Filipa Gregorija

Laumu bērns

.

....

.

..

Bungo�ana pa durvīm uzrāva viņu no miega kā sprādziens tie�i sejā. Jaunais vīrietis pakampa dunci, kas atradās zem spilvena, un grīļodamies basām kājām nostājās uz akmens celles ledusaukstās grīdas. Viņ� bija sapņojis par saviem vecākiem un biju�ajām mājām un nu sakoda zobus, mēģinot apslāpēt pierastās �ķir�anās sāpes ilgas pēc visa, ko bija zaudējis: māju laukos, māti, agrāko dzīvi.

Atkal atskanēja apdullino�a rīboņa. Jauneklis atvilka durvju aizbīdni un, turēdams dunci aiz muguras, pie�sardzīgi pavēra durvis mazā spraudziņā. Ārpusē stāvēja figūra tum�ā kapucē, un tai abās pusēs divi drukni

vīrie�i, katrs turēdams rokā pa aizdegtai lāpai. Viens savējo pacēla augstāk, tā ka gaisma krita uz slaiko, līdz viduklim kailo, tikai biksēs tērpto jaunekli, kura gai�brūnās acis mirk�ķinājās zem tum�ajiem, uz pieres īsi apcirptajiem matiem. Viņam varēja būt gadu septiņ�padsmit; seja bija piemīlīga kā zēnam, bet augums kā jaunam, smagā darbā norūdītam vīrietim.

-���� Luka Vero? -Jā-

-��� Jums jānāk man līdzi.

Atnācēji ievēroja, ka jaunais vīrietis vilcinās. Ne�muļķojieties! Mēs esam trīs, bet jūs tikai viens pats. Duncis, ko slēpjat aiz muguras, mūs neapturēs.

-��� Tā ir pavēle, otrs vīrs skarbi ierunājās, nevis lūgums. Un jūs esat devis paklausības zvērestu.

Luka bija zvērējis paklausību savam klosterim, nevis �iem sve�iniekiem, ta�u viņ� bija izraidīts no klostera, un �ķita, ka nu viņam jāpakļaujas katram, kur� izkliedz kādu pavēli. Jauneklis pagriezās pret gultu un apsēdās, lai uzvilktu zābakus. Viņ� ieslidināja dunci makstī, kas bija noslēpta zābaka mīkstajā ādā, tad uzģērba audekla kreklu un ap pleciem apmeta nonēsāto vilnas apmetni.

-��� Kas jūs esat? viņ� ievaicājās, negribīgi tuvoda�mies durvīm.

Vīrietis neatbildēja, bet vienkār�i pagriezās un devās pa priek�u; tikmēr abi sargi gaitenī gaidīja, kad Luka iznāks no savas celles un sekos viņiem.

-���� Kurp jūs mani vedat?

Abi sargi neatbildēdami nostājās viņam aiz muguras. Luka gribēja apjautāties, vai viņ� ir apcietināts un vai viņu ved uz tūlītēju nāvessoda izpildī�anu, tomēr viņ� neuzdrīkstējās to sacīt. Pats �is jautājums viņā iedzina bailes, un jauneklis sev atzinās, ka atbilde viņu �aus�mina. Luka juta, kā zem vilnas apmetņa viņu pārklāj baiļu sviedri, lai arī gaiss bija ledains un akmens sienas sal�tas un mitras.

Jauneklis apzinājās, ka iekūlies visnopietnākajās nepa�tik�anās savā neilgajā dzīvē. Tikai vakar �etri vīri tum�ās kapucēs bija aizvedu�i viņu no klostera un nogādāju�i �urp, uz �o cietumu, netērējot nevienu vārdu paskaidro�jumiem. Luka nezināja ne to, kur atrodas, ne to, kā varā viņ� ir. Viņ� nezināja, kāda varētu būt pret viņu vērstā apsūdzība. Nezināja, kāds sods viņu varētu sagaidīt. Vai viņu sitīs, mocīs vai nonāvēs.

-��� Es pieprasu, lai ierodas priesteris. Vēlos izsūdzēt grēkus� jauneklis ierunājās.

Vīrie�i vispār nepievērsa Lūkam uzmanību, tikai lika viņam kustēties tālāk pa �auro, akmeņiem izklāto ga�leriju. Tajā valdīja klusums; abās malās bija redzamas aizvērtas durvis, kuras veda uz cellēm. Jaunais vīrietis nevarēja pateikt, vai tas ir cietums vai klosteris, ēka bija auksta un klusa. Tikai pirms īsa brī�a bija iestājusies pusnakts, un visu ieskāva tumsa un pilnīgs klusums. Lū�kas pavadoņi, nesaceldami ne vismazāko troksnīti, so�ļoja pa galeriju, tad nokāpa pa akmens kāpnēm, izgāja cauri lielai zālei un devās lejup pa nelielām spirālveida kāpnītēm tumsā; tā kļuva arvien melnāka un melnāka, bet gaiss saltāks un saltāks.

-��� Es uzstāju, lai jūs paskaidrojat, kurp mani vedat, Luka neatkāpās, tomēr viņa balss bailēs drebēja.

Neviens neatbildēja, ta�u sargs Lūkam aiz muguras pievirzījās nedaudz tuvāk.

Kāpņu apak�galā Lūkam izdevās ieraudzīt tikai ne�lielu arkveida ieeju un masīvas koka durvis. Vīru vadonis izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza durvis un pamāja, lai Luka dodas iek�ā. Kad jauneklis vilcinājās, viņam aiz muguras stāvo�ais sargs vienkār�i virzījās tuvāk, līdz tā draudo�ais milzu augums pastūma Luku uz priek�u.

-���� Es pieprasu� jaunais vīrietis izdvesa.

Spēcīgs grūdiens viņu izstūma cauri ieejai, un Luka noelsās, ieraudzīdams, ka atrodas augstas, �auras kraujas pa�ā malā. Dziļi lejā upē �ūpojās laiva; pretē�jais krasts tālumā vīdēja tum�s un neskaidrs. Jauneklis atsprāga atpakaļ no kraujas malas. Viņu pārņēma pēk��ņa, reibino�a sajūta, ka vīri vēlētos nogrūst viņu lejā, uz akmeņiem, tikpat labprāt kā novest lejā pa stāvajām kāpnēm uz laivu.

Pirmais vīrietis viegliem soliem devās lejup pa mit�rajiem pakāpieniem, iekāpa laivā un kaut ko īsi pateica laiviniekam, kur� stāvēja laivas pakaļgalā un turēja laivu pret straumi, veikli kustinādams vienu pa�u airi. Tad vīrs palūkojās atpakaļ uz glīto, bālo jaunekli.

-���� Nāciet! viņ� pavēlēja.

Lūkam nekas cits neatlika. Viņ� sekoja vīrietim lejup pa slidenajām kāpnēm, ietrausās laivā un apsēdās priek��galā. Laivinieks, negaidīdams sargus, iegrieza savu brau�camo upes vidū un ļāva, lai straume viņus nes gar pilsē�tas mūriem. Luka ātri palūkojās lejup uz tum�o ūdeni. Ja viņ� mestos pāri laivas malai, straume viņu aiznestu lejup iespējams, viņ� varētu peldēt pa straumei, nokļūt otrā malā un tikt projām. Ta�u ūdens tecēja tik strauji, ka Luka nodomāja: pat ja vīri laivā nedzītos pakaļ un viņu līdz bezsamaņai nesasistu ar airi, visticamāk, viņ� noslīktu.

-��� Mans kungs, Luka ierunājās, cen�oties saglabāt cieņu, vai nu es drīkstētu vaicāt, kurp mēs dodamies?

-��� Visai drīz sapratīsiet, atskanēja strupa atbilde. Upe kā plats aizsarggrāvis plūda gar augstajiem Romas mūriem. Laivinieks vadīja laiviņu tuvu mūru aizsegam, kur to neredzēja aug�ā stāvo�ā sardze, un Luka drīz vien ieraudzīja priek�ā neskaidras akmens tilta aprises un tie�i pirms tām re�ģi, kas aizsedza velvētu ieeju ak�mens mūri. Kad laivas priek�gals pavērsās pret to, re��ģis nedzirdami uzslīdēja aug�ā, un ar vienu ievingrinātu aira grūdienu viņi ie�āvās iek�ā lāpām izgaismotā pa�grabā.

Luku sagrāba dziļ� baiļu vilnis, un viņ� vēlējās, kaut būtu izmantojis izdevību, ko varēja sniegt upe. Viņu gai�dīja pusducis vīru bargām sejām, un, kamēr laivinieks satvēra sienā iestiprināto nodeldēto riņķi, lai nostipri�nātu laivu, vīri pasniedzās lejup, izvilka jaunekli no lai�vas un bīdīja viņu uz priek�u pa �auru gaiteni. Luka drī�zāk juta nekā redzēja biezus akmens mūrus abās pusēs un zem kājām gludus koka grīdas dēļus; viņ� dzirdēja pats savu bailēs saraustīto elpu. Viņi apstājās pie sma�gām koka durvīm, vienu reizi pieklauvēja un gaidīja.

No telpas iek�puses atskanēja balss: Ienāciet! Sargs atrāva vaļā durvis un iegrūda Luku iek�ā. Jauneklis, sirdij dauzoties, apstājās un mirk�ķināja acis pēk�ņajā gaismā, ko meta du�iem vaska sve�u. Tad viņ� izdzirdēja aiz muguras klusītēm aizveramies durvis.

Pie galda sēdēja viens vienīgs vīrs, izklājis sev priek�ā papīrus. Viņ� bija apvilcis greznu samta mantiju, tik tum�i zilu, ka tā �ķita gandrīz melna. Kapuce pilnīgi apslēpa vīra seju Lūkas skatienam; jauneklis stāvēja pie galda un mēģināja apslāpēt bailes. Viņ� bija izlēmis: lai kas ari atgadītos, viņ� nelūgsies, lai viņam dāvā dzīvību. Kaut kādā veidā viņ� atradīs sevī drosmi stāties pretī neizbēgamajam. Viņ� neapkaunos ne sevi, ne savu sīk�sto, stoisko tēvu, �inkstot kā tāda meitene.

-��� Jūs noteikti prātojat, kādēļ esat �eit, kur atrodaties un kas esmu es, vīrietis ierunājās. Es jums to visu pateik�u. Tomēr vispirms jums jāatbild uz visiem jautā�jumiem, ko uzdo�u. Vai saprotat?

Luka pamāja ar galvu.

-��� Jūs nedrīkstat man melot. Jūsu dzīvība �eit karājas mata galā, un jūs neuzminēsiet, kādām atbildēm es dotu priek�roku. Tāpēc runājiet tikai tīru patiesību jūs būtu muļķis, ja mirtu melu dēļ.

Luka mēģināja piekrīto�i palocīt galvu, ta�u apjauta, ka trīc.

-��� Jūs esat Luka Vero, priesteris novicis Svētā Havjēra klosteri? Iestājies klosterī, kad bijāt vienpadsmit gadu vecs zēns. Pēdējos trīs gadus kop�, kad jums bija �etr�padsmit, nomira jūsu vecāki esat bijis bārenis.

-���� Mani vecāki pazuda, Luka sacīja un nokrem�ļojās. Rīkle bija kā aiz�ņaugta. Varbūt viņi nemaz nav miru�i. Viņus sagūstīja osmaņu iebrukuma laikā, tomēr neviens nav redzējis, ka viņi būtu nogalināti. Kur mani vecāki atrodas pa�laik, neviens nezina, ta�u viņi tikpat labi varētu būt dzīvi.

Inkvizitors īsi kaut ko piezīmēja uz papīra gabala, kas atradās viņam priek�ā. Kamēr melnā spalva kustējās pa lapu, Luka raudzījās uz tās galu. Jūs cerat, vīrietis attrauca. Cerat, ka viņi ir dzīvi un atgriezīsies pie jums. Viņ� runāja tā, it kā cerība būtu vislielākā muļ�ķība.

-��� Tā ir.

-��� Brāļu izaudzināts, zvērējis pievienoties svētajam ordenim, jūs tomēr devāties pie sava biktstēva un pēc tam pie abata, lai viņiem pavēstītu, ka relikvija, ko viņi glabā klosteri, nagla no īstā Krusta ir viltojums.

Vienmuļā balss jau pati par sevi bija apsūdzība. Luka zināja, ka tas ir apliecinājums viņa ķecerīgajiem uzska�tiem. Viņ� zināja arī to, ka vienīgais sods par ķecerību ir nāve.

-���� Es ar to negribēju teikt, ka�

-���� Kādēļ jūs teicāt, ka relikvija ir viltojums?

Luka pievērsa skatienu saviem zābakiem, tum�ajai koka grīdai, smagajam galdam, ar kaļķi balsinātajām sie�nām viņ� lūkojās visur, tikai ne uz apēnoto klusā balsī runājo�ā iztaujātāja seju. Es izlūg�os abata piedo�anu un izpirk�u grēkus, viņ� sacīja. Nevēlējos rīkoties ķecerīgi. Dieva priek�ā es neesmu ķeceris. Negribēju neko ļaunu.

-��� Ja esat ķeceris, es bū�u jūsu tiesnesis. Esmu redzē�jis par jums jaunākus vīrus, kuri ir izdarīju�i un pateiku�i mazāk nekā jūs, uz moku rata kliedzam pēc �ēlastības, kad izgrie�as viņu locītavas. Esmu dzirdējis, kā par jums labāki vīri lūdzas sadedzinā�anu uz sārta, ilgojoties pēc nāves, kas vienīgā viņus atpestītu no mokām.

Luka pa�ūpoja galvu, iedomādamies inkvizīciju, kas varēja lemt viņam tādu likteni un noraudzīties, kā tas tiek piepildīts, uzskatot, ka tas tiek darīts Dievam par godu. Viņ� neuzdrīkstējās neko piebilst.

-��� Kādēļ jus teicat, ka relikvija ir viltojums?

-��� Es nedomāju, ka�

-��� Kādēļ?

-���� Tas ir naglas gabals, aptuveni trīs collas gar� un ceturtdaļcollu plats, Luka negribīgi sacīja. Lai arī tagad tas ir klāts ar zeltu un rotāts dārgakmeņiem, joprojām var saskatīt, cik liels tas ir.

Inkvizitors pamāja ar galvu. Un tad?

-���� Svētā Pētera abatijai ir nagla no īstā Krusta. Tāpat arī Svētā Jāzepa abatijai. Es paskatījos klostera biblio�tēkā, lai uzzinātu, vai ir vēl citas naglas. Itālijā vien ir apmēram �etri simti naglu; vēl tās ir arī Francijā, Spānijā un Anglijā.

Vīrs gaidīja. Klusumā līdzjūtību nevarēja manīt.

-���� Es aprēķināju naglu iespējamo lielumu, Luka skumji turpināja. Aprēķināju, cik gabalos tās varētu būt salauztas. Rēķini nesakrita. Relikviju ir pārāk daudz, lai tās visas nāktu no viena krucifiksa. Bībelē teikts: pa vie�nai naglai katrā plaukstā, un viena caurdur kājas. Tātad tikai trīs naglas. Luka pameta skatienu uz sava pratinā�tāja tum�o seju. Nedomāju, ka to pateikt būtu zaimo��ana. Pa�ā Bībelē tas skaidri pateikts. Pieskaitot naglas, kas izmantotas, lai izgatavotu krustu, �etras naglas, kas centrālajā savienojumā satur �ķērskoku, iznāk sep�tiņas sākotnējās naglas. Tikai septiņas. Pieņemsim, katra nagla ir apmēram piecas collas gara. Tas ir aptuveni trīs�desmit piecas collas naglu, kas izmantotas īstajā krustā. Ta�u relikviju ir tūksto�iem. Nerunāsim par to, vai kāda nagla vai tās fragments vispār ir īsts vai nav. Ne man par to spriest. Tomēr nevaru neredzēt, ka naglu vienkār�i ir pārāk daudz, lai tās visas nāktu no viena krusta.

Vīrietis joprojām neteica ne vārda.

-��� Tie ir skaitļi, Luka bezpalīdzīgi sacīja. Tā es domāju. Es domāju par skaitļiem tie mani interesē.

-��� Vai jūs pats uzņēmāties to izpētīt? Un pats arī uzņēmāties izlemt, ka visās baznīcās uz zemes ir pārāk daudz naglu, lai tās visas būtu īstas un nāktu no svētā krusta?

Luka nokrita ceļos, saprazdams, ka ir vainīgs. Ne�gribēju neko ļaunu, viņ� �ukstēja aug�up ēnās tītajai figūrai. Es tikai sāku prātot un tad parēķināju, un tad abats atrada papīru, kur biju pierakstījis savus aprēķi�nus, un� Viņ� aprāvās.

-��� Abats visai taisnīgi apsūdzēja jūs ķecerībā un aiz�liegtās studijās, Bībeles nepareizā citē�anā jums pa�am vien zināmu nolūku dēļ, lasī�anā bez garīgās vadības, patstāvīgas domā�anas izrādī�anā, mācībās, kam nav dota atļauja un kas notiek nepareizajā brīdī, aizliegtu grāmatu studē�anā� vīrietis turpināja, lasīdams sa�rakstu. Viņ� paraudzījās uz Luku. Patstāvīgā sprie�anā. Tas ir pats ļaunākais visā �ajā lietā. Vai tā nav? Jūs tikāt ar zvērestu uzņemts ordenī, kuram ir izveidoti noteikti ticības principi, un tad sākāt spriest pats.

Luka pamāja ar galvu. Man ļoti �ēl.

-���� Garīdzniecībai nav vajadzīgi vīri, kas sprie� pa�i.

-��� Es zinu, Luka ļoti klusām sacīja.

-��� Jūs esat devis paklausības zvērestu un tas ir zvē�rests nepieņemt pa�am savus lēmumus.

Luka nolieca galvu, gatavs izdzirdēt spriedumu.

Kaut kur ārpusē atvērās durvis, un cauri telpām izbrāzās auksta pūsma, sa�ūpojot sve�u liesmas.

-��� Vai jūs vienmēr esat domājis �ādi? Skaitļos?

Luka pamāja ar galvu.

-���� Vai jums klosteri ir kādi draugi? Esat to ar kādu apspriedis?

Jauneklis papurināja galvu. Es ne ar vienu to neap�spriedu.

Vīrietis palūkojās, uz savām piezīmēm. Vai jums ir biedrs, vārdā Freize?

Luka pirmo reizi pasmaidīja. Tas ir tikai klostera vir�tuves zēns, viņ� paskaidroja. Tiklīdz ierados klosterī, es viņam uzreiz iepatikos. Biju tikai vienpadsmit gadus vecs. Freizem pa�am bija divpadsmit vai trīspadsmit. Viņ� ieņēma galvā, ka esmu pārāk vāj�; viņ� sacīja, ka es ziemu neizvilk�u. Freize man visu laiku nesa papildu ēdienu. Viņ� patie�ām nav nekas vairāk kā pavārpuika.

-��� Jums nav ne brāļu, ne māsu?

-���� Esmu viens pats pasaulē.

-��� Vai jums pietrūkst vecāku? -Jā.

-���� Esat viens? Tas, kā vīrietis to pateica, lika jautā�jumam izklausīties pēc vēl vienas apsūdzības.

-��� Tā laikam ir. Es jūtos ļoti vientulīgi, ja tas ir tas pats.

Vīrs piespieda pie lūpām melno spalvu un apdomā�jās. Jūsu vecāki� Viņ� atgriezās pie pratinā�anas pirmā jautājuma. Viņi bija jau krietni gados, kad nācāt pasaulē, vai ne?

-��� Jā, Luka pārsteigts sacīja. Jā.

-���� Dro�i vien brī�iem klīda valodas. Es to saprotu. Tik padzīvoju�am pārim pēk�ņi piedzimst dēls, kur� turklāt ir tik glīts un aug par neparasti gudru zēnu.

-���� Tas ir mazs ciems, Luka kā aizsargādamies bilda. Ļaudīm nav nekā labāka, ko darīt, kā vien tenkot.

-��� Tomēr ir skaidrs, ka jūs esat glīts. Neap�aubāmi esat gudrs. Ta�u vecāki ar jums nelielījās un nedi�ojās, bet klusām turēja jūs mājās.

-���� Mēs bijām ļoti tuvi, Luka attrauca. Bijām maza ģimene, kas turas kopā. Mēs nevienu netraucējām, dzī�vojām mierīgi trijatā.

-���� Tad kādēļ vecāki jūs atdeva Baznīcai? Vai tāpēc, ka domāja Baznīcas klēpī jūs būsiet lielākā dro�ībā? Ka jums piemīt īpa�i dotumi? Ka jums nepiecie�ama Baznī�cas aizsardzība?

Luka, kas joprojām tupēja uz ceļiem, juzdamies ne�ērti, sagrozījās. Nezinu. Es biju bērns man bija tikai vienpadsmit gadi. Nezinu, ko viņi domāja.

Inkvizitors gaidīja.

-��� Vecāki vēlējās, lai es izmācos par priesteri, viņ� beidzot sacīja. Mans tēvs� Jauneklis apklusa, iedo�mādamies karsti mīlēto tēvu, tā sirmos matus un cie�o apskāvienu, viņa maigumu pret savu jocīgo dēlēnu. Tēvs bija ļoti lepns, ka es iemācījos lasīt un apguvu skaitļus. Pats viņ� neprata ne rakstīt, ne lasīt un uzskatīja, ka tā ir liela dāvana. Un tad, kad ciemam cauri devās �igāni, es iemācījos viņu valodu.

Vīrietis kaut ko piezīmēja. Jūs protat sve�as valodas?

-���� Ļaudis ievēroja, ka es iemācījos �igānu valodu vienā dienā. Tēvs domāja, ka man piemīt īpa�as spējas, ka tā ir Dieva dāvana. Bet tas nemaz nav tik neparasti, Luka mēģināja paskaidrot. Freize, virtuves zēns, labi saprotas ar dzīvniekiem; ar zirgiem viņ� spēj izdarīt jebko, iejāt ikvienu. Tēvs uzskatīja, ka man ir līdzīgas spējas, tikai uz mācī�anos. Viņ� gribēja, lai es kļūstu kas vairāk par zemnieku. Lai sasniedzu vairāk.

Inkvizitors atslīga krēslā, it kā klausī�anās būtu viņu nogurdinājusi un viņ� būtu dzirdējis vairāk nekā pietie�kami. Jūs drīkstat piecelties.

Kamēr Luka trausās kājās, vīrietis lūkojās uz papīru, uz kura vīdēja nedaudzās ar melnu tinti rakstītās piezī�mes. Un tagad es atbildē�u uz jautājumiem, kas jums prātā. Es esmu kāda ordeņa garīgais vadonis, kuru iecē�lis Svētais Tēvs, pats pāvests, un es atbildu viņa priek�ā par mūsu darbu. Jums nav jāzina ne mans vārds, ne kā sauc ordeni. Pēc pāvesta Nikolaja V pavēles mums jāpēta noslēpumi, ķecerības un grēki. Jāizskaidro tie, kur iespē�jams, un, kur vien varam, jāsakauj. Ceļojot no Romas uz pa�iem kristīgās pasaules nostūriem, lai uzzinātu, ko ļaudis saka, no kā tie baidās, ar ko cīnās, mēs zīmē�jam pasaules baiļu karti. Mums jāuzzina, kur pa pasauli staigā velns. Svētais Tēvs zina, ka tuvojas pasaules gals.

-���� Pasaules gals?

-��� Kad Kristus atkal atnāks tiesāt dzīvos, miru�os un dzīvos miroņus. Varbūt esat dzirdējis, ka osmaņi ir ieņē�mu�i Konstantinopoli, Bizantijas impērijas sirdi, Baznī�cas centru austrumos?

Luka pārmeta krustu. Baznīcas austrumu galvaspil�sētas kri�ana neuzveicamās ķeceru un neticīgo armijas rokās bija pats �ausmīgākais, kas varēja atgadīties. Tas bija neiedomājams posts.

-��� Pēc tam tumsas spēki uzbruks Romai, un, ja kritīs Roma, tas būs pasaules gals beigas visam. Mūsu uzde�vums ir aizsargāt kristīgo pasauli, aizsargāt Romu �inī pasaulē un neredzamajā pasaulē, kas slēpjas aiz tās.

-��� Neredzamajā pasaulē?

-���� Tā ir mums visapkārt, vīrietis stingri sacīja. Es redzu to, iespējams, tikpat skaidri, cik jūs redzat skait�ļus. Un ik gadu, ik dienu tā nāk arvien tuvāk. Ļaudis ierodas pie manis ar stāstiem par asiņu straumēm, par suni, kas spēj saost mēri, par burvestībām, gaismām debesīs, ūdeni, kas pārvērties vīnā. Pasaules gals tuvo�jas, un ir simtiem pazīmju par labo un ļauno, brīnumiem un ķecerībām. Tāds jauns vīrietis kā jūs varbūt varēs man pateikt, kuras no tām ir patiesas, kuras nav, kuras ir Dieva un kuras velna roku darbs. Viņ� piecēlās no milzīgā koka krēsla un pāri galdam Lūkam pretī pastūma citu papīra lapu. Vai redzat?

Jauneklis aplūkoja zīmes uz papīra. Tas bija ķeceru raksts mauru skaitļu pieraksts. Lūkam bērnībā bija mācīts, ka viens rakstāmspalvas vilciens I nozīmē "viens". Divi vilcieni II nozīmē "divi" un tā tālāk. To�ties �ie bija dīvaini izlocīti apveidi. Luka tādus bija redzē�jis jau agrāk, tomēr tirgotāji ciemā un klostera saimnie�cības pārzinis stūrgalvīgi atteicās tos izmantot, turoties pie ierastajām rakstu zīmēm.

-��� �is nozīmē "viens": 1, �is "divi": 2, un �is "trīs": 3, vīrietis skaidroja, ar melnās spalvas galu norādot uz zīmēm. Ierakstīsiet "1" �eit, �inī slejā, un tas nozīmēs "viens", bet, ja ierakstīsiet to �eit un tam blakus �o zīmi, tas būs "desmit". Vai ari ierakstīsiet to �eit un tam bla�kus divas �īs zīmes, un tas nozīmēs "viens simts".

Lūkam atkārās �oklis. Cipara novietojums parāda skaitļa vērtību?

-��� Tie�i tā. Vīrs ar melno spalvu norādīja uz zīmes aprisēm. Slejas aizpildīja tāds kā izstiepts 0 burts. Vīrie�a roka pastiepās laukā no mantijas piedurknes, un

Lūkas skatiens aizslīdēja no 0 uz balto vīrie�a plaukstas locītavas iek�puses ādu. Tur vīdēja tetovējums, kas �ķita gandrīz iegrebts ādā. Luka saskatīja tikai pūķa galvu un savītu asti ar sarkanu tinti uzvilktu pūķa atveidu, kur� saritinājies kamolā.

-��� Tā nav tikai zīme, tas nav tikai 0 burts. Viņi to sauc par nulli. Paskatieties, kā tā ir novietota, tas kaut ko nozīmē. Ja nu tai ir pa�ai sava nozīme?

-��� Vai tā nozīmē tuk�u vietu? Luka vaicāja, no jauna palūkodamies uz lapu. Vai tā nozīmē neko?

-��� Tas ir tāds pats skaitlis kā visi pārējie, vīrs sacīja. Viņi no neesamības ir izveidoju�i skaitli. Lai varētu veikt aprēķinus līdz pat neesamībai un aiz tās.

-��� Aiz? Aiz neesamības?

Vīrietis norādīja uz citu skaitli: -10. Tas ir aiz ne�esamības. Desmit vienības aiz nekā; tas ir neesības ap�rēķins.

Domas Lūkas prātā virpuļoja, un viņ� pasniedzās pēc papīra lapas, tomēr vīrietis mierīgi pavilka to atpakaļ pie sevis un apsedza ar plato plaukstu, turot lapu nostāk, it kā tā būtu balva, kas jānopelna. Piedurkne noslīdēja pār plaukstas locītavu, apslēpjot tetovējumu. Zināt, kā viņi nonāca līdz �ai zīmei, nulles skaitlim? viņ� vai�cāja.

Luka papurināja galvu. Kas tie bija?

-��� Arābi, mauri, osmaņi sauciet viņus, kā vēlaties. Musulmaņi, austrumnieki, neticīgie, mūsu ienaidnieki, mūsu jaunie iekarotāji. Vai zināt, kā viņi ieguva �o zīmi?

-���� Nē.

-��� Tā ir forma, ko smiltīs atstāj zābaka papēdis, kad esat aizgājis. Tas ir neesamības simbols un izskatās pēc nekā. Lūk, ko tas nozīmē. Tā viņi domā. Un mums tas ir no viņiem jāmācās.

-���� Es nesaprotu. Kas mums ir jāmācās?

-��� Skatīties, skatīties un skatīties. Tie�i to viņi dara. Viņi skatās uz visu, viņi domā par visu, un tāpēc viņi ir redzēju�i debesīs zvaigznes, ko mēs nekad neesam ievē�roju�i. Tādēļ viņi izgatavo zāles no augiem, kurus mēs nekad neesam pamanīju�i. Vīrietis vēl vairāk pārvilka kapuci pāri galvai, tā ka viņa seja nu pilnīgi atradās ēnā. Tādēļ viņi mūs sakaus, ja vien neiemācīsimies ska�tīties tā, kā to dara viņi, domāt, kā domā viņi, rēķināt līdzīgi viņiem. Varbūt tāds jauns vīrietis kā jūs spētu arī apgūt viņu valodu.

Luka nespēja novērst skatienu no papīra lapas, kur vīrietis bija atzīmējis desmit vietas saskaitī�anai līdz nullei un vēl zem tās.

-��� Nu, kā jums �ķiet? inkvizitors vaicāja. Vai jūs domājat, ka desmit neesamības ir neredzamās pasaules radītas? Kā desmit neredzamas lietas? Desmit rēgi? Des�mit eņģeļi?

-��� Ja jūs spētu aprēķināt to, kas slēpjas aiz nekā, Luka iesāka, jūs varētu parādīt, ko esat zaudējis. Sacī�sim tā: ja kāda tirgotāja parādi vienā zemē vai vienā braucienā ir lielāki nekā visa viņa mantība, jūs spētu parādīt, tie�i cik liels ir �is parāds. Jūs varētu parādīt viņa zaudējumus: cik daudz mazāk par neko viņam pie�der; cik daudz �im tirgotājam būtu jānopelna, lai viņam atkal kaut kas piederētu.

-�� Jā, vīrietis piekrita. Ar nulli var izmērīt to, kā nav. Osmaņi sagrāba Konstantinopoli un mūsu impēriju austrumos ne tikai tāpēc, ka viņu armijas bija spēcīgākas un ka viņiem bija labāki karavadoņi, bet ari tādēļ, ka viņiem bija ierocis, kāda nav mums, tik milzīgs lielga�bals, ka vajadzēja se�desmit vēr�u, lai to aizvilktu līdz īstajai vietai. Osmaņiem piemīt zinā�anas par daudz ko tādu, ko mēs nesaprotam. Iemesls, kādēļ es aizsūtīju pēc jums, iemesls, kādēļ jūs izraidīja no klostera, bet neso�dīja par nepaklausību vai nespīdzināja par ķecerību, ir tas, ka es gribu, lai jūs apgūstat �os noslēpumus. Vēlos, lai jūs tos izpētāt un mēs tos izprotam un apbruņoja�mies pret tiem.

-��� Vai man jāizpēta ari nulle? Vai es do�os pie osma�ņiem un mācī�os no viņiem? Vai apgū�u viņu zinības?

Vīrs pasmējās un pastūma papīra lapu ar arābu cipa�riem pretī priesterim novicim, ar vienu pirkstu pieturē�dams lapu. Es jums ļau�u �o te paturēt, viņ� apso�līja. Tas varēs būt jūsu atalgojums, kad būsiet sācis strādāt manā labā un uzsācis savu misiju. Jā, iespējams, jūs dosieties pie neticīgajiem un dzīvosiet viņu vidū, un mācīsieties viņu para�as. Ta�u �obrīd jums jāzvēr paklau�sība man un mūsu ordenim. Es jūs sūtī�u ārpusē kalpot par manām acīm un ausīm. Es jūs sūtī�u medīt noslēpu�mus un iegūt zinā�anas. Atzīmēt kartē bailes, uzmeklēt tumsu visos tās veidos un formās. Es jūs sūtī�u kļūt par daļu no mūsu ordeņa, kas tiecas visu izprast.

Vīrietis redzēja, kā atplaukst Lūkas seja, kad viņ� iedomājās par pētījumiem veltītu dzīvi. Ta�u tad jaunais vīrietis saminstinājās. Es nezinā�u, kas man jādara, Luka atzinās. Nezinu, ar ko sākt. Es neko nesaprotu! Kā es zinā�u, kurp man jāiet un kas jādara?

-���� Es jūs sūtī�u mācībā. Jūs visu apgūsiet pie skolo�tājiem. Viņi jums iemācīs likumus un to, kādas ir jūsu pilnvaras sasaukt tiesas sēdi vai uzsākt izmeklē�anu. Jūs uzzināsiet, kas jāmeklē un kā notiek nopratinā�ana. Sapratīsiet, kad cilvēks jānodod laicīgās varas pār�stāvju pilsētu mēru vai pilskungu rokās un kad viņu var sodīt Baznīca. Kad būsiet gatavs, kad būsiet to visu apguvis, es jūs sūtī�u pirmajā uzdevumā.

Luka pamāja ar galvu.

-��� Jūs pāris mēne�u apmācīs, un tad es jūs sūtī�u pa�saulē ar maniem rīkojumiem, vīrietis turpināja. Jūs dosieties turp, kurp lik�u, un izpētīsiet to, ko tur atradī�siet. Un man par visu ziņosiet. Jūs drīkstēsiet tiesāt un sodīt, kur vien redzēsiet pārkāpumus. Drīkstēsiet izdzīt velnus un ne�ķīstos garus. Drīkstēsiet mācīties. Patstā�vīgi visu ap�aubīt. Tomēr jūs kalposiet Dievam un man, kā es jums lik�u. Būsiet paklausīgs man un ordenim. Do�sieties neredzamajā pasaulē, raudzīsieties uz neredzēto un to ap�aubīsiet.

Iestājās klusums. Varat iet, vīrs ierunājās, it kā būtu sniedzis visvienkār�āko no pamācībām. Luka, kur� bija klusi un mierīgi stāvējis un klausījies, sakustējās un devās uz durvju pusi. Kad viņa roka jau bija satvērusi bronzas rokturi, vīrietis ieteicās: Ir vēl kaut kas�

Luka pagriezās.

-���� Viņi runāja, ka jūs esat laumu bērns, pareizi? Apsūdzība nokrita telpā kā pēk�ņa ledus krusa. Ciema ļaudis. Viņi tenkoja par to, ka esat piedzimis tik glīts un gudrs sievietei, kura visu savu mū�u bijusi neauglīga, un vīrietim, kur� nemāk ne lasīt, ne rakstīt. Runā, ka jūs uz jūsu vecāku durvju sliek�ņa atstāju�as laumas, vai ne?

Iestājās ledains klusums. Lūkas stingrā, jaunā seja nepauda neko. Nekad neesmu atbildējis uz �ādu jautā�jumu un ceru, ka man to ari nenāksies darīt. Es nezinu, ko citi par mums runāja, viņ� skarbi sacīja. Tie bija neizglītoti, bailīgi lauku ļaudis. Māte teica, ka nevajag pievērst uzmanību tam, ko viņi runā. Viņa sacīja, ka ir mana māte un mīl mani vairāk par visu uz pasaules. Nozīme bija tikai tam, nevis pasaciņām par laumu bēr�niem.

Vīrietis īsi iesmējās, pamāja, ka Luka drīkst iet, un noraudzījās jauneklim pakaļ, līdz aiz viņa aizvērās durvis. Iespējams, es sūtu laumu bērnu, lai tas kartē atzīmē pa�a bailes, viņ� pie sevis noteica, sakārtodams papīrus un atbīdīdams krēslu. Kāds joks tas būs redza�majai un neredzamajai pasaulei! Laumu bērns ordenī! Laumu bērns, kas kartē atzīmē bailes.

.

.

Brīdī, kad Luka tika pratināts, savās dzimtas mājās, Lukretili pilī, apmēram divdesmit jūd�u uz ziemeļaust�rumiem no Romas, ģimenes kapelā greznā krēslā apsē�dās jauna sieviete. Viņas tum�zilās acis cie�i raudzījās uz bagātīgi izgreznotu krucifiksu, gai�ie mati zem melnā plīvura bija savīti nevērīgā pīnē, seja bija sasprindzināta un bāla. Priesteris ēnā sakustējās, un sārtajā kristāla traukā uz altāra nomirgoja sveces liesma. Jaunā meitene nometās ceļos, cie�i sa�ņaugusi rokas, un dedzīgi lūdzās par tēvu, kur�, savā guļamistabā cīnīdamies ar nāvi, atteicās tikties ar meitu.

Kapelas aizmugurē atvērās durvis, un klusām ienāca meitenes brālis; viņ� ieraudzīja māsas noliekto galvu un nometās uz ceļiem viņai blakus. Meitene pameta ska�tienu sānis uz glīto, tum�mataino, jauno vīrieti ar tum��ajām uzacīm. Viņa seja bija skarba no bēdām.

-��� Viņ� ir aizgājis, Izolde. Viņ� ir aizgājis. Lai dus mierā!

Izoldes gai�ā seja savilkās sāpēs, un viņa ar rokām

aizsedza acis. Viņ� nesūtīja pēc manis? Pat pa�ās bei�gās ne?

-���� Tēvs nevēlējās, lai tu redzētu viņu cie�am sāpes. Tēvs gribēja, lai tu viņu atceries tādu, kāds viņ� bija ag�rāk, spēcīgu un veselīgu. Ta�u pēdējos vārdos viņ� sū�tīja tev savu svētību, un viņa beidzamās domas bija pie�vērstas tavai nākotnei.

Meitene papurināja galvu. Nespēju iedomāties, ka viņ� varētu man nedot savu svētību.

D�ord�o novērsās no māsas un parunāja ar pries�teri, kur� uzreiz aizsteidzās uz kapelas aizmuguri. Izolde izdzirdēja, kā sāk dimdināt lielais zvans; ikvienam bija jāzina, ka di�enais krustnesis Lukretili lords ir miris.

-���� Man jālūdz par viņu, meitene klusām ierunā�jās. Vai tu atgādāsi �urp viņa mirstīgās atliekas?

Brālis pamāja ar galvu.

-���� Es �onakt palik�u nomodā pie tēva, Izolde izlēma. Sēdē�u viņam blakus tagad, kad viņ� ir aizgā�jis, lai gan viņ� man to neatļāva, dzīvs būdams. Viņa uz mirkli apklusa. Vai tēvs man neatstāja kādu vēstuli? Neko?

-���� Tēva novēlējums, D�ord�o klusām sacīja. Viņ� domāja par tevi. Pa�os pēdējos dzīves mirkļos viņa prāts bija pievērsts tev.

Izolde pamāja ar galvu; meitenes tum�zilās acis pie�plūda asarām, un tad viņa salika rokas un lūdza par tēva dvēseli.

Pirmo garo nakti pēc tēva nāves Izolde pavadīja, klu�sumā vāķējot pie viņa zārka, kas bija novietots ģimenes kapelā. Visās �etrās debespusēs zārkam stāvēja �etri tēva bruņotie vīri, nolieku�i galvu pār zobenu. Gaisma, ko meta garās vaska sveces, atspīdēja svētītajā ūdenī, kas bija izsmidzināts uz zārka vāka. Izolde, tērpusies baltā, visu nakti pavadīja, nometusies ceļos pie zārka, līdz atnāca priesteris, lai noturētu rīta lūg�anu, pirmo tās dienas dievkalpojumu. Tikai pēc tam meitene piecē�lās un ļāva pils dāmām pavadīt sevi uz savu istabu, lai pagulētu, līdz brālis atsūtīja ziņu, ka viņai jāceļas aug�ā un jāparādās cilvēkiem bija pienācis vakariņu laiks, un saime gribēs redzēt savu kundzi.

Izolde nevilcinājās. Viņa bija audzināta pildīt savu pienākumu lielajā mājsaimniecībā un izjuta pienākumu pret ļaudīm, kas dzīvoja uz Lukretili zemes. Viņa zināja, ka tēvs pili un zemes ir atstājis viņai. �ie cilvēki bija Izol�des pārziņā. Viņi gribēs redzēt meiteni galda galā, vēlē�sies noskatīties, kā viņa ienāk lielajā zālē. Kaut arī Izol�des acis bija apsarku�as, viņai apraudot tik ļoti mīlēto tēvu, ļaudis gaidīs, lai meitene sē�as pie galda kopā ar viņiem. Tēvs pats to būtu gaidījis. Un Izolde nepievils ne ļaudis, ne viņu.

Kad meitene iegāja lielajā zālē, telpā iestājās pēk�ņs klusums. Pie steķu galdiem sēdēja kalpi, klusām saru�nādamies un gaidīdami, kad tiks pasniegtas vakariņas. Vairāk nekā divi simti bruņotu vīru, kalpu un grūmu piepildīja zāli, kur no galvenā kamīna aug�up uz augsto griestu aptum�otajām sijām vijās dūmi.

Tiklīdz vīri ieraudzīja ienākam Izoldi, kurai sekoja trīs saimes sievietes, viņi piecēlās kājās, noņēma cepuri un zemu paklanījās, godinādami nelaiķa Lukretili lorda meitu un pils mantinieci.

Izolde bija uzvilkusi sēru tērpu piesātināti zilā tonī: no augstas konusveida galvassegas krita indigo krāsas me�ģīnes, kuras apslēpa viņas gai�os matus; ap paaug�stināto tērpa vidukli vijās cie�a, nesamaksājami dārga josta no Arābijas zelta. Pie sāniem zelta ķēdē karājās pils atslēgas. Meitenei aiz muguras nāca viņas pavadones. Pa priek�u gāja I�raka, Izoldes bērnu dienu draudzene, tēr�pusies mauru sievie�u ģērbā garā tunikā, kas krita pāri platām biksēm. Galvu sedza gar� plīvurs, kas vieglītēm krita pāri sejai tā, ka bija redzamas tikai I�rakas tum�ās acis, kad viņa pārlūkoja zāli.

Abas pārējās sievietes viņai sekoja un, kamēr saime �ukstus izteica Izoldei savus līdzjūtības apliecinājumus, ieņēma savas vietas pie dāmu galda blakus paaugsti�nājumam zāles galā. Izolde uzkāpa pa lēzenajām kāp�nēm līdz lielajam galdam un novērsās, ieraudzījusi brāli

sē�am koka krēslā, tik lielā kā tronis, tā bija bijusi tēva vieta. Izolde zināja: viņai būtu vajadzējis paredzēt, ka brālis tur sēdēs, tāpat kā D�ord�o zināja, ka māsa mantos �o pili un ieņems vietu lielajā krēslā, tiklīdz būs nolasīts tēva testaments. Ta�u Izolde jutās apstulbusi no skumjām, turklāt viņa nebija domājusi, ka no �ī brī�a vienmēr redzēs brāli sē�am tur, kur bija jābūt tēvam. Sēras meitenei bija kaut kas glu�i nepierasts, un viņa vēl nebija pilnībā atskārtusi, ka nekad vairs tēvu neredzēs.

D�ord�o mierino�i uzsmaidīja māsai un pamāja, lai Izolde ieņem vietu pie viņa labās rokas, kur meitene parasti sēdēja līdzās tēvam.

-��� Tu noteikti atceries princi Roberto. D�ord�o norā�dīja uz tuklu vīru, kuram bija apaļa, sviedriem klāta seja un kur� sēdēja pa kreisi no Izoldes brāļa. Vīrietis piecēlās un apgāja apkārt galdam, lai paklanītos meite�nei. Izolde pasniedza princim roku un jautājo�i uzlūkoja brāli. Viņ� ir ieradies izteikt mums līdzjūtību sakarā ar mūsu lielo zaudējumu.

Princis noskūpstīja Izoldes roku, un viņa centās sa�valdīties, lai neparautos projām no lūpu mitrā pieskā�riena. Princis raudzījās uz meiteni tā, it kā gribētu viņai kaut ko pa�ukstēt, it kā viņiem abiem būtu kāds kopīgs noslēpums. Izolde atvilka roku un pieliecās pie brāļa auss. Esmu pārsteigta, ka tu uz vakariņām esi ielūdzis viesi, kaut gan tikai vakar nomira mūsu tēvs.

-��� Tas bija labi no viņa puses, ka viņ� uzreiz ieradās, atteica D�ord�o, pamādams ēdienu servētajiem, kuri nāca �urp pa zāli, plecu augstumā turēdami paplātes, piekrau�tas ar medījumiem, gaļas un zivju ēdieniem, milzīgiem maizes klaipiem, vīna krūkām un krūzēm ar elu.

Pils priesteris noskandēja galda lūg�anu, un servētāji .ir troksni nolika paplātes ar ēdienu; vīri izvilka savus dun�us, kas bija aizbāzti aiz siksnas vai iestūķēti zāba�kos, ņēmās atgriezt savu tiesu gaļas un apkrāva biezās, brūnās maizes �ķēles ar zivīm vai sutinātu brie�a gaļu.

Izoldei bija smagi vakariņot lielajā zālē tā, it kā nekas nebūtu mainījies, kamēr viņas miru�ais tēvs, savu bru�ņoto vīru apsargāts, gulēja, gaidot, kad viņu nākamajā dienā apglabās. Meitene atskārta, ka asaras joprojām aizmiglo skatu un viņa tikai neskaidri redz kalpus, kuri ienāca zālē, katram galdam nesot vēl ēdienu un nolie�kot uz galdiem krūzes ar vieglo elu, bet labākos ēdienus un smalkāko sarkanvīnu nogādājot uz saimnieku galda. Tur D�ord�o un viņa viesis princis izvēlējās labāko, bet atliku�o sūtīja uz zāli tiem vīriem, kuri viņiem dienā bija labi kalpoju�i. Princis un Izoldes brālis mielojās un sauca vēl pēc vīna. Izolde paknābāja ēdienu un palūkojās lejup uz sievie�u galdu; tur viņa sastapa I�rakas mēmo, līdzjū�tīgo skatienu.

Kad visi bija pabeigu�i ēst un cukurotie augļi un mar�cipāns piedāvāts saimnieku galdam un aiznests projām, D�ord�o pieskārās māsas rokai. Vēl neej uz savām ista�bām, viņ� ieteicās. Gribu ar tevi parunāt.

Izolde ar galvas mājienu atlaida I�raku un dāmas no vakariņu galda un aizsūtīja tās atpakaļ uz dāmu istabām, tad izgāja cauri mazajām durvīm aiz zāles paaugstinā�juma un iegāja saimnieku telpā, kur Lukretili ģimene mēdza sēdēt pēc vakariņām. Pretī sienai kurējās kamīns, bet tam apkārt bija novietoti trīs krēsli. Vīrus jau gaidīja vīna krūka, bet Izoldi vieglā ela glāze. Kad viņa ieņēma savu vietu, telpā kopā ienāca abi vīrie�i.

-��� Vēlos aprunāties ar tevi par tēva novēlējumu, ierunājās D�ord�o, kad visi bija apsēdu�ies.

Izolde pameta skatienu uz princi Roberto.

-���� Roberto ar to ir tie�s sakars, D�ord�o paskaid�roja. Kad tēvs jau bija tuvu nāvei, viņ� sacīja: viņa lielākā cerība esot zināt, ka tu būsi dro�ībā un laimīga. Viņ� tevi ļoti mīlēja.

Izolde piespieda pirkstus pie saltajām lūpām un sa�mirk�ķināja acis, lai novaldītu asaras.

-��� Es zinu, brālis maigi turpināja. Zinu, ka tu skumsti. Tomēr tev jāsaprot, ka tēvam attiecībā uz tevi bija savi nodomi un viņ� man svēti uzticēja tos piepildīt.

-���� Kādēļ tad viņ� pats man to nepateica? Izolde noprasīja. Kādēļ viņ� nerunāja ar mani? Mēs ta�u vien�mēr par visu aprunājāmies. Es zinu, ko tēvs bija man iecerējis. Viņ� teica: ja izvēlos palikt neprecēta, es dzī�voju �eit un mantoju �o pili, bet tev paliktu viņa pils un zemes Francijā. Mēs tam piekritām. Mēs visi trīs par to vienojāmies.

-���� Mēs vienojāmies tad, kad tēvs bija vesels, D�or�d�o pacietīgi stāstīja. Tomēr tad, kad viņ� savārga un viņu pārņēma bailes, tēvs mainīja domas. Un viņ� neva�rēja paciest domu, ka tu varētu viņu redzēt tik ļoti slimu un cie�am tādas sāpes. Tēvs par tevi iedomājās tad, kad viņa priek�ā jau atvērās nāves vārti, un pārdomāja savu sākotnējo ieceri. Viņ� gribēja būt pārliecināts, ka tu būsi dro�ībā. Un tad tēvs izlēma, kas tev būs labāk: viņ� ieteica, lai tu �eit apprecies ar princi Roberto, un piekrita, ka mēs no dārgumu glabātavas paņemam tūk�sto� kronu tavai pūra tiesai.

Tā bija niecīga maksa sievietei, kas bija audzināta uzskatīt sevī par �īs pils, auglīgo ganību, biezo me�u un augsto kalnu mantinieci. Izoldei palika mute vaļā.

Kāpēc tik maz?

-��� Tādēļ, ka princis ir parādījis mums godu, ļaujot noprast, ka viņ� būs mierā ar tevi tie�i tādu, kāda esi, ar ne vairāk kā tūksto� kronām kabatā.

-��� Un jūs to visu paturēsiet, princis apgalvoja, pa�spie�ot Izoldes roku, kas gulēja uz krēsla paroces. Visa �i nauda paliks jums, un jūs varēsiet to iztērēt, kam vien vēlaties. Skaistām lietām skaistai princesei.

Izolde palūkojās uz brāli, un, kad meitene aptvēra, ko tas nozīmē, viņas tum�zilās acis samiedzās. Tik nie�cīgs pūrs nozīmē, ka neviens cits mani nebildinās, viņa sacīja. Tu to zini. Un tomēr tu nelūdzi vairāk? Nebrī�dināji tēvu, ka tādā gadījumā man vispār nebūs nekādu izred�u? Un tēvs? Vai viņ� gribēja mani piespiest appre�cēt princi?

Princis uzlika roku uz savām gaļīgajām krūtīm un kautrīgi nodūra acis. Vairumam dāmu nebūtu vaja�dzīga piespie�ana, viņ� norādīja.

-���� Es nezinu nevienu, kur� tev varētu būt labāks virs, D�ord�o rāmi sacīja. Viņa draugs pasmaidīja un pamāja ar galvu. Un arī tēvs tā domāja. Mēs ar princi Koberto vienojāmies par �ādu pūru, un viņ� bija ļoti ap�mierināts, ka varēs tevi apprecēt, tāpēc neprasīja lielāku bagātību. Nav nekādas vajadzības kādu apvainot tavu intere�u neaizstāvē�anā. Kas gan tev varētu būt labāks par laulībām ar ģimenes draugu, princi, bagātu vīru?

Izoldei bija vajadzīgs tikai mirklis, lai izlemtu. Es nespēju domāt par laulībām, viņa apņēmīgi sacīja.

-����� Piedodiet man, princi Roberto, tomēr tas nāk pārāk drīz pēc mana tēva nāves. Es nespēju pat domāt par to, kur nu vēl runāt.

-���� Bet mums ir par to jārunā, D�ord�o uzstāja.

-���� Tēva novēlējuma nosacījumi paredz, ka mums jāno�kārto tava dzīve. Viņ� nepieļautu nekādu vilcinā�anos. Vai nu tūlītējas laulības ar manu draugu �eit, vai� viņ� aprāvās.

-���� Vai kas? Izolde vaicāja, pēk�ņi izbijusies.

-��� Abatija, brālis vienkār�i sacīja. Tēvs teica: ja tu neprecēsies, man tevi jāieceļ par abati un tev būs jāap�metas uz dzīvi klosteri.

-��� Nekad! Izolde iesaucās. Tēvs nekad man to nenodarītu!

D�ord�o pamāja ar galvu. Arī es biju pārsteigts, bet tēvs sacīja, ka tā ir nākotne, kādu viņ� tev jau sen bija iecerējis. Tādēļ viņ� nevienu neiecēla pēdējās miru�ās abates vietā. Pat toreiz, pirms gada, viņ� domāja, ka tev jādzīvo dro�ībā. Tu nedrīksti tikt pakļauta �īs pasaules briesmām, palikdama �eit viena Lukretili īpa�umos. Ja negribi precēties, tev jāatrodas dro�ībā abatijā.

Princis Roberto viltīgi uzsmaidīja Izoldei. Mūķene vai princese, viņ� piedāvāja. Es domāju, ka jums nebūs grūti izdarīt izvēli.

Izolde pielēca kājās. Nespēju noticēt, ka tēvam attiecībā uz mani bija tādi nolūki, viņa sacīja. Viņ� nekad neko tādu nebija licis noprast. Viņ� skaidri iztei�cās, ka zemes sadalīs mums abiem. Tēvs zināja, cik ļoti man �eit patīk, kā es mīlu �īs zemes un pazīstu �os ļau�dis. Viņ� teica, ka novēlēs pili un tās zemes man, bet tev atdos mūsu zemes Francijā.

D�ord�o kā rāmā no�ēlā pakratīja galvu. Nē. Viņ� pārdomāja. Kā vecākajam bērnam, vienīgajam dēlam, viņa vienīgajam īstajam pēctecim, man piederēs viss gan Francijā, gan �eit bet tev kā sievietei nāksies doties projām.

-���� D�ord�o, mans brāli, tu ta�u nevari mani sūtīt prom no mājām!

D�ord�o paplēta rokas. Es tur neko nevaru darīt. Tā ir mūsu tēva pēdējā vēlē�anās, un tā atrodas pie manis, uzlikta uz papīra un viņa parakstīta. Vai nu tu iziesi pie vīra un ne pie viena cita kā prin�a Roberto -, vai arī dosies uz abatiju. Tas bija labi no tēva puses, ka viņ� tev deva �o iespēju izvēlēties. Daudzi tēvi būtu vienkār�i atstāju�i pavēles.

-��� Atvainojiet mani, Izolde sacīja drebo�ā balsī, mēģinādama savaldīt dusmas. Es jūs atstā�u, do�os uz savām istabām un to pārdomā�u.

-���� Pārāk ilgi nevilcinieties! princis Roberto ierunā�jās ar intīmu smaidiņu. Es ilgi negaidī�u.

-���� Es jums do�u atbildi rīt. Izolde apstājās uz sliek��ņa un paraudzījās atpakaļ uz brāli. Vai drīkstu redzēt tēva vēstuli?

D�ord�o pamāja ar galvu un izvilka to no jakas iek��puses. Vari to paturēt. Tas ir noraksts. Oriģināls stāv pie manis dro�ā vietā. Par to nav nekādu �aubu, tāpat kā par tēva vēlmēm. Tev būs jāapsver nevis tas, vai tu viņam paklausīsi, bet gan tikai tas, kā to darīsi. Tēvs zināja, ka tu viņam paklausīsi.

-���� Zinu, Izolde attrauca. Es esmu viņa meita. Pro�tams, es viņam paklausī�u. Meitene atstāja istabu, nepalūkodamās uz princi, lai gan tas piecēlās kājās un

Naktī Izoldi uzmodināja kluss klauvējiens pie dur�vīm. Spilvens zem meitenes vaiga bija mitrs viņa bija miegā raudājusi. Uz mirkli Izolde nobrīnījās, kādēļ izjūt tādas sāpes it kā viņai būtu lūzusi sirds -, bet tad viņai atausa atmiņā kapelā gulo�ais zārks un to apsargājo�ie mēmie bruņinieki. Viņa pārmeta krustu. Lai Dievs viņu svētī un glābj viņa dvēseli! Izolde no�ukstēja. Dievs, remdē manas bēdas! Nezinu, kā spē�u tās panest.

No jauna atskanēja klusais klauvējiens. Izolde atmeta grezni iz�ūtos gultas pārklājus un piegāja pie durvīm, rokā turēdama atslēgu. Kas tur ir?

-���� Princis Roberto. Man ar jums jārunā.

-���� Es nevaru atvērt durvis. Runā�u ar jums rit.

-���� Man jārunā ar jums �onakt. Tas ir par jūsu tēva testamentu, par viņa vēlmēm.

Izolde vilcinājās. Rīt�

-��� Man �ķiet, es redzu izeju no stāvokļa, kurā atroda�ties. Saprotu, kā jūtaties. Domāju, ka varu jums palīdzēt.

-���� Kādu izeju?

-��� Es nevaru kliegt cauri durvīm. Vienkār�i paveriet mazu spraudziņu, lai varu to no�ukstēt.

izteiksmīgi paklanijas; tad viņ� piemiedza ar aci D�ord�o, kā uzskatīdams, ka jautājums ir nokārtots.

-��� Tikai spraugu, Izolde sacīja un pagrieza atslēgu, turēdama kāju atspiestu pret durvju apak�ējo dalu, lai būtu dro�a, ka durvis pavērsies pavisam nedaudz.

Tiklīdz princis izdzirdēja pagrie�amies atslēgu, viņ� triecās pret durvīm ar tādu spēku, ka tās atsitās pret Izoldes galvu un atsvieda viņu klup�us atpakaļ istabā. Viņ� aizcirta aiz sevis durvis un pagrieza atslēgu, ieslē�dzot abus istabā.

-��� Domāji, ka varēsi mani atraidīt? princis Roberto nikni noprasīja, kad Izolde^grīļīgi piecēlās kājās. Do�māji, ka tu bez penija kabatā mani atraidīsi? Tev likās, ka es uz ceļiem lūg�os, lai varu runāt ar tevi caur aizslēgtām durvīm?

-���� Kā jūs uzdrīkstaties ar spēku �eit ielauzties? Izolde nobālējusi nikni noprasīja. Mans brālis jūs no�galinās�

-��� Tavs brālis to atļāva, vīrietis iesmējās. Kā tavu vīru viņ� atzīst mani par labu esam. Viņ� pats man ieteica nākt pie tevis. Un nu kāp gultā!

-��� Mans brālis? Izolde juta, kā viņas �oks pāraug �ausmās, atskār�ot, ka viņu nodevis pa�as brālis un nu �is sve�inieks viņai tuvojas; taukajā sejā rēgojās pa�ap�zinīgs smaids.

-��� Viņ� sacīja, ka es varu tevi tikpat labi iegūt tagad kā vēlāk, princis teica. Tu vari cīnīties ar mani, ja vēlies. Manās acīs tam nav nekādas nozīmes. Man patīk cīniņi. Man tīk bra�as sievietes beigās tās ir vēl jo paklausīgākas.

-��� Jūs esat jucis, Izolde noteikti sacīja.

-��� Ja tev tā tīk. Ta�u uzskatu tevi par savu saderēto, un nu mēs piepildīsim savas saderēto tiesības, lai rītdien tu nesadarītu neko muļķīgu.

-��� Jūs esat piedzēries, meitene saprata, sao�ot skāņo vīna dvaku prin�a elpā.

-��� Jā, paldies Dievam, un tu vari sākt pierast ari pie tā.

Viņ� devās Izoldei klāt, purinot nost no tuklajiem pleciem jaku. Meitene kāpās atpakaļ, līdz sajuta aiz sevis garo koka stabu, kas balstīja lielo gultu ar baldahīnu, aiz��ķērsojot viņai atkāp�anās ceļu. Izolde aizlika rokas aiz muguras, lai vīrietis nevarētu tās sagrābt, un sataustīja samta gultas segu, bet zem tās misiņa sildāmpannas rokturi. Panna bija pildīta ar karstām, gailo�ām oglēm un iestumta starp vēsajiem palagiem.

-���� Lūdzu, Izolde ierunājās. Tas ir smieklīgi. Uz viesmīlību jūs atbildat ar apvainojumu. Jūs esat mūsu viesis, un kapelā guļ mana tēva miesas. Es esmu pilnībā neaizsargāta, bet jūs esat apreibis no mūsu vīna. Lūdzu, ejiet uz savu istabu, un no rīta es ar jums laipni apru�nā�os.

-��� Nē! princis Roberto glūnēja uz viņu. Domāju, ka pavadī�u nakti �eit, tavā gultā, un esmu visai dro�s, ka no rīta tu ar mani runāsi laipni.

Izoldes pirksti aiz muguras sakļāvās ap sildāmpannas rokturi. Kad Roberto apstājās, lai atsaitētu auklas bik�u priek�ā, Izoldi ap�ķebināja uz mirkli parādījies pelēkais linaudekla gabals. Vīrietis pasniedzās pēc viņas rokas. Tam nevajadzētu tev nodarīt sāpes, viņ� sacīja. Tev tas pat varētu patikt�

Ar milzīgu vēzienu Izolde ar sildāmpannu aprakstīja gaisā loku un iebelza Roberto pa vienu galvas pusi. Sar�kani gailo�as ogles un pelni iesprikstēja viņam sejā un nobira pa grīdu. Kad meitene atkāpās un vēlreiz viņam iesita, princis aiz sāpēm iegaudojās un nogāzās uz grī�das kā resns, apdullināts vērsis pirms kau�anas.

Izolde pakampa krūzi un izlaistīja ūdeni pāri oglēm, kas gruzdēja uz paklāja zem vīrie�a, un tad piesardzīgi piebikstīja viņam ar �ībā ieauto kāju. Princis nepakustē�jās; viņ� bija zaudējis samaņu. Izolde iegāja iek�istabā un, atslēgusi durvis, �ukstus uzsauca: I�raka! Kad meitene, no acīm berzēdama miegu, ienāca, Izolde viņai parādīja zemē sakņupu�o vīrieti.

-���� Vai viņ� ir miris? I�raka mierīgi vaicāja.

-��� Nē. Nedomāju vis. Palīdzi man viņu dabūt no �ejie�nes laukā.

Abas jaunās sievietes pavilka grīdsegu, un prin�a Roberto ļenganais ķermenis sāka slīdēt pa grīdu, atstā�jot aiz sevis glumu ūdens un pelnu sliedi. Viņas izdabūja vīrieti galerijā, kas atradās ārpusē pie Izoldes istabas, un apstājās.

-��� Es pieņemu, ka tavs brālis viņam atļāva nākt pie tevis.

Izolde pamāja ar galvu, un I�raka pagrieza galvu un nicino�i uzspļāva prin�a bālajai sejai. Kādēļ tu vispār atvēri durvis?

-���� Es domāju, ka viņ� man palīdzēs. Princis teica, ka viņam ir ienākusi prātā doma, kā man palīdzēt, un tad viņ� ielauzās istabā.

-��� Vai viņ� tev nodarīja pāri? Meitenes tum�ās acis uzmanīgi pārlūkoja draudzenes seju. Tava piere�

-���� Viņ� man iebelza, kad pagrūda durvis.

-���� Vai viņ� grasījās tevi izvarot?

Izolde pamāja ar galvu.

-��� Tad atstāsim viņu �eit, I�raka nolēma. Viņ� var nākt pie sajēgas uz grīdas kā suns, kas viņ� arī ir, un aizrāpot uz savu istabu. Ja no rīta princis vēl būs tepat, viņu uzies kalpi un pasmiesies par viņu, kā nākas. Mei�tene noliecās pār princi un pataustīja pulsu uz kakla, plaukstu locītavām un zem izlieku�ās bik�u siksnas. Būs dzīvotājs, I�raka ar pārliecību balsī noteica. Lai gan nevienam viņa nepietrūktu arī tad, ja mēs klusītēm pārgrieztu viņam rīkli.

-��� Protams, to mēs nevaram darīt, Izolde nedro�i bilda.

Meitenes atstāja princi tur guļam uz muguras kā smiltīs izmestu vali, joprojām vaļējām biksēm.

-��� Uzgaidi �eit, I�raka sacīja un devās atpakaļ uz savu istabu.

Viņa ātri atgriezās, rokā nesdama nelielu kastīti. Uzmanīgi, izmantojot tikai pirkstu galus un viebjoties no nepatikas, I�raka pavilka prin�a bikses tā, ka tās pil�nībā pavērās. Viņa pacēla vīrie�a audekla kreklu, un ska�tam visā godībā atklājās viņa ļumīgā, kailā miesa. Mei�tene noņēma kastītes vāciņu un uzbārstīja gar�vielas uz prin�a kailās ādas.

-���� Ko tu dari? Izolde no�ukstēja.

-��� Tie ir kaltēti pipari, ļoti asi. Viņam niezēs tā, it kā viņ� būtu saķēris bakas, bet āda pārklāsies ar tulznām. �īs nakts darbus princis ļoti no�ēlos. Viņam niezēs, viņ� kasīsies un asiņos mēnesi un kādu laiku neapgrūtinās nevienu citu sievieti.

Izolde iesmējās un pastiepa roku, kā to būtu darījis tēvs, un abas jaunās sievietes saspieda viena otras apak�del�mus, ar plaukstu aptverot elkoni, kā bruņinieki. I�raka plati pasmaidīja, un abas, atstāju�as pazemoto princi ār�pusē, apgriezās un devās atpakaļ guļamistabā, aizverot durvis un cie�i tās aizslēdzot, lai vīrietis netiktu iek�ā.

No rīta, kad Izolde devās uz kapelu, tēva �ķirsts bija aizvērts un gatavs apbedī�anai dziļajās dzimtas kape�nēs. Un princis bija projām-.

-���� Princis Roberto ir atsaucis savu piedāvājumu lūgt tavu roku, Izoldes brālis salti sacīja, māsai blakus nomezdamies uz ceļiem uz altārtelpas pakāpieniem. Pieņemu, ka starp jums abiem ir kas atgadījies.

-��� Viņ� ir nelietis, Izolde vienkār�i pateica. Un, ja tu viņu atsūtīji pie manām durvīm, kā viņ� apgalvoja, tad esi mani nodevis.

D�ord�o nolieca galvu. Protams, es neko tādu neda�rīju. Piedod man, es piedzēros kā tāds muļķis un pateicu, ka viņ� varētu aiziet un pats mēģināt tevi pierunāt iziet pie viņa. Kāpēc tu vispār atvēri durvis?

-��� Jo, tāpat kā tu, ticēju, ka tavs draugs ir godavīrs.

-��� Tu rīkojies ļoti aplam, atslēgdama durvis, brālis pārmeta Izoldei. Atvērt guļamistabas durvis vīrietim, piedzēru�am vīrietim! Tu tie�ām nespēj pati par sevi parūpēties. Tēvam bija taisnība, mums tevi jānomitina dro�ā vietā.

-��� Es biju dro�ībā! Atrados pati savā istabā, savā pilī un sarunājos ar sava brāļa draugu. Man nevajadzēja nonākt briesmās, meitene dusmīgi attrauca. Tev nevajadzēja vest tādu vīrieti pie mūsu vakariņu galda. Un nekādā ziņā nevajadzēja teikt tēvam, ka no prin�a iznāktu labs vīrs.

Izolde piecēlās kājās un devās uz priek�u pa eju starp solu rindām. Brālis viņai sekoja. Lai vai kā ko tu pateici tādu, kas viņu sarūgtināja?

Atminēdamās sildāmpannu atsitamies pret prin�a resno galvu, Izolde apslēpa smaidu. Es viņam skaidri liku noprast savas jūtas. Un vairs nekad ar viņu nesatik�os.

-���� Nu, tas ir viegli nokārtojams, D�ord�o skarbi sacīja. Tāpēc, ka tu vispār nekad vairs nevarēsi satik�ties ar vīrie�iem. Ja neiziesi par sievu pie prin�a Roberto, tev būs jādodas uz abatiju. Mūsu tēva novēlējums neat�stāj tev citu iespēju.

�iem vārdiem izskanot, Izolde mirkli klusēja un tad svārstīdamās uzlika plaukstu uz brāļa rokas, prātojot, kā pierunāt D�ord�o, lai tas viņu lai� brīvībā.

-���� Un neskaties tā, viņ� rupji turpināja. Novēlē�jumā teiktais ir pilnīgi skaidrs es jau tev vakarvakarā sacīju. Vai nu princis, vai klosteris. Tagad atliek tikai klosteris.

-���� Es do�os svētceļojumā, meitene piedāvāja. Pro�jām no �ejienes.

-��� To tu nedarīsi. Kā tu kaut mirkli paliksi dzīva? Tu nespēj būt dro�ībā pat mājās.

-���� Es do�os prom un apmetī�os pie kāda no tēva draugiem pie jebkura. Es varētu apciemot sava krust�tēva dēlu, Valahijas grāfu, varētu doties pie Bredūras hercoga�

D�ord�o seja bija drūma. Tu to nevari, pati zini. Tev jādara tas, ko licis tēvs. Man nav izvēles, Izolde! Dievs zina, ka es tevis labā darītu jebko, bet tēva griba ir skaidra, un man viņam ir jāpaklausa tāpat kā tas jādara tev.

-���� Brāli, nespied mani to darīt!

Viņ� pagriezās pret kapelas ieejas velvēto sienu un piespieda pieri saltajam akmenim, it kā māsa būtu izrai�sījusi viņam galvassāpes. Māsiņ, es neko tur nevaru darīt. Princis Roberto bija tava vienīgā iespēja izvairīties no abatijas. Tāda ir mūsu tēva vēlē�anās. Esmu zvērējis pie zobena, pie viņa pa�a_zobena, ka pārliecinā�os, vai viņa griba tiek izpildīta. Manu māsiņ, esmu tikpat bez�spēcīgs kā tu.

-���� Viņ� apsolīja, ka atstās savu zobenu man.

-��� Tagad tas pieder man. Tāpat kā viss pārējais.

Izolde viegli uzlika roku uz brāļa pleca. Varbūt

tad, ja es zvērē�u dzīvot celibātā, drīkstē�u palikt �eit pie tevis? Es ne ar vienu neprecē�os. Pils ir tavējā, to es saprotu. Beigās tēvs izdarīja to, ko dara ikviens vīrie�tis, deva priek�roku dēlam, nevis meitai. Viņ� rīkojās tā, kā dara visi di�ie vīri, izslēdza sievieti no bagātī�bas un varas. Tomēr, ja es dzīvo�u �eit nabaga un bez jebkādas teik�anas, nekad neredzē�os ar vīrieti, bū�u tev paklausīga vai es drīkstu palikt tepat?

D�ord�o papurināja galvu. Tā nav mana griba, bet viņējā. Un tāda ir kā tu pati atzīsti pasaules kārtība. Tēvs tevi audzināja gandrīz tā, it kā tu būtu piedzimusi par zēnu, pie�ķirot pārāk daudz bagātības un brīvības. Tomēr nu tev jādzīvo augstdzimu�as sievietes dzīve. Tev jābūt pateicīgai vismaz par to, ka abatija atrodas netālu no �ejienes un tev nenāksies doties tālu projām no �īm zemēm, kuras, es zinu, tu mīli. Tu netiec sūtīta trimdā. Tēvs būtu varējis tev pavēlēt doties jebkur. Tomēr tu dzī�vosi pati savā īpa�umā abatijā. Es reizēm ieradī�os tevi

apciemot. Aizvedī�u jaunas ziņas. Varbūt vēlāk tu varēsi kopā ar mani izjāt.

-��� Vai I�raka drīkst doties man līdzi?

-��� Tu vari ņemt līdzi I�raku; vari ņemt līdzi visas savas dāmas, ja vēlies un ja viņas grib braukt. Bet aba�tijā tevi gaida jau rīt. Tev būs jābrauc, Izolde. Tev vaja�dzēs dot mūķenes zvērestus un kļūt par viņu abati. Tev nav izvēles.

D�ord�o pagriezās atpakaļ pret Izoldi un ieraudzīja, ka māsa trīc kā jauna ķēvīte, kas pirmo reizi iejūgta.

-���� Tas ir kā nonākt ieslodzījumā, meitene no�ukstēja.

-��� Bet es ta�u neko neesmu noziegusies.

Ari viņas brālim pa�am acīs bija asaras. Es jūtos tā, it kā zaudētu māsu, D�ord�o sacīja. Esmu apglabājis tēvu un tagad zaudēju arī māsu. Nezinu, kā te būs bez tevis.

.

Pēc da�iem mēne�iem Luka bija ceļā no Romas; viņ� jāja uz austrumiem, uzvilcis vienkār�u darba ietērpu un sārtbrūnu apmetni un nupat ieguvis pats savu zirgu.

Viņu pavadīja kalps Freize, jauneklis platiem ple�ciem, stūrainu seju, tikko izaudzis no pusaud�a gadiem. Kad Luka atstāja klosteri, Freize bija saņēmis dū�u un brīvprātīgi pieteicies kalpot jaunajam vīrietim un viņam sekot, kurp vien viņu varētu aizvest meklējumi. Abats bija �aubījies, bet Freize bija to pārliecinājis, ka viņa kā virtuves zēna prasmes ir tik vājas un mīlestība uz piedzī�vojumiem tik spēcīga, ka viņ� kalpos Dievam labāk, seko�dams ievērojamam skolotājam slepenos meklējumos,

kuros viņu norīkojis pats pāvests, nekā piededzinādams gaļu daudz cietu�ajiem mūkiem. Abats, kur� slepenībā priecājās, ka var tikt vaļā no strīdīgā jaunā priestera novi�a, nodomāja, ka tāda pavārpuikas zaudējums, kuru vajā neveiksmes, ir maza maksa par �o pakalpojumu.

Freize jāja uz spēcīga, īskājaina zirga, aiz pavadas turēdams ēzeli, kas bija apkrauts ar abu mantām. Mazās procesijas aizmugurē atradās negaidīts papildinājums viņu sabiedrībai: rakstvedis brālis Pēteris, kuram pa�ā pēdējā mirklī bija pavēlēts doties līdzi, lai pierakstītu viņu paveikto.

-���� Spiegs, Freize caur lūpu kaktiņu nomurmināja savam jaunajam kungam. Tas ir spiegs ja es jebkad mū�ā esmu tādu saticis. Bāla seja, maigas rokas, uzti�cības pilnas brūnas acis; mūka skūtā galva un tomēr d�entlmeņa apģērbs. Spiegs par to nav nekādu �aubu. Vai viņ� izspiego mani? Nē. Tāpēc ka es neko nedaru un neko nezinu. Tad kuru gan viņ� izspiego? Dro�i vien jauno kungu, manu mazo zvirbulēnu. Jo te neviena cita nav, izņemot zirgus, bet tie nav ne ķeceri, ne pagāni. �eit tie ir vienīgie godīgie zvēri.

-���� Viņ� atrodas �eit, lai kalpotu par manu rakst�vedi, Luka aizkaitināts attrauca. Un viņam ir jābūt pie manis, vienalga, vai man vajag rakstvedi vai ne. Tā ka pievaldi mēli.

-��� Vai man vajag rakstvedi? Freize sev jautāja, pie�vilkdams pavadu un pieturēdams zirgu. Nē. Tādēļ ka es neko nedaru un neko nezinu, un, pat ja zinātu, es to nepierakstītu neuzticu vārdus papīram. Varbūt mani attur tie�i tas, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt.

-��� Muļķis, jādams garām, noteica rakstvedis Pēteris.

-���� "Muļķis", viņ� saka, Freize teica zirgam un ceļam, kas viņu priek�ā viegli tiecās aug�up. Viegli pateikt, grūti pierādīt. Un katrā gadījumā esmu saukts arī slik�tākos vārdos.

Viņi visu dienu bija jāju�i pa taku, kas bija tikai nedaudz platāka par �auru celiņu kazām un vijās aug�up, ārā no auglīgās ielejas, līdzās maziem pauguriem ar tera�sēm, uz kurām auga olīvkoki un vīnogulāji; pēc tam augstāk pa me�aino apgabalu, kur milzīgi di�skābar�i vērtās zeltā un bronzā. Saulrietā, kad velvētās debesis jaunekļiem virs galvas kļuva ro�aini sārtas, rakstvedis no jakas iek�kabatas izvilka papīra lapu. Man ir pavē�lēts nodot jums �o te saulrietā, viņ� sacīja. Piedodiet, ja tur ir sliktas ziņas. Es nezinu, kas tur rakstīts.

-��� Kur� jums to iedeva? Luka vaicāja. Zīmogs salo�cītās vēstules otrā pusē bija spīdīgs un gluds, bez kāda raksta.

-���� Kungs, kur� mani noalgoja, tas pats kungs, kur� dod pavēles jums, Pēteris paskaidroja. Tādā veidā jūs saņemsiet viņa rīkojumus. Viņ� pasaka man dienu un laiku un da�kārt arī galamērķi, un tie�i tad un tur es jums nododu viņa rīkojumus.

-��� Un jūs tos visu laiku turat kabatā? Freize apjau�tājās.

Rakstvedis nopietni pamāja ar galvu.

-��� Viņu jebkurā brīdī varētu apgriezt ar galvu uz leju un izkratīt, Freize klusām teica savam kungam.

-���� Darīsim tā, kā mums pavēlēts, Luka atbildēja un nevērīgi uzmeta pavadu uz pleciem, tā atbrīvodams rokas, lai atlauztu zīmogu un atvērtu salocīto papīru. Tas ir norādījums doties uz Lukretili abatiju, viņ� sacīja. Abatija sastāv no diviem namiem: sievie�u un vīrie�u klostera. Man jāizpēta sievie�u klosteris. Mūs gaida. Jauneklis salocīja vēstuli un atdeva to atpakaļ Pēterim.

-��� Vai tajā teikts, kā nokļūt abatijā? Freize drūmi vaicāja. Citādi mums nāksies klāt guļvietu zem kokiem un vakariņās nebūs nekā cita kā vien aukstas uzkodas. Domājams, di�skābar�a rieksti. Viss, kas ir ēdams no di�skābar�a riekstiem. No �ādas izē�anās var kļūt traks. Varbūt man paveiktos un es atrastu mums kādu sēni.

-��� Ceļ� ir mums tie�i priek�ā, Pēteris iejaucās. Aba�tija atrodas līdzās pilij. Domāju, mums ir tiesības piepra�sīt viesmīlību gan vīrie�u, gan sievie�u klosteri.

-��� Dosimies uz sievie�u klosteri, Luka izlēma. Te rakstīts, ka māsas mūs gaida.

Neizskatījās, ka sievie�u klosterī vispār kāds tiktu gaidīts. Pamazām iestājās tumsa, ta�u nebija redzamas ne siltas, aicino�as gaismas, ne atvērtas durvis. Arējās sienas logiem priek�ā bija aiztaisīti slēģi, un cauri līstī�tēm spīdēja tikai �auri mirguļojo�as sve�u gaismas kūļi. Ceļotāji nevarēja tumsā pateikt, cik liels ir klosteris; viņi tikai sajuta milzīgu sienu klātbūtni tās norobe�oja abas plati izliektās ieejas vārtu malas. Pie mazajām durtiņām lielajos koka vārtos bija piekārta nespodra raga laterna, kas meta lejup �auru, dzeltenu gaismu, un, kad Freize nokāpa no zirga un ar sava dun�a spalu piedauzīja pie koka vārtiem, ceļotāji saklausīja, kā iek�ā kāds protestē pret troksni un tad durvīs attaisa mazu actiņu, lai palū�kotos uz traucētājiem.

-��� Es esmu Luka Vero, un tie ir mani divi kalpi, Luka nokliedza. Mani �eit gaida. Ielaidiet mūs!

Actiņa aizkrita, uņ viņi izdzirdēja, kā lēnām tiek atbul�tēti vārti, paceļas koka re�ģi un visbeidzot �īkstēdama negribīgi atveras viena vārtu puse. Freize ieveda pa vār�tiem savu zirgu un ēzeli, Luka un Pēteris iejāja bruģētajā pagalmā, un spēcīga kalpone aiztaisīja aiz viņiem vārtus. Vīri nolēca no zirgiem un paskatījās apkārt, bet izkaltusi vecā dāma pelēkā vilnas tērpā ar pelēku uzsvārci, kuru ap vidukli apjoza �aura aukla, pacēla aug�up lāpu, ko turēja rokā, lai visus trīs apskatītu.

-��� Vai jūs esat tas vīrs, kur� ir atsūtīts veikt izmeklē��anu? Gadījumā ja jūs tas neesat un meklējat tikai vies�mīlību, jums labāk doties uz vīrie�u klosteri, mūsu brāļu namu, viņa sacīja Pēterim, noraugoties uz viņu pa�u un viņa skaisto zirgu. �im namam pienāku�i grūti laiki, un mēs nevēlamies ciemiņus.

-���� Nē, mans darbs ir rakstīt ziņojumu. Izmeklē�anā esmu rakstvedis. �is ir Luka Vero; viņ� ir ieradies, lai veiktu izmeklē�anu.

-���� Zēns! sieviete nicino�i izsaucās. Zēns, kuram vēl bārda nedīgst!

Luka aizkaitināts pietvīka, tad pārmeta kāju pār zirga kaklu un nolēca zemē, pasvie�ot pavadu Freizem. Nav nozīmes tam, cik man gadu un vai man ir bārda vai nav. Esmu iecelts �eit veikt izmeklē�anu, un to es rīt arī darī�u. Bet pa�laik mēs esam noguru�i un izsalku�i un jums vajadzētu mūs pavadīt uz refektoriju un viesu istabām. Lūdzu, dodiet ziņu abatei, ka esmu ieradies un rit tik�os ar viņu pēc rīta lūg�anas.

-���� Nekā no jums nav, vecā sieviete piebilda, paceļot lāpu, lai vēlreiz uzmestu skatienu Lūkas glītajai, jauna�jai sejai, kas zem tum�ās kapuces malas bija piesarkusi; jaunekļa gai�brūnās acis dusmās kvēloja.

-��� Nekā no viņa nav? Ko tu neteiksi! Freize sacīja zirgam, vezdams to uz staļļiem. Jaunava, kas ir tik veca, ka līdzinās sālītam valriekstam, sauc mazo lordu par zēnu, kuram vēl bārda nedīgst? Viņu, kur� ir ģēnijs un, iespējams, laumu bērns.

-���� Tu tur, aizved zirgus uz staļļiem, un laicīgā māsa tevi pavadīs uz virtuvi, sieviete, vērsdamās pie Freizes, pēk�ņā sparigumā noskaldīja. Tu vari ēst un gulēt �ķūnī. Tu� Viņa pieņēma, ka Pēteris kā rakstvedis ir pārāks par Freizi, tomēr vienalga pastulbs. Tu vari pavakariņot virtuves galerijā. Atradīsi to aiz tās ieejas. Tev parādīs, kur būs tava guļvieta viesu namā. Jūs� sieviete pagriezās pret Luku. Jums, izmeklētājam, es parādī�u refektoriju un jūsu guļamistabu. Man teica, ka jūs esat priesteris�

-��� Es vēl neesmu devis zvērestus, Luka atteica. Es kalpoju Baznīcai, tomēr neesmu ordinēts.

-���� Pārāk glīts garīdzniecībai, un arī iz skūtie mati jau ir ataugu�i, viņa pie sevis noteica. Lūkam sieviete sacīja: Lai vai kā, jūs varat gulēt istabās, kas paredzē�tas priesterim, kur� mūs apmeklē. Un no rīta es pazi�ņo�u mūsu abatei, ka esat �eit.

Kad sieviete devās pa priek�u uz refektoriju, no vel�vētās krustejas iznāca kāda dāma. Viņas tērps bija izga�tavots no pa�as mīkstākās balinātās vilnas, sejas aizsegs uz galvas atbīdīts atpakaļ tā, ka atsedza skatienam bālu, piemīlīgu seju ar smaidīgām, pelēkām acīm. Josta, kas vijās sievietei ap vidukli, bija izgatavota no smalkākās ādas, un kājās viņa bija uzāvusi mīkstas ādas rītakurpes ne tādas rupjas koka tupeles, kādas nēsāja strādā�jo�ās sievietes, lai pasargātu kurpes no dubļiem.

-���� Esmu ieradusies, lai_$veiktu izmeklētāju, viņa sacīja, rokā turēdama vairākas vaska sveces.

Luka paspēra soli uz priek�u. Es esmu izmeklētājs.

Sieviete pasmaidīja, vienā a�ā acu skatienā ietvē�rusi Lūkas augumu, glīto izskatu un jaunību. Ļaujiet man jūs pavadīt uz vakariņām; jūs noteikti esat noguris. Māsa Anna pieskatīs, lai jūsu zirgi tiktu novietoti stallī un jūsu vīriem nekā netrūktu.

Luka palocījās, un sieviete pagriezusies devās uz priek�u, ļaujot jauneklim sekot viņai pa velvēto akmens eju un pa akmens plātnēm izklāto galeriju, kas ieveda velvētā refektorijā. Telpas tālākajā galā pie kamīna, kas uz nakti bija aiztaisīts, bija uzklāts galds vienam cilvē�kam; glāzē bija ieliets vīns, uz �ķīvja nolikta maize, abās pusēs bļodai novietots nazis un karote. Luka labpatikā nopūtās un apsēdās krēslā; tad ienāca kalpone ar ūdens krūzi un bļodu, lai nomazgātu viņa rokas, un ar smalku linaudeklu, kur tās nosusināt. Viņai sekoja virtuves kal�pone ar trauku, kurā atradās sautēts cālis un dārzeņi.

-��� Vai jums ir viss nepiecie�amais? dāma apjautājās.

-���� Paldies jums, Luka neveikli atteica. Sievietes klāt�būtne viņu mulsināja; kop� jauneklis vienpadsmit gadu vecumā bija zvērējis uzticību klosterim, viņ� nebija runājis ar citu sievieti kā vien ar savu māti. Un kas jūs būtu?

Sieviete viņam uzsmaidīja, un smaida mirdzumā Luka atskārta, ka viņa ir skaista. Es esmu Ursula, saim�niecības māsa, atbildīgā par abatijas vadību. Priecājos, ka esat ieradies. Esmu ļoti noraizējusies. Ceru, ka varē�siet pateikt, kas te notiek, un mūs glābt�

-��� Jūs glābt?

-��� �is ir skaists klosteris, un tas pastāv jau ļoti ilgi, māsa Ursula atklāti sacīja. Es tanī iestājos, kad biju vēl maza meitene. Visu savu mū�u esmu kalpojusi Dievam un savām māsām �eit; dzīvoju te jau vairāk nekā divdes�mit gadu. Nespēju panest domu, ka klosterī ir ienācis sātans.

Luka iemērca maizi sātīgajā, biezajā mērcē un, lai slēptu apjukumu, pilnībā pievērsās ēdienam. Sātans?

Māsa Ursula pārmeta krustu; tā bija a�a, neapdo�māta, dievbijības pilna kustība. Da�dien es domāju, ka patie�ām ir tik slikti; citās dienās man �ķiet, ka esmu tikai muļķa meitene, kas pati sevi baida ar ēnām. Viņa veltīja Lūkam kautru, atvaino�anās pilnu smaidu. Jūs spēsiet izspriest. Jūs atklāsiet patiesību par to visu. Tomēr mēs nevaram tikt vaļā no runām, ka mums būs beigas: neviena ģimene vairs nesūtīs pie mums savas meitas, un zemnieki jau sāk atteikties ar mums tirgoties. Mans pienākums ir nodro�ināt, ka abatija pati nopelna sev iztiku, ka mēs varam pārdot savas preces un to, ko sara�o saimniecība, lai nopirktu nepiecie�amo. Ta�u es to nevaru izdarīt, ja zemnieku sievas atsakās ar mums runāt, kad sūtu savas laicīgās māsas ar mūsu precēm uz tirgu. Mēs nevaram tirgoties, ja ļaudis mums ne kaut ko pārdod, ne ari pērk no mums. Viņa pa�ūpoja galvu. Lai vai kā, netraucē�u jums paēst. Kad būsiet pavakariņojis, virtuves kalpone jūs pavadīs uz jūsu guļamistabu viesu namā. Lai Dievs jūs svēti, mans brāli!

Pēk�ņi Luka atskārta, ka bija pavisam aizmirsis pateikties. Māsa Ursula būs nospriedusi, ka viņ� ir augst�prātīgs, slikti audzināts klosterbrālis. Viņ� bija blenzis saimniecības māsā kā-tāds stulbenis un stostījies, viņu uzrunājot. Bija uzvedies Jā jauns vīrietis, kur� nekad iepriek� nav redzējis skaistu sievieti, nevis kā zināmā mērā svarīgs vīrs, kas ieradies �eit, lai vadītu izmeklē��anu pēc pāvesta rīkojuma. Ko lai viņa nodomā? Lai Dievs jūs svētī, māsa! Luka neveikli atteica.

Viņa palocījās, apslēpdama mazu smaidiņu par jau�nekļa apmulsumu, un lēnām izgāja no telpas, bet Luka noskatījās uz sievietes tērpa apak�malu, kas no�ūpojās, viņai aizejot.

Slēgtās abatijas austrumu pusē apak�stāva loga slēģis bija nedaudz pavērts, tā ka divi pāri acu varēja noskatīties sveces apgaismotajā neskaidrajā saimniecī�bas māsas siluetā, kad viņa graciozi pārgāja pāri pagal�mam un nozuda savā mājā.

-��� Viņa ir sasveicinājusies ar viņu, tomēr neko nav izstāstījusi, Izolde no�ukstēja.

-��� Viņ� neko neuzies, ja vien kāds viņam nepalī�dzēs, I�raka piekrita.

Abas atkāpās no loga un nedzirdami aizvēra slēģus. Kā es vēlētos skaidri zināt, kāds ir mans ceļ�! Izolde atzinās. Kā es gribētu zināt, kas man jādara! Kaut man būtu kāds, kas varētu dot padomu!

-���� Kā būtu rīkojies tavs tēvs?

Izolde īsi iesmējās. Mans tēvs nekad nebūtu pie�ļāvis, ka viņu piespiedu kārtā turētu �eit. Viņ� būtu atdevis savu dzīvību, pirms būtu pieļāvis, ka viņu kāds iesloga. Vai ari, ja tomēr būtu sagūstīts, tēvs ietu bojā, mēģinot izbēgt. Viņ� nebūtu �eit tā vienkār�i sēdējis kā lelle, kā gļēvulīga meitene, kas raud un skumst pēc tēva, un nezina, ko darīt.

Izolde aizgriezās un sparīgi izberzēja acis. I�raka maigi uzlika roku draudzenei uz pleca. Nepārmet sev, viņa sacīja. Kad �eit ieradāmies, mēs neko nevarējām iesākt. Un tagad, kad visa abatija mums apkārt grūst, mēs joprojām neko nevaram darīt, iekams nesapratīsim, kas notiek. Bet arī, kamēr mēs bezspēcīgi gaidām, viss mainās. Pat ja neko neiesāksim, kaut kas notiks. Tā ir mūsu iespēja. Varbūt �is ir tas brīdis, kad mūsu priek�ā atvērsies durvis. Un tad mēs būsim gatavas savai iespējai.

Izolde noņēma draudzenes roku no pleca un pie�glauda to pie sava vaiga. Vismaz man esi tu.

-���� Uz mū�u.

Luka gulēja cie�ā miegā; pat baznīcas zvans, kas tornī virs viņa galvas nosita kārtējo stundu, nespēja viņu uzmodināt. Tomēr tie�i brīdī, kad nakts bija vistum�ākā, pirms trijiem rītā, jaunekļa miegu pār�ķēla ass klie�dziens un viņ� izdzirdēja skrejo�u soļu troksni.

Luka vienā mirklī uztrūkās un izlēca no gultas, viņa roka pakampa zem spilvena pabāzto dunci, un jauneklis pa logu ar skatienu ieurbās tum�ajā pagalmā. Mēnesgaismas mirdzums, kas apspīdēja bruģakmeņus, viņam parādīja sievieti baltā tērgā; viņa pārskrēja pāri pagal�mam un centās uzrāpties uz baļķiem, kas bija aiz�auti priek�ā smagajiem koka vārtiem. Viņai pakaļ dzinās trīs sievietes; vecā vārtsardze, kas skrie�us izmetās no vārt�sarga namiņa, sakampa sievietes rokas, bet viņa kā kaķis skrāpējās gar baļķiem.

Pārējās bija pietiekami a�as, lai notvertu meiteni no mugurpuses, un Luka izdzirdēja skaudras, izmisuma pilnas vaimanas, kad viņas meiteni sakampa. Jauneklis ieraudzīja, kā viņas ceļi ielīkst un viņa noslīgst zemē zem sievie�u svara. Luka uzrāva kājās bikses un zāba�kus, kailajos plecos uzsvieda apmetni un izmetās no istabas pagalmā, paslēpis dunci zābaka makstī. Jaunek�lis atkāpās mājas ēnā, būdams dro�s, ka sievietes viņu nav pamanīju�as; viņ� bija apņēmies saskatīt �o sievie�u sejas mēness ēnainajā gaismā, lai tās atpazītu, kad atkal ieraudzīs.

Vārtsardze turēja lāpu gaisā, un sievietes pacēla mei�teni; divas turēja viņu aiz pleciem, tre�ā balstīja kājas. Kad sievietes nesa meiteni garām, Luka ierāvās atpakaļ tumsā, kas apslēpa ieeju. Viņas atradās tik tuvu, ka jau�neklis saklausīja sievie�u saraustīto elpu; viena klusītēm �ņukstēja.

Tas bija ļoti savāds skats. Kad sievietes meiteni pa�cēla, viņas roka bija noslīgusi lejup. Nu viņa bija pilnīgi bez samaņas. Izskatījās, ka brīdī, kad sievietes viņu at�vilka no aizbultētajiem vārtiem, viņa bija paģībusi. Sie�vietēm meiteni nesot, viņas galva bija atkritusi atpakaļ; sīkās me�ģīnes, kas greznoja naktscepuri, skāra zemi; garais naktstērps vilkās pa putekļiem. Tomēr tas nebija parasts ģībonis. Viņa bija ļengana kā līķis, acis aizvēr�tas, jaunavīgā seja rāma. Tad Luka klusi aizelsās �aus�mās. Meitenes roka, kas, viņu nesot, �ūpojās, delnā bija sadurta, un no brūces sūcās asinis. Otru roku sievietes bija pārliku�as pār meitenes trauslo augumu, un jaunek�lis uz viņas naktstērpa ieraudzīja asiņu plankumu. Viņas rokas izskatījās kā sista krustā. Luka sastinga; viņ� pie�spieda sevi palikt ēnā, ta�u nespēja novērst skatienu no dīvainajām, �ausmino�ajām brūcēm. Un tad viņ� ierau�dzīja ko tādu, kas �ķita pat vēl briesmīgāks.

Visām trim sievietēm, kuras nesa gulo�o meiteni, sejā bija redzama tā pati rāmā, aizgrābtā izteiksme. Kad viņas �ļūco�ā gaitā devās uz priek�u, nesdamas savu ļen�gano, asiņojo�o nastu, visas trīs viegli smaidīja staroja, it kā viņas apmirdzētu iek�ējs, slepens prieks.

Un viņu acis bija aizvērtas tāpat kā meitenei.

Luka nogaidīja, līdz sievietes, noteiktas kā zārka nesēji, mēnessērdzīgā gaitā paiet viņam garām, un tad devās atpakaļ uz viesu namiņa istabu, kur pie gultas malas noslīga ceļos, dedzīgi lūdzoties pēc padoma, lai, par spīti savām �aubām, kaut kādā veidā rastu gudrību, kā atklāt, kas �ajā svētajā vietā nogājis tik ļoti greizi, un vērst to par labu.

Kad tie�i pirms rītausmas Freize ar blīk�ķi atvēra durvis, nesdams karsta ūdens krūku, Luka joprojām bija noslīdzis uz ceļiem lūg�anā. Nodomāju, ka gribēsiet doties uz rīta dievkalpojumu.

-��� Jā. Luka stīvi piecēlās, pārkrustījās un noskūpstīja krustu, kas vienmēr karājās viņam kaklā. Tā bija dāvana no mātes viņa �etrpadsmitajā dzim�anas dienā pēdējo�reiz, kad Luka tika viņu redzējis.

-��� Te notiek nelāgas lietas, Freize nelaimi vēsto�ā balsī noteica, ielejot ūdeni bļodā un noliekot tai blakus tīru audekla strēmeli.

Luka aplaistīja seju un delnas ar ūdeni. Es to zinu. Dievs zina, ka esmu �o to redzējis. Ko tu esi dzirdējis?

-���� Mēnessērdzības gadījumi, mūķenes, kas gavē svētku dienās, no bada kapelā paģībstot. Da�as debesīs saskata gaismas kā zvaigzni, ko ieraudzīja Austrumu gudrie, un pēc tam vairākas gribēja doties uz Betlēmi un viņas nācās ieslodzīt. Ciema ļaudis un pils kalpotāji runā, ka viņas visas kļūstot trakas. Cilvēki saka: visu abatiju esot skāris ārprāts, un sievietes zaudējot prātu.

Luka pa�ūpoja galvu. Tikai svētie vien zina, kas �eit notiek. Vai tu naktī dzirdēji kliedzienus?

-��� Lai Dievs pasarg', nē. Es gulēju virtuvē, un viss, ko dzirdēju, bija krāk�ana. Ta�u virējas runā, ka pāves�tam būtu jāsūta �urp bīskaps, lai tas izmeklētu �o lietu. Viņas domā, ka �eit staigā sātans. Pāvestam būtu jāsa�rīko izmeklē�ana.

-���� Viņ� to jau ir izdarījis! Es esmu klāt, Luka atcirta. Es vadī�u izmeklē�anu. Es bū�u tiesnesis.

-���� Protams, jūs to darīsiet, Freize viņu atbalstīja.

-��� Nav nozīmes, cik vecs esat.

-���� Tam, cik vecs es esmu, patie�ām nav nozīmes. Sva�rīgi ir tas, ka esmu iecelts veikt izmeklē�anu.

-��� Tādā gadījumā jums vajadzētu sākt ar jauno abati.

-���� Kādēļ?

-��� Tādēļ, ka tas viss iesākās tad, kad �eit ieradās viņa.

-���� Es neklausī�os virtuves tenkās, Luka augstprātīgi paziņoja, berzēdams seju. Viņ� pameta drānu Freizem.

-���� Vadī�u pienācīgu izmeklē�anu, iztaujājot aculiecinie�kus un cilvēkus, kas ar zvērestu sniegs liecības. Tādēļ ka es esmu izmeklētājs, ko iecēlis pāvests, un būtu labi, ja visi to atcerētos. īpa�i tie ļaudis, kuri man kalpo un kuriem būtu jāatbalsta mana labā slava.

-���� Protams, es to daru! Protams, jūs tas esat! Pro�tams, jūs tā rīkosieties! Jūs esat lords, un es to nekad neaizmirstu, lai gan joprojām esat tikai jauns zēns. Freize izpurināja Lūkas linu kreklu un pasniedza jaunek�lim viņa novi�a tērpu, kuru tas nēsāja augstu sajoztu, lai tērps nekavētu viņa garos soļus. Luka piestiprināja savu īso zobenu pie jostas un aplika to ap vidukli, iero�cim pāri pārmetot apmetni, lai to apslēptu.

-���� Tu runā ar mani tā, it kā es būtu bērns, Luka aiz�kaitināti sacīja. Bet ari tu pats nemaz neesi īpa�i vecs.

-���� Tā ir pieķer�anās, Freize noteikti atbildēja. Tā es izrādu pieķer�anos. Un cieņu. Man jūs vienmēr būsiet Zvirbulēns, kalsnais novicis.

-���� Zoslēns, virtuves puika, Luka ar platu smaidu attrauca.

-��� Dunci paņēmāt? Freize gribēja pārliecināties.

Luka uzplīk�ķināja pa zābaka atloku, kur makstī dro��ībā gulēja duncis.

-���� Visi runā, ka jaunā abate neizjūta aicinājumu un netika audzināta �ai dzīvei, Freize brīvi trieca tālāk, neievērodams Lūkas aizliegumu tenkot. Abati �urp nosūtīja pēc viņas tēva gribas, un viņa deva zvērestus un nekad netiks no �ejienes ārā. Tas ir vienīgais man�tojums, ko tēvs viņai atstāja; viss pārējais nonāca brāļa rokās. Tas ir tikpat ļauni kā būt iemūrētai dzīvai. Un, kop� viņa ieradās, mūķenes sāka redzēt vīzijas un vai�manāt. Puse ciema runā, ka kopā ar jauno abati ieradies sātans. Tāpēc ka viņa ienāca klosteri pret savu gribu.

-���� Un ko runā par viņas brāli kāds ir viņ�? Luka vaicāja kārdinājumā patrīt mēli par spīti savai apņēmī�bai to nedarīt.

-���� Tikai labu, citu neko. Krietns mui�as īpa�nieks, dāsns pret abatiju. Viņa vectēvs to uzcēla: ar sievie�u klosteri vienā pusē un netālu no tā brāļu namu, kur mitināties mūkiem. Gan mūķenes, gan mūki notur diev�kalpojumus abatijā. Abates tēvs uzturēja abus namus; me�us un atklātās ganības viņ� nodeva mūķeņu rīcībā, bet da�as saimniecības un tīrumus vīrie�u klosterim. Sievie�u un vīrie�u klosteris vada saimniecību, kā viens ar otru nesaistīti nami darbojoties kopā par godu Die�vam un palīdzot nabagajiem. Un tagad tos savukārt uztur jaunais lords. Viņa tēvs bija krustnesis, pazīstams ar savu drosmi, kaismīgs reliģijas aizstāvis. Jaunais lords �ķiet rāmāks, viņ� lielākoties uzturas mājās, vēlas vai�rāk miera. Ļoti alkst, lai viss noritētu klusi: lai jūs veiktu izmeklē�anu, pieņemtu lēmumu, ziņotu par vainīgo, izdzītu ne�ķīstību vai kas nu te norisinās un viss atgrieztos vecajās sliedēs.

Viņiem virs galvas noskanēja zvans uz rīta dievkal�pojumu, rītausmas lūg�anu.

Nāc nu, Luka sacīja, izgāja no priestera istabām un soļoja pa priek�u uz krustejām un skaisto baznīcu.

�ķērsojot pagalmu, viņi izdzirdēja mūziku. Ceļu izgais�moja baltā tērptu mūķeņu procesija: nesot lāpas un dzie�dot, viņas slīdēja cauri pērļainajai rīta gaismai, atgādi�nādamas eņģeļu kori. Luka pakāpās soli atpakaļ, un pat Freize apklusa, klausoties skaistajās balsīs, kas nevaino�jami cēlās aug�up rītausmas debesīs. Divi vīri, kuriem bija pievienojies brālis Pēteris, sekoja korim baznīcā un ieņēma savas vietas alkovā, kas atradās aizmugurē. Divi simti balti aizplīvurotu mūķeņu piepildīja korim pare�dzētās vietas, kas atradās abās pusēs aizsegtajam altā�rim, un nostājās rindās ar seju pret to.

�is dievkalpojums bija dziedamā mise; kalpojo�ā priestera balss vienmērīgā baritonā pie altāra skandēja svētos latīņu vārdus, un piemīlīgās, augstās sievie�u bal�sis atbildēja. Luka raudzījās uz velvētajiem griestiem un skaistajām akmens kolonnām, kurās bija iegravēti augļi un puķes, bet virs tām varēja vērot apsudrabota akmens zvaigznes un mēne�us. Jauneklis visu laiku klausījās, cik dzidri skan mūķeņu atsauk�anās, un prātoja, kas gan varēja katru nakti mocīt tādas svētas sievietes un kā viņas katrā rītausmā spēj piecelties un dziedāt Dievam tā kā pa�laik.

Pēc dievkalpojuma visi trīs ceļinieki palika sē�am uz akmens sola kapelas aizmugurē, un mūķenes gāja laukā viņiem garām, kautri nodūru�as acis. Luka rūpīgi pētīja viņu sejas, meklējot jauno sievieti, kuru pagāju�ajā naktī bija redzējis tāda neprāta pārņemtu, ta�u visas bālās, jaunavīgās sejas, kuras sedza balts plīvurs, līdzinājās cita citai. Jauneklis centās saskatīt mūķeņu delnas, mek�lējot nodevīgas kreveļu pēdas, ta�u viņas visas turēja rokas cie�i sa�ņaugtas., paslēptas zem garajām piedurk�nēm. Kad mūķenes, sandalēm klusi skanot uz akmens grīdas, izgāja laukā, priesteris viņām sekoja un apstājās pie jaunajiem vīrie�iem, patīkamā balsī ierunādamies: Es pabrokasto�u kopā ar jums, un tad man būs jādodas atpakaļ uz savu abatijas pusi.

-��� Vai tad jūs nedzīvojat �eit? Luka gribēja zināt. Viņ� vispirms paspieda priestera roku un tad nometās uz viena ceļa, lai izlūgtos viņa svētību.

-��� Tie�i �ī di�enā nama otrā pusē atrodas vīrie�u klos�teris, priesteris paskaidroja. Pirmais Lukretili lords izvēlējās nodibināt divus reliģiskos namus: vienu vīrie��iem un otru sievietēm. Mēs, priesteri, katru dienu iero�damies �eit noturēt dievkalpojumus. Diem�ēl �is nams ir Augustīnie�u ordeņa mūķeņu nams. Mēs, vīrie�i, kalpojam Dominikāņu ordenim. Viņ� pieliecās tuvāk Lūkam. Kā būsiet nopratis, pēc manām domām, visiem būtu labāk, ja sievie�u klosteris pakļautos Dominikāņu ordenim. To varētu vadīt vīrie�u klosteris, un tas pakļau�tos mūsu ordeņa noteikumiem. Kalpojot Augustīnie�u ordenim, �īm sievietēm ir bijis ļauts darīt visu, ko vien viņas vēlas. Un nu jūs redzat, kas notiek.

-��� Viņas ievēro kalpo�anas noteikumus, Luka iebilda. Māsas nerīkojas uz savu galvu.

-��� Tikai tādēļ, ka viņas to grib. Ja mūķenes vēlētos notieko�o izbeigt vai kaut ko mainīt, viņas to varētu.

Viņām nav likumu at�ķirībā no mums, dominikāņiem, kuriem viss ir stingri noteikts. Augustīnie�u ordeņa paspārnē katrs nams var dzīvot, kā vien tam tīk. Viņas kalpo Dievam, kā uzskata par labāku, un sekas ir�

Priesteris aprāvās, kad parādījās saimniecības māsa, sperdama uz baznīcas skaistās marmora grīdas klusus soļus. Esmu pārliecināts, ka saimniecības māsa ir iera�dusies aicināt mūs brokastīs.

-��� Jūs varat brokastot manā viesu istabā, viņa sacīja. Tur ir iekurta uguns. Lūdzu, tēvs, rādiet mūsu viesiem ceļu.

-���� Labi, labi, priesteris patīkamā balsī sacīja un, kad sieviete viņus atstāja, pagriezās pret Luku. Viņa satur �o vietu kopā, viņ� stāstīja. Apbrīnojama sie�viete. Vada saimniecības zemes, uztur ēkas, pērk preces, pārdod sara�oto. Viņa būtu varējusi būt jebkuras Itālijas pils kundze, īsta valdniece skolotāja, vadone ikvienam di�enam namam. Priesteris pasmaidīja. Un, man jāsaka, viņas viesu istaba ir pati ērtākā telpa �ajā vietā, un par viņas virēju labāku neatrast.

Priesteris viņus veda pa krusteju laukā no baznīcas un tad cauri priek�pagalmam uz ēku pagalma austrumu pusē. Koka durvis bija vaļā, un viņi iegāja viesu istabā, kur jau gaidīja viņiem trim saklāts galds. Luka un Pēteris ieņēma savas vietas. Freize nostājās pie ieejas, lai vīrus apkalpotu, un viena no virējām, laicīgā māsa, padeva viņam ēdienus, ko salikt uz galda. Tika pasniegta triju veidu cepta gaļa �ķiņķis, jērgaļa un liellopu gala un divu veidu maize: baltmaize un tum�ā rudzu maize. Galdā bija vietējie sieri, ievārījumi, groziņ� ar cieti novārītām olām un bļoda ar plūmēm, kurām bija tik piesātināta gar�a, ka Luka tās sagrieza, lai ēstu kā saldu ievārījumu uz baltmaizes �ķēles.

-��� Vai saimniecības māsa vienmēr ēd vienatnē? Viņa nepusdieno refektorijā kopā ar citām māsām? Luka ziņkāri apvaicājās.

-��� Vai jūs nedarītu.tāpat, ja jums būtu tāda virēja kā �ī? priesteris atjautāja^ Ne�aubos, ka svinību un svētku dienās viņa sē� kopā ar māsām. Ta�u viņai patīk rīkoties tie�i tā, un viena no saimniecības māsas amata privilēģijām ir tāda, ka pa�as mājā viss notiek pēc viņas prāta. Viņa neguļ dormitorijā un arī neēd refektorijā. Tāpat rīkojas arī abate savā mājā, kas atrodas blakus.

-��� Bet nu� viņ� turpināja ar platu smaidu. Manā seglu somā ir aizķērusies kāda lāsīte brendija. Ielie�u mums pa mēriņam. Tas palīdz krietnām brokastīm no�sēsties vēderā. Priesteris izgāja no telpas, bet Pēteris piecēlās kājās un palūkojās laukā pa logu uz ieeju pa�galmā, kur gaidīja priestera mūlis.

Kamēr Freize notīrīja �ķīvjus, Luka laiski aplūkoja telpu. Dūmvada siena virs kamīna bija veidota no pulēta koka un rotāta ar skaistiem grebumiem. Kad Luka bija mazs zēns, viņa vectēvs, galdnieks, bija uzbūvējis tādu grebtu dūmvada sienu viņu zemnieku mājas hallē. Toreiz tas bija kas neredzēts un izraisīja ciema ļaudīs skaudību. Aiz viena no grebumiem bija iebūvēts slepens trauku skapītis, kur Lūkas tēvs tika glabājis cukurotas plūmes. Viņ� deva tās dēlam svētdienās, ja zēns visu nedēļu bija labi uzvedies. Spējas iegribas aizrauts, Luka citu pēc cita piespieda piecus izciļņus, kas bija izveidoti izgrebtās dūmvada sienas priek�pusē. Viens zem viņa plaukstas padevās, un, jauneklim par pārsteigumu, atvērās slepenas durtiņas tie�i tādas kā tās, ko viņ� atcerējās no bērnības. Aiz tām stāvēja stikla krūka, kurā atradās nevis cukurotas plūmes, bet gan kaut kāda gar�viela kaltētas melnas sēklas. Tai līdzās bija nolikts kurpnieka īlens neliels rīks, ar kuru ādā izdur sai�u caurumus.

Luka aizvēra trauku skapī�a durvis. Tēvs vienmēr mēdza dūmvada sienas skapī slēpt cukurotas plūmes, viņ� piezīmēja.

-���� Mums nekā tamlīdzīga nebija, rakstvedis Pēteris atteica. Mēs visi dzīvojām virtuvē, un māte kamīnā uz iesma grozīja cepe�us, bet dūmenī kūpināja �ķiņķus. Kad pienāca rīts, uguns bija izdzisusi un mēs, bērni, bijām krietni izsalku�i, mēs bāzām galvu sodrējainajā dūmenī un skrubinājām taukumus �ķiņķu malās. Māte, lai Dievs viņu svētī, tēvam mēdza stāstīt, ka to sadarīju�as peles.

-��� Kā jūs ieguvāt zinā�anas, ja dzīvojāt tik nabadzīgā namā? Luka gribēja zināt.

Pēteris paraustīja plecus. Priesteris pamanīja, ka esmu gudrs zēns, un vecāki mani aizsūtīja uz klosteri.

-���� Un pēc tam?

-��� Milords man jautāja, vai es viņam kalpo�u, vai kal�po�u ordenim. Protams, es sacīju "jā".

Atvērās durvis, un atgriezās priesteris; mantijas pie�durknē viņ� bija paslēpis nelielu pudelīti. Tikai viena lāse man palīdz manā ceļā, viņ� atzinās. Luka ielēja vienu stiprā dzēriena �ļuku savā māla traukā, Pēteris atteicās, un priesteris ieņēma krietnu malku no pudeles. Freize ar ilgpilnu skatienu pavērās �urp no durvju puses, tomēr izlēma neko neteikt.

-��� Tagad es jūs aizvedī�u pie abates, rūpīgi aizkor�ķējis pudeli, priesteris sacīja. Un jūs paturiet prātā: ja

viņa jautā pēc padoma, sakiet, ka viņa varētu nodot sie�vie�u klosteri viņas brāļu vīrie�u klostera paspārnē. Mēs to vadītu viņas vietā, un visas viņas raizes būtu galā.

-���� Es to atcerē�os, Luka atteica, nesolīdams atbalstu ne tam, ne citam viedoklim.

Abates māja atradās turpat līdzās; tā bija uzbūvēta pie klostera ārējās sienas, ar priek�pusi pret krusteju un ar aizmuguri pret me�u un augstajiem kalniem. Logi, kas bija vērsti uz ārpasauli, bija stingri noslēgti, un tos sargāja resni metāla re�ģi.

-���� �is klosteris ir uzbūvēts kā laukums laukumā, priesteris pastāstīja. Iek�ējais laukums būvēts kā baz�nīca: ar krusteju un tai apkārt mūķeņu cellēm. �is nams ple�as no krustejas līdz ārējam pagalmam. Puse saimniecības māsas mājas ir vērsta pret pagalmu un gal�venajiem vārtiem, tā ka viņa var redzēt visus, kas nāk un iet, bet dienvidu pusē ir slimnīca trūcīgajiem.

Priesteris pamāja uz durvīm. Abate teica, lai ienā�kat. Viņ� atkāpās, un Luka ar Pēteri iegāja iek�ā; viņiem sekoja Freize. Visi attapās nelielā telpā, kur bija tikai divi koka soli un divi ļoti vienkār�i krēsli. Stipras kaltas dzelzs restes tālākās malas sienā noslēdza ieeju nāka�majā telpā, kuru aizsedza baltas vilnas aizkars. Kamēr viņi stāvēja un gaidīja, aizkars klusām tika atvilkts; otrā pusē varēja iz�ķirt tikai baltu tērpu, galvassegu, kas aiz�plīvuroja seju, un bālu seju, kas lūkojās caur skatu aizse�dzo�ajām metāla cilpām.

-���� Lai Dievs jūs svētī un sargā, skaidra balss sacīja. Esiet sveicināti abatijā! Es esmu �ī klostera abate.

-��� Es esmu Luka Vero. Luka piegāja pie re�ģa, ta�u cauri bagātīgajam dzelzs kalumam, kas attēloja vīnogas, augļus, lapas un ziedus, spēja saskatīt tikai sievietes siluetu. Gaisā bija jau�amas vieglas smar�as, kas atgādi�nāja ro�ūdeni. Aiz abates jauneklis tikko samanīja ēnai�nas aprises; tās piederēja otrai sievietei, kura bija ģērbu�sies tum�ā tērpā.

-��� �is ir mans rakstvedis, brālis Pēteris, un tas mans kalps Freize. Esmu atsūtīts �urp, lai jūsu abatijā veiktu izmeklē�anu.

-���� Es zinu, sieviete klusām atteica.

-��� Nezināju, ka neesat pieejama, Luka sacīja, piesar�gādamies, lai abati neaizvainotu.

-��� Tā ir pieņemts, ka apmeklētāji runā ar mūsu ordeņa māsām caur re�ģi.

-��� Bet man ir ar viņām jārunā izmeklē�anas dēļ. Vaja�dzēs, lai viņas nāk un sniedz man liecības.

Cauri restēm jauneklis sajuta abates nepatiku.

-��� Lai tā būtu, viņa sacīja. Ja jau mēs esam piekri�tu�as �ai izmeklē�anai.

Luka lieliski zināja, ka �ī nosvērtā abate nav piekri�tusi izmeklē�anai; viņai neviens nebija devis iespēju izvēlēties. Ordeņa kungs bija nosūtījis uz viņas namu izmeklētāju, un Luka izjautātu māsas ar abates piekri��anu vai bez tās.

-���� Man būs nepiecie�ama istaba personiskai lieto�a�nai, un mūķenēm būs jānāk pie manis un jāsniedz ar zvērestu apstiprinātas liecības par �eit notieko�o, Luka jau pārliecinātāk sacīja. Viņam blakus stāvo�ais prieste�ris piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Esmu viņām vēlējusi sagatavot jums istabu līdzās �ai telpai, abate sacīja. Domāju, ka būs labāk, ja jūs uzklausīsiet liecības manā namā abates namā. Tad viņas zinās, ka izmeklē�anā es sadarbojos ar jums, ka viņas nāk �urp ar jums runāt ar manu svētību.

-��� Vispār būtu labāk, ja tas notiktu kaut kur citur, priesteris klusām sacīja Lūkam. Jums vajadzētu do�ties uz mūsu klosteri un likt, lai mūķenes ierodas mūsu namā, mūsu uzraudzībā. Ziniet, vīru likumi� vīrie�u sa�prāts� tas ir iedarbīgs, un to vienmēr var aicināt palīgā. �ai izmeklē�anai ir vajadzīgs vīrie�a prāts, nevis sievie�tes gaisto�ās kaprīzes.

-���� Pateicos, bet es viņas pieņem�u �eit, Luka atbil�dēja priesterim. Tad vērsās pie abates: Esmu pateicīgs par jūsu palīdzību. Bū�u priecīgs tikties ar mūķenēm jūsu namā.

-��� Es patie�ām brīnos, kādēļ, Freize pusbalsī teica resnai bitei, kas sitās pret nelielo, noslēgto loga rūti.

-���� Es patie�ām brīnos, kādēļ, Luka skaļi atkārtoja.

Freize atvēra nelielo lodziņu un izlaida biti ārā, saulē.

-���� Daudz baumu ir klīdu�as, un da�as no tām bija vēr�stas tie�i pret mani, abate atklāti sacīja. Es pati esmu tikusi apsūdzēta. Būs labāk, ja nams redzēs, ka izmeklē��ana atrodas manā pārziņā un notiek ar manu svētību. Ceru, ka jūs nomazgāsiet tīru manu vārdu, tāpat kā atklāsiet visas ļaundarības un izravēsiet tās.

-��� Mums vajadzēs uzdot jautājumus jums un arī citām ordeņa loceklēm, Luka norādīja.

Cauri re�ģim viņ� redzēja, ka baltā figūra pakustējās, un saprata, ka abate ir noliekusi galvu, it kā jauneklis būtu viņu apkaunojis.

-��� Mani sūta Roma, lai palīdzu jums atklāt patie�sību, viņ� neatkāpās.

Abate neatbildēja, bet vienkār�i pagrieza galvu un uzrunāja kādu, ko jauneklis nevarēja saskatīt; tad atvē�rās durvis uz istabu, un pavecā mūķene, vārtsardze māsa Anna, kura bija sagaidījusi jaunos vīrie�us viņu iera�anās vakarā, strupi ierunājās: Abates kundze liek, lai parādu telpu, kur varēsiet veikt izmeklē�anu.

Izskatījās, ka saruna ar abati ir beigusies, un viņi pat nebija ieraudzīju�i jaunās sievietes seju.

Tā bija vienkār�a istaba ar skatu uz me�u, kas atra�dās tūliņ aiz abatijas, tā ka vīrie�i nevarēja saskatīt ne krusteju, ne mūķeņu celles, ne tos, kas ienāca baznīcas pagalmā vai izgāja no tā. Tomēr tādā veidā arī kopiena nevarēja ieraudzīt tos, kuri ieradās sniegt liecību.

-���� Diskrēti, rakstvedis Pēteris piezīmēja.

-���� Slepeni, Freize jautri piebilda. Vai man būs jāstāv ārpusē un jāpierauga, lai neviens jūs netraucē vai slepus nenoklausās? -

-��� Jā. Luka pievilka krēslu pie tuk�ā galda un pagai�dīja, līdz brālis Pēteris sagatavoja papīrus, melnu spalvu un tintnīcu; tad rakstvedis apsēdās galda galā un gaido�i paraudzījās uz Luku. Trīs jaunie vīrie�i pieklusa. Luka, gaidāmā uzdevuma pārņemts, neizteiksmīgi paraudzī�jās uz abiem pārējiem jaunekļiem. Freize viņam plati uzsmaidīja un parādīja iedro�ino�u kustību, kā pamājot ar karogu. Uz priek�u! viņ� sacīja. �eit viss ir tik ļauni, ka mēs nevaram situāciju padarīt vēl sliktāku.

Luka norija puicisku smiekliņu. Laikam jau tā ir, viņ� piekrita, ieņemdams vietu, un pagriezās pret brāli Pēteri. Sāksim ar saimniecības māsu, viņ� turpināja, cenzdamies runāt pārliecino�i. Mēs vismaz zinām viņas vārdu.

Freize pamāja ar galvu un piegāja pie durvīm. Atve�diet saimniecības māsu, viņ� sacīja māsai Annai.

Saimniecības māsa tūlīt ieradās un apsēdās iepretim Lūkam. Jauneklis centās neskatīties uz viņas sejas rāmo skaistumu, uz pelēkajām, saproto�ajām acīm, kuras �ķita viņam smaidām ar kādu tikai viņai vien zināmu gudrību.

Luka, rīkodamies pēc priek�rakstiem, atzīmēja sievie�tes vārdu, viņas vecumu divdesmit �etri gadi vecāku vārdus un to, cik ilgi viņa uzturas abatijā. Saimniecības māsa jau divdesmit gadus bija atradusies aiz abatijas sienām kop� agras bērnības.

-���� Kā jūs domājat kas �eit notiek? Luka viņai jau�tāja. Jaunekli bija iedro�inājusi viņa izmeklētāja loma, savas nozīmības apziņa un veicamā darba papildinā�jumi: pie durvīm stāvo�ais Freize un brālis Pēteris ar savu melno rakstāmspalvu.

Sieviete palūkojās uz vienkār�o koka galdu. Es nezinu. Notiek dīvaini atgadījumi, un manas māsas ir ļoti noraizēju�ās.

-���� Kādi atgadījumi?

-���� Da�as no māsām ir sāku�as redzēt vīzijas, un divas miegā ceļas aug�ā pieceļas no gultas un staigā, lai gan viņu acis joprojām ir aizvērtas. Viena nevar ieēst ēdienu, ko pasniedz refektorijā. Viņa cie� badu un nav pierunā�jama ēst. Un ir vēl ari cits kas. Citas izpausmes.

-���� Kad tas sākās? Luka vaicāja.

Sieviete gurdeni pamāja ar galvu, it kā būtu gaidījusi �ādu jautājumu. Aptuveni pirms trim mēne�iem.

-��� Vai tas sākās ar jaunās abates iera�anos?

īsa nopūta. Jā. Ta�u esmu pārliecināta, ka viņai ar to nav nekāda sakara. Es negribētu sniegt izmeklē��anai liecību, kas tiktu vērsta pret viņu. Mūsu nelaimes sākās tie�i tad, tomēr jums jāatceras, ka abatei, kura ir tik jauna, tik nepieredzējusi, turklāt paziņojusi, ka tas viss notiek pret viņas gribu, nav nekādas ietekmes uz mūķenēm. Klosterim nepiecie�ama stingra roka, spēcīga vadība sieviete, kas mīl �ādu dzīvi. Jaunā abate, pirms ieradās pie mums, vadīja ļoti mierīgas dienas. Viņa bija di�ena kunga mīļākais bērns, izlutināta meita no ietek�mīga nama. Viņa nav pieradusi vadīt reliģisku namu. Abate netika uzaudzināta �eit. Nav nekas pārsteidzo�s, ka viņa neprot pavēlēt.

-��� Vai mūķenēm varētu pavēlēt izbeigt redzēt vīzijas? Vai tas ir atkarīgs no viņu izvēles? Vai abate viņas ir pie�vīlusi, nespēdama pavēlēt?

Rakstvedis Pēteris pierakstīja jautājumus.

Saimniecības māsa pasmaidīja. Nē, ja tās ir patie�sas vīzijas, ko sūta Dievs, viņa ne�aubīdamās atteica. Ja tās ir īstas vīzijas, tās neapturēs nekas. Tomēr, ja tā ir maldī�anās un neprāts, ja �īs sievietes �ausmina pa�as sevi un ļauj pār sevi valdīt bailēm� Ja viņas sapņo un izdomā pasakas� Piedodiet manu skarbumu, brāli Luka, bet es esmu pavadījusi �ajā kopienā divdesmit gadus un zinu, ka divi simti sievie�u, kuras dzīvo kopā, var sacelt vētru ūdens glāzē, ja viņām atļauj to darīt.

Luka pacēla uzacis. Viņas var radīt mēnessērdzību? Spēj izraisīt skrie�anu ārā naktī un mēģinājumus tikt laukā pa vārtiem?

Viņa nopūtās. Jūs redzējāt?

-��� Pagāju�ajā naktī, jauneklis apstiprināja.

-��� Esmu pārliecināta, ka mums �eit ir pāris māsu, kuras patie�ām ir mēnessērdzīgas. Zinu, ka viena vai, iespējams, divas no visas tiesas ir redzēju�as vīzijas. Bet nu man ir du�iem jaunu sievie�u, kuras dzird eņģeļu balsis, redz zvaig�ņu kustību, naktī trūkstas aug�ā un kliedz aiz sāpēm. Jums jāsaprot, brāli, ne visas mūsu novices atrodas �eit patiesa aicinājuma dēļ. Ļoti dau�dzas meitenes �urp ir atsūtīju�as viņu ģimenes, kurās bija pārāk daudz bērnu, vai ari meitene bija pārāk gudra vai zaudējusi savu saderināto, vai ari nevarēja apprecē�ties kāda cita iemesla dēļ. Da�kārt mums tiek atsūtītas meitenes, kas biju�as nepaklausīgas. Protams, viņas atnes līdzi savas likstas. Ne visas izjūt aicinājumu, ne katra grib �eit atrasties. Un, ja reiz jauna sieviete pre�tēji noteikumiem naktī pamet savu celli un skrien apkārt pa krustejām, vienmēr atradīsies kāda, kas tai pievieno�sies. Viņa uz mirkli pieklusa. Un tad vēl viena, un vēl.

-���� Un kā ar stigmām? Ar krusta zīmi uz viņu del�nām?

Luka ieraudzīja sievietes sejā milzīgu pārsteigumu.

-��� Kas jums to izstāstīja?

-���� Es pats pagāju�ajā naktī redzēju meiteni un pārē�jās sievietes, kuras skrēja viņai pakaļ.

Sieviete nolieca galvu un sa�ņaudza rokas. Lūkam uz mirkli �ķita, ka viņa lūdzas pēc padoma, ko teikt tālāk.

-���� Varbūt tas ir brīnums, saimniecības māsa klusām sacīja. Stigmas. Mēs nevaram dro�i zināt. Varbūt nav. Varbūt lai Dievmāte sargā mūs no ļauna! tas ir kas sliktāks.

Luka paliecās pāri galdam, lai saklausītu viņas teikto. Sliktāks? Ko jūs ar to gribat sacīt?

-���� Da�kārt dievbijīgas jaunas sievietes iezīmē sevi ar piecām Kristus brūcēm. Kā dievbijības pierādījumu. �ad tad viņas iet tik tālu. Viņa satraukti ievilka trīco�u elpu. Tādēļ mūsu namā jāvalda stingrai kārtībai. Mūķe�nēm jājūt, ka par viņām parūpēsies, tāpat kā tēvs rūpē�jas par savu meitu. Māsām jāzina, ka viņu uzvedībai ir stingri ierobe�ojumi. Viņas jāvada piesardzīgi.

-��� Jūs baidāties, ka sievietes pa�as nodara sev pāri? Luka milzīgā pārsteigumā vaicāja.

-��� Tās ir jaunas sievietes, saimniecības māsa atkār�toja. Un, ja viņas neviens nevada, viņas kļūst straujas un neapvaldītas. Savainot pa�ām sevi vai citai citu jau�nām meitenēm nav nekas sve�s.

Brālis Pēteris un Luka pārmija �ausmu pilnus skatie�nus. Rakstvedis nodūra galvu un atzīmēja dzirdēto.

-���� Abatija ir bagāta, Luka piebilda uz labu laimi, lai novirzītu domas no piedzīvotā �oka.

Sieviete papurināja galvu. Nē. Mēs katra un ikviena esam devu�as nabadzības zvērestu. Nabadzība, paklau�sība un �ķīstība. Mums nekas nedrīkst piederēt, mēs nevaram sekot savai gribai, un mēs nedrīkstam mīlēt vīrieti. Mēs visas esam devu�as �os zvērestus; nav nekā�das iespējas no tiem izvairīties. Mēs visas tos esam devu�as. Mēs visas esam labprātīgi piekritu�as.

-���� Izņemot abati, Luka ieteicās. Es saprotu, ka viņa iebilda, nevēlējās uz �ejieni nākt. Viņai tika pavē�lēts iestāties abatijā. Abate neizvēlējās būt paklausīga, nabadzīga un dzīvot bez vīrie�a mīlas.

-���� Tas jums būtu jāvaicā viņai pa�ai, saimniecības māsa rāmā godbijībā atteica. Viņa iestājās. Atteicās no greznajiem tērpiem milzīgajās apģērbu lādēs, kuras atveda sev līdzi. Cieņas dēļ, ko pasaulē izraisa viņas amats, viņai bija ļauts pārģērbties vienatnē. Viņas pa�as kalpone nogrieza kundzei matus un palīdzēja ietērpties rupja audekla drānās un mūsu ordeņa vilnas mantijā ar sejas aizsegu ap galvu un pāri tam plīvuru. Kad viņa bija gatava, viņa ienāca kapelā un vienatnē nogūlās uz akmens grīdas pretim altārim izplestām rokām, ar seju pret auksto grīdu. Viņa nodeva sevi Dievam. Tikai abate pati zina, vai tika devusi zvērestus ari savā sirdī. Viņas domas no mums, viņas māsām, ir slēptas.

Sieviete mirkli vilcinājās. Ta�u abates kalpone, protams, nedeva zvērestus. Viņa dzīvo mūsu vidū kā nepiedero�a. Ciktāl man zināms, viņa vispār nepakļaujas nekādiem likumiem. Es nezinu, vai viņa klausa pat abatei vai ari viņu attiecības ir�

-���� Ir kādas? Luka �ausmās jautāja.

-���� Ir neparastākas, māsa atteica.

-���� Viņas kalpone? Vai viņa ir laicīgā māsa?

-��� Es patie�ām nezinu, kā jūs viņu dēvētu. Viņa bijusi abates personiskā kalpone jau kop� bērnības, un, kad abate mums pievienojās, viņai sekoja ari verdzene; viņa vienkār�i nāca līdzi kā suns seko savam saimniekam. Viņa mitinās abates mājā. Viņa mēdza gulēt klētī, kas atrodas līdzās abates durvīm; viņa nenak�ņoja mūķeņu cellēs un vēlāk sāka pārlaist naktis uz abates sliek�ņa kā verdzene. Pēdējā laikā viņa sākusi gulēt ar abati vienā gultā. Māsa pieklusa. Kā gultas biedrene. Viņa vilci�nājās. Es ne uz ko citu nevedinu, viņa sacīja.

Brāļa Pētera rakstāmspalva bija aizmirsta, viņa mute pavērta, ta�u viņ� nebilda ne vārda.

-��� Abates kalpone iet uz baznīcu, sekojot kundzei kā ēna; tomēr viņa neskaita lūg�anas, nesūdz grēkus un ari neapmeklē misi. Es pieņemu, ka viņa ir neticīgā. Patie��ām nezinu. Mūsu likumos abates kalpone ir izņēmums. Mēs viņu nedēvējam par māsu, bet saucam vienkār�i par I�raku.

-���� I�raka? Luka atkārtoja sve�ādo vārdu.

-��� Viņa ir dzimusi turciete, saimniecības māsa sacīja piesardzīgi apvaldītā balsī. Jūs viņu ievērosiet abatijā. I�raka valkā melnu ģērbu kā mauriete, da�reiz aizsedz seju ar plīvuru. Viņas āda ir grauzdēta cukura krāsā, tā ir viscaur vienā tonī. Kaila viņa ir kā apzeltīta kā sieviete, kas veidota no īrisa. Nelaiķa lords viņu atveda kā mazu bērnu no Jeruzālemes, kad atgriezās no krusta kariem. Iespējams, viņ� to paturēja kā trofeju, varbūt kā lutekli. Viņ� nedz mainīja meitenes vārdu, nedz viņu kristīja, bet tika audzinājis I�raku kopā ar savu meitu kā tās personisko verdzeni.

-��� Vai jūs domājat, ka viņai varētu būt kāds sakars ar �iem satraukumiem? Vai viss sākās, kad viņa ieradās abatijā? Jo viņa ieradās reizē ar abati, vai ne?

Māsa paraustīja plecus. Da�as mūķenes no viņas iztrūkās, kad pirmo reizi ieraudzīja. I�raka, protams, ir ķecere, un skatiens viņai ir caururbjo�s. Viņa vienmēr atrodas abates ēnā. Māsām viņa �ķita� Sieviete uz mirkli apdomājās. Satrauco�a. Viņa, atradusi īsto vārdu, pamāja ar galvu. Viņa ir satrauco�a. Mēs visas tā teiktu satrauco�a.

-���� Ko viņa dara?

-��� Viņa neko nedara Dievam, saimniecības māsa sacīja ar pēk�ņu kaismi. Protams, viņa arī neko nedara abatijas labā. Kurp vien abate dodas, I�raka viņai seko. Tā nekad neatkāpjas no kundzes.

-���� I�raka iet arī ārā, vai ne? Viņa ta�u nav ieslodzīta?

-��� Viņa neatkāpjas no abates, māsa atkārtoja. Bet abate nekad neiet ārā. Verdzene visu laiku atrodas aba�tijā. Viņa staigā ēnā, stāv tum�os stūros, visā noskatās, bet ne ar vienu no mums nerunā. It kā mēs slazdos būtu notvēru�i savādu dzīvnieku. Jūtos tā, it kā es krātiņā turētu dzeltenbrūnu lauveni.

-��� Vai jūs pati baidāties no viņas? Luka atklāti pavaicāja.

Māsa pacēla galvu un noskatīja jaunekli ar atklātu pelēko acu skatienu. Es ticu, ka Dievs mani aizsargās no visa ļauna, viņa atteica. Ta�u, ja es nebūtu dro�a, ka atrodos Dieva aizsardzībā, viņa man iedvestu pilnīgas �ausmas.

Mazajā telpā iestājās klusums, it kā starp viņiem būtu iz�alcis ļaunuma �uksts. Luka juta matiņus uz kakla saslienamies stāvus, bet brālis Pēteris zem galda taustī�jās pēc krucifiksa, kuru nēsāja pie siksnas.

-��� Ar kuru no mūķenēm man būtu jārunā vispirms? Luka ievaicājās, pārtraucot klusumu. Uzrakstiet man to vārdus, kuras miegā staigā, kurām parādās stigmas, kuras redz vīzijas un gavē.

Jauneklis pastūma māsai papīru un rakstāmspalvu, un viņa nesteidzoties, bet arī nevilcinoties skaidri uzrak�stīja se�us vārdus un atdeva papīru atpakaļ Lūkam.

-��� Un jūs pati? viņ� jautāja. Esat redzējusi vīzijas vai staigājusi miegā?

Māsas smaids jaunajam vīrietim �ķita gandrīz val�dzino�s. Es ceļos uz nakts dievkalpojumiem un dodos uz savām lūg�anām, viņa attrauca. Pārējā laikā jūs mani neatradīsiet nekur citur kā vien siltu savā gultā.

Kamēr Luka, mirk�ķinādams acis, pūlējās aizgainīt �o iztēles ainu, māsa piecēlās no galda un atstāja telpu.

-��� Iespaidīga sieviete, klusi ierunājās Pēteris, kad aiz viņas aizvērās durvis. Ja apdomā, ka viņa dzīvojusi klosteri kop� �etru gadu vecuma! Kas viņa būtu bijusi ārpus klostera sienām? Ko viņa būtu paveikusi?

-��� Zīda apak�svārki, Freize piezīmēja, no priek�tel�pas pabā�ot savu plato galvu gar durvīm. Neparasti.

-��� Ko? Kas? Luka noprasīja, bez redzama iemesla noskaities. Viņ� juta, kā sitas sirds, iedomājoties saim�niecības māsu guļam viņas �ķīstajā gultā.

-��� Neparasti ir uziet mūķeni, kura valkā zīda apak��svārkus. Astru krekls, jā tas varbūt ir pārspīlēti, tomēr tradicionāli. Bet ne zīda apak�svārki.

-��� Kā tu, pie velna, zini, ka viņa valkā zīda apak�svār�kus? Pēteris aizkaitināti noprasīja. Un kā tu uzdro�i�nies tā runāt, turklāt par tādu dāmu?

-���� Redzēju, kā tie �ūsj�veļas istabā, un nobrīnījos, kam tie pieder. �ķita pārāk neparasts apģērba gabals sie�vie�u klosterī, kur māsas zvērēju�as dzīvot nabadzībā. Sāku klausīties. Varbūt es esmu muļķis, tomēr klausīties protu. Dzirdēju tos no�aukstam, kad viņa pagāja man garām. Māsa nezināja, ka es klausos; viņa pagāja man garām tā, it kā es būtu akmens vai koks. Zīds rada vieglu skaņu ��-��-��. Freize pa�apmierināti pamāja ar galvu Pēterim. Ir vairāk nekā viens veids, kā var veikt izmek�lē�anu. Nav jāprot rakstīt, lai prastu domāt. Da�kārt noder vienkār�i klausī�anās.

Brālis Pēteris viņu atstāja pilnīgi bez ievērības. Kuru nākamo? viņ� Lūkam jautāja.

-��� Abati, Luka izlēma. Tad viņas kalponi I�raku.

-��� Varbūt labāk vispirms tikties ar I�raku? Pēc tam mēs viņu varētu paturēt tuvumā, kamēr runā abate, Pēteris ieteica. Tā mēs varēsim pārliecināties, ka viņas kaut ko neperina.

-���� Ko neperina? Luka nepacietīgi noprasīja.

-��� Tur jau tā lieta, Pēteris sacīja, ka mēs nezinām, ko viņas dara.

-��� Perina, Freize rūpīgi atkārtoja sve�ādo vārdu. Peri-na. Jokaini, bet da�i vārdi jau pa�i par sevi izklausās vainas pilni.

-��� Vienkār�i atved verdzeni, Luka rīkoja. Tu neesi izmeklētājs; tev tikai jākalpo man, savam kungam. Un pārliecinies, ka viņa ne ar vienu nerunā, kamēr nāk pie mums.

Freize aizstaigāja līdz abates virtuves durvīm un pajautāja pēc kalpones I�rakas. Viņa ieradās aizplīvu�rojusies kā tuksne�a iemītniece, tērpusies melnā tunikā un biksēs; galvā uzsietais lakats krita pār seju, aizse�dzot I�rakas muti. Viss, ko Freize saskatīja, bija meitenes basās, brūnās kājas uz viena pirksta bija uzvilkts sud�raba gredzens un viņas tum�ās, neizdibināmās acis, kas raudzījās virs plīvura. Freize viņai mierino�i uzsmai�dīja, tomēr I�raka nekādi nereaģēja, un abi klusēdami iegāja telpā. Meitene apsēdās pretim Lūkam un brālim Pēterim, nebilzdama ne vārda.

-��� Vai jūsu vārds ir I�raka? Luka viņai jautāja.

-���� Es nerunāju itāliski, meitene atteica nevaino�jamā itāļu valodā.

-��� �obrīd jūs tanī runājat.

Viņa pakratīja galvu un vēlreiz atkārtoja: Es neru�nāju itāliski.

-��� Jūsu vārds ir I�raka. Luka mēģināja franciski.

-���� Es nerunāju franciski, I�raka atbildēja nevaino�jamā fran�u izrunā.

-��� Jūsu vārds ir I�raka, viņ� sacīja latīniski.

-���� Tā ir, viņa piekāpdamās atteica latīņu valodā. Ta�u es nerunāju latīniski.

-���� Kurā valodā jūs runājat?

-���� Es nerunāju.

Luka saprata, ka nonācis strupceļā, un paliecās uz priek�u, mēģinot izskatīties tik ietekmīgs, cik vien spēja. Klausieties, sieviete: pats Svētais tēvs mani ir norīkojis veikt izmeklē�anu par �ajā klosterī notieko�o un nosūtīt viņam ziņojumu. Es jums ieteiktu labāk man atbildēt, vai ari saskarsieties ne tikai ar manu neapmie�rinātību, bet arī ar viņējo.

I�raka paraustīja-plecus. Es esmu mēma, viņa latīņu valodā vienkār�i pateica. Varbūt viņ� ir jūsu svē�tais tēvs, ta�u manējais nav.

-��� Skaidrs, ka jūs protat runāt, brālis Pēteris iejau�cās. Skaidri redzams, ka jūs runājat vairākās valodās.

Meitene pagrieza nekaunīgās acis pret viņu un papu�rināja galvu.

-��� Jūs ta�u runājat ar abati.

Klusums.

-��� Mums ir vara piespiest jūs runāt, brālis Pēteris brīdināja.

I�raka uzreiz nodūra skatienu, un viņas tum�ās skrop�stas aizplīvuroja acis. Kad meitene pacēla galvu, Luka ieraudzīja, ka I�rakas tum�brūno acu kaktiņi ir samiegti un viņa cen�as apvaldīt vēlmi skaļi iesmieties. Es ne�runāju, bija viss, ko viņa pateica. Un nedomāju, ka jums ir pār mani jelkāda vara.

Luka notvīka purpursarkans kā jau ātrsirdīgs jauns vīrietis, par kuru pazobojusies sieviete. Ejiet projām! viņ� izmeta.

Freizem, kur� bija pabāzis savu gareno seju pa dur�vīm, Luka strupi pavēlēja: Aizsūti pēc abates. Un paturi to nerunīgo sievieti tuvumā vienu pa�u.

Izolde stāvēja iek�ējās durvīs, kapuci pārvilkusi pāri acīm tik tālu, ka tā meta uz meitenes sejas dziļu ēnu; rokas bija apslēptas garajās piedurknēs, zem tērpa vīdēja vienīgi Izoldes lokanās, baltās pēdas, ieautas vienkār�ās sandalēs. Lūkam nebūtu vajadzējis to pamanīt, tomēr viņ� ievēroja, ka meitenes nagi ir no aukstuma sārti un pēdas pacēlums augsts. Nāciet iek�ā, Luka ierunā�jās, cen�oties atgūt savaldī�anos. Lūdzu, apsēdieties!

Viņa paklausīja, ta�u neatbīdīja atpakaļ kapuci, un Luka saprata: lai ieskatītos zem tās un ieraudzītu abates seju, viņ� ir spiests noliekt galvu. Kapuces mestajā ēnā varēja iz�ķirt tikai sirdsveida �okļa līniju un apņēmīgu muti. Pārējais palika noslēpumā tīts.

-��� Vai jūs nenoņemtu kapuci, abates kundze?

-���� Es labprāt to nedarītu.

-���� Saimniecības māsa sēdēja mums pretī bez kapuces.

-��� Man bija jāzvēr izvairīties no vīrie�u sabiedrības, abate ledaini sacīja. Man pavēlēja zvērēt, ka palik�u �ajā ordenī, netik�os un nerunā�u ar vīrie�iem, izņemot da�us vārdus un visīsāko tik�anos. Es ievēroju zvēres�tus, kurus biju spiesta dot. Tā nebija mana izvēle. Baz�nīca mani piespieda to izdarīt. Jums, kas nākat Baznīcas vārdā, vajadzētu būt apmierinātam ar manu padevību.

Brālis Pēteris sastūma savus papīrus kopā un gaidīja, turēdams spalvu gaisā.

-��� Vai jūs mums pastāstītu par apstākļiem, kādos nonācāt klosteri?

-��� Tie ir pietiekami labi zināmi, Izolde atteica. Pirms trīsarpus mēne�iem nomira mans tēvs un pili un zemes pilnībā atstāja manam brālim, jaunajam lordam, tā arī ir labi un pareizi. Māte bija mirusi, un tēvs man neat�stāja neko citu kā vien izvēli starp izie�anu pie vīra un vietu abatijā. Mans brālis, jaunais lords Lukretili, piekrita manam lēmumam neprecējies un parādīja man lielu lab�vēlību, ieceļot mani par atbildīgo �ajā klosteri. Un tā nu es te ierados, nodevu zvērestus un sāku kalpot kā abate.

-���� Cik veca jūs esat?

-���� Man ir septiņpadsmit gadi, Izolde sacīja.

-��� Vai neesat par jaunu, lai būtu par abati?

Pusaizsegtā mute savilkās greizā smaidā. Nē. Pro�tams, ja tavs vectēvs ir nodibinājis abatiju un tavs brālis ir tās vienīgais aizbildnis. Lukretili lords var iecelt, ko vien vēlas.

-��� Vai jūs izjutāt aicinājumu?

-���� Ak vai! Neizjutu gan. Ierados �eit, paklausīdama brāļa vēlmei un tēva gribai. Ne tādēļ, ka justu aicinā�jumu kalpot Baznīcai.

-��� Vai negribējāt sacelties pret brāļa vēlmi un tēva gribu?

Uz mirkli iestājās klusums. Izolde pacēla galvu, un Luka ieraudzīja, ka no kapuces dziļumiem meitene do�mīgi viņu nopēta, it kā uzskatītu par vīrieti, kur� varētu viņu saprast.

-���� Protams, mani kārdināja nepaklausības grēks, viņa mierīgi atteica. Es nesapratu, kādēļ tēvam bija pret mani tā jāizturas. Viņ� nekad nebija ar mani runājis par abatiju vai licis noprast, ka ir izraudzījis man svētu dzīvi. Tie�i pretēji, tēvs man stāstīja par pasauli ārpus pils sienām, par tādas sievietes dzīvi, kurai pasaulē pie�der gods un vara, par savu zemju pārvaldī�anu un atbal�stu Baznīcai, ja tai uzbruktu vai nu �eit, vai Svētajā zemē. Ta�u mans brālis bija kopā ar tēvu, kad tas gulēja uz nāves gultas. Brālis dzirdēja tēva pēdējos vārdus un pēc tam parādīja man tēva testamentu. Mana tēva pēdējā griba bija skaidra: man bija jādodas �urp. Es mīlēju tēvu, joprojām viņu mīlu. Es viņam paklausu nāvē, kā paklau�sīju, dzīvam esot. Abates balss nedaudz ietrīcējās, kad viņa ierunājās par tēvu. Esmu viņam laba meita; tagad tāpat kā toreiz.

-��� Runā, ka jūs esat paņēmusi līdzi savu verdzeni, mauru meiteni, vārdā I�raka, un ka viņa nav nedz laicīgā māsa, nedz ir devusi zvērestus.

-��� Viņa nav mana verdzene. I�raka ir brīva sieviete. Viņa drīkst darīt, kas viņai labpatīk.

-���� Ko tad viņa dara �eit?

-���� Ko vien vēlas.

Luka bija pārliecināts, ka redzējis meitenes apēnota�jās acīs pazibam to pa�u nepakļau�anās dzirksti, kādu bija izrādījusi viņas verdzene. Abates kundze, jau�neklis stingri sacīja, jums nevajadzētu citu biedreņu kā vien jūsu ordeņa māsas.

Izolde palūkojās jaunajā vīrietī ar nepakļaujamu pār�liecību. Es tā nedomāju, viņa attrauca. Un nedo�māju, ka jums ir tiesības man pavēlēt. Nez vai es jūsos klausītos pat tad, ja jūs teiktu, ka jums �ādas tiesības ir. Ciktāl zinu, nav tāda likuma, kas aizliegtu sievietei, neticīgajai, doties klosterī un kalpot līdzās mūķenēm. Nav tādas para�as, kas to nepieļautu. Mēs esam no

Augustīnie�u ordeņa, un kā abate es varu vadīt �o namu, kā uzskatu par piemērotu. Neviens man nevar pavēlēt, kā to darīt. Padarot mani par abati, man tiek pie�ķirtas tiesības izlemt, kā �is nams jāvada. Tiku piespiesta uz�ņemties �os pienākumus, un varat būt dro�i, ka es val�dī�u. �ie vārdi bija izaicino�i, tomēr balss skanēja ļoti rāmi.

-��� Man stāsta, ka viņa neesot atkāpusies no jums ne soli, kop� ieradāties abatijā.

-��� Tā ir.

-���� I�raka nekad nav izgājusi ārpus vārtiem?

-���� Es arī ne.

-��� Viņa ir kopā ar jums nakti un dienu? -Jā-

-��� Runā, ka viņa guļot jūsu gultā, Luka drosmīgi ieminējās.

-���� Kur� to saka? abate neizteiksmīgā balsī vaicāja.

Luka palūkojās uz savām piezīmēm, un brālis Pēteris

pār�ķirstīja papīrus.

Izolde paraustīja plecus, it kā viņu būtu pārmācis nicinājums pret viņiem un viņu tenku pilno izmeklē��anu. Dro�i vien jums jāiztaujā visi par visu, kas vien tiem ienāk prātā, viņa sacīja, it kā tam nebūtu lielas nozīmes. Jums būs jāpļāpā, kā tark�ķ krauķi. Jūs dzir�dēsiet vistrakākās runas no visbailīgākajiem cilvēkiem, kas apveltīti ar vislielāko iztēli. Jūs prasīsiet, lai muļķa meitenes stāsta jums pasakas.

-��� Kur viņa guļ? Luka neatkāpās, juzdamies kā muļķis.

-��� Kop� abatijā sākās visas �īs nekārtības, I�raka izvē�lējās gulēt manā gultā tāpat kā tolaik, kad bijām bērni. Tā viņa var mani aizsargāt.

-���� No kā?

Abate nopūtās, it kā jaunekļa ziņkārība viņu būtu nogurdinājusi. Protams, to es nezinu. Nezinu, kādēļ viņa baidās par mani. Nezinu, kādēļ es pati baiļojos par sevi. Patiesību sakot, domāju, ka neviens nezina, kas �eit norisinās. Vai tad tie�i tas jums nav jāatklāj?

-���� �ķiet, ka viss sācis iet greizi, kop� ieradāties jūs.

Izolde klusēdama uz mirkli nolieca galvu. Jā, tas

nu ir tiesa, viņa piekrita. Tomēr es tī�i neko sliktu neesmu darījusi. Es nezinu, kas �eit notiek. Man ir ļoti �ēl, ka tā notiek. Man pa�ai tas sagādā lielas cie�anas. Esmu apjukusi. Esmu� apmaldījusies.

-��� Apmaldījusies? Luka atkārtoja vārdu, kas �ķita pilns vientulības.

-���� Apmaldījusies, abate apstiprināja.

-��� Jūs nezināt, kā vadīt abatiju?

Izoldes galva noliecās, it kā viņa atkal lūgtos, un tik tikko manāma, mēma galvas palocī�ana apstiprināja izteikto patiesību: viņa neprot pārvaldīt abatiju. �ādi ne, viņa no�ukstēja. Kad viņas runā, ka ir apsēstas; kad mūķenes uzvedas kā prātā juku�as.

-��� Jūs nejūtat aicinājumu, Luka abatei ļoti klusām sacīja. Vai vēlaties atrasties ārpus �īm sienām vēl tagad?

Izolde izdvesa garu, ilgpilnu nopūtu. Luka gandrīz spēja sajust viņas ilgas būt brīvai, apzinā�anos, ka viņai jābūt brīvai. Pilnīgi bezjēdzīgi jauneklim ienāca prātā bite, ko Freize bija izlaidis laukā saulē; viņ� nodomāja, ka ikviena dzīvības forma, pat sīkākā bite, ilgojas būt brīva.

-��� Kā gan �ī abatija var cerēt uz uzplaukumu, ja abate vēlas būt brīva? jauneklis bargi vaicāja. Jūs zināt, ka mums jākalpo tur, kur esam zvērēju�i atrasties.

-Jums nav. Izolde gandrīz metās Lūkam virsū. -Jūs bijāt zvērējis būt priesteris mazā lauku klosterī, bet te nu jūs esat brīvs-kā putns! Jūs jājat ar labākajiem zirgiem, kādus vien Baznīca jums var sagādāt, un jūs pavada iero�u nesējs un rakstvedis. Jūs dodaties, kurp ienāk prātā, un izjautājat visus, ko satiekat. Jūs drīkstat izjautāt mani jums tas ir pat pavēlēts -, mani, kura dzīvo �eit un kalpo �eit, un �eit lūdzas, un nedara neko citu kā vien da�kārt slepenībā vēlas�

-��� Jums nav jāizsaka savas domas par mums, brālis Pēteris iejaucās. Mūs ir iecēlis pats pāvests. Ne jau jūs esat tā, kura drīkst uzdot jautājumus.

Luka neko neiebilda; viņ� slepus jutās atvieglots, jo viņam nenācās abatei atzīties priekā par to, ka ir ticis projām no sava klostera, sajūsmā par savu zirgu un nebeidzamajā, neremdināmajā zinātkārē.

Dzirdot brāļa Pētera sacīto, Izolde atmeta galvu. Es domāju, ka jūs viņu aizstāvēsiet, viņa bezkaislīgi piezī�mēja. Domāju, ka jūs turaties kopā, kā vīrie�i dara kā vīrie�i vienmēr dara.

Viņa pagriezās pret Luku. Protams, esmu domājusi, ka nepavisam neesmu piemērota abates lomai. Bet ko man darīt? Mana tēva vēlmes bija skaidras, un tagad pavēles dod mans brālis. Tēvs gribēja, lai esmu abate, un brālis man pavēlēja ieņemt �o amatu. Un tā nu es esmu �eit. Tas, iespējams, ir pret manu gribu, pret kopienas vēlmēm, ta�u tāda ir brāļa un tēva pavēle. Es darī�u, kas manos spēkos. Esmu devusi zvērestus. Esmu iesprostota �eit līdz savai nāvei.

-��� Jūs devāt visus zvērestus? -Jā-

-���� Noskuvāt matus un atsacljāties no bagātības?

Neliela plīvurotās galvas kustība Luku brīdināja, ka

viņ� ir pieķēris abati kādā mazā blēdībā. Es nogriezu matus un noliku nost mātes dārglietas, Izolde piesar�dzīgi sacīja. Es vairs nekad neatseg�u galvu un nekad nenēsā�u viņas safīrus.

-��� Vai domājat, ka jūs esat izraisījusi �īs cie�anu un rai�u izpausmes? Luka atklāti pajautāja.

Izolde smagi nopūtās. Izdzirdējusi Lūkas vārdus, viņa gandrīz atsprāga atpakaļ, bet tad saņēma drosmi un paliecās viņam pretī. Jauneklis notvēra meitenes kvēlo, tum�zilo acu mesto zibsni. Varbūt. Ļoti iespējams. Un to atklāsiet tie�i jūs. Jūs ta�u esat iecelts par izmeklē�tāju, lai atklātu �ādas lietas. Es nekādā ziņā negribu, lai notiek tā kā pa�laik. Es to nesaprotu, un tas arī mani sāpina. Nav runa tikai par māsām; ari es esmu�

-��� Jūs esat�?

-���� Satricināta, viņa mierīgi noteica.

Lūkam griezās galva, un viņ� paskatījās uz brāli Pēteri, kura rakstāmais bija sastindzis gaisā virs lapas un mute vaļā.

-��� Satricināta? Luka atkārtoja, juceklīgi prātodams, vai viņa ar to bija domājusi, ka zaudē prātu.

-���� Ievainota, Izolde izlaboja.

-���� Kā ievainota?

Viņa pa�ūpoja galvu, it kā nevēlētos atbildēt pil�nībā. Dziļi, tā bija visa atbilde.

Saules pielietajā istabā iestājās ilgs klusums. Freize, kas stāvēja ārpusē, izdzirdis, ka saruna apraujas, atvēra durvis, palūkojās iek�ā un saņēma tik drūmu Lūkas ska�tienu, ka �igli atkāpās. Piedo�anu, viņ� pateica, aiz�vērdams durvis.

-��� Vai klosteri nevajadzētu nodot jūsu brāļu nama, dominikāņu, pārziņā? Pēteris skarbi ievaicājās. Jūs varētu tikt atbrīvota no dotajiem zvērestiem, un vīrie�u klostera priek�nieks varētu vadīt abas kopienas. Mūķe�nes pakļautos abata rīkojumiem, bet klostera darījumus nodotu pilij. Jūs būtu brīva un varētu doties projām.

-��� Iecelt vīrie�us, lai viņi vadītu sievietes? Izolde pacēla skatienu, it kā smietos par viņu. Vai tas ir viss, ko jūs varat ieteikt jūs trīs? Rakstvedis, izmeklētājs un kalps papūlas sēsties savos skaistajos zirgos un jāt �urp no pa�as Romas, un pats labākais ieteikums, kas jums ir, sievie�u klosterim jāatsakās no savas neatkarības un jāļauj pār sevi valdīt vīrie�iem? Tā jūs sagrautu mūsu seno un ierasto kārtību, iznīcinātu mūs, kas esam radī�tas pēc mūsu Dievmātes Marijas līdzības, un pakļautu mūs vīrie�u likumiem?

-��� Dievs deva vīrie�iem tiesības valdīt pār visu, Luka norādīja. Radot pasauli.

Izoldes smejo�ā nepakļāvība izgaisa tikpat ātri kā bija parādījusies. Ak, var jau būt, viņa sacīja, pēk�ņi sagurusi. Ja jūs tā sakāt. Es nezinu. Netiku audzināta tā domāt. Tomēr zinu, ka tie�i to da�as māsas vēlas un tie�i tam, pēc brāļu domām, vajadzētu notikt. Nezinu, vai tā ir Dieva griba. Es nezinu, vai Dievs īpa�i vēlas, lai vīrie�i valdītu pār sievietēm. Tēvs man nekad netika neko tādu mācījis, un viņ� bija krustnesis, kur� bija aizgājis uz Svēto Zemi un lūdzies pa�ā Jēzus piedzim�a�nas vietā. Viņ� mani audzināja tā, lai es uzskatītu sevi par Dieva bērnu un pasaulīgu sievieti. Viņ� nekad man nestāstīja, ka Dievs vīrie�us ir nolicis augstāk par sie�vietēm. Tēvs teica, ka Dievs vīrieti un sievieti ir radījis kopā, lai tie palīdzētu viens otram un viens otru mīlētu. Tomēr pavisam noteikti es zinu tikai to, ka Dievs ja Viņ� vispār nolai�as līdz tam, lai runātu ar sievieti, ar mani nerunā.

-���� Un ko vēlaties jūs pati? Luka jautāja. Jūs, kas esat �eit, lai gan sakāt, ka negribat te atrasties. Jums ir kalpone, kura runā trīs valodās, bet apgalvo, ka ir mēma. Jūs lūdzat Dievu, kas ar jums nerunā. Sakāt, ka jums sāp, ka esat satricināta. Kāda ir jūsu griba?

-���� Man tās nav, Izolde vienkār�i atteica. Ir pārāk agri par to domāt. Mans tēvs nomira tikai pirms �etr�padsmit nedēļām. Vai spējat iedomāties, kā jūtas viņa meita? Es tēvu dziļi mīlēju, viņ� man bija vienīgais no vecākiem, manas bērnības varonis. Viņ� pārvaldīja visu; tēvs bija saule manā valstībā. Man katru rītu mostoties sev jāatgādina, ka viņ� ir miris. Es ierados klosteri tikai da�as dienas pēc viņa nāves, pirmajā sēru nedēļā. Vai jūs to spējat iedomāties? Un uzreiz sākās �īs jukas. Mans tēvs ir miris, un visi, kas man apkārt, vai nu izliekas, ka ir juku�i, vai arī zaudē prātu.

Un tā ja jūs man jautājat, ko vēlos, es pateik�u. Viss, ko es vēlos, ir raudāt un gulēt. Gribu vienīgi, kaut nekas no tā visa nekad nebūtu noticis. Pa�os ļaunāka�jos brī�os es vēlos zvanu tornī aplikt sev ap kaklu zvana auklu un ļaut tam �ūpot mani gaisā, līdz tas zvanīdams pārlau� man kaklu.

Pats Izoldes vārdu spēks klusajā istabā no�ķindēja kā dimdo�s zvans. Pielikt sev rokas ir zaimo�ana, Luka a�i iebilda. Pat domāt par to ir grēks. Jums būs jāat�zīstas �ajā vēlmē priesterim, jāpieņem grēku no�ēla, ko viņ� jums uzliks, un jūs nekad vairs nedrīkstēsiet par to domāt.

-��� Zinu, abate atteica. Es zinu. Tādēļ es to tikai vēlos, bet nedaru.

-��� Jūs esat rai�u mākta sieviete. Lūkam nebija ne jausmas, ko pateikt, lai viņu nomierinātu. Rai�u mākta meitene.

Izolde pacēla galvu, un Lūkam �ķita, ka tumsā, ko meta kapuce, viņ� ieraudzījis pazibam smaida atblāzmu. Man nav vajadzīgs izmeklētājs, kas mērojis visu tālo ceļu no Romas, lai man to pateiktu. Tomēr vai jūs man palī�dzēsiet?

-��� Ja vien spē�u, viņ� atteica. Ja vien varē�u, palī�dzē�u.

Iestājās klusums. Luka juta: kaut kādā ziņā viņ� ir devis abatei solījumu; Izolde lēnām atbīdīja kapuci pavisam nedaudz, tā ka jauneklis ieraudzīja tikai viņas godīgo, zilo acu mirdzumu. Tad brālis Pēteris trok�ņaini iegremdēja tintnīcā spalvu, un Luka saņēmās.

-��� Pagāju�o nakti es redzēju, kā pāri pagalmam skrien mūķene, un viņai pakaļ dzinās trīs citas, viņ� ietei�cās. Sieviete tika līdz ārējiem vārtiem un dauzīja pa tiem ar dūrēm, kliegdama kā lapsu mātīte. Tā bija bries�mīga skaņa nolādētās raudas. Pārējās viņu notvēra un aiznesa atpakaļ uz krusteju. Es pieņemu, ka viņas aiz�nesa sievieti atpakaļ uz viņas celli.

-��� Tā viņas izdarīja, Izolde auksti apstiprināja.

-���� Es redzēju tās sievietes plaukstas, Luka turpi�nāja; nu viņ� jutās tā, it kā neveiktu izmeklē�anu, bet gan izteiktu apsūdzību it kā viņ� apsūdzētu abati. Viņas delnas bija iezīmētas ar krucifiksa zīmi, it kā viņai būtu parādīju�ās stigmas vai arī viņa tās tēlotu.

-��� Viņa netēlo, abate ar rāmu cieņu Lūkam sacīja. Tās viņai ir sāpju, nevis lepnuma avots.

-��� Jūs to zināt?

-���� Es to zinu pilnīgi dro�i.

-��� Tad es �opēcpusdien gribē�u viņu satikt. Jūs viņu atsūtīsiet pie manis.

-��� To es nedarī�u.

Izoldes rāmā atteik�anās lika Lūkam zaudēt savaldī��anos. -Jums tas ir jādara!

-���� �opēcpusdien es viņu pie jums nesūtī�u. Manas mājas durvis novēro visa kopiena. Jūs esat ieradies ar pietiekami lielu troksni; visa abatija, brāļi un māsas, zina, ka esat �eit un uzklausāt liecības. Es viņai nelik�u justies vēl vairāk apkaunotai. Jau tā ir ļauni, jo visi zina, ka viņai parādīju�ās �īs zīmes un �ie sapņi. Jūs varēsiet ar viņu tikties, tomēr tas būs manis noliktajā laikā, kad neviens nenovēros.

-��� Man ir pa�a pāvesta rīkojums uzdot jautājumus ļaundariem.

-��� Vai tā jūs domājat par mani? Ka esmu ļaundare? Izolde pēk�ņi pajautāja.

-���� Nē. Man vajadzēja teikt, ka man ir pāvesta pavēle veikt izmeklē�anu.

-��� Tad dariet tā, viņa nekaunīgi atcirta. Tomēr jūs netiksieties ar jauno sievieti, iekams viņai nebūs dro�i ierasties pie jums.

-���� Kad tas būs?

-���� Drīz. Kad es izlem�u, ka pienācis īstais brīdis.

Luka saprata, ka nekur tālāk ar abati netiks. Sev par

pārsteigumu, viņ� nejutās nikns. Jauneklis atskārta, ka �o sievieti apbrīno; viņam patika abates paustās goda jūtas, un ari viņ� bija neizpratnē par klosteri notieko�o. Tomēr vairāk par visu viņ� juta Izoldei līdzi. Luka zināja, ko no�zīmē zaudēt vecākus, kā ir dzīvot bez kāda, kur� par tevi rūpētos, tevi mīlētu un aizsargātu. Viņ� zināja, kā ir stā�ties pretī pasaulei vienam un kā jūties, kad esi bārenis.

Jauneklis atskārta, ka uzsmaida abatei, ta�u neva�rēja saskatīt, vai viņa smaida pretī. Abates kundze, jūs neesat sieviete, kuru viegli izjautāt.

-���� Brāli Luka, jūs neesat vīrietis, kuram var viegli atteikt, viņa atsaucās un, nepalūgusi atļauju, piecēlās no galda un atstāja telpu.

Atliku�o dienas daļu Luka un brālis Pēteris iztaujāja mūķenes citu pēc citas, pierakstot katras dzīvesstāstu, cerības un bailes. Viņi ēda vieni saimniecības māsas viesu istabā, un Freize viņus apkalpoja. Pēcpusdienā Luka pie�zīmēja, ka viņ� vairs nespēs noklausīties vēl kādu bālu meiteni stāstām, ka viņai biju�i ļauni sapņi un ka viņai sagādā raizes pa�as saprāts; viņam esot vajadzīgs pār�traukums no sievie�u uztraukumiem un bailēm.

Viņi apsegloja zirgus, un visi trīs izjāja lielajā di�skā�bar�u me�ā, kur augstu virs galvas liecās milzīgie koki, birdinot vara krāsas lapas, un zemē nerimsto�i �aukstēja rieksti. Zirgi pārvietojās gandrīz nedzirdami, jo dzīv�nieku nagu sacelto troksni apslāpēja biezā zemsega. Luka jāja pa priek�u viens, noguris no daudzajām �ēla�bainajām balsīm, ko dienā bija dzirdējis, un prātoja, vai viņa spēkos būs saprast visa dzirdētā jēgu. Jauneklis bai�dījās, ka nedara neko citu kā vien uzklausa bezjēdzīgus sapņus un ļauj, lai viņu biedē ar iedomu tēliem.

Taka veda jājējus arvien augstāk un augstāk, līdz viņi nonāca virs me�aines. Jaunie vīrie�i noraudzījās lejup uz ceļu, pa kuru bija ieradu�ies. Virs viņiem taka kļuva arvien �aurāka un akmeņaināka; tā stiepās aug�up līdz augstajiem kalniem, kas, kaili un skaisti, slējās viņiem visapkārt.

Tas jau ir labāk. Kad viņi uz mirkli apstājās, Freize paplik�ķināja sava zirga kaklu. Lejā zem viņiem vīdēja nelielais Lukretili ciems, abatijas pelēkais �īfera jumts; tai līdzās stāvēja abi reliģiskie nami katrs savā pusē. Un pāri visam pacēlās pils; virs apaļā sarga namiņa torņa vējā plivinājās jaunā lorda karogs.

Gaiss bija auksts. Debesīs viņiem virs galvas aizlidoja vientuļ� ērglis. Brālis Pēteris savilka apmetni cie�āk ap pleciem un paraudzījās uz Luku, lai atgādinātu, ka viņi nedrīkst pārāk ilgi būt projām.

Jaunekļi reizē apgrieza zirgus un jāja pa kalna kori, turoties pa kreisi no me�a, un pa pirmo me�cirtēju taku atkal devās lejup uz ieleju, pieklustot, kad ap viņiem sakļāvās koki.

Taka vijās cauri me�am. Vienreiz jājēji saklausīja ūdens urdzē�anu un pēc tam dzeņa a�os klauvējienus. Kad jaunekļi jau nosprieda, ka būs pajāju�i ciemam garām, viņi nonāca izcirtumā un ieraudzīja platu taku, kas veda uz Lukretili pili, kura stāvēja kā pelēka akmens sargpostenis, pārlūkojot ceļu.

-��� Viņ� ir labi iekārtojies, Freize atzina, raudzīda�mies uz augstajām pils sienām, paceļamo tiltu un karo�giem, kas viļņojās vējā. No pils kunga staļļiem varēja dzir�dēt kurtu bara kaucienus. Nav slikti. Ir bagātība, lai bau�dītu dzīvi; var medīt pats savus brie�us, dzīvot, kā vēlas; naudas ir tik daudz, ka pietiktu, lai aizjātu apskatīt Romu, kad uznāk vēlē�anās, un pagrabs ir pilns ar pa�a vīnu.

-��� Lai visi svētie ir ar viņu! Viņa noteikti ļoti skumst pēc mājām, Luka piebilda, lūkodamies uz augstajiem skaistās pils torņiem, uz celiņiem, kas veda dziļi iek�ā me�ā un tālāk garām ezeriem, kalniem un upēm. Vis�pirms visa �ī bagātība un brīvība, un tad dzīve �etrās sienās ieslodzījumā līdz nāvei! Kā gan tēvs, kur� mīlēja savu meitu, varēja audzināt viņu brīvībai �ajā pilī un tad nolemt ieslodzījumam līdz mū�a galam?

-��� Labāk tā nekā slikts vīrs, kur� viņu sistu, tiklīdz brālis pagrieztu muguru; labāk tā nekā nomirt radī�bās, brālis Pēteris norādīja. Labāk nekā tad, ja mei�teni nogrābj kāds laimes meklētājs un viss dzimtas bagātība un labais vārds gada laikā tiek iznīcināts.

-��� Viss atkarīgs no pa�a laimes meklētāja, Freize ieteicās. Kaislīgs vīrietis, kuram piemīt nedaudz pie�vilcības, sniegtu viņai kaut ko tik patīkamu, ka tas liktu viņas vaigiem pietvīkt un viņa par to vien sapņotu.

-���� Diezgan! Luka pavēlēja. Jūs nedrīkstat tā par viņu runāt.

-��� �ķiet, mēs nedrīkstam viņu uztvert kā smuku mei�u, Freize piebilda savam zirgam.

-��� Diezgan, Luka atkārtoja. Turklāt jūs nemaz nezināt, kā viņa izskatās, vismaz ne vairāk kā es.

-���� Ha, es to varu pateikt pēc viņas gaitas, Freize klusi sacīja zirgam. Pēc gaitas vienmēr var noteikt, vai meitene ir glīta. Skaista meitene staigā tā, it kā viņai piederētu visa pasaule.

Kad jaunie vīrie�i atkal ienāca pa vārtiem, Izolde un I�raka stāvēja pie loga. Vai saod āra gaisu no viņu apģērba? pirmā no�ukstēja. Kad viņ� paliecās uz priek�u, es varēju saost me�a smar�u un svaigo gaisu, un vēju, kas nāk lejup no kalna.

-���� Izolde, mēs varētu iziet laukā.

-��� Tu zini, ka es to nedrīkstu.

-��� Mēs to varētu darit slepeni, I�raka atteica. Naktī, pa mazajiem sānu vārtiņiem. Mēs varētu vienkār�i pastaigāties me�ā zvaig�ņu gaismā. Ja tu ilgojies pēc ārpasaules, mums nav jāsē� �eit kā cietumniecēm!

-��� Tu ta�u zini, ka es devu zvērestus nekad neiziet no �ejienes�

-��� Tik daudzi zvēresti jau ir lauzti, I�raka neatkā�pās. Mēs esam sagriezu�as abatiju ar kājām gaisā un atvedu�as sev līdzi elli. Vai tad vēl vienam grēkam būtu nozīme? Kāda nozīme ir tam, ko mēs darām tagad?

Skatiens, ko Izolde raidīja draudzenei, bija satumsis no vainas apziņas. Es nevaru padoties, viņa no�uk�stēja. Lai ko ļaudis par mani domā vai runā, lai ko es

Visi trīs vīrie�i apmeklēja kompletoriju pēdējo dievkalpojumu -, pirms mūķenes devās pie miera. Kad viņi iznāca no krustejas un iz�ķīrās, lai dotos uz savām istabām, Freize ilgpilni palūkojās uz saimniecības māsas kambariem. Ko gan es atdotu par glāzi salda vīna pirms gulētie�anas, viņ� sacīja. Vai divām. Varbūt trim.

-��� Tu no visas tiesas esi bezcerīgs kalps reliģiozam vīram, Pēteris noteica. Vai tev nebūtu klājies labāk, kalpojot ela namā?

-��� Un kā mazais lords tiktu bez manis galā? Freize sa�utis noprasīja. Kur� viņu klosterī pieskatīja un rau�dzījās, lai viņ� būtu dro�ībā? Kur� mazo lordu baroja, kad viņ� nebija nekas vairāk kā garkājains zvirbulēns? Kur� tagad viņam seko, kurp vien viņ� dodas? Kur� sargā durvis?

-��� Vai viņ� jūs klosterī pieskatīja? Pēteris jautāja, pārsteigumā pagriezdamies pret Luku.

Luka iesmējās. Viņ� pieskatīja manas pusdienas un apēda visu, kas man palika pāri, jauneklis sacīja. Viņ� izdzēra manu vīna devu. Tādā ziņā viņ� neno�vērsa no manis ne acu.

būtu izdarījusi, es nezaude�u uzticību sev. Es turē�u doto vārdu.

Atskanēja Freizes iebildumi, un Luka iebelza viņam pa plecu. Ak, labi jau, labi! Pagriezies pret Pēteri, viņ� turpināja: Kad tikko biju ieradies klosterī, viņ�

pieraudzlja, lai vecākie pui�i mani nepiekautu. Kad mani apsūdzēja ķecerībā, viņ� liecināja man par labu, lai gan nesaprata ne rīta, ne vakara no tā, par ko tiku apvainots. Freize vienmēr ir bijis man uzticīgs: no mūsu pirmā iepazī�anās mirkļa, kad es biju nobijies novicis, bet viņ� laisks virtuves zēns. Un tad, kad man uzticēja �o uzdevumu, Freize lūdza, lai viņam ļauj doties man līdzi.

-��� Tā, lūk! Freize triumfējo�i iesaucās.

-��� Bet kādēļ viņ� jūs sauc par mazo lordu? Pēteris neatkāpās.

Luka pa�ūpoja galvu. Kas to lai zina? Man nav ne jausmas.

-��� Tādēļ, ka mans kungs nebija parasts zēns, Freize dedzīgi paskaidroja. Viņ� bija tik gudrs un bērnībā bija skaists kā eņģelis. Un visi runāja, ka viņ� nav cēlies no �īs zemes�

-���� Diezgan! Luka atcirta. Viņ� dēvē mani par mazo lordu, lai apmierinātu pats savu iedomību. Ja Freize domātu, ka viņam par to nekas nedraud, viņ� izliktos, ka kalpo princim.

-��� Gan redzēsiet, Freize sacīja, nopietni pamājot ar galvu brālim Pēterim. Viņ� nav parasts jauneklis.

-��� Degu nepacietībā pats savām acīm ieraudzīt nepa�rastus dotumus, brālis Pēteris sausi noteica. Un pēc iespējas drīzāk. Bet nu es dodos pie miera.

Luka pacēla roku, novēlēdams abiem arlabunakti, un iegāja priestera mājā. Viņ� aizslēdza aiz sevis durvis un novilka zābakus, uzmanīgi pabā�ot slepeno dunci zem spilvena. Vienā galda malā jauneklis izplāja papīra lapu par skaitli nulle, bet otrā brāļa Pētera pierakstītās lie�cības. Luka bija apņēmies visu nakti strādāt: vispirms izpētīt liecības un pēc tam sevi atalgot, izskatot manu�skriptu par nulli. Pēc tam viņ� dosies uz nakts dievkal�pojumu.

Aptuveni divos naktī atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm. Luka spēji pielēca kājās un paķēra zem spilvena paslēpto dunci. Kas tur ir?

-��� Māsa. __

Luka aizbāza nazi aizmugurē aiz jostas un nedaudz pavēra durvis. Pie durvīm stāvēja sieviete; viņas seju pil�nībā aizklāja biezu me�ģīņu plīvurs. Luka pārlaida a�u skatienu tuk�ajai galerijai un pakāpās atpakaļ, tādējādi dodams zīmi, ka viņa drīkst ienākt. Kādā prāta nostūrī pazibēja doma, ka, ļaujot māsai �eit ienākt bez liecinie�kiem un bez brāļa Pētera, kas pierakstītu visu, kas tiktu teikts, viņ� uzņemas risku. Tomēr arī viņa uzdro�inājās pārkāpt savus zvērestus un palikt divatā ar vīrieti. Māsai noteikti bija kāds ļoti svarīgs iemesls, kura dēļ viņa viena spēra kāju vīrie�a guļamistabā.

Jauneklis ieraudzīja, ka sieviete ir salikusi plaukstas tā, it kā tajās būtu paslēpusi kaut ko mazu.

-��� Jūs gribējāt mani redzēt, viņa klusām ierunājās. Balss bija zema un patīkama. Jūs vēlējāties redzēt �o.

Māsa pastiepa Lūkam pretī plaukstas. Ieraudzījis, ka katras delnas vidū atrodas skaidrs, sekls iedobums un plaukstas ir pieliju�as asinīm, jauneklis �ausmās sarā�vās. -Jēzu, stāvi mums klāt!

-��� Āmen, sieviete tūliņ noteica.

Luka pasniedzās pēc auduma vīk�ķa un rupji noplēsa strēmeli. Uz�ļācis no krūzes uz tās ūdeni, viņ� saudzīgi piespieda audumu pie brūcēm. Sajuzdama Lūkas pieskā�rienu, sieviete nedaudz sarāvās. Piedodiet, piedodiet!

-���� Brūces īpa�i nesāp. Tās nav dziļas.

Luka nosusināja asinis un ieraudzīja, ka abi ievaino�jumi ir pārstāju�i asiņot un sāku�i pārklāties ar nelielu kreveli. Kad tas notika?

-��� Es tikai nupat pamodos, un manas rokas jau bija �ādas.

-��� Vai tā ir gadījies arī agrāk?

-��� Pagāj�nakt. Man rādījās briesmīgs sapnis, un, kad pamodos, atrados savā cellē, savā gultā, ta�u manas kājas bija sabristas un plaukstas pilnas asiņu.

-��� Manuprāt, tā bijāt jūs, ko es redzēju, Luka sa�cīja. Priek�pagalmā. Vai jūs neko neatminaties?

Mūķene papurināja galvu, un plīvurs sakustējās, tomēr seju neatklāja. Es vienkār�i pamodos, un manas plaukstas bija �ādas svaigi iezīmētas. 1a ir gadījies arī agrāk. Da�kārt es no rīta pamodos un atklāju, ka plaukstas ir savainotas, tomēr vairs neasiņo, it kā tas būtu noticis agrāk naktī, mani pat neuzmodinot. Brūces nav dziļas; saprotiet, tās sadzīst da�u dienu laikā.

-��� Vai jūs redzējāt vīziju?

-���� �ausmu vīziju! viņai negaidot izlauzās. Nespēju noticēt, ka tas ir Dieva darbs likt man mosties ar asiņo�jo�ām rokām. Es nejūtu svētumu; nejūtu neko, izņemot bailes. Tas, kas mani sadur, nevar būt Dievs. Domāju, ka �īs brūces ir zaimojo�as.

-��� Varbūt Dievs darbojas caur jums neizprotami� Luka pieļāva.

Sieviete papurināja galvu. Es to izjūtu drīzāk kā sodu. Tādēļ, ka atrodos �eit, kalpoju, kā noteikts, tomēr esmu nolādēta ar dumpīgu sirdi.

-��� Cik daudzas nojums �eit atrodas ne pēc savas gribas?

-��� Kas to lai zina? Kas zina, ko domā cilvēki, kas katru dienu pavada klusējot, lūdzoties, kā viņiem tiek likts, dziedot, kā pavēlēts? Dienā mums nav atļauts sarunā�ties ne ar vienu, izņemot brī�us, kad jāatkārto pavēles vai jālūdzas. Kur� zina, ko kāds vispār domā? Kur� zina, ko mēs katra pie sevis domājam?

Māsas dedzīgā runā�ana saskanēja ar Lūkas pa�a nojautām, ka klosteris ir noslēpumu pilns. Viņ� nespēja sevi piespiest pavaicāt vēl kaut ko, tādēļ izvēlējās rīko�ties. Jauneklis paņēma tīru papīra lapu. Uzlieciet plaukstas uz �ī te, viņ� pavēlēja. Vispirms labo un tad kreiso.

Izskatījās, ka sieviete grib atteikties, tomēr viņa pa�klausīja, un abi �ausmās skatījās uz diviem skaidriem trīsstūrveida plankumiem, ko māsas asinis bija atstāju��as uz baltās lapas, un tad uz izplūdu�ajiem, asiņaina�jiem plaukstas nospiedumiem tiem apkārt.

-��� Jūsu plaukstas jāredz brālim Pēterim, Luka izlēma. Jums būs jāsniedz liecība.

Viņ� gaidīja, ka sieviete iebildīs, tomēr viņa to neda�rīja. Mūķene paklausīgi palocīja galvu.

-���� Rīt vispirms atnāciet uz manu istabu, kurā notiek izmeklē�ana, Luka sacīja. Uzreiz pēc rīta dievkalpo�juma.

-��� Kā vēlaties, mūķene nepiespiesti atteica. Viņa atvēra durvis un izslīdēja laukā.

-��� Un kāds ir jūsu vārds, māsa? Luka iejautājās, tomēr sieviete jau bija prom. Un tikai tanī mirklī jau�nais vīrietis atskārta, ka māsa neatnāks uz izmeklē�anas telpu sniegt liecību un ka viņ� nezina ne viņas vārdu, ne to, kā viņa izskatās.

Pēc rīta dievkalpojuma Luka nepacietīgi gaidīja, tomēr mūķene neieradās. Jauneklis bija pārāk saskaities uz sevi, lai paskaidrotu Freizem un brālim Pēterim, kādēļ netiksies ne ar vienu citu, un sēdēja istabā pie vaļējām durvīm, uz galda viņiem priek�ā izklājis papīrus.

Visbeidzot Luka paziņoja, ka viņam jāizjāj, lai izvēdi�nātu galvu, un devās uz staļļiem. Kāda laicīgā māsa, kas no staļļu pagalma veda laukā mēslus, atveda Lūkas zirgu un apsegloja to. Lūkam, kur� bija tik ilgu laiku nodzīvo�jis pasaulē bez sievietēm, bija nepierasti noskatīties, kā visus smagos darbus veic sievietes, visus reliģiskos rituā�lus izpilda sievietes un tās dzīvo pilnīgi pa�as par sevi tādā pasaulē, kur nav vīrie�u, izņemot priesteri, kas viņas apmeklē. Luku neatstāja neomulība un izjūta, ka kaut kas nav kārtībā. �īs sievietes dzīvoja kopienā tā, it kā vīrie�i nepastāvētu, it kā Dievs nebūtu viņus radījis par sie�vie�u pavēlniekiem. Māsas dzīvoja pilnīgi vienas pa�as, un viņas vadīja meitene. Tas bija pretēji visam, ko Luka bija novērojis, un visam, kas viņam bija mācīts, tāpēc jau�neklim �ķita, ka nav ko brīnīties, ja viss ir aizgājis greizi.

Kamēr Luka gaidīja, kad izvedīs viņa zirgu, viņ� ierau�dzīja, kā zem arkas parādās Freize, vezdams līdzi savu ābolaino zirdziņu. Luka noskatījās, kā Freize ierau�as seglos.

-���� Es jā�u viens, Luka asi izmeta.

-��� Jūs to varat darīt. Es arī jā�u viens, Freize nosvērti atteica.

-���� Es negribu, ka tu jāj kopā ar mani.

-���� Es nejā�u ar jums.

-���� Nu tad dodies uz citu pusi.

-���� Kā teiksiet.

Freize uz mirkli apstājās, savilka cie�āk seglu jostu un izjāja pa vārtiem, ar izsmalcinātu laipnību paklanīda�mies vecajai vārtsardzei, kura veltīja viņam drūmu ska�tienu. Tad viņ� aiz vārtiem pagaidīja, līdz izrik�os Luka.

-���� Es jau tev sacīju negribu, ka tu jāj kopā ar mani!

-��� Tāpēc jau es arī gaidīju, Freize pacietīgi skaid�roja. Lai redzētu, uz kuru pusi dosieties, un tad es visādā ziņā jātu uz pretējo. Tomēr te, protams, varētu būt vilki vai zagļi, lielceļa laupītāji vai bandīti, tā ka es neiebilstu pret jūsu sabiedrību kādu pirmo stundu vai tamlīdzīgi.

-��� Vienkār�i aizveries un ļauj man padomāt, Luka nelaipni sacīja.

-��� Ne vārda, Freize noteica zirgam, kur� pagrieza brūnu ausi uz jātnieka pusi. Bū�u kluss kā kaps.

Patiesībā viņam izdevās noturēties klusu vairākas stundas visu laiku, kamēr viņi apņēmīgā solī jāja uz ziemeļiem prom no abatijas, prom no Lukretili pils un mazā ciema, kas bija atradis pajumti aiz pils mūriem. Viņi jāja pa platu, gludu taku, kurai pa vidu auga savi�jusies zāle, un Luka palaida zirgu vieglos rik�os, tikko saskatot nomaļus stāvo�o zemnieku māju, izklīdu�o aitu baru un rūpīgi koptos vīnogulājus. Kad, pusdienlaikam tuvojoties, diena kļuva karstāka, Luka, pēk�ņi atskārtis, ka viņi atrodas jau labu gabalu no abatijas, pieturēja zirgu un ierunājās: Es domāju, ka mums vajadzētu griezties atpakaļ.

-��� Varbūt jūs sākumā vēlētos kādu vieglā ela lāsīti un kripatu maizes un �ķiņķa? Freize kārdināja.

-���� Vai tev tas ir?

-��� Ir gan manā somā. Tikai gadījumam, ja mēs no�nāktu pārāk tālu un pēk�ņi iedomātos, ka vēlamies ne�daudz vieglā ela un kādu kumosu ēdiena.

Luka pasmaidīja. Paldies, viņ� sacīja. Paldies, ka paņēmi līdzi ēdamo, un paldies, ka izjāji kopā ar mani.

Freize pa�apmierināti pamāja ar galvu un, nogriezies no ceļa, vadīja zirgu uz nelielu jaunaudzi, kura varētu viņiem sniegt pavēni. Viņ� nolēca no zirga un vaļīgi pār�meta pavadu pāri segliem. Zirgs nevilcinādamies nodūra galvu un sāka �ķīt smalko me�a zāli. Freize izklāja zemē savu apmetni, lai Lūkam būtu, uz kā sēdēt, un izņēma no somas akmens krūku ar vieglo elu un divus maizes klaipus. Abi vīrie�i klusēdami ēda, līdz Freize ar pla�u �estu uzbūra puspudeli izmeklēti laba sarkanvīna.

-���� Tas ir lielisks, Luka novērtēja.

-��� Labākais �ajā namā, Freize atbildēja, izdzerdams pēdējos pilienus.

Luka piecēlās, notrausa drupatas un pacēla pavadu, kuru bija uzmetis uz krūma.

-���� Pirms dodamies atpakaļ, vajadzētu padzirdīt zir�gus, Freize ieteica.

Abi jaunie vīrie�i vadīja zirgus atpakaļ pa taku, tad uzlēca tiem mugurā, lai dotos uz māju pusi. Viņi kādu brīdi jāja, līdz kreisajā pusē, dziļāk me�ā, izdzirdēja straumes �alkoņu. Viņi nogriezās no takas un, klausī�damies ūdens tecē�anā, vispirms uzgāja platu straumi un tad sekoja tai lejup, kur tā izveidoja platu, dziļu dīķi. Krasts bija dubļains un iestaigāts, it kā daudzi nāktu �urp pēc ūdens, visai savāds skats pamestā me�ā. Luka dubļos saskatīja pēdas, ko bija atstāju�as koka tupeles, kādas virs kurpēm parasti uzāva mūķenes, kad strādāja abatijas dārzos un laukos.

Freize paslīdēja un gandrīz nokrita. Viņ� izsaucās, ka esot iekāpis tum�zaļā, zosu mēslu peļķītē. Paskat tik! Sasodītais putns! Es to nojvertu lamatās un apēstu patie�ām.

Luka paņēma abu zirgu pavadas un ļāva tiem padzer�ties ūdeni, bet Freize pieliecās, lai noslaucītu zābaku ar skābenes lapu.

-���� Nu es bū�u�

-���� Kas ir?

Nebildis ne vārda, Freize izstiepa uz priek�u ar mēs�liem notriepto lapu.

-���� Kas tas ir? Luka pāijautāja, paraujoties nost.

-��� Paskatieties tuvāk! Ļaudis vienmēr runā, ka tur, kur ir mēsli, ir ari nauda. Un te nu tā ir! Palūkojieties tuvāk man �ķiet, ka bū�u kļuvis bagāts!

Luka palūkojās tuvāk. Tum�zaļie zosu mēsli bija izraibināti ar sīkiem smil�u graudiņiem, kuri spo�i mir�dzēja. Kas tas ir?

-���� Tas ir zelts, mazo lord! Freizē kūsāja prieks. Re�dzat? Zoss barojas upes niedrēs, un upes ūdeņi nes sīkus zelta graudiņus, kuri tiek izskaloti kaut kur kalnos; var�būt neviens nezina, kur īsti. Zoss to apēd, izlai� laukā, un es atrodu to uz sava zābaka. Viss, kas man tagad jādara, jāuzzina, kam pieder zeme ap upi, par smiekla naudu tā jānopērk, jāizskalo zelts, un es pats bū�u kungs, jā�u ar skaistu zirgu, un man pa�am piederēs me�dību suņi!

-��� Ja zemes īpa�nieks to pārdos, Luka brīdināja. Un es domāju, ka mēs joprojām atrodamies uz Lukretili lorda zemes. Iespējams, viņ� gribēs skalot zeltu pats.

-��� Nopirk�u to no viņa, neko nesakot, Freize līks�moja. Pateik�u, ka gribu dzīvot pie upes. Es viņam pa�stāstī�u, ka jūtu aicinājumu, kā tā nabaga mei�a, viņa māsa. Sacī�u, ka mani ir pārņēmusi tieksme kļūt par svētu eremītu, dzīvot pie ūdens un augu dienu lūgties.

Luka skaļi iesmējās, iedomājoties Freizes aicinājumu kļūt par vientuļu dievlūdzēju, ta�u Freize pēk�ņi satvēra viņa roku. Kāds nāk, viņ� brīdināja. Cst! Taisāmies, ka tiekam.

-���� Kādēļ mums jāslēpjas? Mēs neko sliktu nedarām.

-��� Nekad nevar zināt, Freize no�ukstēja. Un es negribētu, ka mani uziet pie upes, kas nes zeltu.

Abi jaunekļi apgrieza zirgus un iejāja dziļāk me�ā, nost no takas, un gaidīja. Luka uzsvieda zirgam uz gal�vas savu apmetni, lai dzīvnieks nesaceltu troksni, un Freize pieliecās pie sava zirdziņa auss un kaut ko tam a�i pa�ukstēja. Dzīvnieks nolieca galvu un stāvēja nepakus�tēdamies. Vīrie�i cauri kokiem noraudzījās, kā pusducis mūķeņu, apvilku�as tum�brūnos darba tērpus, dodas uz priek�u pa līkumoto taciņu, koka tupelēm plak�ķinot pa dubļiem. Freize maigi satvēra sava zirga purnu, lai tas neiebubinātos.

Beidzamās divas mūķenes veda mazu ēzelīti; tam mu�gurā bija sakrauta krietna kaudze netīras aitas vilnas no klostera ganāmpulka. Kamēr Freize un Luka no krūmu aizsega nolūkojās notieko�ajā, sievietes upē iestiprināja vilnu, lai ūdeņi to izskalotu tīru, pagrieza ēzelīti un devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija ieradu�ās.

Ievērodamas dotos zvērestus, mūķenes strādāja klusēda�mas, ta�u, vedot mazo ēzelīti projām, viņas uzsāka psal�mu, un abi jaunie vīrie�i izdzirdēja mūķenes dziedam:

Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka�

-���� Man netrūks nenieka, Freize murmināja, kad viņi iznāca no paslēptuves. Sasodīts! "Man netrūks nenieka" patiesi! Man trūkst gan. Man trūkst. Un man trūks, trūks, un es sapņo�u un vienmēr vil�os.

-���� Kādēļ? Luka vaicāja. Viņas tikai mazgā vilnu. Tu joprojām vari nopirkt to savu upi un skalot zeltu.

-���� Ne jau par viņām es runāju, Freize atteica. Ne jau par viņām �īm viltīgajām, mazajām lapsiņām! Ne jau vilnu viņas tur mazgā. Kādēļ nākt visu �o ceļu, tikai lai izmazgātu vilnu, ja starp �o vietu un abatiju ir pusdu�cis citu upju? Nē, viņas skalo zeltu pēc vecumvecā paņē�miena. Mūķenes ieliek vilnu upē. Vai redzat, kā viņas to ir nostiprināju�as straumē, lai ūdens tecētu cauri? Vilnas �ķiedras notver zelta graudiņus pat mazāko puteklīti. Pēc kādas nedēļas viņas atgriezīsies un savāks ra�u slapju vilnu, ko zelts būs padarījis smagu. Vilnu aizvedīs atpakaļ uz abatiju, iz�āvēs, izsukās zelta putekļus, un, lūk, tāda bagātība uz grīdas! Mazās zaglenes!

-��� Cik tas varētu būt vērts? Luka noprasīja. Cik zelta varētu noturēt viens vilnas cirpums?

-��� Un kāpēc neviena netika pieminējusi �o viņu mazo nodarbo�anos? Freize uzstājīgi turpināja. Diez vai Lukretili lords par to zina? Viņ� būtu smalki iznests cauri, ja būtu ievietojis savu māsu klosterī, bet tā brālim no deguna priek�as �ieptu bagātību, izmantodama tās pa�as mūķenes, kuras viņ� tai licis vadīt.

Luka samulsis palūkojās uz Freizi. Ko?

-���� Es jau tikai jokoju�

-���� Nē, varbūt tas nav nekāds joks. Un ja nu abate bija atnākusi �urp un atradusi zeltu, tie�i tāpat kā tu, un likusi mūķenes pie darba? Un tad nospriedusi, ka pavēr�sīs visu tā, it kā klosteris būtu kritis grēkā, lai neviens viņas vairs neapmeklētu, lai neviens vairs neticētu mūķeņu vārdiem�

-���� Un viņu neviens nepieķertu �ajā mazajā darbiņā. Lai gan viņa joprojām būtu abate, viņa atkal varētu dzī�vot kā lēdija, Freize pabeidza. Dzīvotu vienos prie�kos, gremdēdamās zelta putekļos.

-���� Nolādēts! Luka drūmi izsaucās. Viņi abi ar Freizi ilgu bridi stāvēja klusēdami, un tad Luka, nebildis ne vārda, uzlēca zirgā un palaida to vieglos rik�os. Jādams jauneklis atskārta, ka viņu ir satriecis ne tikai milzu noziegums, kurā iesaistās viss klosteris. Viņu perso�niski bija aizskārusi pati abate it kā viņ� būtu domā�jis, ka darītu jelko, lai viņai palīdzētu! It kā viņa solī�jums palīdzēt tai meitenei būtu kaut ko nozīmējis! It kā viņa nebūtu gribējusi no jaunekļa neko citu kā vien viņa naivo uzticē�anos un ticību viņas stāstam! Nolādēts! Luka atkārtoja.

Viņi jāja klusēdami. Freize �ūpoja galvu par iedo�mātās bagātības zudumu, un Luka vārījās niknumā, jo bija pataisīts par muļķi. Kad abi piejāja pie klostera, Luka pievilka pavadu un pieturēja zirgu, līdz Freize viņu panāca. Tu patie�ām domā, ka to dara viņa? Uz mani abate atstāja iespaidu kā visnelaimīgākā sieviete uz zemes un sērojo�a meita. Esmu pārliecināts, ka savās sērās par tēvu viņa bija patiesa. Un tomēr skatīties man acīs un melot par visu pārējo� Vai tu domā, ka abate ir spējīga uz tādu nekrietnību? Man tā neliekas.

-��� Varbūt mūķenes rīkojas viņai aiz muguras, Freize pieļāva. Lai gan ārprāts klosteri ir labs paņēmiens, kā likt sve�iniekiem turēties pa gabalu. Tomēr es domāju, ka abate par to visu varētu ari neko nezināt. Mums vaja�dzētu noskaidrot, kur� zelljLnogādā pārdo�anai, tā jūs uzzinātu, kur� tiek pie bagātības. Un mums būtu jāizdi�bina, vai zelta skalo�ana jau notika, pirms �eit ieradās abate.

Luka pamāja ar galvu. Brālim Pēterim neko nesaki.

-��� Spiegam, Freize mundri piebilda.

-��� �onakt mēs ielauzīsimies klētī un apskatīsimies, vai nevaram atrast kādu pierādījumu �ūsto�u vilnu vai zeltu.

-���� Ielauzties nav vajadzības. Man ir atslēga.

-���� Kā tad tu to dabūji?

-��� Un kā jums �ķiet kā jūs pēc pusdienām tikāt pie tāda pirm�ķirīga vīna?

Luka nogrozīja galvu un klusām pateica: Tiksimies divos.

Abi jaunie vīrie�i turpināja ceļu, bet aiz viņiem, nesa�celdama troksni, kas būtu skaļāks par skaņu, ar kādu vējā nopū�as koki, jaunekļiem pakaļ noraudzījās ver�dzene I�raka.

Izolde gulēja savā gultā, piesieta pie �etriem gultas stabiem kā cietumniece. Viņas kājas bija piesprādzētas pie stabiem gultas galā, rokas piesietas pie stabiem, kuri atradās gultas galvgalī. I�raka uzvilka segu līdz pat Izoldes zodam un to nogludināja. Nevaru ciest tevi redzēt �ādu. Tas ir neizturami. Tava Dieva dēļ saki, ka mēs varam pamest �o vietu. Es nespēju tevi siet pie gul�tas kā tādu trako.

-���� Es zinu, Izolde atteica, bet nedrīkstu pieļaut iespēju, ka miegā staigātu. Es to nevaru izturēt. Nepie�ļau�u, ka �is trakums piemeklē arī mani. I�raka, es nestaigā�u naktī un neklieg�u sapņos! Ja sajuk�u prātā, ja patie�ām zaudē�u prātu, tev būs mani jānogalina. Es to nespēju paciest.

I�raka noliecās un pieglauda brūno vaigu otras mei�tenes bālajai sejai. Es tā nekad nedarītu. Nekad ne�spētu. Mēs ar to cīnīsimies un uzvarēsim.

-���� Kā izmeklētājam veicas?

-��� Viņ� runā ar visām māsām un uzzina pārāk daudz. Izmeklētāja ziņojums �o abatiju iznīcinās; tas sagraus tavu labo slavu. Viss, ko mūķenes viņam izstāsta, parāda mūsu vainu. Tas norāda uz tevi, jo visas nelaimes sākās ar to brīdi, kad ieradāmies mēs. Mums ir jāapvalda izmeklētājs. Mums viņ� jāaptur.

-��� Jāaptur? Izolde pārjautāja.

I�raka drūmu seju pamāja ar galvu. Mums viņ� ir jāaptur tādā vai citādā ceļā. Jādara viss iespējamais, lai viņu apturētu.

Mēness bija uzlēcis, ta�u, kad Luka klusām devās pāri bruģētajam pagalmam, pusi spīdekļa bija aizklāju�i vēja dzīti mākoņi un tas meta tikai nelielu gaismiņu. Jauneklis ieraudzīja, kā no tumsas iznāk ēnaina figūra. Tas bija Freize. Rokā viņam jau bija sagatavota atslēga ieeļļota, lai nesaceltu troksni; puisis to klusām ieslidināja slē�dzenē. Kad Luka atstūma vaļā durvis, tās nokrak�ķēja, un abi vīrie�i, izdzirdēju�i �o skaņu, sastinga, tomēr nekas nesakustējās. Visi �aurie logi, kas bija pavērsti pret pagalmu, bija tum�i, ja neskaita abates mājas logu, kurā dega svece. Tomēr nekas cits kā vien mirgojo�ā uguns nevēstīja, ka abate būtu nomodā.

Abi jaunie vīrie�i ieslīdēja klētī un klusām aizvēra aiz sevis durvis. Freize ar kramu uz�ķīla dzirksteli, uzpūta liesmu, aizdedza no kabatas izņemto tauku sveci, un abi palūkojās apkārt.

Vīns atrodas tur. Freize pamāja uz rupjo re�ģi. Atslēgas ir noslēptas augstu sienā. Jebkur� muļķis tās varētu uziet patiesībā tas ir kā uzaicinājums ienākt. Mūķenes raudzē pa�as savu vīnu. Vieglais els ir tur, arī tas ir pa�brūvēts. Pārtika atrodas �eit. Viņ� norādīja uz maisiem ar kvie�iem, rudziem un rīsiem. Virs galvas audekla maisiņos karājās kūpināti �ķiņķi, un pie aukstās iek�sienas bija plaukti ar siera rituļiem.

Luka paraudzījās apkārt: nekur nebija ne miņas no vilnas. Abi izlīda cauri arkai uz dibentelpu. �eit atra�dās da�neda�ādu nebalinātas krēmkrāsas audumu

kaudzes tādu apģērbu valkāja mūķenes. Citā stūri bija sakrauta brūna maisaudekla kaudze darba ģērbiem. Sa�ķirotas kārtīgās kaudzēs, bija saliktas ādas mūķeņu apavu, somu un pat zirglietu izgatavo�anai. Ļodzīgas koka kāpnes veda pusstāvu augstāk.

-��� Te nekā nav, Freize secināja.

-��� Nākamo mēs pārmeklēsim abates māju, Luka no�rīkoja. Tomēr vispirms es pārbaudī�u aug�stāvu. Viņ� paņēma sveci un sāka kāpt aug�up. Tu pagaidi tepat lejā.

-���� Ne jau bez gaismas, Freize lūdzās.

-��� Vienkār�i stāvi klusu.

Freize nolūkojās, kā �audīgā gaismiņa virzās aug�up, un tad satraukts palika stāvam piķa melnā tumsā. No aug�as atskanēja pēk�ņs slāpēts iekliedziens. Kas ir? viņ� ie�ņācās tumsā. Vai ar jums viss kārtībā?

Un tie�i tanī mirklī pār Freizes galvu tika pārmests audums, aizsedzot acis, un, kad viņ� izvairīdamies pie�liecās, izdzirdēja virs galvas nosvilpjam spēcīgu sitienu. Freize strauji metās zemē un aizvēlās sānis, apslāpēti izkliedzot brīdinājumu, un tad kaut kas atsitās viņam pret galvu. Jauneklis izdzirdēja, kā pa kāpnēm lejup metas Luka, un tad atskanēja krak�ķis, no sienas atrau�jot kāpnes. Freize cīnījās ar sāpēm un tumsu, saņēma me�onīgu sitienu pa vēderu, izdzirdēja Lūkas stiepto kliedzienu, viņam krītot, un briesmīgo būk�ķi, jaunajam vīrietim atsitoties pret akmens grīdu. Freize, tverdams pēc elpas, sauca savu kungu, tomēr apkārt nebija nekā cita kā vien klusums.

Abi jaunie vīrie�i ilgu, �ausmino�u bridi nekustīgi gulēja tumsā; tad Frejze piecēlās kājās, atbīdīja kapuci no galvas un sevi viscaur aptaustīja. Roka, pieskaroties sejai, kļuva mitra; pa Freizes seju no pieres līdz zodam tecēja asinis. Vai jūs tur esat, Zvirbulēn? viņ� aiz�smacis iejautājās.

Viņam atbildēja klusums. Pie visiem svētajiem! Tikai nesakiet, ka viņa to ir nogalinājusi! Freize ievai�dējās. Ta�u ne mazo lordu, ne laumu bērnu!

Freize pietrausās �etrrāpus un sāka rāpot apkārt pa grīdu, ietriecoties audeklu kaudzēs. Puisis, sāpīgi klup�dams un krizdams, pārmeklēja telpu, līdz pārliecinājās: Lūkas vispār klētī nav.

Luka bija pazudis.

Kāds es esmu stulbenis! Kāpēc neaizslēdzu aiz sevis durvis? Freize, no�ēlas pilns, sev zem deguna murmināja. Viņ� grīļodamies uzslējās kājās un taustī�jās gar sienu garām salauztajām kāpnēm uz izeju. Klēts priek�telpā bija mazliet gaismas, jo durvis stāvēja pla�i atvērtas un iek�ā iespīdēja bālais mēness. Freize, klumburodams uz izeju, ieraudzīja, ka dzelzs re�ģis uz vīna un ela pagrabu ir līdz galam vaļā. Uz mirkli atslīdzis pret steķu galdu, viņ� paberzēja asiņojo�o galvu un devās pretim gaismai. Kad jauneklis bija sasniedzis durvis, aba�tijas zvans ieskandināja nakts dievkalpojumu, un Freize saprata, ka krietnu pusstundu ir atradies bezsamaņā.

Freize grasījās doties uz kapelu, lai saceltu trauk�smi par Luku, bet tad ieraudzīja gaismu slimnīcas logā. Viņ� pagriezās pret to, un tanī mirklī pagalmā izsteidzās saimniecības māsa. Freize! Vai tas esat jūs?

Freize klumburoja sievietei pretī un pamanīja, kā viņa, ieraudzījusi jaunekļa asinīm noplūdu�o seju, atsprāgst atpakaļ. Lai visi svētie stāv mums klāt! Kas jums atgadījies?

-��� Kāds man iesita, Freize īsi attrauca. Mazais lords ir pazudis! Saceliet trauksmi, viņ� nevar būt tālu!

-��� Viņ� ir pie manis! Pie manis. Viņ� ir apdullināts, saimniecības māsa sacīja. Kas viņam notika?

-���� Lai slavēts Dievs, ka viņ� atrodas pie jums! Kur viņ� bija?

-���� Es viņu uzgāju grīļojamies pagalmā tie�i brīdī, kad devos uz nakts dievkalpojumu. Kad aizdabūju viņu līdz slimnīcai, viņ� zaudēja samaņu. Nācu modināt jūs un brāli Pēteri.

-���� Aizvediet mani pie viņa!

Saimniecības māsa pagriezās, un Freize iestreipuļoja viņai nopakaļ garajā, zemajā telpā. Gar abām sienām bija novietotas kādas desmit gultas ar plānām salmu cisām, kam pāri bija pārmests nebalināts maisaudekls. Tikai viena gulta bija aizņemta. Tanī gulēja Luka bāls kā nāve. Viņa acis bija aizvērtas, un viņ� elpoja sekli.

-��� Pie visiem svētajiem! Freize nomurmināja, sa�traucies līdz neprātam. Mazo lord, sakiet kaut ko!

Luka lēnām atvēra gai�brūnās acis. Vai tas esi tu?

-���� Lai slavēts Dievs! Tas esmu es. Paldies Svētajai Dievmātei, ka ir tā, kā vienmēr bijis.

-��� Es izdzirdēju tevi iekliedzamies un nokritu pa kāp�nēm, Luka sacīja. Jauneklis runāja neskaidri, jo viņam bija savainota mute. -

-��� Dzirdēju jūs gā�amies lejup kā kartupeļu maisu, Freize apstiprināja. Pie visiem svētajiem! Ko es pārdzī�voju, kad izdzirdēju, ka atsitaties pret zemi! Un tad kāds man iebelza�

-��� Jūtos kā grēcinieks ellē.

-���� Es arī.

-��� Tad guli. Parunāsim rit no rīta.

Luka aizvēra acis. Pie viņiem pienāca saimniecības māsa. Ļaujiet man apmazgāt jūsu brūces. Rokās viņa turēja bļodu un baltus auduma gabalus, un bija jūtama lavandas un sasmalcinātu arnikas lapu smar�a. Freize ļāvās pierunāties un atlaidās otrā gultā.

-��� Vai jums uzbruka, kamēr gulējāt? saimniecības māsa vaicāja. Kā tas notika?

-���� Es nezinu, Freize sacīja, pārāk apdullis no sitiena, lai kaut ko apjēgtu. Turklāt arī māsa varēja saskatīt vaļē�jās durvis uz klēti un viņa bija uzgājusi Luku pagalmā. Es neko neatceros, jaunais vīrietis nedro�i noteica, un, kad saimniecības māsa uzmanīgi pieskārās vainām un, ieraudzījusi brūces un skrambas Freizes sejā, ieklie�dzās, viņ� labpatikā izstiepās, izbaudīdams rūpes, ko sniedza sievietes rokas, un ātri ieslīga miegā.

Freize pamodās ļoti pelēkā un aukstā rītausmā. Pre�tējā gultā vieglītēm krāca Luka; mazam iekrācienam sekoja gar�, atvieglots svilpiens. Freize brīdi gulēja acīm ciet, klausīdamies griezīgajā skaņā, tad samirk�ķināja acis un paslējās uz viena elkoņa. Viņ� nespēja noti�cēt ieraudzītajam. Blakusgultā uz muguras bija nogul�dīta kāda mūķene. Viņas seja izskatījās tikpat balta kā kapuce, kas bija atstumta atpakaļ, atsedzot lipīgi auk�sto, noskūto galvu. Pirksti, salikti kā lūg�anā uz pilnīgi nekustīgajām krūtīm, bija zilgani; ienad�i izskatījās kā ar tinti iezīmēti. Tomēr visļaunāk izskatījās acis: tās �aus�mino�i stāvēja vaļā, un ieplestās zīlītes vīdēja melnākas par melnām. Viņa gulēja pavisam nekustīgi. Mūķene acīm redzami to saprata pat Freize ar savu nepieredzē�ju�o un baiļpilno skatienu bija mirusi.

Nelaiķei pie kājām bija nometusies lūg�anā iegrimusi mūķene, kas nebeidzami murmināja ro�ukroņi. Otra tupēja pie miru�ās sievietes galvas, bubinot tās pa�as lūg�anas. �auro gultu ietvēra sveces, izgaismodamas tādu kā mocību ainu. Freize piecēlās sēdus, pārliecināts, ka sapņo, cerot, ka sapņo. Viņ� sev ieknieba, domā�dams, ka pamodīsies, un nolaida kājas uz grīdas, mēmi nolādēdams duno�o galvu un vēl neuzdrīkstēdamies pie�celties kājās. Māsa, lai Dievs jūs svētī! Kas atgadījies �ai nabaga meitenei?

Mūķene, kura tupēja galvgalī, neatbildēja, iekams nebija pabeigusi lūg�anu, ta�u paraudzījās jaunajā vīrietī

ar acīm, kas bija satumsu�as no aizturētajām asarām. Viņa nomira miegā, mūķene beidzot ierunājās. Mēs nezinām, kāpēc.

-���� Kas viņa ir? Freize pārkrustījās pēk�ņās, māņticī�gās bailēs, ka tā ir viena no mūķenēm, kuras nāca sniegt liecību izmeklē�anā. Lai Dievs mielo viņas dvēseli!

-��� Māsa Auguste, mūķene atbildēja. �is vārds Freizem bija sve�s.

Viņ� pameta a�u skatienu uz balto, salto seju un novērsās, ieraudzījis, cik tuk�s ir miru�ās skatiens.

-��� Pie visiem svētajiem! Kāpēc jūs neesat aizvēru�as un aizspiedu�as viņai acis?

-��� Tās neveras ciet, mūķene, kura tupēja kājgalī, nodrebēdama sacīja. Mēs mēģinājām vairākkārt. Tās neveras.

-���� Bet tām ir jāveras! Kādēļ tā nenotiek?

Mūķene ierunājās vienmuļā balsī: Viņas acis ir mel�nas, jo viņa atkal tika sapņojusi par Nāvi. Viņa vienmēr sapņoja par Nāvi. Un nu Tā ir atnākusi viņai pakaļ. Viņas tum�ās acis piepilda pēdējais redzējums kā Tā ierodas viņai pakaļ. Tādēļ māsas acis neaizveras, tādēļ tās ir tik melnas kā ahāts. Ja dziļi ielūkosies viņas �ausmino�a�jās, melnajās acīs, ieraudzīsi tur pa�as Nāves atspulgu. Ieraudzīsi Nāves seju, kura no dziļumiem lūkojas tevī.

Pirmajai mūķenei izlauzās kluss vaids salta, dobja skaņa. Tā atnāks pakaļ mums visiem, viņa no�uk�stēja.

Abas pārmeta krustu un atsāka pusbalsī skaitīt lūg��anas, bet Freize nodrebinājās un nolieca galvu lūg�anā par miru�o. Piesardzīgi piecēlies kājās un sakodis zobus, lai atvairītu reiboni, viņ� uzmanīgi apgāja mūķenēm apkārt un piegāja pie gultas, kurā joprojām krāca Luka. Freize pakratīja viņa plecu: Mazo lord, mostieties!

-��� Es nevēlos, lai tu mani tā sauktu, Luka neskaidri izteica.

-���� Celieties, celieties! Viena no mūķenēm ir mirusi.

Luka uztrūkās sēdus, tad saķēra galvu un sa�ūpo�jās. Vai viņai uzbruka?

Freize pamāja uz lūg�anā iegrimu�ajām mūķenēm. Viņas teica, ka mūķene esot nomirusi miegā.

-���� Vai tu kaut ko redzi? Luka no�ukstēja.

Freize papurināja galvu. Viņai nav brūces galvā; neko citu es nevaru saskatīt.

-��� Ko viņas saka? Luka norādīja uz mūķenēm, kuras skaitīja lūg�anas un bija no jauna nodevu�ās reliģiskajai ceremonijai. Sev par pārsteigumu, jauneklis ieraudzīja, ka Freize nodreb, it kā viņu būtu skāris auksts vēj�.

-���� Tanī, ko viņas saka, nav nekādas jēgas, Freize atteica, negribēdams pat domāt par to, ka pēc viņiem visiem ieradīsies Nāve.

Tie�i tanī brīdī atvērās durvis un ienāca saimniecī�bas māsa; viņai sekoja �etras laicīgās māsas. Mūķenes, kas atradās gultas galvgali un kājgali, piecēlās un atkā�pās, bet sievietes brūnajos tērpos uzmanīgi novietoja bez dzīvības paliku�o ķermeni uz rupjām nestuvēm un iznesa to cauri velvētajai akmens ieejai uz blakusistabu.

-��� Viņas to pārģērbs un sagatavos rītdienas apbedī�a�nai, saimniecības māsa paskaidroja, atbildot uz Lūkas vaicājo�o skatienu. Viņa bija bāla no sasprindzinājuma un noguruma. Mūķenes paņēma sveces un izgāja, lai turpinātu apstāvē�anu aukstajā ārējā telpā. Kad viņas nolika zemē gaismekļus un nometās ceļos, lai lūgtos,

Luka ieraudzīja, kā uz akmens sienām lēkā milzīgās sievie�u ēnas, melnas kā lieli briesmoņi. Tad kāda no māsām aizvēra durvis.

-���� Kas ar viņu notika? Luka klusu vaicāja.

-���� Viņa nomira miegā, saimniecības māsa atteica.

-����� Dievs vien zina, kas �eit norisinās! Kad māsas agri devās viņu modināt, jo viņai bija jākalpo rīta dievkalpo�jumā, viņa jau bija izdzisusi. Māsa bija auksta, stinga, viņas acis bija vaļā un raudzījās nekustīgi. Kas zina, ko māsa ieraudzīja vai nosapņoja vai arī kas bija ieradies viņu spīdzināt? Sieviete a�i pārmeta krustu un pie�skārās mazajam zelta krustiņam, kas karājās zelta ķēdē viņai pie jostas.

Saimniecības māsa pienāca Lūkam tuvāk un ieska�tījās viņam acīs. Un kā ar jums? Vai galva reibst? Ir vājums?

-���� Bū�u dzīvotājs, jauneklis sāji atteica.

-���� Es jūtos vārgs, Freize cerīgi ieminējās.

-��� Iedo�u jums nedaudz vieglā ela, sieviete sacīja, tad ielēja nedaudz no krūkas un pasniedza abiem kausu. Vai jūs redzējāt savu assassin?

-��� Assassin, Freize atkārtoja sve�o vārdu, kas parasti nozīmēja algotu arābu slepkavu.

-���� Lai ari kas tas bija, tas mēģināja jūs nogalināt, viņa piebilda. Un vispār ko jūs darījāt klētī?

-���� Es tur kaut ko meklēju, Luka izvairīgi atbildēja.

-��� Vai tagad aizvedīsiet mani uz turieni?

-��� Mums būtu jānogaida līdz saullēktam, sieviete atteica.

-���� Vai jums ir atslēgas?

-���� Es nezinu�

-���� Tad Freize mūs ielaidīs ar savējo.

Skatiens, ko saimniecības māsa uzmeta Freizem, bija ledains. Jums ir manas klēts atslēga?

Freize pamāja ar galvu; viņa sejā bija lasāma vainas apziņa. Tikai lai mēs tiktu pie nepiecie�amākā. Lai nesagādātu jums neērtības.

-���� Man gan ne�ķiet, ka jūs jūtaties pietiekami labi, lai varētu staigāt apkārt, viņa Lūkam sacīja.

-��� Jūtos gan, jauneklis iebilda. Mums jāiet.

-���� Kāpnes ir salauztas.

-��� Tad dabūsim pieslienamās trepes.

Saimniecības māsa saprata, ka viņ� paliks nepielū�dzams. Es baidos. Godīgi sakot, es baidos turp doties.

-��� Saprotu. Luka a�i pasmaidīja. Protams, baidā�ties. Pagāj�nakt notika briesmu lietas, tomēr jums jāsa�glabā drosme. Jūs būsiet kopā ar mums, un �oreiz mūs nepārsteigs kā muļķus. Saņemiet drosmi un nāciet!

-��� Vai mēs nevaram doties turp pēc saullēkta, kad būs pavisam gai�s?

-���� Nē, jauneklis maigi sacīja. Mums jāiet tagad.

Saimniecības māsa iekoda lūpā. Kā vēlaties, viņa

sacīja. Kā vēlaties.

Viņa izņēma lāpu no turekļa pie sienas un devās pa priek�u pāri pagalmam uz klēts telpām. Durvis bija ciet, un māsa tās atvēra, atkāpdamās, lai ļautu viņiem ienākt. Koka kāpnes joprojām atradās uz grīdas, kur bija nomes�tas. Freize tās pacēla un nolika vietā, pakustinot, lai pār�liecinātos, ka tās stāv stingri. �oreiz es aizslēg�u aiz mums durvis, viņ� piebilda un pagrieza atslēgu.

-��� Ak, viņa var iziet cauri aizslēgtām durvīm! Saim�niecības māsa nobijusies iesmējās. Es domāju, ka viņa spēj staigāt cauri sienām. Man �ķiet, viņa var aiziet, kur vien vēlas.

-���� Kas? Luka noprasīja.

Sieviete paraustīja plecus. Dodieties vien aug�ā, es jums visu izstāstī�u. Vairs neglabā�u noslēpumus. Zem �ī jumta ir nomirusi mūķene, kura bija mūsu gādībā, un jums ir pienācis laiks uzzināt visu, kas �eit ir darīts. Un jums tam jāpieliek punkts. Jums viņa jāaptur! Esmu aiz�gājusi par tālu, aizsargājot �o klosteri, un aizgājusi par tālu, aizstāvot �o abati. Tagad es jums visu izstāstī�u. Tomēr vispirms jums jāredz, ko viņa ir izdarījusi.

Luka piesardzīgi devās aug�up pa kāpnēm. Saimniecī�bas māsa sekoja, pacēlusi tērpa malu, lai neuzkāptu uz tās. Freize stāvēja lejā ar lāpu, apgaismodams viņiem ceļu.

Bēniņos bija tum�s, bet saimniecības māsa �ķērsoja telpu un, aizgājusi līdz tālākajai sienai, atgrūda vaļā vienu durvju pusi, lai telpā ienāktu rītausmas gaisma. Leco�ās saules stari pa atvērtajām durvīm ielija bēni�ņos un apspīdēja mirdzo�o zelta vilnu, kas bija izkārta �āvēties, bet caur to sijājās zelta putekļi. Tie nokļuva uz auduma gabaliem, kuri bija izklāti uz grīdas. Telpa atgā�dināja dārgumu kambari ar zelta putekļiem zem kājām un zeltīto vilnu, kas karājās uz ielīku�ajām auklām kā nenovērtējama veļa.

-��� Augstais Dievs! Luka no�ukstēja. Tā patie�ām ir taisnība! Zelts� Viņ� paraudzījās apkārt, it kā nespētu noticēt savām acīm. Tik daudz! Tik spo�s!

Māsa nopūtās. Tā tas ir. Vai esat redzējis pietiekami?

Luka noliecās un paņēma �ķipsnu putekļu. Visur bija mazas tīra zelta drusciņas, kas atgādināja smilti. Cik? Cik vērts tas viss ir?

-��� Abate ievāc katru mēnesi pa pāris cirpumiem, saimniecības māsa sacīja. Ja viņai ļaus turpināt, tas radīs veselu bagātību.

-���� Cik ilgi tā jau notiek?

Sieviete aizvēra durvis, atstājot saules gaismu ārpusē, un aizbultēja tās. Kop� brī�a, kad ieradās abate. Viņa pazīst �o zemi, tāpēc ka ir �eit uzaugusi; viņa to pazīst labāk nekā brālis, jo viņ� tika aizsūtīts projām skoloties, bet māsa palika mājās pie tēva. Upe pieder mūsu aba�tijai, tā plūst mūsu me�os. Abates verdzene, būdama mauriete, zināja, kā viņas ļaudis skalo zeltu, un iemācīja māsām nostiprināt vilnu straumē, sakot, ka ūdens vilnu izmazgās. Māsām nebija ne jausmas, ko viņas dara; aba�tes verdzene tur māsas par muļķēm. Viņa pateica, ka upei piemīt īpa�as vilnu attīro�as īpa�ības, un māsas nenojauta neko ļaunu. Māsas nostiprina vilnu upē un atnes to �urp �āvēt; viņas nekad nav redzēju�as, kā tā �ūst un kā uz auduma gabaliem pak�ķēdams birst zelts. Verdzene slepeni ierodas saslaucīt zelta putekļus, savāc zeltu, lai to pārdotu, un māsas ienāk, kad zelts ir pro�jām un bēniņi tuk�i. Tad viņas aiznes vilnu izkārst un savērpt. Sieviete rūgti iesmējās. Da�kārt viņas brī�nās, cik tā ir mīksta. Viņas acīs visas mūķenes ir muļķes. Viņa mūs visas ir pataisījusi par muļķēm.

-��� Vai verdzene nes naudu jums? Vai atdod to aba�tijai?

Saimniecības māsa pagriezās, lai dotos lejup pa kāp�nēm. Un kā jūs domājat? Vai �ī abatija izskatās bagāta, jo tai pieder pa�ai savs zelts? Vai esat redzējis manu slim�nīcu? Esat redzējis jebkādas dārgas zāles? Zinu, ka esat apskatījis manu klēti. Vai mēs jums �ķietam bagātas?

-���� Kur viņa to pārdod? Kā viņa pārdod zeltu?

Sieviete paraustīja plecus. Es nezinu; pieņemu, ka

Romā. Es par to neko nezinu. Viņa verdzeni turp sūta slepeni.

Luka mirkli vilcinājās, it kā viņam būtu vēl kas jau�tājams, bet tad pagriezās un devās lejup saimniecības māsai pakaļ, neņemdams vērā savainojumu plecā un sāpes kaklā. Jūs sakāt, ka abate izmanto mūķenes, lai tās skalotu zeltu, un naudu patur sev?

Viņa pamāja ar galvu. Tagad jūs to esat redzējis pats savām acīm. Un es domāju, ka abate cer pavisam slēgt klosteri. Esmu pārliecināta, ka viņa plāno �eit, mūsu laukos, atklāt zelta raktuves. Domāju, ka viņa tī�ām apkauno klosteri, lai jūs ieteiktu to slēgt. Kad klos�tera vairs nebūs, viņa pateiks, ka viņu vairs nesaista tēva pēdējā griba. Abate atsacīsies no saviem zvēres�tiem, paziņos, ka �is ir viņas tēva atstātais mantojums, turpinās �eit dzīvot, paliku�as ar verdzeni vienas.

-���� Kādēļ jūs man to nepastāstījāt agrāk? Luka no�prasīja. Tad, kad es sāku izmeklē�anu. Kāpēc to noklu�sējāt?

-���� Tāpēc, ka �ī vieta ir visa mana dzīve, viņa kvēli atteica. la ir bijusi kā bāka kalnā, kā patvērums sie�vietēm un vieta, kur kalpot Dievam. Es cerēju, ka abate iemācīsies �eit dzīvot mierā. Cerēju, ka Dievs viņu uzru�nās, ka viņas aicinājums kļūs spēcīgāks. Tad cerēju, ka viņai pietiks ar to, ka iegūs �eit bagātību. Domāju var�būt viņa tie�ām ir ļauna sieviete, ta�u mēs viņu varē�sim apvaldīt. Tomēr, kop� nomira mūķene, kas bija mūsu gādībā� Saimniecības māsa apspieda �ņukstu. Māsa Auguste, viena no �ķīstākajām un vienkār�ākajām sievietēm, kura mitusi �eit gadiem� Viņai aizlūza balss.

-���� Nu, tagad tas viss ir beidzies, viņa ar cieņu tur�pināja. Es vairs nevaru noslēpt, ko abate dara. Viņa izmanto �o Dieva mājokli, lai apslēptu savu dzī�anos pēc bagātības, un esmu pārliecināta, ka viņas verdzene pret mūķenēm izmanto burvestības. Tās redz sapņus, staigā miegā, rāda dīvainas zīmes, un nu viena ir miegā nomi�rusi. Dieva priek�ā varu teikt, ka abate un viņas verdzene dara visu, lai mēs zaudētu prātu un viņas tiktu pie zelta.

Saimniecības māsas roka uzmeklēja krustu, kas karā�jās viņai pie vidukļa, un Luka redzēja, kā viņa to cie�i satver, it kā tas būtu talismans.

-���� Saprotu, jaunais vīrietis sacīja, cik mierīgi spē�dams, lai gan viņa rīkle bija izkaltusi no māņticīgām �ausmām. Esmu atsūtīts �urp, lai izbeigtu �īs ķecerī�bas un grēkus. Pats pāvests mani ir pilnvarojis izmeklēt un tiesāt. Manām acīm nekas nepaliks apslēpts. Nekas nepaliks nejautāts. Vēlāk es atkal runā�u ar abati, un, ja viņa nespēs savu rīcību paskaidrot, panāk�u, ka viņa tiek atcelta no �ī amata.

-��� Un aizsūtīta projām no �ejienes?

Luka pamāja ar galvu.

-��� Bet zelts? Vai jūs ļausiet abatijai to paturēt, lai mēs varētu paēdināt trūcīgos un iekārtot bibliotēku? Lai mēs varētu būt bāka, kas apspīd neizglītotos?

-��� Jā, jauneklis sacīja. Abatijai vajadzētu paturēt tās dārgumus.

Viņ� ieraudzīja, ka sievietes seja priekā iemirdzas. Nekam nav lielākas nozīmes par abatiju, viņa apgal�voja. Vai ļausiet manām māsām palikt �eit un dzīvot svēto dzīvi, kādu viņas bija dzīvoju�as iepriek�? Vai iecelsiet par jauno abati krietnu sievieti, lai tā viņas izrī�kotu, pār viņām valdītu un viņas vadītu?

-���� Es nodo�u klosteri brāļu dominikāņu pārrau�dzībā, Luka izlēma. Viņi skalos no upes zeltu un uzturēs abatiju. �is nams vairs nekalpo Dievam, jo tas ir izmantots, lai slepeni nodarbotos ar nelāgām lietām. Es to nodo�u vīrie�u uzraudzībā, un nekādas abates vispār nebūs. Zelts tiks atdots Dievam, abatija brāļiem.

Saimniecības māsai izlauzās drebelīga nopūta, un viņa paslēpa seju plaukstās. Luka pastiepa roku, lai viņu nomierinātu, un tikai Freizes brīdino�ais skatiens atgā�dināja, ka �ī sieviete joprojām kalpo Baznīcai un viņ� nedrīkst tai pieskarties.

-���� Ko jūs iesāksiet? Luka mierīgi vaicāja.

-��� Nezinu. Visa mana dzīve ir pavadīta �eit. Kalpo�u kā saimniecības māsa, līdz mēs nonāksim brāļu pārval�dībā. Pirmos mēne�us viņiem mani vajadzēs neviens, izņemot mani, nezina, kā �ī vieta tiek vadīta. Pēc tam, ie�spējams, lūg�u atļauju iestāties citā ordenī. Man patiktu tāds ordenis, kas būtu savrupāks un mierīgāks. �īs die�nas ir biju�as briesmīgas. Gribu doties uz tādu ordeni, kurā zvēresti tiek ievēroti stingrāk.

-���� Kā ar nabadzību? Freize uz labu laimi iejautā�jās. Vai gribat dzīvot nabadzībā?

Sieviete pamāja ar galvu. Gribu dzīvot ordenī, kur� ievēro rīkojumus, ordenī, kurā valda lielāka pieticība. Zināt, ka mēs savos bēniņos glabājam veselu bagātību zelta� Nezināt, ko abate dara vai ir nodomājusi darīt, baidīties, ka viņa kalpo pa�am velnam� Tas viss mocīja manu sirdsapziņu.

Zvans, atbalsojoties rīta gaisā, noskandināja uzaici�nājumu uz kapelu. Rīta dievkalpojums, viņa sacīja. Man jādodas uz baznīcu. Māsām mani jāredz tur.

-���� Mēs arī iesim, Luka sacīja.

Viņi aizvēra klēts durvis un aizslēdza tās aiz sevis. Lūkam noraugoties, saimniecības māsa pagriezās pret Freizi un pastiepa roku pēc atslēgas. Luka pasmaidīja par viņas rāmo pa�cieņu. Kamēr Freize taustījās pa kabatām, izrādīdams, ka meklē, un tad viņai negribīgi pasniedza atslēgu, sieviete mierīgi stāvēja. Pateicos, saimnie�cības māsa sacīja. Ja jums kas vajadzīgs no abatijas apcirkņiem, varat nākt pie manis.

Freize komiski paklanījās, kā atzīdams viņas pārā�kumu. Sieviete pagriezās pret Luku. Es varētu būt jaunā abate, viņa klusām ierunājās. Jūs varētu mani ieteikt �im amatam. Manās rokās abatija būtu dro�ībā.

Pirms jauneklis paspēja atbildēt, sieviete paskatījās uz slimnīcas logiem viņam aiz muguras, pēk�ņi apstā�jās un uzlika roku Lūkam uz piedurknes. Viņ� uzreiz sastinga, skaudri aptverot, ka māsa viņam ir pieskāru�sies. Freize aizmugurē apstājās. Saimniecības māsa pie�lika pie lūpām pirkstu, dodama zīmi klusēt, un lēnām norādīja uz priek�u, uz kapli�u, kas atradās blakus slim�nīcai. Cauri slēģu līstītēm vīdēja maza gaismiņa, un viņi ieraudzīja tur kādu kustamies.

-���� Kas tur ir? Luka no�ukstēja. Kas ir tur iek�ā?

-��� Gaismai vajadzētu būt aizklātai, un mūķenēm ap�stāvē�anā būtu jāizturas klusu un nekustīgi, saimnie�cības māsa tikko sadzirdami izdvesa. Ta�u tur kāds kustas.

-���� Varbūt tās ir māsas, kuras mazgā aizgājēju? Luka jautāja.

-���� Viņām jau būtu vajadzējis pabeigt darbu.

Visi trīs klusām pārgāja pāri pagalmam un palūkojās pa atvērtajām durvīm uz slimnīcu. Durvis, kuras veda no slimnīcas palātas uz kapli�u, bija cie�i noslēgtas. Saimniecības māsa atkāpās^jt kā būtu pārāk izbijusies, lai dotos tālāk.

-���� Vai ir kāds cits ceļ�, kā tur iekļūt?

-���� Trūcīgo zārki tiek nesti laukā pa aizmugurējām durvīm, viņa no�ukstēja. Tās varētu būt atbultētas.

Visi �igli �ķērsoja staļļu pagalmiņu un piegāja pie divvērtņu durvīm, kas veda uz kapli�u un bija pietie�kami lielas, lai pa tām varētu izkļūt zirgs ar ratiem. Dur�vīm priek�ā bija aiz�auts resns baļķis. Abi jaunie vīrie�i bez skaņas izcēla baļķi no padziļinājumiem. Durvis palika aizvērtas, turoties ciet tikai ar savu svaru. Freize paņēma dak�as, kas stāvēja pie blakussienas, lai vaja�dzības gadījumā liktu tās lietā, bet Luka pieliecās un no maksts zābakā izvilka savu dunci.

-���� Kad es teik�u, ātri veriet durvis vaļā, viņ� sacīja saimniecības māsai. Sieviete pamāja ar galvu; viņas seja bija tikpat balta kā plīvurs.

-���� Tagad!

Saimniecības māsa atrāva durvis, abi jaunie vīrie�i, turēdami gatavībā iero�us, iebrāzās telpā un aiz �aus�mām atsprāga atpakaļ.

Viņu acīm pavērās aina no nakts murga tā atgā�dināja lopkautuvi, kur miesnieks un viņa zellis darbo�jas pie svaigi kauta ķermeņa. Tomēr �eit bija krietni ļaunāk. Tas nebija miesnieks, un uz plāksnēm negulēja dzīvnieks. Abate bija savā brūnajā darba tērpā, galvā uz�sējusi lakatu, un I�raka savā parastajā melnajā ģērbā, aplikusi baltu priek�autu. Abas meitenes, uzlocīju�as piedurknes līdz elkoņiem un notriepu�ās ar asinīm, stā�vēja, nolieku�ās pār māsas Augustes nedzīvo ķermeni. I�raka turēja rokās nazi un ķidāja miru�o meiteni. Mūķe�nes, kam bija jāvāķī pie miru�ās, nekur nebija redzamas. Kad vīrie�i iebrāzās iek�ā, abas jaunās sievietes pacēla skatienus un sastinga; nazis palika gaisā virs miru�ās mūķenes vēdera. Asinis bija uz sievie�u priek�autiem, uz gultas; asinis bija uz viņu abu plaukstām.

-���� Atkāpieties! Luka pavēlēja; no milzīgā pārstei�guma viņa balss skanēja ledaini. Jauneklis norādīja ar dunci uz I�raku, kura skatījās uz abati, gaidot viņas pa�vēli. Freize pacēla dak�as, it kā grasītos meiteni uzdurt uz zariem.

-��� Atkāpieties no tā ķermeņa, un neviens necietīs, Luka sacīja. Izbeidziet to lai kas būtu tas, ko jūs darāt! Viņ� nespēja piespiest sevi paskatīties un neva�rēja atrast īstos vārdus, kā to nosaukt. Ejiet nost un nostājieties pie sienas!

Jauneklis dzirdēja, kā aiz viņa telpā ienāk saimnie�cības māsa un �ausmās noel�as, ieraudzīdama lopkau�tuvi, kas pavērās acu priek�ā. �ēlīgais Dievs! Viņa sagrīļojās, un Luka dzirdēja viņu atslīgstam pret sienu un norīstāmies.

-���� Dabūjiet virvi, Freize saimniecības māsai sacīja, nepagriezis galvu. Dabūjiet divas virves. Un atvediet brāli Pēteri!

Sieviete apslāpēja nelabumu. Ko jūs, Dieva vārdā, darāt? Abates kundze, atbildiet man! Ko jūs ar viņu darāt?

-���� Ejiet! Luka norīkoja. Ejiet ta�u!

Viņi dzirdēja saimniecības māsas skrejo�os soļus pāri bruģētajam staļļu pagalmam. Tad abate pacēla acis uz Luku. Es varu paskaidrot, viņa ierunājās.

Jauneklis, sakampis dunci, pamāja. �o ainu nekas nevarēja izskaidrot. Nevarēja izskaidrot līdz elkoņiem uzrotītās piedurknes un meitenes rokas, notrieptas ar miru�ās mūķenes asinīm.

-���� Esmu pārliecināta, ka �ī sieviete ir noindēta, abate turpināja. Mana draudzene ir ārste�

-��� Tas nevar būt, Freize klusām sacīja.

-���� Tā ir, abate nepiekāpās. Mēs� mēs nospriedām atgriezt vaļā viņas vēderu un apskatīties, kas viņai ieba�rots.

-���� Viņas to ēda. No durvīm atskanēja saimniecības māsas drebo�ā balss. Viņa ienāca telpā. Sievietei sekoja nobālēju�ais brālis Pēteris. Viņas abas to ēda sātanis�kajā mesā. Viņas ēda māsas Augustes ķermeni! Paska�tieties uz asinīm, ar ko klātas viņu rokas! Viņas dzēra māsas asinis! Abate ir pārgājusi sātana kalpībā un kopā ar savu verdzeni notur mesu velnam uz mūsu svētītās zemes!

Luka nodrebēja un pārmeta krustu. Brālis Pēteris pa�gājās pretim verdzenei, sev priek�ā izstiepis virvi. No�liec nazi un izstiep rokas, viņ� sacīja. Padodies! Dieva vārdā es pavēlu tev, dēmon vai sieviete, vai kritu�ais eņ�ģeli, padoties!

Nenovērsdamās no Freizes cie�ā skatiena, I�raka nolika nazi uz gultas līdzās miru�ajai mūķenei un tad negaidot metās uz durvīm, kas veda uz tuk�o slimnīcu. Viņa atrāva vaļā durvis un iz�āvās laukā; abate sekoja viņai pa pēdām. Luka un Freize metās abām jaunajām sievietēm pakaļ. I�raka turējās priek�ā. Viņa skrēja pāri pagalmam uz galvenajiem vārtiem.

Luka uzkliedza vārtsardzei: Aizbultējiet vārtus! Turiet zagli! Un metās virsū abatei, kura traucās pa priek�u. No smagā trieciena meitenei aizsitās elpa, un viņa nokrita. Kad abi nogāzās, abatei no galvas noslīdēja plīvurs, un pār seju izplūda gai�u matu jūklis un novēdīja uzmācīgs ro�ūdens aromāts.

Mauru verdzene bija jau uzrāpusies līdz ārējo vārtu pusei. Kā lokans dzīvnieks viņa lēca no eņģēm uz baļķi; Freize grāba viņu aiz basās kājas un kļūdījās. Tad viņ� palēcās un sakampa verdzenes tērpa stērbeli, noraujot meiteni no vārtiem. Viņa atmuguriski nokūleņoja lejā un ar sāpju kliedzienu atsitās pret bruģi.

Freize tik cie�i piespieda viņas rokas pie sāniem, ka meitene tik tikko varēja paelpot, bet brālis Pēteris sasaitēja viņas rokas uz muguras un sasēja kopā kājas. Tad Freize pagriezās pret abati, kuru joprojām spieda pie zemes Luka. Kad jauneklis meiteni uzrāva kājās, turot viņu aiz plaukstu locītavām, abates biezie, gai�i zeltai�nie mati izrisa pār pleciem, apslēpjot viņas seju.

Kāds kauns! saimniecības māsa iesaucās. Viņas mati!

Luka nespēja novērst acis no jaunās meitenes, kura līdz �im bija aizklājusi seju viņa skatienam ar plīvuru un matus apsegusi ar kapuci, lai viņ� neuzzinātu, kā viņa izskatās. Austo�ās saules zeltainajā gaismā jaunek�lis nenovērsdamies raudzījās meitenē. Luka pirmo reizi ieraudzīja viņas tum�zilās acis zem brūnajām, izliek�tajām uzacīm, taisno, nevainojamo degunu un silto, kārdino�o muti. Tad viņiem pretī nostājās brālis Pēteris, un Luka ieraudzīja abates asinīm notrieptās rokas, kuras rakstvedis bija sasējis ar virvi. Luka saprata, ka viņa ir �ausmu izdzimums, skaists �ausmu izdzimums ļau�nākā radība starp debesīm un elli, kritis eņģelis.

-���� Laicīgās māsas nāks pagalmā strādāt, un mūķenes atgriezīsies no baznīcas; mijjns te jāpiekopj, saimnie�cības māsa norīkoja. Viņas nedrīkst to ieraudzīt! Tas būs neizsakāms trieciens� tas salauzīs viņām sirdi. Man jāpasargā viņas no �ī ļaunuma! Viņas nedrīkst redzēt māsu Augusti tik izkropļotu. Viņas nedrīkst ieraudzīt �īs� �īs� Māsa nespēja atrast vārdus, kā nodēvēt abati un viņas verdzeni. �os velnus. �īs elles misionāres.

-���� Vai jums ir dro�a telpa, kur viņas ieslēgt? brā�lis Pēteris vaicāja. �īm sievietēm būs jāstājas tiesas priek�ā. Mums būs jāsūta pēc lorda Lukretili. Viņ� ir �o zemju lords. Tas pārsniedz mūsu pilnvaru robe�as. Tas jau ir noziegums. Pārkāpums, par kuru pakar; pārkā�pums, par kuru sadedzina. Viņam būs jāsprie� tiesa.

-��� Vārtsarga namiņa pagrabs, saimniecības māsa nekavējoties atbildēja. Vienīgais ceļ� iek�ā vai ārā ir lūka grīdā.

Freize bija pārmetis mauru meiteni pār plecu kā maisu, un brālis Pēteris saņēma abati aiz sasietajām ro�kām un vadīja viņu uz vārtsarga namiņu. Luka ar saim�niecības māsu palika vieni.

-���� Ko jūs darīsiet ar līķi?

-��� Lūg�u, lai ciema vecmātes ieliek to zārkā. Nabaga bērns! Es nevaru pieļaut, ka māsas viņu ierauga. Tad aiz�sūtī�u pēc priestera, lai viņ� dod svētību tam, kas palicis pāri no viņas nabaga ķermeņa. Pagaidām viņa var gulēt baznīcā, un tad es palūg�u lordam Lukretili, vai māsu Augusti var guldīt viņa kapelā. Es līķi neatstā�u kapli�ā un arī mūsu kapelā ne. Tiklīdz viņa būs apkopta un no jauna saģērbta, viņa dosies uz svētītu zemi, projām no �ejienes.

Saimniecības māsa nodrebinājās un sagrīļojās, gan�drīz it kā taisītos paģībt. Luka aplika roku viņai ap vidukli, lai sievieti atbalstītu, un viņa uz mirkli atslīga pret jaunekli, atbalstīdama galvu pret viņa plecu.

-��� Jūs bijāt ļoti drosmīga, viņ� sacīja. Tas bija �ausmīgs pārbaudījums.

Saimniecības māsa pavērās aug�up uz jaunekli, it kā pēk�ņi būtu atskārtusi, ka tā roka apvij viņas vidukli un viņa ir atslīgusi pret jauno vīrieti. Luka juta, ka sievietes sirds satraukumā nodreb kā notverts putns, un pakāpās atpakaļ. Piedodiet, viņa sacīja, man nav atļauts�

-��� Es zinu, viņ� attrauca. Jums ir jāpiedod man. Es nedrīkstēju jums pieskarties.

-��� Tas bija tik briesmīgi� Balss notrīcē�anu saim�niecības māsa nevarēja noslēpt.

Luka aizlika rokas aiz muguras, lai atkal viņai nepie�skartos. Jums jāatpū�as, viņ� bezpalīdzīgi sacīja. Tas būtu par daudz jebkurai sievietei.

-��� Es nevaru atpūsties, māsa aprauti atteica. Man te viss jānokārto. Es nedrīkstu pieļaut, ka māsām pave�ras �is �ausmino�ais skats, vai arī to, ka viņas uzzina, kas te darīts. Aizie�u pakaļ sievietēm, kuras te satīrīs. Man jāpanāk, lai viss atkal ir kārtībā. Es viņām pavē�lē�u un viņas vadī�u no maldiem uz taisnīgumu, no tumsas uz gaismu. Saimniecības māsa nogludināja tērpu un nopurināja to. Luka izdzirdēja viņas zīda krekla pavedino�o �alkoņu, un tad viņa devās projām, lai stātos pie darba.

Pie slimnīcas durvīm sieviete apstājās un palūkojās atpakaļ. Viņa ieraudzīja, ka jauneklis noraugās viņai pakaļ. Paldies jums, saimniecības māsa, vāri pasmai�dīdama, ierunājās. .Neviens vīrietis nekad mani nav apskāvis visā manā mū�ājie reizi. Esmu priecīga iepa�zīt vīrie�a labestību. Es te pavadī�u visu savu dzīvi. Dzī�vo�u �eit, �inī ordenī, iespējams, kā abate, tomēr vien�mēr to atcerē�os.

Luka gandrīz paspēra soli viņai pretī, bet saimniecī�bas māsa tikai uz mirkli atbildēja viņa skatienam un tad jau bija prom.

Bruģētajā pagalmā Lūkam pievienojās Freize un brā�lis Pēteris. Vai viņas ir dro�ā vietā? Luka pavaicāja.

-��� Viņām te ir īsts cietums, Freize atteica. Pie sie�nām ir piestiprinātas ķēdes, roku va�as un pinekļi. Brālis Pēteris uzstāja, lai �im sievietēm to visu uzliekam, un es va�as piestiprināju tā, it kā viņas abas būtu verdzenes.

-��� Tas būs tikai līdz brīdim, kad �eit ieradīsies lords Lukretili, brālis Pēteris aizstāvējās. Ko gan mēs iesāktu, ja būtu viņas atstāju�i tikai sasietas ar virvēm un viņas būtu atbrīvoju�ās?

-���� Atkal viņas notvertu, kad atvērtu lūku, Freize atteica. Lūkam viņ� sacīja: Sievietes atrodas apaļā alā, kurai nav ne ieejas, ne izejas, izņemot jumta lūku, bet to nevar aizsniegt, ja vien tā nav vaļā un nav nolaistas koka kāpnes. Tur nav pat sienu no akmeņiem; pagrabs ir izkalts veselā klintsbluķī. Viņas ir tik dro�i ieslēgtas kā divas peles slazdā. Tomēr brālim Pēterim bija viņas jāsaslēdz dzel�os, it kā tās abas būtu pirāti.

Luka paskatījās uz savu jauno rakstvedi un ierau�dzīja, ka vīrietis ir ļoti iztrūcies no �ī noslēpuma un abu jauno sievie�u �ausmino�ās dabas. Tu darīji pareizi, ka biji piesardzīgs, viņ� mierino�i sacīja. Mēs ta�u nezi�nām, kādas spējas viņām piemīt.

-��� Augstais Dievs! Kad es ieraudzīju viņas, līdz elko�ņiem klātas asinīm! Un viņas vēl uz mums paskatījās ar tik nevainīgām sejām kā skolasbērniem pie rakstām�galda! Ko viņas darīja? Kādu sātana darbu veica? Vai tā bija mesa? Vai viņas patie�ām ēda mūķenes miesu un dzēra viņas asinis sātaniskā mesā?

-��� Es nezinu, Luka atzinās. Viņ� pielika plaukstu pie galvas. Nevaru iedomāties�

-���� Paskatieties tik uz sevi! Freize izsaucās. Jums vēl vajadzētu būt gultā, un Dievs zina, ka es pats ari jūtos nelāgi. Es jūs aizvedī�u atpakaļ uz slimnīcu, un jūs varēsiet atpūsties.

Luka novērsās. Turp gan ne, viņ� sacīja. Es neie�u uz turieni atpakaļ. Aizved mani uz manu istabu priestera namā, un es gulē�u, līdz �eit ieradīsies lords Lukretili. Pamodini mani, tiklīdz viņ� ir klāt.

Abas jaunās sievietes pagrabā bija tītas tādā tumsā, it kā jau gulētu kapā. Viņas jutās tā, it kā būtu aprak�tas dzīvas. Meitenes mirk�ķināja un sasprindzināja acis, tomēr neko nespēja saskatīt.

-��� Es tevi neredzu, Izolde sacīja; viņas balsi ieska�nējās �ņuksts.

-��� Es gan tevi redzu, no piķa melnās tumsas atska�nēja nesatricināma atbilde. Un jebkurā gadījumā vien�mēr jūtu, kad esi līdzās.

-���� Mums jāsazinās ar izmeklētāju. Jāatrod veids, kā ar viņu parunāt.

-���� Zinu.

-��� Viņi atvedīs manu brāli. Viņ� mums liks atbildēt tiesas priek�ā.

I�raka klusēja.

-��� I�raka, man vajadzētu būt pārliecinātai, ka brālis mani uzklausīs, noticēs manis sacītajam un mani atbrī�vos. Tomēr man arvien vairāk un vairāk �ķiet, ka viņ� mani ir nodevis. Viņ� iedro�ināja princi atnākt uz manu istabu un neatstāja man citu iespēju kā vien doties �urp un kļūt par abati. Un ja nu viņ� visu laiku ir centies padzīt mani no mājām? Ja nu viņ� ir mēģinājis mani iznīcināt?

-��� Man tā �ķiet, otra meitene noteikti sacīja. Tas patie�ām tā varētu būt.

Kamēr Izolde apsvēra �o domu, brīdi valdīja klu�sums. Kā viņ� varēja būt tik melīgs? Kā spēja būt tik ļauns?

I�raka paraustīja plecus, un va�as nod�inkstēja.

-���� Ko mēs iesāksim? Izolde bezcerīgi vaicāja.

-���� Cst!

-���� Cst? Kāpēc? Ko tu dari?

-���� Es vēlos�

-��� I�raka, mums vajadzīgs plāns; vēlē�anās mūs ne�glābs.

Luka bija domājis, ka no sāpēm kaklā un plecos grozīsies no viena sāna uz otru, bet, tiklīdz zābaki bija novilkti un galva nolikta uz spilvena, jauneklis iegrima dziļā miegā. Gandrīz uzreiz viņ� sāka sapņot.

Ļauj man vēlēties. Tā ir dziļa vēlē�anās. Un ta varētu mūs izglābt.

Sapnī Luka redzēja, ka atkal dzenas pakaļ abatei un tā viņu viegli apsteidz. Zeme zem kājām mainījās: no pagalma bruģa tā pārvērtās par me�a zemsegu, un lapas �abēja kā rudenī. Luka ieraudzīja, ka tās biju�as iemērk�tas zeltā un viņ� skrien pa zelta me�u. Abate joprojām turējās viņam priek�ā, te pazuzdama, te parādīdamās starp zelta koku stumbriem. Viņa traucās garām krū�miem, kuri bija klāti ar zeltu kā sarmu. Pēk�ņi jaunek�lim izdevās paātrināt skrējienu, un viņ� metās meitenei virsū kā kalnu lauva briedim un satvēra viņu ap vidukli, lai nogāztu zemē. Bet brīdī, kad meitene krita, viņa Lūkas rokās pagriezās un jauneklis ieraudzīja, ka viņa smaida, it kā alktu, it kā jau no pa�a sākuma būtu vēlē�jusies, lai viņ� viņu noķer un tur pēdu pie pēdas, kāju pie kājas; lai viņa spēcīgais, jaunais augums kļaujas pie viņas lokanā, slaidā stāva; lai jauneklis raudzītos viņai acīs; lai abu sejas atrodas pietiekami tuvu skūpstam. Viņam apkārt vijās meitenes biezo, gai�o matu klājiens, un jauneklis atkal sajuta reibino�o ro�ūdens smar�u. Abates acis bija tum�as, tik tum�as� Viņam bija licies,

ka tās ir zilas. Luka paskatījās vēlreiz, tomēr meitenes acīs zils bija tikai �aurs ietvars ap tum�o zīlīti. Viņas zīlī�tes bija tik ieplestas, ka acis neizskatījās zilas, bet gan melnas. Lūkas galvā ieskanējās vārdi "daiļa dāma", un viņ� nodomāja: "Jā, viņa ir daiļa dāma."

"Bella donna." Luka sadzirdēja �os vārdus latīņu va�lodā, un tā bija abates verdzene, kas ar savu sve�ādo sve�zemju akcentu dīvainā neatlaidībā atkārtoja: "Bella donna! Luka, klausies! Bella donna!"

Kad Luka uzrāvās no sapņa un satvēra sāpo�o galvu, durvis uz viesu istabu atvērās.

-��� Tas esmu tikai es, sacīja Freize un ar joni ienāca telpā, no krūkas iz�ļakstinādams uzsildītu vieglo elu. Rokā viņ� turēja krūzi un paplāti ar maizi, gaļu un sieru.

-��� Pie visiem svētajiem, Freize! Priecājos, ka mani pamodināji. Man nupat rādījās ārkārtīgi savāds sapnis.

-��� Man arī, Freize sacīja. Visu nakti sapņoju, ka vācu ogas no krūma kā �igāns.

-���� Es redzēju sapnī skaistu sievieti un dzirdēju vārdus bella donna.

Freize uzreiz iedziedājās:

Bella donna, man savu mīlu sniedz;

Bella donna, virs galvas zvaigznes mirdz�

-��� Ko? Luka nosēdās pie galda un ļāva, lai kalps saliek viņam priek�ā ēdienu.

-���� Tā ir dziesma, pazīstama dziesma. Vai tad klosterī jūs to nekad nedzirdējāt?

-��� Mēs mū�dien dziedājām tikai himnas un psalmus baznīcā, Luka viņam atgādināja. Ne jau mīlas dzies�mas virtuvē kā tu.

-��� Lai vai kā, pagāju�o vasaru to dziedāja ikviens. Bella donna daiļā dāma.

Luka nogrieza �ķēli gaļas no gurna gabala, domīgi sako�ļāja to un iedzēra trīs lielus malkus vieglā ela. Vārdi bella donna nozīmē ari ko citu, viņ� sacīja. Tā nav tikai daiļa dāma. Tas ir augs, krūms.

Freize iebelza sev pa galvu. Tas ir augs no mana sapņa! Es sapņoju, ka stāvu pie krūma un meklēju ogas, melnas ogas. Tomēr, lai gan es meklēju kazenes vai dzeloņplūmes, vai plū�koka ogas, varēju atrast vienīgi nak�tenes� nāvējo�ās naktenes melnās ogas.

Luka piecēlās kājās, rokā paņēmis biezu maizes riku. Tā ir inde, viņ� sacīja. Abate teica viņas esot pārliecinātas, ka mūķene ir noindēta. Viņas esot atgrie�zu�as vaļā māsas vēderu, lai redzētu, ko tā apēdusi, kas atrodas tai vēderā.

-��� Tā ir apreibino�a zāle, Freize turpināja. To izmanto moku kambaros, lai piespiestu cilvēkus runāt, lai novestu viņus līdz ārprātam. Tā izraisa trakākos mur�gus, tā var likt� Viņ� aprāvās.

-��� Tā var likt veselam sievie�u klosterim zaudēt prātu, Luka viņa vietā pabeidza. Tā varētu viņām izraisīt vīzijas un likt staigāt miegā sapņot un iztēlo�ties to, kā nav. Un, ja to iedod par daudz� tā nonāvē.

Nebildu�i vairs ne vārda, abi jaunie vīrie�i piegāja pie viesu namiņa durvīm un a�ā solī devās uz slimnīcu. Priek�pagalma vidū laicīgās māsas krāva divas milzīgas malkas kaudzes, it kā taisītos kurināt ugunskurus. Freize apstājās, bet Luka pagāja sievietēm garām, neuzme�tis tām ne skatiena. Viņ� bija pilnībā pievērsies slimnī�cai, kur caur vaļējiem logiem varēja saskatīt, kā māsas kopējas staigā �urpu turpu, lai visu savestu kārtībā. Luka ienāca pa atvērtajām durvīm un izbrīnā palūkojās apkārt.

Viss bija tik tīrs un kārtīgs, it kā nekas ļauns tur nebūtu noticis. Durvis uz kapli�u bija vaļā, un miru�ās mūķenes ķermenis aiznests prom, sveces un kvēpināmie trauki aizvākti. Pusducis gyļtu bija pārklātas ar tīriem, vienkār�iem palagiem. Balsinātās sienas vidū karā�jās krusts. Kamēr Luka apmulsis tur tā stāvēja, ienāca mūķene, rokā turēdama krūku ar ūdeni, kas bija piete�cināts no sūkņa. Viņa ielēja ūdeni bļodā un nometās uz ceļiem, lai izberztu grīdu.

-��� Kur ir tās māsas līķis, kura nomira? Luka vai�cāja. Tuk�ajā, klusajā telpā viņa balss izskanēja pārāk skaļi. Mūķene iztaisnojās un atbildēja: Viņa guļ kapelā. Saimniecības māsa pati aizvēra zārku, aiznagloja to un pavēlēja, lai apstāvē�ana notiktu kapelā. Vai man jūs aizvest uz lūg�anu?

Jauneklis pamāja ar galvu. Pilnīgajā telpas atjauno��anā slēpās kas baismīgs. Viņ� tik tikko spēja noticēt, ka bija iebrāzies pa tām durvīm, pieķēris abati un viņas verdzeni, notriecis abati gar zemi un aizsūtījis abas sie�vietes, saslēgtas va�ās, uz pagrabu, kuram nebija logu. Viņ� nespēja noticēt, ka bija redzējis tās rakņājamies pa miru�ās mūķenes ķermeni, notriepu�ās ar asinīm līdz elkoņiem.

-��� Saimniecības māsa sacīja, ka māsai Augustei jāguļ uz svētītās zemes Lukretili kapelā, mūķene ieteicās, dodamies Lūkam pa priek�u laukā no slimnīcas. Gan apstāvē�anā, gan bērēs. Lords Lukretili atvedīs īpa�us līķratus un aizvedīs māsu, lai tā nakti nogulētu pils kapelā. Tad māsu apglabās mūsu kapsētā. Lai Dievs mielo viņas dvēseli!

Kad viņi gāja garām malkas krāvumiem, Freize pa�nāca Luku. Tie ir sārti, viņ� ar lūpu kaktiņu sacīja. Sārti divām raganām. Lords Lukretili ir ceļā, lai spriestu tiesu, ta�u izskatās, ka ir jau izlemts, kāds būs sprie�dums, un viss tiek gatavots soda izpildei. Tie ir stabi un malka raganu dedzinā�anai.

Luka satriekts apcirtās apkārt. Nē!

Freize drūmu seju pamāja ar galvu. Kādēļ gan ne? Mēs pa�i redzējām, ko viņas dara. Nav nekādu �aubu, ka viņas bija iesaistīju�ās burvestībās, sātaniskā mesā vai arī līķa sagrie�anā. Jebkurā gadījumā tas ir noziegums, kas sodāms ar nāvi. Bet es teik�u, ka jūsu saimniecības māsa ar sagatavo�anās darbiem nekavējas. Abi sārti ir gatavi, pirms vēl tiesa vispār ir sākusies.

Gaido�ā mūķene padauzīja ar kāju pret zemi. Luka atkal pievērsās viņai. Kam paredzētas �īs malkas kau�dzes?

-���� Es domāju, ka mēs pārdodam malku, viņa atteica. Saimniecības māsa pavēlēja laicīgajām māsām, lai tās sakrauj divas �ādas grēdas. Vai tagad drīkstu jūs pavadīt uz kapelu? Man jāatgrie�as slimnīcā un jāiz�mazgā grīda.

-��� Jā, piedodiet, ka esmu jūs aizkavējis.

Luka un Freize sekoja viņai garām refektorijam caur krustejām uz kapelu. Tiklīdz mūķene atstūma vaļā sma�gās koka durvis, viņi izdzirdēja, kā māsas, kuras apstā�vēja nelaiķi, klusi un melodiski kaut ko skandē. Mirk�ķi�nādami acis, jo tumsā nevarēja neko saskatīt, viņi lēnām devās uz priek�u pa eju, līdz ieraudzīja, ka laukums altāra priek�ā ir pārklāts ar sniegbaltu drānu un uz tās novietots svaigi tēsts, vienkār�s koka zārks ar cie�i aiz�naglotu vāku.

To redzot, Luka saviebās. Mums jāapskata līķis, viņ� no�ukstēja. Tas ir vienīgais ceļ�, kā varam uzzināt, vai viņa tika noindēta.

-���� Tad labāk to dariet jūs, nevis es, Freize skarbi atteica. Es negribētu saimniecības māsai stāstīt, ka atvēru svētītu zārku, jo man rādījās jokains sapnis.

-��� Mums ir jāzina!

-���� Viņa negribēs, lai kāds ierauga līķi, Freize at�uk�stēja. Māsa bija �ausmīgi sagraizīta. Un, ja tās raga�nas ēda viņas miesu, tad nabaga meitene, lai Dievs viņai palīdz, brīdī, kad mēs atvērsim zārku, asiņos. Saimniecī�bas māsa negribēs, ka mūķenes to uzzina.

-���� Mums būs jādabū priestera atļauja, Luka izlēma. Būs labāk, ja prasīsim viņam, nevis saimniecības mā�sai. Iesniegsim viņam rakstisku lūgumu. Pēteris to var uzrakstīt.

Viņi pakāpās atpakaļ un paraudzījās uz priesteri. Viņ� turēja rokās smagu sudraba kvēpināmo trauku un visapkārt zārkam kūpināja vīraku. Kad gaiss no spēcīgās smar�as kļuva smacīgs, priesteris vienai no mūķenēm pasniedza trauku un tad no citas paņēma svētīto ūdeni un apslacināja zārku. Tad priesteris piegāja pie altāra un, pagriezis visiem muguru, pacēla rokas lūg�anā par aizgāju�o māsu.

Abi jaunie vīrie�i paklanījās pret altāri, pārmeta krustu un klusām izgāja no baznīcas. Pēk�ņi no staļļa pagalma atskanēja kņada: ierik�oja vairāki zirgi, un tika atvērti lielie vārti.

-���� Lords Lukretili, Luka uzminēja un platiem soļiem atgriezās pagalmā.

Lords, abatijas patrons, sēdēja uz milzīga, melna karazirga, kas kārpīja zemi, tā dzelzs pakavi pret bruģi �ķīla dzirksteles. Kamēr Luka skatījās, lords Lukretili pasvieda sarkanās ādas pavadu savam pā�am un viegli izlēca no segliem. Pie viņa piegāja saimniecības māsa, pakniksēja un tad palika mierīgi stāvam, rokas paslēpusi garajās piedurknēs, noliekusi galvu; seju atturīgi aiz�klāja kapuce.

Sekojot lordam Lukretili, iek�pagalmā iejāja pusducis vīru lorda ietērpā ar iz�ūtu olīvu zaru, kam pārlikts zo�bens, tā vēstot, ka tērpa nēsātājs ir miermīlīgs krustne�u pēctecis. Jā�us uz ziigiem ieradās trīs vai �etri rakstve�i drūmām sejām; tiem sekoja Lukretili abats ar savu pries�teru svītu.

Kad viri nolēca no zirgiem, Luka paspēra soli uz priek�u.

-��� Jūs noteikti esat Luka Vero. Priecājos, ka esat �eit, lords Lukretili laipni ierunājās. Es esmu D�ord�o, lords Lukretili. �is ir mans abats. Viņ� spriedīs tiesu kopā ar mani. Kā noprotu, jūs �eit turpināt izmeklē�anu?

-��� Tā ir, Luka sacīja. Atvainojiet, bet man jādodas uz viesu namu. Meklēju savu rakstvedi.

Lords Lukretili iejaucās. Atved izmeklētāja rakst�vedi, viņ� pavēlēja pā�am, kur� skrie�us metās uz /iesu namiņu. Lords no jauna pagriezās pret Luku. Man stāstīja, ka tas bijāt jūs, kas apcietināja abati un viņas /erdzeni.

-�� Viņa māsu, Freize aiz muguras izdvesa. Es gan /arētu piebilst, ka viņ� neizskatās visai sarūgtināts.

-���� Es pats, mans rakstvedis brālis Pēteris un mans kalps Freize kopā ar saimniecības māsu, Luka apstipri�nāja. Brālis Pēteris ar manu kalpu ieslēdza abas sievie�tes vārtsarga namiņa pagrabā.

-��� Mēs noturēsim tiesu vārtsarga namiņa pirmā stāva telpā, lords Lukretili izlēma. Tā viņas varēs uzvest aug�ā pa kāpnēm un mēs to visu varēsim nokārtot, neie�saistot klostera māsas.

-��� Man arī tā patiktu labāk, saimniecības māsa pie�krita. Jo mazāk būs ļau�u, kas viņas redzēs un par to visu zinās, jo labāk.

Lords pamāja ar galvu. Tas apkauno mūs visus, viņ� sacīja. Dievs vien zina, ko mans tēvs būtu par to domājis. Tādēļ izdarīsim to un aizmirsīsim.

Divi melni zirgi ievilka ratus pagalmā un apstājās, lai pagaidītu. Zārkam, lords Lūkam paskaidroja. Pievēr�sies saimniecības māsai, viņ� sacīja: Vai pieskatīsiet, lai tas tiek iecelts iek�ā un vīri to aizved uz manu kapelu?

Saimniecības māsa pamāja ar galvu, tad pagriezās un devās pa priek�u uz vārtsarga namiņa telpu, kur noska�tījās, kā rakstve�i novieto garu galdu un krēslus lordam Lukretili, abatam, Lūkam un brālim Pēterim. Kamēr viņi sagatavoja telpu, Luka piegāja pie lorda. Domāju, ka mums jāatver zārks, pirms māsa Auguste tiek apgla�bāta, viņ� klusām sacīja. Man �ēl to teikt, bet mani māc aizdomas, ka māsa tika noindēta.

-���� Noindēta?

Luka piekrīto�i pamāja.

Lords satriekts pa�ūpoja galvu. Lai Dievs mielo viņas dvēseli un piedod manai māsai viņas grēkus! Tomēr mēs nevaram zārku atvērt �eit. Tas pārāk satrauks mūķenes. Atnāciet �ovakar uz manu pili, un mēs to izda�rīsim pa�i manā kapelā. Pa to laiku nopratināsim abati un viņas verdzeni.

-��� Viņas neatbildēs, Luka ar pārliecību sacīja. Kad es pratināju verdzeni, viņa trijās valodās apgalvoja, ka esot mēma.

Lords īsi iesmējās. Es domāju, viņas var piespiest atbildēt. Jūs esat Baznīcas izmeklētājs, un jums ir tiesī�bas izmantot moku ratu un spiedni; varat tām nolaist asinis. Tās ir tikai jaunas meitenes, tuk�as un vājas kā jau visas sievietes. Jūs redzēsiet, ka viņas atbildēs uz jūsu jautājumiem, pirms vēl tiks izgrieztas viņu locīta�vas. Viņas ierunāsies drīzāk, nekā uz viņu krūtīm tiks sakrauti laukakmeņi. Es jums varu apsolīt, ka mana māsa pateiks jebko, pirms vēl viņai uz sejas uzliks dēles.

Luka nobālēja. Tā es izmeklē�anu neveicu. Es nekad neesmu� viņ� iesāka. Es nekad nevarētu�

Vecākais vīrietis maigi uzlika roku jauneklim uz pleca. Es to paveik�u jūsu vietā, viņ� sacīja. Jūs cīnīsieties par viņu dvēselēm, līdz viņu velni�ķais lep�nums tiks salauzts un viņas raudās, lai atzītos. Esmu redzējis, kā tas tiek darīts, tas ir viegli paveicams. Jūs varat man uzticēt sagatavot �īs sievietes viņu atzī�anās runai.

-���� Es nevaru pieļaut� Lūkam aiz�ņaudzās rīkle.

-��� Telpa ir sagatavota jūsu augstībai. No vārtsarga namiņa iznāca saimniecības māsa un nostājās malā, bet lords, vairs nebildis ne vārda, iegāja iek�ā. Viņ� apsē�dās aiz galda, kur viņam bija nolikts milzīgs krēsls, kas līdzinājās tronim. Abats ieņēma vietu pa kreisi no lorda. Luka apsēdās labajā pusē, rakstvedis vienā galda galā un brālis Pēteris otrā. Kad visi bija apsēdu�ies, lords Lukretili pavēlēja aizslēgt durvis uz pagalmu, un Luka ieraudzīja Freizes ba�īgo seju lūram iek�ā. Tad lords Lukretili ierunājās: Abata kungs, vai svētīsiet �o darbu, kas mums �odien jāpaveic?

Abats pievēra acis, un sakrustoja rokas virs izblīdu�ā vēdera. Debesu Tēvs^ svēti darbu, kas �odien te darāms! Lai �ī abatija tiek attīrīta un �ķīstīta no grēka un atgrie�as pie Dieva un vīrie�a noteiktās kārtības! Lai �īs sievietes saprot savus grēkus un attīra sirdis ar grēku no�ēlu, un lai mēs, viņu tiesne�i, esam taisnīgi savās dusmās! Lai mēs Tev sniedzam lāpu viņu sadedzinā�a�nai, Kungs, vienmēr paturot prātā, ka tā ir ne mūsu, bet vienīgi Tava atriebe! Āmen!

Āmen! lords Lukretili apstiprināja. Viņ� pamāja diviem priesteriem, kuri stāvēja sardzē pie ārējām dur�vīm. Vediet viņas aug�ā.

Brālis Pēteris piecēlās kājās. Freizem ir va�u atslē�ga, viņ� sacīja. Brālis Pēteris atvēra durvis, lai paņemtu atslēgu riņķi no Freizes, kur� mīdījās uz sliek�ņa. Vīri, kas atradās tiesas telpā, varēja saskatīt staļļa pagalmu, kurā drūzmējās ziņkāres pilnas sejas. Brālis Pēteris aiz�slēdza durvis uz āru, pagājās uz priek�u un atvēra lūkas durvis, kas bija ierīkotas grīdas dēļos. Kad brālis Pēte�ris palūkojās lejup tum�ajā pagrabtelpā, visi pieklusa. Pret vārtsardzes namiņa istabas sienu bija atslietas rupjas koka kāpnes. Viens no priesteriem tās pacēla un nolaida tum�ajā alā. Visi aizturēja elpu. Dziļajā tumsā, kas valdīja apak�ā, jautās kaut kas draudo�s gandriz it kā tā būtu aka un sievietes, kuras atradās dziļi lejā, būtu nogrimu�as tintes melnajos ūdeņos. Brālis Pēteris pasniedza atslēgas Lūkam, un visi paraudzījās uz viņu. Bija skaidrs visi gaidīja, ka tie�i Luka dosies lejup, tumsā, un uzvedīs sievietes aug�ā.

Luka atskārta, ka viņam metas vēsi iespējams, no saltās gaisa pūsmas, kas nāca no dziļi lejā eso�ās bezlogu telpas. Viņ� iedomājās par abām jaunajām sievie�tēm, kuras atradās lejā, pieķēdētas pie mitrajām sienām, un gaidīja spriedumu tumsā plati ieplestām, stiklainām acīm. Jauneklim atausa atmiņā melnais, blāvais miru�ās mūķenes skatiens, un viņ� nodomāja, ka varbūt ari abate un viņas mauru verdzene ir apreibinātas un redz halu�cinācijas. Iedomādamies par meiteņu tum�ajām acīm, kas spīd tumsā kā gaido�u �urku redzokļi, Luka piecēlās kājās, nolēmis vēl pakavēties. Es dabū�u lāpu, viņ� sacīja un izgāja ieejas pagalmā.

Ticis ārpusē, skaidrajā gaisā, Luka lika vienam no lorda kalpiem aizskriet pēc gaismekļa. Vīrs atgriezās ar vienu no refektorija sienas sve�turiem, kas spo�i dega. Luka to satvēra un iegāja atpakaļ vārtsardzes namiņā, jūtoties tā, it kā gatavotos doties iek�ā mū�senā alā, lai aci pret aci sastaptos ar kādu briesmoni.

Uzkāpis uz pirmā pakāpiena, Luka augstu pacēla lāpu. Viņam nācās kāpt atmuguriski, un viņ� nespēja nelūkoties atpakaļ pār plecu un lejā zem kājām, cenzda�mies saskatīt, kas viņu sagaida tumsā.

-��� Uzmanieties! asi uzsauca brālis Pēteris; viņa balsī skanēja brīdinājums.

-��� No kā gan? Luka nepacietīgi attrauca, slēpdams pats savas bailes. Vēl divi pakāpieni, un viņ� ieraudzīja, ka sienas ir melnas un spīdīgas no mikluma. Sievie�tes būs pārsalu�as, pieķēdētas �eit lejā, tumsā. Vēl pēc diviem soļiem jauneklis saskatīja mazu gaismas lauku�miņu kāpņu lejasgalā, pats savu lēkājo�o ēnu uz sienas un kāpņu ēnu, kas kā melna, iegravēta līnija stiepās lejup nebūtībā. Nu viņ� jau atradās uz pēdējā pakāpiena. Vienu roku dro�ības dēļ atstājis uz raupjā koka, Luka pagriezās un paskatījās.apkārt.

Nekā.

Tur nekā nebija.

Tur neviena nebija.

Luka pa�ūpoja gaismas kūli sev priek�ā; uz akmens grīdas nebija nekā, un tum�o sienu, kas atradās se�us soļus uz abām pusēm no viņa, veidoja tikai kails, melns akmens. Pagrabs bija tuk�s. Sievie�u �eit nebija.

Luka izbrīnā iekliedzās un pacēla lāpu augstāk, rau�goties visapkārt. Uz mirkli viņu pārņēma bailes, ka sie�vietes pēk�ņi brāzīsies pie viņa no tumsas abas atsva�bināju�ās metīsies viņam virsū kā tum�i velni. Ta�u tur neviena nebija. Viņa skatienu piesaistīja metāla spīdums uz grīdas.

-���� Kas ir? No aug�as lejup raudzījās brālis Pēteris. Kas noticis?

Luka pacēla lāpu augstu, tā ka gaismas stari viņam visapkārt caururba apaļās telpas tumsu. Nu viņ� ierau�dzīja zemē gulo�ās kāju un roku va�as, joprojām dro�i saslēgtas, joprojām cie�i pieķēdētas pie sienas, neskar�tas un nebojātas. Bet no abates un mauru meitenes ne�bija ne vēsts.

-��� Burvestība! ie�ņācās lords Lukretili, lūkodamies lejup uz Luku; lorda seja bija balta kā palags. Lai Dievs mūs pasargā no tām! Viņ� pārmeta krustu, noskūpstīja īk�ķa nagu un no jauna pārkrustījās. Vai va�as nav salauztas?

-��� Nē. Luka paspēra tās ar kāju, un va�as nograbēja, tomēr vaļā neatsprāga.

-���� Es pats tās saslēdzu, neko nepareizi neizdarīju, brālis Pēteris sacīja, notrausies lejā pa kāpnēm, un trīcē�dams pārbaudīja ķēdes pie sienas.

Luka pastūma lāpu Pēterim un, pakļāvies bailēm tikt iesprostotam tum�ajā pagrabā, no kura tik noslēpu�mainā kārtā bija izgaisu�as abas sievietes, rāpās aug�up pa kāpnēm pretī gaismai. Lords Lukretili saņēma Lūkas roku un, uzvilcis aug�ā no pēdējiem pakāpieniem, patu�rēja jaunekļa roku savējā. Luka apjauta, ka viņa plauksta lorda siltajā tvērienā ir ledusauksta, un viņu pārņēma atvieglojums, jūtot cilvēka pieskārienu.

-���� Nezaudējiet dū�u, izmeklētāj, lords Lukretili sacīja. �ie ir tum�i un baisi laiki. Tā noteikti ir burves�tība. Nekas cits. Mana māsa ir ragana. Esmu viņu zaudē�jis sātanam.

-���� Kur viņas varētu būt pazudu�as? Luka vaicāja vecākajam vīrietim.

-��� Jebkur, kur vien vēlas, ja jau spēju�as atsvabinā�ties no aizslēgtām ķēdēm un noslēgta pagraba. Viņas varētu atrasties jebkur uz �īs pasaules vai aiz tās.

No tumsas iznāca brālis Pēteris, rokā turēdams lāpu. Izskatījās, ka viņ� iznirst no akas un aiz viņa sakļau�jas tum�ie ūdeņi. Brālis Pēteris aizvēra lūku un aiz�āva bultu, it kā baidītos no dziļās tumsas zem kājām. Ko mēs tagad iesāksim? viņ� jautāja Lūkam.

Luka, neziņā vilcinādamies, pameta skatienu uz lordu Lukretili, kur� mierīgi uzņēmās vadību. Sarīkosim pakaļdzī�anos, izsludinot viņas par raganām, tomēr neceru, ka viņas atradīsim, lords teica. Manas māsas prombūtnes laikā es pasludinā�u viņu par miru�u. Viņ� aizgrieza galvu, lai apslēptu skumjas. Es pat nevaru pasūtīt viņas dvēseles aizlūgumu� Svēts tēvs un nolādēta māsa abi aizgāju�i �etru mēne�u laikā. Viņ� nekad savu meitu nesatiks pat debesīs.

Luka deva viņam brīdi, lai saņemtos. Ielaidiet saim�niecības māsu, viņ� sacīja brālim Pēterim.

Sieviete gaidīja ārpusē pie durvīm. Luka uztvēra Freizes ziņkāres pilno sejas izteiksmi, kad saimniecības māsa klusi ienāca telpā un aizslēdza aiz sevis durvis. Viņa ievēroja noslēgto lūku un paraudzījās uz Luku, gaidot paskaidrojumu. Piesardzības dēļ viņa nevērsās pie lorda Lukretili. Luka pieņēma, ka māsas zvēresti aizliedz jeb�kādu, izņemot pa�u niecīgāko saziņu ar vīrie�iem, kuri nav ordinēti garīdzniecībā. Kas noticis, manu brāli? viņa klusām vaicāja.

-��� Apsūdzētās sievietes ir pazudu�as.

Sieviete strauji pacēla galvu un pārmija a�u skatienu ar lordu Lukretili. Kā tas ir iespējams? viņa noprasīja.

-��� Tas mums ir noslēpums, Luka īsi attrauca. Lai gan es gribu zināt, lūk, ko: kas mums jādara tagad, kad mums vairs nav aizdomās turamo, kad viņu pazu��ana un tas, kā viņas tiku�as projām, noteikti pierāda viņu vainu? Vai man jāturpina izmeklē�ana? Vai arī tā ir noslēgusies? Jūs esat saimniecības māsa un abates prombūtnes laikā galvenā saimniece abatijā. Kādas ir jūsu domas?

Jauneklis redzēja, kā sieviete pietvīkst no labpatikas, ka viņ� ir pajautājis viņas viedokli un nosaucis viņu par galveno saimnieci abatijā. Domāju, ka jūs savu izmek�lē�anu esat beidzis, viņa Lūkam rāmi sacīja. �ķiet, esat izdarījis visu, kas no jums varētu tikt prasīts. Jūs uzgājāt �o nelaimju iemeslu, pierādījāt, ko abate dara, aizturējāt viņu un viņas ķecerīgo verdzeni un nosaucāt viņas par raganām. Un nu tās ir prom. Bēg�ana pierāda viņu vainu. Jūsu izmeklē�ana ir noslēgusies, un ja Dievs ir �ēlīgs abatija ir �ķīstīta no viņu klātbūtnes. Mēs varam atgriezties pie savas ierastās dzīves.

Luka pamāja ar galvu. Vai jūs iecelsiet jaunu abati? viņ� vērsās pie lorda Lukretili.

Saimniecības māsa sakrustoja rokas piedurknēs un kautri nolaida skatienu.

-���� Es to labprāt darītu. Lords Lukretili apklusa, jopro�jām ļoti satraukts. Ja vien atrastos kāda, kam es uzti�cētu ieņemt manas melīgās māsas vietu! Kad es iedomājos par ļaunumu, ko viņa būtu varējusi nodarīt!

-��� Ko viņa ir nodarījusi! saimniecības māsa atgā�dināja. Nams ir iznīcināts un ievests ārprātā, viena mūķene mirusi�

-��� Vai tas ir viss, ko viņa izdarījusi? Luka skaidri noprasīja.

-��� Viss? lords Lukretili izsaucās. Atbrīvoties no ķēdēm un piekopt burvestības, turēt pie sevis mauru verdzeni, nodarboties ar ķecerīgām lietām un slepka�vot vai ar to vēl nepietiek?

-���� Ļaujiet man brīdi apdomāties, Luka domīgi sacīja. Viņ� piegāja pie durvīm un kaut ko klusām pateica Freizem, tad atgriezās pie pārējiem. Piedodiet! Es zināju, ka viņ� te gaidīs visu dienu, līdz izdabūs no manis kādu vārdu. Esmu licis viņam sakravāt mūsu mantas, lai �o pēcpusdienu varam doties prom. Vai esat gatavs nosūtīt savu ziņojumu, brāli Pēteri?

Luka palūkojās uz brāli Pēteri, bet ar acs kaktiņu pamanīja, ka lords Lukretili un saimniecības māsa jau otrreiz a�i pārmij skatienus.

-��� Ak, protams. Luka pagriezās pret sievieti. Saim�niecības māsa, jūs noteikti gcātojat, kuru es ieteik�u par nākamo abati.

-��� Tas man ļoti rūp, viņa atteica, no jauna nodū�rusi acis. Jūs saprotat, ka �eit ir mana dzīve. Esmu jūsu rokās. Mēs visi esam jūsu rokās.

Luka mirkli klusēja. Nevaru iedomāties nevienu citu, kas varētu būt labāka abate par jums. Ja sievie�u kloste�ris netiks nodots vīrie�u klostera pārvaldībā, bet paliks māsu nams, neatkarīgs māsu nams sievietēm, vai jūs uzņemsieties abates pienākumus?

Viņa palocījās. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsu svētie brāļi �o ordeni vadītu lieliski, tomēr, ja es tiktu aicināta kalpot�

-��� Un ja nu es ieteiktu, lai �is nams paliek sievie�u pārvaldībā? Tikai uz mirkli Lūkam atausa atmiņā aba�tes nesatricināmais lepnums, kad viņa sacīja: viņa nekad nav tikusi mācīta, ka sievietēm būtu jāklausa vīrie�iem. To atminēdamies, viņ� gandrīz pasmaidīja.

-��� Mani varētu iecelt tikai pats lords, saimniecības māsa godbijīgi atteica, atsaucot Luku atpakaļ īstenībā.

-��� Ko jūs par to domājat? Luka pagriezās pret lordu Lukretili.

-��� Ja �o vietu pamatīgi �ķīstīs priesteri, ja saimniecī�bas māsa ir gatava uzņemties �os pienākumus un ja jūs to iesakāt, tad es nevaru iedomāties nevienu citu, kura labāk vadītu �o nabaga jauno sievie�u dvēseles.

-��� Piekrītu, Luka sacīja un mirkli pieklusa, it kā viņu būtu pārņēmusi kāda pēk�ņa doma. Bet vai tas nav pretrunā ar jūsu tēva pēdējo gribu? Vai abatija nebija pilnībā atstāta jūsu māsai? Abatija un zemes, kas to ieskauj? Me�i un upes? Vai tiem nebija jāpaliek jūsu māsas pārraudzībā, un vai viņai nebija jākalpo par abati līdz pat nāvei?

-��� Būdama slepkavniece un ragana, viņa likuma priek�ā ir mirusi sieviete, lords atteica. Viņa ir zaudējusi man�tojumu par saviem grēkiem; turpmāk būs tā, it kā viņa nekad nebūtu vispār dzimusi. Mana māsa tiks paslu�dināta ārpus likuma, un kristīgajā pasaulē viņai nekur neatradīsies mājvieta. Paziņojums par viņas vainu nozī�mēs, ka neviens nedrīkstēs viņai piedāvāt pajumti; nebūs tādas vietas, kur viņa varētu nolikt savu melīgo galvu. Likuma priek�ā viņa būs mirusi; ļaudīm viņa būs rēgs. Saimniecības māsa var kļūt par jauno abati un pārvaldīt zemes, abatiju un visu pārējo. Lords Lukretili pacēla roku, lai aizklātu acis. Piedodiet, es nespēju nesērot par savu māsu!

-���� Kā teiksiet, Luka sacīja.

-��� Es uzrakstī�u spriedumu, kurā abate tiks atzīta par vainīgu, un apcietinā�anas pavēli, ierunājās brālis Pēteris, atlocīdams savus papīrus. Jūs varēsiet paraks�tīt visus �os dokumentus uzreiz.

-��� Un tad jūs dosieties projām, un mēs vairs nekad nesatiksimies, saimniecības māsa Lūkam klusām sa�cīja. Viņas balss bija no�ēlas pilna.

-��� Man tas ir jādara, Luka, tikai viņai vien dzirdot, atteica. Man ir pienākumi un ari mani zvēresti.

-��� Bet man ir jāpaliek �eit, viņa turpināja. Jākalpo manām māsām, cik labi vien spēju. Mūsu ceļi vairs nekrustosies tomēr es jūs neaizmirsī�u. Es jūs nekad neaizmirsī�u.

Luka piegāja māsai tik tuvu, ka viņa mute gan�drīz skāra sievietes plīvuru? Viņ� saoda tikko jau�amu smar�u, kas nāca no auduma. Kas notiks ar zeltu?

Māsa papurināja galvu. Es to atstā�u tur, kur tas guļ, upes ūdeņos, viņa apsolīja. Tas mums ir mak�sājis pārāk daudz. Vadī�u māsas, lai tās atjaunotu naba�dzības zvērestu. Es pat neteik�u neko par to lordam Lukretili. Tas būs mūsu noslēpums jūsu un manējais. Vai jūs to glabāsiet kopā ar mani? Vai tas būs mūsu pēdējais kopējais noslēpums?

Luka nolieca galvu tā, ka saimniecības māsa neva�rēja redzēt rūgto grimasi viņam ap muti. Tātad manas izmeklē�anas beigās jūs esat kļuvusi par abati, zelts mierīgi plūst pa upi un lēdija Izolde ir mirusi sieviete.

Kaut kas viņa balsī brīdināja māsas aso prātu. 1a ir taisnīgi! viņa attrauca. Tā tam jābūt!

-��� Es pavisam noteikti sāku saprast: da�i ļaudis domā, ka tā tam jābūt, Luka sausi noteica.

-��� Te būs apcietinā�anas pavēle un spriedums par lēdijas Izoldes, iepriek� pazīstamas kā Lukretili abatijas abates, atzī�anu par vainīgu, ierunājās brālis Pēteris, pastumjot pāri galdam dokumentu. Tinte joprojām bija mitra. Un �is ir dokuments, kas apstiprina saimniecī�bas māsu par jauno abati.

-���� Ļoti prasmīgi, Luka piezīmēja. Tas gan bija ātri.

Brālis Pēteris izskatījās iztrūcies no dzedruma, kas skanēja Lūkas balsī. Es domāju, ka mēs visi tam pie�kritām?

Vēl ir palicis tikai viens jautājums, Luka sacīja. Viņ� atvēra durvis, un aiz tām stāvēja Freize, turēdams rokā ādas maisiņu. Luka, nebilzdams ne vārda, to pa�ņēma un uzlika uz galda, tad atsēja auklu. Jauneklis pēc kārtas ņēma ārā priek�metus. Kurpnieka īlens no saim�niecības māsas slepenā skapī�a izgrebtajā dūmvada sienā viņas viesu istabā� Viņ� dzirdēja, kā sieviete asi noel��as un noliedzo�i kaut ko no�ukst. Luka iebāza roku jakas kabatā un izņēma papīra gabalu. Telpā, kuru bija pārņē�mis klusums un uzmanība, viņ� to lēnām atlocīja un pa�rādīja visiem asiņainās plaukstas nospiedumu, kas pie�derēja mūķenei, kura tonakt bija ieradusies pie Lūkas un parādījusi stigmas. Jauneklis pielika kurpnieka īlena aso trisstūrveida galu pie asins traipa tie pilnībā sakrita.

Luka no�ņirkstināja zobus, saprazdams, ka viņa aiz�domas biju�as pareizas, lai arī viņ� tik ļoti bija cerējis, ka �ī nojausma, �ī novēlotā apjausma izrādīsies kļūdaina. Viņ� jutās kā vīrs, kur� spēlē ar tuk�iem kauliņiem; nu viņ� pat nezināja, uz ko liek likmes. Ir tikai viens, ko varu teikt dro�i, viņ� stingri sacīja. Ir tikai viens secinājums, par ko varu būt pārliecināts. Es domāju: ir augstākajā mērā neticami, ka Mūsu Kunga svētās brū�ces varētu būt tie�i tādā pa�ā apveidā un lielumā, kāds ir parastam kurpnieka īlenam. Brūces, kuras es redzēju uz �īs abatijas mūķenes delnas un kuru nospiedumus saglabāju uz drānas, ir cilvēka roku darbs, paveikts ar kurpnieka darbarīkiem. Ja gribam būt precīzi tie�i ar �o darbarīku.

-��� Viņas pa�as sevi savainoja, saimniecības māsa ātri piebilda. Histēriskas sievietes tā dara. Es jūs par to jau brīdināju.

-��� Likdamas lietā īlenu no jūsu skapī�a? Luka izņēma mazu stikla krūku ar sēklām un parādīja tās saim�niecības māsai. Pieņemu, ka �īs ir beladonnas sēklas.

Iejaucās lords Lukretili.^ Es nesaprotu, uz ko jūs mūs vedināt?

-��� Vai patiesi? Luka it kā ieinteresēts vaicāja. Vai kāds saprot? Vai jūs zināt, uz ko es vedinu, mana saim�niecības māsa?

Sievietes seja bija tikpat bāla kā sejas aizsegs, kas to ieskāva. Saimniecības māsa papurināja galvu; pelēkās acis mēmi lūdzās, lai izmeklētājs vairs neko nesaka. Luka paraudzījās uz māsu; viņa jauneklīgā seja bija drūma. Man jāturpina, viņ� sacīja, kā atbildot uz sievietes balsī neizteikto lūgumu. Es tiku sūtīts uz �ejieni veikt izmeklē�anu, un man tā jāturpina. Turklāt man viss ir jānoskaidro. Man vienmēr viss jānoskaidro.

-��� Nav vajadzības� viņa no�ukstēja. Ļaunā abate ir prom; lai ko viņa darija ar īlenu, ar beladonnu�

-��� Man jānoskaidro, Luka atkārtoja. Pēdējais priek��mets, ko viņ� izņēma, bija abatijas rēķinu grāmata, kuru Freize bija atnesis no viņas istabas.

-��� Darbu sarakstā nav nekā nepareiza, saimniecības māsa sacīja, pēk�ņi atguvusi pārliecību. Jūs nevarat teikt, ka no sarakstā atzīmētajām precēm un tirgus ieņē�mumiem kaut kā trūktu. Esmu bijusi laba saimniecības pārzine �ai abatijai. Esmu par to rūpējusies tā, it kā tas būtu mans pa�as nams. Esmu strādājusi tā labā, it kā es būtu �ī nama kundze; esmu bijusi valdniece, esmu devusi pavēles.

-���� Nav nekādu �aubu, ka esat bijusi laba saimniecības pārzine, Luka apstiprināja. Tomēr vienas lietas �eit trūkst. Viņ� pagriezās pret rakstvedi. Brāli Pēteri, paskatieties uz �o un pasakiet man vai redzat te kaut kur pieminētu mantību zeltā?

Pēteris paņēma ādā iesieto grāmatu un ātri pārla�poja. Olas, viņ� uzskaitīja. Dārzeņi, da�i �ū�anas darbi, veļas mazgā�ana, norakstu veik�ana nekādas bagātības. Un pavisam noteikti ne zeltā.

-��� Jūs ta�u zināt, ka es neņēmu zeltu, saimniecības māsa sacīja, pagriezdamās pret Luku un lūdzo�i uzlik�dama plaukstu uz jaunekļa rokas. Es neko neesmu zagusi! To visu darīja abate! Viņa ir ragana! Viņa sūtīja mūķenes mērcēt vilnu upē, viņa nozaga zelta putekļus un sūtīja tos pārdot zelta tirgotājiem. Kā jau jums teicu, kā jūs pats redzējāt. Tā nebiju es! Neviens neteiks, ka tā biju es. To visu darīja viņa!

-���� Zeltu? lords Lukretili noprasīja mākslotā izbrīnā. Kādu zeltu?

-��� Abate un viņas verdzene abatijas upē skaloja zeltu un to pārdeva, saimniecības māsa a�i paskaidroja. Es to uzzināju nejau�i, kad viņas tikai nesen bija ieradu�ās abatijā. Izmeklētājs to atklāja tikai vakar.

-���� Un kur tagad atrodas zelts? Luka jautāja.

-��� Pārdots Via Portico d'Ottavia tirgotājiem, man �ķiet. Viņa pameta uz jaunekļa pusi liesmojo�u skatienu. Un ietirgoto raganas ir paņēmu�as. Mēs nekad to neatgūsim. Mēs nekad skaidri nezināsim, kā tas notika.

-���� Kur� to pārdeva? Luka kā neviltotā ziņkārē vaicāja.

-��� Verdzene, ķecerīgā verdzene; viņa noteikti ir devu�sies pie ebrejiem, zelta tirgotājiem, saimniecības māsa attrauca. Viņa dro�i vien zināja, ko darīt, un ar tiem tirgojās. Verdzene runāja to valodā, prata ar tiem kau�lēties. Viņa ir tāda pati ķecere kā tie un tikpat alkatīga kā cilvēki, kam ļauts nodarboties ar augļo�anu. Tikpat slikta kā tie� vēl sliktāka.

Luka nogrozīja galvu par'sievietes teikto gandrīz it kā viņam būtu �ēl, ka saimniecības māsai aiz muguras aizcirtu�ās viņa lamatas. Jūs pati man stāstījāt, ka abates verdzene nekad neatstāj klosteri, jauneklis lēnām sacīja. Viņ� pamāja brālim Pēterim. Jūs pierakstījāt saimniecības māsas sacīto tanī pirmajā dienā, kad viņa bija tik apburo�a un izpalīdzīga.

Brālis Pēteris pārlapoja manuskriptu un at�ķīra kādu lapu no savas papīru kaudzes. Saimniecības māsa sacīja: "Viņa nekad neatkāpjas no abates. Un abate nekad neiziet ārā. Verdzene visu laiku uzturas abatijā."

Luka atkal pagriezās pret saimniecības māsu, kuras pelēkās acis uzzibsnīja tikai reizi uz lorda pusi, it kā lūdzot pēc palīdzības, un tad pievērsās Lūkam.

-��� Jūs pati man teicāt, ka viņa ir abates ēna, Luka nosvērti turpināja. Viņa nekad nav pametusi klosteri zelts nekad nav pametis klosteri. Jūs to esat noslēpusi �eit.

Saimniecības māsas baltā seja kļuva vēl bālāka, ta�u �ķita, ka viņa no kaut kurienes smeļas drosmi. Nu tad meklējiet! viņa izaicino�i iesaucās. Varat apgriezt manu klēti otrādi, bet jūs to neatradīsiet. Pārmeklējiet manu istabu, pārmeklējiet manu māju es neesmu �eit noslēpusi zeltu! Jūs neko pret mani nevarat pierādīt!

-��� Diezgan! Mana nolādētā māsa ir bijusi grēciniece, ķecere, ragana un nu ari zagle, negaidot iejaucās lords Lukretili. Bez vilcinā�anās parakstījis dokumentu par māsas apcietinā�anu, viņ� to atdeva atpakaļ brālim Pēterim. Lieciet, lai to uzreiz izsludina, un izziņojiet pakaļdzī�anos. Ja mēs noķersim viņu un viņas ķecerīgo sirdsdraudzeni, es abas sadedzinā�u bez kādas tiesas. Es viņas sadedzinā�u, neļaujot pat muti atvērt. Viņ� paliecās pretī Lūkam. Sniedziet man savu roku, lords sacīja. Pateicos jums par visu, ko esat �eit paveicis. Jūs esat veicis izmeklē�anu un to pabeidzis. Paldies Dievam, tā ir galā. Viss ir cauri. Un nu pieliksim tam visam pun�ktu kā vīri. Pabeigsim lietu �eit.

-���� Nē, izmeklē�ana vēl nav glu�i galā. Luka atbrī�vojās no lorda tvēriena. Jauneklis atvēra vārtsardzes na�miņa durvis un devās visiem pa priek�u laukā, pagalmā, kur uz melni drapētiem ratiem tika likts miru�ās mūķe�nes zārks.

-���� Ko tad tas nozīmē? lords aizkaitināti jautāja, sekodams Lūkam ārā. Jūs nedrīkstat aizkavēt zārku! Mēs ta�u vienojāmies. Es to vedī�u uz savu kapelu apstā�vē�anai. Jūs nedrīkstat to aiztikt! Jums jāizrāda cieņa. Vai nabadzīte jau tā nav pietiekami cietusi?

Laicīgās māsas cēla zārku, svīzdamas no piepūles. Astoņas sievietes to pūlējās uzstumt uz zemajiem ratiem, un Luka drūmi nosprieda, ka tā nu gan ir smaga krava.

Lords Luku stingri saņēma aiz rokas. Atnāciet �ova�kar uz pili, viņ� no�ukstēja. Mēs varam zārku atvērt tur, ja uzstājat. Es jums palīdzē�u, kā jau tiku solījis.

Luka vēroja Freizi, kur� bija piegājis pie māsām, lai palīdzētu uzslidināt zārku uz ratiem. Vispirms viņ� reizē ar sievietēm to uzcēla plecā, tad izveicīgi uzrāpās uz ratiem un nonāca glu�i līdzās zārkam, rokā turēdams lauzni.

-��� Neuzdrīkstieties tam pieskarties! Viņam blakus vienā mirklī atradās saimniecības māsa un ar abām rokām satvērai viņa aug�delmu. Zārks ir svētīts; pats priesteris tam devis svētību. Neuzdro�inieties pieskar�ties zārkam! Viņa ir apkvēpināta un apslacināta ar svē�tīto ūdeni. Ļaujiet viņai dusēt mierā!

No laicīgo māsu puses atskanēja murminā�ana, un viena, ieraugot Freizes apņēmīgo sejas izteiksmi, kad viņ� viegli pastūma saimniecības māsu malā, aizslīdēja atpakaļ uz kapelu, kur mūķenes lūdzās par viņu aizgāju��ās māsas dvēseli.

-��� Kāpiet lejā! saimniecības māsa Freizem pavēlēja, nelaizdama vaļā viņa roku. Es pavēlu! Jūs neaizskar�siet viņu nāvē! Jūs neuzlūkosiet viņas nabaga svēto seju!

-���� Sakiet savam cilvēkam, lai kāpj lejā, lords Lukretili klusām teica Lūkam kā vīrs vīram. Lai kādas aizdo�mas jūs māc, neko nelīdzēs, ja te sāksies skandāls, tur�klāt �īs sievietes jau tā ir pārāk daudz izcietu�as. Mums visiem �odien nācies pārdzīvot pārāk daudz. Mēs varam tikt par visu skaidrībā vēlāk manā kapelā. Lai mūķenes pasaka ardievas savai māsai, un dabūsim zārku projām.

Mūķenes izskrēja no kapelas pagalmā; viņu sejas bija bālas un niknas. Kad māsas ieraudzīja Freizi stāvam ratos, viņas metās skriet.

-���� Freize! Luka brīdino�i uzsauca, kad sievietes brāzās uz ratiem kā balta jūra, griezīgi kliedzot augs�tās balsīs kā juku�o koris, kas metas virsū ienaidniekam. Freize, bēdz!

Viņ� nokavēja. Kad pirmās mūķenes sasniedza ratus un metās viņu grābt ciet, Freize jau bija pabāzis lauzni zem zārka vāka un cēla to aug�up. Ar �ausmino�u krak�ķi naglas vienā pusē padevās, un vāks pacēlās. Freize drūmā triumfa atvairīja kādu slaiku sievieti un pamāja lejup Lūkam. Tie�i kā jūs domājāt, viņ� sacīja.

Ieraudzīju�as atvērto zārku, priek�ā stāvo�ās mūķe�nes atsprāga atpakaļ un pa�ukstēja par redzēto citām. Aizmugurē kādai izlauzās apmulsuma pilns �ņuksts, un pārējās, kas skrēja turp, aprāvās un apstājās kā zemē iemietas. Kas tur ir? Svētā Dievmāte, kas te tagad notiek?

Luka uzrāpās pie Freizes, un zārks viņu ap�ilbināja. Jauneklis ieraudzīja, ka mirusī mūķene ir apkrauta ar zelta maisiem un viens no tiem ir pārplīsis, apberot viņu ar dārgumiem tā, ka nelaiķe atgādināja krā�ņu faraonu. Zelta putekļi piepildīja zārku, apzeltīja miru�ās seju, no�klāja ar monētām viņas atvērtās acis, mirdzēja uz viņas sejas aizsega un pārvērta tērpu dārgumu krātuvē. Tā bija zeltīta ikona, Bizantijas greznums, nevis līķis.

To ir izdarīju�as raganas! Tas ir viņu darbs! saim�niecības māsa iekliedzās. Viņas ir noslēpu�as nozagtos dārgumus kopā ar savu upuri!

Luka nogrozīja galvu par �o pēdējo mēģinājumu iebilst un tad pagriezās pret saimniecības māsu un lordu Lukretili; viņa jauneklīgā seja bija nopietna. Saim�niecības māsa, es jūs apsūdzu par �īs jaunās sievietes, māsas Augustes, slepkavību, iebarojot viņai beladonnu, lai izraisītu sapņus un halucinācijas, lai sagrautu �ī klos�tera mieru un klusumu, lai apkaunotu abati un padzītu viņu no �īs vietas. Lord Lukretili, es jūs apsūdzu par sadarbo�anos ar saimniecības māsu, lai izdzītu abati no mājām, kas bija viņas mantojums saskaņā ar viņas tēva pēdējo gribu, un par pavēli saimniecības māsai zagt zeltu no abatijas. Es jūs abus apsūdzu par mēģinājumu izvest �o zeltu, abates īpa�umu, zārkā no abatijas, par abates un viņas verdzenes apvaino�anu burvestībās un par sazvērestību, lai izraisītu viņu nāvi.

Lords mēģināja iesmietiēs. Arī jūs murgojat! Viņas ari jūs ir padarīju�as traku! viņ� iesāka. Jūsu prāts maldās!

Luka papurināja galvu. Nemaldās vis.

-��� Bet pierādījumi? brālis Pēteris viņam paklusām nomurmināja. Kur ir pierādījumi?

-��� Verdzene nekad netika pārdevusi zeltu, viņa nekad netika pametusi abatiju saimniecības māsa mums to pateica. Tātad ne viņa, ne arī abate nekad nav guvu�as no zelta skalo�anas peļņu. Ta�u saimniecības māsa viņas apsūdzēja, pat nosaucot ielu Romā, kur tirgojas zelta uzpircēji. Vienīgie ļaudis, kuri mēģināja izvest �ī mēne�a zeltu no abatijas, bija saimniecības māsa un lords Lukretili tie�i pa�laik ar �o zārku. Vienīgā sieviete, kura izrā�dīja kādas turīguma pazīmes, bija saimniecības māsa ar viņas zīda apak�svārkiem un skaistajām ādas kurpēm. Kopā ar lordu viņa izkala plānu, kā izdzīt viņa māsu no abatijas, lai saimniecības māsa varētu kļūt par abati un abi kopā varētu izlietot zeltu.

Lords Lukretili paraudzījās uz brāli Pēteri, Freizi un Luku, tad uz saviem bruņotajiem vīriem, rakstve�iem un priesteriem. Pēc tam viņ� pagriezās pret tuk�sejainajām mūķenēm, kuras �ūpojās kā baltu liliju pļava, �ukstot: Ko viņ� runā? Ko saka sve�inieks? Vai viņ� runā nelāgas lietas? Vai viņ� mūs apsūdz? Kas viņ� ir? Man viņ� nepa�tīk. Vai viņ� nogalināja māsu Augusti? Vai viņ� ir Nāves tēls, ko viņa redzēja?

-��� Lai kam jūs ticētu, lai ko teiktu, manu ļau�u ir vai�rāk, lords Lukretili sacīja ar klusu triumfu. Jūs varat tagad doties prom neskarti vai arī stāties pretī �īm juku�ajām sievietēm. Kā vēlaties. Tomēr es jūs brīdinu: manu�prāt, viņas ir tā satracinātas, ka saplosīs jūs gabalos.

Jauno sievie�u pūlis, vairāk nekā divi simti, cita pēc citas nāca tuvāk līķratiem, lai redzētu ikonu, par kādu bija pārvērsta viņu nevainīgā māsa, un mūķeņu svelp�jo�ie �uksti atgādināja tūksto� �ūsku �ņākoņu, kad sie�vietes ieraudzīja māsu atvērtajā zārkā guļam zeltā un Freizi, kur� slējās virs viņas kā vīrietis pāridarītājs visas pasaules ļaunuma simbols -, rokās satvēris lauzni.

-���� �is cilvēks ir mūsu ienaidnieks, saimniecības māsa viņām sacīja, atkāpdamās no jaunā vīrie�a, lai nostātos māsu pūļa priek�ā. Viņ� aizstāv viltus pilno abati, kura nonāvēja mūsu māsu! Viņ� ir ielauzies mūsu māsas svētītajā zārkā!

Mūķeņu sejas pievērsās viņai. Tajās bija tuk�a izteik�sme, it kā viņām trūktu vārdu; tomēr svelpjo�ie �uksti turpinājās.

-���� Viņas darīs to, kas ir pareizi, Luka cerēja. Viņ� pagriezās pret bālsejainajām sievietēm un mēģināja pie�vērst viņu uzmanību. Māsas, uzklausiet mani! Jūsu abate ir padzīta no mājām, un jūs esat novestas līdz ārprātam ar beladonnu, kas iecepta maizē no �īs sie�vietes galda! Vai jūs joprojām esat tik apreibinātas, ka paklausīsiet viņai? Vai arī atradīsiet pa�as savu ceļu? Vai jūs rīkosieties, kā pa�as vēlaties? Vai jūs to spēsiet?

Valdīja tikai �ausmino�s klusums. Luka redzēja sie�vie�u spokainās sejas, kuras tuk�i vērās viņā, un uz mir�kli nodomāja, ka māsas patiesi ir tik sazāļotas, ka sagrābs viņu, Freizi un brāli Pēteri un saraus viņus gabalos. Ar vienu roku pieķēries ratu malai, lai neviens neredzētu, kā tā trīc, jauneklis ar otru roku norādīja uz saimniecī�bas māsu. Kāpiet lejā no ratiem, viņ� sacīja. Es jūs vedī�u uz Romu, lai jūs turlatbildētu par saviem nozie�gumiem pret māsām, pret abati un pret Dievu.

Saimniecības māsa palika stāvam, kur bijusi, aug�stu virs viņa -, nolūkojās uz mūķenēm, kuru sejas paklausīgi pagriezās pret viņu, un pateica trīs īsus, bai�sus vārdus. Māsas! Nogaliniet viņu!

Luka apsviedās apkārt, izvilkdams dunci no zābaka, un Freize nolēca zemē, lai nostātos viņam līdzās. Uz viņu pusi panācās brālis Pēteris, tomēr vienā mirklī visi trīs vīrie�i bija ielenkti. Mūķenes bālām un tuk�ām sejām izveidoja nesaraujamu apli kā saltu sienu un paspēra soli pretim trim jaunajiem vīrie�iem, tad vēl vienu soli tuvāk.

Svēto Jēkab, aizsargā mani! Freize lūdzās. Viņ� pacēla lauzni, tomēr mūķenes ne izvairījās, ne aprāva savu vienmērīgo virzību uz priek�u.

Pirmā mūķene pielika roku pie galvas, satvēra se�jas aizsegu, norāva to un nometa zemē. Pavērās riebīgs skats: noskūtās galvas dēļ māsa izskatījās ne pēc vīrie�a, ne sievietes, bet pēc kādas dīvainas radības dzīvnieka bez apmatojuma. Mūķene, kas stāvēja viņai līdzās, da�rīja to pa�u, un tad tās visas norāva savus aizsegus, atklājot galvu; da�ām mati bija īsi apcirpti, citām no�skūti pavisam.

-���� Dievs, palīdzi mums! Luka no�ukstēja saviem biedriem, kas stāvēja viņam abās pusēs. Ko viņas dara?

-���� Es domāju� brālis Pēteris iesāka.

-���� Nodevība! mūķenes reizē kā koris no�ukstēja.

Luka izmisīgi skatījās apkārt, tomēr nebija nekādas

iespējas pārraut sievie�u izveidoto apli.

-���� Nodevība! viņas no jauna atkārtoja, �oreiz jau skaļāk. Ta�u tagad mūķenes neskatījās uz vīrie�iem; viņas lūkojās virs to galvām aug�up uz saimniecības māsu augstu līķratos.

-���� Nodevība! māsas atkal izdvesa.

-��� Es nē! saimniecības māsa iesaucās; viņas balss aizlūza pēk�ņās bailēs. Jūsu ienaidnieki ir �ie vīrie�i un raganas, kuras ir aizbēgu�as!

Vienā �ausmino�ā kustībā mūķenes pakratīja kai�lās galvas un saspiedās ap ratiem; viņu alkainās rokas pasniedzās vīrie�iem garām, it kā to nemaz tur nebūtu, un pastiepās aug�up, lai novilktu lejā saimniecības māsu. Viņa raudzījās no māsas uz māsu, tad uz aizslēgtajiem vārtiem un vārtsardzi, kura stāvēja pie tiem, sakrus�tojusi rokas. Nodevēja! viņas sauca un nu jau bija satvēru�as saimniecības māsas tērpu, zem tā pavilktos zīda apak�svārkus, un grābstījās, purināja tērpu, rāva to, turēdamas ciet viņas ro�ukroņa glīto ādas siksnu. Tad mūķenes sakampa zelta atslēgu ķēdi un nospieda saim�niecības māsu uz ceļiem.

Māsa izrāvās no mūķeņu tvēriena un, pārlēkusi pāri ratu malai un nonākusi pie Lūkas, ieķērās viņam rokā. Apcietiniet mani! viņa sacīja spējā neatlaidībā. Apcietiniet mani un aizvediet prom! Es atzīstos! Esmu jūsu gūstekne. Aizsargājiet mani!

-��� Es apcietinu �o sievieti! Luka skaidri paziņoja mūķenēm. Viņa ir mana gūstekne, un es par viņu atbildu. Es panāk�u, ka tiks spriesta taisna tiesa.

-��� Nodevēja! Māsas nāca virsū nerimsto�i un ātri; nekas viņas nespēja apturēt.

-���� Glābiet mani! saimniecības māsa iekliedza Lū�kam ausī. __

Luka izstiepa roku viņai priek�ā, tomēr mūķenes spiedās virsū. Freize! Dabū viņu prom no �ejienes!

Freizi pie ratiem piespieda nesatricināma sievie�u siena.

-���� D�ord�o! saimniecības māsa uzsauca lordam Lukretili. D�ord�o! Glāb mani!

Lords krampjaini papurināja galvu, it kā viņu būtu sagrābusi lēkme, un rāvās prom no mūķeņu pūļa.

-��� Es to darīju tevis dēļ! sieviete kliedza. To visu es darīju tevis dēļ!

Lukretili lords pavērsa akmenscieto seju pret Luku. Es nesaprotu, ko tā sieviete saka. Nezinu, ko viņa ar to domā.

Sievietes ar tuk�ajām sejām tuvojās, spie�oties virsū vīrie�iem. Luka mēģināja tās saudzīgi pastumt malā, tomēr tikpat labi viņ� būtu varējis pagrūst sniega lavīnu. Izstiepu�as rokas, viņas sniedzās pēc saimniecības māsas.

-��� Nē! Luka iekliedzās. Es to aizliedzu! Viņa ir apcietināta. Lai tiek spriesta taisna tiesa!

Pēk�ņi lords novērsās no �ī skata, platiem soļiem pasteidzās visiem garām uz staļļiem un tūlīt parādījās savā zirgā, apseglotā ar greznām sarkanas ādas zirglie�tām, savu bruņoto vīru cie�ā ielenkumā. Atveriet vārtus! viņ� pavēlēja vārtsardzei. Atveriet vārtus, vai arī es jūs samīdī�u!

Vārtsardze klusēdama atstūma tos vaļā. Kad lorda jātnieki iztraucās pa vārtiem un aizauļoja pa ceļu uz pili, mūķenes pat nepagrieza galvas.

Luka juta, kā sievietes ar visu svaru spie�as viņam virsū. Es pavēlu� viņ� no jauna iesāka, bet mūķenes draudo�i ātri tuvojās kā siena, un jaunekli slāpēja viņu tērpi, viņu nesaudzīgā grū�anās virsū it kā viņas gri�bētu viņu nosmacēt ar savu daudzumu. Jaunais vīrietis mēģināja tikt projām no ratu sānu malas, bet tad zau�dēja pamatu zem kājām un nokrita zemē. Viņ� spārdījās un grozījās bailēs, ka mūķenes viņu nevil�us samīs, ka viņ� ies bojā zem to sandalēs ieautajām kājām. Saim�niecības māsa būtu tvērusies pie viņa, ta�u mūķenes to atvilka nost. Pusducis sievie�u turēja Luku pie zemes, bet pārējās mūķenes saimniecības māsu ar varu vilka uz sārtu, ko viņa pati bija pavēlējusi sakraut. Tagad arī Freize raustīdamies kliedza, jo ducis mūķeņu spieda viņu pie zemes. Satriektais brālis Pēteris stāvēja kā sastindzis; balti tērptās mūķenes klusēdamas neatlaidīgi stūma viņu uz ratu malu.

Saimniecības māsa bija pavēlējusi sakraut divus augstus sārtus no sausas malkas; katram pa vidu zemē bija stingri iestiprināts stabs. Mūķenes viņu aizvilka uz tuvāko no tiem, lai gan viņa spārdījās, pretojās un kliedza pēc palīdzības. Mūķenes piesaitēja saimniecības māsu pie staba, cie�i notinot ar virvēm viņas ķermeni, kas me�onīgi locījās.

Glābiet mani! viņa kliedza Lūkam. Dieva mīles�tības vārdā, glābiet mani!

Lūkam pār seju bija pārmests sejas aizsegs, tā ka viņ� neko neredzēja. Gulēdams zemē, viņ� smaka nost zem auduma, tomēr kliedza mūķenēm, lai tās rimstas. Tie�i tajā brīdī mūķenes paņēma lāpu no vārtsardzes, kura klusēdama viņām to iedeva; tad māsas pielika lāpu pie nodarvotās malkas, grēdas pakājē. Saimniecības māsa pazuda skatienam tum�o dūmu mākonī, jauneklis izdzir�dēja sievietes griezīgo pirmsnāves kliedzienu, un viņas dārgie zīda apak�svārki un glītais vilnas tērps iemirdzē�jās dzeltenu liesmu grīstēs.

Visi trīs jaunie vīrie�i klusēdami jāja projām no aba�tijas, jūtot riebumu pret redzēto vardarbību, tomēr prie�cīgi, ka izglābu�ies, ka pa�i nav nobeigti bez tiesas. Luka ik pa brīdim nodrebinājās un nikni notrausa no jakas piedurknēm sodrējus, bet Freize pārlaida plato delnu pār apmulsu�o seju un noteica: Pie visiem svētajiem�

Augu dienu viņi jāja pa augstieni virs me�a; rudens saule �ilbināja acis, akmeņainā zeme zem kājām bija cieta, un, kad ceļotāji pie kādas mājas ieraudzīja �ūpo�jo�os akmeņozola zaru ar norādi, ka tur ir iebraucamā vieta, visi klusēdami iegrieza zirgus staļļa pagalmā. Vai �ī zeme pieder lordam Lukretili? Freize vaicāja staļļa puisim, pirms viņi pat vēl bija nokāpu�i no zirgiem.

Nepieder gan. Tagad jūs atrodaties ārpus lorda Lukretili zemēm. �ī iebraucamā vieta pieder lordam Pikantem.

-��� Tad mēs paliekam, Luka izlēma. Jaunekļa balss bija aizsmakusi; viņ� nokrem�ļojās un izklepoja spļā�vienu ar dūmu smaku. Pie visiem svētajiem, es tikko spēju noticēt, ka esam tiku�i tālu prom no tā visa.

Brālis Pēteris pa�ūpoja galvu, joprojām nezinādams, ko sacīt.

Freize aizveda zirgus uz staļļiem, bet abi pārējie iegāja krogā un sauca pēc stipra vietējā sarkanvīna, lai aizgainītu no mutes dūmu un sve�u tauku gar�u. Jau�nie vīrie�i klusu pasūtīja ēdienu un, kad tas tika atnests, noskaitīja lūg�anu.

-��� Man jāizsūdz grēki, Luka sacīja, kad viņi bija paēdu�i. Svētā Dievmāte, aizlūdz par mani, jo jūtos kā aptraipīts.

-���� Man jāuzraksta ziņojums, brālis Pēteris piebilda.

Viņi paraudzījās cits citā, daloties piedzīvotajās �aus�mās. Kur� vispār noticēs tam, ko mēs esam pieredzē�ju�i? Luka prātoja. Jūs varat rakstīt, ko vien vēla�ties, kur� tam vispār ticēs?

-��� Viņ� noticēs, brālis Pēteris atteica. Tā bija pirmā reize, kad viņ� atzina savu uzticību kungam un orde�nim. Viņ� sapratīs. Ordeņa kungs. Viņ� to visu ir pie�redzējis un vēl daudz ko ļaunāku. Viņ� pēta pasaules gala tuvo�anos, un nekas viņu nepārsteidz. Viņ� to izla�sīs, sapratīs, paturēs noslēpumā un gaidīs mūsu nākamo ziņojumu.

-���� Mūsu nākamo ziņojumu? Mums ir jāturpina? Luka neticīgi jautāja.

-��� Pie manis atrodas norādījumi par mūsu nākamo galamērķi. Viņ� pats tos ir apzīmogojis, rakstvedis sacīja.

-��� Skaidra lieta �ī izmeklē�ana bija tāda izgā�anās, ka mūs atsauks no savu pienākumu pildī�anas!

-���� Ak nē, viņ� to uzskatīs par veiksmīgu, brālis Pēteris bargi sacīja. Jūs tikāt sūtīts izmeklēt vājprātu un pazīmes, kas liecināja par velnu abatijā, un to arī esat izdarījis. Jūs noskaidrojāt, kas tam bija par iemeslu: saimniecības māsa deva mūķenēm beladonnu, lai tās zaudētu prātu. Jūs zināt, kādēļ viņa tā rīkojās, viņas vēlme bija pa�ai ieņemt abates vietu un kļūt bagātai. Jūs zināt, ka lords Lukretili viņu pamudināja tā rīkoties, lai varētu nonāvēt savu māsu, izliekoties, ka viņa ir ragana, un tādā veidā iegūt viņas mantoto abatiju un zeltu. Tā bija jūsu pirmā izmeklē�ana, un lai gan man, iespē�jams, bija �ādas tādas �aubas par jūsu paņēmieniem es pavēstī�u savam kungam, ka esat to paveicis sekmīgi.

-���� Ir mirusi nevainīga mūķene, vainīgo sadedzināja juku�u sievie�u pūlis, un divas sievietes, kuras varētu būt nevainīgas zādzībā, ta�u neap�aubāmi ir vainojamas burvestībās, ir izkūpēju�as gaisā. Un to jūs saucat par veiksmi?

Brālis Pēteris atļāvās mazu smaidiņu. Esmu redzē�jis arī sliktākas izmeklē�anas ar sliktāku iznākumu.

-��� Tad jau jūs esat pabijis pa�as elles �okļos!

Rakstvedis ļoti nopietni pamāja ar galvu. Tā ir.

Luka mirkli klusēja. Ar citiem izmeklētājiem?

-��� Jūsu ir daudz.

-���� Tie ir tādi pa�i jauni vīrie�i kā es?

-���� Da�i bija tādi kā jūs ar tādām pa�ām spējām un zinātkāri. Citi toties jums līdzinājās visai maz. Ta�u nedomāju, ka jelkad iepriek� būtu saticis kādu, kurā ritētu laumu asinis.

Luka noraido�i atmeta ar roku. Tās ir blēņas.

-���� Ordeņa mestrs pats izvēlas izmeklētājus. Viņ� tos sūta uzdevumā un skatās, ko tie atklāj. Jūs esat viņa per�soniskā armija pret grēku un pasaules gala tuvo�anos. Viņ� tam ir gatavojies gadiem ilgi.

Luka atstūma krēslu no galda. Es eju gulēt. No visas sirds ceru, ka man nerādīsies murgi.

-���� Nerādīsies, brālis Pēteris apgalvoja. Viņ� jūs ir izraudzījies veiksmīgi. Jums piemīt spēks to panest un drosme to uzņemties. Drīz jūs iemācīsieties gudrību spriest tiesu daudz piesardzīgāk.

-���� Un tad?

-��� Un tad viņ� jūs sūtīs uz kristīgās pasaules malu, kur ķeceri un velni pulcējas, lai karotu pret mums; tur nu labu cilvēku nav nemaz.

Sievietes jāja līdzās, zirgi soļoja plecu pie pleca. Laiku pa laikam Izoldei izlauzās trīco�s �ņuksts, un I�raka pastiepa roku, lai pieskartos draudzenes dūrēm, kas bija cie�i sa�ņaugu�as pavadu.

Kā tu domā kas notiks ar abatiju? Izolde jau�tāja. Es esmu pametusi māsas. Esmu viņas nodevusi.

Otra meitene paraustīja plecus. Mums nebija izvē�les. Tavs brālis bija apņēmies abatiju atgūt savā pārziņā, un saimniecības māsa bija nolēmusi ieņemt tavu vietu. Vai nu viņa būtu mūs noindējusi, vai arī tavs brālis būtu mūs sadedzinājis kā raganas.

-���� Kā viņa varēja darīt ko tādu indēt un vest mūs visas ārprātā?

I�raka paraustīja plecus. Saimniecības māsa gribēja abatiju dabūt sev. Viņa bija apņēmusies kļūt par abati un tiecās uz �o mērķi. Viņa vienmēr bija pret tevi, par spīti tam, ka sākumā,, kad ieradāmies abatijā, izlikās tik patīkama un laipna. Un tikai viņa pati zina, cik ilgi viņi abi ar tavu brāli bija kaldināju�i �o sazvērestību. Varbūt viņ� bija apsolījis viņai abatiju jau sen.

-��� Un izmeklētājs! Saimniecības māsa viņu pilnībā apmuļķoja. Tas cilvēks ir muļķis.

-��� Saimniecības māsa runāja ar viņu un uzticējās izmeklētājam tad, kad tu to nedarīji. Protams, izmeklē�tājs uzzināja tikai viņas stāstu. Bet kurp mēs tagad do�simies?

Izolde pievērsa bālo seju draudzenei. Nezinu. Tagad mēs patie�ām esam pazudu�as. Esmu zaudējusi man�tojumu un savu vietu uz �īs zemes, un mēs abas esam nosauktas par raganām. I�raka, man tik ļoti �ēl! Man nevajadzēja ievest tevi abatijā. Man vajadzēja ļaut tev atgriezties savā zemē. Tev tagad vajadzētu mani atstāt.

-���� Es ie�u tev līdzi, otra meitene vienkār�i atteica. Mēs dosimies kopā vienalga uz kurieni.

-��� Man vajadzētu tev pavēlēt mani pamest, Izolde sacīja, �ķībi pasmaidīdama. Tomēr es to nespēju.

-��� Tavs tēvs, mans mīļotais kungs, mūs audzināja kopā un sacīja, ka mums vienmēr kopā arī jāturas. Pa�klausīsim viņam �ajā ziņā, jo esam pievīlu�as viņu daudz kur citur.

Izolde pamāja ar galvu. Un jebkurā gadījumā es nespēju iedomāties dzīvi bez tevis.

I�raka uzsmaidīja draudzenei. Tad kurp dosimies? Mēs nevaram palikt uz Lukretili zemes.

Izolde brīdi apdomājās. Mums vajadzētu doties pie mana tēva draugiem. Ikviens, kur� kopā ar viņu karoja krusta karā, ir mūsu draugs. Mums jājāj pie viņiem, jāizstāsta par �o uzbrukumu man, jāpastāsta par manu brāli un par to, ko viņ� nodarījis abatijai. Manam vārdam jāatgūst labā slava. Varbūt kāds no viņiem atgūs man arī mājas. Varbūt kāds palīdzēs apsūdzēt manu brāli un dabūt no viņa atpakaļ pili.

I�raka pamāja ar galvu. Grāfs Vladislavs bija tava tēva labākais draugs, un viņa dēls ir tev draudzību parādā. Es tikai nesaprotu, kā mums līdz viņam aiz�kļūt, viņ� dzīvo jūdzēm tālu Valahijā, pa�ā kristīgās pasaules malā.

-��� Viņ� mums palīdzētu, Izolde sacīja. Viņa tēvs un manējais zvērēja mū�īgu brālību. Viņ� man palīdzētu.

-��� Mums kaut kur būs jāsadabū nauda, I�raka atgā�dināja. Ja grasāmies doties tādā ceļā, mums nāksies noalgot sargus. Mēs nevaram ceļot vienas. �ie ceļi ir pārāk bīstami.

-��� Vai manas mātes dārglietas pie tevis joprojām ir dro�ībā?

-��� To maisiņu es nekad nenoņemu. Dārglietas atro�das manā slepenajā jostā. Nākamajā pilsētā es vienu no tām pārdo�u. I�raka pameta skatienu uz lēdijas Izol�des nodurto galvu, uz vienkār�o, brūno tērpu, zirģeli, uz kura viņa jāja, un uz draudzenes apvalkātajiem zāba�kiem. Ne tādu dzīvi tēvs tev vēlēja.

Jaunā sieviete nolieca galvu un ar delnas virspusi paberzēja acis. Es to zinu, viņa sacīja. Bet kur� var pateikt, ko viņ� gribēja? Kāpēc viņam būtu bijis jāsūta mani uz abatiju, ja viņ� vēlējās, lai esmu tāda sieviete, par kādu viņ� mani audzināja? Tomēr kaut kur, varbūt debesīs, viņ� mani vēros un lūgsies par to, lai es atrodu savu ceļu �ajā skarbajā pasaulē bez viņa palīdzības.

I�raka atvēra muti, lai atbildētu, bet tad pēk�ņi ar rā�vienu apturēja zirgu. Izolde! viņa brīdino�i uzsauca, tomēr bija jau par vēlu. Virvi, kas bija novilkta pāri ce�ļam un piesieta pie liela koka, pēk�ņi stingri nostiepa kāds, kas bija noslēpies krūmos, un tā aizķēra Izoldes zirga priek�kājas. Dzīvnieks vienā mirklī saslējās pakaļ�kājās, un, sapinies virvē, sagrīļojās un nokrita uz ceļiem, tā ka Izolde smagi nolidoja zemē.

I�raka nevilcinājās ne mirkli. Cie�i turēdama savu pa�vadu, viņa nolēca no zirga un uzvilka draudzeni kājās.

-��� Slēpnis! viņa iekliedzās. Lec manā zirgā!

Ceļa abās pusēs no me�a izskrēja �etri vīri; diviem bija rokās dun�i, diviem rungas. Viens sagrāba Izol�des zirgu un pārmeta pavadu pār krūmu, bet pārējie trīs metās meitenēm klāt.

Un nu, mazās lēdijas, paceliet rokas gaisā! Tad nometiet zemē savus naudasmaciņus, un neviens necie�tīs, pirmais vīrietis ierunājās. Ceļojat vienas pa�as? Tas ir muļķīgi, manas mazās lēdijas!

I�raka turēja sev priek�ā garu, �auru dunci; otru plauk�stu savilkusi dūrē, viņa nostājās stingri uz abām kājām kā cīnītāja. Vērodama visus trīs vīrie�us un prātodama, kur� varētu uzbrukt pirmais, viņa nedaudz �ūpojās.

-���� Pienāciet vēl tuvāk, un būsiet līķis, viņa īsi pateica.

Vīrietis metās viņām virsū, bet I�raka ar nazi izda�rīja māņu kustību un apsviedās apkārt, pār�ķeļot otra vīrie�a roku; tad, atvēzējusi dūri atpakaļ, ar krak�ķi trā�pīja pirmajam vīrietim pa seju. Tomēr viņa nespēja pre�toties pārspēkam. Tre�ais vīrietis pacēla rungu un blieza ar to I�rakai pa galvu. Meitene ievaidējusies nokrita zemē; Izolde vienā mirklī metās pie viņas, lai draudzeni aizstāvētu, un nokļuva aci pret aci ar trim vīriem. Jūs varat ņemt manu naudasmaku, viņa sacīja. Bet lie�ciet mūs mierā!

Ievainotais ar plaukstu saspieda savu roku un nolā�dējās, kad starp pirkstiem izplūda asinis. Kuce! viņ� izmeta.

Otrs vīrietis uzmanīgi aptaustīja savainoto seju. Do�diet mums maku! viņ� nikni uzsauca.

Izolde atsaitēja maku, kas karājās pie viņas jostas, un pasvieda to vīrietim. Tajā nebija nekā cita kā vien da�i peniji. Meitene zināja, ka viņas mātes safīri atrodas dro�ībā I�rakas jostā, kas bija iestiprināta viņas tunikas ņieburā. Tas ir viss, kas mums ir, viņa sacīja. Mēs esam nabaga meitenes. Tas ir viss, kas mums pieder.

-���� Parādiet mums rokas, vīrs ar rungu pavēlēja.

Izolde izstiepa rokas.

-���� Delnas uz aug�u, viņ� sacīja.

Izolde pagrieza plaukstas uz aug�u, un vīrs uzreiz panācās uz priek�u, atlauza meitenes rokas aiz mugu�ras, un viņa juta, ka otrs vīrietis tās cie�i sasien.

-���� Tās ir lēdijas rokas, viņ� ņirgājās. Mīkstas un baltas rociņas. Jūs savā mū�ā neesat smilgu pacēlusi. Jums ta�u atradīsies bagāta ģimene vai draugi, kas samaksās izpirkumu par jums, vai ne?

-��� Es jums zvēru, ka par mani neviens nemaksās. Izolde mēģināja pakustēties, ta�u virves cie�i iegriezās viņas rokās. Zvēru, ka tā ir taisnība! Esmu viena pati pasaulē; mans tēvs nupat nomira. Arī manai draudzenei neviena nav. Ļaujiet man�

-���� Nu, paskatīsimies, vīrietis sacīja.

I�raka, kas gulēja zemē, sagrozījās un mēģināja pie�celties kājās. Ļaujiet man viņai palīdzēt, Izolde lūdzās. Viņa ir ievainota.

-��� Sasieniet viņas kopa, vīrietis sacīja saviem bied�riem. No rīta redzēsim, vai kāds meklēs divas pazudu��as meitenes. Ja nemeklēs, tad paskatīsimies, vai kāds negrib divas skaistas meitenes. Ja negribēs, mēs viņas pārdosim turkiem. Vīrietis iesmējās, un tas ar savai�noto seju paplik�ķināja Izoldei pa vaigu.

Vadonis pagrūda nost otra vīrie�a roku. Nekādas preces bojā�anas! viņ� piekodināja. Vismaz līdz brī�dim, kad mēs uzzināsim, kas viņas tādas ir. Viņ� uz�vilka I�raku kājās un turēja, līdz arī viņa bija sasieta. Piedod man, viņa nomurmināja Izoldei.

-��� Iedodiet ūdeni! Izolde vīrietim pavēlēja. Un ļaujiet apmazgāt viņas galvu.

-��� Ejam! tas bija viss, ko vīrietis pateica pārējiem, un devās citiem pa priek�u nost no takas uz viņu sle�peno apmetni.

Nākamajā rītā ar ausmu dodoties ceļā, Luka un abi viņa biedri klusēja. Freize mocījās ar galvassāpēm, kā pats teica, no sliktākā ela kristīgajā pasaulē, brālis

Pēteris likās iegrimis domās, bet Luka pārdomāja visu, kas abatijā sacīts un darīts. Jauneklis bija pārliecināts, ka visu būtu varējis paveikt labāk un ka ir izgāzies, ta�u vairāk par visu viņ� lauzīja galvu par abates un viņas dīvainās biedrenes izkūpē�anu gaisā, atbrīvojoties no ķēdēm un akmens pagraba.

Viņi pameta iebraucamo vietu vairākas stundas pirms saullēkta, tiklīdz debesis no tum�ām vērtās pelē�kās, un visi cie�i ietinās savos apmetņos, lai paglābtos no rīta dzestruma. Brālis Pēteris sacīja, ka viņiem jājāj uz ziemeļiem, līdz viņ� atvērs nākamos rīkojumus.

-���� Mums nekas tik ļoti neiet pie sirds kā brīdis, kad viņ� atlau� to zīmogu, atloka papīru un pavēsta, ka mūsu priek�ā paveras kādas briesmas un mums jājāj tie�i tanīs iek�ā, Freize uzrunāja zemi. Vienu dienu trakas mūķenes. Kas būs �odien? Mēs to nezinām.

-��� Cst! Luka klusām atteica. Mēs nezinām, un neviens to nezina. Tur jau ir tas āķis.

-��� Mēs zinām, ka nekas jauks tas nebūs, Freize pie�bilda zirgam, kur�, pagriezis pret viņu ausi, �ķita pau��am līdzjūtību.

Kādu brīdi viņi klusēdami turpināja ceļu pa putek�ļaino taku, kas veda augstāk un augstāk starp kailajiem akmeņiem. Koku te bija mazāk tikai kāds savādi izlocī�jies olīvkoks un nokaltusi priede. Virs galvas viņi ierau�dzīja planējam ērgli, un sejā spo�i spīdēja saule, tomēr vēj�, kas pūta no ziemeļiem, bija salts. Kad jaunie vīrie�i sasniedza plakankalnes virsotni, ceļa labajā pusē skatie�nam pavērās mazs, me�ains apgabals. Zirgi nokāra gal�vas un gurdi vilkās uz priek�u, un jātnieki zvalstījās seg�los. Tad Lūkas uzmanību pievērsa kas tāds, kas līdzinājās garai, melnai �ūskai, kura gulēja viņiem priek�ā ceļa putekļos. Viņ� pacēla roku, lai dotu zirni, ka jāapstā�jas, un, kad Freize ierunājās, Luka pagriezās seglos un uzmeta kalpam drūmu skatienu, tā ka tas apklusa.

-��� Kas ir? brālis Pēteris tikko sadzirdami vaicāja Lūkam.

Luka par atbildi rādot pastiepa roku. Uz ceļa viņiem priek�ā, novazāta putekļos un paslēpta rūpīgi saliktās lapās, gulēja virve, kuras viens gals bija piesiets pie koka, bet otrs labajā pusē pazuda kokos.

-���� Slēpnis, Freize klusām ieteicās. Jūs pagaidiet �eit; izliecieties, ka esmu aizgājis pa�urāt� Pie visiem svētajiem! Tas nolāpītais els! viņ� ierunājās skaļāk, paraustīja bikses, noslīdēja no zirga un, lādēdams elu, devās uz ceļmalu. A�i palūkojies uz abām pusēm, Freize uzmanīgi un klusi iesoļoja kokos, paturot acīs iespē�jamo virves gala atra�anās vietu krūmos. Mirkli valdīja klusums, un tad kluss svilpiens kā putna sauciens deva ziņu pārējiem, ka tie var nākt. Jaunie vīrie�i izspraucās caur sīkajiem kociņiem un mazajiem krūmiem un uzgāja Freizi. Viņ� kā akmens bija uzvēlies uz kāda �ausmās sastingu�a vīrie�a krūtīm. Freizes platā plauksta bija aiz�klājusi vīra muti, un jaunekļa milzīgais duncis ar raga spalu bija piespiests sve�ā vīra rīklei. Gūstekņa acis pavērsās pret Luku un brāli Pēteri, kad tie parādījās no krūmiem, tomēr viņ� gulēja pilnīgi mierīgi.

-���� Sargs, Freize rāmi sacīja. Cie�i aizmidzis. Tik jauks mazs sargpostenis! Tepat tuvumā būs kāda lau�pītāju banda. Freize pieliecās pie vīra, kur� zem viņa svara krampjaini tvēra gaisu. Kur ir visi pārējie?

Vīrs ar acīm norādīja uz kokiem labajā pusē.

-��� Un cik daudz? Freize jautāja. Pamirk�ķini, kad teik�u. Desmit? Nē? Astoņi? Nē? Tad pieci? Viņ� parau�dzījās uz Luku. Pieci vīri. Kāpēc mums vienkār�i neat�stāt viņus mierā, lai tie nodarbojas ar savām darī�anām? Nav nekādas jēgas meklēt nepatik�anas.

-��� Un kādas tad ir viņu darī�anas? Luka vaicāja.

-��� Laupī�ana, brālis Pēteris klusām paskaidroja. Un da�kārt viņi nolaupa cilvēkus un pārdod tos osmaņiem uz galerām.

-��� Ne vienmēr, Freize ātri iejaucās un uzmeta brā�lim Pēterim drūmu skatienu, lai brīdinātu viņu vairs neko neteikt. Varbūt tikai malumedniecība. Malumed�nieki un zagļi. Tie nekādu lielo kaitējumu nenodara, un mums nav nekādas vajadzības tur iepīties.

-���� Nolaupa cilvēkus? Luka salti atkārtoja.

-���� Ne vienmēr� Freize atkārtoja. Dro�i vien nekas vairāk kā malumednieki.

Ta�u bija jau par vēlu. Luka bija apņēmies ikvienu paglābt no osmaņu pirātu galerām. Aizbāziet viņam muti un sasieniet viņu! jauneklis pavēlēja. Paskatīsi�mies, vai tie kādu netur gūstā. Luka pārlaida acis pār izcirtumu: mazs celiņ�, tik tikko platāks par kazu taku, veda dziļāk iek�ā kokos. Jauneklis pagaidīja, līdz vīram bija aizbāzta mute un pats piesiets pie koka, un tad devās uz priek�u, vienā rokā satvēris zobenu, otrā dunci. Viņam sekoja Freize un brālis Pēteris, kur� noslē�dza gājienu.

-���� Vai mēs nevarētu vienkār�i jāt tālāk, Freize uzstā�jīgā �ukstā ierosināja.

-���� Kāpēc mēs to darām? brālis Pēteris izdvesa.

Viņa vecāki. Freize pamāja uz Lūkas muguru.

-��� Nolaupīti un pārdoti verdzībā uz osmaņu galerām. Var�būt miru�i. Tā viņam ir personiska lieta. Kādu mirkli es cerēju, ka jūs būsiet uztvēris manu mājienu un turēsiet muti, bet nē�

Tikko manāma nodzēsta ugunskura smar�a viņus brīdināja, ka tuvumā atrodas apmetne; Luka apstājās, un viņa skatiens ieurbās starp kokiem. Ap ugunskura pelniem, skaļi krākdami, gulēja pieci vīri. Pāris tuk�u vīna maisu un pārogļoju�os zagtas aitas kaulu liecināja, ka pirms miega tie ir krietni ieturēju�ies. Vienā pusē guļo�ajiem, sasietas ar mugurām viena pret otru, vīdēja divas figūras, ietītas apmetņos un pār galvu nolaistām kapucēm.

Uzdro�inādamies cerēt, ka dārdo�ie krācieni apslēps jebkuru troksni, ko viņi sacels, Luka pa�ukstēja Freizem, lai dodas pie zirgiem. Kustēdamies klusu kā kaķis, Freize pievirzījās klāt piesieto dzīvnieku rindai, izvēlējās divus labākos un satvēra to pavadas, atsiedams vaļā pārējos.

-���� Mierīgi, viņ� pateica pārējiem. Gaidiet, kad teik�u.

Brālis Pēteris uz pirkstgaliem aizzagās atpakaļ pie ceļa. Trīs viņu pa�u zirgi un ēzelītis bija piesieti pie koka. Brālis Pēteris uzlēca savā zirgā un satvēra pārējo pava�das, gatavs ātri laisties projām. Rīta saules spo�ums uz ceļa meta tum�as ēnas. Brālis Pēteris noskaitīja īsu, bet kvēlu lūg�anu, lai Luka izglābj gūstekņus vai arī ko bija nodomājis darīt un dodas projām. Uz �iem lauku ceļiem bandīti bija pastāvīgs drauds, un ceļinieku uzde�vums nebija izaicināt ikvienu no tiem. Ordeņa kungs viņam nesacītu paldies, ja Luku kautiņā nogalinātu, kad tas tik ātri bija parādījis, ko spēj kā ordeņa izmeklētājs.

Luka izcirtumā noskatījās, kā Freize valda zirgus, tad ieslidināja zobenu makstī un izlīda caur krūmiem uz vietu, kur gūstekņi bija piesieti viens pie otra un piesaitēti pie koka. Jauneklis pārgrieza virvi, kas vijās ap koku, un abas kapucēs slēptās galvas uzreiz pacēlās aug�up. Luka pielika pirkstu pie lūpām, brīdinādams gūstekņus, lai klusē. Atri, neizdodot ne skaņas, gūstekņi paliecās viņam pretī, atvirzoties no saitēm tā, lai viņ� varētu pār�griezt virvi ap viņu roku locītavām. Nebilstot ne vārda, gūstekņi berzēja locītavas un plaukstas. Tad Luka pie�liecās pie zābakiem, lai pārgrieztu virvi ap viņu kājām. Viņ� pieliecās pie tuvākā gūstekņa un no�ukstēja: Vai varat nostāvēt? Un paiet?

Brīdī, kad Luka noliecās pār gūstekni, kaut kas atausa viņam atmiņā tik asi kā uzsitiens pa plecu un tad viņ� atskārta, ka tas nav sve�inieks. Novēdīja ro�ūdens smar�a. Sieviete atbīdīja kapuci, pār pleciem izplūda zel�tainu matu jūra, un bijusī abate viņam smaidot no�uk�stēja: Jā, brāli, varu; bet, lūdzu, palīdziet I�rakai, viņa ir ievainota.

Luka uzvilka Izoldi kājās un tad noliecās, lai palī�dzētu otrai sievietei. Viņ� uzreiz ievēroja, ka tai ir iesists pa galvu. Uz meitenes sejas bija asinis, skaistā, tum�ā āda vienos zilumos, un, kad jauneklis mēģināja viņu piecelt, viņas kājas ļima.

Ejiet pie zirgiem, viņ� no�ukstēja Izoldei. Cik klusu vien varat. Es viņu aiznesī�u.

Meitene pamāja ar galvu un klusām kā stirna devās caur kokiem, ar tērpa malu skardama izcirtuma zemi, un sasniedza Freizi, kur� viņai palīdzēja uzkāpt labākā zirga seglos. Viņai sekoja Luka, nesdams I�raku, un iekārtoja viņu uz otra zirga. Plik�ķinot zirgiem pa kaklu un �ukstus tos steidzinot doties projām no vietas, kur tie biju�i sapīti, abi vīrie�i dzīvniekus ar tiem mugurā uzsēdinātajām meitenēm vadīja lejup pa �auro taciņu, kur viņus uz ceļa gaidīja brālis Pēteris.

-��� Ak nē! brālis Pēteris iesaucās, ieraudzījis abates bālo seju un biezos, gai�os matus. Viņa uzreiz uzvilka uz matiem brūno kapuci, lai apslēptu seju, un nodūra acis. Pēteris pagriezās pret Freizi. Tu viņam ļāvi riskēt ar dzīvību �o te dēļ? Tu viņam ļāvi riskēt ar mums? Ar viņa svēto misiju?

Freize paraustīja plecus. Labāk dosimies ceļā, bija viss, ko viņ� pateica. Un varbūt tiksim cauri sveikā.

Freize uzlēca pats savā zirdziņā un tad, pagriezies atpakaļ, saausījās. Viens no izcirtumā guļo�ajiem vīriem kaut ko miegā noņurdēja un pagriezās uz otriem sāniem, bet otrs nolādējās un paslējās uz elkoņa. Atsvabinātie zirgi pagrieza galvas un iebubinājās, saukdami savus biedrus, un viens sakustējās, lai dotos viņiem pakaļ.

-���� Aiziet! Luka pavēlēja.

Freize palaida savu zirgu rik�os un veda līdzi I�rakas zirgu. Meitene pusnemaņā turējās ziigam krēpēs. Izolde sa�tvēra pavadu un paskubināja savu zirgu, lai tas neatpa�liktu no pārējiem. Izdzirdējis laupītājus kliedzam viņiem nopakaļ, Luka seglos pieliecās. No me�a parādījās at�svabinātais zirgs; tas rik�oja, lai panāktu biedrus, un tam sekoja visi pārējie, velkot pa zemi pavadas. Kad zirgi izdipināja no me�a un devās klāt Freizem, viņ� tiem noklie�dza cilvēkam nesaprotamu brīdinājuma saucienu. Zagļu banda metās pakaļ aizbēgu�ajiem zirgiem, bet tad ierau�dzīja mazo grupiņu uz ceļa un saprata, ka ir aplaupīti.

-���� Pilnos auļos! Luka iekliedzās un izvairījās, kad virs galvas nosvilpa pirmā bulta. Aiziet! viņ� sauca. Aiziet! Aiziet!

Jātnieki, zemu nolieku�ies pār zirgu kakliem, dim�dināja pa ceļu, bet laupītāji lamādamies un lādēdamies izmetās no me�a, bēgļiem pakaļ sūtot kļūmīgi raidītu bultu lietu. Saņēmis bultu rumpī, viens no aizmuku�ajiem zirgiem saslējās pakaļkājās, iezviedzās un trakos auļos nesās uz priek�u. Pārējie lēkāja apkārt, padarot trāpī�anu mērķī vēl grūtāku. Luka auļoja tik ātri, cik vien pa akmeņaino ceļu uzdrīkstējās, tad pievilka sava izbiedētā zirga pavadu, tā ka tas lēnām pārgāja vieglos rik�os un pēc tam soļos. Kad visi bija nokļuvu�i dro�ā attālumā, ziigs, smagi dva�odams, apstājās.

Aizmuku�ie zirgi sapulcējās ap Freizi. Mierīgi, mani mīļie, viņ� sacīja. Mēs esam dro�ībā, ja esam visi kopā. Viņ� nolēca no sava zirga un piegāja pie ievai�notā dzīvnieka. Tā ir tikai skramba, mana maziņā, viņ� maigi sacīja. Tikai skramba. Zirgs nolieca galvu, un Freize maigi to pavilka aiz ausim. Es to apkop�u, kad mēs nonāksim tur, kurp jau nu uz �īs Dieva zemes dodamies, mīļā.

I�raka turējās pie sava zirga kakla, izmocīta un bāla ievainojuma dēļ. Freize pacēla acis. Viņai neklājas labi. Es viņu nosēdinā�u uz sava zirga sev priek�ā.

-���� Nē, Izolde iebilda. Uzceliet viņu manā zirgā. Mēs varam jāt kopā.

-���� Bet viņa tikko spēj noturēties!

-��� Es viņu turē�u, Izolde nelokāmā pārliecībā sa�cīja. Viņa negribētu, ka viņu tur vīrietis; tas ir pretēji viņas para�ām. Arī es to nevēlētos.

Freize palūkojās uz Luku, lai tas dotu atļauju, un, kad jaunais vīrietis paraustīja plecus, Freize nokāpa no zirga un piegāja pie verdzenes, kura zvārojās seglos.

-��� Es jūs pārcel�u pie jūsu kundzes, viņ� skaļā balsī sacīja.

-��� Viņa nav kurlai Tikai vārga! Lūka aizkaitināti noteica.

-��� Abas tikpat spītīgas kā da�s labs, Freize uzticēja savas domas verdzenes zirgam, kad tā jātniece iekrita viņam rokās. Abas tik spītīgas kā mazais ēzelītis, lai Dievs viņu svētī! Viņ� uzmanīgi aiznesa I�raku līdz Izoldes zirgam un maigi iesēdināja seglos, pārliecināda�mies, ka viņa ir novietota stingri. Vai esat dro�a, ka varēsiet viņu noturēt? Freize jautāja Izoldei.

-���� Varē�u, meitene atteica.

-���� Nu tad sakiet man, ja kļūst par grūtu. Viņa nav nekāda vieglā, un jūs esat tikai vāja, sīka būtne. Viņ� pagriezās pret Luku. Es vadī�u viņas zirgu. Pārējie mums sekos.

-��� Tie noklīdīs, Luka pareģoja.

-��� Es tos atkal sasvilp�u, Freize sacīja. Da�i lieki zirgi nekad nenāk par ļaunu, un varbūt mēs tos varēsim pārdot, ja radīsies vajadzība.

Pats viņ� uzlēca savā rāmajā zirgā, satvēra I�rakas zirga pavadu un klusi, iedro�ino�i uzsvilpa pārējiem �etriem zirgiem; tie uzreiz sapulcējās viņam apkārt, un mazā kavalkāde vienmērīgā solī devās ceļā.

-��� Cik tālu ir līdz tuvākajai pilsētai? Luka vaicāja brālim Pēterim.

-��� Domāju, jūdzes astoņas, viņ� atteica. Manu�prāt, viņa izturēs; tomēr viņa izskatās ļoti slikti.

Luka palūkojās atpakaļ uz I�raku, kura bija atslīgusi pret Izoldi, saviebusies no sāpēm; meitenes seja bija bāla. Izskatās gan. Un, kad tur nonāksim, mums viņu vajadzēs nodot vietējam lordam sadedzinā�anai. Mēs viņu esam izglābu�i no bandītiem un osmaņu galerām, lai redzētu, kā viņa tiek sadedzināta kā ragana. �aubos, vai viņa domās, ka esam viņai izdarīju�i pakalpojumu.

-��� Viņa jau vakar būtu sadedzināta kā ragana, brālis Pēteris bez līdzjūtības balsī sacīja. Katra stunda viņai ir kā dāvana.

Luka pievilka pavadu, lai nonāktu līdzās Izoldei. Kā viņa tika savainota?

-���� I�raka dabūja sitienu ar rungu, kad centās mūs aiz�sargāt. Parasti viņa ir gudra cīnītāja, ta�u laupītāji bija �etri. Tie metās mums virsū uz ceļa, mēģinot aplaupīt, un, kad ieraudzīja, ka esam tikai neaizsargātas sievietes, nosprieda saņemt mūs par ķīlniecēm, lai varētu piepra�sīt izpirkuma maksu. Izolde pa�ūpoja galvu, kā cenz�damās aizgainīt atmiņas. Vai ari pārdot uz galerām.

-��� Vai viņi� Luka centās atrast īstos vārdus, � ē, nenodarīja jums pāri?

-��� Jūs gribat teikt vai viņi mūs izvaroja? Izolde tie�i noprasīja. Nē, viņi mūs glabāja izpirkumam un tad piedzērās. Bet mums palaimējās. Meitene saknieba lūpas. Es biju muļķe, ka jāju bez apsardzes. Es pakļāvu I�raku briesmām. Mums vajadzēs atrast kādu, ar ko ceļot kopā.

-��� Jūs vispār nevarēsiet ceļot, Luka skarbi pateica. Jūs esat manas gūsteknes. Es jūs apcietinu par apsū�dzībām burvestībās.

-��� Nabaga māsas Augustes dēļ?

Luka samirk�ķināja acis, cenzdamies aizgainit ainu ar abām jaunajām sievietēm, kas notriepu�ās ar asinīm kā miesnieki. Jā.

-��� Vai jūs mani uzklausīsiet, pirms mūs izdosiet, kad tiksim līdz nākamajai pilsētai un ārsts apskatīs I�raku? Es jums visu paskaidro�u, atzī�os visā, ko esam un ko neesam izdarīju�as, un jūs varēsiet izlemt, vai mūs jāsūta atpakaļ pie mana brāļa sadedzinā�anai. Jo tā notiks jūs to zināt. Ja aizsūtīsiet mani atpakaļ pie viņa, jūs paraks�tīsiet man nāves spriedumu. Man nebūs tiesas, kuras norisi būtu vērts pierakstīt; nebūs iztiesā�anas, kas būtu vērta, lai to uzklausītu. Jūs mani iesūtīsiet nāvē. Vai tas negulsies smagi uz jūsu sirdsapziņas?

Viņiem blakus piejāja brālis Pēteris. Ziņojums jau ir aizsūtīts, viņ� bargā noteiktībā sacīja. Un jūs tur esat uzrādīta kā ragana. Mēs neko citu nevaram darīt kā vien nodot jūs civilajiem likumiem.

-��� Es varu viņu uzklausīt, Luka aizkaitināti atteica.

-��� Es varu viņu uzklausīt un tā arī darī�u.

Izolde paraudzījās viņā. Sieviete, kuru jūs tik ļoti apbrīnojat, ir mele un atkritēja, viņa skarbi sacīja.

-���� Saimniecības māsa ir mana brāļa mīļākā, kuru viņ� piemuļķojis un padarījis par savu līdzdalībnieci. Es to varētu apzvērēt. Viņ� pārliecināja saimniecības māsu ievest mūķenes ārprātā un novelt vainu uz mani, lai jūs ierastos un iznīcinātu manu varu abatijā. Viņ� turēja to sievieti par muļķi, un es domāju, ka viņa par tādu uzska�tīja jūs.

Kad �ī meitene viņu nosauca par muļķi, Luka juta, kā viņu pārņem dusmas, bet viņ� sakoda zobus. Es viņā klausījos, kad jūs neuzskatījāt par vajadzīgu ar mani runāt. Man viņa patika, kad jūs man pat neparādījāt savu seju. Viņa zvērēja, ka teiks patiesību, kad jūs� kas zina, ko jūs darījāt? Katrā ziņā man nebija neviena, ar ko es būtu varējis viņu salīdzināt. Bet, par spīti tam, es uzmanīgi noklausījos viņas melos un sapratu, ka viņa noveļ vainu uz jums, kad jūs sevi pat neaizstāvējāt manā priek�ā. Jūs varat saukt mani par muļķi kaut gan es redzu, ka bijāt diezgan iepriecināta par manu palīdzību atgadījumā ar bandītiem, tomēr mani viņa nepiemuļķoja lai ko jūs teiktu.

Izolde nolieca galvu, it kā lai mīkstinātu savus pār�steidzīgos vārdus. Es nedomāju, ka esat muļķis, izmeklētāj, viņa atteica. Esmu jums pateicīga, ka mūs izglābāt. Bū�u priecīga izskaidrot visu no savas puses. Un es ceru, ka jūs mūs ap�ēlosiet.

Ārsts, kas bija ataicināts pie mauru verdzenes, kad ceļinieki atpūtās nelielās pilsētiņas mazajā iebraucamajā vietā, paziņoja, ka meitene zaudējusi daudz asiņu un ir sasista, tomēr kauli neesot lauzti. Luka samaksāja par labāko guļvietu slimniecei un Izoldei un vēl papildus lai viņām nebūtu jādala istaba ar citiem ceļotājiem.

Kā man atskaitīties par to, ka tagad maksājam par divām sievietēm, kuras ceļo kopā ar mums? brā�lis Pēteris jautāja. Par sievietēm, kuras ir zināmas kā noziedznieces?

-��� Tu varētu pateikt, ka man bija nepiecie�amas kalpones un tu man sagādāji divas jaukas meitenes, ieteica Freize, izpelnīdamies skābu rakstve�a skatienu.

-��� Un vispār nav jāatskaitās ne par ko. �ī nav izmeklē��ana, Luka rīkoja. Tā ir tikai dzīve ceļā, kas nepieder pie mūsu darba.

Izolde noguldīja I�raku lielajā gultā, it kā viņas būtu vienlīdzīgas, deva viņai ar karotīti ar zupu, it kā viņa būtu Izoldes māsa, rūpējās par viņu kā par savu bērnu un sēdēja draudzenei blakus, kad tā gulēja.

-��� Kā ar sāpēm?

-��� Nav labāk, I�raka saviebās. Tomēr vismaz man vairs ne�ķiet, ka esmu nolemta nāvei. Tas jājiens bija kā murgs; sāpes tikai plūda un plūda. Domāju, ka mir�u.

-���� Es nevarēju tevi pasargāt no ceļa grambām un ari no zirga klupieniem ne. Tas mani kratīja, un tu noteikti juties �ausmīgi.

-���� Bija grūti to izturēt.

-���� I�raka, esmu tevi pievīlusi. Tevi varēja nogalināt vai pārdot verdzībā! Un nu mēs atkal esam gūstā. Man jāļauj tev iet. Tu vari aiziet, kamēr es ar viņiem runā�u. Lūdzu, glābies! Dodies uz dienvidiem, dodies projām uz savu zemi un lūdz savu dievu, lai mēs atkal kādreiz satiktos!

Meitene atvēra acis, kurām apkārt vīdēja zilumi, un viņas skatiens uzdzirkstīja. Mēs paliksim kopā, viņa stingri sacīja. Vai tad tavs tēvs mūs neaudzināja kopā kā vismīļākās māsas, kā biedrenes, kuras nekad netika �ķirtas?

-��� Varbūt viņ� tā darīja, bet mana māte tam nedeva savu svētību. Viņa pretojās tam, ka mēs pavadījām kopā katru viņas dzīves dienu, Izolde atgādināja. Un, kop� zaudējām manu tēvu, neesam pieredzēju�as neko citu kā vien sirdssāpes.

-���� Mana māte gan svētīja mūsu draudzību, I�raka atteica. Viņa man teica: "Izolde ir tev tuva kā māsa." Viņa bija laimīga, ka mēs ar tevi visu cauru dienu pava�dījām kopā kopā mācījāmies un kopā rotaļājāmies -, un viņa mīlēja tavu tēvu.

-��� Tev mācīja valodas, Izolde atgādināja �ķietamā aizvainojumā. Un ārstniecību. Un cīņas mākslu. Bet es neapguvu neko citu kā vien mūziku un iz�ū�anu.

-��� Es tiku gatavota būt par tavu kalponi un bied�reni, I�raka sacīja, lai varētu tev kalpot un tevi aiz�sargāt. Un to es ari daru. Es zinu visu, kas jāzina, lai tev kalpotu, un tev vajadzētu būt par to priecīgai.

A�s pirksta uzsitiens pa vaigu pavēstīja I�rakai, ka Izolde ir par to priecīga.

-���� Nu tad tā, I�raka sacīja. Man jāpaguļ, bet tu dodies vakariņās. Paskaties, vai vari izmeklētāju pieda�būt, lai viņ� palai� mūs vaļā. Un, ja viņ� to izdara, mēģini viņu pierunāt iedot mums nedaudz naudas.

-���� Tu ļoti augstu vērtē manas pārliecinā�anas spē�jas, Izolde noskumusi atteica.

-��� Jā, tā ir. I�raka aizvēra acis. īpa�i attiecībā uz viņu.

Luka vakariņu laikā aizsūtīja pēc Izoldes, iecerējis viņu ē�anas laikā, kad neviena cita nebūtu klāt, nopra�tināt, bet tad atklāja, ka gan brālis Pēteris, gan Freize nolēmu�i palikt istabā kopa ar viņiem.

-��� Es pasnieg�u ēdienu, Freize paziņoja. Labāk to daru es nekā kaut kāds iebraucamās vietas skuķis, kas noklausītos visā, ko sakāt, un, ļoti iespējams, iejauktos sarunā.

-��� Tu nu gan esi ļoti mazrunīgs!

-��� Mazrunīgs, Freize atkārtoja, lai vārds iespiestos atmiņā. Mazrunīgs, vai zināt? Izlik�os, ka tāds esmu.

-��� Un es visu pierakstī�u. Tā tomēr joprojām ir slep�kavības un burvestību izmeklē�ana, brālis Pēteris bargi sacīja. Tas vien, ka atradām �īs sievietes, iekūlu�ās vēl lielākās nepatik�anās, nepierāda viņu nevainīgumu. Tie�i pretēji. Krietnas sievietes paliek mājās un uzvedas, kā pieklājas.

-���� Mēs �īs sievietes diez ko nevaram vainot par to, ka viņas ir paliku�as bez mājām, kad viņu abatijā abas taisījās sadedzināt kā raganas, Luka aizkaitināti sacīja. Vai arī apvainot meiteni par to, ka pa�as brālis viņu izsviedis no mājām.

-��� Lai kāds arī būtu iemesls, viņa un viņas kalpone ir bez jumta virs galvas un neviens viņas nevada, brālis Pēteris neatkāpās. Neviens vīrietis viņas nevada, un neviens viņas neaizsargā. Abas pavisam dro�i iekulsies nepatik�anās un ari izraisīs tās.

-���� Man �ķita, ka esam atbildēju�i uz jautājumiem par abatiju, Luka ierunājās, raudzīdamies te uz vienu, te otru skarbo seju. Biju domājis, ka esam pabeigu�i izmeklē�anu un nosūtīju�i ziņojumu. Ka lielākajā daļā minēto noziegumu �īs sievietes nav vainojamas. Man �ķita, ka bijām pārliecināju�ies par viņu nevainīgumu.

-��� Par to mēs bijām pārliecināju�ies attiecībā uz zāļo�anu, indē�anu un slepkavību, Pēteris attrauca. Bijām noskaidroju�i, ka lielākos noziegumus pastrādājusi saim�niecības māsa. Bet ko tās abas tonakt darīja kapli�ā? Vai tad jūs neatceraties, kā viņas aizskāra līķi un kā saimnie�cības māsa sacīja, ka viņas ar mūķenes ķermeni notur sātanisko mesu?

Freize pamāja ar galvu. Brālim Pēterim taisnība. Viņām nāksies daudz ko paskaidrot.

-���� Es jautā�u, Luka sacīja. Es viņas izjautā�u par visu. Tomēr, ja atceramies, kā ieradās viņas brālis, kas bija slepenās tuvās attiecībās ar to sievieti, un cik labprāt viņ� bija gatavs noskatīties, kā māsa viņa acu priek�ā tiek sadedzināta, mēs pret �o meiteni varam just tikai �ēlumu. Un jebkurā gadījumā ja viņas atbil�des nebūs apmierino�as, mēs varam �īs sievietes izdot lordam Pikantem, kur� �eit ir pavēlnieks. Viņ� tās abas varēs sadedzināt, tāpat kā to būtu darījis lords Lukretili. Vai to jūs vēlaties? Jauneklis paskatījās uz abu biedru drūmajām sejām. Jūs vēlaties redzēt viņas miru�as? �īs divas jaunās sievietes?

-��� Mana vēlē�anās ir, lai tiktu spriesta taisna tiesa, brālis Pēteris sacīja. Piedo�ana lai paliek Dieva ziņā.

-��� Vai ari mēs varētu pievērt acis un ļaut viņām rit no rīta aizbēgt, ieteica Freize, dodamies ārā no istabas.

-���� Ak, Dieva dēļ! Luka izsaucās.

Tie�i tanī brīdī pa kāpnēm lejup uz vakariņām nokāpa Izolde, uzvilkusi tērpu, ko bija aizņēmusies no iebrauca�mās vietas saimnieka sievas. Tas bija �ūts no kāda rupja auduma un nokrāsots tum�i zils. Galvā Izolde bija uzli�kusi galvassegu, kādu valkāja lauku sievietes. Tā atklāja skatienam meitenes zeltaino matu cirtas, kuras viņa bija atglaudusi atpakaļ un savijusi pīnē. Luka atcerējās, kā bija iziru�i zeltainie mati, kad viņ� meiteni bija notvē�ris staļļa pagalmā, un ro�ūdens smar�u, kad viņ� to bija spiedis pie zemes. Vienkār�ajā ģērbā Izoldes skaistums pēk�ņi �ķita mirdzo�s, un Luka un pat brālis Pēteris stā�vēja kā mēmi.

-��� Ceru, ka jūtaties labāk, Luka nomurmināja, pa�stumdams viņai krēslu.

Izolde turēja acis nolaistas, un smaids bija vērsts uz viņas kājām. Es nebiju ievainota, tikai pārbijusies. I�raka atpū�as un veseļojas. Esmu pārliecināta, ka rīt no rīta viņa jutīsies labāk.

Ar blīk�ķi atraudams durvis, ienāca Freize un sāka kraut uz galda �ķīvjus. Cāļa frikasē viņi tie�i mums nokāva vecu gaili. Sautēta liellopu gaļa ar rāceņiem; cūk�gaļas pastēte es nu tai nepieskartos. Nedaudz desas, kas izskatās diezgan laba, un pāris �ķiņķa �ķēļu. Freize izgāja laukā un atkal atgriezās, nesdams vēl citus trau�kus. Nedaudz vietējā tirgū pirkta marcipāna, kas gar�o gandrīz kā īsts, bet es nevarētu apzvērēt, ka tas ir svaigs; da�as maizītes, kuras cepusi pati saimniece, tās es redzēju iznākam no krāsns, jūsu dro�ības labad nogar�oju un atzinu par labām esam. Augļu viņiem �eit nav nemaz, ja neskaita pāris tik zaļu ābolu, ka tie visādā ziņā jūs piebeigs, un da�us cukurotus kastaņus. Labos gados tie tiek pietaupīti ja nu ierodas kungi. Tā ka es par tiem neatbildu.

-���� Atvainojiet, Luka teica Izoldei.

-��� Nekas, viņa pasmaidīdama atbildēja. Viņ� ir ļoti patīkams un dro�i vien runā taisnību tas ir svarīgāk.

-���� Nedaudz ļoti laba vīna, ko es atļāvos jūsu dēļ pa�grabā pagar�ot un kas manai lēdijai nepavisam nekai�tētu. Freizi bija iedro�inājusi Izoldes uzslava, un viņ� ar pla�u �estu ielēja vīnu. Nedaudz vieglā ela, lai dze�sētu jūsu slāpes, to �eit brūvē no kalnu ūdens, un dzē�riens nudien ir visai labs. Citā gadījumā jūs dro�i vien nedzertu ūdeni, bet �eit to varbūt varētu. Un, ja jums kārojas pāris olu, es varu likt, lai tās uzvāra vai pagatavo olu kulteni kā vēlaties.

-��� Freizem patīk domāt, ka viņ� ir dzimis, lai man kal�potu, un viņ� nudien izturas pret mani labi, Luka pus�balsī atzina.

-���� Un vēl kas, Freize turpināja, pievēr�oties tie�i Izoldei. Te būs jauks, salds vīns jūsu trūcīgajai maltītei, un tūlīt no krāsns nāks ārā laba maize. Kvie�u, protams, viņiem nav, bet rudzu maize ir gar�īga un viegla; to ce�pot, izmantots kas līdzīgs medum. To visu es atklāju garā sarunā ar virēju, kura nav nekas cits kā �īs vietas saimniece un, pēc manām domām, ir ļoti laba sieva. Viņa teica, ka tērps jums piestāvot daudz labāk nekā viņai, un tā tas ari ir.

-��� Tomēr da�reiz viņ�, protams, ir visai necie�ams, Luka pabeidza. Freize, lūdzu, pasniedz ēdienu klusē�dams.

-��� Klusēdams, viņ� saka. Freize pamāja Izoldei ar sazvērniecisku smaidu. Es esmu kluss. Redziet mēms kā zivs. Ziniet, esmu mazrunīgs. Mazrunīgs.

Kad Freize saknieba lūpas, salika visus atliku�os ēdie�nus uz galda, zemu paklanījās un nostājās ar muguru pret durvīm, pagriezies ar seju pret telpu kā vissmal�kākais apkalpotājs, Izolde nevarēja neiesmieties. Brālis Pēteris apsēdās un sāka likt sev ēdienu, līdzās nolicis manuskriptu un blakus vīna glāzei novietojis tintnīcu.

-��� Saprotu, ka jūs mani gribat ne tikai paēdināt, bet arī nopratināt, Izolde Lūkam sacīja.

-���� Kā svētajā misē, rakstvedis atteica Lūkas vietā, kur jums jāatbild par savu dvēseli un ticību, pirms pieņemat komūniju. Vai varat atbildēt par savu dvēseli, manu lēdij?

-��� Neesmu izdarījusi neko tādu, par ko kaunētos, meitene noteikti atbildēja.

-���� Un kā ar uzbrukumu miru�ai sievietei?

Luka raidīja brālim Pēterim brīdino�u skatienu, lai tas valdās, bet Izolde atbildēja bez bailēm. Tas nebija uzbrukums. Mums bija jāuzzina, kas māsai iebarots. Un, atklādamas, ka viņa noindēta, mēs izglābām pārē�jās māsas. Es māsu Augusti pazinu, bet jūs ne. Es jums saku: viņa būtu bijusi priecīga, ka mēs to pēc viņas nāves izdarījām un tādā veidā aiztaupījām sāpes viņas māsām. Māsas Augustes vēderā mēs atradām beladonnas ogas. Tas pierādīja, ka mūķenes tika indētas, ka viņas nebija nedz apsēstas, nedz ari juka prātā, kā mēs visas baidījāmies. Cerēju, ka mēs varēsim iedot jums ogas kā pierādījumu un pasargāt abatiju no mana brāļa un saimniecības māsas.

Luka ar karoti uzlika cāļa frikasē uz lielas rupjmai�zes �ķēles un pastūma to meitenei. Viņa no tērpa pie�durknes izsmalcināti izbūra dak�iņu un noēda no �ķēles virsas gaļu. Neviens no viņiem tādas galda manieres vēl nebija redzējis. Luka gandrīz aizmirsa, kas viņam bija jautājams. Freize pie durvīm stāvēja kā zemē iemiets.

-��� Nekad neesmu tādu priek�metu redzējis, Luka noteica.

-��� To sauc par dak�iņu, Izolde paskaidroja, it kā tā būtu pavisam parasta lieta. Tādas lieto Francijas galmā. Ē�anai. �o man iedeva tēvs.

-��� Nekad neesmu ēdis neko tādu, ko nevarētu uzdurt uz dun�a gala, Freize no durvīm izteicās.

-���� Diezgan! Luka apsauca savu kalpu, kuram tik ārkārtīgi patika iejaukties.

-��� Vai arī izsūkt, Freize turpināja. Viņ� mirkli klu�sēja, tad paskaidroja tuvāk: Ja ēdama zupa.

-���� "Ja ēdama zupa"! Luka nikni pagriezās pret savu kalpu. "Ja ēdama zupa"! Dieva dēļ, stāvi klusu! Nē, labāk tomēr pagaidi virtuvē!

-��� Es sargāju durvis, Freize sacīja, norādot, ka viņa darbs ir svarīgs. Sargāju durvis no iebrucējiem.

-��� Es gan labprātāk dotu priek�roku iebrucējam! Es labāk gribētu, ka te iebrā�as laupītāju banda, nekā klau�sītos, kā tu izsaki savas domas par visu, kas notiek un nenotiek.

Freize no�ēlā pa�ūpoja galvu un atkal saknieba lūpas, lai parādītu, ka turpmāk būs kluss. Kā kaps, viņ� Lūkam sacīja. Turpiniet vien! Jums labi sanāk pama�tīgi, bet ar cieņu. Nepievērsiet man uzmanību.

Luka atkal pagriezās pret Izoldi. Nopratinā�ana nav vajadzīga, viņ� sacīja. Tomēr jums jāsaprot, ka neva�ram jūs atlaist, iekams neesam pārliecināju�ies par jūsu nevainīgumu. Ēdiet vakariņas un izstāstiet man godīgi, kas notika klosteri un ko esat nodomājusi darīt tālāk.

-��� Vai drīkstu uzzināt, kas notika ar klosteri? Vai jūs to slēdzāt?

-���� Nē, jauneklis atteica. Vēlāk es jums pastāstī�u vairāk, bet abatiju mēs pametām, kad mūķenes skaitīja lūg�anas un tika gaidīta jaunas abates iecel�ana.

-���� Saimniecības māsa?

-��� Mirusi, tas bija viss, ko Luka pateica. Tagad izstāstiet man visu, ko zināt.

Izolde vēl brītiņu ēda, tad pabīdīja maizes �ķēli uz vienu pusi. Brālis Pēteris uz tās uzlika ragū un tad iemērca spalvu tintē.

-���� Kad ierados abatijā, es sēroju par tēvu un pretojos viņa vēlmēm, Izolde godīgi pateica. I�raka ieradās kopā ar mani mēs nekad neesam tiku�as �ķirtas, kop� tēvs atveda I�raku un viņas māti no Svētās zemes.

-��� Vai viņa ir jūsu verdzene? brālis Pēteris pavai�cāja.

Izolde kaismīgi papurināja galvu. I�raka ir brīva. Tikai tādēļ vien, ka I�rakā rit mauru asinis, visi mū��dien domā, ka viņa atrodas verdzībā. Mans tēvs cienīja un godāja I�rakas māti un apglabāja viņu pēc kristie�u para�ām, kad tā nomira. I�raka tad bija tikai septiņus gadus veca. Viņa ir brīva, tāpat kā brīva bija viņas māte.

-���� Brīvāka nekā jūs? Luka vaicāja.

Jauneklis ieraudzīja, kā viņa pietvīkst. Jā, tā lai�kam iznāk. Tādēļ, ka mani saistīja tēva testamentā teiktais ka jādodas uz abatiju -, un nu, kad esmu zaudējusi savas mājas, esmu izsludināta meklē�anā kā noziedzniece.

-���� Ko jūs darījāt ar māsas Augustes ķermeni?

Izolde paliecās uz priek�u, nenolaizdama tum�zilo

acu skatienu no jaunekļa. Luka būtu varējis apzvērēt, ka viņa runā taisnību. I�raka Spānijā mācījās pie mauru dziedniekiem. Tēvs mūs abas aizveda uz Spānijas galmu, kad sniedza tur padomus par nākamo krusta karu. I�raka mācījās pie viena no di�ākajiem ārstiem par ārstniecības augiem, apreibino�ām zālēm un indēm. Mums bija aiz�domas, ka mūķenes tiek indētas, turklāt man rādījās vis�neparastākie sapņi un es modos ar brūcēm delnās.

-��� Arī jūsu plaukstās bija stigmas? Luka viņu pār�trauca.

-��� Es biju pārliecināta, ka tā ir, meitene atteica un, to atceroties, pēk�ņi sadrūma. Sākumā biju apjukusi un domāju, ka zīmes ir īstas sāpīgi brīnumi.

-��� Tā bijāt jūs, kas atnāca uz manu istabu un parādīja savas delnas?

Izolde klusēdama pamāja ar galvu.

-��� Tur nav nekā apkaunojo�a, Luka viņai maigi sa�cīja.

-��� �ķita, it kā tas būtu grēks, viņa klusām atteica. Uzrādīt Tā Kunga brūces un uzmosties tik satrauktai pēc tam kad sapnī esi skrējusi un kliegusi�

-��� Jūs domājāt, ka murgus izsauca apreibino�ā zāle beladonna?

-��� I�raka tā domāja. Viņai likās, ka �o zāli lieto dau�dzas mūķenes. I�raka nekad neēda refektorijā; viņa ieturējās kopā ar kalpotājām, un viņai nekad nerādījās murgi. Nevienai no kalpotājām nerādījās murgi. Tas notika tikai ar tām māsām, kuras ēda refektorija maizi. Kad tik pēk�ņi nomira māsa Auguste, I�raka nodomāja, ka māsas sirds pārstājusi pukstēt beladonnas iespaidā. Viņa zināja: ja beladonnas ticis pārāk daudz, tā nonāvē. Mēs nolēmām atgriezt māsas Augustes vēderu, lai atrastu ogas.

Brālis Pēteris aizklāja acis ar plaukstām, it kā viņa priek�ā joprojām stāvētu abas meitenes, asinīs līdz elko�ņiem, iegrimu�as savā �ausmino�ajā darbā.

-��� Aizskart ķermeni bija milzu grēks, Luka paskaid�roja Izoldei. Aiztikt līķi ir ne tikai grēks, bet ari nozie�gums.

-��� Tikai ne I�rakai. Izolde aizstāvēja draudzeni. Viņa nepieder pie mūsu ticības un netic ķermeņa aug�āmcel��anās brīnumam. Tas, ko mēs darījām, I�rakas acīs nebija daudz lielāks grēks kā izpētīt dzīvnieku. Jūs viņu nevarat apsūdzēt ne par ko citu kā vien par dziedniecības māks�las izmanto�anu.

-���� Bet jums tas bija liels grēks, Luka neatlaidās. Tas noteikti bija nepanesami? Kā jūs jauna lēdija varējāt ko tādu izdarīt?

Izolde nolieca galvu. Jā, man tas bija grēks. Tomēr domāju, ka tas ir jāizdara, un negribēju pamest I�raku, lai viņa to paveic viena pati. Es domāju, ka man jābūt� Viņa pieklusa. Domāju, ka man jābūt drosmīgai. Es esmu lēdija Lukretili. Nospriedu, ka man jābūt tikpat dro�sirdīgai kā vārdam, kuru nesu. Un mēs tie�ām ierau�dzījām māsas vēderā ogas tum�as �āvētu ogu drusci�ņas. Izolde ielaida roku sava ģērba kabatā un izvilka da�as tum�u, cietu ogu kripatiņas, kuras atgādināja pipara graudiņus. Mēs atradām �os. Lūk, pierādījums tam, ko mēs darījām un ko uzgājām.

Luka vilcinājās. Jūs �os te izņēmāt no miru�ās sie�vietes vēdera? viņ� jautāja.

Meitene pamāja ar galvu. Tas bija jāizdara, viņa noteica. Kā citādi mēs varētu jums pierādīt, ka mūķe�nēm tika iebarotas beladonnas ogas?

Jauneklis piesardzīgi paņēma kripatas un a�i pastūma tās brālim Pēterim. Vai jūs zinājāt, ka saimniecības māsa darbojās kopā ar jūsu brāli?

Izolde skumji pamāja ar galvu. Es zināju, ka starp viņiem kaut kas ir, tomēr nekad nevaicāju. Man būtu vajadzējis uzstāt, lai viņa pasaka taisnību, es vienmēr jutu, ka viņa� Meitene aprāvās. Es nezināju, ne par ko īsti nebiju pārliecināta. Tomēr jutu, ka viņi bija�

-��� Viņi bija kas?

-��� Vai tā varētu būt, ka viņi bija mīļākie? Izolde tikko sadzirdami ievaicājās. Vai tas ir iespējams? Vai ari vainojama tikai mana greizsirdības pilnā iztēle? Un mana skaudība par viņas skaistumu.

-��� Kādēļ gan lai jūs teiktu par saimniecības māsu ko tādu?

Meitene paraustīja plecus. Es da�kārt domāju vai redzu, vai pat sao�u ko tādu, kas nav pārāk skaidrs vai redzams citiem� �ajā gadījumā man �ķita, it kā saim�niecības māsa viņam piederētu, it kā viņa būtu� mana brāļa krekls.

-��� Jūsu brāļa krekls? Luka atkārtoja.

Izolde no jauna pa�ūpoja galvu, kā aizgainīdama vīziju. It kā saimniecības māsu būtu pārņēmusi viņa smar�a. Es nespēju to izskaidrot labāk.

-���� Vai jums piemīt Redzējuma spēja? brālis Pēteris iejaucās, blenzdams Izoldē pāri sava spalvaskāta galam.

-���� Nē. Viņa strauji un noliedzo�i pakratīja galvu. Nē, nekā tamlīdzīga. Nekā tik dro�a, nekā tik skaidra. Ja tā būtu, mani viss notieko�ais neuztrauktu. Neuzskatu sevi par gai�reģi. Es tikai �o to sajūtu, tas arī viss.

-���� Bet jūs jutāt, ka viņa bija jūsu brāļa sieviete?

Izolde piekrīto�i pamāja ar galvu. Tomēr man nebija

pierādījumu; nebija nekā, par ko varētu viņu apsūdzēt. Tikai tāda kā �aboņa, kā zīds saimniecības māsas apak��svārkos.

Uzkrīto�s klepus no durvju puses vīrie�iem atgādi�nāja, ka pirmais zīda apak�svārkus bija pieminējis Freize.

-���� Zīda apak�svārku valkā�anu būtu grūti nosaukt par noziegumu, brālis Pēteris aizkaitināti sacīja.

-���� Tas bija mājiens, Izolde domīgi turpināja, ka saimniecības māsa nebija tāda, par kādu izlikās, ka aba�tija viņas vadībā nebija tāda, kāda izskatījās. Kādai tai vajadzētu būt. Bet� meitene paraustīja plecus. Man �ī dzīve bija nezināma un �ķita, ka saimniecības māsa par visu atbild. Es viņai neko nejautāju un, tā kā viņa bija galvenā, neapstrīdēju viņas varu abatijā. Man būtu vajadzējis to darīt. Man uzreiz būtu vajadzējis sūtīt pēc izmeklētāja.

-���� Kā jūs izkļuvāt no pagraba vārtsardzes namiņā? brālis Pēteris negaidot pagrieza izjautā�anu citā virzienā, cerēdams Izoldi apmulsināt. Kā jūs izkļuvāt ārā un izbēgāt, kaut arī jums bija uzliktas roku un kāju va�as, bet pats pagrabs izkalts veselā akmenī?

Izdzirdot skarbumu jautātāja balsī, Luka sarauca pieri, bet brālis Pēteris vienkār�i gaidīja atbildi, turēdams gaisā spalvu. Tā ir galvenā apsūdzība, viņ� klusām piezīmēja Lūkam. Vienīgais pierādījums burvestībām. Verdzenes pastrādātais ir ķeceres roku darbs viņa ne�kalpo Baznīcai. Arī uzbrukumu līķim veica tā otra sie�viete. Mēs varētu to uzskatīt par ļaunu darbu, ta�u ķecere nav mūsu pārziņā. Abate nav pastrādājusi nozie�gumu, tomēr viņas izbēg�ana ir aizdomīga tā izskatās pēc burvestības. Viņai tas ir jāpaskaidro.

-���� Kā jūs tikāt laukā? Luka viņai vaicāja. Apdomā�jieties labi, pirms atbildat.

Izolde vilcinājās. Jūs mani baidāt, viņa sacīja. Es baidos runāt.

-��� Jums tie�ām ir jābaidās, jauneklis viņu brīdi�nāja. Ja atbrīvojāties no roku dzel�iem un tikāt ārā no pagraba, izmantojot maģiskus līdzekļus vai ar velna palīdzību, par to vien jums tiks izvirzīta apsūdzība bur�vestībās. Es jūs varu attaisnot par miru�ās sievietes aizskar�anu, ta�u man nāktos jūs apsūdzēt par velna izsauk�anu, lai tas jums palīdzētu izbēgt.

Izolde ievilka elpu. To es jums nevaru stāstīt, viņa iesāka. Es nevaru pateikt neko tādu, kam būtu kāda jēga.

Brāļa Pētera rakstāmspalva �ūpojās gaisā virs lapas. Būtu labāk, ja jūs tomēr kaut ko izdomātu. �ī ir vienīgā apsūdzība, kas pret jums atlikusi. Atbrīvo�anās no va�ām un izie�ana cauri sienām ir burvestība. Tikai raganas spēj staigāt cauri sienām.

Iestājās �ausmino�s klusums. Izolde lūkojās lejup uz savām rokām, un vīrie�i gaidīja viņas atbildi.

-���� Ko jūs izdarījāt? Luka mierīgi vaicāja.

Viņa pa�ūpoja galvu. Es patie�ām nezinu.

-���� Kas tur notika?

-��� Tas bija kaut kas neizskaidrojams.

-��� Vai tā bija burvestība? brālis Pēteris jautāja.

Krietnu bridi valdīja moko�s klusums.

-���� Es viņas izlaidu ārā, pēk�ņi nelūgts ierunājās Freize, pamezdams savu vietu pie durvīm un ienākdams istabā.

Brālis Pēteris metās viņam virsū. Tu! Kāpēc?

-���� �ēlastības dēļ, Freize attrauca. Taisnīguma dēļ. Bija acīmredzams, ka viņas neko sliktu nav izdarīju�as. Tās nebija viņas, kas skaloja zeltu un staigāja apkārt �auksto�os zīda apak�svārkos. Viņas brālis būtu sadedzi�nājis savu māsu tajā pa�ā brīdī, kad būtu dabūjis viņu savos nagos; pēc saimniecības māsas pavēles jau bija sakrauti sārti. Es pagaidīju, līdz jūs visi pagalmā bijāt aizņemti, lemjot, kas būtu jādara; tad ieslīdēju pagrabā, palaidu viņas vaļā, palīdzēju uzkāpt pa kāpnēm, staļļa pagalmā uzsēdināju zirgos un nosūtīju, lai iet savu ceļu.

-��� Tu atbrīvoji manas aizdomās turamās? Luka neti�cīgi jautāja.

-���� Mazo lord! Freize atvainodamies paplēta rokas. Jūs, mirkļa neprāta pārņemts, taisījāties sadedzināt divas nevainīgas sievietes! Vai jūs būtu manī klausījies? Nē. Jo es tieku uzskatīts par muļķi. Vai jūs būtu klausī�jies viņās? Nē. Jo saimniecības māsa jums bija sagrozī�jusi galvu. Un �īs lēdijas brālis jau turēja gatavībā lāpu. Zināju, ka beigās jūs man pateiksiet paldies, un te nu mēs esam jūs man sakāt paldies.

-��� Es tev nesaku paldies! Luka iesaucās, pārskaities līdz nemaņai. Man vajadzētu tevi padzīt no mana die�nesta un apsūdzēt pāvesta izmeklē�anas traucē�anā!

-��� Tad man pateiksies lēdija, Freize līksmi tur�pināja. Un, ja viņa to nedarīs, varbūt to darīs viņas skaistā verdzene.

-��� I�raka nav mana verdzene, Izolde, visai apmul�susi, ierunājās. Un viņa nekad nevienam nepateicas, īpa�i jau vīrietim.

-��� Varbūt viņa mani beigu beigās novērtēs, Freize cienīgi sacīja. Kad iepazīs tuvāk.

-��� Viņa nekad tevi neiepazīs tuvāk, jo tu tūlīt tiksi atlaists, Luka nikni sacīja.

-��� Izklausās bargi, atzina Freize, pametot skatienu uz brāli Pēteri. Vai jūs tā neteiktu? Ja ņem vērā, ka tas biju es, kur� neļāva sadedzināt divas nevainīgas sievie�tes un pēc tam mūs visus piecus izglāba no laupītājiem. Nemaz nepieminēsim da�us vērtīgus zirgus, ko ieguvām.

-��� Tu iejaucies manā izmeklē�anas gaitā un palaidi vaļā manas ieslodzītās, Luka nepiekāpās. Ko citu es varu darīt kā vien atlaist tevi un ar negodu sūtīt atpakaļ uz klosteri?

-��� Tas bija jūsu pa�a labā, Freize skaidroja. Un viņu labā. Glābu jūs visus no jums pa�iem.

Luka pagriezās pret brāli Pēteri.

-��� Bet kādēļ tu aiztaisīji roku va�as, pēc tam kad biji viņas atbrīvojis? brālis Pēteris gribēja zināt.

Freize bridi vilcinājās. Lai saceltu lielāku apju�kumu, viņ� nopietni sacīja.

Izolde, par spīti raizēm, apspieda smiekliņu. Tu to pavisam noteikti sacēli, viņa sacīja. Tikko manāma sasmaidī�anās ar Freizi lika Lūkam pēk�ņi saraukt pieri.

-��� Un tu apzvēri, ka to izdarīji? viņ� cieti nopra�sīja. Lai cik smieklīgs tu būtu?

-��� Zvēru, Freize atbildēja.

Luka pievērsās brālim Pēterim. Tas viņas atbrīvo no apsūdzības burvestībās.

-���� Ziņojums jau ir nosūtīts, brālis Pēteris domīgi noteica. Tur bija teikts, ka gūsteknes ir pazudu�as, ap�vainotas burvestībās, .bet vainīgie pavisam noteikti bija viņu apsūdzētāji. Lieta ir izbeigta, ja vien jūs to negribat atsākt. Mums nav jāziņo, ka mēs viņas atkal satikām, un nav mūsu pienākums viņas apcietināt, ja mums nav pie�rādījumu par burvestībām. Mēs vairs neveicam izmeklē��anu. Tā ir pabeigta.

-���� Guļo�i suņi, Freize ieteicās.

Luka metās viņam virsū. Ko tu, ellē, ar to gribi sacīt?

-��� Labāk tos neaiztikt. Tā ļaudis saka. Neaiztiec guļo��us suņus. Jūsu izmeklē�ana ir noslēgusies, un visi ir laimīgi. Mēs esam devu�ies kādā citā sasodīti muļķīgā uzdevumā. Un abas sievietes, kuras bija nepatiesi apsū�dzētas, ir brīvas kā putni gaisā. Kāpēc meklēt nepatik�a�nas?

Luka jau vēra muti, lai strīdētos pretī, bet tad aprā�vās un pagriezās pret Izoldi. Kad Freize bija atzinies meiteņu atbrīvo�anā, Izolde bija pametusi uz viņu savu izteiksmīgo zilo acu skatienu, bet tagad viņa bija atsā�kusi pētīt savas rokas, kas gulēja klēpī.

-���� Vai tā ir taisnība, ka Freize jūs atbrīvoja? Vai viņ� jūs palaida vaļā, kā apgalvo?

Izolde pamāja ar galvu.

-���� Kādēļ jūs uzreiz to neteicāt?

-���� Negribēju sagādāt viņam nepatik�anas.

Luka nopūtās. Tas bija neticami, bet, tā kā Freize palika pie savas atzī�anās un Izolde citu izskaidrojumu nesniedza, Luka nesaprata, ko vēl viņ� varētu iesākt. Kur� gan tam noticēs?

-��� Drīzāk ticēs �im stāstam nekā tam, ka mēs izgaisām, atbrīvojoties no slēgtām kāju un roku va�ām, meitene piebilda. Kur� noticēs tam?

Luka pameta skatienu uz brāli Pēteri. Vai jūs uzrakstīsiet, ka esam apmierināti, jo mūsu kalps viņas atbrīvoja, pārkāpjot savu pienākumu robe�as, ta�u ticot, ka rīkojas pareizi? Un tagad mēs esam pārliecināti, ka burvestību nebija, un �īs sievietes ir brīvas.

Brāļa Pētera seja pauda viņa visnopietnāko izteik�smi. Ja jūs man liekat tā darīt, viņ� sīkumaini atteica. Es gan domāju, ka te slēpjas kas vairāk par jūsu kalpu, kur� ir pārkāpis savas pilnvaras. Bet, tā kā viņ� vienmēr dara to, ko nepieklātos darīt, un tā kā jūs to mū�dien pieļaujat, turklāt, �ķiet, esat pārliecināts, ka �īs sievietes jāatbrīvo, es varu tā uzrakstīt.

-��� Vai atdosiet manam vārdam labo slavu? Izolde uzstājīgi prasīja.

-��� Es jūs neapsūdzē�u izbēg�anā, izmantojot burves�tības, brālis Pēteris paskaidroja. Tas ir viss, ko varu darīt. Nezinu, vai jūs esat nevainīga it visā; tomēr, tā kā neviena sieviete nav nevainīga kop� Ievas grēkā kri�a�nas, esmu gatavs atzīt, ka �obrīd pret jums nav nekādu pierādījumu un apsūdzību.

-��� Ar to pietiks, Luka izlēma un pagriezās pret Izoldi. Bet ko jūs tagad iesāksiet?

Meitene nopūtās. Es jau kādu laiku lauzu galvu par to, ko man tagad iesākt. Tomēr domāju, ka do�os pie sava tēva drauga dēla. �is vīrs bija tēva pastāvīgais biedrs krusta karā un ir mans krusttēvs. Es viņa dēlam varu uzticēties, un viņam ir sīksta karotāja slava. Es viņu lūg�u atdot manam vārdam labo slavu un jāt man līdzi, lai stātos pretī manam brālim. Izskatās, brālis to visu darīja tāpēc, lai nozagtu man mantojumu un mani nogalinātu. Es atņem�u viņam mantojumu un atgū�u to, kas pieder man.

-��� Ir vēl kas, ko jūs nezināt, Luka sacīja. Un tas ir kas ļaunāks. Jūsu brālis bija pavēlējis saimniecības māsai sūtīt mūķenes skalot zeltu upē, kas plūst jūsu me�os.

Izolde izskatījās apmulsusi. Zeltu?

-��� Varbūt tādēļ jūsu brālis bija apņēmies jūs padzīt no abatijas. Kalnos varētu būt vesela bagātība, kas plūst straumē kā zelta putekļi.

-��� Viņas skaloja zeltu?

Luka apstiprino�i pamāja ar galvu. Viņ� izman�toja saimniecības māsu, lai zagtu zeltu no jūsu abatijas zemēm. Tagad viņa ir mirusi, jūs esat aizbēgusi un aba�tija un zemes, un zelts tas viss pieder viņam.

Jauneklis ieraudzīja, ka Izoldes �oklis saspringst. Viņ� ir dabūjis manas mājas, manu mantojumu un nu arī bagātību?

Luka pamāja ar galvu. Viņ� pameta saimniecības māsu nāvei un aizjāja.

Izolde pagriezās pret brāli Pēteri. Bet viņu jūs neap�sūdzējāt! Jūs neapsūdzējāt viņu visos grēkos kop� Ādama laikiem! Ta�u man ir jāatbild par visu, ko izdarījusi Ieva?

Brālis Pēteris paraustīja plecus. Mūsu acīs viņ� ne�kādu noziegumu tanī brīdī nebija pastrādājis. Un tagad viņ� skalo savu zeltu pats savā zemē.

-��� Es viņam lik�u par to atbildēt! Es atgriezī�os un atgū�u savas zemes! Ja brālis tik slikti sargā mūsu ģimenes godu, mani vairs nesaista tēva griba. Es viņu padzī�u, tāpat kā viņ� padzina mani! Do�os pie krust�tēva dēla un lūg�u palīdzību.

-��� Vai jūsu krusttēvs bija turīgs vīrs? Jūsu brālim ir pa�am sava pils un neliela armija.

-��� Mans krusttēvs bija Valahijas grāfs Vladislavs, Izolde lepni atteica. Viņa dēls ir jaunais grāfs. Es do�os pie viņa.

Brālis Pēteris strauji pacēla galvu. Jūs esat grāfa Vladislava krustmeita? viņ� ziņkārīgi iejautājās.

-��� Jā. Tēvs man vienmēr piekodināja, lai dodos pie viņa, ja uzbrūk nelaime.

Brālis Pēteris nolaida skatienu un pārsteigumā no�grozīja galvu. Viņa personā �ai lēdijai ir ietekmīgs draugs, viņ� klusām sacīja Lūkam. Tas vīrs varētu sakaut viņas brāli jebkurā mirklī.

-���� Kur viņ� dzīvo?

-��� Tas ir tālu, meitene atzina. Uz austrumiem. Viņ� ir Ungārijas galmā.

-��� Tas būtu aiz Bosnijas? Freize atmeta visus centie�nus nostāvēt klusu pie durvīm un ienāca istabā.

-Jā-

-��� Vēl tālāk uz austrumiem nekā Bosnija?

Izolde pamāja ar galvu.

-��� Kā divas tik skaistas meitenes kā jūs un jūsu ver�dzene domājat veikt �ādu ceļojumu, lai kāds jūs neapzagtu� vai vēl ļaunāk? Freize skarbi noprasīja. Jums dzīvām ādu novilks.

Izolde palūkojās uz jaunekli un viņam uzsmaidīja. Vai jūs nedomājat, ka Dievs mūs sargās?

-���� Nē, viņ� noteikti sacīja. Esmu pieredzējis, ka Viņ� reti dod par sevi zināt.

-���� Kad vien varēsim, mēs ceļosim kopā ar ceļabiedriem un ar viņu sargiem. Un, kad nevarēsim, cerēsim uz labāko. Jo man ir jādodas turp. Nav neviena cita, pie kā es varētu vērsties. Un es atrieb�os brālim. Atgū�u mantojumu.

Freize mundri pamāja Lūkam. Jūs tikpat labi varē�jāt viņas sadedzināt, kad jums bija tāda iespēja, viņ� atzina. Jo ari tagad jūs viņas sūtāt dro�ā nāvē.

-��� Ak, negvelz muļķības! Luka nepacietīgi iesau�cās. Mēs viņas aizsargāsim.

-���� Mums ir jāpilda savs uzdevums! brālis Pēteris iebilda.

Luka pagriezās pret Izoldi. Jūs varat ceļot kopā ar mums un atrasties mūsu aizsardzībā. Mēs dodamies izmek�lē�anas misijā, kuru veikt mūs ir sūtījis pats Svētais tēvs. Mēs vēl nezinām, kurp īsti tā ved, bet varat jāt kopā ar mums, līdz mūsu ceļi �ķirsies.

-���� Ļoti svarīgi, Freize papildināja, pamādams jauna�jai sievietei. Mēs esam ļoti svarīgi.

-��� Varat mums piebiedroties un, kad atradīsiet dro�us un cienījamus ceļabiedrus, varēsiet tālāk doties kopā ar tiem.

Izolde nolieca galvu. Es jums pateicos. Pateicos jums par sevi un I�raku. Mēs jūs nedz aizkavēsim, nedz novērsīsim jūsu uzmanību.

-��� Ir pilnīgi dro�i, ka viņas darīs gan vienu, gan otru, brālis Pēteris skābi piezīmēja.

-��� Mēs vismaz varam viņām palīdzēt ceļā, Luka no�teica.

-��� Man vajadzētu jums pateikt, kā mani sauc, jaunā sieviete sacīja. Es vairs neesmu abate.

-��� Protams, Luka atteica.

-���� Esmu Lukretili lēdija Izolde.

Luka nolieca galvu, bet Freize pagājās uz priek�u, zemu paklanījās, ar galvu gandrīz pieskardamies ceļga�liem, tad iztaisnojās un ar sa�ņaugtu dūri iebelza pa to vietu krūtīs, kur atrodas sirds. Lēdija Izolde, esmu jūsu rīcībā, viņ� nopietni pavēstīja.

Izolde izbrīnīta iespurdzās, un Freize uzmeta viņai pārmeto�u skatienu. Es biju domājis, ka jūs esat audzi�nāta tā, ka pieņemat bruņinieka pakalpojumus, kad tie tiek piedāvāti.

-��� Vai tad nu viņ� ir bruņinieks? brālis Pēteris vai�cāja Lūkam.

-��� Tā izskatās, skanēja uzjautrinājuma pilna atbilde.

-��� Tad, sacīsim, iero�nesējs, Freize piebilda. Es bū�u jūsu iero�nesējs.

Lēdija Izolde piecēlās kājās un sniedza Freizem roku. Jūs rīkojaties pareizi, atgādinot man, ka uz god�devīgu piedāvājumu pakalpot ir jāatbild laipni. Freize, es pieņemu jūsu pakalpojumus un esmu par tiem prieciga. Pateicos jums!

Uzmetis Lūkam triumfējo�u skatienu, Freize noliecās un pieskārās ar lūpām Izoldes pirkstiem. Esmu jūsu rīcībā, viņ� sacīja.

-��� Vai jūs viņam dosiet pajumti, apģērbu un ēdienu? Luka noprasīja. Viņ� ēd kā desmit zirgi.

-��� Mani pakalpojumi, kā lēdija to labi saprata, nāk no tīras sirds, Freize ar cieņu sacīja. Esmu viņas rīcībā, ja saskarsimies ar bruņnieciskiem piedāvājumiem vai kādu pārdro�u pasākumu. Pārējo laiku es, protams, pavadī�u, kalpodams jums.

Esmu ļoti pateicīga, Izolde nomurmināja. Un, tiklīdz saskar�os ar kādu pārdro�u pasākumu vai bruņ�nieciskiem piedāvājumiem, do�u jums ziņu.

Kad Izolde ienāca guļamistabā, I�raka gulēja, ta�u, izdzirdējusi klusos soļus, tūliņ atvēra acis un iejautā�jās: Kā gāja vakariņās? Vai esam apcietinātas?

-��� Mēs esam brīvas, Izolde sacīja. Freize negaidot pateica savam kungam, ka tas bija viņ�, kur� mūs izlaida no vārtsardzes namiņa pagraba.

I�raka paslējās uz elkoņa. Viņ� tie�ām tā sacīja? Kāpēc? Un viņi noticēja?

-��� Freize runāja pārliecino�i. Viņ� uzstāja. Nedomāju, ka viņi noticēja pilnībā, bet vismaz teikto pieņēma.

-��� Vai Freize pateica, kādēļ viņ� atzinās, ka izdarījis ko tādu?

-��� Nē. Domāju, ka tāpēc, lai varētu būt mums node�rīgs. Un vēl labāk: viņi pateica, ka mēs varam ceļot kopā ar viņiem, kamēr mūsu ceļi ved uz vienu pusi.

-���� Kurp viņi dodas?

-��� Viņi klausa pavēlēm. Dodas turp, kurp viņiem liek. Ta�u no ciema ārā ved tikai viens ceļ�, tā ka pagaidām visi dosimies uz austrumiem. Mēs varam jāt reizē, un tā mēs būsim uz �iem ceļiem lielākā dro�ībā nekā kopā ar sve�iniekiem vai vienas pa�as.

-���� Man ne pārāk patīk brālis Pēteris.

-��� Viņam nav nekādas vainas. Turklāt Freize zvērēja būt mans ceļojo�ais bruņinieks.

I�raka ieķiķinājās. Freizem ir laba sirds. Varbūt reiz tu būsi priecīga par viņa klātbūtni. �ovakar viņ� nudien izdarīja mums pakalpojumu.

Izolde novilka zilo tērpu un vienā kreklā piegāja pie savas gultas. Vai tu neko nevēlies? Vieglo elu? Vai man apmazgāt tavus sasitumus?

-��� Nē, esmu gatava no jauna laisties miegā.

Kad Izolde iekāpa gultā līdzās draudzenei, gulta klusi nokrak�ķēja. Arlabunakti, manu māsiņ, viņa sacīja, kā bija teikusi gandrīz katru vakaru savā mū�ā.

-��� Arlabunakti, mana visudārgā!

.

Mazā sabiedrība vēl divas dienas uzkavējās ciemā, līdz I�rakas zilumi izbālēja un viņa atguva spēkus. Mei�tenes iegādājās gai�i rūsganus ceļojuma tērpus un bie�zus vilnas apmetņus aukstajām naktīm, un tre�ajā dienā visi bija gatavi līdz ar saullēktu doties ceļā.

Diviem zirgiem Freize bija uzlicis seglus ar otru sēdekli aizmugurē. Es domāju, ka jūs jāsiet, sēdēdama lordam aiz muguras, viņ� paskaidroja Izoldei. Un kal�pone sēdēs aiz muguras man.

Nē, I�raka stingri atteica. Mēs jāsim pa�as savos zirgos.

-���� Tas būs nogurdino�i, Freize brīdināja, un ceļi ir grambaini. Lielākajai daļai dāmu patīk jāt, sē�ot aiz muguras vīrietim. Jūs varat sēdēt zirgā sāniski; jums nav jāsē� jāteniski. Tā jūs jutīsieties daudz ērtāk.

-��� Mēs jāsim pa�as, Izolde nepiekāpās. Savos zir�gos.

Freize savilka seju grimasē un pamirk�ķināja I�rakai. Tad kādu citu reizi.

-��� Nedomāju, ka pienāks tāda reize, kad es vēlē�os sēdēt jums aiz muguras, viņa dzedri sacīja.

Puisis atsprādzēja seglu jostu un ar vēzienu noņēma seglus no zirga muguras. Tā jūs sakāt tagad, viņ� pa�apzinīgi sacīja, bet tas ir tādēļ, ka jūs mani gan�drīz nepazīstat. Daudzas mei�as izturēju�ās vienaldzīgi, pirmo reizi mani satiekot, bet pēc kāda laika� Viņ� noklik�ķināja pirkstus.

-��� Un kas tad notiek pēc kāda laika? Izolde smaidī�dama vaicāja.

-��� Viņas tur neko nevar padarīt, Freize, kā uzticē�dams noslēpumu, paskaidroja. Neprasiet man, kāpēc. Man ir tādas spējas. Sievietes un zirgi tie mani mīl. Sie�vietēm un zirgiem patiesībā lielākajai daļai dzīvnieku vienkār�i patīk atrasties manā tuvumā. Es viņiem glu�i vienkār�i patīku.

No staļļa pagalma iznāca Luka, nesdams savus seg�lus. Vai tu vēl neesi apseglojis zirgus?

-��� Es tikai mainu seglus. Dāmas vēlas jāt pa�as, lai gan es uzņēmos tādas klapatas, ka nopirku seglus ar papildu sēdekli aizmugurē. Viņas ir nepateicīgas.

-��� Nu protams, viņas jās pa�as! Luka nepacietīgi sacīja. Viņ� palocīja galvu pret jaunajām sievietēm, un, kad Freize pieveda pirmo zirgu pie paaugstinājuma, kur pakāpties, lai uzlēktu zirgā, Luka piegāja pie Izoldes un saņēma meitenes roku, lai palīdzētu, un viņa uzkāpa uz paaugstinājuma, ielika kāju platajā kāpsli un ieslīdēja seglos.

Drīz visi pieci jau sēdēja zirgos un ar auklā piesieta�jiem pārējiem �etriem zirgi^pi un ēzelīti izjāja uz mazās taciņas, pa kuru devās cauri me�am.

Luka jāja pa priek�u, viņam sekoja Izolde un I�raka, viena otrai blakus. Aiz jaunajām sievietēm jāja brālis Pēteris un aiz viņa Freize ar izturīgu rungu, kas karā�jās cilpā viņam pie segliem. Freizem līdzās skrēja brīvie zirgi.

Jāt pa di�skābar�u me�u bija patīkami. Kokos jopro�jām turējās vara brūnās lapas, kas ceļiniekiem deva patvērumu no spo�ās rudens saules. Taciņai paceļoties augstāk, me�s palika aiz muguras un jātnieki devās pa akmeņaino taku cauri aug�ējām ganībām. Bija ļoti klusu; �ad tad viņi izdzirdēja zvaniņu �ķindu, kas nāca no tālīna kazu ganāmpulka, bet lielākoties nebija saklau�sāms nekas cits kā vien vēja �uksti.

Luka pievilka pavadu un palēnināja gaitu, lai nonāktu līdzās abām meitenēm. Viņ� apvaicājās I�rakai par laiku, ko viņa bija pavadījusi Spānijā.

-���� Lords Lukretili gan ir bijis visnotaļ neparasts vīrs, ja ļāva jaunai sievietei no sava nama mācīties pie mauru ārstiem, viņ� atzina.

-��� Viņ� tāds bija, I�raka atteica. Viņ� izjuta lielu cieņu pret manas tautas skolo�anos un vēlējās, lai es mācos. Ja lords būtu vēl dzīvs, domāju, ka viņ� būtu aizsūtījis mani atpakaļ uz Spānijas universitātēm, kur manu ļau�u studenti mācās par visu, sākot no zvaig�znēm debesis un beidzot ar jūras ūdeņiem. Da�i teic, ka to visu pārvalda vieni likumi. Mums ir jāatklāj, kādi �ie likumi varētu būt.

-��� Vai jūs tur bijāt vienīgā sieviete?

I�raka papurināja galvu. Nē. Manā zemē ari sievie�tes var mācīt un mācīties.

-��� Un jūs iemācījāties skaitļus? Luka ziņkārīgi vai�cāja. Ari to, ko nozīmē nulle?

I�raka noliedzo�i pa�ūpoja galvu. Man īpa�i labi nepadodas matemātika, lai gan es, bez �aubām, pazīstu skaitļus, viņa sacīja.

-���� Mans tēvs ticēja, ka sieviete spēj saprast tikpat labi kā vīrietis, Izolde bilda. Viņ� I�rakai ļāva mācī�ties visu, ko vien viņa gribēja.

-��� Un jūs? Luka uzrunāja Izoldi. Vai ari jūs apmek�lējāt universitāti Spānijā?

Meitene papurināja galvu. Tēvs bija iecerējis, ka man jākļūst par lēdiju, kura vadītu Lukretili, viņa sa�cīja. Viņ� man mācīja, kā aprēķināt ienākumus, ko deva mūsu zemes, kā saglabāt ļau�u uzticību, kā apstrā�dāt zemi un izvēlēties labību, kā dot pavēles pils sardzei, ja pilij uzbruktu. Viņa jocīgi savieba seju. Un viņ� man iemācīja prasmes, kādām būtu jāpiemīt dāmai: mī�lestību uz skaistām drēbēm, dejo�anu, mūziku; valodas, rakstī�anu, lasī�anu, dziedā�anu, dzejo�anu.

-��� Izolde apskau� mani par prasmēm, ko viņas tēvs iemācīja man, I�raka, slēpdama smaidu, sacīja. Viņ� Izoldi mācīja būt lēdijai, bet mani būt pasaulē spēcīgai.

-��� Kura sieviete gan negribētu būt varenas pils kun�dze? Luka ieminējās.

-���� Es to gribētu, Izolde atteica. Es to patie�ām gribu. Tomēr vēlos, kaut būtu mācījusies ari cīnīties.

Pirmajā vakarā viņi saulrietā apstādināja zirgus pie nomaļa vīrie�u klostera. I�raka un Izolde apmainījās ar ba�īgiem skatieniem. Kā tad ar pakaļdzī�anos? viņa Lūkam pusbalsī jautāja.

-��� Ta līdz �ejienei nebūЈ,nonākusi. �aubos, vai jūsu brālis būs izsūtījis kādas vēstis; viņ� ta�u devās projām no abatijas. Es teiktu, ka viņ� parakstīja apcietinā�anas dokumentu, tikai lai parādītu pats savu nevainīgumu.

Izolde pamāja ar galvu. Ar to pietiek, lai turētu mani pa gabalu, viņa sacīja. Ja es esmu nosaukta par raganu, izziņota par miru�u, pils un abatija paliek viņa pārziņā un viņ� iegūst abatijas zemes un zeltu. Mans brālis dabū visu.

Freize nolēca no zirga un piegāja pie aizvērtajām durvīm, tad pavilka lielo zvana riņķi, kas karājās ārpusē. Zvans vārtsarga namiņā skaļi nodimdināja, un vārtsargs atvilka vaļā divvērtņu vārtus. Ceļinieki, Dieva vārdā esiet sveicināti! viņ� līksmi sacīja. Cik jūsu ir?

-��� Viens jauns lords, viens rakstvedis, viens kalps, viena lēdija un viņas pavadone, Freize atteica. Kā arī deviņi zirgi un viens ēzelis. Tie var iet uz ganībām vai uz staļļiem kā jums ērtāk.

-��� Mēs dzīvniekus varam palaist ārā labās ganībās, laicīgais brālis smaidīdams sacīja. Nāciet iek�ā!

Viņ� sagaidīja jātniekus lielā pagalmā, un brālis Pēte�ris un Luka izlēca no segliem. Luka pagriezās pret Izol�des zirgu un pastiepa aug�up rokas, lai noceltu meiteni lejā. Izoldes sejai pārslīdēja a�s smaids, un viņa pamāja, ka var tikt lejā pati, tad pārmeta pāri kāju un lokana kā zēns nolēca zemē.

Freize piegāja pie I�rakas zirga un izstiepa roku. Neleciet, viņ� bridināja. Jūs paģibsiet mirklī, kad pieskarsieties zemei. �īs pēdējās piecas jūdzes jūs visu laiku bijāt tuvu tam, lai zaudētu samaņu.

I�raka pārvilka savu tum�o plīvuru pār muti un pār plīvura aug�ējo malu noraudzījās uz Freizi.

-���� Un nedurstiet mani ar savu acu zibeņiem, Freize mundri turpināja. Jums būtu klājies labāk man aiz muguras, ja jūsu rokas būtu man ap vidukli un jūs varētu atbalstīties pret manu muguru, ta�u jūs esat tikpat spī�tīga kā �is ēzelis. Nāciet nu lejā, meitēn, un ļaujiet, lai jums palīdzu.

Puisim par pārsteigumu, I�raka paklausīja ieteiku�mam, noliecās viņam pretī un ļāva sev iekrist Freizes rokās. Jaunais vīrietis meiteni maigi satvēra un nosta�tīja uz kājām, aplicis roku viņai ap pleciem, lai palīdzētu nostāvēt. Pienāca Izolde un atbalstīja draudzeni. Es neiedomājos�

-���� Esmu tikai nogurusi.

Vārtsargs iedeva viņiem gaismekli, ko ņemt līdzi uz viesu namiņu, norādīja, ka sievie�u istabas atrodas vienā pusē augstajai sienai, bet ieeja uz vīrie�u istabām otrā. Viņ� parādīja refektoriju un pateica, ka jaunie vīrie�i varēs vakariņot kopā ar mūkiem pēc vakara dievkalpo�juma, bet dāmas tiks apkalpotas viesu namiņā. Pēc tam vārtsargs viņus atstāja ar iedegtām svecēm un savu svē�tību.

-��� Arlabunakti, Izolde teica Lūkam, pamādama ar galvu brālim Pēterim.

-��� Tiksimies rit no rīta, Luka sacīja abām sievie�tēm. Mums vajadzētu doties ceļā uzreiz pēc rīta diev�kalpojuma.

Izolde pamāja ar galvu. Mēs būsim gatavas.

I�raka pakniksēja abiem pārējiem vīrie�iem un pamāja ar galvu Freizem.

-���� Rīt segli diviem? viņ� jautāja.

-��� Jā, meitene atteica.

-��� Tādēļ ka �īsdienas jājiens jūs pārāk nogurdināja? Freize vaicāja, gribēdams pārliecināties par visu līdz galam.

I�raka viņam veltīja siltu, atklātu smaidu, pirms pār�vilka plīvuru pāri sejai. Nemaz netīksminieties, viņa sacīja. Esmu pārguru�i līdz nemaņai. Jums bija tais�nība: es kļūdījos un biju muļķīgi lepna. Rīt es sēdē�u diviem paredzētos seglos un bū�u par to pateicīga, ta�u, ja jūs mani ķircināsiet, es jums visu ceļu knieb�u.

Freize ierāva galvu plecos. Neviena vārda, viņ� solīja. Jūs redzēsiet mani visaugstākajā mērā mazru�nīgu.

-���� Mazrunīgu?

Viņ� pamāja ar galvu. Tas ir mans jaunais mērķis. Tas ir mans jaunais vārds mazrunīgs.

Viņi devās ceļā uzreiz pēc rīta dievkalpojuma un bro�kastīm. Ceļiniekiem jājot uz ziemeļiem, saule atradās augstu debesīs pa labi no viņiem. Lieta tāda, Freize klusu teica I�rakai, kura sāniski sēdēja viņam aiz mugu�ras, kājas uzlikusi uz sava sēdekļa kāp�ļiem, vienu roku apvijusi ap jaunā vīrie�a vidukli un aizbāzusi aiz viņa siksnas, lieta tāda, ka mēs nekad nezinām, kurp doda�mies. Vienkār�i jājam uz priek�u tikpat nesatricināmi kā ēzelis, kur� nezina vairāk par mums, tikai smagi soļo uz priek�u. Un tad tas uzpūtīgais �akālis pēk�ņi izvelk papīra gabalu un paziņo, ka mums jādodas pilnīgi uz citu pusi un jālien Dievs vien zina kādās nepatik�anās.

-��� Bet protams, meitene atteica. Jūs ta�u ceļojat kā izmeklētāji. Jums ir jādodas izmeklēt notieko�o.

-��� Nesaprotu, kādēļ mēs nedrīkstam zināt, kurp doda�mies, Freize turpināja. Varbūt tad mums vismaz būtu iespēja piestāt labā iebraucamajā vietā.

-��� Ak runa ir par vakariņām, I�raka noteica, smaidī�dama aiz sava plīvura. Nu es saprotu.

Freize paplik�ķināja pa roku, kas bija pieķērusies viņa siksnai. Sūri grūti strādājo�am vīrietim daudz kas ir svarīgāks par vakariņām, viņ� noteikti sacīja un tad iesaucās: Ehei! Kas tad tas?

Uz ceļa viņiem priek�ā bija redzams pusducis vīru, kuri ar dak�ām un spriguļiem centās noturēt kādu dzīv�nieku, kas bija ievīstīts tīklā un sasiets locījās pa zemi. Freize apstājās, un Izolde, Luka un Pēteris apturēja zir�gus aiz viņa.

-���� Kas jums tur ir? Luka vīriem uzsauca.

Viens no vīrie�iem atrāvās no �īkstina un panācās ceļotājiem pretī. Mēs būtu pateicīgi par palīdzību, viņ� sacīja. Ja varētu piesiet �o radījumu pie diviem jūsu zirgiem, mēs dabūtu to uz priek�u. Pa�laik netie�kam ne no vietas.

-���� Kas tas ir? Luka gribēja zināt.

Virs pārmeta krustu. Lai Tas Kungs mūs sargā! viņ� sacīja. Tas ir vilkatis. Nezvērs katru pilnmēness nakti jau gadu moka mūsu ciemu un me�us, bet pagāj�nakt mēs ar brāli, mūsu draugiem un brālēnu devāmies laukā un to notvērām. _

Brālis Pēteris pārkrustījās, un Izolde sekoja viņa piemēram. Kā jus to sagūstījāt?

-���� Mēs tam gatavojāmies mēne�iem, patie�ām mēne��iem ilgi. Neuzdro�inājāmies iet laukā naktī baidī�jāmies, ka mēnesgaismā tas būs pārāk spēcīgs. Nogai�dījām, kad mēness ir dilsto�s, jo zinājām, ka tad viņa spēks būs mazinājies. Tad uz takas, kas ved uz ciemu, izrakām dziļu bedri un tālākajā malā uz mieta uzdū�rām jēra gurnu. Spriedām, ka nezvērs, kā jau tas parasti mēdza darīt, nāks uz ciemu un saodīs gaļu. Cerējām, ka tas dosies pa taku pie gaļas, un tā ari notika. Bedrei pāri pārklājām mazus zariņus un lapas, un viņ� to nepama�nīja. Pārsegs zem nezvēra iegruva, un viņ� iekrita iek�ā. Mēs viņu turējām bedrē dienām ilgi bez barības, lai tas zaudē spēkus, pēc tam uzmetām viņam tīklus, cie�i tos savilkām un izvilkām vilkati no bedres. Nu tas mums ir rokā.

-���� Un ko jūs ar to darīsiet? Izolde ar bailēm skatījās uz dzīvnieku, kur� locījās un cīnījās uz ceļa, ievīkstīts tīklos.

-���� Mēs ciemā to iesprostosim, līdz varēsim izgata�vot sudraba bultu, jo tikai tāda var nogalināt vilkati, un tad mēs ie�ausim bultu nezvēram sirdī un apraksim to krustcelēs. Tad tas gulēs mierīgi un mēs atkal savās gul�tās būsim dro�ībā.

-��� Pārāk mazs, lai būtu vilks, Freize atzina, cie�i raugoties uz tiklu, kurā svaidījās nezvērs. Vairāk atgā�dina suni.

-��� Tas aug lielāks reizē ar mēnesi, vīrs sacīja. Kad mēness ir pilns, arī vilkatis izaug tik milzīgs kā vislie�lākais vilks. Un tad mēs, lai gan aizbultējam durvis un logiem aiztaisām slēģus, varam dzirdēt, kā tas apstaigā ciemu, pārbauda durvis un o�ņājas ap slēdzenēm, cen�o�ties iekļūt iek�ā.

Izolde nodrebinājās.

-��� Vai jūs palīdzēsiet mums aizdabūt to līdz ciemam? Mēs to iemetīsim iebraucamās vietas lā�u bedrē, kur notiek lā�u cīņas ar suņiem. Ta�u tas ir krietnu jūdzi tālāk. Mēs nedomājām, ka tas tik ļoti pretosies, un bai�dāmies tam pieiet pārāk tuvu ka tas mūs nesako�.

-��� Ja tas ieko�, arī tu pats pārvērties par vilkati, kāds vīrs aizmugurē ierunājās. Es nozvērējos sievai, ka neie�u tam pārāk tuvu.

Freize pāri vīru galvām paskatījās uz Luku un, pa�klausot sava kunga piekrīto�ajam mājienam, nokāpa no zirga un piegāja pie paunas uz ceļa. Zem tīklu kau�dzes un virvju mud�ekļa viņ� tikko varēja saskatīt dzīv�nieku, kur� bija pieplacis pie zemes un savilcies �okurā. Viņam pretī palūkojās tum�a, nikna acs; Freize ierau�dzīja rūcienā atņirgtus sīkus, dzeltenus zobus. Divi vai trīs vīri turēja virves izstieptas, un Freize, paņēmis vienu virvi no vienas puses un otru no otras, piesēja tās pie diviem brīvajiem zirgiem. Tā, viņ� sacīja vienam no vīriem. Vediet zirgu uzmanīgi. Jūs teicāt lidz ciemam ir divas jūdzes?

-��� Varbūt pusotras, vīrietis atteica. Kad no paunas, kas gulēja uz ceļa, izlauzās kauciens, zirgs bailēs iekrācās un sāka mīdīties. Virves tika savilktas, un visi devās uz priek�u, velkot aiz sevis bezpalīdzīgo saini. Ik pa brīdim radījums noraustījās un apvēlās, liekot zirgiem bailēs kāpties atpakaļ, .un vīriem, kuri tos vadīja, nācās pievilkt pavadas un dzīvniekus nomierināt.

-��� Sliktas lietas, Freize sacīja Lūkam, kad viņi iegāja ciemā kopā ar sve�ajiem vīrie�iem un ieraudzīja pārējos cieminiekus pulcējamies apkārt ar pīķiem, cirvjiem un spriguļiem.

-���� �ī ir tā lieta, kuru mēs esam sūtīti izprast, brā�lis Pēteris sacīja Lūkam. Es sāk�u rakstīt ziņojumu, un jūs varat veikt izmeklē�anu. Mēs varam to paveikt �eit, pirms turpinām savu ceļu un misiju. Atrodiet pierādī�jumus apgalvojumam, ka tas ir vilkatis pusdzīvnieks, puscilvēks -, un tad jūs varēsiet izlemt, vai tas ir jāno�nāvē ar sudraba bultu vai ne.

-���� Es? Luka svārstījās.

-��� Jūs esat izmeklētājs, brālis Pēteris viņam atgā�dināja. �ī ir vieta, kur izprast bailes un kartē atzīmēt velna parādī�anos. Sāciet izmeklē�anu!

Freize palūkojās uz Luku; Izolde gaidīja. Luka nokrem�ļojās. Es esmu izmeklētājs, kuru sūta pats Svē�tais tēvs, lai atklātu ļaundarības un nekārtības kristīgajā pasaulē, viņ� paziņoja ciema iedzīvotājiem. Atskanēja ieinteresēta un cieņas pilna murdoņa. Es veik�u izmek�lē�anu par �o briesmoni un izlem�u, ko ar to iesākt, Luka turpināja. Ikvienam, kuram �is nezvērs ir nodarī�jis pāri vai kur� no tā baidās vai ari kaut ko par to zina, jāierodas manā istabā iebraucamajā vietā un jāsniedz man liecība. Pēc dienas vai divām es jums pateik�u savu lēmumu, un tas būs jums saisto�s un galīgs.

Freize piekrīto�i pamāja ar galvu. Kur atrodas lā�u bedre? viņ� vaicāja vienam no zemniekiem, kas veda zirgu.

-��� Iebraucamās vietas pagalmā, vīrs atteica. Viņ� pamāja uz lielajām divvērtņu durvīm, kas veda uz staļļa pagalmu iebraucamās vietas malā. Kad zirgi pienāca tuvāk, cieminieki paskrēja uz priek�u un pla�i atvēra durvis. Sētā zem iebraucamās vietas logiem atradās liela, apaļa arēna.

Reizi gadā uz svētkiem ieradās lā�u vadātājs un atveda uz ciemu savu pieķēdēto dzīvnieku, un ikviens slēdza derības, cik suņu tiks saplosīts un cik tuvu lā�a rīklei tiks pats drosmīgākais; tad lā�u vadātājs paziņoja, ka derības noslēgu�ās, un izpriecas bija galā līdz nāka�majam gadam.

Stabs arēnas vidū parādīja, kur lā�i tika pieķēdēti aiz kājas, kad tiem laida virsū suņus. Arēna bija nostip�rināta un tās sienas paaugstinātas ar piestiprinātiem baļķiem un dēļiem tā, ka iek�ējā siena stiepās gandrīz līdz iebraucamās vietas mājas pirmā stāva logiem. Viņi spēj augstu lēkt, zemnieks sacīja. Vilka�i spēj lēkt; to zina ikviens. �ai sienai pāri nepārlēktu ari pats velns.

Cieminieki atraisīja virves no zirgiem un vilka tīk�los ievīstīto paunu uz lā�u bedres pusi. �ķita, ka sainis pretojas vēl sparīgāk. Pāris zemnieku paņēma dak�as un padurstīja nezvēru; tas aiz sāpēm gaudoja un rūca, un mēģināja ar visu tīklu mesties tiem virsū.

-��� Un kā jūs grasāties to palaist vaļā lā�u bedrē? Freize skaļi brīnījās.

Iestājās klusums. Bija skaidrs, ka līdz tam vēl neviens nebija aizdomājies. Mēs to vienkār�i iemetīsim iek�ā un atstāsim, lai tas atbrīvojas pats, kāds ieteica.

-��� Es tam klāt neie�u, otrs ierunājās.

-��� Ja tas vienreiz ieko�, ari sakostais pārvēr�as par vilkati, kāda sieviete brīdināja.

-���� Cilvēks mirst no viņa indīgās elpas, cits piebilda.

-��� Ja tas dabū nogar�ot kāda cilvēka asinis, tas viņu medī, līdz dabū rokā, kāds izteicās.

Brālis Pēteris, Luka un abas sievietes iegāja iebrauca�majā sētā pa galvenajām durvīm un noīrēja istabas sev un staļļus zirgiem. Luka noīrēja arī ēdamistabu, pa kuras logu bija redzama lā�u bedre pagalmā, un piegāja pie loga. Viņ� ieraudzīja savu kalpu Freizi stāvam lā�u bedrē blakus briesmonim, kas kārpījās savā tīklā. Kā jau Luka bija paredzējis, Freize nespēja pamest sapītu tīklos un vientuļu pat tādu briesmoni kā �is.

-���� Sagādājiet tam spaini ar ūdeni un gurna gaļas ga�balu, lai tas var padzerties un ieēst, kad atbrīvosies, Freize sacīja iebraucamās vietas zirgu puisim. Un var�būt ari maizes klaipu, gadījumā ja maize tam iet pie sirds.

-���� Tas ir elles briesmonis, zirgu puisis iebilda. Es to neapkalpo�u. Nesper�u kāju bedrē pie viņa. Ja nu tas man uzpū� elpu?

Uz mirkli izskatījās, ka Freize strīdēsies pretī, bet tad viņ� piekrīto�i pamāja ar galvu. Lai tā būtu, viņ� pie�kāpās. Vai �eit ir kāds, kur� kaut nedaudz jūt līdzi �im briesmonim? Nav? Esat diezgan drosmīgi, lai to notvertu un spīdzinātu, bet nepietiek dū�as, lai to pabarotu, ko? Labi, tad es pats sadabū�u tam ēdamo vakariņām, un, kad tas būs atsvabinājies no mezgliem un atguvies no vilk�anas pa ceļu pusotras jūdzes garumā, tas varēs dabūt malku ūdens un kumosu gaļas.

-��� Raugies, lai tas tev neieko�! kāds ieteicās, un visi iesmējās.

-���� Tas man neiekodis, Freize bezkaislīgi attrauca. Neviens mani neaizskar bez manas atļaujas. Un es ari nebū�u tik stulbs, lai atrastos �eit, kad tas atbrīvosies. Nevis kā da�i, kas dzīvoju�i tam blakus un sūdzas, ka dzirdēju�i to o�ņājamies gar viņu durvīm, tomēr mēne��iem ilgi nav varēju�i nabaga briesmoni notvert.

Par atbildi sacēlās aizkaitinājuma pilnu iebildumu koris, ko Freize vienkār�i neievēroja. Vai kāds man palī�dzēs? viņ� no jauna vaicāja. Nu, tādā gadījumā es lūg�u jūs visus doties projām, jo neesmu ceļojo�s kumē�diņu rādītājs.

Liela daļa ļau�u aizgāja, tomēr da�i jaunākie vīrie�i palika, kur biju�i, uz paaugstinājuma, kas bija uzcelts arēnas ārpusē, tā ka skatītājs varēja stāvēt un lūkoties pāri no�ogojumam. Freize neko vairs neteica, vienkār�i stāvēja, pacietīgi gaidīdams. Beidzot vīrie�i pa�ļūkāja kājas, nolamāja Freizi par iejauk�anos un aizgāja.

Kad sēta bija tuk�a no ļaudīm, Freize atnesa no sūkņa spaini ar ūdeni un tad devās uz virtuvi pēc jēla gurna gabala un maizes klaipa. Viņ� nolika ēdienu arēnā, pamezdams skatienu aug�up uz logu, pa kuru lejup rau�dzījās Luka un abas sievietes.

-��� Ko attiecībā uz tevi izdomās mazais lords to mēs ar laiku uzzināsim, Freize teica sakumpu�ajam kamo�lam tīklā, kas grozījās un nedaudz smilkstēja. Ta�u viņu vadīs Dievs, lai viņ� ar tevi izrīkotos taisnigi, pat ja tu esi sātana radība un tev jāmirst ar sudraba bultu sirdī. Bet es tevi turpinā�u barot un dzirdīt, jo ari tu esi Dieva radība kaut ari tu būtu viens no Kritu�ajiem. Un es �aubos, vai tā ir bijusi tava pa�a izvēle.

Luka sāka vilka�a lietas izmeklē�anu, tiklīdz viņi bija pavakariņoju�i. Sievietes devās uz savu guļamistabu, bet abi vīrie�i, brālis Pēteris un Luka, citu pēc cita sauca lie�ciniekus, lai tie pastāstītu, kā vilkatis mocījis viņu ciemu.

Visu pēcpusdienu viņi klausījās stāstos par trok��ņiem naktī, par to, kā tika piesardzīgi raustīti aizslēgto durvju rokturi, un par zudumiem aitu ganāmpulkos, kuri klaiņoja pa ganībām ciema zēnu uzraudzībā. Pui�kas stāstīja par milzīgu vilku par vientuļu vilku, kur� skraidīja viens un mēdza iznākt no me�a un aizstiept kādu jēru, kas pārāk tālu aizklīdis no savas mātes. Viņi sacīja, ka vilks da�brīd skrējis uz visām �etrām, bet �ad tad nostājies uz divām kājām kā cilvēks. Ļaudis dzīvoja �ausmās un vairs nelaida aitas uz aug�ējām ganībām, bet uzstāja, ka tām jāpaliek ciema tuvumā. Kāds puika, se�us gadus vecs ganuzēns, pastāstīja, ka vilkatis aprijis viņa vecāko brāli.

-���� Kad tas notika? Luka jautāja.

-���� Pirms vismaz septiņiem gadiem, zēns atbildēja. Es viņu nepazinu manu brāli aiznesa gadu pirms manas piedzim�anas, un māte joprojām nav pārstājusi viņu apraudāt.

-���� Kā tas notika? Luka vaicāja.

-��� �iem cieminiekiem ir visneiedomājamākie stāsti, brālis Pēteris klusām sacīja jauneklim. Lieku desmit pret vienu, ka tas puika melo vai arī viņa brālis nomira no kaut kādas derdzīgas slimības, tikai viņi to negrib atzīt.

-��� Māte meklēja jēru, un mans brālis, kā parasti, gāja viņai līdzi, zēns stāstīja. Māte esot tikai uz mirkli apsēdusies un paņēmusi viņu klēpī. Brālis aizmidzis mātes rokās, un viņa bijusi tik nogurusi, ka tikai uz mir�klīti aizvērusi acis, bet, kad uzmodusies, viņ� bija pazu�dis. Māte nodomājusi, ka mans brālis ir aizklīdis kaut kur netālu, un viņu saukusi un meklējusi, tomēr tā ari neatradusi.

-��� Pilnīgas muļķības, brālis Pēteris piezīmēja.

-��� Bet kādēļ viņa domāja, ka dēlu aiznesis vilkatis? Luka gribēja zināt.

-��� Mitrajā zemē ap upi viņa ieraudzīja vilka pēdas, puika sacīja. Viņa skrēja apkārt un sauca, sauca, un, kad nevarēja brāli atrast, atskrēja mājās pēc tēva, un viņ� dienām mēģināja sadzīt pēdas vilku baram. Ta�u pat mans tēvs, kas ir labākais mednieks ciemā, nespēja tos uziet. Un tad viņi saprata, ka manu brāli ir aiznesis vilkatis. Aiznesis un nozudis kā jau tie mēdz darīt.

-��� Es tik�os ar tavu māti, Luka izlēma. Vai palūgsi, lai viņa atnāk pie manis?

Puika svārstījās. Viņa nenāks, viņ� noteica. Mana māte joprojām sēro pēc brāļa. Viņai nepatīk par to runāt. Viņa negribēs par to runāt.

Brālis Pēteris paliecās uz Lūkas pusi un klusām ieru�nājās: Es tādus stāstus kā �is esmu dzirdējis duci rei�u, viņ� sacīja. Iespējams, tam bērnam kaut kas kaitēja un māte viņu klusītēm noslīcināja upē, bet tad atnāca mājās un pastāstīja vīram kaut kādu pasaciņu. Viņa negribēs, ka mēs viņu par to izvaicājam, un nav nekādas jēgas izspiest no viņas patiesību. Kas darīts, da�līts.

Luka pagriezās pret rakstvedi un pacēla savus papī�rus, tā ka viņa seja puikam vairs nebija redzama. Brāli Pēteri, es �eit vadu izmeklē�anu vilka�a lietā. Es runā�u ar ikvienu, kur� jebko zina par �o sātanisko viesi. Tas ir mans pienākums. Ja es pie reizes uzie�u, ka ciemā tiek atļauta bērnu slepkavo�ana, izmeklē�u arī to. Tas ir mans uzdevums: izmeklēt visas kristīgās pasaules bailes, visus grēkus lielus un mazus. Mans uzdevums ir noskaid�rot, kas notiek un vai tas nozīmē pasaules gala ieskaņu. Bērna nāve, vilka�a uzra�anās tie visi ir pierādī�jumi.

-��� Vai jums ir jānoskaidro itin viss? brālis Pēteris neticīgi noprasīja. Vai nav nekā tāda, kam mēs varētu nepievērst uzmanību?

-��� Viss gan. Luka pamāja ar galvu. Un tas ir mans lāsts, kuru es nesu, tie�i tāpat kā savējo nes vilkatis. Viņam ir jāplosās un jāko�. Man jāzina. Vienīgi es kal�poju Dievam, bet viņ� kalpo velnam un ir nolemts nāvei.

Jauneklis atkal pagriezās pret zēnu. Es aizie�u pie tavas mātes.

Luka piecēlās no galda, un abi pārējie vīrie�i ar zēnu kur�, nosarcis līdz ausīm, joprojām centās iebilst nokāpa pa kāpnēm un izgāja no iebraucamās vietas. Kad viņi devās ārā pa galvenajām durvīm, lejup pa kāpnēm nāca Izolde un I�raka.

-���� Kurp jūs dodaties? Izolde apvaicājās.

-��� Ejam apciemot zemnieka sievu, �ī jaunā cilvēka māti, Luka atteica.

Meitenes paraudzījās uz brāli Pēteri, kura seja bija bezkaislīga, tomēr skaidri pauda, ka viņ� nepiekrīt.

-��� Vai mēs arī varam iet līdzi? Izolde jautāja. Mēs tie�i gatavojāmies doties pastaigā.

-��� Tā ir izmeklē�ana, nevis pieklājības diktēta ciemo��anās, brālis Pēteris iebilda.

Tomēr Luka teica: Kādēļ gan ne? un Izolde soļoja viņam līdzās, bet mazais ganiņ�, neziņā svārstīdamies starp apmulsumu un lepnumu par viņam veltīto uzma�nību, devās pa priek�u. Viņa aitusuns, kur� bija gulējis ratu ēnā pie iebraucamās vietas, ieraugot zēnu, saslēja ausis un lēk�oja viņam gar papē�iem.

Puisēns viņus izveda no putekļainā tirgus laukuma un devās aug�up pa mazu, nelīdzenu kāpņu posmu uz taku, kas vijās kalnā līdztekus straujai upei un tad aprāvās pie mazas saimniecības, kuras pagalma priek�ā atradās glīts pīļu dīķis. Aizmugurē no mazas klints tecēja ūdens�kritums. Virs nelīdzenās kleķa sienas, kura pirms dau�dziem gadiem bija balsināta un nu ieguvusi gai�i dzel�tenbrūnu nokrāsu, slējās pussagruvis sarkanu dakstiņu jumts. Logi nebija iestikloti, bet slēģi stāvēja pla�i vaļā, lai ielaistu pēcpusdienas sauli. Pagalmā staigāja vistas, un malā, ar mūri norobe�otajā augļu dārzā, cūka ar sivēniem. Aiz mājas tīrumā ganījās divas vērtīgas govis, viena ar teliņu, un, kad nācēji devās aug�up pa bruģēto taku, atvērās ārdurvis un laukā iznāca sieviete vidējos gados, matus apsējusi ar lakatu un virs pa�austā tērpa aplikusi maisaudekla priek�autu. Ieraudzījusi turīgi ģēr�bu�os sve�iniekus, viņa pārsteigumā apstājās.

-���� Laba diena, sieviete sacīja, skatīdamās no cita uz citu. Tomas, kāpēc tu ved �urp tik smalkus ļaudis? Ser, es ceru, ka viņ� nav iekūlies nepatik�anās? Vai drīkstu jums piedāvāt ko atspirdzino�u?

-��� Tas ir vīrs no iebraucamās vietas, kur� atveda vilkati, Tomass aizelsies sacīja. Viņ� atnāca pie tevis, kaut gan es viņam teicu, lai to nedara.

-��� Tev vispār nebūtu vajadzējis viņam neko sacīt, sieviete atteica. Maziem zēniem maziem, smulīgiem puikām nav jārunā ar augstākstāvo�iem ļaudīm. Ej atnes no pieliekamā krūku labākā ela un nesaki vairs ne vārda! Seri un lēdijas vai apsēdīsieties?

Viņa pamāja uz solu, kas bija iebūvēts zemajā akmens sienā mājas priek�ā. Izolde un I�raka apsēdās un uzsmaidīja saimniecei. Mums �eit reti gadās kāda sabiedrība, sieviete sacīja. Un dāmas jau nu nekad.

No mājas iznāca Tomass, stiepdams divus rupji greb�tus triskāju ķebļus, un nolika tos brālim Pēterim un Lūkam; tad viņ� no jauna iemetās iek�ā mājā un atnesa ela krūku, vienu glāzi un trīs krūzes. Glāzi puisēns kaut�rīgi piedāvāja Izoldei, bet pārējiem elu salēja krūzēs.

Luka un brālis Pēteris apsēdās, un sieviete nostājās viņiem iepretim, ar vienu roku burzīdama priek�auta stūri. Tomass ir labs zēns, viņa atkārtoja. Viņ� negribēja izrunāties nepiedienīgi. Atvainojiet, ja viņ� jūs ir aizskāris.

-��� Nē, nē, viņ� bija pieklājīgs un izpalīdzīgs, Luka attrauca.

-��� Viņ� jums dara godu, Izolde apgalvoja.

-��� Un dienās būs ļoti liels un spēcīgs puisis, I�raka piebilda.

Sievietes sejā iemirdzējās mātes lepnums. Tā ir, viņa sacīja. Es pateicos Tam Kungam par katru viņa dzīves dienu.

-��� Tomēr jums jau bija viens puisēns. Luka, nolicis krūzi, saudzīgi ierunājās. Jūsu dēls mums pastāstīja, ka viņam bijis vecāks brālis.

Sievietes platajai, glītajai sejai pārslīdēja ēna, un viņa pēk�ņi izskatījās nogurusi. Tiesa gan. Lai Dievs man piedod, ka uz mirkli novērsu acis no sava dēla! Iedomājusies par viņu, sieviete vairs nespēja runāt; viņa aizgrieza galvu.

-���� Kā tas atgadījās? Izolde vaicāja.

-��� Ak vai! Ak vai, es viņu pazaudēju. Pazaudēju vienā mirklī. Dievs, piedod man par to mirkli! Es biju nepiere�dzējusi māte un tik nogurusi, ka aizmigu, un tanī mirklī viņ� pazuda.

-��� Vai tas notika me�ā? Luka tincināja.

Sieviete to apstiprināja ar mēmu galvas mājienu.

Izolde viegli piecēlās kājās un nosēdināja sievieti uz

sola. Vai jūsu dēlu aiznesa vilki? viņa klusām jautāja.

-��� Domāju, jā, sieviete atteica. Jau tajos laikos klīda runas par vilkiem me�os, un es meklēju jēru, cerē�dama to atrast, pirms iestājas nakts. Viņa pamāja uz aitām laukā. Mums nepieder liels ganāmpulks un katrs dzīvnieks ir no svara. Uz brīdi apsēdos. Mans zēns bija noguris, tā ka mēs nolēmām brīdi atpūsties. Viņ� nebija pat �etrus gadus vecs lai Dievs mielo viņa dvēseli! Es uz mirkli atgūlos kopā ar viņu un aizmigu. Kad uzmo�dos, mana puisēna vairs nebija.

Izolde mierino�i uzlika roku uz sievietes pleca.

-���� Mēs atradām viņa mazo krekliņu, viņa turpināja. Sievietes balss drebēja apspiestās asarās. Ta�u tas bija pēc da�iem mēne�iem. Viens no pui�iem to uzgāja, kad me�ā meklēja putnu ligzdas. Atrada zem krūma.

-���� Vai uz tā bija asinis? Luka prasīja.

Sieviete papurināja galvu. Lietus to bija nomazgā�jis, viņa sacīja. Es aiznesu krekliņu priesterim, un mēs noturējām aizlūgumu par mana bērna nevainīgo dvēseli. Priesteris teica, ka man jāapglabā sava mīlestība pret dēlu un jārada otrs bērns. Un tad Dievs man atsū�tīja Tomasu.

-���� Cieminieki ir notvēru�i kādu nezvēru. Viņi runā, ka tas esot vilkatis, brālis Pēteris piebilda. Vai jūs apsū�dzētu briesmoni sava dēla nonāvē�anā?

Viņ� bija gaidījis, ka sieviete aizsvilsies un uzreiz apsūdzēs vilkati, ta�u viņa tikai gurdi paskatījās uz jauno vīrieti, it kā jau tā būtu pārāk ilgi par to visu raizējusies un domājusi. Protams, kad izdzirdēju par vilkati, es nodomāju, ka tas varētu būt aiznesis manu puisīti Ste�fanu. Tomēr es nezinu. Es pat nevaru pateikt, vai tas bija vilks, kas viņu paņēma. Varbūt mans dēls bija aizklīdis tā patālāk, iekritis upē un noslīcis. Vai iegāzies aizā. Var�būt vienkār�i apmaldījies me�os. Es redzēju vilka pēdas, tomēr nemanīju dēla pēdu nospiedumus. Esmu par to domājusi katru mīļu dienu, tomēr atbildi nezinu.

Brālis Pēteris pamāja ar galvu un saknieba lūpas. Viņ� paraudzījās uz Luku. Vai vēlaties, lai es pierakstu viņas stāstu un lieku, lai viņa parakstās?

Luka papurināja galvu. To varēsim arī vēlāk, ja lik�sies, ka tas ir nepiecie�ams, viņ� sacīja un palocījās sievietei. Pateicamies par jūsu viesmilibu, saimniec. Kādā vārdā man jūs dēvēt?

Sieviete paberzēja seju ar priek�auta stūri. Es esmu Sāra Fērlija, viņa sacīja. Ralfa Fērlija sieva. Mūsu vār�dam ciemā ir laba slava. Ikviens var jums pateikt, kas esmu.

-��� Vai jūs liecinātu pret vilkati?

Sāra veltīja jautātājam vāru smaidu, aiz kura slēpās nebeidzamas skumjas. Man nepatīk par to runāt, viņa vienkār�i atteica. Es mēģinu par to nedomāt. Cen��os darīt to, ko man ieteica priesteris, apglabāt savas bēdas kopā ar mazo krekliņu un pateikties Dievam par manu otro puisēnu.

Brālis Pēteris vilcinājās. Mēs noteikti liksim nezvē�ram stāties tiesas priek�ā, un, ja pierādīsies, ka tas ir vilkatis, viņ� mirs.

Saimniece pamāja ar galvu. Tas man neatdos manu puisēnu, viņa klusām sacīja. Bet man vajadzētu būt priecīgai, zinot, ka mans dēls un visi citi bērni ganībās atrodas dro�ībā.

Viņi piecēlās un devās prom. Soļojot lejup pa akme�ņaino taku, brālis Pēteris piedāvāja roku Izoldei, bet Luka palīdzēja I�rakai.

-��� Kādēļ brālis Pēteris viņai netic? kad I�raka atra�dās pietiekami tuvu, lai varētu runāt klusām, viņa jau�tāja Lūkam, uzlikusi plaukstu uz viņa rokas. Kāpēc viņ� vienmēr ir tik aizdomu pilns?

-��� Tā nav viņa pirmā izmeklē�ana. Brālis Pēteris jau agrāk ir ceļojis un daudz redzējis. Jūsu kundze Izolde bija ļoti laba pret to sievieti.

-��� Izoldei ir laba sirds, I�raka sacīja. Vai tie būtu bērni, sievietes vai ubagi viņas maks vienmēr ir atvērts un sirds atsaucīga. Pils virtuve katru dienu izsniedza divus du�us pusdienu trūcīgajiem. Izolde vienmēr tāda ir bijusi.

-��� Vai viņa kādreiz -ir kādu mīlējusi tā īpa�i? Luka ikdieni�ķā balsī pavaicāja,_Takas vidū gulēja liels ak�mens. Jauneklis pārkāpa tam pāri un tad pagriezās, lai palīdzētu I�rakai.

I�raka iesmējās. Tam nav nekāda sakara ar jums, viņa strupi atteica. Kad meitene ieraudzīja, ka Luka pie�tvīkst, viņa turpināja: Ak, izmeklētāji Vai jums tie�ām jāzina viss?

-���� Mani tikai māca ziņkārība�

-��� Nē. Nevienu. Izoldei bija jāprecas ar kādu resnu, turīgu un grēcīgu vīrieti, un viņa nekādā ziņā nebūtu �ādu iespēju pat apsvērusi. Viņa nebūtu pazemojusies tā vīra priek�ā. Izolde viegli deva savus �ķīstības zvērestus, un tas viņai raizes nesagādāja. Izolde mīl savas zemes un savus ļaudis. Viņa nevienam vīrietim nav dāvājusi savu mīlestību. I�raka apklusa un tad, it kā lai Luku paķircinātu, piebilda: Vismaz līdz �im.

Luka raudzījās projām. Tādu jaunu un skaistu sie�vieti saista�

-��� Diezgan, I�raka noteica. Bet pastāstiet man par brāli Pēteri. Vai viņ� vienmēr ir tik nejauks?

-��� Viņ� turēja tā zēna māti aizdomās, Luka paskaid�roja. Brālim Pēterim �ķiet, ka, iespējams, viņa pati nogalināja savu bērnu un mēģināja novelt vainu uz vilka uzbrukumu. Es pats tā nedomāju; lai gan, protams, �ajos no pasaules at�ķirtajos ciemos tādas lietas mēdz gadī�ties.

Izolde apņēmīgi pakratīja galvu. Tikai ne viņa! Tā sieviete dzīvo �ausmās no vilkiem, meitene sacīja. Tā nav nejau�ība, ka viņa neatradās lejā, ciemā, lai gan visi citi ļaudis bija ieradu�ies noskatīties, kā atved vilkati.

-���� Kā jūs to zināt? Luka noprasīja.

I�raka palūkojās jauneklī tā, it kā viņ� būtu akls. Vai tad jūs neredzējāt viņas dārzu?

Lūkam atmiņā neskaidri atausa iekopts dārzs pilns puķu un ārstniecības augu. Blakus virtuves durvīm atra�dās dobe ar dārzeņiem un ārstniecības augiem, un otr�pus taciņai viļņojās puķes un lavanda. Vienā dobē brieda da�i lieli rudens ķirbji, un ap durvīm vijās vīnstīgas ar apaļām vīnogām. Tas bija parasts lauku mājas dārzs, iekārtots daļēji ārstniecības vajadzībām un daļēji krā��ņumam. Protams, es to redzēju, ta�u neko īpa�u neat�ceros.

Jaunā sieviete pasmaidīja. Sāra audzē duci akonīta �ķirņu da�ādās krāsās, un viņas zēnam cepurē bija svaiga �īs puķes lapa. Viņa �o augu sastādījusi zem visiem logiem un pie durvīm es nekad neesmu redzē�jusi tādu krāsu bagātību visos toņos, kādos vien puķes var uzziedēt, no sārta līdz baltam un violetam.

-���� Nu un tad? Luka nesaprata.

-��� Vai tad jūs nepazīstat ārstniecības augus? I�raka ķircinājās. Tāds varens izmeklētājs kā jūs?

-���� Ne tik labi kā jūs. Kas ir akonīts?

-��� Parastais akonīta nosaukums ir kurpīte, bet �eit to dēvē par "vilku nāvi", I�raka paskaidroja. Ļaudis to jau gadu simtiem izmanto pret vilkiem un vilka�iem.

Iz�āvēts un saberzts pulveri, tas var noindēt vilku. Ieba�rots vilkatim, tas var pārvērst to atpakaļ par cilvēku. Nāvējo�a deva var vilkati nogalināt pilnībā. Viss atkarīgs no auga destilācijas un no daudzuma, kādu vilkam izdo�das iebarot. Skaidra lieta, ka neviens vilks to neaizskar. Neviens vilks tam tuvumā neiet. Vilki neļauj pat savam ka�okam tam pieskarties -j)at ne tik daudz. Tanī mājā neviens vilks nevar iekļūt Sāra ir uzcēlusi akonīta cie�toksni.

Vai jūs domājat, ka tas pierāda viņas stāstītā patie�sīgumu? Ka Sāra ir sasējusi �o zāli, lai aizsargātu sevi no zvēra, ja tas ierastos viņai pakaļ?

I�raka norādīja uz puisēnu, kur� lēkāja viņiem pa priek�u kā mazs jēriņ�, vezdams viņus atpakaļ uz ciemu. Aiz zēna cepures lentes bija aizbāzts svaigs akonīta zariņ�. Jādomā, tā viņa sargā savu dēlu.

Kad Luka, brālis Pēteris un meitenes atgriezās iebrau�camajā sētā, ap staļļa pagalma vārtiem bija sapulcējies neliels bariņ�.

-��� Kas tad tur notiek? Luka iejautājās un izspraucās cauri pūlim. Freize bija atvēris vārtus pusvirus un laida iek�ā pa vienam cilvēkam, iekasēdams no katra pa pusgrasim un �ķindinādams rokā monētas.

-���� Ko tu dari? Luka noprasīja.

-��� Ļauju cilvēkiem apskatīt briesmoni, Freize atteica. Tā kā viņiem bija liela interese, es nodomāju, ka mēs to varētu atļaut. Nospriedu, ka tas ir sabiedrības labuma dēļ. Ka, rādīdams ļaudīm �o nabaga grēcinieku, es varētu apliecināt Dieva di�enumu.

-��� Un kas tev lika domāt, ka ir pareizi ņemt par to maksu?

-��� Brālis Pēteris mū�dien ir tik noba�ījies par izdevu�miem, Freize mierīgi paskaidroja, pamādams uz rakst�vedi. Es nodomāju, ka būtu labi, ja nezvērs dotu kādu ieguldījumu savas tiesas izdevumiem.

-��� Tas ir smieklīgi, Luka sacīja. Aizver vārtus! Ļau�dis nedrīkst nākt iek�ā un uz to blenzt. �ī ir izmeklē��ana, nevis ceļojo�ā cirka izrāde.

-��� Ļaudis pavisam noteikti gribēs briesmoni redzēt, Izolde atzina. Ja viņi domā, ka nezvērs gadiem ilgi ir apdraudējis viņu ganāmpulkus un viņus pa�us, viņi no�teikti gribēs pārliecināties, ka tas ir sagūstīts.

-��� Labi, lai tad arī skatās, bet tu nedrīksti ņemt no viņiem naudu, Luka aizkaitināti sacīja. Tu nezvēru pat nenotvēri. Kādēļ tev jāiztaisās par tā uzraugu?

-��� Tādēļ, ka es atraisīju briesmonim saites un to paba�roju, Freize paskaidroja.

-��� Tas ir brīvs? Luka jautāja, un Izolde satraukti atbalsoja: Tu esi to atbrīvojis?

-��� Es pārgriezu virves un vienā stiepienā biju laukā no bedres. Tad tas apvēlās otrādi un izlīda no tīkliem, Freize sacīja. Padzērās, nedaudz ieēda un nu atkal guļ un atpū�as. Nekā daudz, ko redzēt, nav, bet �ie ir vien�kār�i ļaudis, un te tāpat nekas daudz nenotiek. Turklāt no bērniem un plānprātiņiem es ņemu tikai pusi maksas.

-��� Te ir tikai viens plānprātiņ�, Luka skarbi sacīja. Un viņ� nav no ciema. Ielaid mani iek�ā! Es gribu apskatīt briesmoni. Jaunais vīrietis iegāja pa vārti�ņiem, un pārējie viņam sekoja. Freize klusām paņēma no atliku�ajiem cieminiekiem monētas un pla�i atvēra viņu priek�ā vārtus. Es varētu saderēt, ka tas nav vilks, viņ� pusbalsī teica Lūkam.

-���� Ko tu ar to gribi teikt?

-���� Kad briesmonis izlīda no tīkla, es to ieraudzīju. Tagad tas ir saritinājies ēnainajā stūrī, tā ka saskatīt ir grūtāk, bet tas nav nezvērs, kādu es jebkad būtu redzē�jis. Tam ir gari nagi un krēpes, ta�u tas pieceļas un nogulstas, sākot ar pakaļkājām un tad nostājoties uz visām �etrām. Vilki tā nedara.

-��� Tad kas tas ir par nezvēru? Luka viņam nopra�sīja.

-��� īsti nezinu, Freize atzinās, ta�u vilkam tas daudz nelīdzinās.

Luka pamāja ar galvu un devās uz lā�u bedri. Tur bija raupjas koka trepes un uz sastatnēm atradās koka steķu aplis, lai skatītāji varētu stāvēt visapkārt bedrei un pāri koka sienām vērot, kā lācim uzrīda suņus.

Luka uzkāpa pa trepēm un pagāja tālāk gar steķiem, tā ka aug�ā varēja uzkāpt arī brālis Pēteris, abas meite�nes un mazais ganupuika.

Nezvērs tupēja, piespiedies pie tālākās sienas, kājas pavilcis sev apak�ā. Tam bija garas, biezas krēpes un visiem laikapstākļiem pakļautā tum�brūni iedegusi āda no dubļiem un skrambām bija mainījusi krāsu. Zvēram uz kakla vīdēja divi jauni virves atstāti tum�i noberzumi, un tas ik pa brīdim nolaizīja asiņojo�o ķepu. Caur savel�tajām krēpēm lūkojās divas tum�as acis, un, kad Luka paskatījās, briesmonis rūcienā atieza zobus.

-��� Mums vajadzētu to sasiet un iegriezt tam ādā, ieteica brālis Pēteris. Ja tas ir vilkatis, pārgrie�ot ādu, zem tās parādīsies vilna. Tas būs pierādījums.

-��� Jums to vajadzētu nogalināt ar sudraba bultu, kāds cieminieks piebilda. Tas jādara uzreiz, pirms mēness kļūst lielāks, jo tad briesmonis būs spēcīgāks; tie nezvēri aug reizē ar mēnesi. Labāk nogalināt vilkati tagad, kad tas mums ir rokā un nav spēku pilnbriedā.

-��� Kad būs pilnmēness? Luka vaicāja.

-��� Rītnakt, I�raka atbildēja. Mazais zēns viņai bla�kus noņēma no cepures akonītu un meta ar to dzīvnie�kam, kas gulēja saritinājies. Tas parāvās nostāk.

-��� Re! kāds pūlī ieteicās. Vai redzat? Tas baidās no "vilku nāves"! Tas ir vilkatis! Mums to vajadzētu nobeigt tie�i tagad. Nevajadzētu vilcināties briesmonis jāno�nāvē, kamēr tas ir vāj�.

Kāds pacēla no zemes akmeni un svieda. Sviediens trāpīja briesmonim pa muguru, un tas atrāvies rūca un vairījās, it kā grasītos izrakties cauri lā�u bedres augsta�jai sienai.

Viens no vīriem pagriezās pret Luku. Jūsu godība, mums nav tik daudz sudraba, lai pagatavotu bultu. Vai jums būtu nedaudz sudraba, ko mēs varētu to no jums nopirkt un iekalt bultas uzgalī? Mēs būtu ļoti patei�cīgi. Citādi mums nāksies sūtīt pēc naudas aizdevēja uz Peskāru, un tas paņems vairākas dienas.

Luka pameta skatienu uz brāli Pēteri. Mums ir nedaudz sudraba, rakstvedis piesardzīgi sacīja. Tas ir Baznīcas svētais īpa�ums.

-��� Mēs varam jums to pārdot, Luka nolēma. Ta�u pagaidīsim, līdz mēness būs pilns, pirms nogalināsim briesmoni. Es gribu redzēt pārvēr�anos pats savām acīm. Kad ieraudzīsim, ka tas kļūst par pilnasinīgu vilku, mēs zināsim, ka tas ir briesmonis, par kuru jūs ziņojāt, un tad mēs to varēsim nobeigt vilka veidolā.

Vīrs pamāja ar galvu. Sudraba bultu izgatavosim jau tagad, lai būtu gajtavībā. Viņi abi ar brāli Pēteri iegāja iebraucamās vietas mājā, apsprie�ot godīgu cenu sudrabam, bet Luka pagriezās pret Izoldi un ievilka elpu. Viņ� apzinājās, ka ir uztraucies kā tāds pui�elis.

-���� Es vēlējos jūs lūgt� gribēju to pieminēt jau agrāk� Te ir tikai viena ēdamistaba� Patiesību sakot, vai jūs �ovakar piebiedrosieties mums uz vakariņām? viņ� jautāja.

Izolde izskatījās nedaudz pārsteigta. Es biju domā�jusi, ka mēs ar I�raku ēdīsim mūsu istabā.

-��� Jūs abas varētu ēst kopā ar mums pie lielā galda ēdamistabā, Luka sacīja. Tā atrodas tuvāk virtuvei, un ēdiens tikko no krāsns būs karstāks un svaigāks. �ajā ziņā nevarētu būt nekādi iebildumi.

Meitene paskatījās sānis, un vaigos viņai sakāpa pietvīkums. Es gribētu�

-��� Lūdzu, dariet tā, Luka teica. Es vēlētos jūsu padomu par� Viņ� aprāvās, nespēdams neko izdomāt.

Izolde uzreiz pamanīja jaunekļa vilcinā�anos. Par ko? viņa vaicāja. Meitenes acīs dejoja smiekli. Jūs esat izlēmis, ko darīt ar vilkati, un drīz saņemsiet norā�dījumus par nākamo uzdevumu. Kādēļ gan jums būtu vajadzīgas manas domas?

Jauneklis no�ēlā pasmaidīja. Es nezinu. Nezinu, ko teikt. Vienkār�i vēlējos jūsu sabiedrību. Mēs visi ceļojam kopā: jūs un es, brālis Pēteris un I�raka, un Freize, kur� ir zvērējis jums kalpot. Es tikai nodomāju, ka jūs varētu kopā ar mums pavakariņot.

Izolde pasmaidīja par jaunā vīrie�a vaļsirdību. Bū�u priecīga pavadīt �o vakaru kopā ar jums, viņa atklāti sacīja. Jaunā sieviete apzinājās, ka vēlas viņam pieskarties, uzlikt roku Lūkam uz pleca vai paspert soli tuvāk. Viņa nedomāja, ka tas, ko izjūt, ir kaisle; tas vai�rāk līdzinājās ilgām vienkār�i atrasties viņa tuvumā, just viņa roku sev ap vidukli, viņa tum�mataino galvu blakus savējai, redzēt, kā smaida viņa gai�brūnās acis.

Meitene zināja, ka ir muļķe ka ir grēks atrasties tuvu viņam, novicim, kur� gatavojas kļūt par garīdz�nieku, ka viņa pati jau atrodas tuvu to zvērestu lau�a�nai, kurus bija devusi, kad iestājās abatijā. Viņa atkāpās. Mēs ar I�raku vakariņās ieradīsimies smar�īgas, Izolde it kā nejau�i izmeta. I�raka piedabūja viesnīcnieku ienest mūsu istabā vannu. Ļaudis domā, ka mēs esam pilnīgi trakas, ka mazgājamies, kad vēl nav pienākusi Lielā Piektdiena diena, kad viņi visi reizi gadā vannojas, bet mēs palikām pie sava, ka no tā nesaslimsim.

Tad es jūs gaidī�u vakariņās, Luka sacīja. Tik tīras kā uz Lieldienām. Viņ� nolēca no paaugstinājuma un pastiepa rokas, lai meitenei palīdzētu. Izolde ļāva viņam nocelt sevi lejā, un, kad jauneklis nolaida viņu uz zemes, viņ� meiteni paturēja savās rokās mirkli ilgāk, nekā būtu bijis nepiecie�ams, lai pārliecinātos, ka viņa stāv stingri. Jauneklis juta, kā Izolde viegli atslīgst pret viņu, viņ� nevarēja kļūdīties. Ta�u tad viņa atkāpās, un Luka bija pārliecināts, ka viņam ir izlicies. Jauneklis ne�varēja izskaidrot meitenes izturē�anos, un viņ� nespēja iztēloties, ko Izolde domā. Turklāt Luku saistīja �ķīstības zvērests viņ� nedrīkstēja spert meitenei pretī ne soli. Tomēr Izolde vismaz bija solījusi ierasties uz vakariņām un teikusi, ka viņai patiktu vakariņot kopā ar Luku. Vis�maz par to Luka bija pārliecināts, kad viņa kopā ar I�raku pa tum�o ieeju devās iek�ā iebraucamās vietas ēkā.

Luka kautri pavērās aug�up, ta�u Freize �o mazo domu apmaiņu nebija ievērojis. Viņ� bija aizrāvies, vēro�jot vilkati, tas griezās un griezās uz riņķi, kā to pirms apgul�anās dara suņi. Kad nezvērs apgūlās un vairs nekustējās, Freize skatītāju pulciņam paziņoja: Nu tad tā briesmonis ir aizgājis gulēt. Izrāde beigusies. Varat atnākt atkal rit.

-��� Un rīt mēs to skatīsimies par brīvu, kāds uz�stāja. Tas ir mūsu vilkatis, mēs to noķērām, un jums nav nekāda iemesla no mums ņemt par skatī�anos maksu.

-��� Bet es to baroju, Freize sacīja. Un mans kungs maksā par tā uzturē�anu. Viņ� izpētīs �o radījumu un nogalinās to ar mūsu sudraba bultu. Tas �o briesmoni padara par mūsējo.

Kad Freize dzina skatītājus laukā no pagalma un aiz�vēra aiz tiem durvis, viņi kurnēja, ka par skatī�anos uz briesmoni ir jāmaksā. Luka iegāja mājā, bet viņa kalps devās uz virtuves aizmugures durvīm.

-��� Vai jums atrastos kas salds? viņ� jautāja virējai kuplai, tum�matainai sievietei, kura jau bija iepazinusi Freizes klajākos glaimus. Vismaz kaut kas uz pusi tik salds kā jūsu smaids?

-���� Nepļāpā niekus, viņa attrauca. Ko tu gribi?

-���� �ķēle svaigas maizes ar lielu karoti ievārījuma būtu tie�i laikā, Freize sacīja. Vai arī da�as cukurotas plūmes.

-��� Plūmes ir domātas lēdijas vakariņām, virēja no�teikti sacīja. Bet varu tev iedot �ķēli maizes.

-��� Vai divas, Freize ieminējās.

Sieviete pa�ūpoja galvu tēlotā nosodījumā, tomēr nogrieza divas biezas rudzu maizes �ķēles, uztriepa uz tām pa karotei ievārījuma un salika tās ar virspusēm kopā. Te būs, un vairāk neprasi. Es pa�laik gatavoju vakariņas un nevaru reizē pie virtuves durvīm barot tevi. Mājā vēl nekad nav bijis tik daudz kungu vienlai�kus, turklāt vienu no tiem ir iecēlis pats Svētais tēvs! Man jau tā ir darba pilnas rokas ari bez tevis. Nerēgojies dienu un nakti pie durvīm!

-��� Jūs esat princese, Freize apgalvoja. Pārģērbu�sies princese. Es nebūtu pārsteigts, ja kādu dienu ieras�tos kāds princis un jūs nokamptu, lai aizvestu uz pili par princesi.

Virēja iepriecināta iesmējās un izstūma jauno vīrieti no virtuves, aizcirzdama aiz viņa durvis, bet Freize atkal uzkāpa uz skatu platformas un palūkojās lejup lā�u bedrē, kur vilkatis izstiepies mierīgi gulēja.

-���� Paskat! Freize pa�ūpoja ar ievārījumu apsmērēto maizes �ķēli. Paskat vai tev gar�o maize ar ievārī�jumu? Man gar�o.

Briesmonis pacēla galvu, piesardzīgi palūkojās uz Freizi un at�ņieba lūpas klusā rūcienā. Freize nokoda ku�mosu no abām maizes �ķēlēm, tad nolauza mazu gaba�liņu un pameta to dzīvniekam.

Nezvērs izvairījās no krīto�ās maizes, bet tad saoda tās smar�u un paliecās uz priek�u. Nu ta�u! Freize iedro�ino�i no�ukstēja. Ēd nost! Pamēģini! Tev tas varētu gar�ot.

Briesmonis piesardzīgi paostīja maizi un tad lavījās uz priek�u pretī ēdienam vispirms ar lielajām priek�ķepām, likdams tās vienu aiz otras, un tad ar visu ķermeni. Tas apostīja un aplaizīja maizi, un tad ar vienu ātru, izsalku�u kustību to norija. Pēc tam nezvērs nosēdās kā sfinksa un palūkojās uz Freizi.

-��� Jauki, Freize iedro�ino�i sacīja. Vai gribi vēl mazliet?

Dzīvnieks noskatījās, kā Freize nokoda mazu kumosu un ar baudu to apēda; tad viņ� atkal nolauza gabaliņu un pasvieda to nezvēram. �oreiz tas nevairījās, bet ar skatienu vērīgi sekoja sviediena lokam un uzreiz piegāja pie vietas arēnas vidū, kur nokrita maize, tuvodamies Freizem, kur� liecās pāri sienai.

Zvērs nevilcinādamies norija maizi un apsēdās uz pakaļkājām, skatīdamies Freizē un skaidri izrādīdams, ka grib vēl.

-��� Tā ir labi, Freize sacīja tajā pa�ā maigajā balsī. Tagad nāc drusku tuvāk. Pēdējo maizes gabalu viņ� nometa ļoti tuvu vietai, kur atradās pats, bet vilkatis neuzdrīkstējās nākt tik tuvu. Tas tiecās pretī saldi smar��ojo�ajai maizei ar ievārījumu, tomēr rāvās atpakaļ no Freizes, lai gan tas �ukstēja iedro�ino�us vārdus.

-���� Ļoti labi, Freize klusām sacīja. Ne�aubos, ka vēlāk tu nāksi vēl tuvāk, lai dabūtu savas vakariņas. Viņ� nokāpa no paaugstinājuma un pamanīja, ka no iebraucamās vietas ēkas durvīm viņu bija vērojusi I�raka.

-���� Kādēļ jūs viņu tā barojat? meitene vaicāja.

Freize paraustīja plecus. Gribēju viņu, kā nākas,

apskatīt, puisis atteica. Es tikai gribēju redzēt, vai viņam gar�o maize ar ievārījumu.

-��� Visi pārējie viņu ienist, I�raka atzina. Viņi plāno to pēc divām naktīm nonāvēt. Un tomēr jūs viņam dodat maizi ar ievārījumu.

-���� Nabaga briesmonis, Freize noteica. �aubos, vai viņ� gribēja kļūt par vilkati. �ī nelaime noteikti viņu vienkār�i pārņēma savā varā. Un nu viņam tādēļ ir jāmirst. Tas neizklausās godīgi.

Jauno vīrieti atalgoja a�s smaids. Tas nav godīgi, I�raka piekrita. Un jums taisnība varbūt tāda vien�kār�i ir viņa daba. Varbūt tas ir tikai kādas nezināmas sugas zvērs, kādus mēs neesam redzēju�i. Kā laumu bērns, kura īstā vieta nav tur, kur viņ� nejau�ības pēc nokļuvis.

-��� Un mēs nedzīvojam pasaulē, kurai patīk at�ķirī�gie, Freize piebilda.

-��� Tas gan tiesa, sacīja meitene, kura kop� dzim�a�nas bija at�ķīrusies no citiem ar savu tumsnējo ādu un tum�ajām, ieslīpajām acīm.

-���� Nu tad� Freize sacīja, apslidinot roku ap I�rakas vidukli. Jūs esat meitene ar labu sirdi. Kā būtu ar skūp�stu?

I�raka stāvēja pavisam mierīga, nedz tiecoties pretim viņa maigajam tvērienam, nedz arī raujoties nost. Viņas nekustīgums mulsināja daudz vairāk, nekā mulsinātu palēk�anās un spiedziens. Meitene stāvēja kā statuja, un Freize joprojām atradās viņai blakus, gan neko vairs nepasākdams. Viņam drīzāk �ķita, ka vajadzētu ņemt roku nost, tomēr vairs to nevarēja izdarīt.

-���� Būtu labāk, ja jūs laistu mani vaļā, I�raka ļoti klusā un mierīgā balsī ierunājās. Freize, es jūs brīdinu pietiekami skaidri. Laidiet mani vaļā, vai arī būs ļaunāk jums!

Freize mēģināja izspiest pa�apzinīgu smiekliņu. Pārāk pa�apzinīgs gan tas neiznāca. Ko tad jūs darīsiet? viņ� jautāja. Iesitīsiet man? Es ar prieku saņemtu pļau�kas no tādas mei�as kā jūs. Es izteik�u piedāvājumu: iecērtiet man pliķi un tad mani noskūpstiet!

-��� Es jūs nosviedī�u.zemē, I�raka klusu, bet noteikti sacīja. Tas būs sāpīgi, un jūs jutīsieties kā muļķis.

Jūtot izaicinājumu, Freizes skāviens uzreiz kļuva cie��āks. Ak, daiļā jaunava, jums nevajadzētu draudēt ar to, ko nevarat izdarīt. Viņ� norija siekalas un ar otru roku pieskārās meitenei zem zoda, lai pavērstu pret sevi viņas seju un to noskūpstītu.

Viss notika tik strauji, ka Freize pat neaptvēra, kā tas bija norisinājies. Vienā brīdī viņ� bija aplicis roku I�rakai ap vidukli un liecās, lai meiteni noskūpstītu, bet nākamajā brīdī viņa jau �o roku bija likusi lietā, lai jauno vīrieti apgrieztu otrādi un sagrābtu, un Freize visā garumā tika nogāzts uz muguras uz dubļainā pagalma cietajiem bruģakmeņiem. Galva dunēja no kritiena, bet I�raka jau atradās pie nama vaļējām durvīm.

-���� Es nekad nedraudu ar to, ko nevaru izdarīt, viņa sacīja pat neaizelsusies. Un jums būtu labāk ņemt vērā: nekad man nepieskarieties bez manas piekri�anas.

Freize pieslējās sēdus, piecēlās kājās, notīrīja mēteli un bikses un pakratīja apdullu�o galvu. Kad viņ� atkal pacēla skatienu, I�raka bija pazudusi.

Virtuves zēns stiepa aug�ā pa kāpnēm spaiņus ar karstu ūdeni. Pie sievie�u istabas durvim viņu sagaidīja vai nu I�raka, vai Izolde, kura tad paņēma spaiņus un izlēja ūdeni vannā. To meitenes bija novietoju�as pretī kamīnam, kas atradās viņu guļamistabā. Vanna bija milzīgs koka toveris puse vīna mucas -, un I�raka to bija izklājusi ar palagu un ielējusi tajā nedaudz smar�ī�gas eļļas. Tad meitenes aizslēdza un aizbultēja durvis, izģērbās un iekāpa kūpo�ajā ūdenī. Izolde ar sūkli maigi apmazgāja I�rakas nobrāzto plecu un pieri, tad apgrieza viņu apkārt un atlieca draudzenes galvu, lai izmazgātu viņas melnos matus.

Kamīna uguns atspīdēja uz jauno meiteņu mitrās, vizo�ās ādas, un viņas klusām sarunājās, izbaudīdamas tvaikojo�o, karsto ūdeni un mirgojo�ās uguns siltumu. Izolde izsukāja I�rakas biezos, tum�os matus, iezieda tos ar eļļām un tad sasprauda galvvidū. Vai tu izmaz�gāsi manējos? viņa palūdza un pagriezās tā, lai I�raka varētu ieziepēt viņas muguru un plecus un izmazgāt draudzenes samud�inātos zeltainos matus.

-��� Jūtos tā, it kā uz manas ādas būtu visi ceļa putekļi, Izolde atzina, paņemdama no trauka, kas atradās līdzās vannai, nedaudz sāls; tad viņa plaukstās sajauca sāli ar eļļu un iezieda roku ādu.

-��� Tev tie�ām matos ir mazs me�iņ�, I�raka secināja, vilkdama ārā no matiem sīkus zariņus un lapas.

-��� Ak, ņem tos laukā! Izolde iesaucās. Izķemmē tos ārā! Es gribu, lai mani mati ir pilnīgi tīri. Gribu tos �ovakar nēsāt izlaistus.

-��� Lai tie cirtojas pār pleciem? I�raka vaicāja un pavilka kādu sprogu.

-��� Man �ķiet, ka varu nēsāt matus, kā vēlos, Izolde sacīja, atmezdama galvu. Domāju, ka tā ir tikai mana darī�ana, kā es tos sakārtoju.

-��� Ak, nu protams, I�raka draudzenei piekrita. Un skaidrs kā diena, ka izmeklētāju neinteresē, vai tavi mati ir sasprogoti un tīri, ua izlaisti pār pleciem vai sasprausti zem plīvura.

-��� Viņ� ir devis zvērestu Baznīcai tāpat kā es, Izolde sacīja.

-��� Toreiz tev �ie zvēresti tika uzspiesti, un tagad tie neko nenozīmē; tāpat, cik zinu, ir ar viņa zvērestiem, I�raka ar pārliecību atteica.

Izolde pagriezās un palūkojās uz draudzeni, pa kuras kailo muguru lejup slīdēja ziepju putas. Viņ� ir devis zvērestu Baznīcai, meitene svārstīdamās atkārtoja.

-���� Izmeklētājs tika nodots Baznīcai, kad bija tikai bērns; viņ� vēl nesaprata, ko sola. Bet nu viņ� ir vīrietis un raugās tevī tā, it kā būtu brīvs vīrietis.

Izolde lēnām pietvīka no vietas, kur ādu skāra ūdenslīmenis, līdz pat mitrajai pierei. Viņ� skatās uz mani?

-���� Tu zini, ka tā ir.

-��� Viņ� skatās uz mani�

-���� Ar iekāri.

-��� Tu nedrīksti tā runāt, Izolde iebilda.

-��� Tā ir� I�raka nepiekāpās.

-���� Nevajag�

Luka bija izgājis ārā, pagalmā, lai pirms vakariņām uzmestu pēdējo skatienu vilkatim. Stāvot uz paaugstinā�juma ar muguru pret iebraucamās vietas ēku, jauneklis pēk�ņi atskārta, ka pretējā logā redz meiteņu atspulgu, kuras vannojās. Viņ� uzreiz saprata, ka būtu jānovēr�as; pat vairāk nevilcinoties būtu jādodas iek�ā mājā, nepa�metot vēlreiz skatienu aug�up. Viņ� zināja, ka �ī aina divas skaistas, kailas meitenes, kuras kopā vannojas, būs iededzināta viņa prātā kā zīme un ka viņ� nekad nespēs aizmirst �o skatu: I�raka brūnajos pirkstos virpina vienu Izoldes gai�o matu cirtu, ieberzē katrā sprogā ziedi, uzsprau� matus uz aug�u un pēc tam maigi ar sūkli ieziepē draudzenes perlamutram līdzīgo muguru. Luka sastinga, nekādi nespēdams novērst acis, kaut ari zināja, ka ir nepiedodami atrasties tur, kur nevajadzētu, un izspiegot meitenes. Viņ� apzinājās, ka jaunavas briesmīgi aizskar un, pat ļaunāk, pastrādā nepieļaujamu grēku. Visbeidzot, nolēcis no paaugstinājuma un iestrei�puļojis mājā, Luka atskārta, ka viņa jūtas pret Izoldi ir aizgāju�as krietni tālāk par parastu patiku, cieņu un interesi. Jauneklis saprata, ka tvīkst alkās pēc viņas.

Vakariņās valdīja neizturami neveikla gaisotne. Mei�tenes nonāca lejā ļoti pacilātā garastāvoklī, mitrām matu pīnēm; tīrā veļa un drēbes ļāva justies svinīgi, it kā viņas būtu uzposu�ās viesībām. Viņas sagaidīja divi nomākti vīrie�i. Brālis Pēteris vispār neatzina vakariņo�anu visiem �etriem kopā, bet Luka nespēja domāt ne par ko citu kā vien par meitenēm slep�us uzmesto skatienu, kad viņas gozējās kamīna gaismā izlaistiem matiem kā nāras.

Jauneklis izgrūda aiz�ņaugtu sveicienu Izoldei un klusēdams palocījās I�rakai, tad metās virsū Freizem, kas parādījās durvīs, nesdams elu un vīnu. Glāzes! Dāmām vajag glāzes.

-��� Tās atrodas uz galda tas ta�u katram muļķim redzams, Freize bezkaislīgi atteica. Viņ� neskatījās uz I�raku, bet berzēja plecu, it kā justu sāpīgu sasitumu.

I�raka bez mazākās apmulsuma ēnas viņam uzsmai�dīja. Vai esat savainojies, Freize? viņa laipni apvai�cājās.

Skatiens, ko Freize viņai uzmeta, jebkurā citā meitenē būtu izraisījis sirdsapziņas pārmetumus. Man iespēra ēzelis, viņ� sacīja. Tas ir spītīgs un stulbs ēzelis. Tas nezina, kas tam būtu labāk.

-��� Tad jau labāk lieciet to ēzeli mierā, I�raka deva padomu.

-��� Es tā ari darī�u, Freize novilka. Freizem neviens neatkārto divreiz. īpa�i, ja tiek pielietota vardarbība.

-��� Jūs tikāt brīdināts, meitene stingri sacīja.

-���� Es nodomāju, ka varbūt tas tikai kautrējas, jau�nais vīrietis turpināja. Tas stulbais ēzelis! Nodomāju, ka sākumā tas pretosies. Es jau nebūtu pārsteigts par pēk�ņu, nelielu, biklu kodienu kā rājienu un iedro�inā�jumu vienlaikus, ta�u negaidīju, ka tas spārdīsies kā tāds sasodīts mūlis.

-���� Nu, tagad jūs to zināt, I�raka mierīgi atteica.

Freize palocījās kā īsts aizskartas cieņas iemieso�jums. Tagad zinu gan, viņ� piekrita.

-���� Ko tas viss nozīmē? negaidot ierunājās Izolde.

-��� Jums vajadzētu vaicāt lēdijai, Freize atteica, īpa�i uzsvērdams pēdējo vārdu.

Izolde pacēla uzaci, bet I�raka vienkār�i novērsa acis. Tas nozīmēja klusē�anu, un abas vairs nepārmija ne vārda.

-��� Vai mums visu nakti būs jāgaida uz vakariņām? Luka noprasīja un pēk�ņi nodomāja, ka ir runājis pārāk skaļi un vispār izklausījies kā tāds izlaists knēvelis. Es gribēju jautāt: vai vakariņas ir gatavas, Freize?

-��� Tūlīt atnesīs, mans kungs, Freize aizskarts sacīja un devās uz kāpņu aug�galu, kur, vienkār�i uzbrēcot virējai, norīkoja, lai tiek pasniegtas vakariņas.

Vakariņu laikā lielākoties runāja abas meitenes, ap�sprie�ot ganupuiku, viņa māti un mazās saimniecības skaistumu. Brālis Pēteris neko daudz neteica, tikai noso�do�i klusēja, bet Luka centās izmest ikdieni�ķas un bez�rūpīgas piezīmes, tomēr visu laiku pieķēra sevi domā�jam par Izoldes slapjo matu tum�o zeltu un viņas mitrās ādas silto mirdzumu.

-��� Piedodiet man, viņ� pēk�ņi ierunājās. �ovakar esmu visai izklaidīgs.

-��� Vai kas noticis? Izolde gribēja zināt, un brālis Pēteris veltīja Lūkam cie�u, ilgu, gausu skatienu.

-��� Nē. Es redzēju sapni tas ari viss. Un manā prātā tas atstāja ainas. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad nevar pār�stāt par kaut ko domāt.

-���� Kas tas bija par sapni? I�raka vaicāja.

Luka uzreiz notvīka. Lāgā nevaru atcerēties. Es redzu tikai ainas.

-���� Kādas?

-��� Ari nevaru atcerēties, Luka sastostījās un pameta skatienu uz Izoldi. Jūs nodomāsiet, ka esmu muļķis.

Meitene pieklājīgi pasmaidīja un pa�ūpoja galvu.

-���� Cukurotas plūmes, Freize pavēstīja, negaidot tās pienesdams pie galda. Virtuvē ap tām notiek liela jezga, un ikviens ciema bērns pie sētas durvīm gaida katru plūmi, ko neapēdīsiet._

-���� Baidos, ka sagādājam �ejienie�iem lielas raizes, Izolde piebilda.

-���� Parasti sabiedrība, kurā ir lēdijas, dodas uz kādu lielāku pilsētu, brālis Pēteris norādīja. Tāpēc jums būtu jāceļo kopā ar lielāku ceļinieku grupu, kuru vidū jau ir sievietes.

-���� Tiklīdz tādu grupu satiksim, mēs tai pievienosi�mies, Izolde apsolīja. Saprotu, ka mēs izmantojam jūsu laipnību, ceļodamas kopā ar jums.

-��� Un kā tiksiet galā ar naudas lietām? brālis Pēte�ris nelaipni jautāja.

-���� Man ir da�as dārglietas, ko varu pārdot, Izolde atteica.

-���� Un dāmām ir zirgi, no durvju puses bez uzaicinā�juma ierunājās Freize. �etri labi zirgi, ko notirgot, kad vien rodas vajadzība.

-���� Tie gan īsti nepieder viņām, brālis Pēteris iebilda.

-���� Nu, esmu dro�s, ka jūs tos nenozagāt laupītājiem, un mazais lords jau nu nekad nezagtu, un es i nepieska�ras zagtiem zirgiem, tā ka tiem ir jābūt lēdiju īpa�umam un viņas var tos pārdot, Freize drosmīgi sacīja.

Abas meitenes iesmējās. Tas ir jauki no tavas puses, Izolde sacīja. Tomēr varbūt mums būtu jāda�lās tajos ar jums.

-��� Brālis Pēteris nevar pieņemt zagtu mantu, Freize nepiekāpās. Un viņ� nevar ņemt maksu ari par vilka�a rādī�anu, jo tas ir pret viņa sirdsapziņu.

-��� Ak, Dieva dēļ! Pēteris nepacietīgi izsaucās, un Luka pacēla galvu, it kā nu tikai ieklausītos sarunā.

-���� Freize, tu vari paturēt naudu, ko esi dabūjis par vilka�a rādī�anu, bet vairs no cilvēkiem neprasi. Tas tikai izraisīs ciemā nelāgu noskaņojumu, bet mums jāpanāk ļau�u piekri�ana un labvēlība izmeklē�anai. Un, pro�tams, dāmām jāņem zirgi.

-��� Tad mēs esam krietni nodro�inātas, Izolde sacīja, uzsmaidījusi brālim Pēterim un uzmetusi siltu skatienu Lūkam. Un es jums visiem pateicos.

-��� Paldies jums, Freize, I�raka klusām bilda. Zirgi ta�u atnāca uz jūsu svilpienu un jums sekoja.

Freize paberzēja plecu, it kā ciestu skaudras sāpes, aizgrieza galvu un neteica neko.

Visi devās gulēt agri. Iebraucamajā vietā bija tikai da��as sveces, un meitenes vienu paņēma, lai varētu sapos�ties gulētie�anai. Kad viņas bija sabikstīju�as uguni guļam�istabas kamīnā un nopūtu�as sveci, I�raka atvēra slēģus un palūkojās lejup uz lā�u bedri, kas atradās zem loga.

Gandrīz pilnā dzeltenā mēness siltajā gaismā viņa varēja saskatīt Freizes apveidu, kur� sēdēja uz lā�u bed�res sienas, �ūpodams kājas virs arēnas. Rokā puisis turēja riek�avu kaulu, kuri bija paliku�i pāri no vakariņām.

-��� Nu nāc! meitene dzirdēja viņu no�ukstam. Tev ta�u gar�o kauli! Tev tie noteikti iet pie sirds pat labāk nekā maize un ievārījums. Es tev pietaupīju ari mazliet taukuma tas joprojām ir silts un krauk�ķīgs. Nāc nu!

Zvērs kā ēna līda pretī Freizem un apstājās arēnas vidū, apsēzdamies jauneklim pretim uz pakaļkājām kā suns. Mēnesgaismā tā krūtis vīdēja bālas, krēpes bija atmestas atpakaļ. Zvērs gaidīja, skatienu piekalis Frei�zem. Tas vēroja kaulus pui�a rokā, tomēr neuzdro�inājās nākt vēl tuvāk.

Freize nometa vienu kaulu tie�i sev zem kājām, tad pameta otru mazliet tālāk, vēl vienu tālāk par iepriek��ējo un sēdēja kā pārakmeņojies, kamēr briesmonis liecās pēc tālākā kaula. I�raka izdzirdēja, kā tas laizās un kā nokrauk�ķ kauls, briesmonim ēdot. Tas uz mir�kli apstājās, aplaizījās un ilgpilni paskatījās uz nākamo kaulu, kas atradās uz lā�u bedres mālainās zemes.

Nespēdams pretoties smar�ai, nezvērs panācās tuvāk un satvēra otru kaulu. Nu re, Freize mierino�i ierunā�jās. Nav noticis nekas ļauns, un tu esi dabūjis vakari�ņas. Un kā būtu ar �o pēdējo?

Pēdējais atradās gandrīz zem Freizes kailajām kājām, kas �ūpojās virs arēnas. Nāc nu, Freize mudināja nezvēru viņam uzticēties. Nu nāc ta�u! Ko teiksi? Ko?

Briesmonis aizlīda atliku�ās pāris pēdas līdz pēdē�jam kaulam, notiesāja to un atkāpās, bet tikai nedaudz. Tas paraudzījās uz Freizi, un vīrietis bez baiļu lūkojās tam pretī. Ko teiksi? Freize no jauna noprasīja. Tev gar�o jēra karbonāde? Kā ir, mazo nezvēr?

-��� Labs, zvērs pateica gai�ā, smalkā bērna balstiņā. Labs.

I�raka gaidīja, ka Freize vienā stiepienā būs prom no arēnas sienas un skrie�us iemetīsies iebraucamās vietas namā ar pārsteidzo�o ziņu, ka nezvērs ir ierunājies, bet, viņai par pārsteigumu, jauneklis pat nepakustējās. Mei�tene aizspieda ar roku muti, lai apslāpētu pārsteiguma elsas. Freize uz lā�u bedres sienas sēdēja kā sastindzis. Viņ� nedz pakustējās, nedz ierunājās, un uz mirkli I�raka nodomāja, ka jaunais vīrietis nemaz nav dzirdē�jis nezvēru runājam vai arī viņa pati ir pārklausījusies vai kaut kādā ziņā maldījusies. Freize joprojām sēdēja, kur sēdējis, atgādinot statuju, un briesmonis, vērodams jauno vīrieti, tupēja kā zvēra statuja. Mēnesgaismā ilgi valdīja klusums.

Labs, ko? Freize ierunājās. Viņa balss bija tikpat klusa un rāma kā iepriek�. Tu esi labs zvērs. Rīt dabūsi vēl. Un varbūt nedaudz maizes un siera brokastīs. Redzē�sim, ko varē�u tev sadabūt. Arlabunakti, nezvēr, vai arī kā man tevi saukt? Uz kādu vārdu tu atsaucies, mazo briesmoni?

Jaunais vīrietis gaidīja, tomēr nezvērs neatbildēja. Tu drīksti mani saukt par Freizi, vīrietis laipni sacīja dzīvniekam. Un varbūt es varu būt tavs draugs.

Freize pārmeta kājas sienas dro�ajā pusē un nolēca zemē. Zvērs nostājās uz visām �etrām un mirkli ieklau�sījās, tad piegāja pie tālākās sienas pārkares, trīs reizes apgriezās apkārt kā suns un saritinājās uz gulē�anu.

I�raka pavērās aug�up uz mēnesi. Rīt tas būs pilns, un cieminieki domā, ka briesmonis augs un pieņemsies spēkā. Ko tad iesāks �is radījums?

Nākamajā rītā no ciema ieradās pārstāvji, kuri ar cieņu, tomēr stingri pateica, ka nevēlas, lai izmeklē�ana vilcinās ar tiesas sprie�anu vilkatim. Viņi neredzēja jēgu tanī, ka izmeklētājs runā ar ļaudīm un visu pieraksta. �onakt, mēnesim lecot, viss ciems gribēja atnākt uz iebraucamo vietu, lai redzētu pārmaiņas vilkatī un to nobeigtu.

Luka kopā ar Izoldi un I�raku cieminiekus sagaidīja pagalmā, bet Freize stallī, kur neviens viņu nevarēja redzēt. Tur viņ�, vērīgi klausīdamies, sukāja zirgus. Brā�lis Pēteris aug�stāvā pabeidza ziņojumu.

No ciema ieradās trīs vīri: ganupuikas tēvs Ralfs Fērlijs, Viljams Millers, ciema vecākais, un viņa brālis. Viņi bija apņēmu�ies ieraudzīt vilkati vilka izskatā, nogalināt to un pielikt izmeklē�anai punktu. Vīrie�i sacīja, ka tie�i �inī brīdī kalējs ciema smēdē dārdina, gatavodams sud�raba bultu.

Mēs arī gatavojam tam kapu, Viljams Millers pateica. Tas bija tukls, sarkansejains vīrs, gadus �etrdes�mit vecs, tikpat uzpūtīgs un pa�pārliecināts kā jebkur� nozīmīgs vīrs mazā ciemā. No uzticamiem avotiem man ir darīts zināms, ka vilkatis jāapglabā, ievērojot noteiktus dro�ības pasākumus, lai tas atkal nepieceltos.

Tāpēc, lai mēs varētu būt dro�i, ka miru�ais nezvērs savā kapā gulēs un negrozīsies, esmu vīriem devis norādīju�mus izrakt bedri krustcelēs ārpus ciema. Mēs izdursim cauri zvēra sirdij mietu un apraksim to. Piebāzīsim kapu ar "vilku nāvi". Viena no ciema sievām, krietna sieviete, jau gadiem ilgi audzē �o zāli. Vīrs pamāja Lūkam, kā gribēdams viņu pārliecināt. Sudraba bulta un miets cauri nezvēra sirdij. Kaps ar "vilku nāvi". Tā tas ir jādara.

-��� Es domāju, ka tā dara ar dzīvajiem miroņiem. Luka aizkaitināti noteica. Man likās, ka krustcelēs ap�glabā dzīvos miroņus.

-��� Nav prātīgi neievērot piesardzību, Millera kungs sacīja, acīmredzami pārliecināts par savu taisnību. Nav prātīgi nerīkoties tā, kā ir pareizi, tagad, kad beidzot esam to notvēru�i un varam bez steigas nogalināt. Do�māju, ka mēs to varētu nonāvēt pusnaktī ar mūsu sud�raba bultu un varbūt varētu sarīkot tādu kā nelielu pasā�kumu. Es pats ari tur bū�u. Domāju, ka varētu pasniegt sudraba bultu strēlniekam un varbūt noturēt mazu runu.

-��� Tā nav suņu uzridī�ana lācim, Luka iebilda. �ī ir nopietna izmeklē�ana, un Viņa Svētība mani ir iecēlis par izmeklētāju. Mēs nevaram pieļaut, ka �eit sapulcējas viss ciems, ka nāves spriedums jau tiek parakstīts, pirms esmu sagatavojis ziņojumu, un blē�i pārdod sēdvietas par peniju gabalā.

-��� Bija tikai viens blēdis, kas tā darīja, Millera kungs cienīgi norādīja. Troksnis, ko sacēla Freize, apkopdams zirgus un svilpodams caur zobiem, pēk�ņi kļuva ska�ļāks. Tomēr visam ciemam ir jāredz briesmonis un tā nāve. Varbūt jūs, ieradies no Romas, to nesaprotat, bet mēs te esam pārlieku ilgi dzīvoju�i bailēs. Mūsu kopiena ir maza, un mēs gribam zināt, ka nu esam dro�ībā. Mums jāpārliecinās, ka vilkatis ir beigts un mēs atkal varam mierīgi gulēt.

-��� Izlūdzos jūsu piedo�anu, ser, bet mani moka ap�ziņa, ka manu pirmo dēlu aiznesa briesmonis. Es gri�bētu redzēt, kā tam pienāk gals. Es priecātos, ja varētu pateikt sievai, ka nezvērs ir_miris, Ralfs Fērlijs, ganuzēna tēvs, neaicināts vērsās pie Lūkas. Ja Sāra zinātu, ka briesmonis ir pagalam, viņai būtu mierīga sirds par mūsu dēlu Tomasu, kur� tad varētu bez baiļu vest aitas uz ganībām. Viņa no jauna varētu naktis gulēt. Septiņus gadus mana sieva trūkstas aug�ā no murgiem, un es vē�los, lai viņa iegūtu mieru. Ja vilkatis būtu miris, varbūt Sāra sev piedotu.

-��� Varat atnākt pusnakti, Luka izlēma. Ja nu tas pārvērtīsies par vilku, tad tie�i tajā brīdī. Un, ja mēs redzēsim pārvērtību, es spriedī�u, vai tas ir kļuvis par vilku. To izlem�u vienīgi es, un tikai es spriedī�u par soda izpildi.

-��� Vai drīkstu dot padomu? ar cerību balsī ierunājās Millera kungs. Kā vīrs, kam ir liela pieredze un stāvok�lis kopienā. Vai man ieteikt jums, kā rīkoties, un palīdzēt nonākt pie lēmuma?

-���� Nē, Luka noskaldīja. Tā nebūs lieta, kur ciems vēr�as pret aizdomās turamo un nogalina to aiz bailēm un niknuma. Te tiks izvērtēti visi pierādījumi un spriesta taisna tiesa. Es esmu izmeklētājs, un es izlem�u.

-���� Bet kur� raidīs bultu? Millera kungs gribēja zināt. Mums ir vecs loks, ko savos bēniņos atrada Luisas kundze, un mēs esam par jaunu tam uzvilku�i stiegru, ta�u ciemā nav neviena, kur� būtu mācījies �aut ar loku.

Kad mūs iesauc karā, mēs tur dodamies kā kājnieki ar na�iem. �ajā ciemā jau desmit gadus nav bijis neviena loka �āvēja.

Uz neilgu bridi iestājās klusums. Vīrie�i apdomāja �o �ķērsli. Tad ierunājās I�raka: Es protu �aut ar loku.

Luka vilcinājās. Tas ir smags ierocis, viņ� sacīja un paliecās pretī meitenei. To uzvilkt ir ļoti grūti, jauneklis turpināja. Tas nav līdzīgs dāmu lokam. Var�būt jūs esat apmācīta �au�anā ar dāmu loku, ta�u es �au�bos, vai jūs spētu uzvilkt �aujamo loku. Tas nepavisam nelīdzinās �au�anai mērijā.

Virs staļļa durvīm parādījās Freizes galva, tomēr viņ� neko neteica.

I�raka par atbildi Lūkam pretī izstiepa kreiso roku. Uz vidējā pirksta locītavas bija ciets sarepējums, raksturīga strēlnieka pazīme, kas iezīmēja pirkstu kā tetovējums. Tā bija veca tulzna, sacietējusi no bultas slīdē�anas pāri rādītājpirkstam. Tikai tādam, kur� raidījis bultu pēc bul�tas, uz rokas varēja būt �āda zīme.

-��� Es protu �aut, meitene atteica. Ar �aujamo loku. Nevis ar dāmu loku.

-��� Kur jūs to iemācījāties? Luka jautāja, izvilkdams plaukstu no viņas siltajiem pirkstiem. Un kādēļ visu laiku vingrināties?

-��� Izoldes tēvs gribēja, lai es apgūstu savas tautas sie�vie�u prasmes, kaut ari tiku audzināta tālu no viņām, I�raka paskaidroja. Mēs esam karotājas sievietes prot cīnīties tikpat labi kā vīrie�i. Mūsu ļaudis ir izturīgi; viņi dzīvo tuksnesī un visu laiku pārceļas no vienas vietas uz citu. Mēs varam visu dienu jāt. Protam atrast ūdeni pēc smar�as, nākt uz pēdām medījumam, kad mainās vēj�.

Mūs baro medības, medības ar piekūnu un loka �au�ana. Jums ir jāsaprot: ja es saku, ka protu �aut, tad protu.

-��� Ja viņa teica, ka prot, tad, visticamāk, tā tas arī ir, Freize piebilda no staļļa. Kas attiecas uz mani, varu apliecināt, ka viņa prot cīnīties kā barbars. Tikpat labi viņa varētu būt pieredzējusi loka �āvēja. Lēdija jau nu viņa nav nekādā ziņā.

Staļļa durvīs pavīdēja Freizes aizvainotā seja. Luka uzmeta viņam skatienu un tad pievērsās I�rakai. Ja jūs to protat, tad es jūs iecel�u par soda izpildītāju un iedo�u sudraba bultu. Man �ī prasme nepiemīt klos�teri pēc tās nebija vajadzības. Un es saprotu, ka �eit nav neviena cita, kas to varētu uzņemties.

Meitene pamāja ar galvu. Es varētu trāpīt briesmo�nim lai gan tas ir tikai mazs zvērēns no arēnas sienas uz vietu, kur tas tup pie tālākās malas.

-���� Esat pārliecināta?

I�raka rāmā pārliecībā apliecināja: Katrā ziņā.

Luka pagriezās pret ciema vecāko un abiem pārē�jiem vīriem. Es novēro�u briesmoni visu dienu un ari tad, kad lēks mēness, viņ� sacīja. Ja redzē�u, kā tas pārvēr�as pilnasinīgā vilkā, es jums do�u ziņu. Jebkurā gadījumā jūs varat atnākt pusnaktī. Ja nospriedī�u, ka tas ir vilks gan ķermenī, gan pēc savas dabas, �ī jaunā sieviete veiks soda izpildītājas uzdevumu. Jūs atgādāsiet sudraba bultu, un mēs nezvēru pusnaktī nogalināsim, un tad jūs to varēsiet aprakt, kā uzskatīsiet par vaja�dzīgu.

-���� Norunāts, ciema vecākais sacīja. Viņ� jau pagrie�zās, lai dotos prom, ta�u tad spēji apstājās. Bet kas notiks, ja tas nepārvērtīsies? Ja tas nekļūs par vilku?

Ja nu tas paliks tāds, kāds bijis, plēsigs, bet mazs un me�onīgs?

-��� Tad mums vajadzēs izlemt, kas tas ir par nezvēru un ko ar to iesākt, Luka atteica. Ja tas ir savvaļas zvērs, nevainīgs dzīvnieks, kam Dievs nolicis dzīvot brī�vībā, tad es varbūt pavēlē�u, lai to palai� savvaļā.

-��� Mums vajadzētu to pārbaudīt ar spīdzinā�anu, kāds ieteicās.

-���� Es to pārbaudī�u ar Vārdu, Luka sacīja. Tā ir mana izmeklē�ana, ko esmu iecelts veikt. Es uzklausī�u liecības, pētī�u Svētos rakstus un izlem�u, kas tas ir. Tur�klāt es ari pats vēlos uzzināt, kas tas ir par zvēru. Ta�u jūs varat būt pārliecināti es jūs nepametī�u ar vilkati durvju priek�ā. Tiks spriesta taisna tiesa; jūsu bērni būs dro�ībā.

I�raka uzmeta acis stallim, gaidīdama, kad Freize pateiks, ka tas ir runājo�s zvērs, ta�u skatiens, ko puisis veltīja viņai no staļļa durvīm, piederēja mēmākajam no kalpiem, kur� neko nezina un nekad nerunā to, ko viņam nepieklātos teikt.

Pusdienlaikā pēc dienu ilga ceļojuma no ietekmīgās Peskāras pilsētas ieradās apgabala bīskaps �etru pries�teru, piecu zinību vīru un da�u kalpu pavadībā.

Luka viņus sagaidīja iebraucamās vietas durvīs un apsveica ar tādu laipnību, kādu vien spēja izrādīt. Viņ� nevarēja nejust, ka pilntiesīgais bīskaps, tērpies viscaur purpurā un jādams uz balta mūļa, jaunekli visnotaļ pārspēj. Luka nevarēja nejust, ka aptuveni piecdesmit gadus vecais vīrs, kuram līdzi bija deviņi padomdevēji un kalpi, kas �ķita viņam kalpojam mū�īgi, jauno vīrieti padara neievērojamāku.

Freize centās uzmundrināt virēju, skaidrojot, ka līdz pusnaktij tādā vai citādā veidā viss būs cauri un viņai vajadzēs sarūpēt tikai vienas krietnas vakariņas �ai vien�reizīgajai di�o vīru sabiedrībai.

-���� Manā namā nekad nav bijis tik daudz kungu vien�laikus, virēja raizējās. Man būs jāsūta pēc cāļiem, un Jonasam nāksies man atdot cūku, ko viņ� izgāju�o nedēļu nokāva.

-���� Es pasnieg�u vakariņas un arīdzan palīdzē�u jums virtuvē, Freize viņai apsolīja. Aiznesī�u ēdienus un nolik�u tos kungiem priek�ā. Paziņo�u katru ēdienu un lik�u tiem skanēt lieliski.

-��� Tas Kungs zina, ka tu nedari neko citu kā vien ēd un �iep ēdienu, lai iedotu tam dzīvniekam pagalmā. Tas sagādā man vairāk klapatu, atrazdamies tur, nekā tad, kad dzīvoja me�ā.

-��� Jūs domājat, ka mums tas būtu jālai� vaļā? Freize ķircino�i pavaicāja.

Sieviete pārmeta krustu. Lai visi svētie mums stāv klāt, nē ta�u! Tas aiznesa nabaga Fērlijas kundzes bērnu, un viņa tā arī nav pārstājusi par dēlu sērot. Un pagāju�o nedēļu tika aizstiepts jērs un nedēļu pirms tam vista, tie�i no pagalma. Nē, jo drīzāk tas būs beigts, jo labāk. Un tavs kungs darītu prātīgi, ja pavēlētu to nogalināt, citādi te ies vaļā nemieri. To tu viņam vari nodot no manis. Ciemā atgrie�as vīri, gani no augstieņu fermām, un viņi neuzņems sirsnīgi sve�inieku, kur� ierodas �eit un apgalvo, ka mūsu vilkatis būtu jāsaudzē. Tavam kungam būtu jāzina, ka te ir iespējams tikai viens iznā�kums nezvēram jāmirst.

-��� Vai drīkstu paņemt to �ķiņķa kaulu nezvēram? Freize lūdza.

-��� Vai tad no tā mēs negatavosim zupu bīskapa vaka�riņām?

-��� Uz kaula nekā nav, Freize uzstāja. Atdodiet to man briesmoņa vakariņām. Jūs jau tāpat dabūsiet citu kaulu, kad Jonass sadalīs cūku.

-��� Nu ņem, ņem, virēja nepacietīgi attrauca. Un liec mani mierā, lai varu turpināt darbu.

-��� Atnāk�u palīgā, tiklīdz bū�u pabarojis nezvēru, Freize viņai apsolīja.

Virēja viņu izdzina pa virtuves durvīm pagalmā, un Freize uzkāpa uz paaugstinājuma un palūkojās pāri arēnas sienai. Zvērs gulēja, ta�u, ieraudzījis Freizi, tas pacēla galvu un noraudzījās viņā.

Freize, atspie�oties ar rokām, uzlēca uz sienas, pār�meta tai pāri garās kājas un, ērti iekārtojies, sēdēja, �ūpodams kājas virs lā�u bedres. Nu tad tā, viņ� maigi sacīja. Labu ritu, zvērs! Ceru, ka �orīt jūties labi.

Briesmonis panācās nedaudz tuvāk, līdz pa�am bed�res vidum, un palūkojās aug�up uz Freizi. Jaunais vīrie�tis paliecās iek�ā bedrē, ar vienu roku cie�i turoties pie sienas; viņ� ieliecās tik dziļi, ka �ķiņķa kauls �ūpojās tie�i viņam zem kājām. Nāc, viņ� piesardzīgi aici�nāja. Nāc un paņem �o! Tev nav ne jausmas, ar kādām pūlēm es to sadabūju, bet es redzēju, kā vakar no tā tika atgriezts �ķiņķis, un to nolūkoju tev.

Zvērs nedaudz pagrieza galvu uz vienu pusi un tad uz otru, it kā cenzdamies saprast �o vārdu virkni. Bija skaidrs, ka viņ� uztvēra balss maigo skanējumu, jo tie�cās aug�up, kur uz lā�u bedres sienas vidēja Freizes apveids. Nāc nu, Freize dro�ināja. Tas ir labs.

Zvērs tuvojās uz visām �etrām piesardzīgi kā kaķis. Tas pienāca pie arēnas sienas un apsēdās tie�i zem Frei�zes kājām. Jaunais vīrietis pastiepās lejup tam pretim, un briesmonis lēnām iztaisnojās, uzlika priek�ķepas uz arēnas sienas un pasniedzās aug�up. Stāvot tas bija var�būt vairāk nekā �etras pēdas gar�. Freize cīnījās ar kārdi�nājumu pakāpties nostāk, iedomādamies, ka briesmonis varētu sajust viņa bailes; tomēr jauno vīrieti māca ari ziņkārība pārbaudīt, vai viņ� dzīvnieku varētu barot no rokas, pārliecināties, vai viņ� varētu pārmest tiltu pāri grāvim, kas �ķīra �o nezvēru un cilvēku. Un, kā vienmēr, Freizi mudināja ari viņa pa�a mīlestība pret mēmajiem, viegli ievainojamajiem, sāpinātajiem. Freize pasniedzās vēl nedaudz zemāk, un briesmonis, pastiepis uz aug�u pinkaino galvu, uzmanīgi satvēra mutē �ķiņķa kaulu, it kā viņu visu dzīvi būtu barojusi mīlo�a roka.

Mirklī, kad zvērs satvēra gaļu savos spēcīgajos �ok�ļos, tas atlēca no Freizes, nometās uz visām �etrām un aizmuka uz lā�u bedres tālāko malu. Freize iztaisnojās un sastapa I�rakas tum�ās acis, kas lūkojās viņā.

-��� Kādēļ gan to barot, ja es �onakt to no�au�u? mei�tene klusām jautāja. Kāpēc būt laipnam pret to, ja tas nav nekas cits kā vien nāvei nolemts briesmonis, kuru gaida bulta?

-��� Varbūt jums to nenāksies �onakt darīt, Freize atteica. Varbūt mazais lords atklās, ka tas ir tikai zvērs, kādu mēs nepazīstam, vai arī nabaga radība, kas noklī�dusi gadatirgū. Iespējams, viņ� nolems, ka tā ir dīvai�nība, tomēr ne sātana radījums. Varbūt viņ� pateiks, ka tas ir laumu bērns, ko mūsu vidū atstāju�i sve�i ļaudis. Skaidrs, ka tas vairāk izskatās pēc pērtiķa nekā pēc vilka. Kas tas ir par nezvēru? Vai jūs visos savos ceļojumos un studijās esat redzējusi tādu zvēru?

I�raka �ķita �aubāmies. Nē, nekad. Bīskaps tagad runā ar jūsu kungu. Viņi pārlūko da�ādas grāmatas un papīrus, lai izspriestu, kas būtu jādara: kā nezvērs būtu jāpārbauda un jāizmeklē, kā tas būtu jānogalina un jāap�glabā. Bīskaps ir atvedis līdzi da�ādus mācītus vīrus, un tie teic, ka zina, kas darāms. Viņa apklusa. Ja bries�monis prot runāt kā kristietis, tas visu groza. Tas būtu jāizstāsta jūsu kungam Lūkam Vero.

Freizes skatiens pat nenodrebēja. Kas jums liek domāt, ka tas varētu runāt? viņ� sacīja.

I�raka viņu uzlūkoja bez koķetērijas. Jūs neesat vie�nīgais, kur� par to ir ieinteresējies, meitene atteica.

Luka visu dienu pavadīja apspriedē ar bīskapu, viņa priesteriem un mācītajiem vīriem. Ēdamgalds bija no�klāts ar dokumentiem, kuros bija pierakstīti spriedumi pret vilka�iem un stāsti par vilkiem kop� senseniem lai�kiem: izraksti no grieķu filozofu ziņojumiem, kas tulkoti arābu valodā un tad atpakaļ latīņu valodā. Tā ka Dievs vien zina, ko viņi sākumā teiku�i, Luka atzinās brālim

Pēterim. Mums jāizvērtē ducis aizspriedumu; par katru ziņojumu pusducim mācītu vīru ir katram savs viedoklis.

-���� Mūsu izmeklē�anas gaitai jābūt skaidri noteiktai, brālis Pēteris noraizējies sacīja. Nepietiek, ka mums ir simtiem gadu vecas liecības par to, ko redzēju�i visi, kam nav slinkums. Mums jāizpēta �eit notiku�ais, un jums ir jānoskaidro patiesība. Mums nav vajadzīgas sensenas baumas; mēs gribam pierādījumus un tad taisnu tiesu.

Viņi novāca galdu pusdienu maltītei, un bīskaps noskaitīja garu galda lūg�anu. I�rakai un Izoldei bija liegts piedalīties vīru apspriedēs, un meitenes ēda vaka�riņas savā istabā, raudzīdamās laukā pāri pagalmam. Viņas skatījās, kā Freize sē� uz lā�u bedres malas, uz ceļ�gala līdzsvarodams koka paplāti un dalīdamies ēdienā ar nezvēru, kas tupēja lejā, laiku pa laikam jaunajam vīrie�tim uzmezdams skatienu un uzmanīdams ēdiena atlie�kas. Briesmonis izskatījās tik uzticams un pacietīgs kā suns, tomēr kaut kādā ziņā nelīdzinājās sunim iemie�soja zināmu neatkarību.

-��� Tas noteikti ir pērtiķis, Izolde sacīja. Esmu redzējusi bildi vienā grāmatā, kas tēvam bija mājās.

-��� Vai tie prot runāt? I�raka jautāja. Pērtiķi vai tie prot runāt?

-��� Izskatījās, ka tas varētu runāt tam bija lūpas un zobi kā mums, un acis, kas raudzījās tā, it kā viņam būtu domas un viņ� gribētu tās izteikt.

-��� Nedomāju, ka �is nezvērs ir pērtiķis, I�raka pie�sardzīgi sacīja. Man �ķiet, ka tas prot runāt.

-���� Kā papagailis? Izolde vaicāja.

Abas noskatījās, kā Freize noliecas lejup un bries�monis pastiepjas pretim. Meitenes raudzījās, kā Freize briesmonim padod maizes garozu un ābolu un zvērs ēdamo satver ar ķepu, nevis ar muti paņem ar ķepu, apsē�as uz pakaļkājām un noēd, turēdams barību pie mutes kā liela vāvere.

-��� Nē, kā papagailis ne, I�raka atteica. Es domāju, ka tas prot runāt kā kristietis. Mēs nedrīkstam to noga�lināt. Nedrīkstam stāvēt un noskatīties, kā to nogalina, pirms uzzinām, kas tas ir. Ir skaidrs, ka tas nav vilks, bet kas tad?

-���� Tas nav jāizlemj mums.

-���� Ir gan, I�raka sacīja. Ne tādēļ, ka mēs būtu kristietes, jo es tāda neesmu. Ne tādēļ, ka mēs būtu vīrie�i, jo mēs tie neesam. Tas jādara tāpēc, ka mēs līdzināmies �im briesmonim: esam izstumtās, no kurām pārējie bīstas. Ļaudis nesaprot sievietes, kuras nav ne sievas, ne mātes, ne meitas, ne grūtnieces. Cilvēki bai�dās no aizrautīgām un izglītotām sievietēm. Es esmu jauna, izglītota, ar citādu ādas krāsu, nezināmas reliģi�jas un pati savas ticības sieviete, un �ī mazā ciema ļau�u acīs esmu tikpat savāda kā �is briesmonis. Vai man būtu jāstāv, rokas klēpī saliku�ai, un jānoskatās, kā viņi to no�galina, jo nesaprot, kas tas ir? Ja es viņiem ļau�u to no�nāvēt, ne viena vārda nebilstot pretī, kas viņus aizkavēs uzbrukt ari man?

-���� Vai tu Lūkam to pateiksi?

I�raka paraustīja plecus. Kāda gan tam nozīme? Viņ� klausa bīskapu; manī viņ� neklausīsies.

Aptuveni divos pēc pusdienas vīri vienojās, kas darāms, un bīskaps nostājās uz iebraucamās vietas ēkas sliek�ņa, lai paziņotu viņu lēmumu. Ja briesmonis pus�naktī pārvērtīsies par pilnasinīgu vilku, ķeceru sieviete to no�aus ar sudraba bultu, viņ� sacīja. Cieminieki to apraks krustcelēs redeļu kastē, piebāztā ar "vilku nāvi", un kalējs izdzīs mietu cauri zvēra sirdij.

-��� Mana sieva atgādās "vilku nāvi", Ralfs Fērlijs pie�teicās. Dievs zina, ka viņa to audzē pietiekamā dau�dzumā.

-��� Ja briesmonis nepārvērtīsies� Bīskaps pacēla roku, un viņa balss pārmāca neticības pilno murdoņu. Es zinu, labie ļaudis: jūs esat pārliecināti, ka pārvērtī�sies� Tomēr, ja vienkār�i iedomājamies, ka tā nenotiek� Mēs to nodosim �ī ciema galvenajiem lordam un jums, Millera kungs, un jūs drīkstēsiet darīt ar to, ko gribē�siet. Cilvēkam ir Dieva pie�ķirta vara pār dzīvniekiem. Pats Dievs ir noteicis, ka jūs varat darīt ar �o nezvēru, ko gribat. Tas bija briesmonis, kur� dzīvoja savā vaļā ciema tuvumā, un jūs to notvērāt un ieslodzījāt; Dievs visus zvērus ir nodevis jūsu valdī�anā jūs drīkstat darīt ar to, ko vēlaties.

Millera kungs drūmi pamāja ar galvu. Nevienu ne�māca �aubas, ka zvērs ilgi neizvilks, kad būs nodots ciema ļau�u rokās.

-��� Viņi to sakapās gabalos, I�raka nomurmināja.

-��� Vai mēs varam viņus apturēt? Izolde at�ukstēja.

-���� Nē.

-��� Un tagad, bīskaps norīkoja, es jums iesaku doties katram savās gaitās līdz pusnaktij, kad mēs visi redzēsim briesmoni. Es pats do�os uz baznīcu, kur noturē�u vesperes un kompletoriju, un iesaku jums visiem izsūdzēt grēkus un ziedot baznīcai, pirms ieradīsieties vērot �o di�eno skatu. Viņ� uz mirkli pie�klusa. Dievs uzsmaidīs tiem, kuri �ovakar ziedos baz�nīcai, bīskaps turpināja. Tā Kunga eņģelis ir nolaidies jūsu vidū, un ir labi viņu sagaidīt ar pateicības un slavas dziesmām.

-���� Ko tas nozīmē? I�raka jautāja.

-��� Tas nozīmē: "Maksā ragā par �o privilēģiju bīs�kapa apciemojumu," Izolde paskaidroja.

-���� Zini, man jau tā �ķita.

Neatlika nekas cits kā vien gaidīt līdz pusnaktij. Freize zvēru pēc vakariņām pabaroja, un tas pienāca un apsēdās pie jaunā vīrie�a kājām, lūkodamies aug�up, it kā gribētu ar viņu runāt, tomēr neatrastu vārdus. Freize vēlējās briesmoni brīdināt, ta�u, redzot zvēra uzticīgās, brūnās acis raugāmies uz viņu caur sapinkotajām krēpēm, jaunais vīrietis saprata, ka nespēj izskaidrot to, kam lemts notikt. Kad lēca mēness, vīrietis un zvērs palika kopā nomodā, tāpat kā baznīcā nomodā bija bīskaps. Bries�moņa lauvam līdzīgā galva pagriezās pret Freizi; pui�a tēls neskaidri iezīmējās uz zvaigznēm pielieto debesu fona, un viņ� klusām kaut ko murmināja zvēram, cerot, ka tas no jauna ierunāsies; ta�u dzīvnieks neko neteica.

Tagad būtu īstais brīdis, lai tu pateiktu savu vārdu, manu dārgumiņ, Freize klusām ierunājās. Viens "Dievs palīdz" izglābtu tev dzīvību. Vai arī pietiktu tikai ar vēl vienu "labs". Runā, zvērs, iekams pusnakts vēl nav pienākusi. Vai runā pusnaktī. Runā, kad visi skatās uz tevi. Bet runā! Noteikti ierunājies!

Dzīvnieks raudzījās uz jauno vīrieti. Tā uzacis bija paceltas, galva pie�ķiebta uz vienu pusi, caur sapinkotajiem matiem spīdēja brūnas acis. Runā, zvērs! Freize no jauna uzstāja. Nav jēgas izlikties mēmam, ja proti runāt. Ja tu varētu pateikt "Dievs palīdz", viņi to uzskatītu par brīnumu. Vai tu vari to pateikt? Atkārtot pēc manis "Dievs palīdz"?

Vienpadsmitos vakarā ļaudis sāka pulcēties ārpusē pie staļļa durvīm. Da�i bija paņēmu�i līdzi na�us, citi izkaptis un cirvjus. Bija skaidrs: ja bīskaps nedos pavēli dzīvnieku no�aut ar sudraba bultu, vīri lietu ņems savās rokās sacirtis to ar saviem darbarīkiem vai kailām rokām saplosīs gabalos. Freize palūkojās ārā pa durvīm un ieraudzīja, ka pāris viru pūļa aizmugurē ar cirvja pietu urbina bruģi un bā� kabatās akmeņus.

I�raka iznāca no mājas un redzēja, ka Freize noliecies pār lā�u bedri, lai iedotu briesmonim maizes un siera kumosu.

-��� Viņi ir apņēmu�ies briesmoni nogalināt, meitene sacīja. Viņi nav ieradu�ies uz tiesu; tie ļaudis ir atnā�ku�i redzēt, kā vilkatis mirst.

-���� Es zinu. Jaunais vīrietis pamāja ar galvu.

-��� Lai vai kas tas būtu par zvēru, �aubos, vai tas ir vilkatis.

Freize paraustīja plecus. Tā kā nekad neesmu redzē�jis vilkati, es to nevaru pateikt. Ta�u vienu zinu: �is dzīv�nieks tiecas pēc ļau�u sabiedrības. Tas nav slepkava kā vilks; tas ir daudz draudzīgāks kā suns. Tas vēlas pie�nākt tuvāk kā zirgs savā kautrīgajā lepnumā, kā kaķis savā atturībā. Nevaru pateikt, kas tas ir par zvēru, bet es būtu gatavs derēt uz savu gada algu, ka tas ir mīļ� zvērs, mīlo�s zvērs, uzticīgs zvērs. Tas ir dzīvnieks, kas spēj mācīties un var mainīt savus ieradumus.

-��� Viņi to nelaidīs vaļā, tikai pamatojoties uz maniem vai jūsu vārdiem, I�raka sacīja.

Freize papurināja galvu. Viņi pat vienu mūsu vārdu neuzklausīs. Zemāk stāvo�ajos neviens neklausās. Bet mazais lords varētu zvēru glābt.

-���� Pret viņu ir bīskaps ar saviem mācītajiem vīriem.

-���� Vai jūsu kundze aizliktu kādu vārdu?

I�raka paraustīja plecus. Kur� gan ieklausās, ko saka sieviete?

-��� Neviens, kam piemīt kaut kripatiņa saprāta, Freize nevilcinādamies attrauca un ar patiku ievēroja smaida atblāzmu meitenes sejā.

I�raka paraudzījās lejup uz briesmoni. Radījums lūko�jās aug�up viņai pretī, un tā neglīti plakanā seja izska�tījās gandrīz cilvēciska. Nabaga briesmonis, viņa noteica.

-��� Ja �ī būtu pasaka, jūs to varētu noskūpstīt, Freize ieminējās. Jūs varētu noliekties un nezvēru noskūpstīt, un tas pārvērstos par princi. Runā, ka mīlestība ar bries�moņiem darot brīnumus. Tomēr nē! Piedodiet man es tikai tagad atcerējos, ka jūs neskūpstāties. Patie�ām, jūs iemetāt dubļos krietnu viru tikai par to, ka viņ� iedomā�jas ko tādu.

Jaunā sieviete neatsaucās uz ķircinā�anu, tomēr mir�kli izskatījās ļoti domīga. Ziniet, jums taisnība. Tikai mīlestība spēj to glābt, viņa sacīja. Un to jūs izrādāt kop� pirmā brī�a, kad zvēru ieraudzījāt. Mīlestību.

Es neteiktu, ka es� Freize iesāka, bet tanī mirklī I�raka jau bija prom.

Pēc pavisam maza brītiņa ciema vecākais Millera kungs dārdināja pa iebraucamās vietas vārtiem, un Freize ar sētas kalpotāju atvēra milzīgās divvērtņu durvis uz staļļa pagalmu. Cieminieki plūda iek�ā un ieņēma vietas uz galdiem, kuri ieskāva arēnas ārējo sienu tie�i tāpat kā tad, ja notiktu lā�a rīdī�ana ar suņiem. Viri bija atne�su�i līdzi stipro elu, un viņu sievas smiedamās malkoja to no krūzēm. Ciema jaunekļi ieradās kopā ar savām sirdspuķītēm, un virēja virtuves durvis pārdeva mazas kūciņas un pīrāgus, bet kalpones skraidīja pa staļļa pagalmu, tirgodamas siltalu un vīnu. Tā vienlaikus bija gan nāvessoda izpilde, gan sarīkojums.

I�raka ieraudzīja, ka ierodas Sāra Fērlija, kura turēja rokās lielu grozu ar "vilku nāvi". Sārai sekoja virs, vez�dams ēzelīti, kas bija apkrauts ar �o zāli. Piesēju�i ēzeli zem arkas, viņi ienāca pagalmā; abu dēlēnam, kā parasti, aiz cepures bija aizsprausts "vilku nāves" zariņ�.

-��� Jūs atnācāt, Izolde silti sacīja, panākdamās uz priek�u. Esmu priecīga, ka esat �eit. Labi, ka izlēmāt atnākt.

-��� Mans vīrs domāja, ka mums tas jādara, Sāra atteica; seja viņai bija ļoti bāla. Viņ� domāja, ka tas mani nomierinās beidzot redzēt briesmoni beigtu. Un visi pārējie arī ir �eit. Nevarēju pieļaut, ka cieminieki pulcējas bez manis, viņi ta�u dalījās ar mani bēdās un nu grib redzēt, kā tas viss beigsies.

-���� Esmu priecīga, ka atnācāt, Izolde atkārtoja. Sie�viete uzrāpās uz galda blakus I�rakai, un Izolde viņai sekoja.

-��� Vai jums ir bultas uzgalis? Sāra I�rakai vaicāja. Vai no�ausiet zvēru?

Jaunā sieviete, nebildu�i ne vārda, pamāja ar galvu un parādīja loku un bultu ar sudraba galu.

-���� Vai varēsiet no �ejienes tam trāpīt?

-��� Katrā ziņā, I�raka nopietni atteica. Ja nezvērs pārvērtīsies par vilku, izmeklētājs redzēs un liks man to no�aut un es tā arī darī�u. Tomēr domāju, ka tas nav ne vilks, ne ari kas līdzīgs vilkam; ne vilkatis, ne vispār kāds mums pazīstams dzīvnieks.

-��� Ja mēs nezinām un nevaram pateikt, kas tas ir, tad labāk lai tas ir beigts, vīrietis stingri sacīja, bet Sāra Fērlija palūkojās uz briesmoni, tad uz sudraba bultas uzgali un vieglītēm nodrebinājās. I�raka nenovērsa acis no Sāras, un Izolde uzlika plaukstu uz sievietes trīco�a�jiem pirkstiem. Vai jūs negribat, lai nezvērs mirst? Izolde Sārai jautāja.

Sāra pa�ūpoja galvu. Nezinu. Es skaidri nezinu, vai tas paņēma manu bērnu, nevaru pateikt, vai �is ir tas briesmonis, kā visi saka. Un viņā ir kaut kas tāds, kas mani izsauc līdzcietību. Viņa palūkojās uz abām jauna�jām sievietēm. Jūs domāsiet, ka esmu muļķe, bet man tā ir �ēl.

Kad atvērās iebraucamās vietas mājas durvis un iznāca Luka, brālis Pēteris, bīskaps, mācītie vīri un pries�teri, sieviete joprojām runāja. Izolde un I�raka pārmija �iglu skatienu. Es viņam pateik�u. Izolde ātri nolēca no paaugstinājuma un, spraukdamās cauri pūlim, devās uz mājas durvīm pie Lūkas.

-��� Vai drīz iestāsies pusnakts? bīskaps vaicāja.

-���� Esmu devis rīkojumu tie�i pusnakts stundā zvanīt baznīcas zvanu, viens no priesteriem atteica.

Bīskaps pielieca galvu tuvāk Lūkam. Kā jūs pārbau�dīsiet �o �ķietamo vilkati? viņ� jautāja.

-��� Domāju pagaidīt līdz pusnaktij un tad to pavē�rot, Luka sacīja. Ja tas pārvērtīsies par vilku, mēs to skaidri redzēsim. Varbūt vajadzētu nodzēst lāpas, lai briesmonis pilnībā var sajust mēness iespaidu.

-���� Piekritu. Nodzēst lāpas! bīskaps pavēlēja.

Tiklīdz tumsa ietina pagalmu, visi noklusa, it kā bai�dītos no tā, kas tiek darīts. Sievietes murminādamas meta krustus, bet mazākie bērni ķērās mātēm brun�os. Viens klusītēm �inkstēja.

-��� Es to nevaru redzēt! kāds sūdzējās.

-���� Re, kur tas ir!

Kad pagalms bija piepildījies ar trok�ņainiem ļaudīm, zvērs atrāvās atpakaļ savā parastajā vietā; tagad tumsā to bija grūti saskatīt radījuma tum�ās krēpes saplūda ar lā�u bedres sienas tum�o koku, dzīvnieka tumsnējā āda saplūda ar dubļiem klāto zemi. Cilvēki mirk�ķināja un berzēja acis, gaidīdami, kad pagaisis lāpu mirga, un tad Millera kungs ierunājās: Tas kustas!

Zvērs bija uzslējies uz visām �etrām un skatījās ap�kārt, �ūpodams galvu, kā baidīdamies, ka tuvojas bries�mas, tomēr nesaprazdams, kas to sagaida. Kad ļaudis ieraudzīja, kā briesmonis sakustas, arēnu pār�alca lāstu pilnam vējam līdzīgs �uksts. Liela daļa vīru uzstāja, ka vilkati vajag uzreiz nobeigt. Freize redzēja, kā ļaudis ap�tausta akmeņus, ko bija sastūķēju�i kabatās, un zināja, ka tie nezvēru līdz nāvei nomētās ar akmeņiem.

Izolde piegāja pie Lūkas un pieskārās viņa rokai; jau�neklis nolieca galvu, lai viņu saklausītu. Nenogaliniet nezvēru, viņa no�ukstēja.

Arēnas malā Freize pārmija ba�īgus skatienus ar I�raku. Jaunais vīrietis ieraudzīja sudraba bultas uzgaļa mirdzumu un meitenes stingro roku uz loka; tad viņ� atkal pievērsa skatienu nezvēram. Tagad rāmi, Freize sacīja, bet dzīvnieks nedzirdēja viņa balsi, jo to pārmāca klusie lāsti, kas dunēja tam apkārt. Nezvērs atvilka galvu atpakaļ un sakumpa, it kā būtu nobijies.

Lēnām un draudo�i, kā vēstīdams nāvi, ieskanējās baznīcas zvans. Zvērs, izdzirdis troksni, sarāvās un pu�rināja krēpes, it kā skanīgā zvanī�ana atbalsotos tam galvā. Kāds aprauti iesmējās, tomēr balss no bailēm ska�nēja skarbi. Visi vēroja briesmoni, līdz beidzamās pus�nakts zvana skaņas norima gaisā un pilnais mēness, spo�s kā auksta saule, lēnām parādījās virs iebraucamās vietas mājas jumta un apspīdēja nezvēru, kur� nepakustēda�mies bezpalīdzīgi stāvēja, aiz bailēm noplūdis sviedriem.

Nebija ne miņas no augo�as spalvas, nebija nekādu pazīmju, ka zvērs kļūtu lielāks. Tā zobi neauga, un arī aste neizdīga. Dzīvnieks stāvēja uz visām �etrām, un skatītāji, kas nenovērsdamies uz to skatījās, ieraudzīja, ka tas trīc kā salā drebētu mazs briedēns.

-��� Vai tas pārvēr�as? bīskaps Lūkam jautāja. Es neko neredzu. Es neredzu, ka tas vispār kaut ko darītu.

-��� Tas tikai stāv un raugās apkārt, Luka atteica. Ne�redzu, ka briesmonim augtu spalva, bet mēness ta�u ir pilns un to apspīd.

Pūlī kāds ļauni iekaucās, joka pēc atdarinot vilka balsi, un zvērs asi pagrieza galvu skaņas virzienā, it kā cerētu, ka tā ir īsta, ta�u tad atkāpās, kā sapratis, ka tas bijis tikai ne�ēlīgs joks.

-��� Vai nu tas pārvēr�as? bīskaps no jauna nepacie�tīgi noprasīja.

-���� Es neko neredzu, Luka atteica. Nedomāju vis. Viņ� pacēla acis. Mēnesim tuvojās mākonis, ne lielāks par sa�ņaugtu dūri; tā maliņas jau aptum�oja arēnu. Varbūt mums atkal vajadzētu iedegt lāpas, Luka ba�īgi ieteicās. Gaisma pazūd.

-��� Vai nezvērs pārvēr�as par vilku? bīskaps prasīja vēl uzstājīgāk. Būs jāpaziņo ļaudīm mūsu lēmums. Vai varat pavēlēt meitenei, lai to no�auj?

-��� Nevaru, Luka skarbi atteica. Patiesību sakot, ne�varu vis. Tas nepārvēr�as par vilku. Briesmonis stāv zem pilna mēness, to apspīd mēnesgaisma, tomēr tas nepār�vēr�as.

-���� Ne�aujiet! Izolde steig�us uzsauca.

Mākonim aizsedzot mēnesi, ātri satumsa, un pūlis izdvesa dziļu, baiļpilnu skaņu. No�aujiet to! Ātri �au�jiet to nost! kāds iekliedzās.

Nu jau bija iestājusies piķa melna tumsa. Lāpas! Luka iekliedzās. Iededziet da�as lāpas!

Pēk�ņi atskanēja griezīgs, �ausmino�s kliedziens un kritiena skaņa: būk�ķis, sievietei atsitoties pret zemi, un tad izmisīga skrapstē�ana, viņai ar grūtībām pietrau�oties kājās.

-��� Kas tad nu? Luka izlauzās cauri pūlim un sasprin�dzināja skatienu, cie�i lūkodamies arēnas tumsā. Iede�dziet lāpas! Dieva dēļ, kas tur noticis?

-���� Glābiet mani! Sāra Fērlija �ausmās iekliedzās. Mīļais Dievs, glāb mani! Viņa bija iekritusi no sie�nas lā�u bedrē un nu stāvēja arēnā viena, ar muguru piespiedusies koka sienai, sasprindzinājusi acis, ar ska�tienu meklēdama nezvēru. Dzīvnieks bija piecēlies kājās un cie�i vērās viņai pretī ar dzintarkrāsas acīm. Tas tumsā redzēja labi, lai gan visi apkārtējie bija kā akli. Zvērs saskatīja sievieti, viņas priek�ā izstieptās rokas, it kā viņa domātu, ka tā var atvairīt ilkņus un plēsīgos nagus.

-���� I�raka! �auj! Luka uzkliedza meitenei.

Jauneklis nevarēja saskatīt I�rakas tum�o kapuci un

tum�ās acis, bet viņ� redzēja bultas sudraba spīdumu un saskatīja nekustīgo bultu uz stiegras; tā bija notēmēta uz tum�o ēnu briesmoni, kas o�ņāja gaisu un neizlē�mīgi paspēra uz priek�u soli. Un tad Luka izdzirdēja I�ra�kas balsi, tomēr meitene neuzsauca viņam; viņa kliedza lejup Sārai Fērlijai, kura bija sastingusi �ausmās un pie�spiedusies pie arēnas sienas.

-��� Pasauciet viņu! I�raka Sārai uzkliedza. Pasau�ciet zvēru!

Sāras pārbiedētās sejas baltās aprises pavērsās aug�up pret I�raku. Ko? Sieviete no bailēm bija kā kurla pārāk izbijusies, lai jelko saprastu.

-��� Vai tad jūs nezināt viņa vārdu? I�raka maigi uzstāja; sudraba bulta nekustīgi tēmēja uz briesmoni, kur� lēnām līda tuvāk.

-��� Kā es varu zināt nezvēra vārdu? Sāra �ukstēja. Dabūjiet mani laukā! DabūjiefTnani aug�ā! Dieva mīles�tības vārdā, glābiet mani!

-��� Paskatieties uz viņu! Paskatieties uz viņu ar mīles�tību! Kā jums bija pietrūcis visu �o laiku? Kāds bija viņa vārds?

Sāra blenza I�rakā, it kā tā runātu arābiski, un tad pagriezās pret briesmoni. Tas jau bija pienācis tuvāk, noliecis galvu, mīdīdamies no vienas kājas uz otru, it kā gatavotos mesties virsū. Briesmonis tuvojās, tur nebija nekādu �aubu. Tas ierūcās, parādīdams dzeltenus zobus. Zvēra galva pacēlās aug�up, sao�ot bailes; tas bija gatavs uzklupt. Nezvērs stīvi paspēra uz priek�u trīs soļus; tū�liņ tas nolaidīs galvu, pieskries klāt un klups viņai pie rīkles.

-��� I�raka! No�auj briesmoni! Luka kliedza. Tā ir pavēle!

-���� Pasauciet viņu! I�raka izmisīgi mudināja sie�vieti. Sauciet viņu tā vārdā, kuru jūs mīlat vairāk par visu uz pasaules!

Arēnas ārpusē Ralfs Fērlijs brāzās uz staļļiem, saucot pēc kāpnēm. Viņ� bija atstājis savu dēlu stāvam sastin�gu�u no bailēm uz lā�u bedres ie�ogojuma un noraugāmies, kā viņa māte stāv tur aci pret aci ar briesmoni.

Visi klusēja. Mirgojo�ajā gaismā, ko meta divas lāpas, viņi tagad ieraudzīja, kā zvērs lēnām tuvojas sie�vietei pielavās vilka parastajā gaitā. Briesmoņa galva bija noliekta un atradās vienā līmenī ar sakumpu�ajiem pleciem, acis pievērstas laupījumam. Zvērs, mezdams lokus, nāca uz priek�u.

Freize iegrūda vienu lāpu Lūkam rokā un gatavojās lēkt iek�ā lā�u bedrē, sa�ņaudzis rokā otru liesmojo�o lāpu, bet tad Sāra ierunājās: Stefan? viņa �ukstus izdvesa. Stefan? Vai tas esi tu?

Nezvērs apstājās un pie�ķieba galvu.

-��� Stefan? viņa no�ukstēja. Stefan, mans dēls! Ste�fan manu dēliņ�

Freize sastinga arēnas malā, mēmi noraugoties, kā zvērs paceļas uz pakaļkājām, it kā pūlētos atcerēties, kā jāstaigā, it kā atcerētos sievieti, kura bija turējusi viņu aiz rokas katrā solī, ko viņ� tika spēris. Sāra piespieda sevi atkāpties no arēnas sienas un devās tam pretī; kājas viņai ļodzījās, rokas bija izstieptas uz priek�u.

-��� Tas esi tu, viņa sacīja kā brīnīdamās, bet ar pilnu pārliecību. Tas esi tu� Stefan! Manu Stefan, nāc pie manis!

Viņ� paspēra soli sievietei pretī, tad vēl vienu, un ar steigu, kas lika skatītājiem noelsties bailēs, bet viņa mātei iekliegties priekā, metās sievietei klāt un iekrita viņas ap�skāvienos. Manu puisīt! Manu puisīt! Sāra izsaucās, apvijot rokas ap viņa skrambām klāto augumu un pie�spie�ot viņa pinkaino galvu pie sava pleca. Mans dēls!

Viņ� pacēla skatienu uz Sāru; tum�ās acis spulgoja cauri savēlu�os matu me�am. Māmiņ, viņ� ierunājās savā maza zēna balsī. Māmiņ!

Bīskaps vērsās pie Lūkas ar �ukstus izteiktu dusmīgu vaicājumu: Vai jūs to zinājāt?

-���� Nezināju gan.

-��� Tā bija jūsu kalpone, kas-turēja bultu uz stiegras, bet ne�āva. Tas bija jūsu kalps, kur� baroja nezvēru un to pievilināja. Dro�i vien viņ� to zināja, tomēr ieveda mūs �inīs lamatās!

-���� Meitene bija gatava iz�aut bultu jūs pats redzē�jāt. Un mans kalps grasījās lēkt arēnā un pats nostāties starp sievieti un nezvēru.

-��� Kādēļ viņa ne�āva? Viņa sacīja, ka protot �aut. Kādēļ viņa to nedarīja?

-���� Kā lai es zinu? Viņa man nekalpo. Es pajautā�u viņas domas un tad ierakstī�u savā ziņojumā.

-���� Ziņojums ir pēdējais, par ko mums būtu jāraizējas!

-��� Piedodiet, jūsu eminence, bet man tas ir pats sva�rīgākais.

-���� Bet briesmonis! Briesmonis! Mēs ieradāmies to nogalināt un parādīt Baznīcas triumfu pār grēku. Tagad nekāda zvēra nonāvē�ana nav iespējama.

-���� Protams, ne, Luka sacīja. Mans ziņojums parā�dīs, ka tas nav briesmonis. Māte grib viņu atpakaļ. Viņa to paņems pie sevis, apkops, apgriezīs tam matus un nagus un no jauna iemācīs valkāt drēbes un runāt.

-��� Un kā jums �ķiet ko jūs sacīsiet savā ziņojumā? bīskaps dzēlīgi noprasīja. Jūsu rokās bija nonācis vilkatis, bet nu jums nav nekā cita kā viens netīrs un me�onīgs puika. �is atgadījums neko labu par jums neliecinās, vēl lielākā mērā nekā par mums.

-���� Es pateik�u, ka jūsu zinā�anas mums atklāja, kas �eit noticis, Luka izlīdzino�i atteica. Līdz ar visiem pārējiem ziņojumiem, kurus bija sagatavoju�i jūsu mācī�tie vīri, jūs atvedāt mums arī visiem zināmo stāstu par Romulu un Remu, kurus uzaudzināja vilcene un kuri nodibināja Romas pilsētu. �is stāsts kļuva par mūsu sprie�duma stūrakmeni. Jūs mums pastāstījāt ari citus nostās�tus par vilku uzaudzinātiem bērniem, kuri bija pazudu�i me�os un atkal atrasti. Jūsu bibliotēkā bija �ie stāsti, jūsu gudrie ļaudis tos zināja un mūs brīdināja, kas te varētu būt noticis.

Bīskaps apmierināts pieklusa, un viņa apaļais vē�ders cilājās no uzpūtības. Ļaudis gaidīja nāvessoda izpildi, viņ� brīdināja. Viņi nesapratīs �eit notiku�o brīnumu. Viņi gribēja redzēt nāvi, bet jūs viņiem piedā�vājat atdzim�anu.

-��� Tas ir jūsu varā, Luka a�i turpināja. Vienīgi jūs varat viņiem izskaidrot notiku�o. Tikai jums ir zinā�a�nas un prasme to izdarīt. Vai jūs tagad teiksiet sprediķi? Domāju, ka �is notikums līdzinās stāstam par pazudu�o dēlu: tēvs ierauga viņu tālumā un steidzas pretī, lai apsveiktu dēlu, ko mīl no sirds.

Bīskaps izskatījās domīgs. Viņiem būs nepiecie�ama vadība, viņ� sprieda, pie lūpām pielicis tuklu pirkstu. Ļaudis gaidīja tiesu, kas beigsies ar nāvi. Viņi gribēs nāvi. Tie ir me�onīgi un neizglītoti ļautiņi. Viņi gaida soda izpildi un gribēs nāvi. Baznīca parāda savu varu, sodot ļaundarus ar nāvi. Lai uzvarētu grēku, mums jābūt pamanāmiem. Nekas neatved uz baznīcu vairāk ļau�u kā raganu dedzinā�ana vai nāvessoda izpilde.

-��� Jūsu gai�ība, viņi ir apmaldīju�ies sava apmulsuma tumsā! Viņi ir jūsu avis; vadiet tos uz gaismu! Pastāstiet viņiem, ka �eit noticis brīnums. Mazs bērns bija pazu�dis me�ā, viņu uzaudzināja vilki, viņ� kļuva līdzīgs vil�kam. Bet jūsu eminences" skatiena gaismā viņ� pazina savu māti. Kuru gan māks �aubas, ka tas notika bīskapa klātbūtnes dēļ? �ie ir neizglītoti un baiļu mākti ļautiņi, bet jūs varat noturēt �eit tādu sprediķi, ko tie atcerēsies uz mū�u. Viņu atmiņā vienmēr paliks diena, kad ciemā ieradās Peskāras bīskaps un notika brīnums.

Bīskaps piecēlās un sakārtoja apmetni. Es viņiem lasī�u sprediķi no atvērtā ēdamistabas loga, viņ� sacīja. Sprediķo�u tagad, kamēr viņi visi ir sapulcēju��ies manā priek�ā. Lasī�u pusnakts sprediķi bez saga�tavo�anās. Lieciet, lai lāpas mani apspīd! Un visu pie�rakstiet.

-��� Tūlīt, Luka atteica. Viņ� izsteidzās no istabas un deva pavēli Freizem. Balkonu apspīdēja lāpu gaisma, un ļau�u pulks, kurā sanēja prātojumi un bailes, pavērsa sejas aug�up. Kad cieminieki pievērsa uzmanību bīska�pam, kur� stāvēja pie loga, krā�ņs savā purpura talārā un mitrā, Freize un I�raka, Ralfs Fērlijs un viņa jaunā�kais dēls atbultēja vienīgo ieeju arēnā un iegāja iek�ā, lai izvestu laukā Sāru Fērliju. Viņa cie�i turēja rokās savu vecāko dēlu.

-��� Es gribu vest viņu mājās, Sāra vienkār�i pateica vīram. Tas ir mūsu dēls Stefans, kur� brīnumainā kārtā atgriezies pie mums.

-���� Es to zinu, Ralfs atbildēja. Viņa vēja aprautie vaigi bija mitri no asarām. Ari es viņu pazinu. Tiklīdz viņ� pateica "māmiņ", es to sapratu. Es atpazinu viņa balsi.

Stefans tik tikko varēja paiet; viņ� klupa un atbalstī�jās pret māti, uzlicis netīro galvu viņai uz pleca.

-��� Varbūt mēs varam viņu uzcelt ēzelim mugurā? Freize ieteica.

Viņi nocēla ēzelim no muguras grozus ar "vilku nāvi", bet zāle joprojām palika dzīvniekam krēpēs un pieķēru�sies tam pie muguras. Sāra palīdzēja dēlam uzkāpt ēze�lim mugurā, un viņ� nerāvās prom ne no pieskāriena augam, ne no ziedu smar�as. I�raka, kura klusām noska�tījās no tumsas, piekrīto�i pamāja ar galvu.

Freize veda ēzeli prom no ciema aug�up pa līkumo�tajām, mazajām kāpnēm -, bet Sāra gāja blakus dēlam, mierino�i dūdodama. Drīz mēs būsim mājās, viņa sacīja. Tu atcerēsies savas mājas. Tava gultiņa ir tāda pati, kā bija. Tā ir saklāta, un spilvens tevi gaida. Tavs mazais mīlulis Rūzs vai tu atceries to? joprojām guļ uz spilvena. Visus �os gadus es tavā istabā neko nemai�nīju. Tā vienmēr tevi ir gaidījusi. Es tevi vienmēr gaidīju.

Otrā pusē ēzelim Ralfs Fērlijs cie�i turēja savu dēlu, vienu roku uzlicis tam uz mazās, iedegu�ās kājas, bet otru uz skrambām klātās muguras. I�raka un Izolde gāja aiz viņiem kopā ar Stefana mazo brālīti Tomasu, kam uz pēdām sekoja viņa suns.

Zemnieku mājas logi uz nakti bija aizslēģoti, ta�u viņi ienesa vilku zēnu priek�telpā. Viņ� bez baiļu paraudzījās apkārt, miedzot acis gaismā, ko meta kamīna uguns, it kā spētu kā sapni atcerēties, kad �īs biju�as viņa mājas.

-��� Nu mēs varēsim par viņu parūpēties, Ralfs Fērlijs meitenēm un Freizem sacīja. Mana sieva un es mēs no sirds pateicamies par visu, ko esat paveiku�i.

Sāra pavadīja viņus līdz durvīm. Jūs man esat atde�vu�i manu dēlu, viņa teica I�rakai. Jūs esat paveiku�i to, ko es tiku lūgusi Jaunavai Marijai. Visu mū�u bū�u jūsu parādniece.

I�raka izdarīja dīvainu kustību viņa salika rokas kā lūg�anā un ar pirkstgaliem pieskārās pierei, lūpām un krūtīm un paklanījās zemnieka sievai. Salaam. Tā bijāt jūs, kura paveica lielu darbu. Jums pietika drosmes mīlēt viņu tik ilgi, meitene sacīja. Tā bijāt jūs, kura dzīvoja sērās un centās apglabāt savas skumjas, tomēr atstāja viņa istabu neskartu un savu sirdi atvērtu. Tā bijāt jūs, kura neapsūdzēja briesmoni, kad viss ciems brēca pēc atriebības. Tā bijāt jūs, kura izjuta pret to līdzcietību. Un tā bijāt jūs, kurai pietika drosmes izrunāt viņa vārdu, kad domājāt, ka stāvat aci pret aci ar vilku. Es tikai iegrūdu jūs bedrē.

-���� Vienu mirkli, Freize ierunājās. Jūs iemetāt viņu lā�u bedrē aci pret aci ar zvēru?

Izolde nosodo�i pa�ūpoja galvu, bet bija redzams, ka viņa nepavisam nav pārsteigta.

I�raka uzlūkoja Freizi. Baidos, ka jā.

Ralfs Fērlijs, ar vienu roku apskāvis sievu, bet otru aplicis Tomasam ap pleciem, paraudzījās uz I�raku. Kā�dēļ jūs tā darījāt? viņ� vienkār�i pavaicāja. Jūs ļoti riskējāt gan ar manas sievas dzīvību, gan savējo. Jo, ja jūs būtu maldījusies un manai sievai tiktu nodarīts pāri, ciems jūs būtu saplosījis gabalos. Ja mana sieva zvēra uzbrukumā būtu gājusi bojā, ļaudis jūs nogalinātu un iemestu jūsu ķermeni bedrē vilkam apē�anai.

I�raka pamāja ar galvu. Es zinu, viņa sacīja. To�mēr tanī mirklī, kad sapratu, ka tas ir jūsu dēls, un kad biju pārliecināta, ka man pavēlēs to no�aut, tas bija vie�nīgais, ko man ienāca prātā izdarīt.

Izolde skaļi iesmējās, aplika roku draudzenei ap ple�ciem un viņu cie�i apskāva. To varēji izdarīt tikai tu! viņa izsaucās. Tikai tu varēji izdomāt, ka neatliek nekas cits kā vien iegrūst krietnu sievieti lā�u bedrē, lai tā stājas pretim nezvēram!

Mīlestība, I�raka sacīja. Es sapratu, ka viņam vajadzīga mīlestība. Zināju, ka viņa mīl savu dēlu. Mei�tene pagriezās pret Freizi. Jūs ari to zinājāt. Jūs zinājāt, ka mīlestība redzēs cauri visnelādzīgākajai ārienei.

Freize pa�ūpoja galvu un izgāja laukā mēnesgaismā. Lai es esmu nolādēts, viņ� sacīja mainīgajām debe�sīm. Lai esmu nolādēts un divkārt nolādēts, ja jelkad sapratī�u, kā domā sievietes.

Nākamajā rītā viņi redzēja, kā bīskaps visā savā krā��ņumā dodas projām; viņam pa priek�u jāja priesteri bal�tajos mūļos, mācītie viri veda ziņojumu ruļļus, rakstve�i jau pierakstīja un pārrakstīja bīskapa sprediķi par pazu�du�o dēlu un izteicās, ka tas esot īsts �ādu sprediķu paraugs.

-���� Tas bija ļoti aizkustino�i, Luka bīskapam uz sliek�ņa pateica. Es �o sprediķi pieminēju savā ziņo�jumā. Citēju daudzus izvilkumus no tā. Tas bija iedves�mojo�s un visnotaļ pauda Baznīcas varu.

Tiklīdz bīskaps bija prom, viņi paēda pusdienas un pavēlēja, lai izved zirgus staļļa pagalmā. Freize I�rakai parādīja viņas apsegloto zirdziņu, kuram bija uzlikti iemaukti.

-���� Nekādu seglu diviem, viņ� sacīja. Zinu, ka jums patīk jāt vienai. Un Dievs zina, ka jūs spējat parūpēties par sevi un, protams, ari par zirgu.

-���� Bet es jā�u jums līdzās, ja drīkst, meitene atteica.

Freize piemiedza acis un mēģināja izprast, vai tā ir

dzēlība. Nē, viņ�, mirkli apdomājies, sacīja. Esmu tikai kalps, bet jūs esat dāma. Es jā�u aiz jums.

Redzot I�rakas apjukumu, viņa sejā uzmirdzēja smaids.

-���� Freize, es negribēju jūs aizvainot�

-���� Nu jūs redzat, viņ� triumfējo�i pateica. Nu jūs redzat, kas notiek, kad nosvie� krietnu vīru uz muguras zemē, kad grū� labas sievietes lā�u bedrēs. Es teiktu, ka jūs esat pārlieku stipra. Pārlieku ietiepīga, ja tā varētu izteikties. Pārāk lepna savos uzskatos, lai būtu kādam vīrietim par mīļoto vai sievu. Man tā vien �ķiet, ka jums lemts līdz kapa malai palikt vecmeitās, ja netiksiet sade�dzināta kā ragana kā jau gandrīz notika.

I�raka pacēla rokas, kā padodoties. Ir skaidri re�dzams, ka esmu jūs aizskārusi� viņa iesāka.

-���� Esat gan, Freize cienīgi attrauca. Un tā es jā�u aizmugurē kā kalps, un jūs varat jāt pa priek�u kā ietiepīga, pārlieku spēcīga dāma, kā sieviete, kas nezina ne savu, ne ari kāda cita vietu uz zemes. Kā meitene, kura staigā apkārt, sviezdama vīrie�us uz muguras zemē un mezdama sievietes lā�u bedrēs, un saceldama visā�das nekārtības. Jūs jāsiet pa priek�u visā savā krā�ņumā, uzpūtīga kā bīskaps, un mēs zinām, kur� no mums abiem būs tas laimīgākais.

I�raka zem �īs vārdu straumes nolieca galvu un neat�bildējusi uzlēca zirgā. Bija skaidrs, ka ar Freizi tagad, kad viņ� jūtas tik aizskarts, nav ko runāt.

No mājas iznāca Izolde, un Freize palīdzēja viņai uzkāpt zirgā. Izoldei sekoja Luka, un aiz viņa nāca brālis Pēteris.

-���� Uz kuru pusi? I�raka vaicāja Lūkam.

Jauneklis uzlēca zirgā un nostājās līdzās meitenei.

-����� Domāju, ka taisni uz austrumiem, viņ� sacīja un paraudzījās uz brāli Pēteri. Vai tā nav?

Brālis Pēteris pataustīja vēstuli jakas kabatā. Vēs�tulē rakstīts, ka jādodas uz ziemeļaustrumiem, un rit brokastu laikā Peskārā, ja Dievs dos, ka mēs tur nokļūs�tam, man jāatver nākamie rīkojumi.

-��� Vai mūs gaida vēl kāds uzdevums? Luka jautāja.

-��� Jā gan, brālis Pēteris atteica. Man ir tikai norā�des doties uz Peskāru, bet es nezinu nedz to, kas būs rakstīts turpmākajos rīkojumos, nedz arī to, kurp tie mūs aizvedis. Viņ� paraudzījās uz Izoldi un I�raku.

-���� Kā noprotu, dāmas ceļos uz Peskāru kopā ar mums.

Luka pamāja ar galvu.

-��� Un pametīs mūs tur? brālis Pēteris noprasīja.

-��� Manis pēc viņas var doties projām pēc iespējas drī�zāk, Freize sacīja no paaugstinājuma, kas bija domāts uzkāp�anai zirgā. Jaunais vīrietis savilka seglu jostu un

ielēca seglos. Gadījumā ja viņai ienāk prātā iesviest mani upē vai jūrā, kad mēs tur nonāksim. Un to viņa pilnīgi noteikti varētu izdarīt, ja ieņems savā stūrgalvī�gajā galvā.

Dāmas mūs atstās, kad atradīs dro�us ceļabied�rus, Luka pateica. Kā jau mēs vienojāmies. Viņ� pieveda zirgu pie Izoldes un pastiepās, lai uzliktu savu plaukstu uz viņējās, kad meitene satvēra pavadu. Vai paliksiet kopā ar mums? viņ� klusām ievaicājās. Ka�mēr mūsu ceļi vedīs uz vienu pusi.

Smaids, ko Izolde jauneklim veltīja, apliecināja, ka tā ari būs. Es palik�u kopā ar jums, viņa apsolīja. Kamēr mūsu ceļi vedīs uz vienu pusi.

Nelielā jātnieku grupa Luka un Izolde, brālis Pēte�ris un Freize aizmugurē, kuru ielenca viņa iemīļotie brī�vie zirgi, izdipināja pa iebraucamās vietas vārtiem, vēl nezinot, nedz kurp jādodas, nedz kas tiem būs jādara, un pagriezās uz ziemeļaustrumiem, lai dotos uz Peskāru pretī tam, kas nu viņus tur sagaidīja.

�

�ī darba rakstī�ana man sagādāja prieku, un es ceru, ka jūs izbaudījāt lasī�anu tikpat lielā mērā, kā mani aiz�rāva strādā�ana pie tā. Lūkas Vēro tēls ir pilnībā izdo�māts, tāpat arī Izoldes un Freizes tēli. I�rakas tēla pa�matā, lai gan arī tas ir izdomāts, ir daudzi drosmīgi un bezbailīgi vīrie�i un sievietes, kas ceļoja pa kristīgās pa�saules zemēm un citu reliģiju pārstāvju ebreju, musul�maņu un pat vēl tālāku zemju iemītnieku pasaulēm.

To, ko �ī grāmata nozīmē jums, lasītāj, varēsiet izlemt jūs pats. Es ceru, ka daudzi to lasīs prieka pēc un ar prieku un aizrautību pievienosies jaunajiem, dedzīga�jiem varoņiem ceļojumā uz nezināmu pasauli, kur tie aci pret aci tiksies ar savām bailēm un izzinās savus spēkus.

Varbūt da�i lasītāji vēlēsies uzzināt nedaudz vairāk par pasauli, kurā valda Tumsas ordenis.

Tumsas ordenis ir radies, ņemot par pamatu ziņas par piecpadsmitā gadsimta Pūķa ordeni, kas tika izvei�dots, lai aizsargātu kristīgo pasauli pret neapturamo musulmaņu Osmaņu impērijas pieņem�anos spēkā. Vienu no varoņiem, kur� _parādīsies stāstā nākamajās grāmatās, ar �o ordeni ir iepazīstinājis tēvs, kad varonis bija tikai mazs zēns. Izaudzis liels, viņ� kļuva par ordeņa vadoni un cīnījās pa�ā kristīgās pasaules priek�pos�teni.

Izpētes darbs, kas tiek uzticēts Lūkam, uziet pazī�mes, kas vēstī par pasaules gala tuvo�anos, ir izdo�māta versija par laiku, kad liela daļa ļau�u pēc Konstantinopoles kri�anas izjuta nemieru. Da�neda�ādu dīvainu fenomenu parādī�anās Eiropā tajos laikos ataino dau�dzu cilvēku bailes, ka notikt var jebkas, un ari notika. Jāpiebilst, ka tie bija māņticības pilni laiki. Ļaudis patiesi ticēja, ka pastāv cita, neredzama pasaule, kura parādījās skatienam da�kārt uz mirkli, bet bie�i iespaidoja viņu dzīvi. Mēs tagad dzīvojam pasaulē, kurā cen�amies visu izmērīt un izprast, un mums ir grūti iztēloties, kā ir tad, kad nav izskaidrojuma ikdienas notikumiem tādiem kā slimība, pērkons, saules aptumsums; kad �o pasauli satricina mīļa cilvēka nāve, māju sadrebina pērkona grā�viens vai ari diena pārvēr�as naktī, sauli aprijot tum�am mēnesim.

Izolde ir tipiska tolaiku meitene, kuras dzīvi pilnībā nosaka tēvs un pēc viņa nāves brālis vai cits dzimtas vīrietis. Sieviete nevar likumīgi ne pirkt, ne pārdot zemes vai citu īpa�umu, un viss, ko viņa manto, automātiski pieder viņas vīram. Viņai vispār nav pa�ai savu tie�sību: tēvam vai vīram ir likumīgi atļauts viņu sist; viņ� drīkst par sievieti rūpēties tik labi vai slikti, cik viņam labpatīk. �ādos apstākļos dzīve klosteri, iespējams, bija pievilcīgāka par neveiksmīgu laulību un tā Izolde ari izlemj. Klosteri bija iespējama izaugsme (kā saimniecī�bas māsai, kura iestājas klosteri kā maza meitene un tiek izaudzināta par pavēlnieci) un iespēja veidot pa�ai savu dzīvi, ievērojot striktus ordeņa likumus. Daudzas sievietes baudīja izglītību, un daudzām bija dziļa reli�ģiskā pieredze.

Nabadzīgiem zēniem bija līdzīgas iespējas uzlabot savu dzīvi, ja viņi tika pieņemti klosteri, un tādam kā Luka kuram ir ārkārtējas spējas pavērās lieliska iespēja saņemt atbilsto�u audzinā�anu, lai kļūtu par rakstvedi vai sekretāru pie kāda di�ena lorda, kur� meklētu sa�vus darbiniekus Baznīcas aprindās. Ja Luka būtu palicis Baznīcas klēpī, viņ�, iespējams, būtu kļuvis par vecāko garīdznieku. �āds Baznīcas kalps ir brālis Pēteris: viņ� nāk no nabadzīgas ģimenes, bet viņu audzina Baznīca. Luka neizvēlas �o ceļu, jo viņ� atklāj vairākas krāp�anas, kādas notika viduslaiku baznīcās. Cilvēki gribēja redzēt brīnumus, un negodīgi garīdznieki sagādāja svēto relik�vijas, kas nevarēja būt īstas, un viltoja mehāniskus nie�kus, kā raudo�as statujas. Tas piederēja pie tolaiku māņ�ticības, kuru veicināja Baznīca, kas ieguva līdzekļus no ticīgo maksājumiem.

Freize pirmajā acu uzmetienā ir visai parasts, naba�dzīgs zēns. Viņ� iestājas klosterī kā laicīgais kalps ne priesteris, bet cilvēks, kas vienkār�i strādā klosterī, tāpat kā būtu strādājis kādā lielā namā. Viņam piemīt spēja saprasties ar dzīvniekiem, un viņ� ir apveltīts ar veselo saprātu. Viduslaiku pasaulē viņ� būtu ļoti trūcīgs. Ja Freize nebūtu dabūjis vietu klosterī, viņam dro�i vien nāktos strādāt uz lauka un viņu uztvertu kā visu izlem�jo�ā vietējā lorda kalpu, gandrīz īpa�umu.

I�raka, iespējams,, ir pati neparastākā �etrotnes va�rone. Lorda Lukretili atvesta uz Eiropu no Vidējiem Aust�rumiem, I�raka tika audzināta kā lorda meitas biedrene un aizstāve, un lords viņu bija apmācījis cīņas mākslā, medicīnā un citās zinībās. I�raka kā ķecere daļēji paliek ārpus sabiedrības. Viduslaiku kristie�i uzskatīja, ka jeb�kur�, kas nepieņem Bībeli tie�i tā kā viņi, ir neticīgais un viņa dvēsele ir nolemta ellei. Ja kāds būtu nolēmis I�raku apsūdzēt ķecerībā, Baznīca viņu būtu sadedzinā�jusi ta�u, kamēr I�rakai nebija ienaidnieku, viņa varēja dzīvot sabiedrībā, kur cilvēki izrādīja par viņu tikai ne�daudz vairāk par ziņkāri. Iespējams, tajos laikos ķeceru, mauru, afrikāņu un citu rasu un reliģiju pārstāvju Eiropa bija daudz vairāk, nekā tika uzskaitīts.

Ja jūs interesē stāsta vēsturiskais pamats, ieskaitot da�as jaukas viduslaiku detaļas par apaviem, apģērbu, ēdienu, mazgā�anos, uzmanības izrādī�anu sievie�tei gandrīz par visu -, varat apmeklēt manu vietni orderofdarkness.com. Vai arī varat veikt pa�i savus pētī�jumus. Lielu daļu no tā, ko es pieminu, var atrast grā�matās vai internetā, turklāt no orderofdarkness.com vai simonandschuster.co.uk var lejuplādēt skolotāja piezīmju komplektu, kas ir pieejams ikvienam un ar ko var strā�dāt klasē.

Ceru, ka jums patīk grāmatas ilustrācijas. Attēls, kas atrodas �ī pēcvārda sākumā, nav autores fotogrāfija,

bet gan versija par Pizas Kristīni, brīni�ķīgu viduslaiku sievieti, vienu no pirmajām komerciālajām rakstniecēm Eiropā. Lappuses grāmatas apvāku iek�pusē ir veido�tas, izmantojot pasaules kartes segmentu, kuru zīmējis Venēcijas mūks Fra Mauro aptuveni 1450. gadā. Versija grāmatas vāku priek�pusē ir paraugs tam, kā viņ� to zīmēja, ar dienvidiem aug�pusē. Tas liecina par veidu, kā musulmaņu kar�u zīmētāji rādīja pasauli. Versija, kas atrodas grāmatas beigās, ir drukāta apvērsti, tā ka jūs varat skaidrāk aplūkot parādītās valstis, lai gan raksts jālasa otrādi. Pilno kartes versiju var apskatīt internetā vai vietnē orderofdarkness.com.

Ar ko �ī grāmata at�ķiras no maniem vēsturiska�jiem romāniem? Liela daļa manu vēsturisko garadarbu balstīti uz visu, ko mēs zinām par kādu reālu personu, par tās dzīvi un toreizējiem laikiem. �is romāns stāsta par �etriem pilnīgi izdomātiem jauniem cilvēkiem un pasauli, kurā tie dzīvo. Tas atspoguļo tālaika vēsturisko realitāti, ta�u, protams, tikai izdomāta varone spēj dzīvot tik aizraujo�u ikdienas dzīvi. Un kādēļ es to uzrakstīju? Nepavisam ne tādēļ, ka būtu beigusi rakstīt beletristis�kas biogrāfijas, �ogad klajā nāk jauns romāns "Pelēkā kardināla meita" (The Kingmaker's Daughter) -, bet gan tādēļ, ka man �ķita: būtu aizraujo�i uzrakstīt kaut ko tādu, kam nav tik dziļu sakņu vēsturiskajās liecībās. Es to uzrakstīju prieka pēc, ko �is darbs man sniedza, un cerot, ka arī jums tas patiks.

.