Signe Кvaskova

Monika un me�s

.

.

.

Monikai ļoti patika iet vannā.

Kad viņa iekāpa siltajā, caurspīdīgajā ūdenī, viņa mēdza aizvērt acis un iztēloties, ka peld uz muguras koku ieskautā ezerā pa�ā me�a vidū�

�ezers ir apaļ�, un tajā kā spogulī redzama gai�i zilā debess un baltie mākoņi� pāri gludajai ezera virsmai �audās zeltaini mirdzo�as spāres, un krasta niedres, �ūpodamās vieglajā vēsmiņā, klusām �aukst�

Un tikai, kad noklaudzēja durvis, vecaimātei vai vectēvam ieejot dzīvojama�jā istabā, Monika pamodās no saviem sapņiem un negribīgi pameta me�a eze�ru, lai, atvērusi acis, ieraudzītu labi pazīstamo vannas istabu ar tum�i zilajiem du�as aizkariem un no mitruma nomelnēju�ajiem griestiem. Flīzes, kas bija tā�dā pa�ā netīri zilā krāsā kā du�as aizkari, no vecuma bija kļuvu�as pavisam ne�spodras un vietumis atdalīju�ās no sienas, draudot kuru katru brīdi atlupt pavi�sam un iekrist vannā.

�ad un tad pie griestiem tupēja mazs, melns zirneklis ar astoņām resnām sīkiem matiņiem klātām kājām. Monika viņu nez kāpēc bija nodēvējusi par Bend�aminu un arvien gribēja noķert un izlaist laukā pa logu, bet ikreiz, kad meitene bija izkāpusi no vannas, zirneklis nozuda. Kad Monika, guļot vannā, uz viņu lūkojās, Bend�amins, sajutis, ka tiek novērots, ņēma kājas pār pleciem un, noskrējis lejup pa sienu, pazuda melnajā spraugā zem iz�lietnes.

Monikai bija desmit gadu, un viņa dzīvoja pa�ā pilsētas centrā kādā vecā mūra mājā. Kopā ar viņu dzīvoja vecāmāte un vectēvs, bet Monikai likās, ka viņi nav glu�i tādi, kādiem būtu jābūt vecaimātei un vectēvam.

Nebija jau tā, ka viņa zinātu, kādiem tad īsti viņiem būtu jābūt, tomēr viņai �ķita, ka kaut kas nav tā kā vajag� Viņas draudzenes Helgas vecāmāte bija pavisam savādāka, un reizēm Monika nevarēja saprast, vai �pareizā� vecāmā�te ir Helgai, turpretī viņas vecāmāte ir tikai kaut kāds pārpratums, jeb�u otrā�di. Helgas vecāmāte bija sīka, �ausmīgi krunkaina, bet briesmīgi mīļa vecenī�te, turpretī Monikas vecāmāte bija īgna ve�a, kas Monikai atgādināja kaimiņu sētas buldogu. Viņa mū�īgi par kaut ko gremzās, un vectēvs reiz bija pārstājis runāt viņai pretim un kop� tā laika nerunāja vispār�

Monikai patika iet vannā vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau tāpēc, ka tur va�rēja sasildīties, jo, kad sāka pūst aukstie rudens vēji, dzīvoklis pastāvīgi turējās drēgns. Tomēr galvenais iemesls �īm bie�ajām peldēm bija tas, ka, iegrimstot siltajā ūdenī, viņa pilnībā aizmirsa apkārtējo pasauli un varēja ļauties fan�tāzijām�

Viens no viņas mīļākajiem sapņiem bija par me�ezeru. Bet bija ari citi cit�reiz Monika mēdza ienirt ūdenī vaļējām acīm, un, kaut arī acu priek�ā bija ti�kai baltas vannas sienas, viņa redzēja daudz ko vairāk. Tajās reizēs viņa peldē�ja cauri krāsainiem koraļļu rifiem, kur starp koraļļu zariem �audījās zivis visfan�tastiskākajās krāsās, lēnām irdamies un snaikstīdami galvas uz visām pusēm, garām peldēja sīciņi bruņurupu�i, un līgani viļņojās zaļgani ūdensaugi�

Monikas vecāmāte bija priecīga, ja varēja atstāt meiteni savā vaļā, un da��reiz pat likās, ka viņa paiet tai garām, mazmeitu vispār neredzot. Nebija jau tā, ka vecāmāte uz Moniku kliegtu. Parasti viņa ar meiteni vienkār�i nesarunājās, un, tā kā vectēvs nerunāja vispār, tad Monikai atlika sarunāties tikai pa�ai ar sevi un ar savu suni lielu, pinkainu jaukteni, vārdā Bens. Varbūt Bens bija tas pats Bend�amins, tikai saīsināts, bet varbūt tie bija divi at�ķirīgi vārdi, kas gan to varēja zināt�

Skolā patlaban bija karantīna, kas nupat jau ilga veselas divas nedēļas, un izskatījās, ka tik drīz vēl nebeigsies. Savukārt pēc tam bija paredzēts rudens brīvlaiks.

Un tā svētdienas novakarē Monika atkal gatavojās iet vannā.

Tagad, kad nevajadzēja iet uz skolu, viņai bija sajuku�as visas dienas, un to, ka bija svētdiena, viņa zināja tikai tādēļ, ka no rīta bija zvanīju�i zvani tuvējā baznīcā. Ik dienas viņa lielākoties sēdēja mājās un tikai rītos un vakaros ar sa�vu suni aizgāja līdz pilsētas parkam. Otrdienas rītos vecāmāte gāja uz tirgu ie�pirkties, un tāpēc Monika zināja, kad ir otrdiena un tre�diena, bet pēc tam vi�sas dienas atkal sajuka, līdz svētdienas ritam, kad zvanīja zvani.

�ovakar viss atkal bija kā parasti. Vectēvs sēdēja savā guļamistabā lielajā at�zveltnes krēslā un lasīja, bet vecāmāte, kaut ko pie sevis burk�ķēdama, virtuvē vārīja ābolu ievārījumu.

Monika iegāja vannas istabā, aizlika durvīm priek�ā krampīti, lai neviens vi�ņu nejau�i neiztraucētu, un, sildīdama savas nosalu�ās rokas pie karstā ūdens caurulēm, noraudzījās, kā vanna pildās ar ūdeni.

Tas gāzās vannā ar lielu troksni, un Monika, aizvērusi acis, iztēlojās, ka stāv d�ungļos pie kādas me�onīgas upes, kurā gā�as milzīgs ūdenskritums� Pēc brī�a viņai likās, ka kāds uz viņu skatās, un viņa jau izbijās, vai tikai tas nav kāds plēsīgs zvērs� Galu galā, kāds gan tur brīnums, ja d�ungļos uzskrien vir�sū tīģerim! Izbailēs Monika atvēra acis un saprata, ka vēl joprojām atrodas sa�vā vannas istabā.

Ak tā, viņa izbrīnījusies pie sevis noteica, nu labi vien ir. Katrā ziņā la�bāk ir būt vannas istabā nekā ieskriet nagos zvērīgam, badīgam tīģerim!

Tad viņa pamanīja Bend�aminu, kur� sēdēja pie lampas un viņu vēroja.

Tad redz, kur tu esi! Monika iesaucās. Sēdi turpat, es tūlīt sadabū�u avīzi un tevi izlaidī�u, un viņa aizskrēja paķert kādu avīzes lapu, jo ņemt ro�kā spalvaino zirnekli tomēr diez kā negribējās.

Kad viņa pēc pāris mirkļiem iesteidzās atpakaļ vannas istabā, Bend�aminu vairs nekur neredzēja.

Monika nosvieda avīzi uz grīdas un piedraudēja: Nu vai zini! Ja tu negri�bi, lai tevi glābj, paliec ar uz visu mū�u iesprostots �ajā te vannas istabā!

Tad viņa piegāja pie vannas paraudzīt, kāds ir ūdens. Agrāk, kad viņa bija vēl pārāk sīciņa, lai iekāptu vannā tāpat, viņa pie tās bija pielikusi koka ķeblī�ti. Reiz viņa bija mēģinājusi izmantot to kā tramplīnu, bet tas bija izraisījis tā�dus plūdus, ka pat vecāmāte, par spīti saviem principiem, bija spiesta Moniku tovakar pamanīt un sadot viņai pamatīgu brāzienu.

Ūdens izrādijās tie�i tāds, kādam tam bija jābūt, un Monika, sasviedusi sa�vas drēbes juceklīgā kaudzē turpat pie vannas, iekāpa siltajā ūdenī.

Monikas tum�ās matu cirtas, iegrimu�as ūdenī, apņēma viņu, viļņodamās kopā ar ūdeni, un, kad meitene ienira, tās viņai likās kā dzīvi radījumi, kas ku�ru katru brīdi var aizpeldēt kaut kur projām.

Uz vannas malas stāvēja da�as mantiņas. Galvenā persona to vidū tomēr bi�ja un palika zaļais krokodils, kas izskatījās un izturējās glu�i kā dzīvs. Krokodila baltajā pavēderē kādreiz laikam bija bijis pīkstulis, bet tagad tas bija izkritis, un nu viņam vēderā rēgojās parasts caurums. Kad krokodils kādu laiku bija pel�dējis vannā, viņ� pa caurumu piesūcās pilns ar ūdeni un sāka pamazām grimt. Tad bija pienācis pēdējais mirklis viņu glābt, un, kad Monika viņu bija izglābu�si no noslīk�anas un izspiedusi no viņa vēdera ūdeni, krokodils, zaļ� un varens, kādu brīdi atkal varēja lepni peldēt apkārt vannai�

Kad krokodils bija noslīcis trīsreiz un Monika viņu bija izglābusi arī trīsreiz, viņai tas apnika, un, nolikusi krokodilu uz vannas malas pie pārējām mantām, viņa apgūlās uz muguras un peldēja. Monika varēja gulēt uz ūdens virsmas, ne�kustinot ne rokas, ne kājas, un tas viņai �ķita tikpat dabiski, kā gulēt gultā vai sēdēt uz krēsla.

Kad virs ezera, kurā viņa tagad peldēja, sāka savilkties melni negaisa māko�ņi, viņa pagriezās uz vēdera un gulēja uz ūdens �ādi. Kādu laiku Monika turē�ja acis aizmiegtas, lai kārtīgi iejustos jaunajā ainā, un, kad viņa visbeidzot tās atvēra, zem viņas pletās krā�ņa zemūdens pasaule�

Ūdens vairs nebija parastais bālgani caurspīdīgais krāna ūdens, tagad tas bi�ja zaļgans un viegli mirgoja. Dibenu klāja dzeltenīga smilts, no kuras spraucās laukā da�neda�ādi tum�zaļi ūdensaugi. Bez skaņas viļņodamies kopā ar ūdeni, tie tik un tā pamanījās izstiept savas galotnes aug�up tur, kur cauri ūdens vir�smai slīpi lauzās cauri saules stari. Sīku zivju mazuļu bari kā sajuku�i �audījās �urpu turpu, bet laiku pa laikam garām cēli paslīdēja kāda lielāka zivs�

Tad zemūdens klusumā iejaucās kaut kāda sve�a skaņa, ko turklāt vēl noslā�pēja ūdens. Kādu brīdi Monika nesaprata, kas notiek, bet tad, pagriezusies ot�rādi un izbāzusi galvu no ūdens, viņa pamanīja, ka gar durvīm skrāpējas Bens.

Bens netika ielaists vannas istabā kop� tās dienas, kad bija pamatīgi salacies ziepjaino vannas ūdeni un pēc tam visu vakaru vēmis. Bez tam viņam bija

nelāgs paradums ar zobiem ķerstīt peldo�o krokodilu. Iespējams, ka tie�i tādēļ viņ� tā ilgojās atkal tikt vannas istabā�

Яens^bija dīvains suns, kam vairāk par visu patika radio. Viņ� augām die�nām varēja sēdēt pie vecā radioaparāta Monikas istabā un ar zobiem grozīt kloķi, kas mainīja raidstacijas. Reizēm viņ� to darīja bez kādas jēgas, bet, ja ga�dījās uzķert kādu gabalu, kas sunim gāja pie sirds, viņ� notupās pie radio un aizlūzu�ā balsī kauca līdzi. Kauk�ana turpinājās, kamēr vien skanēja suņa dvē�selei tīkamā dziesma, bet, kad sākās cita ne kaucamā dziesma, suns, skumji nopūties, atkal ķērās pie kloķa�

Lai cik dīvaini tas nebūtu. Benu bija atradis vectēvs. Jeb�u, pareizāk sakot, vectēvu bija atradis Bens. Kādā no tām retajām dienām, kad vectēvs pats īs�ti nezinādams, kādēļ bija devies laukā, Bens bija izskrējis no kādiem krūmiem parkā un vienkār�i viņam sekojis. Vectēvs nebija suni pamanījis, un, kad viņ� atgriezās mājās un piezvanīja pie durvīm, viņ� nesaprata, kāpēc vecāmāte ne�grib laist viņu iek�ā. Kad Monika bija ieraudzījusi melno, pinkaino milzeni, kas rāmi sēdēja kāpņu telpā vectēvam aiz muguras, viņa ar asarām acīs bija izlū�gusies vecaimātei, lai tā ļauj suni paturēt. Ta�u ne jau viņas asaras bija notei�ku�as suņa likteni, bet gan vectēva �ests viņ�, beidzot pamanījis suni, bija at�metis ar roku tādā manierē, kas varēja nozīmēt tikai vienu ja jau viņ� te ir, lai ir ar�

Tagad Bens sēdēja pie vannas istabas durvīm, skrāpējās un ik pa brīdim iz�dvesa sirdi ploso�as nopūtas. Ta�u Monika nelikās viņu manām.

-���� Ku�, Ben! viņa beidzot uzsauca, kad Bens nerimās. Bet Bens par tādu �ku�� nedeva ne nograuzta kaula un vienā mierā ālējās tālāk.

-����� Labāk ej un paklausies radio, Monika viņam uzsauca. Bet Bens bija klausījies radio visu dienu un no kauk�anas glu�i aizsmacis. Un nebija ta�u ne�kāda prieka klausīties radio, ja nevarēja dziedāt līdzi! Tāpēc viņ� turpināja

bendēt vannas istabas durvis, saozdams aiz tām no visas sirds ienīsto zaļo krokodilu�

-���� Kas tur notiek? atskanēja dusmīgs brēciens, un no virtuves, nikna kā pū�ķis, atdrāzās vecāmāte. Kādu bridi aiz durvīm bija dzirdama pamatīga stīvē�a�nās, vecāsmātes bār�anās un suņa ņurdē�ana, līdz visbeidzot atskanēja mīksta skaņa, kāda varētu rasties, ja pa grīdu vilktu milzīgu lupatu maisu. Tam pa vi�du jaucās tāda kā skrap�ķē�ana, un Monika pie sevis iespurdzās. Viņa pavisam skaidri varēja iztēloties, kā vecāmāte, nosvīdusi un aizelsusies, velk milzīgo su�ni prom no vannas istabas, bet tas pretojas, atspēries ar visām �etrām un ar nagiem ķerdamies grīdas dēļos� Pamazām �ļūco�ās un skrap�ķo�ās skaņas attālinājās, kaut kur aizcirtās durvis, un drīz vien atskanēja Bītlu un Bena div�balsīgi dziedātā Hey, Jude.

Monika vēl joprojām klusām pie sevis smējās, bet tad saprata, ka �ovakar nekādas peldē�anas vairs nebūs. Bens bija aizdzinis visus zemūdens brīnumus, un tagad tos būtu grūti dabūt atpakaļ. Tā nu Monika ķērās pie mazgā�anās un tad, noskalojusies du�ā, izvilka no vannas korķi.

Sākumā ūdens plūda klusām un mierīgi, un Monika domīgi vērās caurspīdī�gajā ūdens virpulī, kas bija savijies virs melnā vannas cauruma. Kā tāds mazs tornado tas griezās pats ap sevi, pamazām ievilkdams sevī visus vannas ūde�ņus. Un, kad vannā bija paliku�as pa�as pēdējās ūdens lāses, ūdens virpulis ar blark�ķo�u skaņu piesūca ari tās sev klāt un pazuda caurumā�

Tikai tad Monika apjēdza, ka joprojām stāv vannā. Kaut ari vannas istabā bija karsts, meitenei bija uzmetusies zosāda un viņa drebēja. Viņa skatījās uz vannas caurumu un domāja kāds gan tur paslēpies varens spēks, ja tik īsā laikā spēja izsūkt visu vannu glu�i sausu! Melnais vannas caurums tagad likās glu�i parasts, bet Monika atcerējās, ar kādu troksni tas pirmīt bija ierāvis sevī atliku�o ūdeni, un viņai sametās glu�i neomulīgi ap dū�u.

Tad viņa nometās vannā �etrrāpus un, pieliekusies pavisam tuvu klāt, ar vie�nu aci ielūrēja vannas caurumā.

Tur iek�ā bija melns un neko nevarēja redzēt.

Piecēlusies kājās, Monika jutās tā kā nedaudz nokaunējusies. Galu galā, ko tad viņa bija domājusi tur ieraudzīt? Tas ta�u bija pavisam parasts vannas cau�rums, kam tālāk sekoja caurule tā pati aprūsējusī caurule, kas gāja tepat le�jā gar sienu un tālāk savienojās ar citām caurulēm, bet vēl tālāk iemeta vannas ūdeņus pilsētas kanalizācijā.

Monika paņēma no auklas dvieli un, satinusies tajā, sāka slaucīties. Ja vēl iedomājas, ko bija nospriedis Bend�amins, redzot viņu tā uz visām �etrām rā�pojam pa vannu un blen�am notekcaurumā�

-���� Es tie�ām esmu jocīga, pati sev teica Monika. Ūdens vienmēr ir tecē�jis pa �o pa�u vannas caurumu, un nekad man tas nav licies dīvaini� Būs vē�lāk jāparunā par to ar Benu, tā nospriedusi, viņa izkāpa no vannas, uzvilka pid�amu un devās uzmeklēt savu suni.

Bet vispirms viņa iegāja virtuvē, lai paskatītos, vai nevar dabūt kaut ko ēdamu.

Vecāmāte stāvēja pie plīts un patlaban uzlika vāku divdesmit ceturtajai ābo�lu ievārījuma burkai.

Monika piegāja pie ledusskapja un, atvērusi to, kādu bridi blenza, nevarēda�ma saprast, kur palicis sviests.

-���� Ko tu meklē? nepagriezdamās uzsauca vecāmāte.

-���� Sviestu, teica Monika.

-���� Sviests ir uz galda. Un neturi tik ilgi ledusskapi vaļā!

Monika ar troksni aizcirta ledusskapja durvis, un vecāmāte nogremzās: Vai tie�ām katru reizi tā jācērt durvis? Kādu dienu tu tās salauzīsi�

Monika apsēdās pie galda un uzsmērēja divas sviestmaizes. Iestūķējusi tās pid�amas kabatā, viņa aizmetās uz savu istabu.

Bens stāvēja pie radio un izmisīgi grozīja kloķi �urpu turpu, bet nevarēja no�ķert nevienu kārtīgu radiostaciju. Pulkstenis bija tie�i astoņi vakarā, un visur raidīja ziņas. Vienubrīd Bens uzdūrās kādam klavierkoncertam, bet viņ� ienīda klavieres varbūt pat vēl vairāk nekā krokodilu un tagad, izlaidis kloķi no zo�biem, dusmīgi tām uzrēja.

Monika piegāja pie radio un izslēdza to. Bens uzmeta viņai sapīku�u skatie�nu. Viņa intuīcija teica, ka ziņas kuru katru brīdi var beigties, un tad tikai sāk�sies pats labākais �īsdienas kaucamais repertuārs.

Tomēr, kad Monika izvilka no kabatas saspiestās sviestmaizes, suņa oma uz�labojās, un viņ�, pie�ķiebis galvu un saslējis savas plu�ķainās ausis, saspringti lūkojās uz maizītēm.

Monika iestūķēja vienu sviestmaizi mutē, bet otru iedeva sunim. Kādu bridi viņi abi sēdēja un badīgi �āpstināja. Bens ar savu sviestmaizi tika galā ievēro�jami ātrāk nekā Monika un tagad kāri lūkojās, kā meitene sako�ļā pēdējos mai�zes kumosus.

-���� Tu nu gan esi badakāsis, Monika teica sunim, kad bija norijusi beidza�mo kumosu. Ja vien spētu, tu būtu gatavs izraut man maizi no mutes laukā!

Suns sabozās par tik nepelnītu apvainojumu un, uzgriezis meitenei muguru, uzsita ar ķepu pa sarkano pogu radio labajā apak�ējā stūri. Radio ieslēdzās, un no tā atskanēja pamatīga �ņākoņa. Bens jau gribēja ķerties pie kloķa, kad Mo�nika radio atkal izslēdza.

Suns ierējās, bet Monika, notupusies viņam blakus zemē, apņēma suņa gal�vu ar abām rokām un ieskatījās tā brūnajās, valgajās acīs.

-���� Tagad nav laika niekoties ar radio, viņa teica. Man ar tevi jāaprunā�jas. Vai saproti? Jāaprunājas!

Joprojām turēdama suņa galvu rokās, viņa pakustināja to uz aug�u un uz leju, it kā suns sacītu �jā�. Suns klusām iepīkstējās un mēģināja nemanāmi at�brīvot savu galvu. Monika palaida viņu vaļā un, sakrustojusi kājas, apsēdās uz grīdas sunim pretim.

-��� Vai tu atceries vannas caurumu? Monika vaicāja Benam. Toreiz, kad tu ielauzies vannas istabā, gandrīz apēdi manu krokodilu un sadzēries ziepjūdeni?

Bens, izdzirdējis pieminam krokodilu, dusmīgi ieņurdējās.

-���� Ahā! iesaucās Monika. Tu atceries!

Brīdi padomājusi, viņa, nedaudz apmulsusi, piezīmēja: Bet toreiz ta�u tam priek�ā bija korķis, vai ne? Tad kā tu to vari atcerēties? un viņa aizdomīgi uz�lūkoja suni. Tas atgūlās un nolika galvu uz priek�ķepām. Ja jau viņam neļāva

klausīties radio, viņ� vismaz kādu brītiņu nosnaudīsies�

Bet Monika neļāva viņam gulēt.

-��� Ei, nemiegojies! viņa uzsauca un sabukņīja suni. Tas pavēra vienu aci un gari nopūtās.

-���� Kā tu domā, vai visi vannu caurumi ir tādi kā mūsējais? Monika sunim vaicāja.

Suns domāja vienīgi to, ka viņ� diezgan sen savā ēdiena bļodiņā nav redzē�jis nevienu kārtīgu kaulu. Sviestmaize arī bija laba, bet kauls tomēr bija labāks. Un viņ� sāka sapņot, ka kādu vakaru Monika ienāks istabā, un viņas pid�a�mas kabatas būs piestūķētas pilnas ar gar�īgiem kauliem� Un viņi sēdēs un grauzīs tos visu cauru nakti, bet pēc tam paslēps da�us pagultē nebaltām dienām�

-��� Tas ūdens virpulis� domīgi teica Monika. Tas it kā nāca no cauruma. Un tad tā jocīgā skaņa� it kā kāds ar salmiņu nosūktu putas no kokteiļa glā�zes malām, kad pats kokteilis ir jau izdzerts.

Suns piekrīto�i ieņurdējās. Viņ� nesaprata, par ko iet runa, bet negribēja da�būt vēl vienu bakstienu sānā�

-���� Kā tev �ķiet, vai caurums var izsūkt tikai ūdeni? Monika jautāja.

Bens pacēla pinkainās uzacis, likdams manīt, ka nav īsti izpratis jautājumu.

-���� Es domāju ja ūdenī būtu palicis, piemēram, krokodils vai caurums neaprītu ari viņu?

Atkal tas krokodils� Benam sāka likties, ka krokodils beidzot ir sastrādājis kaut ko nelāgu. Nu nebija jau nekāds brīnums� Viņ� jau no pa�a sākuma bi�ja nojautis, ka krokodilam nevarēja uzticēties! Tagad dro�i vien Monika atļaus viņam izrēķināties ar to nelie�a zvēru!

Bens paslējās uz priek�ķepām un ierējās.

Monika iepleta acis. Tu domā? Domā, ka viņ� apritu krokodilu?

Tagad Benam bija pilnīgi skaidrs, ka pie visa vainīgs krokodils. Viņ� pielēca kājās un sāka nikni riet.

Monika satraukti vēroja Benu. Likās, ka viņ� grib tai kaut ko pateikt� Bet ko gan tādu suns varēja zināt? Viņ� ta�u ne reizes pat nebija redzējis, kā cau�rums iesūc vannas ūdeni� Bet, kas zina�? Viņi bija paņēmu�i Benu, kad tas jau bija pavisam liels suns kas zina, ko viņ� bija piedzīvojis agrāk� Varbūt vi�sa viņa agrākā ģimene bija iesūkta vannas caurumā un tagad klīda tumsā un smirdoņā pa pilsētas kanalizācijas nebeidzamajiem tuneļiem�

Monika nodrebinājās. Tas bija pārlieku biedējo�i�

Ben^no�āvājās. Pēk�ņi viņam likās, ka krokodils varētu pagaidīt ari līdz rīt�dienai�

-���� Labi, beidzot noteica Monika. Pagaidīsim vēl kādu laiku un pavēro�sim, kā vannas caurums uzvedīsies.

Viņa norāva gultas pārsegu un, savīstījusi murskulī, nosvieda to zemē. Tūlīt pat pienāca Bens un uzgūlās tam virsū, bet Monika ielīda gultā un saritinājās ma�zā kamoliņā. Miegainā balsī novēlējusi sunim labunakti, viņa tūlīt aizmiga. Ari Bens aizmiga un redzēja sapni, kur viņ� vannā cīnās ar niknu, zaļu krokodilu, bet uzvarētājam kā balva paredzēta milzīga bļoda ar gardu gardajiem kauliem�

Nākamajā dienā Monika nevarēja palikt mierā ne mirkli. Vienīgais, ko viņa vēlējās, lai ātrāk pienāktu vakars un viņa varētu sākt pētīt vannas caurumu. Vecāmāte, kas bija pieradusi, ka Monika augu dienu sē� savā istabā un vai nu spēlējas ar suni, vai lasa grāmatas, tagad izjuta viņu kā neierastu traucēkli.

-���� Vai tu nevari nedīdīties? vecāmāte jautāja Monikai, kad tā pie pusdienu galda gandrīz aizlidināja pa gaisu savu kotleti.

Vectēvs kā vienmēr klusēja un tikai uzmeta meitenei izklaidīgu skatienu.

-���� Nezinu, ir tāda sajūta, it kā kaut kas kņudētu, Monika attrauca.

Vecāmāte aizdomīgi uz viņu paskatījās. Kur tev kņud? viņa jautāja. Vai

tik tu neesi dabūjusi blusas? Pie visa vainīgs tas plu�ķa suns� viņa murmi�nāja. Kad tu pēdējo reizi viņu mazgāji?

-���� Ko tad? no�ļupstēja Monika, piestūķējusi pilnu muti ar kotleti.

Vecāmāte īgni viņu vēroja. Benu, protams, viņa paskaidroja. Un lū�dzama nerunā ar pilnu muti.

-��� Es viņu vispār nemazgāju, �āpstinādama kotleti, teica Monika. Viņ� ir pārlieku liels, bez tam viņam gar�o ziepjūdens.

Vecāmāte saviebusies kādu bridi blenza uz meiteni un tad klusēdama turpi�nāja pusdienot.

Pēc pusdienām Monika skrie�us metās uz savu istabu un, par lielu atvieglo�jumu vecaimātei, līdz pat pa�am vakaram no turienes neiznāca. Līdzko satum�sa, Monika devās uz vannas istabu un, rūpīgi aizbāzusi ar korķi vannas cauru�mu, sāka laist vannā ūdeni. Bens, cerību pilns, bija devies viņai līdzi un, kad viņa vēra vaļā vannas istabas durvis, mēģināja paspraukties viņai garām, bet Monika pagrūda viņu malā. Suns paspēja tikai ievērot zaļo krokodilu, kur� iz�aicino�i tupēja uz vannas malas un ar izsmieklu viņu uzlūkoja. Suns ieņurdējās, bet tad durvis viņam deguna priek�ā aizcirtās, un viņ�, bezpalīdzībā smilkstē�dams, palika tupam ārpusē.

Tovakar vanno�anās noritēja neparasti ātri. Sākumā Monika vēl mēģināja peldēt, bet, kad, peldot uz muguras, viņa atvēra acis, viņai virs galvas bija ti�kai nomelnēju�ie vannas istabas griesti. Tad viņa apgūlās uz vēdera un atvē�ra acis zem ūdens. Un atkal nebija ne miņas no ierastās zemūdens pasau�les. Viņa redzēja tikai vienmuļu ūdeni un vannas dibenu. Un vannas cauruma korki.

-���� Cik muļķīgi, Monika vīlusies izsaucās.

Tajā brīdī vannas istabai garām gāja vecāmāte un dzirdēja Monikas izsau�cienu.

-���� Meiten, vai tu tur runā pati ar sevi? Tas nav labi, vecāmāte burk�ķēja.

-���� Kur paliku�as visas zivis? U n maziņie bruņurupu�i? Monika sauca.

-���� Atkal pazaudējusi savas rotaļlietas� vecāmāte īgni murmināja. Dro�i vien tas blusainais suns tās sagrauzis visā mājā viens vienīgs juceklis� tā kurnēdama, viņa aizgāja nostrostēt vecotēvu, kur� bija uz viņas mīļākās porce�lāna apak�tases izbēris pelnus no savas pīpes.

Kaut kas tāds ar Moniku vēl nekad nebija atgadījies, un viņa jutās ļoti nelā�dzīgi.

-���� Vai tik es nekļūstu slima, viņa pie sevis spriedelēja un pielika roku pie pieres, lai paraudzītu, vai neceļas temperatūra. Bet piere bija slapja no ūdens un neko nevarēja saprast�

-���� Dro�i vien tā ari ir, Monika nolēma. Rīt es bū�u pavisam slima un tad veselu nedēļu nedrīkstē�u celties no gultas, un vecāmāte mani dzirdīs ar visā�dām �urkuzālēm� Brrr� viņa nodrebinājās, iedomājoties �ādu �ausmīgu ie�spēju.

Zaļais krokodils tupēja uz vannas un uzmanīgi klausījās.

-���� Nu, kas ir? Monika viņu uzrunāja. Vai tu �odien gribi peldēties?

Izskatījās, ka krokodils to grib gan.

Monika nogrūda viņu no vannas malas, un tas ar plunk�ķi iekrita ūdenī. No cauruma viņa vēderā sāka nākt gaisa burbuļi, un krokodils pamazām sāka pil�dīties ar ūdeni un grimt.

-��� Vai tu tagad nirsti vai slīksti? Monika viņam vaicāja. Tur, lejā, ta�u �o�dien nav nevienas zivs! Tad jau laikam tu tomēr slīksti� viņa izzvejoja nogri�mu�o krokodilu un ar skaļu �ļurkstoņu izspieda no viņa ūdeni.

-��� Tev vienreiz jāiemācās peldēt, Monika viņam sacīja. Kur tas redzēts tāds liels un briesmīgs krokodils un nemāk peldēt!

Pa sienu skrēja Bend�amins.

-���� Ei! Monika viņam uzsauca, un zirneklis sāka skriet vēl ātrāk. Vai tu negribi peldēties? Es tevi varētu pavizināt laiviņā, un, pagrābusi vienu no sa�vām spēļu laiviņām, viņa kārdino�i pavicināja to zirneklim gar degunu. Tas pa�nikā pamuka savā parastajā paslēptuvē zem izlietnes.

-���� �odien visi ir sliktā omā, nosprieda Monika. Un es ari, jo manas zivis ir pazudu�as, un viņa pikti ķērās pie mazgā�anās.

Kad viņa beidzot izrāva korķi, viņa bija gandrīz aizmirsusi, par ko visu die�nu bija domājusi. Tikai tad, kad ūdens virpulis sagriezās tik nikni kā vēl nekad, izdvesdams tādu kā pauk�ķim līdzīgu skaņu, Monika salēcās aiz pārbīļa un pa�skatījās un vannas caurumu. Tas likās tik melns kā nekad agrāk, un piepe�i Mo�nikai likās, ka aiz tā nebūt nesākas kaut kas tik parasts kā notekcaurule� Pēk��ņi viņai tas likās tum�s un bezdibenīgs kā melnais caurums, par kuru viņa bija dzirdējusi, ka tajā pazūdot lietas� Ūdens virpulis griezās kā vilciņ� un �ņāca.

Monika tikai stāvēja un blenza uz to. Brī�iem viņai likās, ka caurumā kaut kas kustas, bet viņa sevi norāja, iegalvodama, ka tas ir tikai aizplūsto�ais ūdens.

Ūdenslīmenis vannā kritās ļoti strauji, un tikai pēdējā brīdī Monika atcerē�jās, ka bija iecerējusi kādu izmēģinājumu.

Viņa paķēra krokodilu un iemeta to sīkajā ūdens peļķē, kas vēl bija paliku�si vannā. Nu jau vannas caurums aprija ūdeni ar milzīgu troksni, Monikai pat

Hkās, ka tas sajūsmā �āpstinās� Krokodils ar asti pa priek�u tika pierauts pie virpuļa, kas griezās virs vannas cauruma. Tad viņ� sāka griezties uz riņķi. Van�nas caurums no�ākstijās un rāva krokodilu vēl tuvāk sev.

Turies, turies, savilkusi dūrites, Monika uzmundrināja krokodilu.

Krokodils jau ari centās turēties pretim, bet spēks, pret kuru viņam bija jā�cīnās. izrādījās pārāk liels, un viņ� tika vilkts aizvien tuvāk un tuvāk vannas cau�rumam.

Un tad notika kaut kas savāds. Kad pēdējās ūdens lāses pazuda caurumā, uz mirkli iestājās klusums. Krokodils gulēja �ķērsām pāri vannas caurumam un, �ķiet, atpūtās pēc nogurdino�ās cīņas. Bet tad piepe�i no cauruma atskanēja blark�ķis, gaisā uz�āvās ūdens stabs, un krokodils tapa sagrābts no jauna. Vis�pirms ūdens stabs turpat gaisā sagriezās un atkal pārvērtās virpulī, kur� paķē�ra krokodilu un uzsvieda to gaisā. Un tad krokodila aste pazuda melnajā van�nas caurumā. Ūdens virpulis �ņāca un griezās, un griezdamies vilka krokodilu aizvien dziļāk un dziļāk vannas caurumā.

Kad krokodils bija ierauts jau līdz pusei, Monika beidzot atjēdzās un ieklieg�damās metās krokodilam palīgā. Sagrābusi to aiz garā deguna, viņa rāva to

ārā. Iesākumā tas pa�devās diezgan grūti, bet tad piepe�i kroko�dils tapa palaists vaļā, un Monika ar krokodilu rokā pastreipuļoja atpakaļ.

Ar laiku neuzticība pārauga bailēs, jo, dienām ritot, Monika sāka piedomāt noti�ku�ajam visādus sīkumus�

Nākamajā dienā pēc krokodila atbrīvo�a�nas, viņai sāka likties, ka redzējusi caurumā

Vannas caurums bija kluss un mie�rīgs. Ūdens virpulis j bija pazudis, un ta�gad vannas cau�rums likās glu�i pa�rasts vannas cau�rums, no kura sākas tikai notekcaurule. Tomēr Monika neva�rēja aizmirst, ka tas bija grasijies aprit krokodilu. Un kop� �ī brī�a viņai radās neuz�ticība pret vannas caurumu.

pavīdam kaut ko līdzīgu pūķa galvai. Viņa bija apvaicājusies Benam, vai viņ� nav ko dzirdējis par caurulēs dzīvojo�iem pūķiem, bet Bens par atbildi bija ti�kai no�āvājies.

Citudien Monika varēja apzvērēt, ka redzējusi melnu, nagainu ķepu, kas bija sagrābusi krokodila asti brīdī, kad tas tika rauts iek�ā�

Veselu nedēļu Monika ne reizes nebija bijusi vannā.

Apkārtējiem tas, protams, likās dīvaini.

Vecāmāte par to ļoti brīnījās, ta�u, tā kā Monika ar savu ikvakara vanno�anos bija tērējusi �ausmīgi daudz ūdens, par ko bija jāmaksā vecaimātei, tad �ā�da pārmaiņa tika uzskatīta par vēlamu. Savukārt vectēvs ja arī viņ� kaut ko par to visu domāja netika bildis ne vārda. Bija jānotiek kaut kam nopietnā�kam par Monikas nevēlē�anos iet vannā, lai viņ� atsāktu runāt.

Tomēr pēc nedēļas un trim dienām vecaimātei sāka likties, ka Monikas uz�vedība nu jau kļūst pārāk dīvaina.

-��� Tev kādreiz ir jāiet vannā nomazgāties, viņa tai teica.

-���� Es varētu mazgāties bļodā, sabozusies bija atteikusi Monika.

Tas nu reiz bija par traku!

Pat vectēvs sāka pārdomāt, vai viņam nenāktos bilst kādu vārdu, bet tad no�lēma vēl nedaudz pagaidīt�

Pēc nedēļas un piecām dienām Monikai pa�ai sāka likties, ka nenāktu par ļaunu nomazgāties. Viņa, protams, nedomāja, ka no netīrības varētu rasties blusas, bet pārliecinātaian� par to tomēr nebija� Bez tam viņa bija noilgoju�sies pēc me�ezera, raibajām zivīm un smieklīgajiem, sīciņajiem bruņurupucī�iem, kurus viņa nu jau tik sen nebija redzējusi.

-��� Baidīties no vannas cauruma patiesi var tikai zīdaiņi! viņa sev teica. Zī�daiņi un suņi (protams, ne jau tādi suņi kā Bens). Un tā kā es neesmu ne viens, ne otrs, tad man nav ko baidīties, tā nospriedusi, viņa devās uz vannas ista�bu un atgrieza ūdens krānu.

Kad vanna beidzot bija pilna, Monika tajā iekāpa un ienira siltajā ūdenī.

Un tūlīt visas muļķīgās bailes pagaisa kā nebiju�as, un viņa jutās tik labi kā vēl nekad. Viņa ienira un iznira, un sprauslāja kā ronis, un ņēmās pa vannu tā, ka ūdens �ļakstījās uz sienām, uz grīdas, bet Bend�amins, par mata tiesu iz�vairījies no kādas ūdens �alts, galīgi pārbijies, nolīda zem izlietnes un panikā sāka aust juceklīgus tīklus.

Iztrakojusies Monika nogūlās uz ūdens un aizvēra acis. Un tajā pa�ā acumir�klī viņa sajuta siltus saules starus kutinām degunu un dzirdēja, kā me�ā pilnās balsīs dzied putni, bet ezera ūdeņi klusām �ļakstinās, skalodamies pret krasta niedrēm� Laimīgi smaidīdama, Monika atvēra acis.

Jā, viņa bija atgriezusies!

Debesis bija ko�i zilas, un saule kā spo�a, dzeltena acs mirdzēja tām pa�ā viducī un atspīdēja rāmajā ezera virsmā. Veselas trīs zilgani zaļas, metāliski mirdzo�as spāres rūkdamas aiz�āvās pāri ezeram un nozuda vilkvālī�u audzē pretējā krastā. Netālu no Monikas ezera gludā virsma piepe�i novirmoja, sa�kustējās, un no ūdens iz�āvās sīka zivtiņa. Nomirdzinājusi saulē savas sudrabai-

nās zvīņas, tā ar plunk�ķi pazuda atpakaļ ezerā, un no vietas, kur viņa bija ienirusi, pa ūdens virsmu izplatījās koncentriski apļi.

Monika peldēja uz muguras tik ilgi, kamēr ūdens sāka kļūt vēss. Tad viņa cie�i, cie�i samiedza acis un, atvērusi tās, atkal bija atpakaļ vannas istabā.

Vannas ūdens patiesi bija sācis atdzist.

Monika piecēlās un, atgriezusi karsto krānu, pagaidīja, kamēr ūdens atkal bija kļuvis pietiekami silts. Tagad bija pienācis laiks koraļļu rifiem.

Dziļi ieelpojusi, Monika aizturēja elpu, pagriezās ūdeni uz vēdera un atvēra acis�

Viņai gandrīz sareiba galva.

Tik raibu ainu viņa vēl nekad nebija redzējusi. Likās, ka ūdens virmo glu�i kā dzivs tas bija tik pārpilns saules gaismas, ka izskatījās vairs ne zaļ�, bet gan zeltains. Zivis, raibas kā papagaiļi, peldēja �urpu turpu, un tām pa vidu, lēnām kustinādami savas airveida kājas, slīdēja mazie bruņurupu�i. Garas, tie�vas zivtiņas ar tādiem pa�iem tieviem, gariem snuķī�iem, kas Monikai atgādi�nāja adatas, cienīgi peldēja cauri raibo zivju un bruņurupu�u bariem, un likās, ka tūlīt, tūlīt kāds neuzmanīgāks bruņurupucītis uz tām uzdursies. Lejā gulēja resnas, krāsainas jūraszvaigznes un slinki kustināja savas starainās rokas, bet kādam jūras augam, kas bija izskatījies pavisam brūns un gau�ām neintere�sants, piepe�i izplauka se�i ko�i sarkani ziedi it kā tur, jūras dibenā, pēk�ņi būtu uzsprāgusi svētku raķete�

Pēc kāda laika redzētie brīnumi bija Moniku tā ap�ilbināju�i, ka viņai vaja�dzēja atgriezties vannas istabā, lai atpūtinātu acis.

Viņa aizvēra acis un iznira.

Un atkal viņa bija atpakaļ vannas istabā. �is pārmaiņas alla� bija tik strau�jas, ka Monika vienmēr apmulsa, un pagāja kāda minūte, iekams viņa atjē�dzās.

�odienai pietiks, Monika nosprieda. Viņa nekad nemēdza divreiz vienā un tajā pa�ā vakarā atgriezties rifos vai me�ezerā.

Monika noziepējās veselas trīs reizes, jo likās, ka gandrīz divu nedēļu ilgā nemazgā�anās par labu nav nākusi. Pirms skalo�anās du�ā viņa izklaidīgi izrā�va korķi no vannas cauruma, par to vispār nepiedomādama. Viņa skalojās ilgi un pamatīgi, laiku pa laikam aizvērdama acis un iztēlodamās, ka stāv zem liela, silta ūdenskrituma�

Pa to laiku ūdens plūda melnajā caurumā.

Virs tā griezās parastais ūdens virpulis, un driz vien vanna bija gandrīz tuk�a�

Brīdī, kad Moniku sāka vilkt uz cauruma pusi, viņa stāvēja zem du�as ar acīm ciet un caur ūdens �ļakatām kaut ko dungoja�

Kad viņa sajuta, ka tiek rauta prom, viņa nez kāpēc pat īpa�i neizbijās. Un īstenībā jau ari nebija laika izbīties. Pagāja varbūt divas sekundes, kuru laikā Monikai bija tāda sajūta, it kā viņa peldētu, kristu vai lidotu pa drusciņai no visa� Un tā kā acis viņa joprojām nebija atvērusi, tad nekā arī nebija ko redzēt.

Un tad viņa vairs nepeldēja, nekrita un nelidoja.

Bija iestājies klusums.

Viņa bija klāt.

Taisi vaļā acis un uzģērb kaut ko mugurā, teica vecīga balss, un Monika tūlīt paklausīja. Tās ieple�tās pavisam platas, kad viņa ieraudzīja to, ko ie�raudzīja.

Viņa sēdēja ar zāli apaugu�ā laucītē, un visapkārt pletās me�s. Kur vien sniedzās skatiens, bija tikai koki un koki, un aiz tiem vēl vairāk koku. Kāds vi�ņai bija aplicis apkārt mīkstu frotē dvieli, jo viņa, tikko no vannas nākusi, vēl bija pavisam slapja.

Viņai pretī stāvēja mazītiņa vecenīte. Auguma ziņā viņa patiesi nebija ga�rāka par Moniku. Bet tā tik un tā bija vecenīte. Viņai mugurā bija dzeltena blūzīte un gari, tum�i svārki, bet virs sirmajiem matiem uzsiets puķains la�katiņ�. ?

Vecmāmiņa no pasaku grāmatas, nodomāja Monika un pie sevis iespurdzās.

Vecmāmiņai līdzīgā sīciņā vecenīte turēja rokās krekliņu ar īsām piedur�knēm, zilas d�insu bikses ar lencēm, zeķes, kurpes un apak�bikses. To visu vi�ņa tagad sniedza Monikai.

-������������ Varbūt mājās tu esi pieradusi staigāt plika, vecenīte teica, bet te tomēr ir Me�s un būtu labāk kaut ko uzvilkt.

-���� Tās nav manas drēbes, Monika teica.

-������������� Ja tu esi paņēmusi līdzi savējās laipni lūdzu, velc tās! Bet, ja tev to nav, vecenīte piebilda, tad velc vien �īs pa�as.

Monika paņēma pasniegtās drēbes un saģērbās. Viss derēja kā nomērīts. Jocīgi, viņa nodomāja. Es nemaz nebiju gribējusi iedomāties kaut ko tādu�

Tomēr �is me�s un �ī vecenīte nemaz neatgādināja fantāziju. Viņi bija pār�lieku īsti. Ta�u tas Monikai nez kāpēc ne�ķita dīvaini, un tas vien jau bija neparasti�

Ja jau es esmu �eit, Monika pie sevis nosprieda, tad dro�i vien man te ir jābūt.

Vecenīte uzjautrināta viņu vēroja un beidzot pavaicāja: Vai tad tu tie�ām neko negribi zināt?

-���� Ko tad? jautāja Monika.

-���� Nu, piemēram, kā tu �eit nokļuvi, bilda vecenīte.

Monika sakrunkoja pieri un brīdi padomāja. Tas nu gan man ir skaidrs, viņa teica. Saprotams, ka pa vannas caurumu.

Vecenīte izbrīnā nosvilpās caur zobiem. Tas nu gan Monikai likās dīvaini�

-���� Tik tie�ām, tu esi viens prātīgs bērns, ve�iņa nogrozīja galvu.

-���� Man jau sen radās aizdomas par to vannas caurumu, Monika stāstīja.

-���� Un tad es parunāju ar Benu, un viņ� man piekrita, man �ķiet, ka ari viņam ar to bija bijusi darī�ana. Un tad tas gandrīz iesūca krokodilu, tāpēc es nobi�jos. Domāju, tur iek�ā sē� pūķis vai kas tamlīdzīgs� Katrā ziņā, ne jau nu vec�māmiņa, un viņa atkal iespurdzās.

-���� Ar krokodilu bija pārpratums, ve�iņa īdzīgi teica. Neba nu man bija savajadzējies tavu krokodilu. Man ir pa�ai savs! viņa sabozās. Tad viņa turpi�nāja: Bet ko tu tur teici, ka tu runāji ar Benu?

-���� Bens ir mans suns, paskaidroja Monika. Liels un pinkains, un �ausmī�gi smuks!

-���� Tam, ka viņ� ir liels un pinkains, es piekritu, murmulēja ve�iņa. Bet, kas attiecas uz to smukumu�

-���� Mans suns! Monika piepe�i iesaucās. Mans suns palika mājās!

-���� Nekur viņ� nepalika, teica ve�iņa un uzsvilpa. Tūlīt no ceriņu biezokņa izjoņoja Bens un, vēzēdams asti kā putekļu slotu, metās pie Monikas.

-���� Kā tu ar viņu varēji runāt, to es nesaprotu, ve�iņa runāja, neizpratnē raudzīdamās uz Benu, kas patlaban lēkāja ap Moniku, no prieka skaļi riedams.

-���� Es ar viņu noņēmos, līdz man mute iz�uva, bet viņ� tā arī neizdvesa nevienu sakarigu vārdu�

Bens uzrēja ve�iņai.

-���� Kā tu dabūji �urp Benu? beidzot Monika brīnījās. Viņ� ta�u nebija ie�gājis vannā?

Ve�iņa ar nicinājumu noraudzījās uz pinkaino suni. Viņa melnajā ka�okā bi�ja saķēru�ies sīki dadzī�i un nokaltu�i zāles stiebri. Bez tam suns izskatījās tā, it kā būtu izvārtījies dubļos, kas pēc tam saulē izkaltu�i�

-���� Nu nē� vecenīte teica. Viņ� nav no tiem, kas varētu iet vannā. Vai kas vispār jelkad mazgātos� viņa klusām piebilda.

Monika bija nometusies zemē līdzās sunim un patlaban izlasīja no viņa ka��oka dad�us. Suns tā jocīgi smirdēja� Nudien, �ī smaka bija glu�i necie�ama� Monika saviebās un no�ķaudījās.

-���� Toties viņ� ir no tiem, ve�iņa turpināja, kas labprāt lo�ņā pa miskastēm un izo�ņā kanalizācijas caurumus�

-���� Ā, un, kad viņ� gāja garām vienam tādam caurumam, jūs viņu ierāvāt! iesaucās Monika.

-���� Ierāvām�? ve�iņa sarauktu pieri brīnījās. Nu, ja tu ļoti vēlies, vari nosaukt to ari tā�

Kad Monika bija beigusi tīrīt Bena ka�oku, viņa piecēlās kājās, nopurināja no d�insiem zāles stiebrus un jautāja: Un ko mēs tagad darīsim?

-���� Ja tu esi beigusi bakstīties ap to suni, ve�iņa teica, ar nepatiku norau�dzīdamās, kā Bens, skaļi riedams, uzklūp kādam krūmam, mēs varētu bei�dzot doties ceļā.

-���� Uz kurieni? Monika jautāja. Es nevaru te nez cik ilgi blandīties apkārt, mana vecāmāte satrakosies, kad ieraudzīs, ka manis nav mājās! Protams, ja vi�ņa to vispār pamanīs�

-��� Paklau, ve�iņa teica un, acīm jautri zibot, paskatījās uz meiteni, vai tie��ām tu joprojām domā, ka viņa ir tava vecāmāte?

Monika iepleta acis un kādu brīdi pārdomāja. Tad viņa teica: Ak tad nav gan� Nu ja, man jau kādu laiku bija tādas aizdomas� Un kas tad ir mana ve�cāmāte? Dro�i vien tu pati! viņa iesaucās un sāka ziņkārīgi blenzt uz ve�iņu.

Bet tā tikai nosprauslājās un atcirta: Nekad mū�ā! Es neesmu vecāmāte ne tev, nedz ari kādam citam! Man tā ap�aubāmā laime, paldies Dievam, ir gā�jusi secen�

-��� Ak tā� novilka Monika. Un kas tad ir mana vecāmāte? Un kur vīna ir?

-���� Tur jau ir tā lieta, ka viņa ir kaut kur iz�ibējusi, teica ve�iņa un noplātī�ja rokas. Kaut kā vienā brīdī viņa samainījās ar to ve�u, pie kuras tu tagad dzīvo, bet pati pazuda. Un tagad viņa te kaut kur klejo�

-���� Ak �itā, atkal noteica Monika. Tad jau viņa ir jādabū rokā. Citādi vēl aizklīdis pavisam prom�

-���� Kā tad, piekrita ve�iņa.

-��� Bet vienalga, man jāiet mājās, pēc brī�a teica Monika. Tā tagadējā ve�cāmāte gau�ām ātri saniknojas.

-���� Par to tu vari neuztraukties, teica vecenīte. Mēs tevi nogādāsim atpa�kaļ tajā pa�ā brīdī, kad atgādājām �urp. Vai tu esi kaut ko dzirdējusi par ceļo��anu laikā?

Monika sarauca pieri un apsvēra dzirdēto. Skaidrs, ka viņa bija dzirdējusi. Viņa ta�u nebija nekāda muļķe daudzās no tām grāmatām, kuras viņa bija lasījusi, bija rakstīts par ceļo�anu laikā, un viņa zināja tikai to, ka tur viss bija iespējams. Tāpēc viņa par mājām vairs neuztraucās.

-���� Tad jau viss kārtībā, Monika teica un pasvilpa Benam. Tas atskrēja un sāka me�onīgi luncināt asti. Viņ� nojauta, ka nu tik būs kārtīga izskrie�anās.

Ve�iņa un Monika devās ceļā, un Bens, skaļi riedams uz vāverēm, aizdrāzās viņām pa priek�u.

Diena bija silta un saulaina. Te nebija ne miņas no tā aukstā, vēju izpūstā un lietus izmērcētā rudens, no kura Monika bija ieradusies. �eit laiks vairāk at�gādināja vasaras vidu. Augsti koki ar resniem stumbriem stiepa pretī zilajām debesīm savas kuplās, ko�i zaļās lapotnes, un tām cauri spīdēja spilgti balta saules gaisma. Vieglajai vēsmiņai sa�ūpojot koku zarus, saulstari mirgoja tā, it kā arī tos kustinātu vēj�, un dzelteni saules zaķi lēkāja pa sūnām un pāri vir��iem un brūklenājiem. Nebija nekādu brik�ņu vai nokaltu�u koku, tikai skaisti, veci ozoli, kļavas un di�skābar�i, bet zem kājām mīkstu sūnu klājums. Tas vai�rāk atgādināja parku nekā parastu me�u.

Laiku pa laikam gājējām virs galvas no�vīkstēja spārni, un kāds liels, melns putns pārlaidās no viena koka otrā.

Vienu brīdi Moniku pārņēma sajūta, it kā kāds viņu vērotu. Tāda pati sajū�ta, kā kad Bend�amins tupēja uz vannas istabas griestiem. Viņa sarauca pieri un piesardzīgi paraudzījās visapkārt. Paslēpies aiz kāda resna di�skābar�a

stumbra, tā ka tikai galva vien rēgojās laukā, uz viņu lūkojās maziņ�, jocīgs jenots. Ieraudzījis, ka Monika ir viņu pamanījusi, jenots noraustīja savu pelēko purniņu un no�ķaudījies pazuda aiz koka.

Monika iesmējās. Viņa vēl nekad nebija redzējusi dzīvu jenotu. Ha! Tu re�dzēji to jenotu? viņa priecīgi sauca. . | �

-���� Vistu bende un olu zaglis� nikni burk�ķēja vecenīte. Man riebjas uz viņiem skatīties, bet, par nelaimi, viņu ir saradies tik daudz, ka nevar neska�tīties�

Tad viņa uzsita knipi, it kā viņai nupat kaut kas būtu ienācis prātā. Klau�sies, viņa teica Monikai, vai tavs suns nevarētu nomedīt jenotu?

-���� Nu nē� Monika novilka, nedomāju vis. Nedomāju, ka viņ� vispār jel ko varētu nomedīt, ja nu vienīgi zaļo krokodilu�

-���� Ja jau viņ� var nomedīt krokodilu, tad jenots būtu tīrais nieks! priecīgi iesaucās vecenīte.

-���� Nē, ta�u� Tas ir gumijas krokodils, paskaidroja Monika.

-��� Tu turi mājās suni, kas medī gumijas krokodilus? brīnījās ve�iņa. Un kam tev tas vajadzīgs? Vai tu ej ar viņu izlaupīt rotaļlietu fabriku, vai ko tamlīdzīgu?

-���� Protams, nē! sa�utusi attrauca Monika.

-���� Nu labi. Tātad tavs suns neder jenotū medībām� Tikai neceri, ka es ie�gādā�os simts gumijas krokodilu, lai tavam sunim būtu, ko plosīt�

Monika samulsusi paraudzījās uz ve�iņu. Ko viņa tur runāja? Neko nevarē�ja saprast� Beidzot viņa nolēma nepievērst vecenītei uzmanību galu galā katram bija savas dīvainības�

Viņas gāja un gāja, līdz Monikai jau sāka apnikt.

-���� Uz kurieni mēs ejam? viņa jautāja.

-���� Pie manis uz mājām, teica vecenīte. ' kā tu, bet es jau kādu laiku gHbu ēst.

Monikai likās, ka arī viņa labprāt kaut ko apēstu. Pa ceļam viņa bija salasījusi sauju mel�leņu, bet no tām jau īpa�i paēst nevarēja.

-���� Un kur tad tu dzīvo? viņa jautāja. Visap�kārt bija viens vienīgs me�s, neizskatījās, ka te kāds varētu dzīvot�

-���� Skaidrs, ka ne alā, attrauca vecenīte.

-���� Kāpēc tu tā jautā? Vai tad es izskatos pēc tā�das, kas varētu dzīvot zaru būdā vai kādā ko�kā?

Monika uzmanīgi aplūkoja vecenīti. Nē, vi�ņa pavisam noteikti neizskatījās pēc tādas, kas varētu dzīvot kokā. Ja nuļ vienīgi kādā ļo�ti mājīgā koka dobumā�

-����� Es dzīvoju savā mājā, teica vecenīte.

-��� Tur tajā, un viņa norādīja ar roku uz priek�u.

Monika palūkojās uz priek�u un patie�ām starp kokiem vīdēja kaut kas līdzīgs mājai.

Tuvāk pienākot, kļuva skaidrs, ka māja ir diezgan dīvaina. Tā izskatījās visai juceklīga. Mājai bija krietni daudz visādu piebūvju, spārnu un tornī�u, un visas �īs mājas daļas bija savā starpā savienotas ar ejām, no kurām da�as gāja pa ār�pusi kā balkoni. �ur tur gar mājas ārsienu vijās koka kāpnes, pa kurām varē�ja uzrāpties pa taisno uz kādu no otrā vai tre�ā stāva istabām.

Kāda resna priede auga mājai pa�ā vidū, un likās, ka māja tai ir apbūvēta apkārt. Vietā, kur gāja priedes stumbrs, balkonā bija izzāģēts caurums tā, lai stumbrs varētu augt, kur tam jāaug, bet kāpnes, kas ieslīpi savienoja divus �au�rus tornī�us, lokveidīgi apvijās ap stumbru.

Netālu no ieejas mājā pie kāda no vecuma izbalēju�a koka stumbeņa bija piestiprināta pastkastīte, kas izskatījās kā dīvainās mājas miniatūra kopija. Ve�cenīte pieskrēja pie tās, norāva jumtu un, iebāzusi tajā roku līdz pat elkonim, kādu brīdi pa to rakņājās. Tad viņa roku izvilka acīmredzot vēstuļu �odien ne�bija, un izklaidīgi uzlika jumtu atpakaļ.

Monika bija apstājusies un pavērtu muti nopētīja māju. Visbeidzot viņa no�teica: Tā nu gan ir� Kas to uzcēla?

-���� Es pati. Bet tā vēl nav pabeigta. Da�reiz man �ķiet, ka to vispār nav ie�spējams pabeigt� Tā māja tikai aug un aug arvien lielāka, un pamazām ap�aug me�u� Redzi to priedi? vecenīte norādīja uz koku. Monika pamāja. Tā priede piederas pie mājas. Un māja piederas pie priedes. Reiz kāda vēt�ra mēģināja koku nolauzt, bet māja stājās pretim un vētrai nekas nesanāca. Tā nu priede stāv vēl �odien.

Kādu mirkli vecenīte stāvēja un aplūkoja māju tā, it kā redzētu to pirmo rei�zi. Tad viņa palēcās un uzsauca Monikai: Ejam, ejam, nav ko �ammāties! un palēkdamās iemetās iek�ā mājas neskaitāmo piebūvju, trepju un balkonu mud�eklī. Monika steig�us viņai sekoja, lai neapmaldītos, kamēr Bens, par kaut ko sajūsmināti luncinādamies, pinās viņai pa kājām.

Mājas iek�ienē izrādījās tāds pats kāpņu un istabu juceklis, kāds ārpusē, un Monika tikai pēc koka pakāpienu �īkstoņas spēja izsekot, kur aizskrējusi ve�iņa.

Visbeidzot viņa ienāca kādā telpā, kas izskatījās pēc virtuves. Gar sienām ar līkām naglām bija piesistas vairākas rindas koka plauktu, kuri bija pieblīvēti ar da�neda�ādām burkām, skārda kārbām un māla bļodām. Virtuves tālākajā un tum�ākajā kaktā rēgojās ar malku kurināma plīts, bet tai blakus uz gridas stā�vēja ūdens spaiņi. Virtuvē bija papilnam visādu dīvainu kaktu un negaidītu pa�griezienu tā bija tikpat greiza un juceklīga kā visa pārējā māja.

Monika sāka lūkoties apkārt pēc kāda ķebļa, uz kā apsēsties, bet vecenīte, to pamanījusi, iesaucās: Nē, nē! Tu labāk savāc savu suni, ej uz istabu un pa�gaidi tur, kamēr es te uztaisī�u kaut ko ēdamu!

-���� Ko tu taisīsi? Monika jautāja.

-���� Vēl nezinu� Bet tu ej vien!

-���� Kur tā istaba ir?

-���� Ej pa �o koridoru, vecenīte pamāja ar roku uz kādu tum�u kaktu, un pa�ā galā jau tā būs.

Monika devās uz to pusi, kur, pēc vecenītes vārdiem, vajadzēja būt kori�doram, un patie�ām aiz stūra sākās tum�a eja, kuras viņā galā vīdēja kaut kas gai�āks. Monika pasauca suni un devās prom pa koridoru. Tas bija �aurs un tik tum�s, ka meitene tik tikko redzēja, kur spert soli. Pat suns likās piesardzīgs un lēnām sekoja savai saimniecei pa pēdām. Koridors laikam bi�ja izklāts ar tepiķi, jo grīda zem kājām likās diezgan mīksta, tā ka pat soļu skaņas tajā noslāpa. Beidzot gājiens bija galā, un viņi iznāca diezgan pla�ā istabā.

Gar sienām līdz pat griestiem stiepās grāmatu plaukti, bet �ur un tur stāvē�ja mīkstie atzveltnes krēsli un dīvāni, visi pārvilkti ar samtainu, tum�i sarkanu drānu. Pie katra krēsla un dīvāna bija pa stāvlampai. Acīmredzot viss bija iekārtots tā, lai cilvēks, izvēlējies grāmatu, varētu vienalga kur apsēsties un pa�lasīt. Viņā stūri stāvēja paliels galds ar daudzām atvilktnēm, un, kad Bens ie�raudzīja, kas uz tā atrodas, viņa ausis satraukumā saslējās, un viņ� izdvesa sa�jūsminātu kaucienu.

Uz galda stāvēja pats lielākais radio, kādu Monika jebkad bija redzējusi, un tam zem frekven�u rādītāja bija kloķis, kas tik liels un apaļ� bija izveidots ne�pārprotami tikai viena vienīga iemesla pēc lai Bena zobiem būtu pēc iespē�jas vieglāk to satvert�

Izgrūdis vēl vienu apslāpētu kaucienu, kas skaidri pauda sajūsmu par netica�mo veiksmi, Bens lieliem lēcieniem piedrāzās pie radioaparāta un, rūkdams sakampis zobos kloķi, metās to grozīt �urpu turpu.

-���� Nenāktu par ļaunu radio vispirms ieslēgt, teica Monika. Protams, ja vien tu nevēlies to tāpat vien pako�ļāt�

Suns izlaida no zobiem ap�ļurgāto kloķi un sāka pētīt radio, lai saprastu, kā tas ieslēdzams. Tomēr Monika pareizo pogu atrada pirmā un nospieda to. Tū�līt no radio atskanēja briesmīga �ņākoņa, pie tam vēl pamatīgi skaļa. Monika nogrieza to klusāk, un Bens, kas pie�ķiebtu galvu un saspicētām ausīm bija vē�rojis meitenes izdaribas, atkal ķērās pie kloķa.

Labu laiku nenotika nekas, tikai �ņākoņa kļuva te klusāka, te skaļāka. Un� tad visbeidzot suns kaut kam uzdūrās. Tagad radio izdvesa dīvainu, daudzu bal�su dziedātu sērīgu dziesmu. Bens ierūcās un atkal sakampa kloķi.

Kādu bridi atkal skanēja parastā �ņākoņa, bet tad piepe�i visu istabu piepil�dīja spalga dziedā�ana. Kāds visai izjusti jodelēja.

Bens ienīda tikai divus mūzikas veidus klavieres un jodelē�anu.

Tāpēc viņ� ar tādu niknumu sagrāba zobos kloķi un pagrieza to tik strauji, ka tas nolūza, un Bens ar visu kloķi zobos pastreipuļoja pāris soļu atpakaļ un, zaudējis līdzsvaru, sāniski apsēdās uz tepiķa.

-���� Brīni�ķīgi, teica Monika. Tagad tu esi nograuzis ve�iņas radio kloķi. Un ko tu tagad domā darīt?

Suns iesmilkstējās un, joprojām turēdams kloķi zobos, piegāja pie radio, pielika kloķi vecajā vietā un palaida to vaļā. Tomēr kloķis ne par ko negribēja turēties klāt un nokrita zemē, savukārt jodelētājs jodelēja tā, ka pat logu rūtis sāka d�inkstēt.

Monika izslēdza radio, un istabā iestājās klusums.

Bens piegāja pie kloķa un ar purnu pagrūda to zem galda.

Monika iespurdzās.

Bens, savilcis purnu vienās krunkās, drūmi glūnēja uz radioaparātu. Viņam bija kauns par to, ka viņ� salauzis sve�u radio, tomēr daudz lielāks kreņķis bi�ja tādēļ, ka tagad viņ� vairs nevarēs atrast nevienu labu kaucamo dziesmu.

Monika piegāja pie viena no grāmatu plauktiem un sāka pētīt grāmatu mu�guriņas. Grāmatu �eit bija �ausmīgi daudz. Likās, ka plauktos nav pilnīgi ne�vienas brīvas vietiņas. Grāmatas bija tik cie�i saspiedu�ās cita pie citas, ka Mo�nikai likās pat ja viņa gribētu kādu izvilkt, viņa to nemaz nevarētu izdarīt.

Grāmatu nosaukumus nebija iespējams izlasīt. Lielākai daļai uzraksti no ve�cuma bija pavisam izbalēju�i, bet citām vispār aizmugurē nekas nebija rakstīts. Vairums grāmatu bija briesmīgi biezas, un Monika nodomāja, ka dro�i vien va�jag veselu mū�ību, lai tās izlasītu�

Bens nopūtās un nogūlās zemē, uzlicis galvu uz priek�ķepām. Radio bija ne�glābjami samaitāts, tas nu viņam bija skaidrs.

Pie sevis murmulēdama, istabā ienāca vecenīte. Viņa nesa milzīgu terīni ar kaut ko karstu, un gar terīnes vāka malām spraucās garaiņi.

Kad viens tāds garainis bija sasniedzis Bena degunu, suns, dedzīgi o�ņā�dams gaisu, tā ka melnais, mitrais degungals raustījās vien, pielēca kājās un sā�ka pieglaimīgi luncināt asti.

Monika sa�ķobījusies viņu vēroja. Tad viņa teica: Bens gribēja padziedāt, bet galu galā gandrīz norija radio kloķi.

-���� Labi, ka viņ� to tomēr neizdarīja, teica vecenīte, uzlikdama terīni uz gal�da un paņemdama no skapja trīs �ķīvjus. Man nav rezerves kloķa.

Paskatījusies uz radio, viņa sarauca pieri un domīgi jautāja:

-���� Vai tu esi pārliecināta, ka viņ� to neaprija?

-���� Pilnīgi pārliecināta, atteica Monika, un suns, lūkodamies pārmaiņus te uz Moniku, te uz vecenīti, vainīgi iesmilkstējās un pārstāja luncināties.

-���� Ko tad viņ� ar to kloķi izdarīja? vecenīte jautāja.

-���� Pagrūda zem galda, Monika paskaidroja. Piegājusi pie galda, viņa no�metās �etrrāpus un izzvejoja no galda apak�as pazudu�o priek�metu. Tas bija aplipis ar putekļiem, un Monikai likās, ka viņa redz suņa zobu pēdas.

-���� Zem galda sen neviens nav tīrījis, teica ve�iņa. Bet es ta�u nevarēju zināt, ka tie�i �odien tavs suns iedomāsies tur paslēpt kloķi�

Viņa paņēma no Monikas kloķi, noslaucīja savos svārkos un, piegājusi pie radio, uzbāza to uz puļķī�a, kas tur rēgojās kloķa vietā. �oreiz tas turējās. Ve�cenīte apmierināti iebubinājās un ieslēdza radio. Atskanēja dvēseli stindzino�as skaņas �ķiet, jodelētājs tikai tagad bija īsti iejuties savā lomā�

Bens nikni rūca un metās pie radio.

-���� Tikai neapēd kloķi, vecenīte viņu brīdināja. Un, kad mainīsi stacijas, esi tik labs un neliec mums klausīties rokenrolu.

-���� Tev nepatīk rokenrols? brīnījās Monika. Viņai pa�ai tas ļoti patika.

Vecenīte tādā pat izbrinā iepleta acis. Ko tu runā! viņa iesaucās. Kā

var nepatikt rokenrols?! Lieta tā, ka tad, kad es dzirdu rokenrolu, man vien�mēr jālēkā līdzi, bet tagad es negribu lēkāt es gribu ēst!

Salikusi �ķīvjos kaut ko, kas izskatījās pēc zirņu biezputras ar desiņām, viņa teica: Saki savam sunim, lai viņ� beidz niekoties un nāk ēst.

Monika izbrinita noraudzījās, kā vecenīte noliek zemē sunim tādu pa�u zu�pas �ķīvi kā viņām.

-���� Tu dosi sunim ēst no tāda �ķīvja? Monika jautāja.

Vecenīte neizpratnē uz viņu palūkojās.

-����� No kāda? Kas tad �ķīvim vainas? Jeb�u tavs suns ēd tikai no porcelāna

bļodiņām?

-���� Tie�i otrādi. Viņam ir parasta suņu bļoda.

-���� Ja tu būtu kādu laiku iepriek� paziņojusi, ka tev ir suns, kuram pie tam ir nepiecie�ama parastā suņu bļoda, es dro�i vien būtu tādu iegādājusies, ve�cenīte zobgalīgi teica. Bet tagad viņam būs jāiztiek ar tādu pa�u �ķīvi kā mums. Galu galā, es visu mū�u esmu ēdusi no �iem traukiem un neesmu �ē�lojusies, ka man nav parastās Me�a Ve�as bļodas�

Beidzot viņas apsēdās pie galda. Tā patie�ām bija zirņu biezputra ar desiņām.

-���� Tātad tu esi Me�a Ve�a? Monika prasīja. Un kā tevi sauc?

-����� Es nezinu, vecenīte, kas bija izrādījusies esam Me�a Ve�a, attrauca. Neviens man to nekad agrāk nav jautājis.

Monika apjuka. Kā var nezināt, kā tevi sauc? Un kā var nodzīvot mū�u tā, ka neviens nepajautā, kā tevi sauc?

-���� Un pēc kā tad es izskatos? Me�a Ve�a �ķelmīgi jautāja.

-���� Kā pēc kā? nesaprata Monika.

-���� Nu, tu jautāji, kā mani sauc. Kā es varu zināt, kā mani sauc? Tev ta�u tas labāk redzams!

Monika nezināja, ko atbildēt.

-����� Nu, vai es izskatos pēc Kleopatras? Vai pēc Luīzes? Vai varbūt pēc Māricas?

Monika nezināja, kādai jāizskatās Kleopatrai, bet nez kāpēc viņai likās, ka noteikti ne �ādi� Tāpat viņai likās, ka Me�a Ve�u noteikti nesauc par Luīzi. Un kas par vārdu bija Mārica???

Brīdi padomājusi, Monika pakratīja galvu. Nē, viņa teica. Ja tev visu laiku nav bijis vārda, tad labāk lai tā ari paliek. Un tu noteikti neizskaties pēc Kleopatras, viņa dro�ības labad vēl piebilda.

Me�a Ve�a izskatījās sarūgtināta un iebāza mutē pamatīgu karoti biezputras. Kādu brīdi viņa skumīgi �āpstināja un tad sacīja: Dro�i vien tev taisnība. Ja es neizskatos ne pēc kā, tad jau labāk lai paliek ari tas pats nekas.

-���� Nav jau tā, ka tu neizskaties galīgi ne pēc kā, teica Monika.

-���� Pēc suņa, novilka Me�a Ve�a.

-Ko?

-���� Pēc suņa. Es neizskatos pēc suņa. Vismaz pēc Bena noteikti ne.

-���� Ne jau pēc suņa. Tu izskaties pēc vecmāmiņas.

Me�a Ve�a galīgi pārbijās. Nu nē! viņa iesaucās. Tikai ne pēc vecmā�miņas! Es negribu būt nekāda vecmāmiņa! Tev ir pa�ai sava vecmāmiņa, kas tepat kaut kur blandās apkārt ej un sameklē viņu, bet mani liec mierā!

-���� Kāpēc tu negribi būt vecmāmiņa? jautāja Monika.

-���� Klīst visādas runas� teica Me�a Ve�a. Vecmāmiņām esot jālutina savi mazbērni, jāatdod viņiem savas konfektes un tā tālāk� Man pa�ai gar�o savas konfektes, man nav tās jāatdod kaut kādiem mistiskiem maz�bērniem�!

jau mistiskiem. Saviem! teica Monika.

-��� Mistiskiem vai saviem� burk�ķēja Me�a Ve�a. Kāda tur starpība? Jeb�kurā gadījumā konfektes būs aprītas, un es varē�u sēdēt un grauzt nagus, kamēr tie nelādzīgie mazbērni lielīsies, kur� no viņiem apēdis visvairāk� Me��a Ve�a �ausmās nodrebinājās.

Monika bija apēdusi savu biezputru un tagad viltīgi palūkojās uz Me�a Ve�u. Vai tev ir konfektes? viņa tai pavaicāja.

Me�a Ve�a savukārt ļoti aizdomīgi nopētīja Moniku. Vai tad es izskatos pēc tādas kārumnieces, ko? viņa atjautāja.

-���� Vispār jā, Monika teica.

-���� Nu ja, noteica Me�a Ve�a. Kādu bridi viņa domāja un tad sacīja: Nu labi. Tā kā tu neesi mans mazbērns, tad dabūsi arī kādu konfekti.

Viņa piegāja pie galda, uz kura stāvēja radio, un parāva vienu no daudza�jām atvilktnēm. Tad viņa atgriezās pie Monikas un pasniedza viņai kādu kār�bu. Tā bija tik pilna ar �okolādes konfektēm, ka Monika noelsās vien. Nekad mū�ā viņa nebija redzējusi tik lielu �okolādes kārbu. Vismaz mājās tāda nekad nebija manīta�

-��� Tikai neizēd visu, citādi tev būs nelabi, Me�a Ve�a vēl piekodināja. Ti�ci man es to saku pēc pieredzes.

-���� Pavisam nelabi? Tā kā Benam pēc ziepjūdens? Monika jautāja.

-���� Kā Benam pēc kā? Me�a Ve�a nesaprata, un Monika pastāstīja viņai, kā Bens reiz bija nolēmis izdzert vannu un kā tas viss bija beidzies. Me�a Ve��a, noklausījusies stāstu, iespurdzās: To jau no viņa varēja sagaidīt�

Labu laiku abas sēdēja un ēda �okolādi, kamēr Bens gulēja turpat līdzās un ik pa brīdim gari nopūtās. Ar radio viņam galīgi nebija veicies. Likās, ka pie�pe�i visa pasaule gribēja vai nu tikai jodelēt, vai plink�ķināt klavieres, un tās jau nu nebija viņa suņa ausij tīkamākās skaņas.

Visbeidzot Me�a Ve�a savāca netīros traukus un aiznesa tos uz virtuvi. Mo�nika dzirdēja, kā viņa tos ar lielu troksni iesvie� izlietnē. Un tad Me�a Ve�a at�kal parādījās istabas durvis. Ejam! viņa uzsauca. Nav ko vilkt to lietu ga�rumā, citādi vēl tava vecāmāte aizklīdis līdz nezin kurienei!

-���� Vai tad tu traukus nemazgāsi? Monika jautāja.

-��� Nē, attrauca Me�a Ve�a. Lai tie drusku pakalst. Un varbūt, kamēr mēs būsim projām, atnāks kāds rūķītis un tos nomazgās�

-���� Te ir rūķī�i? Monika pārsteigta iesaucās.

-��� Vispār jau nav manīti, Me�a Ve�a negribīgi atzina. Bet vienmēr jau var cerēt, ka kāds, neviena nepamanīts, tomēr te klejo. Kā tava vecmāmiņa, vi�ņa vēl iesmējās.

Tad viņa apcirtās riņķi uz papē�a un aizskrēja.

Monika metās viņai pakaļ, un Bens, pielēcis kājās, savukārt aizmetās pakaļ Monikai.

Kad Monika un suns izskrēja laukā, Me�a Ve�a viņus jau gaidīja.

-���� Un kur mēs tagad iesim? Monika jautāja.

-����� Mēs neiesim, teica Me�a Ve�a. Es esmu par vecu, lai cauru dienu skraidītu apkārt. Mēs izmantosim transportu.

-���� O! iesaucās Monika. Vai tev ir ma�īna?

-���� Kas? brīnījās Me�a Ve�a. Nē, viņus nesauc par Ma�īnu ne vienu, ne otru. Runādama viņa bija sākusi iet ap māju, un Monika gāja līdzi. Viņus vispār nesauc nekā.

Kad viņas bija izmetu�as līkumu līkumus ap visiem mājas negaidītajiem stū�riem un kad Monika bija vairākas reizes paklupusi pret kādu no kāpņu apak��ējiem pakāpieniem, kas bija apaugu�i ar zāli un sūnām tā, ka tos vairs neva�rēja pamanīt, Me�a Ve�a beidzot apstājās. Viņas laikam atradās mājas otrajā pusē, un tur, par lieliem brīnumiem Monikai, bija neliels aplociņ�, pa kuru slāja divi mazi ēzelī�i.

-���� Transports, teica Me�a Ve�a un pamāja uz ēzelī�u pusi.

Monika iesmējās. Vai tad tas ir kāds transports? viņa jautāja. Tie ir ti�kai divi sīciņi ēzeli�i.

-��� Tev un man viņi ir pietieko�i lieli. Un Bens var skriet pats savām kājām. Galu galā viņam to ir veselas �etras vairāk nekā vajadzīgs�

Bens ierējās. Viņam nepavisam nelikās, ka viņam būtu vairāk kāju nekā va�jadzīgs�

Ēzelī�i nesteidzīgi tipināja uz riņķi. Tie bija jauki, brūni ēzelī�i ar milzīgām, pūkainām ausīm. Izskatījās, it kā ausīm piemistu pa�ām sava sapra�ana, jo lai�ku pa laikam kāda no tām noraustījās, un tad viens vai otrs ēzelītis, kuram tad nu attiecīgā auss piederēja, izbrīnā nosprauslājās un sāka skatīties uz visām pu�sēm vai tik auss klusām nelāvās kaut kur prom�

Me�a Ve�a nez no kurienes bija sadabūjusi divas kakla siksniņas ar tādiem kā rokturī�iem un tagad, piegājusi pie aploka vārtiem, no�maukstināja ar lūpām. Ēzelī�i pacēla galvas, un viņu purniņos bija tik neviltots pārsteigums, it kā viņi tikai nupat būtu savu saimnieci pamanīju�i. Dro�i vien viņi bija biju�i tik aizņem�ti, uzmanot savas ausis, ka nebija bijis laika pievērst uzmanību kam citam.

Me�a Ve�a saņēma vienu ēzelīti aiz garās, pūkainās auss un vieglītiņām pa�vilka to uz savu pusi. Ēzelītis sākumā atspērās ar visām �etrām, bet tad, laikam nodomājis, ka auss ta�u galu galā var arī notrūkt, pietipināja pie Me�a Ve�as. Tā aplika viņam ap kaklu siksniņu un tad tāpat pievilināja otru ēzelīti.

-���� Gatavs ir, paziņoja Me�a Ve�a. Varam jāt.

Viņa atvēra aploka vārtus un, turot ēzelī�us aiz siksniņu rokturiem, izveda tos laukā. Ēzelī�i slāja pavisam nesteidzīgi, nokārtām galvām likās, ka tie tik tikko spēj kustināt kājas�

Monika sarauktu pieri viņus vēroja un tad teica: Neizskatās, ka uz taviem ēzeļiem varētu jāt.

-��� Tie�i tāds ir viņu nolūks tādiem izskatīties, smīnēdama paskaidroja Me��a Ve�a. Viņi ir varen viltīgi, �ie mazie, mīļie ēzelī�i� Bet es viņus pazīstu pārāk labi. Patie�ām, viņi nemaz tik gudri nav, ja domā, ka es vēl varētu uzkerties uz �ādām vinu viltībām.

Viens ēzelītis laikam nojauta, ka runāts tiek par viņiem, un tagad pavisam nedaudz paslēja uz aug�u vienu pūkaino ausi, lai labāk varētu sadzirdēt.

Me�a Ve�a pabakstīja uz viņu ar pirkstu un sazvērnieciski pa�ukstēja Moni�kai: Redzi? Vai tagad saproti, ko es domāju?

Monika pamāja. Ēzelītis nolaida ausi un atkal izskatījās tikpat nelaimīgs un izmocīts kā pirmīt. Bet Me�a Ve�a nebija pie�maucama. Veikli viņa uzsēdās mugurā vienam ēzelītim un, turēdama otru aiz siksniņas, sauca Monikai: Rā�pies tik viņam mugurā!

Monika tā ari darīja. Līdzko viņa bija ēzelītim mugurā, likās, it kā viņa mu�guriņa ieliektos. Monika izbijusies vaicāja Me�a Ve�ai: Vai es neesmu viņam par smagu? Varbūt man labāk vajadzētu iet kājām?

-���� Nekādā zinā! attrauca Me�a Ve�a. Tas ir tikai viens no vina trikiem.

Pagaidi, kad viņi būs patie�ām noguru�i, tad tu redzēsi veselu izrādi!

-���� Patie�ām? brinījās Monika. Viņai nebūtu nekas pretim noskatīties, kā ēzelī�i rāda trikus.

-��� Jā, Me�a Ve�a turpināja. Tad viņi nokrīt zemē, apguļas uz muguras, tirinādami kājas gaisā tā, it kā pēdējā stundiņa viņu ēzeļu mū�ā būtu klāt, un vaid kā no pa�iem dvēseles dziļumiem� Da�reiz viņi pat pamanās izspiest kā�du putu, ko pārlaist pār lūpu, vilks vien zina, kā viņiem tas izdodas�

Kad ēzelī�i saprata, ka nekāda krāp�anās nepalīdzēs �odien palikt aplokā, viņi kļuva mundrāki. Garās ausis uz�āvās gaisā, un, galvas pacēlu�i, ēzelī�i diez�gan �irgti rik�oja prom pa taku taisni me�ā iek�ā, bet Bens cilpoja viņiem pa�kaļ, kņadzinādams zobus uz sīkajiem dzeltenajiem tauriņiem, kas bariem vien lidinājās ap viņiem.

Likās, ka ir jau pavēla pēcpusdiena, jo saule bija nolaidusies zemāk un ta�gad ieslīpi spīdēja cauri prie�u un egļu stumbriem, kas krustām �ķērsām meta pāri sūnām un mētrām savas garās ēnas. Viss me�s bija gaismu un ēnu izrai�bināts, tā ka brī�iem nevarēja saprast, vai ze�mē guļ un melnē kāds kritu�a koka stumbrs, vai ari tā ir tikai attālāk au�go�ās egles tum�ā ēna�

Tuvojoties vakaram, me�a krēslainākajās vietās sāka pul�cēties odu mākoni. Pavisam ?

bez skanas tie vietumis virpuļoja virs mellenājiem, un, ja ēzelī�iem gadījās izskriet

cauri tādam mākonim, vini vēl ilgi pēc tam sprauslāja un �āpstināja� Visu me�u piepildīja da��neda�ādas skaņas. �ķiet, ka, dienai ejot uz beigām, neviens me�a zvērs nebūt netaisījās do�ties pie miera. Glu�i otrādi. Mēt-

ras no�abēja vien, kad tām pāri aizlēca kāda varde vai krupis, bet da�reiz, Benam par lielu satraukumu, pat ari zaķis. Dziļāk biezoknī brak�ķēja zari acīmredzot tur savās darī�anās devās kāds lielāks dzīvnieks, bet no koka uz koku pārlaidās tie pa�i lielie, melnie putni, kurus Monika bija ievērojusi jau pirmīt.

-���� Uz kurieni mēs ejam? jautāja Monika, glaudīdama sava ēzelī�a pū�kaino ausi.

-���� Meklēt tavu vecmāmiņu, protams, atteica Me�a Ve�a. Vai tad tu jau esi aizmirsusi?

-���� Skaidrs, ka nē, teica Monika. Es gribēju zināt, vai tev ir kāda nojaus�ma, kur viņa varētu būt?

-���� Un tev? atjautāja Me�a Ve�a.

Monika sabozās. Kā gan viņa to varēja zināt? Viņa ta�u bija pavisam sve��ā me�ā, un viņai nebija ne mazākās sajēgas, kur te varētu paslēpties vec�māmiņa.

-���� Ja tu būtu vecmāmiņa, teica Me�a Ve�a, uz kurieni tu dotos?

Monika domāja. Bet, lai cik ļoti viņa necenstos, viņa nekādi nevarēja iedo�māties, ka viņa varētu būt vecmāmiņa. Un tad jau nevarēja arīdzan iztēloties, ko viņa tādā gadījumā darītu�

-���� Nezinu, viņa teica. Un kur ietu tu?

-���� Tur, uz kurieni mēs tagad ejam, atteica Me�a Ve�a.

-��� Āāā� novilka Monika. Tas gan nebija visai izsmeļo�s paskaidrojums, vi�ņa nodomāja. Bet viņai bija slinkums izpra�ņāt Me�a Ve�u. Kad bū�u klāt, gan jau tad arī izpētī�u, kur tad īsti klāt es esmu, viņa domāja. Viņai mācās virsū miegs, jo, būdama savās mājās, viņa jau sen gulētu. Bet te pat saule vēl nebija norietējusi� Un vecmāmiņa arīdzan nebija atrasta, tā ka gribot negri�bot bija vien jātur acis vaļā.

-���� Kāpēc taviem ēzelī�iem nav vārdu? viņa beidzot jautāja, kad abas kādu gabalu bija jāju�as klusēdamas.

-���� Kāpēc lai viņiem tie būtu? brīnījās Me�a Ve�a.

-���� Tad tu varētu viņus pasaukt vārdos, un viņi atskrietu!

-���� Viņi neatskrietu, drūmi paziņoja Me�a Ve�a. Un es klaigātu, kamēr man aizsmaktu balss un visa me�a radība saskrietu skatīties, kas man vainas, kamēr abi �ie razbainieki sēdētu kaut kur krūmos un sprauslātu�

-����� līīīāāā! teica Monikas ēzelītis, noraustīja kreiso ausi, un pats tūlīt sa�trūkās.

-���� Tie�i tā, teica Me�a Ve�a. Un vispār ja pat man nav vārda, kāpēc lai �ādiem mo�ķiem tas būtu?

Monikai gan nelikās, ka tie būtu kaut kādi mo�ķi. Viņai tie likās pa�i skais�tākie ēzelī�i, kādus viņa jebkad bija redzējusi.

Te piepe�i tepat blakus no�abēja krūmi, un Bens sāka neganti riet.

Kaut kas pelēki melns izjoza cauri krūmājam un aizmetās pāri klajumam uz biezokņa pusi. Vienu bridi, skrienot pāri klajumam, viņ� sastinga un paskatījās �urp, tāpēc Monika paspēja skrējēju kārtīgi nopētīt. Tas bija diezgan tukls, pe�lēki melni strīpots jenots, un zobos viņ� nepārprotami stiepa baltu vistu�

-���� Ak tu, pagāns! iebrēcās Me�a Ve�a.

Jenots ar vistu zobos pazuda biezoknī. Sprie�ot pēc tā, cik ātri viņ� aizmu�ka, viņam acīmredzami uz vistu nebija nekādu tiesību. Un, �ķiet, viņ� to ļoti labi apzinājās.

Bens joprojām skaļi rēja, bet jenotam pakaļ tomēr neskrēja. Viņ� laikam ne�bija īsti pārliecināts, ko �ajā me�ā drīkst medīt un ko ne.

-���� Mana labākā vista! izmisusi sauca Me�a Ve�a. Pagalam ir!

Kādu bridi viņa nikni pie sevis kaut ko purpināja. Vai tie�ām man būs jāpārvācas uz dzīvi vistu kūtī tikai tādēļ, lai tas pagāna jenots nevarētu aizstiept visu, ko un kad vien tam iepatīkas?! Tu redzēji, cik viņ� bija resns? Me�a Ve��a dusmīgi piebilda. Pilns vēders ar manām vistām. Tagad atliek tikai cerēt, ka viņ� kādu dienu kļūs tik resns, ka vairs nejaudās paskriet� Un tad es viņu noķer�u!

-��� Ha! Monika pasmaidīja. Viņai jenots nebija izskatījies pēc tāda, ko Me�a Ve�a jebkad varētu noķert, lai cik resns viņ� ari nekļūtu�

Ēzelī�i, �ķiet, bija pavisam aizmirsu�i savu pirmīt tēloto savārgumu un tagad, laiku pa laikam nosprauslādamies, raiti rik�oja pa sūnaino taciņu, kas veda cauri me�a biezoknim. Jo vēlāka kļuva pēcpusdiena, jo straujāk saule laidās le�jup pretim apvārsnim, un kļuva aizvien tum�āks. Dziļāk me�ā izzuda sīkie, jau�nie kociņi, un palika tikai simtgadīgas egles ar resniem, apsūnoju�iem stum�briem un tādas pa�as vecas un milzīgas priedes, uz kuru mizas, �ķiet, sveķi jau bija sāku�i pārvērsties dzintarā. Zemi klāja mīksta, tum�zaļa sūna, kas tā vien aicināja tajā atgulties un atpūsties pēc tālā ceļa� �ur tur sūnās glu�i kā deko�rācijas stāvēja lielas, skaistas bekas ar tum�i brūnām cepurēm. Monika, bekas ieraudzījusi, jau gribēja mesties tām klāt, bet Me�a Ve�a viņu atrunāja.

-��� Lai jau paliek, viņa teica. Tagad mēs meklējam vecmāmiņu, nevis sē�nes. Kad vecmāmiņa būs rokā, varēsim arī pasēņot.

Un tā bekas palika neskartas, par lielu prieku vāverēm.

Ēzelī�i rik�oja pa me�a biezokni, kur bija krietni tum�s. Te auga tikai egles, kas bija tik milzīgas, ka nevarēja redzēt pat to zaļos zarus. Egļu galotnes aug-

stu, augstu gaisā bija saviju�ās kopā un aizēnoja visu, kas atradās zem tām. Tā�pēc zemāk augo�ie zari bez saules gaismas bija nokaltu�i, un, jājot cauri egļu silam, Monikai likās, it kā viņa jātu cauri miru�am me�am.

Pastāvīgajā krēslā, kas te valdīja gan dienu, gan nakti, nevarēja augt pat sū�nas, tāpēc zeme bija pavisam kaila un melna. Egļu skujas, kas te gadsimtiem ilgi bija biru�as un trūdēju�as, nebija spēju�as padarīt zemi necik mīkstāku, un ēzelī�u soļi dipēja vien pa stingro klonu tiem zem kājām. Vienīgās, kas te spē�ja izvilkt dzīvību, bija savādas bāli pelēkas sēnes, kas vietumis auga veseliem bariem un, būdamas vienīgie gai�ie akcenti �ajā tum�ajā, drūmajā me�a nostū�ri, tūlīt piesaistīja skatienu.

Kaut kas rūsgans pazibēja starp melnajiem koku stumbriem, un Bens rie�dams aizmetās uz to pusi.

-���� Lapsa, noteica Me�a Ve�a. To jau nu mums te netrūkst, viņa sku�mīgi sacīja. Lapsas, jenoti, vilki, skunksi un tamlīdzīgi nelāguļi� Nemaz ne�ceri, ka te varētu būt kaut kas jauks un mīlīgs kā, piemēram, prēriju sunī�i vai koala lācī�i�

Monika zināja, kas ir koala lācī�i. Bet viņai likās, ka tie dzīvo tikai Austrā�lijā. Toties viņai nebija ne jausmas, kas ir prēriju sunī�i�

-���� Kas ir prēriju sunī�i? viņa jautāja.

-���� Nu saprotams, ka sunī�i, kas dzīvo prērijā, attrauca Me�a Ve�a. Kaut gan tie nemaz nav īsti sunī�i� Bet tā nu viņus sauc, un viņi ir jauki.

Ēzelī�i rik�oja tālāk. No biezokņa viņiem priek�ā, izkāris mēli un luncinādamies, iznira Bens. Acīmredzot lapsa bija izsprukusi. Kā nekā viņa �o me�u pār�zināja labāk nekā Bens, un tā bija viņas priek�rocība.

Monika sāka prātot par savu vecmāmiņu. Par savu īsto vecmāmiņu. Nevis par to, kura kurnēdama vāra ābolu ievārījumu.

Kāpēc gan viņa bija pazudusi un tagad pavisam viena un vientuļa klaiņoja te pa me�iem? Monika nebija dzirdējusi, ka vecmāmiņas mēdz tā pazust� Bet laikam jau mēdza gan. Viņa nolēma apjautāties Me�a Ve�ai.

-���� Kāpēc mana vecmāmiņa tā noklīda?

Me�a Ve�a bija par kaut ko aizsapņojusies un tagad iztrūkusies palūkojās uz Moniku. Ko? viņa jautāja.

-���� Mana vecmāmiņa, atkārtoja Monika. Vai visas vecmāmiņas tā klejo?

-���� Nē, visas nē. Bet da�as klejo. Viņas jau nemaz to parasti nav iecerēju�as darīt. Tā glu�i vienkār�i sanāk.

-��� Un kas tad ir tā vecāmāte, kas palika mājās kopā ar vecotēvu? Varbūt ve�caistēvs ari nav īstais?

-���� Nē, nē, ar vecotēvu viss ir kārtībā, Me�a Ve�a teica. Bet tā otra vecā�māte nemaz nezina, ka ir tur, kur viņai nemaz nebūtu jābūt. Viņa domā, ka pa�tie�ām ir tava vecāmāte un tāpēc cen�as arī tā uzvesties. Bet, tā kā patiesībā viņa nemaz tāda nav, tad tas viņai lāgā negrib izdoties.

Cik sare�ģīti, nodomāja Monika. Un tik un tā neko nevarēja saprast. Bet lai jau ir, kā ir. Galvenais tagad bija sameklēt īsto vecomāti un neļaut viņai te blan�dīties apkārt. Galu galā, te ta�u esot arī vilki�

Egļu biezoknis pēk�ņi beidzās, un priek�ā, cik tālu vien sniedzās skatiens, pavērās lēzeni pakalni, apaugu�i ar sūnām, ķērpjiem un augstām, slaikām prie�dēm. Sūnas likās pavisam izkaltu�as un zem ēzelī�u kājām �aukstēja kā zīd�papīrs.

Viens pakalns nemanāmi pārgāja otrā, un likās, ka tiem vispār nav gala�

Saule bija nolaidusies nu jau pavisam zemu, tā ka vairs nejaudāja pat izrai�bināt me�u ar savu sārti zeltaino gaismu. Tagad visas krāsas �ķita kā sabiezē�ju�as un tādējādi kļuvu�as tum�ākas. Un tum�i brūnie prie�u stumbri un zaļga�nā sūna ar �ur un tur izsvaidītajiem baltajiem ķērpju piku�iem, kas arī �ķita kļu�vu�i pelēcīgi, piepalīdzēja krēslai ienākt me�ā.

Priek�ā starp priedēm kaut kas spīdēja.

Apkārt silti dzeltenīgajai gaismai atdzīvojās arī viss pārējais, un prie�u mizas atguva savu zeltaino mirdzumu, bet ķērpji atgādināja dīvainus, baltus radīju�mus, kas likās rāpojam pa zaļgano sūnu paklāju.

Tuvāk piejājot, kļuva redzams, ka gaisma nāk no kādas nelielas mājiņas lo�ga. �ī nu gan bija glu�i parasta māja un nepavisam nelīdzinājās Me�a Ve�as torņu, piebūvju un trepju pārblīvētajai mītnei. Māja bija celta no akmens, un tai bija tum�i sarkans, no vecuma apsūnojis dakstiņu jumts.

-���� Kas tur dzīvo? jautāja Monika.

-���� Kam vien ienāk prātā, teica Me�a Ve�a. Pārsvarā tur mīt Me�sargs. Bet, kad viņ� dodas kādā no saviem lielajiem Klejojumiem, mājā var apmes�ties kāds, kur� tobrīd to visvairāk vēlas. Me�s ir pilns ar visādiem radījumiem, kas uzskata to par lielu godu kaut reizi dabūt padzivot Me�sarga mājā.

-���� Ko tad tas Me�sargs sargā? vaicāja Monika.

-���� Me�u, ko gan citu, attrauca Me�a Ve�a. �ad un tad kādai priedei var uznākt luste kaut kur aizmaldīties. Un tad jau ir vajadzīga liela meistarība, lai aizmānītu viņu atpakaļ�

Monika klausījās un nevarēja vien nobrīnīties. Kas tās par priedēm, kas klejo apkārt savā nodabā?

-���� Vai priedes vien tā mēdz darīt? viņa jautāja.

-���� Ak, nē, ko tu! iesaucās Me�a Ve�a. Visi koki ir diezgan traki blandoņas. Bet priedēm tas niķis uznāk visai bie�i. Un tad Me�sargs dabū pamatīgi noskraidīties, kad viena tāda priede, nolēmusi izmest kādu līkumu, joņo riņķī pa visu me�u�

-���� Ooo�! novilka Monika. Viņa nevarēja izdomāt, ko tur citu varētu teikt.

Tikmēr Me�a Ve�as ēzelītim, �ķiet, vienmuļā rik�o�ana beidzot bija pagalam

apnikusi. Tas apstājās un vairs nekustēja ne no vietas.

Monika ar savu ēzeli pajāja kādu gabalu uz priek�u, bet tad, sapratusi, ka neviens viņai neseko, apstājās un apgriezās riņķī.

Me�a Ve�a strostēja savu ēzeli, sauca viņu par slinkumpūzni un raustīja vi�ņa kakla siksniņu, bet ēzelītis tikai nokāra galvu tik zemu, ka pūkainās ausis gandrīz slaucīja zemi, un palika stāvam. Visbeidzot Me�a Ve�a nokāpa no ēzelī�a, saņēma viņu aiz siksniņas un vilka uz priek�u. Bet ēzelītis atspērās sūnās ar visām �etrām un nebija izkustināms.

Me�a Ve�a dusmīgi glūnēja uz ēzelīti.

-���� Nu vēl pavisam mazu gabaliņu, viņa sauca. Paskat, redz, kur aiz ko�kiem tā gaismiņa tas ta�u glu�i kā ar roku aizsniedzams!

Ēzelītis uz vienu mirkli pacēla galvu, lai paraudzitos uz gaismiņas pusi, bet tad atkal nodūra acis un izlikās aizmidzis. Viņ� dro�i vien nodomāja, ka, ja jau tas tepat vien ir, tad Me�a Ve�ai ēzelis vairs nav nepiecie�ams�

Me�a Ve�a gan tā nedomāja. Viņa negribēja atstāt savu ēzelīti te vienu pa�u me�a vidū, bet ari piedabūt to kustēties viņa nespēja.

Bens, pie�ķiebis galvu, tā ka viena auss stāvēja izslieta gaisā, bet otra pa�lika noļuku�i, stāvēja turpat netālu un ar interesi gaidīja, kas nu būs.

Kad Me�a Ve�a bija izmēģinājusies visādi, bet bez jebkādiem rezultātiem, viņa beidzot atmeta ar roku un ķērās pie galējā līdzekļa.

Uzmanīgi viņa saņēma vienu ēzelī�a ausi un viegli to pavilka. Ēzelītis, sapra�tis, ka kaut kas nelāgs notiek ar viņa ausi, vienā mirklī uztrūkās no snaudiena un izbijies nosprauslājās.

Me�a Ve�a pavilka ausi vēl mazliet.

Ēzelītis negribīgi paspēra vienu mazītiņu solīti uz priek�u.

Me�a Ve�a vēl drusciņ pavilka ēzelīti aiz pūkainās auss.

Ēzelītis nopūtās un sāka tipināt uz Me�a Ve�as pusi. Me�a Ve�a atvieg�loti uzelpoja un kopā ar ēzelīti, kuru tā joprojām turēja aiz auss, panāca Moniku.

-���� Nav labi viņus raustīt aiz ausīm, viņa paskaidroja. Tām var izkrist spal�va, un tad tās vairs nebūs pūkainas un pastāvīgi stāvēs noļuku�as. Bet da�reiz tas ir vienīgais veids, kā piedabūt viņus kustēties�

Monika iedomājās, kāds izskatītos ēzelītis ar plikām un nokāru�amies ausīm. Tad viņ� izskatītos pēc baseta, viņa pie sevis nodomāja� Varbūt arī Benu, ka�mēr viņ� vēl bija kucēns, kāds bija plūkājis aiz kreisās auss, un tāpēc tā visu laiku bija noļuku�i�?

Saule bija paslēpusies aiz kāda pakalna, un tumsa līda laukā no krūmu bie��ņām, egļu sila, ieplakām un lapsu alām, iekrāsodama me�u zilgani pelēcīgu. Tikai Me�sarga mājas logs joprojām dzelteni spīdēja cauri strauji satumsto�ajam me�am.

Ēzelī�iem krēslā bija pagrūti kaut ko saskatīt, un viņi gāja pavisam lēnām, laiku pa laikam paklupdami pār kādu priedes sakni vai zemes izcilni. Visbei�dzot viņi bija aizklumburēju�i līdz mājas durvīm, un Me�a Ve�a, nokāpusi no sava ēzelī�a, trīs reizes sparīgi uzsita pa brangajām ozolkoka durvīm un nela�bā balsī iebrēcās: Tā esmu es! Laid iek�ā!

Kādu bridi viņas stāvēja un gaidīja, bet Bens, paslēpies Monikai aiz mugu�ras, klusām ierūcās. Vispār viņ� nebija bailīgs suns, bet �oreiz, dro�s paliek ne�dro�s, tomēr nolēma ieturēt zināmu distanci. �ajā me�ā vispār viss bija pārlie�ku neparasts. Viņa suņa degunam likās, ka nekas nesmar�o tā, kā parasti. Sū�nas nesmar�oja īsti pēc sūnām, egles pēc eglēm, un pat lapsa, kurai viņ� bija dzinies pakaļ, nebija smar�ojusi tā, kā būtu jāsmar�o lapsai�

Kad neviens nenāca viņas ielaist, Me�a Ve�a sāka nepacietīgi mīņāties un vēlreiz uzsita pa durvīm. Vai kāds ir mājās? viņa sauca. Mēs gribam tikt iek�ā!

Durvis pavērās, un tas, kas tās bija atvēris, tagad stāvēja uz sliek�ņa un smīk�ņāja. Tas jau nu ir nepārprotami, viņ� sacīja. Diez vai tu tā ālētos, ja gri�bētu nepamanīta paiet garām.

Monika nopētīja runātāju. Tas dro�i vien ir tas pats Me�sargs, viņa nodo�māja.

Me�sargs bija pagara auguma kārns vecis ar izspūru�iem pelēcīgi iesirmiem matiem un tādu pa�u iesirmu izbu�inātu bārdu. Arī mugurā viņam bija kaut kas pelēks, bet to, kas tas īsti bija par apģērba gabalu, to nu gan Monika nevarē�ja saprast. Katrā ziņā viņas vectēvs nekad neko tamlīdzīgu nevalkāja. Tas bija kaut kas starp uzvalku, mēteli un apmetni, ja vien �īm lietām vispār varēja būt kaut kas kopīgs� Uz deguna viņam bija brilles apaļos ietvaros, un nez kāpēc tās Monikai atgādināja par Ziemassvētku vecīti�

Sveiki, teica Me�a Ve�a. Es jau nodomāju, ka te atkal ir tikai kāds pus�kurls āpsis�

-��������� Nē. Te esmu es, un man ar dzirdi viss ir kārtībā. Kas tā tāda? Me�sargs jautāja un norādīja uz Moniku.

-������� Monika, paskaidroja Me�a Ve�a.

-���� Sveiki, teica Monika.

-���� Jā, atteica Me�sargs.

-���� Un tas tur ir Bens, no�rādīja Me�a Ve�a, pamādama uz suņa pusi.

-����� Kur? jautāja Me�sargs un, izstiepis kaklu, mēģināja saskatīt, kas sē� Monikai aiz muguras.

Bens piesardzīgi pastiepa degunu uz Me�sarga pusi un pao�ņāja. Atkal tas pats! Viņ� nesmar�oja glu�i tā, kā paras�ti smar�oja cilvēki. Te bija arī�dzan kaut kas no sūnu, prie�u sveķu, zaķu smar�ām un pat no gaisa, kāds mēdz būt pēr�kona laikā� Tas bija kaut kāds neparasts smar�u jucek�lis, kādu Benam vēl nebija nā�cies o�ņāt. Tā ka tagad viņ� nevarēja saprast, kā īsti uzves�ties. Visbeidzot viņ� iesmilk�stējās, paluncināja asti un, klu�sām ierūcies, pa�ļūca atpakaļ.

Me�sargs, izbrīnīti parāvis uz aug�u pinkainās uzacis, vēroja Bena savādo uzvedību. Vai tavs suns vienmēr tā izdarās? viņ� vaicāja.

-���� Nē, attrauca Monika. Nekad agrāk viņ� tā nav darījis. Bet nekad agrāk viņ� jau arī nav saticis Me��sargu.

-���� Nē? Me�sargs brinījās vēl vairāk. No kurienes tad viņ� ir ieradies? No Mēness nokritis, vai?

-���� Nē, no kanalizācijas bedres, paskaidroja Monika.

Bet Me�sargs tikai stāvēja un pavērtu muti uz viņu

blenza. Viņam acīmredzami nebija ne jausmas, par ko vina runā.

-���� Bet mani ierāva pa vannas caurumu, Monika tur�pināja stāstīt. Bet, tā kā Bens neiet vannā, viņam nā�cās �ļūkt pa kanalizāciju. Galu galā dro�i vien tas pats vien iznāk�

-���� Ko viņa tur runā? Me�sargs klusām vaicāja Me�a Ve�ai. Vai vina ir vesela?

-����� Vējbaku viņai nav. Un iesnu ari ne, teica Me�a Ve�a. Varbūt viņai vienīgi ir kārais zobs, bet tas arī viss.

-���� Kārais zobs ir arī man, teica Me�sargs. Tā nav nekāda slimība.

-���� Nē? Kāpēc tad tas reizēm ir un reizēm atkal nav? prasīja Me�a Ve�a.

-���� Tev ir tā? brīnījās Me�sargs. Tad ar tevi laikam kaut kas nav kartībā. Man tas ir visu laiku�

-��� Jo ļaunāk tev pa�am� nomurmināja Me�a Ve�a. Kur lai es piesienu savus ēzeļus?

-���� Aiz mājas, atteica Me�sargs.

Me�a Ve�a aizgāja piesiet ēzelī�us, kas, kamēr viņi ru�nājās, bija aizmigu�i tāpat, kājās stāvot.

-���� Nāc iek�ā, Me�sargs teica Monikai. Tad viņ� uz�meta domīgu skatienu Benam. Suns tā jocīgi pakratīja galvu, un viņa kreisā auss apvērtās otrādi, atklādama rozā iek�pusi. Nez, vai tas suns arī grib nākt iek�ā�?

Suns gribēja. Joprojām turēdamies Monikai cie�i bla�kus, viņ� devās līdzi uz istabu.

Me�sarga māja no iek�puses izskatījās glu�i parasta, ja neņēma vērā milzīgo krāsni istabas viņā galā. Tā kā bija vasara, krāsns nekurējās, un Me�sargs to acīmre�dzot izmantoja par katlu glabātavu, jo krāsns mutē rēgo�jās visu iespējamo formu un izmēru katli, sabāzti cits uz cita un cits iek� cita, tā ka nepalika nevienas pa�as brī�vas vietiņas.

Uz paklājiņa pie krāsns gulēja maziņ� jenots. Ieraudzījis Benu, kur� tie�i ta�jā brīdī nāca iek�ā pa durvīm, jenots ierējās un, izlēcis laukā pa pusatvērto lo�gu, pazuda tumsā.

Bens no�ķaudījās.

Skaļi aizcirzdama durvis, istabā ieskrēja Me�a Ve�a un satraukti stāstīja:

-���� Nupat pa tavu logu izlēca jenots. Ja vien man nerēgojās�

-���� Vai tev mēdz rēgoties jenoti, kas lec laukā pa logiem? jautāja Me�sargs.

-���� Nē, teica Me�a Ve�a. Bet kādreiz jau viss ir pirmo reizi.

-���� Tas bija mans jenots. Un tā nebija pirmā reize, kad viņ� lec laukā pa lo�gu. Godīgi sakot, man �ķiet, ka pirmā reize viņam būtu tad, ja viņ� izietu pa durvīm.

Monika aplūkoja istabu.

Istabas vidū stāvēja gai�a koka galds, kam apkārt bija se�i tāda pa�a koka krēsli, bet pie vienas sienas stāvēja ar zaļi un sarkani svītrotu segu pārklāts dī�vāns. Monikai piepe�i likās, ka, ja viņa tūlīt tajā neapsēdīsies, viņa patiesi no�kritīs tepat zemē.

-���� Vai es varu apsēsties? viņa jautāja.

-��� To es nezinu, Me�sargs izbrīnījies attrauca. Vai tad tu nekad neesi mē�ģinājusi? Bet apsēsties tu, protams, drīksti ja tas ir tas, ko tu gribēji jautāt.

Monika īsti nesaprata, ko viņ� ar to bija gribējis pateikt, bet viņai bija skaidrs, ka dīvāns patie�ām ir domāts sēdē�anai. Atkritusi dīvānā, viņa no�sprieda, ka dīvāns sēdē�anai ir daudz vairāk piemērots nekā ēzeļa mugura.

-��� Tev nevajadzētu tā auklēties ar tiem jenotiem, joprojām satraukusies, ru�nāja Me�a Ve�a. Viņi apēd manas vistas.

-���� Bet me�ā ta�u vistu nav, paskaidroja Me�sargs.

-���� Jautājums ir kāpēc viņiem vispār tās jāēd? teica Me�a Ve�a. Kāpēc gan viņi nevarētu ēst me�a putnus vai ķirzakas, vai ko tamlīdzīgu�

-���� Acīmredzot vistas ir gar�īgākas, attrauca Me�sargs. Kāpēc tad tu pati neēd kirzakas?

Me�a Ve�a kaut ko nopurpināja. Tad viņa sacīja: Galu galā, ja viņi grib ēst vistas, lai tad pa�i arī tās audzē! Es nevaru apgādāt ar vistām visus me�a jenotus, lai cik viņu ari nebūtu�

-���� Deviņi simti �etrdesmit astoņi. Plus mīnus trīs, teica Me�sargs.

-���� Ko? nesaprata Me�a Ve�a.

-���� Jenoti. Tu jautāji, cik me�ā ir jenotu.

-���� Ak, man ir vienalga, cik to ir� Pilnīgi skaidrs ir tikai viens to ir daudz par daudz! Un viņi ir pārlieku resni. Kop� sāku�i ēst manas vistas�

-���� Man ne�ķiet, ka viņu būtu par daudz� brīdi padomājis, teica Me�sargs.

-���� To ir tie�i tik, cik tiem jābūt. Bet par to vistu audzē�anu es ar viņiem paru�nā�u.

Monika sēdēja uz divāna un izklaidīgi plucināja Bena ausi. Viņ� bija notu�pies meitenei blakus un nolicis galvu uz dīvāna. Ik pa brīdim viņ�, galvu nepa�cēlis un acis izvalbījis, pavērsa skatienu aug�up un sērīgi nopūtās. Kādēļ, to dro�i vien nezināja arī viņ� pats� Monika vēroja Me�a Ve�u un gaidīja, kad tā beidzot sāks runāt par viņas vecmāmiņu, bet Me�a Ve�a likās tā aizrāvusies ar vistu un jenotu problēmu, ka bija par vecmāmiņu pavisam aizmirsusi. Tad nu Monika nolēma runāt pati.

-���� Mēs meklējam manu vecmāmiņu, viņa sacija.

-��� Vai tu ko teici? vaicāja Me�sargs. Viņ� stāvēja pie kaut kā, kas izskatījās pēc instrumentu kastes, un sparīgi pa to rakņājās, tā ka visi rīki grabēja un �ķindēja vien.

-���� Jā, sacīja Monika. Es teicu, ka mēs meklējam manu vecmāmiņu, un Me�a Ve�ai likās, ka viņa varētu būtu pie tevis.

-���� Pie manis? samulsis iesaucās Me�sargs. Kāpēc viņai būtu jābūt pie manis? Vai tad te izskatās kā vecmāmiņu pansijā?

-���� Nē, attrauca Me�a Ve�a. Patiesību sakot, te izskatās kā lā�a migā� Bet es iedomājos, ka, ja jau te patīk nākt visādiem me�a zvēriem un jenotiem, tad varbūt arī vecmāmiņa�

-���� Vecmāmiņa nav nekāds me�a zvērs, Monika sa�utusi iejaucās. Vai jūs vispār esat redzēju�i kaut vienu dzīvu vecmāmiņu?

-���� Diem�ēl, teica Me�sargs, ne vienu vien.

-���� Ak tā, novilka Monika.

-��� Jā. Man neizprotamu iemeslu dēļ vecmāmiņu skaits Me�ā pēdējā laikā aiz�vien pieaug, sacīja Me�sargs.

-���� Nu tu runā kā no tribīnes, nosmīkņāja Me�a Ve�a. Pag, kad tas bija, kad mēs noķērām pirmo vecmāmiņu? Pirms kādiem se�iem gadiem?

-���� Pirms desmit, teica Me�sargs. Nu jā, un kop� tā laika mēs gada laikā noķeram vidēji trīs �etras vecmāmiņas. Bet pagāju�ajā gadā bija veselas as�toņas.

-���� Jā, piebalsoja Me�a Ve�a. Un �ogad mēs esam jau noķēru�i veselas desmit, un tagad atkal Me�ā skraida vismaz kādas �etras. Drīz jau vecmāmiņas varēs izkonkurēt jenotus, viņa ķiķināja.

-���� Varbūt tavas vistas zog ne tikai jenoti�? daudznozīmīgi ieminējās Me��sargs.

-����� Kādas muļķības! Me�a Ve�a iesaucās. Ja vecmāmiņa gribētu vistu, viņai atliktu tikai pieklauvēt pie manām durvīm un palikt uz pusdienām.

-���� Bet varbūt viņai ir kauns. Varbūt viņai �ķiet daudz vienkār�āk nakts tum�sā ielavīties tavā kūtī un pakampt kādu vistiņu�

-���� Kādas muļķības, atkal teica Me�a Ve�a. Tu to visu izdomā, lai tikai aiz- stāvētu savus jenotus.

-���� Kādam viņi ir jāaizstāv. Tu ta�u to nedarīsi�

-���� Pilnīgi noteikti, ka ne. Toties, ja viņu savairosies par daudz, neaizmirsti man paziņot es labprāt viņus pamedī�u, lai, tā sakot, atjaunotu ekoloģisko līdzsvaru Me�ā�

-����� Neraizējies, par ekoloģisko līdzsvaru es parūpē�os pats, stingri teica Me�sargs. Tomēr pa�laik man �ķiet, ka to vairāk apdraud vecmāmiņu un ne�vis jenotu straujais pieaugums.

Monika visu laiku bija saspringti klausījusies, tomēr neko daudz no runātā saprast nevarēja. Par to ekoloģisko līdzsvaru viņa kaut kur bija dzirdējusi ja kāda suga savairojās par daudz vai glu�i pretēji sāka izzust, ekoloģiskais jeb

dabas līdzsvars sāka zust. Bet vai tad vecmāmiņas varēja ietekmēt līdzsvaru da�bā? Kaut ko tādu gan viņa dzirdēja pirmo reizi� Kaut gan, ja tā padomāja, skaidrs, ka, me�ā skraidot apkārt simtiem vecmāmiņu, nekāds di�ais līdzsvars nevarēja būt� tad jau vajadzētu arīdzan kādus simts vectētiņus�Un ko Me�a Ve�a tur bija runājusi par jenotu pamedī�anu, ja viņu kļūs par daudz�?

-���� Jūs nedrīkstat medīt vecmāmiņas! Monika piepe�i iesaucās.

Me�a Ve�a un Me�sargs pārmija samulsu�us skatienus.

-����� Neviens viņas nemedī, Me�sargs teica. Tas ir, ja tu domāji medī�anu ar bisi vai ko tamlīdzīgu.

-���� Āāā� novilka Monika. Nu tad jau viss kārtībā.

-���� Nav vis kārtībā, sacīja Me�a Ve�a. Pa me�u bez savas jēgas klaiņo ba�ru bariem vecmāmiņu, un tu saki, ka viss esot kārtībā!

-���� Kāpēc viņu ir tik daudz? Monika brīnījās. Es biju domājusi, ka tur ir ti�kai manējā.

-����� Ha! Tad jau tas būtu pārlieku vienkār�i. Tātad tagad mums ir �etras, un visas viņas ir jādabū rokā un jāsaliek pa vietām.

-���� Vai tās pārējās ari ir vecmāmiņas kādiem bērniem? Monika jautāja.

-���� Un kā tad tev likās? nesaprata Me�a Ve�a. Vai tad tu domāji, ka tās ir vecmāmiņas jenotiem? viņa smējās. Kaut gan nebūtu nemaz tik slikti, ja jenotiem būtu vecmāmiņas. Tad viņas tos kaut nedaudz pieskatītu un tiem neat�liktu laika manām vistām.

-���� Tad viņas ietu tās zagt kopā ar saviem mazbērniem, ķiķināja Me�sargs.

-���� Un kur ir tie pārējie bērni? jautāja Monika.

-���� Kādi? nesaprata Me�sargs.

-���� Nu to trīs pārējo vecmāmiņu mazbērni, Monika paskaidroja.

-����� Ak, tie� Gan jau arī tie drīz būs klāt. Un tad būs pilns Me�s ne vien ar vecmāmiņām, bet ari ar viņu mazbērniem� Nebūs nekāds brīnums, ja jenoti izmirs. Viņiem nepatīk, ka Me�ā ir jampadracis.

-���� Vai tad vecmāmiņas taisa jampadraci? brīnījās Monika. Atceroties savu mājas vecomāti, viņa nevarēja iedomāties, kā vecmāmiņas varētu taisīt jam�padraci�

-���� Un kā vēl! atsaucās Me�sargs. Un tas izbiedē kokus, un tad man nā�kas noņemties veseliem mēne�iem, kamēr es dabūju pa vietām visas noklīdu��ās priedes, kadiķus, vitolus un alk�ņus. It īpa�i alk�ņus. Tie ir sevi�ķi nervozi.

Me�a Ve�a piepe�i sarosījās kā uz projām ie�anu.

-���� Labs ir, viņa sacīja. Mēs tagad iesim. Un, kad mēs atnāksim atkal, tad

jau arī parejie bus klat.

Vai mēs jau ejam? brīnī�jās Monika. Likās jocīgi, ka vi�ņiem jau jāiet, viņi ta�u tikko bija atnāku�i�

Pie loga ārpusē parādījās kāds skumj�, melnā maskā tērpts purns, un Monika jau salēcās, iedomādamās, ka tas

varētu būt kramplauzis, bet tad viņa saprata, ka tas ir tikai jenots, un nomieri�nājās. Bens sāka me�onīgi riet un metās pie loga, bet Monika atsauca viņu at�pakaļ. Skumjais jenota ģīmītis pazuda, un Bens atkal apklusa.

-�� Tas suns ir pārlieku skaļ�, drūmi konstatēja Me�sargs. Viņ� aizbaidīs visus manus jenotus.

-���� Tas jau nu būtu pārlieku brīni�ķīgi, noteica Me�a Ve�a. Bet baidos, ka tavus jenotus pat ar uguni neaizbaidīsi.

-���� Kā jūs tiksiet mājās? ievaicājās Me�sargs. Ārā jau ir pavisam tum�s.

Aiz loga patie�ām bija melna tumsa, un nespīdēja pat mēness. Skaļi ūjinā�damas, laidelējās pūces, un Monika nobrīnījās, kā vienā me�ā var būt tik daudz pū�u.

-���� Es cerēju, ka tu mums iedosi kādu gaismiņu, teica Me�a Ve�a.

Me�sargs atkal piegāja pie savas instrumentu kastes un ņēmās pa to vandī�ties. Visbeidzot viņ� izvilka kaut ko līdzīgu apkaklēm, pie kurām tādā kā pus�lokā bija piestiprinātas patievas drātiņas. Drātiņu galos karājās apaļas, violetas lampiņas.

Vienu tādu apkaklīti Me�sargs iedeva Me�a Ve�ai un vienu Monikai. Moni�ka neveikli �ņaudzīja to pa rokām, īsti nesaprazdama, kas ar to darāms, līdz kamēr Me�a Ve�a uzlika savu �apkaklīti� uz galvas. Tad arī Monika uzlika sa�vējo, bet tā izrādījās stipri par lielu un noslīdēja līdz pat degunam.

-��� Vajag pievilkt �o te āķīti, teica Me�a Ve�a un �o to pieregulēja. Tagad ap�kakle stāvēja kā pienākas, un lampiņa karājās Monikai gandrīz deguna galā.

-���� Tad jau drīz atkal tiksimies, teica Me�sargs, atvērdams durvis.

Bens izmantoja izdevību un izspruka ārā pirmais, bet Monika, pamādama atvadas Me�sargam, viņam sekoja.

-���� Kad tad jūs atgriezīsieties? vēl noprasīja Me�sargs, kad Me�a Ve�a jau stāvēja uz sliek�ņa.

-���� Jādomā, ka rīt. Ap to laiku �eit jau vajadzētu būt pārējiem bērniem, un tad mēs varēsim nopietnāk ķerties pie vecmāmiņu izķer�anas.

-��� Jā. Kāpēc tad jūs �odien vispār nācāt �urp? Me�sargs bija diezgan izbrī�nījies.

-���� Ak, es tikai iedomājos, ka varbūt vecmāmiņa patie�ām ir pie tevis, sa�mulsusi attrauca Me�a Ve�a. Tad mums atliktu tikai trīs.

-���� Tu ta�u zini, ka tik vienkār�i nekad nav bijis, nopūtās Me�sargs. Bez tam Me�ā uzdarbojas Vadātājs, vai tad tu viņu esi aizmirsusi? Viņ� nekad ne�palaidīs garām izdevību piesieties kādai vecmāmiņai un pavadāt viņu uz riņķi, kamēr tā vairs nejaudā pajoņot�

-���� Vai tu nāc? sauca Monika, iznirdama no tumsas. Tur ir tik tum�s, ka it neko nevar redzēt.

-���� Vajag nospiest �o te podziņu, paskaidroja Me�a Ve�a, noklik�ķināda�ma kādu slēdzīti uz sava galvas riņķī�a. Lampiņa drāts galā tūlīt iemirdzējās violetā gaismā, kas nebija pārlieku spilgta, tomēr pietiekami labi izgaismoja ceļu.

Arī Monika ieslēdza savu lampiņu, un tūlīt viņai deguna priek�ā parādījās violetas gaismas aplis, kas kustējās, līdzko pakustējās viņa pati.

-���� Nu tad atā, pamāja Me�a Ve�a. Ejam pēc ēzeļiem! viņa uzsauca Mo�nikai.

-����� Atā, Monika atvadījās no Me�sarga un palēkdamās aizskrēja pakaļ Me�a Ve�ai.

-���� Atā, atā, sacīja Me�sargs, stāvēdams pusatvērtajās durvīs un noskatīda�mies viņām pakaļ, kamēr no Monikas un Me�a Ve�as palika redzami tikai aiz�ēnoti violetas gaismas plankumi. Pēc brī�a ari tie pazuda ap stūri un izzuda pa�visam.

Me�sargs iegāja atpakaļ mājā un aizvēra aiz sevis durvis.

Ēzelī�i gulēja un pa miegam sprauslāja, bet Me�a Ve�a tos uzbukņīja, un tie, �āvādamies un �ēli īdēdami, tomēr ļāva uzsēsties sev mugurā un sāka lēnām

slāt atpakaļ uz mājām. Violetās lampiņas spidināja mirgojo�u gaismu un rādī�ja ēzelī�iem ceļu, bet no attāluma izskatījās, it kā cauri nakts melnumam pa gaisu raustīgi pārvietotos divi violeti jāņtārpiņi.

Bija bezmēness nakts. Tikai zvaig�ņu miljoni mirgoja pie debesīm, bet nakts melnums bija tik biezs, ka pat sidrabaino spīdekļu gaisma nejaudāja padarīt to gai�āku. Mazo lampiņu violetajā gaismā viss izskatījās dīvains un nedabisks. Sūnas vairs nebija zaļas, bet gan melni violetas, bet ķērpji likās atstarojam lampas gaismu un it kā midzēja pa�i no sevis. Lampiņas spēja apgaismot ti�kai pavisam nelielu gabaliņu viņiem priek�ā, un ik pa laikam viņiem pie pa��iem degungaliem no tumsas iznira kāds melns priedes stumbrs, ko ēzelī�i ne�bija pamanīju�i. Vienreiz Me�a Ve�as ēzelītis pat aizsnaudās un uztrūkās no miega tikai tad, kad bija ar degunu atdūries pret kāda kadiķa mīksti durstīgo zaru.

Monika, kratīdamās ēzelī�a mugurā, pati laiku pa laikam aizsnaudās, bet, kad viņa negulēja, viņa domāja par visu to, kas �odien (jeb �onakt, ja rēķināja pēc mājas laika) bija atgadījies.

Izrādījās, ka viņai bija pavisam īsta vecmāmiņa! Bet viņa kaut kur klejoja pa me�u, un tāpēc noteikti bija jāuzmeklē. Un, kas to būtu domājis, arī citiem bēr�niem mēdza noklīst vecmāmiņas un savā nodabā klaiņot pa me�iem kopā ar jenotiem, lapsām un citiem zvēriem�

-���� Kas �ī ir par vietu, ka tā tik ļoti patīk vecmāmiņām? prasīja Monika.

-���� �is ir Me�s, attrauca Me�a Ve�a.

-���� Es redzu, ka �is ir me�s, teica Monika un no�āvājās. Viņai patie�ām �ausmīgi nāca miegs. Bet kas �ī kopumā ir par vietu?

-���� Me�s, atkārtoja Me�a Ve�a. �is ir Me�s, un tā �o vietu sauc. Tas nav vienkār�i viens no me�iem, kā pie tevis mājās. Tev mājās ir me�i un pilsētas, lauki, tuksne�i, savannas un okeāni. Un to visu kopā sauc par Zemi. Vai ne?

-���� Nu ja, piekrita Monika.

-���� Bet �is ir Me�s.

-��� Ak tā, noteica Monika. Viņa gan īsti nesaprata, ko Me�a Ve�a ar to gri�bēja pateikt, bet viņai likās, ka acīmredzot te nav ne pilsētu, ne lauku, it ne�kā� Ir tikai me�s.

-���� Tas ir labi, Monika beidzot sacīja. Man patīk me�i.

-���� Tu nesaproti, teica Me�a Ve�a. �is nav tāds pats me�s kā pie tevis mājās.

Brīdi padomājusi, Monika piekrita. Nu jā, viņa sacīja. Pie mums koki parasti stāv uz vietas. Un man �ķiet, mums nav arīdzan tik daudz jenotu.

-���� Ne jau tikai jenotos tā at�ķirība. Mūsu Me�s ir vēl daudz savādāks. Te ir visādas tādas lietas, kādas tu pat iedomāties nevari�

Tajā mirklī kaut kas balts tik balts, ka to pat melnajā tumsā varēja labi pa�manīt, spiedzīgi smiedamies pār�āvās viņiem pāri ceļam un pazuda me�a bie�ņā. Tie nebija parasti smiekli �ie smiekli bija spalgi un nepārtraukti, un Monikai likās, ka tā varētu smieties ārprātīgie�

Ēzelī�i pārbiju�ies iezviedzās un pacēlās pakaļkājās, bet Monika, �ādu ma�nevru pārsteigta, gandrīz nogāzās atmuguriski zemē.

Me�a Ve�a ņēmās mierināt savu ēzelīti, un, kad Monika pati bija kaut cik at�guvusies, arī viņa sāka glāstīt sava ēzelī�a ausis, kā to darīja Me�a Ve�a, līdz ēzelītis pamazām noklusa un turpināja ceļu.

-���� Saproti, par ko es runāju? zimīgi sacīja Me�a Ve�a.

-���� Kas tas bija? jautāja Monika.

-���� Pūpē�veidīgais, atteica Me�a Ve�a. Arī viņu pēdējā laikā kļūst arvien vairāk un vairāk. Man ir aizdomas, ka tie�i viņi iztramda kokus ar savu �ausmī�go spieg�anu.

Tajā mirklī vēl kāds pūpē�veidīgais ar mīkstu būk�ķi nokrita no koka tie�i vi�ņiem aiz muguras un iespiegdamies aizskrēja tumsā.

�oreiz ēzelī�i tikai noraustījās un turpināja rik�ot.

-���� Tfu, nospļāvās Me�a Ve�a. Tā jau kur� katrs var palikt nervozs. Patie��ām būs jāsaka Me�sargam, lai viņ� kaut ko sāktu darīt lietas labā. Bet viņam jau tagad nav laika ar visiem tiem kokiem un vecmāmiņām�

-���� Kāpēc te ir tik daudz vecmāmiņu? atkal vaicāja Monika.

-���� Kas to lai zina? attrauca Me�a Ve�a. Agrāk nekas tamlīdzīgs nenoti�ka. Bet tad pirms (cik viņ� teica desmit?) desmit gadiem sāka parādīties pirmās vecmāmiņas. Un tad vairs nebija miera, jo viņas skraidīja apkārt pa me�u, tramdot dzīvniekus, savukārt pūpē�veidīgie tramdīja viņas, tā ka mums nekas cits neatlika, kā sadabūt viņu mazbērnus, lai tie tās savāc.

-���� Kāpēc jums vajadzigi mazbērni? Monika vaicāja. Vai tad mazbērni la�bāk prot viņas te atrast?

-���� Ne jau par to ir runa, Me�a Ve�a atmeta ar roku. Saproti, mēs vien�kār�i negribam kļūdīties. Redzi, ja te klīst vairākas vecmāmiņas, ir tik viegli vi�ņas sajaukt un aizsūtīt pie nepareizā mazbērna. Un tad pie visa vainīgi būsim mēs. Izpostīta dzīve mazbērnam, vienas mokas vecmāmiņai un tā tālāk� Sa�proti?

-���� Nezinu, teica Monika. Laikam jau ne pārāk.

-���� Nu nekas. Tas, ka tu to saprastu, tik un tā neko nemainītu.

Ēzelī�i beidzot bija tiku�i līdz egļu biezoknim un tagad lauzās tam cauri, sau�sajiem egļu zariem lūstot viņiem ceļā. Monikai un Me�a Ve�ai nācās pieliekties un piespiest galvas cie�i pie ēzelī�u kakliem, lai zari, ko ēzelī�i, ejot cauri bie�ņai, bija nolieku�i un kas pēc tam kā rīkstes nāca atpakaļ, nesistos viņām sejās. Bens smilkstēdams gāja aiz ēzelī�iem, un, tā kā viņa ceļu neizgaismoja neviena lampiņa, tad viņ� ik pa brīdim paklupa pār kādu sakni vai nolū�zu�u zaru.

�eit tumsa bija vēl biezāka nekā prie�u pakalnos, jo nebija pat zvaig�ņu blāvās gaismas. Violetā, it kā pūkainā gaismiņa, kas nāca no spuldzītēm, tik tikko spēja apgaismot zemi, un ēzelī�i vilkās uz priek�u vēl gausāk nekā līdz �im.

Monika visu laiku krita snaudā un uztrūkās no miega tikai tad, kad jau bija sākusi slīdēt lejā. Ari Me�a Ve�a, �ķiet, snauduļoja, un vienubrīd Moniku uztrūcināja no miega pamatīgs krāciens, no kura tad pamodās ari pati krācēja.

Vietām biezo tumsu kliedēja savādi zaļgani un sārti mirdzo�i plankumi, kuru gaisma Monikai atgādināja spido�os uzrakstus veikalu skatlogos.

-���� Kas tur spid? viņa jautāja Me�a Ve�ai.

-���� Mēness suņusēnes, tā atteica.

-���� Kāpēc mēness? Monika jautāja. Vai tad tās nāk no Mēness?

-���� Ak, nē ta�u. Sazin, no kurienes tas nosaukums ir radies� Dro�i vien tā�dēļ, ka tās tik spocīgi spīd. Kaut gan, protams, tās spīd nevis blāvi kā mēness, bet visās iespējamajās krāsās.

Ēzeli�iem tuvojoties kādam no mirdzo�ajiem plankumiem, tas kļuva blāvāks, līdz izdzisa pavisam, toties līdz ar to kļuva redzamas pārējās spīdo�ās mēness suņusēnes visapkārt. To bija krietni daudz mirdzēdamas tādās kā fosforiscējo�ās krāsās, tās bija izsvaidītas pa visu biezokni un izskatījās, it kā kāds būtu krustām �ķērsām izplājis Ziemassvētku eglī�u lampiņu virtenes.

-���� Redzi, kā tās izdziest, kad mēs pienākam tuvāk? Me�a Ve�a jautāja.

Monika pamāja ar galvu.

-���� Tās maskējas, paskaidroja Me�a Ve�a. Kaut gan, protams, ja tās ne�spīd, tās ir daudz vieglāk nejau�i nomīt nekā, kad tās spīd. Bez tam, ņemot vē�rā, ka tās tik un tā neviens neēd, �āda maskē�anās ir diezgan muļķīga. Bet mē�ness suņusēnes nekad nav biju�as pārlieku gudras�

Beidzot ēzelī�i pēdējiem spēkiem izlīda no bie�ņas un atviegloti nosprauslā�jās. Bet bija atlicis vēl krietns gabals, ko iet līdz Me�a Ve�as mājām. Ēzelī�i kā par brīnumu pat nedomāja au�oties un nokārtām galvām rik�oja uz priek�u. Acīmredzot ari viņi ilgojās pēc iespējas ātrāk nokļūt atpakaļ mājās.

Beidzot priek�ā pavīdēja gaisma.

Un tad starp kokiem iznira robainie Me�a Ve�as mājas torņi. Mājai visap�kārt, kā ari uz daudzajiem balkoniem un logos dega neskaitāmas sīkas, dzelte�nas lampiņas, kas tā vien aicināja Me�ā klaiņojo�os iegriezties un paciemoties.

-���� Ha! teica Monika. Kāds ir mājās!

-���� Nē, nē, sacīja Me�a Ve�a. Tie lukturī�i iedegas katru vakaru, kad pa�liek tum�s. Sākumā es tos iededzināju vecmāmiņu pievilinā�anai, bet jāsaka, vēl neviena vecmāmiņa nav tādā veidā pievilinājusies� Bet tad man tie iepa�tikās, un es nolēmu tos dedzināt katru nakti, lai jau vecmāmiņas dara, ko grib�

Ēzelī�i, ieraugot mājas ugunis, iezviedzās un pielika soli, un pēc nepilnas mi�nūtes viņi jau bija klāt. Me�a Ve�a ielaida viņus aplokā, un tad viņas abas ar Moniku un Bens devās iek�ā.

-���� �ausmas, kā es gribu gulēt, teica Monika. Man �ķiet, es varētu aiz�migt, kājās stāvot�

Viņas izgāja cauri virtuvei un iegāja istabā, kurā stāvēja Bena apskādētais radioaparāts. Monika iekrita dīvānā un aizvēra acis� Un tūlīt viņai likās, ka vi�ņa atkal sē� ēzeli�a mugurā un gar acīm zib sausie egļu zari, bet �ur un tur tum�sā zaigo spīdo�ās suņusēnes�

-���� Ei, mosties! sauca Me�a Ve�a un pakratīja meiteni aiz pleca. Uztrūku�sies no miega, Monika nepamierināti pavērās uz Me�a Ve�u.

-���� Kas ir? viņa samiegojusies jautāja. Ko tu mani krati?

-��� Tagad nav laika gulēt, tā ka celies vien aug�ā! sauca Me�a Ve�a un vēl�reiz nepacietīgi iebukņīja Moniku. Celies, celies!

-���� Vai tad atkal kaut kur jāskrien? Monika murmināja, ar pūlēm uzsliedamās aug�ā no dīvāna.

-���� Jāiet vannā! sauca Me�a Ve�a. Ātri, ātri! Es skrienu laist ūdeni!

-���� Ko? brīnījās Monika. Vannā? Tik vēlu? Paklau, vai es nevarētu �ova�kar nemazgāties? Man �ķiet, es tur aizmig�u�

-���� Ne jau mazgāties! Me�a Ve�a iesaucās. Mums jādabū tevi atpakaļ! Un tūlīt pat� un viņa izskrēja no istabas, un tad jau viņas soļi dipēja kaut kur virs galvas, acīmredzot kādā no mājas daudzajiem torņiem.

Monika bija pārāk samiegojusies, lai saprastu, par ko iet runa. Līdzko Me�a Ve�a bija ārā pa durvīm, viņa atkal atkrita dīvānā un tūlīt sāka �ņākt.

Kad pēc mirkļa Me�a Ve�a ieskrēja atpakaļ istabā un ieraudzīja Moniku mie�rīgi guļam un Benu �ņākuļojam turpat līdzās uz paklājiņa, viņa sa�utumā sasi�ta plaukstas. Kas tad nu? Tu atkal guli! �oreiz viņa neaprobe�ojās ar kratī��anu vien, bet, sagrābusi Moniku aiz rokas, uzrāva viņu aug�ā un vilka ārā no istabas. Monika, vēl pa pusei aizmigusi, paklupa pār Benu, un tas iekaucies pamodās.

-���� Kas noticis, kur tu mani velc? Monika murmulēja, acīm krītot ciet.

-���� Es ta�u tev teicu uz vannu. Tev laiks doties projām.

Bens rūkdams klunkurēja pakaļ Monikai un Me�a Ve�ai viņam likās, ka pret viņa saimnieci ir iecerēts kas nelāgs.

-���� Kur projām? nesaprata Monika.

-����� Kur, kur? Uz mājām. Uz savām mājām. Es nevaru ar tevi te auklēties cauru nakti.

-���� Bet tev nemaz nav jāauklējas, Monika iebilda. Es mierīgi gulē�u līdz pat ritam.

-���� Nē, nē, tas nekur neder� Saproti ta�u, mums jādabū tevi atpakaļ tūlīt, citādi būs par vēlu, un es nevarē�u trāpīt tajā brīdī, kad tu nokļuvi �eit.

-���� Ko? Monika bija pārlieku samiegojusies, lai iedziļinātos laika ceļo�anas niansēs.

-���� Es saku, ka tev jādodas atpakaļ tūlīt, citādi var gadīties, ka es tevi dabū�u atpakaļ tikai kādas pāris stundas pēc tam, kad tu pazudi no savām mājām.

Monika tūlīt pat pamodās. Tad vecāmāte mani iespundēs istabā uz mū�ī�giem laikiem! viņa izbijusies iesaucās.

-���� Tie�i tas jau ir tas, ko es saku, sacīja Me�a Ve�a. Tāpēc nav ko �ammāties. Skrien aug�ā pa tām kāpnēm!

Viņas bija iznāku�as �aurā un patum�ā koridorā, kur uz aug�u vītņveidīgi aizvijās tādas pa�as �auras kāpnes. Monika metās aug�up, un Bens, pa�spraukdamies Me�a Ve�ai garām un skaļi riedams, aizdrāzās viņai pakaļ. Me�a Ve�a, kaut ko purpinādama sev zem deguna, nedaudz lēnāk viņiem sekoja.

Uzskrējusi līdz pa�ai aug�ai, Monika atdūrās pret puspavērtām durvīm, pa kurām spraucās laukā tvaiks. Varēja dzirdēt, kā aiz durvīm ar troksni vannā gā��as ūdens.

Iegājusi vannas istabā, Monika domīgi apstājās. Tūlīt aiz viņas pa durvīm ie�skrēja Bens, un pēc brītiņa ienāca arī Me�a Ve�a.

-���� Kas būs ar Benu? Monika jautāja.

-���� Un kam tad ar viņu jābūt? atvaicāja Me�a Ve�a.

-���� Kā viņ� tiks mājās? Tev ta�u te nav nevienas kanalizācijas lūkas?

-���� Nu, nē� smējās Me�a Ve�a. Lai viņ� nemaz neiedomājas, ka es viņa dēļ ievilk�u kanalizāciju� Nāksies arī viņam darīt tāpat kā visiem pārējiem.

Monika sarauca pieri un iegrima domās.

-���� Viņ� nemū�am neies vannā, viņa beidzot paziņoja. Kaut arī viņ� būtu veselu gadu ik dienas vārtījies pa dubļiem un no netīrības apaudzis ar sēnēm, vienalga neviens viņu nevarētu piespiest ieiet vannā.

-���� Nekas, nekas� Gan viņ� ieies visur, kur vajadzēs, noteica Me�a Ve�a, aizgriezdama krānu. Vanna bija pilna, un Monika nometa drēbes un ielīda ūde�nī. Bens piesteidzās pie vannas un steidzīgi palaka ūdeni, bet tūlīt pat to arī iz�spļāva. Acīmredzot tajā vēl nebija pietieko�i daudz ziepju�

-���� Varbūt tu pie viena gribi nomazgāties? pavaicāja Me�a Ve�a.

-����� Es gribu gulēt, teica Monika. Siltajā ūdenī miegs mācās virsū tā, kā nekad.

-���� Labi, tad taisies. Rauj laukā korķi!

-���� Ko, jau? brīnījās Monika.

-���� Vai tu gribi gulēt vai negribi?

-���� Gribu.

-���� Tad rauj laukā korķi, tu ta�u nevari gulēt vannā!

-���� Pag, tu nepateici, kad mēs atkal tiksimies, Monika atgādināja.

-���� Rītvakar ej atkal vannā, sacīja Me�a Ve�a. Nav ko to lietu vilkt garu�mā jo ātrāk mēs noķersim vecmāmiņu, jo labāk.

Monika izrāva korķi, un ūdens strauji izplūda no vannas. Virs vannas cauru�ma sagriezās jau pazīstamais ūdens virpulis, kas kļuva aizvien lielāks, jo mazāk ūdens palika vannā, un, kad gandrīz viss ūdens bija aiztecējis, virpulis skaļi ie�ļerkstējās, no�agojās, un Monika pazuda caurumā.

Bens sāka me�onīgi riet un ielēca vannā. Piegrūdis purnu pie vannas cau�ruma, kur bija pazudusi Monika, viņ� dedzīgi to o�ņāja, bet, nesaodis neko ne�parastu, turpināja skaļi riet.

-���� Kārtībā! priecīgi noteica Me�a Ve�a un atgrieza du�u.

Bena rie�ana strauji aprāvās, kad pār viņu pavisam negaidīti sāka gāzties sil�ta ūdens straumes, un viņ� tā samulsa, ka pat neizlēca no vannas. Sarāvies un mēģinot saprast, no kurienes pēk�ņi radies tāds ūdens daudzums, viņ� izmisī�gi mīdījās turpat vannā.

Pavisam neliels ūdens virpulītis sagriezās ap vannas caurumu un rāva iek�ā du�as pietecināto ūdeni, līdz Benu sāka vilkt uz vannas cauruma pusi. Sākumā viņ� mēģināja turēties pretim, bet ķepas slīdēja pa slapjo emaljēto vannas di�benu, un suns tika vilkts arvien tuvāk un tuvāk. Un tad vienā acumirklī viņ� bi�ja pazudis, un vannas istabā stāvēja Me�a Ve�a viena pati.

-���� Fū, viņa nopūtās un aizgrieza krānu. Cik labi, ka suņiem pietiek tikai ar du�u�

Tad viņa izgāja no vannas istabas un, izslēgusi gaismu, devās pa kāpnēm le�jā, lai beidzot liktos uz auss. �ī patie�ām bija bijusi briesmīgi nogurdino�a diena, bet, ja tā padomā, viss ta�u vēl bija priek�ā. Me�a Ve�ai nez kāpēc bija aizdomas, ka �oreiz ar vecmāmiņām būs vēl lielāka noņem�anās nekā jebkad agrāk�

Monika atjēdzās savā vannas istabā, un pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija Bend�amins, kas kā melns kustīgs punktiņ� skrēja pāri griestiem.

-��� Hā! Prieks tevi redzēt! iesaucās Monika. Te nu tu skraidi� Tomēr man �ķiet, ka pūpē�veidīgie skrien ātrāk. Katrā ziņā spiedz viņi noteikti daudz ska�ļāk. Tas, protams, nenozīmē, ka es gribētu, lai arī tu tā spiegtu� Dievs, pa�sargi!

Kamēr viņa runāja, viņai blakus nez no kurienes uzradās Bens. Izmircis un galīgi pārbijies Bens. Laikam gan tikt iesūktam vannas caurumā bija izrādījies daudz baismīgāk nekā nokļūt kanalizācijas lūkā.

Bens ierējās un paskatījās visapkārt. Pamanījis zaļo krokodilu, kas tupēja uz vannas malas un, kā Benam likās, nejauki smīnēja, suns ierūcās un sabozās, bet ūdens no viņa ka�oka pilēja un plak�ķēdams krita plan�kā, kas vēl nebija iztecējusi no vannas. Bens saprata, ka viņ� ir daudz par slapju, nekā viņa su�ņa gods to varētu pieļaut, un ļoti suniski noskurinājās no purna līdz pat pa�am astes galiņam. Ap viņu kā no strūklakas pa�ķīda ūdens �altis, un Monika ieklie�gu�ies izlēca no vannas.

-���� Nu vai zini, viņa teica sunim. Te ta�u nav nekāda pludmale. Es būtu tevi izslaucījusi dvielī, bet nu jau tam vairs nav nekādas jēgas.

Suns nosprauslājās un, pakampis zobos krokodilu, arī izlēca no vannas.

Monika bija noņēmusi no auklas dvieli un ietinusies tajā, bet tad viņa ierau�dzīja, ka krokodils glu�i bezpalīdzīgi kūļājās Bena zobos. Bens klusām ņurdē�dams un nolaistu asti caur uzacīm vainīgi glūnēja aug�up uz Moniku. Viņa ska�tiens nepārprotami sacīja es zinu, tev tas nepatiks, bet reizi par visām rei�zēm man ar viņu ir jāizrēķinās.

Monika sagrāba krokodilu aiz astes un pavilka, bet Bens, joprojām ņurdē�dams, ne par ko negribēja laist savu upuri vaļā. Monika pavilka spēcīgāk, un Bens patipināja uz viņas pusi, tomēr krokodilu no zobiem neizlaida.

-���� Laid vaļā krokodilu! sauca Monika, sagrābusi krokodilu nu jau ar abām rokām. Laid vaļā, vai arī tu savu mū�u vairs netiksi pie radio!

Bens ieņurdējās, tādējādi pau�ot savu attieksmi pret tik ne�ēlīgu �antā�u, un negribīgi palaida krokodilu vaļā. Monika atmeimuroja atpakaļ un iebumsījās durvīs. Rokās viņa turēja apsiekalotu krokodilu, kam tie�i pāri vēderam gāja Bena zobu pēdas.

-���� Kas tur notiek? aiz durvīm atskanēja labi pazistams brēciens, un vecā�māte atvēra vannas istabas durvis.

Kad viņa ieraudzīja Moniku, kas stāvēja, ietinusies dvielī, ar sakoditu kroko�dilu rokās un slapjo Benu, kas vēl joprojām mīdījās, sabozis spalvu un naidīgi rūkdams uz krokodilu, viņa uz kādu mirkli zaudēja valodu. Diem�ēl viņa to at�guva samērā ātri�

-��� Kas tad te�?! viņa iesaucās. Mar� prom uz savu istabu! MARS! vi�ņa kliedza.

Monika vēl sagrāba savu zemē nosviesto drēbju kaudzi, nosvieda krokodilu turpat zemē un, uzsaukusi Benam, labprāt pazuda savā istabā. Bens aizlēk�oja viņai pakaļ, un viņa ka�oks pilēja, atstādams slapju sliedi.

Tikusi savā istabā, Monika aizcirta durvis un ielēca gultā. Bens jau metās pie radio, bet Monika viņu apsauca.

-���� Nē, Ben. �ovakar ne, �ovakar jāiet gulēt �au�alīgi nāk miegs�

To teikdama, viņa palīda zem segas un izslēdza gaismu. Bens nopūtās un, izpurinājis paliku�o ūdeni no sava ka�oka, nolikās zemē blakus gultai. Nepagā�ja ne pāris sekundes, kad viņi abi jau �ņāca.

Nākamajā rītā Monika pamodās briesmīgi vēlu. To va�rēja nojaust pat nepaskatoties pulkstenī, jo visa istaba bija kā pielieta ar spo�u saules gaismu. Uz ielas bija diezgan trok�ņaini tātad diena jau gāja vaļā pilnā sparā.

Bens bija pamodies un tagad sasprindzis sēdēja pie galda, pievērsis ilgu pilnu skatienu radioaparātam.

Slēdz iek�ā! uzsauca Monika, un suns momen�tā uzlēca kājās un, pieskrējis pie radio, uzsita tam ar ķepu. Radio ieslēdzās, un Bens, sakampis zobos kloķi, ņēmās mainīt stacijas, lai atrastu kaut ko piemērotu.

Monika izrāpās no gultas, saģērbās un devās uz virtuvi kaut ko iekost.

Virtuvē neviena nebija. Izskatījās, ka visi jau ir paēdu�i, tāpēc Monika sada�būja maizi, izņēma no ledusskapja pienu, sviestu un ievārījumu un uzsmērēja sev maizītes. Bridi, kad viņa sēdēja pie galda un ēda, ienāca vecāmāte. Klusē�dama viņa apsēdās galda otrā pusē pretim Monikai.

Tas, ka vecāmāte klusēja, nebija nekas neparasts, tomēr tas, ka viņa tā vien�kār�i sēdēja pie galda, neko nedaridama, gan �ķita divaini.

Monika caur pieri piesardzīgi palūrēja uz vecāsmātes pusi. Vecāmāte blenza viņai tie�i virsū. Monika steig�us nodūra acis un skatījās tikai uz savu sviestmaizi.

-���� Nevajag glūnēt caur pieri, sacīja vecāmāte. Kā gan tas izskatās!

Monika neko neatbildēja un turpināja ēst savu sviestmaizi. Kā lai viņa zi�nātu, kā tas izskatās! Viņa jau nu nesēdēja augām dienām pie spoguļa, glū�nēdama uz sevi caur pieri tikai tādēļ, lai uzzinātu, kā tas izskatās� Cik gan muļķīgus jautājumus mēdza uzdot vecāmāte! Nu bet, tā kā viņa nemaz nav Mo�nikas īstā vecāmāte, viņai tas varētu būt piedodams. Galu galā viņa jau nemaz nezināja, kā jāuzvedas vecmāmiņai�

Monika klusām iespurdzās. Padomā tik un �ī vecā sieviete patiesi domā, ka ir viņas vecāmāte! Cik muļķīgi�

-������������� Nav ko spurgt, vēsi noteica vecāmāte, joprojām īgni blenzdama uz Mo�niku. Kad tu būsi beigusi pētīt to savu sviestmaizi, varbūt tu varētu man vel�tīt mazliet uzmanības, man tev ir kas sakāms.

Tas nu atkal bija kaut kas galīgi muļķigs! It kā viņa, Monika, nevarētu klau�sīties arī ēdot. Vina ta�u neēda ar ausīm�

Tomēr, kamēr viņa nebija pabeigusi ēst sviestmaizi, vecāmāte joprojām ne�teica ne vārda. Un tikai tad, kad pēdējais kumoss bija norīts un Monika pacē�la acis uz vecomāti, tā beidzot sāka runāt.

-���� Par to suni� uzsāka vecāmāte. Es tev aizliedzu ņemt viņu pie sevis vannā. Suni var nomazgāt arī bļodā es necietī�u, ka man jāiet vannā, kur pirms manis ir bijis kāds netīrelis suns.

-��� Viņ� nav netīrelis, ja vien dabū nomazgāties vannā, teica Monika. Bez tam es nedomāju, ka viņ� vispār ir bijis vannā, viņ� to nemū�am nepieļautu. Man �ķiet, viņ� ir bijis tikai du�ā, vai ne, Ben? Tu ta�u nemaz nebiji vannā? Vismaz mūsējā jau nu noteikti ne� viņa piemetināja.

-���� Meiten, nemelo man, bargi teica vecāmāte. Suns, izmircis no purna līdz pat astei, stāv vannas istabā, un tu man gribi iestāstīt, ka viņ� nav bijis mū�su vannā? Kā vannā, es gribētu zināt, tad viņ� ir bijis? viņa ironizēja.

-���� Es neko negribu iestāstīt, atcirta Monika. Un vispār, es ne pie kā ne�esmu vainīga pa kanalizācijas lūku viņ� atpakaļ tikt nevarēja, jo lūkas tur vienkār�i nebija.

-��� Ak tad nebija lūkas, ko? atkārtoja vecāmāte. Ko tu te mels? Kaut gan, kāda tam nozīme� Kārtējie tavi izdomājumi� Un neiedomājies vēl kādreiz likt suni vannā!

Ar �iem brīdino�ajiem vārdiem viņa pameta virtuvi un atstāja Moniku atvieg�loti smērējam vēl vienu ievārījuma maizīti. Pa puspavērtajām durvim purnu pa�bāza Bens un ienāca virtuvē. Monika iebēra bļodiņā suņu barību un izbrīnīju�sies nolūkojās, kā viņ� badīgi klūp tai virsū.

-���� Kā tu vari ieēst ko tādu? viņa brīnījās.

Bens, ar purnu ieracies bļodā, kaut ko apmierināti atņurdēja.

-��� Vecāmāte tevi lamā, Monika teica Benam. Tas par atbildi tikai nicīgi no�sprauslājās. Viņai nepatīk, ka tu ej vannā, viņa turpināja. It kā tu to da�rītu! Bet par kanalizācijas lūku viņa nenoticēja pati vainīga�

Bens rūkdams krauk�ķināja savu ēdamo.

Iepriek�ējā vakara du�a viņam bija nākusi par labu. Laikam tā bija aizskalo�jusi visus netīrumus no Bena ka�oka, jo viņa tum�ā spalva tagad spīdēja vien, un viņa ka�oks izskatījās tik mīksts un zīdains kā reti kad agrāk�

Monika nevarēja vien sagaidīt, kad varēs par pagāju�o nakti pastāstīt savai draudzenei Helgai, tāpēc, kad bija steidzīgi apēsta pēdējā ievārījuma maize un kad Bens bija iz�ņakstinājis pēdējos gardos kumosus no savas bļodas, viņa me�tās prom uz savu istabu, lai paķertu Bena kakla siksnu.

Skrienot cauri istabām, Monika dzirdēja kā noklaudz ārdurvis, vecaimātei aizejot. Laikam viņa devās uz veikalu. Ļoti labi, nodomāja Monika� Ar vectē�vu būs daudz vieglāk tikt galā. Izzvejojusi Bena siksnu no pagaldes, viņa apli�ka to sunim ap kaklu un devās uzmeklēt vectēvu.

Vectēvs sēdēja savā istabā un lasīja kādu biezu grāmatu. Monikai likās, ka viņ� to lasa jau otro nedēļu.

-���� Paklau, vectēv, Monika ieteicās. Mēs ar Benu drusku iziesim ārā, labi?

Vectēvs kaut ko piekrīto�i noņurdēja un uzslējās kājās, lai izlaistu viņus lau�kā. Bens zināja, ka ir paredzama izskrie�anās. Griezdams asti uz riņķi kā pro�

pelleri un nepacietībā smilkstēdams, viņ� metās uz ārdurvīm tādā ātrumā, ka Monika, kas joprojām turēja viņu aiz saites, tika aizrauta sunim līdzi.

Mierā, Ben! viņa sauca, lēk�odama pakaļ sajūsminātajam sunim. Bet Bens nelikās mierā, kamēr nebija sasniedzis ārdurvis un tagad, smilkstēdams vēl skaļāk nekā līdz �im, mīdījās pie durvīm, laiku pa laikam uzsiz�dams pa tām ar priek�ķepu. Tomēr durvis bija ciet, iekams nebija pienācis vectēvs un tās atslēdzis.

Līdzko durvis bija vaļā, Bens metās laukā ar tādu sparu, ka izrā�va siksnu Monikai no rokām, un viņa iekliegdamās aizdrāzās lejup pa trepēm sunim pakaļ.

Mājas ārdurvis stāvēja pusvirus, un brāzmainais rudens vēj� raustīja tās ciet un vaļā. Izskrējusi ārā, Monika palūkojās visap�kārt, bet Benu nekur nemanīja.

Diena bija saulaina, bet vēsa. Debesis bija ko�i zilas, un tām pāri me�onīgā ātrumā skrēja vēja izplūkāti balti mākoņi. Spēcī�gas brāzmas kaukdamas brāzās lejup pa ielu, pa ceļam sapīdamās retajos kokos, kas auga ielas malā. Atsevi�ķas spilgti dzel�tenas lapas vēl �ūpojās nu jau gandrīz kailajos koku zaros, un laiku pa laikam kādu no tām noplēsa vēj� un aizrāva sev līdzi. �aukstēdams un plivinādams savas melnbaltās lapas, pa trotu�āru garām aizlidoja kāds laikraksts, brī�iem piezemēdamies un brī�iem atkal paceldamies augstāk gaisā�

Kādu brīdi Monika stāvēja pie durvīm, domādama, uz kuru pusi suns varētu būt aiz�skrējis, kad ap stūri atskanēja spalga rie�a�na. Monika nekavējoties aizmetās uz turieni.

Protams, līdzko viņa bija nogriezu�ies ap stūri, viņa ieraudzīja Be�nu, kur� bija nometies uz vēdera pie kādas kanali�zācijas lūkas un, piebāzis degunu tai pavisam cie�i klāt, skaļi rēja. Cilvēki, re�dzēdami milzīgo, rejo�o suni, kam pie tam vēl ne�bija uzpurņa, �igli pārgāja uz ielas pretējo pusi.

Pa ielu �urpu turpu nevaļīgi �audījās automa��īnas un, ievīstīju�ies mēteļos un drebinādamies, garām steidzās cilvēki. Bens bija pazudis.

Pieskrējusi klāt, Monika sagrāba suņa siksnu un uz�ņāca: Fui, Ben! Kā tev nav kauna tā aizbēgt no manis? Vai tad tu nezini, ka apkārt blandās suņu ķē�rāji? Ieraudzīs tevi vienu pa�u klīstam apkārt pa pilsētu, un tu nepaspēsi ne at�jēgties, kad jau tupēsi aiz restēm!

Bens vainīgi iesmilkstējās, bet tad atkal pievērsās kanalizācijas lūkai un, paluncinājis asti, līksmi ierējās.

Monika nometās ceļos sunim līdzās un domīgi nopētīja tum�o kanalizācijas lūku. Varēja dzirdēt, kā lejā skaļi tek ūdens. Bez tam no lūkas nāca diezgan pa�matīga smirdoņa.

-���� Hmm� noteica Monika. Vai �ī ir tā lūka, Ben?

Bens zvetēja ar asti pa trotuāru tā, ka plak�ķēja vien. Skaidrs, ka viņ� pa��laik domāja par tiem me�iem, kuri, kā viņ� labi zināja, sākas aiz �īs te necilās kanalizācijas lūkas� Bija nesalīdzināmi patīkamāk skraidīt pa mīkstu sūnu klā�tiem pakalniem nekā pa pilsētu, kur visu laiku bija jāuzmanās te no ma�īnām, te no cilvēkiem, kas, �ķiet, to vien darīja kā mēģināja uzkāpt viņam uz astes vai iebelzt pa sāniem ar lietussargu�

-���� Nē, Ben, stingri noteica Monika. Mēs noteikti neizmantosim �o te lū�ku� un viņas deguns noraustījās, kad no lūkas uzvēdīja kāda sevi�ķi nepatī�kama smaka. Tomēr man ir aizdomas, ka tu �ovakar atkal iesi du�ā�

Bens pārstāja luncināties, iesmilkstējies pielēca kājās un caur savām dzelte�nīgajām uzacīm lūdzo�i palūkojās uz meiteni. Viņam bija nelabas aizdomas, ka vārds �du�a� nozīmēja tās �ausmīgi nepatīkamās ūdens �altis, kas bez jebkāda brīdinājums pēk�ņi gāzās pār galvu, vienā mirklī izmērcēdamas ka�oku tā, ka vajadzēja vairākas stundas, lai tas atkal kļūtu sauss�

-���� Nemaz nemēģini diedelēt, sacīja Monika, ar riebumu uzlūkodama mel�nās, ar netīrumiem aplipu�ās kanalizācijas lūkas restes. Un, starp citu, tu va�kar pamatīgi smirdēji pēc tam, kad biji izgājis cauri �ai te kanalizācijai�

Suns protestēdams saslēja ausis un skaļi ierējās. To nu gan viņ� ļoti labi sa�prata! Monikai bija licies, it kā viņ� būtu smirdējis� Kādas muļķības!

Viņ� vēlreiz piegrūda purnu pie lūkas un pao�ņāja. Skaidrs, ka nekas te ne�smirdēja! Smar�oja pēc pussatrūdēju�ām liepu lapām, vecām avīzēm, pelēm, sarūsēju�ām caurulēm un� Kas tad tas�?

Bens atkal nometās gar�ļaukus un, piebāzis degunu pie lūkas, dziļi ievilka gaisu nāsīs.

Kā tad� tā jau viņ� bija domājis� Beigta �urka! Un beigta pavisam īsu bri�di, jo vēl vakar tās te nebija� viņ� vēl nekad mū�ā nebija redzējis īstu beigtu �urku�! Viņam noteikti bija jātiek tai klāt un jāpapēta tuvāk� ja tikai Monika atļautu�

Bens pielēca kājās un, pieglaustām ausīm luncinādamies un smilkstēdams, lūkojās te uz Moniku, te uz kanalizācijas lūku, visnotaļ skaidri ļaudams noprast, kas viņam padomā�

-���� Es ta�u teicu nē! Monika sacīja. Ja tu gribi atkal tikt atpakaļ uz me��iem, tev nāksies iet caur vannas caurumu. Vairs nekādas kanalizācijas! Nav nekāds brīnums, ka Me�a Ve�a tevi noturēja par netīreli� Pēc tā, kā tu toreiz smirdēji, neko citu nemaz nevarēja padomāt�

Benam bija glu�i vienalga, ko Me�a Ve�a par viņu domāja� Viņam vaja�dzēja to �urku� vairāk par visu pasaulē viņam pa�laik vajadzēja to �urku�

Brīdi pavērojis Moniku, Bens sāka domāt, ka �urka ir to vērta, lai drusku pa�mauktos� Kamēr Monika runāsies ar Helgu, viņ� pavisam nemanāmi aizzagsies projām� un Monika nemaz nepamanīs� un viņa nemaz neievēros, ka viņ� ir bijis projām, kad viņ� jau būs atpakaļ� toties �urka būs izpētīta no ūsām līdz pat rozā astes galiņam�

�ādu domu satraukts, Bens, saspicējis ausis, ierējās, un Monika aizdomīgi viņu uzlūkoja. Ko tu tur perini? saraukusi uzacis, viņa jautāja.

Bens atslābināja ausis, ļaudams to pūkainajiem galiņiem noslīgt uz priek�u, un nevainīgi paluncināja asti. Viņ� izskatījās pēc suņa, kur� neperina pilnīgi neko un kur� ir tikai priecīgs tik jaukā, spirgtā dienā būt laukā uz ielas� Draiski pielēcis pie Monikas, suns ar purnu pabakstīja viņas piedurkni, it kā aicinādams paspēlēties�

Bet Monika nebija tik viegli apmānāma.

Es tevi pieskatī�u, viņa draudēja. Tā ka uzvedies kā nākas. Vecaimātei, protams, nepatika, ka tu esi bijis vannā, bet man ir aizdomas, ka viņai vēl mazāk patiks tas, ka tu pārradīsies mājās, smirdot pēc peļu mēsliem un sazin pēc kā vēl�

Bens izlikās, ka neko nesaprot, un, sagrābis zobos savu siksnu, sniedza to Monikai. Viņa, joprojām neuzticīgi lūkodamās uz savu suni, paņēma siksnu un beidzot iesmējās. Labs ir, aizmirsti ta�u vienreiz to kanalizāciju. Skrienam!

Un viņa metās lejup pa ielu, bet Bens, skaļi riedams, apsteidza viņu un ta�gad lēk�oja pa priek�u, laiku pa laikam apstādamies un pagaidīdams Moniku, kura netika viņam līdzi. Tā viņi skrēja, ik pa brīdim uzgrūzdamies kādam no gājējiem, kur� tad izbijies atlēca malā, palaizdams garām skrejo�o mazo mei�teni un milzīgo, melno, pinkaino suni.

Kad viņi bija noskrēju�i veselu kvartālu un nogriezu�ies ap stūri, Monika aiz�elsusies apstājās pie kādas tum�i pelēkas piecstāvu mūra ēkas un kādu brīdi stāvēja, smiedamās un atvilkdama elpu. Vaigi viņai bija piesārtu�i no skrie�a�nas un asā vēja, bet garās, tum�ās matu cirtas, kas sniedzās gandrīz līdz pat jostas vietai, plīvoja viņai ap galvu kā tāds dīvains vainags� Monikai reti tika apgriezti mati, jo vecaimātei nepatika ar tiem noņemties. Arī pie friziera viņa netika vesta, un tā nu tie auga savā vaļā� Monika vienmēr staigāja vaļā izlais�tiem matiem un ar savām pelēcīgi melnajām cirtām, kas sprogo�anās dēļ bija pilnīgi neizķemmējamas, reizēm izskatījās pat vēl pinkaināka par Benu�

Bens bija notupies turpat blakus un, izkāris ro�ainu mēli, elsoja, vienlaikus līksmi luncinādams asti.

Beidzot, kad abi bija kaut cik atguvu�ies, Monika devās pie durvīm un, uz�skrējusi aug�up pa nedaudzajiem pakāpieniem, pastiepās uz pirkstgaliem un nospieda ciparu kodu uz plāksnītes pie ārdurvim. Atskanēja pazīstamā melo�dija, un durvis noknak�ķot atslēdzās. Monika atspiedās pret durvīm, jo tās bi�ja diezgan smagas, un, pasvilpusi Benam, iegāja namā.

Uzkāpusi otrajā stāvā, Monika nospieda zvana pogu pie savas draudzenes Helgas dzīvokļa durvīm. Bens apsēdās kāpņu laukumiņā un, pie�ķiebis galvu, koncentrēja skatienu uz durvju rokturi.

Kādu bridi viņi gaidīja, bet nekas nenotika. Aiz durvīm bija klusums, un ne�bija ne miņas no parastajiem �ļūco�ajiem soļiem, kas parasti bija dzirdami, Helgas vecmāmiņai nākot atvērt durvis.

Monika piezvanīja vēlreiz. Bija dzirdams, kā dzīvokļa iek�pusē stiepti noskan zvans, bet nekādas citas skaņas tam nesekoja. Dro�ības pēc Monika piezvanī�ja vēlreiz un tad devās pa kāpnēm lejup.

-���� Neviena nav, vina teica Benam.

Tas piekrīto�i ierējās.

-���� Laikam būs aizgāju�as uz parku. Vai uz veikalu. Man vajadzēja vispirms piezvanīt, pirms mēs nācām �urp�

Viņi izgāja atpakaļ uz ielas un devās uz parka pusi. Tas bija pavisam netālu, tikai pāris kvartālu lejup pa ielu. Kad Monika un Bens iegāja parkā, Monika noņēma sunim siksnu, un Bens sajūsmināts aizmetās prom pa celiņu. Nepa�gāja ne piecas minūtes, kad viņi pamanīja Helgu un viņas vecmāmiņu. Helga skraidīja pa parka celiņu, lasīdama pēdējās dzeltenās lapas, bet viņas vecāmā�te sēdēja turpat netālu uz soliņa. Viņa pirmā pamanīja Moniku un iesaucās: Ā, Monika! Un Bens!

Bens ierējās un metās pie viņas apsveicināties. Helgas vecāmāte pabu�ināja suni aiz auss un pievērsās Monikai: Atkal vieni pa�i, ko? Kur tad tava vec�māmiņa? >

-����� Kura? neapdomīgi pajautāja Monika, jo tajā mirklī bija iedomājusies abas savas vecmāmiņas īsto, kas patlaban klaiņoja kaut kur pa dīvaino me��u, un neīsto, kas dro�i vien bija aizgājusi iepirkties.

Helgas vecāmāte manāmi apmulsa tādu atbildi viņa laikam nebija gaidījusi.

-����� Kā, vai tad tev ir divas vecmāmiņas? viņa jautāja. Un es biju domā�jusi, ka tev ir tikai tā, pie kuras tu dzīvo tava tēta mamma?

-���� Ko? Monika ari apjuka. Ak, jā, jā, protams, ka tikai tā� Es pārteicos, viņa steig�us paskaidroja. Tomēr Helgas vecāmāte joprojām viņu tā dīvaini uz�lūkoja.

-���� Viņa kaut kur izgāja, Monika sacīja, atcerēdamās, ka vēl joprojām nav atbildējusi uz Helgas vecāsmātes jautājumu.

Pa to laiku bija pieskrējusi Helga un tagad mēģināja piespiest Benu apsēs�ties un pasniegt viņai ķepu. Ta�u Bens nekādi nespēja aptvert, kas no viņa tiek gaidīts, un tikai stāvēja, luncinādams asti un neizpratnē nolūkodamies, kā Hel�ga cen�as kaut ko viņam ieskaidrot.

-���� Mēs aiziesim līdz tam uzkalniņam, labi? Monika vaicāja Helgas vecmā�miņai un piemiedza ar aci Helgai.

-���� Labi, labi, noteica Helgas vecāmāte. Es gan palik�u tepat. Te vismaz spīd saulīte.

Monika saķēra draudzeni aiz rokas, pasvilpa Benam, un viņi devās uz pakalniņa pusi. Tur nemanīja neviena cilvēka, un tas bija labi, jo Monika negribēja, lai kāds nejau�i noklausītos to, ko viņa grasījās stāstīt draudzenei. Tomēr nebi�ja glu�i tā, ka uz kalniņa nebūtu nevienas dzīvas dvēseles�

Glu�i kā apdullis no viena koka pie otra skraidīja mazs, melns kaķis. Ticis pie koka, tas uzskrēja da�us soļus aug�ā pa stumbru, kādu mirkli kā sastindzis palika tur karājamies aiz priek�ķepām, tad, atlaidis ķepas, nokrita zemē un, sa�metis asti puslokā, aizmetās pie nākamā koka�

Bens riedams metās trenkāt kaķi, Monika uzbrēca, lai viņ� nāk atpakaļ, bet Benam ne prātā nenāca to darīt� Pārāk reti viņam gadījās iespēja tā kārtīgi iztramdīt kādu kaķi� Visbeidzot Monika atmeta sunim ar roku, sapratusi, ka nekāda labuma no viņas klieg�anas nebūs.

-���� Kā iet? prasīja Helga.

-���� Dīvaini, atteica Monika un izstāstīja draudzenei savus un Bena pagāju��ās nakts piedzīvojumus.

Helga klausījās pavērtu muti un, kad Monika bija pabeigusi, kādu laiku ne�teica neko.

-���� Nu, Monika nepacietīgi viņu mudināja, ko tu par to visu domā?

-���� Nezinu, domīgi sacīja Helga, plucinot kādu tikko paceltu sārtu kļavas lapu. Savu mū�u neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi�

-���� Tur jau ir tā lieta! iesaucās Monika. Es varu derēt, ka nevienam nav ne jausmas, kas slēpjas aiz vannas caurumiem un kanalizācijas lūkām!

-���� Tu domā, tajā me�ā var nokļūt pa kuru katru vannas caurumu un kanali�zācijas lūku? brīdi padomājusi, jautāja Helga.

-���� Domā, ka nē?

-��� Varbūt, ka tas ir atkarīgs no viņiem tur, tajā me�ā, sacīja Helga. Ja viņi grib, viņi var iedabūt tevi tur iek�ā, bet, ja to gribi tikai tu�

-���� Tu domā, ka es nevarētu tur tikt tikai pēc savas vēlē�anās?

-���� Nu vispār man �ķiet, ka nē.

-���� Un kāpēc tie�i pa vannas caurumu?

-���� Dro�i vien tā bija visērtāk, smējās Helga. Tu ta�u pusi mū�a pavadi vannā!

-���� Tā nu gan nav, noņurdēja Monika.

-���� Lai vai kā, labākais ir tas, ka varbūt tu beidzot tiksi pie normālas vecās�mātes. Tā tagadējā jau neder par vecomāti ne miskastruncim�

Bens pa to laiku bija uztrencis kaķi kokā, un, kad viņ� bija labu bridi sēdējis zem koka un rējis, bet kaķis pa to laiku, ērti iekārtodamies kādā zaru staklē un pilnīgi ignorēdams suni, kas tur apak�ā ārdījās, taisījās nosnausties, Bens no�lēma mest mieru kaķim un iet paskatīties, kas notiek ar �urku.

Uzmetis skatienu abām meitenēm, kas, sabāzu�as galvas kopā, par kaut ko saspringti sa�ukstējās, Bens klusām aizlavījās no pakalna pa otru pusi un aizlēk�oja prom no parka uz kanalizācijas lūku, kur bija paslēpusies kārdino�ā �urka�

Atskrējis pie kanalizācijas lūkas, Bens nometās zemē un, pie�āvis tai purnu, pao�ņāja�

Kā tad� Smar�oja pēc �urkas tā, kā vēl nekad� Bens mēģināja iebāzt pur�nu starp kanalizācijas lūkas restēm, bet vai nu viņa purns bija par resnu, jeb�u ari spraugas starp restēm par �auru, bet viņ� nekādi nevarēja iedabūt purnu lū�kā. Nerunājot jau nemaz par sevi pa�u�

Bens apmulsis ieņurdējās un paslējās uz priek�ķepām. Kaut kas te nebija tā kā nākas� Viņ� ta�u pavisam skaidri atcerējās, ka vēl vakar, kad viņ� bija

snaikstījies gar �o pa�u lūku, kaut kā vienā mirklī viņ� bija atradies lūkas viņā pusē un tad me�ā� Bet �oreiz nekas tamlīdzīgs nenotika.

Bens mēģināja vēlreiz�

Un atkal nekas nenotika. �urka palika viņā pusē, bet Bens �ajā�

Nu labi� Ja jau lūka negribēja laist viņu, Benu, iek�ā ar labu, bija jāmē�ģina kaut kas nopietnāks.

Bens iekodās ar zobiem kanalizācijas lūkas restēs un mēģināja tās izkusti�nāt. Rūkdams viņ� atspērās ar visām �etrām ķepām un vilka� Bet lūka pat nepakustējās. Bens vīlies izlaida restes no zobiem un saviebies no�āpstinājās. Gar�oja pēc kaut kā nelaba. Būs jāuzēd virsū zāle� Visbeidzot nopūties, viņ� pameta kanalizācijas lūku un rik�oja atpakaļ uz parku.

Par nelaimi, Monika bija ievērojusi viņa prombūtni un tagad, ieraugot suni, dusmīgi tam uzsauca.

Bens, vainīgi luncinādamies, pieskrēja pie viņas, joprojām �āpstinādamies. Pat zāle nebija varējusi pilnībā dabūt prom nejauko gar�u�

-���� Kur tu blandies apkārt, ko? Monika strostēja suni. Un ko tu tā jocīgi �āpstinies? Spļauj ārā, viņa sacīja, saķerdama suņa purnu.

Bens turpināja �āpstināt, bet laukā neko nespļāva, jo nebija jau nekā, ko spļaut.

Monika pieliecās sunim pavisam tuvu, gribēdama saskatīt, ko īsti viņ� tur ēd, bet tad saviebusies atsprāga atpakaļ.

-���� Fui! viņa iesaucās. Atkal viņ� ir snaikstījies gar to kanalizācijas lūku! Un ko gan viņ� tur atrod, es tie�ām nesaprotu!

Kā gan lai viņa saprastu to, kāda varena beigta �urka tur slēpās�!

-���� Vai tu neteici, ka Benu ierāva pa kanalizācijas lūku? jautāja Helga.

-��� Jā, tā sacīja Me�a Ve�a. Un viņ� patie�ām briesmīgi smirdēja� Tāpat kā tagad� Fui, liecies mierā! iesaucās Monika un atgrūda suņa purnu, kur� pie�labinādamies mēģināja viņai nolaizīt degunu. Bens sabozās, pagāja malā un, ar zobiem izplēsis vēl kādu zāles puduri, sāka to apņēmīgi ko�ļāt.

-���� Viņ� tagad dro�i vien atkal bija mēģinājis tikt iek�ā pa to pa�u lūku, sa�cīja Helga. Tikai viņam nekas nav sanācis� Jo acīmredzot vēl nav īstais brīdis.

-���� Tu domā? Var jau būt, ka tā arī ir. Me�a Ve�a teica, lai es �ovakar atkal ejot vannā.

-���� Nu ja! Un tad jau atkal viņa tevi ieraus! satraukti iesaucās Helga. Kaut kas vienreizējs! Kas to būtu domājis, ka caur vannas caurumiem var nokļūt tik savādās vietās kā tas me�s!

^ Un pa kanalizācijas lūkām� nicīgi piebilda Monika.

-Ko?

-���� Ari pa kanalizācijas lūkām, atkārtoja Monika.

-���� Nu jā, bet tas ir tikai suņiem, atsaucās Helga.

Tad uz celiņa parādījās Helgas vecmāmiņa un ar mājienu aicināja meitenes nākt lejā no kalna. Jāiet mājās gatavot pusdienas, viņa sacīja, kad meite�nes bija pienāku�as. Ko tas suns tik dīvaini �āpstinās? viņa izbrīnīti vaicā�ja, vērojot kā Bens kaut ko �ļurgā pa muti, bet purnam abās pusēs kā noplu�ku�as zaļas ūsas nokarājas zāles stiebri.

-��� Laikam kaut ko nelabu apēdis, izvairīgi atteica Monika, un Helga iespur�dzās.

-��� Vai negribi �ovakar atnākt ciemos? Moniku aicināja Helgas vecmāmiņa, bet Monika izvairījās.

-���� Nē, nē, �ovakar es nevaru� Ir �is tas svarīgs darāms�

Helgas vecmāmiņa izbrīnīti viņu nopētīja.

-����� Kas jums abām padomā, ko? viņa jautāja, bet Helga un Monika tikai vienaldzīgi paraustīja plecus. Bija skaidrs, ka nav vērts neko stāstīt vecmāmi�ņai, pat ja viņa bija tik saprātīga kā Helgas vecmāmiņa. Neviens pieaugu�ais to neņemtu nopietni� �ā vai ta�

Monika pamāja atvadas Helgai un viņas vecaimātei un devās prom. Bens, zāles stiebriem birstot ārā no mutes, aizlēk�oja viņai pakaļ.

Kad Monika un Bens pārradās mājās, vectēvs un vecāmāte pusdienas jau bija paēdu�i. Monika par to tikai priecājās, jo tas nozīmēja, ka viņai nevajadzēs pie pusdienu galda klausīties vecāsmātes nebeidzamajā purpinā�anā.

Ieraugot, ka Monika ir mājās, vecāmāte, burk�ķēdama kaut ko par to, ka �kas tā par modi uz visām ē�anām nākt ar nokavē�anos�, �ļūkādama aizslāja uz virtuvi un pa�āva uguni zem pannas, kur acīmredzot glabājās Monikas pus�dienu dala.

Monika ienāca virtuvē un, apsēdusies pie galda, gaidīja, kad sasils viņas pus�dienas, kamēr Bens elsdams �ņakarējās pa savu bļodiņu.

Vecāmāte tikmēr apmaisīja kartupeļu biezputru un tad, dīvaini saviebusies, paostīja gaisu. Un saviebās vēl vairāk�

-���� Kas te tik �ausmīgi smird? viņa dusmīgi jautāja.

Vispirms viņa aizdomīgi paskatījās uz Moniku, bet acīmredzot meitene ne�izskatījās pēc tādas, no kuras varētu nākt �ausmīgā smaka, tāpēc vecāmāte pievērsās Benam. Tu, suns, viņa bargi tam uzsauca. Panāc �urp!

Bens pacēla galvu no savas bļodiņas un, ierāvis asti kājstarpē, bailīgi panā�cās tuvāk. Vecāmāte noliecās pie suņa, bet tūlīt kā dzelta atsprāga nost.

-���� Ak, kungs! viņa iesaucās, aizspiedusi degunu, tāpēc viņas balss izklausī�jās diezgan dīvaini. Ko tas suns ir darījis?!

Patie�ām milzīgie zāles daudzumi, ko Bens bija noko�ļājis pēc uzbrukuma kanalizācijas lūkai, par labu noteikti nebija nāku�i glu�i otrādi� Tagad viņ� smirdēja vēl ļaunāk nekā pirmīt� Tā kā Monika pie �īs smakas bija jau ne�daudz pieradusi, viņa nevarēja saprast, par ko nu vecāmāte tik briesmīgi sa�traucas. Bet vecaimātei laikam likās, ka Bens ir kaut kur izvārtījies, nevis kaut ko nelabu apēdis, un tāpēc viņa sacīja: �ovakar tev viņ� obligāti jānomazgā.

-��� Vannā? jautāja Monika un jau nopriecājās. Tas nozīmēja, ka atkrita kla�patas, kā iedabūt Benu vannas istabā tā, lai neviens nepamanītu.

-����������� Protams, nē, vecāmāte no�ņācās. Man liekas, es tev vienreiz jau pa�teicu, ko domāju par suņa lik�anu vannā. Tu viņu mazgāsi bļodā tajā vecajā, lielajā bļodā, kas mētājas koridora skapi.

-���� Bet vai es to drīkstu darīt vannas istabā?

-���� Mazgā viņu, kur vien gribi, bet lai es rīt neredzētu vannā nevienas pa�as Bena spalviņas� viņa vēl piedraudēja.

-���� Labi, labi, Monika attrauca un klusībā jau sprieda, kā gan lai �ovakar ie�māna Benu du�ā. Jo, ja būtu jātiek galā ar vecāsmātes aizliegumiem vien, tā vēl būtu mazākā bēda, bet �oreiz, �ķiet, tas bija kaut kas tāds, ko nevēlējās arī Bens. Un pretoties suņa untumiem bija jau grūtāk�

Vecāmāte, burk�ķēdama un vēl arvien aizspiedusi degunu, beidzot izslēdza gāzi un uzlika Monikai uz �ķīvja biezputru un pārpaliku�o gaļas �ķēli. Tā nebi�ja diez cik liela, un Monika �ķībi uz to noskatījās�

Kad vecāmāte bija izgājusi no virtuves, Monika ķērās pie ē�anas. Vispirms viņa tāpat ar pirkstiem pārplēsa uz pusēm savu gaļas �ķēli un vienu pusi no�svieda uz grīdas Benam. Suns momentā bija klāt un gaļas pus�ķēle pazuda vie�nā kampienā. Ari Monika apēda savu gaļu un tad ķērās pie biezputras, bet Bens pie savas suņu barības. �ķiet, ka ne vienam, ne otram atliku�ais ēdiens vairs tik labi negar�oja.

Kad Monikas �ķīvis un Bena bļodiņa beidzot bija tuk�i. Monika iesvieda �kīvi izlietnē un devās uz savu istabu. �ķīvi viņa atļāvās nenomazgāt, jo pēc pie�redzes zināja, ka vecāmāte �odien jau bija tik daudz burk�ķējusi uz viņu, ka ta�gad negribēs viņu redzēt ne acu galā� Patiesi, da�kārt vecāmāte labprātāk pa�ti nomazgāja meitenes �ķīvi, nekā gāja viņai kaut ko aizrādīt tik ļoti Monika viņai krita uz nerviem�

Pēcpusdiena pagāja, Monikai sē�ot savā istabā un lasot grāmatu, kamēr Bens bakstījās ap radio. Kad Bens bija nokaucies līdz aizsmakumam, reizes piecas pa durvīm bija pabāzusies saniknotas vecāsmātes seja un arī Monikai pa�ai jau sāka sāpēt galva, viņa beidzot lika sunim izslēgt radio, ko tas ar vil��anās izteiksmi purnā arī izdarija.

Ap pulksten pusseptiņiem Monika vairs nevarēja mierīgi nosēdēt un jau gri�bēja iet un laist vannā ūdeni, kad pa durvīm atkal ielūrēja vecāmāte.

-���� Vai tu izvedīsi suni laukā, vai arī atkal tas būs jādara man? viņa dusmīgi jautāja.

Monika nebija īsti klausījusies, ko vecāmāte viņai jautā, un tagad izklaidīgi attrauca:

-���� Jā, jā, dari vien�

Pēc brī�a viņa satrūkusies palēcās, jo pamanīja, ka vecāsmātes seja, savieb�ta dusmās, joprojām rēgojas pavērtajās istabas durvīs.

-���� Ko� ko tu teici? Monika pārjautāja.

-���� Es prasīju, vai tu izvedīsi suni pastaigāties, vai liksi man to darīt? vecā�māte, zobus griezdama, atkārtoja.

-���� Ak, suni� Jā, jā, protams, es viņu izvedī�u�

Monikai nebija bijis ne prātā vest laukā Benu, jo galu galā viņi ta�u pēc pa�visam neilga laika atkal būs me�ā. Bet saprotams, ka viņa nevarēja sākt to skaidrot vecaimātei, un tā nu nekas cits neatlika, kā izvest suni ārā.

Monika paķēra suņa siksnu un, uzsvilpusi Benam, paspraucās garām vecaimātei, kas vēl joprojām stāvēja durvīs. Līdzko Monika bija prom, vecāmāte saviebusies piegāja pie loga un atrāva to līdz galam vaļā. Viņai likās, ka te vēl ar�vien �au�alīgi smird�

Tā kā bija rudens, ārā bija jau pavisam tum�s. Protams, ielu lampas un skat�logu gaismas neļāva pilsētai satumst pilnīgi, un tomēr bija skaidrs, ka ir jau pa�vēls vakars. Dro�i vien nevienai citai vecaimātei neienāktu prātā laist vakarā uz ielas bērnu vienu pa�u, turpretī Monikas vecaimātei neienāca prātā, ka viņa varētu to nedarīt� Savukārt vectēvs bija tā ierāvies savā pasaulē, ka pat ne�manīja, kas notiek aiz viņa istabas durvīm.

Un tā nu Monika, sabāzusi rokas jakas kabatās un no aukstuma klabināda�ma zobus, jo vēj� uz vakarpusi bija kļuvis vēl spēcīgāks, devās uz leju pa pa�tum�o ielu, kamēr Bens, kuru laikam nekāds vēj� nebaidīja, līksmi lēkāja viņai apkārt. Iela bija pavisam tuk�a, un Monikai garām pasteidzās tikai retais gā�jējs. Izskatījās, ka �ovakar visi cilvēki centās pēc iespējas ātrāk tikt siltumā. Lampas stiprajā vējā �ūpojās un meta pār ielu raustīgu, baltu gaismu. Tā kā bez vēja brāzmu kaukoņas nedzirdēja nevienas citas skaņas, tāda gaismas �ū�po�anās izskatījās diezgan spokaini it kā kāds tupētu aug�ā uz kāda no mā�ju jumtiem un, baidīdams gājējus, spīdinātu lejup milzīgu, baltu laternu�

Ilgi mēs �ovakar nestaigāsim, Monika sunim teica. Jāpietaupa spēki. Kā nekā mums vēl gara diena priek�ā�

Aizgājusi līdz kvartāla beigām, viņa pagriezās, lai ietu atpa�kaļ. Viņai likās, ka tas ir pietiekami, lai radītu iespaidu ve�caimātei, ka suns ir veicis ikvakara pastaigu. Kad Moni�ka jau tuvojās savai mājai, kļuva manāms, ka Bens nebūt nav aizmirsis par kanalizācijas lūku. Lūdzo�i smilkstēdams, Bens lūkojās uz kanalizācijas lūkas pusi, bet Monika stingri viņu pasauca atpa�kaļ. Viņa baidījās, ka Me�a Ve�a varētu pārprast un ieraut Benu tagad. Tad viņai vajadzētu

paskaidrot vecaimātei, kur ir palicis suns. Protams, ja viņa vispār pamanītu, ka suns ir pazudis�

Mājās Monika tūlīt pat devās uz vannas istabu un atgrieza vaļā krānu. Vecā�māte, ejot garām, ieskatījās vannas istabā un pēc brī�a atgriezās, stiepdama milzīgu, pieputēju�u bļodu.

-���� Tu aizmirsi �o te, viņa teica Monikai, iesviezdama bļodu vannas istabā. Monika, iedama paraudzīt, kāds ir ūdens, tik tikko pār to nepaklupa un neiegāzās vannā ar visām drēbēm. Viņa pastūma bļodu malā un, pacēlusi no grī�das zaļo, ar Bena zobiem iezīmēto krokodilu, kas mētājās kaktā, kur to acīm�redzami bija iespērusi vecāmāte, iegrūda to kādā no skapī�a atvilktnēm. Ne�kad nevarēja paredzēt, kas notiktu, ja Bens, vannai esot pilnai ar ūdeni, mes�tos cīniņā ar krokodilu�

Visbeidzot vanna bija gatava, un Monika aizgāja uz savu istabu pasaukt Benu. Sapratis, ka tiks ielaists vannas istabā, suns sākumā ļoti sajūsminājās, jo vi�ņa prātā vēl arvien stāvēja neaizmirstamais zaļais krokodils. Bet, kad viņ� bija iegājis vannas istabā un kokodilu nekur nemanīja, suns sāka satraukties. Uz�reiz atmiņā nāca baismīgais ūdenskritums, kurā viņ� bija nokļuvis kādā ļoti lī�dzīgā vannā, un suns ar ilgām iedomājās kanalizācijas lūku�

Bet Monika jau aizlika durvīm priek�ā krampīti, tā ka vairs nebija, kur sprukt, un atlika tikai samierināties. Bens nopūtās un nogūlās zemē, uzlicis gal�vu uz priek�ķepām.

Monika iekāpa vannā. Protams, ka viņai ne prātā nenāca izmantot nejēdzī�go, veco bļodu. Tā izskatījās briesmīgi netīra un pie tam vēl nedaudz ierūsējusi.

-���� Un vecāmāte gribēja, lai es tādā mazgātu Benu, Monika dusmojās. Lai viņa pati tajā mazgājas, ja viņai tā tik ļoti patīk, bet Bens ies du�ā!

Bens, izdzirdot vārdu �du�a�, ieņurdējās. Tas nesolīja neko labu�

�ovakar Monika ne reizi neiedomājās ne par me�ezeru, nedz par koraļļu ri�fiem. Tagad nekādām fantāzijām vairs neatlika laika pārāk daudz kas brīnu�mains notika īstenībā�

Bridi pagulējusi vannā, viņa �igli nomazgājās un izrāva vannas korķi. Tad vi�ņa atgrieza du�u un noskalojās. Bens tikmēr �ausmās blenza uz ūdens straumēm, kas plūda no garās, tievās �ļaukas uzgaļa. Viņa ļaunākās nojautas sāka piepildī�ties� Iesmilkstējies viņ� mēģināja palīst zem vannas, bet tur jau bija pilns ar kaut kādām bļodām, un Bens pat pie labākās gribas nevarēja tur iespraukties.

Tajā brīdī Monika viņam bargi uzsauca: Ben! �urp!

Bens ieņurdējās un atmuguriski atkāpās līdz durvīm.

Pa to laiku ūdens strauji aizplūda no vannas, un Monika juta, ka kuru katru mirkli viņa var tikt ierauta caurumā. Un viņa ne par ko nevēlējās doties uz me��iem bez Bena.

-��� Ben PIE MANIS! viņa kliedza, un Bens, tāda uzbrēciena pārsteigts, lē�nām sāka tuvoties vannai.

-���� Ātrāk, Ben� ĀTRĀK!!! sauca Monika, juzdama, ka viņu sāk vilkt uz vannas cauruma pusi.Visbeidzot Bens, pamanījis, ka Monika slīd projām, ieriedamies ielēca pie viņas vannā�

Pār viņiem nolija pēdējās du�as �altis, un tad jau viņi bija Me�ā.

psveicu ar atgrie�anos, sacīja Me�a Ve�a un pa�svieda Monikai dvieli. Bens paskrēja gabaliņu tā�lāk un nopurinājās, izgriezdams savu ka�oku glu��i kā centrifūgā.

Ļoti slapj� pārvieto�anās veids, sacīja Mo�nika, ietinusies dvieli un izgriezdama matus. Ari Benam. Viņam, zini, tas briesmīgi nepatik� Un �ovakar patie�ām viņam vairāk būtu noderējusi zobu iztīrī�ana�

-�������������� Par ko tu runā? nesaprata Me�a Ve�a, un Monika viņai izstāstīja, kā Bens bija knakstījies ap kanalizācijas lūku.

Me�a Ve�a ar pretīgumu noraudzījās uz suni tā, it kā tas būtu pats netīrīgā�kais radījums visā pasaulē. Bens, Me�a Ve�as skatienu pilnībā pārpratis, me�tās viņai klāt, luncinādams asti tik spēcīgi, ka suņa dibens gorījās līdzi, bet �ļa�katas no vēl arvien slapjās astes �ķīda uz visām pusēm.

-���� Ap�ēliņ�! iesaucās Me�a Ve�a un palēca malā.

-������������� Ben, pie manis, Monika uzsauca sunim, un tas, tikpat līksmi luncinādamies, tagad metās pie savas saimnieces.

Paskatoties apkārt, Monika secināja, ka �oreiz viņi uzreiz nokļuvu�i pie Me��a Ve�as mājas. Tur jau tā stāvēja viņiem aiz muguras, sliedama pret zilajām debesīm savus neskaitāmos tornī�us. Kāpnes izskatījās vēl ļodzigākas, mājas stūri vēl asāki, un pati māja vēl �ķībāka nekā vakar.

-�������������� �odien mums atkrīt gājiens līdz manai mājai man izdevās precīzāk no�tēmēt. Un tas ir labi, jo mums ir maz laika� tik daudz kas jāpaspēj� runā�ja Me�a Ve�a un tad pamanīja, ka Monika vēl joprojām stāv, ietinusies dvielī.

-���� Ko tu neģērbies? viņa tai uzsauca.

-���� Man nav drēbju, atsaucās Monika.

-������������� Ko? Ak tā� Me�a Ve�a pagriezās un aizskrēja uz māju. Pēc neilga brī��a viņa atkal parādījās, nesdama Monikas vakardienas drēbju kārtu. Monika �igli tās uzģērba un bija gatava ceļam.

-���� Kur mēs �odien iesim? Atkal pie Me�sarga?

-�������������� Jā. �odien tur būs savākti arī pārējo trīs vecmāmiņu mazbērni, un, kas zina, varbūt arī kāda vecmāmiņa būs parādījusies�

-���� Un, ja nebūs?

-���� Ja nebūs, mums, saprotams, nāksies iet viņas meklēt�

Viņas devās uz mājas pusi, un Monika nodomāja, ka viņas iet pakaļ ēzelī�iem. Kādu bridi viņa klusēdama domāja un tad vaicāja: Vai Me�s ir liels?

-���� Vai tava pasaule ir liela? atvaicāja Me�a Ve�a.

-���� Milzīga, teica Monika.

-���� Nu redzi� Ari Me�s ir milzīgs.

-���� Un kā mēs tādā milzīgā Me�ā sameklēsim �etras mazītiņas vecmāmiņas?

-���� Kas tev liek domāt, ka viņas ir mazītiņas? brīnījās Me�a Ve�a. Tu var�būt neticēsi, bet man ir gadījies tikties ar tādām vecmāmiņām, kas augumā pārspēj pat Me�sargu�

-���� Ej nu ej? Monikai patie�ām bija grūti kaut kam tādam noticēt. Tad nu gan tās bija vecmāmiņas� Un kādiem tādā gadījumā jābūt mazbērniem�? Monika ļoti cerēja, ka viņas pa�as vecmāmiņa nebūs ne uz pusi tik gara kā Me�sargs�

-���� Vienalga� viņa visbeidzot noteica. Es tik un tā nesaprotu, kā jūs vi�ņas atrodat.

Me�a Ve�a sākumā neko neatbildēja un tad ļoti izvairigi atteica: Hmmm� Nu redzi, ir da�as vietas, kur ir daudz lielākas iespējas sastapt vecmāmiņas ne�kā citās vietās�

-���� Kādās vietās? nesaprata Monika.

-���� Tad jau redzēsi, nav ko mani pratināt, diezgan asi noteica Me�a Ve�a.

Monika nobrīnījās, bet vairāk neko nejautāja, jo izskatījās, ka Me�a Ve�a nav noskanota viņai neko stāstīt.

Viņas apgāja apkārt mājai, un tur jau aplokā gulēja abi ēzelī�i, ta�u Me�a Ve�a uz viņiem pat nepaskatījās un pagāja aplokam garām. Izskatījās, ka viņa dodas uz �ķūnī�a pusi, kas stāvēja vēl kādu gabaliņu aiz aploka korin�u krūmu ielenkumā. Korin�u krūmi patiesi �ķita vareni tie bija neparasti augsti un ār�kārtīgi kupli, it kā kāds tos būtu rūpīgi kopis un mēslojis. Pat durvis �ķita aiz�augu�as tām pāri krustām �ķērsām bija saviju�ies biezi zari, kā sētin nosēti tum�ām, violeti zilām ogām.

Monika sajūsmināta nopētīja ogu ķekaru pilnos zarus, domādama, vai viņa drīkst kādu ogu apēst, vai arī tam ir vajadzīga atļauja. Turpretī Me�a Ve�a, ie�raugot krūmus, it nemaz nepriecājās�

-��� Ak, pagāni tādi! viņa dusmīgi iesaucās. Tagad viņi mācas virsū manam �ķūnītim, it kā visā pla�ajā Me�ā vairs nebūtu, kur piemesties! Patie�ām, būs jāsaka Me�sargam, ka man nepiecie�ama kārtīga kaste ar pūpē�veidīgajiem� kamēr �ie pagāna krūmi vēl nav paspēju�i iesakņoties�

Monika no visas tirādes saprata vienīgi to, ka Me�a Ve�ai korin�u krūmi ir kaut kas pilnīgi negaidīts. Tas tomēr likās nedaudz dīvaini, jo tie bija pamatīgi krūmi� Tādi nevarēja tā nepamanot vienā mirklī izaugt�

-���� Kāpēc tev vajadzīgi pūpē�veidīgie? viņa piesardzīgi jautāja.

Me�a Ve�a joprojām kaut ko dusmīgi purpināja zem deguna un, nikni plēs�dama zarus, atbrīvoja no tiem �ķūnī�a durvis.

-��� Tāpēc, viņa sacīja, ka �o krūmu nekaunība ir nepārspējama! Jenoti un korintes tā ir manas dzīves sodība!

Monika klausījās pavērtu muti, bet gudrāka netika. Kas vainas korin�u krū�miem, to viņa vēl aizvien nespēja aptvert� Un kāds tam visam sakars ar pūpē�veidīgajiem�?

Me�a Ve�a beidzot bija atkarojusi pieeju durvīm un tagad mēģināja tās da�būt vaļā. Ta�u durvis ne par ko negribēja atvērties. Tās vispār nekustējās ne par sprīdi, lai kā Me�a Ve�a ap tām nenoņemtos� Visbeidzot vaina tika at�rasta. Zem durvīm bija palīdis kāds līks un ļoti nodevīgs zars, kur� tad arī turē�ja durvis ciet.

-���� Hā! iesaucās Me�a Ve�a, izrāva zaru, un durvis tūlīt pat atvērās. Ne�lie�a krūms! sauca Me�a Ve�a. Tas kļūst arvien viltīgāks! Nē nudien, ir pē�dējais laiks uzsūtīt tam pūpē�veidīgos, citādi es kādu rītu pamodī�os, un korin��u zars būs man izaudzis cauri smadzenēm�

-���� Tad jau tu vairs nepamodīsies, secināja Monika, bet Me�a Ve�a neklau�sījās. Viņa bija pazudusi �ķūnītī un tagad skaļi pa to grabinājās, acīmredzot kaut ko meklēdama. Monika sākumā domāja, vai neiet viņai palīgā, bet �ķūnī�tī bija tik tum�s, ka tikpat neko nevarēja redzēt. Un viņa jau arī nezināja, kas īsti ir jāmeklē.

Piepe�i atskanēja briesmīgs troksnis, kaut kam gā�oties, un tūlīt sekoja brē�ciens�

-��� AuH! kliedza Me�a Ve�a. Tad no �ķūņa iek�puses sāka nākt tāda kā gra�boņa izklausījās, it kā Me�a Ve�a kaut ko vilktu� un tad kaut kas nod�inkstēja� Acīmredzot Me�a Ve�a �o kaut ko bija iesviedusi kaudzē pie pārējām graba�ām�

Monika gaidija un gaidīja, bet, kad Me�a Ve�a vēl arvien nerādījās, nolēma iet apskatīties, kas tur īsti notiek.

Tie�i tad atskanēja klaboņa, un no �ķūņa izbrauca milzu kaste uz riteņiem�

Vismaz tā izskatījās Monikai. Bet, kad viņa par to ieminējās Me�a Ve�ai, tā likās loti aizvainota.

-���� Kaste uz riteņiem, tu saki?! Kāds neprāts! Vai^,tie�ām tu savā mū�ā neesi redzējusi nevienu karieti? Nu jā, diez cik gar� jau tas tavs mū�s nav bijis, bet lai tu nebūtu redzējusi karieti� Vai tie�ām tu visu laiku to vien esi darījusi, kā gu�lējusi gultā ar skatu pret sienu?!

Protams, ka Monika bija redzējusi karieti, bet �is braucamrīks nu nekādi ne�atbilda viņas priek�statiem par karieti. �ī patiesi izskatījās pēc kastes (pie tam diezgan �ķības kastes), kas visai nedro�i turējās uz �etriem palieliem riteņiem. Patiesi, ja nu kaut kas �ajā braucamajā vispār varēja līdzināties karietei, tad tie bija �ie riteņi, toties pati �kariete� izskatījās vienkār�i no�ēlojami. No ārpuses tā likās pārvilkta ar apskrandu�u drānu, kas kādreiz laikam bija bijusi sarkana, bet tagad bija netīri brūngana. Iek�ā viens aiz otra bija divi pagari sēdekļi, līdzī�gi kā zvejnieku laivās, bet priek�ā tāds kā panelis, apmēram kā automa�ī�nām, kā arī stūre�

Murgs kaut kāds� domāja Monika, zinādama, ka skaļi kaut ko tādu labāk neteikt. �is braucamrīks ne tikvien neizskatījās pēc karietes, tas vispār neizska�tījās pēc kā tāda, ar ko būtu iespējams pārvietoties. Vienīgais veids, kādā tas, pēc Monikas domām, varētu tikt uz priek�u, bija tas, kā tas bija ticis ārā no �ķūņa Me�a Ve�ai to stumjot�

Ari abi ēzelī�i bija pienāku�i pie aploka malas un, pūkainās ausis saslēju�i, ar interesi vēroja, kā Me�a Ve�a satraukumā lēkāja ap tā saucamo �karieti�.

Vispirms viņa ap�amdīja un izraustīja visus �etrus riteņus, dro�i vien pārbau�dīdama, vai kāds no tiem tūlīt nenokritīs. Monikai par lielu pārsteigumu tie vi�si turējās stingri, un Me�a Ve�a apmierināti krek�ķināja.

-��� Tā, tā, tā� viņa purpināja, �audoties ap karieti. Visas asis kārtībā, rite�ņi turas labi, korpuss ari� viņa piesteidzās pie priek�ējā paneļa un kādu bridi ap to knibinājās. Kaut kas viņu laikam neapmierināja, jo viņa sarauca pieri un bridi stāvēja, saspringti domādama. Tad viņa ie�āvās atpakaļ �ķūnī un pēc pāris mirkļiem atkal izskrēja ārā, vicinādama rokā varenu uzgrie�ņu atslēgu. Pieskrēju�si pie karietes, viņa palida tai apak�ā un ņēmās tur ķimerēties, kamēr Monika pacietīgi stāvēja un gaidīja. Tomēr karietes pārvieto�anās veids nedeva viņai mie�ru, un viņa beidzot pajautāja: Un ko mēs liksim tai priek�ā ēzelī�us, vai?

Me�a Ve�a pabāza galvu no karietes apak�as. Ko? Kādus vēl ēzeļus? vi�ņa apstulbusi jautāja.

-���� Kā tā kariete tiks uz priek�u? Vai tu tur domā kādu iejūgt?

Me�a Ve�a lūkojās uz Moniku tā, it kā meitene būtu zaudējusi prātu. Ap�ēliņ! viņa sauca. Ap�ēliņ! Vai tu maz saproti, ko runā? Ja es �os te ēzeļus aizjūgtu karietei priek�ā, vai tu zini, kas ar viņiem notiktu? Vai tu zini?

Monika nezināja.

-���� Kariete viņus vienkār�i nobrauktu!

Monika tomēr tam kaut kā nespēja noticēt. Kā vispār �āda kaste varēja kus�tēties, pie tam vēl pati no sevis�?

Me�a Ve�a kādu bridi neizpratnē blenza uz meiteni un tad atkal pazuda zem karietes.

Kad pēc kāda laika viņa beidzot izlīda, viņa bija nomūrējusies melna līdz au�sīm. Tomēr likās, ka tas viņai pārlieku nerūp, jo viņa tikai apslaucīja rokas gar svārkiem, iesvieda uzgrie�ņu atslēgu atpakaļ �ķūni, kur tā ar d�inkstoņu iekri�ta kopējā kaudzē, un ielēca karietē.

-���� Braucam, braucam! vina sauca. Ieņemiet labākās vietas!

Benam tas nebija divreiz jāsaka, un, ielēcis karietē, viņ� tūlīt pat iekārtojās priek�ējā sēdeklī blakus Me�a Ve�ai. Izkāris mēli un elsdams viņai virsū karstu elpu, suns likās ļoti ieinteresēts paneļa izpētī�anā, bet tad Me�a Ve�a nogrūda vinu no sēdekļa.

-���� Fui! viņa iesaucās. Tu vēl joprojām smirdi vienkār�i drausmigi! Ej uz aizmuguri.

Suns apvainojies pārlēca pāri priek�ējam sēdeklim un nogūlās zemē, vairs neizrādīdams par karieti ne mazāko interesi.

Monika at�ķirībā no Bena par paredzamo braucienu tik lielā sajūsmā vis ne�bija. Ļoti uzmanīgi viņa iekāpa un apsēdās līdzās Me�a Ve�ai, kur pirmīt bija sēdējis Bens. Me�a Ve�a tikmēr grābstījās gar paneli, spaidīdama kaut kādas pogas un raustīdama sviras, līdz kariete izdvesa nopūtai lidzīgu skaņu.

Me�a Ve�a kaut ko nomurmuļoja un padarbojās vēl mazliet ap kādu sviru.

Kariete no�agojās un apklusa.

Me�a Ve�a nolamājās un izlēca laukā. Pieskrējusi pie karietes sāniem, viņa atrāva vaļā kādu lūciņu un palūkojās tajā� Velna milti! viņa iebrēcās. Su�la beigusies!

Monika pagriezās un paskatījās uz Me�a Ve�u, kas stāvēja pie karietes un saspringti berzēja rokas.

-���� Un ko tas nozīmē, ka sula ir beigusies? viņa piesardzīgi jautāja, jo likās, ka Me�a Ve�a ir sevi�ķi jūtiga uz visu, ko varētu iztulkot kā nezinā�anu attiecī�bā pret karieti.

-���� Neko īpa�u� īgni sacīja Me�a Ve�a. Tikai to, ka mēs nekur netiekam.

-���� Varbūt tad jau labāk mest mieru karietei un jāt ar ēzelī�iem?

-���� Nekad mū�ā! Me�a Ve�a piepe�i sasparojās. Ar ēzeļiem mēs vienalga tiksim tur daudz vēlāk. Ātri jāsadabū sula. Nāc palīgā!

Monika tūlīt izkāpa no karietes. Bens, joprojām sabozies uz Me�a Ve�u par to, ka tā bija viņu aizsūtījusi sēdēt aizmugurē, arī izklumburēja ārā. Bet Me�a Ve�a jau atkal bija pazudusi �ķūnī un ņēmās pa to tā, ka grabēja vien. Monika piesardzīgi pavēra durvis un palūkojās �ķūnītī.

-��� Palīdzēt? viņa jautāja, bet tad kaut kas ar �ausmīgu troksni gāzās viņai virsū.

-���� Pamūc malā! brēca Me�a Ve�a, un Monika atsprāga nost.

Un tad jau Me�a Ve�a bija sadabūjusi to, ko meklējusi, un iznāca no �ķūņa, nesdama kaut ko, kas izskatijās pēc pamatīga urbja, kā arī pāris tievas cauru�lītes un vairākas palielas kannas. Viņa aizelsusies nosvieda to visu zemē un pa�bakstīja urbi. Tas neganti ierūcās un sāka darboties. Me�a Ve�a apmierināti nokrekstējās un atkal to izslēdza.

-���� Nu tā, viņa sacīja. Tagad ņem urbi, un ejam uz me�u. Jādabū sula tik ātri, cik vien iespējams� Me�sargs dro�i vien jau sen mūs gaida�

Monika paņēma pāris kannas un caurulītes, līdz viņai bija pilnas rokas, pā�rējo savāca Me�a Ve�a. Ari Bens pieskrēja un gribēja palīdzēt nest kannas, bet Me�a Ve�a vinu aizdzina.

-���� Nekā nebija, viņa sacīja. Labāk es pārstiep�os, nekā ļau�u tev ņemt kannas savos netīrajos zobos�

Bens atkal apvainojās un visiem pa priek�u ieskrēja me�ā. Viņam pakal, apkrāvu�ās līdz acīm ar kannām, caurulēm un milzīgo urbi, nāca Monika un Me�a Ve�a.

Me�s aiz �ķūnī�a bija tum�s un brik�ņains. Vietām nācās lauzties cauri veselām alk�ņu audzēm, un tas, stiepjot milzīgās ne�ļavas, nemaz nebija tik viegli.

-����� Negals, negals� pukojās Me�a Ve�a. Alk�ņu arī saskrējis ka biezs� Un izskatās, ka �ie vairs nemaz nedomā do�ties projām, tā ka pūpē�veidīgajiem jau ir par vēlu�

-����� Kā tā? jautāja Monika. Ko pūpē�veidīgie var izdarīt krūmiem?

-���� Ne jau tikai krūmiem, attrauca Me�a Ve�a. Redzi, pū�pē�veidīgie grau� koku saknes, bet viņi var tikt pie saknēm ti�kai, kamēr koki vai krūmi pārvietojas līdzko koks ir pa īstam iesakņojies, pūpē�veidīgais nekam klāt vairs netiek. Tāpēc tie nodara pamatīgu skādi lielajiem kokiem, kamēr tie skraida ap�kārt. Cik lielu egļu un ra�enu ozolu nav gājis bojā tikai tādēļ, ka pūpē�veidīgie tiem nograuzu�i saknes tīrais neprāts� viņa dusmīgi pie sevis gremzās.

-����� Un kāpēc tu gribēji uzsūtīt pūpē�veidīgos tām korintēm, kas auga pie �ķūnī�a?

-���� Tāpēc, ka tās tur nemaz neaug! iesaucās Me�a Ve�a. Vēl pagāju�ajā nedēļā tur nebija ne smakas no korin�u krū�miem! Un paskat �odien to tur jau saskrējis tā, ka pat �ķūņa durvis vairs nevar attaisīt� Korintes vispār ir tādi nelāgi krūmi glu�i kā parazīti� Tie ielien visur, kur vismazāk tiek gaidīti, un parasti paspēj iesakņoties, iekams vēl kāds pūpē�veidīgais ir aptvēris, kas par lietu�

Piepe�i viņa aprāvās un metās pie kāda koka. Tas bija mil�zīgi liels koks ar resnu, dzeltenīgi grubuļainu stumbru un kuplu lapotni, kas pletās uz visām pusēm augstu gaisā. Me�a Ve�a nometa zemē kannas un ar urbi rokās metās kokam klāt.

-����� Sulas koks! viņa kliedza. Met visu nost, paņem tikai vienu caurulīti, vienu kannu un nāc �urp! A�i, a�i!

Monika tūlīt pat atbrīvojās no nesamā, atrada vienu caurulī�ti un vienu kannu, kā bija likusi Me�a Ve�a, un steidzās pie su�las koka. Me�a Ve�a tikmēr izklaudzināja stumbru skaņa bija vietām trulāka, vietām dobjāka, bet Monika nekādas īpa�ās at��ķirības nesaklausīja. Tomēr Me�a Ve�a acīmredzot saklausīja gan, jo, izklaudzinājusi stumbru visriņķī apkārt, viņa beidzot ie�saucās: Ir! un nekavējoties pielika urbi.

Urbis, ne�ēlīgi rūkdams, urbās koka mizā, un smalkas skaidiņas lēca uz visām pusēm no metā-

la vītnes, kas pazuda arvien dziļāk un dziļāk stumbrā. Vis�beidzot no urbuma atdalījās neliels, tum�am sīrupam lī�dzīgs piliens un sāka ritēt lejup pa stumbru. Un tad parā�dījās vēl viens piliens un vēl viens, līdz nu jau lejā tecēja sī�ka straumīte.

Me�a Ve�a izrāva urbi no mizas un uzsauca Monikai, lai tā padod caurulīti un kannu. Dabūjusi caurulīti, Me�a Ve�a iebāza to izurbtajā caurumā un otru caurulītes galu kan�nā. Tūlīt pat kanna sāka strauj^pildīties ar brūngani dzelte�nīgo sulu. Sula smar�oja dīvaini nedaudz pēc medus un nedaudz pēc sūnām� Smar�a likās diezgan neparasta, bet tajā pa�ā laikā arī ļoti pazīstama�

Tu tagad paliec te un pieskati kannu, Me�a Ve�a sa�cīja Monikai. Un, kad kanna būs pilna, izvelc cauruli un aizbāz caurumu stumbrā ar �iem te sveķiem, viņa parak�ņājās kabatās, izvilka kādu dzeltenu, lipīgu pikuci un pa�sniedza to Monikai. Es tikmēr ie�u meklēt citu koku vie�nam kokam drikt noņemt tikai vienu kannu sulas, pretējā gadījumā tas saslimst� to teikdama, viņa paķēra pārējās kannas un caurules un pazuda brik�ņos.

Monika palika pie kannas un vēroja, kā tā piepildās ar sulu.

Dīvaini, kā kariete var braukt ar tādu sulu, brīnījās Monika. Tā ta�u it nemaz neizskatās pēc benzīna� Bet kariete jau arī neizskatās pēc ma�īnas�

Nepagāja necik ilgs laiks, kad kanna bija pilna. Monika izvilka caurulīti un aizblīvēja caurumu ar sveķiem, kā bija mācījusi Me�a Ve�a. Caurule bija viscaur aplipu�i ar lipīgo, sīrupam līdzīgo sulu, un Monika noslaucīja to papardēs. Te piepe�i brik�ņos kaut kas no�abēja. Monika paraudzījās uz to pusi, bet neko nemanīja un atkal ķērās pie caurules tīrī��anas. Da�ās vietās sula bija pieķepusi klāt tā, ka to varēja dabūt nost tikai ar pamatīgu bēr�anu�

Nobrik�ķēja kāds sauss zars, un no�aukstēja papardes. Monika pavērās uz trok�ņa pusi un uzsauca: Me�a Ve�a? Tā esi tu?

Neviens neatsaucās. Ben? jau bailīgāk jautāja Monika. Klusums.

Monikai kļuva neomulīgi. Galu galā vi�ņa ta�u tik maz zināja par �o te dīvaino Me�u, kur koki un krūmi skraidīja apkārt tāpat kā jenoti, un, spiegdami un grauzdami koku saknes, �urpu turpu �audījās pūpē�veidīgie�

Viņa sastingusi blenza uz brik�ņiem, kur tikko ka bija samanijusi tadu ka kustibu. '

Un tad papardes pa�ķīrās, un parādījās veci�ķa seja. Kādu brīdi tā nemirk��ķinot blenza uz Moniku, bet tad pazuda atpakaļ papardēs, un kļuva dzirdams, kā papardes �aukst un zari brik�ķ, lūrētājam skrienot projām.

Monika pārbijusies kādu brīdi stāvēja, nespēdama ne pakustēties, bet tad at�guvās un sāka saukt Benu. Pēc mirkļa no pretējās puses, lauzdamies cauri krū�miem un papardēm, elsodams un asti kūļādams, izlīda viņas suns.

Monika viņu apskāva un, glaudot suņa mīksto ka�oku, nedaudz nomierinā�jās. Suns nelikās ne drusciņas satraukts, un ari tas darīja Moniku mierīgāku. Galu galā, ja te apkārt slamstītos kaut kāds neradījums, Bens noteikti to būtu pamanījis�

Jo vairāk viņa domāja par krunkaino seju, kas bija vīdējusi starp papardēm, jo pārliecinātāka viņa bija par to, kas tā bija bijusi, un, kad visbeidzot no brik�ņiem izlīda galīgi pārstiepusies Me�a Ve�a, bez urbja nesdama vēl arī di�vas pilnas sulas kannas, Monika viņai paziņoja: Es nupat redzēju vienu vec�māmiņu.

Me�a Ve�ai no pārsteiguma kannas izkrita no rokām, un tikai pēdējā mirklī viņa tās sagrāba un atstutēja pret stumbru, lai tās neizlītu. Tik �okētu Monika viņu vēl nekad nebija redzējusi.

-���� Ko? Ko tu redzēji?

-���� Vecmāmiņu, atkārtoja Monika. Kādas piecas minūtes atpakaļ viņa bija te un lūrēja uz mani no tām tur papardēm.

Me�a Ve�a apsēdās zemē un, saķērusi galvu, likās saspringti domājam. Kā�da tā vecmāmiņa izskatījās? viņa visbeidzot jautāja.

-���� Apmēram tāda pati kā tu vai mana neīstā vecmāmiņa tikai tā nebija ne tu, ne tā otrā�

Me�a Ve�a domīgi kratīja galvu. Vecmāmiņas tā nemēdz uzvesties� vi�ņa noteica vairāk pati sev nekā Monikai. Nekad agrāk vecmāmiņas nav slē�pu�ās papardēs un slepus glūnēju�as uz mazbērniem vai uz kādu citu� Tas ir pilnīgs absurds!

-���� Tā bija vecmāmiņa, Monika pastāvēja uz savu. Protams, ja vien jūsu Me�s nav pilns ar klaiņojo�ām vecenītēm�

-���� Nav, nav� Es esmu vienīgā ve�a visā apkaimē� Ja neskaita me�avecenes (bet viņas izskatās pavisam savādākas) un �etras vecmāmiņas. Tie�ām ne�zinu, ko lai mēs tagad darām� Bet nebūtu nekādas jēgas tagad mesties viņai pakaļ viņa var būt jau gabalā. Tā ka ejam vien uz karieti varbūt Me�sargam būs kādas idejas�

-���� Pag, pag, tagad sāka satraukties Monika. Bet, ja nu tā bija mana vec�māmiņa? Mēs nedrīkstam viņu tagad pazaudēt!

-���� Tā nebija tava vecmāmiņa, jo tad tu viņu pazītu. Visi mazbērni pazīst sa�vas vecmāmiņas tāpēc jau jūs �eit esat vajadzīgi. Bez tam es neesmu dzirdē�jusi, ka kāda vecmāmiņa būtu palaidusi garām savu mazbērnu�

-���� Bet, ja nu viņai kaut kas ir sajucis? Tu pati nupat teici, ka viņa uzvedusies dīvaini!

-��� Dīvaini� Tas jau bija vairāk nekā dīvaini! Nē, nē� Te mēs neko nevaram darit, brauksim vien uz turieni, kur mūs gaida.

-���� Mēs varētu aizsūtīt viņai pa pēdām Benu, ierosināja Monika.

-����� Benu? �aubigi jautāja Me�a Ve�a un sarauktu pieri palūkojās uz suni, kur� patlaban rūkdams plosīja kādu resnu sakni. Nu nē� Diez vai Bens spē�tu sadzīt kādam pēdas� Bez tam es negribu, lai to vecmāmiņu ķertu sirdstrie�ka, kad viņai pēk�ņi no aizmugures uzklups milzīgs, plu�ķains suns�

Monika saprata, ka viņa Me�a Ve�u nepierunās un, paņēmusi savu kannu ar sulu, nopūzdamās sekoja Me�a Ve�ai, kura jau devās atpakaļ uz karieti.

AAAĀAAA� atskanēja drausmīgs stiepts spiedziens Monikai deguna priek�ā pāri takai pārdrāzās spīdīgi balts pūpē�veidīgais un �aukstēdams nozu�da papardēs.

Monika salēcās no pārbīļa, un sirds viņai sāka me�onīgi dauzīties. Me�a Ve�a, kas bija kādu gabalu priek�ā, pagriezās un atskatījās.

-��� Tev viss kārtībā? vina uzsauca Monikai.

-���� Jā, drebo�ā balsī atteica meitene. Es tikai pamatīgi pārbijos.

-��� Nu nekas, mierināja Me�a Ve�a. Gan jau tu pieradīsi. Pēc desmitā pūpē�veidīgā tu ne acu nepamirk�ķināsi, kad tāds bļāvējs paskries garām�

Monikai gan tas nelikās diez cik brīni�ķīgi� Viņa vispār domāja, ka �ajā Me��ā ir pārlieku daudz visa kā dīvaina� skrejo�i koki� klejojo�as vecmāmiņas� jenoti� Vismaz jenoti �ķita normāli� Izņemot to, ka viņiem patika dzīvot Me�sarga mājā�

Kā klājas tavām vistām? viņa pavaicāja, kad bija panākusi Me�a Ve�u.

-��� Labāk nejautā� tā atmeta ar roku. Pagāju�ajā nakti tika aizstiepta vie�na� Varētu padomāt, ka jenoti patie�ām kaut kur ceļ pa�i savu vistu fermu� Kāpēc tad lai viņi zagtu manas pa�as labākās vistas? Un vakar viņi bija atmū�ķēju�i vistu kūts slēdzeni, vai tu to vari iedomāties?!

Monika nevarēja vis. Kā gan jenots var atmūķēt slēdzeni�?

-���� Patie�ām� domīgi turpināja Me�a Ve�a, man sāk likties, ka Me�sargs

dod viņiem mūķīzerus�

Beidzot viņas bija iznāku�as pie karietes, un Me�a Ve�a atrāva vaļā sulas tilpni un sāka to piepildīt ar sulu no kannām.

Kad visas kannas bija iztuk�otas un tilpne pilna līdz malām, Me�a Ve�a aiznesa tuk�ās kannas un urbi atpakaļ uz �ķūni. Monika ar Benu iekāpa ka�rietē un apsēdās Monika priek�ā, Bens aizmugurē. Pēc pāris mirkļiem Me��a Ve�a iznāca no �ķūņa, iekārtojās karietē pie stūres, un brauciens varēja sākties.

Vispirms viņa purpinādama atkal sāka bakstīties ap svirām un pogām, bet �oreiz at�ķirībā no iepriek�ējās reizes kariete no�agojās un sāka darbīgi rūkt.

-���� Ahā! iesaucās Me�a Ve�a. Turies nu mēs izbraucam!

Monika tik tikko paguva iekrampēties rokturītī, kas bija piestiprināts pie priek�ējā paneļa, kad kariete palēcās un ar varenu izrāvienu metās uz priek�u.

Monika sakoda zobus un vēl cie�āk ieķērās rokturi, bet Bens smilkstēdams no�ļuka uz gridas un centās pēc iespējas pieplakt zemei, lai kādā kārtējā izrā�vienā kariete viņu neizlidinātu laukā.

-���� Pu, pu, pu, pu� murmuļoja Me�a Ve�a, darbodamās ar svirām, sen neesmu braukusi, bet tas nekas� gan jau tā māksla tūlīt būs rokā�

Kariete lēkāja pāri saknēm kā saniķojies zirgs, un Monika baidījās kaut ko teikt, lai nejau�i nenokostu sev mēli. Beidzot, kad karietes temps, �ķiet, kļuva lēnāks, viņa vārgi pajautāja: Vai te nevar piesprādzēties?

-���� Piesprādzēties? Kur tu esi redzējusi, ka karietēs kāds piesprādzētos? Nē, nē, turies tikai cie�i pie roktura, un gan jau viss būs labi�

Tajā brīdī kariete nosprauslājās, kaut kas izlidoja no izpūtēja un ar mīk�stu būk�ķi iekrita mētrās. Me�a Ve�a strauji nobremzēja un paskatījās atpa�kaļ. Arī Bens, pieslējies kājās un uzlicis priek�ķepas uz pakaļējā sēdekļa, blenza pāri karietes aizmugurei un skaļi rēja. Mētrās gulēja kaut kas netīri pelēks. Tad, izdvesis kaut ko līdzīgu pīkstienam, tas sakustējās un aizvilkās prom.

-���� Tfu! iesaucās Me�a Ve�a. Atkal pūpē�veidīgais! Nudien man sāk lik�ties, ka �ajā Me�ā kaut kā ir par daudz vai nu manis, vai nu jenotu un pūpē�veidīgo� Pēdējā laikā mums visiem kopā �eit vietas vairs nepietiek�

-���� Ko viņ� darīja izpūtējā? brīnījās Monika.

-��� Kas viņu zina� Nekad neesmu centusies izprast pūpē�veidīgo uzvedību� Ir ļaudis, kas to pēta, bet man �ķiet, ka tā ir tīrā mā�o�anās kas nu tādiem radījumiem vispār var būt, ko pētīt�?!

Viņa paraustīja sviru, un kariete atkal izkustējās. Bens piesardzīgi apgūlās zemē starp sēdekļiem, un Monika sagrāba rokturi, kamēr kariete turpināja draiski lēkāt pāri saknēm.

Pēc kāda laika Monika nedaudz pierada pie karietes drausmīgās kratī�anās un atlaida rokturi mazliet vaļīgāk, jo no briesmīgi cie�ās iekrampē�anās tajā vi�ņai jau sāka smelgt pirksti. Līdzko kariete sāka kustēties kaut nedaudz vienmē�rīgāk, ari Me�a Ve�a atslāba un pievērsās Monikai.

-���� Ir vēl kāda lieta, viņa ieminējās. Vecmāmiņu ķer�ana var ieilgt� Sa�proti, �ķiet, ka mēs pilnīgi noteikti neatradīsim viņas vienā dienā vai pat vienā nedēļā. Da�reiz tas notiek ātrāk, da�reiz lēnāk, bet fakts ir tāds, ka tas var ilgt pat mēne�iem. Un nebūtu ērti visu laiku tevi pārvietot �urpu turpu� Tas pats attiecas ari uz visiem pārējiem bērniem vajadzētu, lai jūs uz kādu laiku pār�vāktos uz �ejieni.

Me�a Ve�a apklusa.

Monika ari klusēja un domāja par Me�a Ve�as teikto. Bet, ja es te palik��u ilgāku laiku, viņa lēnām sacīja, tad ta�u es nevarē�u atgriezties mājās ta�jā pa�ā mirklī, kad es pazudu no turienes?

-���� Nē, protams, ka ne, atteica Me�a Ve�a. Bet lielākā pārbīde, ko mēs varam pieļaut, ir: viens mēnesis viena diena.

-���� Ko tas nozīmē?

-���� Tas nozīmē, ka, ja tu te paliec aptuveni mēnesi, tad aizkavē�anās ir ap�mēram par vienu dienu. Tātad tu atgriezīsies mājās dienu vēlāk. Ja tu te pa�liec pusgadu, tu atgriezies apmēram se�as dienas vēlāk. Vai skaidrs?

-��� Skaidrs, atteica Monika. Un kā lai es izskaidroju savējiem tās se�as vai cik tur dienas?

-Ā, to nu gan es protu nokārtot! iesaucās Me�a Ve�a. Neba jau nu tu esi pirmais bērns, kam es esmu gudrojusi prombū�anas iemeslus.

-���� Un kā tev veicās? painteresējās Monika.

-����� Bez mazākās aizķer�anās! palielīja^ Me�a Ve�a. Vēl nav bijis tāds bērns, kuru viņa aizbildņi, vai kas ruTKuram bija, nebūtu palaidu�i. Garākais laiks, ko es esmu panākusi kādam bērnam, ir desmit dienas. Mūsu izpratnē desmit mēne�i� viņa lepni piebilda.

-���� Jocīgi� sprieda Monika. Jocīgi, ka viņi lai� bērnus uz tādu Me�u kā �is, kur ir pilns ar pūpē�veidīgajiem un visu citu�

-���� Nu vai zini! sa�utusi iesaucās Me�a Ve�a. To ta�u viņi, saprotams, ne�uzzina! Vai tad tu domā, ka es viņiem uzrakstu lūdzu, atlaidiet savu bērnu uz gadu uz Me�u, kur viņam būs jāpiedalās savas vecmāmiņas atra�anā� pro�tams, ļoti iespējams, ka viņu līdz nāvei pārbiedēs pūpē�veidīgais� vai varbūt kāds jenots ievilks viņu savā alā� un vispār būtu ļoti noderīgi, ja jūs viņam ie�dotu līdzi kādu pārīti granātu pa�aizsardzības nolūkos�

-���� Vai tad ir tik ļauni? izbijusies jautāja Monika.

-��� Protams, nē! nosprauslājās Me�a Ve�a. Es parasti rakstu, ka kāda bērna draudzene vai draugs aicina viņu pie sevis piemēram, uz laukiem� Tas vienmēr nostrādā! Galu galā, parasti jau �o bērnu aizbildņiem (ja vien tie nav viņu īstie ve�cāki) tik ļoti nemaz nerūp, kur bērns paliek� viņa nedaudz skumji piebilda.

Monika iedomājās savu vecomāti un nosprieda, ka te nu Me�a Ve�ai ir pil�nīga taisnība. Viņas vecāmāte dro�i vien tādu vēstuli pat neizlasītu līdz galam un palaistu viņu kaut vai uz pa�u pasaules malu�

Piepe�i Me�a Ve�a iebrēcās un parāva kādu kloķi. Kariete, ne�ēlīgi �īkstē�dama, tūdaļ apstājās tik spēji, ka Bens iz�ļūca pa apak�u priek�ējam soliņam un atdūrās pret Monikas kājām, savukārt Monika un Me�a Ve�a tik tikko ne�nokrita no sola.

Viņi bija sasniegu�i egļu biezokni, un Me�a Ve�a bija nobremzējusi pēdējā mirklī ja tas būtu noticis kaut sekundi vēlāk, viņi būtu iebrauku�i pa taisno pa�ā biezoknī, un, pat ja kariete nebūtu ietriekusies kādā stumbrā, tā noteikti iemud�inātos egļu zaros tā, ka pienāktu rīts, iekams tiktu atkal atbrīvota.

-���� Fū� atviegloti uzelpoja Me�a Ve�a. Tā iet, kad stūrējot aizpļāpājas� tik tikko neizraisīju avāriju�

-���� Kā mēs tiksim tur cauri? jautāja Monika.

-���� Mēs nemēģināsim tikt tur cauri tas nemaz nebūtu izdarāms, atteica Me�a Ve�a. Mēs brauksim apkārt.

Monika �aubīgi paraudzījās uz tum�o biezokni. Neizskatījās, ka tam varētu apbraukt apkārt vismaz no tās vietas, kur viņas pa�laik atradās, nevarēja re�dzēt, kur biezoknis beidzas. Tas stāvēja viņām priek�ā kā augsta, zaļi melna un pilnīgi neapbraucama siena.

-���� Vai tas nebūs briesmīgi ilgi? Monika domīgi vaicāja.

-���� Nu, protams, tas nebūs tik ātri kā tad, ja mēs varētu braukt pa taisno. Bet tas tomēr būs ātrāk nekā, ja mēs te lauztos cauri ar ēzeļiem.

To pateikusi, Me�a Ve�a ķērās pie stūres, pagrieza karieti par deviņdesmit grādiem un, pamazām uzņemdama ātrumu, sāka braukt paralēli egļu biezoknim.

Pakāpeniski sūnas un mētras pārgāja vir�u laukā, bet, tā kā karietes riteņi bija pietiekami lieli, tad brauk�ana pa virsāju tai nesagādāja nekādas grūtības. Kādu gabaliņu priek�ā pāri vēl neziedo�ajam vir�u laukam pārskrēja kaut kas rūsgans. Acīmredzot tā bija lapsa, jo Bens sāka skaļi riet un, uzlēcis uz priek��ējā soliņa, jau gribēja lēkt ārā no karietes un mesties lapsai pakaļ, bet Moni�ka viņu sagrāba un neļāva nekur skriet. Lapsa pa to laiku �ķērsoja vir�u lauku un nozuda me�ā.

Bens nomierinājās, tomēr negāja vairs uz savu ierasto vietu aizmugurē, bet gan palika sē�am karietes priek�ā un uzmanīgi vērojam pla�o līdzenumu vis�apkārt ja nu atgadās vēl kaut kas ievērības cienīgs�

Vir�u lauka vienā pusē joprojām slējās augstās egles, bet Monika ievēroja, ka tās vairs nestāv tik cie�i cita pie citas un biezoknis kļūst tāds kā gai�āks. Vēl pēc kāda laika egles kļuva zemākas un vēl retākas, un pavisam drīz kļuva skaidrs, ka ir sasniegta biezokņa mala.

Me�a Ve�a atkal pagrieza karieti, un viņi sāka apbraukt biezokni. Pūpē�veidīgos nekur nemanīja, toties jenoti gan laiku pa laikam pabāza no krūmiem sa�vus maskām līdzīgos purniņus. Tas ikreiz novirzīja Me�a Ve�as uzmanību tā�dā mērā, ka viņa galīgi aizmirsa, kur atrodas. Palaidusi stūri vaļā, viņa pielē�ca kājās un bļaustīdamās kratīja dūres uz jenota pusi, atjēgdamās tikai tad, kad kariete bija sākusi apņēmīgi doties triecienuzbrukumā kādam stumbram� Jenots, kas visu laiku ar skumju sejas izteiksmi bija vērojis Me�a Ve�as ālē�a�nos, tajā mirklī nozuda me�ā.

Pēc kāda laika Monikai sāka likties, ka viņi brauc pa apli. Viņa par to iemi�nējās Me�a Ve�ai, un tā atteica, ka tā jau ari esot. Viņi braucot apkārt egļu bie�zoknim, un tas esot apaļ�.

Visbeidzot Monika pamanīja lēzenos prie�u pakalnus tātad viņi tūlīt būs klāt! Moniku bija pārņēmusi milzīga interese satikt pārējos bērnus, kuriem, tā�pat kā viņai, vecmāmiņas bija pazaudēju�ās me�ā. Viņa jau sāka iztēloties, kādi pārējie bērni varētu izskatīties, kad kaut kas tālāk me�ā piesaistīja viņas uzma�nību. Vispirms viņas skatiens uztvēra tādu kā mirgo�anu, it kā kāds ar spogu�līti mestu sauleszakus�

Viņa paskatījās uz to pusi.

Tur, koku ieskauts, atradās viņas me�ezers. Monika pārsteigumā skaļi iesau�cās. Me�ezers izskatījās tie�i tāds pats kā viņas fantāzijās, un pat robs koku ga�lotnēs ezera pretējā pusē bija savā vietā.

Kas noticis? jautāja Me�a Ve�a, kad Monika sēdēja kā sastingusi un pla�tām acīm vērās uz me�ezeru.

Sākumā Monika minstinājās, nevarēdama īsti saprast, kā to lai pastāsta, bet, kad viņa beidzot visu izstāstīja, Me�a Ve�a bija tā �okēta, ka atkal gandrīz, ļāva karietei ieskriet kokā. Pat Monika bija pārsteigta� Kaut ari �āda sagadī��anās, protams, bija nedaudz dīvaina, tas tomēr nebija nekas tik ārkārtējs. To�mēr Me�a Ve�a uzvedās tā, it kā nupat būtu atklājusi pasaules lielāko noslēpu�mu. Viņa vienlaicīgi bija gan �ausmīgi izbrīnījusies, gan līksma un aiz prieka skaļi smējās.

Monika sarauca pieri, nesaprazdama, kas Me�a Ve�ai lēcies. Kariete bija ap�stājusies, un Me�a Ve�a blenza uz Moniku ar sajūsmas pilnu skatienu. Tad viņa uzsita Monikai uz pleca un triumfējo�i sacīja: Kas to būtu domājis tev ir Acs!

Monika nevarēja izlemt, vai viņa ir pārklausījusies, vai ari vienkār�i nesa�prot, ko Me�a Ve�a ar to ir gribējusi pateikt.

-���� Kāda acs? viņa jautāja.

-��� Acs, atkartoja Me�a Ve�a. Acs. ACS! Tas nozīme, ka tu vari redzet lietas un vietas, kaut arī tās atrodas tūksto�iem kilometru no turienes, kur īste�nībā atrodies. Vai pat citā pasaulē� viņa noslēpumaini piebilda.

-���� Vai tas ir labi? �aubīgi vaicāja Monika.

-���� Vai tas ir labi? Tu jautā, vai tas ir labi?! Tas ta�u ir fantastiski! Tu sa�proti tas ta�u mums palīdzēs sadzīt pēdas vecmāmiņām!

-��� Tu domā? Monika joprojām �aubījās. Līdz �im es esmu redzējusi tikai me�ezeru, koraļļu rifus un vēl �o to. Bet nevienu pa�u vecmāmiņu� Starp ci�tu, kur jums te ir koraļļu rifi?

-��� Mums nav, īsi noteica Me�a Ve�a. Acīmredzot tie atrodas kādā citā pa�saulē. Bet saki man, viņa bilda, par ko tu domāji, pirms redzēji me�ezeru?

Monika brīdi pārdomāja. Nu, ne par ko īpa�u. Es tikai iedomājos, ka gri�bu būt kādā jaukā, klusā vietā, prom no pilsētas, vislabāk me�a vidū� un vēl es vēlējos, lai tur būtu kādi rāmi ūdeņi�

-���� Un tad tu redzēji sevi peldam pa me�a iejoztu ezeru� Me�a Ve�a pa�beidza Monikas sacīto. Glu�i loģiski.

-��� Tas bija pirmo reizi, sacīja Monika. Pēc tam jau man tikai atlika iedomā�ties par me�ezeru, kad es jau biju tur.

-���� Jā, jā� To sauc par pirmās reizes engrammu� pie sevis runāja Me�a Ve�a. Un ar katru reizi nokļūt me�ezerā bija vieglāk�

-���� Jā, tā arī bija, piekrita Monika. Kā tu to visu zini?

-��� Ak, esmu agrāk �o to mācījusies� izvairīgi'noteica Me�a Ve�a. Redzi, ir tā, ka tu redzi to, ko vēlies redzēt. Un, ja tu vēlēsies redzēt vecmāmiņu, būt pie viņas, tad tu uzzināsi, kur viņa tajā brīdī atrodas.

Me�a Ve�a beidzot atkal iedarbināja karieti, un viņas turpināja ceļu.

Monika domāja par Me�a Ve�as teikto. Tas viss patie�ām bija ļoti dīvaini� Viņa visu laiku bija bijusi pārliecināta, ka me�ezers ir viņas pa�as izdomājums. Kaut ari ļoti reālistisks, bet tomēr izdomājums� Bet tagad izrādās, ka me�ezers pastāv īstenībā un ka viņai piemīt kaut kas tāds, ko sauc par Aci� Lai jau pie�mīt, viņa beidzot nosprieda� Ja tikai tā palīdzētu viņai atrast vecmāmiņu�

Kariete ātri vien �ķērsoja prie�u pakalnus, un tad jau viņi bija klāt. Me�sarga māja stāvēja savā vietā starp priedēm, un no skursteņa kūpēja dūmi acimredzot Me�sargs gatavoja pusdienas. Piebraukusi pie pa�ām durvīm, Me�a Ve�a apstājās un, izkāpusi no karietes, devās uz durvīm. Arī Monika izlēca no karie�tes, un Bens, nez par ko ārkārtīgi priecādamies, luncināja asti tā, ka likās tā teju, teju notrūks.

�oreiz Me�sargs atvēra durvis gandrīz vienlaicīgi ar Me�a Ve�as klauvējienu.

-��� Ā, nu tad beidzot arī jūs esat klāt, viņ� noteica un pakāpās sāņus no dur�vīm, lai palaistu garām Moniku, Me�a Ve�u un Benu. Es jau domāju, kur jūs tik ilgi kavējaties. Gribēju jau iet jums pretī.

-���� Sula bija beigusies, paskaidroja Me�a Ve�a, ienākdama mājā. Nācās iet Me�ā meklēt sulas kokus.

Monika iegāja mājā un tūlīt ieraudzīja trīs bērnus, kas saspiedu�ies sēdēja uz dīvāna un izskatījās nedaudz nobiju�ies. Viena bija meitene, kas likās esam ap�mēram Monikas vecumā. Meitenei bija taisni, pusgari, uz pieres īsi apgriezti gai�i mati, un viņa sēdēja divāna vienā stūri, turēdama klēpī mazītiņu jenotu un nervozi glaudīdama tam muguru. Bens, ieraudzījis jenotu, satraukti iesmilk�stējās, bet neuzdro�inājās mesties tam klāt. Pārējie divi bija zēni viens bija tum�iem, sprogainiem matiem kā Monikai un tum�i brūnām acīm viņ� izska�tījās mazāk nobijies nekā pārējie divi bērni un nemierīgi dīdījās, ar interesi ap�lūkodams ienācējus un visvairāk Benu. Otrs zēns izskatījās diezgan sīciņ� vē�lāk izrādījās, ka viņ� ir tikai gadu jaunāks par pārējiem, bet, tā kā viņ� bija tik mazs un kārns, tad likās, ka viņ� ir krietni vien jaunāks. Zēna gai�ie, gandrīz baltie mati kā gaisīgs pūku ērkulis slējās gaisā, un viņ� ik pa brīdim tos saglau�da, bet no tā tie tikai izspūra vēl vairāk.

Me�sargs nostājās istabas vidū un uzlūkoja sēdo�os bērnus. Tie no viņa ska�tiena nedaudz sarāvās, izņemot tum�mataino zēnu, kas, �ķiet, ieinteresēti gaidija, kas nu būs.

-���� Nu tā, esam visi sanāku�i. Varam iepazīties, isi noteica Me�sargs. Jūs jau zināt, ka tās ir Monika un Me�a Ve�a, viņ� sacīja, norādīdams uz meite�ni un ve�u, kas abas joprojām stāvēja kājās, nevarēdamas izlemt, kur īsti lai ap�sē�as. Me�a Ve�a īgni blenza uz mazo jenotu gai�matainās meitenes klēpī.

-���� Un tas, teica Me�sargs, pamādams uz suni, kur�, tāpat kā Me�a Ve�a, bija koncentrējis skatienu uz jenotu, ir Monikas suns, kuru sauc� kuru sauc�

-���� Bens, piepalīdzēja Monika.

-��� Jā. Bens, atkārtoja Me�sargs un saviebies paostīja gaisu. Kas te tā smird?

-���� Laikam Bens, minēja Monika. Jocīgi, man likās, ka viņ� jau ir izvēdinājies�

-���� Tu vienkār�i esi pieradusi pie tās smakas, sacīja Me�a Ve�a.

-���� Var jau būt� neticīgi atteica Monika.

-���� Kas tā ir par smaku? joprojām saviebies, vaicāja Me�sargs.

-��� Kanalizācijas lūka. Bens laikam ap to bija grauzies� Kaut gan tas bija labu laiku atpakaļ�

Mez�args apstulbis vērās uz Moniku. Viņ� galīgi neko nevarēja saprast, līdzko viņa sāka runāt par Benu un kaut kādu kanalizāciju� Kas tā vispār tāda bija�?

Beidzot viņ� nolēma, ka jāķeras pie lietas, un turpināja iepazīstinā�anu.

-���� Tie tur, viņ� sacīja, ar pirkstu norādīdams uz bērniem, kas sēdēja uz dī�vāna, ir bērni.

Monika iespurdzās. Tā nu gan bija iepazīstinā�ana�

-���� Mani sauc Ralfs, sacīja tum�matainais zēns. Un tie ir Ruta un Arvils.

-��� Jā, teica Me�sargs. Ralfs, Ruta un Arvils. Arvils ir tas mazākais, viņ� vēl pilnīgi nevajadzīgi paskaidroja.

-���� Es jau viņiem visu pastāstīju par vecmāmiņām, Me�sargs teica Me�a Ve�ai. Un teicu ari, ka tu uzrakstīsi viņiem to zīmīti, lai viņus palaistu uz ilgāku laiku.

-���� Labi, labi, sacīja Me�a Ve�a.

Me�sargs piegāja pie pavarda, virs kura burzguļodams vārījās milzīgs katls un, paņēmis no āķa tikpat iespaidīga izmēra karoti, apmaisīja to, kas tur gata�vojās. Monika beidzot pamanija, ka smar�o pēc ēdamā, bet pēc kā īsti to nu gan nevarēja saprast.

Me�a Ve�a piegāja pie Me�sarga un, sazvērnieciski pieliekusies uz viņa pusi, pārgrieztām acīm diezgan skaļi no�ukstēja: Monikai ir Acs!

Me�sargam izkrita no rokas karote un ar skaļu plunk�ķi pazuda katlā. Viņ� tūlīt pat to izmak�ķerēja, noslaucīdams roku priek�autā un appūzdams to.

-���� Karsts!!! viņ� elsa, pūzdams uz savu applaucēto roku. Bet ko tu saki! Vai tas var būt?

-��� Pilnīgi dro�i, tāpat �ukstēja Me�a Ve�a. Mēs tikai nupat to konstatējām.

-��� Tad jau gan labi, lēnām noteica Me�sargs. Tik daudz par to ir dzirdēts, bet nekad nav nācies sastapt kādu, kuram tā patie�ām būtu. Tagad mēs uzzi�nāsim, vai tā patiesi ir tik noderīga, kā par to runā�

-���� Kā var nebūt! sa�utusi par Me�sarga skeptisko attieksmi, iesaucās Me��a Ve�a. Iedomājies tikai viņa ta�u vienā mirklī varēs atrast vecmāmiņu!

-���� Nu, es par to nemaz nebūtu tik pārliecināts� Reizēm Acs izmanto�ana ir diezgan bīstams pasākums� �aubīgi novilka Me�sargs. Bet ko tur tagad strīdēties gan jau mēs drīz uzzināsim�

Me�a Ve�a no�ņācās un aizgriezās. Kā gan var nepriecāties par kaut ko tā�du! Nu nekas, viņa nodomāja� Gan jau Me�sargs vēlāk redzēs, kuram būs bi�jusi taisnība�

-���� Liec uz galda �ķīvjus, Me�sargs beidzot sacīja. Klimpas tūlīt būs gatavas.

Me�a Ve�a joprojām īgnu sejas izteiksmi piegāja pie viena no plauktiem un

izņēma se�us �ķīvjus, kurus sarindoja uz galda.

-���� Kur tev stāv karotes? viņa jautāja pēc tam, kad bija kādu laiku bez pa�nākumiem vandījusies pa visām pamanāmajām atvilktnēm.

-��� Te, apak�ā, sacīja Me�sargs un, atvirzīdamies no pavarda, pamāja uz kā�du atvilktni, kuru Me�a Ve�a vēl nebija ieraudzījusi. Me�a Ve�a izņēma karotes un salika arī tās uz galda.

-���� Bērni, pie galda! viņa uzsauca, un bērni piecēlās no dīvāna.

-���� To jenotu gan labāk atstāj turpat, viņa teica, kad Ruta, cie�i apskāvusi mazo jenotēnu, jau gribēja to ņemt līdzi pie galda. Ruta bailīgi pavērās uz Me��a Ve�u un negribīgi nolika jenotēnu atpakaļ uz dīvāna, kur tas saritinājās ka�moliņā un, �ķiet, tūlīt sāka snaust. Me�a Ve�a dusmīgi uz viņu noblenza un no�purpināja pie sevis kaut ko par to, ka visi mazie jenoti ar laiku izaug lieli un zaglīgi�

Kad visi bērni bija sasēdu�ies pie galda, apsēdās arī Me�a Ve�a, un Me��sargs no milzīgā katla salika visiem �ķīvjos klimpas. Arī Bens pienāca un lū�dzo�i skatījās uz Me�sargu, vienlaicīgi izdvesdams rūco�i smilksto�as skaņas. Me�sargs domīgi uz viņu paskatījās un tad vaicāja:Vai viņ� ēd klimpas? Jo nekā cita man nav.

-���� Viņ� ēd visu ko, atteica Monika. Suņu barība gan viņam nezin kādēļ patīk vislabāk, bet es domāju, ka viņ� ēstu arī klimpas.

Me�sargs piecēlās no galda un aizgāja pēc bļodiņas Benam. Ielicis tajā trīs klimpas, viņ� nolika bļodiņu zemē, un suns tūlīt pieskrēja tai klāt un sāka o��ņāt. kas labs tur salikts�

Kādu brīdi visi, ieskaitot Benu, badīgi ēda. Kad pirmais izsalkums bija rem�dēts, sākās sarunas. Me�a Ve�a pasūdzējās Me�sargam par korin�u krūmiem, kas gandrīz aizsprostoju�i viņas �ķūnī�a durvis.

-���� To nedrīkst pieļaut, viņa sacīja. Ja es tūlīt pat kaut ko nepasāk�u, vī�ni iesakņosies tā. ka nebūs ko redzēt, un es varē�u atvadīties no visām mantām, kas glabājas �ajā �ķūnī, un sākt būvēt jaunu�

-���� Un ko tu gribi no manis? nesaprata Me�sargs.'

-���� Kā ko? Pūpē�veidīgos, protams, � teica Me�a Ve�a, brīnīdamās, kā gan Me�sargs var būt tik neattapīgs. Es negribu noņemties ar izcir�anu, viņa sacīja. Tas aizņemtu briesmigi daudz laika, un tagad ta�u es nevaru veltīt vi�su savu laiku cīņai ar korin�u krūmiem. Kaut jenots viņus rāvis�

-���� Man pa�laik nav nevienas liekas kastes pūpē�veidīgo, sacīja Me�sargs. Tad ir jāiet Me�ā un tie jāsaķer. Varbūt mums būs kāds brīvs brītiņ�, tad bēr�ni varēs palīdzēt.

Me�a Ve�a izskatījās loti vīlusies, ka netiks pie pūpē�veidīgajiem tūlīt, kā bi�ja iecerējusi. Sabozusies viņa jau gribēja pastāstīt jaunākās ziņas par jenotu no�darīto skādi viņas vistu kūtij, kad viņas skatiens atdūrās pret mazo jenotēnu, kas gulēja uz dīvāna un mierīgi �ņāca.

-���� Un tu vēl viņus speciāli audzē, viņa pārmeto�i teica. Itin kā jenotu jau nebūtu gana Me�ā tev vēl mājās vajag kādu turēt.

-���� Nu tur nu es neko nevarēju darīt, Me�sargs paskaidroja. Pie �ī jenotēna mani aizveda viens no lielajiem jenotiem. Viņ� tur gulēja brik�ņos zem kā�da krūma un izskatijās pamests savā vaļā dro�i vien kaut kas nelāgs noticis ar viņa vecākiem, un tā nu man nācās viņu paņemt. Es ta�u nevarēju atstāt vi�ņu tur guļam.

-���� Vai tad ar jenotiem arī var notikt kaut kas nelāgs? iesmējās Me�a Ve�a. Es domāju, ka kaut kas nelāgs notiek tikai ar vistām. Pie tam nepārtraukti�

Kamēr Me�sargs un Me�a Ve�a diskutēja par jenotiem, Ralfs metās izpra��ņāt Moniku.

-���� Vai tu jau sen esi �eit? viņ� vaicāja, ar karoti saknaibīdams savas klim�pas mazākos gabaliņos.

-���� Otro reizi, atteica Monika. Pirmo reizi es te biju vakar pēc Me�a lai�ka� tas ir, pagāju�o nakti� tas ir� viņa galigi sapinās savos paskaidroju�mos, jo nevarēja īsti saprast, pēc kura laika vadīties.

-���� Nu jā, skaidrs, novilka Ralfs, piestūķējis pilnu muti ar klimpām. Me��sargs mums jau izstāstīja par visām tām lietām ar ceļo�anu laikā un tā tālāk. Vai vismaz mēģināja izstāstīt� viņ� klusākā balsī vēl piebilda. Bet Me�sargs bija tā aizrāvies, skaidrojot Me�a Ve�ai par vistām kā par obligātu jenotu diē�tas sastāvdaļu, ka vienalga neko nebūtu dzirdējis. Bet man vienalga nekļuva skaidrs, kur tad mēs īsti tagad atrodamies. Un tev?

-���� Nē. Es tikai sapratu, ka Me�s ir tāda pati pasaule kā mūsu Zeme, bet, kur tas īsti atrodas�

-��� Tu domā, ka Me�s ir tā kā cita planēta? satraukti ievaicājās Ruta, arī ie�saistīdamās sarunā.

Monika un Ralfs abi reizē paraustīja plecus.

-��� Kas to lai zina� Vajadzēs to viņiem vēl kādreiz pajautāt. Un kā mūsu vec�māmiņas gadīju�ās |eit? Vai to tu saprati? Ralfs taujāja.

-���� Man �ķiet, te ir kaut kas tāds, kas viņas pievilina, tikai es nezinu, kas īsti, atteica Monika. Diez vai tie būtu pūpē�veidīgie� viņa piebilda un iesmējās.

-���� Kas? vienlaicīgi iesaucās Ralfs un Ruta. Vienīgi Arvils joprojām izskatī�jās nobijies un sēdēja atstatu no visiem, skatīdamies tikai savā �ķīvī un klusām ēzdams klimpas.

-����� Pūpē�veidīgie tie ir tādi balti radījumi, tādi kā izplūdu�i pūpē�i, un viņi joņo pa Me�u, smiedamies, spiegdami un grauzdami klaiņojo�o koku saknes. Tagad Me�a Ve�a grib, lai tie nograuztu saknes korin�u krūmiem, kas saskrē�ju�i ap viņas �ķūni.

Ralfs un Ruta sēdēja pavērtām mutēm no tādas informācijas gūzmas. Acīm�redzot Me�sargs nebija viņiem stāstījis neko par pūpē�veidīgajiem un koku no�slieci uz klejo�anu, tāpēc Monika pāris vārdos viņiem izstāstīja, cik nu viņa pa�ti par to visu zināja. �oreiz pat Arvils pacēla acis no sava klimpu �ķīvja un blen�za uz Moniku, kamēr tā runāja.

-���� Ak �itā, noteica Ralfs, kad Monika beidzot apklusa. Izskatās, ka �is ir viens patiesi dīvains Me�s� Es nemaz nebrīnītos, ja mēs tagad atrastos kaut kādā nezināmā zvaig�ņu sistēmā� Jocigi tikai, ka viņi te runā mūsu valodā�

-���� Tas nav nekas jocīgs, iejaucās Me�a Ve�a. Un mēs neatrodamies ne�kādā nezināmā zvaig�ņu sistēmā, nemaz neceri�

Ralfs patiesi izskatījās apbēdināts. Likās, ka viņam nepavisam nebūtu bijis nekas pretim pabūt kaut kur izplatījuma viņā galā�

Tomēr neko vairāk Me�a Ve�a tā ari nepaskaidroja, varbūt tā vienkār�ā ie�mesla dēļ, ka pati neko vairāk nezināja� Galu galā viņa mainīja sarunas tē�mu. Bērni, jūs jau zināt, ka jums būs uz kādu laiku jāpārvācas uz �ejieni, ka�mēr mēs sameklēsim jūsu vecmāmiņas.

Monika, Ralfs un Ruta pamāja, bet Arvils izskatījās visai domīgs.

-����� Tāpēc man ir jāzina, kur jūs katrs dzīvojat, lai es varētu izgudrot jūsu prombūtnei attaisnojo�us iemeslus. Par tevi jau es kaut ko zinu, Me�a Ve�a teica Monikai, bet man vienalga vajadzēs uzzināt vēl �ādus tādus sīkumus. Piemēram, vai tev ir kāda draudzene, kura patie�ām varētu tevi uz ilgāku lai�ku aicināt ciemos?

-���� Ir, uzreiz iesaucās Monika. Viņu sauc Helga, un mēs mācāmies vienā klasē.

-���� Ar ko kopā viņa dzīvo? Ar vecākiem, vecvecākiem?

-��� Ar mammu, tēti un vecmāmiņu, teica Monika. Es visbie�āk esmu satikusi vecmāmiņu, un arī mana vecāmāte ir viņu redzējusi. Kaut gan diezgan pasen�

-���� Tas nekas derēs! Tātad es uzrakstī�u vēstuli no Helgas vecmāmiņas, ka tu kādu brīdi teiksim, nedēļu ciemosies pie viņiem. Vai viņiem ir kādas lau�ku mājas vai kas tamlīdzīgs?

-��� Ir gan, priecīgi atteica Monika. Pie tam man �ķiet, ka viņi drīzumā tai�sījās uz turieni braukt un palikt tur līdz rudens brīvlaika beigām.

-��� Tas ir ļoti labi. Nebūtu patīkami, ja tava vecāmāte nejau�i uzskrietu uz ie�las virsū Helgas vecmāmiņai un tā neko par tevi nezinātu� Varētu izcelties briesmīgs tracis�

-���� Par to diez vai būtu jāuztraucas, bilda Monika. Es ļoti �aubos, vai ma�na vecāmāte uz ielas ietu klāt Helgas vecmāmiņai. Visdrīzāk viņa to nemaz vairs nepazītu.

-���� Vēl jo labāk. Tātad ar tevi viss ir skaidrs. Tagad par pārējiem kā ir ar tevi, Ralf? viņa pievērsās gai�matainajam zēnam galda viņā malā.

-���� Es esmu Arvils, tas klusām nopīkstēja.

-���� Ralfs esmu es, teica Ralfs. Un es domāju, ka ar mani ari nebūs nekādu problēmu. Es vispār dzīvoju ar savu mammu, bet pa�laik ciemojos jūrmalā pie drauga. Es varu pateikt drauga vecākiem, ka braucu mājās, savukārt mamma vēl joprojām domātu, ka esmu pie drauga. Ja vēl tu uzrakstītu zīmīti it kā no manas mammas, ka man piepe�i jābrauc mājās, tad vispār būtu pavisam vienkār�i�

-���� Un kur ir tava neīstā vecāmāte? jautāja Monika.

-���� Ak, viņa� Viņa nedzīvo kopā ar mums. atteica Ralfs. Viņa ir pār�lieku nejauka. Viņa tik tikko spēj paciest pati sevi, nemaz jau nerunājot par mani un mammu�

-���� Un tu, Ruta? Me�a Ve�a jautāja meitenei.

-���� Mēs ar Arvilu dzīvojam kaimiņos, teica Ruta. Es dzivoju pie savas mā�sīcas vecākiem, bet Arvils pie sava �ausmīgā vectēva�

-���� Kāpēc viņ� ir �ausmīgs? gribēja zināt Ralfs.

-���� Ak, viņ� ir vienkār�i briesmīgs, Ruta atmeta ar roku. Viņ� vienā laidā komandē Arvilu, un nekas viņam nav labi, lai ko arī Arvils darītu� Bez tam viņ� audzē jūrascūkas�!

Me�a Ve�a iesmējās. Tad viņ� tie�ām ir briesmīgs! Tomēr varbūt tas nav tik ļauni, kā audzēt jenotus� un viņa zīmīgi paraudzījās uz gulo�o jenotēnu.

-���� Tas jenots ir bārenis, dusmīgi teica Me�sargs.

-���� Labi, labi, skaidrs, ka bārenis� noķiķināja Me�a Ve�a. Bet es tā īsti nesapratu kas tad vainas jūrascūkām?

-���� To ir simtiem� �ukstēja Arvils. Un tās tik �ausmīgi smird�

-���� Pat viena jūrascūka smird, teica Ruta. Bet, ja to ir simtiem, tad jūs pa�i varat iedomāties� Arvila istabā vectēvs tur kādas trīsdesmit jūrascūkas, jo tām vairs citur mājā nepietiek vietas. Ieejot tajā mājā, jāuzmanās, kur liek kāju, jo, ja uzkāps kādai jūrascūkai, vectēvs auros vismaz kādu pus�stundu.

-���� Ko viņ� dara ar tik daudzām jūrascūkām? jautāja Monika.

-��� Viņ� tās pārdod, klusām teica Arvils. Viņa jūrascūkas skaitās vistīrākās �ķirnes jūrascūkas, un viņ� ar to �ausmīgi lepojas.

-���� Brīni�ķīgi, ironiski noteica Ralfs, dzīvot mājā kopā ar simtiem jūrascūku un tādu vectēvu� Nekas, mēs sameklēsim tavu vecomāti un cerēsim, ka viņai būs vairāk saprāta.

-���� Izskatās, ka ar Arvila vectēvu nebūs grūtību, sacīja Me�a Ve�a. Es va�rētu uzrakstīt, ka Arvils tiek uzaicināts apskatīt pa�u jaunāko un modernāko jūrascūku �ķirni� viņa iesmējās.

-���� Kādu tad? smējās arī Me�sargs. Pūpē�veidīgās jūrascūkas, vai?

Monika ieķiķinājās, bet Arvils satraukts metās vidū: Nē, nē, tā gan labāk

nerakstiet tad viņ� pats atskries �urp, bet es varē�u palikt mājās pieskatīt tos cūku barus, viņ� nodrebinājās vien, to iedomājoties. Labāk uzrakstiet, ka es braucu uz kādu skolas nometni vai kaut ko tādu.

-���� Bet tagad ta�u ir rudens brīvlaiks, iebilda Monika. Par nometni neva�rētu paziņot tikai tagad.

-��� Ak, mans vectēvs to neiedomāsies, atteica Arvils un vairs neizskatījās tik ļoti nobijies kā pirmīt.

-���� Un man jūs varat uzrakstīt, ka es braucu uz daiļslido�anas nometni, sa�cīja Ruta.

-���� Tu trenējies daiļslido�anā? brīnījās Monika.

-���� Kop� �etru gadu vecuma, lepni paskaidroja Ruta.

-��� Viņa slido ļoti labi, piesarcis teica Arvils. Es esmu redzējis, kā viņa pie�dalās sacensībās. Viņa ir vairākkārt dabūjusi pirmo vietu!

-���� Kas tas ir daiļslido�ana? jautāja Me�a Ve�a, un ari Me�sargs neizprat�nē rauca pieri. Ruta izbrīnā iepleta acis kā gan kāds cilvēks varēja nezināt, kas ir daiļslido�ana?! Bet no otras puses� Me�a Ve�a un Me�sargs izskatījās pēc tādiem, kas varēja arī nezināt� Viņa nopūtās un sāka skaidrot� bet tad saprata, ka nav nemaz tik viegli to izskaidrot.

-���� Nu tas ir tā� Jūs zināt, kas vispār ir slido�ana?

Me�a Ve�a un Me�sargs māja ar galvām.

-���� Nu jā� Daiļslido�ana ir tas, ka slidojot veic visādas figūras.

-���� Figūras? brīnījās Me�a Ve�a.

-���� Tas ir, tā kā trīsstūri un apļi? jautāja Me�sargs.

Ruta nopūtās nu kā lai viņiem ieskaidro? Bet tad iejaucās Arvils. Tas no�zīmē visādus palēcienus, slido�anu atmuguriski un tamlīdzīgi.

-���� Ā! iesaucās Me�sargs. Viņa laikam domā ledusdejas!

Tagad brīnījās Ruta. Arī Monika, Ralfs un Arvils ieinteresēti paraudzījās uz Me�sargu, savukārt Me�a Ve�a piekrīto�i māja ar galvu.

-���� Kas ir ledusdejas? jautāja Monika.

-��� Nu laikam jau tas pats, ko jūs saucat par daiļslido�anu, atteica Me�a Ve��a. Slido�ana atmuguriski, palēcieni, grie�anās riņķī uz vienas kājas un tādā garā� Me�abērnu iemīļotākā nodarbe ziemas laikā ja neskaita pūpē�veidīgo medības un krūmu kaujas�

-��� Jā, teica Me�sargs. Nav nekādas iespējas ziemā mierīgi pasēdēt uz le�dus un pamak�ķerēt viss ezers no rīta līdz vēlai naktij �um un mud� no me�abērniem.

-���� Kas ir me�abērni? jautāja Ralfs.

-���� Nu, saprotams, ka bērni, kas dzīvo Me�ā, atteica Me�a Ve�a.

-���� Kāpēc viņi dzīvo me�ā? Vai viņiem nav māju? nesaprata Arvils.

-���� Nē ta�u, viņi ir dzimu�i Me�ā tās arī ir viņu mājas, paskaidroja Me�a Ve�a.

-���� Ak tā� Man patie�ām ir ļoti paveicies, ka es neesmu dzimusi me�ā� klusām novilka Monika, un Ruta iesmējās. Laikam tomēr ir labāk dzīvot ko�pā ar klusējo�u vectēvu un nepareizo vecomāti, nekā caurām dienām un nak�tīm klausīties, kā garām klaiņo koki un joņo spiedzo�i pūpē�veidīgie�

Kad pusdienas beidzot bija paēstas, Me�sargs novāca netīros traukus un de�vās uz savas istabas virtuves galu tos mazgāt tas nozīmēja, ka viņ� sameta tos milzīgā bļodā, uzgāza tiem no spaiņa �ļācienu ūdens un, �ķaidīdams �ļaka�tas uz visām pusēm, ņēmās tos dedzīgi berzēt ar asu, nenosakāmas izcelsmes brūnu vīk�ķi. Me�a Ve�a stāvēja viņam blakus ar dvieli rokās, gaidīdama, kad būs kaut kas slaukāms.

-���� Zini, kamēr mēs Me�ā vācām sulu, Monika redzēja vienu vecmāmiņu, viņa sacīja.

Me�sargs pagriezās tik strauji, ka no �ķīvja, kas viņam bija rokās, Me�a Ve�cai virsū uz�ļācās pamatīga ūdens �alts. Viņa palēca malā un nopurinājās glu��i kā Bens.

-����� Ko tu runā? Kā tas var būt? Un kur viņa palika? Me�sargs bija galīgi apjucis.

-����� Viņa esot klusām pielavījusies, kamēr Monika tecinājusi sulu, tad kādu bridi glūnējusi caur krūmiem un pēc tam aizlavījusies.

Me�sargs stāvēja kā apstulbis, galīgi aizmirsis par slapjo �ķīvi, ko joprojām turēja rokā.

-���� Bet tā ta�u viņas neuzvedas! viņ� iesaucās tik skaļi, ka bērni, kas jopro�jām sēdēja ap galdu, paskatījās uz viņa pusi. Kura vecmāmiņa sē� krūmos un izspiego mazbērnus tas ta�u ir kaut kas nedzirdēts! Parasti ta�u viņas skrien klāt, līdzko ir atrastas un nevar vien sagaidīt, kad varēs atgriezties mā�jās kopā ar saviem mazbērniem!

-���� Es zinu, klusā balsī sacīja Me�a Ve�a. Tas ir vairāk nekā dīvaini. Bet nerunā tik skaļi, es negribu, lai bērni domātu, ka kaut kas nav kārtībā.

-���� Bet kaut kas nav kārtībā, �ukstēja Me�sargs, ta�u viņa �uksti bija gan�drīz tikpat skaļi kā pirmītējie izsaucieni.

-���� Kas to lai zina! Varbūt tā vienkār�i ir kāda loti dīvaina vecmāmiņa, do-

TOC \o "1-3" \h \z 9 9 '

mīgi noteica Me�a Ve�a, bet izskatījās, ka viņa pati nemaz tā nedomā. Me��sargs jau nu noteikti tā nedomāja.

-���� Kādas muļķības! viņ� atkal skalā balsī iesaucās.

99 9 i

-���� Ku�! Me�a Ve�a viņam uz�ņāca.

-���� kādas muļķības! �ukstēja Me�sargs. Tu ļoti labi zini, ka neviena vec�māmiņa tā neuzvestos. Tur kaut kas nav tā, kā vajag�

-����� Un ko tad tu iesaki tādā gadījumā darīt? ironiski jautāja Me�a Ve�a. Izstāstīt bērniem, ka kaut kas nav lāgā ar viņu vecmāmiņām, un pārbiedēt vi�ņus pirms vēl esam devu�ies Me�ā? Vai tad tu domā, ka viņi varēs tev paskaid�rot, kas tur nav kārtībā?

-���� Nē, protams, ne, atrūca Me�sargs.

-���� Nu tad stāvi tagad klusu un nebiedē nevienu bez vajadzības. Sevi�ķi jau pirms mēs pa�i zinām, par ko vispār iet runa�

-���� Labi, labi� atkal atņurdēja Me�sargs. Neko es viņiem neteik�u, vari būt mierīga.

Viņi abi apklusa, un Me�sargs turpināja mazgāt traukus, bet Me�a Ve�a tos noslaucīja un lika atpakaļ skapī.

Bērni bija atgriezu�ies pie dīvāna, kur Ruta atkal pievāca mazo jenotēnu. Tas joprojām gulēja un miegā raustīja ūsas, kamēr Ruta kasīja viņam aiz pū�kainajām ausīm. Bens, acīmredzot arī noilgojies pēc uzmanības, pie�āpoja pie Monikas un ielika galvu viņas klēpī. Ralfs diezgan skaudīgi noskatījās, kā Mo�nika draudzīgi papluina savu suni aiz ausīm.

-��� Smuks suns, viņ� teica. Bens paraudzījās uz viņu un viegli pavēdināja ar asti.

-���� Viņam patīk, kad viņu slavē, iesmējās Monika, pieliekdamās sunim klāt un nobu�odama viņu uz purna. Tu esi viens dikti plātīgs suns, vai ne, Ben?

Bens ieņurdējās par tik netaisnu apvainojumu, bet vienalga turpināja vēci�nāt asti. Uz jenotu viņ� vairs neskatījās �ķiet, viņ� bija pieņēmis to par piln�tiesīgu �īs mājas iemītnieku.

-���� Mamma man neļauj turēt suni, Ralfs bēdīgi sacīja. Viņa saka su�nim pilsētā neesot vietas! Bet tu ta�u arī dzīvo pilsētā, un tavs suns tur jūtas loti labi.

-����� O, jā! Sevi�ķi jau tad, kad tiek pie kanalizācijas lūkām vai miskastēm Bens neko nevērtē augstāk par brini�ķīgu, pāri malām birsto�u, pāris nedēļas neizvestu atkritumu tvertni� sacīja Monika.

Ralfs iesmējās. Tad jau tava neīstā vecmāmiņa nemaz nav tik ļauna, ja viņa ļauj tev paturēt Benu?

-���� Tas nav tāpēc, ka Bens viņai patiktu, paskaidroja Monika. Viņa vien�kār�i to neievēro kamēr vien tas nav ņēmies ap kanalizācijas lūku� Un tā�pat viņa neievēro arī vectēvu un mani. Varbūt ari mums vajadzētu uzgrauzt pa kādai lūkai, lai mūs sāktu pamanīt? viņa iesmējās.

-���� Es ceru, ka man atļaus paturēt jenotu, pēk�ņi sacīja Ruta. Ralfs un Mo�nika izbrīnīti uz viņu paskatījās.

-���� Tas ta�u ir Me�sarga jenots, sacīja Monika.

-���� Jā, bet viņ� to atrada glu�i nejau�i. Varbūt viņ� ļaus man to paņemt.

-���� Vai tad tev mājās ļaus turēt jenotu? brīnījās Ralfs. Ja es mājās pārnestu jenotu, mēs abi divi varētu izvākties un iet dzīvot me�ā pie me�abērniem�

-���� Tu varētu aizņemties no Arvila kādu jūrascūku, iesmējās Monika.

-���� Ko tu? izbijies iesaucās Arvils. Mans vectēvs uzreiz pamanitu, ka kā�das trūkst! Viņ� pazīst visas savas jūrascūkas pēc izskata, viņ� tās visas ir sanu�murējis� Ja kāda pazustu, viņ� man novilktu ādu pār acīm�

Arvils izskatījās patiesi sabijies, bet pārējie bērni smējās, iedomādamies, kā Arvila vectēvs ik vakaru pārskaita savas jūrascūkas�

Me�sargs un Me�a Ve�a beidzot bija pabeigu�i mazgāt traukus un atgriezās pie galda. Me�sargs sadabūja no galda atvilktnes vēstuļpapīru un pildspalvu, un Me�a Ve�a sēdās pie galda sacerēt bērniem prombū�anas iemeslus. Viņa jau paņēma pildspalvu un gatavojās vaicāt Monikai, kā tad īsti sauc viņas vecomāti, kad piepe�i mājas durvis atsprāga līdz galam vaļā�

Me�a Ve�ai pildspalva izkrita no rokām, Bens sāka ņurdēt, bet bērni vienā mirklī apklusa un blenza uz radījumu, kas apņēmīgi lā�oja iek�ā pa durvīm� Tikai Me�sargs neizskatījās pārsteigts, bet tā kā nedaudz apjucis�

Pāri istabai �āpojo�ais zvērs bija tikai nedaudz mazāks par Benu, tam bija tum�i pelēks samtains ka�oks, un tas izskatījās pēc milzu vāveres ar saplacinā�tu purnu. Ausis tam bija pusgaras gandrīz kā trusim un slējās gaisā, bet pa grī�du pakaļ kā pudeļslauķis vilkās gara pūkaina aste.

Zvēram nākot tuvāk, Me�sargs saka knosīties un izdvest tadas ka noputam līdzīgas skaņas, acīmredzami nevarēdams izlemt, ko tagad iesākt.

Savukārt Me�a Ve�a likās apstulbusi ne pa jokam. Saķērusi rokas, viņa blen�za uz pūkaino zvēru un pārsteigta iesaucās: Ak tu tētīt! Kas tad tas tāds?

Me�sargs nokrem�ļojās un it kā aizbildinoties sacīja: �in�illa� khm� iz�skatās kā parastā �in�illa�

-���� Parastā �in�illa? brēca Me�a Ve�a. �is te radījums ir parastā �in�illa? Un par ko tu mani uzskati par galīgu �arlatānu, vai? Parastā �in�illa ir mazā�ka par trusi, bet �is� �is� satraukumā viņa pat nespēja vairs parunāt.

Me�sargs stāvēja un apjucis pluinīja bārdu, bet �parastā �in�illa�, kā viņ� to bija nodēvējis, mērķtiecīgi devās pie pavarda, brīdi pavandījusies, izvilka no tā apak�as bļodu un devās atpakaļ pie galda, kur nolika bļodu tie�i Me�sargam pie kājām.

-���� Izskatās, ka viņa jau ļoti labi zina, kur kas atrodas, Me�a Ve�a smīnēda�ma komentēja un ironiski nolūkojās, kā �in�illa tup pie atstieptās bļodas, bet Me�sargs, juzdamies pavisam neērti, dīdās no vienas kājas uz otru. Bērni sa�jūsmā aplūkoja milzigo �in�illu, un pat Ruta, �ķiet, bija pavisam aizmirsusi, ka tur klēpī mazo jenotēnu.

-���� Nu, nu, mudināja Me�a Ve�a, pabaro viņu. Mani ļoti interesē, ar ko tu viņus baro, ka viņi izaug tādi�

-����� Ne jau barībā tā vaina, dedzīgi metās skaidrot Me�sargs. Vienmēr ta�u kāds izaug lielāks par citiem.

-���� Ne jau tik lielāks� nosmīkņāja Me�a Ve�a.

�in�illa paņēma bļodiņu zobos, pagrabināja ar to pa zemi un tad palūkojās aug�up uz Me�sargu ar savām lielajām, melnajām, apaļajām acīm. Me�sargs piesarcis kaut ko nomurmināja, paņēma bļodu un aiznesa to uz istabas kaktu. �in�illa lēnām aizslāja viņam pakaļ. Me�sargs paņēma no skapja kādu turzu un iebēra kaut ko �in�illas bļodiņā tā tūlīt metās pie ēdamā un ņēmās kāri grauzt.

-���� Es patie�ām nesaprotu, kā�pēc tu tā noņemies ar visiem tiem zvēriem� noteica Me��a Ve�a. Patie�ām, nepie�tiek jau, ka tu savā mājā au�dzē jenotus, tagad vēl �is milzenis�

Purpinādama viņa bei�dzot paņēma pildspalvu, pievilka sev tuvāk vēstuļpapīru un ņēmās rakstīt. Monika Me�a Ve�ai patei�ca, ka viņas vecomāti sauc Emma Redvuda, un Me�a Ve�a uzrakstīja vi�sai ticamu vēstuli no Helgas vecāsmātes, kur tā ielūdza Moniku uz

septiņām dienām paciemoties �pie manas mazmeitiņas Helgas laukos�. Moni�ka, izlasījusi vēstuli, nosprieda, ka pati Helgas vecmāmiņa nebūtu uzrakstījusi labāk un, salocījusi lapu, iebāza to kabatā.

-���� Pag, pag, teica Me�a Ve�a. Tev ta�u tā vēl sausa jādabū mājās. Vai tad tu esi aizmirsusi, ka tev būs jāiet cauri du�ai?

-���� Ak, pareizi! iesaucās Monika un domigi sarauca uzacis. Un ko tad lai dara?

-����� Me�sarg, vai tev nav kāds ūdens necaurlaidīgs maisiņ�? jautāja Me�a Ve�a. Tikai skaties, lai tas būtu bez caurumiem.

Me�sargs aizgāja pameklēt, kas atrodams atvilktnēs, kur glabājās viņa saim�niecības mantas, un pēc brītiņa atgriezās ar veselu kaudzi maisiņu. Apsēdies uz dīvāna blakus bērniem, viņ� ņēmās tos piepūst, pārbaudīdams, vai tie nav cau�ri. Visbeidzot, kad lielākā daļa mai�eļu tapa izbrāķēti, viņ� tomēr vienu sadabū�ja un iedeva to Monikai. Me�a Ve�a tikmēr bija uzrakstījusi arī pārējās vēstules.

Ārā bija vēl glu�i gai�s, bet Me�a Ve�a sāka rosīties, likdama manīt, ka laiks doties atpakaļ.

-���� Mēs nevaram ar karieti braukt pa tumsu tai nav apgaismojuma, viņa sacīja. Tāpēc būtu pavisam labi, ja mēs varētu tagad braukt projām. Rīt mēs atkal visi tiksimies, viņa sacīja bērniem. Un vēl kas� Paņemiet visi tās mantas un drēbes, kas jums būs vajadzīgas turpmākos septiņus mēne�us, bez tam ņemiet vērā, ka pēc vairākiem mēne�iem būs ziema�

-���� Ar ziemas drēbēm tā kā nebūtu nekādu problēmu pie mums ta�u ir ru�dens, sacīja Ralfs. Toties visas manas vasaras drēbes palika mājās pie mammas.

-���� Nu tad aizņemies kaut ko no drauga, ieteica Me�a Ve�a.

Ralfs pamāja ar galvu, bet vēl arvien izskatījās domīgs. Arī Ruta, �ķiet, likās par kaut ko noraizējusies, bet neko tomēr neteica. Toties Monika un Arvils bi�ja visai priecīgi satraukti. Ne vienam, ne otram no viņiem nebija �ēl aizbraukt no mājām uz septiņiem mēne�iem tādas pārmaiņas varēja būt tikai uz labu, jo mājās, kurās viņi dzīvoja, nemaz tik jauki nebija�

-���� Nu tad labi, sacīja Me�a Ve�a. Ja viss ir skaidrs, tad līdz ritam! un viņa metās ārā pa durvīm. Monika vēl atvadījās no pārējiem bērniem, Me�sar�ga un, pasaukusi Benu, sekoja Me�a Ve�ai.

Atpakaļceļ� noritēja bez jebkādiem starpgadījumiem. Pat pūpē�veidīgos ne�kur nemanīja, un Me�a Ve�a sāka �ķendēties, ka tad, kad viņi esot vajadzīgi, viņu nekur neesot� �ur tur krūmos gan kaut kas no�abēja, bet, vai tas bija jenots, vai kāds cits me�a zvērs, nevarēja zināt, jo neviens no krūmiem laukā ne�līda. Monika lūkojās uz visām pusēm, vai nemanīs kādu vecmāmiņu, bet ne�kā� Bez tam, tā kā saule jau laidās lejup, viss me�s atkal bija ēnu izraibināts un ļoti iespējams, ka vecmāmiņa varēja viņus novērot, pati palikdama nepa�manīta.

-���� Kāpēc tā vecmāmiņa aizmuka? beidzot jautāja Monika, kad abas kādu gabalu bija brauku�as klusēdamas.

-���� Nav ne mazākās nojausmas� sapīkusi atteica Me�a Ve�a. Viņai nepa�visam negribējās to tagad apspriest ar Moniku, bet meitene nelikās mierā.

-���� Kā tad mēs viņas lai atrodam, ja viņas nemaz negrib tapt atrastas?

-���� Gan jau citas grib� �ī dro�i vien bija kāda ļoti īpatnēja vecmāmiņa�

-���� Ceru, ka tā nebija manējā� domīgi noteica Monika. Varbūt, ka tā bija Arvila vecāmāte, kas negrib atgriezties pie tā dusmīgā vectēva ar simtiem jūrascūku�

-����� Bet tas jau nemaz nav viņa īstais vectēvs, Moniku pārtrauca Me�a Ve�a. Ja viņa vecāmāte atgrieztos, tad neīstais vectēvs pazustu kā nebijis un atgrieztos tur, kur ir viņa īstā vieta!

-��� Ak tā� Skaidrs� novilka Monika, kaut gan īsti skaidrs tas viņai nebija gan.

Kariete grabēdama �āvās pa taisno pāri saknēm, meklēdama nevis līdzenā�ko, bet gan taisnāko ceļu, un Monikai bija nelabas aizdomas, ka viņa diez vai nākamajā dienā varēs apsēsties� Bens atkal bija nogūlies zemē starp priek�ē�jo un pakaļējo sēdekli, lai kariete pie kāda kārtējā palēciena neizkratītu viņu pavisam ārā� Un tikai Me�a Ve�ai, �ķiet, karietes kratī�anās nelikās nekas īpa�s, jo viņa sparīgi stūrēja pāri pat pa�ām lielākajām saknēm.

Te piepe�i Monika ieraudzīja, ka ceļam priek�ā guļ resns baļķis acīmredzot viņi tagad brauca pa citu ceļu, jo, turp braucot, viņa tādu baļķi neatcerējās ma�nījusi. Un tad viņa ar �ausmām saprata, ka Me�a Ve�a baļķi laikam nav pama�nījusi, jo stūrē tam taisni virsū� Sākumā viņa izbailēs sastinga, bet tad atjē�dzās un, saķērusi Me�a Ve�u aiz piedurknes, iebļāvās: Uzmanies baļķis!

-����� Redzu turies! tāpat atkliedza Me�a Ve�a un turpināja stūrēt baļķim virsū.

Monika ieķērās rokturī un aizvēra acis. Pāris mirkļus vēlāk atskanēja bries�mīgs krak�ķis, karietei uzskrienot virsū baļķim. Monika juta, ka tiek sviesta uz priek�u, un, tikai pateicoties rokturim, viņa noturējās savā vietā. Bens atkal at�ļūca uz priek�u un atdūrās pret Monikas kājām, bet Me�a Ve�a sajūsmināta kaut ko auroja. Monika uzdro�inājās atvērt acis un saprata, ka viņi lido pāri baļķim� un tad kariete triecās pret zemi un aizripoja tālāk, bet baļķis palika viņiem aiz muguras.

-���� Urā! kliedza Me�a Ve�a un, atlaizdama stūri, sāka plauk�ķināt. Es zi�nāju! Es zināju, ka mana kariete to izturēs!

Monika kā apstulbusi vērās Me�a Ve�ā, bet Bens pārbijies smilkstēja.

-���� Kāpēc tu tā izdarīji? Monika beidzot jautāja. Kariete ta�u varēja salūzt!

-��� Jā, bet nesalūza, vai ne? smējās Me�a Ve�a. �ī ir viena varen izturīga kariete, viņa sacīja un lepni paplik�ķināja pa stūri, �ai karietei neviens baļ�ķis nav �ķērslis!

9 9

Monika tikai nodrebinājās un vairs neko nejautāja, klusībā cerot, ka atliku��ajā ceļā viņiem priek�ā vairs negadīsies neviens baļķis, kuram Me�a Ve�ai bū�tu kārdinājums pārlēkt�

Kad beidzot starp kokiem kļuva redzama Me�a Ve�as māja, Monika bija tā sakratita, ka viņai sāpēja galva, un laikam jau Bens jutās tāpat, jo neizrādīja ne mazāko vēlē�anos izkāpt, bet tikai gulēja, laiku pa laikam nopūzdamies.

Pati Me�a Ve�a gan izskatījās tā, it kā nupat būtu izbaudījusi lepnu lepno braucienu ar limuzīnu, un, ņipri izlēkusi no karietes, sauca: Mudīgi, mudīgi! Kāpiet laukā!

Monika lēnām piecēlās un saprata, ka viņa ne tikai nevarēs nosēdēt likās, ka viņa vispār nevarēs pakustēties vismaz turpmākās divas dienas. Ari Bens uzsvempās kājās un, tā dīvaini gorīdamies, izkāpa no karietes. Lēnām viņi devās pakaļ Me�a Ve�ai, kas rik�oja viņiem pa priek�u, ik pa brīdim atskatīdamās un mudinādama viņus kustēties ātrāk.

-���� Kāpēc mums tā jāsteidzas, ja tu vari izdarīt tā, ka vesels mēnesis �eit ir kā viena diena pie manis? jautāja Monika, kad viņi stāvēja pie durvīm un Me�a Ve�a rakņājās pa kabatām, meklēdama atslēgas.

-���� Tāpēc, ka tas nemaz nav tik viegli izdarāms, un man būs diezgan ko no�ņemties ar jums �etriem, kad pienāks laiks. Tāpēc es negribu piepūlēties ta�gad, kad bez tā ļoti labi var iztikt, Me�a Ve�a atteica un beidzot izvilka no ka�batas atslēgas un atslēdza durvis.

-���� Kāpēc tu slēdz ciet durvis? Monika brīnījās. Vai tad te, Me�ā, ir zagļi?

-��� Vēl ļaunāk� atteica Me�a Ve�a. Nekad nevar būt dro�s par to, ko var nākties sastapt Me�ā. Tāpēc labāk ir aizslēgt durvis, nekā kādu dienu pārrasties mājās, lai konstatētu, ka to ir apsēdu�as milzu �in�illas� vai vēl kas slik�tāks�

-���� Vai Me�sargs arī vienmēr slēdz ciet durvis?

-���� Reizēm. Bet viņam nudien nav ko zaudēt viņa māja jau tāpat ir pilna ar jenotiem, �in�illām un sazin ar ko vēl� tā ka diezin vai atradīsies kāds, kas tur gribēs nejau�i ienākt�

Me�a Ve�a devās pa taisno aug�ā uz vannas istabu, un Monika saprata, ka tūlīt būs jādodas uz mājām. Savukārt Bens nojauta, ka var sekot kaut kas tik nelāgs kā du�a un ne par ko negribēja kāpt aug�up pa trepēm, kamēr Moni�ka stum�us neuzstūma viņu aug�ā.

-���� Vai tu gribēsi iet vannā vai du�ā? Me�a Ve�a jautāja Monikai.

-���� Du�ā, tā atteica, un Bens sāka kāpties atpakaļ, bet Monika aizvēra van�nas istabas durvis, lai suns nevarētu izsprukt.

-���� Tikai neaizmirsti sakrāmēt mantas, atgādināja Me�a Ve�a, atgriezdama krānu. Vai vēstule tev ir? viņa vēl noprasīja.

Monika izņēma salocīto un maisiņā paslēpto vēstuli no kabatas. Ir.

-���� Labs ir, tad kāp du�ā un tiekamies rīt, sacīja Me�a Ve�a, paiedama nost no vannas. Un paņem pie reizes to suni, es ar viņu pagāju�o reizi tik tikko tiku galā.

-���� Nāc �urp, Ben, Monika uzsauca, iekāpdama vannā, un, lai kā Bens pre�tojās, viņ� tika pa pusei ievilkts, pa pusei iestumts vannā, un drīz viņi abi ar skaļu blark�ķi pazuda vannas caurumā.

.

Atgriezusies savā vannas istabā, Monika vispirms pārbaudīja, vai pa ceļam vēstulei nav noticis kas slikts. Bet nē vēstule joprojām atradās mai�elī, un Monika nolika to patālāk no vannas uz plauktiņa, kamēr pati sagatavoja vannas istabu vecāsmātes apskatei. Dabūt Benu laukā no vannas nepavisam nenācās grūti, jo viņ� pats ar slaidu lēcienu no tās izmetās ārā, līdzko sajuta cietu pamatu zem savām ķepām.

Vispirms Monika satvēra viņa purnu, pievilka to sev tuvāk un uzmanīgi pa�o�ņāja. Nē� likās, ka tas vairs nesmirdēja� Bens nosprauslājās un uzmanīgi atbrīvoja savu galvu no Monikas tvēriena. Tā kā zaļais krokodils nekur nebija manāms, tad, Benaprāt, viņam te vairs nekas nebija meklējams, un viņ� cen�tās tikt no vannas istabas ārā. Bet durvis bija aizkrampētas un viņam nekas ne�izdevās.

Sēdi mierā, uz�ņāca Monika, un suns apsēdās pie durvim, joprojām ar ilgu pilnu skatienu lūkodamies uz durvju rokturi.

Monika nelikās par suni ne zinis un paņēma lielo, netīro bļodu, ko vecāmā�te bija paredzējusi Bena mazgā�anai. Tad viņa to izskaloja, lai izskatītos, ka kaut kas tajā ir ticis mazgāts, un nolika atpakaļ uz grīdas. Pēc tam viņa rūpigi izmazgāja vannu, uzmanīdamās, lai tajā nepaliktu neviena pati Bena spalviņa, kā vecāmāte to bija piekodinājusi�

Likās, ka viss bija kārtibā.

Monika saģērbās, iebāza kabatā vēstuli un attaisīja durvju krampīti. Bens tūlīt pielēca kājās un pirmais izspraucās ārā, līdzko Monika atvēra durvis.

Dzīvoklis likās tum�s un kluss. Nez, kur visi bija paliku�i� Varbūt aizgāju�i pastaigāties�? Nē, tad jau drizāk viņi tā agrāk aizgāju�i gulēt� Monika iespru�ka savā istabā un izvilka no skapja apak�as lielo ceļojumu somu.

Tā.. .Tagad vajadzēja izdomāt, ko viņa ņems līdzi� Septiņiem mēne�iem vaja�dzēja diezgan daudz ko, bet visu viņa �ā vai tā nevarēja paņemt. Monika atrāva skapja atvilktnes un sāka sviest apģērbus uz gultas, kamēr Bens, noilgojies pēc ra�dio, sēdēja pie tā un grozīja kloķi, tā arī nespēdams atrast neko dziedamu�

Brīdī, kad pāri istabai lidoja kārtējais Monikas d�emperis, lai piezemētos uz gultas līdzās pārējiem, atvērās durvis, un tajās parādījās vecāmāte.

Monika izbailēs aizcirta skapi, bet drēbju kaudzi uz gultas viņa nekādi neva�rēja noslēpt.

-��� Tā, tā� noteica vecāmāte, diezgan pārsteigti aplūkodama milzīgo drēb�ju kalnu. Bens izlaida kloķi no zobiem un pagrieza galvu, lai paskatītos, kas tur ienācis, bet, kad izrādījās, ka tā ir tikai un vienīgi vecāmāte, viņ� atkal ķērās pie radio.

-���� Vai tu taisies kurp doties?

Monika izvilka no kabatas vēstuli, kas joprojām stāvēja maisiņā, un pasniedza to vecaimātei. Helga uzaicināja pie sevis uz laukiem, viņa piesarkusi sacīja.

Vecāmāte paņēma vēstuli, izbrīnīti aplūkoja maisiņu un, izņēmusi salocīto papīra lapu, atlocīja to un izlasīja.

Monika, piesarkdama arvien vairāk, stāvēja un gaidīja, kas nu būs. Jo, go�dīgi sakot, viņai nebija ne jausmas, ko darīt tad, ja vecāmāte piepe�i aizliegs viņai braukt pie Helgas.

-�� Tā, tā� vecāmāte vēlreiz noteica. Ak tad uz septiņām dienām� Vai tad tev uz skolu nebūs jāiet?

-�������������� Nē, vēl ne� Vēl ir rudens brīvlaiks, paskaidroja Monika.

-������������ Ak tā� novilka vecāmāte un apklu�sa. Monika aizturētu elpu gaidīja, ko viņa nolems. Tad jau, man �ķiet, tu vari braukt.

Monika atviegloti nopūtās, un vecāmā�te aizdomīgi uz viņu paraudzījās. Kāpēc tu tā pūt? Un kam tev vajadzīgas visas tās vasaras drēbes? viņa aplūkoja drēbju kaudzi, kur starp d�emperiem un jakām mētājās arī vasaras krekliņi un �orti.

-����� Mmm� ēēē�-Mo�nika minstinājās. Mēs domājam spēlēt pārģērb��anos, vina beidzot izspēra.

-������ Vai tad tu neesi par lielu, lai spēlētu pārģērb��anos? jautāja vecāmā�te, bet tad atmeta ar ro�ku. Ak, nu bet galu ga�lā kas man� Spēlē, ko gribi� Kad tev jābrauc?

-������ Rīt pēc pusdienas, Monika izspēra pirmo, kas ie�āvās prātā, bet tad viņa iedomājās ko �ausmino�u.

-��� Labi, labi� izklaidīgi noteica vecāmāte un jau grasījās iet ārā no istabas, bet tad piepe�i pagriezās atpakaļ, it kā būtu kaut ko atcerējusies. Monikai sā�ka dauzīties sirds� ja nu vecāmāte būs pārdomājusi�

-���� Vai tu suni nomazgāji? vecāmāte aizdomīgi jautāja.

Monika atkal atviegloti uzelpoja. Jā, jā. Un bļodu es atstāju vannas istabā, viņa atbildēja.

Vecāmāte paostīja gaisu. Jā, �ķiet, ka viņ� vairs tā nesmird, viņa notei�ca un visbeidzot patie�ām izgāja no is�tabas. Monika skaļi noelsās un apsēdās gultā.

-�������������� Vienu brīdi man likās, ka viņa ne�kur mūs nelaidīs, viņa teica Benam. Tas piekrīto�i ieņurdējās. Bet tad Moni�ka atcerējās, ko bija pirmīt iedomāju�sies, un prieks par to, ka vecāmāte bi�ja tik viegli viņu palaidusi, nedaudz no�plaka.

Viņa ta�u nevarēja iet vannā! Viņa nevarēja teikt vecaimātei, ka brauc pie Helgas uz laukiem, un tad ar visu suni un ceļasomu ieiet vannas istabā un iz�ibēt� Un par tik�anu vannas istabā tā, lai neviens to neredzētu, nebija ko domāt� Bez tam vecāmāte noteikti gribēs viņu personigi izlaist pa durvīm, lai pieskatītu, ka durvis pēc tam tiek aizslēgtas� Tātad palika tikai viena ie�spēja�

-����������������� Kanalizācija� drūmi noteica Monika un sapīka. Savukārt Bens pa�vēcināja asti un satraukti ierējās.

-�������������� Jā, kādi prieki, vai ne? ironiski noteica Monika.

Viņa paņēma somu un sāka sviest tajā drēbes, bet tad, brīdi padomājusi, izkrāmēja tās atkal ārā un sāka vandī�ties pa skapi. Visbeidzot viņa izvilka no tā pāris lielus drēbju maisus, kuros sali�ka drēbes, pirms to lik�anas somā.

-��������������� Maz cerību, ka tas pasargās no smakas� viņa murmināja. Bet to�mēr labāk tā, nekā vispār bez nekā�

Pārējos maisos viņa salika apavus ziemas zābakus un vasaras sandales, kā arī krosenes. Pa vidu drēbēm mazākos

maisiņos Monika ievīstīja vairākas grāmatas, un, kad beidzot soma bija pilna, viņa tik tikko jaudāja to pacelt.

Kad kravā�anās bija pabeigta, Monika saprata, cik ļoti viņai nāk miegs, bet pirms gulētie�anas bija jāizdara vēl viena lieta�

Viņa no savas istabas devās uz koridoru, kur stāvēja telefons. Par laimi, gan vecāmāte, gan vecaistēvs bija savā guļamistabā, un tās durvis bija aizvērtas. Monika atstāja koridora durvis vaļā, lai laicīgi pamanītu, ja kāds tuvosies, un uzgrieza Helgas numuru.

-���� Hallo, atbildēja Helgas vecāmāte.

-���� Labvakar, vai Helga mājās? jautāja Monika.

-���� Kur tad �ī citur būs, pasmējās Helgas vecāmāte. Monika, tu? Tūlīt pa�sauk�u Helgu.

Varēja dzirdēt, kā telefona klausule tiek nolikta uz galda un kā Helgas vecā�māte aiz�ļūkā prom no telefona, saukdama: Helga, tev Monika zvana! Tad atskanēja skrejo�u soļu dipoņa, telefona klausule tika pagrābta, un Helga aiz�elsusies sauca klausulē: Monika? Kas jauns?

Klusā balsī, lai neiztraucētu vecomāti un lai tā nejustu kārdinājumu iznākt no savas istabas paklausīties, par ko tiek runāts, Monika sacīja: Klausies, man uz nedēļu jāpazūd! Un manējie domās, ka es braucu pie jums uz laukiem. Kad jūs izbraucat?

-����� Rīt no rīta. Tātad tu brauc uz turieni? sajūsmas pilnā balsī vaicāja Helga.

-���� Jā, jā� Bet es nevaru tagad neko stāstīt� Katrā ziņā, ja kas es esmu pie tevis!

-���� Labs ir, sarunāts, attrauca Helga un vairāk jautājumus neuzdeva, kaut arī vai dega no ziņkāres uzzināt, kas jauns noticis Me�ā.

-��� Pēc nedēļas es tev visu pastāstī�u, �ukstēja Monika. Bet iedomājies ti�kai tad es bū�u pusgadu par tevi vecāka!

Ar �o noslēpumaino paziņojumu viņa beidza sarunu un, nometusi klausuli,

devās atpakaļ uz savu istabu, kur tūlīt iekrita gultā un aizmiga.

Nākamās dienas priek�pusdiena pagāja, Monikai pārbaudot ceļasomu un domājot, vai kaut kas svarīgs nav aizmirsts. Kad viņa par to ieminējās Benam, tas pieskrēja pie radio un mēģināja izraut no sienas vadu. Sagrābis to zobos, suns nepārprotami lika manīt, ka te ir gan viena svariga manta, ko Monika, �ķiet, ir pavisam aizmirsusi. Monika tik tikko pārliecināja suni izlaist vadu no zobiem.

Kad likās, ka viss ir paņemts (bez tam nebija ko domāt, ka somā varētu ie�dabūt iek�ā vēl kaut ko), bija arī pienācis pusdienlaiks. Monika bija stipri izba�dējusies, jo kop� Me�sarga klimpām nebija neko ēdusi par �odienas brokas�tīm viņa ar visu kravā�anās drudzi bija pavisam aizmirsusi.

Virtuvē galds jau bija uzklāts, un vectēvs sēdēja un �ķirstīja avīzi, bet ve�cāmāte nokāsa kartupeļus. Monikai ienākot virtuvē, vectēvs pacēla acis no avīzes un ar galvu pamāja meitenei, bet vecāmāte cauri tvaiku mākonim

sacīja: Jā, starp citu� Monika �odien brauc pie draudzenes uz laukiem un paliks tur visu nedēļu.

Vectēvs izbrīnījies parāva uz aug�u uzacis un palūkojās uz Moniku, bet viņa nodūra skatienu un sāka ar dak�iņu bakstīt savu tuk�o �ķīvi. Nez kāpēc likās, ka vectēvs īsti netic �im �braucienam uz laukiem��

-��� Tās meitenes vecāmāte ir uzrakstījusi man vēstuli, sacīja vecāmāte, no�likdama nokāsto kartupeļu katlu atpakaļ uz plits.

-��� Tie�ām? Vai es varu to apskatīt? no ilgās klusē�anas �erksto�ā balsī jau�tāja vectēvs.

Monikai no brīnumiem pavērās mute, bet vecāmāte kā atspole apmetās riņ�ķī un ieplestām acīm neticīgi vērās uz vectēvu. Tas patie�ām bija varens pār�steigums, jo Monika nemaz neatcerējās, kad pēdējo reizi dzirdējusi vectēvu ru�nājam�

-���� Kā nu ne, kā nu ne� viņa nopurpināja, joprojām skatīdamās uz vectē�vu tā, it kā viņ� būtu piepe�i pārvērties par krupi. Viņa bridi parakņājās pa priek�auta kabatām un izvilka saņurcītu vēstuli. Āre, te tā ir� viņa teica un pasvieda vēstuli vectēvam, kur� to rūpīgi izlasīja. Tā kā ne vectēvs, ne vecāmā�te nepazina Helgas vecāsmātes rokrakstu, tad nevajadzēja uztraukties par to, ka viņi varētu atklāt krāp�anos. Tomēr Monika uztraucās tik un tā.

Beidzot vectēvs atdeva vēstuli vecaimātei, kas tūlīt izmeta to miskastē. Li�kās, ka vectēvu vēstule ir pārliecinājusi, jo viņ� vairs neko neteica un atkal pie�vērsās avīzei.

Vecāmāte �odien likās gau�i labā omā. Jādomā, viņa priecājās par to, ka veselu nedēļu nevajadzēs skatīties ne uz Moniku, ne uz Benu� Bet tad viņa uzmeta sunim nīgru skatienu, laikam iedomādamās, ka Monika varētu viņu at�stāt mājās. Bens sēdēja pie savas bļodas un krauk�ķināja suņu barību, nelikda�mies ne zinis par vecāsmātes piktajiem skatieniem.

-���� Vai tu to suni arī ņemsi līdzi? vecāmāte jautāja.

-��� Kā tad, attrauca Monika, paņemdama savu �ķīvi un pieceldamās no gal�da, lai ietu uzlikt sev kartupeļus.

Vecāmāte apmierināti nokrekstējās, piekrāva sev pilnu �ķīvi ar kartupeļiem un uzlēja tiem virsū gaļas mērci. Arī Monika �odien uzlika uz sava �ķivja vairāk ēdamā nekā parasti, jo iedomājās, ka nez kad vēl nākamo reizi dabūs paēst�

Vecāmāte izsmējīgi noskatījās uz Monikas piekrauto �ķīvī un jautāja: Vai tavas draudzenes mājās tev nedos ēst, vai?

Monika nosarka un nomurmināja, ka dos gan, bet līdz lauku mājām esot tā�lu jābrauc. Vecāmāte likās mierā, un tālāk pusdienas noritēja bez komentāriem no vecāsmātes puses.

Tūlīt pēc pusdienām Monika atkal iespruka savā istabā un apskrēja ar acīm istabu. Tā likās kārtibā� Cik jocīgi, ka viņa brauc prom uz tik ilgu laiku� Ilgākais, cik viņa agrāk bija bijusi prom no mājām, bija �etras dienas, kad viņa patie�ām ciemojās pie Helgas laukos. Bet tas bija bijis pirms diviem gadiem.

Beidzot viņa paņēma somu, kas izrādījās vēl smagāka, nekā bija licies, un izvilka to koridorā. Tad viņa izslēdza istabā gaismu un devās uz ārdurvīm, ce�rot, ka vecaimātei neienāks prātā pavadīt viņu lidz Helgas mājai.

Protams, ka vecaimātei nebija ne mazākā nolūka darit kaut ko tādu. Pa�laik viņa bija ērti iekārtojusies atzveltnes krēslā pie televizora un dzēra savu pēc�pusdienas tēju. Kad Monika gāja garām, vilkdama pa grīdu smago somu, viņa tikai uzmeta meitenei pār plecu izklaidīgu skatienu un nevērīgi pamāja ar ro�ku atvadas. Vectēvs bija savā istabā, bet Monika pat neiegāja atvadīties, jo vi�ņai bija aizdomas, ka vectēvs varētu izrādīt nopietnu interesi par viņas pavadī��anu. Pēc tam, kad viņ� tā bija ieinteresējies par to vēstuli�

Koridorā Monika �igli uzrāva mugurā mēteli, uzlika cepuri, paķēra �alli un cimdus, ko sabāza kabatās un centās klusām un nemanāmi izsprukt no dzī�vokļa, j

Viņa krietni nomocījās, kamēr nodabūja pa trepēm lejā smago somu un, beidzot tikusi uz ielas, kādu brīdi stāvēja un atpūtās.

Bens priecīgi lēkāja meitenei apkārt un tad aizmetās prom pa ielu uz kana�lizācijas lūkas pusi. Visbeidzot Monika nopūtās un devās sunim pakaļ.

Kad viņa nonāca pie lūkas, Bens jau bija nogūlies tai blakus un izo�ņāja aiz restēm noslēptos labumus. �urku varēja saost vēl labāk nekā toreiz� bez tam likās, ka viņ� nebija vienīgais suns, kuru tā ir ieinteresējusi� Bens saoda, ka te nupat, nupat ir biju�i divi kolliji, viena tak�u kucīte un pretējās mājas negan�tais krancis� Uzodis savu sāncensi, Bens saslēja ausis un ierējās.

Monika satraucās: Kas ir, Ben? Kaut kas nav labi?

Bet Bens tikai paskatījās uz meiteni un paluncināja asti.

Monika saviebusies skatījās uz melnajām, netīrajām kanalizācijas lūkas res�tēm un domāja, kā gan tur ir iek�pusē� ja jau pat no ārpuses tās ir tik atbai�do�as�

Tad Monika noņēma cepuri, izņēma no kabatas �alli un cimdus un sabāza to visu somas ārējās kabatās. Viņa atvilka somas rāvējslēdzēju un izņēma kaut ko tādu, kas izskatījās pēc nolietotas grīdas lupatas, bet kas patiesibā bija ve�cāsmātes vecais mājas halāts. Apsējusi ap galvu vienu no vecāsmātes lakatiem, kuru viņa vairs nevalkāja, Monika mēģināja uzstīvēt virs sava mēteļa vecāsmā�tes halātu. Cilvēki, kam tobrīd gadījās iet garām, izbrīnīti noraudzījās, kā ma�za meitene, stāvēdama pie milzīgas ceļasomas, velk mugurā kaut ko pilnīgi ne�izprotamu, bet viņai blakus guļ melns, pinkains suns un bā� purnu kanalizāci�jas lūkā�

Visbeidzot halāts bija kaut kā nebūt uzstīvēts, un vismaz lielākā daļa mēteļa bija pasargāta no nosmērē�anās, kas, ceļojot cauri kanalizācijai, bija neizbē�gama.

Nu, kā ir, Ben, esi gatavs? satrauktā balsī jautāja Monika, bet tas bija glu�i lieki. Bens jau sen bija bijis gatavs.

Monika satvēra somu, pievilka to sev klāt, ar otru roku apķēra Benu un uz�kāpa uz kanalizācijas lūkas.

Nekas nenotika.

Nebija nekādu dīvainu sajūtu, itin nekā. Viņa vienkār�i jutās kā Monika, kas, ģērbusies vecāsmātes halātā, gai�ā dienas laikā pa�ā pilsētas vidū stāv uz ka�nalizācijas lūkas un gaida nezin kādus brīnumus, kamēr cilvēki, ejot viņai ga�rām, satraukti sa�ukstas un atskatās�

-��� Kaut kas dumj�� Monika nopurpināja un nokāpa no lūkas. Pietupusies viņa mēģināja iebāzt pirkstus starp restēm, joprojām ar otru roku pieturēdama somu.

-���� Meitenīt, vai tev tur kaut kas iekrita? jautāja kāds virs, kas bija apstājies un ar izbrīnu nolūkojās, kā Monika grābstās gar kanalizācijas lūkas restēm.

Monika satrūkās un izrāva roku no lūkas. Pirksti bija nosmērēti ar kaut ko mel�nu un glumu. Pretīgumā saviebusies, Monika noslaucīja roku vecāsmātes halātā.

-���� Nē, nē� Viss kārtībā�

-���� Nu, ja tu tā saki� virs �aubīdamies noteica un devās projām.

Monika piecēlās kājās un apstulbusi noraudzījās uz lūku. Ko nu lai dara?

Skaidrs, ka Me�a Ve�a otrā galā dro�i vien gaida, ka viņa ies vannā� Bet vi�ņai ta�u vajadzētu iedomāties, ka, ja viņa brauc pie Helgas uz laukiem, viņa nevar iet vannā� Bet varbūt vienkār�i ir pārāk agrs� Parasti viņa bija nokļu�vusi Me�ā, kad �eit jau bija pavēls vakars, bet tagad bija vēl pavisam agra pēc�pusdiena� Varbūt viņai vajadzētu iet pastaigāt pa pilsētu, kamēr nedaudz satumsīs� Bet viņa ta�u nekur nevarēja aiziet ar �o te smago somu�

Monika pilnīgā bezpalīdzībā lūkojās uz lūku. Bens skaļi rēja.

Un tad pēk�ņi viņai likās, ka lūkas dziļumā samanāma kaut kāda kustība� tāpat kā toreiz vannas caurumā� Monika pieliecās tuvāk, lai labāk varētu sa�skatīt. Jā, tur nepārprotami kaut kas virmoja, un brī�iem uzplaiksnīja tādas kā gaismas atblāzmas.

-���� Cerams, ka tie nav vienkār�i santehniķi� Monika sacīja Benam.

Bet tie nebija santehniķi, jo nākamajā mirklī Monika sajuta, ka viņu kāds ne�pārvarams spēks rauj klāt pie lūkas, un viņa pēdējā brīdī vēl paspēja saķert sa�vu somu un ar otru roku nogrābt Benu�

Un tad viņu pārņēma jau pazīstamā dīvainā sajūta, kas nebija ne īsti kri�a�na, ne īsti lido�ana, bet kaut kas no abiem diviem� vienu mirkli uzvirmoja �ausmīga smaka� viņa juta, ka Bens paraujas sānis un atbrīvojas no viņas tvē�riena� viņa mēģināja uzsaukt �Ben!�, bet vārdi nenāca pār lūpām� un nāka�majā mirklī viņa jau nobumsījās zālē pie Me�a Ve�as mājām�

Tūlīt viņai blakus zālē nobūk�ķēja netīrs un diezgan smirdīgs Bens, un zo�bos viņ� turēja milzīgu beigtu �urku�

-���� Fui, Ben! iebrēcās Monika. Tūlīt spļauj ārā!

Bet Bens tikai ieņurdējās, izvairīgi atmeta galvu uz sāniem un ar visu savu guvumu iemuka krūmos.

Blakus atskanēja skaļi smiekli, un tikai tad Monika pamanija pārējos bērnus. Gan Ralfs, gan Ruta un arī Arvils jau bija te un tagad uzjautrināti skatījās uz to vietu krūmos, kur bija pazudis Bens.

-���� Monika, kas tev ir mugurā? izbrīnījies sauca Arvils, un Monika piesar�kusi norāva lakatu un veco halātu, kas bija nosmērējies glu�i melns.

Tad viņa novilka arī mēteli un pēk�ņā panikā iedomājās, ka soma ir paliku�si uz ielas� Bet nē tur jau tā gulēja, nokritusi turpat blakus zālē, un arī iz�skatījās stipri cietusi, kā jau viss, kam bija nācies iziet cauri kanalizācijai.

Ruta piepe�i sarauca degunu. Kas te smird? viņa vaicāja, un arī Ralfs un Arvils, pao�ņāju�i gaisu, saviebās.

Monika bija sarkana kā biete. Man nācās iet caur kanalizāciju� viņa negribigi sacīja, bet, tā kā pā�rējie bērni, �ķiet, nesaprata, par ko viņa runā, viņai nācās paskaidrot sī�kāk. Parasti es nācu caur vannas caurumu, bet, tā kā mājinieki do�māja, ka es eju pie draudzenes, tad es, saprotams, nevarēju nākt kā pa�rasti� Un tā kā Bens jau agrāk bi�ja iemēģinājis kanalizācijas lūku�

Bērni sāka smieties. Ja Monika būtu varējusi nosarkt vēl vairāk, vi�ņa noteikti to būtu izdarījusi, bet tas, liekas, vairs nebija iespējams. Bens rūkdams ņēmās pa krūmiem ar savu �urku, bet Monika stāvēja, blenzda�ma lejup uz kādu dzeltenu ziediņu, kas auga viņai tie�i pie kājām.

Mājas durvis atsprāga vaļā, un tajās parādījās Me�a Ve�a. Ātrāk! viņa sauca. Prom uz vannu!

Monika saprata, ka �is sauciens varēja būt domāts tikai un vienīgi viņai (un varbūt vēl Benam, bet Bens to �ā vai tā ignorēja�), un viņa, atstājusi somu mētājamies turpat zālē, aizmetās garām bērniem uz māju.

-���� Sveiki, sveiki, sacīja Me�a Ve�a, kad Monika skrēja tai garām. Ej vien aug�ā, tu jau zini, kur ir vannas istaba. Kas gan tajās jūsu kanalizācijās var tik briesmīgi smirdēt�?

Monika jau skrēja aug�up pa kāpnēm, kad viņai kaut kas ie�āvās prātā. Vai mani gadījumā nevar nejau�i aizraut atpakaļ uz mājām? viņa pajautāja.

-���� Gadījumā nevar. �eit nekas nenotiek nejau�i, tā ka tu vari būt mierīga.

Tā iedro�ināta, Monika turpināja skriet aug�up. Izrādījās, ka vanna jau bija sa�gatavota ūdens viegli kūpēja, un vanna bija pilna ar viegli ro�ainām un ārkār�tīgi smar�īgām putām, bet blakus vannai uz krēsla stāvēja tīras drēbes. Monika iekāpa vannā un, kad bija kādu laiciņu tajā pagulējusi, sāka mazgāties un noziepējās veselas trīs reizes, izmazgādama matus divreiz� dro�s paliek nedro�s�

Kad viņa nonāca lejā, viņas soma jau bija ienesta iek�ā, un vecāsmātes ha�lāts un lakats, kas kanalizācijā bija cietu�i visvairāk, bija pazudu�i no acīm. Pa�lūkojusies uz savu somu, Monika samulsa.

-���� Baidos, ka man tā sanāca diezgan smaga, viņa kā atvainodamās teica.

-���� Smaga? Me�a Ve�a iesaucās. Ja tu domā, ka tava soma ir smaga vai ka tev ir pārāk daudz mantu, paskaties labāk, kas ir citiem! un viņa pamāja uz istabas kaktu.

Monika paskatījās un ieplēta acis. Istabas kakts bija pilns ar somām, kastēm, maisiem un �emodāniem. Milzīgā mantu kaudze slējās gandrīz līdz pat gries�tiem un bridī, kad Monika to novērtēja, kāda kaste nogāzās no pa�as kaudzes

aug�as un atsprāga vaļā� no tās izgāzās vesela kaudze grāmatu un izbira pa visu istabu�

-����� Lielākā daļa mantu ir Rutas. Izņemot kastes� tajās ir Ralfa grāmatas� Sazin kur viņ� tās dabūjis laikam aplaupījis bibliotēku� Viņ�, nabags, �ķiet, ir iedomājies, ka viņam te būs laiks lasīt� un Me�a Ve�a nosmīkņāja vien. Kā gan cilvēks desmit mū�a gados var savākt tik nejēdzīgi daudz mantu� viņa vēl nogremzās, lūkodamās uz Rutas somām un �emodāniem.

-��� Ej ārā pie pārējiem, es drīz nāk�u, Me�a Ve�a teica Monikai. Tūlīt mēs iesim ķert pūpē�veidīgos es nevaru gaidīt, kamēr tie aizsprostos arī manu māju� Tu ej� ej vien� viņa mudināja, redzēdama, ka Monika nekur neiet un ieplestu muti klausās, ko viņai stāsta. Man te vēl jāsadabū �ādas tādas mantiņas� lai mums labāk ķertos�

Beidzot Monika devās lejā un izgāja ārā. Ralfs, Ruta un Arvils tupēja zālē un par kaut ko strīdējās.

-����� �viņa teica, ka mēs iesim lasīt pūpē�us, runāja Arvils.

-���� Nē ta�u! Tie ir pūpē�veidīgie, vai saproti? palaboja Ralfs.

-���� Vai tad tas nav viens un tas pats? nesaprata Ruta.

-���� Skaidrs, ka nav. Vai tad jūs nedzirdējāt, ko Monika vakar stāstīja? Es sa�pratu, ka tie ir kaut kādi dzīvnieki, kas skraida apkārt un pārtiek no koku un krūmu saknēm� tad viņ� ieraudzīja Moniku, kas bija tikko kā iznākusi pa durvīm. Ei, Monika! viņ� uzsauca. Da�i te nesaprot, kas ir pūpē�veidīgie!

-���� It kā tu pats saprastu� no�ņācās Ruta.

Monika pienāca klāt un arī apsēdās zālē. Es nezinu, kas viņi ir. Viņi izska�tās pēc pāraugu�iem pūpē�iem, bet skrien un kliedz glu�i kā dzīvi� Kāpēc jūs nepajautājāt Me�a Ve�ai?

-��� Tāpēc, ka nepaspējām, atteica Ruta. Viņa tikai izspēra, ka būs jāiet pūpē�veidīgo medībās un lika mums gaidīt �eit, bet pati pazuda mājā. Es pat ne�sapratu, kādēļ mums �ie būtu jāmedī� Vai tam ir kāds sakars ar vecmāmiņām?

-���� Nedomāju vis, teica Monika. Tam ir sakars ar korin�u krūmiem, kas aizaugu�i priek�ā viņas �ķūnītim.

-���� Te ir korintes? vienā balsī iesaucās Ruta un Arvils.

-���� Monika ta�u vakar teica, atkal pukstēja Ralfs.

-���� Jūs gribat iet tās apskatīt? �aubīgi jautāja Monika. Viņa nebija īsti pār�liecināta, vai drīkst ēst Me�a Ve�as korintes, bet, ja jau drīz tām vienalga tiks uzrīdīti pūpē�veidīgie, tad dro�i vien nekāds ļaunums necelsies no tā, ka viņi noēdīs pa kādai ogai.

-���� Labs ir, ejam, Monika beidzot sacīja un veda pārējos apkārt mājai.

Aplokā stāvēja abi Me�a Ve�as ēzelī�i, un, ieraugot nākam �urp veselu ba�ru bērnu, viņi pieskrēja pie aploka apmales un pārkāra galvas pāri koka lati�ņām. Ralfs metās tiem klāt un ņēmās glāstīt to pūkainās ausis, bet Monika, Ru�ta un Arvils aizgāja pie korin�u krūmiem, kuru �odien, �ķiet, bija saradies vēl vairāk nekā vakar.

Ēzdami sulīgās, lielās ogas ķekariem vien, viņi sāka apspriest, kā kur� �eit nokļuvis. Monika ļoti izbrīnījās, sapratusi, ka laikam ir vienīgā, kas �eit nonāk pa vannas caurumu vai kanalizāciju.

-���� Mani ierāva, kad es lēcu lejā no koka, stāstija Ruta. Aiz māsīcas mā�jas aug ozols, pa kuru mēs mēdzam diezgan bie�i kāpelēt, bet, tā kā tā apak��ējais zars ir kādu gabalu virs zemes, tad lejā nākas lēkt. Pirmo reizi, kad �eit nokļuvu, es �ausmīgi pārbijos. Es lēcu lejā no koka, un pēk�ņi man apak�ā vairs nebija zemes, bet apkārt nebija ne dārzu, ne māju, nekā� Bija tā, it kā es turpinātu lēkt, bet nebija vairs skaidrs, kur es piezemē�os, un tas bija diez�gan baisi� Un tad jau es atjēdzos Me�ā.

-���� Un tu, Arvil? vaicāja Monika. Kā tu te nokļuvi?

-���� Tāpat kā Ruta, sacīja Arvils un drusku piesarka.

-���� Bija diezgan sare�ģīti, kad vajadzēja atdabūt uz �ejieni visas tās mantas. Man vajadzēja desmitiem rei�u kāpt kokā un pa vienai sviest tās zemē, pie tam uzmanot, lai neviens tajā brīdī neietu garām. Iedomājieties, ko padomātu ma�nas māsīcas vecāki, redzot mani sē�am ozolā un svie�am lejā somas un mai�sus, kas pusceļā glu�i vienkār�i izgaist�

-����� Un ko tu tik daudz esi paņēmusi līdzi? painteresejas Monika, atcerejusies daudzās somas un koferus, kas, pēc Me�a Ve�as vārdiem, piederēja Rutai.

-���� Ak, nekas īpa�s� Ruta tikai izvairīgi attrauca.

-���� Un Ralfs� Nez, kā viņ� �eit tika� domigi sacīja Monika.

-��� Viņ� teica, ka viņu ierāvu�i grāmatā, teica Ruta. Viņ� esot sēdējis ista�bā un lasījis kaut ko par sikspārņiem�

-���� Par vampīriem, izlaboja Arvils.

-���� Jā� Tātad viņ� sēdēja istabā un lasīja par sikspārņiem-vampīriem, kad piepe�i grāmatas lapas izplūda, sāka it kā virmot un mutuļot, un viņ� nepaspē�jis ne apjēgt, kas notiek, kad jau ticis ierauts.

-���� Hmm� Un es domāju, ka tas notiek tikai caur vannas caurumu, sacīja Monika.

-���� Acīmredzot katram tas ir savādāk, teica Ruta.

-���� Jā, acīmredzot�

Ap stūri atskanēja ūjinā�ana, un parādijās visai saniknota Me�a Ve�a. Viņa turēja rokā nelielu mai�eli un veselu rituli tievas auklas.

-���� Ko jūs tur darāt? viņa sauca. Es ta�u jums teicu, lai gaidāt pie mājas!

-���� Mēs jau ari esam pie mājas. Tikai otrā pusē, attrauca Ralfs. Tie gan tev ir dikti smuki ēzelī�i.

-���� Ēzeļi kā jau ēzeļi� nevērigi sacīja Me�a Ve�a, uz ēzelī�iem pat nepaska�tīdamās, un nevaļīgi pa�ūpoja auklas rituli. Beidziet ēst tās ogas, jums sāpēs vēders� Nāciet �urp!

Monika, Ruta un Arvils pamanījās noraut vēl pa pēdējam ķekaram un tad skrie�us metās pie Me�a Ve�as.

-���� Tā. Tagad klausieties uzmanīgi, viņa sacīja. Tūlīt mēs dosimies Me�ā. Es do�u katram pa pievilinātājam� viņa atvēra mai�eli un sāka vilkt ārā kaut ko, kas izskatījās pēc dīvainiem, saplacinātiem svilpavniekiem. �e, ņemiet katram pa vienam� viņa izdalīja pūpē�veidigo pie vilinātājus. Un tad kat�ram pa pāris auklām� Vai kādam ir nazis?

Ralfam bija. Viņ� izvilka no kabatas nelielu saliekamo nazīti un iedeva to Me�a Ve�ai. Viņa sagrieza rituli īsākās auklās un iedeva katram bērnam pa pie�cām, pati paturēdama rituļa lielāko daļu. Es domāju, iesākumam jums pie�tiks, viņa sacīja. Pūpē�veidigo ķer�ana notiek tā jūs stāvat Me�ā un pū��at pievilinātājā skaņa būs līdzīga tai, ko izdve� pūpē�veidīgais, un tāpēc kāds pūpē�veidīgais noteikti atskries. Brīdī, kad viņ� skries jums garām, jums viņ� jānoķer aiz kakla pagarinājuma jūs redzēsiet� un tad viņ� jāiesien auklā un aukla jāpiesien pie kāda stumbra. Skaidrs? Vai ir kādi jautājumi?

-���� Kurā vietā īsti viņam jāapsien tā aukla? jautāja Ralfs.

-���� Ap kaklu, paskaidroja Me�a Ve�a.

-���� Vai viņu tā nevar no�ņaugt? pajautāja Monika.

-���� Nekādā ziņā, kategoriski noteica Me�a Ve�a. Pūpē�veidīgos vispār ne�var no�ņaugt, viņi ir pārāk elastīgi un izturīgi� kā gumija� Bet, ja vairāk jau�tājumu nav, tad ejam! un viņa devās Me�ā visiem pa priek�u.

Monika kādu brīdi gāja sarauktu pieri un kaut ko cītīgi domāja. Tad viņa jau�tāja: Bet, ja pūpē�veidīgie visi kopā būs piesieti pie koka, vai viņi nesāks kliegt?

-���� Nē, līdzko pūpē�veidīgais ir noķerts, viņ� apklust, sacīja Me�a Ve�a. Citādi nemaz nevarētu viņus ķert, jo, ja būtu ilgsto�i jāklausās, kā vienā bal�sī kliedz kādi desmit, divdesmit pūpē�veidīgie, mums noteikti pārplīstu bung�ādiņas.

-���� Tie�ām? brīnījās Ruta. Ne viņa, nedz arī Ralfs un Arvils vēl nebija dzir�dēju�i pūpē�veidigo spiedzienus. Tas tik viņiem būs pārsteigums, drūmi nodo�māja Monika, atcerēdamās pati savas sastap�anās ar pūpē�veidīgajiem.

Kad viņi bija iegāju�i kādu gabaliņu dziļāk me�ā, Me�a Ve�a apstājās un iz�vilka savu pievilinātāju.

-��� Tā, pirmo pūpē�veidigo noķersim visi reizē, lai jums būtu skaidrs, kā tas da�rāms, viņa sacīja, pielika pievilinātāju pie lūpām un iepūta tajā. Atskanēja spalgs spiedziens� tā varētu kliegt kāds, kuram tiktu rautas nost rokas un kājas�

Kaut arī Monika zināja, kas ir sagaidāms, viņai vienalga pārskrēja �ermuļi pār kauliem, bet pārējie bērni bija pārbiju�ies vēl vairāk. Ruta un Arvils pavi�sam bāli stāvēja kā sastingu�i, kamēr �ausmigā skaņa noplaka, un pat Ralfs li�kās diezgan izbiedēts. Spiedziens labu brīdi virmoja gaisā, tad pamazām izzu�da, bet pat, kad skaņa bija izgaisusi, likās, ka vēl joprojām visapkārt san bries�mīgā kliedziena atbalss�

Kad iestājās klusums, labu brīdi neviens neteica ne vārda. Tad Ruta nodrebinājās un sacīja: Ja viņi kliedz �ādi, es nudien ceru, ka �odien nevienu ne�noķer�u�

-���� Tā nesaki, uztraucās Me�a Ve�a. Tev noteikti ir jānoķer vismaz pieci, tu ta�u redzēji tos korin�u krūmus?

-���� Nu jā� Un kas tad viņiem vainas? nesaprata Ruta.

-���� Kas vainas? Viņiem tur nav jābūt, tur tā vaina! Un mums �odien jāsada�bū vismaz trīsdesmit pūpē�veidīgie. Vai tad es saku, ka man tā skaņa patīk? Tā, tagad nebaidieties, es spieg�u vēlreiz, un Me�a Ve�a atkal iepūta pievilinātājā.

No jauna atskanēja �au�alīgais spiedziens, bet �oreiz ikviens uz to jau bija gatavs un vairs tā neizbijās, kaut arī patīkami tas, protams, nebija.

Un tad tālumā atskanēja kaut kas līdzīgs atbalsij, bet tā virzījās tuvāk, un bi�ja skaidrs, ka tuvojas pirmais pūpē�veidīgais. Skaņa aizvien pieņēmās spēkā, tādējādi kļūdama arvien �au�alīgāka� un tad no krūmiem iz�āvās kaut kas balts un nesās tie�i uz Me�a Ve�as pusi. Brīdī, kad tas skrēja viņai tie�i garām, viņa noliecās un grāba� un nākamajā mirklī kaut kas diezgan bezveidīgs spi�rinājās viņai rokā.

-���� Nāciet visi �urp! iesaucās Me�a Ve�a, un bērni piesardzīgi panācās ne�daudz tuvāk. Nāciet vēl tuvāk, viņ� ta�u neko�! Me�a Ve�a sauca, un bērni sastājās viņai apkārt, nopētīdami dīvaino radījumu, kas tirinājās, cik vien spēdams, un mēģināja izsprukt. Vismaz tas bija apklusis�

Me�a Ve�a to bija nogrābusi aiz kaut kā, kas tie�ām, lai cik tas nebūtu sa�vādi, atgādināja kaklu. Virs tā bija neliels paresninājums kā pūpēdim, kas va�rēja būt galva, vienīgais tajā nemanīja ne acu, ne ausu, nedz ari deguna. To�ties bija kaut kas visai līdzīgs mutei tāda kā ovāla sprauga galvas paresninā�juma pa�ā virspusē, kas bez skaņas virinājās te ciet, te vaļā� Pūpē�veidīgā apak�daļa, tas ir, tā daļa, kas bija zem kakla, bija visai mainīga, bāli pelēka ma�sa, no kuras ik pa mirklim �ur un tur parādījās kājveidīgi izaugumi, kas negan�ti spārdījās�

-���� Savāc savas pseidopodijas, �ņāca Me�a Ve�a, sagrābdama pūpē�veidī�gā kaklu cie�ākā tvērienā. Pūpē�veidīgais kļuva mierīgāks un ierāva kājas atpa�kaļ ķermenī.

Bērni ļoti aizdomīgi pētīja sagūstīto pūpē�veidīgo, bet neviens neizrādīja vē�lē�anos iet tuvāk. Kā par spīti, Me�a Ve�a tie�i uz to viņus mudināja.

-���� No kā jūs baidāties? Nāciet klāt, pieskarieties viņam jums ta�u viņi pa��iem būs jāsagūsta.

Ralfs sadū�ojās pirmais un, paspēris soli tuvāk pūpē�veidīgajam, pastiepa roku un uzmanīgi tam pieskārās. Pūpē�veidīgais momentā iz�āva vienu pseidopodiju, un Ralfs atrāva roku.

-���� Nebaidies, sacīja Me�a Ve�a. Tu ta�u redzi, ka viņ� pats baidās. Viņ� nav ne indīgs, ne traks tā ka aptausti viņu dro�i.

Ralfs vēlreiz saņēma dū�u un novilka ar plaukstu gar pūpē�veidīgo.

-���� Nu, kāds ir? sauca Ruta un Monika.

-���� Tāds jocīgs� tāds kā gumija� kā plastmasa� grūti saprast�

Beidzot arī Monika un Ruta panācās tuvāk un pataustīja pūpē�veidīgo. Ar�vils vēl labu brīdi stāvēja nostāk, bet, redzēdams, ka pūpē�veidīgais patiesi ne�vienam nekā ļauna nav nodarījis, arī pienāca klāt un ap�amdīja to.

-���� Nu, un tagad mēs viņu piesiesim, sacīja Me�a Ve�a un, ar vienu roku jo�projām turēdama pūpē�veidīgo aiz kakla, ar otru pasniedzās pēc auklas. Viņa apmeta pūpē�veidīgajam ap kaklu mezglu, cie�i to savilka un otru auklas galu piesēja pie priedes. Pūpē�veidīgais, sajutis, ka tiek nolikts zemē, jau grasījās laisties lapās, bet aukla nostiepās un atrāva viņu atpakaļ. Tajā brīdī pūpē�vei�dīgais plati atvēra savu ovālo mutes spraugu un izskatījās, ka viņ� kuru katru mirkli var sākt kliegt�

-��� Turi muti! nikni piedraudēja Me�a Ve�a, un sprauga pūpē�veidīgā galvā atkal aizvērās. Tas ir vienīgais mirklis, kad jāpieskata, lai viņ� nesāktu kliegt, sacīja Me�a Ve�a. Jo viņ� var brīdināt par briesmām pārējos. Bet, ja jūs vi�ņu laikā apklusināsiet, viņ� nobīsies un turpmāk cietīs klusu.

-��� Tagad es ie�u dziļāk Me�ā, bet jūs sadalieties tepat pa apkaimi. Kad es bū��u saķērusi savējos, nāk�u atpakaļ, bet jūs gaidiet tepat. Un neaizklīstiet nekur tālu ka vēl neapmaldāties, to teikdama, Me�a Ve�a pazuda krūmos, atstā�dama bērnus vienus.

-���� Nu gan, noteica Ruta. Vai viņa tie�ām domā, ka mēs varēsim saķert �os te mazos briesmonī�us? un viņa palūkojās uz pūpē�veidīgo, kas patlaban skrēja apkārt priedei, aptīdams auklu ap stumbru.

-���� Kāpēc ne? Tas nemaz neizskatījās tik sare�ģīti, sacīja Ralfs. Tikai īs�tajā brīdī viņ� jāsaķer un pietiekami stingri jāpiesien.

-���� Tik vien� ironiski noteica Ruta.

-���� Me�a Ve�a teica, lai mēs izklīstam, sacīja Ralfs un, pārliecinājies, ka pievilinātājs joprojām ir pie viņa, iegāja brik�ņos.

-��� Kur ir mans suns? pēk�ņi iesaucās Monika, atcerēdamās, ka pēdējo reizi redzēja Benu, kad tas iespruka krūmos tūlīt pēc viņu iera�anās.

-���� Zini, man liekas, ka viņ� palika pie mājas plosām to �urku, sacīja Ruta. Labi, nu tad es arī eju dziļāk.

-���� Pagaidi mani, es ie�u tev līdzi! iesaucās Arvils un aizmetās viņai pakaļ.

-���� Labu veiksmi! uzsauca Monika.

-���� Tev tāpat! Ruta atsaucās.

Un tā Monika palika viena. Pēc brītiņa, kad Ruta un Arvils bija izzudu�i ska�tienam, viņa nolēma ķerties pie medībām. Laiku pa laikam no Me�a dziļuma puses atskanēja spiedzieni acīmredzot tur darbojās Me�a Ve�a un Ralfs bet, tā kā spiedzieni skanēja no diezgan liela attāluma, tie nelikās tik briesmīgi�

Monika izvilka no kabatas pievilinātāju un pielika to pie lūpām. Kad viņa tajā iepūta, atskanēja gaidītais spiedziens� Kaut ari viņa pati bija to radījusi, viņa vienalga sarāvās, jo likās, ka kāds bļauj tie�i ausī� Pūpē�veidīgais, kas visu laiku bija riņķojis ap priedi te uz vienu, te uz otru pusi, sastinga uz vie�tas un sāka kā apjucis grozīt galvu uz visām pusēm.

Monika iebāza pievilinātāju atpakaļ kabatā un sāka gaidīt. �oreiz diezgan ilgi nekas nenotika dro�i vien visi tuvākajā apkārtnē eso�ie pūpē�veidīgie bija jau izķerti� Bet tad viens, spiegdams kā aizkauts, nesās �urp cauri krūmiem

tie�i Monikai virsū. Monika izbīlī iekliedzās un, līdzko pūpē�veidīgais skrēja pā�ri viņas kurpēm, noliecās un grāba�

Sākumā Monikai likās, ka viņ� izspruks, jo viņa nebija sagrābusi pareizajā vietā, bet tad viņai ar otru roku izdevās nogrābt kaklu, un viņa pacēla savu me�dījumu no zemes. Tas spirinājās tāpat kā iepriek�ējais, bet, kad Monika tam bija uzbrēkusi: �Savāc savas pseidopodijas!�, tas tūlīt nomierinājās.

Diezgan ilgi viņa noķimerējās ar auklu, kamēr izdevās sasiet kaut cik jēdzī�gu mezglu, un tad devās piesiet gūstekni pie koka. Vienu brīdi viņa samulsa, jo nevarēja izvēlēties, vai siet viņu pie tā pa�a koka, kur jau bija piesiets ie�priek�ējais, vai pie kāda cita. Ja nu viņi sāk kauties, domāja Monika. Bet vi�ņai negribējās meklēt citu koku, kam būtu tikpat resns stumbrs, un tā nu viņa piesēja pūpē�veidīgo turpat. Līdzko tas bija piesiets, Monika to uzmanīgi vē�roja, lai tas nesāktu kliegt, bet, �ķiet, ka tam nebija ne mazākās vēlē�anās da�rīt kaut ko tamlīdzīgu, jo viņ� pat neatvēra muti. Ari raizes par to, ka abi pūpē�veidīgie varētu sakauties, bija izrādīju�ās liekas, jo �ķita, ka tie viens otru pilnīgi ignorē. Notupu�ies zemē koka pretējās pusēs, tie likās aizmiegam�

Monika tikmēr ķērās pie nākamā pūpē�veidīgā tvarstī�anas.

Tagad, kad amats bija rokā, viņa noķēra nākamo nepilnās piecās minūtēs. �is pūpē�veidīgais likās aktīvāks par iepriek�ējo, jo, piesiets pie koka, jau gri�bēja sākt spiegt, bet Monika to laikus pamanīja un viņam uzbrēca. Pūpē�vei�dīgais tūlīt pat aizvēra muti un nolikās gulēt blakus pārējiem.

Toties ar tre�o pūpē�veidigo gadījās kļūme. Brīdī, kad tas spiegdams drāzās garām Monikai, viņa pieliecās nedaudz par vēlu un satvēra to tikai aiz vienas pseidopodijas. Pūpē�veidīgais momentā izrāvās un tāpat spiegdams pazuda Me�ā.

Ceturtais pūpē�veidīgais tika noķerts bez starpgadījumiem, un arī ar piekto viss izgāja gludi. Monikai bija palikusi vēl viena aukla tātad bija jānoķer vēl viens pūpē�veidīgais. Bez tam arī no pārējiem �medniekiem� vēl nebija ne vēsts, tāpēc Monika atkal iepūta savā pievilinātājā.

Atskanēja nu jau ierastais spiedziens, kas nemaz vairs nelikās tik briesmīgs, kaut arī joprojām bija tikpat skaļ�.

Un tajā pa�ā mirklī kaut kas, spiegdams vienā tonī ar pievilinātāju, krita le�jup no koka tie�i virsū Monikai. Viņa iekliedzās un palēca malā, bet spiedzējs atsitās pret zemi un spalgais kliedziens pārgāja �Au, au!� kliedzienos acīmre�dzot viņ� bija pamatīgi sasities. Monikai nesagādāja nekādas grūtības noliek�ties un saķert pūpē�veidigo, kas, Moniku pilnībā ignorēdams, tupēja sūnās, ar pseidopodiju berzēdams kaut ko, kas varētu būt mugura, un joprojām ļoti nepūpē�veidīgi vaidēdams�

Pie koka piesietie pūpē�veidīgie bija pieskrēju�i tuvāk, cik nu auklu garums viņiem to atļāva, un, �ķietami satrauku�ies, nolieca galvas uz jaunpienācēja pu�si. Mutes visiem bija pavērtas, bet nelikās, ka tie grasītos spiegt, tāpēc Moni�ka nelikās par to ne zinis. Viņa apmeta auklu jaunajam pūpē�veidīgajam ap

kaklu un aizveda to pie koka. Vaidēdams tas klumburēja viņai pakaļ, un Moni�kai radās stipras �aubas, vai tāds pūpē�veidīgais vispār vairs kam ir derīgs�

Tomēr viņa nolēma to paturēt, līdz atnāks Me�a Ve�a un pateiks, ko ar to darīt.

Pēc neilga brī�a no kreisās puses iznāca Ralfs, vezdams sev līdzi auklās pie�sietus piecus pūpē�veidīgos, kas paklausīgi sekoja viņam kā savādu jēru bars. Iedams Ralfs svilpoja pie sevis kādu jautru meldiņu un izskatījās varen apmie�rināts. Izlīdis no brik�ņiem, viņ� pamāja Monikai un, pārveidojis balsi, jautāja: Kā veicas dro�sirdīgajai pūpē�veidīgo medniecei?

-���� Gūstekņi notverti un piesieti dro�ībā, tādā pa�ā nopietnā balsī attrauca Monika un iesmējās. Pārējie dro�sirdīgie mednieki kaut kur vēl kavējas lai�kam gadīju�ies īpa�i kareivīgi upuri�

-���� Kā tev gāja? jautāja Ralfs.

-���� Viens paspruka. Bet viens uzkrita no koka man tie�i virsū un, man �ķiet, savainoja pats sevi. Re, tur viņ� sē� un vaid, Monika pamāja uz savu pūpē��veidīgo baru, kur viens patie�ām joprojām masēja savu muguru un smagi elsa.

No krūmiem izlīda Me�a Ve�a, vezdama aiz sevis veselu baru pūpē�veidīgo, kas atgādināja plūsto�u, balti pelēku masu. Monika izskaitīja veselus divdesmit �etrus, bez tam neviens no tiem nevaidēja. Me�a Ve�a apjukusi palūkojās uz Monikas kunksto�o pūpē�veidīgo un jautāja: Kas viņam lēcies? Vai tu viņu siti, vai?

-���� Kā tad� Viņ� nogāzās no koka un sadauzīja kaut ko� laikam muguru� Ko man ar viņu darīt laist vaļā?

-��� Nekādā ziņā! iesaucās Me�a Ve�a. Tu pagaidi vien līdzko viņ� ieraudzīs vēl neiesakņoju�os korin�u krūmus, tā vienā mirklī aizmirsīs par savu muguru!

No�abēja krūmi, un parādījās Ruta ar Arvilu. Ruta veda �etrus pūpē�veidī�gos, no kuriem viens likās sevi�ķi liels, savukārt Arvilam auklā bija viens vie�nīgs sīciņ� pūpē�veidīgais, kas pat nebija vēl īsti balts, bet tā kā nedaudz iezil�gans. Me�a Ve�a, uz to paskatījusies, atmeta ar roku.

-���� To tu vari laist vaļā, viņa sacīja. Tas vēl ir tik maziņ�, ka pārtiek tikai no sūnām un ogām, mums no viņa nebūs nekāda labuma.

Arvils, �ausmīgi nokaunējies, pietupās pie sava mazītiņā pūpē�veidīgā un atbrīvoja to. Ar smalku, bet nepavisam ne �au�alīgu spiedzienu, tas pazuda atpakaļ Me�ā.

-���� Tagad ejam korintēs! līksmi iesaucās Me�a Ve�a un ātri vien devās vi�siem pa priek�u uz māju pusi. Viņai pakaļ vēlās milzīgā pūpē�veidīgo masa. Bērni pagaidīja, līdz pēdējais Me�a Ve�as pūpē�veidīgais bija aizslīdējis garām un tad devās viņai pakaļ. Pats pēdējais gāja Arvils bez neviena pūpē�veidīgā. Viņ� jutās tik �ausmīgi neērti par tādu izblamē�anos, ka labprāt būtu ielīdis pa taisno zemē, ja vien zinātu, kā tas izdarāms�

Līdzko viņi tuvojās Me�a Ve�as �ķūnim, pūpē�veidīgie kļuva manāmi sa�traukti. Viņi sāka kustēties arvien ātrāk, tā ka bie�i gadījās paklupt citam pār citu, plātīja savas mutes, un da�s labs izgrūda kaut ko līdzīgu klusam spiedzie�nam. Rutas lielais pūpē�veidīgais pat nedaudz mainīja krāsu, kļūdams tik �ilbi�no�i balts, it kā tā iek�pusē būtu iedegta spuldze.

Me�a Ve�a ar pūpē�veidīgo uzvedību �ķita ļoti apmierināta un pielika soli.

-���� Kas notiek? elsdams jautāja Ralfs, kura pieci pūpē�veidīgie tagad skrēja viņam pa priek�u un burtiski rāva zēnu sev pakaļ.

-���� Viņi sajūt korintes, paskaidroja Me�a Ve�a. Nu tik jūs redzēsiet, kas notiek, kad pūpē�veidīgie tiek pie neiesakņoju�amies krūmiem�

Arī viņa pati tagad tik tikko spēja skriet līdzi savam pūpē�veidīgo baram, un tā nu viņi visi joza cauri Me�am, līdz beidzot cauri kokiem pavīdēja �ķūnī�a sie�nu brūnie baļķi, kurus daļēji aizsedza skatienam biezie korin�u krūmi.

Un tad pūpē�veidīgie satrakojās. Pirmais izrāvās Rutas lielais pūpē�veidīgais un, spalgi spiegdams, aizdrāzās uz krūmu pusi. Viņam sekoja pārējie, un drīz vien viss bars spiegdams joņoja uz krūmiem. Skaņa, kas radās, vienlaicīgi spie�dzot trīsdesmit astoņiem pūpē�veidīgajiem, bija tāda, it kā tepat blakus gaisā paceltos reaktivā lidma�īna.

Me�a Ve�a kaut ko kliedza, bet, tā kā cauri drausmīgajam troksnim neko nevarēja dzirdēt, tad tikai pēc viņas �estiem varēja saprast, ka viņa liek bēr�niem aizbāzt ausis. Viņi sabāza ausīs pirkstus, bet arī tas skaņu noslāpēja tikai mazliet. Tomēr arī prom neviens neskrēja, jo skats, kā pūpē�veidīgie uzbruka krūmiem, bija diezgan saisto�s.

Vispirms viņi visi, pieskrēju�i pie krūmiem, apstājās kā iemieti, un uz pāris sekundēm iestājās absolūts klusums, kad viņi pilnīgi sinhroni bija pārstāju�i spiegt. Bet tad spieg�ana atsākās ar divkār�u sparu, un viņi metās virsū krūmu saknēm. Likās, ka ikviens pūpē�veidīgais izaudzē sev aizvien jaunas pseidopodijas, kuras tajā pa�ā mirkli ieurbās zemē, zālei, smiltīm un sīkajiem oļiem pa�ceļoties gaisā kā blīvam mākonim. Nepagāja ne minūte, kad krūmu saknes, kas acīmredzot nebija biju�as īpa�i dziļi zemē, tapa atsegtas, un pūpē�veidīgie metās tās grauzt. Beidzot spieg�ana aprāvās uz ilgāku laiku, jo vienlaicīgi ēst un spiegt nespēja pat pūpē�veidīgie.

Me�a Ve�a izvilka pirkstus no ausīm, un viņas paraugam sekoja bērni. Tū�līt kļuva dzirdama neganta �makstinā�ana, krauk�ķē�ana, it kā kāds badīgi grauztu kartupeļu �ipsus, un lapu �aukstē�ana, kad krūmi, kratīdami zarus un locidamies uz visām pusēm, izmisīgi centās atbrīvot no pūpē�veidīgajiem savas saknes. Tomēr tas viņiem neizdevās, un pūpē�veidīgie turpināja savas negau�sīgās pusdienas.

-���� Jā, noteica Me�a Ve�a. Lai nu kā, bet ē�anas manieru gan viņiem nav� Bet ko tur var gribēt kā nekā Me�ā augu�i�

Tikai, kad no krūmu saknēm vairs nebija palicis pāri it nekas, un krūmi, zau�dēju�i atbalstu, sagāzās vienā �upā, pārvērzdamies par parastu �agaru kaudzi tikai tad pūpē�veidīgie likās mierā un kā paguru�i no lepnā mielasta satupa kur nu kurais.

-���� Nu tā, �is darbiņ� nu ir padarīts, apmierināti noteica Me�a Ve�a un saber�zēja rokas. Tagad man tikai jānosvilina �ie �agari, un mans �ķūnis atkal būs brīvs!

-���� Un ko lai iesāk ar tām auklām? jautāja Monika, norādīdama uz pūpē��veidīgajiem, no kuriem vēl joprojām nokarājās viņu sietās auklas.

-��� Ak, neko� Tās auklas viņi pa�i vēlāk dabūs nost, un tagad tu tos tā kā tā vairs nedabūsi rokā�

Pūpē�veidīgie viens pēc otra sāka celties aug�ā un pazust Me�ā, un nepa�gāja necik ilgs laiks, kad viņi visi bija prom.

Me�a Ve�a paskatījās pulkstenī un, iebrēkdamās �Hupalā!�, sāka satraukti lēkāt �urpu turpu. Monika tikai tagad pamanija viņas rokas pulksteni un brīnī�jās, ka nav to ievērojusi agrāk, jo pulkstenis bija patiesi ievērojams. Tas bija diezgan liels un pie tam nevis apaļ�, kā vairums rokas pulksteņu, bet gan �etr�stūrains ar tādu kā mazmazītiņu kastīti aug�pusē.

-���� Atkal iestrēdzis, purpināja Me�a Ve�a un sāka ar rādītājpirkstu klauvēt pa kastīti. Tūlīt pat tā atsprāga vaļā, un parādījās sīciņa jenota galva. Mazais jenotiņ� samiedza acis, it kā spo�ā dienas gaisma to būtu ap�ilbinājusi, un tad, trīs reizes ierējies, pazuda atpakaļ kastītē.

Bērni sajūsmā smējās, tikai Monika likās tā kā nedaudz samulsusi.

-���� Ja jau tu tā neieredzi jenotus, viņa sacīja, tad kāpēc tev ir pulkstenis ar jenotu?

-���� Tāpēc, pikti atteica Me�a Ve�a, joprojām knibinādamās gar pulksteni, ka pulksteni es dabūju pirms vēl tiku pie vistām� Viņa ar īk�ķi spēcīgi uz�spieda kastītei, tā ka tā ieknik�ķējās, un tad beidzot lika pulksteni mierā. Ejam nu mums vēl jāsakrāmē jūsu mantas karietē, un �etros Me�sargs gaidīs mūs uz pusdienām. Bet vakarā Monikai paredzams viens nopietns uzdevums, tā ka taisāmies nu!

-���� Kas par uzdevumu? brīnījās Monika, jo neatcerējās, ka kāds viņai būtu ko teicis. Bet neizskatījās, ka Me�a Ve�a grasitos kaut ko paskaidrot, un tā nu nekas cits neatlika, kā gaidīt vakaru.

-���� Ejiet atpakaļ uz māju, Me�a Ve�a nokomandēja bērnus, un es tikmēr piebrauk�u karieti.

-���� Ai, drīkst es arī piebrauk�u? satraucies iesaucās Ralfs.

-���� Manis pēc, attrauca Me�a Ve�a.

-��� Labāk jau nedari to, sacīja Monika. Atceries, ka tev vēl būs jābrauc pie Me�sarga, un tur ir ļoti cieti beņķi, bet tev ir tikai viena sē�amvieta�

Bet Ralfs viņā nemaz neklausījās un aizmetās pakaļ Me�a Ve�ai, savukārt Monika, Ruta un Arvils lēnā garā devās atpakaļ uz māju.

-���� Vai viņa mums lika gaidīt te vai iek�ā? jautāja Ruta, kad viņi bija atnā�ku�i līdz ārdurvīm.

-���� Dro�i vien, ka iek�ā, sacīja Monika. Mums ta�u tik un tā vēl jāsanes tās mantas.

Un viņi devās iek�ā un sāka pamazām nest ārā visas somas, maisus, �emo�dānus un visu pārējo.

-���� Kam pieder �ī kaste? sauca Ruta, bakstīdama ar kurpes purngalu kādu vidēji lielu kartona kasti. Tā ir uzmesta uz manas somas, bet, ja tā ir Ralfa, es to nenesī�u lai viņ� pats stiepj savas mantas!

-���� Tā ir manējā! iesaucās Arvils un piesteidzās klāt novākt savu kasti no Rutas somas.

-���� Kas tev tur ir? aizdomīgi jautāja Ruta, kad, Arvilam nosvie�ot kasti ze�mē, tajā kaut kas nograbēja.

Arvils kārtējo reizi nosarka un sāka kaut ko murmināt tik neskaidri, ka ne�ko nevarēja saprast.

-���� Kas, kas? sauca Ruta, un Arvils sāka murmulēt vēl nesakarīgāk. Ne�var būt, ka tu esi atvilcis �urp visu savu zvērudārzu? viņa neticīgi iesaucās.

Arvils pamāja ar galvu.

-���� Kādu zvērudārzu? iesmējās Monika. Arvil, vai tu audzē pats savas jūrascūkas? Un es domāju, ka tev tās nepatīk?

-���� Skaidrs, ka viņam nepatīk, atteica Ruta. Tie nav dzīvi zvēri. Tā ir visu pasaules zvēru kolekcija simtiem mazu plastmasas zvēriņu� Viņ� tos ir vā�cis jau kop� savas dzim�anas, vai ne, Arvil?

-���� Ne jau kop� pa�as dzim�anas� novilka Arvils. Un es vēl neesmu sa�vācis visus pasaules zvērus� Man pietrūkst pīļknābja, divpirkstu sliņķa un vēl diezgan daudzu� Neesmu pārliecināts, ka tie vispār ir dabūjami�

-���� Tev pietrūkst vēl kaut kā, smējās Ruta, pamirk�ķinādama Monikai.

-���� Kā tad? jautāja Arvils, brīnīdamies, ko gan Ruta var zināt par viņa dzīv�nieku kolekciju.

-���� Viena īsti spiedzīga pūpē�veidīgā, nosmēja Ruta un ķiķinādama izgāja laukā, stiepdama jau ceturto �emodānu.

Kad Me�a Ve�a ar Ralfu beidzot piebrauca pie mājas, Ruta joprojām nesa savas mantas un Monika ar Arvilu viņai piepalīdzēja. Ralfs diezgan ātri izstie�pa ārā savas daudzās grāmatu kastes, savukārt soma viņam, tāpat kā Monikai, bija tikai viena. Kad visas mantas bija iekrāmētas karietē, tā bija tā pārblīvēta, ka neizskatījās, ka tur varētu pietikt vietas kaut vienam cilvēkam. Tomēr Me�a Ve�a izskatījās diezgan optimistiski noskaņota.

-��� Gan jau kaut kā saspiedīsimies, viņa mundri teica, pirmā ierāpdamās sa�vā vietā pie stūres. Tur viņa ielocījās, uzstutēdama kājas uz kādas no Ralfa kas�tēm, tā ka ceļi gandrīz skāra zodu, bet nelikās, ka viņu tas traucētu. Rāpie�ties tik iek�ā un sēdieties, kur redzat.

Bērni diezgan apmulsu�i skatījās uz karieti, jo pie labākās gribas nespēja ie�raudzīt, kur tad tur varētu sēdēt. Visbeidzot Ralfs sāka rāpties pāri somu un kas�tu kaudzēm, līdz iekārtojās �aurā spraugā starp divām kastēm priek�pusē, divām kastēm aizmugurē un somu grēdu kreisajā pusē. Kad pa labi no viņa uz savas so�mas uzsēdās Monika, viņ� vairs neredzēja ne Me�u, ne ko citu, bet tikai vienas vienīgas mantu grēdas. Ruta nezin kādā maģiskā veidā vēl pamanījās iespiesties blakus Monikai, kaut ari viņas kājas palika karājamies pāri karietes malai.

Un tad vēl atlika Arvils un Bens. Bens savu �urku laikam bija atstājis krūmos katrā ziņā zobos viņam tās vairs nebija. Monika ļoti cerēja, ka sunim ir pieticis prāta un viņ� nav �urku apēdis�

Kad Arvils kādas piecas minūtes bija grozījies ap karieti riņķī apkārt, bet Bens, domādams, ka tā ir kaut kāda jautra rotaļa, riedams lēkājis viņam nopa�kaļ, Me�a Ve�ai beidzot tas apnika, un viņa uzsauca Arvilam, lai tas beidz nie�koties un kāpj iek�ā. Tā nu viņ� ierāpās un apsēdās blakus Me�a Ve�ai, iebā�zis kājas kārtējā Ralfa grāmatu kastē, savukārt Bens uzgūlās viņam virsū.

-���� Ceru, ka kājas tev ir tiras, norūca Ralfs, kad mei�tenes bija viņam komentēju�as Arvila dīvaino pozu.

-���� Cik nu tīras ir, tik ir� nedaudz pikti atteica Ar�vils, kur� ar kājām kastē un Benu uz krūtīm laikam at�radās visneapskau�amākajā stāvokli.

-��� Vai visi ir savās vietās? uzsauca Me�a Ve�a, ne�spēdama pagrozīt galvu, lai pati apskatītos un par to pārliecinātos.

-���� Ir! atsaucās Monika un Ruta.

-���� Ir, atteica Ralfs, un viņa balss cauri somām un kastēm skanēja dīvaini slāpēti.

-���� Ir, ir, atrūca Arvils par sevi un par Benu, kur� apstiprino�i ieņurdējās.

-��� Nu tad turieties mēs braucam! iesaucās Me�a Ve�a un iedarbināja karieti.

Turēties jau nu gan �ajos apstākļos bija glu��i lieki, jo likās, pat ja kariete apveltos otrādi, visi paliktu sē�am iespiesti savās vietās.

Viņi devās ceļā, un, Monikai par lielu at�vieglojumu, Me�a Ve�a �odien brauca daudz uzmanīgāk nekā vakar, apbraukdama lielākās saknes, nemaz jau nerunājot par zemē gulo��iem baļķiem. Monika, protams, neko netei�ca, bet viņai bija aizdomas, ka ari Me�a Ve�ai pēc vakardienas brauciena smeldz zināmas ķermeņa daļas�

Tie�i pulksten �etros, kā par to liecināja Me�a Ve�as pulksteņa jenots, bez pamudinājuma izlēkdams no kastītes un noriedamies �etras reizes, viņi apstājās pie Me�sarga mājas. Pat ārā varēja sajust kārdi�no�as smar�as, un bija skaidrs, ka Me�sargs nav aizmirsis par solīta�jām pusdienām. Me�a Ve�ai par lielu nepatiku, smar�as pievilināti, pa apkārtējiem krūmiem slamstījās vairāki jenoti, laiku pa laikam pa�bāzdami galvas no zaru biezok�ņa un o�ņādami gaisu.

-�������� Sala�ņas� no�nācās

Me�a Ve�a, mezdama uz jenotu pusi slepkavnieciskus skatie�nus. K���� vina tiem uzbrē-

ca, un jenoti iemuka krūmos.

Me�a Ve�a uzbungāja pa durvīm, saukdama, ka �tie esam mēs!�, un Me��sargs atvēra durvis. Kad viņ� ieraudzīja piekrauto karieti, viņam no izbrīna at�kārās �oklis.

-���� Kas tad te� viņ� noelsās.

Bērni klupdami krizdami rausās ārā no karietes, un Arvils tik tikko izdabūja kājas no Ralfa grāmatu kastes. Monika izvilka savu somu un iestiepa to mājā, bet Me�sargs ķērās klāt daudzajām kastēm un somām, un, tā kā viņ� varēja vienā paņēmienā iestiept veselas se�as kastes un vēl kādas trīs somas, tad iz�kravā�anās noritēja daudz ātrāk nekā iekravā�anās. Drīz visa Me�sarga istaba bija pilna ar mantām, un bērni apmulsu�i stāvēja un lūkojās visapkārt. Istabā bija tikai viena gulta, un tā pati acīmredzot piederēja pa�am Me�sargam.

-���� Kur tad mēs te paliksim? jautāja Ralfs.

-���� Lejā, lejā, sauca Me�sargs un devās uz istabas otru galu. Patie�ām, tur pa�ā dziļumā atklājās kāpnes, kas veda lejup, un, kad bērni tur bija nokāpu�i, izrādījās, ka lejā ir daudz pla�ākas telpas nekā tā viena istaba, kuru viņi līdz �im bija redzēju�i.

Viņi stāvēja diezgan lielā istabā, kas gan bija samērā nabadzīgi mēbelēta. Neskatoties uz to, ka tur bija trīs dīvāni un vēl vairāki mīkstie atzveltnes krēsli, telpa bija tik pla�a, ka tie likās it kā pazūdam. No istabas durvis veda uz vairā�kām citām telpām Monika saskaitīja pavisam trīs, bet varbūt, ka kaut kur bi�ja vēl kāda, kuru viņa vēl nebija pamanījusi.

-���� Monika ar Rutu varēs gulēt vienā istabā, bet otra istaba būs zēniem, sa�cīja Me�sargs, vezdams viņus no vienām durvīm pie otrām.

-���� Un kam būs tre�ā? vaicāja Ruta.

-���� Tre�ā būs gadījumam, sacīja Me�sargs, ja uzradīsies vēl kāds, kuram vajadzēs te palikt pa nakti.

-���� Nu skaidrs, noteica Ralfs. Tad jau mums jānes savas mantas �urp?

-��� Jā, jā. Tūlīt es jums palīdzē�u, teica Me�sargs un ātri nostiepa visu man�tību uz pagrabstāvu. Tad viņ� devās atpakaļ aug�ā pabeigt gatavot pusdienas, bet bērni sāka izkravāt savas somas.

Kamēr Ruta skaitīja savas somas, vai neviena nav pa ceļam kur noklīdusi, Monika iegāja istabā un aplūkoja to kārtīgāk.

Izskatījās, ka istaba paredzēta viesiem, un likās, ka tajā labu laiku neviens nav dzīvojis. Tā kā tā atradās pagrabstāvā, tai nebija neviena ista loga, bet to vietā pie pretējās sienas bija raiba vitrā�a, kas atainoja divus ezerā peldo�us baltus gulbjus. Vitrā�ai otrā pusē laikam bija noslēpta spuldzīte, jo, gaismai spī�dot cauri krāsainajiem stikliem, vitrā�a gai�i mirdzēja. Pie katras istabas sānu sienas stāvēja pa gultai un skapim, bet vienas gultas galā bija ieapaļ� spogulis ar tualetes galdiņu.

Monika izkravāja savu somu, salikdama drēbes skapi, kas atradās istabas kreisajā pusē. Kad soma bija izkrāmēta, skapis joprojām palika pustuk�s, bet Monikai bija aizdomas, ka Rutai ar savu skapi vien nepietiks�

Visbeidzot Ruta bija savas somas pārskaitījusi un ari sāka tās izkravāt. Mo�nikai par lielu izbrīnu, liela daļa kastu tā arī palika neatvērtas, un Ruta tās pa�bīdīja zem savas gultas.

-���� Vai tad tu tās neizkrāmēsi? Monika vaicāja.

-��� Vēlāk� noteica Ruta un mainīja sarunas tematu. Ejam paskatīties, kā iet zēniem, un viņas devās uz blakusistabu paraudzīties, kā sokas Ralfam un Arvilam.

Zēnu istabā valdīja pamatīgs juceklis. Visās malās mētājās izārdītas karto�na kastes, un pa abām gultām, kā arī pa grīdu bija izsvaidītas Ralfa grāma�tas. Pats Ralfs piesarcis griezās uz riņķi un pukojās: Te ta�u vispār nav vie�tas! Kur lai es te liekos? Te ir skapis tikai drēbēm, bet neviena grāmatu plaukta� viņ� sagrāba veselu kaudzi grāmatu un mēģināja tās iestutēt skapja aug�ējā plauktā, bet tās izbira viņam no rokām un ar troksni sakrita uz grīdas.

-���� Ko tu darīsi ar tādu lērumu grāmatu? brinījās Ruta.

-���� Kā ko? Lasī�u, protams. Ko tad citu te, Me�ā, lai dara? Jādomā, ka te�levizora ta�u viņiem �eit nav�

Ruta likās apdomājam Ralfa teikto un stipri satraucās. Tu domā nav?

Un domā, ka viņiem nav ari elektrības?

Nezin kādēļ �is jautājums viņu ārkārtīgi uztrauca. Ralfs izbrīnīts viņu uzlūko�ja. Kāpēc tas tevi tā interesē? Bet tu ta�u redzi, ka lampas deg, viņ� pa�māja uz griestu lampu un mirdzo�o vitrā�u. Zēnu istabā vitrā�ā bija attēloti trīs jenoti, kas stāvēja noras vidū, viens no viņiem turēja zobos vistu. Monika, to redzot, iedomājās Me�a Ve�u un iespurdzās.

-���� Ja lampas deg tātad acīmredzot elektrība ir, vai ne?

-����� Es nezinu� Ruta, �ķiet, nebija pilnīgi pārliecināta. Varbūt, ka viņu lampas deg nevis ar elektrību, bet ar kaut ko citu� kādu pūpē�veidīgo ekstrak�tu vai ko tamlidzīgu�

Ralfs iesmējās.

-��� Nu, ja tu gribi būt pilnīgi dro�a, tad aizej pie Me�sarga un pajautā vai tā ir elektrība vai pūpē�veidīgo ekstrakts!

Ruta tā arī darīja un steig�us izmetās ārā no istabas.

-��� Kas viņai lēcies? brīnījās Ralfs. Kāpēc viņai tik ļoti vajag to elektrību�?

Bet tad viņ� atcerējās savas grāmatas un sapīka. Nē, patie�ām! Vai tie cil�vēki �eit vispār neko nelasa ja reiz viņiem nav pat grāmatu plauktu� Es ta��u nevaru grāmatas kraut kaudzēs uz grīdas kur tas redzēts! un viņ� saīdzis apsēdās uz savas gultas.

Arvils tikmēr izvietoja uz galdiņa savu dzīvnieku kolekciju. �ķiet, tur patie��ām bija vismaz pāris simtu figūriņu un tagad tās visas tika sarindotas uz gal�da, līdz tur nepalika nevienas pa�as brīvas vietas. Ralfs īgni vēroja, kā dzīvnie�ku uz galda kļūst arvien vairāk un vairāk, bet Arvils tikai turpina vilkt laukā no kastes aizvien jaunus un jaunus�

-��� Vai tu nevarēji tos glabāt kastē? Ralfs beidzot vaicāja. Uz galda vispār nekam citam vairs nepaliek vietas.

Bet Arvils palika pie sava. Nekā nebija, viņ� stingri noteica. Tev vajag plauktus, bet man vajag galdu.

Un viss. Netika pieļauti nekādi iebildumi.

Pa durvim iebrāzās Ruta un izskatījās, ka viņa ir varen labā omā.

-���� Patie�ām, elektrība viņiem ir gan, viņa paziņoja. Un, starp citu, pus�dienas ir gatavas.

Ralfs atmeta ar roku grāmatām, kuras �ā vai tā nebija kur salikt, un viņi vi�si devās aug�ā. Me�a Ve�a patlaban klāja galdu, un Bens siekalodamies staigā�ja viņai pa pēdām, līdz tā, kāpjoties atpakaļ, pār viņu paklupa un gandrīz no�gāzās uz muguras zemē.

-���� Ben, �urp! uzsauca Monika, un suns luncinādamies pieskrēja pie viņas.

-��� Nāciet pie galda un sēdiet nost, sacīja Me�sargs, nolikdams uz galda mil�zīgu bļodu ar gaļu. Benam, to redzot, siekalas pa�ķīda uz visām pusēm, un viņ� smilkstēdams sāka pīties Me�sargam pa kājām, līdz tas paņēma suņa iepriek��ējās dienas bļodiņu un salika tur veselu kaudzi gaļas un kaulu.

-���� Es ceru, ka tā ir jenota gaļa, īgni sacīja Me�a Ve�a.

-��� Ko? iesaucās Me�sargs. �itā, vai? viņ� vaicāja, pamādams uz bļodu, kas stāvēja uz galda. Kop� kura laika tev gar�o jenotu gaļa?!

-���� Ne jau tā� Tā, kas ir Benam, attrauca Me�a Ve�a.

-���� Protams, ka ne, izbrīnījies atteica Me�sargs. Tā ir me�acūkas gaļa, tā�pat kā visiem. Kas tev lēcies?

Me�a Ve�a ķiķināja, un Monika smējās. Pārējie bērni likās tikpat apmulsu�i kā Me�sargs. Beidzot Me�a Ve�a atmeta ar roku. Labs ir, ķeramies klāt tai me�a�cūkai, viņa sacīja, pakampdama dak�u un uzkraudama sev palielu gaļas gabalu.

-���� Kur ir �in�illa? vaicāja Ralfs, piestūķējis pilnu muti.

-���� Kaut kur aizskrēja� atteica Me�sargs, �āpstinādams tik skaļi, ka Me�a Ve�a jau sāka mest uz viņa pusi brīdino�us skatienus. Bet pārnak�ņot viņa vienmēr nāk uz mājām. Ja gribi, vari ņemt viņu lejā pie sevis, man te, aug�ā, vienalga ir par maz vietas.

Ralfs, �ķiet, ļoti nopriecājās, savukārt Arvils savilka garu ģīmi laikam viņa acīs �in�illa bija tikai milzīga jūrascūka un nekas vairāk�

Pēc pusdienām Me�a Ve�a palūdza Moniku uz kādu brīdi palikt aug�ā. Arī Ralfs gribēja palikt, laikam cerēdams, ka kuru katru brīdi varētu pārnākt �in�il�la, bet Me�a Ve�a teica, ka viņai ar Moniku ir �is tas runājams, un tā nu viņam nācās vien kāpt lejā līdz ar pārējiem. Kamēr Me�sargs nokopa galdu, Me�a Ve��a sāka savu runājamo.

-���� �ovakar ir īstais brīdis, lai tu izmēģinātu savu Aci, viņa teica Monikai. �onakt spīd pilns mēness, un Acs vienmēr labāk nostrādā pilnmēness nak�tīs� lielāka iespēja kaut ko ieraudzīt�

Monika vēl arvien nebija īsti apradusi ar domu, ka viņai varētu piemist kaut kāda Acs. Jo vairāk viņa par to bija domājusi, jo vairāk viņai likās, ka Me�a Ve��a vai nu vienkār�i muļķojas, vai arī kaut ko jauc un ka me�ezers, ko viņa tik daudzas reizes bija redzējusi, gulēdama vannā, ir tikai viņas pa�as fantāzijas ra�dīts. Savu mū�u viņa nebija redzējusi nekādas vecmāmiņas un neko tamlīdzī�gu� Ja viņai patie�ām būtu Acs, vai tad viņa sen jau nebūtu ieraudzījusi, ka dzīvo kopā ar neīsto vecomāti, kamēr viņas īstā vecmāmiņa klīst pa Me�u�?

-����� Un kas tad man būs jādara? viņa �aubīgi jautāja. Viņa jutās �ausmīgi muļķīgi, sē�ot �eit ar Me�a Ve�u un apsprie�ot nezin kādus gai�redzības se�ansus�

Me�sargs bija pienācis pie viņām un stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtim. Viņ� neizskatījās ne uz pusi tik sajūsmināts kā Me�a Ve�a. Saraucis pieri, viņ� kaut ko citigi domāja. Me�a Ve�a tikmēr runāja tālāk.

-��� Tev vienkār�i būs jādomā par savu vecomāti. Par savu īsto vecomāti, pro�tams. Un jāgrib būt pie viņas. Ja tu pratisi tā pa istam to vēlēties, tu domās pie viņas ari nonāksi lai kur viņa tajā brīdi atrastos.

-���� Hmm� norūca Monika.

-���� Es nezinu, vai mums vajag to darīt, piepe�i ierunājās Me�sargs. Es ne�gribu nevienu baidīt, bet ir biju�i vairāki gadījumi, kad tādas iedomā�anās ne pie kā laba nav novedu�as�

Me�a Ve�a noskaitās. Par ko tu runā? Par kaut kādiem neapzinīgiem ļau�dīm, kas gribēja iedomāties nezin ko un tādējādi nokļuva tur, kur viņiem nepa�visam nevajadzēja atrasties� �is ta�u nav tas gadījums! Monika tikai domās par savu vecomāti un viņa nevar nonākt nekur citur kā vien mūsu pa�u Me�ā!

-���� �is mūsu pa�u Me�s, kā tu izteicies, ir pilns ar tādām lietām, par kurām ne tev, ne man nav ne mazākās sajēgas. Un tagad tu gribi, lai �is mazais mei�tēns to pārbauda uz sevis� Ja gribi zināt manas domas, man tas nepavisam nepatīk� un viņ� drūmi pakratīja galvu.

Monika sāka justies arvien neomulīgāk. Viņi runāja tā, it kā tas patie�ām būtu iespējams. Un ne tikvien iespējams it kā tas pat varētu būt bīstami� Viņa skatījās te uz Me�a Ve�u, te uz Me�sargu, ļoti ilgodamās uzzināt, kas tad īsti noticis ar tiem ļaudīm, kas gribēja iedomāties nezin ko�

Me�a Ve�a iznīcino�i skatījās uz Me�sargu, bet tas izskatījās tikpat drūms, cik pirmīt.

-��� Vai tu vari ieteikt kaut ko labāku? viņa beidzot jautāja. Tu pats zini, cik ilgs laiks paiet, kamēr sameklē vienu vecmāmiņu. Un te mums vajadzīgas �et�ras! Un pēc septiņiem mēne�iem �iem bērniem būs jāatgrie�as skolā, un viņi nevarēs te nīkt pie mums, kamēr beidzot izdosies sadzīt pēdas. Un vai atceries to vecmāmiņu, kuru mēs vēl līdz �ai dienai neesam atradu�i?

Me�sargs drūmi pamāja. Bet Monika bija izlēmusi.

-���� Viss kārtībā, es to izdarī�u, viņa sacīja. Doma, ka viņa varētu savu īsto vecmāmiņu tā ari neatrast, bija vēl biedējo�āka nekā iespēja nokļūt kādā neiz�pētītā Me�a nostūrī.

Me�sargs caur pieri viņu vēroja. Viņ� nelikās apmierināts ar �ādu izvēli. Vai tu esi pārliecināta? viņ� vaicāja.

-���� Pilnīgi, atbildēja Monika, kaut arī zināja, ka melo. Tik ļoti pārliecināta viņa nemaz nebija. Ja vien varētu uzzināt, kas noticis ar tiem cilvēkiem� Bet, kad viņa par to pajautāja Me�sargam, tas tikai atmeta ar roku�

-���� Nu tad labi, teica Me�a Ve�a. Tagad mēs te visu sakopsim un tad vē�lāk tevi pasauksim.

-���� Labi, teica Monika un devās lejā. Bens aizļepatoja viņai pakaļ. Iedama garām dīvānam, Monika paņēma mazo jenotu, kur� tur bija saritinājies stūrī uz spilvena un spīdo�ām a�telēm viņu vēroja.

Lejā, lielajā istabā, Ruta un Ralfs spēlēja badmintonu, bet Arvils sēdēja vie�nā no atzveltnes krēsliem un skaitīja punktus. Izskatījās, ka Ralfs diezgan pamatlgi vinnēja. Ruta ieraudzījusi, ka Monika nes mazo jenotēnu, tūlīt nometa raketi un pieskrēja pie tā.

-���� Nu vai zini, novilka Ralfs. Tie�i tad, kad man gāja tik labi, tev obli�gāti bija jāizjauc spēle� Arvil, negribi uzspēlēt?

Bet Arvils atrunājās, ka nekad neesot spēlējis badmintonu, un, kaut arī Ralfs solīja viņu pamācīt, tomēr atteicās. Monika aizgāja līdz dīvānam un iezvēlās ta�jā, bet Bens nogūlās viņai pie kājām.

-���� Ko Me�a Ve�a tev teica? jautāja Ralfs, un Monika viņiem izstāstīja visu to, ko Me�a Ve�a bija viņai atklājusi par Aci�

Visi likās diezgan �okēti, bet Ralfs, tāpat kā Monika, īsti negribēja tam ticēt.

-���� Tu domā, viņa runāja nopietni? viņ� �aubījās.

-���� Nav ne jausmas� Tad jau �ovakar redzēsim, Monika sacīja un nodrebinājās. Viņa nekādi nespēja aizmirst to, ko bija teicis Me�sargs� par cilvēkiem, kas bija vēlēju�ies redzēt nepareizās lietas�

-��� Tātad Me�a Ve�a domā, ka tev piemit tādas kā gai�reģa spējas, ja? brī�nījās Ruta, bet Ralfs nepiekrita.

-���� Nē, nē, viņ� teica. Gai�reģi parasti ielūkojas nākotnē, bet es tā sapra�tu, ka Monika var redzēt tikai tās lietas, kas notiek pa�laik. Ja vispār var�

-���� Es nekad neesmu redzējusi, ka kaut kas notiktu ne tagadnē, ne pagāt�nē, nedz arī nākotnē, saīgusi teica Monika, jo visas �is runas viņu biedēja. Es vispār esmu redzējusi tikai me�ezeru un koraļļu rifus� ja vien jūs neuz�skatāt zivju un bruņurupu�u peldē�anu par kaut kādu īpa�u notikumu�

-���� Tas tāpēc, ka tu neko citu neesi vēlējusies redzēt, teica Ruta. Ja tu gribētu, tu varētu ieraudzīt jebko! Vai tas nav kaut kas vienreizējs?! viņa sa�jūsmā iesaucās. Tu ta�u patiesībā vari pabūt pilnīgi visur uz pasaules, un tev pat nav jāiziet laukā no istabas! Ak, kā es gribētu, lai arī man piemistu kas tāds� viņa ar skaudību piebilda.

-����� Nezinu gan, joprojām neticīgi teica Ralfs. Man tas viss liekas tīrais blefs. Me�a Ve�a, man �ķiet, kaut ko izgudro.

-���� Atceries, ka arī Me�sargs tam tic, Monika atgādināja. Un viņi par to runā tā, it kā jau agrāk ir biju�i tamlīdzīgi gadījumi. No kuriem daļa nav beigu�sies diez cik labi�

-��� Jā, vajadzētu uzzināt, kas noticis ar tiem cilvēkiem, pirms tu ielaidies kaut kādos seansos vai, kā to lai nosauc, pamācīja Ralfs.

-����� Es jau jautāju, bet viņi man neatbildēja. Man liekas, ka viņi pa�i lāgā nezina.

Tā viņi spriedelēja, bet ne pie kādiem secinājumiem nenonāca. Galu galā Monika bija tā sanervozējusies, ka Ralfs nolēma uzrīkot badmintona ma�u, lai nedaudz novērstu viņas uzmanību. Tas viņam patie�ām arī izdevās, un visu at�liku�o pēcpusdienu visi, izņemot Arvilu, aizrautīgi spēlēja. Pat Bens nedaudz aizrāvās un līdz nepazī�anai sagrauza vienu badmintona putniņu. Mazais jenots aizmiga Arvilam klēpī, bet �in�illa tā arī neparādījās laikam vēl nebija pārradusies.

Lielais sienas pulkstenis rādīja astoņus, kad lejā nokāpa Me�a Ve�a.

-���� Ir laiks, vina teica Monikai.

-���� Vai mēs ari varam nākt? dedzīgi jautāja Ruta, kas ļoti ilgojās redzēt, kā notiek kaut kas tāds.

Me�a Ve�a paraustīja plecus. Dro�i vien� Ja vien jūs uzvedaties klusu un netraucējat Moniku.

-���� Es tā sapratu, ka ir biju�as reizes, kad tas nav beidzies labi� teica Ralfs.

-���� Muļķības, sacīja Me�a Ve�a un atmeta ar roku. Tas bija tad, kad ļau�dis pa�i uzprasījās. Gribēja uzzināt visādas tādas lietas, par kurām viņiem ne�bija daļas. Un tad arī dabūja pēc nopelniem�

-���� Kas tad galu galā notika? Ralfs neatlaidās.

-���� Ak, nekas īpa�s� Vienīgais da�i uzzināja to, ko viņiem nebija vajadzējis uzzināt, un tādēļ sanāca visādi nesmukumi�

Viņi devās aug�up, tā ari neko vairāk neuzzināju�i.

Me�sarga istaba bija pārvērtusies līdz nepazī�anai. Visi aizkari bija aizvilkti, un lielā griestu lampa izslēgta. Tās vietā dega desmitiem da�āda izmēra sve�u, kas bija saliktas malu malās uz galda, uz gridas, uz palodzes un pat uz pavar�da malas� Krāsnī rūkdama kurējās malka, un istabā bija ne�ēlīgi karsts. Kāda no svecēm laikam bija aromatizēta, jo gaisā virmoja vaniļas smar�a.

Me�sargs sēdēja vienā no mīkstajiem krēsliem un neizskatījās īpa�i priecīgs.

Monika, Ruta, Ralfs un Arvils, ienāku�i istabā, apstājās un pavērtām mutēm visu nopētīja.

-���� Es gribēju, lai gaisotne būtu pēc iespējas mierigāka, sacīja Me�a Ve�a.

-���� Lai Monika varētu labāk koncentrēties uz vecmāmiņu.

-���� Diez vai te varēs koncentrēties uz vecmāmiņu� nomurmināja Ralfs.

-���� Te vispār nevarēs koncentrēties ne uz ko, te varēs tikai izcepties�

-��� Tev �ķiet, ka te ir pārāk silts? uztraucās Me�a Ve�a un, pietraukusies pie loga, atrāva to vaļā. Tūlīt noplandījās aizkars, un istabā ielēca jenots, bet viņ� nepaspēja noskriet ne pāris soļu, kad Me�a Ve�a nogrāba to aiz kuplās astes un izlidināja atkal ārā pa logu. Tad viņa aizcirta logu un nikni noteica: Jūs redzat? Neko darit, nāksies turēt logu ciet es nevaru pieļaut, ka, kamēr Mo�nika izmanto Aci, te bizo apkārt vesela varza izbadēju�os jenotu.

-���� Kur lai mēs sē�am? jautāja Ruta, skatīdamās visapkārt.

-���� Ak, vienalga� Monika lai sē�as tur tajā atzveltnes krēslā.

Monika, juzdamās aizvien muļķigāk, apsēdās norādītajā krēslā, bet Ruta, Ralfs un Arvils visi trīs saspiedās uz dīvāna. Visbeidzot apsēdās arī Me�a Ve�a un, noknibinājusi no tuvākās sveces nopilēju�u sveķu pikucīti, sāka to viļāt pirkstos. Izskatījās, ka ari viņa nervozēja.

-���� Nu tā, varam sākt� viņa sacīja, uzlūkodama visus klāteso�os.

-����� Kas tad man īsti jādara? jautāja Monika, grauzdama nagus. Varēja sa�just, kā visi uz viņu blen�, un tas nepavisam nebija patīkami. Viņa jutās kā ie�sācējs cirka direktors, kur� izgājis arēnā paziņot simtiem skatītāju, ka izrāde jā�atceļ, jo visi akrobāti, zvēri un klauni piepe�i izgaisu�i�

-���� Vispirms atslābinies, sacīja Me�a Ve�a. Un beidz grauzt nagus.

Monika izņēma pirkstu no mutes un drūmi pablenza uz Me�a Ve�u.

-���� Un tagad tev jāaizver acis un jādomā par vecmāmiņu, Me�a Ve�a noko�mandēja.

Monika paklausīgi aizvēra acis un centās darīt to, ko no viņas prasīja. Bet, lai kā viņa centās iedomāties savu vecmāmiņu, tas viņai ne par ko negribēja izdoties. Vispirms viņai prātā ienāca neīstā vecāmāte. Nez ko viņa tagad da�ra� Un cik vispār mājās tagad ir pulkstenis� laikam nakts� visi guļ�

Tad viņas domas pārlēca uz Helgu. Jocīgi iedomāties, ka viņa draudzeni ne�redzēs veselus septiņus mēne�us� kaut gan arī vasarās, kad Helga aizbrauca uz laukiem, viņa to neredzēja visu garo vasaru� bet �oreiz viņai būs tik daudz, ko stāstīt, kad viņa atgriezīsies� un tad jau viņai būs tāda pati īsta vecmāmi�ņa kā Helgai�

Monika atvēra acis. Visi pavērtām mutēm viņu vēroja.

-���� Nu kā? jautāja Me�a Ve�a.

-���� Nekā, atteica Monika. Es pat nespēju iedomāties savu vecmāmiņu.

-����� Kaut kas ir jādara� murmināja Me�a Ve�a, jāpalīdz tev koncen�trēties�

Me�sargs uzsvempās kājās. Man ir viena mantiņa, kas varētu palīdzēt, viņ� sacīja. Bet es patie�ām nezinu�

-���� Stiep tik �urp, uzsauca Me�a Ve�a, un Me�sargs aizgāja parakņāties pa kādu no saviem skapjiem. Kad viņ� atgriezās, viņam rokā bija kaut kas līdzīgs spēļu vilciņam. To sedza caurspīdīgs stikla kupols, tā aug�puse bija nokrāsota tum�i zilā krāsā ar uzkrāsotu baltu, apaļu mēnesi un daudziem spīdīgiem pun�ktiņiem, kas laikam bija domātas zvaigznes. Iek�ā varēja redzēt apsnigu�a me��a ainavu, kur riņķī viens aiz otra stāvēja se�i mazi, melni zirdziņi.

-���� Tam vajadzētu iedarboties, sacīja Me�sargs, uzlikdams vilciņu uz galda un uzgriezdams. Es to parasti izmantoju, kad nevaru naktī aizmigt, un tas vienmēr nostrādā.

Monika nesapra�anā vērās uz vilciņu, nespē�dama iedomāties, kā spēļu vilciņ� varētu palī�dzēt viņai atrast vecmāmiņu. Tikmēr Me�sargs vilciņu bija uzgriezis, un tas rūkdams sāka riņķot pa galda virsmu. Mazie melnie zirdziņi sāka kustēties un jāt uz riņķi pa apsnigu�o me�u. Un tad atskanēja klusa melodi�ja� Sākumā tā atgādi�nāja zirgu pakavu klaboņu un zvārgulī�u �ķindo�ņu, bet tad tai cauri sāka iauzties vētras auri un vēl kaut kas, it kā tālumā kāds dziedātu�

-���� Taisi acis ciet, Me��a Ve�a no�ukstēja, un Monika atkal aizvēra acis.

Viņa klausījās, kā vētra

kauc arvien skaļāk un skaļāk, kā �ķind zirdziņu zvārguli�i un kā ik pa laikam kāds no zirdziņiem iezviedzas vai nosprauslājas. Dziesma skanēja arvien tuvāk un drīz vien jau varēja saprast vārdus. Kāds dziedāja:

-Aizauļo zirdziņi melnajā naktī, Virs tiem vētrains debesu jums, Balts mēness pavīd starp mākoņu vāliem Un piemiedz ar aci mums�

Bet tu vari pamest �o vētraino nakti Un doties uz vietu, kur ilgojies būt Tik aizver acis un iedomā to, Ko vairāk par visu sirds tava jūt..

Un mirklī tad izzudīs vētrainā debess Un mākoņi, mēnesim pāri kas skrien, Tavas acis tad skatīs, ko ilgojies redzēt, Un īstenībā viss pārtaps nudien�

Brīdī, kad atskanēja dziesmas pirmie vārdi, Monika jutās jau pavisam mie�gaina. Kā cauri biezam aizkaram viņa klausījās vētras kaukoņā un zirgu paka�vu klaboņā, un, kad sāka skanēt dziesma, viņa jau laidās miegā. Un tikai, kad Monika izdzirdēja vārdus �aizver acis un iedomā to, ko vairāk par visu sirds ta�va jūt�, viņa atcerējās, ka viņai ta�u jādomā par savu vecmāmiņu!

Sakopodama visu gribasspēku, jo miegs neatlaidīgi vilka viņu uz sapņu val�stību, Monika piespieda sevi iedomāties vecmāmiņu. Gandrīz tajā pa�ā mirkli viņa acu priek�ā ieraudzīja to pa�u veci�ķo, krunkaino seju, kas bija vērusies uz viņu caur krūmiem, kad viņa Me�ā tecināja sulu. Tajā pa�ā laikā dziesma un zirdziņu ritmiskā auļo�ana kļuva klusāka, līdz izzuda pavisam.

Pēdējais, ko Monika vēl dzirdēja, bija sauciens: Tikai atceries tu tur ne�atrodies pa īstaml Tā ir tikai ilūzija! balss likās stipri līdzīga Me�sarga balsij,

bet, tā kā tā skanēja it kā no tālienes, tad nevarēja īsti saprast�

*

Un tad jau viņa vairs nedzirdēja neko. Visapkārt bija iestājies absolūts klu�sums. Monika paraudzījās visapkārt. Bija tum�s. Likās, ka viņa atrodas alā. Piepe�i tālāk uzplaiksnīja tāda kā gaismiņa, un Monika lēnām sāka taustīdamās doties uz to pusi.

Klints gropē stāvēja resna, dzeltena svece, un tās liesma plandījās neredza�mu gaisa plūsmu raustīta, izgaismodama alu ar spocīgi bālu gaismu. Apkārt nemanīja nevienas dzivas dvēseles likās, ka Monika �eit ir viena pati. Kaut gan tas ta�u nevarēja būt viņa ta�u vēl nupat bija redzējusi to vecenīti�

Bet vai tad tā bija viņas vecmāmiņa�? Viņa ta�u nebija to pazinusi, kad pir�mo reizi ieraudzīja Me�ā, bet Me�a Ve�a teica, ka visi mazbērni pazistot savas vecmāmiņas un otrādi� Bet tā vecenīte bija glu�i vienkār�i aizmukusi�

Vecmāmiņ? klusi pasauca Monika, un viņas �uksts divaini atbalsojās no klints sienām, līdz no visām pusēm skanēja izķēmotas skaņas: vecmāmiņ� vecmāmin� māmin� min� min� min� min�

Monika sastinga un pagaidīja, līdz skaņa noklusis. Kad visbeidzot atkal bija iestājies klusums, viņa devās uz priek�u. Saukt vecmāmiņu viņa vairs neuzdrīk�stējās, jo klin�u izmēdītās skaņas izklausījās diezgan baisi�

Viņa stāvēja drūmajā alā, nesaprazdama, ko īsti lai iesāk, līdz pēk�ņi ar acs kaktiņu samanīja kaut kādu kustību. Sirdij dauzoties, Monika zibenīgi parau�dzījās uz to pusi. Vienā alas stūrī stāvēja paliels plakans klints bluķis, un ta�gad tas bez skaņas bija sācis bīdīties uz sāniem. Moniku nezin kādēļ pārņē�ma neizsakāmas bailes, un viņa paniski sāka lūkoties uz visām pusēm pēc kādas paslēptuves. Pamanījusi spraugu klintī, kuru daļēji aizsedza nokarens akmens veidojums, viņa �igli ielīda tajā, cenzdamās uzvesties pavisam klusu, bet likās, ka pat straujā elpa un sirds, kas sitās ne�ēlīgi ātri, �ajā absolūtajā klusumā ir ļoti labi dzirdami. Monika piespiedās klintij un lūkojās uz slīdo�o klints bluķi, kas nu jau bija pilnībā at�ļūcis malā un atklāja aiz sevis tādu kā tum�u tuneli.

Un tad no tuneļa viens pēc otra alā sāka nākt bērni. Monika sēdēja savā slēptuvē un vēroja, kā bērnu kļūst arvien vairāk un vairāk, līdz drīz visa ala bi�ja pilna ar tiem tur varēja būt kādi divdesmit trīsdesmit bērni�

Viņi visi likās neparasti skaisti zēniem bija zeltaini, sprogaini mati, un vi�ņu sejiņas bija tik glītas, it kā tie būtu izkāpu�i no bil�u grāmatas. Arī visas mei�tenītes bija tikpat mīlīgas viņu mati bija gari, gai�i un sprogaini un sveces gaismā zeltaini vizēja. Monikai likās, ka viņa vēl nekad nav redzējusi tik daudz skaistu bērnu vienkopus. Un tomēr kaut kas �eit nebija tā, kā vajag� Vispirms jau bērni izskatījās viena vecuma tiem visiem varēja būt apmēram se�i gadi, bez tam viņi visi bija stipri līdzīgi. Un neraugoties uz to, ka tie bija tikai bērni, dīvainā baiļu sajūta, kas bija pārņēmusi Moniku, neatkāpās, bet, glu�i otrādi kļuva vēl spēcīgāka.

Monika bija ierāvusies klints spraugas pa�ā dziļumā, jo viņai likās ja viņu nejau�i kāds pamanīs, notiks kaut kas �ausmīgs� Viņa nezināja, kas īsti, un nesaprata arī, no kurienes viņu pārņēmu�as �is neparastās bailes, bet viņa ne par ko nebūtu tagad līdu�i ārā no savas paslēptuves un parādījusies bērniem.

Klints bluķis bija sācis tikpat klusi slīdēt atpakaļ, un pēc pāris sekundēm ie�eja tunelī atkal bija aizsegta. No alas tum�ākā kakta, līdz kuram sveces gaisma nesniedzās, parādījās kāds stāvs un sāka nākt uz bērnu pusi līdzko tas iznā�ca gaismā, Monika pazina to pa�u vecenīti, kas bija sēdējusi krūmos un ko vi�ņa bija ieraudzījusi tagad, pirms nokļuva �ajā alā. Vecenes seja likās divaini sa�viebta, un, iznākusi pie bērniem, viņa apsēdās uz kāda akmens bluķa. Bērni, kas pirmit bija skaļi �aloju�i, tagad apklusa un vēroja viņu. Arī Monika sastin�gusi sēdēja savā slēptuvē un skatījās, kas tagad notiks.

Vecene kādu bridi raudzījās uz bērniem, tad tā dīvaini pamāja ar roku. Tas izskatījās pēc slepena �esta, paroles vismaz tā likās Monikai.

Un tad sāka notikt kaut kas pavisam neparasts. Bērni sāka pārvērsties. Viņu zeltaini sprogainie mati kļuva īsāki, it kā tie ierautos atpakaļ galvā� To

sejas sāka izmainīties, ausis kļuva garākas un smailākas, līdz pēc pāris mirkļiem alā vairs nebija neviena pa�a bērna toties bija kādi trīsdesmit �etrdesmit dī�vaini un ārkārtīgi neglīti radījumi. Tā kā augumā viņi bija tikpat nelieli kā pir�mītējie bērni, to galvas salīdzino�i likās milzīgas. Viņiem bija lielas, aug�daļā nosmailinātas ausis, ieslīpas zaļas acis un lieli, pagari deguni. Pelēcīgie, pinkai�nie mati vairāk atgādināja sarus tik rupji tie likās, savukārt zobi bija iedzel�teni un nelīdzeni, it kā viņi pavadītu savu brīvo laiku, grau�ot klintis. Plaukstas un pēdas bija palielas, un neparasti tievie, slaidie pirksti beidzās ar gariem, lī�kiem un dzeltenīgiem nagiem.

Monika, sastingusi aiz �ausmām, blenza uz drausmīgajiem radījumiem, par kuriem bija pārvērtu�ies bērni, un bailes, kas bija viņai uzklupu�as, līdzko viņa nokļuva alā, tagad bija kļuvu�as spēcīgākas nekā jebkad viņa tik tikko valdī�jās, lai nesāktu skaļi kliegt.

Nemainījās tikai vecene. Viņa joprojām mierīgi sēdēja uz akmens, kā bija sēdējusi arī �ausmīgo pārvērtibu laikā. Ar īgnumu sejā viņa uzlūkoja neradījumu baru un nepavisam nelikās ne pārsteigta, nedz ari nobijusies.

Viens no mazajiem briesmoņiem panācās uz vecenes pusi un zemā, �erk�sto�ā balsī ierunājās:

-���� Vai tu ko uzzināji?

-���� Viņi ir klāt, vecene atteica.

-���� Visi?

-���� Nezinu, es redzēju tikai vienu.

-���� Tas nozīmē, ka ir arī pārējie. Un, ja vēl nav, tad driz būs. Un jūs sapro�tat, ko tas nozīmē, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, mēs nedrīkstam pieļaut,

ka viņi atkal mums visu atņem. Un, ja viņi uzdrīkstēsies pienākt bīstami tuvu, mēs pretosimies!

Atbaido�o radījumu pūlis piekrīto��i norēcās. Ari vecene māja ar galvu.

Mēs cīnīsimies, un, pat ja tas nozīmēs kādu upuri, tas mūs neap�turēs!

Visi atkal uzauroja un kareivīgi vicināja pa gaisu nagainās rokas.

Monika sēdēja savā slēptuvē un kratījās viņu bija pārņēmis tāds drebulis, ka zobi klabēdami sitās viens pret otru. Sī skaņa noteikti bija sadzirdama ari pārējiem, to�mēr, lai cik tas nebūtu dīvaini, likās, ka neviens to tomēr nedzird. Pat tajos brī�os, kad neviens neauroja un zobu klabē�ana bija vienigā ska�ņa visā alā, neviens nelikās to ma■> 7

nām.

Un tad Monikai ienāca prātā kāda doma, kas viņu aiz �ausmām burtiski pa�ralizēja. Viņa atcerējās, kā vecene bija iznākusi no alas stūra tātad viņa visu laiku bija tur bijusi un redzējusi Moniku, pirms viņa bija atradusi sev paslēptu�vi. Un tagad, kad viņi beigs runāt, vecene noteikti pastāstis briesmoņiem, kur Monika slēpjas, un viņi visi viņai uzklups�

Monikai sāka tricēt rokas, un �ausmas kļuva bezmaz vai taustāmas vina vairs nespēja savaldīt kliedzienu, kas lauzās ārā, un tie�i tajā brīdī, kad visi bi�ja apklusu�i un gaidija, ko teiks vecene, Monika sāka kliegt�

Viņa kliedza un kliedza, līdz piepe�i viss apkārt kļuva miglains un izplūdis� Pēdējais, ko viņa redzēja, bija, kā vecene atkal atver muti, lai kaut ko teiktu, bet viss bars joprojām mierīgi stāvēja un lūkojās tikai uz veceni, itin kā Moni�kas kliedziens būtu dzirdams tikai un vienigi viņai pa�ai�

Un tad viņa atvēra acis, kas, kā izrādijās, bija biju�as ciet�

Viņa sēdēja Me�sarga istabā, ar abām rokām iekrampēju�ies krēsla atzvelt�nēs, un joprojām kliedza. Me�sargs un Me�a Ve�a bija nometu�ies uz ceļiem viņai līdzās, bet Ruta, Ralfs un Arvils sarāvu�ies sēdēja uz dīvāna un ar �aus�mām lūkojās uz viņu. Me�a Ve�a ar dvieli slaucīja viņai no pieres aukstus svied�rus, un Monika tikai tagad sajuta, ka visas drēbes ir ledaini aukstas un glu�i kā pielipu�as pie miesas.

Kad viņa bija tiktāl atguvusies, ka spēja atkal runāt, viņa vārgā balsī pavai�cāja: Kas notika?

Viņa tik tikko pazina pati savu balsi tik klusa un drebo�a tā bija. Me�a Ve��a glāstīja viņai galvu, un Me�sargs līdzjūtīgi viņu uzlūkoja.

-����� Nekas, nekas, mīļā� sacīja Me�a Ve�a, un arī viņas balss stipri drebē�ja. Nu jau viss atkal ir kārtībā, viss ir labi� Tagad tu pagulēsi, atpūtīsies, un viss būs labi�

Me�sargs �ūpoja galvu.

-���� Nabaga, nabaga bērns, viņ� teica. Te nu redzams, pie kā noved Acs� Nekad nevar paredzēt, kas tur var notikt� Pat labi trenēti cilvēki da�reiz aiz�mirst, ka tas, ko viņi redz, ir tikai kā filma, ka tas nav pa īstam� Pareizāk sa�kot, tas, protams, ir pa īstam bet ne tam cilvēkam, kas to skatās, viņ� to visu tikai redz, viņ� tur patiesībā nemaz neatrodas� Bet tas, protams, �ķiet tik reāli, ka ir grūti pieņemt domu, ka viss tiek tikai skatīts caur Aci�

-����� Paga, paga� sacīja Monika. Nu jau viņa sāka justies nedaudz labāk, kaut ari joprojām ne�ēlīgi sala. Pienāca Ruta un uzsedza viņai siltu, pūkainu segu. Tātad jūs gribat teikt, ka patiesībā manis tajā alā nemaz nebija? Ka es visu laiku sēdēju �eit, �ajā krēslā?

-���� Nu ja, teica Me�a Ve�a. Bet par kādu alu tu runā? Ko isti tu redzēji? Vai tu redzēji vecmāmiņu?

-���� Es redzēju vienu veceni, domīgi sacīja Monika. To pa�u, ko es toreiz satiku Me�ā, kad mēs vācām sulu karietei� Bet kaut kā man joprojām nav tā�das sajūtas, ka tā būtu mana vecmāmiņa�

Me�a Ve�a un Me�sargs izskatījās galīgi apjuku�i.

-���� Bet ko īsti tu iedomājies, kad aizvēri acis? Vai tu domāji par to, ka gribi ieraudzīt savu vecmāmiņu?

-��� Protams, sacīja Monika un paraustīja plecus. Un uzreiz man acu priek��ā parādījās �īs dīvainās vecenes seja.

-��� Vai tu esi pārliecināta, ka nedomāji par viņu? Varbūt tev vārds �vecmāmi�ņa� asociējās ar viņu tādēļ, ka tu viņu jau biji vienreiz redzējusi?

-���� Nu nē, teica Monika. Vecmāmiņa man pavisam noteikti nesaistās ar to savādo veceni. Es ta�u teicu, ka arī toreiz man nepavisam nelikās, ka tā bū�tu mana vecmāmiņa.

-���� Jā, ļoti dīvaini� noteica Me�sargs. Un tomēr ja, kā tu saki, tu pa�tie�ām domāji par savu vecmāmiņu, tad pēc visiem Acs likumiem tu nemaz ne�būtu varējusi ieraudzīt kaut ko citu� Un tomēr tu saki, ka vina nebija tava vec�māmiņa?

-���� Skaidrs, ka nēļ Ko gan jūs iedomājaties? dusmīgi iesaucās Monika un izstāstīja visiem to, ko bija redzējusi alā.

Kad viņa bija beigusi, iestājās klusums. Visi izskatījās ārkārtīgi pārsteigti un arīdzan diezgan izbiju�ies, it īpa�i Arvils. Viņ� sēdēja, apkampis spilvenu, un apak�lūpa viņam raustījās. Ralfs bija saraucis pieri, bet Ruta, pavērtu muti, ne�nolaida ne acu no Monikas. Me�sargs likās iegrimis domās, bet Me�a Ve�a iz�skatījās �ausmīgi vainīga.

-��� Ak kungs, ak kungs� viņa beidzot sacīja. Būtu es to zinājusi, savu mū��u nebūtu tev teikusi, lai tu izmanto Aci� Piedod man, vecajai muļķei. es do�māju tikai par vienu kā ātrāk atrast vecmāmiņas!

-���� Nekas, nekas� samulsusi nomurmināja Monika. Savā ziņā tas tomēr mums palīdzēja mēs zinām, ka tam ir kaut kāds sakars ar tiem mazajiem briesmoni�iem un ka viņi algo kaut kādu veceni, lai tā viņiem spiegotu.

-��� Tie mazie briesmonī�i ir aluķēmi, drūmi sacīja Me�sargs. Un mums va�jadzēja tev par viņiem pastāstīt, bet mēs negribējām tevi biedēt� Bet tagad, protams, iznāca vēl ļaunāk�

Monika apjukusi skatījās uz viņu. Tātad viņi zināja, ka ir tādi briesmoņi un ka viņi varētu būtu kaut kādā veidā saistiti ar vecmāmiņām? Un kāpēc tad vi�ņi tie�ām par to nebija neko teiku�i?!

-��� Tie aluķēmi jeb troglodīti, kā viņiem pa�iem patīk sevi dēvēt, tikpat drū�mi stāstīja Me�a Ve�a, dzīvo Klin�u krāvumu alās dziļi Me�ā. Viņiem piemīt spēja pārvērsties par visu ko, kā jau tu to redzēji, un mums jau kādu laiku at�pakaļ radās aizdomas, ka viņi varētu būt kaut kādā veidā atbildīgi par vecmā�miņu ievilinā�anu�

-���� Jā, kop� tā laika, kad parādijās vecmāmiņas, sākās runas par kaut kādiem dīvainiem, ārkārtīgi glītiem bērniem, kas it kā redzēti klīstam pa Me�u. Un tie nebija ne me�abērni, ne kādi viņu paziņas� Vārdu sakot, neviens īsti nezinā�ja, kas viņi tādi un no kurienes radu�ies�

-���� Un kur tad jūs parasti atradāt vecmāmiņas? jautāja Ralfs.

-���� Parasti mēs viņas uzgājām tepat Me�ā, sacīja Me�sargs. Da�reiz viņas bija diezgan tuvu Klin�u krāvumiem, bet da�reiz pavisam citā Me�a malā�

-���� Un vai tad viņas pa�as nevarēja pastāstīt, kas ar viņām noticis? brīnījās Monika.

-����������� Tur jau tā lieta, ka nevarēja� Kaut kas, �ķiet, bija izdarīts ar viņu atmiņu, un viņas vispār neatcerējās, kā nokļuvu�as Me�ā un ko �eit darīju�as. Toties vi�ņas pazina savus mazbērnus un vienmēr bija priecīgas doties mājup.

-���� Bet vienu lietu es tomēr nesaprotu, domīgi sacīja Me�sargs, pluinīdams bārdu. Kas bija tā vecene, kas bija kopā ar aluķēmiem?

-���� Jā, un kur bija vecmāmiņas? vaicāja Me�a Ve�a. Tātad tu patie�ām nevienu neredzēji?

-���� Nē, Monika pakratīja galvu. Tur bija tikai tā vecene un aluķēmi.

-���� Pie tam ļoti agresīvi noskaņoti aluķēmi� piebilda Ralfs.

-���� Jā, �ķiet, ka viņi ir iecerēju�i jūsu vecmāmiņas paturēt, kodidama lūpu, sacīja Me�a Ve�a. Tad viņa piecirta kāju, izskatīdamās varen nikna. Bet tas viņiem neizdosies! Viņi ir tikai sasodīti aluķēmi un nekas vairāk! Vēlākais pēc septiņiem mēne�iem jūs atgriezīsieties mājās kopā ar savām vecmāmiņām to es jums apsolu!

Un tomēr bērni bija diezgan norūpēju�ies. Izskatījās, ka viss nemaz nebija tik vienkār�i viņi nevarēja tāpat vien ieiet Me�ā un sameklēt vecmāmiņas, vi�ņiem vēl vajadzēs atkarot tās no troglodītiem� Kas, pēc Monikas stāstītā sprie�ot, varēja būt diezgan bīstami�

.

Kādu laiku nekas īpa�s netika pasākts. Me�a Ve�a un Me�sargs stundām ilgi sēdēja un apsprieda turpmā�ko vecmāmiņu atkaro�anas taktiku, bet neizskatījās, ka viņi būtu par kaut ko vienoju�ies.

Neviens vairs nelika Monikai izmantot Aci glu��i pretēji, Me�a Ve�a bija stingri aizliegusi Monikai to lietot, ja vien tas bija kaut kādā sakarā ar vecmā�miņām. Iepriek�ējā pieredze bija viņu stipri nobie�dējusi un pārliecinājusi, ka Me�sargam ir taisnība Acs izmanto�ana ir diezgan bīstama iecere, kam ir nepiecie�ama nopietna sa�gatavo�anās. Un pa�reiz viņa nejutās gatava sākt �ādu sagatavo�anos, jo viņai nebija ne jausmas, uz ko tad īsti jābūt gataviem�

Bērni tikmēr pavadīja laiku kā nu kurais. Klusībā viņi jau bija atmetu�i cerī�bas, ka tiks pie savām vecmāmiņām, un samierināju�ies ar domu, ka pēc sep�tiņiem mēne�iem atgriezīsies mājās un viss būs tāpat kā parasti� Tikai Monikā brieda cie�a apņem�anās, lai ko tas viņai prasītu, sameklēt savu īsto vecmāmi�ņu. Viņa bija nolēmusi klusībā trenēt Aci, kaut gan pagaidām viņai vēl vajadzē�ja laiku, lai atgūtos no iespaidiem, kas gūti pie troglodītiem.

Ralfs lielākoties sēdēja istabā un lasīja grāmatas, kuras viņ� visbeidzot bija pamanījies sakrāmēt drēbju skapī, toties viņa drēbes mētājās juku jukām pa vi�su istabu uz gultas, krēsla un pat zem galda�

Arvils laiku pa laikam aizņēmās kādu no Ralfa grāmatām, bet pārsvarā viņ� noņēmās ap savu dzīvnieku kolekciju, veidodams garu garos sarakstus uz�skaitīdams gan tos dzīvniekus, kuri viņam jau bija, gan tos, kuru viņam trūka.

Monika kala plānus attiecībā uz vecmāmiņu uzmeklē�anu un pamazām ar�vien vairāk nobrieda vēl vienu reizi izmēģināt Aci.

Savukārt Ruta beidzot atklāja pārējiem, kas slēpās viņas daudzajās kastēs un saiņos. Vispirms jau viņa izsaiņoja savas daiļslido�anas slidas un nolika tās go�da vietā savā un Monikas istabā. Monika ļoti izbrīnījās, tās ieraudzījusi.

-���� Ko tu ar tām darīsi? viņa vaicāja. Tagad ta�u ir vasara!

-���� Jā, bet reiz ta�u pienāks ari ziema. Ja vien es līdz tam laikam nebū�u pil�nībā aizmirsusi, kā jāslido� viņa drūmi piebilda. Tik gari mēne�i bez tre�niņiem tas noteikti mani atsviedīs atpakaļ pēdējā vietā, kad es atgriezī�os mā�jās. Varē�u sākt visu no gala�

-���� Nu, nu, gan jau nebūs tik traki� Monika viņu mierināja.

Bet Ruta tikai noteica, ka �būs gan, ja es neko nedarī�u!�, un caurām die�nām ņēmās pa tuk�o viesu istabu, lēkādama un izmēģinādama visādas �figū�ras�� Izrādījās, ka vienā no Rutas smagākajām kastēm atrodas videomagne�tofons, savukārt kādā citā kastē vesela kaudze videokase�u ar daudz un da�ādu sacensību ierakstiem. Visvairāk Rutai patika skatīties pagāju�ā gada pasaules �empionātu. Tā tik ir slido�ana! viņa mēdza sajūsmināta saukt, kārtējo reizi vērodama �empionāta finālu. Kaut kas vienreizējs! Paskatieties, kādas kustības! Un cik tīri viņa visu izpilda tur nu nav kur piesieties! bet pā�rējie bērni tikai uzmeta pavir�u skatienu ekrānam un centās pēc iespējas ātrāk pazust no turienes, iekams Ruta nebija piespiedusi viņus apsēsties un klausī�ties savos nebeidzamajos komentāros�

-����� Es vairs nevaru izturēt, kā viņa plink�ķina tās klavieres, kādu dienu �ē�lojās Ralfs, kad Ruta atkal pāris stundas bija pavadījusi tuk�ajā istabā, vingro�jot mūzikas pavadībā. Kāda no viņas kastēm bija izrādījusies pilna ar mūzikas diskiem, bet ne jau tādiem, kas varētu patikt Ralfam vai, patiesību sakot, arī kādam citam. Bens it sevi�ķi neieredzēja �os klaviermūzikas koncertus un tā�dos brī�os vienkār�i pazuda Me�ā, un atgriezās tikai pa�ā vakarā. Vienīgais, kuram patika Rutas mūzikas ieraksti, bija Me�sargs, un vakaros, kad Ruta bija beigusi savus treniņus, viņ� mēdza aizņemties viņas magnetofonu un līdz pat vēlai naktij savā istabā klusiņām klausīties diskus�

Kad Ralfs nelasīja grāmatu, Arvils nespēlējās ar saviem zvēriņiem, Monika nekala plānus par vecmāmiņām un Ruta bija metusi mieru saviem treniņiem, viņi visi kopā gāja uz netālo me�ezeru peldēties. Un Monika secināja, ka tas ir

vēl jaukāks nekā tas, ko viņa bija iedomājusies�

*

Bija pagājis apmēram mēnesis, kop� viņi bija ieradu�ies Me�ā, bet joprojām nekas nebija mainījies. Me�a Ve�a un Me�sargs turpināja apspriesties, un Moni�ka aizvien teica sev, ka jāiemēģina Acs, bet tā ari nevarēja saņemties to izdarīt.

Me�ā vasara pamazām gāja uz beigām pēc Me�a Ve�as vārdiem, tuvojās septembris, bet laiks joprojām saglabājās silts un rāms. Ezers bija stipri uzsilis, un bērniem peldoties likās, ka viņi peldas milzīgā vannā. Un kaut ari laiks it nemaz neliecināja par to, ka tuvotos rudens, vakari pienāca arvien ātrāk, un siltajās naktīs pie debesīm parādījās arvien vairāk zvaig�ņu, bet mēness suņusēnes egļu biezoknī spīdēja tik spo�i kā vēl nekad�

Kādā vēlā pēcpusdienā visi atkal devās uz ezeru peldēties. Diena bija pade�vusies diezgan svelmaina tā vien likās, ka briest negaiss, kaut ari debesis bi�ja ko�i zilas un pat pamalē nemānijā neviena pa�a mākoņa. Bija tik karsts, ka visi putni un kustoņi bija nolīdu�i kaut kur ēnā un vēsumā. Visapkārt valdīja ne�parasts klusums, un bērnu soļi likās esam vienīgās skaņas visā apkārtnē.

-���� Jocīgi iedomāties, ka pie mums mājās tagad ir riebīgs, auksts oktobris, ieminējās Ralfs, aizsperdams no takas kādu sausu priedes zaru.

Sūnas bija tā izkaltu�as, ka �aukstēja vien, un visiem bērniem kājās bija san�dales ja pa sūnām gāja ar basām kājām, tās grieza kā ar na�iem�

-��� Drīz jau arī �eit būs rudens, sacīja Monika. Kaut gan, protams, nemaz neizskatās�

Bens, priecīgi luncinādamies, lēkāja viņiem apkārt. �odien nemanīja nevie�nas lapsas, ne jenota, ko būtu vērts patrenkāt. Un vispār bija tik karsts, ka ne�bija jau arī nekāda prieka kādu trenkāt�

Rutai pakaļ tecēja mazais jenots, kas pa �o mēnesi bija nedaudz paaudzies. Viņu Bens neaiztika viņ� zināja, ka jenots pieskaitāms pie �savējiem�. Savu�kārt visiem aizmugurē, kuplo asti pa�āvusi gaisā, cilpoja milzīgā, pūkainā �in�illa, kuru Ralfs bija vairāk vai mazāk �pieradinājis�.

Līdzko cauri koku stumbriem kļuva redzams ezers, tūlīt tapa skaidrs, ka tur kāds jau bija priek�ā. �is kāds sēdēja uz laipiņas un �ūpoja kājas, �ļakstināda�mies pa ūdeni, bet no tāda attāluma nevarēja iz�ķirt, kas īsti tas bija.

Bens paskrējās uz priek�u un, saspicējis ausis, aprauti ierējās.

-���� Kas tur ir, Ben? klusām vaicāja Monika, pieliekusies pie suņa. Tas vēl�reiz tikpat īsi ierējās un tad pavēcināja asti.

Visi piesardzīgi devās tuvāk, jo likās, ka sunim īpa�u pretenziju pret sve�o nav, un tad jau nebija daudz ko bīties gan jau suns zina, ko dara.

Kad viņi pienāca tuvāk, bija skaidrs, ka uz laipas sē� meitene, kas varēja būt aptuveni viņu vecumā. Vispirms Ralfs ba�īgi piebikstīja Monikai pie rokas, bez skaņas noplātīdams kādu jautājumu. Monika sākumā nesaprata, ko viņ� grib, bet tad aptvēra Ralfs prasa, vai tas nevar būt kāds no aluķēmiem. Monika viņam �ukstus paskaidroja, ka aluķēmi izskatīju�ies pavisam citādāk.

Piegāju�i pie ezera, viņi apstājās. Sve�ā meitene jopro�jām �vinkāja kājas pa ūdeni un, �ķiet, pat nebija dzirdēju�si viņus pienākam.

-���� Hei, uzsauca Ralfs.

Meitene satrūkās un strauji pagriezās.

Viņai bija melni, taisni un diezgan gari mati,

kas iemirdzējās zilgani, kad viņa apsviedās riņķī. Acis meitenei bija nedaudz ieslīpas un tik zaļā krāsā, kādā varēja būt tikai kaķa acis, bet āda iedegusi brūni zeltaina. Mugurā viņai bija īsa, zaļa kleita tādā pa�ā krāsā kā viņas acis, bet kājas bija basas.

-���� Ak, �ausmas! meitene iesaucās. Vai jūs vienmēr tā piezogaties?

Bens paluncināja asti un pieskrēja apsveicināties. Arī mazais jenots pieļepa-

toja meitenei klāt un nolaizīja viņai roku, bet �in�illa pēc neilgām pārdomām beidzot nolēma viņiem pievienoties.

Ralfs, Monika, Ruta un Arvils samulsu�i stāvēja un noskatījās, kā visi viņu dzīvnieki sajūsmināti ielenc sve�o meiteni. Beidzot Ralfs nosprieda, ka būtu kaut kas jāsaka.

-���� Mēs� hmm� mēs esam�

-���� Es zinu, kas jūs esat, zaļacainā meitene teica un pasmaidīja. Jūs esat tie, kas meklē vecmāmiņas. Vai ne? viņa smējās, vērodama pārējo bērnu ap�mulsumu.

-���� Nu jā� Bet kā tu zināji? brīnījās Monika.

Meitene sēdēja uz laipiņas un kasīja Benam aiz auss, bet suns labpatikā bi�ja piemiedzis acis un paslējis gaisā purnu.

-���� Ak, te vienmēr ir kādi bērni, kas meklē vecmāmiņas, vina attrauca. Da�reiz vairāk, da�reiz mazāk� Mēs jau esam pieradu�i� Stāsta, ka agrāk tā neesot bijis, bet, kop� es sevi atceros, pa mūsu Me�u vienmēr ir klīdu�as kā�das vecmāmiņas un vinu mazbērni�

-���� Un vai vienmēr vecmāmiņas tika atrastas? pajautāja Monika un, aiztu�rējusi elpu, gaidīja, ko atbildēs meitene.

Viņa sarauca uzacis, kas bija tikpat melnas kā mati un kādu brīdi domāja. Tad papurināja galvu. Es neesmu īsti pārliecināta� viņa iesāka, bet man �ķiet, ka nekļūdī�os, ja teik�u, ka viena vecmāmiņa tā arī netika atrasta.

-��� To pa�u sacīja arī Me�sargs� Un vai kāds zina, kas ar viņu noticis? jau�tāja Ralfs.

Meitene paraustīja plecus. Nu, klīst jau visādas runas� Bet tas viss ir ti�kai baumas, un to, kā ir īstenībā, neviens nezina. Un man �ķiet nekad arī ne�uzzinās�

Bērni neviļus nodrebēja. �ajā Me�ā notika kaut kas nelāgs, un �ķita, ka tas ir sācies jau kādu laiku atpakaļ.

-���� Bet kā tad jūs sauc? jautāja meitene, paņemdama klēpī jenotēnu. Bens greizsirdīgi ieņurdējās.

-���� Es esmu Ralfs, teica Ralfs. Bet tie ir Monika, Ruta un Arvils.

-���� Ahā. Es esmu Ērla.

-���� Kur tu dzīvo, Ērla? jautāja Ruta.

-���� Me�ā. Es esmu no tiem, ko mēdz dēvēt par me�aļaudīm. Kaut gan mūsu tautu īstenībā sauc par radiksiem.

-���� Kāpēc par radiksiem? brīnījās Ralfs.

-���� Laikam tāpēc, ka mēs cie�i turamies pie savām saknēm. Radix nozīmē �sakne�, un mēs tāpat kā mūsu sensenie sen�i joprojām dzīvojam Me�ā, tātad tur, kur ir mūsu saknes� Saprotiet?

-���� Ēēē� Nu jā� nedro�i novilka Ralfs.

-���� Tam jau arī nav nozīmes, attrauca Ērla. Tik un tā mūs visi sauc par me�abērniem� Vai jūs nāksiet peldēties? viņa iesaucās, nolika jenotēnu uz laipiņas un, ātri norāvusi pār galvu kleitu, metās ūdenī.

-���� Labs ieniriens, atzinīgi noteica Ralfs, kad Ērla sprauslādama iznira labu gabalu no krasta. Viņa smējās un, mādama ar roku, aicināja pārējos viņai pie�vienoties, ko viņi ari darīja. Arī Bens metās ūdenī un peldēja pāri ezeram, pur�nu kā periskopu paslējis virs ūdens.

Bērni ņēmās pa ūdeni kādu stundu, līdz beidzot paguru�i izlīda krastā un no�gūlās zālē ap�āvēties. Pēcpusdiena jau pamazām pārgāja pievakarē, bet jopro�jām bija tikpat sutīgs kā pirmīt. Likās pat, ka, saulei rietot, gaiss kļūst vēl sma�gāks un blīvāks, tā ka pat elpot kļuva grūtāk. Savukārt kukaiņu bari, kas pie�vakarēs parasti sīkdami mēdza riņķot virs ezera, tagad tupēja kur nu kurais, it kā biezajā gaisā nejaudātu pavicināt spārnus�

-��� Būs negaiss, pievērtām acīm gulēdama uz muguras krasta garajā zālē un o�ņādama gaisu, sacīja Ērla.

-���� Tu domā? ap�aubīja Ralfs. Debesis izskatās pilnīgi skaidras.

-���� Tici man, smējās Ērla, ja es saku, ka būs negaiss, tad būs arī.

Tomēr Ralfs joprojām ļoti neticīgi vērās skaidrajās debesīs, kas, saulei lai�o�ties zemāk, ieguva sulīgāku, tum�āk zilu toni.

-���� Tu peldi vienkār�i vienreizīgi, sacīja Ruta. Tev laikam ļoti patīk pel�dēt, ja?

-��� Jā, peldē�anai nav ne vainas� Ērla sacīja, kodīdama starp zobiem smil�gas kātu. Bet vairāk par visu man tomēr patīk ledusdejas�

Ruta tā satraucās, ka uzslējās sēdus, bet Ralfs ar Moniku saskatījās. Tā, ta�gad Rutai būs kompānija, un viņas abas kopā varēs no rīta līdz vakaram kla�vieru plink�ķinā�anas pavadījumā izmēģināt visādas dīvainus palēcienus�

-���� Jā� turpināja Ērla. Man ir treniņi gandrīz katru dienu tikai �odien bija pārtraukums, tā nu es nolēmu atnākt līdz ezeram izpeldēties. Pirms negai�sa vienmēr ir vislabākā peldē�anās�

Turpmākās divdesmit minūtes pagāja, Rutai runājot monologā� Viņa iz�stāstīja pilnīgi visu sākot ar to, kā, pirmo reizi uzvelkot slidas, viņai kļuvis skaidrs, ka slido�ana ir viņai burtiski nepiecie�ama� kāds bijis viņas pirmais treneris� kāds ir viņas slidzābaku izmērs� kāda, viņasprāt, ir labākā �slidoja�mā� mūzika� un savu runu viņa nobeidza ar pagāju�ā pasaules �empionāta zelta medaļas ieguvējas Sāras Ne�as apjūsmo�anu�

Ralfs, Monika un Arvils �ajā laikā apmainījās ar cie�anu pilniem skatieniem, bet Ērla izskatījās visai ieinteresēta. Tā kā viņa nebija dzirdējusi neko par Sāru Ne�u, tad tika norunāts, ka rīt pat viņa atnāks ciemos un noskatīsies kase�ti ar pasaules �empionāta ierakstu.

-���� Lūdzu, nevajag� īstā mocekļa balsī vaidēja Ralfs. Es to vairs nevaru paciest�

-���� Ko tu nevari paciest? vēsi jautāja Ruta.

-��� Tās skaņas, Ralfs vaidēja tik pārliecino�i, ka Bens, saslējis ausis, pieskrē�ja klāt un piegrūda viņam pie sejas savu noraizēju�os purnu. Ralfs atgrūda su�ni, bet Monika un Arvils gardi smējās. Katru rītu, katru dienu un katru vaka�ru es dzirdu, kā Sāra Ne�a izslido savas dzīves izcilākās minūtes� Ar aizsietām acīm pēc ledus skrap�ķē�anas vien es jau varu pateikt, kādu figūru viņa tajā brīdī veic� Ja man tas būs jānoklausās vēl kādu reizi, es nudien nomir�u�

-����� Gan jau nenomirsi, tikpat vēsā toni kā pirmit sacīja Ruta, bet nu jau smējās arī Ērla. Aizej uz savu istabu, aiztaisi durvis un palasi par sikspār�ņiem� un gan jau viss būs atkal labi�

-���� Par kādiem sikspārņiem? apmulsis, bet ieinteresēts vaicāja Ralfs.

-���� Viņa domā vampīrus, nicīgi noteica Arvils.

-���� Sikspārņi?! tēlotā sa�utumā iesaucās Ralfs. Jūs dzirdējāt? Viņa nosau�ca vampīrus par sikspārņiem!! Kāds apkaunojums visai vampīru dzimtai! Tavs analfabētisms mistikas jomā ir nepārspējams! viņ� sa�utis teica Rutai, kamēr tā nosarkusi kaut ko �ņāca. Tev būtu jālūdzas, lai es tev pasniegtu privāt�stundas! Tad būtu ceriba, ka pēc kādu divu trīs nedēju nopietnas mācī�anās tu vairs nenosauktu vampīrus par sikspārņiem!

-���� Ej ratā, noteica Ruta un, pasaukusi savu jenotu, uzgrieza Ralfam mu�guru. Pēc brītiņa, kad visi bija izķiķināju�ies, viņa atkal pievērsās Ērlai.

-���� Pie mums mājās ir slidotavas, viņa teica, kur mēs varam trenēties kā ziemā, tā vasarā� Baidos, ka, kamēr dzīvo�u �eit, es galīgi pazaudē�u visas ie�maņas�

-��� Sprie�ot pēc tās lēkā�anas no rīta līdz vakaram, tev par to nevajadzētu uz�traukties� piezīmēja Ralfs, bet Ruta viņu pilnībā ignorēja.

-���� Kāpēc lai tu pazaudētu iemaņas? nesaprata Ērla.

-���� Nu kā te man nav ledus, kur trenēties!

-���� Kāpēc nav ledus? Nāc kaut vai rīt pie mums uz slidotavu, sacīja Ērla. Ruta bija tik pārsteigta un sajūsmināta, ka kādu brīdi nevarēja izteikt ne vārda.

-��� Jums ir slidotava?! viņa sauca. Un es domāju, ka jūs tagad, vasarā, tre�nējaties tāpat vien telpās!

-���� Kāda tad no tā būtu jēga? Ērla paraustīja plecus. Tad jau tie�ām va�rētu aizmirst, kā jāslido�

Ruta atkal piesarka, bet Ralfs savaikstīja grimasi Monikai. Viņa iesmējās.

Labu laiku visi klusēdami gulēja uz muguras zālē un skatījās, kā satumsto�ajās debesīs pa vienam vien iededzas sīki spo�i punktiņi. Beidzot sāka kļūt vē�sāks, un krasta niedrēs nemanot iezagās vēj� sākumā tas �abinājās pavisam klusi, itin kā negribēdams, lai to pamana, bet pamazām pieņēmās spēkā. No me�a puses pāri ezeram vēlās �alkoņa, kas savēla ezera līdzeno virsmu vienās krunkās, bet niedres �aukstēja tā, it kā pa tām plosītos kāds satrakojies dzīv�nieks. Virs pa�a ezera bija uzlēcis apaļ� balts mēness un apspīdēja ezera ne�mierīgos ūdeņus, kas bija satumsu�i glu�i melni.

Monika raudzījās uz mēnesi un nolēma, ka �onakt vajadzēs izmēģināt Aci� Kā Me�a Ve�a viņai bija teikusi tie�i pilnmēness naktīs tā darbojas vislabāk�

Tobrīd pāri mēnesim sāka lidot pelēcīgas mākoņu plūksnas sākumā pa vienai un tad arvien vairāk un vairāk� Vēj� bija kļuvis brāzmains un laiku pa laikam �ēli iekaucās, izskriedams no egļu biezokņa klajumā.

Ērla pielēca kājās, un piecēlās ari pārējie.

-���� Es ta�u teicu, ka būs negaiss, sacīja Ērla. Pie mums visi negaisi ir tā�di atnāk pavisam pēk�ņi, un tu pamani to tikai tad, kad vēj� jau rauj matus no galvas nost. Tagad gan labāk steig�us iet uz mājām� Kur jūs esat apmetu��ies pie Me�sarga, vai?

Bērni apstiprino�i pamāja.

-���� Tad jums vajadzētu pasteigties, Ērla teica un ba�īgi pameta skatienu uz debesīm. Nu jau mēnesi pilnīgi aizklāja piķa melni mākoņi, tā ka mēness gais�ma tik tikko spēja izspiesties tiem cauri. Ejiet ātri, citādi drīz kļūs tik tum�s, ka jūs vairs neredzēsiet ceļu� Rītā es atnāk�u ciemos, viņa vēl uzsauca un aizmetās prom.

Ari Ralfs, Monika, Ruta un Arvils devās uz mājām, un Bens, jenots un �in�illa viņiem sekoja. Patie�ām kļuva arvien tum�āks. Brī�iem, kad biezie māko�ņi aizklāja mēnesi, bija tik tum�s, ka bērniem vajadzēja apstāties un nogaidīt, līdz mākonis būs aizslīdējis tālāk, iekams varēja turpināt ceļu. Vēj� kauca ar�vien trakulīgāk, un bija kļuvis auksts. Plānajās drēbēs bērniem sāka salt, un vi�ņi metās skriet. ?

Bet tad uzplaiksnīja balts zibens, neparasti spo�ā gaismā pavīdēja Me�s, nogranda pērkons, un no debesīm sāka gāzties ūdens straumes. Tādu negaisu neviens no viņiem vēl nebija piedzīvojis laikam kaut kas tāds bija iespējams tikai Me�ā.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad sausā zeme bija tā atmiek�ķēta, ka bērnu kājas grima tajā līdz pat potītēm, un viņi ar grūtībām tika uz priek�u. Visur te�cēja sīkas straumītes, kas vietumis saplūda kopā, izveidojot diezgan pamatīgus strautus vienā troksnī ar lietus �alkoņu tie vēlās lejup no pakalniem, aizska�lojot sev līdzi skujas, �iekurus un nolauztos zarus. Ruta savu jenotu bija paņē�musi rokās, jo tas dubļos gandrīz bija noslīcis, bet Bens un �in�illa kūlās pa dub�ļiem visiem nopakaļ.

Kā prātu zaudēju�i, pa Me�u �urpu turpu spiegdami skraidīja pūpē�veidīgie, bet viņu spiedzienus tik tikko varēja dzirdēt, jo tos apslāpēja vētras auri. Tikai reizēm, kad kāds pūpē�veidīgais novēlās no koka vai izdrāzās no papardēm te�pat deguna galā, bērni satrūkās un palēca malā.

Likās, ka �onakt, lietum izskalojot zemi, parādīju�ās visas tās mēness suņusēnes, kas bija slēpu�ās sūnās un zem skujām. Tās mirgoja visapkārt kā tūk�sto�iem zili, zaļi un violeti zemē izbārstīti sīciņi pro�ektori, un pat lietus nespē�ja tās padarīt blāvākas.

Negaiss nāca arvien tuvāk un tuvāk, zibens plaiksnījās gandrīz nepārtraukti, un pērkons dārdēdams plēsa vai ausis pu�u. Bērni skrēja, kājām grimstot dub�ļos, it kā viņi skrietu pa purvu, un Arvils skaļi kliedza, bet izskatījās it kā viņ� tikai plātītu muti pat viņ� pats nespēja sadzirdēt savu balsi.

Te piepe�i kaut kas no aizmugures uzdrāzās virsū Monikai, un viņa uz sejas iekrita dubļos. Ralfs un Ruta apstājās un palīdzēja viņai atkal piecelties, bet pa to laiku kaut kas jau bija nogāzis no kājām Arvilu.

-���� Kas notiek? kliedza Ralfs, bet tas bija tikpat kā kliegt zem ūdens. Moni�ka noplātīja rokas un palīdzēja Rutai izvilkt no dubļiem Arvilu.

Un tad kārtējā zibens uzplaiksnījumā viņi ieraudzīja tum�u un juceklīgu ma�su, kas bez trok�ņa vēlās viņiem tie�i virsū.

Ralfs sāka izmisīgi �estikulēt un nometās dubļos gar�ļaukus ar seju uz leju. Pā�rējie tūlīt sekoja viņa piemēram. Vienīgi Arvils vēl vilcinājās, bet Ruta iegrūda viņu dubļos pie pārējiem. Tā viņi ar aizturētu elpu gulēja un gaidīja, kas nu būs.

Pārāk ilgi nebija jāgaida. Pēc pāris mirkļiem viņi juta, kā pāri viņu mugurām pārvietojas it kā tūksto�iem siku, cietu kāju, un pēc kāda brī�a viss bija atkal mierīgi, un tikai lietus turpināja kapāt viņu muguras.

Bērni piecēlās kājās un noskatījās, kā pāri pakalniem aizskrien milzīgs krū�mu bars un, saplūzdams ar nakti, pazūd tumsā.

Noslaucījusi no sejas dubļus tā, lai tie nepilētu acīs, viņi devās tālāk un drīz vien pamanīja starp kokiem kādu stāvu, kas klaiņāja apkārt ar vētras lukturi ro�kā un vicināja to.

Tas bija Me�sargs.

Pamanījis bērnus, viņ� metās uz viņu pusi, atstādams aiz sevis dubļos dziļus pēdu nospiedumus. Tad viņ� uzsēdināja Moniku sev kukaragās, paķēra Arvilu un, pamādams Rutai un Ralfam, lai tie viņam seko, devās uz māju pusi. Ne�pagāja necik ilgs laiks, kad viņi bija mājās.

Beidzot.

Jūs esat ārprātīgi, aizcirtis durvis vētrai deguna priek�ā, dus�mīgi sacīja Me�sargs. Ko jūs tā�dā laikā darījāt ārā?

-���� Mēs bijām uz ezeru peldēties, sacīja Monika. Un tad mēs tur satikām Ērlu un drusciņ aizkavējāmies�

-���� Drusciņ aizkavējāties� ironizēja Me�sargs. Vai tad Ērla nav me�abērns?! Viņai jau nu būtu vajadzējis zināt, ka tuvojas negaiss!

-��� Viņa zināja arī! iesaucās Ralfs. Pat tad, kad pie debesīm vēl nebija ne�viena pa�a mākonī�a, viņa jau sacīja, ka bū�ot negaiss!

-���� Un vienalga jūs nenācāt mājās� Nu labi, tagad toties jūs visi izskatāties varen skaisti� Kā �okolādes cilvēciņi�

Bens nopurinājās, un dubļu �ļakatas pa�ķīda pa visu istabu. Me�sargs iebrē�cās un aizskrēja pēc dvieļa, kurā ņēmās rūpīgi slaucīt suņa dubļaino ka�oku. Bens par �ādu uzmanības izrādī�anu jutās varen glaimots un jau gribēja nolai�zīt Me�sargam seju, bet tas veikli izvairījās.

-���� Prom uz vannu! nokomandēja Me�sargs, un pats tūlīt devās vārīt mil�zīgu aveņu tējas kannu.

Vannas istaba bija lejas stāvā, tik labi paslēpta aiz kāda stūra, ka bērni to sā�kumā nebija pat pamanīju�i, un tikai, kad Ruta bija lūgusi Me�sargam, lai tas viņiem iedod bļodu, kur mazgāties, viņ� bija iesitis sev pa pieri un parādījis bēr�niem vannas istabu.

Pēc brī�a visi bija nomazgāju�ies, uzvilku�i tīras un sausas drēbes un sēdēja aug�ā pie Me�sarga. Viņi dzēra karsto tēju un piekoda klāt maizītes. Vētra jo�projām kauca un plosījās gar visiem pak�iem, bet uguns sprak�ķi pavardā rei�zēm pat pārspēja lietus �vīkstoņu ārā.

Monika skaļi strēba tēju no savas krūzītes un tad sacīja: Zini, kad mēs nā�cām mājās, mums pāri pārdrāzās krūmu bars.

Arvils gandrīz aizrijās, tūlīt gribēdams �o to piebilst.

-��� Jā! viņ� iesaucās. Vispirms viens krūms nogāza Moniku, pēc tam viens uzskrēja virsū man, un tad jau nāca vesels bars to drausmīgo dzīvo krūmu, un tad Ralfs lika mums visiem gulties zemē, un tad visi tie krūmi mums pārskrēja pāri� viņ� bija glu�i aizelsies no straujās runā�anas.

Me�sargs drūmi uz viņiem blenza. Njā� viņ� novilka. Tā jau krūmi mēdz darīt uz rudens pusi. Redzat, nāk virsū rudens vētras, un tas viņus pada�ra gau�ām nervozus� Viņiem �ķiet, ka tā vieta, kur viņi aug, nav laba diez�gan� var uznākt vētra un salauzīt viņus �agaros� Un tad viņi bariem vien skrien meklēt sev labākas vietas� bet, protams, citas vietas ne ar ko neat�ķi�ras� Un tā viņi bez kādas jēgas bizo apkārt pa me�u, bet pūpē�veidīgie to iz�manto, klūp viņiem virsū un nograu� saknes�

-����� Jā, mēs redzējām arī pūpē�veidigos, teica Ruta. To bija drausmīgi daudz!

-���� Nu jā, teica Me�sargs. Un tāpēc sākas visādas nekārtības, krūmi sāk iesakņoties tur, kur tiem nevajadzētu atrasties� tas izjauc visu kārtību Me�ā� un kādam tas viss jāvēr� par labu�

-���� Rīt no rīta man jādodas ceļā! viņ� paziņoja.

Iestājās pamatīgs apjukums.

-���� Ko?! Kā?! visi sauca viens pār otru.

-���� Un kā tad mēs?

-���� Un ka bus ar vecmāmiņām?!

Me�sargs pagaidīja, kamēr viņi nomierināsies, un tad sacīja: Es par to jau padomāju. Kamēr bū�u projām, pie jums paliks Me�a Ve�a. Savukārt man sanāk doties tie�i uz Klin�u krāvumu pusi es mēģinā�u izpētīt, kas tur notiek� ko dara aluķēmi� Un, ļoti iespējams, man izdosies atrast jūsu vec�māmiņas, j

Monika gan nebija par to tik pārliecināta. Atceroties aluķēmus, viņa nepa�visam nedomāja, ka Me�sargs tā vienkār�i varēs aiziet pie viņiem un atdabūt vecmāmiņas� Ta�u viņa negribēja neko iebilst, jo pārējie bērni likās visai ie�priecināti. Ja viņi būtu redzēju�i to pa�u, ko es, drūmi domāja Monika, viņi tā vis nepriecātos�

Pēc vakariņām bērni devās lejā uz savām istabām, jo Me�sargs lika viņiem iet gulēt, ta�u Monika par savu ieceri nebija aizmirsusi. Arī pārējiem bērniem miegs nebija ne prātā, un viņi, cenzdamies uzvesties klusu, lai neradītu aizdo�mas Me�sargā, darīja ko nu kurais: Ruta, satraukta par gaidāmo slido�anu, pārbaudīja savas slidas un, kad tās bija izrādīju�ās vislabākajā kārtībā, sāka rak�ņāties pa savu kase�u kaudzi, kaut ko meklējot. Ralfam bija palikusi neizlasīta pēdējā nodaļa kādā grāmatā par vampīriem, un viņ�, apsēdies savā gultā un iededzis sienas lampu, kodīdams lūpas, iegrima lasāmvielā.

Bet Monika sēdēja un domāja, līdz Ruta sāka tā dīvaini uz viņu skatīties.

-���� Kas tev ir? Ruta jautāja. Ko tu tā sēdi un klusē?

-���� Es �onakt atkal mēģinā�u palūkoties caur Aci, Monika paziņoja.

Rutu tas tā pārsteidza, ka viņa sāka runāt gau�ām skaļā balsī, aizmirsusi, ka Me�sargs bija licis viņiem iet gulēt.

-���� Aci? viņa sauca. Tu gribi mēģināt Aci?

-���� Ku�! no�nācās Monika.

-���� Bet Me�a Ve�a� �ukstēja Ruta.

-���� Es zinu, zinu, ko par to teiktu Me�a Ve�a� Bet galu galā tie�i viņa bija tā, kas man iemācīja ar Aci rīkoties, un, godīgi sakot, man liekas, ka ir īstais bri�dis atkal paskatīties, kas īsti aluķēmiem ir aiz ādas�

-���� Bet pagāju�o reizi tas bija tik briesmīgi� Tu tā kliedzi� Man likās, ka vi�ņi tevi vairs neuzbukņīs un ka tu uz visiem laikiem paliksi tā sē�am ar aizvēr�tām acīm un kliedzam� Ruta nodrebinājās.

-���� Nu labi, labi, izbeidz� Monika saīga. Bet tagad ta�u man jau ir kaut kāda pieredze. Es zinu, ka es to visu tikai redzu, ka manis patiesībā tur nemaz nav un ka vini man neko nevar nodarīt.

-���� Nu, es nezinu� domīgi sacīja Ruta. Man grūti iedomāties, kā tas ir� Kad tu to domā darit?

-���� Vēlāk� Kad būs dro�i zināms, ka Me�sargs ir aizmidzis. Es negribētu, ka viņ� te ienāk, kamēr es nonemos ar Aci�

-��� Jā, tad viņ� mūs tūlīt aizsūtītu atpakaļ uz mājām, piekrita Ruta. Vai tu pārējiem ari teiksi?

-���� Jā. Es gribu, lai mēs visi esam kopā, kad es to daru. Katram gadījumam.

-���� Labi. Ejam viņiem pateikt, ja?

-���� Ejam.

Viņas piesardzīgi izgāja no savas istabas. Lielajā istabā pie dīvāna �ņākādams gulēja Bens, bet meitenes klusām pagāja viņam garām tā, ka suns pat nepamodās. Uzmanīgi pavērusi zēnu istabas durvis, Monika pabāza galvu un pielika pirkstu pie mutes. Bet viņu ieraudzīja tikai Arvils, jo Ralfs bija tā nogri�mis lasī�anā, ka ne ko redzēja, ne dzirdēja. Tikai, kad viņas bija ienāku�as is�tabā un aizvēru�as aiz sevis durvis, viņ� uz mirkli pacēla acis no grāmatas, bet pārliecinājies, ka tas nav Me�sargs, atkal turpināja lasīt.

Tad Monika paklupa pār �in�illu, kas saritinājusies gulēja pie Ralfa gultas un izskatījās kā milzīgs, spalvains spilvens.

-��� Tfu, viņa iesaucās un pēdējā brīdī paspēja saķert gultas malu, pirms ar lielu blīk�ķi nebija nogāzusies uz grīdas. To jau nu Me�sargs noteikti būtu iz�dzirdējis. ..

-���� Kāpēc tu to savu milzu peli nevari turēt lielajā istabā? �ņāca Monika. Te ta�u nav, kur apgriezties!

Ralfs kaut ko nopurpināja, bet likās, ka viņ� pat nesaprot, par ko iet runa.

Monika un Ruta apsēdās uz gultas malas.

-���� �onakt es atkal mēģinā�u Aci! �ukstēja Monika, un Ruta zīmīgi savilka uzacis.

Arvils pārgrieza acis, bet Ralfam izkrita no rokām grāmata, un viņ� to pat nepacēla. Ko tu teici? viņ� jautāja. Vai es pareizi sadzirdēju?

-���� Kā lai es zinu, ko tu sadzirdēji? Tu ta�u biji tā aizņemts ar lasī�anu�

-��� Tu gribi atkal mēģināt to riskanto pasākumu? Ralfs sa�utis vaicāja. Tu zini, ar ko tas var beigties?

-��� Jā, jā� Monika neiecietīgi sacīja. Es jau dzirdēju, kāda es esot izska�tījusies, tur sē�ot un kliedzot� Bet, ja tev ir kas labāks padomā, saki vien.

-��� Man nekas nav padomā, atcirta Ralfs. Bet es patie�ām nezinu, vai tās vecmāmiņas ir tik svarīgas, lai viņu dēļ ielaistos tik bīstamos pasākumos.

Monika noskaitās.

-���� Patie�ām, tu esi tāds pats kā Me�a Ve�a� viņa �ņāca nu jau diezgan skaļi. Nevajadzēja man tev neko stāstīt būtu es labāk sēdējusi savā istabā un to vienkār�i ņēmusi un izdarījusi�

-���� Nu labi, nomierinies, teica Ralfs. Ja jau tu tā esi nolēmusi lūdzu, da�ri to! Bet, ja tu kaut vienu reizi iekliegsies, es tūlīt pat tevi modinā�u aug�ā, skaidrs?

-��� Sarunāts, Monika piekrita un pie sevis cie�i apņēmās �oreiz neizdvest ne skaņas. Mēs tikai vēl drusku pagaidīsim, kamēr Me�sargs būs aizgājis gulēt�

Tā nu viņi sēdēja un spēlēja domino, un, kad bija jau tuvu pusnaktij, Ralfs klusītiņām aizlavījās līdz kāpnēm un uzkāpa pāris pakāpienus. Aug�ā viss bija tum�s un varēja dzirdēt, kā Me�sargs guļot viegli krāc. Pārliecinājies, ka Me��sargs ir devies pie miera, Ralfs aizlavījās atpakaļ uz savu istabu un paziņoja, ka viss ir kārtībā.

Monika varēja sākt.

Viņa salika spilvenus Ralfa gultā pie sienas un apsēdās. Ruta izslēdza visas liekās lampas, atstādama degam tikai vitrā�u, kas turpināja mirdzēt mīkstā un nedaudz noslēpumainā gaismā. Ruta, Ralfs un Arvils visi sasēdās uz Arvila gul�tas Monikai pretī un ba�īgi uz viņu noraudzījās.

-���� Nu, kā ir? nespēdams slēpt satraukumu savā balsī, vaicāja Ralfs.

-���� Nekā nav, attrauca Monika. Kā tad vajadzēja būt?

Viņa raudzījās uz mirdzo�o, krāsaino vitrā�u, kurā krāsainie stikliņi atveido�ja trīs jenotus. Tā skatoties, viņa juta, ka pamazām plaksti kļūst arvien smagā�ki, un viņai likās, ka jenots ar vistu zobos sakustas un papurina galvu� Moni�ka satrūkās un pamodās.

-���� Kas notika? jautāja Ruta. Viņi visi trīs saspringti uzlūkoja Moniku.

-��� Es laikam nedaudz aizsnaudos, Monika sacīja un nosēdās taisnāk. Ne�kas, tūlīt mēģinā�u vēlreiz. Viņa jau vēra acis ciet, kad kaut kas ie�āvās viņai prātā.

-���� Paklau, viņa sacīja. Es visu laiku domāju par vienu lietu� Pagāju�o reizi, kad es biju pie aluķēmiem tajās klintīs�

-���� Tevis tur nebija, pārtrauca Ralfs. Tu to tikai redzēji.

-���� Nu jā, tie�i par to jau es gribēju jautāt� Redzat, kad es it kā redzēju tās klintis, es vienu brīdi pasaucu vecmāmiņu, un mana balss atbalsojās no klintīm tie�i tā, kā tas būtu bijis īstenībā. Es domāju, ja manis tur nebija� ja es to vi�su tikai redzēju� kā tad mana balss varēja atbalsoties�?

Kādu bridi visi samulsu�i domāja. Visbeidzot Ralfs sacīja: Es, protams, ne�varu būt pilnīgi dro�s� bet man �ķiet, ka tas ir saistīts ar tavu uztveri�

-���� Ar manu uztveri? brīnījās Monika. Kā to saprast?

-���� Redzi, pagāju�ajā reizē tu nebiji pārliecināta, ka viss, ko tu redzi, ir tikai Acs iespaidā un ka patiesībā tu joprojām atrodies Me�sarga istabā. Tāpēc tev likās, ka, ja tu kliedz, tad balsij ir jāatbalsojas no klintīm� Saproti? viņ� diez�gan nepārliecināti jautāja.

-���� Ne pārāk� Monika noteica. Tu gribi teikt, ka tās bija tikai manas ie�domas?

-���� Nu, ne glu�i iedomas� nu, jā, apmēram� likās, ka Ralfu pa�u mulsi�nāja viņa izskaidrojums. Tas bija it kā tavas zemapziņas limenī.

-���� Āāāā� novilka Monika, saprata, ka neko nesaprot, un nosprieda, ka pietiks apspriesties. Viņa atkal aizvēra acis un sāka domāt par vecmāmiņu, ta��u, lai kā viņa pūlējās nepie�ķirt vecmāmiņai kaut kādu noteiktu tēlu, viņai vi�su laiku acu priek�ā stāvēja vecene, ko viņa bija redzējusi nu jau divreiz pir�mo reizi Me�ā un otro reizi kopā ar aluķēmiem. Beidzot viņa padevās un ļāva domām iet savu ceļu�

Un atkal visapkārt bija tum�s un kluss.

Monika paraudzījās visapkārt un ieraudzīja jau pazīstamās klin�u sienas. Vi�ņa brīdi pastāvēja, pieradinādama acis pie tumsas, un ieklausījās. Nebija ne�maz tāds klusums, kā viņai pirmīt bija licies. Laiku pa laikam klusumu pārtrau�ca dobji krācieni likās, ka tepat netālu guļ vesels bars cilvēku. Bet ne jau cil�vēku alukēmu� Acīmredzot arī alukēmi krāca�

Monika pasmīkņāja un devās uz priek�u. Svece dega savā parastajā vietā, un alā uz matra�iem kur nu kurais gulēja aluķēmi. Monika labu brīdi uz viņiem noraudzījās, cenzdamās aprast ar to nejauko izskatu, bet ne jau to izskats vien bija biedējo�s. No tiem izstaroja glu�i vai taustāms ļaunums, un Monika juta piezogamies tās pa�as saltās bailes, kas viņu bija pārņēmu�as pagāju�ajā rei�zē� Bet �oreiz vina tām nelāvās. Uz mirkli aizvērusi acis, vina domās atkārtoja manis nemaz �eit nav, manis nemaz �eit nav un, kad atkal jutās par sevi pārliecināta, atvēra acis.

Tad viņa nolēma izmēģināt vēl kaut ko. Piegājusi pie kāda no gulētājiem, vi�ņa pieliecās pie tā� Kādu brīdi viņa uz to noraudzījās, visu laiku atgādināda�ma sev, ka patiesībā atrodas istabā kopā ar Rutu, Ralfu un Arvilu, un tad, strauji pa�āvusi roku uz priek�u, mēģināja sapurināt to aiz pleca�

�bet viņas roka izgāja gulētājam cauri, it kā viņa tur nemaz nebūtu. Aluķēms mierīgi gulēja tālāk, pat nenojauzdams, ka Monika viņu redz, bet pati Monika klusībā gavilēja. Viņa sāka saprast, kā rīkoties ar Aci!

Juzdamās daudz dro�āk, viņa devās pa alu uz priek�u izpētīt, kas atrodas ci�tur. Izejot cauri tum�am koridoram, viņa iznāca otrā lielākā telpā, ko arīdzan izgaismoja tikai viena svece. �eit stāvēja �etras gultas un tajās gulēja�

�.vecmāmiņas.

Monika puksto�u sirdi viņas aplūkoja. Lūk, gulēja kāda sīciņa, bet apaļīga omīte ar pavisam baltiem matiem, bet tur, blakus kāda cita omīte kārnāka un garāka, ar bāliem vaigiem un īsiem, cirtainiem, tum�i brūniem matiem glu�i kā Ralfam, nodomāja Monika un tad aptvēra, ka tā dro�i vien arī ir Ral�fa vecmāmiņa� Vecmāmiņa, kas gulēja tre�ajā gultā pa kreisi no ieejas alā, bija ar īsi apgrieztiem, pelēcīgi iesirmiem matiem, viņa miegā nedaudz raustī�ja lūpas� Bet telpas tālākajā kaktā stāvēja ceturtā gulta.

Monikai drebēja ceļgali, kad viņa piegāja tai tuvāk. Vai tie�ām viņa tūlīt ie�raudzīs savu vecmāmiņu�?

Ta�u viņa aiz vil�anās gandrīz skaļi iekliedzās, kad ieraudzīja, kas guļ cetur�tajā gultā. Tur gulēja tā pati vecene, ko viņa jau pietieko�i labi pazina. Gulēja vienā mierā, un viņas pagarie sirmie mati bija atrisu�i pa visu spilvenu.

Monika kādu brīdi drūmi uz viņu noraudzījās, bet tad sajuta kaut ko savādu. Vecenīte, kas gulēja gultā, piepe�i it nemaz neatgādināja to igno veceni, kuru viņa bija sastapusi Me�ā un kas bija noslēgusi sazvērestību ar aluķēmiem. Tiesa, pēc izskata sprie�ot, tā bija tā pati vecā sieva, bet kaut kas viņā bija savādāks�

Monika diezgan ilgi uz viņu skatījās, mēģinādama saprast, kas ir tas at�ķirī�gais� un tad aptvēra. Vecenītei, kas �eit gulēja, sejā nebija ne miņas no tā īg�numa, aizdomīguma un ļaunuma, kas bija izkropļojis viņas seju pirmīt. �ī ve�cenīte gulēja un miegā viegli smaidīja� un tad viņa kaut ko no�ukstēja�

Monika pieliecās tuvāk, mēģinādama saklausīt, ko vecenīte saka� un tad sadzirdēja�

-���� Monika� �ukstēja ve�iņa. Monika, kur tu esi�?

-��� Vecmāmiņ, iesaucās Monika. Vecmāmiņ, es esmu tepat! Vecmāmiņ, viņa sauca un gribēja sapurināt vecenīti, bet viņas rokas izgāja cauri ve�iņai kā tuk�am gaisam, un viņa izmisusi mēģināja vēlreiz. �oreiz viņas rokas satvēra vecenītes plecu, bet, lai kā viņa centās, viņa nespēja vecenīti sapurināt itin kā viņa būtu nevis vienkār�a ve�iņa no miesas un asinīm, bet akmens figūra, kas saplūdusi ar klinti tā, ka nekāds spēks nespēj to izkustināt no vietas�

Asaras sāka plūst Monikai pār vaigiem, un viņa atkal un atkal sauca savu

vecmāmiņu� Bet tad viņu pa�u kāds sāka purināt, un viņa atvēra acis.

*

Galīgi noraudājusies, viņa sēdēja zēnu istabā, un asaras turpināja klusi ritēt viņai pār vaigiem. Ruta bija pielēkusi kājās un tagad cie�i viņu apkampa, mie�rinādama: Viss ir labi, viss ir kārtībā�

Ralfs neveikli skraidīja �urpu turpu, apjukumā nezinādams, ko iesākt. Ierau�dzījis, ka Monika ir atvērusi acis, viņ� atviegloti nopūtās un beidzot apsēdās.

-���� Beidzot tu esi atpakaļ, viņ� izdvesa.

Arvils sēdēja bāls kā palags, un viņa acis likās neparasti spo�as.

Monika noslaucīja asaras, un pagāja labs brīdis, kamēr viņa nomierinājās. Kad viņa beidzot izstāstīja pārējiem, ko bija redzējusi, arī Ruta un Ralfs izska�tījās aizkustināti, kaut arī centās to neizrādīt, bet Arvils jau raudāja glu�i skaļi.

-��� Tu redzēji manu vecmāmiņu, viņ� �ņukstēja. Man patie�ām ir īsta, dzī�va vecmāmiņa� vai dienin�

-����� Mjā� hmm� nokrek�ķinājās Ralfs. Tas, ko tu redzēji, patie�ām ir diezgan dīvaini� Tātad visas vecmāmiņas ir tur, un tā vecene, kas bija runā�jusies ar aluķēmiem, patiesībā ir tava vecmāmiņa�

-���� Es nezinu� Tas viss ir tik jocīgi� sacīja Monika. Tagad es biju pilnī�gi pārliecināta, ka tā ir mana vecmāmiņa� Bet toreiz Me�ā un kad viņa runā�jās ar aluķēmiem, tā bija kā pavisam sve�a vecene. Sve�a un bīstama.

-���� Un tomēr, kad tu, lietojot Aci, iedomājies savu vecmāmiņu, tev katru reizi parādījās tie�i viņa, sacīja Ralfs.

-���� Ko tu gribi teikt? Monika pēk�ņi sadusmojās. Ka mana vecmāmiņa ir nodevēja?

-���� Nē, ta�u� Es nedomāju, ka tas ir tik vienkār�i, teica Ralfs.

Kādu bridi visi klusēja. Arvils �ņaukājās.

-���� Es tikai domāju� Ralfs beidzot sacīja. Ja tie aluķēmi spēj pārvērsties par nezin ko, vai viņi nevarētu, piemēram, �ad un tad pārvērsties par tavu vec�māmiņu?

-���� Kāpēc lai viņi to darītu? brīnījās Ruta. Kāda tam visam jēga?

-���� Ak, es nezinu, kāda tam jēga� nopūtās Ralfs. Es nesaprotu gandrīz vispār neko. Vienīgais, ko es saprotu mēs tagad dro�i zinām, ka mums ir vec�māmiņas, kuras sagūstīju�i nolādēti aluķēmi, un personīgi es darī�u visu, lai vi�ņas atbrīvotu!

Visi viņam dedzīgi piekrita.

Monika no�āvājās. Es laikam tagad ie�u gulēt. Man kaut kā vairs negribas �ovakar vēl doties uz turieni� Kaut gan, viņa iesmējās, treniņi man nāk par labu tā ir briesmīgi jocīga sajūta, kad roka iziet cauri dzīvai būtnei, it kā tā būtu spoks!

-��� Kārtīgi treniņi ir visa pamatā, ari no�āvādamās, sacīja Ruta. Es to vien�mēr esmu teikusi�

Ralfs izbolīja acis un pamirk�ķināja Monikai, bet Ruta to nepamanīja. Bei�dzot meitenes pateica Ralfam un Arvilam ar labunakti un aizgāja gulēt, bet pēc pāris mirkļiem tika izslēgtas arīdzan vitrā�u gaismas, un ari mājas apak�ējais stāvs iegrima tumsā.

Nākamajā rītā Moniku pamodināja skaļa klauvē�anās pie durvīm. Viņa samiegojusies uztrūkās sēdus un pa�skatījās pulkstenī. Bija pusastoņi.

Ruta joprojām gulēja, neskatoties uz dauzī�anos pie durvīm, pa kurām, nevarēdams sagaidīt atbildi, galvu pabāza Ralfs. Ta�u viņ� nepaspēja pat ienākt istabā, kad viņam garām paspraucās Bens un, kulstī�dams asti �urpu turpu kā vēdekli, pieskrēja pie Moni�kas, ielēca gultā un metās meitenei laizīt seju. Moni�ka saviebās, nogrūda Benu uz grīdas, Ralfs sāka skaļi smieties, un Ruta beidzot pamodās.

-������������� Kas te notiek? viņa miegaini jautāja, blenzdama uz Benu, kas tupēja uz grīdas starp gultām, izbolījis uz savu saimnieci baltu aci, un aizvainoti ņurdēja.

-�������������� Es nezinu, teica Monika. Ralfs ielaida Benu� Paklau, ir tikai pusas�toņi� Ko tu gribi?

Ralfs nometās zemē un sāka dauzīties ar suni, kamēr Monika un Ruta īgni uz viņu nolūkojās. Beidzot Ruta nolēma, ka, ja jau viņa ir uzmodināta, tad būs vien jāceļas kā nekā viņa ta�u nezināja, cikos nāks Ērla� viņa varēja būt klāt kuru katru brīdi�

-������������� Ej nu ej, viņa ta�u nenāks astoņos no rīta! smējās Monika, bet Ruta par to nebija tik pārliecināta.

-�������������� Ā, ziniet, ko es domāju? Ralfs beidzot vaicāja, pacēlis acis no suņa. Man liekas, mums vajadzētu izstāstīt Me�sargam par to, ko tu vakar redzēji pie aluķēmiem.

-�������������� Ko tu?! Monika uztraucās. Mēs ta�u to darījām slepus, mēs nedrīk�stam viņam neko teikt!

-������������� Man gan liekas, ka viņu vajadzētu brīdināt, sacīja Ralfs. Vismaz aprak�stīt viņam sīki, kāda izskatās tava vecmāmiņa� Me�sargs var tikt pamatīgi maldināts, ja aluķēmi atkal sadomās pārvērsties par viņu�

Monika kļuva domīga. No vienas puses, Ralfam bija taisnība viņiem vaja�dzēja brīdināt Me�sargu� Un nebija jau nemaz jāsaka, ka viņa vakarnakt at�kal lietojusi Aci�

-������������� Labi, ejam aug�ā, kamēr viņ� vēl nav prom, viņa beidzot sacīja, un viņi abi ar Ralfu devās aug�ā.

Bet bija jau par vēlu. Me�sarga gulta bija uzklāta, un uz galda mētājās zīmite.

�Aizgāju agri no rīta, negribēju jūs modināt. Ap pusdienas laiku at�nāks Me�a Ve�a, bet nemaz neiedomājaties līdz tam laikam niekoties ar Aci mēs tik un tā to uzzināsim! Cik ilgi bū�u projām nezinu, da�reiz krūmu tvarstī�ana ieilgst līdz pat oktobra vidum. Centī�os atvest jūsu vec�māmiņas!

Me�sargs�

-���� Ko nu? jautāja Monika, izlasījusi zīmīti.

-���� Nu jau vairs neko, nopūtās Ralfs. Kā būs, tā būs, un cerēsim, ka ar vi�ņu nekas slikts neatgadīsies.

Monika iekurināja pavardu, uzlika vārīties tēju un tad izgāja līdzi Ralfam pa�skatīties, kāds ārā laiks.

Vētra bija rimusies, bet viss bija slapj� un pelēks. Debesis vienmērīgi se�dza zilgani pelēki mākoņi, un pat gaiss �ķita pelēks. Visu klāja mitrums gan koku stumbrus, zarus un lapas, gan zemi un mājas sienas. Vēj� bija pamanī�jies aizlaisties prom, un viss Me�s bija sastindzis mierā, kā atgūdamies pēc tra�kās nakts. Uz koku un krūmu zariem kārtīgās rindiņās gulēja caurspīdīgi pi�lieni, un laiku pa laikam kāds no tiem atraisījās un bez skaņas iekrita slapja�jās sūnās.

Kamēr Monika un Ralfs tā stāvēja uz sliek�ņa, laiku pa laikam kāds pūpē�veidīgais pārskrēja pāri pakalnam, un viņa pseidopodijas �ļerkstēdamas grima izmirku�ajā zemē, bet parasti spalgie spiedzieni �ķita savādi neskanīgi, it kā vi�ņam no mitruma būtu aizsmakusi balss.

Monika nodrebinājās un iegāja atpakaļ mājā.

Pie brokastīm bērni sāka apspriest, vai stāstīt Me�a Ve�ai par to, ko Moni�ka redzējusi pagāju�ajā naktī, vai nē. Monika un Ruta bija par to, lai neko ne�teiktu, bet Ralfs uzskatīja, ka labāk tomēr būtu visu izstāstīt.

-���� Kāda jēga kaut ko teikt? vaicāja Ruta, ko�ļādama siermaizi. Me�sargs ir jau prom, un Me�a Ve�a tik un tā neko vairs nevar līdzēt.

-���� Kā tu zini? vaicāja Ralfs. Varbūt viņa zina kādu veidu, kā ar viņu sazi�nāties!

-���� Kādu tad? smējās Ruta. Aizsūtīt telegrammu ar pūpē�veidīgo, vai?

-��� Nu, protams, nē, Ralfs apvainojās. Labs ir, nesakiet ari neko� dariet, kā gribat�

-���� Man �ķiet, ka Rutai ir taisnība diez vai būtu labi kaut ko teikt Me�a Ve�ai, domīgi teica Monika. Me�sargs tā būtu cita lieta� Bet Me�a Ve�a visu tik asi uztver viņa tie�ām mūs uz karstām pēdām var aizsūtīt mājās�

Ralfs vairs neko neteica un sabozies dzēra savu tēju. Varēja dzirdēt, kā ārā plosās Bens un �in�illa. Monika viņus pirms brī�a bija izlaidusi, un nu viņi tur ņēmās viens otru trenkāt, tā ka ķepas plak�ķēja vien pa slapjo zemi.

Kad visi bija paēdu�i, Ruta devās lejup, kārtējo reizi skatīties �veco �empio�nātu�, kā Ralfs to bija nodēvējis, bet Monika, neskatoties uz nelādzīgo laiku, nolēma iziet pastaigāties. Viņa juta, ka viņai vajag vienatnē apdomāt vakar re�dzēto. Ralfs savukārt, aizcirzdams durvis, nozuda savā istabā un varēja dzirdēt, kā viņ� rakņājas pa savu par grāmatu plauktu pārvērsto drēbju skapi.

Laukā nebija kļuvis ne maķenīt gai�āks.

Monika ielaida Benu un �in�illu (kura, viņasprāt, tagad vairāk nekā jebkad agrāk līdzinājās lielai, slapjai un nedaudz piepūstai �urkai) un devās paklejot pa pakalniem. Slapjās sūnas �ļerkstēja pie katra Monikas soļa, un no tām kā no sūkļa izspiedās ūdens. Nepagāja ne pāris minūtes, kad kājas bija kļuvu�as ga�līgi slapjas, tomēr viņa vēl nebija noskaņota iet atpakaļ uz mājām. Domādama par savu vecmāmiņu, viņa gāja pāri prie�u pakalniem uz egļu biezokņa pusi.

Kas īsti notika starp aluķēmiem un viņas vecmāmiņu? Tā vecene, kas bija runājusi ar aluķēmiem, un tā, ko Monika vakar bija redzējusi guļam, bija kā di�vi da�ādi cilvēki� Vai tur bija divas vienādas vecenītes viena, kas bija viņas vecmāmiņa, un otra aluķēmu pakalpiņ��? Bet nē, tas bija pārāk neticami� Vai varbūt tie�ām kāds aluķēms laiku pa laikam pieņēma viņas vecmāmiņas iz�skatu�? Kādam nolūkam? Bet varbūt viņ� kaut kādā veidā ielīda viņas smadzenēs, pilnībā pakļaudams viņu sev un runādams caur viņas muti�? Monika nodrebinājās� Tas būtu pārlieku �ausmīgi�

Tomēr ne uz mirkli Monikai neienāca prātā doma, ka viņas vecmāmiņa pa�tie�ām varētu būt aluķēmu kalpībā�

Tā spriedelēdama, viņa bija nonākusi līdz biezokņa malai un tagad, daudz nedomādama, līda tik biezoknī iek�ā. Pat tas vakardienas negaisā bija izmircis caur un caur līdz pa�ai apak�ai, un zeme, kas vienmēr bija bijusi izkaltusi un cieta kā betona klons, tagad mīksti iegrima zem Monikas kājām. Nokaltu�ie egļu zari, kas bija apaugu�i ar sūnu un ķērpjiem, tagad bija kļuvu�i nepatīkami glumi, un, kad Monika, lauzdamās cauri biezoknim, gribēja tos pa�ķirt, tie no�smērēja viņas pirkstus lipīgi zaļganus.

Kādēļ viņa spraucās cauri biezoknim un kur viņa gribēja nokļūt, viņai nebi�ja ne jausmas� Viņa bija tā aizdomājusies, ka vispār neredzēja, kur atrodas, un tikai, kad egļu zari bija tā samud�ināju�ies, ka nebija iespējams vairs tikt uz priek�u, viņa atjēdzās un paskatījās visapkārt.

Likās, ka viņa atrodas pa�ā biezokņa vidū. Bija pavisam tum�s, jo diena jau pati par sevi bija padevusies pelēka, un biezie egļu zari nelaida cauri to pa�u vārgo gaismiņu. Vienīgā gaisma nāca no mēness suņusēnēm, kas spīdēja tik�pat spo�i kā vakar naktī. Monika pamanīja kādu pussatrunēju�u egles celmu, kam blakus mirdzēja spilgti zaļu mēness suņusēņu kolonija, un apsēdās atpū�tināt kājas.

Visapkārt valdīja tik dziļ� klusums, ka Monikai sāka sīkt ausīs. Neviens pūpē�veidīgais nevēlējās līst biezoknī, un viņiem jau arī te nebija nekā, ko mek�lēt. Kādu brīdi Monika sēdēja un knibināja no celma ļumīgu, dzeltenīgu piepi, kad piepe�i viņa izdzirda skaņu. Mīksti plak�ķēja viegli soļi, ejot pa slapjo ze�mi, un �abēja egļu zari. Kāds nāca arvien tuvāk un tuvāk.

Monika iedomājās aluķēmus un izbijusies paraudzījās apkārt, vai nevar kaut kur paslēpties, bet visapkārt bija tikai zari, zari un atkal zari, un nebija ne ma�zāko cerību te kaut kur nolīst.

Kaut kas balts un pūkains pazibēja zaru mud�eklī, un Monika pielēca kājās, cie�i sagrābusi kādu paresnu zaru� Bet tad no biezokņa izlīda jocīgs radījums.

Monika nolaida savu bozi� nez kāpēc viņai likās, ka tā nebūs nepiecie��ama�

Baltais, pūkainais radijums augumā sniedzās Monikai apmēram līdz ceļiem, un viņ� neatgādināja neko, ko Monika līdz �im bija redzējusi. Pat tādā dīvainā pasaulē kā Me�s viņa nebija gaidījusi ieraudzīt kaut ko tādu kaut gan pēc aluķēmiem, protams, viņa bija gatava uz daudz ko�

�is te izskatījās pēc jocīga rotaļu lācī�a ar garām, nokarenām ausīm viņam bija lielas, apaļas, brūnas acis un rozā purniņ�, bet spalva bija balta un nedaudz viļņaina. Viņ� izskatījās tik ārkārtīgi mīlīgs, ka Monikai glu�i instinktīvi pastie�pās roka, lai viņu noglāstītu� Bet zvēriņ� tramīgi atrāvās atpakaļ un bailīgi pa�glūnēja uz visām pusēm.

-���� Āāā! viņ� iesaucās. Jābūt uzmanīgiem! Vienmēr jābūt uzmanīgiem! Nekad nav par ļaunu lieku reizi paskatīties apkārt! un viņ� tūlīt sekoja savam padomam un vēlreiz uzmanīgi nopētīja apkārtējos egļu zarus.

Laikam redzētais viņu apmierināja, jo viņ� aprimās un pievērsa savu apaļo acu skatienu Monikai.

-���� Sveika, viņ� sacīja un tik komiski palocīja galvu, ka Monika iesmējās. Es esmu peļu lācītis. Un mani sauc�

Monika smaidīja. Peļu lācītis bija jaukākais radījums, kādu viņai jebkad bija nācies redzēt. Viņ� izskatījās glu�i kā nokāpis no rotaļlietu veikala letes� Jo�cīgi, ka tādi radījumi kā viņ� varēja staigāt apkārt un pat sarunāties� Bet Me��ā jau viss kas bija iespējams�

-���� Mani sauc Monika, viņa teica. Un kā tad tevi galu galā sauc?

Peļu lācītis izskatījās nedaudz apmulsis, bet tad viņ� atguvās un sacīja: Musis. Es esmu Musis, to pateicis, viņ� nez kāpēc jutās ar sevi ļoti apmierināts un lepni pamīdījās pa slapjo zemi.

Monika uz viņu raudzījās, un pēk�ņi viņai likās, ka peļu lācītim varētu būt taisnība� vai tikai te, biezoknī, kāds nesēdēja un neuzglūnēja� Viņai uzmā-

cās tā pati nepatīkamā un neizskaidrojamā baiļu sajūta, kas viņu bija pārņēmu�si pie aluķēmiem, un viņa sastinga un arī pameta skatienu visapkārt.

-��� Ahā, tu arī to sajūti, �ukstēja peļu lācītis. Nav labi, nav labi� Kaut kur tuvumā klaiņo nelādzības� Bet mans deguns saka, ka mums nav no kā bī�ties� vismaz pagaidām� un viņ� noskurinājās. Tas izskatījās tik jocīgi, ka Monika atkal sāka smieties.

Peļu lācītis atsāka mīdīties un �oreiz izskatījās, it kā viņ� nervozētu.

-���� Kas ir? Monika jautāja. Kāpēc tu tā dīdies?

-���� Man tev kas sakāms, skaļi �ukstēja Musis. Es zinu, kas tu esi, viņ� svarīgi teica, izvalbījis jau tā lielās acis, tā ka kļuva redzami acu baltumi. Tu esi viens no tiem bērniem, kas meklē vecmāmiņas! to pateicis, viņ� atkal ner�vozi pamīdījās.

Monika bija diezgan pārsteigta. Izskatījās, ka �ajā Me�ā viņus pazīst daudzi.

-��� Bet man tevi jābrīdina, �ukstēja Musis un bailīgi paraudzījās apkārt. Jūsu vecmāmiņas ir sagūstīju�i troglodīti, un ar labu viņi no tām ne�ķirsies! Troglodīti ir briesmīgi un ļauni radījumi, viņ�, izbolījis acis, runāja, un no viņiem labāk turēties

pa gabalu!

Kad viņ� sāka runāt par aluķēmiem, Monikai pārskrēja drebuļi, un viņa no�bālēja. Viņa jau gandrīz izspēra, ka ļoti labi zina, ka vecmāmiņas atrodas pie troglodītiem, bet kaut kas lika viņai to noklusēt�

-��� Viņi bija sagūstīju�i ari mani, �ukstēja Musis, bet man izdevās aizbēgt� un tagad es te bēguļoju� nav miera ne dienu, ne nakti� visu laiku jāuzma�nās, ka neieskrienu kādam troglodītam nagos� viņ� runāja un vienā laidā drebinājās kā saldams.

Monika uzmanīgi klausījās, ko viņ� stāsta. Ja jau viņ� ir bijis pie aluķēmiem, viņ� dro�i vien daudz ko par viņiem ir uzzinājis�

-���� Paklausies, Musi, viņa sacīja. Ja jau tu esi no viņiem aizbēdzis, tu dro��i vien varētu man palīdzēt�

Bet peļu lācītis sāka kratīt galvu tik enerģiski, ka lielās ausis plīvoja vien.

-���� Nē, nē, nē� viņ� sauca, nē, nē, nē� Es neko nezinu, par viņiem ne�ko nevar uzzināt� tas, ka es aizbēgu, bija vienkār�i gadījums� man tikai pa�veicās�

Monika sarauktu pieri viņu vēroja. No kā gan viņ� tā baidījās? Patiesi izska�tījās, ka viņ� kaut ko zina, bet baidās stāstīt� Būs jāmēģina viņu pierunāt.

-���� Paklau, Musi, viņa uzmanīgi iesāka. Musis pārstāja kratīt galvu, un vie�na auss palika izgriezusies uz āru, atklādama savu ro�aino iek�pusi. Monika turpināja:

-���� Tev ta�u vairs nekas nedraud tu esi laimīgi no viņiem aizmucis, viņi tev vairs neko nevar padarit�

-���� Ai, kā var! iesaucās Musis, un likās, ka viņam tūlīt acis izsprāgs no pie�res. Pietiks man bilst kaut pu�plēstu vārdiņu, kad visi troglodīti būs klāt un saplosīs mani gabalos! Viņ� sazvērnieciski pamāja Monikai ar ķepu, un viņa noliecās pie viņa. Tici man, kad es tev saku met to visu pie malas un pazūdi no �ejienes! Troglodīti ir pa�i ļaunākie radījumi uz pasaules, un tas, kas ar viņiem ielai�as, parasti ņem nelabu galu�

Monika nodrebēja un juta, ka viņai sāk klabēt zobi. Likās, it kā piepe�i bū�tu kļuvis neganti auksts. Vai tie�ām pat aluķēmu pieminē�ana rada tādu efek�tu?! Viņa tam negribēja ticēt. Nopurinājusies viņa pievērsās Musim.

-���� Es neticu, ka pret viņiem neko nevar pasākt� Kaut kam ir jābūt�

-���� Nav! Nav nekā! izbijies sauca mazais lācītis. Un es tevi lūdzu, viņ� sacīja, un viņa brūnajās acīs sariesās asaras, nevienam nesaki, ka esi mani satikusi. Ja tu kaut vienam cilvēkam ieminēsies kaut pu�plēstu vārdiņu, troglo�dīti to uzzinās un tūlīt pat mani atradīs un nomu�īs� viņ� izskatījās tik pār�bijies, ka Monika ņēmās viņu mierināt nē, viņa nevienam neko neteik�ot.

Viņa jau nu nedomāja gan, ka aluķēmi ir tik visvareni, ka spēj sadzirdēt kat�ru vārdu, bet viņa negribēja riskēt ar �o nabaga lācīti. Viņ� jau tāpat izskatījās pārāk iebiedēts.

Kad Monika bija pārliecinājusi Musi, ka viņa noslēpums ir dro�ībā, viņ� pa�meta pēdējo tramīgo skatienu apkārt un, pabāzis degunu zaru bie�ņā, pamā�ja Monikai ar ķepu un prom bija.

-��� Hm, noteica Monika, noskatīdamās, kā no�ūpojas zari vietā, kur bija pa�zudis peļu lācītis. Jo tālāk, jo trakāk� Nez, ko viņa sastaps nākamo īstu, dzī�vu teletūbiju, vai? Viņa iesmējās un tad nosprieda, ka gana tupēts biezoknī pārējie dro�i vien jau sāku�i uztraukties, kur viņa palikusi� Negribēdama, lai pārējie nodomātu, ka arī viņu nolaupīju�i aluķēmi, viņa sāka palēnām doties ārā no biezokņa.

*

Kad Monika pārnāca mājās, viņa atrada Arvilu bakstāmies pa pavarda pel�niem. Viņ� bija nomūrējies glu�i melns līdz pat elkoņiem, un no pavarda ik pa laikam pacēlās neliels pelnu mākonītis.

-���� Ko tu dari? izbrīnījusies jautāja Monika. Tēlo pelnru�ķīti, vai?

-���� Meklēju savu stepes zirgu, teica Arvils un no�ķaudījās, kad kāds sodrējs ieskrēja viņam degunā.

-���� Ko tavs stepes zirgs dara pavardā? iesmējusies vaicāja Monika.

Arvils paraustīja plecus un turpināja vandīties pa pelniem. Neprasi man, viņ� attrauca. Laikam slēpjas no stepes vilkiem�

Monika sarauktu pieri kādu bridi uz viņu noraudzījās. Kur ir pārējie? vi�ņa jautāja.

-���� Lejā, atbildēja Arvils. Ruta ar Ērlu sē� �tuk�ajā� istabā un skatās to, ko parasti, bet Ralfs ir iespundējies mūsu istabā un teica, ka, kamēr televizors ne�bū�ot izslēgts, viņ� ārā nenāk�ot.

-���� Ā, tad Ērla ir klāt! iesaucās Monika un nodrāzās lejā pa kāpnēm.

Patie�ām, Ruta ar Ērlu sēdēja �tuk�ajā� istabā uz grīdas un skatījās televizo�ru. Pa�laik tiesne�i deva savu vērtējumu kaut kādam Nilsam Larsenam, un mei�tenes dzīvi komentēja.

-���� Es nu gan nedotu viņam 5,4 par tehniku! sa�utusi iesaucās Ērla. Kur jūsu tiesne�iem ir acis? Viņ� ta�u ne reizi nepiezemējās kā nākas!

-���� Pag, pag, ne jau visi novērtē vienādi, teica Ruta. Un patie�ām nāka�mie vērtējumi bija jau daudz zemāki. Ērla izskatījās apmierināta.

-���� Ei, sveika Ērla, teica Monika un nosēdās meitenēm blakus uz grīdas.

-���� Sveiki, teica Ērla. Mēs te skatāmies� Paskat, paskat par izpildīju�mu ir daudz augstākas balles� Nu, to jau varēja sagaidīt�

Monika gan sēdēja meitenēm līdzās, bet ekrānā viņa neskatījās. Viņai ļoti gribējās izstāstīt par sastap�anos ar jocīgo, mazo lācīti, bet viņa atcerējās savu solījumu un lācī�a izbiedēto skatienu un neteica ne vārda.

Kaut varētu piedabūt Musi pastāstīt to, ko viņ� bija uzzinājis par aluķēmiem� Tas viņiem noteikti ļoti palīdzētu� Diez vai viņa vēl kādreiz sastaps mazo lācīti viņ� izskatījās pēc tāda, kur� aiz bailēm gatavs vienā dienā izjonot cauri visam Me�am�

Ruta iebakstīja Monikai sānos un norādīja uz ekrānu. Paskat, paskat, vi�ņa sauca. Re, kur nāk Sāra Ne�a!

Monika paskatījās uz ekrānu un piecēlās kājās. Lai cik labi slidotu Sāra, viņa tomēr neslidoja tik labi, lai Monika uz viņu skatītos piekto reizi. Kaut gan Ruta, protams, skatījās uz viņu vismaz simtu pirmo reizi� Bet Ruta palika Ruta�

Monika izgāja no istabas un devās paskatīties, ko dara Ralfs. Ralfs kā paras�ti sēdēja, ieurbies kādā varen biezā grāmatā� Monikai tā atgādināja grāmatu, ko bija lasījis vectētiņ�� Viņa pieliecās un mēģināja izlasīt virsrakstu, bet tie�i tad Ralfs nolika grāmatu.

-���� Par ko tur ir? jautāja Monika. Atkal par vampīriem?

-���� Nē, par iemieso�anos un pakļau�anu, sacīja Ralfs. Zini, es visu laiku domāju par to, ko tu stāstīji par savu vecmāmiņu�

-���� Es ari par to domāju, bēdīgi sacīja Monika un apsēdās uz Arvila gultas. Tu domā, ka viņā kāds iemiesojas?

-��� Tas liekas diezgan ticami, vai ne? Ja jau aluķēmi ir spējīgi pārvērsties par nezin ko, tad jau viņi dro�i vien var arī iemiesoties� Neviens ta�u viņus ne�maz tā īsti nepazīst un nezina, ko �ie var un ko nevar�

Monika gandrīz iesaucās, ka ir gan viens, kas par viņiem varētu �o to zināt, bet pēdējā brīdī aprāvās. Ralfs aizdomīgi uz viņu paskatījās.

-���� Tu gribēji kaut ko teikt? viņ� jautāja, bet Monika papurināja galvu.

-���� Nē, nē� Neko.

-���� Kur tu biji? jautāja Ralfs.

-���� Ak, tepat vien pastaigājos, nevērīgi attrauca Monika.

Piepe�i pavērās durvis, un parādījās Me�a Ve�a. Viņa izskatījās diezgan slapja un no�ņurkusi bija skaidrs, ka viņa ir tikko ieradusies.

-���� Ā, re kur jūs abi sē�at, viņa sacīja un ienāca istabā. Apsēdusies uz gul�tas, viņa domīgi pa�ūpoja galvu. Nu redzat, kā sanāca tagad Me�sargam bija jādodas prom, un mēs paliekam vieni. Un kas to zina, kad viņ� būs atpa�kaļ un kad mēs atkal varēsim pievērsties vecmāmiņām�

-���� Mēs varam viņām pievērsties tūlīt pat, sacīja Ralfs. Es esmu gatavs.

Monika piekrīto�i palocīja galvu, bet Me�a Ve�a no tāda ierosinājuma likās

gau�ām izbijusies.

-���� Ko jūs, ko jūs? Tagad ta�u ir pavisam savādāk! Viņas neskraida apkārt pa Me�u savā vaļā, viņas sē� iespundētas pie aluķēmiem! Un mēs neko vieni pa��i nevaram pasākt pret aluķēmiem tie ta�u ir pa�i drausmīgākie radījumi, kā�di vien jebkad dzīvoju�i�

-��� Jā, es arī tā esmu dzirdējusi� nomurmināja Monika, un Me�a Ve�a saausījās.

-���� Ko? Kur tu ko esi dzirdējusi?

-���� Neko, neko� atjēdzās Monika. Es gribēju teikt, arī Me�sargs teica, ka tie esot briesmīgi radījumi.

-Jā� Tagad, �ķiet, vecmāmiņu ķer�ana ievilksies, kā vēl nekad� Ļoti ie�spējams, ka ar atliku�ajiem se�iem mēne�iem nepietiks� Labi, ja pa �o lai�ku mēs vispār uzzināsim kaut ko noderīgu nar tiem aluķēmiem ziniet, mums ta�u nekad agrāk nav iznācis ar viņiem cīnīties, viņa noraizējusies apklusa.

-���� Es varētu ātri vien daudz ko uzzināt, piesardzīgi ieminējās Monika, bet Me�a Ve�a �ausmās savaikstīja uz viņu grimasi.

-����� Nemaz neiedomājies! viņa sauca. Nebūs vairs nekādas Acs, kaut arī jūs visi paliktu bez vecmāmiņām! Tas ir pārlieku bīstami!

Ralfs parāva uz aug�u uzacis un iesāņus paskatījās uz Moniku, kura nosar�ka, bet Me�a Ve�a, par laimi, to nemanīja. Viņa piecēlās kājās.

-���� Nu labi, ie�u skatīties, kas Me�sargam ir pieliekamajā ceru, ka viņ� ne�grasās mūs mērdēt badā, kamēr pats ir projām� Tad viņa, kaut ko atcerē�jusies, pacēla acis. Vai jūs arī iesiet uz to slidotavu?

Monika ar Ralfu neizpratnē saskatījās.

-���� Uz slidotavu? Monika brīnījās. Kāpēc lai mēs ietu uz slidotavu?

-���� Es sapratu, ka Ruta taisās iet līdzi Ērlai, sacīja Me�a Ve�a. Domāju, ka jūs varbūt gribēsiet iet paskatīties�

Monika brīdi domāja, bet Ralfs stāvēja, saraucis pieri.

-���� Jā, kāpēc gan ne? paraustījusi plecus, beidzot sacīja Monika. Tik un tā nekā cita nav, ko darīt.

-���� Labi, tad es ie�u taisīt pusdienas jau tagad, lai jūs pirms ie�anas dabūjat

paēst, teica Me�a Ve�a un devās aug�ā.

*

Pusdienas pagāja ārprātīgā steigā, un Ruta gandrīz aizrijās ar buljonu, mē�ģinādama to norīt straujāk, nekā tas bija iespējams. Viņa bija tik ļoti satraukusies par gaidāmo slido�anu, ka sākumā vispār bija atteikusies ēst, bet Me�a Ve��a laikam juta par bērniem milzīgu atbildību, jo pateica ja Ruta nepaēdī�ot pusdienas, viņa vispār nekur neie�ot. Tas bija iedarbojies, un tagad Ruta rija kā nedēļu badināts tīģeris. Ta�u pārējie bērni ar ē�anu īpa�i nesteidzās, un, kad Ruta pirmā bija vārda tie�ā nozīmē izrijusi savu buljonu, viņai tik un tā nācās sēdēt un gaidīt, kamēr paēdis pārējie.

Bet, tā kā viņa nespēja ilgāk par trim sekundēm mierīgi nosēdēt pie galda, viņa ar troksni atgrūda krēslu, paziņojusi, ka �ies paņemt slidas un visu pārē�jo��, noskrēja pa kāpnēm lejā.

Pie galda paliku�ie smīnēdami saskatījās, un pat Ērla pasmējās.

Piepe�i no lejas atskanēja bļāviens, kam tūlīt sekoja rūkoņa un suņa rejas. Monika nometa karoti un metās uz pagrabstāvu.

Tur pavērās diezgan dīvains skats.

Bens, rūkdams un sabozies, sēdēja �tuk�ās� istabas atvērtajās durvīs un stī�vējās pretim Rutai, kas, apķērusi suni ap kaklu, mēģināja viņu izstumt ārā no istabas. Bens rūca un ņurdēja, un turējās pretim, cik vien spēdams, izvairīgi purinādams galvu, lai Ruta nevarētu viņu noturēt, un visu laiku centās iesprukt atpakaļ istabā.

-���� Ko jūs te darāt? iepletusi acis, jautāja Monika.

Ruta aizelsusies stūma Benu no mugurpuses, bet, tā kā viņ� bija diezgan liels un smags suns, tas nemaz nebija tik vienkār�i.

-���� Tas suns� viņa elsa. Es nonācu lejā un skatos �is pamanījies ie�sprukt istabā un bakstās ap manu magnetofonu� Ej laukā, pagāns tāds!!! viņa atkal apķēra Benu ap kaklu un vilka, bet suns nodūra galvu kā niķīgs zirgs un ņurdēdams kāpās atpakaļ uz istabu.

Monika iesmējās. Tātad Benam vienreiz bija gan paveicies�

Lieta bija tāda, ka Bens ļoti ilgojās pēc radio, bet, kā par spīti, Me�sargam nebija nekā tamlīdzīga at�ķirībā no Me�a Ve�as kārdino�i lielā un tie�i suņa zo�biem piemērotā radioaparāta. Tādēļ, kad Bens pirmo reizi ieraudzīja Rutas

magnetofonu, viņ� ļoti nopriecājās. Tam bija viens tie�i tāds liels un apaļ� klo�ķis, par kādu viņ� jau sen bija sapņojis� Ta�u Ruta ne par ko neļāva sunim tam tuvoties. Ikreiz, kad viņa �tuk�ajā� istabā vingroja, un ja vien tajā bridi ne�skanēja klavieru plink�ķinā�ana, Bens tupēja ārpusē pie durvim un kauca, un skrāpējās� Bet viņa vēlmes �ajā mājā tapa pilnibā ignorētas, un viņ� ne reizi netika pielaists magnetofonam tuvāk par trim metriem�

Bet �odien, sev pa�am par lielu pārsteigumu, viņ� bija atradis istabas durvis pavērtas un tūlit pat bija meties pie magnetofona� Ta�u, sunim par lielu vil��anos, tas nekādi nebija ieslēdzams, un tad jau no lielā, apaļā kloķa nebija ne�kāda labuma. Bridi, kad viņ�, galvu pie�ķiebis, bija aplūkojis magnetofonu, mē�ģinādams saprast, kur te jāuzsit, lai tas ieslēgtos, bija ienākusi Ruta, un tūlīt sā�kās brēk�ana un �ausmīga kņada, un viņ� tika stumts ārā no istabas� Gatavā nelādzība�

Monika kādu bridi stāvēja, atspiedusies pret sienu, un smējās, bet, kad Ru�ta jau sāka mest uz viņas pusi niknus skatienus, viņa beidzot pasauca suni pie sevis. Bens, kaut ļoti negribīgi, tomēr paklausīja, un Ruta atvieglota aizvēra is�tabas durvis un pagrieza atslēgu, ko viņa vienmēr turēja durvīs tie�i Bena dēļ.

Tavs suns neuzvedas normāli, teica Ruta. Kur tas redzēts, ka kāds suns būtu tā apsēsts ar radio?!

Monika paraustīja plecus. Tāds viņ� vienmēr ir bijis, viņa attrauca un de�vās pakaļ Rutai pie pārējiem.

Visi beidzot bija paēdu�i un varēja doties ceļā. Ruta paņēma savas slidas, kaut ko ie�ukstēja ausī Ērlai un, kad tā bija apstiprino�i pamājusi, iemeta pie

slidām ari kādu kaseti. Ralfs uz mirkli noskrēja lejā un atgriezās, uzvilcis d�emperi.

Ruta saviebās. Tu ari nāksi? Tev ta�u tas viss riebjas?

Ralfs nomurmināja kaut ko, ka �tik un tā nav, ko darīt��, un pats pirmais izgāja ārā pa durvīm. Pārējie devās viņam pakaļ, un tikai �in�illa, Bens un ma�zais jenots palika noskatoties, kā viņi aiziet, jo Ērla bija teikusi, ka ar dzīvnie�kiem viņus slidotavā nelaidī�ot. Me�a Ve�a jau sāka mest diezgan ļaunprātī�gus skatienus uz jenota pusi, bet Ruta zināja, ka viņa tik un tā tam pāri ne�nodarīs�

*

Me�ā bija tikpat slapj� un drēgns kā no rīta, un likās, ka ir kļuvis vēl pelēcī�gāks. Patie�ām mākoņi, kas lēnām peldēja pāri debesīm, �ķita aizvien tum�ā�ki un tum�āki, bet pie pamales jau manīja kaut ko līdzīgu vakardienas negaisa padebe�iem. Zili melni tie pulcējās pie apvār�ņa, un koki, it kā bīdamies negai�sa, nervozi raustīja zarus, bet alk�ņu saknes �ur un tur jau rēgojās ārā no zemes.

-���� Me�sargs aizgāja dzenāt kokus, ieminējās Monika.

-���� Jā, teica Ērla, pārlēkdama kādai peļķei. Nāk rudens. Tas ir manāms visur debesīs, kokos, krūmos� visur�

-���� Un mēness suņusēnes spīd tik spo�i� teica Arvils.

-��� Jā, atkal sacīja Ērla. Tā tas ir katru rudeni� Un katru rudeni Me�sargs iet salikt kokus pa vietām, jo tiem pietrūkst pa�iem savas sapra�anas�

Monika lēkāja pāri peļķēm, kas bija it visur, kur vien bija kāda ieplaka, un domāja� Ērla ta�u bija me�abērns� viņa dro�i vien zināja daudz ko, kas no�tika Me�ā� tātad viņa dro�i vien zināja ari par aluķēmiem�

-���� Mūsu vecmāmiņas ir pie aluķēmiem, viņa it kā pie sevis sacīja. Bet Ēr�la, to sadzirdējusi, apstājās tik spēji, ka Arvils, kas bija gājis viņai cie�i pa pē�dām, uzskrēja viņai virsū.

-���� Ko tu teici? viņa jautāja, un viņas zaļās acis zalgoja kā pro�ektori.

-��� Pie aluķēmiem� atkārtoja Monika. Mūsu vecmāmiņas nolaupīju�i aluķēmi.

Ērla nobālēja, un viņas melnie mati pret bālo seju likās melnāki nekā jebkad agrāk, bet zaļās acis gailēja kā kaķim.

-���� Vai dienin� vina beidzot izdvesa. Man tik loti �ēl�

> ' ' _

Bērni bija apstāju�ies un tagad satraukti uzlūkoja Erlu. Ralfs nervozi ar kāju veidoja dubļos uzkalniņu.

-���� Kāpēc tu tā saki? viņ� klusām jautāja. Vai tad nav nekādu cerību�?

Ērla uzgrieza pārējiem muguru un lēnām devās tālāk. Monika, Ruta, Ralfs

un Arvils kādu bridi lūkojās viņai pakaļ un tad atsāka iet. Kādu bridi Ērla gāja, nesakot ne vārda, bet pēc brī�a sāka runāt.

-���� Man nebija ne jausmas, ka jūsu vecmāmiņas varētu būt pie viņiem� vi�ņa sacīja. Aluķēmi ir gandrīz pats ļaunākais, kas Me�ā sastopams� Viņi dzī�vo Klin�u krāvumos, kā jūs dro�i vien jau zināt� No sākta gala viņos ir iemie�sojies viss pasaules ļaunums viņi ir ļauni pa�i par sevi, ja jūs saprotat, ko es gribu teikt�

Visi klusēdami gāja Ērlai pakaļ, un nevienam prātā nebija neviena pa�a uz�mundrino�a vārda, ko pateikt citiem� Ērla turpināja runāt.

-��� Viņi spēj pārvērsties par ko vien vēlas, un tas ir tādēļ, ka viņi ir tik ļauni� Viņi iesūc sevi visu to slikto, kas ir tajā būtnē, par ko grib pārtapt, un tad kļūst pavisam viegli pieņemt tā nabaga radījuma apveidus� Viņi klejo apkārt, mek�lēdami kādu, kas ir kaut nedaudz sliktāks par citiem, un tad pakļauj viņu sev�

Ērla runādama drebēja, un arī pārējie bērni juta, ka aluķēmu ļaunums sa�saista viņus ar savām neredzamajām saitēm�

-���� Bet mūsu vecmāmiņas ta�u nav sliktas! pēk�ņi iesaucās Arvils. Aiz dus�mām viņ� bija glu�i piesārtis un tagad izaicino�i uzlūkoja Ērlu, kas bija apstāju�sies un pagriezusies pret pārējiem.

-���� Nē, nē� klusi sacīja Ērla, noliekusi galvu, tā ka viņas ogļu melnie mati slīga pāri bālajai sejai. Es nesaku, ka viņas ir sliktas� Es nezinu, kas ir prā�tā aluķēmiem� bet tas noteikti nav nekas labs� un pret to būs grūti cīnīties�

Likās, it kā pār viņiem būtu nolaidies ledus auksts mākonis. Ērlas balss ska�nēja tik bezcerīgi, ka bērnus gribot negribot pārņēma izmisums. Kā gan lai vi�ņi cīnās ar kaut ko tādu?! Ko gan viņi zināja tādu, kas varētu pievārēt visa Me��a baismīgākos radījumus?!

Bet Moniku pamazām pārņēma dusmas. Viņa atcerējās savu vecmāmiņu, kas bija gulējusi tur, aluķēmu alā, un miegā smaidījusi, saukdama viņas vārdu� Un piepe�i viņa zināja, ka atgūs savu vecmāmiņu un neļaus viņai mū�īgi palikt aluķēmu verdzībā� Un viņa izaicino�i atmeta galvu un paziņoja: Man vien�alga, kas viņi ir! Kaut viņi būtu pa�i velni! Man piemīt kaut kas tāds, kā viņiem nav, un es viņus pieveik�u! Un mana vecmāmiņa atgriezīsies mājās kopā ar mani, un tāpat atgriezīsies ari Ralfa, Rutas un Arvila vecmāmiņas!

Ērla pārsteigta viņu uzlūkoja un vaicāja: Par ko tu runā? Tu saki, tev ir kaut kas, kā nav aluķēmiem kas tad?

-���� Acs! vienā balsī iesaucās Ruta, Ralfs un Arvils.

Ērla izskatījās, kā dabūjusi zibens spērienu. Viņa notrīsēja, un viņas zaļās acis atkal iedegās glu�i neparastā spo�umā.

-���� Acs?! Monika, tev ir Acs?!

Monika mulsi pasmaidīja un palocīja galvu. Jā, tā izskatās� Un es esmu bijusi pie aluķēmiem� tas ir es esmu viņus redzējusi� Un mūsu vecmāmi�ņas arīdzan!

Erla skatījās uz Moniku tā, it kā viņai pierē piepe�i būtu izdīdzis rags.

-���� Manu dieniņ� tu esi bijusi pie aluķēmiem� un tev nekas nav noticis� tu esi dzīva un vesela�

-���� Nu jā, Monika apmulsusi sacīja. Tas, protams, nebija diez cik patīka�mi� viņa atcerējās �ausmīgo baiļu sajūtu, kas pirmajā reizē bija viņu glu�i kā apmājusi. Tās bailes� tās ir glu�i kā dzīvas� tās aizspie� rīkli, neļaujot el�pot, un padara tevi vai traku�

-���� Aluķēmi nav vienkār�i slikti, teica Ērla. Viņi ir tik ļauni, ka ļaunums lau�as uz āru, padarīdams visus vai aklus� Es nezinu nevienu, kas būtu varē�jis ilgsto�i uzturēties viņu klātbūtnē, ja vien nav bijis tikpat ļauns kā viņi pa�i, un viņa aizdomīgi paraudzījās uz Moniku.

Monika sa�utusi jau pavēra muti, lai protestētu, bet tad Ruta, Ralfs un Ar�vils vienā balsī sāka smieties, un ari Ērla pasmaidīja.

-���� Piedod, viņa teica. Es, protams, tā nedomāju� Es tikai nevarēju ie�domāties, kā tas var būt, ka var mierīgi, bez jebkādām sekām uzturēties aluķēmu tuvumā�

Ralfs juta, ka Ērla īsti nesaprot, par ko iet runa.

-���� Viņas ta�u nemaz tur nebija, viņ� paskaidroja. Viņa to tikai redzēja ar Aci. Protams, ja viņa pa īstam tur būtu atradusies, tas dro�i vien būtu daudz savādāk.

Ērla tomēr neizskatījās īsti pārliecināta. Viņai joprojām likās dīvaini, ka aluķēmiem pār Moniku nav nekādas varas.

Tā runājoties, viņi bija iznāku�i pie ezera, kur� tagad bija tikpat pelēks kā visa apkārtne. Ērla sāka iet ezeram apkārt, un pēc kāda laika viņi nonāca ezera otrā krastā. �eit auga tikai reti kāda priede galvenokārt te bija bērzi, ozoli, kļavas un citi lapu koki. Ari sūnas un ķērpji bija pazudu�i, un bērni gāja pa garu, pieli�ju�u zāli, kas jau pēc pāris soļiem padarīja viņu tā jau slapjās kājas vēl slapjākas.

Ruta pirmā pamanīja starp kokiem tādu kā kupolu piecstāvu mājas augstu�mā. Kā milzīgs, dīvains citplanētie�u kuģis slidotava stāvēja Me�a vidū, un iz�skatījās, it kā tā kuru katru brīdi patie�ām varētu pacelties gaisā un pazust mā�koņos�

Pienākot tuvāk, savādais iespaids izgaisa, un slidotava izskatījās kā glu�i pa�rasta ēka, ja neņēma vērā tās apaļo jumta kupolu� Ērla devās tie�i uz durvīm un atvēra tās. Bērni iegāja slidotavā.

Viņi stāvēja koridorā, kas acīmredzot gāja visapkārt ēkai. Koridora grīdu klāja tum�i zaļ� tepiķis, un ari sienas bija viegli zaļganā tonī. Koridors veda pa labi un pa kreisi un abās pusēs ar loku izzuda skatienam. Ērla devās pa kreisi un aicināja pārējos sev līdzi.

-���� Tā, vispirms es jums parādī�u, kur ir mūsu ģērbtuves, viņa iedama ru�nāja, pēc tam aizvedī�u uz lielo slidotavu� bet tā noteikti būs aizņemta� un tad iesim uz mazo slidotavu cik zinu, tā tie�i pa�reiz būs brīva� tad viņa apstājās pie kādām durvīm un, izvilkusi no kabatas atslēgas, atslēdza tās.

-���� Tā ir mana nu un ari citu mūsējo ģērbtuve� viņa sacīja, stāvēdama pavērtajās durvīs. Bērni ziņkārīgi ielūkojās telpā. Nekas īpa�s ģērbtuve kā jau da�dien ģērbtuve� Soliņi, galdiņi, spoguļi, pakaramie un drēbju skapji. Redzē�dama, ka neviens nekādu īpa�o sajūsmu neizrāda, Ērla aizcirta durvis un, aiz�slēgusi tās, gāja tālāk. Piepe�i koridors beidzās, un viņi atdūrās pret kādām durvīm, kuras greznoja sudrabaini mirgojo�s slidu attēls.

Ērla apstājās un, pagriezusies pret pārējiem, svinīgi paziņoja: Laipni lū�dzam me�abērnu slidotava!

Tad viņa atvēra durvis, un visi nonāca kādā gaitenī, kur marmora kāpnes veda uz aug�u un uz leju. Ērla devās aug�up, un pārējie viņai sekoja. Uzkāpu��i, kā Monikai likās, vismaz pāris stāvu, viņi nonāca pie matēta stikla durvīm, aiz kurām atradās milzīga slidotava.

Viņi atradās skatītāju tribīņu pa�ā aug�ā, un no turienes pavērās pla�s skats uz leju un uz visām pusēm. Slidotava bija spo�i izgaismota, bet ledus mirdzēja

savādā zaļganā tonī. Ērla paskaidroja, ka tas esot efekta dēļ sacensību laikā, kad ledus tiekot apgaismots ar īpa�ām gaismām, tas mirdzot sevi�ķi skaisti.

-���� Vai slidotājiem tas netraucē? vaicāja Ruta.

-��� It nemaz. Tas mirdzums ir redzams tikai no aug�as tiem, kas slido, ledus izskatās kā pavisam parasts ledus.

Slidotava patie�ām bija aizņemta tur patlaban slidoja kāds desmits me�abērnu, un laiku pa laikam atskanēja uzbrēcieni, kad kādam no treneriem kaut kas nelikās gana labi. Monika, Ruta, Ralfs un Arvils pavērtām mutēm vērās le�jup uz me�abērniem. Lielākā daļa bija meitenes, bet bija arī kādi trīs zēni. Vi�ņi visi bija tikpat melniem matiem kā Ērlai, un visi slidoja ārkārtīgi graciozi itin kā slīdētu pa gaisu pāris centimetru virs ledus� Ruta ar apbrīnas pilnu ska�tienu lūkojās uz kādu meiteni, kas izskatījās vissīkākā un smalkākā no visām. Likās, ka viņa nevis slido pa ledu, bet gan lido, un visas sare�ģītākās figūras vi�ņai padevās tik viegli, it kā tas neprasītu ne mazāko piepūli�

-���� Kas viņa ir? vaicāja Ruta, pamādama uz meitenes pusi.

-���� Ria, teica Ērla. Pēdējo trīs gadu laikā viņa ieņem pirmās vietas visās sacensībās� neviens viņai nestāv ne tuvu�

-���� Jā� nav brīnums� sacīja Ruta, joprojām nenovērsdama skatienu no ledus.

-���� Kaut es tā prastu slidot� ar nelielu skaudības pieskaņu balsī sacīja Ēr�la. Bet es stabili turos ap divdesmito vietu� viņa pasmējās. Mans rekords bija �etrpadsmitā vieta, bet tas bija tad, kad visas manas galvenās konkurentes bija slimas ar cūciņām�

Tribīnes bija gandrīz tuk�as viņi �obrīd bija vienīgie skatītāji. Beidzot Ērla pagriezās uz promie�anu, un viņi devās atkal pa kāpnēm lejup. �oreiz viņi ne�atgriezās zaļajā koridorā, bet nokāpa vēl pāris kāpņu posmu zemāk. Tur atkal bija matēta stikla durvis līdzīgi kā aug�ā un arī aiz �īm durvīm bija slidotava tikai daudz mazāka nekā tā, kuru viņi tikko bija redzēju�i, un �eit ledum nepie�mita tas īpa�ais zaļganais mirdzums kā lielajā slidotavā tur, aug�ā.

-���� �eit notiek privātie treniņi, sacīja Ērla. Un arī lielākās zvaigznes, kas uzvar gada noslēguma �empionātā (kā piemēram Ria), trenējas �eit, lai ne�viens iepriek� neredzētu viņu programmu �rozīnītes�� Es pateicu savam tre�nerim par tevi, Ērla teica Rutai, un viņ� man atļāva �odien atnākt �urp. Bet mums ir tikai stunda laika pēc tam �eit sāksies treniņi, un mums būs jā�pazūd�

-���� Labs ir, es velku kājās slidas, teica Ruta un nometās uz soliņa, izvilkda�ma no mai�eļa savus slidzābakus. No maisa grabēdama izkrita kasete, un Ru�ta iedeva to Ērlai, kura ar visu kaseti devās lejup. Ralfs, Monika un Arvils jau gribēja viņai sekot, bet viņa sacīja: Palieciet vien tepat� apsēdieties kaut kur� Es tikai ie�u uzlikt kaseti Ruta tūlīt mums slidos�

Drīz Rutai slidas bija kājās, un viņa izgāja uz ledus.

-���� Vēl neslēdz iek�ā, man nedaudz jāpatrenējas, viņa uzsauca Ērlai.

Kādu bridi viņa slidoja, un Monika, Ralfs un Arvils gaidīja kaut ko īpa�u, bet

tā arī neko nesagaidīja. Ruta slidoja graciozi un viegli, bet nebija nekā tāda, ko būtu gribēju�i ieraudzīt viņas nepacietīgie skatītāji. Acīmredzot arī Ruta gribē�ja pietaupīt sava priek�nesuma �rozīnītes� uz beigām� Beidzot viņa bija pie�tiekami iesildījusies un uzsauca Ērlai, lai tā ieslēdz mūziku.

Atskanēja klik�ķis, Ērlai nospie�ot magnetofona pogu, un tūlīt zāli pārpludi�nāja strauja melodija, kurai skanot, Ruta ieslidoja zāles vidū. Tiklīdz bija atska�nēju�as pirmās notis, slidotavas durvis bez skaņas pavērās, un telpā ienāca slaids, melnīgsnējs vīrs. Pamājis ar galvu Monikai, Ralfam un Arvilam, viņ� de�vās lejup, kur pirmajā solu rindā sēdēja Ērla, un apsēdās viņai blakus.

Tuk�ajā telpā mūzika skanēja ļoti skaļi, tā ka pat asā �vīkstoņa, slidām slīdot pa ledus virsmu, bija tik tikko dzirdama.

-���� Brāmss, Arvils ie�ukstēja Monikai ausī.

-���� Ko? viņa nesaprata.

-��� Tas, kas skan, ir Brāmss� Ungāru dejas� Tas ir Rutas pēdējo sacensību gabals viņa tur dabūja otro vietu� drusku nepaveicās�

Mūzikas temps kļuva aizvien straujāks un straujāks, un Ruta slidoja vienā āt�rumā ar to, tā ka Monika un pārējie skatītāji tik tikko spēja viņai izsekot līdzi.

Brī�iem likās, ka Ruta vienkār�i slido apkārt zālei, bet tad glu�i negaidīti vi�ņa piebremzēja, sagriezās kā vilciņ�, un skatītājiem, viņu vērojot, likās, ka tur riņķo neat�ķetināms seju un roku mud�eklis� Bet tad mūzika kļuva lēnāka, un beidzot viņi atkal ieraudzīja Rutu, kas aizslidoja jeb kā likās Monikai aizli�doja prom pa ledu�

-���� Brrr� klusām nodrebinājās Ralfs. Tā jau var dabūt jūras slimību, uz vinu skatoties�

Pa to laiku mūzika atkal bija kļuvusi me�onīgi strauja, un Ruta ne mirkli no tās neatpalika.

Pirmajā rindā sēdo�ais vīrs bija noliecies pie Ērlas un kaut ko viņai �ukstē�ja, norādīdams uz Rutas pusi un sparigi �estikulēdams. Ērla māja ar galvu.

Mūzika likās zaudējusi savu sparu, kļuva arvien lēnāka un klusāka, un arī Ru�ta slidoja aizvien lēnāk, laiku pa laikam it kā starp citu veikdama da�ādus palēcienus un pagriezienus� skaņas pamazām izgaisa� likās, ka tūlīt tās apklu�sīs pavisam� un tad piepe�i Ruta atpērās pret ledu un uzlidoja gaisā� turpat gaisā viņa vairākas reizes apgriezās riņķī, un tad jau viņa atkal bija atpakaļ uz ledus un, it kā nekas nebūtu bijis, mierīgi aizslidoja tālāk�

Tajā pa�ā mirklī atskanēja me�onīgi aplausi, un aug�ā sēdo�ie bērni re�dzēja, kā Ērla un melnīgsnējais vīrs ir pielēku�i kājās un sparīgi aplaudē.

-���� Bravo! sauca vīrs, un tajā pa�ā mirklī mūzika apklusa, un Ruta bija bei�gusi savu uzstā�anos.

Aizelsusies, bet smaidīdama viņa pieslidoja pie Ērlas un nokāpa no ledus. Monika, Ralfs un Arvils ari devās pie viņiem.

Ruta bija atkritusi vienā no soliem un slaucīja sviedrus, bet Ērla, ārkārtīgi satraukusies, lēkāja viņai apkārt.

-��� Fantastiski! viņa sauca. Pilnīgi fantastiski! Klausies, tu ta�u varētu pār�spēt par Riu!

Ruta smaidīja. Nu nē, viņa, joprojām elsodama, sacīja. Es ta�u viņu redzēju viņa slido kā neviens�

-���� Bet es redzēju tevi! Ērla uzstāja. Un man no malas ir labāk redzams.

-��� Jā, tas patie�ām bija ārkārtīgi labi izpildīts, sacīja ari vīrietis. Gan teh�niski precīzi� gan arī mākslinieciski�

-����� Ā, iepazīstieties, pēk�ņi atjēdzās Ērla. Mans treneris Hugo Mēris. Ruta. Un tie ir Monika, Ralfs un Arvils.

Treneris palocīja galvu un pasmaidīja. Kā jums patīk mūsu slidotava? viņ� vaicāja.

Bērni apmulsu�i sāka pie sevis murmināt, bet Ruta sacīja kaut ko par ledus labo kvalitāti�

-��� Jā, ledus mums ir labs, piekrita treneris. Mēs vienmēr rūpējamies, lai tas būtu pilnīgi nevainojams gan sacensību, gan ari treniņu laikā. Un par to ir jā�rūpējas pastāvīgi, jo mums ir ļoti daudz slidot gribētāju, un ledus ātri nolietojas.

-���� Pa�laik tas ir ļoti labs, sacīja Ruta.

-��� Jā� Tas nupat ir sagatavots. Tūlīt te sāksies treniņi� Ria� un vēlāk ci�ti� Starp citu, runājot par treniņiem� Tu dro�i vari nākt uz mūsu slidotavu, kad vien Ērlai būs treniņi Ērla jau man pastāstīja, ka jūs vēl ilgi būsiet pie mums Me�ā, un tad jau tev vajadzēs, kur slidot septiņi mēne�i bez slido�anas tas tev par labu nenāktu�

-���� Es zinu� Paldies! sajūsmā iesaucās Ruta. Bet vai es patie�ām drīk�stu�? Vai es netraucē�u?

-��� Protams, nē, sa�utis atsaucās treneris. Labi slidotāji nekad nevar trau�cēt no viņiem var tikai mācīties� Es jau �odien Ērlai norādīju uz pāris lie�tām, kurām viņai vajadzētu pievērst uzmanību�

Ruta nosarka, bet Ērla it nemaz neizskatījās aizvainota glu�i otrādi.

-���� Tu nemaz iedomāties nevari, cik tas ir fantastiski! viņa sauca. Ja tu man vēl varētu iemācīt to kolosālo dubulto akselu, ko tu veici pa�ās beigās, es �oziem noteikti tiktu tālāk par savu parasto divdesmito vietu!

Treneris, saraucis uzacis, nomurmināja kaut ko par to, ka �akselu neviens tev nevar iemācīt, tev tas jāapgūst pa�ai�� Savukārt Ruta likās drusku samulsusi.

-���� Ziniet, es pati brīnos, ka tas man �odien sanāca� viņa sacīja. Pagā�ju�ajās sacensībās es ar to pamatīgi izgāzos� un kop� tā laika man vienmēr kaut kas ar to nogājis greizi vai nu nesanāk divi pilni apgriezieni, vai arī pie�zemē�anās nav īsti gluda�

-���� �odien tev tas izdevās perfekti, sacīja treneris.

Tad aug�ā atvērās durvis, un slidotavā ienāca maza meitene kopā ar paga�ra auguma sievieti. Treneris Mēris pameta skatienu aug�up un parāva uz aug��u kreiso uzaci.

-���� Nu tā� Ria un Karla Tora ir klāt� Tagad mums jāpazūd no �ejienes, ja negribam noklausīties da�u labu asu vārdu� viņ� pasmīkņāja un devās uz iz�ejas pusi.

-���� Vācamies prom, pa�ukstēja Ērla un a�i izņēma no magnetofona kaseti. Slidas varēsi pārvilkt ārpusē� un viņa, lēkdama pa vairākiem pakāpie�niem, devās pakaļ trenerim, un pārējie viņai sekoja.

Treneris bija apstājies pie durvīm un likās iegrimis diezgan niknā diskusijā. Patiesībā tas bija monologs, jo runāja tikai par Kārlu Toru nosauktā sieviete. Ja viņas piere nebūtu tik nikni saraukta, viņa būtu bijusi ļoti skaista mati, kas bija tikpat ogļu melni kā visiem me�aļaudim, vijīgās cir�tās slīga viņai pār pleciem, bet pelēki zilās acis brūni iedegu�ajā sejā dega neparasti spo�i. Treneris Mēris stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un, vērdamies kaut kur pretējā sienā, ļāva viņai izrunāties� Vis�beidzot viņ� īsi un klusi pateica pāris vār�du un izgāja ārā, bet Karla Tora nikni pakratīja galvu un kaut ko pateica Riai. Tā iesmējās un pamāja ar galvu. Tad Karla Tora devās lejup, uz bēr�niem pat nepaskatīdamās, bet Ria palika stāvam pie durvīm.

Ērla tikmēr bija uzskrējusi aug��ā un gribēja jau iet ārā, kad Ria ierunājās. Ko tad tu te dari?

Ria patie�ām bija diezgan sīciņa. Augumā viņa bija īsāka gan par Ērlu, gan arī par pā�rējiem bērniem. Bez tam vi�ņa bija ari ļoti tieviņa, un vi�ņas kalsnajā, �aurajā sejiņā dzīvi dega zaļas, zaļas acis. Melnie mati pakausī bija savilkti cie�ā mezglā.

-��� Vai tie�ām tu domā, ka pāris papildus minūtes izvilks tevi no tās vienas no pēdējām vietām, kur tu esi neglābjami iestigusi? viņa ar izsmieklu vaicāja.

Ērla nosarka un jau gribēja kaut ko atcirst, bet tad Ria paskatījās uz pārē�jiem bērniem, kas stāvēja Ērlai aiz muguras.

-���� Un kas tie tādi, un ko viņi dara mūsu slidotavā? viņa vēsi jautāja, norā�dīdama uz Rutu, Moniku, Ralfu un Arvilu. Tad viņa pamanīja Rutai kājās sli�das, un viņas vaigos iemetās sarkani plankumi.

-���� Vai tu slidoji manā slidotavā un maitāji manu ledu? viņa nikni jautāja.

-���� Ar kādām tiesībām?

-���� Tā nav tava slidotava, un tas nav tavs ledus, iejaucās Ērla, kamēr Ruta samulsusi knibināja sola atzveltni. Viņa jutās diezgan neērti, jo savā ziņā Riai bija taisnība patie�ām, kādas gan viņai bija tiesības �eit atrasties�? Ta�u Ēr�la it nemaz nelikās apmulsusi. Viņa izskatījās krietni vien saniknota.

-���� Rutai ir tādas pa�as tiesības �eit slidot kā jebkuram citam, viņa �ņāca.

-���� Un neuztraucies ledum nekas nav noticis, ja vien tu nebaidies, ka pāris �vī�ku dēļ tu vairs nespēsi paslidot�

Ria sakoda zobus un gribēja jau atcirst tādā pa�ā garā, bet Karla Tora no le�jas uzsauca: Lai viņi iet, bet tu nāc lejā!

Ria jau pagriezās, lai kāptu lejā, bet tad vēl atskatījās uz Ērlu un noteica:

-���� Tu vari censties, cik tu gribi, bet par īstu slidotāju tu nekļūsi nekad� to pateikusi, viņa atmeta galvu un devās lejā, kur viņu gaidīja trenere. Savukārt Ērla izskrēja no slidotavas, tā ka durvis palika virināmies �urpu turpu. Pārējie steidzīgi devās viņai pakaļ.

Ērla sēdēja uz kāpnēm, un viņas zaļās acis atkal gailēja kā kaķim.

Monika un Ruta apsēdās viņai blakus, bet Ralfs un Arvils neveikli grozījās turpat riņķī.

-��� Tāda viņa ir, teica Ērla, un likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Nejauka pēc velna� Bet arī talantīga pēc velna� Un, kas attiecas uz to, ko viņa nupat tei�ca� baidos, ka viņai ir taisnība�

Ruta jau gribēja to apstrīdēt, bet Ērla pielēca kājās un jau mundrākā balsī noteica: Labs ir, lai viņa runā, ko grib� Ejam! un devās pa kāpnēm aug��up.

Kad viņi jau bija ārā no slidotavas, Ērla pavaicāja, vai bērni atceras atpakaļ�ceļu, un, kad visi bija atbildēju�i apstiprino�i, jau grasījās doties projām, bet tad kaut ko atcerējās�

-���� Rīt pulksten divpadsmitos tiekamies �eit pie ieejas, viņa teica Rutai un, pamājusi ar roku, aizgāja.

Kamēr viņi bija biju�i slidotavā, melnie mākoņi no pamales bija pienāku�i tuvāk un tagad klusi planēja virs me�a, draudēdami kuru katru brīdi izgāzt pār zemi ūdens �altis. Kaut kur tālumā jau bija manāma klusa pērkona ducinā�ana, un bērni, to dzirdēdami, pielika soli� Neviens negribēja vēlreiz uz savas ādas izbaudīt tādu pa�u negaisu kā vakarnakt.

itēja septembra otrā nedēļa, bet joprojām nebija noticis nekas ievērības cienīgs. Ruta gandrīz katru dienu gāja uz slidotavu, bet atliku�ajā laikā viņas abas ar Ērlu sēdēja �tuk�ajā� istabā pie televizora.

Monika diezgan bie�i devās uz Me�u, aizbildinā�damās, ka iet sēņot, kaut patiesībā viņa cerēja at�kal sastapt mazo peļu lācīti. Ta�u no viņa nebija ne vēsts. �ad un tad Monika ielīda egļu biezoknī, sauk�dama viņu vārdā, bet uz viņas saucienu parasti at�bildēja tikai labi ja kāds pūpē�veidīgais, kur� tad, smiedams savus vājprātīgā smieklus vai spalgi spiegdams, pa�āvās viņai garām.

Klaiņodama pa biezokni, Monika atklāja �o to interesantu par mēness suņusēnēm. To, ka suņusēnes, kādam tuvojoties, kļūst blāvākas vai izdziest, viņa jau zināja. Bet tagad izrādījās, ka tā nebūt nedara pilnīgi visas sēnes izrādī�jās, ka zaļās suņusēnes izdarās glu�i pretēji. Tuvojoties kādai dzīvai būtnei, tās iegailējās vēl spo�āk un mirdzēja kā bāli zaļas, ļoti spilgtas spuldzītes�

Monika bija tās pārbaudījusi ar sevi un Benu. Kad viņa tuvojās celmam, kam blakus auga zaļo mēness suņusēņu kolonija, sēnes iemirdzējās spo�āk, bet kad viņa kādu brīdi bija pasēdējusi uz celma, tās atkal kļuva blāvākas. Ta�u tad Mo�nika pasauca Benu, kuram viņa bija likusi sēdēt labu gabalu nostāk, un, Benam lau�oties cauri biezoknim, sēnes atkal sāka spīdēt spo�i, jo spo�i.

Tad Monika nolēma izgatavot no sēnēm tādu kā indikatoru.

Viņa izraka �emuru, ko veidoja kādas desmit sēnes, un kopā ar visu zemi ielika tās mazītiņā plastmasas spainītī, ko bija atradusi kādā no Me�sarga darbarīku skapjiem. Ik reizi, kad Moni�ka atkal devās biezoknī, viņa ņēma līdzi spainīti ar suņusēnēm. Tā tomēr bija dro�āk gadījumā, ja apkārt blandītos kāds aluķēms, viņa paspētu laikus paslēpties.

Protams, sēnes bie�i vien radīja arī viltus trauksmi, sākdamas ko�i spīdēt, kad tuvojās kā�da lapsa, jenots vai cits me�a zvērs. Toties, lai cik

dīvaini tas arī nebūtu, uz pūpē�veidīgajiem tās nereaģēja nemaz. Pūpē�veidīgais varēja kaut lēkt tām virsū vienalga tās nekļuva ne spo�ākas, ne blāvā�kas. Monika domāja, ka tas ir tādēļ, ka pūpē�veidīgie ir tām rada vai arī var�būt tās glu�i vienkār�i bija pie viņiem pieradu�as� Pārāk bie�i viņi spiegdami un ķiķinādami joņoja apkārt vai lēca no kokiem�

Kādu dienu Monika atkal klaiņoja pa biezokni ar sēņu spainīti rokās. Viņa jau bija zaudējusi cerības sameklēt peļu lācīti un bez kāda īpa�a nolūka klaiņāja apkārt, kad piepe�i sēnes viņas spainītī ko�i iedegās.

Monika satrūkās un sastingusi paraudzījās apkārt, bet visur valdīja klusums, egļu zari kā bija tā arī palika nekustīgi, un nekas neliecināja par to, ka kāds va�rētu tuvoties. Benu viņa �oreiz bija atstājusi mājās un tagad to ļoti no�ēloja. Sa�vukārt sēnes gailēja kā zaļ� ugunsgrēks, un Monikai pat likās, ka no tām sāk nākt tāds kā siltums.

Tad no�abēja sausie egļu zari, un no biezokņa iznira peļu lācī�a rozā pur�niņ�. Lauzdamies cauri biezoknim, viņ� bija noliecis galvu un ar vienu ķepu aiz�sargāja acis, bet garās, lokainās ausis kā divas lupatas kūļājās tam gar seju.

-���� Ei, Musi! priecīgi iesaucās Monika. Es jau ba�ījos, kur tu esi pazudis?!

Musis, izlīdis no zaru biezokņa, noskurinājās, izplēsa no ka�oka kādu tur ie�ķēru�os sausu zaru, apsēdās uz saknes un sāka izlasīt no ka�oka skujas. Viņ� izskatījās diezgan sabozies un labu brīdi sēdēja, atskujodams ka�oku un neru�nādams ne vārda.

-���� Kas tev lēcies? brīnījās Monika, smaidīdama līdz ausīm. Peļu lācītis iz�skatījās tik jocīgs, ka, uz viņu skatoties, nevarēja nesmaidīt.

Musis beidzot pacēla acis uz Moniku. Viņ� izskatījās diezgan dusmīgs, cik nu vispār tādam radījumam kā peļu lācītis bija iespējams izskatīties dusmīgam.

-���� Tu vēl arvien esi �eit, viņ� drūmi noteica, blenzdams uz Moniku ar sa�vām lielajām, brūnajām acīm.

-���� Nu ja, attrauca Monika. Vecmāmiņas ta�u vēl nav atdabūtas.

Musis sabozās arvien vairāk un vairāk.

-���� Vai es tev neteicu, kā ir ar tām vecmāmiņām? viņ� pārmeto�i vaicāja. Es ta�u tev teicu viņas ir pie troglodītiem!

-���� Jā, es atceros, teica Monika, izbrīnīti lūkodamās uz peļu lācīti. Par ko gan viņ� tā dusmojās?

-���� Un vai es tev nestāstīju, kas tie troglodīti ir par radījumiem? Musis, sa�krunkojis balto, pūkaino pierīti, jautāja.

-���� Es zinu, atteica Monika. Esmu par viņiem daudz dzirdējusi. Un tie�i tā�pēc mēs nevaram vecmāmiņas pamest iedomājies, ja viņām būs viss mū�s jāpavada pie tiem riebīgajiem aluķēmiem�!

-��� Jūs tur neko nevarat darīt, saviebies sacīja Musis. Tu varbūt domā, ka tas ir kaut kāds joks?? Tu domā, ka tie ir kaut kādi prasti aluķēmi?? Nekā! Tie ir troglodīti! TroglodītilU viņ� pikti sauca.

Monika izbrīnījās arvien vairāk un vairāk. Jau otro reizi peļu lācītis uzmeklē viņu un mēģina atrunāt no vecmāmiņu uzmeklē�anas� Bet kādēļ? Ja jau vi�ņam tik ļoti tas rūpēja, tad kādēļ viņ� negribēja pastāstīt par to, ko bija uzzinā�jis par aluķēmiem, kamēr atradās viņu gūstā�? Un pastāstīt, kā viņam bija iz�devies no tiem aizbēgt�? Viņ� tikai gribēja, lai Monika un pārējie dodas prom, īsti pat nepaskaidrodams kādēļ�

Nu, nē, domāja Monika. Tādā veidā jau nu viņ� mani nepārliecinās�

-���� Viņi mani vajā, drūmi teica Musis un izklaidīgi pakasīja ausi. Viņi ne�var man piedot, ka es esmu no viņiem aizbēdzis, un tagad grib ar mani izrēķi�nāties.

-���� Ej nu! iesaucās Monika. Kādas �ausmas! Un kādēļ tad tu nebēdz?

-���� Gan jau bēg�u� norūca Musis. Bet pagaidām es gribu uzzināt, kas vi�ņiem aiz ādas. Redzi, viņi ir izsūtīju�i �etrus savējos, lai tie mani sagūstītu, un tagad viņi klejo pa Me�u, mani meklēdami� Bet viņi var klejot tikai pa dienu tumsā �ie ir akli kā kurmji, tāpēc naktīs ierīko nometnes un guļ. Guļ un reizēm pirms aizmig�anas pļāpā� Un tā nu es vienreiz piezagos un noklausījos, ko �ie runā�

-��� Nu, nu� Monika nepacietīgi mudināja, kad Musis uz brīdi apklusa. Var�būt beidzot viņ� pastāstīs kaut ko ievērības cienīgu�

Musis savaikstīja �ausmīgu grimasi un, iepletis jau tā milzīgās acis vēl platā�kas, traģiski �ukstēja: Viņi grib nākt �urp!! Viņi troglodīti grib nākt �urp un jūs aizdzīt� Viņi par jums visu zina ka jūs esat apmetu�ies pie Me�sarga un ka jūs gribat atdabūt savas vecmāmiņas� Un tagad viss troglodītu bars grib jums uzklupt� to teikdams, viņ� ar ķepu saķēra savu purniņu, tā ka palika redzamas tikai ieplestās brūnās acis.

Monika, saraukusi pieri, klusēja un gaidīja, vai viņ� neteiks vēl ko. Patie�ām, kādu bridi blenzis uz Moniku, Musis atsāka runāt.

-���� Un tad ar jums ir cauri! Pagalam jūs būsiet!! Viņi ir �ausmīgi, tie troglodī�ti� Nav zināms, kā viņus varētu pievārēt, viņi vienmēr dabū to, ko ir iekāro�ju�i� Tāpēc es tev saku vēl vienu reizi pazūdiet no �ejienes, kamēr vēl nav par vēlu, jo, ja viņi atnāks līdz jums jūs vairs nepaspēsiet izglābties�!!!viņ� skaļi nopūtās un nodrebinājās.

Monika, pa�ai par nepatiku, patie�ām jutās izbijusies. Viņai, protams, gri�bējās atdabūt savu vecmāmiņu, bet tas nenozīmēja, ka viņai gribētos cīnīties ar aluķēmiem, it sevi�ķi ja tie ir tik kareivīgi noskaņoti�

Musis joprojām tupēja uz saknes un drebinājās.

-���� Viņi klaiņo te apkārt, tie �etri� un drīz viņiem pievienosies pārējie� un tad visiem gals klāt� viņ� atkārtoja. Palūk, palūk, viņ� sacīja, saspridzi�nādamies un pamādams ar ķepu uz melno biezokni, jau tagad var just viņu klātbūtni�

Monika palūkojās uz tum�o zaru jūkli, un viņai patie�ām uzmetās zosāda. Atkal tās nejēdzīgās bailes� tur jau tās nāca� tuvojās, it kā nedzirdami līstu pa zemi arvien tuvāk un tuvāk� Monika juta, kā sirds sāk sisties arvien strau�jāk un straujāk, un kaklā kāpj kliedziens�

Bet tad viņa piespieda sevi domāt par vecmāmiņu� par Benu� par Rutu, Ralfu un Arvilu un to, kā tie gaida savas vecmāmiņas� un juta, kā bailes pa�mazām izgaist.

Nokratījusi vēl pēdējās baiļu atliekas, viņa pievērsās Musim. Tas, ārkārtīgi pārsteigts, viņu uzlūkoja.

-���� Tu neko nejuti? viņ� jautā�ja. Pats viņ� drebēja kā ap�u la�pa, un viņa rozā degungals ner�vozi raustījās.

-���� Kā nu ne� atteica Moni�ka. Bet, man �ķiet, es jau sāku pie tās jocīgās sajūtas pierast� Un, kad jau pie kaut kā pierod, tas vairs neliekas tik briesmīgi, vai ne?

Musis, joprojām kā neticē�dams, viņu uzmanīgi vēroja un pamazām pārstāja trīcēt.

-������ Pie tām bailēm nevar pie�rast, viņ� aizdomīgi sacīja un pakāpās nedaudz atpakaļ. Kā�pēc uz tevi tās neiedarbojas�? viņ� atkāpās vēl pāris soļu, līdz

atdūrās pret zariem. Vai tu patie�ām esi vienkār�a meitene�? viņ�, sarau�cis pierīti, klusām jautāja.

Monika sāka smieties. Vai dieniņ� viņa ķiķināja. Tikai nesaki arī tu, ka esmu kaut kāds ļaunuma iemiesojums vai kas tamlīdzīgs� Pietiek jau, ka Ērla bezmaz nodomāja, ka es pati esmu aluķēms� Patie�ām, kas jums visiem nāk prātā?

Musis drusku nomierinājās un panācās atkal tuvāk.

-���� Nu, labi� viņ� noteica. Pieņemsim, ka es tev esmu noticējis un ka tev patie�ām ar viņiem nav nekāda sakara. Bet atceries, ko es tev teicu, un pazū�diet no �ejienes, pirms vēl nav par vēlu� Un vispār kāda jenota pēc es ar tevi te noņēmos, ja tu tik un tā mani neklausi?! Labi, dari, kā zini, bet, ja tu negribi mani klausīt, tad es vismaz klausī�u pats sevi! Viss! Es lai�os lapās! un viņ� ar vienu lēcienu pazuda biezoknī un atstāja Moniku apstulbu�u blen��am viņam nopakaļ.

-����� Mjā� Jo tālāk, jo trakāk� viņa pie sevis nomurmināja. Brīdi viņa stā�vēja, blenzdama uz suņusēnēm spainītī, kas viegli spīdēja blāvi zaļā, gandrīz baltā krāsā. Acīmredzot tuvumā neviena nebija, ja nu vienīgi kāds pūpē�veidī�gais� Kodīdama lūpu, Monika devās uz mājām, pie sevis nospriedusi, ka nu gan būs jāaprunājas ar pārējiem. Nav jau jāsaka, no kā viņa uzzinājusi nelāgos jaunumus par aluķēmu tuvo�anos galu galā viņa bija Musim pateicību parā�dā un nedrīkstēja izpļāpāt viņa noslēpumu.

*

Pie pusdienām Monika joprojām nespēja beigt domāt par to, ko bija pastās�tījis peļu lācītis, un ari pārējie ievēroja, ka kaut kas nav lāgā. Kad viņa, noriju�si pēdējo kotletes kumosu, tā arī palika sē�am, turot dak�u paceltajā rokā, Me��a Ve�a viegli papurināja viņu aiz pleca un pataustīja viņas pieri.

-���� Nē, temperatūra it kā normāla� Kas ar tevi notiek? viņa jautāja.

Monika atjēdzās un atsāka ēst savu kartupeļu biezeni.

-���� Nekas, nekas� Es drusku aizdomājos� viņa atteica.

-���� Drusku aizdomājies? aizdomīgi pārprasīja Me�a Ve�a. Es ļoti ceru, ka tu nedomāji par Aci� Jo, ja es pieķer�u tevi ar to niekojamies, tu tajā pa�ā mirklī iesi vannā! Tu saproti, ko tas nozīmē� un viņa draudīgi apklusa.

-���� Ņjā� noņurdēja Monika, bet neizskatījās, ka viņa būtu klausījusies, ko viņai sacīja Me�a Ve�a.

Arī Ralfs sarauktu pieri skatījās uz Moniku, savukārt Arvils, kādu brīdi viņu nopētījis, atkal ķērās pie ē�anas. Vienīgās, kas neko neievēroja, bija Ruta un Erla viņas pa�laik sparīgi diskutēja par to, kāda nozīme ir pareizai mūzikas izvēlei uzstā�anās laikā.

-���� Es tev pateik�u, kāpēc tu toreiz dabūji tikai otro vietu, sacīja Ērla, tev bija nepareizā mūzika!

-���� Kāpēc nepareizā mūzika? noskaitās Ruta. Mūzika bija ļoti laba tai bija pareizais paātrinājums un viss, kas vajadzīgs, lai es varētu saskaņot visas figūras.

-���� Tur jau tā lieta, ka paātrinājums nebija pareizais, teica Ērla, dauzīdama ar dak�iņu pa �ķīvi, līdz Me�a Ve�a sāka mest uz viņas pusi niknus skatienus. Tev viss uzsvars bija uz sākumu un tad tu izpumpējies, un tāpēc ari tev tas aksels beigās nesanāca�

-���� Kā tad! iesaucās Ruta. Un kāpēc tad tagad man viss ļoti labi sanāca?

-���� Paveicās� smīnēdama attrauca Ērla. Tu nedrīksti likt visas kārtis uz sākumu kad tiesne�i dos vērtējumu, viņi jau to sākuma tempu būs aizmirsu��i un atcerēsies tikai kļūdas un to, ka viss beidzās lēni un garlaicīgi�

-���� Man nekas nebeidzās lēni un garlaicīgi, pūcīgi sacīja Ruta.

-���� Es jau nesaku, ka tev� Es domāju vispār� Un tas, ka tu akselu ieliki pa�ās beigās, ir diezgan riskanti� Protams, ja jau viss sanāk labi, tad brīni�ķī�gi. Bet, ja kaut kas nav tā, kā vajag, tu atstāsi sliktu iespaidu.

-����� Nu labi, labi, treneres kundze� pikti runāja Ruta. Paskatī�os, kādu mūziku tu pati izvēlēsies, un tad es arī pakomentē�u� tomēr īsti dusmīga vi�ņa neizskatījās. Īstenībā likās, ka viņa pat gribētu Ērlai piekrist, bet laikam gods neļāva visu acu priek�ā piekāpties.

Pēc pusdienām Monika tūlīt nozuda savā istabā, un Ralfs viņai sekoja. Arī Arvils pabāza degunu pa durvīm un ienāca istabā, bet Ruta un Ērla bija ieslē�gu�ās �tuk�ajā� istabā un turpināja savu strīdiņu.

*

Kad Arvils bija aiztaisījis aiz sevis durvis, Ralfs metās izpra�ņāt Moniku.

-���� Kas tev noticis? Tu izskaties tā, it kā �in�illa būtu aprijusi Benu�

Monika kaut ko nesaprotamu nomurmināja un tad iztrūkusies paskatījās

apkārt.

-���� Jā, starp citu, kur viņ� ir?

-���� Kas? nesaprata Ralfs.

-���� Mans suns.

-����� Es viņu redzēju ārā, teica Arvils. Viņ� tur zem vecās kļavas raka bedri� Man liekas, tur ir kāda lapsu ala.

-���� Ak tā� Nu jā, man ir �ādi tādi jaunumi, sacīja Monika.

-���� Ko? Vai tu atkal skatījies ar Aci? Bez mums? Ralfs likās ļoti sa�utis par �ādu iespējamību.

-���� Nē, nē, ne ar kādu Aci es neskatījos. Vienkār�i es kādu satiku Me�ā, un viņ� man pastāstīja, ka aluķēmi nolēmu�i mums uzbrukt.

-���� Ko? vienlaicīgi iebļāvās Ralfs un Arvils.

-���� Ku�, nekliedziet tik skaļi, es negribu, lai Me�a Ve�a izdzirdētu� tad man viņai viss būs jāizstāsta� Monika aizrādīja.

-���� Paga, paga� Bet ko tu īsti satiki? jautāja Ralfs. Un kādā sakarā jūs sākāt runāt par aluķēmiem?

-���� To es nevaru stāstīt es apsolīju neko neteikt, teica Monika.

Ralfs likās apvainojies. Tu neteiksi pat mums? viņ� sabozies jautāja. Tu nedrīksti no mums neko slēpt galu galā ari mūsu vecmāmiņas ir turpat, kur tavējā.

-��� Zinu, zinu� Un es neslēpju neko, kam ir kāds sakars ar vecmāmiņām vai aluķēmiem. Es tikai nedrīkstu teikt, kas man to pastāstīja, citādi viņam drau�dēs briesmas.

-����� No kā no mums, vai? iesmējās Ralfs. Domā, mēs tūlīt skriesim Me�ā un uzklupsim tam nabaga radījumam, lai kas viņ� ari būtu?

-��� Nē ta�u, ne jau no jums� Klausies, es tie�ām nedrīkstu teikt es ta�u ap�solīju! viņa neiecietīgi sacīja.

-���� Kā gribi, Ralfs beidzot piekāpās, kaut arī vēl joprojām likās nedaudz aiz�vainots. Bet kas tad tur ir ar tiem aluķēmiem viņi tie�ām taisās mums uz�brukt?

-���� Vari man ticēt tas, kas man to stāstīja, nemeloja, attrauca Monika.

-���� Bet tad ta�u mums kaut kas ir jādara! iesaucās Ralfs. Mēs nevaram te mierīgi sēdēt un gaidīt, kad mums uzklups. Jā, starp citu, vai tas tavs nezin kas neteica, kad vini to taisās darīt?

Monika brīdi padomāja un papurināja galvu.

-���� Nē, man �ķiet, ka neteica gan. Viņ� tikai teica, ka drīz� Un tāpēc viņ� gribēja mani pārliecināt doties prom.

-���� Burvīgi, noteica Arvils. Drīz mums uzklups kaut kādi �ausmonīgi alu�ķēmi, un tad mēs ātri vien nokļūsim pie savām vecmāmiņām�

-��� Bet varbūt viņi negribēs ar mums ilgi ceremonēties un piebeigs uzreiz� savaikstījis seju briesmīgā grimasē, noteica Ralfs.

-���� Mums viss jāizstāsta Me�a Ve�ai, teica Arvils. Varbūt viņa zinās, ko darīt.

-���� Nekādā gadījumā! protestēja Monika. Vai tad izskatās, ka viņa zina, ko darīt? Un tagad, kad Me�sargs ir projām, viņa pat nemēģinās neko darīt viņa vienkār�i ņems un aizsūtīs mūs atpakaļ uz mājām.

-���� Jā, tā dro�i vien būs, piekrita Ralfs.

-���� Nu un varbūt tā ari būtu labāk� domīgi noteica Arvils. Pēc tā, ko tu stāstīji par tiem aluķēmiem�

-���� Nu vai zini ja tu gribi atpakaļ uz mājām lūdzu, neviens tevi netur! dusmojās Monika.

-���� Nē ta�u� es to tikai tāpat vien pateicu� Protams, ka es palik�u kopā ar visiem, Arvils taisnojās.

-���� Labi tātad mēs paliekam tepat un gaidām aluķēmus� teica Ralfs, do�mīgi kasīdams pakausi. Kā mēs pret viņiem cīnīsimies?

Kādu bridi valdīja klusums, un tad Monika un Arvils reizē paraustīja plecus. Ralfs joprojām kasīja galvu.

-���� Ko mēs vispār par viņiem zinām? viņ� jautāja. To, ka viņi ir ļauni un spēj pārvērsties par visu ko�

-���� Viņi uzdzen tās pretīgās bailes, un viņiem ir drausmīgi, gari, līki nagi� teica Monika un nodrebinājās, atcerēdamās aluķēmu riebīgās ķetnas. Un vēl kas� Izrādās, ka vini tumsā neredz�

Ralfs tūlīt sarauca uzacis.

-���� Ko tu teici ka viņi tumsā neredz? Kā tu to zini?

-���� Man pastāstīja�

-���� Tas pats nezin kas�? izsmējīgi jautāja Ralfs.

-���� Tas pats� attrauca Monika.

-���� Nu tas jau ir kaut kas� Mēs varētu viņiem pielavīties naktī� Tikai mēs pa�i jau ari tumsā diez cik labi neredzam�

Tad Monika pastāstīja par savu mēness suņusēņu indikatoru, un gan Ralfs, gan Arvils bija sajūsmā.

-���� Padomā tikai! Ralfs iesaucās. Un tu saki, ka tās uz pūpē�veidīgajiem ne�reaģē?! Jā, dro�i vien tām ir apnicis spīdināties, līdzko kādam pūpē�veidīgajam ie�nāk prātā noskriet garām. Tad jau tām būtu jāmirgo vienā laidā kā signalizācijai�

-���� Ja vien mēs varētu kaut ko vairāk par viņiem uzzināt� Bet izskatās, ka neviens neko īpa�u nevar pastāstīt tikai to, ka viņi ir ļauni un bīstami� Kāds mums no tā labums?

Monika pie sevis nodomāja, ka peļu lācītis noteikti zina daudz vairāk vis�maz, sprie�ot pēc viņa izturē�anās, tā likās� bet viņa negribēja neko teikt zē�niem, jo zināja tad viņi noteikti piespiedīs Moniku atklāt lācī�a noslēpumu� Tāpēc viņa atmeta domas par peļu lācīti un sāka domāt, kur vēl kaut ko varē�tu uzzināt�

-���� Me�aļaudis� viņa teica. Viņiem noteikti kaut kas ir jāzina. Viņi ta�u dzī�vo ar aluķēmiem vienā Me�ā viņi noteikti zina kādu veidu, kā ar tiem cīnīties�

-���� Nu tu runā kā par prusakiem� noirgojās Arvils.

-����� Nezinu gan� domīgi novilka Ralfs. Viņi liekas tik iebiedēti, ka spēj vienīgi atkārtot, kādi tie aluķēmi ir ļauni un �ausmīgi� Vismaz no Ērlas mēs neko jēdzīgu tā arī nedzirdējām.

-���� Tik un tā vajadzētu painteresēties, teica Monika un piecēlās. Ie�u vi�ņas abas pasaukt. Galu galā Rutai ari jāzina, kas notiek� to pateikusi, viņa izgāja no istabas.

Pēc pāris minūtēm viņa atgriezās kopā ar abām meitenēm, kas izskatījās diezgan izbiedētas. Ruta likās pagalam apjukusi, bet Ērla bija bāla kā drēbe. Ralfs, uz viņu paskatījies, noburk�ķēja, ka �tūlīt sāksies vecā dziesma��.

Kad pagāja labs laiciņ�, bet �vecā dziesma� tomēr neskanēja, Monika sāka dīdīties un jautāja: Mēs te runājām un izdomājām, ka tu kā me�abērns dro�i vien zini par viņiem �o to vairāk�?

Ērla sēdēja uz gultas malas, tīdama ap pirkstu savu melno matu �ķipsnu. Iz�skatījās, ka viņa domā, ar ko sākt, bet, kad viņa beidzot sāka runāt, izrādījās, ka sakāmā nemaz nav tik daudz.

-���� Viņi ir ļoti ļauni� viņa lēnām sacīja.

-���� Te nu bija, iesaucās Ralfs un nosprauslājās.

-���� Un es nezinu, ko pret viņiem var pasākt ja to jūs gribējāt no manis uz�zināt. Tas, ka jūsu vecmāmiņas ir pie viņiem, jau tāpat ir slikti, bet tas, ka vi�ņi ir nolēmu�i uzbrukt tas ir kaut kas �ausmīgs� Es teiktu, ka jums jāmūk uz mājām.

-���� Kā tad! iesaucās Monika. Da�reiz man liekas, ka visi to vien grib, kā tikt no mums vaļā! Klausies, Ērla, pastāsti mums, ko tu vispār par viņiem zini. Kādas ir viņu para�as, ko viņi ēd un tamlīdzīgi� Un kamdēļ viņiem vajadzīgas mūsu vecmāmiņas?!

-���� Es arī par to brīnījos� domīgi sacīja Ērla. Un izskatās ta�u, ka viņām nekas ļauns nav noticis.

Monika gan par to tik pārliecināta nebija pietika viņai tikai atcerēties sa�vu vecmāmiņu un to salto balsi, kādā viņa tika sarunājusies ar aluķēmiem, kad likās, ka ir noticis kaut kas �ausmīgi nelāgs� Bet pa�laik viņa par to negribē�ja runāt�

-���� Par tām para�ām� sacīja Ērla. Hmm� Īstenībā neviens par viņiem

neko daudz nezina� Vini sē� savās klin�u alās un reti izlien no tām.

-���� Un kā tad jūs zināt, ka viņi ir ļauni ja reiz viņi sē� tajās klintīs un nemaz nelien ārā? nesaprata Ralfs.

-���� Nav jau tā, ka viņi nekad nelien ārā, iebilda Ērla. Ir biju�i vairāki ne�lāgi atgadījumi, kad kāds no aluķēmiem ākstoties bija pārvērties par kaut kādu dzīvnieku mazu jenotēnu, kaķi vai kucēnu un cilvēki bija to paņēmu�i pie sevis uz mājām�

-���� Nu, nu� manāmi ieinteresēts, jautāja Ralfs. Un kas tad notika?

-����� Nu, tad tikai sākās� Vispirms aluķēms sāka uzsūtīt tās drausmīgās bai�les� cilvēki, kliegdami un plēsdami matus, pameta savas mājas un kā neprā�tīgi metās Me�ā, skriedami uz labu laimi� da�i, tā skriedami, nogāzās no krau�jas� da�i ieskrēja ezerā� Un citreiz, kad tas aluķēms izrādījās kaut kur ie�slēgts, viņam palīgā devās pārējie nu un tad sākās īsta histērija� Viss cie�mats kļuva tuk�s kā izslaucīts, bet pa apkārtni, kliegdami kā pūpē�veidīgie, skraidīja aiz bailēm prātu zaudēju�ie me�aļaudis� Tas tie�ām bija �ausmīgi�

-���� Ko, vai tad tas notika nesen? jautāja Ralfs.

-���� Pēdējā reize bija pirms �etriem gadiem, teica Ērla. To nakti, kad iera�dās aluķēmi, es atceros tik labi, it kā tas būtu noticis vakar�

Viņa, neko neredzot, vērās istabas pretējā sienā un iegrima atmiņās.

-��� Tas bija noticis ar vienu mūsu kaimiņu samērā lādzīgu me�avīru� Viņ� il�gu laiku bija nodzīvojis viens un, atradis Me�ā mazu vilcēnu, nevarēja noturēties, neatstiepis to mājās. Un tad izrādījās, ka tas nav nekāds vilcēns, bet gan alu-

ķēms� Nabaga vīrs gandrīz sajuka prātā� Es tobrīd ārā lasīju kastaņus, kad viņ�, kliegdams līdz aizsmakumam, izlēca pa savas mājas logu un nozuda Me�ā� Un ziniet, pat es sajutu tās bailes, kaut ari aluķēms atradās citā mājā es bļāvu visu vakaru, jo man likās, ka tūlīt kāds nāks un aizvilks mani uz biezokni�

-���� Bet ar to viss vēl nebeidzās, Ērla turpināja. Tam me�avīram lecot ārā pa logu, logs bija aizkritis ciet, un acīmredzot aluķēms nevarēja to atmūķēt� Viņi vispār neprot rīkoties ne ar logu kloķiem, nedz ar atslēgām� Tā nu tas aluķēms palika iespundēts, un nākamajā dienā pārējie aluķēmi ieradās viņu meklēt� Viņi raidīja bailes uz visām pusēm, un mēs visi kliegdami laidāmies lapās�

-��� Diezgan muļķīgi no aluķēmu puses, nosprieda Ralfs. Kāda jēga aizbiedēt vi�sus ļaudis, ja pa�i neprot tikt galā ar at�slēgām� Un kā tad viņi to izpestīja?

-������ Laikam viens gudrinieks viņu vidū tomēr atradās� Jo, kad mēs pārradāmies, mājas logs stāvēja vaļā un aluķēmi bija prom.

Monika bija uzmanīgi klausījusies un tagad, saraukusi pieri, kaut ko cītīgi do�māja.

-����� Bet kā tad īsti bija? viņa jautāja. Es tā sapratu, ka neviens aluķēms ne�vienam cilvēkam tā ari neuzklupa?

-���� Tie�i nē, atteica Ērla. Bet es jau teicu, ka tās bailes, ko viņi uzdzen, ir daudzus nobendēju�as cilvēki vairs ne�jēdz, ko dara, un vienīgais, ko viņi grib,

ir tikt pēc iespējas tālāk prom. Es jums saku visprātīgākais būtu tagad doties projām un pagaidīt, kamēr aluķēmi nomierinās.

-���� Nekā nebija, Monika dusmīgi teica. Nekur es netaisos iet, kamēr vec�māmiņa nevarēs doties kopā ar mani.

-���� Bet ko tad tu vari izdarīt, te paliekot? vaicāja Erla. Neviens cilvēks vēl nav izdomājis līdzekli, kā pretoties tām bailēm, ko viņi uzsūta. Kāda jēga, ja jūs te sagaidīsiet aluķēmus un viņi jūs aizbaidīs kaut kur prom Me�ā�?

-���� Nekur viņi mani neaizbaidīs, spītīgi sacīja Monika. Galu galā es esmu pie viņiem bijusi un man nekas nav noticis.

-���� Nekur tu neesi bijusi, aizrādīja Ralfs. Tā ta�u bija tikai Acs. Ja kāds aluķēms nostātos tavā priek�ā visā savā godībā, tu dro�i vien laistos lapās tā�pat kā jebkur� cits.

-���� Varu saderēt, ka nelaistos, atcirta Monika.

-���� Varu saderēt, ka laistos, neatlaidās Ralfs.

-���� Labi, beidziet, iejaucās Ruta. Mēs nesāksim te rīkot sacensības, kur� laidīsies lapās no aluķēma un kur� nelaidīsies� Galu galā ir kas svarīgāks, par ko domāt.

Atkal kādu laiku visi sēdēja klusēdami, bet nevienam nekas nenāca prātā. Ērla sēdēja, sarauktu pieri, un kaut ko saspringti domāja. Visbeidzot viņa tei�ca: Es tie�ām �aubos, vai tas ko līdzēs� bet es varētu jūs aizvest pie mūsu ciema vecākās iedzīvotājas Lojas� Ja kāds vispār kaut ko varētu pastāstīt par aluķēmiem, tad tā ir viņa� Bet ļoti iespējams, ka arī viņa neko nezinās, viņa atkal nodūra galvu un izskatījās norūpējusies, bet pārējiem nu bija radu�sies cerība.

-���� Ahā ļoti labi! iesaucās Ralfs. Kad mēs varam pie viņas aiziet?

-���� Ak, nu kaut vai rit, es domāju, attrauca Ērla. Viņa ir tik veca, ka visu laiku sē� savā būdā kā aluķēms alā un nekur prom no tās nekust. Iespējams, ka viņa kaut ko zinās, kaut gan es nezinu, vai var būt dro�s par to, ko viņa pa�stāstīs ja vispār pastāstīs�

-���� Kā tā? izbrīnīti jautāja Monika.

-���� Viņa patie�ām ir �ausmīgi veca� Un no vecuma viņai ir nedaudz same��ģījies prātiņ�. Ir dienas, kad viņa visu apjēdz glu�i labi tad viņa pat reizēm iz�nāk no būdas, bet ir dienas, kad viņa izdarās pavisam nejēdzīgi� Pagāju�ajā nedēļā kāda me�asieva, ejot garām Lojas būdai, pamanīja, ka tai cauri zaru jumtam lau�as dūmu grīstītes un ari visa apkārtne pamatīgi smird pēc dūmiem. Un iedomājieties, kas bija noticis vecā Loja bija iedomājusies, ka dzīvo vig�vamā kādus tūksto� gadus vecā pagātnē, un iekurinājusi būdas vidū ugunsku�ru, bet pati vienā mierā sēdēja pie tā un, aurodama kaut kādas savādas dzies�mas, cepa ugunī zivis�

Bērni iesmējās, bet Ērla iepleta acis.

-����� Pavisam nopietni, viņa sacīja. Iedomājieties, viņa ta�u būtu varējusi nosvilināt visu ciemu!

-��� Vai viņa dzīvo viena? Kāpēc tad viņu neviens nepieskata? jautāja Monika.

-��� Neviens nevēlas, Ērla norūca. Kop� tās reizes, kad viņa kādai savai ap�rūpētājai pa nakti bija nocirpusi matus un noziedusi viņas galvu ar ezera dū�ņām, bet no rīta, kad tā pamodās, paziņoja tai, ka tā tiks upurēta par godu se�najai Me�a dievībai Huhu, neviens vairs nepaliek pie Lojas pa nakti un tā nu viņa tagad var darīties, kā vien viņai labpatīk�

Visi ķiķināja, bet Ralfs pēk�ņi kļuva nopietns.

-���� Ņjā, patie�ām varbūt nemaz nav vērts viņu traucēt�? viņ� noteica.

-���� Ko baidies, ka viņa sagribēs upurēt ari tevi? smējās Ruta.

Ērla savukārt papurināja galvu.

-��� Nē, nē es tomēr domāju, ka ir vērts pamēģināt. Labajās dienās viņai nav ne vainas, bet, ja viņai būs sliktā diena, mēs to tūlīt pamanīsim�

Pēcpusdienā Ērlai ar Rutu bija paredzēts kārtējais treniņ� slidotavā, un Ru�ta, paskatījusies pulkstenī, ar �ausmām konstatēja, ka ir jau gandrīz �etri. Visi sarunāja rit no rīta doties uz me�aļau�u ciematu pie Lojas, un tad Ruta ar Ērlu pa galvu pa kaklu aizmetās uz slidotavu.

Kad viņi palika trijatā, Ralfs vēl mēģināja pierunāt Moniku izstāstīt, ko tad īsti viņa Me�ā bija sastapusi, bet Monika nepiekāpās un neteica ne pu�plēsta vārda. Visbeidzot Ralfs atmeta ar roku un, kaut ko pie sevis nopurpinājis, de�vās uz savu istabu lasīt, bet Monika un Arvils palika spēlējam domino.

Ralfs aizejot bija atstājis durvis pusvirus, un tagad, ar purnu atvēris tās pa�visam, istabā ienāca Bens un nopūties apgūlās uz grīdas starp gultām. Bet pēc kādām piecām minūtēm pa durvīm pabāzās maskā tērpts purniņ�, un mazais jenots, nopētījis Moniku un Arvilu un uzmetis ātru skatienu Benam, ievauk�ķējās un atkal pazuda. Laikam meklēja Rutu. Arvils domīgi noraudzījās viņam pakaļ.

-���� Kā tu domā, vai tas jenots patie�ām ir jenots? viņ� vaicāja.

-���� Domāju, ka ir gan jenots, teica Monika un iesmējās. Lai kā ari viņa pū�lējās, viņa tomēr nekādi nespēja iedomāties, ka maziņais jenots patiesībā va�rētu būt pārvērties aluķēms. Man liekas, ka, ja aluķēms pārvēr�as par kādu dzīvnieku, tur tomēr kaut kam ir jābūt� viņa sacīja.

-���� Kam jābūt? nesaprata Arvils.

-���� Nu, es nezinu� Kaut kam� Kaut kam tādam kā viņu briesmigie nagi vai tas nelāgais skatiens� Nē, es esmu pārliecināta, ka Rutas jenots ir parasts je�nots.

Viņi jau bija pasāku�i saukt jenotēnu par �Rutas jenotu� un milzīgo �in�illu par �Ralfa �urku�. Ralfs to ņēma ļaunā un katru reizi atgādināja, ka �in�illa ir �in�illa, nevis kaut kāda �urka, bet neviens viņu neņēma galvā. Paskatieties uz viņas asti, Ralfs mēdza teikt, kurai �urkai jūs esat redzēju�i tādu kuplu un pūkainu asti, ko? Bet visi tikai smējās, un �in�illa kā bija, tā arī palika �Ralfa �urka��

Pēc vakariņām pulksten astoņos Monika jutās ļoti miegaini un nolēma iet gulēt, neraugoties uz to, ka bija vēl tik agrs. Viņa ielīda gultā, nodzēsa visas gaismas, atstājot tikai vitrā�u viegli mirdzot, un jau laidās miegā, kad pārnāca Ruta un sāka viņu kratīt aiz pleca.

Monika uztrūkās no snaudiena un miegainām acīm paskatījās uz draudzeni. Ruta izskatījās par kaut ko ārkārtīgi satraukta vaigi viņai dega, acis mirdzēja, un viņa nevarēja vien sagaidīt, kad Monika beidzot būs pilnīgi atmodusies un varēs noklausīties, kas viņai sakāms.

-���� Ko tu gribi? Ej labāk gulēt� miegaini nomurmināja Monika un gari no��āvājās.

-���� Gulēt? GULĒT!? Man liekas, es �onakt vispār nevarē�u aizmigt! Ruta sauca. Paklausies, kas �odien notika Ērlas treneris piekrita gatavot mani sacensībām! viņa triumfējo�i paziņoja, bet laikam viņas paziņojums nebija at�stājis vēlamo efektu, jo viņa sarauca pieri un paskaidroja. Tas ir liels gods. Es ta�u galu galā neesmu nekāds me�abērns, un tas, ka viņi piekrīt iekļaut ma�ni sacensībās, ir kaut kas ārkārtējs.

-���� Tu domā? vaicāja Monika. Gan jau pirms tevis arī ir biju�i bērni, kuri piedalīju�ies me�abērnu sacensībās� Galu galā, kāda tur starpība daiļslido��ana paliek daiļslido�ana�

Ruta bija ļoti sa�utusi par tādu draudzenes attieksmi un saprata, ka viņai ir jāpaskaidro sīkāk, citādi vēl Monika visu mū�u nodzīvos ar tādu maldu, ka �daiļslido�ana paliek daiļslido�ana� vienalga vai mājās, vai Me�ā�

Monika jau atlaidās atpakaļ uz spilvena, bet Ruta nebija noskaņota ļaut vi�ņai gulēt. Viņa ieslēdza sienas lampu, un tā iespīdināja savu spo�o, balto gais�mu Monikai tie�i acīs.

Monika uzrausās sēdus un �aurām acīm skatījās uz Rutu. Bija skaidrs, ka ne�kādas gulē�anas te nebūs, tā nu viņa nopūtās un sagatavojās noklausīties lek�ciju par to, kas tad īsti ir daiļslido�ana�

-��� Vispirms jau viņiem te ir daudz augstākas prasības, teica Ruta. Viņiem te obligāts noteikums ir divi dubultie akseli un vēl viss kas cits, nesāk�u iedziļi�nāties�

Monika no�āvājās tā, ka �okļi nokrakstēja, un, izberzējusi miegu no acīm, jautāja: Kas tie par akseliem?

Ruta iepleta acis. Vai tie�ām eksistē cilvēki, kas nezina, kas ir aksels?! Bet acīmredzot Monika bija viens tāds cilvēks, un tad jau bija viņa jāizglīto. Bet tad izrādījās, ka nav nemaz tik viegli to izskaidrot.

-���� Nu aksels bija tas, ko tu redzēji, Ruta teica, dubultais aksels ir, kad gai�sā izdara divus pilnus apgriezienus.

Tā kā Monikai īstas intereses par to, kas ir aksels, nemaz nebija, tad viņa labprāt samierinājās arī ar �ādu paskaidrojumu.

-��� Treneris Mēris pat domā, ka es varētu sacensties ar Riu, bet tikai tādā ga�dījumā, ja es visu izdarī�u nevainojami plus vēl izdarī�u kādu sare�ģītu papildus figūru� likās, ka, par to domājot, viņas sajūsma nedaudz noplok.

Monika saprata, ka ir pienācis īstais brīdis izrādīt interesi.

-���� Kas tad tā būs par figūru? viņa jautāja, ar �ausmām domādama, ka tū�līt atkal būs jānoklausās jauni daiļslido�anas termini un to skaidrojumi, bet iz�rādījās, ka �oreiz viss bija vienkār�āk�

-���� Trīskār�ais aksels, teica Ruta un sadrūma.

Monika juta, ka miegs pamazām pāriet, un, sev pa�ai par pārsteigumu, vi�ņa pat ieinteresējās.

-���� Trīskār�ais aksels? Tas nozīmē, ka tev jāapgrie�as trīsreiz, ja?

-��� Jā. Un tas ir tikpat kā neiespējami, noteica Ruta, knibinādama spilvena stūri.

-���� Kāpēc? Vai tad tas nav apmēram tas pats kas dubultais aksels nu un ti�kai par vienu apgriezienu vairāk?

-���� Tas ir �ausmīgi grūti, atkārtoja Ruta. Pat pieaugu�i slidotāji bie�i kļū�dās, un to noteikti nav iespējams iemācīties trīs mēne�os� Sacensības ir div�desmitajā decembri.

-���� Kāpēc tad tu uztraucies? nesaprata Monika. Ja jau tas ir neiespējami, tad neiespējami. Un tad nav ko sākt ar to noņemties�

-��� Jā, bet tā ir mana vienīgā iespēja pārspēt Riu, teica Ruta. Bez tam vi�ņa ta�u ari gatavosies un sazin kādus brīnumus pasniegs viņa� Ērla teica, ka to visi �mirstīgie� vienmēr uzzina tikai pa�u sacensību laikā līdz tam brī�dim to zina tikai viņa pati un viņas trenere tā niknā Tora.

-���� Kāpēc tu tik ļoti gribi viņu pārspēt? brīnījās Monika.

Ruta apmulsa. Likās, ka viņa par to nebija domājusi. Protams, sacensības ir sacensības un vienmēr jau gribējās tajās uzvarēt, bet �oreiz tas bija kaut kas vai�rāk nekā vienkār�i vēlē�anās būt labākajai� �oreiz viņai likās, ka tas ir viņas pienākums atbīdīt Riu no godpilnās pirmās vietas. Vai tas bija tāpēc, ka Ria bija bijusi pret viņu rupja�? Varbūt arī tāpēc� Bez tam arīdzan Ērla vairāk par visu vēlējās, lai Ruta �ogad uzvarētu, un ik dienas atgādināja, ka viņa ir pa�ti labākā� Rutai bija savā ziņā bail likt draudzenei viņā vilties� Viņa saprata, ka tā justies ir nedaudz muļķīgi, bet viņa tur neko nevarēja padarīt pa�laik vi�ņa vairāk par visu vēlējās uzvarēt decembra sacensībās, varbūt pat vēl vairāk, nekā atrast vecmāmiņu�

Domājot par pieņemto izaicinājumu un par trīskār�o akselu, Rutas priecī�gais satraukums bija pazudis, un palika tikai apziņa, ka trīs mēne�u laikā viņai jāapgūst neiespējamais�

-���� Labi, es eju gulēt, viņa teica un, izslēgusi sienas lampu, sāka klāt gultu. Tad viņa izslēdza arī vitrā�u, ielīda gultā un kādu laiku gulēja vaļējām acīm, jo miegs tomēr vēl nenāca.

-���� Ruta? pa�ukstēja Monika. -Jā?

-���� Es domāju, ka tu mierīgi vari apgūt trīskār�o akselu trīs mēne�os, teica Monika. Es ta�u arī redzēju, kā tu slidoji� Bet, pat ja tev nepaveiksies �eit, tu mājās visus pārsteigsi� Un Ria nav tā vērta, lai viņas dēļ kreņķētos aiz�mirsti viņu un slido sevis dēļ, nevis lai noliktu pie vietas viņu�

Ruta iesmējās un pēk�ņi atkal sajutās jautri.

-��� Tik tie�ām, tev taisnība� Lai jau Ria lau� seu kaklu, ja viņa to vēlas� Es darī�u, cik iespē�u, un ne par matu vairāk. Tad viņa atkal iesmējās viņa ie�domājās, kādas acis būtu viņas māju trenerei, ja viņa piepe�i pēc nedēļu il�ga pārtraukuma nodemonstrētu trīskār�o akselu�

-���� Ar labunakti, Ruta no�ukstēja.

-���� Ar labunakti, attrauca Monika. Un atceries rit no rīta ejam pie ve�cās Lojas�

-���� Un cerēsim, ka tā būs viena no viņas �labajām dienām�� teica Ruta, un viņas abas ieķiķinājās.

*

Nākamajā rītā, ēdot brokastis, valdija gau�ām neparasts klusums, jo ikviens baidījās kaut ko nejau�i izpļāpāt par aluķēmiem. Bērni bija sarunāju�i neteikt neko arī par �odienas gājienu pie Lojas un gadījumā, ja Me�a Ve�a viņiem ko jautātu, bija nolēmu�i teikt, ka ies apskatīt me�aļau�u ciemu, kas jau arī nebū�tu pārāk tālu no patiesības.

Kad Ralfs, vēl joprojām neizdvesis neviena vārda pēc skopā �labrit�, snie�dzās pēc tre�ās sviestmaizes, Me�a Ve�a uzmeta viņam ļoti aizdomīgu skatie�nu. Pārējie bērni likās ārkārtīgi aizņemti katrs ar savas griķu putras ē�anu, it kā baidīdamies, ka, ja viņi to neuzmanīs, tā piepe�i varētu izgaist no �ķīvjiem�

-���� Kas jums visiem lēcies? Me�a Ve�a jautāja un cie�i uzlūkoja viņus visus pēc kārtas.

-���� Nekas� Itin nekas� smalkā balstiņā, kas bija tik uzspēlēti nevainīga, ka varēja padomāt viņ� noteikti ir nodedzinājis pusi me�a, ja ne vēl ko ļaunāku no�iepstēja Arvils. Ruta uzmeta viņam niknu skatienu.

-��� Ko jūs �odien domājat darīt? saraukusi uzacis, jautāja Me�a Ve�a un dus�mīgi glūnēja uz bērniem, lai tie neiedomātos viņai melot.

-���� Iesim skatīties me�aļau�u ciemu, �ķietami nevērīgi attrauca Ruta. Ērla apsolīja mums tur visu izrādīt.

-��� Jūs iesiet apskatit me�aļau�u ciematu? izbrīnīta iesaucās Me�a Ve�a. Bet tur ta�u nav nekā, ko redzēt! Vienas vienīgas zaru būdas un vecas ugunskuru vietas� Atradu�i, kur doties ekskursijā� tomēr viņa likās atvieglota. Vienu brīdi viņu jau bija pārņēmu�as nelāgas aizdomas, ka bērni ir nolēmu�i vieni pa�i iet atbrīvot vecmāmiņas. Un neaizmirsti, ko es teicu par Aci, viņa vēl dro��ības pēc piebilda Monikai. Viens mēģinājums, un tu tūlīt dodies mājās!

-��� Zinu, zinu� Monika norūca. Tie�ām, cik nejauki� Turpmāk viņai bezmaz būs jāiet Me�ā, lai varētu paskatīties ar Aci mājās Me�a Ve�ai būtu vieglāk par vieglu viņu pieķert� Un nedrīkstēja pieļaut, ka viņu tagad aizsūtītu atpakaļ.

Beidzot brokastis bija paēstas, un bērni atviegloti pameta galdu, bet viņi pat nepaspēja nokāpt lejā uz savām istabām, kad ieradās Ērla.

-���� Gatavi? vina sauca.

-���� Ko tad jūs īsti tajā ciematā apskatīsiet? Me�a Ve�a jautāja, pagriezusies pret Ērlu un uzgriezusi bērniem muguru. Monika taisīja grimases un bez ska�ņas vēcinājās ar rokām, mēģinādama pateikt Ērlai, lai tā neko nestāsta, bet tas laikam izskatījās diezgan savādi un visai nesaprotami, jo Ērla blenza uz viņu, mēģinādama izprast, ko gan Monika cen�as viņai pateikt. Savukārt Me�a Ve��a pēc Ērlas sastingu�ā skatiena noprata, ka viņai aiz muguras kaut kas notiek, un strauji apsviedās riņķī. Monika tajā brīdī bija vicinājusi pa gaisu rokas un ta�gad tā arī palika ar rokām gaisā, izlikdamās, ka mēģina aizsniegt griestus� Ta��u Me�a Ve�a nebija tik viegli ap�mānāma.

-����� Ko tu tur dari un ko tu gribēji viņai pateikt? viņa jautāja. Ērla pie sevis nodomāja, ka arī viņa labprāt uzzinātu, ko īsti Monika bija gribēju�si viņai ieskaidrot.

-���� Ko tad lai es gribētu viņai pateikt? tēlodama neizpratni, atjautāja Mo�nika. Kā es varu zināt, ko mēs tur apskatīsim? Es ta�u tur nekad nees�mu bijusi!

-���� Kāpēc tad tu vēcinā�jies ar rokām? neatlai�dās Me�a Ve�a. Vingro�ji, vai? viņa pasmējās.

-����� Nē, tikai mēs ar Ralfu saderējām, vai es varētu nepalecoties aizsniegt durvju stenderi, vai nevarētu�

-��� Kādas muļķības, attrauca Me�a Ve�a. Ko tu man te gribi iestāstīt? Kat�ram ta�u ir redzams, ka tu pat palecoties to diez vai varētu aizsniegt, tā ka�

-���� Kā tad! viņu pārtrauca Ralfs. Es jau arī to saku, ka katram redzams! Bet viņa vienalga iedomājās� Monika, tev ta�u nav tādas rokas kā �impanzei tu man esi parādā�

-���� Nu, labi, labi ejiet prom, uzsauca Me�a Ve�a. Vai jūs būsiet atpakaļ uz pusdienām?

-���� Es noteikti nebū�u. teica Ruta. Man ir trenin�.

-���� Es dro�i vien aizie�u paskatīties, kā viņa slido, teica Monika.

-���� Nu labi, tad tas, kur� būs atpakaļ, ari dabūs pusdienas� Pārējie varēs pa�ēst, kad pārnāks.

Visi pamāja Me�a Ve�ai, Monika uzsvilpa Benam, Ruta pagrāba savu mazo jenotu, uz kuru Arvils vēl arvien lūkojās ar aizdomām, bet Ralfs pasauca �in�illu, kas smagi nolēca no dīvāna un teciņiem pieskrēja pie viņa. Beidzot viss bars bija gatavs doties ceļā.

Izskatījās, ka �odien beidzot bija jauka diena.

Drūmie, pelēkie mākoņi bija izklīdu�i un atsegu�i dzidri zilas debesis, bet saule spo�i apspīdēja vēl arvien zaļo me�u. Augstu gaisā saķērkdamies laidelē�jās veseli bari melno putnu, kurus Monika bija ievērojusi jau pirmajā savas ie�ra�anās dienā.

-���� Kas tie ir vai vārnas? viņa jautāja, norādīdama uz putniem.

-���� Kas? Nē, nē tās nav nekādas vārnas� Vārnas, tu teici? Nē, tie ir klabiķputni klabiķi. Dzirdat, kā viņi klabina knābjus?

Visi ieklausījās. Patie�ām no aug�as, kur riņķoja melnie putni, nāca tāda kā klakstoņa, kā grabē�ana, it kā kāds lidinātos virs Me�a un klabinātu kasta�ņetes. Palūkoju�ies uz aug�u, bērni redzēja, ka arvien jauni un jauni putni pie�vienojas baram viņiem virs galvām, un, putniem kļūstot aizvien vairāk, arī klaboņa pieņēmās spēkā.

-��� Kāpēc viņu ir tik daudz? jautāja Arvils un nodrebinājās. Viņam nebūt ne�patika melno putnu mākonis, kas tik nikni ķērca un klabinājās tie�i virs viņiem.

-���� Ak, laikam te kaut kur ir daudz pūpē�veidīgo, attrauca Ērla. Ja te tūlīt sāksies pūpē�veidīgo medības, tad mums labāk būtu pazust no �ejienes� To pateikusi, viņa norūpējusies palūkojās visapkārt un pameta skatienu ari aug�up.

Skats patie�ām nebija nekāds patīkamais. Melno putnu tagad bija savācies tik daudz, ka tie kā melns, blīvs negaisa mākonis sāka aizsegt debesis.

Un tad pār taku pārskrēja pirmais pūpē�veidīgais. Viņ� spiedza, nervozi raus�tīja pseidopodijas un, izskatīdamies pēc balta, dīvaina astoņkāja, ātri pazuda aiz pakalniem. Nākamajā mirklī no tuvējās priedes, spiegdams kā ugunsdzēsēju sirēna, nogāzās vēl viens pūpē�veidīgais un, tikpat satraukti raustīdamies, aizbrāzās uz biezokņa pusi.

-���� Viņi cen�as izklīst, lai klabiķiem būtu grūtāk viņus vajāt, paskaidroja Ērla. Bet ziniet, mums tie�ām vajadzētu pasteigties� un viņa pusskrie�us devās prom pa taciņu. Pārējie centās no viņas neatpalikt.

-��� Tie klabiķi tātad ēd pūpē�veidigos? aizelsies no straujās rik�o�anas, jau�tāja Ralfs. | 1

-��� Jā, <7 attrauca Ērla. -Bet ne vienmēr. Parasti viņi pārtiek no kadiķu ogām, sēnēm, mellenēm un tādām lietām� Bet rudeņos viņiem mēdz uznākt kāre pēc kaut kā treknāka-^ urt nekas nevar būt treknāks par labi noaugu�u pūpē��veidigo�

Tajā mirklī viens melnais putns piķēja taisni lejā, tā ka viņa garais, ielīkais knābis svilpdams �ķēla gaisu, un pēdējā mirklī, kad visiem jau likās teju, teju viņ� iedursies ar knābi zemē, putns mainīja lido�anas virzienu un nogrāba kā�du pasīku pūpē�veidigo, kas, paniski spiegdams, bija mēģinājis pārskriet klajā�ko vietu. Tagad putns ar pūpē�veidigo knābī, kur� vēl joprojām nemitējās spal�gi spiegt, uzlaidās kādas priedes zemākajā zarā un pamazām ņēmās medījumu notiesāt. Spieg�ana apklusa, un melnais putns, apmierināti klabinādams knā�bi, laidās meklēt nākamo upuri.

-���� Oho! noelsās Ralfs. Tas bija ātri�

-��� Jā, ari pūpē�veidīgajiem dro�i vien �ķiet, ka klabiķi lido par ātru� Es vien�mēr esmu brīnījusies, kā viņi, visu cauru gadu pārtikdami no ogām, iemācās tā uzklupt�

Pārējie pūpē�veidīgie laikam bija redzēju�i, kas te nu�pat notika, jo sākās pamatīga panika. Nez no kurienes klajie prie�u pauguri piepe�i bija pilni ar spiedzo�iem un spo�i baltiem pūpē�veidīgajiem, kas īstenībā darīja visu, lai viņus būtu pēc iespējas arūtāk nepamanīt�

Viņi spiedza, smējās, skriedami klupa cits citam pār pseidopodijām, un melna�jiem klabiķiem, kas tagad svilpdami laidās lejup viens pēc otra, nesagādāja ne�kādas pūles nokampt pa pūpē�veidīgajam un tad, tupot turpat kādā priedē, to nolocīt.

-���� Pamūkam malā, uzsauca Ērla un ielīda kādā krūmājā. Labu brīdi visi sē�dēja krūmos un vēroja, kā pūpē�veidīgo kļūst arvien mazāk un mazāk, savukārt prie�u zari kļūst arvien melnāki no tajos tupo�ajiem putniem. Paēdu�i un apmie�rināti tie klabināja knābjus, apsveikdami viens otru ar tik grandiozu izē�anos.

-���� Vai viņi izķēra visus pūpē�veidīgos? jautāja Monika.

-���� Nu nē, kur nu� pasmējās Ērla. Jūs nespēsiet noticēt, kādā tempā viņi vairojas. Viens pats pūpē�veidīgais izdēj apmēram �etrsimt olu gadā�

-���� Un no tām visām iz�ķiļas mazi pūpē�veidīgie? �ausminājās Arvils. Tad jau drīz vien te �umēs un mud�ēs no viņiem�

Ērla smējās.

-���� Nē, tik traki jau nav, viņa teica. Iz�ķiļas tikai labi, ja kādi simts pūpē��veidīgie. Lielākā daļa olu aiziet bojā daļu atrod un izdzer klabiķi, seski un jenoti� daļa nosalst� daļa sapūst� Un no tiem simts pūpē�veidīgajiem, kas iz��ķiļas, atkal kādus pārdesmit aprij klabiķi, kamēr vēl �ie ir pavisam maziņi� Un beigu beigās pūpē�veidīgo cik ir, tik ari paliek.

-���� Nu labi, ejam, beidzot viņa noteica un izlīda no krūmiem. Izskatās, ka viss ir cauri.

Visi sekoja Ērlai, nokratīja no drēbēm tur saķēru�os durstīgos zariņus un de�vās tālāk. Ērla pastāstīja, ka ciemats atrodas vēl aiz slidotavas un ka to pirms kādiem astoņsimt gadiem nodibinājis me�avīrs, vārdā Hils. Runā, ka viņ� dzi�nis pēdas kādai lapsai, kura ieskrējusi alā, un viņ� tik ilgi sēdējis pie alas cau�ruma un gaidījis lapsu iznākam, ka gaidot pienākusi ziema, un �im nācies celt būdu� Bet, līdzko būda bijusi gatava, tai uz jumta kores ligzdu ierīkojis milzīgs, vecs klabiķis tāpēc ciematu saucot par Klabiķu ciemu�

Viņi apgāja apkārt ezeram, iegāja me�ā un devās uz slidotavas pusi. Drīz vien tās apaļais jumta kupols pavīdēja starp kokiem, un Ērla teica, ka tagad līdz ciematam vairs neesot tālu.

No me�a iznāca sīka, melnmataina me�ameitene un devās uz slidotavas pu�si. Visi tūlit pazina Riu, un, kad viņi bija pienāku�i vēl tuvāk, Ria piepe�i pa�meta skatienu sāņus un viņus pamanīja.

Viņa apstājās, un viņas sejā iezagās smīnīga grimase. Pagaidījusi, kamēr bērni pienāks tuvāk, Ria iespieda rokas sānos un viņus uzrunāja: Kurp tad jūs? Vai jūs nezināt, ka ar zvēriem nākt iek�ā nedrīkstat?

-���� Mēs neejam uz slidotavu, vari būt mierīga, cenzdamās runāt savaldīgi, atbildēja Ērla. Ria pavīpsnāja.

-���� Manis pēc jūs varat taisīt kādu cirku gribat, viņa noņirdzās. Varat kaut par klauniem pārģērbties un mēģināt savākt maksimālo punktu skaitu par māksliniecisko izpildījumu. Tikai tad jums tiesne�u vietā būs jāiesēdina tādi pa��i klauni kā jūs pa�as�

Ērla saviebās un jau gribēja pateikt kaut ko sevi�ķi rupju, bet Ruta saķēra vi�ņu aiz elkoņa un �ukstēja: Ejam, mums nav laika ar viņu te noņemties�

-���� Ko tu īsti tur dari slido vai mācies runāt asprātības? projām ejot, pār plecu vēl izmeta Ērla. Ja pēdējo, tad man tevi jāapbēdina tev vēl būs stip�ri ilgi jāmācās�

Ria atkal noņirdzās. Tava gai�matainā draudzenīte var kaut vai no ādas līst man ir kaut kas tāds, ko viņai nemū�am nepārspēt. Un par tevi jau vispār nav ko runāt tu esi ārpus konkurences� viņa nicīgi piebilda.

�oreiz Ērla komentāru atstāja bez atbildes, bet piemiedza Rutai ar aci.

-���� Paskat vien, viņa tevi jau atzīst par savu sāncensi� Interesanti, kurā brīdī viņa redzēja, kā tu slido?

-���� Kādā no kopējiem treniņiem, jādomā, paskaidroja Ruta. Es gan ne�kad ar viņu kopā neesmu slidojusi, bet, man �ķiet, vienreiz es tie�ām manīju viņu tribīnēs. To saviebto ģīmi jau grūti nepamanīt�

Ērla ķiķināja.

-��� Ak, kā gribētos viņu vienreiz nolikt pie vietas� Es atdotu nezin ko, lai ti�kai redzētu viņas seju brīdī, kad viņa uzzinātu, ka zelta medaļa tiek citai�

-��� Zini, man nepatika tas, ko viņa tur teica par to kaut ko, kas viņai esot pa�domā. .. Sazin, kas tie ir par brīnumiem no viņas ta�u varētu sagaidīt jebko�

-����� �izaudzēs mazus spārniņus un apmetis glītu riņķi ap slidotavu, smējās Ērla, bet tad atkal kļuva nopietna. Nē, man liekas, viņa tikai blefo. Grib no�vērst tavu uzmanību, lai tu nevarētu normāli koncentrēties treniņiem.

Tomēr Ruta, �ķiet, domāja savādāk.

-��� Bet kaut kas ta�u viņai būs. Un viņa ir sākusi trenēties jau labu laiku atpa�kaļ, bet es sāku tikai tagad. Nē, man nav nekādu cerību� viņa sadrūma.

-���� Varbūt mēs varētu iemainīt Riu pret mūsu vecmāmiņām? smējās Ralfs. Aluķēmiem vajadzētu būt ārkārtīgi sajūsminātiem par iespēju tikt pie tādas kā Ria iedomājieties, kādas tik nelādzības viņa tiem nevarētu iemācīt�?

Visi sāka ķiķināt, un arī Rutas oma nedaudz uzlabojās.

Slidotava bija palikusi viņiem aiz muguras, un pamazām koku lapotnes aiz�klāja tās kupolu, savukārt priek�ā sāka manīt �ādas tādas zaru būdas. Da�as no tām bija saplūdu�as ar apkārtējiem krūmiem un sīkajiem kociņiem, ka tik tik�ko bija pamanāmas. Citas lielākas un lepnākas, būvētas no resnākiem baļ�ķiem stāvēja atklātākās vietās, un da�i pat pie durvīm bija demonstratīvi iz�kāru�i gai�i zaļu karogu ar melna putna attēlu.

-���� Klabiķis, sacīja Ērla, pamādama uz karogu. Klabiķu ciema nacionālais simbols. Da�iem ļoti patīk ar to lepoties viņi pastāvīgi tur karogu izkārtu, līdz to nodeldē vēji un lieti, tā ka tas jāmaina �etras, piecas reizes gadā.

Tālāk būdu kļuva vairāk, bet vēl joprojām lielākā daļa no tām bija veikli no�maskētas starp apkārtējiem kokiem un krūmiem.

-��� Tradīcija vēl no senseniem laikiem, skaidroja Ērla. Un patiesībā arī ta�gad tāda piesardzība nenāk par ļaunu. Nav ko visu priek�ā izrādīties, galu ga�lā mēs neesam vienīgie, kas dzīvo Me�ā� un aluķēmiem tīri labi patīk paākstīties ap me�aļaudīm, ja vien tie ir tik labi pamanāmi� un vēl izkāru�i karogu�

Pie kādas no lielākajām būdām, kuras ieeju gandrīz pilnībā aizsedza biezs kazenājs, notika pamatīga rosība. Vesels bars pūpē�veidīgo bija uzklupu�i ka�zenāju saknēm un tagad badīgi tās rija, bet krūmi izmisīgi vicināja zarus, mēģinādami aizdzīt negantos rīļas. Bērni kādu bridi stāvēja un noraudzījās, kā krūmu saknes pamazām tiek izrautas no zemes un nograuztas. Tad viņi de�vās tālāk.

-���� Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ ir nesaprātīgi būvēt māju tik atklātā vietā, teica Ērla. Ja būdu iebūvē starp jau ieskaņoju�amies krūmiem un ko�kiem, tie it kā viens otru sargā krūmi jūtas pasargāti, kad to tuvumā ir būda, un rudeņos nekur neraujas, kā krūmi to bie�i mēdz darīt. Savukārt skraidelējo��i krūmi nekad nelīdīs sakņoties tur, kur kaut kas jau aug. Tāpēc tas ir izdevī�gi. Nav jābaidās, ka kādu dienu nevarēs iziet pa durvīm, jo priek�ā būs parā�dījies kāds durstīgs kazenājs� Un to ņem�anos, kamēr tiek no tiem vaļā� Vienmēr jātur pa rokai kāds spainītis pūpē�veidīgo�

Runādami viņi bija izgāju�i cauri gandrīz visam ciemam, un mājas kļuva ar�vien retākas. Ralfs izbrīnījies raudzījās apkārt, un viņam sāka likties Ērla ir aizmirsusi, kurp viņi dodas.

-���� Paklau, vai mēs jau neesam pagāju�i garām? viņ� tai jautāja.

-���� Nē, nē. Loja dzīvo ciema pa�ā viņā galā, nu jau tūlīt būsim klāt.

Pagāju�i vēl kādu gabaliņu, kad mājas, �ķiet, bija pavisam beigu�ās, viņi bei�dzot nonāca pie kāda alk�ņu biezokņa.

-���� Esam klāt, paziņoja Ērla un pamāja uz krūmāja pusi.

Bērni izbrīnīju�ies blenza uz alk�ņiem, mēģinādami tur ieraudzīt kaut ko, kas varētu līdzināties mājai, bet pie labākās gribas nespēja neko tādu saskatīt.

-���� Skatieties uzmanīgāk, teica Ērla un pa�ķīra zarus.

Tikai tad bērni pamanīja, ka starp krūmiem ir paslēpusies dīvaina būda, kas visai stipri atgādināja tos pa�us alk�ņus, tikai pamatīgi samud�inātus� Būda izskatījās pēc diezgan greiza vigvama zari bija saslieti stāvus gaisā un tur sa�sieti kopā ar pelēcīgu auklu. Būdas durvis arīdzan veidoja kopā sasieti �agari tā jau nu neizskatījās pēc mītnes, kurā būtu omulīgi pārlaist ziemu� Ērla lika Ralfam pieturēt pa�ķirtos alk�ņu zarus, bet pati tikmēr aizspraucās līdz būdai un, pavērusi durvis �aurā spraudziņā, piesardzīgi palūrēja iek�ā�

-���� Āāāāā�!!! kāds iebrēcās tik spalgi, ka Monika un pārējie bērni sarāvās un gaidīja, ka tūlīt viņiem uz galvas uzgāzīsies kāds pūpē�veidīgais, savukārt Ēr�la tā sabijās, ka izgrūda visai līdzīgu spiedzienu un atsprāga nost no durvīm. Tās, palaistas vaļā, ar mīkstu �klak�!� aizkrita ciet.

-���� Kas tas bija? Ralfs izbrīnījies vaicāja, kad neviens pūpē�veidīgais tā arī neparādījās.

-���� Loja� teica Ērla un trīs reizes nospļāvās pār kreiso plecu. Neraugo�ties uz divsimt gadiem, balstiņa viņai joprojām ir labi saglabājusies�

-���� Cik viņai gadu divsimt? iepletusi acis, iesaucās Monika.

-���� Es ta�u jums teicu, ka viņa ir �ausmīgi veca, Ērla atgādināja. Nu ko, mēģinām vēlreiz� un viņa atkal pavēra durvis, palūkojās iek�ā un klusām pasauca: Loja? Tā esmu es, Ērla�

�oreiz briesmīgais bļāviens vairs neatskanēja, un kādu bridi valdīja pilnīgs klusums. Bērni, aizturēju�i elpu, skatījās Ērlas mugurā, kura vēl joprojām stā�vēja puspavērtajās durvīs, un gaidīja, kas notiks. Visbeidzot no būdas iek�pu�ses sāka nākt tāda kā �abinā�anās, kā murminā�ana, bet Ērla, vēl aizvien ne-

pakustēdamās, stāvēja durvīs. Bens, saslējis ausis, paklusām ierūcās, bet �in�illa un mazais jenots bija pakāpu�ies atpakaļ dro�ībā. Tad Ērla pagriezās un pa�māja ar roku, aicinādama pārējos nākt iek�ā, un pati pazuda būdā. Viņai se�koja Ralfs un Monika, tad Ruta un visbeidzot Arvils. Benam �ausmīgi negribē�jās līst tik ap�aubāmā mājoklī, kas vairāk izskatījās pēc slazdiem nekā pēc mā�jas, bet, tā kā Monika pirms brī�a tur bija iegājusi un ārā vēl joprojām nebija iznākusi, tad viņ� saņēmās un ar dobju rējienu iespruka durvīs, kuras Arvils vēl arvien turēja pavērtas. Sin�illa un jenots gan palika tupam ārā.

Ienāku�i iek�ā, bērni visu kārtīgi nopētīja. Rādījās, ka viņi ir nokļuvu�i nevis ve�as mājā, bet gan dīvainā mednieka midzenī. Grīdu biezā kārtā klāja zvēr�ādas, tā ka kājas ejot grima mīkstajā spalvā līdz pat potītēm. Istabā neredzēja nevienas pa�as mēbeles, bet pie sienām kā spoki karājās baltas pūpē�veidīgo ādas. Monika paklupa pār kaut ko melnu un cietu, kas izrādījās izbāzts klabiķis, bet Bens dusmīgi rūca uz lapsas galvu, kas spīdīgām, apaļām acīm vērās uz viņu no pretējās sienas.

Bērni vai visas acis izskatīja, bet nelikās, ka te bez viņiem būtu vēl kāda dzī�va būtne. Kādu brīdi viņi stāvēja un, juzdamies diezgan neomulīgi, mīņājās uz vietas, bet tad piepe�i viņu uzmanību piesaistīja kustība, kas nāca no ka�okādu kaudzes telpas tum�ākajā kaktā.

Bens ierūcās jau skaļāk un cie�i piespiedās Monikai pie kājas. Tā klusi viņu apsauca. Ka�okādu kaudze turpināja kustēties, un tad no tās �urp pavērās zal�gojo�u, zaļu acu pāris. Kunkucis ka�okādās bija tik sīks, ka likās zaļās acis pieder kaķim, bet tad viena no virsējām ka�okādām nokrita, un visu skatie�niem atklājās pati maziņākā vecenīte, kādu viņi jebkad bija redzēju�i.

Viņa bija vēl �ikāka par Arvilu, viņas dzeltenīgā seja bija sa�ervelējusies kā iz�uvis ābols, un uz galvas viņai nebija vairs gandrīz neviena mata. Vecene blenza uz bērnu baru, savilkusi plānās lūpas urskulī, tad pa�āva uz priek�u kau�lainu roku ar līkiem pirkstiem un, plati atplētusi bezzobu muti, spalgi ieķērcās.

-���� Āāāā�! vecene spiedza, izstiepusi roku, un Monika ievēroja, ka viņas nagi stipri vien atgādina aluķēmu nagus tie bija tikpat gari, līki un dzeltenīgi.

Ērla palēcās un pameta skatienu atpakaļ. �agaru durvis vēl arvien stāvēja puspavērtas, un pa spraudziņu tum�ajā būdā spraucās balta dienas gaisma. Kad Ērla bija durvis aizvērusi, spieg�ana apklusa, un vecene atkal paslēpa kau�laino roku zvērādās.

Neviens vēl nebija bildis ne vārda, un ari vecene, �ķiet, nebija noskaņota uz runā�anu. Glu�i otrādi likās, ka viņai viss �is ļembasts ir gau�ām apnicis un ka viņa domā atkal likties uz auss. Kad viņa jau slīga atpakaļ savās zvērādās, Ērla nokrek�ķinājās un sacīja: Loja, mēs gribam, lai tu pastāsti mums par alu-

kēmiem.

Kādu brīdi zvērādu kaudze nekustējās, bet tad virsējā āda atkal no�ļuka ze�māk, un vecene, pabāzusi galvu, palūkojās uz bērniem. Monikai tomēr tik un tā palika iespaids, ka viņa skatās kaut kur garām. Varbūt viņa vairs lāgā nere�dzēja galu galā divsimt gadu nav joka lieta�

Tomēr vecene, �ķiet, redzēja glu�i labi kad viņas skatiens slīdēja pāri Benam, viņas galva noraustījās un, izstiepusi kārno roku suņa virzienā, viņa sāka kratīt pret viņu kaulainu pirkstu un spiegt. Bens ieņurdējās, sabozās un sāka kāpties atpakaļ. Monika nogrāba suni aiz spranda vilnas, baidīdamās, ka tik tas neiedomātos izdarīt kaut ko nelāgu kā nekā, kuram tad patiktu, ka uz viņu tā spiedz�

-��� Tas ir Monikas suns Bens, paskaidroja Ērla. Tie ir Ruta, Monika, Ralfs un Arvils. Viņu vecmāmiņas atrodas pie aluķēmiem, bet tie negrib viņas atdot un tagad grasās uzbrukt, un tāpēc mums vajag zināt, ko pret viņiem var pa�sākt, viņa bija glu�i aizelsusies no garā teikuma, ko bija izspērusi vienā elpas vilcienā. Nedrīkstēja pieļaut, ka vecā Loja atkal aizietu gulēt Ērla bija dzirdē�jusi, ka viņa varot nogulēt vairākas dienas pēc kārtas, un tad nevienam neesot pa spēkam viņu pamodināt.

Pāris mirkļu pagāja, vecenei bolot zaļās acis uz visiem bērniem pēc kārtas, kas no viņas skatiena sajutās diezgan neomulīgi. Tad piepe�i viņa sāka ķiķināt.

-���� He, he, he� vecā Loja krek�ķināja, un tas izklausījās tā, it kā kāds �ur�pu turpu virinātu vecas durvis ierūsēju�ās eņģēs. He, he, he, he�

Visi aizdomīgi skatījās, kā vecene, at�iebusi savu bezzobu muti, turpina uz�jautrināties, it kā kāds viņai nupat būtu pastāstījis pasaules smieklīgāko joku. Bens sirdīgi rūca, bet aste viņam bija ie�miegta kājstarpē.

-���� Ko viņa dara? �ukstus jautāja Ralfs, neizpratnē raudzīdamies uz veco Loju.

-���� Smejas, tāpat �ukstus atbildēja Ērla.

-���� Ko tu tādu smieklīgu pateici? nesaprata Monika.

-���� Neko. Bet viņu var uzjautrināt jebkas. Varbūt viņa smejas par jums.

-���� Par mums? brīnījās Ruta. Kas tad mūsos tik smieklīgs?

-���� Nu, jūs tomēr izskatāties citādāk nekā me�aļaudis� Un vecajai Lojai jau daudz nevajag.

Tikmēr vecā Loja bija nedaudz nomierinājusies un pamāja ar roku, lai bēr�ni nāk tuvāk. Ļoti piesardzīgi viņi tā arī darīja. Kad viņi bija pienāku�i vecenei klāt un nostāju�ies puslokā ap viņu, viņa uzplik�ķināja pa zvērādām, aicināda�ma viņus apsēsties. Visi sakrustotām kājām sasēdās vecenei apkārt, tomēr ik�viens uzmanījās, lai nesēdētu viņai pārāk tuvu.

Kad bērni bija apsēdu�ies un Bens, vēl aizvien klusām ņurdēdams, tupēja aiz Monikas, vecene pavēra muti un kaut ko teica, bet tas izklausījās pēc �ksstnu�iemuzncs��. Ērla sarauca uzacis un neizpratnē uzlūkoja veco Loju, bet tā nokrek�ķinājās, tad vēlreiz nokrek�ķinājās un beidzot glu�i saprotami teica:

-���� Kas tad nu �iem uznācis?!

-���� Mēs domājām, ka varbūt tu kaut kā mums varētu līdzēt, ieteicās Ērla.

-���� Es? ieplestām acīm jautāja vecene un sāka atgaiņāties ar rokām. Nē, nē, lieciet mani mierā, lieciet mani mierā, ko tad es, tāda veca ve�a, varu �iem padarīt� Nē, nē� un viņa jau gribēja atkal rausties atpakaļ zvērādās, bet Ērla nogrāba viņu aiz rokas.

-���� Nē pag, pag� Es ta�u nesaku, ka tev būs jāiet ar viņiem kauties! Mēs tikai gribam uzzināt �o to par aluķēmiem kas vispār par viņiem ir zināms.

-���� Jā, ja viņi grib mums uzbrukt, mums jāzina, kā pret �iem cīnīties, pie�balsoja arī Monika.

Vecā Loja izbāza galvu no kādas lā�ādas un pie�ķiebtu galvu, izskatīdamās pēc noplūktas vārnas, lūrēja uz Moniku.

-���� Un ko tad jūs jau zināt? viņa jautāja. Tu, sve�ā, gai�matainā meitene ko tad tu īsti zini? viņa jautāja, joprojām blen�ot uz Moniku.

Monika apjukusi paraudzījās uz savām matu cirtām, bet tās vēl arvien bija tādā pa�ā pelēki melnā krāsā kā vienmēr.

-���� Tur jau tā nelaime, ka mēs neko daudz nezinām, viņa teica. Tikai to, ka viņi spēj pārvērsties par jebko un ka viņi tumsā neredz�

-���� Ko? pēk�ņi iesaucās Loja un paslējās nedaudz augstāk. Kas to teica, ka �ie tumsā neredz?

-���� Es, Monika samulsusi atsaucās. Man to kāds pastāstīja.

-���� Tad ta nu zili brīnumi! ieķērcās Loja un atkal izdvesa da�us �he, he��.

-����� Interesanti, kā tad �ie savās klin�u alās neapmaldās, ja reiz �ie tumsā ne�redz�?

-����� Viņiem tur ir sveces� Kaut gan, protams, tur vienalga ir diezgan pa�tum�s�

Bet vecās Lojas ģīmis piepe�i saviebās aizdomu pilnā grimasē, un viņa, at�rāvusies pēc iespējas tālāk no Monikas, klusā un �erksto�ā balsī viņai jautāja:

-���� Kā tu to zini? Kā tu vari zināt, kas viņiem tur tajās alās ir, ko? Vai tik tu ne�esi�? un viņa, drebēdama pie visām miesām, tā ka plānā, krunkainā āda trī�sēja un bezmaz varēja dzirdēt, kā grab viņas kauli, rakās arvien dziļāk un dzi�ļāk savās zvērādās.

-���� Nē, nē, skaļi un stigri noteica Erla. Viņa nav nekāds pārvērties aluķēms.

Loja, brīdi vilcinājusies, atkal pabāza galvu no savām ādām.

-���� Kā tad viņa zina, ka �iem tur ir sveces?

-���� Man ir Acs, pavēstīja Monika, pirms vēl Ērla bija paspējusi viņu aizkavēt.

Un tad tikai sākās.

Vispirms vecā Loja, nogrūzdama no sevis visas zvērādas, tā ka lā�āda aizli�doja sānis un atsitās ar purnu pret sienu, uzrausās kājās, grīļīgā gaitā piestreipuļoja pie Monikas un viņu apkampa. Monikai bija tāda sajūta, it kā viņu ap�skautu koks tik kaulainas bija vecenes rokas. No�maukstinājusi lūpas uz abiem meitenes vaigiem, vecā Loja atkrita aug�pēdu spalvainajā zvērādu kau�dzē un pielūgsmes pilnu skatienu vērās uz Moniku. Monika neērti sagrozījās, bet Ērla uzmeta viņai izteiksmīgu skatienu, sak, nevajag teikt visu, kas uz mēles�.

Bet nu jau bija par vēlu.

-��� Vai, vai� �erkstēja vecā Loja, saķērusi rokas un �ūpodama galvu. Kad tad tas bija, kad mums bija pēdējais me�aļautiņ� ar Aci� Man domāt, man bi�ja kādi desmit gadi, ne vairāk� Atceros, kā ļau�i nāca pie �ā Jels, viņu sau�ca lai �is paskatās to un �ito, bet �is sāka ko darit tikai tad, ja bija kas no�pietns, ar visādām blēņām �is nenoņēmās� Un tā vienu gadu �is mums ierau�dzīja klabiķu pieplūdumu un mēs laikus varējām saglābt savas pūpē�veidīgo au�dzētavas, citādi, Dies, pasarg', kas būtu noticies krūmi mūs būtu apsēdu�i� Man vēl te viens izbāznis kop� tā laika mētājas� un Loja pamāja uz izbāzto putnu, pār kuru bija paklupusi Monika. Bet �is Jels, es domāju nekad ne�ņēmās niekoties ar aluķēmiem, kā nekā �im sava dzīvība bija dārga�

-���� Labi, labi� Ērla beidzot pārtrauca vecās Lojas atmiņu plūdus. Mēs zi�nām, ka Acs ir ļoti reti sastopama, bet mums patie�ām vajag tavu palīdzību. Ja mēs nezināsim, kā cīnīties pret aluķēmiem, tie drīz vien ieradīsies �eit, un tad viņi, Ērla pamāja uz Moniku, Rutu, Ralfu un Arvilu, paliks bez vecmā�miņām. Nerunājot jau nemaz par to, kas notiks ar ciemu, kad te ieradīsies ve�sels bars alukēmu�

Viņa bija atstājusi vajadzīgo iespaidu. Vecā Loja sāka kratīties vēl stiprāk ne�kā pirmīt, un viņas līkie pirksti plēsa no lā�ādas brūnas vilnas skum�ķus.

-���� Ak vai, ak vai, ko nu lai iesāk� viņa drebelīgā balsī vaimanāja.

-���� Mēs nezinām, ko lai iesāk, nedaudz pikti sacīja Ērla. Tāpēc jau mēs nācām pie tevis. Un, ja tu kaut ko par viņiem zini, būtu labi, ja tu tūlīt mums pastāstītu�

-��� Jā, jā� skaidrs� tūlīt, tūlīt� murmulēja vecā Loja, bet izskatījās, ka vi�ņai tā īsti nav ko stāstīt.

Acīmredzot arī Ralfam tā likās, jo viņ� pieliecās pie Ērlas un klusām viņai jautāja: Domā, ka �ī vispār ko zina?

-���� Viņai vajadzētu zināt, atteica Ērla. Ja viņa savos divsimt gados nebūs neko iemācījusies par aluķēmiem, tad to nebūs izdarījis neviens.

Vecā Loja tikmēr vaidēja un krek�ķināja, visu laiku plūkādama lā�ādu, tā ka drīz tur jau bija izplūkāts vesels laukumiņ�, kur vīdēja spīdīga, kaila lā�a āda. Vienu brīdi Lojas acis aizvērās, tā ka bērni jau sāka domāt, ka viņa ir iesnau�dusies, bet acīmredzot viņa bija tikai gremdējusies atmiņās, jo piepe�i acis at�kal atsprāga vaļā un zaigoja vēl zaļākas nekā iepriek�.

-���� Nu tad tā, noteica Loja. Nezinu, kā tas ir ar to neredzē�anu tumsā, man liekas, jūs esat kaut ko saputroju�i� Bet, runājot par aluķēmiem vispār, ir viena lieta, kas viņiem dikti nepatīk�

-���� Jā? jautāja Ērla, un visi bērni, palieku�ies uz priek�u, uzmanības pilni gaidīja, ko teiks Loja.

-���� Mēness suņusēnes, teica Loja un pāris rei�u palocīja galvu, kā piekriz�dama pati sev. Viņi tās nevar ciest.

-���� Bet Me�s ta�u ir pilns ar mēness suņusēnēm, iebilda Monika. Sevi�ķi egļu biezoknis tur to ir papilnam!

-���� Jā, jā� attrauca Loja. Nav jau tā, ka tās būtu viņiem briesmīgi bīsta�mas, bet viņi vienalga cen�as tām mest līkumu un mēness suņusēņu tuvumā viņu biedē�ana tik labi nedarbojas.

-���� Ak tā� Nu tas jau ir kaut kas tāds, kas mums varētu noderēt, teica Ēr�la. Bet ar to būs par maz, lai no viņiem atkautos un atdabūtu vecmāmiņas. Ko tu vēl zini?

Loja atkal iegrima domās.

-��� Kaut kad sen, sen� pirms daudziem simtiem gadu kādam ciemam uzbru�ka aluķēmi� protams, visi ciema ļaudis aizskrēja Me�ā� daudzi gāja bojā� kā jau tas parasti notiek tādās reizēs� bet tad uzradās viens, kas glu�i nejau�i izdarīja ko tādu, ka aluķēmi metās panikā bēgt un aizmuka atpakaļ uz savām klin�u alām�

-���� Nu, nu�? mudināja Ērla.

-���� Es nezinu, kas tas bija.

Visi bērni vīlu�ies noelsās, un Ralfs caur zobiem nosvilpās.

-���� Pag, pag tu noteikti zini, neatlaidās Ērla. Pamēģini atcerēties.

-���� Kā es varu atcerēties es ta�u toreiz vēl nebiju piedzimusi! iesaucās Lo�ja. Man to stāstīja mana vecmāmiņa, bet ko tad īsti tas vīrs toreiz izdarīja�? Man liekas, tam bija kaut kāds sakars ar pūpē�veidīgajiem, bet ko gan viņ� ar tiem darīja�? Man nav ne jausmas!

-���� Paklausies, ja tev tas ir stāstīts, tu to noteikti zini tev tikai jāatceras!

-����� Tikai jāatceras� mēdījās vecā Loja. Paskatīsimies, kā tu tad, kad tev būs divsimt gadu, atcerēsies, ko tev stāstīja tava vecmāmiņa� Es jau tā�pat atceros krietni daudz�

Visi sēdēja un klusēja. Vecā Loja izskatījās sapīkusi, bet bērni vīlu�ies. Ja Loja viņiem nevarēja palīdzēt, viņiem vairs nebija, pie kā griezties, un tad at�liks tikai bezpalīdzīgi sēdēt un gaidīt aluķēmus�

-��� Vai tas bija kaut kāds brūvējums no pūpē�veidīgajiem� murmulēja vecā Loja, �vai varbūt viņu spiedzieni?

Viņa bija atsākusi plūkāt lā�ādu un pikti svaidīja uz visām pusēm brūno vil�nu. Zināt, ko? Es nevaru domāt, kad jūs te sē�at un blen�at man virsū! Tas mani satrauc! Labāk darīsim tā jūs kādu laiku liksiet mani mierā un ļausiet man padomāt.

-���� Tad viņa noteikti aizmigs, Ralfs pa�ukstēja Monikai. Monika bija pār�liecināta, ka tie�i tā arī būs, bet bija redzams, ka vecā Loja vairs netaisās ar viņiem sarunāties, tā ka nekas cits neatlika, kā celties aug�ā un doties prom.

-�� Vēl kas� teica Ērla. Dro�i vien nevajadzētu teikt cieminiekiem par aluķēmiem. Tas tikai sacels paniku�

-��� Kā tad� piekrita Loja. Bet es �ā vai tā ne ar vienu nekad nerunāju. Un tu, gai�matainā meitene ar Aci, viņa teica Monikai, esi piesardzīga ar aluķēmiem. Nelien pie viņiem pārāk bie�i tad pat Acs tevi neglābs�

To pateikusi, viņa ieslīdēja savās zvērādās, pārvilka pār galvu izplūkāto lā�ādu, un drīz vien no zvērādu kaudzes atskanēja vienmērīga �ņāk�ana.

-���� Ejam, noteica Ērla, atmetusi ar roku. Es pienāk�u pie viņas katru dienu tad viņa neaizmirsīs, kas viņai bija jādara.

Visi izgāja no būdas un samiedza acis, kad tajās sāpīgi iedūrās baltā saules gaisma. Pēc būdas puskrēslas diena likās neparasti spo�a, bet gaiss pēc sasma�ku�o zvērādu smakas svaigs un smar�īgs. Bens bija vairāk nekā laimīgs bei�dzot tikt no būdas ārā un tagad aizmetās prom pa taku, lai nebūtu sasniedzams gadījumā, ja bērni pārdomātu un tomēr nolemtu atgriezties būdā�

-���� Kāpēc viņa mani sauca par �gai�mataino�? brīnījās Monika.

-���� Dro�i vien tādēļ, ka tavi mati tomēr ir gai�āki par me�aļau�u matiem, attrauca Ērla, dodamās pa taku atpakaļ uz ciema pusi.

Patie�ām, salīdzinot ar ogļu melnajām, spīdīgajām me�aļau�u galvām, Mo�nikas cirtas bija nedaudz gai�ākas, tomēr tās vienalga nekādi nevarēja nosaukt par �gai�ām�� Bet, �ķiet, vecā Loja savā mū�ā bija redzējusi pavisam maz Ze�mes ļau�u, tādēļ pat tik niecīga at�ķirība viņai dūrās acis.

-���� Un ko lai mēs tagad iesākam? jautāja Ralfs. Domājat, viņa vispār zi�na, par ko runā? Varbūt viņa tikai muldēja? Vai varbūt viņa to pati ir izdomā�jusi? Tādā vecumā jau nevar būt dro�s par to, vai tas, ko viņa saka, ir patiesī�ba vai tikai fantāzija, kas viņai �ķiet patiesība�

-���� Nē, nē� Man liekas, ka tas aluķēmu uzbrukums un tas, ka kādam vīram izdevās tos aizbaidīt, patie�ām ir kādreiz noticis, domīgi sacija Ērla. Es �o stāstu jau kādreiz esmu dzirdējusi�

-���� Bet, ja jau tas patie�ām kādreiz ir bijis, tad ta�u tam vajadzētu būt kādās grāmatās, teica Ralfs. Jums ta�u ir grāmatas?

-���� Nu jā, protams. Bet nē, �is stāsts noteikti nebūs nevienā grāmatā� Re�dzat, tas ir noticis pirms daudziem simtiem gadu� Tā ir vairāk teiksma nekā reāls notikums, un, tā kā tam nav pilnīgi nekāda pamatojuma, tas nebūs ne�vienā vēstures grāmatā. Bet teiksmas mūsu zemē nedrukā grāmatās, tās tikai pārstāsta no paaudzes paaudzē. Tā ka mums neatliek nekas cits, kā gaidīt, kad Loja kaut ko atcerēsies�

-���� Neizklausās īpa�i daudzsolo�i� noņurdēja Ralfs.

-���� Neko citu mēs nevaram darīt, noplātīja rokas Ērla.

-���� Varbūt vēl kāds varētu zināt seno teiksmu? jautāja Ruta.

-���� Nē, diez vai� brīdi padomājusi, teica Ērla. Es, protams, apjautā�os, bet es ļoti �aubos, vai kāds kaut ko zinās�

Brīdi viņi gāja klusēdami, un tad Ralfs iespēra kādu sprunguli mētrās un sa�cīja: Pat ja vecā Loja kaut ko atcerēsies, kā gan mēs varēsim būt dro�i, ka tas tie�ām iedarbosies? Un ja nu mēs sastopamies aci pret aci ar aluķēmiem un izrādās, ka viss, ko Loja mums ir stāstījusi, ir tīrās aplamības�?

-��� Tad mēs būsim pagalam� norūca Ērla. Aluķēmi noteikti negaidīs, ka�mēr mēs izdomāsim kaut ko efektīvāku par vecu sievu pasakām�

�ādu drūmu domu pārņemti, viņi bija izgāju�i cauri ciemam, un starp ko�kiem priek�ā atkal vīdēja apaļais slidotavas kupols. Apgāju�i slidotavai apkārt, viņi apstājās pie ieejas durvīm, kas vienā laidā virinājās vaļā un ciet, kad me�abērni, pārmetu�i slidas pār plecu, grupiņās un pa vienam devās uz slidotavu vai prom no tās. Acīmredzot notika treniņu maiņa.

-���� Mēs ar Arvilu iesim mājās, teica Ralfs, kuru nebūt neuzmundrināja do�ma visu pēcpusdienu pavadīt slidotavā. Monika, tu nāksi vai paliksi?

-���� Palik�u, Monika atteica. Un paņemiet līdzi arī Benu un Rutas jenotu. Un neaprijiet visas pusdienas atstājiet mums arī kaut ko! viņa vēl uzsau�ca zēniem nopakaļ, kad tie jau devās prom.

-����� Katrā ziņā! atsaucās Ralfs. Ja kaut kas paliks pāri kas ir maz ti�cams� viņ� vēl klusām piebilda.

Ruta, Ērla un Monika iegāja slidotavā un devās pa zaļo koridoru uz ģērbtu�vēm, kad atvērās kādas durvis un koridorā iznāca Ria. Ieraudzījusi meitenes, viņa apstājās durvīs un gaidīja, kad tās ies viņai garām.

-���� Kur tad jūsu zvēri? viņa tēlotā izbrīnā jautāja. Kā tad jūs tagad sagata�vosiet savu priek�nesumu? Būs jāiztiek tikai ar slidām, ko? Jā, tas būs sare�ģī�ti� viņa pakratīja galvu un devās uz izejas pusi.

Ērla bija piesarkusi un dusmās �ņāca.

-���� Viņa padara mani vai traku� Ja es varētu nodarīt viņai ko nelāgu�

-��� Nu, nu nomierinies, teica Monika. Nav ko klausīties maza uzpūtīga sku�ķa runās� Tā viņa teica, bet patiesībā viņai pret Riu bija visai līdzīgas izjūtas.

Iegāju�as savā ģērbtuvē, meitenes sāka pārģērbties, bet Monika gaidīja, ap�sēdusies turpat uz krēsla.

-���� Ja tikai varētu uzzināt, ko Ria tur gatavo� atpiņķēdama samud�inātu slidzābaka auklu, sacīja Ruta. Tad vismaz mēs zinātu, vai vispār ir vērts cen�sties� Varbūt tas patie�ām ir kaut kas tāds, ko es, trenējoties kaut trīs gadus, nevarētu pārspēt�

-���� Muļķības, attrauca Monika. Censties vienmēr ir vērts.

_ > '

Erla tikmēr bija pārstājusi ģērbties un, kā izskatījās, par kaut ko saspringti domāja. Tad viņa uzmeta starojo�u skatienu Monikai un iesaucās: Bet mēs ta�u varam uzzināt, ko viņa gatavo!

-���� Ko? reizē pajautāja Monika un Ruta. Kā tā?

-���� Acs! sauca Ērla. Vai jūs esat galīgi aizmirsu�as par Aci??

Tomēr reakcija nebija glu�i tāda, kādu Ērla bija gaidījusi. Monika iekoda lū�pā, bet Ruta sarauca pieri. Nebija nekādu sajūsmas kliedzienu, nekādu apsvei�kumu par tik ģeniālu domu� Viņas abas sēdēja un bozās, tā ka Ērla beidzot neizturēja.

-���� Kas ir? Kas jums nepatīk? Tas ta�u ir fantastiski beidzot Riai nevarēs no mums būt nekādu noslēpumu, un viņa pat nenojautīs, ka mēs visu zinām!

Beidzot arī Ruta sāka kodīt lūpu.

-���� Nē, tā nedrīkst darīt, viņa beidzot sacīja, kaut arī pilnīgi pārliecināta ne�izklausījās.

Ērla bija pilnīgi sa�utusi. Viņa pielēca kājās un skatījās uz Rutu un Moniku tā, it kā tās būtu galīgi zaudēju�as prātu.

-��� Vai jūs apjēdzat?! Tā ta�u ir vienreizēja izdevība! Mēs paskatīsimies, ko ga�tavo viņa, un tad tu sagatavosi kaut ko, kas būs tie�i par vienu kripatiņu pā�rāks tie�i tik pārāks, lai zelta medaļu dabūtu tu, nevis tā sīkā briesmone!

-��� Nē, teica Ruta. Mēs nedrīkstam darīt ko tādu. Monika, tu nedrīksti ska�tīties ar Aci, ko dara Ria, vai dzirdi?

Monika pamāja ar galvu. Likās, ka viņa jau sākumā bija izlēmusi �ajā gadī�jumā Aci nelietot.

-���� Tas nebūtu godīgi, turpināja Ruta. Un sportā ir jābūt godīgam citā�di uzvara nebūs nekas cits kā tikai viena liela blēdība� Un tad man par to vairs nebūtu it nekāda prieka, jo es vienmēr domāta ja mēs nebūtu blēdīju�ies, dro�i vien būtu uzvarējusi viņa, jo viņa ir spēcīgāka� Saproti? Es atsakos ne�vis Rias, bet sevis dēļ!

Ērla izskatījās stipri vīlusies. Viņa bija cerējusi, ka Ruta piekritīs, un tad ie�spēja nostumt Riu no goda pjedestāla būtu daudz lielāka un ko gan citu vēl varēja vēlēties� Bet, protams, nevarēja prasīt Rutai, lai tā slidotu tikai atriebī�bas pēc.

Kad Ruta un Ērla beidzot bija pārģērbu�ās, visas meitenes devās uz lielo sli�dotavu, un Monika apsēdās tribīņu pa�ā aug�ā, no kurienes bija labāks kop�skats un kur ledus �vīkstoņa tik ļoti negriezās ausīs.

Ledus �odien zaigoja viegli iesārts, un me�abērni slidinājās pa tā virsmu kā sīciņas, dzīvas lellītes. Viņi �audījās pa ledu �urpu turpu, katrs iegrimis savā slidojumā, un Monika brinījās, kā viņi tur nesaskrienas�

�oreiz Monika tribīnēs nebija viena, jo �is bija kopējais treniņ�, un daudzi slidotāju draugi, draudzenes vai vecāki bija atnāku�i paskatīties. Netālu no Mo�nikas, pāris rindu zemāk, sēdēja kāds ve�ukiņ�, kas visu laiku pus�ukstus uz�mundrināja savu mazo radagabalu ar tādiem vārdiem kā �Nu, nu turies!�, �Tikai nenokriti lūdzu, lūdzu��, �Jā! Brīni�ķīgi, brīni�ķīgi!�. Monikai gribējās uzzināt, kur� no slidojo�ajiem bērniem ir viņa mazbērns, bet bērnu bija savs desmits vai vairāk, tā ka nevarēja saprast, bet vaicāt viņa kautrējās.

Nupat uz ledus iznāca Ērla un Ruta. Pat Monika ar savu nezinā�anu daiļsli�do�anas mākslā redzēja, ka Rutas slidojums un figūras ir daudz smalkākas, sa�re�ģītākas un profesionālākas nekā Ērlas patlaban viņa atkārtoja savus du�bultos akselus. Monika sekoja Rutai ar skatienu, un viņai likās, ka tas izskatās tik vienkār�i atsperies, uzlido gaisā, apgriezies un, skaisti piezemējies, slido tālāk� Tomēr ar nākamo akselu tik labi neveicās. Varēja manīt, ka, vēl gaisā esot, Rutai sapinas kājas, un uz ledus viņa jau nonāca uz visām �etrām. Lai gan viņa tūlīt pat piecēlās un aizslidoja tālāk, varēja manīt, ka viņa vairs nejū�tas tik dro�i kā iepriek�. Tomēr arī tagad viņa izcēlās uz pārējo slidotāju fona, jo nevienam nebija tik graciozu kustību, tik negaidītu pāreju no vienas figūras citā, un neviens nevirpuļoja tik strauji� Patiesi, skatoties, kā Ruta tur, uz le�dus, grie�as kā vilciņ�, ari Monikai nedaudz sareiba galva, tāpat kā viņu reizi Ralfam.

Kādu laiku vienkār�i slidojusi pa perimetru, Ruta sāka gatavoties nākama�jam lēcienam. Viņa ieskrējās, tad nedaudz piebremzēja, atspērās� un uzlido�ja gaisā� �Viens, divi, divi ar pusi�� Monika skaitīja apgriezienus. �un tad jau Ruta atkal bija uz ledus un aizlidoja tālāk. Monika no savas vietas nevarēja pamanīt nevienu negludumu likās, ka viss bija izdarīts perfekti. �ķiet, ka arī Rutai tā likās, jo viņa pacēla gaisā īk�ķus uz garām slidojo�ās Ērlas pusi. Ta�u nākamais lēciens atkal bija neveiksmīgs. �oreiz viņai kaut kas samisējās jau atsperoties, un viņa gaisā izdarīja tikai vienu apgriezienu. Monika sarauca pieri. Viņa brīnījās, kā tas var būt viņai bija licies, ka, ja jau kaut kas ir apgūts, tad ar to vairs nevarēja būt nekādu misēkļu� Bet izrādījās, ka varēja gan�

.

>

ūdens gāja uz priek�u, pienāca oktobris ar negan�tām vētrām un pērkoniem, kas pieducināja visu Me��u tā, ka likās tā dobji dimdo�ās atskaņas dzirda�mas vēl nākamajā dienā un ari aiznākamajā� Zibe�ņi ap�ilbināja naktis ar savu balto gaismu, un naktis kļuva vēl gai�ākas par dienām. Savukārt dienas vai�rāk atgādināja ieilgu�as novakares, kas sākās tūlīt pēc brokastlaika un beidzās, pārvēr�oties baltajās zibeņu naktīs.

Pēc lielākajām vētrām Me�s pārvērtās par gatavo �ļūdoni. Tie vairs nebija nekādi strautiņi, bet īstas dubļu upes, kas plūda starp prie�u pakalniem un ie�tecēja ezerā. Ezers izkāpa no krastiem un sāka izskatīties pēc īstas dubļu jūras, kurā ķērkdami plun�ājās klabiķi. Likās, ka viņiem �āds laiks gau�ām iet pie sirds, jo pat negaisa laikā viņu ķērk�ana un knābju klabinā�ana jaucās pa vidu vētras auriem un pērkona dārdiem, kad viņi tur �audījās apkārt pa nakti un lie�tu, zibens uzliesmojumos izskatīdamies pēc ķēmīgiem ļauniem gariem�

Toties pūpē�veidīgie bija norimu�i. Vai nu tie bija nobiju�ies no klabiķu ba�riem, ar kuriem tobrīd bija pilns Me�s, vai varbūt viņi vienkār�i negribēja sla�pināt savas pseidopodijas �ā vai tā, bet tikai retais pūpē�veidīgais bija ma�nāms skraidelējam apkārt. Un pat tad izskatījās, ka tas ir neparasti kluss un cen�as pēc iespējas ātrāk kaut kur nolīst un paslēpties.

Arī klejojo�ie krūmi bija kļuvu�i rāmāki. Daudzus pusceļā bija pārsteidzis ne�gaiss, un tā nu tie bija paliku�i pavisam nejēdzīgās vietās, ne īsti iesakņoju��ies, bet ari nespēdami atbrīvot savas saknes, kas bija dziļi iestigu�as ķēpīgajos dubļos.

Me�sargam vajadzētu drīz būt atpakaļ, prātoja Me�a Ve�a, vērodama sa�stingu�os krūmus. Tagad jau vairs nekāda darba viņam nebūs�

Un patiesi oktobra vidū viņi saņēma vēstuli, ko uz nodzīta ēzelī�a atgādā�ja kāds visai sanīku�a izskata me�ave�uks. Vēstulē Me�sargs rakstīja, ka rudens vētras visus krūmus ir apstādināju�as un ka viņ� domā drīzumā griezties atpa�kaļ. Par aluķēmiem un vecmāmiņām nebija minēts ne vārds, bet bērni domā�ja, ka tas ir pastnieka dēļ�

Monika laiku pa laikam slepeni ielūkojās ar Aci, kas notiek pie aluķēmiem, bet neko jaunu neuzzināja. Izskatījās, ka aluķēmi ir diezgan truli radījumi, kas

lielāko dienas daļu pavada savās tum�ajās alās, sve�u gaismā slīpējot dārgak�meņus. Sprie�ot pēc dārgakmeņu izmēriem un daudzuma, aluķēmi bija traki bagāti. Viņu klin�u ejās bija atsevi�ķi NODAĻījumi, tādas kā iedobes, kurās viņi sabēra noslīpētos dārgakmeņus tur nu tie gulēja zaigodami un mirdzēdami, cik nu vien alu tumsā tas vispār bija iespējams.

Visi aluķēmu darbi noritēja pilnīgā klusumā, un tikai laiku pa laikam kāds iz�grūda kādu īsu sakāmo, bet mēmās klin�u sienas ātri vien noslāpēja jebkuru vēlē�anos sarunāties tā �ķita Monikai. Pamazām viņa sāka pierast pie alu�ķēmu draudīgā izskata, un bailes, kas parasti radās viņu klātbūtnē, arī kļuva it kā trauslākas un pamazām sāka izplēnēt. Nekādu runu par plānoto uzbruku�mu nebija, un, sprie�ot pēc viņu izturē�anās, viņi nemaz negrasījās kaut kur doties.

Monika, protams, redzēja arī vecmāmiņas, bet lielākoties viņas tāpat klusām sēdēja un niekojās ar dārgakmeņiem vai arī slaucīja neredzamus putekļus alu ejās. Savā vecmāmiņā Monika vairs nemānijā to nepatīkamo pārvērtību, kas bija padarījusi viņu līdzīgu aluķēmiem. Tagad tā bija glu�i parasta vecmāmiņa ja neņem vērā to, ka viņa nebija dzirdēta runājam.

Ruta caurām dienām un, kā Monikai reizēm likās, arī naktīm, noņēmās pa slidotavu un, mājās pārnākusi, arvien bija sliktā garastāvoklī, jo triskār�ais aksels ne par ko negribēja izdoties�

Savukārt Ērla turpināja uzmākties Monikai, lai viņa paskatās, ko dara Ria.

-���� Kaut ar pa�u Acs kaktiņu, viņa lūdzās.

-���� Es nevaru skatīties ar kaktiņu� atteica Monika. Vai nu es skatos, vai nē un �oreiz es neskatī�os vis!

Ērla, kā solījusi, ik dienas devās pie Lojas, bet pagaidām bez panākumiem. Viss jau sākās ar to, ka viņa bija aizmigusi un nogulējusi bez pārtraukuma ve�selas septiņas dienas. Pēc tam viņa tik tikko atcerējās, par ko bija runa, un Ērlai bija jāstāsta viss no sākuma.

Tikmēr Ralfs eksperimentēja ar pūpē�veidīgajiem. Viņ� bija pavisam aizmir�sis savas grāmatas un tagad ik rītu, ja vien dubļi ļāva iziet no mājas, devās Me-

�ā un pētīja pūpē�veidīgo paradumus. Ruta, Monika un Arvils mēģināja viņu izpra�ņāt, bet viņ� bija vai nu ļoti noslēpumains, vai ari viņam vienkār�i nebi�ja nekā, ko teikt, un tā nu viņ� tikai klusēja.

*

Kādu rītu visi sēdēja pie brokastu galda un ēda omleti.

-���� Ēdiet, ēdiet, drūmi skubināja Me�a Ve�a. Var gadīties, ka �ī ir jūsu pē�dējā omlete�

Arvils gandrīz aizrijās.

-���� Kāpēc? viņ� iesaucās. Vai tu gribi teikt, ka mēs driz mirsim?

-���� Ne jau jūs� Bet manas vistas gan tā man �ķiet� saīgusi runāja Me��a Ve�a un paņēma vēl gabaliņu omletes. Kad Me�sargs bija devies prom un Me�a Ve�a pārvācās pie bērniem, viņa atveda līdzi arī savas vistas. Toreiz to bija bijis septiņpadsmit. �odien bija paliku�as vairs tikai astoņas.

-��� Tas jau pārsniedz saprāta robe�as� Me�a Ve�a burk�ķēja. Sakiet man cik gan rijīgs var būt viens jenots?!

Visi klusēja. Visbeidzot Ralfs nokrek�ķinājās.

-���� Ne jau viens� Jādomā, viņi ir vairāki.

Me�a Ve�a tā uzsita ar dak�u pa �ķīvi, ka Arvils sarāvās, un iesaucās: Nu ja! Tur jau ir tā lieta! Jenotu te ir vairāk nekā koku, viņi klimst pa krūmiem gar māju un, siekalām pilot, glūn uz manām vistām! Un tad vienā brīdī viņi vairs neglūn, bet klūp tām virsū un stiepj prom uz Me�u� Kaut vilks viņus rāvis�.!

Kādu brīdi viņa klusēdama nikni ēda savu omleti un tad turpināja.

-���� Kā viņi tiek vistu būri, ko? Es vēl varētu saprast, ka viņi aizstiepj vistas pa dienu, kamēr tās skraidelē apkārt, bet kā gan viņi tiek tām klāt naktīs, kad tās tup būros? Kā tas ir iespējams? Nudien liekas, ka būs vien jāņem vistas uz is�tabu jādomā, tur viņi tām klāt netiks�

-���� Nē, nē, nē! visi sāka skaļi protestēt. Viņiem nudien tā nelikās laba doma turēt istabā astoņas vistas. Bez tam, te ta�u bija arī Bens, �in�illa un Rutas jenots.

-���� Nu, protams, nē! atcirta Me�a Ve�a. Es ta�u to tikai tāpat vien pateicu!

Bērni samulsu�i saskatījās. Kad Me�a Ve�a bija nikna, jēgas viņas teiktajā

bija visai maz. Me�a Ve�a ēda, grabinādama ar dak�u pa �ķīvi, kamēr Ruta, kas pēdējā laikā bija kļuvusi diezgan nervoza, nosvieda savu dak�u uz galda un, skaļi atgrūdusi krēslu, aizgāja uz savu istabu. Monika un Ralfs saskatījās, un vi�ņi abi domāja vienu un to pa�u �odien visi trakā prātā�

Ralfs, apēdis savu omleti un atteicies no papildporcijas, kuru viņam uzbāzīgi piedāvāja Me�a Ve�a, paziņoja, ka ies uz Me�u paklaiņot.

Kad viņ� piecēlās no galda, kājās pielēca ari Me�a Ve�a un, noņurdējusi, ka ie�ot pārskaitīt vistas, izgāja pa durvīm.

Pie galda palika tikai Arvils un Monika. Monika paņēma pannu un uzlika sev vēl mazliet omletes.

-���� Negribi vēl? viņa piedāvāja arī Arvilam.

-���� Labi varbūt mazdrusciņ, viņ� atteica, paņēma atliku�o omleti un dro��ības pēc vēl izskrāpēja pannu.

Kad omlete bija apēsta, Monika salika netīros traukus izlietnē un piegāja pie loga. Izskatījās, ka �odien pēc ilgiem laikiem beidzot ir iestājies jauks laiks.

Debesis bija dzidri zilas, un apaļās prie�u galotnes izcēlās uz to fona kā za�ļas, uz brūngani zeltainiem kociņiem uzspraustas bonbongas. �ur tur starp pa�kalniem vēl burbuļoja kāds dubļu strautiņ� kā atmiņas no pēdējā negaisa, bet tie bija tik sīki un nenozīmīgi, ka likās tie netiks pat līdz ezeram, kad sūnas tos jau būs iesūku�as sevī.

Debesīs nemanīja neviena klabiķa laikam tie bija iztrakoju�ies pa vētrām un tagad izmantoja jauko laiku, lai nedaudz atpūstos. Toties pūpē�veidīgie bi�ja kļuvu�i aktīvāki, un pat istabā bija dzirdami to plānprātīgie smiekli un spie�dzieni, kad tie kā milzīgi, balti astoņkāji skrēja pāri pakalniem vai, tirinādami pseidopodijas, �ūpojās zemākajos prie�u zaros.

Mājas priek�ā plosījās �in�illa un Bens, bet Rutas mazais jenots sakumpu�u muguru sēdējā dro�ā attālumā no abiem un viņus vēroja.

-���� Ko mēs �odien darīsim? vaicāja Arvils. Viņam pēdējā laikā bija diezgan garlaicīgi, jo katrs bija aizņemts pats ar savām darī�anām, un neviens nepie�vērsa viņam uzmanību.

Monika pagāja nost no loga un, paķērusi no drēbju pakaramā savu jaku, teica: Ie�u uz Me�u drīz bū�u atpakaļ!

-���� Brīni�ķīgi, noteica Arvils. Un ko lai daru es? Labi, tādā gadījumā es ie�u Me�a Ve�ai palīgā saskaitīt vistas�

Monika iesmējās. Tur jau laikam tava palīdzība nebūs vajadzīga. Es pat tagad varu tev pateikt, cik to ir astoņas vai mazāk� un viņa vēlreiz ie�smējās.

Arvils sabozās un devās lejā uz savu istabu, bet Monika izgāja ārā.

Gaiss likās neparasti spirgts un tīrs. Smar�oja pēc slapjām un saulē �ūsto�ām sūnām, pēc mitrām prie�u mizām un skujām, un pavisam nedaudz pēc pūpē�veidīgajiem�

Monika uz labu laimi devās pāri prie�u pakalniem, un vēl arvien slapjās sū�nas nedaudz �ļerkstēja zem viņas kājām. Bens, jautri riedams un trenkādams pūpē�veidīgos, �audījās �urpu turpu, bet Ralfu nekur nemanīja laikam viņ� savos klejojumos bija devies uz citu pusi.

�ur tur dzeltenīgi mirguļoja mēness suņusēnes, bet dienas gaismā nevarēja īsti saprast, vai tās mirdz pa�as no sevis, vai vienkār�i tādēļ, ka spo�ie saules stari atspīd no to vēl slapjajām cepurītēm.

Prie�u pakalni beidzās un pārgāja zemā, sīku krūmu un jaunu, smuidru ko�ciņu pieaugu�ā prie�u me�ā. Zemi klāja biezi mellenāji, un vietumis virs tiem pacēlās zilganzaļi zileņu ceri. Viss bija slapj�, bet Monika bija tā aizsapņojusies, ka pat nemanīja, kā viņai samirkst kājas. Un, tā kā �oreiz viņai līdzi nebija gro�ziņa ar mēness suņusēnēm, tad viņa nemanīja arīdzan, kā novirmo krūmu za�ri kreisajā pusē un kā �ad un tad starp krūmu zariem iezalgojas acis� Izskatī�jās, ka kāds zogas pa krūmiem viņai līdzi, ne par soli neatpalikdams bet Mo�nikai par to nebija ne jausmas. Viņa brida pa slapjajām mētrām uz priek�u un pacēla galvu tikai tad, kad kāds, kas stāvēja viņai ceļā, skaļi iesvilpās.

Viņai priek�ā, sabāzis rokas bik�u kabatās, stāvēja Ralfs.

-���� Kas tev noticis? Tu izskaties tā, it kā dzītu kādam pēdas! viņ� smējās.

-���� Ko�? Nē, nē, es tikai drusku aizdomājos� Monika atteica.

-���� Nu, un ko labu izdomāji?

-���� Ak, neko� Domāju, ko lai mēs iesākam, kad aluķēmi būs atnāku�i līdz mums.

-��� Es arī par to domāju, sacīja Ralfs un pameta skatienu atpakaļ. Un tā�pēc es gribu tev kaut ko parādīt�

Monika ieintriģēta palūkojās uz Ralfu. Ko tad? viņa vaicāja.

-���� Ejam, tad redzēsi, Ralfs atteica un pagriezies aizbrida prom pa samirku�ajiem mellenājiem. Monika devās viņam pakaļ, bet viņas sekotājs, kas bija lo�dājis pa krūmiem, tagad likās nozudis, jo krūmi stāvēja nekustīgi.

Monika nosprieda, ka tam noteikti ir kāds sakars ar pūpē�veidīgajiem, jo pēdējā laikā Ralfs ne par ko citu neinteresējās. Varbūt viņ� ir atradis kaut ko, kas viņiem palīdzēs pieveikt aluķēmus, jo no vecās Lojas jau nebija nekādas jē�gas� Pēdējā laikā Monikai patie�ām sāka likties, ka viņa visu to stāstu par aluķēmu aizbaidī�anu ar pūpē�veidīgajiem ir tikai izdomājusi.

-����� Esmu izsekojis da�us pūpē�veidīgos, beidzot teica Ralfs, un atklājis kaut ko līdzīgu bērnistabai�

-���� Bērnistabai? brīnījās Monika. Kā tu to domā?

-��� Viņiem tur ir tādas kā ligzdas ar olām, un izskatās, ka arī mazie pūpē�veidīgie, kad tie ir iz�ķīlu�ies, kādu laiku paliek �bērnistabā�. Bet viņus pieskata vairāki pieaugu�ie pūpē�veidīgie kaut kas līdzīgs auklēm.

-��� Tie�ām? Redz kā izrādās, ka ari pūpē�veidīgajiem ir savi bērnudārzi� smējās Monika. Mēs tagad ejam uz turieni?

-��� Jā. Tas nav pārāk tālu no �ejienes, teica Ralfs un pamāja uz kādu visai stāvu kalnu gabaliņu tālāk. Tur, tajā kalnā.

Kalns viņiem priek�ā izskatījās diezgan neparasts. Tas bija stāvs kā siena, un likās, ka tas iet ielokā glu�i kā aizsargvalnis, kas apjo� pilsētu. Kalns bija apau�dzis ar pagaru, ko�i zaļu zāli un sīkiem krūmeļiem, un ik pa brīdim tam pāri nozibēja kaut kas balts acīmredzot pūpē�veidīgie. Diezgan haotiski viņi �au�dījās pāri kalnam, un izskatījās, ka viņiem nav nekādu grūtību jozt pa kalnu, kaut arī tas bija tik stāvs.

Nonāku�i kalna pakājē, Ralfs un Monika apstājās.

Monika atgāza galvu un palūkojās aug�up. Kalns patie�ām bija ļoti stāvs un slējās gandrīz vertikāli. Monika pirmo reizi mū�ā redzēja tik savādu kalnu, un neizskatījās, ka pa to būtu iespējams uzrāpties.

Laikam Ralfs nojauta, par ko domā Monika, jo sacīja: Nav tik traki, kā iz�skatās. Tur aug�ā var tikt, tikai kāpjot uzmanīgi jāskatās, kur liek kāju. Var ari pieķerties pie krūmiem tie gan izskatās sīki, bet patiesībā ir ļoti sīksti� Un vēl man te ir da�i spieķi, to teikdams, viņ� izvilka no tuvējiem krūmiem divus paresnus zarus un pasniedza vienu Monikai.

-��� Galvenais pārbaudi katru vietu, pirms sper soli, viņ� atgādināja un sāka kāpt aug�up.

Zāle bija slapja, un viņa kājas slīdēja. Pāris rei�u viņ� paklupa un vienreiz no�ļūca no kalna zemē pavisam. Monika joprojām stāvēja lejā un sarauktu pieri vēroja viņa centienus pievarēt stāvo kalnu. Beidzot tomēr izskatījās, ka Ralfam ir paveicies, un viņ� sasniedza virsotni. Paskatījies lejup uz Moniku, viņ� tai pa�māja ar roku un sauca, lai tik viņa rāpjas aug�ā.

Viņa rāpās arī.

Sākumā Monikai kājas slidēja atpakaļ, lai kur arī viņa nostātos, un viņai jau sāka likties, ka nekad neuzkāps kalnā. Ta�u pēc kāda laika viņa laikam sāka izjust kalnu, jo kājas glu�i instinktīvi uzmeklēja stabilāko vietu, un nepagāja ne�cik ilgs laiks, kad arī viņa stāvēja kalna virsotnē.

Ta�u Ralfa tur vairs nebija. Rāpjoties Monika bija pārāk koncentrējusies uz to, lai nepaslīdētu, tā ka nebija pamanījusi, kurā brīdī Ralfs nozuda. Paskatīju�

sies visapkārt, viņa ieraudzīja, ka kalna virsotne veido tādu kā terasi, apaugu��u ar sīkām eglītēm, bet zemi klāja dzeltenīgi zaļas sūnas un balti ķērpji. Acīm�redzot Ralfs bija kaut kur tepat starp eglēm.

Ralf! Monika pasauca un pagājās da�us soļus uz priek�u. Mazās eglītes, kas bija saaugu�as diezgan blīvi, un gludā sūnu un ķērpju grīda izskatījās diez�gan nedabiski likās, it kā kāds te būtu ierīkojis Ziemassvētku eglī�u audzēta�vu. Monika redzēja, ka te sev mājvietu izvēlēju�ās daudzas mēness suņusēnes. Saaugu�as biezos �emuros, tās mirdzēja gan zilā, gan zaļā, gan sarkanā krāsā un, Monikai tuvojoties, te izdzisa, te iezalgojās vēl ko�āk nekā vesela gaismu parāde.

Starp mazajām eglītēm kaut kas nozibēja, un parādījās Ralfs. Viņ� izskatījās diezgan savādi tāds kā samulsis, kā izbijies. Brīdi viņ� stāvēja, neteicis ne vār�da, un tad domīgi pakasīja galvu un sacīja: Ejam, tev tas jāredz.

Pagriezies viņ� spraucās cauri eglītēm, un Monika līda viņam pakaļ, uzma�nīdamās, lai kāds Ralfa vaļā palaistais zars netrāpītu viņai sejā. Beidzot viņi iz�nāca nelielā klajumiņā. Te tāpat auga mīkstās sūnas un ķēpji, bet zemē bija vēl kaut kas, kā nebija citur �agari. Savākti tādās kā nelielās kaudzītēs, �agari bi�ja pilnīgi visur. Bet tas vēl nebija viss. Starp �agariem mētājās olu �aumalas. Baltas, spo�as �aumalas bija gan uz �agariem, gan starp tiem tās bija iz�ķai�dītas pa visu laucīti, un olu saturs bija satecējis sūnās. Kādā �agaru kaudzē stā�vēja milzīgs, melns klabiķis un kaut ko knābāja.

-��� Ti�! uzsauca Ralfs. Klabiķis paskatījās uz bērniem ar spo�u aci, noklabināja knābi un, savicinājis spārnus, aizlaidās.

Nebija neviena pūpē�veidīgā. Un nevienas veselas pūpē�veidīgo olas.

-����� Kas tā par posta�u? vaicāja Monika, platām acīm raudzīdamās vis�apkārt.

-���� Nezinu, pavisam samulsis, atbildēja Ralfs. Vēl vakar viss bija kārtībā. Acīmredzot tas ir noticis pavisam nesen.

-���� Domā, ka te plosīju�ies klabiķi? jautāja Monika, uzkāpdama kādai �au�malai. Krauk�ķēdama tā sa�ķīda zem viņas kājām.

-���� Nezinu� Var jau būt� Ralfs �aubīgi novilka. Bet kāpēc tad te ir viens pats klabiķis? Viens pats klabiķis nevarēja �ito visu sastrādāt. Un kur ir paliku��i maziņie pūpē�veidīgie un aukles?

-���� Dro�i vien vai nu aprīti, vai aizmuku�i, noteica Monika, paraustīdama plecus. Jā, nekādu citu iespēju nevarēja būt.

-��� Dīvaini� joprojām neticīgi teica Ralfs. Bet atceries, kā bija toreiz, kad klabiķi uzklupa pūpē�veidīgajiem viņu bija briesmīgs bars, un tad vēl visa tā ķērk�ana un klabinā�ana to nevarētu nepamanīt. Un �odien es neesmu ma�nījis neko tamlīdzīgu.

-���� Varbūt, ka tas notika naktī�? minēja Monika.

-���� Var jau būt� atkal ne visai pārliecināti norūca Ralfs.

Bridi viņ� stāvēja, saraucis pieri un kaut ko drūmi domādams, un tad bei�dzot atmeta ar roku. Nu ko, te mēs vairs neko nevaram darīt. Ejam atpakaļ!

Viņi atkal devās cauri jauno eglī�u audzei un rāpās no kalna lejā. Izrā�dījās, ka nokāpt bija vēl grūtāk nekā uzrāpties aug�ā, jo kājas slīdēja vēl daudz trakāk. Monika aptuveni no kalna vidus no�ļūca lejā uz dibena, un nū�ja izslīdēja viņai no rokām un uzkrita uz galvas Ralfam, kur� iebrēcās un pa�muka malā.

Mājās ejot, Ralfs bija diezgan drūmā omā. Viņ� nevarēja saprast, kā iespē�jams vienā mirklī pārvērst pūpē�veidīgo olu glabātavu un bērnistabu tādā pos�ta ainā. Bez tam �is klabiķis izskatījās iemaldījies �eit glu�i nejau�i. Viņ� neiz�skatījās arīdzan pēc tāda, kur� būtu tikko izdzēris pārsimts olu�

-���� Nekreņķējies, citur dro�i vien ir vēl citas bērnistabas, mierināja Monika.

-���� Dro�i vien, piekrita Ralfs. Bet kāda iespējamība, ka es tās atradī�u? Dro�i vien tās nav visas vienā Me�a pusē, un �ī bija vietējā bērnistaba. Pilnīgi iespējams, ka nākamā atrodas simtiem kilometru attālumā�

Monika gāja pa slapjajām melleņu mētrām un beidzot sajuta, ka viņai salst samirku�ās kājas un arī sē�amvieta, uz kuras viņa bija �ļūkusi pa kalnu.

-��� Kāpēc tu tā uztraucies? viņa beidzot jautāja. Tie ta�u ir tikai pūpē�veidigie. Pats atceries, ko stāstija Ērla ja ap viņiem �ad un tad nepamielotos kla�biķi un citi zvēri, viņi drīz pārpludinātu visu me�u.

-��� Mani neuztrauc tas, ka viņi varētu izmirt, sacīja Ralfs. Bet tā bērnista�ba bija ļoti laba vieta novēro�anai. Es varēju sēdēt eglītēs, un viņi par mani ne�likās ne zinis. Un es esmu �o to par viņiem uzzinājis�

-��� Ja? Kaut ko noderīgu?

-���� Kaut es to zinātu� nopūtās Ralfs. Kamēr vecā Loja nesāks kaut ko atcerēties, man nebūs ne jausmas, vai es skatos virsū mūsu glābiņam pret aluķēmiem, vai vienkār�i kaut kādām nenozīmīgām pūpē�veidigo izdarībām� Piemēram, es zinu, ka, kamēr vini ir mazini, vini ēd mēness sunusēnes.

-���� Ej nu? brīnījās Monika. Tad tāpēc tur to bija tik daudz?

-���� Jā, man liekas, viņi tās speciāli tur audzē lai tikko iz�ķīlu�amies pūpē��veidīgajiem būtu ko ēst. Un, kad viņi ir badā, viņi tā jocīgi raustās. Pseidopodijas viņiem tad ir tik tikko sāku�as veidoties, un viņi patie�ām visvairāk atgā�dina pūpē�us tādas mazas, apaļas, baltas bumbiņas� Un tad nu viņi tirina tās savas svaigi izaudzētās pseidopodijas, un tūlīt kāda aukle skrien uz eglītēm pēc mēness suņusēnēm. Pa�as aukles ēd �agarus tie reizē kalpo kā ligzda un kā uzkoda pieaugu�ajiem pūpē�veidīgajiem. Un man ir aizdomas, ka tās eglī�tes ari ir sastādīju�i viņi jo reizēm viņi uzklūp kādai pavisam jauniņai eglītei un izgrau� tai saknes�

-���� Vai, cik �ausmīgi� nodrebinājās Monika. Nabaga eglītes�

-���� Nu ko tur� Ralfs paraustīja plecus. Mēs ta�u ari ēdam salātus�

Pie prie�u pakalniem viņi �ķīrās Ralfs gribēja doties atpakaļ uz mājām, bet Monika nolēma aiziet līdz egļu biezoknim. Tāpat vien paskatīties, kā klājas

viņas suņusēnēm, kas ar visu spainīti bija paslēptas pie ieejas biezoknī. Ta�u viņa pat nepaspēja spainīti uzmeklēt, kad no egļu bie�ņas kāds uzsvilpa.

Monika sastinga, bet tad, apjēgu�i, ka aluķēmi nemū�am viņai nesvilptu, pa�nācās tuvāk tum�ajai egļu sienai un pasauca: Musi, tas esi tu?

Tas patie�ām bija viņ�. Viņa baltais ka�ociņ� tagad bija netīri pelēks, un vilna saķepusi slapjās �ķipsnās. Līzdams ārā no biezokņa, viņ� �ķaudīja un, apsēdies uz kāda celma, sāka izgriezt savas garās, plu�ķainās ausis. No tām iztecēja ūdens straumīte un plīk�ķēdama ielija peļķē pie celma.

-��� Tu esi apaukstējies, sacīja Monika, sarauktu pieri noraudzīdamās, kā pe�ļu lācītis trīc un dreb, laiku pa laikam no�ķaudīdamies. Rozā deguna galā ka�rājās pile, un viņa lielās, brūnās acis tagad izskatījās vēl lielākas tās likās val�gas un drud�aini mirdzēja.

-���� Tev vajadzētu sēdēt siltumā un dzert karstu aveņu tēju, nevis blandīties apkārt pa slapjiem me�iem, aizrādīja Monika.

-���� Es zinu� Ap�ī!! peļu lācītis teica un nodrebinājās. Bet ko es varu da�rīt? Es nevaru sēdēt pie kamīna un gaidīt, kad aluķēmi ieradīsies mani savākt.

-��� Tas, ka tu pāris dienu pavadītu mājās siltumā, aluķēmiem noteikti nevarē�tu tapt zināms, teica Monika.

-���� Kā nu ne? Kā tad nu ne? uztraucās Musis. Viņiem viss top zināms uzreiz! Vēl joprojām viņi ir atstāju�i vienu izlūku, kas turpina mani vajāt, tā ka liec mani mierā un nemaz nemēģini mani kaut kur ievilināt!

-����� Labi, labi� Tikai nomierinies, Monika mēģināja pieklusināt satraukto peļu lācīti. Kas tad jauns dzirdēts par aluķēmiem? Vai viņi patie�ām domā murns uzbrukt? viņa vaicāja, atcerēdamās redzēto pie aluķēmiem un to, kā tie vienā mierā bija noņēmu�ies ap saviem darbiem, nemaz neizskatīdamies pēc tādiem, kas grasītos kaut kur doties�

-���� Kā tad, ka domā, atteica peļu lācītis un iepleta acis sak, kā gan Mo�nika par to vēl varēja �aubīties. Bet Monikai ne prātā nenāca izklāstīt viņam, kādēļ vina �aubās.

-����� Man �ķiet, viņi tikai gribēja nogaidīt, kamēr beigsies visas lielās rudens vētras, sacīja Musis. Un tad viņi var būt klāt kuru katru bridi.

-���� Cik ilgā laikā viņi var atnākt? jautāja Monika.

Musis sakrunkoja pierīti un sāka domāt, kaut ko pie sevis murminādams un pieliekdams pirkstus.

-��� Pāris dienas, kamēr tiek līdz pirmajām bērzu birzīm� tad kāda nedēļa līdz Robe�kalniem� tad vēl pāris dienas līdz Klejojo�o krūmu audzēm� divas nedēļas (ja laiks ir labvēlīgs) līdz Vējainajam virsājam un tad vēl kādas pāris nedēļas�

-���� Tik ilgi? brīnījās Monika. Viņa nekad nebija domājusi, ka aluķēmu klin��u krāvumi ir tik tālu. Ar Aci viņa tur varēja nokļūt vienā mirklī, un likās neap�tverami, ka patiesībā līdz turienei bija tik milzīgs attālums.

-���� Un kā tad tu biji iedomājusies?! izbrīnīts iesaucās peļu lācītis. Troglodītu klin�u alas ta�u ir pa�ā Me�a malā tālu, tālu�

-���� Ņjā� noņurdēja Monika. Saki man vai tie�ām tu nezini ko tādu, kas varētu mums palīdzēt?

-���� Es ta�u tev teicu tur neko nevar darīt. Ja troglodīti atnāks līdz �ejienei, tad labi nebūs� Jums tūlīt pat jādodas no �ejienes prom!

-��� To nu gan mēs nedarīsim, jautri attrauca Monika. Mēs esam �o to uz�zināju�i, tā ka mēs neesam glu�i bezpalīdzīgi, pat ja aluķēmi patie�ām atnāks līdz �ejienei. Te viņa apklusa kaut kā viņa nebija īsti dro�a par to, vai drikst visu stāstīt citiem, pat ja tas būtu peļu lācītis. Bet peļu lācītis likās stipri satrau�cies. Viņ� pielēca kājās, pieskrēja pie Monikas un, nervozi mīņādamies, blen�za uz viņu ar savām milzīgajām, spīdīgajām acīm.

-���� Ko tu saki? Ko tad jūs esat uzzināju�i?

Monika bridi vilcinājās, bet tad tomēr nolēma pastāstīt seno teiksmu, ko vi�ņiem bija izstāstījusi vecā Loja. Galu galā varēja ta�u gadīties, ka ari peļu lācī�tis to zināja, tikai bija piemirsis, un iespējams, ka viņ� zinās, kā īsti pūpē�veidīgie var aizbaidīt aluķēmus.

Kad viņa bija savu stāstu beigusi, peļu lācītis atkal aizgāja apsēsties uz cel�ma un iespieda zodu ķepās. Bridi viņ� tā sēdēja, iegrimis domās, bet Monika nepacietīgi viņu vēroja un beidzot jautāja: Nu, vai tu vari iedomāties, kas tas ir, kas aluķēmiem nepatīk pie pūpē�veidīgajiem?

Musis pakratīja galvu.

-����� Nav ne jausmas. Bez tam es tādu teiksmu dzirdu pirmo reizi, un man �ķiet, ka tā ir tīrais izdomājums� Jūsu vietā es nepaļautos uz tik nedro�u aiz�sarglīdzekli galu galā var izrādīties, ka tas viss ir aplamības. Turklāt jūs ta�u nemaz nezināt, par ko īsti tur ir runa. Tas ta�u var būt jebkas sākot ar pūpē�veidīgo ādas vairogiem un beidzot ar bultām, kas pilnmēness naktī izgrebtas no vinu kauliem�

Monika iesmējās. Vai tad pūpē�veidīgajiem ir kauli? viņa jautāja.

-���� Vai tad ne? atjautāja Musis. Vai tad tu domāji, ka viņiem ir asakas?? Visiem ir kauli. Kāpēc gan lai pūpē�veidīgajiem tādu nebūtu�

-���� Jā, patie�ām� Kāpēc gan ne? Un tomēr es domāju, ka vecā Loja runā�ja taisnību tas ir, ka kaut kas tāds patie�ām ir noticis. Un kuru katru bridi vi�ņa var atcerēties, kas tur īsti bija un tad aluķēmi var nākt kaut vai nākamajā dienā mēs viņus pienācīgi sagaidīsim!

Musis sēdēja uz celma un purināja ausis, mēģinādams tās iz�āvēt. Sīku pilieniņu mākonis virmoja no viņa plīvojo�ajām ausīm uz visām pusēm.

Monika nosprieda, ka no peļu lācī�a neko prātīgu neuzzinās, un nolēma do�ties uz mājām, citādi arī viņa dabūs iesnas stāvot slapjajās sūnās, kājas viņai noteikti nebija kļuvu�as sausākas.

-���� Labi, es tad nu ie�u, viņa sacīja. Ja tu pārdomāsi, tu vienmēr vari ie�griezties pie mums.

-���� Es nepārdomā�u, atteica peļu lācītis un no�ķaudījās tā, ka ausis apsvie�dās otrādi. Man vēl arvien gribas dzīvot� Lai cik tas reizēm būtu nepatīka�mi� un viņ� vēlreiz no�ķaudījās.

-���� Kā zini, noteica Monika un devās projām, bet Musis ielīda biezoknī.

Mājās pārnākusi, Monika atrada Ralfu iegrimu�u kādā biezā grāmatā par di�mantu meklētājiem. Monikas vienīgais komentārs bija ja kāds meklē diman�tus, lai iet pa taisno pie aluķēmiem, bet Ralfs tikai no�ņācās, lai ļaujot viņam lasīt, tā nu Monika gāja uz savu istabu. Rutu nekur nemanīja skaidrs, ka vi�ņa bija slidotavā. Pēdējā laikā viņa nemitīgi atgādināja, ka tuvojas decembris un ka viņai palicis pavisam maz laika, kaut gan Monikai likās, ka līdz divdes�mitajam decembrim, kad bija paredzētas sacensības, laika vēl bija atliku likām.

Nākamais rīts iesākās diezgan trauksmaini.

Pulksten astoņos Monikas un Rutas istabā iebrāzās Ērla un paziņoja, ka ir noticis uzbrukums vecajai Lojai. Tūlīt tika atsaukti arī Ralfs ar Arvilu, un viss rīts pagāja dedzīgi apsprie�oties.

-���� Tas notika vakar vakarā, stāstīja Ērla, kad visi jau kurināja ugunskurus un sāka gatavot vakariņas. Pēk�ņi atskanēja drausmīga spieg�ana, un sākumā visi nodomāja, ka kaut kur tuvumā dauzās pūpē�veidīgie, bet tad kāds atpazi�na vecās Lojas balsi. Tūlīt mēs visi drāzāmies uz viņas māju skatīties, kas �ai noticis. Aizskrēju�i redzam vecā Loja sē� savas būdas priek�ā un spiedz pil�nā rīklē, bet �ai apkārt loku lokiem sastādītas veselas rindas mēness suņusēņu. Kad mēs atskrējām, zaļās suņusēnes sāka spjdēt tā, ka man likās tās tūlīt aiz�degsies, bet vecā Loja laikam bija uz brīdi zaudējusi sajēgu, jo, mūs ieraudzīju�si, sāka spiegt vēl trakāk. Beidzot vienai viņas biju�ajai kopējai izdevās �o no�mierināt, un viņa pastāstīja, ka pirms brī�a viņai mēģinājis uzklupt aluķēms.

-���� Ej nu? brīnījās Monika. Vai tad viņi tā klīst apkārt pa me�iem? Es biju domājusi, ka viņi vēl joprojām ir savās alās.

-���� Tur jau tā lieta, ka parasti viņi nemēdz tā klaiņot apkārt, piekrita Ērla. Un, cik mēs sapratām no Lojas, tad tur bija bijis tikai viens pats aluķēms. Pa vienam viņi vispār nekad nemēdz klejot, ja nu tikai tad, kad pārvēr�as par zvē�riem, lai mānītu me�aļaudis� Tā nu viņ� bijis pielavījies, un vecā Loja uzreiz kritusi panikā, bet, tā kā viņa jau bija pamanījusies savākt sev apkārt krietni daudz mēness suņusēņu, tad ari aluķēms pārāk ilgi neesot izturējis, un drīz vien pats laidies lapās.

-���� Tad jau mēness suņusēnes palīdz tīri labi, sacīja Ralfs.

-���� Jā, bet tikai tad, ja aluķēmu ir maz. Jūs ta�u redzat, kā tas ir lai aizbai�dītu vienu pa�u aluķēmu, vajag briesmīgi daudz to sēņu, un mēs ta�u nevaram staigāt pa Me�u, staipīdami sev līdzi tonnām suņusēņu�

-���� Nevaram gan� Nu, un kā tad viss beidzās? Ralfs jautāja.

-���� Nekā� Pagāja labs laiciņ�, iekams vecā Loja nomierinājās, bet tad sāka satraukties ari pārējie cieminieki. Viņi sāka spriest, ka, ja te klejo viens alu�ķēms, tad gan jau kaut kur tuvumā ir arī citi, un tā nu �orīt agri visi izklīda pa Me�u lasīt mēness sunusēnes kā nekā vismaz kaut kāda aizsardzība�

-���� Jā, lai nu kā, mums no visas �īs jezgas ir vismaz viens labums, noteica Ruta.

-���� Kāds tad? vaicāja Arvils.

-���� Nu kā tagad mēs varam būt dro�i, ka vecā Loja zina kaut ko tādu, no kā aluķēmi baidās. Citādi ta�u viņi nebūtu steigu�ies tai uzklupt.

-���� Domāju, ka tev taisnība, piekrita Ralfs. Un tad vēl tas atgadījums ar bērnistabu�

Acīmredzot pārējie nesaprata, par ko ir runa, un Ralfam vajadzēja izstāstīt, kas bija atgadījies vakar, kad viņi ar Moniku bija devu�ies uz pūpē�veidigo �bērnistabu�� Viņ� izstāstīja ari to, kā, viņiem ierodoties, ar olu atliekām tur vēl bija mielojies viens klabiķis, bet ka viņam tomēr �ķiet, ka tie nav klabiķu posta darbi.

-���� Ziniet, es ari domāju, ka tie nevar būt klabiķi, teica Ērla. Klabiķi nez kāpēc reti kad uzklūp pūpē�veidigo audzētavām, varbūt tāpēc, ka tās tiek ierī�kotas tad, kad lielākā daļa klabiķu jau ir pūpē�veidīgos atēdu�ies. Bez tam, ja vainīgie būtu klabiķi, jūs tur būtu redzēju�i vairāk par vienu vien putnu�

-���� Kur� arīdzan neizskatījās īpa�i pārēdies� piebilda Monika.

-���� Tie�i tā, teica Ērla. Tad tur būtu pilns ar spalvām, un dro�i vien viņi turpat slaistītos apkārt ar pilniem vēderiem jau nekur negribētos lidot. Jūs ta��u tur neredzējāt spalvas?

Monika ar Ralfu noliedzo�i pakratīja gālvas.

-���� Nē, nevienas pa�as, teica Monika.

-���� Es patie�ām domāju, ka tie ir biju�i aluķēmi, sacīja Ērla.

-���� Beidz! iesaucās Arvils. Tad nu gan viņi ir kļuvu�i briesmīgi aktīvi. Tas jau kļūst bīstami.

-���� Jā, izskatās, ka mēs esam uz pareizajām pēdām, sacīja Ralfs. Bet no tā visa nebūs nekāda labuma, ja vecā Loja beidzot nepiepūlēs savas smadze�nes un nesāks kaut ko atcerēties�

Monika sēdēja gultā un knibināja nagus. Viņa izmisīgi domāja, ko darīt stāstīt par peļu lācīti, vai nestāstīt� No vienas puses, būtu nelāgi pievilt viņa uzticību un apdraudēt viņu ar aluķēmu uzbrukumu sevi�ķi jau tagad, kad alu�ķēmi patie�ām ir sāku�i uzdarboties. Bet, no otras puses, lācītis ta�u noteikti varētu būt viņiem noderīgs. Bija manāms, ka viņ� kaut ko zina, bet negrib stās�tīt, jo �ausmīgi baidās no aluķēmiem� Bet, ja viņi būtu visi kopā, tad ta�u bū�tu daudz vieglāk cīnīties nekā tad, ja viņi katrs kultos kā prazdams� Bez tam neizskatījās, ka viņam tur, Me�ā, klātos pārlieku labi, un viņa bailes nākt uz Me�sarga māju patie�ām bija nedaudz neizprotamas� Visbeidzot Monika iz�lēma, ka, pastāstot draugiem par peļu lācīti, viņa tam nevar nodarīt pāri, un sāka runāt�

Kad viņa apklusa, sākās neliels ļembasts, tā ka pat Me�a Ve�a pavēra dur�vis, lai paskatītos, kas pie viņiem notiek. Pēc tam visi nedaudz pieklusa, kaut ari vēl joprojām gribēja runāt visi reizē.

Tikai Ērla sēdēja klusu un rauca degunu. Kad visi bija norimu�i, ari viņa at�vēra muti, un viņas teiktais visus pārsteidza.

-���� Pirmo reizi mū�ā es dzirdu par tādiem peļu lācī�iem, viņa sacīja.

Arvils iesmējās un pārsteigts uz viņu paskatījās.

-���� Kā tas var būt? viņ� jautāja. Tu ta�u dzīvo Me�ā! Kā tu vari nezināt, kas vēl te dzīvo?

-���� Tur jau tā lieta man �ķiet, es ļoti labi zinu, kas te dzīvo, pūcīgi sacīja Ērla. Un tomēr par tādu peļu lācīti es nekad neesmu dzirdējusi� Kā tu tei�ci, kāds viņ� izskatījās?

-���� Tāds smieklīgs, ar baltu, nedaudz viļņainu ka�ociņu, garām, pūkainām

ausīm un milzīgām, brūnām acīm, sacīja Monika. �ausmīgi mīlīgs. Un jocīgs.

-���� Un pie tam runājo�s, smīnēdams noteica Ralfs. Jā, vai tas nav dīvaini, ka tu nekad neesi pat dzirdējusi par tādu mīļu, nedaudz smieklīgu un turklāt ru�nājo�u radījumu, kaut arī visu mū�u esi dzīvojusi Me�ā? viņ� vaicāja Ērlai.

-���� Ko tu ar to gribi teikt? aizdomīgi jautāja Ērla.

-���� Man liekas, jūs visi ļoti labi saprotat, ko es gribu teikt, sacīja Ralfs. Un tie�i tāpēc viņ� arī negribēja, lai Monika kādam par viņu stāstītu jo tad atklā�tos, ka tādi kā viņ� nemaz Me�ā nedzīvo, un viņ� tiktu at�ifrēts.

-��� Tu gribi teikt� noelsās Arvils un nobālēja, ka tas bija aluķēms?

Ralfs pamāja ar galvu, un ari Ērla piekrī�to�i palocīja galvu, bet tad iejaucās Monika.

-����� Nē, nē, tas nu gan nevar būt, viņa teica. Tad ta�u es to būtu sajutusi tās bailes, kas rodas aluķēmu klātbūtnē, nav ie�spējams sajaukt ne ar ko citu, es jau nu to zinu gan.

-����� Bet tu ta�u stāstīji, ka pirmajā reizē, kad tu satiki Musi, tu ari sajuti kaut ko līdzī�gu, atgādināja Ērla. Un arī otrajā reizē.

-���� Nu jā, bet viņ� stāstīja, ka viņu vajā tas aluķēms, teica Monika un atkal pakratīja galvu. Nu nē� Musis pavisam noteikti nav nekāds aluķēms, es par to esmu pilnīgi pārliecināta.

-���� Bez tam, ieteicās Ērla, jūs laikam esat aizmirsu�i, ka tās bailes, kas nāk no alukēmiem, nav vienmēr un visur vienādas.

Viņi tās var gan pastiprināt, gan noslāpēt. Tad, kad viņi dodas uzbrukumā, viņi tās pa�stiprina, bet, kad grib, lai tu noticētu kaut kādam peļu lācītim (manu dieniņ, kas par vārdu�) tad noņem tās pavisam. Bet Monika nebija pārliecināma.

-����� Kas par muļķībām! viņa iesaucās. Peļu lācītis ir tikai un vienīgi peļu lācītis un nekāds nebūt aluķēms! Un Ērla par viņu ne�ko nav dzirdējusi, jo viņ� visu laiku ir sēdē�jis iespundēts pie aluķēmiem�

-���� Un ko tad viņ� tur darīja? smīnēdams vaicāja Ralfs.

-��� Nu zini, to nu gan es viņam neprasīju! atcirta Monika. Pastāsti, kā tu jauki pa�vadīji laiku pie aluķēmiem vai tu gribēji, lai es to viņam pavaicāju?!

-���� Nu labi, man vienalga, ko viņ� tur darījis� noteica Ralfs. Bet viņam pienācis laiks nedaudz paciemoties pie mums pārmaiņas pēc�

-���� Kā tā? jautāja Monika.

-���� Ja viņ� patie�ām ir tā sauktais peļu lācītis, tad viņ� pastāstīs mums, ko la�bu ir iemācījies, dzīvodams aluķēmu gūstā, bet, ja viņ� tomēr ir aluķēms vēl jo labāk! Tad mēs viņam varēsim pavaicāt, kāpēc viņiem bail no pūpē�veidīgajiem.

-���� Tā jau nu viņ� tev teiks� iespurdzās Arvils.

-���� Lai tikai pamēģina neteikt, draudīgi noteica Ralfs. Es viņam�

-���� �uzrīdī�u savu �urku! pabeidza Ruta, un visi iesmējās.

-���� Cik reizes es jums varu atkārtot, ka tā nav nekāda �urka! Ralfs sirdīgi aizrādīja. Tā ir �in�illa!

-��� Jā� Visu �in�illu �in�illa� ļoti svinīgi teica Ruta, un atkal visi sāka ķiķināt.

-���� Viņ� nenāks pie mums, sacīja Monika. Es ta�u jums stāstīju, ka es jau viņu aicināju, bet viņ� nenāca. Baidās.

-���� Skaidrs, ka baidās, sacīja Ralfs. Jo tad mēs uzreiz būtu sapratu�i, kas par lietu, un viņ� vairs nevarētu stāstīt tev visādas pasakas par aluķēmu uzbru�kumu.

-���� Jā, starp citu, ieteicās Ērla. Tas, ka viņ�, runājot par aluķēmiem, visu laiku sauca viņus par troglodītiem, arī ir zīmīgi. Tikai aluķēmi pa�i sevi tā sauc viņi nevar ciest, ja citi viņus saukā par aluķēmiem.

-���� Redzi! iesaucās Ralfs. Tā ka nav nekādu �aubu par to, kas viņ� ir pa�tiesībā!

-����� Nu, vai ziniet! protestēja Monika. Tie ta�u nav nekādi pierādījumi jūs vienkār�i miniet!

-���� Noķersim viņu, un tad nevajadzēs vairs minēt, ieteica Ralfs.

-��� Jā� domīgi novilka Ērla. Tomēr tas ir dīvaini, ka viņ� tā mēģināja aiz�vilināt jūs visus projām ar parastu iebiedē�anu. Itin kā viņi nemaz negribētu nākt un cīnīties. Izskatās, ka viņi nemaz tik dro�i par sevi nejūtas�

-���� It sevi�ķi jau tagad, piebilda Ralfs. Kad mēs sākam par viņiem �o to uzzināt.

Ruta labu brīdi bija klusējusi, un tagad viņa beidzot ierunājās.

-���� Kā jūs domājat viņu noķert? viņa jautāja.

Iestājās klusums, kamēr visi prātoja. Patie�ām, kā lai noķer kaut ko, kas, ļo�ti iespējams, bija aluķēms? Līdzko viņ� saprastu, kas notiek, viņ� tūlīt iedvestu viņiem tās drausmīgās bailes, un viņi kliegdami aizlaistos sazin kur� Vajadzē�tu viņu iemānīt ar viltu bet vai aluķēmu vispār varēja tā iemānīt? Un, ja va�rēja, tad kā? Viņu dro�i vien nevarēja iemānīt ar na�ķi un viņu nevarēja pie�vilināt ar naudu� Varbūt, ka viņu varētu iemānīt ar vecmāmiņu, bet visas vec�māmiņas jau bija pie aluķēmiem� Jā, te bija, ko palauzīt galvu�

Pagāja krietns laiciņ�, un Monika juta, ka viņai sāk sāpēt galva. Vispirms jau viņa nepavisam nebija pārliecināta, ka Musis patie�ām ir aluķēms, bet viņai ne�bija arīdzan neviena argumenta, kas liecinātu par pretējo. Un viņai nebija ne jausmas, kā viņu varētu ievilināt un vai to vispār vajadzētu darīt. Ja nu viņi no�ķer Musi, iespundē kaut kur, un beigu beigās izrādās, ka tas ir tikai peļu lācī�tis, un aluķēmi atnāk un viņu nolaupa, kamēr viņ� bezpalīdzīgi kaut kur tup ie�spundēts�

Monika nopūtās. Tas noteikti nebija kaut kas tāds, ko varēja atrisināt vienā mirklī�

Arī pārējiem neklājās vieglāk. Likās, ka nevienam nenāk prātā neviena jē�dzīga doma. Ralfs, sarauktu pieri, sēdēja un elsa, Ērla pa kādu sīku caurumiņu vilka no spilvena laukā dūnas, Ruta kodīja lūpu, bet Arvils ar tuk�u skatienu blenza uz gulbjiem vitrā�ā�

-���� Man �ķiet, ka tā mēs neko neizdomāsim, beidzot sacīja Ralfs. Dro�i vien Monikai būs vēl jāpaskatās ar Aci, kas notiek pie aluķēmiem, un jāmēģi�na izdibināt, kas viņus interesē�

-���� Kas viņus interesē?! ironiski iesaucās Monika. Vecmāmiņas, protams!

-���� Bez vecmāmiņām� teica Ralfs.

-���� Labi� To es, protams, varu darīt, sacīja Monika. Pieņemsim, ka es kaut ko arī izdibinā�u, bet tas ta�u darbosies tikai tad, ja Musis patie�ām būtu alukēms, bet viņ� nav alukēms!

-���� Neesi tik pārliecināta, iebilda Erla.

-���� Un galu galā ar kaut ko ta�u mums ir jāsāk, sacīja arī Ruta.

-��� Labs ir, tad tā ari darīsim, beidzot piekrita Monika, un tā nu viņi bija vie�noju�ies.

-���� �ovakar pat, teica Ralfs, kad Me�a Ve�a būs nolikusies gulēt.

Ērla bija diezgan vīlusies, jo viņa visu laiku ilgojās palūkoties, kā tad notiek slavenā skatī�anās ar Aci, bet kā par spīti tā vienmēr notika vēlu vakaros, kad viņa jau sen bija savās mājās. Ta�u �oreiz viņa nolēma izlūgties atļauju savē�jiem palikt pa nakti pie Rutas un Monikas un nelaist garām tādu pasākumu. Pārējie gan mēģināja viņai iegalvot, ka no malas tik un tā nekas nav redzams un ka visi prieki (Monika sa�ķobīja ļoti sa�utu�u grimasi pie vārda �prieki�) tiek Monikai, bet Ērla, protams, nebija pārliecināma.

Tādēļ viņi norunāja tikties vakarā, bet dienu pavadīja, kā nu kuram tīk. Ru�ta ar Ērlu tūlīt pēc brokastīm devās uz slidotavu, bet Monika paklaiņot pa Me�u kas zina, varbūt izdosies satikt Musi un vēl kaut ko no viņa uzzināt. Vi�ņa ne par ko negribēja ticēt, ka peļu lācītis varētu būt pārvērties alukēms. Vi�ņa jau nu gan bija redzējusi aluķēmus un zināja, kā tie uzvedas un kā sarunā�jas peļu lācītis bija pārlieku at�ķirīgs galu galā, var izmainīt izskatu, bet nevar tik loti lielā mērā izmainīt uzvedību�

Tā domāja Monika, dodoties uz Me�u, bet �odien viņai neveicās, jo no peļu lācī�a nebija ne vēsts.

*

Ērla ieradās, kad visi sēdēja pie galda un ēda vakariņas. Kad pavērās dur�vis, Bens, kas bija ar purnu racies pa savu ēdiena bļodu, cerēdams atrast vēl kādu labi paslēpu�os gaļas gabaliņu, slinki pacēla galvu, bet, ieraudzījis, ka tā ir tikai Ērla, atkal nodūra galvu un turpināja rakāties pa bļodu.

Vakariņās bija ķirbju biezeņzupa. Kad Ērla apsēdās pie galda. Me�a Ve�a aizgāja pēc vēl vienas bļodiņas, bet Ērla, saodusi ķirbjus, izmisīgi sāka gudrot kādu pieklājīgu iemeslu, lai atteiktos no savas vakariņu tiesas. Ķirbjus viņa ne�varēja ciest ne acu galā. Kad Me�a Ve�a jau pasniedzās pēc smeļamās karo�tes, lai ielietu zupu Ērlas bļodiņā, Ērla izgrūda kaut ko līdzīgu �pru, pru, pru�, tā ka Me�a Ve�a pārsteigta sastinga ar karoti pusceļā un palūkojās uz meiteni.

-���� Es� ēēē� stostījās Ērla, nedrīkstu ēst pēc septiņiem vakarā tas var samaitāt manu figūru�

Ralfs un Arvils iespurdzās, bet Monika sparīgi ko�ļāja maizes �ķēli, kaut arī mutes kaktiņi sāka vilkties uz aug�u nodevīgā smaidā. Bet Ruta, sev pa�ai par nelaimi, metās vidū.

-��� Jā, jā, viņa sacīja, gar�īgi iestrēbdama zupu. Tas ir daiļslido�anas dēļ� Ja Ērla sāks ēst pēc septiņiem vakarā, viņa drīz pārvērtīsies par kaut ko līdzī�gu mu�elei, un tad jau vairs nekādas slido�anas� To teikdama, viņa apmie�rināti �āpstināja viņai at�ķirībā no Ērlas ķirbji un it sevi�ķi ķirbju biezeņzupa gar�oja gau�ām labi�

-���� Kā tad tā? jautāja Me�a Ve�a, aizdomīgi raukdama pieri. Ja jau Ērla nedrīkst ēst pēc septiņiem vakarā vai tad tu to drīksti? Cik es zinu, tu ari sli�do, vai tad nē? Un es negribētu, lai tu manis dēļ kļūsti resna kā mu�ele un zau�dē visas iespējas piedalīties divdesmitā decembra sacensībās! Nē, nē es to, nepārdzīvotu� Manas vainas dēļ� tā purpinādama, viņa atņēma Rutai bļo�diņu un nolika to zemē. Tūlīt pat pie tās pieskrēja Ralfa �in�illa un metās kāri �makstināt.

Ruta izskatījās tik apstulbusi, ka Ralfs, Monika un Arvils neizturēja un sāka skaļi smieties, bet Me�a Ve�a pagrieza bērniem muguru, lai viņi neredzētu, ka arī viņa klusiņām ķiķina. Kaut ari viņa nebija nekāda vecmāmiņa, viņa tomēr �o to zināja par bērniem un par to, kas �iem da�u labu reizi bija aiz ādas�

-���� Diem�ēl, Me�a Ve�a teica Ērlai, �ovakar mums ir tikai ķirbju zupa. Ja būtu vēl kas cits, es tev labprāt piedāvātu esmu pārliecināta, ka kaut kas cits tavai figūrai noteikti nekaitētu� Ērla, to dzirdot, nedaudz piesarka, bet Me��a Ve�a turpināja: Bet, tā kā manas vistas ir gāju�as mazumā, tad �ovakar nekā labāka nav. Vistas man nu vairs ir tikai septiņas, un tās pa�as ir tā ie�biedētas, ka ne par ko negrib dēt. Jenoti �ogad nez kādēļ ir kļuvu�i sevi�ķi ne�ganti�

-���� Jā, tā ir, piekrita Ērla, izklaidīgi knibinādama maizes �ķēlīti. Laikam jau arī maize figūrai nekādi neskādēja� Ari ciemā �ogad jenoti uzdarbojas diez�gan pamatīgi atslēdzniekiem ir nācies kārtīgi noņemties, nomainot slēdzenes.

-���� Ahā! iesaucās Me�a Ve�a un atkal uzblieza ar karoti pa �ķīvi tā, ka Ar�vils palēcās. Tad ari līdz jums viņi ir tiku�i �itie razbainieki!

-���� Kā nu ne, sacīja Ērla. �ogad jenotiem ir cāļu gads tur nu neko ne�var darīt�

-��� Bet paklau, paliekusies uz Ērlas pusi, satraukti sacīja Me�a Ve�a, viens gan man nav skaidrs� Kā viņi tiek būros?

Ērla iesmējās. Un jūs to nezināt? viņa smējās. Kur ir jūsu vistas?

-���� Ārā, būri, atteica Me�a Ve�a.

-���� Labs ir, tad gaidiet, iesaucās Ērla un izmetās ārā.

-��� Kas viņai padomā? brīnījās Me�a Ve�a, kad aiz Ērlas bija aizcirtu�ās durvis.

Nevienam nebija ne jausmas, bet ilgi viņiem nenācās minēt, jo tur jau Ērla atkal nāca, aizelsusies stiepdama milzu būri ar septiņām satrauktām vistām un vienu ne mazāk satrauktu gaili. Viņa iestiepa būri istabas vidū un diezgan ne�saudzīgi nometa to uz grīdas, kamēr vistas savu attieksmi pret �ādu izturē�a�nos pauda ar skaļu un sa�utuma pilnu ķērkā�anu un klukstē�anu. Tad Ērla pie�steidzās pie dīvāna, kur stūri klusām �ņākāja Rutas jenots un tāpat, bez liekām ceremonijām, sakampa to aiz �upra, aizstiepa pie vistu būra un nolika zemē. Jenots samiegojies mēģināja saritināties turpat uz grīdas, bet Ērla viņu ne�daudz pabakstīja, un visbeidzot viņ� vairs nemēģināja likties uz auss.

Tagad skatieties, brīdināja Ērla.

Tūlīt visi pielēca no krēsliem un pienāca tuvāk, lai varētu labāk redzēt, kas te tagad notiks.

Kad jenots pamanīja vistu būri, viņ� acumirklī pamodās. Saslējis asti gaisā, viņ� apgāja būrim apkārt, kamēr vistas redzami satraucās aizvien vairāk un vairāk.

Me�a Ve�a sarauktu pieri vēroja �o savādo ainu, un likās, ka tā viņai nepa�visam nepatīk, jo viņa sāka kaut ko murmulēt par to, ka �tā ir vistu psihiska traumē�ana un ka tagad viņas vispār vairs nekad neizdēs nevienu olu��

Tikmēr jenots bija apstājies pie būra durtiņām un visu savu uzmanību veltī�ja priek�karamajai atslēgai. Iesākumā viņ� to uzmanīgi apostīja, tad paslējās uz pakaļkājām un iebāza vienu nadziņu slēdzenes atslēgas caurumā.

Vistas bija saspiedu�ās būra tālākajā stūri un kladzināja tā, ka visiem istabā eso�ajiem aizkrita ausis.

Jenots kādu bridi stāvēja, iebāzis nadziņu atslēgas caurumā, un vieglītēm to kustināja, itin kā izpētīdams slēdzenes mehānismu. Kad tas viņam bija skaidrs, viņ� gari un sērīgi nopūtās un pakustināja ķepu slēdzene noklak�ķēja un at�krita vaļā, un būra durvis atvērās. Tajā pa�ā brīdī mazais jenots ar visnevainī�gāko izteiksmi purniņā iebāza būrī ķepu un sniedzās pēc tuvākās vistas, kas aiz

bailēm nu jau bija galīgi zaudējusi prātu. Tomēr viņ� nepaspēja sakampt savu upuri, jo Me�a Ve�a iebrēkdamās piesteidzās un, sagrābusi jenotu un aizlingojusi to uz istabas otru galu, aizcirta būra durtiņas atkal ciet.

-���� Nu vai ziniet! noelsās Me�a Ve�a, kad vistas atkal bija dro�ībā, bet jenots, aizvainoti ņaukstēdams, tupēja istabas tālākajā kaktā. Galu galā kur tas ir redzēts sākumā viņam noliek tādu maltīti pa�ā deguna priek�ā un pēc tam tik necienīgā veidā to atņem�

Ērla smējās, un arī pārējie sāka ķiķināt.

-����� Tas ta�u ir vispārzināms, sacīja Ērla, ka jenoti ir pa�i nadzīgākie kramplau�i, un tādēļ vistu būru slēdzenēm ir jābūt īpa�ām.

-���� Vai es arī nevarētu dabūt vienu tādu īpa�o slēdzeni? lūdza Me�a Ve�a.

-���� Es nevaru atļauties zaudēt vēl vairāk vistas�

Erla apsolīja sagādāt Me�a Ve�ai jenotdro�u slēdzeni, savukārt Me�a Ve�a nolēma vistas līdz tam laikam paturēt istabā ar tādu norunu, ka Rutas jenots taps iespundēts apak�stāvā.

Kad visi, izņemot Rutu un Ērlu, bija paēdu�i, viņi devās lejā.

-��� Kas tad jums �onakt paredzēts? Me�a Ve�a vēl viņiem uzsauca. Pid�a�mu balle vai spilvenu kaujas?

-���� Domino �empionāts, atkliedza Arvils, jau skriedams lejā pa kāpnēm.

-���� Un arī spilvenu kaujas, ja paveiksies� viņ� vēl pie sevis nomurmināja.

Lejā visi bērni un dzīvnieki iemetās Ralfa un Arvila istabā, un Rutas jenots

tūlīt apsēdās pretī vitrā�ai un pie�ķiebtu galvu aizdomīgi glūnēja uz tur tupo�a�jiem saviem sugas brāļiem. Bens ar �in�illu nogūlās uz grīdas starp gultām un nemierīgi sakustējās ik reizi, kad kāds pār viņiem paklupa un tas notika visai bie�i, jo vietas bija pārlieku maz, lai varētu pārvietoties netraucēti.

Ralfs izvilka no galda atvilktnes domino un izbēra kauliņus gultā. Gadījumā, ja Me�a Ve�ai ienāktu prātā palūkoties, ko viņi dara, domino �empionāts ietu vaļā pilnā sparā.

-���� Kas jauns ciemā? jautāja Monika, kamēr Ralfs izdalīja kauliņus.

-���� Ak, gatavais jampadracis, atmetusi ar roku, attrauca Ērla. Vecā Loja, protams, vēl arvien neko nav atcerējusies, un man patiesi ir aizdomas, ka arī neatcerēsies� Tagad viņa ir apstādījusi ap savu būdu vēl vairāk sēņu, un tur jau izskatās kā īstā suņusēņu plantācijā. Bez tam pārējā ciemā notiek apmē�ram tas pats. Visi, ieskaitot bērnus, klaiņo pa Me�u, vākdami mēness suņusēnes un stādīdami tās lokos ap savām mājām da�viet jau vairs nav iespējams iziet, jo visas takas aizaudzētas ar tām spīdīgajām sēnēm �ļerkst vien zem kā�jām, kad iet cauri ciemam�

Ralfs bija izdalījis kauliņus, un viņi sāka spēlēt.

-���� �ausmīgi gribas ēst� �ēlojās Ruta. Es paspēju izēst tikai pusbļodiņu, kad viņa man to atņēma un atdeva �itai�

�in�illa klusiņām no�agojās.

-����� ��urkai, Ruta pabeidza, apveltīdama Ralfa �in�illu ar ne pārāk laipnu skatienu.

-���� Es esmu teicis desmitiem rei�u, noguru�ā balsī teica Ralfs, ka tā nav nekāda �urka�

-����� �bet gan Ralfa milzonīgā �in�illu �in�illa, turpināja Ruta. Zinām, zi�nām to tu esi teicis nevis desmitiem, bet vismaz simtiem rei�u.

-���� Un tomēr jūs viņu vēl arvien saukājat par �urku, aizvainoti sacīja Ralfs.

-��� Jā, laikam ar pārsimt reizēm vēl ir par maz, lai �urku sāktu saukt par �in��illu, teica Ruta, un visi ieķiķinājās. Visi, izņemot Ralfu.

Bens skaļi no�āvājās, un �āvas pārgāja klusā ņurdienā, viņam ieslīgstot mie�gā. Rutas jenots jau sen bija aizmidzis uz Arvila spilvena un tagad miegā raustīja ķepas, kā viņ� to bie�i darīja laikam kārtējo reizi dzinās pakaļ kādai vistai�

-���� Cik ir pulkstenis? piepe�i jautāja Monika, kad viņi atkal labu laiku bija spēlēju�i.

Ralfs paskatījās pulkstenī, kas stāvēja uz galda, pa pusei ierakts Arvila zvē�riņu kolekcijā.

-���� Deviņi, viņ� atteica. Me�a Ve�a noteikti vēl neguļ.

Tā nu nekas cits neatlika, kā vien turpināt spēlēt, bet bija jūtams, ka visi do�mā tikai par vienu ko Monikai �onakt izdosies ieraudzīt. īpa�i satraukusies, protams, bija Ērla.

-���� Kāda sajūta ir tad, kad tu nokļūsti no �ejienes tur? viņa �ukstēja.

Monika paraustīja plecus. Es jau nekur nenokļūstu, viņa sacīja. Patie�sībā es tepat vien esmu� Bet sajūtas nav nekādas� Vienkār�i es it kā vienu brīdi esmu �eit, bet nākamajā jau tur, citur� Da�reiz ir tā, it kā es iemigtu, bet tā pārsvarā bija tikai pa�ā sākumā kamēr es vēl nebiju ietrenējusies ie�raudzīt vecmāmiņas un aluķēmus tagad ir jau daudz vienkār�āk.

-���� Un kā ir tad, kad tu esi tur? Ērla turpināja izpra�ņāt. Tu visu redzi, vi�su jūti kā pa īstam?

-���� Jā, viss ir kā pa īstam. Tikai mani neviens ne redz, ne dzird, ne jūt es varu kaut vai kliegt� Bet, ja es mēģinu kādam pieskarties, es it kā izeju tam cauri kā spokam.

-��� Vai, cik baismīgi� drebinājās Ērla. Un kā tev nav bail iet pie tiem alukēmiem vini ta�u var tev nodarīt nezin ko�

-����� Ne tad, ja viņiem nav ne jausmas, ka es tur esmu, attrauca Monika. Pats galvenais ir neaizmirst, ka manis tur patiesībā nemaz nav jo, ja es sāk��u tur pārlieku iejusties, es sāk�u arī �o to sajust un, kas zina varbūt, ka kļūs vieglāk sajust arī mani� un Monika pastāstīja Ērlai, kā viņa pirmo reizi bija ieraudzījusi visas vecmāmiņas un kā viņa bija mēģinājusi uzmodināt savu vec�māmiņu pirmo reizi viņas roka bija izgājusi cauri tuk�am gaisam, bet otrreiz jau viņa bija spējusi satvert guļo�ās ve�iņas plecu. Un to nedrīkst pieļaut, Monika atkal teica. Tad gan tas var kļūt bistami.

Viņi spēlēja domino, līdz pulkstenis rādīja gandrīz pusnakti, un tad Ralfs kā parasti aizlavījās pārbaudīt, vai Me�a Ve�a ir aizmigusi.

-���� Viss kārtībā, viņ� atgriezies paziņoja. Guļ un �ņāc glu�i kā Bens. Va�ram sākt!

Monika iekārtojās ērtāk un aizvēra acis, bet pārējie saspringti uz viņu blen�za. Ērlai bija tūksto� jautājumu, bet Ralfs uz�ņāca viņai, lai viņa tagad nerunā, un tā nu visi kā sastingu�i sēdēja un vēroja, kā Monika pamazām iegrimst ai�nās, ko viņas priek�ā paver Acs�

�oreiz Monika nedomāja par vecmāmiņām, bet gan tie�i par aluķēmiem. Viņa atsauca atmiņā, kā viņi bija sēdēju�i pie saviem klintī cirstajiem darbagal�diem un klusēdami slīpēju�i dārgakmeņus�

Un nepagāja ne pusminūte, kad viņa saprata, ka vairs neatrodas siltajā is�tabā kopā ar pārējiem bērniem. Viņu pārņēma nejauks drēgnums, bet gaisā virmoja neparasta smar�a tā varētu smar�ot klintis, no kurām tikko kā atkalts svaigs dimants� vai sūnu gabaliņ�, kas no zaļā Me�a piepe�i ienests �ajā tum�sas un vēsuma pasaulē� Bet patiesībā viņai, protams, nebija ne jausmas, kas tā par smar�u�

Monika uzmanīgi atvēra acis un paskatījās apkārt. Jā, viņa atkāl bija pazīs�tamajās klin�u alās. Kāds ciets un auksts klin�u bluķis spieda viņai sānu, un vi�ņa piecēlās kājās, berzēdama nospiesto vietu.

Viņa stāvēja �aurā un tum�ā klin�u ejā, bet nedaudz tālāk, pa�ā ejas galā, raustījās blāvi dzeltenīga gaisma dro�i vien no sveces un Monika devās uz turieni. Eja ieveda Moniku apaļā zālē, kurā visriņķī strādāja aluķēmi. Pārlieku��i savas neglītās galvas pār darbagaldiem, viņi cītīgi slīpēja dimantus, un viņu cietās, pelēkās pinkas krita pāri acīm kā ķērpju mud�eklis.

Vecmāmiņas nemanīja laikam viņas jau gulēja. Uz katra darbagalda stāvē�ja pa svecei, un to raustīgās liesmas izgaismoja te kādu ieslīpu, zaļu aci, te kā�du nagainu ķetnu, bet �ad un tad kad liesmas stari atdūrās pret kādu diman�ta smaili, dārgakmens uzliesmoja negaidīti �ilbino�ā spo�umā.

No ejas, pa kuru bija ienākusi Monika, atskanēja tuvojo�os ratu graboņa, un Monika instinktīvi palēca malā, kaut arī nekas nebūtu noticis, pat ja viņa pa�liktu stāvam ceļa vidū. Drīz no ejas parādījās aluķēms, kas stūma sev pa priek��u ķerru, pilnu ar dimantiem tūlīt to skāra sve�u gaisma, un ķerra uzliesmo�ja kā ugunskurs. Monika samiedza acis. Aluķēms aizstūma ķerru līdz klints iedobei zāles malā un izgāza tur ķerras saturu. Dimanti grabēdami sabira kau�dzē, un aluķēms ar tuk�o ķerru atkal pazuda tum�ajā ejā.

Visi aluķēmi kā parasti strādāja pilnīgā klusumā, un vienīgās skaņas radās no dimantu slīpē�anas. Monika devās pāri zālei, un viņas soļi dobji atbalsojās no klin�u sienām. Kaut arī viņa jau bija pieradusi pie tā, ka viņu neviens ne�redz un nedzird, viņai tomēr joprojām likās ārkārtīgi satrauco�i tik atklāti do�ties cauri aluķēmu pilnai zālei�

Zāles otrā pusē sākās cita eja, un Monika devās tajā iek�ā. Arī �ī eja nebija necik gara un savienoja iepriek�ējo zāli ar vēl vienu, kas bija tai stipri līdzīga. Un arī �eit sēdēja un strādāja aluķēmi at�ķīrās tikai to veiktais darbs.

�ajā zālē notika rotaslietu izgatavo�ana. Uz darbagaldiem rindojās ārkārtīgi smalkas kaklarotas, gredzeni, auskari un apro�u pogas un visos zaigoja smal�ki, jo smalki iestrādāti dimanti. Precīzais darbs prasīja milzu uzmanību, un Mo�nikai likās pat ja viņa �eit atrastos pa īstam arī tad būtu jā�aubās, vai kāds viņu vispār pamanītu�

Monika izgāja cauri arī �ai zālei un iegāja nākamajā ejā.

�oreiz tās galā nebija kārtējā lielā zāle, bet neliels patum�s kambaris, kura pa�ā vidū dega resna, sarkana svece. Sveķi tecēja lejup pa sveces sāniem, un uz akmens grīdas jau bija izveidojies vesels sveķu ezeriņ�. Kambara klin�u sie�nās līdz pat griestiem bija izkalti plaukti, un tajos cie�i cita pie citas stāvēja ar sarkanu, melnu un zaļu samtu apsistas lādes. Kambara tālākajā nostūri pie trim zemē noliktām vaļējām lādēm rosījās divi aluķēmi.

Atskanēja riteņu graboņa, Monika atkal palēca sāņus, un kambari iebrauca aluķēms ar ķerru. Ta�u �oreiz ķerra bija līdz malām pilna ar jau gatavām rotas�lietām. Braucot garām Monikai, ķerra aizķērās aiz kāda izciļņa, salīgojās, un viena dimantu rokassprādze izlidoja no ķerras. �vadzēdama tā nokrita uz cie�tā akmens klona. Monika jau neviļus noliecās, lai to paceltu un atliktu atpakaļ, bet tad atcerējās, ka viņa to nemaz nevarētu izdarīt, un atrāva roku, bet rokas�sprādzi pacēla aluķēms un iemeta atpakaļ ķerrā pie pārējām rotām.

Ķerra tika aizstumta pie aluķēmiem kambara viņā galā, tās saturs izgāzts uz grīdas un aluķēms ar tuk�o ķerru atkal devās prom.

Monika lēnām devās pie abiem aluķēmiem, kas rosījās ap lādēm.

Lādes bija līdz pusei pilnas ar dimantu rotām, un aluķēmi vilka rotaslietas no kaudzes, ko bija nobēris zemē pirmītējais ķerras stūmējs, un �ķiroja tās pa lādēm. Smalkākās rotas ar lielākajiem dimantiem tika liktas ar sarkano samtu pārvilktajā lādē, mazāka izmēra dimantus saturo�ās rotas nonāca zaļajā lādē, bet rotaslietas ar pavisam sīciņiem dimantiem melnajā lādē. Aplaidusi skatie�nu visapkārt kambarim, Monika manīja, ka melno lā�u ir visvairāk, zaļo jau mazāk, bet sarkano pavisam maz. Savukārt klints gropē virs kambara ieejas stāvēja lāde, kas bija pārvilkta ar zeltā mirdzo�u brokātu. Monikai ļoti gribējās uz�zināt, kas slēpās �ajā lādē� Tam noteikti vajadzēja būt kaut kam ļoti īpa�am ja jau tāda lāde bija tikai viena�

Viens no aluķēmiem izskatījās krietni vecs, jo viņa spurainie, sariem līdzīgie mati bija nosirmoju�i pavisam balti un vairāk nekā jebkuram citam atgādināja ķērpju kamolu. Viņ� pieliecies izvilka no rotaslietu kaudzes zaigojo�u diadēmu un pacēla to gaisā, ļaudams sveces gaismai krist uz dimantiem. Diadēma mirdzēja visās varavīksnes krāsās, un likās, ka aluķēms tur rokās liesmojo�u uguns virteni.

-���� Sarkanā vai zaļā? viņ� vaicāja, vērtējo�i grozīdams diadēmu, tā ka pār�maiņus spēcīgāk iezaigojās te viens, te atkal cits dimants.

Otrs aluķēms novērsa acis no gredzena, ko bija tikko pētījis, un arī parau�dzījās uz diadēmu.

-���� Manuprāt, zaļā, viņ� sacīja, kad bija brīdi aplūkojis diadēmu. Lai liktu sarkanajā, tai nedaudz pietrūkst mirdzuma, viņ� vēl piebilda.

-���� Lai tad ari būtu zaļā� sacīja vecākais aluķēms un ieguldīja diadēmu za�ļajā lādē. Tad viņ� atkal pievērsās kaudzei un pacēla no tās kādu gredzenu ar vienu vienīgu milzīgu dimantu. �oreiz, ne mirkli ne�aubīdamies, viņ� tūlīt ieli�ka to sarkanajā lādē.

Labu brīdi viņi klusēdami �ķiroja rotaslietas, bet Monika, stāvēdama turpat netālu, viņus vēroja.

Rotu kaudze uz gridas strauji saruka, savukārt lādes vērtās arvien pilnākas. Pirmā tika piepildīta melnā lāde, un abi aluķēmi ievietoja to kādā no klin�u plauktiem, tūlīt tās vietā sadabūdami jaunu tuk�u lādi. Ta�u sarkanā lāde vēl arvien bija pustuk�a.

Vienu brīdi, kad jaunākais aiuķēms aplūkoja pret gaismu kādu dimantiem rotātu piespraudi vienrad�a formā, viņa skatiens neviļus aizklīda līdz zeltaini mirdzo�ajai lādei ni�ā virs ieejas.

-���� Padomā tikai, ir pagāju�i jau daudzi tūksto�i gadu, kop� mēs uzzinājām par dimantu ciltstēvu, viņ� sacīja, ar sapņainu skatienu lūkodamies uz zeltai�no lādi. Un tagad tas atkal ir nozudis, un viss ir veltīgi�

-��� Tā nesaki, iebilda vecais aiuķēms. �ajos gadu tūksto�os mēs esam iz�gatavoju�i miljoniem brīni�ķīgu rotu, par kurām tagad priecājas miljoniem ļau��u tā ka mūsu darbs nekādā ziņā nav bijis veltīgs.

Jā� domīgi novilka otrs aiuķēms. Un to�mēr. .. Kā gribētos iegūt savā īpa�umā �o vienī�go patieso dimantu� Zeltainā lāde gaida to jau tūksto� gadus�

Un gaidīs vēl tūkstoti, ja būs vajadzīgs, sacīja sirmais aiuķēms, paņemdams no grī�das smalku sudraba kaklarotu ar daudziem sīciņiem dimantiniem un iesviezdams to melnajā lādē. Esmu pārliecināts, ka nevis mums jāmeklē dimantu ciltstēvs, bet gan viņ� pats mūs uzmeklēs, kad pienāks laiks� Vai atceries: �baltajā naktī, kad sastapsies mēness stari ar zibens �autru tikai tad vi�su dimantu ciltstēvs atradīs ceļu pie sa�viem brāļiem�

Vecais aiuķēms ap�klusa, un kādu brīdi nebija dzirdama ne skaņa.

-������������� Un tomēr� jaunākais aluķēms beidzot pārtrauca klusumu. Tā stās�ta teiksma, tas ir tiesa. Bet tādu nak�u ar mēnesi un zibeni ta�u ir bijis jau neskaitāmi daudz. Un tomēr no ciltstēva nav ne minas� Kā tev �ķiet, kāds tas izskatās? viņ� aizsapņojies bilda. Dro�i vien milzīgs kā laukakmens un spo�s kā saule� dro�i vien tam ar sveci pat nevarētu tuvoties jādomā, tad uzreiz varētu zaudēt acu gaismu�

Vecais aluķēms iesmējās. Tas izklausījās tā, it kā kāds ar nagu skrāpētu pa stiklu. Monikai uzmetās zosāda.

-��� Pietiks minēt, sacīja aluķēms ar ķērpju matiem. Kad pienāks laiks, mēs visu uzzināsim�

Un atkal iestājās klusums, un turpinājās �ķiro�ana. Kambarī iebrauca vēl vie�na ķerra ar rotām, un pēc brī�a abi aluķēmi likās pilnīgi iegrimu�i darbā, un neviens vairs nebija noskaņots uz runā�anu. Acīmredzot pirmītējā saruna bija pārsniegusi visus viņu sarunu limitus�

Sākumā Monika domāja, vai neiet pameklēt vecmāmiņas, bet tad pārdomā�ja. Galu galā viņa tāpat nevarēja viņām palīdzēt un tā bezpalīdzīgi

liz viņam no

lūkoties bija pārlieku bēdīgi. Tāpēc viņa nolēma atgriezties.

Aizvērusi acis, Monika iedomājās par zēnu istabu ar jenotiem vitrā�ā, par visiem �etriem draugiem, kas viņu tur gaidīja, un Benu, �in�illu un mazo jeno�tu, kas tur �ņākāja, kur nu kurais�

Un pāris sekundēs viņa bija atpakaļ istabā.

Ralfs klusiņām aplaudēja.

-���� Nu jau tev tas sanāk pavisam profesionāli, viņ� paslavēja, un Monika ie�priecināta nosarka. Patie�ām, ar katru reizi Acs padevās arvien vieglāk un vieglāk laikam jau Rutai bija taisnība, un tas patie�ām bija tikai �treniņa jau�tājums�.

-���� Nu kā? vienā balsī jautāja Ruta un Ralfs, un Monika visos sīkumos pa�stāstīja par visu, ko bija redzējusi.

-���� Oho! iesaucās Ralfs, kad Monika apklusa. Bet tas ta�u ir vareni! Izrā�dās, viņiem patie�ām ir kaut kas tāds, pēc kā viņi briesmīgi ilgojas un to mēs varam izmantot!

Monika sarauca pieri.

-���� Bet kā tad mēs to varam izmantot? viņa jautāja. Tu runā tā, it kā tev būtu �is te �dimantu ciltstēvs�� Mēs pat nezinām, kāds tas izskatās�

-���� Ha! iesaucās Ralfs. Bet vai tad �ie to zina? Viņi ta�u par to dimantu ciltstēvu zina tikpat maz, cik mēs ļoti iespējamsj ka tāda dimantu ciltstēva vis�pār nav un tā ir kārtējā vecā pasaka� Pēc tādas tā ari izklausās� viņ� vēl piebilda. Mums atliek tikai izlikties, ka mēs zinām �o to par vietu, kur tas at�rodas, vai pat, ka esam pie tā nejau�i tiku�i un tad �is te Musis atskries pa�lēkdamies un nepaspēs ne iepīkstēties, kad jau būs mūsu rokās!

-���� Un kur mēs viņu liksim, ja noķersim? ievaicājās Arvils.

-���� Ak, gan jau kaut ko izdomāsim� nevērīgi attrauca Ralfs.

-��� Un ko mēs darīsim, kad viņ� sāks mums uzrīdīt tās drausmīgās bailes, kas padzen cilvēkus no viņu ciematiem? atkal jautāja Arvils.

Ralfs kļuva nepacietīgs. Viņam likās, ka tie ir tikai tādi sīkumi, kas atrisinā�sies pa�i no sevis, kad lielais darbs aluķēma sagūstī�ana būs galā.

Bet izskatījās, ka citi tā nedomā.

-��� Jā, patie�ām, kur mēs viņu liksim? vaicāja arī Ruta. Mēs ta�u nevaram vest viņu uz mājām, kur ir Me�a Ve�a.

-���� Un mēs nevaram viņu vest arī uz ciemu, sacīja Ērla. Tur jau tāpat vi�si ir panikā. Jādomā kaut kas cits�

-���� Mēs varam uztaisīt būri� sacīja Ralfs. Un turēt viņu Me�ā.

-���� Tu esi pavisam traks! sa�utusi iesaucās Monika. Viņ� ta�u nosals!

-��� Tad ta nu liela bēda� burk�ķēja Ralfs. Nu būs par vienu aluķēmu ma�zāk� Mēs varam viņa būri iztapsēt�

-���� Kas to būri uztaisīs? interesējās Arvils. �ķiet, neviens par to nebija pa�domājis. Kādu bridi visi likās diezgan apmulsu�i, bet tad ierunājās Ērla.

-���� Ciemā ir viens namdaris, viņa sacīja. Viņ� labprāt uztaisīs man būri.

-���� Bet, ja viņ� var pārvērsties par visu ko� sacīja Arvils, drūmi blenzdams uz kādu savas kolekcijas �ūsku, tad ta�u viņ� var pārvērsies par kaut kādu skudru vai tārpu un viegli aizmukt�

Jā, arī to visi, �ķiet, bija piemirsu�i.

-���� Būs jātaisa sprosts ar dubultām sienām, bez nevienas spraudziņas� Jā, tas jau būs sare�ģītāk�

-���� Un kā viņ� elpos, ja tur nebūs nevienas spraudziņas? jautāja Arvils.

-���� Ak, gan jau namdaris kaut ko izdomās� Ērla atmeta ar roku, negribē�dama iedziļināties tādos sīkumos.

Tā nu viņi bija par kaut ko vienoju�ies, un, kaut ari Monika joprojām neti�cēja, ka Musis varētu būs aluķēms, arī viņa piekrita mēģināt pievilināt viņu ar dimantu ciltstēvu. Galu galā viņiem nebija, ko zaudēt, un viņiem atvēlētā lai�ka Me�ā kluva arvien mazāk un mazāk�

>

īdz novembra vidum Monika, par lielu neizpratni Me��a Ve�ai, ik dienas gāja uz Me�u. Ta�u, lai kā viņa stundām ilgi neblandītos gan pa prie�u pakalniem, gan pa egļu biezokni un lai kā nesauktu Musi, no peļu lā�cī�a nebija ne vēsts.

Ari Ralfs daudz laika pavadīja, klaiņojot pa Me�u un meklējot jaunas pūpē�veidīgo bērnistabas, ta�u arī�dzan bez panākumiem. Iepriek�ējā bērnistabas vieta kalna virsotnē tā arī palika tuk�a un neapdzīvota. Acīmredzot pūpē�veidīgie negribēja vēlreiz izmantot vietu, kas ļaundariem jau bija tapusi zināma. Citādi pūpē�veidīgie skraidīja pa Me�u kā parasti spieg�dami un smiedamies, ta�u tos bija ārkārtīgi grūti novērot, jo vienā brīdī viņi bi�ja �eit, bet nākamajā jau tālu projām.

Ralfs jau sāka domāt par viņu sagūstī�anu, lai varētu tos pētīt tuvumā, un tomēr viņ� vēl arvien cerēja atrast kādu �bērnistabu�. Viņam likās un arī Ar�vils kā lielāks �zvēru speciālists� viņam piekrita ka pūpē�veidīgos būtu labāk novērot viņu dabiskajā vidē.

Ciemā nekādi jauni aluķēmu uzbrukumi nebija biju�i laikam cieminieki bi�ja pārāk labi apbruņoju�ies ar mēness suņusēnēm tās patiesi nu jau sniedzās ārpus ciema robe�ām, bet, kad tuvojās ciematam, likās, ka to izklāj mirgojo�s, zaļ� paklājs, kas turklāt vēl nelabi o��

Vecā Loja, tuvojoties ziemai, aizvien vairāk laika pavadīja guļot. Viņa varē�ja nogulēt pat veselu nedēļu pēc kārtas, un pat tad, kad viņa bija nomodā, li�kās, ka viņa joprojām nav īsti atjēgusies no sapņu pasaules un reizēm jauc, kas ir sapņi un kas īstenība. Protams, ka neko jaunu par aizsardzību pret aluķēmiem bērni no viņas nebija uzzināju�i�

Kādā drūmā un tum�ā novembra pēcpusdienā, kad ārā smidzināja sīks lie�tutiņ� un visi bija sapulcēju�ies lielajā istabā pie krāsns, atvērās durvis, un ista�bā ienāca Me�sargs.

Oooo! iesaucās Me�a Ve�a un pielēca kājās. Nu tad beidzot! Es jau domāju, kur tu tik ilgi biji pazudis. Sāku uztraukties, vai tik ari tevi nav sagūs�tīju�i aluķēmi.

Par atbildi Me�sargs tikai nosēcās un novilka savu pieliju�o lietusmēteli. Tad viņ� noāva garos zābakus, kas sniedzās viņam turpat līdz ceļiem, un, nosviedis

tos turpat pie durvīm, zeķēs pārgāja pāri visai istabai un notupās pie krāsns, izstiepdams pret uguni savus nosalu�os pirkstus.

Kad pagāja pāris minū�u, bet Me�sargs vēl arvien nebija bildis ne vārda, Me�a Ve�a nokrek�ķinājās.

-���� Kā tad tev gāja? viņa vaicāja. Vai visi koki un krūmi salikti pa vietām?

-���� Mjā, norūca Me�sargs, joprojām lūkodamies liesmās, kas dzelteni sarka�nas plandījās pa krāsns muti tā, it kā uguns būtu dzīvs radījums un liesmas bū�tu tā spārni. Monikai likās, ka Me�sarga balss kļuvusi līdzīga viņas vectēva bal�sij, kad tas viņas aizbrauk�anas dienā bija jautājis pēc vēstules. Tā bija tāda cil�vēka balss, kas mēne�iem ilgi nav bildis ne vārda. Laikam jau ar krūmiem ne�kāda lielā pļāpā�ana nebija sanākusi, nodomāja Monika�

-���� Un kā ar mūsu vecmāmiņām? satraukti jautāja Ralfs, kas bija pienācis pavisam tuvu un notupies Me�sargam blakus. Viņam līdzās gulēja �in�illa, un Ralfs kasīja aiz viņas piltuvveidīgās auss. Vai tu biji pie aluķēmiem?

-���� Mjā, atkal noņurdēja Me�sargs. Bet tas bija pilnīgi veltīgi. Viņi ir ap�jozu�i savus klin�u krāvumus ar tādu baiļu joslu, ka tur nav iespējams tuvoties vairāk kā par se�desmit soļiem.

Me�a Ve�a izbrīnā iepleta acis, un ari Ruta, Monika un Arvils panācās tu�vāk, lai nepalaistu kaut ko garām no svarīgās sarunas.

-���� Tu redz, ko� noteica Me�a Ve�a. Kas par pagāniem! Un ko tad tu darīji?

-���� Neko, Me�sargs paraustīja plecus. Es jau teicu tur neko nevar darīt. Līdzko tuvojas klin�u krāvumiem, tā sāk uzmākties baiļu sajūta. Sākumā tā nav īpa�i stipra tikai tāda kā kņudinā�ana pakrūtē, bet, ja negrie�as atpakaļ un turpina iet tuvāk, tad bailes pieņemas spēkā. Un tad vienā brīdī tās jau pilnībā valda pār tevi, un tu glu�i neapzināti laidies lapās un atjēdzies kliegdams kaut kur tālu, tālu no aluķēmu klintīm�

Visi drūmi klausījās. Jā, tas vis neizklausījās īpa�i iepriecino�i�

-���� Es mēģināju kādu nedēļu, turpināja Me�sargs. Veselu nedēļu es ik die�nas centos atrast kādu vājo vietu tajā baiļu joslā, bet nekā tā viscaur ir vienā�di spēcīga. Vienu dienu man likās, ka man ir izdevies pienākt tuvāk nekā pa�rasti, bet tie�i tajā brīdī, kad es biju tā nodomājis, bailes piepe�i pārņēma visu manu saprātu, un es, kliegdams tā, ka man likās tūlīt es zaudē�u sajēgu, me�tos skriet nezināmā virzienā un atjēdzos tikai tad, kad biju iegrimis līdz padu�sēm kādā akacī�

Me�sargs apklusa, un klusēja arī pārējie. Beidzot ierunājās Me�a Ve�a.

-��� Jā, te nu tad parādās tas viņu briesmīgais ļaunums, viņa sacīja. Es pa�tie�ām ļoti brīnī�os, ja vecmāmiņas vēl arvien būs sveikas un veselas�

Monika atcerējās sarunu, ko bija noklausījusies pie aluķēmiem, kad tie bija �ķiroju�i rotaslietas. Nez kādēļ viņi un it īpa�i vecais aluķēms ar ķērpju matiem nu nemaz nebija izklausīju�ies pēc kaut kādiem ļaunuma iemiesojumiem�

-���� Me�aļaudis stāsta, Monika bilda, ka viņi bailes varot kontrolēt. Tas ir, ja viņi grib, viņi tās pārraida, bet, ja negrib nekādu baiļu nav.

-���� Tā? brīnījās Me�a Ve�a. Bet toreiz, kad tu skatījies ar Aci toreiz ta�u viņi bija vieni pa�i, izņemot to vienu veceni, kura acīmredzot arī bija savējā�

Monika saviebās.

-����� �kādēļ tad toreiz tu tā pārbijies, ja jau viņi nekādas bailes neraidīja?

Monika brīdi domāja.

-���� Viņi toreiz bija nikni, viņa pēc kāda brī�a sacīja. Iespējams, ka tas bi�ja tādēļ� Varbūt, ka tad, kad viņi ir nikni, viņi vairs īsti nevalda pār savām emocijām, un baiļu sajūta tāpat vien pasprūk�

-���� Iespējams, iespējams� noteica Me�a Ve�a un tad kādu brīdi klusēja. Man �ausmīgi �ēl, viņa beidzot sacīja, bet es patie�ām nezinu, ko lai mēs darām. Es nezinu nevienu līdzekli pret tām bailēm, un tad jau mēs vispār neva�ram tikt vecmāmiņām klāt. Patie�ām nezinu, vai jums vispār ir vērts te palikt�

Sacēlās pamatīgs tracis. Visi bērni pielēca kājās, un cits caur citu kaut ko kliedza, tā ka Me�a Ve�a satrūkusies blenza uz viņiem, bet vienalga neko ne�varēja saprast.

-���� Pag, pag, viņa iesaucās. Nerunājiet visi reizē! Kas jums noticis?

Bērni apklusa un, sa�utumā raukdami pieres, raudzījās uz Me�a Ve�u. Bei�dzot ierunājās Ralfs.

-���� Mēs tomēr negribam vēl doties atpakaļ, viņ� sacīja. Galu galā mums bija paredzēti septiņi mēne�i nu tad tos septiņus mēne�us mēs arī gribētu pa�likt mazums, kas var atgadīties� Varbūt vecmāmiņas pasprūk vai kas tamlī�dzīgs� Bez tam, ja mēs tagad atgriezīsimies, mums drīz būs jāiet uz skolu�

-���� Es nekur nevaru atgriezties! izbijusies sauca Ruta. Vai tu esi aizmir�susi, ka man divdesmitajā decembrī ir sacensības? viņa uzbrēca Me�a Ve�ai.

Me�a Ve�a pasmējās.

-���� Neesmu, neesmu aizmirsusi, viņa atteica. To jau nemaz tik viegli ne�var aizmirst, ja tu ik dienas no rīta līdz vakaram par to vien runā� Labs ir, tad tā arī darīsim jūs paliksiet, kā bija paredzēts, līdz februāra vidum� Bet jūsu vietā es nekādas īpa�ās cerības nelolotu�

-��� Ja vien viņi tās vecmāmiņas izvilktu ārā� domīgi sacīja Me�sargs. Bet, ja viņi tās arvien turēs savās klin�u alās, mēs neko neizdarīsim tur ir pilnīgi neiespējami tikt klāt�

Me�a Ve�a iesvieda krāsns mutē vēl pāris malkas �ķilas un tad, noslaucījusi rokas priek�autā, teica, ka ie�ot ārā pabarot vistas. Kop� Ērla pirms kāda lai�ciņa bija viņai sagādājusi īpa�o jenotu slēdzeni, ar jenotiem nebija bijis vairs nekādu problēmu. Bez tam vistas pamazām bija nomierināju�ās un atkal at�sāku�as dēt. Me�a jenoti bija aplauzu�i nagus, mēģinādami atmūķēt jauno at�slēgu, un arī Rutas jenots reizēm slamstījās gar vistu būri, bāzdams nagus slē�dzenē, bet, lai arī kā viņi ap to noņemtos, slēdzene kā bija, tā arī palika cie�i aizslēgta�

Tagad, kad bija pārradies Me�sargs, Me�a Ve�a pārvācās uz �tuk�o� istabu apak�stāvā, par lielu nepatiku Ralfam, jo tas nozīmēja tikai vienu Ruta ar vi�su savu �aparatūru� un nemainīgo daiļslido�anas finālu pārvāksies uz lielo ko�pējo istabu, kā arī notika. Bens savukārt par to bija lielā sajūsmā un, asti lun�cinādams, lodāja ap magnetofonu kā jenots ap vistu būri, līdz Ruta neizturēja un paslēpa magnetofonu skapī, izņemdama to tikai tad, kad tas bija pilnīgi nepiecie�ams iepriek� pārliecinājusies, ka Bens ir kaut kur tālu projām�

Kādu dienu Ērla atstiepa kaut ko lielu un viscaur lupatās ievīstītu� Me�sargam un Me�a Ve�ai nemanot, viņai izdevās to nostiept lejā un pa�slēpt Ralfa un Arvila istabā, uz kurieni tūlīt pat atskrēja arī Monika un Ruta. Ērla elsdama iesvieda savu ne�ļavu Arvila gultā un, iesaukusies: �Tadā!!!�, no�rāva lupatu pārsegu.

-����� Aluķēmu slazds, viņa lepni paziņoja, norādīdama uz dīvaino priek��metu, kas visā savā godībā stāvēja Arvila gultā.

Visi, un it sevi�ķi Arvils, vērās uz to ar zināmām aizdomām. Aluķēmu slazds izskatījās patie�ām dīvains. Tā bija paliela �etrstūraina kaste, kuras vienu sienu veidoja stikls, bet pārējās trīs sienas un griestus kaut kāds

neparasts, necaurspīdīgs materiāls. Vienas sienas aug�malā bija smalks stiepļu re�ģis �ventilācijai�, kā paskaidroja Ērla.

Ralfs, piebāzis pie kastes degunu, to no�pētīja un tad paklauvēja pa kastes sienu. Atskanēja slāpēta skaņa, it kā viņ� būtu piesitis dīvāna atzveltnei.

Polsterējums, paskaidroja Ērla. Pat ja mēs viņu turēsim ārā, viņ� ne�nosals, jo kaste iztapsēta ar siltumaizturo�o polārkrūkļa mizu.

-�������������� Kas tas par polārkrūkli? iesmē�jās Ralfs.

-������������� Tāds krūms, sacīja Ērla. Izska�tās pēc parastā krūkļa, bet tā mizai piemīt da�as labas īpa�ības tā aiztur siltumu, tā ka pat me�a zvēri to bie�i izmanto savu migu siltinā�anai ziemas laikā. Tas arī mums palīdz polārkrūkli sazīmēt tam bie�i vien apak�daļā ir noskrāpēta miza.

-�������������� Vai tas polārkrūklis lai� cauri ska�ņu? jautāja Ralfs.

-���������������������������������������������������������������������������������������������������� Kā tad, apgalvoja Ērla. Tas aiztur tikai siltumu, tāpēc arī re�ģis ir pārklāts ar polārkrūkļa mi�zas izvilkumu. Bet skaņas tas lai� cauri visā pilnībā tā ka, ja mēs gribēsim izmēģināt uz aluķēmu kādu pūpē�veidigo, tas dzirdēs vi�sas viņa spiedziena toņkārtas�

Tas ir labi, sacīja Ralfs. Un kam domāti tie āķī�i? viņ� vaicāja, norādīdams uz āķiem gar būra ārmalām.

-��� Tur mēs iekārsim kastes ar mēness suņusēnēm, Ērla paskaidroja. Mums vajadzēs sastādīt tur apkārt krietni daudz sēņu citādi ta�u mēs nevarēsim tam būrim ne tuvoties.

Būra vienā sienā bija ierīkotas durtiņas, kam priek�ā karājās pamatīga slē-

dzene. Ērla paskaidroja, ka tā ir jenotdro�ā slēdzene, jo ja būris stāvēs Me��ā, ir pilnīgi skaidrs, ka kādam jenotam sagribēsies ap to paniekoties�

-���� Kāpēc viena siena ir no stikla? brinījās Arvils, blenzdams cauri sienai būrī.

-���� Vai tad tu nesaproti? izsaucās Ralfs. Skaidrs, ka tāpēc, lai mēs re�dzētu, ko aluķēms tur iek�ā dara, kamēr mēs eksperimentēsim ar pūpē�veidīgajiem!

-���� Tie�i tā! piekrita Ērla. Bez tam tā siena ir caurspīdīga tikai no ārpu�ses. Aluķēmam tur iek�ā tā izskatīsies pēc spoguļa, tā ka viņ� mūs nemaz ne�redzēs un nevarēs zināt, kurā brīdī mēs viņam tuvosimies. Un viņ� nevarēs blēdīties�

-���� Blēdīties? nesaprata Arvils.

-���� Nu ja! iesaucās Monika. Tas ta�u ir skaidrs! Ja pūpē�veidīgais patie��ām iedarbosies, mēs to tūlīt redzēsim, un aluķēms nevarēs tēlot, lai mūs mal�dinātu.

-���� Ak tā� novilka Arvils. Tad jau mums pietrūkst tikai vienas lietas�

-���� Kādas tad? saraukusi pieri, izsaucās Ērla. Viņai pa�ai likās, ka būris ir pati pilnība.

-���� Pa�a aluķēma� noķiķināja Arvils.

*

Un tā nu viņiem atlika tikai gaidīt, kad parādīsies peļu lācitis, un cerēt, ka viņ� patie�ām izrādīsies pārvērties aluķēms. Patiesībā cerēja tikai Ruta, Ralfs, Arvils un Ērla. Monikai it nemaz netikās domāt, ka jaukais peļu lācītis varētu nebūt peļu lācītis� Ta�u, lai kā viņa klaiņātu pa Me�u, meklēdama Musi, viņ� likās kā zemē iekritis.

Pa to laiku neatvairāmi tuvojās ziema. Likās, ka kļūst aukstāks ar katru die�nu. Debesis pastāvīgi turējās pelnu pelēkas, un bērni gaidīja, ka kuru katru die�nu uzsnigs pirmais sniegs, ta�u sniega kā nebija, tā nebija. Ērla, aplūkojusi de�besis, paziņoja, ka �ie nav �sniega mākoņi� un ka līdz sniegam vēl būs kāds lai�ciņ� jāpagaida.

Vecā Loja likās iegrimusi ziemas miegā kā lācis un tagad pamodās tikai uz pāris minūtēm dienā, lai kaut ko iekostu. Bērni jau sen bija atmetu�i cerības kaut ko no viņas uzzināt un tagad paļāvās tikai uz saviem spēkiem.

Aluķēma būris tikmēr stāvēja paslēpts zem Arvila gultas un gaidīja aluķēmu. Kad bērni bija sastādīju�i kastēs mēness suņusēnes un saliku�i kastes uz āķiem gar visām būra sienām, līdz būris sāka atgādināt milzīgu mēness suņusēņu tor�ti, būris tika aiznests uz Me�u, jo zem Arvila gultas tam vairs nepietika vietas, bez tam sēnes smirdēja kā desmit dienas saulē stāvējusi omlete�

Un tad kādu dienu Monikai paveicās.

Tā bija parasta pelēka un salta pēdējā novembra diena, un Monika kā pa�rasts klīda pa Me�u, meklēdama Musi. Tuvojās pusdienlaiks, un Monika, atce�rējusies, ka Me�a Ve�a bija solījusi pusdienās cept gaļas pankūkas, sāka just iz�salkumu un nolēma doties uz mājām. Ari kājas pēc divu stundu staigā�anas bija pamatīgi nosalu�as, un viņa devās uz māju pusi.

Vēl pēdējo reizi pasauk�u, viņa nodomāja, un tad prom uz mājām ēst ga�ļas pankūkas�

Līdzko viņa bija tā nospriedusi, no tuvējā kārklu biezokņa atskanēja pakluss �Aū!� sauciens.

Monika saspringa un piesardzīgi palūkojās uz krūmu pusi, bet, protams, ka ieraudzīt tur neko nevarēja. Kārkli kā vienmēr bija saspiedu�ies cie�i cits pie ci�ta un samud�ināju�i savus zarus neat�ķetināmā mud�eklī. Bet, kamēr Monika uz tiem lūkojās, zari sāka �ūpoties, un drīz ārā izspraucās Mu�a baltais purniņ�.

Monika uz viņu cie�i lūkojās, mēģinādama iztēloties, kā tas pārvēr�as aluķēma riebīgajā vieplī, ta�u tas viņai nekādi neizdevās. Savukārt Musis tikpat cie��i vēroja Moniku.

-���� Ko tu tā uz mani blenz? viņ� aizdomīgi jautāja. Esi aizmirsusi, kāds es izskatos, vai?

-���� Tu jau tik sen nebiji rādījies, ka tas nebūtu nekāds brīnums, attrauca Monika, vēl joprojām nenovērsdama skatienu no peļu lācī�a. Kā tev ar ve�selību?

-���� Nekas, tas attrauca. Toreiz gan noslimoju krietni ilgi, bet nu jau atkal esmu uz kājām. Un kā iet tev?

Monika nervozi lauzīja kādu kārkla zariņu, cenzdamās atcerēties visu to, ko viņi kopā ar Ralfu un pārējiem bija �im gadījumam izplānoju�i. Bet viņa tā uz�traucās, ka tik tikko varēja parunāt. Man jānomierinās, viņa pati sev teica� Un jāmēģina izturēties tā, it kā Musis patie�ām būtu tikai un vienīgi peļu lācī�tis kas viņ�, visticamāk, arī ir�

-��� Man iet tā dīvaini� Monika beidzot sacīja, iesviedusi atpakaļ krūmos sa�lauzīto zariņu. Atceries tās rudens vētras tās dīvainās, kad vienlaicīgi zibe�ņo un spīd apaļ�, balts mēness�?

Musis pamāja ar galvu un piepe�i izskatījās ārkārtīgi sasprindzis. Likās, ka viņ� ar nepacietību gaida katru Monikas teikto vārdu.

-���� Pēc vienas no tām naktīm, Monika runāja savu iekalto runājamo, es biju izgājusi pastaigāties pa Me�u. Un, ejot cauri egļu biezoknim, es skatos starp vecajām skujām un suņusēnēm kaut kas mirdz� bet ne tā kā suņusēnes, bet vēl daudz spo�āk� kā maza zvaigzne, kas novēlusies no debesīm�

Musis platām acīm vērās aug�up uz Moniku. �ķita, ka viņ� pat bija aiztu�rējis elpu.

-���� Es pieeju klāt un skatos zemē guļ milzīgs, zaigojo�s akmens tik liels kā divas manas dūres! Monika stāstīja un, sirdij dauzoties kā neprātīgai, gaidīja, kā viņas melus uztvers peļu lācītis.

Bet izskatījās, ka peļu lācītim nebija ne mazāko aizdomu par teiktā patiesu�mu. Viņ� bija nodūris skatienu un kaut ko pie sevis murmulēja.

-���� �baltajā naktī, kad sastapsies mēness stari ar zibens �autru tikai tad visu dimantu ciltstēvs atradīs ceļu pie saviem brāļiem� saklausīja Moni�ka un neviļus nodrebēja. Tas ta�u bija tas pats, ko viņa bija dzirdējusi no vecā aluķēma. Ja peļu lācītis zināja �o pa�u pareģojumu, tad ta�u�

Bet nē viņa nedrīkstēja tagad par to domāt. Viņai vispirms bija jāpadara savs darāmais.

-��� Un ko tu ar to izdarīji? aizsmacis jautāja peļu lācītis un aizturētu elpu gai�dīja. ko teiks Monika.

Monika mēģināja nomierināt savus satrauktos sirdspukstus un tad vienā el�pas vilcienā izspēra: Ieliku to kastē un kasti paslēpu biezoknī.

Musis sasparojās un piepe�i izskatījās ārkārtīgi lieti�ķs.

-���� Tev tūlīt mani turp jāaizved, viņ� paziņoja. Tūlīt pat! Tev nav ne ma�zākās nojausmas, cik tas ir ļoti svarīgi!

Monikai gribējās viņam pajautāt, kāpēc gan tas ir tik svarīgi un kāpēc gan viņ� domā, ka tie�i viņam ir tiesības uz to, ko viņ� acīmredzami uzskatīja par visu dimantu ciltstēvu, bet viņa saprata, ka tagad nav laika tādām sarunām. Ta�gad vajadzēja izmantot peļu lācī�a satraukumu un vest viņu uz būri pēc iespē�jas ātrāk.

-���� Skrienam! uzsauca Monika un metās uz egļu biezokņa pusi, bet Musis, lielajām ausīm plandot, aizmetās viņai pakaļ.

Nonākusi pie biezokņa, Monika apstājās un pagaidīja Musi, kur� ar savām īsajām kājelēm nespēja tik ātri paskriet.

-���� Nu, kur tas ir? Musis aizelsies sauca, kad bija panācis Moniku.

-���� Tur, iek�ā, attrauca Monika, pamādama uz biezokņa pusi.

Tad viņa pa�ķīra sausos egļu zarus un līda biezoknī, bet Musis spraucās vi�ņai pakaļ, neatpalikdams ne soli. Drīz viņiem priek�ā iegailējās suņusēņu pau�gurs, bet Musis piepe�i apstājās.

-���� Kas tur ir? viņ� aizdomīgi jautāja, norādīdams uz būri, ko pilnībā pārklā�ja ra�eni sakuploju�o mēness suņusēņu �emuri. Mēness suņusēnes gailēja ko��i zaļā krāsā, tagad vēl jo vairāk atgādinādamas milzīgu jubilejas torti, kurā deg daudzas jo daudzas svecītes�

-���� Kaste ar akmeni, atteica Monika, un viņas balss nedaudz drebēja. Es tur saliku apkārt mēness suņusēnes, lai aluķēmi netiktu klāt.

-���� Pareizi darīji, sacīja Musis, bet īpa�i priecīgs viņ� neizklausījās. Bet ta�gad, kad te esam tikai mēs, tu varētu to akmeni izņemt.

-���� Nevaru, teica Monika. Tas ir ieķēries starp divām spraugām un iestrē�dzis. Tev pa�am būs jālien tam pakaļ.

Ta�u Musis joprojām stāvēja uz vietas un naidīgi lūkojās uz suņusēnēm. Bei�dzot viņ� nedro�i paspēra soli uz priek�u, bet tūdaļ pat atsprāga atpakaļ un no�drebēja.

-���� Es nevaru, viņ� novaidējās. Es nevaru tikt tuvāk.

Monikai pārskrēja drebulis. Ja Musis nespēja tuvoties mēness suņusēņu pu�durim, tad ta�u viņ� tik tie�ām nebija nekāds peļu lācītis� Jeb�u arī peļu lācī��iem piemita kaut kas tāds�?

Musis vēlreiz mēģināja pietuvoties suņusēņu būrim, bet atkal atsprāga atpa�kaļ un, atsēdies zemē, sāka drebēt pie visām miesām.

-���� Klausies, Musis, joprojām trīcēdams, sacīja. Noņem tās kastes ar sē�nēm nost!

-���� Nevaru, atteica Monika. Tās tur ir piekaltas ar naglām. Un sēnes es tagad nost nerau�u ja nu tu akmeni ārā neizdabū, es negribu, lai būris stāvē�tu bez aizsardzības. Viņa pati pabrīnījās, cik raiti sokas �ie meli�

-���� Tad tev būs man jāpalīdz, Musis sacīja. Pats saviem spēkiem es tur klāt netik�u man jau kop� bērnības ir izteiktas bailes no suņusēnēm. Darīsim tā tu mani tagad sagrābsi bet turi mani stingri, jo es noteikti mēģinā�u izsprukt, un iegrūdīsi tajā kastē. Un nelaid mani ārā tikmēr, kamēr es nebū�u izknibinā�jis to iesprūdu�o akmeni. Sarunāts?

-���� Sarunāts, sacīja Monika un pacēla peļu lācīti no zemes. Viņ� bija diez�gan viegliņ�, un viņa baltais, viļņainais ka�ociņ� bija mīksts un zīdains. Moni�kai bija tāda sajūta, it kā viņa turētu rokās lielu kaķēnu. Dro�i vien sajūta būtu pavisam savādāka, ja tas patie�ām būtu aluķēms, viņa nodomāja un lēnām sā�ka iet tuvāk būrim.

Līdzko viņa bija paspērusi pāris soļus, peļu lācītis viņas rokās saspringa un iepīkstējās. Monika sagrāba viņu cie�āk un turpināja iet. Un tad peļu lācītis sā�ka plosīties. Kliegdams nelabā balsī, viņ� raustījās un mēģināja atbrīvoties no Monikas cie�ā tvēriena, bet viņa tikai sagrāba to vēl stingrāk un turpināja iet.

Tad peļu lācītis izlaida nagus.

Monika juta, kā pāri viņas kailajām plaukstām pārslīd kā na�u asmeņi asie nagi, un tūlīt uz viņas rokām parādījās sarkanas �vīkas, pa kurām sāka sūkties asiņu pilieniņi. Kāds negants grābiens ar nagaino ķepu pār�ķēla Monikas mē�teļa piedurkni, un tā nokarājās lejup kā salauzti putna spārni.

Monika pielika soli, bet skrie�us tomēr nemetās, jo baidījās izlaist no rokām peļu lācīti, kas nu jau plosījās kā traks. Nelabi brēkdams, viņ� vicinājās ar ķe�pām, un Monikai likās vēl mazliet, un tas patie�ām izlauzīsies brīvībā.

Un tad notika vēl kaut kas. Monika juta, ka viņai pāri kā auksta du�a pārgā�as ledainas bailes. Auksti sviedri pārklāja ādu, un viņas rokas un kājas sā�ka drebēt, bet viņa vēl cie�āk sakampa peļu lācīti un sāka iet vēl ātrāk.

Brīdī, kad viņa juta tūlīt, tūlīt viņa palaidīs vaļā peļu lācīti un pati metīsies bēgt, viņa beidzot nokļuva pie būra. Laikam sēņu iedarbības rezultātā bailes mazinājās, un Monika, ar vienu roku cie�i piespiedusi pie sāniem trakojo�o pe�ļu lācīti, iebāza otru roku bik�u kabatā un izvilka atslēgu. Atslēgusi būra durvis, viņa iegrūda tajā peļu lācīti un, aizcirtusi būri atkal ciet, drebēdama aizspieda durvis un divreiz pagrieza atslēgu.

Tad viņa noņēma kastes ar suņusēnēm no stikla sienas un ielūkojās būrī.

Peļu lācītis tur sēdēja un pamazām nomierinājās. Acīmredzot sēņu iedarbī�ba būra iek�ieni nesasniedza varbūt polārkrūkļa miza tomēr aizturēja ne tikai siltumu�

Peļu lācītis kā kaķis ievilka nagus atpakaļ ķepu spilventiņos un apsēdās uz būra gridas, domīgi pluinīdams savas baltās auss galiņu. Kādu brīdi likās, ka viņ� nesaprot, kur īsti atrodas, bet tad atguvies sāka lūkoties uz visām pusēm�

Dro�i vien meklē akmeni, nodomāja Monika.

Kādu bridi peļu lācītis griezās uz riņķi, bet nebija jau daudz, kur meklēt. Tad viņ� metās pie durvīm un iebumsījās tajās. Bet durvis, protams, bija un palika ciet. Mazu brītiņu peļu lācītis gaidīja un kaut ko uzsauca, bet, kad neviens vi�ņu ārā nelaida, viņ� kļuva nikns acīmredzot saprata, ka ir ticis piekrāpts.

Monika, kodīdama lūpu, stāvēja pie būra un gaidīja, kas nu būs.

Un tad peļu lācītis sāka augt. Viņa ķepas pastiepās, un baltā, mīkstā spalva no tām izgaisa, turpretī ausis sarāvās un kļuva mazākas, kailas un spicas. Aiz�vien vairāk viņ� sāka līdzināties aluķēmam un drīz vien kļuva tik liels, ka pie�pildīja visu būri un atspiedās pret tā sienām. Ta�u būris bija izturīgs un pat nenokrak�ķēja, savukārt aluķēmam laikam sāka spiest, jo viņ� kļuva atkal mazāks, līdz pārvērtās atpakaļ par peļu lācīti. Tad viņ� uzmanīgi nopētija visas sienas un elpojamo re�ģi, bet acīmredzot tas nebija tāds, pa kuru viņ� varētu izlīst, lai par ko viņ� ari nepārvērstos, jo nopūties aluķēms atkal apsēdās uz būra gridas un drūmi vērās uz sevi spogulī.

Monika jutās pavisam neomulīgi, jo viņai, saprotams, likās, ka tas raugās viņai tie�i virsū.

-����� Laid mani ārā! piepe�i iebrēcās Musis jeb aluķēms, tā ka Monika at�sprāga nost.

-���� Kā tad� viņa nomurmināja. Lai tu mani saplosītu mazos gabaliņos? Gaidi vien�

Acīmredzot skaņa patie�ām nonāca līdz būra iek�ienei pavisam brivi, jo, kaut arī Monika bija runājusi pavisam klusi, aluķēms, kas atkal izskatījās pēc peļu lācī�a, bija viņu sadzirdējis.

-���� Protams, ka netaisos tevi saplosīt mazos gabaliņos� viņ� sapīcis teica. Bet tu mani piekrāpi. Es nezinu, kā tev ir kļuvusi zināma teiksma par dimantu ciltstēvu, bet tas nedod tev tiesības spundēt mani �ajā kastē. Laid ma�ni ārā!

Monika bija sabozusies.

-���� Es esot tevi piekrāpusi! viņa aizvainoti izsaucās. Un kur� bija tas, kur� visu laiku mēģināja man iestāstīt, ka esot peļu lācītis, kas sēdējis gūstā pie briesmīgajiem aluķēmiem�

-���� �troglodītiem, aluķēms-Musis viņu izlaboja.

-��� .. .un kuru tie tagad vajājot cauri visam Me�am! Monika nobeidza. Smiek�līgi! Un ja vēl padomā, ka es tev noticēju!

-���� Tas bija nepiecie�ams, aluķēms-Musis paskaidroja.

-���� Kādēļ? vaicāja Monika. Lai dabūtu mūs projām? Tad jau visi tavi pū�liņi ir biju�i veltīgi nekur prom mēs neiesim, iekams nebūsim atdabūju�i sa�vas vecmāmiņas, kuras jūs tik nelietīgi turat iespundētas savās pretīgajās, tum��ajās alās!

Aluķēms-Musis sāka vaicāt, kā viņa zina kaut ko par viņu alām, bet palika bez atbildes, jo Monika jau bija metusies skriet uz mājām, lai paziņotu jaunu�mus pārējiem.

Sapratis, ka ir palicis viens, aluķēms vēlreiz paraustīja būra durtiņas un, kad tās joprojām izrādījās ciet, atkal apsēdās uz grīdas, blenzdams aug�up uz elpo�jamo re�ģi.

-���� Nu tā, viņ� pie sevis noteica. Brīni�ķīgi! Tagad viņa ir mani pametusi vienu �ajā suņusēņu apsēstajā kastē� Lai vai kā� viņ� noņurdēja, atguldamies zemē un saritinādamies kamoliņā, �vismaz �eit ir silti, un viņ� nolē�ma nedaudz nosnausties, jo neko citu jau darīt nevarēja�

Kad Monika pārradās mājās, visi pusdienas jau bija paēdu�i, un Me�a Ve�a nokopa galdu. Me�sargs vēl arvien sēdēja pie sava tuk�ā �ķīvja un likās iegri�mis kaut kāda pergamentam līdzīga vīstokļa pētī�anā, kas laikam bija vietējā Me�a avīze.

-���� Me�aļaudis viņpus Platās upes ziņo par vairākām izpostītām pūpē�veidīgo dabiskajām audzētavām, viņ� sacīja. Re, viena no lielākajām tā, kas atro�das netālu no Klejojo�o krūmu audzēm, atrasta pamesta, kad me�aļaudis gā�ju�i papildināt savus pūpē�veidīgo krājumus pagāju�ajā ceturtdienā. Neesot pa�liku�as nevienas veselas olas, un visi pūpē�veidīgie acīmredzot izklīdu�i pa tu�vējo apkārtni. Tuvumā slaistīju�ies pāris klabiķi, bet visumā domā, ka vainīgi tomēr nav viņi� un viņ� atkal iegrima kādā rakstā.

Monika bija devusies pāri istabai, lai kāptu uz apak�stāvu, bet tagad ap�stājās un ieklausījās. Me�a Ve�a, ieraudzījusi Moniku, uzlika uz galda tīru �ķīvi.

-���� Kur tu biji? viņa jautāja. Parasti tu gaļas pankūkas nemēdz nokavēt�

-���� Biju Me�ā, atteica Monika, apsēdās pie galda un uzlika sev pankūkas. Tās gan bija nedaudz atdzisu�as, bet vienalga gar�oja dievīgi Me�a Ve�a zi�nāja, kādām jābūt kārtīgām gaļas pankūkām.

-���� Skaidrs, ka Me�ā� nosmīkņāja Me�a Ve�a. Kur gan vēl tu būtu varē�jusi būt�

-���� Kāpēc tad prasi? pil�nu muti attrauca Monika, bet tad Me�a Ve�a pamanī�ja Monikas saskrāpētās ro�kas un iepleta acis.

-������ Ko tad tu tajā Me�ā darīji? Ķerstīji jenotus kai�lām rokām, vai?

-���� Apmēram� izvairīgi noņurdēja Monika. Starp citu, vai tu nesa�ūtu manu mēteļa piedurkni Rutas jenots arī to nedaudz pa�pluinīja�

Me�a Ve�a tā dīvaini no�raudzījās uz Moniku, bet vi�ņa jau bija pievērsusies Me�sargam.

Vai visas pūpē�veidīgo audzētavas ir zināmas? viņa tam vaicāja.

-���� Ko? tas novērsās no avīzes. Pūpē�veidīgo au�dzētavas? Dala no tām ir zināmas, jā, bet nekādā ga�dījumā ne visas. Vienkār�i tās katru gadu var būt citā vietā, un tikai da�as, pa�as lielākās, paliek turpat.

-��� Vai te tuvumā ari ir kāda zināma audzētava? Monika jautāja, cenzdamās izklausīties ne pārāk ieinteresēta.

-���� Kā tad, teica Me�sargs. Viena ir tepat netālu Stāvajā kalnā, bet tā netiek pārāk bie�i izmantota pūpē�veidīgo vāk�anai, jo tur ir samērā grūti pie�kļūt kad rokās ir pilni grozi ar pūpē�veidīgajiem, tad ir gandrīz neiespējami tikt no tā kalna lejā� Bet tā ir viena no pastāvīgākajām audzētavām tie�i tā�dēļ, ka tur ir grūti piekļūt pūpē�veidīgie tur jūtas dro�ībā.

Nu jau vairs nejūtas, nodomāja Monika.

-���� Tad vēl viena audzētava ir starp Vadātāja purvu un Bezdibenīgajiem aka�iem. Bet arī tā tiek izmantota pavisam reti, jo atrodas �ausmīgi nelāgā vietā. Starp tiem diviem purviem ceļu var atrast tikai zinātājs, un arī tad tas sasniedz audzētavu tikai tad, ja viņam paveicas un ja nepiesienas Vadātājs.

-���� Kāds Vadātājs? �āpstinādama pankūku, jautāja Monika.

-���� Vadātājs tā ir purva radība, sacīja Me�sargs, nolikdams avīzes rulli uz galda. Lielāko daļu sava laika viņ� pavada, guļot kādā akacī, bet, ja neguļ, blandās apkārt pa Me�u, meklēdams ceļiniekus un, ja kādu atrod, sāk vazāt

to uz riņķi, līdz tam izsīkst pēdējie spēki� Vadātājs pēc savas vēlē�anās var kļūt neredzams un nedzirdams, un tikai, kad ceļinieks vairākas reizes ir atgrie�zies tajā pa�ā vietā, viņ� saprot, ka ir gājis uz riņķi Vadātāja ietekmē. Un vēl Vadātājs necie�, ka kāds ielau�as viņa mājās respektīvi, tajā purvā. Un tad viņ� par varītēm cen�as ievilināt nācēju akacī� Tā ka mēs pārsvarā vai nu ķe�ram pūpē�veidīgos pa�i, vai ņemam tos no audzētavām viņpus upes tas ir tālāk, toties dro�āk.

Monika klausījās pavērtu muti un pat bija aizmirsusi par savām pankūkām, bet Me�a Ve�a tikmēr slaucīja galdu un meta uz Me�sarga pusi dusmīgus ska�tienus.

-���� Ko tu baidi bērnu? viņa tam pārmeta. Atradis, ko stāstīt visus �itos �ausmu stāstus par to Vadātāju� Mums jau pietiek ar aluķēmiem, bet tu te vēl �o iepin�

-���� Monika jautāja par pūpē�veidīgo audzētavām, mierīgi paskaidroja Me��sargs. Kā es varu pastāstīt par audzētavām, nepieminot Vadātāja purvu?

Me�a Ve�a neko neatbildēja un, uzmetusi viņam pēdējo dusmīgo skatienu, aizgāja mazgāt traukus.

-���� Un kā ir ar tām mazākajām audzētavām? jautāja Monika. Vai tās var viegli atrast?

-���� Nepavisam, atbildēja Me�sargs. Tās var atrast tikai tad, ja nejau�i uz�skrien virsū bet tā parasti nemēdz notikt vai ari, ja speciāli izseko kādu pū�pē�veidīgo �aukli�.

-���� Ā! iesaucās Monika. Tad jau Ralfam bija bijusi taisnība un pūpē�veidīgajiem patie�ām ir kaut kas līdzīgs bērnistabām ja jau tur ir pat savas aukles�

-����� Un kā var zināt, kur� pūpē�veidīgais ir aukle? vaicāja Monika. Viņi ta�u izskatās visi vienādi!

-���� Kur nu vienādi! sa�utis iesaucās Me�sargs. Pūpē�veidīgie at�ķiras cits no cita tāpat kā mēs ar tevi!

Monika nosprauslājās. Tad nu gan Me�sargam bija sevi�ķi labas iz�ķir�anas spējas, ja jau viņ� spēja tik precīzi at�ķirt vienu pūpē�veidīgo no otra�

-����� Pūpē�veidīgo aukles ir stipri lielākas par parastu pūpē�veidīgo, sacīja Me�sargs. Un, kad tās satraucas, tās kļūst ārkārtīgi spilgti baltas.

-��� Atceries to pūpē�veidīgo, ko noķēra Ruta to lielo, sarunā iesaistījās arī Me�a Ve�a. Tā bija aukle.

Monika atcerējās gan. Tomēr laikam tādas aukles bija ļoti reti sastopamas, jo kaut kā viņa nespēja atcerēties, kad vēl kādreiz Me�ā būtu redzējusi tamlī�dzīgu pūpē�veidīgo. Un pūpē�veidīgo ta�u Me�ā bija tik daudz� Laikam jau aukles pārsvarā sēdēja savās bērnistabās, pieskatidamas mazuļus, un paskrai�dīt izgāja tikai tad, kad bija galīgi notirpu�as pseidopodijas�

Me�sargs atkal bija iedziļinājies avīzē, un Monika nolēma viņu vairs neiz�pra�ņāt, lai tas nesāktu likties pārāk aizdomīgi. Kad pankūkas bija apēstas, vi�ņa noskaloja �ķīvi un kāpa lejā uzmeklēt pārējos.

Ruta lielajā istabā bija sastūmusi visus krēslus un dīvānus pie sienām un pat�laban vingrinājās kaut kādos palēcienos, bet mūzika skanēja tā, ka Monika brinījās kā gan viņa to aug�ā nebija dzirdējusi� Bens bija iespundēts meiteņu istabā un tagad kaukdams skrāpējās gar aizslēgtajām durvīm, ilgodamies pie�kļūt pie kārotā magnetofona. Monika piegāja pie magnetofona un izslēdza to, bet Ruta uzmeta viņai sa�utuma pilnu skatienu.

-���� Ko tu dari? Kāpēc tu to izslēdzi? viņa jautāja.

-���� Es noķēru aluķēmu, sacīja Monika un devās uz Ralfa un Arvila istabu, bet Ruta, tūlīt pārtraukusi savu lēkā�anu, aizmetās viņai pakaļ.

Ralfs sēdēja gultā, aizbāzis ausis ar vates vīk�ķiem, un lasīja, bet Arvils pē�tīja kādu bil�u grāmatu, kuras atvērumā rēgojās nedabīgi milzīgs balts vilks.

Kad Monika ar Rutu ienāca istabā, Arvils pacēla acis no grāmatas un nogu�ru�ā balsī sacīja:

-���� Kad jūs iesiet atkal ārā, vai jūs neizlaistu Ralfa �urku? Viņa tik �ausmīgi krāc, ka es nevaru lasīt.

-���� Tu ta�u nemaz nelasi, teica Ruta, palūkodamās uz baltā vilka attēlu. Kad mēs iesim ārā, mēs to �urku izlaidīsim, bet patlaban mēs vēl nekur ne�ejam. Monika ir noķērusi aluķēmu.

Arvilam pavērās mute, un viņ� noelsās vien.

-���� Nevar būt, viņ� no�ukstēja. Viņa ta�u to neatstiepa uz �ejieni?

-���� Protams, ka ne, atteica Monika. Es ta�u neesmu galīgi jukusi�

-���� Kas ir vai jau cauri? beidzot pamanījis Rutu un Moniku, Ralfs nolika grāmatu un izvilka vīk�ķi no vienas auss.

-���� Kas cauri? nesaprata Ruta un saviebusies blenza uz vati, kas joprojām rēgojās laukā no Ralfa otras auss.

-���� Kā kas? Tā tava drausmīgā trok�ņo�ana, protams, Ralfs atteica un, iz�vilcis ari otru vīk�ķi, nosvieda to turpat uz gultas.

-���� Es noķēru aluķēmu, sacīja Monika un apsēdās uz Ralfa gultas, cenzda�mās atvirzīties pēc iespējas tālāk no vates vīk�ķiem.

Ralfs uz �o paziņojumu reaģēja līdzīgi Arvilam arī viņa mute pavērās, un viņ� neticīgi blenza uz Moniku.

-���� Tā vienkār�i? Ņēmi un noķēri?

Monika sabozās un pabāza viņam zem deguna savas saskrāpētās rokas. Tās izskatījās tā, it kā Monika būtu mēģinājusi atņemt gaļas gabalu satracinātam tīģerim. Ralfs saviebās un parāvās atpakaļ.

-���� Tas nemaz nebija tik vienkār�i, Monika sacīja un pastāstīja, kā viņai bi�ja gājis. Kad viņa savu stāstu bija beigusi, pārējie izskatījās vienlaikus gan prie�cīgi satraukti, gan nedaudz noba�īju�ies. Tagad viņiem stāvēja priek�ā grūts uz�devums uzzināt, kā īsti ar pūpē�veidīgajiem var cīnīties pret aluķēmiem.

-��� Aluķēms mums tagad ir, sacīja Ralfs, tagad atliek tikai dabūt kādu pūpē�veidīgo un izdibināt, kas īsti aluķēmiem pie viņiem nepatīk. Jādomā, ka tā�pat vien viņ� mums to nepa vēstīs�

-��� Noteikti ne, piekrita Monika. Viņ� bija stipri piepūties, kad es viņu pa�metu, apvainojies, ka es �o esot piekrāpusi�

Visi nosprauslājās.

-���� Kā lai mēs tiekam pie pūpē�veidīgā? jautāja Arvils, atkal paceldams savu vilku grāmatu.

-��� Nāksies kādu noķert, teica Ralfs. Vai nu mēs nekad neesam ķēru�i pūpē�veidīgos? viņ� pasmējās. Jādomā, Me�sargam ir kāds no tiem pievili�nātajiem vajadzēs mums to no viņa uz kādu laiku aizņemties.

-���� Tu domā, viņ� dos? �aubījās Arvils.

-����� Kāpēc ne? attrauca Ralfs. Tikai Me�a Ve�ai gan nevajadzētu neko

teikt vina tūlīt sāks mūs turēt aizdomās�

*

Pie pievilinātāja viņi tika jau nākamajā dienā, un tas patie�ām bija izrādījies pavisam vienkār�i. Monika bija paziņojusi Me�sargam, ka viņiem esot garlaicī�gi un ka viņi gribot nedaudz patrenēties pūpē�veidīgo ķer�anā, un Me�sargs bez kādiem jautājumiem tūlīt bija iedevis viņiem vienu pievilinātāju un veselu rituli auklas. Pēc brokastīm Monika vēl bija pamanījusies no�iept gabalu mai�zes un pāris gaļas pankūkas, ko aiznest savam gūsteknim. Tā kā viņa nezinā�ja, ko aluķēmi īsti ēd, viņa dro�ības pēc pakampa arī salātu bunti un divas bie�tes, kaut gan sprie�ot pēc viņu zobiem aluķēmi diez vai bija zālēdāji�

Viņi devās Me�ā drīz pēc brokastīm, bet, pirms sākt medīt pūpē�veidīgos, visi gribēja apskatīt aluķēmu.

-���� Viņ� jau nemaz neizskatās pēc aluķēma, paskaidroja Monika, bet pārē�jie atteica, ka viņiem nekas neesot arī pret peļu lācīti, un tā nu viņi devās uz biezokni, kur bija paslēpts būris ar gūstekni.

Līdzko viņi bija sasniegu�i biezokņa malu, Monika deva zīmi iet klusiņām, un tā nu viņi, uzmanīgi sperdami soļus un cenzdamies neuzkāpt uz kāda kritu��a sausa zara, lavījās uz to pusi, kur cauri biezokņa pustumsai mirdzēja zaļo suņusēņu paugurs. Gabaliņu no būra viņi apstājās un cauri stikla sienai nopētīja par peļu lācīti pārvērtu�os aluķēmu.

Aluķēms sēdēja būra kaktā un garlaikoti plūkāja savas garās, ļekainās ausis. Viņ� patie�ām neizskatījās ne neglīts, nedz ari bīstams.

Monika nokrek�ķinājās un piegāja tuvāk būrim.

Aluķēms, sadzirdējis soļus, satrūkās un pielēca kājās.

-���� Kas tur ir? viņ� satrauktā balsī vaicāja.

-���� Es, atteica Monika. Atnesu tev �ādu tādu ēdamo.

-���� Ak tad tomēr�drūmi noteica aluķēms, pao�ņādams gaisu. Es jau bi�ju nospriedis, ka tu taisies mani nomērdēt badā� Kas tev tur ir?

-���� Gaļas pankūkas, maize un dārzeņi, atteica Monika, samulsusi raudzīda�mās uz būri. Un kā tad lai es to visu dabūju iek�ā?

Ralfs panācās tuvāk un, notupies zemē, aptaustīja kādu no būra sienām, kuru biezā kārtā aizklāja ļumīgi suņusēņu �emuri.

-���� Ērla teica, ka te kaut kur esot tāds kā atbīdnis, viņ� teica, joprojām iz�taustīdams būri. Ā, tepat jau tas būs� to teikdams, viņ� izplēsa pāris suņusēnes un parāva nelielu, tikko manāmu puļķīti. Tūlīt no būra sienas izbīdījās neliela atvilktnīte, kurā Monika salika pankūkas un maizi. Ralfs iestūma atvilktnīti atpakaļ sienā. Cauri stiklam varēja redzēt, kā aluķēms metas pie atvilktnītes un izpēta tur saliktās ēdamlietas. O�ņādams viņ� raustīja savu rozā purni�ņu, un tas izskatījās tik jocīgi, ka Ralfs un Monika iesmējās. Aluķēms tikmēr bi�ja nogar�ojis pankūku, un acīmredzot tā viņam gar�oja tīri labi, jo viņ� neteica ne vārda, iekams pankūka nebija pazudusi viņa vēderā. Monika stāvēja ar sa�lātiem un bietēm rokās un nevarēja saprast, ko darīt ar tiem, bet tad aluķēms izlēma viņas vietā.

-��� Tos dārzeņus tu vari nest atpakaļ, viņ� sacīja. Es tos nevaru ēst man no tiem metas nelabi.

-��� Tā jau es domāju, teica Monika un uzlika maisiņu ar salātiem uz celma.

-���� Paklau, tu, aluķēms, bargi sacīja Ralfs. Atdod mūsu vecmāmiņas!

-���� Man ta�u viņu nav, attrauca aluķēms, sukādams nost otro pankūku. Varētu padomāt, ka mēs te visi kopā sē�am un spēlējam dambreti� Viņas ir klin�u alās it kā jūs to nezinātu�

-���� Mēs to zinām ļoti labi, dusmīgi runāja Ralfs, tāpēc tev mums jāpalīdz

dabūt viņas no turienes ārā.

i

-���� Kā tad� murmulēja aluķēms, izbolījis savas lielās acis tā, ka likās tās tūliņ izsprāgs no pieres. Jūs mani iespundējat �itādā būri un tagad diezin ko no manis lūdzat� Tā jau nu es jums palīdzē�u�

-��� Ak tā! saskaitās Ralfs. Nu tad piesargies! Ja tu negribi ar mums sadar�boties, tad nedomā, ka mēs ar tevi te auklēsimies!

-����� It kā es būtu jūs lūdzis, lai jūs mani iespundētu �ajā kastē! Tad ta nu varen smalkie apartamenti� nosprauslājās aluķēms. Laidiet mani ārā, un jums ne ar vienu nebūs jāauklējas!

Bet Monika ar Ralfu jau devās atpakaļ pie Rutas un Arvila, kas joprojām tu�pēja gabaliņu nostāk.

-���� Te nav pat tualetes! sauca aluķēms viņiem nopakaļ.

-���� Paskaties kaktā zem dēļa, atsaucās Monika.

Aluķēms tā ari izdarīja un ar pagalam aizvainotu izteiksmi purnā izvilka no turienes mazītiņu naktspodiņu, izrotātu ar uzkrāsotām mēness suņusēnēm.

-���� Kāds pazemojums� norūca aluķēms, a�i iegrūzdams naktspodiņu atpa�kaļ kaktā, bet Monika to vairs nedzirdēja, jo kopā ar pārējiem jau līda ārā no biezokņa.

-��� Un tomēr dīvaini, ka visi tā runā par to, cik aluķēmi ļauni un briesmīgi� ieminējās Ruta. �is nelikās necik ļauns nedaudz pikts, bet nepavisam ne briesmīgi ļauns.

-���� Es arī būtu pikts, ja mani turētu tādā kastē, sacīja Arvils.

-��� Tie�i tas jau ir tas, ko es saku, teica Ruta. Viņ� varētu būt nez cik �ausmonīgs, bet viņ� pat nelikās dusmīgs.

-���� Tāds viņ� bija gan, kad ieraudzīja to naktspodu, Monika sacīja.

-���� Jā gan bet tikai tad. Kāds gan prieks no naktspoda ar suņusēnēm� domīgi sacīja Arvils.

Runādami viņi bija izlīdu�i no biezokņa, un tagad viņu priek�ā pletās viss pla�ais Me�s. Ralfs stāvēja vir�u pudurā, izklaidīgi �ūpodams auklas rituli un vē�rās uz visām pusēm.

-���� Kur mēs tos ķersim? viņ� vaicāja.

-���� Ak, vai nav vienalga� attrauca Ruta un joka pēc iepūta pievilinātājā. Tas darbojās kā pienākas, jo atskanēja traks spiedziens, un gandrīz vienlaicīgi ar to iespiedzās vēl kāds. Visi izbrīnīti paskatījās visapkārt, bet tad izrādījās, ka tas bijis tikai Arvils, un Ralfs uzmeta viņam niknu skatienu. Bet nepagāja ne pāris sekundes no brī�a, kad bija apklusis Arvils, kad pāri pakalniem brāzās kaut kas balts un skaļ� nebija nekādu �aubu, tas bija pūpē�veidīgais. Izspiegdams savas pēdējās prāta paliekas, tas �āvās cauri prie�u stumbriem tie�i uz vietu, kur stāvēja bērni.

Bet viņ� nepaspēja atskriet līdz bērniem, kad no aug�as atskanēja asa �vīk�stoņa, un milzīgs, melns klabiķis kā torpēda pār�ķēla gaisu, pakampa pūpē�veidīgo un ar visu medījumu nozuda atpakaļ debesīs.

-���� Fu� nodrebinājās Arvils. Es nudien ceru, ka viņiem nekad neuznāks kāre nomēģināt ko citu bez pūpē�veidīgajiem�

-���� Jā, sacīja Ralfs. Acīmredzot �ī nav tā labākā vieta, būs jāiet pameklēt biezāks me�s�

Pārējie piekrita, ka tas tie�ām būtu tas prātīgākais, un viņi devās uz me�u aiz ezera, jo tur nebija tik skraj� kā prie�u pakalnos.

Kad viņi nonāca aizezera me�ā, kur bērzu, kļavu un di�skābar�u zari radīja lielāku vai mazāku aizsegu pret klabiķu uzbrukumiem, medības varēja sākties, un Ruta svinīgi iepūta pievilinātājā. Atskanēja kārtējais stindzino�ais spie�dziens, bet, kad pēdējās skaņas bija izplēnēju�as gaisā, iestājās mēms klusums. Labu bridi visi stāvēja un gaidīja, bet nekas tā arī nenotika.

Monika nepacietīgi sakustējās.

-���� Kas tad nu? Vai tie�ām tie saprātu nobrēku�ie radījumi skraida tikai tur, kur viņus var pagrābt kāds klabiķis? viņa brīnījās.

Ruta vēlreiz iepūta pievilinātājā.

Un atkal nenotika itin nekas, tikai kāds jenots, strīpaino asti kulstīdams, aiz��āvās prom pa krūmiem laikam nevarēja vairs izturēt �au�alīgās skaņas, kas nu te atskanēja ik pa brītiņam�

Arvils nodrebinājās un arī pagājās tālāk.

-��� Es vairs nevaru to spieg�anu klausīties, tā man iet caur kauliem, viņ� pa�ziņoja, atsēzdamies uz kāda celma.

Ruta nepielūdzami pūta pievilinātājā, un Me�u turpināja piepildīt vājprātīgie spiedzieni, līdz beidzot arī Monika un Ralfs nodrebinājās un palūdza viņu uz kādu mirkli rimties. Monika juta, ka griezīgā, spiedzīgā skaņa viņai sāk pulsēt deniņos, bet Arvils sēdēja uz celma, aizspiedis ausis ar īk�ķiem, un blenza sū�nās sev pie kājām, gaidīdams, kad tas viss reiz beigsies�

Un tad viens nāca.

Smiedams pilnā rīklē un izskatīdamies pēc prātu izkūkoju�a albinoza astoņkāja, pūpē�veidīgais izdrāzās no avenājiem tie�i pie celma, uz kura sēdēja Ar�vils, un tā kā Arvils pūpē�veidīgajam bija visai niecīgs �ķērslis, viņ�, daudz ne�domājot, metās tik tam pāri. Savukārt Arvils, joprojām sēdēdams ar īk�ķiem ausīs, pūpē�veidīgo pamanīja daudz par vēlu tikai tad, kad tā vēsās, nedaudz mitrās pseidopodijas jau stampāja viņam pār muguru� Arvils ieķērcās gandrīz tikpat skanīgi kā baltais radījums viņam mugurā un izbailēs pielēca kājās, bet pūpē�veidīgais savukārt, nobijies no piepe�i atdzīvoju�ā celma, iespiegdams Arvilam tie�i ausī, metās sāņus un pazuda starp kokiem.

Arvils stāvēja un izbailēs vēl arvien kliedza, bet Ralfs pikti purpināja kaut ko par vējā palaistu medījumu�

Kad Arvils bija nomierinājies, Ruta atkal iepūta pievilinātājā. Un atkal nācās gaidīt krietni ilgi, līdz nākamais baltais spiedzējs apveltīja viņus ar savu uzma�nību. �oreiz Arvils viņam ceļā negadījās, un Monika pamanījās nogrābt to aiz kakla, kad viņ� drāzās tai garām. Ralfs, laiku nezaudēdams, apmeta tam ap kaklu auklu un sasēja kārtīgu mezglu.

-���� Nu tā, Ralfs noteica, slaucīdams gar biksēm nosmērētās rokas. Tas nu tā kā būtu padarīts varam sākt eksperimentēt!

-��� Ja tu gribēji spiegt uz aluķēmu, tev nemaz nevajadzēja ķert �ito spoku pie�tiktu ar �o pa�u svilpīti, sacīja Arvils, pamādams uz pievilinātāju. Ja jau pa�i pūpē�veidīgie to spiedzienu neat�ķir no īstā, tad aluķēms neat�ķirtu ne tik�

-���� Var jau būt, teica Ralfs. Bet mēs ta�u nemaz nezinām, vai tas ir viņu spiedziens, no kā baidās aluķēmi. Tas varētu būt arī jebkas cits.

-���� Piemēram, kas? jautāja Arvils. Ko tad vēl pūpē�veidīgie tādu dara?

-���� Nezinu, Ralfs noplātīja rokas. Tur jau tā nelaime, ka mēs neko par vi�ņiem nezinām. Ja man tikai būtu bijusi iespēja ilgāk pavērot to bērnistabu�

-���� Bet tev nebija, noteica Ruta. Tā kā nāksies vien iztikt ar �o pa�u ek�semplāru, viņa pamāja uz pūpē�veidīgo, kas raustījās Ralfam auklas galā.

��is pats eksemplārs� izskatījās varen gra�īgs. Tam nepavisam nepatika būt piesietam auklā, un tas nikni raustījās uz visām pusēm, mēģinādams izrauties, bet tas viņam neizdevās vis. Ralfs, siedams mezglu, bija zinājis, ko dara. Vie�nu bridi pūpē�veidīgais paplēta muti, grasīdamies izgrūst kādu sevi�ķi nelādzī�gu spiedzienu, bet Monika jau to bija gaidījusi un tagad uzbrēca: Turi muti! un pūpē�veidīgā mute tūlīt pat aizvērās.

Tagad, kad pūpē�veidīgais bija noķerts, varēja iet izmēģināt tā efektu uz alu�ķēmu, un viņi visi ar auklā piesieto pūpē�veidīgo devās atpakaļ uz egļu biezok�ni. Kad viņi bija nonāku�i līdz biezoknim, Monika apstājās.

-��� Tagad jāmēģina iet ļoti klusām, viņa sacīja. Lai aluķēms nezinātu, kas mums padomā.

Tā nu viņi piesardzīgi lavījās cauri biezoknim, līdz puskrēslā starp melnajiem egļu stumbriem iezaigojās zaļ� paugurs, kas, bērniem nākot tuvāk, mirdzēja ar�vien spilgtāk. Viņi tuvojās aluķēma būrim.

Pienāku�i diezgan tuvu, viņi ieskatījās būri.

Aluķēms sēdēja uz dēļa būra stūrī, joprojām izskatīdamies pēc peļu lācī�a, un ar nagiem ķemmēja savas pinkainās ausis, tajā pa�ā laikā diezgan melan�holiski blenzdams būra pretējā sienā.

Ralfs pievilka sev tuvāk pūpē�veidīgo, bet tas ievilka visas pseidopodijas un nolikās zemē kā izplūdusi balta pļeka. Neizskatījās, ka viņ� �obrīd būtu noska�ņots uz spieg�anu, glu�i pretēji likās, ka viņ� tūlīt pat aizmigs�

Ralfs pamāja Monikai un sāka vaikstīt dīvainas grimases. Ko viņ� gribēja pa�teikt, tas Monikai īsti skaidrs nebija, bet viņa nojauta, ka viņ� dro�i vien jautā, ko lai tagad iesāk. Neba nu ka viņai būtu kādas idejas�

Uz pirkstgaliem pienākusi pie gulo�ā pūpē�veidīgā, viņa to nedaudz pabak�stīja ar kāju, bet pūpē�veidīgais nelikās to manām un gulēja sastindzis, tagad

atgādinādams dīvainu baltu akmeni. Tad Monika pabakstīja to nedaudz stip�rāk. Pūpē�veidīgais par atbildi nedaudz paplēta savu mutes spraugu un izgrū�da kaut ko līdzīgu ņerkstienam, ta�u likās, ka viņam ir slinkums pat īpa�i pro�testēt. Tad Monika pieliecās, pacēla viņu no zemes un kārtīgi sapurināja.

Tad nu gan pūpē�veidīgais sabijās. Tūdaļ pat viņ� izlaida kādas desmit pseidopodijas un ņēmās tās tirināt, laikam meklēdams kādu vietu, kur pieķerties. Atbalsta punktu neatradis, viņ� atkal paplēta muti un �oreiz nervozi ieķiķinājās.

Monika un pārējie saspringti blenza uz būri, lai redzētu, kādu efektu tas ir atstājis uz aluķēmu. Aluķēms bija piecēlies kājās, un likās, ka tas uzmanīgi klausās.

-���� Kas tur ir? viņ� jautāja.

Visi klusēja, bet Monika atkal sakratīja pūpē�veidigo.

Pūpē�veidīgais protestēdams iespiedzās. Tas jau nedaudz vairāk atgādināja viņu parasto spiedzienu, kaut ari nebija tik skaļ� un spēcīgs. Monika nerimās un turpināja to kratīt, un tad reiz pūpē�veidigajam pietika.

-��� Āāāāāāāā�! tas griezīgi iespiedzās, tā ka Arvils tūlīt pat sabāza īk�ķus ausīs, bet Ralfs ar Rutu nepatikā saviebās.

Ari aluķēms satrūkās. Spiedziens bija nācis tik pēk�ņi, ka viņ� no pārbīļa pa�lēcās, bet, kad spiedziens nenorimās, viņ�, īgni saviebis purniņu, ņēmās uzrul�lēt savas garās, vilnainās ausis tā, ka visbeidzot tās atgādināja baltus cilindriņus abās viņa galvas pusēs. Acīmredzot tādi �korķi� labi aizturēja skaņu, jo īgnā iz�teiksme no viņa purniņa izzuda, un viņ�, nostājies pie spoguļsienas, ņēmās go�rīties un visādi vaikstīties.

Monika pārstāja kratīt pūpē�veidigo un nolika to atpakaļ zemē, kur tas tūlīt apklusa, ievilka pseidopodijas un atkal grasījās iesnausties.

Bērni apmulsu�i saskatījās. Neizskatījās, ka aluķēmam būtu biju�as īpa�as bailes no pūpē�veidīgā spiedziena. Protams, ka tas nebija viņam paticis, bet kaut kas tāds jau nemaz nevar patikt, ja vien tu pats neesi pūpē�veidīgais�

Aluķēms kādu bridi palika ar uzskrullētām ausīm, bet tad viņ� vienu nolocī�ja un ieklausījās. Tā kā bija iestājies klusums, viņ� atrullēja ari otru ausi un at�kal apsēdās uz dēļa, skumji blenzdams kaut kur uz priek�u�

Monika pakustējās, bet diezgan neuzmanīgi, jo viņai zem kājām pagadījās kāds izkaltis egles zars, kas tagad ar skaļu krak�ķi pārlūza uz pusēm. Monika sastinga, bet bija jau par vēlu, jo aluķēms atkal pielēca kājās un saspringti ie�saucās:

-���� Kas tur ir?

Monika un pārējie stāvēja kā sastingu�i un gaidīja.

-���� Monika, tā esi tu? aluķēms vaicāja.

Beigu beigās Monika atmeta ar roku un panācās tuvāk.

-���� Jā, jā, tā esmu es.

-���� Tu un tava banda� nopūtās aluķēms. Jādomā, jūs neesat atnāku�i, lai izlaistu mani laukā?

-���� Phe! nosprauslājās Ralfs. Ko vēl ne? Vispirms atdod mums mūsu vec�māmiņas!

-���� Man nekas jums nav jāatdod, pūcīgi sacīja aluķēms. Un vispār mēs viņas atradām pirmie. Kur� pirmais atrod, tas ari patur!

-���� Nu, vai zini! dusmīgi iesaucās Ralfs, bet Monika paraustīja viņu aiz pie�durknes.

-���� Nav ko ar viņu ka�ķēties, �ukstēja Monika. Tik un tā mēs neko nepa�nāksim�

Ralfs saprata, ka viņai ir taisnība, un pagāja nostāk, bet vēl arvien izskatījās sabozies.

-���� Paklau, Monika, ieteicās aluķēms. Es te tā sē�u un sē�u �ajā būrī� sē�u un sē�u� sē�u un sē�u�

-���� Nu, nu? nepacietīgi mudināja Monika.

-���� �un man kļūst garlaicīgi, aluķēms pabeidza un saviebies apsēdās uz dē�ļa. Es ta�u nevaru visu laiku tikai spoguļoties! Tas jau sāk nedaudz apnikt. Peļu lācītis, protams, ir padevies diezgan simpātisks, nevar noliegt� Un to�mēr pat uz viņu nevar skatīties no rīta līdz vakaram�

-���� Un ko tad tu gribētu? jautāja Monika.

-��� Nē, nu tas nu gan! neticīgi iesaucās Ralfs. Viņi ir nolaupīju�i mūsu vec�māmiņas, un viņam pietiek nekaunības vēl izvirzīt kaut kādas prasības!

Bet aluķēms nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību un turpināja.

-���� Kādu avīzi varbūt� vai ko tamlīdzīgu�

-��� Kā tad! sa�uta Ralfs. Varbūt tu vēlies, lai mēs tev iegādājamies abone�mentu nākamajam gadam? Un ko tad tu vēlētos �Aluķēmu vēstnesi� vai �Jau�nākās ziņas no klin�u alām��?

Aluķēms sabozies vērsās uz to pusi, kur pēc viņa izpratnes vajadzēja atras�ties Ralfam.

-���� Pirmkārt, nevis aluķēmi, bet troglodīti, viņ� aizrādīja. Un otrkārt es uzdrīkstos domāt, ka jūs mani te neturēsiet vēl veselu gadu, tā ka tev nevajag uztraukties par abonementu�

Ralfs nosprauslājās un iesvieda biezoknī �agaru, uz kura bija uzkāpusi Monika. Tas �vīkstēdams ielidoja biezoknī un palika ieķēries kādā zaru mu�d�eklī.

-���� Labi, labi, kaut ko es tev atnesī�u, Monika no�ukstēja aluķēmam, kad viņai likās, ka Ralfs neklausās, un aluķēms par atbildi apmierināti palocīja gal�vu. Tad Monika pagriezās un devās ārā no biezokņa, un pārējie viņai sekoja. Pēdējais nāca Ralfs, vilkdams aiz sevis samiegoju�os pūpē�veidīgo, kur� klu�sām pie sevis smējās.

Izlīdu�i no biezokņa, viņi apstājās, un pūpē�veidīgais, izmantodams situāci�ju, atkal nolikās gar�ļaukus.

-���� Ko nu? vaicāja Arvils. Izskatās, ka viņam no tā pūpē�veidīgā ne silts, ne auksts�

-��� Jā, tā patie�ām izskatījās, saraukusi pieri, atzina Monika. Bet mēs jau vēl esam izmēģināju�i tikai spiedzienu.

-���� Es ta�u uzreiz teicu tā vecene to stāstu ir nosapņojusi, teica Ralfs. Un tomēr ja aluķēmiem nebūtu bail no pūpē�veidīgajiem, vai tad viņi bū�tu metu�ies viņai virsū un pie tam vēl iznīcināju�i visas tās audzētavas�?

Brīdi visi apmulsu�i stāvēja, nezinādami, ko iesākt. Ralfs bija sakrunkojis pieri un kaut ko saspringti domāja. Beidzot viņ� iebelza sev pa pieri un iebrē�cās. Visi tūlīt atmodās no savām drūmajām domām un paskatījās uz Ralfu, kur� stāvēja un staroja kā pavasara saulīte.

-���� Klausieties, bet tā ta�u noteikti arī ir! viņ� sajūsmināti sauca.

-���� Kā ir? norūca Arvils. Kā lai mēs zinām, par ko tu nupat domāji?

-��� Kā par ko? Skaidrs, ka par tām audzētavām. Tas ta�u ir saprotams! Pa�klausieties, tas mūsu aluķēms ta�u visu laiku staigāja pa Me�u, kur nepārtraukti skraida arī pūpē�veidīgie, vai ne?

Visi piekrita, īsti nesaprazdami, uz ko viņ� mērķē.

-���� Nu? Ralfs nepacietīgi sauca. Ja jau aluķēmiem būtu no tiem bail, viņi tik brīvi vis neskraidītu! Acīmredzot viņus biedē nevis parastie pūpē�veidīgie, bet kaut kas saistībā ar tām bērnistabām vai nu aukles vai olas, vai tie sīkie!

-���� Paga, paga, iebilda Monika. Ja viņus tā biedētu bērnistabas, tad ta�u viņ� nebūtu varējis tās tik mierīgi izdemolēt?

-��� Varbūt ka viņ� kaut kā speciāli tam gatavojās, minēja Ralfs. Bet, ja vi�ņu pārsteidz negaidīti tad gatavs ir! Aluķēms lai� ļekas vaļā un liekas prom uz saviem klin�u bluķiem!

-���� Var jau būt� �aubīgi novilka Monika.

-���� Nezinu gan� neticīgi norūca arī Ruta.

-���� Bet ir tikai viens veids, kā to noskaidrot, teica Ralfs. Sameklēt bērnis�tabu un sadabūt kādu aukli, kādu olu un kādu sīko!

VIENPADSMITĀ NODAĻA VADĀTĀJA PURVS UN BEZDIBENĪGIE AKA�I

ad viņi visi bija sapulcēju�ies Rutas un Monikas ista�bā un Monika bija viņai izstāstījusi jaunākos plānus, Ēda izbrīnā skaļi iebrēcās. Ērlai kopā ar Rutu un Ralfu bija nolēmu�i, ka tagad viņiem atliek tikai do�ties uz audzētavu starp Vadātāja purvu un Bezdibenīgajiem aka�iem, jo tā bija vienīgā atlikusī audzēta�va visā apkaimē. Arvils gan neuzskatīja, ka tā būtu gudra doma, ta�u viņu neviens neņēma vērā� Tā nu tika ataicināta Ērla, lai viņa izstāstītu, kur tad īsti atrodas abi purvi un kā atrast audzētavu.

-����� Jūs esat zaudēju�i prātu! sauca Ērla, ieplestām acīm blenzdama uz vi�siem pēc kārtas tā, it kā viņi būtu traki suņi. Jūs laikam neapjēdzat, par ko runājat!

-����� Nesaprotu, kas tur tik īpa�s� noņurdēja Ralfs, izklaidīgi kasīdams aiz auss savai �in�illai. Purvi kā purvi galvenais ir uzmanīties, lai neiekristu kā�dā akacī, un tad jau viss būs kārtībā.

-���� Aka�i pa�i par sevi tajos purvos ir mazākā bēda, atcirta Ērla. Bet, ja Vadātājs jūs neievilinās kādā slīk�ņā pēc pāris dienu blandī�anās pa Me�iem, es patie�ām bū�u ārkārtīgi pārsteigta.

-���� Tāpēc jau mums vajag tevi, sacīja Ruta. Tu dro�i vien zini, kur tie purvi atrodas un kā izvairīties no Vadātāja.

Ērla īgni raudzījās uz savu draudzeni. Tas viss viņai pagalam nepatika. Bija skaidrs, ka nevienam no klāteso�ajiem nav ne mazākās sajēgas, ko nozīmē do�ties uz �iem purviem�

-���� Kur tad tie purvi īsti ir? jautāja Arvils.

-���� īpa�i tālu nav, negribīgi noteica Ērla. Kādu divu stundu gājienā no �e�jienes jāiet pāri prie�u pakalniem, garām Stāvajam kalnam, un tad vēl kādas pusotras stundas gājiens cauri Sīko koku audzēm un mellenājiem un turpat jau tie purvi būs. Bet tas ir tīrais neprāts! viņa atkal iesaucās. Pat profesi�onāli mednieki tur iet nelabprāt un vienmēr mēģina atkratīties no pūpē�veidīgo gribētājiem, iesakot viņiem izsekot aukles vai iepirkt pūpē�veidīgos no Pārupes audzētavām.

-���� Domā, mēs arī varētu dabūt kādus sīkos vai olas no cieminiekiem? jau�tāja Monika. Tad mums nevajadzētu līst tajos purvos.

-��� Ņjā� noņurdēja Ērla. �aubos gan� �ogad ir visai augsts pieprasījums pēc pūpē�veidīgajiem, sevi�ķi jau tādēļ, ka tika saārdītas tās audzētavas tā�pēc viņi pa�laik ir diezgan dārgi. Un jums ta�u nav naudas.

-���� Nav gan, bēdīgi piekrita Monika. Un bija skaidrs, ka lūgt kaut ko Me�a Ve�ai vai Me�sargam būtu neiespējami. Viņiem tūliņ vajadzētu zināt, kādam nolūkam nauda nepiecie�ama, un diez vai viņi noticētu kādam sagudrotam pa�skaidrojumam. ..

-���� Tad jau mums nekas cits neatliek, noteica Ralfs. Ērla sēdēja un neticīgi kratīja galvu.

-���� Traki, kas traki� viņa �ķendējās. Nē, nudien traki, kas traki�

-���� Nu tad klāj tik vaļā, mudināja Ralfs. Ko tu zini par tiem purviem?

-���� Esmu tur bijusi tikai vienu reizi, saviebusies runāja Ērla. Kad es vēl bi�ju pavisam maziņa, mans tēvs reiz paņēma mani līdzi, lai parādītu, uz kurieni es nekad viena pati nedrīkstu iet. Un ticiet man kop'� tās reizes es neesmu tur spērusi ne soli�

-���� Patie�ām? ieinteresēti jautāja Arvils. Kā tā?

-��� Tas bija tā. Mēs devāmies uz turieni agri no rīta kādā diezgan draņķīgā ok�tobra dienā. Bija auksts un visu laiku smidzināja smalks lietutiņ�, tā ka tad, kad mēs beidzot aizkļuvām līdz purviem, bijām jau galīgi nosalu�i un izmirku��i. Pie purva malas vīri sadalījās un devās uz priek�u nelielos bariņos, bet es paliku kopā ar tēvu un vēl diviem vīriem. Tad mēs devāmies iek�ā purvā bū�tībā mēs mēģinājām iziet starp abiem purviem, bet sanāca tā, ka iegājām taisni Vadātāja purvā tur jau, ziniet, tās robe�as nav diez cik labi saskatā�mas� Vadātājs acīmredzot bija gulējis, bet kāds no vīriem, ar ko gājām ko�pā, nejau�i iekāpa vienā akacī un laikam uzmina �im taisni uz galvas, jo �is pamatīgi apskaitās. Viņ� pat nepapūlējās tapt neredzams, kā viņ� to parasti mēdz darīt, un mums nācās noraudzīties uz Vadātāju visā viņa daiļumā, ka�mēr viņ� kaukdams un aurodams trenkāja mūs visus �etrus pa purviem, mēģi�nādams iegrūst kādā slīk�ņā� Viens no vīriem tas pats, kas bija uzkāpis Vadātājam, iegrima vienā akacī līdz acīm, un tēvs ar to otro vīru tik tikko da�būja viņu laukā� Fu, fu, fu� Nē, uz turieni nu gan es nepavisam nekāroju do�ties vēlreiz�

-���� Nu, nu� sacīja Ralfs. Nebija jau tik traki galu galā visi bijāt sveiki un veseli.

-���� Tu domā? izsmējīgi vaicāja Ērla. Jā, mums �etriem paveicās. Bet ari tikai tādēļ, ka Vadātājs bija tā apskaities, ka atļāvās parādīties visā augumā, un mēs zinājām, ka jāuzmanās. Bet, ja viņ� paliek neredzams, tu nemaz nevari zi�nāt, ka kāds tevi vadā un todien veseli trīs vīri vairs neatgriezās mājās�

-���� Ko tu saki? nodrebinājās Arvils, un arī pārējiem sametās nedaudz neo�mulīgi ap dū�u.

-���� Bet ir ta�u kaut kāda iespēja tikt tur cauri? vaicāja Ralfs. Me�aļaudis ta�u ir ņēmu�i pūpē�veidīgos no turienes audzētavas?

-��� Iespēja, protams, ir, negribīgi atzina Ērla. Bet visai neliela. Pastāv, pro�tams, visādi ieteikumi, kā izkļūt cauri tiem purviem, bet tas viss izklausās labi tikai teorētiski. Bet, līdzko tu esi tur, tā tas nemaz vairs nav tik vienkār�i.

-���� Bet tu tomēr pastāsti, mudināja Ralfs.

-���� Vispirms galvenais ir noteikt abu purvu robe�as un iziet tiem tie�i pa vi�du, nenovirzoties no ceļa ne pa labi, ne pa kreisi. Jo celiņ� starp abiem pur�viem ir tikai labi ja kādus divus metrus plats, un robe�as, kā jau teicu, nav diez ko izteiktas� Un līdzko tu esi starp purviem, tā Vadātājs ir klāt un mēģina te�vi novirzīt no ceļa.

-���� Kā tad �is to dara? vaicāja Monika.

-��� Viņ� prot iedvest vajadzību piepe�i doties kaut kur sāņus no takas. Es īsti nezinu, kā viņ� to dara man �ķiet, daļēji hipnotizēdams ar malduguni un da�ļēji ar to savu dīvaino stabuli, bet vienīgais labums ir tāds, ka viņ� vienlaicīgi spēj pievērsties vienam cilvēkam. Tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst doties uz turieni vienatnē tad nu gan gals garantēts�

-���� Un ko tad darīt, ja viņ� sāk tevi maldināt? gribēja zināt Monika.

-����� Pirmais noteikums neskatīties uz malduguni, paskaidroja Ērla. Ar tām uguntiņām viņ� prot zibināties kā īsts meistars, un, ja sāksi tām pievērst uzmanību, tad gandrīz simtprocentīgi noiesi no īstās takas. Otrais neklausī�ties vina stabules mūzikā.

-���� Kā tad to var izdarīt? nesaprata Arvils.

-���� Aizbāzt ausis ar vati, nomurmināja Ralfs.

-��� Tas ir viens no variantiem, sacīja Ērla. Bet ne pats labākais, jo tad ne�var arī sazināties savā starpā. Vislabāk ir pa�iem spēlēt kādu mūzikas instru�mentu vai arī dziedāt.

-����� Oho! iesaucās Ralfs un iesmējās. Dziedo�o mednieku parāde cauri baismīgajiem purviem. Izklausās jautri!

-���� Kā tad� noņurdēja Ērla. Viss ir ļoti jautri, kamēr kāds nav ierauts akacī�

-���� Labi tātad nedrīkst skatīties uz maldugunīm un klausīties stabuli, sacī�ja Monika. Vai vēl kaut kas?

-���� Jāuzmana citam citu, teica Ērla. Līdzko sāk likties, ka kāds tā dīvaini sāk uzvesties un izrāda vēlē�anos noiet no ceļa kaut pāris soļu vienā vai otrā virzienā, jādara viss, lai tas cilvēks atgūtos. Bet tajā pa�ā laikā nedrīkst novērst uzmanību no pārējiem, jo Vadātājs vienā mirklī var pārsviesties no viena cilvē�ka uz otru.

-���� Skaidrs, sacīja Ralfs un, piecēlies kājās, noslaucīja no biksēm tum�pelē�kās �in�illas spalvas. Kad mēs varam doties ceļā?

-���� Ko? iesaucās Ērla. Jūs vēl arvien vēlaties iet uz turieni?

-���� Nu ja, izbrīnījies attrauca Ralfs. Ko tad citu lai mēs darām?

Ērla noelsās un, apņēmusi ceļus ar abām rokām, domīgi uzstutēja uz tiem zodu un drūmi vērās sienā.

-���� Bet tu patie�ām tik sīki visu par tiem purviem zināji? ar zināmu apbrīnu vaicāja Arvils.

-���� Tādas lietas jau visus interesē� klusi noteica Ērla un nedaudz piesarka.

-��� Tad jau brīni�ķīgi! iesaucās Ralfs. Un tagad tev ir iespēja aiziet un pa�skatīties, kā tas izskatās īstenībā. Tagad, kad tev ir visas �īs zinā�anas.

-���� Tikai ne divdesmitajā! iesaucās Ruta. Tad mums ir sacensības.

-���� Paldies, ka atgādināji, ironiski noteica Ralfs. Bet man patiesi būtu jā�būt vecās Lojas vecumā, lai es to būtu varējis aizmirst. Tu ta�u par to atgādini vismaz simts rei�u dienā�

-���� Un vēlams ari ne nedēju pirms sacensibām, vēl piebilda Ruta, vispirms apveltījusi Ralfu ar visu izsako�u skatienu. Tad mums nebūs nevienas brīvas dienas.

-���� Ejam rīt, ierosināja Ralfs. Nav ko vilkt garumā!

-��� Ak, dieniņ, nopūtās Ērla. Tad jūs to tie�ām domājat nopietni� Manis pēc, varam iet rīt. Bet, runājot par tām sacensībām, viņa uzmeta izmocītu skatienu Rutai, ja mēs rīt aiziesim uz Vadātāja purvu, es neesmu pārliecinā�ta, ka vispār jel kad vēl piedalīsimies kādās sacensībās�

*

Nākamajā rītā Ērla bija klāt pulksten deviņos tie�i uz brokastīm. Kad viņa ienāca Me�sarga mājā, Me�a Ve�a lika galdā kūpo�u tējas kannu, kas visu is�tabu piepildīja ar aromātiskiem garaiņiem. Smar�oja nedaudz pēc ingvera un nedaudz arī pēc kanēļa�

-���� Mana īpa�ā ziemas tēja, paziņoja Me�a Ve�a, ieliedama katram tasītē kūpo�o, brūno �ķidrumu. Man ir tāda sajūta, ka �odien sāksies ziema.

Tā ir, piekrita Ērla, apsēzdamās pie galda un sildīdama pie tējas tasī�tes sarkanos, nosalu�os pirkstus. Savu pelēko adīto mici ar tum�sar�kano bumbuli viņa bija nosviedu�si turpat uz galda, blakus savam �ķīvim. �odien uzkritīs pir�mais sniegs, viņa paziņoja. Kā tu zini? brīnījās Ralfs, bet Ruta un Monika tikai smējās. Arī Ērla noķiķināja vien.

-���� Vai tev ir kādas �aubas par manām meteorologa spējām? viņa jautāja.

Ralfs pakratīja galvu, bet Arvils ieinteresēti pacēla acis no sava �ķīvja.

-���� Par kādām, kādām spējām? viņ� nesaprata.

-���� Par to, kā es protu prognozēt laika apstākļus, paskaidroja Ērla.

-���� Nu nē, iespurdzās Arvils. Pēc tā negaisa man par to nav ne mazāko �aubu�

Viņi ēda ceptas olas ar �ķiņķi un klāt piekoda grauzdētas maizītes. Tās bija tie�i tādas brokastis, kādas iederas aukstā ziemas rītā bez sniega.

-���� Kā darbojas pretjenotu atslēga? apvaicājās Ērla, sukādama iek�ā vēr�aci.

-���� Brīni�ķīgi, attrauca Me�a Ve�a. Jūsu namdaris patie�ām ir īsts meis�tars. To atslēgu neviens jenots nav dabūjis vaļā. Godīgi sakot, man pa�ai rei�zēm rodas nelielas grūtības� viņa, nedaudz sakautrējusies, atzina.

Ērla smējās. Tas nav nekāds brīnums, viņa sacīja. Vienreiz namdarim atslēga bija padevusies īpa�i �dro�a�� Tā bija tik dro�a, ka drīz vien to neviens vairs nevarēja dabūt vaļā vistas savā būri bija pilnīgā �dro�ībā�, bet būri nā�cās sacirst, lai vistas atbrīvotu�

Visi smējās, bet Me�sargs neticīgi kratīja galvu.

-���� Tas ta�u nevar būt� viņ� protestēja. Neviens nevar būt tik traks, lai uztaisītu ko tādu�

-���� Mūsu namdaris ir tie�i tik traks, attrauca Ērla, pao�ņādama tējas garai�ņus. Mmmm� Tie gan smar�o dievīgi�

-���� Kā jums iet ar treniņiem? -Me�a Ve�a vaicāja Rutai un Ērlai. Līdz sa�censībām nav paliku�as ne trīs nedēļas�

Ralfs novaidējās. Tā tikai vēl trūka, lai arī Me�a Ve�a sāktu par to runāt. Turklāt jau no pa�a rīta�

-���� Nu tā� norūca Ruta, bet īpa�i līksma viņa neizklausījās. Tas trīskār��ais aksels man �ad un tad izdodas, bet �ad un tad neizdodas� Mēris domā, ka man vajadzētu nodro�ināties ar vēl kādu figūru, un tā nu es tagad ņemos ar atmugurisko salto.

-���� Tu gribi teikt, ka vari izmest salto uz ledus? Ralfs gandrīz aizrijās. Ar slidām kājās? Un pie tam vēl atmuguriski?

-��� Nu jā, teica Ruta. Bet tas mani neglābs, ja man neizdosies trīskār�ais�

Ta�u uz Ralfu ziņa par salto uz ledus bija atstājusi pamatīgu iespaidu tā vis

nebija kaut kāda slidinā�anās un tirinā�anās�

-���� To nu gan es gribu redzēt, viņ� paziņoja. Es arī piesakos uz tām sa�censībām.

-���� Skaidrs, ka mēs ar Me�sargu ari būsim, sacīja Me�a Ve�a. Neaizmir�sti rezervēt mums vietas.

Bridi viņi ēda klusēdami, bet Monika laikam pārāk bie�i meta skatienus uz sienas pulksteni, tā ka Me�a Ve�a neviļus sāka pievērst tam uzmanību.

-���� Vai jūs �odien kaut kur iesiet? viņa jautāja.

-��� Jā, esam nolēmu�i izmest kādu līkumu pa Me�u, nevērīgi attrauca Ralfs. Galīgi apnicis sēdēt mājās.

-���� Bet jūs ta�u nemaz nesē�at mājās, iebilda Me�sargs. Katru dienu kaut kur nozūdat.

-���� Tikai neaizblandieties nekur tālu, piebilda Me�a Ve�a. Es negribu, lai jūs apmaldītos. Turklāt, ja vēl �odien būs sniegs�

-���� Ērla ta�u nāks ar mums, sacīja Monika.

-���� Ak tā� Nu jā, tad jau jūs neapmaldīsieties, atzina Me�a Ve�a. Iedo�u jums līdzi ko ēdamu un termosu ar karstu tēju. Ap cikiem jūs domājat būt at�pakaļ?

Bērni saskatījās un sa�ķobījās. Kas to zina, kad viņi pārnāks� Turklāt, kā jau ziemā, ārā samērā ātri kļuva tum�s, un ar to vajadzēja rēķināties. Katrā ziņā, nebūtu vēlams, tumsai iestājoties, vēl atrasties purvos�

-��� Pirms tumsas, sacīja Ralfs. Bet dro�ības pēc tomēr iedodiet mums līdzi kādus lukturus vai ko tamlīdzīgu.

-���� Kā tad, kā tad� murmināja Me�sargs un devās pie savām pieblīvētajām atvilktnēm. Kad ziemā dodas Me�ā, nekad nav par ļaunu paņemt līdzi kādu gaismekli. Brīdi parakņājies pa atvilktni, viņ� izvilka piecus violeto lampiņu gredzenus, ko Monika atcerējās no tās reizes, kad abas ar Me�a Ve�u bija de�vu�ās prom no Me�sarga vēl pirms viņu pārvāk�anās uz �ejieni.

Me�a Ve�a pagatavoja viņiem veselu kalnu maizī�u un salēja divos termo�sos tēju. Kad viss bija sagatavots, ari bērni bija apģērbu�ies un gatavi doties ceļā.

Arā Monika pasvilpa Benam, un tas metās pie viņas, ro�aino mēli izkāris un plu�ķaino asti luncinādams. Ērla stāvēja blakus un sarauktu pieri noskatījās, kā Monika uzliek sunim viņa kakla siksniņu. Auklu gan viņa tai klāt vēl nelika, bet sarullējusi iebāza to jakas kabatā.

-���� Nez, vai tev vajadzētu ņemt līdzi arī suni, Ērla �aubīgi teica.

-���� Kāpēc tad ne? nesaprata Monika.

-���� Viņam tajos purvos var uznākt kāda suņa luste uz lapsām vai ko citu� Mums tur nebūs laika vāķīt suni, tu ta�u zini�

-���� Nu nē, Monika teica. Benu es tomēr ņem�u līdzi, es tie�i domāju, ka viņ� mums var noderēt brīdināt mūs par Vadātāju un tamlīdzīgi.

-��� Jā, un tad viņ� rēkdams metīsies virsū Vadātājam, un tas viņu ievilinās pir�majā akacī� noteica Ērla.

-��� Viņ� to nedaris, ja es viņam aizlieg�u, Monika apgalvoja. Bens ir gudrs suns, viņ� vienmēr mani klausa, viņa sacīja, laikam jau piemirsusi atgadīju�mu ar kanalizācijas lūku.

-���� Ejam, ejam, nepacietīgi skubināja Ralfs. Ir jau gandrīz desmit, un būs jau pusdiena, kamēr mēs vispār tiksim līdz purviem.

-��� Es tur tālāk esmu paslēpusi pāris maisu, grozu un auklas, sacīja Ērla, pa�mādama uz Me�a pusi. Lai būtu kur salikt olas un mazuļus.

Un tad viņi devās pāri prie�u pakalniem uz to pusi, kur pēc Ērlas izteikuma divu stundu gājiena attālumā vajadzēja būt Vadātāja purvam un Bezdibenīgajiem aka�iem.

Rīts patiesi bija vēss.

Koku zarus sedza viegla sarma, un tie likās kā pārklāti ar baltu glazūru. Ze�me bija sasalusi un krauk�ķēja zem gājēju soļiem, bet citādi viss bija kluss un mierīgs. No klabiķiem nebija ne vēsts laikam tie tupēja savās ligzdās, gaidī�dami, kad diena iesils. Arī pūpē�veidīgos daudz nemanīja tikai retumis kāds balts stāvs pazibēja tālumā starp kokiem, nozuzdams tik ātri, ka nevarēja īsti saprast vai tur kas maz ir bijis, vai nav�

Bērni gāja sarāvu�ies, un viņu elpa kā balti tvaiku mākonī�i izplēnēja dzid�rajā gaisā. Bens, skaļi elsdams un no prieka plati smaidīdams, rik�oja visiem pa priek�u, laiku pa laikam atskatīdamies, vai bērni viņam seko.

-���� Brrr� nodrebinājās Ērla, sabāzdama rokas dziļāk pelēkā mētelī�a kaba�tās. Ir gan vēsumiņ�� Pirms sniega jau vienmēr �ķiet nelādzīgi auksts, vi�ņa sacīja un pavērās debesīs.

Tās bija bāli pelēkas un pie apvār�ņa tādas kā tum�ākas. Jādomā, tur sabie�zēja sniega mākoņi.

-���� Nepienāks ne vakars, kad jau sāks snigt, sacīja Ērla, kad bija izpētījusi debesis. Būtu labi, ja mēs līdz tam laikam tiktu atpakaļ mājās, jo bīstos, ka uznāks kārtīga sniega vētra.

-���� Ja sniega vētras te ir tādas pa�as kā parastās vētras, tad es arī ļoti ceru, ka mēs būsim jau mājās, sacīja Arvils un ba�īgi palūkojās uz tum�ajiem mā�koņiem Me�a vina malā.

-��� Ai, vēl trakākas! līksmi attrauca Erla. Neaizmirsti, ka tagad ir ziema un ir daudz nepatīkamāk atrasties ārā ziemā, kad trako vētra, nekā pavasarī, va�sarā vai rudenī. Atsevi�ķas sniega vētras mēdz būt patie�ām me�onīgas�

-���� Ceru, ka �ī tāda nebūs, sacīja Arvils.

Ērla kritiski aplūkoja tum�o padebesi.

-����� Kas zina� viņa sacīja. Kas zina� Parasti pirmais sniegs nenāk ar briesmīgām vētrām, bet vienmēr jau ir iespējami izņēmumi. Atceros� viņa uzsāka, sejā iegulstot sapņainai grimasei, ka tad, kad man bija �etri gadi, tie�i pirmais sniegs atnāca ar visspēcīgāko vētru visā Me�a vēsturē. Kaut ko tādu vēl neviens nebija piedzīvojis, pat vecā Loja ne� viņa sajūsmināta stās�tīja, kamēr Arvils izskatījās tā, it kā viņam būtu sameties nelabi ap dū�u. Tā sākās tik pēk�ņi, ka daudzi nepaspēja pat noslēpties mājās, un nepagāja ne des�mit minūtes, kad viss Me�s bija burtiski aprakts zem vienas milzīgas kupenas, kuru drausmīgais vēj� tad turpināja svaidīt no vienas puses uz otru, bet mākoņi turpināja gāzt klāt jaunu sniegu� Vairāki Me�aļaudis tika tā ieputināti, ka līdz viņiem ātrākās tikai pēc vairākām dienām, bet da�i tā arī netika atrasti�

Arvils norīstījās, bet Monika paraustīja Ērlu aiz piedurknes, ie�ukstēdama vi�ņai ausi, ka �labi jau ir, bet vai tu to nevarētu pabeigt stāstīt kādu citu dienu��

Kādu bridi viņi gāja tālāk klusēdami, un Arvils pamazām nomierinājās, kaut arī laiku pa laikam joprojām pameta ba�īgus skatienus uz tum�ajiem māko�ņiem pamalē.

Pēc neilga laika viņi sasniedza Stāvo kalnu, bet �odien tas likās tuk�s un pa�mests. At�ķirībā no pagāju�ās reizes, kad Monika �eit bija kopā ar Ralfu, �o�reiz pār to ne�audījās neviens pūpē�veidīgais, un milzīgi stāvais kalns slējās pret baltajām debesīm, vairāk nekā jebkad atgādinādams nocietinājuma mūri.

Viņi nerāpās kalnā, bet devās gar tā pakāji tālāk Me�ā. Pēc kāda laika kalns nogriezās pa labi, bet bērni turpināja iet taisni un drīz iegāja jaunu prie�u, eg�ļu un bērziņu me�ā, kur zemi klāja sasalu�u mellenāju klājums.

-���� Sīko koku audze, sacīja Ērla, pamādama ar roku uz Me�u" visapkārt.

Sīko koku audze pletās, cik tālu vien sniedzās skatiens, un bērniem, kuri �eit

bija pirmo reizi, tā �ķita bezgalīga.

Kādu minūti Ērla stāvēja, lūkodamās visapkārt un vērdamās debesīs, kur kā spo�a ripa cauri pelēcīgajiem mākoņiem spīdēja baltā ziemas saule. Meitene mēģināja saprast, uz kuru pusi tad īsti jāiet. Beidzot likās, ka tas viņai ir skaidrs, un viņa, pamājusi, lai visi viņai seko, devās pāri mellenājiem tajā virzienā, kur, viņasprāt, bija jābūt purviem.

Bens jautri skraidīja �urpu turpu, ik pa brīdim ieklupdams ar zobiem kādā melleņu pudurī, kur kā melnas, sa�ervelēju�ās podziņas vēl bija saglabāju�ās mellenes no pērnās vasaras.

Uzsākot gājienu pāri Sīko koku audzei, Ralfs iemeta skatienu pulkstenī, lai kaut nedaudz orientētos laikā. Pulkstenis rādīja pusvienpadsmit.

Gājiens pāri klajajam laukam, kur auga tikai jaunie kociņi, bija diezgan vien�muļ�. Visi gāja raitā solī, lai sasildītos, ta�u deguni un roku pirksti, kaut arī vi�siem rokās bija cimdi, sala tik un tā. Ap pulksten pusdivpadsmitiem Ruta iero�sināja tējas pauzi, un visi tam labprāt piekrita.

-���� Re kur celms, iesaucās Arvils.

Patiesi, izskatījās, ka kaut kad agrāk te ir audzis viens brangs koks, jo līdze�ni nozāģētais celms bija vismaz metru plats. Tā virsmā bija skaidri saskatāmi gadskārtu gredzeni, un Arvils metās tos skaitīt, ta�u ikreiz, kad viņ� bija ticis līdz septiņdesmitajam vai simtajam gredzenam, skaits nojuka, un beidzot viņ� likās mierā.

Ruta un Monika uzklāja uz celma Me�a Ve�as dotās salvetes un salika uz tām termosus un maizītes. Kad viņi bija ieturēju�ies un jutās daudz labāk, kar�stajai tējai sildot vēderus, varēja atkal doties ceļā.

Pulksten divpadsmitos Ralfs sāka mest nemierīgus skatienus uz visām pu�sēm, līdz to pamanīja arī pārējie.

-���� Kas tev ir? jautāja Ērla. Ko tu tā skaties?

-���� Vai tu neteici, ka pāri �im klajumam jāiet apmēram pusotru stundu? Ralfs vaicāja, joprojām lūkodamies uz visām pusēm.

-���� Jā. Un tad?

-���� Mēs jau ejam pusotru stundu, sacīja Ralfs, bet neizskatās, ka mēs kaut kur būtu nonāku�i, vai ne?

Ērla samulsusi apstājās. Arī pārējie pēc Ralfa vārdiem uzmanīgi palūkojās visapkārt, bet nebija jau nekā, ko redzēt. Visur pletās tas pats mellenāju un at�sevi�ķo sīko kociņu līdzenums, un nelikās, ka kaut kur, cik tālu vien sniedzās skats, varētu būt kaut kas cits, piemēram, purvs�

Bens, nesaprazdams, kāpēc visi piepe�i apstāju�ies, pieskrēja pie Monikas un, mēli izkāris, aicināja doties viņu tālāk.

-���� Tu esi pārliecināts, ka mēs ejam pusotru stundu? Ērla vaicāja Ralfam.

-���� Kā tad, tas atteica. Kad mēs sākām iet, bija pusvienpadsmit, un tagad ir divpadsmit. Tas nu ir skaidrs kā diena.

Ērla palūkojās uz sauli un sarauca pieri.

-���� Ņjā� viņa noņurdēja. Savādi gan� Ko lai dara paiesimies vēl.

Un visi atsāka gājienu, Benam lēk�ojot pa priek�u.

Viņi bija gāju�i vēl kādu pusstundu, kad Ērla apstājās kā zemē iemieta, un Monika, kas bija gājusi Ērlai cie�i aiz muguras, gandrīz uzskrēja viņai virsū.

-���� Sasodīts! teica Ērla. Tā tikai mums vēl trūka!

-���� Kas ir? ba�īgi vaicāja Monika, skatīdamās visapkārt. Nekā jauna nema�nīja vēl arvien viņiem apkārt pletās tā pati nemainīgā ainava.

-����� Paskatieties tur, teica Ērla, pamādama pa kreisi. Un tad viņi to ierau�dzīja. Tas bija tas pats lielais celms, pie kura viņi pirms brī�a bija dzēru�i tēju. Tagad visi pieskrēja tam klāt.

-���� Tu domā, tas ir tas pats? jautāja Arvils.

Ruta pieliecās un kaut ko pacēla no zemes. Tā bija neliela, balta, plāna pa�pīra strēmelīte. Nebija �aubu tas bija salvetes stūrītis, un �is patie�ām bija tas pats celms.

Ērla kaut ko noburk�ķēja un, apsēdusies uz celma un iespiedusi zodu plauk�stās, pikti raudzījās tālumā.

-���� Vai mēs esam apmaldīju�ies? bailīgi jautāja Arvils, apsēzdamies viņai blakus.

-���� Apmaldīju�ies? izklaidīgi atkārtoja Ērla. Izskatījās, ka viņa domā par ko citu. Nē, nē apmaldīju�ies mēs neesam, es ļoti labi zinu, kur mēs atrodamies.

-���� Kas tad? Uz priek�u ta�u mēs arī neesam tiku�i? ieminējās Ruta.

-���� Tur jau ir tas joks! Mēs neesam apmaldīju�ies, bet arī uz priek�u mēs ne�tiekam! sa�utusi iesaucās Ērla. Tas ir sasodītais Vadātājs! Mēs pat vēl ne�esam tiku�i līdz purviem, kad viņ� jau sāk mūs vazāt aiz deguna� Tagad mums vajadzēs divreiz vairāk laika, lai tiktu līdz purviem tik daudz laika jau esam pazaudēju�i� viņa �ķendējās.

-���� Ko lai iesāk? jautāja Monika. Vai tagad viņ� mūs visū laiku vazās uz riņķi? Nesaprotu, pēc kā te vispār var orientēties� viņa mulsi teica, raudzī�damās visapkārt. Vieni vienīgi mellenāju ceri un sanīku�i kociņi�

-���� Nē, nē! iesaucās Ērla. Tagad, kad es zinu, kas par lietu, viņ� mūs vairs neapmuļķos! Vadātājs var vadāt me�aļaudis tikai tik ilgi, kamēr viņi to nav ap�tvēru�i tā kā tagad. Bet, līdzko ir skaidrs, kas par lietu, viņam vairs nav ne�kādas varas. �ie pa�i sanīku�ie kociņi mums palīdzēs� viņa sacīja un piecē�lās kājās. �Tā, tā�� viņa murmināja, uzmanīgi aplūkodama kādu sīku bērziņu. Mums ir jāiet uz dienvidiem� labi, labi�

-���� Ko tu dari? nesapra�anā jautāja Ruta.

-���� Izmantoju vecum vecās patiesības, pasmējās Ērla. Re kur �im pa�am kociņam, viņa sacīja, pamādama uz mazo bērziņu, vairāk zaru ir vienā pu�sē. Redzat?

Visi uzmanīgi aplūkoja kociņu un patie�ām likās, ka vienā pusē tam ir bie�zāks zaru vijums nekā otrā pusē.

-���� Tur būs dienvidi, sacīja Ērla. Bet te, kur ir plikāks, te ir ziemeļu puse. Tagad galvenais ir laiku pa laikam pārliecināties, ka mēs ejam pareizi, un Vadā�tājs varēs kaut vai no ādas izlīst, bet no saviem purviem viņ� mūs vairs nenovirzīs.

-���� Vai tad ar kociņiem vien pietiks? �aubījās Ralfs, iedams pakaļ Ērlai, kas tagad dro�i devās uz priek�u, ik pa brīdim pamezdama acis uz kociņiem un at�zinīgi pamādama ar galvu.

-����� Ir jau vēl �is un tas, viņa attrauca. Piemēram, mēness suņusēnes� Vienmēr sliecas uz dienvidiem� un viņa noliecās pie kāda sārti mirdzo�u suņusēņu �emura, kas bija kļuvis pavisam blāvs, bērniem pienākot tuvāk. Tie��ām, suņusēnes likās it kā sasvēru�ās uz vieniem sāniem, itin kā spēcīgs vēj� tās turētu noliektas vienā virzienā.

-��� Un vēl melleņcir�ļu alas� viņa teica, noliekdamās pie kāda kupla mel�leņu cera un pa�ķirdama to. Ahā! Redz kur viena ir� Nāciet �urp! viņa pa�sauca, un visi saskrēja skatīties.

Zemē pie melleņu cera pa�ām saknēm rēgojās mazītiņ�, nedaudz ieslīps alas caurums, kas atradās tādā kā nelielā paugurā, kā zemes uzbērumā.

-���� Tas caurums ir vienmēr paugura dienvidu pusē, jo melleņcir�ļiem nepatīk, ja to alas izpū� aukstais ziemelis. Kaut gan kuram gan tas patiktu�

-���� Kas tie par melleņcir�ļiem? ieinteresējās Arvils. Vai tie ir tikai pie jums, vai ari pie mums?

-����� Man �ķiet, tie ir sastopami tikai Me�ā, atteica Ērla. Un tikai mellenājos tāpēc tos ari sauc par melleņcir�ļiem. Tie izskatās pēc mazitiņām pelī�tēm, bet ar gariem deguniem un garām, pūkainām astēm. Tādi samērā jauki radījumi. Klabiķu delikatese�

-���� Klabiķi tos ēd? brīnījās Arvils.

-��� Ja noķer, teica Ērla un paraustīja plecus. Saprotams, tie ir tik ļoti sīki, ka klabiķiem no aug�as ir grūti tos pamanīt tāpēc ari tie skaitās tāds gardums.

-���� Kā tu to visu zini? brīnījās Arvils.

-���� Nu kaut ko ta�u mums arī māca, attrauca Ērla.

-��� Neesmu gan manījis, ka tu ietu skolā, blenzdams kaut kur sāņus, klusām novilka Arvils. Ērla pasmējās.

-���� Ak, es mācos gan, viņa attrauca. Bet man sakarā ar treniņiem mācī�bu grafiks nav tik noteikts. Bie�i vien mācības iekrīt pēcpusdienās, citreiz arī sestdienās vai svētdienās kā nu kuro reizi�

-���� Fu! iesaucās Arvils un saviebās. Es nu gan negribētu mācīties sestdie�nās un svētdienās!

-���� Nezinu, Ērla paraustīja plecus. Es jau esmu pieradusi, ka mācos tad, kad ir laiks un vēlē�anās. Galvenais ir laicīgi nokārtot visus pārbaudījumus, bet tas, kad un kā mācīties, ir katra pa�a ziņā.

Gājiens pāri līdzenumam bija vienmuļ�.

Ja arī Vadātājs joprojām slaistījās kaut kur tuvumā, bērniem par to nebija ne jausmas, jo viņu nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt, nedz ari kā citādi sajust.

Ziemas saule nekādi nespēja iesildīt dienu, un joprojām bija tikpat vēss kā no pa�a rīta. Brī�iem pat likās, ka kļūst vēl aukstāks, jo laiku pa laikam sals glu�i manāmi ieknieba degunā. Bāli pelēkās debesis pamazām kļuva vienmē�rīgi tum�ākas tās bija aizklāju�i biezi, ar sniegu piebāzti mākoņi, kas izskatī�jās tikpat resni un pūkaini kā Ralfa �in�illas vēders. Saule, tā ari nespējusi uz�rāpties nez cik augstu debesu jumā, atkal laidās lejup, it kā to kāds vilktu aiz aukliņas un tā būtu par vārgu, lai pretotos.

Kad pulksten vienos bērni beidzot sasniedza purvus, bija kļuvis dīvaini krēs�lains. Pat gaiss �ķita pelēks un pūkains, it kā sniegs tūlīt pat varētu sākt mate�rializēties turpat ne no kā, bet debesis bija kļuvu�as pelēcīgi melnas.

-���� Oho, tie tik ir purvi! apbrīnas pilnā balsī iesaucās Ralfs, vērdamies uz priek�u. Tagad mellenāju vietā līdz pat apvārsnim pletās paugurains, zāles un spilvu klāts klajums, kur vietumis auga sīciņi bērziņi, vēl kalsnāki un vārgulīgā�ki nekā līdz �im redzētie.

Pāri purviem klājās migla.

Tagad, skatoties no purva malas, tā likās bāla, plāna un raustīga, kas te pacēlās, te atkal nolaidās, ietīdama kādu akaci vai �ņurkainu bērziņu baltā mākonī. Vēl arvien ko�i baltie spilvu piku�i kā izbārstītas vates pikas �ūpojās virs aka�iem, mānīgi aicinādami nākt tuvāk un saplūkt kādu pūku klēpi spilvenam�

-��� Kā te var saprast, kur starp tiem purviem var iziet? brīnījās Monika, klaiņādama gar purva malu. Izskatās, ka te ir viens vienīgs milzīgs �ūkslājs�

Bens ieņaukstējās. Kaut kas viņam �eit pagalam nepatika. Pastiepis kaklu, viņ� bridi vērās miglā un tad sakampa zobos kādu spilvas balto piciņu, bet pa�gar�ojis tūlit to ari izspļāva.

Ben, fui! iesaucās Monika, kamēr Bens stāvēja un rīstījās acīmredzot kāda spilvas pūka viņam bija ieskrējusi nepareizajā rīkles daļā� Nāc, es te�vi piesie�u, viņa aicināja, un Bens labprāt ari ļāva piesiet savai siksniņai pa�vadu. Tā tomēr bija dro�āk�

Ērla tikmēr bija aizskrējusi labu gabalu gar purva malu, meklēdama robe�ceļu starp abiem purviem. Beidzot likās, ka viņa to ir atradusi, jo apstājusies viņa kaut ko sauca un māja, lai pārējie nāktu �urp.

-���� Lūk, te tas ir, Ērla sacīja, kad visi bija sanāku�i.

-���� Kur? nesaprata Arvils, izstiepdams kaklu uz priek�u un blenzdams pur�vā, glu�i tāpat kā pirms brī�a bija darījis Bens. Kur tu te redzi ceļu?

Arī pārējie apmulsu�i stāvēja un sarauktām pierēm skatījās uz vietu, ko Ēr�la bija nosaukusi par �robe�ceļu�. Tas patiesi daudz neat�ķīrās no pārējās pur�va daļas. Varbūt vienīgi tas bija līdzenāks, un te augo�ā zāle īsāka, bet tas tad arī bija viss.

-��� Ja tu domā, ka mēs te varēsim izlaipot� �aubīgi sacīja Ralfs, joprojām neticigi vērdamies uz �robe�ceļu�.

-���� Nāksies, attrauca Ērla. Pa�i gribējāt nākt �urp, un tā ir vienīgā vieta, kur var iziet starp purviem. Protams, nav jau nekāds lielceļ�, bet ko var gribēt�

-���� Tu domā, �ī ir istā vieta? jautāja Monika.

-���� Kā tad, attrauca Ērla. Lūk, pa kreisi tas ir Vadātāja purvs, bet tie pa labi Bezdibenīgie aka�i. Nav lielas at�ķirības starp abiem, vienīgi Bezdibenīgajos aka�os patiesi ir daudz vairāk aka�u nekā Vadātāja purvā. Tajos nebūtu vēlams iekāpt�

-���� Vai tur gadījumā nevar būt �ūskas? ievaicājās Arvils, aizdomīgi vērda�mies uz drūmo ainavu sev priek�ā.

-���� Kā nu ne, līksmi atsaucās Ērla, ielingodama purvā kādu zaru. Bens ie�rējās, bet pakaļ tam neskrēja. �ūsku tur, ka biezs. Varat būt dro�i ja akacī nesēdēs Vadātājs, tad kādas pāris ūdens�ūskas jau nu noteikti.

-���� Ej nu ej, iesmējās Ralfs. Ko tad �īs dara aka�os?

-��� Dzer purva rāvu, nopietni paskaidroja Ērla. Kas var būt labāks par kār�tīgi nostāvēju�os purva rāvu?

Ralfs, Monika un Ruta sāka smieties, un ari Arvils �ķībi pasmaidīja.

-��� Nu ko, sacīja Monika. Ja jau tu esi pārliecināta, ka �is ir īstais ceļ�, tad ejam tik uz priek�u.

-���� Pareizi, nav ko �ammāties, piekrita Ralfs un jau gribēja pirmais doties ceļā, kad Ērla pasauca viņu atpakaļ.

-��� Pag, pag, nesteidzieties. Tagad galvenais ir tureties cie�i citam pie cita un nekur nenoklīst. Es ie�u pa priek�u. Un atcerieties neskatieties uz malduguni un neklausieties to stabuli�

-����� �un neēd to augli, murmuļoja Arvils.

-���� Ko? nesaprata Ērla.

-���� Neko, atteica Arvils.

-���� Un ko mēs dziedāsim? pavaicāja Ruta, un Ērla iesita sev pa pieri.

-���� Ak vai! Biju pavisam aizmirsusi! Patie�ām, ko mēs dziedāsim? Mēs ta�u noteikti nezinām vienas un tās pa�as dziesmas.

Visi sāka nopietni domāt.

-��� Aiz upītes saule lēca� uzsāka Ruta, bet Ērla kratīja galvu nē, nē tādu dziesmu vina nezinot.

-���� Opsā rillā jēra vilnā� nelabā balsī iebrēcās Ralfs, tā ka visi salēcās, bet Bens nikni ierējās.

Ērla smējās.

-��� To tu varēsi dziedāt, lai aizbaidītu Vadātāju, viņa ķiķināja. Bet nē tā�du dziesmu es arī nezinu. Un kā būtu ar �Kādā dienā pērnajā sienā��?

-���� Nē, nē� visi purināja galvas, bet Benam �ī dziesma laikam bija iepati�kusies, jo viņ� sāka lēkāt un klabināt zobus, kamēr aste griezās uz riņķi kā pro�pelleris.

-���� Melns krauklis un balti miroņu kauli� zemā balsī dūca Arvils, izklausī�damies pēc apreibu�as kamenes.

�oreiz uz viņu tā savādi paskatījās ne tikai Ērla, bet ari visi pārējie.

-���� Kas tad tas? aizdomīgi prasīja Ralfs. Tādas dziesmas ta�u nemaz nav!

-���� Bet varētu būt� noslēpumaini noteica Arvils.

-����� Labi, tad, kad tu būsi izdomājis tālāk par pirmo rindiņu, mēs labprāt �o dziesmu iemācīsimies, iesmējās Monika. Tikai tev būs jāpagaida, kamēr es bū�u apsaldējusi balssaites, jo parasti man tāda dūk�ana diez ko negrib izdoties�

-���� Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans� iedziedājās Ruta.

-��� Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans� pievienojās Monika, Ralfs un Arvils.

-���� No ritina agrumā, no ritina agrumā�? nu jau viņi auroja visi pieci, jo bija iesaistījusies arī Ērla.

-��� Oho, oho! viņa līksmi iesaucās. Tad redz, kas ir visu dziesmu dziesma, ko zina gan Me�ā, gan uz Zemes kas to būtu domājis?!

Tagad, kad dziedamā dziesma bija noskaidrota, viņi beidzot varēja doties purvos, un to viņi arī darīja Ērlai ejot pa priek�u un pārējiem zosu gājienā vi�ņai sekojot. Beidzamā gāja Monika ar Benu, un suns visu laiku meta visapkārt

tramīgus skatienus, it kā ilgodamies nokļūt atpakaļ mellenājos, kur zem kājām ir stabils pamats un uz abām pusēm nepaveras bezgalīga slīk�ņa.

Ieejot purvā, viņus apņēma migla.

Tagad tā vairs nebija blāva un nenozīmīga, kā bija izskatījies no ārpuses. Ik pa brīdim, ieejot kādā biezā, baltā mākonī, nevarēja vairs saredzēt pat savas kājas. Tādos brī�os Ērla bridino�i iesaucās, liekot visiem apstāties, un viņi sa�devās rokās un turpināja ceļu lēnītiņām un uzmanīgi. Bet pat balss skaņas �ā�dā miglas mākonī skanēja slāpēti, itin kā tiktu runāts caur spilvenu.

Zem kājām �ļerkstēja slapja zeme un zāle, kas likās piesūkusies caur un cau�ri ar purva rāvu, kas devīgi appludināja to no abām pusēm. Kad laiku pa lai�kam kādam no gājējiem kāja iegrima mitrajā zāles pudurī nedaudz dziļāk kā parasti, tūlīt sākās mērena panika, jo nevarēja ta�u būt pilnīgi dro�s par to, vai tas patie�ām nav kāds akacis�

Kad viņi uzmanīgi taustījās cauri kārtējam baltajam mākonim, piepe�i atska�nēja slāpēta Ērlas balss.

-���� Stop! tā teica, un visi apstājās, sastāju�ies cie�i viens otram aiz muguras.

-���� Kas ir? vaicāja Monika. Vai esam nomaldīju�ies?

-���� Nē, nē, atteica Ērla. Bet te ir da�i rīki, kas mums varētu būt noderīgi. Kļuva dzirdama tāda kā skrapstē�ana un grabinā�anās, un visi saspiedās vēl cie�āk, lai varētu redzēt, ko Ērla tur dara.

Izrādījās, ka viņa knibinās ap kādu slaiku, līku purva bērziņu, kuram pie

stumbra ar auklām bija apsieta tāda kā spieķu josta. Atsējusi virvi, Ērla palū�dza Ralfam pieturēt pārējos spieķus, lai tie nenogāztos zemē, un pati tikmēr paņēma piecus. Tie bija kārtīgi, stingri sarkankoka spieķi, un Ērla tos tagad iz�dalīja katram pa vienam.

-���� Dro�ības pēc, viņa sacīja. Ja nu tomēr gadās noklīst (protams, cerē�sim, ka tas nenotiks), tad nedrīkst spert ne soli, iekams zeme pirms tam nav kārtīgi pārbaudīta ar spieķi.

Tad viņi devās tālāk. Kad viņi izgāja no baltā miglas mākoņa, apkārtne pie�pe�i �ķita izmainījusies. Virs purviem abās pusēs bija nolaidusies zilgana krēs�la, bet migla bija pacēlusies un pilnībā aizsedza debesis. Tagad viņiem virs gal�vām pletās zemi, balti griesti ar izplūdu�u apak�ējo malu.

-���� Jocīgi� nodrebinājās Monika. Cik diez ir pulkstenis? *

-���� Pusdivi, atbildēja Ralfs, paskatījies savā rokas pulkstenī.

-���� Bet izskatās, it kā tuvotos vakars, domīgi teica ari Ruta.

-���� Purva efekts, sacīja Ērla. Tagad skatieties tikai sev zem kājām, jo, ja nekļūdos, drīz sāks zibināties malduguns.

Arī tagad baltās spilvu galviņas spo�i mirdzēja izskatījās, it kā debesu jums būtu apgriezts kājām gaisā un izplājis pāri zemei savus zvaig�ņu miljonus.

-���� Ārkārtīgi dīvaini, noteica Ralfs.

-���� Pagaidi, tas jau vēl nav nekas, sacīja Ērla. Bet, līdzko iezibināsies pir�mā malduguns, mums būs jāsāk dziedāt.

-���� Melns krauklis� atkal iedūcās Arvils, un Bens ieņurdējās.

Uz malduguni nebija ilgi jāgaida.

Pirmos zib�ņus pamanīja Monika. Likās, it kā kaut kur sāņus kāds mirdzinātu violetu gaismiņu. Monika pameta uz to pusi a�u skatienu, pavisam aiz�mirsusi Ērlas norādījumu uz malduguni neskatīties. Bet, līdzko viņa uz to bija paskatījusies, gaismiņa izzuda, it kā tās tur nemaz nebūtu bijis, un tajā pa�ā mirklī iemirdzējās pretējā pusē. Tā dīvaini noraustījās Ruta, kas gāja Monikai pa priek�u laikam arī viņa bija ieraudzījusi violeto uzzibsnījumu.

-���� Tā, sākas, nomurmināja Ralfs, bet Ērla no priek�as sauca:

-���� Neskatieties uz malduguni! Skatieties tikai sev zem kājām!

Bet nupat jau kļuva pavisam grūti neskatīties uz malduguni, jo tā zibinājās visās malās. Arvils gandrīz nolēca no takas, kad kāda sarkana uguntiņa iegailējās tepat pie viņa kājām. Bens �ņakstināja zobus un jau gribēja lēkt purvā tvarstīt kaitino�os zib�ņus, bet Monika stingri savilka pavadu, turēdama suni cie�i sev pie kājas.

-���� Sākam dziedāt! nokomandēja Ērla, un visi sāka gaudulīgi vilkt �Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans�. Tā kā Ērlai joprojām vajadzēja koncentrēties, lai nenomaldītos no takas, viņas meldiņ� neiznāca tik �irgts, kā tam vajadzētu būt, savukārt pārējie pieskaņojās viņai un tā jautrā dziesma pārvērtās �ēlabainā kaucamajā gabalā. Pat Bens, savilcis lūpas urskulī, sāka kaukt līdzi sirdi ploso��us �Aū, aū, aū��

Tā gaudodami, viņi turpināja lēnām virzīties uz priek�u, un, kaut arī maldugunis zibinājās kā Jaungada uguņo�anā, visi pie tām bija vairāk vai mazāk pieradu�i un vairs nepievērsa tām uzmanību. Vienīgi Bens vēl laiku pa laikam pārtrauca savus kaucienus, lai uzrūktu kādai uguntiņai, ja tā iemirdzējās viņam zem ķepām.

-���� Vai vēl tālu? vaicāja Ralfs.

-����� Kāds gabaliņ� jau vēl būs� atteica Ērla, ar spieķi iztaustīdama zemi pirms nākamā soļa.

Kad dziesma bija nodziedāta līdz galam, viņi sāka to no sākuma, bet, kad vi�ņi bija tiku�i līdz otrajam pantiņam, kaut kas iejaucās pa vidu un nojauca mel�diņu. Bērni cits pēc cita apklusa.

-���� Turpiniet dziedāt! sauca Ērla, bet drīz vien viņa dziedāja viena pati.

Pārējie bija apklusu�i un mulsi klausījās savādās svelpjo�ās skaņās, kas viļņ�veidīgi te uzplūda, te atkal atplūda. Nevarēja ari īsti noteikt, no kuras puses ska�ņas nāk vienu bridi likās, it kā tās nāktu no kreisās puses, tad piepe�i tās uz�mācās viņiem no mugurpuses, tā ka visi satrūkās un sāka mest pār plecu bailī�gus skatienus, un tad atkal skaņas brāzās viņiem virsū no aug�as kā milzu vilnis.

Tas bija ārkārtīgi nepatīkami.

Bens �ēli iesmilkstējās un piespiedās Monikai cie�āk klāt, bet Arvils noraus�tījās ikreiz, kad skaņas gāzās viņiem pāri.

-���� Neliecieties manām, sauca Ērla. Neliecieties manām! Tās ir Vadātāja stabules, un viņ� tikai to vien grib, lai mēs izbītos un mestos nost no takas.

-���� Tās ir stabules? brinījās Monika. Nu, ja tās ir stabules, tad viņ� noteikti pū� tajās pa nepareizo galu� Izklausās vairāk pēc vēja kaukoņas.

-��� Savā ziņā tā jau arī ir, atteica Ērla, uz brīdi pārtraukusi dziedā�anu. Va�dātājs plivina gaisu, ja tā var izteikties, �urpu turpu tāpēc ari rodas tādas dī�vainas skanas.

Pa to laiku svelpoņa pieņēmās spēkā un gāzās viņiem virsū kā orkāns. Visi neviļus pieliecās, it kā viņiem pāri sabruktu neredzama siena.

Uz brīdi viss noklusa.

Un tad piepe�i no Vadātāja purva puses sāka tuvoties dunoņa. Sākumā tā bija pavisam klusa, bet samērā strauji pieņēmās spēkā un nāca viņiem taisni virsū. Visi meta satrauktus skatienus uz trok�ņa pusi, bet skaidrs, ka tur nebija nekā, ko ieraudzīt tikai malduguns zibinājās visās varavīksnes krāsās.

-���� Piesargieties, tas ir tikai viens no viņa trikiem, brīdināja Ērla. Nekādā ziņā nekustieties no vietas un nekas jums nenotiks.

Skaņa pieņēmās skaļumā un pārgāja rēkoņā likās, ka viņiem virsū brā�as reaktīvā lidma�īna, bet viņi pa�i stāv uz skrejceļa un gaida, kad tā pār�ausies viņiem pāri�

Monika juta, kā viņu sāk kratīt drebulis nudien, tas bija pat ļaunāk nekā atrasties aluķēmu klintīs. Arvils stāvēja sarāvies, ierāvis galvu plecos un trīcēja, bet Ralfs un Ruta bija aizbāzu�i ausis ar pirkstiem.

Un tad trakā rēkoņa pārskrēja viņiem pāri un izgaisa, bet ar to arī pietika. Brīdī, kad tā brāzās viņiem pāri, Bens ar izmisuma pilnu kaucienu izrāvās un aizmetās prom pa Bezdibenīgajiem aka�iem.

Visas skaņas bija norimu�as, un bija dzirdams tikai, kā Bens elsdams joņo prom pa slapjo purvu.

-���� Ben! iebrēcās Monika. Atpakaļ!

Bet Bens nelikās viņu dzirdam un drāzās uz priek�u tādā ātrumā, it kā viņu vajātu vesels bars satrakotu troļļu.

-���� Ak, manu dieniņ, novaidējās Ērla. Tā tikai vēl trūka.

Monika izmisusi palūkojās uz pārējiem.

-���� Man jāiet viņam pakaļ, viņa sacīja un aizmetās Benam pakaļ.

-���� Pagaidi! iesaucās Ērla. Tu noslīksi!

Savukārt Monika izlikās, ka neko nedzird, un lēk�oja pakaļ savam sunim, lēkdama no paugura uz pauguru, izvairīdamās no zemākajām vietām un vie�tām, kas izskatījās pēc aka�iem.

-��� Gaidiet mani tepat, iesaucās Ērla un, bakstīdama ar spieķi zemē, aizstei�dzās pakaļ Monikai.

-���� Kā tad, noteica Ralfs un savukārt devās pakaļ Ērlai, bet Arvils un Ruta, pārmiju�i skatienus, sekoja Ralfam.

Suns likās aizlēk�ojis jau krietni tālu. Vismaz Monikai tā likās, jo joņot pāri purvam nemaz nebija tik vienkār�i. Ik pa brīdim viņai likās, ka viņas kāju sa�grābj kāds akacis, bet, tā kā viņa skrēja ļoti ātri, tad tas īsti nepaguva viņai pie�ķerties, kad viņa jau traucās tālāk. Zābaki bija piesūku�ies pilni ar ledusaukstu ūdeni, un visapkārt nejauki smirdēja purva rāva, bet Monika neko no tā visa nejuta, jo domāja tikai par vienu kaut izdotos panākt Benu, pirms viņ� vēl nav ierauts kādā akacī.

Pārējie sekoja vēl krietni lēnāk, jo neskrēja uz labu laimi, bet vispirms pārbaudīja ceļu ar spieķi, tādēļ starp viņiem un Moniku attālums arvien pie�auga.

Lēkdama pāri aka�iem, Monika pamanīja priek�ā kādu melnumu. Tas tā kā nedaudz kustējās, un Monikai likās, ka tie�i tajā virzienā bija aizskrējis Bens. Pa�u Benu gan vairs neredzēja.

Kad beidzot viņa panāca jocīgo melnumu, izrādījās, ka tas jau ari bija Bens. Vai, pareizāk sakot, puse no Bena, jo otra puse bija pazudusi kādā akacī.

Suns smilkstēja un kārpījās ar priek�ķepām, kas vēl rēgojās ārā, cenzdamies atrast kādu stingrāku pamatu, kur pieķerties. Ta�u pieķerties �eit nebija kur. Visi Bezdibenīgie aka�i pastāvēja tikai viena vienīga nolūka dēļ lai rautu ļau�dis un dzīvniekus iek�ā, nevis lai līdzētu viņiem tikt ārā�

-��� Turies! iebļāvās Monika un metās sunim palīgā, ta�u savā izmisīgajā vēl�mē izglābt Benu viņa aizmirsa pa�u galveno gādāt, lai pa�ai būtu ciets pa�mats zem kājām. Un tā viņa atjēdzās tikai tad, kad jau bija iegrimusi līdz ce�ļiem un juta, ka strauji grimst vēl dziļāk.

Kaut kur blakus atskanēja nejauki spalgi smiekli.

-���� Palīgā! iebrēcās Monika, bet smiekli turpināja skanēt un palīgā neviens nesteidzās.

Ērla un pārējie bija vēl labu gabalu iepakaļ viņi vairs nevarēja atļauties ie�grimt akacī un katru soli iepriek� rūpīgi iztaustīja ar spieķi. Bet tas viņus arī-

dzan stipri aizkavēja, jo, kad viņi beidzot sasniedza Moniku un Benu, sunim laukā rēgojās vairs tikai pats purns, bet Monika bija iegrimusi līdz padusēm.

Sākās nikns cīniņ� starp bērniem un aka�iem, un katrs vilka uz savu pusi. Visgrūtāk klājās ar Benu Rutai nācās iebāzt rokas akacī līdz pat pleciem, lai varētu saķert suni aiz ķepām, kuras jau sen atradās zem ūdens. Pagāja vismaz kādas desmit minūtes, līdz beidzot Monika un Bens bija atbrīvoti no aka�a ne�gantā tvēriena, un tagad visi elsdami un slapji vieni no ūdens, citi no svied�riem, sēdēja dro�ībā uz ciņiem un atvilka elpu.

-���� Nu vai zini, elsa Ērla. Un kādēļ mums tas bija vajadzīgs�

-���� Kā kādēļ? sabozās Monika. Es ta�u nevarēju pamest Benu, lai viņu vienā mierā ierītu akacis!

-���� Ne jau par to ir runa, sacīja Ērla. Kādēļ mums vispār vajadzēja to suni ņemt līdzi?

-���� Kas bijis bijis, samierino�i noteica Arvils un iebadīja akacim ar savu spieķi. �e tev, slepkavniek, par to, ka gribēji norīt mūsu sunīti!

-���� Un mani� gurdi piebilda Monika.

-���� Un Moniku, teica Arvils un vēlreiz iebadīja akacim.

Un tad viņi devās atpakaļ.

Monikai bija tāda sajūta, ka drēbes piesalst pie miesas, un uz tās izveidojas plāna, bet ne�ēlīgi auksta ledus kārtiņa. Viņa jutās no�ēlojami un, uzmetot ska�tienu Benam, kļuva skaidrs, ka ari viņ� nejūtas labāk. Lielāko daļu slapjuma no sava ka�oka suns gan bija izpurinājis, ta�u arī tagad viņ� izskatījās kā toreiz, kad bija iznācis no du�as.

Kādu brīdi viņi lēnām virzījās uz priek�u cinīti pa cinītim, solīti pa solītim, kad piepe�i Ērla apstājās un diezgan samulsu�u skatienu paraudzījās visapkārt.

-���� Lai jenots mani parauj, ja es zinu, uz kuru pusi ir taka, viņa sacīja.

-���� Ko? visi pārējie vienā balsī iebrēcās.

Pirmītējais nejaukais smējējs uz brīdi bija apklusis, bet tagad pēc Ērlas pazi�ņojuma smiekli atsākās no jauna.

-��� Hi, hi, hi, skanēja kaut kur no aug�as. Ho, ho, ho, rupji ierēcās kāds visiem tie�i aiz muguras, bet, kad viņi apsviedās riņķī, tur neviena nebija.

-��� Nu ļoti smieklīgi, dusmīgi noteica Ērla. Vai kāds no jums gadījumā ne�atceras, no kuras puses mēs atskrējām?

Visi drūmi purināja galvas.

-���� Ho, ho, ho, rēca Vadātājs. �oreiz skaņa likās nākam no kāda aka�a vi�ņiem priek�ā.

-���� Ka tevi jupis, pikti noteica Ērla. Sē� akacī un līksmojas, kamēr mēs te saķeram plau�u karsoni vai vēl ko ļaunāku. Nu, ko, viņa beidzot sacīja, pa�metusi apkārt vēl vienu tikpat mulsu skatienu, kaut kur mums jāiet �ā vai tā, tad nu ejam tik uz priek�u.

Viņa lēnām devās tālāk, un pārējie viņai sekoja.

Pa �o laiku bija kļuvis vēl tum�āks. Migla, kas aizsedza skatienam debesis, bija sabiezējusi zilgani pelēcīga un vairs nelaida cauri dienas gaismu. Vienīgais apgaismojums purvā tagad bija zibsnīgā malduguns un spilvu pūkas, kas mir�dzēja ko�ā baltumā. Kaut ko saskatīt kļuva arvien grūtāk un grūtāk, un drīz vien bērni atcerējās par Me�sarga dotajām lampiņām. Aplikusi tās ap galvām, viņi turpināja ceļu lampiņu izstarotās violetās blāzmas apļos. Gaisma nebija spilg�ta, bet pietiekama, lai redzētu, kur spert soli. Protams, nebija ne runas par to, ka viņi varētu iztālēm pamanīt taku tagad viņi taku atrastu tikai tad, ja glu�i nejau�i uzskrietu tai virsū. Tas bija tikpat kā neiespējami.

Viņi bija gāju�i kādu stundu, kad Arvils apstājās.

-���� Vai mēs nevaram mazliet atpūsties? viņ� jautāja. Ja jau mēs �ā vai tā esam nomaldīju�ies, tad jau vairs nav tik svarīgi, cik ātri mēs kustamies�

-���� Tā jau ir, iesmējās Ērla un apstājās, atspiedusies pret kāda līka, tieva bēr�ziņa stumbru.

Ralfs izvilka termosu, kurā kā par brīnumu vēl bija karsta tēja, un kādu brī�di visi klusēdami dzēra to, piekozdami klāt maizītes. Me�a Ve�a tās bija paga�tavojusi varen daudz, glu�i kā zinādama, ka tās viņiem būs nepiecie�amas.

Monika likās tā kā aizdomājusies un sapņaini ko�ļāja sviestmaizi, iebāzusi savu spieķi kādā spilvu pudurī turpat blakus.

-���� Ei, uzmanīgi! pēk�ņi iebrēcās Ērla un pakampa viņas spieķi, kur� bija ie�grimis akacī jau līdz pusei. Aka�i nav tā labākā vieta, kur glabāt spieķus, vai zini�

-���� Es domāju� Monika lēnām ierunājās.

-���� Āāā� novilka Arvils. Un man likās, ka tu guli�

-���� Ko tu domāji? jautāja Ralfs.

-���� Mēs te blandāmies kā tādi lamzaki pa �o purvu, bez mazākās iespējas at�rast taku vai pūpē�veidīgos� Monika sacīja. Un man �ķiet, ka ir pienācis laiks likt lietā Aci.

-���� Au! iesaucās Ruta. Mēs ta�u bijām pavisam piemirsu�i!

-���� Bet ko tad tu varētu ar to izdarīt? jautāja Ralfs.

-����� Paskatīties uz pūpē�veidīgo audzētavu, es domāju� Un varbūt kaut kādā veidā atrast ceļu līdz mums līdz tai vietai, kur mēs esam pa�laik. Vai mēs bi�jām tālu no tās vietas, kur vajadzēja būt pūpē�veidīgo audzētavai, pirms mēs nogājām no takas? viņa jautāja Ērlai.

-����� Patiesībā nē, Ērla atbildēja. Man �ķiet, ka mēs bijām tai pavisam tuvu. Bet tagad jau mēs to vairs neuzzināsim�

-���� Es tomēr domāju, ka man būtu jāpamēģina, teica Monika, izdzerdama pēdējo tējas lāsi no savas plastmasas krūzītes un nopurinādama no mēteļa maizes drupa�as. Galu galā sliktāk jau no tā nebūs.

-���� Mjā� noņurdēja Ralfs.

-����� Uhūūū�! kāds stiepti iekaucās viņam tie�i pie auss, tā ka zēns ieklie�dzies pielēca kājās.

-���� Ak, nu aizveries ta�u� Ērla pikti uzbrēca Vadātājam. Vadātājs kļūst aizvien uzmācīgāks un uzmācīgāks. Un apnicīgāks� viņa vēl piebilda.

Monika noklāja zemē tarbu, kur bija biju�as maizītes, un apsēdās uz tās.

-����� Labi, nu tad es sāku, viņa teica. Ja redzat, ka kaut kas neiet tā, kā va�jadzētu, jūs zināt, ko darīt.

-���� Kā tad pabikstīsim tevi ar spieķīti, sacīja Arvils un viegli iebadīja Mo�nikai sānā.

Pag, miers, tagad nav laika niekoties, sacīja Ralfs un atņēma Arvilam spieķīti, par ko viņ� nedaudz sabozās.

Monika aizvēra acis un sāka iztēloties pūpē�veidīgo audzētavu.

Vispirms viņa to iedomājās tādu, kāda tā bija bijusi Stāvā kalna virsotnē�

Zemē izplātas �agaru kaudzītes, ligzdiņas� Bet tā vietā, lai redzētu �agaros sadauzīto olu �aumalas, viņa iztēlojās, ka tur glītās rindiņās guļ veselas, baltas oliņas. Tās pieskata lieli, gausi pūpē�veidīgie, bet visam pa vidu skraidelē pa�visam sīciņi baltie �astoņkāji�, spiegdami un smiedamies�

Tad viņa domās aizklīda sāņus no audzētavas un iedomājās, ka redz purvu, kāds tas ir pa�laik� Drūma, zilgani pelēka tumsa un dūmakaini miglas vāli virs kārno bērziņu galotnēm� Vizuļojo�a malduguns zila, sarkana, dzeltena, vio�leta� Spo�i uzzibsnījumi te �eit, te citur� Sniegbaltas spilvu galviņas, spilgtas kā spuldzītes kvēldiegs�

Tad atkal pūpē�veidīgie� Baltas, apaļas oliņas �agaros� Sīciņi, a�i mazuļi ar tikko izdiedzētām pseidopodijām� Lielas, lempīgas aukles, kas sargā oliņas no mazajiem�

Un tad viņa bija tur.

Viss bija diezgan līdzīgi, kā viņa bija iedomājusies, vienīgais �agari neatra�dās uz sausām sūnām kā viņdien kalnā, bet uz cinī�iem un starp garās, slapjās zāles puduriem. Mazie pūpē�veidīgie neskraidīja apkārt, bet gulēja uz sausa�jiem �agaru �matra�iem� juku jukām starp lielajām �auklēm�. �ī audzētava iz�mēros bija daudz mazāka nekā tā, kas bija bijusi kalnos, un tā atradās pļaviņā, kuru visriņķī ieskāva purvi.

Monika piesardzīgi laipoja starp �agaru ligzdiņām, kaut arī zināja viņa va�rētu kaut vai lēkāt pa olu kaudzītēm, vienalga tām nekas ļauns nenotiktu. To�mēr pamēģināt viņa negribēja�

Likās, ka ari lielākā daļa aukļu ir aizmigu�as. Tās nekustīgi gulēja kā sastin�gu�as, mutes spraugas to galvvidū bija aizvērtas, un pseidopodijas ievilktas ķer�menī. Tās atgādināja lielas, bezformīgas futbolbumbas, no kurām kāds pa pu�sei izlaidis gaisu, pie viena pārkrāsodams tās baltā krāsā� Maziņie savukārt iz�skatījās pēc īstiem pūpē�iem, un Monikai likās ja viņa uz viena tāda uzkāp�tu, tas ar pauk�ķi pārsprāgtu un pārvērstos dūmu mākonītī�

Kādu brīdi Monika stāvēja un nolūkojās uz audzētavu. Vismaz �eit viss bija kārtībā aluķēmi nebija līdz tai tiku�i, un bērnu nāciens nebija bijis veltīgs. Ja vēl tikai viņi spētu atrast uz �ejieni ceļu�

Monika pagājās līdz vietai, kur beidzas pļaviņa, un sāka lēnām iet tai apkārt.

Un tad viņa to ieraudzīja. No pļaviņas gāja taka tāda pati līdzena un ap�augusi ar garu zāli kā tā, pa kuru viņi bija gāju�i, pirms Bens aizmetās prom purvā. Monika paspēra vienu uzmanīgu soli. Kā tad. Pamats zem kājām bi�ja ciets un stingrs tā patiesi bija īstā taka. Dro�ības pēc viņa apgāja pļavi�ņai apkārt, bet neviena cita taka no tās neno�ķīrās. Acīmredzot ceļ�, kas atdalīja Vadātāja purvu no Bezdibenīgajiem aka�iem, ar �o pa�u pļaviņu ari beidzās.

Monika devās pa taku prom no audzētavas, vienlaicīgi lūkojoties uz visām pusēm, vai nepamanīs savējos. Dīvaini tagad, kad viņa purvā bija nevis pa īstam, bet tikai skatoties ar Aci, krēsla nelikās tik dzija, un malduguns nemir�goja tik spo�i. Tīri labi varēja redzēt arī krietnu gabalu prom no takas, un tikai tālāk viss pakāpeniski ietinās miglā, aizklājot skatienam tālākās purva daļas.

Pēc brītiņa Monikai sāka likties, ka viņa kaut ko redz.

Viņa apstājās un ieskatījās uzmanīgāk. Pa kreisi, Bezdibenīgajos aka�os, tur, kur no aka�iem sāka velties migla, zaigoja tāda kā violeta gaismiņa. Bet at�ķirī�bā no malduguns, kas te uzzibsnīja, te atkal nodzisa �ī spīdēja nepārtraukti un likās tāda kā pla�āka it kā cauri miglai mirdzētu bērziņā iekārts violets lākturis.

Monika samiedza acis, bet neko tuvāk saskatīt nevarēja.

Violetās gaismas mākonītis nekustīgi spidēja cauri miglai, kas tagad bija ne�vis bieza un tum�a, bet balta kā sniegputenis.

Monika pagriezās, lai nokāptu no takas un dotos uz gaismiņas pusi, kad ap�tvēra, ka viņai nav līdzi spieķa.

-���� Hmm� viņa pie sevis nomurmināja. Laikam spieķis kopā ar Aci ne�varēja �eit nokļūt.

Ļoti piesardzīgi viņa paspēra vienu soli purvā.

Tad otru.

Un tad viņa atcerējās, ka viņas ta�u patiesībā �eit nemaz nav. Un tre�ais so�lis jau bija dro�āks. Un patiesi likās, ka kājas nemaz negrimst slapjajā purva zālē. Sajūta bija tāda, it kā viņa soļotu pa līdzenu ceļu. Sadū�ojusies Monika pārgāja pāri kaut kam, kas nepārprotami izskatījās pēc aka�a. Un atkal tas pats tā vietā, lai akacis sagrābtu viņas kāju un sāktu vilkt viņu savās dzīlēs, viņa pārgāja tam pāri, it kā tas būtu tikai daļa no gludā un stingrā ceļa.

-���� Ha! teica Monika un dro�ā solī devās uz priek�u.

Pēc pāris minūtēm migla viņas priek�ā sāka atkāpties, un viņa ieraudzīja sa�vu kompāniju. Ruta, Ērla, Ralfs, Arvils un arīdzan Bens sēdēja uz cinī�iem, sa�springti lūkodamies uz kādu, kas sēdēja zemē pie līka bērziņa. Monika ieskatī�jās uzmanīgāk, un viņas acis gandrīz izsprāga no pieres�

Tur pie bērziņa sēdēja viņa pati� Viņas acis bija cie�i aizvērtas, rokas sa�krustotas uz krūtīm, un kājas nedaudz raustījās.

-���� Ak, tu tētīt� no�ukstēja Monika, un pie bērza sēdo�ās Monikas lūpas sakustējās vienlaicīgi ar viņas teiktajiem vārdiem. Tfu, diez kas nav� Mo�nika nodrebinājās un uzgrieza sev muguru. Tad viņa saprata, ka jāmēģina kaut kā atcerēties, uz kuru pusi jāiet, jo zināja līdzko viņa atgriezīsies, visapkārt atkal būs necaurspīdīgā migla un tumsa, un viss būs jāsāk no sākuma.

Viņa piespieda sevi vēlreiz palūkoties uz to sevi, kas sēdēja pie koka. Sēdo��ā Monika bija pret viņu ar seju. Tie�i pretī. Un viens bērziņa līkais zars, kas slīka viņai pār galvu, arī norādīja tie�i takas virzienā.

-���� Ahā, sacīja Monika un nosprieda, ka ar to arīdzan pietiks. Viņa atkal aizvēra acis, un, kad viņa tās atvēra, vairs bija tikai viena Monika tā, kas sē�dēja zem bērza. Viņa pati.

-���� Nu kā?

-���� Vai sanāca?

-���� Ko tu redzēji? Tu tur kaut ko murmināji, mēs nevarējām saprast, ko!

-���� Kā bija?

Monika tikai sēdēja, izbaudīdama to sajūtu, ka beidzot viņa ir tikai viena, un tad palūkojās uz aug�u. Jā, tur jau bija tas līkais zars, kam pēc visiem aprēķi�niem bija jāizved viņi atpakaļ uz takas.

-��� Taka ir tur, viņa sacīja, pamādama uz priek�u. Pavisam netālu. Un pūpē�veidīgo audzētava ir pāris soļus pa taku uz priek�u. Tur visi ir dzīvi un ve�seli, un olu ir vairāk nekā mēs spējam aiznest.

Visi sajūsmā cits pār citu kaut ko sauca, bet Arvils plauk�ķināja, un pat Bens, vispārējās līksmības pārņemts, luncināja asti un smilkstēdams mēģināja nolaizīt Monikai degunu.

-��� Brīni�ķīgi! iesaucās Ralfs. Un kā tu to dari�? viņ� vēl domīgi noteica, mulsi kratīdams galvu.

Ilgāk viņi vairs nekavējās un devās prom virzienā, kuru norādīja sīkā bērzi�ņa līkais zars. Un nepagāja necik ilgs laiks, kad viņi patie�ām iznāca uz takas.

-���� Oho! atzinīgi iesaucās Arvils. To es saprotu! �ēl, ka tu ar Aci nevarēji paķert ari kādas pāris olas un sīkos, tad mums atkristu viss �is gājiens.

-��� Ar Aci neko nevar paķert, paskaidroja Monika. Vai tad tu vari ar acīm kaut ko pacelt? Varbūt tu ar savām acīm cilā hanteles, ko? viņa smējās, bet Arvils joprojām palika nopietns.

-���� Es domāju tas tev vēl priek�ā. Gan jau iemācīsies tu ta�u tikai nesen sāki, vai ne?

Visi iesmējās, bet Monika kļuva domīga. Kas zina, varbūt viņa kādreiz tie��ām uzzinās par Aci ko vairāk neviens ta�u nemaz tā īsti nezināja, kas tā īs�ti bija un ko visu ar to varēja iesākt�

Viņi devās pa taku prom un pavisam drīz tik tie�ām iznāca mazajā, apaļajā pļaviņā, kuru izklāja �agari un kur juku jukām gulēja olas un pūpē�veidīgie. Viss bija tie�i tā, kā Monika pirms brī�a bija redzējusi.

-���� Nu, ko, sarosījās Ralfs. Tad tik ķeramies klāt. Tā, viņ� sāka izrīkot, mēs ar Rutu un Moniku sasiesim vienu aukli� es domāju, ar vienu mums pie�tiks� Ērla tu sadabū kādus pāris sīkos kādus trīs, �etrus. Bet tu, Arvil, ņem grozu un lasi olas.

-���� Cik? prasīja Arvils.

-���� Ak, nu pielasi �o mazo groziņu un tad jau būs labi, teica Ralfs. Kādas ta�u jāatstāj arī pa�iem pūpē�veidīgajiem.

Un viņi ķērās pie darba. Arvils svilpodams lasīja baltās olas mazajā pītajā groziņā, ko bija dabūjis no Ralfa, bet Ērla savīstīja tīklos vairākus mazuļus. Tie pat nepamodās, kad Ērla tos pacēla un sapiņķēja tīklos, un tad viņa sameta tos audekla maisā. Ralfs, Ruta un Monika tikmēr gūstīja aukli. Labu brīdi viņi stāvēja un lūkojās uz lielajām, baltajām futbolbumbām, domādami, kuru lai ņem, un tad beidzot vienojās par kādu vidēja auguma aukli, kas klusām gulēja tepat pie Rutas labās kājas.

-���� Tu turi tīklu gatavībā, bet Monika tikmēr viņu sasies, Ralfs �ukstēja Ru�tai. Es viņu turē�u ciet. Viens, divi, trīs sākam! un viņ� pieliecies apķēra pūpē�veidīgo, bet Monika nometās zemē un sāka tīt tai apkārt virvi. Ruta ner�vozi stāvēja un mīņājās, gatava mest auklei virsū tīklu, līdzko Monika savu būs padarījusi un Ralfs būs viņu atlaidis no sava cie�ā apkampiena.

-���� Āāāā�!!! piepe�i atskanēja me�onīgs spiedziens, un Arvils gandrīz iz�meta no rokām savu olu groziņu. Pūpē�veidīgais, kuru bija nogrābis Ralfs un kuru patlaban rūpīgi nosaitēja Monika tā, it kā tas būtu smagi ievainots baltais ronis, bija pla�i atvēris savu mutes spraugu un tagad ķērca apdullino�i augstās toņkārtās, tā ka Monikai tūlīt sāka pulsēt deniņos. Pa vidu spiedzieniem aukle centās izgrūst pseidopodijas, bet Monika jau bija pamanījusies aptīt ap viņu pā�ris metrus virves, un pseidopodijas tā arī palika neizgrūstas. Laikam samulsu�si par savu neveiksmi, pūpē�veidigo aukle izgrūda tādu kā apjuku�u histērisku smiekliņu un tad atsāka parasto spieg�anu.

-��� Ak, �ausmas, ievaidējās Arvils. Ja mums tas būs jāklausās visu mājup�ceļu, man nāksies pārstādīt ausis�

Lasi olas un neņaudi, teica Ralfs, beidzot palaizdams vaļā notīto pūpē��veidīgo, lai Ruta varētu tam uzmest tīklu. Kad par virves kamolu pārvērstais pūpē�veidīgais tika ievīstīts tīklā, Ralfs viņu iesvieda audekla maisā, un darbiņ� bija padarīts.

Tagad vajadzēja pēc iespējas ātrāk laisties prom no pļaviņas, jo ari pārējie pūpē�veidīgie bija satrakoju�ies. Cits pēc cita tie modās no miega un pievie�nojās vispārējai spieg�anai, līdz sāka likties, ka te gaudo kādas pārsimts ātrās palīdzības, ugunsdzēsēju un policijas ma�īnu sirēnas vienlaicīgi.

Arvils ar mocekļa izteiksmi sejā bija pārklājis ausis ar plaukstām, bet olu gro�ziņ�, visu aizmirsts, mētājās turpat zemē. Kad kāds pūpē�veidīgo mazulis, brāz�damies tam pāri, to gandrīz apgāza, Ralfs, kaut ko nikni (sprie�ot pēc viņa se�jas izteiksmes) saucot Arvilam, paķēra groziņu vienā rokā un maisu ar aukli ot�rā rokā un aizsteidzās prom pa taku. Pārējie viņam steig�us sekoja, jo nupat troksnis jau bija kļuvis tāds, ka tapa par reālu draudu gan viņu dzirdei, gan ve�selajam saprātam�

Gājiens ārā no purva pagāja diezgan mierīgi. Vadātājs, laikam sapratis, ka �o kompāniju kaut kur ievilināt vairs nebūs iespējams, bija licies mierā un ta�gad vilkās viņiem gabaliņu nopakaļ, �ēlabaini kaukdams. Pūpē�veidīgo aukle, līdzko viņu iebāza maisā, bija apklususi un ari no mazuļu maisa puses nedzir�dēja ne pīkstiena.

-���� Paskat, malduguns �ķiet tāda kā blāvāka, ieminējās Monika. Un patie��ām likās, ka uguntiņas vairs nezibinās tik enerģiski kā pirmīt un tagad vieg�li mirdz katra savā vietā.

Kad viņi beidzot sasniedza purva malu, Vadātājam nogaudojot sērīgu atva�du serenādi, pulkstenis bija desmit pāri �etriem, bet bija gandrīz tikpat tum�s kā purvos. Debesis klāja tum�i pelēki mākoņi, un viss bija kluss un sastindzis.

-���� Oho, teica Ērla, pametusi skatienu uz mākoņiem. Drīz sāksies. Tagad labāk ejam ātrāk, citādi līdz naktij mājās netiksim. To paziņojusi, viņa ātrā solī metās pāri klajumam, un pārējie devās viņai pakaļ.

-���� Kas te būs? bailīgi ievaicājās Arvils. Tā lielā vētra?

-����� Sniegputenis, attrauca Ērla, vieglā riksītī jozdama pāri mellenājiem. Un pamatīgs sniegputenis man jau no rīta bija tādas aizdomas.

Viņi nebija skrēju�i ne desmit minūtes, kad pār viņiem sāka plivināties pir�mās sniegpārslas. Tās bija sīkas, baltas un aukstas, bet tūlīt izkusa, līdzko uz�laidās kādam no gājējiem uz deguna.

Un tad vienā mirklī sniegpārslu kļuva pilns gaiss, un tās jau bija lielas un saķepu�as. Vēl pēc mirkļa vairs nekā nevarēja redzēt tikai baltas sniega sienas, kas �ķita apņemam ikvienu no viņiem. Monika tik tikko spēja saskatīt Ralfu, kaut arī tas gāja taisni viņai pa priek�u. Bet Arvils ieskrēja Ērlai mugurā, kad tā bija pēk�ņi apstājusies, ka pat olas nokrak�ķēja groziņā, ko viņam bija atde�vis Ralfs.

Ērla saviebusies pamāja, lai visi panāk tuvāk. Sniegs sniga viņai tie�i sejā, un uz viņas skropstām un uzacīm krājās sniegpārslas, līdz izskatījās, ka tās vi�ņai ir izbu�inātas un sirmas kā Ziemsvētku vecītim.

-���� Tagad galvenais ir turēties kopā, Erla sacīja. Man laiku pa laikam būs jāpārbauda virziens pēc kokiem, lai pārliecinātos, ka mēs neesam nomaldīju��ies tādā putenī jau tas itin viegli ir iespējams. Turieties man cie�i aiz mugu�ras un pieskatiet viens otru.

-���� Labs ir, noteica Ralfs, un Ērla atkal pagriezās un devās tālāk iek�ā putenī.

Sniegs krita apbrīnojami ātri, un drīz vien zemi jau klāja pamatīga sniega

kārta. Vēl pēc brītiņa sniegs sniedzās gājējiem jau līdz puslieliem, bez tam vēl sākās vēj�.

Tas sākās pavisam pēk�ņi ar spēcīgu brāzmu, kas iecirtās bērniem tie�i se�jās, piegāzdama tās pilnas ar sniegu un aizķepinādama acis. Brāzma aizdrāzās tālāk, bet tās vietā nāca jauna. No tā brī�a tās nemitīgi sekoja cita citai kā viļ�ņi jūrā, un katra devītā bija spēcīgāka un ledaināka par astoņām iepriek�ējām. Katru reizi, kad Monika ievilka elpu, viņai likās, ka viņa ieelpo tīru sniegu ar nelielu ledus skaidiņu piejaukumu, un tā nebija patīkama sajūta. Tikai tagad vi�ņa pa īstam apjēdza, ka ir ārkārtīgi pārsalusi. Slapjās drēbes nebija iz�uvu�as, bet tikai sasalu�as, un Monikai likās, ka līdzīga sajūta varētu būt, ja viņa uz kai�las miesas būtu uzvilkusi bruņutērpu un izgājusi ārā ziemas spelgoņā�

Pēc pusstundas ie�anas putenis bija izsaldējis gājējiem no galvām ikvienu domu, un viņi mehāniski klumburēja uz priek�u, klupdami pār ieputinātajiem ciņiem, nedomādami ne par ko un tik tikko vilkdami kājas.

Sniegputenis kauca, auroja un gaudoja trakāk par jebkuru Vadātāju, un li�kās, ka tam ir arī daudz lielākas iespējas novest viņus no pareizā ceļa.

Bija vēla pēcpusdiena, un kļuva pavisam tum�s. Violetās lampiņas bērniem. ap galvām gan deva nelielu gaismiņu, bet tā nebija pietiekama. Bez tam tā at�starojās no ikvienas krīto�ās sniegpārslas, un likās, it kā viņi nevis ietu, bet li�dotu cauri blāvi violetā gaismā mirdzo�am sniega mākonim.

Liels bija viņu izbrīns, kad pēc bezgalīgi ilga gājiena, kas, kā �ķita, nekad vairs nebeigsies, viņi atdūrās pret Stāvo kalnu, kuram tagad gan varēja redzēt tikai pa�u pakāji viss pārējais tinās krīto�ajā sniegā. Sniegs nu jau bija sapu�tināts bērniem līdz pat ceļiem, un viņi tik tikko virzījās uz priek�u.

-����� Ak vai, �erksto�ā balsī izdvesa Arvils un, iegāzies kupenā, aizvērtām acīm palika tur nekustīgi guļam. Pārējie izjuta lielu kārdinājumu darīt to pa�u, bet saprata ja viņi visi tagad te noliksies atpūsties, viņi aizmigs un nekad vairs nepamodīsies.

-���� Celies aug�ā, -Ruta viņu bukņīja. Mēs vēl neesam mājās.

-��� Ak, ļaujiet jel man brītiņu atpūsties, neesiet tik ļauni, tāpat ar aizvērtām acīm nomurmināja Arvils.

-���� Slienies aug�ā! uzsauca Ralfs un, sagrābis viņu aiz slābanās rokas, uz�rāva kājās. Arvils sagriļojās un atvēra acis, bet Ērla jau devās atkal tālāk.

Likās, ka ir sācis snigt vēl stiprāk, ja kaut kas tāds vispār bija iespējams. Ta�gad sniegs, �ķiet, gāzās lejā veselām kupenām, un bērnus sāka pārņemt pani�ka. Nu jau sniegs sniedzās viņiem pāri ceļiem, un viņi juta, ka nupat, nupat vairs vispār netiks uz priek�u.

-���� Ātrāk, ātrāk! steidzināja Ērla, un visi vilka savas kā ar svinu pielietās kā�jas cauri sniega kalniem.

Piepe�i Monika apstājās.

-���� Kas tev notika? jautāja Ralfs, to pamanījis.

-���� Aluķēms� izdvesa Monika, pavisam sa�ļukusi. Viņ� būs ieputināts!

-���� Sasodīts! nelabā balsī iebrēcās Ralfs. Mums jāiet viņu izrakt citādi viss �īsdienas gājiens būs bijis bez jēgas!

-��� Kā mēs varam iet viņu izrakt, ironiski jautāja Arvils, kad pēc pāris mi�nūtēm kādam mūs pa�us vajadzēs nākt un izrakt?

-��� Ak, jupis viņu zina, noelsās Ērla. Labi, tiksim vispirms līdz jūsu mājām un tad jau redzēs. Tik un tā mums vajadzēs kādu lāpstu, lai viņu atraktu.

-���� Bez tam mums jātiek vaļā no �iem maisiem, sacīja Ralfs. Tā aukle ne�maz tik viegla nav, kā varētu domāt. Starp citu, kur mēs tos liksim? Mēs ta�u nevaram viņus turēt mājās iedomājieties, ja nu viņi sāk tur spiegt�

-���� Nespiegs, nespiegs, elsa Ērla, lauzdamās cauri sniegam. Kamēr vien

vini būs tumsā maisos, vini turēs mutes ciet.

Kad likās, ka teju teju viņi viens pēc otra bezspēkā nogāzīsies sniegā un no�sals, cauri krīto�ajam sniegam iemirdzējās izplūdusi dzeltenīga gaismiņa.

-����������� Fū, atviegloti nopūtās Monika, un patie�ām pēc pāris soļiem no snie�ga iznira ieputinātā Me�sarga māja. Pie durvīm rosījās kāds tum�s stāvs, un, pienāku�i tuvāk, bērni saprata, ka tā ir Me�a Ve�a, kas �ķūrē no durvju priek��as sniegu, lai varētu attaisīt durvis.

-���� Es aizstiep�u maisus un olu grozu uz �ķūni, sacīja Ralfs. Citādi mēs viņai garām netiksim.

-����� Labi, mēs tikmēr novērsīsim viņas uzmanību, teica Ruta un devās uz durvju pusi.

Kad Me�a Ve�a viņus ieraudzīja, viņa iesvieda sniega lāpstu kupenā un at�rāva vaļā mājas durvis. Bērni tūlīt pat saklupa istabā un sāka raut nost sasnigu�ās drēbes.

-���� Vai jūs esat prātiņu domino nospēlēju�i, vai? Me�a Ve�a bija nikna kā pūķis. Kur jūs, sasodīts, bijāt? Ko?

Bet neviens pat necentās viņai atbildēt, jo visi bija pārāk aizņemti ar roku sildī�anu pie kuro�ās krāsns. Tad Me�a Ve�a ievēroja, ka viena trūkst.

-���� Kur ir Ralfs? viņa iesaucās. Vai jūs gājāt visi kopā?

-���� Jā, jā, atsaucās Monika. Viņ� tūlīt būs klāt.

Un patie�ām tūlīt atvērās durvis, un istabā ienāca Ralfs, vairāk gan izska�tīdamies pēc dzīva sniegavīra nekā pēc puikas.

-���� Me�sargs aizgāja jūs meklēt, pārmeto�i sacīja Me�a Ve�a, drūmi blenz�dama uz Ralfu, kur� bija nosviedis savu piesnigu�o jaku uz dīvāna atzveltnes. Istabas karstumā sniegs strauji sāka kust, un tagad pār dīvānu tecēja �igla ūdens straumīte. Me�a Ve�a pieskrēja, paķēra jaku un uzkāra to uz pakaramā.

-���� Būs brīnums, ja viņ� pats pārnāks mājās, Me�a Ve�a burk�ķēja, joprojām nikni lūkodamās uz bērniem. Vienīgais labums no �āda puteņa varbūt pēc tā būs par kādiem pārdesmit jenotiem mazāk� viņa vēl piebilda un nosmīkņāja.

*

Me�sargs pēc kādas stundas pārnāca gan un sadrūmis jau gatavojās stāstīt Me�a Ve�ai, ka viss bijis veltīgi, kad ieraudzīja visus piecus pazudu�os omulīgi sē�am pie krāsns un dzeram karstu kakao. Sākumā viņ� atviegloti pasmaidīja, bet tad sataisīja bargu ģīmi un nolasīja garu, garlaicīgu un pamāco�u lekciju par to, ko nozīmē blandīties pa Me�u tādā sniegputenī�

Pēc vakariņām, kad bērni bija izklīdu�i pa savām istabām, Monika kļuva aiz�vien drūmāka un drūmāka. Viņai nedeva mieru doma par aluķēmu, kura būris tagad noteikti ir pilnībā ieputināts. Vienīgā cerība bija, ka biezoknis kaut ne�daudz aizturēs sniegu un tur nebūs sasnidzis tik daudz kā citur Me�ā.

-���� Mēs nevaram iet uz turieni tagad, teica Ralfs, un Monika diezgan negri�bīgi viņam piekrita. Me�sargs un Me�a Ve�a sē� aug�ā un spēlē kārtis, un �o�vakar vini mūs noteikti nelaidīs ārā.

-��� Tas nu ir fakts, piekrita Arvils, �ķirstīdams baltā vilka grāmatu. Paskat, paskat, kas te par sikspārņiem! viņ� sajūsmināti sauca, pabāzdams grāmatu Rutai zem deguna. Viņa aizdomīgi pavērās uz sikspārņu attēlu, kuru Arvils iz�rādīja ar tādu sajūsmu.

-���� Sikspārņi kā jau sikspārņi� viņa noteica. Ralf, vai tie ir tavējie?

-���� Kādi manējie? Ralfs nesaprata.

-���� Nu tie, par kuriem tu tik ilgi lasīji?

-���� Ak vai, novaidējās Ralfs. Vai tie�ām tu vēl arvien neatceries, ka tie bija vampīri. VAMPlRI! Nevis kaut kādi garausaini sikspārņi!

Ruta ķiķināja. Viņa atcerējās gan, bet bija tik smieklīgi skatīties, kā Ralfs par to niknojas�

-��� Ja mēs gaidisim līdz vakaram, viņu var ieputināt tā, ka mēs viņu vairs ne�atradīsim, raizējās Monika. Un ja nu viņ� tur zem sniega nosmok?

-���� Nenosmaks, nebaidies, teica Ērla. Tajā būrī viņam gaisa vienam vaka�ram pietiks. Un polārkrūkļa miza pavisam dro�i nelai� cauri sniegu.

Par laimi, Me�sargs pēc visiem pārdzīvojumiem bija galīgi aizmirsis paņemt violetās lampiņas, un tagad, pulksten pusdivpadsmitos naktī, viņi visi pieci, sa�bāzu�i tās kabatās, klusām lavījās aug�up pa kāpnēm uz istabu, kur gulēja Me��sargs. Me�a Ve�a jau pirms kādas stundas bija nokāpusi lejā uz savu istabu, un bērni bija nolēmu�i, ka nu ceļ� ir brīvs.

Tumsā lavoties pa kāpnēm, neko lāgā nevarēja redzēt, un Arvils, paklūpot pār pakāpienu, diezgan skaļi ievaidējās.

-���� Pssst� Ralfs nikni �ukstēja. Gribi, lai visi pamostos, vai?

-���� Pats �psst�, murk�ķēja Arvils. Kur� tad tagad runā?

-���� Ku� jūs abi! iejaucās Monika, un abi puikas apklusa.

Aug�ā viss bija tum�s, Me�sargs gulēja un pa laikam iekrācās. Pa logu iespī�dēja blāva mēness gaisma, un bērni zosu gājienā sāka uz pirkstgaliem lavīties

pāri istabai. Ticis pie durvīm, Ralfs ļoti piesardzīgi tās atvēra, un viņi izlavījās ārā.

-���� Fū� ticis ārā, Ralfs atviegloti uzelpoja. Kad gājām pāri istabai, man likās, ka viņ� kuru katru mirkli pamodīsies.

-���� Kur nu, attrauca Ruta. Kad viņ� guļ, viņ� guļ kā lācis!

Sniegputenis bija beidzies, un valdīja tāds aukstums, ka sals nikni koda de�gunā. Visur bija milzīgas kupenas, un sniegs spocīgi mirdzēja baltajā mēness gaismā. Debesis bija melnas, un tajās kopā ar mēness sirpi zaigoja miljoniem zvaig�ņu. Me�a Ve�a vai varbūt Me�sargs bija pamanījies no�ķūrēt vismaz da�ļu sniega līdz �ķūnim, un bērni brida prom pa iz�ķūrēto taku. Sniegs tik skaļi gurkstēja zem viņu kājām, ka Ralfs atkal sāka uztraukties par to, ka Me�sargs varētu pamosties.

-���� Nez, kur �ie glabā sniega lāpstu? minēja Ruta.

-���� Re kur tā ir! iesaucās Monika, pamādama uz priek�u. Lāpsta stāvēja at�stutēta pret �ķūņa sienu.

-���� Un kur tu liki pūpē�veidīgos? jautāja Ērla.

-���� Aiz �ķūņa, atteica Ralfs. Ceru, ka Me�a Ve�a nav tos pamanījusi.

Bet aiz �ķūņa sniegs nebija �ķūrēts neviens tur nebija bijis. Izņemot Ralfu.

Tagad viņ� nāca atpakaļ, stiepdams abus maisus, bet olu groziņa viņam rokās nemanīja.

-���� Kur olas? iesaucās Arvils, bet Ralfs samulsis tikai paraustīja plecus.

-����� Nesaprotu, viņ� teica. Es to noliku kaut kur tepat, bet tagad tā te vairs nav.

-���� Un kur bija tie maisi? jautāja Monika. Kopā ar grozu?

-���� Nē, drusku tālāk. Tur, aiz stūra.

-����� Tātad grozu kāds varēja ieraudzīt, iesaucās Ērla. Acīmredzot Me�a Ve�a vai Me�sargs ir grozu atradu�i un savāku�i!

-���� Brīni�ķīgi! aizvainoti iesaucās Arvils. Un es tā tās lasīju�

-���� Kā viņa vai Me�sargs varēja ņemt sve�u grozu? brīnījās Ruta. Kā viņa var zināt, kas tās par olām?

-���� Ko lai dara? prātoja Ralfs. Nāksies iztikt bez olām, un cerēsim, ka aluķēmam nepatiks kaut kas no �iem abiem, un viņ� pacēla gaisā abus maisus.

Sniegam gurkstot, viņi devās cauri kupenām pāri prie�u pakalniem uz bie�zokņa pusi. Līdz �im viņiem nebija nācies ieslēgt lampiņas, jo mēness un zvaig�znes deva pietieko�i daudz gaismas, bet tagad, ieejot biezoknī, viņi tās tomēr ieslēdza. Patie�ām, egļu biezie zari bija daļēji aizsegu�i zemi putenim, bet arī �eit sniegs sniedzās pāri ceļiem. Un tas nozīmēja, ka aluķēma būris patie�ām būs sniegā līdz pat jumtam.

Būri viņi atrada pēc mēness suņusēnēm, kas pat tādā salā mirgoja cauri sniegam. Sāku�i rakt sniegu tajā vietā, kur kupena mirdzēja zaļganā krāsā, vi�ņi drīz vien atrada būri. ?

Aluķēms gulēja saritinājies stūri un likās aizmidzis, kaut ari tā garās ausis pārklāja viņa purniņu un nevarēja redzēt, vai acis ir ciet vai vaļā.

-���� Ideāli, �ukstēja Ralfs. Tūlīt mēs izmēģināsim aukli. Un viņ� klusām atvēra lielāko maisu.

Līdzko aukle bija izvīstīta no maisa un izritināta no metru metriem virves, tā atvēra savu mutes spraugu, un atskanēja spalgs spiedziens. Arvils saķēra au�sis, un arī pārējie neviļus atkāpās pāris soļus atpakaļ.

Aluķēms sakustējās. Bet, kad viņ� bija pamodies, viņ� saverk�ķēja purniņu, klausoties ne�ēlīgajā spieg�anā, kas nebija apklususi ne uz mirkli, un, pagrie�zies uz otriem sāniem un ar ķepām aizsedzis ausis, līdzīgi Arvilam mēģināja no jauna aizmigt.

-���� Ak tu nera�a! �ukstus �ķendējās Ralfs. Izskatās, ka arī aukles spieg�a�na vinu itin nemaz neaizkustina�

Viņ� turēja aukli, kamēr Monika to atkal notina ar virvi, tad Ruta ielika to tīklā, un aukli iebāza atpakaļ maisā. Tad Ralfs atsēja maisu ar mazuļiem un iz�bēra tos sniegā, uzmanīdams, lai tie nesadomātu aizbēgt. Ta�u �ķiet, ka bēg��ana tiem nebija ne prātā. Viņi apmulsu�i grozījās pa sniegu un tad sāka iz�grūst pseidopodijas. Kad katra mazā, baltā bumbiņa bija izaudzējusi kādas des�mit sīciņas kājiņas, sākās dīvainas lietas. Mazie pūpē�veidīgie sāka tā jocīgi raustīties, un, kamēr viņi raustījās, viņu pseidopodijas drebēja kā pieliktas pie elektriskās strāvas. Tūlīt pat sāka raustīties arī maiss ar aukli izskatījās, ka tā cen�as atbrīvoties.

-���� Paskat, paskat, �ukstēja Ralfs, norādīdams uz pūpē�veidīgo mazuļiem. �ķiet, ka �ie ir izsalku�i. Tie�i tā viņi raustījās, kad gribēja ēst, un tad aukles skrēja nest viņiem mēness suņusēnes.

-��� Jā? brīnījās Arvils un, piegājis pie būra, noliecās, lai noplūktu vienu zaļ�gano suņusēni, bet tad piepe�i palika stāvam kā piekalts un pavērtu muti blen�za uz būri.

-���� Kas tur ir? �ukstēja Monika, un visi saskrēja ap būri.

Aluķēms bija pielēcis kājās un trīcēja tā, ka tik tikko turējās uz kājām. Acis viņam bija �ausmās ieplestas, un viņ� izskatījās vieglā �okā. Un tad viņ� piepe��i kā sajucis metās skraidīt no vienas būra sienas pie otras, izmisīgi meklēdams izeju. Kad izeju atrast nevarēja, viņ� sabruka vienā būra stūri un sāka izgrūst tādus kā pīkstienus, kā smilkstienus. Likās, ka viņ� vairs nejēdz, ko dara�

-���� Klausieties, jau glu�i skaļā balsī teica Ralfs, nespēdams novērst skatienu no pārbiedētā aluķēma. Tas ta�u ir tas, ko mēs meklējām, vai ne?

-��� Tā izskatās gan, piekrita Monika. Nekad agrāk viņ� vēl tā nav uzvedies.

Arvilam bija apnicis blenzt uz aluķēmu. Viņ� noplūca suņusēni un izklaidīgi

pasvieda to tuvākajam mazulim. Tas tūlīt pat uzklupa sēnei, notiesāja to un pārstāja raustīties. Tad Arvils noplūca vēl katram pa suņusēnei, un, kad visi mazuļi bija paēdu�i un beigu�i raustīties, ari aluķēma uzvedība mainījās.

Viņ� pārstāja trīcēt un, kaut arī vēl arvien izskatījās tā, it kā būtu gatavs vemt, tomēr bija atjēdzies no tā baiļu �oka, kāds viņu bija pārņēmis pirmīt.

-���� Tagad galvenais ir nepazaudēt mazuļus, sacīja Ralfs, rosīgi bāzdams tos vienu pēc otra atpakaļ maisā. Tas nu ir mūsu galvenais ierocis.

Aluķēms bija tā paguris no pirmītējām izbailēm, ka, kaut ari viņ� noteikti nojauta, ka te tuvumā ir Monika un pārējie, ne vārda neteikdams, iekrita cie��ā miegā. Arvils ķiķināja.

-���� Izrādās, ka viņi ne tikai biedē, bet ari pa�i baidās, viņ� pasmējās.

Nākamajā rītā brokastīs bērnus sagaidīja nepatīkams pārsteigums.

Sākumā viss likās kā parasti. Kad viņi aizpampu��ām acīm no negulētās nakts pulksten deviņos uzkāpa aug�ā brokastīs, Me�sargs un Me�a Ve�a jau sēdēja pie galda, un Me�a Ve�a lika uz �ķīvjiem omleti.

Bērni apsēdās pie galda un vēl pusmiegā sāka tie�sāt omleti, kad Me�a Ve�a ierunājās.

Vispirms labrīt, viņa teica, gadījumā, ja jūs ne�pamanījāt mūs ar Me�sargu.

-������������� Ūhu, noburk�ķēja Ruta, Ralfs un Monika. Monikai kārtējo reizi aizkrita acis, un viņa skaļi no�āvājās tā, ka pat �oklis nokrak�ķēja.

-���� Oi, labrīt, caur omleti nomurmulēja Arvils.

-���� Jā, labrīt, piesarkusi no�ukstēja Ērla.

-������������� Ēdiet, ēdiet, Me�a Ve�a skubināja, pati rādīdama priek�zīmi un pilnu mu�ti sukādama iek�ā omleti. Vakar kāds nezināms labdaris bija nolicis pie �ķūņa veselu groziņu ar svaigām olām. Tā nu mēs �orīt tikām pie papildus omletes.

Arvils piepe�i aizrijās un izspļāva atpakaļ uz �ķīvja kumosu omletes, ko tik�ko bija iebāzis mutē. Ralfs piesarka un izskatījās, ka viņam kļuvis slikti, bet Mo�nika ar Rutu klusām nolika dak�iņas uz galda un metās slaucīt muti salvetē. Monika izmisīgi vēlējās izslaucīt muti ari no iek�puses, bet tas jau nu būtu bijis pārlieku dīvaini�

Vienīgi Ērla turpināja ēst, it kā nekas nebūtu bijis, un izskatījās, ka viņa tik tikko valda smieklus.

-������������� Vai zini, gar�o nedaudz pēc pūpē�veidīgo olām, teica Me�sargs, domīgi �āpstinādams un izgar�odams kumosu, kas viņam bija mutē.

Ralfs kļuva vēl sarkanāks un pie�āva pie mutes plaukstu.

-������������� Kas jums lēcies? vaicāja Me�a Ve�a, izbrīnā vērodama bērnus, kas pie�pe�i vairs neuzvedās kā normāli bērni pie brokastu galda. Tad ari viņa paņē�ma vēl vienu omletes kumosu un bridi to �āpstināja. Nēē� viņa beidzot novilka. Man tomēr liekas, ka tas vienkār�i būs kāds jenots, kas patie�ām sā�cis audzēt vistas un tagad atdod man vecos parādus.

-�������������� Nē, es patie�ām domāju, ka tās ir pūpē�veidīgo olas, apgalvoja Me��sargs. Kaut gan kur� gan būtu mums nesis tādu delikatesi?

-���� Sazin, varbūt kāds pateicīgs me�aļautiņ�, kuru tu kādreiz esi atbrīvojis no klejojo�ajiem krūmiem� bilda Me�a Ve�a.

-���� Nu, nu� Tagad ta�u ir tāds pūpē�veidīgo deficīts� Un turklāt vēl olas! Kur tad te tuvumā ir kāda audzētava?

-���� Vadātāju purvā, automātiski atbildēja Me�a Ve�a, un piepe�i viņas seja pārvērtās, un viņa aizdomīgi pavērās bērnos. Jūs ta�u nebūsiet�? viņa ne�ticīgi jautāja, bet tad atmeta ar roku. Nu nē, tas jau nu būtu pārlieku traki�

-���� Ko mēs nebūsim? jautāja Monika.

-���� Ak, neko! Ēdiet vien, ēdiet�

Bet ēda tikai Ērla. Pārējie bērni saviem �ķīvjiem vairs nepieskārās un pazi�ņoju�i, ka ��orīt kaut kā nav apetītes�, viens pēc otra pameta galdu.

Lejā viņi sakrita atzveltnes krēslos turpat lielajā istabā un ieplestām acīm blenza viens uz otru.

-���� Manu dieniņ, man likās, ka es tūlīt sāk�u vemt, kad viņa pateica par tām olām, paziņoja Arvils, un, kaut arī pārējie savaikstīja grimases uz viņa pusi, īstenībā viņi bija jutu�ies tie�i tāpat.

-��� Jocīgie, kāpēc jūs neēdāt? smējās Ērla, nokāpusi lejā pie pārējiem. Tā ta�u bija tik gar�īga omlete!

Visi �ausmās uz viņu lūkojās, it kā nupat būtu uzzināju�i, ka viņa ir kanibāls vai vēl kas ļaunāks.

-���� Kā tu varēji ēst kaut ko tādu? pārgrieztām acīm jautāja Arvils. Tu ta��u nemaz nezini, vai tās nav indigas!

-��� Indīgas? smējās Ērla. Ko tu, tā ta�u ir lielākā delikatese, kāda vien Me��ā dabūjama! Es neatceros, kad pēdējo reizi biju dabūjusi kādas pūpē�veidīgo

olas katrā ziņā tas bija krietni sen. Tās, ziniet, uz ceļa nemētājas�

*

Decembris gāja uz priek�u, un Ruta vairs nedomāja ne par vecmāmiņām, ne par aluķēmiem, bet tikai un vienīgi par sacensībām. Katru dienu viņa cau�ri kupenām brida uz slidotavu un, izgājusi pa�ā agrumā, kad ārā vēl likās mel�na nakts, viņa pārradās mājās tikai vēlā pēcpusdienā.

-��� Nav vērts starp treniņiem nākt mājās, viņa paskaidroja un visu cauru die�nu tupēja slidotavā.

Monika ik dienas gāja pie aluķēma un nesa viņam Me�sarga izlasītos �Me��a Vēstne�us�, paklusām izvilkdama tos no malkas kastes, kur viņ� tos same�ta, lai vēlāk nokurinātu krāsnī. Viņa bija no aluķēma uzzinājusi, ka par aluķēmu uzbrukumu viņ� patie�ām ir izdomājis, lai tiktu no bērniem vaļā. Bez tam aluķēmam nebija ne jausmas par to, ka pūpē�veidīgo mazuļus �urp atstiepu�i bērni. Acīmredzot viņ� sprieda, ka tie pavisam nejau�i gadīju�ies tuvumā, un nebilda Monikai par to ne vārda. Arī Monika turēja muti ciet, atstādama aluķēmu laimīgā neziņā par viņu jauniegūto ieroci.

Ta�u par vecmāmiņām aluķēmam bija visai spītīgs uzskats.

-���� Ejiet un paņemiet viņas, ja spējat, viņ� katru reizi atkārtoja un ne reizi nepiesolījās viņiem palīdzēt.

-��� Mēs viņu izmantosim par ķīlnieku, nosprieda Ralfs. Aluķēms apmaiņā pret vecmāmiņām.

-���� Bet, ja nu viņi pret vienu aluķēmu izdod tikai vienu vecmāmiņu? rai�zējās Arvils.

-���� Nepaliec jocīgs, attrauca Ralfs. Vai nu visas vecmāmiņas, vai arī alu�ķēms paliek pie mums.

Un tad beidzot pienāca divdesmitā decembra rīts.

Sacensības sākās pulksten vienpadsmitos, bet Ruta bija aug�ā jau se�os, jo bija pamodusies no tā, ka �Ralfa �urka� skrāpējās gar durvju apak�u, un pēc tam vairs nekādi nebija varējusi aizmigt.

Kad Monika pusastoņos uzkāpa aug�istabā, viņa ieraudzīja, ka Me�sargs savā gultā vēl arvien krāc, bet Ruta garu ģīmi sē� pie galda un dzer tēju.

-���� Ko tu ēdīsi brokastīs? vaicāja Monika, ieskatīdamās ledusskapī.

-���� Neko, atbildēja Ruta, un tas stipri vien atgādināja vaidu.

Monika uzmeta draudzenei pārsteigtu skatienu.

-���� Kas tev vainas? viņa jautāja. Tu ta�u nebūsi slima?

-���� Nē, nogārdza Ruta un atspieda zodu plaukstās. Būtu bijis daudz labāk, ja es patie�ām būtu saslimusi. Man nevajadzēja pieteikties sacensībām� Un viņa palika sē�ot un sastingu�u skatienu blen�ot ārā pa logu.

Monika ielēja arī sev tēju un apsēdās Rutai pretī.

-����� Kas par muļķībām, viņa sacīja, pūzdama savā krūzītē. Kas tev uz�nācis? Tu ta�u slido labāk par visiem.

-���� Ne jau nu labāk par Riu, drūmi atteica Ruta. Un tas vispār ir neprāts līst pa vidu me�abērniem, it kā es būtu nezin kāda zvaigzne� Es ta�u tur ne�iederos!

-���� Muļķības! atkārtoja Monika. Tev vienkār�i ir lampu drudzis, tas ir nor�māli. Tu ta�u pati man stāstīji, ka pēdējā laikā tev viss labi padodas gan trīs�kār�ais, gan salto.

-���� Mjā, bet tas bija treniņos. Tas ir pavisam kas cits.

-���� Jā, nu tad jau būs jāļauj Riai vienai pa�ai plūkt visus laurus, atteica Mo�nika un tikko valdīja smaidu. Teiktais patie�ām iedarbojās, un beidzot Ruta no beigtas zivs pārvērtās atpakaļ par dzīvu cilvēku.

-���� Nu nē! viņa iesaucās, acīm zibot. Tas nu gan nekad nenotiks! Ejam uzgrauzdēt kādu maizīti, un viņa, piecēlusies no galda, aizgāja sagriezt mai�zi. Monika pie sevis nosmējās vien.

-���� Vai zini, ko Ria man reiz paziņoja? Ruta jautāja, kad viņas abas sēdēja un ēda uz restēm ceptās maizītes.

-���� Nu, nu?

-���� Ka man esot pārāk �cilvēciska� slido�anas maniere un ka Me�aļaudis to augstu nevērtē�ot� viņa pasmējās. Pārāk �cilvēciska�, ko tu neteiksi�

-���� Redzēs, kāds viņai būs ģīmis, kad viņa ieraudzīs tavus �cilvēciskos� trīskār��os, pasmējās ari Monika, bet to laikam nebija vajadzējis pieminēt, jo Ruta atkal saskāba.

-��� Un tomēr man ir tāda sajūta, ka kaut kas nojuks, viņa drūmi sacīja. Es pārāk maz trenējos.

Monika savilka uzacis.

-���� Nu jā, tu jau būtu varējusi slidotavā ari nak�ņot, bet nē tā vietā tu nāci uz mājām un veselas septiņas vai pat astoņas stundas gulēji kā tāds miegapūznis. Ria noteikti slidoja vismaz divdesmit �etras stundas diennaktī. Njā, tagad tev uzvaru neredzēt kā savas ausis� viņa gari un sērīgi nopūtās. Ruta neiz�turēja un sāka smieties, un viņas drūmā oma uzlabojās.

Kad ari visi pārējie bija paēdu�i, Me�a Ve�a devās ārā pielikt savai karietei ziemas slieces. Kariete labi sen nebija tikusi izmantota, un nebija ko domāt iz�braukt cauri tādam sniegam ar parastajiem riteņiem. Sniegs kop� pirmā snieg�puteņa tā ari nebija nokusis un laiku pa laikam pat vēl bija piesnidzis klāt, tā ka Me�s tagad bija ieputināts līdz ausīm.

Līdzko Me�a Ve�a bija izgājusi pa durvīm, Ralfs �igli uzmeta mugurā jaku un aizmetās viņai pakaļ.

Me�a Ve�a jau bija aizgājusi līdz Me�sarga �ķūnim, un, kad pēc brītiņa at�skanēja rūkoņa, kariete cēli parādījās uz no�ķūrētā celiņa starp māju un �ķūni. Me�a Ve�a atbrauca līdz mājas priek�ai un tur apstājās. Motors izgrūda pāris niknus �puk, puk� un apklusa, bet Me�a Ve�a uzrāva rokas bremzi un izlēca no sava braucamā.

-���� Oho, kas par sliecēm, atzinīgi teica Ralfs, lūkodamies uz platajām nerū�sējo�ā tērauda sliecēm, kas bija pārmestas slīpi pār aizmugurējiem sēdekļiem. Priek�galā abas slieces bija uzliektas uz aug�u kā ragavām, un spilgtajā rīta sau�lē metāls spo�i mirdzēja.

-���� Tā, tūlīt mēs noskrūvēsim riteņus, sacīja Me�a Ve�a, izvilkdama no ka�rietes �etrus metāla daiktus un ieskrūvēdama tos blakus visiem �etriem rite�ņiem, tā ka kariete nedaudz pacēlās no zemes, tagad turēdamās tikai uz sa�viem jaunajiem balstiem. Tad Me�a Ve�a diezgan veikli noskrūvēja riteņus un, izvilkusi no karietes vienu slieci, ievietoja to īpa�ās gropēs, kaut ko pieskrūvē�ja, noklik�ķināja pāris slēd�u un pagājās malā. Sliece turējās brīni�ķīgi. To pa��u Me�a Ve�a izdarīja ar otru slieci, tad noskrūvēja metāla uzpariktes, un ka�riete bija pārvērtusies par motorizētām kamanām.

-��� Gatavs ir, viņa paziņoja, novilka nosmērētos cimdus un iesvieda tos snie�gā. Tūlīt klāt pielēk�oja Ralfa �in�illa, paķēra cimdus zobos un, izbolījusi uz Me��a Ve�u baltu aci, aizmetās projām.

-���� Ak tu piķis! iesaucās Me�a Ve�a. Tos jau man vairs neredzēt�

Pa durvīm degunu pabāza Ruta.

-���� Vai jūs tur vēl ilgi ķimerēsieties? viņa nervozi jautāja. Mums vajadzētu jau izbraukt būtu labi, ja es tur būtu mazliet agrāk.

-���� Es ta�u teicu, ka gatavs ir, sapīkusi atteica Me�a Ve�a. Es esmu gau��ām labs karie�u mehāniķis un, ja kādam par to vēl ir kādas �aubas�

-��� �aubu nav, atsaucās Ruta un, aizcirtusi durvis, pazuda atpakaļ mājā. Va�rēja dzirdēt, kā viņa pārskrien pāri istabai un nodipina lejā pa kāpnēm.

-���� Es domāju, ka mums jāsāk taisīties, sacīja Me�a Ve�a un devās uz durv�ju pusi. Citādi da�i te jau kļūst nervozi�

Bet viņa nepaspēja pat atvērt mājas ārdurvis, kad tās atkal atsprāga vaļā, un Ruta, apģērbusies un ar mai�eli rokā, izbrāzās ārā un ielēca kamanās.

-���� Nu, kur visi ir? viņa jautāja, nepacietīgi raudzīdamās visapkārt.

-���� Pag, ļauj apģērbties, sa�ķobījies teica Ralfs un iegāja iek�ā.

-���� Kas ir? Vai tad neviens vēl nav gatavs? Ruta jautāja, nepacietīgi knosī�damās savā sēdvietā.

-���� Man liekas, neviens vēl nemaz nezina, ka mēs jau izbraucam, smīnēda�ma atteica Me�a Ve�a.

-���� Ak, sasodīts! iesaucās Ruta un, izlēkusi no karietes, iebrāzās atpakaļ mājā.

Me�a Ve�a ieskatījās savā jenotu rokas pulkstenī.

-���� Ir tikai piecpadsmit pāri deviņiem� viņa klusām nomurmināja. Kāpēc tāds jampadracis�?

Kad viņa iegāja mājā, Ruta skraidīja apkārt un komandēja visus, lai viņi āt�rāk ģērbtos.

-���� Kur ir mana cepure? �āvādamies jautāja Me�sargs un izklaidīgi lūkojās uz visām pusēm. Vai kāds nav redzējis manu cepuri?

-������ Te tā ir! iesaucās Ruta, paķerdama Me�sarga veco, adīto mici no krēs�la un pasviezdama to viņam. Ātrāk, ātrāk ko jūs visi �ammājaties!

Arvils izgāzies sēdēja atzveltnes krēslā un vēroja, kā pa istabu �audās Me��sargs, Me�a Ve�a un bērni, meklēdami kaut ko, kas parasti izrādījās mētāja�mies turpat deguna galā.

-���� Savāciet zvērus! sauca Ruta. Savāciet zvērus, citādi tie atskries mums līdzi un mūs neielaidīs slidotavā!

Bens un Rutas jenots jau bija iek�ā un tagad skraidelēja pa istabu, piedalī�damies vispārējā juceklī un jautri kampdami visiem papē�os.

-���� Ralf, kur tu esi licis savu �urku? pikti sauca Ruta. Kur viņa ir? Varbūt lejā? un viņa jau gribēja mesties uz apak�stāvu, kad Ralfs vēsi paziņoja:

-���� Pirmīt viņa bija ārā un, nospērusi Me�a Ve�as cimdus, aizskrēja kaut kur uz Me�a pusi. Un tavai zinā�anai tā ir �in�illa.

Ruta noelsās.

-���� Jupis ar viņu lai tad viņa tur arī paliek, mums nav tagad laika skriet uz Me�u, dzīt pēdas tai milzu �urkai, un viņa uzmeta Ralfam izteiksmīgu skatie�nu. Neko neatbildējis, tas aizgriezās un, aizcirtis durvis, izgāja ārā.

Beidzot visi bija gatavi ceļam.

Bija skaidra un auksta ziemas diena. Debesis bija ko�i zilas, un viss Me�s bi�ja tinies biezās, mirdzo�i baltās kupenās. Kariete, klusām rūkdama, eleganti brauca pāri dziļajām kupenām, atstādama aiz sevis sniegā platas sliedes.

Me�ā viss bija kluss. Nemanīja neviena klabiķa, neviena pūpē�veidīgā, un tikai reizēm sa�ūpojās kāds koka zars, nobirdinādams lejā baltas sniega vēr�petes.

-���� Skaisti, priecājās Me�sargs, lūkodamies apkārt. Un drīz būs Ziemas saulgrie�i jūs ta�u to neesat aizmirsu�i?

Visi noelsās, jo, patiesību sakot, ar visiem uztraukumiem par aluķēmiem, vecmāmiņām un tuvojo�amies sacensībām tas viņiem bija galīgi izkritis no prāta.

Pēc kādu desmit minū�u brauciena viņi sasniedza ezeru. Tas tagad atgādi�nāja apaļu, sniega klātu līdzenumu, un Me�a Ve�a stūrēja karieti tam taisni pā�ri. Pārbrauku�i pāri aizsalu�ajam un apsnigu�ajam ezeram, viņi iebrauca atkal Me�ā, un nepagāja necik ilgs laiks, kad starp kokiem sāka rēgoties slidotavas jumta apaļais kupols. Pie slidotavas rindu rindās jau stāvēja kamanas un karie�tes ar sliecēm, un me�aļaudis un me�abērni bariem vien nevaļīgi skraidīja �ur�pu turpu. Me�a Ve�a ielavierēja karieti brīvā vietā starp divām nartām, kurām priek�ā bija aizjūgti milzīgi, pinkaini suņi, un visi izkāpa.

-���� Paskat, ko� sacīja Me�a Ve�a, atgāzusi galvu un lūkodamās uz slido�tavu. Es te nekad agrāk nebiju bijusi. Diezgan liela tā jūsu slidotava.

-���� Kā tad, lepni atteica Ruta, it kā viņa būtu te slidojusi visu mū�u. Pa�gaidi vien, kad tiksi iek�ā tad tik tu pa īstam redzēsi, cik tā ir milzīga!

Visi devās uz slidotavas durvīm, un Ruta gāja pa priek�u. Kad viņi ienāca zaļajā gaitenī, tas bija pilns ar me�aļaudīm, kas staigāja �urpu turpu, un me�abērniem. Ar slidām rokās viņi sasaukdamies skraidelēja apkārt. Ruta apstājās.

-���� Ieskrie�u ģērbtuvē paķert jūsu biļetes, viņa sacīja, un tad jūs dosieties aug�ā uz savām vietām. Redzēsimies pēc sacensībām!

To pateikusi, viņa aizmetās prom pa zaļo gaiteni un pazuda kādās no sānu durvīm. Pēc mirkļa viņa atkal parādījās, turēdama rokā biļetes. Viņai pakaļ no tās pa�as ģērbtuves iznāca Ērla.

-���� Tā, ņemiet, sacīja Ruta, izdalīdama biļetes.

-��� Un novēliet mums labu veiksmi, piebilda Ērla un piemiedza Monikai ar aci.

Monika atvēra durvis, un visi devās pa kāpnēm aug�up uz skatītāju tribīnēm.

Kaut arī pulkstenis bija tikai desmit Me�a Ve�as pulksteņa jenots nupat

bija norējis desmit reizes -, tribīnes jau bija pa pusei pilnas.

Monika un pārējie uzmeklēja savas vietas, kas bija apmēram zāles vidū, un apsēdās. Visapkārt skanēja balsu murdoņa me�aļaudis bija ieradu�ies kopā ar saviem radiem un draugiem un tagad nekavējās pārspriest �āgada �empio�nāta aktualitātes. Monika pāris rindas uz priek�u ievēroja to pa�u me�a ve�u�ku, kur� kādā treniņā bija jutis līdzi savam mazbērnam. Tagad viņ� sarunājās ar kādu me�asievu vidējos gados, tai bija īsi piķa melni mati.

-���� Runā, ka �odien sacensībās piedalī�oties arī kāds ne-me�abērns, viņ� sazvērnieciski stāstīja.

-���� Ej nu ej! brinījās me�asieva. Kaut kas tāds ta�u vēl nekad nav piere�dzēts!

-��� Nē, bet runā, ka �ai tā esot meitene esot liels talants. Gandrīz kā mūsu pa�u Riai! vecītis �ukstēja.

Me�asieva aizklāja seju ar plaukstu.

-���� Vai, vai tad nu gan� Nebiju domājusi, ka vēl kāds varētu slidot tā kā mūsu Ria�

Viņi apklusa, un Monika pievērsās pārējiem. Tribīnes turpināja pildīties ska�tītājiem, un izskatījās, ka nepaliks nevienas pa�as brīvas vietas.

Ledus lejā mirdzēja viegli zeltains, bet tas nebija īpa�i uzkrīto�i, jo tribīnes bija spilgti apgaismotas, lai skatītāji varētu atrast savas vietas. Vienā slidotavas malā bija uzvilkts paliels ekrāns, bet zem tā ar sarkanu samtu pārvilkts galds ar deviņiem krēsliem acīmredzot tās bija tiesne�u vietas. Kādas desmit minū�tes pirms vienpadsmitiem, kad tribīnes jau bija pieblīvētas līdz pēdējam, viens pēc otra ieradās tiesne�i un ieņēma savas vietas pie sarkanā galda.

-���� Tūlīt sāksies, skaļi �ukstēja Me�sargs, un kāds no aizmugures uz�ņāca viņam dusmīgu �Ku�!�.

Me�a Ve�as pulksteņa jenots norējās vienpadsmit reizes, un tribīņu spo�ais apgaismojums tajā pa�ā mirklī sāka dzist. Pāris sekundēs slidotava bija satumsusi, un tikai ledus mirdzēja spo�i zeltainā gaismā.

-���� Uzmanību, uzmanību! sievietes balss skaļrunī sacīja. Atklājam �āgada ledus deju �empionātu! �os vārdus pavadīja skaļas ovācijas un aplausi no tri�bīņu puses. Kad viss atkal bija noklusis, balss turpināja: �odien me�ameitenes izpilda standarta ledus deju programmu ar pēc izvēles iekļautiem ele�mentiem.

Atkal sekoja aplausi.

-���� Un vēl �odien izņēmuma kārtā me�ameiteņu vidū startē ari viesslidotāja Ruta Andersone!

�oreiz aplausi jau bija piezemētāki, un tikai Me�a Ve�a, Me�sargs, Monika, Ralfs un Arvils sita plaukstas un uzgavilēja tā, ka priek�ā sēdo�ie pat sāka mest atpakaļ izbrīna pilnus skatienus.

-����� Un tā �īsdienas �empionātā piedalās kopumā divdesmit piecas slidotā�jas, un �empionātu atklāj Trina Monē!

Atkal atskanēja aplausi, un, kad tie beidzot pieklusa, sāka skanēt mūzika, un uz ledus iznāca pirmā sacensību dalībniece�

Kad bija noslidoju�as jau kādas desmit me�ameitenes un vēl nebija parādī�jusies ne Ruta, ne Ērla, nedz arī Ria, Me�sargs sāka nemierīgi dīdīties.

-���� Tur ta�u visu laiku ir viens un tas pats, viņ� diezgan skaļi sūdzējās.

-���� Ku�! uzbrēca tas pats me�avīrs, kas viņam bija aizrādījis jau iepriek�.

-���� Ko ku�? neiecietīgi atsaucās Me�sargs, pamezdams skatienu atpakaļ.

-���� Vai tad nav viens un tas pats? Pagaidiet tik, kad nāks mūsu Ruta tad tik jūs redzēsiet!

-���� Ku�! Ku�! tagad jau skanēja no visām pusēm.

-���� Tu ta�u nemaz neesi redzējis, kā Ruta slido, izbrīnīta �ukstēja Monika.

-���� Kā tad tu vari zināt, ka viņa būs citādāka nekā tās, kas slidoja līdz �im?

-���� Vai tad nebūs? atvaicāja Me�sargs, un Monikai nācās vien piekrist, ka būs jau gan�

Tikmēr Monika pamazām sāka izprast vērtē�anas sistēmu. Tika vērtētas di�vas lietas mākslinieciskā un tehniskā puse. Maksimālais punktu skaits laikam bija simts, bet pārliecināta Monika par to nebija katrā ziņā neviens neko tā�du vēl nebija nopelnījis�

-���� Ērla Pati, pieteica sacensību vadītāja.

Mūzikai skanot, Ērla ieslidoja pa�ā vidū un uzsāka savu programmu.

Monika viņu vēroja, un viņai sāka likties, ka te nu beidzot nav �viens un tas pats�, kā bija izteicies Me�sargs. Likās, ka Ērlai at�ķirībā no iepriek�ējām slido�tājām bija ātrāks temps un graciozāka slido�anas tehnika. Ta�u Monika nodo�māja, ka dro�i vien sprie� neobjektīvi galu galā pati Ērla simtiem rei�u bija atkārtojusi, ka nekad nav tikusi augstāk par �etrpadsmito vietu. Un tomēr vi�sas figūras tika izpildītas nevainojami, un brī�iem, kad Monikai izdevās pavē�rot Ērlas sejas izteiksmi, viņai likās, ka arī pati Ērla par to ir nedaudz pārsteig�ta. Ta�u, kad pienāca laiks tiesne�u vērtējumam, Monika saprata, ka nemaz nav bijusi tik neobjektīva, kā pa�ai bija licies.

-��� Tehnika, paziņoja sacensību vadītāja, un tiesne�i pacēla gaisā ciparus savu novērtējumu.

Zemākais, ko Ērlai kāds pie�ķīra, bija 80 balles, savukārt augstākais vese�las 97 balles. Tik augstu novērtējumu vēl nebija izpelnījusies neviena no līdz �im slidojo�ām me�ameitenēm, un pūlis tribīnēs uzgavilēja un dauzīja ar kājām pret zemi.

-���� Mākslinieciskais izpildījums, atskanēja skaļrunī, un tiesne�i acumirklī uz��āva gaisā savu vērtējumu.

�eit cipari bija vēl augstāki. Zemākais vērtējums (un ari tāds bija tikai vie�nam tiesnesim) bija 85 balles, bet augstākais sasniedza veselas 100 balles tā�du bija pat trīs�

Tribīnēs pūlis auroja kā neprātīgs, kad uz ekrāna, kur sacensību dalībnieces tika sakārtotas pēc iegūto ballu skaita, Ērla ierindojās stabilā pirmajā vietā, at�stādama pārējās slidotājas tālu aiz sevis.

-���� Es biju domājis, ka Ērla diez cik labi neslido, samulsis �ukstēja Ralfs.

-���� Es arī, at�ukstēja Monika. Tā viņa sacīja. Bet acīmredzot viņa kļū�dījās�

Sekoja vesela rinda sve�u me�ameiteņu, un Me�sargs atkal sāka acīmredza�mi garlaikoties. Viņ� skaļi �āvājās, tā ka no visām pusēm me�aļaudis apveltīja viņu ar neiecietigiem skatieniem.

Ari Ralfs, nekādi nespēdams sagaidīt to, kā dēļ bija atnācis, sāka nemierīgi knosīties.

-��� Viņām nevienai nav nekāda salto, viņ� sūdzējās. Ne uz priek�u, ne at�pakaļ�

-���� Viņām nevienai nav arīdzan trīskār�ā, sacīja Monika. Viņas ta�u nav Ruta ne jau velti Mēris lika Rutai piedalīties �ajās sacensībās.

-���� Re Ērla! iesaucās Arvils.

Patie�ām, Ērla bija uzkāpusi tribīnēs un tagad sēdēja starp diviem me�aļaudīm, kas izskatījās pēc viņas vecākiem. Viņa kaut ko dzīvi tiem stāstīja, un vi�ņi nopietni māja ar galvām.

-���� Ria Verdena, sacensību vadītāja pieteica nākamo slidotāju, un tribīnes burtiski uzsprāga ovācijās. Riai nācās labu laiku stāvēt un gaidīt, līdz ovācijas beidzot norima un viņa varēja uznākt uz ledus.

-��� Ja viņi tā aplaudē tagad, drūmi sacīja Ralfs, kas būs tad, kad viņa būs beigusi slidot?

-��� Jācer, ka kādā no saviem akseliem viņa nokritīs pretējā gadījumā mums pārplīsīs bungādiņas� tikpat drūmi atsaucās Monika.

Ta�u neizskatījās, ka Ria grasītos nokrist. Viņa tik stipri at�ķīrās no visām iepriek�ējām slidotājām, ka pat Me�sargs pavērtu muti vērās uz ledus, kur Ria virpuļoja, glu�i kā nesaistīta ar zemes pievilk�anas spēku. Visi palēcieni viņai izdevās lieliski, un nelikās, ka viņa varētu pieļaut kaut mazāko kļūdu, kur nu vēl nokrist�

Monikai, uz viņu skatoties, seja stiepās aizvien garāka, un, kaut ari pat viņa nespēja slēpt sajūsmu par tik brīnumainu slidojumu, viņai kremta doma, ka Rutai �ajā pa�ā brīdī tiek atņemtas jebkādas cerības uz uzvaru.

Mūzika tuvojās kulminācijai, un visi kā hipnotizēti vēroja mazo meiteni zel�tainā ledus klajuma vidū. Un tad viņa atrāvās no zemes un uzlidoja gaisā�

-���� Trīskār�ais aksels, novaidējās Monika.

�Ria līgani piezemējās un aizslidoja tālāk. Pūlis auroja, un daudzi uzlēca kājās. Klusēja tikai Ērla un viņas ģimene, kā arī Monika un viņas kompānija.

Bet izrādījās, ka tas vēl nav viss.

Nepagāja ne desmit sekundes, kad Ria glu�i negaidot veica atmugurisko sal�to. Pūlis glu�i vai juka prātā, un caur me�onīgajiem auriem pat mūziku vairs nevarēja lāgā sadzirdēt. Ria slidoja ar ārkārtīgi pa�apmierinātu sejas izteiksmi un drīz vien arī beidza savu uzstā�anos. Un labi vien bija, citādi pūlis būtu kļu�vis kurls pats no savas trakās auro�anas.

Monika, iekodusi lūpā, vēroja, kā tiesne�i dod savu vērtējumu. Pieci tiesne��i deva 100 balles, divi 98 balles un vēl divi 95 balles. Pat Monika neva�rēja neatzīt, ka Ria slidoja nesalīdzināmi spo�āk par visām līdz �im redzētajām meitenēm, ieskaitot Ērlu�

-���� Mākslinieciskais izpildījums, paziņoja skaļrunī.

�oreiz tiesne�u vērtējums at�ķīrās jau nedaudz vairāk. Zemākais cipars bija 89, bet augstākais 100 balles. Pēc mirkļa atskanēja sa�utuma pilni auri no tribīņu puses laikam daudziem likās, ka Ria ir novērtēta daudz par zemu�

-���� Mjā� noņurdēja Ralfs. Tas gan bija kaut kas� Salto patie�ām bija ie�spaidīgs nebiju domājis, ka kaut kas tāds uz ledus ir iespējams�

Tagad vadībā bija Ria, viņai sekoja Ērla, bet pārējās meitenes palika tālu ie�pakaļ.

Monika pamanīja, ka kāds spraucas cauri rindām uz viņu pusi. Tā bija Ērla. Tikusi līdz Monikai, Ērla apsēdās starp viņu un Ralfu.

-���� Tu mums stāstīji, ka diez cik labi neslido, sacīja Monika un piemiedza Ralfam ar aci. Ērla nosarka.

-���� Nu jā, �odiena man pa�ai bija pārsteigums� viņa nomurmināja. Bet vai jūs redzējāt, kas tikko notika? viņa sa�utusi iesaucās, tā ka aizmugurējās rindās atkal atskanēja dusmīga murdoņa. Ria ir paņēmusi Rutas galvenos trumpjus!

-���� Bet, ja Ruta visu izdarīs tikpat labi� domīgi prātoja Monika.

-����� �tad vienalga viņa dabūs mazāk punktu nekā Ria, pabeidza Ērla, dus�mīgi no�ņākdamās.

-���� Kā tad tā? nesaprata Monika.

-��� Tādēļ, ka, kaut ko tādu redzot pirmo reizi, tiesne�i, sajūsmas pārņemti, glu�i neapzināti iedos augstāku novērtējumu. Otrreiz redzot to pa�u, viņi jau sāks

spriest aukstasinīgāk un sāks piekasīties pie katra sīkuma�

-����� Apklustiet jūs tur, priek�ā, dusmīgi no�ukstēja me�avīrs aiz�mugurējā rindā, un Ērla apklusa un pievērsās sacensību vēro�anai.

-����� Ruta Andersone, paziņoja skaļrunī, un atskanēja pa�ķidri ap�lausi. Sākās strauja mūzika, un Ruta, ģērbusies tum�zilā, vizuļojo��ā kleitiņā, gai�ajiem matiem zirg�astē lēkājot pār muguru, iznāca uz ledus.

-��� Kāpēc viņa mani neklausīja, pukojās Ērla. Es ta�u viņai visu laiku teicu, lai vina neizliek visu labāko pa�ā sākumā� Ruta kādu brīdi virpuļoja pa ledu, acumirklī piesaistīdama publikas uzmanību, un, kad tas bija paveikts, mūzika kļuva lēnāka, bet vairāki simti acu skatienu nu bija cie�i piekalti Rutai.

-���� Ļoti viltīgi! smaidīdama līdz ausīm, priecājās Ērla. Labs gā�jiens!

Mūzikas temps kļuva te strau�jāks, te lēnāks, un Ruta slidoja ar to pilnīgā saskaņā. Ari viņa visas figūras veica tikpat nevainojami kā Ria, bet viņas slidojums likās dzīvīgāks. Slidojot viņa ik pa lai�kam uzsmaidīja publikai, un likās, ka viņa slidojot bauda mūziku un slido tikai sava prieka pēc. Drīz vien publika bija pilnīgi aizmirsusi, ka Ruta nav me�ameitene, un dzīvoja līdzi katram viņas solim, skaļi uzgavilējot pēc katras viņas smalkākās figūras.

Un tad mūzika atkal kļuva lēnāka, un likās, ka Ruta gatavojas izpildīt kaut ko īpa�u.

-���� Nupat jau būs, Ērla �ukstēja Monikai. Trīskār�ais�

Ruta piebremzēja, atspērās un uzlidoja gaisā. Monikai likās, ka Ruta gaisā uzvirpuļo kā atspole, un viņa pat nespēja saskaitīt, cik reizes Ruta isti ir apgrie�zu�ies. Bet Ērla acīmredzot to bija paspējusi.

-���� Ir! viņa iesaucās un, pielēkusi kājās, sāka aplaudēt. Un viņa nebija vie�nīgā. Gandrīz puse tribīņu bija pielēkusi kājās, kamēr Ruta, uzsmaidijusi sa�viem atbalstītājiem, aizslidoja tālāk un sagriezās virpuli. Likās, ka viņa virpuļo�ja veselu mū�ibu, kaut ko tādu nebija iespējusi pat Ria.

Pēc pāris sekundēm sekoja atmuguriskais salto, un Ralfs atzinīgi palocīja galvu, bet tribīnes auroja no sajūsmas.

-���� Nu tā, noteica Ērla. Tūlīt būs cauri. Viss, protams, bija nevainojami, tomēr es baidos, ka tiesne�i būs nedaudz subjektīvi� Ria tomēr ir visu mīlule, ziniet�

Tikmēr uz ledus kaut kas notika. Mūzikai joprojām skanot diezgan straujā tempā, Rutas slidojums piepe�i kļuva lēnāks, un likās, ka viņa kaut kam gata�vojas.

Ērla iepleta acis un neticīgi vērās lejup.

-���� Nevar būt� viņa noelsās. Viņa to daris vēlreiz� Tas viņai nemaz ne�bija programmā�

Un tie�ām Ruta atkal uzlidoja gaisā, bet arī tas vēl nebija viss, jo, tik tikko nonākusi atpakaļ uz ledus, viņa atspērās no jauna un atkal jau bija gaisā. Tik�līdz viņa bija atkal piezemējusies, noskanēja vēl pāris akordi, un viņas uzstā�a�nās bija beigusies.

-���� Vēl viens trīskār�ais kombinācijā ar dubulto, no�ukstēja Ērla. Neti�cami�

Tribīnēs visi bija pielēku�i kājās un aurodami aplaudēja. Sacensību vadītāja mēģināja pieteikt rezultātu paziņo�anu, bet netika pie vārda, jo visapkārt val�dīja drausmīgs troksnis. Tiesne�i apjuku�i sēdēja pie galda, turēdami gatavībā savus novērtējumus.

Kad skatītāji beidzot kaut cik noklusa, tiesne�i uz�āva gaisā savus ciparus, un publika atkal uzlēca kājās. Iemesls tam bija skaidrs tik augstu vērtējumu laikam līdz �im nebija redzējis neviens.

Tagad pirmajā vietā izvirzījās Ruta, atstādama Riu otrajā vietā un Ērlu tre��ajā. Ērla, sajūsmā spiegdama, apskāva Moniku, un Me�a Ve�a ar Me�sargu, par lielu uzjautrinājumu apkārtsēdo�ajiem, bija uzkāpu�i uz saviem krēsliem un dejoja kaut ko līdzīgu stepam.

Vēl bija jāslido trim meitenēm, bet īstenībā visi uzskatīja, ka sacensības ir jau beigu�ās, un viņām vairs īpa�u uzmanību neveltīja. Visapkārt skanēja klusinā�ta balsu murdoņa acīmredzot visi pārsprieda sve�ās meitenes neparasto ta�lantu.

Ari Ērla, protams, nespēja mierīgi nosēdēt un, plati smaidīdama, lēkāja uz sava krēsla, dalīdamās sajūsmā ar visiem, kas bija ar mieru klausīties. Protams, ka viņa jutās pacilāta par savu tre�o vietu, par kuru vēl vakar nebija ne sapņo�jusi, ta�u tas, ka Ruta ir uzvarējusi, atstājot Riu aiz sevis, viņu cēla vai de�besīs�

Kad atliku�ās slidotājas bija beigu�as savu uzstā�anos bez īpa�iem panāku�miem, sacensības tika pasludinātas par slēgtām.

-��� Pēc divdesmit minūtēm sāksies apbalvo�anas ceremonija, paziņoja balss skaļrunī. Lūdzam uzvarētājus pulcēties pie galvenajām durvīm.

Vai zināt, man �ķiet, man patie�ām palīdzēja tā trakā slido�ana kopā ar Rutu, pa�ukstēja Ērla. Savu mū�u neesmu tik drausmīgi trenējusies vienām sacensībām� Labs ir, man tagad jāskrien, un viņa aizmetās lejā, kur jau sā�kās gatavo�anās apbalvo�anas ceremonijai.

Uz ledus tika izstumti paaugstinājumi, kas izskatījās pēc milzīgiem celmiem. Paaugstinājumi bija pakāpienveidīgi, un augstākais �celms� mirdzēja zeltainā, otrais pēc lieluma sudrabainā, bet zemākais sarkanīgā bronzas krāsā.

-���� Un tā ir noslēdzies gadskārtējais ledus deju �empionāts me�ameitenēm un� khmm� sākās neveikla krek�ķinā�ana, �citiem, un mēs paziņojam uzvarētājus!

Visi aplaudēja, un Ralfs uzsauca skaļu: Urā!

-��� Pirmajā vietā pārliecino�i Ruta Andersone viesslidotāja no� khmm� khmm� atkal atsākās krek�kinā�ana, �no Zemes me�iem!

Monika, Ralfs un Arvils skaļi iespurdzās, bet balss skaļrunī turpināja: Ru�ta iegūst savā īpa�umā zelta medaļu, zelta slidu pāri un ekskluzīvas tiesības nā�kamā gada laikā savām vajadzībām izmantot slidotavas Mazo zāli! Lūdzu Ru�ta Andersone!!!

Atskanēja dārdo�as ovācijas, publika pielēca kājās, un uz ledus iznāca smai�do�ā Ruta. Gaismas apļa pavadīta, viņa apslidoja apkārt zālei un, paklanījusies saviem piekritējiem, ieņēma vietu uz zeltītā celma.

-��� To par tām ekskluzīvajām tiesībām viņa nepārdzīvos, Ralfs pa�ukstēja Mo�nikai. Man ir aizdomas, ka tagad viņa vispār vairs negribēs atgriezties mājās�

Kad ovācijas nedaudz aprima, atkal ierunājās skaļrunis.

-���� Otrā vieta un sudraba medaļa Ria Verdena!

Atkal publika uzauroja un svilpa, un uz ledus parādījās Ria. Ta�u at�ķirībā no Rutas viņa nesmaidīja. Sakniebtām lūpām viņa apslidoja savu goda apli un, nevērīgi paklanījusies publikai, uzkāpa uz sudraba celma.

-��� Tre�ā vieta un bronzas medaļa Ērla Pati!

�oreiz aplausi bija nedaudz mērenāki, bet Erla, �ķiet, par tiem bija sajūsmā. Laimē starodama, viņa iznāca uz ledus un, pamājusi vispirms savai ģimenei un Monikas kompānijai, paklanījās pārējiem skatītājiem un, joprojām smaidīda�ma, uzkāpa uz pēdējā brīvā bronzas celma, iepriek� pamādama Rutai.

Ria, sastingusi kā sargkareivis, stāvēja uz sava celma un blenza taisni uz priek�u, itin kā viņa tur būtu viena pati un ne Rutas, ne Ērlas tuvumā nebūtu.

Uz sarkanā celiņa, kas bija izklāts uz ledus, uznāca slaida, sirma me�asieva un, aizgājusi līdz celmiem, svinīgi uzkāra Rutai kaklā zelta medaļu un pasnie�dza viņai kaut ko mirdzo�u uz sarkana samta paliktņa. Monika nosprieda, ka tās varētu būt zelta slidas.

Tad medaļas tika pasniegtas arī Riai, kas savējo uzņēma ar tādu sejas izteik�smi, it kā viņai tiktu rauts zobs, un Ērlai.

Pēc neilgas rosī�anās, kur, kā izskatījās, strīdējās par to, kāda himna tagad būtu jāspēlē, beidzot tika atskaņota kāda me�aļau�u tradicionālā melodija, un visas tribīnes pielēca kājās un, �ūpodamās melodijas ritmā, klusām dūca līdzi.

Kad dziesma bija galā, zālē atkal iedegās gaismas, un ļaudis sāka izklīst. Ērla nokāpa no sava celma pirmā un, palaidusi garām Riu, kas joprojām izturējās tā, it kā Ērla būtu tuk�s gaiss, pagaidīja Rutu, un abas saķēru�ās pameta ledu.

Kad Ruta bija atgriezusies pie savējiem, Me�a Ve�a un pēc tam Me�sargs sagrāba viņu savos apkampienos, apsveikdami ar tik �zvērīgu uzvaru�� Ralfs paspieda viņai roku un nosarcis nomurmināja, ka �salto un tas beigu izgājiens

patie�ām bija vienreizīgi�, bet Monika apkrita draudzenei ap kaklu un sauca, ka �citādāk nemaz nevarēja būt�.

-����� Jā, vai ne? piekrita Arvils. Mūsu Ruta viņām visām ir pāris kilometrus priek�ā!

-������� Tas mums ir jānosvin! iesaucās Me�a Ve�a. Kur ir Ērla? Pasakiet viņai, ka es ari vinu �ovakar ielūdzu uz medaļu svinībām!

-������ Erla nenāks, teica Ruta. Viņas ģimene viņu nupat nogrāba, un, man �ķiet, vecāki labprātīgi no viņas �ovakar ne�ķirsies�

Bija jau pavēla pēcpusdiena, kad viņi devās mājup, un visi izbadēju�ies ar il�gām domāja par Me�a Ve�as sasolīto tru�a cepeti. Ārā metās krēsla, un Me�a Ve�a, stūrējot karieti mājup, spieda pedāli grīdā, lai paspētu nokļūt mājās līdz tumsai. Bērniem sajūsmā kliedzot, viņi �āvās pāri kupenu galotnēm, un auk�stais ziemas gaiss svilpa viņiem gar ausīm kā Vadātāja stabules.

*

Kamēr Me�a Ve�a un Me�sargs nodevās svinību mielasta gatavo�anai, bēr�ni sēdēja Rutas un Monikas istabā un apbrīnoja Rutas jaunās zelta slidas. Tās patie�ām izskatījās smalkas. Slidu ārmalā bija pat iegrebts rotājums, un pa�as slidas mirdzēja vien, izskatīdamās ārkārtīgi krā�ņi uz sava sarkanā samta pa�liktņa. ?

-��� Domā, tas ir īsts zelts? jautāja Arvils, bijīgi paņemdams rokās vienu slidu.

-����� Kā tad, ka īsts! atsaucās Ralfs. Caur un cauri! Ruta, tu tagad no mums esi visbagātākā! viņ� pasmējās.

-���� Vai tu ar tām slidosi? jautāja Monika.

-������ Nēē, diez vai� novilka Ruta. Diez vai tās ir domātas slido�anai, drī�zāk tas ir tāds kā simbols.

-���� Man nav nekas pret simboliem, kas ir no tīra zelta un sver tik, cik �īs sli�dinās, iesmējās Ralfs. Bet zini, tev derētu gan ar tām paslidot tad tā meln�matainā īgņa no skaudības pārsprāgtu.

-���� Labāk jau lai viņa nesprāgst, smējās Ruta. Citādi man pazudīs galve�nā konkurente un nebūs vairs tik interesanti. Bez tam, tad man par pirmo vie�tu būs jāsacen�as ar Ērlu, un tas vairs nebūtu rado�i�

-���� Tu runā tā, domīgi ieteicās Monika, it kā taisītos te palikt�

Ruta sadrūma. �ķiet, vienu brīdi viņa patiesi bija aizmirsusi, ka aptuveni pēc mēne�a viņi visi dosies atpakaļ uz savām īstajām mājām.

-��� Un tomēr �ēl, viņa sacīja. Tāda iespēja izmantot slidotavu, kad vien iepatīkas visa gada garumā, negadās vis katru dienu�

Monika kādu brīdi likās kaut ko pārdomājam un tad sacīja:

-���� Ko mēs iesāksim ar vecmāmiņām?

Visi iztrūku�ies palūkojās uz viņu. �ķiet, kādu laiku neviens par to tā īsti ne�bija domājis.

-���� Kā tu to domā? jautāja Arvils.

-��� Tagad, kad mums ir aluķēms, mums būs jānokļūst pie viņiem, lai tiktu pie savām vecmāmiņām. Bet ar kājām mēs līdz turienei neaiziesim pirmkārt, ir ziema, otrkārt mums vairs nav atlicis nemaz tik daudz laika. Līdz klin�u krā�vumiem ir pamatīgs gabals�

-���� Un ko tad lai mēs darām? atkal vaicāja Arvils.

-��� Jālūdz palīgā Me�a Ve�a ar karieti, drūmi saraucis pieri, Monikas vietā atbildēja Ralfs.

-���� Ņjā� norūca Monika. �ķiet, neko labāku mēs neizdomāsim.

-��� Me�a Ve�a dabūs sirdstrieku, pareģoja Ruta. Bet vispirms viņa pama�nīsies aizsūtīt mūs atpakaļ uz mājām�

-���� Pilnīgi iespējams, piekrita Monika. Ja mēs nerīkosimies piesardzīgi. Galvenais ir viņu nenobiedēt un tad var pat izdoties viņu pierunāt.

-���� Bet ne �ovakar, lūdza Ruta.

-��� Nē, nē, pasmaidīja Monika. �ovakar mums ir medaļu svinības, un mēs nevaram riskēt zaudēt tru�a cepeti�

Nākamajā dienā par godu gaidāmajiem saulgrie�iem Me�a Ve�a sakāra krūmos pie mājas kristāla putniņus, kas, pa�as vieglākās vēsmiņas ie�ūpoti, tūlīt sakustējās un sāka �ķindēt. Monikai, �o skanu dzirdot, ikreiz kļuva tā kā nedaudz dīvaini, kā skumji ap dū�u �ī sa�vādā, vientuļā �ķindoņa lika viņai domāt par ledus kalniem, aukstiem vējiem un bezgalīgiem sniega kla�jumiem bez nevienas dzīvas dvēseles� Bet Me�a Ve�a teica, ka tā tam arī esot jābūt un ka kristāla put�niņu �ķindoņa atgādinot ne tikai par ziemu, kas ir sākusies, bet vienlaicīgi arī par to, ka tagad dienas atkal kļūs garākas un nenovēr�ami tuvosies pa�vasaris.

Laiku pa laikam Monika mēģināja ieminēties Me�a Ve�ai par aluķēmiem, bet viņi abi ar Me�sargu bija tā pārņemti ar gatavo�anos saulgrie�iem, ka it ne�maz neklausījās. Me�a Ve�a vēlreiz no�ķūrēja visu mājas priek�u, līdz tā bija gluda kā dēlis, sakāra kokos milzu lākturus ar resnām, baltām svecēm un sa�lika sveces arī logos. Sve�u gaismas pievilināti, ap māju sāka pulcēties jenotu bari un, dusmīgi ņurdēdami, lenca krūmos �ķindo�os kristāla putniņus. Me�a Ve�a laiku pa laikam jenotus iztrenkāja, bet pēc bri�a tie atkal bija klāt. Tomēr sveces tā ari netika aizvāktas.

-���� Viņi noņemas tā, Monika sūdzējās Ralfam, it kā bez viņiem saulgrie�i nemaz nevarētu pienākt!

-���� Ko tu zini? atsmēja Ralfs. �eit ta�u ir Me�s varbūt, ka nevarētu ari�

Ap pusdienlaiku bērni izdomāja, ka jāaiziet pakaļ aluķēmam. Viņi bija nolē�mu�i izstāstīt Me�a Ve�ai un Me�sargam par saviem plāniem, un tad jau vaja�dzēja, lai viņiem būtu kāds lieti�ķs pierādījums.

Tā nu Monika ar ragaviņām devās uz egļu biezokni pēc aluķēma un, kad bi�ja to atgādājusi, noslēpa to Ralfa un Arvila istabas kaktā. Ralfs nokrāva būrim priek�ā grāmatu kaudzi, lai Me�a Ve�a būri nepamanītu, ja gadījumā viņai ie�nāktu prātā ienākt istabā.

-���� Vai tās suņusēnes, istabā stāvot, nesabojāsies? jautāja Arvils, aizdomīgi lūkodamies uz noļuku�ajiem suņusēņu �emuriem un raukdams degunu.

-���� Tik īsā brīdī tām nekas nenotiks, nepārliecino�i atteica Ralfs un pao�ņāja gaisu. Patiesi, likās, ka te smird arvien stiprāk.

-���� Ko jūs tur darāt? pēk�ņi vaicāja aluķēms, kad kāda grāmata no milzīgās kaudzes virsotnes ar būk�ķi nogāzās zemē.

-���� Ak, neko īpa�u, attrauca Monika. Nedaudz pārkrāmējam grāmatas.

-���� Oooo! iesaucās alukēms.

-���� Kas tad ir? iesmējies jautāja Ralfs. Vai tu arī vēlies pakrāmēt grā�matas?

-��� Nē ta�u, atsaucās aluķēms. Bet jūs man kādu gan varētu iedot palasīt. Galu galā, to veco avīzi es jau zinu no galvas�

-���� Un ko tad tu gribētu? Ralfs jautāja. Neko lielu es tajā tavā būrī iek�ā neiedabū�u.

-���� Tu iedabūtu, ja atvērtu durtiņas, izpalīdzīgi pamācīja aluķēms.

-���� Nemaz neceri! atsaucās Ralfs.

-���� Man te ir �is tas par ceļojumiem� Āfrika, Austrālija� �ausmu stāsti� �is tas par vampīriem� piedzīvojumi� dimantu meklētāji�

-���� Kas, kas? saausījās aluķēms. Jā, es domāju, tas derēs. Dod tik �urp!

Ralfs negribīgi iestūķēja grāmatiņu mazajā būra atvilktnītē.

-���� Tikai izturies pret to saudzīgi, viņ� vēl piebilda. Tā nav mana grāmata.

*

Arī Me�sargs vienu brīdi pazuda Me�ā un, kad bērni jau sāka brīnīties, uz kurieni viņ� devies, piepe�i atkal parādījās, vilkdams aiz sevis auklā diezgan pa�lielu bērzu ar visu sakņu mud�ekli.

-���� Kam tev tas? brīnījās Ralfs.

-���� Dedzinā�anai kam gan vēl? tikpat izbrinījies atsaucās Me�sargs. Ak, pareizi, tu ta�u nezini� Redzi, katros ziemas saulgrie�os ir jānosvilina viens pagāju�ajā vasarā nokaltis koks tad nākamajā gadā koki nekaltīs.

-���� Un vai tas tie�ām iedarbojas? atkal brīnījās Ralfs.

-���� Kā gan citādi, vēsi atteica Me�sargs. Mēs ta�u zinām, ko darām�

Monika turpināja ik dienas apmeklēt aluķēmu, kur� sēdēja būrī un lasīja Ral�fa grāmatas. Viņ� nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies savās klin�u alās, un �ķendējās par darbiem, kas paliek nepadarīti�

Saulgrie�u dienas rīts sākās ar pamatīgu spelgoņu. Me�a Ve�a apvilka trīs jakas un devās uz Me�aļau�u ciematu pēc pīles, kurai vakarā būtu jāpārvēr�as par cepeti. Viņa pārnāca tikai ap pusdienas laiku, pasitusi azotē pamatīgu ķe�seli, un sūdzējās, cik Me�aļaudis �ogad esot sīkstulīgi.

-���� Es kaulējos kādas divas stundas, viņa pikti stāstīja. Un man ir tādas aizdomas, ka tie putni, ko viņi man mēģināja iesmērēt sākumā, patiesībā bija trekni nobaroti klabiķi�

-��� Viņu parastais gājiens, pavīpsnājis teica Me�sargs. Viņi domā, ja tiem putniem nebūs knābju un kāju nagu, mēs neat�ķirsim pīli no klabiķa�

Tad viņ� devās ārā, kur milzīgā sniega kupenā ieraka nokaltu�o bērzu, tā ka tas stāvēja glu�i kā dzīvs. Vakars pienāca glu�i nemanot, un putna cepetis (Mo�nika un pārējie ļoti cerēja, ka tā patie�ām ir pile�) smar�oja pa visu apkārtni tā, ka jenoti, kas joprojām slamstījās pa apkārtējiem krūmiem, laizīdamies at�ļāvās pienākt līdz pa�ām ārdurvīm.

Uz vakara pusi spelgoņa pieņēmās spēkā. Debesis bija ko�i zilas un satum�stot piebira pilnas neskaitāmām zvaigznēm, kas �ajā aukstumā, �ķiet, mirdzē�ja vēl spo�āk nekā parasti.

Me�a Ve�a pukodamās sagrieza �ķēlēs kādu milzīgu gaļas gabalu un, same�tusi �ķēles bļodā, iznesa ārā uz lieveņa. Jenoti tūlīt bija klāt un, nepacietībā smilkstēdami, uzklupa gaļai.

-���� Ko tu dari? brīnījās Monika. Es domāju, ka tu neciet jenotus!

-���� Un ziemas saulgrie�os es tos necie�u vēl divreiz vairāk, atrūca Me�a Ve��a, jo senas tradīcijas pēc man tie ir jāpabaro. Vilks viņu zina, no kurienes tāda tradīcija radusies, dro�i vien jenoti pa�i izdomāju�i� Bet, lai nu kā tra�dīcijas labāk tomēr ievērot, citādi vēl var notikt sazin kas�

Pēc svētku vakariņām, kurās viņi līdz pēdējam kauliņam noskrubināja put�na cepeti, visi kārtīgi satuntuļojās un devās ārā. Bija tik auksts, ka Monika uz�reiz juta, kā viņai aizsalst nāsis.

Kokos sakārtajos lākturos lēnām dega resnās, baltās sveces un ar savu gais�mu mēģināja padarit zvaigznes blāvākas, bet tas viņām neizdevās. Zvaigznes mirdzēja spo�āk nekā jebkad laikam jau zināja, ka �ī ir īpa�a nakts.

Sniegam gurkstot zem milzīgajiem, siltajiem zābakiem, Me�sargs piegāja pie kupenā iespraustā bērza un ar mazām sudraba �ķiltaviņām pie�āva tam uguni. Sausā bērza tāss uzreiz satvēra dzirksteli un strauji uzliesmoja, bet lies�ma uz�āvās pa stumbru aug�ā. Drīz jau uguns bija aizlo�ņājusi līdz katra sīkā�kā zariņa galam, un bērzs bija pārvērties ugunīgā koka veidolā.

Visi klusēdami stāvēja apkārt un skatījās, kā uguns strauji aprij bērzu. Sniegs visapkārt dego�ajam kokam izkusa, un kupenā atklājās dziļa bedre. Kad bērzs bija zaudējis pamatu, tas sāniski iegāzās sniegā un turpināja �virkstēdams pār�vērsties pelnos.

-��� Nu tā, domīgi noteica Me�sargs, kad tikai pāris oglītes vēl gailēja uz mel�nās zemes, ko bija atsedzis izkusu�ais sniegs. Saulgrie�i ir sagaidīti, un darbi padarīti. Ejam iek�ā, citādi mani kāju pirksti sasals vienā �emurā�

Viņ� iegāja mājā, un pārējie labprāt viņam sekoja. Istabā Me�a Ve�a iesvieda krāsnī vēl pāris malkas �ķilas, un visi pievilka krēslus tuvāk ugunij.

Monika nokrek�ķinājās, un pārējie bērni uzmundrino�i pamāja viņai ar galvu.

-���� Mums ir �is tas stāstāms, Monika samulsusi iesāka un apklusa. Me�a Ve�a pavērsa uz viņu izbrīnītu skatienu.

-���� Kas tad? Gribat �ovakar doties mājās, vai? viņa jautāja.

-���� Nē, nē, glu�i pretēji� piesarkusi nomurmināja Monika un saņēmusies sāka runāt. Es pēdējo mēne�u laikā esmu vairākkārt palūkojusies ar Aci� Viņa neļāva Me�a Ve�ai atvērt muti un, kaut arī tā izskatījās stipri �okēta, tur�pināja savu stāstu.

Viņa pastāstīja visu. Gan to, ko bija uzzinājusi par aluķēmiem, par peļu lā�cīti un par veco Loju� Kad bija jāstāsta par viņu gājienu uz Vadātāju purvu, viņa nedaudz saminstinājās, jo gan Me�a Ve�a, gan Me�sargs izskatījās tā, it kā viņus kuru katru brīdi varētu ķert trieka. Un tomēr viņa saņēma dū�u un, iz�laidusi da�as dramatiskākās detaļas, pabeidza savu runājamo. Un tāpēc mums vajag karieti, jo ar kājām mēs to gabalu neaiziesim. Bez tam, vēl ta�u jānes būris�

Kad viņa bija beigusi, iestājās klusums. Visi blenza krāsns liesmās, un vienī�gās skaņas istabā bija uguns sprak�ķē�ana.

-���� Ak tad tā, beidzot noteica Me�a Ve�a un savilka lūpas urskulī. Un tu gribi teikt, ka lejā, Ralfa un Arvila istabā, sē� iespundēts aluķēms?

-���� Kā tad, apstiprināja arī Ralfs, un Ruta ar Arvilu pamāja.

-����� Tas nu gan nevar būt, noelsās Me�sargs, visu laiku braucīdams savu bārdu tā, ka likās tā tūliņ sāks spīdēt.

Monika piecēlās kājās un devās uz kāpņu pusi, bet Me�a Ve�a tūlīt uzlēca no sava krēsla un aizmetās viņai pakaļ. Pārējie bērni un Me�sargs centās ne�atpalikt.

-��� Tikai klusu! uz kāpnēm pagriezusies sacīja Monika. Es gribu, lai jūs vi�ņu redzat, pirms viņ� ir sapratis, ka tiek aplūkots. Tad viņa turpināja ceļu un, ļoti uzmanīgi atvērusi zēnu istabas durvis, uz pirkstgaliem iegāja istabā.

Pa vienai grāmatai vien viņa nokrāmēja augsto grāmatu kalnu, un skatie�niem atklājās būris, kuru no visām pusēm ieskāva ļumīgās suņusēnes. Likās, ka tās smird vēl trakāk nekā pirmīt. Būra stikla siena bija pavērsta tie�i pret vi�ņiem, un aluķēms bija aplūkojams visā savā godībā�

Garajām, pūkainajām ausīm krītot pār grāmatas lappusēm, aluķēms sēdēja, sakrustojis kājas kā mazs, jocīgs jogs, un cītīgi lasīja. Reizēm viņ� klusām pie sevis iebubinājās, un tad viņa rozā degungals tik jocīgi noraustījās, ka Monikai bija jāvaldās visiem spēkiem, lai nesāktu skaļi smieties.

Me�a Ve�a un Me�sargs stāvēja un stulbi blenza uz būri. Visbeidzot Me�a Ve�a sakustējās.

-���� Tas, viņa �ukstēja, izstiepusi pirkstu uz būra pusi, ir aluķēms??

Atskanot viņas balsij, aluķēms pacēla galvu, bet tad, acīmredzot nospriedis,

ka tas nav nekas ievērības cienīgs, atkal iegrima grāmatā.

-����� Ir, ir, apstiprināja visi bērni, un Monika neiecietīgi sacīja: Es ta�u teicu, ka tas nav viņa īstais izskats.

-���� Tas nu ir fakts, māksloti iesmējās Me�sargs.

Aluķēms atkal pacēla galvu un �oreiz nolika grāmatu malā.

-��� Kas tur ir? viņ� jautāja, un bija manāms, ka viņ� saspringst. Monika, tu?

-���� Es arī, jā, atteica Monika. Ralfs iesmējās.

-���� Starp citu, �ī ir viena laba grāmata, sacīja aluķēms, paskatījies uz to pusi, kur, pēc viņa domām, stāvēja Ralfs. Vai tev ir arī otrā daļa?

-���� Ir gan. Vai tad �o tu jau izlasīji? Ralfs brīnījās.

-���� Gandrīz, attrauca aluķēms, pabakstīdams grāmatu ar savu pūkaino ķe�piņu, un tad, atkal to at�ķīris, turpināja lasīt.

Visi izgāja no istabas, un Arvils kā pēdējais aizvēra durvis. Me�a Ve�a noelsusies atkrita turpat uz dīvāna. Me�sargs iegāzās atzveltnes krēslā turpat bla�kus, un krēsls zem viņa svara viegli nokrak�ķēja. Bērni klusām stāvēja viņiem blakus un gaidīja, kas nu būs, bet Me�a Ve��a tikmēr elsa kā Bens pēc kāda no saviem trakulīgākajiem skrējieniem. Savukārt Me��sargs bija sācis plūkāt savu bārdu.

-���� Nu? Monika beidzot neizturēja.

Me�a Ve�a uzmeta viņai mokpilnu ska�tienu.

-���� Ko nu? viņa jautāja tādā balsī, it kā kāds nupat būtu viņu palūdzis ziedot vienu nieri jenota glāb�anai. Jūs gri�bat, lai mēs jūs vestu pie aluķēmiem, ja?

-���� Nu vispār jā, piekrita Ralfs, pie sevis nopriecādamies, ka Me�a Ve�a tik ātri ir visu aptvērusi.

-������ Murgs kaut kāds, novaidējās Me�a Ve�a un saķēra galvu. Ko gan

jūs esat iedomāju�ies? Domājat, ka visi aluķēmi būs tikpat smieklīgi kā �ī būrī tupo�ā tru�a parodija?

-���� Nūū� jā� nedro�i sacīja Arvils un tūlīt pat to no�ēloja, jo Me�a Ve�a viņam vārda tie�ā nozīmē uzrēca.

-��� Dulli! viņa brēca, lūkodamās uz Arvilu, tā ka tas sarāvās pavisam maziņ� un sāka neviļus kāpties atpakaļ. Dulli kā jenoti pavasarī! Vai jūs neatceraties, ko Me�sargs stāstīja? Klin�u krāvumiem nav iespējams tuvoties!!

-��� Mums ir pūpē�veidīgo mazuli, piesardzīgi ieminējās Monika. Arvils do�mā, ka tie rada kaut ko līdzīgu ultraskaņai tāpat kā sikspārņi� Iespējams, ka to tuvumā aluķēmi nespēs radīt tās bailes�

-���� Iespējams?? sauca Me�a Ve�a. Iespējams!!! Jūs gatavojaties doties pie aluķēmiem, pamatojoties uz kaut ko tādu, kas varbūt varētu būt iespē�jams�??? Nē, man trūkst vārdu� viņa noelsās un, atkal saķērusi galvu, no�ļuka dziļāk dīvānā. Monikai tas nez kāpēc atgādināja par veco Loju, kad tā bija rakusies savās ka�okādās�

-����� Bez tam, ja mēs brauksim ar karieti, mēs varam paņemt līdzi diezgan daudz suņusēņu aizsardzībai, piebilda Ralfs.

Bet Me�a Ve�a tikai �ļūca vēl zemāk, izdve�ot sirdi ploso�u vaidu.

Tikmēr Me�sarga bārdas plucinā�anas temps bija kļuvis krietni lēnāks.

-���� Kas zina, varbūt ar', ka jums taisnība� viņ� lēni noteica.

-���� Ak, nē, tikai nesāc arī tu, atkal novaidējās Me�a Ve�a.

-��� Skaidrs, ka mums taisnība! mundri apgalvoja Ralfs. Katrā ziņā, ja mēs nepamēģināsim, tad tā arī neuzzināsim ir mums taisnība vai nav� viņ� vēl pavisam klusām pie sevis noteica.

Me�sargs pārstāja plucināt bārdu.

-���� Kas zina� viņ� atkal sacīja, maigi noglaudīdams to, kas pēc pamatīgās apstrādā�anas bija palicis pāri no viņa bārdas. Varētu, protams, pamēģināt� Tikai es īsti nemāku vadīt to karieti. It sevi�ķi tagad, ziemā, kad viss ir tik sli�dens�

Me�a Ve�a pat vairs nevaidēja, tikai klusām sēdēja, saķērusi galvu. Pēc brī��a viņa beidzot noņēma plaukstas no sejas un paskatījās aug�up.

-��� Jūs visi esat pilnīgi traki. Nudien, es patiesi domāju, ka pat jenotiem ir vai�rāk sajēgas�

Tas jau bija nopietni. Visi aizturētu elpu gaidīja, kas sekos.

-���� Bet, ja jau jūs visi esat tā noskaņoju�ies� Labi, es brauk�u. -Jā!!!

-��� Urā!!! visi kliedza cits pār citu un metās bu�ot Me�a Ve�u, kura tad �aus�mīgi samulsa.

-���� Nu, nu� viņa noteica, kad, vispārējās sajūsmas pārņemts, �urp atdrāzās arī Bens un, ielēcis Me�a Ve�ai klēpī, metās laizīt viņai seju. Nogrūdusi Benu uz grīdas, viņa piepe�i kļuva ļoti lieti�ķa.

-���� Kad jūs gribat izbraukt?

-���� Ai, jo ātrāk, jo labāk! iesaucās Monika, domādama, ka jābrauc pēc ie�spējas ātrāk kamēr vēl Me�a Ve�a nav paspējusi pārdomāt.

-����������� Man jāpiepilda kariete ar sulu� murmināja Me�a Ve�a, jāpārbauda, vai slieces ir kārtībā� un mums jāsadabū krietns lērums to suņusēņu� Kur mēs tās dabūsim? viņa piepe�i apmulsa.

-����� Ciematā to būtu jābūt papilnam� teica Ralfs. Ērla varētu mums kādus pāris spaiņus sadabūt.

-���� Labs ir, tad braucam parit, nolēma Me�a Ve�a. Tikai esiet tik labi izne-

siet ārā to būri ar� hmm� aluķēmu. Tās suņusēnes, vai zināt, �ausmīgi smird�

*

Tonakt Ralfs un Arvils gulēja apak�stāva lielajā istabā, jo suņusēnes bija tā piesmirdināju�as visu istabu, ka tur nebija iespējams elpot. Bens par �o pār�maiņu bija lielā sajūsmā un visu nakti neatlaidīgi rāpās pie zēniem uz dīvāna un gūlās �ķērseniski pār viņu kājām kā bieza, vilnas sega. Ta�u, tā kā Bens iz�rādījās pārāk silta �vilnas sega�, viņ� tika pastāvīgi izgrūsts no gultas.

Visu priek�pusdienu Me�a Ve�a noķimerējās ap karieti, jo viņai likās, ka slieces nestāv taisni. Ralfs riņķoja viņai apkārt kā dabiskais pavadonis, ne brī�di nenovērsdams no viņas acis un ik pa laikam piesolīdamies kaut ko palīdzēt. Sapratu�as, ka no Ralfa nekāda palīdzība nav sagaidāma, Monika un Ruta de�vās uz Me�aļau�u ciematu divatā un tūlīt uz ciemata galvenā ceļa satika Ērlu.

-���� Ha! iesaucās Monika. Tie�i tevi mēs meklējām!

-���� Kā tā? vaicāja Ērla, nokāpdama no kādas iz�ķaidītas suņusēnes. Patie��ām, suņusēnes visapkārt auga lielā daudzumā, un nemaz nebija iespējams pa�iet, tās nenobradājot. Bez tam sa�ķaidītā veidā tās nebūt nesmar�oja labāk, glu�i otrādi�

-��� Me�a Ve�a ir piekritusi braukt pie aluķēmiem, paskaidroja Monika. Tā�pēc mums vajag kādus pāris kilogramus sēņu. Viņa ar pretīgumu pavērās uz ļumīgo, smakojo�o sēņu audzēm.

-���� Jādomā, jums tās vajadzīgas dzīvas, ja? dro�ības pēc pajautāja Ērla.

-���� Jā, apstiprināja Ruta.

-���� Es tūlīt aizskrie�u pēc pāris dēstu kastēm� Cik jums vajadzēs?

-���� Nūūū� man �ķiet, ar kādām divām trim vajadzētu pietikt, domīgi sacī�ja Monika. Īstenībā viņiem nebija ne jausmas, cik daudz sēņu vajag, lai tiktu klāt klin�u krāvumiem.

Ērla aizmetās prom un pēc brī�a atgriezās, nesdama trīs skalu kastes, izklā�tas ar veciem �Me�a vēstne�a� numuriem. No viņas mēteļa kabatas rēgojās ko�ka kāts. Nosviedusi kastes zemē, Ērla izvilka no kabatas nelielu kapliti un me�tās nikni kaplēt ārā tuvākās suņusēnes.

-���� Eh� viņa elsa, no piepūles piesarkusi. Zeme galīgi sasalusi� Nu ne�kas, tūlīt es tik�u tām klāt.

Patiesi pēc pāris mirkļiem suņusēņu �emurs nogāzās uz sāniem, un Erla, to uzmanīgi satvērusi, lai nesaspiestu, ielika skalu kastē. Tā viņa turpināja kap�lēt, līdz visas kastes bija pilnas ar zaļganām suņusēnēm. Da�as suņusēnes bija bezkrāsainas, bet Monikai bija aizdomas ja meitenes paietu maliņā, tās tūlīt iemirdzētos zilas, sarkanas un dzeltenas.

-���� Nu tā, sacīja Ērla un iebāza kapli atpakaļ kabatā. Es domāju, ka pie�tiks. Nebūtu labi, ja tās stāvētu pārāk cie�i tām varētu nepatikt.

Tad katra paņēma pa kastei un devās atpakaļ uz Me�sarga māju. Brangie sēņu �emuri bija diezgan smags nesamais, un atpakaļceļā pagāja daudz ilgāks laiks nekā �urp nākot. Kad viņas pienāca pie mājas, kariete joprojām stāvēja mājas priek�ā, un Me�a Ve�a bubinādama ņēmās ap sulas tilpnes atveri.

-���� Kaut kas te nav tā, kā vajag, viņa purpināja, bakstīdama atveri ar kaut ko īlenam līdzīgu. Tad viņa paraustīja tilpnes durtiņas, un tās atlēca vaļā ar klik��ķini līdzīgu troksni. Me�a Ve�a sarauca pieri un mēģināja tās aiztaisīt. Sāku�mā tās likās ieķēru�ās un neparko negribēja vērties ciet, bet tad aizcirtās ar skaļu �knik�i�, tā ka Me�a Ve�a tik tikko paguva atraut pirkstus.

-��� Au! viņa izbīlī iesaucās. Nē, nudien kāds te ir bakstījies! Ralf? viņa bargi uzsauca zēnam, kas stāvēja viņai cie�i klāt un ar tādām pa�ām aizdomām uzlūkoja tvertnes durtiņas.

-���� Nē, nē, viņ� sāka apmulsis taisnoties. Es neesmu tām pieskāries!

Me�a Ve�a iespurdzās.

-����� Es ta�u nemaz nemēģinu apgalvot, ka tu ko tādu būtu darījis, viņa sacīja. Es gribēju jautāt, vai tu neesi manījis karietes tuvumā ko aizdomīgu?

-���� Aizdomīgu? Ralfs apmulsa. Kādā ziņā aizdomīgu?

-���� Piemēram, jenotu pēdas sniegā vai tamlīdzīgi�

-���� Ak tā? Nē, neesmu. Bet es jau arī neesmu īpa�i pētījis.

-���� Nu ja. Zini, es patie�ām domāju, ka tas ir jenots. Tas tie�i pēc viņa izska�tās. Nedaudz apskrāpētas durtiņas� it kā ap tām būtu gramstījies kāds, kuram ir pārāk gari nagi� Tīrais trakums nāksies ari �eit uzlikt jenotdro�o slēdze�ni! Ak, redz kur nāk Ērla!

-���� Labdien! atsaucās Ērla. Mēs nesam sunusēnes.

-���� Erla, vai tas jūsu atslēdznieks vēl ir dabūjams? Man te vajadzīga vēl viena viņa īpa�ā atslēga.

-���� Noteikti viņam pateik�u, apsolīja Ērla un nosvieda zemē kasti tā, ka sēnes

noļumēja vien. Viņ� priecāsies. Mazās jenotu atslēgas ir viņa meistarstiķis.

*

Vakarā beidzot likās, ka viss ir sagatavots. Kariete ar sabalansētām sliecēm, pilnu tvertni ar sulu un salabotām tvertnes durtiņām stāvēja pie durvīm un gai�dīja nākamo rītu, kad varēs doties ceļā.

Me�a Ve�a pēc aptuveniem aprēķiniem nosprieda, ka ceļ� vienā virzienā va�rētu prasīt aptuveni nedēļu, tāpēc visi sapakoja līdzi ņemamās mantas drē�bes, pārtiku, guļammaisus un ziemas telti, ko Me�sargs mēdza izmantot savos klejojumos pa Me�u. Dro�ības labad tika nolemts pirms do�anās ceļā paskatī�ties ar Aci, lai pārliecinātos, ka gan vecmāmiņas, gan aluķēmi vēl arvien ir Klin�u krāvumos. Pa�ā vakarā Monika, Ruta, Ralfs un Arvils uzkāpa Me�sar�ga istabā, kur viņus jau gaidīja Me�a Ve�a un Me�sargs. Me�a Ve�a, protams, izrādīja neapmierinātību ar to, ka Monika visu �o laiku slepus ir rīkojusies ar Aci, bet Monika viņu pārliecināja, ka toties tagad viņa ir kļuvusi par īstu pro�fesionāli.

-��� Tas vairs nav ne mazākā mērā bīstami, apgalvoja Monika. Tas ir glu�i tāpat kā skatīties televizoru.

Viņa apsēdās vienā no atzveltnes krēsliem, un ari visi pārējie apsēdās kur nu kurais un nogaido�i uzlūkoja Moniku.

-��� Labs ir, es sāku, Monika teica un, aizvērusi acis, iedomājās vecmāmiņas�

Tas it nemaz nebija grūti, jo, kop� tās reizes, kad viņa tās bija pirmo reizi

visas kopā ieraudzījusi, viņa par tām domāja visai bie�i. Arī tagad viņa atsau�ca atmiņā, kā visas �etras vecmāmiņas bija gulēju�as tur, tum�ajās aluķēmu klintīs�

Tūlīt viņa sajuta sev apkārt drēgno alu gaisu un, atvērusi acis, ieraudzīja, ka atrodas vecmāmiņu guļamistabā jeb tajā klin�u alā, kurā stāvēja viņu gultas. �oreiz alas vidū bija parādījies galds, kas izskatījās kā uz diviem klin�u bluķiem uzstutēta akmens plāksne, un tam apkārt stāvēja �etri krēsli. Krēslos sēdēja vecmāmiņas un noņēmās ap dārgakmeņu kaudzīti, kas bija nobērta galda vi�dū. Vienīgā gaisma nāca no pāris svecēm, kas stāvēja sienās klin�u gropēs, un no resnas, baltas sveces uz galda.

Vecmāmiņas �ķiroja dārgakmeņus un slīpēja tos, kā izskatījās, pēc savas gaumes un patik�anas. Diez vai, Monika domāja, vecmāmiņām bija kāda sajē�ga par to, kā jāslīpē dārgakmeņi�

Pagara auguma, tum�mataina vecmāmiņa pat mēģināja iestiprināt kādu sarkani zaigojo�u akmentiņu darinājumā, kas izskatījās pēc saktas, ta�u tas vi�ņai nekādi negribēja izdoties. Monikas pa�as vecmāmiņa, kuras sirmie mati �o�reiz bija savākti cie�ā mezglā pakausī, apvīlēja kādu milzīgu akmeni, līdz tas sā�ka atgādināt zirdziņu, kas pacēlies uz pakaļkājām.

Viņas darbojās pilnīgā klusumā, un Monikai likās, ka �is paradums aizgūts no alukēmiem, kas ari mēdza strādāt, neizdve�ot ne skanas.

Monika labu laiku stāvēja un nolūkojās uz vecmāmiņām, bet, kad tās vēl ar�vien nebija bildu�as ne vārda, Monika nolēma iet palūkot, kas jauns pie pa�iem aluķēmiem. Pagriezusies viņa devās uz tum�ās ejas pusi, un viņas soļi dobji di�pēja pret akmens klonu.

-��� Laikam es tomēr vēl neesmu īsti uztrenējusi Aci, pie sevis purpināja Mo�nika. Patiesībā man nekas nebūtu jāsajūt un nebūtu jādzird manis radītās ska�ņas, jo manis ta�u �eit nemaz nav� Un tomēr es visu laiku jūtu gan to auk�sto, nemīlīgo gaisu, gan dzirdu savus soļus� Hmm� Drīz es sāk�u redzēt arī savu ēnu� Un viņa, cie�i iedomājusies par to, ka viņas ta�u �eit nemaz nav, paskatījās lejup.

Tā kā sve�u gaisma tagad plūda viņai no muguras, ēnai būtu bijis jābūt priek�ā. Ta�u uz alas klona nekā nebija. Monika bija itin kā spoks, kas pārvie�tojās, gaismai spīdot cauri ķermenim tā, ka nekāda ēna nebija iespējama. Ta��u viņai pat gaisma nespīdēja cauri, jo nebija jau nekā, kam spīdēt cauri� Tas bija visai savādi� Monika nodrebinājās un atrāva skatienu no zemes.

Izgājusi cauri tum�ajam tunelim, kas savienoja alas, viņa nonāca vienā no alām, kurā notika rotaslietu izgatavo�ana. Protams, ka �eit netika pārmīts ne vārds� Vīlusies Monika izgāja cauri zālei, kur aluķēmi aizņemti līkņāja pār sa�viem darbagaldiem, un iegāja nākamajā tunelī. Tas viņu izveda slīpētāju darb�nīcā. Arī �eit darbs notika bez mazākās domu apmaiņas, un, brīdi pastāvējusi, Monika devās uz kambari, kur notika rotaslietu �ķiro�ana pa lādēm. Viņai likās, ka vecais aluķēms ar ķērpju matiem un viņa kompanjons varētu būt ne�daudz runīgāki.

Atradusi mazo kambarīti, Monika palūkojās iek�ā. Vecais aluķēms patiesi bi�ja tur. Brīdī, kad Monika ieskatījās kambarī, viņ� bija noliecies pār zemē nobēr�to rotaslietu kaudzi. Ta�u �oreiz viņam bija cits palīgs, nevis tas, ko Monika bi�ja redzējusi iepriek�ējā reizē. �is bija paliela auguma būdīgs aluķēms ar tādiem sejas vaibstiem, kas lika domāt par bokseri, kuram vismaz se�as reizes da�ā�dos virzienos bijis salauzts �oklis� Viņ� strādāja ātri un likās pilnīgi noslēdzies sevī un darbā.

-���� Trula radība� nosprieda Monika, ar nepatiku vērdamās uz neglīto aluķēmu. Veltīgi nogaidīju�ies, kā viņai pa�ai likās, kādas pāris stundas, viņa bei�dzot vīlusies aizvēra acis un iedomājās Me�sarga istabu�

-���� Nu, kas tur bija?

-���� Ko labu redzēji?

-���� Kā mūsu vecmāmiņas?

-���� Vai viņi vēl arvien ir tur? jautājumi bira viens aiz otra, bet Monika tikai pakratīja galvu.

-���� Skaidrs, ka viņi vēl arvien ir tur. Un viņi izskatās pēc tādiem, kas tur būs vēl veselu mū�ību vai nedaudz ilgāk. Viņi tur sē� un noņemas ap saviem akme�ņiem tāpat kā līdz �im, un klusē tā, it kā viņu pa�u mēles būtu pārakmeņoju�ās.

-���� Tad jau labi, nosprieda Ralfs. Tad tik mēs varam doties turp.

-���� Un cerēsim, ka tad, kad mēs ieradīsimies, viņiem būs tik daudz darba, ka viņi mūs nemaz nepamanīs� drūmi piebilda Arvils.

-���� Lai nu kā, sacīja Ruta un iesmējās, mēs vismaz dosim viņiem iemeslu kādai sarunai!

*

Nākamajā rītā visi brokastoja pulksten se�os, un Me�a Ve�a vēl ar sviestmai�zi rokās izskrēja ārā uzmest pēdējo skatienu karietei. Pēc mirkļa viņa iebrāzās istabā, saukdama:

-��� Tu atkal neesi izdarījis to, ko es lūdzu! Es ta�u teicu, lai tu piekar priek�ā lampiņas, citādi mums nāksies sliet naktsmītni, tiklīdz satumsīs!

-���� Ak! Me�sargs uzslējās kājās un, piegājis pie skapja, sāka pa to rakņā�ties, pusi no skapja satura izgāzdams uz grīdas. Āre�e, te tās ir� Lampas būs gatavas desmit minūtēs! un viņ� izbrāzās pa durvīm ar veselu lampiņu virteni rokās.

-���� Tā! Me�a Ve�a nervozi sacīja, nostājusies istabas vidū un iespiedusi ro�kas sānos. Vai jūs esat gatavi? Vai mantas saliktas? Kur ir būris ar aluķēmu?

-���� Viss ir salikts, būris ir pie �ķūņa, atteica Ralfs.

-���� Un sunusēnes?

-���� Arī ārā.

-���� Un kur ir pūpē�veidīgo mazuļi? Kur tie ir?

-���� Maisā, �ķūnī, tikpat melanholiskā kaijas balsī kā līdz �im atteica Ralfs.

-���� Tad varam iet. Sāciet jau kravāties, es tikmēr te ātri nokop�u galdu� Ātrāk, ātrāk!

-���� Kas viņai noticis? jautāja Arvils, kad viņi kāpa lejā uz savām istabām pēc somām. Kāda starpība, vai mēs izbraucam piecas minūtes agrāk, vai vēlāk, ja reiz jābrauc tik un tā veselu nedēļu�

Turpmāko stundu visi �audījās iek�ā ārā, piepildīdami karieti ar somām, tā ka drīz likās tās sāni teju, teju izspiedīsies uz āru�

-��� Jā, �ēl, ka tā nav no gumijas, nosprieda Arvils, kritiski aplūkodams pie�stūķēto karieti. Tad vismaz būtu cerība, ka mēs tur kaut kā vēl iespiedīsimies, bet tagad�

Arī Moniku māca stipras �aubas par to, vai karietē pietiks vietas vēl kādam, kad visas vietas jau bija aizņēmu�i milzīgie mantu kalni. Kaut ari bērniem bija katram tikai pa vienai somai ar siltajām drēbēm un zeķēm, ziemas telts un pār�tika aizņēma milzīgi daudz vietas. Bez tam bija vēl jārēķinās ar Benu, jo Moni�ka atkal neklausījās nekādos iebildumos un kategoriski pieprasīja ņemt suni lī�dzi. Par jenotu un Ralfa �in�illu bija apsolījusi parūpēties Ērla, un, kad karietē tika iekrauta pēdējā soma ar konserviem un �āvēto gaļu, viņa bija klāt.

-����� Kā klājas ceļotājiem? viņa līksmi vaicāja, kad bija sasveicinājusies ar Benu, jenotu un �Ralfa �urku�, kuri visi metās viņu sagaidīt.

-���� Ļoti saspiesti, no karietes puses atskanēja mokpilns vaids, un Ērla tikai tagad pamanīja Arvilu, kur� centās iespiesties starp divām milzīgu somu grē�dām. Au! viņ� iebrēcās, kad kāds maiss paspruka vaļā, un viņam pār kā�jām �vadzēdamas sagāzās konservu kārbas.

Ap stūri parādījās Me�a Ve�a, stiepdama vienu suņusēņu kasti.

-����� Sēdieties iek�ā! viņa sauca. Jūs �etri aizmugurē, mēs ar Me�sargu priek�ā. Ā, Ērla labrīt� Sēdieties, sēdieties, jums būs jāpietur sēņu kastes, mēs nevaram atļauties tās pazaudēt!

-��� Atkal viņa bļaustās, �ēlojās Arvils, bāzdams atpakaļ maisā izbiru�ās kon�servu kārbas. Ei, vai kāds nevarētu man atnest virvi, ar ko aizsiet �o maisu, es pats vairs netieku ārā!

Monika ieskrēja istabā pēc auklas, bet Ralfs ietrausās blakus Arvilam.

-���� Te ta�u nav, kur likt kājas, viņ� �ēlojās.

-���� Es saku, piekrita Arvils. Tagad ir vēl ļaunāk nekā toreiz, kad mēs pār�vācāmies uz Me�sarga māju�

Me�sargs atnesa būri ar aluķēmu, kur� vienā mierā saritinājies gulēja kaktā.

-���� Kur� to turēs? vaicāja Me�sargs, mulsi lūkodamies uz pārblīvēto karieti.

-���� Dod to man, sacīja Ralfs un paņēma būri. Nu viņu vispār vairs nevarē�ja redzēt. Ruta iespiedās blakus Ralfam un neērti iegrozīja kājas starp divām milzu somām.

-���� Kas tur ir iek�ā? viņa vaicāja, nemierīgi dīdīdamās. Kaut kas �ausmīgi ciets� Es tā nenosēdē�u ne pusceļu�

-����� Konservu kārbas� nevērīgi attrauca Me�a Ve�a, iesviezdama Rutai klēpī nākamo suņusēņu kasti. Ruta saviebās.

-����� Kādas konservu kārbas? nesaprata Arvils. Konservu kārbas bija jau tajā maisā, kas izbira.

-���� Citas konservu kārbas� attrauca Me�a Ve�a un, sniegam gurkstot, aiz�joza pēc tre�ās sēņu kastes.

-���� Ak, kā mēs pārēdīsimies, savaikstījis pārlaimīgu ģīmi, noteica Arvils.

-���� Konservi brokastīs, konservi pusdienās, konservi vakariņās� un, ja gadīju�mā kādam nakts vidū iegribās kaut ko iekost laipni lūdzam, konservi vienmēr ir pa rokai�

Ralfs iesmējās un pastūma nedaudz tālāk būri ar aluķēmu, jo suņusēnes ne�smar�oja diez cik labi sevi�ķi, ja bija tik tuvu degunam�

Monika atvadījās no Ērlas un arī iekāpa karietē. Blakus Rutai bija palicis tie�i tik daudz brīvas vietas, cik varētu pietikt kādam sevi�ķi kārnam jenotam. Tur nu tagad Monika mēģināja iespiesties.

-����� Kad es pārbrauk�u, viņa sacīja Ērlai, vienlaikus iegrozīdamās starp Rutu un karietes durvīm, tu mani vairs nepazīsi, jo es bū�u saplacināta.

-���� Kā bute� piebilda Arvils.

-���� Kad tad jūs būsiet atpakaļ? vaicāja Ērla.

-���� Me�a Ve�a saka, ka pēc kādām divām nedēļām, paskaidroja Monika.

-���� Es teicu, ka ceļ� varētu aizņemt divas nedēļas, precizēja Me�a Ve�a.

-���� Bet, kad mēs būsim atpakaļ, to nu gan es nezinu. Visticamāk, ka nekad� viņa pesimistiski nobeidza.

Bens lēkāja ap karieti un, luncinādams asti, rēja.

-���� Ben, �urp! iesaucās Me�sargs, kad bija aizslēdzis mājas durvis un iekār�tojies pasa�iera vietā uz priek�ējā sēdekļa. Bens nelika sevi lūgties un ar vienu lēcienu bija Me�sargam blakus. Izkāris mēli un sajūsmā elsdams, viņ� tūlīt uzli�ka priek�ķepas uz karietes priek�ējā paneļa un, kā likās, nepacietīgi gaidīja brauciena sākumu.

-���� Vai visi ir savās vietās? sauca Me�a Ve�a un, kad visi bija atbildēju�i ap�stiprino�i, pienāca pie karietes, nesdama rokās nenosakāmas krāsas un vecu�ma segu. Tad viņa to izpurināja, un gaisā uzvirmoja pelēks putekļu mākonis. Arvils un Ruta no�ķaudījās, bet Ērla pamuka tālāk. Tad Me�a Ve�a uzklāja se�gu bērniem, tā ka ārā rēgojās tikai viņu galvas un suņusēņu kastes. Bērni lab�prāt būtu no segas atbrīvoju�ies, bet, tā kā viņiem bija jātur vai nu kastes, vai būris, viņi nekā nevarēja pasākt.

-���� Kas tev tas par zirgu deķi? jautāja Arvils. Es negribu, ka tu man sedz virsū tādu putekļu krātuvi. Tā sega izskatās tā, it kā tur būtu vākti putekļi jau kop� pasaules ra�anās�

-���� Es zinu, man vajadzēja to iepriek� izdauzīt, piekrita Me�a Ve�a. Bet, tā kā es aizmirsu to izdarīt, tad nāksies vien iztikt ar tādu, kāda ir! Mēs to va�rēsim izdauzīt �ovakar, kad apstāsimies.

-���� Nu, vai zini, noteica Arvils un vēlreiz no�ķaudījās. Kam mums tā vis�pār vajadzīga?

-��� Tas ir polārkrūkļa mizas pārsegs, paskaidroja Me�a Ve�a. Ar īpa�u teh�noloģiju vilnas dzijā iestrādātas polārkrūkļa mizas �ķiedras. Bez tā mēs vispār nevarētu nekur doties, jo nosaltu jau pirmajā dienā, nekur tālu netiku�i.

Tagad viņa bija iekāpusi savā vietā pie stūres un ņēmās vilkt polārkrūkļa mi�zas segu uz karietes priek�pusi, kur sēdēja viņi ar Me�sargu. Izrādījās, ka sega patie�ām ir milzīga pietiekami liela viņiem visiem.

Me�a Ve�a apmierināta iedarbināja karieti, kas sparīgi ierūcās, un, visiem

mājot atvadas Ērlai, Rutas jenotam un Ralfa �in�illai, kariete pagriezās un cēli aizslidēja.

Diena likās gau�ām jauka. Debesis bija ko�i zilas, bet nebija tik auksts kā saulgrie�u dienā. Kariete itin viegli slīdēja pāri apsnigu�ajiem prie�u pakal�niem, un bērni, lūkodamies apkārt un priecādamies par straujo braucienu, pa�visam aizmirsa par �aurību, kādā viņiem bija jāsē�. Lai cik putekļaina, polārkrūkļa mizas sega patie�ām bija noderīga, un bērniem bija tāda sajūta, it kā viņi sēdētu siltā istabā. Vienīgi degungali nosala, tāpēc laiku pa laikam viņi pabāza zem segas ari galvas.

Kad ap pulksten desmitiem pamodās aluķēms un pieprasīja brokastis, Ar�vils ar cēlu �estu iebīdīja viņa būra atvilktnītē atgrieztu konservu kārbu.

Kad brauciens sāka kļūt vienmuļ�, jo prie�u pakalni izzuda un pārgāja tīreļveida līdzenumā, bērni sāka sevi izklaidēt ar dziedā�anu, līdz aluķēms sāka lūg�ties, lai viņi apklust.

-��� Man nav nekas pret dziedā�anu, sacīja aluķēms, kur� jau bija sācis skrul�lēt aug�ā savas pūkainās ausis, lai varētu tās izmantot kā aizbā�ņus, bet �ī nudien nav dziedā�ana.

-���� Pilnībā piekrītu, sacīja Me�sargs, palūkodamies atpakaļ un apveltīdams aluķēmu ar atzinīgu skatienu.

Bērni sākumā gribēja protestēt, bet viņiem, patiesību sakot, jau arī bija ap�nicis dziedāt, tāpēc viņi nolēma uzspēlēt kādu iedomā�anās spēli. Pirmā iedo�mājās Ruta.

-���� Dzīvs vai nedzīvs? prasīja Monika.

-���� Nedzīvs, atteica Ruta un iesmējās.

-���� Cik liels? jautāja Ralfs.

-��� Apmēram tāds, un Ruta paplēta rokas, norādīdama, cik liels ir minētais priek�mets.

-���� Kā ļoti maza vista, secināja Arvils, un Ruta atkal nez kāpēc iesmējās.

-���� Tā ta�u nav ļoti maza vista? aizdomīgi jautāja Arvils.

-���� Nē ta�u. Es ta�u teicu, ka tas ir nedzīvs, Ruta paskaidroja.

-���� Beigta maza vista. Beigts cālis, minēja Arvils, bet Ruta smējās kā kuti�nāta.

-���� Beidziet minēt, iejaucās Ralfs. Kāds tas ir apaļ� vai kantains, ciets vai mīksts?

-���� Ne apaļ�, ne kantains. Iek�pusē ciets, no ārpuses mīksts, atbildēja Ruta, smaidīdama līdz ausīm.

-���� Kādā krāsā? vaicāja Monika.

-���� Melnā.

-���� Vai tam ir spalvas? pēk�ņi jautāja aluķēms.

-���� Jā, atteica Ruta un bargi paskatījās uz aluķēma būri.

-���� Klabiķis, minēja aluķēms. Ruta klusēja.

Monika ar Ralfu saskatījās un gandrīz vienā balsī iesaucās:

-���� Vecās Lojas klabiķa izbāzenis!

-���� Uzminējāt� novilka Ruta un izskatījās apvainojusies, ka viņas mīkla tik ātri atminēta.

Viņi spēlēja vēl vairākas stundas un beigās tā aizrāvās, ka spēlē iesaistījās ne vien aluķēms, bet arī Me�sargs un Me�a Ve�a. Pusdienas viņi ēda egļu me�ā, un pēc konserviem un silta buljona, ko Me�sargs veikli uzvārīja uz ātri iekurta ugunskura, viņi atkal devās tālāk. Tuvojoties krēslai, Me�ā saradās arvien vairāk pūpē�veidīgo, kas spiegdami joņoja pār balto kupenu virsmu, bet ne jenotu, ne citu zvēru nemanīja. Bet viņi jau arī brauca pārāk ātri, lai kaut ko pa�manītu.

Maisā eso�os pūpē�veidīgo mazuļus Monika ik pa laikam baroja ar suņusēnēm, gādādama, lai tie vienmēr būtu paēdu�i. Nebija nekādas vajadzības tagad biedēt aluķēmu ar mazo pūpē�veidīgo nedzirdamajiem kliedzieniem.

Iestājoties tumsai, Me�a Ve�a ieslēdza violetās lampiņas, ar kurām Me��sargs bija bagātīgi apkāris visu karietes priek�pusi, un tagad sniegs viņu ce�ļā mirdzēja gai�i violets. Tomēr gaisma bija ļoti vāja, un Me�a Ve�ai nācās stipri samazināt karietes ātrumu. Kad jenotu pulkstenis nosita deviņas rei�zes, Me�a Ve�a paziņoja, ka �gana braukts�, un viņi apstājās uzsliet nakts�mītni.

Viņi bija nonāku�i jauktu koku me�ā, un Me�sargs pāris mirkļos uzslēja tel�ti kāda �uburaina, mū�veca ozola pakājē. Me�a Ve�a vēl pārsedza teltij pāri polārkrūkļa mizas pārsegu, iepriek� to kārtīgi izdauzījusi sniegā, un tā viss bija sa�gatavots nak�ņo�anai. Katrs paņēma pa guļammaisam un samiegojies ievilkās teltī, un nepagāja ne piecas minūtes, kad visi, paguru�i no ilgās brauk�anas, jau gulēja dziļā miegā.

Nākamajā rītā pusse�os visi bija kājās un, ātri iekodu�i maizītes un izdzē�ru�i pa krūzītei tējas, atkal sakāpa karietē un vēl tumsā devās tālāk.

Kad kļuva gai�āks, izrādījās, ka diena ir apmākusies. Debesis klāja vienmuļi pelēki mākoņi, un pat sniegs nelikās tik balts kā vakar.

-���� �ēl, ka mums līdzi nav Ērlas, sacīja Arvils. Viņa tūlīt pateiktu, vai �o�dien ir gaidāms sniegs, vai nav.

-���� Nav vajadzīga Ērla, lai pēc �iem mākoņiem saprastu, ka gaidāms sniegs, iebilda Ralfs. Saderam, ka vēlākais pēcpusdienā būs tāds putenis, ka nu tik�

Tomēr pagāja rīts, pienāca un pagāja pusdienlaiks, iestājās vakars, bet no drūmi pelēkajiem mākoņiem vēl nebija nolaidusies neviena sniegpārsliņa.

-���� Mākoņi laikam aizsērēju�i, smējās Ralfs. Labi, ka neviens ar mani ne�saderēja�

-����� Nākamreiz es saderē�u, sacīja Arvils. Tagad es zinu, ka ar tevi var dro�i derēt�

-���� Nākamreiz es uzvarē�u, apgalvoja Ralfs, viltīgi savilcis uzacis.

Viņi nak�ņoja Me�a malā, un nākamajā rītā viņu priek�ā pavērās bezgalīgi pla�s klajums, pa kuru vēj� trenkāja baltas sniega vērpetes.

-��� Vējainais virsājs, sacīja Me�sargs. Tagad būs pavisam garlaicīga brauk��ana.

Tā arī bija. Stundām ilgi neredzēja itin nekā, kā vien līdzenu, baltu sniega grīdu, kas sniedzās uz visām pusēm līdz pa�am apvārsnim. Kādu laiku, pame�tot skatienu atpakaļ, varēja redzēt Me�a aprises, no kura viņi bija izbrauku�i, bet ap pusdienlaiku tas pārvērtās izplūdu�ā zilgani pelēkā svītrā, līdz visbeidzot izzuda arī tā.

-���� Brrr� nodrebinājās Ralfs, mezdams apkārt nedro�us skatienus. Kā te var nobraukt taisni? Vai tad te nav Vadātāja?

-���� Ir, jau ir, attrauca Me�a Ve�a. Bet novest no ceļa manu karieti viņam nav pa spēkam. Man ir tehnika, un viņa pamāja uz paneli, kur rēgojās vese�la gūzma da�ādu instrumentu skalu, to vidū kaut kas līdzīgs kompasam, bet viņam tikai intuīcija un blēdībām pilns prāts�

Viņi nak�ņoja pa�ā virsāja vidū, un Monikai bija tāda sajūta, it kā viņi atras�tos uz kādas vēl neatklātas planētas, kuru viscaur klāj mū�īgais apledojums. Naktī vēj� plosīja viņu neaizsargāto telti, līdz pēc kādas īpa�i niknas brāzmas Me�a Ve�a pamodās un izgāja ārā savākt polārkrūkļa mizas pārsegu, lai vēj� to neaizrautu sev līdzi.

Vēl visu nākamo dienu kamanas slīdēja pāri kailajam sniega laukam, un vēj� �eit plosījās kā nekur citur Me�ā. Brāzmas bija tik ledaini aukstas, ka bērni lie�lāko tiesu tupēja, pabāzu�i galvas zem polārkrūkļa segas. Vēl vienu nakti viņi pavadīja Vējainajā virsājā, bet nākamajā dienā pēc pāris stundu brauk�anas Ralfs ievēroja priek�ā kaut ko savādu.

-���� Skatieties! Kas tas? viņ� sauca, pastiepis roku uz priek�u.

Tālu priek�ā bija manāma tāda kā zema, pelēcīgi brūna masa, kas ņirbēja, it kā atrastos nepārtrauktā kustībā. Jau no tālienes kļuva dzirdama paklusa �a�boņa, itin kā tūksto�iem roku �aukstinātu zīdpapīru.

-���� Klejojo�o krūmu audze, drūmi noteica Me�sargs. Nebiju domājis, ka tie �ādā aukstumā varētu būt aktīvi� Viņ� sasprindzis un sarauktu pieri vērās uz pelēcīgo ņirboņu tur, priek�ā.

-���� Ko tas nozīmē? jautāja Ralfs.

Bet Me�sargs bija tā nogrimis domās, ka neko neatbildēja.

Kariete strauji tuvojās klejojo�o krūmu audzei. Drīz vien visi ieraudzīja, ka vi�ņiem priek�ā kā siena izpleties krūmājs. Nebija ko domāt, ka varētu apbraukt tam apkārt tas pletās uz abām pusēm, cik vien tālu sniedzās skatiens. Krūmi bija diezgan augsti lielākā daļa bija sasniegu�i pieaugu�a cilvēka garumu tā�dēļ nevarēja saprast arī, cik biezs īsti tas ir.

Dīvainākais bija tas, ka krūmi nestāvēja uz vietas. Tie burtiski ņudzēja, pa�stāvīgi mainot savu vietu, spraucās viens otram garām un raustījās, kad izrādī�jās sapiņķēju�ies viens otra zaros� No krūmāja nāca pamatīgs troksnis, kas radās no sakņu skrapstoņas, krūmiem skrienot pa sērsnu, un zaru �aboņas. Krūmi bija saspiedu�ies tik cie�i viens pie otra, ka neizskatījās caurbraucami. Nebija nevienas ejas vai pat spraudziņas, pa kuru varētu izbraukt kaut kas tik liels kā viņu kariete.

Me�a Ve�a samazināja ātrumu un, kad viņi bija piebrauku�i gandrīz pie krū�māja, nobremzēja pavisam. Kariete noraustījās un apstājās.

-���� Ko nu? jautāja Monika, paslējusies savā sēdeklī un vērdamās pāri suņusēnu kastei.

Me�sargs drūmi kratīja galvu.

-���� Varbūt, ja mēs uzņemtu kārtīgu ātrumu, Ralfs ieminējās, mēs varētu izskriet viņiem cauri?

-��� Nemaz neceri, atteica Me�sargs. Mēs tikai sapītos viņos un vispār vairs netiktu no vietas. Nē, te ir vajadzigs kas cits�

-���� Kas? vienā balsī jautāja Monika, Ruta un Arvils.

-���� Ugunslodes, pavisam negaidīti atskanēja no būra.

Me�sargs pameta izbrinītu skatienu uz aluķēmu. Tas bija piecēlies kājās un vērās uz elpojamo re�ģi, it kā mēģinādams tam cauri kaut ko saskatīt.

-� Tie�i tā, teica Me�sargs. Un, kā par brinumu, es pat esmu da�as pa�ķēris līdzi. Patie�ām negaidīju, ka krūmi būs tik rosīgi� To teikdams, viņ� izvilka no mantu kaudzes pa�as apak�as savu no�ņurku�o tarbu un kādu brīdi tajā rakņājās.

-���� Ahā! Rokā ir! viņ� uzvaro�i iesaucās, izvilkdams roku no tarbas. Vina plaukstā mirdzēja kaut kas sarkanīgs.

-���� Kas tev tur ir? jautāja Ralfs, pabāzdams galvu starp mantu kalniem un sunusēnu �emuriem.

-���� Ugunslode, lepni atteica Me�sargs. Somā ir vēl septiņas. Es domāju, ar tām vajadzētu pietikt �etras turpceļam, �etras atpakaļceļam. Viņ� pastie�pa ugunslodi uz aizmuguri, lai visi varētu to labāk aplūkot.

Ugunslode bija apaļa, sarkani kvēlojo�a lode, un likās dīvaini, ka Me�sargs to varēja tā turēt rokā pēc izskata sprie�ot, tai vajadzēja būt svelo�i karstai. Lodei nebija skaidri izteiktu kontūru tā patiesi izskatījās pēc uguns kamo�la jeb�u pēc lodē saveltas kvēlojo�as lavas pikas. Tā versmoja brī�iem oran�īga, brī�iem sarkana, un reizēm tās dziļumā uzvirmoja tādas kā dzeltenīgas liesmas.

Ralfs uzmanīgi tai piedūrās, bet nesajuta neko īpa�u. Viņam likās, it kā bū�tu iebāzis roku vēsā ūdenī. Tad Ralfs pastiepa rādītājpirkstu un atkal pieskārās lodei. Pirksta galiņ� nozuda lodes iek�ienē un kļuva neredzams. Ralfs iebāza pirkstu dziļāk, līdz tas pilnībā bija pazudis lodē. Tad viņ� atkal to izvilka un no�grozīja galvu.

-���� Dīvaini gan� viņ� sacīja. Kas tas īsti ir?

-���� Ugunslode, atkārtoja Me�sargs.

Ralfs sarauca uzacis tas nu vis nebija nekāds izsmeļo�ais paskaidrojums.

-��� Neviens nezina, kā ugunslodes rodas, stāstīja Me�sargs. Me�a viņā ga�lā starp Pelēkajiem kalniem ir kāda dziļa aiza, kur tās vienkār�i mētājas. Me�aļaudis iet uz turieni un tās salasa, jo tās var �ur un tur izmantot piemēram, tagad lai tiktu cauri klejojo�o krūmu audzei. Un ugunslodes nekad neizsīkst pat ja tās tiek salasītas līdz pēdējai lodei, pēc pāris mēne�iem var atkal doties turp, un aiza kā agrāk būs pilna ar tām.

-��� Bet es nesaprotu kā tās var palīdzēt tikt cauri krūmiem? jautāja Ralfs, pamezdams skatienu uz krūmiem, kas plosījās kā negudri, krak�ķinot un ap�lau�ot pa�i savus zarus.

-���� Redzi, tās lodes nedaudz atgādina uguni, vai ne? sacīja Me�sargs.

Visi piekrīto�i palocīja galvas.

-���� Krūmi nav diez cik gudri, turpināja Me�sargs. Un viņi nekad nav biju��i Pelēko kalnu aizā. Tāpēc viņi baidās no lodes kā no īstas uguns un metas bēgt, līdzko lode lido to virzienā. Tad tikai mums jābūt gatavībā un, kad krūmi būs pa�ķīru�ies, jāmetas uz priek�u. Es patie�ām ceru, ka ar �etrām lodēm mums pietiks� viņ�, nedaudz norūpējies, piebilda.

-���� Mana kariete izdarīs visu, kas būs nepiecie�ams, lepni paziņoja Me�a Ve�a. Kad vajadzēs mesties uz priek�u, ticiet man tā lidos kā raķete!

-���� Ceru, ka ne� noteica Me�sargs. Ja tā lidos kā raķete, mēs pavisam noteiksi sapīsimies zaros. Vajadzētu uzturēt tādu pa�u ātrumu kā līdz �im ar to pilnībā pietiktu.

-���� Būs darīts, sacīja Me�a Ve�a un iedarbināja motoru. Kariete ierūcās un bija gatava izpildīt jebkuru uzdevumu.

-����� Vai visi ir gatavi? jautāja Me�sargs, satverdams ugunslodi cie�i saujā. Kad visi atbildēja apstiprino�i, viņ� sāka komandēt Me�a Ve�u: Tā, tagad pie�brauc pie krūmāja pa�as malas. Lēnītiņām, pavisam lēnitiņām�

Kariete, klusām puk�ķinādama, pieslīdēja cie�i pie krūmāja. �eit �aboņa un lūsto�o zaru troksnis bija vēl skaļāks. Kāds krūms, skriedams garām, aizskāra ar zariem karietes priek�galu un tad, pats izbijies no neparastā �ķēr�ļa, iespru�ka dziļāk starp pārējiem krūmiem.

Me�sargs atvēzējās.

-��� Tā! viņ� sauca. Tūlīt es sviedī�u ugunslodi, un karietei jāmetas uz priek��u, līdzko pavērsies ceļ�!

Visi saspringu�i sēdēja savās vietās, un arī aluķēms, nespēdams ieraudzīt, kas notiek, nervozi staigāja �urpu turpu pa savu būri.

Un tad Me�sargs no visa spēka aizsvieda lodi. Viņ� to meta samērā zemu tā, lai tā izietu cauri krūmājam, nevis pārlidotu tam pāri.

Krūmi reaģēja zibenīgi. Vienlaicīgi ar lidojo�o lodi tie metās uz abām pusēm prom no tās, un pirmīt necaurbraucamajā krūmu biezoknī tagad pavērās taka pietieko�i plata, lai kariete varētu izbraukt cauri.

Kariete to ari darīja. Sliecēm kaucot, tā �āvās uz priek�u, tā ka bērni atkri�ta atpakaļ, bet viens maiss ar konserviem no mantu kaudzes virspuses izlidoja ārā.

Cik ātri pa�ķīru�ies, tikpat ātri krūmi ari sakļāvās. Kad Ralfs uz sekundi pame�ta skatu atpakaļ, viņ� redzēja, ka krūmi momentā aizblīvē tikko radu�os spraugu. Tas notika tādā ātrumā, ka to zari pat �vīkstēja gar karietes aizmuguri.

Monika, lūkodamās cauri somu kalniem, pamanīja, ka priek�ā zemē kaut kas spīd. Tā bija Me�sarga sviestā ugunslode.

Nesamazini ātrumu! Es svie�u nākamo! kliedza Me�sargs un atvēzējās.

Nākamā ugunslode kā sīciņa komēta iz�āvās cauri bēgo�ajiem krūmiem, un kariete, atpalikdama tikai par pāris sprī�iem, brāzās tai pakaļ. Kad arī tā bija piezemējusies un karieti no visām pusēm iekļāva melnu zaru bie�ņa, Me�sargs aizlidināja tre�o ugunslodi, un Me�a Ve�a nepiebremzēdama dro�i aizvadīja ka�rieti tālāk. Aizlidoja ceturtā lode, un bērni atviegloti nopūtās, bet tad notika kaut kas negaidīts. Visi pamanīja zemē gulo�o ugunslodi, bet tai priek�ā atkal slējās zaru me�s.

Me�a Ve�a pēdējā brīdī iespieda grīdā bremzes pedāli, un kariete spēji apstā�jās, ar purnu tomēr ieskriedama pirmajos krūmos tā, ka tie nobrak�ķēja vien.

-���� Sasodīts! iesaucās Me�sargs un iebelza ar plaukstu pa priek�ējo paneli.

-���� Kas noticis? no aizmugures atskanēja bailīgs jautājums.

-���� Tas, no kā es baidījos, teica Me�sargs. Acīmredzot krūmājs ir kļuvis biezāks, un ar �etrām ugunslodēm nepietiek.

-���� Tev ta�u somā ir vēl �etras, atgādināja Arvils.

-���� Tās mums vajadzēs atpakaļceļam, sacīja Me�sargs. Nāksies vien iztikt tāpat. Ralf, paskaties atpakaļ vai tā ugunslode kaut kur nemētājas?

Ralfs pameta skatienu atpakaļ. Nu jau viņus cie�i jo cie�i ieskāva krūmu mu�d�eklis. Zariem �vīkstot gar karietes sāniem, krūmi �audījās visapkārt un nebi�ja ko domāt par izkāp�anu no karietes asie zari, svaidīdamies uz visām pu�sēm, sagraizītu viņu sejas kā ar na�iem, bet ļaunākajā gadījumā viņi paliktu arī bez acīm.

Gabaliņu atpakaļ starp krūmiem sarkanīgi mirdzēja ugunslode.

-���� Tur tā ir! sauca Ralfs. Bet tad būs jālien cauri krūmiem.

-���� Sasodīts! atkal iesaucās Me�sargs. Tas nekur neder! Viņ� sadrūmis iespieda galvu plaukstās un iegrima domās.

Me�a Ve�a, samiegusi acis, cie�i vērās uz kaut ko viņiem priek�ā.

-���� Klausieties, viņa klusām ieminējās. Man �ķiet, tur priek�ā ir tikai kādi pāris metru krūmu.

Me�sargs iznira no savām pārdomām un arī palūkojās uz priek�u. Un patie��ām likās, ka cauri zariem spīd tāda kā gaismiņa.

-���� Mana kariete ir laba kariete, lēni teica Me�a Ve�a. Tā izturēs pāris metrus sausu krūmu.

Me�sargs, drūmi saraucis pieri, paskatījās uz viņu.

-���� Tu domā? viņ� vaicāja. Tu saproti, ja mēs tagad zaudēsim braucamo, mēs glu�i vienkār�i paliksim Me�ā, un tad mums būs gals klāt. Pirmkārt, mēs vairs netiksim atpakaļ, jo ar �etrām ugunslodēm nepietiks, lai ar kājām izskrietu cauri krūmājam. Un, otrkārt, mums nav līdzi tik daudz pārtikas, lai apietu krūmājam apkārt.

-���� Es to ļoti labi saprotu, nopietni sacīja Me�a Ve�a. Un tomēr es es�mu pārliecināta, ka mana kariete var to izdarīt.

-���� Tādā gadījumā, teica Me�sargs un noplātīja rokas, uz priek�u! Neko citu mēs tik un tā nevaram darīt kāpt no karietes ārā būtu tīrā pa�nāvība.

-���� Tā, sacīja Me�a Ve�a, tagad turieties cie�i. Es to saku pavisam no�pietni! Un pieturiet mantas�

Tad viņa pāris rei�u nikni ierūcināja karieti, un tā metās iek�ā krūmājā. Za�ri �vīkstēja gar karietes korpusu, un krūmu stumbri lūza krak�ķēdami, bet ka�riete neatlaidīgi spiedās cauri krūmājam, aizvien uzņemdama ātrumu. Motors kauca tā, ka likās tas teju, teju uzsprāgs, bet sliedes, griezdamās zemē, �ķai�dīja sniegu uz visām pusēm.

Un tad viņi bija ārā un aiz�āvās pāri sniegotajam klajumam, atstādami trok��ņaino krūmāju sev aiz muguras.

-���� Fū� nopūtās Me�sargs, noslaucīdams no pieres uztraukuma sviedrus.

-���� Man jau likās, ka cauri ir un mēs tūlīt uziesim gaisā�

-���� Nekā nebija, lepni attrauca Me�a Ve�a un nedaudz samazināja ātrumu, jo kariete tagad lidoja uz priek�u glu�i kā no lingas palaists akmens. Es ta�u teicu, ka mana kariete ir uzticama.

-���� Nu kā? ievaicājās aluķēms, nervozi plūkādams ausi.

-���� Viss kārtībā, paskaidroja Monika. Esam izbrauku�i.

-���� Fū� aluķēms atviegloti nopūtās glu�i tāpat kā Me�sargs.

-���� Tad nu gan jums ir me�iņ�� neticīgi �ūpodams galvu, noteica Ralfs.

-���� Es tie�ām ļoti ceru, ka tālāk tādu brīnumu vairs nebūs�

Me�a Ve�a ar Me�sargu pārmija skatienus, un Me�sargs tā dīvaini nokrek��ķinājās. Ralfam tas nepatika.

-���� Ko jūs tā saskatāties? viņ� aizdomīgi pra�ņāja. Par ko jūs domājat?

-���� Nu� hmm� redziet� krek�ķināja Me�a Ve�a. Mums vēl priek�ā ir Robe�kalni, bet, tā kā uz manu karieti patiesi var paļauties� slieces tikko kā nomainītas� un es pati arī tīri labi stūrēju� tad nevajadzētu īpa�i uztraukties�

-���� Kā tā īpa�i? nervozēja Ralfs. Tātad nedaudz uztraukties tomēr va�jadzētu, ko?

-���� Nu� hmm� atkal krek�ķināja Me�a Ve�a. Piesardzība, protams, par ļaunu nenāktu.

Bērni satrauku�ies saskatījās, bet tad ierunājās aluķēms.

-��� Robe�kalni ir vieni no augstākajiem kalniem visā Me�ā, viņ� sacīja. Tiem pāri ved kalnu pārejas tādas ir divas. Viena ir Starpsmaiļu pāreja. Tā ir pie�tieko�i laba vasarā, bet ziemā praktiski nepieejama, jo ir pārlieku stāva un nav izbraucama, kad to klāj sniegs un ledus.

-���� Un otra? jautāja Monika.

-���� Otra ir Lēzenā pāreja, atbildēja aluķēms. Bet tas ir tikai nosacīti, jo tik lēzena tā nemaz nav. Bez tam tā visu laiku iet gar pa�u aizas malu, tā ka ir jābūt ārkārtīgi prasmīgam braucējam, lai kādā pagriezienā neiestūrētu tie�i bezdibenī.

Monika, Ruta un Ralfs pārmija �ausmu pilnus skatienus, bet Arvils saspringti blenza uz suņusēnēm sev degungalā.

Me�a Ve�a pie stūres nemierīgi sarosījās.

-��� Tikai bez panikas! viņa sacīja. Tā nav pirmā reize, kad es ziemā �ķēr�soju Robe�kalnus, tā ka nevajag satraukties.

Un tomēr likās, ka visi ir satrauku�ies tā, kā vēl nekad. Piepe�i bērniem li�kās, ka klejojo�o krūmu audze ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas viņus sagai�da turpmāk.

*

Robe�kalnus ceļotāji sasniedza nākamajā dienā. Tie slējās viņiem priek�ā kā melni, uz ceļiem nometu�ies akmens mil�i ar apsnigu�iem pleciem. Kalnu ro�botās galotnes sedza baltas sniega mices, un arī nogāzēs sniegs bija nobrucis lejup, atklādams baltas sniega terases, ko varētu novērtēt kalnu slēpotāji.

Tomēr �eit neviena slēpotāja nebija, un kalni gau�ām auksti un vientulīgi slējās pret bāli zilajām ziemas debesīm.

-��� Es nevienu pāreju neredzu, paziņoja Ralfs, kad kādu brīdi bija cie�i blen�zis uz kalniem.

-���� Pag, pag, sacīja Me�a Ve�a, dro�i vadīdama karieti tie�i uz kalniem.

-���� Tā no attāluma to nemaz nav iespējams pamanīt. Lai to atrastu, ir jāzina, kur tā ir.

Kad viņi bija piebrauku�i pie pa�a kalna, viņu acīm pavērās samērā lēzena nogāze. Me�a Ve�a stūrēja tie�i uz to, un pēc mirkļa viņi jau brauca aug�ā kal�nā. Nedaudz vēlāk nogāze pagriezās pa labi, un Me�a Ve�a atkal atbilsto�i ie�grieza karieti.

-��� Kur tad tās aizas? brīnījās Arvils, kad viņi bija brauku�i jau labu laiku, bet abās pusēs joprojām slējās augstas, melnas klin�u sienas.

Tie�i tajā mirklī Me�a Ve�a asi pagrieza karieti pa kreisi, un Monikai, kas tobrīd lūkojās pāri karietes sāniem, aizrāvās elpa�

Tālu, tālu lejā pletās klajums, kam viņi vēl tikko kā bija brauku�i pāri. Visi koki tagad izskatījās pēc zemē iespraustām spurainām skaidiņām, bet tie�i gar karietes sānu vertikāli lejup gāja melna klin�u siena. Atsevi�ķas radzes kā na��a asmenim līdzīgi izaugumi �ur un tur rēgojās ārā no klints.

Un tad pēk�ņi priek�ā izauga klints siena, un Me�a Ve�a strauji sagrieza stū�ri uz labo pusi. Arvils smagi ievaidējās, un Monika saprata, ka tagad viņa ska�tienam ir pavērusies bezdibenīgā aiza. Karietes slieces kā na�i svilpdamas �ķē�la sniegu, un baltas vērpetes uzvirmoja pāri aizai un noplivinājās lejup, bet ka�riete spītīgi turējās uz sava ceļa.

Pie kāda no asajiem pagriezieniem vēl kāds konservu maiss atrisa vaļā, kon�servi izbira un, �ķindot atsizdamies pret klintīm, noripoja lejā no kalna.

-����� Konservi iet mazumā, vārgā balsī komentēja Arvils. Tas ir tikai uz labu� pēc brī�a viņ� filosofiski nosprieda.

Brītiņu vēlāk, kad aiza labu laiku bija bijusi galvenokārt Arvila pusē, viņ� aiz�miedza acis un klusiņām kaut ko pie sevis murmināja, kas blakus sēdo�ajam Ralfam izklausījās pēc �vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ��. Monika ar �aus�mām blenza lejup aizā ik reizi, kad tā pavērās viņas skatienam, bet Ralfs un Ruta palika laimīgā neziņā par to, ko pārējie nupat pārdzīvo, jo, sē�ot pa�ā vi�ducī, iemūrēti starp mantām un suņusēņu kastēm, viņi neko nevarēja redzēt.

Pēc bezgalīgi ilga brauciena (kā likās Monikai un Arvilam) Me�a Ve�a pie�pe�i samazināja ātrumu, un pēc brītiņa kariete apstājās pavisam.

-���� Es gribēju, lai jūs to redzat, viņa lepni teica, izrausdamās no karietes.

-���� Nedomāju, ka jūs kaut ko tādu jebkad agrāk esat redzēju�i.

Arvils atvēra acis, kuras labu brīdi bija turējis cie�i aizmiegtas, bet pārējie tik�mēr jau kāpa ārā no karietes.

Izrādījās, ka viņi atrodas pa�ā kalna virsotnē.

Zem viņiem pletās me�i, klajumi, un viss bija klāts ar baltu sniegu. Bet vis�apkārt slējās kalni. Melnās klin�u radzes asi kontrastēja ar zilajām debesīm, bet

sniegs nogāzēs un virsotnēs mirdzēja �ilbino�i balts. Visi stāvēja un aizgrābti vēroja aizraujo�o skatu, kad piepe�i atskanēja kāds protests.

-���� Ei! iesaucās aluķēms. Kur jūs esat? Kāpēc tāds klusums?

-���� Ku�! viņu apsauca Me�a Ve�a. Mēs vērojam kalnus.

Aluķēms apsēdās uz kastes būra stūri un sabozās.

-��� Nu, baigie, viņ� teica. Es sē�u �ajā būri jau diezin cik sen, un tagad jūs priecājaties par skaistiem skatiem, kamēr es mēne�iem ilgi neesmu redzējis ne�ko citu, kā vien būra sienas un peļu lā�a spalvaino ģīmi�

Monika sarauca uzacis un pienāca pie būra.

-���� Vai tu ari gribētu paskatīties uz kalniem? viņa vaicāja.

-��� Jā, lūdzu, pieklājīgi atteica peļu lācītis.

-��� Tu nedrīksti laist vinu ārā! �ausmās iesaucās Arvils. Viņ� tūlīt uzdzīs tās bailes un notrieks mūs lejā no aizas!

Monika stāvēja un domāja. Aluķēms patie�ām bija �ausmīgi ilgi sēdējis bū�rī. Un tagad, kad viņi pa�i priecājās par �o brīni�ķīgo ainavu, nebija godīgi, ka viņ� neko neredzēja �

-��� Es tik sen neesmu bijis kalnos� ilgu pilnā balsī sacīja aluķēms. �urp es nācu pa garāko ceļu, jo īsti labi nepārzinu kalnu pārejas un negribēju riskēt.

Monika minstinājās. Viņai gribējās izlaist aluķēmu, bet viņa redzēja, ka ci�tiem �ī doma nepavisam nepatīk.

-���� Nu, kā ziniet� bēdīgi sacīja aluķēms un drūmi nokāra galvu. Es pa�tie�ām apsolos, ka neko ļaunu nedarī�u, bet, ja nu jūs man neticat� Nu, jā� Nav jau nekāda īpa�a pamata man ticēt�

Me�a Ve�a uzmeta Me�sargam vaicājo�u skatienu, un viņ� paraustīja plecus.

-���� Manis pēc� viņ� noņurdēja. Galu galā mums ta�u ir tās sēnes�

-���� Nu, nē! pārbijies sauca Arvils. Neesiet dumji!

Me�a Ve�a pamāja Monikai, ka viņa drīkst izlaist aluķēmu. Monika noliecās pie būra un sāka ķimerēties ar būra atslēgām. Savukārt aluķēms, to izdzirdē�jis, pielēca kājās.

-��� Jūs patie�ām atļausiet? viņ� satraukti sauca. Jūs ļausiet man iziet laukā?

-���� Jā, tikai, lūdzu bez pigoriem! sacīja Monika, pagriezdama slēdzeni.

Piepe�i aluķēms samulsa.

-��� Zini� Tur ir tās sēnes� viņ� murmināja. Vai tu nevarētu mani aiznest gabaliņu tālāk, citādi man bail, ka es nogāzī�os lejā�

-���� Labi, labi� Aiznesī�u, sacīja Monika un atvēra būra durtiņas. Tad viņa sagrāba aluķēmu un skrie�us aizmetās ar to gabaliņu tālāk. Pārējie tikmēr saspringu�i gaidīja, kas nu būs.

Bet nekā nebija.

Kad Monika nedaudz tālāk izlaida aluķēmu no rokas, tas palika turpat, kur nolikts, un aizgrābti vērās uz krā�ņajiem kalniem visapkārt un pla�o ainavu, kas pavērās uz visām pusēm.

-���� Nudien� viņ� �ukstēja. Viss Me�s kā uz delnas� Cik skaisti� lie�lajām, brūnajām acīm mirdzot, viņ� kā apburts vērās visapkārt. Kādu brīdi viņ� klusēja un tad pēc brī�a palūkojās uz Moniku.

-���� Nu labi, pietiks. Dosimies tālāk.

-��� Un paldies, viņ� klusām piebilda, kad Monika, cie�i viņu sagrābusi, stie�pa atpakaļ uz būri.

Kad aluķēms atkal bija iespundēts, Arvils atviegloti nopūties un ari visi pā�rējie iekārtoju�ies atpakaļ savās vietās, Me�a Ve�a iedarbināja karieti, un viņi devās lejup no kalna.

*

Pēc veiksmīgas kalnu �ķērso�anas, ceļotāji atkal nokļuva me�os, kur egles un priedes auga tik blīvi, ka Me�a Ve�ai nācās stipri vien samazināt brauk�anas ātru�mu. Bez tam �eit skraidelēja jenoti, kas atkal sāka novērst viņu �ofera uzmanību�

-��� Ak tu, svītrainais bandīt! bļāva Me�a Ve�a un, aizmirsusi visu pārējo, stū�rēja karieti jenotam tie�i virsū, it kā gribēdama saplacināt to zem karietes pla�tajām sliecēm.

Jenots kādu brīdi sēdēja un apstulbis vēroja neparasto kusto�o kasti ar klie�dzo�o veceni iek�ā, kas nez kāpēc brāzās viņam tie�i virsū� Bet tad viņ� atjē�dzās un, nicīgi nosprauslājies, palēca sāņus un nozuda Me�ā, savukārt kariete, Me�a Ve�ai skaļi brēcot, turpināja drāzties uz priek�u�

Kad Me�a Ve�a tā bija trenkusi jau piekto jenotu, Me�sargs nemierīgi sakus�tējās savā sēdeklī un uzmeta Me�a Ve�ai pārmeto�u skatienu.

-��� Ko tu dari? viņ� saviebies jautāja. Jenotiem par tevi ne silts, ne auksts, bet tu sāc novirzīties no kursa.

-���� Ko? nevērīgi attrauca Me�a Ve�a, jo viņai bija licies, ka krūmos pazib vēl kāda nelietīga jenota svītrainā aste.

-��� Liec mieru jenotiem, jau skaļāk sacīja Me�sargs. Tādai trenkā�anai nav nekādas jēgas!

-���� Kā nav? izsaucās Me�a Ve�a. Man uzreiz paliek vieglāk ap sirdi� Tad viņa pasmējās un beidzot atkal atgriezās uz pareizā ceļa.

-���� Cik tālu mums vēl jābrauc? vaicāja Monika.

-���� Nu jau esam tuvu, sacīja Me�sargs. Rīt mēs sasniegsim Bērzu birzis, un tad vēl viena diena, un mēs būsim pie Klin�u krāvumiem�

-���� Beidzot� nopūtās aluķēms. Es jau vairs nevaru nosēdēt �ajā necie�a�majā būri�

-���� Uzēd kādu konserviņu� vēlīgi piedāvāja Arvils, bet aluķēms savieba tā�du grimasi, ka visiem kļuva skaidrs, ko viņ� pēdējā laikā domā par kon�serviem�

*

Vakarpusē starp priedēm un eglēm sāka parādīties pirmie bērzi. Pamazām to kļuva aizvien vairāk un vairāk, līdz nākamās dienas rītā viņiem apkārt bija vieni vienīgi bērzi.

Viņi bija sasniegu�i Bērzu birzis.

Monika manīja, ka Me�sargs un Me�a Ve�a ik pa brīdim pameta visapkārt tramīgus skatienus, bez tam Me�a Ve�a brauca daudz ātrāk, nekā tas starp �iem daudzajiem kokiem būtu vēlams.

Monika iebakstīja Rutai sānos, un arī viņa kādu bridi vēroja Me�a Ve�as un Me�sarga dīvaino uzvedību.

-���� Domā, ka mēs tuvojamies Klin�u krāvumiem? Ruta �ukstēja Monikai.

-���� Diez vai� Me�sargs ta�u teica, ka līdz tiem jābrauc veselu dienu, tāpat �ukstus attrauca Monika.

-���� Ko tad viņi tā raustās? nesaprata Ruta. Ja vien te atkal nav kaut kas tāds, par ko viņi mums neko nav teiku�i.

Tajā brīdī Bens sāka nikni riet un pielēca kājās, uzlicis priek�ķepas uz priek��ējā paneļa. Gandrīz vienlaicīgi kaut kas balts izbrāzās no tuvējā bērza un iekodās karietes kreisās slieces uzliektajā priek�galā.

Knirk�� atskanēja �ņirksto�a skaņa, zobiem iegrau�oties metālā�

-���� Kas tas bija? iekliedzās Monika.

-���� Un no kurienes tas izskrēja? pilnīgi apjucis, sauca Arvils.

Me�a Ve�a nospieda līdz galam sulas padeves pedāli, un kariete kaukdama aizdrāzās uz priek�u, me�onīgā ātrumā lavierēdama starp bērzu stumbriem.

-���� Kas tur ir? jautāja Ralfs. Pūpē�veidīgie?

-���� Nē, diem�ēl tie nav pūpē�veidīgie� saspringtā balsī atbildēja Me�sargs, nervozi vērodams, kā kariete par mata tiesu izvairās no kāda resna bērza stum�bra. �īs ir tāss radības, un būtu ļoti vēlams no tām izvairīties�

-���� Kāpēc? Ko tās dara? jautāja Ralfs.

-���� Ko�, strupi noteica Me�sargs un samiedza acis, jo likās, ka kariete tūlīt ietrieksies kārtējā bērzā, kas piepe�i it kā izauga viņiem tie�i deguna galā.

Pa to laiku tāss radība, kas bija paspējusi iegrauzties karietes sliecē, pie�pe�i parādījās uz karietes motora pārsega. Tā bija neliela tru�a lielumā un

izskatījās pēc nesimetriskas tāss tarbiņas āda tai bija glu�i kā bērza tāss balta ar melniem lāsumiem, bet acis atgādināja divas melnas spraudziņas tarbiņas priek�pusē. Tad tāss radība pa�plēta muti� Mute pletās no �tarbiņas� viena ga�la līdz otram un bija pilna ar sīkiem, smailiem zo�biņiem kā haizivij� �okļi aizcirtās un atskanēja nelaba �ņirkstoņa. Tāss radība grieza zobus�

Ak, �ausmas� novaidējās Arvils, kas tie�i tajā brīdī bija palūkojies pāri karietes malai.

Tāss radība lēnām sāka kustēties uz priek�u, uz to pusi, kur sēdēja Me��sargs. Likās, ka karietes ātrums un straujie pagriezieni to it nemaz neietekmē, jo tā turpināja neatlaidīgi virzīties uz priek�u, neskatoties uz Me�a Ve�as izmi�sīgajiem centieniem to nokratīt. Ta�u, kad tā bija pienākusi pavisam tuvu vietai, kur sē�dēja Me�sargs, viņ� piepe�i atvēzējās un iegāza tai ar dūri, notriekdams to lejā.

Bens visu laiku neganti rēja.

Monika lūkojās pāri mantu grē�dai uz apkārtējiem bērziem. Un tad viņa pamanīja vēl vienu tāss radību. Tā it kā atdalījās no stum�bra izskatījās tā, itin kā tajā vietā piepe�i atluptu paliels tāss gabals, un metās pāri sniegam uz karietes pusi.

-������������� Uzmanīgi! Monika iebrēcās, no�rādīdama uz skrejo�o tāss radību. Tur viena tuvojas!

-���� Sasodīts! teica pavisam bālā Me�a Ve�a un strauji sagrieza karieti pa kreisi.

-���� Tur nāk vēl viena! tagad brēca Arvils. Nē, vēl divas� trīs� to ir ve�sels bars!

Me�a Ve�a izmanīgi lavierēja starp stumbriem, bet ātrums nebija pietie�kams, un tāss radības, �ņirkstinādamas zobus, draudīgi nāca arvien tuvāk.

-���� Sviediet tām ar kaut ko! kliedza Me�sargs.

-��� Ar ko? atkliedza Monika.

-���� Konservu kārbas! brēca Me�sargs. Sviediet tām ar konservu kārbām! Bet ātrāk!! ĀTRĀK!!!

Arvils trīco�ām rokām sāka vandīties pa mantu kaudzi, bet, kā par spīti, pie�pe�i likās, ka viņiem vairs nav neviena maisa ar konservu kārbām. Tad Moni�ka atcerējās par somu, kas bija spiedusi viņas kājas kop� ceļojuma sākuma. Vi�ņa noliecās, sagrābstīja somu un, uzvilkusi to aug�ā, atrāva vaļā. Patie�ām soma bija pilna ar konserviem. Ar brētliņām tomātu mērcē.

Monika pagrāba vienu kārbu un atvēzējusies aizlidināja to zobaino radījumu pūlī. Ruta metās viņai palīgā, un kārbas cita pēc citas ielidoja viņu vajātāju jūk�lī. Drīz vien kļuva manāms, ka aizmugurē kaut kas notiek. Tāss radības piepe��i atpalika un metās virsū kārbām.

-���� Tās grau� kārbas, izdvesa Arvils, vērdamies atpakaļ.

Un patie�ām. Tāss radības bija ielenku�as izsvaidītās kārbas, un to asie zo�bi grauza pu�u metālu. Beidzot Me�a Ve�a varēja atkal uzņemt ātrumu, neraustoties no vienas puses uz otru. Kaut ari tāss radījumi vēl arvien �ad un tad izlēca no bērziem, kariete tagad �āvās uz priek�u ar tādu raķetes cienīgu ātru�mu, ka tie nespēja to panākt.

Pēc kādām divdesmit minūtēm Bērzu birzs ar visiem neradījumiem palika aiz muguras, un kariete izbrauca ar sniegu klātā klajumā.

Me�a Ve�a nedaudz piebremzēja, un Me�sargs skaļi un atviegloti nopūtās.

-���� Ko tu dari? piepe�i iebrēcās galīgi pārbijies Arvils. Kāpēc tu bremzē? Tie ta�u tūlīt mūs panāks!

-���� Nē, nē, tie nekad nenāk ārā no savas birzs, paskaidroja Me�sargs. Vi�ņi ir radu�ies no bērziem un visu mū�u paliek ar tiem kaut kādā veidā cie�i sais�tīti. Ja viņi iznāktu no birzs, tad tūlīt pat nomirtu.

-��� Ak tā, noteica Arvils. Tad jau labi.

-���� Ārprāts, sacīja Ruta. Man ir tāda sajūta, ka es nekad vairs nespē�u mierīgi paskatīties ne uz vienu bērzu, nedomājot, ka no tā piepe�i izbrāzīsies slepkavnieciski noskaņots tāss gabals�

-���� Vai jums nebūtu nekas pretī, Ralfs dzēlīgā balsī vērsās pie Me�a Ve�as un Me�sarga, savlaicīgi brīdināt mūs par nākamajiem pārsteigumiem, nevis tikai tad, kad tie jau kāps mums virsū un grasīsies nokost galvas?

-���� Kāpēc gan ne? laipni attrauca Me�a Ve�a. Nākamā pietura Klin�u krāvumi. Un lai jenots grau� manus kaulus, viņa murmulēja, ja es zinu, ko mēs tur pasāksim�

-���� Paldies, teica Ralfs. Tu mani ārkārtīgi nomierināji.

.

Apsnigu�ais klajums atkal pārgāja Me�ā, kurā, vi�siem par lielu atvieglojumu, nebija neviena pa�a bērza.

Tuvojoties Klin�u krāvumiem, aluķēms kļuva nemierigs. Viņ� bija piecēlies un, garajām ausim plandot, staigāja pa būri �urpu turpu kā runasvirs pirms ārkārtigi svarigas uzstā�anās.

Kā īsti jūs esat iecerēju�i rīkoties? viņ� bei�dzot jautāja.

Bērni saskatījās un paraustīja plecus, bet Me�sargs pagriezās un, neko ne�atbildējis, īgni uzlūkoja aluķēmu.

-�������������� Kā jūs tiksiet iek�ā Klin�u krāvumos? jautāja aluķēms, stāvēdams būra vidū un sakrustojis priek�ķepas uz krūtīm. Monikai viņ� atgādināja jociga pa�skata trusi, kas pēk�ņi iztēlojies sevi par profesoru. Tur nevar tā vienkār�i ieiet. Tur apkārt, ziniet, ir aizsargjosla.

-���� Zinām, zinām� ņurdēja Me�sargs. Esam jau izbaudīju�i�

-���� Tad ko jūs domājat darīt? nemitējās pra�ņāt aluķēms.

Visi pārmija jautājo�us skatienus. Galu galā tika nolemts visu pastāstīt. Mo�nika cerēja, ka aluķēmam būs tā apnicis sēdēt būri, ka viņ� beidzot piekritīs vi�ņiem palīdzēt.

-������������� Tu ta�u saproti, teica Monika, ka, ja mēs netiksim līdz klin�u alām, līdz tām netiksi ari tu. Un tad tev vēl ilgi nāksies sēdēt �ajā būri.

-������������� Ak, jūs, blē�i� noņurdēja aluķēms. Zinu, zinu bet paldies, ka atgā�dināji�

-�������������� Mums ir da�as idejas, lēnām sacīja Monika. Mums ir pilna kariete ar mēness suņusēnēm� bez tam, mums ir neliels mai�elis ar pūpē�veidīgo ma�zuļiem�

-�������������� KO? iebrēcās aluķēms, un bērni likās ārkārtīgi apmierināti ar panākto efektu. Kā jūs uzzinājāt? Vai vecā Loja tomēr atcerējās?

-������������� Neko viņa neatcerējās� Bet nav svarigi, kā mēs to uzzinājām. Vārdu sa�kot, mēs domājam pietuvoties Klin�u krāvumiem ar kādu laiku nebarotiem pū�pē�veidīgo mazuļiem, sacīja Monika. Jādomā, tam vajadzētu nostrādāt�

-������������� Tas nostrādās� drūmi teica aluķēms. Par to jūs varat ne�aubīties. Ir tikai viena problēma�

-���� Kāda? vaicāja Monika.

-����� Jums būs mani jāatstāj kaut kur tepat, sacīja aluķēms. Es nevarē�u braukt jums līdzi, ja jūs visu laiku bļaustināsiet tos mazos spokus�

-��� Ahā� domīgi sacīja Monika. Patie�ām, par to es nebiju iedomājusies�

-���� Pag, ierunājās Ralfs. Bet vai mēs tiksim cauri tai aizsargjoslai tikai ar pūpē�veidīgajiem?

-���� Un kā vēl� tikpat drūmi kā līdz �im sacīja aluķēms. Pūpē�veidīgo ma�zuļu klātbūtnē izzudīs ikviena aizsargjosla lai cik tas nebūtu bēdīgi�

-���� Man tas nemaz tik bēdīgi ne�ķiet, teica Arvils un iesmējās.

-���� Un ko mums darīt tālāk, kad būsim tiku�i līdz tiem krāvumiem? jautāja Monika.

-����� Tad jums būs nedaudz jāpabaro savi mazie briesmonī�i, lai troglodīti tur, alās, varētu atgūties un būtu spējīgi ar jums runāt. Bez tam jums jāņem līdzi vi�sas sēnes, cik tik jums to ir, jo viņi noteikti būs ļoti dusmīgi� stāstīja aluķēms.

-���� Un tālāk?

-����� Ko tālāk? atvaicāja aluķēms. Kā es varu zināt, kas būs tālāk? Vai nu viņi piekritīs mainīt mani pret vecmāmiņām, vai nu nē� Tad viņ� apklusa un sabozies apsēdās stūrī uz kastes.

Pārējie iegrima skaļā diskusijā. Visbeidzot tika nolemts, ka Me�sargam ar aluķēmu jāpaliek Me�ā, kamēr Me�a Ve�a ar bērniem, pūpē�veidīgajiem un suņusēņu kastēm karietē dosies uz Klin�u krāvumiem.

Vakarpusē viņi apstājās, un Me�sargs uzslēja telti, bet nākamajā rītā visi sā�ka gatavoties sava ceļojuma pēdējam posmam. Līdz Klin�u krāvumiem bija pa�licis pavisam neliels gabaliņ�, tādēļ visi vienojās, ka Me�sargs ar aluķēmu pa�liks tepat.

-����� Starp citu, teica aluķēms. Mani sauc Murusis. Gadījumā, ja viņi grib zināt, par kuru troglodītu iet runa�

-���� Musis� Murusis� murmulēja Arvils. Tas pats jau vien ir.

-����� Nepavisam nav tas pats, iebilda aluķēms. Katrā ziņā, ja jūs troglodītiem stāstīsiet, ka esat noķēru�i Musi, viņi nospriedīs, ka esat parasti klaiņojo��i krāpnieki, un nekādās sarunās ar jums neielaidīsies�

Viss, kas bija nepiecie�ams Me�sargam, tika izkrauts no karietes, un drīz vien brauciens uz Klin�u krāvumiem varēja sākties.

-���� Labu veiksmi! aizbrauco�ajai karietei nopakaļ sauca Me�sargs, mādams viņiem atvadas.

Monika kop� pa�a rīta nebija barojusi mazos pūpē�veidīgos, un tagad mai�sā sākās pamatīga rosība.

-����� Pacie�aties vēl mazliet, sacīja Monika, lūkodamās uz maisu, kur� raustī�jās tā, it kā tur iek�ā kūņotos vesels kucēnu metiens.

Pēc stundas starp koku stumbriem sāka pavīdēt melnas ēnas, kurām pa vi�du iespīdēja saules gaisma. Pavisam drīz viņi sasniedza me�u robe�u, aiz kuras sākās Klin�u krāvumi.

-���� Oho, noelsās Ralfs. Tie gan izskatās savādi�

Klin�u krāvumi viņu priek�ā patiesi likās dīvaini. Tie nedaudz atgādināja ro�mie�u pilsētas drupas, ko Monika bija redzējusi kādā no Ralfa grāmatām. AKmens bluķi da�i milzigi kā laukakmeņi, citi nelieli un vienādi kā ķieģeļi, sa�krauti viens uz otra, veidoja neparastas formas būves. Tās bija diezgan zemas lielākā daļa bija bērnu augumā vai pat zemākas. Monika noprata, ka istās aluķēmu mītnes atrodas zem zemes un ka virspusē ir tikai neliela to daļa.

-���� Ļoti neparasti, sacīja Me�a Ve�a. Nekad neesmu tos redzējusi dzīvē tiem jau tuvumā neviens nav varējis pienākt.

Benam �eit nepatika. Saspicējis ausis, viņ� aizdomīgi vērās uz pelēcīgi mel�najiem klin�u veidojumiem un dusmīgi ņurdēja.

-��� Interesanti, pa kurieni te var tikt iek�ā, lūkodamies uz Klin�u krāvumiem, prātoja Ralfs. Neredzu nekā, kas izskatītos pēc durvīm.

Patie�ām likās, ka no ārpuses Klin�u krāvumus apjo� pat tāda kā vienlai�dus siena, kaut gan arī tā bija pavisam zema. Pat vēl zemāka nekā lielākā da�ļa būvju.

-���� Es paskatī�os ar Aci, sacīja Monika. Lai zinātu, ko aluķēmi domā darīt.

-���� Nu labi, piekrita Me�a Ve�a. Tikai nepaliec tur pārāk ilgi. Jādomā, ka vi�ņi drīz vien nāks ārā noskaidrot, kas te tik nelāgi bļaustās� To teikdama, viņa uzmeta skatienu maisam, kurā mazie pūpē�veidīgie tirinājās aizvien enerģiskāk.

Monika atsēdās ērtāk un pievēra acis, domādama par aluķēmiem. Nez, ko

viņi �obrīd varētu darīt� Dro�i vien atkal darbojas ap dārgakmeņiem�

*

Tiklīdz viņu apņēma alu drēgnais gaiss, viņa atvēra acis. Viņa atradās vienā no tām klin�u alām, kurā aluķēmi bija strādāju�i pie saviem darbagaldiem. Arī tagad darbagaldi stāvēja savās parastajās vietās gar alas sienām, ta�u �oreiz ne�viens pie tiem nesēdēja.

Lielā zāle bija pilnigi tuk�a.

Monika sarauca uzacis un devās cauri zālei. Izgājusi cauri savienotājtunelim, viņa nokļuva otrā darba zālē, bet ari tā bija pamesta.

Kambaris ar rotaslietu lādēm arīdzan bija tuk�s.

-���� Hmm� pie sevis noteica Monika. Nu, ko� Jāiet paskatīties, ko da�ra vecmāmiņas.

>

Viņa devās uz vecmāmiņu alas pusi, bet, kad viņa to sasniedza, izrādījās, ka alas caurumu pilnībā aizsedz milzīga akmens plāksne. Monika samulsusi apstā�jās un aptaustīja to. Plāksne bija cieta un auksta kā jau akmens.

-��� Hmm� atkal noteica Monika. Manis ta�u te īstenībā nemaz nav� Tas nozīmē, ka, ja es gribētu, es pavisam viegli varētu tikt �ai plāksnei cauri�

Bridi skatījusies uz plāksni, viņa paspēra nedro�u soli uz tās pusi un pastie�pa roku uz priek�u. Bet plāksne joprojām palika savā vietā un bija absolūti blī�va un necaurejama.

Monika saviebusies uz to blenza. Laikam jau akmens plāksne bija pārāk pār�liecino�s �ķērslis, un viņa nebija vēl pietieko�i uztrenējusi savu Aci, lai spētu to pārvarēt.

Tad Monika pievēra acis, mēģinādama iztēloties vecmāmiņas, bet atkal vi�ņai nekas neizdevās. Laikam Aci nevarēja izmantot kā pagadās un, lai mainī�tu atra�anās vietu, viņai vispirms vajadzēja nokļūt atpakaļ parastajā vidē.

-���� Nu labi� nogrozījusi galvu, sacīja Monika un devās pa gaiteni atpakaļ. Bija pavisam tum�s, un sveces gaiteņa sienās stāvēja patālu viena no otras. Kad Monika atradās divām svecēm tie�i pa vidu, bija tik tum�s, ka uz priek�u varēja tikt, tikai taustoties gar sienām. Kur gan viņi visi ir� murmināja Mo�nika, iegriezdamās kādā ejas atzarojumā, pa kuru viņa nekad iepriek� nebija gājusi.

�ur un tur no ejas atzarojās citi gaiteņi, bet tie visi bija tik tum�i, ka nebija vērts doties tajos iek�ā. Bet tad Monika pamanīja, ka vienā no sānu gaiteņiem atspīd gaismas atblāzma, un iegriezās tajā.

Gabaliņu tālāk gaitenis beidzās ar nelielu apaļu alu, kurā sēdēja aptuveni div�desmit aluķēmi. Izskatījās, ka viņi notur kādu sapulci, jo sēdēja puslokā cie�i cits pie cita, bet viņu priek�ā sēdēja kāds sevi�ķi nelādzīga paskata aluķēms.

-��� Viņi ir klāt, sacīja viens no aluķēmiem. Es biju izgājis virszemē un pa�lūkojos. Viņi ir �etri, viņiem līdzi ir kāda vecene un milzīgs, pinkains zvērs.

-��� Acīmredzot viņi ir tie, kas atvedu�i pūpē�veidīgos, konstatēja priek�ā sē�do�ais aluķēms un nikni atrieza zobus. Kā gan viņi par tiem ir uzzināju�i? un viņ� pārlaida apkārtējiem aizdomīgu skatienu. Tie no viņa skatiena bailīgi sarāvās.

-���� Mēs ne�

-���� Nekad mū�ā�

-����� Nekā tamlīdzīga� tie viens pār otru taisnojās, nervozi knibinādami garos, līkos nagus.

-��� Tagad jāizdomā, ko mēs darīsim, sacīja negantā paskata aluķēms. Es�mu iespundējis mūsu ve�iņas, tā ka viņas ir dro�ībā. Pat ja viņi atklūtu līdz pa�reizajam kambarim, viņi netiktu tām klāt.

-���� Vai tu nobloķēji ieeju? vaicāja kāds no sēdo�ajiem.

-���� Jā. Akmens plāksne nebūs izkustināma, iekams tai nepieskarsies ar zilo atslēgakmeni.

-���� Vai tu to labi paslēpi? noraizējies vaicāja kāds aluķēms. Viņ� visu laiku nervozi knosījās un vispār izskatījās diezgan tramīgs.

-���� Es to noliku pa�ā svarīgākajā vietā, lepni sacīja neglītais aluķēms. Vi�ņi to nemū�am neatradīs. Bez tam, tur tas ir dro�ībā arī no Vecā.

-���� Jā, Vecais dro�i vien mums sagādās problēmas, piebilda nervozais alu�ķēms. Viņ� noteikti gribēs ar tiem kaut kā vienoties. Viņam nepatiks, ka pūpē�veidīgie aizkavē visus darbus.

-���� Jā, starp citu vai tad tie�ām ir tik nopietni? vaicāja kāds cits.

-���� Un kā vēl� dusmīgi attrauca bargais aluķēms. Tā skaņa iet cauri vi�sām sienām, un tikai te, pa�ā dziļumā, no tās ir miers. Bet virspusē, darbnī�cās, ir pilnīgi neizturami. Līdzko tas ļembasts sākās, visi tūlīt aizmetās prom kur nu kurais� Vecais necietīs, ka darbi tā iekavējas� Bet gan jau es ar viņu vieno�os, viņ� klusām pie sevis noteica.

Tad viņ� pamāja ar nagaino ķepu, un visi izklīda, bet Monika, bridi pastāvē�jusi, devās viņiem pakaļ.

Kaut kas te nebija saprotams� Likās, it kā �ie aluķēmi kaut ko darītu uz sa�vu roku� Acīmredzot bija kaut kāds �Vecais�, kur� �eit bija galvenais un kura rīkojumiem bija jāpakļaujas�

Monikai �ķita, ka �Vecais� varētu būt aluķēms ar ķērpju matiem, kuru viņa divas reizes bija redzējusi rotaslietu �ķirotavā. Vajadzētu sameklēt viņu un pa�klausīties, ko domā darīt viņ�. Bija skaidrs, ka tikko redzētie aluķēmi ne par ko negribēs atdot vecmāmiņas, bet Monikai bija aizdomas, ka �Vecajam� varētu būt citi uzskati �ajā jautājumā�

Ta�u, lai kā viņa klīstu pa klin�u alām un gaiteņiem, viņa neredzēja vairs ne�viena pa�a aluķēma. Bija skaidrs, ka tāda klejo�ana neko nedos, un visbeidzot viņa nolēma atgriezties.

Iedomājusies par Me�a Ve�u, Rutu, Ralfu, Arvilu un Benu, viņa sajuta uz se�jas vēsu vēja pūsmiņu un atvēra acis.

-���� Nu, ko redzēji? jautāja Me�a Ve�a, un Monika visu izstāstīja.

-���� Jā� novilka Ralfs. Kas tas par zilo atslēgakmeni?

-���� Nezinu, drūmi atteica Monika. Nekad agrāk par tādu nebiju dzirdējusi.

-���� Vajadzētu� uzsāka Ralfs, bet tad aprāvās pusvārdā, jo Klin�u krāvumu vienā malā bija manāma kaut kāda kustība. Visi saspringa un cie�i palūkojās uz to pusi. Kādu brīdi nekas nenotika, bet tad aug�up pa mastu, ko viņi līdz �im nebija ievēroju�i, aug�up uzvijās balts trisstūrains karogs.

-��� Ko tas nozīmē? vaicāja Me�a Ve�a, aizdomīgi vērodama karogu, kas pli�vinājās vieglajā vēsmiņā. Vai viņi padodas?

-���� Kas to lai zina, Ralfs paraustīja plecus. Tas būtu loģiski, bet varbūt, ka viņiem tas nozimē kaut ko glu�i citu�

-���� Piemēram, ka tikko ar karieti ieradu�ās pusdienas� viltīgi minēja Arvils.

-���� Kad tu ieraudzīsi tos zobus, tu tā nejokosi, dusmīgi sacīja Monika.

-���� Nu, ko� nedro�i novilka Ruta. Varbūt tie�ām viņi grib uzsākt sarunas vai ko tamlīdzīgu? Tad vajadzētu pabarot pūpē�veidīgos�

-���� Tas ir visai riskanti, sacīja Ralfs. Man tas nebūt nepatīk.

-��� Man ari ne, piekrita Monika. Bet mēs neko citu nevaram da�rīt. Citādi ta�u mēs ne par ko ar viņiem nevienosimies ja viņi vispār netiks mums tuvāk par pārsimts metriem�

-���� Tad iedod arī tiem mazajiem rīmām pa kādai sēnei, negribīgi atļāva Me�a Ve�a. Tikai nedod daudz lai tie paliek nedaudz pus�badā.

Monika noplūca pāris ļumīgākās suņusēnes un iemeta tās maisā. Pūpē�veidigo mazuļi tūliņ tām kāri uzklupa un ātri vien notiesāja. Vi�ņu pseidopodijas nedaudz pierima, kaut arī pavisam neizzuda.

-���� Tā, Monika noteica, apslaucīdama rokas gar maisu un aizsiedama maisa galu. Paskatīsimies, kas nu notiks.

Visi cie�i blenza uz to vietu, no kuras bija parādījies karogs, un pa�tie�ām pēc brītiņa tur parādījās galva, kam sekoja arī pats aluķēms. Viņ� izlīda no alas un pa Klin�u krāvumu virsu veikli cilpoja uz karie�tes pusi.

-��� Ak, debestiņ� noelsās Me�a Ve�a, bet pārējie tikai ar �ausmu pilnu skatienu vērās uz aluķēma pusi.

Monika atcerējās pati savas izjūtas, kad bija pirmo reizi ieraudzījusi aluķēmus, un pilnībā viņus saprata. Tagad viņa cie�i lūkojās uz skrejo�o aluķēmu, un, kad tas bija pienācis samērā tuvu, viņa to atpazina. Tas bija tas pats sir�mais ķērpju matu aluķēms, ko viņa tikko bija meklējusi.

Bens, pielēcis kājās, nikni rēja.

Aluķēms tikmēr bija pieskrējis pie Klin�u krāvumu sienas un apstājies. Puspavērtu muti, kurā rēgojās �ķībie, dzeltenie zobi, viņ� aplūkoja karieti un tajā sēdo�o, �ausmu pārņemto kompāniju.

-���� Ko jums vajag? viņ� piepe�i �erksto�ā balsī jautāja. Es esmu troglodītu Vecais, un visu troglodītu vārdā es jums jautāju ko jums vajag un kādēļ esat atnāku�i mūs traucēt?

-����� Phe� nicīgi nosprauslājās Arvils. Un viņam vēl pietiek nekaunības kaut ko tādu vaicāt�

Arī Ralfs, �ķiet, nu jau bija apradis ar aluķēma nejauko izskatu un tagad klu�sām pie sevis ķiķināja. Bet paskat, kas �im par smalkām manierēm� �visu troglodītu vārdā�, padomā tikai�

Me�a Ve�a izkāpa no karietes un pievērsās aluķēmam. Likās, ka viņa jopro�jām nespēj īsti skatīties tam virsū, tomēr saņēmās un stingri sacīja:

-���� Pie jums ir �o bērnu vecmāmiņas. Esam ieradu�ies tām pakaļ.

Sirmais aluķēms piepe�i izskatījās apjucis. Viņ� nedaudz sarauca uzacis un

pakasīja savu ķērpju pakausi. Kādu bridi viņ� domīgi lūkojās uz bērniem un tad lēnām teica:

-���� Tātad jums viņas ir vajadzīgas? Jūs patie�ām gribat viņas savākt?

No karietes puses atskanēja sa�utuma pilni saucieni. Ko gan �is neglītais ve�cais aluķēms iedomājās?!

Me�a Ve�a pagājās nedaudz uz priek�u un turpināja:

-��� Ta�u tas vēl nav viss. Mums ir arīdzan kas tāds, kas varētu jūs ieinteresēt. Kādu laiku atpakaļ pa Me�u sāka klejot kāds neparasts �peļu lācītis�, kur� vē�lāk izdarīja vairākus postījumus pūpē�veidīgo audzētavās un uzbruka me�aļau�u ciemata vecākajai iedzīvotājai� Protams, vēlāk izrādījās, ka tas nav neviens cits kā vien parasts aluķēms�

-���� Troglodīts� sirmais aluķēms viņu izlaboja.

-����� �kuru sauc Murusis, pabeidza Me�a Ve�a. Ja gribat viņu atgūt at�dodiet vecmāmiņas. Un visas �etras! viņa bargi piebilda.

-���� Murusis, Murusis� murmulēja vecais aluķēms, joprojām kasīdams pa�kausi. Vienmēr lien, kur nevajag� Kur tad viņ� ir? viņ� jau skaļāk jautāja.

-���� Palika Me�ā, attrauca Me�a Ve�a. Viņ� negribēja klausīties, kā pūpē��veidīgo mazuļi prasa ēst�

-���� Kā tad� kā tad� murmināja Vecais. Ņjā� Ziniet ko, viņ� beidzot sacīja Me�a Ve�ai, jūs pagaidiet tepat, man jāaiziet apspriesties. Tādas lietas es nedrīkstu izlemt viens pats� to teikdams, viņ� pagriezies aizlikās prom pa krāvumiem un drīz vien nozuda, no kurienes bija ieradies.

Me�a Ve�a un bērni samulsu�i noskatījās viņam pakaļ.

-���� Domājat, viņ� mums tās atdos? vaicāja Arvils. Viņ� neizskatījās pārlie�ku briesmīgs�

-���� Nē, viņ� ne, piekrita Monika. Bet tur jau ir vēl pārējie�

Nekas cits viņiem neatlika, kā sēdēt un gaidīt, ko izlems aluķēmi. Tomēr Monika, brītiņu nemierīgi trinusies uz sēdekļa, neizturēja.

-���� Klausieties, es ie�u paskatīties, ko viņi tur lemj, viņa paziņoja. Ja kas modiniet mani!

To paziņojusi, viņa aizvēra acis un sāka domāt par nupat redzēto veco, sir�mo alukēmu.

Ilgi nenācās gaidīt, kad viņa atkal bija klin�u alās.

Izskatījās, ka �ī atkal ir tā pati aluķēmu darbazāle. Pie galdiem un visapkārt uz zemiem akmens soliņiem sēdēja vesels pulks aluķēmu, bet viņu vidū stāvē�ja Vecais. Pa labi no sevis Monika ievēroja nelāgā paskata aluķēmu, kas pir�mīt bija runājis par vecmāmiņu ieslodzī�anu.

-���� �grib atpakaļ savas vecmāmiņas un saka, ka pie viņiem ir Murusis, pa�beidza Vecais, kur� laikam bija stāstījis par pirmītējo sarunu.

Atskanēja satrauktu balsu murdoņa, un Monikai likās savādi, ka parasti klu�sējo�ie aluķēmi piepe�i kļuvu�i tik runīgi.

-���� Bet kā?

-���� Kāpēc viņiem tās vajadzīgas?

-��� Vai viņi domā par apmaiņu? tādi un līdzīgi saucieni bira no visām pusēm.

Viens, ko Monika uztvēra un kas viņai likās dīvaini, bija izskatījās, ka alu�ķēmi vispār nav pieļāvu�i domu, ka vecmāmiņas kādam varētu būt vajadzīgas�

-��� Tā ka izskatās mums būs viņiem tās jāatdod, sacīja Vecais, un troksnis noklusa.

-���� Pag, pag, piepe�i ierunājās �erksto�a balss, un Monika paskatījās pa la�bi. Neglītais aluķēms bija piecēlies kājās un tagad, kad visi bija pievērsu�ies vi�ņam, stāvēja un �ņirkstināja zobus. Tā nedrikst. Mēs ve�iņas atradām pirmie, un mums ir visas tiesības viņas paturēt.

-���� Bet padomā!

-���� Un kā tad Murusis?

-����� Murusi mēs varam atgūt citādā veidā, ļauni smīnēdams, noteica alu�ķēms. Bet ve�iņas mums nav jāatdod. Ja viņas nebūtu gribēju�as, viņas ne�maz pie mums nebūtu nāku�as, vai ne tā?

Bija iestājies neliels apjukums.

Izskatījās, ka �ajā jautājumā domas dalās. Daļa aluķēmu tie, kurus Moni�ka bija ievērojusi kopā ar nelādzīgā paskata aluķēmu, piebalsoja savam līde�rim un iestājās par to, ka vecmāmiņas būtu jāpatur. Savukārt citi, viņu vidū arī pats Vecais, sprieda, ka tiek aizkavēti visi darbi un ka ve�iņas jāatdod to liku�mīgajiem mazbērniem, it ipa�i ja reiz tie pa�i ieradu�ies viņām pakaļ�

-���� Mēs varētu vienoties� klusām ierunājās nelāgais aluķēms. Monikai li�kās, ka viņa atkal pamana tā ģīmī iezogamies ļauna smīna atblāzmu. Mēs va�rētu vienoties par kompromisu. Dosim viņiem pusotru stundu laika lai viņi pa�i nāk un savas vecmāmiņas atrod. Ja viņi tās atradīs, mēs ļausim viņiem tās aizvest, bet, ja ne� vecmāmiņas būs tiem zudu�as uz visiem laikiem�

Vecais aluķēms stāvēja un �ķita apdomājam izteikto priek�likumu.

-���� Nu ko� Manis pēc� Tas �ķiet gana godīgi�

Monika skaļi noelsās, bet neviens to nedzirdēja.

-���� Bet es patie�ām nesaprotu, kam viņiem tās tik ļoti vajadzigas� murmi�nāja Vecais. Un �ajā pa�ā sakarā kam viņas jums tik ļoti vajadzīgas� un, to pateicis, viņ� ar neizpratni palūkojās uz saviem padotajiem.

-���� Saprotams, ka laikā, kamēr viņi meklēs vecmāmiņas, viņiem nedrīkstēs likt nekādus �ķēr�ļus, piebilda Vecais, bargi uzlūkodams nelādzīgo aluķēmu. Tas, sarāvis uzacis, negribīgi pamāja ar galvu. Tāpat arī viņi nedrīkstēs iz�mantot savus iero�us tai viņu ve�ai ar pūpē�veidīgajiem būs jāpaliek ārpus Klin�u krāvumiem.

Visi piekrīto�i pamāja, un tad Vecais devās prom, lai paziņotu lēmumu, bet alukēmi izklīda kur nu kurais.

Monika jau gribēja aizvērt acis un doties atpakaļ, bet pēdējā mirklī atjēdzās. Viņa ta�u tagad atradās dziļi Klin�u krāvumos! Ja viņiem tūlīt vieniem pa�iem vajadzēs uzmeklēt vecmāmiņas, viņai ta�u ir jāuzzina ceļ�!

No uztraukuma skaļi elsodama, viņa aizmetās pakaļ aizejo�ajam aluķēmam, tajā pa�ā laikā cenzdamās iegaumēt, pa kādām ejām viņi iet. Viņa pat mēģi�nāja ieskrāpēt klin�u sienās zīmes, bet tas, protams, nebija iespējams. Viņa �eit atradās tikai ar Aci, un neko atzīmēt nebija iespējams. Atlika paļauties vien uz savu atminu.

Ta�u tas bija ārkārtīgi grūti.

Eja veda labu gabalu taisni uz priek�u, tad pagriezās pa labi un tūdaļ saza�rojās piecās citās ejās. Aluķēms nogriezās vienā no tām, un Monika soļoja vi�ņam nopakaļ, ik pa brīdim pamezdama skatienus atpakaļ, lai iegaumētu ceļu no �īs puses.

Pēc kāda laika viņi nonāca pie pazemes ezera, kura krastā stāvēja laiva. Alu�ķēms iesēdās laivā, paņēma airus un, atgrūdies no krasta, lēnām īrās pāri eze�ram. Monika pēdējā mirklī paspēja ielēkt laivā un nodomāja interesanti, kas gan būtu noticis, ja viņa nebūtu paspējusi� Visdrīzāk, ka viņa spētu pāriet pā�ri ezeram tāpat kā toreiz pār purva aka�iem, tomēr �obrīd nebija īstais laiks vi�sādiem eksperimentiem�

Kad laiva atdūrās pret ezera otru krastu, aluķēms izkāpa un devās tālāk. Mo�nika viņam sekoja.

Viņi izgāja cauri vairākām zālēm, un Monika centās visu paturēt prātā.

Pēc kāda laika alās iespīdēja dienas gaisma, un viņi nonāca pie klin�u kāp�nēm, kas izveda viņus uz Klin�u krāvumiem.

Tad gan Monika aizvēra acis un nākamajā mirklī jau bija kopā ar savējiem.

-���� Kur tu tik ilgi biji? ārkārtīgi satraukusies, vaicāja Me�a Ve�a, bet Moni�ka tikai pamāja uz Klin�u krāvumu pusi. Tur tikko bija parādījies Vecais, kur� tagad naski rik�oja uz viņu pusi.

-���� Klausieties, drūmi teica Monika, norādīdama uz tuvojo�os aluķēmu.

Visi noraizēju�ies gaidīja, kas nu būs, jo pēc Monikas toņa varēja nojaust -

nekas labs te nav sagaidāms�

Aluķēms bija atskrējis līdz robe�valnim un apstājies savā parastajā vietā.

-���� Esam izlēmu�i, viņ� paziņoja. Visiem �etriem mazbērniem tiks dota tie�i pusotra stunda laika, lai viņi atrastu savas vecmāmiņas. Ja viņi tās atradīs, varēs vest sev līdzi, bet ja ne tās mū�īgi paliks kopā ar mums. Bez tam ve�cai kopā ar pūpē�veidīgajiem jāpaliek tepat, savukārt mēs no savas puses ne�kādi netraucēsim mazbērnus viņu meklējumos. Esmu savu pateicis.

Viņ� apklusa un palika sastindzis stāvam savā vietā.

Iestājās klusums.

Bērni pārbiju�ies blenza uz aluķēmu, bet Me�a Ve�a nobālusi bez skaņas plātīja muti. Pat Bens bija beidzis riet un tagad neuzticības pilnu skatienu lūko�jās uz aluķēmu.

-���� Kā ar suni? jautāja Monika. Vai varam ņemt to līdzi?

Vecais aluķēms ar neslēptām �ausmām palūkojās uz Benu.

-���� Nē, viņ� stingri noteica, sunim jāpaliek tepat.

-���� Bet kā tad ar Murusi? sauca Me�a Ve�a.

-����� Ar viņu mēs vēlāk tiksim galā, attrauca alu�ķēms.

Kad kādu brīdi neviens nebija teicis ne vār�da, aluķēms sarosījās.

-���� Domāju, viss ir skaidrs, viņ� sacīja.

-����� Tagad es do�os atpakaļ, bet jūs nāciet pēc kādām desmit minūtēm. Kāds no mū�sējiem jūs sagaidīs pie ieejas un uzņems lai�ku. Neaizmirstiet tie�i pusotra stunda!

Tad viņ� pagriezās un aizmetās prom.

Karietē sēdo�ie pārmija izmisu�us ska�tienus.

-���� Ko nu? jautāja Arvils. Kā gan mēs lai viņas atrodam?

-���� Es centos iegaumēt ceļu, sacīja Monika.

-����� Ja mums paveiksies, mēs viņas atradīsim. Bez tam mums nav citas iespējas.

-���� Jūs nedrīkstat uz turieni iet! iesaucās Me�a Ve�a. Bez pūpē�veidīgajiem, bez suņusēnēm! Viņi ta�u jums vienkār�i izliek lamatas!

-���� Nedomāju vis, ka tās ir lamatas, domīgi sacīja Monika. Es biju klāt, kad viņi to izlēma, un esmu pārliecināta, ka viss būs godprātīgi. Labāk dosimies, ie�kams viņi nav pārdomāju�i, viņa sacīja un izkāpa no karietes.

Pārējie viņai sekoja un, kaut arī Me�a Ve�a skaļi vaimanāja un �ķendējās, devās uz Klin�u krāvumiem. Viņi gāja uz turieni, kur garajā mastā plīvoja bal�tais karogs, un, kad bija atnāku�i, izrādījās, ka tur patie�ām paveras ieeja krā�vumos.

Iek�ā viņus sagaidīja sīka auguma nopietns aluķēms, kur�, ieraudzījis bēr�nus, paklanījās un pacēla gaisā lielu apaļu pulksteni, kas mirdzēja vienos di�mantos.

-���� Desmit pāri desmitiem, viņ� drūmi paziņoja un ar asajiem dzeltenajiem priek�zobiem pakodīja apak�lūpu. Ja līdz bez divdesmit divpadsmitiem jūs nebūsiet atradu�i ve�iņas, viņas paliks pie mums.

-���� Un kas būs ar mums? bailīgi iepīkstējās Arvils.

-��� Jūs tiksiet izvesti ārā un vairāk �eit nebūsiet lūgti, vēsi atbildēja aluķēms.

Arvils atviegloti nopūtās. Ralfs ieskatījās savā rokas pulkstenī un noregulēja

to tā, ka tas rādīja precīzi desmit pāri desmitiem.

-���� Lai jums veicas, tikpat vēsi kā pirmīt noteica aluķēms un pazuda ap stūri.

Viņiem dāvātā pusotra stunda bija sākusies.

-������������� Sekojiet man! iesaucās Monika un metās uz turieni, no kurienes pirms brītiņa bija iznākusi kopā ar veco aluķēmu. �o vietu viņa atcerējās te pāri ejai nokarājās akmens veidojums, kas atgādināja ziloņa snuķi. Monika pusskrie�us devās prom pa patum�o eju, un pārējie ne soli neatpalika.

Cik te nejauki� dvesa Arvils, mezdams visapkārt bailīgus skatienus.

Kļuva aizvien tum�āks. Alukēmi, �ķiet, ar svecēm

nesvaidījās, un gaismas bija tie�i tik daudz, lai redzē�tu vārgus klin�u apveidus un ne par matu vairāk. �ur un tur tumsā likās pazibam zaļas acis, un reizēm atskanēja paklusa ķiķinā�ana, kas baisi atbalsojās klintīs. Acīmredzot aluķēmi sekoja, lai redzētu, kā bērniem sokas� Tie�ām drausmīgi� teica ari Ru�ta. Vai mēs ejam pareizajā virzienā?

Pagaidām jā, attrauca Monika. Ku�, netraucē mani, man jākoncen�trējas� un viņa saspringti aplūkoja zāli, kurā tikko bija ienāku�i, lai saprastu, pa kuru eju viņiem jādodas tālāk. �eit! viņa iesau�cās, pamanījusi pie kādas ejas sākuma akmens krāvumu, kas izskatījās pēc miniatūras piramīdas. Kādu bridi viņi joņoja, nerunādami ne vārda un ti�kai nodrebinādamies ik reizi, kad tumsā iezalgojās kāds ieslīpu, zaļu acu pāris.

Visbeidzot viņi iznāca pie pazemes ezeriņa, kura melnie ūdeņi vieg�li �ļakstinājās pret krasta akmeņiem. Ezeru kupolveidigi iejoza klints sienas, un vietumis tajās raustījās baltu sve�u �audīgās liesmiņas. Sveķi tecēja pa svecēm lejup un ar skaļiem, vienmuļiem �plak�, plak�, plak�� pilēja ezeriņā.

-���� Brrr� nodrebinājās Arvils. Te ir vienkār�i �au�alīgi�

Bet Monika pasmaidīja un atviegloti nopūtās. Ja viņi bija iznāku�i pie ezera tātad bija gāju�i pareizi. Ta�u tad viņa pamanīja ko tādu, kas viņas prieku iz�gaisināja.

Laivas nebija.

-�������������� Kā mēs tiksim pāri? mulsi jautāja Ralfs, lūkodamies uz pla�o, tum�o ūdens klaidu savā priek�ā.

-���� Pirmīt te bija laiva� mulsi murmināja Monika.

-������������� Re, kur tā ir! piepe�i iesaucās Ruta, un Monika cerīgi palūkojās viņas norādītajā virzienā. Bet viņas ceribas tūlīt noplaka. Laiva stāvēja ezera viņā krastā. Acīmredzot Vecais, aizīries atpakaļ, bija laivu turpat arī atstājis.

-���� Un kur� solīja mums nelikt nekādus �ķēr�ļus? aizvainoti jautāja Ralfs.

-���� Viņi spēlē negodīgu spēlīti.

-��� Jādomā, vecais aluķēms glu�i vienkār�i par to piemirsa, apjukusi sacīja Monika.

Ta�u tad viņiem aiz muguras atskanēja ķiķinā�ana, un Monikai likās, ka vi�ņa �o �erksto�o balsi jau ir dzirdējusi. Tas ta�u bija tas pats nelāgā paskata alu�ķēms, kas bija pretojies vecmāmiņu atdo�anai!

-���� Sasodīts, no�ukstēja Monika. Nāksies doties pāri peldus�

-���� Tu domā? vaicāja Arvils, aizdomīgi vērdamies melnajos ezera ūdeņos.

-���� Ja nu tur slēpjas kaut kādi briesmoņi, kas mūs momentā aprīs, līdzko mēs spersim kāju ūdenī?

-���� Neko darīt, atliek tikai mēģināt, nopūtās Ralfs un sāka izģērbties. No�ģērbies viņ� sataisīja no drēbēm tādu kā pauniņu un, pieturēdams to ar vienu roku, uzlika sev uz galvas un ielaidās ūdenī�

-��� Ak� viņ� novaidējās un, sakodis zobus, peldēja pāri ezeram. Pārējie tik�mēr sekoja viņa paraugam un drebinādamies vilka nost drēbes.

Alās bija auksts. Neatkarīgi no tā, kāda temperatūra bija ārā, �eit, zem ze�mes, pastāvīgi bija tikai divi grādi. Ne vairāk, ne mazāk. Un �ādā aukstumā ie�laisties ledainā ūdenī nepavisam nebija patīkami�

Kā dīvaini punaini roņi bērni sprauslādami peldēja pāri melnajam ezeram uz to pusi, kur pretējā krastā bija piesieta laiva.

Kad viņi beidzot izkāpa no ūdens, viņiem likās, ka visi locekļi ir sastingu�i un kļuvu�i pavisam nelietojami.

-����� Kkk�klausss�ieties� klabinādama zobus, ierunājās Ruta. Ttt�te 111�laivā ir kkk� kaut kkk� kāda 111� lupata, viņa pieliecās un izvilka no sola apak�as kaut ko līdzīgu dvielim.

Lēkādami un trīcēdami viņi pasniedza viens otram dvieli, vai kas nu tas tāds bija, un noslaucīju�ies steig�us atkal saģērbās. Par laimi, vismaz drēbes bija pa�liku�as sausas. Pēc tam Monika ieveda viņus garā, tum�ā koridorā, kas labu gabalu gāja taisni uz priek�u. Tad viņi iznāca laukumiņā, kur ejas sazarojās.

Monika apstājās.

-���� Viens, divi, trīs, �etri, pieci� Arvils skaitīja ejas, kas gāja uz visām pu�sēm. Piecas jaunas ejas, neskaitot �o, no kuras mēs tikko iznācām. Pa kuru mums jāiet?

Monika stāvēja un apjukusi raudzījās uz visām pusēm, cenzdamās atcerē�ties, kura tad īsti bija pareizā eja. Bet tās visas izskatījās vienādas.

-���� Tikai nesaki, ka esam apmaldīju�ies, nervozi sacīja Ruta. Ralf, cik ir pulkstenis?

Ralfs paskatījās pulkstenī.

-���� Bez divdesmit vienpadsmit, viņ� teica. Palikusi tie�i stunda.

Tikmēr Monika bija iz�ķīrusies un devās otrajā ejā, skaitot no kreisās puses.

Viņai likās, ka tai vajadzēja būt īstajai.

Pārējie, pārmiju�i drūmus skatienus, devās viņai pakaļ.

Pēc pāris minū�u gājiena viņi nonāca lielā zālē, kur pie griestiem karājās milzīga lustra ar simtiem dimanta piekariņu. Tie viegli �ķindēja līdzīgi kā Me�a

Ve�as kristāla putniņi. Zāles sienās bija sveces, bet �oreiz tās nebija vienkār�i novietotas sienu spraugās, bet gan stāvēja iestiprinātas ļoti smalkos un grez�nos sve�turos. Tie likās izgreznoti ar visiem iespējamajiem pasaules dārgakme�ņiem, kas zaigoja sarkanā, zaļā un zilā gaismā kā nu kurais. Grīdu klāja mar�mora plāksnes, bet sienām cauri vijās zelta dzīslas kā savādas zibens �autru pēdas.

-���� Oho! noelsās Arvils. Te nu gan ir! Viņi laikam ir �ausmīgi bagāti, tie alukēmi�

Monika pavērtu muti lūkojās atpakaļ, bet tad pagriezās uz promie�anu.

-���� �ī nav pareizā zāle, viņa sacīja, bet pārējie vēl arvien kā apstulbu�i ska�tījās uz pasakainajām bagātībām. Pie zāles vienas sienas stāvēja galds, kas li�kās darināts no tīra zelta. Tā kājas bija kā īstas skulptūras katra kāja bija at�veidota kā aluķēms, kas tur rokā kaltu, un aluķēma acis zaigoja zaļi dārgakme�ņi. Uz galda stāvēja ap simts biķeru, kas arīdzan visi bija no zelta.

Acīmredzot �ī bija aluķēmu dzīru zāle.

-���� Nāciet ta�u, nepacietīgi aicināja Monika, bet tad piepe�i no zāles viņa stūra atdalījās kāds stāvs un nāca uz bērnu pusi.

Tas bija briesmīgi krunkains īgna paskata aluķēms. Pienācis klāt, viņ� caur pieri palūkojās uz bērniem un sacīja:

-���� Ejiet prom. Jums te nekas nav meklējams, un jūsu vecmāmiņu �eit nav.

-���� Pareizi, ejam prom, purpināja Monika un, satvērusi Rutu aiz rokas, vil�ka viņu uz izejas pusi. Ralfs un Arvils, metot tramīgus skatienus atpakaļ, viņām sekoja.

Atkal nonāku�i vietā, kur uz visām pusēm gāja se�as ejas, bērni apstājās.

-���� No �īs mēs nupat iznācām, sacīja Ralfs. Bet �ī veda uz ezeru. Tātad atliek tikai �etras.

-���� Tikai� ironiski noteica Ruta.

-��� Nu ko atliek tikai izmēģināt, sacīja Monika un devās prom pa kādu no atliku�ajām ejām. Ta�u �is tunelis bija veidots no �etrstūrainiem akmeņiem, bet no sienām uz viņiem lūkojās marmora jenotu galvas. Zobos jenoti turēja sveces.

-��� Nu nē, Monika teica un apstājās. �is noteikti nav pareizais ceļ�� Ejam atpakaļ.

-���� Tu ta�u teici, ka esi iegaumējusi ceļu, sūdzējās Arvils.

-���� Es teicu, ka centos iegaumēt, precizēja Monika. Bet visas �īs ejas un zāles nemaz nav tik viegli paturēt prātā�

Bija paliku�as trīs neizmēģinātas ejas.

-���� Ir jau vienpadsmit, brīdināja Ralfs. Mums ir paliku�as �etrdesmit mi�nūtes.

-���� Brīni�ķīgi, komentēja Arvils un saviebies iegāja koridorā pakaļ Monikai.

Kādu laiku viņi gāja uz priek�u pa patum�o gaiteni, bet tas veda tikai taisni

uz priek�u un nekur neizveda.

-���� Nu, kā? vaicāja Ruta. Vai mēs ejam pareizi?

-���� Es nevaru saprast, lēni atteica Monika. Tas varētu būt pareizais ceļ�, bet varētu ari nebūt. Paiesimies vēl kādu gabaliņu.

Pēc brītiņa priek�ā atspīdēja sarkanīga gaisma, un drīz viņi iznāca kambarī, kura visās sienās no grīdas līdz pat griestiem slējās plaukti.

Bet plauktos stāvēja�

-���� Manu dieniņ� novaidējās Arvils, �ausmās ieplestām acīm.

.. .galvaskausi.

Visi plaukti bija pilni ar maziem galvaskausiem lapsu vai jenotu, bet gal�vaskausu acīs zaigoja sarkani akmeņi. Savukārt zobu vietā mirdzēja dimantu rindas.

-���� Kas tas ir? noelsās ari Ruta, aiz�āvusi mutei priek�ā plaukstu. Ralfs klu�sēdams norādīja uz marmora plāksni pie ieejas.

Uz plāksnes bija rakstīts: Samanārijs.

Tikai tagad viņi pamanīja aluķēmu, kas sēdēja pie neliela galdiņa un patla�ban meistaroja kādā galvaskausā pēdējo dimanta zobu.

Pamanījis bērnus, viņ� pamāja ar galvu.

-��� Samanārijs, �amanārijs tas ir tas, kas tas ir� �amaņi, ziniet, visā pasau�lē ir kā apsēsti uz galvaskausiem. Vajag viņiem tos galvaskausus jo vairāk, jo labāk� Un vēl labāk, ja tie ir galvaskausi ar dimantiem ar tādiem laikam ir vislabākā pareģo�ana� He, he, he� viņ� gardi pie sevis nosmējās.

-��� Piedodiet, ierunājās Monika. Vai jūs mums nepateiktu, kā iziet uz darb�nīcām?

-����� Uz darbnīcām? pārjautāja aluķēms. Otrā eja pa labi, no �ejienes skaitot.

-���� Paldies! iesaucās Monika un skrie�us metās atpakaļ.

Eju sazarojumā Monika noskaitīja otro eju pa labi, un visi devās tajā iek�ā.

-��� Mums vajadzētu pasteigties, piepe�i sacīja Ralfs. Ir paliku�as divdesmit minūtes�

Neko vairāk viņam teikt nevajadzēja, jo pēc �ī paziņojuma visi metās skrie��us. Patie�ām, �ī izrādījās pareizā eja, jo, kad viņi bija tiku�i līdz tās galam un izgāju�i cauri divām zālēm, viņi nonāca pirmajā darbnīcā. Tur sēdēja da�i aluķēmi, kas, ieraugot bērnus, sāka sa�ukstēties un tad piecēlās kājās, un devās viņiem pakaļ.

Viss bars �etri bērni ar Moniku priek�galā un kādi astoņi aluķēmi izskrēja cauri otrai darbnīcai un drīz vien nonāca līdz akmens plāksnei, aiz kuras bija paslēptas vecmāmiņas.

-���� Sasodīts! iesaucās Monika, ieraudzījusi akmens plāksni. Tad viņa mēģi�nāja to izkustināt, bet tas bija pilnīgi bezjēdzīgi. Akmens plāksne stāvēja nekus�tīgi, it kā būtu daļa no sienas.

Aluķēmi sadrūzmēju�ies stāvēja gabaliņu nostāk un satraukti sa�ukstējās. Viņi izskatījās tikpat pārsteigti par aizbarikādētajām durvīm, cik bērni.

-���� Vai tad tu neteici, ka ir vajadzīgs kaut kāds zilais atslēgakmens? vaicāja Ralfs, nervozi skatīdamies pulkstenī. Bija paliku�as septiņas minūtes.

-��� Jā, jā, pareizi� Viņ� runāja kaut ko par kādu svarīgu vietu, kur tas bū�ot noslēpts� Kā es varu zināt, kur te ir kādas svarīgas vietas, tas ta�u var būt jeb�kur�

-���� Ko lai dara, ko lai dara� vaimanāja Arvils, uzgūlies uz akmens plāk�snes. Bet tā neizkustējās ne par milimetru.

-��� Vecmāmiņ! sauca Ruta, un pat cauri biezajai plāksnei bija dzirdams, ka aiz tās kaut kas sarosās.

-���� Ātrāk, ātrāk, skubināja Ralfs. Mums ir paliku�as piecas minūtes!

Un tad Monika metās skriet. Viņa izbrāzās cauri aluķēmu pūlim tā, ka tas pa�ķīda uz visām pusēm, un aizskrēja pa koridoru uz priek�u.

-���� Kur tu? Pagaidi! kliedza Ruta, Ralfs un Arvils un aizlikās viņai pakaļ.

Kad viņi to panāca, Monika stāvēja kambari ar lādēm.

-���� Ātrāk, palīdziet man to aizsniegt, viņa sauca, norādīdama uz zeltā mir�dzo�o lādi ni�ā virs durvīm.

Neko nejautādams, Ralfs nometās uz ceļiem, Monika uzkāpa viņam plecos un pasniedzās pēc lādes. Līdzko viņa pieskārās lādes vākam, tas lēni atvērās, atklādams lādes saturu.

Tur, uz zeltaina brokāta, gulēja viens vienīgs mirdzo�i zils akmens paipalu olas lielumā. Monika to steig�us sagrāba un, nolēkusi no Ralfa pleciem, aizme�tās atpakaļ uz vecmāmiņu kambari. Aluķēmi atkal lēca nost no ceļa, kad bēr�ni brāzās tiem cauri. Monika pieskrēja pie akmens plāksnes un pieskārās tai ar zilo akmeni.

Plāksne dobji nogranda un sāka virzīties sāņus. Ralfs iemeta acis pulkstenī.

Līdz bez divdesmit divpadsmitiem trūka da�u sekun�u. Akmens plāksne ar troksni atsitās pret kādu klints radzi, un durvis bija vaļā. Kambari stāvēja �etras ve�iņas un platām acīm skatījās uz saviem atradējiem.

-���� Ruta? brīnījās ve�iņa ar īsajiem, pelēcīgajiem matiem.

-���� Arvil, puisīt! iesaucās patuklā ve�iņa un metās pie zēna.

-���� Ā, Ralf, tad redz, kur tu esi! sauca pagarā kalsnā ve�iņa.

-���� Monika? vaicāja ve�iņa, kuru Monika pazina vislabāk. Monika, tā ta��u esi tu! Bet kur gan mēs īsti atrodamies? viņa mulsi jautāja, palūkodamās visapkārt.

Visi bērni sajūsmināti apsveicinājās ar savām omītēm, kad no durvju puses piepe�i atskanēja �erksto�a balss.

-���� Kas te notiek? tā dusmīgi vaicāja. Iestājās klusums.

Durvīs stāvēja Vecais ar nikni saviebtu ģīmi un ar nepatiku noraudzījās uz

bērniem un ve�iņām.

-���� Ko jūs darāt? viņ� sa�utis vaicāja. Es tā dzirdēju, ka jūs esat biju�i �ķi�rotavā un rakņāju�ies pa pa�u svarīgāko vietu? Un kāpēc durvīm priek�ā ir plāksne? Un kāpēc te mētājas zilais atslēgakmens? viņ� jautāja, paceldams zilo akmeni, ko Monika bija nometusi turpat uz grīdas.

-���� Ļaujiet, es paskaidro�u, sacīja Monika un panācās uz priek�u. Vecais aluķēms stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un dusmīgi vēroja

Moniku.

-��� Nedomāju vis, ka tik nosodāmai rīcībai ir iespējams paskaidrojums, bet nu labi� Do�u tev vienu iespēju�

-���� Khmm� nokrek�ķinājās Monika. Viens no jūsējiem aizdarīja vecmā�miņu kambari ar akmens plāksni, tā ka to dabūt vaļā varēja tikai ar zilo atslēgakmeni. Savukārt to viņ� paslēpa zeltainajā lādē, domādams, ka tur tas būs dro�ībā gan no mums, gan no jums�

-���� Hmm� norūca Vecais, bet apkārt sapulcēju�ies aluķēmi piekrita, apgal�vojot, ka viss bijis tie�i tā, kā meitene stāsta. Durvīm priek�ā bijusi plāksne, un to atvērt varējis tikai tas, kam bija zilais atslēgakmens.

-���� Bet kā tad jūs, kasīdams savu ķērpju matu pakausi, vaicāja Vecais, zi�nājāt, ka vajadzīgs zilais atslēgakmens? Un kā jūs zinājāt, kur to meklēt? Vai kāds jums palīdzēja?

Monika brīdi klusēja, nespēdama izlemt, vai atklāt aluķēmiem patiesību, jeb��u labāk tomēr nē. Ta�u, palūkojusies uz Vecā drūmo viepli, viņa izlēma, ka jā�saka vien taisnība. Instinkts viņai sacīja, ka Vecajam labāk nemelot�

-���� Man ir Acs, viņa klusām sacīja.

Atkal iestājās mēms klusums. Monika dzirdēja, kā dauzās viņas sirds, un gri�bot negribot atcerējās galvaskausu kambari� Vai tie�ām tie visi bija tikai lap�su un jenotu galvaskausi�?

-���� Oooo� noelsās Vecais.

-���� Oooo� noelsās arī visi pārējie aluķēmi, kas stāvēja aiz viņa.

Kad visi bija savu sajūsmu izelsu�i, viņi atkal apklusa un, zaļajām acīm zal�gojot, cie�i vērās uz Moniku. Viņai radās aizdomas, ka tūlīt tie piedāvās kārtē�jo darījumu Monika apmaiņā pret visām vecmāmiņām�

Ta�u tad atskanēja skrejo�u soļu troksnis, un bija dzirdams, kā kāds spie�as cauri aluķēmu pūlim.

-����� Palaidiet garām� pavirzieties� malā, malā� kāds sauca un, vicinā�dams elkoņus uz visām pusēm, spiedās uz kambara pusi. Nu, ko�neizdevās bērņukiņiem tikt pie ve�iņām, ko? Durtiņas bija ciet, ja? Un atslēdziņas pa ro�kai nebija? Neko darīt, otras iespējas vairs nebūs� Kas tad� balss aprāvās, un Monika ieraudzīja no pūļa atdalāmies kādu stāvu.

Tas nebija neviens cits kā pirmītējais negantā paskata aluķēms.

Ieraudzījis, ka vecmāmiņu kambaris ir vaļā, bet zilo atslēgakmeni rokā tur Vecais, viņ� sarāvās un sastinga.

Vecais bargi viņu uzlūkoja, un viņa zaļās acis nikni gailēja.

-���� Panāc �urp, Krindon, viņ� sacīja. Panāc �urp un pastāsti, kā tev tapis zināms par akmens plāksni.

-���� Es� ēēē� par Krindonu nosauktais stostījās. Es nejau�i dzirdēju�

-���� Nemelo man! uzrēca Vecais. Vai tu uzliki to plāksni? Un vai tu to aiz�darīji ar zilo atslēgakmeni?

-��� Ēēē� blēja Krindons. Monikai viņ� tagad atgādināja aitu patlaban viņ� it nemaz neizskatījās briesmīgs. Nu jā�

-���� Āāāāāāāā!!! rēca Vecais.

Monika nodrebēja. Viņa vēl nekad nebija redzējusi, ka kāds varētu būt tik briesmīgi nikns.

Kādu brīdi rēcis, Vecais atkal apklusa un tad, balsij trīcot no niknuma, sacīja:

-���� Jādomā, man nav jājautā, vai tas biji tu, kas noslēpa zilo atslēgakmeni pa�ā svarīgākajā vietā?

Krindons klusēja.

-���� Tu zināji, ka neviens, mani ieskaitot, neuzdro�ināsies to atvērt. Tu to zi�nāji, VAI NE TĀ?

Krindons drebēja pie visām miesām.

-���� Tu zināji, ka tā vieta ir neaizskarama, un tomēr atļāvies to nogrābstīt ar savām netīrajām ķetnām? KO?

Krindons bija kļuvis bāls kā līķis. Likās, ka viņ� tūdaļ zaudēs samanu.

-����� Es ne�aubos, ka tu arīdzan zini, kas draud par lī�anu pa�ā svarīgākajā vietā? neparasti klusā balsī vaicāja Vecais.

Krindons klusēja.

-���� ZINI VAI NEZINI? uzrēca Vecais.

-���� Zinu, novaidējās Krindons.

-���� Tādā gadījumā, jau mierīgā balsī sacīja Vecais, savāciet viņu!

Tūlīt pieskrēja divi spēcīgi aluķēmi un, satvēru�i ļengano Krindonu aiz elko�ņiem, izrāva cauri pūlim un drīz vien pazuda skatienam.

-���� Kas ar viņu būs? bailīgi vaicāja Ruta.

-��� Viņ� tiks sodīts pēc nopelniem, bargi atbildēja Vecais. Piecus garus ga�dus viņ� pavadīs kā pūpē�veidīgais, spiegdams skraidot pa Me�iem. Ja viņam paveiksies un viņu pa �o laiku nenotvers kāds klabiķis, viņ� drīkstēs atgriezties. Tomēr spēja pārvērsties viņam būs atņemta uz visiem laikiem.

-���� Tagad tā, paziņoja Vecais, piepe�i pievērsdamies saviem padotajiem, kuru nu jau bija saradies vesels lērums. Ar �o pa�u bridi es AIZLIEDZU ievi�lināt jebkādas ve�iņas un arī jebko citu. Katrs, kur� pārkāps manu pavēli, se�kos Krindonam viņa klejojumos. Vai skaidrs?

Atskanēja piekrīto�a murdoņa.

-���� Nevaram atļauties tādu ļembastu dēļ kavēt darbu� Vecais murmināja.

-���� Tā, un tagad par Murusi, viņ� sacīja, atkal pievērsdamies Monikai.

-���� Mēs viņu izlaidīsim, līdzko atgriezīsimies Me�ā, sacīja Monika.

-���� Labi, teica Vecais un pavērās uz pūli, kas ziņkārīgi aplūkoja Moniku.

-���� IZKLĪST! viņ� tiem uzbrēca, un pūlis, satraukti kliegdams, pa�ķīda.

-���� Un tagad, sacīja Vecais, paskatīdamies uz Moniku un pārējiem. Ejiet prom! Mums jāstrādā!

Bērni atviegloti metās uz izejas pusi, bet, kad kopā ar vecmāmiņām bija iz�gāju�i ārā, Monika vēl arvien kavējās kambari.

-���� Kas ir? aizdomīgi vaicāja Vecais.

-���� Es domāju par savu vecmāmiņu� Monika domīgi sacīja. Vai ar viņu viss būs kārtībā?

-���� Es domāju gan. Kāpēc tu tā jautā?

Monika pastāstīja viņam par to, ka reizēm vecmāmiņa viņai likusies dīvai�na. Vecais drūmi klausījās un, jo vairāk Monika runāja, jo niknāks viņ� kļuva.

-���� Draņķa Krindons! viņ� iebrēcās. Nudien, ar pieciem gadiem viņam vēl būtu par maz! Acimredzot viņ� ari tur ir parakņājies! Viņ� ir līdis visur, kur vi�ņam nevajag līst!

-���� Kur parakņājies? juzdamās pavisam neomulīgi, jautāja Monika.

-���� Viņas apziņā, protams, attrauca Vecais, it kā tas būtu kas pats par sevi saprotams. Skaidrs, ka sākumā viņ� to izmantoja, lai jūs izspiegotu toreiz, kad tu satiki viņu Me�ā, bet vēlāk lai paturētu vecmāmiņas pie sevis. Jo acīm�redzot tava vecmāmiņa bija sākusi dumpoties un gribēja doties prom. Agrāk vai vēlāk jau viņas visas aiziet�

Monikai sametās nelabi. Vai tagad ar viņu viss būs labi? viņa vaicāja.

-���� Jā par to tu vari ne�aubīties. Rakņā�anās apziņā nekādas pēdas neat�stāj. Mūsējie to dara pastāvīgi�

-���� Tie�ām?

-���� Protams, parasti tie ir jenoti vai kas tamlīdzīgs� Bet tev nav par ko uz�traukties.

-���� Un vēl kas� teica Monika.

-���� Nu, kas tad vēl?

-���� Kāpēc visi domā, ka jūs esat tik �ausmīgi briesmīgi? Visi me�aļaudis uz�skata, ka jūs esat nezin kādi ļaunuma iemiesojumi� Un no kurienes tās draus�mīgās bailes, tuvojoties Klin�u krāvumiem?

-���� Vai tu redzēji visus tos dimantus? jautāja Vecais.

Monika pamāja ar galvu.

-��� Arī me�aļaudis varētu par tiem nejau�i uzzināt. Tāpēc nav par ļaunu veikt da�us dro�ības pasākumus, smīkņādams sacīja Vecais. Tagad visi cen�as no mums izvairīties. Nemaz jau nerunājot par to, ka kāds varētu speciāli līst mū�su alās. Protams, izņemot jūs �etrus� Un jūs nedrīkstat nevienam neko atklāt.

Monika atkal pamāja.

-���� Bet tagad gan ej� nepacietīgi mudināja Vecais.

Monika beidzot devās ārā no kambara.

-���� Un paldies, viņa vēl noteica, pēdējo reizi palūkodamās atpakaļ.

-���� Par ko gan? izbrīnījies vaicāja Vecais.

-���� Par vecmāmiņām.

-���� Nav par ko. Jūs ta�u pa�i viņas atradāt�

-���� Monika, kur tu paliki? no ejas viņa gala sauca Ralfs, un Monika de�vās turp.

Atpakaļceļ� pagāja mierīgi, un �oreiz laiva bija pazemes ezera pareizajā krastā. Vecmāmiņas likās pavisam apjuku�as un nesaprata, ko �eit tik ilgi ir da�rīju�as. Tikai Monikas vecmāmiņa neskaidri atcerējās kaut ko par kādiem bēr�niem, kuriem reiz aizgājusi līdzi.

-���� Bet tas, �ķiet, bija tik sen� viņa sacīja, neticīgi �ūpodama galvu.

-���� Tagad tas viss ir beidzies, teica Monika. Vecais aizliedza turpmāk ievi�lināt vecmāmiņas. Man �ķiet, viņiem nebija īstas sajēgas par to, ko izdarīju�i viņi vienkār�i rīkojās tā, kā tiem sagribējās�

Kad viņi beidzot iznāca no klin�u krāvumiem, Me�a Ve�a, sajūsmā kliegda�ma, metās viņiem pretī.

-���� Kā es pārnervozējos! viņa sauca, pārmaiņus apkampdama te Moniku, te Arvilu, te Rutu, te Ralfu. Paldies Dievam, ka esat dzīvi! Visi sveiki un ve�seli! Un vēl ar visām omītēm! Ak vai, ak vai!!!

Viņa nebija ar mieru sēsties pie stūres, iekams Monika visos sīkumos nebūs izstāstījusi, kā viņiem gājis. Pēc tam Me�a Ve�a to pa�u lika stāstit Arvilam, un viņ� runāja vēl divreiz ilgāk par Moniku� Kad beidzot Me�a Ve�a bija uzzinā�jusi visu un vēl mazliet, viņi beidzot sasēdās karietē un devās atpakaļ uz Me�u, kur viņus gaidīja Me�sargs un Murusis. Tagad viņu bija daudz vairāk, un bēr�niem nācās sēdēt savām vecmāmiņām klēpī. Drīz viņi sasniedza Me�sarga tel�ti, un atkārtojās viss tas pats, kas pirmīt ar Me�a Ve�u�

Murusis skraidelēja pa būri �urpu turpu un sauca, lai lai�ot viņu ārā, bet lielajā ļembastā neviens viņu nedzir�dēja. Visbeidzot Monika tomēr par viņu atcerējās un atslēdza būra dur�tiņas.

Murusis izspruka laukā, pamuka tā�lāk no suņusēnēm un beidzot pieņē�ma savu patieso izskatu.

-���� Fū! viņ� atviegloti iesaucās, izstaipīdams ķepas, kas no ilgās bezdarbības bija kļuvu�as glu�i stī�vas. Cik labi atkal justies kā nor�mālam troglodītam!

Monika uz viņu noraudzījās, kamēr viņ� priecājās pats par sa�vu tagadējo izskatu. Tad viņa jau�tāja:

-����� Es tomēr nesaprotu vienu kam jums bija vajadzīgas vecmā�miņas?

Murusis beidza blenzt uz sa�viem garajiem, līkajiem nagiem un sagribēja pakasīt garo, pūkaino ausi bet tad atcerējās, ka viņam vairs tādu nav�

-��� Ak, mums vienkār�i bija garlaicīgi� viņ� noteica. Pa�mēģiniet nosēdēt augu dienu tajās pustum�ajās alās, skrāpē�jot dimantus tad ātri vien sagribēsies ar kādu parotaļāties. Un vecmāmiņas bija tik viegli ievilināmas�

Brīdi viņ� stāvēja, blenzdams uz bērniem, tad palēcās iesaukdamies: Nu tad palieciet sveiki! Es eju mājās! un pazuda starp kokiem.

Vecmāmiņas visu aplūkoja tā, it kā redzētu pirmo reizi, un nevienai no vi�ņām Murusis nebija iepaticies.

Līdz mājām vēl bija tāls ceļ� priek�ā, tāpēc Me�sargs mudināja visus ātrāk sakravāties. Viņ� pats novāca telti, bet bērni un vecmāmiņas tikmēr iekārtojās karietē.

Laime, ka tik daudz konservu pa ceļam izbira, sacīja Arvils. Citādi mums nāktos kādus pāris du�us kārbu tagad notiesāt, lai būtu, kur apsēsties.

Saliku�i karietē mantas un sasēdu�ies pa�i, viņi bija gatavi ceļam. Vismaz nebija vairs jāvāc suņusēņu kastes un ari veco aluķēma būri nolēma atstāt te�pat Me�ā. Arvils paņēma rokās maisu ar atliku�ajām konservu kārbām, lai bū�tu ar ko bombardēt tāss radības, un Me�a Ve�a iedarbināja karieti.

Rūkdama tā izkustējās un aizslīdēja cauri sniegotajam Me�am uz māju pusi.

Bērzu birzij viņi tika cauri kā īsti lietpratēji, Me�a Ve�ai lavierē�jot starp koku stumbriem kā godalgotai sacīk�u braucējai un Arvi�lam apmētājot viņus vajājo�ās tāss radības ar konserviem�

Robe�kalnus Me�a Ve�a pārvarēja bez mazākajām grūtībām, un vecmāmiņas nevarēja vien nopriecāties par skaistajiem skatiem, kas pavērās uz visām pusēm. Par lielu izbrīnu Arvilam, likās, ka ai�zas viņas nesatrauc ne mazākajā mērā�

Klejojo�o krūmu audze arī vairs nelikās ne�kāds briesmīgais �ķērslis, un pēc tam, kad

Me�sargs bija aizsviedis ceturto ugunslodi, Me�a Ve�a pat nepiebremzēja, un viņi �vīkstēdami izdrāzās cauri atliku�ajiem krūmiem.

Vējaino virsāju viņi �ķērsoja divreiz ātrāk nekā turpceļā, jo tagad vēj� pūta viņiem no mugurpuses, un kariete burtiski lidoja uz priek�u.

Me�sarga mājās viņi ieradās sestās dienas rītā.

Visi bija pārguru�i no ilgās brauk�anas, kaut arī citādi viņiem bija veicies gau�ām labi un ceļ� bija prasijis mazāk laika. Visi ilgojās tūlīt likties uz auss. Me�sargs uzklāja vecmāmiņām guļvietas pagrabstāva lielajā istabā, un, tiku�i gultās, viņi visi nogulēja veselas divdesmit �etras stundas no vietas.

Nākamās dienas rītā pamodu�ies, bērni ar vecmāmiņām sāka posties, lai dotos uz savām īstajām mājām.

Ruta un Monika vēl pirms pusdienām aizskrēja uz me�aļau�u ciematu pēc Ērlas, jenota un �in�illas, un, kad viņas atkal pārradās, visi jau bija gandrīz ga�tavi ceļam.

-����� Es nespēju noticēt, ka vecmāmiņa atļāva tev ņemt līdzi �in�illu! Ruta teica Ralfam.

-���� Bet tu ta�u aridzan ņem līdzi jenotu, iebilda Ralfs.

-��� Atradis, ko salīdzināt! iesaucās Ruta. Manu mazo jenotiņu ar savu mil�zīgo �in�illu!

-��� Jenots ir mazāks, tas tiesa, bet vai tu pastāstīji savai omītei par viņa sle�peno talantu? viltīgi jautāja Ralfs.

Ruta, saraukusi pieri, klusēja.

-���� Man �ķiet, tev būs jāpalūdz Ērlai kādas pāris jenotdro�ās slēdzenes, sa�cīja Ralfs. Citādi var gadīties, ka jūsu mājas ārdurvis stāvēs vaļā kā dienu, tā nakti�

Me�a Ve�a stāvēja un noraudzījās, kā bērni saliek somās pēdējās mantas. Viņa likās neparasti klusa, un tāds pats izskatījās arī Me�sargs.

-���� Ziniet, Me�a Ve�a piepe�i teica. Jūs varat braukt �urp ciemoties, kad vien vēlaties. Tagad, kad jaunu bērnu Me�ā vairs nebūs, mums te būs pavisam vientulīgi� Un mēs jau ar jums esam tā saradu�i�

-���� Mēs drīkstam braukt ciemos? sajūsmā iesaucās Ruta. Kad?

-��� O, kad vien vēlaties, attrauca Me�a Ve�a, nu jau izklausīdamās nedaudz priecīgāka. Kā būtu ar nākamajām vasaras brīvdienām?

-���� Tie�i tā, kā vajag, piekrita arī Ralfs.

-���� Jā, mēs varētu visi sarunāt tikties �eit pirmajā jūnijā, teica Arvils. Ko teiksi, Monika?

-��� Jā, pirmais jūnijs būtu gana labi, piekrita Monika. Vai jums tad te būs vasara? viņa jautāja Me�a Ve�ai.

-��� Aprīļa beigas, atteica Me�a Ve�a. Bet pie mums aprīļa beigās jau ir kā vasarā. Tā ka jūs no savām vasaras brīvdienām neko nezaudēsiet.

-���� Vai esat ar mieru? jautāja Me�sargs.

Visi piekrīto�i pamāja.

-��� Kā tu vēlies ierasties? Me�a Ve�a jautāja Monikai. Caur vannu vai caur kanalizāciju?

Monika nosarka un sāka murmināt, ka ir ta�u ari vēl citi veidi, kā piemē�ram, lēk�ana no kokiem vai izie�ana caur grāmatu�

-���� Jā, protams, izbrīnīta atteica Me�a Ve�a. Veidu ir vairāk nekā vajag. Es tikai domāju, ka tie divi tev ir pierastāki.

Bērni, kas stāvēja blakus un klausījās viņu sarunā, bija sāku�i smīkņāt�

Monika nosarka vēl vairāk.

-���� Tie�i �odien es jūtos tā, ka labprāt izmēģinātu kaut ko jaunu, viņa no�purpināja.

-���� Labi, izbrīnījusies attrauca Me�a Ve�a. Kā vēlies� Tūlīt ieskrie�u pa�ķert translocētāju un laikabīdi� un viņa nozuda mājā.

-���� Par ko viņa runāja? nesaprata Arvils.

-���� Nu kā? Skaidrs, ka par saviem aparātiem. Acīmredzot translocētājs mūs nogādās atpakaļ mājās, bet laikabīdis izdarīs tā, it kā �o se�arpus mēne�u ne�maz nebūtu bijis�

-���� Baisi� nodrebinājās Arvils.

Me�a Ve�a tikmēr bija atkal izbrāzusies ārā, un rokā viņa turēja divus ne�parastus rīkus. Viens rīks nedaudz atgādināja palielu pistoli, bet ar veselu kau�dzi da�neda�ādu pogu un kloķu. Me�a Ve�a kādu mirkli ar to darbojās, un tū�līt no rīka apak�daļas iz�āvās plakana plāksne. Me�a Ve�a tai tikko jau�ami pieskārās, un plāksne atbīdījās malā, atklādama tastatūru, līdzīgu kā datoram.

-���� Oho� noelsās Ralfs un panācās tuvāk, lai neko nepalaistu garām.

Tad Me�a Ve�a nospieda kādu pogu, un blakus tastatūrai izbīdījās ekrāns,

tik plāns kā papīra loksne. Vēl bridi viņa noņēmās ap daudzajām pogām un kloķiem, līdz ekrāns izgaismojās gai�i zaļā krāsā. Tad Me�a Ve�a nomērķēja ar �pistoles� stobru pa tuvējā koka stumbru, un ekrāns sāka ņirbēt. Visi bija sa�pulcēju�ies apkārt un ziņkārīgi vēroja, kas nu būs.

-���� �oreiz būs nedaudz sare�ģītāk nekā līdz �im� Me�a Ve�a sacīja. Kā nekā, jāņem vērā laika nobīdes un tamlīdzīgi�

Runādama viņa nospieda pogu, no stobra iz�āvās ko�i zaļ� stars un atdūrās pret stumbru. Tajā pa�ā mirklī uz ekrāna kā filmā parādījās istaba.

-���� Ha! iesaucās Monika. Tā ta�u mana māja!

-���� Dabiski, izklaidīgi attrauca Me�a Ve�a. Un ko gan tu domāji ka es nogādā�u tevi nez kādā pilī, vai?

Tad Me�a Ve�a piestiprināja klaviatūrai otru daiktu, kas acīmredzot bija laikbīdis. Tas gan izskatījās pēc nekārtīga pulksteņu un hronometru jūkļa� Kādas pāris sekundes ar to padarbojusies, tā ka laikbīdis sāka tik�ķēt, Me�a Ve�a uz�traukti sacīja:

-���� Gatavs ir! Tā, Monika �igli nāc �urp� Nē, nē, somu ņem rokā� Jā, tā ir labi� Kur tas suns atkal blandās�?!

-���� Ben, �urp! iesaucās Monika, un suns līksmi pielēk�oja pie viņas.

-���� Tagad ej uz priek�u redzi, kur tas zaļais stars atduras pret stumbru?

Monika pamāja ar galvu.

-���� Ej tie�i gar stumbru un �ķērso zaļo staru! Skaidrs?

-���� Jā, nedro�i sacīja Monika un, turēdama Benu aiz kakla siksnas, devās uz koka pusi. Tiksimies jūnijā! viņa uzsauca pārējiem, un tie viņai pamāja.

Tad viņa �ķērsoja zaļo staru un izgaisa, gandrīz tajā pa�ā mirklī parādīdamās uz ekrāna, kur vēl arvien bija redzama viņas istaba.

-���� Tagad jūsu kārta, Me�a Ve�a sacīja Monikas vecmāmiņai. Vai redzē�jāt, kā tas jādara?

-��� Jā, Monikas vecmāmiņa attrauca un arī devās uz stumbru, pret kuru at�dūrās zaļais stars. Un paldies visiem! to teikdama, viņa spēra soli zaļajā sta�rā un parādījās uz ekrāna blakus Monikai un Benam.

Knik��

Me�a Ve�a izslēdza aparātu, un ekrāns nodzisa.

-��� Jāļauj tam nedaudz atdzist, viņa sacīja, un, kad bija pagāju�as apmēram divas minūtes, bija pienācis laiks doties mājup arī pārējiem.

EPILOGS

Kādā otrdienas pēcpusdienā, aptuveni nedēļu pēc atgrie�anās no Me�a, Monika pārnāca mājās no skolas. Kad viņa bija atvērusi dzīvokļa durvis, viņu, līksmi riedams un kulstīdams asti, sagaidīja Bens.

-���� Ā, Ben. atskanēja no virtuves, kas tur ir, ko, sunīt? Kas tur atnāca? koridorā parādījās vecmāmiņa, un viņas rokas bija līdz elkoņiem miltos. Nu, sveiki, sveiki kā gāja skolā?

-���� Kā vienmēr, attrauca Monika, pabu�inādama Bena galvu un nosviezdama skolas somu uz grīdas. Ja neņem vērā to, ka Helga literatūras stundas laikā aizmiga un sāka pa sapņiem tā spocīgi kliegt� Glu�i kā pūpē�veidīgie� Bet tā stunda patie�ām bija garlaicīga.

-���� Ej pārģērbies, drīz būs pusdienas, sacīja vecmāmiņa. Bet desertā būs pankūkas.

-���� Ooo! iesaucās Monika un aizmetās uz savu istabu. Domādama par pan�kūkām, viņa tā steidzās, ka uzskrēja virsū vectēvam.

Vectēvs kop� viņu atgrie�anās no Me�a bija pilnībā izmainījies. Bet pats dī�vainākais bija tas, ka viņ� neko par notiku�o nezināja. Neīstā vecmāmiņa bija izgaisusi kā nebijusi, un vectēvs bija pārliecināts, ka tā, kā tagad, ir bijis vien�mēr. Monika ar vecmāmiņu uzskatīja, ka tā ir labāk, un nolēma viņam neko nestāstīt.

-���� Kas par steigu? vectēvs smiedamies jautāja. Vai Bens ir tā noilgojies pēc radio?

-���� Kā, vai tad viņ� to nav klausījies jau visu dienu? brīnījās Monika.

-����� Nekā, attrauca vectēvs. Viņ� visu laiku mocīja to nabaga kloķi, līdz man jau sāka likties, ka drīz būs jāiegādājas tev jauns radio, bet neko savai pa�tik�anai neatrada. Visu dienu pa radio skanēja tikai tāda kā jodelē�ana nez kam par godu�

-���� Jodelē�ana? Monika sarauca pieri. Dīvaini gan�

Iegājusi savā istabā, viņa ieslēdza radio. Jā� Kloķis izskatījās pamatīgi sa�mocīts�

Bet nekādas jodelē�anas vairs nebija. Radio atskaņoja kādu jautru gabalu, kas ārkārtīgi gāja pie sirds Benam, un viņ� tā kā mīdīdamies, tā kā dejodams sāka izgrūst aprautus kaucienus.

-���� Hmm� noteica Monika, bet pēc brī�a jau bija par jodelē�anu aizmirsusi.

Pēc pusdienām (un pankūkām), kad Monika sēdēja savā istabā un aizrautī�gi lasīja kādu piedzīvojumu gabalu, pie viņas ienāca vecmāmiņa un apsēdās uz gultas.

-���� Kad es �odien iegāju vannas istabā, lai iz�autu zeķes, vannā mētājās lūk, kas, viņa pastiepa roku, un Monika ieraudzīja, ka viņai saujā guļ neliels sai�nītis.

-��� Nē, tas nav mans, Monika attrauca un jau gribēja turpināt lasīt, kad vec�māmiņa pavilka aukliņu, ar ko sainītis bija aizsiets. Drāniņa atrisa vaļā, un vec�māmiņa turēja rokā divus mazus kristāla putniņus�

Monika bridi blenza uz tiem, tad izņēma putniņus vecmāmiņai no rokas un pasmaidīja. Arī vecmāmiņa pasmaidīja Monika bija viņai stāstījusi, kā Me�a Ve�a un Me�sargs sagaidīja ziemas saulgrie�us.

-���� Kad pienāks Ziemassvētki, mēs tos iekārsim logā, vecmāmiņa sacīja. Un tad ari mums ātrāk pienāks pavasaris�

.

.

Pirmā nodaļa

Vannas caurums�����������������������.

Otrā nodaļa

Kvaskova S.

Kv 180 Monika un Me�s. R.: Preses nams, 2002. 344 lpp., il. Māksli�niece Marita Grase.

Datorsalikums. Reģistrācijas apliecība nr. 2-0610. Ofseta tehnika. Metiens 1000 eks. Līgumcena. Iespiesta Preses namā, Balasta dambi 3. Rīgā. LV-1081. r