Ieva Melgalve

Bulta, Zvaigzne un Lai

.

Dienā, kad ieradās Zāles ļaudis, ikvienam bija, ko darīt. Sievietes bija iznāku�as no savas kopīgās telts un tagad �audījās �urpu turpu, savākdamas visu, ko varētu pārdot: dzīvnieku ādas, me�a bi�u medu bērza tāss ribi�ņās, kaltētas ogas un riekstus. Ari bērni skraidīja apkārt tikpat aizrautīgi, nesdami savus dārgumus pītus gro�zus ar me�ābeļu augļiem, �iekuru maisus un lielas sveķu pikas, kaltētas melleņu mētras. Zāles ļaudīm noderēja viss.

Viesi bija ienāku�i apmetnē, nesot līdzi graudus un pinumus, un rotas. Viņi apspriedās savā nesaprotamajā valodā un izrādīja savas bagātības. Zelta �ūska iznāca no savas telts, iekrāsojusi seju violetu un sārtu, viņa gri�bēja izskatīties skaista, un tas viņai ari izdevās. At�ķirībā no visiem pārējiem Zelta �ūska zināja Zāles ļau�u valodu un sarunājās ar viņu vadoni gara auguma vīrieti gai��iem, daudzās bizēs sapītiem matiem.

Vienīgi Pelle nepiedalījās. Viņa sēdēja, atbalstījusi muguru pret resno bērzu, un ļāva melnajām skudrām rāpot pār saviem stilbiem un rokām. Viņa bija kā daļa no koka. Skudras skrēja viņai pāri, tās iezīmēja savas takas uz Pelles auguma, nesa aug�up un lejup sīksīkas lietiņas: mazus mizas gabaliņus, beigtus kukaiņus, dzidras sulas lāses, laumu gaismas kripatiņas.

. Ja Pelle samiedza acis, viņa pati varēja redzēt laumu putekļus gaisā kā tie vijās cauri saules stariem, plūda līdzi vieglā vēja vērpetēm.

�Ei, resnā, celies aug�ā un nāc palīgā!� Nīna garāmskrienot uzsauca. Pelle pat nesarāvās. Agrāk viņa būtu apvainojusies, bet tagad vairs ne. Neviens cits to īsti vēl nemanīja, bet gaiss jau smar�oja pēc rudens. Pēc rudens, kad no medībām atgriezīsies cilts vīrie�i un �ī garā, neizturamā vasara būs beigusies.

Pelle zināja, ka rudenī viss mainīsies. Ne tikai tāpēc, ka viņa beidzot kļūs pieaugusi. Arī tāpēc, ka viss neva�rēja ilgi palikt tā, kā bija. Viņa arvien mazāk gribēja kaut kur doties kopā ar citiem bērniem viņu vairs neinte�resēja peldē�anās strautā un slēp�anās alās. Bet at�ķi�rībā no Kastora un Nīnas Pelli neinteresēja arī pieaugu�o dzīve. Nīna augām dienām sēdēja blakus savai mātei Zelta �ūskai un apguva burvju pulveru, uzlējumu un zie�u īpa�ības. Kastors �ovasar ieradās apmetnē tikai uz īsu mirkli atstāja medījumu un devās atpakaļ me�ā. Rei�zēm viņ� atgriezās ar trusi, reizēm ar lapsu vai stirnu, vienreiz bija pat pārmetis pār plecu gulbi, kura garais kakls apvijās ap Kastora vidukli, un Pelle ilgi skatījās uz viņiem, nesaprazdama, kura asinis ir sakaltu�as uz zēna rokām.

Ja Pellei būtu izvēle, viņa visu mū�u pavadītu, pie�spiedusies pie bērza, ļaujot skudrām tecēt pār viņas ādu, vērojot, kā zālē spēlējas gaisma un ēnas. Ja viņa ieskatī�jās pavisam cie�i, tad varēja pat sajust, kā tur kaut kas sarosās, sakustas ne pati zāle, bet kaut kas cits, kaut kas tāds, kas varētu būt lauma.

Viņi teica, ka apmetnē laumu neesot, ka laumas neiet tik tuvu cilvēkiem, bet tas nebija tiesa. Laumas bija visur, tikai lielākā daļa no viņām bija pārāk sīkas, pārāk nema�nāmas. Bet, ja ļoti ilgi sēdēja mierā, tās varēja ieraudzīt. Un Pelle aizturēja elpu un pagrieza plaukstu ar tām sarunāties.

�U����,� viņa no�ukstēja, un vesela vērpete laumu putekļu aizlidoja uz apmetnes pusi un iejuka starp Me�a ļaudīm un Zāles ļaudīm. Viņi nemierīgi saknosījās, paskatījās apkārt, it kā būtu sajutu�i kādu sve�u ska�tienu, it kā viņiem būtu pieskāries kaut kas neredzams un dzīvs.

Pelle pasmaidīja. Pirmo reizi �ķita, ka tas, kā viņa spēlējas ar laumu putekļiem, nav tikai pa�as iedomas.

������,� viņa �ukstēja, un vēj� iesmējās tas sapuri�nāja Zāles ļau�u vieglās drēbes, tas ieskrēja Me�a ļau�u pinkainajos matos, tas pat sapurināja Zelta �ūskas glu�dās, garās matu �ķipsnas. Arī Pelle iesmējās.

Zāles ļau�u graudu maisā kaut kas sakustējās. Cilvēki iekliedzās un pakāpās malā. Pelēkie, sīkie graudi pa�ķī�rās kā smiltis, un no tām kārpījās ārā kaut kas� ��urka!� iekliedzās Zelta �ūska, un bērni spiegdami sagatavoja savus �ķēpus. �urkas bija viņu medījums.

Bet tā nebija �urka.

No pelēkajiem graudiem iznira kaulaina, pelēka lauma ar garām ūsām. Bija skaidrs, ka tā ir lauma, jo viņa mirdzēja vienā sudrabā tā, ka izskatījās viņai apkārt ir sudrabainas gaismas loks. Lauma paskatījās apkārt, no�ņācās, izrāpās no graudu maisa un nopuri�nājās. Graudi izbira zemē kā ūdens �ļakatas, un cilvēki kliegdami kāpās atpakaļ. Lauma pa�ā apmetnes vidū!

Pelle pavicināja roku. �Ej prom, me�ā!� viņa iesaucās.

Lauma pagriezās uz Pelles pusi, pamāja ar galvu un aizkūleņoja projām, atstādama aiz sevis sudrabotu mēness sliedi.

Zāles ļaudis lamājās savā nesaprotamajā valodā, savāca kādu daļu no savām mantām un, spļaudīdamies un zīmes mezdami, metās prom. Me�a ļaudis satraukti pārbaudīja visu, kas piederēja viņiem, vai viss vēl ir vietā, vai viss ir neskarts. Lauma, lauma! Viņi klaigāja, it kā tas būtu kaut kas neredzēts.

Nu, taisnību sakot, pieaugu�ie laumas redzēja reti un, arī ja ieraudzīja, tad parasti izlikās, it kā nebūtu redzē�ju�i, tā ka tur nekāda pārsteiguma nebija. Un tomēr.

Tikai divi cilvēki visā ciltī saglabāja mieru. Pelle, kas, vēl joprojām piespiedusies pie bērza, laimīgi smaidīja. Viņa jutās tā, it kā visa āda būtu noklāta sīkām skudru taciņām tā trīsēja un kutēja, un kļuva dzīva. Un Zelta �ūska, kas, sa�ņaugusi rokā krāsaino spalvu zizli, skatī�jās uz Pelli. Viņas sejā neatspoguļojās nekas.

Un tā bija slikta zīme.

*

�Skrien-skrien-SKRIEN!� sīka balstiņa ie�irpstējās Kastoram kreisajā ausī, un zēnam bija krietni jāsaņemas, lai nepaklausītu tai un nemestos prom, kur acis rāda. Sirds dauzījās tik stipri, ka �ķita tā nonākusi jau pie ausīm, un plaukstas nosvīda slapjas. Viņ� noberzēja tās gar ādas jaku un paskatījās apkārt.

Tur tā bija. Uz koka zara pa labi no Kastora tupēja Spārme lauma apmēram kaķēna lielumā. Tās seja ar lielajām acīm un zobaino muti atgādināja spāres galvu, un ari spārni bija kā spārei gari, caurspīdīgi, metā�liski zvīļojo�i. Garās rokas un kājas bija ieķēru�ās koka zarā. Spārme skatījās uz Kastoru un �irpstēja savā neva�lodā.

Nekad neuzticies laumām, Kastors sev atgādināja. Viņa māte, Pelēkā pūce, bija stāstījusi daudzas leģendas par bērniem, kas klausīju�ies laumu vārdos un devu�ies prom me�a dziļumā, lai nekad vairs neatgrieztos. Kā tad tu zini, kāpēc viņi pazuda? Kastors bija jautājis, un māte, pieri saraukusi, atbildēja: Viņi atgriezās. Bet jau kā lau�mas.

Lai nu kā tas būtu, pat ja pieaugu�ajiem nevarēja īsti ticēt, Kastoram bija diezgan skaidrs, ka lielākoties viņu padomi ir pareizi. Pat ja pilnīgi nepareizu iemeslu dēļ. Pamest tikko nomedīto briedēnu ar bultu kaklā, mesties me�a dziļumā un varbūt vairs neatrast ceļu uz mājām patie�ām būtu muļķīgi.

�Labā Spārme, kāpēc man jāskrien?� -viņ� apdomīgi jautāja. Protams, Spārme nebija laba, lai ari nevarētu teikt, ka viņa bija ļauna; Spārme vienkār�i bija. Bet Kas�tors zināja, ka Spārme ir ari lepna un ļaunatminīga, tāpēc bija prātīgi censties viņu pielabināt.

. Spārme paliecās uz priek�u tik tālu, ka gandrīz vai nokrita no zara. Viņa atvēra muti un �irpstēja. Kastors dzirdēja neskaidru: �Mājās-mājās-MĀJĀS!�

Kastors nopūtās. Citiem bērniem sarunāties ar lau�mām izdevās labāk. Viņ� spēja dzirdēt tikai neskaidrus vārdus. Pelle varēja atstāstīt laumu dziedātās dziesmas, bet Nīna bija noklausījusies ilgus un bezjēdzīgus mij�krē�ļa strīdus par to, kura no laumām ir visgudrākā. Vai vismaz tā viņa apgalvoja.

�Kas ir mājās?� viņ� jautāja. Spārme strauji palēcās gaisā, viņas spārni sprak�ķēja no satraukuma. �Pelle-Pelle-PELLE! �

Kastors satrūkās. �Kas ir ar Pelli?�

�Ir-ir-IR!� Lauma �irpstēja, bet neko vairāk no viņas vārdiem izlobīt nebija iēspējams. Pat nepacenties izvilkt bultu no miru�ā briedēna, Kastors pārvēla to sev pār plecu. �Ejam.� v

Spārme spalgi iebrēcās un metās Kastoram virsū, dejoja viņam ap galvu, spārnu radītajām vēja pūsmām sajaucot zēna matus. Kastors ar pūlēm novaldījās, nesā�cis vicināties ar rokām, lai arī lauma nevarēja viņu aiz�skart, sajūta tik un tā bija biedējo�a.

�Es neatstā�u medījumu �eit,� viņ� stingri noteica. �Kamēr vīrie�i medī, �ī ir mūsu vienīgā iespēja tikt pie svaigas gaļas.�

Spārme nikni no�erkstēja un straujā pikējumā pieķē�rās pie briedēna ādas.

�EJAM?� viņa noprasīja.

Kas ar mums notiktu, ja laumas mūs varētu aizskart pret mūsu gribu? zēns jau kuro reizi nodomāja. Un kā pie�augu�ie spēj tik mierīgi pret viņām izturēties?

Tiesa, nevarētu teikt, ka pieaugu�ie pret laumām izturētos mierīgi. Viņi izturējās ar aizdomām, pat naidu ap visu apmetni bija izlikti koka tark�ķi, vēja zvani, svilpes un �īksteni, kas pieskandināja gaisu ar klaboņu, dūkoņu un svelpoņu. Laumām acīmredzot �īs skaņas riebās vēl vairāk nekā cilvēkiem (kuri pie tām ar laiku pierada un me�a klusumā pat sāka justies neomu�līgi), un viņas apmetnes tuvumā centās nerādīties.

Cilvēki savukārt ievēroja piesardzību, dodoties medīt, me�s bija laumu mājvieta. Ikviens zēns varēja kļūt par-mru tikai tad, ja bija labi iegaumējis visas vie�tas, kur bija atļauts medīt, un vēl labāk visas takas, kuras nebija cilvēkiem domātas un uz kurām labāk bija kāju nespert. Starp laumu zemēm un cilvēku apmetni bija pietiekami daudz me�a. Zvēri, kas robe�as nezināja, bie�i ieldīda no vienas zemes otrā. Ja mednieki bija pie�sardzīgi un saudzīgi, tad izdevās vienās medību vietās palikt pat divas ziemas pēc kārtas un tikai tad doties tālāk pa ceļu starp me�u un klajumiem, lai atrastu kādu vietu, kur dzīvnieki nezinātu baiļu no cilvēka bultām. Tikai retumis viņi devās dziļāk klajumos, lai satiktos ar Zāles ļaudīm tie Kastoram �ķita gandrīz tikpat grūti saprotami kā laumas.

Vismaz tad, ja tu biji pieaudzis un vairs nesaprati laumu vārdus. Kastors paskatījās aug�up uz Spārmi, kas vēl uzstājīgi prasīja viņa atļauju kaut kur doties. Bija savādi iedomāties, ka reiz pienāks diena, kad Kastors nesapratis viņas vārdus, kad Spārmes valoda �ķitis tikai nesakarīga �irpstē�ana, bet citas laumas tikai dūks un gulgos, smiesies un ķērks.

�Jā, ejam,� Kastors teica.

Un tad pēk�ņi pasaule sagriezās. Kastora vēders sagriezās pretējā virzienā, viņ� savēcināja brīvo roku otra vēl joprojām turēja briedēnu bet nekur neizdevās pieķerties. Ari zem kājām pamata nebija. Viss bija kļu�vis plūsto�s un mainīgs, un neīsts, vienīgi laumas balss viņam virs galvas bija pastāvīga.

Un tad viņi jau bija pa�ā apmetnes malā. Kastors smagi elsa. Viņ� ta�u bija bijis vairāku dienu gājumā no mājām kā lauma bija varējusi viņu �eit nogādāt tik ātri? Lai ari nebija jēgas prasīt, kāpēc. Tā bija burves�tība.

Tie�i tāda burvestība, no kuras māte bija viņu brī�dinājusi: �Nepaļaujies uz laumām, viņu ceļ� nav mūsu ceļ�.� Bet nu �oreiz tas bija. Lai kas būtu noticis ar Pelli, Kastors gribēja būt klāt un pārliecināties, ka ar viņu viss ir kārtībā. Kastors vienmēr bija aizstāvējis apaļīgo, neveiklo meiteni, un mazāk par visu viņ� gribētu, lai viņa prombūtnes laikā ar Pelli notiek kaut kas ļauns.

Jau tumsa, un aiz muguras bija dzirdamas pūces un vakara lēļi. Kastors redzēja, ka visi apmetnes ļaudis bija sanāku�i ap kopīgo ugunskuru. Tā nebija parastā sēr�ana un pasaku stāstī�ana, tā bija sanāksme.

�Ko viņi tur dara? Par ko tu gribēji mani brīdināt, Spārme?� viņ� jautāja. Laumas satraukums bija pielipis ari viņam, un pēk�ņi zēns vairs negribēja nekur doties, negribēja pievienoties cilvēku lokam ugunskura gaismā, negribēja zināt, kas tur notiek, negribēja piedalīties.

�Burve-burve-BURVE!�

Kastors satrūkās un paskatījās uz Spārmi. Viņam nemaz nepatika doma par to, ka briesmas lai kādas tās būtu nāktu no Zelta �ūskas puses. Protams, burve bija visu cienīta un bijāta, bet zēns sprieda diez vai kāds spēja viņu mīlēt. Pat pa�as meita Nīna diez vai mīlēja Zeltu �ūsku, nu, katrā ziņā ne tā, kā savu māti mīlēja Kastors.

�Neatstāj-neatstāj�� lauma no�ukstēja un pazuda. Kastors sajuta tikai auksta gaisa pieskārienu tur, kur vēl pirms mirkļa bija sīkā, kustīgā radība.

Viņ� nopūtās un grīļodamies devās uz priek�u uz apmetnes pusi.

Tās ta�u vēl joprojām bija viņa mājas.

*

Ugunskurs smar�oja maigi un dziļi pēc pirmajām rudens lapām, pēc kadiķu zariem, pēc sūrsto�as ādas. Pelle skatījās liesmās. Liesmas bija viss, ko viņa varēja redzēt tagad, kad viņai uz galvas bija uzmesta sega kā nosalu�am bērnam. Viņa centās klausīties, ko dzie�dāja cilvēki viņai apkārt, bet vēl skaļākas bija laumu balsis.

Laumas bija visur. Sīkākās un vārgākās bija ne lie�lākas kā dzirkstelītes ugunskurā, lielākās kā pelnu plēksnes lidoja gaisā, un vēl citas, tum�as kā sikspārņi, bija ieķēru�ās koku zaros un tel�u atlokos un runāja, �alca, dziedāja, �aloja Pelles uzmanības stūri.

Atskanēja spalgs sitiens pa vara �ķīvi, un Pelle satrū�kās. Satrūkās ari laumas, nodrebēja līdz ar vibrējo�o skaņu. Kad tā noklusa, ierunājās Zelta �ūska.

�Mums ir bērni, kas �ajā ziemā, kad vīri atgriezīsies mājās, iegūs savu īsto vārdu. Tādi ir Kastors un Nīna.�

Pelle paglūnēja no segas apak�as. Viņa zināja, ka Kastors ir medībās, bet Nīna stāvēja turpat, Zelta �ūs�kai blakus, augumā jau mātei līdz plecam. Nīnai bija tie pa�i tum�ie mati, tās pa�as zeltainās acis, un mirkli Pelle domāja nez, kāds būs Nīnas īstais vārds, kad viņa to nopelnīs? Vai viņa būs burve tāpat kā māte vai arī kļūs par parastu sievieti, vakaros sēdēs pie ugunskura, filcēs vilnu un dungos savu dziesmu, un gaidīs vīrus nākam no medībām mājās?

�Bet starp mums ir ari kāda, kas nav vārda vērta.�

Pelle aiz�miedza acis un centās neklausīties. Viņa pie sevis skaitīja laumu vārdus Dzirkstle, Plēsma, Skraja, Klīsma un pie sevis domāja, kad atgriezīsies Kastors un vai viņam būs izdevies kaut ko nomedīt, un, ja viņ� atgriezīsies, vai vēlēsies uzklausīt Pelles stāstu par lau�mas atsauk�anu.

Varbūt ne.

�Tā ir Pelle. Pelle ir tā, kas nekad nebūs viena no mums.�

Pelle dzirdēja, kā sakustas, sarunājas sievas. Iebildumi bija klusi, tajos bija vairāk jautājuma un vilcinā�anās nekā protesta. It kā viņas visas jau iepriek� zinātu, ka �ūskai ir taisnība, tikai neviena negribētu pavisam mēmi piekrist.

�Viņa nav ne veikla, ne gudra. Viņa nav ne skaista, ne mīļa. Viņai nav mātes acu, viņai nav mātes pirkstu.�

Pelle nezināja, kādas ir viņas acis. Da�as meitenes piemēram, Nīna mēdza aplūkot savu atspulgu ūdens bļodā, bet ne Pelle. Viņai tas bija vienaldzīgi. Bet Pelle bija redzējusi, kā viņas garie, gai�ie mati krīt �ķipsnās, kurās ieķēru�ies zariņi, lapas un sūnas, un viņas īsie, spēcīgie pirksti varēja izcelt velēnu, apvelt to un izlasīt no siltās zemes ēdamos tārpiņus un vaboles.

�Neviens nav teicis, ka ir viņas tēvs, neviens nav tei�cis, ka ir viņas mātesbrālis.�

Pelle ievilka elpu un aizturēja to. Zelta �ūskas vārdi bija indes pilni, bet tas ta�u bija jau zināms. Pieaugu�o vārds nemelo nekad. Ja tavs vārds ir �ūska, tad tu esi �ūska, ja tavs vārds ir Taurenis, tad tu esi taurenis.

Tas nav kā bērniem, kuru vārdi nenozīmē neko, un tas nav kā laumām, kuru vārdi vienlaikus kaut ko nozīmē un reizē ir tuk�i.

�Pelle dzīvoja, bet viņas māte mira.�

Pelle tik tikko atcerējās savu māti. Tās bija atmiņas, kas līdzīgas gaismai lietainā dienā uzmirdz un pazūd, it kā nekad nebiju�as. Tā ari Pelles māte aizgāja Garajā ceļā, un citām sievietēm bija jāpieņem Pelle.

Viņa bija māsa katram bērnam pēc kārtas. Pagā�ju�ajā vasarā viņa bija Kastora māsa. �ajā vasarā viņa bija Nīnas māsa. Nākamajā vasarā viņai būtu pa�ai savs vārds.

�Pelle nav tāda kā mēs,� Zelta �ūska teica. �Pelle nav laba Pelle nav skaista Pelle nav veikla, nav gudra, nav �akla. Pelle sē�, neko nedarot, un Pelle sauc laumas.�

Cilvēki noelsās un sa�ukstējās.

�Jā, tie�i tā! Lauma, kas izjauca mūsu tirgo�anos ar Zāles ļaudīm, to izsauca Pelle! Viņa ir pie visa vainīga! Viņa iesauca laumu mūsu apmetnē labi zinot, kas notiktu, ja laumu un cilvēku pasaules sajauktos!�

Pelle patiesībā to nezināja. Varbūt neviens to nezi�nāja. Bet viņa nojauta, ka tas nebūtu nekas labs vai vis�maz Zelta �ūskai tas neliktos nekas labs. Varbūt viņa vienkār�i dusmojās uz laumām tāpēc, ka nespēja viņas saprast un nevarēja viņām neko pavēlēt.

Tikai diem�ēl Pelle bija vienīgā, kas domāja, ka ar laumām varētu arī sadzīvot. Pat Kastora mamma, Pelēkā pūce, apslāpētā balsī �ēlojās par to, ka Pelle tā izdarī�jusi ka ar viņu tā noticis. Ka viņa nav pietiekami pie�skatīta.

�Klusu!� Zelta �ūska teica, un cilvēki apklusa. Ari lau�mas apklusa, un apklusa ugunskura spraksti. �Pelle nav mūsu bērns, viņa nav cilvēku bērns.�

Klusums. Nosprak�ķēja ugunskurs, ietrīsējās zeme zem Pelles kājām.

�Pelle ir laumu bērns, un pie laumām viņai jāaiziet.� Klusums.

Pelle jau sen bija iemācījusies raudāt tā, ka neviens to nesadzird un nepamana; pat viņa pati vairs nepie�vērsa uzmanību savām asarām.

Aiziet prom, vienkār�i tā aizdzīt viņu prom, vienu pa�u, un nevienam viņas nepietrūks. Pat ne Nīnai, kas ta�u visu vasaru bija paņēmusi sev lielāko daļu no Pelles lasītajām ogām un pītajiem groziem, pat Nīnai nebija viņas �ēl. Pat Nīnai nebija bail, ka Pelle sadū�osies un izstāstīs visiem, ka patiesībā viņa nav nemaz tik slinka un dumja un ka Nīna patiesībā nemaz nav tik gudra un laba.

Pelle nesadū�osies. Neviens viņai neticēs. Viņas vārds laumu bērna vārds pret burves meitas vārdu. Nebija �aubu, kam izrādīsies taisnība.

Viņa saguma, aizspieda ausis, aiz�miedza acis, neklausījās vairs nevienā, tikai �alkoņa ausīs, tikai sāļa gar�a mutē. Viņa pati nekur neies prom, nē, Pelle neies. Lai tad viņi viņai sper, lai aiz rokām aizvelk me�ā un atstāj tur, viņai vienalga.

Viņa vairs nespēlēs cilvēku spēlītes.

*

Briedēna līķis ar dobju būk�ķi nokrita uz slapjās zemes. Kastors sa�ņaudza dūres; pirksti bija lipīgi no asinīm.

�Kā jūs kaut ko tādu vispār varat iedomāties!� viņ� teica. Cilvēki ap ugunskuru visi, tikai ne Pelle, kas vēl joprojām bija sakņupusi zemē, pagriezās pret viņu.

Kastors sajuta savas mātes pārsteigto skatienu, Nīnas dusmīgo, Zelta �ūskas augstprātīgo. �Izraidīt Pelli, mūsu māsu, pirms vēl vīri ir atgriezu�ies.�

�Mēs nevaram gaidīt bezgalīgi,� Zelta �ūska teica. �Viņa ir laumu bērns, un tas nemainīsies.�

�Bēdu lācim būtu kas cits sakāms,� Kastors atbildēja. Protams, viņ� nevarēja zināt Bēdu lā�a domas, bet med�nieku vadonis ta�u nenolemtu Pelli dro�ai nāvei me�a dziļumā. Jo, ja stiprāks cilvēks piemēram, Kastors pats vēl varētu tikt cauri me�am līdz laumu ielejai, tad ne jau Pelle, kura neprata ne medīt, ne pati sev nakts�mītni nodro�ināt.

�Bēdu lācim nav nekas sakāms par Pelli. Laumas nav viņa daļa un Pelle ir lauma, nevis cilvēks.�

�Un pat ja tā ir? Kas par to? Viņa visu mū�u ir dzī�vojusi starp mums. Vai tad viņa tāpēc vien nav viena no mums? Vai tie�ām nav neviena, kas viņu aizstāvētu?� Klusums. �*

Un Zelta �ūska pasmaidīja. �Nē, nav neviena. Un tu arī vari būt laimīgs, ka neesi izraidīts kopā ar viņu.� Viņas balsī bija draudi, un Kastors sajuta vēsumu krūtīs. Patie�ām. Viņam vajadzētu paklausīt. Arī Nīna skatījās uz viņu un smaidīja. Un Pelle tie�ām bija savāda. Pelle nebija tāda kā viņ�. Kastors labāk gribēja palikt �eit pie mātes un draugiem. Viņ� gribēja savu vārdu, īstu vārdu�

Kāds būtu viņa vārds pēc �īs nakts?

Vārds, kas izteiktu visu, par ko Kastors ir sevi izvei�dojis?

Apses lapa. Bailīgais kāmis. Puņķis uz zara.

Kā vispār izvēlējās vārdus? Vai tad, kad cilts vecā�kais mednieks un burve nosauca cilvēka vārdu vai viņi ņēma vērā visu, kas viņ� ir bijis un būs? Vai ari tikai vienu pa�u mirkli, to mirkli, kurā tu kļūsti par to, kas esi kad no kūniņas iznāk taurenis, kad olas �aumala pārplīst un no tās izlien putns vai pūķis, vai nekas pūs�to�s, melns vanckars, nelaimes zīme.

Vai viņa vārds būtu Nelaimes zīme?

Kastors aizvēra acis. Daudz netrūka, un viņa vārds būtu Raudo�ais mēness. Viņ� cerēja, ka �is mirklis pār�ies, ka būs kāda iespēja izlikties, ka nekā tāda nav bijis. Ja vien Spārme nebūtu viņu aicinājusi sev līdzi!

Pat lauma uztraucās par Pelli, pat lauma nevēlējās, lai viņa tiek izraidīta viena sve�ajā me�ā. Lauma, sve��iniece, aizstāvēja Pelli, kad viņas pa�as cilts to nevē�lējās.

�Nu?� Zelta �ūska nepacietīgi prasīja, it kā gaidī�dama, ka Pelle pati aizies.

�Es viņu aizstāvē�u,� Kastors teica, cik mierīgi vien varēja. Viņa balss gandrīz nemaz netrīcēja, kas bija diez�gan liels sasniegums.

�Ko?�

�Es neļau�u viņu aizdzīt.�

Zelta �ūska iesmējās. �Tu esi vēl bērns, Kastor. Nespī�tējies, nedari kaunu savai mātei.�

Kastors paskatījās uz Pelēko pūci, cerēdams, ka viņa iebildīs, teiks, ka tas nav nekāds kauns aizstāvēt draugu. Aizstāvēt meiteni, kas veselu gadu ir bijusi viņa māsa. Bet mātes acīs bija tikai bailes. Viņa papurināja galvu nevajag, Kastor, nomierinies, aizmirsti.

Tas padarīja viņu vēl apņēmīgāku. Ja pat mana māte nesaprot, ka nedrīkst tā vienkār�i iedzīt meiteni nāvē, tad kur� to vispār sapratīs? Ja nu vienīgi vīri, bet viņi neatgrie�zīsies, pirms koki uzliesmos. Bet tad jau būs par vēlu.

�Ja Pelle neaizies, tad viņa mirs,� Zelta �ūska teica. �Rīt no rīta viņas �eit vairs nebūs.�

�Tad es ie�u viņai līdzi,� Kastors pārsteigts dzirdēja sevi sakām.

�Nesaki tā, ņem savus vārdus atpakaļ!� viņa māte iekliedzās.

�Kā gan man var būt vārds, ja es ņem�u to atpakaļ?� Kastors atteica tāpat, kā bija dzirdējis sakām Bēdu lāci. Tikai tagad viņ� saprata, ko �is teiciens nozīmē. Māte ieraudājās, un sievietes ņēmās viņu ku�ināt. It kā Kas�tors jau būtu miris.

Lai tā būtu.

�Nāc, Pelle.� Viņ� palīdzēja meitenei piecelties. Viņa paskatījās uz Kastoru apjuku�ām zilām acīm. �Sagatavo�simies ceļam. Līdz ritritam mums jāiziet.�

�Nodevēji!� iekliedzās Zelta �ūska. Kastors pārsteigts paskatījās uz viņu. Vēl nekad viņ� nebija redzējis, ka �ī burve nevaldītu pār sevi. Un viņas niknums deva Kastoram negaidītu mieru it kā viņ� būtu atradis to saval�dību, ko Zelta �ūska bija zaudējusi.

�Jūs aiziesiet no �ejienes kā zvēri, ne cilvēki, un kā zvērus jūs medīs suņi un vīri! Jūs saplosīs gabalos, pirms vēl jūs nokļūsiet laumu zemē pirms vēl laumas pagūs jūs noburt un nobendēt!�

Kastors paraustīja plecus. �Labāk ar zvēriem un lau�mām nekā ar jums,� viņ� teica. �Lai viss, ko tu man soli, atgrie�as pie tevis desmitkārt.�

�Ak tu krupis tāds!�

Kastors tikai smaidīja. �Tik viegli tevi nobiedēt, burve?�

Zelta �ūska ievilka elpu un acumirklī pārvērtās. Atkal viņa bija mierīga un salta.

�Nē, zvēru bērns, mani nevar nobiedēt. Pazūdiet no mūsu ugunskura, jūs mums vairs neesat piederīgi. Un rīt rit jūsu �eit vairs nebūs.�

Viņa� pagrieza Kastoram muguru, it kā �ī kustība ļautu viņai atgūt zaudēto cieņu.

Kastors aplika roku Pellei ap pleciem un veda viņu uz lielo bērnu telti, kas �īs vasaras beigās piederēja tikai viņiem trim Pellei, Kastoram un Nīnai.

Jau rīt tā piederēs Nīnai vien.

Kastors nosprieda, ka viņa par to tikai priecāsies.

*

Pelle reizēm bija savāda un grūti izprotama, bet viena viņas īpa�ība Kastoram ļoti patika: lai kas ari būtu noticis, viņa daudz nerunāja. Nereti pagāja vairākas die�nas un naktis, un Pelle tā ari nebija pateikusi ne vārda. Daudzi tāpēc uzskatīja viņu par padumjāku, bet Kastors zināja labāk.

. Arī �oreiz Pelle neteica ne vārda ne par savu izraidī�anu, ne Kastora vēlmi nākt viņai līdzi. Iegā�jusi teltī, viņa nometa no pleciem smago segu un klu�sēdama uzvilka siltāku jaku, apjoza jostu ar dunci, ielēja izdobta ķirbja pudelē ūdeni un veikli sasēja sai�nītī pārtiku. Kastors brīdi viņā noraudzījās, pārsteigts par Pelles savaldību, un tad sāka gatavoties ceļam pats. Viņam gan jau bija viss, kas nepiecie�ams medī�bām, bet tagad vajadzēja rēķināties ar ilgāku palik�anu me�ā.

Varbūt pat uz visiem laikiem, viņ� nodomāja. Nebija dzirdēts, ka izraidītie jebkad atgrieztos mājās.

Bet par to �obrīd nebija jādomā.

�Ei, vai tu kaut ko neaizmirsi?�

Kastors satrūkās. Viņ� pat nebija pamanījis, ka teltī ienākusi Nīna.

�Ko tad?�

Būk�ķis. Uz telts grīdas novēlās nelaimīgais briedēns, kuru Kastors bija atstājis pie ugunskura. Tagad tam bija nolaistas asinis un nogriezta galva, un tas bija piesūcies ar zemes un uguns smārdu.

�Mums tas būs vajadzīgs,� Nīna teica.

�Nu tad krāmējieties pa�i ar to briedi,� Kastors atcirta. �Mēs ar Pelli, ja tu vēl nebiji pamanījusi, doda�mies prom.�

�Es domāju mums, kas visi dosimies prom,� Nīna teica.

Kastoram aizrāvās elpa. �Kop� kura laika?�

Nīna apsēdās pie telts vidū sakurtās uguns un sāka ātri prasmīgām kustībām atdalīt briedēna gaļu no ādas un kauliem. �Kop� es tā izlēmu.�

Mirklis klusuma. �Mēs negribam tevi sev līdzi, Nīna.�

Nīna paskatījās uz Kastoru. Viņa bija ļoti līdzīga savai mātei. �Ja? Paklusē mirkli un ieklausies sevī.�

Kastors ieklausījās, bet nekā nedzirdēja. Viņ� no�ā�vājās.

�Redzi?� Nīna teica.

�Ko tad?�

�Tu esi noguris. Tu neesi gulējis pagāju�o nakti, un tu negulēsi �onakt. Pelle nav nekāda varone. Cik tālu, jūsuprāt, jūs tiksiet, kad būsiet izraidīti?�

Nīnai bija taisnība, bet Kastors darītu visu, lai tikai nebūtu tas jāatzlst.

�Es jums varu iedot zāles, kas ļaus izturēt �o nakti un ritu. Tas nebūs patīkami, bet jūs varēsiet nonākt līdz laumu zemes robe�ām, kur vairs nebūs jābaidās no med�niekiem.�

Kastors zināja, kā notiek izraidī�ana. Viņus noziedīs ar asinīm un izvārtīs zvēru spalvās, un aizdzīs vienus kā zvērus. Ikviens mednieks viņus vajās, ikviens suns un ikviens zvērs. Viņi nebūs nekas. Viņi būs medījums.

Un pats sliktākais bija tas ja Kastors nebūtu izsau�cis Zelta �ūskas dusmas uz sevi un Pelli, tad varbūt Pellei būtu atļauts aiziet kā cilvēkam.

�Labi, dod �urp tās zāles.�

. �Ne-e. Es nāku jums līdzi. Jums mani vajadzēs.� Nīna salika slapjo, asiņaino gaļu uz oglēm, lai vismaz nedaudz to apceptu pirms garā ceļa.

�Kāpēc? Vai tad tu nesaproti, ka �ī nav nekāda pastaiga vai piedzīvojums? Mēs dodamies briesmās, var�būt pat nāvē.�

Bridi Nīna klusēja.

Tad noslaucīja asiņainās rokas gar sāniem un ķērās klāt savam ceļasainim.

�Es gaidu atbildi.�

�Labi, Kastor. Kā tu domā, kāds būs mans vārds, kad es to iegū�u?�

�Mazais �ūskulēns?� Tas nebija īpa�i jauks vārds, bet Kastors nevarēja iedomāties ko citu.

�Pat tu to saproti. Es esmu līdzīga savai mātei un tagad es neesmu nekas cits kā viņas atspulgs. Es zinu, es esmu redzējusi savu seju. Un es negribu būt tikai atspulgs. Es gribu būt, kas es esmu, lai kas tas arī būtu. Un lai cik grūti to būtu sasniegt. Un tāpēc es ie�u jums līdzi.�

Kastors spēja viņu saprast. Bet tomēr Nīna? Izlaistā, spītīgā, ļaunprātīgā Nīna?

�Tu neesi mūsu draugs,� viņ� teica. �Tu pat neesi labs cilvēks.�

�Lai viņa nāk,� Pelle teica. Viņas balss, kā vienmēr, bija klusa un līdzsvarota.

�Kāpēc?� Kastors prasīja.

Pelle paraustīja plecus. Kastors tā ari nesaprata, ko tas nozīmē vai �tas ta�u ir pa�saprotami� vai �būtu ilgi jāskaidro, un vai nav vienalga�, vai varbūt tikai �vien�alga�.

Bet Pelle runāja reti. Tāpēc ikviens viņas vārds bija smags kā akmens upē, kā vētras izgāzts koks.

�Lai tā būtu,� Kastors teica. Un iebāza aiz jostas vēl vienu nazi.

Kastors aizmiedza acis un ļāva, lai viņa mātes pirksti triepj viņam uz sejas siltu asiņu līnijas. Viņi nesarunā�jās. Kastors jau bija izraidīts viņam vairs nebija vārda, un tāpēc nevienam nebija vārdu viņam. Bet viņ� jau zināja, ko Pelēkā pūce tādos brī�os mēdz teikt. Es ceru, ka tu zini, ko dari, dēls. Un viņ� vienmēr atbildēja, ka, protams, zina, un vienmēr viss beidzās labi. Varbūt tā ari bija lielākā at�ķirība starp viņu un Pelli, un Nīnu ja viņas domāja, ka uz pasauli nevar paļauties, tad Kastors zināja, ka vienmēr būs iespēja vērst visu par labu. Ari tad, ja tu tiec rīta agrumā izraidīts no mājām un turp�māk tev būs tikai viens uzdevums censties izvairīties no medniekiem, kas tevi medīs kā me�a zvēru� Ari tad pasaule dos tev iespēju izdzīvot. Galvenais prast �o iespēju izmantot.

Viņ� pavēra vienu aci mazā spraudziņā. Pelēkā pūce neizskatījās dusmīga. Viņa izskatījās noraizējusies, un, protams, viņa bija raudājusi, bet tas nekas. Kastors bija pārliecināts, ka viņa saprot.

Tas nekas, ka viņ� pats nesaprata.

Vēlāk, rudenī, ciltī atgriezīsies mednieki, un starp tiem būs arī Bēdu lācis, Kastora mātesbrālis. Varbūt viņ� būs nomedījis ne tikai dzīvniekus, bet ari pats savas cilts izraidītos bērnus. Varbūt viņ� ienāks, noguris un skumj�, un nometīs viņu miru�os ķermeņus zemē pie ugunskura. Varbūt ne. Varbūt bērniem būs izdevies izbēgt. Varbūt Bēdu lācis vienkār�i noklausīsies sievie�u stāstīto par to, kā, aizdzenot Pelli, viņi zaudēju�i visus trīs lielos bērnus, un nopūtīsies. �Vienmēr kaut kas tāds notiek,� viņ� teiks. Un: �Nu, protams, Kastors ta�u neatstātu Pelli vienu.�

Asinis smar�oja pēc purva.

Dzīvnieku spalva, kuru pielipināja pie viņa sejas, smar�oja pēc sviedriem un bailēm, un nāves.

Kastors turēja muguru taisnu un pielūkoja, lai nepa�kustas ne vaibsts. Pat tad, kad spalvas kutināja degunu un �ķita, ka viņ� tūlīt, tūlīt no�ķaudīsies. Tad gan Zelta �ūska būtu nikna: visa svinīgā izraidī�ana no cilts sabo�jāta ar vienu �ķaudienu. Kastora lūpas noraustījās, bet viņ� novaldījās nepasmaidījis.

Vienu gan viņ� no Bēdu lā�a nekad nedzirdēs: �Kā tad tu tā atstāji draugu nelaimē?�

*

Nīna skrēja cauri krēslainajam me�am; mēness gaisma sitās viņai sejā līdz ar egļu zariem, zirnekļu tīmekļiem un laumas viņu zina kādām nejaucībām. Viņa smirdēja pēc sviedriem un asinīm, pēc vilnas un spal�vām, kurās bija izvārtīta, un viņas rokas bija netīras, pirksti lipa kopā un pamazām kļuva par ķetnām.

Viņa bija dzīvnieks. Viņi visi bija dzīvnieki, tagad, kad cilts vairs neatminējās viņu vārdus. Izraidītie, nekas un neviens. Viņu mātesbrāļi bija medībās. Ja viņi ierau�dzīs trīs divkājainus zvērus skrienam pa me�u, tad uzlī�dīs tiem suņus. Jo nav nekā sliktāka par to, ka tavs bērns kļūst par zvēru.

Viņa skrēja pirmā. Kastors parasti skrēja ātrāk nekā Nīna, bet tagad viņ� balstīja Pelli, kas ik pa laikam paklupa vai iekunkstējās. Nīna apstājās, nepacietīgi gai�dīja, kad abi pārējie viņu beidzot panāks, ar grūtībām apvaldīja tieksmi paskriet atpakaļ viņiem pretī vai, teik�sim, mēģināt līdz ar Kastoru balstīt Pelli. Tas būtu muļ�ķīgi. Vismaz vienam no viņiem bija jātaupa spēki.

Līdz -laumu zemēm bija ļoti tālu. Nīna nekad nebija devusies tik tālā ceļā, bet viņa bija uzmanīgi klausījusies visus vīru stāstus. Viņa zināja, ka stiprs vīrs �ādu ceļu veic diennakts laikā, bet ko viņa varēja cerēt no sevis un Kastora, un Pelles?

�Pagaidi! Nīna, pagaidi!�

Aizelsusies balss aiz muguras.

Nīna nepacietīgi noelsās un atbalstījās pret koku, lai atvilktu elpu. Ausīs sanēja. Asinis viņas dzīslās bija karstas un dzīvas, un viņa gribēja skriet. Cik vien tālu iespējams. Cik vien ātri iespējams. Protams, sagata�vojot zāļu uzlējumu, Nīna bija sev paņēmusi lielāko daļu, lai nepaliktu iepakaļ, un tagad viņa to gandrīz no��ēloja.

Kastors ar grūtībām vilka Pelli sev līdzi. �Nīna, viņa vairs nespēj.�

. Nīna paskatījās Pelles sejā. Tā bija nosvīdusi, bāla, ar sarkaniem pleķiem. Mati krita pār vaigiem nekārtīgās, sviedros satumsu�ās �ķipsnās, un tajos bija ielipu�as pelēkas dūnas. Pelle neizskatījās pēc zvēra ne tā kā Kastors un Nīna. Viņa izskatījās pēc milzīgas, izbiedētas �urkas.

Nīna nespēja saprast, ko Kastors viņā ieraudzījis. Kāpēc viņam bija Pelle jāglābj.

�Labi. Atpūtīsimies.� Viņa apsēdās sūnās un noskatī�jās, kā Pelle noveļas viņai blakus.

�Jums jāpaēd. Un jāpadzeras.� Viņa pati paņēma savu ūdens pudeli un iedzēra da�us malkus. Kastors un Pelle sekoja viņas piemēram. Pelle pamanījās iz�ļakstīt nedaudz ūdens zālē.

�Un jāēd.� Nīna ķērās klāt pārtikai. Arī Kastors atvēra savu somu un piedāvāja Pellei nedaudz gaļas. Pelle novērsās.

�Viņa negrib ēst.� 4

�Viņai jāēd.�

�Es nevaru,� Pelle teica. �Es vem�u.�

Viņas balss drebēja, bet Nīna nesadzirdēja tur nekādu �īkstē�anu. Varbūt Pellei bija taisnība.

Pēc īsa pārāk īsa laika Kastors izslējās taisnāk un pielika roku pie mutes. Ku�.

�Suņi,� viņ� teica. �Es dzirdēju suņus. Mednieki ir mums uz pēdām.�

Nīna piecēlās kājās. �Skrienam. Laumu zemes nav tik tālu, mēs varam paspēt. Ja skrienam ātri.�

Kastors pavilka Pelli aiz rokas. �Dzirdi? Skrienam!�

Pelle papurināja galvu. �Es nevaru. Es vairs nevaru.�

�Tev jāmēģina, Pelle!�

Nlna kādu bridi noskatījās, kā viņi stīvējas.

Bet bija skaidrs, ka, lai cik ļoti Kastors pūlētos, viņam neizdosies piedabūt Pelli piecelties.

Nīna tiktu tālāk viena pati. Viena pati viņa pavisam dro�i varētu aizskriet līdz laumu zemei. Patiesībā, ja viņa sāktu skriet jau tagad, mednieki viņai pat nedzītos pakaļ, jo viņiem ta�u būtu Pelle. Un Kastors, kur� Pelli nepamestu.

Bet Mīnai vajadzēja Pelli un vajadzēja ari Kastoru; viņi bija daļa no Nīnas plāna. Pati sare�ģītākā un neuz�ticamākā daļa.

Nīna-nopūtās un izvilka no jostas tāss cibiņu. Atvēra to. Pulvera bija pavisam maz, pietiktu tikai vienai reizei. Viena reize un viņa to iztērēs Pellei! Bet nebija daudz laika par to domāt.

Nīna nometās ceļos Pellei blakus.

�Klausies. �is ir burvju pulveritis. Tu to ieelposi un varēsi noskriet visu ceļu līdz laumu zemei kopā ar mums. Vai esi gatava?�

Nīna nepateica, kas ar Pelli notiks pēc tam, nepateica par sāpēm, par bailēm, par murgiem, par iespējamo nāvi. Tam nebija nozīmes. Mednieki tuvojās, tagad pat Nīna dzirdēja suņu rejas. Un Pelle pie�ķieba galvu, it kā ieklausī�tos bet kas gan zina, ko viņa dzirdēja un saprata?

�Labi. Paldies, Nīna.�

Nīna saviebās un iebēra pulverīti sev plaukstā. Tad viņa noliecās un ar vienu strauju elpu iepūta to Pellei sejā. Ari Nīna pati sajuta kņudinā�anu degunā. Kastors no�ķaudījās.

Nīna neno�ķaudījās, viņa ievilka elpu dziļi jo dziļi un uz mirkli aizturēja to.

Pelles acu zīlītes iepletās tik ļoti, ka acis izskatījās melnas.

�Skrienam,� viņa teica.

Un viņi skrēja.

*

Viņi skrēja tikai da�us acumirkļus. Viņi skrēja dienām ilgi. Kastors vairs nezināja, kas ir laiks tas �alca ausīs, tas dauzījās krūtīs, vienlaikus pārāk ātrs un pārāk lēns.

Tikai sasniegu�i upi, viņi iekrita seklajā palienē un, smagi elpodami, centās turēt sejas virs ūdens. Tuvu, pārāk tuvu kauca suņi un klaigāja mednieki. Bet tiem bija bail sekot savam medījumam laumu zemes robe�ās.

Jo upe jau piederēja laumām. Tā bija vēsa un maiga pret Kastora sakarsu�o ādu, un viņ� ļāva sīkiem vilnī��iem ieplūst mutē, kāri dzerdams ūdeni, ko cilvēkiem nevajadzētu dzert, ūdeni, kas veldzēja un vilināja. Vēlme apvelties uz vēdera un noslīkt tepat seklumā bija gan�drīz nepārvarama. Ķermenis sāpēja, kājas smeldza un drebēja tā, it kā no tām būtu izvilkti kauli, un Kastors būtu nevarīga āda, kas uzvilkta pāri miesai.

Viņ� dzirdēja, kā tepat blakus vaid Pelle, un no�sprieda, ka viņa jūtas tāpat. Varbūt vēl sliktāk, jo viņa ta�u nebija pieradusi nekur skriet.

�Kā tu jūties?� Kastors jautāja.

Klusums. �Es esmu dzīva,� Nīna teica.

�Ne jau tu.�

�Kas tev kai�?� Kastors sajuta ūdens viļņo�anos un, pavēris acis, redzēja, ka Nīna ir piecēlusies sēdus un ska�tās uz viņu. Kā gan viņai bija tik daudz enerģijas?

�Es esmu sarijies tavas zāles, saelpojies burvju pu�tekļus, un tagad man �ķiet, ka tu gribēji mūs nogalināt. Nē, es nezinu, kas man kai�.�

Nīna nolamājās. Kastors nekad nebija dzirdējis viņu lamājamies. Viņ� nebija dzirdējis nevienu bērnu lamāja�mies visiem bija bail no �ausmīgā likteņa, kas piemek�lēja lāstu teicējus. Bet varbūt Nīna bija nospriedusi, ka nekas �ausmīgāks ar viņiem vairs nevar notikt.

�Tikai manis dēļ jūs izdzīvojāt, muļķi,� Nīna teica.

�Tas vēl nav teikts,� Kastors atcirta. �Pelle, tu esi dzīva?�

�Jā,� atskanēja klusa, miegaina balss.

�Pelle, neguli!� Nīna iekliedzās.

�Man �ķita, ka mēs esam dro�ībā,� Pelle murmināja.

�Tu neesi. Tu no noguruma vienkār�i aizmirsīsi elpot.�

�Tu ar saviem raganu pulveriem�� Kastors iesāka.

�Jā? Kas tad ir ar maniem raganu pulveriem? Kā tu biji ieplānojis aizbēgt no medniekiem, Kastor?�

Kastors nebija plānojis neko, bet tas viņam netrau�cēja palikt pie sava. �Mēs būtu kaut ko izdomāju�i.�

�Tie�ām? Labi, ja tu esi tik gudrs, tad pastāsti, ko mums tagad darīt!�

. Kastors klusēja. Dro�i vien bija kāda iespēja tikt pāri laumu upei, tikai viņ� to nezināja. Rīta gaismā varēja re�dzēt, cik upe ir plata un dziļa ūdens bija tum�s un nemīlīgs.

�Nu? Es gaidu!� Nīna nelikās mierā.

�Ko tu man piesējies? Ja es būtu gribējis, lai man nāk līdzi mamma, tad es būtu pasaucis Pelēko pūci,� Kas�tors atcirta un negaidīti skaudri sajuta, ka viņam patie��ām pietrūkst mātes. Viņ� bija viens pats un nebija neviena, kas varētu viņam kaut kā palīdzēt. Bet tādu mīkst�aulību viņ� nedrīkstēja izrādīt pat sev, kur nu vēl citiem.

�Labi, ja tu esi tik gudra, tad pastāsti, kāds plāns ir tev,� Kastors nikni teica.

�Neteik�u! Par spīti neteik�u! Lai tad mēs nomirs�tam �eit, kā tu gribēji!� Nīnas balss aizlūza, un Kastors nosprieda, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Un ka nekāda plāna viņai nemaz nav.

�Nestrīdieties,� Pelle teica. �Vienkār�i pāriesim pa braslu.�

�Kādu braslu?� Kastors piecēlās sēdus. Arī Pelle pie�cēlās, pie�ķieba galvu. �Naktī to varēja redzēt ļoti labi, tagad jau mazāk. Vietu, kur pāri dodas laumas. Vai tad jūs neredzat? Kā mēness ceļ� uz ezera��

�Es neko neredzu,� Kastors teica. �Vai tu esi dro�a, ka��

�Viņa ir laumu bērns,� Nīna no�ukstēja. �Viņa patie��ām ir laumu bērns.�

Pelle pieceļas kājas, salīgojās un miegaini pasmai�dīja. �Iesim nu, kamēr ceļ� vēl redzams.�

*

Kastors satvēra Pelles roku, it kā būtu tā darījis vien�mēr. Viņa plauksta bija slapja un vēsa un trīcēja no sa�springuma un noguruma. Pelle pati nezināja, kā jūtas vēl pirms mirkļa viņa bija gatava aizmigt, bet tagad sirds atkal sāka dauzīties un acu priek�ā sagriezās, un �ķita, ka viņa varētu bēgt un bēgt, pat neskatoties atpakaļ.

Un tomēr Pelle paskatījās atpakaļ uz Kastoru un redzēja, ka otru roku viņ� ir iedevis Nīnai.

�Tu-ivienīgā redzi laumu ceļu,� Kastors teica. �Tev mūs jāved.�

Nu protams, Pelle nodomāja, tīri priecīga, ka nebija vēl neko pateikusi. Laumu brasls ir gabaliņu tālāk, tu vari atlaist manu roku un pēc tam atkal pieķerties. Ja vēlies. Bet arī to viņa neteica. Viņi klusēdami gāja lejup pa straumi. Suņi bija pazudu�i, un mednieki tāpat; kokos pa labi no viņiem dziedāja pirmie putni, un pa kreisi klusi �alca upe, kurā laiku pa laikam lēca kāda zivs. Vai lauma.

Un Pelle bija dzīva. Pellei parasti nepatika rīti bet tagad ikviena sajūta bija daudzkārt spēcīgāka, ikviena smar�a, ikviena skaņa un ikviens pieskāriens.

�Vai nu jau drīz?� Nīna jautāja.

Pelle pamāja ar galvu, tad iedomājās, ka varbūt Nīna to nebūs pamanījusi. �Jā.�

�Ko tu teici?�

. �Liec viņu mierā,� iejaucās Kastors. �Ne jau par tevi viņai tagad būtu jādomā.�

Nīna apklusa, un Pelle atkal ieelpoja. Viņa pēk�ņi redzēja sevi it kā no malas apaļīga un neveikla mei�tene, aplipu�i ar zvēru spalvām un lapām, un sūnām, un aiz viņas divi stiprākie un izveicīgākie apmetnes bērni. Protams, viņa bija smieklīga. Viņa jau varēja iedo�māties, ka pa�ā nepiemērotākajā bridi paklups un ievel�sies ūdeni kā tāds nocirsts koks.

Bet tad viņas pēdas pieskārās laumu takai, un pēk�ņi viņa atkal bija savā ķermeni. Elpot bija viegli gandrīz kā tad, kad apkārt nebija neviena cilvēka. Pelle vienmēr jutās labi tad, kad bija viena kopā ar laumām, kas pastāvīgi dejoja ap viņu un gaidīja kādu klusuma brīdi, ko aizpildīt ar dziesmām un stāstiem.

Tie�i tik viegli tagad bija Pellei. Viņa apstājās, dziļi ievilka elpu un izpūta to, aizdzenot no sevis visas sliktās domas. '

�Nu?� Nīna jautāja. �Nevari atrast?�

Pelle iesmējās. �Tepat jau ir. Nāc.� Un ne�auboties viņa spēra soli uz gai�ās takas, kas tagad dienas gaismā gandrīz vairs nebija saredzama. Tomēr Pelle varēja to atpazīt. �I taka bija kā smalka dzīsliņa, kas stiepās pāri upei, nospriegota cīpsla, kas dziedāja labsajūtā. Solis pa labi, solis pa kreisi un viņa uzreiz to sajustu.

Viņa gāja pa �o taku un izbrīnā juta, ka viņai aiz muguras Kastors un Nīna vilcinās, piesardzīgi sperdami soļus.

�Vai tad jūs to nejūtat?� Pelle vaicāja.

�Nē. Vismaz es neko nejūtu,� Kastors teica. �Man ir tāda sajūta, it kā es ietu pa ūdeni, it kā man zem kājām nebūtu nekā cieta. Es nezinu, kur spert nākamo soli.�

�Bet kā tu jūties?�

�Satraucies?� Kastors minēja.

Pelle papurināja galvu.

Varbūt viņi nesajuta laumu ceļu tāpēc, ka viņi nekad nebija jutu�ies pa īstam vientuļi un nelaimīgi. Varbūt viņi nemaz nevarēja justies pa īstam vientuļi un nelai�mīgi, viņi, cilvēku bērni.

Un �ī mazā, �aurā taciņa pāri aukstajai upei bija vie�nīgā vieta pasaulē, kur Pelle bija labāka un vērtīgāka par Kastoru un Nīnu.

�Varbūt tā upe nemaz nav tik dziļa,� Nīna pēk�ņi teica. �Pelle tikai mānās.�

Pelle neatbildēja neko, tikai apstājās, kad Kastors cie��āk saspieda viņas plaukstu.

Tad rāviens, apslāpēts kliedziens.

Pelle pagrieza galvu.

Nīna bija paspērusi soli sāņus no takas un tagad turējās tikai Kastoram pie rokas, kamēr melnā, negaidīti stiprā straume rāva viņu sev līdzi. Upe trakoja un rūca, it kā Nīna beidzot būtu devusi tai iespēju atriebties par visām dzīvībām, ko tai nebija iespējas laupīt.

�Nīna!� iekliedzās Kastors. Arī viņ� sāka slīdēt, slīdēt projām no Pelles.

�Ej otrā pusē. Un dod man Nīnas roku,� Pelle teica. Viņa nezināja, vai iecerētais izdosies, viņa nezināja, vai tas vispār ir iespējams. Bet nebija laika �aubām.

. Kastors lēni aizgāja Pellei aiz muguras, turēdamies pie viņas, balstīdamies pret viņu, nenokāpdams no takas ne uz mirkli. Tikko tas bija iespējams, Pelle satvēra Nīnas roku un turēja to savā. �Turies man pie otras rokas,� viņa teica Kastoram.

Viņa bija kā pirmais putns gājputnu kāsī, kas dodas pa citiem neredzamu svītru debesīs. Viņa devās �ķērsām straumei tuvāk laumu me�am upes otrā pusē. Kastors un Nīna neteica neko. Pēc viņu smagās, straujās elpas Pelle sprieda, ka abi ar pūlēm tiek viņai līdzi.

�Viņi ir tik smagi,� kāda balss upē teica. Jo bija ta�u arī ūdens laumas, maigākās un viltīgākās no visām. �Viņi ir tik smagi, un tev ir tik grūti vest viņus sev līdzi. Palaid viņus vaļā. Atdod viņus man. Tev ta�u viņi vairs nav vajadzīgi.�

Pelle iesmējās un papurināja galvu, nemaz neraizē�damās par to, kā tas izskatās no malas.

Viņa ta�u devās uz mājām.

Kā gan viņa varētu neņemt draugus sev līdzi?

Mednieki

�ajā pusē upei migla nekad nenokrita, tā vijās cauri zariem, stiepās pāri takām, padarīdama tās mēmas un aklas, tā vēsa un mikla pieskārās sejai, un pat miegā tā pamanījās iekļūt sapņos un izdzēst no tiem visu pazīs�tamo. Kastors bie�i pamodās klepodams un tad ilgi gulēja tumsā, klausīdamies Pelles un Nīnas elpā, domā�dams, nez vai no rīta viņ� tās vēl atpazīs. Un vai pamo�dies viņ� vēl būs tas pats.

Kastors piecēlās un devās ārā no ceļojuma telts. Ausa rīts. Viss me�s purvaina sūnzeme, sīkas priedītes un balti bērziņi, kas �ķita līdzīgi lietus lā�u atstātām pēdām uz debesu ādas, viss me�s bija drēgns un sārts, pirmo saules staru iekrāsots. Nez, vai �is ir sapnis, Kastors domāja. Viss izskatījās tāpat kā parasti, bet �eit nekas neizskatījās parasti, tāpēc bija grūti par to spriest.

Tas viss no neē�anas, viņ� nodomāja.

Un tā arī bija. Pēdējās dienās vai varbūt nedē�ļās pēdējā laikā, kop� viņi bija �ķērsoju�i laumu upi, viņi ēda ļoti maz. Nu, gandrīz nemaz. Katru dienu viņi atļāvās apēst drusciņ no tā, kas bija paņemts līdzi no mājām, un izmēģināt kādas ogas vai sēnes, vai saknes, vai lapas. Lapas gan lielākoties bija neēdamas un sak�nes tāpat. Ogas un sēnes nelīdzinājās tām, kuras viņi bija iepazinu�i; da�as no tām bija labas, citas ne pārāk. Katru dienu katrs ēda tikai viena veida jaunu ēdienu, un ļoti maz. Viņi jau bija atklāju�i triju veidu ēdamas sēnes, divu veidu ēdamas ogas, daudz ko tādu, no kā kļuva nelabi, un vēl indīgas sēnes, kuru dēļ Nīna gandrīz nomira. Tas notika otrajā dienā, un kop� tā laika Nīna izmēģināja tikai ogas.

Bet tā nevar dzīvot, ar sēnēm un ogām nepietika ne jau trijiem bērniem, un ne jau ar to nelielo daudzumu, ko viņi atrada, dodoties arvien dziļāk un dziļāk laumu me�ā. Kastors pārlaida acis apkārtnei. �ajā vietā cilvēks vēl nekad nebija spēris kāju. Dzīvnieki bija savādi, tie nebaidījās no viņa un dro�i ganījās pie pa�as telts. Arī laumas bija citādas; tās at�ķīrās no Kastoram pazīstama�jām laumām, tāpat kā vilki at�ķiras no suņiem. Kastors nebija dzirdējis nevienu no tām ne runājam, ne dzie�dam katrā ziņā ne viņam saprotamā valodā.

�Tev jāiemācās viņu valoda, Kastor,� Pelle bija teikusi. �Mēs �eit esam viesi.� Un viņa mācījās runāt laumiski savādas klak�ķo�as, �irpsto�as skaņas savienojumā ar dīvainu guldzē�anu un smiekliem. Nīnai riebās �ī valoda, un viņa vienmēr dzina Pelli prom, teica, lai iet ākstīties kaut kur citur, kur viņai nav jāklausās. Un Pelle arī gāja. Katru reizi, kad viņi apstājās, Pelle pagāja tālāk me�ā, un Kastoram bija ļoti jāieklausās, lai dzirdētu viņu �alojam.

Dīvaini, ka Pelle runā ar laumām, bet ar mani ne, Kas�tors nodomāja un nīgri paspēra zemē iegrimu�u akmeni. Tad paspēra to vēlreiz. Akmens izkustējās. Kastors no�tupās un izraka to no mitrās augsnes. Tā bija pelēka akmens �ķemba, kas tagad, zemē savilgusi, izskatījās tum�i brūna. Kastors pasvārstīja akmeni rokās. Tas iegūla plaukstā ass un smags.

Ar Kastoru tagad runāja tikai Nīna, un viņa runāja tikai par to, kādi ir viņas plāni un kur viņiem jāiet, un kas viņiem jādara, un ko viņi nedrīkst darīt. Piemēram, ka nedrīkst medīt dzīvniekus, jo tie ir laumu zvēri.

�Tie nav nekādi laumu zvēri,� Kastors teica.

�Viņi dzīvo laumu zemēs. Protams, tie ir laumu zvēri.�

�Vai tad tie zvēri, kas dzīvo mūsu zemēs, ir cilvēku zvēri? Ne ta�u. Zvēri pieder pa�i sev, gan vienā upes pusē, gan otrā.�

�Un-tu domā, ka laumas tā vienkār�i atļaus mums viņus medīt?�

�Lai tikai pamēģina aizliegt,� Kastors nomurmināja. Viņ� pasvārstīja rokā akmeni. Nīnas �eit nebija, viņa ne�varēja neko iebilst. Pati vainīga, nav ko tik daudz gulēt.

Kā atbildot Kastora domām, krūmos kaut kas ie�abē�jās. Kastors paskatījās. Trusis. Laumas nemēdza �abinā�ties, viņas vienkār�i parādījās parasti tikai ar acs kak�tiņu ieraugāmas, bet reizēm, ilgi skatoties, viņas varēja pamanīt ari tie�i acu priek�ā, kur tās tupēja un blenza pretī, it kā viņām būtu grūti ieraudzīt cilvēkus. Bet tru�sis nebija lauma viņ� �abinājās un ru�inājās pa zāli, un kaut ko krim�ķināja.

Manis pēc tu vari mirt badā, Nīna, Kastors nodomāja, atvēzējās un meta akmeni. Tas svilpdams aizlidoja pa gaisu un ar miklu būk�ķi iekrita krūmos.

. Spalgs, necilvēcīgs zvēra kliedziens, tad klusums. Trusis bija pagalam.

Kastors pasmīnēja.

Viņ� bija mednieks.

*

Ugunskurs silti sprak�ķēja, iekurts akmeņu lokā uz brūnas, noblietētas zemes. Kastors skatījās liesmās, kur sadega sīki zariņi un sens koka stumbenis. �eit sen nebija bijis miera, sen nebija bijis siltuma. Un, lai arī ugunskurs bija muļķīgs un lieks tik agrā rītā kad viņiem būtu jādodas dziļāk laumu zemēs, nevis jāpaliek vakardienas nometnē, tomēr tas sniedza viņam to, kā jau dienām ilgi bija pietrūcis.

Klusumu. Siltumu. Sajūtu, ka esi mājās.

Nīna rosījās ap Kastora nomedīto trusi, rūpīgi novilka tam ādu un atlika to malā, lai vēlāk izkaltētu. Kastors pats laiku pa laikam pabakstīja ugunskuru, cerot, ka drīz liesmas noplaks pietiekami, lai varētu ķerties pie cep�a�nas. Pelle sēdēja pie pa�as telts, pievilkusi ceļus pie krū�tīm, un vēroja viņus. Kā parasti, viņa klusēja, bet �oreiz tas bija labs klusums, maigs un sirsnīgs. Kastors juta, ka viņa patie�ām ir �eit, nevis kādā citā sapņu pasaulē. Un ar to viņam pietika.

�Uguns drīz būs gatava,� Kastors teica. Viņ� paņēma koku zarus, kuri sazarojās glītā �āklē, un stingri iedzina tos zemē abpus ugunskuram, tad uzasināja vēl vienu garu un taisnu zaru par iesmu, uz kura uzspraust trusi.

Nīna jau bija sasējusi asiņaino ķermeni un tagad iesmē�rēja to ar gar�vielām.

�Tikai tu būtu iedomājusies paņemt līdzi visu ēdiena gatavo�anai,� Kastors teica. Viņ� jutās pateicīgs Nīnai par to, ka viņa nevis strīdējās un dusmojās, bet gata�voja trusi. Un, ja viņ� īpa�i neiedziļinājās, tad gandrīz vai �ķita, ka viss ir tā, kā tam jābūt ka pat �eit, tālu no mājām, viņi ir saglabāju�i savas ierastās dzīves atspulgu.

Nīna piecēlās un piegāja pie Kastora, lai kopīgi uzspraustu trusi uz iesma. Viņas seja bija skarba, pierē ievilkusies grumba. �Es neēdī�u ne kumosa no laumu tru�a,� viņa teica. �Es neļau�u jums mani pazudināt.�

Kastors paraustīja plecus un uzlika trusi uz uguns. Jēlā gaļa pamazām sasila, un Kastors domāja: intere�santi, vai viņiem pietiks pacietības gaidīt, līdz tā būs pavisam gatava.

�Ja negribi, neēd,� Kastors teica. �Mums paliks vai�rāk.� Tagad, kad maltīte bija tik tuvu, viņ� pēk�ņi saprata, cik izsalcis ir. Viņam būs grūti dalīties pat ar Pelli, kur nu vēl ar Nīnu.

Nīna rūpīgi slaucīja asiņainās rokas zālē, tad piecē�lās. �Aizie�u pēc ūdens,� viņa strupi teica. Avotiņ� bija tepat netālu, tas �aloja tum�ajā zālē. Kastors pat nepa�skatījās uz Nīnas pusi. Viņ� vēroja Pelli, kā viņa caur�skatīja Nīnas krājumus un izvēlējās vienu no maisiņiem, pasmar�oja to un pamāja.

�Ko tu dari?� Kastors jautāja.

Pelle iebēra maisiņa saturu �ķiet, smalki saberztas lapas māla kausā ar ūdeni un pa vienam meta tajā karstus akmeņus no ugunskura malas. Ūdens pamazām uzsila.

�Tēja?� Kastors minēja.

Pelle pamāja.

�Tu ta�u vēl zini cilvēku valodu, Pelle? Laumas to nav vēl atņēmu�as?�

Pelle paskatījās uz Kastoru un pasmaidīja.

�Es nopietni, Pelle.�

�Es māku runāt,� Pelle teica.

�Tad runā.�

Pelle kādu laiku apdomājās. �Jūs runājat,� viņa bei�dzot sacīja.

�Un tad? Arī tu ta�u vari runāt. Citādi kā tad tu ceri, ka mēs tevī ieklausīsimies, ja tu neko neteiksi? Tāpēc jau cilts tevi izraidīja, ka tu viņiem neko neteici. Viņi baidījās no tevis jo tu biji tik citāda.�

�Tu domā ja es runātu, es būtu tāda pati kā jūs?� Pelle iebāza roku siltajā ūdenī, izvilka akmeni un savie�busies nolika to atpakaļ pie ugunskura, tad ietina roku tru�ādā un iemeta ūdenī jaunu, svelo�i karstu akmeni.

�Tu varētu vismaz pacensties būt tāda kā citi. Tev ir divas rokas, divas kājas, divas acis un mute tu esi tāda pati kā mēs, Pelle. Tad kāpēc tev jāizturas citādi?�

Pelle paskatījās uz Kastoru, pavēra muti, it kā gri�bētu kaut ko teikt, tad pasmaidīja un atkal pievērsās sa�vam brūvējumam.

�Nu, kas ir?� Kastors pat pievirzījās viņai tuvāk. Pelle jau bija sākusi runāt pateikusi vairāk nekā parasti -, un tagad viņa atkal noslēdzās savā pasaulē. �Saki, kas tev kai�?�

Pelle ilgi klusēja, bet Kastors turpināja skatīties uz viņu, cerēdams, ka �is skatiens meiteni neliks mierā. Pagāja labs bridis, un Kastors jau dzirdēja, kā nobrak�ķ zariņi zem Nīnas kājām, viņai nākot atpakaļ, un gaiss smar�oja pēc tru�a, un Pelle uzlika koka dēlīti uz māla poda kā vāciņu, lai neatdziest tik ātri.

�Pasaki, Pelle, kas ir ar tevi,� Kastors �ukstēja. �Kāpēc tu neesi tāda kā citi?�

�Neviens nav tāds pats kā citi,� Pelle strauji teica. Tad viņa paskatījās aug�up uz Nīnu, saspringti pasmaidīja un aizvirzījās tālāk no uguns tuvāk teltij, tuvāk me�am. �Jūs vēl neesat ēdu�i?� Nīna prasīja.

�Nē,� Kastors teica, vienlaikus aizkaitināts un atvieg�lots par viņas iera�anos. Viņ� un Pelle viņ� nemēdza tik daudz runāt, un viņam likās, ka vīri vispār daudz nerunā, ka viņi tikai medī, ēd un guļ, un atkal gatavojas medībām. Bet viņam patika runāt ar Pelli, un Pelles klāt�būtne bija labāka nekā Nīnas.

�Un tu licies tik izsalcis,� Nīna teica.

�Es varbūt gribēju pagaidīt, ja nu tu esi pārdomā�jusi,� Kastors atteica. �Smar�o patie�ām gar�īgi, vai ne?� �Jā. Un nē. Es neēdī�u laumu gaļu,� Nīna teica.

�Tā nav laumu gaļa,� Kastors atteica. Viņ� noņēma trusi no uguns un asām kustībām sadalīja to gabalos. �Bet, protams, tu jau zini labāk.�

�Es zinu labāk,� Nīna atcirta. �Bet par to tu pārlieci�nāsies pats.�

� Kastors paņēma sev tru�a kāju un otru pasniedza Pellei. Viņa, degunu saraukusi, piesardzīgi paberzēja nost apdegumu.

�Tikai nesaki, ka tu arī neēdīsi, Pelle,� Kastors teica.

Pelle paskatījās uz viņu, pasmaidīja Kastors varētu apzvērēt, ka viņ� zina, ko Pelle domā protams, neteik�u, es ta�u nerunāju -, un iecirta zobus gaļā.

Viņi ēda klusēdami (kā jau tas bija pierasts; nedrīkst ēst, kad runā, tad visus vārdus var apēst, un Kastors domāja varbūt tie�i tā bija noticis ar Pelli, varbūt viņa bija runājusi ēdot un palikusi bez valodas). Nīna skatījās uz viņiem tik auksti, ka kumoss spiedās rīklē. Bet par tādām lietām arī nedrīkst domāt, kad ēd. Un Kastors ēda.

Viņ� ēda tik ilgi, līdz viņam kļuva nelabi.

Ne tā, ka būtu jāvemj, bet tā, ka sāp galva un acis un ausīs d�inkst.

Viņ� mirkli apsvēra, tad saprata, ka nedrīkst ēst vai�rāk, jo ja nu tomēr paliek pavisam nelabi.

Galva reiba, un ugunskura gaisma izplūda, kļuva dzeltena un neskaidra.

�Kastor?� Pelles balss.

�Nu?�

�Tev ir slikti?�

�Jā.�

�Iedzer tēju.�

Viņ� gribēja kaut ko iebilst, bet siltais māla kauss jau bija pie viņa lūpām, un nekas cits neatlika kā pieturēt to un dzert.

Ja Nīna bija ne tikai izskatīga un gudra, bet arī mācēja labi gatavot, tad Pelle pat tēju neprata izvārīt. Kastors gribēja to pateikt, bet pārāk sāpēja galva un bija slikti, un patiesībā neko nevar pateikt, ja ir pilna mute ar riebīgu tēju, kas jānorij, un pēc tam tev dod dzert vēl riebīgu tēju. Viņ� bija laimīgs par katru mirkli, kurā viņa mute bija tuk�a, bet, tikko viņ� to atvēra, lai protestētu, Pelle atkal tajā ielēja tēju.

Pelle nekad tā nav uzvedusies, Kastors nodomāja. Lai viņa kādam ar kaut ko �itā uzmāktos� Viņ� saņēmās, satvēra Pelles rokas un nolaida krūku zemāk. Paskatī�jās uz Pelli. Viņa paskatījās pretī. Parasti miegainās acis �ķita ļoti asredzīgas, bet Kastoram dro�i vien tā tikai likās un tad Pelle iemalkoja savu riebīgo brūvējumu. Kastors ar gandarījumu pamanīja, ka arī viņa saviebās.

�Nu, kā jūtaties?� Nīna jautāja.

�Slikti,� Kastors atbildēja. Un tad saprata, ka vairs nav tik slikti kā pirms mirkļa. Tomēr pie gaļas viņ� vairs neķērās.

�Man �ķiet, es mirstu,� Pelle vārgi teica.

�Nu redziet,� Nīna teica. �Tā notiek, ja neklausa tam, ko es saku.�

Kastors izslējās un sazvārojās, jo acu priek�ā viss sagriezās.

�Ko mums tagad darīt?� Pelle jautāja. Viņa bija pagriezusies pret Nīnu, ar roku aizsegusi seju.

�Varbūt man ir kaut kas tāds, ar ko jums palīdzēt,� Nīna teica un atvēra savu somu.

. Kastors vēroja Nīnu un juta, ka pa�a nelabums pama�zām izgaist. Pelle iedzēra vēl vienu malku tējas.

�Nīna, ko tu tur meklē?� Kastors prasīja.

�Vai drīz atradīsi?� Pelles balss vēl joprojām bija vārga.

�Tepat kaut kur bija jābūt..Nīna nomurmināja, tad strauji ievilka elpu.

�Kas noticis?�

�Zāles. Tās ir� pazudu�as.� Nīna pacēla tuk�u mai�siņu. To pa�u maisiņu, no kura Pelle bija iebērusi savu tēju.

�Varbūt laumas to paņēmu�as,� Pelle teica. �Par sodu, ka mēs ēdām laumu trusi.�

�Nerunā muļķības,� Nīna nikni atteica. Tad viņa pa�skatījās uz Pelli, un Kastors redzēja, ka Nīna sastingst un nobāl.

�Jā, Nīna, es zinu,� Pelle teica. �Ne jau laumas sain�dēja trusi. To izdarīji tu.�

�Ko?� Kastors ar �ausmām paskatījās uz Pelli vai viņa būtu sajukusi prātā? un tad uz Nīnu. Nīna izska�tījās pārbijusies un nikna vienlaikus, viņas seja bija bāla un vaigu galos izsitu�ies sārti pleķi.

�Es redzēju, ar ko tu ierīvēji trusi. Ar �ūsku nātri. Un nojautu, ka tad jau tev būs līdzi ari sauleszāle. Negar�o labi, toties nelabumu kā ar roku atņem.�

�Vai tā ir taisnība, Nīna?� Kastors teica. �Tu tie�ām saindēji mūsu ēdienu?�

Kādu mirkli valdīja klusums. Kastors dzirdēja, kā Nīna sako� zobus tik cie�i, ka tie no�ņirkst kā akmens pret akmeni.

�Es jau varētu teikt, ka ne, bet tu man tāpat neti�cēsi,� Ņina teica. �Tu vienmēr tici tikai tam� laumu izdzimtenim.�

�Bet viņai ir taisnība,� Kastors teica. �Tu domāji, ka mēs neko nepamanīsim un es arī nebūtu pamanījis, es būtu noticējis tev -, bet viņa pamanīja.�

Nīna izslējās pavisam taisna, rokās sa�ņaugusi tuk�o maisiņu savas vainas pierādījumu. �Jā,� viņa teica. �Jā, es saindēju jūsu ēdienu. Un ko jūs tagad man padarīsiet?�

*

Nīna stāvēja, atbalstījusies pret koku, un vēroja Kastoru un-Pelli. Tie abi sarunājās tikai viens ar otru un rai�dīja Nīnu prom katrreiz, kad viņa mēģināja tiem tuvo�ties. īsā rudens diena jau tuvojās beigām, un me�s bija pielijis ar garām ēnām un sārtu gaismu. Nīna skatījās uz pusapēsto trusi pie ugunskura. Viņai ļoti gribējās ēst. Viņa domāja, varbūt, ja paņemtu gaļas gabalu no vidus, varbūt tad viņa nesaindētos. Bet tas būtu muļķīgi un �ausmīgi.

Tas bija laumu trusis.

Bet tas jau bija miris, Kastors un Pelle bija to ēdu�i, ļaunums jau bija nodarīts.

Tomēr Nīna sa�ņaudza rokas dūrēs. Viņa pastāvēs par sevi.

Pelle pamāja, un Kastors pagriezās uz Nīnas pusi. Pelle stāvēja viņam blakus un nenovērsdamās skatījās uz Nīnu.

. Pelle izskatījās pamodusies. It kā visu mū�u viņa būtu bijusi tāda nekāda, un tikai tagad pēk�ņi sapnis būtu beidzies un viņa būtu pamodusies �ajā pasaulē. Un tūlīt pat visu sabojājusi. Nīna ar pūlēm valdījās, lai nesāktu uz Pelli kliegt.

Varbūt tie�i tāpēc Pelle bija laumu bērns, varbūt tie�i tāpēc viņa bija jāizraida. Varbūt laumu bērni bija tādi cilvēki, kas visu laiku guļ un tad pamostas, un, kad pamostas, tad izdara kaut ko tik neiedomājamu, kaut ko tik �ausmīgu un reizē īstu, ka pēc tam dzīve nekad vairs nav tāda kā agrāk.

�Nīna. Nāc �urp,� Kastors teica. Viņa balss bija stin�gra un stipra, gandrīz kā lielam cilvēkam. Viņ� bija ievil�cis ugunskura pelnu līnijas sev sejā. Tā, it kā būtu vecā�kais mednieks, kas varēja spriest tiesu pār savu cilti.

�Kas ir?� Nīna noņurdēja un tuvojās Kastoram un Pellei. Viņai nepatika apņēmība to abu sejās.

�Mēs tevi tiesāsim par to,'ko tu izdarīji,� Kastors teica. �Un piespriedīsim tev sodu.�

Nīna iesmējās. �Kas tu tāds esi, lai mani tiesātu?�

�Es esmu Kastors, kas sagādā jums ēdienu un pa�tvērumu,� viņ� atbildēja glu�i tā, it kā �ī būtu īsta tiesa.

�Es esmu Pelle, kas nes uguni sev līdzi, uguni un zemi,� teica Pelle.

�Jūs neesat mana cilts.�

�Mēs esam tava vienīgā cilts, Nīna. To, kas bija mājās, tu atstāji sev aiz muguras.�

Nīna sastinga. Viņai visu laiku bija �ķitis lai cik tālu viņa būtu, pa�as cilts vienmēr būs ar viņu viņas māte,

Zelta �ūska, vienmēr būs ar viņu. Bet vai �eit, laumu zemēs, tas vēl joprojām ir spēkā?

�Es tevi neatzīstu,� viņa teica.

�Tad dodies pie tās cilts, kas tevi pieņems,� Kastors atteica. Viņ� pat ne mirkli ne�aubījās. It kā Nīna viņiem nemaz nebūtu vajadzīga. It kā viņa tiem nerūpētu. �Labi, tiesājiet mani. Ko es esmu izdarījusi?�

�Tu saindēji ēdienu, kas bija atnests izsalku�ai ciltij,� Kastors teica. Viņ� izskatījās smieklīgi svarīgs, bet Nīnai nenāca smiekli.

�Tas bija laumu ēdiens, jums bija jāsaprot, ka jūs nedrīkstat to ēst.�

�Un tu domā, ka tāpēc drīkstēji to saindēt?�

�Es jums teicu. Bet jūs neticējāt. Jūs vispār neticat vārdiem tikai tam, ko pa�i piedzīvojat.�

Mirkli valdīja klusums. Tad ierunājās Pelle. �Tu būtu varējusi ļaut, lai laumas pa�as mūs soda.�

�Ko es varu zināt ar tām laumām kad viņas jūs sodīs? Varbūt rīt, varbūt nekad. Bet man vajadzēja, lai jūs mani cienāt jau tagad,� Nīna teica. �Lai jūs zināt, ka man ir jātic.�

�Tagad mēs zinām tikai to, ka tu jebkurā brīdī vari izdomāt mūs noindēt,� Kastors piezīmēja.

�Es ta�u būtu jūs izārstējusi, un nekas jums nekai�tētu! Ja Pelle nebūtu iejaukusies��

�Ja Pelle nebūtu iejaukusies, tad mēs nezinātu, ka tu esi mele un indētāja.� Kastors, �ķiet, zaudēja pacietību. Nīna parasti domāja, ka ir labi, ja citi zaudē pacietību, tas pierādīja, ka viņa bija labāka par viņiem, gudrāka, stiprāka. Bet tagad tas viņu biedēja. Viņa ta�u bija atka�rīga no Kastora labvēlības.

�Bet Pelle ļāva tam notikt,� Nīna teica. �Pelle būtu varējusi mani atklāt, bet nē viņa tikai pagatavoja zāles, un viss. Vai tad viņa nav tāda pati indētāja kā es?�

�Viņa nevienu nav indējusi,� Kastors teica.

�Bet vai cilvēks, kas ļauj ļaunumam notikt, nav tik�pat ļauns kā ļaundaris?� Nīna jautāja.

�Vai cilvēks, kas pārspēj viltnieku viltībā, nav viltī�gāks?� Kastors atcirta. �Bet labi, Pelle, pasaki kāpēc tu tā darīji?�

Pelle kādu laiku stāvēja klusēdama. Tad: �Man nav daudz vārdu. Nīnai ir daudz vārdu. Bet darbi ir stiprāki par vārdiem.�

�Bet viņa pati to izdarīja ja viņa nebūtu ļāvusi man jūs saindēt, tad viss būtu kārtībā!� Nīna jau kliedza; viņai pa�ai nepatika, cik spalga bija kļuvusi viņas balss, bet viss, kas �eit notika, viņai �ķita neizturami netais�nīgs.

�Un mēs nezinātu, kas tu esi, �ūskas meita,� Kastors teica. Viņ� atkal bija atguvis savaldību iespējams, tie�i tad, kad Nīna to zaudēja. �Tagad mēs redzam patiesību: tu mūs saindēji, lai liktu mums domāt, ka tev ir taisnība, lai arī patiesībā tā nemaz nebija. Laumas mūs nav sodī�ju�as.�

�Varbūt tās jūs nesodīja tikai tāpēc, ka jūs jau bijāt pietiekami cietu�i,� Nīna teica. Bet viņa pati zināja, ka Kastors tam nenoticēs.

�Tu esi darījusi ļaunu savai ciltij. Tāpēc tu vairs ne�esi viena no mums. Tu esi izraidīta, Nīna, Zelta �ūskas meita.�

Nīna skatījās uz Kastoru, acis iepletusi. Tā nebija taisnība. Tā nevarēja būt taisnība. Viņa noteikti varētu ar Kastoru sarunāt apsolīt, ka nekad tā vairs nedarīs, apņemties turpmāk vienmēr runāt tikai patiesību�

�Pat nemēģini lūgties,� Kastors teica.

�Ne prātā nenāk,� Nīna atcirta. Viņa paskatījās uz Pelli. Bet Pelles sejā nebija ne kripatiņas līdzjūtības. Lai arī Pelli pa�u ta�u izraidīja vismaz viņai vajadzētu saprast, kā Nīna jūtas.

Nīna, zobus sakodusi, sameta savas lietas somā. Vairs nevarēja pat domāt par to, ka varētu kaut ko teikt. Vai pat skatīties uz viņiem abiem. Vienalga. Man viss vienalga, Nīna pie sevis skaitīja. Viņi to no�ēlos, pie savas mātes vārda es apzvēru, ka viņi to no�ēlos.

Viņa pagrieza muguru Kastoram un Pellei un devās prom me�ā. Viņa bija izslējusies tik taisna, cik vien varēja, un turēja plecus stingri, lai tie nedrebētu.

Lai no aizmugures nevarētu pateikt, ka viņa raud.

*

Kastors sēdēja blakus Pellei uz koka kritalas un skatī�jās upē. Bija jau vēls, un upe bija tum�a, tā klusi �aloja, un upes balss saplūda ar laumu balsīm, un zvaig�ņu mirdzums debesīs un atspulgos bija glu�i līdzīgs laumu spārnu zibai kokos. Kastors varēja pat iztēloties, ka viņi ir mājās, tik mierīgi �eit bija.

Jau daudzas dienas viņi bija gāju�i uz austrumiem. Rudens, tikko uzelpojis viņiem vēsu dva�u, �ķita atkā�pies, un dienas bija saulainas un siltas. Dzīvnieki no viņiem nebaidījās, un Kastoram bija grūti savaldīties, grūti nenogalināt vairāk, nekā vajadzīgs, lai paēstu. Un viņi ēda mazāk un taupīgāk; vairs nebija nepiecie�ams pielikt pilnu vēderu kā tad, kad nevar zināt, kas būs rīt. Viņi ta�u zināja, kas būs rīt, tas pats bezgalīgais me�a klājiens, tā pati saule.

�Bet kaut kad ta�u būs ziema,� Kastors teica, glu�i kā turpinot sen pārtrauktu sarunu. Viņi ar Pelli bija pie tā pieradu�i reizēm viņi klusēja visu dienu, un tad viens ierunājās, un izrādījās, ka otrs ir domājis par to pa�u.

�Mēs nonāksim pie laumām vēl pirms pirmās sal�nas,� Pelle teica.

�Vai tu to zini vai tev tā tikai �ķiet?�

Pelle paraustīja plecus Kastors juta �o kustību sev blakus. Arī pie tā viņ� bija pieradis pat neskatoties sajust Pelles kustības sev blakus, vai tā būtu nakts vai diena, telts tumsa vai dienasvidus. Pat tad, kad viņ� bija devies medībās, viņam reizēm bija pavisam skaidrs, ko Pelle tagad dara. Lasa ogas. Nojauc un saritina telti. Pie�pilda traukus ar ūdeni. Guļ asajā me�a zālē un ļauj, lai laumas kāpj viņai uz plaukstām kā mazi, puscaurspīdīgi dzīvnieciņi. Klusi dūc līdzi laumu dziesmām.

�Pelle? Vai tu zini, kas ar mums notiks?�

�Nē. Paskaties tur, upē. Tur lēkā zivis.�

Pelle devās lejup pa stāvo krastu, un Kastors skatījās, kā viņa veikli lec pāri izskalotām saknēm un pieturas pie sīkiem kociņiem, kas, �ķita, nu nekādi nevarētu noderēt kā atbalsts. Pelle bija kļuvusi citāda veiklāka, strau�jāka. Viņa runāja vairāk un arī klusēja citādi ne tādēļ, ka nezinātu, ko teikt, bet tādēļ, ka tagad viņa to varēja darīt bez raizēm.

Un arī Kastoram �eit, laumu zemē, klājās labi. Viņ� gan saprata, ka tas lielākoties bija neparasti vieglo medību dēļ dzīvnieki pa�i iznāca no me�a paskatīties uz viņu, bet putnus varēja aizmigu�us izcelt no ligzdām. Pat laumas, ja pie tām pierada, vairs nebija ne biedējo��as, ne traucējo�as.

Klusi ie�ukstējās ūdens, kad Pelle tajā iekāpa līdz ceļiem. Kastors tikai paspēja nobrīnīties vai tie�ām viņa tagad būtu sadomājusi peldēties? -, kad Pelle ar veiklu kustību ķēra ūdenī. Un izvilka no upes kustīgu, vizuļo�jo�u mēness sirpi spriganu zivi viņas rokas garumā.

�Laid atpakaļ,� Kastors iesaucās. �Mēs jau �odien esam ēdu�i.�

Pelle ar slapju roku atglauda matus no sejas un paska�tījās aug�up. Viņas apaļajā sejā iemirdzējās smaids. �Bet tas ir mans medījums, Kastor.�

Viņ� skatījās, kā Pelle pilēdama kāpa aug�up, ar abām rokām valdīdama neganto zivi.

�Iedod nazi,� viņa teica. Viņiem bija palicis tikai viens nazis otru sev līdzi bija paņēmusi Nīna, bet Pelle savu bija pazaudējusi jau sen. Kastors negribīgi iedeva nazi Pellei, bet nekādus brīdinājumus neizteica.

.�Labs makans,� Pelle teica un vienā vēzienā nocirta zivij galvu. Tā ar smagu būk�ķi nokrita zemē, un uz koka stumbeņa izlija tum�a asins.

�Pelle?�

�M?� Viņa īsām, veiklām kustībām uz�ķērda zivi, izrāva ķidas, izpētīja tās bet, protams, ikru tur nebija, ne jau tik vēlā rudenī. Iek�u murskulis nokrita zemē bla�kus zivs galvai.

�Mēs varētu palikt kopā kā cilts, vienmēr,� teica Kas�tors. Viņi varētu ceļot visu mū�u, nekad nepalikt vienā vietā, nekad nesastingt. Viņu ceļā nebūtu zvēru, kam būtu bail no viņiem, nebūtu cilvēku ar likumiem un noteikumiem. Tikai viņi divi, Kastors un Pelle.

Pelle klusēja. Viņa tīrīja zivi, nazis �ņirkstēdams slī�dēja pāri zvīņām, tās �aukstēdamas bira viņai klēpī.

�Ko tu saki, Pelle?� Kastors jautāja.

�Tad jau redzēsim,� viņa teica.

Zivi viņi pagatavoja nākamajā rītā. Tā bija tik sulīga un trekna, ka pēc tam viņi gribēja tikai vakariņas. Bet varbūt dienas bija kļuvu�as ļoti īsas, un naktis ļoti garas, un, tumsā pamodu�ies, abi ilgi stāstīja viens otram savus sapņus.

Pelle noskatījās, kā Kastors aiziet pagrie�as, pa�māj un tad nozūd aiz kokiem. Tās bija rīta medības, agra rīta, kā viņi tagad bija ieradu�i. Visu dienu viņi gāja, pat īsti nedomājot, kurp, pievakarē uzcēla telti, un tad Pelle palika nometnē viena, kamēr Kastors devās izlikt slazdus. No rīta viņ� piecēlās vēl pirms rasas un gāja skatīties slazdus. Ja nekas daudz tajos nebija iekri�tis, tad nomedīja arī kādu putnu vai �urku.

Vismaz tā tam bija jābūt. Pēdējās divas dienas viņam nebija veicies, un viņi bija pārtiku�i no tā, ko Pellei bija izdevies savākt pa dienu. �Tre�ā reize laimīgā,� Kas�tors teica. Pelle tam neticēja, bet neiebilda.

Kaut kas no�alca, ie�ukstējās krūmos.

�Pelle?��

Pelle nopūtās un piecēlās. Viņ� bija klāt. Pelle devās uz klajumiņa malu, un tur viņ� stāvēja pie milzīga, brūna ozola stumbra piespiedies.

D�ins.

Pelle nebija redzējusi nevienu citu tik lielu laumu D�ins bija pieaugu�a cilvēka augumā un pat izskatījās pēc cilvēka, ar cilvēka seju un cirtainiem matiem, bez spārniem, augums noaudzis ar īsu, gludu spalvu. Viņ� smar�oja pēc zemes un trūdiem; viņ� smar�oja kā me�a zirgs, kas ir ilgi skrējis un tad apstājies rītausmā; viņ� smar�oja pēc karstas ādas un aukstiem sviedriem uz tās. Viņa sirds sitās strauji kā putnam, vienmēr tik strauji, ka Pellei aizrāvās elpa. Un viņa jutās ļoti maza.

�Nāc ar mani,� D�ins teica.

Viņ� to teica katru vakaru, tikko Kastors aizgāja prom, un Pelle vienmēr teica nē.

�Nē,� viņa teica. Arī �oreiz.

�Tu esi pārvērtusies. Tu ta�u pati to redzi, Pelle, tu esi lauma, tu vairs neiederies pie cilvēkiem.�

�Es neesmu lauma. Es esmu cilvēks,� viņa teica. Visu mū�u viņa bija runājusi tie�i �ādi klusi, neizteiksmīgi, ne muskulītim sejā nepakustoties. Tagad viņai tas node�rēja.

D�ins kādu bridi skatījās viņai sejā, tad sapurināja galvu tum�ās cirtas lēkāja, metot sūnu zaļas ēnas pār seju, un teica: �Tu ta�u tiki izraidīta no savējo cilts. Mēs vienmēr pieņemam izraidītos.�

�Un pēc tam viņi atgrie�as, skumstot pēc mājām,� Pelle teica. �Tu domā, ka es nepazīstu laumas?�

�Tās ir tikai da�as kas nespēj atstāt pagātni sev aiz muguras,� D�ins teica. �Redzi? Es nemeloju. Ir laumas, kas nespēj aizmirst bērnību. Bet tu tev ta�u nav nekā, pēc kā ilgoties.�

Pelle paraustīja plecus. Dzinām bija taisnība; viņu nemaz nevilināja iespēja atkal atgriezties mājās. Viņai pat nebija sapņa atgriezties un pierādīt Zelta �ūskai, ka Pelle ir stiprāka nekā jebkad, ka viņa spēj nopelnīt sev cilvēka vārdu. Viņa bija par to domājusi, bet nē. Zelta �ūska tik un tā spētu atrast kādu veidu, kā par viņu pazoboties.

Bet D�ins viņas sejā to nevarēja redzēt.

�Nāc man līdzi ar labu,� viņ� teica.

Pelle atkal paraustīja plecus. Un pagriezās, un gāja prom.

�Tu būsi viena no mums agrāk vai vēlāk,� D�ins sauca viņai nopakaļ, bet netuvojās apmetnei. Tā bija cil�vēku vieta, un laumas neuzbrūk cilvēkiem. Tātad varbūt viņa vēl bija cilvēks. Pelle ierāpās atpakaļ teltī un sari�tinājās tās stūrī. Saules gaisma spīdēja cauri ādas tel�tij, un viņa skatījās tajā un domāja, ka jāsaņemas, līdz atnāk Kastors, ka viņai vēl ir laiks saņemties.

Protams, viņa gribēja doties līdzi Dzinām, protams, viņa gribēja būt tāda pati kā laumas. Tajā pusē bija brī�vība; tajā pusē bija spārni un dziesmas, un smiekli, un iespēja ceļot bezgalīgi tālu pa rudens saules pielieto me�u, un visu ziemu nogulēt koka dobumā starp vāverēnu un pūci.

Bet �eit bija Kastors, kur� bija ceļojis cauri pusei pasaules kopā ar viņu, Pelli.

�eit bija Kastors, viņas draugs.

*

Visi Kastora slazdi bija tuk�i. Tie nebija vienkār�i tuk�i, tie bija izpostīti. Izrauti no zemes, atspriegoti, sabojāti. Vienā bija iesprausts zars un citā vecs kauls. Kādā acīmredzot bija ieskrējis trusis to Kastors noteica pēc tā, ka blakus slazda vietai bija da�as spiriņas, bet aukla bija rūpīgi pārrīvēta vai varbūt pārgrauzta. Tikai pats pēdējais slazds bija atstāts nospriegots, un tā cen�trā kā ēsma rūpīgi atstāta mēslu �upiņa.

Kastors bezspēkā sa�ņaudza dūres. Tās bija laumas. Viņas nevarēja Kastoru aiztikt, bet acīmredzami ar lie�lāko prieku traucēja viņam dzīvot. Lai arī viņ� ta�u rūpē�jās par Pelli, kura bija gandrīz lauma. Un viņ� ne reizi nebija nomedījis vairāk, nekā viņi varēja apēst pat ja slazdos ieskrēja vairāki tru�i, Kastors paturēja tikai vienu vai divus.

Bet nē, laumas negribēja ļaut viņam mierīgi medīt. Laumām viņ� bija sliktāks par jebkuru me�a zvēru, slik�tāks par lapsu vai vilku, vai lāci. Varbūt viņas zināja, kā viņu tagad sauks par �ķībo bultu, par Tuk�o slazdu, par Neveiksmes bedri. Par mednieku, kur� nespēj parū�pēties par sevi un savējiem.

Kastors piespieda sevi nomierināties un uzlika bultu uz stiegras, lai būtu gatavs, tikko pamanīs kādu medī�jumu. Dusmas palika kaut kur dziļi krūtīs, versmaina uguns lode, bet rokas bija mierīgas un vēsas, un acis asi ieskatījās katrā ēnā.

Medījuma nebija. Tru�i bija noslēpu�ies savās alās, putni turējās pa�ās koku galotnēs. Kastors apsvēra iespēju tomēr iz�aut, kaut vai tādēļ, lai izlādētu nik�numu, bet saprata, ka nedrīkst; viņ�, visticamāk, tikai pazaudētu kārtējo bultu. Viņa neveiksmes dro�i vien nozīmēja, ka arī iz�autu bultu viņ� nemācētu atrast vai arī tā ieķertos koka lapotnē un neparko nekristu lejā. ,

Tāpēc viņ� gāja, uzmanīgi likdams pēdas, pirms katra soļa pārbaudīdams, vai zem kājām nav sausu za�riņu, viņ� pat centās iet pa mitrām sūnām, lai būtu vēl klusāks. �Veiksmi tu nenosaki,� viņam reiz bija teicis Bēdu lācis, �bet savu uzvedību gan.�

Un Kastors atrada savādu mierinājumu lai arī viss notika nepareizi, viņ� gāja medībās pareizi. Ja te vispār bija kāds dzīvnieks, viņ� agri vai vēlu to atradīs. Vien�alga, pat ja būtu pusi dienas jānoiet ar aizturētu elpu. �odien viņa neveiksmju virknei ir jābeidzas.

Tā beidzās.

Viņ� apstājās, vēl pirms to ieraudzīja. Apstājās, saju�tis kāda klātbūtni kāda skatienu. Nekustīgs Kastors lūkojās apkārt. Un tur tas bija. Pa kreisi tālumā, krūmos, pavisam mierīgs.

Briedis.

Līdz �im Kastors bija ievērojis tikai tru�us un putnus, un pa kādai lapsai, bet tas bija saprotami viņ� nebija meklējis neko lielāku, jo līdz �im ar tru�iem bija pieticis.

Bet tur stāvēja briedis. Kastors novērtēja tā augumu un lēni izpūta elpu. Tas bija lielākais briedis, ko viņ� jeb�kad bija redzējis majestātisks, tas varētu uz ilgu laiku pabarot veselu cilti.

Nedomādams Kastors devās tuvāk briedim, soli pa solim tie�i tik lēni, lai briedis viņu neievērotu, bet ne pārāk lēni, jo dzīvniekam ta�u jebkurā brīdī varēja ienākt prātā doties prom.

Briedis sakustējās. Kastors sastinga, pārliecināts, ka medījums skries prom, bet tie�i otrādi tas devās viņam pretī, nesteidzīgi likdams slaidās kājas. Kastors skaitīja soļus. Vēl tikai da�i, un briedis jau būs bultas �āviena attālumā. Vēl da�i, un bulta varēs pār�ķelt tā ādu un ieurbties sirdī.

Ja vien viņam izdosies �aut ļoti precīzi.

Lēni, pavisam lēni Kastors pacēla loku. Briedis ieska�tījās viņam tie�i acīs, tad nolieca galvu it kā novērs�dams skatienu. Viņa milzīgie ragi sakustināja ozola lapotni, tā ie�alcās un ie�abējās, lapām slīdot cauri �u�buru �uburiem. Cik gadu bija �im briedim, vai viņ� bija sava bara vadonis? Cik bērnu tam ir bijis, un kāds ir tā vārds? Pēk�ņi Kastors saprata, ka tik vareniem dzīvnie�kiem noteikti ir pa�iem savs vārds, ko nespēj izrunāt ne cilvēki, ne laumas.

Briedis spēra vēl soli tuvāk un atkal pacēla galvu. Vēl tikai nedaudz.

Kāpēc tu te nāc, Kastors domāja, ej ta�u projām, muļķa briedi, tu nāc tie�i zem manas bultas, un tu zini nē, var�būt tu nezini -, ka tā ir dro�a nāve.

Cik daudz briedis zināja? Cik daudz saprāta bija �ajās lielajās, brūnajās acīs? Kastors nezināja, un viņ� neļāva sev par to domāt.

īsti mednieki spēj no�aut briedi. Ari �ādu briedi, lielu, skaistu un cēlu. Viņi to dara, lai pabarotu savu cilti, lai neapkaunotu savu vārdu.

Kastora roka nedrebēja, un bulta uz stiegras gulēja cie�i un taisni.

Briedis paspēra pēdējo soli.

Kastors notēmēja pret viņa sirdi, leni izpūta elpu un starp diviem sirdspukstiem atlaida stiegru.

*

Nlna skatījās uz gliemezi. Un milzīgais kailgliemezis skatījās uz viņu, acis uz kātiņiem izstiepis. Patiesībā Nlna nezināja, vai un ko tāds gliemezis saprot un redz. Viņa izpūta elpu, pacēla akmeni un sadragāja gliemezim galvu, tad ar diviem pirkstiem paņēma atliku�o ķermeni un ielika pītā groziņā, kurā jau bija vairāki tādi pa�i kailglieme�i. Otrā groziņā jau gulēja milzīgi sienā�i bez galvām. Kopā sanāca trīs saujas ēdiena, pietiekami vie�nai maltītei. Nlna pagājās tālāk līdz upītes malai un tur no kritu�iem zariem sakūra nelielu ugunskuru neko daudz, tikai tik, lai apgrauzdētu sienā�us un uzsildītu glieme�us, un radītu sev iespaidu, ka tas ir īsts ēdiens.

Nelabumu viņa jau bija pārvarējusi pirms vairākām dienām, bet izbaudīt pa�as gatavoto gan vēl nebija iemācījusies, un varbūt nekad arī neiemācīsies. Viņa tupēja pie ugunskura, vēroja ūdeni un prātoja nez, vai tie�ām ir tā, ka glieme�i un sienā�i nav zvēri un tāpēc nav laumu aizsardzībā. Viņai �ķita, ka nav, to acis bija tik savādas un tuk�as, bez dvēseles un saprāta -, bet, no otras puses, bija ta�u laumas ar kukaiņu acīm, un var�būt bija arī laumas ar glieme�u ķermeņiem, lai arī Nīna tādas noteikti negribētu redzēt.

Bet viņai nebija izvēles. Viņa nevarēja izdzīvot no ogām un sēnēm, un no tā mazumiņa graudu un kaltētas gaļas, kuru pirms do�anās ceļā bija noslēpusi savā somā. Tāpēc viņa centās vismaz ēst mazākos un neievērojamā�kos radījumus, viņai pa�ai vismazāk līdzīgos.

Pirmais sienāzis jau �ķita pietiekami apcepts, un Nlna iesprauda iesmu zemē sev blakus, lai atdziest.

�Pēc kā gar�o?� kāda balss jautāja viņai tie�i blakus vai varbūt viņai galvā. Nlna satrūkās un pagriezās. Zāles skupsnā sēdēja lauma. Tā bija pirmā lauma, ko Nlna �eit bija redzējusi tik tuvu un nekustīgu. Viņa bija violeta, violeta kā hiacin�u sīpoli vai ēdamo sakņu gumi. Bet visādi citādi viņa izskatījās pēc ļoti mazas pieaugu�as sievietes. Un matu ērkulis viņai bija spo�i balts, tāpat kā acis.

�Pēc cepta sienā�a,� Nlna atbildēja. Jo tā arī bija. �Mazliet skābs.� Un kājas ķeras rīklē, ja mēģina to pārāk ātri norīt, bet, ja nemēģina, tad kļūst slikti.

�Mēs redzam, kā tu centies saudzēt �o pasauli,� lauma teica. Viņas dūnotie putna spārni viegli vibrēja, it kā viņa kuru katru mirkli varētu pacelties gaisā un aizlidot.

�Es cen�os,� Nīna teica. Viņas sirds iepukstējās strau�jāk. Laumas runāja ar viņu. Tas bija labi; tagad viņa bija soli tuvāk savam mērķim. Un viņai nemaz nevajadzēja ne Kastoru, ne Pelli, kas bija ne tikai traucējo�i, bet arī bīstami. Un ļauni.

�Ne tā kā citi,� lauma teica.

�Jūs zināt, ka es neļāvu viņiem ēst gaļu,� Nīna teica. �Jūs ta�u to zināt, vai ne?�

�Karaliene ar tevi lepojas.�

Nīna dziļi ievilka elpu. �Jūsu karaliene� Vai man būtu iespēja kādreiz viņu satikt?�

�Tu vēlies satikt Karalieni?�

�Jā. Vairāk par visu pasaulē,� Nīna teica.

Patiesībā vairāk par visu pasaulē viņa vēlējās dabūt laumu karalienes kroni un aiznest to mājās, un iegūt sev vārdu. Jo no visām lietām, ko Nīnas māte, Zelta �ūska, bija gribējusi, viņa nebija varējusi dabūt tikai vienu laumu kroni. Tas bija veidots no tīra zelta un mirdzo�ām laumu dvēselēm, un bērnu sapņiem, un debess asarām, vismaz tā bija teikusi Zelta �ūska. Un tas, kur� uzliek �o kroni galvā, kļūst līdzīgs zvaigznei.

Tādu vārdu Nīna sev gribētu. Rita zvaigzne.

Bet to visu viņa, protams, nevarēja teikt laumai. Un lauma neko vairāk arī negribēja dzirdēt. Viņa aizvēra acis un piespieda plaukstas sev pie galvas, �ūpojās un kaut ko murmināja. Tad atvēra acis, kas �ķita kļuvu�as daudz spo�ākas.

�Karalienei vajag padomu,� lauma teica. �Karalienei vajag padomdevēju, kādu, kas sēdētu pie viņas labās rokas un palīdzētu atrast ceļu uz cilvēku sirdīm. Kara�lienei vajag cilvēka bērnu, kam uzticēties. Vai tā varētu būt tu?�

�Jā, protams,� Nīna teica. �Es ar lielāko prieku palī�dzē�u jūsu Karalienei, cik vien būs manos spēkos.�

�Un vēl vairāk,� lauma izlaboja.

�Un vēl vairāk.� Nīna pastiepa roku, lai apstiprinātu savu solījumu.

Lauma pacēlās gaisā, pielidoja pie Ņinas un prā�tīgi uzkāpa uz viņas plaukstas. Nīna aizturēja elpu, lai vie�ņu neaizbiedētu. Sīkās, kailās kājiņas kutināja ādu.

�Tad lidojam?� lauma vaicāja. Nīna pamāja ar galvu.

Un pasaule sagriezās krāsu virpulī.

*

Dziļi me�ā atskanēja stiegras strink�ķis, bultas svelpiens un kliedziens. Sākumā Pellei likās, ka tā ir cilvēka balss, un viņa satrūkusies pielēca kājās. Tas noteikti ir kāds dzīvnieks, viņa nodomāja, dro�i vien zaķis. Kastors ir nomedījis zaķi.

Bet kliedziens pārauga saucienā un vaidā, un Pelle saprata, ka tā ir cilvēka balss tas ir Kastors.

Viņa paķēra līdzi pēdējo nazi, kas viņiem bija pali�cis vienīgo īsto vērtību nometnē -, un skrēja me�ā uz kliedziena pusi. '*

Ņinai vairs nebija jāēd glieme�i. Viņa bija tērpta dīvainā, vieglā apģērbā, kas piekļāvās augumam un lika viņai justies kailai kā ūdeni iebridu�ai. Tomēr viņai nebija auksti. Un viņa varēja ēst, cik vien vēlējās, siltā, tum�ā medū mērcētus rudens ābolus, tum�sarkanas brūklenes, mīkstus, diedzētus graudus un maigu putna gaļu. Karaliene Alka dalīja ar viņu savu maltīti, dāsni pie�ķirdama Nīnai labāko no sava galda.

Karaliene Alka bija liela. Viņa pat vairs nebija sau�cama par resnu viņa bija milzīga, viņa plūda pāri sa�viem kauliem kā mālaina zeme. Laumu karaliene sēdēja sūnās, un izskatījās, it kā viņa būtu izlijusi tajās mil�zīga, silta un maiga kā miegs. Viņa visu darīja lēni, viņa pat elpoja ilgi un rāmi. Viņai nekur nebija jāsteidzas un kurp tad viņa varētu doties?

Karalienes āda bija violeta tāpat kā mazajai laumai Sūtei, tikai at�ķirībā no laumas Alkas mati un acis bija ogļu melnas. Un melnajos matos vizēja vainags, kas izskatījās kā savīts no saules stariem. Laumu karalienes kronis.

Mazā Sūte sēdēja zāles skupsnā pretī Alkai, iecirtu�i zobiņus ābola kumosā, un uzmanīgi vēroja savu pavēlnieci.

. �Kur ir D�ins?� jautāja Alka. Viņa izklausījās neap�mierināta.

Sūte sarauca pieri. �Viņ� vēl ir pie tās, nu, Pelles.� Kā jau visām laumām, Sūtei bija grūti saprast un izrunāt bērnu vārdus.

�Pelle. Viņai sen jau bija jābūt �eit.�

Karaliene paskatījās uz Nīnu, un viņa sastinga ar ābola gabalu rokā. �Kas?�

�Tava māsa ir kļuvusi par apgrūtinājumu mums visiem.�

�Viņa nav mana māsa.�

Karaliene tikai paraustīja plecus. �Visi cilvēki ir vie�nādi. Nekādas sajēgas. Posta mūsu me�u, biedē zvērus. Un viņa ta�u ir teju vai lauma. Bet nē.�

�Viņa vēl joprojām nav viena no jums?� Nīna pacēla uzacis. Bija ta�u pagājis tik daudz laika, kop� Kastors un Pelle bija viņu aizdzinu�i Nīnasprāt, pilnīgi pietiekami, lai piecreiz kļūtu par laumu.

�Nē.�

�Bet kāpēc?�

Karaliene vēlreiz paraustīja plecus. Viņas miesa noviļņojās, un Nīna ievēroja, ka violetā āda krokās ir gai��āka, it kā izbalējusi. �Mēs mēģinām ar Pelli runāt, bet viņa atsakās. It kā mēs, laumas, būtu kas sliktāks vai zemāks pārjums.�

�Tā nav,� Nīna steidzīgi teica.

�Tu jau dro�i vien arī smejies par mani,� laumu karaliene teica. Viņas balss bija kļuvusi gra�īga. �Dro�i vien sēdi un domā re, cik nespēcīga viņa ir� bet tā nav vis.�

�Es neko tādu nebiju domājusi,� Nīna teica.

�Tu dro�i vien domā, ka es tev neko nevaru nodarīt, kā nekā esmu ta�u lauma,� karaliene Alka turpināja, it kā nebūtu viņu dzirdējusi. �Tāpēc jau man jāuzpērk tevi ar āboliem un medu, vai ne?�

Nīna paraustīja plecus. Patiesībā, ja tā padomā, tā arī bija. Viņa bija viena starp visām laumām, bet neviena no tām nevarēja viņai neko sliktu nodarīt nevarēja aiz�skart pat matiņu uz Nīnas galvas.

�Atbildi man! Tu domā, ka es esmu bezspēcīga?� Nīna neskatījās uz laumu karalieni. Būtu pavisam nelāgi viņu tagad apvainot. Jo āboli un medus bija daudz gardāki par sienā�iem un gliemjiem. Un laumu karalie�nei bija tas, ko vajadzēja Nīnai. Bet melot, acīs skatīda�mās, Nīna arī īsti neprata vai varbūt bija par lepnu, lai to darītu.

�Nīna!� Karaliene Alka spalgi uzkliedza, un Nīna sa�rāvās. �Skaties uz mani!�

Pirms Nīna paspēja kaut ko izdarīt, karaliene pēk�ņi stingri satvēra Nīnas zodu un pagrieza viņas seju pret sevi. Nāsīs asi iecirtās kadiķu un trūdu smar�a. Nīnai neatlika nekas cits kā skatīties Karalienes acīs. Tās bija viscaur melnas un ļoti dziļas. Acu baltumos vijās sarka�nas asins stīdziņas.

�Tu domā, ka es esmu nespēcīga? Tu domā tāpat kā Pelle? Es jūs tikai saudzēju bet man neko nemaksātu noslaucīt jūs no zemes virsas, vai saproti?�

. Laumu karalienei kliedzot, sīkas siekalu lāsītes izsprāga viņai no mutes un trāpīja Nīnas sejai. Nīnai bija bail tās noslaucīt. Tagad viņai patie�ām bija bail.

�Vai es tev liekos bezspēcīga?�

�Nē,� Nīna no�ukstēja.

�Skaļāk!�

Visas laumas bija apklusu�as, gaidot Nīnas atbildi. Alkas resnie pirksti bija negaidīti stipri un sāpīgi sa�spieda Nīnas zodu.

�Nē. Tu neesi bezspēcīga,� Nīna skaļi teica.

Apkārt ietrīsējās, iemurdējās, ie�vīkstējās laumas, un karaliene Alka smiedamās palaida Nīnas zodu vaļā. �Tad saki, kā man piedabūt Pelli man klausīt,� viņa teica.

�Tāpat kā mani?� Nīna klusi teica.

�Tu mani uzskati par muļķi? Nevar kļūt par laumu pret pa�as gribu.�

Nīna saspringti domāja.

Viņa varēja tikai nojaust, kās notiks, ja laumu kara�lienes griba netiks pildīta, bet skaidrāk uzzināt negribējās.

�Nu?�

Nīna atcerējās visu laiku, ko bija pavadījusi kopā ar Pelli. Kā viņa �ķita vienaldzīga pret visu pret darbu, pret prieku, pret ēdienu, pret pazemojumiem. Viss viņai plūda garām un apkārt, �ķietami neizmainot ne vaibstu bālajā sejā. Vienīgi�

�Kastors,� Nīna teica.

�Kas?�

�Kastors. Cilvēku zēns, kas nāca mums līdzi. Pellei nav vienalga, kas notiek ar viņu.�

�Nu cerēsim, ka nav.� Alka pievērsās Sūtei. �Kas tur ir ar viņu?�

Sūte sarauca pieri un skatījās kaut kur tālumā. Pēc mirkļa viņas sejiņa saviebās satrauktā grimasē.

�Kas ir?�

�Es nezinu, es ceru, ka nekas,� Sūte ātri teica.

�Kas ir?!�

�Varbūt� Varbūt jau ir par vēlu.�

*

Pelle tupēja vēsajās sūnās blakus Kastoram, kur� vismaz tā viņai �ķita arī pamazām kļuva arvien vēsāks un vēsāks. Viņa pirkstu gali, kas bija satvēru�i Pelles delmu, bija mitri un drebēja. Pelle spieda ķērpju kum�ķi pret Kastora krūtīm, lai arī zināja, ka tas ir velti. Asinis nerimās tecēt. Pelle juta, kā tās dzen Kastora sirds ar katru sirdspukstu asiņu bija arvien vairāk, tās pulsēja zem Pelles plaukstas, un viņa domāja, ka tagad ir satvē�rusi rokā Kastora dzīvību. Tagad viņa ir tuvāk Kastoram nekā jebkad, un tomēr nevar viņu satvert. Viņa dzīvība iesūcas ķērpjos, viņa dzīvība lēni ietek sve�ajā laumu zemē, viņa dzīvība karsta, lipīga -, tā smar�oja pēc rāvas, tā smar�oja pēc bultas uzgaļa, pēc sarkanajām zīmēm, ko atstāja purva zeme.

Tā smar�oja pēc bailēm.

Kastors skatījās Pellei sejā. Viņ� pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet Pelle papurināja galvu. Nerunā.

.Kastors saprata. Varbūt viņ� domāja, ka nedrīkst runāt. Ka tā viņ� izdzīvos. Bet Pelle zināja, ka neizdzī�vos. Pēc tāda ievainojuma neizdzīvo neviens.

Bet cilvēki visu laiku runāja. Cilvēki pārāk daudz runāja, viņi slēpās aiz vārdiem, lai mirklis viņus neat�rod, viņi uzcēla veselas pasaules no vārdiem un tā arī neieraudzīja īsto.

To, kur ir sāpes un nāve, un bezcerība.

Uz mirkli Pelle iedomājās varbūt viņai tomēr vaja�dzētu runāt. Varbūt viņai vajadzētu pateikt Kastoram, ka viss būs labi, ka viņ� izdzīvos. Uzcelt mazu vārdu būdiņu, kurā viņ� varētu paslēpties pats no savas nāves. Bet nāve neprot runāt. Tā neklausās vārdos, un vārdu sienas to nespēj atturēt.

Kastors bija pietiekami stiprs, lai ieskatītos nāvei acīs. Kastors bija pietiekami stiprs, lai sagaidītu nāvi klu�sējot.

*

Pelle pēk�ņi atcerējās, kā pirmo reizi mamma bija viņai stāstījusi par laumu likumiem. Tas bija sen, kad Pelle bija pavisam maziņa, bet �ajā mirklī viņa to atce�rējās tik skaidri, it kā �īs atmiņas vienmēr būtu slēpu�ās un gaidīju�as, lai pēk�ņi uznirtu virspusē kā ūdens�ūska, kas noko� tikko iz�ķīlu�os pīlēnu.

Pelle bija pavisam maza. Viņa bija atradusi dub�ļos iestigu�u laumu tādu mazu, negantu radību, kas �ņaca un kņadzināja zobus, kad Pelle viņu izvilka arā un mēģināja nosusināt.

�Ko tu dari?�

Pelle satrūkās un izlaida no rokām laumu, kas indīgi no�ņācās un pārsteidzo�ā ātrumā aizļepatoja aiz akmens.

�Glābju laumiņu.�

�Tu vispār saproti, ko tu�� Pelles māte aprāvās, mir�kli klusēja un tad ievilka Pelli sev klēpī. Pelles mamma bija pati mīļākā no visām apmetnes sievām. Da�i pat teica, ka viņa pati ir gandrīz vai lauma tik sve�āda un maiga viņa bija. Bet toreiz Pelle neuztraucās par to, ka viņas māte at�ķiras no visām citām, un toreiz Pelle nezināja, ka savas mātes dēļ arī viņa tiks uzskatīta par citādu.

Mamma smar�oja pēc piena un puķēm. Tas bija tas gads, kad Pellei bija piedzimusi maza māsiņa, kas no�mira, vēl pirms bija ieguvusi savu pirmo vārdu nomira vienā laikā ar Pelles māti. �Nedrīkst aiztikt laumas. Nekad nedrīkst. Pat ne tad, ja tu vēli viņām labu.�

�Kāpēc?�

Un mamma pastāstīja: lai ko tu arī nodarītu laumai, ikviena sāpe, katra skrambiņa parādīsies nevis uz lau�mas ķermeņa, bet uz tavējā. Viņa pastāstīja par kādu puiku, kas bija mēģinājis izraut laumai spārnus, un pēc tam viņa mugura bija ilgi un neapturami asiņojusi, līdz puika nomiris. Un par kādu meiteni, kas bija laumiņu iebāzusi tarbiņā un pati nosmakusi, bet laumai nekas nebija kaitējis tā pati bija atradusi ceļu ārā un aizbē�gusi. Un par mednieku, kas nejau�i aizskāris laumu ar savu bultu, un viņa roka bija nokaltusi kā sauss koka zars.

Un tie�i tāpat laumas ari nedrīkstēja nē, tās nemaz nevarēja nodarīt pāri cilvēkiem.

Pelle klausījās sarauktu pieri. No vienas puses, viņai patika tas, ka laumām neviens nevarēja nodarīt pāri. Viņa jau tad labi zināja, ka cilvēkiem patīk nodarīt pāri un laumas viņai patika. Bet, no otras puses�

�Bet mammu, ko tad man vajadzēja darīt?�

�Nedrīkst aizskart laumu. Nekādā veidā nedrīkst.� �Bet viņa būtu noslīkusi tajos dubļos, mammu!� Mamma nopūtās un vēl cie�āk apskāva Pelli. �Mīļu�miņ, lauma pati bija tajos dubļos iekūlusies, un pa�ai viņai būtu no tiem jātiek ārā. Nav mūsu daļa būt par laumu glābējiem.�

Un tas nu Pellei it nemaz nepatika. Tas viņai likās negodīgi un nejauki, un pavisam nepareizi. Labi, ka es to agrāk nezināju, viņa nodomāja.'-'Cifādi es nebūtu to laumu izglābusi un tagad viņa būtu jau beigta. Varbūt es kādreiz viņu sastap�u, un tad viņa būs man pateicīga.

Un daudzus mēne�us Pelle sapņoja par to, ka varētu sastapt savu laumiņu, to, kas viņai bija dzīvību parādā. Viņa bija jau visu, visu izdomājusi. Bet tad, kad viņai patie�ām izdevās izglābto laumu ieraudzīt, tā viņu vairs neatcerējās, tikai uz�ņāca, nolamāja par muļķa nejēgu un aizskrēja savos ceļos.

�Laumas tādas ir,� mamma viņai teica. �Viņām ir sava pasaule, bet mums sava, un, jo mazāk mūsu ceļi krustojas, jo labāk.�

Toreiz Pelle nesaprata, kāpēc mammai tā bija jārunā; laumas ta�u bija tik skaistas, tik savādas, tik elpu aiz�raujo�as.

Bet tagad Kastors gulēja ar bultas caur�autām krū�tīm, un Pelle zināja, ka viņ� ir netī�i �āvis uz laumu, var�būt noturējis to par glu�i parastu zvēru.

Un tas nebūtu noticis, ja viņi nebūtu laumu me�ā, kur viņu ir vairāk un viņu formas ir da�ādas, un tik grūti at�ķirt īsto no uzburtā.

Tas nebūtu noticis, ja Pelle nebūtu izraidīta, ja viņa nebūtu bijusi tik tuvu laumu pasaulei. Ja viņa būtu klau�sījusi mammu un nekad, nekad vairs nebūtu mēģinājusi sastapt laumas un runāt ar tām.

Pelle^gan klusībā zināja, ka nekas no tā nebūtu sanā�cis laumu pasaule vilka viņu pie sevis, tā bija viņas īstās un vienīgās mājas.

Bet tas nepadarīja viņas vainu mazāku vai vieglāk panesamu.

*

Pelle juta, ka viņai aiz muguras kāds stāv. Viņa pagriezās. Tas bija D�ins. Laumas spalva puskrēslā izska�tījās nespodra, un lielās, tum�ās acis bija valgas kā me�a zvēram.

Pelle neko neteica. Viņa bija klusējusi jau ļoti ilgi vienkār�i sēdējusi blakus Kastoram un klusējusi. Kastors vēl joprojām bija dzīvs, bet �ķita, ka pamazām viņ� aiz�mieg arvien dziļākā miegā.

. �Vai viņ� mirst?� D�ins jautāja.

�Jā.�

D�ins notupās Pellei blakus un uzmanīgi pieskārās Kastoram ar saviem garajiem pirkstiem.

�Tu laikam nezini, kā tas ir,� Pelle teica. �Laumas ta�u nemirst, vai ne?�

�Kā kuras,� D�ins atteica un paraustīja plecus. �Tās laumas, kam nav sava vārda un prāta, kas nav Karalie�nes pavalstnieces, tās dzīvo un pazūd, un par to nevie�nam nav jāuztraucas. Bet mēs mēs paliekam vienmēr.� �Tad tu nevari iedomāties, cik skumji tas ir.� �Protams, es varu iedomāties.� D�ins nodrebēja. �Viss spēks, kas ir uzkrāts, viss, kas ir uzzināts un ap�gūts, to tā vienkār�i pazaudēt� Labi, ka puika vēl tik jauns, viņa nāve nav nekāda nelaime.�

�Ko tu iedomājies nav nelaime?� Pelle pati nezi�nāja, kāpēc ir pietrūkusies kājās un sākusi kliegt.

�Nu, bērni ta�u mirst tik* bie�i,� D�ins nenoteikti pamāja ar roku.

�Un tad? Tu domā, ka pie tā pierod? Ka tas nesāp?� D�ins paraustīja plecus.

�Vai tu kādreiz vispār esi kādu pazaudējis? Kādu, kas tev ir bijis svarīgs?�

�Nē, protams.� Pelle domāja varbūt Dzinām neviens nebija īsti svarīgs; varbūt laumas domā citādi, varbūt viņas nepieķeras un tāpēc viņām nekas tā īsti nesāp.

�Zini, kā tas ir?� viņa noprasīja. �Kad es biju maza, man bija māsiņa, tik maza, ka viņai pat vārda ne�bija.�

�Kā laumai bez vārda un bez prāta,� D�ins teica. �Es ta�u teicu, ka zinu.�

�Un viņa nomira un tā ir tāda tuk�uma sajūta, it kā vieta, kur viņa bijusi, būtu kļuvusi par miglu, un miglā bedre, kurā iekrist un vairs neizkāpt. Lai ari tur nekā nav, nav nekā tāda, kam sāpēt, tik un tā sāp katru gadu sāp. Veci cilvēki, tie, kas pazaudēju�i daudzus, zini, kāpēc viņi mirst? Tāpēc, ka viņiem pārāk daudz kas atņemts. Tā, kā nomira mana mamma. It kā tuk�ums māsas vietā būtu bijis vairāk nekā es.�

�Ak tā.� D�ins brīdi skatījās uz Pelli.

Viņa bija tik dusmīga, ka raudāja. Un tagad, reiz sākusi raudāt, viņa gandrīz vai nespēja apstāties. Un viņai bija vienalga, ka D�ins to redz.

Viņ� novērsās pirmais. Atkal notupās blakus Kasto�ram un uzlika roku viņam uz krūtīm. Pellei caur asa�rām likās, it kā Dzina roka būtu kļuvusi gai�āka vai arī Kastora krūtis dedzino�i karstas kā nokaitēts bultas uzgalis.

"Es varu viņu dziedināt,� D�ins teica.

Pellei aizrāvās elpa. �Lūdzu��

�Viņ� gribēja nogalināt vienu no mums. Laumu briedi.� �Bet ta�u nenogalināja. Viņ� nevarēja briedim neko padarīt.�

�Un man būtu jāatdod savs dzīvības spēks, lai viņu dziedinātu,� D�ins, �ķiet, runāja vairāk pie sevis nekā ar Pelli.

�Neviens tev neliek to darīt,� Pelle klusi teica. Viņa mēģināja izdomāt, kas varētu Dzinu pierunāt tomēr palīdzēt Kastoram. Ja viņa piedāvātu savu dzīvību pretī? Vai varbūt jā, kas vispār laumām bija vajadzīgs?

�Liek gan. Laumu karaliene. Viņa vēlas, lai mēs izdziedējam tavu Kastoru.�

Pelle ievilka elpu, tad piesardzīgi to izpūta. Viņa vēl joprojām bija nikna. Un bēdīga, un vēlreiz nikna. Viņa saknieba lūpas, lai pār tām neizspruktu neviens nepār�domāts vārds, un izmirk�ķināja asaras no acīm.

Dzina rokas un Kastora krūtis patie�ām spīdēja tā, kā spīd ugunī nokaitēta purva dzelzs. Un viņa redzēja, kā tās viegli cilājas Kastora elpas ritmā, un asinis vairs neburzguļoja. Kastoram bija cerība izdzīvot.

D�ins iesāņus paskatījās uz Pelli. �Tu negribi satikt laumu karalieni.�

�Es gribu.�

�Tie�ām?�

Pelle pasmaidīja. Tāds samocīts, drebelīgs smaids, bet tas nekas. �Es gribu, lai Kastors dzīvo.�

D�ins atkal novērsās. �Viņa gribēs, lai tu kļūsti par laumu.�

Tad viņa un Kastors dzīvos da�ādās pasaulēs.

Kastors dzīvos.

�Labi.�

D�ins strauji piecēlās kājās. Viņa spalva ievizējās, viņ� bija slapj� no sviedriem un smagi elsoja kā me�a dzīvnieks pēc ilga skrējiena. Bet Kastors bija dzīvs; viņ� sakustējās un ievaidējās. D�ins bija paveicis brīnumu.

�Es neko no tā negribu,� D�ins teica. �Es negribu palī�dzēt Kastoram, es negribu, lai tu esi lauma. Es negribu nevienam atdot savu dzīvību. Bet man tas ir jādara. Jo viņa ir laumu karaliene, un viņa tur manu vārdu savās rokās. Saproti? Tas pats būs ar tevi.�

Pelle skatījās uz Dzinu. Viņam bija tādas acis kā lap�sai, kuru ciema vīri reiz bija noķēru�i un ieliku�i sprostā. Neviens nezināja, kāpēc viņiem tā bija jādara. Varbūt tāpēc, ka viņi gribēja lapsu pieradināt, lai viņa kļūtu paklausīga kā suns. Bet lapsa nepierada viņa skraidīja pa sprostu no viena stūra uz otru visu dienu, visu nakti un skatījās ar trakām, izmisu�ām acīm.

Tas bija togad, kad Pelle bija Kastora māsa.

Kādu nakti viņa pamodās, jo Kastors bija piecēlies un izgājis. Un vēlāk viņ� atgriezās. Pelle prasīja, ko viņ� ir darījis. �Pa�urāt,� Kastors atteica, pagrieza viņai muguru un aizmiga.

Nākamajā rītā lapsa bija aizbēgusi sprosta sienā bija pamatīgs caurums.

�Dodamies pie tavas karalienes,� Pelle teica. �Un tad jau redzēs, kā būs ar to paklausību.�

*

Nīnai vairs nebija apetītes. Viņa sēdēja uz saknes, kas ar katru mirkli kļuva neērtāka, un vēroja karalieni Alku, kura ēda ogas un augļus, un medu, un tagad arī medū mērcētas grauzdētas skudras. Nīna nevarēja saprast, kā Alka spēj tik mierīgi ēst, kamēr iz�ķiras cilvēka liktenis.

Bet varbūt tie�i tāpēc. Tas bija cilvēks, nevis lauma; un laumām ta�u bija vienalga, kas notiek ar cilvēkiem.

Beidzot Nlna vairs neizturēja. �Kas noticis?� viņa klusi jautāja Sūtei. �Kāpēc tu teici, ka ir jau par vēlu?� Sūte pameta skatienu uz karalieni, tad paraustīja plecus. �Karaliene aizsūtīja savu briedi pie Kastora.� �Un?��

�Kastors nebija neko nomedījis. Protams, viņ� �āva uz briedi.� Sūte atkal paraustīja plecus. �Protams, viņ� mēģināja no�aut briedi, protams, viņ� trāpīja sev krūtīs. Viņa laime, ka nebija beigts uz vietas.�

�Es ta�u viņiem teicu,� Nīna nomurmināja. Arī viņa, tāpat kā Sūte, centās būt neuzkrīto�a. Viņa nezināja, kas �eit ir atļauts vai aizliegts, bet negribēja riskēt. Ari Sūte laikam negribēja riskēt viņa nemierīgi skatījās uz kara�lieni un grauza nagus.

�Bet karaliene var Kastoru izglābt?� Nīna domāja, ka viņ� nemaz nebūtu pelnījis, lai viņu glābj. Galu galā viņ� ta�u bija aizraidījis Nīnu prom un izvēlējies Pelli resno, neveiklo Pelli. Viņ� nebija sapratis, ka Nīnai ir taisnība.

Bet tagad viņ� sapratīs un novērtēs, kad tikai Nīnas palīdzības dēļ viņ� tiks izārstēts.

�Karaliene pati neko neglābs,� Sūte teica. �Bet mēs visas laumas izglābsim, ja viņa mums tā liks.�

Nīna paskatījās apkārt. Laumas, kas pastāvīgi virpu�ļoja ap karalienes sēdekli, izskatījās satrauktas un norai�zēju�ās, un nelaimīgas, glu�i kā cilvēki, kam jāizgrie� augonis vai jādzemdē bērns. Viņas izskatījās tā, it kā gai�dītu kaut ko neizbēgami nepatīkamu neizbēgami dzīvu.

�Kad viņi būs?� Nīna prasīja. �Viņi ta�u ir tālu no mums.�

�Tūlīt jau jābūt,� Sūte atteica. �Paskaties.�

Klajumiņa vidus iemirdzējās vieglā mēnesgaismā, gaiss tajā virmoja kā ap ugunskura liesmu. Ja Sūte nebūtu neko teikusi, Nīna to pat neievērotu.

Gaismā vispirms parādījās lauma, kuru Nīna vēl ne�bija redzējusi. Viņ� izskatījās pēc cilvēka, kas apaudzis ar me�a dzīvnieka spalvu. Noliektā galva bija spītīga un lepna, cik nu spītīgs un lepns var būt kāds, kur� atgrie��as pret savu gribu.

Pēc tam Nīna ievēroja, ka pie viņa izstieptās rokas turas vēl viena roka un tā bija Pelle. Viņa izskatījās glu�i tāpat kā agrāk un tomēr �ķita mainījusies. Vai viņa bija kļuvusi slaidāka? Vai varbūt mati bija savē�lu�ies tiktāl, ka tagad vairāk atgādināja zeltainu staru mud�ekli viņai ap galvu? Pelle bija raudājusi, bet sasārtusī seja nepadarīja viņu neglītu. Nīnai bija jāatzīst, ka Pelle vispār vairs nebija neglīta.

Un visi skatījās uz viņu, elpu aizturēju�i. Pat kara�liene Alka nolaida rokas klēpī un neuzkrīto�i noberzēja plaukstas pret sūnām.

�Esi laipni aicināta, Pelle,� laumu karaliene teica. Viņas balss bija zema un dziļa, un pavisam normāla.

Pelle tikai nolieca galvu. Un tad viņas klēpī lēni, lēni parādījās Kastors. Viņ� bija atbalstījis galvu pret Pelles plecu, un viņa krūtīs rēgojās bulta. Bet Nīna redzēja, ka viņ� ir dzīvs. Viņa elpa bija īsa un sekla, un plakstiņi trī�cēja, it kā viņ� būtu pusceļā starp nomodu un nāvi bet pagaidām vēl viņ� bija �ajā pusē.

t Laumas skatījās uz Kastoru, sa�ukstējās, sirsināja, �ausminājās. Daudzas saviebās un novērsās, citas patvē�rās aiz kokiem un zāles skupsnās, it kā viņas varētu izbēgt no sava pienākuma.

Labu laiku neviens neko neteica ne Pelle, ne Alka.

Tad ierunājās Pelle.

�Es kļū�u par laumu, ja jūs izārstēsiet Kastoru,� viņa teica.

�Vispirms tu kļūsi par laumu,� karaliene Alka teica.

Pelle svārstījās un karaliene to ievēroja. Viņa asi iesmējās. �Tu man netici, cilvēka bērns?�

Pelle neatbildēja.

Lauma, kas bija atvedusi Pelli, noliecās viņai tuvāk. �Kastoram vajadzētu arī tavu palīdzību, lai atveseļotos pavisam,� viņ� klusi teica. �Neviens cits tik ļoti nevēlas, lai viņ� izdzīvo.�

Pelle pamāja.

�Tad es kļū�u par laumu,� viņa teica.

Pelle reizēm bija domājusi nez, kā jūtas zīle, kad no tās izaug ozols? Tagad viņai bija sajūta, ka viņa to zina. Pār�ķēlās viņas �aumala, �ķita pār�ķeļas visa āda un sūrst, un krūtis vienlaikus sa�ņaudzas kā raudot un sāpīgi izple�as kā ievelkot elpu pirms lēciena ūdenī. Rokas un kājas sāpēja kā dienu pēc tam, kad esi nepār�traukti kaut kur skrējis vai smagi strādājis, un vēders sāpēja, it kā viss, ko tu esi apēdis, būtu izrādījies vecs un nelabs. Galvā �ķita ieurbies gar�, atskabargains koka ķīlis, kuru kāds lēnām kustināja �urpu turpu. Pelle turēja �ilbsto�ās acis ciet un centās pārāk nekunkstēt, jo kakls bija kā nomizots, un katra skaņa padarīja mocības vēl lielākas.

Bet tas būtu sīkums; ja viņa varētu sev teikt, ka viss būs labi, ka pēc tam viņa atkal būs kā cilvēks, tas būtu sīkums. Bet viņa nevarēja. Viņa juta, kā pa�as ķermenis mainās un pārveidojas, sarūk un izstiepjas. Sajūta bija tāda, it kā viņai būtu vienā mirklī no sevis jāizaudzē ozols, nemaz neredzēju�ai ozolu. Un kur tad esmu es pati, viņa domāja. Ja es visa mainos, ja mans ķermenis kļūst par kaut ko citu, vai tad tā vēl bū�u es pati?

Viņa mēģināja atcerēties, kā viņu sauc, sarauca pieri, kas vairs negribēja raukties kā parasti, atvēra muti, kas vairs nevērās kā parasti, un mēle vairs neprata veidot skaņas kā agrāk. Kā mani sauc? Viņa atcerējās citus vārdus, viņa atcerējās savas mammas smar�u un to, kā sprak�ķēja ugunskurs dienā, kad viņa tika izraidīta. Viņa zināja juta -, ka tepat blakus ir Kastors, viņa juta siltu asins straumi viņa dzīslās. Viņ� ir dzīvs, tas ir labi (pēk�ņi viņa vairs nebija tik izmisusi), bet kā sauc mani?

Citi cilvēki ta�u viņu kaut kā sauca?

Kā viņu sauca Nīna?

Kā viņu sauca Pelēkā pūce?

Kā viņu sauca Kastors?

Kā viņu sauca Pelle?

Viņa atvēra acis.

Apkārt viss �ķita dzeltenīgs, it kā viņa skatītos no rudenīga dīķa dzelmes.

�Kā tevi sauc?� kāds jautāja.

�Tev vairs nav sava vārda, kā tevi sauc?�

Viņa skatījās uz savu jauno ķermeni. Tas izskatījās izstiepts, it kā viņa vērotu sevi sapnī; rokas garas un dzīslotas, plaukstas kā spārni.

�Laī,� viņa teica.

�Laī,� visi atkārtoja, un tagad tas bija viņas vārds.

Laī samirk�ķināja acis tā bija dīvaina sajūta, it kā viņa censtos mirk�ķināt lietū un pievērsās Kastoram. �Izdziedēt viņu,� Laī teica. Un tad vēlreiz to pa�u, laumu valodā ar svilpienu, dūdo�anu un �ukstu.

Laumas saskrēja ap viņu, satrauktas pieskārās viņas ādai, sa�ukstējās vai tad uzreiz� un vai tad vispirms nevajag� -, bet vienmēr pārtrauca sevi pusvārdā un piespiedās cie�āk klāt Lai.

Viņa juta, ka vēl nav pieradusi pie sava jaunā vārda, pie sava jaunā ķermeņa. Varbūt nepieradis nekad; tas likās tik savādi pēk�ņi būt pavisam citādai un nekad vairs nespēt atgriezties. Viņa dziļi ievilka elpu un sajuta, ka vairs nesāp, ne tik ļoti bija tikai nogurums.

Bet par to vēlāk, vispirms viņai jāparūpējas par Kastoru.

Lai nezināja, kā tas darāms, bet �ķita, ka viņas jau�nais ķermenis zina. Tikai pielikt rokas viņa krūtīm tā, kā to darīja D�ins. Un elpot, pavisam mierīgi elpot vienā ritmā ar Kastoru, lai ari asinis plūst vienā ritmā.

Tas bija pavisam vienkār�i.

Laī aizmirsa, kas ir un kur atrodas. Viņa aizmirsa, ka ir kļuvusi par laumu, viņa aizmirsa, ka viņai sāp un ka viņa ir nogurusi. Laī nedomāja par to, ka apkārt viņai ir citas laumas, kas satraukti pieskaras viņai un kaut ko saka kādā aizmirstā valodā. Viņa aizmirsa, kas ir tas cilvēks, kas atver acis un skatās uz viņu.

�Pelle!�

Viņa papurināja galvu, �is vārds nepiederēja viņai, bet ar to saistījās tik daudz atmiņu.

�Laī!�

*

Kastors atvēra acis. Viņ� jutās daudz labāk nekā pirms mirkļa, kad tās bija aizvēris. Nu re, Pelle, viņ�

gribēja teikt. Viss kārtībā, tikai skrambiņa. Vai īstam med�niekam tāds nieks vien ir. Vai Un tu jau uztraucies, haha.

Bet ievilkt elpu bija grūti, un atvērt muti bija grūti, mēle bija sausa un pielipusi pie aukslējām, un Kastors jutās diezgan izsīcis. Tā, it kā būtu stundām ilgi vāļājies pusbeigts.

Viņam apkārt bija dzeltena, silta gaisma, un tajā gaismā bija Pelle, to viņ� zināja, lai arī pa�u Pelli nere�dzēja.

�Pelle?� viņ� jautāja. No�ukstēja. Skaļāk nespēja.

Krūtīs vairs nesāpēja. Vispār nekas vairs nesāpēja, tikai tāda dīvaina sajūta, it kā viņ� būtu nomainīts pret kaut ko stiprāku, cietāku, veselāku.

Pieaugu�āku.

�Pelle!� viņ� iesaucās un centās piecelties sēdus. Kaut kas nebija kārtībā. Viņam apkārt skanēja satrauk�tas laumu balsis.

�Laī! Laī! Laī!� '�

Un tad viņ� ieraudzīja, ka tā, kas bija dzeltenajā gaismā, nemaz nebija Pelle. Tā bija lauma, kas neizska�tījās pēc Pelles �obrīd tā izskatījās pēc staru �emura, pēc zirnekļu tīkla, kas sapinies sevī. Un tā nesmar�oja pēc Pelles, tā smar�oja pēc degu�as dzīvnieka ādas, pēc vasaras vidus, pēc dubļiem. Bet tā �ķita kā Pelle kādā dīvainā, viņam pa�am nesaprotamā veidā.

�Vediet mani pie viņas.�

Kastors pagrieza galvu uz balss pusi.

Tā bija pati dīvainākā lauma, ko viņ� jebkad bija redzējis ja viņas āda nebūtu dūmakaini violetā tonī,

viņa gandrīz izskatītos pēc sievietes. Ja sievietes vispār varētu būt tik resnas. Viņa izskatījās pēc milzīgas miesas un ādas kaudzes, kas apsegta ar tum�iem, zilgani mir�dzo�iem matiem.

Uz �īs dīvainās laumas galvas mirdzēja spo�i zeltains kronis. Laumu karaliene.

Un desmitiem laumu apķērās viņai apkārt un lēni nesa pie mirdzo�ās laumas, kas varbūt bija Pelle. Pie lau�mas, kuru tagad sauca Laī.

Kastors aizturētu elpu skatījās, kā laumu karaliene klusēdama pastiepj roku un pirkstu galos satver mir�dzumu no Laī. Kā viņa izvelk gaismu kā dzīslu, kā ritina un vij. Viņa noņēma no galvas savu kroni un lēni, rūpīgi tina zefeo stīgu ap tā dzelk�ņiem.

�Ko tu dari?� Kastors prasīja.

Karaliene neatbildēja.

�Ko viņa dara?�

�Laī gandrīz vai aizgāja gaismā, tevi glābjot,� teica lauma, kas nez kāpēc atgādināja Kastoram briedi, ko viņ� bija gribējis no�aut, tā pati gludā, spīdīgā spalva, tās pa�as lielās, skumjās acis.

�Gaismā?�

�Tā mēdz notikt ar laumām, kas aizmirst savu vārdu. Viņas pārvēr�as gaismā un tad viņu vairs nav. Tas ir kā nomirt, tikai pēc tam vairs nepaliek nekas.�

�Un tas, ko dara viņa?��

�Laī dzīvība, viņas vārds un burvestība tas viss ir �ajā gaismā. Mūsu karaliene to iepīs vainagā, un Laī būs drq�ībā. Viņa vairs nevarēs pārvērsties gaismā viņa vairs nepazudīs. Viņa būs ar mums.�

Kastors skatījās, kā gaisma pamazām aizplūst prom no Laī. Tagad viņ� skaidrāk redzēja �o laumu gariem, slaikiem locekļiem un stiegrainu ķermeni; laumu, kas neizskatījās ne pēc sievietes, ne vīrie�a, bet pēc kāda savāda dzīvnieka.

�ī nebija pirmā reize, kad viņ� domāja par to, kāda Pelle izskatīsies, ja kļūs par laumu. Bet vienmēr viņ� bija iztēlojies kaut ko skaistu, kaut ko brīnumainu. Ne �ādu. Laī nebija neglīta viņa nebija arī skaista. Viņa bija savāda, tas ari viss. Un arī vārds viņai bija savāds. Un Kastoram ļoti nepatika, ka laumu karaliene atņēma viņai gaismu.

�Un kāds karalienei rto tā visa labums?� viņ� �ukstus jautāja.

�Viņa ir karaliene. Viņa valda pār mums,� lauma atbildēja. Kastors nebija pārliecināts, bet viņam �ķita, ka �ajā balsī skanēja slāpēta no�ēla un dusmas.

*

Nīna sēdēja sastingusi.

�Kāpēc? Kāpēc viņam ir bulta krūtīs?�

��āva-�āva-�āva,� kāda lauma blakus no�ukstēja. Nīna atskatījās tā bija Spārme.

�Viņ� mēģināja �aut uz laumu,� Nīna teica. �Un bulta ieurbās viņam pa�am krūtīs.�

�Jā-jā-jā.�

Nīna kādu bridi skatījās uz sīko laumu. �Kā tevi sauc?�

�Spārme.�

�Pastāsti man vienu lietu. Kāpēc tu mierīgi noskaties, kā citi ārstē cilvēku, kas gribējis no�aut laumu?� �Alka-Alka-Alka.�

�Viņa jums tā liek?�

Spārme trīsēja gaisā viņa izskatījās dusmīga, vīlu�sies un no�ēlas pilna.

�Un tu pat nemēģināsi viņam kaut ko nodarīt?� Spārme izbijusies paskatījās uz Nīnu. �Nē-nē-nē!� �Kāpēc?�

�Nedfrīkst-nedrīkst-nedrīkst! �

Nīna skatījās uz Spārmi un pamazām kaut ko saprata. Ne līdz galam. Varētu teikt viņai radās aizdomas, kas bija tikai jāpārbauda.

Bet pārbaude būtu bīstama. Viņa varētu viņa pat nezināja, kas notiktu. Bet viņa bija gājusi tik tālu, viņa bija riskējusi ar visu savu dzīvi, lai atgrieztos mājās ar laumu karalienes kroni. Un tagad viņa skatījās uz laumu karalieni kā tā vija un tina gaismu no Laī glu�i kā pavedienu ap kroņa zariem.

Laumu karalienes kronis, tas mirdz kā saules gaisma, tā bija teikusi viņas māte Zelta �ūska. Ja tu atnesīsi to mājās, tu atnesīsi laimi visai savai ciltij. Un tu iegūsi sev vārdu, Nīna, tev būs pa�ai savs vārds. Tavs vārds būs Rīta zvaigzne gaismas nesēja, jaunas dienas vēstnese.

.Un Zelta �ūska nebija melojusi. Laumu karalienes kronis bija pats skaistākais, ko Ņina jebkad bija redzē�jusi, skaistāks pat par zeltaino mirdzumu, kas apvija trīco�o Laī. Laumu kronis bija pats spēcīgākais mir�dzums.

�Kas ir �ī gaisma, Spārme?� viņa jautāja.

�Tā ir gaisma, par ko mēs pārvērtīsimies,� Spārme teica. �Laumu karaliene to ievij savā kronī, viņa savij kopā mūsu gaismu tā, lai neviena lauma nevar aiziet viena pati nevar pazust.�

�Tāpēc jūs esat nemirstīgas.�

�Jā. Mēs nenomirstam, jo mūs notur citu laumu dzī�vība. Neviena no mums nekļūst par gaismu, ja vien viņas mirdzums ir Alkas kronī.�

�Un tāpēc viņa ir jūsu karaliene?�

�Viņa valda pār mums. Mēs nevaram iet pret karalie�nes Alkas gribu mēs nevaram viņai pretoties vai iebilst.� �Vai ievainot viņu.�

�Protams, ne. Kāds mēģināja, bet� tas bija bries�mīgi. Un kāpēc lai mēs to darītu?� Spārme uztraukusies zibinājās �urpu turpu. �Viņa mūs glābj. Viņa ir mums vajadzīga. Un, patie�ām, tas, ka viņa ir karaliene, ir pareizi. Viņa neliek mums darīt neko sliktu. Neko tā īsti sliktu. Jā. Un jums ta�u arī ir valdnieki, vai ne? Es ta�u zinu. Tā kā Zelta �ūska. Viņa saka, un tu izdari tā ir, vai ne?�

Spārmei bija taisnība, bet nez kāpēc tas Nīnu ļoti sadusmoja.

�Tie�ām?� Ņina noprasīja. �Tu viņai klausi tāpēc, ka tev tā jādara?�

�Jā,� Spārme atteica, mazliet aizelsusies no sava garā stāsta.

�Man gan �ķiet, ka tu esi gļēva. Tu vienkār�i baidies. Tu neuzdro�inātos viņam kaut ko nodarīt pat tad, ja karaliene to ļautu.�

�Melo-melo-melo!� Spārme nikni uz�ņāca.

�Nemeloju vis. Tu pat neuzdro�inātos kaut ko noda�rīt man. Vai tad karaliene tagad par mani rūpējas?�

�Viņai ir vienalga!� Spārme uzvaro�i teica, un Nīna saprata, ka laumai ir taisnība.

Karaliene bija Nīnu pie sevis atvilinājusi tikai tāpēc, lai dabūtu Pelli savā pusē.

Bet tam nebija nozīmes.

�Nu redzi. Bet mani tu neaiztiec, jo tu baidies!�

�Nedrīkst-nedrīkst-nedrīkst!� Spārme kliedza savā sīkajā, spiedzīgajā balstiņā.

�Baidies-baidies-baidies!� Nīna uzkliedza pretī.

Tas Spārmei bija par daudz, un viņa brēkdama metās Ņinai sejā. Nīna aizmiedza acis bet nekas nenotika, tikai viegla vēja pūsmiņa novējoja viņai uz ādas.

Pēc trim sirdspukstiem Nīna paskatījās.

Spārme gulēja zemē, satvērusi seju sīkajās rociņās, un klusi kunkstēja.

�Tā tev arī vajag,� Nīna nomurmināja.

Viņas pārbaude bija izdevusies.

Kastors satraukti skatījās uz laumu sev blakus. Viņa vairs nemirdzēja zeltaina, bet viņa ari vairs neizskatījās vāra, tikko klāteso�a.

�Pelle��

�Mani vairs nesauc Pelle. Es esmu Laī,� lauma teica, un Kastors saprata, ka tā tie�ām ir: �ī bija pavisam cita būtne nekā Pelle, viņa izskatījās citādi, viņas āda bija citāda, un viņa runāja laumu valodā. Kastoram bija grūti viņu saprast.

�Es negribu, ka tu manis dēļ zaudē brīvību.�

�Brīvību?�

�Visu tavu gaismu paņēma laumu karaliene.�

Laī paraustīja plecus. �Tas ir to vērts. Tu esi dzīvs.�

�Paldies tev par to,� Kastors neveikli teica. Un tad klusēja. Arī Laī klusēja. Paldies ir diezgan nepietiekams vārds, ja ir jāpateicas par dzīvības glāb�anu. It īpa�i tad, ja tu pats �o savu dzīvību esi apdraudējis kā tāds muļķis.

No neveiklā klusuma mirkļa viņus izglāba Nīnas tuvo�anās.

�Nīna? Tu?� Kastors satrūkās. Viņ� atcerējās, kā viņi ar Pelli bija Nīnu izraidīju�i. Un viņam kļuva neērti. �ķita, ka ir pagājis ļoti daudz laika, un viņam vairs īsti nebija skaidrs, kāpēc tā bija jādara.

�Pārsteigts, ka esmu vēl dzīva?� Nīna noprasīja.

�Es� nē.�

�Protams, tu esi pārsteigts. Tu domāji, ka es neizdzī�vo�u viena pati sve�ā me�ā.�

Kastors novērsās. �Piedod,� viņ� teica.

Piedod ari �ķita diezgan nepietiekams vārds, ja jāat�vainojas par to, ka esi kādu gandrīz nogalinājis.

�Nekas,� Nīna teica un sniedza viņam krūku ar saldi smar�ojo�u dzērienu. �Laumas novērtēja to, ka es neme�dīju viņu zvērus. Viņas pieņēma mani pie sevis. Es tagad esmu laumu karalienes labā roka.�

Kastors nevil�us saviebās, izdzirdīs pazīstamo lep�numu varētu pat teikt, iedomību Nīnas balsī. Bet tāda jau viņa bija ko gan citu viņ� varētu gaidīt?

�Tad jau viss labi,� viņ� īgni noņurdēja.

Dzēriens smar�oja patīkami, un Kastora mute vēl joprojām bija sausa.

�Dzer,� Nīna teica.

Kastors aizdomīgi paskatījās uz viņu. �Tu ta�u vien�reiz jau mēģināji mani noindēt.�

Nīna iesmējās. �Un tu tie�ām domā, ka es būtu tik dumja, ka mēģinātu to darīt otrreiz?�

Kastors paraustīja plecus. Tas tie�ām būtu dumji no viņas puses, un Nīna nebija muļķe.

�Bez tam, Kastor, kāpēc lai es to mēģinātu? Man vairs nekas nav tev jāpierāda.�

�Un kāpēc lai tu mēģinātu man dot padzerties? Es ta�u tevi aizraidīju.�

Nīna nepacietīgi izpūta gaisu. �Tāpēc, ka tu dzer no karalienes galda. Redzi?�

Kastors paskatījās un tie�ām, Alkai rokās bija tāds pats kauss kā viņam. Laumu karaliene viņus vēroja.

�Lai viņa dzer pirmā,� Kastors ierosināja.

. �Nē, dzer tu pirmais, viņa ta�u ir karaliene,� Ņina atteica.

Kastors vilcinājās. Dzēriens smar�oja ļoti vilino�i.

�Ja nebūtu Nīnas, tad laumas nebūtu devu�as man iespēju tevi izglābt,� Lai klusi sacīja.

Tas bija viss, kas Kastoram bija jādzird. Viņ� dziļi ieelpoja un iedzēra malku no kausa. Tad vēl vienu. Laumu dzēriens gar�oja pēc ogām un zāles, un strauta ūdens, un mājām. Visvairāk pēc mājām. Kastors pēk�ņi apjauta, cik ļoti ilgojas pēc savas cilts tik ļoti, ka grūti pat izteikt.

�Tev arī pietrūkst māju?� viņ� neapdomājies jautāja. �Nē,� Laī teica. �Bet es tevi varu pavadīt atpakaļ.� �Jā,� Nīna teica. �Jā, es arī ilgojos pēc mājām.� Kastors sarauca pieri. Lai cik gards arī būtu dzēriens, viņ� tomēr vēl spēja sakarīgi domāt. �Viņi mūs izrai�dīja.�

�Mēs esam biju�i līdz laumu zemes sirdij,� Nīna teica. �Protams, viņi gaidīs mūs atpakaļ. Vai vismaz mani. Nu, ja viņi sagaidīs tevi, tad nosauks par �ķībo bultu vai tamlīdzīgi. Kur var būt prāts sa�aut laumu!�

�Gribētu gan zināt, kā viņi nosauktu tevi,� Kastors atcirta. �Saldā inde?�

�Ku���,� Laī teica. Kastors palūkojās apkārt. Visas laumas uz viņiem skatījās, pārsteigtas un samulsu�as. Laikam laumu vidū nebija pierasts runāt citiem pretī. Karaliene smējās un izdzēra savu kausu, tad nometa to zālē.

�Viss būs labi,� Laī teica. �Nevajag strīdēties.�

Un viss bija labi. Vismaz tā Kastors domāja. Viss bija labi, pūkaini un maigi. Bija ļoti vēls, un viņ� bija nogu�ris. Neizdzertais kauss iz�ļuka viņam no rokām, un viņ� atbalstījās pret Pelli pret Laī.

�Protams, nevajag strīdēties,� viņ� nomurmināja un aizmiga.

Visi redzēja, kā nokrīt Kastors. Nīnai pat nevajadzēja skatīties, kā no viņa rokām iz�ļūk kauss, kā viņ� sabrūk sūnās tas viss atspoguļojās laumu pārbiedētajās sejās, viņu satrauktajos skatienos. Un kā nu ne vēl pirms mirkļa viņ� sparīgi strīdējās un kliedza, bet tagad jau gulēja kluss un mierīgs.

Laī pirmā piespieda rokas viņam pie krūtīm. �Viņ� ir dzīvs! Viņ� elpo!� Un laumas nomierinājās.

Bet Nīna jau bija izslīdējusi starp viņu rindām un nonākusi pie karalienes. Alka bija atzvēlusies pret koka stumbru un klusi krāca. Varbūt viņa tā darīja pietiekami bie�i, lai laumas par to neuztrauktos varbūt viņas jau bija pieradu�as neko neievērot.

Nīna pie sevis iesmējās. Lielisks plāns! Pat Kastors uzķērās, lai arī viņam nudien būtu vajadzējis drusciņ vairāk padomāt, pirms dzert Nīnas sniegto dzērienu.

Bet �oreiz viņam nekādas briesmas nedraudēja.

Nīna pastiepās un aizturētu elpu nocēla kroni no laumu karalienes galvas.

Tas bija pārsteidzo�i viegls un karsts tik karsts, ka pirmajā mirklī Nīna to gandrīz izmeta no rokām. Tomēr viņa savaldījās, iekoda lūpā un noturēja kroni.

Tas bija gandrīz nokaitēti karsts. Nīna domāja: nez, kā to iztur karaliene Alka vai viņai ir kāda viltība, kā paturēt to galvā? Viņa domāja, ka varbūt māte �o viltību zina Zelta �ūskai tas bija jāzina. Viņa zināja visu par laumu karalienes kroni.

Un nekādā gadījumā neliec to galvā, viņa bija teikusi. Kas to uzliek sev galvā, ir uz mū�u nolādēts.

Nīnai to nemaz nevajadzēja. Pat ja viņai par to nekas nebūtu, viņa negribētu būt laumu karaliene. Viņa gri�bēja tikai beidzot nokļūt atpakaļ mājās un dabūt savu vārdu.

Bet vispirms viņa gribēja, lai laumas viņu ievēro. Tāpēc viņa smējās. Tāpēc viņa pagriezās un gaidīja, kad visas sejas sīkas un lielas, daiļas un kroplīgas, izbi�ju�ās, satrauktas, rai�pilnas, niknas pagrie�as pret viņu.

Nīna pacēla roku ar karalienes kroni tajā un, lai ari kronis dedzināja viņas plaukstu tik stipri, ka bija jāraud, viņa smaidīja tā, ka likās lūpu kaktiņi pārplīsīs. �Re, kas man ir!� viņa iesaucās.

Laumas uzvilnīja gaisā, viņas iekliedzās un iekaucās visas reizē, da�as ieraudājās, citas niknumā metās pret Nīnu un satriektas nokrita zemē, Nīnai pat nepieskaro�ties. Laumas bija niknas, viņas bija vīlu�ās, viņas bija satriektas. Bet viņas ari cienīja Nīnu vienīgo, kas jeb�kad bija uzdro�inājusies atņemt viņu karalienei zelta kroni.

�Nīna, ko tu dari?� kāda lauma iekliedzās. Tā bija Laī. Laī, kuras dēļ viņi te bija nonāku�i. Laī jau nu bija pēdējā, kura varētu Nīnu nosodīt. Un viņa bija pirmā, kurai Nīna gribēja ierādīt viņas vietu.

�Apklusti un klausi man!� Nīna uzbrēca.

�Ne prātā nenāk!� Laī atkliedza.

Uz mirkli Nīna samulsa. Laikam tomēr bija jāuzliek kronis galvā, lai kļūtu par karalieni. Viņa satvēra kroni abās rokās un pacēla tas iezumējās, ietrīsējās kā gai�dīdams, un �ī ietrīsē�anās atgādināja trīsas me�a kaķa augumā, kad tas uzglūn savam medījumam.

Nē, viņa to nedarīs.

Viņa nolaida kroni un pasmaidīja. Laumas apklusa pa�as.

�Jā, es paņēmu kroni no Alkas,� Nīna teica. �Diez cik laba karaliene viņa nebija. Tikai ēst, dzert un zagt jūsu spēku tas bija viss, ko viņa mācēja. Bet tagad viss būs citādi.�

Viņa gan nezināja, kas būs citādi, bet kaut kas ta�u jāsaka, kad esi atņēmis laumām viņu karalienes kroni.

Nīna izstiepa roku. Plaukstas vidū rēgojās �ulga, ko bija iededzinājis kronis. Nē. Viņa to nenesīs visu ceļu līdz mājām, tas būtu neiespējami. Viņa patiesībā nezi�nāja, kur ir mājas.

Nīna pēk�ņi saprata, ka ir izplānojusi visu, tikai ne to, ko darīt pēc tam, kad kronis ir iegūts. Bet, par laimi, viņa prata saglabāt mierīgu sejas izteiksmi. To viņa bija iemācījusies garajos vakaros, kad māte uz viņu kliedza, kad māte viņu sauca par sīko nejēgu, par nepra�u, par apkaunojumu visai ciltij. Par neveikli, par muļķi. Visos tūksto� vārdos, kurus citi bija pelnīju�i vairāk, bet saņēma tikai viņa, Nīna.

Bet lai pat ja viņa bija muļķe, nejēga un nepra�a, to viņa mācēja: saglabāt mierīgu seju, neraudāt, nekad neizrādīt savas jūtas, vienmēr meklēt kādu veidu, kā viņiem visiem parādīt.

�Spārme,� Nīna teica. �Spārme, nāc �urp.�

Mirklis vilcinā�anās un mazā lauma nosēdās uz viņas izstieptās rokas. Uz viņas sejas bija milzīgs zilums. Kā jau viņa bija pelnījusi.

�Aizgādā mani mājās,� Nīna teica.

Laumas aizturēja elpu, kamēr Spārme trīcēdama stā�vēja uz Nīnas plaukstas.

�Tagad!� Nīna uzkliedza.

Sirdspuksts, divi, tad viss sagriezās, un Nīna attapās sausā zālē, pazīstamā me�ā, kas viss mirdzēja dzelteni oran�i sarkanās liesmās. Rudens bija atnācis un pārņē�mis visu viņas zemi. /

Nīna atvēra plaukstu. Tajā gulo�ā Spārme bija tik tikko dzīva, un Nīna ielika viņu zāles �umurā, lai attopas.

Nīna smaidīja. Viņa bija uzminējusi.

Tie, kas visvairāk baidās no varas, tie, kas visvairāk no tās cietu�i, tie ari būs pirmie, kas tai paklausīs.

*

Nīna dziļi ievilka elpu un spēra soli. Tad vēl vienu. Un tad sāka riet suņi.

Viņa apstājās.

Milzīgie, tum�ie zvēri sastājās Nīnai apkārt, rēja un ostīja viņas rokas.

�Ku�, ku�, tā esmu es, Nīna,� viņa klusi teica, un pats lielākais un tum�ākais suns nolaizīja viņas apdedzināto plaukstu. �Es nāku mājās.�

Viņa ienāca apmetnē, suņu bara pavadīta, un pa�smaidīja, redzot, cik tā ir ļau�u pilna. Mednieki bija atgriezu�ies mājās, un visur skanēja sarunas, smiekli un dziesmas. Smar�oja pēc ceptas gaļas, pēc kūpinājumiem un grauzdētām saknēm, un suņiem, un rudens.

�Nīna!� kāds iesaucās, un visi pagriezās pret viņu. Suņi satraukti rēja, un mednieki runāja cits caur citu, un sievas smējās un raudāja, līdz no savas telts iznāca Zelta �ūska mierīga kā vienmēr.

Viņa skatījās uz Nīnu, pacēlusi vienu uzaci. Nīna zināja, kā izskatās. Viņas mati bija savēlu�ies un nekār�tīgi kā parastam bērnam, un viņai mugurā bija laumu drēbes pietiekami siltas pat rudenim, bet neparasti plānas un padevīgas. Tās vijās ap Nīnas rokām, kārtu kārtām tinās ap krūtīm un vēderu, un no savādā laumu auduma bija ari vīstoklis Nīnas rokās.

Tie�i uz to skatījās Zelta �ūska.

Vīstoklis bija tie�i tik liels, lai tajā ietilptu laumu kronis.

�Tu esi atgriezusies!� Zelta �ūska svinīgi teica.

�Un kur ir pārējie?� jautāja Bēdu lācis, cilts vadonis. �Kur ir Pelle? Un Kastors?�

Nīna paraustīja plecus.

.�Kas ar viņiem noticis?�

Visi zināja, ka Bēdu lācis ir Kastora mātesbrālis. �Kastors ir dzīvs un vesels,� Nīna negribīgi teica. �Un Pelle kļuva par laumu.�

�Es ta�u teicu!� Zelta �ūska izsaucās. �Un tagad nāc!� Viņa satvēra Nīnu aiz rokas.

�Pagaidi, ļauj viņai pastāstīt vairāk!� Bēdu lācis iebilda.

Zelta �ūska nikni paskatījās uz viņu. �Nīna ir nogu�rusi pēc garā ceļa. Nāc nu, meitiņ.�

Visi apklusa, iespējams, aiz tīrā pārsteiguma par to, ka Zelta �ūska nosaukusi Nīnu par meitiņu, un Nīna sekoja savai mātei līdzi uz viņu telti. Garāmejot viņa ieskatījās Bēdu lā�a acīs un iedomājās: nez, kā tas ir nezināt, vai tavs māsasdēls vēl ir dzīvs vai miris un vai viņ� jebkad atgriezīsies.

Uz mirkli Ņinai kļuva �ēl Bēdu lā�a, un viņa iedo�mājās, ka varbūt nevajadzēja Kastoru atstāt vienu, bet tās bija tikai mirkļa pārdomas. Kastoram ta�u patie�ām nekas nekaitēja tas mazumiņ� miegazāļu, ko Nīna bija viņam iedevusi, tikai palīdzēs kārtīgi izveseļoties. Un Kas�tors pats bija aizdzinis Nīnu prom. Viņ� ta�u viņai neuz�ticējās. Pie tam pamatoti. Nīna pēk�ņi saprata, ka nevie�nam nevajadzētu viņai uzticēties. Ka nevienam nevajadzētu uz viņu paļauties tā, kā Kastors un Pelle bija paļāvu�ies viens uz otru. Jo Nīna ta�u vienmēr vispirms parūpēsies par sevi tie�i tā, kā māte bija viņai mācījusi.

Tikai varbūt tā nebija īpa�i laba mācība.

�Nīna! Tu klausies manī vai ne?�

Nīna sapurināja galvu. Viņa tie�ām bija palaidusi garām labu daļu mātes runātā.

�Atdod man to vīstokli! Kur� vispār nes laumu kroni tādā��

�Es vispirms gribu sev vārdu,� Nīna teica.

�Nu, bet protams, tu dabūsi sev vārdu,� Zelta �ūska atteica.

�Tādu, kādu es sev gribē�u.�

�Protams, protams. Dod nu kroni.�

�Vispirms vārdu.� Nīna neskatījās uz Zelta �ūsku. Viņai bija bail no dusmām mātes sejā, no neticības. Viņa nekad nebija runājusi mātei pretī.

Zelta �ūska izklausījās pārsteigta. �Tu man neuzti�cies?� Tad balsī ieskanējās pietiekami daudz aizvaino�juma un viltotu sāpju: �Tu neuzticies savai mātei?�

�Nē, es tev neuzticos,� Nīna atbildēja. �Atceries, ko tu man mācīji? Vienmēr vispirms padomā par sevi. Tādiem cilvēkiem nevar uzticēties.�

�Neesi nu nekauņa!� Zelta �ūska izrāva vīstoklīti no Nīnas rokām. Un attina to.

Tur nebija nekā. Nē, labi, bija gan da�i sausi, �uburaini zariņi, kas savīti vainagā. Bet nekāda burvju spēka.

�Tu par mani ņirgājies?�

Nīna paraustīja plecus. �Un pareizi darīju, ka neuz�ticējos,� viņa atteica. �Es tī�ām paņēmu �o vīstokli, lai redzētu, vai tu mēģināsi man to atņemt. Bet īsto kroni es noslēpu.�

. �Tev nav nekāda laumu kroņa.�

Nīna izstiepa roku un atvēra plaukstu. Tajā bija svaiga, uztūkusi �ūla, kurā bija skaidri redzams svilino�u zaru raksts. �Tu ta�u to pazīsti, māt. Laumu kronis.�

�Tad tev tas bija.� Zelta �ūska atkal izklausījās pavi�sam mierīga. Kaut ko plāno, nosprieda Nīna. Lai nu tā būtu.

�No kurienes tu tik daudz par to zini?� viņa apjau�tājās.

�Nav tava darī�ana,� Zelta �ūska atcirta.

�Labi,� Nīna atteica un devās ārā no telts.

�Pagaidi� meitiņ. Man ta�u jāaprūpē tev apdedzinā�tās plaukstas, vai ne? Un jāizdomā tev tas vārds.�

Nīna pasmaidīja.

�Jā, māmiņ,� viņa atbildēja.

Pirmo reizi mū�ā viņai bija tāda sajūta, it kā viņa varētu kaut ko noteikt savās un mātes sarunās.

Un tā bija ļoti laba sajūta.

*

Laī sastingusi vēroja, kā ap viņu laidelējas, skraida un lēkā satrauktās laumas. Viņu karaliene bija aizmi�gusi, un laumu kronis bija prom, un tagad neviena vairs nezināja, ko darīt. Viņas pat nezināja, ko vēlas darīt. Mazā Sūte aizgūtnēm raudāja, it kā karaliene Alka būtu nevis aizmigusi, bet mirusi.

Laī zināja, ko vēlas. Viņa sēdēja blakus Kastoram, kur� mierīgi gulēja sūnās, ar pirkstu galiem pieskaroties viņa kaklam, Lai sajuta mierīgu, ritmisku pulsu. Viss bija labi. Ar Kastoru viss bija kārtībā, un viņa varētu vien�kār�i gaidīt, līdz viņ� pamostas, un tad doties, kur acis rāda�

Tikai Laī vairs nebija brīva.

Laī nezin kāpēc bija licies, ka brīvību nevar tik vien�kār�i atdot. Viņai bija licies, ka tas ir liels, milzīgs lēmums, kuru tu pieņem vai nepieņem. Bet patiesībā karaliene Alka bija vienkār�i atnākusi un paņēmusi �o gaismas staru nejautājot, nebrīdinot.

Un, ja tā padomā, vai tā nebija noticis vienmēr? Tie�i tāpat, kad Laī bija Pelle, viņa bija vienkār�i devusies tur, kur viņu sūtīja, pie Kastora, pie Nīnas, pie laumām� Viņai pateica un viņa gaja, ne mirkli pat nedomādama, ka varētu būt arī citādi. Kad es bū�u pieaugusi� Nu, tagad viņa bija pieaugusi, viņa bija kļuvusi par laumu un nekas nebija mainījies. Kāds atnāca un paņēma viņas brīvību, un viņai pat prātā nebija nācis iebilst.

Laī dusmās uzsita ar dūri pa zemi. Viņa pati pie visa bija vainīga, muļķe tāda. Un viņa pati arī dosies pakaļ Nīnai atgūt savu brīvību.

�Zini, ko es nesaprotu?�

Laī pacēla galvu. Viņai blakus bija notupies D�ins. Tagad, kad arī Laī bija lauma, viņ� likās citāds pazīs�tamāks. Vienkār�āks. Parastāks. Glu�i kā agrāk cil�vēki.

Un Kastors savukārt �ķita sve�s.

�Nu?�

.�Kāpēc viņas nav pie mums? Viņa ta�u ir dabūjusi karalienes kroni viņa varētu pār mums valdīt. Kāpēc viņai bija jāaiziet?�

Laī sarauca pieri.

�Varbūt viņa nemaz negrib to kroni,� viņa teica. �Kāpēc gan ne?�

Laī paraustīja plecus. Viņa skatījās uz laumu kara�lieni, kas gulēja sūnās kā liela, bezveidīga kaudze. �Var�būt Nīnai tas nav vajadzīgs.�

�Bet kāpēc tad��

�Viņa devās mājās,� Laī teica. Tas bija skaidrs. Ja Laī varētu, tad viņa dotos mājās, un Kastors tāpat. Cilts apmetne bija vienīgais, ko viņi pazina, vienīgā vieta, kur viņi varētu piederēt.

Protams, Laī tur vairs nepiederēs nekad. Bet Kastors un Nīna�

�Viņa grib sev vārdu,� Laī teica. �Cilvēks, kam pie�der laumu karalienes kronis, dro�i vien var dabūt tādu vārdu, kādu vien vēlas.�

D�ins sapurināja galvu. �Es to nesaprotu. Vārds ta�u ir tevī iek�ā, tu nevari to dabūt no ārpuses.�

�Cilvēki var.�

�Tad kāpēc tas ir tik svarīgi?�

�Tāpēc, ka tu esi tas, kas ir tavs vārds.�

��un tu pats nevari noteikt, kāds tas būs?� D�ins skatījās uz Laī ar nesaproto�u skatienu, un Laī varēja tikai paraustīt plecus. Tad, kad viņa pati bija cilvēka bērns, viņa saprata, kā tas notiek, un viņai nelikās, ka tas ir kaut kas aplams. Bet tagad bija grūti izskaidrot, kā domā cilvēki, dro�i vien tāpēc, ka Laī pati vairs nebija cil�vēks.

�Viņa ir mājās,� Laī teica. Viņa uzlika roku uz Kastora pieres un sajuta, kā viņa asinīs un elpā riņķo miegs. Viņa varēja �o miegu iesūkt sevī, tāpat kā pirms brī�a bija iesūkusi sevī Kastora sāpes. Un viņa varēja aiznest Kastoru mājup, ja viņ� to vēlēsies.

Varbūt varēja. Ar katru mirkli Laī jutās arvien paras�tāka, arvien bezspēcīgāka. Viņai vairs nebija sajūtas, ka iespējams ir gandrīz viss, ja vien to ļoti vēlies un esi gatavs atdot daļiņu no sevis, lai to īstenotu. Laī vairs ne�ķita, ka viņa būtu kaut kas īpa�s, vēl nebijis. Viņa jutās glu�i kā parasts cilvēks nē, vēl mazāk. Viņa pat nejutās Tīdz galam� dzīva.

Satraukti kliedzieni. Laumas drūzmējās ap Alkas ķer�meni, un arī D�ins pielēca kājās, lai dotos skatīties, kas noticis. Laī palika pie Kastora. Viņai bija bail pārtraukt burvestību, ko pati bija iesākusi, pirms Kastors ir pamo�dies. Bet, lai kas arī bija noticis, tas bija kaut kas neiedo�mājams. Laumas vairs nebija vienkār�i satrauktas, viņas bija pārbiju�ās līdz nāvei.

D�ins tuvojās Laī, turēdams rokas sakļautas tā rei�zēm bērni nes noķertus taureņus.

�Skaties,� viņ� �ukstus teica un atvēra plaukstas.

Tur gulēja tikai mazs koka gabaliņ�. Pavisam parasts sakaltis priedes zariņ�.

�Kas tas ir?� Laī jautāja.

�Tā ir Sūte. Paskaties.�

.Un patie�ām viena zariņa galā vēl bija redzama maza, violeta plauksta. Sūte bija pārvērtusies par koka gabalu.

Lai pacēla galvu. Un pati savām acīm redzēja, kā liela, apaļa lauma pārvērtās akmenī. Kāda pelēcīga, sik�spārnim līdzīga būtne sabirza pelnos un aizlidoja pa vējam, bet kāda cita radība pamazām pa vienam locek�lim vien pārtapa �ūsku kamolā, bet �ūskas �ņākdamas ierakās zemē. Pēc mirkļa zeme nopūtās, un no tās izvē�lās tum�u dūmu mutulis dro�i vien viss, kas palika pāri no nelaimīgās laumas.

Laī noelsās vien. �Ar jums tā bie�i notiek?�

�Nekad,� D�ins teica. Viņa balss bija stinga un pār�biedēta. �Man �ķiet tas tāpēc, ka mēs esam pārāk tālu no karalienes kroņa, kurā ir ieslēgti mūsu vārdi. Mēs vienkār�i kļūstam� parasti.�

�Ja tā turpināsies, tad drīz jūsu vairs nebūs vispār,� Laī teica. '*

�Un tevis arī,� D�ins izlaboja. �Mums ir jāatgūst karalienes kronis.�

�Mums jādodas uz cilvēku apmetni. Visiem.� Laī pie�cēlās.

�Mēs nevaram tik vienkār�i pārcelties uz vietu, ko pat nepazīstam,� D�ins iebilda. �Es nekad neesmu bijis upes otrā pusē.�

�Sāksim ar mazumiņu.� Viņa nopurināja roku. Miegs iz�ļakstījās no tās kā caurspīdīga ūdens lāses, un Kastors atvēra acis.

�Kas noticis?� viņ� jautāja.

�Mēs dodamies mājās,� Lai teica. �Tu nāksi?�

�Jā.�

Laī satvēra viņa plaukstu un aizvēra acis. Kā laumas to darīja kā viņas varēja pazust vienā vietā un parādī�ties citā? Tas nemaz nebija sare�ģīti tas bija tik vien�kār�i, ka Lai nesaprata, kā cilvēki to nebija iemācīju�ies. Tu vienkār�i iedomājies to vietu, kur vēlies nonākt, iedo�mājies to tik skaidri, ka gandrīz vai esi tur, un lūk!

�Te viss ir dzeltens,� D�ins teica.

Laī atvēra acis. Jā, viņa bija mājās un rudenī, un D�ins turēja viņas potīti savā spēcīgajā plaukstā.

�Tagad tu zini, kurp jums jādodas,� viņa teica un pie�cēlās kājās. Arī Kastors piecēlās sākumā nedro�i, bet jau da�Upirmie gaisa malki viņu uzmundrināja. Mājas.

�Laid mani vaļā, Dzin,� Laī teica.

Un kopā ar Kastoru viņi devās uz apmetnes pusi.

�Laī!� D�ins sauca viņiem nopakaļ. �Ko tu tur plāno darīt?�

Laī apstājās un palaida vaļā Kastora roku.

�Dzinām taisnība. Es vairs neesmu cilvēks,� viņa teica. �Mājās mani neviens negaida. Kastor, tev jādodas uz apmetni. Laumu kronis ir pie Nīnas. Mēģini to atgūt, pirms Nīna ir kļuvusi par laumu karalieni.�

Kastors pagriezās un paskatījās uz Laī. �Tu domā, ka tas ir iespējams?�

�Tam ir jābūt iespējamam. Citādi beigas ir gan man, gan citām laumām.�

Kastors pamāja. �Laumu kronis. Nīna. Lai tā būtu, gan dabūsim.� Un viņ� aizgāja uz apmetnes pusi.

. �Un ko tagad darīt mums?� D�ins jautāja. �Sēdēt un gaidīt, kamēr viņ� mūs izglābj ja vēl kāda lauma būs palikusi pāri?�

�Mums ir jāatved �urp visas laumas,� Lai teica. �Tā mēs viņas vismaz uz laiku izglābsim no pazu�anas.�

Un viņa satvēra Dzina roku, lai dotos atpakaļ uz laumu zemi. Jau pēc mirkļa rudenīgā me�a vidū bija palicis vien klusums un krīto�u lapu smar�a.

�Kastor!�

Bēdu lācis vismaz daļēji attaisnoja savu vārdu viņ� apskāva Kastoru tik cie�i, ka zēna kauli nokrak�ķēja un tikko sadziedētās krūtis iesmeldzās.

Mātesbrālis, kā parasti, smar�oja pēc asinīm, svied�riem un dubļiem, un tā bija laba smar�a tie�i tāda, kādu Kastors reiz gribētu sev.

�Tu �esi atpakaļ!� vecākais mednieks atvirzīja zēnu rokas stiepiena attālumā un labi aplūkoja. Kastors ievē�roja viņa acis asaras, bet tas neizskatījās bērni�ķīgi.

�Protams, es esmu atpakaļ,� Kastors atbildēja. Viņam likās, ka pa�am apraudāties būtu stipri bērni�ķīgāk, tāpēc viņ� no visas sirds centās noturēties. Par laimi, �o mirkli pārtrauca skarba sievietes balss.

�Vai tad tu netiki izraidīts kā me�a zvērs?� Zelta �ūska noprasīja.

Kastors satrūkās, bet, pirms viņ� paspēja kaut ko atbildēt, tēvocis satvēra viņu ap pleciem un pagriezās pret burvi.

�Viņ� ir bijis līdz laumu zemei un atpakaļ un sagla�bājis cilvēka seju. Es domāju, ka ar to pietiek.�

�Viņ� aizskrēja līdzi laumu bērnam,� Zelta �ūska iebilda.

�Tāpat kā tava meita,� Bēdu lācis atteica. �Vai tu gribi izraidīt arī viņu?�

īsu mirkli Kastoram likās, ka Zelta �ūska būtu ar mieru �ķirties no Nīnas, lai tikai tiktu vaļā arī no Kastora. Viņa apdomājās, acis samiegusi, un tad nogrozīja galvu. �Lai jau bērni paliek.�

�Ilgi jau viņi nebūs bērni. Es tā sapratu, ka Nīnai drīz būs vārds, tad jau Kastoram arī.�

Zelta �ūskas acis samiedzās vēl vairāk. �Jā.�

�Nīna ir �eit?� Kastors jautāja.

�Nāc nu, meitiņ,� Zelta �ūska pasauca. Pēc mirkļa no viņas telts iznāca Nīna.

Nīnai galvā nebija laumu kroņa, un viņas seja zem biezās netīrumu kārtas bija bāla un saviebta sāpēs. �ķita, ka Zelta �ūska nav to pat pamanījusi.

Kastors skatījās Nīnai sejā, mēģinādams saprast, ko tagad darīt.

Viņai nebija kroņa.

Viņa bija mēģinājusi Kastoru saindēt. Bet, no otras puses, Kastors bija viņu aizraidījis vienu laumu me�ā, nolemjot gandrīz dro�ai nāvei. Varbūt labāk to visu ne�maz nepieminēt. Pieaugu�ie diez vai sapratīs vai, kas vēl ļaunāk, sapratīs pārāk labi.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka Bēdu lācim nepatika sūdzē�a�nās, bet Zelta �ūska Kastoru neaizstāvētu.

Bez tam Nīna stāvēja tur viena pati un pilnīgi bezpa�līdzīga, un viņas sejā bija tā pati izteiksme, ko Kastors jau pazina, viņa par visām varītēm centās neraudāt. Bet viņas māte to pat nebija pamanījusi.

�Nāc, Nīna,� Kastors teica. Viņ� nevarēja piespiest sevi pasmaidīt, bet vismaz viņa balss bija mierīga un stingra. Kā pieaugu�am cilvēkam. �Mums jāaprunājas.� Nīna vienkār�i pamāja ar galvu un sekoja Kastoram uz bērnu telti. Bēdu lācis vēl uzsita Kastoram pa plecu un iesmējās, un neviens viņiem neko nejautāja. Tā bija labāk. Runā�ana visu tikai sabojātu.

�Kur ir laumu kronis?� Kastors �ukstus jautāja.

Nīna neatbildēja. Viņa pavēra savu apmetni un izvilka kroni, kuru visu laiku bija glabājusi, piespiestu pie vēdera. Kastors drīzāk juta nekā redzēja Nīnas sā�pes pat telts pustumsā uz viņas vēdera varēja redzēt sarkanu �ūlu.

�Kas, tev noticis?� viņ� jautāja, pat nepadomājis, ka viņam ta�u nemaz nevajadzētu uztraukties par to, kas notiek ar Nīnu. Nejauko nodevēju un zagli Nīnu.

�Tas kronis dedzina,� Nīna atbildēja. �Kā nokaitēts.� �Tad kāpēc tu viņu turi pie vēdera, muļķe?� Kastors no�ņācās.

�Jo citādi to paņemtu mana māte. Tu vari iedomāties Zelta �ūsku kā laumu karalieni?�

�Varu.� Kastoram no domas vien pārskrēja auksts pār kauliem. Atdot Laī viņas rokās�

�Es arī varu. Un to es negribu pieļaut.�

�Tad kāpēc tu atnesi kroni uz �ejieni?�

�Viņa apsolīja man vārdu. Saproti? Tādu vārdu, kādu es vēlē�os,� Nīna teica. �Viņa mani apsolīja nosaukt par Rīta zvaigzni.�

�Kad?�

�Un pēc tam?�

Nīna paraustīja plecus. �Nu, viņa kroni nedabūs.� Tad viņa aprāvās un paskatījās uz Kastoru. �Vari mani nodot, ja vēlies.�

Kastoram pat elpa aizrāvās no tādas domas. �Par ko tu mani uzskati? Lai jau tev tiek tāds vārds, kādu tu gribi. Ja jau tu esi gatava ciest tādas sāpes tikai vārda dēļ��

�Gribu un cie�u,� Nīna atcirta.

�Un pēc tam tu paņemsi kroni sev?�

Nīna papurināja galvu. �Es negribu kļūt par laumu karalieni. Ne es saprotu laumas, ne arī gribu dzīvot pie viņām.�

�Bet kas tad to paņems?� Kastors mēģināja izdomāt, kam viņ� būtu gatavs uzticēt Laī vārdu, bet neatrada nevienu.

Nīna tikai paraustīja plecu& �Man vienalga.�

�Laī,� Kastors teica.

�Kā tad. Viņa ta�u knapi pazīst laumas tu domā, ka viņa varētu pār tām valdīt? Vara tas nav tikai kronis vai vārds. Tas ir kas vairāk.�

Kastors saviebies paskatījās uz Nīnu. �It kā tu to zinātu.�

�Es biju karalienes padomdevēja. Es zinu.�

Kastors kodīja lūpas. �Kroni vajadzētu iznīcināt,� viņ� beidzot nolēma.

�Tu esi traks,� Nīna atbildēja. �Tu vari iedomāties, kas notiks, ja laumas visas uzreiz atgūs brīvību?�

�Nē, kas tad būs?�

�Pilnīgs neprāts. Viņas ta�u nekad nav biju�as brīvas. Viņas nemaz nav tam radītas. Viņas to nemaz negrib tādu brīvību, kuras dēļ kuru katru mirkli vari pārvērsties par gaismu un pazust.�

�Tu domā nomirt,� Kastors izlaboja.

�Jā. Tagad tava Laī ir nemirstīga. Atdosi viņai gaismu un viņa tāda vairs nebūs. Un ko tu būsi panā�cis? Pilnīgu haosu laumu pasaulē. Kas dro�i vien iznī�cinās arī mūsējo tu ta�u vari iedomāties, cik daudz posta var izdarīt vesels bars laumu, kam pēk�ņi ir atdots viss viņu burvestības spēks?�

�Jā,� Kastors teica. Viņ� varēja iedomāties. Pat tad, kad laumas bija pakļautas karalienei, visi uzskatīja tās par bīstamām. Kas vēl būtu tad, ja ikviena lauma būtu pati sev noteicēja?

�Bet gan jau tu kādu atradīsi,� Nīna teica. �Tas� D�ins tā viņu sauca? Tas izskatījās saprātīgs.�

�Jā.�

�Nu redzi. Klau, ja tu gribi, es aizlik�u labu vārdu par tevi.�

Kastors sarauca pieri. �Par ko tu runā?�

�Par rītdienu. Es pateik�u, lai tev iedod labu vārdu. Stipru vārdu. Gribi?�

Kastors paraustīja plecus.

Nez kāpēc viņam tas vairs nebija tik svarīgi kā ag�rāk.

Visu nakti Kastors un Ņina gulēja vieni pa�i telti ar laumu kroni zem pagalvja. Mazie bērni nemitīgi rosījās savā teltī, bet pat nedomāja apciemot lielos un nu jau sve�os bērnus.

Kastors gan daudz negulēja. Nīna viņam blakus kunkstēja pie katras kustības, un Kastors laiku pa laikam piecēlās, lai nomainītu dziedino�os pārsējus uz viņas vēdera. Apdegums bija baismīgs, tas suloja, bet nesmakoja, un Kastors pieņēma, ka Nīna izdzīvos.

Ja, protams, neturpinās staigāt ar laumu kroni zem drēbēm.

Un starplaikos viņ� gulēja atvērtām acīm un domāja, vai ari aizvēra acis un murgoja, mēģinot saprast, ko darīt ar Laī. Garā, savādā lauma reizēm bija draugs, gan�drīz kā Pelle, tikai citāda. Citkārt viņa bija ienaidnieks, kas nolaupījis Kastora labāko dtaugu un apmainījis to ar �o sve�ādo, necilvēcisko būtni. Un viņas brīvā griba bija tepat, rokas stiepiena atstatumā, nolaupīta, jo Laī bija izglābusi Kastora dzīvību.

Viņ� reizēm nezināja, vai tas ir bijis to vērts. Pats ta�u vainīgs, pats �āva uz laumu briedi, pats arī būtu pelnījis nomirt un pazust, un netraucēt citiem. Viņ� pastiepa roku un pieskārās dedzino�ajam kronim, kurā bija ievīta Laī gaisma. Un Nīna pusmiegā ie�ņācās un satvēra Kastora roku.

�Pat nedomā,� viņa murmināja. �Kad man būs vārds, dari, ko gribi.�

�Guli, Nīna.� Kastors palaida vaļā laumu kroni. Pirk�stu gali apsvilināti sūrstēja. Kā viņa bija varējusi �o dedzinā�anu izturēt visu iepriek�ējo dienu?

Starp murgu skrandām pagāja visa nakts, un no rīta viņi piecēlās līdz ar pirmo pelēcīgo gaismu. Ārā ska�nēja ritmiska dziesma, cilts balsīm savijoties un veido�jot melodiju, kas bija pazīstama un vienlaikus sve�āda. Katram pieaugu�ajam bija zināma viena daļa no cilts dziesmas viena vai divas zilbes, ko dungot, vienkār��us darbus veicot. Nozīmīgos brī�os vairāku cieminieku dziesma saplūda vienā, kādam no vadoņiem pie�ķirot ritmu un secību katram dziedātājam vai tā būtu mie�rīga melodija, atvadoties no kāda, vai liegas dziedā�a�nas un strauju ritmisku grūdienu mija, kad pasaulē nāca jauns bērniņ�. Reizēm dziedāja tikai da�i cieminieki, bet �oreiz dziedāja visi.

Nīna piecēlās un apskatīja saites sev uz vēdera, tad pameta skatienu uz Kastora pusi. Mirkli viņam �ķita, ka Nīna pateiks �paldies�, bet tas bija tikai viens muļķīgs mirklis protams, viņa neko neteica. Tikai paraustīja plecus un nomainīja apsējus, uzsvērti pagriezusi Kastoram muguru.

Varbūt tā arī bija labāk. Kastors pat nevarēja iedomā�ties, ko darītu, ja Nīna pēk�ņi sāktu pret viņu izturēties kā pret draugu.

�Atdod kroni,� viņa pastiepa roku.

�Nē,� Kastors atteica. �Pat nedomā sevi kropļot vēl vairāk.�

�Bet Zelta �ūska��

.�Ko?�

�Viņa man to atņems.�

Kastors nopūtās. Kā pa�as māte varēja tā izturēties pret Nīnu? Viņam tas nebija saprotams.

�Viņa neuzdro�ināsies to darīt visas cilts priek�ā,� viņ� atbildēja. �Turēsim kroni abi.�

Nīna atkal mirkli svārstījās, tad pamāja ar galvu.

Un viņi iznāca no telts, zelta kronim abu rokās spī�dot kā dārziņam ap mēness disku. Cilts dziesma uz mir�kli aprāvās pārsteigumā, tad atsākās ar jaunu sparu. Kastors ievēroja pārsteigumu un alkatību Zelta �ūskas sejā un lepno Bēdu lā�a smaidu.

Ne Kastors, ne Nīna nezināja, ko darīt, bet viņiem tas nebija jāzina. Cilvēki viegli viņus pastūma, cilvēki izveidoja eju, un pamazām abi bērni nonāca vietā, kur parasti dega cilts ugunskurs. Tagad viņiem apkārt bija ogles un pelni akmeņu aplī, un visapkārt satrauktas, smaidīgas un lepnas sejas. 1

Tikai tagad Kastors to pilnībā aptvēra. Viņ� kļūs pie�audzis. Viņ� kļūs pieaudzis! Viņam būs savs vārds un sava vieta ciltī, viņ� nebūs tikai viens no bērniem ar nesaprotamo vārdu un nesvarīgajām domām.

Viņ� to bija nopelnījis.

Kastors cie�āk satvēra laumu kroni. Tas nekas, ka dedzināja.

Tas bija to vērts.

Ņinai nekad nebija patiku�as laumas, bet �odien viņai tās nepatika īpa�i. Tās vēroja. Nīna nebija pārlie�cināta, ka var tās visas redzēt apkārt apmetnei, koku zaros un gaisā -, bet viņa juta to skatienus. Viņas gai�dīja. Viņas skatījās. Nīnai uzmetās zosāda, pelēkajā rītā rasināja lietus. Sīkās lāsītes, pieskaroties laumu kronim, �ūkstēja un sūrstēja.

Bet laumas neies cilvēku apmetnē, viņas neiedro��ināsies.

Un pēc tam jau viss būs labi, kāds cits paņems laumu kroni, kāds pieaugu�ais. Viņai par to vairs nebūs jādomā. Tad tu pņti būsi pieaugusi, viņa sev teica. Bet, kad es bū�u pieaugusi, tad zinā�u, ko darīt. Pieaugu�ie vienmēr zina, ko darīt.

Viņa cie�āk satvēra kroni un saviebās sāpēs. Bet tas bija labāk nekā domāt par laumām, kas skatījās uz viņu, uz Nīnu un Kastoru. Ja Nīna ieklausījās, viņa pat varēja saklausīt laumu �ukstus. �Gaidi�� �Drīz�� �Viņa būs klāt�� �Drīz, drīz�� �Ātrāk�� �Kaut nu�� �Tūlīt pat�� �Gaidi��

Nīna iesāņus paskatījās uz Kastoru. Viņ� izskatījās pavisam mierīgs. Nobālējis, ar tum�iem lokiem zem acīm un iekritu�iem vaigiem bet mierīgs.

Viņi stāvēja pelnu un izded�u apli, viņi stāvēja savas cilts ielenkumā.

Tad Bēdu lācis divreiz piesita pie zemes, un Zelta �ūska pacēla seju un rokas pret debesīm. Viņas rokassprādzes nograbēja, nod�inkstēja, ieskanējās, un visi apklusa.

��ajā dienā, kad tuvojas ziema, mēs saskaitām savus bērnus,� Zelta �ūska teica. �Un mēs redzam, ka divi no tiem vairs nav bērni.�

Mirklis klusuma, tad smiekli kaut kur me�ā. Tur smējās laumas, kā vienmēr nepacietīgas, kā vienmēr neprotot palikt klusas. Cilvēki nodrebēja. Zelta �ūska nolaida galvu. Skatiens ieurbās zelta kronī. Viņa stīvi pasmaidīja un atsāka runāt.

�Kastor un Nīna, jūs esat dzīvoju�i tik ilgi, ka jūsu ausis vairs nedzirdēs laumu vārdus. Jūs esat dzīvoju�i tik ilgi, ka esat piedzīvoju�i pa�i sevi. Jūs esat sagaidīju�i savu īsto vārdu.�

Nīna pasmaidīja. Kas to zina, kādu vārdu māte būtu viņai ielikusi, ja nebūtu izdevies atnest laumu kroni? Tagad? Tagad Zelta �ūska darīs to, ko gribēs Nīna.

�Es esmu māte, un man bija māte, un manai mātei bija māte, un manas mātes māte ir uguns, un manas mātes mātes māte ir zeme,� Zelta �ūska teica. �Viņas man pateica �o bērnu zemes vārdus, uguns vārdus.� Mirkli atkal iestājās klusums tikai vējā skanēja laumu tark�ķi, kas neko daudz vairs nelīdzēja pret lau�mām. Jau pēc acumirkļa viņas atkal sāka nepacietīgi ūji�nāt un klaigāt. Nekad agrāk laumas nebija biju�as tik nekaunīgas, nekad agrāk viņas nebija tik rupji pārtrau�ku�as kādu rituālu. Bet tas nekas. Drīz viņas tiks sauktas pie kārtības.

�Tu esi Zvaigzne,� Zelta �ūska teica. Tad viņa pagrie�zās pret Kastoru. �Tu esi Bulta.�

Nīna uzmeta skatienu Kastoram. Arī viņ� smaidīja. Laumas klaigāja: �Ir! Ir! Ir!�

Protams, viņiem pagaidām bija tikai puse no vārda, un Bēdu lācis dos otru. Bet Nīna bija pārliecināta, ka tur nekādu pārsteigumu nebūs viss notiks tā, kā Zelta �ūska bija apsolījusi.

�Dod viņiem debesu vārdu, lietus vārdu!� Zelta �ūska teica un pagriezās pret Bēdu lāci, kas pamāja ar galvu un paspēra soli uz priek�u.

Un tajā mirklī visas laumas kliegdamas, spiegdamas un ķērkdamas metās cilvēkiem virsū.

*

Kastors nu jau Bulta, lai arī jāteic, ka viņ� neju�tās īpa�i citādi tagad, kad bija pieaudzis, pārsteigts skatījās, kā laumas bariem lec lejā no kokiem, planē un lido, kā tās kliegdamas un aurodamas lau�as no me�a, neprātā izārdīdamas apmetnes sētu un palaizdamas pa vējam tark�ķus un teltis. Tās uzklupa cilvēkiem, laidelē�jās ap viņu galvām, spiedza un plosījās.

Kādu laiku cilvēki bija tik pārsteigti, ka pat nepakus�tējās. Viņu dziesma pārtrūka, elpa aizrāvās.

�Neaiztieciet viņas!� Bet Bultas kliedzienam nebija nekādas nozīmes vai varbūt tas tikai pamodināja pūli un lika darīt tie�i to, ko nedrīkst. Cilvēki sāka vicināties ar rokām, mēģinot aizdzīt laumas. Kāds pacēla rungu un mēģināja notriekt gar zemi iebrucējas, cits meta �ķēpu. Ikviens, kas uzbruka laumām, nokrita zemē, gaudo�dams sāpēs. Da�us aizlidināja pa gaisu pa�u pļauka, cits dabūja pa galvu ar savu rungu, nelaimīgais �ķēpa metējs kaukdams satvēra kāju. Bēdu lācis mēģināja nomierināt savus medniekus, Zelta �ūska kliedza uz sievietēm, bet tas neko daudz nelīdzēja. Ar katru mirkli viss notika arvien aplamāk, līdz gandrīz visa cilts apdullu�i vāļājās zemē. Pat Bēdu lācis bija dabūjis sitienu pa vēderu un tagad saliecies centās atgūt elpu. Vienīgi Zelta �ūska, Bulta un Zvaigzne stāvēja nekustīgi.

Un laumas klaigāja viņiem apkārt. Bulta sarauca pieri, mēģinādams ieklausīties viņu vārdos. Viņ� nojauta, ka tūlīt pat notiks kaut kas svarīgs, ka atnāks kas? Un kāpēc viņ� vairs nesaprata, ko laumas runā? Izmisis viņ� ar skatienu meklēja Laī, bet viņa nekur nebija redzama. Vai viņ� jau ir kļuvis pieaudzis un tāpēc nesaprot ne vārda no laumu teiktā? *

Bet pēc mirkļa viņam tāpat viss kļuva skaidrs. Vairā�kas stipras laumas no zariem un lūkiem veidotās nestu�vēs stiepa laumu karalieni. Tiesa, viņa bija bez kroņa un ietinusies vairākās laumu auduma kārtās, lai nenosaltu aukstajā rudens dienā, bet no lepnā iespaida viņa nebija zaudējusi ne kripatiņas. Kastors nevil�us saspieda cie�āk dūri, kurā turēja laumu kroni, dedzino�ie zari vēl stip�rāk iedūrās plaukstā.

Lai nu kam, bet Alkai viņ� �o kroni neatdos. Tāpat kā neatdos to Zelta �ūskai. Vai Nīnai Zvaigznei. Vispār nevienam neatdos. Lai ko arī teiktu laumu karaliene un viņa ta�u varētu teikt, ko grib, tāpat Bulta neko nesa�prastu.

Alka lēni izkāpa no nestuvēm un nostājās tie�i pretī Bultām un Zvaigznei. �ķita, ka zem viņas ieliecas zeme un zem tum�o acu smagā skatiena apmācas debesis.

�Atdodiet manu kroni,� karaliene Alka teica.

Un Bulta viņu saprata. Tas viņu pārsteidza visvairāk.

Ne tik ļoti, lai atdotu kroni, tomēr pietiekami daudz.

�Tā esi tu�?� Zelta �ūska jautāja. Un laumu kara�liene viņai iesita nevērīgu, atpakaļvērstu pļauku, kas noskanēja citādi klusajā apmetnē. Zelta �ūska iepīkstē�jās un nokrita uz dibena tie�i tāpat kā pārējie cieminieki.

�Nestrīdies ar viņu, viņa var darīt ar mums, ko grib,� ātri no�ukstēja Zvaigzne.

�Kāpēc?� Bulta jautāja. Viņ� nekad nebija redzējis laumu, kas varētu nodarīt pāri cilvēkiem. Un viņ� nebija redzējis laumu, kas spētu sarunāties ar pieaugu�ajiem. Viņ� nebija redzējis nevienu laumu, kas līdzinātos kara�lienei Alkai.

Viņam aizrāvās elpa. Laumu karaliene�

�Viņa ir cilvēks,� Zvaigzne no�ņāca.

Bulta samirk�ķināja acis. Jā. Ja vien karalienes āda nebūtu tik spocīgi violetā krāsā, tad viņa varētu izska�tīties pēc cilvēka. Pēc ļoti, ļoti apjomīga, lēni draudīga cilvēka. Pēc cilvēka, pie kura kājām tagad gulēja visa cilts un pat nemēģināja kaut ko iebilst �ī ienācēja bija ienesusi apmetnē �ausmas.

�Atdod,� viņa teica un pastiepa roku. Vispirms viņas acis pievērsās Zvaigznei, un Bulta jutās atvieglots un tajā pa�ā mirklī ienīda sevi par to, cik atvieglots <�

jutās.

�Man to nevajag,� teica Zvaigzne. �Man vajadzēja tikai vārdu. Saproti?�

�Nē,� teica Alka un paspēra soli.

Zvaigzne atkāpās. Bulta dzirdēja, kā zem viņas kājām �ņirkst izded�i, un kā laumu kronis kļūst pavisam smags viņa rokās.

�Neatdod!� tajā pa�ā mirklī iekliedzās Zelta �ūska. �Tas pienākas man! Tu apsolīji!�

Neko es tev neapsolīju, dusmīgi nodomāja Bulta. Bet viņa mute nekustējās. Viņ� satvēra kroni abās rokās. Bija sācis līt, un viņ� tik tikko spēja saskatīt savu cilti aiz slapjajiem matiem, kas krita acīs, aiz pelēkajām ūdens tērcītēm, aiz lielā, bālā karalienes Alkas stāva.

Viņas acis pievērsās Bultām, melnas un dziļas, un viņ� no bailēm iesmējās tādu sīku, saraustītu peles smiekliņu, kas visu padarīja tikai ļaunāku. Viņ� bija tik mazs, tik noguris, tik nespēcīgs, un viņam rokās bija laumu kronis, un neviens viņu neaizstāvēja. Laumu kro�nis dedzināja plaukstas, un pretī viņam bija karaliene Alka, kas tādus kā viņ� ēda uzkodās starp maltītēm.

�Atdod manu kroni,� laumu karaliene teica.

Bulta spēra soli atpakaļ. Laumu karaliene spēra soli uz priek�u un satvēra viņa roku. Slapja, auksta plauksta uz labās rokas locītavas. �Pat nemēģini bēgt,� viņa uzrūca.

Un tajā mirklī viņ� atcerējās citu rudens rītu, citu ugunskura vietu, bet tikpat daudz lietus, tikpat daudz drēgnuma gaisā. Bēdu lācis bija satvēris viņu pie apak��delma.

�Tikai nemēģini bēgt,� Bēdu lācis teica.

�Pat nedomāju,� Bulta toreiz vēl pavisam mazs bērns bija atteicis, zobus sakodis, lai tie neklabētu pēk�ņajā aukstumā.

�Kāpēc visa malka ir slapja?�

�Es neesmu vainīgs! Tas ir lietus,� zēns atcirta. �Viss me�s ir slapj� kā tad es varēju savākt sausu malku?� �Vajadzēja padomāt agrāk.�

�Agrāk bija nakts! Un arī tad lija!�

�Nu tad vēl agrāk,� Bēdu lācis teica, acīmredzami zaudējot pacietību. Bet Kastora taisnība bija vienīgā, pie kā viņ� tagad varēja turēties. Ja viņ� atzīs, ka mātesbrā�lim ir taisnība, tad Bēdu lācis nekad vairs neņems viņa iebildumus nopietni.

�Nu un tad, ka es nesavācu malku agrāk? Lietus tik un tā līst tie�i tagad! Lietus ir vainīgs pie tā, ka malka slapja, nevis es!�

Bēdu lācis nopūtās tas vairāk izklausījās pēc nepa�cietīga �ņāciena. Un tad pacēla māsasdēlu aiz �upra, kā lapsu māte paceļ sīku lapsēnu.

�Tā nesaki. Ir labāk, ja tu pats esi vainīgs. Labāk, ja tu pats esi sevi pieveicis vai nogurdinājis. Ja tu pats sevi esi samulsinājis vai novedis no ceļa. Nevis kāds cits izrā�dījies stiprāks par tevi. Saproti?� Un Bēdu lācis papuri�nāja viņu pavisam drusciņ, bet zēna rokas un kājas mētājās pa gaisu kā vētras plosīti koka zari. �Būs da�as reizes, kad tu tie�ām neko nevarēsi darīt. Kad tu patie��ām nebūsi vainīgs pie tā, kas ar tevi notiek, un neko nevarēsi mainīt. Bet tos mirkļus tu atpazīsi. Visas pārē�jās reizes ir tava atbildība.�

Bet tagad Bultas roku turēja laumu karaliene, un viņa bija lielāka par vētru, viņa bija uzmācīgāka par rudens lietu, viņa bija stiprāka ja ne par visu, tad katrā ziņā viņa bija stiprāka par Bultu. �is varētu būt viens no tiem nedaudzajiem gadījumiem, kad viņ� nebūtu vainīgs.

Bulta ievilka elpu.

�Nē.�

Un tad atskanēja divi krak�ķi un kliedziens.

Krak� kad Bultas rokās pārlūza laumu kronis.

Krak� kad kā sauss koks pārlūza Bultas roka.

Un kliedziens, jo viņ� nebija to gaidījis �īs pēk�ņās sāpes, kas iz�āvās cauri visai rokai līdz pat plecam un sejai. No acīm izsprāga asaras glu�i kā bērnam, un viņ� sadusmojās par to, ka raud �is resnās, nejaukās sievietes dēļ. Viņ� ta�u jau bija pieaudzis.

�Tu nelietis!�

Viņa atgrūda zēnu no sevis, un Bulta nokrita, atbal�stoties uz veselās rokas tās, kurā vēl joprojām bija satvēris kroni. Izded�i sāpīgi iegriezās sūrsto�ajā plauk�stā, bet �is nelielās sāpes ļāva uz mirkli aizmirst tās sāpes, ko radīja lauztā roka.

�Zini, ko es nesaprotu?� Bulta teica caur sakostiem zobiem. �Kā tu vari sarunāties ar laumām, ja esi cil�vēks?�

Karaliene ar vienu roku atmeta matus no sejas. �Kāda tev daļa?�

�Viņā1 nekad nav pieaugusi,� teica Zelta �ūska. Tagad viņa bija piecēlusies, un viņas tum�ie mati vizuļoja lietū. �Viņa vēl joprojām ir bērns vai ne, Alka?�

�Jā, es vēl joprojām esmu bērns. Man nekad nav vaja�dzējis to jūsu pieaugu�o dzīvi,� karaliene Alka atteica. �Un atdod man manu kroni.�

Bulta pavirzījās tālāk prom. Kreisās rokas pirksti sa�juta sīkās gaismas stīdziņas, kas vijās ap karalienes kroņa �uburiem, un pa vienai vien risināja tās vaļā. Stīdziņas bija vieglas un plūsto�as kā ūdens, un ar katru mezglu kļuva arvien vieglāk tās atrisināt.

�Un kā jūs viena otru pazīstat?� Bulta prasīja.

�Viņa ir mana māsa,� Zelta �ūska teica.

�Es biju tava māsa. Tu pati no manis atteicies.�

�Bet tu viena pati piesavinājies kroni!�

�Tev �ēl, ka ari man kaut kas tika?� karaliene Alka atkliedza, pat nepaskatījusies uz Zelta �ūsku.

Bulta samiedza acis. Viņas abas patie�ām izskatījās līdzīgas it īpa�i tagad, kad lietus bija nomazgājis vio�leto krāsu no karalienes ādas un viņas slapjie mati klājās pār seju tie�i tāpat kā Zelta �ūskai. Tikai Zelta �ūska, protams, bija pieaugusi, viņa bija stipra un cieta, kamēr Alka viņa bija liela un mīksta, un nevarīga. Kā bērns.

�Atdod manu laumu kroni!� Alka uzkliedza, piesitot kāju pie zemes.

�Kroni?� Bulta prātīgi piecēlās kājās, vēl arvien turot kreiso roku aiz muguras. �Lai laumas pa�as to ņem!� Un viņ� ar strauju rāvienu pameta laumu kroni aug�up. Tas pacēlās gaisā kā liels staru kamols un izjuka, zeltītām stīgām sajaucoties ar lietus straumītēm, un visapkārt viņiem iemirdzējās �ilbino�i spo�a daudzkrāsu varavīk�sne.

*

Laī stāvēja un vēroja, kā laumas sagrauj viņas bēr�nību tās plosīja teltis, laida pa gaisu �ogus, biedēja suņus un cilvēkus. Un viņai bija vienlaikus bail un skumji, un vienalga.

�Kāpēc viņas vēl arvien seko karalienei?� Laī nomur�mināja. �Kroņa viņai ta�u vairs nav.�

�Pieradums,� atbildēja D�ins. Arī viņ�, tāpat kā Laī, neiesaistījās vispārējā neprātā. Sakrustojis rokas uz krū�tīm, D�ins vēroja notieko�o, bet viņa sejā nebija izlasāms nekas ja nu vienīgi spriedze. �Bez tam kam lai viņas sekotu?�

Laī vēroja laumu karalienes gājienu pēc kroņa, viņa redzēja, kā Alka uzbrūk Kastoram un Nīnai kuriem tagad jau bija citi vārdi. Laī nesaprata, kas �ie vārdi ir un ko tie nozīmē. Viņa dzirdēja sauso, neganto krak�ķi, ar kādu pārlūza Kastora roka.

�Pagaidi.� D�ins satvēra viņu pie pleca, pirms Laī pati bija aptvērusi, ka ir izkustējusies no vietas.

�Laid!� viņa uzkliedza. �Man ir jāpalīdz!�

�Tu neko nevari izdarīt!� D�ins atteica. �Tu ta�u esi lauma!�

Laī mirkli pretojās, lai ari zināja, ka Dzinām ir tais�nība. Viņa pagrieza seju atpakaļ uz apmetnes pusi tie�i tajā mirklī, kad gaisā uzlidoja zeltaini mirdzo�a lode spo�āka nekā saule, �ilbino�a un neticami liela, tā atvi�zēja katrā lietus lāsē un piepildīja Laī ar ilgām. Viņa juta, kā Dzina tvēriens atslābst, kā viņ� palai� vaļā Laī plecu. Un kopā ar citām laumām viņa metās uz priek�u un tie�cās uz aug�u, lai notvertu kaut mazumiņu �īs gaismas sīku, smalku stīdziņu, kas bija viņai atņemta.

Laumas spiedza un auroja, un smējās, un nebija nevienas, kas kaut uz mirkli padomātu par citām. Trakā skrējienā viņas metās pakaļ gaismai, strīdējās un plē�sās, it kā �o gaismu būtu iespējams sadalīt vai nozagt. Laī cerēja, ka to nav iespējams nozagt ja tā, tad viņa paliktu be�ā.

Gaisma kā garas �autras slīdēja starp laumām katra �autra meklēja savu saimnieku un atradusi aptinās ap viņu kā zirnekļa tīkls ap mu�u, ietverdama to zeltainā kūniņā. Laī skatījās gaismai līdzi, vēroja, kā tā slīd starp laumu pirkstiem, un minēja vai �ī būs mana? Vai �ī? Vai varbūt neviena? Viņai blakus zeltainā gaismā iemir�dzējās D�ins, un Laī skatījās uz viņa aizgrābto, starojo�o seju.

Un tie�i tajā mirklī, kad Laī jau bija nospriedusi, ka viņas gaisma ir kaut kur pazaudējusies, tie�i tajā mir�klī viņai pieskārās silta roka. Laī pagriezās un ļāva, lai gaisma viņu apskauj. īsu mirkli viņai �ķita, ka tā varbūt ir viņas māte, kas nez kā atradusi Laī starp laumām. Vai nakts, kas ne�ķirojot paslēpj visus savus bērnus. Bet tā bija viņas pa�as burvestība.

Laī nezināja, cik ilgi tā stāvējusi, apreibusi pati no sava spēka. Bet, kad viņa atvēra acis, juceklis visapkārt nebija mazinājies. Laī pavērtu muti skatījās, kā viena lauma, jau pati savas gaismas apvīta, metās pakaļ jau�nam gaismas staram. To uztvēPa cita lauma, iemirdzējās un smiedamās iesita pirmajai, un pirmā sita pretī. Kau�tiņ� turpinājās, līdz viena no viņām uz mirkli sastinga gaisā, sakopoja savus burvju spēkus un metās virsū sān�censei kā liela mirdzo�a lode.

Viena lauma iz�ķīda pret otru, kā ūdenskritums iz�ķīst pret zemi, sabirzdams sīkās gaismas lāsēs.

Atradu�as, ko darīt ar jaunatgūtajām burvju spējām, Laī nodomāja. Labāk būtu izdomāju�as ko vērtīgu.

Tad Laī sapurināja galvu. Kā tad, stāvēt un nosodīt to viņa māk, bet izmantot savas burvju spējas pat prātā nav ienācis. Kamēr Kastors ar salauztu roku cie� sāpes!

Laī traucās uz priek�u garām laumām, garām cil�vēkiem, garām karalienei Alkai, kas bija sadugusi dus�mās. Tur izdegu�ā ugunskura vidū stāvēja Kastors, ar �ausmām un apbrīnu skatīdamies haosā, ko bija izraisī�jis. Laumu gaisma atstarojās viņa sejā, kas tagad izska�tījās sve�āda pieaugusi. Viņ� tikko jau�ami pasmaidīja ikreiz, kad gaismas stars atrada savu laumu, tikko jau��ami saviebās ikreiz, kad kāda lauma, pārvērtējusi savas burvestības spēku, iz�ķīda gaismā un pazuda uz visiem laikiem.

Viņa labā roka nevarīgi karājās plecā. Laī gandrīz varēja just Kastora sāpes. Viņa satvēra drauga roku tā bija karsta un pietūkusi. Laī varēja just kaula galus spie��amies pret ādu. Viņa aizvēra acis un sūtīja savu gaismu Kastora rokā, juzdama, kā tā pamazām iztaisnojas, kā kauls salec kopā, kā milzīgs siltums izplūst pa viņas ķer�meni�

Kastors kaut ko nesaprotamu uzkliedza. Laī paska�tījās uz viņu. Vēl viens nesaprotams kliedziens. Viņa papurināja galvu.

"Runā kā cilvēks,� viņa teica. Un tad saprata, ka viņ� jau runā kā cilvēks kā pieaugu�ais.

Kastors ar spēku izrāva savu roku no Laī satvēriena un, sāpēs saviebies, atkāpās. Viņ� vēl joprojām kaut ko teica, atkārtoja vienu un to pa�u frāzi, bet Laī nespēja viņu saprast. Viņa nekad vairs viņu nesapratīs. Nekad!

Laī pastiepa rokas: �Vismaz ļauj man tev palīdzēt, lūdzu!�

Kastors tikai purināja galvu un kāpās prom.

. Viņu vairs pat nesauca par Kastoru. Viņam bija vārds, kuru Lai nesaprata, neatpazina.

Viņas draugs bija pazudis tā, kā gaismā pazūd lauma.

�Ej prom,� viņai blakus atskanēja drūma balss. Lai paskatījās. Tā bija laumu karaliene, kas, zaudējusi visu savu spo�umu un varu, tagad izskatījās vienkār�i resna, slapja un nelaimīga.

�Ko viņ� saka?� Laī prasīja.

�Lai tu ej prom. Un nejaucies. Viņ� negrib, lai tu atdod savu gaismu.�

Laī neticēja karalienei Alkai, tomēr atkāpās, vēro�dama Kastora seju. Viņ� smaidīja. Varbūt Alkai bija tais�nība. Laī atkāpās vēl tālāk, un Kastors pamāja.

Un Laī savilka gaismu ap sevi kā siltu apmetni un devās projām caur pierimsto�o lietu, caur laumu cīņas dzirkstelēm, garām sakņupu�iem pārbiedētu cilvēku stā�viem. Garām Dzinām, kas vēl joprojām stāvēja apmetnes malā un vēroja notieko�o.

Viņai vairs nebija nekādas daļas gar pārējiem.

*

Sākumā Bultām likās, ka laumu kar� beigsies glu�i dabiski lielākā daļa no laumām pazudīs gaismā, pārē�jās nāks pie prāta un pazudīs, un Me�a cilts varēs atkal dzīvot mierā. Tas nebija glu�i tas, uz ko viņ� bija cerējis, atdodot laumām viņu spēku, bet tas vismaz nevilktos pārāk ilgi.

Neviens no viņiem nebija gaidījis to, kas notika pa�tiesībā. Pēc īsa laiciņa, kad vairākas laumas jau bija pa�zudu�as, pēk�ņi iekliedzās kāda sieva. Viņas apģērbs ne�zin kādā veidā pārvērtās par dīvaina paskata lēverainu laumu, kas spļaudīdamās un �īkstēdama aizrāpoja pa zemi, pamazām iemirdzēdamās siltā vara krāsā. Nepa�gāja ilgs laiks, kad �ī lauma aptvēra notieko�o un ar ne�labu brēcienu metās kaujas mutulī. Pirms kāds paspēja nomierināt (vai vismaz beigt apsmiet) nelaimīgo sievieti, par laumu kļuva apkvēpis akmens pie ugunskura vie�tas, sīks, oran�i uzliesmojis bērziņ� un kāda maza zēna elpa. Bērns, ieraudzījis no savas mutes izplūstam gai�sīgu dūmu strūkliņu, kas sacietēja un kļuva par me�ģī�nei līdzīgu lidojo�u laumu, pārbijies iebrēcās un metās prom.

Kopā ar viņu metās prom ari visi pārējie cilvēki, steigā paķēru�i līdzi, ko vien varēja kur� ēdienu, kur� ādas gabalu, kur� ūdens trauku. Viņi skrēja, līdz laumu kaujas atbalss palika tālumā, un pieplaka pie klints sie�nas. �eit viņi varēja uzsliet pagaidu nometni, kas vismaz nedaudz pasargāja no laumām.

Bulta neko daudz nevarēja palīdzēt. Viņam apkārt rosījās da�as sievas, piesaitējot lauzto roku pie taisna koka gabala un tad stingri notinot ar ādām.

�Varēji jau ļaut tai laumai sevi, kā nākas, sadziedēt, ja viņa tā gribēja,� Pelēkā pūce murmināja.

�Nevarēju vis,� Bulta atteica. �Viņa ta�u būtu pārvēr�tusies gaismā.�

.�Un tad? Tu tagad mocīsies sāpēs sazin cik ilgi, un varbūt roka būs pagalam, pat ja izdzīvosi,� māte teica. �Nesaprotu, kāpēc tev būtu kaut kāda lauma jā�ēlo.�

�Tā nav kaut kāda lauma. Tā ir Pelle.�

Pelēkā pūce uz mirkli pārtrauca strādāt. Nopūtās. �Nu, tad jau skaidrs.�

Bulta par to vairs negribēja runāt. Tagad, kad laumas bija izpostīju�as viņu apmetni, diez vai izdosies cilvē�kiem iestāstīt, ka viņas patiesībā nav nemaz tik ļaunas. Bez tam �obrīd visi tik un tā pievērsa uzmanību nevis viņam, bet laumu karalienei Alkai. Tā gan tagad bez kroņa un cilvēku apģērbā bija zaudējusi visu savu spo��umu; viņa sadugusi tupēja kopīgās nojumes vidū un izlikās, ka viss apkārt notieko�ais uz viņu neattiecas.

�Nu tad stāsti, kas te notika,� Bēdu lācis nosēdās pretī Alkai. Arī pārējie cilvēki mitējās kārtot savu man�tību un sapulcējās viņiem apkārt. Pelēkā pūce uzkarināja Kastora roku notītu stīvu un Smagu viņam kaklā un apsēdās klausīties.

*

Viņas bija divas māsas Alka un Seda. Tas bija pirms daudzām ziemām, kad cilvēku apmetne atradās pavisam citā vietā, bet arī tur bija me�s, kurā medīt, ogot un lasīt burvju augus. Un satikt laumas.

Gan Alka, gan Seda pavadīja gandrīz visu dienu me�a dziļumā, bet viņas reti bija kopā. Seda bija aizņemta ar augu vāk�anu un pētī�anu, un viņai �ķita pilnīgi bezjēdzīga Alkas aizrau�anās ar mirdzo�ajām, nepare�dzamajām laumām. Savukārt Alkai nepatika tas, ka Seda mū�dien pateica laumām kaut ko rupju un nepatīkamu un nekad nebija gatava pievērst viņām tik daudz uzma�nības, cik pienāktos.

Seda nepievērsa ari Alkai tik daudz uzmanības, cik vajadzētu. Viņa sauca Alku par sīko nejēgu, it kā viņa būtu pārāk maza, lai kaut ko saprastu. Tad jau labāk būt vienai, tad jau labāk runāties ar laumām, kurām Alka patika daudz labāk nekā Seda. Laumām Alka bija pats mīļākais bērns, jo viņa nekad tām netraucēja, nekad ne�prasīja, lai tās viņai parāda kaut kādas burvestības, un nekad nemēģināja laumām stāstīt, kā jādzīvo.

Un vismīļākā no visām laumām Alkai bija Sūte maza violeta radība ar baltiem matiem un acīm. Sūte mirdzēja un vizuļoja saules gaismā, viņa gandrīz nekad nenokāpa no Alkas pleca, un viņa mācēja stāstīt par visu, kas notika pasaulē. Un visi viņas stāsti bija patiesi. Sūte varēja stāstīt par zemi, kur laumas radās no nekā un pazuda bez vēsts pazuda gaismā. Un Sūte varēja stāstīt ari par to, kas notika cilvēku apmetnē un ko da�rīja Seda. Tāpēc Alka varēja pastāstīt vecākiem par katru reizi, kad Seda bija izdarījusi kādu aplamību.

Nez kāpēc Sedai tas nemaz nelikās tik jautri.

Līdz kādu dienu Sūte bija ieskrējusi lapseņu pūznī, un tās bija viņu sakodu�as tik stipri, ka mazā laumiņa tik tikko elpoja.

�Klausies, Alka,� viņa klusi teica. �Es laikam� es lai�kam drīz pārvērtī�os gaismā.�

.�Nevar būt,� Alka teica. �Nedrīkst būt.�

�Un nebū�u arī,� Sūte atbildēja. �Paskaties es izirstu. Bet, pirms es pazūdu��

�Pat nedomā,� Alka teica. �Es tev neļau�u aiziet.� �Tu nevari mani noturēt.�

�Varu gan,� Alka teica. Viņa gan nezināja, ko dara, bet bija ar mieru izmēģināt visu, lai tikai Sūte nepa�zustu.

Viņa aplūkoja draudzeni. Tā arī bija, kā Sūte teica, viņas gaisma pamazām izira. Alka tagad varēja redzēt, ka ap laumu vijas un tinas gaismas stari, kā lielā sausas zāles �emurā sapinu�ies cits ap citu.

�Tā gaisma tā aizies projām un pazudīs?�

�Jā.�

�Bet ja nu..un Alka satvēra divos pirkstos gaismas pavedienu. �Ja nu es varētu to nosargāt?�

�Ko tu dari?� Sūte no�ukstēja. Bet bija jau par vēlu. Alka lēnītēm vilka zeltaino gaismu un vija to ap �ubu�rainu zariņu, glu�i kā vainagu pinot. �Alka?�

�Ja es saglabā�u tavu gaismu, tad tu nevarēsi pazust,� Alka teica. �Es negribu tevi pazaudēt.�

Un viņa Sūti nepazaudēja. Jā, Sūtei vairs nebija gais�mas, un viņa vairs nebija īsti brīva. Viņa sekoja Alkai, lai kur tā ietu, un, ja kādreiz vajadzēja pamest Alku, tad nekad tas nebija ilgāk par dienu. Viņas nezināja, kāpēc tā ir, un viņas nezināja, kāpēc ir tā, ka Alkai ir vara pār Sūti pat tad, ja laumiņa sadusmojās, viņa nespēja pre�toties Alkas pavēlēm. Bet tu ta�u esi dzīva, Alka mēdza teikt. Labāk dzīva nekā tikai brīva, vai ne?

Un Sūte nebija vienīgā, kas domāja līdzīgi. Laumas nāca pie Alkas. Slimas un ievainotas laumas, kas citādi nevarēja izdzīvot. Karstasinīgas laumas, kas baidījās zaudēt savaldību un iztērēt visu sevi vienā spo�ā uzlies�mojumā. Laumas, kuru draugi jau bija Alkas pakļautībā. Un laumas, kuras pa�as īsti nezināja, kāpēc vēlas atdot savu gaismu Alkai, bet tā darīja visas un acīmredzot tas bija pareizi.

�Kas tas ir, ko?�

Alka satrūkās, izdzirdot Sedas balsi. �Kas tad?� viņa jautāja, slēpjot rokas zem matiem, kas bija izaugu�i gari un tum�i.

�Tu domā es nepamanī�u, ka tu visu laiku kaut ko perini, māsiņ?� Seda indīgi noprasīja.

�Es neko neperinu,� Alka atteica. Kas tas vispār tāds par vārdu, it kā es būtu vista uz olām.

�Un kas tas tāds?� Au!� Seda iegrūda apsvilinātos pirkstus mutē.

�Tas ir laumu kronis.�

�0! Tas dod varu pār laumām, vai ne? Dalīsimies?�

�Nē. Es jau pietiekami esmu ar tevi dalījusies.� Alka dro�ības pēc pievilka laumu kroni sev tuvāk. Viņa pati bija to darinājusi, un viņu vienīgo kronis nededzināja.

�Es tev atdevu pusi no savām ogām, lai mamma nebaras,� Seda teica.

�Nu un tad?�

�Ja tu nedalīsies ar mani, es pastāstī�u mammai, ka tu draudzējies ar laumām.�

�Stāsti, stāsti. Man vienalga.� Un �oreiz tas nebija tikai tāds izteiciens Alkai patie�ām bija vienalga. Viņa tāpat reti atgriezās mājās parasti nakti bija ērtāk pārlaist kādā me�a nostūri, laumu paspārnē. Laumas parūpējās ari par ēdienu un izklaidēm, bet cilvēki? Ar cilvēkiem runāt bija sare�ģīti, viņi mū�dien kaut ko gri�bēja lai Alka aug liela, lai kļūst gudrāka, stiprāka, veik�lāka, labāka.

Laumām no viņas nevajadzēja neko. Tikai to, lai viņa ir. Un tas bija labi, tas bija tie�i tas, ko Alka vienmēr bija vēlējusies. Ja tu vari pavadīt katru dienu laimīgs, tad kāpēc censties kaut ko mainīt?

Alka mēģināja to visu izskaidrot Sedai, bet Seda pat neklausījās. �Tev nav taisnība!� viņa ātri vien paziņoja. �Paprasi mammai, mamma uzreiz pateiks, ka tev nav taisnība.�

�Protams, mamma ta�u vienmēr aizstāv tevi,� Alka atcirta. �Nu tad paliec ari ar viņu.�

Kad tuvojās rudens, Alka iegriezās mājās paņemt kādus siltākus apavus laumas jau bija parūpēju�ās par apģērbu, bet kurpes viņām bija kas nepierasts. Ta�u Alka nedabūja apavus. Tie�i otrādi viņa tika nosaukta par laumu bērnu un izraidīta no apmetnes.

�Un paņem to kroni,� Seda teica. �Tas pienākas cil�vēkiem.�

�Tu gribēji teikt tev?� Alka noprasīja.

�Es vienmēr esmu bijusi spiesta par tevi rūpēties. Tagad parūpējies par mani.�

�Nē,� Alka teica. �Kronis ir mans, un tu to nedabūsi.�

�Bet, mammu!� Seda pagriezās pret māti. �Pasaki viņai!�

�Nē. Viena lieta piederēs man. Vienmēr.�

Un, pirms Seda kaut ko paguva pateikt, Alka pamāja savām laumām, un tās saskrēja viņai apkārt, vesels bars dīvaināko radību pasaulē. Tās satvēra Alku, un mirklī starp diviem sirdspukstiem Alka pazuda.

Laumu zemē karalienei Alkai bija viss. Viņai bija laumu kronis un laumu ēdiens, un laumu apģērbs, ja bija auksti. Laumas pat sarūpēja viņai kurpes.

Un tad viņas sāka jautāt vai tad tu negribi kļūt par vienu no mums? Da�as no viņām piemēram, mazā Spārme reiz bija biju�i cilvēku bērni. Viņuprāt, kļūt par laumu bija viegli. �Tu vienkār�i ņem un pārvērties,� Spārme teica, un citas laumas piekrita.

Bet Alka nevarēja. Viņa mēģināja, viņa aizvēra acis un no visas sirds centās kļūt par laumu. Bet nekas nesa�nāca.

Viņa mēģināja vēl un vēl, un pēc kāda laika viņa vairs nemēģināja. Galvenais jau, kā viņa nosprieda, bija nekļūt pārāk pieaugu�ai, jo tad viņa vairs nesaprastu, ko runā viņas pavalstnieces.

Bet citādi jau dzīve bija laba. Viņai bija ēdiens un dzēriens, un garas, saulainas dienas, un sapņi, un stāsti. Alka uzzināja, ka viņas māsa Seda ir kļuvusi par pieau�gu�o, par cilts burvi. Interesanti, kāds viņai vārds, Alka domāja, lai arī patiesībā tas viņai nemaz ne�ķita tik sva�rīgi. Gan jau nekas labs jo cik labu vārdu tad var iegūt kāda, kas panākusi pati savas māsas izraidī�anu no cilts?

Un tā Alka dzīvoja daudzas, daudzas ziemas, līdz viņas karaļvalstī nonāca kāda meitene, kas negribēja kļūt par laumu, un kāds zēns, kas negribēja viņu atstāt vienu, un kāda meitene Alkas māsasmeita -, kas nozaga viņai laumu kroni.

�Un tagad jūs redzat,� Alka noslēdza savu stāstu. �Tā visa ir viņu vaina viņu vaina vien. Ja nebūtu jūsu bērnu, es vēl arvien būtu laumu valdniece.�

Lai stāvēja upes malā, ieslēpusies zibens sacirsta koka tum�ajā plaisā. Laumu kar� bija sajaucis debesis, zemi, me�u un ūdeni savādā, mainīgā rakstā. Rudens lapu oran�ais un zeltainais bija sapinies ar nez no kurie�nes uznāku�u sniegavētru, kas tum�zila un balta skrēja me�ā, sajauca matus un aizmigloja acis.

Turpat blakus Lai rokai kaut kas sakustējās, ieņur�dējās un, ar asiem zobiem iecirtās pirkstā. Lai iekliedzās un sapurināja roku, kurā, stingri iekodusies, turējās sīka, tikko radusies lauma. Pilnīgi noteikti tikko radusies. Jau�nām laumām lielākoties nebija diez cik daudz prāta tās bija dumjas, apjuku�as un nesavāktas. Bet cik tad bija palicis veco laumu? Lai kaut kur bija redzējusi Spārmi un nojauta, ka arī D�ins slēpjas tepat netālu atradis tikpat dro�u paslēptuvi kā viņa.

Tikai acīmredzot Laī paslēptuve vairs nebija dro�a, ja jau reiz arī tajā uzradās laumas. Laī ieklausījās un viņai �ķita, ka dzird veco koku nopū�amies un vaidam. Ja nu tas arī kļūst par laumu, Laī �ausmās nodomāja. Tāds milzu koks mani aprīs pat neapdomājies.

Laī izgāja no koka paspārnes. Mēnesi aizsedza ātri skrieno�u mākoņu skrandas. Ja viņa pacentīsies saplūst ar ēnām, tad varbūt izdosies aiziet no �ejienes. īsiem pārskrējieniem no ēnas uz ēnu, no stumbra uz stum�bru Lai devās uz upes pusi.

�Pagaidi!� viņu satvēra stipras rokas. D�ins. Viņ� bija vienīgā lauma, kas necīnījās ar citām, lai arī varēja. �Uz kurieni tu?�

�Uz upi,� Laī teica.

�Ko tu tur darīsi? Ūdens ir pilns ar laumām, un tu ta�u zini, kādas viņas ir.�

Laī paraustīja plecus un centās izrauties.

�Laī! Ko tu dari?�

�Es gribu aiznest cilvēkiem ūdeni. Tu ta�u zini, kur ir viņu jaunā apmetne ūdens tur nav bijis pat tuvumā.�

�Un�?�

�Ko un? Tur ir mani draugi,� Laī atcirta. Viņa gan pati nebija par to pārliecināta; draugi ta�u bija viņu aiz�raidīju�i prom draugi nesaprata viņas valodu draugi viņai �ķita sve�i, nesaprotami un vienlaikus tik vien�kār�i, cik vienkār�i reizēm �ķiet me�a zvēri.

Bet tomēr� Laī noliecās un izvilka no paslēptuves vītola saknēs divus izdobtu ķirbju traukus.

�Varbūt viņi var izdomāt, kā mums palīdzēt,� Laī teica. ��ādi ta�u nevar turpināties.�

D�ins brīdi apdomājās, tad pamāja ar galvu un palī�dzēja Laī piepildīt traukus ar ūdeni tas bija duļķains, bet vismaz svaigs. Laī saudzīgi izvilka no trauka divas apmulsu�as laumas, kas nez kā bija pamanīju�ās tajā iekulties, un ielaida abas atpakaļ upē, pirms sīlcaļas sa�domātu nodarīt viņai pāri.

�Ejam!�

Viņi skrēja līdz cilvēku apmetnei. Tā bija sarāvusies maza un nelaimīga; divas saplosītas teltis, piestiprinātas pie klints sienas, un �ajās teltīs acīmredzot dzīvoja visa cilts. Laī sirds sa�ņaudzās. Viņiem nebija ne ūdens, ne uguns. Ilgi viņi tā neizdzīvos.

Laī pacēla mazākās telts malu. �Ei, jūs��

Pēc mirkļa caurumā parādījās maza sejiņa. Kāds no bērniem bija sadzirdējis Laī saucienu. �Lauma!� viņ� no�ukstēja. Balsī jautās bailes un apbrīns.

�Mēs atnesām ūdeni,� Laī �ukstēja un pabīdīja vienu no ķirbja traukiem tuvāk spraugai.

Mirkli bērns �aubījās, tad pastiepās divas netīras roķeles, satvēra trauku un ievilka teltī. �Paldies!�

�Dalfes arī ar citiem.�

�Jā!� bērns vēl joprojām �ukstēja dro�i vien tāpēc, lai pieaugu�ie neizdzirdētu. Laumas tagad bija kļuvu�as par cilvēku ienaidniekiem, un ar tām neviens nedrīk�stēja sarunāties.

�Pagaidi, mums ir vēl ūdens,� Laī �ukstēja. �Tikai tev par to kaut kas būs jāizdara.�

�Nu?� Bērns izklausījās aizdomu pilns.

�Aizej pie Kastora��

�Pie kā?�

Laī pie sevis nosodījās. Viņa nevarēja pat izrunāt Kastora tagadējo vārdu, kur nu vēl to saprast! �Aizej pie tā zēna, kur� pārnāca no laumu zemēm.�

�A. Jā.� Un bērns atkārtoja nesaprotamo vārdu, kas tagad piederēja Kastoram.

�Aizej pie viņa un saki, ka mēs, laumas, nespējam pa�as pārtraukt �o karu. Saproti? Jūs nedrīkstat gaidīt, kad tas beigsies. Jums pa�iem ir kaut kas jāizdomā. Mēs palīdzēsim, cik varēsim.�

�Jā, kā tad,� bērns atteica. �Atdod ūdeni.� Viņ� izklau�sījās dusmīgs uz laumām par visu, kas bija noticis, un Laī nevarēja viņu par to vainot.

�Apsoli.�

�Apsolu.�

Laī pastūma ķirbja trauku bērnam.

D�ins viņai aiz muguras nicīgi no�ņācās. �Ko tad viņi var izdarīt? Cilvēki.�

�Es nezinu,� Laī teica. �Bet viņi �obrīd ir mūsu vie�nīgā cerība.�

*

Dienas vairs nebija at�ķiramas no naktīm. Bulta auk�lēja savu roku, kas �ķietami nedzija nemaz, bet varbūt tā viņam tikai �ķita. Sāpes bija pierimu�as, bet katrs pieskāriens iesmeldzās, un viņ� bija gandrīz nevarīgs spēja tik vien kā paēst un padzerties. Un nebija jau nekā daudz, ko ēst un dzert ja nu vienīgi sniegūdens, sajau�cies ar dubļiem un saplosītām lapām. Pat ja viņi �ādi izdzīvotu vēl da�as dienas, ziemu viņi nepārdzīvotu.

Laumu kar� turpinājās. Asas vēja vērpetes sitās pret telts sienām. Zelta �ūska drūmi sēdēja vienā telts stūrī reti kur� viņai prasīja padomu. Otrā telts stūrī tikpat drūmi un vienaldzīgi tupēja karaliene Alka. Viņa atteicās no ēdiena un dzēriena un sarunājās tikai ar mazo lau�miņu Sūti, kas bija atguvusi savu izskatu, bet ar katru mirkli dzisa arvien vārgāka un nespēcīgāka.

�Ir laiks dot jums pilnos vārdus,� Bēdu lācis teica.

�Tie�ām? Tagad?� Bulta noguris prasīja. Viņ� nebija vesels, un viņi pat domāt nevarēja par ie�anu ārā no telts, trakojo�ā sniegputenī.

Bēdu lācis nopūtās. �Es negribu, ka jūs ar Zvaigzni mirstat tikai ar pusi no vārda. Bet tas, ka mums draud nāve, ir skaidrs. Tāpēc. Lai arī nekāda prieka un svinību nebūs, labāk iedot jums vārdus tagad, nevis nekad.�

Ciltij nekas cits labāks nebija darāms. Viņi vienkār�i pavērsās uz Bultas un Zvaigznes pusi un lēni iesāka savu dziesmu. No bērnu telts mēģināja lauzties iek�ā mazuļi, bet viņus ātri vien aizsūtīja atpakaļ maziem bērniem nav jāredz, kā lielie kļūst par pieaugu�ajiem. Dziesma pieņēmās spēkā un ieguva pareizo ritmu. Bulta ievē�roja, ka da�iem pieaugu�ajiem pār vaigiem rit asaras. Iespējams, �ī bija pēdējā reize, kad viņi dzied kopīgu dziesmu.

Bēdu lācis dūkdams sāka sist līdzi ritmu, tad pēk�ņi norima, un noklusa arī pārējie. Viņ� ilgi skatījās uz Bultu un Zvaigzni. Zelta �ūska, lai ari bija pievienojusies dzies�mai, nemēģināja neko teikt.

�Es dodu jums debesu vārdus, es dodu jums lietus vārdus,� Bēdu lāds teica. �Es dodu jums vārdus dienā, kad debesis ir nokāpu�as pie mums un atņēmu�as mums zemi, dienā, kad lietus ir pārvērties akmeņos un izdzē� mūsu liesmu. Es dodu tev vārdu, Salauztā bulta.�

Bulta nolieca galvu. Kā citādi. Viņ� bija salauzts un nederīgs savai ciltij. Viņ� bija centies, tas bija skaidrs bet visi centieni bija veltīgi. Dienā, kad visas dienas būs beigu�ās, viņu nometīs zemē, viņu sadedzinās, par viņu aizmirsīs. Tas bija taisnīgi. Neviens pat nepaskatījās uz viņu, neviens neko nebilda par �o vārdu. Arī tas bija tais�nīgi.

�Es dodu tev vārdu, Krīto�ā zvaigzne.�

�Krīto�ā?� Zvaigzne sa�utusi iebrēcās. Salauztā bulta pat salēcās no pārsteiguma. Neviens nekad neiebilda, ne jau par savu vārdu! Vismaz viņam tas �ķita neiedomā�jami.

�Es neesmu nekāda Krīto�ā zvaigzne!� viņa uzstāja. �Jūs man apsolījāt, ka es bū�u Rīta zvaigzne, jaunas die�nas vēstnese!�

�Un kur tu redzi jaunu dienu?� Bēdu lācis viņai pra�sīja.

�Bet jūs apsolījāt!� '*

�Zelta �ūska to apsolīja par zagta kroņa atne�anu,� Bēdu lācis teica. �Tu dabūji pusi no sava vārda jo tu esi spo�a, un nepamanīt tevi nav iespējams. Bet kas ir tas, ko tu atnes mūsu ciltij?�

Cilvēki piekrīto�i murmināja. Salauztā bulta skatījās uz savu cilti, kas nemierīgi dīdījās �aurajā teltī, pavisam aizmirsu�i kopīgo dziesmu, pavisam aizmirsu�i, ka jāpa�liek mierā, kad notiek kas svarīgs.

Krīto�ā zvaigzne pēk�ņi sāka �ņukstēt. �Tas nav go�dīgi,� viņa teica. �Tu man iedod �itādu vārdu� tas no�teikti tāpēc, ka es tev nepatīku. Tas nav mans īstais vārds.�

�Tas ir tavs īstais vārds,� Bēdu lācis atbildēja. �Jo es tev to esmu iedevis.�

�Bet es tādu negribu!�

�Vai tu domā, ka es gribēju būt Bēdu lācis?� Teltī iestājās klusums. �Mani jau bērnībā gribēja saukt par Lāci, jo es biju lielāks un stiprāks par citiem. Bet tajās pa�ās medībās, kad es kļuvu par vīru, gāja bojā mans tēvocis. Un tāpēc mani nosauca par Bēdu lāci, jo viss, kas manā dzīvē ir labs, vienmēr sajaucas ar skumjām. Tā tagad ir atgriezies mājās mans māsasdēls un viņa roka varbūt nekad nebūs vesela. Manā ciltī ir divi jauni pie�augu�ie bet mēs visdrīzāk nepārdzīvosim �o ziemu.� �Bet es nezināju, ka tā sanāks!�

�Tātad tu esi cilvēks, kur� nezinot nodara ļaunu,� Bēdu lācis teica pavisam mierīgi, bez nosodījuma un dusmām. �Tas tagad ir tavs vārds. Mēs zinām, kas tu esi, un tu esi viena no mums tāda, kāda esi.�

�Bet es negribu! Es gribu otru iespēju!�

�Tad dod otru iespēju savam vārdam. Tu ta�u zini, kā reizēm cilvēku vārdi atrod citu jēgu. Kā par mani reizēm saka Bēdu lācis laimi nes. Nu, tagad tā vairs neteiks, bet tu saproti.�

Salauztā bulta nogrozīja galvu. Protams, Krīto�ā zvaigzne jau būtu pirmā, kas iebilstu pret savu vārdu, viņa ta�u nespētu pieņemt patiesību par sevi.

Bet kādu nozīmi gan viņ� varētu pie�ķirt vārdam Salauztā bulta? Cilts strīds pieauga pla�umā, ja ne ska�ļumā; tajā iesaistījās gan Zelta �ūska, gan citas sievie�tes, un tad jau arī vīriem bija ko teikt par to, kādas netaisnības viņi piedzīvoju�i, par to, kā tie�i Salauztās bultas un Krīto�ās zvaigznes dēļ viņu ciltij tagad draud nāve no aukstuma un bada, un vēl, un vēl� Vārda do�ana laikam bija beigusies. Pie Bultas pieskrēja kāds bērns sīks puika ar dubļainu seju un rokām.

�Lauma teica, ka tev kaut kas jāizdomā, lai pār�trauktu karu,� puika strauji teica.

�Kāda lauma?�

�Nu tā�� puika noslēpumaini pieklusināja balsi, �tā, kas gribēja tevi izārstēt, bet tu viņu aizdzini! Es redzēju!�

�Es viņu aizdzinu, lai viņa nepazaudē sevi gaismā,� Salauztā bulta atteica.

�Nu, un muļķis biji! Tā ta�u ir lauma! Viņas pa�as tur ārā kaujas kā trakas, un nekas viņām par to nav!�

�Kādā ziņā nav?�

�Nu, viņām nekas par to nav! Viņām nesāp!�

Salauztā bulta pamāja ar g&lvu. Tad jau skaidrs. Re, kā viņa pa�a cilts strīdējās jo vārdi ta�u nesāp. Bet, ja viņiem būtu jācie� sāpes par katru apvainojumu, par katru lamuvārdu, tad ta�u viņi būtu apdomīgāki. Laumām varbūt tāpat bija viņu kaujā nekas tā īsti nesāpēja, tikai viss juka un bruka, un vieglāk bija turpināt cīņu, vieglāk vainot citus nekā mēģināt pa�iem kaut ko izdarīt.

�Viņas nemaz nezina, kā tas ir, kad sāp,� puika teica.

Un Salauztā bulta pēk�ņi saprata, kas viņam jādara. Nekas daudz tikai jāparāda laumām, kā tas ir, kad sāp. Varbūt tad viņas sapratīs. Varbūt ne. Bet viņam vairs nebija, ko zaudēt.

Salauztā bulta piecēlās un izlauzās cauri cilvēku pū�lim, lai izietu ārā no telts ārā, laumu karā, sniegputenī.

*

Zvaigzne Krīto�ā zvaigzne, cik �ausmīgs vārds! pirmā ieraudzīja, ka Bulta ir izgājis no telts. Viens pats.

Ja tas būtu kāds cits, tad viņai nebūtu �aubu: tas ir vienkār�i kārtējais nejēdzīgais solis. Bet ne jau Salauztā bulta. Viņ� darītu tikai tādas muļķības, kuras ir nepiecie��amas citiem.

Un viņas iespēja bija izmantot izdevību, panākt, lai Bultas plāns, lai cik nepārdomāts tas būtu, izdotos. Un tad viņa būtu parādījusi savējiem, kas viņa tāda ir, parādījusi, ka viņa var būt vairāk nekā tas vājais, muļķī�gais vārds. Krīto�ā zvaigzne, padomā tik! Un viņa metās pakaļ Bultām.

Ārā putenis trakoja zemu un blīvi, un jau pēc da�iem soļiem Zvaigzne jutās pazudusi tumsā un sniegā. �Bulta!� viņa sauca. �Bulta! Kur tu esi?� Bet atbildes nebija.

Viņa pameta skatu atpakaļ tur kā tum�āka ēna bija viņu telts, bet pēdas sniegā jau bija aizputinātas. Zvaig�zne nodrebinājās un spēra vēl vienu soli uz priek�u. Un vēl tālāk. Bulta nebūtu varējis aizklīst tālu novārdzis, ar lauztu roku. Un patie�ām, jau pēc da�iem soļiem Zvaigzne viņu ieraudzīja.

Salauztā bulta stāvēja sniegā, pavērsis seju pret debesīm, un kliedza. �Laumas! Nāciet, nāciet! Parādiet, ko varat!�

. Protams, viņas nevarēja Bultu saprast, bet tas nekas. Starp visām daudzajām laumām bija ari tādas, kas sita un laidās, kur pagadās. Krīto�ā zvaigzne ieplestām acīm skatījās, kā vairākas laumas, nejau�i trāpīju�as Bultām, iekliedzas un smagi iekrīt sniegā. Tajā brīdī Zvaigzne saprata �is ir veids, kā parādīt laumām, ka cīņa nepa�liek bez sekām.

Bet viņa saprata arī, ka ar to būs par maz.

Viņa atstāja Bultu sniegā un pati skrēja atpakaļ uz telti. Grūti pateikt, kā viņai tas izdevās, bet niknums dod spēku. Zvaigzne sagrāba karalieni Alku un vilka sev līdzi. Alka sākumā pretojās, bet bija pārāk nogurusi, lai pa īstam cīnītos pretī. Un tad jau visa cilts kopīgi mudi�nāja abas uz priek�u, pat nezinot, kas viņām padomā jebkas bija labāks par bezjēdzīgu strīdē�anos.

�Ko tu no manis gribi?� Alka ņurdēja, bet sekoja līdzi Kritu�ajai zvaigznei. Aukstajā gaisā viņai klabēja zobi.

�Tu vēl esi bērns, tu vari runāt ar viņām,� Zvaigzne atteica. �Un tagad tu runāsi.�

Viņas nonāca pie Bultas, kuram apkārt jau bija vairā�kas laumas ievainotas, apdullu�as tās sēdēja sniegā un vaidēja. Putenis apkārt pamazām norima. Laumas mitē�jās cīnīties pārāk sāpīgi tomēr bija tām, kas nejau�i trāpīja cilvēkiem.

Zvaigzne pacēla vienu no laumām viņa to atpazina. Tā bija mazā Spārme. Tagad viņa apdullusi gulēja Zvaig�znei plaukstā, un no viņas pleca plūda zeltaina asins.

�Spārme!� iesaucās Bulta. �Es negribēju��

�Ku�,� Zvaigzne teica. �Kas izdarīts, izdarīts.� Viņa turēja Spārmi rokās un maigi glāstīja viņas muguru, viņas spārnu izliekumus. �Kā no laumas izvilkt gaismas pavedienu? Vai �ādi?� Ar diviem pirkstiem satvērusi padevīgu gaismas �ķipsnu, viņa to pavilka un patie��ām, gaisma, kas mirdzēja ap Spārmi, mainījās.

�Ko tu dari?� vienlaikus iekliedzās gan Bulta, gan Alka.

�Es tikai parādu, kas var notikt ar laumām, ja viņas nebeigs �o karu,� Kritusī zvaigzne teica. Viņa paskatījās uz Alku un pasmaidīja. �Pasaki to viņām!�

Alka sastomījās un papurināja galvu.

�Tu gribi, lai es būtu laumu karaliene?� Kritusī zvaig�zne noprasīja. �Jo es varu tāda būt es esmu līdzīga tev un Zelta �ūskai, man pietiek gan spēka, gan apņēmības.� Alka vēl mirkli vilcinājās, tad nopūtās. �Laumas. Bei�dziet �o karu,� viņa teica. �Citādi jums būs karaliene, kas nevar pateikt ne vārda jūsu valodā. Un viņai būs vien�alga.�

Un laumas sāka runāt. Visas vienlaikus. Un tad viņas sāka strīdēties �ivināt, brēkt un klaigāt. Tad gaisā nosvilpa pirmā zeltainā lode, un gaismas �autra pārli�doja pār debesīm.

�Mierā!� Alka uzkliedza, un laumas aprima. �Ja jūs gribat brīvību, jums tā jānopelna. Ar saprātīgu uzve�dību. Dzin, kur tu esi?�

No laumu vidus iznāca D�ins. Viņa cirtainajos matos bija sakritu�as sniega pārslas, bet citādi viņ� izskatījās pavisam mierīgs un neievainots. �Es tev uzticu savas laumas,� Alka teica, un viņas balsī bija kaut kas no tā miera un cēluma, kāds viņai piemita tad, kad viņa vēl bija laumu karaliene. �Es tev uzticu savu draudzeni Sūti. Rūpējies par viņu.�

Un Alka atvēra plaukstu, no kuras gaisā uzspurdza mazā laumiņa. Viņas baltie mati ievizējās kā sniegs, kad viņa divreiz apriņķoja ap Alkas galvu un tad aizlidoja nē, ne pie Dzina. Viņa aizlidoja un apsēdās uz Laī pleca.

Laī smaidīja.

Salauztā bulta smaidīja pretī nosalis, sāpjpilns, bet mierīgs. Un tad, kad Laī beidzot pienāca pie viņa, lai ar vienu pieskārienu sadziedētu Salauztās bultas roku, viņ� vairs neiebilda: jo tagad laumai pietika spēka.

*

Pa vienai vien laumas pazuda, kā jau laumas to mēdz darīt, un līdz ar viņām pazuda sniega mākoņi un vēj�, un pāri me�am atspīdēja rudens saule vēl pietiekami silta, lai spētu izkausēt nelaikā sadzīto sniegu, vēl pietie�kami stipra, lai dotu cilvēkiem laiku sagatavoties ziemai.

Bija pagāju�as daudzas ziemas un pienācis pavasaris. Kāds zēns ar tum�iem matiem, kas savēlu�ies nekārtīgā ērkulī kā jau ikvienam bērnam -, ar mazu, bet stipru �ķēpu rokās skrēja pa me�u, lēkdams pāri sīkiem strauti�ņiem, ko bija izveidojis kūsto�ais sniegs.

Viņ� skrēja, kamēr nonāca līdz pļaviņai, kurā visu pagāju�o vasaru bija runājies ar laumām. Un tur jau viņa bija maza, spārnaina lauma kaķēna lielumā.

�Stāsti-stāsti-STĀSTI!� Spārme teica.

�Viņi devās medībās,� zēns teica. �Salauztā bulta un citi vīri. Bēdu lācis arī, kaut gan viņ� teica, ka tās būs viņa pēdējās medības. Bet es nezinu, vai tā būs. Tu jau zini, ko viņi saka. Ari salauzta bulta var trāpīt mērķī. Tad jau ari vecs lācis var medīt.�

�Un Krīto�ā zvaigzne?�

�Mamma palika mājās, ko tad citu,� zēns teica. �Pelēkā pūce visiem liek jau tagad gatavoties ceļam. Mēs dosimies uz jaunu apmetnes vietu. Bet tas būs vēlāk, kad būs pienākusi vasara.�

�Un vēl-vēl-vēl?�

Zēns paraustīja plecus. Viņu īpa�i neinteresēja tas, kas notiek ar pieaugu�ajiem, un viņ� nesaprata, kāpēc laumām par to būtu jāraizējas. Viņas ta�u dzīvoja savā laumu pasaulē un tikai reizēm apciemoja cilvēku me�u. Krīto�ā zvaigzne teica, ka laumas un cilvēki nespēj sadzīvot. Pat laumu karaliene to nespēja par spīti savam vārdam. Tas vārds nenozīmē, ka viņa valdītu pār laumām, mamma bija teikusi. Tas ir atgādinājums, lai lau�mas nelien pie mums, jo citādi viņām plāni klāsies.

Bet to zēns neteica, jo bija ta�u zināms, ka laumām nevajag teikt nejaukus vārdus. Un laumām nevajag ticēt. Un viņām nevajag darīt pāri. Jo laumas ir laumas viņas nav ne ļaunas, ne labas, viņas ir vienkār�i citādas.

Viņ� negribēja būt citāds. Viņ� gribēja �ovasar pirmo reizi pats kaut ko nomedīt kādu trusi vai putnu un atnest mājās kā pierādījumu tam, ka viņ� būs mednieks.

�Tas ir viss?� Spārme prasīja, nemierīgi vicinot spār�nus. �Viss-viss-viss?�

Zēns apdomājās. Nē, bija vēl kaut kas, ko viņam bija pateicis Salauztā bulta. Ja tu satiec laumas, kamēr mēs esam projām pasaki viņām vienu�

�Salauztā bulta teica pasveicini Laī,� zēns atbildēja. �Pasaki, ka mēs neesam aizmirsu�i.�

�Labi-labi-labi,� Spārme teica.

Un tad viņa pazuda, kā jau laumas to mēdz.

Bērni��..

Zvēri���

Mednieki�

Medījumi..

Upuri��..

Laumas�..

Zagļi���

Cilvēki��

Pārvērstie, Pieaugu�ie Pavasaris..,

Ieva Melgalve BULTA, ZVAIGZNE UN LAl'

Redaktore Bārbala Simsone

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3415.

A/s �Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.