JURIS RUBENIS MĀRIS SUBA�S

DĪVAINĀ KARAĻVALSTS

STĀSTS PAR KĀDA BRUŅINIEKA DZĪVI

Mākslinieks Māris Suba�s

Reiz bija kāda pilsēta, kas dzīvoja vienmuļu dzīvi, un tajā nekas svarīgs nenotika. Ta�u kādu dienu pilsētā negaidīti ieradās dīvains galms: Ka�ralis ar trim Princesēm, Pūķis, Labā Feja un dau�dzi citi. Galms patiesībā nebija plānojis iegriezties �ajā pilsētā, bet bija izveidojusies ārkārtēja situā�cija, un galms centās saglābt to, kas vēl glāb�jams.

Pilsētā pēk�ņi sāka risināties dīvaini notikumi, tomēr pilsētniekus savādā galma dzīve īpa�i ne�interesēja, viņi bija pārāk aizņemti ar naudas pelnī�anu. Tikai kāds puisis nemācēja pelnīt nau�du, varbūt tāpēc pie viņa ieradās vēstne�i - divi putni - un paziņoja, ka Karalis grib viņu iecelt par galma Bruņinieku.

"Galmam ir vajadzīga tava palīdzība" putni sacīja.

"Es nezinu, vai esmu spējīgs kādam palī�dzēt" nedro�i atbildēja puisis.

"Tā tas ir," putni lieti�ķi konstatēja. "Tevi būtu mazliet jāpārtaisa, lai tu derētu mūsu uz�devumam. Ta�u mēs nevaram tevi pārveidot bez tavas piekri�anas."

Puisis īsti nesaprata, ko tas nozīmē, bet pie�krita.

"Nu uz kādu laiku tava pilsēta pārvērtīsies par dīvaino karaļvalsti un tu dzīvosi pasakā," putni sacīja un aizlidoja.

Pagāja zināms laiks, iekams Bruņinieks iemācī�jās golmo valodu, viņa dzīvē risinājās galvu reibi�no�i notikumi, tie bija tik svarīgi, ka viņ� tos centās pierakstīt uz mazām lapiņām, lai neaizmirstu.

Kādu dienu, tikpat negaidīti kā ieradies, galms pilsētu atstāja un Bruņinieks tam devās līdzi. Bruņinieka pierakstus atrada viņa labākais draugs, kuru golmo valodā mēdza saukt par Labo Burvi. Bruņinieks savam draugam bija mazliet iemācījis golmo valodu, tāpēc Labais Burvis ātri saprata atstāto piezīmju svarīgumu. Viņ� nolēma tās sakārtot, mazliet literāri apstrādāt un publicēt. Tas bija ļoti sare�ģīts uzdevums, brī�iem Laba�jam Burvim likās, ka tas ir pat cilvēkam nepavei�cams darbs. Piemēram, viņ� zināja, ka nespēs notikumus sakārtot hronoloģiski pareizā secībā, viņ� arī aptvēra, ka tiem, kas nemāk golmo valodu, da�i notikumi izliksies pretrunīgi un pat nesa�protami. Ta�u Labais Burvis saprata, ka notiku�o citādi nekā galmo valodā nemaz nav iespējams izsacīt. Apzinoties notikumu nozīmīgumu, pa�tiesumu un unikalitāti, Labajam Burvim pār mu�guru skrēja tirpas un viņ� saprata, cik tas ir sva�rīgi, lai �īs piezīmes iespējami nesagrozītā veidā varētu lasīt arī citi cilvēki.

Kad Labais Burvis savu darbu bija beidzis, viņ� aptvēra, ka tā nav tikai Bruņinieka biogrāfija galmo valodā, ka, grāmatu lasot, arī katrs tās lasītājs sāk dzīvot dīvainajā karaļvalstī. Un bei�dzot - golma valoda varbūt nemaz nav tik grūta.

īsi sakot, - lūk, kas no tā iznāca.

Pūķis savā nodabā �ņāca uguni un dūmus un laiku pa laikam apēda kādu meiteni. Tad apvidu ieklīda Bruņinieks un ļaudis atviegloti uz�elpoja.

"Dodies cīņā pret Pūķi," viņi lūdza, "atbrīvo mūs no �ī briesmoņa!"

Bruņinieks nopriecājās, ka viņam vēl ir gadī�jies kāds darbs, un devās uz Pūķa alu.

Viņ� nostājās alas priek�ā un sauca: "Nāc ārā, tu, ļaunums!"

Pūķis iznāca un lieti�ķi teica: "Paklau, saru�nāsim tā. Neplēsīsimies, kā visās pasakās jau reiz ir bijis. Uzspēlēsim �ahu. Tas, kur� zaudēs, no �ejienes aizvāksies."

"Labi," piekrita Bruņinieks, un spēle sākās. Abi citu pēc citas kāva figūras, kamēr katram

palika tikai karalis un dāma. Bruņinieks prātoja, ko darīt tālāk, arī Pūķis to nezināja.

Tad Bruņinieks ieteica: "Labāk darīsim tā: uzmini manu mīklu, ja tu uzminēsi, aizvāk�os es, ja ne, tad tu."

"Labi," Pūķis piekrita.

"Kāpēc nevarētu būt �aha dēlītis, uz kura ir tikai baltie vai tikai melnie lauciņi?" vaicāja Bru�ņinieks.

Pūķis domāja, domāja, bet nevarēja pateikt.

"Labi," viņ� norūca un devās projām.

Ļaudis nopriecājās, ka Pūķa vairs nav, un par Bruņinieku vairs neinteresējās. Viņi negribēja nedz spēlēt �ahu, nedz minēt mīklas. Bruņinieks noskuma un devās meklēt savu Pūķi.

"Nu, kāpēc �aha dēlītis ir raibs?" nepacietīgi vaicāja Pūķis, kad viņi atkal bija satiku�ies.

"Tāpēc, lai varētu rasties pasakas," Bruņi�nieks atbildēja.

#

Reiz dzīvoja ļaunais Pūķis un Bruņinieks. Bru�ņinieks ar Pūķi nemitīgi cīnījās un atbrīvoja cil�vēkus no viņa ļaunās varas. Pēc tam cilvēki pa�rasti atviegloti uzelpoja un par daudz ko vairs neinteresējās. Tad Pūķis uzradās atkal, cilvēki atcerējās Bruņinieku, tam atkal bija jādodas meklēt Pūķi un viņu cīņa sākās no jauna.

"Kāpēc tu viņu nekad nenogalini?" cilvēki jautāja Bruņiniekam.

"Es negribu jūs padarīt nelaimīgus," Bruņi�nieks atbildēja.

"Mēs neko nesaprotam," teica cilvēki. "Pūķis mums ta�u nodara vienu vienīgu ļaunumu."

"Kad es esmu Pūķi aizdzinis projām, jūs uz- vedaties sliktāk nekā iepriek�," teica Bruņinieks.

"Tu esi naivs ideālists," ļaudis viņam sacīja. "Tu nekā nesaproti no dzīves. Mācies no tiem, kam ir daudz naudas."

"Starp citu, visvairāk naudas ir Pūķim," pie�zīmēja Bruņinieks.

Ļaudis apmulsa: "Nu tad jāiet pie Pūķa pra�sīt, kā viņ� naudu dabū."

Ļaudis sapulcējās pie Pūķa alas un gaidīja, līdz tas iznāks ārā.

"Pastāsti mums," viņi pieglaihnīgi jautāja, "kā tu tiec pie naudas!"

"Man ir burvju nūjiņa, " teica Pūķis. "Es to trīs reizes pavicinu gaisā, un man ir tik daudz naudas, cik vajag."

"Iedod mums nūjiņu," cilvēki lūdzās.

"Nekā nebija! Jūs jau par mani domājat tikai sliktu," teica Pūķis. "Nedo�u."

"Atņem Pūķim burvju nūjiņu," ļaudis lūdza Bruņiniekam. Bruņiniekam bija laba sirds, viņ� paklausīja un burvju nūjiņu Pūķim atņēma.

Ļaudis pēk�ņi kļuva bagāti. Katram bija tik daudz naudas, cik vien tas varēja salikt savā namā. Nu bija jādomā tikai par to, ko ar iegūto naudu darīt.

"Bet kāpēc tu sev neradi naudu?" piepe�i kāds pavaicāja Bruņiniekam.

"Es esmu laimīgs tāpat," Bruņinieks atbil�dēja.

"Muļķītis," visi bija vienisprātis un krāva nau�du savos pagalmos kaudzēs.

Te kādu dienu burvju nūjiņa atteicās darbo�ties. Ļaudis pavicināja to trīs reizes, bet nekas nenotika. Viņi atkārtoja to vēlreiz - un atkal nekā.

"Nu, vismaz mēs dzīvē esam kaut ko pavei�ku�i," cilvēki teica, aizmeta burvju nūjiņu un sāka skaitīt iegūto naudu. Nūjiņa palika mētā�joties pilsētas centrālajā laukumā, un neviens tai vairs nepievērsa īpa�u uzmanību. Bruņinieks to atrada, noslaucīja putekļus un pielika savā dzī�voklī pie sienas.

"Skaista nūjiņa," viņ� teica.

Kādu dienu pie Bruņinieka durvīm klauvēja. Bruņinieks atvēra. Aiz durvīm stāvēja Pūķis.

"Es atnācu uzspēlēt �ahu," viņ� teica.

"Labi," sacīja Bruņinieks, un abi sāka spēli. Viņi runāja par �o un to un visu kaut ko. Pūķim bija savs viedoklis, Bruņiniekam - savs.

"Es tev iemācī�u vēl kaut ko," Pūķis teica Bruņiniekam. "Uzvelc ar nūjiņu gaisā loku, un ap tavu māju izaugs brīni�ķīgs dārzs."

Bruņinieks tā izdarīja, un tie�ām - ap māju radās bezgala skaists dārzs. Ļaudis par to brī�nījās, bet dārzā ieiet nemācēja.

"Ielaid mūs savā dārzā," pilsētnieki lūdza, "mēs tev par to samaksāsim."

"Jūs te nebūsit laimīgi," sacīja Bruņinieks. "Te viss ir pārāk lēts."

Reiz dzīvoja kāds sirms Karalis. Viņa karaļvalstī valdīja miers un kārtība. Tad pēk�ņi nez no ku�rienes uzradās Pūķis, kas visiem stāstīja, cik daudz katram būs naudas, ja tie klausīs nevis Karali, bet Pūķi. Pūķis tie�ām deva naudu tiem, kas viņam paklausīja, tāpēc gandrīz visi pavalstnieki sirmo Karali pameta. Karaļvalstī vairs nevaldīja miers un laime, bet visi strīdējās par to, cik kur� maksā.

"Man Pūķis iedeva tik daudz naudas!" sacīja viens.

"Bet man iedeva vairāk!" mēģināja viņu pār�kliegt cits.

Beigās katrs zināja savu cenu. Galu galā ļau�dis staigāja paēdu�i, bet drūmi.

Tad Karalis atcerējās: "Man teica, ka kaut kur esot Bruņinieks. Viņam nav sevi�ķi labs rak�sturs, bet viņ� vienīgais var uzvarēt Pūķi �ahā. Aicinā�u viņu glābt valsti."

Domāts, darīts.

Bruņinieks ieradās pie Karaļa un teica: "Es uzvarē�u Pūķi, bet es gribu par sievām visas trīs tavas meitas uzreiz."

"Kāds nesaprotams cilvēks," teica Karalis. "Bet lai notiek, kā tu gribi."

Bruņinieks devās uz Pūķa alu un sauca: "Nāc ārā, tu, netīrā nauda!"

Pūķis iznāca un teica: "Paklau, draugs, necī�nīsimies, kā visās pasakās jau vienreiz bijis. Da�rīsim tā: kur� varēs izturēt visilgāk bez tā, ko viņam gribas visvairāk, tas paliks. Otrs aizies. Tev gribas uzvarēt Pūķi, man gribas apēst kādu mei�teni. Mēģināsim abi izturēt."

Bruņinieks piekrita. "Man tikai gribas, lai te atnāk trīs Karaļa meitas. Es tevi redzu, bet tu meitenes ne," viņ� sacīja.

Kā Bruņinieks prasīja, tā notika. Bruņinieks līk�smojās ar Karaļa meitām, bet Pūķis cietās savā alā.

"Nē, es to vairs nevaru izturēt," Pūķis teica. "Es aizeju."

Bruņinieks apmetās uz dzīvi Karaļa pilī. Ka�ralis prātoja, ko lai dara. Pūķa vairs nebija, bet visus interesēja tikai nauda. Viņ� nolēma kļūt visbagātākais un sāka pārdot pasakas par Bruņi�nieku un Pūķi. Ļaudīm interesēja, ko Pūķis dara. Par Bruņinieku gan viss bija skaidrs - viņam vajadzēja tikai Karaļa meitas. Karalim ienāca daudz naudas, un visi sāka viņu cienīt.

"Labāk kā nekas," Karalis nopūtās un devās spēlēt �ahu ar Bruņinieku.

Ap Bruņinieka māju bija skaists dārzs. Viņam tas ļoti patika.

"Tas ir mans vienīgais prieks," Bruņinieks reiz teica Pūķim, kad viņi kopā spēlēja �ahu.

"Tur nu nekā nevar darīt," Pūķis teica. "Man arī laiku pa laikam patīk apēst kādu meiteni un nekad nepietiek. Es ar to samierinos."

"Mums ir da�ādi uzskati par meitenēm," teica Bruņinieks.

"Tādēļ jau tev ir tikai dārzs," atbildēja Pūķis.

Bruņinieks neatbildēja, tikai vēlreiz ieskatījās dārzā.

"Tas ir skaists dārzs," viņ� teica un izdarīja nākamo gājienu.

Reiz Bruņinieka dārzā pastaigājās Karalis. Viņ� sastapa Bruņinieku, kur� izskatījās sadrūmis.

"Kas tevi nomoka?" Karalis jautāja. "Es domāju par to, kāpēc �is dārzs ir tik trausls," Bruņinieks teica.

"�is ir dārzs, kurā staigājot var domāt par mīlestību," atbildēja Karalis.

Reiz kādā svētdienā Bruņinieks devās uz baz�nīcu. Viņu pavadīja Princeses, Labā Feja un Pūķis.

"Atkal �ī jocīgā kompānija ieradusies mūsu baznīcā," sa�utu�i sa�ukstējās pilsētnieki.

Sākās dievkalpojums. Bruņinieks un Princeses nometās ceļos, Labā Feja devās uzklausīt pilsēt�nieku lūg�anas, bet Pūķis paslēpās tuk�ā grēk�sūdzes krēslā.

"Man �eit visi aizrāda, ka esmu neglīts," viņ� teica, "lai gan pēc maniem padomiem, kā no�pelnīt naudu, visi labprāt kāro."

Pēc dievkalpojuma viņi devās tālāk.

"Varbūt kopā paēdīsim pusdienas?" Prince�ses piedāvāja.

Bruņinieks piekrita, un viņi iegāja kafejnīcā.

"Kas tā par jocīgu kompāniju," pie citiem galdiņiem sēdo�ie saskatījās.

"Mēs esam pilsētā ieradu�ies tikai uz brīdi, drīz dosimies tālāk," skaidroja Labā Feja.

"Mēs neticam, ka tās ir Princeses," teica ka�fejnīcas apmeklētāji. "Princeses dzīvo kaut kur tālu pilī, ar neskaitāmiem kalpiem, bet �īs trīs ne sevi�ķi glītās meitenes pavada tikai viens bru�ņinieks, kas nemaz neizskatās pēc karavadoņa."

Princesēm tas likās amizanti. Viņas kopā ar Bruņinieku padzēra kafiju un devās tālāk.

"Kāpēc jūs nepasaucāt savus kalpus?" jau�tāja Feja. "Bez kalpiem jūs neciena."

"Tā mums ir svētdiena," sacīja Princeses, "būt vienkār�i trim ne sevi�ķi glītām meitenēm. Noklausīties, cik mēs esam skaistas, no to mu�tes, kam kaut ko no mums vajag, - tās mums ir darbdienas."

Reiz Bruņinieks saslima. Viņam rādījās sapņi par putniem un par to, ka viņ� varētu būt tāds kā putni. Pie Bruņinieka ieradās Princeses un centās viņu ārstēt. Viņas stāstīja Bruņiniekam da�ādus interesantus notikumus un deva zāles. Ta�u Bruņinieka dvēselei joprojām nebija miera. Tad Princeses Bruņiniekam iedeva bur�vju ābolu. Bruņinieks to apēda, bet nekā se�vi�ķa nejuta.

"Kas tas ir par ābolu?" Bruņinieks jautajā.

"Tas ir ābols no Paradīzes dārza. Tas padarīs tevi līdzīgu Ādamam," Princeses teica.

"Ādams esot izdzīts no Paradīzes tie�i par ābolu ē�anu," domīgi sacīja Bruņinieks.

"Tas tā nav," iebilda Princeses. "Aiz �ī stāsta ir noslēpums. Lietas būtība nav ābolos."

"Kas tas par noslēpumu?" Bruņinieks jau�tāja.

"Tas ir noslēpums par to, kā Paradīze iemirdzas un kā tā apdziest," Princeses atbil�dēja.

Reiz divi putni pils dārzā savā starpā sarunājās.

"Bruņinieks saprot putnu valodu un ir nelai�mīgs, jo viņ� arī grib būt putns," teica viens.

"Vērojot putnus, viņ� ir iemācījies jaut lidot savām domām," otrs piebilda.

"Vai tie�ām cilvēks nevar dzīvot starp put�niem un būt laimīgs?" pirmais jautāja.

"Viņam nemitīgi ir jāapzinās, ka cilvēks ne�var lidot," otrs atbildēja.

No pils dārzā iznāca Princeses.

"Mēs mācīsim Bruņiniekam Paradīzes noslē�pumu," viņas apņēmīgi sacīja putniem.

"Kāds tas ir?" putni jautāja.

"Būt laimīgam tādam, kāds tu esi, labi zinot, ka kaut kas tu neesi," Princeses atbildēja.

Reiz Bruņinieks bija uzaicināts pie pilsētnie�kiem viesībās. Visi ēda, dzēra un līksmojās, bet Bruņinieks jutās bezgala vientuļ�.

"Man pietrūkst manu Prince�u," viņ� sku�mīgi domāja.

Pēc brī�a Bruņiniekam par prieku viesībās ieradās arī Princeses, Labā Feja un Pūķis. Prin�ceses apsēdās Bruņiniekam vienā pusē, Labā Feja - otrā, un Pūķis iekārtojās vietā, no kurienes varēja redzēt skaistākās jaunavas. Bruņinieks bija priecīgs, ka viņam bija sarunu biedri, un vaicāja Princesēm: "Kāpēc jūs gribējāt, lai es �urp atnā�ku? �eit es sevi�ķi skaudri izjūtu, ka esmu tik ļoti pieradis dzīvot starp jums, ka pilsētnieku dzīve man ir kļuvusi sve�a."

"Mēs domājam par to, kur celt tavu mā�jokli," atbildēja Princeses. "Tu esi pieradis drau�dzēties ar putniem, bet tu nevari būt putns. Mēs gribējām tev parādīt kaut ko no pilsētnieku dzī�ves."

"Es gribu dziedāt dziesmu," viņas pārtrauca Pūķis un piecēlās kājās. Viņ� sita ar kāju takti un dziedāja dziesmu, kuras vārdi visiem stāstīja par to, cik labi būt labam. Klāteso�ie sajūsmas pilni aplaudēja.

"Ko viņ� tur visus muļķo!" sa�uta Labā Feja.

"Es mīlu dzīvi," teica Pūķis, ar kāru aci uzlū�kodams skaistākās jaunavas.

"Dzīve tie�ām ir skaista," teica Bruņinieks, vērodams da�us putnus, kas sēdēja viņam blakus.

Reiz dzīvoja Ļaunais Burvis. Viņam patika noburt bērnus un sūtīt viņus me�ā. Reiz pie viņa ieradās Bruņinieks. Burvis nobūra arī Bruņinieku un iedzina viņu me�ā. Bruņinieks gāja un gāja, līdz izdzirdēja saucienu: "Kāpēc neviens ar mani negrib draudzēties?"

"Tas ta�u mans Pūķis!" Bruņinieks nopriecā�jās un devās uz balss pusi.

Pie alas sēdēja Pūķis un Ļaunais Burvis. Bur�vis priecājās kā bērns.

"Es apspēlēju Pūķi �ahā," viņ� lepni teica.

"Tā bija tava pēdējā kļūda," Bruņinieks teica un nocirta Burvim galvu.

"Stulbenis," Pūķis teica. "Es viņam vienkār�i to atļāvu."

"Viņ� nobur bērnus un sūta me�ā," teica Bruņinieks.

"Man ta�u vajag kādu, kas ir sliktāks par mani," teica Pūķis.

Bruņinieks skatījās uz beigto Burvi un do�māja.

"Varbūt tā bija kļūda?" viņ� sacīja.

"Viss, kas ir, irtā vērts, lai būtu," dziļdomīgi teica Pūķis. "Viņ� vienkār�i uz tevis uzrāvās."

"Es gāju pie viņa kā bērns," Bruņinieks sacīja.

"Ak, bērni, bērni," teica Pūķis un aplaizījās, "bet labāk uzspēlēsim �ahu."*

"Mums ir tāda jocīga karaļvalsts," teica Bru�ņinieks, izdarot pirmo gājienu.

"Kas ir, tas ir," teica Pūķis un Burvja atliekas rūpīgi ielika ledusskapī.

Reiz Bruņinieks bija nopircis jaungada eglīti. Viņ� izgreznoja to ar svecītēm un krāsainiem bumbuļiem, apsēdās tās priek�ā un priecājās. Mirkli vēlāk pie Bruņinieka ieradās trīs Princeses.

"Mēs gribam tev izteikt piedāvājumu," Prin�ceses teica.

"Labprāt," Bruņinieks atbildēja, nemaz ne�noklausījies viņu sakāmo līdz galam.

"Uzraksti uz papīra gabaliņa savu Jaungada vēlē�anos un iesien to eglītē," teica Princeses.

Bruņinieks paklausīja. Arī Princeses iesēja sa�vas vēlē�anās eglītē.

"Vai mūsu vēlē�anās piepildīsies?" vaicāja Bruņinieks.

"Varbūt jā," Princeses mīklaini atbildēja.

Pie durvīm pieklauvēja. Bruņinieks atvēra. Aiz durvīm stāvēja Pūķis.

"Es dzirdēju, ka �eit eglītē iesien vēlē�anās," viņ� teica un pa�ķielēja uz eglīti. "Es arī gribu kaut ko vēlēties."

"Lūdzu," Bruņinieks viņam atļāva.

Pūķis apsēdās pie galda, paņēma kaudzi pa�pīra, rakstīja un rakstīja. Drīz visa eglīte bija piekārta pilna ar Pūķa vēlmēm.

"Tā," viņ� apmierināts sacīja. "Nu ir pabeigts."

"Ko tu tur esi vēlējies?" aizdomīgi vaicāja Princeses.

"Es vēlējos, lai Bruņiniekam ir tik jaunavu, cik es varu apēst," Pūķis teica.

"Vispār jau man gribas kādu jaunavu," Bru�ņinieks atzinās, "bet man ir manas Princeses."

Pie durvīm vēlreiz klauvēja. Bruņinieks at�vēra. Tas bija sirmais Karalis.

"Es dzirdēju, ka visi �eit kaut ko vēlas," viņ� teica.

"Lūdzu," Bruņinieks teica. "Nedaudz vietas eglītē vēl ir."

Arī Karalis uz papīra gabaliņa uzrakstīja savu vēlē�anos un iekāra to eglītē.

"Laimīgu Jauno gadu!" visiem novēlēja Bru�ņinieks.

"Tas vēl ir jautājums, vai gads būs laimīgs, ja visiem piepildīsies viņu vēlē�anās," piezīmēja Pūķis.

" Tāpēc labi vien ir, ka da�reiz velē�anas ne�piepildās," vakara sarunu noslēdza Princeses.

Reiz Pūķis nolēma būt labs. Viņ� iznāca no savas alas, aizgāja uz pilsētas tirgus laukumu un sāka klāstīt savus uzskatus par to, kā būt labam.

"Visi nedrīkst būt tādi kā es, bet man ir jābūt tādam, kāds es esmu, lai varētu pastāvēt kaut kas labs," viņ� teica.

"Tu neesi nekā cita darījis, kā vien stiepis jau�navas uz savu alu," aizdomīgi sacīja pilsētnieki.

"Es ļauju eksistēt Bruņiniekam," paskaidroja Pūķis, "kur� jūs no manis laiku pa laikam atbrīvo."

"Bruņinieks ir jauks cilvēks, bet viņ� �o to nesaprot," pilsētnieki atzina.

"To, ko nesaprot viņ�, saprotu es," aplieci�nāja Pūķis. "Redziet, arī jūs pēc manis ilgojaties."

"Neklausieties tik daudz Pūķī," pēk�ņi atska�nēja kāda balss.

"Kas to teica?" pilsētnieki nesaprata.

"Es - Labā Feja. Jūs būsit nelaimīgi, ja klausī�sit Pūķi."

"Pūķis saprot dzīvi," iebilda pilsētnieki.

"Dzīvē nav tikai Pūķis," sacīja Feja.

"Kas būtu dzīve bez manis?" Pūķis jautāja Fejai.

"Dzīve bez tevis būtu tīri jauka," Feja atbil�dēja.

"Tad jau nevajadzētu Bruņinieka, tad visi, kas klausītu manus padomus, būtu slikti, un beigās pāri paliktu tikai Feja," sacīja Pūķis.

"Parādi man kādu, kas, klausot tavus pado�mus, būtu laimīgs!" iesaucās Feja.

"Mans padoms būtu pārāk mani neklausīt, bet zināt, ka manis dēļ var būt daudz kas labs," ieteica Pūķis.

"Kas te notiek manā tirgus laukumā?" vai�cāja Karalis, ierazdamies strīda vietā.

"Pūķis visiem jauc galvu," sūrojās Feja.

"Es gribu parādīt, ka es esmu labs," teica Pūķis.

"Tu neesi labs, laba ir mana karaļvalsts un tas, kā viss te ir iekārtots," pavēstīja sirmais Karalis.

"�ī ir laba karaļvalsts," teica Feja.

"Kas ir, tas ir," piekrita Pūķis un devās atpa�kaļ uz savu alu.

Reiz Bruņinieks ar Pūķi spēlēja �ahu.

"Tu man esi labs draugs, lai gan labs tu neesi," domīgi sacīja Bruņinieks.

"Es cen�os būt labs personīgi tev," teica Pū�ķis. "Man gribas kādu draugu, tādēļ es atturos no vēlē�anās tevi apēst."

"Varbūt es tevi varētu pārliecināt būt labam?" Bruņinieks jautāja. "Tas ir tik patīkami."

Pūķis klusēja. Viņ� nesen bija apēdis kādu jaunavu un gremdējās atmiņās.

"Patīkami tas ir," viņ� beidzot sacīja. "Varbūt neēdī�u kādu laiku."

Pie Pūķa alas ieradās Labā Feja.

"Es baidos par tevi," viņa teica Bruņiniekam. "No Pūka izteicieniem visā apkārtnē ir novītu�i ziedi."

"Mums ir da�ādi viedokļi," viņu mierināja Bruņinieks.

"Labāk ej pie Princesēm," ieteica Feja.

"Jā, tūlīt," paklausīja Bruņinieks un pabeidza partiju.

"Ak �ī Feja," teica Pūķis. "Mums ir veci rēķini."

Feja neielaidās sarunās un veda Bruņinieku uz pili. Viņa griezās pie sirmā Karaļa un sacīja: "Pasargā manu Bruņinieku no Pūķa."

"Lai viņ� paklausās, ko runā gudrais Krauklis," Karalis atbildēja.

Krauklis atlidoja un pavēstīja: "Pūķim ir jābūt tie�i tāpēc, ka eksistē ēna saulainā dienā, bet, ja pasaka, ka Pūķis ir labs, iestājas nakts un visi ir nelaimīgi."

"Labāk parunāsim par kaut ko citu," Bruņi�nieks mainīja sarunas tēmu. "Kas jauns noticis karaļvalstī?"

"Daudzi Paradīzes putni ir kļuvu�i slimi," at�bildēja Feja. "Princeses tos mēģina ārstēt."

"Vai es ko varu līdzēt?" Bruņinieks jautāja.

"Tu esi cilvēks, mēs esam putni," teica Krauklis.

"Man patīk klausīties, kā jūs runājat," Bruņi�nieks piezīmēja.

"Mūsu dziesmas tu vari klausīties, bet sa�prast cilvēki tās nevar," sacīja Krauklis.

Ieradās Princeses. Viņas bija noskumu�as.

"Kas jūs sāpina?" jautāja Bruņinieks.

"Mūsu putni ir slimi," atteica Princeses. "Tie reiz klausījās, ko runā Pūķis, un pateica, ka Pūķis ir labs. Tagad viņiem liekas, ka viss dārzs ir sa�stādīts nepareizi un viņi vairs nav laimīgi."

"Es jau vienmēr esmu sacījusi, ka nedrīkst ļaut Pūķim nevienu mācīt dzīvot," Feja bija sa�rūgtināta.

"Pilsētnieki gan viņā labprāt klausās," teica Krauklis.

"Pūķi klausoties, var gūt naudu, bet laimi (ļ.m no," Feja palika pie sava.

Viņi vēl ilgi runāja. Par Pūķi, par Paradīzes putniem, par daudz ko citu. Karaļvalstī dzīve ritēja savu gaitu.

Reiz Bruņiniekam bija burvju nūjiņa. Pietika arto apvilkt ap sevi gaisā loku, un apkārt izauga brīni�ķīgs dārzs. Ta�u pēc kāda laika dārzs atkal pazuda.

"Kāpēc tā notiek?" Bruņinieks nesaprata.

"Es gan saprotu," teica Pūķis, ar kuru Bruņi�nieks bie�i pie �aha galdiņa diskutēja. "Dārza puķes vīst no maniem izteicieniem."

Reiz Bruņinieks nolēma aizceļot. Viņ� sapakoja koferi un devās uz lidostu, lai gaidītu savu lid�ma�īnu. Ta�u lidma�īna nez kāpēc neatlidoja. Bru�ņinieks lidostā vientulībā dzēra kafiju un vēroja sniegpārslas aiz loga. Tad lidostā ieradās Pūķis.

"Tā nu gan ir muļķīga iedoma - kaut kur aizlidot," viņ� sacīja. "Sī gar�īgo jaunavu zeme ir vislabākā vieta, kur tev dzīvot."

"Es gribu būt kaut kur citur, kur ir skaisti un labi," Bruņinieks atbildēja.

"Citurienes nav, vienmēr ir tikai �ejiene," Pūķis piezīmēja.

"Man gribējās, lai �ejiene ir citur," sacīja Bruņinieks.

"Tev vienkār�i nav jaunavas," Pūķis viņam iebilda.

"Kā nav, tā nav," atteica Bruņinieks. "Es lai�kam pārāk ilgi esmu vēlējies būt putns."

"Man ir priek�likums," Pūķis sarosījās. "Ne�lido nekur. Sameklēsim kādu jaunavu, es viņu nolaupī�u, tu to varēsi pēc tam atbrīvot un ņemt sev par sievu."

"Es biju nodomājis aizlidot un kopā ar Prin�cesēm dzīvot skaistā dārzā," sapņaini sacīja Bru�ņinieks.

"Princeses par tevi domā caurām dienam, tas ir tiesa," piekrita Pūķis. "Bet tev ta�u jāsa�prot, ka tu neesi princis."

"Es esmu jutis, ka Princeses mani mīl tādu, kāds es esmu, bet es �aubos, vai parasta sieviete piecietīs, ka es mājās nelaboju kanalizāciju, bet tikai guļu, klausīdamies, ko stāsta debesu put�ni," teica Bruņinieks.

"Tavas ba�as ir pamatotas," Pūķis sacīja. "Var�būt tu varētu pilsētniekus atbrīvot no manis, ņemt no viņiem naudu un kļūt bagāts?"

"Es nezinu, kāpēc, bet man liekas, ka tā ne�var darīt," atbildēja Bruņinieks.

"Kaut kā ta�u tev jādzīvo," iebilda Pūķis. "Ja es kaut ko gribu, es vienkār�i to kādam atņemu."

"Bruņinieki pasakās tā nedara," sacīja Bru�ņinieks.

" Tu varētu manis atņemto dot cilvēkiemat- paka), par to ņemot mērenu procentu," Pūķis neatlaidās.

"Skan jau ļoti sakarīgi, bet kaut kas tajā visā neliekas piemērots man. Es to nevaru izdarīt," Bruņinieks nopūtās.

"Ja Tu negribi aizlidot, cita ceļa nav," teica Pūķis

"Es domāju par debesu pļavām," sacīja Bru�ņinieks un turpināja dzert kafiju.

Bruņiniekam bija sapnis - aizbraukt uz kādu skaistu zemi un būt laimīgam.

Reiz Princeses viņam teica: "Mēs zinām, kur atrodas �āda zeme."

"Kur?" Bruņinieks ieinteresēts vaicāja.

"Tā ir tepat," Princeses teica.

"Mani gan �eit bie�i māc skumjas," teica Bruņinieks, "man liekas, ka kādā citā pasaulē varētu būt labāk."

"Mēs piekrītam, ka tev nevajadzēja dzīvot �ajā pilsētā," Princeses nopūtās. "�ajā pilsētā dzīvo cilvēki, kuru dzīvē nekam nav jānotiek."

"Bet es te esmu piedzimis," Bruņinieks sa�cīja. "Tā ir mana dzimtā pilsēta."

"Tur jau tā nelaime," teica Princeses. "Da�i musu kalpi uz tevi turēja ļaunu prātu un lika tev �eit piedzimt."

"Ko tad lai es daru?" vaicāja Bruņinieks.

"Paliec tepat," sacīja Princeses. "Bērnības zeme vienmēr ir laimīga."

Reiz Bruņinieks bija mazliet sadrūmis. Viņam patika klausīties, kā dārzā pie viņa mājas runā putni.

Bruņiniekam bija mamma. Mamma katru vakaru pasniedza sirmajam Karalim tēju.

"Tā mamma ir viena velni�ķīga sieviete" Pū�ķis reiz sūdzējās Bruņiniekam.

"Man gan mana mamma patīk," teica Bruņi�nieks.

"Tā sieviete ir kaut kas baigs," Pūķis apgal�voja. "Man no viņas ir bail."

"Trīs Princeses viņu novērtē," sacīja Bruņi�nieks. "Viņa manā dzīvoklī vienmēr visu sa- vanda."

"Tas gan," Pūķis pasmējās.

Bruņinieks izdarīja nākamo gājienu. Pūķis skatījās uz �aha galdiņu un klusēja.

"Nu gan ir mats," viņ� teica. "Runāsim labāk par sievietēm."

"Tad mats būs man," atteica Bruņinieks. "Sievietes mani negrib un viss!"

"Tu esi muļķis," sacīja Pūķis. "Viņas tevi grib par daudz."

"Man ir vienas vienīgas nelaimīgas mīlestī�bas," nopūtās Bruņinieks.

"Tu tie�ām esi muļķis," Pūķis priecīgi teica. "Tu vienkār�i neapjēdz, līdz kādai pakāpei tās ir laimīgas."

"Man te vajag vēl kādu," sapīcis sacīja Bru�ņinieks. "Tu man nemitīgi norādi, ka es esmu muļķis."

"Bet tu tads esi," Pūķis ietiepās.

Bruņinieka mājā nesteidzīgi ienāca sirmais Karalis.

"Ko mans draugs te īsti dara?" viņ� vaicāja.

"Mēs te runājam par sievietēm," atbildēja Bruņinieks.

"Man ir mazohistisks prieks nemitīgi zaudēt �ahā," sacīja Pūķis un sadrūma.

"Par daudz putnu," teica Karalis. Viņi pēk�ņi ieskatījās dārzā.

"Bet tomēr mūsu Ēdene pastāv," visi bija vienisprātis.

Reiz trīs Princeses bija atnāku�as ciemos pie Bruņinieka. Bruņinieks bija noskumis.

"Es nemāku neko citu, kā tikai cīnīties ar Pūķi," viņ� sūdzēja Princesēm bēdas. "Es nemāku pelnīt naudu un būvēt mājas kā citi valsts pilsoņi."

"Citi nemāk cīnīties ar Pūķi," viņu mierināja Princeses.

"Sastopoties ar parastiem pilsoņiem, es jūtu, ka dzīvoju citā pasaulē, kurā ir Princeses, Pūķis, Karalis un citi, bet tur nav, kā pie cilvēkiem parasts," sūrojās Bruņinieks.

_"Mums gribētos, lai arī citi interesētos par mūsu dīvainā galma dzīvi," teica Princeses.

Pie durvīm pieklauvēja. Tas bija sirmais Karalis.

"Es dzirdēju, ka tu esi noskumis," viņ� sacīja Bruņiniekam.

"Tā tas ir," Bruņinieks atbildēja. "Es gribētu būt parasts saimniecisks cilvēks, citādi es tikai gul�ņāju un gaidu brīdi, kad atkal vajadzēs cīnī�ties ar Pūķi."

"Būt parastam cilvēkam ir skaisti," domīgi teica Karalis, "bet da�iem ir jābūt neparastiem, lai parastie domātu par noslēpumu, kādēļ �ādi cilvēki ir."

"Cīnīties ar Pūķi ir interesanti," piekrita Bru�ņinieks. "Es to neno�ēloju."

Pie durvīm vēlreiz pieklauvēja. Tā bija Labā Feja.

"Es atnācu ar tevi parunāt" teica Feja. "Tu esot noskumis."

"Jūs tā par mani rūpējaties," Bruņinieks sacīja.

"Tu mums esi ļoti dārgs," teica Feja.

"Es nemāku nekā cita, kā vien cīnīties ar Pūķi un radīt ap sevi pasakas," sūdzējās Bruņinieks.

"Tās ir skaistas pasakas," viņu mierināja Feja.

Pie durvīm vēlreiz pieklauvēja. Tas bija Pūķis.

"Es atnācu uzspēlēt �ahu," viņ� teica.

"Man tomēr ir daudz draugu," Bruņinieks jutās aizkustināts.

"Es sen neesmu apēdis nevienu jaunavu, es cen�os būt labs," Pūķis piemetināja. _

"Bez tevis mūsu kompānija nebūtu tā, kas ir," Bruņiniekam sacīja Princeses.

"Tu mums esi vajadzīgs tāds, kāds tu esi," teica Karalis. Labā Feja viņam piekrita.

"Tie ir mana mū�a skaistākie mirkļi, kad es apspie�u savu vēlē�anos tevi apēst un vienkār�i spēlēju ar tevi �ahu," visiem pievienojās Pūķis.

"Jā, tomēr ir labi būt Bruņiniekam," Bruņi�nieks atviegloti uzelpoja un tikko manāmi pa�smaidīja.

Reiz Labā Feja strīdējās ar Pūķi.

"Tu radi karaļvalstī vienu vienīgu ļaunumu," viņa teica. "Tu tikai bojā mūsu dzīvi."

"Es rādu, ka drīkst būt kaut kas, kas nav labs" Pūķis aizstāvējās.

"Kaut kas, kas nav labs, var būt, ja tas vismaz no vienas puses ir labs," iebilda Feja. "Bet ļau�numam nav jābūt."

"Jebkam, kas ir, ir kāda puse, no kuras tas nav labs," atbildēja Pūķis. "Ja es nebū�u, tas baidīsies būt."

"Jebkam, kas ir, ir kāda puse, no kuras tas ir labs," teica Feja. "Tas ir īstais iemesls, kāpēc kaut kas ir."

Reiz sirmais Karalis sarunājās ar Feju.

"Es lauzu galvu par to, kā lai iepriecina Bru�ņinieku," viņ� sacīja.

"Bruņinieks ir pārāk daudz klausījies tajā, ko runā Pūķis, tāpēc viņ� nav priecīgs," teica Labā Feja.

"Bruņiniekam ir tāds liktenis," atbildēja Ka�ralis. "Brī�iem cīnīties ar Pūķi, brī�iem spēlēt ar viņu �ahu."

"Man gribētos viņu paglābt no �ī likteņa," sacīja Labā Feja.

"Sava likteņa dēļ katrs vispār ir," viņai atgā�dināja sirmais Karalis.

Reiz sirmais Karalis sarunājās ar Princesēm.

"Man ir apnicis valdīt," viņ� teica. "Es gribu būt kā viens no tiem daudzajiem, kas vienkār�i iet pa ielu."

"Bet kādam ta�u irjāvalda," Princeses iebilda.

"Lai Bruņinieks ņem manu pili," sacīja Karalis. "Es gribu būt parasts cilvēks."

"Bruņinieka uzdevums ir būt vienkār�i Bruņi�niekam," Princeses viņam nepiekrita.

Viņu sarunā iejaucās Labā Feja.

"Tas ta�u ir tik interesants darbs - sakārtot karaļvalsti!" viņa sacīja.

"Mana karaļvalsts atkal ir sabrukusi," Karalis teica. "Pilsētnieki ir nolēmu�i darīt to, ko grib viņi, nevis to, ko gribu es."

"Viņi vienkār�i ies bojā, ja tu par viņiem vairs nerūpēsies," Feja uztraucās.

"Man nav drauga," bēdājās Karalis. "Man nav ar ko aprunāties."

"Pagaidi, drīz uz pili pārvāksies Bruņinieks," viņu mierināja Princeses.

"Bruņinieks arī nav laimīgs tādēļ, ka viņ� at�ķiras no citiem, es viņu labi saprotu," teica Karalis.

"jus varat būt divi tādi blakus," Princeses sacīja.

"Tad lai viņ� ātrāk nāk uz pili!" Karalis saro�sies.

"Nesteidzies, mēs vēl neesam pabeigu�as iekārtot Bruņinieka dzīvokli," atbildēja Princeses.

Saruna iejaucās Pūķis, kur� bija ieradies, ne�vien., nemanīts.

"Man liekas, jums abiem ar Bruņinieku vien- kfirSI pietrūkst jaunavas," viņ� iestarpināja.

"Tev vienīga laime ir kādu apēst," sa�uta i abā i eja.

"I s joprojām nevienu neēdu," apvainojas Pūķis, "ts radu Bruņiniekam, kā varu būt labs."

"Mums gan ir interesanta kompānija," sacīja slimais Karalis un devās atkal sēdēt tronī.

Reiz Pūķis apņēmās būt labs.

"Es neēdī�u vairs jaunavas, vismaz kādu lai�ku," viņ� teica. "Es bū�u labs."

Karaļvalstī sākās miera laiki. Bet tad pēk�ņi viena jaunava pazuda. Pēdas veda uz Pūķa alu. Ļaudis atkal aicināja Bruņinieku, un Bruņinieks devās cīņā.

"Atdod jaunavu un esi labs!" viņ� sauca pie Pūķa alas.

Pūķis iznāca no sava mājokļa un teica: "Mi�nēsim mīklas. Ja tu uzminēsi, es tev jaunavu atdo�u."

"Labi," piekrita Bruņinieks.

"Ko lai es ēdu?" Pūķis vaicāja.

"Vai tie�ām tev Karalis nav teicis, ko tu drīk�sti ēst?" jautāja Bruņinieks.

"Teica jau, teica," Pūķis atbildēja, "bet tas ir pārāk veselīgi. Tas nav gar�īgi."

"Es nevaru iedomāties, ka Karalis tev nebūtu devis arī kādu veselīgu kārumu," sacīja Bruņi�nieks.

"Viņ� teica, ja es gribu pana�ķoties, es varu mēģināt būt labs," teica Pūķis.

"Tad atdod jaunavu un esi labs," pavēlēja Bruņinieks.

"Ja tu gribi, lai es atdodu jaunavu, tev jānāk ar mani spēlēt �ahu. Man gribas kompāniju zie�mas vakaros," Pūķis sacīja.

"Labi," teica Bruņinieks un atdeva jau�navu pilsētniekiem. Visi atkal bija laimīgi. Ka�raļvalstī atjaunojās normāla dzīve. Viss kā pa�rasti.

Reiz Pūķis strīdējās ar Labo Feju.

"Tu esi vainīgs, ka Bruņinieks nevar dzīvot pilī. Viņam ir tikai pagaidu mājoklis," Pūķim pārmeta Feja.

"Bet es esmu izaudzinājis viņu par Bruņi�nieku," iebilda Pūķis.

"Bruņinieks nejutīsies labi pils skaistajā dār�zā, tu viņam esi sastāstījis, ka vienīgais skaistums ir tava ala," teica Feja.

"Mana ala varbūt nav skaista, bet toties ļoti patiesa," Pūķis piezīmēja. "Ja to nenovērtē, cil�vēks var sākt baidīties tāpēc, ka viņ� nav tik skaists kā puķe."

"Tas jau nenozīmē, ka visam apkārt jabut neglītam," Feja sacīja.

"Bez manām zinā�anām pils dārzā Bruņi�nieks baidīsies būt patiess," teica Pūķis.

"Var būt patiess arī skaistuma vidū," iebilda I eja.

Pie strīdniekiem ieradās Princeses.

"Mes apmetīsimies pie Bruņinieka," viņas tei( .1 "Pils ir tur, kur dzīvojam mēs."

Reiz kāds karaļvalsts ierēdnis nolēma, ka jāiz�dara veselības pārbaude visiem karaļvalsts iedzī�votājiem Ari Bruņiniekam pieprasīja izziņu par to, ka vīņ� ir vesels.

Bruņinieks paklausīgi devās uz poliklīniku. Tur norādīja uz durvīm, aiz kurām visu zina.

Bruņinieks paraustīja rokturi, bet durvis bija aiz�slēgtas.

"Kas te par nekārtību?" Bruņinieks bija sa��utis. "Neviens nekā nezina. Par ko viņiem mak�sā algu?"

"Tas ir palicis no Pūķa valdī�anas laikiem," Bruņiniekam skaidroja Princeses. "Tad cilvēkiem deva naudu ne par ko. Visi strādāja aiz bailēm. Paliku�i vecie ieradumi. Darbavieta ir vieta, kur paslēpties."

Reiz Bruņinieks devās pastaigā pa me�u. Sni�ga sniegs, un viņ� vēroja, kā pārslas krīt uz koku zariem. Te pēk�ņi uz krūma nolaidās putns, kas kalpoja Pūķim.

"Es zinu, ka tevi gaida tāls ceļ�. Tev būs jāklaiņo pa da�ādām zemēm, un �eit tu nekad neatgriezīsies," teica putns. "Ta�u tev tikai jā�grib, un tu varēsi nomirt, labi paēdis, pie savas mājas pavarda."

"Es kalpoju Karalim. Ko viņ� gribēs, to es darī�u," sacīja Bruņinieks.

"Karalis grib, lai tu ciet tikpat daudz, cik viņ�," teica putns. "Es tev varu rādīt citu ceļu. Tev pietiek tikai gribēt."

"Lai grib Karalis," Bruņinieks atbildēja. "Pa�klausību viņam es nekad neesmu no�ēlojis." Un viņ� turpināja ceļu.

Bruņinieks nonāca kādā mājvietā, kur pa�sūtīja labas pusdienas, tad atkal parādījās tas pats putns.

"Es zinu, ka tev patīk meitene, kura �eit dzī�vo. Tev pietiek tikai gribēt, un viņa būs tava," tas kārdināja Bruņinieku.

"Lai grib Karalis," atteica Bruņinieks. "Man patīk, ja piepildās viņa novēlējumi."

Putns aizlidoja.

"Kādi dīvaini priek�likumi," nodomāja Bru�ņinieks un devās atpakaļ uz pili.

Pilī viss bija pa vecam.

"Pūķa putni runā, ka mani gaida cie�anas," Bruņinieks teica Karalim, "man pietiekot tikai gribēt, lai viss notiktu citādi."

"�odien es gribu tevi ievest savā dārgumu glabātavā," Karalis sacīja, "bet tev vispirms kaut kas ir jāsaprot."

"Es jau tur esmu bijis," Bruņinieks atbildēja. "Tur ir dīvaini akmentiņi, da�i glieme�vāki bez pērlēm un savītu�i ziedi."

"Tie ta�u ir lielākie dārgumi, kādi vien pa�saulē var būt," Karalis sacīja, "bet tiem vajag iemirdzēties."

"Kāpēc man tie nemirdz?" jautāja Bruņinieks.

"Tu nesaproti, ko tie runā," teica Karalis.

"Kā lai to iemācās?" Bruņinieks jautāja.

"Vērojot pasauli un saprotot, ka tā nav nekā vērta, bet tomēr ir kāds iemesls, kādēļ tā pa�stāv," mīklaini atbildēja Karalis.

Reiz Bruņinieks redzēja sapni. Viņ� gribēja aizlidot uz kādu skaistu zemi un dzīvot tur lai�mīgu dzīvi. Bruņinieks devās uz lidostu un gai�dīja. Lidma�īnas ilgi nebija. Tad pie debesīm parādījās mazs punktiņ�. Tas kļuva arvien lielāks, līdz parādījās lidma�īna, uz kuras bija Karaļa ģerbonis. Bruņinieks sagatavojās aizbrauk�anai.

"Man gribas ar tevi parunāt," pēk�ņi atska�nēja balss. Tā piederēja kādai pilsētniecei, kas reiz bija kopusi Bruņinieku, kad viņ� bija ievai�nots. Bruņinieks sāka runāties ar pilsētnieci. Tad pie Bruņinieka pienāca Princeses.

"Mēs visi kopā vēl varētu pirms aizbrauk��anas padzert kafiju," ierosināja Princeses, "tikai jānoskaidro, cikos lidma�īna izlidos."

"Mums jādodas projām," Princeses pēc brī��a teica.

Pa to laiku lidma�īna jau bija pacēlusies gai�sā bez Bruņinieka, tad tā gaisā apmeta loku un vēlreiz nosēdās lidostā.

"Kāpēc mani atkal neielai� debesīs?" Bru�ņinieks vaicāja.

"Tu nemāki būt laimīgs," sacīja Princeses. "Tas tev ir jāmācās."

"Kā iemācīties būt laimīgam?" Bruņinieks vaicāja.

"Vienkār�i pierodot, ka tevi mīl tādēļ vien, ka tu esi, nevis tādēļ, ko tu esi vai neesi darījis," Princeses atbildēja.

Reiz Bruņinieks devās ceļojumā. Viņ� izmē�ģināja daudz ko - gan vienkār�i vērot pasauli un neko nedarīt, gan būt labs, gan klausīties, ko runā Princeses. Tad ceļ�, pa kuru Bruņinieks gāja, pēk�ņi atkai noveda pie viņa mājokļa, no kurienes viņ� bija sācis savu ceļojumu.

"Mēs esam tev atradu�as vietu, kur palikt mū�īgi," Princeses teica.

"Te gan nekas daudz nav mainījies," Bru�ņinieks sacīja.

"Mēs atvedām tevi atpakaļ laikā, lai sāktu visu no gala. Mēs zinām, kur ir kļūda, kādēļ tu nebiji �eit laimīgs," Princeses paskaidroja.

"Kādēļ?" Bruņinieks jautāja.

"Tādēļ, ka tev bija jādraudzējas tikai ar put�niem," sacīja Princeses. "Mēs esam atradu�as tev vietu pilsētā."

"Man tur gribētos dzīvot, bet es baidos, vai mani tur pieņems," Bruņinieks nejutās dro�s.

"Tev tur būs sava ieliņa, rītos tur runās put�ni, tev būs draugi," Princeses viņu mierināja.

"Tas skan skaisti," teica Bruņinieks.

"Pasakām, kurās piedalāmies mēs, vienmēr ir laimīgas beigas," Princeses paskaidroja.

Reiz karaļvalstī norisinājās kāds dīvains noti�kums. Karalis paziņoja, ka Bruņiniekam beidzot ir jāsaņem alga par visu, ko viņ� ir darījis.

Karalis ar Princesēm ilgi apspriedās un tad paziņoja lēmumu: "Mūsu Bruņinieks dzīvos ma�zā ieliņā pilsētas nomalē un būs visnesvarīgākais cilvēks karaļvalstī."

"Kāpēc �āds briesmīgs lēmums?" Bruņinieka draugi bija neizpratnē.

"Tādēļ, ka visnesvarīgākajam cilvēkam karaļ�valstī katru dienu ir jāēd pie Karaļa galda un jājūtas labi," Karalis un Princeses teica.

Reiz Bruņiniekam vaicāja: "Kāpēc tu spēlē ar Puķi �ahu? Viņu ta�u vajag nogalināt!"

"Es da�kārt jūtu, ka arī manī ir kaut kas no Puķa, ko nevar nogalināt, nenogalinot mani pa��u, bet ar ko tomēr vajag cīnīties," Bruņinieks atbildēja.

Reiz Bruņinieks �ķirstīja �urnālu "Playboy". "Vai patīk?" Pūķis jautāja. "Nevaru no tā atturēties," Bruņinieks atbil�dēja.

"Tev vajag jaunavu," teica Pūķis. "Tad ta�u es pārvērtī�os par Pūķi," sacīja Bruņinieks.

"Bet es - par Bruņinieku," Pūķis pajokoja.

Reiz karaļvalstī nolēma uzņemt mākslas filmu. "Vai aizliegtie kadri arī būs?" jautāja Pūķis. "Būs," sacīja Princeses. "Tad filma būs populāra," teica Pūķis.

"Un laimīgas beigas?" jautāja Bruņinieks. "Būs," teica Princeses. "Tad es piedalos," sacīja Bruņinieks. "Bet kāds būs filmas nosaukums?" jautāja Pūķis.

"Karlsons virs pilsētas," pasmaidīja Princeses, un filmas uzņem�ana sākās.

Reiz Pūķis ar Bruņinieku spēlēja �ahu.

"Kāpēc tu vienmēr uzvari?" jautāja Pūķis.

"Es paļaujos uz Fejas dāvanu," atbildēja Bru�ņinieks.

"Kāda tā ir?" Pūķis ziņkārīgi vaicāja.

"Stikla bumbiņa, uz kuru skatoties var ne�redzēt nākotni," sacīja Bruņinieks.

"Es tev nākotni varu izzīlēt," piedāvāja Pūķis.

"Visu, kas par nākotni jāzina, es jau zinu," atteica Bruņinieks. "Es dzīvo�u, nomir�u un bū�u laimīgs, visam pārējam nav sevi�ķas nozīmes."

"Tā ir Laika upe," sacīja Pūķis, domādams par savu jaunību.

"Tā tas ir," piekrita Bruņinieks un atcerējās kādu meiteni, kura gribēja pārvērsties vakara mākonī.

Reiz Bruņinieks atkal uzvarēja Pūķi �ahā.

"Tu esi pleibojs!" niknojās Pūķis.

"Nē, vienkār�i Bruņinieks," atbildēja Bruņinieks.

Reiz karaļnama Viesmīlis jautāja sirmajam Karalim: "Kāpēc mans darbs ir mū�īgi strādāt, bet tev ir tikai jābūt?"

"Es nemāku strādāt, es māku tikai būt," Ka�ralis atbildēja.

Reiz karaļvalsts Viesmīlis izlēja zemē kafiju.

"Tev vienkār�i ir pārāk gara bārda," Karalis viņam teica.

Viesmīlis lepojās ar savu bārdu. Tā bija ļoti gara, viņ� regulāri tajā sapinās un regulāri izlēja kafiju.

Reiz karaļnama Viesmīlis runāja par savu bārdu.

"Es esmu vecs" viņ� teica, dzerot kafiju ar sirmo Karali.

"Mēs abi esam," Karalis piekrita.

Reiz karaļnama Viesmīlis atkal izlēja zemē kafiju.

"Tu esi," teica Princeses.

"Jā," sacīja Viesmīlis un noglāstīja savu bār�du, kas stiepās līdz pat karaļnama vārtiem.

Karaļnama Viesmīlis atkal izlēja zemē kafiju. Viņ� paskatījās pa logu un redzēja, ka kustas koku zari.

"Ir redzams, ka ir vēj�," viņ� teica.

Viņam bija ļoti gara bārda. Viņ� atkal bija tajā sapinies un pakritis.

"Karaļnama Viesmīli vajag no�ņaugt viņa pa��a bārdā," �aha spēles laikā ieteica Pūķis.

"Bet kas tad izlies zemē kafiju?" jautāja Bru�ņinieks.

"Pareizi," aptvēra Pūķis. "Tad mēs vienkār�i nebūsim." Viņ� klusēdams izdarīja nākamo gā�jienu.

Karaļnama Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. "Pie visa vainīgs Pūķis," viņ� nolamājās.

"Vēj� ir, Pūķis ar Bruņinieku kaut kur runā," piezīmēja Princeses.

Reiz karaļvalsts Viesmīlis atkal izlēja ka�fiju.

"Pastāsti, kā �eit izskatījās, kad mēs vēl bijām pavisam mazas meitenītes," Princeses lūdza bār�dainajam vīram.

"Es izlēju kafiju zemē," teica Viesmīlis, "jo atkal bija vēj�."

"Vai Pūķis?" jautāja Princeses.

"Nē, koki," atbildēja Viesmīlis.

"Mēs nesaprotam," sacīja Princeses.

"Tā ir nesaprotama pasaka," teica Viesmīlis.

"Galu galā, tā ir tikai pasaka," Princeses pie�krita.

"Pasakai ir jābūt ar laimīgām beigām," pa�skaidroja Viesmīlis. "Visas pasakas beidzas ar to, ka es atkal izleju kafiju zemē."

"Galu galā pasaku dēļ mēs eksistējam," Prin�ceses sacīja.

Reiz Bruņinieks jautāja Pūķim: "Kāpēc Karaļa pilī ir vajadzīgs Viesmīlis?"

"Lai katru rītu kāds izlietu zemē kafiju" Pūķis atbildēja.

NOTIKUMS

Reiz gadījās ārkārtējs notikums. Kādu rītu karaļnama Viesmīlis kafiju zemē neizlēja. Visi saskrēja skatīties, kā viņ� nes kafiju. Viņ� uz�manīgi laipoja ap savu bārdu. Beigās ieradās Pūķis un parāva Viesmīli aiz bārdas. Viesmīlis apmeta kūleni, bet kafijas krūzīte uz viņa pa�plātes neapgāzās.

"Nerausti veco vīru aiz bārdas," Bruņinieks palūdza Pūķim.

"Tad nebūs pasakas," Pūķis brīdināja.

Beidzot Viesmīlis ap�ēlojās, viņ� apstājās, ne�daudz izlēja zemē kafiju un turpināja ceļu uz sirma Karaļa guļamistabu.

Reiz galma Āksts domāja: "Kāpēc man ir mazas, blēdīgas ūsiņas, ko man nemitīgi liek cirpt, bet galma Viesmīlim gara bārda, kas viņam traucē, bet ko cirpt aizliedz? Un visu to Princeses dara tikai tāpēc vien, lai uzjautrinātu Karali!"

Galma Āksts ilgi domāja. Viņ� bija spiests strādāt kafejnīcā un pasniegt visiem kafiju. Viņ� bija visveiklākais viesmīlis pasaulē. Viņ� vēl ne�kad nebija izlējis kafiju.

Reiz dzīvoja galma Āksts, kur� strādāja kafej�nīcā. Viņ� nemaldīgi zināja, par ko visi smejas, - par to, kā viņ� gaida dzeramnaudu.

Par to, kas karaļvalstī bija

Karaļvalstī bija banka. Tā bija māja, kur ne�bija naudas.

Karaļvalstī bija Profesors. Viņa uzdevums bija kraut kaudzē kastes. Kastēs bija nauda.

Karaļvalstī pec māksliniekiem sevi�ķas vaja�dzības nebija. Māksla bija pati dzīve.

Karaļvalstī dzīvoja Terorists. Viņ� bija paslēpis sevī bumbu. Bumba bija viņa sirds.

Bet karaļvalstī bija Bruņinieks. Viņ� cīnījās ar pasaku Pūki. No vinu sarunām saceļas vēj�.

Bruņiniekam bija meitene. Viņa nebija sevi�ķi tikumīga, bet viņai bija kanārijputniņ�.

Bruņiniekam bija mamma. Tā katru vakaru pēc �aha spēles ar Pūķi pasniedza tēju ar cit�ronu. Bruņinieka tētis skatījās televīziju. Viņ� bija traks uz politiku.

Karaļvalstī bija Labais Burvis. Viņ� bija radies tāpēc, ka Bruņinieks viņam nocirta galvu tad, kad viņ� bija ļauns.

Karaļvalstī bija kafejnīca. Tur strādāja karaļ�valsts Klauna sieva. Dabūt tādu sievu bija krusts. Viņa nemitīgi runāja un klusēja tikai tad, kad Klauns dzēra kafiju.

Karaļvalstī bija Skolotajā. Viņai patika visus pamācīt, bet viņa bija skaista.

Karaļvalstī bija zelta teļ�. Tas bija nokrāsots melnā krāsā un nolikts ar kājām gaisā. Tam va�rēja paiet garām, to pat nepamanot.

Karaļvalstī bija baznīca. To vadīja sirmais Karalis. Labais Burvis bija Bīskaps. Bruņinieks bija kardināls. Galma Dāma bija vienīgā dievlūdzēja.

"Kāpēc tā?" visi jautāja.

"Viņai baznīca ir visvairāk vajadzīga," atbil�dēja trīs Princeses.

Karaļvalstī bija vilciens. Tas vienmēr brauca uz debesīm.

Karaļvalstī bija bezdarbnieks. Viņu uzturēja Princeses.

"Kāpēc man jābūt?" viņ� jautāja.

"Lai citiem gribētos strādāt," Princeses at�bildēja.

Karaļvalstī bija trakonams. Citiem vārdiem sakot, tā bija māja, kur dzīvoja politiķi.

Karaļvalstī bija zvērudārzs. Zvēri tur skatījās uz cilvēkiem.

Karaļvalstī bija reliģija. Visiem vajadzēja pub�liski pasacīt: "Dievs ir."

Cirks bija vienīgā civilizētā vieta. Da�i ziloņi tur staigāja uz divām kājām.

Karaļvalstī svinēja Uzvaras dienu. Tajā godu atdeva zaudētājiem.

Karaļvalsti bija Prostitūta. Viņu varēja nopirkt par naudu. Ja samaksāja, vina uz tevi paskatījās un gāja tālāk.

Karaļvalstī bija pilsēta. Ap to bija uzcelts zogs. Vārtu nebija. Bija tikai caurumiņ� sētā. Pa to varēja vērot, kā pilsētā rit dīvainā aalma dzīve.

Karalim bija medību pils. Ap to dzīvoja put�ni. Neviens viņus ne�āva. Karalim patika tēlot mednieku.

Karaļvalstī bija Kovbojs. Viņa vienīgais darbs bija nēsāt baltu cepuri un at�ķirties no zirga.

Karaļvalstī bija Policists. Viņ� bija karaļvalsts vienīgais Policists, kam patika karaļvalsts No�ziedznieks. Bet viņ� bija Policists. Viņa pienā�kums bija raudzīties, lai viss būtu kārtībā. Viņ� mū�īgi ķēra Profesionālo Revolucionāru.

"Stulbenis," pajokoja karaļvalsts Klauns. Tā�dēļ viņ� arī bija Klauns. Tāda bija karaļvalsts.

Da�reiz Policists aiz satraukuma brokastīs iz��ļāca kafiju uz galda. "Kaut kur te ir mafija," viņ� domāja.

Karaļvalstī bija Profesionālais Revolucionārs. Princeses viņam maksāja naudu. Viņa pienākums bija vicināt lozungu "Darbs un nauda" un sapul�cināt pūli.

Karaļvalsts Policista pienākums bija paciest savu izskatu, kas bija tik briesmīgs, ka pūlis bē�ga, tikai uz viņu paskatoties.

"Pulkstenis ir pistole," teica Viesmīlis, kārtējo reizi izliedams kafiju zemē.

"Kāpēc?" jautāja sirmais Karalis.

"Laiks nogalina," sacīja sirmais Viesmīlis.

"Laiks ir torte, ko iesvie� sejā," iebilda Karalis.

"Dieva cirks," piekrita Viesmīlis, neveiksmīgi mēģinot atraisīt mezglu, kurā bija sasējusies viņa bārda.

Viesmīlis kārtējo reizi izlēja zemē kafiju. Viņa sieva Viesmīli par to mīlēja. Viņai bija spārni - kaut kas no eņģeļa, vismaz galma Viesmīlim tā likās. Par to viņ� bija runājis ar Karali. "Katrai sievietei zināmā mērā ir spārni," viņ� sacīja. "Viņas ta�u spēj mūs paciest."

Reiz gadījās kāda nejau�ība. Viesmīlis neizlēja Ka�raļa kafiju. Viņ� bija sasējis bārdu mezgla uz galvas. "Tu �orīt skaisti izskaties," piezīmēja Princeses. Viesmīlis klusēja. Viņ� nesa kafiju. Aiz loga runāja Krauklis.

"Debesīs ir brīvība," viņ� teica.

"Bet da�kārt nav ko ēst," piemetināja Pūķis.

TRAIPS

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal sapinās savā bārdā un uzlēja kafiju Karalim uz biksēm. Palika traips.

"Manām biksēm nav tīra biogrāfija," pajo�koja Karalis.

Aiz loga bija neliels mītiņ�. Strādnieki mēģi�nāja klusēt. Profesionālais Revolucionārs vēcināja lozungu "Darbs un nauda".

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal sapinās savā bār�dā. Kafija �oreiz neizlija.

"Tu esi veikls kā āksts," teica Karalis.

"Es vienkār�i esmu," teica Karaļa Viesmīlis.

Reiz vecais Viesmīlis atkal sapinās savā bār�dā. Protams, kafija izlija. Visi pie tā jau bija pie�radu�i. "Tas ir mūsu pils Viesmīlis," pils iemīt�nieki sacīja. "Karalisks Viesmīlis," parasti viņi pēc tam piemetināja.

ZEME IR

Vecais Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Zeme ir," viņ� teica.

"Pagaidām," drūmi norūca Pūķis.

Karalim bija Kovbojs. Viņ� nekad neaiz�āva garām. No viņa baidījās. Tikai Pūķis viņu pie�cieta. Kovbojs vienkār�i mācēja spēlēt �ahu un skatīties Pūķa sārtajās acīs, kuras bija slimas no vēlē�anās būt labam.

STRĪDS PAR KAFIJU

Vecais Viesmīlis turpināja izliet kafiju zemē.

"Galu galā, vai nevar pieņemt jaunu Vies�mīli? Es pilī pārvēr�os par ākstu," viņ� sacīja.

"Āksts nemāk izliet kafiju zemē," teica Princeses.

"Joku valsts," teica Profesionālais Revolucionārs.

Viņam par to maksāja.

Reiz Bruņinieks devās rīta pastaigā. Pie viņa pienāca divi pilsētnieki un sāka viņam stāstīt par to, kā izskatās pilī. Bruņinieks pieklājīgi klausījās. Tad pilsētnieki sakāmo nobeidza: "Mēs visu zinām!"

"Kā jūs to zināt?" Bruņinieks pieklājīgi vaicāja.

"Mēs esam biju�i Karaļa dārgumu glabātavā. Mēs zinām, kas tur ir."

"Es arī zinu," Bruņinieks teica. "Es tikai ne�zinu, kur Karaļa dārgumu krātuve beidzas."

Karaļnama Viesmīlis kārtējo reizi izlēja kafiju zemē.

"Tev kafija jau laicīgi jāizlej," pajokoja Pūķis.

"Es neesmu noziedznieks," vecais darbarūķis nepalika atbildi parādā.

LAIMĪGAIS IZNĀKUMS

Reiz Pūķis apēda jaunavu. Jaunava sēdēja Pūķa vēderā un raudāja.

Pēc trim dienām viņa pēk�ņi ieraudzīja gais�mu. Viņa ieraudzīja Bruņinieku ārsta tērpā. Pūķis gulēja uz operāciju galda.

"Jaunava, nāc ārā," sacīja Bruņinieks.

Pasaka beidzās laimīgi.

Pūķis izveseļojās un turpināja ar Bruņinieku spēlēt �ahu.

Bruņiniekam jaunībā bija bijusi nelaimīga mī�lestība. Viņa meitene bija pārvērtusies par vakara mākoni, kur� da�reiz nosarka saules gaismā.

LABĀ BURVJA JAUTĀJUMS

Reiz dzīvoja Labais Burvis. "Kā būt labam?" Burvis jautāja Dievam. "Atceries, ka es esmu un kas es esmu," Dievs viņam atbildēja.

BRAUCIENS TRAMVAJĀ

Reiz Bruņinieks brauca tramvajā. Aiz loga bija dzimtā pilsēta.

"Ainava nāk man pretī," Bruņinieks teica.

"Tu brauc uz vakardienu," Princeses atbil�dēja.

"Kāpēc?" Bruņinieks vaicāja.

"Tāpēc, ka �ī jau ir �odienas pilsēta."

"Man patīk vakardiena," teica Bruņinieks.

"Vakardiena ir sasists pulkstenis," Princeses atbildēja.

BRUNINIEKS UN MĀKSLINIEKS

Karaļvalstī bija Mākslinieks. Viņa dārzā stā�vēja akmeņu kaudze.

Reiz viņ� sēdēja kafejnīcā, kad taja ienāca Bruņinieks. Bruņinieks viņu sveicināja. Māksli�nieks nedaudz pamāja pretī.

"Es arī kādreiz tāds biju," nodomāja Bru�ņinieks.

"Biezais," secināja Mākslinieks.

Reiz no cirka izbēga Zilonis. Viņ� gāja pa pilsētu un satika Pūķi. ~

"Kur beidzas cirks?" Pūķis jautāja.

"Universālveikalā," Zilonis atbildēja.

VIESMĪĻA ATMINAS

Vecais Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Atkal," teica Karalis. "Bet tāpēc tev ir bārda."

"Kas ir, tas ir," piekrita vecais darbarūķis. "Es vel atceros Ēdenes dārzu."

"Kā tur bija?" jautāja Karalis.

"Ādams un Ieva," daudznozīmīgi sacīja ve�cais Viesmīlis.

"Aizliegtais auglis," piemetināja Karalis.

"Ne tikai," teica vecais darbarūķis. "Bija arī citi koki."

Viņ� apklusa. Viņ� bija vienīgais, kur� bija palicis no Ēdenes dārza.

GUDRAIS KRAUKLIS

Reiz dzīvoja gudrs Krauklis. Viņ� parasti uztu�rējās Puķa alas tuvumā un bija Labās Fejas draugs.

Reiz no cirka izbēga Zilonis. Pūķis devās ar Ziloni parunāties.

"Pieskati, ka Pūķis Ziloni neapēd," Feja teica Krauklim.

"Tas viņam būs pārāk liels kumoss," Krauklis pajokoja.

KRAUKĻA PADOMS

Reiz vecais, gudrais Krauklis sēdēja pie Pūķa alas. Bruņinieks atkal ieradās spēlēt �ahu.

"Nespēlē �ahu uz naudu," Krauklis brīdināja Bruņinieku.

"Kāpēc?"

"�ajā pilsētā visa nauda pieder Pūķim. Tu viņu vienkār�i atņemsi."

"Labi," teica Bruņinieks.

Kaut kur vecais Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Karalis pasmaidīja.

Profesionālais Revolucionārs vāca puli. Karaļ�valsts dzīvoja.

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Karalis aiz aizkustinājuma apraudājās.

"Es domāju - tu �odien nemaz neatnāksi," viņ� teica Viesmīlim.

"Es sēju, sēju sev apkārt bārdu, kamēr sa�pinos un atkal paklupu," sirmais darbarūķis tais�nojās. "Es esmu kļuvis vecs," viņ� teica.

"Un gudrs," pasmaidīja Karalis.

SARUNA PAR CIRKU

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. "Pie visa vainīgs ir Zilonis," Viesmīlis teica. "Viņ� atkal ir izbēdzis no cirka."

"Es domāju, ka vainīgs ir Pūķis," Karalis tei�ca. "Viņ� ir mēģinājis cirkā ieviest savus liku�mus."

"Jāaicina Bruņinieks," teica Viesmīlis. "Lai labāk viņ� spēlē �ahu ar Pūķi, nevis Pūķis moka ziloņus cirkā."

BRUNINIEKA MĀJAS

ē

Bruņinieks iegāja baznīcā. Tur sēdēja Labā Feja.

"Kāpēc tu esi noskumis?" jautāja Feja. "Man nav māju," sacīja Bruņinieks. "Putniem pietiek ar debesīm," Feja atbil�dēja.

PŪKA JOKS

ē

Bruņinieks atkal uzvarēja Pūķi �ahā. "Izlietu ūdeni nesasmelsi," drūmi pajokoja Pūķis.

ZILOŅA LIKTENIS

ē

Reiz Zilonis vēlreiz izbēga no cirka.

"Man nepatīk Pūķis," viņ� teica. "Viņ� man liek staigāt uz divām kājām."

"Tā tu vari saprast cilvēkus," Zilonim teica sirmais Karalis, pie kura Zilonis bija atnācis sū�dzēt bēdas.

"Es gribu būt vienkār�i zilonis," sacīja Zilonis.

"Tu esi cirka Zilonis," atbildēja Karalis. "Man ir apnicis �is cirks," teica Zilonis. "Tāds darbs," nopūtās Karalis. "Es esmu sir�mais Karalis, tu esi cirka Zilonis."

KARALVALSTS DIENA

ē

Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Viņ� bija sapinies savā bārdā.

"Tu tēlo Ziloni," Karalis smaidīdams teica.

Karaļa Viesmīlis arī pasmaidīja. Viņ� bija tik vecs, ka atcerējās, kā karaļvalstī parādījās ziloņi.

"Pie visa ir vainīgs Ādams," teica Viesmīlis.

"Un Ieva," Karalis piebilda.

"Bārdainie ziloņi," kaut kur lamājās Pūķis.

Viņam bija apgāzies �aha galdiņ� un tāpēc izjuka rīta partija ar Bruņinieku.

BRINUMDĀRZS

Reiz karaļvalstī notika kaut kas. Kas tas īsti bija, neviens nesaprata. Visi tikai juta, ka kaut kas ir noticis. Daudziem nez no kurienes pie mājas parādījās tādi pa�i dārziņi kā Bruņiniekam. Daudzi pēk�ņi kļuva gudri.

"Kas īsti manā valstī notiek?" nesaprata sir�mais Karalis.

"Piepildās visu vēlē�anās," Karalim teica Prin�ceses.

"Arī es gribu, lai piepildās manas vēlē�anās," sacīja Karalis.

Ari ap viņa pili izauga dārzs. Tad visi ierau�dzīja Bruņinieku. Viņ� staigāja apkārt ar skābu sejas izteiksmi.

"Man sāp galva," viņ� sūrojās.

"Mums te ir notikums," visi viņam stāstīja. "Piepildās mūsu vēlē�anās."

"Es arī kaut ko gribēju," teica Bruņinieks. "Es gribēju būt gudrs, gribēju milzīgu dārzu un vēl interesantu dzīvi. "Ko gribēji, to dabūji," man teica Pūķis. Tagad man sāp galva un es neko nesaprotu."

"Tavas vēlē�anās ir par lielu tavai mazajai galvai," pasmējās Princeses un devās kopā ar Bruņinieku rīta pastaigā.

Reiz Bruņinieks bija vientuļ�. Prince�u bla�kus nebija. Viņas bija aizņemtas ar valsts lietām. Arā spīdēja saule. Karaļvalstī pie mā�jām bija izkārti karogi. Bija kaut kādi valsts svētki.

Bruņinieks domāja par jūru. Viņ� pie jūras bija pavadījis bērnību.

"Jāaizbrauc uz bērnības vietām," Bruņinieks prātoja.

Viņa bērnība bija pagājusi Pūķa varas laikos. Viņ� pie Pūķa bija pieradis.

"Pavisam labs viņ� nav," Bruņinieks reiz teica Labajam Burvim.

"Kā tu vari tik labi runāt par Pūķi," Labais Burvis viņam pārmeta.

"Tā ir mana bērnība," sacīja Bruņinieks.

NEPARASTAIS RĪTS

Reiz kādu nakti Bruņinieks slikti gulēja. No rīta viņ� piecēlās, paēda brokastis un gaidīja, kāda pasaka notiks. Ap Bruņinieka māju bija klusums. Neviena nebija

"Kur ir Princeses? Pūķis? Labā Feja?" Bru�ņinieks domāja.

Tad ieradās viena Princese.

+

*

"Mēs aizbraucam no �īs pilsētas," viņa teica. "Es atnācu paņemt tevi sev līdzi."

"Te tik daudz kas ir noticis," Bruņinieks vēl mirkli kavējās.

"�ī ir pilsēta, kur mēs tevi atradām," teica Princese.

"Kas notiks tālāk?" jautāja Bruņinieks.

"Tālāk būs tas pats, kas līdz �im, - mēs visi būsim kopā, un apkārt mums būs pasaule," sa�cīja Princese.

Reiz bija kāda pilsētas nomale. Tur bija vie�sojies Karalis. Viņ� bija iekārtojis sev vietu, daudz ko veidojis un būvējis, bet vēlāk atgriezies savā pilī. Pilsētas nomalē nu stāvēja pamestas teltis, nepabeigtas apzeltītas skulptūras un pamati pi�lij. Nomales iedzīvotāji bailīgi sa�ukstējās par dīvaino galma dzīvi, kas tik strauji bija beigusies.

Pa nomali noskumis pastaigājās Bruņinieks.

"Man pietrūkst dīvainās galma dzīves," viņ� pie sevis teica.

"Kaut visi tā teiktu," atbildēja Princeses. "Kad mēs �eit bijām, visi stenēja un vaidēja, un ne�mitīgi ar kaut ko bija nemierā."

"Kas �eit būs?" Bruņinieks jautāja.

"Mēs nezinām," Princeses teica. "Pagaidām ta ir pilsētas nomale, kurā dzīvo Bruņinieks."

VIESMĪĻA BĀRDA

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Atkal mana bārda," viņ� teica. "Tā aizķērās aiz pils vārtu staba."

Karalis pasmaidīja. "Vai tu atceries, kā tika būvēta pils?" viņ� jautāja.

"Jā," teica Viesmīlis. "Toreiz man bija vēl pavisam mazas ūsiņas."

"Nu tu esi vecs un gudrs," sacīja Karalis.

"Es daudz zinu," nopūtās Viesmīlis, "bet kaut ko es nesaprotu."

"Ko?" jautāja Karalis.

"Kāpēc Bruņinieks vienmēr ir skumj�," teica Viesmīlis.

"Viņ� klausās Pūķa sarunas," sacīja Karalis.

"Parunā tu ar viņu," mudināja Viesmīlis.

"Es pamēģinā�u," teica Karalis.

Viesmīlis un Karalis vēl ilgi runāja par Puķi, par Labo Feju, par gudro Kraukli un par likteni vispār.

"Liktenis vienmēr ir labs," noslēgumā sacīja Karalis.

"Ja vien viņam iet taisni pretī," piebilda Vies�mīlis.

Reiz Bruņinieks nolēma spēlēt �ahu uz nau�du.

"Tu mani izģērbsi pliku," teica Pūķis.

"Es citādi nemitīgi eju bojā," atbildēja Bru�ņinieks.

"Bet ne jau manis dēļ," sacīja Pūķis. "Karaļa dēļ."

"Man patīk Karalis," teica Bruņinieks.

"Man arī," Pūķis piekrita.

Te pēk�ņi ieradās Feja. "Gudrais Krauklis saka, ka tu gribi pelnīt naudu ar �ahu."

"Man patie�ām nav naudas," Bruņinieks at�zinās.

"Nespēlē ar Pūķi uz naudu, es tev maksā�u," teica Feja.

"Par ko?" jautāja Bruņinieks.

"Par to, ka tu vienkār�i esi," atbildēja Feja.

BRUNINIEKS UN PUTNI

Reiz Bruņinieks klausījās, kā runā putni. Putni stāstīja da�ādus stāstus.

"Man patīk putni," teica Bruņinieks. "Tev ir jauns uzdevums," Princeses sacīja. "Tev ir jāpazīst jocīgā galma dzīve."

ZIEMAS DIENA

Reiz Bruņinieks vēroja ziemas dienu. "Katrā sniegpārsliņā atspīd saule. Ir tik skais�ti," viņ� domāja.

"Mūsu karaļvalstī ir notikums - skaista zie�mas diena," Bruņiniekam atbildēja Princeses.

KARAĻA UN FEJAS SARUNA

Reiz sirmais Karalis sarunājās ar Labo Feju. "Kā rit Bruņinieka istabu iekārto�ana mūsu pilī?" Karalis jautāja.

"Vēl nav gatavas," Feja atbildēja. "Plāns ir pārāk sare�ģīts."

VIETA PILĪ

Reiz trīs Princeses teica Bruņiniekam: "Bei�dzot tev mūsu pilī ir atrasta vieta."

"Es esmu pieradis dzīvot kopā ar putniem," atbildēja Bruņinieks.

"Mēs redzam, ka tu �eit nespēj but laimīgs," sacīja Princeses. "Tu gribi dzīvot kā putns, bet tu tas neesi."

"Tā ir," piekrita Bruņinieks. "Kāda bus mana jaunā vieta?"

"Tās būs da�as istabas blakus troņa zālei," sacīja Princeses.

"Man patīk būt jums blakus," teica Bruņinieks.

GALMA PUTNS

Reiz dzīvoja kāds putns. Viņa ligzda bija sa�vīta uz Karaļa pils jumta.

"Es esmu galmam tuvu stāvo�a persona," viņ� lepni teica. "Galmā ta�u ir jābūt kādam, kur� katru rītu vēro Karali."

ē

Reiz Bruņinieks dzēra kafiju kopā ar Karali. "Tev ir grūta dzīve," viņ� teica Karalim. "Es tāds esmu piedzimis," Karalis atbildēja.

"Es daudz par tevi esmu domājis/' sacīja Bruņinieks. "Man mājās pie sienas ir tava fo�togrāfija."

"Es regulāri par tevi dzirdu," teica Karalis. "Būsim draugi," Bruņinieks piedāvāja. "Mēs jau tādi sen esam," Karalis pasmaidīja.

BRUNINIEKS UN PROSTITŪTA

ē

Reiz Bruņinieks aiz vientulības nolēma no�pirkt karaļvalsts Prostitūtu. Viņ� tai kārtīgi sa�maksāja. Prostitūta godīgi paveica savu darbu. Viņa paskatījās uz Bruņinieku un gāja tālāk.

BRUNINIEKS KAFEJNĪCĀ

ē

Reiz Bruņinieks iegāja kādā kafejnīcā. Viņ� nopirka pīrādziņu un sulas glāzi.

"Man gribētos ēst kopā ar Karali," viņ� do�māja.

Karalis atpūtās savā pilī. "Man arī gribētos est kopa ar Bruņinieku," viņ� domāja.

Bruņinieks izdzēra savu sulu un devās pa�staigā pa pilsētu. Bija pavasarīgs laiks. Karaļvalstī spīdēja saule.

BRUNINIEKA DRAUGS

ē

Reiz dzīvoja Labais Burvis. Viņ� kādreiz bija bijis Ļaunais Burvis, tad Bruņinieks viņam nocirta galvu, bet Pūķis Burvja atliekas ielika ledusskapī.

Savukārt Labā Feja tās izzaga, salika kopā un atdzīvināja.

Labais Burvis bija Bruņinieka biktstēvs. Bru�ņinieks viņam sūdzēja grēkus. Pēc tam viņi kopa dzēra tēju. Uz vienas tasītes bija uzzīmēts Pūķis, uz otras - Bruņinieks. Labā Burvja mājā bija daudz jocīgu lietiņu. Da�reiz Burvis sūdzēja grē�kus Bruņiniekam. Bruņinieks viņam stāstīja par to, ko ir runājis ar Princesēm. Labajam Burvim Princeses patika. Tā bija jauka kompānija.

KĀ PADARĪT BRUNINIEKU LAIMĪGU?

Karaļvalsts Viesmīlis reiz atkal nesa kafiju sir�majam karalim. Karalis gulēja. Viesmīlis lūdza Karali pamodināt un teica: "Rīta kafija ir atnesta."

"Ko dara Bruņinieks?" Karalis jautāja.

"Bruņinieks skumst," sacīja Viesmīlis. "Viņ� grib dzīvot zemē, kur visi ļr priecīgi."

"Tajā zemē nevar nokļūt pats ar saviem spe�ķiem," Karalis domīgi sacīja.

"Ko man pateikt Bruņiniekam?" jautāja Vies�mīlis.

"Viņam ir trīs Princeses, kas par viņu domā," teica karalis. "Viņas nevarēs mierīgi gulēt, iekams Bruņinieks nebūs laimīgs."

KO ĪSTI DOMĀ PRINCESES?

Reiz Bruņinieks Princesēm pārmeta: "Jūs visu laiku solāt mani ņemt uz pili, bet tā nedarāt."

Princeses atbildēja Bruņiniekam: "Mūsu vidū nav vienprātības. Viena no mums grib dzīvot kopā ar tevi pasaulē, otra - iepazīstināt tevi ar visu galma dzīvi, bet tre�ā vēlas, lai tu dzīvotu citā pilsētā."

BRUŅINIEKA UN PRINCE�U ATTIECĪBAS

Reiz Bruņinieks sēdēja un domāja: "Cik dī�vainas ir manas attiecības ar Princesēm - kad viņas ar mani nodarbojas, es nevaru to izturēt, kad viņas to nedara, es pēc tā ilgojos."

Princeses pa to laiku savā starpā sarunājās: "Kā lai paskaidro Bruņiniekam, ka mēs viņam gribam vairāk laba, nekā viņ� grib pats sev, tikai viņ� nezina to, ko zinām mēs."

MAMMA IR MAMMA

"Mamma ir mamma," teica sirmais Karalis, kad Bruņinieks sūdzējās, ka mamma atkal ievie� kārtību viņa vecpui�a dzīvoklī.

PŪKA NEVEIKSME

ē

Bruņinieks atkal uzvarēja Pūķi �ahā. "Ak �is Labais Burvis! Man vajadzēja viņa atliekas paturēt ledusskapī," Pūķis teica.

"Tā ir tava vienīgā kļūda, tāpēc es tevi mīlu," sacīja Bruņinieks.

DZĪVE KĀ CIRKS

Reiz Bruņinieks atkal uzvarēja Pūķi �ahā. "Dzīve ir cirks," teica Pūķis. "Nedaudz skumīgs," piebilda Bruņinieks.

VIESMĪĻA SKUMJĀ BĒRNĪBA

m

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal sapinās savā bārdā un pakrita.

"Man bija skumja bērnība," viņ� teica. "Skumja bērnība rada laimi debesīs," Karalis atbildēja.

ē

Vecais Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Ka�ralis mierīgi gulēja.

Vecais Viesmīlis vēlreiz izlēja kafiju zemē. Karalis mierīgi gulēja.

Vecais Viesmīlis vēlreiz izlēja kafiju zemē un devas mājās ar labi padarīta darba ap�ziņu.

"Vecie darbarūķi paliek vecie darbarūķi," sa�cīja Karalis, kad bija pamodies.

PŪKA NOJAUTA

ē

Viesmīlis jau laikus gatavojās izliet kafiju ze�me.

"Nupat nav labi," juta Pūķis.

RĪTS

Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. "Ir rīts," teica sirmais Karalis.

UZVARA UN ZAUDĒJUMS

Bruņinieks atkal uzvarēja Pūķi �ahā. "Nu es esmu mierīgs. Tu atkal mani ap�krāpi," Pūķis teica.

"Da�kārt uzvara ir zaudējums," Bruņinieks skumji pasmaidīja.

DZĪVES �AHS

Bruņinieks kā vienmēr uzvarēja Pūķi �ahā. "Nekad vairs nespēlē�u �ahu," Bruņinieks nozvērējās.

"Gan jau dzīve piespiedīs," Pūķis pasmīnēja.

Prince�u sarunas ar Bruninieku

ē

par dzīvi

"Dzīvē nevar būt tikai prieks," teica Princeses. "Kāpēc?" jautāja Bruņinieks. "Tāpēc, ka tad pie tā tik ļoti pierastu, ka to nemaz nepamanītu," atbildēja Princeses.

"Katram vīrietim ir vajadzīga viņa sapņu sie�viete," teica Princeses.

"Man tāda ir bijusi, bet es joprojām esmu viens," Bruņinieks skumji sacīja.

"Sapņu sievieti apprecēt nav iespējams," teica Princeses. "Viņai nav miesas, viņa ir tīrs sapnis."

"Visskaistākā dzīve ir tad, ja kaut kas neno�tiek tā, kā gribas," teica Princeses. "Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks. "Tāpēc, ka tad dzīvē ir vieta prātam, kas

augstāks par pa�a prātu," atbildēja Princeses.

#

"Nāve ir dzīves turpinājums," Princeses teica. "Es nebaidos no nāves," sacīja Bruņinieks.

"Tas nav sevi�ķi labi," Princeses viņam pārmeta. "Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks. "Nomirstot kaut kas tomēr zūd," teica Prin�ceses.

"Kas?" Bruņinieks vaicāja. "Spēja saskatīt Dievu zemes dzīves situācijās, ko var novērtēt tikai pēc tam," Princeses atbildēja.

"Mēs dāvinām tev māju ar dārzu," teica Princeses.

"Man patīk jūsu dāvanas, bet sevi�ķi jūsu klātbūtne," Bruņinieks sacīja.

"Tas ir tikai sākums," teica Princeses. "Mēs domājam par to, kā lai tev iedod visu, ko mēs tev gribam dot."

"Visjaukākais ir jūsu kompānija," Bruņinieks atkārtoja.

"Tu esi kļuvis mūsu kompānijas sastāvdaļa," atbildēja Princeses.

^

"Dzīve nekad nebeidzas," teica Princeses.

"Kas notiek nāves brīdī?" vaicāja Bruņinieks.

"Ieie�ana citā pasaulē," atbildēja Princeses, "nāve vienkār�i ir dzīves turpinājums."

"Es domāju, ka tā ir kaut kāda jauna dzīve," teica Bruņinieks.

"Kaut kādā mērā - jā," sacīja Princeses. "Bet tu esi tas pats, kas biji zemes dzīvē."

"Par naudu nevar nopirkt dvēseles mierinā�jumu," teica Princeses.

"Man liekas, ka par naudu nopērkamas lietas var tomēr sniegt zināmu mierinājumu," Bruņi�nieks iebilda. "Kāda grāmata, piemēram."

"Tā ir ilūzija," teica Princeses. "Mierinājumu dod Dievs, kas ir klāteso�s un ko var dabūt par brīvu. Nauda var sniegt tikai zināmu dro�ības sajūtu."

"Debesīs nav laika izdarīt to, ko var izdarīt uz zemes," teica Princeses.

"Kas tas ir?" vaicāja Bruņinieks.

"Redzēt savā rīcībā Dievu," atbildēja Princeses.

"Dzīvē nav nejau�ību," teica Princeses. "Ir tikai lielā plāna neizpra�ana."

"Man nupat pazuda viena svarīga vēstule," sūkstījās Bruņinieks.

"Acīm redzot, tā nebija svarīga vēstule," kon�statēja Princeses. "Ja tai būtu nozīme lielajā plānā, tu justu vajadzību to turēt sev priek�ā uz galda."

"Uz zemes ir jāstrādā, debesīs - ne," teica Princeses.

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Debesīs vienīgā vajadzība ir pēc Dieva, uz zemes ir citādi."

"Naudai mazliet ir jābūt, jo uz tās fona var re�dzēt to, kas tiek dāvāts par brivu," sacīja Princeses.

"Jūs runājat kā mākslinieces," teica Bruņinieks.

"Mēs nupat izveidojām skici viena santīma monētai."

"Kas tur attēlots?" Bruņinieks ieinteresēts jautāja. "Vienā pusē skaitlis viens, otrā pusē Pūķis." "Kāpēc Pūķis?" Bruņinieks nesaprata. "Tev ar �o santīmu būs jācīnās." "Kāpēc?" Bruņinieks taujāja. "Sāksies naudas �ahs," teica Princeses. "Pūķis ar mani vairs nespēlē," sacīja Bru�ņinieks.

"Viņam ir apnicis, ka tu vienmēr uzvari." "Ko lai es daru?" Bruņinieks nesaprata. "Aizej uz veikalu un kaut ko nopērc par vie�nu santīmu."

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Lai �is pirmais santīms atgrieztos pie mums."

"Es skumstu bez galma dzīves," teica Bru�ņinieks.

"Tavā pilsētā galms nevar uzturēties," Prin�ceses nopūtās. "Pilsētniekiem �ī dzīve nepatīk."

"Kāpēc tā? Tas ta�u ir tik interesanti," sacīja Bruņinieks.

"Pilsētnieki grib justies gudri," teica Prin�ceses. "Gudrība viņiem nozīmē būt labi paēdu��iem, nevis vērot dīvaino galma dzīvi."

LABĀ BURVJA LŪGUMS

Reiz dzīvoja Labais Burvis. Bruņiniekam viņ� patika. Viņi reizēm kopā dzēra tēju un runāja par Princesēm.

"Es arī gribu būt viņām draugs," teica Bur�vis.

"Nav viegli draudzēties ar trim Princesēm reizē," Bruņinieks atbildēja.

"Es arī gribu runāt ar Princesēm," sacīja Bur�vis.

"Princeses ir ļoti aizņemtas," Bruņinieks pa�skaidroja.

"Ar ko?" nesaprata Burvis.

"Viņas raksta pasakas," teica Bruņinieks.

"Par ko?" vaicāja Burvis.

"Par Dievu un sevi," atbildēja Bruņinieks.

ATRASTAIS PULKSTENIS

Reiz Bruņinieks no rīta atrada pulksteni. "Pulkstenis ir apstājies laiks," teica Princeses. "Kāpēc?" Bruņinieks nesaprata. "Tu vari paskatīties uz laiku no malas," Prin�ceses sacīja.

KARALVALSTS NAUDA

ē

Karaļvalstī bija nauda. Vienā monētas pusē bija cipars, bet otrā - attēloti Ādams un Ieva.

"Kāpēc tas tā ir?" ārzemnieki parasti jau�tāja.

"Lai zinātu, ka kaut ko par naudu nopirkt nevar," karaļvalsts iedzīvotāji parasti atbildēja.

"Kas tas ir?" ārzemnieki nesaprata.

"Tas, ko cipars otrā pusē nesaprot, bet Ādams un Ieva Paradīzē saprot."

KARALVALSTS PAVĀRS

ē

Karaļvalstī bija Pavārs. Viņa uzdevums bija cept neglītas kūkas un pēc tam uzlikt uz tām kaut ko skābu.

"Kāpēc?" viņ� jautāja Dievam.

"Lai manā karaļvalstī nejauktu kūkas ar de�besīm," Dievs atbildēja.

BRUNINIEKA DRAUDZENE

ē

Bruņiniekam bija draudzene Galma Dāma. Reiz viņ� ar to kopā ēda kūkas. Pienāca Karaļa Viesmīlis. Viņ� svinīgi zemē izlēja kafiju.

"Vēj� ir," viņ� teica. "Eņģeļi dzīvo."

"Tas ir mans garīgais tēvs," Bruņinieks iepa�zīstināja Galma Dāmu ar Viesmīli.

"Tas jocīgais rūķis?" vaicāja Galma Dāma.

"Viņ� atceras Ēdenes dārzu," teica Bruņi�nieks.

"Man ir smags darbs," sacīja Galma Dāma. "Jāpanāk, lai man paklausa."

"Tas padodas tikai Princesēm," teica Bru�ņinieks.

"Es gribu būt Princese," Galma Dāma sa�cīja.

"Tu ta�u zini, ka tu esi mana meita," viņu mierināja sirmais Karalis.

"Jā, bet mana māte bija vienkār�a strādnie�ce," teica Galma Dāma.

Karalis klusēja. Viņam bija skaistas atmi�ņas.

"Apēd vēl vienu kūku," viņ� mudināja.

KARAĻA MODINĀTĀJS

ē

Karaļvalstī bija Karaļa Modinātājs. Viņa uz�devums bija katru dienu uzmodināt Karali viena un tajā pa�ā laikā neatkarīgi no tā, vai Karalis gribēja to vai ne. Viņam algu maksāja parla�ments.

"Kāpēc tam tā jābūt?" viņ� vaicāja Dievam.

"Tāpēc, ka Karalis dzīvo debesīs, bet parla�ments uz zemes," atbildēja Dievs.

"Es nesaprotu," teica Modinātājs.

"Debesīs katru dienu notiek viens un tas pats," teica Dievs. "Katru rītu pamostas un saka - Dievs ir."

"Vai Dievs ir parlaments?" jautāja Modinātājs.

"Nē, viņ� ir vienīgais, kur� to tirgu spēj pa�ciest," atbildēja Dievs.

NOTIKUMS KAFEJNĪCĀ

Reiz Bruņinieks kopā ar Galma Dāmu kafej�nīcā ēda kūkas. Pie viņiem pienāca Pūķis.

"Uzspēlēsim �ahu," viņ� piedāvāja.

"Es esmu aizņemts ar sievieti," atbildēja Bru�ņinieks.

"Tev nav sieviete, tev ir �aha figūriņa," teica Pūķis.

"Ko es daru nepareizi?" vaicāja Bruņinieks.

"Es tev to varu pateikt, bet tu man vienalga neklausīsi," sacīja Pūķis.

"Tā tas ir," teica Bruņinieks un pieklājīgi pa�līdzēja Galma Dāmai piecelties no galda.

"Tu izdarīji nākamo gājienu," pasmīnēja Pūķis.

GALMA DĀMAS IZCELSME

Reiz Bruņinieks kopā ar Galma Dāmu atkal eda kūkas.

"Man liekas, ka es esmu Princese," viņa lepni teica.

"Tu neesi Princese," sacīja Bruņinieks. Galma Dama apvainojās.

"Nedaudz karalisku asiņu viņai ir," Bruņinie�kam vēlāk teica Princeses.

"Viņa mū�īgi nedara to, ko es gribu," teica Bruņinieks.

"Tie�i tāpēc," sacīja Princeses.

"Kāpēc tas tā ir?" vaicāja Bruņinieks.

"Karalis attēlo Dievu," teica Princeses.

"Dievu nevar attēlot," iebilda Bruņinieks.

"Var," sacīja Princeses, "ja to nesauc par Dievu, bet par svētbildi."

BRUNINIEKA ATZĪ�ANĀS

ē

Reiz Bruņinieks runāja ar sirmo Karali.

"Man patīk Galma Dāma," viņ� Karalim at�zinās.

"Tas ir labi," teica sirmais Karalis. "Tā ir ma�na paklīdusī meita. Es viņai esmu atradis kādu darbu. Lai viņai ir kāds mazumiņ� naudas."

"Man patīk ar viņu kopā ēst kūkas," sacīja Bruņinieks.

"Viņa tevi ciena," Karalis piezīmēja.

"Es vienmēr esmu centies izlikties gudrs viņas priek�ā," Bruņinieks turpināja.

"Tas tev ir arī izdevies," sacīja Karalis. "Bet es gribētu būt laimīgs," teica Bruņi�nieks.

"Katram ir sava laime," viņu mierināja Ka�ralis.

KARALVALSTS MELIS

ē

Karaļvalstī bija Melis. Viņa uzdevums bija sacerēt melus par debesīm.

"Kāpēc man tas jādara?" viņ� vaicāja karaļ�valsts Bīskapam.

"Tādēļ, lai visus iemānītu debesīs," teica Bīs�kaps.

"Bet kāpēc visi nav gatavi patiesībai?" vai�cāja Melis.

"Ne visi izvēlas debesis," sacīja Bīskaps. "Tos, kuri izvēlas elli, vajag ievilkt Paradīze aiz vienas kājas."

DIVI KŪKAS GABALIŅI

ē

Reiz atkal karaļvalstī uzņēma filmu. Tā saucās "Divi kūkas gabaliņi, Ādams un Ieva". Uzņem��anas laukumā skanēja mūzika. Bruņinieks tēloja Ādamu. Labā Feja bija Ieva. Pūķis atkal blakus pukojās: "Tās stulbās mākslas filmas! Aiz gar�laicības var aizmigt! Nav prieka."

Bruņinieks viņā neklausījās. "Tu esi mana Ieva," viņ� teica Fejai.

"Princeses zina, kādus aktierus aicināt," viņ� piebilda.

KARALVALSTS INKVIZITORS

#

Karaļvalstī Inkvizitors krāja politiskās anekdo�tes. Viņ� mēdza uzaicināt anekdo�u stāstītāju uz tēju. Blakus istabā bija redzami jocīgi instrumenti.

"Es dzirdēju jauku anekdoti," viņ� teica un ilgi iztirzāja joku.

Stāstītājs parasti nesmējās.

"Cik skaisti spīd saule," pēc brī�a Inkvizitors sacīja.

Stāstītājs parasti piekrita.

"Pasēdiet kādu brīdi priek�namā un pa�ķir�stiet krāsainu prospektu, kurā aprakstīts, cik ka�ralis ir labs cilvēks," viņ� pēc brī�a teica.

Diezgan ilgi no Inkvizitora durvju puses ne�kas nebija dzirdams. Kad bija pagāju�as vairākas stundas, Inkvizitors, mierīgi smaidīdams, iznāca no sava kabineta, iedeva uzaicinātajam caurlaidi izejai un teica: "Atnāciet vēl kādu reizi. Pastāstī�sim viens otram politiskās anekdotes par Karali."

Stāstītājs parasti neatgriezās.

BENDES CIRVIS

Karaļvalstī bija Bende - kluss un akurāts dar�barūķis. Viņam bija milzīgs cirvis. Viņ� to reizēm gādīgi slaucīja ar eļļainu lupatiņu. Cirvis bija izlikts redzamā vietā. Ļaudis, iedami uz darbu, uz to domīgi noraudzījās.

"Kāpēc man tik liels cirvis?" Bende reiz jau�tāja Karalim.

"Lai to nevajadzētu tik bie�i pacelt," Karalis atbildēja.

KARAĻVALSTS BAUMU IZPLATĪTĀJS

Karaļvalstī bija Baumu Izplatītājs. Princeses viņam maksāja. Viņa uzdevums bija izplatīt bau�mas par Karaļa intīmo dzīvi.

"Ko man stāstīt?" viņ� bie�i jautāja Princesēm.

"Ko tu pats sev gultā gribētu," Princeses teica.

"Es gribētu gultā princesi," sacīja Baumu Izplatītājs.

"Gribētu gan," Princeses pasmējās. "Mums ir Bruņinieks."

"Ko tad lai es stāstu?" vēlreiz jautāja Baumu Izplatītājs.

"Kaut ko par galma dāmām," sacīja Princeses.

"Mana sieva ir Galma Dāma," nikni teica Izplatītājs.

"Nu tad izdomā kādu pasaku tēlu!"

"Kāpēc vispār baumas ir vajadzīgas?" jautajā Izplatītājs.

"Lai svarīgākie notikumi neaizmirstos," atbil�dēja Princeses.

KARALVALSTS UBAGS

ē

Karaļvalstī bija Ubags. Visi viņam deva nau�du.

"Man ir no�ēlojama dzīve," viņ� teica Die�vam.

"Tā tas tikai izskatās," teica Dievs. "Tu sarga naudas noslēpumu."

"Kas ir naudas noslēpums?" vaicāja Ubags.

"Tas, ko tu par saubagoto naudu nevari no�pirkt."

"Kas tas ir?" vaicāja Ubags.

Dievs klusēja. Viņ� iedeva Ubagam vienu santīmu. Uz tā bija attēloti Ādams un Ieva.

KARAĻA UN KĒK�AS SARUNA

ē g

Karaļvalsts Ķēk�a sirmajam Karalim sagata�voja karaliskas pusdienas.

"Ko dara mūsu nelaimīgais Bruņinieks?" Ka�ralis jautāja.

"Brauc pie Labā Burvja," teica Ķēk�a.

"Viņ� ir Labs Burvis, viņam var sūdzēt grē�kus," sacīja Karalis.

"Man patīk, ka viņi ir draugi," teica Ķēk�a.

"At�ķirīgi cilvēki viens otru redz," Karalis pie�metināja.

KUR MEKLĒT ĀRZEMES

"Kur mums te ir ārzemes?" Bruņinieks vai�cāja Princesēm.

"Ēdenē," Princeses pajokoja. Viņām patika Puķa valdī�anas laiku humors.

Prince�u sarunas ar Bruninieku

#

par Dievu

"Dievs ir vienmēr nabags," reiz teica Prince�ses. "Viņ� visu savu bagātību atdod citiem."

"Dievu vieglāk atrast ir nabagam," apgalvoja Princeses. "Viņam ir mazāk kārdinājumu."

"Bet jūs?" jautāja Bruņinieks. "Jums ta�u pie�der tik krā�ņa pils!"

"Tā ir skaista mantiņa. Bet vakarā, kad mes gultā aizmiegam, mēs esam trīs pavisam naba�gas meitenes. �ī apziņa mūs padara laimīgas."

"Dievs ir ne tikai bezgala liels, bet arī bez�gala smalks," teica Princeses.

"Es nesaprotu," atzinās Bruņinieks. "Tu to nekad nesapratīsi. �ādā veidā Dievu redz citas radības, bet ne cilvēks."

"Dievs nespēj dzīvot bez savas pasaules/' sacīja Princeses.

_ "Man arī gribas kaut ko izveidot ap savu mājiņu/' piekrita Bruņinieks.

"Cilvēkā ir Dieva attēls, tādēļ viņ� grib rī�koties līdzīgi Dievam," atbildēja Princeses.

* +

"Pūķis ir ļauns, bet viņ� dara labu darbu," teica Princeses.

"Kādu?" jautāja Bruņinieks.

"Viņ� neļauj iznīkt pasaulē visam, kas nav Dievs."

"Kādā veidā?" vaicāja Bruņinieks.

"Viņam ir mūsu dotas pilnvaras saglabāt at��ķirīgo no Dieva."

&

"Dieva ir visu sapņu piepildījums," teica Princeses.

"Ļaudis nez kādēļ labprātāk iet pie Pūķa," sacīja Bruņinieks.

"Dieva ceļ� ir savas dabas nolieg�ana, lai to piepildītu. Tas daudziem nepatīk," atbildēja Princeses.

"Dievā var atrast visu, kas dvēselei vaja�dzīgs/ teica Princeses.

"�obrīd es gribu nedaudz atpūsties," sacīja Bruņinieks.

"Pasaki: "Ļauj man īsu brīdi tevī atpūsties, Dievs,"" atbildēja Princeses.

"Viss, ko tu redzi, ir Dieva radīts," teica Prin�ceses.

"Apkārt ir skaisti," sacīja Bruņinieks. "Dievs zina, ko dara," atbildēja Princeses.

XX

"Dievs grib, lai visi būtu laimīgi," teica Prin�ceses.

"Tas ir pats par sevi saprotams," sacīja Bru�ņinieks. "Ta�u manā dzīvē gan ir biju�as daudzas cie�anas."

"Zemes dzīve nav visa beigas," atbildēja

Princeses. "Debesīs viss izskatās citādi."

^

"Radība var būt kā Dievs, ja pilnībā sevi pār�var," teica Princeses.

"Tas dro�i vien ir ļoti patīkami - but ka Die�vam," piebilda Bruņinieks.

"Tā ir vispareizākā bauda," atbildēja Princeses.

"Dievs daudzas lietas nevar," sacīja Princeses.

"Kādas?" jautāja Bruņinieks.

"Dievs nevar būt at�ķirīgs no sevis, tāpēc

viņ� nedara daudz ko, kas principā ir iespējams."

^

"Dievs mū�īgi būs noslēpums," teica Princeses. "Ir ta�u daudz kas, kas atspoguļo Dievu," iebilda Bruņinieks.

"Nekas nespēj atspoguļot Dievu pilnīgi," teica Princeses.

"Kāpēc Dievs radīja Pūķi?" jautāja Bruņinieks.

"Lai redzētu, vai iespējams padarīt laimīgu kaut ko at�ķirīgu no sevis," Princeses atbildēja.

"Dievam ir plāns visam, kas ir radīts," sacīja Princeses.

"Kā radība to var zināt?" vaicāja Bruņinieks.

"Radībai tas nav obligāti jāzina," teica Prince�ses. "Tai tikai ir jāzina, ka Dievs par viņu rūpējas."

"Bet radība ta�u var �o plānu izjaukt," sacīja Bruņinieks.

"Tāpēc ir jādzīvo ar paklausības filozofiju," atbildēja Princeses.

"Dievs saprot to, ko viņ� ir radījis," sacīja Princeses.

"Es domāju, ka Dievam ir citādākas jūtas nekā radībai," teica Bruņinieks.

"Da�kārt tā ir," atbildēja princeses, "bet viss

ir Dieva radīts, tādēļ Dievs to saprot."

#

"Dievs mīl arī kaut ko at�ķirīgu no sevis," teica Princeses.

"Vai Dievs mīl arī ļaunumu?" jautāja Bruņi�nieks.

"Nekas no radītā nevar būt Dievs no visām pusēm. Viss radītais pastāv tā aspekta dēļ, no kura tas ir Dieva attēls. No citām pusēm tas ir tāds, kāds nu kuro reizi sanāk. Ta�u tas nav �ķērslis Dieva mīlestībai," atbildēja Princeses.

"Viss, kas ir, ir vai nu Dieva gribēts, vai pie�ļauts," teica Princeses.

"Pasaulē ir tik daudz ļaunuma," sacīja Bru�ņinieks.

"Pasaule nav pabeigta," atbildēja Princeses.

"Dievs mīl visu, kas ir," teica Princeses, "bet ir lietas, ko Dievs nemīl."

"Ko?" jautāja Bruņinieks.

"Dievs nemīl visu, kas sagrauj mīlestību," trīs Princeses atbildēja.

XX

"Dievs strādā tikai tik ilgi, kamēr pasaule nav pabeigta. Kad viss būs pabeigts, Dievs vienkār�i būs," sacīja Princeses.

"Bet ir ta�u rakstīts, ka se�as dienas jau pa�gāju�as," teica Bruņinieks.

"Pēc Dieva svētdienas nāk Dieva pirmdie�na," atbildēja Princeses.

XX

"Dievs grib, lai visā, ko viņ� rada, būtu da�ļiņa no viņa, lai gan Dievs zina, ka tas ir iespē�jams tikai no vienas puses," sacīja Princeses.

"Man patīk putni," teica Bruņinieks.

"Viņu lidojumā ir kaut kas no Dieva," atbil�dēja Princeses.

"Man liekas, ka kaut kas no Dieva ir putna ar salauztu spārnu," sacīja Bruņinieks.

"Ja putns ir lidojis pretī Dievam, viņ� �ādā brīdī Dievu redz," teica Princeses.

"Dievā nekas nepazūd/' teica Princeses.

"Ir ta�u tik daudz visa kā, kas iznīkst un iet bojā," iebilda Bruņinieks.

"Dievā nekas neiet bojā. Aritas, kas tiek iznīci�nāts, atstāj aiz sevis pēdas," Princeses paskaidroja.

� ♦

"Viss eso�ais reiz ir bijis Dieva doma," teica Princeses.

"Tas skan tik skaisti," sacīja Bruņinieks.

"Dievs arī ir skaists," piebilda Princeses.

"Dievs ir kā cilvēks," teica Princeses, "bet ne līdz galam."

"Man neveras mute, lai sacītu - es esmu Dievs," iebilda Bruņinieks.

"Tie�i �ī iemesla dēļ, bet tādēļ ir jāizturas ar cieņu pret otru cilvēku," Princeses paskaidroja.

"Dievs ir noslēpums," teica Princeses. "Man gan Dievs liekas kaut kas pa�sapro�tams. Tāds kā es," sacīja Bruņinieks.

"Tā tas ir cilvēkam," teica Princeses, "bet

kādā mirklī �ī izpratne pāriet noslēpumā."

� *

"Dievs var piepildīt visas vēlē�anās," teica Princeses.

"Kāpēc tad viņ� to nedara?" vaicāja Bruņinieks. "Cilvēki bie�i grib sev sliktu, to nezinādami," atbildēja Princeses.

"Dievam ir daudz vārdu," teica Princeses.

"Es domāju, ka Dievu sauc par jahvi," brī�nījās Bruņinieks.

"Arī tā," piekrita Princeses. "Ta�u Jahves vār�du var izrunāt da�ādi."

"Dievs ir bezgala da�āds," teica Princeses.

"Es domāju, ka Dievā ir viss, kas vispār ir," sacīja Bruņinieks.

"Dievā nav Pūķis," atbildēja Princeses.

"Visam, ko Dievs ir radījis, ir sava vieta," teica Princeses.

"Kā radība �o vietu var zināt?" jautāja Bruņinieks.

"Ja radība dzīvo pēc paklausības filozofijas, viss notiek pats no sevis. Par pārējo rūpējas pa�saules kārtība."

"Viss ir Dieva izpausme," teica Princeses.

"Vai visā var redzēt Dievu?" jautāja Bruņinieks.

"Jā, bet to ir grūti at�ķirt," teica Princeses. "Jo visā ir arī kaut kas no Pūķa."

"Ir lietas, ko Dievs nevar," teica Princeses.

"Es domāju, ka Dievs var visu," Bruņinieks bija pārsteigts.

"Dievs nevar radīt otru Dievu," paskaidroja Princeses. "Dievs nevar būt at�ķirīgs no sevis. Dievs nevar izmainīt savu raksturu."

"Dievs ir visureso�s," teica Princeses.

"Arī manī?" vaicāja Bruņinieks.

"Protams," sacīja Princeses, "bet tev ir mazs dārziņ�, kura vārtiņus Dievam tu vari gan aiz�vērt, gan atvērt."

"Dievs ir sirmais Karalis," teica Princeses.

"Kā to saprast?" vaicāja Bruņinieks.

"Katrā cilvēkā ir Dievs," atbildēja Princeses.

"Vai arī manī ir sirmais Karalis?" vaicāja Bru�ņinieks.

"Tie�i tā," sacīja Princeses.

#

"Dievu ne ar ko nevar salīdzināt," teica Prin�ceses.

"Man liekas, ka viņu var salīdzināt ar Pa�radīzes putniem," sacīja Bruņinieks.

"Protams, viss radītais kādā aspektā ir kā Dievs," Princeses piekrita.

"Dievs ir liels, tu esi mazs," teica Princeses.

"Man patīk būt mazam," sacīja Bruņinieks.

"Tev vienkār�i patīk būt blakus Dievam," konstatēja Princeses.

"Dievs dara labu, ko darīdams," sacīja Princeses.

"Tie, kuriem es �ad tad nocērtu galvas, gan tā nedomā," iebilda Bruņinieks.

"Tu vienkār�i neesi Dievs," teica Princeses.

MAMMAS UZDEVUMS

Reiz Bruņinieka mamma apņēmīgi devās sa�kārtot sava dēla dzīvokli.

"Viņa izjauc manu kārtību," sūrojās Bruņi�nieks. "Man patīk, ka ap mani valda māksli�nieciska nekārtība."

"Nevar prasīt, lai sieviete to novērtē," Bru�ņiniekam teica Princeses. "Sievietes uzdevums ir kaut kā savākt to nekārtību, ko ap sevi rada vīrietis."

SIRMĀ KARAĻA VĒSTULE

ē

Reiz trīs Princeses teica Bruņiniekam: "Ap�ciemo Labo Burvi."

"Labi," sacīja Bruņinieks. "Kas man jādara?"

"Aiznes viņam vēstuli no sirmā Karaļa."

"Bet �ī vēstule ta�u bija domāta man!" iebil�da Bruņinieks.

"Visi jūs esat Ādama bērni," atbildēja Princeses.

KĀ BRUNINIEKAM PIETRŪKST

ē

Reiz Bruņinieks sarunājās ar Princesēm.

"Man da�kārt pietrūkst Pūķa kompānijas," teica Bruņinieks, "lai arī tad, kad viņ� ir blakus, es zinu, ka ar viņu ir jācīnās."

"Tev pietrūkst sievietes," paskaidroja Prin�ceses.

"Man brī�iem liekas, ka man pietrūkst nau�das," sacīja Bruņinieks.

"Nauda tev būs," atbildēja Princeses, "bet, kamēr tās tev nav, mēs mācīsim tev redzēt skais�tumu, kas pieejams vienīgi nabagajiem."

ATMINAS PAR ĒDENES DĀRZU

ē

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Es klausījos, kā jūs runājat par Dievu," viņ� atvainojās Bruņiniekam un Princesēm.

"Tā mums ir tāda kā rīta kafija," teica Princeses.

"Es arī to gribu," sacīja vecais darbarūķis.

"Nāc un klausies," laipni ielūdzaPrinceses.

"Es mū�īgi skumstu par izjuku�o Ēdenes dār�zu," Viesmīlis atzinās.

"Mēs nemitīgi mēģinām to radīt otrreiz," teica Princeses. "Pirmajam bija jābūt, bet mēs zinājām, ka tas aizies bojā. Otrais Ēdenes dārzs būs mūsu pabeigtā karaļvalsts."

PŪKA VĒJ�

ē

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja zemē kafiju.

"Pie visa vainīgs Pūķis," viņ� teica. "Viņ� at�kal kaut kur spēlējas ar naudu, lai� banknotes pa vējam un pū�."

ESMES BRĪDIS

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Es esmu," viņ� teica.

"Mēs arī," pasmaidīja Princeses.

VIESMĪĻA LIKTENIS

ē

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Viņ� bija sapinies savā bārdā. Viņam bija visgarākā bārda karaļvalstī. Viņ� atcerējās Ēdeni. Viņ� tur bija dzīvojis. Viņ� atcerējās Ādamu. Viesmīlis bija Bru�ņinieka draugs. Viņ� bija stāstījis Bruņiniekam par Ādamu un eņģeļiem. Viņ� bija karaļvalsts dārgums. Tādēļ trīs Princeses nolika viņam blakus brīnumaini daiļu un vienlaikus raksturā nejauku meiteni.

"Kāpēc man tas?" jautāja sirmais darbarūķis.

"Lai tu nesapītos savā bārdā un nenomirtu," teica Princeses.

"Es nekā nesaprotu," teica Viesmīlis.

"Tev nav jāmeklē glābiņ� gudrībā, bet nelai�mīgā mīlestībā," atbildēja Princeses.

Prince�u sarunas ar Bruninieku

#

par mākslu

"Māksliniekam vajag nelaimīgu mīlestību," teica Princeses.

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks. "Tas ta�u ir tik sāpīgi."

"Katrs mākslinieks mīl sapņu sievieti. Tādai ir jābūt, bet ne līdz galam."

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Sapnis ir sapnis, un dzīve ir dzīve," atbildēja Princeses.

"Mākslai principā nav jabut, bet viņa ir," teica Princeses.

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks. "Vai tad māksli�nieks dara ko ļaunu?"

"Nē, bet viņ� piedāvā pirkt par naudu ilū�ziju."

"Kādu?" vaicāja Bruņinieks.

"Ka viņ� ir pērkams," atbildēja Princeses.

"Ir liela māksla uztaisīt svētbildi," sacīja Bru�ņinieks.

"Tā ir bīstama māksla," teica Princeses. "Svēt�bildē nedrīkst pielūgt mākslinieku, kas svētbildi ir taisījis."

"Mana krusttēva darbavietā ir daudz svēt�bil�u," teica Bruņinieks. "Man tās patīk."

"Svētbildes nav māksla," atbildēja Princeses. "Tās ir kaut kas cieņas izrādī�anai."

"Man patīk svētbildes kā māksla," atteica Bruņinieks.

"Savu mākslu nedrīkst skūpstīt," Princeses paskaidroja.

XX

"Karaļa pilī ir jābūt daudziem mākslas dar�biem," Princeses sacīja.

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Karalis pieņem grūtus lēmumus. Viņam ir vajadzīgs jocīga veida �ņabis, lai aizmirstos."

"Vienīga māksla, kas ir patiesi laba, ir baz�nīcas māksla," teica Princeses.

"Man patīk māksla baznīcā, bet man patīk arī māksla ārpus tās," sacīja Bruņinieks.

"Labs mākslinieks panāk, ka viņam seko. Ta�u parasti mākslinieks nav priesteris. Tas ir svarīgi, lai

māksla cilvēku vestu pie priestera, nevis uz me�u."

�<>�

XX

"Māksla pastāvēs mū�īgi, un ar to vienkār�i ir jāsamierinās," teica Princeses.

"Kāpēc tādas skumjas?" vaicāja Bruņinieks. "Tā ir cilvēka vēlē�anās - būt rado�am kā Die�vam. Ta�u �ī vēlē�anās nedrīkst piepildīties līdz galam, jo parasti māksliniekam nav Dieva ētikas,

un viņ� bie�i rada kaut ko, kas vēlāk mokās."

�<>�

XX

"Māksla ir vienmēr bijusi un būs, lai arī tā balstās uz ilūziju," sacīja Princeses. "Kāpēc?" Bruņinieks nesaprata. "Cilvēkā ir Dieva attēls, tādēļ viņ� vienmēr radīs. Tomēr cilvēks nav Dievs, tādēļ viņ� nespēj radīt pa īstam."

"Mākslas darbu novērtēt naudā var tikai briesmonis," sacīja Princeses. "Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks. "Aiz mākslas darba stāv mākslinieka dvēsele. Bet te kāds izņem maku un sāk rēķināt, cik tas maksā."

^

"Mākslas darbs valstī iztere lieko naudu," teica Princeses.

"Kādā veidā?" Bruņinieks nesaprata.

"Kāds ir gatavs maksāt par ilūziju," atbildēja Princeses.

"Aiz mākslas ir sava patiesība," Bruņinieks viņām nepiekrita.

"Tā vienkār�i ir mākslinieka dvēsele," teica Prin�ceses, "kura nav ne sliktāka, ne labāka kā pārējiem. Mākslinieks vienkār�i viņu māk parādīt, citi ne."

XX

"Māksla ir dzīvesveids," teica Bruņinieks.

"Tā tas ir," Princeses piekrita.

"Mākslinieki ir bandīti," sarunā iejaucās Pūķis. "Viņi pastāvīgi man atņem naudu. Tiklīdz man liekas, ka es bū�u karaļvalsti saņēmis savās nau�das spīlēs, tā visi kā juku�i sāk pirkt mākslu."

Princeses pasmējās.

"Aiziesim labāk kopā pastaigāties, un tu uz�taisīsi mums kādu mākslas objektu," viņas teica Bruņiniekam.

"Man patīk mācītāju tērpi kā mode un baz�nīcas rituāls kā mākslinieciska akcija," teica Bru�ņinieks.

"Tāpēc arī tevi nekur nemīl," teica Princeses. "Tu pastāvīgi pārvērt farizejismu jokā."

"Pareizā valstī māksliniekam ir jābūt naba�gam," sacīja Princeses.

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Lai viņ� redzētu skaistumu, kas tiek dāvāts par brīvu."

"Māksla ir nelaimīgu cilvēku mierinājums," Princeses teica Bruņiniekam.

"Māksla ir spēcīga narkotika," sacīja Bruņinieks.

"Tā ir vienīgā narkotika, ko mēs atļaujam mūsu karaļvalstī," teica Princeses.

"Paģiru pēc tās nav," Bruņinieks piezīmēja.

"Tā ir veselīga ilūzija," atbildēja Princeses.

XX

"Mākslinieks ir interesanta profesija," teica Princeses.

"Jā," piekrita Bruņinieks. "Reizēm izsalcis, reizēm laimīgs."

"Laimīgs kā Dievs," precizēja Princeses.

"Izsalcis kā paklīdis suns," drūmi sacīja Bru�ņinieks.

"Vienīgi Ēdenē viss ir par brīvu," mierināja Princeses.

XX

"Pasaule ir Dieva māksla," teica Princeses.

"Tātad māksliniekiem jābūt," priecīgi kon�statēja Bruņinieks.

"Ists mākslinieks ir profesionāls ubags," sa�cīja Princeses.

"Kāpēc?" nesaprata Bruņinieks.

"Nav cenas bezgalībai," teica Princeses.

XX

"Māksla ir sapņa piedāvājums," teica Prin�ceses.

"Mākslā ir kāds noslēpums," papildināja Bru�ņinieks.

"Tas ir Dieva attēla noslēpums cilvēka," at�bildēja Princeses.

SAPŅA NĀVE

ē

Reiz trīs Princeses sarunājās ar Bruņinieku.

"Karaļvalstī ir vajadzīgs slepenais dienests," teica Princeses.

"Man nav bail, ja mani noklausās," sacīja Bruņinieks. "Es tāpat visiem saku visu."

"Citi tā nedara," teica Princeses. "Citi jāspie� runāt klusi ar savām sievām guļamistabā."

"Kāpēc? Tas ta�u ir briesmīgi," iebilda Bru�ņinieks. "Tā bija Pūķa valdī�anas laikos."

"Mums būs cits slepenais dienests," teica Princeses. "To vadīs Labais Burvis."

"Kāpēc?" nesaprata Bruņinieks.

"Viņ� noklausīsies tevi mūsu vietā. Mums nav laika."

"Kas notiks karaļvalstī?" vaicāja Bruņinieks.

"Sēru uguņo�ana."

"Es neko nesaprotu," teica Bruņinieks.

"Ir nomiris sapnis," Princeses bēdīgā balsī paziņoja.

"Kāds?" jautāja Bruņinieks.

"Ka Paradīzē var nokļūt par brīvu."

AIZMIRSTAIS SAPNIS

Reiz Bruņinieks gribēja Princesēm pastāstīt savu sapni.

"Es tikai atceros, ka sapņoju, ta�u, ko īsti, - neatceros."

"Tas arī nav jāatceras," Princeses sacīja, "jā�atceras tikai, ka mūsu karaļvalsts ir sapņu karaļ�valsts."

VIESMĪĻA RAKSTURS

ē

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Princeses ir tik skaistas," viņ� teica. "Vien�kār�i gribas raudāt."

Pūķis pa pils logu iebāza galvu un sacīja: "Viņas ir trīs mazas, ķiķino�as meitenes."

"Es tevi nositī�u," iesaucās Viesmīlis un meta viņam ar krūzi.

"Vecais, iedomīgais rūķis," noņurdēja Pūķis un aizbēga.

GALMA IERA�ANĀS

Reiz pilsētas nomalē, kur dzīvoja Bruņinieks, atkal valdīja rosība - bija ieradies viss galms. Bruņinieks bija priecīgs.

"Atkal sāksies jocīgā galma dzīve," viņ� sa�cīja Princesēm.

"Jā," teica Princeses. "Bet vispirms mēs spriedīsim tiesu. �ajā valsts daļā neko nav iespē�jams darīt. Pilsētnieki pa�i izlemj - kad klausīt, kad ne. Gatavojies karam."

"Man negribētos atnest karu uz savu dzimto pilsētu," Bruņinieks atbildēja.

"To tu nedari," teica Princeses. "Tas ir mūsu lēmums. Tam nav sakara ar tevi. Nepaklausība nedrīkst palikt nesodīta."

BRUNINIEKA JAUNAIS AMATS

ē

Reiz Princeses devās ar Bruņinieku pastaigā pa me�u.

"Mēs esam izdomāju�as tev amatu," teica Princeses.

"Kāds tas ir?" Bruņinieks jautāja.

"Karaliskais Rotaļu Mācītājs," Princeses at�bildēja.

"Kas tas tāds?" Bruņinieks nesaprata.

"Tas ir cilvēks, kas visiem saka, ka ar Prin�cesēm var arī parotaļāties."

BRUNINIEKA DZIMTENE

ē

Reiz Bruņinieks kopā ar Princesēm devās pa�staigā.

"Cik mierīgi ir visapkārt," sacīja Bruņinieks.

"Labi strādā apsardze," teica Princeses.

"Kāpēc mūs tā sargā?" vaicāja Bruņinieks.

"Pilsētniekiem nepatīk, ka �eit uzturas galms, da�ādām nepiedero�ām personām interesē, kas pilī notiek."

Bruņinieks un Princeses turpināja pastaigu. Pie viņiem pienāca Pūķis. Viņ� sāka pļāpāt par dzīvi un naudu.

"Man patīk �ī zeme," viņ� teica. "Te visi domā tikai par naudu. Pavēliet, un visi �eit darīs to, ko es teik�u."

"Zemes, kurās tu esi valdījis, pēc tam ir mi�ru�as," atbildēja Princeses.

"Sī zeme jau tagad nav dzīva," Pūķis nicīgi sacīja.

"Mēs gribam �eit izdarīt kaut ko, par ko Bruņiniekam būtu prieks. Tā galu galā ir viņa dzimtene. Lai tā vienkār�i ir zeme, kur rodas pasakas," Princeses teica.

VIESMĪĻA VĒLĒ�ANĀS

ē

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Es gribu, lai Bruņinieks ir putns," viņ� teica Princesēm.

"Putni nesaprot to, ko saprot cilvēki," Prin�ceses atbildēja.

�

KAS IR ĀDAMS?

Sirmais Karalis reiz pastaigājās ar Bruņinieku gar jūras krastu.

"Nez ko Ādams Paradīzē dara?" jautāja Bru�ņinieks.

"Grib no turienes tikt ārā," pajokoja Karalis.

"Es nesaprotu," brīnījās Bruņinieks.

"Atkal dro�i vien paslēpies krūmos," sacīja Karalis.

"Kāpēc viņ� baidās būt kails Dieva priek�ā?" vaicāja Bruņinieks.

"Tāpēc, ka viņ� nav mākslinieks," teica Karalis.

KARAĻA NOSLĒPUMS

ē

Sirmais Karalis reiz pastaigājās ar Bruņinieku pa me�u.

"Es gribēju tevi pasaukt slepenā vietā," teica Karalis.

"Kas tev par noslēpumu?" ziņkārīgi vaicāja Bruņinieks.

"Es gribu tevi slepeni padarīt par troņmant�nieku. Tu drīkstēsi teikt: es esmu karalis, daru, ko gribu!"

"Man patīk darīt to, ko grib Dievs," teica Bruņinieks.

"Tie�i tāpēc," atbildēja Karalis.

KARAĻA UZDEVUMS

ē

Reiz sirmais Karalis pastaigājās ar Bruņinieku pa pilsētas ielām.

"Es gribu, lai tu būtu mans sūtnis pie pilsēt�niekiem," teica Karalis.

"Pilsētnieki par mani smejas," Bruņinieks mēģināja atrunāties.

"Bende viņiem nocirtīs mēles," sacīja Karalis.

"Tā ir mana dzimtā pilsēta," iebilda Bruņinieks.

"Nedrīkst būt tāda pilsēta, kur nekas ne�notiek," dzel�ainā balsī teica Karalis.

KĀ KĻŪT PAR

TROŅMANTNIEKU

ē

Reiz Bruņinieks kopā ar Karali dzēra alu. "Kā tu iedomājies mani padarīt par troņ�mantnieku?" vaicāja Bruņinieks.

"Tev manis dēļ bija jācie�," teica Karalis. "Es gribu, lai tev būtu alga par tavām cie�anām."

"Es mīlu tevi," sacīja Bruņinieks. "Es visu daru par brīvu."

"Bet kaut kā jau tev jādzīvo," teica Karalis. "Nav ta�u vairs Ēdene."

CELS PIE KARAĻA

ē g

Reiz sirmais Karalis gribēja iedzert ar Bru�ņinieku glāzi alus. Viņi tikko bija iznāku�i no Karaļa pils.

"Manas pils durvīm ir jābūt atvērtām vien�mēr," sacīja sirmais Karalis. "Katram ir ceļ� pie manis. Es mīlu visus. Es piedodu visiem."

"Kā var piedot visiem?" vaicāja Bruņinieks.

"Piedo�ana ir Paradīzes atslēgas," teica sir�mais Karalis.

SARUNA PAR KARALI

Reiz Bruņinieks ar Princesēm sarunājās par Karali. "Man patīk Karalis," teica Bruņinieks. "Tādu kā tu ir maz," atbildēja Princeses. "Nevar būt," Bruņinieks bija pārsteigts. "Lielākā daļa apstājas pie viņa bildes," teica Princeses.

"Man arī ir Karaļa bilde," sacīja Bruņinieks. "Bet tu meklē tālāk," teica Princeses. "Kas ir tālāk?" vaicāja Bruņinieks. "Karaļa bērnība," sacīja Princeses. "Man ir smagas un skaistas atmiņas par savu bērnību," domīgi teica Bruņinieks.

"Karalim tāpat," atbildēja Princeses.

KARAĻA NOVĒLĒJUMS

ē

Reiz sirmais Karalis runāja ar Bruņinieku.

"Es esmu nolēmis pie�ķirt Labajam Burvim tiesības uz pastāvīgu audienci pie manis."

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Es redzu, ka viņ� sāk izveseļoties no savas slimības," teica Karalis.

"Kas tā ir par slimību?" vaicāja Bruņinieks.

"Pūķa gudrības sekas," sacīja Karalis.

"Nez ko mans Pūķis dara?" vaicāja Bruņi�nieks.

"Dro�i vien slepus skatās uz sievietēm," teica Karalis un pasmaidīja.

Abi kādu brīdi klusēja.

"Tas ir labi, ka Labais Burvis ir tavs draugs," sacīja Karalis.

"Ir ar ko parunāt par Princesēm," teica Bru�ņinieks.

"Manas meitas ir jaukas," sacīja Karalis.

"Tie�i tā," Bruņinieks piekrita.

KARALVALSTS �URNĀLS

ē

Karaļvalstī bija �urnāls. Tajā strādāja Būdas mūks ar pliku pauri. Reiz pie viņa ienāca Buda.

"Kas ir Buda?" vaicāja Buda.

Mūks mēģināja pasmaidīt. Buda nesmai�dīja.

"Kas ir Buda?" viņ� vēlreiz jautāja.

Mūks mēģināja nocitēt kādu koānu.

"Kas ir Buda?" Buda pavaicāja vēlreiz un aizgāja.

ĀKSTA UZDEVUMS

Karaļvalstī bija Āksts. Viņa uzdevums bija panākt, lai neviens nekļūtu pārāk gudrs.

"Ja tu jūti, ka kāds ir tik gudrs kā tu, sāc jokot," viņam bija teiku�as Princeses.

"Man ir skumji no manas gudrības," teica Āksts.

"Tādēļ arī tavs darbs ir taisīt jokus," viņu mierināja Princeses.

Prince�u un Bruninieka

#

sarunas par valsti

"Valsts pastāv cilvēka trūkumu dēļ," teica Princeses.

"Es nesaprotu," sacīja Bruņinieks.

"Valsts kaut ko piespie� darīt. Ja visi būtu pilnīgi kā Dievs, neviens nebūtu jāpiespie�."

"Valsts pastāv parastā iedzīvotāja dēļ," teica Princeses.

"Reizēm izskatās, ka valsts pastāv Karaļa dēļ," iebilda Bruņinieks.

"Karalis arī ir parasts iedzīvotājs," atbildēja Princeses.

PŪKA NODARBO�ANĀS

ē

Reiz Bruņinieks vaicāja Princesēm: "Ko dara Pūķis?"

"Pūķis tvarsta Paradīzes putnus," sacīja Prin�ceses. "Viņ� ir ļoti izsalcis."

"Jāiet pateikt, lai Pūķis ir labs," teica Bruņinieks. "Tikai Dievs var būt labs visu laiku," atbildēja Princeses.

KO NOZĪMĒ BŪT KARALIM?

Reiz Bruņinieks runāja ar sirmo Karali. Karalis Bruņiniekam sūdzēja savas bēdas.

"Tev ir jābūt Karaļa biktstēvam," teica Prin�ceses.

"Man likās, ka Karalis ir svēts," Bruņinieks bija pārsteigts.

"Karalis arī ir cilvēks," Princeses atbildēja.

PASTAIGA MEZA

Reiz Bruņinieks pastaigājās ar Karali pa me�u. Bija skaists laiks.

"Nav viegli būt Karalim," teica sirmais Karalis. "Es nezinu, ko tas nozīmē," atzinās Bruņinieks. "Tas nozīmē, ka tu esi par visu atbildīgs," sacīja Karalis.

PRINCE�U LĒMUMS

Reiz Princeses izdeva dekrētu. Tajā bija teikts, ka ir aizliegts vēlēties būt tādam, kāds ir tavs kaimiņ�.

"Kāpēc?" neviens nesaprata. "Katram ir sava laime," atbildēja Princeses. "Vienlīdzība ir tikai tur, kur ir kāds trūkums, ar kuru ir jāsamierinās. Kad visi ir vienādi, to nemana."

KĀPĒC KARALVALSTĪ BIJA AIZLIEGTA PIEKLĀJĪBA?

Reiz Princeses izdeva dekrētu. Tajā bija teikts, ka pret savu kaimiņu jāizturas dabiski. Ja kāds pret savu kaimiņu izturas nevis dabiski, bet pie�klājīgi, tas nozīmē - viņ� ar to ir sastrīdējies.

"Kāpēc tas tā?" visi jautāja.

"Pieklājība ir maska," Princeses atbildēja. "Nedrīkst mīlēt masku, ir jāmīl cilvēks."

SLEPENĀ PASTAIGA

Reiz sirmais Karalis teica Bruņiniekam: "Es esmu nolēmis atstāt pili un slepenībā pastaigā�ties pa pilsētu."

"Kā es varu tev palīdzēt?" jautāja Bruņinieks.

"Tu vari mani pavadīt," sacīja Karalis.

"Labprāt," teica Bruņinieks.

"Mums varētu būt kopīgs piedzīvojums," teica Karalis."Es sen esmu gribējis ar tevi iepa�zīties tuvāk."

KARAĻA LIKTENIS

ē

Reiz sirmais Karalis runāja ar Bruņinieku: "Man ir bijis grūts mū�s. Es esmu bijis ļoti vientuļ�."

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Es esmu bijis citāds nekā citi. Tas ir smags liktenis."

"Es arī to da�kārt esmu jutis," teica Bruņi�nieks.

"Man bija tādam jābūt manu pavalstnieku dēļ," sacīja Karalis.

"Vai tev gribas aiziet pensijā?" pajautāja Bruņinieks.

"Jā," teica Karalis, "bet man jāatstāj kāds manā vietā."

KARAĻA PAMĀCĪBA

ē

Reiz Karalis sarunājās ar Bruņinieku. "Tavā dzīvoklī ir pārāk daudz mākslas," teica Karalis.

"Kāpēc tas ir slikti?" vaicāja Bruņinieks. "Tu mākslā gribi saskatīt Dievu, bet to nevar," sacīja Karalis. "Dievu var saskatīt tikai dzīvā cilvēkā."

BRUNINIEKS KRODZIŅĀ

ē g

Reiz Bruņinieks iegāja kādā krodziņā. Spēlēja mūzika. Pie blakus galdiņa sēdēja da�i pilsētnieki.

"Dzīve ir skaista," nodomāja Bruņinieks.

"Mēs arī tā domājam," teica Princeses.

Pūķis blakus nebija manāms. Viņ� savā alā skaitīja naudu. Viņ� bija pārdevis Bruņiniekam kār�u komplektu. Bruņinieks būvēja mājās kār�u namiņus. Sirmajam Karalim tie patika.

PARADĪZES VĀRTI

Karaļvalstī bija cilvēks, kura uzdevums bija rādīt uz debesīm. Viņam bija jāpaceļ pirksts uz

aug�u un jāsaka: "Es esmu Paradīze." Tas bija grūts darbs. Viņam maksāja lielu algu.

"Kas tur grūts?" da�i jautāja.

"Būt Paradīzes vārtiem," Princeses atbildēja.

DEBESIS IR

Reiz Bruņinieks skatījās uz Paradīzes putnu. Nekas nenotika. Varēja manīt, ka debesis ir.

PŪKA BĒDAS

ē

Reiz Pūķis raudāja.

"Es esmu bijis labs," viņ� teica Princesēm. "Es nozagu Paradīzē putnu Bruņiniekam."

"Neraudi," teica Princeses. Viņas vēl ilgi mie�rināja Pūķi.

PRINCE�U AIZŅEMTĪBAS IEMESLS

Reiz Bruņinieks piezvanīja pa telefonu trim Princesēm.

"Pastaigāsimies gar jūru," viņ� tām piedā�vāja.

"Piedod, bet mēs esam aizņemtas ar naudas lietām," teica Princeses. "Mēs meklējam pazu�du�o santīmu."

"Kur viņ� ir?" vaicāja Bruņinieks.

"Kaut kur mūsu pilī zem gultas," Princeses atbildēja.

TĒVA MĀJAS

Bruņiniekam bija tēvs. Viņ� bija karaļvalsts Finansists. Viņam bija neliela banka. Bruņinieks glabāja tur naudu.

"Tavs tēvs ir naivs," Pūķis reiz teica Bruņi�niekam.

"Es arī," sacīja Bruņinieks.

"Nē," teica Pūķis. "Tu vienkār�i gribi dzīvot Ēdenes dārzā. Tur visi bija naivi."

"Cik �ēl, ka es dzīvoju �eit," sacīja Bruņi�nieks.

"Ko var darīt, tās ir tēva mājas," atbildēja Pūķis. *

INCIDENTS

Karaļvalstī noticis incidents. Bruņinieks mēģināja satvert aiz spārna Paradīzes putnu. Putns viņam ieknāba un aizlidoja atpakaļ uz debesīm.

KAD AICINĀT

BRUNINIEKU?

#

Reiz sirmais Karalis teica trim Princesēm: "Bruņinieks beidzot ir jāaicina uz pili."

"Bruņinieks vēl nav tam gatavs," atbildēja Princeses. "Viņam vēl �is tas jāiemācās." "Kas?" jautāja sirmais Karalis. "Saskatīt Ēdeni sev blakus, nevis kaut kur tālu."

BRUNINIEKA PĀRDOMAS

ē

Reiz Bruņinieks sacīja Princesēm:

"Man ir mazliet bail no Pūķa, kad es jūtu, kāds viņ� ir patiesībā."

"Viņam pret tevi ir jūtas," atbildēja Prince�ses. "Pukis ir kaut kas ļauns, bet tev bie�i tas ir labs."

BRUNINIEKA AUDZINĀTĀJI

ē

Reiz Bruņinieks apsēdās uz celma ezera krastā. Viņ� ieraudzīja Viesmīli.

"Es �o pasauli esmu spējīgs izturēt," sacīja Viesmīlis.

"Tajā ir kāds skumj� skaistums," atbildēja Bruņinieks.

Princeses neteica neko. Viņas vēroja Bruņi�nieku. Viesmīlis bija Bruņinieka garīgais tēvs. Viņ� kopā ar karaļvalsts Bendi bija Bruņinieku audzinājis bērnībā.

GUDRĀKO GALVU LIKTENIS

Reiz Bruņinieks ar karaļvalsts Bendi sarunājās par filozofiju.

"Gudrākās galvas parasti nocērt," Bende sa�cīja.

"Tikai muļķiem patīk būt vienādiem," Bru�ņinieks atbildēja.

"Ak, tu, gudrā galva!" pasmējās Bende.

BENDES ATZINA

ē

Reiz karaļvalsts Bende sacīja Princesēm:

"Nocirst kādam galvu ir labs vai slikts darbs atkarībā no tā, kā �ī galva skatās uz pasauli. Ja viņa redz tikai slikto, to labāk ir nocirst."

BENDES PĀRDOMAS

Reiz karaļvalsts Bende sarunājās ar Princesēm par filozofiju.

"Cilvēks ir gaļa, kas savienota ar ideju," sa�cīja Bende.

"Un dzīve ir viss, kas pēc tam paliek pāri," atbildēja Princeses.

JŪTAS PRET BĒRNĪBU

Reiz Bruņinieks sacīja karaļvalsts Bendēm: "Man ir mīļa mana bērnība." "Man arī," atbildēja Bende. "Bet ar pirmo nocirsto galvu es kļuvu pieaudzis."

ē

Reiz Bruņinieks aplūkoja sirmā Karaļa foto�grāfiju.

"Man patīk, kā Karalis uz mani skatās," viņ� teica.

Princeses bija apmierinātas.

"Mēs gatavojam tavu palik�anu pie Karaļa," viņas sacīja.

"Es ātrāk gribu tur nokļūt," teica Bruņinieks.

"Tev būs visu laiku jāklausās, kā Karalis runā."

"Es no tā nogurstu," teica Bruņinieks. "Man patīk Karalis pēc sejas."

"Daudziem viņ� izliekas neglīts," sacīja Prin�ceses.

"Muļķi," teica Bruņinieks.

"Ko tur var darīt," Princeses piezīmēja, "muļķi ir gudri katrs savā veidā."

NOMALES SKAISTĀKIE BRĪ�I

Reiz bija kādas pilsētas nomale. Tajā dzīvoja Bruņinieks. Tur bija ieradu�ās Princeses ar visu galmu. Nomales iedzīvotājiem nepatika raiba galma dzīve. Viņi nemitīgi protēstela. Bruņinie�kam gan tas patika. Princeses nezināja, ko darīt. Viņas aizgāja un laiku pa laikam pie viņa ieradās slepeni.

"Tie ir mani vienīgie skaistie mirkļi," teica Bruņinieks.

"Kā mums gribētos, lai visi tā teiktu," atbil�dēja Princeses.

ē

Reiz Pūķis ieradās pie trim Princesēm un teica: "Es gribu būt Bruņinieka draugs, bet es nespēju visu laiku uzturēties viņa tuvumā. Man viņu vienkār�i gribas apēst. Pie tam viņ� mani nemitīgi apspēlē �ahā."

"Mēs tevi saprotam," sacīja Princeses. "Do�dies uz savu alu, mēs kaut ko izdomāsim. Galu galā pasaku Pūķis ir vajadzīgs."

"Es neesmu pasaku Pūķis, es esmu īsts Pūķis," izlaboja Pūķis.

"Ap Bruņinieku viss pārvērtīsies pasakā. Mēs ta esam nolēmu�as," teica Princeses.

"Ak, Bruņinieks, Bruņinieks," nopūtās Pūķis un aplaizījās. "Do�os uz savu alu."

BRUNINIEKS UN LABAIS BURVIS

Reiz Bruņinieks dzēra tēju ar Labo Burvi.

"Man ir grūta nedēļa," atzinās Burvis. "Visa karaļvalsts svin jubileju, kop� sirmais Karalis uz�kāpa tronī. Man jāuzstājas katru dienu."

"Man patīk, kā mūsu Karalis valda," teica Bruņinieks.

"Es viņu nepazīstu tik labi kā tu," sacīja La�bais Burvis. "Bet es arī gribētu ar viņu apru�nāties."

"Mums ir smagas sarunas," teica Bruņinieks. "Es viņam stāstu par to, kā es kādam' tipam nocērtu galvas."

BRUNINIEKA ILGAS

ē

Reiz Bruņinieks teica trim Princesēm: "Man gribas kādu, kas mani saprot."

"Tās būsim tikai mēs," teica Princeses. "Tu zini pārāk daudz galma noslēpumu."

BRUŅINIEKA MAMMAS JAUTĀJUMS

Reiz Bruņinieka mamma vaicāja Bruņinie�kam: "Kāpēc mūsu karaļvalstī ir tik dīvaina Pros�titūta? Ja viņai samaksā naudu, viņa paskatās un iet tālāk."

"Tā ir pasaku karaļvalsts," teica Bruņinieks. "Pasakās tādas lietas gadās."

SARUNA PIE TĒJAS

Reiz Bruņinieks dzēra tēju ar Labo Burvi. Bla�kus stāvēja sirmais Karalis.

"�ie divi pui�i karaļvalstij ir vajadzīgi," sir�mais Karalis pie sevis domāja.

"Jā," viņam piekrita Labā Feja. "Bez viņiem nebūtu pasaku."

BRUNINIEKA TĒTIS

ē

Bruņiniekam bija tētis. Viņ� bija karaļvalsts Finansists. Viņam piederēja visa karaļvalsts nau�da. Karaļvalsts nauda bija Ēdenes fotoattēli.

ē

Reiz Bruņinieks atkal uzvarēja Pūķi �ahā. Pūķis nolamājās: "Tava māte ir tev samācījusi visādus neatļautus paņēmienus. Tu vienmēr tiec ar mani galā."

"Ko tur var darīt," sacīja Bruņinieks. "Pasakās Bruņiniekam ir jāuzvar Pūķis."

"Tu esi ciniķis," teica Pūķis.

"Nē, man ir bijusi nelaimīga mīlestība," at�zinās Bruņinieks.

VIESMĪĻA ATMINAS

ē g

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē, kāds bija uzkāpis uz viņa bārdas. Viņam gribējās lamāties, bet viņ� nevarēja - viņ� bija dzimis aristokrāts. Viņ� bija pārdzīvojis visādas revolū�cijas. Tās par samaksu regulāri organizēja karaļ�valsts Profesionālais Revolucionārs. Viņ� parasti izdomāja stulbu lozungu un devās ar to uz pili. Vārtu sargs viņu iek�ā nelaida. Vārtu sargam bija lo�metējs, ar kuru viņ� �āva gaisā. Profesionālais Revolucionārs zināja, ka tad ir jāiet mājās. Prin�ceses par viņu slepeni pasmejas.

"Tāda ir mūsu karaļvalsts," viņas teica.

GRŪTĀ MĪKLA

Reiz Princeses Bruņiniekam sacīja: "Nu mums jā�dodas uz citu zemi. �eit mēs visu esam izdarīju�as."

"Ņemiet mani līdzi," Bruņinieks lūdza. "Mums bija tik labi kopā."

"Mēs ņemsim tevi līdzi, bet tev jāuzmin musu mīkla," sacīja Princeses. "Kas irtas, kas uz zemes ir labāks nekā debesīs?"

"Es domāju, debesīs viss ir labāk," sacīja Bru�ņinieks.

"Tad jau būtu tikai debesis," teica Princeses.

Bruņinieks domāja, domāja un nevarēja iz�domāt.

"Es nevaru �o mīklu uzminēt," Bruņinieks beidzot atzinās.

"Uz zemes labāks irtas, ka viss līdz pēdējam tur ir slikts," Princeses sacīja.

"Bet kāpēc tad tam jābūt?" vaicāja Bruņinieks.

"Lai, nonākot debesīs, viss sliktais jau būtu bijis," atbildēja Princeses.

Reiz trīs Princeses sacīja Bruņiniekam: "Tavs ceļ� uz pili ir gandrīz gatavs." "Es gribu, lai �ī gaidī�ana ātrāk beigtos," Bruņinieks bija nepacietīgs.

"Tava gaidī�ana ir gandrīz beigusies," Prin�ceses sacīja un pasmaidīja.

DIVI PILSĒTAS PUTNI

Reiz, kad dīvainās karaļvalsts galms jau kopā ar Bruņinieku bija pametis pilsētu, pilsētas no�malē sastapās divi putni.

"Beidzot viss atkal būs mierīgi," sacīja pirmais.

"Kā tev �ķiet, vai pilsētā kāds būs sapratis, kas īsti te notika?" jautāja otrais.

"Es domāju, ka ne. �ī pilsēta dzīvo no�ē�lojamu un izsmalcinātu dzīvi. Galma iera�anās tai tikai traucēja," pirmais putns atbildēja.

"�ī pilsēta acīmredzot vienmēr ir bijusi no�male, jo pilsētnieki saprot vienīgi pa�i sevi. Gal�ma iera�anās tiem vienmēr liksies kaut kas sve�s un nedabisks. Tas ir labi, ka Bruņinieks galmam devās līdzi," sacīja otrais putns un aizlidoja.