Maritana Dimsone

Rozā kvarca brālība

.

.

Kādā krāsā ir tavi mati?! Burkānu krāsā! Jancis nevis skrēja vai trau�cās, bet lidoja no skolas uz mājām. Beidzot. Beidzot viens pirmais septembris bija lielisks � īsta svētku diena.

Kādā krāsā ir tavi mati? Ho, ho, hoo! Lieliski! �oreiz pirmais sep�tembris nebija moku gada sākums. Lai ari cik ātri Jānis steidzās uz mājām, viņ� paspēja izdomāt domu domas un prātā pārcilāt vairā�kus septembrus, nu, kaut vai iepriek�ējo.

Jancis ļoti pārdzīvoja, ka ir tievs un vārgs, tādēļ vecākiem paziņoja, ka uz skolu vairs neies. Katrā ziņā ne uz �o, kur visi viņu apceļ un aiz�tiek. Mamma dēlu mierināja kā prazdama, ome rauca uzacis un teica, ka viņa nesaprot mūsdienu jaunatni, jo nevar iedomāties labāku un piemīlīgāku bērnu par savu mazdēlu. Tētis nāca kā glābējs un apso�līja līdz pirmajam septembrim viņam iemācīt kādu triku, ar kuru va�rētu iegūt cieņu un apbrīnu klasesbiedru acīs.

Tā pirms gada Jānis bija ieradies skolā un, nogaidījis, līdz sarodas pietiekami daudz skolasbiedru, nodemonstrējis savas jaunapgūtās prasmes. Izgājis klases priek�ā, viņ� mēģināja nostāties uz galvas. Tas neizdevās tik labi kā mājās, un, kā par nelaimi, pa�ā atbildīgākajā bridi ienāca skolotāja. Jancis savu prasmju demonstrē�anu beidza diezgan strauji un neveiksmīgi. Mēģinādams atkal nostāties uz kā�jām, trāpīja vāzei, kas stāvēja uz skolotājas galda. Vāze nogāzās un sa�ķīda sīkās drumslās, bet tā vēl bija tikai pusbēda � turpinājums sekoja. Vēl tagad, to atceroties, viņam sāka svilt ausis. Klasesbiedri noelsās vien, kad Jancis rausās kājās un tā vietā, lai vērstu visu par labu un teiktu: "es atvainojos", izstomīja: "es jums piedodu, skolotāj".

Klasi sagrāba smieklu vētra. Lielākie dauzoņas, saķēru�i vēderus, krampjaini raustījās uz grīdas, meitenes spiedza un smējās, palikda�mas glu�i bez elpas. Arī skolotāja smējās. Jānis stāvēja, pamatīgi pie�sarcis, un nevarēja saprast, vai pie tā vairāk bija vainīga stāvē�ana uz galvas vai aplamā izrunā�anās. Ta�u tajā dienā viņam pielipa vēl viena iesauka jau tā garajā sarakstā. Klāt bailulim, trīculim, ņergai, nūģim un jēradvēselei tagad nāca vēl arī Ķirsis, kas iemū�ināja Jāņa sarkanos vaigus un ausis. Neko nelīdzēja arī tas, ka tētis pēc tam stei�dzīgi viņu pierakstīja karatē pulciņā, lai zēns iegūtu stāju un drosmi. Visu gadu viņ� dzirdēja �o nicino�o iesauku � Ķirsis, kas atgādināja par neveiksmīgo gada sākumu. Tētis turpināja dēlu vest uz karatē nodarbībām divreiz nedēļā māmiņai par dziļām �ēlabām, kura ne�beidza vien sūroties, ka vienreiz to puiku tur riktīgi piekaus. Tētis neklausījās arī omes pārmetumos, ka, lai izaudzinātu vīri�ķīgu vīrieti, nav nepiecie�ams viņam mācīt kauties, jo viņa ta�u tēti tā nav audzi�nājusi. Jāni vēl arvien vajāja pārliecība, ka viņ� nekad nebūs tāds kā klases stiprākie zēni, nekad nepratīs sevi aizstāvēt un viņam arī nekad nebūs draugu. Ak, jā, viens labums gan bija � puika vairs neapraudājās par katru dunku un spēcīgāku grūdienu.

�ogad gatavojoties doties uz skolu, viņ� bija jutis pamatīgas bailes un dziļu nepatiku, tamdēļ kategoriski bija noraidījis omes sarūpētās gladiolas, bet pieprasījis kaut ko sīku un niecīgu, jo nevēlējās ne ar ko piesaistīt savu klasesbiedru uzmanību. Un izskatās, ka tas Jānim "bija izdevies, beidzot pirmais septembris nebija pirmā moku diena vesela moku gada sākumā. Beidzot no skolas viņ� atgriezās ar līk�smu prātu. Atrāvis dzīvokļa durvis, viņ�, nesamazinādams ātrumu, nesās iek�ā.

"Ome!" reizē ar durvju aizcir�anos izskanēja sauciens. Soma ieli�doja kaktā, puika � virtuvē.

"Rokas!" Pietika ar vienu vārdu, lai apturētu brāzmaino skrē�jienu un Jānis rāmi un ierasti dotos uz vannas istabu mazgāt rokas, kamēr ome turpināja klāt pusdienu galdu. Nosvērta un mierīga, tāda Jāņa ome bija bijusi gan tad, kad strādāja par direktori skolā, gan tagad, kad viņas vienīgais pienākums bija audzināt mazdēlu. Vēl ar�vien gadījās, ka par direktori vai direktores kundzi viņu nosauca ne tikai biju�ie kolēģi un skolēni, bet arī mājnieki � dēls, vedekla un mazdēls. Viņa bija saradusi ar �o uzrunu tāpat kā ar gludo, korekto matu griezumu, kuru regulāri atjaunoja ik mēnesi jau trīsdesmit gadu. Mainījusies bija vienīgi matu krāsa � no ierasti pelēkās uz sud�rabaini sirmo. Tikpat nemainīgs bija pelēkais kostīms un baltā blūze ar kārtīgi aizpogātu aug�ējo pogu. Kostīms gan nebija trīsdesmit gadu vecs, kaut gan nezinātāji to neat�ķirtu no iepriek�ējiem, un, spēlējot spēli "Atrodi at�ķirīgo biju�ās direktores skapī", starp neskaitāmu toņu pelēkajiem kostīmiem atrast at�ķirības tie�ām būtu grūti. Direk�tore Ilona lepojās gan ar savu darbu, gan ar dēlu, kuru viena izaudzi�nājusi par krietnu un kārtīgu cilvēku. Tādu, kur� no rīta, iztīrījis zo�bus un aizpogājis kreklam visas pogas, tie�i piecpadsmit minūtes pāri septiņiem izbrauca uz darbu un pusseptiņos vakarā atgriezās, lai laikus pārģērbtos uz vakariņām. Ar Jāņa mammu bija grūtāk, uz�reiz varēja redzēt, ka cita audzinā�ana � uz krēsla samestas blūzes, zeķes, lakati juku jukām. Katram ir skaidrs, no kā tā somas mētā�ana pa stūriem, bet tāpēc jau bija viņa. Kop� aizie�anas pensijā direktores kundze visu savu enerģiju veltīja mazdēlam. Viņa skaidri zināja, kā no bāla un pabailīga zēniņa izaudzināt kārtīgu un pareizu cilvēku.

No vannas istabas tīrām rokām un nomazgātu muti iznāca nāka�mais pareizais cilvēks Jānītis.

"Nu, kas gan tāds noticis, ka �itā jācērt durvis un jāsvie� pa gaisu soma?! Nāc paēd!"

"Mums klasē ir jauni skolnieki � dvīņi!"

"Mmm?" direktore izrādīja interesi, liedama zupu.

"Jā, un viņi ir rudi! Pilnīgi rudi!" Jancis nepacietīgi trinās uz krēsla, zinot, ka pie stāstī�anas tiks tikai pēc zupas apē�anas, jo �ajā mājā ar pilnu muti neviens nerunā. Hop, hop, zupa neticamā ātrumā pazuda no �ķīvja, bet �oreiz direktrise iecietīgi smaidīja � mazdēla satrau�kums bija acīm redzams.

"Vairāk negribi?"

"Nē, vēlāk! Nu, bija tā! Zini, mūsu klase atrodas pirmajā stāvā un mans sols ir pie loga. Līga vēl nebija atnākusi. Ar pārējiem es neru�nāju, tāpēc ka viņi mani tikai ķircina, sauc par nūģi un jēradvēseli. Tāpēc es skatījos ārā pa logu un pamanīju pa piebraucamo ceju nā�kam, rokās saķēru�os, zēnu un meiteni pilnīgi rudiem matiem. Tikai zēnam tie bija īsi, kamēr meitenei gari, sapīti bizēs. Katrs rokās nesa vienu milzīgu saulespuķi, un tad viņi nozuda skolas durvīs. Es vēl paguvu nodomāt, ka nez kur tādi radu�ies, kad atvērās klases dur�vis un viņi, tāpat rokās saķēru�ies, ienāca iek�ā.

��� Sveiki, mēs mācīsimies kopā ar jums! � teica zēns un devās uz brīvo solu vidējā rindā. Klasē iestājās pilnīgs klusums. Māsa ar brāli, es vēlāk sapratu. Jaunie apsēdās, taisnām mugurām kā viņu saulespuķu kāti. Tad atvērās durvis un ieradās klases lielākais kaus�lis Jurģis.

��� Eu, kas �itie par ļautiņiem? � viņ� tikai nobļāvās, un visi uz�reiz steidzās stāstīt, kā �ie divi te ieradu�ies.

��� Kādā krāsā ir tavi mati? � Jurģis piebāza degunu pie rudmatainā zēna deguna un jautāja. Rudmatis klusēja. Jurģis izslējās un uzvaro�i devās prom. Tad kāds iesmējās, un Jurģis metās atpakaļ. Viņ� atkal pieliecās pie zēna: � Tavi mati ir burkānu krāsā!

Tālāko lāgā neatceros. Da�i jau grasījās smieties, bet mutes tā arī 'palika vaļā, jo rudais metās Jurģim virsū un sākās tāds kautiņ�, kādu sen neviens nebija redzējis. Jaunā meitene tik sēdēja un uz viņiem pat nepaskatījās."

"Un kā tas beidzās?"

"Nekā nebeidzās. Ieva, kura mū�īgi trinas pie durvīm, no�ņāca, ka nāk skolotāja. Visi mirklī norimās un sastājās pie soliem."

"Un pēc stundām?"

"Nav ne jausmas, es steidzos mājās."

Beigas tomēr Jancis piedzīvoja nākamajā skolas dienā, pirms pir�mās stundas. Kad viņ� iegāja klasē, dvīņi jau bija priek�ā. Nomurmi�nājis kautrīgu labrīt, Jancis iesēdās solā, sāka knosīties un, neuzkrīto�i lūrēdams uz rudajiem, ņēmās izkravāt savas mantas. Tā darīja arī visi pārējie, līdz ienāca Jurģis. Viņ� gāja uz savu vietu garām jaunajam zēnam, un neviens nepaguva atjēgties, kā atkal pa solu eju aizvēlās divgalvains, melni ruds murskulis. Klase noelsās vien.

"Melnā galva sāk ņemt virsroku!" Jurģa draugi komentēja, bet tad māsa devās brālim palīgā, un nu melnajam pretī bija divgalvains ruds pūķis, te māsa, te brālis pazibēja starp solu rindām, līdz Jurģis sāka aurot pēc glābiņa. Tūliņ viņ� arī tika atsvabināts, un visiem bija skaidrs, ka ar �o minūti klasē kārtība ir mainījusies.

Bija pagāju�as pāris nedēļas sestajā klasē, un Jānis jau sen zināja, ka dvīņi pie viņiem ir ieradu�ies tāpēc, ka kaimiņu pagastā slēgta skola un tās nedaudzie audzēkņi ir pārnāku�i mācīties uz �ejieni, tāpēc katrā klasē ir pa kādam jaunam skolēnam. Jānis arī zināja, ka brāli sauc par Robertu, bet māsu par Izabellu. Viņiem ir arī vecāka māsa, devītās klases skolniece Rasa. Mati viņai ir tikpat rudi kā dvīņiem, bet raksturs daudz vēsāks un atturīgāks. Klases stundā tika noskaid�rots, ka visi trīs jaunpienācēji dzīvo dziļi me�ā, jo viņu tētis ir me��sargs, zvaig�ņu pētnieks un rakstnieks.

"Kāds rakstnieks?" ieinteresējās skolotāja.

"Tāds, kas raksta par zvēriem."

"Un ko tur dziļā me�ā dara jūsu māmiņa?" smaidot vaicāja sko�lotāja.

"Mamma audzē aitas un kazas, sien kazu sieru un ņemas ar jēri�ņiem. Viņi ir tik glupi, ar tik smieklīgiem purniņiem un ar savu va�lodu � bē, bē."

Klase smējās. Jancis nodūra acis, un vaigos iesitās nodevīgs sār�tums. Nevarēja saprast, vai tie smejas par jēriem vai par viņa jēra dvēseli.

Tomēr � lai arī ar jaunajiem klasesbiedriem viņ� pārmijis tik vien kā: labrīt, sveiki, �au, atā � dzīve jau �ķita labāka. Viņa nojauta pir�majā septembrī bija izrādījusies pareiza, Jurģis liek viņu mierā un viņa draugi arī. Tamdēļ �odien Jancis pamet skolu priecīgu prātu, un sma�gās skolas durvis nobūk�ķ vien, kad zēns ar vieglu roku palai� tās savā vaļā. Durvis pie tik vieglprātīgas attieksmes ir pieradu�as. Senāk, tad gan � �īs durvis virināja sulainis, lēni un cienīgi, ļaudams tikpat lēni un cienīgi ieiet vai iznākt grāfam fon sazinkādam. Jā, jā, �ajā skolā kādreiz bija īsta pils! īstāka nemaz nevar būt, ar visu grāfu un viņa freileni. Kad kungs iz�ibēja, pili atdeva skolas bērniem, bet tas nu tā, Jancis par to nedomā. Ļaudams durvīm aizkrist pa�ām ar savu svaru, viņ� domās kavējas daudzdzīvokļu mājas otrajā stāvā, istabā, kur stāv �aha dēlis ar nepabeigtu �aha partiju.

Ome uzstāja, ka jāapgūst �aha spēle, jo tā attīstot loģisko domā��anu. Tas ir kaitino�i, jo Jancim �ķiet, ka viņam nemaz nav loģiskās domā�anas, līdz ar to nav, ko attīstīt. Viņam toties piemīt sajūtas, intuī�cija, tā teikt. Nepārtrauktā laipo�ana starp skarbajiem klasesbiedriem, stingro omi, mū�dien aizņemto tēti un garastāvokļa svārstībām pa�kļauto māmiņu ir attīstīju�as zēnā spēju vienā mirklī novērtēt pretī stāvo�ā cilvēka raksturu un garastāvokli un ieņemt bezpalīdzīgu, rotaļīgu vai aizsardzības pozu. Jāņa pieredze rāda, ka �ī izdzīvo�anas mācība viņam noder vairāk nekā loģiskā domā�ana, bet, ja jau ome tā grib, var spēlēt arī �ahu un pēc tam varēs mierīgu sirdi, bez sirds�apziņas pārmetumiem kādu stundiņu pasēdēt pie datora. Varbūt sa�nāks tīri jauka pēcpusdiena.

Velns!

Pie tilta pāri upītei stāv klasesbiedri, protams, Jurģis ar kompā�niju. Jānis redz, ka arī viņ� ir pamanīts. Lai cik lēni viņ� ietu, ar katru soli tilts nāk arvien tuvāk un tuvāk. Un Jānis jau zina, kas viņu sa�gaida, � laipa. Blakus tiltam ir upei pārmesta laipa � �aura un pie�tieko�i augstu virs krastiem. Lielākajai daļai skolas bērnu tā ir tīrā izprieca, pārskriet pār laipu, matiem plīvojot, bet ne jau Jancim. Pa zemē noliktu vēl divreiz �aurāku dēli viņ� var noiet mierīgi, bet, tikko dēlis tiek pacelts virs zemes, tā sākas. Rokas trīc, kājas ļogās, un pa�rasti tas beidzas ar peldi upītē. Tas ir ļoti pazemojo�i, jo pārējie tad var ņirgt � jēradvēsele, vārgulis un tā tālāk. Viņi ir trīs, Jancis viens � bezcerīgs pasākums. Un viņ� dodas tie�i pretī saviem pāridarītājiem kā jērs uz kau�anu � tik nolemts un bezcerīgs. Viņ� jau domā, kā taisnosies omei par slapjajām drēbēm, neuzdrīkstēdamies stāstīt pa�tiesību, citādi viņa uzreiz sacels brēku, skries uz skolu, meklēs tais�nību, bet beigās, kad pieaugu�ie rimsies lasīt morāli un aizies, viņ� atkal paliks aci pret aci ar �iem, tikai vēl negantākiem un aizkaitinātākiem. Tad jau labāk lai ir tā, kā ir.

"Hei, puņķutapa! Nāc pie puikām! Vai tu vari tā kā es?" jautāja Matīss, visādi izlocīdamies dēļa vidū.

"Vai tad nūģis var? Viņ� pielaidīs bikses, jau ieraugot laipu!" teica Jurģis un smīnēdams piebilda: "Bet mēs varētu saderēt, vai viņ� sa�mērcēs bikses jau pēc pirmajiem diviem vai trim soļiem. Kur� sola, ka noies līdz vidum?"

"Nūūūū," korī nodūca Matīss ar Kristeru, "tas viņam nemū�am neizdosies!"

Varbūt pamēģināt aizmukt? Garām pa lielceļu aizbrauca ma�īna, tālāk krustojumā stāvēja un sarunājās divas pavecākas kundzes. Jeb�kur� par sevi pārliecinātāks bērns meklētu izeju no situācijas, bet Jānis ne. Dīvainas bailes paralizēja viņa gribu. Vienmēr pieradis pa�klausīt, nerunāt pretī, arī �oreiz viņ� padevās liktenim bez pretestības.

"Heisā-hopsā, bumsā, ūdenī!" līksmi sauca Jurģis, bīdīdams Jāni uz laipas pusi.

"Bums, bums, ūdenī!" viens caur otru klaigāja Matīss un Kristers un palīdzēja vilkt un stumt, un nostatīt Jāni uz laipas.

"Hāāāāā!" Griezīgs kaujas sauciens pacēla spārnos kapsētas liela�jos kokos mīto�o vārnu koloniju un iztrūcināja kundzītes krustcelēs.

"Kur tādi me�oņi radu�ies? Neviens viņus neaudzina, ne skola, ne vecāki. Mūsu laikos�"

Da�as vārnas, apmetu�as loku, nosēdās kapsētas kokos un vēroja, kā pa skolas piebraucamo ceļu lejup uz upīti neticamā ātrumā brā��as divas rudas galvas.

"Pfīīī!" nosvilpās Matīss.

"Ar trakajiem labāk pa labam," norūca Jurģis, palaizdams Janci un meklēdams zālē savā vaļā nomesto somu.

"Iza sāpīgi kniebj." Kristers zobgalīgi piemiedza acis, ta�u somu savāca tikpat veikli. Drīz vien trijotne uzsvērti nevērīgā gaitā attā�linājās pa upītes krastu kapsētas virzienā. Nu jau dvīņi bija klāt.

Jancis rausās nost no laipas un pamanījās iekāpt ūdenī, labās kā�jas zābaks nu bija piesmelts. Viņ� sapīcis palūkojās uz glābējiem.

"Kas te notika?" vērīgi ieskatīdamies acīs, jautāja Roberts, bet Iza�bella, sasitusi plaukstas, �ūpoja galvu glu�i kā viņa ome. "Tu esi sa�mērcējis kājas!" meitene iesaucās.

Kamdēļ meitenēm vienmēr viss ir jāpamana, Jānis nodomāja.

"Viņi tevi aiztika? Kur tu dzīvo? Mēs tevi pavadīsim!" brālis ar māsu izklausījās satrauku�ies. Līdzjūtība un ieinteresētība bija tik ne�gaidīta un sirsnīga, ka Jānim uznāca raudiens. �ito kaunu!

"Tu raudi?" brīnījās Roberts.

"Ak, tas nav nekas sevi�ķs!" iesaucās Izabella, nikni zibinādama acis uz brāļa pusi. "Tā kā tu pats neraudātu! Vēl �ovasar�" "Nūū, es�" iesāka Roberts. Iza neļāva viņam turpināt: "Es pati raudu gandrīz katru dienu. Da�reiz pat divreiz!" Iza�bellai �ķita, ka pēdējais apgalvojums skan pārliecino�āk.

"Nūū, tu�" Roberts atkal iesāka, bet māsa viņam neļāva turpi�nāt ari �oreiz.

"Māmiņa domā, ka raudāt ir labi, tā mēs attīrām savas sirdis."

"Tētis teica, ka acis," �oreiz Robertam izdevās iespraukties ar savu sakāmo.

"Ak, sirdis vai acis, kāda tam nozīme, galvenais, ka attīrām! Un rau�dāt ir lāāābī!" iegavilējās Izabella, sabaidīdama vārnas. Nav zināms, vai �īs asaras tie�ām kaut ko attīrīja vai aizskaloja, bet Jancim patie�ām kļuva tik viegli un līksmi, ka gribējās apskaut Robertu un Izabellu vai vismaz pateikt kaut ko labu. Lai ari mulsums ņēma virsroku, acis sāka starot, un drīz vien arī viņa smiekli pievienojās Roberta un Iza�bellas gavilēm.

Nu bija sākusies pavisam cita, jauna, brīni�ķīga, superīga� Jancis ko�dīja pildspalvas galu, meklēdams sinonīmus, kā vēl apzīmēt �o priek�pilno stāvokli, ko sauca par skolas dzīvi. Vēstures skolotājas monotonā balss bija patīkams fons viņa trauksmainajām domām. Jā, bija sāku�sies cita dzīve. Viņam vairs nevajadzēja starpbrī�os vienam sēdēt solā, kad citi �upojās, smējās, grūstījās, apsprieda jaunākās filmas, datorspē�les un mūziku, un ar pārgudru sejas izteiksmi atkārtot uzdoto, kārtot somu vai pēk�ņi steidzīgā gaitā doties it kā uz skolotāju istabu otrajā stāvā, tēlojot, ka visai �ai rosībai ir kāds mērķis, kaut gan tāda nebija. Visbie�āk, apmetis loku, noteiktā gaitā, kā uzdevumu pildot, viņ� atkal atgriezās klasē un vientuļ� sēdēja savā solā. Tie�ām nabaga jēriņ�!

Tagad viss ir citādi, arī viņam ir draugi, un vēl kādi! Izabella un Roberts � dvīņi! Kad Izabella smejas, sāk smieties visa klase � tik ' lipīgi ir viņas smiekli. Roberts. Roberts vispār ir superzēns, viņ� ne

tikai visātrāk visā klasē datorspēlēs pāriet no līmeņa uz līmeni, bet ari pazīst putnus pēc to dziesmām, māk stāvēt uz galvas, spēj neskaitā�mas reizes pievilkties pie stieņa un ir kļuvis par sporta stundu skolo�tāja mīluli. Arī mācības dvīņiem padodas. Nu, varbūt ne tik labi kā Jancim, kam direktore katru vakaru pārbauda uzdoto, ta�u izskatās, ka viņi nesaspringst par katru atzīmi. Varbūt arī tamdēļ labprāt dod norakstīt pēdējos solos sēdo�ajiem. �ī iemesla dēļ pat Jurģis ir sa�mierinājies ar savu otro vietu klasē aiz dvīņiem.

"Tā, pierakstiet nākamo gada skaitli!" skolotāja maina intonāciju un atgrie� Janci klasē, vēstures stundā. Līga, aiz cītības �ņākuļodama, pierakstījusi jau veselu lappusi. Lūk, arī draudzības ēnas puses. Kas tāds notiek pirmoreiz se�u gadu laikā � Jancis neko nav dzirdējis. Labi vēl, ka uzdotais mājasdarbs nepaslīd gar ausīm. Lūk, zvans, kas vēsta par pēdējās stundas beigām.

Pa ceļam uz mājām trijotne pa�ķiras, Roberts pārskrien pār laipu, Jānis un Izabella prātīgi iet pār tiltiņu. Jānim �ķiet, ka Iza to dara viņa dēļ. Viņi saskatās, un Izabella, it kā dzirdējusi viņa domas, saka:

"Man kājās ir manas mīļākās kurpes. Tās samērcēt nebūtu gudri. Kad gribē�u iet pār laipu, uzvilk�u vecās. Tu arī?" Jānis samulsis pa�māj ar galvu, lai arī dro�i zina, ka nevar pāriet pār laipu ne ar jaunām, ne vecām kurpēm, ne mīļām, ne ar galīgi nemīļām. Pat ar basām kā�jām ne. Upītes otrā krastā viņus gaida Roberts.

"Sastājieties kopā ar mugurām," Izabella nokomandē. Zēni dara, kā vēlēts.

"Redzi, Jancis ir veselus divus centimetrus īsāks par tevi, Robi!" Izabella komentē mērījumus. "Skaidra lieta, Janci, ja tu gribi tikpat veikli skriet pār laipu kā Roberts, tev ir jāizaug tikpat garam kā Ro�berts!" Dīvains apgalvojums, bet Jancim gribas tam ticēt. Robertam ir pilnīgi vienalga, vai Jānis var pāriet pār laipu vai nevar, viņa prātā rosās citas domas.

"Vai tu negribi atbraukt mums palīgā?" Roberts jautā un ieber Jā�nim saujā kaltētas mellenes. Viņam vienmēr kabatās ir kas grau�ams � pa�am un putniem. Kaltētas korintes vai mellenes, ķirbju vai saules�puķu sēklas.

"Kas jādara?" Jānis ko�ļā saldskābo ogu.

"�ogad daudz ozolzīļu, mēs brauksim tās lasīt. Tu varētu braukt mums līdzi!"

"Kam jums tās?"

"Me�acūkām."

"Var jau," Jancis nevērīgi izmet, drud�aini domādams, kam lai prasa, mammai, tētim vai omei. Kur� laistu, jo, ja viens pateiks "jā", pārējiem būs jāpiekāpjas. Vēl viens ērti izmantojams direktores audzi�nā�anas postulāts � viena vecāka izteikumus otrs neapstrīd.

"Tevi laidīs?" jautā Izabella.

Tā meitene ir domu lasī�anas ma�īna!

"Mmm�" apstiprino�i norūc Jānis, iemezdams mutē kārtējo melleņogu.

"Tad piektdien pēc skolas mēs tevi gaidīsim autobusa pieturā! Tu noliec somu un nāc!"

Atkal jau durvis Jancis atrauj pārāk strauji.

"Ome, mani uzaicināja ciemos!"

Ome klausās, starp uzacīm ievilkusi domīgu rievu. Nelaist puiku nevar, pa�i vienā laidā ir ba�īju�ies, ka zēns nevar iekļauties kolek�tīvā, pārāk pieķēries vecākiem � bailīgs un nedro�s. Vajadzētu laist un �ī pa�a iemesla pēc arī nelaist, pārāk bailīgs un kautrīgs, nekad nekur viens nav bijis. Kā viņ� tur jutīsies? Ka vēl vakarā nav jābrauc pakaļ!

Vakarā Jānis, ejot gulēt, atstāj durvīs spraugu un klausās. Virtuvē pieaugu�ie sprie� par viņu.

"Laist? Nelaist?" prāto tētis.

"Bet pirmoreiz draugi� " �aubās mamma.

"Nu, tad lai draudzējas skolā!" ieskanas omes balss. "Bet te, sve�ā ģimenē, nepazīstami cilvēki kur ellē me�os iek�ā! Ko viņi tur sadarīs?"

"Dzīvos pa svaigu gaisu, " tētis aizstāv Jāni.

"Kamēr vēl saaukstēsies!" uztraucas mamma. Un tā tas turpinās labu bridi, līdz ome saka galavārdu: "Nu, nav jau pasaules mala, galvenais, lai paņem līdzi mobilo, ja nepatiks, tēvs brauks pakaļ!"

Hūūū, nu var iet arī gulēt un gaidīt piektdienas pēcpusdienu.

Jānis brauk�anu gaida ļoti, ļoti, bet, kad tā pienāk, sabīstas. Eh, varbūt nebraukt, pasēdēt pie datora, uzspēlēt kādu spēli, kā katru vakaru? Nē, viņ� tomēr brauks, jo braukt gribas tikpat ļoti, cik nebraukt. Galu galā ir jau arī apsolīts.

Pieturā mīņājas vēl bariņ� bērnu, smiekli un �alas turpinās arī auto�busā. Trijotne samulsusi klusē. Pēk�ņi pat lielajam zobgalim Rober�tam nav ko teikt. Jānim vēl mazāk. Situāciju glābj Izabella:

"Tu paņēmi gumijniekus? Pie lielajiem ozoliem ir gara un slapja zāle!"

"Jā, un arī cimdus! Vai es redzē�u arī me�acūkas?" "Viss var būt!"

"Nerunājiet blēņas!" no priek�ējā sēdekļa pret runātājiem pagrie��as tikpat ruda meitene kā Robis un Izabella, tikai acis viņai vēl tum��ākas un skatiens cie�āks.

"Cūkas satikt jau nu gan jums nevajadzētu! Un vispār, mani sauc Rasa, esmu �o divu sīko māsa."

"Pati sīkā!"

"Aizbrauksim, noliksim somas un skriesim, es tev parādī�u savu kucēnu!"

"Jā, mums katram ir savs suns! Kopā sanāk veseli trīs haskiji. Un vēl mums ir arī kaķi, tie gan tikai divi. Un vēl ziemā mums būs jēriņi un pavasarī � cālī�i!"

"Nē, nudien, sīkie!" Rasa spurdz.

"Pati tāda!"

"Sīkie!"

"Pati tāda!"

Tā viņi turpina mētāt vārdus arī tad, kad autobuss jau sen nozu�dis aiz līkuma.

�etrotne iet pa zemes ceļu tie�i iek�ā biezā me�ā. Tas nav nekāds prie�u sils, kam saules stari lau�as cauri, tā ir īsta egļu gār�a, no kuras vējo noslēpums un arī kaut kas baigs. Te iet ir neomulīgi pat dienā, bet vakarā, nakti vai agrā, tum�ā, vējainā rītā� Brrrr! Pat domāt par to Jānis negrib, bet, pirms viņ� paspēj iztēloties visus briesmekļus, ko zaļās, cita pie citas cie�i augo�ās egles slēpj, gār�a beidzas. Paveras skats uz viensētu, kura, �ķiet, ir vēl vecāka par viņu skolu. Varbūt te, no cilvēku acīm apslēpta, tā ir bijusi vienmēr. Katrā ziņā pat Jānim ir skaidrs, �īs mājas ir vairākus simtus gadu vecas. Vismaz da�as no�teikti! Tās ir pa pusei iegrimu�as zemē, un jumti pārkāru�ies pāri ar tādām pārkarēm, ka nav skaidrs, kā saulei izdodas iespīdēt zem tām paslēptajos logos. Vasarā Jancis bija Brīvdabas muzejā, un, tā kā ome lika izlasīt katru anotāciju pie katras mājas, viņam ir skaidrs, ka �ī ir klasiska Kurzemes sēta, tiesa, ar da�iem jocīgiem uzlabojumiem. Jānis neviļus ir atgāzis galvu un aiz brīnumiem pavēris muti. Milzīgajā jumta plaknē saule atspoguļo spo�as logu acis.

"Nesen papiņ� ar vectēvu izbūvēja bēniņus, jumtā tagad ir paslē�pu�ies veseli divi stāvi,"pamanījis drauga neizpratni, paskaidro Roberts.

"Un tas?" turpina brīnīties Jānis, rādot uz astoņstūrainā tornī�a smaili, kura kā matemātikas skolotāja rādītājpirksts baksta debesis.

"Tas? Tornī papucis pēta zvaigznes," Roberts izklāsta stiklotā brī�numa vajadzību lauku sētā.

"Ik pa laikam tur apmetas mūsu mājas viesi. �ādi tādi rada ga�bali�" Izabella cik spēdama vienaldzīgi novelk.

Jānis vēl grib ko jautāt, bet Robertam sākas pēk�ņa klepus lēkme. Kū�kumā sameties, viņ� velk Janci uz citu pusi. "Khe, khe, arī te ir ko redzēt."

Ahā, par �o Jancis ir pilnīgi pārliecināts, tā noteikti ir klēts. Vēl vairāk, tā noteikti ir dvīņu klēts. Jānis atceras lasīto, ka vienā telpā turēju�i labību, tajā biju�i arī milti un putraimi, un citi pārtikas pro�dukti, bet otrā visbie�āk glabājās ādas, vilna, dzijas.

Klēts priek�ā izpleties lievenis, uz tā da�ādi darbarīki. Plato jumta pārkāri balsta stabi. Rotājumi, da�ādi izcirsti veidojumi grezno loga ailes. Arī stabi veidoti ar dekoratīviem iegriezumiem. Jancis atiet soli nostāk un pēta klēts jumtu. Tas ir divslīpju, ar pus�ļaugumiem jeb tautā sauktām lā�pakaļām galos. Arī citu ēku jumta gali ir izgreznoti, Jānis atpazīst jumja zīmi. Kūts gan izskatās celta pavisam nesen, tā zēna skatienu nepiesaista. Viņ� ļauj acīm klejot tālāk, līdz ierauga vēl vienu namiņu, kur� atsauc atmiņā ekskursiju.

"Te jau ir kā muzejā!" Jancis brīnās.

"Liecies mierā! Nāc, labāk sasveicināsimies ar vecākiem! Hei, mamm, mēs esam klāt!"

Klēts durvju ailā parādās stalta sieviete ar spēcīgi veidotu degunu, kur� neko labu nesola, tamdēļ Jānis, dro�s paliek nedro�s, kautrīgi nostājas Robertam aizmugurē.

"Kur tad ir tas pilsētas zēns? Nu, izskatās tikpat liels resgalis kā mūsu Robis."

Jānis nezina, vai tas ir labi vai slikti, bet sieviete smaida, un tā jau ir zīme, ka labi.

"Nolieciet somas un iesim, tēvs jau jūs gaida!"

Nekāda garā runā�ana te nesanāk, jo tēvs, ra�ena auguma vīrs pe�lēkā raupjas vilnas dzijas d�emperī, ir vēl nerunīgāks par mammu.

"Nu, rāpjas iek�ā un lai�am, kastes jau bagā�niekā!"

Braucamais ir d�ips, diezgan pavecs. Pa ceļam Robis �ukstus iz�stāsta, ka papiņ� to ieguvis apmaiņā pret vienu no ma�īnām, kas stāv aiz lielā labības �ķūņa.

"Tur daudz visādu ērmotu ZILu un MAZu, un vēl citu braucamo no senajiem laikiem. Izrādās, ir cilvēki, kuri par tādiem veciem ēr�miem ir ar mieru pretī dot glu�i jaunu ma�īnu. Baigi for�i, vai ne?"

Vairāk neko parunāt neizdodas, jo papiņ� bremzē un reizē ar Iza�bellas priecīgi satraukto "Klāt esam!" ma�īna apstājas me�a pļavas malā, kur aug ozoli. Vesela ozolu birzs.

Kaut kas vienreizējs. Jancis ir redzējis laukus, kuros lepni di�o�jas pa vienam, diviem, augstākais, trim staltiem kokiem, kam reizēm apkārt sakrauti akmeņi no tuvējiem laukiem vai aplikta sēta, lai lopi nenograu� vai vēl citu Jancim nezināmu iemeslu pēc. Bet te savā vaļā aug vesela ozolu birzs. Pēc pāris pielasītām kastēm gan Jāņa jūsma par ozoliem manāmi plok. To te ir pārāk daudz un ozolzīļu vēl vairāk.

"Kāpēc tās jālasa? Vai tad cūkas nevar nākt te un ēst?"

"Visas me�acūkas jau nedzīvo pie �iem ozoliem un citur ozolu nav. Bet mednieki ir ierīkoju�i speciālas vietas, kur ziemā me�a dzīv�niekus piebaro. Kādreiz es tev parādī�u!" �ķiet, ka Robertam nemaz nav par grūtu līkņāt un pilnām riek�avām bērt zīles kastēs. Tie�i tajā brīdī un ne mirklīti ātrāk, kad Jancim liekas, viņ� izlaidis garu, būs gar zemi un vairs necelsies, papucis saka:

"Nu, �odienai pietiks!" Viņi kraujas ma�īnā un brauc mājās. Jan�cis nesaprot, kur gan Robertam, Izabellai un Rasai vēl ir spēks visu ceļu apcelties un ķircināt citam citu. Izabella brī�os, kad neattop, ko atbildēt brālim vai māsai, lai� darbā savu slepeno ieroci � kniebj te vienam, te otram. No aizmugures sēdekļa ik pa brīdim atskan apslā�pēti smiekli un saucieni "Au!" un "Vai!".

"Liecies mierā, trakā!"

"Hi, hi, hī, tā tev arī vajag!"

Kad troksnis kļūst necie�ams, ieskanas papu�a balss:

"Vai jūs varat vienreiz rimties?"

Balsis neapklust, tikai mazliet noplok, lai pēc mirkļa atsāktos ar jaunu sparu, ļancis kā viesis iesēdināts priek�ējā sēdeklī. Viņ� vairs nedomā par to, kur viņa draugi smeļ enerģiju sarunām un jokiem. Jāni no neierasti spraigās kustē�anās pārņēmis smagums, ko varētu saukt arī par nogurumu. Tas būtu pat patīkami un vedinātu uz miegu, ja vien darbo�anās nebūtu pamodinājusi arī zvērīgu ēstgribu.

Dvīņu mamma ir tādās pa�ās domās, tamdēļ galdā cēlusi īstu me��strādnieku ēdienu. Lielā, ovālā galda vidū milzīgā bļodā, sabrūni�nātā krējuma sīpolu mērcē līksmi peld apaļīgas kotletes. Milzīgā �ķīvī, sautētu burkānu, ķiploku, mazo Briseles kāpostiņu un citu, Jānim ne�zināmu, dārzeņu ielenkumā, lepni gozējas zeltaini apcepts cūkgaļas cepetis. Milzīga bļoda ar saulainiem marinētu ķirbju gabaliņiem, un vēl viena ar salātiem.

"Mazgājiet rokas! A�i pie galda, kartupeļi dziest!"

Lērums ēdiena un lērums ļau�u pie galda. Jan�a izbrīns par mil�zīgajām bļodām noplok kopā ar ēdienu, kur� vispirms strauji pazūd no traukiem galda vidū uz ēdāju �ķīvjiem un tikpat zibenīgi uz vēde�riem. Gar�īgi, sātīgi un miegaini.

"Janci, celies, iesim, ģērbies!" Roberts modina Jāni. �is aicinājums ir nevietā, miegs nāk aumaļām un ir pazudusi apjēga par laiku un vietu. Ak, jā, pēdējais, ko Jānis atceras, ir meiteņu balsis virtuvē. Un liesmas kamīnā, kurā viņ� lūkojās, sē�ot ādas krēslā tum�ā un tāpēc tik no�slēpumainajā dzīvojamajā istabā. Liesmas �audīdamās meta spokai�nas ēnas uz istabas sienām.

"Janci, celies ātrāk!"

"Ko, jūs vēl neesat sāku�i ģērbties?!" no āra ienākusi, sauc Izabella. "Robert, taisies veicīgāk!"

"Ko es? Es jau neko! �itas vecītis aizmidzis!"

"Kurp mēs iesim?" Jancis jautā, arvien vairāk atmostoties.

"Uz ozoliem!"

"Atkal?" Jan�a balsī jau�ams ne tikai izbrīns, bet arī niķis. Nu jau tā kā pietiktu tās zīles lasīt! Cik tad var.

"Atkal, atkal! Nu, ģērbies ta�u vienreiz! Tev patiks!" draugu dro��ina Izabella. "Mamma un Babe teica, ka tevi var ņemt līdzi," Iza tur�pina, stumdama Jāni uz vējtveri. "Tev ir tīra dvēsele!"

Kāda vēl dvēsele?! Kas vēl ne? Pie sevis prātoja Jancis. Vienīgais, kas viņam nāk prātā, ir jēradvēsele. Ome teiktu � kā kaujams jērs. Viņai ir vesela kaudze teicienu �ādām reizēm, kad cilvēks nonāk �aurā bezizejā. Jancis pūlas atcerēties, stīvējot kājās zābakus, kuri pēk�ņi kļuvu�i par mazu. Paga, paga, kā tur bija � ja esi vilku barā iekļuvis, kauc kā vilks; kādā purvā esi iebridis, tādas ogas jālasa � lūk, pēdē�jais te riktīgi der. �alle ap kaklu, rokas kabatās.

"Nu, ejam!"

Ārā �alo un smejas visa ģimene, trīs suņus ieskaitot.

"Ejam, ejam!" klaigā Izabella, un suņi lec un rej viņai apkārt.

Patie�ām, visi sāk raitā solī doties me�a virzienā. Nē, nu, kaut kas traks! Viņi tie�ām taisās iet uz me�u nakts vidū!

"Kurp mēs ejam?"

"Uz ozoliem!"

"Tagad, naktī? Kāpēc?"

"Vēl jau nav nekāda nakts, tikai pavēlāks vakars � agri satumst."

Ir pavisam tum�s, ceļu izgaismo tikai lukturī�u stari. Jānis jūt dusmas uz visiem un par visu. Uz sevi par to, ka vienmēr iekuļas kā�dos neparedzētos gadījumos, uz vecākiem, ka tie tik vieglprātīgi viņu palaidu�i uz nekurieni, uz �iem dīvainajiem ļaudīm, kas dzīvo me�a vidū, tik dīvainos namos, kā no pasakām izkāpu�i. Visvairāk gan pats uz sevi par to, ka viņ� laicīgi nepamanīja, cik vieta dīvaina, cik ļaudis īpatnēji, jo � kur gan bija pazudusi viņa iedzimtā piesardzība, ka viņ� nemanīja nevienu dīvainību, bet tikai priecājās par zemajiem jumtiem, izgreznotajām durvīm, par eņģēm, kas bija putnu un zvēru veidolā, un atslēgām, kam bija rāpuļu galvas. Kamēr bija gai�s, viņam visas �īs lietas bija patiku�as. Gan īpatnēji klātās gultas ar me�ģīņu spilveniem, gan izrakstītās, smagās lādes, gan vectēva un vecmam�mas dīvainā valoda. Kaut vai �is pantiņ�, kas vēl aizvien viņam ska�nēja galvā un ko vectēvs bija skandējis, sē�oties pie galda:

"Sēdiet, ļautiņi, kā redzēdami, mēs, me�a ļautiņi, mums zaroti beņķi, zaroti beņķi, ecē�u galdi."

Tad viņam tas viss bija licies interesanti, bet tagad, tumsā klumpa�ojot pa līkumaino ceļu, viss izskatījās neapdomīgi, un ar �ausmām zēns saprata, ka arī mobilo ir atstājis somā tāpat kā cimdus. Tagad kailās rokas nācās stūķēt kabatās. Bet mobilais, vienīgais glābiņ�, mē�tājās kaut kur Me�vidu priek�namā, viņa somā.

Ome vienmēr zēnu mācīja katrā lietā ieraudzīt labo. Te neko labu viņ� nevarēja saskatīt. Protams, Jānis piekrita, ka cilvēkiem ir jābūt �ak�liem un strādīgiem, bet ne jau tik pārspīlēti. Lai nakts vidū dotos uz me�u lasīt zīles? Kas par traku, tas par traku! Nekādi di�ie lasītāji no viņiem nebūs, vecmāmuļa, kura miesās bija apaļa un vēlās pa ceļu kā bumba, tikusi uz lielceļa, smagi pūta un elsa. Ko tad viņa darīs garajās zālēs, kas auga pie ozoliem? Jānim vairs nekas nepatika, un viss viņu kaitināja. Gan Izabellas smiekli, gan vectēva klepo�ana, gan Roberta draudzīgais vaicājums, vai viņam nesalst rokas, un ka varot iedot savus cimdus.

Jānis strupi atteica: "Nē!"

Ka ne, ne. Roberts neuzbāzās.

Tālāk viņi gāja, katrs savās domās iegrimu�i. Drīz mājas un drau�dzīgie suņi, Jānim par no�ēlu, palika aiz muguras. Arī rejas apklusa, palika tikai ļau�u pulciņ�, kur� jau tuvojās me�am. Janci tas biedēja, bet viņ� dro�ināja sevi, ka nav tik traki. īpa�i tad, ja aizmugurē iet vectēvs un vecmamma. No sākuma gan bija baisi, jo vectēvs, ieejot me�ā, teica, lai izslēdz lukturī�us, neesot ko baidīt me�a zvērus, drīz acis pieradī�ot un ceļ� ir zināms. Tā arī bija, acis pierada, bet sāka iz�spēlēt nelietīgus jokus. Varbūt tā bija iztēle, bet ik pa brīdim Jancim �ķita, ka viņ� redz kādu briesmīgu zvēru, cietsirdīgu laupītāju vai �ausmino�u briesmoni. Tuvāk pieejot, �ie �au�alīgie ķēmi parasti pa�zuda, pārvērtās par kadiķu krūmu, vecu celmu vai nokaltu�u koku.

"Vai te nevar būt kāds bandīts?" Jancis dro�ības pēc tomēr gri�bēja noskaidrot.

"Ne ta�u! Te ir pavisam dro�i, tas ir mūsu me�s."

Kā atbilde uz �iem mierino�ajiem Roberta vārdiem atskanēja dvē�seli stindzino�s brēciens. Un vēl viens. Jancis iekrampējās Roberta aug�delmā.

"Beidz, tas ir tikai alnis!"

"Nav gan!" iebilda Izabella. "Aļņi īd, tie, kas �ādi brēc, ir brie�i, vai ne, papiņ?"

"Jā, tie ir brie�i. Tagad septembrī tos bie�i var dzirdēt."

"Kāpēc?"

"Viņi mēģina noskaidrot un pierādīt, kur� ir stiprākais un vare�nākais visā me�ā, � pa vasaru daudz kas mainījies."

"Tādas kā mūsu sporta spēles?"

"Nu, apmēram," smaidot novilka papucis.

Tas bija tik aizraujo�i. Jancim nekad nebija ienācis prātā, ka tumsā, kad cilvēki lielākoties sē� pie televizoriem, ārā, me�ā notiek tik rosīga dzīve. �ēl, ka viņam nebija tada redze ka pūcei, kas spej ieskatīties naktī. Domas par brie�iem, aļņiem un citiem me�a zvēriem nomainīja dusmas un īgnumu. Jānis sāka vērīgi klausīties me�a skaņās un iztē�loties sevi par izcilu pēddzini, kur� lieliski pārzina dzīvnieku dzīvi.

Bija baisi un patīkami reizē, domājot, ka tepat viņiem līdzās ir zvēri, kuri dro�i vien sao�, dzird un varbūt pat redz viņus, ta�u turas pie�nācīgā attālumā. Varbūt viņ� redzēs pat me�acūkas. Miegs jau bija pārgājis, un viņ� bija ar mieru pielasīt vēl pāris kastes ozolzīļu.

Tādās apcerēs iegrimis, Jancis uzskrēja virsū Robertam, kur� bija spēji apstājies. Arī pārējie stāvēja. Viņi bija atnāku�i. Jā, tie bija ozoli. �eit bija daudz gai�āks nekā me�ā. Vienu brīdi Jancim �ķita, ka koki ir dzīvi un laipni pamāj kā sveicienu, un tad sastingst satrauktās gaitās. Ēr�mota bū�ana, viņam atkal rādās, tāpat kā me�ā ar tiem briesmoņiem, kuri vēlāk izrādījās veci celmi. Pirms Jānis paspēja pajautāt, kāpēc visi stāv, priek�ā izgāja vectēvs. Viņ� pacēla rokas pret ozoliem un sāka runāt.

"Rodies no neredzamās pasaules, lai pārtaptu atkal par pasauli, no kuras rodas neredzamā pasaule�"

"Skaties, skaties, Janci, skaties!" karstu elpu pūzdama, Jānim ausi �ukstēja Iza un rādija uz ozoliem.

Ap vienu no tiem sāka vērpties un tīties tāda kā migliņa, kura vijās un kārtojās kā spirālveida dūmi, kā vulkāns. Nē, nē, kā virpulis! Un koki� Lūk! Tie kļuva sudrabaini mirdzo�i. īpa�i viens ozols �ķita milzīgs, tā mirdzo�ie zari sniedzās tik tālu, cik vien redzēja acis, un galotne traucās tie�i debesīs.

"Tā savieno redzamo ar neredzamo pasauli," Izabella turpināja �ukstēt. "Skaties, skaties, zvaigznes zīme!"

Tajā vietā, kur kokam varētu būt sirds, bija uzradusies mirdzo�a zvaigzne. Arī tās stari auga arvien garāki un garāki, līdz izzuda ska�tienam.

"Tā ir atslēga, kas nojauc robe�as starp �o Pasauli jeb Virszemi, To Pasauli un Zemzemi."

"Krustiem auga koku saknes, krustiem zvaigznes debesīs," skan�dēja vectēvs, un līdz katram nostiepās mirdzo�s zvaigznes stara gais�mas radīts celiņ�.

Jānis virzījās citiem līdzi, uzmanīgi likdams pēdas tikai uz zvaig�znes gaismas apspīdētās zemes strēles savā priek�ā. Jo tuvāk kokam, jo platāka tā kļuva, līdz visi stari saplūda vienā gaismas laukumā. Koks atvērās, tajā parādījās divas ejas, viena aug�up, otra veda uz leju. Rasa uzspieda bu�u mammai uz vaiga, atsveicinājās un devās uz aug�u pa mirdzo�ām vītņu kāpnēm.

"Kurp viņa dodas?" Jānis nebija pamanījis, pa kuru laiku Izabella un Roberts ir paņēmu�i viņu aiz rokas katrs savā pusē.

"�eit redzamā pasaule turpinās neredzamajā, un Rasa dodas uz turieni, ko mēs saucam par To Pasauli. Tur dzīvo Saules meitas un Saules dēli, tur mācās vēl labāk pārvaldīt prasmes, kuras apguva Zemzemē. Normālā valodā, Rasa devās mācīties uz vietu, ko var salīdzināt ar augstskolu uz zemes."

"Tur apgūst augstākās zinības," māsu papildināja Roberts.

"Nu, bērni, nestāviet! Ejiet, ejiet!" Dvīņu mamma bīdīja viņus dzi�ļāk koka dobumā.

Uz leju varēja doties tikai pa vienam. Stāvi pakāpieni veda pretī nezināmajam. Jānis cie�i pieķērās margām. Jo ilgāk kāpa, jo vairāk aizkrita ausis. Kaut kas līdzīgs bija piedzīvots, braucot pa kalnu ceļu. Mamma bija teikusi, ka tad ir jātur vaļā mute. Nez, kā dvīņu vectēvs ar vecomammu te nokāps? Izrādās, viņi to jau bija veiku�i, kaut kādā Jānim neizprotamā veidā, un gaidīja pārējos jau lejā.

"Vai te kaut kur ir arī lifts?" Jāņa jautājums sasmīdināja dvīņus.

"Tu ko, Janci! Nē, viņi teleportējās!"

"Izbeidz mani mānīt!"

"Nu, ka es tev saku � teleportējās!"

Tās nu bija blēņas! Protams, Jancis bija lasījis un skatījies filmas, kur �ādus brīnumus rādīja, bet tāpēc jau tās bija filmas. Vai reāli kāds to varētu izdarīt? Tas nav nopietni! Gan jau te kaut kur ir arī lifts. Tiesa, arī ozolā ieiet nav reāli, bet viņi ta�u bija iegāju�i. Ek, sabūvēt jau tagad var visu ko, Jānis novīpsnāja.

Milzīgā koka saknes zem zemes krustojās un mijās, veidojot pla�tākus un �aurākus ceļus, to malās bija da�ādas būves.

"Nāksiet ar mums vai iesiet savās gaitās?" papucis uzjautāja.

"Mes pa�i!" Un dvīņi atkal Jani paņēma katrs aiz savas rokas.

"Labs ir, tikai nepazaudējiet to puiku! Un tu turies pie viņiem cie�i!"

Ar �iem vecmammas vārdiem pavadīti, viņi izgāja uz kādas ielas, kas �ķita skaļāka un trok�ņaināka par pārējām. Nav nekāds brīnums, tā bija pilna ar da�āda vecuma ļaudīm. Ik pa brīdim kāds bariņ� no�zuda kādā no namiem.

"Kur iesim? Uzreiz pie Babes? Vai kaut ko iekost? Vēl mums ir pus�stunda laika." Iza vaicājo�i paskatījās uz brāli.

"Protams, kaut ko iekost!"

"Nu, tad �eit!"

Izabella vilka zēnus aiz rokas. Jānis vērīgi raudzījās apkārt. Iza�bella vedināja viņus iek�ā namā, kuru rotāja spilgta izkārtne "Cafe". Kafejnīca kā kafejnīca, galdi, krēsli, ari viesmīlis cilvēks kā cilvēks. Pagaidām Zemzeme ne ar ko neat�ķīrās no parastās pasaules, ja nu vienīgi ar dīvaino nokļū�anu.

"Ko jaunatne vēlas?" Viesmīlis pie�ķieba galvu, tā rādīdams, ka ir pati uzmanība.

"Man saldējumu ar augļiem un �okolādi!"

"Man to kūkas gabalu!"

"Un jums, jaunais cilvēk?"

"Man arī to pa�u kūku!" Jānim �ķita dro�āk izvēlēties ko tādu, ko ņēmu�i draugi.

Viesmīlis aizgāja, un Jānis vērīgi raudzījās apkārt.

"Te viss izskatās tāpat kā Virszemē," viņ� paziņoja draugiem, kad viņi bija sagaidīju�i kūkas, saldējumu un sulu. Jancis juta, ka izdarīta pareizā izvēle.

"Kūka ir debe�ķīga!"

"Hā, hā! Debe�ķīga kūka Zemzemē!" pilnu muti smējās Roberts.

Ik pa brīdim aplaizot karoti, Jānis vērīgi raudzījās apkārt. Jāsaka, viņ� bija mazāk pārsteigts, nekā varēja gaidīt. Viss �is notikums ļoti piestāvēja dvīņiem. Vienīgais, ko zēns gribēja redzēt, kādu raganu uz slotas kāta lidojam ārpusē vai arī kādu trīsgalvainu pūķi. Nē, labāk deviņgalvainu! Bet no tā visa nebija ne miņas. Cilvēki sēdēja aiz galdiņiem, dzēra kafiju, ēda pīrādziņus un kūkas. Darīja viņi to visai steidzīgi, jo kafejnīca kļuva arvien klusāka un tuk�āka. Tikai draugi nekur nesteidzās. Ielās drīz vairs neredzēja nevienu cilvēku, kur� nozibētu gar kafejnīcas logiem. Viesmīlis ar paplāti netīrajiem traukiem un galdiņu slaukāmo lupatu uzkrīto�i bie�i aizslīdēja ga�rām viņu galdam. Ik pa brīdim viņ� uzmeta jautājo�u skatienu un, uztvēris kādu pretī, zīmīgi norādīja uz pulksteni, kur� karājās pie sienas.

"Varbūt vēl pa vienai?" Roberts aplaizīja lūpas.

"Tu ko, mēs jau tā kavējam! Labi, ka pirmā nodarbība pie Babes."

"Nobastojam!"

"Bet Robi!"

"Labi, labi."

Viņi piecēlās un aizsteidzās pa tuk�o ielu uz priek�u līdz kādam ērmīgam namam, kuru Jānim neizdevās lāgā apbrīnot, jo Roberts viņu rau�us ierāva iek�ā.

�

"Tā, atkal kavējat! Kas �oreiz?"

Viņiem pretī stāv sieviete, izcili krunkainu seju, bet staltu augumu, kuru sedz tum�i zila villaine, visa nosēta ar zelta zvaigznēm. "Nu, es gaidu!"

Jancis neuzdro�inās celt acis augstāk un cie�i vēro sev degungalā eso�o zelta zvaigzni. Dvīņi neizskatās pārāk nobiju�ies no bargās balss, viņi grūstās un stumdās, baksta viens otru, mudinot runāt, līdz Iza�bella sāk:

"Jancis, viņ�� viņ�� viņ��"

"Nevarēja nokāpt pa trepēm!" Roberts palīdz māsai.

"Jā, jā, Jancis, viņ� tik lēni iet," Iza turpina.

"Un visu grib redzēt un zināt, un�" Roberts papildina.

Jancim gribas teikt, ka tas nav tiesa, bet nepagūst.

"Salti meli!" vecās sievietes lūpas bargi saka, bet acis smaida. "Vien�reiz jūs abi man dabūsiet pa pakausi! Nu ka uz darbnīcu!"

Ātrā gaitā soļodami aiz Babes, bērni sarunājas.

"Mēs atkal aizmirsām noslēgties, viņa lasa mūsu domas."

"Slēdzies vai neslēdzies, tu smar�o pēc kūkām jau pa gabalu!"

"Kāpēc jūs visu vainu likāt uz mani?" �ukstus jautāja Jancis.

"Tu esi viesis, uz tevi viņa nedusmosies!"

Darbnīca atradās pirmajā stāvā, dienvidu pusē. Tur bija pulks ļau�u, katrs iegrimis savās lietās. Kāds cītīgi pārzīmēja kaut ko no grāmatas, citā stūrī veca kundze ar brillēm uz deguna iz�uva slepenas zīmes uz mazuļa krekliņa. Telpas vidū bariņ� ļau�u sparīgi diskutēja par to, kura no zīmēm ir spēcīgāka un labāk spēj aizsargāt no ļaunuma � auseklītis vai lietuvēna krusts.

"Parādiet Jānim zīmes, pastāstiet, ko zināt pa�i, un tad jau pēc tam�" nepabeigusi teikumu, Babe pameta viņus un devās pie grupiņas tel�pas centrā.

Izabella ievilka Jāni blakustelpā. Te glu�i kā ciemata bibliotēkā rindojās grāmatu plaukts pie grāmatu plaukta. Sienas no vienas vie�tas noklātas ar da�ādiem simboliem un zīmēm. Zem liela plakāta, kuru rotāja uzraksts "VISS IR VIENS", stāvēja milzīgs rakstāmgalds, nokrauts ar grāmatām, papīru, zīmuļiem, krāsām. Pa diagonāli pret rakstāmgaldu bija vēl viena darba vieta � ar datoru un printeri.

"Tur strādā Rasa, kad nāk Babei palīgā."

"Mēs apsēdīsimies �eit!" Roberts novilka Janci sev līdzās.

"Izabella, atnes grāmatu!"

Grāmata bija veca un tāda arī izskatījās, apdauzītiem stūriem, no vecuma un �ķirstī�anas ieplīsu�ām lapām, kas vietām jau bija sabirzu�as. Uz daudzu roku pieskārieniem izdeldētā vāka Jānis ar mokām izlasīja "Zīmes. Tēli. Simboli. Pasaules veidols. Viss ir viens".

"Tā," Izabella teica, nolikdama grāmatu Robertam un Jānim priek�ā uz galda, "mēs arī ar to sākām."

"Ko sākāt?" Jānis izbrīnījās.

"Mācīties! Vai tu negribi?" Izabella cie�i ieskatījās zēnam acīs.

Viņam noreiba galva un kļuva baisi. �ādi Izabellu raugāmies Jānis bija redzējis tikai vienreiz, kad viņa ar Robertu bija piespiedusi kādu vecākās klases meiteni atdot pirmklasniekam naudu, ko tā mazajam bija atņēmusi autobusa pieturā. Toreiz tas viņam bija licies tikai dī�vaini, bet tagad Jānim tas likās �ausmino�i.

"Izabella, beidz!" Brālis paraustīja māsu aiz rokas. "Jānis tāpat ticēs visam, ko tu saki! Tev viņ� nav jāiespaido!"

"Labi. Babe saka, tu esi labs zēns, tevī nav naida un dusmu."

Pie �iem lzas vārdiem Jānis satrūkās un nokaunējās, jo vēl ceļā viņ� bija jutis gan dusmas, gan naidu. Zēns nolaida acis, lai draudzene nevarētu tajās ielūkoties.

"Bailes ta�u tev ir?" Izabella turpināja. "Ja tu neiemācīsies valdīt pār tām, bailes sāks valdīt pār tevi. Tās mainīs tavu raksturu, un tu kļūsi vai nu li�ķīgs, pieglaimīgs un iztapīgs, vai arī dusmīgs un ag�resīvs."

Kā viņa to var zināt? Spēj� sārtums iesitās Jāņa vaigos. Babe tikai �odien mani pirmo reizi ieraudzīja!

"Babe jūt cilvēkus arī neredzot. Viņa izlēma, ka tu vari nākt uz Zemzemi mums līdzi un apgūt senās gudrības. Protams, ja tu gribi!"

"Vai es iemācī�os burt? Tas būs aizraujo�i? Es iegū�u kādas bur�vju spējas?"

Jau nākamajā mirklī Jānis iztēlojās sevi klases priek�ā pārvēr�am Jurģi un citus savus nelabvēļus par�

"To nu gan es nezinu!" Izabella pārtrauca viņa nomoda sapņus. "Gudrāks tu kļūsi, tas tiesa!"

"Vai �i ir burvju skola? Kāpēc te ir ari pieaugu�i cilvēki?"

"Burvju skola tā nav. Katrā mājā Zemzemē ir kāds viedais � bur�vis, pareģis, zintnieks, dziednieks, vārdotājs, zāļu sieviņa vai zvaig�ņu tulks. Nama otrajā stāvā viņi dzīvo, bet pirmajā ir darbnīca, kur katrs var atjaunot, papildināt vai iegūt no jauna kādas prasmes vai iema�ņas. Te bie�i ierodas ļaudis no Virszemes, jo Zemzemē dzīvo viedākie no viedākajiem skolotājiem katrā jomā. Domāju, tu te satiksi ne vienu vien pazīstamo! Tāpēc arī bērni mācās kopā ar lielajiem, jo katrs, arī pieaugu�ā vecumā, var sajust lielu vēlmi, piemēram, paredzēt notikumus, tulkot zvaigznes. Vai ārstēt savu gotiņu, aitas un vistas ar zāļu tējām. Jāsaka gan, ka ne katrs, kur� �eit nonāk, kļūst par di�enu burvi, jo tur jābūt ne tikai iedzimtām spējām, bet arī stiprai gribai tās attīstīt un vadīt. Palūkosim. Tavos rados ta�u ir bijis kāds dziednieks vai vārdotājs?"

"Nēe�"

'Tie�ām? Tu to labi zini? Kāpēc tad� ak, nu labi, tomēr Latvijā, prasi, kam gribi, katram rados ir kāds būrējs. Vismaz kāda zāļu sieviņa."

"Nē, man nav neviena!"

"Varbūt tava ome prot pareģot? Piemēram, kas pie jums atbrauks ciemos, kāds laiks būs vasarā vai kādu atzīmi tu dabūsi kontrol�darbā?"

"Nē. Ja nu vienīgi� Ome vienmēr, kad tētis ziemas laikā uzvelk kurpes ar plānajām zolēm, rājas, ka viņ� dabūs iesnas, un tā arī notiek."

Dvīņi saskatījās.

"Nē, tas neder! Tā nav nekāda pareģo�ana, bet gan jau viss notiek pareizi. Zini, kad mammas māsa gāja sagatavo�anās kursos Mākslas Akadēmijā, viņai pasniedzēja teica, ka pat zirgam var iemācīt zīmēt. Viņ� varbūt nekļū�ot par Maiju Tabaku, bet zīmēt zīmēs."

Izabella atvēra grāmatu.

"Skaties, �eit apvienotas zīmes un simboli no visas pasaules. Tās dod zinā�anas, aizsargā un stāsta savā valodā par to enerģiju, ko nes sevī. Tad, kad tu pratīsi �īs zīmes tulkot, iegūsi ne tikai zinā�anas, bet arī simbolu enerģiju. Lūk, Saules zīme, aplis ar punktu vidū, tā at�tēlo gan Visumu, gan ikkatru cilvēku. Lasi!"

Izabella pastūma grāmatu Jānim zem deguna. Viņ� lasīja.

"Aplis, tā ir vienotība un bezgalīgas zinā�anas. Tā ir Saules ener�ģijas pielieta dzīves telpa, spēja vairot vienotību un noteiktību, pa�pla�ināt to līdz bezgalībai."

Cik sare�ģīti! Jauna lapa, jauna zīme, sve�i vārdi. Vienā brīdī tas viss sāka ņirbēt Jānim gar acīm.

"Tu zini, es neko vairs neatceros un vispār, man jau galva grie�as!"

"Labi, �ovakar beidzam."

Viņi nolika grāmatu plauktā un klusi uz pirkstgaliem izlavijās no darbnīcas, lai pa �aurām vītņu kāpnēm dotos uz aug�u. Bērnu gu�ļamistabas bija jumta stāvā, tik ļoti jumtīgā stāvā, ka, straujāk ceļoties no gultas, varēja sadauzīt pieri. Toties Babe gulēja stāvu zemāk, tāpēc viņi dro�i varēja spiegt un sarunāties līdz vēlai naktij. Jānim no sa�traukumiem miegs nemaz vairs nenāca. Viņ� gribēja zināt visu, pil�nīgi visu.

"Ko tie�i?" ģērbusies pid�amā ar rotaļu lācī�iem, pārprasīja Iza�bella.

"Vai jūs esat burvji? Vai jūs dzīvojat me�ā tāpēc, ka jūsu mamma ir ragana? Jūs esat labie vai ļaunie?"

"Tas, ka cilvēks zina vairāk nekā citi, nepadara viņu ne par labu, ne par ļaunu. Mūsu mamma nav nekāda ragana!" Izabella uzmeta lūpu.

"Tev galīgi no�ķiebies prātiņ�!" Roberts dusmojās.

"Lai nu kur� to teiktu!" Jancis sparīgi pretojās. "Pasaki, kur� nor�māls cilvēks var ieiet ozolā, nokāpt pazemē, kur, izrādās, ir vesela pil�sēta! Vai ari doties uz aug�u sazin kur debesīs! Jā, ko tā Rasa tur dara?"

"Jāni, nomierinies un nesatraucies tik ļoti! Te visi ir normāli cilvēki. Tu ta�u nebrīnītos par ērgli, kur� redz labāk nekā tu, vai neteiktu, ka nenormāls ir suns, kur� sao� labāk par tevi! Un, lūk, ari �eit ir cilvēki, kuri vienkār�i ir jutīgāki nekā lielum lielais vairums ļau�u, bet tajā nav nekā pārdabiska."

"Nu, jā," māsu papildināja Roberts, "ir jau �eit ari īpatnas, dīvai�nas un neparastas lietas, bet ari tām ir vieta uz �īs pasaules. Jo nepa�rastas un dīvainas tās ir tikai tikmēr, kamēr mēs tās nepazīstam."

"Un Rasa," Jānis turpināja tincināt, "un Saules dēli un Saules meitas?"

"Tā sauc meitenes un zēnus, kuri mācās tur, aug�ā. Kad viņi būs izmācīju�ies, labākajiem būs iespēja kļūt par Viedajiem, kuri sargā zinā�anas no visas pasaules un dzīvo no�ķirti no pārējiem ļaudīm. Viņu uzdevums ir tikai sargāt un saglabāt."

"Tad tāpēc Rasa jau tagad ir tik nopietna?"

"Es nezinu! Es nebiju pamanījusi. Tev �ķiet, ka viņa ir nopietna?"

"Tavās vai Roberta acīs es vienmēr varu lasīt, vai jūs esat dus�mīgi vai priecīgi, bet Rasas acīm priek�ā ir�" Jānis nevarēja atrast pa�reizos vārdus. "Tā ir kā siena!" viņ� vēl arvien meklēja, kā pateikt savas sajūtas.

"Jā," Roberts iestarpināja, "viņa lieliski prot noslēgties."

"Vai jums �ķiet, ka viņa ir laimīga?" Jānis turpināja tincināt.

"Tu ko?! Tas ir milzīgs pagodinājums! Ne jau katrā ģimenē kā�dam izdodas mācīties un kļūt par Saules meitu vai Saules dēlu."

Jānis palika pie savām domām. Viņam �ķita, ka tā ir garlaicīga padarī�ana. Vismaz skatoties uz Rasu, viņam nelikās, ka tas ir apbrī�nas vērts.

"Viņa jau tagad izskatās tāda, it kā būtu atbildīga par kārtību uz visas pasaules!"

"Nu, protams, viņa ta�u ir vecākā māsa!"

"Jūs arī gribat kļūt par Saules dēlu un Saules meitu?" Jancis tur�pināja tirdīt draugus.

"Nu, protams, visi grib kļūt par Saules dēliem un Saules meitām!"

"Es gan ne! Man pietiks, ja es iemācī�os pieburt Jurģim vistas knābi deguna vietā."

Draugi iesmejas, un Izabella saka stāstīt, ko viņa jau ir apguvusi. Vislabāk viņai padodoties kārpu noņem�anas ziede.

"Jā," Roberts papildināja, "redzi!"

Viņ� rādija Jānim savas rokas.

"Man bija, un Izabella tās noņēma!"

"Tas nav nekas brīnumains."

"Kā nav?!" protestēja Izabella.

"Nav," Jānis no�āvājās. "Tas nav nekas brīnumains. Būtu uzbū�rusi tādas kūciņas, kā mēs �odien ēdām. Tu vari?"

Izabella nepaguva atbildēt, kad atvērās durvis un ienāca Irbe, Babes izpalīdze mājas darbos, nesdama paplāti ar trīs silta piena krū�zēm un �ķīvīti ar kūkām.

"Babes kundze domā, ka pirms nakts jums mazliet jāieturas, kā nekā bijusi gara un trauksmaina diena."

Irbe nolika paplāti uz galdiņa.

"Labu apetīti!" viņa teica, aizvērdama durvis. Jānis uzmeta aizdompilnu skatu Izabellai. Vai draudzene bija būrusies, vai tā bija vienkār�i sakritība un nejau�ība? Lai būtu kā būdams, gardās kūkas atjaunoja saskaņu draugu starpā, un siltais piens radīja miegainību. Tikai tagad viņi saprata, cik piekusu�i ir. Bez liekām runām visi likās gultās un Jāvās saldam miegam. Ja arī kaut ko sapņoja, tad no rīta viņi to neat�cerējās.

Otrā rītā pēc brokastīm Babe viņus mudināja aplūkot Zemzemi un iegriezties arī citās darbnīcās. Uz ielas iznāca neliela aizķer�anās, jo dvīņi stīvējās un nevarēja iz�ķirties, pie kā lai draugu ved vispirms.

Jānis, priecīga satraukuma gaidās, skubināja viņus ātrāk izlemt vai doties vienalga kurp. Roberts piedāvāja pastaigu pa pilsētu, aplūkojot skatlogus, iegrie�oties kafejnīcā, tirgū, nelielajos veikaliņos, kas bija ierīkoti pie darbnīcām, un tad Jānis pats izlems, kur gribēs uzkavē�ties ilgāk. Izabellai gan �īs dienas plāns bija pilnīgi skaidrs.

"Vispirms viņ� ir jāaizved pie Malvīnes!"

"Kāpēc Malvīne? Pie viņas ir garlaicīgi!" protestēja Roberts. "Tad jau labāk uzreiz pie Artūra vecmāmiņas, jo viņ� jau deg ilgās ieraudzīt īstu burvi."

"Ja tavs mērķis ir viņu pārbiedēt un aizbaidīt no Zemzemes uz neatgrie�anos, tad varam darit, kā tu iesaki, ta�u es uzstāju, ka mums ir jāiet pie Malvīnes. Puķes un augus tu, Janci, ta�u pazīsti! Tas nebūs grūti, glu�i kā bioloģijas stundā."

"Varbūt pie�" Roberts iesāka.

"Es teicu nē!" Iza pārtrauca brāli.

"Nu, ko tu uzreiz pūties?! Ja pie Malvīnes, tad pie Malvīnes, viņa gan ir briesmīgi garlaicīga."

"Bet labsirdīga," Iza pabeidza Roberta teikumu.

Jānis nebija pārliecināts, vai viņam patiks puķu sieva un vai viņu interesē augi, ta�u doma par tik�anos ar īstu raganu lika iek�ēji maz�liet nodrebēt. Jānis piekrita Izabellai, ka labāk sākt ar kaut ko pazīs�tamāku. �ķiet, �orīt viņi bija iznāku�i pietiekami agri un neko nekavēja, jo Malvīnes nama durvis vēra vieni no pirmajiem. Zāļu sievu draugi satika vienu pa�u savā darbnīcā. Tum�i zaļiem matiem, kuri saules gaismā iezaigojās spilgtā zaļumā, kuplā kleitā, kura arī bija �ūta no zaļas krāsas auduma un no vienas vietas nosēta ar puķu attēliem un nosaukumiem, tāda nu viņa te stāvēja. Kamēr Izabella teica sasvei�cinā�anās un iepazīstinā�anas runu, Jānis �ukstēja Robertam: "Kā cilvēkam var būt tik zaļi mati?" un �ukstus saņēma arī atbildi: "Viņa tos krāso, lai me�ā un pļavā saplūstu ar ainavu. Augus viz kleitas Malvīne pati zīmēja, tas ir kā �pikeris visiem tiem, kas mācās viņas darbnīcā."

Malvīne jūsmīgi sasita plaukstas un teica, ka bezgalīgi priecājas viņus redzēt.

"Nāciet te! Te ir visklusākais, mierīgākais stūris."

Viņa norādīja uz telpas labo pusi. Zaļganā matu un kleitas krāsa, kā arī zaļo acu vērīgais spīdums tie�ām bija jauki un mīlīgi.

"Es jau teicu, viņa ir brīnumjauka!" �ukstēja Izabella, kad viņi ieņēma vietas.

Drīz telpa strauji piepildījās ar ļaudīm. Lielākoties �eit pulcējās da�āda vecuma kundzes. Gan jaunākas, gan vecākas. Bērnu bija pavi�sam maz. Jānis starp mācīties gribētājiem pazina kaimiņieni Annu, kura nemaz nelikās izbrīnījusies, ka redz te ari Jāni. Viņa cītīgi pierak�stīja katru izteikto Malvīnes vārdu. Arī Izabella ik pa brīdim kaut ko pierakstīja. Jānis no sākuma aplūkoja ienācējus, tad sāka ieklausīties Malvīnes stāstītajā un ik pa brīdim piebikstīja Izabellai.

"Pieraksti �o recepti! Mana mamma ir pārņemta ar veselīgu dzī�vesveidu un vienā laidā noņemas ar ķermeņa attīrī�anu. �ī recepte viņai derēs!"

"He, vieglāk par vieglu, to jau var atcerēties! Tikai pieci augi. Klau�sies un iegaumē! Pirmajai asins grupai pela�ķi, me�rozītes, kumelī�tes, bērzu pumpuri, otrajai viss tas pats, bet pievienot vēl piparmētru, tre�ajai�"

"Beidziet sa�ukstēties!" Roberts iejaucās sarunā. "Es jums teicu, te ir tikai tāds omī�u saiets! Ejam tālāk!"

Pirms viņi paspēja piecelties, atvērās durvis un darbnīcā iesprau�cās kāda �etrotne, pilnīgi neatbilsto�a �ai vietai. Bravūrīgi, izsmējīgi, draudo�i, un tie ne tikai ienāca, bet apmetās, kā izskatījās, uz palik��anu. Pievērsu�i sev pienācīgu uzmanību, viņi sāka meklēt jaunus iz�pausmes veidus, jaukdamies pa vidu Malvīnes runai, likdami tai mulst.

"Tas ir viss, ko tu vari?! Uzzīmēt uz savas kleitas suņuburk�ķi?"

Malvīne izskatījās apjukusi, un Roberts jau rausās aug�ā no sa�vas vietas. Izabella saķēra brāli aiz rokas.

"Liecies mierā! Viņa pati tiks galā!"

�ķiet, Izabellai bija taisnība, Malvīne bija saņēmusies, viņa pie�gāja pie galda un paņēma kaut ko, kas izskatījās pēc stikla bumbiņas. Tādu Jānis bija redzējis gan kafejnīcā, gan Babes mājā. "Nelieciet man izsaukt Kārtības policiju!"

Nelikās, ka Malvīnei būtu izdevies viņus nobaidīt. Abas meite�nes vienā laidā ķiķināja par katru pui�u izteikto vārdu.

"Ko gan tā Laura dara kopā ar tiem sīkajiem? Viņa ta�u ir tikpat veca kā mūsu Rasa! Mazākā meitene ir viņas māsa Agnese, tikpat tum�mataina un tukla kā māsa, tikai balss vēl spalgāka un skaļāka. Tas glītais zilacis ir viņu brālēns Toms, bet tas necie�amais rudais nejaucenis ir Artūrs," klāstīja Izabella, pagriezusies pret Jāni.

Arī �is zēns būtu glīts, ja visu laiku nevaibstītos un ne�ķobītos un kaut uz mirkli paliktu mierā kā Toms, kur� izteica dzēlīgas piezīmes, bet pats par tām nesmējās, ļaudams smieties meitenēm. �ķiet, Malvīne nevarēja iz�ķirties, ko darīt. Viņa drud�aini spaidīja stikla bumbiņu rokās un tad teica:

"Es jūs lūdzu atstāt manu darbnīcu."

"Kāpēc? Mani tie�i �odien pārņēmu�as nepārvaramas alkas uz�zināt, kā apputeksnējas kliņģerītes!"

"Hī, hī!"

"Hā, hā!"

"Ho, ho! Beigts var palikt!"

�etrotne locījās smieklos.

"Un kas ir jādara, ja mazbērnam piemetas �agas? Vai � kā vis�labāk iesmar�ināt naktskreklu uz naktsguļu?" Artūrs turpināja.

Ho, ho! Hī, hī! Artūram ar draugiem �ie joki �ķita lieliski.

"Atbildot uz jūsu pēdējo jautājumu, es ieteiktu lavandu. Runājot par kliņģerī�u apputeksnē�anu," �ņaudzīdama rokās stikla bumbiņu, Malvīne drebo�ā balsī iesāka, kamēr viņas vaigus pārklāja sarkani pleķi. Kā vienīgo pareizo variantu Malvīne bija izvēlējusies, saglabājot no�pietnību, atbildēt uz Artūra jautājumiem. Telpā bija sacēlusies kņada. Kundzītes pa�as bija nolēmu�as bezkauņas nolikt pie vietas. Viņus apsauca un kaunināja, norāja un pamācīja, kamēr nekauņas locījās smieklos un priecājās par sacelto jezgu. Kaut kas nozibsnīja Artūra ro�kās. �ķita� ak, jā! Arī viņa rokās parādījās stikla bumbiņa. Tajā kaut kas locījās un vizuļoja.

"Kas tas bija?"

'Tā ir Salamandra, viņa dro�i vien atnesusi ziņu!" �ukstēja Roberts.

Tā arī bija. Strauji piecēlu�ies, visi �etri klusēdami devās uz dur�vīm. Telpā vēl labu brīdi turpinājās skaļas runas, līdz palēnām at�griezās ierastais temps un ritms, un Malvīne turpināja atbildēt uz jautājumiem. Kāda vecmāmuļa gribēja zināt, kā vārīt sīrupu pret klepu � no prie�u pumpuriem. Arī Jancim �ķita, viņa omei tas no�derēs, bet Robim pacietība bija galā.

"Nu, ejam tālāk! �ito receptīti, ja tev vajadzēs, paprasīsi manai vecmammai. Nu, celieties beidzot!"

Arī Izabellai bija apnicis pieraksīt. Viņa bez pukstē�anas un acu zibinā�anas cēlās un gāja līdzi. Kad viņi bija izgāju�i, Jancis uzdeva jautājumu, ar kuru ziņkārē bija mocījies jau labu laiku.

"Kas tā salamandra tāda ir? Kā viņa var atnest ziņu?"

"Elementāri, Janci! Skaties!"

Roberts izvilka no kabatas bumbu, līdzīgu tai, ko Malvīne bija �ņaudzījusi rokās. Roberts ielika to Jāņa plaukstā. Tā bija caurspī�dīga, un centrā kaut kas dzirksteļoja.

"Tā ir enerģijas bumba ZUGŪ. Ir �etri veidi � Zemes, Uguns, Gaisa vai Ūdens enerģijas bumbas. �ī ir Uguns enerģijas zugū. Mums tādas ir abiem ar Izabellu. Ja kāds ar mums grib sazināties, tad sūta ziņu ar enerģiju, un mana bumba to saņem." "Kā?"

"Izabella, parādīsim?"

Izabella paņēma savu bumbu, pielika to pie lūpām un sāka kaut ko �ukstēt, tūlīt arī Roberta bumba atdzīvojās, tajā sāka sprēgāt liesmu mēlītes, līdz no tām izveidojās maza, ugunīga ķirzaciņa � Uguns dvēsele Salamandra. Tā lodāja un luncinājās, visādi pievērsdama bērnu uzmanību. Kad Roberts un Jānis pieliecas, viņi dzirdēja to sakam: "Tev ir atkāru�ās lielas ausis!"

"Izabella!"

"Tu jau neteici, kāda ziņa ir jāsūta!"

"Es arī gribu tādu zugū! Vai varu dabūt?"

"Nav problēmu, kaut vai tūliņ! Ejam un iegādāsim."

"Kāda enerģija tevī ir pārsvarā? Uguns, Ūdens, Zemes vai Gaisa?"

"Ome saka, es esot viens gaisa grābslis!"

"Nu, Janci�"

"Kā tad lai es zinu?"

"Kad tu esi dzimis?"

"Martā!"

"Tad jau būs jāpērk Ūdens zugū."

Jāni vairs neinteresēja ne skatlogi, ne darbnīcas, ne veikali. Viņu bija pārņēmusi vēlme iegūt savā īpa�umā zugū. Zēns labprāt būtu aplūkojis draugu stikla bumbiņas, bet viņi savas lodītes jau bija no�glabāju�i kabatās.

Ejot pa ielu un ielūkojoties namu apak�stāvu logos, Jānis visur redzēja darbojamies ļau�u pulciņus. Vienā izskatījās kā ķīmijas labo�ratorijā, baltos uzsvār�os tērpti cilvēki kaut ko pilināja no pudeles pudelē, tad sparīgi sakratīja.

"Homeopātiskā darbnīca," Izabella viszinīgi paskaidroja.

"Gai�redzības skola," garām ejot, komentēja Roberts.

Jānim gan tas vairāk izskatījās pēc "aklajām vistiņām". Cik varēja saskatīt caur vitrīnām, vienam bija aizsietas acis, un pārējie tikmēr slēpa da�ādas mantas, liekot "aklajam" tās atrast, sajust vai sasmar�ot.

"Akmeņu maģija, kristāli, opāli, smaragdi, rubīni," Jānis lasīja izkārtni.

�ajā darbnīcā interesantāks par pa�iem akmeņiem viņam �ķita saimnieks, kas bija jauns puisis platās biksēs un kreklā, galvā turbāns, sasprausts ar mirdzo�iem akmeņiem rotātu sprādzi. Turklāt viņ� spē�lēja saksofonu.

"�eit mēs vēl atnāksim?"

"Jā, kāpēc ne?! Visur, kur tu vēlēsies!"

Ielas kļuva arvien platākas, un viņi iznāca palielā laukumā. Otrā pusē tam slējās iespaidīgs nams, kur� izskatījās piedzīvojis raibus laikus un uz savas ādas izjutis da�ādus arhitektūras stilus un saim�nieku gaumes maiņu. Bet tas netraucēja būt pārliecino�i skaistam. Pirmā stāva sīkrūtotie lodziņi patīkami kontrastēja ar tre�ā stāva vit�rīnām. Ieejas fasādes kolonnas smagnējību līdzsvaroja augsts tornis ziemeļu pusē, un divi milzīgi, krēpjaini vilki durvju priek�ā nepārpro�tami apliecināja sava saimnieka di�enumu.

Vilki izskatījās tik īsti, glu�i kā dzīvi.

"Jūs labi zināt, ka mums tur jāiet?" Jānis iztrūcies jautāja.

"Nē jau! Skaties pa labi! Redzi, tur! Stūrē tik iek�ā!"

Dvīņi vilka Jāni pāri ielai.

"Maģijas sīkpre�u tirgus," Jānis lasīja uz izkārtnes vārtu aug�ējā daļā.

Vēlreiz uzmetis tramīgu skatienu draudīgajiem akmens vilkiem, Jānis nokļuva skaļā, tirgus kņadas pārņemtā ļau�u drūzmā. Tirgū kā jau tirgū � bodīte pie bodītes, galdiņ� pie galdiņa. Katrs slavēja savu preci, kā vien mācēdams, un centās pārkliegt kaimiņu. Troksnis ap�dullino�s. Jāņa vienīgās rūpes bija nevis apbrīnot neredzētās lietas, bet nepazaudēt dvīņus, kuri lauzās cauri burzmai, likdami lietā elko�ņus. Nu, protams, atlika Jancim uzmest tikai vienu skatu bodītei ar nosaukumu "Tiec pie savas astes!", kad viņi jau bija pazudu�i.

Izbīlī Jānis sastinga uz vietas, un tā bija kļūda, jo ļau�u straume sāka viņu nest, virzīt un bīdīt tai vien zināmā virzienā. Tā viņ� ļāva sevi stumdīt un grūstīt, izmisīgi snaikstīdams kaklu un mēģinādams saskatīt draugus, līdz pēc muļļā�anas un bakstī�anas tika izspļauts no pūļa glu�i kā ķir�u kauliņ� no mutes, pa�ā tirgus nomalē. Raibais ļau�u pūlis murdēdams turpināja velties no viena tirgus gala uz otru, kamēr Jānis stāvēja, bezpalīdzīgi raudzīdamies apkārt. Savā prātā viņ� izdomāja, ka jāmēģina atrast ieeju tirgū un tur arī jāgaida draugi. Ta�u, tikko zēns sāka uzmanīgu atkāp�anās manevru uz tirgus vār�tiem, tā aiz muguras atskanēja pieglaimīga balss.

"Sveiks, mazais draudziņ!"

Jānis kā dzelts apcirtās apkārt. Viņa priek�ā stāvēja neliela auguma vīrs sprogainu bārdu, īsi apcirptiem matiem un �audīgu skatienu. Tas Jānim nepavisam nepatika.

"Tu izskaties pazaudējies! No kura nama tu esi, mazo draudziņ?"

"Es �eit nedzīvoju, es esmu no Virszemes." Jānis neprata melot.

"Mmmm, ak, tā� Labi, labi!"

"Bet es te esmu kopā ar draugiem! Viņi tepat ir." Jānis centās bal�sij pie�ķirt pārliecību un pat iesmējās, lai skanētu pārliecino�āk.

"Tā, tā," teica jauniegūtais paziņa un apgāja Jānim apkārt.

Jānis griezās viņam līdzi, cenzdamies nepazaudēt vīru no redzesloka.

"Vai tev patīk sapņot?"

"Ko tādu?" Jānis pārvaicāja.

"Nu, vai tu redzi sapņus?"

"Redzu gan!" Izklausās, ka viņ� mēģina mani aizrunāt, Jānis pie sevis nodomāja. Galvenais nezaudēt modrību.

"Jā, jā, tu redzi sapņus. Tas ir labi. Tu man deri!"

"Kam es deru?"

"Es tevi ņem�u par mācekli."

"Varbūt labāk tomēr �oreiz ne?" Jānis mēģināja būt pieklājīgs.

"Jā, manu zēn, sapņi sniedz mierinājumu. �itādu veiksmi sestdie�nas rītā�" vecis murmināja un mēģināja satvert Jāni aiz rokas.

Āāāāā! Juku�ais! Jānis gribēja kliegt, bet ne skaņa nenāca pār lū�pām. Ļaudis tikmēr turpināja tirgoties, �alot un smieties pāris metru attālumā.

"Redzi, esmu pārdevis visus sapņu ķērājus un varu doties mā�jup. Tu nāksi man līdzi!"

"Es? Ko? Nē!" Jānis izbailēs rāvās atpakaļ, bet ve�a roka jau viņu stingri bija satvērusi. Izmisis viņ� lūkojās apkārt pēc glābiņa.

"Redz, redz, es jau sen tevi pasūtīju savā apzinātajā sapnī, un nu tu esi atnācis pie manis reālajā pasaulē!"

Kādi murgi, Jānis domāja, vēl arvien skatīdamies pēc glābiņa. Brīdī, kad vecis viņu veda ārā pa tirgus vārtiem, Jānis gribēja kliegt, saukt palīgā Robertu un Izabellu, ta�u saprata, ka sadzirdēt �ajā mūzikas un balsu murdoņā viņa saucienus ir maz cerību.

Vecis izvilka viņu uz ielas, kur viņi uzgrūdās virsū pie Malvīnes satiktajai negantnieku grupiņai.

"Sveiks, vecais Uldriķi! Ko tad tu tik agrā rītā?"

"Sveiks, sveiks, Artūriņ! Sveicieni tavai vecmāmiņai! Rau, kur man arī tagad mazdēls būs!"

Vecis, kuru, kā Jānis noprata, sauc dīvainā vārdā par Uldriķi, pa�vilka Janci garām izbrīnītajiem pusaud�iem un turpināja straujā gaitā doties pa kādu �ķērsielu uz namu, kurā visi logi bija aizklāti melniem samta aizkariem. Tramīgi paskatījies uz visām pusēm, viņ� iestūma Janci pa ārdurvīm, kur, tām aizcērtoties, zuda arī pēdējā cerība uz glāb�anos.

"Tā, tā, tev kopā ar mani būs labi," runāja vecis. "Manu mīļo pui�sīt! Tūliņ es tevi pabaro�u! Tu dro�i vien esi izsalcis."

Viņ� rosījās, aizdedzināja sveces un lukturus, jo visi logi bija tik cie�i aizklāti, ka ne vismazākais gaismas stariņ� neiespīdēja mājā. Dīvainis nozuda blakusistabā, un Jancis sagumis sēdēja uz krēsla, ar �ausmām atskārzdams, ka no bailēm viņ� nevar pat paraudāt. Galva bija tuk�a, un dīvains stingums stindzināja locekļus. Jānis cerēja, ka ' viņ� sapņo un ka viss �is notikums ir viens baismīgs murgs, un viņ�

pamodīsies, ja ne savās mājās, tad vismaz Me�vidos. Prātā nenāca neviena ideja, neviens situācijas risinājums vai omes noderīgais pa�doms. Durvis atvērās, un tajās parādījās vecais Uldriķis ar paplāti, nokrautu ar �ķīvjiem un tasītēm.

"Tā, tā, tā! Cik labi, ka es nopirku �odien cepumus. Tēja man arī laba. Redzi, �īs sukādes ļoti gardas! Bērniem jau gar�o medutiņ�. Raugi, ir arī tas." Tā dudinādams, viņ� pieslīdēja Jānim te no labās, te no kreisās puses, likdams viņam uz �ķīvja gan cepumus, gan sukādes, gan konfektes. "Ēd, ēd, manu puisīt!"

Un Jānis, baidīdamies iebilst dīvainajam, vecajam vīram, paklau�sīgi paņēma cepumu.

"Tā, tā, es jau sen gribēju mazdēliņu. Savu pēcteci, kam atstāt savu arodu, savas zinā�anas. Te visiem ir pēcnācēji, tikai man nekā!" Vecais vīrs norausa asaru. "Toties tagad arī man būs mans puisēns! Debesu rasa, �ito laimi! Tad redz, ko nozīmēja tas sapnis, kuru es nespēju iztulkot�"

�ķita, ka vecais vīrs, dzīvodams viens, bija pieradis runāt pats ar sevi un viņu ne drusku nemulsināja tas, ka Jānis neatbild.

"Tas ir labi, ka tev te, Zemzemē, neviena nav! Tad tu būsi tikai mans!"

Vai dieniņ! Nē, nudien traks! Jancis nodomāja un sajuta, ka baiļu kamols aiz�ņaudz viņam rīkli un cepumi nav norijami.

"Tu redzēsi, tev pie manis patiks! Tu vēl leposies ar mani. Es tev pāri nedarī�u, es tevi lutinā�u un mācī�u. Mācī�u gan tulkot sapņus, gan taisīt sapņu ķērājus. Mācī�u tevi sapņot. Es," viņ� piesita sev pie krūtīm un izslējās, "esmu sapņu tulks! Tu vēl leposies ar mani! Jā, jā�"

Vecais vīrs priecīgi ķiķināja un slāja no viena loga pie otra, pie�kārtodams aizkarus, lai kāda gaismas strēle neiespruktu istabā.

"Tu paēd, paēd, un tad mēs sāksim!"

Ar to ē�anu Jānim diez ko neveicās. Kaut arī bija jau kārtīgs rīta cēliens pagājis, tomēr cepumus viņ� muļļāja pa muti, nevarēdams norīt, jo katra doma par mājām, tēti vai māmiņu �ņaudza kaklu ciet. Pietiek! Viņ� pats sev teica un apņēmīgi pastūma paplāti tālāk. Jā�domā, kā no �ejienes tikt laukā.

"Ā, tu jau paēdi?" vecais Uldriķis priekā saberzēja rokas. "Nu, nāc, nāc! Ierādī�u tev tavu jauno mājvietu, un tad sāksim mācīties sapņot!"

Viņ�, iespiedis Jānim rokās dego�u sveci, pats paņēma lukturi un bīdīja zēnu uz durvju pusi. Pēc kaud�u kaudzē sakrautajām man�tām varēja spriest, ka viņi virzās cauri darbnīcai, kurā tiek gatavoti sapņu ķērāji. Izlavierēju�i starp mantu kaudzēm, viņi nonāca līdz kādai nelielai istabiņai mājas rietumu stūri. Tajā atradās tikai gulta un naktsskapītis.

"Reku, �eku būs tava vietiņa! Es nezināju, ka tu atnāksi tie�i �o�dien, tamdēļ neesmu to īpa�i ērti iekārtojis."

Ko nozīmē "atnāksi �odien", Jancim gribējās kliegt, viņam prātā nebūtu nācis te nākt! Vai tad vecis ir aizmirsis, ka pats viņu ar varu te atvilka?! Bet teikt neko zēns neteica.

"Tā, tā. Tu te mani tagad pagaidi!" vecis murmināja, pabīdīdams Jāni uz gultas pusi. Jau nākamajā mirklī aizcirtās durvis, sa�ūpodamas sveces liesmiņu. Jānis gurdi at�ļuka uz gultas, sakrampējis rokas starp ceļiem, viņ� klusi �ņukstēja.

"Tās ir beigas�"

Beidzot arī Izabella ar Robertu bija pamanīju�i drauga pazu�anu. Viņu smaido�ajās sejās pavīdēja vispirms izbrīns, pēc tam izbīlis.

"Robert, ko nu? Kur viņ� varēja palikt? Ko mēs tagad darīsim?"

Viņi stāvēja pūļa vidū, ļaudami sevi grūstīt pa labi un pa kreisi, bezpalīdzīgi raudzīdamies apkārt.

"Iesim meklēt!" Roberts paņēma Izabellu aiz rokas.

"Ja Jan�a mamma ir tikpat saprātīga kā mūsējā, tad viņa būs iemā�cījusi, ka noklīstot nevajag klenderēt apkārt, bet stāvēt uz vietas!"

"Kur viņ� tev te pūlī var stāvēt uz vietas!"

"Visticamāk, ka Jānis mūs gaidīs pie vārtiem! Ejam ātrāk!"

Rokās sadevu�ies, dvīņi sparīgi lauzās cauri pūlim uz vārtu pusi, un cerības pildīja sirdis � tūlīt, tūlīt viņi ieraudzīs savu draugu. Ta�u priecīgās gaidas nomainīja vil�anās, jo pie vārtiem Jāņa nebija.

"Ko nu?" Izabella uzmeta brālim iztrūcinātu skatienu.

Viņa paraudzījās atpakaļ uz cilvēku pūli, kur� glu�i kā daudzgal�vains pūķis smējās un runājās, dusmojās un tirgojās. Raibo apģērbu krāsas ņirbēja gar acīm, nevarēja at�ķirt sejas. Tajā meklēt puiku būtu tas pats, kas adatu siena kaudzē.

"Varbūt man jāuzkāpj uz kāda paviljona jumta un jāapskatās no aug�as?"

"Jā, darīsim tā!"

Izabella neparko negribēja laist vaļā brāļa roku un bija gatava do�ties kopā ar viņu iekarot tirgus bodī�u jumtus. Viņi sāka lūkoties ap�kārt, meklējot iespējamo uzkāp�anas vietu.

"Rāpsimies uz gaļas tirgotavas!"

Robertu atkal bija pārņēmis izrīkotāja gars, un bērni traucās turp. Te viņu skrējienu apturēja Artūrs ar saviem biedriem.

"Kur tad jūs tā steidzaties?" teica Artūrs, nostājies ceļā. �ķiet, ne�zinādams, ko aiz gara laika lai pasāk, viņ� bija nolēmis izklaidēties, kaitinot dvīņus.

"Ūūū-ūūū-ūūū-ūūū, ugunsgrēks! Glābjas, kas var!" izsmējīgi zo�bojās Toms, norādīdams uz Izabellas atrisu�ajiem, vējā plīvojo�ajiem rudajiem matiem, bet aprāvās, uzmezdams tramīgu skatienu Artū�ram, jo arī viņam bija tikpat ruds matu ērkulis. Meitenes aizmugurē ķiķināja. Izabella laida gar ausīm zobgalības, �odien viņas prātu no�darbināja tikai viena doma.

"Vai jūs neesat redzēju�i puiku? Nu, apmēram tikpat lielu kā Roberts?"

"Kādu vēl puiku?" Artūra skatiens saspringa.

"Ejam, Izabella, nekavējam laiku!" Roberts vilka māsu uz priek�u.

"Pagaidi, viņi, te slaistoties, ir ko redzēju�i!" pretojās Izabella. "Vai jūs neredzējāt zēnu? Tādu ļoti kārtīgu, kuram aizpogātas visas po�gas, galvā cepure un ap kaklu gai�i zila �alle."

"Kāpēc viņ� tevi interesē?" jautāja Artūrs.

"Mana �alle ir skaistāka!" Toms sakārtoja savējo.

"Tas jau izklausās pēc Sapnī�a mazdēla!" Agnese priecīgi plivināja skropstas. Artūrs uzmeta Agnesei aizkaitinātu skatienu un pievērsās vēlreiz Izabellai.

"Kāpēc tev viņ� ir vajadzīgs?"

"Viņ� ir mūsu draugs," Izabella teica.

"Ak, tad draugs?! Nē, tādu mēs neesam redzēju�i."

"Pagaidi, pagaidi, vai tad tev ne�ķita, ka Sapnī�a mazdēls ir lī�dzīgs tam puikam, par kuru runā dvīņi?"

"Muļķe!" no�ņāca Artūrs.

Bet Izabella sagrāba Agnesi aiz rokas: "Kur viņ� palika?"

"Aizgāja kopā ar sapņu tulku pa ieliņu uz leju!"

Roberts ar Izabellu izskrēja uz ielas. Tā bija tuk�a no viena gala līdz otram. "Sapņu tulks, Sapnītis� Kādēļ gan Jānis būtu gājis viņam līdzi? Varbūt labāk tomēr meklēt viņu tirgū?" Roberts bija neizpratnē.

"Nē, nē, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas puika, par kuru runāja Agnese, ir Jānis, jo sapņu tulkam nekad nav bijis mazdēls. Tas nevar būt neviens cits, kā tikai Jānis!"

"Labi, iesim, uzmeklēsim sapņu tulku!"

"Mēness iela, Mēness iela� Vissapņainākais nams�" Iztraucēju�i vairāku Mēness ielas iemītnieku vēlās brokastis, viņi beidzot klau�dzināja pie sapņu tulka ārdurvīm. Neviens nenāca atvērt.

"Ko mēs viņam teiksim?" jautāja Izabella, ieklausīdamās, vai nedzird mājā kādu troksni.

"Kā, ko teiksim � neko! Iesim iek�ā, pārmeklēsim istabas!" Ro�berts bija kareivīgi noskaņots, un viņ� sparīgi piedauzīja vēlreiz.

Beidzot iek�pusē bija manāma kāda rosība.

"Nē, ļauj runāt man!" Izabella teica un aizspraucās brālim priek�ā.

Durvīs pavērās neliela sprauga, un pa tām, acis miegdams, lūrēja sapņu tulks.

"Ko vajag?"

"Mēs atnācām jūs apsveikt ar mazdēla iegū�anu!" Izabella teica, ' un viņai ne skropsta nenotrīcēja melojot.

"Vai dieniņ! Jūs jau zināt?" Durvis vērās vaļā platāk. "Tā, tā, tā, nāciet iek�ā, mīļie ciemiņi, nāciet!"

Ārdurvis aizvērās, un viņi stāvēja melnā tumsā, nezinādami un neredzēdami, kur spert nākamo soli. Pamazām acis aprada, un tā�lumā parādījās sveces gaismas atblāzma.

"Nāciet, nāciet!" no turienes arī skanēja sapņu tulka balss.

"Au!" ievaidējās Roberts. Viņ� bija apdauzījis ceļgalu, spraukda�mies gar kādu kasti. Beidzot viņi laimīgi bija tiku�i sveces gaismas apspīdētajā darbistabā.

"Uzgaidiet, mīlī�i, tūliņ es jums viņu parādī�u! Tūliņ, tūliņ!"

"Tu tie�ām domā, ka sapņu tulka mazdēls varētu būt mūsu Jancis?" nez kāpēc �ukstēja Roberts.

"Protams!" tāpat �ukstus atbildēja Izabella. "Sapnītim nekad nav bijis mazdēls. Viņam vispār nav neviena tuvinieka! Tas nevar būt neviens cits, kā tikai mūsu Jancis!"

"Bet pasaki, kāpēc lai viņ� ietu Sapnītim līdzi un kļūtu par viņa mazdēlu?"

"Kas to lai zina?! Jānim nav vectēva, varbūt viņam tādu vienmēr ir ļoti gribējies? Pat vairāk nekā zugū. Sapnītis ir ļoti mīlīgs, kaut arī galīgi jocīgs."

Nevienu brīdi abiem draugiem neienāca prātā doma, ka Jānis �urp būtu atvests ar varu, jo Sapnītis bija maigas dabas un jebkur� skarbāks uzkliedziens vai lielāka pretestība varētu viņu pārbiedēt līdz nāvei. Vecais vīrs vispār baidījās no reālās dzīves un centās izvairīties no jebkuras konflikta situācijas, uzreiz nolīzdams savā namiņā. Vēl vairāk, tad viņ� uzreiz devās gulēt un pievērsās savai sapņu pasaulei. Tikai tajā Uldriķis jutās dro�s. Tamdēļ, kad sapņu tulks iebīdīja savā darbistabā pārbiedēto Janci, dvīņi bija dziļi pārsteigti, redzot viņa iztrūcināto sejas izteiksmi, un, kad tas metās draugiem ap kaklu, skaļi raudādams, viņi bija galīgā neizpratnē.

"Kas te notiek?"

"Viņ� mani nozaga!" Jancis �ņukstēja.

"Tas nevar būt!" dvīņi reizē iesaucās.

Vecais virs iztrūcināts lūkojās uz bērniem un purināja galvu, nē, nē, viņ� nevienu nav zadzis.

Izabella mierinot glāstīja Jancim muguru un centās pēc iespējas laipnākām acīm skatīties ari uz sapņu tulku, sacīdama: 'Tūliņ mēs visu noskaidrosim! Tūliņ, tūliņ! Apsēdies, Janci, un pastāsti, kas īsti notika!"

"Viņ� mani nozaga!"

"Kā tas notika? Viņ� tevi sasēja? Vilka ar varu? Tu kliedzi?"

"Nē, es nekliedzu. Viņ� mani paņēma aiz rokas un veda."

"Kāpēc tu gāji?" brīnījās Roberts.

"Tāpēc, ka viņ� mani nozaga!"

"Kāpēc tu nekliedzi, neskrāpēji, nekodi, nesauci palīgā? Tur ta�u bija tik daudz ļau�u!"

"Es, es nezinu�" �ukstēja Jancis, raudzīdamies grīdā.

"Tu neesi normāls." Izabella iepleta acis. Viņu nu gan neviens ne�varētu aizvest, tikai paņemdams aiz rokas. Viņa kostu, skrāpētu un kliegtu. Pie tam viņa labi pazina Sapnīti, ne par velti viņu tā sauca! Uldriķis pat mu�ai nevarētu nodarīt pāri.

"Janci," teica Roberts, "tu nevari būt tāds stumdāms un grūs�tāms. Tā patie�ām ar tevi var kas ļauns notikt! Labi, ka �oreiz tas bija tikai Sapnītis!"

"Es gribu mājās!" dīca Jancis.

"Labi, iesim!" un Izabella cēlās kājās.

"Pavisam mājās, pie mammas!" �ņukstēja Jancis.

"Tad man vairs nebūs mazdēla?" sāka pink�ķēt ari Sapņu tulks.

"Nē, tas nekad nebeigsies!" novaidējās Izabella. "Tagad raud abi! Jūs tie�ām esat viens otram piemēroti!"

"Tu no viņa nobijies!" Roberts nevarēja valdīt smieklus. "Tavs nolaupītājs!"

"Neejiet vēl projām, mirkli uzkavējieties!" �inkstēja Sapnītis. "Es jums iztulko�u sapņus un pacienā�u ar tēju! Man ir tik vientulīgi vienam pa�am. Es no mājas izeju tikai sestdienās, kad nesu pārdot sapņu ķērājus. Un sapņus pie manis tulkot nāk tik reti, tik reti� Visi iet pie Melnās Marijas pāri ielai!"

"Tāpēc ka tev nav nekāda mārketinga!" teica Roberts.

"Kā man nav?"

"Tu neproti sevi pārdot!" brālim palīdzēja Izabella.

"Kāpēc man sevi jāpārdod? Es nemaz negribu sevi pārdot!"

"Debess�" novaidējās Izabella, "nu, būtu iztīrījis māju, noslaucījis putekļus, pielicis spo�as gaismas un spilgtu izkārtni, kurā sarakstīts viss, ko tu proti. Arī pie tevis pulcētos ļaudis! Jo vairāk tu attālinies no citiem, jo vientuļāks tu paliec! Ja tu gribi, mēs vēl kādu mirkli va�ram uzkavēties pie tevis." Izabellai sametās �ēl vecā vīra. "Tikai, lū�dzu, atvērsim kādu aizkaru!"

Vecais vīrs sēdēja krēslā un kaut ko pārdomāja. Tad piecēlās un sīkiem solī�iem tipināja atvērt vienu no logiem. Sprauga, ko viņ� pa�vēra aizkarā, nebija pārāk liela, bet pilnīgi pietiekama, lai telpa no tum��as pārvērstos krēslainā.

"Pastāsti mums par sapņiem!" teica Izabella, ieraususies klubkrēslā un atbalstījusi zodu plaukstās. Viņa, raudzīdamās sapņu tulkā, mē�ģināja sejai pie�ķirt pēc iespējas sapņainu izteiksmi.

"Ja jūs gribat uzzināt, kāds cilvēks ir patiesībā, palūdziet, lai viņ� izstāsta jums savus sapņus," iesāka sapņu tulks, "jo prāts miega laikā atklāj cilvēka patiesās būtības daļu. Sapņo�ana ir tikpat svarīga kā reālā dzīve," kaismīgi turpināja sapņu tulks.

"Tikai saprātīgās devās," nomurmināja Roberts.

"Sapņi netiek ierobe�oti ne laikā, ne telpā. Tamdēļ ar to palīdzību mēs varam uzzināt gan savu pagātni, gan nākotni."

"Babe teica, ka tu pēc sapņiem spēj noteikt, kas cilvēkam kai�," Izabella mudināja Sapnīti turpināt.

"Jā, un tā domāju ne tikai es, bet arī medicīnas tēvs Hipokrāts, kur� spēja noteikt cilvēka slimības diagnozi, noklausoties tikai viņa sapni. Vēl vairāk, tam joprojām ticēja arī Aristoteļa laikā, un man jums nav jāstāsta par īpa�ajiem rituāliem, kas jādara, lai sapnī noredzētu savu nākotni vai kādu notikumu atrisinājumu. Jūs esat brīnumjauki bērni, un es jums iemācī�u sapņot apzinātos sapņus!"

"Kas tie tādi?" Roberts �aubījās, vai viņam kas tāds ir vajadzīgs.

"Jā, labprāt, bet tikai citu reizi!" Izabellai �ķita, ka �odienai nu gan pietiek.

"Bet jūs ta�u jau nedosieties prom?!" Vecais vīrs �ēlabaini lūkojās bērnos. "Man ledusskapī ir vesela kastīte saldējuma, bet es to nekad netaisu vaļā, jo viens nevaru tik daudz apēst! Jūs ta�u neatteiksieties?"

"Mmm, to var!" teica Roberts.

"Jā, bet tikmēr mēs varētu ievilkt kādu svaigu gaisa malku!" teica Izabella, kurai �ī noslēgtā māja ar savu bezgaisu bija uzdzinusi miegainību.

"Izejiet tepat iek�pagalmā!" Sapnītis norādīja kaut kur tumsā. "Es tikām sameklē�u saldēdiena trauciņus!"

Uzgrūzdamies da�ādām lietām, viņi devās norādītajā virzienā un tie�ām atrada durvis, kas veda uz iek�pagalmu. Tas neizskatījās neko labāks par māju. Likās, ka arī dārzs ir pamests savā vaļā. No vienas puses to norobe�oja māja, no pārējām trim � ieskāva augsts mūra �ogs, kuram pāri liecās kaimiņmāju koki. Sapnī�a dārzā koki neauga, te vispār nekas neauga, izņemot pāris dad�u krūmus sētsvidū, kur vēj� purināja to jau apvītu�ās ziedu pogaļas.

"Cik labi, ka jūs mani atradāt!" saulē miegdams acis, smaidīja Jancis. "Kā jums ienāca prātā mani te meklēt?"

"Nojautas, saprāts un nedaudz veiksmes. Bet tu gan esi vienrei�zējs cālītis! Kā tu varēji ļaut sevi aizvest sapņu tulkam?! Kas būtu bijis, ja tas tie�ām būtu kāds ļaundaris? Kāpēc tu nepretojies un nesauci palīgā?" vēl arvien brīnījās Roberts.

"Man bija kauns skaļi kliegt."

"Nē, tu tie�ām esi jocīgs. Āāā-āāā!" Izabella skaļi iegavilējās. "Skaļi kliegt ir brīni�ķīgi."

"Hū-hu-hu-hūū!" piebalsoja Roberts.

Jānis iztrūcināts raudzījās apkārt, vai neparādīsies kāds un viņus nenoras, bet nekas nenotika. "Nu, pamēģini! Iekliedzies!" Jani sku�bināja Izabella.

"A\"

"Skaļāk, skaļāk!" draudzene mudināja.

"Kliegsim visi kopā!" aicināja Roberts.

"Ju-hūūū!"

"Vu-hūūū!"

"Āāāāāā!"

Jancim bija jāatzīst, ka tā kliegt bija lieliski, un, ja no sākuma vēl piesardzīgi, tad ar katru nākamo reizi viņ� jau kliedza arvien skaļāk un skaļāk.

"Hei, ko aurējat?" No pretējās sētas uz viņiem noraudzījās �etras galvas, kas drīz vien pārtapa par Artūru, Tomu, Agnesi un Lauru, tiem veikli pārrāpjoties pār �ogu.

"�ito te jūs meklējāt?" Jāni no aug�as uz leju vīzdegunīgi noska�tīja Artūrs.

"Viņa �allei ir neglīts tonis! Manējā ir daudz skaistāka!" Toms ar elegantu �estu atmeta matu cirtu, kas slīga pār acīm. "Ko jūs te klaigājat?"

"Mums nav tev jāatbild, un vispār, mēs jūs te nesaucām, tā kā rāpieties vien atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru esat nāku�i!" Izabella nebija noskaņota uz pļāpā�anu.

"Tu, tu�" Tomam bija grūtības ar vārdu atra�anu.

"Tom, dari to, ko tu vislabāk proti," viņu pārtrauca Artūrs, "stāvi un esi skaists! Tagad runā�u es! Fū, Izabella, tā klaigāt nav smuki, kur ir tavas labās manieres, ar kurām vienmēr esi izcēlusies? Tas tavs jaunais draudziņ� gan ir galīgais jefiņ�. No kuras gultas apak�as tu viņu esi izvilkusi?"

Jancis izbrīnā skatījās, nevarēdams saprast, kas viņam tagad ir jādara. Vienai dienai tā visa bija par daudz.

"Tūliņ pat izbeidz, dzirdi! Ja tu vēl kaut ko sliktu par Jāni pa�teiksi, es, es�"

"Nu, un ko tad tu darīsi?"

Izabella saprata, ka atkal ir aizsvilusies un aizrunājusies par tālu, un nezināja, kā tagad ar godu lai atkāpjas.

"Nu, nu, ko tad tu darīsi?" Artūrs turpināja viņu uzkurināt. "Jūs jau vienmēr esat tik pareizi, ievērojat visus likumus. Burvestības ta�u tu neizmantosi?!"

"Burties nedrīkst!" stingri noteica Roberts.

"Nedrīkst vai jūs nemaz neprotat? Runā, ka tamdēļ esat pārcē�lu�ies uz Virszemi dzīvot, ka jūsu spējas strauji iet mazumā!"

Tas nu bija par daudz. Izabella sagrāba tuvāk augo�ā dad�a krūma pogaļas un laida ar tām Artūram. Tas bija kā signāls, kuru visi bija gaidīju�i. Nu visi pilnām saujām grāba dad�us un svieda pretiniekiem, mēģinādami trāpīt tie�i matos. Tikai Toms aizlavījās, veikli uzrāpās uz augstā �oga un tur no dro�as vietas vēroja jandāliņu. Cīņas kar�stumā neviens nemanīja Sapnīti, kur� atvēra durvis un tikpat strauji tās aizcirta, lai būtu dro�s, ka netiks iejaukts nekādos strīdos.

"Hei, pietiks. Lai�am!" spalgi nosvilpa Toms un nozuda �oga otrā pusē. Viņam sekoja arī pārējie, un bija ari pēdējais laiks, jo praktiski visas dad�a pogaļas bija pārvietoju�ās no dad�iem pie saviem jauna�jiem saimniekiem, labākajā gadījumā uz viņu drēbēm, sliktākajā � matos. To viņi saprata pēc laba brī�a, kad Izabella raudādama mē�ģināja izpinkāt dad�us no matiem, ta�u tas bija bezcerīgi. Iegājusi atpakaļ Sapnī�a namā, viņa dabūja likt lietā lielās dzirkles.

"Kur gan vīriņ�? Kur Sapnītis?"

Uz galda, ko apspīdēja gaisma caur spraugu logā, saldēdiena trau�ciņos kusa saldējums, bet Sapnīti pa�u nekur nemanīja. Bērni nolēma palūkoties citās istabās, un vienā no tām viņi vecīti atrada. Uldriķis gulēja, segu pārvilcis pār galvu, un no gultas skanēja tikai klusa �ņākuļo�ana.

"Mū�īgā izvairī�anās taktika!" teica Izabella. "Viņ� vienmēr, kad sastopas ar kādām reālām dzīves problēmām, dodas uz savu sapņu ' valstību, kur dzīve norit pēc viņa plāna."

"Tā nu gan bija dieniņa!" Jancis izdvesa un labpatikā atlaidās gultā.

"Nevaru tev nepiekrist!"

Starp ūdensstrūklas un sparīgas zobu tīrī�anas skaņām viņ� sa�dzirdēja Roberta atbildi. Zēns izstaipījās, aizāķēja rokas aiz galvas un tīksmīgi aplaida skatu istabai. Viņ� ir īstā brīnumzemē. Kas to būtu domājis?! Vienkār�i super!

Pēēēē! Zēns atcerējās pienu. Lūkodamies uz tuk�o glāzi, Jānis do�māja, cik ļoti gan viņam riebjas silts piens, ta�u Babes mājkalpotāja smaidīdama parādījās zēnu durvīs ik vakaru un, rokas zem priek�auta salikusi, gaidīja, kad viņu glāzes būs tuk�as, un tikai tad, novēlējusi "saldu dusu", nozuda. Mājās Jancis būtu protestējis. Te viņ� gaidīja, ka to darīs Roberts vai Izabella, kura arī bija atzinusies, ka viņai silts piens negar�o, bet nekā! Iza teica, ka protestēt ir veltīgi. Babe iebil�dumus necietīs! Piens jādzer, un viss, tā tas ir darīts pirms simt, div�simt un tūksto� gadiem, lai bērniem naktīs labāks miegs. Miegs. Nez, vai tas nāks pēc tik iespaidiem bagātas dienas� Nez, vai vispār izdo�sies aizmigt. Hmm, ja Robertam arī nenāks miegs, viņi abi varētu� Bet Robertam nāca. Vannas istabas durvīs viņ� parādījās, pagalam sa�miegojies.

"Ejam gulēt! Tu noslēgsi gaismu?"

"Ko jūs domājāt, kad sapratāt, ka esat mani pazaudēju�i?"

"Domājām, domājām� Ko domājām? Domājām, ka sadosim tev kārtīgi pa mizu, kad atradīsim!"

Jancis sapūties klusēja � ne jau to viņ� gribēja dzirdēt. Zēns ce�rēja, ka, sajutis viņa klusē�anu, Roberts to pareizi iztulkos un pieme�tinās, kaut ko tādā garā kā � "mēs aiz izmisuma plēsām sev matus", "zvērējām nedēļas kabatas naudu ziedot dzīvnieku patversmei, ja tu atradīsies", ta�u no Roberta gultas puses nenāca ne skaņa, līdz bija sadzirdama klusa, bet nepārtraukta �ņākuļo�ana � viņ� bija aizmidzis.

Tā, Jancis vilies nopūtās, tagad viņam vienam būs bezmiegā jā�grozās līdz rīta gaismiņai.

To mirkli, kad iemiga, zēns neatcerējās. Gulēja viņ� neparasti labi, tikai jau pirms pa�as mo�anās noredzēja sapni � brrr, briesmīgu! Pamodās ar dīvainu trauksmi, un tā ari gulēja vaļā acīm, klausoties, kā satraukti sitas sirds.

Kas tur bija? Jānis pūlējās atcerēties, un atmiņa paklausīgi uzbūra nosapņotās ainas. Viņ� atcerējās, ka sapni no kaut kā bija bēdzis un, kā jau tas sapņos mēdz būt, ar skrie�anu neveicās. Kājas bija kā sapī�tas, tikai bailes auga augumā. Viņam pakaļ bija vēlu�ies milzīgi miglas vāli, un debesis noslīgu�as zemas un pelēkas, bez nevienas gaismas strēlītes. Jānis bija mēģinājis ko saskatīt caur biezo miglu un iekritis bedrē. Tā bija bijusi dziļa un mazliet mitra. Sapni viņ� bija skaidri sa�pratis, ka tas ir slazds. Tās dibenā vientuļa bija gulējusi ola. Nez kā�pēc Jancis bija zinājis, ka tas ir glābiņ� � vienīgā cerība. Viņ� bija paķēris �o olu un mēģinājis izkļūt no slazda. Pārmērīgi centies, jo aiz piepūles bija saplēsis olu. Glumais �ķidrums bija plūdis pār rokām, un viņ� bija zinājis, ka tās ir beigas. Kaut kāds murgs! Labi, ka tikai murgs, prātoja Jancis, ļaudams īstenībai aizgaiņāt netīkamās atmiņas.

"Prom, prom! Nē, nē!"

�ķiet, vel kadam radijas netīkami sapņi. Jānis pieceļas sēdus, Ro�berts miegā mētājās ar rokām un kaut ko murmināja. Jancis rausās laukā no gultas un, pienācis pie Roberta, ielūkojās viņa sejā. Tajā �ausmu izteiksme mijās ar dusmu grimasēm. Zem aizvērtajiem plakstiem dzīvi trīsuļoja un kustējās acu āboli. Uz mirkli acis pat pavērās un lū�kojās Jānī ar neko neredzo�u skatienu. Tas bija neomulīgi.

"Mosties!" Jancis sparīgi sapurināja draugu.

Vienā rāvienā Roberts gultā bija sēdus.

"Vācieties prom! Ki������! Prom, es teicu!" viņ� vēl arvien turpi�nāja cīņu ar Jancim neredzamu ienaidnieku.

"Robert!" Jancis �ukstēja un liecās draugam tuvāk. "Jau laiks celties!"

"Vēl līdīsiet? Ka mauk�u! �e tev! �e tev!" sāpīgs belziens atsita Janci atpakaļ.

"Au! Tu galīgi esi prātu izkūkojis!" Jānis iekliedzās.

No kliedziena Roberts beidzot atmodās.

"Cik labi! Tas tikai sapnis!"

"Ko tu sapņoji?" Jancis tincināja.

"Sapnis sākās brīni�ķīgi, es jaukā atvasaras dienā sēdēju zem ābe�les, zini, zem tās, kur tie gar�īgie āboli, un ēdu. Āboli bija auksti, sulīgi un tik, tik saldi. Tie smar�oja pēc solījuma."

"Pēc kā?"

"Nu, pēc patīkama piedzīvojuma. Es tos ēdu un lasīju, un bāzu kabatās un aiz d�empera, līdz izdzirdēju pūces kliedzienu. Tad vēl vienu. Tad ieraudzīju lidojam vienu pūci, tad vēl vienu un vēl. Viņu bija tik daudz, ka mirklī aizklāja debesis. Pūces metās man virsū un sāka knābt. Es tās atgaiņāju no visa spēka, spalvas lidoja pa gaisu, ta�u viņu bija pārāk daudz. Labi, ka pamodos, pūces būtu mani no�beigu�as! Fū, sen nebiju neko tik sliktu sapņojis!"

"Es arī redzēju sliktu sapni�" Jancis iesāka, bet nepabeidza, jo istabā bez klauvē�anas iebrāzās Iza un ar lēcienu nozuda brāļa gultā zem segas. Pēc mirkļa no segas apak�as tomēr parādījās ruda galva.

"Es viena vairs tajā istabā negulē�u! Neparko negulē�u! Es vis�pār vairs neie�u gulēt! Vispār vairs nenāk�u uz Babes māju, nenāk�u uz Zemzemi, ne-nāk-�u!" Iza izteiksmīgi dalīja vārdu pa zilbēm.

"Beidz pārspīlēt, kas notika?"

"Es redzēju asinis. Fūūū! Pretīgi atcerēties!"

"Kur? Stāsti!"

Bet Iza zīmīgi klusēja, vērdamās draugos.

"Nu, runā ta�u beidzot! Tu esi necie�ama! Tad tu tark�ķi bez apstā�jas, gvelz niekus, tad atkal nevari normālu teikumu pār lūpām dabūt!" Robertam sāka zust pacietība. �ķita, viņ� tūlīt sapurinās māsu. Ro�berts vēl bija sava sapņa varā, nu vēl Iza ar kaut kādām asinīm.

Tomēr Izabellu nevajadzēja lūgties, viņa pati gribēja atbrīvoties, kā�dam to izstāstot.

"Es redzēju, kā saule asiņo." Nesagaidījusi vajadzīgo reakciju, Iza�bella atkārtoja. "Jūs ko, nedzirdat?! Es sapnī redzēju, kā saule sāk asi�ņot. Ar īstām asinīm!" viņa dro�ības pēc vēl piebilda.

"Un vairāk neko?" pārjautāja Roberts. "Es visu nakti kāvos ar simtiem, nē, tūksto�iem, varbūt pat miljoniem pū�u! Labi, ka Jancis mani pamodināja!"

"Jā, un es, es! Man kaut kas dzinās pakaļ, iekritu bedrē un atradu olu, kura saplīsa!"

Uz īsu brīdi Izabella sajutās vīlusies, nesagaidījusi cerēto reak�ciju. Tad iegrima pārdomās, kuras pēc mirkļa darīja zināmas arī draugiem:

"Klausieties, mēs �onakt visi redzējām sapņus. Pēc būtības tas nav nekas īpa�s, ta�u sapņi bija spilgti, mēs tos atceramies. Piedevām, tie bija, kā lai to labāk pasaka, tādi biedējo�i! Katrā ziņā labāk ir tagad, kad esam pamodu�ies! Man �ķiet, ir vērts apciemot Jan�a jauno pa�ziņu, sapņu tulku!"

"Tu domā vajag?" �aubījās Roberts.

Tagad, kad spilgtā rīta gaisma pielēja istabu, pū�u apveidi at�miņās kļuva arvien bālāki.

"Varbūt mēs vakar vakariņās kaut ko ieēdām?" Jancis nedro�i iesāka.

Viņam jau bija neērti no domas vien, ka atkal vajadzēs iet uz to māju un redzēties ar Sapnīti, un stāstīt savu sapni.

"Varbūt mēs pa�i varam apskatīties kādā grāmatā?"

"Kāpēc gan? Sapnītis priecāsies, mūs redzot, un tu beigsi no viņa baidīties."

"Es jau nemaz nebaidos!" noburk�ķēja Jancis.

"Labi, ejam!" piekrita Roberts.

Mirkli bērni apspriedās, kā bez jautājumiem tikt laukā no mājas, ta�u tas izrādījās lieki � pirmajā stāvā viņus neviens negaidīja, vēl vairāk, izskatījās, ka arī brokastu �odien nebūs. Mājkalpotāja Irbe, kura precīzi kā pulkstenis kustējās un ievēroja sen iedibināto kārtību un rituālus, nez kur bija pazudusi.

"Hmm, varbūt Babe ar Irbi ir aizgulēju�ās�" domīgi bilda Ro�berts, atvilkdams aizkarus.

"�aubos! Tu atceries kaut reizi, kad tā būtu noticis? Au!" Iza �ķen�dējās un iegrūda mutē pirkstu, kuru sagrieza ar sviesta nazi. "Babei vajadzētu nevis nepārtraukti uzmanīt mūs, bet pieskatīt savu māj�kalpotāju!"

"Ak kungs! Nezin kāda princese! Mājās tu kaut kā proti pati sev uzsmērēt maizes!" noskaldīja Roberts.

Lai slēptu mulsumu, viņi turpināja kasīties un ecēties, modri klau�soties, vai neatskanēs soļi un kāds neparādīsies durvīs. Māja turpināja būt vienaldzīgi klusa.

Bērni pameta namu un drīz vien nonāca līdz sapņu tulka ielai. Visa Zemzeme, �ķiet, �onakt bija ko sapņojusi un noteikti gribēja to iztulkot. Gan pie Sapnī�a, gan citu sapņu tulku mājām ļaudis stāvēja tik cie�ās rindās, ka adatai nebūtu kur nokrist. Iza nepacietīgi piecirta kāju.

"Jancim taisnība! Mēs pa�i varam iztulkot! Ejam prom, tādās rin�dās nestāvēsim."

"Pagaidi!" Roberts satvēra māsu aiz rokas. "Skaties!"

Izabella un Jānis pagrieza galvas norādītajā virzienā. Tur stāvēja Toms ar Agnesi un Lauru, viņi izskatījās varen satraukti.

"Ejam tuvāk!" mudināja Roberts. "Tikai neuzkrīto�i!"

Drīz vien manevrs bija izdevies, starp viņiem vairs atradās tikai kāds ra�ena auguma vīrs, kur� noteikti �orīt bija aizmirsis noskūties, un viņa tikpat miesās padevusies kundze, kura nez kādai vajadzībai bija paņēmusi līdzi lielu grozu, iekārtu elkonī.

To viņa bikstīja un dūra sānos katram, kur� neapdomīgi pietuvo�jās. Tā ļaudis spiedās cits pie cita, cen�oties neuzgrūsties grozam un izveidoja pūļa vidū brīvu telpu. To izmantoja Toms, kur� laukumiņā nupat rīkoja savdabīgu izrādi. Rokas lauzīdams un acis uz aug�u celdams, bezgala apmierināts ar piespiedu klausītājiem un skatītā�jiem, viņ� �ēlabaini jau nez kuro reizi stāstīja savu sapni:

"Zemzemes karalis stāv viss zeltā!"

"Kāds karalis?! Zemzemē nav karaļa!" Tomu pārtrauca ra�enā auguma vīrs.

"Ku���! Lai stāsta, vismaz kaut kas skaists �ai rītā!" vīru apklusi�nāja sieva.

Ignorēdams starpsaucienus, Toms tikpat aizgrābti turpināja:

"Viss zeltā stāv karalis, un tas esmu es! Pie kājām visa Zemzeme un tās tauta. Un tie esat jūs!"

Atskanēja da�i īgni un izsmējīgi izsaucieni, bet Toms tikai tur�pināja: "Rokās es turu scepteri!" Tad Toms apklusa. Izklausījās, viņ� negrib tālāk stāstīt. Tomam sapnis patika tikai līdz �ai vietai.

"Tad� Un tad man to atņēma!"

"Kas? Ko?"

"Briesmīgs pūķis ar divpadsmit galvām! Viņ� izrāva man to no rokām un nometa zemē. No sceptera sāka plūst dūmi. Kur tie plūda pāri, tur līdzi nāca bads un posts, ticiet man, es negribēju to scepteri atdot, man to atņēma!" gaudās Toms.

"Tomiņ mīļais, mēs tev ticam!" Laura un Agnese mierināja zēnu, kur� pat tagad, satraukts un nobēdājies, nevarēja atļauties paraudāt, lai kādu grumbu neieviestu tik skaistajā sejā.

"Jūs saprotat, kā es cie�u? Mans sapnis noteikti pareģo visas valsts likteni! Man ātrāk jātiek pie sapņu tulka, vai tie�ām man neviens ne�var atbrīvot ceļu?! Mans sapnis ir vissvarīgākais, un es�"

"Tom, nomierinies!" atskanēja skarba balss, un drīz no pūļa iz�spraucās ari balss īpa�nieks, vienmēr pārgalvīgais un pārpārēm pa��pārliecinātais Artūrs, kas �odien nespēja noslēpt raizes un apmulsumu. Artūrs pamanīja arī viņus, un, Jancim par pārsteigumu, bailes un apmulsumu Artūra sejā uz īsu mirkli nomainīja silts prieks, kaut gan tūliņ pārvērtās vīzdegunīgi augstprātīgā izteiksmē. Jancis izbrīnījies pievērsās Robertam, ta�u Robis nudien nemanīja neko. Viņ� visu uzmanību veltīja, lai izvairītos no kundzītes groza. Un, kad bija sa�ņēmis kārtējo belzienu, aizkaitināts sēca: "Tinamies, citādi iesprūdīsim te uz visu dienu!"

Pa to laiku kaut kas neizskaidrojams bija noticis ar Izabellu. Viņa pēk�ņi bija ieguvusi lēnprātību.

"Visi stāv! Mēs arī varam pastāvēt. Galu galā ir ta�u jāuzzina, ko tie sapņi nozīmē, un neviens netulko sapņus labāk par Sapnīti! Ticiet man, tas būs tā vērts! Nu jau arī aiziet būtu pagrūti."

Tā gan bija taisnība, ļaudis arvien tikai nāca un nāca klāt. Aiziet tagad būtu neiespējami. Sajūta nebija nekāda omulīgā � apkārt ska�nēja drūmu sapņu atstāsti un baigi pareģojumi. Atvērās Sapnī�a nam�durvis, un priek�laukumiņā parādījās cilvēki, no tiem Jancis pazina tikai divus � Babi un pa�u Sapnīti. Priek�plānā iznāca liela auguma vīrs, kuru vēl lielāku vērta dīvainā sasukā ieveidoti mati, kuri slējās stāvus gaisā un kopā ar milzīgām, uz āru izvalbītām acīm radīja, maigi izsakoties, maķenīt ķerta cilvēka iespaidu. Jancis tūliņ domās viņu nokristīja par Trako profesoru. Vīrs savu runu sāka, vēl trakāk izbolīdams acis un pārlaizdams skatu pūlim, un paziņoja, ka visi �ie noredzējumi ir tikai sakritība un uztraukumam ne par savu, ne valsts likteni neesot ne mazākā, viņ� uzsvēra, ne vismazākā pamata. Jo, iz�ņemot �os ērmotos sapņus, nav neviena ziņojuma no robe�sardzes vai citām aizsardzības iestādēm par jelkādu nezināmu enerģijas vai matērijas tuvo�anos. Uz iebildumiem, ka robe�as tiek vāji sargātas un ar paralēlajām pasaulēm tās vispār ir izplūdu�as un nenosakā�mas, viņ� turpināja malt savu, ka nav neviena reāla briesmu apdrau�dējuma piemēra. Kāds aizrādīja, ka viņ� ta�u nenoliegs, ka ik pa brīdim rodas konflikti ar Virszemes ļaudīm un arī ar Astrāļiem. Kā viņ� izskaidros jau labu bridi gaisā virmojo�ās baumas par drīzu Zemzemes bojāeju? Kā viņ� izskaidros to, ka tiek veidota kampaņa, kurā Aizsardzības zintis tiek mācītas ari Virszemes ļaudīm?

"Arī tagad, paskat, paskat, te ir ne viens vien no Virszemes!" kāds neapmierināti kurnēja.

Jancis ierāva galvu plecos.

"Nu, tā ir tikai da�u Viedo Padomes locekļu privāta iniciatīva," izskatījās, ka Trakais profesors uz mirkli ir apklusināts un pārdomā savu sakāmo, "ta�u tas nav Padomes kopējs viedoklis. Vairākums uzskata, ka mums nekas nedraud. Mūsu pozīcijas ir stabilas. Mūsu enerģijas resursi ir milzīgi, bet tērēt tos niekiem ir tas pats, kas ar liel�gabaliem �aut pa zvirbuļiem. Ak tu mū�s! Slikti sapņi! Jau rīt jūs tos būsiet aizmirsu�i. Ejiet tik mājās!"

Bet neizskatījās gan, ka viņam ir izdevies nomierināt tautu. Neiz�skatījās, ka kāds grasītos aiziet. Redzēdams, ka pūlis nenomierinās, bet spriedze tikai pieaug, Trako profesoru malā novilka kāds vīrs ar skarbiem, kā akmenī cirstiem, sejas vaibstiem. Lūpas viņam bija tik �auras, ka, �ķita, tās sargāja katru vārdu, ko vīrs gatavojās teikt. Tie nāca negribīgi, ar garām pauzēm, sausi, cieti un strupi. Tie virknējās īsos teikumos.

"Mēs visu kontrolējam. Robe�as tiek pastiprinātas. Strādā visi aiz�sardzības un izlūkdienesti. Tie ir paaugstinātā gatavībā. Mēs esam ga�tavi jūs aizsargāt. Ziņoju, pa�laik valstī viss ir mierīgi!"

Pūlis atviegloti uzgavilēja. Tie bija pareizie vārdi, tagad varēja ari izklīst.

"No kā aizsargāt? Kas ir mierīgi?" Jancis vaicāja Robim.

"Hmm� ļoti labs jautājums," domīgi novilka Roberts.

"Zini, pagaidīsim, līdz visi izklīdīs, un tomēr aiz�āposim pie sapņu tulka."

Pagāja labs brīdis, līdz pilsēta atguva svētdienas ierasto ritmu. Vairums ļau�u devās uz tirgu un sīklietu bodītēm. Ja jau reiz at�braukts uz pilsētu, tad jāiepērkas. Veikalnieki steidza atvērt veikalus un konditorejas, lai ar tikko ceptu maizī�u un kafijas smar�u pievil�inātu pircējus, no kuriem lielākā daļa tie�ām �orīt bija aizmirsu�i pabrokastot. Kad arī Viedo Padomes locekļi bija pazudu�i, bērni ap�ņēmīgi tuvojās sapņu tulka mājai. Durvis bija vaļā, un iek�ā skanēja līksma dungo�ana.

"Labrīt, Sapnit! �orīt tu neguli?"

"Nē, ko jūs, ko jūs! Nāciet tik iek�ā, mīļie ciemiņi! Kas par dienu, kas par dienu! Tāda nav bijusi simtiem gadu!"

"Un kas bija pirms simtiem gadu?" Roberts tincināja.

"Ak, ko nu par tik seniem laikiem! �itādu dienu! Tik daudz ļau�u, un visiem vajag mani! Lūk, tādu dienu dēļ ir vērts dzīvot! Es pare�ģoju skaidri un tie�i � lūk, tad es esmu vajadzīgs! Nekādi aplinku mājieni, varbūt tā, varbūt �itā�"

Visu �o runā�anu pavadīja tikpat �irgta rosī�anās.

"Jūs ta�u iedzersiet ar mani tēju?"

"Tāpēc jau atnācām!"

"Vaimandieniņ! Cik jauki!" Sapnītis sasita plaukstas. "Tik svarīgā dienā jūs būsiet kopā ar mani!" Vecais vīrs slepus notrauca asaru un, vēl vairāk samulsis, sāka bērt cepumus no tūtas traukā. "Te būs cepumiņi! Kā zinādams nopirku!"

Draugi atviegloti nopūtās un saskatījās. Ēst sakaltu�os, pēc pipar�mētru konfektēm un ceļgalu smērējamām zālēm smar�ojo�os cepu�mus bija smags pārbaudījums.

"Nu re, te vēl �etri kēksiņi, katram viens. Nu, mīlī�i, ķerieties tik klāt! Sviesta mīklas cepumiņi, pa�i kūst uz mēles! Izabella, meitiņ, ņem, ņem dro�i! Jā, tā tik ir dieniņa!" Sapnītis turpināja izbaudīt triumfa mirkli. "Redz! Redz, redz, bez manis nekur!"

"Vai tu jau esi noguris vai vari vēl kādu sapni iztulkot?" piesar�dzīgi skrubinādams cepuma maliņu, bilda Roberts.

"Es, piekusis? Fui! Nemū�am! Es tagad esmu tādā stāvoklī � vislabākajā! Tagad tikai tulkot un tulkot!"

Bērni pēc kārtas izstāstīja, ko sapņoju�i. Sapnī�a vaigs apmācās.

"Viss jau būtu labi, ja vien ne tie sapņi� viens un tas pats, viens un tas pats. Grūti laiki mūs sagaida. Ļoti sliktas zīmes � olas, bed�res, pūces. Hmmm� Hmmm�" Sapnītis glaudīja zodu, �ķita, viņ� grib kaut ko noklusēt.

'Tas ir viss, ko tu vari iztulkot?! Zini, tavas spējas ir stipri pārspīlētas!"

"Labi, labi, nāciet tuvāk!"

Viņi visi �etri sabāza galvas kopā. Uzvirmoja spēcīga piparmētru konfek�u smar�a.

"Jūsu sapņi ne ar ko neat�ķiras no citiem."

"To jau tu teici!"

"Jā. Visiem viens un tas pats tulkojums. Nu, ņemsim, Robert, tavu sapni! Ja tu būtu redzējis vienu pūci, tad es teiktu, ka tevi gaida tik��anās ar cilvēku, kur� pārvalda melno maģiju, ta�u �ie neskaitāmie pū�u pulki� Tuvojas laiki, kad Zemzemē valdīs tum�ie spēki. Jā, jā, tas mums visiem nesīs milzum daudz sāpju. Par bīstamiem un bai�siem notikumiem brīdina arī tava asiņainā saule, mana mīļā Iza�bella. Izskatās, Zemzeme ies bojā."

"Un Virszeme?" Jānis iztrūcies jautāja.

"Ja nebūs Zemzemes, arī Virszemei nepastāvēt. Jūs, Virszemes ļautiņi, esat tik kusli! Ja mēs jūs nesargātu, tad, būdami tik neapdo�mīgi un neprātīgi, jūs pa�i sevi iznīcinātu pat bez tum�o spēku iejauk��anās. Tie�i tik daudz izdomas un spēka, muļķīgas lielummānijas un patmīlības jums būtu!" Uldriķis iesmējās savus urdzo�os smieklus. "�ēl gan, ka tu saplēsi to olu!"

"Kādu olu?! Ak, to! Tas jau tikai sapni," Jancis taisnojās.

"Pagaidiet! Tātad visa Zemzeme reizē nosapņoja, ka tuvojas tum��ie spēki. Pareizi?" Roberts vaicāja.

"Jā, jā. Tā ir."

"Nu, tad vajag stāties pretī! Cīnīties!"

"Ar ko? Ne tos tum�os spēkus kāds ir redzējis, ne dzirdējis, ne sajutis!"

"Nu, bet vajag ta�u ar kaut ko sākt!"

"Neko tur nevar darīt. Pareģojums ir skaidrāks par skaidru. Pēc kāda laika Zemzemē valdīs tum�ie spēki."

"Pagaidi!" Izabella pārtrauca Sapnīti. "Ja mums ir paredzēts tik bēdīgs gals, tad kamdēļ gan visai Zemzemei vienā naktī noredzēt pravietiskus sapņus? Es domāju, sapnis ir jāuztver kā brīdinājums tam, kas var notikt, ja mēs neko nedarīsim." Izabella īpa�i uzsvēra vārdu "var".

"Hmm, hmmm�" Sapņu tulks dziļdomīgi ieturēja pauzi. "Kāda iespēja mums ir. Varbūt varam pamēģināt."

'Turpini, turpini! Ko tu gribēji teikt? Kāda iespēja?" bērni klaigāja.

"Jums vajadzētu apgūt apzināto sapņu sapņo�anu!"

"Ko, ko?"

"Ar to palīdzību var izdoties mainīt notikumu gaitu. Varbūt pat mainīt likteni."

"Stāsti! Kā to dara?"

"Redziet, tas notiek tā, ņemsim atkal par piemēru Roberta sapni. Viņa sapnī parādījās pūces un uzbruka. Robertu pārņēma bailes un dusmas. Pievērsiet uzmanību tam, ka �īs sajūtas bija reālas, to redzēja Jancis, skatoties tavā sejā. Bet pats notikums bija pilnīgi nereāls, un nekādas īstas briesmas tev nedraudēja. Ja tu to būtu apzinājies sapņa laikā un atradis veidu, kā tikt ar putniem galā, tad zinātu, kā pār�varēt draudo�ās briesmas ne tikai prātā, bet arī reālajā dzīvē. Saproti?"

Bērni klusēja.

"Nu, pamēģināsim! Tagad jums vajag likties gultā un vēlreiz no�sapņot jau redzēto sapni, mainot tā notikuma gaitu. Nu, tā, lai laimī�gas beigas!"

"Bet ja nu mums neizdodas vēlreiz to pa�u nosapņot?"

"Izdosies, izdosies! Tikai jau pirms aizmig�anas iztēlojieties, kas būs jūsu palīgi. Kā tie�i jūs veidosiet notikumus."

Tā sagatavoti, bērni bija gatavi eksperimentam. Jancis pats labprā�tīgi iegāja jau pazīstamajā istabiņā, apgūlās gultā un mēģināja atsaukt atmiņā sapni un sajūtas. Tās nāca kopā ar miglas vāliem. Atkal ap�kārt neko nevarēja redzēt, bet �oreiz Jancis nebija viens. Viņ� turējās cie�i pie rokas tētim, kur� mudināja kāpt augstāk kalnā un tur nogai�dīt, līdz uzausīs saule. Tas bija gudrs lēmums. Jo augstāk viņi kāpa, jo migla atkāpās un ar to kopā arī bailes. Jancis sapnī lika uzaust saulei, un tā ausa. Jo augstāk tā cēlāk pār koku galotnēm, jo straujāk dila miglas sega, kas klāja ieleju kalna pakājē. Lūk, jau ir redzama bedre un tās dibenā raiba oliņa. Dienas gaismā bedre nav nemaz tik dziļa. Un arī olai sapnī Jancis lika pārcelties atpakaļ uz putna ligzdu. Mirkli �aubījies par ķīvīti vai cīruli, viņ� izlēma par labu ķīvītei. Pie�sardzīgais putniņ� neļaus vēlreiz olai nokļūt neceļos, tā, lūk! Jancis atvēra acis.

Nebija nemaz tik grūti! Par to viņi visi sprie�, dodamies mājupceļā. Tagad viņi zina, kā mainīt sapņus, un tas ir dziļ� mierinājums Jancim, kur� vēl arvien, naktī redzot sliktu sapni, grib skriet uz vecāku guļamistabu pēc glābiņa. Roberts gan �aubās, vai ar tik vienkār�u me�todi var glābt Zemzemi. Izabella izsaka pieņēmumu: "Ja visi ļaudis vienā laikā liktos gulēt un sapņotu par laimīgām beigām�"

"Beidz fantazēt! Iedomājies Viedo Padomi, kuri tā vietā, lai cīnī�tos, ietu pasapņot!"

"Jā, bet Sapnītis teica!"

"Sapnītis," Roberts nicino�i novelk. "Vai jūs varat iedomāties vienu varenu burvi, kuru sauc tādā vārdā?"

"Es varu gan!" Jancis pats brīnījās par savu degsmi, ar kādu me�tās aizstāvēt jauno draugu.

Pēcpusdienā uz Me�vidiem Jancim pakaļ atbrauca tētis. Tikai iekāpis ma�īnā un izdzirdējis jautājumu: "Nu, stāsti, kā gāja! Vai labi pavadīji laiku?", zēns aptvēra, kādā ķezā iekūlies. Neviens gan tie�i nebija aizliedzis stāstīt par Zemzemi, ta�u Jānis pats saprata � tas nebūtu lāgā. Viss notikums bija tik neticams un prātam neaptverams, ka la�bāk par to klusēt. Tētis, mamma un omīte iesākumā to uzskatītu vien�kār�i par apcel�anos. Ja viņ� turpinātu uzstāt un paliktu pie sava, nodomātu, ka bērns ir izkūkojis pēdējās skaidrā prāta paliekas, un noteikti aizliegtu vēl kaut reizi brāļoties ar tik dīvainiem ļautiņiem kā �ie Me�vidu iemītnieki. Tādām un tamlīdzīgām domām �audo�ties pa galvu, zēns meklēja risinājumu. Nesagaidījis atbildi, tētis uz�lūkoja Janci ar rai�pilnu skatienu.

"Tu labi jūties? Viss kārtībā, dēliņ?"

�is gādīgais "dēliņ" palīdzēja Jancim iz�ķirties. Viņ� nolēma, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, un sāka stāstīt visu pēc kārtas, ap�rakstot katru būvi sētā, durvju skaitu, kaķu raksturus, suņu ieradu�mus, �urnālus, ko Me�vidu ļaudis lasa, tējas gar�u, istabu izvietojumu. Tādā garā viņ� turpināja arī ar mammu un omi, līdz viņu interese apsīka, un Jancis palika viens savā istabā. Te viņ� domās pārdzīvoja vēlreiz visu pēdējās dienās notiku�o.

Iespaidi bija tik spēcīgi, ka to varā viņ� bija arī pirmdienas rītā, dodoties uz skolu. Līdz ar to tā izrādījās viena trakoti grūta diena. Jāņa domas nemanot atkal aizklīda uz Zemzemi visnepiemērotāka�jos brī�os. Tas beidzās ar �etrinieku matemātikā un piezīmi dienas�grāmatā par mājās atstātu latvie�u valodas darba burtnīcu.

"Tas ir par traku!" rājās Iza. "Lūdzu, savācies!"

"Kāpēc jūs vispār nākat uz skolu?" Jancis sāji iebilda. "Ja es varētu dzīvot burvju dzīvi, es savu kāju skolā nespertu. Priek� kam?!"

"Jā, jā! Priek� kam mācēt lasīt, rēķināt? Sava vārda vietā var ievilkt krustiņu. Pilnīgi pietiek, ja vari pateikt "Abrakadabra" un "Sezam, at�veries!". Ir pilnīgi lieki zināt, kas sarakstījis operu "Burvju flauta" vai pie kādiem atklājumiem Ņūtonu noveda ābols. Ja esi burvis, drīksti būt apaļ� muļķis!" Roberts apcēla Jāni. "Redzi, dēliņ, ja tev ir dotas spējas, tad kopā ar tām nāk arī pienākums tās izkopt, kļūt par mā�cītu vīru, darīt godu�"

Izabella iesmējās un sasita plaukstas.

"Papucis, kas papucis! Kad pagāju�o gadu Roberts palaidās mā�cībās, papiņ� viņam lasīja morāli �iem pa�iem vārdiem, bet es pilnīgi Robim piekrītu, ja tu gribi nākt uz Zemzemi, tev ir jāmācās labi un vēl labāk, lai vecākiem nebūtu iemesla tevi nelaist."

Jānis piekrita, vecākos labāk aizdomas neradīt.

Nākamajās dienās zēns centās mājasdarbus pildīt cītīgi. Viņ� pat ne�iebilda un pirms izie�anas no mājas ļāva omei pārbaudīt, vai �alli ir aplicis pareizi un kakls nav pliks. Tāpat paklausīgi pastiepa pieri pretī rīta atvadu skūpstam un atviegloti uzelpoja, kad dzīvokļa ārdurvis aiz viņa aizcirtās. Reizēm Jāni �ī �ubinā�anās �ausmigi kaitināja, un �is bija tie�i tāds rīts. Zēnam sāpēja kakls un arī no deguna vienā laidā kaut kas tecēja. Nez kur bija saķertas iesnas. Arī laiks bija rudenīgs � slapj�, slapj�, slapj�. Lietus lija un lija bez apstājas. �ķita, ka visi �ņau�kājas. Varbūt arī pasauli ir piemeklēju�as iesnas � �ī kaitino�ā, uz�mācīgā lietus veidā.

Jancis bozās, viņ� �odien daudz labprātāk atrastos kādā citā vietā. Piemēram, Zemzemē, nevis vilktos uz skolu, kur drūmumu nespēja kliedēt pat lampas, kuras skolotāja atstāja ieslēgtas visas dienas ga�rumā. Vienīgais mierinājums � Jānis tur satiks dvīņus. Tas padarīja zēnu mo�āku.

Uz Izabellas pra�ņājumiem � "Kas tev �odien kai�? Ko tu tik drūms?" � Jānis no�ukstēja, ka laikam saķēris iesnas. Izabella ņipri atteica, ka tas nu gan nav iemesls, lai bēdātos, un lai viņ� paskatoties apkārt, tagad �ņaukājas visi.

"Iesnas? Kas tām pievēr� uzmanību?" Roberts runāja, mazliet aiz�smacis, un, kārtējo reizi no�ķaudījies, aicināja sarīkot �ķaudī�anas olim�piādi starp sestajām klasēm. "Bet, ja nopietni, tad, Jāni, parādi man savu ģeogrāfijas karti. Kā tu izpildīji mājasdarbu?"

Roberts nedaudz nervozēja un gribēja salīdzināt. Drīz ap viņiem jau bija sapulcējusies pusklase. Jānis aizmirsa savu nepatīkamo �ī rīta notikumu, jo te nu bija joma, kur viņ� var izcelties. Viņa kontūrkartes bija rūpīgi izkrāsotas un � galvenais � pareizi, jo ome jau nu gan neļautu savam mazbērnam iet uz skolu ar nepareizi izpildītu mājas�darbu.

"Kā tu vari tik kārtīgi aizkrāsot?" brīnījās Izabella. "Tu laikam esi ļoti, ļoti pacietīgs," viņa apbrīnoja draugu.

Jānis glaimots pasmaidīja. Izskatījās, ka diena tomēr būs laba.

Piektdienas pēcpusdienā smaids rotāja Jāņa seju kā pielīmēts. Viss ritēja kā pa diedziņu � vecākiem nebija iebildumu pret ciemo�anos Me�vidos. Viņi jau soļoja pa pazīstamo ceļu caur me�u uz ozolu birzi. Rasa ar Izabellu un vectēvu gājienu noslēdza. Vectēvs gāja līdzi, lai ielaistu bērnus Zemzemē. �oreiz arī stāvās kāpnes vairs nesagādāja Jancim nekādas grūtības, un, tikko nostājies uz Zemzemes lielceļa, viņ� plijās virsū draugiem:

"Ejam nopirkt zugū!"

"Labi, ejam!" Pārējiem nebija nekas iebilstams.

Viņi atkal devās garām dīvainajai mājai ar vilku skulptūrām, ku�ras Jānim likās patiesi esam dzīvas.

"Nē, nudien, tās ir dzīvas!" Jancis vēroja draugu reakciju, bet viņi izlikās neko nedzirdam. Izabella saņēma Janci aiz rokas un lika to pa�u darīt arī Robertam.

"�oreiz mēs tevi vairs nepazaudēsim!"

Tirgū nekas nebija mainījies, tā pati apdullino�ā murdoņa, �alas un burzma. �oreiz viņi gāja, stingri sadevu�ies rokās, un tā nonāca līdz tirgus pla�a vidum, kur, klusai mūzikai skanot, ļoti lēni griezās platforma ar �etrām milzīgām, caurspīdīgām tvertnēm, kas bija pil�nas ar stikla bumbiņām. No sākuma Jancis �o ierīci noturēja par karu�seli, bet bumbiņas �ķita pazīstamas.

Aptvēris savu alo�anos, viņ� jautāja: "Zugū?"

"Jā, tas ir ZUGŪ automāts. Nu, kuru tu ņemsi? Zemes, Uguns, Gaisa vai Ūdens?"

"Kas notiks, ja paņem�u nepareizo?"

"Nekas liels. Jo tevī ir visas enerģijas, tikai tā, kas ir dominējo�ā, labāk nodro�ina sakarus, citādi tu vari saņemt kļūdainu ziņu vai vis�pār nesaņemt, ja attiecīgās enerģijas tevī ir maz."

"Labi, pamēģināsim Ūdens zugū!"

Roberts piegāja pie platformas pretī Ūdens enerģijas milzu to�verim, pastiepās pirkstgalos un atverē iemeta naudu. Tūliņ arī uz pa�liktņa izripoja viena bumbiņa, kura izskatījās kā aprasojusi. Roberts to svinīgi pasniedza Jancim.

"Tavs pirmais burvju atribūts!"

Stikla lodīte bija vēsa, un, cik varēja spriest, to apgrozot, nekā brī�numaina tajā nebija, tikai kāda rasas lāsīte notecēja, atstājot aiz sevis slapju sliedi.

"Kāpēc tur nav Salamandras?"

"Tev jau nav pienākusi neviena ziņa!"

"Nu, tad atsūtiet! Nu, lūdzu!"

Ta�u lūgums �oreiz netika uzklausīts, jo viņa priek�ā nostājās Artūrs ar kompāniju.

"Ko es redzu?! Dvīņi ar piekabi! Vēlreiz prieks jūs satikt! Vai ta�gad jūs jāsauc par trīnī�iem?"

"Liec mūs mierā! Ejam, Robi, ar trakajiem labāk pa labam!"

Izabella vilka Robertu prom.

"Aāāāk, Iza-bella! Ak, kreimene tu! Es tevi satiku nenoskūpstītu!" falsetā iedziedājās Artūrs.

Izabella apmetās riņķī. Vienu īsu mirkli Jancim �ķita, ka viņa klups dziedātājam virsū � skrāpēs, kodīs un kniebs. Visi aizturēja elpu.

Izabella paņēma Robi un Janci aiz rokas un, cik iespējams mierīgi, noteica:

"Artūrs ir mans skolotājs. Viņ� man māca būt savaldīgai un neuzsprāgt dusmās par katru sīkumu."

"Jā, un treniņi notiek regulāri, katru reizi, kad jūs satiekaties!" smē�jās Roberts. "Kādreiz pēc katras Artūra zobgalības Izabella metās viņam virsū. Un jāsaka godīgi, es viņai palīdzēju, cik spēju!"

"Tad, lai es kļūtu pacietīgāka un neaizsviltos dusmās par katru sī�kumu, vecmāmuļa un Rasa man pagatavoja speciālu mikstūru ar garu latīnisku nosaukumu, no kuras es atceros tikai pēdējo zilbi "-tiens"."

"Tā mikstūra labi darbojās," iestarpināja Roberts. "Tevi pat ne�bija interesanti vairs kaitināt!"

"Jā, tā bija gan!" Izabella apmierināta smaidīja. "Ar laiku es vairs mikstūru nedzēru, bet atcerējos tikai izskaņu "-tiens". Katrreiz, kad sadusmojos, es to pie sevis atkārtoju un atgūstu savaldību."

Par savu zugū Jancis atcerējās, tikai tuvojoties Babes mājai.

"Atsūtiet man kādu ziņu!"

Dvīņi paņēma savas stikla lodītes un kaut ko tur ie�ukstēja. Jānis nenovērsdamies lūkojās uz savu zugū. Lodītes centrā sāka burbuļot maza strūklaciņa. Tā �aloja, piesaistot uzmanību. Ūdens lāsītes sāka formēties un veidoties, griezties vērpetē, līdz parādījās brīnumdaiļa meitene ar zivs asti.

"Nāra!"

"Jā, tā ir Undīne � Ūdens stihijas dabas gars."

"Viņa ir tik skaista!" Jancis bija satriekts.

"Klausies, ko tā tev saka!"

Patiesi, Undīne visiem spēkiem centās piesaistīt uzmanību. Pie�liecies zēns izdzirdēja: "Esi sveicināts Zemzemes pasaulē! Tu esi mans labākais draugs!"

Pēc mirkļa Undīne pazuda, atkal pārvēr�oties rasas lāsēs uz stikla bumbas.

"Fantastiski! Tagad es!" Jancis pielika bumbu pie lupām un teica: "Jūs esat mani labākie draugi! Tas ir tik for�i!"

Tūliņ ari dvīņu bumbas sāka sprak�ķēt un dzirksteļot, un drīz no liesmu mēlēm izveidojās Salamandras. Kad tās, nodevu�as ziņu, at�kal nozuda, Jancis jautāja: "Kas mājo Zemes un Gaisa stihiju bumbās?"

"Gaisa un Zemes stihiju zemākie gari. Gaisa stihijai tie ir Silfi un Zemes stihijai tie ir Gnomi."

"Gnomi! Tie ta�u ir rūki!"

/

"�os mazos, izpalīdzīgos dabas gariņus viņu vārdos � Salaman�dras, Silfi, Undīnes un Gnomi � 16. gadsimtā nosauca alķīmiķis un dziednieks Paracelzs."

"Ja ir mazi gariņi, tātad ir arī lieli?" ieinteresēti jautāja Jānis.

"Ir gan! Tie nāk no gaismas būtņu jeb eņģeļu pasaules un spēj mainīt savu izskatu un lielumu pēc vajadzības. Tu tos vari ieraudzīt arī cilvēku veidolā."

"Vienreizēji!" Jancis bija sajūsmināts.

Tajā pēcpusdienā viņi neskaitāmas reizes sūtīja viens otram ziņu ar zugū, līdz Jan�a nāra parādījās, klusējot uzsita ar asti un atkal nozuda � viņai apnika.

"Kā tā var?! Un ja nu man jānosūta kāds steidzams ziņojums?"

"Viņa nav muļķe, bet saprātīga būtne. Un ļoti labi saprot, ka mēs pa�laik niekojamies. Arī nārai ir savs raksturs. �ķiet, tava Undīne ir niķīgāka nekā mūsu Salamandras. Centies sadraudzēties! Pasaki, cik laimīgs esi, dabūjis savu zugū."

Patiesi, pēc pāris laipniem vārdiem Undīne atkal parādījās un draudzīgi pamāja.

Svētdienas rītā Me�vidos bērnus gaidīja pārsteigums. Nē, Jāņa zugū, kur� Virszemē zēnu neklausīja, arī �orīt nebija sācis darboties, kaut arī viņ�, tikko atvēris acis, uzreiz bāza roku zem spilvena, lai aplū�kotu savu stikla bumbiņu ar visām rasas lāsēm. Pārsteigums nebija arī brokastu plānās pankūkas, kas augstos torņos �ūpojās uz �ķīv�jiem, kā arī neizsmeļamās iespējas tās pildīt gan ar saceptu gaļu, gan biezpienu, gan kausētā siera masu, gan ievārījumiem, kuru trauciņi rindojās cits pie cita. Kad visas �īs pārmērības bija nobaudītas, zēnam kārojās vēl pēc pēdējās pankūciņas. Jancis nespēja pretoties un ap�bēra to ar cukuru, kur� ko�ot krauk�ķēja zobos.

"Mmm, cik gardi un labi!"

Dvīņu mamma bija teikusi, lai tik sē�as pie galda un ēd bez kādiem smalkumiem. Ar to domādama, ka na�i un dak�iņas �oreiz var palikt atvilktnē. Viņai bija taisnība, tāpat sarullētās pankūkas, turot rokās un uzmanot galus, pa kuriem spraucās laukā pildījums, ēst bija daudz gar�īgāk un, protams, arī jautrāk.

�orīt Jāņa mamma būtu brīnījusies par viņa ēstgribu. Atklāti sakot, zēns bija pārsteigts, cik daudz var apēst. Viņ� at�ļuka pret krēsla atzveltni. Ar acīm vēl kādu pankūku kārojās, bet Jānis prātīgi ap�svēra, ka ēst vēl jau būtu kaitīgi veselībai. Un tie�i �ajā svētlaimes un pārē�anās pārlaimības mirklī virtuves durvīs parādījās Babe. Vis�maz ļoti līdzīga Babei, tikai tāda kā sīkāka, sakņupu�āka.

"Babe!" iegavilējās Izabella un traucās uz durvīm. "Tu tik reti mūs apciemo!"

"Jā, �orīt sakārojās tavas mammas pankūku! Kāda vēl man atra�dīsies?"

Uh, par laimi galda vidū bija vēl viens �ķīvis ar pussagrautu

pankūku torni. Babe iztaujāja mājniekus un kāri ēda. Ar kaulainiem, līkiem, no vecuma izdēdēju�iem pirkstiem, viņa plēsa pankūku ga�baliņus un lika sev mutē, kas bija tik� tik krunkaina un sa�ervelējusies. Brrr! Briesmīgs skats! Jānis novērsa acis. Kā viņ� iepriek� nebija pamanījis ne Babes matu pinkas, ne līkos, kaulainos pirkstus.

"Viņa ir briesmīgi veca," Jancis �ukstēja, pieliecies pie Roberta.

"Bet, protams! Viņa ir mūsu vecvecvecvecvecvecmāmiņa. Viņa ir mū�sena."

"Kā mūmija?"

"Apmēram, tikai dzīva. Viņas mājas ir Zemzemē."

"Tur tava senā vecmāmiņa izskatījās pavisam jauna un �irgta."

"Tā ir. Tur maģiskā dzīvības enerģija uztur viņu visu laiku vienā vecumā, kaut tūksto�iem gadu, ta�u Virszemē viņa ātri zaudē spē�kus. Tāpēc apciemo mūs reti un nekad neuzturas ilgāku laiku."

"Klau, puika, kā tev patika Zemzemē?" Babe pēk�ņi jautāja.

Jancis nodrebēja. Kaut ari acis Babei bija paliku�as tās pa�as mīļās un laipnās, viņ� tomēr baidījās no mū�senās vecmāmuļas jaunā veidola.

"Jā, kundze, patika ļoti."

"Jā, jā, bet ar patik�anu vien būs par maz. Jāmācās! Mēs Viedo Padomē nolēmām, ka pienācis laiks Virszemes ļaudīm atklāt slepe�nās zinā�anas. Katrs, kur� vēlas, var mācīties izprast�

Kad nāks laiks, lai var lietot, lai mūsu pulks ir lielāks�

Meklējiet savus zi�ļus, lai var vadīt enerģiju� Un savus na�us un zobenus� Domājiet par spēka izsauk�anu un atbrīvo�anu�"

Runa kļuva arvien grūtāk saprotama, galva nokārās uz krūtīm, un bija dzirdama viegla �ņākuļo�ana.

"Aizmiga! Nu, viens galīgi vecs cilvēks! Ejiet nu ārā!" teica mamma un bīdīja bērnus laukā no virtuves.

No virtuves izraidītie draugi apmetās dzīvojamajā istabā. Līdzās sasēdu�i, viņi vēl ilgi turpināja apspriest Babi un viņas dīvaino iztu' rē�anos. Izabella vienā laidā atkārtoja vecvecvecvecvecvecmāmuļas

teikto, meklēdama katrā vārdā apslēpto nozīmi un būdama pārlie�cināta, ka, ja Babe nebūtu aizmigusi, nepateiku�i visu līdz galam un saprotami, viņi dzirdētu visīstāko pareģojumu. Jancis jaucās pa vidu, nepārtraukti jautādams, kas ir Viedo Padome, maģiskais pareģojums, zizlis, kāpēc jāmeklē zobens un kā var izsaukt spēku, un kas tas ir par spēku. Roberts to visu uzskatīja par blēņām, jo viņa mamma jau nu gan prastu at�ķirt pareģojumu no parastas miegainas vecenītes stāsta.

"Izabella, nebija tur nekā tāda, ko tu safantazē!"

"Jā, bet tad kāpēc mums neļauj palikt virtuvē?"

"Nu, reizēm mums nevajag bāzt degunu pieaugu�o darī�anās. Varbūt labāk ir kādreiz kaut ko nezināt," Roberts samiernieciski bilda.

"Ko tie�i nezināt?" Izabella nevarēja rimties. "Vai tad tu nejūti, ka notiek gatavo�anās kaut kam nozīmīgam? Ja Babe pati personīgi ierodas Virszemē un piedevām vēl runā par zi�ļiem, tas nozīmē � buries, kā vien vēlies!"

"Viņa neteica: kā vien vēlies. Viņa teica, raidi zizli noteiktā vir�zienā!" Roberts atgādināja.

"Nu, redzi! Vēl jo vairāk, tad viņa zina, par ko runā!"

"Piedodiet par stulbu jautājumu," Jancis jaucās pa vidu, "bet vai tad burties ir atļauts?"

"Dari, ko vēlies, ja vien tas nenāk kādam par ļaunu," Izabella ar Robertu, rokās sadevu�ies, vienā balsī noskandēja.

"Tātad drīkst burties?" Jānis precizēja.

"Protams, nē, jo vienmēr tas kādam nāk par ļaunu! Saproti, ir grūti izvērtēt visus apstākļus un izdarīt tā, lai nekas nevienam ne�kaitētu," Izabella apskaitās.

"Man tas ir par sare�ģītu�" Jānis izdvesa.

"Tā izskatās!"

Viņi atstāja Izabellu sabozu�os vienu pa�u sē�am dzīvojamajā istabā. Samierināt ķīlniekus izdevās Rasai, kura pārradās mājās no Tās pasaules izcili labā noskaņojumā.

Jau kādu laiku ik brīvdienas Jānis devās uz Me�vidiem. Piektdienās pēc skolas viņ� burtiski lidoja uz mājām, ieskrēja istabā, nometa somu, paķēra mammas sagatavoto mugursomu, uzsauca priecīgu "�au!" un metās uz pieturu, kur viņu gaidīja Izabella un Roberts. Arī �oreiz viņ� iebrāzās dzīvoklī ar tādu pa�u sparu.

"�au! Un es skrienu!"

"Pagaidi, nomierinies!" Mamma saķēra viņu aiz rokas. "Tu ne�vari katru piektdienu tā pazust no mājām."

"Kāpēc ne? Varu gan!" Vēl arvien Jancī adrenalīns sita augstu vilni.

"Pirmkārt, tas nav pieklājīgi tā uzplīties sve�iem ļaudīm."

"Es neuzplijos! Viņi tie�i priecājas, ka Izabellai un Robertam ir draugs."

"Nepārtrauc, noklausies līdz galam, tad varēsi runāt!" Mammas balss skanēja stingrāk nekā parasti.

Durvīs nostājās arī ome.

"Tu zini, mēs ar tēti strādājam, un brīvdienas ir vienīgās dienas, kad varam pabūt visi kopā, kaut kur aizbraukt, bet tagad tevis ne�kad nav mājās."

Jānis sabozās un klusēja. Prieks bija zudis. Kā mamma vienmēr varēja visu sabojāt. Nu, kāpēc? Kāpēc?

"�oreiz paliksi mājās, un rīt visi kopā aizbrauksim līdz pilsētai. Aiziesim uz kafejnīcu, kino," mamma samierino�i solīja.

"Nē, negribu! Man riebjas jūsu kafejnīcas! Brauciet pa�i."

Jancis metās uz savu istabu un aizcirta durvis ar tādu spēku, ka tās atsprāga vaļā un palika pusvirus. Viņ� ierausās gultā un raudāja aiz bezspēcības un niknuma.

"Ar to puiku galīgi nav lāgā! Kas tā par uzvedību? Kas par ma�nierēm? Kaut kas jauns!" brīnījās mamma.

"Mjā, jauno draugu ietekme. Kontrolēt vajag! Es gan painteresē�jos, skolā atsauksmes par dvīņiem labas. Un tomēr, ko viņi tur Me��vidos dara? Pārlieku viņ� tiecas uz turieni," ome domīgi novilka un turpināja: "Varbūt sācies pusaud�u vecums? Tomēr jau trīspadsmi�tais gads. Kaut kad jau tam ir jāsākas. Tad draugi kļūst svarīgāki par vecākiem. Tur var līdzēt tikai pacietība un mīlestība."

"Kad es neesmu viņu mīlējusi? Bet nupat jau nezini, ko un kā teikt! Par visu apvainojas, uzsprāgst. Parādīju�ies kaut kādi noslē�pumi. Iedomājies, viņ� jau esot liels un es neko nesaprotot!"

"Jā, jā, sāksies grūti laiki. Bet vienīgais mierinājums � arī mums dzīvē �āds periods bija. Gan mēs, gan mūsu vecāki tikām tam pāri. Arī Jancis tiks. Tikai jāpalīdz ar gudru un stingru roku!"

Blā-blā-blā! Pa�ām jums ir pusaud�u vecums! Hormonu svār�stības! Asaras bija rimu�as, bet dusmas Jancī kūsāt kūsāja.

Katrs vārds pa pavērtajām durvīm bija skaidri dzirdams. Iet un pateikt � tā, kā tētis saka: ka viņām abām pārmaiņu vecums kā sā�cies bērnībā, tā vēl nav beidzies. Pa�as nezina, ko grib. Visu laiku ko�mandē. Nekad nav apmierinātas � vaid par katru sīkumu.

Somā iezvanījās mobilais � Izabella un Roberts gaida pieturā. Spēj� �ēlums pret sevi atkal nomainīja dusmas, un Jancis sarāvās �o�kurā, ceļgalus pievilkdams pie krūtīm. Viņ� neatbildēs. Telefons apslēpti dūca somā, atgādinādams, ko visu viņ� �odien neiegūs. Jancis centās nedzirdēt ne uzstājīgo zvanī�anu, ne balsis virtuvē. Viņ� iedomājās mājas me�a vidū, ceļu uz ozolu un brīnumaino Zemzemi. No piepū�les viegli sāka sāpēt galva, kļuva auksti. Viņ� sameklēja kājgalī segu un uzvilka līdz kaklam. Drebuļi nerimās, tie�i otrādi � aukstums kļuva necie�ams. Ta�u piecelties, lai paņemtu vēl vienu segu, viņam neizdevās. Arī galva sāpēja necie�ami � to nevarēja atraut no spil�vena. Ienāca mamma, viņa kaut ko jautāja, taustīja pieri, sāka satraukti runāt, skraidīt pa dzīvokli. Drīz viņai pievienojās ome. Vai viņas ne�varēja likties mierā ar saviem termometriem, tabletēm? Jānim gribē�jās gulēt un gulēt. Gulēt, gulēt, gulēt.

Brīvdienas pagāja briesmīgi. Drudzis, kad gribējās segties ar vai�rākām segām, mijās ar me�onīgu karstumu, svī�anu un nepārtrauktu gultas veļas mainī�anu. Arī pirmdienas rīts nesolīja neko labāku � tāpat kā daktere baltajā uzsvārcī.

"Vai nu tas ir pirmais gripas gadījums �oruden, vai arī�"

Pēc īsa pārdomu brī�a daktere piebilda: "Labā ziņa ir tā, ka plau��ās trok�ņu nav. Ja temperatūra nekritīsies vēl vienu dienu, tad brauk�sim uz slimnīcu." Un viņa pameta mājniekus trauksmainā neziņā.

Pēcpusdienā atnāca Izabella un Roberts. Mamma atstāja draugus vienus, iepriek� noprasot, ko viņi dzers � tēju vai kakao. Roberts apsēdās uz krēsla pie rakstāmgalda. Izabella uz gultas malas tuvāk galvgalim un ņēmās stāstīt skolas notikumus, raksturojot katru kla�sesbiedru un tā izklaidējot slimnieku.

"Kā tu jūties?" Izabella līdzjūtīgi ieskatījās drauga acīs.

"Patie�ām labi!" Jancis teica, un tā bija taisnība.

Mamma atnesa paplāti ar ēdamo, un ari Jānis bija gatavs kaut ko uzkost. Vēl mirkli uzkavēju�ies, draugi aizgāja. Jānis aizmiga dziļā un veselīgā miegā. Tā viņ� nebija gulējis jau vairākas naktis. Arī otrā dienā pēc skolas dvīņi bija klāt. �oreiz viņi atnesa pudeli ar noslēpu�mainu dziru no vecmāmiņas. Vēl pēc dienas Jānis bija vesels. Uz skolu gan viņ� vēl negāja.

"�onedēļ lai vēl atpū�as. Pēc slimo�anas nevar par ātru sākt jo�ņot, ka nekrīt atpakaļ!"

No vienas puses, omes rūpes bija patīkamas, no otras, tās brīdi�nāja, ka arī �ajās brīvdienās Jancis uz Me�vidiem netiks. Trijotne kala plānus, kā atrisināt no zila gaisa uzradu�os problēmu. Pēc garām pār�domām un kopīgām apspriedēm, diplomātiskām sarunām un pārru�nām ar vecākiem gan vienās mājās, gan otrās viņiem beidzot izdevās.

"Jan�a mamm, mūsu vecāki ielūdz jūs uz Ziemassvētku svinē��anu mūsmājās!" svarīgais sakāmais bija uzticēts Robertam.

"Jā, kāpēc ne?!"

Atskanēja trīsbalsīgs "Urrā!".

"Kāpēc gan ne," mamma teica vēlreiz un, kā atbalstu meklēdama, uzlūkoja omi.

"Nu, protams! Paldies par ielūgumu! Tam vajadzētu būt jauki."

"Jā, tas būs jauki! Mums ir ļoti, ļoti daudz darba. Tur būs daudz ļau�u � gandrīz visa mūsu klase. Ja Jānis tagad ir vesels, viņam va�jadzētu mums palīdzēt. Nu, jūs ta�u saprotat, mēs gribam arī iemā�cīties dzejoļus un dziesmas," ierunājās Izabella.

"Jā, es varētu kaut ko nodziedāt!" Jānis pieteicās.

Līdz Ziemassvētkiem kopā bū�ana bija nokārtota! Pēc tam� Tad jau redzēs.

Draugi maldīgi domāja, ka visas problēmas ir atrisinātas. Jāni ik die�nas pavadīja modrs un vērīgs omes skats. Viņu darīja nemierīgu pār�maiņas mazdēla uzvedībā. �ī neparastā degsme un aizrautība, ar kādu viņ� traucās uz Me�vidiem. Pieradusi visu vadīt un komandēt, bijusi direktore nespēja pieļaut situāciju, kuru nepārzina. Viņa mēģināja atjaunot zudu�o kontaktu ar mazdēlu, izrādot ipa�u interesi par sko�las gaitām un zēna dzīvi, ta�u Jānis bija izvairīgs. Labprāt atbildējis uz jautājumiem, viņ� veikli mainīja sarunas tematu, kolīdz tas skāra vieso�anos Me�vidos. Tas omes sirdi darīja nemierīgu un prātu tra�mīgu. Viņa savas ba�as darīja zināmas mū�dien aizņemtajiem vecā�kiem. Tie reaģēja kā jau da�dien pieaugu�ie.

"Pirms Jānis nebija iepazinies ar dvīņiem, viņ� tāds nebija, tātad pie visa vainīga ir draudzība ar Robertu un Izabellu. Jāaizliedz viņiem draudzēties, un viss!" ar vieglu roku atrisināja problēmu tētis.

"Nē, nē, tas neies krastā!" teica ome, kamēr mamma klusēja.

"Viņ� vienmēr ir darījis tā, kā mēs sakām," brīnījās tētis, "kāpēc tagad tas varētu neizdoties?"

"Nē, nē�" domīgi teica ome. "Vai jūs tie�ām neesat pamanīju�i pārmaiņas dēla uzvedībā? Viņ� vairs nedalās ar mani savos mazajos skolas noslēpumos. Katrs vārds ir kā ar stangām jāizvelk."

"Jā, es viņu redzu tikai atnākam un aizejam," piekrita mamma.

"Un pretī sācis runāt!" piebalsoja tētis. "Te patiesi kaut kas ir jā�dara," viņ� nogaido�i palūkojās uz abām sievietēm � audzinā�ana vienmēr ir bijusi viņu darī�ana. Vislabprātāk viņ� tagad nozustu savā istabā un sēstos pie televizora, lai noskatītos kārtējo sporta pārraidi. "Aizliegsim viņam draudzēties, un viss!" Tētis gribēja ātrāk beigt �o neērto sarunu.

"Mmmm, tam ir vajadzīgs iemesls," prātoja ome, "ja viņ� būtu sācis sliktāk mācīties, kavēt stundas, klaiņot apkārt, tad mums būtu vismaz iemesls."

"Jā, nekā tāda nav," piekrita mamma, "ta�u, no otras puses, tur kaut kas ir," viņa prātoja. "Man tie dvīņi nepatīk."

"Kāpēc?" cerīgi jautāja tētis.

"Tāpēc, ka Jānis ir kļuvis citāds � spurains, spītīgs, lecīgs. Draugi viņu slikti ietekmē."

"Nu, tā mēs uz priek�u netiksim." Ome uzmeta pārākuma pilnu skatu mammai. "Jūs tikai maļat uz riņķi vienu un to pa�u."

"Domā tu! Tu jau mums esi pedagogs!" mamma atcirta, un tētis atviegloti nopūtās, ka atbildības nasta ir uzlikta uz citiem pleciem. Ta�u ome nejutās apgrūtināta � nepavisam ne. Viņu iepriecināja iespēja kādam demonstrēt savas zinā�anas.

"Te vairs neder vecās audzinā�anas sistēmas un vecie noteikumi. Gro�i jāpalai� vaļīgāk, jānosprau� jaunas robe�as." Jāņa vecāki sēdēja un paklausīgi klausījās. "Tas ir dabīgi, ka pusaud�a gados viņ� ir sā�cis attālināties no mums. Mums ir jāprot Jānim uzticēties."

Tētis izbrīnā pacēla uzacis � kaut ko tādu no savas mātes viņ� dzirdēja pirmo reizi.

"Nu, mums ir jārada tāds iespaids," pamanījusi dēla skatienu, ome pati sevi palaboja. "Ta�u īstenībā, mums ir jāuzzina, kas par putni�ņiem ir �ie dvīņi. Tu uzaicināsi viņus viesos, un tad pa abām mēs vi�ņus izpra�ņāsim," ome vērsās pie mammas.

Domāts, darīts. Pēc pāris dienām mamma sarīkoja tējas dzer�a�nas pēcpusdienu, ta�u vecāku tik daudzsolo�i iecerētais pasākums izgāzās ar skaļu blīk�ķi. Jānis, Izabella un Roberts pie virtuves galda sēdēja stīvi un saspringti. Ome uzdeva gan āķīgus, gan, viņasprāt, ieinteresētus jautājumus, ta�u atbildes bija strupas, un sarunas nerai�sījās. Mamma tikmēr kā slepenpolicistu suns gaitenī apostīja drēbes � arī nekā, ne vismazākās cigare�u smakas.

"Njā�" kad aiz bērniem bija noklaudzēju�as dzīvokļa ārdurvis, domīgi novilka ome. "Arī acu zīlītes parastas, bet, lai mani nesauc par direktori, ja �iem trijiem nav kas slēpjams." Direktore ar uzsvaru teica un uzsita ar plaukstu pa galdu.

"Varbūt parunāt ar Jāni atklāti?" mamma ķērās pie pēdējā sal�miņa. "Pateikt, ka mūs dara nemierīgas viņa uzvedība, ka mēs uz�traucamies un pārdzīvojam."

"Jā, tas varētu būt labs risinājums," brīnumainā kārtā ome pie�krita. "Kaut arī viņ� to negrib atzīt, viņam vēl arvien ir svarīgas ve�cāku rūpes un mūsu uzmanība."

Ta�u vaļsirdīgā saruna deva tikai daļēju mierinājumu. Vakarā, noklausījies mammas vaļsirdīgo atzī�anos par to, cik satraukti viņi visi trīs ir, Jānis tikpat vaļsirdīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem zvērēja, ka viņi nedzer, nepīpē un neklaiņo.

"Tev �ķiet, viņ� mums meloja?" mamma �ukstus jautāja omei, kad, pametu�as Jāni viņa istabā, viņas turpināja sarunu virtuvē.

"Domāju, ka ne," domīgi novilka ome.

"Ak, ko jūs varat cepties!?" teica tētis un ielēja sev kafiju milzīgā krūzē. "Varbūt Jānim vienkār�i patīk Izabella!" Viņ� piemiedza mā�miņai ar aci. Ome ar mammu izbrīnītas paskatījās viena otrā. Kā viņām tas nebija ienācis prātā?! Tētis nosmīnēja un ar kafijas krūzi nozuda savā sporta raidījumu valstībā. Bet omei ar mammu nu bija jauns temats, ko pārspriest.

Pa radio vienā laidā sola vētru. Piekrastes ļaudis pie vēja brāzmām pieradu�i. �ķiet, viņiem, tapat ka pie juras augo�ajiem kokiem, ir spē�cīgākas saknes un stiegraināki stumbri, kas ļauj pretoties vējam, kur� rausta un plosa visu, kas stājas ceļā.

"Piekrastē gaidāma vētra. Vēja ātrums 28 m/s, bez vajadzības ne�atstājiet māju, pārbaudiet�" radio diktora labi nostādītā balss plūst no radioaparāta virtuvē.

"Paņem cepuri! Noteikti paņem cepuri un bez vajadzības ne�klaiņo pa me�u, ka kāds koks neuzkrīt uz galvas."

Tādiem vārdiem un bu�u uz pieres mamma pavada Janci pa dur�vīm. Pie vētras �eit visi pieradu�i. Autobusā ir silts, un pēc sal�anas pieturā uznāk snaudiens. Tādi, samiegoju�ies un sasilu�i, viņi jau dziļā krēslā izkūņojas uz Me�vidu ceļa. Vēja brāzmas ātri atsauc viņus īstenibā. Bērni uz priek�u virzās lēni, jo vēj� veido tik blīvu sienu, ka aizsit pat elpu, par vārdiem nemaz nerunājot.

Hū, me�s nāk kā glābiņ�! Ieejot tajā, beidzot var ieelpot pilnu krūti un runāt. Arī iet ir viegli. Aug�ā koku galotnēs plosās vētra. Pirmo reizi, ejot caur me�u, Jānis nopriecājas, ka tas ir tik biezs un egles tik lielas, ka vēj� loka tikai to galotnes. Runāt var, bet visi steidzas � gribas pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās. Kas gan tik briesmīgās naktīs kā �ī notiek tik dīvainās mājās kā Me�vidi, Jānis aizdomājas. Vai arī �onakt būs gājiens uz brīnumaino ozolu, vai arī� No vienas puses, ir ļoti baisi, no otras � gribas zināt, kas gan �onakt varētu notikt. Par to, ka kaut kas būs, Jancis ir pārliecināts, jo tā ir gan grāmatās, gan filmās. Kad notiek baisi notikumi, arī daba trako � vēj� svilpj un kauc, dārd pērkoni un zibeņo zibeņi. Vis�au�alīgākajās vietās viņ� parasti aizver acis un neskatās, bet mamma smejas un saka: "Janci, elpo!" � un viņ� tie�ām jūt, ka ir aizturējis elpu. Nē, nē, Jancis zina, nekam briesmīgam viņ� vēl nav gatavs un vai vispār jelkad būs? Iz�ejot no me�a, top skaidrs, vēj� ir tikai pieņēmies spēkā. Nu �ķiet, ne�kādas briesmas vairs nav jāgaida, tās jau ir klāt. Mājas ir redzamas, tepat, vai ar roku sasniedzamas, bet vēj� nelai� klāt. Tas ārdās kā ne�gudrs, un elpu var ievilkt, tikai uzgrie�ot muguru.

"Es skatos, ko jūs te kūņojaties! Nemaz uz priek�u netiekat!" līdzās atskan vectēva balss. "Nu nāk, nāk man aiz muguras! Tak jau būs aizvēj�. Kas zina, varbūt arī mājās tiksim."

Aiz vectēva platās muguras ie�ana sokas raitāk, bet vētra turpina trakot. Jānis domā, ka pirmo reizi mū�ā viņ� to nevis vēro pa logu, sē�ot dro�ā patvērumā, bet izjūt darbībā. Vēj� plosās un ārdās, un, kad viņi iesprūk siltajā priek�telpā, ar blīk�ķi aizcērt durvis. Kā brī�dinādams � ārā vairs nenāciet, tagad te valdī�u es!

Nodziest elektrība, un visi sanāk dzīvojamajā istabā pie sveces lies�mas. Lai īsinātu laiku, bērni spēlē "Katanas ieceļotājus". Spēle viņus aizrauj, ta�u palaikam varenāks vētras brāziens liek bailīgi saskatīties.

Nez, vai māja izturēs. Kad brāzieni jau seko cits citam, spēle apstā�jas. Visi sē� klusējot, tikai vētra rāda savu spēku, liekot mājai drebēt pie katra pūtiena. Jancim gribētos pazust un atrasties tikai otrā dienā, kad viss ir beidzies. No vētras nav iespējams paslēpties ari �eit, istabā. Viņ� dzird tās baiso elpu un sajūt spēku, pār kuru, �ķiet, tā pati nevalda, kur� ir kļuvis nevadāms un neparedzams. Ar viņu vienās domās ir ari vecmāmuļa, kura beidzot neiztur un vēr�as pie vectēva:

"Vecais, nudien, vētra vēl ņems un noraus kūtij jumtu! Tu zini, tas jau pavasari bija labojams. Klau, kā ārdās! Viņa nerimsies, kamēr no�darīs postu! Ej un dari kaut ko!"

Ko tad te var darīt, prāto Jānis. Tas jau ir orkāns � stihija, kas pati vairs neapzinās savu spēku, kuru pārņēmusi tikai viena doma � atbrīvoties, izlādēties lau�ot, plē�ot, noslaukot visu, kas ceļā. Tādu neapturēt, neapstādināt, līdz pati nogurs, noskriesies, aizelsīsies, at�slābs un izvējos. Bet vectēvs ceļas un iet.

"Ko viņ� darīs?" Jancis �ukst.

"Runās ar vētru," pretī �ukst Roberts.

Tas Jānim ir jāredz, un viņ� iet pie loga. Neviens viņu neapsauc. Tur vectēvs stāv, pieķēries lieveņa stabam. Roberts nostājas Jancim līdzās.

"Pārdro�a un neapdomīga rīcība," Jancis saka, norādīdams uz vectēvu.

Roberts sapū�as: "Viņ� zina, ko dara!"

"Tu par to esi pārliecināts?" Jancis ir satraucies par vectēva dzī�vību. �ķiet, vectēvs arī, jo pēc mirkļa iesprūk istabā.

"Vētra ir pārāk satrakojusies," vectēvs sāk taisnoties.

"Visviens mēģini!" Vecmāmiņa ir nepielūdzama.

"Labi, jau labi!" viņ� atsaka, iesē�as krēslā un sastingst, kā Jan�cim �ķiet.

Visi klusē, istabā nekas nenotiek. Arā trako vētra. Vectēvs sē� aiz�vērtām acīm, pārējie lūkojas uz viņu. Klusums ir necie�ams, Jānis mē�ģina uzsākt sarunu ar Izabellu � neveiksmīgi.

"Ku��! Ciet klusu, netraucē!" Izabella aprāj draugu. Klusums sāk ievilkties, noteikti jau pusstundu. Ari ārā vētra strauji pieklust. Tie�ām pieklust. Māju vairs nedrebina tik briesmīgas brāzmas. Vai tas var būt? Jānis neticīgi lūkojas draugos. �ķiet, vētra aprimst, tie��ām aprimst.

"Būs labi!" vectēvs saka un atver acis.

"Jau ir labi," atzinīgi novelk tētis.

"Nu, varam iet mierīgi gulēt � kūts jumts izturēs." Vecmāmiņa kļūst rosīga. "Nu, a�i, a�i gultās!" Viņā pamodies komandieres gars.

Visi paklausīgi dodas pie miera. Arī Jānis ar Robertu. Viņ� var tikai apbrīnot drauga lielisko miegu. Roberts aizmieg, jau tikai galvu noli�cis uz spilvena. Jānis pats gan grozās gultā no vieniem sāniem uz ot�riem � kaut arī zina, ka vētra sāk rimties, miegs nav nevienā acī.

Zēns apmetas uz vēdera, iespie�ot degunu spilvenā, lai pēc mir�kļa jau grieztos otrādi. Tad viņam �ķiet, ka spilvens ir par siltu, un Jānis to pagrie� uz otru pusi. Vēlreiz zēns veļas uz otriem sāniem, liek rokas zem vaiga un pievelk ceļgalus pie krūtīm. Saritinās, bet miegs �ovakar kaut kur ir pazudis. Kas tas?

Hūūūū, Jancis atviegloti nopū�as. �o lēcienu uz durvju roktura viņ� pazīst. Tā ir Lāse. Nu, labi, vismaz kāda dzīva būtne. Pēc otrā lēciena kaķenei izdodas atvērt durvis. Jau nākamajā mirklī tā ar ņaudienu ir Jan�a gultā.

"Ko tu gribi?" viņ� tai �ukst un pats jau zina atbildi. Ēdelīgāku kaķi par Lāsi viņ� nav redzējis, tamdēļ nav �aubu, ka viņas trauciņ� noteikti atkal ir tuk�s. "Vai nav neviena cita, kur� varētu tevi paba�rot?" viņ� �ukstus jautā, bet ir priecīgs par sarunu biedru, kaut vai kaķa izskatā.

"Varbūt gribi dzert?"

Kaķene iemurrajas.

"Tas bija "jā"?"

Vēl viens murrājiens.

"Labi, labi, ie�u ielie�u tev ūdeni."

Jancis rau�as laukā no gultas. Kaķene paklausīgi tek viņam līdzi, ta�u koridorā nogrie�as nevis uz sava trauciņa pusi, bet, asti saslējusi gaisā, dodas aug�up pa kāpnēm. No turienes spīd blāva gaisma. Ahā! Vēl kāds �onakt neguļ. Tā noteikti ir Rasa. Jancis lavās kaķim līdzi � būs kāds sarunu biedrs. Papļāpās, kamēr miegs uznāks.

Kaķene, asti saslējusi, dodas iek�ā Rasas istabā, ielec krēslā un aiz�ver acis. Lai pēc mirkļa tās atkal atvērtu un ar izbrīnu un neizpratni lūkotos Jānī, kur� palicis pie spraugā pavērtajām durvīm, �aubīda�mies, iet iek�ā vai ne. Ieraudzījis uz sevi vērsto kaķa skatienu, viņ� vēl vairāk apmulst. Tas skaidri pau� � tu �eit esi lieks! Ko tu meklē? Tevi te neviens negaida!

Pa durvju spraugu ir redzama tikai daļa Rasas istabas, tomēr pil�nīgi pietiekami, lai saprastu, kas notiek. �audīgas sve�u liesmas iz�gaismo istabu. Rasa ir pagriezusi durvīm muguru. �ķiet, viņa ir iegrimusi kādā interesantā nodarbē. Tik ļoti iegrimusi, ka nedzird ne kaķa uzlēk�anu uz krēsla, ne Jāņa parādī�anos durvju ailē. Ko gan viņa tur dara? Kāpēc neguļ? Varbūt pielavīties no muguras un no�biedēt meiteni? Ar ko gan viņa tā aizrāvusies? Jāpalūko!

Durvis viegli ie�īkstas, bet Me�vidos tās ir labi ieeļļotas, tādēļ skaņa ir tik tikko tverama, un Rasa to nedzird. Jānis ir ticis istabā. Istabā, kurā Robertam un pat Izabellai bez atļaujas ir aizliegts ieiet, jo te dzīvo nākamā Viedā � Saules meita. Istaba gan ir parastāka par parastu. Vienīgā īpa�ā te ir pati Rasa, kura stāv pie galda ar izlaistiem matiem, tie mirdz un vizuļo sveces liesmas gaismā.

Ko gan viņa tur dara? Ar ko viņa ir tā aizrāvusies? Jancis piela�vās meitenei no mugurpuses un sāk lūrēt pār plecu. Uz galda cita pār citu ir izklātas papīra loksnes. Uz tām attēlotas� �o Jānis pazīst � tā izskatās pēc pasaules kartes ar visiem kontinentiem un okeāniem.

Tā tur, visticamāk, ir Zemzeme. Uz vēl vienas lapas ir zvaigznes un planētas. Greizie Rati � tos Jānis pazīst. Viņ� grib jautāt, ko meitene te dara, bet pirms paspēj ko bilst, Rasa ierunājas:

"Rasa, saņemies, tu to vari! Es zinu, tu to vari! Saņemies!" � un viņa vēlreiz sev priek�ā noklāj Zemzemes karti.

Rasa pieliecas kartei tuvāk, un Jānis viņai līdzi. Meitene velk pār karti plaukstu uz vienu pusi, uz otru. Jancis saprot, ka tās ir kādas dīvainas zīmes. Viņa izrunā nosaukumus, dīvainus vārdus. Jancis sa�prot, ka tās ir pilsētas vai ciemi. Katrs nosauktais ciems parādās kā fotokolā�a, un pēc Rasas mājiena tas atdzīvojas. Tad viņas roka slīd pār �īm dzīvajām bildēm, un Jānis saprot, ka viņa ar plaukstu glu�i kā rentgena stariem pārbauda katru māju, katru koku. Viņa meklē. Ko viņa meklē? Jānis redz visu to pa�u, ko Rasa, un reizēm tās ir gau��ām smieklīgas lietas.

Lūk, viens vecs burvis tīra ausis ar sērkociņu. �ajā mājā kāds zēns mēģina salikt skolassomā grāmatas tikai ar skatienu vien. Viņam tas neizdodas. Vairākas reizes grāmata krīt ar būk�ķi uz grīdas, līdz bei�dzot ar kādu septīto mēģinājumu tā ielido somā. Jancim ir aizdomas, ka Rasa nemanāmi pui�elim ir palīdzējusi. Un kas te? O, tas ir tas nams, kuram vienmēr Jānim ir baisi iet garām. Un tie vilki tie�ām ir dzīvi! Skat, skat, cik mīlīgi viens otram laiza kaklu. Tā Rasa ir traka! Viņa ir nolēmusi apskatīties, kas notiek �ai namā. To maz drīkst? Bet Rasas roka jau slīd pār ievērojamo celtni. Jānim par lielu izbrīnu, tajā nav neviena cilvēka, nevienas dzīvas dvēseles. Tikai grāmatas, īpatni aprakstītas metāla plāksnes, un milzīgas zāles vidū kvarcs, kalnu kris�tāls. Tikpat milzīgs.

"Labi darīts! Turpiniet!"

Vai to teica milzīgais akmens? Bet Rasas roka jau slīd tālāk, un pa�veras nākamais ciems un nākamās mājas. Lūk, kāds bariņ� jaunu burvju spēlē futbolu. Rasas roka �eit aizkavējas, �ķiet, viņu īpa�i ieinteresē viens spēlētājs. Vēl vairāk, �ķiet, viņu interesē futbolista domas. Puisis izbrīnā noskurina galvu. Vienreiz, otrreiz un palai� garām brīni�ķīgu piespēli, bet viņa galvā ir tikai futbolspēles kombinācijas. Tur nav nevienas domas par kādu meiteni. Rasa ir vīlusies, vismaz Jānim �ķiet, ka viņa ir gribējusi tur atrast ko citu. Viņa vēlreiz apstādina pui�a skrē�jienu un slidina pāri savu roku. O! Tagad arī Jānis sajūt, pui�a sirdī kas notrīs. Puisis uzliek roku uz krūtīm un sāk vērīgi lūkoties apkārt. �ķiet, viņam rodas aizdomas. Rasa steidzīgi pievēr�as citai vietai uz kartes. Tā viņa soli pa solim pārbauda visu Zemzemi. Tas, protams, ir interesanti, varētu pat teikt, aizraujo�i. Bet ko gan viņa meklē?

Tā. Pēk�ņi pretī viņiem lūkojas divas acis, un Jānim pat bez teik��anas ir skaidrs � tās ir raganas acis. Skatiens ir tikpat ass un vērīgs kā Rasai. Tikpat ciets un neatlaidīgs. �ķiet, krustojas divi zobeni, divi tērauda zobeni. Neviens neatkāpsies, neviens nepadosies. Skatienu kauja turpinās. Neviena nav gatava padoties. Kartes dibenplānā Jānis pamana Artūru. Ak, vai! Rasa ir saķērusies cīņā ar Artūra vecmammu. �ķiet, iepriek� Artūrs ar vecmāmuļu ir sarunājies, jo, nesagaidījis atbildi, viņ� nāk tuvāk. Jau nākamajā mirklī Artūrs visu ir sapratis un nolūkojas �ajā divkaujā glu�i tāpat kā Jānis, no malas. Jānis nezina, ko Rasa ir izlasījusi Artūra vecmāmiņas acīs, bet viņa nolemj atkāp�ties un vēl atvainoties. Artūrs nosmīkņā, bet Rasas roka slīd tālāk.

Jānis jūtas vīlies un mazliet tā kā apkaunots. Kāpēc viņa necīnījās līdz galam, un ko viņa redzēja Artūra vecmāmiņas acīs? Ja Rasa meklē ļaunumu, un Jānim ir aizdomas, ka tie�i to, tad labākas kandidatū�ras par Artūru un viņa vecmammu neatrast. Kāpēc Rasa novērsās? Pagaidām tā ir mīkla. Rasa sāk pārbaudīt Virszemi. Austrālija, Ame�rika, okeāna dzelmes, tad uzmanību piesaista kāda sala� Drīz roka slīd pār Eiropu. Rasa ielūkojas kādā demonstrācijā, kur cilvēki kliedz, vicina karogus un transparentus. Mirkli uzkavējusies, viņa papurina galvu un aizslidina roku tālāk. Lūk, Āfrika � lauvas un tīģeri. Rasa pievelk vienu bildīti tuvāk un palielina, atdzīvina. Atskan apdullino�s rēciens. Rasas acs kaktiņā ievelkas smaida krunciņas. "Jā, izklausās kā ļaunums! Bet ne tas," viņa �ukst.

Tīģeris ierēcas briesmīgāk.

"Ne, ne." Rasas plauksta slīd tālāk.

Vairs nav neviena cilvēka, tikai zeme mutuļo, ik pa brīdim iz�ļā�cot karstu tvaiku.

"Arī te nav," Rasa no�ukst.

Augsts kalns, kalna galā vientuļ� vīrs sē� lotosa pozā.

"Esi sveicināta, Saule!"

"Esi sveicināta, Saule!" domās atbild Rasa un Jānis. Par to, kā viņ� dzird citu cilvēku domas, zēns brīnīsies vēlāk. Pēc tik�anās ar vien�tuļnieku gribas smaidīt, bet Rasas roka turpina gaitu. Mariannas dziļvaga � dziļākā vieta okeānā. Tur ir tum�s. Tik tum�s, kā Tum�ā enerģija, ko Rasa meklē, bet arī �eit tās nav. Te ir cita tumsa. Rasa vī�lusies nopū�as un nolemj atkāpties. Viņa noliek karti un ņem nākamo. Kosmoss. Meitene atkal pati sevi uzmundrina.

"Rasa, tu to vari! Tev izdosies!" klusiņām to pie sevis atkārto ari Jānis. Vēl mirklis, un viņa jau pārbauda Kosmosu � planētu pēc pla�nētas. Visu Saules sistēmu un tad vēl tālāk. Jānim �ķiet, tas ir bezce�rīgs pasākums � Visumam nav ne gala, ne malas. Nupat to sāk apjaust ari Rasa. Kustības kļūst pavir�ākas un sasteigtākas. Viņa �ķir lauku pēc lauka, līdz� Kas tas bija? Pulsācija. Mazliet atpakaļ. Jā, �eit. Lūk, �eit!

Zem plaukstas ir jūtama kustība. Tā pat ir dzirdama. Rasa pievelk tuvāk, mēģina atdzīvināt bildi. Tikai tumsa. Neko nevar saskatīt. Rasa mēģina pavilkt tuvāk un palielināt. Ari Jānis grib redzēt. Rasa ir pār�liecināta. Ir! Viņa ir atradusi! Tas ir īstais. Tagad tikai nenozaudēt. Saprast. Arī Jancim liekas, ka Rasa ir atradusi. Atklājuma pārņemts, viņ� aizmirst piesardzību un uzgrū�as meitenei. Sajutusi grūdienu, Rasa iziet no transa, roka nobīdās.

"Kas tu esi?" Rasa strauji pagrie�as pret, viņasprāt, iebrucēju.

Rasas skatiens. Tikai ne to! Jānim sāk reibt galva, viņam kļūst slikti, viss ir biezā miglā. No�ukstējis: "Rasa, lūdzu, neskaties uz mani tā," viņ� noģībst un nogā�as zemē ar skaļu blīk�ķi.

"Janci, nē!" iesaucas Rasa. "Es tā negribēju!" � bet ir jau par vēlu.

*

Jancis atjēdzās platajā dvīņu vecāku gultā. Pār viņu nolieku�ies visi Me�vidu ļaudis, izņemot Rasu. Izbīli un satraukumu nomainīja prieks.

"Dzīvs! Jāni, kā tu mūs nobaidīji!"

"Ļaujiet viņam tagad pagulēt un atpūsties! Pēc tam varēsiet ru�nāties," noteica dvīņu mamma, bet tie nebija pierunājami atkāpties no drauga gultas.

"Kas notika? Izskatās, ka ārā jau rīts!" ieinteresējās Jānis.

"Jā, tu ilgi nogulēji pēc tam, kad Rasa tevi gandrīz nobeidza. Bet tu pats biji vainīgs. Ko tu lavījies viņai klāt no aizmugures? Nevarēji kā normāls cilvēks pieklauvēt pie durvīm, pirms ej iek�ā?" Izabella bija sa�utusi.

"Durvis bija vaļā."

Jānis sāka pārstāstīt draugiem nakts piedzīvojumus.

"Ak, tad Rasa nolēmusi pati uz savu roku atrast Tum�o ener�ģiju!" Roberts bija ne pa jokam satraucies.

"Nu, ja jau Viedo Padome neko nedara un �ammājas, tad jāņem tās lietas pa�iem savās rokās," māsu aizstāvēja Izabella. "Izskatās, ka jums veicies glu�i labi. Kas tas bija, ko jūs atradāt?"

"Nav ne jausmas, mēs nepaspējām noskaidrot."

"Es domāju, ka Rasa neapstāsies. Viņa noteikti meklēs vēl. Dzīs pēdas, kamēr sadzīs."

"Es gan domāju, ka ar �o dziesmiņa būs nodziedāta," Roberts iejaucās. "Neizskatījās, ka vecāki ar to būtu apmierināti, viņiem �ķiet, ka tas ir drauds dro�ībai un pat dzīvībai. Tamdēļ vectēvs savāca visas kartes un ieslēdza skapī."

"Dikti pareizais atradies!" Izabella purpināja.

"Tādas lietas ir jāatstāj Viedo Padomei. Nekādas pa�darbības! Arī tas, ka vectēvs apturēja vētru, nebija pareizi, nedrīkst iejaukties dabas spēku darbībā."

"Viņ� neapturēja! Tikai novirzīja, un tas nav aizliegts."

"Tas nav aizliegts. Un kas ir aizliegts?" Jancis jautāja, skatīdamies te uz vienu, te uz otru.

"Ir aizliegts iejaukties dabas spēku ritmos. Iedomājies, kas notiktu, ja viens sāktu izsaukt lietu, bet otrs to raidītu prom. Viens gribētu lielāku saules karstumu, otrs ilgotos pēc ziemas. Sāktos apjukums," pēk�ņi ierunājās Rasa, kas, strīdniekiem nemanot, beidzot bija atnā�kusi apraudzīt Jāni.

"Tie�i tā! Vētru apturēt var tikai ārkārtas gadījumā, nu, kā, pie�mēram, �is, kad draud noraut kūtij jumtu. Bet vectēvs jau to neaptu�rēja, viņ� tikai palūdza, lai tā mazliet maina virzienu un brā�as pāri me�iem, kur cilvēkiem, lopiem un namiem tā pāri nevar nodarīt," Izabella, atvieglota par lielās māsas tik savlaicīgo iera�anos, pa�apzi�nīgi pielika strīdam punktu.

Pusdienlaikā Jānis jutās tik labi, ka kopā ar visiem sēdēja pie galda.

"Jāni, es uz tevi dusmojos!" Rasa teica, celdama pie mutes karoti ar zupu.

Kā parasti, kad kāds bija savārdzis, galdā tika celta vistas zupa, un tā bija gar�īga. Tāpēc Jānis iztrūkās, pārtraukts tik sparīgajā ē�a�nas procesā.

"Par ko?"

"Ja tu nebūtu lavījies man klāt tik klusi un pēc tam vēl uzgāzies man virsū ar tādu blīk�ķi, mēs tagad zinātu, kas draud Zemzemei."

"Nepārspīlē!" Roberts metās aizstāvēt draugu. "Tu pati teici, ka viņ� tev tikai uzgrūdās."

"Tam nav nozīmes, fakts paliek fakts. Es biju tik tuvu un tomēr neuzzināju, kas īsti notiek un kas mūs sagaida, un kāds spēks mums

tuvojas. Vakar bija tik piemērota diena, gan Mēness fāzes sakrita, gan portāli atvērās uz zemes un debesīs. Iedomājies, deviņpadsmitā Mē�ness diena!" nebeidza gausties Rasa. "Tik ļoti piemērota burvjiem un viņu maģiskajām darbībām."

"Deviņpadsmitā diena?" pilnu muti pārprasīja Izabella. "Tu ta�u zini, tā mēdz nest vil�anos!"

"Ne jau man!" Rasa nozibināja acis. "Es visu tik labi biju izplāno�jusi, veikusi, un, galu galā, es arī atradu, ja vien sīkais� Tāda veik�sme, un nekā!"

"Beidz gausties!" tētis viņu aprāja.

"Priecājies, ka parādījās Jancis! Laime, ka viņ� tur bija un pasar�gāja tevi no muļķības."

"Jā, bet tagad tik labs laiks, kad priek�noteikumi sakritīs, būs tikai pēc trīs mēne�iem."

"Ļoti labi, nav ko tev bāzt degunu lietās, no kurām neko nesaproti."

"Saprotu gan!"

"Nerunā man pretī!"

"Tā tie�ām bija laime, ka Jānis tur bija," piebalsoja māmiņa. "Ja ir tā, kā tu saki, un tu biji atradusi Tum�ās enerģijas avotu, tas tevi būtu ierāvis iek�ā. Kājas vien būtu nozibēju�as, un mums bērna vairs ne�būtu!"

"Kā var ieraut iek�ā caur karti?" smējās Roberts. "Caur to jau ne�var sazināties!"

"Var gan!" iesaucās Jānis, bet, uzmetis biklu skatu Rasai, samul�sis apklusa.

Atkal viņ� bija izrunājies lieki. Bet nu jau dvīņu jautājumi bira kā no pārpilnības raga, un Rasai nācās paskaidrot. Viņa gan nezināja, cik daudz Jānis ir redzējis, kurā brīdī ir pienācis, tamdēļ mēģināja laipot un vēroja Jāņa reakciju. Kad Jānis ieminējās, ka var dzirdēt pat, kā futbolbumba �vīkst, kad tiek sperta pa zāli, Rasas acis no jauna kļuva tum�as, tum�as. Jānis saprata, ka atkal izrunājies lieki, un sāka meklēt kādu dro�āku sarunu tematu, tāpēc spēra laukā par

Artūra vecmāmiņu un Artūru. Nu viņam izdevās pamodināt inte�resi visos pie galda sēdo�ajos. Karotes palika pusceļā līdz mutēm.

"Tu ko, Rasa, saķēries ar pa�u veco vellatu? Nu, un ko tad tu vēl tālāk meklēji? Tur jau ir tas ļaunums! Tad jau tu viņu atradi."

"Nē, tas ļaunums, ko mēs meklējam, viņā nav," Rasa iebilda. "Viņa ir cilvēcīga, un reizēm arī viņu ir iespējams aizkustināt."

"Tev tas izdevās?" brīnījās vectēvs.

"Nē, bet es redzēju viņas sirdi. Viņa ir pat spējīga mīlēt."

"Ko tad?" visi iesaucās.

"Savu mazdēlu un dēlu. Un cilvēks, kur� spējīgs mīlēt, nevar būt absolūti ļauns."

"Tas gan tiesa!" piekrita vecmāmuļa.

"Viņa laikam briesmīgi apskaitās, ka tu tā rakājies," Roberts zirgojās.

"It nemaz. Mēs ļoti prātīgi parunājām."

"Jā, viņas bija ļoti cienīgas, abas divas!" Jānis piebalsoja.

"Artūra vecāmāte uzreiz saprata, ko es meklēju, un teica, ka spēka viņai vēl ir gana un arī prāta pietieko�i, lai neiesaistītos jelkādos da�rījumos ar absolūto ļaunumu. Viņa teica, ka esot stiprāka par mani un lai es taisoties, ka tiekot! Tā, ko es meklējot, �eit neesot. Viņas maz�dēls stāvēja blakus un vīpsnāja. Viņa tie�ām ir stiprāka par mani," Rasa bija spiesta atzīt, "un es atkāpos."

"Jā, bet tu to darīji ar cieņu," Jānis atbalstīja jauno burvi.

"Bet kas no tā Artūra izaugs, to gan nevar zināt. Pie �itādas audzi�nā�anas," �ausminājās vecmāmuļa.

Jānis ievēroja, kā Izabella nolīka pār savu bļodu, slēpdama acis, un tikai pa�i ausu gali kļuva sārti. Laikam jau no karstās zupas.

"Nu, pa�laik viņ� ir necie�ams!" Roberts piebalsoja, pilnu muti ēzdams. "Vai ne, Iza?" Viņ� iegrūda māsai dunku sānos.

"Mhm," atņurdēja Izabella.

"Es neko nezinu par viņa raksturu, pārāk maz esmu viņu redzē�jusi," stāstīja Rasa, "bet viņa spējas Viedo Padomē tiek augstu vērtētas.

Viņ� bez iestājeksāmeniem ir ierakstīts Tās pasaules Augsto Zin�u skolas sarakstā."

"Jā? Viņam ir paredzēta vieta tavā skolā?" izbrīna saucieni pie�pildīja virtuvi.

"Jā, viņam esot ļoti liels po-ten-ci-āls," Rasa uzsvērti lēnām iz�runāja sve�ādo vārdu.

"Tu kādas īpa�as spējas esi pamanījis, Janci?" jautāja Roberts. "Vienīgās viņa spējas ir Izas kaitinā�ana."

"Nu, nezinu, nezinu. Tā runā. Viņa vārds jau ir ierakstīts sarakstā."

"Padomā, vecās Franuses mazdēls, bez iestājeksāmeniem augst�skolā!" brīnījās vecāmāte. "Un kas ar jums abiem būs?" Viņa uzmeta dvīņiem diezgan piktu skatu. "Nez, cik tālu jūs abi tiksiet�"

"Gan jau, gan. Viņi ta�u vēl galīgi bērni," māmuļa metās dvīņus aizstāvēt. "Pietiek, ka Rasa tur mācās. Bērniem tā ir pārāk liela slo�dze. Ja viens no ģimenes tur ir iestājies, ar to pilnīgi pietiek."

"Tomēr mēs neesam ne par solīti tiku�i tuvāk noslēpumam, kas īsti draud Zemzemei," Rasa mēģināja griezt sarunas atpakaļ uz īstā ceļa.

"Liecies mierā!" papucis viņu vēlreiz apsauca. "Atstāj to Viedo Pa�domes ziņā. Ne jums par to lemt! Jūs mācieties, dariet savu darbu!"

"Vētra rimusi! Vai mēs dosimies uz Zemzemi?" ierunājās Roberts.

"Nē, �ajās brīvdienās ne. Padzīvosieties tepat pa māju, ari te darbu pietiek. Aizskriesiet līdz me�am, dīķim un kalnam. Uz Zemzemi no�iesiet nākamnedēļ," atbildēja papucis.

*

Nākamajā nedēļā ar Jāni Zemzemē gadījās dīvainas lietas. Viss sākās ar to, ka vakarā viņ� nolēma �maukties ar piena glāzi. Pieradusi redzēt, ka Jānis paklausīgi savu glāzi ik vakaru izdzer, Irbe beidza stāvēt durvīs, rokas zem priek�auta salikusi, un gaidīt. Nolikusi glā�zes, viņa aizsteidzās savos vakara darbos. Jānis to izmantoja, lai vēl silto pienu, Robertam nemanot, ielietu izlietnē un tad priecīgi sagai�dītu draugu, kārtīgi un sparīgi tīrot zobus. Tuk�o glāzi viņ� nolika uz naktsskapī�a. Tā nevienā neradīja aizdomas. Ne vismazākās. Jānim nebija ne jausmas, ka �īm darbībām būs sekas. Aizmiga viņ� labi. Pirmo miegu nogulējis, zēns pamodās ar sajūtu, ka kāds viņu aicina. Vēl acis neatvēris, viņ� dzirdēja, pusmiegā kādu saucam.

"Jāāān, Īīīīn, Jāāān, līīīn, Jāāān, Īīīīn."

To visu pavadīja vaidi un elsas, un dziļi �ēlabainas nopūtas. Ar�vien vairāk pamozdamies, bet acis vēl turēdams ciet, Jancis juta, ka mati sāk celties stāvus un rokas pārklāj zosāda.

"Jāāān, Īīīīn," kāds vaidēja, saukdams viņa vārdu. Jānis turpināja gulēt, cerībā, ka dīvainais saucējs nogurs un izgaisīs. Brī�iem jau �ķita, ka balsis attālinās, bet tad tās sauca atkal, tie�i pie loga. Vienā tādā mirklī, kad saucējs pierima, Jānis uzdro�inājās atvērt acis. Istabā bija apbrīnojami gai�s, gai�āks, nekā ejot gulēt. Labi varēja redzēt bla�kus eso�o gultu un tur cie�ā miegā guļo�o Robertu.

Kā viņ� var tādā troksnī gulēt, brīnījās Jānis. Bet aiz loga jau atkal kāds sauca.

"Jāāāānīīīī!"

Jānis pabāza galvu zem segas un aizspieda ausis, tagad likās, viņ� dzird: "Nāāāāāā-vīīīī, nāāāāāā-vīīīī!" Satraukts Jānis izlīda no segas apak�as. Nē, tomēr tur kāds nudien sauc viņa vārdu! Beidz baidīties, tu te esi dro�ībā! � Jānis sevi mudināja saņemties, lai aizlavītos pie loga pavērot, kas tur īsti notiek. Beidzot viņ� bija sasparojies tiktāl, ka pavēra mazu spraudziņu aizkarā, tie�i tik daudz, lai ieraudzītu satrauco�u ainu.

Spilgtās gaismas apspīdēti, aiz loga gaisā cīnījās divi vēr�i, viens balts, otrs melns. Cīnījās pēdējiem spēkiem � ievainoti, asinīm no�plūdu�i, viņi negrasījās padoties. Dzīvību vai nāvi! Tāpat domāja neredzamo atbalstītāju pulks. Gan �ēlabainas nopūtas, gan no�ēlas vaidi, gan uzmundrino�i saucieni piepildīja debesjumu. �īs divas zil�bes "jān" un "īn", kas Jānim izklausījās pēc viņa vārda, tika skandētas nepārtraukti. Beidzot viens vērsis nokrita uz ceļiem, tad uz sāniem beigts. Sirdi ploso�as vaimanas tricināja gaisu, liekot asinīm stingt dzīslās. Laiks uzgavilēt uzvarētāju korim, bet, nē, arī otrs vērsis bija zaudējis pārāk daudz spēku un saļima bez dzīvības pazīmēm līdzās savam pretiniekam. Viss beidzies. Tā domāja arī neredzamie skatītāji, vairs neizdvesdami ne skaņas.

Bet kas tad tas? Tomēr dzīvi! Ar milzīgu piepūli, pēdējiem spē�kiem varenie pretinieki rausās aug�ā un pameta spo�i apgaismoto cīņas arēnu, dodamies katrs pa savu gaismas staru uz kādu mirdzo�u zvaigzni izplatījumā. Nu gan viss beidzies! Atviegloti Jānis dziļi ieelpoja, platām acīm lūkodamies tālajā gaismas avotā. Ta�u atkal spo�i iemirdzējās apaļā cīņas arēna. Divi stari neticamā ātrumā tuvojās gaismas aplim, līdz ar tiem arēnā izskrēja divi spēcīgi vēr�i, atkal jau balts un melns. Neredzamais pūlis uzgavilēja: "Jāān-Īīīn!" Cīņa atsā�kās. Dobji dunēja ragi, vēr�i bez apstājas sitās viens pret otru. Jānis cie�i aizvēra acis, bet neizskaidrojams spēks turēja viņu pie loga, neļaujot pamest novēro�anas vietu. Kad uzmundrinājuma saucienus atkal arvien bie�āk nomāca vaidi un nopūtas, Jānis jau zināja, ko viņ� ieraudzīs. Patiesi, divi nomocīti, līdz nāvei ievainoti dzīvnieki rau��as kājās, lai pēdējiem spēkiem pamestu arēnu. Jānis nepaspēja pat atviegloti nopūsties, kad atkal izgaismojās arēna un cīņa sākās no jauna. Vēl pēc kāda laika Jānim radās miglaina nojausma, ka �ī cīņa nekad nebeigsies, vismaz �onakt noteikti ne, ta�u pamest savu skatī�tāju vietu viņ� arī nez kāpēc nevarēja. Sekoja cīņa pēc cīņas, līdz pir�mie austo�ie saules stari aizraidīja nakts tēlus nebūtībā.

Jānis turpināja sēdēt uz palodzes un, ceļus rokām aptvēris, domāja. Tūlīt, tūlīt viņ� sapratīs �īs bezjēdzīgās cīņas nozīmi. Tādā pozā viņu ieraudzīja Roberts. Kad Jānis bija izstāstījis naktī pieredzēto, dvīņi bez garām apspriedēm aizvilka viņu pie Sapnī�a.

Labu brīdi Sapnītis klusēja, glaudīdams zodu. Tad pacēla acis.

"Tu nemaz vakar neizdzēri piena krūzi, vai ne?"

"Glāzi," Jancis vainīgi palaboja.

"Kur tad tu to liki?"

"Izlietnē�"

"Tu pats zini, ka tas nebija sapnis, ko tu redzēji!"

Izabella ar Robertu izbrīnā iepleta acis. Jānis tik vien varēja, kā pamāt ar galvu.

"Naktī robe�a starp da�ādajām pasaulēm kļūst nenoteikta. Tam�dēļ mēs dzeram pienu, lai savu apziņu pasargātu. Tā, ko tu redzēji, bija mū�īgā cīņa starp labo un ļauno. Ķinie�i to sauc par Jan un lņ."

"Ak, tāpēc viņi sauc jā, nī, kas man izklausījās pēc Jāņa?"

"Jā, jā. �ī cīņa nekad nebeidzas. Mū�īgais labais un mū�īgais ļau�nais. Absolūtais ļaunums."

Izskatījās, ka Sapnītis aizklīst savās domās.

"Tas ir sācis elpot."

Nevarēja saprast, vai viņ� vēl stāsta par Jāņa sapni vai jau par savējo.

"Tas ir sācis elpot un izpū� tādus mazus dūmu mākonī�us � Tum�o enerģiju. Tie klīst pa Visumu, līdz atrod cits citu un pievelkas, veidojot lielus nelaimes mākoņus. Tie pulcējas pie Zemzemes robe��as un meklē saimnieku. Meklē saimnieku, kur� Tum�o enerģiju pār�vērtīs noteiktā darbībā, pie�ķirs tai virzienu starp cilvēkiem� Nē, nē, neviens nav diezgan ļauns. Neviens nav pārņemts ar kādu traku ideju tik ļoti, lai ielaistu sevī �o melno spēku. Katram sirdī mīt jel�kāda mīlestības druska pret bērnu, pret sevi, pret mīļoto, pret tuvāko. Nē, nē, neviens cilvēks vēl tam nav gatavs. Arī augi atsakās, koki atsakās, puķes atsakās. Vai tie�ām Tum�ās enerģijas mākoņi tā arī paliks, karājoties pie Zemzemes robe�as? Tikai biedēs to? Vai tie�ām nebūs neviena starpnieka, kur� pārvērtīs tum�os spēkus darbībā, kur� ļaus tiem izpausties un piepildīs nolemto? Tum�ā enerģija meklē. Tā ieskatās katrā sirdī, katrā apziņā un bezapziņā. Tā nolai�as visdziļāka�jās dzīlēs un ielien vismazākajās spraugās. Tā meklē. Meklē un atrod. Tā atrod kādu apvainotu, kādu it kā līdz galam nepabeigtu, atstātu starp augiem un dzīvniekiem� atstātu starp augiem un cilvēkiem. Gandrīz dzīvnieku, tomēr ne. Atrod kādu, kur� ir gatavs valdīt Zemzemē un visā pasaulē. Tagad pareģojums var notikt � tumsas spē�kiem ir pavēlnieks un kalps vienlaikus. Tum�ā enerģija dzīvo, elpo un aug Zemzemē."

Ar katru vārdu Sapnī�a galva slīdēja arvien zemāk un zemāk, līdz viņ� to nolika uz rokām un sāka krākt dziļā miegā. Trīs draugi ap�stulbu�i sēdēja krēslainajā sapņu tulka istabā un blenza cits citā, nevarēdami izteikt ne vārda. Kas te tikko notika? Izabella gribēja modināt veco vīru aug�ā, bet Roberts teica, ka viņi ir dzirdēju�i pie�tiekami daudz un tagad ir laiks iet un apdomāt. Katrs vārds, ko Sapnītis teica, bija dziļi iespiedies bērnu atmiņā labāk par jebkuru mācītu dzejoli skolā.

"Ne augi, ne cilvēki. Gandrīz dzīvnieks� Kas tas var būt?" prā�toja Izabella.

"Tak jau kāds, kas mīt �eit, Zemzemē," Roberts centās domāt racionāli, "varbūt pūķis?"

"Pūķis, kaut arī mītisks, ir dzīvnieks. Mums vajag atrast kaut ko tādu, kas ir ne dzīvnieks, ne cilvēks�"

"Ā, zinu, tas ir kentaurs!"

"Jā, jā, tas būs kentaurs � pa pusei dzīvnieks, pa pusei cilvēks. Bet vai tu esi kādu no viņiem redzējis Zemzemē?"

"Tie�i tāpēc! Dro�i vien kāds viens vai divi klīst apkārt. Tāpēc arī būs ņēmu�i ļaunā, ka izspiesti no sabiedrības. Iesim paskatīsimies, kas par viņiem rakstīts Babes grāmatās!"

Rakstītā nebija pārāk daudz, bet pietiekami, lai rastos priek�stats par kentauriem.

"Viņi nav pārāk briesmīgi, ar viņiem var tikt galā!" sprieda Roberts.

"Pat tad, ja viņi nesīs Tum�o enerģiju?" Jānis �aubījās.

"Nu, to vēl nevar zināt � nesīs vai nenesīs. Sapnītim lāga nevar ticēt � viņ� guļ un sapņo vienā laidā. Nevar zināt, kuru no visiem sapņiem viņ� atstāstīja un kāpēc vispār viņ� mums to stāstīja. Varbūt tā bija tikai ēniņa no viņa ilūziju pasaules." � "Visticamāk, ka tā!" Izabella piekrita brālim un aizcirta biezās grāmatas vāku, ka nopu�tēja vien.

Kentauri izskatījās pēc pārāk �ēlojamām radībām, tamdēļ nebija vērā ņemami. Daudz interesantāks �ķita vakardienas atgadījums ar pienu.

"Ak, tad redz, kāpēc mums Zemzemē vienmēr ir jādzer piens! Kas tās ir par govīm, kuru piens darbojas kā miega zāles? Gan jau tas tiek apvārdots. Klau, Izabella, mēs arī varētu kādu vakaru izlaist piena dzer�anas rituālu."

"Tev nepietiek ar Janci? Paskaties, cik nobijies viņ� �orīt sē�!"

"Es domāju, ko teica Sapnītis!"

"Ak, beidz! Ja tu klausīsies, ko te Zemzemē kāds pareģo, tev būs jāmirst simtiem rei�u dienā da�ādās nāvēs. Ejam, tūlīt sāksies no�darbība pie Babes! Varēsim nodarboties ar citām, daudz reālākām lietām, no kurām būs arī kāds praktisks labums!"

Viņi vairs necilāja ne Jan�a nakts redzējumu, ne Sapnī�a pravie�tojumu, bet cītīgi apguva mācības te vienā, te otrā darbnīcā, izpelnī�damies pat pa kādai uzslavai. Pat Jancim izdevās pirmajam atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem un atcerēties kādas sare�ģītas mikstūras sastāvdaļas.

Pēc divām nedēļām bērnus Zemzeme sagaidīja sērās. Tikko nokāpu�i pa stāvajām kāpnēm, viņi nokļuva bēru procesijas pa�ā vidū.

"Kas tad tas?" brīnījās Izabella. "Zemzemē tik reti kāds mirst! Kas te noticis?"

"Acīmredzot kāds varens burvis, paskaties, kāds pavadītāju pulks!"

"Nē, nē. Pavisam nabaga ļautiņi no nomales," steidza stāstīt kāda noraudājusies sieviņa, slaucīdama acis un iz�ņaukdama degunu la�kata stūrī. "Pavisam nabaga ļautiņi, tepat no tām sagruvu�ajām mājelēm pilsētas nomalē." Viņa rādīja ar roku. Redzēdama ieinteresētus klausītājus, ve�iņa turpināja: "Kas to būtu domājis?! Mirt tik dīvainā nāvē!"

"Kas notika?" jautāja Izabella, bet Jancis noskurinājās.

Viss, kas saistījās ar kapiem un bērēm, viņam uzdzina pilnīgas �aus�mas. Vislabāk viņ� būtu aizbāzis ausis un laidis ļekas vaļā, bet draugi stāvēja kā iemieti.

"Kā jau nabaga ļaudis, viņi dzīvoja vienmēr rūpēs par ēdienu," sieviņa turpināja, "un, klaiņodami ēdiena meklējumos, netālu no izgāztuves bija uzgāju�i sēnes."

"Ko? Sēnes? Tagad? Kas tie par murgiem?" Roberts iesaucās.

"Nu, ka es jums saku! Sēnes!"

"Varbūt murķeļi?" Dvīņi saskatījās.

"Nav ne jausmas, es pati tās neredzēju. Stāstu jums, ko man stās�tīja!" sieviņa turpināja. "Nabaga ļautiņi tās sēnes nogriezu�i un lai�kam arī apēdu�i, jo kā tad citādi būtu tās kājas atstiepu�i?"

"Tad tām gan jābūt baisi indīgām sēnēm," ierunājās Roberts, "kas var nobeigt Zemzemes cilvēku! Te neviens nav ar pliku roku ņemams."

"Var būt, ka tā ar nav tiesa. Varbūt būs bijusi kāda iek�ķīga sli�mība. Perinājusies, perinājusies un vienā brīdi nobeigusi."

"Jā, bet visu ģimeni!" �aubījās Izabella.

"Nemāku teikt, nemāku teikt." Tantuks kļuva steidzīgs, jo proce�sija bija pavirzījusies jau labu gabalu uz priek�u. Jūtot, ka kavējas, viņa steidzās atvadīties, jo izskatījās, ka negribēja nokavēt no �īm bē�rēm nevienu minūti.

"Rokā ir!" iekliedzās Jancis.

Tantuks aiz izbīļa palēcās un skrie�us metās prom, ik pa brīdim atskatīdamās uz dīvaino trijotni. Da�s labs no bēru procesijas pār�meto�i uz viņiem paskatījās.

"Kas tev ir? Ko tu kliedz?" Izabella dusmīgi �ukstēja Jancim.

"Rokā ir! Es sapratu! Beidzot es sapratu!"

"Ko tu saprati?"

Jancis bēra vārdus tādā ātrumā, ka bija grūti saprast teikto, tomēr beidzot draugiem izdevās to uztvert.

"Katru rudeni, kad mēs braucam sēņot, ome man stāsta vienu un to pa�u, vienu un to pa�u. Nu, tu zini, mani vecāki ir kaislīgi sēņotāji un man vienmēr jābrauc viņiem līdzi. Visi tie gumijnieki, grozi un na�i�"

"Janci, ko tu gribi mums pateikt?" Izabella kļuva nepacietīga.

"Nu, es ta�u jums stāstu. Visu laiku ome atkārto vienu un to pa�u, vienu un to pa�u. Jau gadu gadiem. Es to no galvas jau zinu! Kā es varēju aizmirst? Skaidrāks par skaidru!"

"Kas tev ir skaidrs? Ko tu gribi mums pateikt?" Roberts pievie�nojās Izabellai.

"Nu, es ta�u jums visu laiku stāstu. Kā mēs to nesapratām? De�gungalā! Es ta�u to zinu!"

"Varbūt beidzot pateiksi ari mums, ko tie�i tu zini?" Roberts uz�deva konkrētu jautājumu.

"Klausieties, kā jūs nesaprotat, vienmēr, kad es eju me�ā, ome saka � kad atradīsi sēni, parunā ar viņu, cik ļoti priecīgs esi, ka esi viņu atradis, ka viņa nāks uz tavu grozu, jo sēnes ir saistītas cita ar citu. Viņām ir saprāts, viņas spēj sazināties savā starpā. Viņām trūkst tikai vienas hromosomas, lai aizskrietu. Starp augu un cilvēku � gandrīz dzīvnieks! Tās ir sēnes! Sēnes! Jūs saprotat? Sē-nes!"

Nez kāpēc �oreiz dvīņi uzreiz noticēja Jānim. Viņi bija pilnīgi pār�liecināti, ka draugam ir taisnība. Klusējot visi trīs brāzās uz Babes namu un tur izstāstīja visu, pilnīgi visu Babei. Pat to, ka Jancis nebija iedzēris pienu, dēļ kā viņi nokļuva līdz Sapnī�a pareģojumam un Jan�a atklāsmei.

Noklausījusies bērnus, Babe neteica ne vārda. Viņa pagriezās, pie�gāja pie pakaramā, uzlika uz aubes cepuri, paņēma lietussargu sau�lainā ziemas dienā un klusēdama aizgāja. Bērni izbrīnā vērās cits citā. Vienīgais, kā viņi varēja izskaidrot �o dīvaino rīcību, bija apmulsums. Vai tie�ām viņiem izdevies apmulsināt Babi? Un kas tagad notiks? Viņiem nebija ne jausmas. Atlika tikai gaidīt. Jancis ierausās lielajā atpūtas krēslā, pievilka ceļgalus pie zoda, apķēra tos ar plaukstām un vēroja draugus. Izabella staigāja. Nē, precīzāk, nēsājās no viena is�tabas stūra uz otru, kaut ko saspringti domādama. Roberts paziņoja, ka viņam gribas ēst, un dusmīgi virināja pieliekamā durvis. Nokodis pārāk lielu kumosu no desmaizes, Roberts aizrijās. Izabella sita viņam pa muguru, un tad tas notika. Sāka visi reizē. Katrs zugū sāka sprak��ķēt, parādījās Salamandras un Undīne. Tie signalizēja, kā vien prata. Sita bungas un pūta taures, un tas vēl nebija viss. Kokos, māju jumtos, pie stabiem, izrādās, bija paslēpti skaļruņi, un tajos mājoja zemākie dabas gari. Tagad tie cēla trauksmi dārdinādami un taurēdami. Viņi radīja �au�alīgu troksni, pievērsdami uzmanību un steigdamies ziņot:

"Visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!

Visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!

Trauksme, trauksme numur viens!

Trauksme, trauksme numur viens!

Visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!

Nekavejoties, visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!

Nekavējoties!"

Bērni pieskrēja pie loga. Ielās bija sākusies panika. Ļaudis trau�cās �urpu turpu, nesamanīdami, kur skriet, līdz visi Virszemes ļau�dis sāka virzīties uz izeju.

"Kāds tur pa�laik jūklis! Viņi ta�u samīs cits citu!" Izabella rai�zējās.

*

Te durvīs parādījās Babe, nosviedusi nekam nederīgo cepuri un tik�pat lieko lietussargu, viņa aicināja bērnus, paplētu�i savu villaini kā spārnus.

"Nāciet un pieķerieties pie manis cie�i. Es teicu � cie�i!"

Viņa apskāva bērnus, un tajā pa�ā brīdī Jancis sajuta, ka kājas atraujas no zemes. Babes tvēriens bija stingrs, un Jāņa deguns tika cie�i iespiests kaut kur Babes sānā, tamdēļ viņ� neko neredzēja, tikai juta spēcīgu atsitienu pret zemi. Atbrīvojies no apskāviena, konsta�tēja, ka atrodas noslēpumainajā namā, kura ieeju rotāja divas milzonīgu, krēpjainu vilku akmens skulptūras. Atsvabinājusi bērnus no stingrā tvēriena, Babe stūma viņus uz priek�u milzīgā telpā, kuru ap�gaismoja tikai virsgaismas, kas bagātīgi plūda iek�ā pa jumtā iz�būvēto stikla kupolu. Telpas centrā atradās milzīgais, caurspīdīgais kvarcs. Tagad, saules apmirdzēts, tas laistījās un mirgoja, sūtīdams simtiem saules staru uz visām pusēm. Viņ� gan uzņēma sevī saules gaismu, gan to atstaroja, izgaismodams telpas vistum�ākos un tālā�kos kaktus. Gar sienām izbūvētās velvēs rindojās milzīgi akmens soli. Grīda bija klāta akmens flīzēm.

"Auksts!" Jānis nodrebinājās un jautājo�i uzlūkoja Babi. Vecā Viedā klusēja. �aloja tikai ūdens strautā, kur�, no pazemes dzīlēm iznācis virszemē, apmeta loku ap milzu kristālu un atkal nozuda pagrīdē. Ūdensstraume, kas, bezbēdīgi skalinādamās un �ļakstīdamās, trau�cās cauri telpai, novilka stingru robe�u starp ienācējiem, milzu kris�tālu un majestātiskajiem akmens sēdekļiem telpas dziļumā.

"Burvju Tiesa," zobiem klabot, teica Roberts. Izabella skaļi ievilka elpu.

"Esiet mierīgi!" Babes balsī nebija ne vismazākā satraukuma. "Jums tikai jāizstāsta stāsts, ko stāstījāt man."

"Kam?" Jānis jautāja drebo�ā balsī � arī viņam briesmīgi sala. Auksta �ķita pat saules gaisma, kas rotaļājās akmens �ķautnēs.

"Viedo Padomei," sacīja Babe un saņēma zēnu cie�i aiz pleca.

Tur jau viņi nāca � gudrākie no gudrākajiem. Viedākie no viedākajiem. Krīvu knvi un viņu tie�ie pēcte�i. Jānis mulsdams ziņkā�rīgi aplūkoja ienācējus. Arī viņi tvēra katru bērnu skatienu. Sen Viedie nebija redzēju�i nevienu no Virszemes. Daudz ūdeņu aiztecējis kop� laika, kad pa�i Virszemi apmeklēju�i. Kā �o telpu divās daļās dalīja straujais, burbuļojo�ais strauts, tā kāda spēcīga straume bija sadalī�jusi un atstājusi katru savā krastā senos krīvu krīvus un viņu tautu. Kamēr Viedie pārskatīja un krāja senās zintis, ļaudis traucās pa visu pasauli, meklēdami atbildes uz jautājumiem, ko nevarēja atrast savās mājās. Gudrie vīri sasēdās akmens solos un aicināja, lai Jānis vēlreiz izstāsta savu stāstu par Tum�o enerģiju un sēnēm:

"Stāvot te, kur ūdens, dzīvības pirmavots, un akmens, kura dzīve, tāpat kā Saulei, ilgst mū�ību, apsoli stāstīt patiesību un tikai patiesību."

"Vieglāk par vieglu!" Izabellai izspruka, bet, Babes iedunkāta, mei�tene apklusa. Viedie vīri iecietīgi pasmaidīja un laipni pamāja, aicinot

Jāni runāt. Jancis izmisis paraudzījās Babē. Vai tie�ām viņam tagad ir jārunā? Balss ķērās, un vārdi metās. Viņ� runāja tik klusi, it kā mēģi�nātu ko teikt no visbiezākās segapak�as.

"Es neizdzēru pienu," viņ� dvesa, sekli elpojot. Viedie vīri paliecās uz priek�u, sasprindzinādami dzirdi. "Un tad es redzēju� redzēju�" Jānis turpināja arvien klusāk un neskaidrāk. To, ko viņ� �ukstēja, ne�varēja lāgā saklausīt pat Babe un dvīņi, kas stāvēja Jānim cie�i līdzās. Otrā strauta pusē sākās neizprotama murdoņa un dūkoņa. Milzu kristāla dzidrais mirdzums un ūdens draudzīgā burbuļo�ana it kā liecināja � zēns runā patiesību, bet dzirdēt gan nevarēja ne nieka.

"Runā skaļāk!" Babe skubināja Janci. Jānim tas neizdevās, vārdi nāca kaut kur no rīkles un, tiku�i pāri lūpām, turpat arī izdzisa.

"Trakāk par traku!" Izabella �ukstēja, jūtot, ka spriedze telpā sāk pieaugt. Viņa nolēma draugam palīdzēt un sāka savu stāstu skaļā un dro�ā balsī.

"Mēs kopā ar Jāni devāmies pie sapņu tulka izstāstīt viņa nakts redzējumu, tāpēc es jums varu pastāstīt, kā tas notika."

No otras strauta puses atskanēja piekrīto�a un apmierināta krek�ķinā�ana. Izabellai valoda ritēja raiti. Uz stāsta nobeigumu arī Jānis atguvās un ne tikai piekrīto�i māja ar galvu, bet arī iesprauda pa kā�dam pusteikumam.

"Tad Jānim ienāca prātā sēnes. Ari mēs ar Robertu visu sapratām, it kā mūs kāds no tum�as istabas butu izvedis gaismā. Tās arī ir stāsta beigas," teica Izabella un ļāva Babes rokai sevi apskaut un pavilkt zem tum�zilās villaines dro�ībā. Vecie Viedie ieskāja bārdas un kasīja pakau�us. Nē, nē. Viņi neap�aubīja bērnu stāstīto, tie�i pretēji � viņi gribēja Jānim izteikt pateicību un pa�laik nevarēja iz�ķirties, kādu apbalvojumu lai pie�ķir Virszemes zēnam. Kādu burvju spēju, teleportē�anos vai gai�redzību.

Tā kā akmens soli bija pārāk auksti un sēdē�ana tajos nebija pā�rāk ērta, krīvu krīvi vienojās neparasti ātri. Viņi izlēma, ka parastam mazam Virszemes zēnam vislielākā balva būs vieso�anās Ziemeļu tornī. Viņi teica, ka Jānis turp var doties tūliņ pat un Babe ar dvīņiem var viņu pavadīt līdz durvīm. Viedie piecēlās promie�anai. Arī Babe pagriezās uz promie�anu.

"Uz kurieni Jānim jāiet?" Roberts jautāja Babei.

"Uz Ziemeļu torni," Babe steidzīgi atteica un mudināja bērnus iet laukā pa durvīm.

"Vai man tie�ām turp jāiet?" Jānim �ī balva nelikās neko vērta. Viņ� mierīgi bez tās varēja iztikt.

"Jāiet, jāiet!" Babe skubināja bērnus, stumdama tos sev pa priek�u.

"Mēs varēsim Jānim iet līdzi?" jautāja Izabella.

"Nē. Jānis turp dosies viens," paskaidroja vecā Viedā.

"Vai tur kāds būs tai tornī?" Jānis iztrūcies jautāja.

"Tas nu gan ir atkarīgs tikai no tevis," vecā Viedā bija strupa savā atbildē.

"Kā tā?" Trīs draugi izbrīnīju�ies raudzījās Babē. Viņa nepaspēja atbildēt, jo nu jau viņi bija nokļuvu�i pie kādām durvīm, pa kurām tikai Jānis drīkstēja ieiet. Viņam vēl arvien sala, un nu jau arī trīcēja visi locekļi. Visdrīzāk, tas vairs nebija no aukstuma. Trauksme lika dauzīties sirdij, un galvā dunēja un �alca vesels domu okeāns.

Man ir tik �ausmīgi slikti, Jānis domāja, bet, pirms viņ� paspēja to pateikt skaļi, Babe bija atvērusi durvis un viņu iebīdījusi tornī.

Zēns palika stāvam turpat pie durvīm. Telpa bija astoņstūraina. Gaisma ieplūda caur �auriem, gotiskiem logiem. Arī �eit bija auksta akmens flī�u grīda, bet griesti izgaisa kaut kur augstu, augstu tumsā.

Akmens galds un akmens sols. Zoss spalva, tintnīca un atvērta grāmata. Pie galda sēdēja kāds vīrs. Sirmi, taisni mati pāri pleciem. Gludo, augsto pieri apspīdēja vēsa, balta gaisma. Viņ� bija sagumis akmens solā, tāpat kā Jānis pret durvju aili. Dīvainā kārtā Jānis juta � vīram ir tikpat slikti kā viņam. Jānis juta, viņus vieno kopigas sāpes un bailes. Viņu pārņēma dusmas. "Tad no tevis manī ir visas �īs nebū��anas!" viņ� teica un ar katru savu ķermeņa daļu sajuta, cik ļoti sve��iniekam sāp, cik ļoti to krata drebuļi un dauzās sirds. Zēnu pārņēma līdzjūtība un vēl kāda dīvaina sajūta. Vai viņi būtu radinieki?� Viedo Padome Jānim nebija pie�ķīrusi nekādas burvju spējas, tamdēļ viņ� darīja vienīgo, ko varēja, � viņ� no visas sirds apkampa un mieri�nāja sve�inieku.

Sve�inieks pacēla galvu un ieskatījās Jānim acīs. Sāpes un sprie�dze atkāpās, un sve�inieks, skatīdamies zēnam acīs, sacīja: "Līdz �im tev neveicās, jo tu baidījies no neveiksmēm, tu baidījies uzņemties atbildību par savu rīcību, ta�u pamēģini ļaut notikumiem notikt. Visu, ko iemācies, izmanto dzīvē! Atceries, veiksme nozīmē uzticēties sev. Lai ko tu arī darītu, tu esi brīvs no citu cilvēku ierobe�ojumiem un viedokļiem. Ir tikai viens cilvēks, kuram tu nedrīksti likt vilties, un tas esi tu pats. Izspēlē savu dzīves spēli tā, lai vari lepoties pats ar sevi. Necenties izpatikt citiem � patīc pats sev! Ir svarīgs ne jau re�zultāts, par ko tu kļūsi vai ko sasniegsi, bet svarīgas ir tavas sajūtas un dzīves gar�a, darot lietas, kas tev patīk. Darot tās no visas sirds. Atceries, tevī mājo dzirksts no visus cilvēkus vienojo�ās saules. Tu esi bezgala vērtīgs, kā jebkur� no miljoniem saules staru un kā pati saule."

Kad zēns iznāca no Ziemeļu torņa, Babe ar draugiem viņu gaidīja �aurajā priek�telpā.

"Nu, tu kādu tur satiki?" Babe, ziņkāri valdīdama, jautāja.

"Jā," Jānis teica, un viņam �ķita, ka �odien ir gai�a, gai�a diena.

"Skaidrāks par skaidru, Jāni! Tu patiesi esi īpa�s zēns!" Izabella iesaucās.

"Kāpēc tu tā domā?" Jānis smaidīdams vaicāja.

"Tāpēc, ka lielākoties cilvēki, ieejot Ziemeļu tornī, nevienu nesa�tiek un, kādi iegāju�i, tādi arī iznāk."

"Bet tu satiki?" Roberts pārvaicāja.

"Jā!" Jānis, vēl arvien smaidīdams, atbildēja.

"Un tu zini, kas tas bija?" Babe, neticīgi raudzīdamās pui�elī, vaicāja.

"Domāju, ka jā!" Jānis gatavojās lielajam atklājumam, bet Izabella pasteidzās pirmā.

"Mēs arī zinām! Babe mums pateica! Ja kādam palaimējas, viņ� tur satiek pats sevi un uzzina, kā viņam ir jādzīvo."

"Pēc �īs tik�anās dzīvē notiek lielas pārmaiņas, vai ne, Babe?" Roberts vērsās pie vecās Viedās.

"Jā, bērni, pārmaiņu laiks ir sācies!" Babe teica. Viņa atkal saaici�nāja visus zem savas villaines, apkampa, un jau pēc pāris mirkļiem viņi glu�i no zila gaisa uzradās Me�vidu virtuvē.

Zemzemē Jāņa paziņojums, ka Tum�ā enerģija sev mājvietu ir radusi sēnēs, un tam sekojo�ie notikumi radīja pamatīgu satricinājumu. Gadu simteņiem ilgi sirmie Viedie bija dzīvoju�i ar pārliecību, ka viņi visu kontrolē. Tagad, saskaroties ar nepatīkamo faktu, viņi rea�ģēja diezgan savādi. Tie, kuru uzdevums bija savākt un sargāt senās gudrības, atteicās pamest savus sargposteņus. Viņi bija jau tik tālu prom no ikdienas dzīves, viņu gars mājoja tik augstās sfērās, ka viņi pat nespēja izprast, kas īsti notiek, un atkārtoja tikai vienu:

"Mūsu uzdevums, lai notiek kas notikdams ar Zemi, ir saglabāt cilvēka sēklu un civilizācijas pamatus, lai atkal kaut reizi no neredza�mās pasaules rastos redzamā."

Viedo Padomē viedokļi dalījās. Daļa savā augstprātībā nespēja pieņemt faktu, ka kaut kāds Virszemes iemītnieks, vēl tīrais pui�elis, bija atminējis mīklu, ap kuru viņi stundām, dienām bija lauzīju�i galvu. Otra daļa bija gatavi pieņemt Jāņa paziņojumu kā patiesību, jo to apstiprināja miru�o pārbaudes, ta�u �o Viedo vidū notika ne�beidzami strīdi par to, kādu metodi labāk izmantot un, galvenais, kāpēc.

Pārguru�i no jautājumu uzdo�anas, Viedie nolēma nogaidīt, jo, iespējams, nenotiks nekas un dīvainās pūpē�veidīgās sēnes nozudīs, tāpat kā uzradu�ās.

Bet tauta dumpojās. Tā nebija gatava gaidīt un pieprasīja tūlītēju rīcību. Viedo Padome izsūtīja pārstāvjus skaidrot radu�os apstākļus un dot solījumus, kuriem neviens neticēja. Tas viss radīja milzīgu, spē�cīgu spriedzi un elektrizēja debesis virs Zemzemes, līdz atmosfēra nolēma pati attīrīties. Sākās milzīgi pērkona negaisi ar vareniem grā�vieniem un iespaidigiem zibeņiem kā pirms pasaules ra�anās, bet varbūt bojāejas�

Zemzemes ļaudis, celdami galvas pret debesīm, uzrunāja savus senos dievus:

"Ko, Pērkoni, tu domāji, Uz akmeņa stāvēdams? Vai domāji pekles tumsu Vai � zemīti saskaldīt?"

Dodamies savās Zemzemes gaitās, draugi ik pa brīdim satika Artūru ar viņa pavadoņiem. Starp viņiem visnekaitīgākais �ķita Toms, un ikviens varēja apliecināt, ka Toms ir ļoti, ļoti glīts. Visiem, kas gribēja būt godīgi, vajadzēja to apstiprināt. Otrs tik skaists zēns visā Zemzemē nebija redzēts. Meitenes bariem spietoja ap Tomu, cerot uz draudzību, bet Tomam patika tikai viņ� pats. Bija smieklīgi un arī jocīgi vērot, kā viņ� meklēja savu atspulgu ne tikai spoguļos un logu stiklos, bet jebkurā gludā un atspoguļojo�ā virsmā. Tamdēļ pirmajā mirklī dī�vaina varēja �ķist �ī draudzība starp Tomu un Artūru, kur� nekāds skaistulis nebija. Ta�u, bie�āk satiekot un vērojot, Jancis nonāca pie slēdziena, ka nekā pārdabiska �ajā savienībā nav. Artūru absolūti netraucēja Toma tīksminā�anās pa�am ap sevi, un viņ� bie�i vien tad, kad glītais zēns arī mēģināja pateikt kādu dzēlību vai zobgalību, draugu apklusināja, sakot: 'Tom, sēdi un dari to, ko tu vislabāk proti, � esi skaists!" � tā skaidri norādot, kuram �ajās savienībā pieder spēks un vara.

Kādā svētdienas rītā, atgriezu�ies no Zemzemes, viņi turpināja apspriest Toma paradumu ik pa brīdim laist roku caur matiem un atmest tos ar elegantu galvas atvēzienu, lai atkal pēc mirkļa ļautu matiem noslīdēt pār vienu aci. Robertam lieliski padevās Toma izda�rību attēlo�ana, un Jānis ar Izabellu no smiekliem palika glu�i bez elpas. Atguvies Jānis jautāja:

"Kā jūs domājat, viņam patīk kāda meitene? Nu, vismaz Laura vai Agnese, ar kurām visu laiku turas kopā."

"Tu ko!? Protams, nē! Nevienai meitenei neizdotos viņu iemīlināt sevī!"

"Kāpēc tad ne?" Izabella pēk�ņi sajutās aizvainota visu meiteņu vietā.

"Nu, glu�i vienkār�i, mā�elīt, tāda vēl nav piedzimusi. Tik neap�rakstāmi skaista," zirgojās Roberts, "ja nu vienīgi kāda laumiņa spētu viņu aizvilt, bet ne jau nu Agnese vai Laura! Un ne jau nu tu, Izabella!"

"Nē, Robert! Skaista neder! Uz skaistu viņ� kļūtu greizsirdīgs!" prātīgi sprieda Jānis. "Ticamāk viņam patiktu tāda, kura jūsmotu par viņa skaistumu!"

"Tas jau tagad notiek! Jūs visas apbrīnojat Toma skaistumu, vai ne, Izabella?"

Izabella raudzījās laukā pa logu, viņa nedzirdēja vai arī negribēja dzirdēt Roberta sacīto.

"Iesim paspēlēt kādu datorspēli vai paskatīties televizoru! Paliek garlaicīgi!" Viņa no�āvājās.

Aizrāvu�ies spēlē, zēni nemaz nemanīja, ka vienubrīd Iza izslīd no istabas. Pēc laiciņa viņa atgriezās un paraustīja Jāni aiz piedurknes.

"Nāc!"

Zēns izbrīnījies sekoja. Viņi iegāja Babes istabā.

"Te ta�u nedrīkst ienākt!" Jancis uztraucies �ukstēja.

"Mēs ātri! Tikai paņemsim da�as lietas," Izabella tāpat �ukstus atbildēja. "Nocel to smago kasti no aug�ējā plaukta! Nevari? Celsim pa abiem! Hū! Tā!"

Izabella atvēra kasti, tās virspusē gulēja grāmata. Meitene to at�vēra un uz labu laimi sāka vilkt ar pirkstu pa grāmatas lapu.

"Skaidrs!" viņa izsaucās un sāka rakņāties pa kasti, ik pa brīdim iesaucoties: "Ir!" � "Atradu!" � "Tas nav īsti tas, bet derēs!" Drīz vien viņa bija pārkrāmējusi visu kasti, un izskatījās, ka kaut ko neiz�dodas atrast.

"Kaut kas ir pazudis?" Jānis �ukstēja.

"Jā, var�u acis!" norūpējusies atbildēja Izabella un izbīlī sastinga.

"Jancīt, mīļo, tu ta�u nevienam neteiksi! Es, es tikai pamēģinā�u! Ko? Es varu paskatīties arī citu recepti, man nemaz nevajag tās acis."

Jancis nosolījās klusēt un palīdzēja kasti uzcelt uz skapjaug�as. Viņiem izdevās, neviena nepamanītiem, atstāt telpu. Izabella ar visu dārgo kravu nozuda savā istabā. Jānis ieslīdēja pie Roberta, kur�, aiz�rāvies ar datorspēli, nebija pievērsis uzmanību ne viņa aizie�anai, ne atnāk�anai.

Par �o sīko starpgadījumu viņi ar Izabellu nerunāja. Brī�iem Jānis iedomājās, ko gan Iza darīja ar tām pudelītēm un kastītēm. Vai viņa tās aiznesa atpakaļ un ielika kastē? Vienreiz atcerējies, pat atkal gri�bēja piedāvāt savu palīdzību, bet, lai cik zīmīgi un sazvērnieciski viņ� uz Izu skatījās, viņa izlikās mājienus nesaprotam. Ja negrib, lai ne�stāsta � liela mui�a! Varbūt no tā, ko draudzene gribēja mēģināt, nekas nesanāca.

Ziemas saulgrie�i tuvojās ar joni. Visapkārt valdīja pacilāta rosība, īpa�i jau Me�vidos, kur gatavojās uzņemt viesus. Sēta tika tīrīta un berzta, pu�ķota un greznota. Jau vairākas nedēļas iepriek� tika kūpi�nāta gaļa un taisītas desas. Dienu pirms svētkiem arī Jānis tika pa�laists uz Me�vidiem, lai varētu palīdzēt un piedalīties pīrāgu un piparkūku cep�anā.

"Vēl divas rokas būtu ļoti izpalīdzīgas!" teica dvīņu mamma Jāņa vecākiem.

Tie palaida zēnu, pa�i soloties ierasties tie�i Ziemassvētku vakarā. Kad palīgi ieradās Me�vidos, piparkūkas un pīrāgi jau rāmi gulēja bļodās un viņus gaidīja. Bet uz galda bija sakrauta baltā un brūnā �okolāde, stikla burkas ar �āvētiem augļiem, marcipāns, da�ādas sēkliņas, rieksti un gar�vielas.

"Urā! Mēs taisīsim konfektes!" iekliedzās Roberts.

"Rokas, rokas! Mazgājiet rokas!" skubināja dvīņu mamma.

Pēc roku mazgā�anas, matu savāk�anas un priek�autu apsie�anas dvīņu mamma iedeva da�as receptes, ta�u ļāva lielā mērā izmantot arī savu fantāziju. Visus darbus pārraudzīt uzdeva Rasai.

"Mūs nevajag ne uzraudzīt, ne vadīt!" Izabellai �odien bija ka��ķīga oma.

Viņa pūtās un niķojās, līdz pārvācās viena pati pie loga palodzes un, muguru pagriezusi, kaut ko meistaroja. Nevienam neļāva nākt tuvumā un skatīties. Zēni gan ieklausījās Rasas padomos, kā var iegūt glazūras, kā pagatavot masu. Rezultāts bija lielisks. Protams, visu viņi arī pa�i bija nobaudīju�i. Tāpēc Jānis zināja, ka visgar�īgākās ir �īs � krāsainās trifeles.

Tās pagatavot nemaz nebija sare�ģīti, recepte pati iegūlās atmiņā. 250 g kausētas �okolādes, kuru kārojās apēst tāpat, sajauca kopā ar 25 g sviesta, tad pie�āva vienu ēdamkaroti no lielās, vēderainās pu�deles, no kuras smar�oja pēc kazeņu sīrupa. To visu iemaisīja uzkar�sētā saldajā krējumā. Gara likās tā pusotra stunda, kad masai bija jāsastingst, stāvot ledusskapī. Pēc tam varēja ļauties fantāzijai un vei�dot no tās da�ādu formu konfektes, kuras apviļāja krāsainos grau�diņos un sēkliņās.

Saēdu�ies saldumus, visi bija kļuvu�i gau�ām miermīlīgi. Tāpēc Rasa pat nesadusmojās, aplūkojot Izabellas pavir�i sakleperētos �oko�lādes gabaliņus.

"Ja nebija laba oma, varēji jau arī netaisīt. Tikai sabojāji materiālu."

"Man ir vēl viena konfekte, bet tā ir mana!" Izabella parādīja lie�lāku konfekti, glītu, apaļu, pārklātu ar brīni�ķīgi rozā glazūru. Tā aici�nāt aicināja � esmu gar�īga, apēd mani, apēd!

"Meitiņ, kāpēc nepagatavoji tādas vairākas? Brīni�ķīga krāsa tev ir iznākusi!" ienākusi virtuvē, brīnījās arī dvīņu mamma.

"Tā ir mana!" Sargādama konfekti, Izabella aizskrēja uz savu istabu.

"Kāda mu�a viņai �odien iekodusi?" Roberts brīnījās.

Nākamās dienas vakarā sāka nākt viesi. Kur te satilpa tik daudz ļau�u? Kā pārpildītā dzelzceļa stacijā! Tie pulcējās bariņos un pārvietojās, veidojot burzmu, no kuras sprēgāt sprēgāja jautrība. Dziļdomīgas sarunas mijās ar draudzīgu ķircinā�anu un priekpilniem izsaucie�niem, kad satikās ilgi neredzēju�ies radi un draugi. Jānis atpazina gan savus kaimiņus, gan skolas biedrus tepat no ciema, gan ļaudis, ko bija redzējis Zemzemē, gan nekad un nekur neredzētus dīvaiņus.

Kas tad tas?! Ari mū�vecie ienaidnieki � Artūrs un viņa kompānija slaistījās pagalmā.

"Skaties, skaties, Robert! Tu viņus redzi?" Jānis izbrīnīts uzrunāja draugu.

"Tur neko nevar darīt! Mamma viņus katru gadu ielūdz, jo Artūra tēva māsīca ir precējusies ar mammas tēvamāsas vīra māsīcas dēlu."

"Tad viņ� jums sanāk tāds kā rada?"

"Jā, jā, baltās ķēves septītajā augumā."

"Kas, kas?"

"Nekas, tas tikai tāds teiciens. Es ceru, viņ� �odien turēs muti, citādi�"

Izskatījās, ka arī Izabella bija �etrotni pamanījusi un sparīgā gaitā devās pie viņiem. �ķiet, Iza jau pa�ā vakara sākumā gribēja viņus nolikt pie vietas.

"Nu, ja viņa ir tikpat ka�ķīga kā vakar, tad spalvas putēs! Skrie�nam, ja Izabellai vajadzēs palīdzību, mēs tur būsim!" priecīgs par gai�dāmo saķer�anos, iesaucās Roberts.

Skriedams aiz drauga, Jānis sajuta spriedzi. Viņ� cerēja, ka līdz kau�tiņam nenonāks. Gan jau viņiem to neļaus kāds pieaugu�ais. Artūra kompāniju zēni sasniedza reizē ar Izabellu, ta�u viņa nesamazināja ātrumu un devās tie�i pie Toma.

"Tom, priecājos, ka tāds skaistums ir apciemojis mūsu sētu. Es tev gribu svētkos kaut ko dāvināt! Visskaistākajam zēnam Zemzemē un Virszemē visskaistāko konfekti, kāda vien ir atrodama!" Un Iza�bella ielika pārsteigtā Toma rokās vakar pagatavoto rozā konfekti.

Tad pagriezās un tikpat noteiktā, straujā gaitā devās uz māju. Roberts ar Jāni atkal teciņus metās viņai pakaļ.

"Tu esi traka palikusi, vai?" sauca Jānis.

"Klausies, viņai jumts aizbraucis! Tāds skaistums apciemojis mūsu sētu� Es tūlīt izvem�os!" Roberts bāza pirkstus mutē, tēlojot vem�anu.

"Ak, liecieties ta�u mierā! Liela mui�a, uzdāvināju cilvēkam kon�fekti. Es vienkār�i biju laipna, kā tas pienākas mājas saimniecei. Vai tad mamma vienmēr neaizrāda, ka pret viesiem jāizturas viesmīlīgi?" Izabella iegāja mājā, aizcērtot aiz sevis durvis.

Zēni apmulsu�i raudzījās viens uz otru, tad uz sētsvidu stāvo�o Tomu, kur� ar svētlaimīgu izteiksmi sejā beidza ēst konfekti. Dvīņu vecāki iznāca sētsvidū un aicināja visus nākt telpās un sēsties pie galdiem. Tie bija saklāti gan klētī, gan pirtī, gan dzīvojamajā istabā, gan lielajā, lauksaimniecības tehnikai celtajā �ķūnī, kas bija atbrīvots no ma�īnām, dodot vietu arī dejo�anai un rotaļās ie�anai.

"Es domāju, ka tava māsa ir saprātīgāka par citām meitenēm," ejot garām, novilka Artūrs.

"Tu, tu�" Roberts �ņāca.

Jānis steig�us vilka aizkaitināto draugu prom.

"Kur ir tā muļķa zoss? Tādu izgā�anos!" Roberts bija patiesi nikns.

Jancis neatlaidīgi virzīja draugu pie svētku galdiem, jo cerēja, ka ē�ana novērsīs domas. Nu Jānis beidzot saprata, ko nozīmē vārds "dzīres" � galdi vai lūza no ēdamā un dzeramā. Jau pa�i Me�vidu ļaudis bija sarūpēju�i bagātīgu cienastu, arī katrs viesis bija uzska�tījis par pienākumu kaut ko atnest. Tāpēc ēdamā netrūka. Na�u un dak�iņu �ķinda, saviesīgas sarunas un sātīgais ēdiens tie�ām nomie�rināja satrauktos prātus. Arī Izabella nerādījās tuvumā. Vien pāris rei�u viņi redzēja meiteni nozibam virtuves durvīs.

Kārtīgi saēdu�ies, ļaudis gribēja izkustēties, tāpēc gan baros, gan divatā, gan pa vienam sāka lasīties kopā lielajā, jaunajā �ķūni, lai uz�rautu kādu danci senlatvie�u garā. Kāda kundze grozījās starp ap�kārtējiem, visus izrīkodama, un lauku kapelas vijolnieks izmēģināja savu vijoli, kura �ēli iekaucās, satracinot visus trīs sētas suņus. Jancim un Robertam pilnīgi noteikti nebija nekādu plānu attiecībā uz dejo��anu, bet, tā kā pie galdiem bija paliku�i tikai pāris ve�i, kuri pārsprieda politiku un, izrādās, bija īstie zinātāji, kā pārvaldīt valsti, arī zēni lē�nām sāka virzīties uz �ķūņa pusi. Tur aktīvajai kundzītei bija izdevies saorganizēt pirmos drosmīgos dejotājus.

"Ahā! Redz, kur Izabella! Nu viņa mums neizspruks!" kareivīgi iesaucās Roberts. Ta�u, izrādās, viņi nebija vienīgie, kas meiteni mek�lēja. Toms stāvēja Izabellai pretī un lūdza viņu uz deju. No pārstei�guma zēniem atkārās �oklis. Viņi paskatījās viens uz otru.

"Tu redzi to pa�u, ko es?"

"Pilnīgi!" Jānis izbrīnā �ukstēja.

Izabella uzmeta uzvaro�u skatienu pui�iem un aizgāja dejot. Bet ar to jau nekas nebeidzās, viss tikai sākās. Lai kur Izabella tajā vakarā gāja, Toms tecēja viņai pakaļ kā noklīdis stirnēns, kur� beidzot atradis savu mammu. Vēl vairāk, viņ� nepārtraukti teica Izai visai dīvainas lietas:

"Izabella, tavi mati ir kā zelta pavedieni. Tu ej tik cēli, kā gulbis peld ezerā."

"Ko tu tur muldi?" Artūrs vairs nevarēja izturēt. Viņ� bija ļoti dusmīgs. Un tas vēl skaitās draugs! Kāpēc tie�i Izabella?

"Ko es muldu?" Uz mirkli likās, ka Toms atgūsies, bet nekā, acis atkal ieguva stirnas bērna maigo skatienu, kad lūpas runāja savu:

"Skaistāka par Veneru un Afrodīti, skaistāka par kara dievieti Diānu un Zeva sievu Hēru, Izabella, mana daiļā Izabella!"

'Tu kādreiz esi dzirdējusi Tomu tā runājam?" Agnese jautāja Laurai.

"Nē, es pat nezināju, ka viņ� zina tādus vārdus � Venera, Afrodīte. Jocīgi."

Bet Toms sāka atkal: "Izabella, mana daiļā Izabella!"

Apkārt stāvo�ie sāka skatīties un sa�ukstēties. Izabella nosarka un metās skriet uz māju, Toms steidzās viņai pakaļ, saukdams: "Izabella, manas dzīves mīla!"

Artūrs pagriezās pret Jāni: "Un es vēl domāju, ka viņai patīc tu!"

"Es? Kāpēc tad es? Mēs esam tikai draugi," Jancis protestēja.

"Tie�ām, Janci, kāpēc tu nevarēji Izabellai iepatikties?" Roberts sapīka.

"Viņi abi mūs ir piemānīju�i! Kur� to varēja iedomāties?" sarunā iesaistījās Laura.

"Mēs neko nemanījām!" teica Agnese.

"Tas ir kaut kā dīvaini!"

"Pilnīgi neticami!"

Viņas turpināja savā starpā sa�ukstēties.

"Tagad par to runās visa Virszeme un Zemzeme! Viss, man pie�tiek! Tai lietai jādara gals." Roberts devās uz mājas pusi. Pārējie se�koja. Izabellu ar Tomu viņi atrada virtuvē. Izabella bija uzrāpusies uz galda un, ieraudzījusi nācējus, izskatījās atvieglota. Toms, nometies uz ceļiem Izas priek�ā, skaitīja pa�a sacerētu dzeju un izstieptā rokā turēja iekostu piparkūkas sirdi.

"Ņemiet savu Tomu un pazūdiet!" Roberts sagrāba puisi un grūda uz durvju pusi.

Izstūmis visus �etrus pa ārdurvīm, viņ� tās aizkrampēja, tad pie�vērsās Izabellai.

"Tagad stāsti un tikai bez pekstiņiem! Kas te notiek?"

"Man �ķiet, es bū�u mazliet pārspīlējusi."

"Ak, tikai mazliet?"

"Ja tu mani pārtrauksi, es vispār nerunā�u!" Izabella sabozās.

"Labi, stāsti ta�u beidzot!"

"Atceries, Robert, tu teici, ka Toms manī nemū�am nevarētu iemī�lēties, un tad es� Un tad es� Uztaisīju rozā konfekti. Ne jau uzreiz! Vispirms mēs ar Janci izgatavojām mīlas dzērienu."

"Ko?! Tu arī?" Pārsteigts un noskaities, Roberts pagriezās pret Janci.

"Es nē!"

"Tu man palīdzēji dabūt visas sastāvdaļas, atceries?"

"Es tikai nocēlu lejā kasti! Es nezināju!"

"Jūs abi esat� Jūs esat� Es nezinu. Jūs esat traki! Jūs saprotat, ko esat izdarīju�i?! Un kāpēc, Jāni, tu man neizstāstīji?"

"Izabella lūdza�" Jānis aprāvās.

"Ko tagad lai dara?" Iza bija tuvu asarām.

"Tev vismaz viņ� patīk?" Jānis centās paskatīties uz situāciju no labās puses.

"Nē, galīgi ne! Es tikai gribēju panākt savu. Man viņu nevajag!"

Pa to laiku apgājis apkārt mājai un ienācis pa otru ieeju, Toms atkal stāvēja virtuves durvīs.

"Izabella, tava elpa smar�o pēc ro�u ziedlapiņām! Es gribu būt tavā tuvumā, lai elpotu to pa�u gaisu, ko tu!"

"Cik skaisti! No kuras lugas tas ir?" Galvu virtuvē pabāza Rasa.

"Rasa!"

Kā glābiņu meklēdama, Izabella metās lielajai māsai ap kaklu, kamēr Roberts, Jānim piepalīdzot, ne bez pūlēm dabūja Tomu laukā no mājas. Tad viņi, viens otru pārtraukdami, stāstīja visu Rasai.

"Izabella! Tu saproti, ko esi izdarījusi? Tu esi atņēmusi cilvēkam viņa brīvo gribu! Ja kāds uzzinās, tev būs jāstājas Burvju liesas priek�ā. Tu esi pārkāpusi 27., 78. un 147. likuma pantu."

Jancis juta, viņam sāk tirpt kājas.

"Rasa, pēc tam mēs viņai sadosim, tagad Izabella ir jāglābj! Tu ta�u to vari! Nu, lūdzu! Ātrāk! Man �ķiet, ka Laurai ar Agnesi ir kā�das aizdomas!" Roberts paslepus raudzījās pa durvju �ķirbu.

"Labi, ejam uz Babes istabu! Kuru grāmatu tu ņēmi? Kādas ir sa�stāvdaļas?"

Rasa lika zēniem palikt sardzē, kamēr abas ar Izabellu būrās pa Babes istabu. Jānis stāvēja gaiteņa tum�ajā stūrī un klausījās pats sa�vos sirdspukstos. Sirds sitās kā negudra. Nevis krūtīs, bet kaklā. Acīm�redzot tā radies teiciens, ka no bailēm sirds pa muti var izlēkt. Tagad galvenais novirzīt domas, citādi nudien viņ� jau redz sevi stāvam Burvju Tiesas priek�ā.

"Ak, ko viņas tur tik ilgi peras?" Ari Roberts bija kļuvis nepacietīgs.

"Tu ta�u nedomā, ka Rasa to domāja nopietni par burvju tiesām un likuma pantiem?" Jānis iztrūcies jautāja.

"Nav ne jausmas, līdz �im visas mūsu palaidnības tepat sētā vien ir notiku�as. Tās nekad nav aizskāru�as sve�us cilvēkus, bet es ticu, ka Rasai viss izdosies! Es ļoti ticu!"

"Fūūū, beidzot, tagad tikai jātur īk�ķi, lai viss norit, kā nākas!" Izabella ar Rasu iznāca no istabas. Izabellai rokās bija divas �okolā�des konfektes.

"Esi uzmanīga un nesajauc! Kreisajā rokā tev, labajā Tomam!" brīdināja Rasa.

"Kaut nu es varētu viņu atrast labi ātri," Izabella ba�ījās, bet velti. Tikko atvēru�i ārdurvis, viņi ieraudzīja Tomu, vienu tepat ap nam�durvīm slaistāmies. Iza steidzās pie viņa.

"Tom, es arī gribu ar tevi dalīt visu, kas man pieder! �e ņem, apēdīsim konfektes, lai tās mūs vieno! Jūti, cik salda un gar�īga?"

"Mmm, jā! Tie�ām laba!" Toms aplaizīja pirkstus.

Rasa, Roberts, Jānis un Izabella nenovērsdamies lūkojās Tomā. Nekas nenotika. Sasprindzinājums tikai turpināja pieaugt, līdz Toms ar ierastu �estu izlaida roku caur matiem.

"Es �odien uzvilku �o zilo kreklu, jo tas lieliski piestāv pie manām zilajām acīm. Bija diezgan grūti atrast pareizo krekla toni, jo manām acīm ir ļoti īpa�a, reti sastopama zila nokrāsa."

Visiem izlauzās atvieglojuma pilna nopūta. Pirmo reizi viņi ar neviltotu prieku vēroja, kā Toms ļāva matiem noslidēt pār vienu aci un tad ar elegantu galvas kustību atmeta to atpakaļ.

"Skaisti!" Izabella aizgrābti no�ukstēja.

"Izabella, tu atkal sāc?" tēlotās �ausmās iesaucās Roberts.

"Aāāāh, viss atkal ir kārtībā! Pēdējā brīdī!" Rasa norādīja uz ļau�u pūlīti, kas tuvojās. Toma draudzenēm bija izdevies piesaistīt pie�augu�o uzmanību. Aizelsu�ās, viena otru pārtraukdamas, Laura un Agnese turpināja paust savas ba�as par redzēto trim sievietēm un diviem vīrie�iem.

"Tas izskatās pēc ieēdinā�anas visu ļau�u acu priek�ā! Tādu pār�dro�ību un nekaunību!" Viena no sievietēm metās pie Toma. "Manu dēliņ, kā tu jūties?"

"Brīni�ķīgi, vienkār�i brīni�ķīgi! Mammu, visi piekrīt, ka mana krekla izvēle ir pareizā. Pēdējā laikā tu esi zaudējusi manu skaisto izcel�anas mākslu. Tavs izvēlētais krekla tonis nekam nederēja, lai�kam turpmāk nāksies paļauties pa�am uz saviem spēkiem."

"Bija jau arī laiks!" dusmīgi no�ņāca viens no vīriem un pievēr�sās Agnesei un Laurai.

"Nu, jūs abas �agatas! Ko nēsājaties apkārt ar nepatiesām ziņām? Ceļat traci tur, kur tā nav!"

"Jā, bet mēs pa�as savām acīm redzējām un ausīm dzirdējām."

"Kas īsti tur virtuvē notika, Izabella? Toms tavā priek�ā stāvēja uz ceļiem, skaitīja mīlas dzeju. To redzēja visi, arī Roberts un �is te, viņu draudziņ� Jānis. Stāsti patiesību, Izabella!" viena caur otru sauca Laura un Agnese.

"Tas nevar būt! Mans skaistais Toms �ī prastā lauku skuķa priek�ā uz ceļiem?!"

Visu skatieni pievērsās Izabellai. Viņa nevarēja neko labāku iz�domāt, kā spītīgi klusēt.

"Ak, jūs runājat par to, ko redzējāt virtuvē?" māsai palīgā stei�dzās Robis. "Tie�ām, Toms bija nometies uz ceļiem, viņ� mācīja Iza�bellai, kā pareizi jāslavina skaistums, un nu mēs, bērni no laukiem, to esam lieliski apguvu�i, vai ne, Tom?"

Toma uzacis uz mirkli savilkās, viņam pūloties ko atcerēties, bet visas atmiņas bija kaut kur iz�ibēju�as. Lai nezaudētu pa�cieņu, viņ� atmeta matus un eleganti, nedaudz uz priek�u izvirzījis labo kāju, iesāka:

"Mazliet kultūras jums nenāca par ļaunu, bet pie gaumes vēl jā�piestrādā!" Viņ� norādīja uz Robja ziemas zābakiem pie uzvalka biksēm.

Pfūūū! Nospļāvās viens no vīriem un klusējot devās prom. Arī otrs atmeta ar roku un sekoja. Prom devās arī sievietes, kopā ar tām Laura un Agnese. Gājienu noslēdza Toms ar savu mammu, kura gā�dīgi kārtoja viņa apkaklīti.

"Fu, tikām cauri ar izbīli. Pēc visiem tiem stresiem man gribas ēst!" Roberts paziņoja.

"Labi, nāciet uz virtuvi, es jūs pabaro�u!" Rasa bija atmaigusi.

Izrādās, ēstgriba pēc pārdzīvojumiem tie�ām dubultojas. Viņi nesmā�dēja pat aukstus kartupeļus un kotletes ar sastingu�u tauku klātiem sautētiem kāpostjem. Tas viss nozuda viņu vēderos, kamēr Rasa vā�rīja tēju.

"Kaut ko nomierino�u, lūdzu! Varbūt kumelītes."

"Ko ēdīsiet klāt? Pīrāgus, piparkūkas, bet varbūt konfektes?"

"Nē, tikai ne konfektes!" visi trīs atsaucās.

"Kaut gan� Izabella, izstāsti, kā gatavot mīlas dzērienu! Varbūt mums ar Janci arī kādreiz varētu noderēt!" Roberts dega ziņkārē.

"Oho, vieglāk par vieglu!" Izabella bija vēlīga.

"Ņemiet piestu, tajā saberziet vienu�"

"Izabella! Tu aizmirsi, ko mēs runājām Babes istabā? Vispār jau vajadzēja ļaut tev saņemt sodu. �ēl tikai tēta un māmiņas, kuriem pēc jūsu abu piedzim�anas mati sāku�i straujāk nosirmot." Rasas pierē iegūla dusmu rieva.

"Ak, Rasa, Babes istabā nebija ne īstais laiks, ne īstā vieta pamā�cībām! Es, kad esmu uztraukta, nespēju uztvert, ko man saka." Iza�bella bija atguvusi labo omu, un viņas acis atkal meta �ķelmīgas dzirkstis.

"Bet tagad ta�u tu dzirdi! Klausies un nesaki, ka tu nedzirdēji! Kamēr neesat noliku�i eksāmenus un ieguvu�i sertifikātu, jūs nedrīk�stat burties!"

"Ja es protu, kāda starpība, ir man sertifikāts vai nav?! Tev jāat�zīst, man izdevās lieliski!"

"Tev ir talants!" Roberts apbrīnoja māsu.

"Ir vai nav talants, to mēs pa�reiz neapsprie�am. Runa ir par to, ka tu nedrīksti ne ar vārdiem, ne telepātiski veidot posto�as, maģis�kas programmas, kas kaitē cilvēka psihei un veselībai! Un vēl nodot tās ar starpniekvielu!"

"Tomam tas nemaz nekaitēja. Man �ķiet, viņ� kļuva savā ziņā pie�vilcīgāks," pretojās Izabella. "Tu ta�u nenoliegsi, ka ar sadzīves ma�ģiju, kur iesaistīti augi, dzīvnieki un dabas spēki, te nodarbojas ikviens, kam pietieko�i spilgta iztēle un spēja koncentrēties. Bet tu neuztrau�cies, tik liela burve kā tu, es vēl neesmu. Iedarboties uz energoinformatīvo lauku vēl neprotu."

"Labi, ka tā. Tik nenosvērtai būtnei kā tev tas būtu tikpat nesa�prātīgi, kā iedot uguni gadu vecam bērnam. Gan pats apdedzinā�sies, gan māju nodedzinās."

"Meitenes, nu beidziet!" Roberts mēģināja māsas apklusināt.

"Rasa, tu ta�u zini," samierino�i bilda Izabella, "ka konfektes iedar�bība ar laiku būtu beigusies, tā tas notiek ar praktiski visām pēc sa�dzīves maģijas pieburtām kaitēm. Ar laiku to spēks izsīkst un pazūd. Svarīgākais ir tas, ka viņ� nebija uzlicis aizsardzību."

"Un tu pati esi? Robis ar Janci ir?"

"Nē, kur� tad mūs te burs?"

"Redz, atradīsies kāda trakā kā tu, un cauri būs."

"He, sadzīves maģija! Cik viegli pieburt, tik viegli atburt," Iza�bella nelikās mierā.

"Ja ir tik viegli, nāko�reiz pa�i tieciet galā!"

Kad Rasa aizgāja, viņi ar visām tējas krūzēm pārvietojās uz Ro�berta istabu un turpināja apspriest �īs dienas notikumus. Izabella lika zēniem vairākkārt smalki atstāstīt, ko teica Artūrs par to, ka viņa nav tāda, kā citas meitenes.

"Kāpēc tas tevi tā interesē?" brīnījās Roberts. "Tev viņ� patīk?"

Izabella sadusmojās un meta brālim ar spilvenu. Sākās īsta spil�venu kauja ar uzvaro�iem saucieniem un apslāpētiem smiekliem. Līdz durvīs parādījās vecmāmuļa un aizdzina viņus gulēt.

Pēcsvētku rītā visi modās vēlu, ļaudis ikdienas gaitās devās nesteidzīgi, vēl arvien visos valdīja prieks par kopā bū�anu. Tikai Izabella likās no�spiesta, neviens nedzirdēja viņas smieklus, nebija nekādas stīvē�a�nās, tiep�anās ar brāli vai māsu. Viņa izvairījās no skatieniem, domāja sev vien zināmas domas un likās, tās nebija priecīgas. Vecmāmuļa pat sāka taustīt Izabellas pieri, vai nav vakar par daudz satrakojusies un �odien slima. Ta�u piere bija vēsa un Izabella veselāka par veselu.

"Meitiņ, pastāsti, kas nomāc tavu sirsniņu!" māmiņa bija norū�pējusies.

�ie vārdi galīgi saraudināja Izabellu, un viņa aizskrēja uz savu istabu.

"Lai izraudas, paliks vieglāk."

Mājnieki neizpratnē lūkojās cits citā. Slepus no pārējiem Jānis ar Robertu sekoja Izabellai. Zēni nebija nekādi labie mierinātāji, tāpēc klusēdami sēdēja uz gultas malas un raudzījās, kā Izabella raud. Asa�ras lija aumaļām.

"Kas tagad būs?" beidzot starp �ņukstiem viņai izdevās ievilkt elpu vienam īsam teikumam. Zēni saskatījās, viņi vēl aizvien neko nesaprata.

"Gredzens pazudis!"

"Tu ko?!" Roberts kā dzelts pielēca kājās un pieskrēja pie plaukta. "Vēl vakar tas te stāvēja. Varbūt nokritis?"

"Jā, jā, tam pieauga kājas, un viņ� aizgāja ieelpot svaigu gaisu. Istabā tā nav. Es esmu visu pārmeklējusi. Ko tagad lai dara? Ko lai dara? Kas tagad būs?"

"Izabella, kāpēc tu vienmēr bāz degunu lietās, kas uz tevi neat�tiecas?" Roberts �ēlojās.

"Vēl pirms pāris dienām tev tas tiri labi patika. Es neatceros, ka tu būtu iebildis."

"Tas tiesa."

Pirms pāris dienām Roberts, ar apskau�amu aizrautību, palīdzēja Izabellai izmānīt Rasu no istabas, lai no�ieptu gredzenu un parādītu to Jānim. Jancis to bija atzinīgi novērtējis. Gredzens tie�ām bija skaists, bet īpa�i Jānim patika stāsts par tā spējām sargāt un atvairīt nelaimes, ne tikai no nēsātāja, bet ari no visas dzimtas. "�is gredzens mums pieder jau paaud�u paaudzēs. Tas ir mūsu talismans," lepni bija stās�tījusi Izabella. "Viņ� ne tikai aizsargā, bet arī gādā par veiksmi un palielina burvju spējas," bija piebildis Robis.

Kaut kā viņi neatrada piemērotu bridi, lai noliktu gredzenu atpa�kaļ. Tas palika stāvam uz plaukta, līdz pazuda. Ziemassvētku vakarā Izabella bija to redzējusi, bet �orīt gredzena vairs nebija. Drūzmā, kad cilvēki bija nāku�i un gāju�i, tas bija pazudis. Vienīgais, ko vēl Iza�bella varēja piebilst, ka vakarā, ienākot savā istabiņā, viņa atradusi durvis, nedaudz pavērtas. Arī tas viņu nebija uztraucis, jo kaķi bie�i mēdz staigāt, kur pa�iem tīk. Tamdēļ durvis pusvirus nebija radī�ju�as nekādas ba�as.

Nākamajā dienā, gredzenu neatradusi, viņa vispirms visu vainu lika uz Lāsi, kura mēdza gan bez aicinājuma ienākt, gan kāpelēt pa plauktiem, �o to, sev interesējo�u, ar ķepu nogrū�ot zemē. Kad pat visrūpīgākā istabas pārbaude neko nedeva, Roberts izteica pieņē�mumu, ka Lāse gredzenu ir zobos aiznesusi. Tas nebija mierinājums.

Visi trīs kopīgi izlēma, ka vēlreiz pārmeklēs istabu. Ja neatradīs, būs vien jāiet un jāatzīstas par zudumu vispirms Rasai, tad vecākiem. Viņi vēl nebija tiku�i galā ar meklē�anu, kad istabā ienāca Jan�a mamma.

"Laiks braukt mājās!"

Jancis juta milzīgu atvieglojumu, ka nevajadzēs piedalīties atzī��anās procedūrā. Tamdēļ nebija nekādas stīvē�anās, nekādas lūg�a�nās "vēl pusstundiņu, vēl desmit minūtītes". Pēc mirkļa viņ� bija gatavs braucējs.

Jānis steidzīgi ēda. Nodurtām acīm, viņ� stūķēja mutē kumosu pēc kumosa, lai ātrāk tiktu prom no galda. Tramīgi viņ� uzlūkoja tēti un mammu, arī viņu sejas bija tikpat ba�īgas un acis nodurtas. Tā tas bija vienmēr, kad ome par kaut ko apskaitās un klusēja. �ī viņas klusē��ana � tā bija sākusies jau uzreiz pēc iekāp�anas ma�īnā, kad pārējie vēl priecīgi māja atvadas Me�vidu sētā stāvo�ajiem ļaudīm. Vēl pirms mirkļa visi bija priecīgi apkampu�ies, �aloju�i un atvadīju�ies, līdz viņi pamanīja omes ledaino klusē�anu. Jānis pēk�ņi sajutās bezgala vainīgs, viņ� zināja, ka tāpat jūtas arī tētis un mamma.

Katrs prātā pārcilāja, ko gan tik sliktu ir izdarījis, kā nogrēkojies omes priek�ā. Jānim pie labākās gribas nekas nenāca prātā � ja nu vienīgi ome kaut kā būs uzzinājusi par nozaudēto gredzenu, bet var�būt vainīgs nemaz nav viņ�? Varbūt �oreiz tā ir mamma, kura ir par skaļu smējusies un ēdot likusi elkoņus uz galda? Bet varbūt tas ir tētis, kur� nav pietiekami gudri runājis un taisni stāvējis. Varbūt omei

Me�vidu sēta bija likusies par prastu. Varbūt viņai netika izrādīta pienācīgā cieņa, vai arī uz palodzes bija aizķēries kāds puteklis. Jānis uzmanīgi cēla karoti pie lūpām, galvenais nepiesist pie �ķīvja malas, nepievērst uzmanību. Viņ� zināja, ome sāks runāt, un cerēja pazust, pirms tas notiks. Vēl pāris karotes, Jānis domāja, un varēs atviegloti uzelpot. Tēta karote pārāk skaļi piesitās tuk�ā �ķīvja malai.

"Tā, esat paēdu�i? Mums ir jāaprunājas!" ome teica un nolika abas rokas uz galda. Runā�ana būs gara � saprata Jānis. Viņ� centās nere�dzēt un neko nedzirdēt, nebūt klāt. Tētis ierāva galvu plecos. Mamma bikli raudzījās omē, kamēr tā turpināja:

"Es, protams, varētu tērēt laiku un savu enerģiju, lai izskaidrotu un pārliecinātu, bet esmu pārāk sa�utusi. Tas, ko es redzēju, man ļoti nepatika. Tas līdzinās apmātībai, garīgai nelīdzsvarotībai un dvēse�les slimumam! Un tajā visā vēl iejaukt bērnus! Es esmu kategoriski pret, un Jānis tur vairs kāju nespers!"

Izdzirdējis savu vārdu, Jānis izbrīnā pacēla acis pret omi, bet tētis ierunājās:

"Nu, mamm, par ko tu runā? Kas tev lēcies �ovakar?"

"To mums vislabāk varētu pastāstīt Jānis, ar kādām dīvainām lietām viņ� nodarbojas Me�vidos!"

"Ko es? Es neko!" Jānis iztrūcies murmulēja zem deguna.

"Ko viņ� atkal ir izdarījis?" Mamma uztrūkās kājās un sāka skrai�dīt pa istabu.

"Kas atkal?" Jānis aizvainoti burk�ķēja.

"Es tev vaicāju vēlreiz ar labu," ome draudo�ā balsī iesāka, "iz�stāsti tūliņ pat vecākiem, ar ko jūs tur, Me�vidos, nodarbojaties!"

Viņ� ar pēc iespējas izbrīnītāku sejas izteiksmi lūkojās vecākos. Tie tikpat jautājo�i lūkojās Jānī.

"Skaties man acīs!" Ome pacēla balsi. "Es tev pēdējo reizi ar labu jautāju! Ko jūs tur Me�vidos darāt?"

Jānis iecirta zodu krūtīs un spītīgi klusēja.

"Jānīt, mīļo dēliņ, nu, pasaki!" mamma uztraukti vaimanāja.

"Tu zini, vai ne� tu zini!" viņa vērsās pie vīramātes. Baisas ainas uzbūra viņas iztēle.

"Beidziet te spēlēt teātri!" dusmīgi ierunājās tētis. "Ja tu ko zini, saki!" viņ� vērsās pie omes.

"Viņi puiku Me�vidos ir ievilku�i dīvainās izdarībās un piebāzu�i galvu ar pilnīgām muļķībām!"

Gaiss virtuvē kļuva arvien karstāks. Jānis juta, viņam noraso piere. Omei un mammai vaigi kļuva arvien sarkanāki, bet tētis kliedza:

"Kas tās ir par darbībām, kur iepīts mans dēls?"

"Viņi Me�vidos nodarbojas ar bur�anos!" ome teica un piecēlās.

"Ak, vai!" ievaidējās mamma, it kā būtu saņēmusi ziņu, ka kāds ir miris. Tētis pārsteigts klusēja. Tas nu galīgi nebija tas, ko viņ� bija gaidījis. Viņ� nevarēja aptvert, vai tas ir kas briesmīgs vai tomēr tikai smieklīgs. Viņa prāts nespēja tik ātri apstrādāt jauniegūto ziņu un iz�darīt secinājumus.

"Jūs pie tā esat vainīgi!" ome bārās. "Jūs galīgi neliekaties zinis par savu bērnu! Man vienai jānodarbojas ar viņa audzinā�anu! Kas te notiktu, ja manis nebūtu?! Kas no tā puikas būtu izaudzis?"

Hū� Jānis atviegloti uzelpoja. Izskatās, negaisa mākonis ir pagā�jis viņam garām un slīd uz citu pusi. Drīz trīs pieaugu�ie kliedza savā starpā kā vienmēr, kad runa bija par viņa audzinā�anu. Ome pārmeta vecākiem, ka tie pārāk vieglprātīgi izturas pret saviem pienākumiem. Mamma aizstāvējās, cik spēja, sakot, ka viņa jau labprāt audzinātu, ja kāds visu laiku nejauktos viņai pa vidu un nenoniecinātu katru viņas domu un ideju. Tētis taisnojās, ka kādam ta�u ir arī jāstrādā. Kad viņi labu brīdi bija izbļaustīju�ies, mamma, ziņkārības mākta, vērsās pie omes:

"Kas tur īsti bija ar to bur�anos? Tu runāji nopietni?"

"Tu zini, man no sākuma ari �ķita, ka tie ir joki, bet izrādījās ne. Tie dīvainie ļaudis to domāja visā nopietnībā. Kāda īpatna kundzīte, kas sēdēja man blakus, stāstīja, ka pagāju�o nakti, bezmiega mocīta, visu nakti ar spoku spēlējusi kārtis. Es parāvos tālāk un sāku skatīties uz citu pusi. Ar trakiem tikai pa labam," ome stāstīja, "bet dīvainais sievi�ķis turpināja man uzplīties un uzstājīgi lūdza, lai es ar kaut kādu zugu sūtu ziņu viņas māsai, ka viņai aptrūku�ies salviju dūmkociņi, nebū�ot, ar ko iztīrīt māju, bet strauji tuvojoties divdesmit devītā mēness diena."

"Kāda diena?" izbrīnā noelsās tētis.

"Vai es zinu!" Ome atmeta ar roku. "Es taisījos, ka tieku prom no tās trakās. Viņa vēl gribēja mani pieturēt, ķēra aiz piedurknes, bet es devos, kur vairāk ļau�u," ome turpināja. "Tikko pienākusi pie kāda pulciņa, pamanīju tuvojamies divas meitenes, kuras atnesa gau�ām dīvainu ziņu � Izabella esot nobūrusi kādu jaunekli." Ome uzmeta ledainu skatienu Jānim. Zēns saļima krēslā. Ak, vai! Jānis patiesi ne�zināja, kas ir briesmīgāk � Burvju Tiesa vai viņa ome, bijusī skolas direktore.

"Kā tā � nobūrusi?" iesmējās mamma.

"Un tu tam noticēji?" arī tētis gribēja zināt.

"Tajā brīdī es jau vairs nezināju, kam ticēt un kam ne," ome at�cirta, "bet biju jau nolēmusi visu noskaidrot." Jānis �ajā mirklī gribēja pazust no zemes virsas. Ome turpināja: "Es devos uzmeklēt Jāni un viņa draugus. To pa�u darīja vēl bariņ� ļau�u, kurus dvīņiem izde�vās pārliecināt par savu nevainību."

"Tad jau viss kārtībā," tētis atviegloti izdvesa.

"Es teicu, viņus izdevās pārliecināt," ome viņu skarbi pārtrauca, "ne jau mani! Man pietika uzmest vienu skatienu Izabellai, lai re�dzētu, ka viņa melo. Viņa noteikti bija būrusies!"

"Mammu, ko tu runā? Tu esi pie pilna prāta?" iesaucās Jāņa tētis.

Ak! Neticiet viņai, neticiet! Jānis domās lūdzās, uzlūkodams sa�vus vecākus. Bet ome uzvaro�i turpināja.

"Savā garajā pedagoga mū�ā es esmu redzējusi tik daudz bērnu � kad tie stāsta nepatiesību, noklusē, izvairās, ka man pietika uzmest vienu skatu, lai saprastu, tā lieta nav tīra. Tāpēc es neuzkrīto�i sekoju un vēroju, un ilgi nebija jāgaida. Viņi bija tik nevērigi, runāja tik skaļi, ka nebija pat īpa�i jāklausās, lai visu dzirdētu. Izrādās, viņi tie�ām mā��ojās ar dīvainām lietām un Me�vidos ir pat vesela istaba ar dīvainām grāmatām, bet Jānis noteikti mums var visu izstāstīt daudz labāk!" Viņa paskatījās uz mazdēlu.

Jānis padomāja � ja jau viņi tagad tāpat visu zina, tad labāk ņemt un izstāstīt, varbūt sapratīs, varbūt viņ� tā varēs visu vērst par labu. Un aizgūtnēm, mirdzo�ām acīm viņ� sāka stāstīt par Zemzemi. Viņ� aizskrēja un atnesa savu zugū. "Virszemē tas man lāgā neklausa," ar aizrautību balsī Jānis stāstīja, "bet Zemzemē�" � ta�u pamanījis omes skatienu, zēns apjucis apklusa.

"Nu jūs redzat pa�i," ome uzrunāja vecākus. Tētis klusēja.

"Ko mēs tagad lai darām?" izmisusi ierunājās mamma un pade�vīgi lūkojās omē.

Viņi izturas tā, it kā es būtu slims, Jānis domāja, ar kādu lipīgu un nāvējo�u slimību, kas apdraud ne tikai mani, bet arī viņus.

"Te ir tikai viens risinājums � izolēt," ome bija kategoriska. Jau pie pirmajiem omes vārdiem Jānim iek�ā kaut kas sastinga, apdzisa. Kā caur biezu miglu Jānis redzēja omes seju un dzirdēja vārdus: "Sliktu draugu ietekme. Viņiem ir jāaizliedz draudzēties. Steidzīgi jāmaina vide. Aizliegumam jābūt kategoriskam. Tas ietekmē bērna psihi." Direktrise nolasīja kārtējo lekciju, pēdējo savas runas daļu vel�tot māņticības kaitīgumam: "�itādu tumsonību divdesmit pirmajā gadsimtā!"

"Kur� tam vēl mūsdienās tic?" tētis viņai piebalsoja. Mamma viņiem dedzīgi piekrita, drud�aini domādama, kur lai iegrū� kvarcu, ko viņai pirms pāris dienām bija uzdāvinājusi kāda laba draudzene, apgalvojot, ka tas neitralizēs vīramātes, omes, radīto kaitīgo enerģiju un viņas, tas ir, mammas, dzīve kļūs vieglāka. Pa�laik mamma bija pārliecināta � kļūs vieglāka, ja viņa vienkār�i piekritīs vīram un omei, lai ko arī viņi izlemtu.

Otrā rītā ome mēģināja atjaunot ar mazdēlu viņu kādreizējās la�bās attiecības, ta�u Jānis nebija gatavs ne dialogiem, ne kompromisiem.

Viņ� visu ritu bija mēģinājis izsaukt savu zugū, bet Zemzemes pa�saule pret visiem viņa mēģinājumiem sazināties izturējās noraido�i. Dvīņi pat neatbildēja uz mobilā telefona zvaniem. Izraidīts, lieks, atstumts � tā Jānis �orīt jutās. Zēns bija zaudējis savus pirmos īstos draugus. Arī tikko iepazīto pasauli, Zemzemi un Me�vidiem � vie�nīgo vietu, kur viņ� bija juties saprasts, kur netika izraidīts, kur jutās kā mājās. Viņ� pat nedzirdēja, ko ome savā izlīdzinātajā un mierīgajā balsī viņam saka. Zēnu viss kaitināja, pilnīgi viss. Viņ� kliedza. Pirmo reizi mū�ā viņ� uz omi kliedza: "Tu man riebies! Es tevi ienīstu!" un aizcirta durvis, ieslēgdamies savā istabā, tā novilkdams nepārkāp�jamu robe�u starp savu un pieaugu�o pasauli, bet ome mēģināja to pārkāpt. Viņa klaudzināja pie durvīm.

"Jānīt, ielaid. Dēliņ, mums jāaprunājas!" viņa teica. Tad balsī ieska�nējās dusmas: "Tūliņ pat taisi vaļā!" Nesagaidījusi atbildi, ome atkal mainīja balss tembru. "Mīļais bērns, es ta�u tev vēlu tikai labu! Tās nav lietas, ar kurām tev vajadzētu aizrauties!"

Vēl tikai labu� Jānis pie sevis niknojās. Dro�i vien, ka viņa runā taisnību, tikai tās ir viņas vēlē�anās, nevis manējās! Ome nevar zināt, kas man nāk par labu. To viņ� omei arī pateica.

"Mīļais bērns, man ir lielāka dzīves pieredze. Kad tu būsi tik vecs kā es, tad sapratīsi!"

"Es neesmu tu, es esmu es!" Jānis kliedza uz aizvērtajām durvīm.

"Tie dvīņi tevi galīgi ir sabojāju�i! Tu esi sācis runāt pretī," ome izbrīnīta konstatēja.

"Es jau varu arī nerunāt," Jānis noburk�ķēja un apklusa. Vēl mir�kli centusies pārliecināt savu mazdēlu caur aizvērtām durvīm, ome pagura un aizgāja. Bet Jānis sakņupis sēdēja gultā un domāja, ka �is ir briesmīgākais ziemas brīvlaiks viņa mū�ā.

Pēcpusdienā viņ� izlavījās ārā. Zēns gāja bez mērķa, viņ� vēlējās iekulties kādā baismīgā notikumā, kas liktu vecākiem ap�ēloties un pārdomāt. Jānis domāja, ja viņa dzīvība karātos mata galā un viņiem būtu jāiz�ķiras starp dēla nāvi vai Zemzemi, ka tad jau nu gan vecāki ļautu to atkal apmeklēt. Bet, lai kā Jancis meklētu, briesmas viņ� ne�satika. Tikai vēsu un vienaldzīgu sniegu, kur� sniga un sniga, apgrū�tinot ie�anu.

Ome vēroja savu mazdēlu, �ķita, ka zēns ir nomierinājies. Tas atkal bija viņas rāmais puisēns. Varbūt ne glu�i tāds pats. Tik bērni�ķīgais, naivais, atklātais skatiens tagad tika slēpts zem nolaistiem plakstiem. Viņa daudz dotu, lai uzzinātu, kādas domas rosās zēna galvā. Viņai ir jāzina, un viņa uzzinās. Viņai ir jākontrolē, un viņa kontrolēs. Ne tādus vien palaidņus direktore ir nolikusi pie vietas, salauzusi un pāraudzinājusi. Ome neļaus kādam neapdomīgam mazdēla solim graut viņu ģimenes labo slavu. Paaud�u paaudzēs viņi ir biju�i kār�tīgi cilvēki un paklausīgi pilsoņi. Nekādu dumpīgu izlēcienu, nekā�das pārgalvības. Viss norit pēc stingra plāna un disciplīnas.

Sīks dusmu vilnis uzbangoja viņas noteiktajā, rāmajā domu plū�dumā. Jāņa mamma � pārāk vējaina un gaisīga � vai viņa dēlam toreiz neteica? Ka kaut kas slikts Jānim varētu būt iedzimts no viņas ģimenes, ome pat domās nepieļauj. Ja arī viņas dzimtā ir bijis kāds kauna traips, tas tik ilgi ir berzts un nīdēts, kodināts un apslēpts, līdz nodots aizmirstībai. Tagad prasi, kam gribi, visi slavēs viņu ģimenes tikumus un izturēsies ar pienācīgo cieņu. "Au!" ome pēk�ņi iesau�cās. Viņa pārāk sparīgi bija mizojusi kartupeļus, vai arī nazis bija pā�rāk ass. Trīs asins lāses nopilēja uz grīdas.

"Kas notika?" Jāņa tētis ieskatījās virtuvē.

"Padod marli, dēls, tur aug�ējā atvilktnē. Nē, labāk plāksteri!" ome izrīkoja virtuvē ienāku�o Jāņa tēti.

"Iegriezi pirkstā, kartupeļus mizojot?" viņ� noprasīja.

"Jā, aizdomājos," ome atmeta un aplīmēja pirkstu ar plāksteri.

"Pēdējā laikā tu pārāk daudz domā! Pēc manām domām, tu pārspīlē ar visu to Me�vidu ļau�u bū�anu. Un, starp mums runājot," tētis paskatījās, vai kāds nenoklausās viņu sarunu, "es domāju, ka �oreiz tev nav taisnība. Ja Jānis grib, mums ir jāļauj viņam iepazīt pasauli arī no citas puses."

"Ap�ēliņ! Tu esi zaudējis prātu!" ome izdvesa. "Dēls, tu ko tagad runā? Tu gribi, lai uz mums rāda ar pirkstiem? Tu zini, ar ko tas var beigties!"

"Labi jau labi, es neiejauk�os," Jāņa tētis mierināja omi. "Ja tev izdosies viņu pārliecināt�" Nepabeidzis teikumu, tētis kādu brīdi domīgi klusēja. "Un tomēr es gribu, lai tu zini, ja Jānis paliks pie sava, es nostā�os viņa pusē. Es ticu, ka Jānis pats vislabāk zina, ko viņ� grib �ajā dzīvē darīt."

"Kādus niekus tu runā?!" Ome nervozi atsāka mizot kartupeļus. "Ja tu viņu nevadīsi, nespiedīsi un nevirzīsi, izaugs dīkdienis, kur� dirn parkos uz soliņiem vai stutē namu sienas!"

"Tev taisnība, mammu." Jāņa tētis nobu�oja omi uz vaiga. "Tev kā vienmēr ir taisnība, tikai vadi gudri, tā, kā tu to proti, nevis ap�spie�ot un ierobe�ojot, bet palīdzi viņam augt."

Kad tētis aizgāja, ome pārdomāja, kas te tikko notika. Vai dēls bija ap��aubījis viņas prasmes? Vai nonicinājis viņas audzinā�anas metodes vai veselo saprātu? Tas sāpēja tāpat kā sagrieztais pirksts. Neveiksmīga diena, bet ar to tikai visas omes neveiksmes sākās. Turpinājumā se�koja piedegusi putra, saplēsts spogulis, gludinot sadedzināta labākā blūze. Par sīkām ķibelēm nemaz nerunāsim. Da�ādas likstas burtiski vajāja omi uz katra soļa. Kad krīto�as lāstekas dēļ viņa bija spiesta pa�likt gultā ar vieglu smadzeņu satricinājumu vairākas dienas, ģimene satraucās ne pa jokam.

"Vienas vienīgas nelaimes!" �ausminājās mamma.

"Ome paliek veca," secināja tētis. Jānis pie sevis nodomāja, ka Zemzemē tās uzskatītu par zīmēm, kamēr Virszemē tikai par nejau��ībām. Nejau�ām sakritībām.

Viņi visi trīs stāvēja pie omes gultas, un katrs piedāvājās izpalīdzēt.

"Varbūt piezvanīt dvīņu vecmāmuļai?" Jānis cerīgi ierunājās. "Viņai ir da�ādas ziedes un tējiņas."

"Nē, kategoriski nē. Nekādu pesteļo�anu manā mājā!" ome iebilda. "Un es tev aizliedzu par to ne tikai runāt, bet arī domāt," viņa stingri teica mazdēlam. "Izmet to vienreiz no galvas! Atceries, ar ko tādu tu varēsi nodarboties tikai pār manu līķi!"

"Fū! Mammu, beidz tā runāt!" Jāņa tētis apsauca omi, kura cēlās aug�ā no gultas un, sāpo�o galvu pieturot, klumzāja uz vannas istabu. Jānis klusēja, viņ� nezināja, vai ir īstais bridis pateikt par sapni, kuru redzēja jau vairākas naktis. Katru nakti pie Jāņa sapnī nāca kāda dī�vaina vie�ņa, jauna meitene, viņa iznira no biezas miglas vāliem, pa�teica divus vārdus: "Ieklausies sevī!" � un nozuda, lai atgrieztos atkal nākamo nakti. Skaļ� blīk�ķis iztrūcināja Jāni no pārdomām. "Babah!" kaut kas gāzās. "Trrrrr!" kaut kas plīsa. "Bum-bum!" atsitās pret grīdu, līdz atskanēja izmisis omes palīgā sauciens.

"Āāāāāā, palīgā!" viņa vaidēja, mēģinādama rausties kājās un pie�celties no �aurās spraugas starp podu un vannu, kur bija nokritusi, sev virsū uzraudama arī skapīti ar da�ādiem vannas istabas priek��metiem � zobu birstēm, �ampūniem un gēliem, un ziepēm.

"Kas notika?" reizē iesaucās atsteigu�ies Jāņa vecāki.

"Es nezinu. Vai manu dieniņ, kā sāp!" ome vaimanāja.

Kaut kā pa visiem viņiem izdevās omi dabūt līdz gultai un iz�saukt ārstu.

Jānis pameta vecākus rosāmies ap vājinieces gultu un savā istabā apsēdās pie loga. Viņ� izņēma zugū un mēģināja izsaukt Undīni. Nesekmīgi. Zemzeme kā bija, tā palika mēma. Zēns gribēja noskaid�rot divas lietas � ko nozīmēja viņa sapnis un vai nejau�ības, kas notiek ar viņa omi, tie�ām ir tikai nejau�ības. Nav neviena palīga, neviena, kam pajautāt padomu. Jānis tupēja uz krēsla, ar rokām ap�ķēris ceļgalus un atbalstījis pret tiem zodu. Zēns domāja. Pirmo reizi mū�ā viņ� bija izlēmis kaut ko darīt pats. Viņ� vēl un vēlreiz pār�domāja, ko teiks. Pēc būtības jau tur nebūtu, ko domāt, tie bija tikai pāris vārdi, pāris teikumi, bet zēns tos atkārtoja da�ādās intonācijas, mainīja vietām vārdus, pie�ķirdams tiem citu nozīmi. Viņ� sevi dro��ināja, mēģinot balsij pie�ķirt pēc iespējas lielāku noteiktību, mainot balss skaļumu un tembru. Tagad vai nekad. Tikai pāris teikumi.

Apņēmības pilns viņ� aizgāja līdz omes istabas durvīm un dros�mes pietika tie�i �im mirklim. Satvēris rokturi, tur viņ� mirkli pastā�vēja, tad atgriezās savā istabā. Jānis niknojās uz sevi. Viņ� patie�ām ir īsts jēradvēsele, ņuņņa.

Otrajā piegājienā Jānis tika tālāk. Viņ� nospieda durvju rokturi un ieslīdēja omes istabā. Nabadzīte gulēja gultā ar ieģipsētu un gaisā saslietu kāju. Arī ap galvu balts pārsējs.

"Nāc, dēliņ, piesēdi!" vārgā balsi ome izdvesa.

Jānis piesardzīgi apsēdās uz gultas malas. Redzot savārgu�o vec�māmiņu, viņu pārņēma �ēlums, un viņ� tā arī neko nepateica.

Sapnī pie zēna atkal atnāca meitene. �oreiz viņa uzkavējās ilgāk. Viņa sniedza Jānim sve�turi, sacīdama: "Tas tagad ir tavs." Pasmai�dīja un izgaisa.

No rīta pamodies Jānis nevarēja beigt domāt par dīvaino vie�ņu un tās dāvanu. Hmmm, ko gan nozīmē sapnī redzēts sve�turis? Iz�skatījās tas parastāks par parastu. Katrā ziņā, tāds noteikti ir katrā otrajā mājā, vismaz viņiem jau nu bija noteikti. Mamma ar tēti neskai�tāmas reizes bija mēģināju�i pierunāt omi to izmest. Galu galā, tāds vecs ērms neiederējās nevienā mūsdienu interjerā. Ome stūrgalvīgi atteicās to darīt un glabāja veco sve�turi vistālākajā bufetes stūrī. Va�jadzētu ieiet aplūkot. Jānis nepacietīgi vēra vaļā omes istabas durvis.

"Labrīt, ome! Kā �orīt jūties?"

"�odien jau daudz labāk. Padod man to krūzīti!" ome izrīkoja mazdēlu. "Tava mamma neprot vārīt kafiju."

"Atkal jau sākas," Jānis novilka tēta balsī un, pagriezis muguru, cie�i vēroja omes bufeti.

Ahā! Re, kur ir! � viņ� pie sevis noteica.

"Visu viņa dara pa roku galam!" ome turpināja, it kā nedzirdē�jusi mazdēla repliku. "Paskaties pats, apak�tasīti arī paņēmusi no citas servīzes."

"Ome, es varu apskatīties �o sve�turi?" Jānis jautāja un jau ņēma laukā sve�turi no bufetes.

"Nē, ka es tev saku, tūliņ pat liec nost!" Viņ� neredzēja, kā ome pat salēcās gultā.

"Nu, ooom, es tikai apskatī�os, labi?"

Zēns jau gribēja ar guvumu nozust savā istabā, bet omes balss viņu apturēja.

"Es teicu, tūliņ pat liec nost! Kas tas ir par paradumu rakņāties sve�ās mantās? Es tev saku un vēlreiz atkārtoju � tie dvīņi tevi slikti ietekmē! Tik labs bērns biji."

Dvīņus gan omei tagad pieminēt nevajadzēja. Tas bija tā, it kā viņa būtu ielējusi benzīnu kvēlojo�ās oglēs. Jānis iekarsa un spēra laukā savu jau labu laiku taupīto sakāmo.

"Es draudzē�os ar dvīņiem un uz Zemzemi arī ie�u. Tu man to neaizliegsi!" zēns teica un turēja sev priek�ā sve�turi, cie�i sa�ņaugtu, glu�i kā vairogu.

"Ko?" ome iesaucās.

Bet tas arī bija vienīgais, ko viņa paspēja pateikt, jo notika netica�mais. Viņa tik strauji un neveikli sakustējās, rausdamās aug�ā no savas guļvietas, ka tā sabruka zem viņas glu�i kā kār�u namiņ�. Pil�nīgi neticamā un neiespējamā kārtā ome gulēja, iespiesta starp mat�ra�a galvgali un kājgali, kur� slējās gaisā, kamēr vidus bija iegrimis un kopā ar visu omi pieplacis grīdai. Kad ome atsāka runāt, Jānim �ķita, ar viņu runā baltā ieģipsētā kāja, kura vienīgā rēgojās zēna acu augstumā. "Tikai pār manu līķi!" kāja stenēja un pukstēja, nevarē�dama atbrīvoties no dīvainā gultas gūsta. Vēl arvien turēdams rokā sve�turi, Jānis traucās viņai palīgā. "Netuvojies man! Noliec to! Aāāāā!" Ome sāka skajā balsī raudāt. "Es tevi cen�os paglābt no briesmīga likteņa, bet tu pats gribi sevi pazudināt."

Sadzirdēju�i omes skaļās vaimanas, istabā iesteidzās tētis ar mammu.

"Kas notiek?" bija viņu abu pirmais jautājums.

"Omei sabruka gulta!" Jānis steidzās paskaidrot.

"Nē, nu tas vairs nav normāli." Jāņa mamma steidzās pie vīra�mātes, lai palīdzētu tai izrausties no gruve�u kaudzes. Jāņa tētim pietika ar acu uzmetienu, lai novērtētu situāciju. "Kāpēc tev rokā ir sve�turis? Vai tev to iedeva ome?" viņ� jautāja Jānim, vērodams gan omi, gan Jāni. Vēl arvien raudādama un �ņukstēdama, ome teica: "Neko es viņam neesmu devusi!"

"Tad kāpēc tev tas ir rokā?" Jāņa tētis vērsās pie dēla.

"Ak, kāda tam nozīme!" tēti pārtrauca mamma. "Labāk palīdzi man dabūt omi laukā no �ī briesmīgā cauruma!"

Kad operācija "Omes glāb�ana" bija pabeigta, tētis Jānim sarīkoja īstu nopratinā�anu. Zēns vaļsirdīgi izstāstīja par savu sapni, kas, pēc Jāņa domām, nevarēja būt nekāds noziegums, un par to, ka vienkār�i gribēja salīdzināt sapnī redzēto sve�turi ar omes bufetē glabāto.

"Tas ir liktenis!" ome �ukstēja un darīja visu reizē � �ņukstēja, �ņauca degunu un dzēra tēju, ko Jāņa mamma bija viņai savārījusi. "Kas?" Jāņa mamma jautāja.

Ome uzmeta Jāņa tētim bezpalīdzīgu skatienu, kurā lūgums mijās ar izmisumu. Vai tie�ām viņai tagad ir jāatklāj �is baisais ģimenes noslēpums, �is kauna traips, kur� iznicinās visu labo slavu un uz visiem laikiem pazudinās kārtīgās, priek�zīmīgās un pareizās ģime�nes statusu, ja ne visa ciemata, tad Jāņa mammas acīs jau nu noteikti. Doma vien par ko tādu lika omei ieraudāties skaļāk. Neizskatījās, ka ome ir gatava turpināt stāstu, arī tētis klusēja, tāpēc mamma pa�stiepa roku un paņēma sve�turi no Jāņa.

"Kas tam sve�turim tik īpa�s?" viņa vērsās pie dēla.

"Sve�turis kā sve�turis," zem deguna burk�ķēja Jānis.

"Pilnīgi manas domas," steidzīgi piekrita ome.

"Kas tad jums te notika?" Mamma vēl arvien nenieka nesaprata.

"Es omei pateicu, ka turpinā�u draudzēties ar dvīņiem un viņa man to neaizliegs," Jānis burk�ķēja zem deguna, skatīdamies uz sa�viem kurpju purngaliem.

"Un tad?" mamma mudināja dēlu turpināt.

"Un tad vienkār�i sagruva gulta." Jānis pacēla acis pret omi.

"Tas ir liktenis," ome vaimanāja.

"Tagad jau nav viduslaiki," omi mierināja tētis.

"Kādi laiki?" pārprasīja mamma, kura, aplūkojot sve�turi, nebija lāga saklausījusi.

"Laiki, kad raganas uz sārta dedzina!" tētis caur zobiem novilka. Ome skaļi ieraudājās.

"Mūsu dzimtā arī ir bijusi kāda ragana?" Jānim aiz sajūsmas aizrāvās elpa.

"Muļķa bērns, ko tu runā! Kāda ragana!" Ome noslaucīja acis. "Tāds pats muļķa bērns kā tu � pati sevi nelaimē iegrūda un gan�drīz visu ģimeni pazudināja!"

"Par ko jūs runājat?" � "Ome, stāsti!" viens caur otru omi mu�dināja Jānis un viņa mamma.

"Patiesi, ir pienācis laiks izstāstīt ilgi glabātus noslēpumus," pie�vienojās ari tētis.

"Labi. Atnesiet man kaut ko mīkstāku palikt zem kājas!" Ome dziļi nopūtās.

Drīz vien Jānis bija klāt ar vairākiem spilveniem. Viņi tos saudzīgi palika omei zem kājas un aiz muguras. Tā, spilvenos iesēdināta un ap�ubināta, ome bija gatava stāstam. Viņā raudzījās divi bezgala iein�teresēti un viens visu zino�s acu pāris.

"Jūs zināt, mēs esam cēlu�ies no bodniekiem. No strādīgas, pār�tiku�as un visādā citādā ziņā kārtīgas dzimtas."

"Jā, jā, to es neskaitāmas reizes jau esmu dzirdējusi, ka jūs neesat ne zemnieki, ne kalpotāji," Jāņa mamma nepacietīgi pārtrauca. "Drī�zāk par tiem noslēpumiem!"

"Tad, lūk, bija vairāki bērni. Visādā ziņā jauki un strādīgi, katrs ar savu dzīvi un likteni. Ta�u vienas meitas dzīves ceļ� izrādījās īss un traģisks."

Ome pielika palaga stūri pie acīm, lai noslaucītu asaras. Istabā valdīja saspringts klusums, visi gaidīja stāsta turpinājumu, bet ome klusēja, kā nevarēdama saņemties. Tētim nācās vairākkārt mudināt viņu turpināt stāstījumu.

"Jaunākā meita bijusi meitene kā meitene � vidēji gudra, vidēji glīta, vidēji �akla un izdarīga. Vecāki nav pārāk raizēju�ies par viņas nākotni, ne arī kalu�i kādus nākotnes plānus saistībā ar viņu. Līdz kādā jaukā dienā, ejot savās gaitās, viņa ceļa malā satikusi melnā tērptu, kā lielās sāpēs sagumu�u vīru. Tam neesot bijis redzams nekāds ievai�nojums, ne ari kādas ārējas slimības pazīmes. Viņ� paņēmis meitenes roku un lūdzis palīdzēt. Jaunā meitene, līdzcietīga un lāga dvēsele būdama, to arī apsolījusi un vēlējusies steigties meklēt kādu glābēju vai ārstu, kamēr dīvainais sve�inieks, vēl arvien turēdams viņas roku, jautājis, vai viņa vēlas, ka viņ� tai novēl visu, kas viņam pieder. Mei�tene teikusi, ka viņu glābs neatkarīgi no atlīdzības, jo jūtot sve�ā vīra sāpes un izmisumu. Sve�inieks vēlreiz atkārtojis, ka viņa to glābs, ja paņems visu, kas viņam pieder. Vēl arvien viņ� stingri turējis mei�tenes roku, neļaudams skriet pēc glābiņa. Tā viņus atrada garām brau�co�i zemnieki. Vīrieti neizdevās glābt, viņ� nomira."

"Tālāk, kas notika tālāk?" omi skubināja mamma.

"Meitene uzvedās dīvaini. No sākuma visiem �ķita, ka tās ir pār�bīļa, pārdzīvojuma sekas. Vecāki dzirdīja viņu ar cukurūdeni, cerot, ka pārbīlis pāries. Pāris dienu pavadījusi klusumā istabā ar aizvilk�tiem aizkariem, jaunākā meita paziņoja, ka tagad viņa zinot, kas ir tas viss, ko sve�inieks esot viņai atstājis. Pārcēlusies uz mazu mājiņu pilsētas nomalē, viņa sāka pieņemt un dziedināt ļaudis.

Ārstēja ļaudis un pareģoja nākotni. Tā tas turpinājās līdz kādai lietainai vasarai, kad labība neizauga un kartupeļi sapuva uz lauka. Ļaudis meklēja kādu, ko vainot savās nelaimēs, un atrada jauno zintnieci. Uz moku rata jaunā meitene ātri vien atzinās visos grēkos, ko viņai piedēvēja. Tam sekoja sods � sadedzinā�ana uz sārta. Sve�tu�ris ir vienīgais tā laika notikumu liecinieks. Viss, kas palicis pāri no kādas īsas, nelaimīgas dzīves.

Vai tu gribi piedzīvot tādu pa�u galu?" Ome drūmi raudzījās Jānī. Dramatisko noskaņu izjauca mamma. Viņa paziņoja, ka jūtas nelabi, un, aiz�āvusi roku mutei priek�ā, aizjoņoja uz vannas istabu.

"Nē, patiesi, ar viņu nav lāgā." Omi kaitināja tāda necieņa pret viņas stāstīto. "Ja kāds jūtas slikti, ir jāiet pie ārsta un jāizmeklējas!" viņa pukojās.

Tētis satraukti snaikstīja kaklu, mēģinādams sadzirdēt, kas notiek vannas istabā. Jānim �ķita, ka te ir izdevība, un viņ� stingri teica: "Es netaisos neko pareģot! Vienkār�i Zemzeme ir vienīgā vieta, kur es jū�tos pieņemts un iederigs. Tur es varu būt tāds, kāds es esmu, un ne�viens par mani nesmejas."

"Ūja! Kur� tad te par tevi smejas?!" ome pārtrauca mazdēlu un skatījās uz dēlu, cerībā, ka tas viņu atbalstīs.

Jānis sabozies apklusa. Viņ� domāja, ka nav vērts omei kaut ko skaidrot, viņa tāpat nesapratīs. Kā par brīnumu tētis, kur� vēl arvien ausījās un ieklausījās visos dzīvokļa trok�ņos, nebija pazaudējis sa�runas pavedienu.

"Mēs nezinām, vai tas, kas �ķiet pareizs mums, ir arī tas labākais

Jānim," tētis ierunājās, "tamdēļ nenoniecināsim viņa vēlmes! Ļau�sim viņam iepazīt pasauli, iegūt zinā�anas pat tad, ja viņ� iet pa citu, mums nezināmu ceļu."

Ome raudzījās Jāņa tēvā kā prātu zaudēju�ā dīvainī. Vai te pa�tiesi runāja viņas dēls? Kā viņā varēja mājot tik neprātīgas domas?

"Ja tā," ome teica un atspieda galvu spilvenos, "es mazgāju ro�kas nevainībā! Dariet pēc sava prāta! Ja jau tu nostājies Jāņa pusē�" ome nepabeidza teikumu �Jānis viņu pārtrauca, sajutis tēva atbal�stu, zēns uzdro�inājās skaļi paust savas domas un sajūtas:

"�eit vienmēr kāds mani pamāca, vienmēr kāds zina, kā būtu la�bāk, līdz man sāk likties, ka es pats nenieka nevaru izdarīt. Visu laiku baidos kļūdīties un cen�os rīkoties tā, lai visiem izpatiktu, ta�u Zemzemē viss ir citādi. Es nebaidos paust savas domas, es zinu, ka drīkstu nezināt. Viss, ko es daru kopā ar dvīņiem, ir viens vienīgs prieks un brīvība."

"Kā tad! Nu, ko es tev teicu?" ome sa�uta. "Padod tik viņiem brī�vību � nekādas pienākuma sajūtas un kārtības!"

"Mamm, tu nesaproti," omi pārtrauca tētis, "Jānis runā par to, ka viņ� pats vada savu dzīvi, pats izdara savas izvēles."

"Labi, labi, dēls," ome rezignēti novilka. "Redzēs, kas no tā visa iznāks."

Istabā ienāca mamma un izdvesa, ka jutas kaut kā nelāgi. Visi sa�rosījās � Jānis izmantoja mirkli, lai ieslīdētu pats savā istabā. Zugū vēl arvien neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes, bet nu Jāņa sirdi pildīja cerības. Tētis bija labs sabiedrotais. Ome agri vai vēlu padosies.

Par viņa prombūtnes laika notikumiem Me�vidos Jānis uzzināja tikai pēc ziemas brīvlaika, kad draugi atkal satikās skolā. Roberts stāstīja īsi � tracis sacēlies milzīgs. Viņu tik nosvērtā māsa Rasa bija galīgi zaudējusi galvu. Pārnestā nozīmē, protams. Un kliegusi, lai viņi vairs neuzdrīkstas spert ne kāju viņas istabā un jelkad mū�ā aiztikt viņas lietas, �eit Iza iestarpināja, ka tas viņā radījis aizdomas, ka māsai ir kas slēpjams. Steidzīgi tikusi izsaukta Babe, kura bijusi mierīgāka, nekā varēja sagaidīt. Likusi atkārtot visiem aizsardzības burvestības un dvīņiem uzdevusi par sodu paātrinātā kārtā izstudēt mazo maģi�jas enciklopēdiju un trīs neiedomājami biezos burvestības pamatu sējumus. Tad viņa nozudusi, jo ar zugū palīdzību izsaukta uz Zemzemi. Ak, jā, vēl viens norādījums bijis � arī Jānim paātrināti jāap�gūst aizsardzības tehnikas. Tamdēļ būtu labi, ja jau nedēļas nogalē viņ� varētu turpināt mācības Zemzemē.

Ari Jancim bija kas draugiem stāstāms. Pēc atgrie�anās no Me��vidiem mammai uzmācās tāds kā nelabums, domāju�i, ko nelāgu ieēdusi, bet, tā kā sliktā dū�a nav pārgājusi, mamma devusies pie ārsta, un � abrakadabra � Jancim būs māsiņa! Tagad tētis un ome ir aiz�ņemti ar mammu, mamma pārņemta pati ar sevi un Jancis atstāts savā vaļā un var doties, kurp vien vēlas. Kaut vai uz Zemzemi. Ja vi�ņam tur tik ļoti nepatiktu un viņam nebūtu tādu draugu kā Izabella un Roberts, viņ�, goda vārds, justos aizvainots, pamests un lieks.

"Tad tu zini, ka tevi laidīs?" Izabella precizēja.

"Nu, protams, viņi būs laimīgi, ka varēs tikt no manis vaļā! Ne�traucēti apbrīnos mazas cepurītes un vēl mazākas zeķītes. Tētis dū�dos kaut ko mammai pie auss, un oma pienesīs ēdienu, jo mammai ' tagad jāēd par diviem. Vai jūs mani �ajā ainiņā kaut kur redzat?"

Jānis bija ar mieru atteikties no mācībām un pat no karatē nodarbībām, lai tikai varētu dzīvoties Zemzemē. Tur viņ� jutās labi � piederīgs, bet Virszemē viņam ik pa brīdim gadījās kādi nepatīkami piedzīvojumi. It īpa�i, ja dvīņu nebija līdzās � kā �odien. Izabella ar Robertu bija aiz�brauku�i pie zobārsta, tādēļ Jānis skolā atkal bija sajutis necie�amo vien�tulību un atstumtību, ta�u tā vēl būtu bijusi tikai pusbēda.

Ceļā uz mājām viņ� bija piedzīvojis kārtējo pazemojumu. Vēl pusceļā no skolas līdz upītei Jāni panāca ierastie viņa vajātāji. Kāds ar celi iespēra viņam pa pēcpusi. Viņu grūstīja un apsaukāja. Jurģis atņēma viņam somu un tās saturu izbēra visa ceļa garumā līdz pat pieturai. Neviens viņus nepacentās apturēt. Puikas rimās vien tad, kad pienāca autobuss un aizvizināja viņu ņirdzīgos ģīmjus tālumā, un Jānis, asaras rīdams, vāca kopā izmētātās lietas.

Drūms un nomākts, viņ� atvilkās mājās. Uz visiem omes jautāju�miem atbildēja: jā, nē, labi, normāli. Tad, aizbildinājies ar mācībām, ieslīdēja savā istabā un cie�i aizvēra durvis. Nu viņ� sēdēja pie galda un truli blenza grāmatā. Goda vārds, ja varētu, viņ� pārceltos uz Zemzemi pavisam. Iemācītos burt, tad atgrieztos un viņiem visiem atrieb�tos. Tikmēr ome, kurai bija trenēta un modra acs, sēdēja virtuvē pie ēdamgalda un prātoja. Viņas mazdēlam kaut kas bija atgadījies. To nevarēja tā atstāt. Vajadzēja noskaidrot, izdibināt.

Tādus abus atrada Jāņa vecāki, kad pārnāca no darba. Oma izklās�tīja savus vērojumus un sūtīja Jāņa mammu izdibināt patiesību � runāt ar dēlu.

"Mīlulīt, kas noticis?" mamma, tikko istabā ienākusi, vaicāja.

"Nekas nav noticis. Kā parasti." Jānis, nodūris galvu, �vīkāja ar pildspalvu papīra lapu.

"Atkal tevi aiztika?" mamma mudināja dēlu uz atklātību.

"Nu, jā," Jānis nomurmināja.

Mamma klusēja, viņa nezināja, ko teikt. Jau neskaitāmas reizes viņa bija sa�utusi, vaimanājusi un dusmojusies. Vienreiz pat aizskrē�jusi uz skolu pie skolotājas, bet tā bija viņu mierinājusi, ka tik traki jau neesot � citur esot trakāk. Izmētāti rakstāmpiederumi, pāris dun�kas un apsaukā�anās, tas jau neesot trakākais, kas varot notikt. Bērni paaug�oties, atnāk�ot prāts, radī�oties citas intereses, un viss bū�ot kārtībā. Brīdi apdomājusies, māmiņa apskāva dēlu un ņēmās mierināt. Neko citu pa�laik viņa nevarēja solīt, tikai to, ka viņa ar tēti apdomās, kā rīkoties, un ka patie�ām tai lietai vienreiz ir jādara gals. Vairāk lai nomierinātu satraukto mammu, nekā patie�ām tā jūtoties, Jānis sāka smaidīt un atbildēt viņai uz jautājumiem, teikt, ka viņ� jau nemaz tik ļoti nepārdzīvo un ka tie�ām tik traki jau nemaz nav.

"Redzi, pat neviena ziluma," viņ� sacīja, atrotīdams kreklam pie�durkni. Nomierinājusies un, kā viņai likās, nomierinājusi dēlu, mamma aizgāja.

Jānis pastūma grāmatas nostāk � mācīties tagad nebija iespējams. Zēns gribēja kādu mirkli padomāt. Un padomāt par kaut ko jauku. Viņ� izvilka no kabatas savu zugū. Stikla lodīte bija mierino�i vēsa. Gludais stikls maigi iekļāvās plaukstā. Jānis to mirkli virpināja pirk�stos � turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, tad nolika uz galda virsmas un sāka griezt kā vilciņu. Iegrieza vienreiz, otro reizi. Kad lodīte bei�dza riņķot, paņēma un iegrieza vēl tre�o reizi no visa spēka.

"Izbeidz! Tūliņ pat izbeidz!" � viņ� izdzirdēja kādu spalgu un arī izmisu�u balstiņu kliedzam. "Es tev saku, stājies! Man ir slikta dū�a!"

Jānis, pārsteigts un iztrūcināts, paņēma lodīti plaukstās. Atspiedu�sies ar plaukstām pret stiklu, izvalbītām acīm viņā lūkojās viņa Undīne.

"Lai zibens tevi sasper, nejaukais pui�eli! Ka tevi deviņi pērkoni! Ko tu dari?" mazā ūdensmeita dusmojās, bet Jānis neatņemdamies pārsteigts lūkojās viņā. Zēns nebija pamanījis, ka Undīnei ir tik ļoti izvalbītas acis. Nu, glu�i kā zivij vai vardei.

"Ko blenz, it kā nāru nekad nebūtu redzējis savā mū�iņā! Jupis tevi rāvis, kā man sareiba galva!" Nāra pielika plaukstu pie pieres. "Ārprāts, kādiem nelgām tikai mums, gariem, nenākas kalpot," viņa no�ņāca un uzmeta lūpu. Jānis steidzās atvainoties un pauda savu sajūsmu par to, ka ūdensmeita ir parādījusies.

"Piedod, lūdzu, bet es nezināju, ka tu atnāksi, tu nekad nenāc."

"Nu, ja saimniekam ir slikti, mūsu uzdevums ir palīdzēt," nāra teica, �ķoboties un grozot galvu no vienas puses uz otru. Viņa vēl ar�vien to taustīja.

"Tev vēl ir slikti?" Jānis līdzjūtīgi jautāja.

"Man? Slikti?" nāra pārjautāja. �ķiet, viņa nevarēja izlemt, kā at�bildēt. Tad viņa teica: "Jā, man ir ļoti slikti." Viņa saķēra galvu un �ū�poja no vienas puses uz otru. "Oi, oi, man ir ļoti slikti, tāpat kā tev. Tu mani grūstīji uz visām pusēm, tāpat kā tie pui�eļi tevi. Un tagad man ir tikpat slikti kā tev. Oi, oi!" viņa atkal ievaidējās. Jānis sāka aizgūtnēm atvainoties: "Lūdzu, piedod, es tā negribēju, es nezināju, es nekad tā nebūtu darījis, es neesmu tāds�"

"Es zinu," viņu pārtrauca nāra, "bet tie pui�eļi gan ir nelie�i, vai ne?"

"Jā," Jānis piekrita.

"Nu, pastāsti man!" mudināja Undīne.

Jānis pats sev par pārsteigumu �ai mazajai radībai sāka stāstīt visu par savu aizvainojumu un sāpēm, par dusmām un sarūgtinājumu, par vil�anos un bezspēcīgo izmisumu, kas viņu mocīja. Undīne uz�manīgi klausījās, savas izvalbītās acis ne mirkli nenolaizdama no zēna. Jānis runāja ilgi, ļoti ilgi. Tikai tad, kad bija izrunājis visu, viņ� savai pacietīgajai klausītājai teica: "Fūūū, palika vieglāk. Varbūt nav nemaz tik traki," un pasmējās pats par sevi. Varbūt varēs dzīvot un rīt iet pat uz skolu, bet Undīne nopietni viņam noprasīja:

"Kāpēc tu viņiem nesaki � ha!"

"Ko nesaku?" Jānis brīnījās. Undīnes jautājums viņu pilnīgi ap�stulbināja.

"Kāpēc tu viņiem nesaki � ha, ha!" Undīne izlocījās kā jautājumzīme.

"Kādu � ha?" pārprasīja Jānis.

"Nu, to "ha", kuru tu saki, kad ar rokām un kājām stumdi gaisu!"

Jānis nesaprata, par ko runā viņa mazā draudzene, un nu Un�dīne izskatījās apvainojusies. Viņa nebija nekāds psihoterapeits. Un vispār jau viņiem, gariem, nav jānoņemas ar kaut kādiem sīkajām. Tas nudien nebija viņas pienākums � mierināt Virszemes pui�eli. Pat tad, ja kaut kāda pārpratuma pēc tas ir kļuvis par viņas saim�nieku. Viņa īgni paskatījās uz Janci. Citiem ZUGŪ gariem saimnieki kā saimnieki, ja nevar lepoties, vismaz var pieciest, bet viņai � pil�nīgs posts un bēdas! Nez, ko es esmu tā nogrēkojusies, ko tādu sastrā�dājusi pagātnē, par kādiem grēkiem man atsūtīts �is zēns?

"Oi, oi!" Undīne atkal saķēra galvu rokās un vaidēja.

"Kas tev tagad kai�?" Jānis iztrūcies jautāja.

"Man nekas nekai�. Tev kai�," Undīne atcirta.

"Es nesaprotu," Jānis murmināja.

"Es arī nesaprotu," Undīne teica, "kāpēc tu vari pateikt � ha! � kopā ar vēl divdesmit pui�eļiem vicinādams rokas un kājas, būdams tik draudīgs un dusmīgs, ka man gribas aizmiegt acis un pazust no zemes virsas un nekad vairs neatgriezties, bet, kad esi viens, tu pa�teikt � ha! � nevari."

"Ā, nu es sapratu." Jāņa sejā atplauka smaids. "Tu runā par ka�ratē nodarbībām."

"Debesu rasa!" Undīne pacēla savas izvalbītās acis uz aug�u. "Bei�dzot tev pieleca! Ilgi gan gāja � tu man tāds lēnīgs esi padevies."

"Vai tev �ķiet, ka tad es izskatos stiprs un spēcīgs?" Jānis staro�dams jautāja.

"Jā, tie�i tāds tad tu izskaties. Jā, tu izskaties ļoti spēcīgs, kā trīs�galvains jods, kur� met zibeņus uz visām pusēm. Tad tu esi tik bais�mīgs, ka gribas bēgt un neatgriezties."

"Tu tie�ām tā domā?" Jānis neticīgi nogrozīja galvu.

"Tie�ām, tie�ām!" Undīne viņu izmēdīja: "Ej ta�u un vienreiz pasaki � ha!"

"Jā, bet mums treneris neļauj izmantot karatē paņēmienus ārpus treniņa zāles."

"Ko tu teici? Kādas zāles?" Undīne samulsa.

"Es teicu, treneris mums neļauj teikt � ha!"

"Kāpēc tad tu baksti to gaisu uz visām pusēm ar rokām un kā�jām tā, ka visiem paliek baisi, ja tu nevari pateikt � ha! � tad, kad tev vajag?" Undīne sadusmojās. Viņai bija apnicis ņemties ar �ito nejēgu. "Dari, kā gribi, bet es tev lieku pie sirds: pasaki vienreiz kār�tīgu�ha!"

Pirms Jānis spēja ko atbildēt, Undīne bija pazudusi. Tikai viena nodevīga rasas lāse notecēja pār zugū gludo virsmu, bet Jānis sēdēja un smaidīja. Viņam tas bija jāpārbauda tūliņ pat.

Zēns pielēca kājās un aizskrēja uz vannas istabu. Viņ� nostājās spoguļa priek�ā, iepleta kājas, izrieza plecus, ievilka gaisu krūtis un izelpojot, draudīgi skatoties sev acīs, teica: "Ha!" Goda vārds, izska�tījās labi. Pēc septitā "ha", kad Jānis jau domās bija sakāvis visus sa�vus ienaidniekus, vannas istabā ienāca mamma.

"Ko tu te dari?" viņa jautāja.

Jānis satrūkās. "Es tīrīju zobus�"

"Cik tev ir taisna mugura un stalta stāja!" mamma uzslavēja dēlu. "Tētim tomēr būs taisnība par to karatē skolu � tā tie�ām tev nāk par labu."

Tie bija tie�i tie vārdi, ko �ovakar Jānim vajadzēja dzirdēt. Viņ� bija gatavs mammu apkampt un samīļot, un � rīt jau ir piektdiena, viņ� ar draugiem dosies uz Zemzemi, un tur visu slikto aizmirst iz�dodas ļoti ātri.

"Kur� teica, ka būs viegli?" Izabella centās uzmundrināt un sapurināt draugu, kad Jānis, galīgi sa�ļucis, sēdēja, apkrāvies ar izziņas ma�teriāliem. Tur bija fiziskā aizsardzība, psihiskā aizsardzība, egregora aizsardzība, aizsargpriek�meti, aizsargvārdojumi, lūg�anas. Viena grā�mata vēl pat nebija atvērta � "Psihoenerģētiskā uzbrukuma metodes un aizsardzības paņēmieni".

"Tu zini, tas nav man. Manī nav nekādu spēju. Un es pat savu zugū varu izsaukt tikai tad, ja tu vai Robis stāvat man blakus."

"Tas ir tāpēc, ka tu necenties! Ja gribi nākt uz Zemzemi, tev ir jāiemācās kaut vai visvienkār�ākā aizsardzības metode. Uz to Babe uzstāj!"

"Kamdēļ gan?"

Jānim ļoti patika Zemzeme ar visām brīnumainajām lietām, ne�parastajiem cilvēkiem. Katra reize �eit bija kā aizraujo�s ceļojums. Ta�u viņ� lielākoties bija vērotājs un neredzēja iemeslu, lai to mainītu.

"Es nekur neeju viens. Jūs vienmēr esat man blakus. Un tādu īsti ļaunu cilvēku es arī te neesmu saticis."

"Priecājies, ka tā! �oreiz nav runa par Zemzemes ļaudīm. Klīst bau�mas, ka no brīnumainajām, �au�alīgajām sēnēm vēl kāds ir atstiepis kātus. Runā par kādu avīzes reportieri, kur� gribējis sarakstīt sensa�cionālu rakstu, bet atrasts guļam beigts. Stāsta, ka sēnes grib pieņem�ties spēkā. Tās grib izplatīties pa visu Zemzemi. Caur viņām sliktā enerģija nonāks gan Zemzemē, gan Virszemē. Tāpēc mums jābūt ga�taviem to atvairīt."

"Babe!" bez kāda brīdinājuma Izabella pēk�ņi iesaucās. "Babe, Jancis izliekas par dumjāku, nekā ir! Mums nekas nesanāk."

Babe stāvēja durvis, viņas skatiens kā arvien bija labestīgs un balss rāma. Vecā Viedā lika Jānim piecelties, nostāties viņai priek�ā un aizvērt acis.

"Ieskaties sevi, ko tu tur redzi? Ko tu tur atrodi? Sasprindzinā�jumu? Satraukumu? Jūti? Sāc elpot dziļāk! Ieelpojot ne tikai atslābini saspringtos plecus un citus muskuļus, bet izelpo ari bailes un ne�dro�ību, satraukumu, līdz ķermenis kļūst tuk�s. Ļauj tajā ienākt mie�ram. Vēro savu ķermeni, vēro ar iek�ējo redzi."

Jānis centās, un tie�ām, viņ� redzēja, nē, drīzāk juta, ka viņa ķer�meni no visām pusēm ieskauj gai�zila gaisma. Tās nebija pārāk daudz, tikai pāris centimetru ap rokām un kājām, ap vēderu un muguru, ap galvu. Hmm, Jānis gandrīz iesmējās, virs galvas vizēja saulīte, kuras gaisma lija iek�ā gan viņa ķermenī, gan arī ap �o zilo enerģijas joslu. Iek�pusē zeltītā enerģija pulsēja, radot prieku, bet ārpusē tā auma�ļām lija pār zilo enerģijas slāni un izstaroja gaismu vēl rokas stiepiena attālumā. Neviens to Jānim neteica, bet viņ� zināja, ka �is, ap viņu sta�rojo�ās enerģijas kūlis arī ir aizsargājo�ais apvalks, caur kuru neviens nevar izspraukties. Ne sve�a doma, ne vārds, pat ne skatiens. Viņ� sa�juta tā sargājo�o spēku. Laimīgi iesmējies, zēns atvēra acis. Brīnumainā aina pamazām nozuda apziņas dzīlēs, bet viņ� tagad ticēja � tā pa�stāv ari realitātē. Piekodinājusi uzlikt aizsardzību katru ritu, Babe no�zuda aug�stāvā. Uzdevums vieglāk uzdodams, nekā izpildāms. Jānis ap�aubīja savas spējas, diez vai viņam izdosies atkārtot tikko pieredzēto.

Izabella atrada risinājumu. Lai vairotu drauga pa�paļāvību, tās pa�as dienas pēcpusdienā dvīņi aizveda viņu pie Sīmaņa, kuram pie�derēja amuletu un talismanu bodīte. Viņa darbnīcā varēja ne tikai uzzināt visu par praktisko aizsardzību, bet arī apskatīt, aptaustīt un izvēlēties, kā arī iegādāties da�neda�ādas lietiņas. īpa�i iecienītas bija monētas, kas nodro�ināja veiksmi un rūpējās par saimnieka mantas vairo�anu. Uz tām bija gan attēli, gan maģisku vārdu formulas.

Arī pats Sīmanis piesaistīja skatienus. Viņ� bija kā sava veikaliņa staigājo�ā reklāma. Visa krekla apak�mala bija no�ūta ar zvārgulī�iem, kuri atbaidīja ļaunos garus. Kreklu apjoza josta ar varenu sprādzi, kas, rotāta ar maģiskām zīmēm, sargāja vienu no cilvēka galvenajiem enerģētiskajiem riteņiem jeb �akrām. Plaukstas locītavas rotāja rokas�sprādzes, pirkstus � gredzeni ar dārgakmeņiem un pusdārgakme�ņiem. Saktas, bro�as un kuloni. Pat ap galvu bija aplikta izrakstīta stīpa.

Uzmanību piesaistīja vairāki maisiņi, iekārti sarkanās auklās un ar saspraudēm piestiprināti Sīmanim pie jostas. Tie bija burvju mai�siņi ar aizsargpriek�metiem un aizsargvārdojumu. Izabella lūdza Sīmanim tādu pagatavot arī Jānim, kamēr viņ� iemācīsies aizsardzī�bas uzlik�anu. Sīmanis sameklēja materiālus, mazu lina auduma ga�baliņu, prie�u sveķus un aizsargaugus. Tad viņ� teica, lai draugi atnāk trīs dienas pēc pilnmēness, amulets būs gatavs.

Izabella ņēmās kaulēties, ka aizsargpriek�mets vajadzīgs tūliņ un, ja Sīmanis to nevar pagatavot, vēl jau ir ari citas darbnīcas, kur iegriez�ties. Sīmanis piekāpās, bet atteicās dot izstrādājumam garantiju, jo tas netiks gatavots trīs dienas pilnmēnesī. Kad bija vienoju�ies, Sīmanis ar Izabellu nozuda veikaliņa dibentelpā. Roberts un Jānis sekoja. Sī�manis aizdedza divas sveces. Starp tām noklāja lina lupatiņu, uzbēra sasmalcinātos augus un uzlika priedes sveķu gabaliņus. Tad viņ� sāka tā kā dziedāt, tā kā dūkt, vienlaikus ar labo roku izdarot apļveida kustības pulksteņrādītāja virzienā. Dūk�ana turpinājās ilgi, jo Jānis ga�līgi samiegojās. �ķiet, vienā brīdī pat iemiga. Beidzot Sīmanis sasmal�cinātās zālītes ietina auduma gabalā un nosēja ar aukliņu.

"Lai sargā pret tiem, kas nāves dva�u pū�!" Viņ� iespieda sainīti Jānim plaukstā. "Kar kaklā vai nēsā līdzi kabatā!"

Izejot uz ielas, Jānis sajutās tik liels un varens, ka aicināja draugus iegriezties melnās maģijas darbnīcā, kuru vadīja Artūra vecmāmiņa un kurai līdz �ai dienai viņ� bija metis līkumu. Tomēr Izabella un Ro�berts nemaz tā nerāvās uz melnās maģijas darbnīcu. Pat paskatīties ne, kā paskaidroja Robis.

"Bez nopietnas vajadzības neviens tur savu kaju nesper, un vis�pār � Burvju Goda kodeksā melnā maģija ir aizliegta, izņemot ļoti retus gadījumus, par kuriem labāk nezināt." Izabella vēl arvien bija pārņemta ar Jāņa aizsardzības nodro�inā�anu un tāpēc vedināja atpakaļ uz Babes namu, lai iemācītu pāris stiprus vārdus.

"Varbūt tomēr iegrie�amies pie Artūra vecmāmiņas uz īsu brīdi?"

Burvju maisiņ� tie�ām darīja Jāni pārgalvīgu. Viņam gribējās bei�dzot redzēt raganu, kura arī izskatās pēc raganas, jo pagaidām visi citi Zemzemes ļaudis viņam �ķita jocīgi, dīvaini īpatņi, kuros neko raganisku viņ� nejuta.

"Liecies mierā! Kad tu viņu ieraudzīsi, tev nelīdzēs nekādi bur�vju maisiņi. Tici man, tu nemaz negribi viņu satikt!" Roberts bija ne�pielūdzams.

"Ja ir tā, kā jūs sakāt, tad nav brīnums, ka Artūrs ir tik necie�ams. Kāpēc viņ� nedzīvo kopā ar savu tēti un māmiņu?"

"Gar� stāsts. Bet īsumā � viņi vienā dienā aizlidoja, solot Artūru drīz aicināt pie sevis."

"Aizlidoja ar slotām?" brīnījās Jancis.

"Zini, tas burvju maisiņ� sa�ķiebis tev prātiņu! Nē, ar lidma�īnu."

"Kamdēļ gan kaut kur jābrauc, ja ir tāda melnās maģijas darb�nīca?"

"Artūra tēvs bija nonācis �aurā bezizejā, īstās sprukās. Viņ� ap�precēja meiteni no Virszemes, kura kategoriski bija pret bur�anos, tamdēļ viņai bija nesamierināmas domstarpības ar vīramāti. Artūra tēvs beidzot piekāpās sievai, pameta ģimenes rūpalu Zemzemē un devās pasaulē labākas dzīves un laimes meklējumos."

"Skarbi. Man pat paliek Artūra �ēl."

Uz mirkli Jānis iedomājās, ka viņa vecāki tagad arī neliekas par viņu ne zinis. Ta�u, par laimi, viņi nebija nekur aizbrauku�i, un, tikko viņ� pārrastos ar sliktām atzīmēm, sāpo�u kaklu vai pārdauzītu de�gunu, atkal sāktos lielā aptekā�ana un ierobe�o�ana.

"Tu zini, viņ� nav nekāds �ēlojams nabadziņ�! Atceries, ko Rasa stāstīja, ka viņ� ir vienīgais, kam tik agrā vecumā piedāvāts nāko��gad studēt Augsto Zin�u skolā."

"Vai tad tur nezina, ka viņ� nāk no melno burvju ģimenes?"

"Protams, ka zina, ta�u galvenais ir talants, izvēle un nolūks. Aug�stie Viedie uzskata, ka visu nosaka mūsu izvēle un tai sekojo�ā ricība."

"Kāda izvēle?"

"Ak, Jāni! Izvēle, ko tu izdari ik dienas. Nu, iedomājies visvien�kār�āko piemēru: diviem zēniem ir vienādas spējas un talants pro�grammē�anā. Viens kļūst par hakeri, otrs sastāda īpa�as programmas datu dro�ībai. Viss atkarīgs no vides, apstākļiem un pa�a izvēlēm."

"Un kur gan viņi ir saskatīju�i kādu pozitīvu izvēli Artūra rīcībā?"

"Viņam esot izcilas ekstrasensa spējas un spēcīga griba. Tomēr es nelaistu viņu tuvumā slepenām zinā�anām."

Tā viņi īsināja ceļu līdz Babes mājai, pārspriezdami gan to, vai Artūrs ir cienīgs mācīties senās, slepenās gudrības, gan to, ka pēc Zie�massvētkiem un Izabellas bur�anās viņa uzvedībā notiku�as pārmai�ņas. Artūrs vairs necentās visur viņiem trāpīties ceļā un vienmēr un visur Izu pakaitināt. Roberts bija pārliecināts � Artūrs izvairās tāpēc, ka no�iepis viņu Rasai vecmāmuļas gredzenu. Izabella aizstāvēja klāt neeso�o rudgalvi. Lai nu kas, bet zaglis gan Artūrs neesot. Viņ� vien�kār�i baidās no viņas, Izabellas, burvestībām. Roberts palika pie sava, atgādinot visas tās reizes, kad Izabella pati Artūru bija saukusi par necie�amu, un pieprasīja Jāņa viedokli �ajā jautājumā.

Jānis uzskatīja par saprātīgāku savus novērojumus un secināju�mus atstāt pie sevis un neiesaistīties ķīviņā. Kā parasti strīdoties, Ro�berts un Izabella palika katrs pie savām domām un vienotību un sapratni atguva tikai Babes mājās, jo dvīņi bija vienisprātis: lai Jāni pasargātu, viņam vēl ir jāiemācās no galvas pāris lapas grāmatā.

"Lai bij' vārdi, kam bij' vārdi, Man pa�am stipri vārdi: Visapkārt gaisma ausa, Vidū Saule ritināj': Visapkārt zelta josta, Vidū manis augumiņ�."

Jānis atkārtoja un atkārtoja skaitāmo pantu, līdz vārdi atbalsojas viņā pa�ā.

Nākamajā dienā mācības atsākās ar jaunu sparu. Jau rīta agrumā pie mācī�anas ķērās Babe, liekot vēl un vēlreiz izveidot aizsarg�aulu. Dvīņi ar to tika veikli galā. Viņiem atļāva turpināt vingrināties savā nodabā, un Babe pievērsās Jānim. Kad Viedā veidoja viņam aizsar�dzību, zēnam pat �ķita, ka viņ� �o to jūt un, ja ļoti piepūlas, arī redz, bet viens pats viņ� nesaprata, ar ko sākt. Uz Jan�a jautājumu sekoja Izabellas ierastā atbilde:

"Ak, vieglāk par vieglu! Ņem enerģiju un padari to biezāku, bie�zāku un vēl biezāku."

Tad pie skaidro�anas ķērās pati Babe, viņa lika zēnam iedomāties, kā uz uguns vārās katliņ� ar ūdeni un garaiņi ceļas arvien augstāk un augstāk, līdz kļūst par neko, bet katliņ� tuk�s. Un pretēja darbība, uznākot spējam aukstumam, no nekā veidojas migla, tad rasa, un tā sasalstot pārvēr�as ledū.

"�ajā procesā tu esi uguns vai aukstums, kur� vai nu izklīdina, vai sabiezē enerģiju."

�ķībie un greizie veidojumi sāka pieņemt sakarīgas formas un aprises. Tas atkārtojās katrās brīvdienās Zemzemē.

"Cik var?!"

Viņi pukstēja, saņēmu�i kārtējo uzdevumu veidot aizsargauru. Tik aizraujo�ie un intriģējo�ie ceļojumi pa Zemzemi bija pārvērtu��ies vienā nogurdino�ā nodarbē, kura ļoti sāka atgādināt pienākumu un darbu, nevis jautru un bezbēdīgu piedzīvojumu. Jebkuru viņu mē�ģinājumu sacelties apslāpēja viens vienīgs Babes skatiens. Un tomēr viņiem bija pietiekami daudz drosmes un pārgalvības vienā jaukā brīdi bez brīdinājuma atstāt Babes darbnīcu, lai, kā Roberts teica, "ierautu plau�ās labi daudz svaiga gaisa".

Brīvsolis gan sanāca pavisam iss, jo ielas galā parādījās dīvains lēkā�jo�s objekts, kur� strauji tuvojās bērniem. Jānis, samiedzis acis, cen�tās saskatīt. Nu, glu�i kā ķengurs, tikai lēcieni daudz garāki.

"Ak, vai! Tā ir Irbe!" iesaucās Izabella. "Laikam mēs esam pārāk aizkavēju�ies, un Babe būs pamanījusi mūsu prombūtni."

"Kāpēc viņa tik dīvainā veidā pārvietojas?" jautāja Jānis.

"Viņa tā ari nav iemācījusies teleportēties. Nevar zināt, vai laika pietrūka vai uzņēmības."

Jau nākamajā mirklī Babes nama mājkalpotāja bija klāt.

"Kur jūs vazājaties? Esmu visas pilsētas ielas izskrējusi, jūs mek�lēdama."

"Izlēkājusi," zem deguna noburk�ķēja Roberts.

Irbe vai nu to nedzirdēja, vai laida gar ausīm.

"Kur esat iegrūdu�i savus zugū, ka nevar ar jums sazināties? Nāciet veicīgi! Babe jūs gaida."

Irbe pagriezās un me�onīgā ātrumā sāka attālināties. Bērni skrēja cik jaudas, ta�u viņa jau nozuda aiz stūra.

"Nu gan mēs dabūsim pa mici!" Roberts teica, kad, aizelsu�ies no skrējiena, viņi apstājās un, mēģinādami ieelpot, ķēra pie sāniem.

"Es vairs nevaru paskriet. Tālāk iesim lēnāk," Izabella lūdzās.

"Būs brāziens, būs. Tur tāpat neko nevar darīt."

Pie durvīm viņi saminstinājās, nevarēdami saprast, kur� ies iek�ā pirmais. Tā grūstīdamies, viņi ietenterēja Babes nama priek�telpā. Babes tur nebija, un viņi, cerībā, ka varbūt �oreiz tiks cauri sveikā, klu�sītiņām lavījās aug�ā uz savām istabām. Nekā, Babe sēdēja Roberta istabā un viņus jau gaidīja. No sākuma �ķita, ka viņa ir ļoti mierīga, bet 'tad sākās. Vecā Viedā atcerējās visus dvīņu nedarbus no piedzim�anas brī�a. Lielāko daļu no tiem viņi pa�i sen bija aizmirsu�i. Viņa teica, ka dvīņi esot īsta sodība visai dzimtai un ka nekas no viņiem neiznāk�ot, ja viņi tādā garā turpinās. Roberts mēģināja iebilst, ka neko bries�mīgu viņi ta�u nav izdarīju�i, tikai bez atļaujas izgāju�i no mājas, un nekas briesmīgs jau arī nav noticis. Bet Babe bija tā uzvilkusies, ka pat nedzirdēja zēna iestarpinājumus. Viņa pa vidu �ēloja sevi un dvīņu vecākus, kuriem ir �is krusts jānes, viņus audzinot, un beidza, vēl�reiz apliecinot, ka pie laba gala tas nenovedīs, tad apcirtās uz papē�a un devās ārā no istabas.

"Par sodu visu dienu paliksiet uz vietas istabā."

Durvis aizcirtās. Roberts aizejo�ajai Babes mugurai veltīja iz�bāztu mēli, tādā veidā demonstrējot, ka viņam nemaz nav bail. Jānis visu sarunas laiku bija stāvējis, galvu ierāvis plecos, vēl vairāk kā no Babes dusmu izvirduma baidīdamies no sienām krīto�ajām gleznām un vāzēm, kuras, saņēmu�as dusmu enerģijas lādiņu, sprāga gaba�los un bira pa visu istabu. Ieraugot Roberta izbāzto mēli, Jānim sa�nāca smiekli, tie cēlās uz aug�u, bet kaklā nosprūda, un Jānis saprata, ka Babes teiciens "visu dienu paliksiet uz vietas istabā", Zemzemē nozīmē kaut ko pavisam citu nekā Virszemē.

Viņa bija draugus sastindzinājusi. Būt ieslēgtam pa�am savā ķer�menī, tas bija briesmīgi. �au�alīgāku sodu viņa nebūtu varējusi izdo�māt. Jānis nekad nebija domājis, kā jūtas cilvēks, kur� redz un dzird, bet nevar pakustēties. Cerības viņu pārņēma, kad uz kāpnēm izdzir�dēja soļus. Durvis tūliņ ari atvērās, un ienāca Irbe ar slotu un liek�ķeri. It kā sastingu�i bērni istabas vidū būtu normāla parādība, viņa vienā mierā sāka vākt lauskas. Sevi uzmundrinādama ar jautru dungo�anu, mājkalpotāja steidza savākt posta�u un laida darbā arī putekļu lupatu, noslaucīdama virsmas. Kad Irbe kārtīgi un cītīgi apslaucīja gru�us ap viņu kājām, Jānis domāja, ka daudz netrūks, lai viņa arī ar lupatu noslaucītu viņa plecus un degunu, bet vēl trakāk bija, kad viņa, pabeigusi darbu, aizgāja un aizvēra aiz sevis durvis. Tad atkal iestā�jās klusums.

Jānī uzbangoja vesels emociju okeāns, viņu pārņēma panika. Viņ� domāja, ka nomirs, ja tūlīt nepakustēsies. Es gribu kustēties un tūliņ! Es vairs nevaru izturēt! Ta�u nācās samierināties ar to, ka pakustē�ties nevarēja.

Pēc vairākām stundām, kad �ķita, ka trijotne būs saņēmusi labu mācību un kļuvusi paklausīgāka, istabā ienāca Rasa.

"O, kādas graciozas skulptūras! Brīni�ķīgi! Tie�i jūs es meklēju! Esmu nolēmusi �o to izcept, un man vajadzētu kādu olu putotāju un pārīti pie ābolu grie�anas. Vai jūs gribētu man palīdzēt? Hmmm, klu�sē�ana laikam nozīmē piekri�anu. Kaut kā �odien esat ļoti pielaidīgi, jūsu darī�anas vairs nav pirmajā vietā. Tas ir ļoti laipni no jūsu puses! Varbūt pateikt Irbei, ka jūs ir pārņēmusi milzīga vēlme �onedēļ iztī�rīt arī Babes nama tualetes?"

Rasa runāja, riņķodama ap viņiem. Nostājusies Roberta priek�ā, viņa teica: "Mazais brāli, tavās acīs lasu, Rasa beidz tark�ķēt, atdod mums kustību brīvību. Lai tava vēlme piepildās!"

Jānis redzēja, kā Roberts ievelk mēli mutē un sāk izkustināt sa�stingu�os locekļus. Pēc mirkļa viņi visi trīs bija atsvabināti.

"Klausies, Babe galīgi zaudēja prātu! Mēs viņu tādu redzējām pirmo reizi!" sacīja Izabella, izpildīdama da�us vingrojumus stīva�jam ķermenim.

"Tam ir iemesls. Neilgi pēc jūsu nozu�anas, ziņoja, ka vēl viens cilvēks Zemzemē ir cietis."

"Miris? Kas?"

"Nē, �oreiz tikai maķenīt jocīgs palicis."

"Kā jocīgs?"

"Es īsti nezinu, tā ir kāda meitene, miru�ā reportiera draudzene, kura, bēdu nomākta, devusies pie milzu pūpē�iem un tagad nogādāta dziednīcā. Nevarēdama ar jums sazināties, Babe, protams, ļoti uztrau�cās, jo �eit Zemzemē viņa ir atbildīga par jūsu dro�ību."

"Nu, es ceru, līdz vakaram viņai dusmas pāries," Roberts ieru' nājās, sparīgi griezdams ābolus plātsmaizei.

"Maz ticams. Es domāju, viņa jūs sūtīs uz Virszemi."

"Bet kā tad mācības?" Trīs draugi saskatījās.

"Nu, var jau būt, ka viņa izlems citādi."

Mirkli apdomājies, Roberts noteica: "Labāk būt dumjam un dzī�vam nekā gudram un beigtam."

"Tu tā domā?" Izabella savilka degunu daudzās smieklīgās krun�ciņās. "Es par to neesmu pārliecināta, jo tā meitene ta�u ir dzīva. Un vispār, mums jau ir pietieko�i daudz veselā saprāta, lai mestu lī�kumu sēnēm!"

"Tu tā domā?" �oreiz izsmējīgā tonī vaicāja Rasa.

"Jā, jā, tu jau mums esi tā gudrā." Izabella nebija gatava piekāp�ties lielajai māsai ne par sprīdi.

"Beidziet ka�ķēties, citādi maizītes nebūs ēdamas!" māsas sa�mierinādams, iejaucās Roberts.

"Tur nu tev ir taisnība, brāļuk! Tādā noskaņojumā gatavot ne�drīkst. Miers?" Rasa pasniedza roku Izabellai.

"Miers!"

Ir brīnumjauki ēst pa�u ceptas smalkmaizītes. Atmiņas par nepatī�kamiem pārdzīvojumiem tad ātri izgaist. Ar katru apēsto kumosu labā oma atgriezās. Jānis nebeidza brīnīties par to, cik daudz cilvē�kam nozīmē ēdiens.

Kad pārradās Babe, arī viņas sliktā oma bija kaut kur izvējojusi, jo viņa atkal bija mīļa un jauka, ta�u nelokāma � bērniem jādodas atpakaļ uz Virszemi. Kamēr viss nenokārtosies, vairs nekāda nāk��ana �urp.

"Kas nenokārtosies? Kad tas būs? Kāpēc?" viņi jautāja cits caur citu.

"Pa�laik Viedo Padome ir tuvu tam brīdim, kad tiks pieņemts kāds iz�ķiro�s lēmums."

"Tā tu saki tikai �odien. Rīt, parīt, aizparīt visi būs aizmirsu�i �o notikumu, un atkal viss ritēs savā gaitā."

"�ā vai tā, te uztureties paliek jau bīstami. Labak bus, ja būsiet dro�ībā."

"Tu domā, ka Virszeme ir dro�āka par Zemzemi? Tu pati mums mācīji, ka Zcmzeme ir visdro�ākā vieta uz Zemes!"

"Jā, bet ne pa�laik! Pa�laik klausiet mani, labāk būs, ja dosieties uz Me�vidiem. Tikko būs iespējams, es sūtī�u jums ziņu un varēsiet atgriezties!"

Jānis ar Robertu ārā spēlēja hokeju. Viņi dzenāja ripu pa pagalmu. Tāpat, prieka pēc. No dīķa vēl nebija attīrīts sniegs, lai ierīkotu slido��anas laukumu. Vēja brāzmas ik pa brīdim ielauzās koku audzes sar�gātajā pagalmā un ne�ēlīgi raustīja jumta lubiņas, asām, kaulainām rokām apgrābstīja jauno ābelī�u trīco�os stumbrus, grabināja piena kannas pie kūts un neatlaidīgi līda aiz apkakles � saldēdamas un uzdzīdamas drebuļus. Diena nebija izdevusies. Rīts bija ausis, ausis� un pametis darbu pusdarītu, tādēļ dziļa krēsla klāja zemi arī pus�dienlaikā. Bet varbūt rīts gribēja sadoties rokās ar vakaru? Tāda izde�vība rodas tikai drēgnās un īsās janvāra dienās, kad saule guļ dziļā miegā, iebāzusi degunu mākoņu spilvenos, mākoņainu segu pārvil�kusi pār ausīm.

Vēl viena brāzmas asā mēle veikli ielocījās gar virsjakas apkakli un nobrāza kaklu. Jancis nodrebinājās:

"Auksts!"

"Nu, ej ta�u un apliec �alli!" mēģinādams rast prieku ripas dze' nā�anā, ieteicās Roberts.

"Labi!" Jancis iespruka mājā.

Dīvainu smar�u vilnis vēlās pretī no klusā, it kā aizmigu�ā nama. Nē, tomēr virtuvē kāds rosījās. Iesākumā Jānim �ķita, ka Iza vāra zupu. Viņa ar koka karoti sparīgi kaut ko maisīja traukā, kur�, zēnam par dziļu izbrīnu, bija no stikla. Izabella pielika pirkstu pie lūpām un sa�zvērnieciski pasmaidīja, tad, kaut ko murminādama, turpināja mai�sīt savu virumu.

"Ko tu tur dari?" Jānis �ukstēja.

"Netraucē!"

Izabellai starp uzacīm ievilkās brīdino�a rieva. Sparīgā maisī�ana beidzās. Jānis ieinteresēts vēroja, kā Izabella trīsreiz kaut ko no da�ā�dām pudelītēm piepilina savai dīvainajai zupai, kurai, cik varēja no�prast, bija tikai divas sastāvdaļas � ūdens un rozā akmeņi. Atkal gaisā uzvirmoja vesels smar�u mākonis.

"Tā," Izabella apmierināti teica, "piebērsim vēl �o!"

Traukā ielidoja krietna sauja sāls.

"Mana mamma arī tā vienmēr dara, kad krāso dziju un grib, lai krāsa būtu noturīgāka!"

Vēl pēdējais piegājiens � Izabella uzlika stikla traukam vāku un kārtīgi visu sakratīja.

"Tagad lai atpū�as!" Viņa līksmi iesmējās, paķēra draugu aiz ro�kas un vilka ārā no virtuves.

"Kas tas bija? Ko tu tur darīji?"

"Aiziesim uz pagrabu pēc āboliem, tad pastāstī�u!"

Izabella steidzīgi ģērbās, un arī Jānis sameklēja savu �alli. Pirms ie�anas laukā Izabella atkal pielika pirkstu pie lūpām. Jānis piekrīto�i pamāja, un, glabādami kopīgu noslēpumu, bērni izspurdza pagalmā.

Visa Roberta būtība pauda, cik ļoti viņ� ir nogarlaikojies, gaidot draugus.

"Kur jūs tik ilgi bijāt? Tūlīt paliks tum�s un būs vien jāiet iek�ā!"

"Aizskrienam uz pagrabu pēc āboliem!"

"Labs ir! Ejam!"

Lai gan dviņi ne no kā nebaidījās, tomēr uz pagrabu, kas bija izveidots nelielā tuvējā pakalniņa sānā, bērni labprātāk gāja kopā. Ieeja pagrabā atradās kalna ziemeļu nogāzē un �odien izskatījās īpa�i noslēgta. Uz pakalna augo�ie koki vējā brīdino�i �alkoja. Sals un vēj� saldēja pirkstus, kuri mēģināja atslēgt metāla slēdzeni. Krēsla strauji vērtās tumsā, it kā ar nolūku � baidīt bērnus. Jānis zināja, ka viens pats viņ� te ne par kādu naudu nenāktu. �ķita, arī Izabella ar Robertu dro�āk jutās pulciņā. Beidzot smagā slēdzene padevās un durvis atvērās, pretī traucās pagraba īpatnējais mitrās zemes smārds, sajaucies ar dārzeņu smar�u. Elektrības �eit nebija, tāpēc viņi devās kalna vēderā tikai vienas trīco�as sveces liesmas pavadīti. Roberts aizvēra smagās durvis.

Tajā pa�ā mirklī Jānis juta aiz�ņaudzamies kaklu, it kā kāds būtu viņu aiz tā sagrābis. Bailes. Tās grābstījās arī gar mugurkaulu, un vi�ņam visu laiku gribējās paskatīties sev aiz muguras. Tām nebija ne vārda, ne sejas � vienkār�i bailes no tumsas.

"Ja apskata kārtīgi gaismā visus telpas stūrus un redz, ka nekā briesmīga nav," Izabella pacēla sveci pie griestiem, "tad arī tumsā ne no kā nav jābaidās, jo telpa jau paliek tā pati."

Izabella nopūta sveci. Viņus apņēma melna tumsa. Izabella jau atkal lasīja Jāņa domas. Tas ir kaitino�i. Tomēr zeme var ņemt un iebrukt pagrabā. Nevar zināt, cik stipras ir sijas, ko vectēvs �eit licis. Kā viņam vispār ir izdevies pakalnā iebūvēt pagrabu? Tas nav dro�i. Bet skaļi to Jānis neteica, jo juta, ka spējās dusmas uz Izabellu ir atslābu�as un arī bailes, un kakla �ņaudzējs. No�virkstēja sērkociņ�, un atkal iede�gās svece.

"Iesim ābolu kambarī!"

Izabella atvēra durvis. Pretī uzvirmoja spēcīgs ābolu aromāts, nomācot visu citu.

"Cik brīni�ķīga smar�a!" Jānis nenocietās.

"Mmm! Un arī gar�a!" Roberts jau iecirta zobus kādā ābolā.

"Jā, ābolu smar�a ir vienreizēja un ne tikai. Tai piemīt arī spēja radīt iedvesmu! Es neatceros, kur�, bet viens rakstnieks mēdza turēt sava darbagalda atvilktnē ābolus, un, kad zuda iedvesma, viņ� atvēra atvilktni un ieelpoja."

"Izabella, tu esi gudra!" Jānis iecirta zobus ābolā.

"Kaitino�i gudra!" iedziedājās Roberts. "Kaitino�i gudrā Izabella!"

"Pats tāds!"

Izabella lasīja ābolus grozā un neizskatījās, ka būtu apvainojusies.

"Kaitino�i gudrā, ko tu vari pateikt par �o zemeņu zaptes bur�ciņu?" Roberts ar teatrāli svinīgu �estu nocēla burciņu no plaukta.

"Tikai to, ka tā �ovakar tiks izēsta!"

Draudzīgi �alodami, viņi steidzās laukā no pagraba. īsā ziemas diena jau piecos pievakarē bija aizgājusi pilnīgi un galīgi, dodama vietu tumsai un naktij. Labi, ka pa �auro taku Roberts palaida Jāni pa priek�u un gāja pēdējais, citādi Jānim atkal visu laiku būtu jāskatās atpakaļ platām acīm un jābaidās no nezināmā "nekā". �īs naksnīgās pastaigas laikā viņam radās nojausma par to, kāpēc pasakās vienmēr ir brīdinājums neskatīties atpakaļ. Kad paskatāmies atpakaļ, mēs pa�kļaujamies un padodamies bailēm. Jānis saņēma visu savu drosmi un mēģināja pārvarēt bailes no lielā nezināmā un noslēpumainā, kas mita tumsā. Ta�u, lai kā viņ� centās, ķermenis palika saspringts, un tādēļ bija bezgala atvieglojo�i iesoļot pagalmā un ieiet namā, siltumā un gaismā.

"Hei, kas tas?"

Roberts, pirmais noģērbies, jau snaikstījās gar Izabellas trauku virtuvē.

"Mēs �odien dibināsim ordeni! Es uztaisīju mums talismanus, bet vispirms paēdīsim!"

"Mēs jau tikko ēdām ābolus. Jāni, tu gribi ēst?"

"Nē, nemaz!"

"Iza, labāk stāsti!"

"Es nolēmu, ka mums būs slepenais talismans, par kuru zināsim tikai mēs trīs." Izabella daudznozīmīgi apklusa.

"Nu, nu, stāsti tālāk!"

"Ko jūs teiktu, ja mēs dibinātu Rozā kvarca brālību?"

"Kāpēc tie�i rozā? Tāda skuķu krāsa!" iebilda Roberts.

"Pasaki man, kura ir visspēcīgākā emocija, kura spēj cilvēku glābt un pasargāt, izvest caur uguni un ūdeni, pat piecelt no miroņiem?"

"Nu, mīlestība."

"Redzi, un rozā kvarcs to nes sevī!" Izabella uzvaro�i teica.

"Tik un tā, rozā ir skuķu krāsa!" turpināja tiepties Roberts, kur� pats sev gribēja izvēlēties talismanu.

"Padomā, Robert, mums būtu pa�iem savs ordenis, glu�i kā vidus�laiku bruņiniekiem!" Jānis bija aizgrābts un sajūsmināts par Izabel�las ideju. "Tad mums vajadzēs arī bruņas un zobenus, un vairogus!" Jānis iekarsa ne pa jokam.

"Mūsu bruņas būs �ie akmeņi!" teica Izabella un paņēma burku. "Es tos maķenīt apvārdoju un sagatavoju."

"Kā?" Jānis gribēja zināt.

"Nu, kā pienācās!" Iza paslēja degunu gaisā. "Skaitīju buramvārdus!"

"Kādus?" Arī Roberts iepleta acis.

"Pati savus!" Iza vēlreiz cirta degunu gaisā.

"Nejaucies!"Jancis bija aizgrābts, te notika īsta bur�anās.

"Nu, tā," Iza turpināja, "tātad apvārdoju, tad pieliku pāris eļļas � ro�u, jasmīnu, dro�ības pēc piebēru arī sāli. Tu redzēji." Viņa uzmeta skatienu Jancim. "Tam vajadzētu to visu padarī�anu padarīt notu�rīgāku uz ilgāku laiku," Izabella ķeksēja akmeņus no burkas laukā, "tagad mēs tos nēsāsim, un tie mūs sargās labāk nekā dzelzs bruņas. Esmu dzirdējusi, ka citi tos iestrādā gredzenos, bet mēs nēsāsim, pa�kārtus kaklā. Es ar gudru ziņu paņēmu no Babes krājumiem tādus ar caurumiņiem, lai var izvērt cauri auklu. Ir labi, ja akmens saskaras ar ādu." Izabella sa�ņaudza slapjos, pilo�os akmeņus plaukstā. "Tā, tagad rīkosim bruņinieku iesvētī�anas rituālu."

"Jū-hū!" līksmi iesaucās Jānis.

"Kas mums jādara?" Samierinājies ar rozā krāsu, ari Roberts at�zina ideju par ļoti labu.

Kamēr zēni ārā dzenāja ripu, Izabella bija kārtīgi pastrādājusi. Viņas istabā bija ierīkota īsta maģiskā rituāla vieta. Violeta auduma aplis veidoja pamatu, to papildināja krusta formā izvietotas rozā sve�ces. Apļa vidū atradās attēls ar maģiskiem simboliem un uz tā � liels rozā kvarcs. Aplī bija novietots arī kvēpināmais trauks, no kura cēlās tikko jau�ama dūmu strūkliņa.

Jancis satrūkās, ieraudzīdams milzīgu dunci. Viņam tas lika atce�rēties stāstus par zvēresta nodo�anu ar asinīm. Izabella iebīdīja drau�gus apļa centrā un tad, paņēmusi dunci, novilka neredzamu līniju gaisā, tā ieslēgdama viņus apļa centrā. Sve�u liesmas maigi plīvoja, vīraka aromāts Jāņa galvu padarīja mazliet dullu, un Izabellas izda�rības ar dunci un spīguļojo�ās acis Jānī patiesi radīja maģiskas no�skaņas. Sastāju�ies ap rozā kvarciem, viņi lasīja uzrakstu uz lielākā no tiem, un tad uzlika uz akmeņiem rokas.

"Ja uz manis plaukstu liksi,

citā pasaulē tu tiksi. Ja vēl smar�u sasmar�osi,

svētu solījumu dosi, pāris burvju vārdus teiksi, vēlmes piepildīt tad steigsi."

Izabella runāja un runāja, likdama viņiem visu atkārtot. Sadevu��ies rokās, viņi visi trīs griezās ap lielo kvarcu un turpināja skandēt. Tad Izabella uzkāra kaklā katram pa vienam rozā kvarcam un, ar savu briesmīgo dunci vicinādamās, riņķoja viņiem apkārt, kaut ko bubinādama. Beigās, atkal sadevu�ies rokās, viņi visi trīs zvērēja būt draugi līdz mū�a galam.

Kad pēdējie burvju vārdi bija izskanēju�i, Izabella iesaucās: "Spēks ir brīvs!" � un viņi atlaida rokas. Tajā pa�ā mirklī viņi ieraudzīja, ka

no lielā kvarca apļa centrā paceļas mirdzo�s gaismas stabs. Milzīgais enerģijas lādiņ� izskrēja cauri griestiem un uz�āvās debesis, pārvērsdamies par vienu no miljoniem zvaig�ņu. �ajā bridi Jānim tā likās kārtējā aizraujo�ā rotaļa.

"Tagad mūsu sirdis pukst vienā ritmā!" Izabella teica un izskatī�jās aizkustināta. "Paskatieties uz pasauli ar akmens acīm," viņa mu�dināja draugus.

"Izabella, tu reizēm esi jocīga meitene," teica Jānis. "Kā lai es pa�skatos uz pasauli ar akmens acīm?"

"Ak, Jāni, tev ta�u ir iztēle, iedomājies, ka tu esi �is lielais rozā akmens. Sajūti, kāds viņ� ir, un kļūsti par to. Nu, ko tu redzi?" tinci�nāja Izabella.

Sākumā pieskaroties akmens �ķita vēss, bet tad Jānis varēja ap�zvērēt, ka sajuta enerģiju, kas plūda no tā. Tāds kā maigums. Viņ� redzēja, ka visu ietin dūmakaina rozā gaismā.

Viņi lūkojās cits citā, ik pa brīdim uzlikdami plaukstas uz krū�tīm, kur atradās akmeņi. Izabella vēlreiz tvēra rokās dunci un atkal vilka maģisko apli, �oreiz pretējā virzienā, lai ļautu viņiem iziet no rituālā apļa. Jānis apstājās pie loga, ne tik daudz, lai lūkotos ārā, cik, lai ieskatītos sevī, un konstatēja, ka mū�īgais trīceklis, tā nepatīkamā stīga, kas viņā vienmēr bija vibrējusi, ir kaut kur pazudusi. Tā vietā ir iestājies dziļ� miers, it kā viņ� beidzot būtu nostājies uz stingra pa�mata. Zēnam bija sajūta, ka beidzot viņ� ir atradis to, ko neapzināti visu laiku bija meklējis. Jānis vēlreiz uzlika roku uz sava rozā kvarca un domāja par to, ka lielākais brīnums ar viņu ir noticis nevis Zemzemē, bet �eit, Virszemē. Nevis brīnumu brīnumiem pilnajā pasaulē, bet visparastākajā no visparastākajām pasaulēm, kurā mīt visparas�tākie no visparastākajiem cilvēkiem, kur neviens pat zugū neprot izsaukt.

Tā bija brīni�ķīga novakare. Klusais prieks, kas no viņiem strā�voja, pārņēma arī visus mājniekus. Vecmāmuļa teica, ka sen �ajā mājā ' nav bijusi tik brīni�ķīga vakarē�ana.

Janvāra beigās ārā bija brīni�ķīgs laiks. Naktī sala, bet dienā sniegā spo�i vizujojās saule, �ilbinādama acis un likdama tās samiegt �aurās spraugās. Apspriedu�i �auro acu jautājumu un izskaidrojumu, kādēļ tādas ir eskimosiem, viņi nespēja pretoties lieliskās dienas vilināju�mam un devās uz tuvāko kalnu slēpot.

Bija jāslēpo cauri me�am. Roberts ar Izabellu ķircināja Jāni, ka pil�nīgi dro�a esot satik�anās ar vilkiem vai lū�iem, kuri pa�laik, draudzeņu meklējumos, kļūstot pārgalvīgi un zaudējot iedzimto piesardzību un vēlmi būt neredzamiem. Tāpēc tos varot itin bie�i pamanīt nozibam me�a brik�ņos vai tā malās.

Labāk viņi to nebūtu stāstīju�i, tas �ai saulainajai dienai pie�ķīra drūmāku nokrāsu. Iza teica, ka prot zvēru valodu un varot ar vilkiem visu sarunāt. Dro�i vien arī ar lū�iem, kaut gan ar tiem nebija vēl ne�kad runājusi. Slēpojot garām kādai �agaru kaudzei, Roberts teica, lai viņi pieklusina savas balsis un labāk �ukst, citādi pamodinās lāci, ne tikai lūsi vai vilku. Iza pastāstīja Jancim, ka tur nomodā noteikti ir kāds maziņ� lā�u bērniņ�, kur� piedzimis lācenei, bet viņa pati to nemaz nezina. Tas tie�ām bija smieklīgi un pilnīgi neticami, kā mamma var nemanīt, ka ir piedzimis bērniņ�.

Tomēr dro�āk par visādiem �agaru kaudzēs guļo�iem lā�iem, ap�kārt klīsto�iem vilkiem un pa kokiem kāpelējo�iem lū�iem �obrīd Jānim �ķita parunāt par Tum�o enerģiju, kura cen�as iekļūt Zemzemē. Tas likās kas tāls un nereāls, tāpēc daudz patīkamāks sarunu temats. Jau�nākās ziņas bija tādas, ka ļaunums turpina izplatīties Zemzemē. Vēl arvien tika atrasti jauni pierādījumi. Ik pa brīdim kāds no pieaugu��ajiem uz turieni devās, lai piedalītos neskaitāmās sapulcēs, sēdēs un sanāksmēs, kur sprieda, analizēja, kuram resoram vai ministrijai ir jāuzņemas virsvadība. Kādiem līdzekļiem un kuras ielas burvjiem un raganām vai zintniekiem ir jāstājas pretī �ai enerģijai. Pēc pieau�gu�o sarunām bija pilnīgi skaidrs, ka vieno�anās vēl nav notikusi. Lai gan arī �īs ziņas nebija nekādas labās, tās tomēr bija gau�ām tālas un absolūti nereālas, salīdzinot ar vilkiem, lā�iem un lū�iem.

Viņiem attālinoties no me�a un sasniedzot saules apmirdzēto kalnu, sarunas uz pāris stundām pārvērtās par smiekliem, �alām, kritieniem un varonīgiem nobraucieniem, līdz saule strauji norietēja un viņi de�vās atpakaļ.

Ari otrā rītā viņi modās līdz ar saules stariem un bija gatavi vēlreiz doties iekarot kalnu. Dūraiņi, zābaki un zeķes pa nakti bija iz�uvu�i. �oreiz viņi bija nolēmu�i kalnā pavadīt visu dienu, tādēļ, apdomīgi un saprātīgi būdami, ņēma līdzi termosu ar karstu tēju un sviest�maizes.

Atkal viņi slēpoja caur saules pielieto me�u pretī kalnam. Izabella ar Robertu rīkoja sacīkstes, mēģinot viens otru apdzīt uz �aurās, slēpju iebrauktās stigas. Krita un smējās, un klaigāja vienā laidā. Tāda traka aurē�ana tie�ām var pamodināt no miega pat vismiegaināko lāci, tāpēc Jānis mēģināja sākt prātīgākas sarunas un ieinteresēt draugus par kaut ko citu. Viņ� jautāja, kā varēs zināt, ka Tum�ā enerģija būs pa�rādījusies Virszemē.

"He! Vieglāk par vieglu!" teica Izabella.

"To ir pavisam viegli noskaidrot, jāsatiek Uno. Viņ� un viņam lī�dzīgie vienmēr pirmie pamana tādas lietas. Tas nemaz nav tālu, mēs varam tagad pirms kalna aizbraukt līdz viņam un painteresēties, kā�das ir jaunākās ziņas. Tas ir tepat netālu, Spoku me�ā."

Spoku me�s, Vilku dārzs, Lazdu kalns. Jānis nezināja, vai �os no�saukumus ir izdomāju�i viņa draugi, vai tie �īm vietām jau biju�i izsenis, bet lai nu būtu Spoku me�s. Viņi nogriezās no iemītās taciņas un devās tie�i pāri laukam pretī me�am, kur�, saules apmirdzēts, ne�maz pēc Spoku me�a neizskatījās.

Roberts pirmais sasniedza pļavas galu un nostājās me�malā pretī diviem lazdu krūmiem. Viņ� sāka ūjināt. Sakarsu�i, kūpo�ām mugu�rām, beidzot pieslēpoja ari Izabella ar Jāni.

"Sveiks, Uno!" teica Izabella. "�odien ir brīni�ķīgs laiciņ�, vai ne?"

"Ar ko tu runā?" smējās Jānis. "Ar lazdu krūmu?"

"Nē, ta�u! Ar Uno! Skaties jel tur, pāri grāvim, blakus krūmam! Redzi? Virs sausās zāles rugājiem."

Tad Jānis viņu ieraudzīja. Tur nu viņ� stāvēja. Nē, nestāvēja, pre�cīzāk, karājās gaisā, jo kāju viņam nemaz nebija. Apmēram metru div�desmit gar�, caurspīdīgs vīriņ� lielu galvu, lielām, zilām acīm, pelēkā apģērbā. Viņa tēls uz leju izgaisa. Izskatījās, viņ� tie�ām karājas virs sausās zāles. Jānis pārbijies apcirtās riņķī un metās prom, ik pa brīdim atskatīdamies atpakaļ, vai dīvainība viņam neseko. Draugi gan klie�dza, lai Jancis apstājas un beidz baidīties, bet viņ� neklausījās, viņ� slēpoja, cik ātri vien spēja. Jo vairāk Jānis attālinājās no lazdu krū�miem, jo mierīgāka kļuva viņa elpa. Vēl reizi palūkojies atpakaļ, viņ� redzēja, ka arī Izabella un Roberts ir pagriezu�ies un slēpojot mēģina viņu panākt. Jānis satraukts centās saskatīt, ko dara spoks, bet �ķita, ka tas nav pievienojies ne Izabellai, ne Robertam.

"Janci, apstājies! Pagaidi!" dvīņi aizelsu�ies viņu mēģināja panākt.

"Nebaidies!"

Jancim ne prātā nenāca viņus gaidīt. Viņ� pagriezās, lai turpinātu slēpot prom, un� sev priek�ā ieraudzīja spoku.

"Aāāāā!"

"Aāāāā!" viņ� iebļāvās vēlreiz un nokrita sniegā. Tas sāpīgi noberza vaigus un pēc tam nodevīgi aizlīda aiz piedurknēm. Ne tik daudz no sniega, cik no domas, ka viņ� vāļājas spokam pie kājām, Jānis nodrebinājās. Beidzot pieslēpoja arī Izabella un Roberts.

"Uno, beidz baidīt Jāni! Tu viņam radīsi bērnības traumu. Un tu � beidz baidīties, Uno ir labs. Viņ� klīst jau vairākus gadu desmitus, kop� Otrā pasaules kara. Viņ� ir vācu kareivis, kur� līdz ar citiem ap�glabāts �ajos me�os. Ja gribi, mēs tevi turp aizvedīsim. Me�ā ir viņa kapa vieta, aplikta ar baltu �ogu. To sargā �ūskas, odzes. Ziemā tās nevar redzēt, bet vasarā gan var satikt. It sevi�ķi, ja kāds nāk un traucē kareivju mieru. Tad tās izlien no savām drēgnajām un mitrajām pa�slēptuvēm ceļa vidū, satinas gredzenā, paceļas stāvus uz savas astes un, draudīgi �audot mēli, aizbaida katru nelūgto nācēju. Tamdēļ visi �is apkārtnes spoki no vecām pilīm, pamestām mājām, �ķūņiem un pagrabiem, kapli�ām un kapiem ir apmetu�ies me�ā. Te viņus neviens neuzdro�inās traucēt, tāpēc to arī sauc par Spoku me�u, un, vistica�māk, arī Ļaunums, ja nāks, vispirms iegriezīsies �eit."

"Jani, nu beidz baidīties un celies aug�ā! Nosalsi un vēl saslimsi. Tu, Uno, beidz viņu baidīt un kļūsti neredzams! Jāni, celies dro�i aug�ā, tu viņu vairs neredzēsi."

Tie�ām, piecēlies Jānis redzēja tikai savus draugus, tālumā eso�o me�u, zilās debesis un sauli tajās. Brīni�ķīga diena. Tomēr vēl arvien uz viņa rokām bija zosāda no domas, ka tepat kaut kur plivinās spoks. Huūū. Tas tie�ām prasīja stiprus nervus� Robertam turpinot spoku iztaujāt, te aiz muguras, te priek�ā, te pa labi, te pa kreisi, te no debe�sīm atskanēja atbildes. Spoks uzjautrinājās, cik vien spēja.

"Ak, neņem viņu galvā!" teica Izabella. 'Tas viņam vienīgais prie�ciņ� �ajā dzīvē atlicis."

Ta�u ziņas, ko Uno stāstīja, nebija ne satrauco�as, ne bīstamas, ne briesmīgas. Tās bija parastās spoku kla�iņas. Vietējās neredzamās pa�saules tenkas, bet nekā, kas būtu saistīts ar Tum�o enerģiju. Vienīgā nelaime, ka Jancim visu dienu vajadzēja samierināties ar Uno klāt�būtni, jo tas vairs neparko negribēja iet atpakaļ uz Spoku me�u, bet kopā ar draugiem laisties no kalna un dzert tēju. Nu, protams, pro�tams, viņ� nedzēra, tomēr maisījās visur pa vidu. Ik reizi, kad Jānis stiepa roku pēc sviestmaizes, viņam bija jāskatās, vai neizbāzīs to cauri Uno caurspīdīgajam augumiņam. Ar laiku gan viņ� pierada pie Uno, kur� no sākuma plivinājās ļoti, ļoti blāvs un tad arvien redzamāks. Vakarā Jancis jau bija viņu pieņēmis par pa�saprotamu. Kad krēsloja un visiem bija jādodas mājupceļā, nācās secināt, ka ar spoku iet caur me�u ir daudz dro�āk nekā bez viņa. Uno pavadīja bērnus līdz ābeļdārzam un lūdza apciemot atkal pēc iespējas ātrāk. Vēlreiz pa�teica paldies par brīni�ķīgo dienu un nodemonstrēja savu nevaino�jamo izgai�anas māku.

Arī nākamajās brīvdienās nekas nebija mainījies. Nevienam nebija laika vest viņus uz Zemzemi, un viņi atkal pa�i savā nodabā atrada no�darbes, kā sevi izklaidēt. Pirmajā vietā, protams, bija slēpo�ana un tad klaiņo�ana pa me�u. Roberts ar Izabellu mācīja Jānim pazīt kokus, noteikt debespuses, svilpot kā putnam, atpazīt zvēru pēdas un runā�ties ar kokiem. Savos ceļojumos viņi nonāca arī līdz izcirtumam. Iza�bella, pielikusi roku kādai priedei, kaut ko klusi murmināja.

"Ko viņa dara?" Jānis jautāja Robertam.

"Sarunājas ar kokiem."

"Tu ko, joko?"

"Nebūt ne. Ja gribi, vari arī pats pamēģināt. Redzi to skaisto priedi? Ej un sadraudzējies ar viņu!"

"Nu, un ko man ar viņu darīt? Nu, pieliku roku." Jānim �itā runā��anās ar kokiem likās smieklīga.

"Pieliec pieri pie priedes stumbra un palūdz, lai viņa paņem no tevis to, kas visvairāk nospie� tavu sirdi!" Roberts turpināja, it kā ne�būtu pamanījis neticību un izsmieklu Jāņa balsī.

Jānis negribēja draugu aizvainot un paklausīja. Gāja un pielika vienu plaukstu pie ķeburainā priedes stumbra, tad otru un piespieda arī pieri. Stumbrs nebija tik auksts, kā varētu domāt. Jānis paskatījās uz

aug�u. Priede bija milzīga. Vēlreiz pielika pieri stumbram un sajuta tās spēku un varenību. Pats nezinot, kādēļ, domās viņ� tai teica:

"Mīļā priede, paņem no manis manas bailes."

Tikpat neticamā veidā viņa galvā atskanēja atbilde: "Es nevaru, man pa�ai bail."

"Tu esi tik liela un stipra?!"

"Redzi �o izcirtumu? Pagāju�o ziemu baļķi krita man pie kājām. Un, ja nu �oziem� �īs bailes dzīvo manī vēl arvien, tādēļ piedod, ka nevarē�u tev palīdzēt, bet varu dot padomu. Ja vēlies atrast sev koku, spēcīgu aizstāvi, meklē tādu, kas aug viens pats klajā laukā un ir pie�radis cīnīties ar vētru un vējiem par savu izdzīvo�anu. Vēro, lai tā stumbrs ir pietieko�i zaļoksns un zari spēcīgi, lai galotne traucas tie�i debesīs. Kad esi tādu atradis, uzrunā to un lūdz, lai tas kļūst par tavu draugu. Tad viņa spēks kļūs par tavu spēku un viņ� spēs tev palīdzēt."

"Paldies tev, priede!" teica Jānis un joprojām ar abām plaukstām un pieri juta priedes spēku. īsti nesaprazdams, vai viņ� to ir izdomā�jis, vai koks tie�ām ar viņu ir runājis, zēns vēlreiz pacēla acis uz aug�u un paskatījās uz priedes galotni augstu debesīs. Zilās, zilās debesīs. Tad domīgs gāja pie Roberta, kur� jautāja: "Vai parunāji?"

Jānis samulsis klusēja. Tas bija tik jocīgi! Labāk to paturēt pie sevis, lai neizskatītos pēc galīga muļķa, bet Roberts nemaz negaidīja Jāņa atbildi.

"Hei, redzi to koku ar ķeburainajiem zariem! Ejam, uzrāpsimies līdz pa�ai aug�ai, kamēr Izabella vēl arvien ņemas ar savām lietām."

Jānim patika doma par kāp�anu kokā, kaut gan nekāds di�ais vin�grotājs viņ� nebija un skolā pie stieņa varēja pievilkties vien pāris reizes. Tomēr līdz pirmajam zaram un arī otrajam viņ� tika, kamēr Roberts bija uzrāpies daudz augstāk. Kad atnāca Izabella, zēni viņu sveicināja no koka zariem kā pērtiķēni � viens, turēdamies otrajā zarā, bet otrs, �ūpodamies pa�ā koka galotnē. Izabella gribēja viņiem pie�vienoties, bet Roberts teica: "Nē!" Viņ� esot pārāk nosalis un kāp�ot lejā. Jancis lejā tika diezgan ātri. Arī Robertam gāja veikli, līdz bija pa' liku�i vien pāris metri līdz zemei.

Tālākais notika tik strauji, ka viņi pat nepamanīja. Paslīdēja kāja, lūza zars, uz kura Roberts atbalstījās, un līdzīgi cukura mai�elim viņ� ar skaļu būk�ķi nokrita zemē. Labi, ka bija tik biezs sniegs. �ķiet, kri�tiens vēk�pēdus bija Robertu apdullinājis, un, kad pieskrēja Izabella ar Jāni, viņ� gulēja uz zemes bez samaņas. Jānis kārtējo reizi varēja pabrī�nīties par Izabellas savaldību. At�ķirībā no daudzām citām meitenēm, kuras būtu sāku�as raudāt un vaimanāt, viņa arī tagad zināja, ko da�rīt. Tikai balss skanēja skarbāk nekā parasti, kad viņa komandēja Jāni.

"Ņem zugū un izsauc Rasu, nē, labāk zvani pa mobilo! Bet pirms tam dod man savu rozā kvarcu."

Jānis darīja, kā likts. Viņ� ielika Izabellai plaukstā savu silto ak�meni un meklēja telefonu. Tas �ķita ātrākais veids, kā sazināties ar dvīņu lielo māsu. Kamēr Jānis tai skaidroja notiku�o, mēģināja ap�rakstīt notikuma vietu, viņ� redzēja, kā Izabella pieliekusies liek rozā kvarcus Robertam pie pēdām. Viņa centās likt lietā arī citas Zemzemē iegūtās gudrības, bet �ādā satraukuma bridi nevienu darbību īsti no sākuma līdz beigām atcerēties nevarēja. Tad atkal pievērsās kvarciem. Tā viņa darbojās tik ilgi, līdz Roberts atvēra acis.

Tālumā atskanēja suņa rejas un zvana skaņas, un drīz vien parā�dījās arī haskiju vilktās ragavas ar Rasu tajās. Tikai tad, kad viņi lai�mīgi bija nokļuvu�i mājās, Izabella sāka raudāt. Nelīdzēja māmiņas mierinājuma vārdi, ka ar brāli viss ir kārtībā, tikai neliels smadzeņu satricinājums. Pagulēs pāris dienas un atkal skries. Asaras bira kā pu�pas, un vecmāmiņa dabūja vārīt nomierino�u tēju. Pieaugu�ie teica, ka tas esot �oks. Pārdzīvotā sekas spieda arī Izabellu likties gultā. Vecmāmuļa teica, ka miegs esot labākās zāles jebkurai slimībai.

Otrā rītā Izabella jau varēja skriet, bet Robertam vēl vismaz diena bija jāpavada gultā. Izabella nez kāpēc bija iedomājusies, ka nelaime ar Robertu notikusi viņas vainas pēc. Jo viņas vainas dēļ pazudis ari gredzens, un tagad visu ģimeni vajā�ot visādas likstas un nelaimes. Roberts centās māsai iegalvot pretējo: "Izabella, tas bija vienkār�i ne�laimes gadījums. Man vienkār�i paslīdēja kāja."

Pa �o laiku, kamēr Roberts gulēja gultā un Izabella rūpējās par viņa ātrāku izveseļo�anos, Jānis sadraudzējās ar Rasu. Kādā vaļsirdī�bas brīdī viņ� tai izstāstīja savu sarunu ar priedi, kuru nebija varējis atklāt Robertam. Viņa nesmējās un neuzskatīja Jāni par dīvaini, kā zēns pats par sevi bija nodomājis. Rasa Jānim atklāja veselu koku maģijas pasauli, izstāstīja, pie kuriem kokiem iet, lai atvieglotu sāpes vai at�brīvotos no nevajadzīgas enerģijas, kuriem kokiem mest līkumu un to tuvumā neuzturēties ilgāk par pāris minūtēm, kā arī, pie kuriem meklēt savu draugu. Viņa nosauca tos kokus, kuri ar prieku palīdz cilvēkam, nesavtīgi daloties ar savu spēku. Smaidot viņa Jānim rā�dīja koku, ar kuru draudzēties gribētu bezgalīgi daudz ļau�u, jo tas prot vairot naudu. Izrādījās, ka katram kokam ir ne tikai savs aug�stums un stumbra apkārtmērs, sava lapu krāsa un formas zīmējums, bet arī katram piemīt savas individuālas spējas. Jānis uzzināja, ka koki spēj pārraidīt kosmisko enerģiju, pasargāt no pasaules kaitīgās ietek�mes, stiprināt draudzības saites un vēl, un vēl�

Rasa mācīja Jānim, ka koki, glu�i kā cilvēki, ir dzīvas būtnes ar dvēseli un garu. Un ne tikai cilvēki spēj ietekmēt koku likteni, ļaudami tiem augt vai neaugt, bet arī koks ar savu enerģiju spēj ietekmēt cil�vēka dzīvi. Tamdēļ cilvēki kokus izsenis ir uzskatīju�i par saviem draugiem, it īpa�i Zemzemē, kur tos bie�i izmanto rituālos. Vienu ve�selu pēcpusdienu viņi pavadija, meklējot Jānim koku Me�vidu māju tuvumā. Vispirms jau no attāluma Rasa mācīja Janci saskatīt koka auru. "Skaties ar sānu redzi!" viņa teica. No sākuma tas �ķita grūti, bet, ar laiku iemanoties, Jancim izlauzās Izabellas teiciens.

"He, vieglāk par vieglu!"

"Tu redzi?!" priecājās arī Rasa. "Tagad izvēlēsimies tev draugu starp kokiem."

"Tas būs grūti." Jānis samulsa. "Ja man patiks kāds koks, es ne�zinu, vai patik�u viņam."

Viņ� atcerējās savu sarunu ar priedi.

"Ja nemēģināsi, tu nekad to neuzzināsi. Vai gribi, lai es tev palīdzu?"

Rasa �odien bija ļoti draudzīga.

"Nē, es pats."

Vienā mirkli jau likās, viņam neveiksies un nāksies pieņemt Ra�sas draudzīgo piedāvājumu un palīdzību, jo izrādījās, ja kāds koks Jānim iepatikās pēc ārējā izskata, tad viņ� galīgi nejuta tā enerģiju un neredzēja auru. Kāds cits bija tik vēss un auksts, ka Jānis sakautrējies atrāva savu roku no stumbra, un viņa paļāvība saviem spēkiem galīgi sa�ļuka. Bet beigu beigās Jānis izvēlējās jaunu, smuidru ozoliņu. Tas gan nebija pārāk di�s, toties ļoti draudzīgi noskaņots, un, pieliekot roku, Jānim �ķita, ka viņa asinis un koka enerģija pulsē vienā ritmā. Tādēļ viņ� neļāva Rasai pierunāt sevi par koku izvēlēties lielu, brangi no�augu�u kļavu. Tā gan bija mierīga un mīlīga, ta�u kļavas tuvumā Jancis jutās kā mazs bērns, kur� diedelē mammas mīlestību un labvēlību. Viņam labāk patika ozoliņ�, kur� �ķita pārlaimlgs par viņam uzti�cēto jauno pienākumu. Visa viņa būtība izstaroja, ka koks darīs, ko spēj un vēl vairāk, lai visādos veidos Jānim palīdzētu.

Tagad ikreiz, kad viņ� atbrauca uz Me�vidiem, Jānis sasveicinā�jās ne tikai ar suņiem un kaķiem, pakasīja aiz auss ne tikai kazlēniem un jēriņiem, bet vienmēr nāca arī pie sava ozoliņa. Ar laiku tā vei�dolu un enerģiju zēns sajuta ne tikai Me�vidos, bet arī mājās katru reizi, kad par to iedomājās.

Viņi atgriezās maķenīt nosalu�i, laimīgi un me�onīgi izsalku�i.

"Apēdīsim kādu sviestmaizi," teica Rasa un paņēma lielo rupj�maizes klaipu. "Tu tikmēr nomizo sīpolu."

"Tu nezini, kamdēļ Me�vidos man gar�o tādas lietas, kuras mā�jās es nekad neēstu?" Jancis izteica savu izbrīnu.

"Tas ir ērmoti," piekrita Rasa. "Man gan mājās viss gar�o. Ska�ties! Ņemam rupjmaizi, uzsmērējam virsū plānu sviesta kārtiņu, uz�liekam biezu, mājās kūpinātu, cauraugu�u gaļas �ķēli un tai pa virsu sīpolu gredzenus. Lūk, tā! Gatavs."

"Fuuuu! Sīpolus es neēdu!" protestēja Jānis.

"Bet tu pagar�o." Rasa iekodās savā sviestmaizē.

Rika bija tik bieza, ka to ar grūtībām varēja dabūt mutē. Vēl bija jāuzmana sīpoli, kuri bija gatavi �ļūkt un ripot katrs uz savu pusi.

"Mmmm� Gar�a vienkār�i debe�ķīga!" Rasa kārdināja Janci, pilnu muti ēzdama gaļas maizi.

Jānis norija siekalas.

"Eh, var jau vienreiz pagar�ot arī sīpolus."

Kad pirmās maizes bija pazudu�as ēdāju vēderos, Rasa sāka ziest nākamās.

"Kā jums gadījās me�ā līdzi rozā kvarci?"

Vārds pa vārdam, un Jānis nemanīja, kā bija izstāstījis par Rozā kvarca brālību.

"Beidzot arī manai māsai ie�āvusies prātā kāda sakarīga ideja," izbrīnīti konstatēja Rasa.

"Es īsti nezinu, vai varēju tev to stāstīt, bet klusē�anas zvērestu man neviens nebija pieprasījis," Jānis meklēja attaisnojumu savai at�klātībai.

"Zini, es arī labprāt piedalītos. Ņemsiet arī mani savā brālībā?" Rasa jautāja, pastumdama uz Jāņa pusi otru sviestmaizi.

"Tev tas liekas for�i?" Jancis juta, ka sāk kvēlot vaigi.

"Jā! Rozā kvarcs ļauj atrast pa�am sevi, iepazīt pasauli caur drau�dzību un mīlestību." Rasa bija beigusi ēst un domīgi virpināja matu �ķipsnu. Acis vērās tālumā.

Jānim kaut kas ienāca prātā.

"Tu skumsti, ka mēs pazaudējām tavu zelta gredzenu?"

"Kā lai tev to pasaka�" Rasa mirkli klusēja. "No vienas puses, jā. No otras � tas man neļāva meklēt sevi. Zināmā mērā pat ierobe�oja."

"Kā tā?" Jānim sviestmaize palika pusceļā līdz mutei.

"Kā lai tev to labāk pasaka? Tajā brīdī, kad Babe izlēma gredzenu atdot man, viņa pēc būtības noteica visu manu tālāko likteni. Tamdēļ es jau no mazotnes zināju, kādai man jābūt, kā jārīkojas. Ko no ma�nis sagaida vecāki un dzimta. Gredzens stiprāk par jebkurām saitēm un saknēm turēja mani pie paaud�u paaudzēs iedibinātās kārtības, kas sniedza ļoti daudz privilēģiju, bet ierobe�oja brīvību. Es nevarēju kā pieneņpūka ļauties siltam vasaras vējam nest mani uz vienalga kādu debess pusi. Manā dzīvē nebija gaidāmi pārsteigumi, nejau�ības."

"Bet kā tad gredzena burvju vara?" Jānis pārtrauca Rasas mono�logu. "Ja es pareizi sapratu, tad tas jums deva spēku un sargāja."

"Jā, tas tiesa, tam piemita sava spēcīga enerģija, ta�u, tā aizsardzībā dzīvodami, mēs bijām aizmirsu�i paļauties pa�i uz saviem spēkiem."

"Ko tagad?" Jancis jautāja. "Tu nevēlies to atrast?"

"Sajūtas un noskaņojums mainās katru dienu," Rasa turpināja, "kad gredzens tikko pazuda, es biju ļoti bēdīga un izmisusi, bet Babe mani mierināja, ka tas vēl nav pasaules gals un ka galu galā mūsu dzīs�lās rit asinis, to cilvēku asinis, kas �o gredzenu radīja. Diezgan ātri es pieradu, ka man �ī gredzena nav, un atradu �ai situācijai jaukās puses."

Jancis bija klāt, kad Me�vidos pienāca sliktā ziņa. Pēc brokastīm viņi vēl uzkavējās virtuvē, risinot ikdieni�ķas, bezbēdīgas sarunas, kad pēk�ņi uzmanību piesaistīja vectēva zugū un rūķis brūnā cepurē un kamzolī, kur� sparīgi vicināja rokā pabiezu papīra rullīti. Vēl Jānis ar izbrīnu pamanīja, ka rūķim ir zaļi īk�ķī�i un bēdīga sejas izteiksme, kas neiederējās �ajā saulainajā ziemas rītā un siltajā Me�vidu virtuvē. Vec�tēvs pievērsās savam zugū, un Gnoms attina pirmo papīru. Vectēvs sāka lasīt, un pārējie spiedās ap viņu.

"Viedo Padomes kopīgs lēmums sakarā ar stāvokli valstī. Katram, kur� sevi uzskata par Zemzemes patriotu, ir pienākums to atbalstīt. Tum�ajai enerģijai par upuri kritu�i vēl divi Zemzemes iedzīvotāji�"

Jānim atausa atmiņā ziņas par miru�o reportieri un viņa draudzeni, kura bēdās bija aizklīdusi līdz mil�u pūpē�iem un zaudējusi prātu. Meitene bijusi Viedo Padomes locekļa meita. Meitenes māte nolēmusi savu bērnu atriebt un rezultātā tās pa�as dienas vakarā jau gulējusi tajā pa�ā dziednīcā, kur viņas meita. Nelaimīgais vīrs un tēvs uzstājās ar asu runu Viedo Padomes sēdē un piespieda to rīkoties. Pavadīju�i zināmu laika sprīdi kārtējās sapulcēs un sēdēs, Viedie bija radīju�i �o dokumentu. Vectēvs jau lasīja pēdējo lapu.

"�un tā, rezumējot stāvokli valstī, nākam pie slēdziena, ka nepie�cie�ama aktīva rīcība. �o nopietno, godpilno un nākotnes labā tik svarīgo uzdevumu uzticam Augsto Zin�u skolas audzēkņiem. Viņi � labākie no labākajiem, mūsu lepnums, gods un slava � spēs dot pie�nācīgu triecienu ienaidniekam. Viņi būs galvenais spēks, ko virzīsim uzbrukumā, lai atjaunotu mieru savā valstī. Audzēkņiem, viņu vecā�kiem un citiem piederīgajiem jājūtas pagodinātiem par uzticēto uz�devumu un visādos veidos jāatbalsta Viedo Padomes lēmums. Tas ir gandrīz vienbalsīgs un nav apstrīdams. Nekādi iebildumi netiek pie�ņemti un nav apsprie�ami. �odien, desmitos no rīta."

Virtuvē iestājās klusums, ja ziemā lidotu kāda mu�a, tā noteikti būtu dzirdama. Jau nākamajā mirklī vecmāmuļa ķēra pie sirds un sa�ļima tuvākajā krēslā. Izabella skrēja pēc zālēm, virtuvē sāka smar�ot pēc māteres, vilkābeles un baldriāna. Kamēr pārējie ņēmās ap vec�māmuļu, tētis mēģināja sazināties ar Rasu. Nesekmīgi. Viņas zugū neatbildēja. Arī vectēva mēģinājums telepātiski sazināties ar maz�meitu beidzās nesekmīgi.

"Augsto Zin�u skolai priek�ā bieza maģiska siena. Viņi ir noslēgti!"

"Ak kungs! Kas nu būs?" Vecmāmuļa lauzīja rokas. "Bērns aizies postā!"

"Tas par mūsu lepnību!" māmiņa piebalsoja. "Mēs par katru cenu gribējām, lai viņa mācās tajā skolā. Viedā Saules meita! Par to tik mēs domājām, aiz augstprātības gandrīz vai plīsām. Tagad mēs zaudē" sim savu bērnu!"

"Beidziet gausties!" papucis ierunājās. "Vēl nekas nav noticis un nenotiks." Noteiktā gaitā viņ� devās laukā no istabas. Arī pārējie iz�klīda. Dvīņi balstīja vecmāmuļu, pavadot to uz viņas istabu.

Pēc tam bērni centās netrāpīties pieaugu�ajiem ceļā. Lai ko viņi todien darīja, domas visu laiku bija pie Rasas. Ta�u, lai cik lielas būtu skumjas un neziņa, vēders prasīja savu. Ap pusdienlaiku viņi jau grabi�nājās gar virtuves durvīm. Iegāju�i virtuvē, bērni ieraudzīja vectēvu pie galda un māmiņu, kura sēdēja �ūpuļkrēslā, skatīdamās laukā pa logu.

"Mamm, mēs uzsmērēsim pāris maizītes."

"Sautējums ir katlā uz plīts, paņemiet pa�i," dvīņu mamma vien noteica. Jānis izbrīnīts konstatēja, ka iepriek� nav pamanījis, cik sirma viņa ir un cik dziļas rievas ievilku�ās no deguna līdz mutes kakti�ņiem. Tās vērta viņas seju ļoti bēdīgu.

"Kas tagad būs?" ierunājās Izabella, likdama ēdienu �ķīvi.

"Nav ko strēbt karstu," noteica vectēvs, celdams pie lūpām ka�roti, "vajag visu apdomāt un tikai tad rīkoties."

"Mēs ta�u neatstāsim Rasu nelaimē?!"

"Protams, ne."

"Bet ko mēs varam darīt? Mēs ar Robertu vēl neesam pietieko�i stipri, un māmiņa, �ķiet, sen vairs nezina, kā burties." Izabella bija noraizējusies.

'Tas viss ir labojams. Gan jau, gan." Vectēvs turpināja ēst. "Nedaudz patrenēsieties, būs jau labi."

"Mums nav laika trenēties!" Roberts uzstāja. "Varbūt vajag paru�nāt ar Babi?"

"Es jau mēģināju. Viņa neatbild."

"Kā tā, neatbild? Kāpēc neatbild? Viņai ir jāatbild!" Roberts dus�mojās. "Mēs vieni netiksim galā!"

"Vai mēs pārcēlāmies uz Virszemi tāpēc, ka mūsu burvju spējas sāka iet mazumā?" Izabella jautāja, atcerēdamās, ko kādreiz bija teicis Artūrs.

"Kur tu tādas muļķības saklausījies?" Vectēvs uzmeta viņai piktu skatu.

"Tā runā," viņa nomurmināja zem deguna.

"Kas runā?"

"Nezinu, neatceros, bet kaut kur dzirdēju."

"Tās ir pilnigas muļķības, tavai vecmāmiņai vienkār�i ļoti patika �ī me�a noriņa. Un ari saule te silda siltāk, debesis zilākas, zāle za�ļāka un dzīvot starp parastiem ļaudīm ir viena vienīga atpūta. Bez bur�anās, maģijas un noslēg�anās. Vecmāmuļa teica, ka te var baudīt īstu brīvību." Vectēvs no�ņaukājās.

"Tā, un tagad jūs visi būsiet aizmirsu�i, kā ir jāburas! Mēs vairs nevarēsim izglābt Rasu!" �ķendējās Roberts.

"Tik traki jau nav, manu zēn. Vēl jau �o to mēs protam. Un pro�tam daudz vairāk, nekā tu domā." Viņ� cie�i uzlūkoja mazdēlu.

"Tas gan labi, man uzreiz mierīgāks prāts!" Izabella atplauka.

"Vai tev jau ir plāns? Vai tu jau zini, ko un kā mēs darīsim?" viņa apbēra vectēvu ar jautājumiem.

"Mēs cīnīsimies." Vectēvs bija apņēmības pilns. "Rasa jau nav vie�nīgā, kas ieslēgta Augsto Zin�u skolā. Tur jau vēl ir citi bērni, un arī viņu vecāki noteikti grib tos atbrīvot. Mēs apvienosimies!"

"Brīni�ķīgi!" Izabella sasita plaukstas. "Mēs viņus atbrīvosim. Paga, man kaut kur ir saraksts ar visu bērnu vārdiem, kuri mācās Augsto Zin�u skolā."

"Ja nu tev nav, tad Rasas istabā mēs jau nu noteikti atradīsim!" māsai piekrita Roberts.

"Jā, ar to ir jāsāk. Jāapziņo visi bērnu vecāki, lai varam izstrādāt kopīgu atbrīvo�anas plānu. Jāni, kur ir tavs zugū? Mums vajag visus zugū, lai var ātrāk nosūtīt ziņas!"

"Nē, nē," vectēvs iebilda, "ar zugū ziņu sūtīt nevar. Viņus var kontrolēt. Te jārīkojas piesardzīgāk."

"Bet kā?"

"Aizskrien, dēls," viņ� vērsās pie Roberta, "uz pagrabu un atnes man pāris sikspārņus!"

Jānis dīdījās uz sola, nevarēdams saprast, jautāt vai ne, kas notiks ar Tum�o enerģiju. Ja vecāki bērnus no skolas izņems, kur� tad cīnī�sies ar Tum�o enerģiju?

Nepagāja ne mirklis, kad Roberts bija atpakaļ ar diviem miegai�niem sikspārņiem saujā un sniedza tos vectēvam.

"Ko tu ar viņiem darīsi?"

"Tie būs ziņne�i. Viņi vieglāk nekā jebkur� cits spēs pārvarēt ro�be�u starp Virszemi un Zemzemi un aiznest ziņu."

Roberts skaļi izteica ari Jāņa ba�as: "Tu domā viņi nenosals, pirms nokļūs galā?"

"Nē, skaties, mēs viņiem palīdzēsim!" smējās vectēvs.

Viņ� veiklām rokām uzbūra tādus kā spīdīgus ziepju burbuļus un ievietoja katrā no tiem pa sikspārnim. Tagad tie lidinājās pa vir�tuvi kā skafandros ieģērbti kosmonauti.

"Redzi? Tagad tiem aukstums nespēs kaitēt."

"Bet kāpēc tev vajadzēja divus?"

"Lai esam dro�i, ka pat tad, ja ar vienu kaut kas notiks, otrs no�kļūs līdz galam un nodos mūsu ziņu."

Jau pēc mirkļa mazie dzīvnieciņi devās ceļā, un vēl pēc brī�a tie vairs nebija saskatāmi uz me�a fona.

"Tā, tagad gaidīsim," noteica vectēvs.

Viņi sāka gaidīt. Pār zemi nolaidās krēsla, satumsa, kamīnā iededza uguni, bet nekas nenotika. Klusējot Me�vidus ļaudis paēda vakariņas.

Nekas nenotika.

Bērni pie sevis klusu apspriedās, vai sikspārņi vispār ir izpildīju�i uzdevumu, jo vēl arvien nekas nenotika. Pulkstenis nosita deviņi. Deviņi piecpadsmit. Deviņi trīsdesmit. Deviņi �etrdesmit piecas. Des�mit. Pie pēdējā pulksteņa sitiena, atskanēja klauvējieni pie ārdurvīm. Tad sākās.

Viņi nāca cits pēc cita, piepildīdami visu Me�vidu dzīvojamo istabu. Tie bija klusējo�i stāvi, no galvas līdz papē�iem ietinu�ies zaļganpelēkos apmetņos ar kapucēm pār acīm. Sasilu�i kamīna draudzīgās uguns tuvumā, tie sāka atģērbt drūmos apmetņus. Zem tiem atklājās vēl vieni apmetņi, tikpat auguma aprises slēpjo�i, tikai brīni�ķīgās krāsās. Noslēpumainie Me�vidu viesi sēdēja, stāvēja, atspiedās pret dzīvojamās istabas sienām kā krā�ņi taureņi. Dzelteni, ugunīgi sar�kani un ko�i oran�i, vēsi jūraszili un atturīgi purpursarkani. Lūk, tum�i zaļie sasēdu�i uz dīvāna, tiem līdzās stāv viss brūnā tērpies kungs, un da�i ir pat ogļumelni kā ko�i akcenti �ajā raibumā.

Visi klusēja, tikai kamīnā sprēgāja uguns. Katrs jaunpienācējs tika sagaidīts ar klusē�anu, un viņ� sasveicinājās ar galvas mājienu, pa�likdams tikpat mēms kā sagaidītāji. Tā tas turpinājās līdz pusdiv�padsmitiem, kad klauvējieni pie ārdurvīm rimās. Tad no aug�stāva nonāca Me�vidu saimnieki � vecmāmuļa, kuru balstīja vectēvs, un viņiem aiz muguras dvīņu vecāki. Mamma, cie�i sakniebtām lūpām un atmestu galvu. Gājienu noslēdza papucis. Viņ� pienāca pie bēr�niem un raidīja tos gulēt.

"Ejiet tagad uz savām istabām un nenāciet vairs �ovakar lejā! Līdz ritam, mazie."

Izabella gribēja kaut ko iebilst, bet viņi tika bīdīti laukā no dzīvo�jamās telpas.

Pēc visiem �īs dienas notikumiem nebija ko domāt par gulē�anu. Miegs viņiem nenāca, un Jānim bija pārāk daudz jautājumu.

"Kas �ie ir par ļaudīm, un kāpēc viņiem visiem līdzi bija da�ādas dīvainas lietas un pat dzīvnieki? Es redzēju kraukli kādam uz pleca, viens glāstīja plaukstā turētu krupi, kādai pavecai kundzei, gar kaklu apvijusies, pie auss glaudās �ūska. Daudziem rokās bija koka nūjas un sprunguļi."

"Jāni, tie nav sprunguļi! Cik reizes tev var stāstīt? Tie ir zi�ļi."

"Nu, labi, tas man vēl ir skaidrs, bet kāpēc tie dīvainie mājdzīvnieki?"

"Viņi visi dod savam saimniekam spēku. Sargā un palīdz iz�ķirī�gajā brīdī."

"Tās kristāla lodes bija pareģo�anai?" Jānis gribēja rādīt, ka arī viņ� zina kaut ko no tādām lietām.

"Jā, pareģo�anai."

"Ko viņi tagad darīs?" Jānis gribēja zināt.

"Nav ne jausmas. Ko tādu mēs mūsmājās piedzīvojam pirmoreiz." Dvīņi neslēpa savu nezinā�anu.

"Kāpēc viņiem bija tie ērmotie tērpi glu�i kā armijā, tik zaļpelēki�"

"�ķiet, viņi ir nolēmu�i rīkoties, Viedo Padomei neko nezinot. Pilnīgi slepeni," Roberts bilda. "Un es viņiem pilnīgi piekrītu!" Iza�bella iestarpināja.

"Un tie krāsainie apmetņi? Ko tie nozīmēja? Vienkār�i smuku�mam?" Jānis turpināja iztaujāt.

"Nē, tās ir da�ādu apvienību, brālību, ģimeņu krāsas."

"Bet es tur redzēju ari da�us pilnīgi melnus apmetņus, vai tie ir melnās maģijas pārstāvji?"

"Jā, gan. Arī viņu bērni mācās skolā, turpat, kur Rasa."

"Tu domā, tā ir labi, ka labie ar ļaunajiem tiek samaisīti kopā?" Jānis turpināja tincināt.

"Es nezinu," Roberts godīgi atzinās. "Ta�u ceru, ka viņiem visiem kopā būs tik daudz spēka, lai atbrīvotu gan Rasu un pārējos, gan pa�dzītu Tum�o enerģiju no Zemzemes."

"Ko mēs tagad darīsim? Vai tie�ām iesim gulēt?" Izabella jau at�kal dīdījās.

"Tu zini, �oreiz es laikam neiejauktos," Roberts teica.

Jānis viņam piekrita.

"Viņi bija tik iespaidīgi. Es domāju, viņi tiks galā."

"Tomēr, es gribu zināt, kas tur notiks. Ja mēs mazmazdrusciņ pa�skatītos�"

"Nu, mazmazdrusciņ paskatīties var vienmēr," Roberts piekrita, un viņi klusklusītēm pavēra istabas durvis. Bērni uzmanīgi lavījās līdz kāpnēm un pa kāpnēm uz leju, kamēr nodevīgi ie�īkstējās viens pakāpiens. Tajā pa�ā mirklī kaut kur lejā, tumsā ieķērcās krauklis. Pavērās durvis, kāds ielūkojās priek�namā. Bērni sastinga. Viņi vai�rījās pat elpot. Pārāk nopietni izskatījās �ie klusējo�ie sve�inieki, kuri bija saradu�ies Me�vidu mājā. Durvis atkal aizvērās, un pa to apak�u spīdēja �audīga, oran�a gaisma. Viņi nolēma neizaicināt likteni un kraukli un palika sē�am uz trepēm, mēģinādami sasprindzināt dzirdi un ieklausīties slāpētajās skaņās. Viņi dzirdēja gan dobju bungu rī�boņu, gan spalgu zvanu skaņu, kura vēl ilgi pēc zvana ieskandinā�anas plivinājās gaisā. Tad tika dziedāta kāda dziesma, no kuras Jānis skaidri saklausīja tikai vienu rindiņu: es paņem�u ņemamo.

"Par ko viņi tur dzied? Jūs zināt?" Jānis vērsās pie dvīņiem.

"Tā ir spēka dziesma," Roberts �ukstēja.

"To dziedot, cilvēks patie�ām kļūst spēcīgāks?" Jānis gribēja zināt.

"Jā gan!" Izabella par to bija pilnīgi pārliecināta.

Jānis piepūlēja dzirdi, lai notvertu vēl kādu �is dziesmas vārdu, bet dziedātāji piepe�i apklusa, un spalgi ieskandējās zvans.

"Attīra enerģētisko telpu," Izabella centās būt ļoti zino�a.

Tā tas turpinājās, līdz pulkstenis nosita divi. Noslēpumainie viesi sāka izklīst. Tie atvadījās no mājas saimniekiem un izgaisa nakts tumsā. Pēdējam viesim atvadoties, arī bērni pameta savu novēro�anas vietu un klusi un veikli ieslīdēja savās istabās.

Nākamajā dienā neviens par notiku�o nerunāja. Visi gāja ikdie�nas gaitās līdz pēcpusdienai, kad Jānim pakaļ atbrauca tētis, un zēns, sirsnīgi atvadījies no draugiem, sēdās ma�īnā, pie sevis nodomādams, ka dvīņu mamma gan �oreiz viņu bija cie�i apkampusi un nobu�o�jusi, it kā viņ� dotos tālā ceļā. Tas bija bijis jocīgi, ja zina, ka jābrauc tikai līdz tuvējam ciemam un pēc nedēļas viņ� atkal būs klāt.

Sākoties jaunai mācību nedēļai, dvīņi skolā ieradās ar nokavē�a�nos. Skolotājai viņi taisnojās, ka aizgulēju�ies, nokavēju�i autobusu un dabūju�i braukt ar nākamo. Jānim �ī taisno�anās likās maz ticama, jo vectēvs ar vecmāmuļu cēlās neparasti agri, līdz ar pirmajiem gai�ļiem. Tā kā, lai nu ko, bet aizgulēties tajā sētā nebija iespējams. Jānis dīdījās solā, nevarēdams sagaidīt stundas beigas, kad varēs izpra��ņāt draugus.

"Kāpēc jūs nokavējāt pirmo stundu?"

"Aizgulējāmies."

"Beidziet melst niekus! Man jūs varat stāstīt taisnību."

"Nu, goda vārds, aizgulējāmies!" dvīņi vienā mutē apgalvoja.

"Kāpēc tad jūs neviens laicīgi nepiecēla?" Jānis brīnījās.

"Tāpēc, ka neviens nav mājās."

"Kas nav mājās?" Jānim uzreiz nepieleca.

"Ne māmiņas, ne papu�a, ne vectēva, ne vecmāmuļas. Mēs esam divi vien. Viņi visi aizdevās uz Zemzemi," paskaidroja Izabella.

"O! Tas ir super!" Jānis iesaucās, iedomājies par brīvību, ko ta�gad bauda dvīņi.

"Nu, kā to ņem," prātīgi sprieda Roberts. "No sākuma jau mums arī likās, ka būs baigi for�i, bet tagad mēs mazliet kreņķējāmies, kas ar viņiem tur, Zemzemē, notiks. Viņi darbojas lielā slepenībā, pat Babe nezina, kas viņiem padomā. Mēs ar Izu gandrīz vakar izmuldējāmies. Viņa atsūtīja ziņu, jautājot, kā mums klājas, un mēs teicām, ka pa�gaidām ar visu tiekam labi galā arī bez vecākiem. Tad viņa satraukti vaicāja, kur viņi ir un kas ar viņiem noticis. Mēs apķērāmies, ka Babe neko nezina un izmelojāmies, sakot, ka vecāki aizbrauku�i uz pil�sētu iepirkties."

"Un viņa noticēja?"

"Tu zini, Izabella prot ne tikai labi burties, bet arī izcili melot," Roberts novērtēja māsas spējas.

Izabella veltīja brālim pētīgu skatu. Nevarēja saprast, vai tā bija uzslava vai ari viņai tagad vajadzētu brālim iekniebt.

"Tad varēji pats ar Babi runāt!" Viņa dro�ības labad tomēr piepū�tās un uzmeta lūpu.

"Nu, nē, viss jau izvērtās ļoti labi. Babei nav ne jausmas par to, ka Zemzemē viņai aiz muguras notiek visādas lietas."

"Ak, kaut jel viņiem izdotos un visām �īm �ausmām pienāktu gals!" Izabella salika rokas kā lūg�anā.

"Un kāpēc ne? Viņiem visiem ir spējas. Tie vis nav kādi parasti ļau�tiņi. Paskaties, vectēvam pat izdevās pierunāt vēju un vētru mainīt vir�zienu!" Roberts dro�ināja gan sevi, gan draugus.

"Jā, bet viņi sen nav būru�ies!" Izabella visviens juta nemieru. "Domā labas domas!" Jānis centās meiteni uzmundrināt. "Mana ome vienmēr saka � domā labas domas, tad tās ari piepildīsies, jo, domājot sliktas domas, piesauksi nelaimi."

"Viss būs kartībā!" Roberts dro�ināja, un draugi sadevās rokās un aizvēra acis, pie sevis atkārtojot: "Viss būs kārtībā."

Tre�dienas pievakarē Jānis varonīgi pildīja mājasdarbus, ignorēdams blakusistabā eso�ā televizora skaņas un datora aicino�o gaismu. Pēk��ņi viņ� juta aizslīdam pāri savam vaigam aukstumu. Zēns sastinga � tā jau bija bijis.

"Uno, tas esi tu?" aukstām tirpām skrienot, jautāja Jānis.

Istabā nekas nenotika, tomēr viņ� bija pārliecināts, ka �eit neatro�das viens.

Jancis apmetās apkārt, bet istabā neviena nebija. Pārvarējis uznā�ku�ās trīsas, viņ� atgriezās pie skolas uzdevumiem. Nēee� bija gan.

"Khe, khe�" atskanēja aiz muguras.

Zēns pielēca kājās.

Lustra sāka �ūpoties, un reizē ar to atskanēja balss: "Jā, tas esmu es. Nezināju, kā lai parādos, tevi nenobiedējot."

"Nevajag rādīties!" Jancis metās uz durvīm, tomēr Uno bija veiklāks.

"Lūdzu, tikai nekliedz! Man noteikti bija jānāk pie tevis." Neizska�tījās, ka spoks gribētu nodarīt ko ļaunu. "Dvīņiem vajadzīga tava pa�līdzība."

"Vēl �odien gan Izabella, gan Roberts bija skolā, un viņiem nekas nekaitēja, cik varēja spriest," teica Jancis.

"Viņi vēl arvien ir sveiki un veseli, tikai netiek galā ar darbiem. Tāpēc ari ir vajadzīga tava palīdzība. Govis stāv neslauktas, lopi nedzirdināti un neēdu�i. Tā kā taisies, un ejam. Kamēr nokļūsim galā, būs jau tum�a nakts," mudināja Uno.

Tie�i nakts arī darīja Janci aizdomīgu.

"Kur� gan slauc govis pēc vienpadsmitiem vakarā? Vai tevi sū�tīja Roberts?" "Nē."

"Varbūt Izabella? Arī ne?"

"Es pats redzēju, ka viņiem vajadzīga palīdzība, un tu esi viņu draugs," uzstāja Uno.

"Ja viņiem būtu vajadzīga mana palīdzība, viņi mani pasauktu."

"Ja tu man netici, aizsūti ziņu ar zugū vai arī piezvani un pa�jautā," Uno neatlaidās.

"Tu ko? Pulkstenis jau pāri vienpadsmitiem, es neie�u viņus trau�cēt. Visi jau guļ."

"Nu, lūdzu, lūdzu, nāc! Viņiem vajag tavu palīdzību!"

Ja kaut kas varēja būt nepārprotami aizdomīgs un jocīgs, tad �is aicinājums doties uz Me�vidiem nakts melnumā Jancim �ķita tie�i tāds. Tas pat izskatījās pēc īstām lamatām, tādēļ viņ� kategoriski attei�cās spokam paklausīt. Viņi abi laikam bija sāku�i pārāk skaļi runāt, jo atvērās istabas durvis, un galvu pabāza mamma:

"Tu ko, vēl neguli? Ar ko tu runā?"

Cik labi, ka Uno bija tik daudz prāta, lai izgaistu.

"Es, es�" Jancis stostījās. Meli viņam diez ko nepadevās. "Rit vēs�ture, es gatavojos."

"Tas labi, bet paskaties, cik ir pulkstenis. Laiks gulēt! Nu �igli gultā, un slēdzam gaismu nost."

Mamma stāvēja istabā un gaidīja, kamēr Jancis palien zem segas. Noglaudījusi dēlam vaigu, iedevusi vakara bu�u un saspraudījusi segu, viņa novēlēja labu nakti un aizgāja, izslēdzot pa ceļam arī gaismu. Ielas laterna vāji apgaismoja istabu, tamdēļ spoks nebija redzams, tikai dzirdams.

"Ģērbies!" Uno norāva Jancim segu. "Ģērbies, un ejam uz Me��vidiem! "

"Izbeidz, es nekur neie�u!" protestēja Jancis, uzvilkdams segu līdz zodam.

"Tu neesi nekāds draugs, bet gan bailulis un zaķpastala," Uno bija sa�utis.

"Labi, esmu zaķpastala," Jancis piekrita, "bet tik un tā naktī uz me�u es neie�u."

"Neiesi?"

"Neie�u!"

"Labi, tad es do�os un pateik�u Izabellai un Robertam, ka ti vēlies palīdzēt."

"Ej un saki! Ja vajadzēs, viņi pa�i man paprasīs. Tad ari palīdzi

"Es pēdējo reizi saku, ka aizeju. Tie�ām nenāksi?"

"Es teicu nē!" Jancis pacēla balsi un pats no tās izbijās. Tad u: ieklausījās, vai mamma to nebūs sadzirdējusi.

Unosavu solījumu turēja, un istaba nu bija tuk�a. Ieklausījies tu Jānis atviegloti uzelpoja, mirkli padomāja par dīvaino notikum pārliecināja sevi, ka ir pieņēmis pareizo lēmumu. �ādiem pa/i tik vieglprātīgi uzticēties nevar. Viņ� saritinājās un laidās miegā.

Reizē ar māmiņas "Labrīt, dēliņ, celies!" viņ� atkal sastapa Uno, bija enerģijas pārpilns un lidinājās no galda uz krēslu, no kros gultu, visu laiku mudinādams viņu celties un doties uz Me�vid

"Celies, celies! Re, kur bikses, zeķes. Fiksāk! Dienas laikā ta� nebūs bail iet kopā ar mani cauri me�am?"

"Kas tev tā par iedomu? Man ir jāiet uz skolu."

"Es nezināju, ka esi ne tikai bailīgs, bet arī tiepumīgs."

"Kas tas vispār par vārdu � tiepumīgs?" Jancis iespurdz. stīvēja kājā zeķi.

"Labi, ietiepīgs," spoks sevi palaboja un lidinājās Jāņa acu stumā. "Lūdzu, lūdzu! Dvīņi ir galīgi nomocīju�ies un bez s| Viņi neko nepaspēj padarīt."

Jancis izvēlējās klusē�anas un ignorē�anas taktiku. Apģērba; ķēra somu un devās uz virtuvi cerībā, ka Uno viņam nesekos. T rādījās pareizs manevrs, ta�u dzīvokļa ārdurvis vēl nebija aiz noklaudzēju�as, kad Uno uzradās atkal.

"Nu, lūdzu, lūdzu. Nāc ar mani uz Me�vidiem!"

"Atsienies no manis! Tie�ām vilksies līdzi uz skolu?" Jancis zaudēt pacietību.

Ta�u Uno nepadevās. Viņ� sekoja Jancim un klasē iekārtojās dviņu solā. Ik pa brīdim parādoties, te atkal pazūdot, viņ� signalizēja un deva Jancim mājienus. Jānis nepacietīgi gaidīja, kad atvērsies durvis un ienāks Izabella ar Robertu, bet velti. Ienāca skolotāja un sāka stundu. Dvīņi �ajā dienā skolā neparādījās. Jancis mēģināja zvanīt, bet atska�nēja tikai: "Jūsu izsauktais adresāts �obrīd nav pieejams."

Tie�ām būs kas noticis, Jancis kļuva domīgs. Viņ� paņēma savu zugū un mēģināja koncentrēties, lai izsauktu nāriņu. Stikla bumba norasoja, vidū parādījās maza strūklaciņa, un, kaut arī diezgan mig�laina, tās centrā bija redzama Undīne. Viņa izskatījās samiegojusies un tikpat izbrīnīta kā Jancis, ka viņam ir izdevies to izsaukt. Mie�gaini vārstīdama plakstus, viņa lūkojās savā saimniekā.

"Sūti ziņu Izabellai un Robertam: Vai man doties uz Me�vidiem?"

Lai cik arī satraukta bija Jāņa balss, neizskatījās, ka nāriņa steig�tos. Viņ� nolēma iziet no klases, lai varētu skaļākā balsī aizsūtīt ziņu. Stāvēdams gaitenī pie loga, viņ� turpināja dot nāriņai norādījumus.

"Ko tie�i tu gribi zināt?" viņa pārjautāja. "Vai tev pie viņiem iet, vai kas viņiem noticis?"

"Jā, jā. Visu gribu zināt!" sauca Jānis. "Un vai es varu uzticēties Uno?"

Pēdējais teikums, �ķiet, nāriņu pamodināja. Acis parādījās inte�rese un dzīvīgums. Uzsitusi ar asti, viņa nozuda. Jancis nolēma neat�griezties klasē, bet gaidīt atbildi tepat gaitenī. Izrādījās, viņ� nav viens. Aukstums vēstīja, ka ari Uno ir tepat.

"Tu ko, traks esi? Izbeidz rādīties!" Jānis aizkaitināts �ukstēja.

"Kāda tam nozīme? Te neviena nav, visi ir stundā," protestēja spoks un bija tik spilgts kā vēl nekad.

Pēk�ņi atvērās citas klases durvis, un gaitenī iznāca maza mei�tenīte. Kādu bridi nekas nenotika, meitenīte savā nodabā tuvojās dur�vīm ar uzrakstu "Meiteņu tualete". Līdz pēk�ņi viņa ieraudzīja Jāni un, protams, arī Uno. Meitenīte iekliedzās un metās atpakaļ. Viņas kliedziens bija �au�alīgs.

"Spoks, spoks, spooooooooks!!" Viņa atrāva savas klases durvis. Sāka vērties ari citu kla�u durvis, un gaitenī parādījās gan skolēni, gan skolotāji. Mazā meitenīte satraukti plivinājās ar rokām un rādīja uz Jāni.

"Tas puika sarunājās ar spoku! Es pati redzēju. Tas spoks lidoja, viņam nebija kāju." Uno bija pieticis prāta izgaist, bet Jānis stāvēja, visu skatienu caururbts.

"Tu ar kādu runāji?" jautāja skolotāja.

"Nē, es visu laiku te esmu viens pats."

"Melo, melo!!" kliedza meitenīte. "Es pati redzēju, te bija spoks!"

Bērni sa�ukstējās un smējās. Par laimi, nevis par Jāni, bet par mei�tenīti. Skolotāja pieliecās un lūdza viņai vēlreiz visu izstāstīt.

"Es iznācu no klases, un tur viņi abi stāvēja. �is puika un spoks, kas lidinās pa gaisu, līdz griestiem."

Skolotāja pataustīja meitenes pieri un teica, lai visi iet atpakaļ uz stundu, bet viņas aizie�ot līdz medmāsiņai.

"Nē," kliedza meitenīte. "Jūs man neticat! Es redzēju! Te bija spoks!"

"Mar�, visi klasēs!" izrīkoja skolotāja.

Viņa paņēma meiteni pie rokas un veda prom pa gaiteni, bet mazā visu laiku skatījās atpakaļ un kliedza: "Pasaki ta�u viņiem, ka runāji ar spoku! Es redzēju!"

Jancis klusēja un devās līdzi klasesbiedriem uz stundu. Ritms bija izjucis, visi sa�ukstējās par spokiem. Da�i teica, ka tie eksistē. Daļa apstrīdēja, sakot, ka tas nevar būt. Jancis ļoti cerēja, ka Uno vairs nepa�rādīsies. Visu dienu skola zumēja no bērnu �alām. Visi bija satraukti un patīkami uzbudināti. Ne jau katru dienu skolā atgadās kas tik interesants. Arī skolotājām patika �ī pārmaiņa, un viņas ļāvās saru�nām par dzirdētiem nostāstiem saistībā ar pārdabiskām būtnēm. Jancis bija dro�s, ka runāt patika, bet īstenībā neviens to negribētu redzēt. Ari Uno nekur vairs nemanīja, un viņa klātbūtni nevarēja just. Jānim gribējās paskatīties, vai nav atgriezusies nāriņa ar ziņu, bet viņ� neuzdro�inājās to darīt. Iespējams, ka stikla lodē ieslēgta nāra varētu izraisīt ne mazāku izbrīnu kā spoks. Saprātīgāk nogaidīt līdz stundu beigām.

�ķita, ka mācības ilgst mū�ību. Atskanot pēdējās stundas zvanam, Jancis aiztraucās uz ģērbtuvi un, nesagaidījis nevienu klasesbiedru, metās laukā pa durvīm. Protams, tur viņu jau gaidīja Uno. "�ķiet, tev nemaz nav japalidz draugiem." "Beidz vilkties man pakaļ!" "Nu paskaties, vai nav atnākusi ziņa."

Jā, nāriņa bija atpakaļ, un likās, ka miegs viņai vairs nemaz ne�nāk. Acis bija plati ieplestas. Pamanījusi Janci, viņa sāka lasīt ziņu: "Nāc. Punkts. Gaidām. Punkts. Ņem Uno līdzi. Punkts. Jā. Punkts." "Kas � jā?" jautāja Jancis.

"Tu prasīji, vai Uno var uzticēties. Atbilde ir � jā!" teica nāriņa. Lai arī ziņas saturs nebija izsmeļo�s, Jāni pārņēma vēlme darbo�ties. Viņ� brāzās uz priek�u un ar Uno jau runāja kā ar draugu. "Ko man teikt vecākiem? Kā lai atprasos?" "Pasaki, ka dvīņiem saslimu�i vecāki un nav, kas pabaro lopus. Ka jāpalīdz."

"Labi, ja jāpalīdz, tad jāpalīdz!" ome bija saproto�a. Piespiedusi Janci paēst un iedevusi vēl vienu cimdu pāri, viņa pavadīja zēnu pa durvīm.

Patuk�ajā autobusā Uno uzvedās apbrīnojami saprātīgi. Viņ� nelidinājās un nerādījās, ļaudams Jancim atviegloti uzelpot. Sarunas atsākās,

ejot pāri laukam un cauri me�am. Uno bija pārlaimīgs, ka atradis sa�runu biedru. No sākuma viņi runāja par jauko laiku. Tad Uno, sajutis, ka Jancis ir labs klausītājs, sāka stāstīt savu dzīvesstāstu. Tikmēr Jancis, iedams no mugurpuses, bija iegrimis savās domās, vērodams apkārtni un reizēm tikai pamādams ar galvu vai novilkdams: "�aha, mm, ak tā�"

Uno tas pilnīgi apmierināja, jo viņ� turpināja aizrautīgi stāstīt par laiku Berlīnē, kad nebija spoks.

"Es tā priecājos, ka nāc ar mani," teica Jancis. "Ar tevi iet cauri me��am ir dro�i."

"O, jā. Es esmu kārtīgs bubulis. Es varu visus nobaidīt."

Viņiem abiem atkal bija jāsmejas.

Tuvojoties mājām, jo vairāk pārņēma nojauta, ka tie�ām kaut kas nav kārtībā. Ejot pa taku, trūka parastās dzīvās rosības, neviens ne�skrēja viņus sagaidīt, ieejot sētā. Pēc mirkļa parādījās viens no haskijiem. Tas izskatījās nokaunējies vai samulsis. Aste bija ie�miegta kājstarpē. Suns atskrēja, piegrūda degunu pie Jan�a plaukstas, ieska�tījās acīs un skumīgi pa�ūpoja galvu. Starp kūti un �ķūni Jancis pa�manīja savus draugus, kas izskatījās pēc nelaimes �upiņām. Viņu pleci bija sagumu�i, rokas sveicienam cēlās pavisam lēni.

"Mēs esam klāt!" sauca Jānis

"Jā, tas labi. Nez, vai spēsi mums palīdzēt. Mums vecāki ir saslimu�i un ar lopiem jātiek galā pa�iem. Tas nav tik viegli, kā izskatās," sūro�jās Roberts. "Labi, pietiek atpūsties. Tagad jums ar lzu jāizslauc govis."

"Kādiem jums? Tu tā kā domā man?" Jancis bija neizpratnē.

"Jā, gan. To ta�u tu varēsi � izslaukt kādu ragulopu?"

Ejot cauri me�am, Jancis bija domājis, ka būs jāveic kādi varoņ�darbi. Govju slauk�ana noteikti neietilpa viņa plānos.

"Ko tu labāk gribi slaukt? Govi vai kazu?" Iza jautāja, kad viņi bija iegāju�i kūtī.

"Labāk jau kazu," Jānis nedro�i atbildēja.

"Jā, man arī �ķiet, ka tā būs prātīgāk. Ņem slauceni un sēdies klāt. Sāc ar Mīci! Viņa ir veca un prātīga kaza."

Vecā Mice tie�ām skatījās ar dziļu sapratni un, padevīgi nostā�jusies, ņēmās grauzt sienu. Jancis ķērās pie darba, un, kā par brī�numu, piens sāka tecēt. Zēna sejā parādījās smaids, bet tas nevilkās ilgi. Dīvainā kārtā, piens tecēja, bet spainis visu laiku palika tuk�s. Kur gan tas piens paliek, Jancis bija neizpratnē.

Tajā pa�ā mirkli zēns to sajuta, abas viņa piedurknes bija kļuvu�as par savdabīgām piena kannām. Jānis nolaida tās uz leju un satecināja pienu spainī. Tad viņ� turpināja slauk�anu. Pamanījusi dīvainās izdarības, Mīce ar interesi pagrieza galvu, lai redzētu, ko vēl �is puika var pasākt. Tikmēr Jancis pie sevis prātoja, ka viņam lika izslaukt kazu, bet neteica, ka pienam jābūt spainī. Pēc mirkļa saradās vēl vairāki interesenti, kas vēroja viņa slauk�anas manieri. Jēri, kazas, vistas � visi ziņkārīgi noraudzījās viņa izdarībās. Ieinteresēto pūli pamanīja arī Iza.

"Jā, �ādu slauk�anu man vēl nav gadījies redzēt. Tomēr slaukts lops ir labāks par neslauktu."

Labāk Jānim nevedās arī ar citiem darbiem. Tāpēc zēns bija lai�mīgs, kad tas viss bija galā. Viņi devās uz māju, ta�u tur valdīja ne�iedomājama nekārtība. Telpas bija vēsas, pavards nekurējās, visapkārt putekļu pinkuļi.

"Tagad jāķeras pie mājas darbiem," Izabella noteica balsī, kuru ne�varētu neklausīt. Tomēr zēniem spēki bija galā. Sagrabināju�i ēdamo sev un slimajiem vecākiem, viņi devās gulēt.

Apbrīnojami, kā var mainīties viena māja, domāja Jancis, guļot ar valgumu piesūku�ajos palagos, kuri, viņaprāt, nedaudz smar�oja pēc pelējuma. Kam gan tādam vajadzēja notikt, lai visa sēta grimtu bez�cerībā? Apdomājis, ka februārī visur plosās gripa, viņ� vērsās pie Roberta:

"Vai tavu ģimeni ķērusi gripa?" Un pats uzreiz nodrebinājās, jo atcerējās, ka tā ta�u ir lipīga.

"Būtu jau labi, ja tā būtu gripa," domīgi novilka Roberts.

"Kas var būt vēl trakāks?" ba�īgi jautāja Jancis, uzreiz iedomā�damies par mēri, bakām un citām �ausmino�ām slimībām.

"Viņi saelpojās Tum�o enerģiju, un tagad vecākus ir pārņēmusi milzīga nolemtības, bezcerības sajūta."

"Tā kā depresija?" Jancis tincināja.

"Tā kā vispārākajā pakāpē," noteica Roberts.

"Kā tas notika?" Jānis turpināja izjautāt.

"To mēs nezinām. Neko sakarīgu no viņiem nevar izdabūt. Babe ari nav pārāk runīga. Ta�u, kā var spriest, viņi un vēl da�i drosmīgie ir gāju�i cīņā pret Tum�o enerģiju."

"Kādā cīņā?"

"Ar milzu pūpē�iem Zemzemes izgāztuvē. Tā kā Viedie vienā laidā sprieda un neko nedarīja, sēnes tikmēr saauga tie�ām kā sēnes pēc lietus. Tās aug labi pamanāmos raganu apļos. Mūsu noslēpu�mainie viesi, tu ta�u atceries, bija nolēmu�i sēnes iznīcināt. Tomēr, tiklīdz viņi tur ieradās, pūpē�i sāka pavērt poras un izdalīt Tum�o enerģiju. Katrs, kas to ieelpoja, sajuta dziļu bezcerību. Cilvēkiem pa�zuda vēlme dzīvot. Pagaidām jebkuri mēģinājumi atbrīvot inficēju��os no �īm sajūtām ir nesekmīgi. Babe izsaka varbūtību, ka tas pāries, ja Tum�ā enerģija tiks padzīta no Zemzemes."

"Vai tas ir lipīgi?"

"Runā, ka ne, bet, uz viņiem skatoties, smiekli nenāk."

Tā, savās drūmajās domās iegrimu�i, viņi laidās miegā. Jancim �ķita, ka viņ� ne cik ilgi nav gulējis, kad izdzirdēja Izas balsi:

"Mostieties, laiks darbiem."

"Kā koncentrācijas nometnē," ģērbdamies murmināja Roberts.

Pie brokastu galda neticamā kārtā Izabellai bija izdevies nosēdināt arī mammuci un papuci. Vecaistēvs ar vecomāti gan bija paliku�i savā istabā gultās, pagriezu�ies ar seju pret sienu. Viņi nebija reaģēju�i uz aicinājumu brokastīs. Dvīņu vecāku drūmās sejas Janci satrieca. Cik ļoti viņi bija mainīju�ies un arī mājas piepildīju�i ar �o nolemtības auru. Pie brokastu galda papucis bija nonācis basām kājām, pid�amā un sa�pinkātiem matiem, neskūtiem bārdas rugājiem. Mammai Izabella bija uzstīvējusi rītakleitu, bet tas viņas izskatu nevērta diez ko jaukāku.

Jānis ievēroja, ka dvīņu mammu Tum�ā enerģija ķērusi mazāk. Viņa bija nedaudz dzīvīgāka par pārējiem. Paņēmusi kausu, viņa pati mēģināja savā bļodā ieliet putru. Kad puse kausa izlija pār bļodas malu uz galda, mamma izplūda histēriskās asarās.

"Mammīt, tā ir tikai putra," Izabella centās viņu mierināt.

Raudā�ana bija izmisiga. Brī�iem �ķita, ka mamma aizrīsies un nosmaks savās asarās. Bērniem bija pazudu�i visi mierinājuma vārdi. Viņi spēja tikai lūkoties cits citā, būdami neizpratnē par to, ko iesākt. Iza glaudīja mammai galvu un turpināja atkārtot iepriek� teikto:

"Tā ir tikai putra, par tādiem niekiem neviens neraud. Tikai putra."

"Dzīve ir bezcerīga, nekam uz pasaules nav jēgas," nomāktā balsī ierunājās papucis. "Pasakiet man, kāda ir dzīves jēga?" viņ� atkārtoti jautāja visiem un nevienam.

"Papiņ, saņemies," Izabella teica. "Atceries, cik ļoti tev patika staigāt pa me�u, strādāt. Tu vienmēr teici, ka tavas dzīves jēga ir tavs darbs, ģimene un bērni. Ja tu mazliet saņemtos, pārģērbtos un no�mazgātos, uzreiz justos labāk."

"Atbildiet, kāda ir jēga? Jūs to neviens nevarat. Neviens! Neviens nezina, kāpēc mēs dzīvojam!"

"Ak, vai! Sākas," novaidējās Roberts, pieliecās un �ukstēja Jancim ausī: "Tas turpinās visu laiku, kop� viņi atnāca no Zemzemes."

Ar mokām uzdabūju�i vecākus aug�stāvā, ar drūmām sejām viņi atkal savācās virtuvē.

"Jāsaplāno, kur� ko �odien darīs," prātoja Roberts.

"Oho, gaidījāt? Es atvedu palīgus!"

Uno �orīt bija neparasti labā omā, un ne tikai viņ� vien. Pēk�ņi virtuve likās ļoti maza, jo tajā iebrāzās vesels bars spoku.

"�ī ir visa mana rota. Gribēju jau divīziju, bet tik īsā laikā neizde�vās visus sapulcināt."

"�iem knēveļiem mums ir jāpalīdz? Nu, pārmaiņu pēc varam arī ko labu izdarīt," �aloja spoki.

Ja Jancim kādreiz kāds būtu teicis, ka veselu spoku baru virtuvē uzskatīs par savu glābiņu, diez vai viņ� ticētu. Ta�u �ajā brīdī zēns jutās atvieglots.

"Govis viņi diez vai spēs izslaukt," �aubījās Izabella.

"Tā varētu būt," piekrita Roberts. "Ta�u jūsu laipno piedāvājumu mēs izmantosim. Kā būtu, ja jūs mēģinātu sakārtot māju?"

"Ho, ho, hoo� Ar lielāko prieku! " cits caur citu sauca spoki.

Un viņi sāka. Kādu mirkli trīs draugi varēja tikai sēdēt un vērot. Spoki plivinājās, �audījās, virpuļoja un laidelējās. Jautri sasaukdamies, pamācīdami cits citu un ķiķinādami, viņi vāca kopā mantas. Ja viens drēbes no kādas vietas paņēma, tad otrs noteikti tur nolika ko citu. Ja kāds izslaucīja pagulti, tad nākamais nācējs savas savāktās lietas pagrūda zem gultas. Ja viens tikko noslaucīja no plauktiem putekļus, tad otrs sparīgi virs tiem sāka purināt segas. Izskatījās, ka labāk neiet arī virtuvē, tamdēļ visi trīs nolēma pamest Uno rotu vienu pa�u un doties uz kūti.

Kad viņi pusdienas laikā pārguru�i un izsalku�i pārradās no kūts darbiem, cerēto pusdienu vietā bija vien �iks. Absolūta vil�anās. Ne�spēdami vienoties, ko vārīs, spoki bija sabēru�i vienā katlā rīsus, zirņus un kartupeļus ar mizu. Katrs �o maisījumu pa laikam papil�dinājis ar to, kas nu kuram vairāk bija iepaticies, rakņājoties pa pie�liekamo un plauktiem. Uz galda bija speķa ādas, olu �aumalas. Viņi bija pamanīju�ies sabojāt pat maizi. Maizes rikas bija saspraudītas ar krustnagliņām, pārkaisītas ar gar�vielu maisījumu un ieliktas karsē�ties cepe�krāsnī, un, protams, aizmirstas. No pannas raudzījās mel�nas ogļu �upiņas. Kur� gan par to uztraucās! Uno maizi sakārtoja uz �ķivja, un krāsu da�ādībai vienu pārsmērēja ar tomātu mērci, vienu ar sinepēm, citu ar medu, krējumu vai majonēzi. Kā viņ� pats pa�skaidroja, lai veidotos krā�ņs, krāsains zieds. Nostādījis savu rotu ierindā, viņ� aicināja jaunkundzi un jaunskungus pie galda. Bērni bija izmisumā.

"Tas ir trakāk par traku," no�ukstēja lza, bet Roberts, izdomājis vienīgo risinājumu, pēc iespējas bezrūpīgākā balsī uzrunāja spokus:

"Paldies par darbu, bet ēst gan mēs gribētu vieni pa�i. Un jūs arī dro�i vien Spoku me�ā sāk meklēt."

"Tas gan, tas gan. Jā, tā varētu būt," spoki cits caur citu sauca. "Hi, hi. Neviens nezina, kur mēs esam." � "Man tūlīt randiņ� ar pa��nāvnieci no Brenguļu mājām." � "Man jāsteidzas uz ceļa līkumu, lai nobiedētu pastnieci."

Atvadīju�ies no bērniem, viņi izgaisa.

"Ko nu?" vēlreiz iesaucās Izabella.

"Jāmeklē risinājums." Roberts atlaidās krēslā.

"Es zinu," piedāvāja Jānis. "Aicināsim talkā manu omi."

"Nē, nē, tas nav labs risinājums. Vēl viņu iejaukt visā �ajā �ļurā."

"Ko tad?" Jancis sadrūma, iedomājoties nebeidzamo kazu slauk��anu.

"Es neredzu citu izeju. Jāsūta ziņa tantei Kristianai," izlēmīgā balsi teica Izabella.

"Māmiņai tas nepatiktu. Viņa neatbalsta tantes dzīvesveidu," iejau�cās Roberts.

Izabella novaikstījās. "�oreiz nekas labs gan nav sakāms arī par mūsu dzīvesveidu."

"Es personīgi esmu par." Jancis pacēla roku. Brīdi vilcinājies, Ro�berts viņam pievienojās.

"Labi, es sūtu ziņu." Izabella paņēma zugū. "Tante, lūdzu, atbrauc. Tu mums esi vajadzīga," Izabella �ukstēja. Viņas Salamandra piekrī�to�i pamāja, uzsita ar asti un pazuda.

Visi trīs nenolaida ne acu, lūkojoties stikla bumbā un gaidot Uguns gara atgrie�anos. Tomēr tā vietā viņu acu priek�ā nez no kurienes uz�radās tante Kristiānā. Eleganti nolaizdamās Me�vidu virtuvē, viņa turpināja kādu sen iesāktu un nepabeigtu sarunu:

'Tas, ka man nav bērneļu ar netirām mutēm, par ko rūpēties, un pa�stāvīgas darbavietas, vēl neko nenozīmē. Es neesmu deklasēts radījums."

"Tante!!! Nē, nē! Mēs tā nedomājam!" Roberts ar Izabellu metās viņai ap kaklu. "Mēs tevi ļoti, ļoti gaidījām."

"Cik labi, ka atsaucies uz mūsu lūgumu palīgā!" Roberts nespēja valdīt savu prieku.

"Palīgā?" izbrīnījusies jautāja tante. "Ko tad es jums varu palīdzēt?"

Jancim arī tāpat likās. Pie sevis viņ� nodomāja, ka no �itās gan ne�kāda palīdzība nav sagaidāma. Tante Kristiānā bija ļoti smalka un trausla sieviete, turklāt pārāk jauna, lai būtu dvīņu mammas māsa. Viss viņas izskats pauda, ka fizisku darbu tante nav radusi darīt. Dāmiņa bija ģērbusies melnā no galvas līdz papē�iem. Melna bītlene, kupli, īsi tilla svārciņi un melnas zeķes. Vienīgais spilgtums �ajā melnumā bija kuplie, rudie mati. Lai arī krustu �ķērsu sasprausti ar matu ķemmēm un kociņiem, tie nekādu jēdzīgu frizūru vis neveidoja. Drīzāk kāds tur �ā tā bija mēģinājis sakopt sprādziena sekas. Jancim sanāca smiekli, tomēr viņ� noturējās.

Otrs tikpat spilgts akcents bija sarkanas kurpes. Tās acīmredzot bija par mazu vai arī spiedu�as, jo papēdī tās bija iegrieztas, lai ērtāk. Jancis iespurdzās, bet tūlīt arī aiz�āva roku mutei priek�ā. Uz viņu lūkojās tantes Kristiānās uzacis. Jā, uzacis. Melni, eleganti loki, iezī�mēti bālajā sejā, pētīja viņu dusmīgi un jautājo�i vienlaikus.

"Kas tas tāds?"

"Mūsu draugs," teica Iza.

"Ak tad �im brīnumzemes sagribējies redzēt. Nu, kā, redzēji?" Sa�vus tilla svārkus glaudīdama, tante Kristiānā apgāja Jancim apkārt. "Nekas, būs labi," tante atzina un apsēdās vienīgajā tīrajā krēslā galda galā. "Uzvāri man kafiju!" viņa nokomandēja Izabellu. "Divas karo�tes kafijas, divas cukura. Bet tu, Robert, padod saldo krējumu!"

Bērni steidzās izpildīt uzdoto. Dzerdama kafiju, kas dedzināja lū�pas, smalki at�āvusi mazo pirkstiņu, viņa klausījās par nelaimēm, kas piemeklēju�as Me�vidus. Izdzērusi kafijas krūzi, tante Kristiānā to pastūma uz Roberta pusi.

"Vēl vienu. Un salda jums nekā nav?"

Draugi tramīgi saskatījās. Izabella aizskrēja uz savu istabu un atnesa sen taupītu �okolādes tāfelīti.

"Diez kas jau nav, bet ir laiki, kad vilks pat mu�as ēd. Dod tik �urp. Jāpaprovē, pēc kā gar�o."

Izdzērusi otru kafijas krūzi un apēdusi visu �okolādi, viņa ieska�tījās bērniem acīs.

"Es domāju, jūs ta�u neaicinājāt mani strādāt. Fiziski strādāt?"

"Nu, bet tu esi vienīgā, kura nav aizņemta pati savos darbos."

"Jūs ta�u nedomājat, kas es te tagad kārto�u, skrie�u un grāb�u?"

"Mēs cerējām, ka�"

"Es neesmu radīta fiziskam darbam. Mani var jebkurā brīdī ap�meklēt mūzas. Esmu nākusi �ai pasaulē, lai radītu mākslu. Ja mūzas mani apciemo, man jādodas viņām kalpot. Bet ar padomu varu palī�dzēt jums vienmēr. Jums ir vajadzīgs kāds, kur� jums palīdzētu strā�dāt. Atrodiet tādu un dzīvosiet cepuri kuldami. Padomu varu jums dot pilnīgi nesavtīgi."

"Mēs cerējām uz tevi�" Bērni bija vīlu�ies.

"Ak, es vairāk vai mazāk esmu aizņemta, kalpojot mākslai. Bet ir jau arī citas tantes."

"Es jau sāku apdomāt," Roberts ierunājās, "tante Viviana ir tik tra�mīga un aizdomīga. Viņai visur rādās skauģi un būrēji. Uzzinot par vecāku nelaimi, viņu �urp vilk�us nevarētu atvilkt. Tante Juliānā ir pārāk trausla un slimīga. Viņai darba pietiek pa�ai savā saimniecībā un ar saviem bērniem. Tā ka uz palīdzību nav ko cerēt. Vēl jau ir tante Marianna un Zuzanna� bet tu pati saproti�"

"Viņām palīdzību mēs lūgsim ļaunākajā gadījumā," noteica Iza�bella.

Tante Kristiānā viszinīgi pamāja un �ķelmīgi iesmējās.

"Nu ko, tad jau palieku tikai es. Mēģinā�u palīdzēt."

Jancim bija aizdomas, ka nekāda strādātāja viņa nebūs, pat ja ļoti centīsies. Savas domas gan viņ� skaļi neizpauda.

Pa to laiku tante Kristiānā domīgi vēra ciet un vaļā pulksteni, kur� karājās garā zelta ķēdē viņai kaklā. Tad, atkal to atvērusi, viņa apņē�mīgi sāka bīdīt rādītājus turp un atpakaļ.

"Mans ir Vieninieks! To es jums nedo�u. Izabellai derētu Pulk�sten Astoņi. Viņ�, glu�i kā tu, vienlaikus spēj pievērsties vairākiem darbiem." Tante uzmeta māsasmeitai kritisku skatienu. "Un labprāt iesaista darba veik�anā tuviniekus. Vēl jums abiem ar brāli derētu Trijnieks. Viņam vienmēr ir tik daudz ideju. Es Trijnieku reti kad lai�u ārā no pulksteņa, jo ideju man vienmēr pietiek pa�ai." Tad viņa pie�vērsās Jānim. "Tev par pavadoni es vislabāk dotu Septītnieku. Viņ� palīdzētu attīstīties tavai intuīcijai un iztēlei, kā arī kļūt garā stip�ram, bet Septītniekam nepatīk fiziski strādāt."

Bērnus pārņēma aizdomas, tas nekādi neizskatījās pēc dvīņu ve�cāku glāb�anas vai mājas darbu plāno�anas. Roberts pārtrauca tanti: "Tu teici, ka mēģināsi mums palīdzēt!"

"Bet es jau to daru, vairāk vai mazāk! Jau labu bridi. Un, ja tu beigsi mani traucēt," viņa uzmeta piktu skatu māsasdēlam, "tad darbi drīz vien arī tiks izdarīti."

Tas nu izklausījās pēc galīgām muļķībām. Roberts saķēra galvu.

"Ticiet man, un jūsu problēmas beigsies. Paļaujieties uz mani, un jūsu māja spīdēs un laistīsies." Runādama tante Kristiānā turpināja darboties ap pulksteņa rādītājiem, stumdīdama tos gan uz priek�u, gan atpakaļ. "Vairāk vai mazāk, es vienmēr zinu, ko daru."

Nu arī Izabella saguma krēslā. Jānis pieliecies �ukstēja draudze�nei ausī:

"Varbūt tomēr piezvanīt manai omei?"

Pirms Izabella paspēja atbildēt, tante Kristiānā uzvaro�i iesaucās:

"Mēs ņemsim Pulksten �etri un Pulksten Se�i!"

"Ko tu tur runā, kas vēl par pulksteņiem? Man jau galva sāk griez�ties," Roberts nikni burk�ķēja, bet tante staroja un izlikās nedzirdam viņa repliku.

"Jā, �ie divi būs vislabākie. Uz viņiem var paļauties. �etrinieks ir godīgs, strādīgs, precīzs un uzticams. Viņ� pats sastādīs plānu par to, kas darāms nākamajā dienā. �etrinieks ir ļoti ģimenisks, tādēļ rūpē�sies, lai mēs visi justos labi. Se�inieks noteikti apraudāsies, uzzinājis par visām grūtībām, kas piemeklēju�as ģimeni, un, tā kā viņ� tik ļoti mīl bērnus, tad darīs visu, lai jūs justos labi. Se�inieku ir viegli iz�rīkot, viņ� parasti piekrīt visam, ko viņam saka, būs uzticīgs un strā�dās mūsu labā. Izlemts! Bet varbūt ņemt ari Divnieku? Galu galā te ir tik daudz darba."

"Tu zini, es īsti nespēju izsekot līdzi tavai domu gaitai." Roberts sajutās bezspēcīgs.

"Tev nekur man nav jāseko. Tev ir jāsē� un jābūt man pateicī�gam. Nē, lai nāk visi deviņi! Lik�u Vieniniekam pārraudzīt darbus. Tad man pa�ai atliks laiks nodarboties ar savām lietām. Jā, tā būs pa�reizi! Lai nāk visi deviņi!" Brīdi viņa nolūkojās bērnos. "Ko apklu�sāt? Jūs nemaz neinteresē, kas palīdzēs?"

Pirms viņi izdomāja, ko atbildēt, tante sparīgi piegrieza pulk�steņa atsperi. Deviņas reizes atskanēja dīvaina skaņa, kas izklausijās pēc "trrrrrr", un Me�vidu virtuvē uzradās deviņi spēcīgi un, cik va�rēja noprast pēc tantes Kristiānās raksturojuma, arī izdarīgi pui�i.

"Ar ko varam pakalpot?" muskuļotais vīrs, kura krekliņu rotāja cipars "1", uztaisīja dziļu reveransu.

"Savāciet te, iztīriet to cūku kūti," nevērīgi pamājusi ar roku, teica Kristiānā. Vīri pazuda tikpat zibenīgi kā uzradu�ies.

"Tik for�i! Kas tie tādi ir? Kur tu tos dabūji?" pārvarēju�i pirmo apmulsumu, sauca bērni.

"�ādos gadījumos vairāk vai mazāk vajadzīga veiksme. �o pulk�steni, protams, bez ķēdes," viņa pavirpināja savu resno zelta va�iņu pirkstos, "es ieraudzīju pie atkritumu konteineriem un paņēmu."

"Tu ņēmi tādu lietu, kas nolikta pie atkritumiem? Nē, tante, tu tie�ām mani pārsteidz!" Izabella sarauca degunu.

"Jā, tie�i tā. Man likās, ka tas noderēs kādā no manām izrādēm. Kad es gribēju to savest kārtībā, nospodrināt un uzvilkt, no tās izlēca Pulksten Viens."

"Kas izlēca?"

"Kas, kas! Pulksten Viens! Vai jums tie�ām tik lēni pielec? Zem katra skaitļa ciparnīcā slēpjas kāds drosmīgs un varen izdarīgs virs, kur� ir gatavs man pakalpot. Priecīgi par to, ka es neļāvu viņus iz�mest mēslainē, viņi ir solīju�ies kalpot mū�īgi mū�os un aplieci�nāju�i to savās visdziļākajās pateicības runās."

"Kur� gan tādu dārgumu bija izmetis?" prātoja Izabella, uzma�nīgi pielikdama pirkstu pie nosūbēju�ā pulksteņa.

"Ak, vairāk vai mazāk, kāds biezais, kur� esot nosaucis to par vecu, nevajadzīgu krāmu, izmetis laukā un iegādājies citas, jaunākas tehnoloģijas, kas esot ceļ� uz nākotni. Tad nu es to paņēmu sev. Es jau sen to biju pelnījusi!" Kristiānā tīksmīgi izstaipījās. "Tu ko?! Jau visu beidzi kārtot?" viņa pēk�ņi iesaucās, ieraudzījusi Vieninieku.

"Jā, tur bija tikai viena cūka un divpadsmit sivēni! Laikam ne�varu to lielo cūku kūti atrast!"

"Tā, vairāk vai mazāk, bija domāta kā alegorija. Gribu, lai jūs sa�kopjat �eit visu � māju, sētu, lopus!"

"Labi, mana kundze!" Pulksten Viens nozuda.

"Super!" iesaucās Roberts.

Tante Kristiānā turpināja: "Tagad varam pasēdēt un parunāties. Pagatavojiet man vēl kafiju. �ādās dienās, kad mani apmeklē mākslas mūza un esmu aizņemta ar radī�anu, glezno�anu un ieju�anos ģēniju ādā, man nez kāpēc gribas saldumus. Jums nav vairs nekā salda?"

Izabella nopūtās un pēc mirkļa jau bija atpakaļ ar pāris marci�pāniem.

"Nu, labi, iztiksim ar tiem. Vairāk vai mazāk, salds paliek salds."

Tante Kristiānā stāstīja, ka viņai esot nepārvarama vēlme glez�not. Viņa gara acīm redzot brīni�ķīgas dzeltenas saulespuķes� Tikai nezinot, no kurienes viņai tāda vīzija. Pa vidu tām atrodoties vīrs ar aptītu ausi.

"Jā, tā būs lieliska glezna, kad uzglezno�u."

"Man liekas, tu kaut ko jauc," Roberts iesāka. "Tās ir divas gleznas, kuras jau sen ir uzgleznotas. Abas ir van Goga gleznas � "Saules�puķes" un viņa pa�portrets."

"Nu, vairāk vai mazāk, tāda ir mana ideja. Acīmredzot tas Gogs nav bijis pārāk oriģināls. Ko? Tu jau atpakaļ?"

Kristiānās priek�ā atkal stāvēja Vieninieks.

"Jā, mana kundze. Prieks pakalpot. Ko vēl varu darīt jūsu labā?"

"Zini, derētu masā�a. Esmu nogurusi, visu dienu staigājot."

Tante Kristiānā ar strauju vēzienu aizmeta pa gaisu savas sarka�nās kurpes. Tās skaisti piezemējās uz virtuves galda. Strauji viņa at�krita virtuves dīvāniņā un sparīgi kustināja kāju pirkstus.

"Protams!" iesaucās pulksteņvīrs un, nometies ceļos, sāka masēt tantes Kristiānās pēdas. Viņa pati tikmēr turpināja sarunu par mākslu.

"Ja saprotat, ko domāju, es vēlos pavērt jaunu mākslas telpu. Vairāk vai mazāk, aizsākt jaunu laikmetu tēlotājmākslā."

Bērni uzmanīgi viņā klausījās. Viņus aizrāva kaismīgā runa un sve�ādie vārdi. Arī Vieninieks aizmirsa par masē�anu. Bet tante atgā�dināja par pārtraukto procesu, kaprīzi kustinot pēdu un sakot: "Masē, masē!" Pēc mirkļa viņa jau atkal turpināja:

"Seno laiku tēlotājmāksla mani tik ļoti neaizrauj, ta�u varu uz�rakstīt lielisku recenziju arī par to laiku mākslas darbiem. Īstenībā es varu uzrakstīt pat par sētas mietu. Oo� es jūtu, pār mani nāk rakstī��anas iedvesma."

Tante Kristiānā pieleca kājās, uzvilka kurpes, un viņas acīs parādī�jās neparasts spo�ums. Jancim par izbrīnu, tantes rudos matus vienā mirklī nomainīja melni. Tie bija īsi apgriezti līdz pleciem un ļoti taisni.

"Rakstniecības mūza ir klāt, man jāiet!" viņa cienīgi noteica un devās prom.

"Kurp viņa aizgāja?"

"Uz savu torni rakstīt."

"Kas notika ar viņas matiem?"

"Atkarībā no tā, kāda mūza viņu apmeklē, tiek mainīts ārējais iz�skats. Par laimi, tikai matu sakārtojums. Melnajām drēbēm gan viņa ir uzticīga visu laiku. Rudie mati ir gleznotājai, melnie � rakstnie�cei, blondie � aktrisei."

"Viņa ir ari aktrise?"

"Jā! Gan aktrise, gan re�isore, gan scenāriste, gan producente. Viņa var būt jebkas." Uz to Jānim nebija, ko piebilst.

"Dosimies pie miera. Diena bija pārāk trauksmaina un nogurdi�no�a," sacīja Izabella.

Bija patīkami ielīst gultā un saritināties, zinot, ka rītdiena būs vieglāka.

Pēc tantes iera�anās un pulksteņvīru rosī�anās Me�vidos dzīve kļuva gai�āka, un bērni atkal varēja sākt domāt par skolas darbu pildī�anu. Viņi to darīja ar patiesu prieku un aizrautību. Un, kā nu ne, bija sā�kusies projektu nedēļa, kad varēja darīt un uzzināt daudz intere�santu lietu, �oreiz visai skolai bija kopīgs moto "Iepazīsti profesiju!", tamdēļ skolēni gan pa�i devās uz da�ādām iestādēm un uzņēmumiem, gan viņus skolā apciemoja interesanti un talantīgi ļaudis.

Skolotāja klasi bija sadalījusi grupās. Katrai bija jāizveido ari savs patstāvīgs darbs, ar kuru pēc tam jāiepazīstina klasesbiedri. Rīta ag�rumā izskatījās, ka uzdotais ne pārāk nodarbināja skolēnu prātus. Meitenes, saspiedu�ās ap Izabellas solu, salīdzināja savu kosmētikas maciņu saturu. Lūpu spīdumi un acu ēnas gāja no rokas rokā, kamēr zēni draudzīgā bariņā apsprieda vakardienas hokeja spēli. Visa klase tie�ām bija vienota. Valsts hokeja izlase spēlēja briesmīgi, tā bija īsta katastrofa! Karstasinīgākie klasesbiedri attēloja neveiksmīgākās epi�zodes, kamēr zino�ākie glu�i par velti dalīja padomus, izteica pieņē�mumus un prognozēja nākamo spēļu iznākumus, kā arī atsevi�ķu hokejistu turpmāko karjeru. No viņiem neatpalika arī tie, kuru zinā�anas par hokeja spēles aizkulisēm bija diezgan vājas. Ari viņiem bija, ko teikt. Runāja visi reizē, palika katrs pie savām domām, cits citā neklausījās. Zēnu skaļās balsis piesaistīja meiteņu uzmanību. Viņas pameta savus pūderus un acu tu�as un pievienojās zēnu balsu korim. Visa klase bija vienisprātis � vēl viens zaudējums būtu neiz�turams pazemojums gan komandai, gan faniem.

Trakāk nekā Zemzemes tirgū! Jānis domāja, klausoties �alās un balsu murdoņā, kas valdīja klasē, ta�u drīz ari viņu aizrāva klases�biedru degsme, un skolotāju Jānis sagaidīja, kopā ar klasesbiedriem skandējot: "Dar', ko var, dar', ko var, Latvijai ir jāuzvar!"

Pagāja labs brīdis, līdz klase norima un negribīgi ķērās pie uzdo�tajiem darbiem. �oreiz skolotāja bija ļāvusi sastumt kopā galdus, un tā viņi sēdēja draudzīgos bariņos, pārdomādami, kā vislabāk paveikt uzdoto. Arī Jānis uzdro�inājās izteikt savas domas. Atbalstu meklējot, viņ� runājot vērsās pie Izabellas. Draudzene pamāja un atsmaidīja viņam pretī. Tas zēnu iedro�ināja, un viņ� vēl kaismīgāk izteica savas domas par to, kādam vajadzētu izskatīties viņu grupas pārbaudes dar�bam. Kā tas izpildāms un noformējams. Beidzis savu pirmo garāko runu mū�ā, viņ� vēlreiz meklēja atbalstu pie Izabellas, kura visu Jāņa runas laiku turpināja smaidīt, tik tikko manāmi �ūpodamās pa��ai vien zināmā ritmā.

"Izabella, tu ta�u man piekriti, vai ne?" Jānis jautāja draudzenei. "Iza, tu mani dzirdi?" Jānis, nesagaidījis atbildi, jautāja otro reizi. Ro�berts iedunkāja māsai sānos.

"Tu man kaut ko jautāji?" vēl arvien smaidīdama, Izabella vērsās pie Jāņa un izņēma no ausīm austiņas. Ritmiska mūzika nu bija dzir�dama arī apkārtējiem. Klasesbiedri sāka smieties, bet Jānis atkal jutās pilnīgi un galīgi izgāzies. Un �oreiz �o pazemojumu bija palīdzējusi sagādāt Izabella � viņa labākā draudzene. Viņ� pielēca kājās un metās laukā no klases.

"Es nesaprotu, par ko viņ� apvainojās? Tas ta�u ir tāds sīkums!" brīnījās Izabella.

/

"Neņem galvā, vecīt!" Jānim pakaļ nosauca Roberts, bet Jānis jau aizcirta klases durvis.

Nu, kāpēc, kāpēc tas vienmēr notiek ar mani, Jānis domāja. Vai tie�ām visa viņa dzīve būs viena vienīga izgā�anās? Zēns bezmērķīgi klīda pa skolas gaiteņiem, līdz pamanīja pretī iznirstam pazīstamu stāvu. Tā, tūlīt sāksies! Nelabas priek�nojautas pildīja Jāņa sirdi. Nā�cējs bija Jurģis, un Jānis zināja, ko no viņa gaidīt. Vēl viņus �ķīra pa�matīgs attālums. Varbūt vēl ir laiks izvairīties, aizbēgt, brāzties iek�ā vienalga kādā klasē, pārsteidzot skolotāju un uzjautrinot skolēnus? Cauri uztraukumam, bailēm un izmisumam Jānis saklausīja vāju ūdens �aloņu. �o skaņu viņ� pazina. Tā bija Undīne.

Ak, Jānis nodomāja, viņa noteikti gribēs, lai es pasaku "ha!", bet Jurģis tuvojās. Attālums starp viņiem arvien saruka. Ilgi domāt ne�bija laika, viņ� sāka ar skaļu "ha!", un kāja, augstu pacelta, �ķēla gaisu. Roka atvairīja iedomātu uzbrucēju. Ieelpa, izelpa, uzbrukums, aizsar�dzības pozīcija. Pirmā kata, otrā. Jānis rādīja visu, ko prot. Viņ� redzēja, kā Jurģis pagāja malā, lai dotu viņam ceļu un pieplaka pie sienas. Ar gandarījumu Jānis vēroja patieso izbrīnu Jurģa sejā. Pametis pārsteigto klasesbiedru stāvam, Jānis ar vēl pēdējo "ha!" nozuda kāpņu telpā.

Jānis bija laimīgs, bezgalīgi laimīgs. Beidzot viņam tas bija izdevies! Beidzot viņ� pats sev patika. Beidzot viņ� bija pārvarējis savas bailes. Kad Jānis ienāca klasē, viņi ar Jurģi centās viens uz otru neskatīties. Jurģis izlikās ļoti aizņemts esam, bet Jānis augstsirdīgi pieņēma Iza�bellas atvaino�anos un teica, ka tas tāds sīkums vien ir bijis. Izabella vērīgi raudzījās draugā.

"Tu esi kaut kāds pārāk jautrs!"

"Nemaz ar ne," atteica Jānis, plati smaidīdams.

"Kāpēc viņ� nevarētu būt jautrs?" brīnījās Roberts.

"Nu, nezinu, nezinu," novilka Izabella, vēl arvien vērīgi lūkoda�mās draugā. "Tu esi kaut kāds citāds," viņa teica.

"Es vienkār�i vairs uz tevi nedusmojos," Jānis vēlreiz apliecināja.

"Tas labi, bet aiz�mauc tagad uz mājām un sakravā mantas, lai varam braukt uz Me�vidiem ar vienu autobusu agrāk!" Izabella ko�mandēja. "Bet mēs ar Robertu tikmēr pabeigsim to sasodīto darbu," viņa murmināja, mēģinādama atlipināt pie līmes notrieptajiem pirk�stiem pielipu�ās papīra driskas. Jānim tāda draudzenes pa�uzupu�rē�anās tie�ām glaimoja. Izabella bija jauka un mīļa un gribēja izpirkt savu vainu.

"Labi, tad tiksimies pieturā!" zēns priecīgi uzsauca un izskrēja no klases.

Zem viņa soļiem rībēja kāpnes, kad viņ� traucās pa tām lejā. Ieskrē�jis garderobes telpā, viņ� ar sparu atrāva vaļā savas klases garderobes durvis un iebrāzās mēteļiem pieblīvētajā būcenī. Ta�u, ak vai, viņam sekoja ēna! Nē, veselas trīs. Trīs bezkaunīgi, bravūrīgi un kauslīgi pui�kas iestājās garderobes durvīs.

"Jancīt, Kristers ar Matīsu arī grib redzēt, kā tu proti kauties!" izsmējīgi teica Jurģis un aizvēra aiz sevis garderobes durvis.

Jānis lūkojās savu seno mocītāju sejās un domāja, ka ar trijiem viņ� varētu tikt galā vienīgi tad, ja būtu D�ekijs �ans. Pirms Jānis paspēja ko sakarīgu izdomāt, Jurģis sita, ta�u notika kas neparedzēts. Jurģa sitienam pacelto roku nez no kurienes uzradusies �alle piesēja pie mēteļu pakaramo stangas. Vijīga mēteļa josta sapina un sasēja Kristera kājas, liedzot spert kaut soli. Mīksta, tum�i zila cepure ar bal�tām, elegantām strīpām, saņurcījusies brangā vīk�ķi, iesprūda Matīsa aiz izbrīna pavērtajā mutē, laupīdama viņam iespēju izdvest kaut skaņu. Tad durvis pa�as atsprāga vaļā. Kāds neredzams spēks parāva Jāni gaisā, un jau nākamajā mirklī, durvīm aizkrītot, zēns sēdēja uz palodzes pretī savas klases garderobei un juta ap pleciem lodājam vēsumu.

"Uno!" zēns pārsteigts un atvieglots izdvesa.

"Jā, tas esmu es!" spociņ� teica, vēl arvien ar aukstu, bet sargājo�u roku skaudams Jāņa plecus. "Tavs Ūdens gars pasauca!"

"Undīne?" Jānis brīnījās.

"Jā, viņa uzvedās pilnīgi kā prātu zaudējusi. Runāja kaut ko par to, ka tik lielu "ha!" jau nu gan tu nevarē�ot pateikt, pat ja gribē�ot, tā�pēc man esot jāiet tev palīgā. Es tā arī nesapratu, ko viņa man gribēja teikt, bet, tā kā man Spoku me�ā tikpat nekā darāma nebija, tad nolēmu atlidot paskatīties, kā jums te skolā klājas. �ķiet, paspēju īstajā brīdī."

"Es esmu tev ļoti pateicīgs," Jānis teica.

"Varbūt tomēr pastāsti man, kas te īsti notika!" Uno mudināja, un Jānis ļāva atklātai sarunai atvieglot savu sirdi.

"Tavs izvēlētais ceļ� ir pareizs," spoks mierināja Jāni. "Kļūsti stiprs! Tik stiprs, ka pats esi pārliecināts par saviem spēkiem, tad arī citi to sajutīs un tevi neaiztiks. Un audzē labestību! Esi tik labs, silts un mīļ� kā saule."

Spalgs zvans pārtrauca viņu sarunu, un jau nākamajā mirklī �a�lojo�u bērnu bars piepildīja garderobju telpu. Dvīņi izbrīnījās, pama�not Jāni sē�am uz palodzes.

"Tu vēl arvien esi te?"

"Jā!" Jānis teica.

"Kāpēc?" brīnījās Roberts, bet tikmēr jezga un drūzmē�anās bija sākusies pie viņu klases garderobes durvīm. Jurģis ar Kristeru un Ma�tīsu bija ieslēgu�ies un neparko nebija pierunājami durvis atvērt. Viņi teica, ka neslēgs tās vaļā, kamēr Jānis sēdēs uz palodzes. Viņi to re�dzot pa atslēgas caurumu. Lai Jānis tūliņ pat ejot prom, tikai tad viņi atvēr�ot durvis. Vēl viņi runāja kaut ko par bur�anos un citām dīvai�nām lietām. Drīz vien jau skolotāja klaudzināja pie garderobes dur�vīm, mudinot zēnus nākt laukā un solot, ka Jānis tiem pāri nedarīs. Lēnām vērās garderobes durvis, un tajās parādījās trīs izbiedētas sejas.

"Viņ� ar kaut kādiem dīvainiem, mistiskiem karatē paņēmieniem mūs piekāva un beigās vēl sasēja!" puikas sūdzējās, ar pirkstiem rādot uz Janci. Pārējie klasesbiedri neticīgi saskatījās un sa�ukstējās. Tas bija kaut kas nedzirdēts! Jancis piekāvis trīs klases stiprākos zēnus! Ja viņi pārbiju�os puikas neredzētu pa�i savām acīm, nemū�am neti�cētu. Dīvainā ziņa zibens ātrumā izplatījās pa visu skolu. Saradās arvien vairāk skolēnu, un katrs mēģināja iespraukties jau tā pārpil�dītajā garderobes telpā. Visi gribēja redzēt Jāni, kur� ir ticis galā ar trim lielākajiem skolas kau�ļiem.

Lai darītu jezgai galu, skolotāja lika kautiņā iesaistītajiem doties uz direktores kabinetu. Viņa pati gāja pa priek�u, un gājienu noslēdza dvīņi, kuri bija nolēmu�i savu draugu nepamest nelaimē. Kaut gan nē, pareizi būtu teikt, ka gājienu noslēdza Uno, kur� neredzams slī�dēja aiz ļau�u pulciņa un vēl pēc mirkļa ērti iekārtojās uz skolas direk�tores rakstāmgalda. Direktore bargi staigāja �etrus soļus uz priek�u un �etrus atpakaļ mazajā laukumiņā starp rakstāmgaldu un skapi. Noklausījusies cietu�o bērnu stāstu un laizdama gar ausīm dīvainās piezīmes par to, ka Jānis ir izmantojis kāda mistiska spēka palīdzību un darījis brīnumainas lietas, kuras neviens normāls cilvēks izdarīt nevar, direktore vērsās pie Jāņa:

"Es bū�u spiesta ziņot tavam trenerim. Tā kā mums te nepietiktu ar �iem trijiem! Vēl viens kauslis parādījies skolā! Es bū�u spiesta to izstāstīt arī taviem vecākiem un vecmāmiņai. Viņai tas būs briesmīgs kauns," direktore rāja savas priek�gājējas mazdēlu. Bet Jānis bija tīri priecīgs par to, ka ir bez vainas vainots. Skaļi gan viņ� neko neteica un stāvēja ar nodurtu galvu, kā pienākas cilvēkam, kuru bar. Pabei�gusi savu audzino�o monologu, direktore jutās apmierināta pati ar sevi un ar Jāņa vainīgo sejas izteiksmi.

"Labi, tagad varat iet," viņa vis�ēlīgi atlaida skolniekus.

Pārbiedētie klasesbiedri nozuda neticamā ātrumā, bet Jānis pie dvīņiem iznāca nokaunējies, ta�u apmierināts. Vienīgās raizes viņam darīja direktores lēmums par notiku�o ziņot trenerim. Viņ� savās bē�dās dalījās ar dvīņiem.

"Direktore ziņos manam trenerim, ka es kaujoties esmu izmanto�jis karatē paņēmienus un esmu piekāvis trīs zēnus uzreiz!" Jānis �ē�lojās dvīņiem. "Viņ� mani izslēgs no karatē skolas!"

'Tu nebēdājies," teica Roberts, "tavs treneris nemū�am tam nespēs noticēt."

"Es arī tam nespēju noticēt. Stāsti, kas te īstenībā notika!" piepra�sīja Izabella.

"Jūs nu gan esat augstās domās par savu draugu!" teica Uno, sāk�dams rēgoties draugiem acu augstumā.

"Uno!" iesaucās Izabella. "Tā jau es domāju, ka jābūt kādam reā�lākam izskaidrojumam."

Draugi pieprasīja, lai Jānis un Uno izstāsta visu līdz vismazāka�jiem sīkumiem. Uno ar Janci bija priecīgi stāstītāji.

"Tas ir super! �ēl, ka es tur nebiju klat," sūkstījās Roberts.

"Es ceru, ka neviens neticēs, kad kau�ļi citiem stāstīs par tavām pārdabiskajām spējām," domīgi novilka Izabella. "Labāk, lai visi domā, ka tie tie�ām bija kādi īpa�i karatē paņēmieni."

"Ak, vai nav vienalga, ko viņi tagad domā!" teica Roberts. "Gal�venais, ka tagad tu esi varonis. Mūsu skolas supermens!"

Jānis laimīgi smaidīja un atgādināja draugiem, ka, ja viņi grib �ovakar nokļūt Me�vidos, tad ir jāpasteidzas, jo tā var nokavēt arī pē�dējo autobusu.

Dzīve liktos aizraujo�a un skaista, ja nebūtu aug�stāva drūmo istabu, kurās mita dvīņu vecvecāki un papucis ar mammuci. Nekas nelie�cināja, ka viņu stāvoklis uzlabotos.

"Dzīve ir �ausmīga," katru rītu, atverot acis, izrunāja papucis. Mā�miņa apraudājās gan par to, ka jāceļas no gultas, gan par to, ka nevar piecelties.

"Vairāk vai mazāk, no tā, ka viņus �ēlosim, labāk nekļūs!" tante Kristiānā norāja Izabellu, kurai arī sāka trīcēt lūpa, redzot māmiņu raudam.

"Jūsu pienākums būs izvest viņus pastaigā un palasīt priek�ā grāmatu. Par pārējo parūpēsies pulksteņvīri."

Tā bija pareizā izvēle. Ik pa brīdim Jānim nācās atzīt, ka smalkā dāmiņa, kura viņam pirmajā mirkli �ķita kā gaisā parauta, tīri labi tiek ar visu galā un haosā, kuru ap sevi ik mirkli rada, spēj nodro�i�nāt zināmu kārtību. Tā arī �oreiz bija pilnīgi skaidrs, ka nevienam no viņiem �etriem neizdotos pierunāt vecākus pamest gultas, bet pulk�steņvīri bija pārāk lieli un stipri, un pat papucis, nerunājot nemaz par vecmāmuļu un māmiņu, nespēja tiem pretoties.

"Gultas nav domātas, lai tajās pa dienu vāļātos!" nodudināja Se�i�nieks, un visiem nācās viņam paklausīt, jo pulksteņvīrs nereaģēja uz izteikumiem: "es nezinu, kā to dara", "kāpt no gultas ārā nav nekāda prieka" vai vēl labāk "es nekad to neesmu darījusi", "tas nav nekam noderīgs", "es nemaz negribu būt priecīgs". Katram vājiniekam tika piekomandēts kāds no pulksten vīriem, un, tā kā tante Kristiānā uz�skatīja, ka jebkura darbība būs labāka par nekā nedarī�anu, viņa lika visiem �etriem kustēties un darboties. Netika uzklausīti nekādi vaidi un �ēlabas. Māmiņa gan gaudās, ka tante Kristiānā esot ne�ēlīga.

"Es tev nekad neesmu patikusi!" viņa vaidēja.

"Kā tad tā?" brīnījās Kristiānā.

"Ja es tev patiktu, tu mani tā nemocītu un neļautu kaut kādam muskuļu kalnam mani komandēt."

"Mīļā māsa Liliana, ja tu kaut nedaudz papūlētos, tad pati gūtu prieku un iepriecinātu savus bērnus!"

Bērnu pieminē�ana atkal noveda māmiņu līdz asarām.

"Esmu nekam nederīga māte, ļoti slikts cilvēks!"

"Tas, ka esi tik nomākta, nepadara tevi par sliktu māti! Babe teica, ka visas �īs dīvainības pazudīs kā nebiju�as, kad Tum�ā enerģija tiks padzīta no Zemzemes. Tāpēc tev vajadzētu nevis raudāt, bet ar visu savu gribasspēku mēģināt to atvairīt un palīdzēt mums! Tu redzi, mēs darām, ko varam, lai neļautu jums iegrimt galīgā bezcerībā un no skumjām nomirt."

Nāves pieminē�ana atkal lika plūst asarām.

"Vai tu tie�ām nevari nerunāt par nāvi viņu klātbūtnē?" Izabella uzbrēca tantei.

"Tu zini, vairāk vai mazāk, es vienmēr runāju to, ko domāju. Un es domāju, ka patiesība vēl nevienu nav nogalinājusi!"

"Tu to patiesību mierīgi varēji paturēt pie sevis." Izabella glau�dīja māmiņai vaigus. "Viss būs labi, māmulīt, viss būs labi!"

"Nu jau gan pietiks!"

Tante Kristiānā lika vājiniekiem celties un doties garā pastaigā pa me�u pulksteņviru stingrā uzraudzībā. Kad dīvainais uzkumpu�o augumiņu gājiens nozuda pavadītāju acīm, Izabella sāka aizdomīgi �ņaukāties.

"Nekāda pink�ķē�ana!" noskaldīja tante Kristiānā. "Citādi es vēl nodomā�u, ka tā liga ir lipīga, un tad gan pēc piecām minūtēm te ne manas smakas nebūs. Tici man," viņa atmaidzināja balsi, "ar raudā��anu tu te neko nepalīdzēsi. Ja jau uz situāciju ir grūti noraudzīties�

ja jau ta visus nomāc�" nepabeigusi teikumu, tante Kristiānā aizgāja.

"Tad mums tā jāatrisina pa�iem," Izabella pabeidza tantes teikumu.

"Mums pa�iem ir jātiek galā ar Tum�o enerģiju," papildināja Ro�berts.

"Jā, es domāju tas ir tie�i tas, ko gribēja teikt tante Kristiānā," piekrita Jānis.

Vēlāk, kad draugiem vaicāja, kuram no viņiem ir ienākusi prātā �itā trakā ideja, viņi godīgi bija atbildēju�i, ka visiem trīs un reizē. Tante Kristiānā, �ūpodamās Me�vidu virtuves �ūpuļkrēslā, bija piebildusi, ka, ja viņa būtu zinājusi, nekad neko tādu nebūtu atļāvusi.

Vakarā Izabella ieradās zēnu guļamistabā ar priek�likumu: "Man ir apnicis gaidīt, kamēr Viedie Zemzemē sāks rīkoties! Mēs pa�i mē�ģināsim tikt galā ar Tum�o enerģiju!" Neviens no zēniem neiebilda un nemēģināja teikt � tu ko?! Ja to nevar pat Zemzemes Viedie, diez vai tas izdosies mums.

"Galu galā, tie ir mūsu vecāki, un tāpēc mums tas ir jādara!" sevi dro�ināja Roberts.

"Varbūt tas notika tie�i ar jūsu vecākiem tāpēc, ka pazuda gre�dzens?" skumji novilka Jancis.

"Nu, lūk, tie�i tāpēc mums vajag vēl vairāk saņemties un darīt."

"Kas tev ir padomā?" Roberts jautāja māsai.

"Babes istaba ir pilna ar grāmatām, tās ir tie�i tādas pa�as kā Zem�zemē, kur visi meklē atbildes uz jautājumiem. Arī mēs tās varam atrast. Īstenībā es jau esmu paskatījusies un �ādas tādas burvestības piemeklējusi."

Izabella visu jau bija izplānojusi un vilka ārā savas piezīmes.

"Ja jau tās ir sēnes, tad es te sameklēju veselu nodaļu, kā atbrīvot dārzu no da�ādiem micēlijiem, sēnēm un sēnītēm, izmantojot bur�vestības."

"Ak, Izabella," viņu pārtrauca brālis, "neskaties tik primitīvi!

Sēnes, pūpē�i, ir ārējais apvalks. Galvenais jau ir tā enerģija, kas nāk no viņiem, kas nogalina vai padara gandrīz beigtu jebkuru, kur� to ieelpo."

"Labi, tad es aizskrie�u paskatīties!" Izabella jau nozuda durvīs.

Jānis paskatījās uz Robertu. "Tu domā, viņa atradīs ko noderīgu?"

"Zināt nevar, bet, ja Izabella ir kaut ko ieņēmusi galvā, tad aptu�rēt viņu ir neiespējami."

Pēc mirkļa Izabella bija atpakaļ ar biezu sējumu.

"Lūk! "Mājas attīrī�ana no negatīvās enerģijas". Māja vai pasaule, tas varētu būt viens un tas pats. Tā, sāksim lasīt � vārdi, amuleti, �ķīdumi, vīraki, īpa�ās sastāvdaļas�"

Ieinteresēti abi zēni pieliecās tuvāk grāmatai.

"Jā, varbūt te kaut kas varētu sanākt. Dro�ības labad gatavosim maisījumu gan dārza attīrī�anai no sēnēm, gan negatīvās enerģijas aizvadī�anai."

"Laba doma, tas varētu izdoties!"

Iegrimu�i plāno�anā, viņi satrūkās no izsauciena.

"Ko jūs tur sa�ukstaties?" Tante Kristiānā bija pielavījusies klusi un nemanāmi. "Oho! Ko tad jūs te darāt? Grāmata izskatās pazīstama! Man liekas, ka to esat paņēmu�i no Babes istabas! Nu, stāstiet, stās�tiet, kas jums padomā?"

Draugi klusēja, tad Izabella sāka izmeloties, ka Babe likusi iemā�cīties aizsardzības vārdojumus. Tante Kristiānā uzmeta lūpu.

"Ja negribat, nestāstiet! Tā, vairāk vai mazāk, nav mana darī�ana!" Viņa apcirtās uz papē�a un gāja prom.

"Nu, lūdzu, nedusmojies!" Bet bija jau par vēlu, durvis aizcirtās.

"Tā, tagad viņa apvainojās. Tā tikai mums trūka! Mājā, kur jau tā ir tik daudz drūmu un nomāktu cilvēku! Vēl tante Kristiānā. Vaja�dzētu viņai kaut kā pielabināties!"

"Varbūt tev ir kaut kas salds?" Roberts cerīgi lūkojās uz Izabellu.

"Ne-e!" viņa purināja galvu. "Vairs nekā nav! Varbūt kāds no pulksteņvīriem var viņai kaut ko izcept? Kas viņai vislabāk gar�o?"

"Ar to tu tantei nepielabināsies. Protams, viņa ēdīs smalkmai�zītes gardu muti, bet mīlīgāka nepaliks. Tu ta�u viņu pazīsti!"

"Nu jā� klausieties, kā būtu, ja mēs viņai piedāvātu iestāties Rozā kvarca brālībā? Tad Kristiānā beigtu dusmoties, un mēs varētu viņai visu izstāstīt!" ierosināja Izabella.

"Lieliski!" Roberts bija gatavs uz visu, lai tikai mājās valdītu miers un tante Kristiānā smalkiem solī�iem tipinātu aug�ā lejā pa kāpnēm.

Kad bērni kautrīgi ieslīdēja tantes tornī�a istabā, viņi to atrada sabozu�os sē�am krēslā. Ieraudzījusi bērnus, viņa strauji pagrieza galvu pret sienu, un tagad uz viņiem raudzījās sataukoju�os matu mu�d�eklis.

"Tante!" iesaucās Roberts.

"Neko vairāk jūs neesat pelnīju�i. Labāka tante jums nepienākas! Tikai tāda, ar �ādiem plu�ķainiem matiem."

"Piedod mums, lūdzu! Tu mūs pārsteidzi nesagatavotus. Īstenībā mēs tev gribējām kaut ko atklāt. Kaut ko piedāvāt."

Pinku galva nekustējās.

"Mēs gribam tev piedāvāt iestāties Rozā kvarca brālībā!"

"Kur?" Galva pagriezās, un uz viņiem nu raudzījās divas dzirk�sto�as acis. Roberts gari un pla�i sāka viņai stāstīt par ordeni, bet viņa jau piekrita. Viņa gribot tajā iestāties un tūlīt pat.

Viņi uzrīkoja svinīgu ceremoniju, kuras laikā tantei Kristianai uz�kāra kaklā rozā kvarcu. Tagad viņa bija pilntiesīga ordeņa bruņiniece. Aiz priekiem visi apskāvās, un mājās bija miers. Bērni izstāstīja viņai savu nodomu un tajā pa�ā mirklī to arī no�ēloja. Tāpat arī to, ka bija tik pārsteidzīgi piedāvāju�i tantei pievienoties ordenim. Tante Kris�tiānā sāka izrīkot, kā viss būs un notiks. Viņa uzņēmās pilnu vadību un vienpersoniski nolēma, ka visam jānotiek pēc viņas prāta. Tad tante saprata, ka viņas frizūra ir pilnīgi neatbilsto�a �ābrī�a tēlam. Kris�tiānā piegāja pie spoguļa un frizūru steidzīgi nomainīja. Parādījās platīnblonds, moderns griezums, ausīs karājās milzīgi auskari. Ap�lūkojot sevi spogulī, Kristianai ienāca prātā ģeniāla doma.

"Negatīvo enerģiju mēs varam sagūstīt ar spoguļu palīdzību! Iedomājieties, mēs varētu �o strāvojumu ieslēgt starp spoguļiem. Tas atstarotu pats sevi, un pats no sava ļaunuma aizietu bojā. Nu, kā jums tas patīk?"

"Ideja ir laba, bet kur mēs dabūsim tik lielus spoguļus un kā mēs tos nogādāsim Zemzemē? Padomā pati!"

"Nu, ja jums nepatīk�"

"Nē, nē, mums patīk," Roberts steidza atspēkot māsas teikto. "Tikai kārtīgi viss ir jāapdomā."

"Jā, arī man �ķiet, ka ideja ir laba un tev ir vērts to apdomāt." Tante piekārtoja frizūru.

"Varbūt mums var palīdzēt tavi bra�ie pulksteņvīri!" Izabella ieminējās.

"Noteikti nē, man pa�ai viņi ļoti labi noder. Ar viņiem es neris�kē�u," atcirta tante Kristiānā. "Ja tev nepatīk mana ideja par spogu�ļiem, tad tu vari pati domāt. Es jūtu, ka, vairāk vai mazāk, pār mani nāk iedvesma." Viņa bīdīja bērnus laukā pa durvīm, tajā pa�ā mirklī iegūdama rudos matus. Pirms izgāju�i laukā, bērni jau sajuta krāsu smar�u. Acīmredzot glezno�anas mūza bija ieradusies.

"Tu zini, viņa ir jauka, bet reizēm ari absolūti necie�ama. Gan jau tiksim galā pa�i. Tā būs pat labāk, jo viņa visur jaucas, pārāk sare��ģījot vienkār�o, bet būtiskās lietas ignorējot."

"Es tomēr domāju, ka ir jāvāra kāda dzira un pēc tam tā jāap�vārdo," Izabella palika pie sava. Viņa aicināja draugus sev līdzi izvē�lēties burvestības no maģijas grāmatām, bet Robertam patika tantes doma par spoguļiem.

"Tu zini, tajā viņas idejā kaut kas ir. Ja mums tie�ām izdotos to realizēt�"

"Labi, tad jūs ar Jāni domājiet par spoguļiem, bet es domā�u par burvju dziru!"

Tā kā zēniem nebija skaidrs, kur varētu dabūt tik lielus spoguļus, lai sagūstītu Tum�o enerģiju, pēc mirkļa abi zēni ieslīdēja Izabellas istabā un vēroja, kā viņa vēl un vēl cilā grāmatas. Varēja tikai apbrī�not viņas pacietību. Parasti tik impulsīvā meitene pacietīgi �ķirstīja lapas, meklējot labāko variantu.

"Tu zini, man reizēm �ķiet, ka es neesmu nemaz tik gudra." Iza�bella ļāva smagajam sējumam noslīdēt uz ceļiem.

"Tu ko?! Tu esi necie�ami gudra!" brālis centās māsu uzmundrināt.

"Tu zini, �ī ir tā reize, kad es labprāt pajautātu padomu Rasai."

"To tu saki tikai tāpēc, ka viņas nav te klāt. Ja Rasa būtu mājās, tu noteikti gribētu visu izlemt pati. Vienkār�i iedomājies, ka Rasa ir te�pat aug�ā, savā istabā, un tu uzreiz atradīsi atbildi."

"Jā, es vienmēr visu izlēmu pati, es nekad negribēju, ka viņa man palīdz, bet �odien gribu!" Izabellai acīs sariesās asaras. "Es gribu, lai Rasa ir mājās! Es gribu, lai viņa man pasaka, kas ir jādara. Viņa pat varētu uz mani dusmoties!"

"Es arī pēc viņas ilgojos," teica Roberts. "Vakaros uzlieku roku uz rozā kvarca un domāju par viņu. Un tu zini, es jūtu, ari viņa domā par mums. Un es jutu, ka ar viņu viss ir kārtībā! Tā stāsta mans rozā kvarcs."

"Es gribu, lai viņa ir mājās un uzmundrina mani!" Izabella gaudās.

'Toreiz, kad Rasa meklēja Tum�o enerģiju, viņa uzmundrināja sevi, sakot: "Rasa, tu vari, Rasa, tev izdosies!". Pamēģini! Varbūt ari tev izdo�sies!" iedro�ināja Jānis.

Saule ik dienas kāpās nedaudz augstāk. �odien tā bija īpa�i spo�a un �ķita nolēmusi izkausēt sniegu. Visu uzreiz, vienā rāvienā, tamdēļ sil�dīja un spīdēja, cik vien spēja. Gaismas pārpludinātajās istabās valdīja omulība, un tie�i �o tik brīnumjauko dienu Izabella atkal veltīja bur�vju dziras gatavo�anai. Viņa �ķirstīja grāmatas, pierakstīja noderīgo, rindoja burciņas, pārcilāja un kārtoja kastes, izvēlēdamās augus un tinktūras. Ar katru mirkli viņa kļuva arvien pārliecinātāka par sevi un to, ko darīja. Saule caur logu patīkami glāstīja pieri un sildīja vai�gus, plecus. Tā apspīdēja baltās papīra lapas, un draiski saules zaķī�i lēkāja stikla pudelēs, kolbās un mēģenēs. Mirkli paturējusi rokās savu rozā kvarcu, Izabella paņēma pipeti un bija gatava sākt mikstūras brūvē�anu. Tajā pa�ā brīdī viņa sajuta nepatīkamu aukstumu mugurā un izbrīnījusies atskatījās. Neviena nebija. Dīvainie drebuļi parādījās no jauna, un Izabella pastiepa roku pēc jakas, bet dīvainās sajūtas ne�kur nepagaisa. Pēc mirkļa, kad viņa atkal noliecās pār darbu, meitenei �ķita, ka kaut kas vēss sē� uz pleca un glau�as gar vaigu. Nelabu aizdomu pārņemta, viņa pameta iesākto un izskrēja no istabas.

"Manā istabā ir spoks!" viņa paziņoja Robertam un Jānim, atrau�dama tos no spēles.

"Ā, Uno! Kur viņ� ir?" priecājās Roberts. "Varbūt varēsim sada�līties pa pāriem un uzspēlēt�"

Izabella neļāva viņam turpināt.

"Tas nav Uno!"

"Kas tad?"

"Es nezinu! Kaut kas, kas grib nolūrēt, kā es gatavoju burvju dziru."

"Tu par to esi pārliecināta? Varbūt tev tikai rādās. Tu esi pārāk iespringusi, un tev visur rādās kāds ienaidnieks. Tu viņu redzēji?"

"Nē, bet sajutu."

Izabella sāka aprakstīt savas sajūtas. Jānis viņai noticēja un atcerējās, ka Uno tie�i tā bija pie viņa ieradies.

"Izabella, bet varbūt tas tie�ām ir Uno?" viņ� izteica savus ap�svērumus.

"Nē, es esmu pārliecināta, ka tas ir kāds cits. Nāciet pa�i un pa�skatieties!"

"Kā mēs varam paskatīties, ja tu saki, ka viņ� nav redzams?!" Jānis protestēja, jo viņam vēl arvien nepatika tik�anās ar rēgiem.

"Bet sajust ta�u jūs viņu varēsiet!" Izabella mēģināja draugus pār�liecināt.

"Es neko negribu sajust!" Jānis tiepās.

Varbūt varēsim, varbūt ne, Roberts pie sevis prātoja. "Bet es zinu, kur� noteikti varēs!" viņ� izsaucās un aiztraucās uz lejasstāvu, kur vies�istabā saulītē zvilnēja abi Me�vidu kaķi. Paķēris vienu vienā padusē, otru otrā, viņ� nesās atpakaļ uz Izabellas istabu. Draugi sekoja.

Pirmo Roberts uz grīdas nolaida Muri. Tas �ēli ieņaudējās, saboza kuplo ka�oku vēl stāvāk gaisā un kā bulta pazuda atvērtajās durvīs. Jānim bija aizdomas, ka reakcija bija tie�i tāda, kādu Roberts gaidījis, bet tas jau lika uz grīdas Lāsi. Kaķe iepleta savas apaļās acis vēl apa�ļākas un ar me�onīgu lēcienu metās skapja durvīs. Vienreiz. Otrreiz. Glu�i kā negudra kaķene lēca vēl un vēl.

"Njā, Izabella, tev ir taisnība," drūmi novilka Roberts. "Rēgs!"

"Ko mēs tagad darīsim?" vaicāja Izabella, un to pa�u gribēja jau�tāt arī Jānis.

"Lamatas!" iesaucās Roberts un atkal metās prom, kamēr kaķene turpināja cīnities ar kaut ko bērniem neredzamu. Izskatījās, ka kaut kas bija pacēlies aug�ā pie griestiem, lai izbēgtu no asajiem nagiem. Lāse sēdēja, stingi blenzdama vienā punktā un nikni purinādama asti. Viņa bija nolēmusi neredzamo ienaidnieku neizlaist no sava redzes�loka. Par laimi, Roberts jau atgriezās ar ērmotu, kantainu kastīti, kurai sānos bija izgriezti apaļi caurumi un vidū iekārts spogulītis. Sarkanā diegā viņ� to iesēja pie lustras. Iekustināja un gaidīja.

"Kas tas ir?" Jānis �ukstus jautāja Izabellai.

"Lamatas rēgiem."

Jānis ieinteresēti aplūkoja veidojumu. Līdz �im viņ� bija dzirdējis par slazdiem dzīvniekiem un aplūkojis peļu lamatiņas, bet slazdu spokam viņ� redzēja pirmo reizi. Lāse strauji palēcās, tēmējot tie�i uz Roberta piekārtajām lamatiņām, un nu arī bērni ieraudzīja, ka lamatiņās ir notvēries mazs spociņ�.

"īsts spoku mazulītis!" Izabellai jau uzreiz kļuva viņa �ēl. Viņi visi trīs ņēmās to aplūkot. Spociņ� tramīgi lūkojās bērniem pretī.

"Es nedarīju neko sliktu! Es tikai gribēju draudzēties," mazulītis teica. "Uno vienmēr par jums stāsta un lielās Spoku me�ā ar jūsu drau�dzību. Tā es nācu jūs uzmeklēt." .

"Viens pats?"

"Jā, es vienmēr eju visur viens pats."

"Bez atļaujas?" Izabella turpināja tincināt.

"Jā, bez atļaujas." Spociņ� sa�ļuka un, �ķita, tūliņ apraudāsies. "Es vienmēr tā daru. Atkal un atkal. Tāpat kā toreiz, kad viens pats aiz�gāju uz dīķi, uzkāpu uz laipas un iekritu ūdenī. Es tikai gribēju pa�spēlēties ar spāri, bet tā aizlidoja, es viņu nevarēju sasniegt. Un tagad es esmu te, un neviens negrib ar mani draudzēties, jo es esmu pārāk maziņ�." No mazā spociņa nāca tik patiesas skumjas, ka bērni bija gatavi solīt viņam mū�īgu draudzību un visu labo, ko vien spēj iz�tēloties.

Tobrīd, ar vates kum�ķiem starp kāju pirkstiem, rīta kleitai plīvo�jot, �o to pa ceļam gāzdama un aizķerdama, ieradās tante Kristiānā. Izskatās, viņa �odien bija paņēmusi atpūtas dienu un nolēmusi to pavadīt gultā, lakojot kāju nagus un grau�ot cepumiņus.

"Kas par jezgu? Ko neļaujat cilvēkam atpūsties? Es te pūlos jūsu labā, augām dienām visu izrīkodama un vadīdama, bet jūs dienas vidū saceļat tādu traci, ka pat mironi no gultas izcelsiet!"

"Mēs vienu tādu noķērām," Roberts drūmi novilka, rādīdams uz rēgu lamatām.

Tante Kristiānā atsprāga atpakaļ.

"Ne jau to es biju domājusi," noteica Kristiānā un aplūkoja mazo spociņu. "Pfū, pfū, pfū!" viņa trīsreiz nospļāvās pār kreiso plecu un dro�ības labad piesita arī pie krēsla koka atveltnes. "Kas tu esi un ko te dari?"

Mazulītis vēlreiz sāka savu bēdu stāstu.

"Tas ir pilnīgs ārprāts!" tante Kristiānā sa�uta. "Un ko tu vēl te rē�gojies? Kāpēc pa gaismas staru neej tur aug�ā uz mū�īgo gaismu?"

"Es nevaru. Māmiņa visu laiku skumst. Es nevaru viņu pamest."

Tantes Kristiānās piere sagrumbojās. 'Tas nu gan nav lāgā, tev ir jātiek prom, tur aug�ā. Tagad, sīkulīt, klausies uzmanīgi!" Tante Kris�tiānā satvēra spoku lamatas. "Tev ir jādodas prom!"

"Bet māmiņa?"

"Klausies, tev ir jādodas tur aug�ā un jāpārvēr�as par gaismu."

"Bet māmiņa?" mazulītis vaimanāja. "Viņa negrib, ka es to pametu."

"Ta�u noklausies, ko es tev teik�u, līdz galam! Tev patiks!" solīja tante Kristiānā. "Tu dosies aug�ā un kļūsi par tīru gaismu, pēc tam tu atgriezīsies un piedzimsi savai māmiņai kā brīnumjauka meitenīte!"

"Nē, puisītis!" spociņ� protestēja.

"Ak, labi jau labi! Lai būtu puisītis!"

"Bet kā viņa zinās, ka tas esmu es?"

"Par to neuztraucies! Tu viņai pastāstīsi ko tādu, ko atceraties tikai jūs abi, un tad viņa zinās, ka tava dvēsele ir atgriezusies pie viņas!"

"Bet, kas viņu mierinās, kamēr es bū�u prom?"

"Viņas eņģelis! Tagad gatavojies, mēs veiksim atlai�anas rituālu."

"Tu to darīsi �ādā izskatā?" Roberts paraustīja tanti Kristiānu aiz spilgti sarkanā, zelta pūķiem iz�ūtā rītatērpa malas un norādīja uz vati starp viņas kāju pirkstiem.

Kristiānā noliecās un aptaustīja savus sarkanos kāju nagus. "No��uvu�i! Labi, jums par prieku pārģērb�os, bet manas spējas tas ne�kādi neietekmē."

Pēc mirkļa viņa atgriezās ierastajā melnajā tērpā ar sarkanajām kur�pēm kājās un izpūru�iem matiem. Saules gaismas apspīdēti, tie �ķita vēl ugunīgāki nekā parasti.

"Nu ko, sākam?" Kristiānā uzsauca un lika visiem sadoties rokās. Vēl pēc mirkļa Jānis redzēja, kā mazais spociņ� pārvērtās mirdzo�ā gaismas lodītē un kā bulta uz�āvās tie�i debesīs, pretī saulei. Vēl pēc mirkļa tas bija izgaisis.

"Tas bija tiesa? Tā patie�ām notiks, kā tu teici?" Izabella jautāja tantei.

"Nav ne jausmas." Tante Kristiānā paraustīja plecus.

"Kā?" � "Bet tu ta�u viņam apsolīji!" � "Viņ� tev ticēja!" bērni iztrūcināti cits caur citu sauca un raudzījās tantē Kristiānā.

"Tad, kad es viņam to stāstīju, arī es pati tam ticēju. Vairāk vai ma�zāk, ir pilnīgi iespējams, ka tā arī notiks, bet es tur aug�ā nekad neesmu bijusi, tamdēļ apgalvot neko nevaru."

"Tu esi necie�ama!"

"Ej nu ej! Mēs vienu nelaimīgu rēdziņu padarījām par mazu, laimīgu gaismas kriksīti! Un tagad pamēģiniet uzvesties pēc iespējas klusu, es tomēr gribu �odien atpūsties!" Tante Kristiānā aizvainoti atcirta un devās prom.

"Jūs varat saprast, kad viņa mānās un kad runā patiesību?" Jānis jautāja dvīņiem.

"Tu ta�u dzirdēji � viņa pati nezina."

"Bet es zinu!" Izabella pārliecināti teica. "Būs tie�i tā, kā Kristiānā stāstīja. Viņi abi drīz atkal satiksies."

"Nu, nu�" Roberts novilka, bet sevī apjauta, ka labprāt tic māsai.

"Lāse, nē!" pēk�ņi izsaucās Izabella. Kaķene bija ērti iekārtojusies uz saules apspīdētā galda un sagāzusi jau atvērtās pudelītes un bur�ciņas. �ķīdumi gan strauji tecēja, gan lēnām un lipīgi pilēja, noliedami visu galdu un sīkās tērcītēs krādamies uz grīdas.

"O-la-lā! Brīnumi beigu�ies, un ikdiena atgriezusies!" Roberts no�murmināja un vilka Jāni laukā no Izabellas istabas, lai viņiem ietu secen tīrī�anas un uzkop�anas darbi, bet Izabella, vēl arvien purpi�nādama, skrēja pēc lupatas.

"Ja man �itā visu laiku kāds jauksies pa vidu, es nekad to burvju dzērienu nesagatavo�u!" Izabella dusmīgi skatījās uz Lāsi. Ne uz kā�diem "�kic!" kaķe nereaģēja, un Izabellai nācās ņemt viņu klēpī nest uz dīvāna mīkstajiem spilveniem.

Visbeidzot visus dabūjusi ārā no savas istabas, Izabella varēja domāt par darba turpinā�anu. Viņa apņēmīgi noliecās pār savām mē�ģenēm un, kaut ko klusi pie sevis murminādama, izvēlējās pudelīti pēc pudelītes un rindoja tās sev priek�ā uz galda. Vēlreiz pārlasījusi receptes, Izabella ķērās pie mikstūras gatavo�anas. Pēc pēdējās sa�stāvdaļas pievieno�anas mikstūra ieguva tie�i to nokrāsu, kāda bija aprakstīta burvju grāmatās. Hmm, smar�a gan bija kodīga un asa, ta�u dro�i vien tādai tai ir jābūt.

"Tā, tūliņ būs gatavs," Izabella pie sevis klusītiņām runāja. "Vēl palicis pēdējais."

Viņa paņēma vecu pergamenta gabaliņu un sāka vilkt uz tā zī�mes, un klusām pie sevis �ukstēja burvju vārdus un formulas. Tad viņa to sadedzināja virs sveces un iegūtos pelnus piebēra savam brū�vējumam. "Tā, kas tālāk?" Viņa ieskatījās grāmatā un lasīja: "Samai�sīt kārtīgi, astoņdesmit vienu reizi pa kreisi un astoņdesmit vienu reizi pa labi, skaitot buramvārdus� He! Vieglāk par vieglu! To es varu!" Meitene sevi uzmundrināja un, sparīgi maisot, sāka izrunāt maģiskās formulas: "Melns kaķis ar asti gaisā nelaimi maisa, vē, vē plus, cē�" Tālāk balss pārgāja �ukstos, jo nez kādēļ, skaļi izrunājot burvju vārdus, Izabellai sametās baisi. Bet viņa turpināja maisīt un runāt, līdz bija pabeigusi. Izabella pacēla savu brūvējumu pret gaismu.

"Pfū!" viņa jau nez kuro reizi �odien novilka. Skats nebija tīka�mais. Pudelē klunk�ķēja brūni iezaļgans, duļķains �ķidrums. "Bet acīmredzot tādam tam ir jāizskatās." Meitene cie�i satvēra trauku un traucās pie draugiem.

Zēni pret Izabellas brūvējumu izturējās piesardzīgi. Jānis neparko negribēja trauku paņemt rokās un aplūkot tuvāk. Roberts savilka degunu daudzās sīkās krunciņās un teica:

"Izskatās pēc purva rāvas, tādu jau tu varēji pasmelt jebkurā no�tekgrāvī."

Izabella sadusmojās, viņa bija gaidījusi pozitīvāku attieksmi pret savu veikumu.

"Kritizē�ana jums sanāk labi! Varējāt taisīt pa�i!"

"Es jau neko!" Jānis taisnojās.

"Kā tu vari zināt, ka tev tie�ām ir izdevies?" Roberts �aubījās.

"Dosimies uz Zemzemi un pārbaudīsim!" Izabella bija gatava gā�jēja. Roberts klusēja, bet Izabella turpināja: "Nekur citur mēs neva�ram pārbaudīt, kā tikai Zemzemē. Tikai tur aug milzu pūpē�i. Es eju ģērbties, un jūs arī taisieties!" Izabella pagriezās uz promie�anu.

"Pagaidi!" Brālis satvēra viņas roku. "Tum�ā enerģija ir nodarījusi ļaunu mūsu vecākiem. Varbūt mēs varam tavu burvju dziru pārbau�dīt uz viņiem? Pirms dodamies uz Zemzemi, mēģināsim atbrīvot no tās tēti un māmiņu. Ja mums izdosies, zināsim, ka ir vērts iet uz Zem�zemi."

"Es atbalstu Robertu!" Jānis steidzīgi piekrita. Viņam neparko ne�gribējās doties cīņā ar Tum�o enerģiju Zemzemē. Izabella ļāvās pie�runāties, un tā viņi ar visu burvju trauku, pilnu ar noslēpumaino dziru, devās uz aug�stāva istabām. Viņu balsis bija pārāk skaļas un satrauktas, tās izvilināja no istabas tanti Kristiānu, kura nāca noskaid�rot trok�ņa iemeslu.

"Vairāk vai mazāk, es ari gribu redzēt, kas no tā visa sanāks!" Viņa kopā ar pulksteņvīriem pievienojās gājienam.

Te nu viņi bija, visi vienā istabā � nelaimīgie un viņu glābēji.

"Kā man tagad darīt?" Izabella, pēk�ņi zaudējusi paļāvību, lū�dzo�ām acīm skatījās tantē Kristiānā. Tā sita knipi gaisā, un uzreiz jau Trijnieks ielika viņas izstieptajā plaukstā tuk�u smar�u flakoniņu ar pulverizatoru galā.

"Lej iek�ā savu brūvējumu un apsmidzini viņus kārtīgi! No gal�vas līdz kājām."

Izabella darīja, kā likts, un nolaistīja vārgdieņus galīgi slapjus.

"Izsmidzini ari pa kaktiem!" tante pamācīja.

Kad arī tas bija izdarīts, Izabella vēl dro�ības labad apskrēja ap�kārt mājai. Katrs tās stūris saņēma pamatīgu �alti viņas mikstūras. Tad meitene atgriezās pie pārējiem, kuri turpināja sēdēt vecāku istabā, nenolaizdami no vājniekiem acis. Kā kaķi pie peļu cauruma, gaidī�dami jelkādu kustību vai pārmaiņu �etru nelaimīgo uzvedībā. Bet nekas nenotika. Tie palika tikpat sastingu�i, un acis bija tikpat ap�dzisu�as. Izabella izskrēja no istabas un no visa spēka trieca tuk�o burvju dziras trauku pret grīdu. Ka nav, ta nav! Viņa noskatījās, kā stikla lauskas lidoja uz visām pusēm, un pie sevis domāja, ka tie gan ir meli, ka cilvēks, kaut ko saplē�ot, var atbrīvoties no dusmām vai no sarūgtinājuma. Mazā burve par savu neveiksmi bija tikpat dusmīga kā iepriek�, vienīgi tagad visapkārt mētājās arī stikla lauskas.

Tikmēr istabā, no kuras bija izskrējusi Izabella, sāka risināties no�tikumi. Jānis baidījās samirk�ķināt acis, lai kaut kas nepaslīd garām nepamanīts. Vectēvs atgāzās krēslā, tas ie�īkstējās, viņ� pa�ūpojās tajā, krēsls vēlreiz �ēli ie�īkstējās zem vectēva svara. Tad vecais vīrs cēlās aug�ā, izvilka no pagultes savu instrumentu kasti, izņēma āmuru un sāka labot izļodzīju�os krēsla kāju.

"Izabella!"

Kaut kas starp izbīli un izbrīnu skanēja Roberta saucienā, kad viņ� aicināja māsu istabā. Izabella nostājās uz sliek�ņa.

"Tas nevar būt!" pārlaimīgi smaidīdama, meitene izdvesa.

"Kā, nevar būt?!" brīnījās tante Kristiānā. "Vairāk vai mazāk, tā�pēc jau tu taisīji to dziru!"

"Jā, bet man likās�"

"Skatieties uz tēti!" māsu pārtrauca Roberts.

Papucis modās kā no dziļa miega. "Kāda �odien diena?" viņ� jau�tāja. Uzzinājis, sāka norūpējies �ķirstīt savu piezimju grāmatiņu. Pa �o laiku at�irgusi bija ari māmiņa. Viņas pirmā vēlē�anās bija nomazgāties un pārģērbties. Visgrūtāk atgūties bija vecmāmuļai, bet drīz ari viņa ar adīkli klēpī sēdēja pie kamīna un kaut ko klusi dungoja savā nodabā.

Izabella �odien staigāja lepna. Deguns gaisā, smaids sejā. Roberts ar Jāni viņu mudināja gatavot nāko�o burvju mikstūras porciju un doties uz Zemzemi aplaistīt ļaunās sēnes. Pēc visa redzētā viņi bija gatavi gājēji.

"Tagad ne!" Izabella atgaiņājās. "Ļaujiet man tagad pabūt ar mā�miņu!" Viņa ierāpās mammai klēpī, pieglauzdama vaigu.

"Mana lielā meita!" Mamma smaidīja un glaudīja meitas matus.

"Meitenes nav nekādas karotājas!" Roberts purpināja. 'Tagad, kad ir jāiet un jāpabeidz iesāktā kauja, viņa sē� mammai klēpī!"

"Ai, cik jauka dieniņa!" Izabella �aloja.

Ziemā dienas ir īsas, un saule drīz taisījās uz rietu. Jo saules stari kļuva īsāki un blāvāki, jo apātiskāki atkal kļuva vecāki. Likās, saule norietēdama aiznes sev līdzi arī Izabellas burvju dziras varu.

"Izabella, tava brūvējuma iedarbība beidzas!" drūmi teica Roberts, vērodams vecākus. Viņu sejās atgriezās jau ierastā trulā izteiksme. Acis apdzisa, lūpu kaktiņi no�ļuka, un pleci saguma. Izabella juta, viņa tūliņ apraudāsies. To tik ne! Tad jau labāk ņemt un triekt pret sienu vēl vienu stikla trauku.

"Tante Kristiānā!" Izabella ar pavadoņiem vēra tornī�a durvis.

"Vai no laimes esat galīgi apstulbu�i un aizmirsu�i, ka ienākot ir jāpieklauvē?" tante Kristiānā strupi sagaidīja atnācējus. Kā nu ne, viņai visapkārt mētājās pusaprakstītas un saņurcītas papīra lapas. Kristiānu bija piemeklēju�as rado�as mokas. "Nevaru pabeigt savu la�bāko romānu!" viņa sūdzējās. "Vairāk vai mazāk, lai radītu, mākslinie�kam ir vajadzīgas cie�anas un pārdzīvojumi, bet �itik jaukās dienās�"

Tikai tagad tante Kristiānā pamanīja bērnu drūmās sejas.

"Kas nu atkal?"

Galvu nokāru�i, skopos vārdos viņi atstāstīja notiku�o.

"Tante Kristiānā, dari kaut ko!" Izabella lūdzās. "Es zinu, tu vari, tu esi tik, tik�"

"Jā, es esmu," tante Kristiānā pārtrauca māsasmeitu, "un �o to es varu."

Bērni gaido�i lūkojās Kristiānā.

"Bet ne visu, visu neprasiet! Ar Tum�o enerģiju es necīnī�os! Bet vecākiem es palīdzē�u, paļaujieties uz mani! Būs labi!"

Izlauzās tris atvieglojuma pilnas nopūtas. Tante Kristiānā tikmēr piecēlās, piegāja pie sava naktsgaldiņa, paņēma nagu vīlīti. Jānis aiz brīnumiem noelsās vien, kad tante Kristiānā ar to sāka vīlēt savu zelta ķēdi, kas viņai bija ap kaklu.

Jānis bija pieradis pie tantes Kristiānās dīvainajām izdarībām, un, ja viņa tagad būtu sākusi burties, viņ� nejustos pārsteigts. Bet, sākot vīlēt zelta ķēdi, viņai izdevās apmulsināt gan Janci, gan dvīņus. Arī Roberts ar Izabellu klusējot noraudzījās Kristiānā, �ķita, bērni zau�dēju�i runas spējas. Arī tante darbojās klusējot. Ak, nē, vienu mirkli gan viņa ierunājās, palūdzot Robertam padot bļodiņu. Visparastāko stikla trauku, virs kura arī tad veica savas kaklarotas iznīcinā�anas pasākumu. Klusums sāka ieilgt, un pirmā to pārtrauca pati tante Kris�tiānā, sākot pie sevis dungot:

"Zelta putekļi, puteklī�i! Zelta putekļi, puteklī�i! Tā, nu būs diez�gan!" viņa beidzot teica un pacēla acis, uzlūkodama bērnus. "Nestā�viet kā mietu noriju�i! Vai gribat, lai es visu izdaru jūsu vietā?"

"Nē, bet�" prātīgi iesāka Roberts

"Tu neatbildeji uz manu jautājumu!"

"Vai tie zelta putekļi tev ir vajadzīgi, lai dziedinātu vecākus?"

"Pavisam veseli viņi kļūs tad, kad Tum�ā enerģija atkāpsies, bet mēs izgatavosim līdzekli, kas atvieglos viņu stāvokli." Tante Kris�tiānā turpināja rosīties. "Nestāviet kā sālsstabi, ņemiet, lūk, tur tās pu�delītes un nāciet man talkā!"

"Pastāsti, kā tu domā viņiem palīdzēt!" Raizes Izabellas balsī bija nomainījusi zinātkāre.

"Mēs pagatavosim zāles no tīra zelta. Aurum metallicum, vairāk vai mazāk."

Drīz vien visi taisīja zelta tinktūras at�ķaidījumus, uzmanīgi skai�tot pilienus un ikreiz pirms jaunas pakāpes kārtīgi sakratot pudelē iepildīto. Tante Kristiānā visu pierakstīja, uzmanīja un saskaitīja.

"Sestā potence, divpadsmitā, trīsdesmitā�"

No sākuma visi bija ķēru�ies pie darba ar lielu entuziasmu, ta�u nu jau Roberts izteica visu domas: "Varbūt pietiks?"

"Nē, vairāk vai mazāk, mums vajag dabūt divsimto potenci."

"Tad jau mēs te sēdēsim visu nakti!" Roberts izteica prognozi.

"Pastāsti, kā tu esi nolēmusi vecākiem palīdzēt!" Izabella tinci�nāja Kristiānu.

"Zelts, ne velti visi to tā iekāro! Cilvēki domā, ka, iegūstot to savā īpa�umā, viņi kļūst laimīgi, un zināmā mērā viņiem ir taisnība. Ta�u laimīgus mūs dara ne jau tas zelts, ko esam sakrāju�i savos pieliekama�jos kambaros, skapjos, lādēs, bet gan tas zelts, kas plūst mūsu asinīs."

"Kur?" visi trīs bērni reizē iesaucās. Tante Kristiānā satrūkās, un pāris piles nokrita uz galda.

"Beidziet mani mulsināt ar saviem izsaucieniem! Jūs tā kā domā�jat, ka es jums meloju? Es jums stāstu tīru patiesību! �is līdzeklis, ko mēs gatavojam no tīra zelta, spēj dziedināt ļaudis no depresijas."

"Nu labi, par to līdzekli es vēl ticu, bet par tām asinīm jau nu gan tu samuldējies!" Roberts smīkņāja.

"Vairāk vai mazāk, tā ir tava izvēle, ticēt man vai ne. Ta�u, es pa�lieku pie sava, cilvēki, kuros ir vairāk zelta, ir dzīvespriecīgāki, dar�bīgāki un spēcīgāki."

"Ko darīt, ja liekas, ka ir zelta trūkums?" Jānis painteresējās.

"Cilvēkiem vienmēr liekas, ka zelta ir par maz," smējās Roberts, "tu neesi nekāds izņēmums!"

"Kas jādara, lai vairotu zelta enerģiju?" pārprasīja tante Kristiānā. "Prātīgi dara tie vecāki, kuri izvēlas bērnam vārdu ar zelta enerģijas vibrācijām. Ar burtiem, kuri nes zelta krāsas vibrāciju."

"Kaut kā vienkār�āk nevar?" Jānis noskurinājās.

"Var! Uzliec zelta rotas vai pasēdi saulītē. Ari tā tevi darīs lai�mīgu."

"Vai tad saule un zelts ir viens un tas pats?" brīnījās Izabella.

"Jā, zeltam un saulei ir līdzīgas enerģijas. Vai tad jūs Babes grā�matās, kur savākta gudrība no visas pasaules, neesat par to lasīju�i?! Paklausieties:

Saulīt, mana krusta māte, pār Daugavu roku deva, piebirst man visi pirksti, zeltā grieztu gredzentiņu."

"Es �o tautasdziesmu zinu!" teica Izabella. "Bet man nekad ne�ienāca prātā�" viņa aizdomājās, "neienāca prātā salīdzināt�"

"Vairāk vai mazāk, lasīt ir jāprot. Atcerieties, kas rakstīts Babes darbnīcā � Viss ir viens."

Saule cītīgi sildīja caur logu grīdu dzīvojamajā istabā. �is siltais lau�kums kā magnēts pievilka abus kaķus, kuri, ieritināju�ies viens otra līkumiņā, laiski zvilnēja un murrāja. Mūris klusāk, Lāse skaļāk. Ka�ķene tā dziedināja savu, no jumtiem krītot satriekto muguru. Tāpēc viņai arī patika ik pa brīdim pavāļāties pa cieto grīdu, izstaipot mu�gurkaulu. Pamanījis kaķu laiskās pozas, arī Jānis nolikās gar�ļaukus uz grīdas tiem līdzās. Kaķi nelikās traucēties, pat acis nepavēra, tik turpināja savu murrā�anas darbu.

"Cik labi saulītē," Jānis nodomāja, "kaut ātrāk pienāktu vasara."

Viņ� draudzīgi pakutināja Lāses ķepu spilventiņu. Nekādas reak�cijas. Zēns pakutināja vēl. Lāse labpatikā izstaipījās un nolika ķepu uz viņa plaukstas, it kā teikdama: "Atslābsti, nomierinies, cilvēkbērns! Izbaudi dienu, sauli un labu kompāniju! Beidz rosīties." Mūris tik tikko manāmi pavēra acis mazā spraudziņā un uzreiz arī aizvēra, turpinā�dams murrāt, lai nepārtrūktu miega pavediens. Jānis pielāgojās abiem zvilnētajiem un mēģināja ieņemt tikpat atslābu�u pozu. Izstiepa kāju, roku palika zem galvas, ar otru bu�ināja Mura pūkaino pakakli. Mur, mur, mur!

Bāc! Atsprāga durvis. Kaķi reaģēja zibenīgi, pazuzdami, kur nu kurais, tikai Jānis palika vāļājamies uz grīdas.

"Kas tev lēcies? Vai kas kai�?" jautāja Izabella, sparīgi ienākdama un nostādamās istabas vidū.

"Nē!" Jānis mulsa, nezinādams, kā lai draudzenei attaisnojas, ka gri�bēja tikai uz īsu mirkli iedomāties sevi par kaķi. Bet Izabellu maz inte�resēja dzīvojamajā istabā notieko�ais, viņai bija vajadzīgs tikai klausītājs.

"Jāni, tev jānāk man līdzi! Man �ķiet, nav lāgā. Redzi, zelta �ķīduma pudele tūlīt būs tuk�a!" Viņa rādīja, trauku turēdama pret gaismu.

"Tik ātri?" Jānis brīnījās.

"Tur jau tā lieta! Tāpēc jau es saku, kaut kas nav lāgā!" Izabella turpināja.

"Ar katru dienu viņiem ir jāpalielina deva."

"Pēc kā tu to spried?" Jānis tincināja.

"Ja es gribu, lai vecāki ir tikpat mundri kā pirmajās dienās pēc zāļu ieņem�anas, tad man deva ir jādivkār�o un jādod vēl papild�porcija, lai izdabūtu viņus no gultas. Man �ķiet, Tum�ās enerģijas ietekme uz viņiem kļūst arvien spēcīgāka," Izabella drūmi paziņoja.

"Vai no Zemzemes nav nekādu ziņu?" Jānis jautāja.

"Ne-e. Nav pilnīgi nekādu. Es arī nevaru atrast nevienu labu burvju recepti." Izabella bija stipri noraizējusies.

"Varbūt, kamēr tās zāles vēl darbojas, var pajautāt padomu vec�tēvam?" Jānis ierosināja. "Galu galā vētru viņam izdevās apturēt."

"Prātīga doma!" Izabella atplauka. "Iztaujāsim viņu tūliņ pat!"

Nu jau vecāku istabās ieiet bija patīkamāk. Pēc zelta �ķīduma lie�to�anas viņos bija atgriezies optimisms. Vectēvs uz nelielas, ar kāju darbināmas tecīlas asināja na�us. �eit bija vajadzīga precizitāte un veiklība, tāpēc, vērojot vectēva darbo�anos, Jānis nodomāja, ka Iza�bella maķenīt pārspīlē ar savām raizēm. Izskatījās, ka vectēvs ar darbu tiek galā ļoti labi. Nogaidījusi mirkli, kad vectēvs aptur tecīlu, Izabella sāka savu runājamo. Viņa stāstīja par to, cik grāmatas ir izla�sījusi un kādas formulas lietojusi, jautāja, ko vēl lasīt. Prasīja par zālēm un tinktūrām. Vectēvs klausījās mazmeitā, acis nepaceldams, brī�iem likās, viņ� vispār nedzird. Izstāstījusi savu vajadzību, Izabella beigās teica: "Tu tikai pasaki, kas man jādara, un es izdarī�u!"

Vectēvs paņēma jaunu nazi un, pat nepaskatījies uz bērniem, nobubināja: "Kūlainīte palīdzēs."

Tecīla atkal sāka griezties.

"Kas palīdzēs?" Jānis pārprasīja Izabellai, mēģinādams pārkliegt tecīlas radīto troksni. Meitene tikai paraustīja plecus. Uz vectēva is�tabu bija nāku�i ar cerībām, bet tagad bērni to pameta pilnīgā neziņā.

"Kūlainīte palīdzēs� Hmm, ko tas varēja nozīmēt?" Izabella pie sevis murmināja.

Nospriedu�i, ka trīs galvas ir gudrākas par divām, viņi devās uzmeklēt Robertu, kur�, sekojot kādam dīvainam a�gārnības liku�mam, sēdēja pie rakstāmgalda un pildīja uzdevumus latvie�u va�lodā. Tagad, kad nebija neviena, kur� varētu sekot viņu mācībām. Tagad, kad varēja izbaudīt pilnīgu un galīgu brīvību, viņ� sēdēja un mācījās.

"Kūlainīte palīdzēs� Hmm�" Roberts izbrīnīts vērās draugos. "Nekad neko tādu neesmu dzirdējis."

"Ko lai mēs tagad darām?" Izabella ar būk�ķi atkrita brāļa gultā un blenza griestos.

"Varbūt tas ir kāda cilvēka vārds?" Jānis minēja.

"Ne-e!" Izabella papurināja galvu.

"Varbūt tā ir kāda burvju formula? Nu, apmēram kā: Sezam, at�veries," Jānis turpināja izteikt pieņēmumus.

"Janci, beidz!" Izabella apsauca draugu.

Roberts nepiedalījās viņu sarunā, bet kaut ko cītīgi meklēja grā�matu plauktā.

"Robert, tevi tie�ām nemaz neinteresē tas, ko mēs te runājam?" Izabella sapīka.

"Man ļoti interesē," Roberts teica un ar uzvaro�u smīnu sejā stiepa uz gultu kādu grāmatu.

"Sinonīmu vārdnīca skolām," Jānis lasīja uz vāka.

"Tā, tūliņ atradīsim." Roberts vilka ar pirkstu pa grāmatas lapu. "Kukurs, kukurznis, kūla, kūlaine� Atmata!"

Tas gan ne�ķita nekas atbilsto�s.

"�ogad vectēvs atmatā atstāja to lauku aiz vecā vītola, bet kā gan tas mums varētu palīdzēt?" �aubīdamies novilka Roberts.

"Tā tava grāmata ir stulba!" Izabella dusmojās. "Kā gan atmatā aizlaists lauks var mums palīdzēt?"

"Varbūt uz tā lauka ir kādas slepenas zīmes?" Jānis cerīgi iesāka.

"Nemuļķojies!" viņu pārtrauca Izabella. "Kādas zīmes var būt uz balta, apsnigu�a lauka?"

"Varbūt tur ir nolaidies kāds kosmosa kuģis vai arī�"

"Tagad tu tie�ām fantazē," māsai piekrita Roberts, "bet aizskriet apskatīties mēs patie�ām varam. Tomēr labāk, kā nedarīt neko!"

Lauka apskate nedarīja viņus gudrākus. Nelīdzēja arī atkārtota vec�tēva iztaujā�ana. Viņ� bija noslēdzies sevī un pat galvu nepagrieza uz jautātāju pusi.

Vakarā pirms gulētie�anas Jānis ierosināja pielietot vecā Uldriķa metodi un izmantot nakts miegu, lai nosapņotu atbildi uz jautājumu, kuru viņi nespēja atrisināt nomodā.

"Kūlainīte palīdzēs, kūlainīte palīdzēs," bērni �ukstēja, miegā lai��oties, un tā bija arī pirmā doma, ar kuru viņi modās nākamajā rītā. Ta�u atrisinājumam tuvāk draugi nebija tiku�i ne par matu.

"Kūlainīte palīdzēs," viņi �ļupstēja, tīrot zobus.

"Kūlainīte palīdzēs," viņi murmināja, braucot autobusā.

"Kūlainīte palīdzēs," viņi domāja, sē�ot stundās.

�ie divi vārdi bija tā pārņēmu�i visas viņu domas, ka tad, kad Jānis pēc skolas ieskrēja mājās, lai atrādītos omei un vecākiem un pastāstītu, kā viņiem visiem klājas Me�vidos, viņ� pavisam aizmirsās un saput�rojās. Uz omes jautājumu, cik ilgi vēl Me�vidu pieaugu�ie slimos un vai viņai nav jāiet bērniem talkā, Jānis spēra laukā:

"Kūlainīte palīdzēs."

"Kas palīdzēs?" Ome izbrīnā ieplēta acis.

"Es nezinu," Jānis piesarcis taisnojās. "Kaut kāds smieklīgs vārds ienāca prātā! Es pat nezinu, kur es tādu esmu dzirdējis."

"Vārds patie�ām ir sens. Nez, kur tu tādu esi dzirdējis! Es to atce�ros vēl no savas bērnības. Sen, sen netiku dzirdējusi. Kūlainīte! Padomā tik!" ome pie sevis nosmēja. "Ir nu gan tev izdoma, bet Me�vidiem tas piestāv."

"Vai tu zini, kas tā kūlainīte ir?" Jānis, nespēdams noticēt savai veiksmei, jautāja omei.

"Kā tad, ka zinu!" Viņa meklēja skapi tīras drēbes. "Tu ari zini!"

"Es? Nu, nē, nezinu gan!" Jānis noliegumā purināja galvu.

"Zini, zini! Ja jau tev tas vārds ienāca prātā, tad jau zini! Nu, pa�klausies: zemes tārps, sūnu lo�ņa."

"Oma, beidz runāt miklās!" Jānis kļuva nepacietīgs.

"Par kūlainlti manā bērnībā sauca �ūskas, bie�āk zalkti." Ome, ap�mierināti stenēdama, no aug�ējā plaukta nocēla kaudzīti tīru kreklu. "Jā, es nemaz nebrīnītos, ja tur dzīvotu �ūskas, tik tālu no visām apdzīvotām vietām," viņa turpināja. "Zalk�i tur varētu dzīvot. Stāsta, ka tie mājai nesot svētību. Nāc vēl ar mani mazliet parunājies!" Un ome vedināja mazdēlu uz virtuvi.

Viņa izpra�ņāja zēnu par mācībām un par dzīvi lauku sētā. Jānis stāstīja labprāt un daudz. Acis viņam mirdzēja, balss bija skaļa un ska�nīga, vaigos veselīgs sārtums. Omei �ķita, ka zēns ir pastiepies garāks un arī tāds kā plecīgāks kļuvis. Ome ar lepnumu nodomāja, dēlam būs bijusi taisnība � tā Zemzemes bū�ana puikam tie�ām nāk par labu! Jānis turpināja savu stāstu, ik pa brīdim dzidri iesmiedamies. Arī tā smejamies, tik sirsnīgi un atklāti, ome savu mazbērnu, savu biklo, maigo zēnu, nebija dzirdējusi. Tas, ko viņa redzēja un dzirdēja, direktores kundzi gandarīja. Pēk�ņā laipnības un mīlestības uzplūdā viņa teica: "Kad būsi Me�vidos, noteikti atkal pasveicini dvīņu vec�māmuļu! Tas bija tik laipni no viņas, atcerēties par manām sāpo�a�jām kājām un atsūtīt man reimatisma zāles."

"Noteikti pasveicinā�u," Jānis apsolīja. Tik tikko manāma ēna pār�slīdēja pār viņa pieri, labi, ka direktores kundze to nemanīja.

Dvīņu vecmāmuļa ziedi negatavoja. Tā bija Izabella. Kad Jānis ieminējās, ka ome mokās ar kāju un muguras sāpēm, Izabella piedā�vājās pagatavot smēri. Uz Jāņa jautājumu, vai viņiem izdosies, sekoja Izabella ierastā atbilde "vieglāk par vieglu un skaidrāk par skaidru, ka izdosies". Jā, īstenam zinātājam tas tie�ām nebija grūti. Grūtākais �ajā pasākumā izrādījās dabūt svaigu sviestu. Tur viņiem izlīdzēja izdarigais un �aklais Se�inieks. Izabella māla poda dibenā klāja divu pirkstu platumā sviesta kārtu, un Jānis tai pa virsu bēra tikpat biezu bērzu pumpuru slāni. Tā viņi darbojās, līdz podiņ� bija gandrīz pilns. Tad Izabella no miklas izveidoja cepurīti un uzlika vāku. Izpalīdzī�gais Se�inieks palīdzēja bērniem podiņu ievietot izkurinātā maizes krāsnī. Diennakti karsējusies krāsns mutē, ziede bija gatava. Izabella atbrīvoja sviestu no pumpuriem un iegūtajai masai pievienoja kam�paru, kam Jānis no visas sirds pretojās.

"�ī smaka," viņ� teica, "man atgādina vecus cilvēkus."

"Vajag!" Izabella uzstāja. Tāpēc tagad cienījamo direktores kundzi, lai kur viņa ietu, pavadīja kampara aromāts.

Ome nemānijā ēnu, kas pārslīdēja mazdēla vaigam, viņa nebei�dza vien slavēt dvīņu vecmāmiņas prasmes. Un �odien jau otro reizi nodomāja, ka varbūt nav nemaz tik slikti, ka mazdēls iegūst citu dzīves pieredzi un ziņu.

"Ome, man laiks braukt." Jānis rausās aug�ā no sē�amā. Viņ� jau visu pēcpusdienu dega nepacietībā ātrāk nokļūt Me�vidos un pastās�tīt draugiem par savu atklājumu.

"Vai jūsu mājā dzīvo zalktis?"

"Jā, pat vairāki!" dvīņi apliecināja. "Vasarās mēs tos barojam ar pienu."

"Kur tie ir tagad?" Jānis tincināja. "Nav ne jausmas."

"Mums viņi ir jāatrod!" Jānis norūpējies uzstāja un uz dvīņu jau�tājumu "kāpēc" starodams izstāstīja, ko ir teikusi viņa ome.

"Skaidrāks par skaidru!" iesaucās Izabella. "Tagad es zinu, ko vec�tēvs bija domājis, sakot, kūlainlte palīdzēs!"

"Nu?" ieinteresējās zēni.

"Zalk�a zīme. Redzi?" Viņa rādīja zēniem iecirstu zīmi durvju aplodā. "Tai ir kāds noslēpumains sakars ar dzīvības spēku, ar tā aug��anu un dil�anu. Es atceros, man stāstīja�" varēja just, ka Izabella piepūlē atmiņu, "ka tam, kur� labi pārvalda zalk�a zīmes un izprot to enerģiju, ir iespēja iegūt informāciju, nokļūstot kādā citā realitātē un telpā."

"Tu domā, vectēvs runāja par zīmēm? Varbūt mums vajag atrast tos zalk�us, kas vasarā dzīvojas mūsu pagalmā!"

"Kur mums tos meklēt?"

"Pajautāsim tantei Kristianai, varbūt viņa zina!"

Tante Kristiānā gleznoja tā, ka krāsas �ķīda uz visām pusēm. Kā viņa pati teica, viņai pa�laik bija gai�i zilais periods. Tamdēļ gai�i zilā krāsā bija iekrāsoju�ās da�as matu �ķipsnas. Uzsaukusi priecīgu "�au!" atnācējiem, viņa turpināja �ķiesties ar krāsu.

"Tante Kristiānā, tu varbūt zini, kur ziemā dzīvo mūsu zalk�i?" Roberts apdomīgi iesāka un nedro�i paskatījās uz māsu. Viņi nebija izlēmu�i, cik atklāti būs ar tanti Kristiānu un ko viņai stāstīt un ko ne.

"Zem mājas, pagrabā!" tante Kristiānā bezbēdīgi attrauca, turpi�nādama gleznot.

"Zem mājas? Tu gribi teikt, zem �īs mājas ir pagrabs?" dvīņi pār�steigti iesaucās.

"Jā, gan. Vairāk vai mazāk, vēl vakar bija."

"Caur kurieni tur var nokļūt?" Izabella painteresējās.

"Nē, jūs nu gan esat neapķērīgi!" Tante Kristiānā pagriezās pret bērniem. "Pa mazajām durtiņām!"

"Pa tām mazajām durtiņām, kurām priek�ā aizaudzēts jasmīnkrūms?"

"Jā, pa tām pa�ām."

"Kā tās var atslēgt?" � "Kur glabājas atslēga?" dvīņi jautāja viens caur otru. To, ka durvis bija aizslēgtas, viņi bija konstatēju�i jau sen, vēl pirms sāka iet skolā.

"Virtuvē, karājas blakus pulkstenim!" tante bezrūpīgi noteica un lielā puķu podā iezīmēja zilu puķi.

"Tā atslēga?! Un es domāju�" Izabella iesāka, bet brālis paraus�tīja viņu aiz piedurknes, ar galvas mājienu aicinādams doties prom. "Nu, jā, tas nav svarīgi, ko es domāju!" Izabella izmeta un lavījās zē�niem līdzi.

Viņus apstādināja spēj� tantes Kristiānās jautājums: "Kāpēc jums ir vajadzīgi zalk�i?"

"Tā jau es domāju!" Izabella pukstēja. "Tā jau es domāju, vai tie��ām būs tāda laime, ka tu mums izstāstīsi visu un pat nepajautāsi, kāpēc mēs tur gribam doties. Tā būtu pārāk liela veiksme."

"Jā, liela veiksme, tas ir par daudz. Ja jūs vēl gribētu tikai veik�smi, es to varētu saprast!" Tante Kristiānā smējās. "Nu, stāstiet, stās�tiet, kas jums atkal ir padomā!"

Noklausījusies bērnu stāstu, viņa pie sevis domīgi atkārtoja: "Kūlainīte palīdzēs� Labi, ejiet, satieciet savu zalk�u ķēniņu! Man jāpabeidz glezna, jāuzzīmē vēl zila debess un zila saule, tad es jums pievieno�os."

Virtuvē Roberts piestūma krēslu pie sienas un nocēla milzīgu atslēgu.

"Kad bijām mazi, mēs ar Robertu to bie�i izmantojām savām rotaļām," Izabella stāstīja Jānim. "Mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka tā ir izgatavota, lai kalpotu mums par rotaļlietu. Kas gan varēja iedo�māties, ka tā ir tik svarīga."

"Vai jūs nekad neredzējāt to lietojam un nekad neesat biju�i pag�rabā?" Jānis brīnījās.

"Mēs pat nezinājām, ka tāds zem �is mājas ir!" Roberts noteica, un viņi spraucās garām kuplajam, kailajam jasmīna krūmam, lai tiktu līdz mazām, zemām durvīm mājas sienā.

"Ir nu gan nomaskētas!" Jānis teica, vērodams, kā Roberts pie�lāgo atslēgu slēdzenei.

"Jā, patie�ām ir īstā!" Roberts priecājās, atslēgdams durvis. Ta�u tālāk par slieksni viņi netika. Akmens pakāpieni pazuda kaut kur piķa melnā tumsā, un viņiem bija jāiet atpakaļ uz māju pēc gaismekļa.

Atgriezu�ies viņi bez kavē�anās devās pa kāpnēm lejā. Luktura mestais stars �ķēla tumsu, nāsīs iecirtās pagraba smārds. Te nesmar��oja pēc āboliem, bet gan pēc mitruma un pelējuma. Pie griestiem krā�jās ūdens piles, kuras ik pa brīdim notecēja arī pār pagraba sienām, nepārtraukti mainot zīmējumu uz tām. Arī klona grīda viscaur bija piesūkusies ar mitrumu. Bērni neziņā apstājās � telpa bija pilnīgi tuk�a. Roberts pacēla gaismekli augstāk. Telpas dziļumā vīdēja dur�vis. Tās izskatījās ne līdz galam aizvērtas.

"�ķiet, mums jāiet turp!" Roberts sāka virzīties uz puspievērto dur�vju pusi.

Jānis �ēli palūkojās atpakaļ. Tālumā, gandrīz pie griestiem, vīdēja gaismas �etrstūris. Viņ� labprātāk būtu griezies atpakaļ. Galu galā, telpa bija tuk�a. Dvīņi atstāja bez ievērības Jāņa minstinā�anos un apņēmigi tuvojās durvīm. Roberts mēģināja atvērt durvis pla�āk � tās nepadevās. Nu jau viņi nopūlējās abi ar Izabellu, bet durvis ne�kustējās ne par sprīdi. Beigās Roberts konstatēja � iesprūdu�as. No mitruma sabriedu�as un iesprūdu�as.

"Varbūt mēs varam iespraukties tāpat, pa durvju spraugu?" Iza�bella ierosināja, ta�u atvere bija par �auru vai arī viņi bija par res�niem. No labās domas nekas nesanāca.

"Jūs mani pagaidiet, es tūliņ!" Roberts teica un aizsteidzās. Pēc mirkļa viņ� bija atpakaļ ar darbarīkiem � lauzni un cirvi. No sā�kuma viņi laida darbā lauzni, bet durvis nepakustējās ne par centi�metru. Pēc krietnu pusstundu ilgas darbo�anās viņi bija pārguru�i un arī dusmīgi. Jau pirmajās piecās minūtēs viņi bija sastrīdēju�ies un turpināja to darīt vēl arī tagad. Roberts ar Jāni lika Izabellai turēt muti ciet un beigt viņus visu laiku pamācīt, bet Izabella atcirta, ka viņa sen nav redzēju�i puikas, kuri ir tik nevarīgi, ka ar vienām muļ�ķīgām koka durvīm netiek galā.

"Būtu ņēmu�i cirvi un tās durvis saskaldīju�i, ja jau neprotat atvērt!" Izabella uzbrēca zēniem.

'Tu domā, ka es nevaru?" Roberts paķēra cirvi un blieza pa durvīm.

Durvis stāvēja, kā stāvēju�as, tām nebija radusies ne skrambiņa. Ne skaida nebija no tām atlēkusi, bet Roberts gan ar trieciena spēku bija atsviests atpakaļ un tagad rausās aug�ā no slapjās klona grīdas. Viņ� izskatījās pārsteigts un apjucis. Tādi bija ari Jānis un Izabella.

"Muļķīgās durvis!" viņ� izbrīnījies teica. "Tās izskatās glu�i kā noburtas."

Pārējiem atlika vienīgi piekrist.

"Ko tālāk?" Jānis jautāja un cerīgi raudzījās atpakaļ uz gai�o �etr�stūri, kas vilināt vilināja atgriezties mājās.

"Te ir mazliet jāpadomā." Izabella notupās durvīm pretī. "Mēs ta�u netaisāmies pie pirmajām grūtībām padoties."

"Pie pirmajām?" Jānis pie sevis no�ukstēja.

"Nu, ne jau tagad, kad mēs zinām, ka palīdzība varbūt ir durvīm otrā pusē."

"Varbūt �odienai pietiks, atnāksim �urp rīt!" Roberts ierosināja.

"Nē, pamēģināsim vēlreiz!"

"Ko tie�i tu gribi mēģināt?"

"Apskatīsim vēlreiz! Pacel augstāk gaismekli!"

Roberts darīja, kā likts, un Izabella vērīgi aplūkoja durvju aili un blakus eso�o sienu. Ta�u neko, kas palīdzētu atrisināt radu�os mīklu, te nemanīja. Viņi turpināja izgaismot katru pagrabtelpas kvadrāt�metru. Lūk, kāpnes, pa kurām viņi nonāca, aiz tām patrepe ar smil�u kaudzi un blakus tai veci, aprūsēju�i svari. Svaru kausos sabērtas smiltis. Varētu domāt, kāds bērns ir spēlējies, mēģinot svarus izlīdzsvarot, un tas viņam gandrīz ir izdevies. Trūka pāris smil�u graudu, lai svari nostātos līdzsvarā.

Jānim vienmēr ir paticis svērt un mērīt � tā ir aizraujo�a rotaļa. Tāpēc viņ� gaidīt gaida konservē�anas un ievārījumu vārī�anas laiku, kad ome no pieliekamā izvilks savus vecos virtuves svarus un, vienā svaru kausā liekot atsvarus, otrā krāmēs gurķus, bērs ķir�us vai sē�nes. Jānis vienmēr ir galvenais paligs un atbildīgais pie svēr�anas darbiem. Tāpēc ari tagad, kārtības labad, viņ� nolēma svarus izlīdzsvarot. Paņēma smil�u sauju plaukstā un sāka lēnā strūkliņā bērt vienā svaru kausā.

Bērni iztrūkās no griezīga trok�ņa � pagraba durvis tie�ām bija piebriedu�as. Tās blark�ķot vērās ciet, grīdā atstādamas melnu sliedi. No brīnumiem Jānis cie�i sa�ņaudza smiltis saujā, durvis apstājās.

"Vai to izdarīji tu?" Dvīņi raudzījās draugā.

"Laikam jau!" Tikpat pārsteigts Jānis lūkojās draugiem pretī.

"Uzber vēl!" Izabella lūdza, un �īkstēdamas un grabēdamas pag�raba durvis aizvērās pavisam.

"Svari ir nostāju�ies līdzsvarā! Zili zaļi brīnumi!" brīnījās Ro�berts un ar roku sāka traukt smiltis nost no otra svaru kausa. Jā, dur�vis paklausīja, tikpat briesmīgi klandzēdamas, tās vērās atkal vaļā. Kad svaru kauss bija iztuk�ots, arī durvis bija pilnībā atvēru�ās.

"Izrādās, tas bija vieglāk par vieglu!" Izabella sauca. "Robert, rādi gaismu, ejam tālāk!"

Jānim tas nelikās prātīgi darīts. Ja nu kāds atnāk un ieber kausā smiltis? Durvis aizcirtīsies, un viņi nemū�am vairs netiks no turie�nes laukā. Savas ba�as viņ� izklāstīja draugiem.

"Kur� tev te nāks? Nerunā niekus!" Izabella apsauca Jāni, bet viņ� iespītējās. Ar grūtībām draugiem izdevās Jāni pierunāt pārkāpt dīvaino durvju slieksni.

Nākamo telpu viņi jau ar pirmajiem soļiem pārmeklēja ļoti rūpīgi. Izskatījās, arī tā ir tuk�āka par tuk�u, izņemot kādu milzīgu laukak�meni, kur�, visticamāk, ir bijis par lielu, lai to izraktu. Tamdēļ tas turpinājis te gulēt, savu plato akmens pieri izslējis kā punu gludajā klona grīdā.

Roberts vērsa gaismekli pret pretējo sienu un pamanīja nākamās durvis. Ak, vai! No tām stingi bērniem acis vērās bronzā kaltas �et�ras �ūskas. Roberts �ausmās izlaida gaismekli no rokām, un tumsa

tūliņ aprija baismīgos ķēmus. Bērni bailēs pieplaka aiz akmens. Tik glābjo�ajā un visu slēpjo�ajā tumsā tagad gaismeklis viens pats tur�pināja spīdēt pagrabtelpas vidū. Trīs sirdis dauzījās kā negudras, un, lai tās neizlēktu no krūtīm, viņi cēlās un brāzās laukā no baismīgā pagraba, lai dienas gaismā atgūtos no bailēm. Grūstīdamies viņi sa�sniedza kāpnes un gandrīz notrieca no kājām tanti Kristiānu. Vis�maz kaut ko tādu, kam pēc balss vajadzēja būt tantei Kristianai, jo patiesībā bērni ar galvām atdūrās vēderā uz kāpņu pakāpiena stāvo��am milzīgam aitādas ka�okam.

"Brrr! Te nu gan ir briesmīgi drēgns!" milzīgais apģērba gabals ierunājās tantes Kristiānās balsī. "Nu, cik tālu tikāt? Beidziet mani

grūstīt, kas jums lēcies?" tante turpināja, kad bērni mēģināja par katru cenu viņai paspraukties garām.

"Tur, tur�" Roberts tik vien spēja izdvest, ar roku norādīdams kaut kur tumsā.

"Ahā! Esat tiku�i līdz pēdējām durvīm! Tas labi. Tad iesim un pabeigsim iesākto!"

"Varbūt vēlāk?" Draugi par katru cenu gribēja tikt laukā no pagraba.

"Nav ko gaidīt vēlākus laikus, citādi tas vēlāk var nekad nepie�nākt. Nav ko vilcināties, ejam!" viņa uzmundrināja apjuku�os bērnus un vedināja sev līdzi. Tante iegāja pamestajā telpā un pacēla zemē nomesto gaismekli.

"Es nezināju, ka tu esi tik drosmīga." Roberts iestājās durvīs.

"Es neesmu drosmīga. Te vienkār�i nav, no kā baidīties! Jūs nobijāties pa�i no savām bailēm, jo neviens jau jums pakaļ neskrēja."

"Tomēr tur kaut kas ir uz tām durvīm!" Izabella bailīgi iesāka.

"Vai tu domā �o?"

Tante Kristiānā apspīdināja durvis ar spilgtu gaismu. Bērni �aus�mās ieslēpa galvu biezajā ka�okā.

"Tfu, tfu, tfu! Tfu, tfu, tfu! Tfu, tfu, tfu!" Tante nospļāvās trīsreiz pa labi, pa kreisi un sev priek�ā. "Es arī vienmēr sabīstos, kad �o saktu ieraugu."

"Kādu saktu?" Izabellai ziņkāre ņēma virsroku pār bailēm, un viņa palūrēja caur tantes padusi.

"Nu, rau, �o veco, bronzā kalto kur�u saktu! Tā sargā ieeju Kūlainī�u valstībā."

"Ak, tā ir tikai sakta?" Arī Roberts ar Jāni nu bija gatavi paskatīties uz durvīm. Tantes Kristiānās turētais gaismeklis spo�i izgaismoja durvis un uz tām izkalto saktu, no kuras centrālā apļa uz �etrām pusēm vijās spēcīgas un lokanas �ūskas. Graciozi izliektie ķermeņi turēja skaisti veidotās galvas ar visu redzo�ām acīm. Roberts pirmais, dro�i izslējies, devās uz priek�u. Jānis ar Izabellu negribēja atpalikt un sekoja draugam, ' bet jau pēc pāris soļiem bailes atgriezās. Tās atkal pārņēma viņu prātus,

un vienīgā doma bija bēgt. Ja tante Kristiānā ar savu milzīgo ka�oku nebūtu aizņēmusi visu ieeju, viņi neatskatīdamies muktu laukā no pagraba, un diez vai tik drīz kādam izdotos pierunāt viņus atgriezties. Tagad vienīgais glābiņ� bija akmens, un viņi mēģināja noslēpties aiz tā.

"Jūs nebeidzat mani pārsteigt! Brīni�ķīga intuīcija! Tas ir intere�santi, kā jums vienmēr izdodas atrast vienīgo pareizo variantu."

Bērni trīcēja kā ap�u lapas. Roberts lūdza tanti Kristiānu pavērst gaismekli nost no briesmīgās saktas.

"Uzlieciet abas plaukstas uz akmens un mierīgi ieelpojiet," ieteica tante Kristiānā.

Bērni paklausīja. Jānis juta, kā prāts sāk noskaidroties, elpa nomie�rināties un sirdsdarbība � izlīdzināties. Galvā viņam sāka skanēt vārdi: ja uz manis rokas liksi, citā pasaulē tu tiksi. To viņ� kaut kur jau bija dzirdējis. Jā, rozā kvarca enerģija.

"Jūtaties labāk?" apvaicājās tante Kristiānā. "Varam vēlreiz ap�lūkot saktu?"

"Vēl mirkli pagaidīsim! Ļauj mums atgūties," lūdza bērni.

Tante, pīdamās garajā ka�okā, attuntuļoja un notupās viņiem līdzās. Uzlikusi roku uz akmens, viņa teica: "Jāattīra mans enerģētiskais lauks, citādi bailes uzglūnēs arī man!"

"�is akmens to spēj?!" Pār Izabellu pēk�ņi nāca apjausma. "Tad tādēļ tas te ir!"

"Enerģētiskā zīme atvaira jebkuru, kas nāk ar ļaunām domām, dusmām un lāstiem."

"Lāstiem?"

"Jā, un ne tikai. Tā spēj vēl vairāk. Savus saimniekus sargāt no ļaunas acs."

"Tavuprāt, ļauna acs darbojas spēcīgāk nekā lāsti?" pārjautāja Izabella

"Lāsti parasti iedarbojas tad, kad nolādētais par tiem uzzina, bet ļauna acs darbojas neatkarīgi no tā, vai cilvēks par to zina vai ne," skaidroja tante Kristiānā.

"Tu gribi teikt, ka �ī zīme, ko vectēvs ir uzlicis uz durvīm, spēj aizsargāt?"

"Vairāk vai mazāk."

Klausoties tantes Kristiānās stāstītajā, bērni bija atguvu�ies, un arī akmens enerģija bija darījusi savu. Kad sakta uz smagajām ozol�koka durvīm atkal tika izgaismota, bērni to aplūkoja ar lielu interesi. Kad bailes bija pārgāju�as, viņi enerģētisko zīmi atzina par skaistu un atgriezās pie praktiskākām lietām.

"Kā mēs tās durvis atvērsim? Es neredzu nekur ne slēdzeni, ne rokturus!" Roberts pēc rūpīgas durvju apskates izdarīja slēdzienu.

"Redzat aplīti saktas centrā? Tie�i tur ir jāaiziet un katram jāuz�liek plauksta, tad durvis atvērsies."

Tā viņi gāja pa kārtai un pieskārās vēsajam metālam. Jānis, do�doties uz durvīm, skatījās tikai uz centru, par kuru bija runājusi tante Kristiānā, un, vien atgriezies atpakaļ savā vietā, viņ� uzmeta biklu skatu �ūskām. Tās miermīlīgi snauda, uzliku�as galvu uz draudzeņu vijīga�jiem stāviem. Tante Kristiānā gāja pēdējā. Viņa maigi noglāstīja saktu un tad pieskārās tās centram. Tajā pa�ā mirklī durvis, kādas neredza�mas rokas vilktas, ieslīdēja metru biezajā laukakmeņu sienā. Jānis pat nezināja, ko viņ� isti bija cerējis ieraudzīt aiz saktas sargātajām durvīm, bet skats, kas pavērās, viņam noteikti lika vilties. Visu telpu aizņēma veca lapu kaudze. Pēc izskata un smar�as varēja spriest, ka tā jau ir sākusi trūdēt. Jebkur� vērotājs no malas būtu pamanījis dziļo vil�anos un neizpratni bērnu sejās.

"Kamdēļ gan kaut kas tāds ir tik ļoti jāsargā?" Roberts pacēla acis pret tanti Kristiānu. 'Tādas kaudzes ir katrā sētā, katrā piemājas dārzā un pat pilsētu parkos."

'Tie�i �itāda kaudze nav nekur citur," viszinīgi novilka tante Kris�tiānā un paziņoja, ka viņu atkal jau pārņem iedvesma. Patiesi, galvu jau rotāja īsā, melnā sasuka. Paziņojusi, ka viņai jāapraksta viss �eit �odien notiku�ais, viņa vienkār�i izgaisa.

"Kā parasti!" no�ņāca Izabella. "Tas tik ļoti izskatās pēc viņas!

Aizlaisties visatbildīgākajā brīdī. Kur lai mēs meklējam zalk�us, un ko lai mēs darām ar �o kaudzi?" viņa sacīja un iespēra kaudzei ar kāju. Tūliņ pat Izabella to ari no�ēloja un atcerējās, ko teica vecmāmuļa, ka spert ar kāju, vienalga kam, ir ļoti nekrietni.

Lapu kaudze atdzīvojās, it kā tajā notiktu vietēja mēroga zemes�trīce. Tā sāka celties un grimt, mainīt formu un apveidu un izplesties telpā. Bērni pieplaka pie �aurās istabiņas sienas. Brīnumi �odien vēl nebeidzās. Kaudze bija dzīva un kustīga, līdz luktura staros parādījās viņi � zalk�i bija satinu�ies kamolos. Tā satinu�ies, ka nevarēja at�ķirt, kura aste piederēja kurai galvai. Pamazām mud�eklis sāka atritināties. Lielākie un spēcīgākie zalk�i atbrīvojās no ciltsbrāļu cie�ā tvēriena pirmie. Pamazām viņi iekustināja un atdzīvināja savus zie�mas miegā sastingu�os ķermeņus. Kustības, kas no sākuma bija ne�veiklas, kļuva arvien vijīgākas, bet vēl joprojām zalk�iem bija par vēsu. Iztraucēti ziemas vidū, atguvu�i kustības spējas, viņi meklēja siltuma avotus un sajuta tos. Bērni ar �ausmām konstatēja, ka rāpuļi, visi kā viens, ir pagriezu�ies pret viņiem un, kaut ari lēnām, noteiktā gaitā tuvojas viņiem. Protams, vislabāko nodomu vadīti � tikai sasildīties, lai varētu sprigani un veikli kustēties. Bet bērni tikpat noteikti sāka veiklu atkāp�anās ceļu caur pagraba telpām uz izeju. Ja viņi nebūtu pirms tam stāvēju�i pie akmens, būtu muku�i atpakaļ neatskatīda�mies, bet tagad viņos bija tie�i tik daudz drosmes, lai lēnām atkāptos un savā starpā sa�ukstētos.

"Kas mums tagad ir jādara?" prasīja Jānis.

"Izabella, pajautā viņiem par Tum�o enerģiju!" �ukstēja Roberts.

"Es nezinu, ko tie�i jautāt, es neesmu par to padomājusi," Iza�bella tāpat �ukstus atbildēja.

Zalk�u kustības bija robustas un neveiklas. Tie turpināja rāpuļot pa vēso klona grīdu, līdz dīvainais gājiens bija sasniedzis priek�telpu un kāpnes, un gai�o �etrstūraino gaismas laukumu virs tām.

"Varbūt pasaki viņiem, ka vectēvs mums teica, viņas mums palī�dzēs!" Roberts mudināja māsu.

Pēk�ņi kaut kas melns aizklāja ieejas durvis. Kā spēcīga vēja brāzma tas pārlidoja pāri bērniem un kā melna sega pārklāja pagraba grīdu. Tad melnais plīvurs pacēlās no zemes, un tas, kas bija palicis pāri no melnās segas, savācās mazā, pelēkā mākonītī un traucās aug�up pa kāpnēm, sparīgi iedunkādams katru no bērniem. Viņi ievaimanājās, saķēra pakrūti un sakņupa uz pakāpieniem. Kad, pārvarēju�i spējo sāpju vilni, draugi atguvās un stenēdami un vaidēdami sāka slieties kājās, viņi spēja tik vien kā: "Tum�ā enerģija. Visas �ūskas beigtas� Ko nu?" Dzīvs nebija palicis neviens zalktis.

Satriekti un nobēdāju�ies viņi klusēdami devās uz istabu. Ro�berts atrada sevī vēl tie�i tik daudz spēka, lai uzbruktu māsai: "Kā�pēc tu viņiem neko nepajautāji?"

"Es jau gribēju, bet viņi tik uzmācīgi nāca man virsū�" Izabella taisnojās.

"Jā, iznāca kaut kā muļķīgi," Jānis piekrita.

"Muļķīgi?" Izabella aizsvilās. "Tas ir vienkār�i briesmīgi! Ko mēs tagad darīsim?"

Tālāk par dzīvojamās istabas dīvānu viņi netika. Tur nu draugi sē�dēja � trīs nelaimes �upiņas. Tādus viņus atrada Se�inieks un deva ziņu tantei Kristianai. Viņa uz karstām pēdām bija klāt un sāka tincināt.

"Mēs negribam par to runāt," Roberts īgni novilka, izteikdams visu domas un sajūtas, bet pamazām tante �o to no viņiem izdabūja. Uzzinājusi, ka visi zalk�i ir beigti, viņa nespēja tam noticēt, pielēca kājās un pati aizbrāzās apskatīties. Pēc mirkļa viņa bija atpakaļ un, svētā sa�utumā zvērodama, ņēmās viņus strostēt:

"Kāpēc jūs ļāvāt zalk�iem pamest kambari? Kāpēc neaizvērāt durvis? Kāpēc padarījāt tos par vieglu laupījumu ļauniem spēkiem?"

"Man no taviem kāpēc galva grie�as!" aizstāvējās Izabella, bet pat nemēģināja spuroties tantei pretī.

"Man ir slikta dū�a," teica Roberts un aizskrēja.

"Jāni, tu arī esi pilnīgi bāls!" tante satrūkās.

Labi, ka uzticamie pulksteņvīri viņai bija vienmēr pie rokas.

Nepagāja ilgs laiks, kad visi bērni, ap�ubināti un apkopti, gulēja savās gultās. Tante Kristiānā dzirdīja viņus ar da�ādām tējām un uzlēju�miem, riņķodama no viena pie otra un nepārtraukdami kaut ko jau�tādama. Beigās viņa izdarīja secinājumu "Debesu rasa, jūs arī ir ķērusi Tum�ā enerģija! Labi, ka tik ļoti vāja. Visu savu spēku tā iztē�rējusi, nogalējot zalk�us. Izskatās, ka ar prātiņu jums viss ir kārtībā, tikai nelieli gremo�anas traucējumi. Vairāk vai mazāk, ar to jums va�jadzētu tikt galā. Gan līdz rītam pāries!"

Viņa uztaisīja katram dro�ības labad vēl zelta �ķīduma ūdeni. Tā viņa nopūlējās ap vājiniekiem līdz diviem naktī, kad, mēģinādama iebarot Robertam kārtējo zāļu devu, saskārās ar skarbu pretestību: "Vai tu liksies vienreiz mierā?! Ļauj cilvēkiem pagulēt." Tikām tanti Kristiānu �ēli sauca Izabella:

"Man gan vajag, lai tu vēl palīdzi! Tu varētu man atnest no pie�liekamā �okolādes krēmu ar dzērveņu mērci, kas bija pusdienās."

Jānis, vērojot draugu izdarības, ar pūlēm valdīja smieklus. Tante Kristiānā nostājās istabas vidū, salika rokas sānos un teica:

"Izskatās, ir notikusi strauja izveseļo�anās. Protams, vairāk vai ma�zāk, pateicoties man. Ak vai, kā es esmu nogurusi! Tie�ām pēdējais laiks iet gulēt." Viņa vēl no�āvājās un, uz bērniem vairs pat nepaska�tījusies, devās uz savu istabu.

Jancis pavēra plakstus, tas bija vienīgais, kas viņam Me�vidos nepa�tika � �ie trakoti aukstie riti, kad negribējās pat roku izbāzt no segas apak�as. Viņ� pavilka augstāk aitādas segu, kura bija uzklāta pa virsu parastajai, un ļāva vilnai kutināt sev zodu. Zēns sasprindzināja atmiņu un mēģināja atcerēties kaut kur kaut kad lasīto, ka aitu vilnai piemīt brīnumaina spēja ne tikai sildīt, bet arī pasargāt no karstuma. Tam nu gan viņ� nespēja īsti noticēt.

Rīts tik tikko ausa, un caur logu iespīdēja blava gaisma. �ķita, ār�pusē notiek rosība. Jānis piecēlās sēdus, ieslidināja kājas siltajās �ībās, uzmeta plecos aitādas vesti un devās pie loga. Patie�ām, pat tādā agrumā Me�vidu pagalmā kaut kas kūņojās. Tur bija viens no pulksteņvīriem. Jānim likās, ka tas bija Divnieks. Kāds resns un vecs spoks plivinājās ap pulksteņvīru. Spoks izskatījās agresīvi noskaņots. Vīrs centās spoku satvert un saukt pie kārtības, bet nesekmīgi. Tvarstot a�o pretinieku, pulksteņvīra kustības izskatījās smieklīgas un ne�veiklas. Jānis iespurdzās un sāka runāt pats ar sevi skaļā balsī.

"�ito notvert tev neizdosies! Atkal neveiksmīgs mēģinājums. Rau, rau, viņ� tev ir aiz muguras!"

Pulksteņvīrs drīz bija ne tikai nokaitināts, bet arī nokausēts. Te no zila gaisa uzradās vēl bariņ� spoku. Tie riņķoja ap nabaga vīru pa�galma vidū un arī �ķita dusmīgi un neapmierināti.

"Nu jau vesela futbola komanda! Pārspēks milzīgs. Ar tādu tev neizdosies tikt galā!" Jānis skaļi komentēja pagalmā notieko�o. "Re, re, pats ne�petnākais labajā pusē!"

"Ko var bļaustīties tik agrā rītā?" kāds neapmierināti ņurdēja un vilka segu pār galvu.

"Uzmanies, divi tev ir aiz muguras!" Jancis kliedza.

"Nē, tas ir par traku! Ko tu bļausties?" Roberts juta, ka �orīt vairs nebūs nekāda gulē�ana.

'Tie spoki ir kļuvu�i galīgi bezkaunīgi. Apstāju�i pulksteņvīru pa�galma vidū!"

"Spoki? Tagad? �eit? Gaisma jau ir uzaususi, viņiem ir laiks izgaist un nozust līdz nākamajai naktij Spoku me�ā," Roberts brīnījās.

"Izskatās, ka viņi ir nolēmu�i te rīkot savu sapulci. Paskat, pa�skat! Pulcējas bariem. Robert, tev tas ir jāredz!" Jānis aicināja draugu pie loga. "Tā jau izskatās pēc asamblejas!"

"Pats tu esi asambleja!" Roberts sirdīgi �ņāca, nevarēdams trāpīt kāju �ībā. "Kur tu vispār ķer tādus vārdus?"

"Es nezinu, ienāca prātā. Bet nāc paskaties, kā tu citādi �o nosauksi! Nu, vēl vienīgi par dziesmusvētkiem. Tādus ļau�u pūļus es nekur citur neesmu redzējis."

Beidzot arī Roberts, pa pusei apauto kāju vilkdams aiz sevis, bija pieklumpa�ojis pie loga. Jānis nemeloja. Skats, kas pavērās pa logu, pārspēja gaidīto. Spoki bija satupu�i malu malās, izskatījās, ka pa�galms ir piebāzts tā, ka vairs nav vietas, bet vēl arvien tie lidoja baru bariem un pulcējās, karājoties cits citam virs galvas.

"Tas izskatās pēc gājputnu pulcē�anās pirms aizlido�anas uz sil�tajām zemēm," Roberts izvērtēja situāciju. "Kaut ko tādu es redzu pirmo reizi! Jāpasauc Izabella!"

Jau pēc brī�a viņi klaudzināja pie Izabellas durvīm. Aiz tām val�dīja kapa klusums. Zēni klaudzināja vēlreiz.

"Ko vajag? Es guļu!" beidzot nīgra balss atsaucās. Izabella nebija nekāds agrais putniņ�.

Nesagaidījis uzaicinājumu, Roberts devās istabā un norāva mā�sai segu.

"Celies, miegamice! Nogulēsi superīgāko skatu! Spoki taisās uz siltajām zemēm un sarīkoju�i salidojumu mūsu pagalmā!"

"Fui, kā jums nav kauna?! Puikas meiteņu guļamistabā! Es vēl esmu pid�amā! Tūlīt pat ejiet ārā!" Izabella raidīja zēnus prom.

"�o tavu pid�amu ar lācī�iem mēs esam redzēju�i jau simtām rei�u, tie�ām varēji uzvilkt kaut ko citu! Tagad nāc mums līdzi!" Roberts nebija pielūdzams.

Sapratusi, ka nekāda gulē�ana vairs nesanāks, Izabella padevās.

"Labi jau labi, eju jau eju!" �ēli atskatījusies uz silto gultu un mīk�sto sedziņu, viņa devās puikām līdzi. Ta�u, izgāju�i gaitenī, viņi saprata, ka brīnumaino skatu pa logu Izabellai vairs neparādīs. Bezmiesīgie radījumi bija iekļuvu�i mājā un blīvā masā nu plūda aug�up pa kāpnēm.

Jancis ar skaļu "āāāāāā!" metās aug�up pa kāpnēm glābiņu mek�lēt pie tantes Kristiānās. Dvīņi viņam sekoja, un spoki arī. Tūlīt tūlīt tie viņus panāks, un tad būs beigas. Panāca gan, bet beigu nebija. Pa�nāku�i bērnus, tie aiztraucās tiem garām kā tuk�ai vietai. Pirmie sa�sniedza tantes Kristiānās durvis un brāzās iek�ā. Pelēcīgie, bezmiesīgie spoku ķermenī�i bija apsēdu�i visas sienas un mēbeles un turpināja plūst vēl un vēl. Jānis nejutās pārāk laimīgs, nepārtraukti kāpdams tiem pāri vai iziedams cauri kādam spokam. Dvīņi viņu no mugur�puses stūma tik spēcīgi, ka drīz vien viņi jau bija sasniegu�i tantes Kristiānās istabu, kur viņa sēdēja savā gultā kā tronī. Ari viņa bija pa�modināta pa�a saldākā rīta sapņa vidū. Tantes seja pauda neviltotu pārsteigumu par agrajiem viesiem, bet spoki nebija nāku�i tāpat vien un arī izklaidei ne. Viņiem bija radu�ās pretenzijas, un tās bezmiesīgās būtnes izteica kareivīgi, runājot cits caur citu:

"Kā tu uzdrīkstējies? Sadomājusies nezin ko!"

"Atradusies rīkotāja! Ar kādām tiesībām?!"

"Mēs arī gribam! Tūlīt pat mūs arī!"

"Mani pirmo! Es jau sen to esmu pelnījis!"

"Par to tev ir jāsaņem sods! Kas tā par visatļautību? Kas tā par pa�darbību? Kaut kas tāds nav piedzīvots!"

"Pagaidiet, pagaidiet, runājiet, lūdzu, pa vienam," tante Kristiānā pielika roku pie deniņiem, "citādi man no jums sāks sāpēt galva!"

Neizskatījās gan, ka spoki ir gatavi viņu uzklausīt un paklausīt, tie atkal sāka runāt visi reizē:

"Kā tu uzdrīkstējies? Ar kādām tiesībām tu mazo spociņu pār�vērti par gaismas būtni?"

"Viņam bija jārēgojas virs zemes tūksto�iem gadu! Tūliņ pat atsauc viņu atpakaļ, citādi mēs tavu dzīvi pārvērtīsim necie�amā murgā!"

Tā vieni draudēja, kamēr citi lūdzās:

"Dārgā Kristiānā, pārvērt arī mūs par gaismas būtnēm un uzsūti augstu debesīs! Mēs esam noguru�i no �īs dzīves. Esi tik laipna un izdari mums �o pakalpojumu!"

Viena spoku grupa baisi ūjināja, centās tanti Kristiānu satvert ar bezmiesīgajām rokām, visādi mēģinādami viņu iebaidīt. Tikmēr otra grupa stājās un veidoja rindu, cerībā, ka tūliņ, tūliņ tante Kristiānā arī viņus aizsūtīs pa gaismas staru tur aug�ā uz debesīm.

"Pagaidiet!" Tante Kristiānā paplēta rokas, kā atgaiņādama un at�stumdama spokus tālāk. "Man vajag nomierināties, jūs mani uztrau�cat!" Viņa sakrustoja kājas, ieņemdama lotosa pozu, nolika rokas uz aug�stilbiem, nomainīja frizūru, iegūdama bezgala daudz sīku bizī�u un pierē starp acīm iezīmēja sarkanbrūnu punktu. Tante aizvēra acis un sāka spēcīgā balsī skandināt: "Ommmm, ommmm, ommm, ommmm!"

"Ar frizūru viņa �oreiz kļūdījās," Roberts konstatēja, "no aus�trumu zemēm tā ir, bet�"

"Ko viņa dara?" jautāja Jancis.

"Meditē." Izabella ievilka gaisu krūtīs, lai turpinātu.

"Nē, viņa vienkār�i mēģina iegūt laiku!" Roberts pārtrauca māsu. "Skatieties!"

Tie�ām, tante Kristiānā pavēra vienu aci, vērīgi palūkojās apkārt un strauji atkal to aizvēra.

"Ommm, ommmm, ommmm," viņa turpināja dūkt, ik pa brīdim palūkodamās apkārt. "Nē, te nav iespējams koncentrēties, un vispār, jūs mani kaitināt! Un tāpēc nekādu pakalpojumu te jums vairāk ne�būs! Vairāk vai mazāk, tas ir viss. Esat brīvi! Varat doties atpakaļ uz savu Spoku me�u."

"Ak, vai viņa nevarēja to pateikt mazliet diplomātiskāk?" novai�dējās Izabella.

Jau pēc mirkļa Jānis piekrita Izabellas teiktajam, jo spokiem ga�līgi nepatika Kristiānās tonis. Viņi sāka ne tikai ūjināt un nelabās bal�sīs spiegt, bet arī kniebt un raustīt aiz matiem. Tā kā ar to vēl nebūtu gana, kāds iesvieda tantei Kristianai klēpī nez kur rautu galvaskausu.

"Fū, ne�ķīsteņi!" viņa iekliedzās, pielēkdama kājās un tajā pa�ā mirklī mainīdama matu rotu uz me�onīgi rudo. "Nu jūs man dabū�siet! Pulksteņvīri, pie manis!"

Bet arī spoki nebija ar pliku roku ņemami, viņi lidināja pa gaisu visu, ko varēja pacelt.

"Māmiņas mīļākā vāze!" novaidējās Izabella, glītam stikla priek��metam ar būk�ķi atsitoties pret sienu un saplīstot smalkās druskās.

'To tik nē!" iekliedzās Roberts, bet bija jau par vēlu. Viņa ma�īnī�u kolekcija lidoja pa gaisu.

"Rimstieties! Kristiānā, dari kaut ko!" vaimanāja Izabella.

Tad kāda īpa�i nejauka spocene uzklupa Izabellas matiem. �oreiz tā bija Iza, kura pirmā neizturēja. Iekliegu�ies: "Glābjamies!" � viņa brāzās lejā pa kāpnēm un iespruka priek�nama lielajā skapi. Zēni viņai sekoja cie�i pa pēdām. Roberts aizgrūda ciet bīdāmās durvis. Viņi visi trīs strauji elpoja, nevarēdami parunāt.

"Beidzot dro�ībā!" saraustīti izdvesa Roberts, mēģinādams lūko�ties pa durvju spraudziņu, kur ieplūda vāja gaismas strēlīte, tik tikko manāmi izgaismodama ar drēbēm piekrauto skapi.

"Nokāp no manas pēdas!" dīvaini pārvērstā smalkā balstiņā Jānim pie auss izdvesa Izabella.

"No kādas pēdas?" Jānis iztrūcināts atbildēja.

Viņ� ne uz kādas pēdas nestāvēja. Zēns uzmeta draudzenei ska�tienu, viņa vēl arvien elsoja un pat neskatījās uz Janci.

"Es tevi, lūdzu, nokāp no manas pēdas!" arī pie otras auss ieru�nājās tā pati pieklājīgā balss.

"No kādas pēdas?"

"No visparastākās, kura drīz kļūs par plakano, ja tu turpināsi uz tās stāvēt."

Nu arī dvīņi bija pamanīju�i runātāju. "Baltā dāma!" viņi reizē no�ukstēja."Kāp nost!" Izabella pastūma Jāni tā, ka viņ� uzgāzās virsū Robertam. "Tu stāvi viņai uz kājām!"

Zēni sakrita vienā kaudzē, un tagad arī Jānis ieraudzīja runātāju. Balta parādība karājās vai varbūt stāvēja skapī starp mēteļiem, jakām un uzsvār�iem.

"Labdien!" Izabella pieklājīgi �ukstēja, un likās, tūliņ arī pakniksēs.

"Ko jūs te darāt?" vaicāja Roberts, nostādamies atkal uz savām kājām. Arī Jānis no pusguļus stāvokļa mēģināja ieņemt pieklājīgāku pozu, cik nu skapī tas vispār ir iespējams.

"Es gribu parunāt ar jūsu tanti divatā, kā tas pienākas manā

augstdzimu�ajā stāvoklī, bet jūs varat nogaidīt kopā ar mani," vis��ēlīgi atļāva Baltā dāma.

"Jā, kundze!" pavisam apmulsu�i, bērni piekrita. Iestājās neveikls klusums, neviens nezināja, ko lāgā teikt, kā sarunu turpināt. Klu�sums ieilga, līdz Baltā dāma ierunājās:

"Es novērtēju jūsu smalkjūtību. To, ka jūs mani neiztaujājat. Jūsu klusē�anas māksla � ne katrs to prot!"

Pēc �ādiem vārdiem bērni vairs vispār nezināja, vai drīkst runāt, viņiem nez kādēļ gribējās, lai Baltā dāma par viņiem domā labas domas un lai viņai paliek labs iespaids. Tā viņi turpināja klusēt un klau�sīties tracī ārpus sienām. Kauja ieilga un saspringto stīvumu skapī nomainīja miegainība. Drīz vien bērni klusītiņām �ņākuļoja. Tas gan neatbilda smalkas audzinā�anas noteikumiem, kā jāuzvedas augstdzimu�as, padzīvoju�as kundzes sabiedrībā, bet ārkārtas situācija pie�ļāva �ādus izņēmumus. Tā sevi mierināja Baltā dāma, turpinādama stāvēt vai karāties ar tikpat taisnu muguru kā iepriek�.

Pamodās viņi visi trīs reizē no apdullino�a klusuma.

"Izskatās, viss ir beidzies," atviegloti noteica Izabella.

"Cerēsim, ka veiksmīgi." Jānis nebija tik pārliecināts.

"Gan jau," drosmīgi atsauca Roberts un pavēra skapja durvis. "Nāciet, ejam!"

Mazliet satraukti, vini devās uzmeklēt tanti Kristiānu, un tur nu vina

' t ' /

bija, lielā cīnītāja. Gulēja gultā, un pulksteņvīri viņu aptekāja. Viens mainīja kompreses uz pieres, otrs masēja pēdas, cits atkal plaukstas, vēl kāds ar vēdekli gaiņāja prom neredzamas mu�as, kā tante vēlāk teica � satrauktās domas. Kāds cits iztapīgi pienesa siltu tēju. Bērni bikli ieslīdēja istabā. Tante Kristiānā viņus uzreiz pamanīja.

"Nu, mazie nodevēji, kurā spraugā bijāt ielīdu�i?" viņa jautri no�prasīja, ta�u negaidīja atbildi, jo pamanīja balti tērpto ēnu, kas karājās pie durvīm. "Kas tas vēl par ērmu?!" Viņa strauji sakustējās, ļaujot no�krist mitrajai kompresei no pieres un iz�ļakstīties tējai uz apak�tasītes.

"Tā ir Baltā dāma, mēs viņu satikām skapi," Izabella ierunājās, "viņa grib ar tevi parunāties divatā!"

"Ko vēl ne? Kādā divatā? Ja ir kas runājams, tad klāj tik vaļā! Man," viņa pārlaida acis klāteso�ajiem, "ne no viena nekas nav slēp�jams. Nu, runā ātri, man nav daudz laika!"

Tik skarba uzņem�ana samulsināja Balto dāmu, viņa bija domā�jusi, ka saruna risināsies mierīgā, nosvērtā gaisotnē, izmeklētā valodā. Tad caur puķēm, ar smalkiem mājieniem viņa izteiks savu domu par to, ka ir nogurusi no �is zemes dzīves un labprāt pārvērstos par gais�mas būtni. Tagad viņa nekādi nevarēja savirknēt vārdus pieklājīgā teikumā.

"Nu, es, nu, man� cienījamā kundze�"

"Hūūū," tante Kristiānā skaļi nopūtās, ar troksni nolika apak��tasīti uz paplātes un nolaida kājas pār gultas malu, "zinu jau zinu, ko tu gribi, pārvērsties par gaismas būtni. Es saku nē!"

"Bet kāpēc nē?" bērni iesaucās reizē. Viņiem bija sameties �ēl Bal�tās dāmas, kura izskatījās tik ļoti nelaimīga, un, galu galā, viņa bija tik labi izturējusies pret viņiem skapī. Tā bija cildinājusi viņu tiku�mus un audzinā�anu, ka draugiem �ķita, viņi varētu izdarīt kaut ko labu arī Baltajai dāmai.

"Un kāpēc jā?" Tante Kristiānā parāva plecus uz aug�u un pacēla savus izteiksmīgos uzacu lokus.

Bērni jautājo�i uzlūkoja Balto dāmu.

"Stāsti, kāpēc tu gribi pamest zemi!" Roberts mudināja.

"Man ir apnicis darīt vienu un to pa�u!" Baltā dāma atmeta savu smalko izturē�anos un sakņupa tantes Kristiānās gultas kājgalī. "Iedo�mājieties pa�i, katru dienu vienā un tajā pa�ā laikā pārslīdēt pāri istabai, ar blīk�ķi aizcirst durvis un �īkstināt trepju tre�o pakāpienu, un tā darīt gan pirmdien, gan otrdien, gan tre�dien� Gan jūnijā, gan jūlijā, gan augustā un gadu desmitiem un simtiem. Un klausīties, kā muļķīgie ļautiņi kliedz, spiedz un mūk, kur kurais. Tagad viņi ir pa�sāku�i braukt uz pili veseliem autobusiem un sastingu�i sēdēt un gaidīt, kad es slīdē�u pāri telpai un aizeirtī�u durvis, lai tad klieg�dami mestos no krēsliem aug�ā un trauktos prom. Piekritīsiet, tāda nodarbo�anās nedara man godu un apkauno visus manus sen�us. Es domāju, ka ar savu vairāk nekā simt gadu kalpo�anu esmu izpirku�i savus grēkus, un tagad lūdzu jūs ar jums doto varu pār mums aizsū�tīt mani pa gaismas staru uz aug�u," Baltā dāma nobeidza un pade�vīgi gaidīja tantes Kristiānās atbildi. Tā bija īsa un strupa.

"Nē!"

"Bet kāpēc?" bērni atkal sauca cits caur citu, aizstāvot Balto dāmu.

"Tu ta�u to vari! Tante Kristiānā!" Izabella dīca.

"Ja es saku nē, tad es arī domāju nē. Vairāk vai mazāk, tas ir viss, ko varu jums pateikt. Mans nē ir pilnīgs un galīgs nē. Vairāk vai ma�zāk, es savas domas nemēdzu mainīt."

Jānis gan bija pieradis redzēt ko citu. Viņ� zināja, ka tante Kris�tiānā bija spējīga savas domas mainīt vienā acumirklī. To zināja arī Roberts ar Izabellu, tāpēc turpināja dīkt un pierunāt tanti Kristiānu.

"Kā jūs nesaprotat?" viņa teica. "Mēs sagrausim visu biznesu!"

"Kādu biznesu?" brīnījās bērni.

"Pils saimnieku biznesu! Baltā dāma ir galvenā atrakcija, tikai viņas dēļ cilvēki baru bariem traucas apmeklēt �o pili! Ja Baltās dāmas nebūs, arī uzņēmums panīks. Iztēlojieties tikai, saimniecei pa�ai vajadzēs �ū�dināt baltu kleitu un lēnām slīdēt pār zāli, lai nobaidītu apmeklētājus, un viņas mazajam dēlēnam ik pa brīdim nāksies aizcirst durvis, bet saimniekpaps pats dabūs sēdēt zem trepēm un �īkstināt tre�o pakāpienu. Pasakiet, vai tas nav smieklīgi? Tu, mana mīļā, esi pils inventārs, un dro�i vien kaut kur uz auss tev ir iespiests inventāra numurs glu�i tāpat kā Ķīnas porcelāna vāzei vai ūsu ieveidojamām �ķērēm, kas stāv vitrīnā."

Baltā dāma nemierīgi sarosījās un nevil�us pieskārās savai ausij.

"Jā, jā," turpināja tante Kristiānā, "tu esi saskaitīta un iegrāmatota, tamdēļ tavu pazu�anu varētu novērtēt arī kā zādzību. Un, ja nāktu mums uz pēdām, varētu sākties pat tiesas darbi, un to gan neviens no mums negrib." Viņa cie�i uzlūkoja draugus.

"Nē, negribam gan," bērni piekrita.

"Nu re, �is jautājums tagad būtu nokārtots. Pagari gan bija, bet ceru, ka izstāstīju visu ļoti saprotami. Tagad, mana daiļā Balta dāma, dodies nu atpakaļ uz pili un ķeries pie savu pienākumu pildī�anas. Tas ir tavs darbs, no kura tu nedrīksti izvairīties. Ja vēlējies sev citu dzīvi, par to vajadzēja domāt agrāk, pirms pieņēmi tik muļķīgu lē�mumu sev darīt galu! Varbūt tava rēgo�anās pils sienās atturēs kādu citu no neapdomīga soļa. Tavs liktenis būs kā biedinājums."

Baltā dāma noskuma. Ja spoki varētu raudāt, tad bērni tagad re�dzētu asaras, bet viņa tikai kļuva arvien bālāka un bālāka, līdz pil�nīgi izgaisa.

"Uh, beidzot esam vieni!" tante Kristiānā teica. "Paskat, ārā jau sāk satumst, bet mēs vēl �odien neesam kārtīgi ēdu�i."

Patiesi, īsā ziemas diena bija jau atvadījusies un aizgājusi.

"Iesim uz virtuvi, pagatavosim ko diētisku!" tante vēl piebilda un devās uz virtuvi. Tur viņa paņēma piena kanniņu un, pat nenosmēlusi krējumu, kas bija sastājies virspusē, iegāza to katlā. Ar karoti pasmalstījusi un pagar�ojusi, viņa izdvesa: "Mm, gards." Tad iesita bļodā pāris olas un, sparīgi tās kuldama, izrīkoja bērnus: "Miltiņus un cukuriņu. Vārīsim klimpu zupu!"

Jānis skatījās, cietās, cietās un tad spēra laukā:

"Tante Kristiānā, man �ķita, jūs gribējāt gatavot kaut ko diē�tisku!"

"Un kā tev �ķiet, mazais draudziņ, ko es tagad daru?"

Citreiz Jānis par to "mazo draudziņu" būtu apvainojies, tagad, kad viņam likās, ka tante Kristiānā ir no�āvusi greizi, viņ� smējās un neņēma to galvā.

"Nē, tante Kristiānā, to, ko jūs tagad gatavojat, neviens nevar no�saukt par diētisku. Diētiski būtu tad�"

"Nu, nu?" tante viņu mudināja.

"Diētiski būtu tad, ja mēs ēstu� ēstu ogas, grauztu burkānu vai kāposta lapu."

"Ak tu mī un �ē! Ar kādām muļķībām ir piebāzta tava galva! Tūliņ pat aizmirsti visu, ko jelkad esi dzirdējis par diētām un tagad klausies! Vairāk vai mazāk, viss ir ļoti vienkār�i. īpa�a un, vēl jo vai�rāk, izsmalcināta diēta ir tad, kad mēs ēdam tie�i to, kas tajā mirklī ir vajadzīgs mūsu ķermenim."

"Un ko tad mums tagad vajag?" brīnījās Jancis, skatīdamies uz trekno virumu katlā.

"Pa�laik mums vajag kaut ko treknu un saldu, lai nomierinātu savu prātu un atjaunotu spēkus, ko �odien esam zaudēju�i, un� un ko tādu klucīgu, lai mēs varam gulēt tik mierīgi kā klimpas bļodā."

"Tu par to esi pārliecināta?" Izabella neticīgi vaicāja.

"Vairāk vai mazāk."

Bet zupa bija garda, tas jāatzīst. īpa�i, ja sekoja Roberta piemēram un piebēra karotīti cukura un pēc tam vēl vienu. Roberts pieprasīja papildporciju, lai, kā viņ� teica, varētu gulēt pavisam mierīgi. Iza�bella ar Jāni neatpalika. Pieēdu�ies viņi paklausīgi stāvēja rindā, lai nomazgātu katrs savu �ķīvi. Izabella labprāt izpalīdzēja tantei Kris�tiānai, nomazgājot arī viņas �ķīvi, kamēr tante bija atlaidusies māmi�ņas �ūpuļkrēslā un virpināja pirkstos matu cirtu, nevarēdama izlemt, kurai no mūzām ļaut sevi �odien apciemot. Tad pēk�ņi ieradās Uno, ne saukts, ne aicināts un vismazāk � gaidits. Papildus vēl eleganti noplivinājās un uztaisīja dziļu reveransu tantes Kristiānās priek�ā. Sa�utumā viņa pielēca kājās.

"Muļķīgais spoks, kā tu uzdro�inies te parādīties?! Vēl jums nav gana? Jūsu bezkaunībai nav robe�u. Es tam darī�u galu!"

"Kristiānā, es esmu ieradies, lai visu Spoku me�a iemītnieku vārdā tev atvainotos un izteiktu visdziļāko apbrīnu, ar kādu tu atrisināji �o Baltās dāmas jautājumu. Tas bija lieliski, kā tu viņu noliki pie vietas."

"Atkal jūs klausījāties un snaikstījāties gar logiem?!"

"Nē, nē, tikai es. Es viens pats. Tavs briesmīgi pareizais lēmums, ko tu pieņēmi, bija �ausmino�i gudrs, un to atbalsta viss Spoku me�s. �er�muļi iet pār kauliem, cik pateicīgi mēs tev esam. Viņa vienmēr iedomājas, ka ir pārāka par mums. �ī pils iemītniece. Nepiedalās kopīgos sa�ietos un vīzdegunīgi iet garām, ja satiek kādu no mums krustcelēs. �ausmīgi briesmīgi liels paldies tev! Mēs ņemam visus sliktos vār�dus atpakaļ, ko tev teicām, un vēlreiz �au�alīgi atvainojamies par ne�mieru, ko �odien jūsu mājās sataisījām. Tu esi tik gudra un saprātīga."

"Paga, paga," teica tante Kristiānā, "sāc no sākuma. Tikai pienācī�gākā vietā! Virtuve nav īstā telpa, kur risināt tādas sarunas. Dosimies uz dzīvojamo istabu!"

Viņa cēli izslīdēja pa durvīm. Uno viņai sekoja, un bērni, protams, arī. Tante cienīgi atbalstījās pret kamīna dzegu un teica:

"Nu, tagad vari sākt!"

Uno sāka savu runu no gala. Bērniem īpa�i patika tā vieta, kur spo�kiem �ermuļi aiz labpatikas skrien pār kauliem. Viņi pat apsmējās, bet tante klausījās visu dziļā nopietnībā un uztvēra �o pieglaimīgo runu kā tīru patiesību, it kā nezinātu, ka spokiem kaulu nemaz nav. Uno runas plūdi ieilga, ne par velti spoki bija viņu sūtīju�i. Viņ� uz mutes nebija kritis un varēja runāt un runāt. Vienā mirklī �ķita, ka tantei prātā jau rosās citas domas. Viņa ar rokas mājienu apturēja Uno un sacīja:

"Es pati zinu, ka esmu vislabākā, bet tas, ka jūs esat pieņēmu�i manus lēmumus kā vienīgos pareizos, mums ir jānosvin!"

"Kā?" Uno un bērni reizē iesaucās.

Tante Kristiānā viltīgi piemiedza acis.

"�ajā mājā reti kad var redzēt tik veiklu un lunkanu kungu kā tu, Uno!"

Uno bezmiesiskais augumiņ� tie�ām bija lunkans. Viņ� to, kā at�bildot Kristiānās vārdiem, veikli izlocīja �urpu turpu un uztaisīja gaisā da�as virtuozas piruetes. Tante Kristiānā atzinīgi pamāja ar galvu un turpināja:

"Kāju tev arī nav, tātad nenomīsi manējās."

Uno pablenza uz sava ķermenī�a lejas daļu. Kāju tur tie�ām nebija, tiesa kas tiesa, bet tante Kristiānā jau spalgi iesaucās: "Mēs dejosim!" un uzsita knipi gaisā. "Pulksteņvīri! Mūziku! Tango!"

Pulksten viri paklausīgi sasēdās bariņā, turēdami nez kur uzietus instrumentus.

"Khe, khe, kho mēs dhejosim?" Uno uztraukti krim�ķināja. �ķiet, viņ� nebija dzirdējis pēdējo tantes Kristiānās vārdu jeb izsaucienu.

"Un kā tu domā, kādu deju var gribēt dejot būtne ar tik sarkaniem nagiem?" Viņa pastiepa abas rokas pretī Uno, tad pieliecās arī pati un skaļi ie�ukstēja spociņam ausīs: "D�ungļu sarkanais!"

Neizskatījās gan, ka Uno orientējas nagu laku krāsās un, vēl ma�zāk, dejās.

"Tango!" Tante Kristiānā vēlreiz sita knipi gaisā, un pulksteņvīri sāka spēlēt. Tante Kristiānā nebija liela auguma, tomēr spociņ� bija pa�visam sīks. Bērni ķiķināja, raugoties uz dīvaino pāri, ta�u dejo�ana tiem abiem veicās apbrīnojami raiti. Viņi slīdēja pa dzīvojamās istabas grīdu neparasti viegli, izdejodami sare�ģītus soļus un lieliski turēdamies mūzikas taktī un ritmā. Uz viņiem lūkojoties, arī Izabellai nevil�us sāka kustēties kājas. To pamanījusi, tante Kristiānā līksmi uzsauca:

"Nāciet jūs ar dejot!"

"Nu, nē," noīdēja Roberts, stingri ieķerdamies krēsla atzveltnē, bet Izabella jau bija pielēkusi kājās un vilka pārsteigto Jāni istabas vidū.

"Dejosim!"

Jānis izmisis lūkojās uz Robertu, cerēdams uz glābiņu, bet Iza�bella viņu raustīja un grieza uz visām pusēm.

"Nu, Janci, skaties, kur tu kājas liec! Pacenties mazliet!"

Jānim no piepūles metās slapja mugura. Viņ�, nenovērsis acis, ska�tījās uz Izabellas kājām, mēģinādams atdarināt soļus. Nezinādams, kāds būs nākamais, viņ� nepārtraukti kavēja, tamdēļ ik pēc brī�a taisīja neveiklus palēcienus vai milzu izklupienus. Tas viss Robertu uzjautrināja tik ļoti, ka viņ� smējās locīdamies un gandrīz krita nost no krēsla. Uzmetis skatu draugam, Jānis samulsa vēl vairāk un sa�traucās, un kārtējo reizi uzkāpa Izabellai uz kājas.

"Au! Milzu lempi!" viņa iesaucās.

Roberta skaļie smiekli pārmāca mūziku, viņam no smiekliem

sāka trūkt elpa. Jānis galīgi apstulba un apstājās. Izabella nikni zibi�nāja acis.

"lza, es tie�ām ļoti cen�os," teica Jānis.

"Pacenties vēl vairāk!" Izabella uzstāja, atkal sākdama raustīt viņu mūzikas ritmā. Roberts turpināja smieties locīdamies. Tante Kristiānā juta, ka ir pēdējais laiks iejaukties, pirms ir izjucis viņas deju vakars. Ar rokas kustību apstādinādama mūziķus, viņa ierunājās:

"Es skatos� Es skatos� Tas, ko jūs dejojat, vairāk izskatās pēc pol�kas. Varbūt mums vajadzētu uzdejot kādu pazīstamāku danci?!" Un viņa iedziedājās augstā toņkārtā. Mūziķi tūliņ uzķēra viņas meldiņu. Jā, nu tā lieta gāja, �o deju viņi prata un soļus zināja. Mirdzo�ām acīm viņi griezās dejā, ik pa brīdim piesizdami kāju un palēkdamies. Ro�berts bija beidzis smieties, tagad viņ� nemierīgi trinās uz krēsla, jo

viņam ari gribējās iejukt priecīgajā dejotāju barā, un, beigu galā sa�ņēmies, viņ� to arī izdarīja. Viņ� noplauk�ķināja Jānim Izabellu, bet ari Jānis negribēja sēdēt malā, un atkal tantei Kristianai nācās iejaukties. "Robert, tev vajag pa�am savu dejotāju!" tante Kristiānā teica. "Kur tad lai es viņu grābju?" Roberts burk�ķēja caur degunu. "Tagad, kad es vienreiz gribu dejot, man nav, ar ko."

Uno, izpalīdzīgs būdams, piedāvāja ataicināt kādu spoku meiteni, bet tante Kristiānā teica, ka tas būs par ilgu un par garu, un ar veiklu rokas mājienu viņa izdancināja no virtuves slotu. "Tā būs tava partnere."

Pulksteņvīri spēlēja nenoguru�i, un dejotāji dejoja aizgūtnēm. Līdz vēlai naktij.

Tā ritēja diena pēc dienas, bet Izabella nekādi nevarēja izvēlēties vie�nīgo pareizo variantu. Viņa raudzījās uz daudzajām pudelītēm un kārbiņām, uz lapām ar veiktajiem pierakstiem. Meiteni pārņēma arvien lielāks izmisums. Viņa nevarēja izdarīt īsto izvēli. Izabella zināja, ka nedrīkst kļūdīties. Cik grūti ir pieņemt lēmumu un paredzēt iznā�kumu! Kaut jel kāds atnāktu un izdarītu izvēli viņas vietā! Atvērās durvis, un ievēlās Devītnieks, kur� �odien de�urēja virtuvē.

'Tu nebiji atnākusi pusdienās!" viņ� teici un nolika Izabellai priek�ā paplāti ar ēdieniem. "Tu taisi kādu mikstūru? Es biju iedomājies, ka visas burvju dziras gatavo pusnaktī. Man �ķiet, visas raganas pa dienu guļ un naktī buras. Tā vismaz darīja mana vecā saimniece! Oho! Pa�skat, kāda skaista pudelīte! Tik dīvainas formas! Iek�ā vēl atlikusi tikai kada lase noslēpumaina �ķīduma. Laikam ļoti vērtīgs. Vai tu zini, kas tajā pudelītē ir?"

"Nē!"

"Izlasi! Kaut gan nē! Izlasīsi pēc tam, vispirms paēd, kamēr silts." Devītnieks pabīdīja zupas �ķīvi tuvāk Izabellai. "Tici man, lai kā ies, beigās tu uzvarēsi. Bet tagad ēd!" Devītnieks vēlreiz piekodināja un izslīdēja pa durvīm.

Izabella nelikās ne zinis par zupu. Paķērusi mazo pudelīti, viņa satraukti �ķirstīja biezo grāmatu lapas. Acis �audījās no teikuma uz teikumu.

"Ahā! Beidzot!" Te bija ilgi meklētais virsraksts. Izabella ātri laida acis pāri uzrakstītajam. "Aug�up plūsto�a enerģija� Lejup plūsto�ā gaisma tiek pārveidota� Izdalās gaisma, siltums�" viņa lasīja, pārlecot teikumiem un rindkopām. "Spēks, ar kādu augs reaģē uz gaismu� Klāteso�ie izjūt galējas bailes� Inficētie ar bailēm dzīvo visu mū�u� Trīspadsmitā zīme, noslēpums astroloģijā� Tumsa atgrie�as tumsā. Gaismas starojo�ā enerģija atbrīvo augus un cilvēkus jebkurā pasau�les malā�" Ja nu �ī mazā, necilā, putekļiem klātā pudelīte, turklāt gandrīz tuk�a, bija atslēga? Tagad Izabella zināja, kas darāms. Viņa iztēlē jau redzēja, kā milzu pūpē�i sāk bālēt un izgaist un ar tiem kopā arī Tum�ā enerģija. Pacēlusi acis no grāmatas, viņa tās samiedza spilgtajos saules staros. Meitene nolēma paklausīt Devītnieka stāstī�tajam par raganu paradumiem un paēst un iet gulēt, lai celtos nakts melnumā un gatavotu savu burvju dziru.

Kad pulksteņvīrs ieradās pēc paplātes, viņ� redzēja Izabellu aiz�migu�u gultā un zupas �ķīvi izēstu. Devītnieks nosmaidīja, ieraudzī�jis, ka Izabella guļ, plaukstās sa�ņaugusi mazo flakoniņu, viņ� gādīgi apsedza savu jauno, mazo saimnieci, ļaudams tai miegā gūt pārlie�cību pa�ai par savām spējām.

Izabella pamodās, kad apkārt valdīja melna tumsa. Ne�auboties ne mirkli, viņa ķērās pie darba.

"Zeme, Ūdens, Gaiss, Uguns, kas pārveido�" viņa pie sevis skaļi runāja, ierīkodama rituāla vietu. Sarkanās sveces meta �audigas ēnas uz istabas sienām. Uguns liesmas gailēja, un tikpat spilgti gailēja Izabellas acis. Ar aptiekāra precizitāti viņa svēra un mērija sastāvda�ļas, tad uzlika rokas uz sava brūvējuma un teica: "Cilvēka likumus aizstāju ar Visuma likumiem. Bailes, bezcerība, tumsa dod pieredzi. Mēs radām gaismu, mēs to izsaucam un pielūdzam."

Izabella runāja un runāja, līdz bez spēka noslīga turpat uz grīdas un aizmiga. Bet sveces turpināja mest trauksmainas ēnas, līdz iz�dega, un istaba iegrima piķa melnā tumsā.

Lēnām atvērās durvis, un kāds bez skaņas ieslīdēja istabā. Tas pār�vietojās, nekam neuzgrūzdamies, neko neapgāzdams. It kā spētu redzēt naktī. Tas tuvojās meitenei, saudzīgi pacēla un pārvietoja uz gultu. Izabella nepamodās, tikai pabāza roku zem vaiga un kaut ko murmi�nāja par se�iem stariem. Nezināmais neklausījās, tas atgriezās pie galda un lūkojās tumsā, it kā redzētu katru lietu. Tad bez �aubī�anās paņēma mazo, bruņo pudelīti, ap kuru Izabella visu nakti bija būrusies, un palika to meitenei zem spilvena. Nezināmais vēlreiz atgriezās pie galda un lika izgaist visām kārbiņām, mēģenēm un traukiem, lie�kot tiem atgriezties katram savā vietā, lidz nekas vairs neatgādināja par �onakt notiku�o. Tad vēlreiz nostājās pie Izabellas gultas. Melnajā tumsā iemirdzējās divas fosforizētas plaukstas. Tās bija paceltas pār Iza�bellu: "Noslēg�anās burvestība! Nevienam nebūs lasīt tavas domas!"

Bez skaņas atvērās citas durvis, un nu jau �ausmās nodrebētu Jānis un Roberts, ja būtu nomodā, jo tum�ais tēls bija pielavījies arī pie viņu gultām. Atkal tumsā iemirdzējās plaukstas, un pār zēniem klājās no�slēg�anās burvestība. Bez skaņas atnācis, bez skaņas tas pameta zēnu guļamistabu. Apbrīnojami labi nezināmais orientējās mājā, nepieskardamies pakāpieniem, tas veikli slīdēja aug�up pa kāpnēm uz tornī�a istabu, kur bija apmetusies tante Kristiānā. Pat Tum�ās enerģijas no�vārdzinātie vecāki miegā neizdvesa nevienu vaidu vai nopūtu. Klu�sums un tumsa bija sastindzināju�i �onakt �o namu.

Lūk, tantes Kristiānās istabas durvis. Pa to apak�u spīd gaisma, bet nācēju tas neaptur. Durvis klusi atveras, un nezināmais ieslīd istabā, taisnā ceļā dodas pie spoguļa un ieskatās sev acīs. Pretī raugās iz�teiksmīgi uzacu loki un rudu matu ērkulis.

"Pagaidām viss izdodas, es ar tevi lepojos, Kristiānā!" Viņa uz�smaida pati sev, noskūpsta kaklā pakarto kvarcu un dodas gulēt.

No rīta agrā gaismiņā viņus modināja nevis gailis vai modinātāj�pulkstenis, bet gan Jāņa zugū. Undīne locījās un gorījās, un strūklaka �aloja, cik vien spēja, lai pamodinātu gulētāju. Atvēris acis, Jānis iztrū�cināts paskatījās uz savu zugū. Kas gan viņam varētu sūtīt ziņu?

"Janci, nu paskaties ta�u!" Roberts samiegojies skubināja draugu.

Jānis bija pārliecināts, viņam nepatiks Undīnes teiktais. Zēns juta, kā zosāda saceļas uz rokām un auksti drebuļi dricelēja muguru.

"Auksts!" bija viss, ko viņ� spēja pateikt. Vēj� pa logu �ķirbām spraucās namā un saldēja grīdas. Me�vidos, pirms uguns bija iekurta, aukstums ziemas rītos alla� ņipri lodāja pa istabu stūriem un saldēja katru, kas nebija satinies segā līdz ausīm.

Roberts, vienā rāvienā izlēcis no gultas, paķēra Jāņa zugū. Undīne steidzīgi sāka savu stāstāmo: "Noredzēju redzamo. Uzmani dvīņus! Iesākto neturpiniet. Uzmani dvīņus! Uldriķis, tavs vectēvs."

"Ho-ho! Tavs Sapnītis ir atsūtījis ziņu. Tu saproti, ko viņ� ar to grib teikt? Ko tu esi iesācis, un kāpēc tev mūs ir jāsargā? Un kā tu vispār vari mūs sargāt?" Roberts sāka smieties. "Viņ� laikam atkal būs re�dzējis kādu no saviem dīvainajiem sapņiem un no vientulības galīgi

sāk iet sviestā. Uzraksti viņam kaut ko nomierino�u! Ka drīz mēs aiz�iesim ciemos, nu, kaut ko tādā garā � bla-bla-bla."

Jānis domīgi klusēja. Viņ� gan nedomāja, ka sapņu tulks iet sviestā. Jā, tur bija jāpiekrīt, vecais vīrs bija diezgan jocīgs, ta�u teikt, ka viņ� ir ārprātīgs, būtu pārspīlēti. Ja varētu zināt, ko viņ� tajā sapnī bija re�dzējis� Varbūt pajautāt tie�i? Nē, Sapnītis vienmēr izvairās no kon�krētām atbildēm. Viņ� vienmēr runā aplinkus, mīklās, lai īstenība nebūtu pārāk skarba. Uldriķis vienmēr to centās mīkstināt. Kā pareizi pajau�tāt? Kamēr Jānis prātoja, ieradās Izabella un starojo�ām acīm pazi�ņoja: "Gatavs!" � un rādīja draugiem savu brūno pudelīti.

"Ju-hūūū!" iesaucās Roberts. "Beidzot!"

Zēni sajūsmināti klausījās Izabellas stāstu par mikstūras izgata�vo�anu. Kad Izabella bija tikusi līdz Devītnieka parādī�anās brīdim, atsprāga durvis, un uz sliek�ņa nostājās Babe. Izabella strauji ieslidi�nāja pudelīti jakas kabatā un no visa spēka centās noslēgties, ar �aus�mām juzdama, ka viņai tas diez ko neizdodas un nez vai tas izdosies arī zēniem, kuri par to pat nedomāja.

Babe bez "labrīt" un "sveiki" klusējot cie�i lūkojās uz visiem tri�jiem. Viņa zināja, ka Virszemē spēki sāk ātri zust. Tamdēļ vispirms bija jānoskaidro, kas �eit notiek un vai Sapnī�a, kas �orīt bija atnācis un raudādams stāstījis savus noredzējumus, nojautas ir pareizas. Viņa pētīgi lūkojās bērnos. Ta�u sev par dziļu izbrīnu konstatēja, ka netiek tiem klāt. Priek�ā bija balta, spēcīga, nu, skaidrs kā diena, ka burvju siena. Kas tad tas?! Ar to tūliņ pat jātiek skaidrībā! Vēl neviens nav spējis stāties pretī viņai, Babei. Tūlīt viņa to uzlauzīs un noskaidros, kas ir �o trīs palaidņu galvās. Ta�u Virszemes gaiss darīja savu, un staltā un varenā Zemzemes Viedā bērnu acu priek�ā strauji pārvērtās par izkāmēju�u, sagrabēju�u, baismīgu mūmiju. Pirksti kļuva līki un mezglaini, mugura sakumpa, mati nosirmoja, un vaigi dziļi iekrita, izvirzīdami asu zodu. Jānis nodrebinājās. Viņam nepatika �īs pārvēr�tības. Durvis vēlreiz ar sparu tika atgrūstas vaļā. �oreiz ieradās tante ' Kristiānā.

"Ola-lā! Tik agrā ritā mums jau viesi?"

"Ko tu te dari?" Pārsteigta bija arī Babe.

"Ģimenes melnā avs un kauna traips ieradusies palīdzēt dzimtai grūtā brīdī." Tante Kristiānā riņķoja ap Babi, ne mirkli nepalikdama mierā.

"Ko tad tu vari palīdzēt? Tu jau no darba bēdz kā velns no krusta!"

Nebija jābūt īpa�i gudram, lai noprastu, ka Babe tanti Kristiānu necie� ne acu galā.

"Izskatās, tu vēl arvien neesi mainījusies."

"Nav bijis iemesla! Esmu ta�u svilpaste un vieglprāte. Bezcerīgs gadījums. Tu uzskatīji, ka neesmu cienīga mantot gredzenu un mā�cīties!" Kristiānā iekarsa.

"Tu? Mantot gredzenu? Ar tavu juceklīgumu un nenosvērtību?" Babe bija asa.

"Tomēr grūtā brīdī bērni izvēlējās palīgā aicināt mani, nevis kādu citu no pla�ās radu saimes!" uzvaro�i teica Kristiānā.

"Aiz izmisuma un muļķības."

"Nu, protams, dvīņi ir tikpat nederīgi kā es! Arī viņi ir tikpat hao�tiski un trakulīgi."

"Tevi jau nu gan nevienam neizdosies pārspēt. Es nekad neesmu viņus salīdzinājusi ar tevi un ne ar acu skatu likusi noprast�"

"Nu, protams, jūsu labdzimtība! Ne ar acu skatu neesi likusi no�prast� Visu gudrā vienīgā varenā! Tu nekad man nedevi iespēju pie�rādīt sevi."

Tante Kristiānā bija ne pa jokam iekarsusi. Jānis domāja, ka diez vai viņai būtu drosme stāties pretī Babei Zemzemē, kur tā mirdzēja visā savā varenībā. �eit, Virszemē, protams, to visu bija izdarīt daudz vieglāk.

'Tu redzēsi, pienāks mans laiks un es vēl parādī�u, ko spēju," Kris�tiānā turpināja.

"Ko gan tu spēj? Uzgleznot da�us pakaļdarinājumus vai uzvest pāris lugu, par kurām jau otrā dienā visi ir aizmirsu�i?!"

Tas ir ne�ēlīgi, pie sevis domāja Jānis. Bet abas pretinieces neri�mās un mēģināja ar vārdiem viena otru aizvainot pēc iespējas sāpī�gāk. Ilgi krātas dusmas un neizrunātas lietas beidzot bija tiku�as brīvībā. Tās glu�i kā pavasara palu ūdeņi brāzās, skalodamas visu sev līdzi un paceldamas aug�ā da�ādus sārņus. Trīs draugi stāvēja kā sastingu�i. Viņi neuzdro�inājās pakustēties. Dzirdēja tikai aizkaiti�nātās balsis. Izskatījās, arī Babe bija aizmirsusi sava nāciena mērķi, bet dega svētās dusmās nolikt pie vietas gados jauno radinieci. Varbūt vienīgi tante Kristiānā zināja, kādēļ ir sākusi �o sarunu un uz kurieni to ved, jo ar katru mirkli, ko Babe pavadīja Virszemē, viņas enerģija gaisa un spēki gāja mazumā, un, kad viņas bija pieminēju�as radu ra�dus un nonāku�as līdz Rasai, tai novēlētajam gredzenam, kur� lai�mīgā kārtā bija pazudis, noveļot no meitenes pleciem milzu nastu, kā gandarīti konstatēja tante Kristiānā, viņu balsis beidzot pieņēma rāmāku skanējumu. Kristiānā, protams, neskopojās ar pārmetumiem par to, ka Rasa, �is gai�ais, tīrais bērns, ir iespundēta Viedo skolā un tiek gatavota cīņai ar ļauno, kaut gan viņa nekad savā mū�ā nav redzējusi patiesu ļaunumu. Babe, par brīnumu, piekrita Kristianai, ka vislabāk ar Tum�o enerģiju tiktu galā kāds, kur� to pazīst līdz pa�iem tās dvēseles dziļumiem.

"Bet tu ta�u negribēsi teikt, ka tā būsi tu?!" iesmējās Babe.

"Nu, kāpēc uzreiz es?" samierino�i teica tante Kristiānā. "Vairāk vai mazāk, man ir citas lietas, ar ko nodarboties �ai dzīvē."

"Jā, jā, es zinu tās tavas lietas," atmeta Babe, bet viņas balss nu arī bija pielaidīga un samierino�a. "Es jūtos tā kā maķenīt nogurusi," Babe noteica un pieskārās deniņiem.

"Jā, mīļā, tev būtu laiks atpūsties!"

Tante Kristiānā aptvēra vecenītes plecus un bīdīja to laukā no bērnu istabas. Viņa bija panākusi savu, Babe vairs nebāzīs degunu, kur nevajag. Tagad uz kādu laiku būs miers, un viņi varēs rīkoties ne�traucēti.

*

Pavadījusi Babi atpakaļ uz Zemzemi, tante Kristiānā atgriezās līksmā garastāvokli un paziņoja, ka brokastis viņa �odien gatavos pati.

"Es jums pagatavo�u karstos salātus un dzērveņu uzputeni ar pienu. Gar�os?" Nesagaidījusi atbildi, viņa jau nozuda virtuvē. Bērni steidzīgi sekoja, Jānim patie�ām gribējās redzēt, ko �oreiz nozīmēs viņas "es jums pagatavo�u", jo viņam jau bija radies zināms priek��stats par dvīņu tanti. Ta�u Jānim nācās atzīt, ka tante Kristiānā rīkojas ļoti izmanīgi, katram atrodot darbiņu un visus iesaistot gatavo�anas procesā. Viņ� pats jau sparīgi grieza salātus, kamēr Izabella �urkstināja gaļas strēmelītes uz pannas, bet Roberts putoja dzērveņu sulā ievā�rīto mannas biezputru. Tante Kristiānā �audījās no viena pie otra, kaut ko pagar�odama, pamācīdama, piebērdama un uzslavēdama.

Rezultāts izskatījās vairāk nekā kārdino�s. Pirms sēsties pa�iem pie galda, viņi, ēdienus skaisti saservēju�i uz paplātēm, gribēja tos uznest aug�ā sirgsto�ajiem vecākiem. Tomēr labo nodomu iztraucēja �au�a�līgs kliedziens, kas lika pamest bļodas un katlus un visiem skrie�us do�ties uz aug�u.

Baismīgie, sve�ādie kliedzieni un tādi kā rūcieni nāca no vectēva istabas. �ķita, ka viņ� cīnās ar kādu nezvēru. Roberts bez minstinā�a�nās atrāva vaļā durvis. Vectēvs istabā bija viens pats. Viņ� nekustīgi gulēja gultā. Izabella jau gribēja traukties pie viņa, kad me�onīgs rē�ciens atkal izlauzās pār vectēva lūpām. Slimības izmocītais augums nodrebēja, un neredzams spēks to piecēla sēdus. Vectēva acis plati iepletās� Jānis bija pilnīgi pārliecināts, tas nav vectēvs, kas skatās uz viņu, bet kāds drūms sve�inieks. Kāds, kas bija iemitinājies vectēvā, atkal ierēcās un sāka izdot dīvainas skaņas.

"Apsēsts," no�ukstēja Roberts.

"Vairāk vai mazāk," teica tante Kristiānā un trīco�iem, nervoziem pirkstiem sāka knibināties gar savu pulksteni. Uztraukumā viņai ne�izdevās to atvērt, bet tikmēr nezināmais spēks turpināja plosīties un ārdīties vectēva ķermeni, raustīdams to dīvainos krampjos un izlocī�dams �au�alīgās pozās. Ikreiz, kad vectēvs pavērsa savu neprāta pār�ņemto skatienu uz viņiem, Jānim �ķita, ka tas ir pēdējais dzīves mirklis. Zēns redzēja, kā Izabella ar Robertu sadodas rokās, kā vienmēr, kad vajadzēja vairāk spēka. Vectēvs ierēcās un svaidīja galvu no vienas puses uz otru kā ievainots zvērs. Jāņa plaukstas kļuva aukstas un slap�jas no baiļu sviedriem. Viņ� sajuta naidu, dusmas, agresiju. Tum�ā enerģija ar katru mirkli kļuva arvien stiprāka. Tā bija �eit, viņiem bla�kus un ar katru mirkli kļuva arvien spēcīgāka. Vectēvs ierēcās un pār�plēsa segu uz pusēm. Viņa acis pielija ar asinīm, rokas �ķēla gaisu kā asi dun�i. Beidzot, beidzot tante Kristiānā bija atknibinājusi savu pulk�steni un izsaukusi pulksteņvīru komandu. Viņa nokomandēja mus�kuļotos vīrus savaldīt vectēvu, un tie viņu sasēja ar spēcīgām virvēm. Likusi nepārtraukti vectēvu uzmanīt un katru pārplēsto virvi nomai�nīt ar jaunu, viņa kopā ar bērniem atstāja istabu. Tante atviegloti uz�elpoja, kad aiz sevis aizvēra vectēva istabas durvis.

"Viņ� ir apsēsts, vai ne?" jautāja Roberts.

"Jā, Tum�ā enerģija arvien vairāk un vairāk pārņem viņa gribu. Ja no sākuma tie bija kādi divdesmit pieci procenti, tad tagad arvien vairāk un vairāk, drīz vien vectēva miesa kalpos melnajam spēkam par mājvietu, un tad vairs tur nekas nebūs glābjams. Vairāk vai ma�zāk, mums nav pārāk daudz laika. Ja par to kāds uzzinās, vectēvu vedīs uz dziednīcu."

"Nu, protams, ka uzzinās! To jums neizdosies noslēpt!" atskanēja pazīstama balss viņiem aiz muguras. Tas bija Uno! "Drausmīgie rēcieni satracināja un pārbaidīja me�a zvērus vairāku desmitu kilometru attālumā no jūsu mājām."

"Ak, vai! Ko nu lai darām? Vectēvu vedīs prom!"

Izabella sāka izmisīgi raudāt. Roberts satraukts paskatījās uz Kristiānu.

"Kas Izabellu tagad nomierinās? Viņu mierināt prot tikai vec�māmuļa."

"Tikai tas mums vēl trūka! Izabella, tūdaļ pat beidz!"

Likās, tante ne pārāk labi pārvaldīja situāciju. Izabellai bija sāku�sies īsta raudā�anas lēkme. Asaras plūda aumaļām. Neviens nevarēja atrast pareizos vārdus, lai viņu mierinātu. Tante Kristiānā apcirtās uz papē�a un devās pie kamīna dzegas. No turienes paķērusi pulksteni, ar skaļu būk�ķi nosvieda to Izabellas sakņupu�ā augumiņa priek�ā.

"Tā, skaties uz pulksteni. Es tev ļauju raudāt piecpadsmit minū�tes. Bet tā kārtīgi, lai visa māja trīc. Nu, skaļāk, skaļāk! Raudi skaļāk."

Zēni apstulbu�i saskatījās. Tantes neiejūtība jau pārspēja jebkādas robe�as, bet dīvainā kārtā, vēl pāris rei�u ie�ņukstējusies, Izabella ap�klusa. Neviens nevar raudāt, ja tam liek. Vismaz Izabella jau nu noteikti. Viņu vispār kaitina pavēles un vēl kaut kādi laika ierobe�ojumi. Viņa pati izlems, ko darīs! Un raudāt jau nu gan viņa tagad neraudās! Vēl pāris �ņukstienu, da�as dziļas nopūtas, un asaras pazuda kā nebiju�as.

"Tā, vairāk vai mazāk, ar to mēs būtu tiku�i galā!" tante apmieri�nāti nokrekstēja. "Visu laiku pa galvu maisās viens vārds, es tikai ne�varu atcerēties kāds." Kristiānā uzmeta skatienu māsasdēlam.

"Vai tu domāji Zuzanna?" Roberts bija izpalīdzīgs.

"Aha! Tas pats jau ir. Tie�i viņa." Tante pagriezās un nozuda savā aug�stāva istabā.

Pēc mirkļa māja nodrebēja, it kā to purinātu zemestrīce. Tā būk��ķēja un krak�ķēja, un draudēja sabrukt. Jancis aizspieda ausis un lab�prāt būtu aiz�miedzis arī acis, bet redzēja, ka dvīņu sejās uzplaukst smaids. Vēl pāris grūdienu lika mājai nodrebēt, tad līdz ar atlūzu��ām ķieģeļu lauskām un milzīgu putekļu mākoni caur kamīna muti istabā ievēlās kāds apaļai bumbai līdzīgs kunkulis, kur�, pat nesasvei�cinājies, traucās aug�up pa kāpnēm, un drīz vien no Kristiānās ista�bas atskanēja skaļas balsis.

"Kas tas?" Tik vien Jānis spēja izteikt.

"Tā ir tante Zuzanna. Viņa ir �ausmīgi vecmodīga. Vēl arvien iero�das caur kamīnu un mēdz lidot uz slotas."

"Jūs man netikāt par viņu stāstīju�i."

"Nebija nekāda vajadzība!" pikti novilka Izabella. "Māmiņai ga�līgi nepatiktu, ka viņa te ir ieradusies."

"Kāpēc?"

"Viņa dzīvo mājiņā uz vistas kājas, savu dzīvību glabā olā, kuru ir noslēpusi trīsgalvainam pūķim vēderā, un pūķi gana savā me�a pļaviņā."

"Tu tagad man stāsti pasaku vai vienkār�i izjoko?" Jānis nesa�prata � ticēt vai ne.

"To mums stāstīja mamma, pa�i mēs tikai pāris rei�u tanti esam redzēju�i un nekad neesam pie viņas ciemoju�ies."

Aug�stāvā atvērās durvis un atskanēja balsis.

"Vairāk vai mazāk, tā ir tava specialitāte."

"Tā ja. Labi gan, ka tu man devi ziņu. Darī�u, ko varē�u!"

Tante Zuzanna bija vēl lielāka un apaļāka par vecmāmuļu. Jānim nebija nekāds pārsteigums, ka viņa gandrīz iesprūda skurstenī. Brī�nums, ka tas nesabruka! Pārvietojās viņa, gāzelēdamās no vienas kājas uz otru, plānie matiņi bija saņemti un sapīti bizītē. Rokas, glu�i kā uz plaukta, viņa turēja uz sava milzīgā vēdera. īsta tauku bumba, Jānis nodomāja. Apaļie vaigi auga uz visām pusēm, likdami sarauties acīm, līdz tās pārvērtās �aurās, �aurās spraudziņās. Tie kāpa virsū arī de�gunam un mutei, ļaudami tikai attapīgam minētājam atrast deguna un mutes vietu. Lai jel mazliet savas izjutu�ās miesas vestu pie kār�tības, tante Zuzanna bija ģērbusies brūnā raupjas drānas kostīmā. Tas tie�ām, pēc Jāņa domām, kundzītei pie�ķīra zināmu solīdumu. Ta�u viņa bija krietni pārspīlējusi ar rotaslietām. Laikam jau gribēja iz�skatīties sievi�ķīga. Kaut kas trīsuļoja, iekārts viņas ausīs. Ņirbēja un vizuļoja ap kaklu un abām plaukstu locītavām. Un vēl, kronis visam, viņa bija uzklājusi uz pleciem trīsuļojo�u un vibrējo�u, nepārtraukti formu maino�u lakatiņu. Ari milzīga bro�a aug�ējās pogas vietā! Pārspīlējums pārspīlējuma galā. Ta�u, kad viņa nonāca lejā un, mīlīgi gāzelēdamās, tuvojās Jānim, lai sasveicinātos, zēns �ausmās atsprāga atpakaļ. Tās nebija rotas, vizuļojo�i karekļi vai spo�as, gaismu atsta�rojo�as pērlītes, tie bija zirnekļi! Veselām kolonijām. Mazi un lielāki, un milzīgs ar krustu vidū aug�ējās pogas vietā, ari ausis � tie nebija auskari. Tur karājās zirneklī�i savos zīda diegos un �ūpojās pie katra tantes soļa. Jan�a iedomātais lakats nemaz nebija lakats. Tur dau�dzas mazu zirneklī�u grupas auda savus tiklus. Tie smalkus vijumus veidoja ari ap tantes roku locītavām un me�ģīņotus rakstus ap viņas kaklu, karādamies veseliem ķekariem. Jan�a pakrūti sagrāba nelabums.

"Fū! Cik pretīgi!"

Bet tante Zuzanna, salikusi rokas uz vēdera, smējās savus sulīgos un skaņos smieklus. "Tā ja, manu zēn, reizēm dzīve ir pārsteigumu pilna, un brī�iem mēs redzam nevis īstenību, bet savu iedomu atspul�gus, bet, kad aizkars krīt, mēs ieraugām patiesību. Tā ja, manu zēn! �e, ņem, ļauj �ai mazajai dieva radībai parāpot pa tavu roku!"

Viņa piedāvāja Jānim vienu mazu, spriganu zirneklīti, kur� �ū�pojās tievā pavedienā. Pirms Jānis spēja ko bilst, zirneklis strauji me�tās atpakaļ un aizrāpoja pa tantes Zuzannas aug�delmu, iejukdams citu zirnekļu pūlī.

"Izskatās, ka viņ� negrib �odien ar tevi draudzēties!"

"Zuzanna, kur tu paliec?" atskanēja spalgā tantes Kristiānās balss.

"Nāku jau nāku!"

Tante Zuzanna aizlīgoja uz vectēva istabas pusi. Bērni sekoja, neatkāpdamies ne soli.

"Ti�, ti�! Ejiet uz virtuvi! Vēl neesat ēdu�i brokastis," Kristiānā viņus raidīja projām.

"Nē, mēs paliksim!" Roberts teica balsī, kas nepieļāva iebildumus.

"Lai bērni paliek, Kristian! Tu zini manu pārliecību � grāmatu gudrības vien nepadarīs par sava aroda zinātājiem. Viņiem visā ir jā�piedalās. Tā var mācīties ātrāk un labāk. Liliana par daudz savus bērnus sargā, tāpēc izaugu�i tādi kā podos uz palodzes lolotas pu�ķes. Vajag mietiņu, kur balstīties."

Jānis redzēja, ka Izabella neizturēja un ieknieba tantei Zuzannai mīkstumos, bet tā to nejuta. Izabella necieta, ja kāds kaut ko sliktu runāja par viņas māmiņu.

"Zuzanna, tu tā saki tāpēc, ka tev bērnu nav!" arī tante Kristiānā iebilda. Laikam principa pēc, lai, kā vienmēr, runātu visiem saviem tuviniekiem pretī. "Ja tev būtu �itādi resgaļi, tu arī censtos viņus no visa pēc iespējas ilgāk pasargāt."

"Tā ja, cilvēciņ mīļo! Cilvēks domā, dieviņ� dara! Redz, pēk�ņi viņi paliku�i mājās rīkotāji un valdītāji un tagad nezina, ko ķert un grābt!"

"Viņi ļoti labi tiek ar visu galā!" tante Kristiānā aizstāvēja dvīņus.

"Beidziet abas! Runa nav par mani un Izabellu!" teica Roberts.

"Tā ja, dēliņ!" piekrita Zuzanna, kura bija atlīgojusi līdz vectēva durvīm.

"Kas mums būs jādara?" tante Kristiānā kareivīgi noprasīja.

"Ko nu jūs, mīļā, varat daudz sadarīt? Stāviet tik mierā, un viss būs labi."

Jānis raustīja Robertu aiz piedurknes, cenzdamies pievērst sev uz�manību. "Ko viņa darīs?" viņ� �ukstēja.

"Izdzīs nelabo garu! Viņa vienīgā mūsu dzimtā ir garu izdzinēja."

"Kā to dara?"

"Tūlīt redzēsim!"

"Kāpēc viņa ir vienīgā?"

"Tāpēc, ka tas ir baiss pasākums, tur vajag īpa�u sagatavo�anos un zinā�anas, jo izdzītais gars mēdz ieperināties izdzinējā. Izdzinē�jam ir jābūt milzīgi stipram."

Vectēva istabā rosība nebija rimusi ne mirkli. Visi deviņi pulksteņvīri atradās nepārtrauktā kustībā, mēģinot savaldīt trakojo�o vec�tēvu. Izskatījās, ka Tum�ā enerģija tikai pieņemas spēkā, jo virves trūka cita pēc citas. Pulksteņvīri nepaguru�i tās atkal saitēja ap vec�tēva rokām un kājām. Miesa bija nobrāzta jēla, un vēnas piepampu�as.

Jānis nevarēja uz to skatīties, viņ� aizgriezās, tamdēļ arī neredzēja mirkli, kad tante Zuzanna sāka garu izdzī�anas rituālu. Taisnību sa�kot, Jānis neredzēja gandrīz nenieka, jo pie sevis domāja, ka nekāds spēks viņu nepiespiedīs uz �īm �ausmām skatīties. Tomēr zēns kļū�dījās, jo spalgs Izabellas kliedziens lika viņam pagriezt galvu.

Vispirms Jānis nepazina tanti Zuzannu. Tā nu nekādi nevarēja būt viņa. Tante Zuzanna kusa kā saldējums karstās plaukstās. Viņa bur�tiski tecēja uz visām pusēm un malām, kļūdama arvien tievāka un tievāka. Kamēr viņas miesas kā dzeltenīgi tauki tecēja prom strau�mītēs pa grīdu, stingdami grīdas dēļu �ķirbās, mazie zirneklī�i nepaguru�i auda aizsargtīklus. Neredzamais spēks, ar kuru cīnījās tante Zuzanna, ik pa brīdim tos pārrāva un jaunas tauku straumītes aizte�cēja pa grīdu. Tante kļuva arvien liesāka un liesāka, kalsnāka un kal�snāka, bet ietiepīgi turpināja cīņu. Vectēvs sāka vemt. Viņ� vēma asinis. Starp tām arī �ūskas un pretīgus, grubuļainus krupjus, kuri, sasnie�gu�i zemi, rāpoja un leca uz visām pusēm.

Me�onīgi iekliegu�ies, tante Kristiānā izrāva no matiem adāmadatu, kura bija kalpojusi par matu sasprau�amo kociņu, un uzdūra uz tās vienu bēgo�u rāpuli. Tad nākamo. Roberts norāva no kājas kurpi un zvetēja ar to. Izabella nez kur bija rāvusi āmuru un izmantoja to par sitamo ieroci. Jānis sekoja Roberta piemēram un laida darbā savu kurpi. Viņi cīnījās, pazaudēdami laika un mēra izjūtu. Jānis nezināja, ka viņā var būt tik me�onīgas dusmas un ari naids, tāda vēlme atriebties.

Cīņas karstumā viņi nemanīja, ka krustmāte Zuzanna kļuvusi jau bīstami tieva. Tik tieva, ka vairs nejaudēja noturēt ne savu, ne zirneklī�u svaru. Tomēr arī Tum�ā enerģija bija nolēmusi atkāpties. Vectēvs izvēma pēdējo biezo, melno recekļainu asiņu piku un bez spēka at�slīga guļvietā. Dro�ības labad saites atstāju�i, pulksteņvīri steidzās pa�līgā tikt galā ar ne�ķīsteņiem. Pēdējā brīdī �etrinieks paspēja uztvert tanti Zuzannu un turēja to, baiļodamies, ka viņa nesalūst kā saulē iz�kaltis sausas zāles stiebriņ�.

Tante Kristiānā �ēli raudzījās uz savām no�ķiestajām sarkanajām kurpītēm, bet viņai nebija spēka pat paniķoties. Noraizējusies viņa vēroja savu māsu Zuzannu, nevarēdama izlemt � guldīt to gultā vai uz grīdas. Beidzot izlēma par labu cietai virsmai un paklāja segu uz grīdas. Mazie zirneklī�i ne mirkli nepameta savu saimnieci un turpināja vīt un aust ap to aizsargtīklus.

Trīs draugi aizvilkas uz virtuvi. Ieraudzīju�i saklato brokastu galdu, viņi atcerējās, ka �odien nav vēl ēdu�i.

"Esmu tā piekususi, ka nespēju pat ieēst," vaidēja Izabella. Jānis uzmeta acis uzputenim, nez kāpēc tas viņam atgādināja pa grīdu plūsto�os taukus, un viņ� pretīgumā novērsās.

"Vai jums nelikās, ka no rīta te kaut kur klīda Uno?" Roberts domīgi ierunājās.

"Es tepat vien esmu!" Spoks tapa redzams un nosēdās Robertam līdzās. "Jūs pārāk nekreņķējieties. Spokiem arī ir laba dzīve, un, kad pierod, var atrast pat zināmu prieciņu."

"Par ko tu runā?" Izabella bija pārāk piekususi, lai saprastu.

"Nu, par to pa�u, lai jūs pārāk neuztraucieties, kad nāksies mirt. Redz, es jau gadu desmitiem esmu miris, un nekāda vaina."

'Tu pats apjēdz, ko runā?" Roberts saskaitās un, ja varētu, būtu nogrūdis spoku no krēsla. Dro�ības labad Uno tomēr paplivinājās tālāk. Apmeties citā vietā, tas turpināja:

"�is ir beigu sākums. Rit Tum�ā enerģija būs klāt ar jaunu spēku. Agri vai vēlu tā visus nobeigs. Paliksim tikai mēs, spoki, kas jau esam beigti."

"Es esmu tā piekususi, ka pat nevaru ar tevi pastrīdēties, bet tu gvelz pilnīgus niekus," Izabella teica nomāktā un noguru�ā balsī.

"Tie nav nekādi nieki." Vienreiz nu spoks sajutās liels un nozī�mīgs. Pamanījis pret sevi vērstās izbiedētās Jāņa acis, viņ� turpināja: "Jūs ta�u pa�i redzējāt, kas notika, un esat pietiekami gudri, lai pie viens pieliktu viens un iegūtu divi."

"Te nav nekāda matemātikas stunda! Vai nu stāsti, vai lasies!" Roberta acis dusmās zvīļoja. Dro�ības labad spoks sāka plivināties pie griestiem.

"Stāstu vēlreiz īpa�i neattapīgajiem. Jūs redzējāt, kas notika. Tante Zuzanna, kura ir spēcīgākā garu izdzinēja Latvijā un vienmēr ir tikusi ar savu uzdevumu galā, �oreiz cīņā zaudēja visus spēkus. Vēl reizi viņa to neizturēs. Bet Tum�ā enerģija zaudēja tikai kādu pili no enerģijas jūras. Es zinu, jūs esat gudri un saprotat, ko es stāstu! Jūs nevarat �o enerģijas jūru ne izdzert, ne izsmelt ar rokām. Pat tad, ja visi zemes

ļaudis sastāsies un sāks smelt. Cilvēks var pastāvēt pret cilvēku, bet ne jau pret Tum�o enerģiju."

"Var gan!" tiepās Izabella. "Tu esi tikai muļķa spoks. Tu neesi gā�jis nevienā skolā. Neesi mācijies nevienu burvju mākslu. Pat muļķīgā, parastā karā tu pamanījies zaudēt dzīvību. Tu esi apaļ� neveiksmi�nieks! Ne jau tev mūs mācīt!"

Par �o nu gan spoks apvainojās un izgaisa.

"Izabella, tu biji pārāk skarba!" Roberts pārmeta māsai.

"Ko tad viņ� te atnāk un jauc galvu? Mierinātājs atradies! Spoku pasaule mūs gaidot. Lika pagaidīt, viņi visi mums vēl redzēs!" Iza�bella draudēja neredzamiem pretiniekiem.

Kāds klauvēja pie ārdurvīm. Sparīgi un priecīgi. Viņi bija aizmir�su�i �odien atslēgt ārdurvis.

"Kas tas?" Jānis beidzot uzdrīkstējās ko teikt.

"Spoks tas noteikti nav, tā ir dzīva būtne un diez vai kāds no Zemzemes, jo tie mēdz uzrasties vienkār�i tāpat. Visneparedzamākajā laikā, visneiedomājamākajās vietās. Ja viņ� klauvē pie durvīm, tas ir cilvēks ar miesu un asinīm. Varam iet dro�i atvērt." Izabella traucās uz dur�vīm, un pārējie viņai pakaļ.

"�au, ko nelai�at iek�ā? Man atļāva vienu dienu paciemoties mā�jās, rīt jāiet karot ar tām milzu sēnēm!" Rasa priecīgi teica, ienākdama un nosviezdama somu uz priek�nama plaukta. Trīs draugi sapratās bez vārdiem un nolēma Rasu pagaidām neuztraukt un nestāstīt par trakumiem, kas te notiek. Labi, ka tante Zuzanna ir pārvietota uz Kris�tiānās istabu. Tā viņiem izdosies noslēpt viņas klātbūtni.

"Ko jūs tādi apmulsu�i? Negaidījāt mani? Atkal blēņas darījāt? Gulējāt līdz pusdienlaikam! Sliņķi tādi, vai brokastis maz esat ēdu�i?"

Rasa devās uz virtuvi. Skaisti uzklātais brokastu galds labi sade�rēja ar dvīņu meliem par to, ka mājās viss ir kārtībā, viņi tikai mazliet aizgulēju�ies un nav paspēju�i �orīt apkopt lopus, bet citādi viss labi.

. Tante Kristiānā palīdz, un vecāki jau jūtas daudz labāk. Viņi uzma�nīgi laipoja, izlaizdami stāstos visas bīstamās vietas, un Izabella

nemanāmi ar kāju pabīdīja zem virtuves trauku skapja asinīm notrai�pīto vectēva āmuru, kuru nemaņas brīdī bija atstiepusi uz virtuvi.

"Nu, varbūt kopā paēdīsim?" Izabella centās pēc iespējas novil�cināt mirkli, kad Kasa gribēs apraudzīt sirdzējus. Kad visi bija sasē�du�ies ap galdu, ienāca tante Kristiānā. Viņa savas nosmulētās kurpes bija nomainījusi pret sarkanām pastalām. Pamanot Rasu, drūmā iz�teiksme no sejas pazuda, un tā atplauka priekā. Viņa izplestām rokām steidzās māsasmeitu apskaut. �mukt, �mukt! Sulīgas bu�as tika abiem Rasas vaigiem.

"Stāsti, kā tev klājas Augsto Zin�u skolā?"

"Kur paliku�as tavas sarkanās kurpītes?" Vērīgā Rasa bija pama�nījusi tantes apavu maiņu. "Vai kaut kas noticis?"

"Ak, ko tu! Viss kārtībā! Es tikai atradu sarkanas pastalas. Ļoti ērtas, tev arī iesaku � var izkustināt kāju pirkstus. Bet tagad man jāiet. Man vēl ir jāpabeidz� Jāpiekārto �is tas� man vēl� jā�" Tante Kris�tiānā nozuda durvīs.

"Tāda pati kā parasti!" Rasa noteica. "Saviem ieradumiem viņa paliek uzticīga, bet dīvaini gan, ka kurpes mainījusi."

Trīs draugi nodurtām acīm raudzījās �ķīvjos un visu savu uzma�nību veltīja tikai ē�anai.

"Vai viņa jau sen staigā pastalās?"

"Nē!" sacīja Izabella, bet Roberts jau bija paspējis iekliegties: "Jā!"

"Kaut ko jūs man slēpjat, bet nekas, gan es to uzzinā�u!"

Rasa ēda un priecājās, ka var būt atkal mājās. Viņa bija atgrie�zusies ļoti labā omā. Viņa starodama stāstīja, kā Augsto Zin�u skolas audzēkņi ir sagatavoti rītdienas cīņai ar mil�u pūpē�iem.

"Izabellas vārdiem runājot, tas būs vieglāk par vieglu. Vispirms ies pirmā grupa� Paga, es jums tūliņ parādī�u," viņa pārtrauca stāstit un aizsteidzās. Pēc mirkļa atgriezās, kaut ko vilkdama ārā no somas. "Redz, tas ir mans jaunais zizlis. Tā kā sirpis. Tos mums izdalīja speciāli �im pasākumam. Viņa enerģija ir tik asa, ka nogriezīs visas sēnes vienā mirklī. Aiz mums nāks otra grupa, un viņu zi�ļi būs tā kā zemes kapļi.

Tie uzirdinās zemi, iznīcinot sēņu micēliju zemē. Saprotiet, tā kā ar aklu tīrumā! Tad nāks tre�ā grupa un izveidos tur tā kā kliņģerī�u dārzu."

"Ko izveidos?"

"Sasēs kliņģerītes!"

"Kaut kāds murgs!" Roberts noelsās. Vai Rasa vispār saprot, ko viņa runā un ar ko viņa rīt cīnīsies?

"Kas jums nav skaidrs?" Rasa sarauca pieri. "Tad, kad pirmā grupa būs tā kā nopļāvusi, otrā grupa tā kā uzru�inājusi, tad tre�ā tā kā iesēs kliņģerītes. Jūs ta�u zināt, viņām piemīt dezinficējo�as īpa�ības, viņas attīrīs zemi un vēl skaisti ziedēs. Brīni�ķīgi, vai ne?!"

"Tas ir trakāk par traku!" Izabella iesāka, vaigiem uztraukumā sārtojoties, bet apklusa, saņēmusi spērienu no Roberta.

"Ak, beidziet rādīt tik skābus ģīmjus! Viens, divi un gatavs. Va�rēsim mierīgi dzīvot atkal tālāk. Gribat, es jums izstāstī�u kaut ko uzjautrino�u?"

Draugi klusēja, un Rasa turpināja:

"Mums ik pa brīdim ļāva pamest skolu, un tad mēs devāmies uz kafejnīcu. Vienā tādā reizē es tur satiku Artūru, Tomu un Agnesi ar Lauru. Artūrs laikam sen nebija saticis jūs abus," viņa norādīja uz dvīņiem, "un viņam nav bijis, ar ko ka�ķēties, tāpēc sāka kaitināt arī mani. Jautāja, vai es zinot, aiz kura gala zizlis jātur rokā. Es viņam tur �o to tīri labi atbildēju, bet viņ� nevarēja rimties un izteica piezīmi, ka mana galva esot domāta tikai vainaga nēsā�anai. Tad gan es zau�dēju pacietību! Tagad es zinu, kā tu, Izabella, tādās reizēs jūties," ve�cākā māsa vērsās pie jaunākās, "teicu Artūram, ka pat mana mazā mā�ele prot labāk burties par viņu, un izstāstīju, kā tu piebūri Tomu ar rozā konfekti, kaut gan viņ� tev nekad nav paticis un nepatiks. Toms lāgā nesaprata, par ko es runāju, meitenes teica, ka par to viņas jau sen biju�as pārliecinātas, bet Artūrs, tu iedomājies �ito nekauņu, tā vietā, lai dusmotos, staroja kā saulīte. Man �ķiet, to viņ� darīja tā�pēc, lai mani vēl vairāk kaitinātu. Ja es nezinātu, ka jūs esat nesamie�rināmi ienaidnieki, es vēl varētu nodomāt�"

"Rasa, es īsti nesapratu par tām kliņģerītēm," Jānis iespraucās sa�runā, lai mainītu tēmu, jo redzēja, cik aizdomīgi sārti kļūst Izabellas ausu gali.

"Ak, par tām!" Rasa ne�ķita ko pamanījusi. "Sēklas būs vairāku veidu. Gan dzeltenas, gan oran�as. Gan ar dzelteniem vidiņiem, gan ar tum�i brūniem. Man �ķiet, tas izskatīsies ļoti jauki, un �is pārbau�dījums būs arī tā kā eksāmens, lai mūs tā kā pārceltu uz nākamo kursu."

"Tā kā pļausiet, tā kā arsiet, tā kā sēsiet, tā kā tiksiet pārcelti uz citu kursu� Kas jums tur īsti notiek?" Roberts sa�utis nokliedzās un izskrēja no virtuves.

"Mazais brālis palicis tāds nervozs," Rasa satrūkusies vērsās pie palicējiem.

"Vai tev ne�ķiet, ka jums tas liekas tā kā pārāk vienkār�i?" galdā skatīdamies, Jānis iesāka.

"Tu ko, nē!" viņu pārtrauca Rasa. "Pēc tā, ko mums stāsta, �is iz�skatās būs vieglākais eksāmens, kāds mums jelkad ir bijis."

"Kā tad, vieglāk par vieglu� Vai tu esi pārliecināta, ka jums stāsta patiesību?" Izabella cie�i vērās māsā.

"Jūs te mājās esat tādi dīvaini, uzvilkti un negatīvi noskaņoti. Pa�stāstiet labāk, kā jūtas māmiņa ar tēti! Babe stāstīja, ka viņiem uzbru�cis pavasara nogurums."

"Pavasara nogurums! Kāds vēl pavasara nogurums?!" Izabella, vairs nespēdama valdīties, pielēca kājās un kliedza. "Viņi saelpojās Tum�o enerģiju un tagad guļ tur aug�ā knapi dzīvi, un rītvakar tu būsi tāda pati!"

"Izabella, tu atkal pārspīlē!"

"Nemaz ar ne! Klausi tikai visam, ko tev tai skolā saka! Pareizi tante Zuzanna teica, mēs pilnīgi neesam sagatavoti reālajai dzīvei. Arī tu ar visu savu Augsto Zin�u skolu."

"Ko?! Tante Zuzanna? Viņa ir �eit?"

"Jā, gan!" ar gandarījumu paziņoja Izabella.

"Kur� uzdro�inājās? Tu zini, ka māmiņa aizliedza!"

"Tante Kristiānā tā izlēma, un mēs piekritām."

Ne vārda neteikusi, Rasa devās uz tantes Kristiānās istabu. Mir�kli paliku�i sē�ot, Jānis ar Izabellu tomēr izlēma sekot.

Jau pēc brī�a no aug�stāva atskanēja skaļ� strīds. Draugi traucās aug�up. Rasa savā stingrajā un noteiktajā balsī lika, lai tante Kris�tiānā pamet �o namu, kuru viņa ir pārvērtusi par īstu trako māju un padarījusi arī dvīņus galīgi nervozus. Tante Kristiānā pretojās, ka nekā traka te neesot, bet Rasa teica, lai viņa paskatās pati uz sevi no malas. Jānis vairāk sliecās piekrist Rasai. Jumtā izbūvētajā tornītī, kas jau pats par sevi ir dīvaina vieta jebkurai normālai mājai, kaktā uz grīdas gulēja tante Zuzanna, pār kuras augumu vienā laidā turpu �urpu rāpuļoja zirnekļu bari. Viņai līdzās tupēja Trijnieks un, ar vienu roku uzmanīgi piepacēlis tantes galvu, baroja viņu ar karstu, treknu buljonu. Izskatījās, tā nebija pirmā tase, kuru tante bija izdzē�rusi, jo neliela grēdiņa tuk�o trauku �ķiebās turpat uz grīdas, un bul�joni bija gāju�i labumā. Tante Zuzanna �ķita atgūstam savus apveidus.

Tante Kristiānā tikmēr nelikās traucēties un izmantoja savas jaun�iegūtās pastalas deju apgū�anai. �ķiet, viņu bija piemeklējusi baleta mūza. Mati bija stingri nostiepti un pakausī savīti mezglā. No labās puses viņu balstīja uzticamais Vieninieks, aiz kreisās rokas turēja Se��inieks, kamēr tante pati stāvēja uz kreisās kājas, labo aizāķējusi aiz auss. Tagad gan viņa centās uzmanīgi, nezaudējot pa�cieņu, atkabi�nāt kāju un nolaist atkal uz grīdas. Turpat viņiem apkārt vazājās Lāse, aiz galvas vilkdama piebeigtu melnu �ūsku. Mazliet pēc trako nama te patie�ām izskatījās. Interesanti, kur vēl ir pārējie pulksteņvīri. To pa�u bija iedomājusies arī Izabella un tamdēļ jautāja:

"Kur ir pārējie Pulksteņvīri?"

"Ak, kādam ir arī jāstrādā!" tante Kristiānā teica. "Viņi tīra kūti." Tante cerēja, ka tādā veidā izpelnīsies Rasas atzinību, bet dvīņu ve�cākā māsa gandrīz uzsprāga.

"Jūs ko, te visi prātu esat zaudēju�i?! Izmantot maģiskos ļaudis mājas darbos! Ja nu atnāk kāds kaimiņ� vai atbrauc tēta darbabiedrs? Ko jūs teiksiet? Vecāki mums mācīja ar savu uzvedību neradīt ne mazākās aizdomas. Neizmantot ne bur�anos, ne maģiju, bet atliek viņiem tikai nedaudz savārgt, lai uzrastos jūs abas un sāktos mājā jukas!"

Tante Kristiānā klausījās vien pa ausu galam, jo nekādi nevarēja atkabināt kāju, kuru bija aizgrūdusi aiz auss. Un izskatīties cienīgi �ādā pozā ir diezgan grūti. Arī vecākā tante Zuzanna spēja tik vien, kā, lūkojoties griestos, pateikt "tā ja". Redzēdama, ka neviens netai�sās viņai iebilst, Rasa traucās uz priek�u pilnās burās. Viņa aizliedza izmantot burvestības, lika nozust jelkādiem maģiskiem radījumiem, norādīdama uz pulksteņvīriem un zirnekļu bariem. Tajā mirklī, kad Rasai �ķita, viņa ir guvusi uzvaru, viņas priek�ā kā no nekurienes uzradās Roberts.

"Rasa kop� tā brī�a, kad pienāca ziņa, ka tu esi ieslēgta skolā, Me��vidos daudz kas ir mainījies! Ar vecākiem nepavisam nav labi."

"Kas? Es tūlīt gribu redzēt mammu!"

Viņi devās uz aug�stāvu. Roberts bija nolēmis māsai neslēpt neko. Pēc vecāku un vecvecāku apciemojuma visi klusēdami atgriezās dzī�vojamajā istabā. Viņiem bija pievienojusies arī tante Kristiānā, kura beidzot bija atkabinājusi aizsprausto kāju un gāja, ļaudama pasta�lām mīksti plak�ķēt pret grīdu.

"Tagad es uz mirkli gribu pabūt viena, man ir jāpadomā." Rasa aizcirta savas istabas durvis līdzgājējiem degungalā.

"Nu ko. Iesim mēs katrs uz savu istabu. Izskatās, �odienai pie�tiks," noteica tante Kristiānā un aizgāja uz savu torni.

Izabella satraukti paskatījās uz Robertu un Jāni.

"Mums ir jādodas uz Zemzemi! Ar kliņģerī�u sēklām viņi tālu ne�tiks," viņa sacīja un izvilka no kabatas savu brūno pudelīti. "Bet mums viss izdosies, jūs redzēsiet!"

Izabella gribēja doties ceļā tūliņ pat. Roberts ieteica vēlreiz visu ap�domāt, jo viņi nekad nebija gāju�i uz Zemzemi vieni. Brālis mēģināja pārliecināt māsu, ka viņu plānā jāiesaista arī tante Kristiānā un Rasa. Izabella uzstāja, ka viss esot jādara vieniem pa�iem, viņas tikai trau�cēs realizēt plānu.

'Tante Kristiānā domās, ka visu zina par visiem vislabāk, tāpēc ne�pārtraukti mūs komandēs un izrīkos. Turklāt mēs nevaram būt dro�i, ka vissvarīgākajā brīdī viņai neuznāk iedvesma, tad mēs tāpat palik�sim trijatā!" protestēja Iza.

"Bet mēs uzņēmām tanti Kristiānu Rozā kvarca brālībā! Un Rasa ir mūsu vecākā māsa!" savu viedokli aizstāvēja Roberts.

"Nu, tur jau tā lieta, ka vecākā māsa! Viņa visu desmit reizes pār�bauda, pirms kaut ko uzsāk. Rasa gribēs pārskatīt receptes, pēc kurām es taisīju savu burvju dziru, liks man parādīt sastāvdaļas, sāks vēl eksperimentēt. Tā tas vilksies mū�ību! Tu redzēji, kā �odien bija ar vectēvu? Mēs nevaram gaidīt! Mums ir jāpalīdz viņiem atbrīvoties no �īs ligas! Iesim trijatā un ar visu tiksim galā!"

"Tu domā, mēs spēsim pārvarēt robe�u starp �o Pasauli un Zem�zemi? Mēs nekad neesam turp gāju�i vieni pa�i. Tu domā�"

"Tad jau redzēs!" Izabella pārtrauca brāli. "Ar problēmām cīnīsi�mies, kad tās parādīsies, nav ko lieki prātot! Pagaidām viss rit kā pa diedziņu. Dosimies turp �ovakar," Izabella steidzās viņus pierunāt. Tā kā zēniem nebija labāku priek�likumu, viņi piekrita. Draugi nolēma būt gatavi ceļojumam, kad mājās visi būs devu�ies pie miera.

Laiks vilkās necie�ami lēni. Beidzot māja noklusa. Nodzisa gaisma tantes Kristiānās istabā, pēc tam arī Rasas. Kad namā vairs nebija dzirdama neviena skaņa, draugi sapulcējās priek�namā, kur steidza ģērbties, lai dotos aukstajā nakti. Dvīņu sejas pauda apņēmību neat�kāpties no iecerētā. Jānis, ierauts �odienas baisajos notikumos, bija aizmirsis domāt par bailēm. Zēns zināja, ka izvēli ir izdarījis un atpa�kaļceļa vairs nav.

Mēness laipni rādīja ceļu, pavadot viņus no Me�vidiem līdz pat ozolu birzij. Jānis vēroja spilgto pilnmēnesi, kur� darīja pasauli tik gai�u kā dienā, vienīgi meta noslēpumainas, zilas ēnas. Lielais mēness kā uz�ticams pavadonis sekoja bērniem soli solī. Draugi gāja klusēdami, domādami katrs savas domas. Arī me�s �odien klusēja, neviens za�riņ� ne�aukstēja, neviens putns miegā neiesvilpojās.

Varbūt tomēr nebija prātīgi doties uz Zemzemi trijatā, domāja Jānis. Dzīvodams Me�vidos, zēns bija iepazinis apkārtni. Viņ� pazina katru koku un krūmu. Nu jau Jānis, tāpat kā Roberts ar Izabellu, varēja teikt: "�is ir mūsu me�s, tajā iet ir dro�i." Te bija draugi Spoku me�ā un viņa ozoliņ�. �eit Jānis bija pārliecināts, ka tiks galā ar jebkuru pār�baudījumu. Tomēr Zemzemē viņus gaidīja kaut kas pārāk liels un biedējo�s.

Izabellai �ķita, ka, ja kaut kas neizdosies, viņiem būs iespēja mē�ģināt vēlreiz un pēc tam vēlreiz. Jānim gribējās pajautāt, ko viņi darīs, ja Tum�ā enerģija viņiem uzbruks un nebūs nekādas otrās reizes! Viņ� nepajautāja. Jānis gāja starp Robertu un Izabellu pa �auro me�a stigu, kuru bija ieminu�i zvēri, un centās priecāties, ka vismaz mēness ap�gaismo ceļu, kas veda viņus arvien tuvāk ozolu birzij un ozolam, kur� bija ieeja Zemzemē.

Drīz viņi sasniedza ozolu birzi. Nonāku�i pie ozola, draugi ap�stājās. Arī mēness apstājās un rādīja tik mīlīgu un sapratnes pilnu vaigu, cik nu tāds mēness spēj. Izabella beidzot ierunājās:

"Skatoties uz mēnesi, ir piemērots laiks da�ādām maģiskām dar�bībām. Tā ir laba zīme. Glu�i nejau�i esam izvēlēju�ies pilnmēnesi. Domāju, mums viss izdosies!"

Dvīņi sadevās rokās un sāka skaitīt vārdus, ko parasti, lai atvērtu ieeju Zemzemē, skaitīja viņu vectēvs. Ta�u �oreiz brīnums nenotika. Nenotika pilnīgi nekas. Ozols nesāka mirguļot, un zvaigznes stari neveidoja mirdzo�us celiņus līdz viņu kājām. Me�s palika kluss un mēms. Mēness pār viņiem lēja savu spokaino gaismu, ļaudams uz mir�kli noticēt, ka viņi jau ir kādā citā pasaulē. Dvīņi mēģināja vēlreiz. Pēc tre�ā mēģinājuma viņiem nācās atzīt, ka problēma ir uzradusies.

"Ko nu lai dara? Ko tādu mēs nebijām paredzēju�i."

Izabella, iepletusi kājas, nostājās pretī ozolam. Tas turpināja klu�sēt un neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.

"Es zinu, ka tu zini, kas mēs esam. Lūdzu, uzklausi!"

Izabella sāka stāstīt savus plānus Zemzemē. Ozols palika nekustīgs.

"Jāiet mājās un jāizstāsta viss tantei Kristianai vai vismaz Rasai," ierosināja Roberts.

"Tad �ī nakts būs pagalam! Mēs nekur netiksim!" sūrojās Izabella.

"Bet mums jau nav izvēles!" uzstāja Roberts.

"Viņ� ir tik auksts. Es nedzirdu viņa sirdspukstus un nejūtu viņa siltumu," murmināja Izabella, pieplakusi pie ozola stumbra.

Koka enerģija� Ozola enerģija� Jānis sasprindzināja domas. Un pēk�ņi sajuta. �ķita, ka Jāņa ozoliņ� ir nostājies līdzās. �oziem iegū�tais draugs sūtīja savus enerģijas viļņus pretī zēnam. Jānis pēc iespē�jas spilgtāk centās sajust savu koku, mazo ozoliņu, un viņa enerģiju. Viņ� domās tam izstāstīja bēdas � viņu nespēju atvērt milzīgo ozolu. Mazā ozola dvēsele bija tepat līdzās. Jānis sajuta sava drauga spēku. Zēnam �ķita, �ī milzīgā enerģija ceļ viņu uz aug�u. Vienā mirklī viņi kļuva viens � Jānis un ozoliņ�. Zēns sajuta sev zem kājām varenas saknes. Rokas kā zari stiepās līdz apvārsnim, un galva kā galotne ietie�cās debesīs. Viņ� bija ozols pretī lielajam ozolam, un jau nākamajā mirklī viņu abu enerģijas saplūda vienā. Tajā pa�ā brīdī pie bērnu kājām nostiepās mirdzo�o zvaig�ņu stari. Lielais ozols sāka mirgu�ļot tāpat kā citas reizes. Tas pārvērtās un laistījās zeltā un sudrabā. Pārsteigtie bērni devās pa mirdzo�ajām taciņām līdz stumbram,

kurā atvērās durvis. Daudz nedomādami, viņi strauji devās lejup pa kāpnēm ozola vidū.

Tikai tad, kad viņi nostājās uz Zemzemes ceļa, Roberts jautāja: "Kā tev tas izdevās?"

"Tas nebiju es. Tas bija mans ozoliņ�," Jānis godīgi atzinās un pastāstīja Robertam un Izabellai, kā viņi ar Rasu bija sameklēju�i

viņam draugu koku vidū. Vēl labu brīdi Jānis aizrautīgi stāstīja dvī�ņiem par mazo, smuidro ozoliņu.

"Tas ir vienkār�i lieliski!" teica Izabella.

"Tu daudz esi iemācījies," ar atzinības vārdiem neskopojās arī Roberts.

Spilgtā mēness gaisma viņus pavadīja ari Zemzemē. Izabellai tā�lākais plāns bija pilnīgi skaidrs.

"Iesim ātrāk, steigsimies aiz pilsētas, kur ir izgāztuve. Tur esot tā sēņu aug�anas vieta!" Izabella steidzināja draugus. Gandrīz skrie�us viņi devās pa tuk�ajām ielām cauri pilsētai. Ielās nemanīja nevienu dzīvu dvēseli. Bailes no Tum�ās enerģijas lika Zemzemes iemītnie�kiem uzturēties namos pat tik skaistā pilnmēness naktī kā �ī. Tāpēc, steidzoties pa tuk�ajām Zemzemes ielām, bērni nesatika nevienu, kur� varētu viņus aizturēt vai atrunāt no do�anās pretī Tum�ajai enerģijai. Kaut gan Zemzemē dzīvoja spēcīgākie no spēcīgākajiem ļaudīm, pa�laik cīnīties ar tumsas spēkiem devās trīs bērni. Izskrēju�i cauri gan�drīz visai pilsētai, viņi pagura. Solis kļuva lēnāks un apdomīgāks.

"Varbūt mums vajag vēlreiz visu pārdomāt? Kādu dienu te pa�dzīvot, pavērot, labāk saprast?" ierunājās Jānis.

"Nē!" Izabella strupi atcirta, bet tad samiernieciski piebilda: "Ja tie būtu tavi vecāki, tu tā neteiktu!"

Tas bija labs arguments, kam grūti iebilst. Viņi tuvojās pēdējai ielai pilsētas nomalē. Te bija Artūra un viņa vecmammas māja, pēdējā kaut nedaudz mājai līdzīgā celtne �ajā pilsētas pusē. Tālāk bija tikai mazas būdiņas. Artūra mājā vairākos logos dega gaisma. Jānis pie sevis prātoja, ka labāk atrastos tur iek�ā ar Artūru un viņa briesmīgo vecmāmiņu nekā ietu pretī nezināmajam. Pilsēta palika aiz muguras. Nu jau arī pēdējie dārzi. Parādījās neapstrādāti, klaji lauki, aizaugu��as pļavas, krūmi, aiz tiem zīme, kas norādīja, ka lielceļu �ķērsojo��ais ceļ� ved uz Zemzemes izgāztuvi.

"Jau pavisam tuvu!" �ukstēja Izabella un satvēra Jāni un Robertu aiz rokas. Vai viņa baiļojās, ka zēni pārdomās un nenāks līdzi? Varbūt pati sajutās nedro�i un tādā veidā mēģināja sevi uzmundrināt? Draugi devās tie�i izgāztuvē.

"Esam klāt. Tās var labi saskatīt/' klusināti teica Roberts.

Mēness gaismā viņi izskatījās pat skaisti, �ie milzīgie pūpē�i, kas sevī glabāja Tum�o enerģiju. Mēness atspoguļojās viņu apaļajos vēde�ros, likdams tiem mirdzēt un vizuļot. Milzeņi izstaroja zilganu gaismu. Tā bija tik skaista, ka Jānim ienāca prātā doma, vai tie�ām �ie pūpē�i ir tik ļauni, kā viņi domā. �ķita, milzeņiem piemīt saprāts un skais�tuma izjūta. Pūpē�i bija izkārtoju�ies glītos apļos. Iek�ējos apļos auga lielākās sēnes, malējos � mazākās. Kā mirdzo�u ogu gredzeni tie klāja izgāztuvi.

"Skaisti!" Jānis nenoturējās un saņēma pārmeto�u Izabellas ska�tienu.

"Atradis, par ko jūsmot! Reizēm �ķiet, ka tev prāta nav vairāk kā manam penālim!"

"Kāpēc?" Jancis aizskarti atteica. "Es vienkār�i esmu godīgs. Tie��ām izskatās skaisti! Tomēr es nenoliedzu, ka tas ir ļaunums."

"Beidziet ta�u strīdēties!" iejaucās Roberts. "Darām, kas darāms, un lai�amies! Izabella, kur tava pudele?"

"Es domāju, darīsim tā," �ukstēja Izabella, izvilkdama no kabatas pudeli, "vislielākās sēnes aug pa�ā centrā, mazajā aplī, mums pude�les saturs tur arī jāizlej. Iesim mēs abi ar Robertu, bet tu, Jāni, gaidīsi mūs �eit."

Jānis neiebilda. Daudz labprātāk viņ� noskatīsies no malas, pat ja tas nelikās diezko grūti � paiet garām mirdzo�ajām bumbām un uz�liet tām �ķidrumu, tomēr noraudzīties no attāluma, likās dro�āk. Viņ� pat nemēģināja protestēt. Iza gan bija gaidījusi iebildumus un jau bija sagatavojusi runu:

"Tev uz turieni nav jāiet, tu vēl nepiederi pie maģijas pasaules un neesi vēl ar visu saistīts." Jancis tam labprāt piekrita un palika uz ceļa. Izabella saņēma Robertu aiz rokas.

"Tagad!"

Abi skrie�us devās uz apļa centru. Tiklīdz dvīņi, rokās saķēru�ies, nokļuva līdz lielākajām sēnēm, tā miermīlīgie, zilo gaismu starojo�ie pūpē�i pēk�ņi atvērās un sāka laist pelēkus dūmus. Dvīņi nokrita apļa centrā kā miru�i, un pūpē�i tikpat zibenīgi aizvērās un ļāva mēness gaismai atkal viņus apstarot. Tas viss notika pilnīgā klusumā. Viss bija noticis tik ātri, ka Jānis pat nepaspēja sabīties. Kādu brīdi viņ� stāvēja apstulbis un sastindzis, tad gribēja mesties pie draugiem, bet nespēja pakustināt ne rokas, ne kājas. Jānis saprata, ka viņ� nespēs draugiem palīdzēt. Ja dosies iek�ā, viņu piemeklēs tāds pats liktenis. Babe! Vie�nīgi vecā Viedā te varētu ko līdzēt!

Atguvis spēju kustēties, Jānis skrēja atpakaļ uz pilsētu, domādams, cik pārgalvīgi un neprātīgi viņi ir biju�i. Ko lai saka Babei? Ja nu dvīņi ir miru�i? Nē, nē, viņiem jābūt dzīviem! Jāskrien ātrāk, varbūt Ro�bertu un Izabellu vēl var glābt.

Jānis nekad nebija bijis nekāds di�ais skrējējs. Viņ� var noskriet pārsimt metru, bet ne jau �itādu gaisa gabalu! Drīz vien sānā sāka durt pie katra soļa. Babes māja bija pārāk tālu � otrā pilsētas galā, pie ieejas Zemzemē. Pacietība, mērķtiecība, izturība. Izabella bija teikusi, ka �īs īpa�ības ir vajadzīgas, lai kļūtu par labu burvi, bet Jānim tās bija vajadzīgas tagad, tūliņ pat, lai sasniegtu mērķi, lai nokļūtu līdz Babes mājai.

Jau parādījās retās piepilsētas laternas. Necie�amais dūrējs pakrūtē neatlaidās, un Jānis, smagi elpodams, pārgāja soļos. Būdiņas grima tumsā. To iemītnieki gulēja laimīgā neziņā par izgāztuvē notiku�o. Izmisis Jānis atsāka skriet un nepārtraukti prātoja, kā dvīņiem palīdzēt.

Artūra mājā joprojām dega gaisma. Jānis iedomājās, vai Artūrs viņam palīdzētu. Katra Artūra un dvīņu tik�anās vienmēr beidzās ar nikniem strīdiem. Tomēr, ja Jānis kaut ko saprot cilvēkos, un viņ� pats domāja, ka saprot, Artūram Izabella ļoti patīk. Viņ� varētu būt ar mieru palīdzēt. Izmisums deva drosmi, un Jānis bez �aubī�anās sāka sparīgi klauvēt pie Artūra vecmāmuļas durvīm. Jancim par izbrīnu, tās uzreiz atvērās, it kā kāds būtu aiz ārdurvīm stāvējis un viņu gai�dījis. Tā bija Artūra vecmāmuļa, ragana kas ragana � sirmi, gari mati, līks deguns. Bet visbriesmīgākās bija acis. Jānis neizturēja skatienu un novērsās.

"Man jāsatiek Artūrs! Vai viņ� ir mājās?" zēns iz�āva vienā elpas vilcienā.

Vecene stāvēja un cie�i lūkojās Jānī, un pat nedomāja spert soli sānis, lai ielaistu zēnu iek�ā.

"Ak, tad nevarat gan iztikt bez mana mazdēla! Es jau labu brīdi vēroju, kā jūs dīdāties." Viņa norādīja uz mutesbļodu, pielietu ar ūdeni, kurā atspoguļojās izgāztuve. Varēja redzēt sēnes un to ieskautos abu draugu ķermeņus. Ieraugot tos bezspēcīgi guļam, Jānis saņēma glu�i kā strāvas triecienu un, pats nesaprazdams, no kurienes rodas drosme, mēģināja paspert soli uz priek�u.

"Njā, kad ir slikti, jūs vienmēr uzmeklējat mani. Tad jūs izmisu�i skrienat pie manis un cen�aties pārgrozīt pasauli pēc savas vajadzī�bas. Ir lietas, kas ir cilvēku spēkos, bet ir lietas, kas nav. Cilvēks var pastāvēt pret cilvēku, bet �eit darbojas augstāki spēki."

"Laid ta�u zēnu iek�ā, vecā ragana!" Jānim par izbrīnu, runāt bija sācis pēk�ņi uzradies Artūra vecmāmiņas atspulgs ūdens bļodā, tas rādīja ve�iņu ierastajā izskatā.

"Ko brīnies? Tā ari esmu es. Mana labākā daļa, mana sirdsapziņa. Esmu to tur ieslēgusi, lai netraucē man dzīvot un darīt to, kas jādara. Ta�u reizēm, kad man paliek garlaicīgi, es ar viņu parunājos. Bie�i gan ne, viņa dara mani vāju." Vecāmāte pagāja sānis, ļaudama Jānim ienākt mājā. "Aiz tā lupatu aizkara ir durvis, ej tik iek�ā, mazdēls ir tur."

Jānis devās norādītajā virzienā. Vecā noliecās pār mutesbļodu un sāka strīdēties, vai Artūram vajadzētu iet Me�vidu bērniem palīgā vai ne. Kaut gan patiesībā abas bija vienisprātis � viņam tas ir jā�dara. Tikai katrai bija savi apsvērumi.

Jānis izgāja cauri virtuvei. Varēja redzēt, ka �ī māja piedzīvojusi arī daudz greznākus un pārtiku�ākus laikus. �eit viss bija darināts ar vērienu, ta�u pamests novārtā � pārklājies ar putekļu un tauku kārtu. Likās, ka pat gaisā jūtamas sastingu�as skumjas. Sudraba trauki bija apsūbēju�i un zelta diegiem cauraustie aizkari izbalēju�i. Griesti no atklātā pavarda nokvēpu�i. Sen neviena gādīga saimnieka roka nebija tos balsinājusi. Uz pavarda lielā katlā kaut kas vārijās. Jānim pietika uzmest skatienu, lai pakrūti sarautu nelabums. Katlā peldēja melnas gaiļu galvas. Ik pa brīdim kāda parādījās virspusē un raudzījās Jānī nedzīvu, blāvu aci. Mirkli viņ� gribēja griezties atpakaļ un tikt svaigā gaisā, bet, paskatījies uz ārdurvīm, zēns ieraudzīja veco raganu, kas viņā nolūkojās. Vēlreiz iet tai garām viņ� nevēlējās.

Jānis pieklaudzināja pie Artūra durvīm un devās iek�ā, nesagaidot atbildi. Zēns sēdēja gultā un lasīja grāmatu. Nelikās, ka Artūrs prie�cājās par viņa iera�anos. Drīzāk bija pārsteigts. Uz spilvena stāvēja �ķīvis ar smalkmaizī�u drupa�ām. Tās bija arī uz viņa krekla. Izska�tījās, viņ� jūtas neērti par nekārtību istabā. Artūrs mēģināja drēbju kaudzi no krēsla iegrūst skapī, bet durvis aiztaisīt neizdevās. Viņ� pagrūda ar kāju pagultē pusdienu vai pat vakardienas netīros �ķīvjus.

"Ko tu te dari?" Balsī jautās aizkaitinājums, kas mijās ar mul�sumu.

Jānis savu sakāmo pateica vienā teikumā: "Lūdzu, palīdzi, Iza�bella ir briesmās!"

"Izabella?" Artūrs pārjautāja, un ko�s sārtums pārņēma visu viņa seju. Jancis atviegloti uzelpoja � viņ� nebija kļūdījies. Tas nozīmēja, "ka ir kāda cerība. Jānis sāka stāstīt visu, kas noticis. Viņ� centās runu nepadarīt juceklīgu, bet no tā neizdevās izvairīties. Artūram nācās vairākas reizes pārjautāt, lai saprastu notikumu secību. Klausīda�mies Artūrs sāka ģērbties. Pēc mirkļa viņ� jau bija gatavs.

"Ejam!"

"Tu iesi tāpat? Bez burvju dzirām un citādiem atribūtiem?" Jānis izbrīnījās. Viņu pārņēma �aubas, vai nākt pie Artūra bija pareizā iz�vēle. Varbūt tā bija tikai laika kavē�ana?

"Ejam!" Artūrs stingri atkārtoja. Tad, pamanījis Jāni nekustamies, jautāja: "Tu baidies?"

"Es, nē� Es vienkār�i nesaprotu, tu iesi tāpat, bez nekā?" Jānis joprojām nekustējās.

"Jā. Tā es darī�u. Tu nāksi līdzi vai paliksi?"

Skatiens, ko Artūrs uzmeta Jānim, lika zēnam nodrebēt. Pat gribē�dams viņ� nespētu tam pretoties. Viņi iegāja virtuvē, un Jānis centās turēties tā, lai starp viņu un veco raganu visu laiku būtu Artūrs.

"Vecomāt, man te jāaizskrien �ovakar vienu lietu izdarīt," Artūrs uzrunāja veco raganu.

"Ej, dēliņ, ej!" ierunājās vecāsmātes seja mutesbļodā. "Ej un pa�rādi pasaulei sevi no labākās puses!"

"Ej, mans puika, ej un parādi �iem visiem, kur� te ir visstiprā�kais!" Līkdeguna ragana noglāstīja zēna plecu.

'Tā laikam būs vienmēr," Artūrs nomurmināja un aizvēra ārdurvis.

Viņi gāja ļoti ātri, gandrīz vai skrie�us. Jānim likās, ka tas ir viņa pēdē�jais ceļojums, jo Artūrs, kur� devās pretī Tum�ajai enerģijai bez burvju mikstūrām un zi�ļiem, nekādu mierinājumu nedeva. Būtu vismaz vi�ņam kāds maģiskais dzīvnieks vai burvju sirpis, kāds bija somā Rasai.

"Neatpaliec!" Artūrs uzsauca, lūkodamies pār plecu uz nopakaļ rik�ojo�o Jāni. Jānis saņēmās un pielika soli.

"Kā tu domā cīnīties ar pūpē�iem?" Jānis uzrunāja Artūru.

Artūrs neuzskatīja par vajadzīgu kaut ko sākt Jānim izskaidrot. Viņ� tikai no�ņācās: "Skrienam ātrāk!" un brāzās uz priek�u.

Jānis centās turēties līdzi, cik spēja. Viņam nebija laika baidīties. Ko gan dotu bailes? Tās nespēja �o situāciju mainīt. Visas cerības Jānis bija licis uz Artūru, ta�u tagad viņ� �aubījās par savu izvēli. Vienīgais, kas Janci iedro�ināja, bija Artūra vecāsmātes miers, viņus pavadot. Viņa bija pārliecinātā par savu mazdēlu. Jānis sevi dro�ināja, atcero�ties stāstus par to, ka Zemzemē Artūrs tiek uzskatīts par ļoti spējīgu jaunieti.

Viņi pārāk ātri sasniedza izgāztuvi. Apstāju�ies lielceļa malā, zēni elsoja un vēroja pūpē�us, kas likās izaugu�i vēl lielāki. Starp tiem tik tikko varēja pamanīt zemē gulo�us divus klusējo�us augumiņus.

"Kas jums visiem trijiem bija prātā?" Artūrs no�ukstēja.

Jānis par labāku izvēlējās klusēt, jo viņ� nespēja atbildēt uz �o jau�tājumu.

"Un kāpēc viņi gāja uz apļa vidu? Galīgi slimi!"

Arī uz to Jānim nebija, ko teikt.

"Labi, sāksim!"

"Ko tie�i?" Jānis juta, kā dauzās sirds. Artūrs saņēma viņu aiz ro�kas un lika, lai Jānis aizver acis un klusē. Nekas vairāk neesot jādara.

"Paļaujies uz mani!"

Jānis neuzdro�inājās iebilst. Sirds strauji sitās, un bailes auga augumā. Lai novirzītu domas, Jānis sāka apdomāt, kā gan viņ� te ir iekūlies. Kāpēc vispār ir sācis draudzēties ar dvīņiem, kāpēc viss ir nonācis tik tālu. �ajā brīdī viņ� vēlējās pagriezt laiku atpakaļ. Domas griezās uz riņķi vien, kā karuselis. Tad, kad Jānis apjauta, ka viņi tā stāv jau labu brīdi un nekas nenotiek, viņ� pavēra acis, bet uzreiz arī aizvēra. Likās, ka mil�u pūpē�i ir sāku�i mirguļot un vizuļot vēl spēcīgāk. Acīs viņam iecirtās asas sāpes.

"Pacel rokas!" Artūrs �ukstēja.

Jānis darīja, kā likts, bet pie sevis domāja, cik no�ēlojami tas varēja izskatīties no malas. Izgāztuve, brīnumskaisti pūpē�i un divi puikas ar paceltām rokām. Ko gan viņi varēja te izdarīt? Kad Jānis gribēja rokas nolaist, viņ� sajuta Artūra spēcīgo tvērienu un turpināja turēt.

Jānis dzirdēja, kā Artūrs kaut ko pie sevis klusām murmina. Neva�rēja saprast, vai tā ir lūg�ana vai pavēļu do�ana. Vienu brīdi likās, ka viņ� piesauc kādu gaismas būtni. Artūrs cie�āk satvēra Jāņa roku un sacīja: "Seko man un ļaujies!"

Jānis nesaprata, kam sekot, kam ļauties. Pēk�ņi viss mainījās. Kā viņ� atstāja mierā savas domas, tā prāts un ķermenis atbrīvojās. Vēl kāda reta doma izslīdēja cauri galvai, līdz tās pa�as no sevis izzuda. Sākumā vēl likās, ka viņ� redz vīzijas, līdz arī tās nozuda

Artūrs teica: "Es no visas sirds lūdzu � Gaismas okeāns� Gais�mas būtne�"

Jānis noprata, ka Artūrs aicina kādu palīgā. Kādu, kas labprāt ļau�jas Artūra lūgumam. Jānis juta, viņ� tūlīt piedzīvos kaut ko vēl nebi�ju�u. Viņa ķermenī sāka ieplūst mirdzo�a gaisma. Sākumā tā piepildīja vēderu, rokas, kājas, tad galvu. Artūrs turpināja lūgt. Zēnu augumi viegli vibrēja. Griba bija pilnībā koncentrējusies lūg�anai. Gars bija saplūdis ar enerģiju, kas nāca no kosmosa. Tā veidoja ap zēniem mir�dzo�u gaismas stabu. Jāni pārņēma neizmērojama atbrīvotības sajūta. Likās, iespējām nav robe�u.

Tajā pa�ā mirklī Artūrs noteica: "Tagad sākam!"

Pats neaptverdams, kā, Jānis zināja, kas jādara. Viņi ieelpoja mir�dzo�o gaismu un caur savu sirdi un uz aug�u paceltajām plaukstām sūtīja to Tum�ās enerģijas pārņemtajiem pūpē�iem.

"Tikai neapstājies, turpini iesākto, neapstājies!" Artūrs mudi�nāja Jāni.

Jānim ne prātā nenāca apstāties. Kopā ar gaismu bija atnākusi spēka un miera sajūta. Bija skaidrs, ka Tum�ajai enerģijai ir jāatkāpjas. Vēl vairāk, Jānis juta, ka sen pazīst �o gaismu, ka tā ir viņa sākums un tur�pinājums. Visas �īs domas te uzplaiksnīja galvā, te atkal izgaisa. Ar katru ieelpu Jānis juta sevī augam ne tikai mieru un spēku, bet arī prieku. Viņ� sajutās liels un varens, Jānim gribējās redzēt, kas notiek uz lauka. Viņ� pavēra acis � sēnes mirgoja visās varavīksnes krāsās. Jo spilgtākas kļuva krāsas, jo sēnes kļuva arvien mazākas un mazākas, līdz pūpē�i izgaisa pavisam, atstājot laukā tikai divus bērnus. Vara�vīksnes pārjumti, tīrā klajumā gulēja dvīņi.

Vēl mirkli Artūrs ar Jāni ļāva gaismai caur viņiem plūst. Tum�ā nakts uz lauka bija pārvērtusies spilgtā, gaismas pielietā dienā. Gaisma pludoja, iznīcinot jelkādas Tum�ās enerģijas pēdas. Tad enerģijas stabs, kur� aptvēra visu laukumu, ieskaudams tajā arī bērnus, kļuva arvien blāvāks un blāvāks, līdz kopā ar varavīksnēm izzuda, atstājot mēnesi vienu apspīdēt notikuma vietu. Zēni steig�us devās pie Izabellas un Roberta. Artūrs noliecās un pie kakla taustīja pulsu.

"Viņu dvēseles! Saikne ar ķermeni kļuvusi ļoti vāja�" Artūrs mur�mināja. "Dzīvības spēka palicis pavisam maz."

"Viņi ir miru�i? Atdzīvini, tu ta�u to vari!" kliedza Jānis.

"Vēl viņi ir dzīvi, bet�"

Jānis negribēja dzirdēt nekādus "bet".

"Kad Roberts nokrita no koka, Izabella to dabūja pie jēgas ar rozā kvarca palīdzību." Viņ� drud�aini rāva vaļā jaku un ņēma nost savu akmeni. "�e, ņem!" Jānis deva to Artūram.

"Vajag vēl vienu!"

"Izabellai arī tāds ir!" Jānis atraisīja akmeni no Izabellas kakla. "Izabella lika tos pie kājām!" viņ� deva padomu, bet Artūrs purināja galvu. Viņ� akmeņus dvīņiem uzlika uz krūtīm, savas plaukstas virs tiem un sāka ko murmināt.

"Izabella masēja punktus," Jānis nerimās, tomēr Artūrs viņā vairs neklausījās. Viņ� nekustīgi sēdēja starp dvīņiem, tikai lūpas nepār�traukti kustējās. Nevar zināt, cik ilgs laiks pagāja, kad izmisums mi�jās ar cerību, līdz dvīņi ievilka elpu un nedaudz sakustējās.

"Fūūū! Izdevās!" No piepūles, Artūra piere bija norasojusi. Viņ� piecēlās un atdeva Jānim viņa kvarcu. Izabellas akmeni, mirkli pasvār�stījis rokās, viņ� iebāza kabatā. "Izsauc viņu Babi! Tev ta�u ir zugū!"

"Jā, pareizi!" Jānis samulsis aizdomājās, kā gan ar visām �īm �aus�mām viņ� bija par to aizmirsis, bet tad satrūkās: "Pag, un ko tu? Tagad iesi prom? Atstāsi mani vienu? Dvīņiem vajadzīga tava palī�dzība!"

"Tikai nerausties, ja! Tagad viss būs kārtībā, viņus vajag nogādāt mājās un pienācīgi aprūpēt. Man jāiet mājās, esmu noguris."

Un Artūrs, vairs neklausīdamies Jāņa iebildumos, devās prom.

Jancis izņēma no kabatas zugū. Nāriņa nebija jāsauc, tā jau �au�dījās, gaidīdama Jāņa vēlmi.

"Izstāsti Babei, kas notika. Dviņi jādabū uz mājām," Jānis klusi noteica.

Nāriņa uzsita ar asti un pazuda. Jānis apsēdās starp nevarīgi gu�lo�ajiem draugiem. Tikai tad viņ� pamanīja Izabellas pudeli, kura neatvērta gulēja uz zemes. To viņ� iebāza kabatā. Jānis sēdēja un vē�roja draugu bālās sejas.

Viņam �ķita, ka ir gaidījis veselu mū�ību, līdz ieradās Babe un ar viņu kopā vesels lērums ļau�u. Mazā nāriņa bija parūpējusies, lai ziņa tiktu iznēsāta daudzās mājās Zemzemē. �iem pirmajiem ļaudīm sekoja citi, turpat vai visa Zemzemes pilsēta nu bija sapulcējusies iz�gāztuvē. Jāni tincināja un izpra�ņāja, apbrīnoja par uzņēmību, rāja par bezatbildību. Drīz vien viņu kopā ar dvīņiem nogādāja Babes namā. Tur viņi visi trīs tika pārbaudīti. Jānim nekas nekaitēja, bet dvī�ņus apguldīja Babes platajā gultā, un Irbe ar pāris brīvprātīgām izpalīdzēm jau steidza vārīt spēcino�as zāļu tējas. Jāni gan sūtīja atpūsties uz zēnu guļamistabu, bet miegs nenāca ne lūdzams, tamdēļ viņ� klusu nolavījās lejā un pēc mirkļa jau sēdēja Babes gultas kājgali, sargā�dams draugu dziļo miegu.

No rīta Zemzemē ieradās Rasa. Abi ar Jāni viņi steidzās izpra�ņāt Babi un Irbi par dvīņiem, jo viņus uztrauca to dziļais miegs. Babe mierināja, ka tā tam ir jābūt un ka brālis un māsa vēl gulēs dienām un varbūt pat nedēļām ilgi, lai pēc tam mostos, pilnībā atlabu�i. Jāni un Rasu tāda atbilde neapmierināja. Viņi gaidīja vēl un vēl. Babe lū�dza viņus būt pacietīgiem un, lai ātrāk paietu gaidī�anas laiks, ieteica doties uz mājām un ķerties pie ikdienas darbiem.

Kad Jānis atgriezās mājās, likās, tas viss ir bijis sapnis. Virszemē visi

dzīvoja savu ierasto dzīvi. Autobuss brauca pa ierasto mar�rutu. Katru

dienu stundu sākumu iezvanīja zvans. Un vakaros vienā noteiktā

laikā ciemata ieliņās iedegās laternas. Nevienam nebija ne jausmas,

kāda cīņa bija izcīnīta. i

Dvīņu atgrie�anos skolā Jānis bija gaidījis vairāk par visu. Viņam draugu bija ļoti pietrūcis. īpa�i skolā, lai arī �ī mācību gada laikā bija notiku��as ievērojamas pārmaiņas Jāņa un viņa klasesbiedru attiecībās. Kas zina, cik liela loma �ajā pārmaiņu procesā bija rozā kvarcam, kur�, karādamies kaklā, Jānim ik dienas it kā atgādināja � mīli dzīvi, mīli cilvēkus, esi atklāts un �ēlsirdīgs, sniedz atbalstu katram, kam tas nepie�cie�ams. Pēc notikumiem Zemzemē Jānis bija mainījies, un viņ� to juta.

Tā kādudien viņ� izbrīnīts bija sapratis, ka jūt līdzi Jurģim, ka Jurģa dusmas, ko viņ� vēr� pret citiem, slēpj dusmas un izmisumu pa�am par savu dzīvi. Jurģim nebija tēta, un mamma jau sen bija zaudējusi jebkādu interesi par viņu, tādēļ, juzdamies nevienam nevajadzīgs un sāpināts, Jurģis darīja pāri vājākiem par sevi, jo tas bija vienīgais veids, kā izpelnīties pieaugu�o uzmanību.

Kādu dienu Jānis klasē uz galda bija ieraudzījis grāmatu par �ahu. Pārvarējis kautrīgumu, viņ� noprasīja Jurģim: "Tu spēlē �ahu?"

"Un? Kas tad ir?" Jurģis dusmīgi uz viņu paskatījās, tomēr Jānis �oreiz nesabijās.

"Es nekādi netieku galā ar vienu kombināciju."

"Un ko tu gribi no manis?"

"Neko, es tikai ieraudzīju tev to grāmatu un iedomājos," Jānis centās izlikties bezrūpīgs, "nezināju, ka mūsu klasē vēl kāds aizraujas ar �ahu. Būtu interesanti kādreiz uzspēlēt ne tikai ar omi�" Jānis iz�teiksmīgi novaikstījās.

Par brīnumu, Jurģis bija iesmējies: "To var!"

Nākamajā dienā Jānis uz skolu bija atstiepis �aha dēli, un pēc stundām bibliotēkā viņi izspēlēja savu pirmo partiju. Turpmāk viņu �aha ma�i kļuva par tādu pa�u skolas dienas daļu kā mācību stundas.

Jurģa draugi par �o negaidīto kopīgo darbo�anos bija pamatīgā nesapra�anā.

"Nevar jau �ahu tikai viens spēlēt, vajag treniņam," Jurģis bija centies izlikties vēsāks par vēsu, "un tas Jānis, izrādās, vispār ir nor�māls d�eks!"

Jānis bija tādās pa�ās domās par Jurģi. "Nav ne vainas. īpatnēja hu�mora izjūta," viņ� bija noteicis, stāstot omei par abu kopīgo aizrau��anos ar �ahu. "Bet mūsu skolā tikai mēs divi tik labi spēlējam �ahu. Ar citiem spēlēt nav interesanti."

Tomēr ne par �ahu, Jurģi vai dvīņiem, kas beidzot pēc ilgās slimo�anas bija atgriezu�ies skolā, Jānis tagad domāja, sē�ot solā un vērojot, kā saules stari baru bariem ņirbinās pie loga augo�ā koka zaros. Kuru katru mirkli gatavojās uzsprāgt pumpuri, un siltās saules zaķi sildīja tos ar savām ķepiņām un dva�u � laikam cerot paātrināt procesu. Uzbūris iztēlē �o ainu, Jānis iesmējās.

"Jāni, kas manā stāstītajā tev �ķita tik smieklīgs?" Pēk�ņi skolo�tāja stāvēja pie zēna galda. Jānis satrūkās. Aizklejojies savās domās, viņ� nebija dzirdējis nenieka no skolotājas stāstītā.

"Lūdzu, skolotāj, es domāju, ka tik jaukā dienā mēs varētu mācī�ties ārā!" Jānis �āva laukā pirmo, kas ienāca prātā.

"Jā, jā!" klase sauca. Draudzīga balsu murdoņa atbalstīja Jāņa teikto.

"Beidziet runāt aplamības!" Skolotāja nogurusi un sapīkusi atgrie�zās pie sava galda. Septītā stunda � ne bērniem vairs ir spēks koncen�trēties, ne viņai piesaistīt to uzmanību � un vēl tā pavasara saule! Nav brīnums, ka bērnu domas klejo kaut kur ārpusē, tālu aiz skolas sienām. Arī viņa labprāt nomestu savas augstpapē�u kurpes un bargo skolotājas sejas izteiksmi, bet tas bija tikai īss vājuma mirklis. Jau nākamajā brīdī skolotāja atsāka jaunās mācību vielas skaidro�anu.

Jancis tomēr nespēja koncentrēties. Saule bija noklājusi Jāņa galdu kā spo�i balta sega, neļaujot salasīt ne rindiņu no rakstītā. Padarījusi �o blēņu darbu, tā vēl pieglaimīgi sildīja viņa labo vaigu un ausi, kas bija pagriezti pret logu. Jan�a domas atkal aizklīda tālu prom no sko�lotājas stāstītā, un viņ� atcerējās pirmo laimīgo atkalsatik�anos ar drau�giem pēc to ilgās prombūtnes.

Viņi bija sēdēju�i piesaulītē, ietuntulēti siltos, vecmāmuļas austos lakatos. Izabella mulsa, kad Jānis stāstīja, ka Artūrs paņēmis viņas akmeni. Roberts labsirdīgi noteica, ka tad jau viņ� arī tagad ir Rozā kvarca bruņinieks. Draugi nolēma ari Artūru uzņemt savā brālībā. Kad bija par to vienoju�ies, viņi ar zugū sūtīja ziņu, bet Izabellas Salamandra atnesa atbildi, ka Artūrs ir aizceļojis uz ārzemēm pie ve�cākiem un �obrīd nav sasniedzams.

"Nu, tā! Tie�i tagad, kad mēs varētu kļūt draugi!" teica Roberts.

"Var jau būt, ka viņ� tikai paciemosies un atgriezīsies," Izabella cerīgi iebilda.

Jānis juta, ka saruna jāpavēr� uz ko citu. "Iespējams, ka viņ� arī sailgosies pēc Zemzemes."

"O, pareizi, tagad ta�u ari tu esi pilntiesīgs Zemzemes loceklis. Tie�i tu izdomāji, kā mūs izglābt!" Roberts lielīja draugu.

Jānis sakautrējās un iesmējās.

"Nemaz nesmejies, kāds cits būtu aizmucis un gļēvulīgi noslē�pies!" Izabella noteica.

"Varu atzīties, ka uz beigām man to gribējās, bet Artūrs mani pā�rāk stingri turēja," Jānis nopietni atbildēja, viņ� pat necentās izlikties drosmīgs.

"Pēc pāris nedēļām sāksies vasaras brīvlaiks!" bilda Izabella, kad pēc stundām viņi devās mājup.

Jā, tā būs īsta brīvība! Jānis domāja, ļaudamies Izabellas līksma�jam noskaņojumam.

"Ko darīsi vasarā? Brauksi padzīvot pie mums?!" Roberts iejautājās.

"Es jau labprāt, bet tētis ir noīrējis atpūtas māju pie jūras. Viņ� domā, ka mammai viņas stāvoklī ir vajadzīgs svaigs gaiss. Man jā�brauc līdzi."

"Ta�u ne jau visu vasaru!" Izabella brīnījās. "Padomā, būtu tik jauki pavadīt laiku kopā! Ko, Janci?" Bet Jānis neko neatbildēja un strauji devās uz tilta pusi.

Dvīņi samulsusi saskatījās un sekoja Jānim. Viņ� tuvojās laipai, ko palu ūdeņi bija pacēlu�i augstāk. Mazā upīte strauji burbuļoja, nesdama izkusu�os sniegu ūdeņus.

"Trakais! Ko tu darīsi?" iesaucās Izabella.

"Es nezinu, vai esmu izaudzis tikpat gar� kā Roberts, ta�u zinu, ka varu pāriet �o laipu!"

"Protams, ka vari, bet tev tas nav jādara, ja negribi!" sauca Roberts.

"Kur� pirmais? Hei!" Jancis jau bija uz laipas.

Izabella un Roberts satrauku�ies skatījās, kā Jānis dro�i dodas pāri laipai. Atpakaļceļā viņ� tī�ām nedaudz sa�ūpoja laipu, ļaujot dēlim iegrimt ūdenī, un tad atgriezās pie draugiem krastā. "Re! Es to varu! Tas nemaz nav tik grūti!"

Saturs

2. nodaļa. Pirmais septembris kādā mazā lauku skolā

2.� nodaļa. Tik�anās pie upītes

3.� nodaļa. Jāņa jaunie draugi

4.� nodaļa. Iepazī�anās ar dvīņu ģimeni un Me�vidiem

5.� nodaļa. Vakara turpinājums Zemzemē

6.� nodaļa. Babe un viņas nams

7.� nodaļa. Satik�anās ar Artūru un viņa draugiem

8.� nodaļa. Dvīņi pazaudē Janei tirgū un atkal atrod pie sapņu tulka

9.� nodaļa. Zīmīgie nakts sapņi

10.� nodaļa. Viena lietaina skolas diena

11. nodaļa. Jānis iegūst zugū

12.� nodaļa. Babe viesojas Virszemē

13. nodaļa. Jānis saslimst

14. nodaļa. Plāns, kā atrisināt no zila gaisa radu�os problēmu

15.� nodaļa. Omes raizes, prognozes un pieņēmumi

16. nodala. Vectēvs runā ar vētru

27. nodaļa. Rasa meklē ļaunumu, un Jānis viņu izspiego

18. nodaļa. Pie pusdienu galda

29. nodaļa. Vēr�u cīņas

20. nodaļa. Sapnītis tulko Jāņa redzējumu

22. nodaļa. Dīvainie notikumi Zemzemē

22.� nodaļa. Viedie uzdod jautājumus un apbalvo Jāni

ar vieso�anos Ziemeļu tornī

23.� nodaļa. Apjukums Zemzemē

24.� nodaļa. Izabellas pirmā burvestība

25.� nodaļa. Rozā konfekte Ziemassvētkos

26.� nodaļa. Ome taisa traci

27.� nodaļa. Omes nedienas,.

28.� nodaļa. Ģimenes noslēpumi

29.� nodaļa. Jānis var doties uz Me�vidiem, kad vien vēlas

30.� nodaļa. Saruna ar Undīni

32. nodaļa. Aizsardzības metodes

32.� nodaļa. Babe dusmojas

33.� nodaļa. Rozā kvarca brālība

34.� nodaļa. Jānis iepazīstas ar Uno

35.� nodaļa. Negadījums me�ā. Jānis atrod savu koku

36.� nodaļa. Neparastie viesi Me�vidos

37.� nodaļa. Uno apciemojums

38.� nodaļa. Slimība Me�vidos un tantes Kristiānas pulkstenis

39.� nodaļa. Jānis saka "ha!". Uno glābēja lomā

40.� nodaļa. Draugi nolemj cīnīties ar Tum�o enerģiju. Tantes Kristiānās

uzņem�ana Rozā kvarca brālībā

41.� nodaļa. Iza pagatavo zāles vecākiem

42.� nodaļa. Kūlainīte palīdzēs

43.� nodaļa. Bērni meklē zalk�us

44.� nodaļa. Spoku uzbrukums

45.� nodaļa. Baltās dāmas lūgums. Tante Kristiānā gatavo

ko diētisku un dejo ar Uno

46.� nodaļa. Devītnieks dod labu padomu

47.� nodaļa. Babe strīdas ar tanti Kristiānu

48.� nodaļa. Noslēpumains spēks iemājojis vectēvā.

Cīņā dodas tante Zuzanna

49.� nodaļa. Rasa pavēl atbrīvot māju no maģiskiem ļaudīm

un burvestībām

50.� nodaļa. Bērni dodas uz Zemzemi un stājas pretī milzu pūpē�iem .

51.� nodaļa. Jānis meklē palīdzību. Cīņa ar Tum�o enerģiju

52.� nodaļa. Laipa