ� noliecās un atraisīja auklu. No maisa izrāpās puksto�ā Plima. Viņa purināja galvu un, kauliem brak�ķot, izstaipījās, tad piecēlās. Tomēr griesti bija tik zemu, ka viņas galva atsitās pret tiem.

��� Pelējumu pelējums! � viņa iekliedzās. � Kas tas par ūķi?

��� Vari trīsreiz minēt, � Prīmuss attrauca. � �eit ir mūsu jaunā mītne. � Viņ� galanti paklanījās. � Ceru, ka jūties mājīgi. Diem�ēl �eit nav nekā līdzņemama, ja nu vienīgi tevi interesē miltu maisi.

��� Ko tas nozīmē? � Plima �ņaukājās. � Vai es kaut ko esmu nodarījusi?

�� Jā gan, kur� gan cits???!!

Plima pikti lūkojās griestos un saglauda matus.

��� Smieklīgi, � viņa noteica. � Tā ta�u bija tava ideja. Tu ta�u ļoti kāroji nokļūt pie koboldiem.

��� Protams, � Prīmuss niknojās, � bet es negrasījos zagt visu, kas pagadās pa rokai.

��� Ak, ko nu, � Plima atmeta ar roku. � Tuk�as pļāpas. Tikai da�as karotītes. Manuprāt, tu pārspīlē.

��� Balles saimnieki gan tā nedomā, � Prīmuss bija pārskai�ties. � Tagad jādomā, kā no �ejienes izkļūt.

Plima garlaikoti no�āvājās.

��� Nav problēmu. Esmu atvērusi ne tādas vien durvis, un ta�gad vajag tikai paurķēt ar matadatu, un gatavs. � Viņa pataustījās pustumsā pa grīdu. Tad izvandīja tuk�o kartupeļu maisu. � Kur gan ir mana soma?

Prīmuss rokas vien iepleta.

��� Kā lai es zinu, kur tu esi likusi savu somu?

�� Tu gribi teikt, ka neesi to paņēmis līdzi? � Plimai acis teju izsprāga no pieres.

��� Es neesmu paņēmis? � Prīmuss nolieca galvu un iebak�stīja ar pirkstu sev krūtīs. � Tici man, tur ārā man bija darāmi citi darbi, daudz svarīgāki nekā tavas somas uzraudzī�ana!

�� Jā, un kur tā ir tagad ?

��� Dro�i vien joprojām turpat, kur tu to atstāji. Lejā, svinību zālē!

��� Tā laikam varētu būt, � Plima novaidējās. � Mana slota ir prom, mana soma pagalam, un es sē�u kaut kādā ūķī teju pie velna vecmāmiņas! � Viņa saviebās uz raudā�anu. � Es vēlos ārā � tūūūūlīīīt!

Prīmuss pārskaities salika rokas sānos. Viņ� bija noskaņojies uz kaut ko daudz patīkamāku nekā Plimas brēk�ana �ai mazajā cellītē. Acumirkli! Kas tas bija? Viņ� nolieca galvu un ieklausījās. Vai tur aiz durvīm kaut kas noskanēja? Viņ� sagrāba Plimu pie pleciem un aizspieda viņai muti ar roku.

��� Ku����, � Prīmuss no�nāca. � Paklusē mirkli!

Abi sastinga un ieklausījās.

��� Hallo? � aiz durvīm kāds ierunājās. � Hallo, vai jūs esat

tur?

��� Snigs! � Prīmuss iekliedzās un pieskrēja pie durvīm. � Snig, mēs esam �eit! Tev mūs jāizdabū no �ejienes ārā!

��� Plima? Prīmus! � ķirbis sauca. � Vai esat aiz durvīm?

>

�� Jāāāāā!!! � abi kliedza.

Atskanēja būk�ķi, kad ķirbis lēca pret durvīm.

��� Manuprāt, durvis ir aizslēgtas, � Snigs noteica.

��� Es zināju, ka viņ� ir attapīgs puisietis, � Plima �ukstēja un �ūpoja galvu.

Prīmuss pieliecās pie atslēgas cauruma un uzsauca Snigam:

��� Mēs to jau ievērojām. Tev tās jāatver.

��� Un kā gan lai es to izdaru?

��� Ļoti vienkār�i, � Prīmuss noteica. � Pavēro, kur atrodas sargi. Vienam no viņiem ir atslēgas. Tu tās nozagsi, atgriezīsies �eit un iebīdīsi pa durvju apak�u mums.

��� Nē, � Plima iesaucās, � man ir labāka ideja. � Viņa pa�grūda Prīmusu nost un pieplaka pie durvju slēdzenes. � Labāk atnes manu somu.

��� Tavu somu? � Snigs pārjautāja.

�� Jā, tā ir kaut kur pagaldē viesību zālē. Piestum to pie dur�vīm un apgāz. Tikai uzmanies, lai neko nesaplēstu.

��� Tas ir pārāk sare�ģīti, � Prīmuss teica.

��� Nebūt ne, � viņa iebilda. � Tur ir mana matadata. Tā ir pat labāka nekā atslēga. Turklāt es vēlos atgūt savu somu.

��� Lai notiek, � Snigs noteica. � Es paskatī�os, ko varu izdarīt. Es drīz atgriezī�os.

Pagāja vēl vairākas stundas, līdz zāli pameta pēdējie svinību viesi. Virtuves koboldi, skaļi tērzēdami, novāca traukus, izpalīgi nesa uz virtuvi paliku�os ēdienus. Snigs bija paslēpies aiz kādas vīna krūkas pie izejas. Viņ� visu laiku vēroja pagaldi, mēģinot ieraudzīt Plimas somu. Prīmuss gan ieteicās, lai viņ� sagādā atslēgas, bet pagraba uzraugus nekur nemanīja. Viņ� sāpēs saviebās, kad ga�rām tika aiznesti podi un cepe�pannas ar da�ādu kārumu atliekām.

Raktuvju meistars Buterbaums viens no pēdējiem palika stā�vam pie podija un atvadījās no katra aizejo�ā goda viesa. Iekarsis viņ� plātījās ar rokām un burtiski staroja priekā. Svinības �ķita izdevu�ās.

"Tagad vai nekad," nodomāja Snigs. Viņ� aizlēca gar krūkām un lēnām apsekoja pagaldes. Snigs klusām lavījās gar galdu kājām, lai koboldi viņu neievērotu. Ko viņi iesāktu, ja atklātu ķirbi? Vai izmestu komposta kaudzē kopā ar citām dārzeņu atliekām? Viņ� brīdi apsvēra un saprata, ka doma nav nemaz tik slikta. Iespējams, koboldu komposta kaudze ir pat ļoti izsmalcināta. Pēk�ņi pie kā�das apgāztas taburetes viņ� ieraudzīja sarkanu pauniņu ar roktu�riem. Tā noteikti bija Plimas soma! Viņ� to beidzot bija atradis. Tagad tikai to kaut kā vajadzēja izdabūt ārā no zāles.

Viņ� rāpoja pa grīdu, atbīdīja tabureti un mēģināja stumt somu uz izeju. Pēc brī�a viņ� apstājās.

� Kas tajā ir iek�ā? � viņ� �ņāca. � Vai tie�ām viņa nēsā līdzi visu savu raganas ķēķi ?

Sakodis zobus, Snigs turpināja vilkt somu. Tomēr jau pavi�sam drīz spēki izsīka. Viņ� izkāra mēli un elsoja. "Tā nekas neiz�dosies," viņ� nodomāja. Nepiecie�ama cita tehnika. Viņ� lēkāja apkārt somai, iekodās rokturos un atmuguriski streipuļoja pa pa�galdēm. Tā gan viņ� neredzēja, kurp dodas, toties somu vilkt bija vieglāk.

Pilnīgā bezspēkā viņ� jau bija gandrīz sasniedzis izeju, kad pēk�ņi sadzirdēja soļus. Kāds tuvojās no aizmugures. Snigs tā arī sastinga, ar somas rokturiem zobos. Viņ� pa�ķielēja no galda apak�as, līdz saskatīja nācējus. Tie bija divi sargi. �aubu nebija.

Abiem koboldiem galvā bija spo�as ķiveres, kuras viņiem, �ķiet, bija vismaz divus izmērus par mazu, kājās � smailpurnu kurpes, ādas bruņas un siksnas. Lielākajam rokā bija �ķēps, otrs vilka pa zemi resnu vāli. Viņu laiskā gaita liecināja, ka �ie nebūt nebija vis�aklākie kareivji, par kuriem bija runājis Buterbaums. Viņi aizslāja garām, neliekoties ne zinis par ķirbi pagaldē, un devās pie Baldusa Buterbauma. Snigs gandrīz neko nesaprata no tā, ko viņi runāja, bet viņam vienalga radās aizdomas. Aizdomas pastip�rinājās tad, kad �ie abi vēlreiz aizklamzāja garām, un viņ� saskatīja atslēgu sai�ķi mazākajam pie sāniem. Ko viņam tagad vajadzētu darīt? Stiept tālāk �o smago somu vai skriet pakaļ sargiem un mēģi�nāt iegūt atslēgas? Snigs vēlreiz pavilka somu, un lēmums tika pie�ņemts. Viņ� veikli izlavījās no halles un devās sargiem pa pēdām.

Tostarp Plima bija beidzot iemigusi. Viņa bija saritinājusies uz miltu maisiem un miegā visu laiku nemierīgi dīdījās. Prīmuss apsedza viņu ar vienu tuk�o kartupeļu maisu un arī pēk�ņi saju�tās ļoti noguris. Cerams, ka ar Snigu nekas slikts nav atgadījies. Dīvaini. Kur gan ķirbis tik ilgi kavējas? Viņ� apsēdās pie durvīm, atbalstījās pret sienu, pievilka kājas un saprata, ka nesaprot, kas notiks tālāk. �ai naktij, �ķiet, nebūs gala.

Pēk�ņi viņam likās, ka pusmiegā saklausījis balsis. Ausis uz�tvēra klusas, gandrīz �uksto�as skaņas.

��� Prīmus, � balss teica. � Prīmus, mans vecais draugs.

Prīmuss samulsis pacēla galvu. Viņ� sapņoja? Vai tas tie�ām

notika ar viņu?

��� Snig? � viņ� sauca. � Snig, tas esi tu?

��� Tu esi labi saglabājies, � balss �ukstēja. � Slavējami.

Prīmuss atvēra acis un lūkojās tumsā.

��� Kas tu esi ?

��� Nu, izbeidz ta�u, mans draugs, tu ta�u labi zini, kas es esmu. � Balss skanēja aiz muguras, otrpus durvīm. � Tu neesi mainījies ne par mata tiesu. Izskaties tie�i tāpat kā agrāk.

��� Rāben�tein? � Prīmuss sarāvās. � Kā tu zināji, ka mēs �eit�

��� Man ir ziņotāji, � Rāben�teins pārtrauca viņu. � Manas vārnas sekoja jums līdz pa�iem pakalna vārtiem. � Viņ� velni��ķīgi iesmējās. � Kas to būtu domājis, ka tu joprojām mīti tai pa�ā grīļīgajā tornī? Turklāt mugurā tā pati vecā fraka. Kā tu to dabū gatavu?

��� Kā es ko dabūju gatavu?

��� Nūū� � sekoja īsa pauze un gara nopūta, � �es esmu mazliet mainījies. Esmu izaudzis, novecojis un pat mani mati ir pilnīgi sirmi � lai gan tas notika ļoti, ļoti lēni.

Rāben�teins ar pirkstiem paklauvēja pa durvīm.

��� Bet tad es sev pavaicāju, � viņ� turpināja jau krietni nik�nākā balsī, � kā divi simti gadu tādu kuslu sprukstiņu kā tevi at�stāju�i neskartu, neatstājot tavā izskatā ne mazāko pēdu? Vii vari man paskaidrot ?

Prīmuss notupās uz ceļiem un paraudzījās atslēgas caurumā. Pretī skatījās Rāben�teina drūmā seja.

��� Vai tai gravā bija vēl kaut kas vairāk nekā tas nemirstības gabaliņ�, kuru tu toreiz man iedevi? � viņ� nikni �ukstēja.

Rāben�teins paplēta apmetni. Slaidajos pirkstos viņ� satvēra akmeni, kas aukliņā karājās viņam uz krūtīm, un pielika pie atslē�gas cauruma.

Prīmuss, galīgi samulsis, iepleta acis.

�� Es tev to iedevu? � viņ� pārvaicāja. Par ko tas vīri�ķis runāja?

Prīmuss aplūkoja pienbalto akmeni, kas bija mazliet lielāks nekā viņa pirksts. Sī lauska � to viņ� jau bija redzējis! Viņ� sa�ķēra galvu un aizvēra acis. Pēk�ņi viņ� sāka atcerēties � blāvas at�miņas iznira kā no miglas.

Viņ� atcerējās tum�o gravu, klintsradzi un burbuļojo�o strautu. Viņ� atcerējās savas rokas, kā tās sensenos laikos taustījās pa ledusauksto ūdeni pie dzelzs āķiem.

��� Ūdens� � Prīmuss murmināja, � tas bija tik �au�alīgi� baisi auksts.

Tomēr tur bija vēl kaut kas. Divas rokas! Tās kustējās zibe�nīgi.

��� Tu tūlīt atdosi man �o mazo lauskiņu un zvērēsi, ka tā bija vienīgā, kas bija tur � ūdenī. � Rāben�teins �ņāca. Tad sāka smieties. � Es nemū�am neaizmirsī�u tavu seju, kad tu novēlies lejā. Tas tik bija skats! Tu biji tik pārsteigts, ka nespēji pat pa�kliegt. � Viņ� pieklusināja balsi un tālāk gandrīz �ukstēja: � Tu man no kakla norāvi zelta atslēdziņu, vai atceries? Tu gribēji pie�ķerties pie manis. Gandrīz norāvi mani sev līdzi.

��� Es novēlos?! � Prīmuss kliedza. � Es novēlos?! Nē, � viņ� rūca. � Es visu lieliski atceros. Tu mani pagrūdi! Iegrūdi gravā pēc tam, kad es tev biju atdevis akmeni!

��� Tas bija traģisks negadījums, � Rāben�teins nicīgi novilka. � Magnuss Ulmc gandrīz sirdstrieku dabūja, kad es viņam pastāstīju. � Viņ� pa�ūpoja galvu. � Vecais āksts. Man ļoti grūti bija savaldīties, lai nepārsprāgtu no smiekliem. Viņ� bija gatavs pats lēkt gravā, lai tevi sameklētu. Vai tu to spēj iztēloties? �is vecais grausts gribēja rāpties tev pakaļ. Diem�ēl tu biji iegā�zies daudz, daudz dziļāk nekā klintsradze.

Prīmuss pārgrieza acis. Kas bija noticis? Viņ� bija iekritis vēl dziļāk? Prīmuss drud�aini domāja. Tomēr, lai arī kā viņ� sa�springa, atmiņas bija pagaisu�as.

��� Ko tu atradi bezdibeņa dzīlēs? � Rāben�teins taujāja. � Kaut ko lielāku nekā �ī mazā lauskiņa? � Viņa acis iemirdzē�jās. � Tomēr daudz vairāk mani interesē atbilde uz citu jautā�jumu: kā tu tomēr izkļuvi no turienes? Tad jau tu esi īsts rāp�anās meistars.

Prīmuss gribēja kaut ko teikt, tomēr ātri aizvēra muti un ap�klusa. Skaidrs, ka Rāben�teins daudz ko nezināja. Vii tie�ām viņ� nezināja, ka Prīmuss spēj pārtapt sikspārnī un lidot? Laikam tie��ām Plima bija pamatīgi novērsusi viņa uzmanību, kad bēga no bibliotēkas. Un arī viņa vārnas to nebija izstāstīju�as.

"Tas ir labi," Prīmuss nopriecājās. "Viss, ko Rāben�teins nezi�nāja, bija viņa priek�rocība."

��� Ko tev vajag �eit? � Prīmuss vaicāja.

��� Ak, Prīmus, � Rāben�teins izsmējīgi novilka. � Vai tie��ām tu mani uzskati par tik dumju? Tu ta�u zini, ko es meklēju. Manu darbistabu tu jau esi pārmeklējis. Jūs esat nozagu�i manu grāmatu, � viņ� noteica. � Manis dēļ jūs to varat paturēt. �ai ūķī tā jums tikpat neko nelīdzēs. � Viņ� domīgi pakasīja zodu.

� Jūs ierodaties bibliotēkā un sākat izvaicāt par Mēness sirpi. Man vajadzēja jau pirmajā reizē jūs nogrābt. Man vajadzēja uzzi�nāt, kā �ī mazā, nejaukā ragana par visu uzzinājusi. Tu viņai iz�stāstīji? Kur� gan cits? Magnuss Ulme savus slepenos pētījumus slēpa pat no manis.

�� Viņam noteikti bija pamatots iemesls to darīt, � Prīmuss noteica un atcerējās slepeno darbistabiņu tornī aiz vīna krūkām.

Rāben�teins nepaļāvās provokācijai.

��� Es visu laiku prātoju, kādu elementu tu meklē, � viņ� tur�pināja. � Bagātība tevi noteikti neinteresē, man vecais, labais draugs. Arī nemirstības tev pa�am ir vairāk nekā pietiekami, vai ne? � Viņ� pieliecās pavisam tuvu pie slēdzenes. � Kur tu glabā elementu, kuru toreiz atradi? Vai Ulmes vecajā tornī? Manuprāt, būs tā rūpīgāk jāpameklē.

Prīmuss dzirdēja, ka Rāben�teins piecēlās.

��� Tomēr visupirms es paņem�u to, ko meklēju jau ilgāk nekā mū�ību. Es vienmēr domāju, ka tās nedaudzās lauskas, kas pali�ku�as no Mēness sirpja, guļ Mēnessgaismas ezera dzelmē. Ulmes pierakstos bija minēts kaut kāds ezers. Tu nespēj iztēloties manu izbrīnu, kad koboldi man pastāstīja par pazemes ezeru Nezāļu val�stībā. Glieme�u strauts tie�ām ir aizskalojis Mēness sirpja atlūzas dziļajā gravā. Kur� to varēja domāt? Mēs abi toreiz bijām uz parei�zajām pēdām. Tomēr to, ka ūdens zem zemes aizplūst līdz pat paze�mes ezeram, tu neattapi. � Rāben�teins saviebās un nicīgi no�ņācās.

��� Protams, es koboldiem ļoti dāsni pateicos par �ādu infor�māciju, � viņ� turpināja. � Turklāt es viņiem pateicu, ka jūs abi esat ne�petni un bīstami zaglēni un viņiem jūs jāuzmana.

Iespējams, viņi to darīs vēl vairākus gadus. � Viņ� cienīgi palocī�jās. � Dikti jau nu pieklājīga tautiņa ir �ie koboldi, � viņ� no�teica. � Jūs neticēsiet, bet viņi man sīki jo sīki izstāstīja ceļu līdz �im ezeram. � Viņ� atkal paklanījās.

�� Nu, ardievu, mans draugs. Ceru, ka tev patīk tavs jaunais miteklis. Tev ta�u nav jāpierod pie drūmiem ūķiem, vai ne?

��� Rūven! � Prīmuss kliedza viņam nopakaļ. � Tūlīt laid mūs ārā!

Viņ� bclza ar dūrēm pa durvīm. Atbildē skanēja tikai velni��ķīgi smiekli, kuri pakāpeniski noklusa tumsā.

Plima neapmierināti noburk�ķēja:

��� Ko tu trok�ņo? Vai ķirbis jau klāt? � Viņa izberzēja acis. � Godātais kungs īpa�i nesteidzas ar atgrie�anos.

��� Nē, � Prīmuss atbildēja. � No Sniga nav ne ziņas, ne miņas. Toties �eit bija Rāben�teins!

��� Ko?! � Plima iekliedzās un pielēca kājās. � Tu runā'no�pietni?

��� Mums jātiek ārā, � Prīmuss dusmojās. � Turklāt pēc iespējas ātrāk. Rāben�teins visu zina. Pat to, kur atrodas Mirdzo��ais ezers.

��� Tā nevar būt patiesība, � Plima iesaucās. � Mums neka�vējoties jāatver �īs durvis.

Trakās dusmās viņa spēra pa durvīm. Vienīgais, ko viņa pa�nāca, bija sasistais papēdis.

��� Vai! � viņa iekaucās un lēkāja uz vienas kājas. �īs stulbās, pretīgās, vecās, sapuvu�ās koka durvis! Nejēdzība, stulbums un preteklība! � Viņa ievilka elpu un turpināja: � Tās ir tik cietas.

Telpā atskanēja nerimsto�a krak�ķē�ana. Mazajā sardzes ista�biņā �abēja un grabēja, it kā �eit uzdarbotos vesela aptraku�u vā�veru armija. Sardzes istabiņa bija �auriņa un maziņa, tai bija slīpas sienas, un pat koboldiem tā bija pārāk zema. Tomēr tā nebija ne�mājīga, glu�i pretēji � aprūsēju�ā dzelzs krāsniņā plīvoja omulīga uguntiņa, blakus tai bija sakrautas ozola pagalītes. Seit stāvēja maza kumodīte, divi koka skapī�i un plauktiņ� ar �ķīvjiem, podi�ņiem un alus krūkām. Tomēr vislielāko vietu aizņēma varens � >

galds, kas atradās istabas vidū. Tas bija apaļ�, ķirmju izvagots un apsegts ar sārtbaltu, rūtotu galdautu. Pie galda sēdēja abi sargi un gaidīja beidzamies naktsmaiņu.

Viņi starp ceļiem bija iespiedu�i bļodiņu atkritumiem, rokās viņi turēja riekstu standziņas, uz galda stāvēja maiss ar palmu jeb ziloņkaula riekstiem. Nezāļu valstībā tie ienācās augu gadu. Tie bija līdzīgi melniem valriekstiem, gar�oja kā mandeles un auga dziļi zemē. Vajadzēja krietni papūlēties, lai pār�ķeltu biezo �au�malu, tomēr rieksti bija ļoti gardi un �o pūliņu vērti.

Diem�ēl vārdiņ� "piepūle" nebija zināms �iem abiem lēnīga�jiem kungiem.

��� Galīgi nepraktisks, � noteica mazākais sargs. � Ļoti nepraktisks.

Savu vāli viņ� bija atbalstījis pret sienu un saviebies aplūkoja

riekstu standzinas.

>

��� Tie�ām, � otrais viņam piebalsoja. � Nepraktisks, bet ļoti gards.

Mazais sakoda zobus.

��� Gar�o tie�ām labi, � viņ� noelsās, � bet vai tie nevarētu no zemes izlīst bez �īs briesmīgi cietās �aumalas?

��� Nezinu, � skanēja atbilde. �ie abi nebija pārāk runātīgi.

Mazais neapmierināti ieņurdējās. Viņ� sakopoja visus spēkus

un spieda cik spēdams. Beidzot viņam izdevās. Ar skaļu knak�ķi rieksts pār�ķēlās, un kobolds iekodās tā kodolā. �aumala iekrita bļodiņā starp ceļiem, un kobols paķēra nākamo riekstu.

��� Pēc �ādas nakts es vienmēr esmu svaigs un rosīgs.

�Es arī, � otrais piebalsoja. � Es tūlīt bū�u visu pieveicis.

Abu naktssargu maiņa ne�ķita sevi�ķi saspringta. Bet, no ot�ras puses, �os abus nebija ari tik viegli satraukt.

Tostarp Snigs klusu kā pelīte sēdēja stūrītī zem plaukta. Viņ� bija klusītēm atvēris durvis un, neviena nepamanīts, ielavījies sargu istabiņā. Tas bija patiess varoņdarbs, ņemot vērā viņa miesas ap�mērus. Zemu pieliecies, viņ� sazvērnieciski lūkojās uz sargiem, kuri joprojām nebija viņu pat pamanīju�i. Varbūt viņ� nemaz ne�bija tik resns, kā teica Prīmuss, bet gan slaids un neuzkrīto�s? To viņ� pārbaudīs nākamajā izdevīgajā gadījumā. Tagad viņam bija citas rūpes.

Snigs uzmanīgi paliecās uz priek�u un palūkojās apkārt. "Kur bija atslēgas?" viņ� pavaicāja pats sev. Pie sarga jostas to nebija. Snigs pastiepās tik tālu, cik spēja, un pa�ķielēja ap stūri un aiz skapja. Beidzot viņ� tās saskatīja. Atslēgu sai�ķis karājās uz āķa pie kumodes, aptuveni divas pēdas no grīdas. "Bērnu spēle," nodo�māja Snigs. Viņam līdz turienei jāaiz�ļūc un tās jāpaķer.

Tad viņ� vērtējo�i papētīja koboldus. Viņ� nespēja rast iz�skaidrojumu, kāpēc �ie cītīgi ņemas ar riekstiem. Viņ� jau nu būtu notiesājis riekstus ar visu �aumalu � turklāt abus mai�eļus.

Bet tagad gan uz priek�u! Ķirbis uzmanīgi, centimetru pēc centimetra �ļūca uz priek�u, tuvojoties atslēgu sai�ķim. Sniga �ļūk�ana sargu radītajā krak�ķē�anā un brak�ķē�anā nebija sadzir�dama, bet viņ� gan neatvairāmi tuvojās mērķim. Tomēr bija jāuz�manās, jo lielākais no �iem abiem diezgan pārsteigts ik pa brīdim palūkojās uz Snigu. Tomēr Snigs tika galā arī ar �o situāciju. Viņ� sarāvās, aizvēra acis un lieliski notēloja nogatavoju�os dārzeni.

Viņa maskē�anās bija izcila. Vai arī sargi bija pārāk aizņemti ar riekstu skaldī�anu, un nekas nespēja novērst viņu uzmanību. Snigs notupās zem āķa un novērtēja pozīciju. Tagad atlika vien gaidīt. Tikko būs izdevība, viņ� palēksies un sagrābs atslēgu sai�ķi. Pēc tam gan vēl vajadzēs kaut kā aizlaisties.

� Es te parēķināju, � mazākais no sargiem teica. � Man nepiecie�ams �etrreiz vairāk laika �ā rieksta izlobī�anai nekā tā apē�anai. Ja �aumala ir cietāka, tas notiek piecreiz ilgāk. Tu vari iztēloties?

��� Tu to pats aprēķināji? � otrais pavaicāja. � Neaptverami.

��� Kad es tev saku, � mazais piestūķēja pilnu muti un �āp�stinādams teica: � Pagaidi tik, tūlīt nāks vēl kaut kas labāks! Ja mēs �eit piecas stundas nedarīsim neko citu, kā vien sēdēsim un ēdīsim riekstus, vismaz �etras no �īm stundām mēs skaldīsim �au�malas.

��� Neticami, � viņa kolēģis nobubināja un garlaikoti pa�ū�poja galvu.

��� Bet tā tas ir. � Mazākais sargs paņēma kārtējo riekstu. � Iztēlojies tikai, ja �ādās �aumalās augtu arī zirņi. Tad vajadzētu ņemties �etras nedēļas, lai piepildītu vienu mazu katliņu.

��� Man negar�o zirņi.

��� Man vienalga, � atskanēja ņurdo�a atbilde. � Tas bija tikai picm� � Mazais aprāvās teikuma vidū.

Rieksts, ar kuru viņ� patlaban cīkstējās, laikam bija no īpa�i cieta materiāla. Viņ� dziļi ievilka elpu, iestenējās un sāka spiest riekstu standzinas ar abām rokām. Velti. Rieksts ne�ķēlās.

Kobols bija cie�i nolēmis nepadoties. Viņ� parādīs �im cietpaurim riekstam. Viņ� noliecās uz priek�u, sagrāba riekstu un spieda. Viņ� spieda un spieda, un spieda, līdz vaigi kļuva sarkani, un �ķita, ka viņ� tūlīt pārsprāgs. Pēk�ņi riekstu standziņas salūza. Kā lode rieksts iz�āvās starp rokām, pārlidoja �ķērsām pāri telpai un nokrita pelnos pie krāsns. Sargiem mutes palika vaļā.

Tie�i �o izdevību Snigs tik pacietīgi bija gaidījis.

"Tagad vai nekad," viņ� nodomāja. Viņ� zibenīgi palēcās, at�vēra muti un sagrāba atslēgu sai�ķi. Darīts! Ar piepūstiem vaigiem viņ� piezemējās uz grīdas, kur palika nekustīgi guļam.

��� Vai tu redzēji? � lielakais pavaicāja.

��� Ko?

��� Tas ķirbis. Tas kustējās.

��� Kāds ķirbis?

��� Nu, tas tur. Kas stāv blakus tavai vālei.

Mazais pagriezās. Tad vispirms paraudzījās uz Snigu un pēc tam uz savu kolēģi.

��� Tas tie�ām kustējās? � viņ� vaicāja.

��� Protams, � otrs apstiprināja, � tā kā es te sē�u! Tikai es nezinu, ko lai par to domāju.

Mazais izstiepa apak�lūpu.

��� Vai pateiksi man ari, kad zināsi?

��� Manis dēļ, � �is pamāja. � Pateik�u ar.

Temats bija izsmelts. Abi atkal apsēdās pie galda un pievērsās riekstiem.

Tostarp Snigs lēnām un tik klusu, cik vien spēdams, virzījās uz izeju. Atslēgu sai�ķis mutē gar�oja briesmīgi, pat ja viņ� centīgi domāja par riekstu maisu. Lielākais vēlreiz caur pieri paskatījās uz viņu un jau pacēla pirkstu, bet tad atmeta ar roku. Iespējams, viņ� nolēma pievērsties svarīgākai nodarbei, nekā vērot kaut kādu zvārojo�os ķirbi.

Snigs izspruka no sargu telpas un lēk�iem traucās pa ejām uz celli. Prīmuss ar Plimu noteikti jau ir pārgaidīju�ies.

Ejas ap svinību zāli bija pilnīgi pamestas. No smalkajām viesī�bām, kuras �eit norisinājās tikai pirms da�ām stundām, nebija ne vēsts. Vien �ur un tur klīda da�i koboldi, kuri novāca pēdējās laternas ar jāņtārpiņiem, un vairs neviena cita �ai tuneļa galā ne�bija. Tāda pati aina pavērās ejā, kas veda uz Primusa un Plimas mazo cellīti. Ja kāds �eit tagad ietu garām, noteikti saklausītu no�devīgo skrāpē�anos un knosī�anos aiz koka durvīm.

��� Tur nekā nebūs, � Prīmuss teica.

��� Kāpēc tu visu laiku saki �o "Tur nekā nebūs"? � Plima no�ņācās. � Gan redzēsi. Podziņa ir par biezu, un visa vaina. � Viņa sakoda zobus. � Nesatraucies, es visu izdarī�u.

Abi tupēja kaktā aiz durvīm un kasīja sienu pie durvju eņ�ģēm. Plima bija paņēmusi Primusa misiņa pogu un mēģināja to aizbāzt aiz durvju tapas. Viņa cerēja to izcelt, lai varētu izkustināt durvis. Diem�ēl �im pasākumam nebija nekādu panākumu.

�� Ja es vismaz kaut ko varētu saskatīt, � viņa īgņojās.

��� Palaid mani, � Prīmuss ieteica.

��� Nekā nebija, ej prom. To es pati izdarī�u. � Viņa nikni spieda pogas malu skrūves smalkajā gropē.

Pēk�ņi viņa atrāva roku.

�� Aūūūū! � viņa kauca. � Tagad es nolauzu vēl vienu nagu!

Prīmuss uzsita viņai pa plecu.

��� Es ta�u tev uzreiz teicu, lai ļauj man. Dod pogu!

�� Ak, �itā stulbā poga! � viņa kliedza. � Ja �aks tev ne�būtu iedevis �o sarūsēju�o lietiņu, mēs nesēdētu �ai ūķī! Es gri�bētu zināt, kur�

Plima nepabeidza teikumu, jo nākamajā mirklī aiz durvīm atskanēja pazīstama balss:

��� Hallo! � Snigs sauca. � Hallo, Prīmus!

��� Snig! � Prīmuss kliedza. � Snig, mēs esam �eit!

��� Hallo, Prīmus? Plima? Hallo, jūs tur esat? Plima dauzīja ar dūrēm pa durvīm.

��� Un kā tu domā, kur mēs varētu būt?

��� Man ir atslēgas, � Snigs sauca. � Fui, trakoti negar�ī�gas! � Viņ� izspļāva sai�ķi.

Plima skatījās uz Prīmusu ar piemiegtām acīm.

�� Vai tas sprukstiņ� tie�ām kaut kur pametis manu somu? Es ta�u viņam īpa�i pieteicu, lai�

��� Ku��, tu ar savu somu. � Prīmuss pa�ūpoja galvu. � Tu esi liels malacis, � viņ� uzsauca Snigam pa atslēgas caurumu. � Tagad iebīdi tās zem durvīm.

��� Sapratu, � atskanēja balss aiz durvīm. � Tūlīt iestum�u. Snigs nolieca galvu un pabīdīja atslēgu sai�ķi zem durvīm. Viņiem paveicās. Zem durvīm bija izveidojusies tie�i neliela

iedobe, un atslēgu sai�ķis izgāja cauri. Prīmuss to satvēra. Viņ� drud�aini mēģināja atslēgas citu pēc citas, līdz beidzot atrada īsto. Slēdzene noklak�ķēja, un durvis bija vaļā. Snigs staroja un lepni raudzījās uz viņiem no ejas.

��� Tas bija meistarstiķis, � Prīmuss viņu uzslavēja, neslēpjot savu steigu. � Tu mums jau otro reizi palīdzi.

��� Ak, ko nu, nieki vien, � Snigs atbildēja uzspēlētā vienal�dzībā. � Nekādu problēmu. Tas man izdevās ļoti ātri.

Plima arī noliecās pie Sniga un noglāstīja galvu.

�� To tu lieliski nokārtoji, meistarzagļa kungs, ļoti meista�rīgi. � Viņa sarauca uzacis. � Vai manu somu arī kaut kur redzēji?

��� Redzēju gan, � Snigs atbildēja. � Bet tā man bija par smagu. Ja tu to meklē, � viņ� turpināja, � tā stāv hallē, kaut kur zem pirmā galda.

��� Hallē zem pirmā galda, � Plima atkārtoja un parāva Primusu pie piedurknes. � Ejam ta�u beidzot. Mēs jau tā esam zaudēju�i pārāk daudz laika.

Prīmuss vēlreiz pagriezās pret Snigu un pamirk�ķināja viņam.

��� Diem�ēl mums jādodas tālāk, � viņ� iesaucās. � Satik�simies vēlāk pie torņa.

��� Pagaidiet acumirkli! � Snigs izbrīnījies noraudzījās viņiem pakaļ. �Jūs vēl paliksiet �eit?

Bet atbildes vairs nebija.

Abi skrēja, cik vien ātri spēdami. Rāben�teinam bija milzu handikaps, kuru viņiem par katru cenu bija jāiesteidz. Vissliktā�kajā gadījumā, no kura viņi ļoti baidījās, viņ� jau bija atradis Mē�ness sirpja lauskas un ar tām pazudis kalnos.

Prīmuss lidinājās virs pa�as grīdas, kad viņi nokļuva ejas pa�ā galā. Kurp tagad? Pa labi vai pa kreisi? Pa kreisi! Hallei jābūt kaut kur �ai virzienā. No grīdas uzvirmoja konfeti, kad Prīmuss ar Plimu traucās pa gaiteni. Par laimi, ejā no sienām vēl nebija no�ņemti gaismekļi. Viņi traucās vēja ātrumā, līdz beidzot nokļuva svinību hallē. Plima ļoti cerēja, ka koboldi �ai laikā nav aizvāku�i viņas somu. Tad, visticamāk, Plimai pasaule būtu sabrukusi.

Abi iebrāzās zālē, kur valdīja piķa melna tumsa. Gaisma, kas iespīdēja no tuneļa, ļāva daudzmaz orientēties. Plima nometās uz ceļiem un taustījās pa pagaldēm, gar galdu kājām un tvēra visu, kas trāpījās pa rokai. Tomēr vienīgais, ko viņa atrada, bija papīra virteņu skrandas.

Primuss jau bija pārtapis un zigzagā lidinājās pa pagaldēm. Sikspārnim gaisma nebija nepiecie�ama, tāpēc jau pavisam drīz viņ� ieraudzīja meklēto.

��� Atradu, � viņ� sauca.

��� Kur? � Plima kliedza.

��� �eit, apak�ā!

��� Vai tur viss ir iek�ā?

��� Kā gan es to varu zināt?

Viņ� atkal pārtapa cilvēkā, pieliecās un sagrāba somu. Tā gan nebija tik smaga, kā Snigs bija attēlojis. Bet nu gan jāsteidzas!

Prīmuss trauca pie Plimas, un abi laidās prom pa tuneli. Plima nolēma paskatīties, vai visi viņas dārgumi ir vietā. Viņa nostājās zem gaismekļa un pavandījās somā. �ķiet, nekas nav pazudis. Par laimi koboldiem.

Prīmuss izpleta tuneļu karti un palūkojās tajā.

��� No �ejienes nevajadzētu būt pārāk tālu, � viņ� noteica. � Manuprāt, mums jāseko �ai ejai, līdz nokļūsim lielā sazaro�jumā. � Viņ� vilka ar pirkstu pa līnijām. � Eja, kas ved uz Mir�dzo�o ezeru, visticamāk, ir neliels savienojo�s tunelītis, kas atzaro�jas no galvenās ejas.

Viņ� paraudzījās uz Plimu un pielieca galvu.

��� Skaidrs, � viņ� noteica. � Tunelis dro�i vien ir tikai pazemes cauruļu pasta savieno�anai. Neievērot to mēs nevaram. Ejot pa �o tuneli, noteikti nonāksim pie tā.

Viņ� salocīja karti un ielika atpakaļ kabatā. Abi atkal posās ceļā.

Ceļ� izrādījās krietni garāks, nekā Prīmuss sākotnēji bija ap�rēķinājis. Viņi pastāvīgi uzdūrās citām sānejām, kāpnēm un ram�pām, kas veda stāvus aug�up vai vēl dziļāk pazemē. Tikai aptuveni pēc pusjūdzes viņi beidzot nokļuva vietā, par kuru bija runājis Prīmuss. Viena pla�a eja veda pa kreisi, otra � pa labi, bet taisnais tunelis �eit beidzās.

�� Tagad es vispār neko nesaprotu, � Prīmuss noelsās. � Saskaņā ar karti ceļam ir jāturpinās?!

Viņi raudzījās uz visām pusēm.

�� Vai esi dro�s, ka esam pareizajā vietā? � Plima vaicāja. Viņa paspēra soli sānis un tad iegāja ejā pa labi.

��� Protams, � Prīmuss bija pārsteigts. � Kartē ta�u tie�i tā arī uzzīmēts. Vai tie�ām�?

Viņ� jau bāza roku kabatā pēc kartes, kad atskanēja Plimas sauciens: � Seit ir durvis!

Prīmuss sarāvās. Durvis? Tās jāapskata. Divdesmit soļu at�statu no atzarojuma klints sienā bija dēļu durvis. Tās nebija aiz�slēgtas.

Bez vilcinā�anās Plima tās atrāva vaļā. Pretī sitās sasmacis zemes un mitru sakņu smārds. Toties viss bija tie�i kā kartē: aiz durvīm atradās meklētā savienojo�ā eja!

Tā bija zema un tikpat tum�a, cik �aura. Plima saviebās. Viņa bija daudz ko redzējusi, bet �is caurums neizskatījās diez ko aici�no�s. Tajā bija sasmacis un sasmirdis gaiss, turklāt tur bija ellīgi tum�s. �eit pat Tādelis un Milss neietu iek�ā � un tas jau daudz nozīmēja. Tomēr � vai tas viņiem patika vai ne, izvēles nebija. Viņiem bija jādodas tur iek�ā.

Plima smagi nopūtās. Visupirms viņiem bija nepiecie�ama gaisma. Viņa pavandījās savā somā, kur juku jukām bija pudelītes, bla�kītes un saknītes.

��� Man bija jābūt vēl da�iem, � viņa noteica, � esmu pil�nīgi pārliecināta. Lūk, atradu!

Plima pameta Prīmusam burvju riekstu un pēc brī�a samek�lēja arī sev vienu. Viņi "ieslēdza" riekstus. Prīmuss noņēma cilindru no galvas un satvēra riekstu pirkstos.

��� Labi, paskatīsimies, kas mūs sagaida ejas otrā galā. Doda�mies uz Mirdzo�o ezeru!

Pa milzu peļķēm un spokainiem netīrumu un putekļu viju�miem viņi lauzās uz priek�u. Tunelī bija tik tum�s, ka pat burvju riekstu gaisma apspīdēja tikai da�us soļus uz priek�u, bet tālāk zuda piķa melnajās akmens sienās. Prīmuss saliecies steidzās uz priek�u. Atlika vien brīnīties, kā �īs ejas joprojām nav sabruku�as, jo tajās nebija neviena atbalsta. Ja kāds arī bija redzams, tas bija pilnīgi satrupējis.

Plima turējās viņam cie�i aiz muguras. �is ceļ� bija daudz bai�sāks par tiem, kurus varētu iztēloties ļaunākajos murgos. Visur bija dubļi un netīrumi, kas nokritu�i no griestiem, visur pilēja ūdens. Saraujoties pretīgumā, viņa stampājās pa peļķēm, kuras kļuva ar�vien lielākas. Tomēr vispretīgākie bija �ie putekļainie vijumi, kas pastāvīgi lipa pie sejas vai ieķērās matos. Plima kvieca teju katrā solī vai vaimanādama purināja galvu. Tas bija baisi.

Aptuveni pēc �etrām jūdzēm eja papla�inājās un kļuva ari augstāka. Prīmuss apstājās un ieklausījās. Kaut kur, ne pārāk tālu, bija dzirdams troksnis.

��� Tu arī to dzirdi ? � viņ� �ukstēja.

Plima palūkojās uz viņu. Viņas elpa mazos mākonī�os cēlās pie griestiem.

� Jā, � arī viņa �ukstēja, � dzirdu ūdens plauk�ķē�anu. Kaut kur plūst strauts.

��� Pareizi, � Prīmuss pamāja. � Un es zinu, kur tas ir.

Prīmusa acis mirdzēja. Jo tālāk viņi gāja, jo skaļāka bija ūdens

urdzē�ana. īsi pirms tam viņu gaismekļu strēles pārslīdēja pa sie�nām un izgaismoja simtiem melnu vad�u, kas bija sadzīti ejas griestos.

Plima paraustīja Prīmusa fraku.

��� Paskat, tavi kolēģi jau sapulcēju�ies. Ja es būtu zinājusi, ka �eit, lejā, tie tiek teju pasniegti uz paplātes, es nebūtu dzenājusies tev pakaļ. �eit ir ļoti liela izvēle.

"Par ko, pie velna, viņa runā?" nodomāja Prīmuss. Tad viņ� to ieraudzīja.

Sikspārņi! Cik tālu vien sniedzās skats, tie karājās viņiem virs galvas, saliku�i spārnus, un gulēja. Prīmusam �ermuļi pārskrēja pār muguru. Arī to viņ� jau bija redzējis, viņ� to atcerējās.

Plima neļāva viņam ļauties pārdomām.

��� Nāc ta�u! Mums jāsteidzas. Ja kādu no �iem tu pazīsti, atpakaļceļā varēsi pamāt viņam ar rociņu, � Plima noķiķinājās.

Plimai bija taisnība. Viņi nedrīkstēja zaudēt laiku. Prīmuss novērsās, samiedza acis un steidzās tālāk.

Jau drīz viņi nonāca tur, kur eja kļuva divkārt platāka. Griesti pa�ķīrās, un viņu priek�ā no aug�as gāzās �aurs ūdenskritums. Prīmuss uzreiz saprata, kur viņi atrodas un no kurienes plūst ūdens�kritums: tas bija Glieme�u strauta ūdens!

Tātad viņi ar Plimu patlaban stāvēja gravas pa�ā dziļumā, dziļi zem klintsradzes. Vai tie�i �ī bija tā vieta, par kuru runāja Rāben�teins? Vai Prīmuss savulaik bija iekritis tie�i �eit, kad viņa ve�cais draugs nogrūda viņu bezdibenī? Prīmuss paraudzījās apkārt. Viņi stāvēja uz klints, kas gadu simteņos bija pacēlusies virs ūdens. Ja tā nebūtu noticis, Prīmuss noteikti būtu atcerējies tālaika iespaidus: pienaini mirdzo�o akmeni, uz kura viņ� sensenos laikos bija uzkritis!

Viņi pakāpās malā. Ūdens plūda visur, pirms ietecēja tunelī. Tomēr Plima un Prīmuss kājas nesamērcēja, jo koboli bija gādīgi izbūvēju�i koka celiņu, kas virs ūdens pacēlās labi ja plaukstas pla�tumā un bija nostiprināts ar siksnām. Tagad atkal vajadzēja galvu ieraut plecos.

Viņi aizspraucās garām ūdenskritumam un uzkāpa uz celiņa. Koks bija satrupējis no vecuma. Tas krak�ķēja un brak�ķēja, it kā grasīdamies iz�ķīst zem kājām. Tomēr � viss, ko koboldi būvēja, bija stiprs. Tādējādi abi laimīgi sasniedza tuneļa galu.

Plimai aizrāvās elpa. Viņa iznāca no zemās ejas, tad lēnām iz�slējās. Viņai trūka vārdu! Skats bija pārlieku varens. Nekad, ne�kad viņa nebūtu spējusi iztēloties, ka kaut kas tamlīdzīgs visus �os gadus varēja palikt apslēpts zem me�a. Klintis pa�ķīrās, acīm pa�vērās gigantiska grota, kuras augstums bija vismaz deviņdesmit pēdas. Pat Prīmuss palika stāvam kā pienaglots un raudzījās ap�kārt kā apburts. Viņi beidzot bija to paveiku�i. Viņi skatīja paze�mes ezeru.

Par mirdzo�u to nosaukt gan nevarēja. Tas bija zaigojo�s. Ūdens, dzidrs kā kristāls, zaigoja gaismā kā tūksto� zvaigznes. "Kā gan mirdzētu �ī grota, ja jaunā Mēnesī iemirdzētos sirpja lauskas?" abi vienlaikus nodomāja. Tikai tad viņi pavērās aug�up, kur vajadzētu būt griestiem. Ko tas nozīmēja? Plima pacēla gais�miņu augstāk. Tur kaut kas karājās?! Vai tie bija stalaktīti? Nē, tie bija pārāk sazaroti.

Prīmuss pasmaidīja.

��� Paskat, � viņ� �ukstēja. � Tie ir noslēpumainie koki, kuri aug no aug�as uz leju. Viss skaidrs. Tās ir saknes! Saknīte runāja par koku saknēm. Par Tum�ā me�a senseno koku saknēm. Kā man tas uzreiz neienāca prātā. � Viņ� uzsita ar dūri pa sauju. � Es visu laiku domāju, ka pazemes ezers ir kaut kur zem Miglas laukiem. Vai spēj iztēloties, kur mēs būtu nonāku�i, ja būtu devu��ies nepareizā virzienā? Par laimi, Snigs atklāja to tintes traipu�

Pēk�ņi Plimai izlauzās kliedziens, kas atbalsojās grotas sienās.

��� Es redzu gaismu! � Viņa burtiski sēca. � Tas preteklis joprojām ir �eit!

Prīmuss krasi atskatījās. Tagad arī viņ� to redzēja! Viņi nolēca no takas un metās skriet.

Ezera labajā krastā bija plats krasts, kur ūdens nebija pārāk dziļ�. Pat tumsā tā dibenā bija saskatāmi smalki olī�i. Tā kā ezerā ieplūda Glieme�u strauts, no tā visdrīzāk izplūda me�a avoti.

Abi skrēja, cik vien ātri spēdami, gaismas virzienā. Tā bija eļļas lampa � tā pati, kas tonakt spīdēja Mēnessgaismas ezerā. Tā bija nolikta zemē, pavisam tuvu ūdenim. Lampas gaismā Prlmuss un Plima saskatīja pasta koka caurules, kuras gar klints sienu stie�pās līdz pat grotas otram galam. Zemē bija nomesti da�i veci spaiņi, bet pie sienas Prlmuss pamanīja lāpstiņas un āķus.

Bet, galvenais, � viņ� ieraudzīja Rāben�teinu! Viņ� tupēja pie lampas un uzlūkoja viņu ar velni�ķīgi mirdzo�ām acīm. No apak��as spīdo�ā gaisma padarīja viņa seju par negantu viepli. Viņ� lēnām piecēlās. Rokās viņam bija liels Mēness sirpja gabals.

��� Prīmus, Prīmus, � viņ� �ņāca. � Tu mani pārsteidz. Tu tie�ām esi velna puika, malacis. � Viņa acis uz�ķīla zibeni un tad samiedzās �auras jo �auras. � Tu ne tikai izlien no bezdibeņa, bet pat izlavies cauri aizslēgtām durvīm. � Rāben�teins pacēla galvu un draudīgi tuvojās. Viņa apmetnis bija samircis slapj�.

��� Dīvaini, � viņ� ķērca, � ļoti dīvaini. Tu esi apbrīnojams puisietis, tas jāatzīst. Vecais Magnuss Ulme atkal varētu ar tevi lepoties. Lai gan viņ� vienmēr to darīja.

��� Patie�ām?! � Prīmuss uzsprāga. � Vienīgi �ēl, ka viņam vairs nav tādas iespējas. Kas ar viņu notika? Nu, ta�u runā! Vai piemānīji viņu, kad novāci mani no sava ceļa, tu gļēvais nodevēj?

Rāben�teins dārdo�i smējās.

�� Jā, to tu gan gribētu, vai ne? � Viņ� baudkārē aizvēra acis. � Tur jau viņ� aiziet � pa ceļiem un tiltiem, bet mājās ne�nāks vairs nekad. Esmu pārliecināts, ka mums ir daudz ko pastās�tīt, mīļais Prīmus. Patiesībā tā būtu varena izrāde, ņemot vērā to, ka mūsu rīcībā ir viss atliku�ais pasaules laiks.

Viņ� pacēla roku un rādīja lausku, kuru tikko bija atradis ūdeni. Kad Plima to ieraudzīja, viņa iepleta acis. Tas bija sirpja gals! Tie�i tas gabals, pēc kura viņa tik kvēli ilgojās.

Tagad Rāben�teins lēnām un uzmanīgi atkāpās pie klints sienas. Viņ� dusmās grieza zobus.

��� Diem�ēl, diem�ēl man vajadzēs tevi sarūgtināt, � viņ� elsa. � Laikam mūsu sarunai nav lemts notikt. Vai zini, Prīmus, tu mani sāc kaitināt. Tu esi kā ērce, kā uts. Kā dadzis, no kura netiek vaļā. To pa�u varu pateikt par to raganu, vai kas tā sīkaļa tur ir.

Viņ� taustīdamies meklēja kalnra�u darbarīkus.

�� Tikko iestāsies nākamais jaunais Mēness, � viņ� teica, � es atkal bū�u �eit, vai dzirdi ? Tad es savāk�u visu, kas iemirdzē�sies �ās peļķes dibenā. Ja kādā no �īm lauskām slēpjas kāds ele�ments, kuru es meklēju, es tam atvēlē�u visu savu laiku.

��� Nē! � Plima kliedza. � Tūlīt dod akmeni �urp. Tas nav īstais. �is gabals tev nav vajadzīgs, tici man.

��� Ak tā? � Rāben�teins smējās. � Vai �itā mazā raganiņa grib to dabūt sev? Labi � nāc un paņem to. � Viņ� pamāja ar roku un nometa lausku oļos sev pie kājām.

Kā apmāta Plima jau grasījās mesties tai pakaļ.

�� Stāvi, nekusties! � Prīmuss iekliedzās, mēģinādams satvert Plimu. Bet bija jau par vēlu.

Plima pastiepa rokas, noliecās un gandrīz jau sasniedza ak�meni � bet Rāben�teins pārliecās virs viņas. Izbijusies viņa pavē�rās aug�up, ieraudzīja dusmās saviebto ģīmi, naida pilnās acis un spo�o lāpstu, kuru Rāben�teins bija atvēzējis sitienam. Tad viņai acīs sametās tum�s.

*

Dusmās �ņākdams, Primuss skrēja pie Rāben�teina. Viņ� bez vilcinā�anās atvēzējās otram sitienam, vienaldzīgi pavēries uz bez�samaņā guļo�o Plimu sev pie kājām.

Tomēr Primuss bija ātrāks. Viņ� tik strauji ietriecās Rāben�teinam krūtīs, ka tas atmuguriski atsitās pret klints sienu. Spainis un lāpsta aizlidoja pa gaisu, kad viņ� zaudēja pamatu zem kājām. Nikni viņ� lūkojās uz Prīmusu no apak�as uz aug�u, �ķiezdams pa gaisu siekalas.

�� Tā, manu draudziņ, � viņ� �ņāca. � Tagad tava kārta. Es ļoti ilgi gaidīju �o priekpilno bridi.

Rāben�teins pielēca kājās un vēzēja lāpstu kā izkapti. Primuss ātri atlēca atpakaļ. Metāls �ņākdams nosvilpa gar viņa ķermeni, gandrīz skardams kaklu, un ie�ķēla cilindru. Rāben�teins dusmās teju vārījās. Viņ� vēzēja lāpstu, tad sāka kapāt ar to, tēmēdams Primusam, bet trāpīdams tikai krasta oļos.

Primuss nekavējās izmantot �o izdevību. Viņ� piespieda lāp�stu ar vienu kāju, bet ar otru spēra Rābe�teinam sejā. Rāben�teins sāpēs ierēcās. Viņ� atlaida lāpstu, aizgrīļojās pāris soļus atpakaļ, paklupa pār saļimu�o Plimu un novēlās starp spaiņiem un citiem kalnra�u darbarīkiem. Plima novaidējās, lēnām atvēra acis, bet tā arī palika nekustīgi guļam. Tostarp Rāben�teins valstījās pa zemi, līdz uzslējās kājās. Pārskaities līdz baltkvēlei, viņ� sagrāba spaini un streipuļoja pretī Primusam, pa ceļam pagrābdams vēl ari āķi.

��� Primus, � viņ� �ņāco�i �ukstēja. � Tu no manis neiz�bēgsi. Lai arī kur tu noslēptos, es tevi atradī�u. � Viņ� pārkāpa pāri Plimai un tuvojās Primusam. � Pirmais, ko es izdarī�u: es nosvilinā�u �o torni. Līdzko izkļū�u no �ejienes, tā ķer�os klāt. Tas tik būs jauks ugunskuriņ�, tici man! Koks nosvils kā nieks. Jā, pirmkārt, to nopluku�o spoguli. �ēl, ka neredzē�u, kā sadegs tā tuk�ā koka galva. Kā tu domā, Primus? Vai viņ� joprojām bārsta tās pa�as asprātības kā agrāk?

Prīmuss viņā vairs neklausījās. Viņ� drud�aini domāja, kā aiz�kavēt Rāben�teinu, tomēr prātā neie�āvās nekāds risinājums.

Tostarp Plima beidzot bija attapusies. Vaimanādama viņa turējās pie briesmīgi sāpo�ās galvas. Kas ar viņu notika, pie svētās raganas slotas? Kāpēc pēk�ņi kļuva tik tum�s? Viņa paraudzījās apkārt un ieraudzīja eļļas lampiņu. Piepe�i viņa visu atcerējās. Viņi ta�u ir tai dīvainajā grotā, dziļi zem Tum�ā me�a. Tikai � kāpēc tik ļoti sāp galva? Plima izberzēja acis, da�as reizes pamirk�ķināja un tad paraudzījās apkārt. Lai gan pagaidām pasaule bija izplū�dusi un orientēties bija pagrūti, Mēness sirpja lausku viņa ierau�dzīja. Tā bija gandrīz deguna galā, un tā bija noteikti jādabū � par katru cenu. Ar milzīgām pūlēm viņa lēnām rāpās pie lauskas.

Tomēr Rāben�teins par viņu nebija aizmirsis.

��� Novāc savas ne�petnās roķeles! � viņ� ārdījās.

Tii pa�ā acumirklī Prīmuss tika aizmirsts.

"�itā ragana gan ir �erpa," viņ� nodomāja. Tūlīt viņ� tai sados. Rāben�teins skrēja pie Plimas, aizķēra Mēness sirpja lausku ar kāju un aizspēra to grotas vistālākajā stūrī.

��� Viss beidzies, � viņ� auroja, vēcinādams āķi.

Tas nu Prīmusam �ķita par traku. Rāben�teins nepārprotami bija gatavs uz visu. Prīmuss zibenīgi pārtapa sikspārnī un laidās pie viņa. Nekādas �ēlastības! No visa spēka viņ� ieķērās Rāben�teina galvā, iecirta nagus ādā un iekodās sejā. Rāben�teins sāpēs iekaucās, nometa āķi un kā akls streipuļoja prom gar krastu. Viņ� izmisis centās sagrābt Primusa spārnus. Tas koda un skrāpējās tā, ka Rāben�teins teju zaudēja prātu.

Tīd Rāben�teins sāka Prīmusu sist. Lai gan vairāki sitieni trā�pīja pa�am sejā, arī Primusa spārni dabūja ciest. Visbeidzot Prīmusam vajadzēja Rāben�teinu atlaist. Ar savainotiem spārniem viņ� laidās prom, bet Rāben�teins, bruņojies ar lāpstu, skrēja viņam pakaļ. Prīmuss bija tuvu spēku izsīkumam; ilgi viņ� no satrakotā vajātāja izvairīties nevarēs.

� Es sapratu, � Rāben�teins elsa. � Mazais Prīmusiņ� spēj pārtapt! Ak, tur pat vistām jāsmejas! Tagad es saprotu, kā tu izkļuvi no dziļās gravas. Tomēr tas tevi neglābs, vai dzirdi? Es tevi drīz noķer�u.

Kas Prīmusam būtu darāms? Lidot pāri ezeram un nonākt dro�ībā viņ� patlaban nevarēja. Rāben�teins nekavējoties izman�totu �o iespēju, un Plima atkal būtu briesmās. Viņ� aizlidoja grotas tālākajā kaktā � viņam cie�i pa pēdām sekoja trakojo�ais Rā�ben�teins.

Prīmuss izmisis laidelējās krustu �ķērsu, cen�oties iztēloties visu baisāko, ko Rāben�teins savā ārprātā varētu uzsākt. Pat ja viņi ar Plimu sveiki un veseli izkļūtu no �ās grotas, diez vai dzīve sagā�dātu viņiem lielu prieku. Lai arī kur viņi apmestos, viņi dzīvotu pastāvīgos nāves draudos. Bet arī tas vēl nebija vissliktākais. Rā�ben�teins daudzreiz bija draudējis, ka nodedzinās torni. Prīmu�sam pār muguru pārskrēja auksti �ermuļi. Tornī atradās ne tikai spogulis un svarīgi raksti, bet arī mazais Zobratiņ�.

Primuss bezpalīdzīgi pavērās apkārt. "Kaut spogulis būtu viņu pabildinājis par Rāben�teinu," viņ� nodomāja. Tam būtu va�jadzējis pateikt daudz vairāk, nekā vien to, ka viņ� vienmēr ir bijis gudrāks. Bet tie�i �ai brīdī, kad viņ� atcerējās spoguļa pēdējos vār�dus, Primuss kaut ko pamanīja: starp oļiem gulēja Mēness sirpja lauska!

Primuss satraukts lūkojās uz akmeni. "Acumirkli," viņam ie�ā�vās prātā, "kā tad tā? Kas notika toreiz, kad sirpis nokrita no de�besīm un sa�ķīda pret zemi?" Viņa galvā �audījās da�ādas domas. "Protams!" viņ� atskārta. "Tas varētu derēt." Viņ� saprata, ka Plima vēlējās iegūt tie�i �o lausku par katru cenu, tomēr tas pa�laik ne�bija svarīgi. Citas iespējas izkļūt dzīviem no grotas nebija.

Primuss nekavējoties devās uzbrukumā. �oreiz tas bija daudz mērķtiecīgāks!

Primuss �āvās uz priek�u kā bulta. Izvairījies no Rāben�teina mērķētā trieciena sejā, viņ� vairākkārt aplidoja tam apkārt. Tad nolaidās tie�i pie viņa kājām oļos un ar platu smīnu lūkojās aug�up. Rāben�teins sazvārojās, tad, skaļi lamādamies, pacēla lāp�stu un drāzās virsū Prīmusam. Bet tas jau sen bija pacēlies gaisā. Viņ� izpleta spārnus un triecās Rāben�teinam starp kājām. Tas iz�devās. Rāben�teins kliedza sāpēs un dusmās. Kā sajucis viņ� cen�tās sabradāt Prīmusu, bet spārdīja tikai zemi. Cīniņ� turpinājās arvien niknāk. Rāben�teins stampājās pa krastu, �ķaidīdams oļus.

Beidzot Primuss bija gandrīz panācis iecerēto. Viņ� bija atvi�linājis Rāben�teinu vēlamajā vietā, tad triecās viņam sejā, mērķē�dams acīs, pēc tam nolaidās tie�i uz Mēness sirpja lauskas.

Viņ� drebēja, jo nezināja, vai plāns izdosies.

"Vēl tikai vienu triecienu," Prīmuss domāja. "Vēl tikai vienu triecienu, un viss būs beidzies�"

Nākamie mirkļi Primusam �ķita mū�īgi. Viņ� paraudzījās uz Rāben�teinu � tā acis kvēloja dusmās. Rāben�teins bija teju zau�dējis sajēgu. Pār viņa seju straumēm plūda sviedri, kad viņ� atmeta galvu un pacēla lāpstu cirtienam. Prīmuss saprata, ka ir tuvu bojā�ejai. Viņ� raudzījās uz metāla plāksni, kas �ņākdama �ķēla gaisu, jau sajuta tuvojamies tās dzīto gaisa vilni un redzēja, kā Rāben�teina sejā dusmas nomaina vil�anās, kad sikspārnis pēdējā mirklī aizlidoja no akmens. Rāben�teina triektā lāpsta atsitās pret ak�meni. Pēc tam sekoja eksplozija, kas sadrebināja grotu.

Klintis sāka krak�ķēt, un skaņas trieciena vilnis atsvieda Prīmusu pret sienu. Viņ� ātri atguvās un ātri laidās prom no ezera, vispirms ar acīm pameklējis Rāben�teinu, bet �is vairs nebija re�dzams. Tikai neliels nogruvums iezīmēja vietu, kur tikko bija stā�vējis Rāben�teins. Prīmuss atviegloti nopūtās, bet tikai uz mirkli. Laika atpūtai nebija. Viņam bija jāatrod Plima un pēc iespējas ātrāk jāpamet grota.

��� Plima! � viņ� sauca. � Ar tevi viss kārtībā?

Prīmuss nolaidās viņai blakus un pārtapa par cilvēku.

��� Kur akmens? � Plima murmināja. � Vai Rāben�teins to dabūja?

��� No Rāben�teina vairs nav ne miņas. Arī no lauskas ne. Tā sa�ķīda viņa acu priek�ā. Labāk aizmirsti �o akmeni un nāc līdzi. Mums ātri jātiek ārā. �ī ala tūlīt sabruks.

Viņ� noliecās un satvēra Plimas roku. Viņiem virs galvas iekrak�ķējās un iebrak�ķējās saknes, kad bija sākusi brukt klints. To atlūzas plunk�ķēdamas bira ezerā.

��� Kas man jādara? � Plima ķērca. � Kā tu domā � kāpēc es �urp nācu?

�� Akmens ir sa�ķīdis, pagalam! � Primuss kliedza. � Ari mēs abi būsim pagalam, ja tu vēl ilgi niķosies!

Viņ� rāva Plimu aug�ā. Viņa vēl paguva sagrābt savu somu, pirms pukstēdama un klupdama sekoja Prīmusam uz izeju.

Tagad katrs mirklis bija zelta vērts. Tunelis drebēja, kad grotā gāzās akmeņi, gaiss kļuva tik putekļains, ka bija grūti elpot. Pri�muss cie�i turēja Plimas roku. Viņi abi klepoja un rīstījās, tomēr soli pa solim taustījās uz priek�u pa tuneli. Beidzot tas bija galā. Primuss atrāva vaļā lielās koka durvis, un viņi iebrāzās lielajā tunelī. Pilnīgi bez spēka un noputēju�i no galvas līdz kājām viņi apsēdās pie tuneļa sienas. Tomēr atpūsties vēl nebija lemts. Jau pavisam drīz viņi izdzirdēja tuvojamies koboldus. Ejās skanēja satrauktas balsis un kalnra�u darbarīku klabē�ana.

��� Cūcība, � Primuss iesaucās. � Tie ta�u ir mūsu viesmī�līgie namsaimnieki. Tikai viņu mums pietrūka. � Viņ� izvilka karti, izpleta to un meklēja nākamo piemērotāko izeju.

��� Nāc, � viņ� iesaucās un pielēca kājās. � Meklēsim izeju, citādi viņi mūs atkal kaut kur ieslodzīs.

Acumirklī viņi jau traucās tālāk. Pēdējiem spēkiem Plima ar Prīmusu skrēja pa �ķietami bezgalīgo tuneli, līdz beidzot pa �auru atveriti izkļuva brīvībā. Koboldi viņiem nesekoja. Abi beidzot bija dro�ībā. Vakara gaiss bija vēss un patīkams, vējiņ� liegi �ūpoja zāli.

Pēc aizlai�anās no grotas Plima nebija izteikusi ne vārda. Ne�laimīgāka par nelaimīgu viņa klunkurēja mēnessgaismā pa lauku un raudzījās zemē.

��� Sapnis ir izsapņots, � viņa elsoja. � Tātad man jāpaliek tādai, kāda esmu.

��� Par ko tu runā? � Prīmuss jautāja.

Viņa paraudzījās uz Prīmusu ar izmisu�u skatienu.

��� Tu� ta�u� sadragāji manu akmeni, � viņa vaimanāja. Viņa saķēra galvu � uz tās bija pamatīgs puns. Kad viņa to

sataustīja, tad apsēdās zālē un sāka rūgti raudāt.

��� Hei, Plima, � Prīmuss ņēmās viņu mierināt. � Nāc ta�u! Aizmirsti par to akmeni! Kāpēc tas tev tik ļoti bija vajadzīgs?

Vaimanādama un �ņaukādamās Plima izstāstīja savu stāstu un izklāstīja savu sāpi. Katra paraudzī�anās spogulī sagādā necie�a�mas mokas, un viņa cen�as tajā vairs nelūkoties, lai ikreiz nepārbītos pati no sevis. Nevienai sievietei viņas ģimenē nebija bārdas� ne mātei, ne tantei, pat ne vecmāmiņai� lai gan viņai gan, bet nu viņa bija daudz, daudz, daudz vecāka.

Prīmuss apsēdās Plimai blakus zālē un ļoti uzmanīgi klausījās. Mēness spo�i apmirdzēja laukus, tālumā bija dzirdama cikā�u sisinā�ana.

Nākamā diena bija mierīga un rāma. Viss ritēja savu gaitu. �ķita, ka nekas neparasts nekad nav noticis. Neviens pat nebija pamanī�jis mazo me�a gabaliņu, kur� bija iegrimis zemē pēc grotas sa�bruk�anas. Kuru gan uztrauca tas, kas naktīs notika Tum�ajā me�ā? Pat koboldu darba grupa, kas rūpējās par pazemes pasta sistēmu, nepievērsa �im nogruvumam īpa�u uzmanību.

Vecais tornis apcerīgi un pacietīgi slējās pāri pakalniem. Vis�apkārt �iepstēja putni, maigs vasaras vējiņ� glāstīja zāli, pie dārza vārtiem zumēja bites. Snigs gulēja savā komposta kaudzē un sildī�jās saules staros. Visā savā mū�ā viņ� nebija tik daudz skraidījis kā aizvadītajās divās dienās. Protams, viņ� apsvēra, ka visai drīz jāpo��as ceļā pie Caka un � it kā starp citu � jāpaciemojas Plimas gardumu pilnajā sakņu dārzā. Tomēr pirms saņem�anās �ādam ceļojumam viņ� vēlējās pēc iespējas izvairīties pat no mazākās kustības. "No �ā brī�a," tā viņ� bija sev nosolījies, "nekas un neviens nespēs iztraucēt viņa mieru." Visvairāk viņu kaitināja nekaunīgā �ņākuļo�ana, kas visu dienu bija dzirdama no jumta lodziņa.

�is troksnis nerimās līdz vēlam vakaram un apklusa tikai pēc saulrieta. Tomēr labāk nekļuva. Patiesībā tornī sākās vēl lielāka jezga! Tur dārdēja un blīk�ķēja, durvis tika vērtas vaļā un ciet, katrā telpā dega gaisma. Snigam nebija pat jausmas, ko Primuss tur darīja, jo izklausījās tā, it kā viņ� bija iecerējis visu māju nolikt uz galvas.

Zobratiņ� ziņkāri vēroja notieko�o. Cauri kāpņu margām viņ� raudzījās kamīnzālē, kur Primusu tikko varēja saskatīt biezajā putekļu mākonī. Viņ� vandījās pa kaktiem, stumdīja grāmatas, pārmeklēja plauktus, meta visu ārā no atvilktnēm un kastītēm. Viņ� paraudzījās pat zem krēsla, pārskatīja pat pārklāja bārkstis, bet rezultāts bija tikai pamatīga �ķaudī�ana. Tā vien �ķita, ka meklējumi nav vainagoju�ies ne ar mazākajiem panākumiem. No galvas līdz kājām putekļos viņ� stāvēja istabas vidū un kasīja aiz auss. Tad viņ� aiz�āvās uz virtuvi, kur jezga atsākās ar vēl lielāku spēku.

Zobratiņ� pie�ķieba galviņu.

��� Vai esi pameklējis arī torņa istabā? � viņ� sauca Prīmusam pa grīdas dēļu spraugu. � Man vienmēr ir �ķitis, ka visas labākās pudeles atradās aug�ā uz rakstāmgalda.

���� Skaidra lieta, � no virtuves atsaucās Primuss. � Tur es visu pārmeklēju vispirms. Bet tās visas ir pārāk lielas. Man nepie�cie�ama daudz, daudz mazāka. Turklāt tai jāizskatās kaut kā ma�ģiski, citādi viņai radīsies aizdomas.

Primuss virināja visus virtuves skapī�us, izcilāja visas pannas, līdz beidzot aizcirta virtuves durvis. Viņ� domīgi knibināja savu apak�lūpu.

�� Tā �eit ir pavisam nesen, � viņ� murmināja. � Es kaut kur redzēju to lietiņu � bet kur? � Viņ� cie�i paraudzījās uz Zobratiņu. Tai pa�ā mirklī viņ� atcerējās. � Ha! � viņ� sauca. � Es zinu � aug�ā, vecajā lādē.

Prīmuss izpleta spārnus un laidās uz jumta stāvu. Tur viņ� at�vēra lādi, nolika malā Mēness sirpja lausku un izcēla mazu, violetu stikla ampuliņu.

��� Ti-ta-ta-ta-tā! � viņ� trallināja. � Tie�i tevi es meklēju.

Viņ� jau grasījās aizvērt lādes vāku, kad ieraudzīja mazu,

spo�u metāla atsperīti, kura bija gulējusi tie�i zem akmens. Viņ� to izcēla un piegrūda Zobratiņam pie deguna.

��� Paskat, � viņ� teica. � Vai tas nav tavs? Varbūt ar �o tu vari nedaudz uzmundrināt savu pulksteni, kā tev �ķiet?

��� Es zaudē�u prātu, � Zobratiņ� staroja. � Tā ir tik mir�dzo�a un nesarūsējusi! Es tūlīt to ielik�u vietā.

Viņ� satvēra knābītī atsperi un zibenīgi nozuda aiz pulksteņa kastes vāka. Atskanēja zuzē�ana un �irkstē�ana, kad Zobratiņ� ķērās pie darba.

Prīmuss iekrita gultā. Viņ� izstiepa kājas un izvilka korķi no ampuliņas: tā bija tuk�a! Jo labāk. Viņ� uzpūta ampuliņai elpu un noberza to spilvenā. Tad paraudzījās gultā. Blakus gulēja atvērta grāmatiņa, un viņ� iesmējās.

��� Paklausies tikai, � Prīmuss sauca Zobratiņam, � tu ne�spēj pat iztēloties, kas te rakstīts par spoguļiem. Ha-ha, es tūlīt pārsmie�os. Plimas gadījums nav pats �ausmīgākais. Ir vēl daudz da�ādu citu veidu.

�� Ak tā? � no pulksteņa atskanēja dobja balss. � Un kādi tie ir?

��� Piemēram, tādi, kuros cilvēks sevi vienmēr redz no aizmu�gures, � Prīmuss sāka klāstīt, � tu vari griezties, uz kuru pusi gribi, vienīgais, ko tu redzi, ir tavs pakausis. Trakums. � Viņ� no�svilpās un pār�ķīra lapu.

�� Vēl ir spoguļi, kuri visu dienu rāda to seju, ar kādu tu pir�moreiz tai dienā esi ieskatījies spogulī. Traki, vai ne? Kādam, kas paskatījies spogulī bez zobu protēzes, tas varētu būt ļauns murgs. Vai vēl trakāk tiem, kas valkā arī parūku.

Prīmuss valstījās pa gultu, bet pulkstenis zvārojās no tanī ska�no�ajiem smiekliem.

��� Man tas diez ko daudz nebūtu varējis nodarīt, � Zobratiņ� sauca. � Es jau simt gadu vienmēr izskatos vienādi.

��� Pareizi, � Prīmuss ķiķināja, � un, visticamāk, arī turpmāk īpa�i nemainīsies. Bet tu tikai paklausies, kas būs tālāk. � Viņ� paklauvēja pa grāmatu un izlikās, ka lasa. � Vai zināji, ka ir spoguļi, kuri precīzi nosaka laiku? Pietiek ar to sarunāt, un spogulis tevi vēl arī pamodinās. Praktiski, vai ne?

Pēk�ņi iestājās pilnīgs klusums. Norima klauvē�anās pulk�steņa kastē, tad kādu brīdi nekas nenotika.

Zobratiņ� izbāza galviņu no kastes. Viņ� ļoti neuzticīgi pa�ķielēja uz grāmatu.

��� Manuprāt, � viņ� skarbi noteica, � patiesībā es vēlos to uzsvērt īpa�i, �āda literatūra nekādā gadījumā nav pelnījusi ap�zīmējumu vērtīga. � Viņ� izrieza savu mazo krūte�u. � Es vēlē�tos vēlreiz uzsvērt, ka pēc pilnvērtīgas izglīto�anās specializētā precīzijas modinātājputnu nozarē, katrā ziņā ar �ādu burvestību ņiguņegu�

��� Neliec man tevi iekaustīt, � Prīmuss smējās un aizsita ciet grāmatu. � Tas bija tikai joks. Neviens pulkstenis visā pa�saulē neņemtos strīdēties ar tādu profesionāli kā sers Zobratiņ�. � Viņ� piecēlās no gultas un uzlika cilindru.

��� Ak vai, to es gandrīz jau biju aizmirsis, � viņ� noteica. � Man ta�u jāuzpilda mazā pudelīte. Tā. Ko lai paņemu? � Prī�muss uzsita knipi. � Ā, zinu gan. Ielie�u vīnu! Kaut kur �ie tum�ie pilieni noteikti noderēs.

Viņ� pārtapa, saņēma pudelīti nadziņos un laidās uz kamīn�zāli, tad tālāk uz pagrabu. Drīz vien viņ� atgriezās ar pilnu pu�delīti.

�� Tagad es posī�os ceļā, � viņ� sauca. � Iespējams, manis nebūs vairākas stundas, bet rīta pusē es noteikti atgriezī�os. Viss atkarīgs no tā, cik ātri tas puisietis nolūzīs.

Zobratiņ� atkal izlīda no pulksteņa kastes.

��� Pārāk gan viņam neuzticies, � viņ� ieteica. � Gan jau zini, ka viņam ir savi nodomi. Tu ta�u atceries, ko Plima ar tevi izdarīja.

��� Kā lai to aizmirst, � Prīmuss smējās. � Bet tagad gan ļauj man darboties. Gaidāma jautra nakts. Varbūt atpakaļceļā iegriezī�os Kletenheimā. Viņi vienmēr priecājas, kad es viņus ap�ciemoju.

��� Tā gan ir laba doma, � Zobratiņ� sauca. � Es labprāt gribētu kādu sauju sezama sēkliņu un vēl maisiņu saulespuķu sēkliņu. Tās gan pēdējo reizi bija pārāk sausas un tuk�as. Būtu ģeniāli, ja �oreiz tu man atnestu svaigas.

��� Paskatī�os, ko varē�u izdarīt, � Prīmuss apsolīja.

Tad apmeta slaidu loku un iz�āvās ārā pa atvērto logu.

Nākamajā rītā Plimas namiņā pavards tā arī palika nekuri�nāts. Ar lielu ledus gabalu uz galvas viņa sēdēja savā raganas vir�tuvē un tīrīja saknītes. Puns, kuru viņai bija sagādājis Rāben�teins, tagad līdzinājās klauna cepurītei. Trauku ar Tādeli un Milsu viņa bija ielikusi skapī, jo vairs nespēja paciest viņu ņirgā�anos. "Plimai galvā dzim�anas dienas cepurīteabi krupji smējās, izliekoties, ka sveic, un pilnā kaklā auroja jubilāra sveik�anas dziesmu.

�ķita, ka dusmām nav gala. Akmens pagalam, mājās netīrība un turklāt vēl milzīgs puns uz galvas. Kas godīgai raganai vēl būtu jāpārdzīvo?

�odien Plimai bija diezgan! Viņa uzkarināja pie durvīm plāk�snīti ar uzrakstu Neviena nav! Neviena! un aizslēdza durvis. Vie�nīgais, ko viņa patlaban vēlējās, bija ziede puna ārstē�anai. Un vairs neko. Pēc tam viņa dro�i vien liktos gultā un pārvilktu segu pāri galvai. Viņa satvēra piestu un saviebusies sastampāja saknītes.

Pēk�ņi pie durvīm kāds klauvēja.

Plima neizdvesa ne skaņas.

Klauvē�ana nerimās.

Plima kļuva pikta.

��� Veikals ir slēgts! � Viņa iebrēcās. � Kā jums �ķiet, kam paredzēts uzraksts pie durvīm?

Velti. Klauvē�ana turpinājās.

Plimai nu reiz bija gana. Vienalga, lai ari kas tur būtu, viņ� dabūs trūkties! Viņa trieca piestu pret galdu, iekāpa �ībās un, priek�autam plīvojot, devās uz durvīm.

"Glieme�gļotas un milteņtārpi," viņa lādējās, atverot durvis. "Man ir sēru diena, galu galā!"

Pēk�ņi viņa apklusa. Atvērtu muti viņa pārsteigta lūkojās uz vīrieti, kur� stāvēja uz sliek�ņa. "Vai tie�ām tas ir viņ�?" viņa no�domāja. Ak! Kas gan ar viņu ir noticis?

Vīrietis uz sliek�ņa bija neviens cits kā spoguļu meistars Plunderzaks � tas pats, kur� savulaik uzdāvināja Plimai spoguli. Viņam joprojām bija tas pats klauna deguns, kuru Plima savulaik pēc ilgas tielē�anās bija viņam izdevīgi pārdevusi un kuru viņ� kop� tā laika vairs nevarēja noņemt. Tomēr pat smieklīgais de�guns nepadarīja �o tik�anos priecīgu. Plunderzaks izskatījās, maigi izsakoties, no�ēlojami. Neskuvies, bāls kā krīts un neizgulējies viņ� mīņājās no vienas kājas uz otru, glu�i kā uz nervu sabrukuma robe�as. Acis viņam bija sarkanas kā kvēlojo�as ogles, turklāt viņ� tās tik tikko spēja atvērt. Aizsmaku�ā balsī viņ� uzrunāja Plimu.

��� Sveicināta, Plimas kundze, � viņ� stomījās. � Atvaino�jiet par manu pēk�ņo iera�anos, bet man jums kaut kas steidzami jāpiegādā.

��� Ak tā? � Plima vaicāja. � Es neko neesmu pasūtījusi. � Viņa nopētīja vīri�ķi no galvas līdz kājām. � Cienītais, Jūs esat bāls kā krīts. Vai varu jums kaut ko piedāvāt?

��� Nē, paldies! � viņ� iekliedzās un sarāvās. � Man klājas lieliski. � Plunderzaks iespējami ātrāk centās aizmirst visu, ko pagāju�onakt darīja ar viņa guļamtelpā ieklīdu�o, lidojo�o suni.

� Tie�ām, es jūtos jau daudz labāk, � viņ� turpināja. � Jūs ta�u noteikti atceraties spoguli, kuru pirms kāda laika jums izgatavoju.

��� Protams, � viņa atcirta. � Kas gan tam būtu lēcies? Tas turpat karājas.

��� O, tas labi� ē, nē� manuprāt, galīgi nav labi. � Viņ� ievilka galvu plecos. � Es to labprāt apmainītu pret jaunāku mo�deli. Jūsu spogulis nav pietiekami gluds.

Plima paliecās uz priek�u.

��� Ko? Ko tas nozīmē?

��� Tas ir mazliet izliecies, � Plunderzaks skaidroja. � Mazmazītiņ� bojājumiņ�, kur� atgadījās tie�i �ai spoguļu sērijai. Iespē�jams, tas mazliet kropļo jūsu atspulgu. Es labprāt to apmainī�u pret �o � protams, pilnīgi bez maksas. � Viņ� pieliecās un pa�cēla plakanu saini, kuru bija atbalstījis pret sienu.

Plima papurināja galvu.

��� Man tas nav vajadzīgs, � viņa iebilda. � Manējais ir gau�i labs. � Viņa jau vēlējās aizvērt durvis viņam deguna galā.

��� Nē, nē, nē, nē! � Plunderzaks vaimanāja un ielika durvīs kāju. � Man tas ir neizsakāmi svarīgi! � Viņ� pavandījās kabatā un izņēma mazu, violetu pudelīti. � Turklāt man ir jauns kop�a�nas līdzeklis. Protams, uz firmas rēķina. Par sagādātajām neēr�tībām.

Tie bija burvju vārdi!

Kop�anas līdzeklis � tie bija vārdi, kas uz Plimu iedarbojās visspēcīgāk. Viņa sarauca degunu un paraudzījās uz pudelīti.

��� Kop�anas līdzeklis? � viņa pārjautāja. � Un kas gan tur ir tik labs?

Plunderzaks pa�ķielēja debesīs. Viņ� nepārprotami mēģināja pa�teikt to, ko līdz �im rītam krampjaini mēģināja iemācīties no galvas.

��� Tāds� ēēē� skaistuma dzēriens� kur�� ēēē� pat vis-skaistā-kās sie-vic-tes padara vēēl skais-tā-kas, � Plunderzaks izdziedāja.

Viņa ieskrēja istabā.

��� Vai tie�ām es izskatos pēc tādas, kurai tas nepiecie��ams? � viņa kliedza. � Tomēr tai pa�ā acumirklī viņa izrāva pudelīti vīrietim no rokām. � Aiziet! � Viņa izrāva korķi un sāka ostīt pudelītes saturu. � Smar�o kaut kā ļoti dīvaini, bet spēcīgi. Tas ir dzerams vai uzzie�ams ?

Ak, uz �o jautājumu Prīmuss nebija pateicis atbildi.

��� Es, ēēē, nezinu, � viņ� atbildēja.

�� Jā, bet kā? � Plima paraustīja plecus. � Tev ta�u tas jāzina.

�� Jā, protams, � Plunderzaks stostījās. � Zināt, tas ir uni�versāls līdzeklis. Tātad vienalga, kā jūs to lietojat. Tas iedarbojas garantēti un dro�i. Gan redzēsiet.

Plima paraustīja plecus un pakāpās sāņus. Plunderzaks at�viegloti uzelpoja, sagrāba spoguli un iesteidzās namiņā.

īsi pirms pusdienlaika Prīmuss pārlaidās pāri egļu galotnēm. No Plimas namiņa plūsto�ās un jau iztālēm sadzirdamās skaņas liecināja, ka tur valda brīnumjauks noskaņojums. Tā arī bija. Kad mazliet vēlāk kļuva saskatāma arī gai�ā, spilgtās saules apgaismotā noriņa, viņ� saprata, ka plāns ir nostrādājis.

Plima ar Caku gavilēdami dejoja dārzā. Viņa priekpilni cilāja kājas, griezās un lēkāja rokrokā ar putnubiedēkli. "Dīvains skats," viņ� nodomāja. Tik laimīgu Plimu viņ� nekad vēl nebija redzējis.

Prīmuss slaidā lokā pārlaidās viņiem pāri galvām, nobremzēja un nolaidās pie pupiņu dobes.

��� Plima! � �aks sauca. � Plima, pagaidiet ta�u. � Viņ� izrāva savu roku no Plimas cie�ā tvēriena un purināja to. Tad rā�dīja uz Prīmusu. � Paskatieties! Jums ir apmeklētājs! Kungs ar cilindru ir klāt!

Plima lēca pāri kāpostgalvām un nostājās blakus Prīmusam, plati iepletusi kājas un lepni iespiedusi rokas sānos.

��� Nu, � viņa sauca. � Ko teiksi ? Vai ievēroji kaut ko?

Prīmusam vajadzēja krietni nopūlēties, lai notēlotu pārstei�gumu.

��� Kaut kas neticams! � viņ� iesaucās. � Plima, tu ta�u esi pilnīgi citāda. Tātad tie�ām� man trūkst vārdu.

Viņa norāva priek�autu, atvēzēja kājas un slaidā lokā aizmeta savas vecās �ības pāri dārzam.

��� Es tev teik�u � es izmēģināju kādu līdzekli � LĪ�DZEKLI � vienkār�i satrieco�i! � Viņa smaidīja un pakniksēja. � Un tagad tu redzi rezultātu. Vareni, vai ne?

Prīmuss gan nepaguva paust savu sajūsmu, jo Plima tūlīt uz pirkstiem sāka uzskaitīt brīnumlīdzekļa labumus:

��� Perfekta panesamība, nekaitīgs ādai, attīro�s un noderīgs arī labiem matiem. Ko vēl var vēlēties, vai ne? Es Plunderzakam pateicu "jā", � viņa pa�ūpoja galvu, � tu ta�u viņu pazīsti, �o Plunderzaku, spoguļu meistaru, tie�i no viņa es dabūju �o brī�numlīdzekli. Es viņam pateicu, lai nes �urp visus savus krājumus, tomēr diem�ēl izrādījās, ka tā bija pēdējā pudelīte. Nezinu, vai �is skopulis teica taisnību, bet bija vien jānotic.

Putnubiedēklis neteica ne vārda, tikai vērsa savu jautājo�o skatienu no viena pie otra. Plima ar īk�ķi parādīja uz viņu.

��� �is mazais melis, � viņa �ukstēja, aizlikusi mutei priek�ā roku, � viņ� ietiepīgi apgalvo, ka es �ādi esot izskatījusies vien�mēr un ka viņ� nekad neko neglītu manā izskatā neesot pamanī�jis. Viņ� ir tik mīļ�� � Viņa atkal mēģināja satvert putnubiedēkli.

��� Nē, nē, liels paldies, � �aks spiedza. � �odienai man uztraukumu pietiek. Ja vien godātie kungi neiebilst, es labprāt atgrieztos savā dobē. Jauku dienu jums.

Viņ� apcirtās un aizlēca uz savu salātu dobi.

Prīmuss un Plima sāka smieties. Tad Plima aizvēra acis un ar baudu ieelpoja svaigo me�a gaisu. Patlaban viss atkal bija labi. Viņa cie�i ticēja noslēpumainā dzēriena burvju iedarbībai un priecājās par savu atspulgu spogulī, kurā pat lielais puns neizska�tījās nemaz tik briesmīgs.

Kad Plima atkal bija atguvusies, abi devās pastaigā pa dārzu. Viņi nonāca pie strūklakas, kur apsēdās uz sausa koka stumbra. Tā viņi tur sēdēja un klusēja. Viņi raudzījās pāri noriņai debesīs un vēroja mākoņus.

��� Cik jauka vasara, � Plima beidzot izdvesa.

��� Un tā būs vēl ilgi, � Prīmuss piebilda. � Ja vēlies, mēs varētu tuvākajās dienās palaidelēties pa me�u un drusciņ pajārēties pa ciematiņiem. Jāredz ta�u, ko teiks kletenheimie�i. �orīt manas vizītes laikā viņi �ķita mazlietiņ ierūsēju�i.

Plima �ķelmīgi pasmaidīja.

��� Katrā laikā, � viņa teica. � Tas dro�i vien nebūs tik no-

�

gurdino�i kā pēdējoreiz. Tagad man, par laimi, nav vajadzīgi sik�spārņi. � Viņa sarauca uzacis. � Ak jā, runājot par �o lietu. Vai tu vēlies manu Mēness sirpja plānu? Tas labi iederēsies tavā kolek�cijā. Turklāt esmu pārliecināta, ka pie tevis tas būs dro�ībā. Pie manis tas neglābjami reiz nosvils, tas nu ir dro�i.

��� Labi, � Prīmuss smējās. � Es tie�ām to labprāt pa�ņem�u. � Viņ� izstiepa kājas. � Nez, kas notika ar Rāben�teina pierakstiem? Tos noteikti savāca Akadēmija, kad saprata, ka viņ� vairs neatgriezīsies.

��� Man pilnīgi vienalga, � Plima prātoja. � Liela mui�a! Mēness sirpis ir pagalam, tā lauskas, visticamāk, ir pazudu�as, un vienīgo vērtīgo lietu no Rāben�teina darbistabas mēs esam iegu�vu�i. �ai mazajā grāmatiņā noteikti ir ne tikai nocietinājuma plāni un dzejolis, bet vēl kaut kas, ko pirmajā reizē neesam pamanīju�i.

�� Jā, � Prīmuss saldi no�āvājās. � Nākamajās naktīs es to izpētī�u ar lupu.

Plima klusēja. Pēc īsas pauzes viņai izlauzās dziļa nopūta.

��� Cik skaista glezna! � Viņa teica.

��� Hm? Par ko tu runā?

��� Par gleznu bibliotēkā, � viņa atbildēja. � Pagrabā. Es nekad nebiju redzējusi tik skaistu meiteni kā tai gleznā pie sienas.

��� Tā ir Miglas feja, � Prīmuss teica.

�� Jā, tie�ām, � Plima paraudzījās tālē. � Kā tu domā � vai tam dzejolim var ticēt? Tu tici, ka patiesībā tā arī notika? � Viņa ieskatījās Primusam acīs. � Tu tie�ām tici, ka Miglas feja ir reāla būtne?

��� Iespējams, � Prīmuss teica. � Citādi tam visam nebūtu bijis jēgas. Mēness sirpis, cietoksnis un vesela gadsimta zudība. Tas viss neap�aubāmi ir saistīts ar �o parādību � iespējams, ar vēl daudzām lietām.

��� Varbūt tev tie�ām ir taisnība. � Plima saldi izstaipījās.

��� Tomēr � vai �ī galvas lauzī�ana ir tā vērta. Viss ir beidzies un zudis. Viss, kas vēl bija palicis no Mēness sirpja, ir izgaisis vai ta�gad guļ dziļi aprakts zem Tum�ā me�a. Nav vairs nekā, ko būtu vērts meklēt.

Prīmuss purināja galvu:

��� Par to gan es nebūtu tik dro�s. Plima izbrīnīti paraudzījās uz viņu.

��� Vai tu gribi teikt, ka kaut kur vēl varētu būt citas lauskas?

��� Pilnīgi iespējams, tomēr tas patlaban man nav svarīgākais. Ir vēl kāda cita lieta.

��� Tu mani ieinteresēji, � Plima noteica.

��� Zinu, ka tas skanēs mazliet traki, � Prīmuss iesāka.

��� �traki un it kā no gaisa grābts, tomēr man visu laiku jādomā par to kolonnu.

Plima paraudzījās apkārt.

��� Kur tu, lūdzu, �eit redzi kādu kolonnu?

�� Ak, tu ta�u saproti, � viņ� attrauca. � Es runāju par mazo kolonnu hallē. Turpat, kur uz sienas uzgleznota Miglas feja.

��� Ak, to� � Plima pļāpāja. � Protams, atceros, es labprāt tādu gribētu sev. Nākamreiz Hoenveisā es no�iep�u, fu, nopirk�u jaunu kristāla lodi�

Prīmuss viņu pārtrauca.

��� Par to jau es arī runāju. Rāben�teins nebija no tiem, kas darbojas ar kristāla lodi. Tas man �ķita aizdomīgi. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tā bija paredzēta citiem nolūkiem. Man �ī ko�lonna vairāk atgādina podestu � kā muzejā.

��� Kā muzejā?

�� Jā, � Prīmuss apstiprināja. � Tāds, uz kura tiek novie�tota trofeja. Protams, es varu maldīties, un, iespējams, tā ir tikai mana iztēle, tomēr esmu gandrīz dro�s, ka tur savulaik atradies kaut kas ļoti vērtīgs, kaut kas, ko Raben�teins gribēja tikai sev un kam bija iekārtojis �o grezno halli.

Prīmuss kļuva nopietns.

��� Raben�teins noteikti nebija pirmais, kur� vēlējās atrast Miglas feju. Jau pirms gadu tūksto�iem kādam tas bija ie�āvies prātā. Un �is kāds, kā liecina dzejolis, to kaut kur ir ieslodzījis.

��� Tu domā, ka Miglas feja vēl eksistē? � Plima iesaucās.

�� Jā, � Prīmuss pamāja. � Esmu pārliecināts.

��� Un kur viņa varētu būt? Kur palika?

Prīmuss noņēma cilindru un saglauda matus.

��� Es nezinu, � viņ� nopūtās. � Kā es to varētu zināt?

Viņ� paraudzījās debesīs, kur mākoņi lēnām slīdēja uz dien�vidiem.

��� Paskaties, tas mākonis izskatās glu�i kā Magnuss Ulme.

��� Tie�ām, � Plima smējās, � glu�i kā tai fotogrāfijā. Tikai bārda ir mazliet garāka.

Viņi pacēla roku virs acīm un noraudzījās pakaļ mākonim, kur� pazuda aiz Sēra kalniem.

www. unkrautland. com