Nils Geimens, Terijs Pre�ets
Labas zīmes
Pasaules gals, ja vēlaties zināt, pienāks sestdien. Nākamsestdien. Pēcpusdienā. Tā vismaz apgalvo
no angļu valodas tulkojusi Vanda Toma�evi�a
Noskanējis Jānis Jans�
Pasaulē iemīļoto fantāzijas �anra autoru Nīla Geimena un Terija Pre�eta kopdarbs, komiskais romāns �Labas zīmes� kop� tā publicē�anas 1990. gadā piedzīvojis jau 80 izdevumus, ticis nominēts Pasaules Fantāzijas balvai
Romāns �Labas zīmes� ir meistarīgi savērpts izklaidējo�s stāstījums, kas parodē neskaitāmus populārus pasaules gala scenārijus, un vienlaikus intelektuāls saldēdiens visiem, kas atpazīs tekstā ie�ifrētās atsauces uz pasaules kultūras ikonām.
�Nepārspējami jautra grāmata. Pre�ets un Geimens ir pārdro�ākais un drūmākais duets kop� D�ekila un Haida laikiem.
Ja tāds būs Armagedons, es arī piedalos.�
�Debe�ķīga grāmata, smiesieties uz velna parau�anu!�
LABAS ZĪMES ir pārgalvīgs, ar dīvainām zemsvītras piezīmēm un ekscentriskiem raksturiem pārpilns, ta�u vienlaikus humāns un inteliģents darbs. Spraigo si�etu meistarīgi papildina Tibetas, Amerikas, Atlantidas un citu sve�u, nepazīstamu būtņu fons. Ja tie�ām tuvojas pasaules gals, tad Pre�ets un Geimens mūs līdz tam aizvadīs stilīgi.
Neganti jautri!
Nebēdnīgās Pre�eta burvestības, rūdītas ar Geimena drūmi dzel�aino stilu: vai var būt vēl labāka kombinācija?
Ne tik baisi kā pa�u autoru fotoportreti.
Nepārspējami jautra grāmata. Pre�ets un Geimens ir pārdro�ākais, drūmākais duets kop� D�ekila un Haida laikiem. Ja tāds būs Armagedons, es arī piedalos.
D�eimss Herberts
Zvaigzne ABC, 2014 Labas zīmes : romāns / Nīls Geimens, Terijs Pre�ets ; ; redaktore Bārbala Simsone ; Artūra Bērziņa vāka dizains.
Nils Geimens, Terijs Pre�ets
Ja kāds tie�ām vēlas zināt, tad Terijs Pre�ets ir dzimis 1948. gadā Bakingem�īrā. Sekmīgi izvairījies no aizraujo�iem darbiem, kas parasti izdaiļo autoru biogrāfijas. Meklēdams klusu dzīvi, strādājis Centrālajā elektroapgādes pārvaldē (bija preses sekretārs, uzreiz pēc Trīsjūd�u salas notikumiem, kas pierāda precīzu laikmeta izjūtu). �obrīd pilnībā pievērsies rakstniecībai, dzīvo Vilt�īrā kopā ar sievu un meitu. Pre�etam gau�ām patīk, ja viņam uzsauc banānu kokteili ar rumu (cilvēki gan nelasa autoru biogrāfijas, tomēr vērts pamēģināt).
Nīls Geimens darbojies �urnālistikā, kuru pametis komiksu dēļ, uzskatīdams tos par pilntiesīgu divdesmitā gadsimta mākslas �anru (to apliecina viņa iegūtās godalgas). Geimena augums ir metrs septiņdesmit astoņi. Viņa skapī ir melnu T kreklu kolekcija. Banānu kokteili Nīls nekāro, tomēr jūtas glaimots, saņemot no pateicīgajiem faniem naudu (viņ� ir lasījis Pre�eta biogrāfiju un, lai gan �aubās par naudas varu, tomēr skaitļi ir iespaidīgi). Mūsu nedro�ajā pasaulē dolāri stāv pāri visam.
Terijs Pre�ets ir cīrulis, bet Nīls Geimens - pūce.
Autori ir vienisprātis ar velnu Krouliju, tāpēc velta �o grāmatu G. K. Cestertonam, kur� zināja, kas notiek.
... BIJA JAUKA DIENA.
Kā visas. Līdz �im to bija jau vairāk nekā septiņas, un lietus vēl nebija izgudrots. Ta�u Ēdenes austrumu pamalē jau biezēja mākoņi, solot pirmā bargā pērkona negaisa tuvo�anos.
Austrumvārtu eņģelis apklāja galvu ar spārniem, lai pasargātos no pirmajām lietus lāsēm.
- Atvaino, - viņ� pieklājīgi sacīja, - ko tu tikko teici?
- Es teicu: nāca lejā kā svina bumba, - �ūska atbildēja.
- Ak jā, - eņģelis pamāja (viņu sauca Azirafals).
- Atklāti sakot, manuprāt, tas bija pārspīlēti, - �ūska turpināja. - Es domāju - pirmais grēks un tā tālāk. Starp citu, nesaprotu, kas tur slikts, ja var at�ķirt labo no ļaunā.
- Tam
- Saņēmu pavēli radīt jukas, neko vairāk, - �ūska atzinās.
�ūsku sauca Kroulijs, bet viņ� grasījās vārdu mainīt, nolēmis, ka tas nekam neder. Viņ� bija izlēmis, ka nav Kroulijs.
- Jā, bet tu jau esi velns. Nezinu, vai tu maz spētu darīt labu, - Azirafals �aubījās. - Tas tev asinīs, zini, raksturā. Personīgi man pret tevi gan nav nekādu iebildumu.
- Atzīsti, ka da�kārt jūs �aujat pār strīpu! - Kroulijs sacīja. - Es runāju par Paradīzes koku un to uzrakstu ar lieliem burtiem NEPIESKARTIES! Diez cik smalki nav, vai ne? Kāpēc to nevarēja uzlikt augstu kalna virsotnē vai kaut kur tālāk? Tie�ām nezinu, kas Viņam ir padomā.
- Labāk velti nelauzi galvu, - Azirafals ieteica. - Es mū�dien saku, ka nav jāgudro par neizprotamo. Ir Labais, un ir Ļaunais. Ja tev saka darīt Labu, bet tu rīkojies Slikti, tad esi pelnījis sodu. Ē.
Iestājās neveikls klusums. Abi vēroja pirmās lietus lāses, kas pieskārās puķēm.
Beigās Kroulijs pajautāja:
- Bet vai tev gadījumā nebija liesmojo�s zobens?
- Nu... - eņģelis iesāka.
Pār viņa seju pārslīdēja vainas apziņa, kas tūdaļ atgriezās un apmetās tur uz palik�anu.
- Bija, vai ne? - Kroulijs nelikās mierā. - Liesmoja kā traks.
- Nūja...
- Manuprāt, ļoti iespaidīgi.
-Jā, bet...
- Pazaudēji, vai ne?
- Nē! Nepazaudēju, vēl trakāk.
- Kas tad īsti notika?
Azirafals saguma kā nelaimes �upiņa.
- Ja jau tu tā gribi zināt, - viņ� īgni attrauca, - atdevu.
Kroulijs iepleta acis.
- Tā vajadzēja, - eņģelis nezināja, kur likt rokas. - Pārsalu�i kā nabagi, un viņa
Eņģelis ba�īgi uzsmaidīja sarunbiedram.
- Neko labāku jau izdarīt nevarēju, vai ne?
- Atklāti sakot, �aubos, vai tu esi spējīgs uz ļaunu, -Kroulijs sarkastiski attrauca, bet Azirafals to neievēroja.
- Ai, es tā ceru, - viņ� atsaucās, - no sirds ceru. Visu pēcpusdienu par to vien domāju.
Brīdi abi vēroja lietu.
- Savādi, - Kroulijs beigās ierunājās, - man neliek mieru jautājums, vai tas viss ar to ābolu bija pareizi darīts. Starp citu, darīdams labu, velns var iekulties nepatik�anās.
Viņ� iebukņīja eņģelim.
- Vai nebūtu jocīgi, ja tu darītu ļaunu, bet es labu, ko? Teiksim, samainītos lomām?
- Neredzu tur nekā jocīga, - Azirafals atbildēja. Kroulijs skatījās lietū.
- Nē, - viņ� beidzot atguvās. - Laikam jau tā nevar. Pār Ēdeni klājās tēraudpelēka dūmaka. Kalnos ducināja
pērkons. Pirmie dzīvnieki, tikko iemantoju�i vārdus, meklēja glābiņu no negaisa.
Tālu pieliju�ajos me�os starp kokiem mirdzēja kaut kas liesmaini spo�s.
Priek�ā bija tum�a, vētraina nakts.
vēsta par zināmiem Notikumiem cilvēces vēstures pēdējos vienpadsmit gados, kas nekļūdīgi atspoguļoti
Jaukajos un precīzajos Agneses Nateres pravietojumos,
kurus Nīls Geimens un Terijs Pre�ets apkopoja un apstrādāja, kā arī papildināja ar izglītojo�iem skaidrojumiem un piebildēm viedo sapra�anai.
DARBOJO�ĀS PERSONAS
Pārdabiskās būtnes
Dievs (Dievs)
Metatrons (Dieva balss)
Azirafals (eņģelis un retu grāmatu tirgotājs uz pusslodzi) Sātans (kritu�ais eņģelis, velns)
Belcebuls (arī kritu�ais eņģelis, Elles princis) Hasturs (kritu�ais eņģelis, Elles hercogs)
Ligurs (arī kritu�ais eņģelis, Elles hercogs)
Kroulijs (ne glu�i kritu�ais eņģelis, tomēr noslīdējis mazliet par zemu)
Abu dzimumu Apokalipses jātnieki
NĀVE (Nāve)1 Kar� (Kar�)
Bads (Bads)
Piesārņojums (Piesārņojums)
Tikuma sargs Pulsifers (raganu meklētājs) Agnese Natere (pareģe)
Ņūtons Pulsifers (algu grāmatvedis un raganu meklē�anas ierindnieks)
Anatēma Divaisa (praktizē okultismu, mantojusi profesionālās spējas)
�edvels (raganu meklē�anas ser�ants)
Misis Treisija (izkrā�ļota Jezebele [tikai no rītiem, bet ceturtdienās pēc pasūtījuma], medijs) Māsa Mērija Daiļrunātāja (sātanistu Svētās Berilas �alotāju ordeņa mūķene)
Misters Jangs (tēvs)
Misters Tailers (Rezidentu padomes priek�sēdētājs) Kurjers
Viņi
ĀDAMS (Antikrists)
Pipars (meitene)
Venslideils (zēns)
Braiens (zēns)
Tibetie�u, amerikāņu, atlantīdie�u un citu retu un sve�ādu pēdējo dienu radību koris
Kā arī .
Suns (sātanisks elles izdzimums, kaķu bieds)
Mūsdienu hipotēzes apgalvo - ja Visums patiesi tika radīts un nesākās pats no sevis, kā līdz �im neoficiāli atzīts, tas noticis pirms desmit līdz divdesmit miljardiem gadu. Tātad - uzskata, ka Zemes vecums varētu būt �etrar-pus miljardi gadu.
Ta�u �ie dati nav pareizi.
Ebreju zinātnieki viduslaikos uzskatīja, ka Radī�ana notikusi 3760. gadā pirms mūsu ēras. Savukārt grieķu ortodoksālie teologi domāja, ka tā notikusi jau 5508. gadā pirms mūsu ēras.
Bet arī �īs hipotēzes ir aplamas.
Arhibīskaps D�eimss A�ers (1580-1656) 1654. gadā izdeva
Tomēr arī tas nebija precīzi. Pētnieks kļūdījās gandrīz par stundas ceturksni.
Ja runājam par fosilajiem dinozauru skeletiem, tas ir jociņ�, kura jēgu paleontologi vēl nav atminēju�i.
Līdz ar to izriet divi secinājumi.
Pirmkārt, Dieva darbība ir gau�ām noslēpumaina, lai neteiktu - aplinkus maldino�a. Radītājs nespēlē kauliņus ar Visumu, bet nodarbojas ar pa�a izgudrotu neizskaidrojamu spēli, kas no citu spēlmaņu, proti, mūsu, perspektīvas salīdzināma ar iesaistī�anos neskaidrā, sare�ģītā pokera paveidā, sē�ot piķa melnā istabā ar tuk�ām kārtīm rokās, liekot uz bezgalīgām likmēm, kamēr krupjē neatklāj spēles noteikumus un visu
Otrkārt, Zeme ir dzimusi Svaru zīmē.
Laikraksts
S�!
Viss bija pilnīgi pareizi, izņemot salātus.
NAKTS NEBIJA NEDZ TUM�A, NEDZ VĒTRAINA.
Tā bija jābūt, bet laika apstākļiem ir savi likumi. Uz katru traku zinātnieku, kur� piedzīvo parocīgu vētru tie�i tonakt, kad viņa di�darbs ir pabeigts un guļ uz akmens plāksnes, ir desmitiem dīkdieņu, kas sē� mierīgā, zvaig�ņotā naktī, kamēr Igors2 ieskaita sev virsstundas.
Ta�u neļaujiet miglai (kurai sekoja lietus un temperatūras kri�anās līdz pieciem grādiem virs nulles) maldināt jūs, ka viss bija mierīgi. Maiga nakts vien nenozīmē, ka neuzdarbojas ļaunie spēki. Tie stāv sardzē visu laiku. Un
Pa sagrauto kapsētu zagās divi stāvi. Divas ēnas: viena - uzkumpusi un drukna, otra - izkāmējusi un draudīga. Olimpiskie �empioni slapstī�anās mākslā. Ja Brūss Springstīns būtu ierakstījis dziesmu
Pagāja vēl divdesmit minūtes, un tad viens no viņiem ierunājās:
- Sasodīts, man nav ko teikt! Viņam vajadzēja te būt jau pirms vairākām stundām!
Runātājs bija Hasturs. Elles hercogs.
mūsdienu pasaulei par daudz ko - kaut vai kariem, epidēmijām, negaidītiem auditiem - jāpateicas Sātana rokai, kas iejaucas cilvēces darī�anās. Tomēr demonoloģijas pētnieku sanāksmes arvien nonāk pie slēdziena, ka galvenais Nelabā sasniegums ir Londonas apvedceļ� M25.
Uzskatīt sasodīto ceļu par ļaunumu tāpēc, ka tas ik dienu atnes neticami daudz upuru un dzen cilvēkus izmisumā, protams, ir maldi.
Patiesībā tikai da�iem planētas iemītniekiem ir zināms, ka M25 līkumi veido rakstu, kas senajā Mu melnās maģijas valodā nozīmē
Tūksto�iem automa�īnu, kas ik dienu dūmodamas traucas pa serpentīna līkumiem, atstāj tādu pa�u iespaidu kā ūdens, kas grie� lūgsnu ratu, un izplata bezgalīgu, zemisku ļaunuma miglu, kas piesārņo metafizisko atmosfēru daudzu jūd�u rādiusā.
M25 bija viens no izcilākajiem Kroulija sasniegumiem, kas prasīja vairākus gadus, trīs datorvīrusus, divas ielau�anās un nelielu kukuli. Ta�u ar to nepietika, un kādā mitrā naktī viņam divas stundas nācās staignā zemē pārvietot atstarotāj stabiņus par da�iem niecīgiem, bet neticami nozīmīgiem metriem. Vērojot pirmo trīsdesmit jūd�u garo sastrēgumu, Kroulijs bija izbaudījis patīkamo apziņu par labi paveiktu nelabu darbu.
Par to viņ� saņēma uzslavu.
�obrīd Kroulijs brauca ar ātrumu simt desmit jūdzes stundā kaut kur austrumos no Slo. Viņā nebija nekā dēmoniska, vismaz klasiskajā izpratnē ne. Nedz ragu, nedz spārnu. Jāatzīst, ka salonā skanēja
Kroulijs bija tum�matis ar izteiktiem vaigu kauliem, kājās viņam bija �ūskādas kurpes - vismaz izskatījās, ka tās ir kurpes, - mēle bie�i vien dīvaini �audījās. Aizmirsies velns �ad un tad ie�ņācās.
Arī acis viņ� bie�i nemirk�ķināja.
Kroulijs brauca ar melnu 1926. gada
Aizkavējās viņ� tāpēc, ka bija sajūsmā par divdesmito gadsimtu, kurā jutās daudz labāk nekā septiņpadsmitajā un neizsakāmi labāk nekā �etrpadsmitajā. Viena no brīni�ķīgākajām laika īpatnībām, kā apgalvoja pats Kroulijs, ir pastāvīga attālinā�anās no �etrpadsmitā gadsimta -Dievzemītes, atvainojiet par nesmalkjūtību, garlaicīgākā laikmeta. Par divdesmito gadsimtu to gan nevarēja teikt. Pēdējās piecdesmit sekundes atpakaļskata spogulī mirgoja zilas gaismas, un Kroulijs zināja, ka viņam seko divi vīri, kuri �o laiku vēlējās padarīt vēl interesantāku.
Viņ� iemeta skatienu pulkstenī (pielāgotā dziļūdens nirējam, kur� nir�anas laikā vēlētos uzzināt, cik ir pulkstenis divdesmit vienā galvaspilsētā).3
Riepām kaucot,
Kroulijs nopūtās, noņēma roku no stūres un pagriezies izdarīja pār plecu sare�ģītu �estu.
Mirgojo�ā gaisma izdzisa tālumā: policijas automa�īna apstājās, par pārsteigumu tās pasa�ieriem. Paceļot pārsegu un redzot, par ko pārvērties dzinējs, pārsteigums bija vēl lielāks.
Tikmēr kapsētā garākais velns Hasturs padeva cigaretes galu mazākajam, Liguram, kur� bija vēl vairāk pieredzējis glūņa.
- Redzu gaismu, - viņ� teica. - Beidzot tas maitasga-bals ir klāt.
- Ar ko viņ� brauc? - Ligurs prasīja.
- Automobilī - tie ir tādi kā rati bez zirga, - paskaidroja Hasturs. - �ķiet, pēdējo reizi, kad tur biji, tas vēl nebija izgudrots. Vismaz, kā saka, netika pla�i pielietots.
- Toreiz priek�ā sēdēja vīrs ar sarkanu karogu, - Ligurs atcerējās.
- Rādās, �is tas tikmēr ir mainījies.
- Kāds tas Kroulijs ir? - Ligurs taujāja.
Hasturs nospļāvās.
- Pārāk aizsēdējies aug�ējā pasaulē, - viņ� atbildēja. - No pa�a Sākuma. Ja gribi zināt, tikpat kā iedzimtais. Brauc vāģi ar telefonu.
Ligurs mirkli padomāja. Kā vairumam velnu viņam bija tikai vārga nojausma par tehnoloģijām, un viņ� jau grasījās teikt, ka acīmredzot tādai ietaisei vajag daudz vadu, bet tad ievēroja, ka pie kapsētas vārtiem pieripo un apstājas
- Turklāt nēsā saulesbrilles, - Hasturs pavīpsnāja, - pat bez vajadzības.
- Slava Sātanam! - viņ� jau skaļāk teica.
- Slava Sātanam! - Ligurs piebalsoja.
- Sveiki! - Kroulijs viņiem pavir�i pamāja. - Atvainojiet, ka noseboju, bet jūs jau pa�i zināt, ka ap �o laiku uz A40 pie Denhemas ir sastrēgumi, un kad mēģināju nogriezties uz �orlīvudu...
- Un tagad, kad visi esam te, - Hasturs dziļdomīgi viņu pārtrauca, - laiks atskaitīties par dienas darbiem.
-Jā, darbiem, - Kroulijs pamāja, mazliet sakaunējies, it kā pēc daudziem gadiem būtu aizgājis uz baznīcu un jau aizmirsis, kuros brī�os jāpieceļas.
Hasturs nokrem�ļojās.
- Vedu kārdinā�anā garīdznieku, - viņ� paziņoja. - Saulainā dienā ejot pa ielu, melnsvārcis ieraudzīja skaistas meitenes, un es iesēju viņa prātā �aubas. Viņ� būtu iekļuvis svēto kārtā, bet pēc desmit gadiem nonāks mūsu rokās.
- Burvīgi, - Kroulijs atsaucīgi atbildēja.
- Bet es samaitāju politiķi, - ierunājās Ligurs. - Liku viņam domāt, ka neliels kukulis neskādēs. Nepaies ne gads, un viņ� piederēs mums.
Abi nogaido�i skatījās uz Krouliju, kas veltīja viņiem saulainu smaidu.
- Jums tas patiks, - viņ� teica, smaidīdams arvien platāk un sazvērnieciskāk. - Es pusdienlaikā Londonas centrā uz �etrdesmit piecām minūtēm nobloķēju visu mobilo telefonu sakarus!
Iestājās klusums, vienīgi tālumā �vīkstēja ma�īnas.
- Jā? - Hasturs ierunājās. - Un kas tad notika?
- Tas nebūt nebija viegli, - Kroulijs paskaidroja.
- Un tas ir viss? - Ligurs prasīja.
- Paklau, ļautiņi...
- Kāds tam sakars ar dvēseļu piegādi mūsu saimniekam? - Hasturs painteresējās.
Kroulijs saņēmās.
Ko lai tādiem saka? Ka divdesmit tūksto�i cilvēku ārdījās uz velna parau�anu? Ka visā pilsētā aiz�ņaudzās tūksto�iem artēriju? Un, atgriezu�ies birojos, viņi izgāza to uz sekretārēm, ceļu policiju un citiem, un tie savukārt uz citiem. Un katrs centās izdomāt sīku preteklību, un
Ta�u tādiem velniem kā Hasturs un Ligurs to nevarēja stāstīt. �etrpadsmitā gadsimta smadzenes nesagremos. Gadiem ilgi viņi medīja vienu un to pa�u dvēseli. Jāatzīst, profesionāli, tomēr mūsdienās jādomā citādi. Pla�ā mērogā. Pasaulē ir pieci miljardi iedzīvotāju, tāpēc nevar �ķiest spēkus atsevi�ķiem indivīdiem, jārīkojas ar vērienu. Tādi velni kā Ligurs un Hasturs to nesaprastu. Viņiem ne prātā neienāks, piemēram, izveidot televīziju velsie�u valodā vai izgudrot pievienotās vērtības nodokli. Vai Man�estru.
Par Man�estru Kroulijs bija jutis īpa�u gandarījumu.
- Varenie acīmredzot ir apmierināti, - Kroulijs sacīja, - laiki mainās. Kas tad nu?
Hasturs noliecās pār kapakmeni.
- Lūk, kas, - viņ� atbildēja.
Kroulijs ieraudzīja grozu.
- Ak, - viņ� nopūtās, - nevar būt.
- Var gan, - Hasturs smaidīja.
-Jā-
- Nu, un tagad man vajadzētu...?
-Jā, - Hasturs izbaudīja mirkli.
- Bet kāpēc tie�i es? - Kroulijs krita izmisumā. - Tu ta�u mani pazīsti, Hastur, zini, ka tas nav mans lauciņ�...
- Ir gan, - Hasturs atbildēja. - Tie�i tavs. Situsi tava zvaig�ņu stunda. Nelaid garām! Laiki mainās.
- Tik tie�ām, - Ligurs smaidīdams piebalsoja. - Laiki tuvojas beigām.
- Bet kāpēc es?
- Acīmredzot tev tiek izrādīta īpa�a labvēlība, - Hasturs indīgi atbildēja. - Manuprāt, Ligurs par tādu iespēju atdotu labo roku.
- Tas tiesa, - Ligurs atzina, nodomādams, ka ne jau savējo. Visapkārt bija daudz labo roku, kāpēc lai zaudētu savu, vērtīgo?
Hasturs izvilka no netīrā lietusmēteļa kabatas dokumentu.
- Paraksties!... Te. - Starp vārdiem viņ� ieturēja baisu pauzi.
Kroulijs neveikli izvilka no iek�kabatas pildspalvu -slaidu un matēti melnu, kas izskatījās teju kosmiska.
- Jauka gan, - Ligurs atzina.
- Ar tādu var rakstīt pat upes dzelmē, - Kroulijs nomurmināja.
- Nez ko vēl viņi izgudros? - Ligurs prātoja.
- Lai ko, bet lai pasteidzas, - Hasturs norūca. - Nē. A. D�. Kroulijs neder. Raksti savu
Kroulijs sērigi pamāja un uz�ņāpa uz papīra sare�ģītu, līkumainu parakstu. Tas sarkani nozibsnīja tumsā un tad apdzisa.
- Kas man tagad jādara? - viņ� painteresējās.
- Saņemsi instrukcijas, - Hasturs uzmeta viņam drūmu skatienu. - Kroulij, kāpēc tu tā uztraucies? Pienācis brīdis, kuru gatavojām gadsimtiem.
-Jā. Labi, - Kroulijs pamāja. Ne miņas no veiklā darboņa, kas pirms da�ām minūtēm izslīdēja no ma�īnas kā glodene. Seja kā vajātam dzīvniekam.
- Mūs gaida mū�īgā triumfa mirklis!
- Mū�īga. Jā, - Kroulijs piebalsoja.
- Un tu būsi līdzeklis spo�ās nākotnes sasnieg�anai!
- Līdzeklis. Jā, - Kroulijs murmināja.
Viņ� paņēma grozu, it kā tas varētu uzsprāgt. Starp citu, savā ziņā tā tas arī bija paredzēts.
- Nu labi, - Kroulijs izmeta. - Es pazūdu. Labi? Ķer�os pie lietas. Ne jau tāpēc, ka gribētu ātrāk tikt no tā vaļā, - viņ� steidzīgi piebilda, labi zinādams, kas notiks, ja Hasturs iesniegs par viņu sliktu ziņojumu. - Jūs jau mani pazīstat. Esmu īsts entuziasts.
Abi vecākie velni klusēja.
- Labi, es lai�os, - Kroulijs vāvuļoja. - Uz redzi, �aļi, uz redzi! Jā. Lieliski. Jauki. �au!
Kad
- Ko viņ� beigās teica?
- Itāļu valodā, - Hasturs atbildēja, - manuprāt, tas nozīmē �ēdiens�.
- Jocīgas atvadas. Vai tu viņam uzticies? - Ligurs noskatījās gaisto�ajās
- Nē, - Hasturs atbildēja.
- Pareizi, - Ligurs sacīja, nodomādams, ka �ī vecā pasaule gan būtu tie�ām ērmota, ja velni sāktu cits citam uzticēties.
naktī brāzdamies uz rietumiem projām no Amer�amas, Kroulijs uz labu laimi paķēra kaseti un mēģināja izvilkt to no trauslā plastmasas futrāļa, vienlaikus neatlai�ot stūri. Pretimbrauco�as ma�īnas luktura spo�ajā gaismā viņ� izlasīja:
Kroulijs iegrūda kaseti
- Nolādēts, nolādēts, nolādēts. Kāpēc tie�i tagad? Kāpēc es? - viņ� murmināja, atskanot pazīstamajām
Un tad negaidot atskanēja Fredija Merkūrija balss:
Velns klusi no�ķendējās. Elektroniskie saziņas līdzekļi bija viņa ideja, un Lejā to it kā bija pieņēmu�i, ta�u beigās, kā alla�, viss sagriezās �ķērsām. Kroulijs cerēja, ka priek�niecību varēs pārliecināt kļūt par mobilā tīkla abonentu, ta�u pietika ieslēgt jebkuru atskaņotājiekārtu, un viņi uzreiz iejaucās, neļaujot mierīgi baudīt mūziku.
Kroulijs norija siekalas.
- Liels paldies, kungs! - viņ� teica.
- Paldies, kungs.
- Zinu jau zinu.
- Atstājiet to manā ziņā, kungs.
- Sapratu, kungs.
Viss pēk�ņi kļuva skaidrs kā uz delnas. Pretīgi. Varēja ta�u pateikt, nevis pēk�ņi ie�ļākt tie�i viņa smadzenēs salto informāciju. Tagad būs jābrauc uz vienu noteiktu slimnīcu.
- Bū�u tur pēc piecām minūtēm, kungs, tā nav problēma.
Kroulijs iebelza pa stūri. Līdz �im viss bija viņa rokās, gadsimtiem ilgi viss bija noticis pēc viņa prāta. Bet tā jau ir. Tu domā, ka esi kalna virsotnē, un tad pēk�ņi tev uzgrū� uz pleciem Armagedonu. Lielo kauju, pēdējo cīņu, Debesis pret Elli, trīs setos, pēdējais Kritiens, līdz pēdējam elpas vilcienam. Tā, lūk. Pasaules vairs nebūs. Redz, ko nozīmē Armagedons. Nebūs nekā. Vienīgi bezgalīgas Debesis vai bezgalīga Elle - atkarībā no tā, kas uzvarēs. Ej nu izzīlē, kas būtu ļaunāk.
Teorētiski, protams, ļaunākais iznākums būtu Elle. Ta�u pietika aizdomāties, un kļuva skaidrs, ka Debesīm bija �is tas kopīgs ar Elli. Piemēram, ne tur, ne tur nevar dabūt kārtīgu dzērienu. Turklāt garlaicība Debesīs ir gandrīz tikpat necie�ama kā satraukums Ellē.
Bet Kroulijam nebija izvēles. Nevar ta�u vienlaikus būt par velnu un lepoties ar brīvo gribu.
Labi gan, ka tas nebūs �ogad. Būs mazliet laika nokārtot vienu otru lietu. Visupirms būs jātiek vaļā no gadiem vāktajiem uzkrājumiem.
�Teksts no grupas
Interesanti, kas notiktu, ja apstātos uz tum�ā, mitrā un tuk�ā ceļa, paņemtu grozu un sāktu to griezt riņķi arvien ātrāk un tad palaistu vaļā, un...
Kaut kas baiss, bez �aubām.
Kroulijs savulaik bija eņģelis. Viņ� nebija domājis KRIST, vienkār�i bija sapinies ar nepareizajiem cilvēkiem.
Automa�īna traucās tumsā, lai gan degvielas līmeņa rādītājs stāvēja uz nulles. Nu jau vairāk nekā se�desmit gadu. Nav peļami būt velnam. Nevajadzēja pirkt degvielu. Bāku Kroulijs uzpildīja tikai vienreiz, 1967. gadā, lai bez maksas saņemtu D�eimsa Bonda stila uzlīmi priek�ējam stiklam, kas imitēja lodes caurumu. Toreiz viņam tā glu�i labi patika.
No groza uz aizmugures sēdekļa atskanēja raudas -sirēnai līdzīga jaundzimu�ā taurē�ana. Spalga. Bez vārdiem. Sena kā pati pasaule.
misters jangs uzskatīja, ka slimnīca ir tīri jauka. Ja tajā nebūtu mūķeņu, tā būtu arī klusa.
Tomēr mūķenes viņam patika. Ne jau tāpēc, ka misters Jangs būtu fanātisks katolis vai tamlīdzīgi. Nē, ja runājam par izvairī�anos no baznīcas apmeklē�anas, tad vienīgā, no kuras viņ� aukstasinīgi vairījās, bija Svētās Cecīlijas un Visu Eņģeļu baznīca (nebūt ne anglikāņu dievnams), bet atteikties no citām viņam nenāca ne prātā. Visās citās valdīja viena un tā pati nepatīkamā grīdu spodrinātāja smar�a, domāta zemākajai kārtai, un mazliet aizdomīgais vīraka smārds augstākajai kārtai. Dziļi savas dvēseles klubkrēslā misters Jangs zināja, ka Dievu �is viss mulsina.
Misteram Jangam tie�ām patika, ka apkārt staigā mūķenes, tāpat kā viņam patika redzēt Pestī�anas armiju.
Tādā gaisotnē �ķita, ka viss ir kārtībā un cilvēki kaut kā notur zemeslodi uz ass.
Ar Svētās Berilas �alotāju ordeni4 misters Jangs sadarbojās pirmo reizi.
Ar mūķenēm Deirdre bija iepazinusies nejau�i, pildot kādu no saviem pienākumiem - iespējams, to, kas saistījās ar nepatīkamu dienvidamerikāņu cīņu pret citiem nepatīkamiem dienvidamerikāņiem un priesteriem, kuri, pametu�i novārtā savus tie�os pienākumus, piemēram, dievnamu uzkop�anu, kūdīja vienus pret otriem.
Lieta bija tāda, ka mūķenēm nav jārunā. Viņas ir kā radītas klusumam tāpat kā tās spicās lietiņas telpās, kurās pārbaudīja elektroniku, - tā vismaz misteram Jangam �ķita. Viņām nebija jātark�ķ bez apstājas.
Misters Jangs iestūķēja pīpē tabaku - nu, to, ko sauc par tabaku, jo, viņaprāt, �ajos laikos tādu vairs neatrast, -un sāka prātot, kas notiktu, ja viņ� pajautātu mūķenei, kur ir vīrie�u tualete. Dro�i vien tad pāvests atrakstītu tev bargu vēstuli vai tamlīdzīgi. Neveikli sagrozījies, misters Jangs iemeta skatienu pulkstenī.
Viens gan bija skaidrs: mūķenes bija kategoriski aizliegu�as viņam piedalīties dzemdībās. Protams, savu vārdu teica ari Deirdre. Jau atkal viņa bija kaut ko salasījusies. Viens bērns viņiem jau bija, un tad viņa pēk�ņi paziņoja, ka �ī bū�ot līksmākā kopējā pieredze, kāda vien diviem cilvēkiem iespējama. Lūk, kas notiek, ja atļauj sievai pasūtīt laikrakstus pēc sava prāta. Misters Jangs neuzticējās izdevumiem, kuru viduslapās bija virsraksti
Misters Jangs, protams, neiebilda pret līksmām kopējām pieredzēm. Līksmas kopējas pieredzes viņ� atbalstīja. Pasaulei varbūt tādas vajadzētu vairāk. Tomēr viņ� nepārprotami paziņoja, ka �oreiz līksmā kopējā pieredze Deirdrei būs jāpiedzīvo vienai.
Mūķenes tam piekrita. Viņuprāt, tēvam tādā pasākumā neesot jāpiedalās. Misters Jangs prātoja, ka varbūt viņas domā - tēvam vispār
Sastūķējis tā saukto tabaku pīpē, misters Jangs nikni paskatījās uz apmeklētāju zāles durvīm ar plāksnīti, kas vēstīja, ka viņa pa�a ērtību dēļ nav ieteicams smēķēt. Jā, savu ērtību labad viņ� izies laukā uz lieveņa. Ja vēl viņa pa�a ērtībām atrastos krūmi, kur omulīgi paslēpties, būtu pavisam labi.
Misters Jangs gāja pa tuk�ajiem gaiteņiem uz priek�u līdz durvīm, kas veda laukā uz lietus �austītu pagalmu ar daudzām kārtīgām atkritumu tvertnēm.
Nodrebinājies viņ� saņēma plaukstās pīpi, lai to iedegtu.
Ar sievām, sasniedzot zināmu vecumu, tā notika. Pēc divdesmit pieciem mierīgiem gadiem viņas pēk�ņi sāk trakot, veic robotiskus vingrojumus, valkā sārtas zeķes bez pēdām un sāk apsūdzēt vīru par to, ka viņām nekad nav bijis jāstrādā. Jādomā, pie visa vainīgi hormoni.
Pie atkritumu tvertnēm pieslīdēja liela, melna automa�īna. No tās lietutiņā izlēca jauns cilvēks melnās brillēs ar tādu kā bērna �ūpuli un zagās uz ieeju.
Misters Jangs izņēma no mutes pīpi.
- Jūs aizmirsāt izslēgt ugunis, - viņ� laipni aizrādīja.
Sve�inieks uzmeta viņam tuk�u skatienu, it kā gaismas
būtu pēdējais, par ko uztraukties, un pavir�i pamāja uz automa�īnu. Lukturi nodzisa.
- Parocīgi gan, - misters Jangs teica. - Infrasarkanie stari, vai ne?
Mazliet dīvaini, bet sve�ais ne�ķita izmircis. Un arī �ūpulis nebija tuk�s.
-Jau sākās? - viņ� pajautāja.
Misters Jangs jutās mazliet lepns, ka viņā uzreiz var pazīt tēvu.
-Jā, - viņ� pateicīgi atbildēja, - mani izdzina laukā.
- Jau? Vai zināt, cik laika mums vēl ir?
- Manuprāt, ilgi vairs nebūs, - misters Jangs sacīja.
- Kurā palātā viņa ir? - sve�ais steidzīgi noprasīja.
- Mums ir tre�ais numurs, - misters Jangs atbildēja.
Aptaustījis kabatas, viņ� atrada saņurcītu cigare�u paciņu, kuru paraduma pēc nēsāja līdzi.
-Varbūt dalīsimies līksmā smēķē�anas pieredzē? -viņ� pajautāja.
Ta�u sve�ais jau bija projām.
Misters Jangs uzmanīgi iebāza paciņu atpakaļ kabatā un domīgi aplūkoja pīpi. �ie ārsti vienmēr steidzas. Strādā visas Dieva dotās stundiņas.
ir kāds triks ar zirni un trīs tasītēm, kuram ļoti grūti izsekot, un tūlīt notiks kaut kas tamlīdzīgs, turklāt uz augstāku likmi nekā riek�ava sīknaudas.
Stāstīsim pamazām, lai varat saprast notikumu gaitu.
Misis Deirdre Janga tre�ajā palātā dzemdē bērnu. Pasaulē ierodas puisēns ar zeltainiem matiem, sauksim viņu par mazuli A.
Ceturtajā palātā dzemdē Amerikas kultūras ata�eja sieva, misis Harieta. Arī viņai piedzimst dēls ar zeltainiem matiem, kuru sauksim par mazuli B.
Māsa Mērija Daiļrunātāja jau no bērna kājas bija uzticīga Sātanam. Bērnībā viņa apmeklēja Sabata skolu un par labu rokrakstu un aknām tika apbalvota ar melnām zvaigznēm. Kad viņai lika iestāties �alotāju ordenī, viņa paklausīja, jo bija �ajā jomā apveltīta ar dabisku talantu un zināja, ka būs draugu vidū. Iespējams, ka labvēlīgos apstākļos māsa Mērija būtu apdāvināta ar loģisku domā�anas spēju, tomēr viņa jau sen saprata, ka ar tuk�ām smadzenēm, kā viņa pati teica, dzīves ceļu iet vieglāk. �obrīd māsas Mērijas rokās tiek atdots zeltmatains vīrie�u kārtas mazulis, kuru sauksim par Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, �ās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu, Tumsas pavēlnieku.
Turiet acis un ausis vaļā! Tūlīt sāksies.
- Vai tas ir viņ�? - skatīdamās uz bērnu, māsa Mērija jautāja. - Gaidīju, ka būs ērmotas acis. Sarkanas vai zaļas. Un �ķelti nadziņi. Un sarullēta astīte.
Viņa apskatīja mazuli no visām pusēm. Ragu arī nebija. Velna bērns izskatījās aizdomīgi normāls.
-Jā, tas ir viņ�, - Kroulijs atbildēja.
- Padomā tik, es turu rokās Antikristu, - māsa Mērija jūsmoja. - Un tagad es viņu nomazgā�u un saskaitī�u viņa sīciņos kāju pirkstiņus...
Māsa Mērija runāja ar bērnu, jau iegrimusi savā pasaulē. Kroulijs pavicināja roku viņai gar plīvuru.
- Paklau? Paklau? Māsa Mērija!
- Atvainojiet, ser. Tie�ām jauks un mīļ�. Atsities tētī? Varu saderēt, ka jā. Dro�i vien izskatās pēc sava mīļā papucī�a...
- Nē, - Kroulijs noteiktā balsī atbildēja. - Es jūsu vietā tagad ietu uz palātu.
- Interesanti, vai izaudzis viņ� mani atcerēsies? - lēni slīdēdama pa gaiteni, māsa Mērija prātoja.
- Cerēsim, ka ne, - Kroulijs izmeta un devās projām.
Māsa Mērija pa naksnīgajiem slimnīcas gaiteņiem saudzīgi nesa Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, �ās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu un Tumsas pavēlnieku. Atradusi ratiņus, viņa ielika tajos mazuli.
Zīdainis ieguldzinājās. Māsa Mērija viņu pakutināja.
Durvīs parādījās cienīga galva un pajautāja:
- Māsa Mērija, ko jūs te darāt? Vai jums nav jāde�urē ceturtajā palātā?
- Misters Kroulijs teica...
- Labāk jau ejiet uz palātu, kā pieklājas krietnai mūķenei! Vai neredzējāt tuvumā laimīgo tēvu? Uzgaidāmajā telpā viņa nav.
- Es redzēju tikai misteru Krouliju, un viņ� man teica...
- Par to es ne�aubos, - māsa Greisa Pļāpīgā attrauca. - Laikam jāiet meklēt to sasodīto vīru! Bet jūs ejiet un nenolaidiet no viņas acis, labi? Pati vārga, bet bērns veselīgs. Kāpēc jums raustās plakstiņ�? Kaut kas nav kārtībā?
- Jūs ta�u zināt! - māsa Mērija viltīgi nosēca. - Mazuļi. Jāsamaina.
- Protams, kā tad citādi. īstajā laikā. Tomēr nevaram pieļaut, ka tēvs klīst riņķī, vai ne? - māsa Greisa atbildēja.
- Ka neierauga to, ko nevajag. Tāpēc pagaidiet tepat un uzmaniet bērnu, esiet tik labiņa.
To pateikusi, viņa aizslīdēja pa vaskoto grīdu. Māsa Mērija stūma ratiņus uz palātu.
Misis Janga bija ne tikai vārga, bet ari cie�i aizmigusi -ar tāda cilvēka izskatu, kur� godīgi paveicis savu darbu un pārējo atstājis citu ziņā. Mazulis A gulēja viņai blakus, jau nosvērts, ar vārda zīmi. Māsa Mērija, audzināta būt izpalīdzīga, noņēma birku, norakstīja to un kopiju piekabināja bērnam, kas bija nodots viņas gādībā.
Abi mazuļi izskatījās līdzīgi - sīki, plankumaini un atgādināja Vinstonu �ēr�ilu.
Vairums klostera mūķeņu ticēja vecmodīgajam Sātanam, tāpat kā viņu vecāki un vecvecāki. Viņas tā bija audzinātas, lai gan īstenībā nebija ļaunas. Cilvēciskas būtnes parasti nav ļaunas. Cilvēku vienīgā nelaime ir tā, ka tie aizraujas ar jaunām idejām, piemēram, uzauj garus zābakus un sāk �aut citus nost, vai ietinas baltos palagos un lin�o cilvēkus, vai arī uzstīvē izbalinātus d�insus un dārdina ģitāras. Pietiek piedāvāt jaunus principus un modi, un ļaudis ar sirdi un dvēseli sekos. Lai vai kā, audzinā�ana Sātana garā to kaut kā mīkstināja. Tas vienkār�i bija kaut kas, ko darīt sestdienu vakaros. Bet pārējā laikā viņas dzīvoja, kā varēja, tāpat kā visi. Turklāt māsa Mērija bija slimnieku kopēja, un tās, lai kam arī tic, visupirms ir māsas, kurām jāskrien pa galvu pa kaklu, jānēsā pulkstenis otrādi, ārkārtas gadījumos jāsaglabā miers un jāalkst pēc tases tējas. Māsa Mērija cerēja, ka drīz kāds atnāks, jo visu svarīgāko bija paveikusi un tagad gribēja tēju.
Cilvēku darī�anas var saprast labāk, ja ņem vērā, ka lielos triumfa mirkļus un traģēdijas vēsturē nerada cilvēku labestība vai ļaunums, bet galvenokārt fakts, ka viņi ir cilvēki.
Pie durvīm kāds klauvēja. Māsa Mērija gāja atvērt.
- Vai viss jau galā? - misters Jangs prasīja. - Esmu tēvs. Vīrs. Vai nav vienalga. Gan tas, gan tas.
Māsa Mērija bija domājusi, ka Amerikas kultūras ata�ejs izskatīsies kā ekrāna varoņi Bleiks Karingtons vai D�. R. Jūings. Diem�ēl misters Jangs neatgādināja nevienu no televīzijā redzētajiem amerikāņiem, ja nu vienīgi �erifu ar lādzīgu seju no laba detektīvseriāla.5 Māsa Mērija bija vīlusies. Arī viņa kamzolis neiedvesa cieņu.
Neatlika nekas cits kā vil�anos apslāpēt.
- Ak jā, - māsa Mērija novilka. - Apsveicu! Jūsu kundze sieva aizmigusi, nabadzīte.
Misters Jangs pameta skatienu pār viņas plecu.
- Dvīņi? - viņ� pajautāja, grasīdamies paņemt pīpi, apraudamies un beigās tomēr paņemdams. -
- Ai nē, - māsa Mērija steidza atbildēt. - �is ir jūsējais. Otrs... nu... citiem. Vienkār�i pieskatu, kamēr atnāks māsa Greisa.
- Nē, - viņa atkārtoja, pamādama uz Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, �ās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu un Tumsas pavēlnieku, un tad a�i nobērdama, - tas noteikti ir jūsējais. No galvas līdz pat �ķeltajiem nadziņiem, kuru viņam nav, - viņa �igli piemetināja.
Misters Jangs pameta skatienu lejup.
- Ak jā, - viņ� �aubīdamies pamāja. - Izskatās kā no manas ģimenes. Viss kārtībā, vai ne?
- Nūja, - māsa Mērija atbildēja, - normāls bērns. Pavisam, pavisam normāls.
Iestājās klusums. Abi skatījās uz gulo�o mazuli.
-Jūs runājat tikpat kā bez akcenta, - māsa Mērija turpināja, - vai ilgi jau te dzīvojat?
- Desmit gadi būs, - misters Jangs mulsi pasmaidīja. - Darba vieta tika pārcelta, saprotiet, un arī man bija jāpārceļas.
- Vienmēr esmu domājusi, ka tāds darbs kā jums ir ļoti interesants, - māsa Mērija sacīja.
Misters Jangs ar pateicību viņu uzlūkoja. Ne jau visi spēj novērtēt grāmatve�a darba rado�o pusi.
- Gan jau vecajā vietā viss bija citādi, - māsa Mērija turpināja.
- Domāju gan, - misters Jangs atbildēja, lai gan līdz �im nebija par to domājis.
Lūtona gan, cik viņ� atcerējās, bija visai līdzīga Tedfīl-dai. Tādi pa�i dzīv�ogi starp māju un dzelzceļa staciju. Arī cilvēki neko daudz neat�ķīrās.
- Visupirms jau augstākas ēkas. - Māsas Mērijas balsī jautās izmisums.
Misters Jangs viņu uzlūkoja, atcerēdamies tikai
-Jādomā, ka jums bie�i jāiet uz dārza svētkiem, -mūķene nerimās.
Jā. Nu jau bija pamats zem kājām. Deirdrei tādas lietas patika.
- Bez sava gala, - viņ� izjusti sacīja. - Deirdre tad vāra viesiem d�emu, vai zināt. Un man parasti jāpalīdz viņai gatavot kokteili
Neko tamlīdzīgu par pieņem�anu Bekingemas pilī māsa Mērija nebija dzirdējusi, lai gan tas izklausījās ticami.
- Dro�i vien īpa�as veltes, - viņa sacīja, - kaut kur lasīju, ka ārzemju monarhi pasniedzot mūsu karalienei da�ādas dāvanas.
- Atvainojiet...
- Esmu dedzīga karaliskās ģimenes piekritēja, vai zināt.
- Ak, es ari, - bilda misters Jangs, pateicīgi pārlēkdams uz citu ledus gabalu, kas peldēja viņa apjuku�ās apziņas straumē.
Jā, par karalisko ģimeni varēja runāt dro�i. Protams, par tiem, kuri galvenokārt nodarbojās ar mā�anu no tribīnēm un svinīgu tiltu atvēr�anu. Ne jau tiem, kas iet uz nakts diskotēkām un netiek vaļā no paparaci.6
-Jauki, - māsa Mērija pamāja. - Man �ķita, ka jūs viņus nemīlat, jo sarīkojāt revolūciju un visas tējas servīzes sagāzāt upē.
Viņa tark�ķēja tālāk, Ordeņa instrukciju iedro�ināta, kas paredz mūķenēm runāt visu, kas ienāk prātā.
Misters Jangs vairs neko nesaprata, bet bija pārāk noguris, lai par to raizētos. Varbūt reliģijas iespaidā cilvēki kļūst jocīgi. Kaut jel misis Janga pamostos! Bet tad kāds vārds māsas Mērijas �ivinā�anā aizskāra viņa prātā cerīgu stīgu.
- Vai es varētu palūgt jums tasi tējas? - misters Jangs uzdro�inājās pajautāt.
- Ap�ēliņ, - māsa Mērija ķēra ar roku pie mutes, - esmu pilnīgi kā galvu pazaudējusi!
Misters Jangs neko neteica.
- Tūdaļ pat, - viņa sacīja. - Bet varbūt labāk gribat kafiju? Stāvu augstāk ir kafijas automāts.
- Lūdzu, tēju, - misters Jangs palika pie sava.
- Augstā debess, jūs tik tie�ām esat pie mums iedzīvojies, - steigdamās projām, māsa Mērija līksmi tērgāja.
Misters Jangs, palicis viens ar guļo�o sievu un diviem aizmigu�iem zīdaiņiem, saguma krēslā. Nūja, viņām tak agri jāceļas un visu laiku jākrīt ceļos. Krietni cilvēki, tomēr mazliet ķerti. Reiz viņ� bija redzējis Kena Rasela filmu par mūķenēm. Tagad it kā tādām lietām nevajadzētu notikt, ta�u nav dūmu bez uguns...
Viņ� nopūtās.
Un tad pamodās mazulis A un sāka neganti brēkt.
Kur tas laiks, kad misters Jangs bija mierinājis kliedzo�u bērneli! Atklāti sakot, tas viņam nepadevās. Viņ� no laika gala cienīja seru Vinstonu �ēr�ilu, un pliķēt viņa mazo kopiju pa dibenu �ķita nepieklājīgi.
- Laipni lūdzu pasaulē, - misters Jangs izklaidīgi teica. - Gan jau drīz pieradīsi.
Mazulis aizvēra muti un skatījās uz misteru Jangu kā nepaklausīgs ģenerālis.
Tie�i tobrīd māsa Mērija ienāca ar tēju. Sātaniste vai ne, bet viņa bija sameklējusi �ķīvi un salikusi uz tā glazētus cepumus. Tādus parasti atrod tikai pa�ā kārbas apak�ā. Misteram Jangam tika cepums ar glazūru, sārtu kā ķirurga nazis pēc operācijas. Uz tās rēgojās balti glazēts sniegavīrs.
- Diez vai jūs tādus bie�i ēdat, - mis Mērija teica, - jūs tos saucat par cepumiem, mēs - par biskvītiem.
Misters Jangs jau atvēra muti, lai pateiktu, ka jā, tik tie�ām, ka pat cilvēki Lūtonā... bet tad istabā iesteidzās galīgi aizelsusies mūķene.
Pametusi skatienu uz māsu Mēriju, viņa saprata, ka misters Jangs nekad nav stāvējis pentagrammas iek�pusē, tāpēc tikai pamāja uz mazuli A un piemiedza aci.
Māsa Mērija par atbildi pamāja un arī piemiedza aci.
Mūķene izstūma ratiņus ar zīdaini laukā.
Cilvēku saziņā pamirk�ķinā�anai ir pla�a spektra nozīme. Ar to var daudz ko pateikt. Piemēram, jaunā mūķene pauda:
Kā viņai �ķita, māsas Mērijas acs piemieg�ana pauda, lūk, ko:
Ta�u māsa Mērija sākotnējo mājienu iztulkoja tā:
Tāpēc māsas Mērijas atbildes mājiens nozīmēja:
Misters Jangs tādus sīkumus un smalkumus pat neievēroja, ārkārtīgi samulsis no �īs slepenās saziņas. Jā, re�isors Rasels zināja, par ko runā, tiesa kas tiesa.
Māsas Mērijas kļūmi otrā mūķene noteikti pamanītu, ta�u viņu pa�u bija satraucis tas, ka misis Doulingas istabā viņu bija uzmanīgi vēroju�i dro�ības dienesta vīri, turklāt ar augo�u nemieru. Dro�ībnieki bija apmācīti reaģēt uz cilvēkiem garos, plīvojo�os tērpos, ar augstām, plīvojo�ām galvassegām un tagad cieta no signālu sadursmes. Bet signālu sadursme nav tas labākais, kas jāpieredz bruņotiem vīriem, sevi�ķi, ja viņiem vienlaikus jābūt par dzemdību aculieciniekiem - un dabiskas dzemdības nav tradicionāla Amerikas jauno pilsoņu lai�ana pasaulē. Viņi ari bija dzirdēju�i, ka mājā esot lūg�anu grāmatas.7
Misis Janga sakustējās.
- Vai esat jau izvēlēju�ies bērnam vārdu? - misis Mērija �ķelmīgi pajautāja.
- Hm, - misters Jangs norūca. - Nē. Vēl jau ne. Ja būtu meitene, sauktu par Lusindu kā manu māti. Vai ari par �ermēnu, kā gribēja Deirdre.
- Manuprāt, Vērmelis ir skaists vārds, - mūķene atsauca prātā klasiku.8 - Vai Damjens9. Damjens ir ļoti iecienīts.
anatēmai divaisai bija astoņarpus gadu, kad viņa lukturī�a gaismā zem segas lasīja Grāmatu. Vārdu viņai bija devusi māte, kas reliģiski pārāk izglītota nebija, tomēr nejau�i kaut kur to bija redzējusi un uzskatīja par jauku meitenes vārdu.10
Citi bērni mācījās no parastām ābecēm ar krāsainiem attēliem, kuros bija āboli, bumbas, circeņi un tā tālāk. Bet ne jau Divaisu ģimenē. Anatēma iemācījās lasīt no Grāmatas.
Ābolu un bumbu vietā tajā bija astoņpadsmitā gadsimta gravīra ar Agnesi Nateri uz sārta, kura par to, �ķiet, daudz nebēdāja.
Pirmais vārds, kuru Anatēma iemācījās, bija
Otrais vārds bija
Pirmais teikums, kuru viņa dzīvē izlasīja skaļi, bija:
Anatēmai patika lasīt par sevi.
(Gādīgi vecāki, īsto svētdienas laikrakstu lasītāji, pērk grāmatas, kuru varoņiem un varonēm doti viņu bērnu vārdi, lai radītu bērnos interesi par lasī�anu. Anatēmas gadījumā Grāmatā darbojās ne tikai viņa pati, bet arī viņas vecāki, vecvecāki un tā tālāk, sākot ar septiņpadsmito gadsimtu. Mazā egocentriķe nepievērsa uzmanību faktam, ka Grāmata klusē par viņas bērniem un visu, kas notiks vēlāk nekā pēc vienpadsmit gadiem. Astoņu gadu vecumā vienpadsmit gadi �ķiet vesela dzīve. Protams, ja ticam Grāmatai, tā tie�ām arī ir.)
Anatēma bija gudra meitene ar bālu seju, melnām acīm un matiem. Cilvēki viņas klātbūtnē parasti jutās neveikli. �o īpa�ību meitene bija mantojusi no vec-vec-vec-vec-vec-vecmammas, tāpat arī ārkārtējas gai�redzīgas spējas, kas nenāca viņai par labu.
Vienīgais, ko skolotāji Anatēmai uzdro�inājās pārmest, bija pareizrakstība, kas pirms trīssimt gadiem nevienu ne�ausminātu.
mūķenes samainīja mazuli A pret mazuli B ata�eja sievas un dro�ībnieku klātbūtnē, viltīgi izstumdamas ratiņus ar bērnu (lai nosvērtu, kā to paredz noteikumi) un brīdi vēlāk atvezdamas atpakaļ citu.
Pats kultūras ata�ejs, Tadeu�s D�. Doulings, pirms da�ām dienām tika steidzīgi izsaukts uz Va�ingtonu, ta�u uzturēja ar sievu telefoniskus sakarus visā dzemdību laikā, palīdzēdams elpot.
Diem�ēl tajā pa�ā laikā pa citu telefonu viņ� runāja ar investīciju padomnieku. Vienreiz viņ� bija spiests uz divdesmit minūtēm kontaktu ar sievu pārtraukt.
Ta�u beigās viss bija kārtībā.
Bērna nāk�ana pasaulē ir vislīksmākā kopējā pieredze divu cilvēku dzīvē, un viņ� nevēlējās no tās zaudēt ne mirkli.
Viens no dro�ībniekiem pēc ata�eja norādījuma uzņēma dzemdības videolentē.
ļaunums, kā zināms, neguļ, tamdēļ nesaprot, kāpēc citiem jāguļ. Ta�u Kroulijam patika pagulēt, jo miegs ta�u ir viena no pasaules baudām. Sevi�ķi pēc kārtīgas maltītes. Piemēram, viņ� nogulēja gandrīz visu deviņpadsmito gadsimtu. Ne jau spiestā kārtā, bet sava prieka pēc.11
Viena no pasaules baudām. Tāpēc labāk izmantot izdevību tās izbaudīt tagad, kamēr vēl ir laiks.
Protams,
Kroulijs ne�aubījās, ka piedzīvos pasaules galu, jo bija nemirstīgs, tātad bez izvēles tiesībām. Tomēr viņ� bija cerējis, ka līdz pastardienai vēl ļoti tālu.
Cilvēki viņam bija iepatiku�ies. Un tas velnam ir ievērojams trūkums.
Kroulijs gan centās, kā varēdams, sarūgtināt viņu īso dzīvi, jo darbs paliek darbs, ta�u viņa sagudrotās ļaundarības nespēja stāvēt līdzās tām, ko pastrādāja pa�i cilvēki. �ķita, ka viņiem uz tām ir īpa�s talants. Acīmredzot ļaunums cilvēkos bija ieprogrammēts. Cilvēks ierodas pasaulē, kas darbojas pret viņu tūksto� da�ādos veidos, un pēc tam lielāko daļu spēku iz�ķie�, lai tā kļūtu vēl sliktāka. Jo tālāk, jo grūtāk Kroulijam bija izgudrot kaut ko velni�ķīgu, kas izceltos uz dabiskā, visureso�ās nelietības fona. Ne reizi vien pagāju�ās tūksto�gades laikā viņam gribējās Elles priek�niekiem ziņot:
Viens no cilvēkiem tā arī rakstīja, vai ne...
Kroulijs savulaik saņēma uzslavu par spāņu inkvizīcijas izgudro�anu. Toreiz viņ� bija Spānijā, lielākoties uzturēdamies jaukās vietās, tavernās un par inkvizīciju neko nezināja, līdz beidzot saņēma uzslavu. Viņ� aizgāja, lai apskatītos, kāda tā izskatās, un pēc tam nedēļu dzēra.
Ir gan tas Hieronīms Bo�s. Gatavais ērms.
Un tad, kad tu beidzot sāc domāt, ka cilvēka izdarības ir daudz ļaunākas par elli, viņ� pēk�ņi izrāda tādu labestību, par kādu Debesīs var tikai sapņot. Bie�i vien tas pats cilvēks. Brīvā griba, protams, pie vainas. Velns parāvis!
Azirafals reiz mēģināja to Kroulijam izskaidrot, kaut kad ap 1020. gadu, kad tika noslēgts viņu savstarpējais Mazais līgums. To, vai cilvēks esot labs vai ļauns, nosakot viņa pa�a griba. Savukārt Azirafala un Kroulija ceļi esot noteikti jau no pa�a sākuma.
Kroulijs bija laiciņu padomājis un tad, ap 1023. gadu, atbildēja:
Kroulijs secināja, ka tas esot vājprāts.
Azirafals sūrojās, ka labāk viņ� izskaidrot nevarot.
Azirafals. Ienaidnieks, protams. Ta�u se�tūksto� gadus vecs ienaidnieks ir gandrīz vai draugs.
Kroulijs noliecās un paņēma ma�īnas telefonu.
Velnam jāiztiek bez brīvas gribas. Ta�u, laiciņu dzīvojot cilvēku vidū, �o to var iemācīties.
misteram jangam nepatika nedz Damjens, nedz Vērmelis, vispār neviens no māsas Mērijas Daiļrunātājas ieteiktajiem vārdiem, no kuriem puse bija aizgūti no Elles iemītniekiem un lielākā daļa saistījās ar Holivudas zelta laikmetu.
- Nu labi, - mazliet aizvainota, māsa Mērija beigās teica, - manuprāt, Erolam nav ne vainas. Tāpat arī Kerijam. Jauki amerikāņu vārdi.
- Es gribētu kaut ko, nu, tradicionālāku, - paskaidroja misters Jangs. - Mūsu ģimenē vienmēr biju�i labi, vienkār�i vārdi.
Māsa Mērija atplauka.
- Pareizi! Tie�i manas domas: vecie vārdi ir vislabākie.
- Piedienīgu angļu vārdu no Bībeles, - misters Jangs prātoja, - Matejs, Marks, Lūka vai D�ons...
Māsa Mērija saviebās.
- Diem�ēl man tie neliekas kārtīgi vārdi no Bībeles, -misters Jangs piebilda. - Drīzāk jau piestāvētu kovbojiem vai futbolistiem.
- Zauls arī jauks, - māsa Mērija centās no visas sirds.
- Es negribu neko
- Varbūt Kains? Izklausās ļoti moderni, tik tie�ām, -māsa Mērija piedāvāja.
- Hm, - misters Jangs �aubījās.
- Bet galu galā... mums ta�u ir Ādams, - māsa Mērija neatlaidās, nodomādama, ka tā būs visdro�āk.
- Ādams? - misters Jangs pārjautāja.
nebūtu slikti, ja sātaniskās mūķenes lieko, proti, mazuli B, būtu slepeni atdevu�as adopcijai un viņ� augtu kā parasts, laimīgs bērns, kas smejas, skraida un draiskojas par prieku vecākiem un visbeidzot izaug par parastu, ar dzīvi apmierinātu pieaugu�o.
Iespējams, ka tie�i tā arī notika.
Iedomājieties, ka viņ� pamatskolā saņem balvu glītrakstī�anā, necili, tomēr patīkami pavada laiku universitātē, pēc tam strādā Tedfīldas un Nortonas būvnieku asociācijas algu nodaļā, apprec mīļu meiteni. Iespējams, ka jūs gribētu iztēloties arī da�us bērnus un vaļasprieku - antīku motociklu restaurāciju vai tropisko zivtiņu audzē�anu.
Bet jūs jau negribat zināt mazuļa B likteni.
Lai nu kā, jūsu variants mums patīk vislabāk.
Varbūt viņ� ar savām tropiskajām zivīm iegūs godalgu.
dorkingā, sarejā, nelielas mājas guļamistabas logā dega gaisma.
Ņūtonam Pulsiferam bija divpadsmit gadu. Viņ� bija vāj�, ar brillēm, un jau pirms vairākām stundām viņam vajadzēja būt gultā.
Tomēr māte, ieņēmusi galvā, kas dēls ir ģēnijs, ļāva viņam palikt nomodā daudz ilgāk un veikt �eksperimentus�.
Zēna pēdējais izmēģinājums bija kontaktdak�as nomaiņa vecam bakelita radio, kuru māte viņam bija atdevusi rotaļām. Ņūtons sēdēja pie sava, kā pats to lepni sauca, darbgalda (veca galda, uz kura salikti vadu rituļi, baterijas, spuldzītes un mājās gatavots kristāldetektors, kas nekad nav darbojies). Bakelita radio klusēja, un ej nu sazini, vai eksperiments izdosies.
Pie zēna guļamistabas griestiem kokvilnas auklās karājās trīs greizi lidma�īnu modeļi. Pat pavir�i skatoties, varēja redzēt, ka gatavoti ar pūlēm un ļoti uzmanīgi, lai gan ne visai prasmīgi. Ņūtons ar tiem bezcerīgi lepojās - pat ar
Atstūmis brilles uz deguna un nolicis malā skrūvgriezi, Ņūtons sāka pētīt kontaktdak�u un nolika malā skrūvgriezi.
Zēns loloja lielas cerības, jo �oreiz bija ievērojis visas instrukcijas par kontaktdak�as nomaiņu (
Viņ� iesprauda kontaktdak�u rozetē un nospieda slēdzi.
Mājā nodzisa visas gaismas.
Ņūtons staroja priekā. Nu jau labāk. Iepriek�ējā eksperimenta beigās satumsa visa Dorkinga un ieradās elektrotīklu darbinieks - parunāt ar mammu.
Ņūtonam piemita kvēla, nevaldāma kaislība pret visu, kas saistīts ar elektrību. Skolā bija dators, un pusducis klasesbiedru pēc stundām darbojās ar perfokartēm. Kad atbildīgais skolotājs beidzot padevās un atļāva Ņūtonam piebiedroties, zēns ievadīja datorā vienu vienīgu kartīti, kuru tas aprija un beigās liktenīgi noslāpa.
Ņūtons ne�aubījās, ka datoriem pieder nākotne un, kad pienāks laiks, viņ� būs gatavs stāties jauno tehnoloģiju avangardā.
Ta�u nākotnei bija savas ieceres. Un tās bija ierakstītas Grāmatā.
- Ādams. Hm.
Viņ� skatījās lejup uz Nelabā, Karaļu iznīcinātāja, Bezdibeņa eņģeļa, Lielā Nezvēra, vārdā Pūķis, �ās Pasaules prin�a, Melu tēva, Velna izdzimuma un Tumsas pavēlnieka zeltainajām cirtām.
- Vai zināt, - misters Jangs beidzot iz�ķīrās, - manuprāt, viņ� tie�ām izskatās pēc Ādama.
Nakts nebija nedz tum�a, nedz vētraina.
Tum�a un vētraina tā bija divas dienas vēlāk, apmēram �etras stundas pēc tam, kad misis Doulinga un misis Janga ar attiecīgajiem jaundzimu�ajiem atstāja ēku. Neparasti tum�a un vētraina, un uzreiz pēc pusnakts, kad vētra sasniedza kulmināciju, �alotāju ordeņa klosterī iespēra zibens, aizdedzinādams sakristejas jumtu.
Cilvēki ugunsgrēkā necieta, ta�u pāris stundu laikā ēkai tika nodarīti ievērojami postījumi.
Dedzinātājs slapstījās turpat uz paugura, vērodams liesmas. Gar�, kalsns - Elles Hercogs. Pirms atgrie�anās pazemē tas bija pēdējais uzdevums, kas tika sekmīgi izpildīts.
Pārējo ar mierīgu sirdi varēja atstāt Kroulijam.
Hasturs devās mājup.
teorētiski azirafals bija erceņģelis, bet �ais laikos ļaudis par to mēdza zoboties.
Jāatzīst, ka nedz viņ�, nedz Kroulijs labprātīgi neizvēlētos viens otra sabiedrību, ta�u abi bija cilvēki, vismaz ārēji, un Mazais līgums līdz �im bija darbojies visnotaļ labi. Turklāt, se�tūksto� gadus redzot savā tuvumā vienu seju, nav iespējams pie tās nepierast.
Mazais līgums bija pavisam vienkār�s, īstenībā tik elementārs, ka nebūtu pelnījis lielo sākuma burtu, pie kura tas tika vienīgi ilgās pastāvē�anas dēļ. Tā pamatā bija vieno�anās, ka daudzi izolēti darbinieki, strādājot neparastos apstākļos tālu no priek�niecības, satuvinās ar pretinieku, saprotot, ka viņiem ir vairāk kopēja ar tie�o pretinieku nekā ar tālumā eso�o sabiedroto. Bez vārdiem tika nolemts zināmā mērā neiejaukties pretējās puses darbībā. Līgums garantēja, ka neviens īsti neuzvar, bet arī nezaudē, un abi varēja priek�niecībai ziņot, ka tiek veikti pla�i pasākumi cīņā pret viltīgo, labi informēto pretinieku.
Tāpēc Kroulijam neviens netraucēja pa savam veidot Man�estru, kamēr Azirafals mierīgi darbojās �rop�īrā. Kroulija rokās nonāca Glāzgova, bet Azifaralam tika Edin-burga (nedz vienu, nedz otru neinteresēja Miltonkīnsa, lai gan abi ziņoja par panākumiem).12
Protams, �ķita dabiski, ka vienam otru jāatbalsta jebkurā gadījumā, kad to prasa veselais saprāts. Galu galā abiem bija eņģeliska izcelsme. Ja viens devās uz Hallu a�i kadu pakārdināt, �ķita loģiski �igli aizskriet uz pilsētas otru galu un pie�ķirt ari mirkli debe�ķīgas ekstāzes. Tas t iktu paveikts jebkurā gadījumā, un veselais saprāts abiem deva vairāk brīva laika un samazināja izdevumus.
Azirafals da�reiz juta sirdsapziņas pārmetumus, ta�u gadsimtiem ilgā uzturē�anās cilvēku vidū atstāja uz viņu ne mazāku iespaidu kā uz Krouliju, vienīgi uz pretējo pusi.
Turklāt priek�niecību, �ķiet, neuztrauca, ko kur� dara; galvenais jau bija rezultāts.
�obrīd Azirafals stāvēja blakus Kroulijam Sentd�eimsa parkā pie dīķa un baroja pīles.
Parka pīles bija tik pieradu�as pie slepenajiem aģentiem, kas konfidenciālu tik�anos laikā baroja tās ar maizi, ka tām bija attīstījies pa�ām savs Pavlova reflekss. Pietiktu ielikt Sentd�eimsas parka pīli laboratorijas krātiņā un parādīt attēlu ar diviem vīriem (vienu - mētelī ar ka�okādas apkakli, otru - tum�ā mētelī ar �alli ap kaklu), un putns cerīgi skatītos aug�up. Izlepu�ākās pīles gaidīja rupjmaizi no Krievijas kultūras ata�eja rokām, bet M19 priek�nieka mestās izmirku�ās tostermaizes drusciņas ar rauga ekstraktu bija lielāko gardē�u prieks.
Azirafals pameta garoziņu nopluku�am pīļtēviņam, kas to paķēra un acumirklī nogrima ūdenī.
Eņģelis pagriezās pret Krouliju.
- Nu vai zini, dārgais, - viņ� nomurmināja.
- Atvaino, - Kroulijs atsaucās. - Es aizmirsos.
Pīļtēviņ� dusmīgi iznira no ūdens.
- Mēs, protams, zinājām, ka kaut kas briest, - Azirafals turpināja, - tomēr nezin kāpēc �ķita, ka tādas lietas notiek Amerikā. Viņiem tas patīk.
- Viss vēl var gadīties, - Kroulijs drūmi atbildēja, skatienam domīgi aizklīstot pie
- Nūja. Amerikāņu diplomāts, - eņģelis secināja. - Var just, ka da�iem te patīk izrādīties. It kā Armagedons būtu kāds kino grāvējs, kas jānotirgo iespējami daudzām valstīm.
-
Azirafals pameta pēdējās maizes drupatas pīlēm, kas aizpeldēja uzmākties Bulgārijas jūrniecības ata�ejam un zaglīgam vīrietim ar kaklasaiti Kembrid�as krāsās, bet tuk�o turzu iesvieda atkritumu kastē.
Eņģelis pagriezās pret Krouliju.
- Mēs noteikti uzvarēsim, - viņ� teica.
- Bet
- Kāpēc tu tā domā?
- Paklau, - Kroulija balsī skanēja izmisums, - cik jums ir mūziķu, ko? Es runāju par īstiem profesionāļiem.
Azirafals apjuka.
- Nu, es domāju... - viņ� iesāka.
- Divi, - pabeidza Kroulijs. - Elgars un Lists. Tas arī viss. Pārējie pieder mums. Bēthovens, Brāmss, visi Bahi, Mocarts un visi pārējie. Vai tu spēj iedomāties nemirstību kopā ar Elgaru?
Azirafals aizvēra acis.
- Vaimandieniņvai, - viņ� izdvesa.
- Tā nu tas ir, - Kroulijs uzvaro�i smaidīja, zinādams Azirafala vājo vietu. - Nekādu kompaktdisku. Nekādas Albertholas. Nekādu promenādes koncertu. Nedz arī Glin-debornas operas. Tikai debe�ķīgas harmonijas no rīta līdz vakaram.
- Nebaudāmi, - eņģelis nomurmināja.
- Tu gribēji teikt: kā ola bez sāls. Man kaut kas ienāca prātā. Sāls nav, olu nav. Nav la�a diļļu mērcē. Nav burvīgo restorāniņu, kur viesmīļi tevi pazīst. Nav
- Bet pēc mūsu uzvaras dzīve kļūs labāka! - eņģelis noķērca.
- Un pulka garlaicīgāka. Paklau, tu ta�u zini, ka man taisnība! Ar arfu tu būtu tikpat laimīgs kā es ar dak�ām!
- It kā tu nezinātu, ka pie mums arfas nespēlē.
- Bet mēs nelietojam dak�as. Es runāju pārnestā nozīmē.
Abi saskatījās.
Azirafals iepleta eleganti manikirētās rokas.
- Vai zini, manējie dedzīgi to vēlas. Tas ta�u ir galvenais, saproti. Pēdējā lielā pārbaude. Liesmojo�i zobeni, �etri jātnieki, asiņu jūra un pārējās garlaicīgās bū�anas. -Viņ� paraustīja plecus.
- Un tad - spēle galā, ielieciet jaunu monētu? - Kroulijs jautāja.
- Da�reiz man grūti izsekot tavai domu gaitai.
- Man patīk jūras tādas, kādas tās ir. Tam visam nav jānotiek. Lai pārliecinātos par to, ka esat visu izveidoju�i pareizi, jums tomēr nevajadzētu rīkot pārbaudi, kas sagraus visu pasauli.
Azirafals atkal paraustīja plecus.
-Tā jau saucas tā neaptveramā gudrība. - Eņģelis nodrebēja un savilka mēteli cie�āk ap augumu. Virs pilsētas biezēja pelēki mākoņi.
- Aiziesim uz kādu siltu vietiņu, - viņ� ierosināja.
- Vai tas būtu ielūgums? - Kroulijs noņurdēja.
Brīdi abi gāja, drūmi klusēdami.
- Nav jau tā, ka es tev nepiekristu, - brizdams pa zāli, eņģelis sacīja. - Ta�u es nedrīkstu nepaklausīt. Tu ta�u zini.
- Man jau tas pats, - Kroulijs pamāja.
Azirafals pa�ķielēja uz viņu.
- Beidz, - viņ� teica. - Tu ta�u esi velns.
-Jā, bet manējie atbalsta nepaklausību tikai vārdos. Par atsevi�ķiem nepakļau�anās gadījumiem draud bargs sods.
- Par nepakļau�anos viņiem?
- Tie�i tā. Esi pārsteigts? Diez vai. Cik, tavuprāt, mums vēl laika atlicis?
Kroulijs pamāja uz automa�īnu, un tās durvis atslēdzās.
- Pareģojumos trūkst vienprātības, - eņģelis ieslīdēja pasa�iera sēdeklī. - Vismaz līdz gadsimta beigām, lai gan zināmas parādības gaidāmas agrāk. Pagāju�ās tūksto�gades pravie�i vairāk aizrāvās ar atskaņām, nevis precizitāti.
Kroulijs pamāja uz aizdedzes atslēgu. Tā pagriezās.
- Kas tie�i? - viņ� pajautāja.
- Tu jau pats zini, - eņģelis laipni atbildēja. - Un pasaules gals tad nāks, gadā tajā un tajā. Pirmajā, otrajā vai tre�ajā, vai nav vienalga. Trūkst tikai labas atskaņas vārdam �sestajā�, varbūt tie�i tāpēc tas būs īstais!
- Un kas tie�i gaidāms?
-Teļi ar divām galvām, zīmes debesīs, zosis lidos atmuguriski, zivju lietus. Apmēram tā. Antikrista klātbūtne ietekmēs dabisko cēloņseku virtenes.
-Hm.
Iedarbinājis dzinēju, Kroulijs kaut ko atcerējās un no-knak�ķināja pirkstus.
Riteņu saslēgi pazuda.
- Braucam pusdienās, esmu tev parādā no... kur un kad tas bija...
- Parīzē, 1793. gadā, - Azirafals pateica priek�ā.
- Tie�i tā. Terora valdī�anas laikā. Jūsu darbs vai mūsu?
- Vai tik nebija jūsējais?
- Nekādi nevaru atcerēties. Lai nu kā, restorāns bija tīri labs.
Viņi pabrauca garām ceļu policistam, kura rokās pēk�ņi aizdegās bloknots. Kroulijs neslēpa pārsteigumu.
- Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka tā nav mana vaina, - viņ� sacīja.
Azirafals pietvīka.
- Tas biju es, - viņ� atzinās. - No sākta gala domāju, ka viņus izgudroja tavējie.
- Tie�ām? Bet mēs uzskatām, ka jūs.
Kroulijs vēroja dūmus sānspogulī.
- Nu ko? Braucam uz
Kroulijs nevī�oja pat rezervēt vietu. Viņa pasaulē galdiņu pasūtī�ana attiecās uz citiem.
azirafals kolekcionēja grāmatas. Ja viņ� būtu pret sevi pilnīgi atklāts, tad atzītu, ka antikvariāts kalpo tikai to glabā�anai. Ta�u Azirafals nebija izņēmums. Lai saglabātu iespaidu par vienkār�u grāmatu antikvariātu, eņģelis izmantoja visus nevardarbīgos līdzekļus, lai atturētu cilvēkus no grāmatu pirk�anas. Nepatīkamu mitruma smar�u, drūmas telpas, neērtu darba laiku. �ajā jomā Azirafals bija spīdeklis.
Grāmatas viņ� sāka krāt jau sen un, kā visi bibliofili, bija specializējies.
Azirafala krājumā bija vairāk nekā se�desmit pareģojumu grāmatu, kas attiecās uz pēdējiem otrās tūksto�gades gadsimtiem. Viņam piemita vājība uz Vailda darbu pirmizdevumiem; visbeidzot, viņam piederēja pilns Bībeļu komplekts, slavens ar burtli�u kļūdām.
Azirafala kolekcijā bija Netaisnā Bībele, kurā tipogrāfijas kļūdas dēļ pants 1. Vēstulē korintie�iem skanēja tā:
Pirmā no trim lielajām izdevniecības katastrofām.
�o grāmatu parasti sauca par
Biltona kungs par
Un tad viņ� lugu pazaudēja.
Tre�ās katastrofas cēloni nespēja izskaidrot nedz Bil-tons, nedz Skagss. Kur tik pagriezies, visur drud�aini tirgoja pareģojumu grāmatas. Nostradama
Katrs Londonas un piepilsētas izdevējs, kopskaitā astoņi, iekļāva izdevumu sarakstā vismaz vienu pareģojumu grāmatu. Visas bija satrieco�i pavir�as un lielo popularitāti ieguva ar neskaidro, vispārējo visvarenību. Tika pārdots tūksto�iem un tūksto�iem eksemplāru.
- Tikpat kā licence naudas kal�anai! - Biltona kungs teica Skagsa kungam14. - Cilvēki ķer raudādami! Tūlīt pat jādrukā aug�ā kādas raganas pareģojumu grāmata!
Nākamajā dienā manuskripts jau bija rokā, jo autores laika izjūta, kā vienmēr, bija precīza.
Nedz Biltona, nedz Skagsa kungs nenojauta, ka atsūtītais manuskripts ir vienīgais pareizais pravietojums cilvēces vēsturē, kas precīzi pareģo trīssimt �etrdesmit gadu un vēl tālākā nākotnē, konkrēti aprakstot notikumus, kas beigsies ar Armagedonu. Katrs vārds bija zelta vērts.
Tomēr grāmatu neviens nepirka.
Pat mazajā Lanka�īras grāmatnīcā, kuras īpa�nieks Izlika
Autore Agnese Natere par to nebrīnījās, ta�u viņu maz kas varēja pārsteigt.
Lai nu kā, Agnese nerakstīja nedz pārdo�anai, nedz naudas vai slavas dēļ, bet tikai vienīgā autoreksemplāra dēļ, kas viņai pienācās.
Neviens nezina, kur palika daudzie neizpirktie eksemplāri. Tos neatrast nedz muzejos, nedz privātkolekcijās, pat Azirafala antikvariātā ne. Eņģelis saļimtu ceļgalos, ja
Īstenībā visā pasaulē bija saglabājies tikai viens Agneses Nateres pravietojumu eksemplārs.
Un tas atradās apmēram �etrdesmit jūdzes no vietas, kur Kroulijs un Azirafals baudīja visnotaļ gardu maltīti, un, runājot pārnestā nozīmē, tas nupat bija sācis tik�ķēt.
PULKSTENis rādīja tre�o stundu. Antikrists uz Zemes bija Jau piecpadsmit stundu, bet eņģelis ar velnu trīs no �īm stundām ne pa jokam dzēra.
Viņi sēdēja viens otram iepretim Azirafala nevī�īgā antikvariāta aizkulisēs Soho.
Lielākajā daļā Soho grāmatnīcu ir aizkulises, parasti pilnas ar retiem vai vismaz ļoti dārgiem izdevumiem. Azirafala grāmatās nebija ilustrāciju. Tās bija senā, brūnā Iesējumā, apbirzu�ām lapām. Da�kārt, ja nebija citas izejas, viņ� kādu pārdeva.
Laiku pa laikam ieradās drūmi kungi tum�os uzvalkos un ļoti pieklājīgi centās pierunāt pārdot antikvariātu, kura vietā varētu ierīkot lēto pre�u veikalu, kas vairāk iederētos apkaimē. Viņu pat mēģināja uzpirkt ar biezu piecdesmit mārciņu bankno�u �ūksni. Gadījās pat, ka vieni runāja, bet citi tum�ās acenēs klīda pa veikalu, grozīdami galvu un teikdami, ka papīrs viegli aizdegoties un antikvariāts esot tikpat kā uz pulvera mucas.
Azirafals tad māja un smaidīja, apsolīdams padomāt.
Tas, ka esi eņģelis, nenozīmē, ka arī muļķis.
Tagad uz galda abu priek�ā rindojās pudeles.
- Galvenais, galvenais jau ir... - Kroulijs mēģināja koncentrēt skatienu pie Azirafala, prātodams, kas tad ir galvenais. - Vispār jau galvenais ir...
- Galvenais, - beidzot koncentrējies, viņ� vervelēja, - ir delfīni. Tā es domāju.
- Zivju pasuga, - Azirafals atsaucās.
- Nē, nē, nē, - Kroulijs māja ar pirkstu. - Z-zīdītāji. īsti zīdītāji. At�ķirība ir tā, ka... - Velna smadzenes atgādināja purvu, kurā grūti kaut ko atrast, kur nu vēl definēt at�ķirību.
- Pārojas uz zemes? - Azirafals nāca talkā.
Kroulijs sarauca pieri.
- Diez vai. Manuprāt, ne jau tas. Protams, ka ne. Kaut kas saistībā ar mazuļiem. Vai nav vienalga. - Kroulijs saņēmās. - Galvenais. Galvenais ir. Viņu smadzenes.
Viņ� sniedzās pēc pudeles.
- Kas ir ar tām smadzenēm? - eņģelis mudināja.
- Lielas smadzenes. To es gribu teikt. Izmērs. Izmērs. Sasodīti lielas smadzenes. Un arī vaļi. Vesela smadzeņu pilsēta, tici man! Visa sasodītā jūra pilna ar smadzenēm.
- Krakens. - Azirafals grūtsirdīgi skatījās glāzītē.
Kroulijs vēsi viņu uzlūkoja, likdams noprast, ka �āda
piezīme līdzinās sprunguļu me�anai riteņos.
- Kas, lūdzu?
- Milzīgs jūras nezvērs, - eņģelis paskaidroja, - guļ dzelmē zem zibens �autrām. Zem draņķīgiem poli-poli-pol - lielām, pretīgām ūdenszālēm, vai zini. Un, kad beigās okeāna ūdens sāks vārīties, viņam ta�u būs jāiznirst laukā.
- Tie�ām?
- Fakts.
- Nūja. - Kroulijs atslīga krēslā. - Jūra mutuļo, nabaga vecie delfīni ūdenszāļu d�ungļos, visiem vienalga. Tas pats ar gorillām. Skatās nabagi un saka, debesis sarkanas, zvaigznes gā�as zemē, ko viņi �ais laikos liek klāt tiem banāniem?
- Gorillas taisa perēkļus, saproti, gorillas, - eņģelis mēģināja ieliet glāzē dzeramo, līdz ar tre�o piegājienu tas izdevās.
- Ej nu ej.
- Dieva vārds. Redzēju filmā. Perēkļus.
- Tie jau bija putni, - Kroulijs iebilda.
- Perēkļi, - Azirafals atkārtoja.
Kroulijs nolēma nestrīdēties.
- Tā, lūk, - viņ� turpināja, - visi dzīvnieki, lieli un nazi. Gribēju teikt, un mazi. Daudzi ar smadzenēm. Un tad pēk�ņi
- Bet
Kārdini cilvēkus. To tu labi pieproti!
Kroulijs uzsita ar glāzi pa galdu.
- Tas ir pavisam kas cits. Viņi var atteikties. To tu nekādi nevari saprast, vai ne? Pie visa vainīgi tavējie, ļums jāsūta cilvēcei pārbaudījumi, nevis jāiznīdē visa pasaule!
- Labi jau labi. Man tas nepatīk tāpat kā tev, bet es jau teicu. Nedrīkstu nepaklausīt, jādara, ko saka. Es... e... eņģelis.
- Debesīs teātru nav, - Kroulijs turpināja, - un arī no filmām nekā prātīga.
- Necenties tagad kārdināt
- Bet padomā tik, - Kroulijs nelikās mierā. - Vai zini, kas ir mū�ība? Vai zini, kas ir mū�ība? Es tev prasu, vai zini, kas ir mū�ība? Liels kalns, saproti, jūdzes augstumā, Visuma galā, un vienreiz tūksto� gados tas putniņ�...
- Kas par putniņu? - Azirafala balsī iezagās aizdomas.
- Putniņ�, par kuru tev stāstu. Un vienreiz tūksto� gados...
- Katru reizi viens un tas pats putniņ�?
Kroulijs apjuka.
-Jā, - viņ� beidzot pamāja.
- Tad nu gan ellīgi vecs putniņ�...
- Labi. Un vienreiz tūksto� gados �is putniņ� lido...
-... velkas...
- ... aizlido visu garo ceļu uz kalnu un asina knābi...
- Beidz! Tas nav iespējams. No �ejienes līdz Visuma galam ir gaisa gabals. - Eņģelis pamāja pla�i, lai gan mazliet saraustīti. - Milzum daudz nezvēru, draudziņ.
- Tomēr galā tiek, - Kroulijs neatlaidās.
- Bet kā?
- Tas nav svarīgi!
- Varbūt gaisa kuģī, - eņģelis minēja.
Kroulijs tā kā atmaiga.
- Jā, - viņ� teica. - Ja tev tā patīk. Lai vai kā, �is putniņ�...
- Vienīgi tas ir Visuma gals, lūk, par ko mēs runājam, -Azirafals turpināja, - tāpēc gaisa kuģim jābūt tādam, lai otrā galā nonāk tavi pēcte�i. Tev pēcnācējiem jāsaka:
-Jāasina pret kalnu knābis, - Kroulijs atbildēja. - Bet pēc tam jālido atpakaļ...
-... gaisa kuģī...
- Un pēc tūksto� gadiem atkal jālido, - viņ� a�i piebilda.
Iestājās dzērāju klusuma mirklis.
- Tādi pūliņi tāpēc vien, lai noasinātu knābi, - Azira-l.ils prātoja.
- Paklau, - velns uzsvēra katru vārdu, - galvenais ta�u, ka tad, kad putniņ� būs saknābājis kalnu putekļos, Jā. tad...
Azirafals atvēra muti, bet Kroulijs, it kā zinādams, ka dzirdēs repliku par putnu knābju un granīta kalnu izturību, nobēra:
- ... tad tu vēl nebūsi beidzis skatīties
Azirafals sastinga.
- Un tev tas patiktu, - Kroulijs neatlaidās. - Tik tie�ām patiktu.
- Mīļo draudziņ...
- Tev nebūs citas iespējas.
- Paklau.
- Debesīs valda bezgaumība.
- Bet...
- Nav neviena su�i restorāna.
Eņģeļa pēk�ņi nopietni sastingu�ajai sejai pārslīdēja sāpju ēna.
- Es nevaru neko atrisināt dzērumā, - viņ� teica. - Man mazliet jāatgūstas.
- Man ari.
Abi saviebās, kamēr alkohols izgaisa no asinsrites, un tad apsēdās ērtāk, iztaisnoja muguras, Azirafals sakārtoja kaklasaiti.
- Es nevaru iejaukties dievi�ķajos plānos, - viņ� no-ķērca.
Domīgi ieskatījies glāzītē, Kroulijs to piepildīja.
- Bet velni�ķajos? - viņ� pajautāja.
- Kā, lūdzu?
-Tas ta�u būs velni�ķīgs plāns, vai ne? Mūsu roku darbs. Manējo.
- Nūja, un tomēr vispārējā dievi�ķā plāna sastāvdaļa, -Azirafals sacīja un mazliet augstprātīgi piebilda: - Tava puse spēj kaut ko izdarīt tikai globālā dievi�ķā plāna ietvaros.
- To tu gribētu gan!
- Nē, tur jau tā nelaime, - Azirafals dusmīgi noknak-�ķināja pirkstus. - Nu, tas... Jums ir spilgta idioma. Būtība lietā.
- Lietas būtība.
-Jā, tie�i tā.
- Nu... ja tu esi par to pārliecināts... - Kroulijs novilka.
- Es ne�aubos.
Velna acis viltīgi nozibsnīja.
- Tātad tu nevari būt pārliecināts... izlabo mani, ja kļūdos... nevari būt pārliecināts, ka dievi�ķā plāna izjauk�ana arī neietilpst dievi�ķīgajā plānā. Proti, tev ik uz soļa jāaizkavē ļaunums, pareizi?
Azirafals vilcinājās.
- Būtībā, jā.
- Ieraudzījis nekrietnību, tu iejaucies. Vai man taisnība?
- Visā visumā, jā. Īstenībā jau es mudinu iejaukties cilvēkus. Viņi pa�i jau nesaprot, vai zini.
- Tie�i tā, tie�i tā. Iltad tev tikai jāaizkavē. Cik man zināms, - Kroulijs iedegās, - piedzim�ana ir tikai sākums. Galvenais jau ir audzinā�ana. Ietekme. Pretējā gadījumā bērns nekad neiemācīsies izmantot savus spēkus. - Viņ� pieklusa un tad turpināja: - Nu, vismaz, kā plānots, ne.
- Protams, manējie neiebildīs, ja es tevi aizkavē�u, -Azirafals prātoja. - Nepavisam ne.
- Pareizi. Tad tu saņemsi uzslavu, - Kroulijs uzmundrino�i uzsmaidīja eņģelim.
- Bet kas notiks, ja bērnu neaudzinās Sātana garā? -eņģelis painteresējās.
- Iespējams, ka nekas. Varbūt viņ� neko neuzzinās.
- Bet gēni...
- Nejauc iek�ā ģenētiku! Kāds tur sakars? - Kroulijs iesaucās. - Ņemsim Sātanu. Radīts kā eņģelis, izauga par I.ielo Pretinieku. Paklau, ja jau runājam par ģenētiku, tikpat labi bērns var izaugt par eņģeli. Galu galā senos laikos viņa tēvs bija liels dūzis Debesīs. Teikt, ka puika izaugs par velnu tāpēc vien, ka par to
- Un bez sātaniskas ietekmes...
- Ļaunākajā gadījumā Ellei būs jāsāk viss no gala. Un tad Zeme iegūs vismaz vēl vienpadsmit gadus. Tas ta�u ir to vērts, vai ne?
Azirafals atkal izskatījās domīgs.
- Tu saki, ka bērns pats par sevi nav ļauns? - viņ� lēni noprasīja.
-
- Manuprāt, ir vērts pamēģināt, - eņģelis sacīja. Kroulijs uzmundrino�i pamāja.
- Tātad norunāts? - velns pastiepa roku.
Eņģelis to piesardzīgi paspieda.
- Noteikti būs interesantāk nekā pie svētajiem, - viņ� atzina.
- Un beigās ari pa�am bērnam būs labāk, - Kroulijs sacīja. - Mēs būsim tādi kā krusttēvi. Uzraudzīsim viņa ticības mācību, tā tu dro�i vien teiktu.
Azirafals staroja.
- Zini, man tas neienāca prātā, - viņ� atzinās. - Krusttēvi. Piķis un zēvele...
- Nav jau nemaz tik slikti, - Kroulijs pamāja, - tikai jāpierod.
visi sauca viņu par skārletu. Tolaik viņa tirgoja iero�us, lai gan par to vairs nejūsmoja. Nevienā darbā Skārleta ilgi nenoturējās. Trīs �etrus gadsimtus, ne ilgāk. Negribēja ierūsēt.
Mati viņai bija tīrā kastaņkrāsā - nedz rudi, nedz brūni, bet zaigoja kā tum�s, nospodrināts var� un krita līdz viduklim cirtās, kuru dēļ vīrie�i bija gatavi nogalināt un nereti to arī darīja. Acis neparasti oran�as. Skārletai varētu dot divdesmit piecus gadus, un tie�i tik viņai arī vienmēr bija.
Skārletas rīcībā bija sagrabējusi ķieģeļsarkana kravas ma�īna, pilna ar da�neda�ādiem iero�iem. Viņai piemita apbrīnojama spēja �ķērsot jebkuru pasaules robe�u. �obrīd Skārleta brauca uz mazu Rietumāfrikas valstiņu, kur notika lokāls pilsoņu kar�, lai piegādātu bruņojumu, kas veiksmes gadījumā pārvērstu konfliktu lielā pilsoņu karā. Diem�ēl ma�īna ceļā salūza, un viņa pati nespēja savest to kārtībā.
Jāpiebilst, ka Skārletai bija ķēriens uz mehānismiem.
Nu jau viņa bija pilsētas16 centrā.
Tā bija Kumbolalendas galvaspilsēta, kur afrikāņu lauta pēdējos trīstūksto� gadus bija dzīvojusi mierā un saticībā. Trīsdesmit gadus valsts bija sera Hamfrija Klarksona īpa�ums, ta�u tajā nebija nekādu derīgo izrakteņu un tās stratēģiskā nozīme bija banāna vērtībā, tāpēc apbrīnojami ātri tika veicināta doma par savu valdību. Kumbolalenda, iespējams, bija nabadzīga un neap�aubāmi garlaicīga, tomēr mierīga vieta. Tāpēc nav brīnums, ka vietējās ciltis, kas dzīvoja cita citai līdzās laimīgi, jau sen bija pārkalu�as zobenus leme�os, vienīgi 1952. gadā pilsētas skvērā bija izcēlies kautiņ� starp iereibu�u vēr�u dzinēju un tikpat iereibu�u zagli. Cilvēki par to runāja vēl tagad.
Skārleta, nogurusi tveicē, no�āvājās un atvēsinādamās pamāja ar platmali. Atstājusi nekam nederīgo kravas ma�īnu uz ielas, viņa iegāja bārā.
Tur viņa nopirka alus skārdeni un, to iztuk�ojusi, uzsmaidīja bārmenim.
- Manai ma�īnai vajag remontu, - Skārleta iesāka.
Vai nevarētu ar kādu sarunāt?
Bārmenis pasmaidīja, atklādams �ilbino�i baltus zobus. Skārleta ar ātro alus izrau�anu bija atstājusi uz viņu iespaidu.
- Vienīgi ar Nātanu, mis. Bet viņ� nupat aizbrauca uz Kaondu paciemoties sievastēva fermā.
Skārleta nopirka vēl vienu alu.
- Vai zināt, kad Nātans atgriezīsies?
- Iespējams, nākamnedēļ. Varbūt pēc divām, mīļā kundze. Baigais slaists tas Nātans, vai ne?
Bārmenis pieliecās uz priek�u.
-Jūs ceļojat viena, mis? - viņ� pajautāja.
- Varētu būt bīstami. Mūslaikos uz ceļa gadās visādi cilvēki. Slikti. Ne jau
Skārleta sarauca smalkās uzacis.
Neraugoties uz karstumu, bārmenis nodrebēja.
- Paldies par brīdinājumu, - Skārleta nomurrāja. �ķita, ka viņas balss aizlokās kā �ūska garā zālē - tik tikko saredzama, kamēr garām nav nācis kas jauns un maigs.
Atvadoties piesitusi pie platmales, viņa izgāja laukā.
Skārletu dedzināja karstā Āfrikas saule, bet automa�īna, piekrauta ar iero�iem, munīciju un kājnieku mīnām, nekustēja no vietas.
Viņa pārlaida ma�īnai skatienu.
Uz jumta tupēja maitu lija. Kopā ar Skārletu tā bija ceļojusi trīssimt jūdzes. Putns klusi atraugājās.
Pametusi skatienu visapkārt, viņa ieraudzīja pāris sievie�u, kas pļāpāja uz ielas stūra. Krāsainu ķirbju kaudzes priek�ā sēdēja nogarlaikojies tirgotājs, gaiņādams projām mu�as. Putekļos laiski rotaļājās bērni.
- Pie velna, - Skārleta klusi teica. - Man tik un tā derētu atvaļinājums.
Bija tre�diena.
Piektdien no pilsētas vairs nekas nebija palicis pāri.
Līdz nākamajai otrdienai bija sagrauta Kumbolalendas ekonomika, gāju�i bojā divdesmit tūksto�i cilvēku (ieskaitot bārmeni, kuru, uzbrūkot tirgus barikādēm, no�āva dumpinieki), ievainoti gandrīz simt tūksto�i. Skārletas daudzveidīgie iero�i bija izpildīju�i savu uzdevumu, bet maitu lija - nomirusi no aknu cirozes.
Skārleta jau sēdēja pēdējā vilcienā, kas veda prom no valsts. Tie�ām pēdējais laiks kaut ko mainīt. Pārlieku ilgi viņa jau bija tirgojusi iero�us. Gribējās kaut ko jaunu. Ar perspektīvu. Skārleta labi varēja iedomāties sevi kā �urnālisti. Tā būtu laba iespēja. Apvēdinājusi sevi ar cepuri, Skārleta sakrustoja garās kājas.
Mazliet tālāk vilcienā sākās kautiņ�. Skārleta pasmaidīja. Viņas tuvumā vienmēr kāds kāvās, tie�ām jauki.
seibls bija melnmatis ar melnu bārdu. Viņ� tikko bija nolēmis dibināt korporāciju.
�obrīd abi ar grāmatvedi baudīja dzērienus.
- Kā sastāv mūsu lietas, Frenij? - Seibls pajautāja.
- Līdz �im pārdoti divpadsmit miljoni eksemplāru. Vai spējat tam noticēt?
Viņi sēdēja restorānā
Seibls ar grāmatvedi bija atnāku�i uz �ejieni no maza, dārga un īpa�i ekskluzīva Grini�vilid�as restorāna ar visai avangardisku ēdienkarti: zaļo pupiņu pāksts, zirnītis un cāļa krūtiņas strēmelīte, viss gaumīgi sakārtots uz �etrstūraina porcelāna �ķīvī�a.
Ideja par �ādu restorānu Seiblam radās, pēdējo reizi viesojoties Parīzē.
Grāmatvede bija notiesājusi gaļu un dārzeņus piecdesmit sekundēs un atliku�o maltītes laiku skatījusies �ķīvī, uz galda piederumiem, laiku pa laikam pievērsdamās citiem restorāna viesiem, it kā gribēdama apēst arī viņus, un tā tas arī bija. Seiblu tas varen uzjautrināja.
Viņ� niekojās ar �ampanie�a glāzi.
- Divpadsmit miljoni, nu un kā? Izklausās labi.
- Lieliski!
- Tātad veidosim korporāciju. Laiks ķerties vērsim pie ragiem, vai ne? Manuprāt, Kalifornija derēs. Es gribu rūpnīcas, restorānus, itin visu. Izdevniecības darbu paturēsim, tomēr vajag da�ādību. Pareizi?
Frenija pamāja.
- Izklausās labi, Seibl. Mums vajadzēs...
Sarunu pārtrauca ģindenis. Skelets bija tērpies
Tā bija Ņujorkas supermodele ar grāmatu rokās. Viņa teica:
-Atvainojiet, mister Seibl, ceru, ka neiebilstat pret manu uzbāzību. Jūsu grāmata mainīja manu dzīvi - vai jūs, lūdzu, atvēlētu autogrāfu?
Modele lūdzo�i skatījās viņā ar dziļi iekritu�ajām acīm zem krā�ņi noēnotajiem plakstiņiem.
Seibls pieklājīgi pamāja un paņēma grāmatu.
Nebija brīnums, ka viņu pazīst, jo no greznā, gravētā vāka skatījās viņa pa�a tum�pelēkās acis. Grāmatas nosaukums bija
- �errila. Divi r,
- Jūs man atgādināt kādu vecu, vecu draudzeni, - ātri, prasmīgi rakstīdams titullapā, Steibls teica. - Lūdzu. Priecājos, ka jums patika. Tie�ām jauki satikt fanus.
Viņ� ierakstīja:
- Tas ir no Bībeles, - viņ� paskaidroja.
Modele godbijīgi aizvēra grāmatu un atkāpās no galda, pateikdamās: viņ� nezinot, ko tā viņai devusi, kā mainījusi dzīvi, tik tie�ām...
Seiblam nebija medicīnas doktora grāda, kā viņ� apgalvoja, jo viņa laikā vēl nebija universitā�u, ta�u viņ� redzēja, ka modele ir tuvu bada nāvei. �ķiet, atliku�i vēl pāris mēne�i. Diēta bez ēdiena. Atrisini savu svara problēmu uz visiem laikiem.
Frenija tikmēr dedzīgi klik�ķināja klēpjdatoru, plānodama nākamo Seibla Rietumu pasaules ē�anas paradumu transformācijas posmu. Dators bija Seibla dāvana. Pasakaini dārgs, ļoti jaudīgs un neiedomājami plāns. Viņas priek�niekam patika plānas lietas.
- Pamatus varētu ielikt, nopērkot Eiropā
Ta�u Seibls vairs neklausījās. Viņa domas kavējās pie mazā, smalkā restorāna. Savu mū�u nebija redzēts tik daudz izsalku�u bagātnieku vienuviet.
Seibls pasmaidīja godīgi un atklāti, pauzdams gandarījumu par profesionāli paveiktu darbu. Līdz galvenajam notikumam viņ� galēja laiku, ta�u darīja to smalki. Laiku un da�kārt arī cilvēkus.
da�i viņu sauca par Balto vai Tuk�o, citi par Albīnu vai Kritaino, Miltaino, Veisu vai Sniegaino un vēl daudzos citos vārdos.
Viņam bija bāla āda, izbalēju�i gai�i mati, gai�pelēkas acis. Uzmetot pavir�u skatienu, �im cilvēkam varētu dot gadu divdesmit, un neviens ari lieku mirkli viņam neveltīja.
Pavisam neievērojams.
At�ķirībā no abiem kolēģiem viņ� nespēja ilgsto�i noturēties nevienā darbā.
Baltais bija strādājis vissaisto�ākajos darbos un visinteresantākajās vietās.
(Ari �ernobiļas atomstacijā, Vindskeilā, Trīsjūd�u salā - vienmēr nenozīmīgos, necilos amatos.)
Viņ� bija mazsvarīgs, ta�u vērtīgs darbinieks daudzās zinātniski pētnieciskās iestādēs.
(Piedalījies degvielas dzinēja, plastmasas un avārijas sviras projektu izstrādē.)
Baltajam viss gāja no rokas.
Reti kur� viņu ievēroja. Neuzbāzīgs, nemanāms. Ieskatoties varēja redzēt, ka cilvēks ar kaut ko nodarbojas, ir aizņemts. Varbūt viņ� ar jums pat runāja. Tomēr misteru Balto bija viegli aizmirst.
Tolaik viņ� kā naftas tankkuģa matrozis ceļoja uz Tokiju.
Kapteinis piedzēries gulēja savā kajītē. Vadību uzņēmās viņa pirmais palīgs. Otrais palīgs atradās kambīzē. Ar to pietika, lai kuģis peldētu pa�gaitā. Neviens cits neko daudz līdzēt nevarēja.
Tomēr, ja kāds uz klāja nejau�i nospieda slēdzi KRAVAS IZLĀDĒ�ANA AVĀRIJAS GADĪJUMĀ, automātiski jūrā Ieplūstu milzum daudz melna, lipīga �ķīduma, miljoniem tonnu jēlnaftas, atstājot posto�u iespaidu uz putnu, zivju, augu, dzīvnieku un cilvēku pasauli. Protams, uz kuģa bija dro�ības un rezerves sistēma, un tomēr - kuru tas interesē, tādas bija visur.
Pēc tam bija daudz strīdu par to, kur� vainīgs. Beigās Jautājums palika neiz�ķirts, bet vainu uzvēla visai apkalpei. Nedz kapteinis, nedz pirmais un otrais palīgs vairs nekad nestrādāja.
Nezin kāpēc neviens neiedomājās matrozi Balto, kur� nr kuģi jau bija pusceļā uz Indonēziju. Uz klāja sarūsēju�ās metāla mucās bija īpa�i indīgi herbicīdi.
IET bija VĒL ceturtais. Viņ� atradās arī Kumbolalendas skvērā un restorānos. Viņ� bija zivīs, gaisā un mucās ar Indīgajām vielām. Viņ� bija uz ceļiem, mājās, pilīs un būdās.
Viņ� negaidīja. Viņ� strādāja.
harieta doulinga atgriezās mājās ar mazuli, kas, pateicoties māsai Feitai Liekvārdei (viņa bija uzstājīgāka nekā māsa Mērija), ar viņas vīra telefonisku piekri�anu tika nosaukts par Vorloku.17
Kultūras ata�ejs, pēc nedēļas pārbraucis mājās, paziņoja, ka dēls atsities viņa rados. Pēc tam viņ� lika sekretārei ievietot
Kroulijs reiz Ziemassvētkos bija redzējis televīzijā lilmu par Mēriju Popinsu (protams, viņ� bija pielicis savu roku lielākajā daļā televīzijas raidījumu, lai gan visvairāk lepojās ar �ovu izgudro�anu). Ai, kā derētu sarīkot iespaidīgu viesuļvētru, kas efektīvi un tie�ām stilīgi izjauktu auklī�u rindu, kas noteikti veidosies pie kultūras ata�eja nama Reģenta parkā!
Beigās Kroulijs aprobe�ojās ar negaidītu metro darbinieku streiku, un noteiktajā laikā ieradās tikai viena kandidāte.
Ģērbusies trikotā�as tvīda kostīmā, ausīs necili pērļu auskari. Āriene nepārprotami pauda auklītes būtību, ta�u pauda to tikpat neuzkrīto�i, cik neuzkrīto�i runā britu virs-sulaiņi zināmās amerikāņu filmās. Pat kāss bija neuzkrīto�s, pus�ukstus pau�ot, ka viņa ir no tām auklītēm, kuras piedāvā nenosauktus, bet dīvaini skaidrus pakalpojumus zināmos �urnālos.
Pievadceļā zem topo�ās aukles bezpapē�u kurpēm gurkstēja grants, bet blakus viņai klusi tipināja pelēks suns, kuram no mutes kaktiņiem tecēja slienas, bet acis ar sarkanu spīdumu alkaini �audījās no vienas puses uz otru.
Apstājusies pie smagajām koka durvīm, sieviete pie sevis pasmaidīja, un viņas acīs pazibēja gandarījums. Pēc tam viņa nospieda zvanu, kas drūmi nodunēja.
Durvis atvēra, kā mēdz teikt, vecās skolas sulainis18.
- Esmu auklīte A�toreta, bet tas ir Rovers, - atnācēja paziņoja, un pelēkais suns pie viņas kājām uzmanīgi apskatīja sulaini, varbūt domādams, kur vislabāk paslēpt tā kaulus.
Atstājusi suni dārzā, sieviete uzvaro�i devās uz darba interviju. Misis Doulinga aizveda kandidāti apskatīt mazuli, kas nonāks viņas gādībā.
Aukles sejā parādījās nepatīkams smaids.
- Vai, cik apburo�s bērns, - A�toreta teica. - Necik ilgi, un jau prasīs mazu trīsriteni.
Dīvainā kārtā todien darbā tika pieņemts vēl kāds. Dārznieks, turklāt, kā vēlāk atklājās, pārsteidzo�i profesionāls. Nezin kāpēc neviens nebrīnījās, ka viņ� pat nepaņem rokās lāpstu un necen�as padzīt nevēlamus putnu barus, kas pie katras izdevības parādījās dārzā un laidelējās ap viņu. Dārznieks mierīgi sēdēja ēnā, tikmēr rezidences dārzs zēla un plauka.
Mazliet paaudzies un sācis staigāt, Vorloks devās pie viņa (kad auklei bija brīvsolis).
- Skat, tas ir brālis Gliemezis, - dārznieks skaidroja, - bet tā sīkā radībiņa ir māsiņa Kāpostu mu�iņa. Ielāgo, mazais, un, staigājot pa lielās dzīves ceļiem un taciņām, mīli un cieni visas dzīvas radības!
- Auklīte saka, ka visai dzīvai radībai ir vieta zem maniem papē�iem, mister Franci, - mazulis atbildēja un noglaudīja brāli Gliemezi, bet pēc tam apzinīgi noslaucīja roku rāpulītī ar vardes aplikāciju.
- Klausies manī, nevis tai sievietē! - Francis tad atbildēja.
Vakaros aukle A�toreta dziedāja Vorlokam �ūpuļdzies-miņas:
Un:
- Bet brālis Francis saka, ka man jābūt labam un jāmīļo visas dzīvās radības, - zēns iebilda.
- Neklausies tajā vīrā, mīļumiņ, - aukle tad �ukstēja, likdama zēnu gultiņā. - Klausies mani!
Dzīve ritēja uz priek�u.
Mazais līgums darbojās nevainojami. Visu laiku neiz�ķirts. Auklīte A�toreta nopirka zēnam mazu trīsriteni, ta�u nekādi nevarēja pierunāt braukāt pa istabu. Turklāt Vorloks baidījās no Rovera.
Fonā uz autobusu jumtiem satikās Kroulijs un Azira-fals, viņi tikās arī mākslas galerijās un koncertos, salīdzinādami savas piezīmes un smaidīdami.
Kad Vorlokam apritēja se�i gadi, aukle ar Roveru devās projām, un tajā pa�ā dienā atvaļinājās arī dārznieks. Nedz vienam, nedz otram solis vairs nebija tik raits kā ierodoties.
Tagad Vorlokam bija divi audzinātāji.
Misters Harisons stāstīja par huņņu valdnieku Atilu un par Vladu Drakulu19, un Cilvēka Dvēselē Iedzimto Tumsu. Viņ� mēģināja zēnu iemācīt sacerēt politiskas runas, kas aizkustinātu visu sirdis un prātus.
Savukārt misters Kortēzs stāstīja par Florensu Naitin-geilu', Ābrahamu Linkolnu, ieaudzināja Vorlokā mīlestību pret mākslu. Viņ� centās informēt arī par brīvu izvēli, ziedo�anos un Darī�anu Citiem Tā, kā Tu Gribi, lai Darītu Tev.
Abi audzinātāji bie�i lasīja zēnam pla�us fragmentus no Atklāsmes grāmatas.
Lai kā viņi centās, Vorlokam diem�ēl atklājās labas �pējas matemātikā. Nedz vienu, nedz otru pedagogu tas neiepriecināja.
Desmit gadu vecumā zēnam iepatikās beisbols, tāpat ari plastmasas rotaļlietas, kuras samontēt citās rotaļlietās, kas ne ar ko neat�ķiras no pirmajām. Viņam patika arī banānu ko�ļenes, pastmarkas, komiksi, animācijas filmas un
Kroulijs sāka uztraukties.
Abi ar Azirafalu sēdēja Britu muzeja kafejnīcā - patvērumā noguru�iem aukstā kara kājniekiem. Pa kreisi no viņiem pie galdiņa sēdēja divi tikpat kā mietu noriju�i amerikāņi, kas zaglīgi nodeva koferi ar �aubīgas izcel-�mes dolāriem sīkai, melnīgsnējai sievietei saulesbrillēs. Pa labi - M17 �efa vietnieks un vietējās VDK nodaļas virsnieks nevarēja vienoties, kuram jāpatur kvīts par tēju un smalkmaizītēm.
Kroulijs beigās pateica eņģelim to, ko neuzdro�inājās atklāt pēdējos desmit gadus.
- Ja gribi zināt manu viedokli, viņ� ir sasodīti
Azirafals iemeta mutē pikantas omletes gabalu, noskalodams to lejā ar kafiju un beigās piespieda pie lūpām salveti.
- Pateicoties manai labajai ietekmei, - eņģelis staroja. - Precīzāk, visu cieņu manai nelielajai vienībai.
Kroulijs nogrozīja galvu.
- Lik�u aiz auss. Paklau, nu jau zēnam būtu laiks pakļaut pasauli saviem untumiem, veidot visu pa savam un tā tālāk. Vismaz jāmēģina. Vismaz neapzināti. Vai esi manījis ko tādu notiekam?
- Nē, bet...
- �obrīd viņam jau vajadzētu mutuļot no apspiesta spēka. Vai tā ir?
- Neesmu ievērojis, tomēr...
- Pārlieku normāls, - Kroulijs bungoja ar pirkstiem pa galda virsmu. - Man tas nepatīk. Kaut kas nav, kā vajag. Ta�u nespēju saprast, kas tie�i.
Azirafals pārlika Kroulija eņģeļkūkas �ķēli savā �ķīvī.
- Zēns vēl aug. Turklāt viņa dzīvi noteikti ietekmē Debesis.
Velns nopūtās.
- Jācer, ka viņ� mācēs apieties ar elles suni, neko vairāk neteik�u.
Azirafals sarauca pieri.
- Elles suni?
- Vienpadsmitajā dzim�anas dienā. Vakarnakt saņēmu vēsti no Elles.
Ziņa pienāca Kroulija iemīļotās televīzijas programmas
Saruna ilga desmit minūtes, lai gan varētu iztikt ar pāris vārdiem. Kad sakari ar pekli beidzās, Kroulijs jau bija pazaudējis raidījuma pavedienu.
- Viņam atsūtīs elles suni, kas staigās blakus un sargās no ļaunuma. Lielāko, kāds vien ellē ir.
- Un neviens neievēros, ka pēk�ņi uzradies milzīgs, melns suns? Kaut vai vecāki?
Kroulijs klusēdams piecēlās, uzkāpdams uz kājas bulgāru kultūras ata�ejam, kas dzīvi sarunājās ar Anglijas karalienes antīko lietu glabātāju.
- Neviens neko neparastu neievēros. Tā tas parasti notiek, manu eņģeli. Tikmēr jaunais Vorloks var darīt, ko vēlas, apzināti vai neapzināti.
- Un kad ieradīsies? Tas suns? Vai viņam ir arī vārds?
- Es jau teicu. Vienpadsmitajā dzim�anas dienā. Trijos pēcpusdienā. Tā izskatīsies visdabiskāk. Vārds jāizgudro pa�am zēnam. Tas ir ļoti svarīgi. Citādi nebūs nekādas lēgas. Dro�i vien viņ� nosauks to par Killeri, Teroru, Gangsteri vai Nakts klaidoni.
- Tu arī būsi turpat? - eņģelis bezkaislīgi pajautāja.
- Nepalaidī�u garām ne par ko pasaulē, - Kroulijs atbildēja. - Ceru, ka ar puiku nekas ļauns nenotiks. Tomēr man jāzina, kā viņ� izturēsies, ieraudzījis suni. No tā kaut kas būtu jāsecina. Ceru, ka viņ� suni padzīs vai vismaz nobīsies. Ja viņ� tie�ām iedos vārdu, ar mums ir cauri. Tad viņa rokās būs viss spēks, bet Armagedons jau klauvēs pie durvīm.
- Manuprāt, mēs tur satiksimies, - Azirafals teica, sūkdams vīnu, kas no skābena
Karsta, tveicīga augusta diena Londonas centrā.
Vorloka vienpadsmitās dzim�anas dienas svinībās sanāca daudz viesu - divdesmit pui�eļi un septiņpadsmit meitenītes. Turpat grozījās vīrie�u bars, visi ar vienādi apgrieztiem gai�iem matiem, ģērbu�ies tum�zilos uzvalkos ar polsterētiem pleciem. Sagādnieku vienība sarūpēja augļu �elejas, kūkas un bļodas ar �ipsiem. Ma�īnu rindas priek�galā brauca antīks
Lieliskos Hārviju un Vandu, kas bija specializēju�ies bērnu pasākumos, nogāza pēk�ņs vēdera vīruss, bet viņu vietā tikpat kā no zila gaisa negaidīti uzradās burvju mākslinieks.
Katram ir savs, kaut mazs vaļasprieks. Neraugoties uz Kroulija stingro padomu, Azirafals vēlējās savējo likt lietā.
Ar savām brīnumainajām spējām eņģelis ļoti lepojās. Deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados viņ� bija apmeklējis D�ona Maskelaina studiju, kur gandrīz veselu gadu apguva roku veiklību, mācījās noslēpt delnā monētu un izcelt no cilindra trusi. Tolaik, kā viņam pa�am �ķita, veicās tīri labi. Ta�u, kaut gan Azirafalam pa spēkam bija triki, kas satriektu visas burvju mākslinieku aprindas, tomēr dzīvē viņ� �os
Ta�u ar spējām ir tāpat kā ar riteņbrauk�anu. Tās nevar aizmirst. Burvju mākslinieka mētelis gan bija mazliet apputējis, ta�u, kad to uzģērba, derēja kā uzliets. Atmiņā atausa pat vecais �argons.
Bērni vēroja Azirafalu ar trulu, nievājo�u neizpratni. Velns aiz letes, ģērbies baltā viesmīļa tērpā, aiz kauna gribēja vai zemē ielīst.
- Jaunskungi un jaunkundzes, vai redzat manu apbru�āto veco cilindru? Teiksiet, ka tāds jāmet atkritumos! Redziet, tajā nekā nav. Bet kas tad nu? Savādi! Mūsu pūkainais draugs, trusis Harijs!
- Tas bija jums kabatā! - aizrādīja Vorloks.
Pārējie bērni piekrīto�i māja. Par ko gan viņ� tos uzskatīja? Par bēbī�iem?
Atmiņā atausa Maskelaina padoms gadījumam, ja tevi ņem uz grauda:
Bērni bezkaislīgi skatījās.
- No jums nekā nav, - Vorloks teica, - es ta�u gribēju multenes!
- Viņam taisnība, - pamāja meitenīte ar zirgasti. - No jums nekā nav. Jūs laikam esat pederasts.
Azirafals izmisīgi paskatījās uz Krouliju: cik nu viņ� varēja spriest, Vorloks jau bija galīgi samaitāts, un, jo ātrāk parādīsies melnais suns, jo labāk. Visprātīgāk tagad būtu laisties lapās.
- Bet nu, jaunā paaudze, lūdzu jūsu uzmanību! Varbūt kādam atradīsies trīs pensu monēta? Nē, jauno cilvēk? Tad pameklējiet sev aiz auss!
- Man dzim�anas dienā bija multenes, - paziņoja meitenīte. - Un vēl es dabūju for�u lelli, �ūpuļzirgu, tark�ķo�o tanku...
Kroulijs smagi nopūtās. Bērnu ballītes acīmredzot nav domātas eņģeļiem. Ja tev ir kaut cik prātiņa, tad turies no tām pa gabalu. Azirafalam no kabatas izkrita trīs savienoti metāla gredzeni, un bērni spiedza ciniskā priekā.
Pametis skatienu atpakaļ, Kroulijs ieraudzīja galdu, apkrautu ar dāvanām. No plastmasas veidojuma viņā noskatījās divas actiņas.
Kroulijs pētīja, vai tajās nav sarkana atspīduma. Ar elles birokrātiem ta�u neko nevar zināt. Varbūt suņa vietā atsūtīju�i kāmi?
Nūja, tie�ām parasts kāmis. Laikam iejuties augstajā cilindru, bumbiņu un vingro�anas rīku kaudzē, kas lieti noderētu spāņu inkvizitoriem, ja tolaik būtu pieejama plastmasas ra�o�anas iekārta.
Velns iemeta skatienu pulkstenī. Viņ� pat neiedomājās nomainīt bateriju, kas bija beigusies pirms trim gadiem un vēl darbojās. Divas minūtes pāri diviem.
Azirafals krita arvien lielākā izmisumā.
- Godātie skatītāji, vai kādam ir pa rokai kabatlakats? Nav?
Viktorijas laikmetā būtu grūti iedomāties cilvēku bez kabatlakata. Trikā vajadzēja no tā uzburt dūju, kas jau nepacietīgi knābāja eņģeļa rokas locītavu, un bez kabatlakata tas nebija iespējams. Eņģelis centās pievērst Kroulija uzmanību, ta�u nesekmīgi. Pēc tam viņ� izmisīgi pamāja vienam no dro�ībniekiem, kas neveikli sarosījās.
- Paklausieties, jūs, glaunajā uzvalkā! Nāciet �urp! Pārbaudiet krū�u kabatu.
- Nē, ser, baidos, ka nebūs, - sargs, skatīdamies taisni uz priek�u, atbildēja.
Azirafals nervozi samirk�ķināja acis.
- Esiet tik labs, paskatieties!
Sargs iebāza roku kabatā un pārsteigts izvilka pelēkzilu lakatiņu ar me�ģīņu maliņu. Azirafals uzreiz saprata, ka me�ģīnes ir kļūda, jo tās aizķērās aiz sarga revolvera, kas griezdamies ielidoja tie�i �elejas bļodā.
Bērni aizrautīgi aplaudēja.
- Paklau, nav slikti! - teica meitene ar zirgasti.
Vorloks metās pār istabu un paķēra ieroci.
- Rokas aug�ā, maitas gabali! - viņ� līksmi iesaucās.
Dro�ībnieki bija sprukās.
Viens otrs ķēra pēc iero�a, bet citi metās projām, tālāk no zēna. Pārējie bērni sāka pīkstēt, ka viņiem arī vajag revolverus, un da�i uzstājīgākie pat mēģināja izraut iero�us no sargu rokām, kas tik neapdomīgi bija tos izvilku�i.
Un tad kāds svieda Vorlokam ar �eleju.
Zēns iespiedzās un nospieda gaili. Viņa rokās bija
Azirafals pamirk�ķināja.
No revolvera stobra iz�ļācās ūdens strūkliņa, ap�ļakstīdama Krouliju, kas skatījās laukā pa logu, ar skatienu meklēdams dārzā melnu suni.
Azirafals apjuka.
Un tad viņa sejā ietriecās torte.
Bija jau gandrīz piecas minūtes pāri trijiem.
Ar mājienu pārvērtis visus pārējos iero�us ūdenspisto-lēs, eņģelis izgāja laukā.
Kroulijs atrada viņu uz ielas, piņķerējot no frakas piedurknes saburzīto dūju.
- Beigta balle, - Azirafals izmeta.
- Redzu, - Kroulijs pamāja. - Nevajadzēja �o bāzt piedurknē!
Pasniedzies viņ� izvilka no Azirafala frakas ļenganu putnu un iepūta tajā dzīvību. Dūja pateicīgi nodūdoja un diezgan nestabili aizlidoja.
- Ne jau putns, - eņģelis nopurpināja. - Suns. Vajadzēja jau būt te.
Kroulijs domīgi pa�ūpoja galvu.
- Tad jau redzēsim.
Atvēris ma�īnas durvis, viņ� ieslēdza radio.
-
- Hallo! Kas runā?
-
- Elles suns. Baidos, vai ar to nav kas noticis.
-
- Nē, nē, nekas slikts. Viss kārtībā. Ai, es jau redzu. Labs suns. Jauks... suns. Tie�ām briesmonis. Kārtīgi pastrādājāt, ve�i. Jauki bija ar tevi parunāt, Pūķi. Uz drīzu sadzir-dē�anos, jā?
Kroulijs izslēdza radio.
Viņi saskatījās. Mājā atskanēja skaļ� būk�ķis, logu rūtis notrīcēja.
- Augstā debess, - Azirafals nomurmināja. Ja se�tūksto� gadus neesi lamājies un ari tagad to nevēlies, savaldīties nav grūti. - Vienu laikam aizmirsu pārvērst.
- No suņa ne vēsts, - Kroulijs secināja.
- Ne vēsts, - Azirafals pamāja.
Velns nopūtās.
- Kāpsim ma�īnā, - viņ� aicināja. - Mums jāparunā. Jā, un vēl, Azirafal...
-Jā?
- Vispirms noslauki no sejas to draņķa torti!
tveicīga, klusa augusta diena tālu no Londonas centra. Tedfildas ceļmalā augo�os latvāņus klāja bieza ceļa putekļu kārta. Dzīv�ogos zumēja bites.
Pēk�ņi atskanēja tāds kā simts metāla balsu koris:
Uz ceļa parādījās melns suns.
Dro�i vien suns. Vismaz pēc suņa tas izskatījās.
Redzot da�u labu suni, �ķiet, ka, spītējot tūksto�iem gadu ilgajai evolūcijai, suni no vilka �ķir tikai divas maltītes. Tādi suņi tuvojas noteiktā, mērķtiecīgā solī. Me�onīgi, ar dzelteniem zobiem, smirdīgu elpu, bet viņu saimnieki pa gabalu dūdo, ka suns jau vecs un, ja traucējot, lai padzenot to projām. Tikmēr suņa zaļajās acīs deg sarkani ugunskuri, spīdēdami un dzirkstīdami kā pleistocēns.
Tomēr �is suns jebkuram no tiem liktu klusiņām aizlavīties aiz dīvāna un izlikties aizņemtam ar gumijas kaulu.
Suns klusi, draudīgi ierūcās, gatavs lēcienam - tas bija tāds rūciens, kas sākas zvēra kaklā un pierimst tikai mirklī, kad viņa �okļi sacērtas ap upura kaklu.
No suņa mutes uz asfalta pak�ķēja slienas.
Nezvērs spēra vēl da�us soļus, pao�ņāja gaisu visapkārt.
Ausis saslējās.
Tālumā skanēja balsis, kuru vidū viena izcēlās. Zēniska, ta�u tāda, kurai noteikti jāpaklausa, neizbēgami
Jāpaklausa. Ja tā liks sekot, sekosi; ja pavēlēs nogalināt, nogalināsi. Tā bija saimnieka balss.
Pārlēcis dzīv�ogam, briesmonis metās pāri pļavai. Vērsis, kas tajā ganījās, mirkli apsvēra savas iespējas un tad steidzīgi soļoja uz pretējo dzīv�ogu.
No reto koku puses skanēja balsis. Melnais suns, slienam tekot, tām tuvojās. Viena no pārējām balsīm teica:
- To viņ� nedarīs. Tu vienmēr saki, ka jā, bet tā jau nebūs. Nekādu mīluli viņ� tev nepirks. Vismaz ne interesantu. Varbūt nopirks tev zarkukaini. Tas viņam liktos Interesanti.
Suns pa savam paraustīja plecus, ta�u tad sāka run
-Jā-
- Viņi jau varēs doties, kur grib, - Pipars ba�īgi
Anatēma sniedza viņam mitro dvieli.
- Ēē, - Kroulijs novilka, - nu, gribu pateikt, kas
1
Nāve
2
Acīmredzot Franken�teina palīgs.
3
Pulkstenis bija īpa�i izgatavots Kroulijam. Izgatavo�ana bija neiedomājami dārga, bet viņ� to varēja atļauties.
4
Svētā Berila
Viena leģendas versija vēsta, ka trīs nedēļas pēc kāzām princis Kazimirs jauno sievu no�ņaudzis, un laulība netikusi piepildīta. Berila nomirusi kā �ķista mocekle, �alodama līdz beidzamajam brīdim.
Ja gribam ticēt citai versijai, Kazimirs nopircis sev ausu aizbā�ņus, un Berila nomirusi viņam blakus gultā se�desmit divu gadu vecumā.
Svētās Berilas �alotāju ordeņa mūķenēm jādod zvērests, ka viņas visnotaļ līdzināsies Svētajai Berilai, izņemot otrdienu pēcpusdienas, kad mūķenēm ļauts aizvērt muti un, ja viņas vēlas, uzspēlēt galda tenisu.
5
Tādu, kuram padomus dod sīka ve�iņa un kur� visas pakaļdzī�anās veic ārkārtīgi lēni.
6
�eit, iespējams, jāpiemin, ka misters Jangs domāja - paparaci ir kāds īpa�s itāļu linoleja paveids.
7
Netulkojama vārdu spēle:
8
Vērmelis
9
Damjens - bērna antikrista vārds 1976. gada klasiskajā filmā �Zīme�
10
Anatēma - baznīcas lāsts.
11
1832. gadā viņam gan bija jāpieceļas, lai aizietu uz tualeti.
12
Piezīme amerikāņiem un citiem sve�zemniekiem: Miltonkīnsa ir jauna pilsēta, apmēram pusceļā starp Londonu un Birmingemu. Tā tika celta kā modema, attīstīta, veselīga un dzīvo�anai patīkama vieta. Daudziem britiem tas �ķiet ļoti uzjautrino�i.
13
14
Kur� jau bija lolojis pāris domu �inī virzienā un, kad beidzot tās realizēja praksē, pavadīja pēdējos savas dzīves gadus Ņūgeitas cietumā.
15
�is bija vēl viens ģeniāls gājiens no izdevēju puses, jo 1654. gadā Olivera Kromvela puritāniskais parlaments bija izsludinājis Ziemassvētkus ārpus likuma.
16
Pilsēta �ajā gadījumā ir tikai nosaukums. Tā bija Anglijas lauku mazpilsētas vai, amerikāņu terminos runājot, tirdzniecības centra lielumā.
17
18
Vecā skola ir vakarskola netālu no Totenhemkortroudas. To vada padzīvojis aktieris, kur� jau kop� divdesmitajiem gadiem tēlojis neskaitāmus sulaiņus gan filmās, gan uz skatuves.
19
� Viņ� gan nepieminēja sifilisu.
Suns pa savam paraustīja plecus, ta�u tad sāka runāt viņa saimnieks, Visuma centrs, un visa uzmanība tika pievērsta viņam.
- Man būs suns, - saimnieks teica.
- Ej nu! Kā tu vari zināt, ka suns? Neviens tā nav teicis. Kā gan vari zināt, ja neviens nav teicis, ka tas būs suns? Tavs tētis �ēlosies, ka apēd visu naudu.
- Un nograu� dzīv�ogus, - tre�ā balss skanēja uzstājīgāk nekā pārējās.
Tā varētu runāt cilvēks, kas pirms plastmasas modeļa veido�anas ne tikai saskaita visas detaļas, kā teikts instruk-tijā, bet arī nokrāso tās un atstāj kārtīgi iz�ūt, un tikai tad ķeras pie konstruē�anas. �o balsi no grāmatve�a karjeras �ķīra tikai da�i gadi.
- Suņi neēd dzīv�ogus, Venslij. Nav dzirdēts.
- Zarkukaini ēd. Baigi interesanti. Pārojoties tie viens otru ēd.
Iestājās dziļdomīgs klusums. Pielēk�ojis tuvāk, suns saprata, ka balsis skan no bedres.
Kokos slēpās sens dolomīta karjers, nu jau ieaudzis ērk�ķos un vīnogulājos. Lai gan vecs, tomēr tas nestāvēja dīkā. Krustām �ķērsām vijās takas, bet gludie laukumi uz nogāzes liecināja, ka �o vietu regulāri izmanto skeitbor-disti, asu izjūtu cienītāji vai vismaz pārgalvīgi riteņbraucēji. �ur tur mētājās rievotas skārda plāksnes, zaros bija ieķēru�ies veci dēļi un karājās izplūkāti virves gabali.
Turpat rēgojās sens, izdedzis un sarūsējis piecdesmito gadu automobilis
Riteņu un sarūsēju�u vadu jūklis iezīmēja lū�ņu kapsētas vietu, kur dzīvi beidz lielveikalu ratiņi.
Bērniem te bija īsta paradīze, bet vietējiem pieaugu�ajiem - vienkār�i bedre.
Caur nātru puduri suns redzēja �etrus cilvēkus, kas karjera vidū sēdēja uz neatņemamā slepenu tik�anos atribūta - stiepļu kastēm, kādās parasti liek piena pudeles.
- Nevar būt!
- Var gan!
- Saderam, ka ne, - teica balss, kas, sprie�ot pēc tembra, piederēja meitenei.
Tajā skanēja gan �ausmas, gan sajūsma.
- Ēd gan. Kad man bija se�i gadi, redzēju ar savām acīm. Aizbraucot brīvdienās, man bija divi zarkukaini, atbraucot bija viens un resns.
- Muļķības! Ne jau zarkukaini, bet dievlūdzējs. Redzēju televīzijas raidījumā: liela mātīte aprija otru, ka no�ņak-stēja vien.
Visi atkal apklusa.
- Ko tas dievlūdzējs īsti lūdz? - suņa saimnieks prasīja.
- Nezinu. Laikam to, lai nebūtu jāprecas, man �ķiet.
Suns pagrieza aci pret spraugu pa pusei sabruku�ajā
karjera �ogā.
- Redzēsi, būs tāpat kā man ar riteni! Cerēju, ka dabū�u tādu ar septiņiem ātrumiem, izliekto rāmi un spico sēdekli, tum�i violetā krāsā un tā tālāk, bet dabūju rozā. Ar grozu. Meiteņu riteni.
- Bet tu ta�u esi meitene, - viens no zēniem ieminējās.
-Tā ir dzimumu diskriminācija, tik tie�ām. Dāvināt
meiteņu dāvanas tāpēc vien, ka esi meitene.
- Bet man būs suns, - pārliecināti sacīja saimnieka balss.
Saimnieks stāvēja, uzgriezis muguru, tāpēc suns nevarēja redzēt viņa seju.
- Nūja, viens no lielajiem rotveileriem, pareizi? - meitene dzēlīgi pajautāja.
- Nē, mans būs tāds, ar kuru var rotaļāties, - saimnieks atbildēja. - Ne jau liels.
... acs nātrēs strauji tuvojās zemei.
- ... bet gudrs, tāds, kas lien tru�u alās, ar jocīgi ielocītu ausi. Parasts krancis. Augstākā labuma krancis.
Runātāji nedzirdēja klusu būk�ķi karjera malā. Iespējams, ka tā bija strauja gaisa plūsma, kas ieplūda vakuumā, kur� bija radies, milzīgam sunim pēk�ņi saraujoties. Beigās kaut kas nopauk�ķēja, acīmredzot ieliecās auss.
- Un sauk�u es viņu... - saimnieka balss teica, - sauk�u...
- Kā? Kā tad tu viņu sauksi? - meitene gribēja zināt.
Suns gaidīja. Svarīgs mirklis. Vārda do�ana. Tad viņam
būs mērķis un noteikti pienākumi, sava identitāte. Suņa acis kvēloja tum�i sarkanas, lai gan atradās pie pa�as zemes. Nātrēs pilēja viņa slienas.
- Nosauk�u par Suni, - saimnieks paziņoja. - Labs vārds, un neviens nebrīnīsies.
Elles suns apstājās. Velni�ķīgi sunisko smadzeņu dzīlēs viņ� atskārta, ka notiek kas nelāgs, tomēr visas izjūtas aizēnoja pēk�ņa mīlestība un paklausība saimniekam. Ej nu sazini, cik lielam viņam vajag būt?
Suns tipināja pretī savam liktenim.
Tomēr dīvaini. Lidz �im viņam bija nepārvarama tieksme klupt virsū cilvēkiem, bet tagad, neraugoties ne uz ko, gribējās nepārtraukti luncināt asti.
- un tu teici, ka tas ir viņ�! - Azirafals vaimanāja, izklaidīgi notīrīdams pēdējo krēmkūkas gabalu no frakas atloka un beigās aplaizīdams pirkstus.
- Tas
- Tad jau kāds būs pielicis savu roku.
- Nevienam citam gar to nav daļas! Tikai mums! Labajam un Ļaunajam. Vienai pusei vai otrai.
Kroulijs iebelza pa stūri.
- Tu pat iedomāties nevari, uz ko spējīgi tie tur, lejā, -viņ� teica.
- Dro�i vien apmēram uz to pa�u, ko tie tur, aug�ā, -Azirafals atbildēja.
- Beidz! Tavējie vismaz pazīst bezgalīgo �ēlsirdību, -Kroulijs skābi izmeta.
- Tu saki? Vai kādreiz esi bijis Gomorā?
- Protams, - velns atbildēja. - Tur bija lieliska maza taverna, kurā varēja dabūt for�i nogatavinātus dateļpalmu kokteiļus ar muskatriekstiem un citrona miziņu.
- Es runāju par to, kas notika pēc tam!
- Ak...
- Dro�i vien kaut kas atgadījās slimnīcā, - Azirafals prātoja.
- Diez vai. Tur ta�u bija tik daudz cilvēku!
- Kādi cilvēki? - Azirafals ledainā balsī jautāja.
- Manējie, - Kroulijs atbildēja. - Nu, ne glu�i. Hm, nu, sātanisti.
Viņ� centās runāt vienaldzīgi. Izņemot faktu, ka pasaule, bez �aubām, ir pārsteidzo�i interesanta un abi gribēja baudīt dzīvi tajā, cik ilgi vien iespējams, eņģelis un velns reti par ko bija vienisprātis, ta�u abi nedomāja neko labu par cilvēkiem, kas viena vai otra iemesla dēļ pielūdz Tumsas princi. Krouliju viņi mulsināja. Rupji izturēties nevar, ta�u sajūta tāda, kā, teiksim, Vjetnamas kara veterānam, redzot kaimiņu ar brīvprātīgā sarga nozīmi komplektā ar pilnu kaujas uzkabi.
Turklāt sātanisti vienmēr ir nomāco�i dedzīgi. Visa tā bū�ana ar a�gārno krustu, pentagrammām un gailēniem. Lielākā daļa velnu to nesaprata. Tas ta�u ir pilnīgi lieki. Lai kļūtu par sātanistu, pietiek ar apzinātu vēlē�anos. Sāta-nists var nodzīvot mū�u, nezinot, kas tā pentagramma ir, un nokautu gailēnu redzēdams tikai cāļa cepetī.
Starp citu, da�i vecās skolas sātanisti būtībā bija jauki cilvēki. Runāja un izpildīja vajadzīgās kustības tie�i tāpat ka viņu pretinieki, bet pēc tam gāja mājās un pārējās nedēļas dienas dzīvoja neuzkrīto�ā viduvējībā kā vienkār�i cilvēki, pat nedomādami neko ļaunu.
Bet pārējie...
Da�i, kas sauca sevi par sātanistiem, uzdzina Krouli-jam �ermuļus. Ne jau viņu darbi vien, bet arī tas, ka visa vaina tika uzvelta ellei. Tādi spēj izperināt kādu atbaido�u ideju, ko velns neizdomās tūksto� gados, kādu preteklību, kas var rasties tikai cilvēka smadzenēs. Bet pēc tam brēc, ka pie visa vainīgs velns, ar to izpelnoties tiesas līdzjūtību, lai gan velns neko tamlīdzīgu nedara. Nav vajadzības. Un to da�i cilvēki nesaprata. Kroulijs uzskatīja, ka elle nav lielākais ļaunuma perēklis, tāpat kā debesis nav lielākais labestības avots - tās bija tikai pretinieces lielajā kosmiskajā �aha spēlē. Bet patiesākā labestība un baisākais ļaunums piemīt tikai cilvēka prātam.
- Ak tie sātanisti, - Azirafals nopūtās.
-Tie�ām nesaprotu, kā to varēja sajaukt, - Kroulijs turpināja. - Es runāju par mazuļiem. Kas tur tik sare�ģīts?
Aprāvies viņ� neskaidri atcerējās sīko mūķeni, kuras izklaidība bija neraksturīga pat sātanistiem. Un vēl kaut kas. Kā pa miglu Kroulijs atcerējās arī pīpi un kamzoli ar līklo�u rakstu 1938. gada gaumē. Vīrieti, kuram uz sejas bija rakstīts �laimīgais tēvs�.
Acīmredzot bija vēl tre�ais bērns.
Kroulijs pateica to Azirafalam.
- Neko vairāk jau neuzzināsim, - eņģelis nopūtās.
- Mēs zinām, ka bērns noteikti ir dzīvs, kaut tik vien, -velns atbildēja.
- Bet kā mēs to varam zināt?
- Vai tie�ām tu domā, ka es te sēdētu, ja suns būtu atgriezies pazemē?
- Nūja, loģiski.
- Tātad mums atliek tikai meklēt, - Kroulijs turpināja. - Jāpa�ķirsta slimnīcas papīri.
- Un pēc tam?
- Un pēc tam atradīsim bērnu.
- Un
- Nezinu.
- Ak Dievs!
- Nūja. Vācies no ceļa, ķēms tāds, ar visu skūteri!
- Klau, vai tavējie būtu ar mieru pie�ķirt man patvērumu?
- Es tev gribēju jautāt to pa�u - uzmanīgi, cilvēki uz ceļa!
- Ja esi uz ceļa, tad zini, kādu risku uzņemies! - Krou-lijs atbildēja, izdragādams starp stāvo�u automa�īnu un taksometru, kur varētu iespraukties labi ja plānākā kredītkarte.
- Skaties, kur brauc! Skaties! Starp citu, kur tā slimnīca bija?
- Kaut kur uz dienvidiem no Oksfordas.
Azirafals ieķērās auto panelī.
- Londonas centrā nedrīkst braukt ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā!
Kroulijs iemeta skatienu spidometrā.
- Kāpēc gan ne? - viņ� brīnījās.
- Mēs ta�u nositīsimies! Priek�laicīgi pāriemiesosi-mies! - Azirafals neveikli atbildēja, mazliet atslābdams. - Starp citu, tu vari nogalēt arī cilvēkus.
Kroulijs paraustīja plecus. Eņģelis tomēr nespēja iedzīvoties divdesmitajā gadsimtā, tāpēc nesaprata, ka Londonas centrā pa Oksfordstrītu mierīgi var atļauties braukt ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā un neviens pat neievēros. Vienīgi jānokārto, lai kāds negadās ceļā, un, tA kā pa �o ielu braukt ar tādu ātrumu nebija iespējams, nevienam neradās aizdomas.
Jebkurā gadījumā automa�īnas bija labākas par zirgiem. Iek�dedzes dzinējs Kroulijam bija Dieva dāv -, debesu dāv -, labi, lielais laimests. Senos laikos darījumos varēja doties tikai melnos rumakos ar liesmojo�ām acīm un no pakaviem �ķīsto�ām dzirkstelēm. Tāda velniem bija etiķete. Kroulijs parasti nespēja noturēties zirga mugurā, Jo neprata apieties ar dzīvniekiem.
Pie �isvikas Azirafals sāka grābstīties pa cimdu nodalījumu.
- Kas tas par
- Tev nepatiks, - Kroulijs brīdināja.
- Ai, - eņģelis nevērīgi pamāja, - bī-bops.
- Zini, Azirafal, ja miljons cilvēkiem lūgtu raksturot moderno mūziku, neviens neteiktu
- Rau, te ir kas labāks. �aikovskis, - Azirafals ielika kaseti atskaņotājā.
- Tev neies pie sirds, - Kroulijs nopūtās, - mētājas te jau vairāk nekā divas nedēļas.
Braucot garām Hītrovai, automa�īnā sāka dunēt smagi ritmi.
Azirafals sarauca pieri.
- Es nezinu �o gabalu. Kas tas ir? - viņ� jautāja. -�aikovskis.
paskaidroja un, braucot garām Slauai, aizvēra acis.
�ķērsojot aizmigu�o �ilternsu, viņi pavadīja laiku, klausoties Viljama Bērda
mēdz teikt, ka velniem ir visskaistākie meldiņi.
Visā visumā jā. Ta�u vislabākie horeogrāfi ir debesīs.
rietumu pusē pletās Oksford�īras līdzenums, kurā izklaidus mirdzēja gaismas, iezīmējot pa pusei aizmigu�us ciemus. Godīgi brīvzemnieki tur devās pie miera pēc garas darbdienas, kurā rediģēja rakstus, piedāvāja finan�u konsultācijas vai veidoja datorprogrammas.
Tālāk, kalnā, spīdēja tādi kā jāņtārpiņi.
Visbaisākais divdesmitā gadsimta simbols ir teodolīts2. Uzstādīts klajā laukā, tas ziņo, ka sāksies tā Ceļa Papla-
Ilnā�ana, gar kuru tiks būvētas divsimt ģimenes mājas, dabiski iekļaudamās ainavā.
Pēc tam parādās izpildes projekts.
Ta�u pat apzinīgākais mērnieks pusnaktī neko nemēra. Lai nu kā, bet teodolīts tur stāvēja, ar visām trim kājām dziļi iegrimis kūdrā. Ne pārāk daudziem teodolītiem redzē-siet aug�malā iespraustu lazdas zariņu, kristāla svārstus Un uz kājām iegravētas ķeltu rūnas.
Viegla brāzma purināja apmetni ap kalsnu augumu, kas regulēja ierīci. Apmetnis izskatījās smags, ūdensnecaurlaidīgs, ar siltu oderi.
Lielākajā daļā grāmatu par burvestībām teikts, ka raganas strādā kailas. Tas tāpēc, ka vairums �o grāmatu autoru ir vīrie�i.
Jaunās sievietes vārds bija Anatēma Divaisa. Nevarētu teikt, ka viņa būtu satrieco�i skaista. Sejas panti, ņemot katru atsevi�ķi, bija ārkārtīgi glīti, ta�u visā visumā �ķita, ka tie salikti kopā no noliktavas steigā, kā pagadās. Viņas seju, iespējams, vislabāk raksturotu vārds
Jaunām sievietēm tum�ā naktī nevajadzētu staigāt vienām pat Oksford�īrā. Ta�u jebkur� klaiņojo�s maniaks, kas uzrunātu Anatēmu, zaudētu vairāk nekā tikai valodu. Viņa ta�u bija ragana. Tā kā raganas ir visumā saprātīgas, Anatēma daudz neticēja aizsargājo�iem amuletiem un burvju vārdiem, vairāk paļaudamās uz pēdu garu maizes nazi, kuru nēsāja aiz jostas.
Ieskatījusies binoklī, Anatēma pieregulēja vēl.
Darbodamās viņa klusi murmināja.
Visai raksturīgi mērniekiem. Viņi murmina apmēr tā: Drīz
Ta�u Anatēma bubināja kaut ko pavisam citu:
- Tum�a nakts/mēness spo�s, austrumi no dienvidiem/ rietumi no dienvidrietumiem... rietumi, dienvidrietumi... rokā būs...
Paņēmusi apkaimes ģeodēzisko karti, viņa to atlocīja un paturēja luktura gaismā, tad ar caurspīdīgu lineālu un zīmuli uzmanīgi ievilka kartē līniju, kas krustojās ar otru līniju.
Anatēma smaidīja. Ne jau priecādamās, bet gandarīta par labi paveiktu smalku darbu.
Izjaukusi dīvaino teodolītu, viņa piesprādzēja to uz melna divriteņa bagā�nieka, kas bija atsliets pret dzīv�ogu. Pārliecinājusies, ka Grāmata ir vietā, Anatēma stūmās projām pa dūmakā tīto pļavu.
Velosipēds bija senatnīgs, rāmis acīmredzot izgatavots no caurulītēm. Daudz vecāks par trīspakāpju dzinēju, bet, iespējams, mazliet jaunāks par riteni.
Ta�u gandrīz viss ceļ� līdz ciemam veda lejup. Vēj� purināja Anatēmas matus un piepūta apmetni kā buru. Krava uz riteņiem lēnām uzņēma ātrumu. Gaiss bija silts. Labi gan, ka �ajā nakts laikā nav dzīvas satiksmes.
- Tu teici, ka redzēji virziena rādītāju, - viņ� pārmeta eņģelim.
- Mēs aiz�āvāmies garām pārāk ātri. Tomēr es domāju, ka tu te jau esi bijis.
- Pirms vienpadsmit gadiem!
Nosviedis karti uz aizmugures sēdekļa, Kroulijs atkal �aka darbināt dzinēju.
- Varbūt kādam pajautāt? - Azirafals ierosināja.
- Kā tad! Apstāsimies un prasīsim pirmajam pretimnācējam, kur� nakts vidū noteikti ies pa ceļu!
Dzinējs pēk�ņi atdzīvojās, un auto rēkdams metās uz ceļa, gar kura malām auga di�skābar�i.
- Neparasta vieta, - Azirafals secināja. - Vai tu nejūti?
- Ko tad?
1 - Apturi uz bridi!
- Savādi, - eņģelis murmināja, - jūtu tādus kā viļņus
ar...
Viņ� piespieda plaukstas pie deniņiem.
- Kas tad nu? - Kroulijs brīnījās.
Azirafals uzmeta viņam skatienu.
- Mīlestība, - viņ� secināja, - Kāds tie�ām
- Kā, lūdzu?
- Jūtu lielu mīlestību. Labāk nevaru izskaidrot. Sevi�ķi jau tev.
- Tu gribi teikt, ka... - Kroulijs iesāka.
Kaut kas no�vlkstēja, nokauca, no�ķindēja. Ma�īna apstājās.
Azirafals, mirk�ķinādams acis, pasniedzās un uzmanīgi atvēra durvis.
- Tu kādam uzskrēji virsū, - viņ� sacīja.
- Ne jau es, bet man... - Kroulijs iesāka.
Abi izkāpa laukā. Aiz
- Lai top gaisma! - eņģelis izdvesa.
Virs ieliņas parādījās zilgana blāzma.
No ceļmalas grāvja puses atskanēja balss:
- Velns parāvis, kā jums tas izdevās?
Gaisma pazuda.
- Kas tad? - Azirafals vainīgā balsī jautāja.
- Ai! - atbilde skanēja jau neskaidrāk. - Laikam ar galvu kaut kur ietriecos...
Kroulijs pētīja garu, metālisku �vīku ma�īnas spīdīgajā virsmā un ielocīto buferi, kas acumirklī iztaisnojās. Arī �vīka pazuda.
- Celieties aug�ā, jaunkundz, - teica eņģelis, vilkdams Anatēmu laukā no lū�ņu kaudzes. - Kauli jums nav lauzti.
Tas bija secinājums, nevis cerība. Ievainojums bija niecīgs, ta�u Azirafals nespēja neizmantot izdevību darīt labu.
- Jūs braucāt bez gaismām, - viņa pārmeta.
-Jūs tāpat, - Kroulijs vainīgā balsī atbildēja. - Būsim godīgi.
- Nodarbojaties ar astronomiju? - Azirafals pajautāja, celdams no zemes divriteni.
Velosipēda grozs no�ķindēja. Eņģelis pamāja uz nobru�āto teodolītu.
- Nē, - Anatēma atbildēja, - es gribēju teikt, jā. Skat, ko nodarījāt manam nabaga vecajam zirdziņam.
- Kā, lūdzu? - Azirafals nesaprata.
- Manam divritenim. Saliekts astotniekā.
- Veci spēkrati ir apbrīnojami dzīvotspējīgi, - eņģelis starodams atdeva viņai velosipēdu!
Priek�ējais ritenis mēnesnīcā spīdēja tikpat ideāli apaļ� kā elles loki.
Anatēma to apskatīja.
-Tā kā viss nokārtots, varbūt brauksim katrs savu ceļu, ko? Vai jūs gadījumā nezināt, kā tikt uz Tedfīldu? -Kroulijs pajautāja.
Anatēma nevarēja atraut skatienu no velosipēda, būdama gandrīz vai pārliecināta, ka pirmīt tam nebija somiņas ar piederumiem riepu lāpī�anai.
- Pa kalnu uz leju vien, - viņa atbildēja. - Tas ta�u ir mans divritenis, vai ne?
- Bet kā tad citādi, - Azirafals pārlika, vai nav pārcenties.
- Es ta�u skaidri zinu, ka manējam nebija pumpja.
Eņģelis atkal izskatījās vainīgs.
- Bet tam ta�u paredzēta vietiņa, uz diviem āķī�iem, -viņ� laipni atbildēja.
: - Jūs teicāt, pa kalnu lejup vien? - Kroulijs piebikstīja eņģelim.
- Galva tomēr cietusi, - Anatēma sacīja.
- Mēs, protams, varētu jūs aizvest, - Kroulijs nobēra, bet nebūs, kur ielikt divriteni.
- Vienīgi jumta bagā�niekā, - Azirafals piebilda.
-
Uzlasījis izkritu�ās mantas, eņģelis salika tās velosipēda grozā un iecēla grozu aizmugures sēdeklī, bet pēc tam palīdzēja satriektajai meitenei iekāpt ma�īnā.
- Nevar ta�u vienmēr atteikt palīdzību, - viņ� teica.
- Tu varbūt nevari, bet es gan. Pats zini, ka mums ir savas darī�anas, - Kroulijs pētīja jauno jumta bagā�nieku, kas bija piestiprināts ar rūtainām siksnām.
Velosipēds pats pacēlās, siksnas sasprādzējās. Pēc tam Kroulijs iekāpa ma�īnā.
- Kur jūs, mīļā, dzīvojat? - Azirafals dūdoja.
- Godīgi sakot, manam divritenim jau arī nebija lukturu. Faktiski jau ir, ar divām baterijām, bet tās izlādējās, un es izņēmu tās laukā, - Anatēma atzinās un paskatījās uz Krouliju. - Jā, un man ir maizes nazis. Tepat vien bija.
Azirafals izskatījās apvainots.
- Kundze, es galvoju, ka....
Kroulijs ieslēdza lukturus. Velns redz arī tumsā, tomēr jāsaudzē gājēju nervi. Iedarbinājis dzinēju, viņ� rāmi brauca lejup. Koku vidū parādījās ceļ�. Pēc da�iem simtiem metru viņi sasniedza vidēja lieluma ciemu.
�ķita tāds kā redzēts. Vienpadsmit gados laikam nekas īpa�i mainījies nebija.
- Vai kaut kur tuvumā nav slimnīca? - Kroulijs pajautāja. - Kuru vada mūķenes?
Anatēma paraustīja plecus.
- Diez vai, - viņa teica. - Vienīgā ievērojamā māja ciemā ir Tedfīldas mui�a. Es gan nezinu, kas tur notiek.
- Dieva zīmes, - Kroulijs norūca.
- Un ātrumi, - Anatēma sacīja, - manam ritenim to nebija. Zinu pilnīgi skaidri, ka nebija.
Kroulijs pieliecās uz eņģeļa pusi.
- Kungs, ak izdziedē jel �o divriteni, - viņ� zobgalīgi pa�ukstēja.
- Atvaino, aizrāvos, - Azirafals no�ņāca.
- Rūtainas siksnas?
- Rūtis ir modē.
Kroulijs kaut ko noburk�ķēja. Ja eņģelis izdomā kaut ko darīt divdesmitajā gadsimtā, tad, kā likts, piezemēsies ap 1950. gadu.
- Varat izlaist mani te, - Anatēma no aizmugures sēdekļa teica.
- Ar lielāko prieku, - eņģelis staroja.
Tiklīdz ma�īna apstājās, viņ� atvēra aizmugures durvis un paklanījās kā vecs sulainis, kur� apsveic jauno saimnieku ar atgrie�anos plantācijā.
Anatēma paņēma savas mantas un, cik augstprātīgi vien varēdama, izkāpa laukā.
Viņa skaidri redzēja, ka neviens no abiem vīriem nebija gājis uz automa�īnas aizmuguri, ta�u velosipēds jau bija iit sprādzēts un stāvēja, atbalstīts pret vārtiem.
Azirafals atkal palocījās.
- No sirds priecājos, ka varējām jums palīdzēt, - viņ� lacīja.
- Paldies, - Anatēma ledaini atbildēja.
- Varam braukt? - Kroulijs noburk�ķēja. - Labu nakti, mis! Kāp iek�ā, eņģeli!
Viss skaidrs. Redz, beigās atklājās, ka viņa bijusi labās rokās.
Pavadījusi ar skatienu
Namiņu viņa noīrēja ar visām mēbelēm: lētām un bezgaumīgām, kādas nu parasti tiek izmantotas �ādos gadījumos un kuras vietējais
Ja ticēt Agnesei, viņa
ne.
Anatēma salika kartes un visu pārējo uz sena galda zem virtuves vienīgās spuldzes.
Ko tad viņa bija uzzinājusi? Neko īpa�u. Varbūt TAS atrodas ciema ziemeļu galā, ta�u viņai jau par to bija aizdomas. Pienākot signālam par tuvu, tas tevi apdullina. Savukārt, ja esi par tālu, nav iespējams precīzi noteikt koordinātas.
Kaut kas traks! Atbilde jāmeklē Grāmatā. Ta�u, lai iztulkotu pravietojumus, bija jādomā kā juku�ajam, tur tā nelaime. Vārdu sakot, vajadzēja domāt kā izcili inteliģentai septiņpadsmitā gadsimta raganai, kuras prāts atgādina krustvārdu mīklu rokasgrāmatu. Ģimenē valdīja uzskats, ka Agnese visu sare�ģīja, lai no malas neviens nevarētu saprast. Anatēmai bija aizdomas, ka viņa pati da�kārt domā kā Agnese, un uzskatīja, ka viss ir tā sare�ģīts tāpēc, ka Agnese bijusi nolādēta veca kuce ar draņķīgu humora izjūtu.
Viņa pat nebija...
Anatēma �ausmās skatījās uz galdu. Tur bija kartes. Pa�taisītais pareģo�anas teodolīts. Termoss, kurā bija karsts dzēriens. Kabatas lukturītis.
Un tuk�a gaisa �etrstūris, kurā bija jābūt Pravietojumu grāmatai.
Viņa to bija pazaudējusi.
Ja nebūtu tik traģiski, varētu smieties! Agnese ta�u vienmēr precīzi norādīja, kas notiks ar Grāmatu!
Paķērusi lukturi, Anatēma izskrēja laukā.
- sajūta, nu, pretēja tai, kuru saucam par rēgainu, - Azi-rafals skaidroja. - Tā man �ķiet.
- Es gan tā neteiktu, - Kroulijs atbildēja, - jo pilnībā atbalstu visu rēgaino.
- Svētlaime, - Azirafals izmisīgi piebilda.
- Muļķības! Nekā tamlīdzīga, - Kroulijs tēloja jautrību.
- Tu esi pārlieku jūtīgs.
- Tāds man darbs, - Azirafals atbildēja. - Eņģeļiem jūtīguma nekad nav par daudz.
- Manuprāt, vietējiem patīk te dzīvot, un tu to vienkār�i uztver.
- Londonā gan es neko tamlīdzīgu nejutu, - Azirafals atbildēja.
- Nu redz, pierādījums, ka man taisnība, - velns secināja. - Lai nu kā, bet esam klāt, tie pa�i akmens lauvas pie vārtu stabiem!
Lukturi apgaismoja pāraugu�u rododendru rindas gar piebraucamā ceļa malām. Zem riepām �irkstēja grants.
- Pārāk agra stunda mūķeņu apciemojumam, - Azira-fala balsī iezagās �aubas.
- Muļķības! Mūķenes dzīvo nomodā augu diennakti, -Kroulijs paskaidroja. - Dro�i vien tāds darba laiks. Varbūt tā var ātrāk novājēt.
- Lēts joks un galīgi nevietā, - eņģelis aizrādīja.
- Nekasies! Es ta�u teicu, ka da�as ir mūsējās. Melnās mūķenes. Mums vajadzēja, lai slimnīca būtu karabāzes tuvumā, saproti pats.
- Nu vairs neko nesaprotu.
-Vai tie�ām tu domā, ka amerikāņu diplomātu sievas alla� dzemdē mazās klosteru slimnīcās otrā pasaules malā? Bet visam bija jāizskatās dabiski. Tedfīldā ir gaisa karabāze, viņa apmeklēja tās atklā�anu, un tad viss sākās, bet bāzes slimnīca vēl nedarbojās. Mūsu cilvēks pateica, ka tuvumā ir slimnīca, un viss kārtībā. Nevainojama organizācija.
- Izņemot da�as sīkas detaļas, - Azirafals ironiski piebilda.
- Bet gandrīz nostrādāja, - Kroulijs sēca, juzdams, ka lāaizstāv vecais karogs.
- Redzi, ļaunums vienmēr ietver sevī pa�iznīcinā�anas sēklu, - eņģelis skaidroja. - Tas ir galēji negatīvs, tāpēc pat �ķietama triumfa mirkļos iekodēta kri�ana. Lai cik grandiozs un labi izstrādāts, �ķietami nekļūdīgs būtu ļaunais plāns, tomēr iedzimtais grēcīgums neizbēgami vērsīsies pret tā perinātājiem. Lai cik �ķietami sekmīgs, tomēr beigās tas cietīs neveiksmi, tas sa�ķīdīs pret nekrietnības klintīm, bez pēdām izgaisdams aizmirstības jūrā.
Brīdi padomājis, Kroulijs atbildēja:
- Nē, varu saderēt, ka tā bija tikai vidusmēra nekompetence. Paklau...
Viņ� klusi nosvilpās.
Uz grantētā laukuma mui�as priek�ā rindojās ma�īnas, un ne jau mūķeņu transports.
Kroulijam ieniezējās dūres. Azirafals dziedēja velosipēdus un kaulu lūzumus, bet
- Neko teikt, manos laikos �etras mūķenes spiedās vienā
- Varbūt mui�a privatizēta? - Kroulijs paraustīja plecus.
- Vai arī tu izvēlējies nepareizo ceļu.
- īstā vieta, kad tev saku. Gāju�i.
Abi izkāpa no automa�īnas. Pēc trīsdesmit sekundēm uz viņiem tika raidīti �āvieni. Neticami precīzi.
lai nu ko, bet pavēles Mērija Hod�sa, savulaik Daiļrunātāja, centās pildīt. Viņai patika pavēles. Tās vienkār�oja dzīvi.
Ar pārmaiņām gan tā neveicās. Mērijai tie�ām patika �alotāju ordenis. Tur viņa beidzot ieguva draugus. Viņai bija sava istaba. Protams, Mērija zināja, ka tiek iesaistīta pasākumos, kas, raugoties no noteikta skatpunkta, ir slikti, Ta�u trīsdesmit gadu laikā viņa bija daudz ko redzējusi, tāpēc neloloja ilūzijas par to, uz ko spējīgi ļautiņi, lai tik savilktu galus kopā. Turklāt ēdiens bija gards un varēja satikt daudz interesantu cilvēku.
Pēc ugunsgrēka ordenis (kas nu no tā bija atlicis) pārcēlās. Galu galā, tā vienīgā sūtība bija izpildīta. Mūķenes aizgāja katra savu ceļu.
Mērija palika. Mui�a viņai patika, un kādam ta�u jābūt uz vietas un jāuzrauga atjauno�anas darbi, jo celtniekiem tak mūsdienās uzticēties nevar, visu laiku, tā sakot, jāstāv blakus. Līdz ar to Mērija lauza zvērestu, ta�u klostera priek�niece viņu mierināja, ka viss esot kārtībā, neesot par ko uztraukties, melnās mūķenes varot atkāpties no solījumiem, un pēc simt gadiem visiem tāpat bū�ot vienalga, pareizāk sakot, pēc vienpadsmit gadiem. Ja jau Mērija veļoties palikt un darboties, tad, lūdzu, darbu saraksts un adrese, uz kuru pārsūtīt visu korespondenci, izņemot vēstules brūnās aploksnēs ar caurspīdīgu taisnstūri adresei.
Un tad ar viņu bija noticis kaut kas dīvains. Palikusi izpostītajā ēkā un darbodamās vienā no mazāk cietu�ajām telpām, strīdēdamās ar vīriem, kas, aizspraudu�i aiz ausim cigare�u galus, staigā ar kaļķiem apputēju�ās biksēs un lūkojas kabatas kalkulatorā, kas uzrāda at�ķirīgus ciparus, ja ievadītās naudas summas ir lietotās banknotēs, Mērija atklāja to, par ko agrāk pat nenojauta.
Zem muļķības un izdabā�anas kārtu kārtām viņa atklāja sevī Mēriju Hod�su.
Izrādījās, ka iztulkot celtnieku tāmes un pievienotās vērtības nodokli ir tīri viegli. Aizgājusi uz bibliotēku un paņēmusi vairākas grāmatas, Mērija saprata, ka finan�u pasaule ir saisto�a un viegli uztverama.
Viņa vairs nelasīja sievie�u �urnālus, kas raksta par romantiku un adī�anu, to vietā izvēloties tādus, kas informē par orgasmu, tomēr arī no tiem atteicās, atstādama prāta stūrītī piezīmi tādu piedzīvot (ja nu kādreiz noder), jo arī tie piedāvāja romantiku un adī�anu, tikai citā formā. Beigās viņa pievērsās izdevumiem, kas raksta par ekonomiskiem jautājumiem.
Ilgi domājusi, Mērija no kāda pārsteigta, augstprātīga Nortonas dīlera nopirka mazu datoru. Pēc rosīgas nedēļas viņa aizveda to atpakaļ. Ieraudzījis Mēriju ienākam veikalā, dīleris nosprieda, ka viņa nemāk iespraust kontaktdak�u, ta�u izrādījās, ka datoram nav blakusprocesora 387. Tik daudz viņ� kā dīleris zināja - galu galā kā dīleris viņ� zināja visādus garus vārdus -, ta�u sarunas gaitā ātri zaudēja vīzdegunību. Mērija Hod�sa bija paņēmusi līdzi vairākus �urnālus. Gandrīz visos virsrakstos bija minēts personālais dators, un daudzi raksti un kritiski apskati bija rūpīgi apvilkti ar sarkanu tinti.
Mērija lasīja par jaunā laikmeta sievietēm, nenojauzdama, ka pati bija piederējusi pie vecajām. Tomēr padomājusi nolēma, ka �ādi virsraksti ir vienā kategorijā ar romantiku un adī�anu un orgasmiem, bet galvenais ta�u ir būt pa�ai - tik ļoti pa�ai, cik vien iespējams. No sākta gala viņai bija tieksme uz melnu vai baltu apģērbu. Bet tagad galvenais bija saīsināt svārku apak�malu, paaugstināt papē�us un noņemt galvautu. .
Vienudien, �ķirstīdama �urnālu, Mērija atklāja, ka valstī acīmredzot ir neremdināma prasība pēc milzīgām ēkām pla�os laukumos, kuras vadītu cilvēki, kas saprot uzņēmēju pasaules vajadzības. Nākamajā dienā viņa pasūtīja vēstuļpapīru Tedfīldas mui�as konferen�u un Mened�menta apmācības centram, spriezdama, ka pēc pasūtījuma saņem�anas jau zinās visu, kas vajadzīgs mui�as pārvaldei.
Nākamajā nedēļā presē parādījās sludinājumi.
Viss izdevās lieliski, jo Mērija Hod�sa jau karjeras sākumā saprata, ka mened�menta kurss nav sēdē�ana slaidu projektora priek�ā. Ar to vien nepietiks, jo mūsdienu uzņēmumi gaida daudz vairāk.
Un viņa par to gādās.
kroulijs noslīga zemē, ar muguru atbalstīdamies pret pieminekli. Azirafals jau vēk�pēdus gulēja rododendru krūmā, un uz viņa mēteļa pletās tum�s plankums.
Arī Kroulijs juta, ka viņa krekls kļūst mikls.
Tie�ām smieklīgi. Lai nu kas, bet nāve �obrīd nekam nederēja. Vajadzēs skaidroties bez sava gala. Pie jauna ķermeņa tik viegli netikt, un priek�niecībai būs jāzina, kur palika vecais. Tas bija tikpat kā izlūgties pildspalvu no neiedomājami vīzdegunīga kancelejas pre�u pārdevēja.
Kroulijs neticīgi apskatīja savu roku.
Velniem piemit spēja redzēt tumsā, un viņa roka bija dzeltena. No tās plūda asinis dzeltenā krāsā.
Kroulijs uzmanīgi aplaizīja pirkstu.
Pēc tam viņ� aizrāpoja pie Azirafala un aptaustīja viņa kreklu. Ja tas bija asiņu traips, tad gan dabas mātei viss sagājis �ķērsām.
- Sāp gan, - nokritu�ais eņģelis vaidēja. - Trāpīja tie�i zem ribām.
- Jā, bet vai tad tavas asinis parasti ir zilas? - Kroulijs pajautāja.
Azirafals atvēra acis, ar labo roku paberzēja krūtis un apsēdās. Pēc tam viņ� sevi aptaustīja tikpat profesionāli kā Kroulijs.
- Krāsa? - Azirafals pajautāja.
Kroulijs pamāja.
- Nez kas tā par spēli? - eņģelis prātoja.
- Nezinu, - Kroulijs atbildēja, - es to sauktu par dumju ākstī�anos.
Pēc balss varēja noprast, ka viņ� pats arī labprāt piedalītos, turklāt ar lielākiem panākumiem.
Tā tie�ām bija spēle. Satrieco�i jautra. Caur krūmiem pieliecies soļoja sagādes nodaļas vadītāja vietnieks Nai-d�els Tompkinss, kura prātā liesmoja iespaidīgākās ainas no labākajām Klinta īstvuda filmām. Neticami, ka viņ� bija uzskatījis mened�menta vadību par garlaicīgu...
Lekcijas temats bija peintbola �autenes un to pielietojums. Tompkinss bija skatījies kolēģu sejās kā spogulī, redzēdams, ka neviens neatteiksies izmantot arī negodīgu iespēju, ja vien varētu palikt nesodīts. Ja tev saka, ka bizness ir d�ungļi, bet pēc tam ieliek tev rokās �auteni, tad jau pats par sevi saprotams, ka ierocis nav domāts tikai pretinieka krekla nota�ķī�anai ar krāsu. īsta trofeja būs virs kamīna pakārta biznesmeņa galva.
Lai nu kā, baumoja, ka
Tikmēr viņa kolēģi, citiem vārdiem sakot, tā pa�a pulciņa spermatozoīdi, centīgi apguva zinības, jo
Protams, meitene ar mapīti no kadru daļas solīja, ka kursu mērķis ir nostiprināt vadības potenciālu, grupu sadarbību, iniciatīvu un tā tālāk. Kursanti vairījās cits no cita skatiena.
Līdz �im viss bija gājis kā smērēts. Kanoe brauciens pa krā�ainu kalnu upi gādāja par D�onstonu (bungādiņas plīsums), bet pārgājiens Velsas kalnos - par Vaitteikeru (cirk�ņu sastiepums).
Iegrūdis aptverē kārtējās krāsu bumbiņas, Naid�els klusi skaitīja uzņēmēja mantras:
Viņ� zagās uz pieminekļa pusi. Kroulijs un Azirafals, �ķiet, neko nemanīja.
Pienācis klāt, Naid�els dziļi ieelpoja un pielēca kājās.
- Nu, sūdabrāļi, turie...iet...ties...
Viena pretinieka vietā sāka locīties baiss radījums. Tompkinss zaudēja samaņu.
Mirkli vēlāk Kroulijs atguva savu iemīļoto veidolu.
- Man tas derdzas, - viņ� murmināja. - Bail, ka neaizmirstu, kā pārvērsties atpakaļ. Tā jau var sabojāt uzvalku.
- Man �ķiet, ka ar tārpiem tu drusku pārspīlēji, - Azirafals miermīlīgi sacīja.
Eņģeļiem jāpieturas pie zināma ētikas kodeksa, tāpēc at�ķirībā no Kroulija Azirafals pirka gatavu apģērbu, nevis gaidīja to nokrītam no debesīm. Un notrieptais krekls bija tie�ām dārgs.
- Paskaties pats, - viņ� teica, - tādus nemū�am neiztīrīt.
- Aizbur to projām! - velns deva padomu, pētīdams krūmus: vai tajos neslēpjas vēl kāds, kur� apgūst uzņēmējdarbību.
-Jā, bet es vienalga zinā�u, ka tur bija traips. Pats saproti. Gribu teikt, prāta stūrītī, - eņģelis sūrojās un, pacēlis �auteni, to nopētīja. - Tādu gan es redzu pirmo reizi.
Atskanēja blīk�ķis, un piemineklis zaudēja ausi.
- Jālai�as projām, - Kroulijs teica, - viņ� nav viens.
- Dīvains ierocis, vai zini. Tie�ām dīvains.
- Man �ķita, ka tavējie iero�us nosoda, - Kroulijs teica un, izņēmis no eņģeļa tuklajām rokām �auteni, ieskatījās strupajā stobrā.
- Mūsdienās ir cits viedoklis, - Azirafals atbildēja.
- Apbruņojums pie�ķir svaru ētiskiem argumentiem, protams, ja vien tiek īstajās rokās.
- Tu saki? - Kroulijs noglāstīja �autenes metāla daļu.
- Tad jau viss kārtībā. Ejam!
Nometis �aujamo uz gulo�ā Tompkinsa auguma, Kroulijs devās projām pār mitro pļavu.
Mui�as parādes durvis nebija aizslēgtas. Abi, neviena neievēroti, iegāja iek�ā. Biju�ajā mūķeņu ēdnīcā tukli jaunie�i ar krāsu nota�ķītos formastērpos malkoja kakao. Viens vai divi līksmi pamāja Azirafalam un Kroulijam.
Zāles galā bija kaut kas līdzīgs viesnīcas administratora galdam, no kura staroja cienīgs profesionālisms. Azirafals uzmeta skatienu ziņojumu dēlim pie alumīnija statīva.
Plastmasas burtiņi uz melnā auduma vēstīja: 20.-21.
Tikmēr Kroulijs bija paņēmis no galda spo�a krītpapīra bukletu ar mui�as attēliem, kurā īpa�a vieta bija atvēlēta d�akuzi vannām un iek�telpu peldbaseiniem ar uzsildītu ūdeni. Uz aizmugures vāka, kā alla� konferen�u centru izdevumos, bija karte ar maldino�u informāciju, ka mui�ā var iebraukt pa visiem valsts nozīmes autoceļiem, lai gan īstenībā bija uzmanīgi jālavierē pa lauku ceļiem, kas jūdzēm tālu vijās uz abām pusēm.
- Varbūt esam apmaldīju�ies? - Azirafals sāka �aubīties.
-Nē.
- Tad nelaikā.
- Tas gan.
Kroulijs �ķirstīja bukletu, meklēdams kādu pavedienu. Varbūt būtu par daudz prasīts, lai �alotāju ordenis vēl būtu tepat. Galu galā mūķenes savu uzdevumu bija izpildīju�as. Kroulijs klusi no�ņācās. Iespējams, viņas devu�ās uz tum�āko Amerikas nostūri atgriezt kristie�us, tomēr viņ� turpināja lasīt. Da�reiz tādos izdevumos ir vēsturiski fakti, jo uzņēmumi, kas nedēļas nogalē iznomā telpas konferencēm (kurās sprie� par Darbinieku Mijiedarbību vai Mārketinga Stratēģisko Dinamiku), grib just stratēģisko mijiedarbību ar pa�u ēku - plus mīnus pāris pārbūvju, pilsoņu kar� un divi lieli ugunsgrēki -, kuru kāds Elizabetes laika sponsors bija nodēvējis par mēra dziednīcu.
Diez vai Kroulijs cerēja izlasīt, ka pirms vienpadsmit gadiem mui�ā darbojās sātanistu ordeņa klosteris, kam �ī darbo�anās diez ko labi nepadevās, bet ej nu sazini!
Viņiem tuvojās aptaukojies vīrietis tuksne�a aizsargtērpā ar plastmasas kafijas tasi rokā.
- Kas uzvar? - viņ� draudzīgi pajautāja. - Jaunais Evansons no Progresīvās plāno�anas, vai zināt, ne pa jokam ieskrambāja man elkoni.
- Mēs visi zaudēsim, - Kroulijs nevērīgi izmeta.
Laukā sākās ap�aude. Ne jau krāsu bumbiņu plīk�ķi
un �vīksti, bet ārkārtīgā ātrumā gaisā sprak�ķo�i aerodinamiska svina gabaliņi.
�āvieniem atbildēja aprauti blīk�ķi.
Rezervisti saskatījās. Nākamais trieciena vilnis izbir-dināja vienu no neglītajiem Viktorijas laikmeta vitrā�u logiem pie durvīm un izrāva robus apmetumā pie Kroulija galvas.
Azirafals saķēra viņu aiz rokas.
- Velns ar ārā, kas tad tas? - eņģelis brīnījās.
Kroulijs smaidīja kā �ūska.
naid�els tompkinss pamodās ar vieglām galvassāpēm, nespēdams atcerēties, kas ar viņu notika. Viņam nebija lemts zināt, ka cilvēka smadzenes, redzot baisu, neaptveramu ainu, iespie� to apzinātas aizmirstības kārtā, tāpēc visa vaina tika novelta uz krāsu lodītes �āvienu galvā.
Kā pa miglu viņ� apjauta, ka ierocis kļuvis smagāks, tomēr apjukumā līdz galam nesaprata, kāpēc. Viss kļuva skaidrs brīdī, kad Tompkinss nomērķēja uz iek�ējā audita daļas kursu vadītāju Normenu Veteredu un nospieda gaili.
- nesaprotu, kāpēc tu esi tik satriekts, - Kroulijs brīnījās.
- Viņ� ta�u
- Jā, bet tu viņu uzrīdīji... neaizsargātiem cilvēkiem! -Azirafals pārmeta.
- Tā nemaz nav, - Kroulijs atbildēja. - Ne glu�i. Godīga spēle.
finan�u plāno�anas komanda gulēja ar sejām pret grīdu telpā, kas savulaik bija atpūtas istaba, bet tagad kalpoja citiem mērķiem.
- Es vienmēr esmu teicis, ka Tirdzniecības nodaļai nevar uzticēties, - sacīja Finan�u vadības priek�nieka vietnieks. - Maitas.
Virs viņiem sienā ieurbās lode.
Steidzīgi pierāpojis pie bariņa, kas bija sanācis ap nokritu�o Veteredu, viņ� apvaicājās:
- Nu un kā?
Algu nodaļas priek�nieka asistents satriekts atbildēja:
- Pavisam ļauni. Lode izskrēja cauri visam - caurlaidei, brauk�anas biļetei, ēdnīcas taloniem un tā tālāk.
- Izņemot
Bridi visi ar klusām �ausmām skatījās uz lodes caururbto kabatas portfeli.
- Bet kāpēc? - algu ierēdnis brīnījās.
Iek�ējā audita priek�nieks atvēra muti, lai teiktu kaut ko saprātīgu, tomēr nespēja. Katram ir savas vājības, un �oreiz viņam bija trāpīts tie�i vājajā vietā. Divdesmit gadi vienā darbavietā. Viņ� bija gribējis kļūt par lieti�ķās grafikas speciālistu, bet karjeras nodaļa nelikās to dzirdam. Divdesmit gadi, pārbaudot BF 18 formulārus, divdesmit gadi, mokoties ar sasodīto kabatas kalkulatoru, kamēr Perspektīvās plāno�anas nodaļā bija datori. Un tagad nezināmu iemeslu dēļ, bet, iespējams, saistībā ar reorganizāciju un vēlmi atbrīvoties no priek�laicīgas pensijas izmaksas, uz viņu �āva ar kaujas lodēm.
Viņa acīs uzplaiksnīja nāves bailes.
Viņ� pameta skatienu lejup uz savu ieroci. Nikns un apjucis, kā pa miglu vīrietis redzēja, ka �autene ir lielāka un tum�āka par to, kuru viņam izsniedza. Arī smagāka.
Nomērķējis uz tuvākajiem krūmiem, audita priek�nieks noskatījās uz lo�u krusu, kas triecās aizmirstībā.
Pēc tam viņ� uzmeta skatienu saviem padotajiem.
- Labs ir, zēni, gan jau mēs tos maitasgabalus dabūsim rokā!
- manuprāt, neviens nav
- Ejam, - viņ� teica. - Papētīt apkārtni, kamēr visi vēl aizņemti.
NAKTI �ĶĒLA LODES.
D�onatans Pārķers no Tirdzniecības nodaļas līkumoja cauri krūmiem, un tad kāds apvija roku ap viņa kaklu.
Naid�els Tompkinss izspļāva rododendru lapu vīk�ķi.
- Uzņēmuma likumi vairs nav spēkā, esmu tikai es... -uzbrucējs sēca, slaucīdams dubļaino seju.
- zemisks gājiens, - iedams caur tuk�ajiem gaiteņiem, Azirafals teica.
- Bet ko es tādu izdarīju? - Kroulijs brīnījās, uz labu laimi grūzdams vaļā durvis.
- Laukā cilvēki �auj cits uz citu!
- Nu, bet tas ta�u ir taisnīgi, vai tad ne? Pa�i vainīgi. To jau viņi tie�ām vēlas. Es tikai piepalīdzēju. Uzskati to par Visuma mikrokosmosu. Visiem brīva izvēle. Svēta lieta, vai ne?
Azirafals uzmeta viņam niknu skatienu.
- Nu labi, - Kroulijs padevās. - Beigās neviens nebūs nogalināts. Visi brīnumaini izglābsies. Tā ta�u ir tikai spēle.
Azirafals atslāba.
- Zini, Kroulij, - viņ� jau staroja, - vienmēr esmu teicis, ka dziļi iek�ienē tu esi glu�i...
- Labi jau labi, - Kroulijs �ņāca, - izstāsti to visai sasodītajai pasaulei, kāpēc gan ne?
necik ilgi, un visi sāka brāļoties. Lielākā daļa no Finan�u departamenta saprata, ka viņiem ir kopējas intereses ar pretiniekiem, tāpēc pievēra acis uz at�ķirībām un apvienojās pret Perspektīvās plāno�anas nodaļu.
Pirmā policijas ma�īna bija pievadceļa pusē, kad se�padsmit lodes no visām pusēm trāpīja tās radiatorā. Divas citas iznicināja radioantenu, ta�u bija jau par vēlu.
mērija hod�sa lika nost telefona klausuli, kad Kroulijs atvēra viņas kabineta durvis.
- Tie noteikti bija teroristi vai konkurenti, - viņa sēca un tad nopētīja atnācējus. - Jūs esat no policijas, vai ne?
Kroulijs redzēja, ka sievietes acis ieple�as.
Kā jau velns viņ� labi iegaumēja sejas un pazina tās pat pēc desmit gadiem, neraugoties uz to, ka sievietei nebija galvassegas, bet seju klāja bieza smiņķa kārta. Kroulijs noknak�ķināja pirkstus. Mērija Hod�sa atkrita krēslā, un viņas seja pārvērtās neizteiksmīgā, patīkamā maskā.
- Bez tā varēja glu�i labi iztikt, - Azirafals atbildēja.
- Lab... - iemetis skatienu pulkstenī, Kroulijs melodiskā balsī turpināja, - ... rīt, kundze. - Mēs esam tikai divas pārdabiskas būtnes, kas prāto, vai jūs varētu kaut kā palīdzēt ar norādēm, kur meklēt skandalozo Sātana dēlēnu. - Kroulijs ledaini uzsmaidīja eņģelim.
- Es viņu pamodinā�u, labi? Bet tu runāsi.
- Labi. Ja jau tu tā uzstāj, - eņģelis nesteigdamies atbildēja.
- Savu reizi vecās metodes ir visiedarbīgākās, - Kroulijs pievērsās nesatricināmi mierīgajai sievietei.
- Pirms vienpadsmit gadiem jūs �eit bijāt mūķene, vai ne? - viņ� iesāka.
- Jā, - Mērija pamāja.
- Lūdzu! Redzi? Es zināju, ka nekļūdos, - Kroulijs teica eņģelim.
- Tev velni�ķīgi veicas, - Azirafals nomurmināja.
- Tolaik jūsu vārds bija māsa Runīgā vai tamlīdzīgi.
- Daiļrunātāja, - Mērija Hod�sa neskanīgā balsī precizēja.
- Vai atceraties negadījumu, kurā tika samainīti tikko piedzimu�i bērni? - Kroulijs turpināja.
Mērija Hod�sa vilcinājās, bet, kad ierunājās, �ķita -atmiņas, kas bija apbedītas, pēc daudziem gadiem tiek uzjundītas.
-Jā, - viņa pamāja.
- Vai varētu būt tā, ka apmaiņā kaut kas misējās?
- Nezinu.
Kroulijs brīdi padomāja.
-Jums noteikti bija reģistru grāmata, - viņ� nelikās mierā, - tādas �ajos laikos ir visur.
Uzmetis lepnu skatienu Azirafalam, velns padi�ojās:
- Viena no manām spo�ākajām idejām.
- Bija gan, - Mērija Hod�sa atbildēja.
- Un kur tā ir tagad? - saldi nodūdoja Azirafals.
- Uzreiz pēc dzemdībām izcēlās ugunsgrēks.
Kroulijs novaidēdamies pameta gaisā rokas.
- Dro�i vien Hasturs, - velns secināja. - Viņa rokraksts. Vai vari to iedomāties? Lieku galvu ķīlā, ka viņ� pats uzskatīja to par ģeniālu ideju.
- Varbūt otrajam bērnam bija kāda īpa�a pazīme, neatceraties?
- Atminos.
- Lūdzu, pastāstiet!
- Viņam bija jaukas, sārtas pēdiņas.
- Ak vai.
- Un vēl viņ� bija ļoti mīļ�, - Mērija Hod�sa piebilda.
Aiz loga iegaudojās sirēna, kuru aprāva trāpīgs �āviens.
Azirafals piebikstīja velnam.
- Jāiet, - viņ� mudināja, - kuru katru brīdi te būs pilns ar policistiem, un mans morālais pienākums, protams, būs palīdzēt vākt liecības.
Mirkli padomājis, eņģelis turpināja:
- Varbūt pajautā, vai tonakt dzemdēja vēl kāda sieviete, un...
Pa kāpnēm aug�up dunēja soļi.
- Apstādini viņus! Mēs vēl neesam beigu�i! - Kroulijs norīkoja.
- Vēl mazliet brīnumu, un mūs tur, aug�ā, ievēros, -Azirafals brīdināja. - Vai
- Labi, - Kroulijs padevās. - Viss. Pietiks. Tomēr bija vērts pamēģināt. Lai�amies projām!
- Pēc trīsdesmit sekundēm jūs pamodīsieties, - Azirafals teica hipnotizētajai sievietei. - Redzēsiet jauku sapni par to, kas jums patīk vislabāk, un...
- Labi jau labi, - Kroulijs nopūtās. - Vai tagad varam iet?
neviens neievēroja, ka viņi dodas projām. Policisti bija pārāk aizņemti, tvarstīdami satracinātos, adrenalīna apreibinātos, kauslīgos kursantus. Pļavu bija izdangāju�as trīs policijas ma�īnas. Azirafals pagrūda Krouliju aiz pirmās ātrās palīdzības ma�īnas, un mirkli vēlāk
- Atstājām nabaga sievieti briesmās, - eņģelis nopūtās.
- Tu saki? - Kroulijs atsaucās, cenzdamies sabraukt ezi, par laimi, nesekmīgi. - Pieprasījums pēc centra divkār�osies. Ja vien viņa izspēlēs pareizo kārti, atlasīs īstos klientus un sameklēs labu advokātu. Varbūt piedāvās apmācību ar īstiem iero�iem? Tauta stāvēs rindās.
- Kāpēc tu esi tik cinisks?
- Es jau teicu. Man tāds
Brīdi abi brauca klusēdami.
- Tu cerēji, ka viņ� parādīsies un mēs tiksim uz pēdām? - Azirafals ierunājās.
- Neparādīsies. Mēs jau neredzēsim. Aizsargājo�a maskē�anās. Viņ� pat nezina, ka pa�a spējas izolē viņu no okultajiem spēkiem.
- Okultajiem spēkiem?
- No mums abiem, - Kroulijs paskaidroja.
-
- Vai nav vienalga, - Kroulijs no�ņāca, pārlieku uztraucies, lai strīdētos.
- Vai nevar kaut kā citādi noteikt viņa atra�anās vietu?
Kroulijs paraustīja plecus.
- Kam tu prasi? - viņ� atbildēja. - Tu domā, ka man �ajos jautājumos liela pieredze? Armagedons notiek tikai vienreiz. Otro mēģinājumu izdarīt man neviens neļaus.
Eņģelis vēroja aiz loga slīdo�os dzīv�ogus.
- Izskatās pavisam mierīgi, - viņ� sacīja. - Kā, tavuprāt, viss notiks?
- Populārs variants ir kodoltermiskā katastrofa. Lai gan jāsaka, ka �obrīd lielie zēni viens pret otru izturas pieklājīgi.
- Varbūt asteroīda trieciens? - Azirafals prātoja. - Manuprāt, �ajos laikos tīri moderni. Trieciens Indijas okeānā, milzīgs putekļu un tvaiku mākonis, un ardievu, visas augstākās dzīvības formas!
- Lieliski! - Kroulijs atsaucās, par katru cenu mēģinādams pārsniegt ātrumu, kaut mazliet.
- Nepanesami pat domāt, vai ne? - Azirafals drūmi izmeta.
- Visas augstākās dzīvības formas - tu-tū.
- Drausmīgi.
- Nekā, tikai putekļi un fundamentālisti.
- Tas nu gan bija nejauki.
- Atvaino. Nenoturējos.
Abi pievērsa skatienu ceļam.
- Bet varbūt terorisma akts? - Azirafals atkal iesāka.
- Ne jau no mūsu puses, - Kroulijs atbildēja.
- Mūsu ari ne, - Azirafals teica. - Lai gan mūsu pusē, protams, ir visi, kas cīnās par brīvību.
- Zini, ko tev teik�u, - Kroulijs, riepām kaucot, pagrieza ma�īnu uz Tedfildas apvedceļu. - Atklāsim kārtis! Tu man, es tev!
- Labi. Tu pirmais.
- Nekā nebija! Sāc tu!
- Bet tu esi velns.
- Bet godīgs, vismaz tā ceru.
Azirafals nosauca piecus politiskos līderus, Kroulijs se�us. Trīs uzvārdi bija abos sarakstos.
- Redzi? Es jau teicu! Cilvēkiem nav ne kauna, ne goda. Tādiem nevar uzticēties ne brīdi, - Kroulijs �ķendējās.
- Tomēr, cik zinu, mūsējiem nav di�u plānu, vienīgi nelieli terora akti - gribēju teikt, politiski protesti.
- Ak tad tā, - Kroulijs rūgti novilka, - vai ar to tu domā, ka nebūs bezjēdzīgas masu slepkavo�anas? Tikai pasūtījuma darbiņ� - precīzi snaiperu �āvieni?
Azirafals nelikās dzirdam.
- Uz kurieni mēs tagad braucam?
- Derētu mazliet pagulēt.
- Tu ta�u vari iztikt bez miega. Es arī. Ļaunais nekad neguļ, bet Labais ir alla� modrs.
- Pārnestā nozīmē varbūt. Tomēr personīgi man ir paradums da�kārt nolikt galvu uz spilvena.
Kroulijs skatījās uz priek�ējām gaismām. Drīz pienāks laiks, kad par gulē�anu būs jāaizmirst. Lejā viņam pie�ūs vainu par Antikrista pazaudē�anu un tad varbūt uzraks arī visus ziņojumus par viņa darbību spāņu inkvizīcijas laikā un izmēģinās visus aprakstītos paņēmienus uz viņu, vispirms citu pēc cita un beigās visus reizē.
Parakājies cimdu nodalījumā, velns uz labu laimi izņēma kaseti un ielika atskaņotājā. Mazliet mūzikas varbūt...
-
Tad, aiz�ņaugti iekliedzies, viņ� apklusināja mūziku.
- Varētu, protams, sarunāt kādu cilvēku, lai sameklē, -Azirafals prātoja.
- Ko tad? - Kroulijs izklaidīgi atsaucās.
- Cilvēki māk atrast viens otru. Darīju�i to jau tūksto�iem gadu. Un bērns ta�u ir cilvēks. Tāpat kā... tu jau zini. Mūsu acīm viņ� būs paslēpts, bet citi cilvēki varbūt... kaut kā sajutīs. Vai arī manīs to, ko mēs nevaram pat iedomāties.
- Nekas nesanāks. Viņ� ir Antikrists ar savu... kā teikt, automātisku aizsardzību, saproti? Arī tad, ja pats to neapzinās. Cilvēkiem nebūs aizdomu. Pagaidām. Kamēr nav pienācis īstais laiks. Visas aizdomas noslīdēs no viņa kā ūdens no... lai nu no kā tas noslīd... - viņ� aprāvās.
- Vai neko citu izgudrot nevari? Kaut ko labāku! - Azirafals purpināja.
- Nevaru.
- Nu tad nekā. Varbūt izdosies. Tikai nesaki man, ka tev nav ātrās reaģē�anas spēku. Es zinu, ka ir. Varbūt ievēros kādas pēdas.
-Ja mēs nespējam, ko var gribēt no citiem?
1 Teksts no grupas
- Nu, visupirms jau viņi neliks cilvēkiem �aut vienam uz otru, nehipnotizēs cienījamas sievietes un...
- Labi jau labi. Ta�u cerību maz. Tici man, es zinu. Bet neko labāku tie�ām nevaru izgudrot.
Kroulijs pagriezās uz �oseju, kas veda uz Londonu.
- Man ir savs aģentu tīkls, - mirkli klusējis, Azirafals paziņoja. - Sazarots pa visu valsti. Disciplinēts spēks. Es varētu viņus iesaistīt meklē�anā.
- Hm, man arī ir kaut kas tamlīdzīgs, - Kroulijs atzinās. - Tā jau ir, nekad nevar zināt, kad tie noderēs...
- Vajadzētu izsludināt trauksmi. Kā tev �ķiet, vai mūsu vienības varētu sadarboties?
Kroulijs purināja galvu.
- Diez vai ies krastā, - viņ� teica. - Politiski nav diez cik izglītoti.
- Tad satiksimies katrs ar savējiem un padomāsim, kas viņiem pa spēkam.
- Laikam jau vērts pamēģināt, - Kroulijs pamāja. - Lai gan neteik�u, ka man netrūkst citu darbu, Dievs vien zina, cik.
Brīdi viņ� rauca pieri, bet tad uzvaro�i iesita pa stūri un iesaucās:
- Pīle!
-Kas?
- Tikpat kā pīlei ūdens! No tām tas ūdens noslīd!
Azirafals dziļi ieelpoja.
- Neaizmirsti, ka tev jāskatās uz ceļu, - viņ� noguru�ā balsī sacīja.
Viņi brauca rītausmā, klausīdamies J. S. Baha Mesu si minorā ar solistu F. Merkūriju.
Kroulijam patika pilsēta mazā gaismiņā. Iedzīvotāji gandrīz visi strādāja kārtīgā darbā, un viņiem bija pamats te dzīvot, tāpēc astoņos no rīta nebija nevajadzīgas drūzmas, ielās valdīja klusums. Pie Azirafala antikvariāta uz �aurā ceļa stiepās divas dzeltenas �aizliegts novietot automa�īnu� līnijas, ta�u, kad piebrauca
- Tātad norunāts, - kad Azirafals paņēma mēteli no aizmugures sēdekļa, velns teica. - Uzturēsim sakarus. Labi?
- Kas tad tas? - Azirafals prasīja, paņēmis garenu, brūnu priek�metu.
Kroulijs pa�ķielēja.
- Grāmata? - viņ� teica. - Manējā tā nav.
Azirafals pār�ķīra da�as sadzeltēju�ās lapas. Eņģeļa
prāta dzīlēs sāka �ķindēt grāmatmīļa zvani.
- Dro�i vien jaunkundze aizmirsa, - viņ� nesteidzīgi teica. - Neiedomājāmies pajautāt adresi.
- Paklau, man pietiek savu nepatik�anu. Ne prātā nenāk braukāt riņķī un atdot pazaudētas mantas, - Kroulijs atbildēja.
Azirafals uz�ķīra titullapu. Labi, ka Kroulijs neredzēja viņa sejas izteiksmi.
- Tu ta�u katrā laikā vari aiziet uz pastu, - velns deva padomu, - ja tie�ām jūti, ka tā vajag. Adresē to aptaurētai sievietei ar velosipēdu. Nekad netici sievietei, kas savu transportlīdzekli sauc ērmotā vārdā!
- Jā, jā, protams, - eņģelis atbildēja, taustīdamies pēc atslēgām.
Tās nokrita uz ietves. Azirafals pacēla, atkal izlaida no rokām, pacēla un steidzās uz durvīm.
- Tātad uzturam sakarus, norunāts? - Kroulijs sauca eņģelim nopakaļ.
Azirafals, kas jau grieza durvīs atslēgu, sastinga.
- Ko? Nūja. Jā. Jauki. Burvīgi, - viņ� atbildēja un iegājis aizcirta durvis.
- Skaidrs, - nomurmināja Kroulijs, pēk�ņi juzdamies bezgala vientuļ�.
uz ieliņas zibsnīja luktura gaisma.
Atrast brūnu grāmatu starp brūnām lapām vai brūnā dīķa rāvā, uz brūnas zemes gai�brūnā rītausmā tikpat kā nav iespējams.
Visas pūles bija veltīgas. Grāmatas te nebija.
Anatēma izmēģināja visus paņēmienus, kas tik ienāca prātā. Vispirms metodiski pārmeklēja zemi, pēdu pēc pēdas. Tad izbakstīja ērgļpapardes ceļmalā. Tad, �ķietami vienaldzīgi pieslīdējusi dzīv�ogam, viņa uzmeta tam pavir�u skatienu. Viņa pat izmēģināja gājienu, par kuru katrs romantiskais nervs ķermenī brēca, ka tam jāizdodas: dramatiski padevusies, apsēdās un sāka pārmeklēt zemes pleķi, kur krita skatiens. Ja viss notiktu īstā stāstā, grāmata gulētu tie�i tur.
Ta�u atkal nekā.
Tātad piepildījās ļaunākās nojautas: grāmata dro�i vien palika abu labvēlīgo divriteņa labotāju ma�īnā.
Anatēmas prātā jau skanēja visu Agneses Nateres pēcte�u smiekli.
Pat tad, ja viņi ir godīgi un grib grāmatu atdot, tad diez vai zaudēs laiku, meklēdami viņas mājiņu, kas tumsā ir tik tikko redzama.
Vienīgā cerība - diez vai viņi sapratīs, kas tā par grāmatu.
azirafalam, tāpat KĀ daudziem Soho tirgotājiem, kas specializēju�ies retu, ekspertus interesējo�u grāmatu meklē�ana, bija veikaliņa aizkulises, kurās atradās daudz ezoteriskākas lietas par saini Pircējam, Kur� Tie�ām Zina, Ko Grib.
īpa�i eņģelis lepojās ar pravietojumu grāmatām.
Tās bija galvenokārt pirmizdevumi.
Visas ar autogrāfu.
Eņģeļa īpa�umā bija Ri�ards Niksons3, �igāniete Marta, Ignācijs Sibilla un Vecais Otvels Bins. Nostradams bija ierakstījis:
Azirafala kolekcijā trūka vienīgi Agneses Nateres
�o grāmatu Azirafals vēl nekad nebija redzējis, ta�u daudz par to dzirdējis. Viņa kolēģi, proti, augsti kvalificēti speciālisti, kopskaitā ap divpadsmit, arīdzan. �ķita, ka Agneses sacerējums eksistē vakuumā, ap kuru jau gadsimtiem riņķo dīvaini nostāsti. Azirafals gan īsti nezināja, kā var riņķot ap vakuumu, bet tas jau nebija svarīgi. Hitlera dienasgrāmata līdzās
Liekot dārgumu uz sola, eņģeļa rokas jau vairs tikpat kā netrīcēja. Uzvilcis ķirurga gumijas cimdus, Azirafals godbijīgi at�ķīra pravietojumus. Viņ� bija eņģelis, ta�u pielūdza arī grāmatas.
Titullapā Azirafals izlasīja:
JAUKIE UN PRECĪZIE AGNESES NATERES PRAVIETOJUMI
Mazliet mazākiem burtiem sekoja:
Pilna ar neparastiem brīnumiem un skaidrojumiem Viedo sapra�anai
At�ķirīgā drukā:
PAR SAVĀDAJIEM LAIKIEM, KAS MŪS GAIDA Mazliet izmisīgā kursīvā:
�Atgādina man labāko iz vecā Nostradama.� Ursula �iftone
Pravietojumi bija sanumurēti, kopskaitā to bija vairāk nekā �etri tūksto�i.
- Mieru, tikai mieru, - Azirafals zem deguna murmināja.
Iegājis virtuvītē, viņ� pagatavoja kakao un pāris rei�u dziļi ieelpoja.
Mazliet atguvies, eņģelis atgriezās un sāka lasīt.
�etrdesmit minū�u laikā viņ� pat nepieskārās kakao tasei.
rudmate viesnīcas bAra stūri bija sekmīgākā kara reportiere pasaulē. Viņas pase bija uz
Nu. Apmēram.
Faktiski jau tā nemaz nebija, jo kar� sākās tikai pēc rudmates vizītes.
Karmīne nebija pārāk pazīstama, ja nu vienīgi savās aprindās. Kad lidostas bārā satikās pieci se�i kara reportieri, sarunas kā kompasa adata, kas vienmēr grie�as uz Ziemeļiem, alla� pievērsās Mēr�isonam no
Savukārt, kad Mēr�isons, van Horns un Anforts saskrējās kleķa būdas drupās Beirutā, Afganistānā vai Sudānā, tad, brīdi pajūsmoju�i cits par cita rētām un ierāvu�i gra-ķīti, visi pēc kārtas stāstīja apbrīnas pilnas anekdotes par Rudo Zigaiberi no
-Tā stulbā avī�ele pat nenojau�, kas tai pieder, -Mēr�isons mēdza teikt.
Amerikas atklājēju sievie�u pēcte�i, kuras izvarojis Sniega i ilvēks, bet Elvisu 1976. gadā esot paņēmu�i atnācēji no Visuma, jo viņ� bijis pārāk labs mūsu pasaulei.4
Tāds, lūk, bija
Tāpēc viņi dāsni maksāja Rudajai Zigaiberei, lai viņa dodas meklēt karu, un neuztraucās par biezajām aploksnēm ar pavir�i uzrakstītu adresi, kuras viņa �ad un tad sūtīja no visas pasaules, lai attaisnotu lielos tēriņus.
Redakcijai tas �ķita pamatoti. Rudā, protams, nebija izcila kara reportiere, tomēr neap�aubāmi pievilcīga, un tas
Da�kārt redakcija atdeva Rudās reportā�as pārrakstī�anai un rediģē�anai. (
Tomēr parasti
Mēr�isons un van Horns, kā arī Anforts par to daudz neuztraucās. Vienu gan viņi zināja dro�i: ja kaut kur sākas kar�, tad pirms tam tur noteikti redzēta mis Zigaibere.
- Kā viņa to dabū gatavu? - reportieri neticīgi prasīja cits citam. - Velns parāvis, kā viņai tas izdodas?
Visi saskatījās, zinādami: ja Rudā būtu automa�īna, tad
Mis Zigaibere tikai smaidīja un izpirka kolēģiem dzērienu uz
Tik tie�ām, viņas sūtība bija �urnālistika.
Tomēr neviens nevar iztikt bez atpūtas. Pēc vienpadsmit gadiem Rudā beidzot devās atvaļinājumā.
Viņa aizbrauca uz mazu Vidusjūras salu, kas pelnīja naudu ar tūrismu, un tas jau pats par sevi bija dīvaini. Rudā izskatījās pēc sievietes, kas uz salu, kura ir mazāka par Austrāliju, atbraukusi tāpēc vien, ka tā pieder viņas draugam. Un, ja kāds salinieks dzirdētu, ka pēc mēne�a sāksies kar�, viņ� smietos un censtos jums pārdot pītu vīna grozu vai glieme�vāku glezniņu ar bērnu. Tā bija toreiz.
Bet tagad...
Sākās dziļa reliģioza un politiska ķilda par to, kurai no �etrām cietzemes valstiņām sala piederot. Sabiedrība sa�ķēlās trijās frakcijās. Pilsētas skvērā tika sagrauta Svētās Marijas statuja. Ar tūrismu bija cauri.
Rudā Zigaibere sēdēja viesnīcas
- Ā-ā-ā-ā, savulaik mums bija baltas smiltis ā-ā-ā,
baltas smiltis...
Un tad pa logu ielēca vīrietis ar nazi zobos, kala�ņikovu vienā rokā, rokasgranātu - otrā.
- Gagudinu... - viņ� iesāka un, izņēmis nazi no mutes, turpināja, - turku atbrīvo�anas frakcijas vārdā pasludinu, ka viesnīca ir ieņemta!
Pēdējie divi uz salas paliku�ie atpūtnieki6 palīda zem galda. Nevērīgi izņēmusi no dzēriena ķirsi, Rudā ar spilgti sarkanajām lūpām lēni nosūca to no kāta. Da�iem vīrie�iem pār muguru pārskrēja auksti �ermuļi.
Pianists piecēlās un izņēma no klavierēm aizvēsturisku automātu.
- Viesnīcu jau ieņēmusi grieķu teritoriālā brigāde! -viņ� iesaucās. - Viena lieka kustība, un jūs vairs neredzēsiet dienasgaismu!
Pie durvīm sākās rosība. Parādījās milzīgs vīrs ar melnu bārdu, smaidā atiezis zelta zobus un turēdams rokā īstu, lai arī vecmodīgu, karabīni. Viņam aiz muguras stāvēja bars tikpat milzīgu, ta�u ne tik iespaidīgi apbruņotu vīru.
-Viesnīca, savulaik stratēģiski nozīmīgs tūrisma punkts, gadiem simbolizēja turku-grieķu fa�istisko imperiālismu, bet tagad pārgājusi itāļu-maltie�u karotāju īpa�umā! - nodunēja viņa rupjā balss. - Nu jums visiem beigas!
- Muļķības! - pianists atbildēja. - Viesnīca nav stratēģiski nozīmīga. Vienīgi tai ir ārkārtīgi labi apgādāts vīna pagrabs!
- Viņam taisnība, Pedro, - teica vīrs ar kala�ņikovu. - Tie�i tāpēc jau manējie to gribēja. Ģenerālis Ernesto de Montoja teica tā: Fernando, līdz sestdienai kar� būs galā, un zēni gribēs palīksmot. Ieteci viesnīcā
Bārdainis nosarka.
- Viesnīca ir stratēģiski svarīga, pie velna, Fernando �ianti! Es uzzīmēju smalku salas plānu, un tā ir pa�ā vidū, tāpēc, pie velna, ir stratēģiski svarīga! To es tev varu pateikt.
- Ha ha! - Ernesto palaida smieklu. - Tikpat labi stratēģiski svarīgs ir arī Djego namiņ�, no kura logiem paveras skats uz pagrimu�o kapitālistu nūdistu privātpludmali.
Pianists nosarka kā biete.
- Mūsējie to �orīt ieņēma, - viņ� atzinās.
Iestājās klusums, vienīgi no�aukstēja zīds (Rudā iztaisnoja sakrustotās kājas).
Pianista ādamābols cilājās aug�up un lejup.
- Tie�ām stratēģiski svarīgs punkts, - viņ� izspieda, mēģinādams neskatīties uz sievieti, kas sēdēja pie bāra letes. - Protams, ja kāds izceltu uz salas zemūdeni, tev būtu jāatrodas tādā vietā, no kuras to var redzēt.
Atkal iestājās klusums.
- Katrā ziņā tā ir stratēģiski svarīgāka vieta nekā viesnīca, - viņ� pabeidza.
Pedro draudīgi nokāsējās.
- Nākamais, kas pateiks kaut vārdu... izdvesīs kaut skaņu... būs mironis.
Smaidīdams viņ� pacēla ieroci.
- Labi, bet tagad visi pie sienas!
Neviens nepakustējās. Neviens viņā vairs neklausījās. Visi klausījās klusajā, neskaidrajā murminā�anā, kas plūda no gaiteņa aiz bārdaiņa muguras.
Vīru bariņ� pie durvīm sarosījās. Visi centās saglabāt aukstasinību, ta�u murminā�ana, kurā jau varēja iz�ķirt atsevi�ķus vārdus, izsita viņus no sliedēm.
- Neņemiet ļaunā, kungi. Nu gan vakariņ�, vai ne? Trīsreiz ap salu, gandrīz neatradu �o vietu, nu jau vairs nevar ticēt pat ceļa rādītājiem, vai ne? Tomēr beigās atradu, �etrreiz bija jāapstājas un jālūdz parādīt ceļu, beigās iegāju pastā, tur jau visu zina, tomēr nācās zīmēt plānu, lai kaut kā atkultos līdz �ejienei...
Mierīgi slīdēdams garām apbruņotajiem vīriem kā līdaka caur foreļu baru, ienāca vīrietis acenēs un zilā formastērpā, nesdams garu, tievu saini brūnā papīrā, kas bija pārsiets ar auklu. Vienīgie mesli �ejienes klimatam no viņa puses bija brūnas plastmasas sandales, savukārt zaļās vilnas zeķes pauda dziļu, dabisku neuzticē�anos sve�ajiem laika apstākļiem.
Galvā viņam bija naģene ar lielu, baltu uzrakstu
Vīrs bija neapbruņots, neliela auguma, ta�u neviens viņu neaizskāra. Neviens nepagrieza pret viņu ieroci, tikai noskatījās.
Atnācējs pārlaida acis pār istabu, nopētīja sejas un tad paskatījās lejup uz savu mapi. Pēc tam viņ� devās taisni pie Rudās, kas vēl sēdēja pie bāra.
-Jums sūtījums, mis, - viņ� teica.
Rudā, to paņēmusi, sāka raisīt vaļā auklu.
-Jums jāparakstās, mis. Te. Vārdu un uzvārdu drukātiem burtiem te, bet zemāk parakstieties.
- Protams, - Rudā pamāja un nesalasāmi parakstījās kvī�u grāmatiņā, beigās uzdrukādama savu vārdu. Krietni isāku nekā Karmīne Zigaibere.
Kurjers laipni pateicās un devās projām, murminādams, ka te gan ir jauka vieta, kungi, kā radīta atpūtniekiem, atvainojiet par traucējumu, ser... Viņ� pazuda visu skatieniem tikpat mierīgi kā ieradās.
Rudā beidzot atvēra sūtījumu. Ap viņu sāka pulcēties cilvēki, gribēdami redzēt, kas ir pakā. Un tajā bija milzīgs zobens.
Rudā nopētīja to no visām pusēm. Klasisks, gar� un ass, izskatījās gan vecs, gan nelietots, bez rotājumiem, nekas īpa�s. Tāds nav nedz burvju zobens, nedz noslēpumaina spēka un varas ierocis. Tas neap�aubāmi bija zobens, ar ko varētu griezt, kapāt, cirst, vēlams, nogalināt vai vismaz nedziedināmi sakropļot daudzus jo daudzus cilvēkus. No zobena staroja neizskaidrojams naids un draudi.
Rudā ar manikirēto labo roku saņēma zobenu aiz spala un pacēla to acu līmenī. Asmens nomirdzēja vien.
- L-labi! - viņa teica, nokāpdama no soliņa. - Beidzot!
Iztuk�ojusi glāzi, Rudā uzmeta zobenu plecā un paskatījās uz samulsu�ajiem vīriem, kas bija sastāju�ies ap viņu cie�ā lokā.
- Atvainojiet, zēni, bet man jūs jāpamet, - Rudā paziņoja, - lai gan labprāt paliktu un iepazītos ar jums tuvāk.
Visiem pēk�ņi kļuva skaidrs, ka viņi to nemaz negrib. Skaista, jā, bet skaista kā dego�s me�s, kuru labāk apbrīnot pa gabalu, nepienākot par tuvu.
Viņa turēja rokā zobenu, un viņas smaids grieza kā nazis.
Telpā bija daudz �auteņu, kas tagad lēni, trīco�i notēmēja uz viņas krūtīm, muguru un galvu.
Loks ap Rudo saslēdzās.
- Paliec uz vietas! - Pedro ieķērcās.
Pārējie pamāja.
Paraustījusi plecus, Rudā pagriezās, lai ietu.
Visi neapzināti nospieda gaili. Gaisā nosmar�oja pēc svina un kordīta. Kokteiļa glāze sievietes rokā saplīsa. Atliku�ie spoguļi uzsprāga, un uz visām pusēm pa�ķīda nāvējo�as lauskas. Vienā pusē iebruka griesti.
Un tad viss jau bija galā.
Karmīne Zigaibere pagriezās un paskatījās uz līķiem visapkārt, it kā nezinādama, kā tie radu�ies.
Ar spilgti sarkanu mēlīti viņa kā kaķis nolaizīja no delnas virspuses sve�as asinis un pasmaidīja.
Pēc tam Rudā devās projām, papē�iem klik�ķot uz flīzēm kā āmura klaudzieniem tālumā.
Abi atpūtnieki, izlīdu�i no slēptuves zem galda, noskatījās asinspirtī.
- Ja mēs būtu, kā vienmēr, aizbrauku�i uz Torelmoli-nosu, neko tādu nepiedzīvotu, - sieviete nogaudās.
- Ārzemnieki, - vīrietis nopūtās, - viņi jau nav tādi kā mēs, Patrīcij.
-Jā, viss skaidrs. Nākamgad brauksim uz Braitonu, -misis Trefola nolēma, nepavisam neaptverdama tikko notiku�ā nozīmīgumu.
Tikko notiku�ais liecināja, ka nekāda nākamgada nebūs.
Iespēja sagaidīt nākamo nedēļu saruka līdz nullei.
Ciemā bija uzradusies jauna iemītniece.
Jaunie vienmēr piesaistīja VIŅU7 uzmanību, ta�u �oreiz Pipara vēsts bija graujo�a.
- Jasmīnu namiņā ievākusies ragana, - Pipars iesāka. - Es zinu - misis Hendersone, kas tur uzkopj, teica manai mātei, ka viņa saņem raganu laikrakstu. Un veselu kaudzi parastu avī�u. Bet raganu izdevumu arī.
- Mans tēvs saka, ka tādu raganu nemaz nav, - sacīja Venslideils.
Venslideilam bija gai�i, viļņaini mati. Pasaulē viņ� skatījās caur bieziem briļļu stikliem melnos rāmī�os.
Visi zināja, ka kristībās viņam dots vārds D�eremijs, ta�u neviens viņu tā nesauca, pat vecāki, kuriem viņ� bija
- Kāpēc gan ne, - teica Braiens.
Viņam bija plata, līksma seja, ko klāja �ķietami mū�īga netīrumu kārta.
- Nesaprotu, kāpēc raganām nevarētu būt sava avīze ar jaunākajām burvestībām. Mans tēvs saņem mak�ķernieku avīzi, un, varu saderēt, raganu ir vairāk nekā mak�ķernieku.
- Raganu izdevuma nosaukums ir
- Tā jau nav nekāda raganu avīze, - Venslideils aizrādīja. - Mana krustmāte arī to pasūta. Tur raksta tikai par izlocītām karotēm vai cilvēkiem, kas iedomājas, ka iepriek�ējā dzīvē biju�i, piemēram, karaliene Elizabete Pirmā. Patiesībā raganu vairs nav. Cilvēki izgudroja zāles un visu citu un pateica, ka raganas vairs nav vajadzīgas, un sāka viņas dedzināt sārtos.
- Tur varētu būt bildes ar vardēm un tā tālāk. - Brai-enam negribējās norakstīt labu ideju. - Satiksmes noteikumi lido�anai uz slotas. Kaķu sleja.
- Starp citu, tava krustmāte arī varētu būt ragana, -Pipars ieminējās. - Pa kluso. Piemēram, dienā krustmāte, bet naktī ragana.
- Mana krustmāte jau nu gan ne, - Venslideils drūmi izmeta.
- Un visādas receptes, - Braiens nelikās mierā. - Kā pa jaunam izmantot krupja gaļas pārpalikumus.
- Aizveries! - Pipars neizturēja.
Braiens nosprauslojās. Venslijs par to gan dabūtu pa purslām, pa draugam. Ta�u zēni jau sen zināja, ka nerakstītais likums par draudzīgu izplūk�anos Piparam nav saisto�s. Priek� vienpadsmit gadus veca skuķa viņa spēra un koda negaidīti un trāpīgi. Turklāt vienpadsmit gadu vecumā zēnus jau sāka satraukt tāda kā nojausma, ka roku palai�ana pret veco labo Pipu var izraisīt zināmu saviļņojumu, kuram viņi vēl nebija gatavi, - un turklāt rada iespēju saņemt strauju, a�u sitienu, kas darītu godu jebkurai jaunai karatistei.
Tomēr jauki, ka viņiem ir Pipars. Ar lepnumu zēni atcerējās laikus, kad Speķazīle D�onsons ar
Pipars tik milzīgu tēviņu uzskatīja par dabisku ienaidnieku.
Viņai bija īsi apgriezti rudi mati, seja nosēta ar vasar-raibumiem.
Pipara īstais vārds bija Pipina Galadriela Mūn�ailda. To viņa saņēma svinīgā pasākumā, kas notika dubļainā ielejā ar trim slimām aitām un vairākām caurām polietilēna teltīm. Māte izvēlējas Pantigērdlas ieleju Velsā, uzskatīdama to par atgrie�anos pie dabas krūts. Pēc pusgada, nogurusi no lietus, odiem, vīrie�iem, teltis bradājo�ajām aitām, kas pilnībā noēda pirmo marihuānas ra�u, un kopienas arhaiskā mikroautobusa, Pipara māte sāka atskārst, kāpēc cilvēce visas vēstures gaitā centusies attālināties no dabas, cik tālu vien iespējams. Par pārsteigumu saviem vecākiem, Pipara māte atgriezās Tedfīldā, nopirka krū�turi un, atviegloti nopūzdamās, iestājās sabiedrisko zinātņu kursos.
Ir tikai divas iespējas, kā sadzīvot ar tādu vārdu: Pipars izvēlējās otro. Trīs vīrie�u kārtas pārstāvji to uzzināja �etru gadu vecumā, pirmajā skolas dienā, rotaļu laukumā.
Zēni pajautāja, kā viņu sauc, un meitene bērni�ķīgā naivumā pateica.
Pēc tam tikai spainis ar aukstu ūdeni iz�ķīra Pipinas Galadrielas Mūn�aildas zobus un Ādama Janga kurpes. Tika saplēstas Venslideila pirmās brilles, bet Braiena kamzoli vajadzēja lāpīt piecās vietās.
Tie�i tad VIŅI sāka turēties kopā, un Piparu visi sauca par Piparu, izņemot miesīgo māti un Speķazīli D�onsonu ar piekritējiem, kas bija viena no divām bandām ciemā (drosmes uzplūdu brīdī, kad VIŅI atradās ārpus dzirdamības robe�as).
Ādams sita papē�us pret re�ģu kastes malu, sēdēdams goda vietā un garlaikoti klausīdamies klaudzienos kā ķēniņ� sava galma dīkajā tērzē�anā.
Viņ� laiski ko�ļāja stiebru. Bija ceturtdienas rīts. Priek�ā garas brīvdienas, kas �ķita bezgalīgas un tuk�as. Vajadzēs tās kaut kā aizpildīt.
Sarunu Ādams laida gar ausīm kā sienā�u �īgā�anu, pareizāk sakot, kā izlūks, kas pēta sajauktas smiltis, meklēdams vērtīgā zelta atspīdumu.
- Mūsu svētdienas avīze raksta, ka valstī ir tūksto�iem raganu, - Braiens paziņoja, - kas pielūdz dabu, ēd veselīgu pārtiku un tamlīdzīgi. Tie�ām nesaprotu, kāpēc viena nevarētu būt arī mūsu ciemā. Tur teikts, ka tās sēj valstī nesaprātīgu ļaunumu.
- Pielūdzot dabu un ēdot veselīgu pārtiku? - Vensli-deils brīnījās.
- Tā tur bija rakstīts.
VIŅI brīdi padomāja. Savulaik Ādams pierunāja VIŅUS visu pēcpusdienu ēst tikai veselīgu pārtiku. Beigās VIŅI nonāca pie slēdziena, ka veselīga pārtika ir laba, ja pirms tās esi kārtīgi paēdis.
Braiens pieliecās un sazvērnieciski no�ukstēja:
- Un vēl viņas dejo bez apģērba, - viņ� piebilda. - Dodas kalnos un uz Stounhed�u un tur dejo bez drēbēm.
�oreiz klusums bija dziļdomīgāks. VIŅI bija sasniegu�i to punktu, kad dzīves vagoniņ� ticis līdz pirmajam straujajam pagrieziena punktam - pubertātei, un nu viņi lūkojās lejup uz bīstamo turpmāko trasi, pilnu ar noslēpumiem, briesmām un satrauco�iem pagriezieniem.
- Mjā! - Pipars izdvesa.
- Ne jau mana krustmāte, - Venslideils pārtrauca sastingumu. - Noteikti ne. Viņa tikai grib parunāt ar manu krusttēvu.
- Bet viņ� ta�u ir miris, - Pipars atgādināja.
- Krustmāte saka, ka viņ� vēl kustinot glāzi, - Venslideils palika pie sava. - Mans tēvs gan teic, ka tie�i glāzī�u kustinā�anas dēļ viņ� nomira. Nezin kāpēc krustmāte grib ar viņu sazināties, jo ar dzīvu daudz nerunāja.
- To sauc par melno maģiju, - Braiens paskaidroja. - Par to ir rakstīts Bībelē. Viņai tas būtu jābeidz. Dievam nepatīk melnā maģija. Un raganas. Par to var tikt ellē.
Uz re�ģu kastes-troņa notika laiska sagrozī�anās. Ādams grasījās runāt.
Iestājās klusums. Ādamu vienmēr bija vērts klausīties. Dziļi sirdī VIŅI zināja, ka bandā ir trīs, nevis �etri biedri, un ka galvenais ir Ādams. Visi trīs bija ar mieru piedzīvot satrauktus, interesantus brī�us Ādama vadībā, nevis pa�i vadīt jebkuru citu grupējumu.
- Nesaprotu, kāpēc pasaule tā uzbrūk raganām, -Ādams teica savu vārdu.
Pārējie saskatījās. Izklausījās daudzsolo�i.
-Viņas noposta ra�u, - Pipars atbildēja. - Gremdē kuģus. Zina, kur� būs karalis, un tā tālāk. Gatavo zāļu novārījumus.
- Mana māte arī lieto ārstniecības augus, - Ādams atbildēja, - un tavējā arī.
- �ie ir labie augi, - Braiens neparko negribēja zaudēt okultisma eksperta pozīciju. - Manuprāt, Dievam nav iebildumu pret piparmētrām vai salvijām. Pat muļķim skaidrs, ka tās ir nekaitīgas.
- Pietiek raganai uz tevi paskatīties, un tu saslimsi. To sauc par ļaunu aci. Paskatās, un tu esi slims, un neviens nezina, no kā. Vēl viņas taisa lelles, kas izskatās pēc cilvēka, sadur tajās adatas, un dūrumu vietās ieperinās slimība, - Pipars priecīgi stāstīja.
- Tagad jau vairs nekas tāds nenotiek, - Venslideils kā racionāli domājo�s cilvēks secināja. - Mums ta�u ir zinātne, bet baznīca tika galā ar raganām, dedzināja tās uz sārta. To sauc par spāņu inkvizīciju.
- Manuprāt, tagad jāizpēta, vai tā, kas apmetusies Jasmīnu namiņā, ir ragana, un, ja ir, jāpaziņo misteram Pikersgilam, - Braiens sacīja.
Misters Pikersgils bija vikārs, ar kuru pēdējā laikā VIŅIEM bija domstarpības par vairākiem jautājumiem: VIŅI bija rāpu�ies īvē, kas auga baznīcas pagalmā, un iekustināju�i zvanu, bet pēc tam aizbēgu�i.
- �aubos, vai ir likumīgi dedzināt citus cilvēkus sārtā, -Ādams turpināja. - Tad jau visi tā darītu.
- Ja tici Dievam, tad tā var, - Braiens ne�aubījās, - un tad ari raganām nedraud elle, tāpēc, manuprāt, viņām vajadzētu būt pateicīgām, ja vien viņas visu kārtīgi saprata.
- Nevaru iedomāties, ka Pikijs kādu dedzinātu sārtā, -Pipars sacīja.
- Nezinu gan, - Braiens dziļdomīgi atbildēja.
- Nu ne jau tie�i dedzina, - Pipars pavīpsnāja, - drīzāk jau viņ� ziņo viņas vecākiem, lai pa�i nolemj - sadedzināt vai ne.
VIŅI pa�ūpoja galvas, nosodīdami garīdznieku bezatbildību. Pēc tam visi trīs nogaido�i palūkojās uz Ādamu.
Kā vienmēr, jo tie�i viņa galvā dzima idejas.
- Varbūt tas jāuzņemas mums, - Ādams teica. - Kādam ta�u kaut kas jādara, ja visapkārt klīst raganas. Manuprāt, mums jāizstrādā raganu novēro�anas plāns.
- Raganu uzraudzība, - Pipars piebilda.
- Nē, - Ādams salti izmeta.
- Bet mēs ta�u nevaram būt spāņu inkvizīcija, - Ven-slideils prātoja, - jo neesam spāņi.
- Varu saderēt, ka nav jābūt spānim, lai būtu spāņu inkvizīcija, - Ādams zināja teikt. - Tāpat kā skotu bruncī�i vai amerikāņu hamburgeri. Vienīgi jāizskatās pēc spāņiem, un tad visi zinās, ka tā ir spāņu inkvizīcija.
VIŅI pieklusa.
Klusumu pārtrauca �vīksti: Braiens apsēdās uz tuk�a maisiņa, kas nezin kāpēc alla� gadījās zem viņa dibena. Visu skatieni pievērsās viņam.
- Man mājās ir plakāts ar vēr�u cīņu, ar visu autogrāfu, - viņ� paziņoja.
pienāca pusdienlaiks un aizgāja. Jaunizveidotā spāņu inkvizīcija atkal sanāca kopā.
Galvenais inkvizitors uzmeta pārējiem kritisku skatienu.
- Kas tad tas? - viņ� prasīja.
- Dejojot tās klabina, - Venslideils tramīgi atbildēja. - Krustmāte jau pasen atveda tās no Spānijas. Tās sauc par kastaņetēm, te ir attēls ar spāņu dejotāju, paskaties!
- Bet kāpēc vēr�a priek�ā jādejo?
- Lai izskatītos spāniskāk, - Venslideils paskaidroja.
Ādams pamāja.
Plakāts ar vēr�u cīņu bija tie�i tāds, kā aprakstīja Brai-ens.
Pipars atnesa rafijas pinumu, kas atgādināja mērces trauku.
- Tajā liek vīna bla�ķi, - viņa sparīgi sacīja. - Māte atveda no Spānijas.
- Bet tur nav uzzīmēts vērsis, - Ādams aizrādīja.
- To tur nemaz nevajag, - Pipars kaujinieciski atcirta.
Ādams vilcinājās. Viņa māsa Sāra ar draugu bija bijusi
Spānijā, no kurienes pārveda milzīgu, sarkanu rotaļu ēzeli, kas, protams, bija spānisks, tomēr, kā Ādams instinktīvi juta, nesaistījās ar inkvizīciju.
Savukārt draugs atveda greznu zobenu, kas locījās un, kad ar to grieza papīru, kļuva neass, tomēr skaitījās izgatavots no Toledo tērauda.
Ādams bija pusstundu �ķirstījis enciklopēdiju, meklēdams informāciju, un juta, ka �is ir tie�i tas, kas inkvizīcijai nepiecie�ams. Ta�u mājieni nebija iedarboju�ies - pie zobena viņ� nebija ticis. Beigās viņ� paņēma no virtuves sīpolu bunti. Tie ta�u varētu būt no Spānijas. Ta�u zēnam pa�am bija jāatzīst, ka sīpoliem, lai arī tie rotāja inkvizi-toru telpas, pietrūka kaut kā būtiska, tāpēc viņ� nolēma neiebilst pret rafijas vīna trauku.
- Ļoti labi, - Ādams pamāja.
- Vai esi pārliecināts, ka tie ir spāņu sīpoli? - Pipars jau mierīgākā balsī jautāja.
- Protams, - Ādams atbildēja. - Sīpoli nāk no Spānijas. Kur� tad to nezina?
- Tikpat labi var būt no Francijas, - Pipars neatlaidās. - Francija ir slavena ar saviem sīpoliem.
- Vai nav vienalga, - Ādams atbildēja (viņam jau bija apnicis runāt par sīpoliem). - Francija ir tikpat kā Spānija. Diez vai raganas zināja at�ķirību, visu laiku lidodamas naktī. Viņas redzēja kontinentu, neko vairāk. Starp citu, ja jums kaut kas nepatīk, mierīgi varat dibināt pa�i savu inkvizīciju!
Pipars uzreiz apklusa, jo viņai bija apsolīta galvenā spīdzinātāja vieta. Neviens ne�aubījās, kur� būs galvenais inkvizitors.
Vismazāko sajūsmu par savu lomu inkvizīcijas gvardē pauda Venslideils un Braiens.
-Jūs nezināt ne vārda spāniski, - paskaidroja Ādams, kas desmit minūtes no pusdienlaika stundas bija �ķirstījis spāņu frazeoloģisko vārdnīcu (to romantisma uzplūdā Alikantē nopirka viņa māsa Sāra).
-Tam nav nekādas nozīmes, jo mums būs jārunā latīņu valodā, - atbildēja Venslideils, kas arī pusdienlaikā bija cītīgi lasījis.
- Spāņu arī, tāpēc jau to sauc par spāņu inkvizīciju, -Ādams palika pie sava.
- Nesaprotu, kāpēc mums nevarētu būt britu inkvizīcija, - Braiens pauda savu viedokli. - Mēs ta�u pieveicām Neuzvaramo armādu un ne to vien un tagad ņemsimies ar viņu smirdīgo inkvizīciju?
Braiena teiktais pamodināja arī Ādama patriotiskās jūtas.
- Manuprāt, mums jāsāk kā spāņu inkvizīcijai, bet vēlāk, mazliet ievingrināju�i roku, pārveidosim to britu iestādē, - Ādams sacīja un tad piebilda: - Un tagad, inkvizīcijas gvarde,
Tomēr beigās VIŅI vienojās, ka Jasmīnu namiņa jaunā iemītniece var pagaidīt. Vispirms ta�u jāsagatavojas un jāpatrenējas.
- tu esi ragana, vai ne - olē? - prasīja galvenais inkvi-zitors.
- Jā, - atbildēja Pipara se�gadīgā māsa, kas atgādināja zeltmatainu futbolbumbu.
- Tev jāsaka nē, nevis jā, - galvenā spīdzinātāja no�ņācās un iebikstīja aizdomās turētajai ar elkoni.
- Un kas tad būs? - meitenīte jautāja.
- Tad mēs tevi spīdzināsim, kamēr pateiksi jā. Es ta�u tev teicu. Būs jautri. Nesāpēs, - galvenā spīdzinātāja solīja un a�i piebilda: -
Mazā aizdomās turētā uzmeta nicino�u skatienu inkvizīcijas �tābam, kas ne�petni smar�oja pēc sīpoliem.
- Jā, es gribu būt ragana ar kārpu uz deguna, un man būtu zaļa āda un mīļ� kaķis. Es to sauktu par Melnīti, un vēl man būtu visādas zālītes...
Galvenā spīdzinātāja pamāja galvenajam inkvizito-ram.
- Paklau, - Pipars izmisīgi iesāka un tad skarbi turpināja, - neviens ta�u neaizliedz tev būt raganai, vienīgi tev jāsaka, ka neesi ragana. Ja tu uzreiz atzīsties, mūsu darbam nav nekādas jēgas.
Aizdomās turētā mazliet padomāja.
- Bet es gribu būt ragana, - viņa �ikstēja.
Vīrie�u kārtas inkvizitori pārmija bezcerīgus skatienus. Tā ta�u nebija norunāts.
- Ja teiksi nē, es tev atdo�u savu lelli Sindiju ar visu stalli. Neesmu to vēl lietojusi, - Pipars māsai solīja, nikni uzlūkodama pārējos, lai tie pat nemēģinātu kaut ko piebilst.
- Esi gan, - mā�ele no�ņāca. - Redzēju savām acīm, viss galīgi nobru�āts, siena plaukts arī salauzts.
Ādams zīmīgi nokāsējās.
- Esi tu ragana vai neesi,
Mazā paskatījās uz māsu un nolēma neriskēt.
- Neesmu, - viņa beigās iz�ķīrās.
visi bija vienisprātis, ka spīdzinā�ana izdevās godam. Vienīgā nelaime, ka raganas tēlotāja negribēja to beigt.
Bija tveicīga pēcpusdiena, un inkvizitoru gvarde juta, ka viņus izmanto.
- Nesaprotu, kāpēc viss jādara man un brālim Brai-enam, - brālis Venslideils sūrojās, slaucīdams no pieres sviedrus. - Nu jau viņai vajadzēja padoties, un viss būtu galā.
- Kāpēc mums pārtraukums? - prasīja aizdomās turētā, izliedama no kurpēm ūdeni.
Pētījumu gaitā galvenais inkvizitors iedomājās, ka britu inkvizīcija varbūt vēl nav gatava izmantot dzelzs jaunavu un smacējo�o bumbieri, bet attēls ar ūdenī iegremdētu moku solu vedināja domāt par tā mērķi. Vajadzēja tikai dīķi, pāris dēļu un virvi. Tādas lietas VIŅUS alla� sajūsmināja, un galvenais, ka viss bija pa rokai.
Aizdomās turētā jau bija līdz viduklim zaļa.
- Tie�i kā �ūpolēs, hī, - viņa draiskulīgi sauca.
-Ja neviens nepamērcēs arī mani, tad es eju mājās, -brālis Braiens murmināja. - Nesaprotu, kāpēc viss prieks tiek ļaunajai raganai.
- Inkvizitoriem spīdzinā�ana nav paredzēta, - skarbi sacīja galvenais inkvizitors, ta�u ne pārāk pārliecino�i.
Pēcpusdiena bija karsta, un inkvizitoru apģērbs (veci maisi) koda un smirdēja pēc sapelēju�iem mie�iem. Pats par sevi saprotams, ka dīķis vilināt vilināja.
- Labi jau labi, - viņ� sacīja un pievērsās aizdomās turētajai. - Tu esi ragana, tā vairāk nedari, pietiek, tagad palaid arī citus... norunāts? Olē, - viņ� piebilda.
- Un ko tagad? - Pipara māsa jautāja.
Ādams brīdi vilcinājās. Likt uz uguns? Nav vērts. Radīsies vēl problēmas, un viņa tāpat ir tik izmirkusi, ka nedegs.
Viņam bija arī neskaidra nojausma, ka tuvā nākotnē var rasties jautājumi par dubļainām kurpēm un sakaltu�ām ūdenszālēm uz sārtās kleitas. Ta�u tas būs nākotnē, pēc garās, siltās pēcpusdienas ar dēļiem, virvi un dīķi. Nākotne nekur nepaliks.
nākotne atnāca un aizgāja, mazliet biedējo�i, kā jau nākotne, lai gan mistera Janga prātu nodarbināja ne tikai dēla dubļainais apģērbs. Ādamam vienkār�i aizliedza skatīties televizoru, proti, bija jāiztiek ar melnbalto savā guļamistabā.
- Nesaprotu, kāpēc nedrīkst laistīt dārzu ar �ļūteni, -Ādama tēvs teica mātei, - tāpat kā visi, arī es maksāju nodokļus. Dārzā jau ir īsts Sahāras tuksnesis. Brīnums, ka dīķis vēl nav izkaltis. Dro�i vien tāpēc, ka aizliegti kodolizmēģinājumi. Manā bērnībā vasara bija vasara, lija vai katru dienu.
Tas bija vakar.
Bet �odien Ādams slāja pa putekļainu ceļu. Tā bija jauka slā�ana, vienīgi aizvainoja pareizi domājo�us cilvēkus. Neteiktu, ka Ādams gāja sagumis. Slāt viņ� mācēja lokani un daiļrunīgi, �obrīd ar pleciem pauzdams aizvainojumu un pārsteigumu, kādu jūt savā zemē neatzīts pravietis.
Krūmus klāja smagi putekļi.
- Ja raganas pārņems valsti un liks visiem ēst veselīgu pārtiku, aizliegs iet uz baznīcu un piespiedīs visus dejot kailiem, viņi būs to pelnīju�i, - Ādams noburk�ķēja un paspēra malā akmeni.
Godīgi sakot, nebūtu slikti, vienīgi tā veselīgā pārtika...
- Ja mums ļautu kārtīgi ķerties pie lietas, mēs noteikti atrastu
Saimniekam pa pēdām uzticīgi cilpoja Suns. �I dzīve nebija glu�i tas, ko elles suns gaidīja da�as dienas pirms Armagedona, ta�u, par spīti visam, �āda dzīve viņam sāka iepatikties.
Suns dzirdēja, ka saimnieks saka:
- Pat
Augums veido raksturu. Plu�ķainam �unelim da�i uzvedības parametri neap�aubāmi ierakstīti gēnos. Pārvērties mazā suni, tu nevari saglabāt raksturu, jo visu savu būtību sāk cauraust maza �uneļa daba.
Suns jau bija trenkājis �urku. Tas pagaidām bija labākais notikums viņa dzīvē.
- Ja pasauli pārņems ļaunie spēki, cilvēki būs to pelnīju�i, - Saimnieks burk�ķēja.
- Kad vecais Pikijs būs pārvērsts vardē, lai neviens pie manis neskrien, - Saimnieks murmināja.
Un tad Ādams kaut ko apjauta. Pirmkārt, dusmās viņ� neapzināti bija atnācis līdz Jasmīnu namiņam. Otrkārt, tur ta�u kāds raudāja.
Asaras Ādamu aizkustināja. Bridi vilcinājies, viņ� piesardzīgi pameta skatienu pār dzīv�ogu.
Anatēmai, kas sēdēja saliekamajā krēslā un bija jau izlietojusi pusi no
Ādams jau sāka �aubīties, vai viņa ir ragana. Viņas izskats nebūt nesakrita ar viņa priek�statiem. Jangu ģimene bija izvēlējusies vienu, kā pa�i domāja, labāko svētdienas laikrakstu, tāpēc Ādamam bija gājis secen gadsimts okultisma vēsturē. Deguns viņai nebija liks, kārpu arī neredzēja, jauna... nu, samērā jauna. Ar to Ādamam pietika.
- Labdien, - viņ� iztaisnojies sveicināja.
Iz�ņaukusi degunu, Anatēma viņu uzlūkoja.
Tagad vajadzētu aprakstīt, ko viņa redzēja pie dzīv�oga. Pēc tam Anatēma stāstīja, ka tur stāvējis tāds kā pirmspubertātes vecuma sengrieķu dievs. Varbūt Bībeles attēls - muskuļains eņģelis, kas, atvēzējis zobenu, aizstāv taisnību. Tā nebija divdesmitā gadsimta seja. Viļņotie zelta mati mirdzēja. Tāda seja varētu būt Mikeland�elo skulptūrai.
Vienīgi Mikeland�elo nebūtu pievienojis novalkātas krosenes, nodriskātus d�insus un netīru T kreklu.
- Kas tu tāds esi? - Anatēma pajautāja.
- Ādams Jangs, - viņ� atbildēja. - Mēs tepat netālu dzīvojam.
- Nūja. Esmu par tevi dzirdējusi, - Anatēma slaucīja asaras.
Ādams lepni iztaisnoja muguru.
- Misis Hendersone piekodināja paturēt tevi acīs, -viņa turpināja.
- Mani jau te pazīst, - Ādams atbildēja.
- Dzirdēju, ka esi dzimis, lai tevi pakārtu, - Anatēma paziņoja.
Ādams pasmaidīja. Viņam bija nelāga slava, tomēr labāk tāda nekā nekāda.
- Man teica, ka tu esi vissliktākais no VIŅIEM, - Anatēma izskatījās jau mazliet priecīgāka.
Ādams pamāja.
- Misis Hendersone brīdināja:
- Bet kāpēc jūs raudājāt? - Ādams klusi pajautāja.
- Raudāju. Nūja, es kaut ko pazaudēju, - Anatēma atbildēja. - Grāmatu.
- Ja gribat, palīdzē�u jums meklēt, - Ādams galanti piedāvāja un sāka lielīties. - Es daudz zinu par grāmatām, pats arī savulaik vienu uzrakstīju. Baigā grāmata, gandrīz astoņas lappuses. Par pirātu, kur� bija slavens detektīvs. Pats arī zīmēju ilustrācijas. Ja vēlaties, iedo�u izlasīt. Varu saderēt, ka tā ir daudz aizraujo�āka par to, kuru pazaudējāt. Sevi�ķi tai vietā, kur ar gaisa kuģi ierodas dinozaurs un sāk cīnīties ar kovbojiem. Mana grāmata jūs noteikti uzjautrinātu. Braiens smējās, vēderu turēdams, un teica, ka savu mū�u neesot tā smējies.
- Paldies, es ne�aubos, ka tava grāmata ir tie�ām laba, - Anatēma teica, līdz galam iekarodama Ādama mīlestību, - bet palīdzēt nevajag, manuprāt, jau par vēlu.
Anatēma domīgi uzlūkoja Ādamu.
- Tu dro�i vien labi pazīsti apkārtni? - viņa pajautāja.
-Jūdzēm visapkārt, - Ādams atbildēja.
- Vai redzēji divus vīrus lielā, melnā ma�īnā? - viņa painteresējās.
- Vai viņi nozaga jūsu grāmatu? - Ādams kļuva pati uzmanība: starptautisku grāmatu zagļu izseko�ana būtu lieliska dienas izskaņa.
- Es tā neteiktu. Vismaz viņi to negribēja, tā man �ķiet. Viņi meklēja mui�u. �odien tur aizgāju, bet neviens neko par tiem nezina. Kā nopratu, tur bijis kaut kāds negadījums.
Anatēma atkal uzmeta skatienu Ādamam. Kaut kas zēnā bija neparasts, bet viņa netika gudra, kas tie�i. Nezin kāpēc pēk�ņi �ķita, ka viņ� ir nozīmīga personība un nedrīkst ļaut viņam pazust. Kaut kas viņā...
- Kāds bija grāmatas nosaukums? - Ādams pajautāja.
- Raganas?
- Tāda kā
- Redzēju, - Ādams sacīja, - tie�ām interesanti, kā tur tie karaļi izdarījās. Kaut kas traks. Bet kas tajos pareģojumos tik jauks?
-Jauks kādreiz nozīmēja - nu, precīzs vai arī tie�s.
Neparasti gan. Tāda kā relaksēta spriedze. Varētu nodomāt - ja zēns ir te, tad viss pārējais saplūst ar ainavu, kļūst par fonu.
Jasmīnu namiņā Anatēma dzīvoja jau mēnesi. Ja neskaita misis Hendersoni, kura it kā apkopa namiņu un pie reizes izdevīgā gadījumā pārmeklēja īrnieces mantas, Anatēma ar citiem cilvēkiem bija pārmijusi labi ja desmit vārdus. Lai visi domā, ka viņa ir māksliniece! Tāds lauku apvidus rado�ām dvēselēm patīk.
Īstenībā jau te bija sasodīti skaisti. Ciems atradās brīni�ķīgā vietā. Gleznotājiem, kas aizraujas ar romantisko ainavu, zirgiem un suņiem, te būtu īsta paradīze.
Ta�u vienlaikus, zinot, kas drīzumā notiks, dabas skaistums nomāca. Protams, ja var ticēt Agnesei. Un viņas grāmatu Anatēma tik neapdomīgi bija pazaudējusi. Protams, palika piezīmes, bet tās jau nebija tik vērtīgas.
Ja Anatēma tobrīd pilnībā valdītu pār savu prātu (Ādama klātbūtnē neviens to nespēja), tad ievērotu, ka, tiklīdz viņa sāk domāt par Ādamu vairāk nekā tikai pavir�i, domas noslīd no viņa kā ūdens no pīles.
- Interesanti gan! - Ādams prātā jau �ķirstīja grāmatu ar jaukajiem, precīzajiem pravietojumiem. - Tajā teikts, kas uzvarēs Lielajā turnīrā, vai ne?
- Nē, - Anatēma atbildēja.
- Vai tur ir gaisa kuģi?
- Tikai da�i, - Anatēma sacīja.
- Un roboti? - Ādamā modās cerība.
- Diem�ēl ne.
- Tad nu gan nav tik jauka, manuprāt, - Ādams nosprieda. - Kas tā par nākotni bez robotiem un gaisa kuģiem!
- Vai vēlies limonādi? - viņa pajautāja.
Bridi vilcinājies, Ādams nolēma ķerties vērsim pie ragiem.
- Atvainojiet, ka prasu, bet, ja tas nav pārāk personīgi, vai jūs esat ragana? - viņ� pajautāja.
Anatēma samiedza acis. Laikam jau misis Hendersone izo�ņājusi.
- Da�i tā varētu domāt, - viņa atbildēja, - bet es patiesībā esmu okultiste.
- Labi, tad jau viss kārtībā, - Ādams kļuva priecīgāks.
Anatēma ar skatienu nomērīja viņu no galvas līdz
kājām.
- Vai zini, ar ko nodarbojas okultisti? - viņa pajautāja.
- 0 jā, - Ādams pa�pārliecināti atbildēja.
- Nu jau tu izskaties priecīgāks, - Anatēma secināja, - ienāc. Pati arī labprāt kaut ko iedzer�u. Un vēl... Ādam Jang?
-Jā?
- Tu nospriedi, ka savām acīm jātic, vai ne?
- Es, vai? - Ādams jutās vainīgs.
Ar Suni gan bija negals. Viņ� negribēja iet namiņā un, pieplacis slieksnim, sāka rūkt.
- Nāc nu, muļķa Suns, - Ādams teica, apjucis skatīdamies uz Anatēmu. - Tas ta�u tikai Jasmīnu namiņ�. Parasti jau viņ� mani klausa uz vārda.
- Vari ielaist dārzā, - Anatēma ieteica.
- Nē, viņam jādara tas, ko es saku. Izlasīju grāmatā. Dresūra ir nopietna lieta. Lasīju, ka visus suņus var izdresēt. Mans tēvs teica, ka varu paturēt tikai tad, ja kārtīgi apmācī�u. Klausies, Suns! Iek�ā!
Suns iegaudojās un lūdzo�i paskatījās uz saimnieku, ar strupo asti reizi vai divas uzsizdams pa zemi.
Saimnieka balss.
Visnotaļ negribīgi, it kā pret stāvu kalnu, viņ� pārlīda pāri slieksnim.
- Nu re, - Ādama balsī jautās lepnums, - labs puika. Jau atkal Sunī sadega gabaliņ� elles...
Anatēma aizvēra durvis.
Virs Jasmīnu namiņa durvīm jau vairākus gadsimtus karājās zirga pakavs - kop� pirmajiem īpa�niekiem, kad trakoja mēris un saimnieks nolēma iespēju robe�ās aizsargāties ar visiem pieejamiem līdzekļiem.
Sarūsējis, gadsimtu gaitā pārklāts ar krāsu kārtām. Nedz Ādams, nedz Anatēma nepievērsa pakavam uzmanību, tāpēc neievēroja, ka tas sakarsis līdz baltkvēlei un tagad lēnām atdziest.
AZIRAFALA KAKAO STĀVĒJA NEAIZSKARTS.
Vienīgā skaņa istabā bija ik pa brīdim pār�ķirta lapa. Laiku pa laikam pie durvīm pagrabinājās potenciālie kaimiņveikala intīmo grāmatu pircēji, sajauku�i durvis. Azirafals nelikās dzirdam.
Reizi vai divas viņ� gandrīz vai nolamājās.
jasmīnu namiņā Anatēma nebija īsti iekārtojusies. Lielākā daļa mantu stāvēja, sakrautas uz galda. Iespaidīga aina. Izskatījās, it kā vudu priesteriene būtu aplaupījusi zinātnisku pre�u veikalu.
- Vienreizēji! - Ādams bija sajūsmā. - Kas tā par ierīci .ir trim kājām?
- Teodolīts, - Anatēma atsaucās no virtuves. - Enerģētisko līniju noteik�anai.
- Un kas ir enerģētiskās līnijas? - Ādams gribēja zināt. Anatēma paskaidroja.
- For�i, vai tie�am? - viņ� brīnījās.
1
Visas pieminētās ir grupas
2
Teodolīts - leņķu mērī�anas instruments.
3
Se�padsmitā gadsimta pamuļķltis, nav rada ASV prezidentam.
4
Interesanti, ka viens no �iem stāstiem ir tīra patiesība.
5
Intervija notika 1983. gadā un skanēja �ādi:
J. Tātad jūs esat ANO sekretārs?
A.
J. Vai esat saticis Elvisu?
6
Misters Tomass Trefols ar kundzi (no Elmsas, Peigntonā). Viņi vienmēr apgalvoja, ka viens no jaukākajiem mirkļiem atvaļinājuma laikā neesot lasit laikrakstus vai klausīties ziņas, bet tie�i otrādi -tikt no tā visa projām. Misteru Trefolu sagrāba vēdergraizes, bet misis Trefola jau pirmajā dienā pārsauļojās, un tagad, pēc pusotras nedēļas, abi beidzot varēja iziet laukā.
7
Nav svarīgi, kā �etrotne sevi dēvēja. Tā bie�i mainīja nosaukumu atkarībā no tā, ko iepriek�ējā vakarā bija lasījis vai redzējis Ādams Jangs (Ādama Janga brigāde, Ādams &�Co, banda
8
Speķazīle D�onsons bija no�ēlojams, savam vecumam pārāk liels zēns. Tāds ir katrā skolā, ne jau vienmēr resnitis, ta�u milzenis, kura apģērbam ir gandrīz tāds pats izmērs kā tēvam. Viņu pirkstos plīst papirs, lūst pildspalvas. Citi bērni, ar kuriem D�onsons gribēja rotaļāties, beigās pakļuva zem viņa milzīgajām kājām. Speķazīle D�onsons kļuva par huligānu gandrīz pa�aizsardzības dēļ vien. Labāk lai tevi sauc par huligānu, jo tas vismaz nozimē zināmu dedzību un kontroli un tevi nesaukā par lielo lempi. Sporta skolotāji bija izmisumā: ja Speķazīli kaut cik interesētu sports, skola uzvarētu visās sacensībās, ta�u viņam tas bija vienaldzigs. Speķazīle slepeni aizrāvās ar tropisko zivju kolekciju, par kuru saņēma godalgas. Speķazīle un Ādams Jangs bija dzimu�i vienā gadā, ar da�u stundu starpību. Vecāki nebija izstāstīju�i, ka viņ� ir adoptēts. Redzat? Jaundzimu�o jautājumā jums bija taisniba.
9
-Jā-
- Jebkura vietā?
-Jā-
- Neesmu redzējis. Zili zaļi brīnumi - neredzamas līnijas visapkārt, un es tās nemaz neredzu.
Ādams nebija no tiem, kas klausās citos, bet tagad gan piedzīvoja aizraujo�ākās divdesmit minūtes dzīvē, vismaz todien. Jangu mājās neviens nesita pie koka un nemeta pār plecu sāli. Vienīgais pussolis uz pārdabiskā atzī�anu bija noticis Ādama bērnībā, proti, negribīga izlik�anās, ka Ziemassvētku vecītis nolai�as lejā pa skursteni.1
Ādams alka pēc kaut kā okultāka nekā Ra�as svētki. Anatēmas teikto viņa prāts uzsūca kā dzē�lapa ūdeni.
Suns rūkdams gulēja zem galda, nopietni �aubīdamies pats par sevi.
Anatēma ticēja ne tikai enerģētiskajām līnijām, bet arī roņiem, vaļiem, divriteņiem, mū�ame�iem, pilngraudu maizei, papīra otrreizējai pārstrādei, balto izsūtī�anai no Dienvidāfrikas un amerikāņu izsūtī�anai no it visurienes, ieskaitot Longailendu. Savu ticību viņa nekārtoja pa plauktiem, tāpēc viss bija savēlies milzīgā bez�uvju kamolā, kuram blakus �annas d�Arkas principi atgādinātu vien aptuvenu priek�statu. Kalnu pārcel�anas mērogā Anatēmas ticība būtu nulle, komats, pieci alpi.2
No viņas mutes Ādams pirmo reizi dzirdēja vārdu
Anatēmu zēns pārtrauca, tikai lai piekristu viņas viedoklim par kodolenerģiju.
- Biju atomstacijā. Garlaicīgi. Ne zaļu dūmu, ne burbuļojo�u mēģeņu. Varbūt viņiem vajadzētu ekskursijām kaut ko tādu parādīt, ne tikai daudzus cilvēkus, kuri nebija pat skafandros.
- Burbuļo�ana sākas, kad apmeklētāji aiziet, - Anatoma drūmi atbildēja.
- Nūja, - Ādams piekrita.
-Visas �īs stacijas vajadzētu nolīdzināt līdz ar zemi.
- Tie�i tā, kāda jēga, ja tur nekas neburbuļo? - teica Ādams.
Anatēma pamāja, vēl arvien cenzdamās saprast, kas Ādamā tik neparasts, līdz beidzot apķērās.
Viņam nebija auras.
�ajā jomā Anatēma bija lietpratēja. Uzmanīgi skatoties, viņa tās redzēja ap cilvēku galvām kā gaismas mākonī�us, un Grāmatā bija rakstīts, ka to krāsa liecina par cilvēka veselību un vispārējo stāvokli. Katram cilvēkam ir aura. Ļaunam, noslēgtam indivīdam - vārgs, drebo�s siluets, bet atklātām un rado�ām dvēselēm aura izpletās pat vairākas collas attālu no ķermeņa.
Anatēma nebija dzirdējusi par cilvēkiem bez auras, ta�u Ādamam tās nebija. Ta�u viņ� �ķita priecīgs, dedzīgs, līdzsvarots kā �iroskops.
Anatēma nosprieda, ka pie visa vainīgs pa�as nogurums.
Viņa, protams, bija apmierināta ar tik atsaucīgu skolnieku un, juzdamās pateicīga, pat iedeva viņam da�us
�I tik�anās mainīja Ādama dzīvi. Vismaz todien.
Vecākiem par pārsteigumu, viņ� agri aizgāja gulēt, bet pēc tam līdz pusnaktij lukturī�a gaismā zem segas lasīja �urnālus, grauzdams citrona ledenes. No drud�aini ko�ļājo�ās mutes ik pa laikam paspruka vārds
Kad nosēdās baterijas, Ādams izlīda no segas apak�as un gulēja satumsu�ajā istabā, salicis zem galvas rokas, kā �ķita - skatīdamies iznīcinātāju modeļos pie griestiem, kas �ūpojās nakts vēsmā.
Ta�u, nē, Ādams lūkojās spo�i apgaismotajā panorāmā, kas viņa iztēlē virmoja kā brīnumzeme.
Jā, tā nebija Venslideila krustmāte ar vīna glāzi. Anatēmas okultisms bija ievērojami interesantāks.
Turklāt Anatēma viņam patika. Protams, baigi veca, ta�u, ja Ādamam kāds iepatikās, viņ� centās panākt, lai �is cilvēks būtu laimīgs.
Interesanti, ko darīt, lai Anatēma būtu laimīga?
Valdīja vispārējs uzskats, ka pasauli maina tādi notikumi kā lieli sprādzieni, maniakāli politiķi, pla�as zemestrīces vai lielā tautu staigā�ana, bet tagad ir atklāts, ka tas ir gau�ām vecmodīgs pieņēmums, kam nav nekāda sakara ar moderno domā�anu. Haosa teorija nosaka, ka pasauli patie�ām maina sīkumi. Amazones d�ungļos tauriņ� noplivina spārnus, un pēc tam pusē Eiropas plosās vētras.
Ādama aizmigu�ā prāta stūrītī parādījās tauriņ�.
Iespējams, tagad Anatēma varētu izdibināt acīm redzamo iemeslu, kāpēc viņa neredz Ādama auru, bet varbūt arī ne.
Stāvot Trafalgara skvērā, ta�u nevar redzēt visu Angliju.
TRAUKSMES SIGNĀLS NORIMA.
Protams, nav brīnums, ka atomstacijas vadības telpā ieskanas trauksmes signāls. Tas tur skan pastāvīgi, jo pultīs ir daudz ciparnīcu un mēraparātu, un, lai nenotiktu kaut kas neparedzēts, tas bie�i pīkst.
De�ūrmaiņas in�eniera amatā var strādāt saprātīgs, spējīgs, aukstasinīgs cilvēks, uz kuru var paļauties, ka viņ� ārkārtas brīdī neskries uz savu ma�īnu, un kur� rada iespaidu, ka visu laiku smēķē pīpi, ir tā viņa mutē vai nav.
Atomstacijas
Līdz �im tā tie�ām bija.
Horass Ganders pameta skatienu uz mirgojo�ām sarkanajām gaismām, pēc tam uz ciparnīcām un beigās uz kolēģu sejām. Un tad viņ� pacēla acis uz lielo mēraparātu istabas otrā galā.
Stacijā bija noplūdu�i �etrsimt divdesmit garantētu, lētu megavatu. Bet citi mēraparāti rādīja, ka tos nekas nerada.
Viņ� neteica, ka tas ir dīvaini, tāpat kā klusētu, redzēdams aitu baru, kas brauktu garām uz divriteņiem, spēlējot vijoles. De�ūrin�enieris neko tamlīdzīgu nesaka.
Horass Ganders teica:
- Alf, būtu labi, ja tu piezvanītu direktoram.
Aizritēja trīs drud�ainas stundas, kuru laikā zvanīja daudzi telefoni, dūca telefaksi un faksi. īsā laikā no gultas tika izrauti divdesmit septiņi cilvēki, kuri pamodināja vēl piecdesmit trīs, jo, iztramdīts pulksten �etros no rīta un kritis panikā, cilvēks negrib būt viens.
Lai nu kā, reaktora atvēr�anai un apskatei vajag daudzu amatpersonu atļauju.
Tās tika saņemtas. Reaktors tika atvērts, iek�puse izpētīta.
Horass Ganders tad secināja:
-Jābūt nopietnam cēlonim. Piecsimt tonnu urāna pa�as par sevi nevar izkūpēt gaisā.
Mēraparātam viņa rokā bija jāgaudo, bet tas tikai ik pa brīdim negribīgi notik�ķēja.
Reaktora vietā atklājās tuk�s laukums, kurā varētu uzspēlēt biljardu.
Pa�ā apak�ā uz spo�ās, aukstās grīdas vientuļi gulēja citrona ledene.
Pārējās iekārtas turbīnu zālē rēca kā alla�.
Simt jūd�u attālumā Ādams Jangs gultā pagriezās uz otriem sāniem.
Reivens seibls, slaids, elegants bārdainis melnā uzvalkā, brauca sava elegantā melnā limuzīna aizmugures sēdekli, pa savu �maugo, melno telefonu runādams ar Rietumkrasta bāzi.
- Kā iet? - viņ� apvaicājās.
- Rādās, ka labi, direktor, - mārketinga vadītājs atbildēja. - Rīt esmu iecerējis brokastis ar visu galveno lielvei-kalu klientiem. Daudzsolo�as izredzes. Nākamajā mēnesī visos veikalos būs mūsu MEALS�.
- Krietni pastrādāji, Nik.
- Gāja kā pa sviestu. Aiz mums ta�u stāvi tu, Reiven. Lieliska organizācija. Tāpēc man alla� veicas.
- Paldies, - Seibls teica un beidza sarunu.
Ar MEALS� viņ� īpa�i lepojās.
Divu gadu darba un pētniecības rezultātā radās CHOW� - savītu un savirpuļotu proteīnu molekulu produkts, nesaprotams un sare�ģīts, uzmanīgi projektēts tā, lai to ignorētu pat rijīgākie gremo�anas trakta enzīmi: ar bezkaloriju saldinātāju, augu eļļa aizstāta ar minerāleļļu, plus �ķiedrvielas, krāsvielas un gar�as pastiprinātāji. Gala rezultāts bija pārtikas produkts, kas citu vidū izcēlās tikai ar cenu (mazliet augstāka) un uzturvielu saturu (apmēram tādu pa�u kā
CHOW� pirka resnī�i. Tāpat arī tievie, kas negribēja aptaukoties. Produkts bija diētisko pre�u topā - uzmanīgi sacakots, izstrādāts un izveidots, imitējot visu - sākot ar kartupeļiem un beidzot ar brie�a gaļu, lai gan visvairāk cilvēki pirka cāļa gaļu.
Seibls relaksēti vēroja, kā ieplūst nauda. CHOW� pamazām ieņēma ekoloģisko ni�u, kuru agrāk aizpildīja pārtika bez pre�u zīmes.
CHOW� sekoja SNACKS� - ātrās uzkodas, ra�otas no īstiem atkritumiem.
Pēdējais Seibla fantāzijas auglis bija MEALS� - tas pats CHOW� ar cukura un tauku piedevām. Apēdot zināmu daudzumu, teorētiski varēja a) ļoti aptaukoties un b) nomirt no nepietiekama uztura.
�āds paradokss Seiblu valdzināt valdzināja.
�obrīd MEALS� tika testēts visā Amerikā. Picas MEALS, zivju MEALS, Si�uānas MEALS, makrobiotiskā rīsa MEALS. Pat hamburgeru MEALS.
Limuzīns apstājās Demoinā, Aiovas �tatā, pie ātrās ēstuves
Pieliecies viņ� piesita stiklam, kas �ķīra pasa�ieri no automa�īnas vadītāja. �oferis nospieda slēdzi, un stikls aizslīdēja malā.
- Klausos, ser...
- Uzmetī�u aci mūsu projektam, Marlon. Bū�u tur desmit minūtes, bet pēc tam brauksim atpakaļ uz Losand�elosu.
- Jā, ser.
Seibls iegāja
Seibls piegāja pie letes.
- Labdien! Mani-sauc-Mērija, - atskanēja meitenes balss. - Kā-varu-jums-pakalpot?
- Dubulto, pikanto, labi daudz frī, bez sinepēm, -Seibls pasūtīja.
- Ko-dzersim?
- īpa�i biezo �okolādes-banānu kokteili!
Meitene nospieda uz kases aparāta mazu piktogrammu (lasītprasme ēstuvju darbiniekiem vairs nebija obligāta, smaids gan). Pēc tam viņa pagriezās pret apaļīgo pavāru.
- DH, F, bez sinepēm, - viņa teica. - �oko kokteilis.
- Uhu, - pavārs nodūdoja.
Pēc tam viņ� salika papīra traukos nelielas devas, apstādamies, tikai lai atglaustu no pieres pasirmo matu cekulu.
- Lūdzu, - viņ� teica.
Meitene paņēma, neveltīdama viņam pat skatiena. Pavārs priecīgs atgriezās pie pannas, klusi dziedādams:
Seibls ievēroja, ka dungo�ana nesaskan ar fonā skano�o
Labdien-mani-sauc-Mērija pasniedza Seiblam MEALS� un novēlēja jauku dienu.
Atradis vietu pie plastmasas galdiņa, Seibls apsēdās plastmasas krēslā un pārbaudīja ēdienu.
Sintētiska maizīte. Sintētisks burgers, frī, kas nav kartupeļus redzējis ne tuvumā. Mākslīga mērce. Pat (Seibls ar to īpa�i lepojās) mākslīgs sālīts gurķis. Piena kokteili viņ� pat nepaņēma rokā. Tajā nebija nekādu uzturvielu, bet sāncen�i jau arī tirgoja tādus pa�us.
Visapkārt cilvēki ēda ne-pārtiku bez lielas sajūsmas, ta�u arī nepauda vairāk nepatikas kā citos planētas bur-geru ķēdes iestādījumos.
Seibls piecēlās, aiznesa paplāti uz plauktu ar uzrakstu LŪDZU NEAPĒSTO UZMANĪGI IZMEST ATKRITUMOS un visu pirkumu izmeta. Ja kāds viņam pateiktu, ka Āfrikā bērni mirst badā, Seibls justos glaimots, ka novērtējat viņa pūliņus.
Kāds viegli paraustīja viņu aiz piedurknes.
- Vai jūs būtu misters Seibls? - jautāja neliela auguma vīrs ar brillēm un
Seibls pamāja.
- Man jau tā �ķita. Pametu acis visapkārt, meklēju slaidu, bārdainu d�entlmeni elegantā uzvalkā, tādu te jau daudz nevar būt. Jums sūtījums, ser.
Seibls parakstījās ar īsto vārdu - viens vārds, �etri burti. Rīmējas ar vārdu �gads�.
- Mīļ� paldies, ser, - kurjers sacīja un tad piebilda, - vai tas vīrs aiz letes... jums kādu neatgādina?
- Nē, - Seibls atbildēja.
Iedevis kurjeram dzeramnaudā piecus dolārus, viņ� atvēra paciņu.
Tajā bija mazi vara svariņi.
Seibla sejā parādījās glums smaids un tūlīt ari pazuda.
- Bija jau ari pēdējais laiks, - viņ� teica un iebāza svarus kabatā, neuztraukdamies, ka var sabojāt smalko, melno uzvalku, un tad devās uz limuzīnu.
- Atpakaļ uz biroju? - �oferis pajautāja.
- Uz lidostu, - Seibls atbildēja. - Vispirms piezvani! Es gribu biļeti uz Angliju.
- Jā, ser, biļeti uz Angliju, turp un atpakaļ.
Seibls aptaustīja kabatā svarus.
- �oreiz tikai turp, - viņ� teica. - Atpakaļ nopirk�u pats. Jā, un vēl piezvani uz biroju un pasaki, ka visas tik�anās atceltas.
- Cik ilgi būsiet projām, ser?
- Atgriezī�os tuvākajā nākotnē.
Tikmēr
viņi ieinteresēti klausījās. Laukā smidzināja. Tērauda plāk�ņu un linoleja atgriezumu nojume karjerā tik tikko spēja pasargāt pulciņu no lietus. Visi skatījās uz Ādamu, it kā jautādami, ko lietus laikā var darīt. Ta�u neviens nebija vilies. Stāstot jaunumus, Ādama acis līksmi mirdzēja.
Tikai trijos nakti viņ� bija beidzis lasīt Anatēmas �urnālus un aizgājis gulēt.
- Un vēl tur bija par �ārlzu Fortu, - Ādams teica, - kas izsauc zivju un var�u lietu, un vispār...
- Ej nu, - Pipars novilka, - tie�ām dzīvas vardes?
- Nūja, - Ādams jau iekarsa, - lēkāja apkārt kurkstēdamas. Cilvēki beigās bija ar mieru maksāt, lai tik dabūtu viņu projām... un...
Ādams meklēja prātā vēl kaut ko, gribēdams dāvāt draugiem tādu pa�u prieku, kādu bija guvis lasīdams.
- Un viņ� aizburāja ar
- Nē, to nu gan viņ� nevarēja izdarīt, - Venslideils stingri iebilda, - es ari lasīju par
- Es nesaku, ka viņ� bija uz kuģa, kad to
Gaisotne tā kā atslāba. NLO vismaz bija kaut kas pazīstams. Moderno laiku NLO VIŅI īsti neticēja (trūka pierādījumu), tomēr uzmanīgi klausījās Ādamā.
-Ja es būtu atnācējs no Visuma, - Pipars pauda visu viedokli, - tad nestaigātu riņķi, stāstot par noslēpumaino kosmisko harmoniju. Es teiktu, - viņa sāka runāt zemā balsi caur degunu, it kā uzvilkusi baisu, melnu masku: - Es teiktu, ka man ir
Pārējie pamāja. Karjerā VIŅU iemīļotā rotaļa balstījās uz populāru seriālu ar lāzeriem, robotiem un princesi, kuras mati bija ieveidoti kā stereo austiņas (visi bija vienisprātis, ka lai nu kas, bet Pipars stulbās princeses lomai neder). Rotaļa parasti beidzās ar strīdu: visi gribēja stilīgo melno ķiveri un spridzināt planētas. Ādamam ļaundaru lomas padevās vislabāk; brēcot, ka viņ� spēj uzspridzināt pasauli, izklausījās, ka viņ� patie�ām to spēj. VIŅI ar sirdi un dvēseli bija planētu iznicinātāju pusē, ja vien vienlaikus varētu ari izglābt princeses.
- Man ir aizdomas, ka senāk tā bija, bet ne jau tagad, -Adams sacīja. - Mūsdienās ap visiem ir zila gaisma, un viņi staigā pa pasauli, darīdami labu. Tāda kā galaktikas policija, kas cen�as cilvēkiem iestāstīt, ka visiem jādzīvo harmonijā un tā tālāk.
Brīdi valdīja klusums. Visi no�ēloja, ka NLO bezjēdzīgi �ķie� laiku.
- Vienmēr esmu domājis, kāpēc tos sauc par nezināmiem lidojo�iem objektiem: visi ta�u zina, ka tie ir lidojo�ie �ķīvī�i, - Braiens teica, - proti,
- Tāpēc, ka valdība grib visu noklusēt, - Ādams paskaidroja. - Visu laiku nosēstas miljoniem lidojo�u �ķīvī�u, bet valdība mēģina to noslēpt.
- Bet kāpēc? - Venslideils brīnījās.
Ādams uzreiz neatbildēja. Vakar lasot uz �o jautājumu tie�u atbildi viņ� neieguva. Acīmredzot
- Tāpēc, ka viņi ir
- Varu saderēt, ka vispirms viņ� izdzer tēju un tikai tad lasa to grāmatu, - Venslideils iebilda, atcerējies, ka vasarā reiz iegāja tēva kabinetā un guva tur neizdzē�amu iespaidu, - bet pēc tam apsprie�, ko iepriek�ējā vakarā rādīja pa televīziju.
- Nu labi, bet
- Un uz tā ir uzraksts
- Un viss jāpatur dziļā slepenībā, - Ādamu jau sāka kaitināt kolēģu rado�ā pieeja. - Piemēram, atomstacijas, kurās bie�i notiek sprādzieni, bet neviens to nezina, jo valdība to slēpj.
- Visu laiku jau nesprāgst, - Venslideils skarbi aizrādīja. - Mans tēvs saka, ka tur ir dro�i kā bankā un vēl, ka mums nav jādzlvo siltumnīcā. Lai nu kā, redzēju komiksu grāmatā1 lielu attēlu, un tur par sprādzieniem nekā nebija.
- Jā, bet tu man iedevi komiksu izlasīt, un es zinu, kas tā par bildi, - Braiens aizrādīja.
Venslideils bridi klusēja un tad pārspīlēti pacietīgā balsī atbildēja:
- Braien, tikai tāpēc, ka tur bija rakstīts Sprāgsto�ā
Kā vienmēr, sekoja īss kautiņ�.
- Paklau, - Ādams nopietni sacīja, - vai gribat, lai stāstu jums par Ūdensvīra laikmetu, vai negribat?
Kā alla�, draudzīgā izplūk�anās pierima.
Ādams pakasīja pakausi.
- Labi, vienīgi jūsu dēļ aizmirsu, pie kā paliku, - viņ� sūrojās.
- Pie lidojo�iem �ķīvī�iem, - Braiens atgādināja.
-Jā, labi. Labi. Nu, ja kāds saka, ka redzējis NLO,
tad ierodas valdības ierēdņi un pierunā cilvēkam pilnu galvu, - Ādams atkal iejutās lomā, - melnā limuzīnā. Amerikā jau tā notiek visu laiku.
Visi zino�i pamāja. Vismaz par to neviens ne�aubījās. Amerika ta�u bija vieta, kur labie cilvēki nokļuva pēc nāves. Tāpēc nebija grūti noticēt, ka tur viss iespējams.
- Varbūt tāpēc tur mū�dien uz ielām veidojas korķi, -Ādams turpināja. - Tos rada vīri ar melnām ma�īnām, kas braukā apkārt un iestāsta tautai, ka tādu NLO nemaz nav. Ja cilvēks nepadodas, piesola Nelaimes Gadījumu.
- Varbūt nāvi zem lielas, melnas ma�īnas, - Braiens secināja, plēsdams no netīrā ceļgala kreveli, un tad mo�i piebilda: - Ziniet, brālēns man stāstīja, ka Amerikas veikalos ir trīsdesmit deviņas saldējuma �ķirnes.
Tas uz brīdi apklusināja pat Ādamu.
- Trīsdesmit deviņu saldējuma �ķirņu nemaz nav, -Pipars ap�aubīja, - visā pasaulē nav, kur nu vēl Amerikā!
-Ja sajauktu, varētu būt, - Venslideils samirk�ķināja zem brillēm acis. - Piemēram, zemeņu un... �okolādes. �okolādes un... vaniļas.
Brīdi padomājis par angļu gār�ām, viņ� nedro�i piebilda:
- Zemeņu-vaniļas-�okolādes saldējums.
- Jā, un vēl ir Atlantīda, - Ādams skaļi pateica.
Visi pievērsa uzmanību viņam. Atlantīda VIŅIEM patika. Jūrā nogrimu�as pilsētas - tas bija tie�i viņu lauciņ�. Visi trīs uzmanīgi klausījās kārtējos jaunumus par piramīdām, dīvainiem priesteriem un seniem noslēpumiem.
- Tas viss notika pēk�ņi vai pakāpeniski? - Braiens painteresējās.
- Var teikt, ka gan ātri, gan lēni, - Ādams atbildēja, - daudzi paguva aizbraukt laivās uz citām valstīm un iemācīt tām matemātiku, angļu valodu, vēsturi un visu pārējo.
- Nesaprotu, kas tur tik īpa�s, - Pipars izmeta.
- Kad tā sala grima, tad gan noteikti bija jautri, - Braiens domigi sacīja, atcerēdamies reiz piedzīvotos plūdus Tedfīldā. - Pienu un avīzes piegādā ar laivām, uz skolu nevienam nav jāiet.
-Ja es dzīvotu Atlantīdā, tad gan paliktu uz vietas, -Venslideils paziņoja, izsaukdams nievājo�us smieklus, tomēr, neraugoties ne uz ko, turpināja: - Vienīgi vajadzētu akvalangu, neko vairāk. Jā, vēl arī aiznaglot visus logus un ielaist mājā gaisu. Tas būtu vienreizēji.
Ādams to uztvēra ar ledainu smaidu, kas tika rezervēts katram, kur� iedomājās labu ideju izteikt ātrāk par viņu pa�u.
- Dro�i vien tā varēja gan, - viņ� negribīgi atzina.
- Pēc tam, kad visi skolotāji laivās aizbrauca. Varbūt pārējie palika un nogrima.
- Nevajadzētu mazgāties, - piebilda Braiens, kuram vecāki lika mazgāties daudz bie�āk, nekā, viņaprāt, bija veselīgi. Un labuma no tā nebija nekāda. Braienam piemita kaut kāda īpa�a iedzimta netīrība.
- Viss tāpat būtu tīrs. Dārzā varētu audzēt ūdenszāles, medīt haizivis. Turēt mājās astoņkājus un tā tālāk. Nevajadzētu vairs mācīties, jo viņi ta�u tika vaļā no skolotājiem.
- Iespējams, ka tur vēl kāds palicis, - Pipars prātoja.
Visi iedomājās Atlantīdas iedzīvotājus plīvojo�ās, mistiskās drānās un zelta zivtiņas, kas līksmi peld putojo�ā okeāna dzīlēs.
- For�i, - Pipars izdvesa, pau�ot visu jūtas.
- Bet ko mēs tagad darīsim? - Braiens pajautāja.
- Laiks mazliet noskaidrojies.
Beigās VIŅI sāka spēlēt �ārlzu Fortu un viņa Atklājumus. Proti, viens no VIŅIEM staigāja riņķī ar salauztu lietussargu, bet pārējie gādāja par var�u lietu, pareizāk sakot, vardes lietu. Vairāk jau dīķi neatradās. Varde jau bija paveca un pazīstama un pacieta VIŅU interesi - tā bija maksa par dīķi, kurā nebija ne ūdensvistu, ne līdaku. Labsirdīgā pacietība beigās gan izsīka, un varde rada patvērumu vecā caurulē, par kuru VIŅI līdz �im nebija nojautu�i.
Pēc tam VIŅI devās uz mājām paēst.
Ādams ar rīta cēlienu bija apmierināts. Viņ� jau no sākta gala
Ta�u Ūdensvīra laikmeta notikumi nebija fantāzija. Pieaugu�ie bija par to sarakstīju�i ne vienu vien grāmatu
Pasaule bija pilna ar brīnumiem, un Ādams atradās to vidū.
A�i notiesājis len�u, viņ� devās uz savu istabu. Da�i
kakao bija pārvērties stingā, brūnā masā, kas piepildīja pusi tases.
Zināmas aprindas bija gadsimtiem ilgi centu�ās izlobīt jēgu Agneses Nateres pravietojumos. Visā visumā tie bija ļoti inteliģenti cilvēki. Vissekmīgākā bija Anatēma Divaisa, kas ģenētiski Agnesei bija vistuvākā. Tomēr līdz �im neviens no pētniekiem nebija eņģelis.
Pirmais cilvēku iespaids, satiekot Azirafalu, bie�i vien bija tāds: pirmkārt, anglis, otrkārt, inteliģents d�entlmenis, tre�kārt, zilāks par pērtiķi, kas saņēmis smieklu gāzes devu. Divi no �iem pieņēmumiem bija aplami. Debesis nav Anglija, lai gan da�i dzejnieki tā domā, bet eņģeļi ir bezdzimuma būtnes, ja vien pa�i neizvēlas būt par vīrieti vai sievieti. Tomēr inteliģence Azirafalam piemita, turklāt eņģeļa inteliģence, bet tā, ja ari nav īpa�i augstāka kā cilvēkam, tomēr daudz pla�āka un pārāka, ar tūksto�gadīgu pieredzi.
Azirafals bija pirmais eņģelis, kam piederēja dators. Lēts, gauss, viena plastmasa, bie�i reklamēts kā ideāls risinājums mazam uzņēmējam. Azirafals dievbijīgi lietoja to grāmatvedībā, kas bija tik nevainojami precīza, ka nodokļu dienests viņu pārbaudīja piecas reizes svētā pārliecībā, ka uz Azirafala sirdsapziņas ir slepkavība.
Ta�u ar da�iem aprēķiniem netiek galā neviens dators. Azirafals ik pa brīdim uzkricelēja kaut ko uz lapiņas sev līdzās. Papīrs jau bija noklāts ar simboliem, kurus saprastu tikai astoņi cilvēki pasaulē. Divi no viņiem bija Nobela prēmijas laureāti, bet viens no atliku�ajiem se�iem pastiprināti siekalojās, un viņam bija aizliegts dot asus priek�metus, ka nenotiek kāda nelaime.
pusdienās anatēmai bija miso zupa. Ēzdama viņa pētīja kartes. Tedfīldas apkaime, bez �aubām, bija bagāta ar enerģētiskajām līnijām, ieskaitot tās, kuras atklāja slavenais mācītājs Votkinss. Bet, ja vien viņa nekļūdās, tagad tās bija izkustēju�ās no vietas.
Veselu nedēļu Anatēma bija darbojusies ar teodolīri/ un svārstu, vilkdama Tedfīldas oficiālajā zemes kartē punktiņus un bultas.
Bridi skatījusies, Anatēma paņēma flomāsteru un, ik pa brīdim ielūkodamās piezīmēs, sāka savienot enerģētiskās līnijas.
Radio bija ieslēgts, ta�u Anatēma klausījās tikai pa ausu galam, tāpēc neko daudz no ziņām nedzirdēja, tomēr da�i pazīstami vārdi aizgāja līdz apziņai, liekot saausīties.
Viens runātājs bija tuvu histērijai.
- ... draudi darbiniekiem un sabiedrībai, - viņ� teica.
- Cik lielā apjomā notikusi radioaktīvo vielu noplūde? -intervētājs prasīja.
Iestājās klusuma bridis.
- Es neteiktu, ka noplūde, - darbinieks skaidroja. - Tās nevis noplūda, bet uz laiku pārvietojās.
-Jūs gribat teikt, ka radioaktīvās vielas joprojām ir stacijā?
- Katrā ziņā mēs neredzam iespēju, ka tās varētu būt kaut kur citur, - skanēja atbilde.
-Jūs, protams, pieļaujat, ka tas varētu būt teroristu darbības rezultāts?
Atkal klusums. Un tad atbildētājs tāda cilvēka toni, kuram saruna acīmredzot ir līdz kaklam un kur� gatavojas atmest visam ar roku un pievērsties putnkopībai, teica:
- Kā tad citādi! Vienīgi jāatrod teroristi, kam pa spēkam slepeni aizvest visu kodolreaktoru, kamēr tas vēl darbojas. Tā svars ir ap tūksto� tonnām, augstums �etrdesmit pēdas. �iem teroristiem jābūt mil�iem. Varbūt gribat viņiem piezvanīt, ser, un uzdot savus jautājumus viņiem -�ajā pa�ā augstprātīgajā, apsūdzo�ajā toni?
- Bet jūs teicāt, ka spēkstacija joprojām ra�o elektrību, - intervētājs sēca.
- Tas tiesa.
- Bet vai tad bez reaktora tas iespējams?
Pat radio, �ķiet, bija redzams stacijas darbinieka neprātīgais smīns, tāpat ari pildspalva, notēmēta uz pārdodamo fermu sleju �urnālā
- To mēs nezinām, - viņ� atbildēja. - Cerams, ka jūs,
Anatēma pameta skatienu lejup uz karti.
Viņa bija uzzīmējusi galaktiku vai arī labi saglabāju�ās zīmes uz ķeltu monolīta.
Enerģētiskās līnijas pārvietodamās veidoja spirāli.
Centrs, pat pieļaujot kļūdas iespēju, atradās Tedfīldā.
pāris tūksto� jūd�u tālāk, gandrīz tajā pa�ā laikā, kad Anatēma pētīja spirāles, trīssimt asu dziļumā uz sēkļa uzskrēja un avarēja atpūtas kruīza kuģis
Kapteinim Vinsentam galva sāpēja ne par to vien. Bija jāsazinās ar kuģa īpa�niekiem, ta�u mūsdienu datorizētajā pasaulē saimnieki mainījās vai katru dienu, pat stundu, un kapteinis nezināja, kam �obrīd kuģis pieder.
Galvenā nelaime bija datori! Kuģa dokumentācija bija datorizēta, tāpēc tas acumirklī varēja mainīt karogu uz tādu, kāds nu bija izdevīgāks. Ari navigācija bija datorizēta: kuģa koordinātas tika noteiktas ar satelīta palīdzību. Kapteinis Vinsents bija pacietīgi skaidrojis saimniekiem, lai kas tie būtu, ka pārsimt kvadrātmetru skārda un kaste ar kniedēm atmaksātos labāk, ta�u saņēma atbildi, ka viņa ieteikums neatbilstot aktuālo izmaksu un ieguvumu prognozēm.
Kapteinim Vinsentam bija smagas aizdomas, ka, neraugoties uz elektronisko aprīkojumu, kuģis būtu vērtīgāks zem, nevis virs ūdens, un, iespējams, ieies navigācijas vēsturē kā vislabāk aprīkotais vraks.
Līdz ar to sanāca, ka arī viņ� pats ir vērtīgāks miris nekā dzīvs.
Kapteinis klusi sēdēja pie rakstāmgalda, �ķirstīdams starptautisko jūrniecības kodu sarakstu, kura se�simt lapas saturēja īsus, koncentrētus ziņojumus, paredzētus pārraidī�anai, informējot par jebkuru notikumu visās pasaules jūrās iespējami precīzi un, galvenais, lēti.
Viņ� grasījās ziņot:
Kapteiņa rādītājpirksts lēni slīdēja lejup pa lapu, līdz apstājās pie vecajiem labajiem starptautiskajiem kodiem, kas bija sacerēti pirms astoņdesmit gadiem. Cilvēki tolaik bija kārtīgi apsvēru�i visas iespējamās kuģotāju nepatik�anas.
Paņēmis pildspalvu, viņ� pierakstīja klāt: XXXV QWX.
Tulkojumā tas nozīmēja:
- SASODĪTS, NEVAR BŪt!
- Sasodīts, var gan!
- Nav, tu ta�u pats zini!
- Sasodīts, ir!
- Nav gan. Ja ir, ko teiksi par vulkāniem? - iztaisnojis muguru, Venslideils uzvaro�i uzlūkoja pārējos.
- Vulkāniem? - Ādams atkārtoja.
- Lava ta�u nāk no Zemes dzīlēm, kur ir neiedomājama svelme, - Venslideils skaidroja. - Redzēju raidījumā. Dei-vids Otenboro ta�u nemelos.
Pārējie skatījās uz Ādamu. Nudien kā tenisa spēlē.
Teorija par Zemi ar dobu centru neraisīja vajadzīgo atsaucību. Venslideila aceņu zib�ņos bīstami svārstījās apburo�ā teorija, kas bija izturējusi tādu di�garu kā Sai-russ Reds Tīds, Bulvers-Litons un Ādolfs Hitlers pārbaudi.
- Es ta�u neteicu, ka tā ir pavisam tuk�a, - Ādams taisnojās. - Neviens jau to neapgalvo. Iespējams, ka kaut kur pa vidu ir vieta lavai, naftai, akmeņoglēm un Tibetas tuneļiem. Bet tālāk ir dobums. Tā cilvēki uzskata. Pie Ziemeļpola ir caurums, pa kuru ieplūst gaiss.
- Kartē neko tamlīdzīgu neesmu redzējis, - Venslideils pavīpsnāja.
- Valdība aizliedza to drukāt kartēs, citādi cilvēki skrietu skatīties, - Ādams paskaidroja. - Galvenais jau, ka tie, kas dzīvo pazemē, negrib, lai no ārpuses visu laiku uz viņiem kāds blen�.
- Bet kas tie par Tibetas tuneļiem? - Pipars pajautāja. - Tu tikko pieminēji.
- Vai tad es jums nestāstīju?
Visi trīs noliedzo�i purināja galvas.
- Apbrīnojami. Vai zināt, kas ir Tibeta?
Visi nedro�i pamāja. Prātā atausa ainas: jaki, Everests, cilvēki, kurus sauc par �erpām, kalnos sēdo�i sīki ve�uki un citi, kas senos tempļos apgūst kungfu, un sniegs.
- Nu, jūs jau zināt par skolotājiem, kas pameta slīksto�o Atlantīdu, vai ne?
VIŅI atkal pamāja.
- Da�i no viņiem nokļuva Tibetā un tagad valda pār pasauli. Viņus sauc par Slepenajiem valdniekiem. Dro�i vien tāpēc, ka visi bija skolotāji. Viņiem ir slepena pazemes pilsēta �ambala un pa visu pasauli sazaroti tuneļi, lai viņi zinātu, kas notiek, un visu varētu kontrolēt. Da�i domā, ka viņi dzivo zem Gobi tuksne�a, ta�u īstie speciālisti uzskata, ka tomēr Tibetā, kur vieglāk izbūvēt tuneļus, - Ādama balsī jautās augstprātība.
VIŅI instinktīvi pameta skatienu lejup uz raupjo kaļķakmeni zem kājām.
- Bet kā viņi var visu zināt? - Pipars brīnījās.
- Uzmanīgi klausās, kā tad citādi? - Ādams minēja uz labu laimi. - Sē� tuneļos un klausās. Jūs ta�u zināt, ka skolotājiem ir asa dzirde - saklausa katru �ukstu klases otrā galā.
- Mana vecmāmiņa lika pie sienas glāzi, - Braiens sacīja, - bet pēc tam sūrojās, ka aiz sienas varot dzirdēt kaimiņus.
- Tu teici, ka tuneļi stiepjas pa visu pasauli? - Pipars vēl arvien skatījās uz zemi.
- Pa visu pasauli, - Ādams ne�aubīdamies apstiprināja.
- Dro�i vien ilgi būvēja, - Pipara balsī iezagās �aubas. - Atceries, kā mēs reiz mēģinājām izrakt tuneli uz lauka, ņēmāmies visu pēcpusdienu, un beigās, lai tajā paslēptos, vajadzēja saliekties deviņos līkumos.
-Jā, bet viņi jau raka miljoniem gadu. Tik ilgā laikā var uzbūvēt tie�ām labus tuneļus.
- Cik man zināms, Tibetu iekaroja ķīnie�i, bet Dalailamu viņi aizdzina uz Indiju, - Venslideils nepārliecināti novilka.
Katru vakaru viņ� lasīja tēva avīzi, ta�u pasaules prozaiskā ikdiena nespēja sacensties ar Ādama izskaidrojumiem.
- Varu saderēt, ka viņi �obrīd ir tur, pazemē, - it kā nebūtu dzirdējis, Ādams turpināja. - Visapkārt un visur. Sē� pazemē un klausās.
VIŅI saskatījās.
- Ja mēs ātri raktu lejup... - Braiens iesāka.
Pipars kā jau apķērīgāka novaidējās.
- Kāda velna pēc tu pateici skaļi? - Ādams pārmeta.
- Nu gan baigi �os pārsteigsim, kad tu par visu izbļausties. Domāju rakt, bet tu tikko viņus brīdināji!
- �aubos gan, vai viņi līdz �ejienei ātrākās, - Vensli-deils pārliecināti teica. - Tas būtu muļķīgi. No �ejienes līdz Tibetai ta�u tūksto�iem kilometru!
- Kā tad. Kā tad. Tu laikam esi gudrāks par Blavatskas kundzi? - Ādams pavīpsnāja.
- Personīgi es tibetie�u vietā, - Venslideils uzsvēra katru vārdu, - raktu taisni uz tuk�o dobumu centrā, tur iek�ā apietu apkārt un beigās raktu uz to pusi, kur gribu nokļūt.
Visi dziļdomīgi pieklusa.
- Jāatzīst, ka tas ir jēdzīgāk par tuneļiem, - Pipars paziņoja.
- Nūja, dro�i vien viņi tā arī dara, - Ādams pamāja.
- Protams, kaut ko tik vienkār�u viņiem vajadzēja iedomāties.
Braiens sapņaini lūkojās debesīs, ar pirkstu urbinādams ausi.
- Tas nu gan ir savādi, - viņ� teica. - Visu dzīvi skolā kaut ko mācies, bet par Bermudu trīsstūri un senajiem valdniekiem, kas dzīvo Zemes dzīlēs, neviens nestāsta. Kāpēc mums jākaļ garlaicīgi priek�meti, ja varētu mācīties tik interesantas lietas? To gan es gribētu zināt.
Visi vienbalsīgi piekrita.
Pēc tam VIŅI atkal spēlēja �ārlzu Fortu, Atlantldu un Tibetas senos valdniekus, vienīgi tibetie�i iebilda, ka mistisko seno lāzeru izmanto�ana esot krāp�anās.
savulaik raganu meklētAjus cienīja, bet tas neturpinājās pārāk ilgi.
Septiņpadsmitajā gadsimtā raganu meklē�anas ģenerālis Metjū Hopkinss tvarstīja raganas Anglijas austrumu daļā, pieprasīdams no katras pilsētas un ciema deviņus pensus par vienu raganu.
Ta�u tik gludi nemaz negāja, jo raganu meklētājiem nemaksāja par stundām. Da�s labs, nedēļu pārbaudījis vietējās vecenes un neko neatradis, ziņoja birģermeistaram, ka nevienai neesot raganas spicās cepures, bet par atbildi saņēma sirsnīgu paldies, zupas bļodu un izteiksmīgu
Tāpēc, lai gūtu kārtīgu peļņu, Hopkinsam vajadzēja atrast tie�ām daudz raganu. Beigās viņ�, maigi izsakoties, zaudēja popularitāti ciematu padomēs un pats tika pakārts kā burvis kādā Austrumanglijas ciemā, kur saprata, ka var samazināt izdevumus, iztiekot bez starpniekiem.
Valda vispārējs uzskats, ka Hopkinss bija pēdējais raganu meklē�anas ģenerālis.
Visā visumā tā ir taisnība. Varbūt citādi, nekā jūs iedomājāties, un tomēr. Raganu meklē�anas armija turpināja mar�u, tikai mazliet klusāk.
Mūsdienās īstu raganu meklē�anas ģenerāļu vairs nav.
Nav pat raganu meklē�anas pulkve�u, majoru, kapteiņu, pat ne leitnantu (pēdējais gāja bojā 1933. gadā, gribēdams kārtīgāk aplūkot, viņaprāt, izvirtu�u, samaitātu sātanistu sabatu, kas patiesībā bija Katerhamas un Vait-līfas tirgotāju asociāciju gada svinības ar dejām).
Tomēr raganu meklē�anas ser�ants vēl ir.
Tāpat ari raganu meklē�anas ierindnieks. Viņu sauc Ņūtons Pulsifers.
Ņūtona karjera sākās ar sludinājumu laikrakstā
PIEVIENOJIES PROFESIONĀĻIEM!
MEKLĒJAM PALĪGU UZ NEPILNU SLODZI CĪŅAI PRET TUMSAS SPĒKIEM. PIEDĀVĀJAM FORMASTĒRPU UN APMĀCĪBU. GARANTĒJAM PROFESIONĀLU IZAUGSMI.
ESI VĪRS!
Pusdienu pārtraukumā Ņūtons piezvanīja uz telefona numuru, kas bija norādīts sludinājuma beigās. Klausuli pacēla sieviete.
- Hallo, - viņ� piesardzīgi iesāka, - es sakarā ar jūsu sludinājumu.
- Kuru, mīlīt?
- Nu to, kas avīzē.
- Skaidrs, mīļais. Misis Treisija Paceļ Plīvuru katru pēcpusdienu, izņemot ceturtdienas. Laipni aicinām grupas. Kad gribēsi sākt Pētīt Noslēpumus, mīlīt?
Ņūtons vilcinājās.
- Sludinājums aicināja pievienoties profesionāļiem, -viņ� teica. - Par misis Treisiju tur nekā nebija.
-Tad jau jums vajadzīgs misters �edvels. Mirklīti uzgaidiet, paskatī�os, vai viņ� nav izgājis.
Vēlāk, kad Ņūtons jau bija pazīstams ar misis Treisiju, viņ� uzzināja, ka otrajā sludinājumā tajā pa�ā avīzē misis Treisija katru dienu noteiktā laikā, izņemot ceturtdienas, piedāvā intīmo masā�u un stingras disciplīnas stundas. Kādā telefona būdā bija ari tre�ais sludinājums. Kad Ņūtons painteresējās par to, viņa atbildēja:
Tagad klausulē bija dzirdama kāju dipoņa uz grīdas dēļiem, skaļ� kāss, un tad nodunēja balss veca lietusmēteļa krāsā:
-Jā?
- Es redzēju jūsu sludinājumu. Jūs aicināt pievienoties profesionāļiem. Gribētu uzzināt ko vairāk...
- Jā, daudzi gribētu zināt vairāk, un daudzi... - balss daudznozīmīgi pieklusa un tad atkal uzsprāga visā skaļumā, - gribētu neko NEZINĀT.
- Skaidrs, - Ņūtons nopīkstējās.
- Kā tevi godāt, puis?
- Ņūtons. Ņūtons Pulsifers.
- LUCIFERS? Vai nepārklausījos? Velna izdzimums, nelietīgais kārdinātājs no bezdibeņa, kur pekles katlos uz lēnas uguns vārās glumas, izvirtu�as miesas?
- Pulsifers, - Ņūtons sacīja. - Sākas ar P. Nezinu, par ko jūs tikko runājāt, bet manas dzimtas saknes meklējamas Sarejas grāfistē.
Balss klausulē �ķita mazliet vīlusies.
- Ak tā? Labi, lai būtu Pulsifers. Pulsifers. Vai tik neesmu �o vārdu kaut kur dzirdējis?
- Nezinu gan, - Ņūtons atbildēja un visādam gadījumam piebilda: - Manam tēvocim Hounslovā ir rotaļlietu veikals.
- Tie-ie�ām? - �edvels novilka.
Misters �edvels runāja ar nenosakāmu akcentu, kas plūda pa visu britu zemi kā pār katliņa malām izskrējis piens. Mirkli no viņa mutes kliedza satrakojies velsie�u ser�ants ierindas mācībās, pēc tam skotu baznīcas vecākais, ieraudzījis kādu strādājam svētdienā, tad askētisks kalnu aitu gans vai sarūgtināts Somersetas skopulis. Ta�u neviens no tiem neizklausījās patīkams.
- Vai jums zobi visi vietā?
- Jā, vienīgi plombēti.
- Veikls?
- Domāju, ka jā, - Ņūtons sāka stomīties. - Proti, tie�i tāpēc jau gribēju pieteikties dienestā. Braiens Poters no grāmatvedības nodaļas tagad spēj pievilkties teju simt rei�u. Gāja parādē par godu Karalienei Mātei.
- Cik krūtsgalu?
- Kā, lūdzu?
- Krūtsgalu, puis, krūtsgalu, - balsī jautās īgnums.
- Nu... Divi?
- Jauki. Vai tev ir �ķēres?
-Kas?
- �ķēres! �ķēres! Kurls esi, vai?
- Nē. Jā. Kaut kādas jau ir. Neesmu kurls.
kakao jau bija gandrīz pārakmeņojies. Tases iek�pusi klāja zaļ� pelējums.
Arī Azirafalu klāja putekļu kārtiņa.
Viņa priek�ā cēlās piezīmju kalns.
Azirafals sakustējās, ieknieba sev degunā.
Viņ� bija sapratis gandrīz visu.
Veidojās aprises.
Ar Agnesi Azirafals personīgi pazīstams nebija. Viņa bija pārāk gudra. Parasti Debesis un Elle dislocēja pareģus un raidīja da�ādus trok�ņus pa vienu un to pa�u garīgo kanālu, lai neļautu pareģojumiem kļūt pārāk precīziem.
īstenībā jau tas notika reti, jo pa�aizsardzības nolūkā pareģu smadzenēs parasti veidojās savi trok�ņi, kas mēģināja pārkliegt apziņā veidojo�os tēlus. Piemēram, nabaga vecais svētais Jānis izmantoja sēnes, bet mātei �iptonei gar�oja alus. Nostradamam bija interesanta Austrumu dabas preparātu kolekcija. Svētais Malahijs izmantoja kand�as aparātu.
Nabaga vecais, labais Malahijs. Lāga vecītis sēdēja, sapņodams par nākamajiem pāvestiem. Protams, galīgi sviestā. Ja nebijis kand�as, iespējams, būtu kļuvis par di�u domātāju.
Bēdīgs gals. Da�reiz atliek tikai cerēt, ka svētais plāns ir labi apdomāts.
Doma. Kaut kas bija jādara. Tik tie�ām. Jāpiezvana aģentam, jāsāk rīkoties.
Azirafals piecēlās, izstaipījās un piezvanīja.
Tad iedomājās: kāpēc gan ne? Vērts pamēģināt.
Atgriezies viņ� atsāka �ķirstīt piezīmju kaudzi. Agnese tie�ām bija izcila personība. Un gudra. Nevienu neinteresēja precīzi pareģojumi.
Ar papīru rokā eņģelis uzgrieza uzziņu dienesta numuru.
- Hallo! Labdien! Laipni no jūsu puses. Jā. Manuprāt, Tedfīldas numurs. Vai arī Tedfīldas pievārtes... jā. Bet varbūt Nortonas, īsti nezinu kodu. Jā. Jangs. Uzvārds ir Jangs. Iniciāļus diem�ēl nezinu. Vai jūs varētu iedot man visus numurus? Paldies!
Uz galda zīmulis pats no sevis sāka drud�aini rakstīt.
Pie tre�ā vārda tam nolūza serde.
- Vai, - Azirafals automātiski izdvesa, bet viņa prāts uzsprāga. - Manuprāt, būs īstais. Paldies. Tie�ām laipni. Lai jums jauka diena!
Godbijīgi nolicis klausuli, eņģelis dziļi ieelpoja un atkal sāka zvanīt. Pēdējos trīs numurus viņ� grieza ar grūtībām, tik ļoti drebēja rokas.
Klausulē nopīkstēja signāli, un tad atskanēja balss. Pusmū�a cilvēks, neteiktu, ka nelaipns, tomēr varēja just, ka izrauts no snaudas un nejūtas labi.
- Tedfīlda 666.
Azirafalam sāka trīcēt rokas.
- Hallo? - vada otrā galā teica. - Hallo!
Azirafals saņēmās.
- Atvainojiet, pareizais numurs, - viņ� teica un nolika klausuli.
ņūtons nebija kurls. Arī �ķēres viņam atradās.
Tāpat arī pamatīga laikrakstu kaudze.
Ja viņ� zinātu, ka dzīve dienestā sastāv galvenokārt no �ķērēm un avīzēm, nebūtu nemaz pieteicies.
Raganu meklē�anas ser�ants �edvels sastādīja sarakstu, kuru ar līmlenti piestiprināja pie sienas savā mazajā, pārblīvētajā dzīvoklī virs mistera Rad�ita avī�u kioska un videonomas. Lūk, tā saturs:
Devītajā lappusē objektīvā skatījās pārītis melnos golfa d�emperos, apgalvodami, ka vada lielāko raganu kopienu Safronvaldenā un solīdami atjaunot seksuālās spējas, izmantojot lellītes faila formā. Laikraksts piedāvāja desmit tādas lellītes lasītājiem, kuri aprakstīs mulsino�āko impotences brīdi. Ņūtons izgrieza rakstu un ielika albumā.
Pie durvīm kaut kas dobji pieklauvēja.
Tās atvēris, Ņūtons ieraudzīja laikrakstu grēdu.
- Paej malā, Pulsifer, - kāds noburk�ķēja.
Laikraksti ie�ļūca istabā, un aiz tiem parādījās neganti
kāsējo�s raganu meklē�anas ser�ants �edvels, kas iededza apdzisu�o cigareti.
- �ito tu novērosi. �is ir viens no
- Ko, ser?
- Mieru, tikai mieru, ierindniek! Viņu. Sīko, tum�ādaino vīreli. Misteru Rad�itu vai kā tur viņu sauc. Tās baismās ārzemju mākslas. Dzeltens dievs ar piemiegtām sarkanām acīm. Sievietes ar nez cik rokām. Raganas visas kā viena.
- Bet viņ� mums bez maksas piegādā laikrakstus, ser�ant, - Ņūtons aizrādīja. - Turklāt tīri svaigus.
- Un vudu. Varu saderēt, ka viņ� nodarbojas ar vudu. Upurē cāļus Sestdienas baronam. Garam, melnīgsnējam tipam ar cilindru. Atdzīvina miru�os, jā, liek strādāt sabata dienā. Vu-du, - �edvels zīmīgi novīpsnāja.
Ņūtons centās iztēloties, kā ser�anta namsaimnieks piekopj vudu. Misters Rad�its, protams, strādāja sestdienās. Faktiski viņa tuklā, klusā sieva un tuklo, priecīgo bērnu bariņ� strādāja kopā ar viņu augu diennakti, neskatoties kalendārā, uzcītīgi apmierinot apkaimes pieprasījumu pēc bezalkoholiskiem dzērieniem, baltmaizes, tabakas, saldumiem, laikrakstiem, �urnāliem un pornogrāfiskiem izdevumiem, par kuriem iedomājoties vien Ņūtona acis saskrēja asaras. Ļaunākais, ko, viņaprāt, misters Rad�its varēja izdarīt ar cāli, bija pārdot to pēc derīguma termiņa beigām.
- Bet misters Rad�its ir no Banglade�as vai Indijas, -Ņūtons iebilda, - un vudu, manuprāt, nāk no Kārību salām.
- Ak, - raganu meklē�anas ser�ants �edvels ierāva dūmu.
Vismaz tā izskatījās. Ņūtons nekad nebija redzējis �efa cigaretes, jo tās vienmēr bija paslēptas viņa plaukstās. Kad beidzās cigarete, pazuda pat izsmēķis.
- Ak.
- Vai tad ne?
- Slepena gudrība, puis. Raganu meklē�anas armijas militārais noslēpums. Kad būsi ievadīts noslēpumos, redzēsi arī slepeno gudrību. Iespējams, ka da�i vudu paveidi cēlu�ies Kārību salās. Vari man ticēt. Jā, tik tie�ām. Ta�u visļaunākā pasuga nāk no...
- Banglade�as?
- Āre�e nu! Jā, puis. Izņēmi man vārdu no mutes. Ban-gla-de-�a. Tie�i tā.
�edvels nemanāmi izmeta smēķa galu un dedzīgi sāka tīt jaunu, lai gan nebija redzams ne papīrs, ne tabaka.
- Jā. Vai kaut ko atradi, raganu meklē�anas ierindniek?
- Nu, kaut kas jau te būs, - Ņūtons sniedza laikraksta izgriezumu.
�edvels pa�ķielēja.
- Ak
Apsēdies �edvels ielēja no netīra termosa tasē saldu tēju.
- Vai stāstīju tev, kā mani rekrutēja? - viņ� jautāja.
Noturējis to par mājienu apsēsties, Ņūtons purināja
galvu. Iededzis cigareti ar vecām �ķiltavām, �edvels atzinīgi nokāsējās.
- Mans kameras biedrs bija raganu meklē�anas kapteinis Folkss. Desmit gadi par dedzinā�anu. Vimbldonā pielaida uguni raganu sabata vietai. Darbiņ� būtu uz goda, vienīgi diena bija neveiksmīga. Lāga zēns. Stāstīja man par kauju, Lielo karu starp Debesīm un Elli... Tie�i viņ� atklāja man raganu meklē�anas armijas iek�ējos noslēpumus. Raganu dzīvnieki. Krūtsgali. Tas viss... Saproti, viņ� zināja, ka gals klāt. Vajadzēja kādam nodot pieredzi. Tāpat kā es tagad tev... - Pa�ūpojis galvu, ser�ants turpināja: - Re, cik zemu esam kritu�i. Pirms pāris gadsimtiem, vai zini, bijām vareni. Stāvējām starp pasauli un tumsu. Bijām sarkanā līnija. �aurā, sārtā uguns līnija, saproti?
- Bet es domāju, ka baznīca... - Ņūtons iesāka.
- Tprū! - �edvels iesaucās. Ņūtons bija �o vārdu redzējis avīzē vai grāmatā, bet dzīvē dzirdēja pirmo reizi. - Baznīcas? Vai tad tās labākas? Tādas pa�as vien ir. Gandrīz tas pats darbības virziens. Nevar uzticēties, ka tās izskaudīs ļaunumu, jo tad jau pa�as paliks bez darba. Ejot tīģera medībās, tu tak negribēsi biedru, kas met tam gaļu. Nē, puis. Tas ir mūsu uzdevums. Iet pret tumsu.
Brīdi valdīja pilnīgs klusums.
Ņūtons alla� centās saskatīt cilvēkā labo, tomēr drīz vien pēc iestā�anās raganu meklētājos iedomājās, ka viņa priek�nieks un vienīgais iero�u brālis ir tikpat līdzsvarots kā uz smailes nostatīta piramīda.
Pie sienas karājās sadzeltējusi Lielbritānijas karte ar �ur tur iespraustiem pa�taisītiem karodziņiem, iezīmējot vietas, kuras varēja lēti izbraukāt no Londonas.
Lai nu kā, Ņūtons bija iestrēdzis te jau vairākas nedēļas. Sākotnējais baisais valdzinājums pārvērtās baisā no�ēlā, pēc tam sekoja baisa pieķer�anās. Ser�anta �edvela augums bija ap metru piecdesmit, bet apģērbs, vienalga kāds, iespiedās atmiņā kā vecs lietusmētelis. Lai arī vecs vīrs, tomēr ar saviem zobiem, bet tikai tāpēc, ka tos neviens nekāroja (ieraudzījusi tādu zem spilvena, Zobu feja laistos lapās).
�ķita, ka �edvels pārtiek tikai no saldinātas tējas, kondensēta piena, pa�a tītiem smēķiem un īgnas iek�ējās enerģijas. Cilvēkam bija mērķis, kuram viņ� sekoja ar sirdi un dvēseli un savu pensionāra brauk�anas karti. Mērķim viņ� ticēja, un tas viņu elektrizēja kā turbīna.
Ņūtonam Pulsiferam gan nebija mērķa, kuram ziedot savu dzīvi. Ciktāl sniedzās atmiņa, viņ� nekad nekam nebija ticējis. Dīvaini, jo Ņūtons to vēlējās. Ticība ta�u ir glāb�anas riņķis, kas nemierīgajos dzīves ūdeņos noder lielākajai daļai cilvēku. Ņūtons mīļuprāt ticētu Dievam, vienīgi pirms tam labprāt ar Viņu pusstundu parunātu, lai noskaidrotu vienu otru jautājumu. Viņ� bija apmeklējis da�ādu konfesiju baznīcas, gaidīdams zilas gaismas dzirksti, ta�u veltīgi. Pēc tam Ņūtons nolēma kļūt par oficiālu ateistu, ta�u saprata, ka pietrūks spēka un pārliecības pat neticībai. Visas politiskās partijas viņam �ķita vienlīdz negodīgas. Arī ekoloģiju Ņūtons pameta, kad abonētais ekoloģijas �urnāls piedāvāja lasītājiem dabiska dārza plānojumu, kurā ekoloģiska kaza bija piesieta metra attālumā no ekoloģiskā bi�u stropa. Ņūtons bie�i ciemojās vecāsmātes lauku mājā un domāja, ka no kazu un bi�u paradumiem kaut ko saprot, tāpēc beigās nonāca pie slēdziena, ka �urnālu izdod maniaki kombinezonos. Turklāt tajā pārāk bie�i parādījās vārds
Beigās viņ� mēģināja ticēt Visumam, kas �ķita pietiekami saprātīgs, līdz nejau�i sāka lasīt grāmatas, kuru nosaukumos bija vārdi
Ņūtona bezkompromisa prātam tas bija nepanesami.
Viņ� neticēja jaunajiem skautiem un, kad paaugās, arī skautiem ne.
Tomēr Ņūtons bija gatavs ticēt, ka algu grāmatve�a darbs
Tāds, lūk, bija Ņūtons Pulsifers. Ja viņ� ieietu telefonu būdā pārģērbties, tad varbūt laukā iznāktu komiksa varonis.
Lai nu kā, �edvels viņam tīri labi patika. Citiem arī, un tas �edvelu kaitināja. Rad�itam viņ� patika tāpēc, ka laikus maksāja īri un nesagādāja nepatik�anas, bet rasismu pauda tik nikni un netie�i, ka nevienu neaizvainoja. �edvels ta�u necieta visus cilvēkus bez izņēmuma, neraugoties uz rasi, ādas krāsu vai ticību.
Ari misis Treisijai �edvels patika. Ņūtons bija pārsteigts, uzzinājis, ka blakusdzivokli mīt pusmū�a sieviete, māti�ķa dvēsele. Kungi pie viņas nāca, cerot uz tējas tasi un jauku patērzē�anu varbūt vairāk nekā uz samērā maigajām stingrās disciplīnas stundām. Da�reiz sestdienas vakarā �eldons, mazliet iereibis, stāvēja gaitenī un kliedza:
Viņai nebija iebildumu, ka pēcpusdienas seansu laikā �edvels sit pa sienu un lamājas. Pēdējā laikā viņai sāpot ceļgali un darbināt pagaldes klaudzinātāju esot nogurdino�i, tāpēc attāla sienas dauzī�ana varot izrādīties pat noderīga.
Svētdienās misis Treisija atstāja �edvelam pie durvīm pusdienas, apklātas ar otru �ķīvi, lai neatdziest.
Viņasprāt, �edvels nevarēja nepatikt. Tomēr no �īs patik�anas bija tikpat maz jēgas kā no cūkai izkaisītām pērlēm.
Atcerējies par citiem laikrakstu izgriezumiem, Ņūtons pagrūda tos pāri aptraipītajam galdam.
- Kas tad tur? - �edvels aizdomīgi noprasīja.
- Parādības. Jūs ta�u pats teicāt meklēt. Baidos, ka mūsdienās ir vairāk parādību nekā raganu, - Ņūtons atbildēja.
- Kāds �āva zaķus ar sudraba lodēm, un nākamajā dienā vecā ciema ragana kliboja? - �edvela balsī atskanēja cerība.
- Diem�ēl ne.
- Govs no sievietes skatiena nokrita beigta?
-Nē.
- Bet kas tad? - �edvels aiz�ļūca pie lipīga brūna skapī�a, no kura izņēma kondensētā piena kārbu.
- Visapkārt notiek dīvainas lietas... - Ņūtons iesāka.
Viņ� te strādāja jau nedēļu. �edvelam bija uzkrāju�ies
papīru kalni. �is tas bija noticis jau pasen. Ņūtonam bija laba atmiņa, varbūt tāpēc, ka divdesmit trijos dzīves gados tā nebija pārāk nodarbināta, un tā viņ� bija kļuvis par ezoterisku parādību lietpratēju.
- Katru dienu kaut kādi jaunumi, - Ņūtons turpināja, �ķirstīdams izgriezumus. - Dīvainas lietas notiek atomstacijās, un neviens neko nezina. Dzird baumas, ka uzpeldējis nogrimu�ais Atlantīdas kontinents. - Ņūtons bija lepns ar paveikto.
�edvels ar papīra nazi pārdūra kondensētā piena kārbu. Tālumā iezvanījās telefons. Abi nelikās par to ne zinis. Visi tik un tā zvanīja misis Treisijai, un da�as no �īm sarunām nebija domātas vīrie�u ausīm. Pirmajā dienā Ņūtons bija apzinīgi pacēlis klausuli, uzmanīgi noklausījies jautājumu un atbildējis:
�edvels izsūca piena malku.
- Nē, tas mums neder, - viņ� sacīja. - Raganu darbs jau tas nav. Zini, viņas vairāk ņemas ar gremdē�anu, ne uzcel�anu.
Ņūtons atvēra un aizvēra muti, un ne jau vienreiz.
-Ja gribam tie�ām cīnīties pret melno maģiju, tad nedrīkstam novirzīties sāņus, - �edvels turpināja. - Neko tuvāku raganām nedabūji?
- Bet tur krastā izcēlās amerikāņu karaspēks, lai pasargātu to no negadījumiem, - Ņūtons novaidējās. - Neeksistējo�s kontinents...
- Un tur ir raganas? - �edvels beidzot izrādīja interesi.
- To viņi neraksta, - Ņūtons nopūtās.
- Nu, tad tā ir tikai politika un ģeogrāfija, - �edvels nevērīgi izmeta.
Durvju spraugā parādījās misis Treisijas galva.
- Sveikiņi, mister �edvel, - viņa nodūdoja, draudzīgi pamādama Ņūtonam. - Jums zvana kāds kungs. Labdien, mister Ņūton.
- Atkāpies, padauza! - �edvels nedomādams atbildēja.
-Jūs vienmēr izklausāties tik smalki, - misis Treisija
izlikās nedzirdam. - Un svētdien es sagatavo�u mums jauku aknu cepeti.
- Es labāk pusdienotu ar nelabo nekā tādu sievi�ķi.
-Ja jūs atdotu pagāju�ās nedēļas �ķīvjus, tas būtu
tie�ām mīļi, - misis Treisija atbildēja un augstpapē�u kurpēs nedro�i aizklaudzināja uz savu dzīvokli turpināt pārtraukto, lai nu kas tas bija.
Ņūtons uzmeta grūtsirdīgu skatienu izgriezumiem, bet �edvels burk�ķēdams gāja pie telefona.
Viens raksts bija par Stounhend�u, kas izkustējusies no vietas kā metāla plomba magnētiskajā laukā.
Ar vienu ausi viņ� dzirdēja pusi telefona sarunas.
- Kas? Ak jūs. Jā. Jūs tā domājat? Bet kas tie�i varētu būt? Nūja. Kā teiksiet, ser. Un kur tas galu galā ir?
Ne�ķita, ka noslēpumainā akmens stabu pārvieto�anās �edvelam būtu tējas tases vai kondensētā piena vērta.
-Jauki, jauki, - �edvels uzmundrināja sarunbiedru. -Tiksim ar visu galā. Iesaistī�u labāko vienību un par panākumiem uzreiz ziņo�u jums. Bez �aubām. Uz redzē�anos, ser. Visu labu arī jums, ser.
Klausule tika nolikta vietā, un tad atskanēja �edvela balss, nu jau bez patosa un godbijības:
- �Mīļo zēn�! Ak tu draņķa dienvidu zilais!3
Ie�ļūcis istabā, viņ� paskatījās uz Ņūtonu, it kā aizmirsis, kāpēc viņ� te atrodas.
- Pie kā mēs palikām? - ser�ants noprasīja.
- Pie dīvainiem atgadījumiem...
- Nūja, - �edvels domīgi skatījās uz Ņūtonu, sizdams pret zobiem tuk�o piena kārbu.
- Kādā mazpilsētā pēdējos gados novēroti neparasti laika apstākļi, - Ņūtons jau bija tuvu izmisumam.
- Kas? Var�u lietus? Vai kaut kas tamlīdzīgs? - �edvels mazliet atplauka.
- Nē. Laiks, kas atbilst gadalaikam.
- Un, tavuprāt, tas ir kaut kas ārkārtējs? - �edvels prasīja. - Esmu redzējis parādības, no kurām tev mati saceltos stāvus. - Viņ� atkal sāka klaudzināt.
- Kad pēdējo reizi ir biju�i laikapstākļi, kas atbilst gadalaikam? - Ņūtons jutās mazliet aizkaitināts. - Normāls laiks ir reta parādība, ser�ant. Ziemassvētkos jāsnieg. Kad pēdējo reizi redzējāt Ziemassvētkos sniegu? Kad augusts bijis karsts visu mēnesi? Katru gadu? Zelta rudens? Laiks, par kādu sapņojāt bērnibā? Tad 5. novembrī4 nekad nelija un Ziemassvētkos alla� sniga.
�edvela acis sastinga. Roka ar kondensēto pienu apstājās pusceļā uz muti.
- Es bērnībā ne par ko nesapņoju, - viņ� klusi atzinās.
Juzdamies kā dziļas aizas malā, Ņūtons domās atkāpās.
- Lai nu kā, tomēr dīvaini, - viņ� turpināja. - Kāds meteorologs runā par vidējo temperatūru un normu, par mikroklimatu un tā tālāk.
- Nu un?
- Viņ� nezina, kāpēc tā, - Ņūtons atbildēja, jo, pavadīdams vairākus gadus �ajā amatā, �o to bija iemācījies.
Ņūtons sāniski skatījās uz raganu meklē�anas ser�antu.
- Cik zinu, raganas spēj ietekmēt laiku, - viņ� paskaidroja. - Redzēju
- No �ejienes nieka �etrdesmit jūdzes. Es varētu rīt aizbraukt un papētīt, vai ne? - viņ� uzmanīgi sacīja un tad piebilda: - Par benzīnu maksā�u pats.
�edvels domīgi noslaucīja virslūpu.
- To vietu sauc Tedfīlda, vai ne? - viņ� pajautāja.
- Tie�i tā, mister �edvel, - Ņūtons atbildēja, - bet kā jūs zinājāt?
- Interesanti, ko tie dienvidnieki ieņēmu�i galvā? -�edvels noburk�ķēja un tad skaļāk piebilda: - Nūja. Kāpēc gan ne?
- Kam galvā, ser�ant? - Ņūtons brīnījās.
�edvels nelikās dzirdam.
- Par ļaunu jau nenāks, jā. Tu saki, ka samaksāsi par benzīnu?
Ņūtons pamāja.
- Tad, pirms brauc, deviņos no rīta ienāc, - �edvels piekodināja.
- Pēc kā? - Ņūtons nesaprata.
- Pēc savām taisnības bruņām.
tikko Ņūtons aizgāja, atkal iezvanījās telefons. �oreiz vada otrā galā bija Kroulijs, kas sniedza aptuveni tādus pa�us norādījumus kā Azirafals. �edvels pierakstīja tikai formalitātes pēc, tikmēr misis Treisija laimīgi grozījās viņam blakus.
- Divi zvani vienā dienā, mister �edvel, - viņa teica. - Jūsu mazais karaspēks mar�ē uz nebēdu!
- Atkāpies, vecā slampa! - �edvels noburk�ķēja un aizcirta aiz sevis durvis.
Nedz Azirafals, nedz Kroulijs raganu meklē�anas armiju nevadīja, tomēr atbalstīja vai vismaz zināja, ka tā ir pa prātam abu priek�niecībai. Tāpēc tā bija iekļauta Azi-rafala aģentūru sarakstā, jo tie, kas sauc sevi par raganu meklētājiem, noteikti jāatbalsta, tāpat kā Amerikā jāatbalsta visi tā sauktie antikomunisti. Savukārt Kroulija sarakstā �edvels tika smalkāku apsvērumu dēļ: tādi ļautiņi kā �edvels nekaitēja ellei. Glu�i otrādi, tā vismaz �ķita.
Atklāti sakot, raganu meklē�anas armiju nevadīja arī �edvels. Algu saraksti liecināja, ka galvenais priek�nieks ir raganu meklē�anas ģenerālis Smits, kuram pakļauti raganu meklē�anas pulkve�i Grīns un D�onss, tāpat arī majori D�eksons, Robinsons un Smits (no citiem Smi-tiem). Vēl bija arī majori Cepe�panna, Konservkārba, Piens un Skapītis, jo ser�anta aprobe�otā iztēle ap �o vietu sāka pretoties. Tālāk sekoja kapteiņi Smits, Smits, Smits, Smaits un Dito un vēl piecsimt raganu meklē�anas ierindnieku, kaprāļu un ser�antu, no kuriem daudzi bija Smiti, ta�u tas nebija svarīgi, jo nedz Kroulijs, nedz Azirafals tiktāl sarakstā neiedziļinājās, bet vienkār�i piegādāja samaksu.
Kopsummā no centra armijas kontā ieplūda ap 60 mārciņām gadā.
�edvels savu darbību neuzskatīja par noziedzīgu. Armija ir svēta lieta, un cilvēkam ta�u kaut kas jādara. Skano�ais kontā gan neplūda tik raiti kā senāk.
Bija pavisam agrs sestdienas rīts, pedejā pasaules diena, un debesis �ķita sarkanākas par asinīm.
Izkāpis laukā, viņ� uzreiz ielēca grāvī, lai izvairītos no kravas ma�īnas, kas brauca ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā.
Brīdi vēlāk kurjers uztrausās kājās, pacēla brilles, uzlika tās uz deguna, paņēma paciņu un mapi, notrauca no formastērpa zāles stiebrus un dubļus un novēloti parādīja dūri kravas ma�īnai, kas strauji tuvojās apvārsnim.
- Nolādētās smagās, vajadzētu aizliegt, citus uz ceļa netur par cilvēkiem, vienmēr saku, atceries, ka bez automa�īnas tu esi tikai kājāmgājējs...
�ķērsojis zālienu, viņ� pārrāpās pār zemu �ogu un apstājās pie Ūkas upes.
Pēc tam kurjers devās gar krastu, turēdams rokā paciņu.
Mazliet tālāk sēdēja jauneklis baltā apģērbā. Nevienu citu tuvumā nemanīja. Baltmatis, arī āda kā krīts. Jauneklis lūkojās uz upi, it kā apbrīnodams ainavu. Tāds varētu izskatīties Viktorijas laika romantiskais dzejnieks, kuru vēl nav nopļāvis dilonis un narkotikas.
nm
nāca klausīties upes �ļakstos un urdzē�anā, saķēru�ies rokās, dūdodami kā balodī�i Saseksas saulrietā. Pirms kāzām viņ� savu kundzi Modu arī bija �urp vedis. Abi nāca te lakstoties un vienā neaizmirstamā reizē arī darīt ko vairāk.
Jā, un tagad bija pavisam citi laiki.
Pa upi drūmi peldēja baltas un brūnas putu skulptūras, bie�i vien metriem pārklādamas ūdens virsmu. Vietām spīdēja ūdens, kuru klāja plāna, varavīk�ņaini indīga benzīna kārtiņa.
Pēc gara, nogurdino�a ceļojuma pāri Ziemeļatlantijas okeānam, laimīgi atgriezu�ās Anglijā, skaļi sizdamas spārnus, varavīk�ņainajā, glumajā ūdenī nosēdās pāris zosu un tūlīt nogrima bez pēdām.
Jā, progress. To nevar apturēt.
Viņ� tuvojās vīrietim baltajā apģērbā.
- Atvainojiet, ser. Vai jūs būtu Krītamais?
Cilvēks baltajā apģērbā pamāja, neatraudams skatienu no upes, ar acīm sekodams iespaidīgajiem netīrumu un putu veidojumiem.
- Skaisti gan, - viņ� �ukstēja. - Sasodīti skaisti.
Kurjers uz bridi zaudēja valodu, bet tad ieslēdzās viņa
automātiskā runas sistēma.
- Jocīga gan tā vecā pasaule, vai nē? Gribu teikt, ka braukāju pa visu zemeslodi, piegādādams sūtījumus, un esmu atkal mājās, vārdu sakot, esmu te dzimis un audzis, ser, ta�u pabijis arī pie Vidusjūras un Demoinā, Amerikā, un tagad esmu �eit, ser, te jums paciņa...
Cilvēks ar Krītainā vārdu paņēma sūtījumu un arī mapi, lai parakstītos par saņem�anu.
No pildspalvas nopilēja tinte, un paraksts izplūda. Gar� vārds, sākās ar P, tad traips un beigās
- Liels paldies, ser, - kurjers teica.
Pēc tam viņ� devās pa krastu atpakaļ uz ceļu ar dzīvo satiksmi, kur bija atstājis ma�īnu, cenzdamies neskatīties uz upi.
Viņam aiz muguras cilvēks baltajā apģērbā atvēra paciņu. Tajā bija kronis, balta metāla diadēma ar briljantiem. Brīdi viņ� to gandarīts aplūkoja un tad uzlika galvā. Kronis mirdzēja rītausmas staros. Bet tad no viņa pieskāriena metālā radās plankums; tas sāka plesties pla�umā, līdz kronis kļuva melns.
Baltais piecēlās. Pateicoties piesārņojumam, saullēkti bija kļuvu�i neaprakstāmi skaisti. �ķita, ka debesīm kāds pielaidis uguni.
Nevērīgi nomests sērkociņ� liktu uzliesmot arī upei, diem�ēl nebija laika. Prātā Baltais jau zināja, kur un kad satiksies �etri, tāpēc bija jāpasteidzas, lai līdz pēcpusdienai tur nokļūtu.
Bija gandrīz pats pēdējais laiks.
Automa�īnu kurjers bija atstājis zāliena malā pie div-joslu maģistrāles. Viņ� piesardzīgi aizgāja līdz �ofera puses durvīm (gar līkumu �āvās gan vieglās, gan smagās ma�īnas), iebāza roku pa atvērto logu un paņēma sarakstu.
Tātad palicis vairs tikai viens sūtījums.
Viņ� uzmanīgi izlasīja piegādes instrukciju uz kvīts, pēc tam vēlreiz, īpa�u uzmanību pievērsdams adresei un paziņojumam. Adresē bija tikai viens vārds: VISIEM.
Ar pilo�o pildspalvu kurjers uzrakstīja zīmīti sievai Modai. Pavisam īsu:
Nolicis sarakstu vietā, viņ� pameta skatienu pa kreisi, tad pa labi, vēlreiz pa kreisi un beigās mērķtiecīgi devās pāri maģistrālei. Virs bija pusceļā, kad gar stūri nogriezās vācu supervāģis, kura �oferi bija satracinājis kofeīns, baltas tabletītes un Eiropas Kopienas transporta noteikumi.
JĀ, piekrita balss aiz vīra kreisā pleca (vismaz savulaik tas bija viņa kreisais plecs).
- Jums sūtījums, ser.
MAN?
- Jā, ser.
�ēl, ka viņam vairs nebija rīkles, jo gribējās norīt siekalas.
- Diem�ēl tā nav paciņa, kungs... tas ir, ser, tikai paziņojums.
NU TAD NODOD.
- Paziņojums, ser. Hm.
BEIDZOT. Sejā parādījās smīns, bet neko citu tādā sejā jau gaidīt nevarēja.
PALDIES, sve�ais teica. MAN JĀUZTEIC TAVA PIEĶER�ANĀS DARBAM.
- Ser? - miru�ais kurjers gāzās pelēkā miglā, redzēdams tikai divus zilus plankumus, kas varētu būt acis vai arī zvaigznes tālumā.
NEUZTVER TO KĀ MIR�ANU, teica Nāve. IEDOMĀJIES, KA IERODIES AGRĀK, LAI IZVAIRĪTOS NO DRŪZMAS.
ja no rIta ir sarkanas debesis, pa dienu līs.
Jā.
raganu meklētāju ser�ants �edvels stāvēja, pie�ķiebis galvu.
- Tātad norunāts, - viņ� teica. - Vari doties ceļā. Neko neaizmirsi?
- Viss kārtībā, ser.
- Atklā�anas svārsts?
- Atklā�anas svārsts, tie�i tā.
- Nagu skrūves?
Ņūtons norija siekalas, piesita kabatai.
- Nagu skrūves, tie�i tā, - viņ� atbildēja.
- Iekuri?
- Es tie�ām domāju, ser�ant, vai...
- Iekuri?
- Iekuri,1 - Ņūtons atbildēja bēdīgā balsī, - un sērkociņi.
- Zvans, grāmata un svece?
Ņūtons piesita otrai kabatai, kurā bija papīra maisiņ� ar zvaniņu, ar kādu kaitina papagaiļus, sārta svece, kas atsauc atmiņā jubilejas torti, un miniatūra grāmatiņa
- Zvans, grāmata un svece, - Ņūtons atkārtoja.
- Kniepadata?
- Kniepadata.
- Labs puika. Nekad neaizmirsti kniepadatu! Tā ir tavas gaismas artilērijas durklis.
�edvels soli atkāpās. Ņūtons ar pārsteigumu ievēroja, ka vecā vīra acis aizmiglojas.
- Diem�ēl nevaru braukt kopā ar tevi, - ser�ants sacīja. - Protams, nekā īpa�a tur nebūs, tomēr gribētos izrauties laukā. Grūta dzīve, saproti - alla� gulēt mitrās papardēs un izspiegot viņu velni�ķīgās dejas. Sāk lauzt kaulus, vai zini.
�edvels iztaisnoja muguru un salutēja.
- Nu tad uz priek�u, ierindniek Pulsifer! Lai tevi pavada sen�u armija un slava!
Ņūtons aizbrauca, un tad �edvelam ienāca prātā tas, ko līdz �im nebija iespējas izdarīt. Jāatrod tikai kniepadata. Ne jau militāra, raganu atklā�anai, bet vienkār�a, kādu sprau� kartē.
Pie sienas karājās veca karte. Miltonkīnsas un Hārlovas tajā nebija, Man�estra un Birmingema bija tikko samanāmas. Trīssimt gadu vecs raganu meklē�anas �tāba plāns, kurā vēl turējās da�as kniepadatas, sadurtas galvenokārt Jork�īrā un Lanka�īrā, da�as Eseksā, galīgi sarūsēju�as.
Brūnās dūruma vietas liecināja par senām raganu meklē�anas misijām.
Beigās �edvels atrada kniepadatu pelnu traukā pie izsmēķiem. Viņ� tai uzpūta, paberzēja, lai spīd, un tad, piemiedzis acis, sameklēja kartē Tedfildu un uzvaro�i tajā iedūra.
Kniepadata iezaigojās.
Soli atkāpies, �edvels salutēja. Viņa acis mirdzēja asaras.
Pēc tam viņ� pagriezās uz papē�a un salutēja eksponātu vitrīnai. Tā bija veca, nobru�āta, stikli saplīsu�i, tomēr zināmā mērā simbolizēja raganu meklē�anas armiju, glabādama pulka sudrabu (starpbataljonu golfa trofeju no pēdējā turnīra, ap�ēliņ, pirms septiņdesmit gadiem), patentētu, pa stobru lādējamu raganu meklē�anas pulkve�a �aujamieroci ar uzrakstu:
�edvels skaļi iz�ņauca degunu piedurknē.
Pēc tam viņ� atvēra kondensētā piena kārbu brokastīm.
ja Ņūtonu tie�ām pavadītu sen�u armija, tā procesā sabirztu pī�ļos, jo visi sen bija miru�i, izņemot viņu pa�u un �edvelu.
Tomēr būtu maldīgi uzskatīt �edvelu (Ņūtonam nebija lemts uzzināt ser�anta priek�vārdu) par vientuļu dīvaini.
Lielākā daļa karaspēka bija aizgājusi viņsaulē jau pirms vairākiem gadsimtiem. Savulaik armija bija tikpat liela kā �edvela rado�i rediģētajā grāmatvedībā. Ņūtons bija pārsteigts, uzzinot, ka raganu meklē�anas armijas vēsture nav īsāka par tās pasaulīgās kolēģes vēsturi un gandrīz tikpat asiņaina.
Algu likmi raganu meklētājiem pēdējo reizi noteica Olivers Kromvels, un tā vairs netika pārskatīta. Virsnieki saņēma kronu, ģenerāļi - sovrinu. Tas, protams, bija tikai honorārs, jo par katru atrasto raganu pienācās piemaksa - deviņi pensi, turklāt pirmtiesības uz raganas īpa�umu.
Ta�u paļauties varēja tikai uz deviņiem pensiem. Pirms �edvela iekļau�anas Debesu un Elles algu sarakstā viņam bija jāpiedzīvo tie�ām smagi laiki.
Ņūtona atalgojums bija viens �iliņ� gadā.5 Viņa pienākums bija pastāvīgi turēt pie sevis �uguni, kramenīcu, �ķiltavas, skārda kārbu ar viegli uzliesmojo�iem sērkociņiem�, lai gan �edvels uzsvēra, ka derot ari Ronsona gāzes �ķiltavas, kuru izgudro�anu viņ� bija pieņēmis tāpat kā konservatīvs kareivis automātu.
Ņūtonam �ķita, ka viņ� iestājies slepenā organizācijā, kuras biedri pastāvīgi mēģina no jauna izcīnīt Amerikas pilsoņu karu. Nedēļas nogalē bija izbraukumi, tātad tika atdzīvinātas jaukās, senās tradīcijas, kas bija izveidoju�as Rietumu civilizāciju tādu, kāda tā ir �odien.
nobraucis stundu, Ņūtons iegriezās stāvvietā un parakājās kārbā, kuru bija nolicis uz blakussēdekļa.
Atvēris automa�īnas logu (ar knaiblēm, jo rokturis jau sen bija nolūzis), viņ� pārlidināja pār �ogu iekuru paciņu. Nākamajā mirklī tiem sekoja nagu skrūves.
Brīdi padomājis, ko darīt ar pārējo aprīkojumu, Ņūtons salika visu atpakaļ kārbā. Kniepadata bija raganu armijas kara ierocis ar labu ziloņkaula uzgali - atgādināja dāmu cepures piespraudi.
Ņūtons zināja, kam tā kalpo, jo bija diezgan daudz lasījis. Pirmajā tik�anās reizē �edvels iedeva bukletu �ūksni, ta�u armijas krājumos bija arī da�ādas grāmatas un dokumenti, un Ņūtonam bija aizdomas, ka tirgū par tiem varētu saņemt bargu naudu.
Ar kniepadatu bija jādur aizdomīgajai personai. Ja sievietes ķermenī atradās nejutīga vieta, viņa bija ragana. Vienkār�i. Da�i raganu meklētāji blēdījās, izmantodami īpa�as ievelkamas adatas, bet �ī gan bija no tīra, kārtīga tērauda. Ja tādu izmestu, Ņūtons nespētu skatīties vecajam �edvelam acīs. Turklāt tas varētu piesaukt nelaimi.
Iedarbinājis dzinēju, viņ� brauca tālāk.
Ņūtona spēkrats bija
Tikai ļoti pedantisks vēsturnieks varētu zināt, kurā dienā japāņi no velni�ķīgiem robotiem, kas kopē visu rietumniecisko, pārvērtās prasmīgos un viltīgos in�enieros, atstājot Rietumus aiz muguras.
Ta�u
Lai kā Ņūtons skatījās, tomēr nekad nebija redzējis uz ceļa tādu ma�īnu kā savējo. Gadiem ne pārāk pārliecino�i viņ� ar sajūsmu stāstīja draugiem, cik viņa braucamais taupīgs, izmisīgi cerēdams, ka kāds no viņa to nopirks, jo neveiksminieks grib neveiksmē dalīties.
Veltīgi viņ� slavēja 823. modeļa dzinēju, trīspakāpju pārnesumkārbu, apbrīnojamo dro�ības sistēmu (gaisa spilvenus, kas piepū�as bīstamā situācijā, piemēram, braucot pa taisnu, sausu ceļu ar nelielu ātrumu un gandrīz avarējot, jo skatu pēk�ņi aizsedzis milzīgs dro�ības spilvens). Ņūtonam bija arī tieksme liriski stāstīt par Korejā ra�oto radioaparātu, kur� neticami labi uztver Phenjanas raidstaciju, un sintētisko elektronisko balsi, kura brīdināja aizsprādzēt dro�ības jostu pat tad, kad tā jau bija aizsprādzēta, un kuras programmētājs, �ķiet, nepārvaldīja ne tikai angļu, bet arī japāņu valodu. Viņam tas �ķita ļoti stilīgi.
Lai gan tāds avangardisms, iespējams, bija auklas keramikas līmenī.
Ņūtona draugi piekrizdami māja ar galvu, bet, viņam nedzirdot, sprieda, ka tad jau labāk iet kājām un tāda spēkrata vietā nopirkt kurpju pāri, jo
Braucot �ajā nenoteiktajā transa stāvoklī, kādā ir teju visi pie stūres, Ņūtons domāja, kā tie�i varētu lietot kniepadatu. Varbūt teikt:
Ņūtonu varbūt ieinteresētu fakts, ka no 39 OOO sievietēm, kuras gadsimtu gaitā ar kniepadatu pārbaudīja raganu mednieki, 29 000 iespiedzās, 9999 neko nejuta (jo tika izmantotas slēptās adatas), bet viena ragana paziņoja, ka dūriens brīnumaini izdziedējis artrītu viņas kājā.
Tā bija Agnese Natere, raganu meklētāju armijas lielā neveiksme.
viens no pirmajiem ierakstiem Agneses Nateres
Angļi, visumā dumja un laiska nācija, nebija tik naski uz sievie�u dedzinā�anu kā citu Eiropas valstu pilsoņi. Vācijā sārti tika krauti un dedzināti regulāri un ar teitoņu pedantiskumu. Pat svētulīgie skoti pa starpu kaujām ar saviem galvenajiem ienaidniekiem, proti, skotiem, garajos ziemas vakaros iemanījās sakurt da�us sārtus. Tikmēr angļiem acīmredzot pietrūka dū�as.
Varbūt tie�i ar to izskaidrojami Agneses Nateres nāves apstākļi, kas vairāk vai mazāk iezīmēja raganu medību vājprāta beigas Anglijā. Gaudojo�s pūlis, ko bija satracināju�i Agneses paradumi staigāt apkārt, izskatoties gudrai, un vēl ārstēt cilvēkus, kādā aprīļa vakarā ieradās Agneses mājās un ieraudzīja, ka viņa, uzģērbusi mēteli, jau sē� un gaida viņus.
-Jūs kavējat, - Agnese atnācējiem teica. - Man jau pirms desmit minūtēm vajadzēja būt uz sārta.
Pēc tam viņa piecēlās un lēni kliboja caur pēk�ņi apklusu�o pūli laukā no mājiņas un prom uz sārtu, kas bija steig�us sasliets pļavā. Teika vēsta, ka Agnese neveikli uzkāpusi uz sārta un apvijusi rokas ap stabu sev aiz muguras.
- Piesieniet labi, - viņa sacīja pārsteigtajam raganu meklētājam un, kad ap sārtu sanāca ciema iedzīvotāji, uguns gaismā pacēla savu skaisto galvu un teica: - Nāciet tuvāk, krietnie ļaudis! Tik tuvu, lai āda gandrīz sa�okurojas, jo vēlos, lai visi redz, kā Anglijā mirst pēdējā īstā ragana. Kā raganu mani soda, lai gan nezinu, kāds varētu būt mans noziegums. Tāpēc mana nāve lai ir vēsts pasaulei. Sanāciet pavisam tuvu, es saku, un
Pēc tam, pasmaidījusi un pametusi skatienu debesīs virs ciema, Agnese piebilda:
- Tas attiecas arī uz tevi, sasodītais vecais muļķi!
Pēc �iem dīvainajiem zaimiem Agnese neko vairāk
neteica. Viņa ļāva sev aizbāzt muti un stāvēja, valdonīgi izslējusies, kad pie sausās malkas pielika lāpas.
Pūlis pienāca tuvāk, viens otrs jau �aubīdamies, vai rīkojies pareizi, ja jau reiz par to runājam.
Sprādziens, kas atskanēja pēc trīsdesmit sekundēm, noslaucīja no zemes virsas ciema pļavu un iznīcināja visas dzīvās radības ielejā. To redzēja un dzirdēja pat Halifaksā.
Vēlāk tika lauzti �ķēpi, vai tas bijis Dieva vai Sātana darbs, ta�u Agneses Nateres mājiņā atrastā zīmīte liecināja, ka debesu vai elles spēkiem būtiski palīdzēja astoņdesmit mārciņas �aujampulvera un �etrdesmit mārciņas namdaru naglu, kuras viņa bija pravietiski paslēpusi apak�svārkos. Blakus zīmītei par atteik�anos no piena piegādes Agnese uz virtuves galda atstāja arī kārbu un grāmatu, un īpa�us norādījumus, kam kalpo kārba, un tikpat īpa�us attiecībā uz grāmatu, kas bija jānosūta Agneses dēlam D�onam Divaisam.
To visu atrada kaimiņu ciema iedzīvotāji, kurus bija pārbiedējis sprādziens. Sākumā viņi domāja, ka Agneses norādījumi nav jāievēro un mājiņa ir jānodedzina, bet tad, palūkoju�ies uz posta�u ar gruzdo�ajām krāsmatām un naglām, pārdomāja. Sevi�ķi tāpēc, ka zīmītē Agnese bija smalki aprakstījusi, kāds liktenis piemeklēs tos, kuri ignorēs viņas pēdējo rīkojumu.
Agneses sārtu ar lāpu aizdedzināja raganu meklē�anas majors. Viņa cepure tika atrasta kokā divu jūd�u attālumā.
Cepures iek�malā bija iz�ūts viņa vārds:
Ja Pulsifers zinātu, kas notiks, kad viņa pēctecis satiks Agneses pēcteci, tad apgrieztos kapā uz otriem sāniem -nu, vienīgi viņam jau kapa nebija.
vispirms Ņūtonam bija jātiek galā ar lidojo�o �ķīvīti.
Tas piezemējās uz ceļa automa�īnas priek�ā, kad, izklājis uz stūres karti, viņ� meklēja pagriezienu uz Tedfīldu. Neatlika nekas cits kā strauji nobremzēt.
�ķīvītis izskatījās mats matā kā komiksos, kurus Ņūtons bija redzējis.
Skatoties pār kartes aug�malu, viņ� ieraudzīja �ķīvī�a durvis. Gandarīti �ņākdamas, tās atslīdēja malā, atklājot mirdzo�u trapu, kas automātiski nolaidās uz ceļa. Iek�ā mirdzēja spo�a zila gaisma, un trīs ciplanētie�u silueti devās lejup pa trapu. Vismaz divi devās, jo tre�ais atgādināja piparu trauciņu un, noslīdējis zemē, apvēlās.
Pārējie divi, nelikdamies ne zinis par tre�ā izmisīgo pīkstē�anu, nesteidzīgi tuvojās Ņūtona automa�īnai visa pasaulē pazīstamajā policistu gaitā, kuri prātā jau sacer protokolu. Garākā auguma būtne - dzeltens krupis, ietīts alumīnija folijā - pieklauvēja pie automa�īnas loga. Ņūtons noslidināja to lejā. Būtnei bija tum�as spoguļbrilles, apmēram kā Polam Ņūmenam filmā
- Labrīt, kungs, kundze vai neitrālas dzimtes radība, -sve�ais ierunājās. - �ī ta�u ir jūsu planēta, vai ne?
Otrs sve�inieks, drukns un zaļā krāsā, iegāja me�ā. kas sākās jau ceļmalā. Ar acs kaktiņu Ņūtons manīja, ka tas iesper stumbram un pēc tam izvelk koka lapu caur sare�ģītu ierīci pie savas jostas, neizskatīdamies pārāk apmierināts.
- Laikam gan, - Ņūtons atbildēja.
Krupis domīgi vēroja apvār�ņa līniju.
- Vai tā sen jau pieder jums? - viņ� jautāja.
- Hm. Ne pārāk. Proti, mūsu sugai apmēram pusmiljonu gadu, ja nemaldos.
Sve�ais pārmija skatienu ar kolēģi.
- Pieļāvāt, ka veidojas skābais lietus, vai ne, kungs? -tas teica. - Drusciņ aizrāvāties ar ogļūdeņradi, ja?
- Kā, lūdzu?
- Vai jūs varētu nosaukt man savas planētas albedo, ser? - krupis jautāja, neatraudams skatienu no apvār�ņa, it kā tas darītu kaut ko interesantu.
- Hm. Nē.
- Nu, man diem�ēl jāsaka, ser, ka jūsu polārie ledāji neatbilst �āda lieluma planētu kategorijai.
- Ap�ēliņ, - Ņūtons izdvesa.
Viņ� pārlika, kam to varētu pastāstīt, un saprata, ka neviens tāpat neticēs.
Krupis pieliecās tuvāk. Izskatījās noba�ījies, cik jau nu varēja spriest pēc nepazīstamas, līdz �im neredzētas rases ģīmja.
- �oreiz uz to pievērsim acis, ser.
Ņūtons atburk�ķēja:
- Nūja. Es parūpē�os. Proti, gribu teikt, ka, manuprāt, Antarktīda pieder visām valstīm un tā tālāk...
- Ziniet, ser, mums lūdza nodot jums vēstījumu.
- Tie�ām?
- Ziņojuma saturs: Mēs vēstām jums vispārēju mieru, kosmisku harmoniju un tā tālāk. Ziņojuma beigas, - krupis noskaitīja.
- Ak, - Ņūtons prātā pārlika, - ļoti laipni no jūsu puses.
- Vai varat iedomāties, kāpēc mums lūdza atnest �o vēsti, ser? - krupis jautāja.
Ņūtons atdzīvojās.
- Nu, jāpadomā, - viņ� pamāja. - Dro�i vien tāpēc, ka cilvēce skalda atomus un...
- Mēs jau pa�i ari nezinām, ser, - krupis iztaisnoja muguru. - Laikam viena no neizskaidrojamām parādībām. Nu, bet tagad mums laiks doties projām.
Nenoteikti pamājis, viņ� pagriezās un, neteicis vairs ne vārda, gāzelēdamies devās uz �ķīvīti.
Ņūtons izbāza pa logu laukā galvu.
- Paldies!
Gar automa�īnu aizslīdēja mazais sve�inieks.
- C02 līmenis jums 0,5 procenti virs normas, - viņ� noķērca, zīmīgi paskatīdamies uz Ņūtonu. - Jums ta�u skaidrs, ka varat tikt iesūdzēti tiesā, jo kā dominējo�ā suga pakļaujaties arvien spēcīgākām patērētāju tieksmēm, vai ne?
Uzstutēju�i kājās tre�o kolēģi, abi sve�ie uzvilka to aug�ā pa trapu. Durvis aizvērās.
Ņūtons brīdi pagaidīja, gribēdams redzēt skaistas gaismas, ta�u �ķīvītis nekustēja no vietas. Beigās viņ� piebrauca klāt un apmeta loku. Ieskatījies sānspogulī, Ņūtons redzēja, ka �ķīvītis jau ir projām.
Kaut kādā ziņā esmu pārcenties, viņ� vainīgi nodomāja. Bet kurā tie�i?
VIŅI sēdēja uz sētas, vērodami Suni, kas vārtījās pa govs pļeckām. Krancis procesu izbaudīja no visas sirds.
- Es lasīju, - Ādams jau mazliet skaļāk turpināja, - ka viņas nebija vainīgas, un britu inkvizīcijai nebija tiesību viņas vajāt.
- Mana māte teica, ka raganas bija inteliģentas sievietes, nekas vairāk, kas izmantoja vienīgo iespēju atklāti protestēt pret nomāco�o netaisnību vīrie�u pārvaldītajā sabiedrības hierarhijā, - Pipars piekrita.
Pipara māte lasīja lekcijas Nortonas politehniskajā universitātē.6
- Jā, tava māte vienmēr tā runā, - brīdi klusējis, Ādams atbildēja.
Pipars draudzīgi pamāja.
- Un vēl mamma teica, ka ļaunākajā gadījumā viņas bija tikai brīvdomīgas reģeneratīvā principa pielūdzējas.
- Kas tas par reģen-sasodītu principu? - Venslideils pajautāja.
- Nezinu. Manuprāt, kaut kas saistībā ar maija koka svētkiem, - Pipara balsī skanēja �aubas.
- Cik
VIŅIEM nebija aizspriedumu pret sātana pielūg�anu. VIŅI bija brīvi no jebkuriem aizspriedumiem.
- Tad jau labāk sātanu nekā stulbu maija koku, - Braiens secināja.
- Tur nu gan tev nav taisnība, - Ādams aizrādīja.
- Viņas pielūdza nevis sātanu, bet citu dievu vai radību. Ar ragiem.
- Sātanu, - Braiens palika pie sava.
- Nē, - Ādams pacietīgi skaidroja. - Cilvēki jauc divas da�ādas lietas. Vienīgi ragi abiem līdzīgi. Tas ir Pāns. Pa pusei āzis.
- Kura puse ir no ā�a? - Venslideils jautāja.
Ādams brīdi padomāja.
- Apak�daļa, - viņ� beigās atbildēja. - Brīnums, ka nezini. Man �ķita, ka visi to zina.
- Ā�iem nav apak�daļas, - Venslideils aizrādīja, - bet priek�puse un aizmugure. Tāpat kā govīm.
Visi pievērsās Sunim, sizdami pret vārtiem papē�us. Tādā tveicē nebija iespējams domāt.
Klusumu pārtrauca Pipars.
-Ja viņam ir ā�a kājas, tad nevajadzētu būt ragiem. Tie ta�u ir aug�daļā.
- Es ta�u viņu neizgudroju, - Ādams sarūgtināts teica.
- Vienkār�i gribēju jums pastāstīt. Es neko nesadomāju. Nebrauciet man virsū!
- Un tomēr, - Pipars nelikās mierā, - tas stulbais Pāns nevar sūdzēties, ka citi uzskata viņu par sātanu. Viņam ta�u ir ragi. Cilvēkiem gribot negribot jādomā, ka tas ir nelabais.
Suns sāka rakāties tru�a alā.
Ādams grūtsirdīgi nopūtās.
- Nevajag visu uztvert tik burtiski, - viņ� aizrādīja. - Mūsdienu nelaime. To sauc par valgo materiālismu: pasaulei patīk tie, kas izcērt mū�ame�us un sacaurumo ozona slāni. Ozona slānī ir liels caurums tikai tāpēc, ka ir tādi valgie materiālisti kā tu.
- Es tur neko mainīt nevaru, - Braiens nedomādams izmeta. - Vēl aizvien atmaksāju tās dumjās gurķu lecekts vērtību.
- Par to bija �urnālā, - Ādams turpināja. - Lai izgatavotu vienu bif�teku, jāizcērt miljoniem akru mū�ame�a.
Brīdi vilcinājies, viņ� piebilda:
- Un ozons tek projām... tāpēc, ka cilvēki apsmidzina vidi.
- Un vaļus arī, - Venslideils sacīja, - mums viņi jāglābj.
Ādams apjuka. Viņa laupījumā,
rakstos, nebija nekā par vaļiem. Redaktori acīmredzot uzskatīja vaļu glāb�anu par tikpat dabisku kā elpo�ana vai stāvē�ana uz divām kājām.
- Televīzijā bija par viņiem raidījums, - Venslideils sacīja.
- Bet kāpēc vaļi jāglābj? - Ādams jautāja, jau prātā redzēdams neskaidru vīziju, ka par noteiktu skaitu izglābtu vaļu pienākas ordenis.
Venslideils pieklusis sāka rakāties atmiņā.
- Tāpēc, ka viņi dzied. Un viņiem ir lielas smadzenes. Vaļu tikpat kā vairs nav. Tāpēc vien, lai pabarotu mājdzīvniekus un tā tālāk, viņi nav jānogalina.
-Ja jau vaļi ir tik gudri, - Braiens prātoja, - ko viņi dara jūrā?
- Nezinu gan... - Ādams aizdomājās. - Peld visu dienu, atver muti, kaut ko ieēd... tur jau ari, manuprāt, vajag savu gudribu.
Sarunu pārtrauca griezīgs brem�u kauciens un gar�, stiepts būk�ķis. Nolēku�i no �oga, VIŅI metās pa taku uz krustcelēm. Ceļa putekļos stiepās gara sliede, kuras galā bija aug�pēdus apgāzusies automa�īna.
Mazliet tālāk uz ceļa rēgojās bedre. Acīmredzot �oferis centās to apbraukt. Ielūkoju�ies bedrē, viņi ieraudzīja sīku austrumniecisku galvu. Sve�ais zibenīgi pazuda.
Atrāvu�i vaļā automa�īnas durvis, VIŅI izvilka laukā Ņūtonu, kur� bija bez samaņas. Ādama prātā jau iemirdzējās medaļas varonīgajiem glābējiem. Savukārt Venslideils praktiski apsvēra, kā sniegt pirmo palīdzību.
- Nedrīkst viņu kustināt, - viņ� teica. - Varbūt cilvēkam lauzti kauli. Jāmeklē palīdzība.
Ādams apsviedās riņķī. Ceļa galā kokos vīdēja jumta aug�mala. Jasmīnu namiņ�.
Un tajā pie galda ar saitēm, aspirīnu un da�ādiem pirmās palīdzības līdzekļiem sēdēja Anatēma. To visu viņa bija sagatavojusi pēdējās stundas laikā.
anatēma paskatījās pulkstenī, domādama, ka kuru katru brīdi viņ� būs klāt.
Kad viņ� ieradās, Anatēma juta vil�anos. Atklāti sakot, viņa bija cerējusi uz kaut ko citu.
Sirds dziļumos Anatēma bija gaidījusi gara auguma glītu tum�mati.
Ņūtons bija gara auguma, ta�u izskatījās vāj� un slimīgs, melnie mati galvvidū auga ku�ķiem un nekādā ziņā neizskatījās moderni. Savulaik Ņūtons ik pēc pāris mēne�iem gāja uz frizētavu, kas atradās uz ielas stūra, rokā turēdams no �urnāla rūpīgi izgrieztu fotoattēlu ar objektīvā smaido�u puisi, kuram bija stilīgs matu griezums. Attēlu Ņūtons parādīja frizierim, lūgdams apgriezt viņam matus tāpat. Frizieris, labs amata meistars, papētīja un tad apgrieza pavisam vienkār�i: īsus uz pakau�a un uz deniņiem. Pēc gada Ņūtons apķērās, ka viņa seja nepiestāv nevienam matu griezumam. Ne uz ko vairāk par īsākiem matiem Ņūtons Pulsifers pēc friziera apmeklējuma nevarēja cerēt.
To pa�u varēja teikt par uzvalkiem. Tāds apģērbs, kurā viņ� izskatītos elegants un inteliģents, turklāt justos ērti, laikam vēl nebija izgudrots. Pēdējā laikā Ņūtons bija apmierināts, ja apģērbs pasargāja viņu no lietus un kabatā varēja turēt sīknaudu.
Glīts viņ� arī nebija. Pat bez brillēm.7 Turklāt, kad Ana-tēma noāva vīrie�a kurpes, lai apguldītu viņu savā gultā, izrādījās, ka viņa kājās ir da�ādas zeķes - vienā zila ar caurumu papēdī, otrā - pelēka, caura purngalā.
Tātad... gara auguma, tum�matis, ta�u neglīts. Anatēma paraustīja plecus. Labi. Divas īpa�ības no trijām, nav peļami.
Augums gultā sagrozījās. Anatēma, jau no dzim�anas radusi skatīties tikai nākotnē, apslāpēja vil�anos un pajautāja:
- Kā �obrīd jūtaties?
Ņūtons atvēra acis.
Viņ� bija guļamistabā, bet ne jau savā. Pietika paskatīties griestos. Viņam pie griestiem kokvilnas diegā karājās lidma�īnas modelis, kuru nebija pat ienācis prātā noņemt.
�eit griestos bija saplaisājis apmetums. Ņūtons pirmo reizi bija sievietes guļamistabā. Gaisā virmoja maigu smar�u sajaukums. Talka pulveris, maijpuķītes, ne miņas no veciem krekliem, kas sen nav redzēju�i veļas ma�īnas iek�pusi.
Ņūtons mēģināja pacelt galvu, ta�u vaidēdams atslīga atpakaļ uz spilvena. Sārta spilvena, viņ� pamanīja.
- Tu ietriecies ar galvu stūrē, - teica balss, kas bija atsaukusi viņu dzīvē. - Ta�u visi kauli veseli. Kas notika?
Ņūtons atkal atvēra acis.
- Ar ma�īnu viss kārtībā? - viņ� pajautāja.
- Izskatās, ka jā. Sīka balstiņa iek�ā visu laiku lūdz piesprādzēt
- Redzat? - Ņūtons uzrunāja neredzamus klausītājus. - Senāk mācēja ra�ot automa�īnas. Plastmasas virsbūve tikpat kā neliecas.
Mirk�ķinādams acis, viņ� lūkojās Anatēmā.
- Griezu sāņus, lai izvairītos no tibetie�a uz ceļa, -Ņūtons paskaidroja. - Vismaz man tā �ķita. Laikam esmu sajucis.
Viņa redzeslokā parādījās cilvēks. Ar tum�iem matiem, sarkanām lūpām un zaļām acīm. Ņūtons bija gandrīz vai pārliecināts, ka tā ir sieviete. Viņ� novērsa skatienu. Būtne teica:
-Ja tā arī ir, neviens to nepamanīs.
Viņa pasmaidīja.
- Vai zini, līdz �im vēl nebiju satikusi raganu meklētāju!
- Bet... - Ņūtons iesāka.
Anatēma pacēla gaisā viņa kabatas portfeli.
- Man vajadzēja pārbaudīt, - viņa paziņoja.
Ņūtons bija bezgala apjucis, un tas nebija nekas neparasts. �edvels bija viņam iedevis oficiālu raganu meklētāja pilnvaru, kas cita starpā uzlika par pienākumu visiem baznīcas kalpotājiem, miertiesne�iem un mui�u pārvaldniekiem pie�ķirt viņam brīvu caurbrauk�anu un tik daudz sausas malkas, cik viņ� prasīs. Neiedomājami iespaidīgs dokuments, kaligrāfijas meistardarbs, jādomā, ļoti sens. Un viņ� par to bija aizmirsis.
- Atklāti sakot, tas ir tikai hobijs, - Ņūtons izmisīgi taisnojās. - Vispār jau es esmu.... - (par ierēdņa vietu nevarēja teikt, ne �eit un tagad, tādai meitenei - nekāda gadījumā), - datorin�enieris, - viņ� meloja.
- Anatēma Divaisa, - viņa sacīja, - okultiste, bet tikai hobija līmenī. Patiesībā esmu ragana. Labi pastrādāji, vienīgi pusstundu nokavēji.
Viņa pasniedza Ņūtonam kartona gabaliņu:
- Izlasi, kas te rakstīts. Ietaupīsi daudz laika.
neraugoties uz bērnības pieredzi, Ņūtonam mājās tie�ām bija neliels dators. Patiesībā to bija pat vairāki. Varat iedomāties, kādi.
Ādamam ari bija mazs dators, uz kura viņ� spēlēja spēles, lai gan pārāk ar tām neaizrāvās. Viņ� parasti ielādēja spēli, uzmanīgi paskatījās da�as minūtes un tad spēlēja, kamēr skaitītājs vairs nespēja uzrādīt augstāko rezultātu.
Kad pārējie brīnījās par tik dīvainu prasmi, Ādams nesaprata, kāpēc arī citi tā nespēlē.
- Galvenais ta�u ir iemācīties, bet pēc tam iet kā pa diedziņu, - viņ� teica.
Ņūtona sirds sa�ņaudzās, redzot, ka Jasmīnu namiņa priek�telpa ir pilna ar laikrakstu kaudzēm. Pie sienām bija pielīmēti izgriezumi. Viņ� bija mazliet pārsteigts, ievērodams, ka da�us no tiem pats bija sameklējis �edvelam.
Mēbeļu Anatēmai tikpat kā nebija. Vienīgais, ko viņa bija vī�ojusi paņemt līdzi, bija pulkstenis, ģimenes mantojums. Ne jau lielais stāvpulkstenis, bet sienas pulkstenis ar svārstu, zem kura E. A. Po labprāt kādu piesietu.
Ņūtons nespēja no tā atraut skatienu.
- Sen�u darbs, - Anatēma stāstīja, likdama uz galda kafijas tases. - Sers D�o�ua Divaiss. Varbūt esi dzirdējis par viņu? Viņ� izgudroja to sīko detaļu, kurai pateicoties var lēti ra�ot precīzus pulksteņus. Tā nosaukta viņa vārdā.
- D�o�ua? - Ņūtons piesardzīgi jautāja.
- Divaiss.8
Pēdējās pusstundas laikā Ņūtons bija dzirdējis daudzas dīvainības, kurām gandrīz vai noticēja, bet kaut kur ta�u jābūt robe�ai.
- Ierīcei dots reāla cilvēka vārds? - viņ� painteresējās.
-Jā, skaists Lanka�īras vārds. Manuprāt, fran�u izcelsmes. Tikai nesaki man, ka neko nezini par seru Hamfriju Gad�etu9!
- Beidz!
- ... ar viņa izgudrojumu var izsūknēt ūdeni no pārplūdu�as ogļraktuves. Un Petrs Gizmo, Sairuss Dūdeds, Amerikas pirmais melnādainais izgudrotājs? Tomass Edisons teicis, ka vienīgie mūsdienu zinātnieki-praktiķi, kurus viņ� apbrīno, ir Sairuss T. Dūdeds un Ella Rīdere Vid�eta. Un...
Anatēma uzmeta skatienu Ņūtona samulsu�ajai sejai.
- Es par to rakstīju doktora disertāciju, - viņa paskaidroja. - �ie ir tik vienkār�i un visnotaļ derīgi izgudrojumi, ka visi aizmirsu�i, ka tie bija jāatklāj. Cukuru?
-Hm.
- Parasti tu liec divus graudiņus, - Anatēma mīļi teica. Ņūtons skatījās uz viņas iedoto kartona gabalu. Laikam jau Anatēma domāja, ka tagad viņam viss būs
skaidrs.
Diem�ēl tā nebija.
Kartona vidū bija novilkta līnija. Kreisajā pusē ar melnu tinti uzrakstītas īsas rindas, kas varētu būt dzeja. Labajā ar sarkanu tinti - komentāri un atsauces. Lūk, kas tur bija rakstīts:
3819. Kad austrumu kaujas ���Japāņu automa�īna?
rati apgāzti tiks un �etri ���Apgāzusies. Avārija?
riteņi debesīs a�gārni slies. ���Nopietnu ievainojumu
bet braucējs ar brūcēm ���nav? vītola miza, aspirīns
tavā gultā guls, ārstē tā ���(skat 3757) kniepadata =
galvu ar vītola mizu. viņam ���raganu mekiētajs
būs adata, raganu atra�anai ���, . ���. .
11 ���* i ■ j � ���(skat. 102)
kalpo ta, tak sirds vīnam ���� ���' ���, ���, ���� ���,
, ���cas uz Pulsiferu (skat. 002).
tīra, tapec nedan ļaunu,
paņem no viņa vien sērko- ���Atņemt sērkociņus u. tml.
kus un visu, kas ugunij der, ���1990. gadi
un kopā jums būs būt, līdz ������
pienāks gals. ���mazāk par dienu (skat. 712,
3804, 404)
Ņūtons instinktīvi iebāza roku kabatā. �ķiltavu tur vairs nebija.
- Ko tas nozīmē? - viņ� aizsmaku�ā balsī pajautāja.
- Vai par Agnesi Nateri esi dzirdējis? - Anatēma atbildēja ar jautājumu.
- Nē, - Ņūtons sacīja un izmisumā ķērās pie ironijas,
- tu ta�u neteiksi man, ka viņa izgudroja vājprātu10?
- Kārtējais jaukais, vecais Lanka�īras vārds, - Anatēma salti attrauca. - Ja netici, palasi par raganu prāvām septiņpadsmitā gadsimta sākumā. Esmu viņas pēcnācēja. Starp citu, viens no taviem sen�iem viņu sadedzināja dzīvu. Vismaz mēģināja.
Gan savaldzināts, gan ar �ausmām Ņūtons noklausījās stāstu par Agneses Nateres nāvi.
- Tev-Nebūs-Laulību-Pārkāpt Pulsifers? - kad viņa beidza, Ņūtons pajautāja.
- Tāds vārds tolaik nebija nekas neparasts, - Anatēma paskaidroja. - Dro�i vien ģimenē bija desmit bērnu, un tā bija ļoti ticīga. Tur bija Iekāre Pulsifera, Viltus-Liecinieks Pulsifers...
- Laikam jau sapratu, - Ņūtons sacīja. - Kaut kas traks. Manuprāt, �edvels pieminēja Agneses vārdu. Tam noteikti jābūt Armijas arhīvā. Ja es staigātu apkārt ar vārdu Lau-lību-Pārkāpt Pulsifers, tad, protams, gribētu sāpināt tik daudz cilvēku, cik vien iespējams.
- Manuprāt, viņam ne pārāk patika sievietes.
- Paldies, ka tu uztver visu tik mierīgi, - Ņūtons sacīja.
- Dro�i vien tas ir mans sencis. Pulsiferu pārāk daudz nav. Iespējams... varbūt tie�i tāpēc esmu saistīts ar raganu meklētāju armiju? Varbūt liktenis, - Ņūtona balsī skanēja cerība.
Anatēma purināja galvu.
- Nē, - viņa izmeta, - tāda nemaz nav.
- Lai nu kā, raganu meklē�ana vairs nav tāda kā senos laikos. Manuprāt, vecais �edvels nekad nav iespēris pat Dorisas Stouksas1 atkritumu kastei.
- Starp mums runājot, Agnesei bija pasmags raksturs, - Anatēma nevērīgi izmeta. - Viņai viss bija vai nu balts, vai melns.
Ņūtons pamāja ar kartona gabalu.
- Bet kāds tam sakars ar...? - viņ� pajautāja.
- Tā viņa rakstīja. Oriģinālā, 3819. pravietojums, Agneses Nateres
Uzmetis skatienu pareģojumam, Ņūtons atvēra muti un aizvēra.
- Agnese zināja, ka es cietī�u avārijā? - viņ� beigās pajautāja.
-Jā. Nē. Iespējams, ka ne. Grūti pateikt. Saproti, Agnese bija sliktākā no visiem pareģiem, jo viņai vienmēr bija taisnība. Tāpēc jau
pārdabiskas garīgās spējas parasti rodas laika izjūtas trūkuma dēļ, un Agneses Nateres prāts bija tik tālu no viņas laika, ka viņa tika uzskatīta par juku�u pat septiņpadsmitā gadsimta Lanka�īrā, kur traku pareģu bizness zēla un plauka.
Ta�u visi bija vienisprātis, ka Agnesē vērts ieklausīties.
Viņa ārstēja cilvēkus ar pelējuma paveidu, ieteica kārtīgi mazgāt rokas, jo uz tām esot sīki dzīvnieki, kas izsauc slimības, tāpēc tie jāaizskalo projām, lai gan katrs saprātīgs cilvēks zināja, ka pret slimības dēmoniem aizsargā tikai kārtīga smirdoņa. Mū�a pagarinā�anai Agnese ieteica skrējienu vieglā solī, kas bija ļoti aizdomīgi un piesaistīja raganu mednieku uzmanību. Viņa uzskatīja, ka ēdienkartē jāiekļauj �ķiedrvielas, �ajā ziņā, protams, aizsteigdamās priek�ā laikam, jo vairumam cilvēku �ķiedrvielas ēdienā �ķita tikpat svarīgas kā grants. Un vēl viņa neārstēja kārpas.
- Visas vainas meklējamas galvā, - tā viņa teica,
- izdaboniet laukā, un kaite izgaisīs.
Agnesei acīmredzot bija saikne ar nākotni, ta�u neparasti trausla un specifiska. Vārdu sakot, nekam nederīga.
- ko tu ar to gribi teikt? - Ņūtons pajautāja.
- Viņai padevās tie pareģojumi, kurus var iztulkot tikai pēc pa�a notikuma, - Anatēma paskaidroja, - piemēram: Nepērciet
- Tu gribi teikt, ka viņa paredzēja videoatskaņotājus?
- Nē! Viņa sniedza tikai nelielu informācijas fragmentu, - Anatēma atbildēja. - Tur jau tā lieta. Grāmatā lielākoties ir neskaidras norādes, kuras kļūst saprotamas tikai pēc notikuma, kad visu var salikt vietā. Agnese turklāt neat�ķīra nozīmīgo no mazsvarīgā, tāpēc pierakstīja visu pēc kārtas. Viņa paredzēja, ka 1963. gada 22. novembrī Kingslinnā sabruks māja.
-Jā? - Ņūtons izskatījās pieklājīgi nezino�s.
- Todien tika nogalināts prezidents Kenedijs, - Anatēma piebilda. - Bet Dalasas tolaik vēl nebija, saproti. Tāpēc svarīga �ķita Kingslinnā.
-Jā...
- Sevi�ķi precīzi viņas pareģojumi ir par pa�as pēcnācējiem.
-Jā?
- Protams, viņa nevarēja zināt par automa�īnu ar iek�dedzes dzinēju. Tie viņai bija tikai jocīgi kaujas rati. Pat mana māte domāja, ka �ajā tekstā pareģota imperatora karietes apgā�anās. Saproti, nepietiek jau zināt, kāda
- �ad tad jau paveicās, - Anatēma turpināja. - Mans vecvectēvs, piemēram, divas dienas iepriek� paredzēja akciju tirgus sabrukumu 1929. gadā un iedzīvojās bagātībā. Var teikt, ka esam profesionāli pēcte�i.
Viņa skarbi uzlūkoja Ņūtonu.
- Vai zini, tikai pirms apmēram divsimt gadiem cilvēki apķērās, ka
- Tie�ām jauka kundze, - Ņūtons sacīja. - Gandrīz vai aizmirstas, ka viņa uzspridzināja visu ciemu.
Anatēma nelikās dzirdam.
- Lai nu kā, tas ir galvenais, - viņa turpināja. - Mēs vienmēr uzskatījām par pienākumu iztulkot Agneses pravietojumus. Beigās atklājām, ka mēnesī piepildās apmēram viens pareģojums, lai gan tagad, tuvojoties pasaules galam, protams, vairāk.
- Kad tas notiks? - Ņūtons pajautāja.
Anatēma izteiksmīgi paskatījās pulkstenī.
Ņūtonam paspruka baisi smiekli, ta�u viņ� cerēja, ka izklausās smalki un pasaulīgi. �odien piedzīvotais lika domāt, ka viņ� nav pie pilna prāta. Turklāt viņu satrauca Anatēmas smar�as.
- Priecājies, ka man nav hronometra, - Anatēma sacīja.
- Mums paliku�as, ak, apmēram piecas se�as stundas.
Ņūtons brīdi apsvēra dzirdēto. Līdz �im viņam nebija tieksmes uz alkoholu, bet kaut kas viņu �obrīd skubināja tie�i uz to.
- Vai raganas tur mājās dzeramo? - viņ� uzdro�inājās pajautāt.
- Kā tad citādi, - Anatēmas sejā parādījās smaids, ar kādu Agnese Natere, iespējams, ņēma no atvilktnes laukā apak�veļu. - Tas ir zaļ�, ar burbuļiem, uz stingās virsmas kaut kas virmo. To tev vajadzētu pazīt.
- Jauki. Vai ledus tev ir?
Dzēriens bija d�ins. Ledus arī atradās. Anatēma burvestību apgū�anas procesā visumā nosodīja alkoholu, ta�u īpa�os gadījumos neiebilda.
- Vai es jau pastāstīju par tibetieti, kas no bedres izlīda uz ceļa? - mazliet atguvies, Ņūtons pajautāja.
- Ak, es zinu par viņiem, - Anatēma atbildēja, kārtodama uz galda papīrus. - Vakar divi parādījās zālienā pie manas mājas. Nabadziņi bija galīgi apjuku�i, uzcienāju �os ar tēju. Aizņēmās no manis lāpstu un atgriezās pazemē. Izskatījās, ka viņi īsti nezina, kas jādara.
Ņūtons mazliet sarūgtināts jautāja:
- Bet kā tu zināji, ka tie ir tibetie�i?
- Starp citu, kā tu pats zināji? Vai, kad uzbrauci �im virsū, viņ�... hm... teica
- Nu, viņ� izskatījās pēc tibetie�a, - Ņūtons atbildēja.
- Safrānkrāsas apģērbs, plikgalvis... zini... kā jau Tibetā.
- No tiem, kurus redzēju, viens labi runāja angliski. Nopratu, ka viņ� laboja radioaparātus Lhasā un tad pēk�ņi jau bija tunelī. Cilvēks pat nezināja, kā tiks mājās.
- Vajadzēja teikt, lai iet uz ceļa, varbūt viņu tur uzlasītu lidojo�ais �ķīvītis, - Ņūtons drūmi izmeta.
- Trīs citplanētie�i? Viens mazs skārda robots?
- Viņi ta�u piezemējās arī tavā pagalmā, vai tad ne?
- Ja var ticēt radio, viņi nolaidās visur, tikai ne manā pagalmā. Piezemējas vai visās pasaules vietās un nodod īsu, banālu vēsti no kosmosa. Kad cilvēki grib zināt ko vairāk, atbild ar tuk�u skatienu un aizlai�as projām, tie�i, kā teica Agnese.
- Vai tie�ām tu gribi man teikt, ka viņa to paredzēja?
Anatēma sāka �ķirstīt apbru�āto kartotēku.
- Visu laiku taisos to ievadīt datorā, - viņa teica. - Varētu izmantot vārdu meklētāju un tā tālāk. Zini? Tas būtu daudz vienkār�āk. Pareģojumi nav sakārtoti nekādā īpa�ā secībā, ta�u ir pavedieni, rokraksts un tā tālāk, kas palīdz orientēties.
- Vai Agnesei viss bija sakārtots kartotēkā? - Ņūtons painteresējās.
- Nē, grāmatā. Bet tā kaut kur pa�ibēja. Tomēr mums, protams, paliku�as kopijas.
- Pazaudēji? - Ņūtons centās pārvērst visu jokā. - To nu gan viņa laikam neparedzēja?
Anatēma atbildēja ar niknu skatienu. Ja ar to varētu nogalināt, Ņūtons būtu pagalam.
- Gadu gaitā esam pravietojumus sakārtoju�i, un vectēvs ieviesa ļoti noderīgu atsau�u sistēmu... jā... rokā ir.
Anatēma nolika Ņūtona priek�ā papīra lapu.
3988. Kad krokusa ļaudis iznāks no pazemes un zaļi cilvēki no debesu juma, bet nezinās pa�i, kāpēc, bet Plu-tons raidīs zibens �autras, nogrimusī zeme aug�ām celsies, Leviatāns uzpeldēs, Brazīlija zaļos. Treji sanāks kopā un �etri celsies, dzelzs zirgos jās, tad teik�u jums, ka gals jau tuvu būs.
... Krokuss = safrāns (skat. 2003) ... Citplanētie�i...??
... Desantkaraspēks?
... Kodolstacijas? (skat. izgr. 798-806)
... Atlantlda (izgr. 812-819)... Leviatāns = valis (skat. 1981)... Dienvidamerika ir zaļa?
3 = 4? Dzelzceļ� (dzelzs ceļ�, skat. 2675)
- Visu jau uzreiz nesarakstīju, - Anatēma atzinās,
- aizpildīju, kad noklausījos ziņas.
- Tavā ģimenē gan biju�i nepārspējami krustvārdu mīklu minētāji, - Ņūtons secināja.
- Manuprāt, Agnese te no�āva buku. Ar Leviatānu, Dienvidameriku, trijniekiem un �etriniekiem var saprast nezin ko, - viņa nopūtās. - Vistrakāk ar laikrakstiem. Ej nu uzmini, vai Agnese nav domājusi sīku negadījumu, kuru var palaist garām. Varbūt pateiksi man, cik laika vajag, lai no pirmās līdz pēdējai lapai ik rītu izlasītu
- Trīs stundas un desmit minūtes, - Ņūtons nedomādams atbildēja.
- ceru, ka mums pie�ķirs medaļu vai citu balvu, - Ādams optimistiski teica. - Mēs izglābām cilvēku no dego�a vraka.
- Tas ta�u nedega, - Pipars aizrādīja. - Kad apgāzām atpakaļ uz riteņiem, tas pat neizskatījās pārāk cietis.
- Bet tā
Visi pētīja bedri. Anatēma bija izsaukusi policiju. Policisti apgalvoja, ka pie vainas ir neveiksmīga bremzē�ana, un norobe�oja vietu. Caurums zemē bija dziļ� un tum�s.
- Būtu for�i aiziet līdz Tibetai, - Braiens aizsapņojās. - Varētu tur apgūt Austrumu cīņas mākslas un vēl kaut ko. Redzēju vecā filmā ieleju Tibetā, kurā cilvēki dzīvo simtiem gadu. �angrila.
- Manai tantei ir vasarnīca, kuru viņa arī sauc par �angrilu, - Venslideils atsaucās.
Ādams nosmīkņāja.
- Diez kas nav, ja ieleju nosauc nezin kādas vecas vasarnīcas vārdā, - viņ� teica. - Tikpat labi varētu būt
- Tomēr labāk nekā �ambla, - Venslideils vārgi iebilda.
- �ambala, - Ādams pārlaboja.
- Manuprāt, tā ir tā pati vieta. Varbūt tai ir divi nosaukumi, - Pipars sev neraksturīgi diplomātiski teica. - Tāpat kā mūsu mājas. Kad ievācāmies, pārdēvējām
Ādams iemeta bedrē oli. Tibetie�i jau sāka viņam apnikt.
- Ko mēs tagad darīsim? - Pipars pajautāja. - Norton-botoma fermā peldina aitas. Mēs varētu iet palīgā.
Ādams iemeta bedrē lielāku oli,-gaidīdams būk�ķi. Nekā.
- Nezinu, - viņ� atturīgi novilka, - manuprāt, vajadzētu kaut ko darīt vaļu un mū�ame�u labā, vai tamlīdzīgi.
- Kā, piemēram? - prasīja Braiens, kuram aitu peldinā�ana �ķita laba izklaide.
Izvilcis no kabatas tuk�as cepumu paciņas, viņ� tās citu pēc citas meta caurumā.
- Varētu pēcpusdienā aiziet uz Tedflldu un iztikt bez hamburgeriem, - Pipars ierosināja. - Ja mēs, �etri cilvēki, nepaņemsim pa hamburgeram, nevajadzēs cirst miljoniem akru mū�ame�a.
- Tāpat jau cirtīs, - Venslideils norūca.
- Atkal valgais materiālisms, - Ādams secināja. - Tas pats ar vaļiem. Skaties tik un brīnies, kas notiek visapkārt.
Ādams paskatījās uz Suni, juzdamies pavisam dīvaini. Krancis, manīdams sev pievērsto uzmanību, nostājās uz pakaļkājām.
- Tādi kā tu apēd visus vaļus, - Ādams skarbi teica. - Varu saderēt, ka esi notiesājis jau veselu vali.
Suns pielieca galvu un iesmilkstējās, lai gan sātaniska dzirkstelīte dvēselē viņu par to ienīda.
- Nu gan jauka pasaule, kurā mums jāaug, - Ādams turpināja, - bez vaļiem, bez gaisa, visapkārt visi airējas, jūras līmenis ceļas.
- Tad jau vienīgie vinnētāji būs Atlantīdā, - Pipars līksmi iesaucās.
- Nūja, - Ādams atbildēja, laizdams viņas teikto gar ausīm.
Kaut kas notika ar viņa galvu. Tā sāpēja. Ne lūgtas, ne sauktas nāca domas. Kāds teica:
1
Ja Ādams tolaik būtu pilnībā pārvaldījis savas spējas, Jangu ģimenes Ziemassvētki būtu sabojāti, jo centrālapkures vadā viņi būtu atradu�i resnu mironi ar kājām gaisā.
2
Un ari matus un ādas krāsu. Lietojot uzturā pietiekami ilgi, ari dzīvības pazīmes.
Tomēr ne tāds kā citviet pasaulē. Vācijā ingveralus vietā piedāvāja gai�alu, savukārt Anglija pamanījās pārņemt amerikāņu ātrās ēdinā�anas principus, piemēram, ātru ēdiena pasnieg�anu, un tos rūpīgi likvidēt (ēdienu vajadzēja gaidīt pusstundu, tas bija atdzisis, un tikai siltā salātlapa liecināja, ka tas ir hamburgers, nevis smalkmaizīte). Francijā
3
�edvels ienīda dienvidniekus un pārnestā nozīmē atradās no tiem tik tālu kā Ziemeļpols.
4
5. novembris, t. s. Gaja Foksa nakts - vakars, kad angļu bērni tradicionāli kurina ugunskurus un piemin t. s. Pulvera sazvērestību.
Paskaidrojums amerikāņiem un citām urbānām dzīvības formām: angļu laucinieki domā, ka centrālapkure ir pārāk sare�ģīta un visnotaļ vājina morālo stāju, tāpēc izvēlas citu sistēmu: sagādā koka sprunguļus un ogļu klu�us, kā ari baļķēnus, kas, iespējams, ir gabalos sacirsts azbests, sakrauj to visu dūmojo�ās kaudzītēs un tad saka:
5
PIEZĪME JAUNIE�IEM UN AMERIKĀŅIEM: viens �iliņ� = pieci pensi. Zinot sākotnējo britu monetāro sistēmu, vieglāk saprast raganu meklē�anas armijas antīkās finanses.
Divi fartingi = puspenijs Divi puspeniji = viens penijs Trīs peniji = trijnieks Divi trijnieki = se�penss Divi se�pensi = viens �iliņ� jeb bobs Divi bobi = viens florins Florīns un se�penss = puskrona �etras puskronas = desmit bobu banknote Divas desmit bobu banknotes = viena mārciņa (jeb 240 pensi) Viena mārciņa un viens �iliņ� = viena gineja Briti ilgi pretojās decimālajai naudas sistēmai, uzskatīdami, ka tā ir pārāk sare�ģīta.
6
Dienā, bet vakarā izlika Taro kārtis nervoziem ierēdņiem. Veci paradumi neiznīkst.
7
Faktiski bez brillēm viņ� bija vēl neglītāks, jo bez tām viņ� klupa pār istablietām un bie�i staigāja, nolīmēts ar plāksteriem.
8
9
10
Dorisa Stouksa (
- Viņi jau varēs doties, kur grib, - Pipars ba�īgi uzlūkoja Ādamu. - Es runāju par Atlantīdas iemītniekiem. Tāpēc ka...
- Man jau līdz kaklam tie velna atlantīdie�i un tibe-tie�i, - Ādams atcirta.
Visu skatieni pievērsās viņam. Tāds Ādams vēl nebija redzēts.
-
Tas bija pavisam cits Ādams. VIŅI vairījās skatīties viens otram acīs. Kad viņ� bija tādā noskaņā, pasaule �ķita saltāka.
- Manuprāt, - Braiens pragmatiski iesāka, - vislabāk būtu par to visu vairāk nelasīt.
- Tu jau viendien teici, - Ādams atbildēja, - ka tu sāc lasīt grāmatas par pirātiem, kovbojiem, astronautiem un tamlīdzīgi un domā, ka pasaule ir pilna ar brīnumiem, un tad tev pēk�ņi kāds sāk stāstīt par miru�iem vaļiem, izcirstiem me�iem un kodolatkritumiem, kas nesairst miljoniem gadu. Ja gribat zināt manas domas, nav vērts kļūt par pieaugu�o.
VIŅI pārmija skatienus.
Pār pasauli tie�ām krita ēna. Ziemeļo� biezēja negaisa mākoņi, caur kuriem lauzās dzeltena saules gaisma. Debesis atgādināja dedzīga amatiera gleznu.
- Manuprāt, �ito visu vajadzētu sarullēt un sākt no jauna, - Ādams turpināja.
Viņa balss skanēja pavisam sve�ādi.
Caur vasaras me�iem brāzās dzestrs vēj�.
Ādams paskatījās uz Suni, kas centās nostāties uz galvas. Tālumā ducināja pērkons. Noliecies viņ� izklaidīgi noglaudīja Suni.
-Ja sprāgs atombumbas, visi būs to pelnīju�i, un tad varēs sākt no gala, vienīgi �oreiz kārtīgi, - Ādams turpināja. - Da�reiz domāju, ka tā arī vajag, lai vienreiz varētu visu sakārtot.
Atkal nogranda pērkons. Pipars nodrebēja. Neizklausījās dabiski. �oreiz tā nebija parasta pļāpā�ana laika nosi�anai. Ādama acīs bija kaut kas nesaprotams: ierastās velni�ķības vietā - pelēks tuk�ums, un tas �ķita daudz ļaunāk.
- Nezinu gan, - Pipars lūkoja iebilst, - tie�ām nezinu. Ja visas bumbas uzies gaisā, mēs pa�i arī uzsprāgsim. Kā nākamo, vēl nedzimu�o paaud�u māte esmu
Pārējie uzmeta viņai ziņkārīgu skatienu. Pipars paraustīja plecus.
- Pēc tam pasauli apsēdīs milzīgas skudras, - Vensli-deils satraukti teica. - Redzēju filmā. Vai arī mēs staigāsim ar nozāģētiem �auteņu stobriem, un visi vadās ma�īnā na�us un �aujamos.
- Es nepieļau�u skudras un neko tamlīdzīgu, - Ādams baisi pasmaidīja. - Un ar jums nekas nenotiks. Es par to parūpē�os. Būtu superīgi, ja visa pasaule piederētu mums vien. Ko teiksiet? Mēs varētu to sadalīt. Mums būtu aizraujo�as spēles. Kar� ar īstu armiju un tā tālāk.
- Bet pasaulē ta�u vairs nebūtu cilvēku, - Pipars iebilda.
- Nu, gan jau kaut kādus uzmeistarotu, - Ādams bezrūpīgi izmeta. - Vismaz karaspēkam derēs. Mums katram būtu ceturtā daļa pasaules. Piemēram, tu, - viņ� pamāja uz Piparu, kura sarāvās, it kā Ādama pirksts būtu līdz baltkvēlei nokaitēts kruķis, - varētu ņemt Krieviju, jo tā
ir tikpat sarkana kā tavi mati, vai ne? Venslijam varētu pie�ķirt Ameriku, Braienam - Āfriku un Eiropu, un, un...
Neraugoties uz augo�ajām �ausmām, VIŅI kārtīgi apsvēra piedāvājumu.
- Hm, - stostījās Pipars, kuras krekliņu arvien spēcīgāk raustīja vēj�, - nesaprotu, kāpēc Venslideils saņems Ameriku ar visu, kas tur ir, bet es tikai Krieviju. Tā ir garlaicīga zeme.
- Varēsi pieķert klāt Ķīnu, Japānu un Indiju, - Ādams viņu mierināja.
- Tad jau man būs tikai Āfrika un daudzas garlaicīgas valstiņas, - Braiens spēja tirgoties pat katastrofas priek�vakarā. - Es labprāt ņemtu Austrāliju.
Pipars viņam piebikstīja un nepacietīgi papurināja galvu.
- Austrālija tiks Sunim, - Ādams paskaidroja, acīm degot jaunrades priekā, - lai ir pla�umi, kur izskraidīties. Varēs dzenāt tru�us un ķengurus, kas tur dzīvo...
Mākoņi pletās uz priek�u un sāniem kā dzidrā ūdenī ielieta tinte, slīdēdami debesīs ātrāk, nekā tos dzina vēj�.
- Bet tad ta�u nebūs vairs neviena tru�a! - Venslideils iekliedzās.
Ādams neklausījās, vismaz balsīs ārpus savas galvas ne.
- Nu jau mums viss sajuka, - viņ� teica. - Sāksim no gala. Paglābsim tos, kurus gribēsim, un sāksim jaunu dzīvi. Tā būs vislabāk. Ja tā padomā, mēs izdarīsim pasaulei pakalpojumu. Mani pārņem
� galvenais jau ir atmiņa, saproti, - Anatēma skaidroja.
- Tā darbojas atpakaļgaitā un arī uz priek�u. Proti, kvalitatīvā atmiņa.
Ņūtons viņu laipni, bet nesaproto�i uzlūkoja.
- Gribu pateikt, - viņa pacietīgi turpināja, - ka Agnese jau nākotni neredzēja. Viss jāsaprot pārnestā nozīmē. Viņa to
- Bet ja tu kaut kur dodies un dari to, par ko viņa rakstīja, bet viņa pieminēja, kur tu gāji un ko darīji, tad jau... - Ņūtons bija neizpratnē.
- Es saprotu, jā, tomēr ir pierādījums, ka tie�i tā tas darbojas, - Anatēma atbildēja.
Abi pētīja priek�ā izklāto karti. Blakus murdēja radioaparāts. Ņūtons ne brīdi neaizmirsa, ka viņam blakus sē� sieviete.
- Bet kāpēc tie�i Tedfīldā? - Ņūtons jautāja. - Personīgi mani ieinteresēja laikapstākļi. Optimāls klimats, tā varētu teikt. Proti, neliela vieta ar tikai tai raksturīgiem labiem laikapstākļiem.
Viņ� uzmeta skatienu Anatēmas piezīmju grāmatām. Tie�ām neparasta vieta, pat ja nebūtu tibetie�u un NLO, kas pēdējā laikā �ķita apsēdu�i visu planētu. Tedfīldas apkaimē bija ne tikai labi laikapstākļi, pēc kuriem varētu sastādīt kalendāru, bet ari ievērojama noturība pret izmaiņām. Nekur neredzēja jaunbūves. Lielākā daļa iedzīvotāju nekur nepārcēlās. �ķita, ka te ir vairāk me�u un dzīv�ogu nekā citur.
Vienīgā automatizētā lielferma, kas sāka darboties, pēc pāris gadiem izputēja, un tās vietā stājās vecmodīga ferma, kurā cūkas brīvi skraidīja pa augļu dārziem. Cūkgaļa tika pārdota par labu cenu. Divas vietējās skolas apbrīnojami kareivīgi turējās pie vecajām tradīcijām, būdamas imūnas pret mū�am mainīgajām izglītības reformām. Automa ģistrāle, kurai vajadzēja pārvērst lielāko daļu Tedfīldas krustojumā numur astoņpadsmit ar autostāvvietu
Varētu nodomāt, ka divdesmitā gadsimta vidū izveidojusies neatkarīga sala, uz kuru tas neattiecas.
Paņēmusi no kārbas citu kartīti, Anatēma pār�ūdināja to pār galdu.
2315. Da�s labs teic, ka tas notiks Londonas pilsētā vai Ņujorkā, bet viņi alojas, jo tas būs Tedfīldā, viņ� nāks vareni un spēcīgi kā bruņinieks savā īpa�umā, viņ� sadalīs pasauli 4 daļās un sacels vētru.
... 4 gadus par ātru (Ņūamsterdama līdz 1664)... Tedvila, Norfolka...
Tārdsfīlda... Devona... Tedfīldā.... Oksona...< ...!
Skat. Jāņa Atklāsmes grāmatu, 6. nod., 10. p.
- Man bija jābraukā apkārt, lai izpētītu daudzu apgabalu arhīvus, - Anatēma stāstīja.
-Bet kāpēc 2315. numurs? Ieraksts ta�u ir jaunāks par citiem.
- Agnese laika ziņā bija mazliet pavir�a. Manuprāt, viņa ne vienmēr zināja, kas kur notiks. Es jau teicu, ka mēs gadiem gudrojām sistēmu, lai visu sasaistītu kopā.
Ņūtons apskatījas vel vairākas kartītes, piemēram:
1111. Un rūkdams atnāks lielais suns, un divas varas to uzraudzīs, bet velti, jo ies tas tur, kur saimnieks, - un elle
Vai tam būtu sakars ar Bismarku? (A. F. Divaisa,
1888. gada 8. jūnijā)
...?
�lēsviga-Hol�teina?
bēgs tā priek�ā.
- Neskaidri, neraksturīgi Agnesei, - Anatēma secināja.
3017. Redzu �etrus jātniekus, kas nes galu, un ar viņiem jāj elles eņģeļi, un Treji celsies, un �etri un �etri būs �etri, un Tumsas eņģelis pats sevi iznīdēs, un Cilvēks pieprasīs savu.
Apokalipses jātnieki, cilvēks = Pāns, Sātans (Raganu prāvas Lanka�īrā,
??
Jūtu, ka mūsu labā Agnese tovakar bijusi pilnā (Kvinsijs Divaiss, 1789. g. 15. okt.) Piekrītu. Mēs visi ta�u esam tikai cilvēki. (Mis 0. D�. Divaisa 1854. g. 5. janvāri)
- Bet kāpēc
- Jauks ir tas pats, kas precīzs, - Anatēma paskaidroja noguru�ā balsī, acīmredzot ne jau pirmo reizi. - Tolaik tam bija tāda nozīme.
- Bet paklau... - Ņūtons iesāka.
Viņ� jau gandrīz bija sev iestāstījis, ka NLO nav, ka viss ir viņa fantāzijas auglis, nu, par tibetieti vēl māca �aubas; varbūt tomēr tāds bija, bet diez vai tas bija tibe-tietis. Ta�u �obrīd Ņūtonu visvairāk saistīja pievilcīgā sieviete �ajā istabā, kurai viņ� arī, �ķiet, nebija vienaldzīgs, vismaz netīksmi viņa nejuta, un tas Ņūtonam bija kas jauns. Protams, �obrīd notika varen daudz kā dīvaina, bet, ja viņ� tie�ām pacenstos pagriezt saprāta laivu pret trakojo�o pierādījumu straumi, tad varētu pieņemt, ka tie bija, hm, meteorologu baloni vai Venera, vai arī masveida halucinācijas.
Vārdu sakot, �obrīd Ņūtona jūtas valdīja pār saprātu.
- Bet paklau, - viņ� atkārtoja, - pasaule ta�u patiesībā neies bojā, vai ne? Paskaties visapkārt! Starptautiskais stāvoklis nav pārāk saspringts... ne vairāk kā parasti. Kāpēc mēs nevarētu visu nolikt malā un, nezinu, varbūt vienkār�i iziet svaigā gaisā pastaigāties?
-Vai tie�ām tu nesaproti? Te kaut kas ir! Kaut kas ietekmē apkaimi! - Anatēma atbildēja. - Visas enerģētiskās līnijas ir izlocītas. Tās pasargā �o vietu no potenciālām pārmaiņām! Tas... tas...
Jau atkal Anatēmas prātā pavīdēja doma, kuru viņa nespēja, kuru viņai nebija ļauts satvert tāpat kā pamostoties sapni.
Vēj� grabināja logos, rūtī neatlaidīgi sitās jasmīna zars.
- Tomēr nespēju noteikt, kas tie�i, - Anatēma lauzīja rokas, - esmu izmēģinājusi visu.
- Noteikt? - Ņūtons pārjautāja.
- Mēģināju svārstu, pēc tam teodolītu. Zini, man ir pārdabiskas spējas. Lai nu kā, bet līnijas pārvietojas.
Ņūtons vēl pietiekami kontrolēja savu prātu, lai Anatēmas teikto izskaidrotu. Vairums cilvēku, apgalvojot, ka viņiem piemīt pārdabiskas spējas, ar to domā, ka viņiem ir aktīva, neparasta iztēle, melni nolakoti nagi un ikdienā viņi risina sarunas ar savu papagaili. Kad to pateica Anatēma, �ķita, ka viņa atzīst pārmantotu slimību, par kuru pati nepriecājas.
- Vai tuvojas pastardiena? - Ņūtons jautāja.
- Ne viens vien pravietojums paredz, ka vispirms jāparādās Antikristam, - Anatēma atbildēja. - Agnese arī tā saka. Bet es neko tamlīdzīgu neesmu manījusi.
- Varbūt tā ir viņa? - Ņūtons ieminējās.
-Ko?
- Varbūt tā būs viņa, - Ņūtons paskaidroja. - Kā nekā dzīvojam divdesmitajā gadsimtā. Dzimumu līdztiesības laikā.
- Manuprāt, tu tomēr neņem to par pilnu, - viņa skarbi teica. - Bet �ajā vietā nav nekā ļauna. Un to es nesaprotu. Redzu tikai mīlestību.
- Kā, lūdzu? - Ņūtons pajautāja.
Anatēma bezpalīdzīgi viņu uzlūkoja.
- Man grūti to aprakstīt, - viņa atbildēja. - Kaut kas vai kāds mīl �o vietu. Mīl katru pēdu tik spēcīgi, ka aizsargā to tikpat kā ar vairogu. Dziļa, dedzīga, milzīga, kaisla mīlestība. Vai tad te var notikt kas ļauns? Vai tādā vietā var sākties pasaules gals? Te var dro�i audzināt bērnus. Bērniem ir īsta paradīze.
Anatēma vāri pasmaidīja.
- Tev vajadzētu redzēt vietējos bērnus! Nekur citur tādu nav! Tikpat kā pusaud�u �urnālā! Ar nobrāztiem ceļgaliem, mirdzo�ām acīm, īsts dzīvsudrabs!
Turpat jau bija. Anatēma juta domu, kas tuvojās.
- Bet kas tad te? - Ņūtons pajautāja.
- Ko? - Anatēma iekliedzās, atrauta no domu gaitas.
Ņūtons pabungoja ar pirkstiem kartē.
- Te norādīta neizmantota lidosta. Paskaties, uz rietumiem no Tedfīldas!
Anatēma nosmīkņāja.
- Neizmantota? Netici kartei! Savulaik tur bija kara iznīcinātāju bāze. Apmēram desmit gadus tur ir aktīva Tedfīldas gaisa bāze. Vari nejautāt, es atbildē�u, ka tam ar lidostu nav nekāda sakara. Pulkvedis ir daudz saprātīgāks par tevi. Viņa sieva nodarbojas ar jogu, mīļo pasaulīt.
Anatēmas prāts zaudēja pamatu, un viņa atkrita personīgākās domās, kas to vien gaidīja. Ņūtonam patiesībā nebija nekādas vainas. Varētu pavadīt ar viņu atliku�o dzīvi. Tas nebūs pārāk ilgi, un viņ� nepagūs viņu aizkaitināt.
Radio stāstīja par Dienvidamerikas mū�ame�iem.
Jaunaudzēm.
No debesīm sāka birt krusa.
viņi sekoja Ādamam lejup uz karjeru. Koku lapas driskāja krusas graudi.
Suns, ie�miedzis asti kājstarpē, smilkstēja.
Venslideils, Braiens un Pipars gan nespēja domāt tik sakarīgi, saprazdami vienīgi, ka nespēj nesekot Ādamam tāpat kā nespēj lidot; viņus uz priek�u dzina nepārvarams spēks - ja tam pretosies, salūzīs kājas, tomēr jāsoļo būs tāpat.
Ādams vispār nedomāja, ta�u viņa prātā kaut kas bija atvēries un liesmoja.
Viņ� teica, lai visi apsēstas uz kastēm.
- Te, lejā, mums būs labi, - Ādams apsolīja.
- Hm, - Venslideils novilka, - vai tu nedomā, ka mūsu vecāki...
- Par viņiem neuztraucies! - viņ� augstprātīgi atbildēja. - Sagādā�u mums citus. Ne jau tādus, kas dzīs gulēt pusdesmitos. Ja gribēsi, varēsi vispār negulēt. Nebūs jākārto istaba, ne arī kas cits jādara. Atstājiet to manā ziņā, un viss būs pa pirmo!
Ādama sejā parādījās neprātīgs smaids.
-Tūlīt jūs redzēsiet manus jaunos draugus, - viņ� paziņoja, - jums viņi patiks.
- Bet... - Venslideils iesāka.
- Padomā, cik tad būs for�i, - Ādams jūsmīgi turpināja. - Varēsim piepildīt Ameriku ar jauniem kovbojiem, indiāņiem, policistiem, gangsteriem un komiksiem, ar astronautiem, ar visu, ko vien gribēsim. Fantastiski, vai ne?
Venslideils izmisīgi paskatījās uz Piparu un Braienu. Visi bija vienisprātis, ka pat normālos apstākļos nespētu saprātīgi uz to atbildēt. Jā, savulaik bija īsti kovboji un gangsteri. Lieliski! Arī tēlot kovbojus un gangsterus bija jauki, bet īsti un neīsti kovboji un gangsteri, kurus var salikt kastītē, kad tie apniku�i, vairs nemaz ne�ķita for�i. Galvenais ta�u, ka izlik�anos par kovbojiem un pirātiem var beigt un iet mājās.
- Ta�u vispirms, - Ādams drūmi teica, - mēs viņiem parādīsim...
laukuma vidū auga koks. Neteiksim, ka pārāk liels, ar dzeltenu lapotni. Gaismu tas saņēma caur matētu stiklu, kas, protams, bija traģiski maz, un koks atgādināja drīzāk narkomānu nekā sportistu. Tā zaros bija sakārti skaļruņi. Tomēr tas bija īsts koks, un, pieverot acis un skatoties uz to caur mākslīgo ūdenskritumu, gandrīz varēja iedomāties, ka tas ir slims un tīts asaru miglā.
D�eimijs Hernezs labprāt pusdienoja koka ēnā. Remontdarbu uzraugs, to zinādams, būtu neapmierināts. Bet D�eimijs bija uzaudzis fermā, turklāt labā, un mīlēja kokus. Viņ� negribēja doties uz pilsētu, ta�u nekas cits neatlika.
Darbs nebija slikts, un par tādu algu tēvs pat nesapņoja. Vectēvs naudu vispār nebija redzējis. Pats D�eimijs to pirmoreiz ieraudzīja piecpadsmit gadu vecumā. Ta�u �ad un tad cilvēkam vajadzēja kokus, un D�eimijs tagad juta kaunu, atceroties, ka bērnībā viņi tos lietoja galvenokārt malkai. Jā, mazbērni kokus redzēs tikai vēstures grāmatā.
Bet ko tur varēja darīt? Kur agrāk bija koki, tagad pletās lielfermas, mazo fermu vietā - laukumi. Kur bija laukumi, tagad arī tie pa�i. Ko tur varēja darīt?
Paslēpis ratiņus aiz avī�u stenda, D�eimijs zag�us apsēdās un atvēra pusdienu kārbu.
Bet tad kaut kas no�aukstēja, pār zemi pārslīdēja ēna. D�eimijs pameta skatienu visapkārt.
Koks sakustējās! D�eimijs sāka to ieinteresēti vērot. Līdz �im viņ� nebija redzējis, kā aug koki.
Ap saknēm sakustējās augsne (patiesībā mākslīgas granulas). D�eimijs ieraudzīja baltu asnu, kas lauzās caur improvizēto dārziņu, kuru ieskāva truls betons.
Pats nezinādams, kāpēc, D�eimijs neapzināti, maigi ar kāju pagrūda dzinumu uz spraugu starp betona plāksnēm. Tas ieslīdēja zem betona.
Koka zari locījās, radot da�ādus veidolus.
No ielas plūda satiksmes trok�ņi, ta�u viņ� nepievērsa tiem uzmanību. Kāds brēca, bet D�eimija tuvumā jau kliedza katru dienu, bie�i vien uz viņu.
Ceļojo�ā sakne dro�i vien atrada vietu apslēptajā augsnē. Tur tā mainīs krāsu, kļūs resna kā ugunsdzēsēju �ļūtene, kad tai pieslēgts ūdens. Mākslīgais ūdenskritums sastinga. D�eimijs iedomājās saknes, kas, meklēdamas ūdeni, nosprosto un uzplē� caurules.
Nu jau viņ� manīja, kas notiek uz ielas. Satiksme bangojās kā jūra. Caur visām spraugām aug�up lauzās svaigi koku dzinumi.
Bet ko tur lai dara?
Kaut ko jau varēja gan.
Lifti nedarbojās, jo pazuda elektrība, ta�u līdz aug�ai bija tikai �etri kāpņu posmi. Uzmanīgi aizvēris pusdienu kārbu, D�eimijs piegāja pie ratiņiem un paņēma visgarāko slotu.
No ēkas kliegdami plūda laukā cilvēki. D�eimijs peldēja pret straumi kā lasis.
Matētā stikla kupolu saturēja baltu siju re�ģis: arhitekts acīmredzot bija iecerējis radīt dinamisku noskaņu, bet varbūt kaut ko citu. Patiesībā tā bija viena vienīga plastmasa, un D�eimijam, tupot uz sijas, vajadzēja izmantot visu spēku un veiklību, lai ar slotu aizsniegtu un izdauzītu stiklus. Da�i sitieni, un zemē nobira kupola lauskas.
Pagalmā ielija gaisma, atklājot putekļus visapkārt. �ķita, ka gaiss ir biezs no naktstauriņiem.
Tālu lejā no betona cietuma izlauzās koks un cēlās gaisā kā ātrvilciens. D�eimijs līdz �im nezināja, ka var dzirdēt koku augam, un citi cilvēki arī ne. Skaņa, ko aug�ana parasti rada simt gadu laikā, pārvietojas vienmērīgos viļņos divdesmit �etras stundas dienā.
Kad augsme ir paātrināta, koks krak�ķ.
D�eimijs vēroja, kā viņam tuvojas liels, zaļ� mākonis sēnes veidolā. No zariem un saknēm plūda tvaiks. Restes neizturēja. Kupola atliekas palēcās aug�up kā galda tenisa bumbiņa spēcīgā ūdens strūklā.
Tā notika visā pilsētā, lai gan tā vairs nebija redzama. Visapkārt un visur pletās zaļ� lapu me�s. Tas pletās no apvār�ņa līdz apvārsnim.
D�eimijs sēdēja zarā, pieķēries liānai, un nevarēja vien beigt smieties.
Sāka līt.
vaļu pētniecības kuģis
Vienīgi �odien nebija neviena vaļa. Apkalpe skatījās ekrānos, kas, pateicoties asprātīgai tehnoloģijai, spēja nopeilēt visu, kas lielāks par sardīni, kā arī aprēķināt tā neto vērtību starptautiskajā tirgū. Ekrānos nekā nebija. Vienīgi paretam parādījās a�i peldo�a zivs, kaut kur steigdamās.
Kapteinis ar pirkstiem bungoja pa pulti, noba�ījies, ka tuvā nākotnē būs jārada neliels pētniecisks projekts, lai atklātu, kas noticis ar nedaudzajiem vaļu pētniecības kuģu kapteiņiem, kas atgrie�as bez rezultātiem. Interesanti gan. Varbūt �os ieslēdz telpā ar harpūnām, dodot iespēju aiziet ar godu.
Nē, tas nav iespējams! Kaut kam ta�u jūrā jābūt.
Stūrmanis iebakstīja kartē un to apskatīja.
- Godātais ser? - viņ� ierunājās.
- Kas noticis? - kapteinis īgni atsaucās.
- Diem�ēl nedarbojas ierīces. Jūras gultnei te vajadzētu būt divsimt metru dziļai.
- Nu un?
- Rādījumā ir 15 000 metru, godātais ser. Turklāt skaitlis aug.
- Muļķības! Tāda dziļuma nemaz nav.
Uzmetis niknu skatienu satrieco�ajai, pasakaini dārgajai aparatūrai, kapteinis tai iebelza.
Stūrmanis nervozi pasmaidīja.
- Nu jau rāda mazāk, ser, - viņ� teica.
Un Krakens �obrīd modās.
Ceļoties aug�up, gar briesmoņa sāniem �ļācās miljoniem tonnu smagi okeāna ūdens vāli.
- Skat, - stūrmanis teica, - nu jau trīstūksto� metru.
Acu jūras briesmonim nav, jo nav jau, uz ko skatīties.
Tomēr, ceļoties aug�up, tas uztvēra ledainās jūras mikroviļņu skaņas un sērīgās vaļu dziesmas pīkstienus un svilpienus.
- Tie�ām tūksto� metru? - stūrmanis brīnījās.
Krakenu tas neiepriecināja.
- Piecsimt?
Pētnieku kuģis pēk�ņi sasvērās sabangotajā jūrā.
- Simt metru?
Virs Krakena izrādījās sīks metāla gabals. Viņ� sakustējās.
Mirkli vēlāk miljoniem su�i pusdienu sauca pēc atriebības.
namiņa logi izbira. Tā vairs nebija vētra, bet kar�. Pa istabu lidoja saraustīti jasmīnu zari, sajaukdamies ar Agneses kartī�u viesuli.
Ņūtons un Anatēma piekļāvās viens otram, stāvēdami starp apgāzto galdu un sienu.
- Uz priek�u, - Ņūtons murmināja, - saki, ka Agnese to paredzēja!
- Agnese teica, ka viņ� nesīs vētru, - Anatēma atbildēja.
- Bet tā ir viesuļvētra, velns lai parauj. Vai viņa pareģoja, kas būs pēc tam?
- 2315 - atsauce uz 3477, - Anatēma paskaidroja.
- Tādā brīdī tu visu tik skaidri atceries?
- Ja jau prasi, tad jā, - viņa pasniedza Ņūtonam kartīti.
3477. Lai grie�as likteņa rats un sirdis savienojas, ne tikai manā sirdī uguns deg, vēj� ziedos pū�, bet mēs viens pie otra tiecamies, un miers nāks, kad sārts un balts, un melns, un bāls pie zirņiem tuvosies.
Tāds mūsu amats, jā.
? Baidos, ka tā ir mistika.
(A. F. Divaisa, 1889. g. 17. okt.) Zirņu ziedi? (OFD, 1929. g.
4. sept.)
Jādomā, atkal Jāņa Atklāsmes grāmata, 6. nodaļa (Dr. Tosa Divaisa, 1835)
Ņūtons lasīja un pārlasīja. Laukā atskanēja troksnis, it kā pa dārzu mētātos skārda plāksne, un tā tie�ām arī bija.
- Vai tas nozīmē... - viņ� prātoja, - ka mēs esam tikpat kā priek�meti? Agnese gan bija jokdare!
Ar aplido�anu iet grūti, ja mīlas objekts dzīvo vienā mājā ar vecāku radinieci, kas alla� burk�ķ, kladzina, zog cigaretes un ļaunākajā gadījumā izvelk ģimenes albumus -īsts seksuāls agresijas akts, kuru �enēvas konvencijai vajadzētu aizliegt. Ta�u vēl trakāk, ja radiniece ir mirusi jau pirms trim gadsimtiem. Ņūtons patiesi loloja zināmas cerības attiecībā uz Anatēmu, patiesībā pat vairāk, aktīvi domādams, pārdomādams, pārklādams domas ar krāsu un nokasīdams lieko nost. Tomēr, iztēlojoties, ka mugurā urbjas Agneses gai�redzīgās acis, iekārei tika tikpat kā uzgāzts auksta ūdens spainis.
Ņūtons pat cerēja ielūgt Anatēmu uz pusdienām, lai gan derdzās domāt, ka Kromvela laikmeta ragana sē� savā namiņā un no trīs gadsimtu attāluma vēro, kā viņ� ēd.
Tādā noskaņā savulaik cilvēki sārtos dedzināja raganas. Ņūtona dzīve bija sare�ģīta arī bez trakas vecenes, kas manipulē ar to no gadsimtu attāluma.
Nobūk�ķēja kamīna re�ģis. �ķita, ka jau brūk skurstenis.
Bet tad Ņūtons atskārta, ka viņa dzīve nebūt nav sare�ģīta. Viņ� redzēja nākotni tikpat skaidri kā Agnese. Priek�laicīga pensija, algu aprēķinā�ana kantori, glīts, neliels dzīvoklis, glīta un necila nāve. Lai gan acīmredzot būs jāmirst zem Jasmīnu namiņa gruve�iem (ja tie�ām sāksies pasaules gals).
Reģistru Eņģelim nebūs nekādu grūtību, jo Ņūtona dzīvē gadiem ilgi viss bija skaidrs. Jā, bet ko tad viņ� bija darījis? Bankas neaplaupīja, autostāvvietas noteikumus nepārkāpa, taizemie�u restorānus neapmeklēja.
Atkal izbira logs, jautri no�ķindot plīsto�ai rūtij. Ana-tēma nopūtusies apskāva Ņūtonu, un nopūta nepavisam neizklausījās vīlusies.
Radio apklusa, jo arī elektrotīkli beidzot padevās.
Ņūtons iegremdēja galvu Anatēmas matos.
Viņ� nekad vēl...
KAUT KAS NOD�INKSTĒJA.
�edvels, kārtojot Armijas algu grāmatvedību, pacēla skatienu brīdī, kad parakstījās raganu meklētāja vecākā ser�anta Smita vietā.
Tikai mirkli vēlāk ser�ants ievēroja, ka Ņūtona kniepadatas kartē vairs nav.
Piecēlies viņ� burk�ķēdams sāka meklēt to uz grīdas, līdz beigās atrada un paberzējis iesprauda atkal Tedfīldā.
Ser�ants parakstījās raganu meklētāja ierindnieka Galda vietā, kur� ik gadus saņēma papildus divus penijus par sienu, kad atkal kaut kas nod�inkstēja.
�edvels izrāva kniepadatu, aizdomīgi nopētīja un stingri iesprauda kartē, cik dziļi vien varēdams. Pēc tam viņ� atkal ķērās pie grāmatvedības.
Atkal nod�inkstēja.
Nu jau kniepadata bija pusmetru no sienas. �edvels to pacēla, pārbaudīja aso galu, iesprauda kartē un uzmanīgi skatījās.
Pēc piecām sekundēm kniepadata aiz�āvās gar viņa ausi.
�edvels atkal sameklēja to uz grīdas, pacēla, iesprauda kartē un neatlaida roku.
Kniepadata plaukstā kustējās. �edvels spieda, cik spēka.
No kartes jau cēlās dūmu strūkliņa. Ser�ants ievaidējās un iebāza pirkstu mutē. Kniepadata, sakarsusi sarkana, atsitās pret sienu un beigās izdauzīja logu. Tā neparko negribēja atrasties Tedfildā.
Pēc desmit sekundēm �edvels jau rakājās pa raganu meklētāju armijas kasi, līdz atrada vara monētu riek�avu, desmit �iliņu banknoti un mazu viltotu monētu no D�eimsa I valdī�anas laika. Nelikdamies ne zinis par personīgo dro�ību, ser�ants iztaustīja pats savas kabatas. Vērtīgākais atradums bija pensionāra brauk�anas karte ar atlaidi: tātad ar atrasto pietika, lai tiktu līdz mājām, bet par ceļojumu uz Tedfīldu jāaizmirst.
Vienīgie, no kuriem varētu aizņemties naudu, bija misters Rad�its un misis Treisija. Misteru Rad�itu no naudas jautājumiem interesēja tikai īres parāds par septiņām nedēļām, bet misis Treisija pārāk dedzīgi aizdotu apbru�ātu desmitnieku �ūksni...
- Es būtu blēdis, ja ņemtu naudu no tās izkrāsotās grēcinieces, - �edvels teica.
Tātad nebija, kam prasīt.
Ja nu vienīgi....
Dienvidu zilajiem.
Gan viens, gan otrs reiz uz mirkli te parādījās, un Azirafals bija vairījies pieskarties jebkurai gludai virsmai. Otrs dienvidu ķēms bija saulesbrillēs: �edvels juta, ka tādus kā viņ� nedrīkst aizvainot. Ser�anta vienkār�otajā pasaulē jebkur� cilvēks ar saulesbrillēm ārpus pludmales bija potenciāls noziedznieks. Vai tik nebija no mafijas vai pagrīdes? �edvels būtu pārsteigts, uzzinot, cik tuvu viņ� ir patiesībai. Savukārt otrs - smalkais tips kamieļvilnas mētelī - bija pavisam kas cits, un �edvels reiz riskēja aizvest viņu atpakaļ uz bāzi un atcerējās arī ceļu. Azirafals dro�i vien ir krievu spiegs. Tādam varētu prasīt naudu, izmantojot iebiedē�anu un draudus.
Tomēr tas bija nāvīgi riskanti.
�edvels saņēmās. Iespējams, ka jauno Ņūtonu tie�i tagad baisi spīdzina nakts meitas. Ai, nevajadzēja viņu tur sūtīt!
- Savējo pamest likteņa varā nelon, - ser�ants teica un, apģērbis mēteli un uzlicis galvā bezveidīgo cepuri, izgāja uz ielas.
�ķita, ka vēj� pamazām pieņemas spēkā.
azirafals bija uzbudināts, un tas turpinājās nu jau divpadsmit stundas. Nervi, kā viņ� pats teiktu, bija uzvilkti kā stīgas. Eņģelis riņķoja pa veikalu, ņemdams rokā papīra lapiņas un atkal nolikdams, niekodamies ar pildspalvām.
Ai, kā derētu visu izstāstīt Kroulijam.
Nē, nevar. Lai kā gribējās, tomēr jāziņo Debesīm. Viņ� ta�u ir eņģelis. Jārīkojas pareizi. Tā ieprogrammēts. Redzi ļaunprātību, novērs to! Protams, ka velns tur būs pielicis savu roku. Vajadzēja ziņot Debesīm jau pa�ā sākumā.
Ta�u viņi ar Krouliju bija pazīstami jau tūksto�iem gadu. Un labi satika. Gandrīz vai sapratās. Da�reiz pat radās aizdomas, ka viņiem ir vairāk kopīga vienam ar otru nekā ar saviem priek�niekiem. Pirmām kārtām, abiem patika pasaule: viņi neuzskatīja to par �aha dēli, uz kura notiek kosmiska spēle.
Atbilde bija rokā! Tā bija tepat blakus. Ja viņ� piemiegtu acis un abi klusītēm kaut ko izdarītu ar bērnu, protams, neko ļaunu, jo visi ir Dieva bērni, ja tā padomā, pat Kroulijs un Antikrists, turklāt tas būtu saskaņā ar līguma garu, un tad pasaule būtu glābta, izpaliktu tā bū�ana ar pastardienu - no tās ta�u nevienam nebūs nekāda labuma, jo visiem ta�u zināms, ka beigās uzvarēs Debesis, un arī Kroulijam tas jāsaprot.
Jā. Un tad viss būs kārtībā.
Pie durvīm kāds klauvēja, lai gan uz tām bija uzkārta zīme SLĒGTS. Eņģelis nelikās dzirdam.
Divpusēja saziņa ar Debesīm Azirafalam nebija tik viegla kā cilvēkiem, kas negaida atbildi un gandrīz vienmēr ir pārsteigti, to saņemdami.
Nostūmis ar papīriem apkrauto rakstāmgaldu malā, eņģelis sarullēja izdilu�o veikala paklāju, zem kura uz grīdas bija ar krītu uzvilkts aplis, bet visapkārt attiecīgās rindas no Kabalas. Viņ� iededza septiņas sveces, svinīgi salika tās aplī un sāka kūpināt vīraku. Tas nebija obligāti, ta�u smar�a bija jauka.
Nostājies apļa centrā, eņģelis sāka skaitīt Vārdus.
Nekas nenotika.
Viņ� atkārtoja Vārdus.
Beigās no griestiem iz�āvās zils gaismas stars, kas piepildīja apli. Atskanēja izglītotas būtnes balss:
- Tas esmu es, Azirafals.
- Mēs zinām, - balss atbildēja.
- Man ir svarīgi jaunumi! Es zinu, kur atrodas Antikrists! Varu nosaukt jums adresi un tā tālāk!
Iestājās klusuma bridis. Zilā gaisma mirgoja.
- Jā? - balss atkārtoja.
- Bet saprotiet, jūs varat visu... apturēt! Acumirklī! Paliku�as vairs tikai da�as stundas! Jūs varat to apstādināt: tad nevajadzēs karot un visi būs glābti!
Azirafals neprātīgi smaidīja gaismai.
- Jā? - balss atkal novilka.
- Antikrists atrodas Tedfīldā, es zinu adresi...
- Labi pastrādāts, - balss skanēja stingi un truli.
- Nav nekādas vajadzības tre�daļu jūras pārvērst asinīs, un vispār, - Azirafals dedzīgi turpināja.
Beidzot ierunājusies, balss pauda aizkaitinājumu:
- Kāpēc gan ne?
Zem eņģeļa sajūsmas atvērās ledaina aiza, lai gan viņ� centās �o sajūtu apslāpēt un saņemties.
- Nu, jūs glu�i vienkār�i varētu pārliecināties, ka...
- Azirafal, mēs tāpat uzvarēsim.
-Jā, bet...
- Mums
Eņģeļa prāts juta aukstumu. Viņ� atvēra muti, lai teiktu:
- Skaidrs, - Azirafals drūmi novilka.
Pie durvīm kaut kas skrāpējās, un, ja viņ� paskatītos, tad ieraudzītu apbru�ātu filca cepuri un seju, kas mēģina ieskatīties pa lodziņu virs durvīm.
- Tas nenozīmē, ka tu esi slikti strādājis, - balss turpināja. - Tu saņemsi uzslavu. Par labu darbu.
- Paldies, - Azirafals teica tik skābā balsī, ka no tās sarūgtu piens. - Laikam piemirsu par neaptveramo gudrību.
- Tā mums �ķita.
- Vai drīkstu pajautāt, ar ko es runāju? - eņģelis painteresējās.
Balss atbildēja:
- Mēs esam Metatrons1.
- Nūja. Protams. Jā. Labi. Liels paldies. Paldies.
Eņģelim aiz muguras pastkastītes spraugā parādījās
acis.
- Un vēl, - balss nelikās mierā, - tu ta�u mums piebiedrosies, vai ne?
- Jā, nu, protams, nu jau būs vairāki gadu tūksto�i, kop� neesmu turējis liesmojo�o zobenu... - Azirafals iesāka.
- Jā, mēs atceramies, - balss viņu pārtrauca, - nu tev būs laba izdevība atjaunot savas prasmes.
- Hm. Jā. Bet kāds būs kara cēlonis? - Azirafals pajautāja.
- Mūsuprāt, labs sākums būtu daudzu valstu savstarpēji kodoluzbrukumi.
- Jā. Tie�ām iztēles bagāts gājiens, - Azirafals bezcerīgi novilka.
- Labi. Gaidīsim tevi personīgi, - balss sacīja.
- Labi. Vienīgi vispirms noskaidro�u da�us biznesa jautājumus, labi?
- Diez vai tas ir nepiecie�ams, - Metatrons atbildēja.
Azirafals saņēmās.
- Es tie�ām jūtu, ka pa�cieņas, lai neteiktu - pienākuma dēļ - man kā godājamam uzņēmējam..
- Jā, jā, - Metatrons īgni izmeta. - Sapratām. Tātad gaidām.
Gaisma kļuva blāvāka, ta�u nenodzisa. Eņģelis saprata, ka saziņas kanāls netiek aizvērts un viņam nebūs iespējas izgrozīties.
- Paklau! - Azirafals klusi iesaucās. - Vai te kāds ir?
Atbildes nebija.
Uzmanīgi jo uzmanīgi eņģelis pārkāpa pār apļa līniju un piezagās pie telefona. Atvēris piezīmju grāmatiņu, viņ� uzgrieza numuru.
Pēc �etriem signāliem klausulē kāds nokāsējās, tad pieklusa un beigās atskanēja relaksēta balss, it kā tā gulētu uz paklāja:
- Hallo! Antonijs Kroulijs klausās. Hm..
- Kroulij! - Azirafals vienlaikus �ukstēja un kliedza. - Klausies! Man nav laika.
- �obrīd es neesmu mājās, varbūt es guļu vai esmu aizņemts, vai vēl kaut kas...
- Aizveries! Klausies, ko teik�u! Tas ir Tedfīldā. Atradu grāmatā! Tev jāaptur...
-... pēc signāla, un es atzvanī�u. �au!
- Es gribu parunāt tūlīt!
Klausulē skanēja signāls.
- Neāksties! Tas ir Tedfīldā! Tāpēc jau man bija dīvaina sajūta! Tev uz turieni jāaizbrauc un...
Azirafals aizklāja klausuli ar roku.
- Nolādēts! - pirmo reizi se�tūksto� gadu laikā viņ� nolamājās.
Mieru, tikai mieru. Kroulijam ta�u ir divi telefoni, vai ne? Velns paliek velns. Azirafals �ķirstīja telefonu grāmatu, gandrīz nomezdams to zemē. Aug�ā drīz zaudēs pacietību.
Beidzot otrais numurs bija rokā. Azirafals to uzgrieza. Kroulijs uzreiz pacēla klausuli, un tobrīd ie�ķindējās ari veikala zvans.
Nu jau velna balss skanēja skaļāk, jo acīmredzot pietuvināja klausuli mutei.
- ... pilnīgi nopietni. Hallo?
- Kroulij, tas esmu es!
- Mjā, - Kroulijs nepacietīgi novilka.
Pat tādā garastāvokli Azirafals juta, ka notiek kas nelāgs.
- Vai tu esi viens? - viņ� uzmanīgi pajautāja.
- Nē. Pie manis ir vecs draugs.
- Paklau...
-
Azirafals lēni jo lēni pagriezās.
�edvels aiz satraukuma trīcēja. Viņ� visu redzēja. Visu dzirdēja. Neko nesaprazdams, viņ� zināja, kam kalpo krita apļi, sveces un vīraks. Viss skaidrs. Filmu
Tātad viņu izmanto nelie�i, kas ņirgājas par Armijas slavenajām tradīcijām.
- Tūlīt tik�u tev klāt, sātana izdzimums! - �edvels kliedza, tuvodamies kā ko�u saēsts atriebes eņģelis. - Zinu, kas tu esi, - ieradies, lai pavestu sievi�ķus, lai tie izpilda tavas velni�ķīgās iegribas!
- Manuprāt, jūs esat nepareizajā veikalā... - Azirafals iesāka. - Es atzvanī�u, - viņ� pateica klausulē un beidza sarunu.
- Es labi redzēju visas tās izdarības, - �ņāca �edvels ar putām uz lūpām. Viņ� bija niknāks nekā jebkad.
- Viss nav tā, kā izskatās, - eņģelis iesāka, jau topa�u-brīd apjauzdams, ka viņa sarunu ve�anas spējas ir jūtami ierūsēju�as.
- Varu saderēt, ka ne! - �edvels uzvaro�i iesaucās.
- Es gribu teikt...
Nenolaizdams skatienu no eņģeļa, �edvels �ļūca atpakaļ un beigās aizcirta veikala durvis tā, ka zvans nod�ink-stēja.
- Zvans, - viņ� teica.
Paķēris
- Grāmata, - viņ� noburk�ķēja.
Pagrābstījies kabatā, ser�ants izvilka sarūsēju�as �ķiltavas.
- Gandrīz svece! - iekliedzies viņ� metās uz priek�u.
Ser�anta priek�ā mirgoja blāvi zils aplis.
- Paklau, - Azirafals brīdināja, - manuprāt, tas nav prāta darbs...
�edvels viņā neklausījās.
- Ar raganu meklētāja pilnvarām pavēlu tev atstāt �o vietu, - viņ� taurēja.
- Uzmanieties, aplis...
- ... un atgriezties, no kurienes esi ieradies, nekavējoties...
- Cilvēkam tie�ām nav prātīgi spert kāju...
- un atpestī mūsus no ļauna...
- Nekāp aplī, muļķa cilvēk!
- ... un nerādies vairs un nekārdini...
- Jā, jā, vienīgi, lūdzu, turieties tālāk no...
Azirafals metās pie �edvela, izmisīgi mādams ar
rokām.
- ...un tā ka es tevi vairs neredzētu! - �edvels pabeidza, nikni purinādams pirkstu ar melnu nagu.
Pametis skatienu uz savām kājām, Azirafals nolamājās otro reizi piecu minū�u laikā.
- Velns parāvis, - viņ� teica.
Atskanēja melodisks trink�ķis, un zilā gaisma pazuda. Azirafals arīdzan.
Pagāja trīsdesmit sekundes. �edvels sastinga, bet pēc tam ar drebo�u kreiso roku uzmanīgi nolaida lejā labo.
- Paklau? - viņ� teica. - Paklau?
Atbildes nebija.
�edvels nodrebēja un tad, izstiepis sev priek�ā roku kā ieroci, ar kuru viņ� neuzdro�inās �aut un nemāk apieties, izgāja uz ielas. Durvis aiz viņa aizcirtās.
Grīda nodrebēja. Viena no svecēm nokrita, un uz vecajiem, sausajiem koka dēļiem izlija dego�s vasks.
kroulija dzīvoklis Londonā bija pēdējais modes kliedziens. Tajā bija viss, ko sirds kāro, - pla�s un gai�s, ar elegantām mēbelēm, uz tām bija tuk�a dizaina mitekļa aura, kāda ir tikai tur, kur neviens nedzīvo.
Tāpēc, ka Kroulijs tur necik neuzturējās.
Dzīvokli viņ� izmantoja tikai dienas beigās, kad iebrauca Londonā. Gultas vienmēr bija uzklātas, ledusskapis pilns ar delikatesēm, kas nekad neizsīka (tāpēc jau Kroulijam bija ledusskapis), un to nekad nevajadzēja atlaidināt un pat izslēgt ne.
Atpūtas istabā stāvēja milzīgs televizors, balts ādas dīvāns, video un lāzerdisku atskaņotājs, automātiskais atbildētājs, divi tālruņi - viens savienots ar atbildētāju un otrs - personīgais telefons, kura numuru nebija atklājis neviens tirgonis, kur� pa tālruni cen�as pārdot logus ar dubultstikliem (tie dzīvoklī jau bija) vai piedāvā dzīvības apdro�inā�anu (kas velnam nav vajadzīga). Turpat bija arī matēti melni kvadrātveida atskaņotāji, smalki projektēti: tikai ar ieslēg�anas un skaļuma slēd�iem. Nebija tikai skaļruņu, jo par tiem viņ� vienkār�i aizmirsa. Ta�u - vai nav vienalga, tāpat skanēja lieliski.
Vēl istabā stāvēja nepievienots faksa aparāts - gudrs kā dators, un dators ar atpaliku�as skudras inteliģenci. Tomēr Kroulijs atjaunoja programmatūru ik pēc da�iem mēne�iem, jo elegants dators ta�u ir neatņemama cilvēka sastāvdaļa - cilvēka, par kādu viņ� vēlējās kļūt. Viņa dators atgādināja limuzīnu ar monitoru. Instrukcijas vēl nebija izņemtas no caurspīdīgajiem apvalkiem.'
īpa�u uzmanību Kroulijs pievērsa tikai istabaugiem. Tie viņam bija milzīgi, zaļi, lieliski, ar spīdīgām, veselīgām, mirdzo�ām lapām.
Tas tāpēc, ka vienreiz nedēļā Kroulijs apstaigāja dzīvokli, ar zaļu plastmasas smidzinātāju apspricēdams augus un ar tiem tērzēdams.
Par runā�anu ar augiem velns bija dzirdējis septiņdesmito gadu sākumā
Patiesībā viņ� iedzina augos dievbijību.
Precīzāk, velnbijību.
Reizi divos mēne�os Kroulijs izvēlējās puķi, kas auga pārāk lēni vai bija ar novītu�ām, brūnganām lapām, vai arī neizskatījās tik labi kā pārējās, un nēsāja to apkārt gar citiem augiem, teikdams:
- Atvadieties no drauga! Viņ� nespēja iedzīvoties...
Pēc tam Kroulijs iznesa kaitino�o augu laukā un apmēram pēc stundas atgriezās ar tuk�u puķupodu, kuru nolika redzamā vietā.
Velna istabaugi bija krā�ņākie, zaļākie un skaistākie visā Londonā. Arī vistramīgākie.
Atpūtas istabu apgaismoja pro�ektori un baltas neona caurulītes - tādas, kas da�reiz balstās pie krēsliem vai telpas stūrī.
Sienas rotāja tikai ierāmēts D�okondas portrets, Leonarda da Vin�i skices oriģināls. Kroulijs nopirka to no autora kādā karstā pēcpusdienā Florencē, juzdams, ka tas pārspēj pa�u gleznu.2
Kroulija dzīvoklī bija guļamistaba, virtuve, kabinets, dzīvojamā istaba un tualete, un viss spīdēja un laistījās.
Nevarēdams sagaidīt pasaules galu, viņ� pavadīja �ajās telpās nepatīkamu laiku.
Gribēdams uzzināt jaunumus, Kroulijs piezvanīja uz raganu meklētāju armijas aģentūru, ta�u sakarnieks ser�ants �edvels bija tikko izgājis, bet pastulbā sekretāre nespēja saprast, ka viņ� labprāt parunātu ar jebkuru citu.
- Misters Pulsifers izbraucis, dārgumiņ, - viņa teica. - �orīt no rīta devās uz Tedfildu. Misijā.
- Esmu ar mieru runāt ar jebkuru, - Kroulijs paskaidroja.
- Pateik�u misteram �edvelam, - viņa atbildēja, - tiklīdz viņ� parādīsies. Bet tagad, ja neiebilstat, rīta stundas man paredzētas personīgām darī�anām, un es nevaru atstāt savu kungu �ādā paskatā pārāk ilgi, ka nenosalst līdz nāvei. Divos uz seansu būs misis Ormeroda, misters Skrogijs un jaunā D�ūlija, un man pirms tam te jāuzkopj. Bet misteram �edvelam par jums pateik�u.
Kroulijs padevās. Viņ� mēģināja lasīt romānu, bet nespēja koncentrēties, pēc tam gribēja sakārtot kompaktdiskus alfabēta secībā, ta�u atmeta ar roku, atklājis, ka tie jau sakārtoti, tāpat arī grāmatu skapis un soulmūzikas kolekcija'.
Beigās velns nometās uz baltā ādas dīvāna un pamāja televizoram.
- Mums ienāk ziņas, - teica noraizējies diktors, - ē, ziņas, bet, �ķiet, nevienam nav ne jausmas, kas īsti notiek, tomēr pieejamā informācija liecina... ē, par augo�u starptautisku spriedzi, kas, protams, vēl pagāju�ā nedēļā �ķita neiespējami, ē, kad viss it kā bija labākajā kārtībā. Ē.
- Iespējams, ka izskaidrojums meklējams dīvainajos notikumos pēdējo pāris dienu laikā.
- Pie Japānas krastiem...
-Jā, - viņ� atsaucās.
- Kā to lai saprot? - velns jautāja, lai gan pats labi zināja.
- Protams, - Kroulijs nedomādams atbildēja. - Kārtīgi paskaidrot.
...
Kroulijs ar mājienu apklusināja televizoru.
Matētais, pelēki zaļais ekrāns turpināja runāt, pārveidodams klusumu vārdos.
Kroulijs piegāja pie loga un paskatījās laukā. Pa ielu lēni tuvojās melns veidols, līdzīgs automa�īnai, - tik līdzīgs, ka varētu apmānīt nejau�u skatītāju. Ieskatījies uzmanīgāk, Kroulijs ievēroja, ka riteņi ne tikai negrie�as, bet tie arī nav piestiprināti pie automa�īnas. Pie katras mājas tā palēnināja gaitu. Kroulijs saprata, ka pasa�ieri (ma�īnu neviens nevadīja, jo nemācēja braukt) pēta māju numurus.
Laika vairs necik nebija. Kroulijs iegāja virtuvē, izvilka no izlietnes apak�as plastmasas spaini un atgriezās atpūtas istabā.
Elles priek�niecība bija pārtraukusi sakarus. Dro�s paliek dro�s, Kroulijs pagrieza televizoru pret sienu.
Pēc tam viņ� noņēma no sienas D�okondu, aiz kuras bija paslēpts seifs. Ne jau iebūvēts, bet nopirkts uzņēmumā, kas specializējas kodolrūpniecības pakalpojumos.
Kroulijs atvēra seifu. Atklājās iek�ējās durvis ar �ifrētu slēdzeni. Viņ� pagrieza ciparus 4004, viegli iegaumējamu kodu: gads, kurā viņ� bija ieslīdējis �ajā stulbajā, brīnumainajā planētā, kad tā vēl bija mirdzo�a un jauna.
Seifa bija termosa pudele, gari, biezi gumijas cimdi un knaibles.
Sastindzis viņ� nervozi nopētīja termosu.
(Apak�stāvā kaut kas nokrak�ķēja. Laikam ārdurvis.)
Uzvilcis cimdus, Kroulijs nedro�i paņēma termosu, knaibles un spaini, tad atcerējās arī augu smidzinātāju, kas stāvēja blakus leknam gumijkokam. Pēc tam viņ� uzmanīgi gāja uz kabinetu, jo termoss, ja kaut tikai domās nokristu, uzsprāgtu. Sliktās zinātniskās fantastiskas filmās vīri ar sirmām bārdām par �ādu situāciju teiktu:
Ticis līdz kabinetam, Kroulijs ar plecu atgrūda durvis un pietupies lēni nolika visu uz grīdas. Spaini... knaibles... augu smidzinātāju... un beigās piesardzīgi arī termosu.
Uz velna pieres izspiedās sviedru lāses un pilēja vienā acī. Viņ� tās notrausa. -
Cik uzmanīgi vien varēdams, Kroulijs ar knaiblēm atskrūvēja termosa vāku... piesardzīgi... uzmanīgi... vaļā gan.
(Lejā, kāpnēs, jau dunēja soļi, noskanēja apslāpēts kliedziens. Dro�i vien vecā kundzīte stāvu zemāk.)
Tomēr steiga te nederēja.
Paņēmis ar knaiblēm termosu, uzmanīgi, lai nenopil ne lāse, velns salēja tā saturu plastmasas spainī. Viena kļūmīga kustība iz�ķirtu visu.
Tiktāl būtu.
Mazliet pavēris kabineta durvis, Kroulijs novietoja spaini uz durvju aug�malas.
Ar knaiblēm viņ� uzlika atpakaļ termosa vāku. Vestibilā kaut kas nobrak�ķēja. Kroulijs novilka cimdus, paņēma augu smidzinātāju un apsēdās pie rakstāmgalda.
- Kroulij...? - kāds noķērca.
Hasturs.
- Viņ� tur ir, - no�ņāca otrais. - Jūtu to sīko, glumo rāpuli.
Ligurs.
Hasturs un Ligurs.
Kā brīvdomātājs Kroulijs saprata, ka velni nav tik melni, kā tos mālē. Lielajā kosmiskajā spēlē viņi ieņem tādu pa�u amatu kā nodokļu inspektori - tātad veic, iespējams, nepopulāru darbu, tomēr ir neatņemami kopējās sistēmas ritentiņi. Starp citu, ari da�i eņģeļi nav tikuma iemiesojumi. Kroulijs pazina vienu otru, kas, saņēmis pavēli tiesāt grēcinieku, rīkojās daudz bargāk nekā vajadzētu. Visā visumā katram bija savi pienākumi, kurus tas vienkār�i pildīja, un viss.
Ta�u bija arī tādi kā Ligurs un Hasturs, kas pie nepatīkama darba ķērās ar tik ļaunu prieku, ka viņus pat varētu noturēt par cilvēkiem.
Kroulijs atgāzās zvilni kā priek�nieks un centās atslābināties, diem�ēl nesekmīgi.
- Nāciet �urp, zēni! - viņ� iesaucās.
- Mums jāpasaka tev da�i vārdi, - teica Ligurs (toni, kurā
Druknais Ligurs pagrūda durvis. Spainis sasvērās un uzgāzās viņam uz galvas.
Iemetiet ūdenī sodas gabalu! Redzēsiet, kā tas uzliesmo, sāk degt un drud�aini mētāties, dzirksteļot un krak�ķēt. Tagad bija tāpat, tikai vēl trakāk.
No velna liesmodami un ņirbēdami lobījās nost miesas gabali. Gaisā cēlās taukaini, brūni dūmi. Ligurs kliedza un kliedza, un kliedza. Beigās viņ� sa�okurojies sakrita kaudzītē un uz paklāja palika melni izdedzis aplis un sauja tādu kā samīcītu gliemju.
- Sveiks, - Kroulijs teica Hasturam, kur� gāja aiz Ligura un diem�ēl nebija pat ap�ļakstīts.
�is tas cilvēka prātam �ķiet neaptverami, tāpat arī velniem grūti noticēt tam, ko savu reizi tie spēj nodarīt viens otram.
- Svētītais ūdens. Tu, draņķi, - Hasturs brēca. - Pēdējais nelietis! Viņ� ta�u tev neko nenodarīja.
- Līdz �im, - Kroulijs pārlaboja, juzdamies ērtāk, jo viņa izredzes uzlabojās.
Tomēr spēki nebija vienlīdzīgi, ne tuvu ne. Hasturs bija Elles hercogs, bet Kroulijs - zemāks par vietējo padomnieku.
- Ar tavu likteni mātes tumsā �ukstus biedēs bērnus, -Hasturs draudēja, bet tad, apķēries, ka ar elles valodu nepietiek, piebilda: - Tu tiksi pie nolādētajiem tīrītājiem, puisīt.
Kroulijs pacēla zaļo plastmasas smidzinātāju un draudīgi pa�ļakstināja.
- Ej projām! - viņ� teica.
Lejā iezvanījās telefons. �etras reizes, un tad ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Prāta stūrī Kroulijs pārlika, kas varētu zvanīt.
- Mani tu neiebiedēsi, - Hasturs sacīja, vērodams, kā no smidzinātāja snīpja uz Kroulija plaukstas pusi lēni slīd lāse.
- Vai zini, kas �is ir? - Kroulijs jautāja. - Vienkār�s
Viņ� pamāja uz paklāju ar Ligura atliekām.
- Bet tagad gan ej projām!
Lāse uz smidzinātāja malas, tikusi līdz Kroulija pirkstiem, apstājās.
- Tu blefo, - Hasturs neticēja.
- Varbūt, - Kroulijs sacīja, izlikdamies, ka blefot viņam nav ne prātā. - Bet varbūt ne. Vai uzskati sevi par veiksminieku?
Hasturs pamāja, un plastmasas smidzinātājs iz�ķīda kā zīdpapīrs. Ūdens ap�ļakstīja Kroulija rakstāmgaldu un uzvalku.
-Jā, - Hasturs pasmaidīja.
Zobi viņam bija me�onīgi asi, un starp tiem �audījās mēle. - Vai tad ne?
Kroulijs klusēja. Plāns A bija izdevies, plāns B ne. Visu iz�ķirs plāns C. Vienīgā nelaime, ka tas vēl nebija izdomāts.
- Tātad, - Hasturs sēca, - laiks doties ceļā, Kroulij.
-Vienu gan tev, manuprāt, derētu zināt, - Kroulijs
atbildēja, cen�oties iegūt laiku.
- Ko tad? - Hasturs smaidīja.
Uz rakstāmgalda ied�inkstējās telefons.
Pacēlis klausuli, Kroulijs brīdināja:
- Nekusties! Gribu pateikt tev kaut ko ļoti svarīgu, pilnīgi nopietni. Hallo?
- Mjā, - Kroulijs runāja, - nē, pie manis ir vecs draugs.
Azirafals nolika klausuli. Nez ko viņam vajadzēja?
Un tad negaidot Kroulijam ienāca prātā plāns C. Nenolicis klausuli, viņ� sacīja:
- Labi, Hastur. Tu izturēji pārbaudi. Tātad varēsi spēlēt augstākajā līgā.
- Tu traks, vai?
- Nē. Vai tad nesaproti? Tā bija pārbaude. Elles kungiem bija jāzina, ka esi uzticams, un tad varam sūtīt tevi karā ar Nolādēto leģionu.
- Kroulij, tu lej �ugunu vai arī esi sajucis, bet varbūt gan tas, gan tas, - Hasturs sacīja, tomēr viņa pārliecība �ķita satricināta.
Brīdi viņ� tīksmi bija apsvēris �o iespēju (Kroulijs bija izspēlējis pareizo kārti). Varbūt tie�ām elles pārbaudījums? Varbūt Kroulijam ir lielāka teik�ana, nekā izskatās?
Hasturs bija paranoiķis: loģiska, attaisnojama reakcija, dzīvojot ellē, kurā valda nezvēru likumi.
Kroulijs sāka griezt numuru.
- Labi, hercog Hastur. Es pat necerēju, ka man noticēsi, - viņ� atzinās. - Bet labāk parunā ar Tum�o padomi, ne�aubos, ka viņi tevi pārliecinās.
Pēc numura uzgrie�anas klausulē sāka pīkstēt signāli.
- Uz redzē�anos, stulbeni, - Kroulijs teica un pazuda.
Nākamajā mirklī izgaisa arī Hasturs.
teoloģijas zinātnieki gadsimtiem ilgi lau� �ķēpus par slaveno jautājumu, proti,
Lai atbildētu, jāņem vērā �ādi fakti.
Pirmām kārtām, eņģeļi nedejo. Tā ir viena no svarīgākajām īpatnībām, kas raksturo eņģeli. Viņi spēj uzmanīgi klausīties un novērtēt sfēru mūziku, ta�u nejūt tieksmi nolaisties tik zemu, lai kratītos tās ritmā. Tātad uz kniepadatas galviņas nevar dejot
Gandrīz, jo Azirafals deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Portlendas slēgtajā d�entlmeņu klubā bija iemācījies gavoti. Sākumā eņģelim gāja kā pīlei uz ledus, tomēr drīz vien viņ� dejoja tīri labi, tāpēc bija satriekts, kad pēc da�iem gadu desmitiem gavote izgāja no modes uz visiem laikiem.
Tātad, ja deja ir gavote un ja gadītos laba partnere (kas labi mācētu gan gavoti, gan dejot uz kniepadatas galviņas), tad varētu dro�i apgalvot, ka
Varētu arī pajautāt, cik velnu var dejot uz kniepadatas galviņas. Galu galā viņiem ir tā pati izcelsme. Turklāt velni vismaz dejo.3
Jāatzīst, ka velnu vidū dejo diezgan daudzi, ja vien pamet fizisko ķermeni, kas velnam ir īsta debesmanna. Dēmoni nepakļaujas fizikas likumiem. Skatoties perspektīvā, Visums ir tikai mazs, apaļ� veidojums - līdzīgs stikla bumbiņai, kuru papurinot rodas miniatūrs sniegputenis4. Savukārt, mazliet pietuvinot skatienu, dejo�anu uz kniepadatas galviņas apgrūtina vienīgi lielais attālums starp elektroniem.
Gan eņģeļu, gan velnu rasei izmērs, veidols un saturs ir tikai izvēles jautājums.
Tagad Kroulijs zibenīgi ceļoja pa telefonu līniju.
DZIN.
Cauri divām centrālēm viņ� izlidoja pieklājīgā, gandrīz vai gaismas ātrumā. Hasturs atpalika par centimetriem desmit, ta�u ar tik sīku augumu tas bija dro�s attālums, kas, protams, izgaisīs, kad viņi tiks otrā galā.
Abi bija par sīku skaņai, ta�u velni var sazināties arī citādi. Kroulijs dzirdēja aiz muguras Hastura kliedzienus:
- Nelietis! Es tevi panāk�u! Nekur tu neaizbēgsi!
DZIN.
- Lai kur tu izkļūsi laukā, es arī tur bū�u! No manis tu vaļā netiksi!
Divdesmit jūdzes kabelī Kroulijs pieveica nepilnā sekundē.
Hasturs jau mina uz papē�iem. Katrs mirklis bija jāizmanto ļoti, ļoti uzmanīgi.
DZIN.
Tre�ais zvans.
DZIN.
Kroulijs metās atpakaļ caur plastmasas apvalku un beigās aizelsies materializējās savā dzīvojamā istabā.
Automātiskā atbildētāja lente sāka griezties ienāko�ā ziņojuma re�īmā. Pēc pīkstiena, lentei grie�oties, skaļrunī atskanēja kliedziens:
- Tā! Kas?...
Sāka mirgot signālgaismiņa, ieslēgdamās un nodzis-dama kā sarkana, dusmīga actiņa.
Kroulijs no�ēloja, ka pa rokai nav svētītā ūdens, tāpat arī nav laika paturēt tajā kaseti, līdz tā iz�ķīst. Ta�u izejvielu iegū�ana Ligura termiskajai du�ai bija pietiekami bīstams pasākums. Kroulijs bija glabājis tās gadiem, visādam gadījumam, turklāt atra�anās to tuvumā radīja neomulību. Vai... varbūt... jā, kas notiktu, ja kaseti ieliktu automa�īnas atskaņotājā? Tad varētu spēlēt Hasturu tik ilgi, kamēr viņ� pārvērstos Fredijā Merkūrijā. Nē. Lai kāds Hasturs ir draņķis, robe�ai jābūt.
Tālumā noducināja pērkons.
Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.
Viņam nebija, kurp doties.
Tomēr viņ� gāja. Pareizāk, metās pie sava
misis treisija dzirdēja kāpnēs mistera �edvela lēnos soļus. Viņ� gāja gausāk nekā parasti, ik pa brīdim apstādamies. Parasti ser�ants pa kāpnēm skrēja tā, it kā ienistu katru pakāpienu.
Misis Treisija atvēra dzīvokļa durvis. Kaimiņ� stāvēja, atspiedies pret kāpņu laukuma sienu.
- Bet, mister �edvel, - viņa teica, - kas noticis jūsu rokai?
- Atstājies no manis, sieviete, - ser�ants novaidēja. - Pats nezināju savus īstos spēkus!
- Kāpēc jūs tā turat roku?
�edvels gribēja izlīst cauri sienai.
- Atkāpies, kad saku! Es par sevi negalvoju!
- Augstā debess, kas ar jums noticis, mister �edvel? -misis Treisija tomēr mēģināja saņemt viņu aiz rokas.
- Itin nekas! Itin nekas!
Beigās viņai tomēr izdevās sagrābt kaimiņa roku. �edvels, ļaunuma apkarotājs, jutās bezspēcīgs, un misis Treisija ievilka viņu savā dzīvokli.
Misters �edvels vēl nekad nebija tur bijis, vismaz nomodā ne. Sapņos viņ� bija redzējis lepnus zīda aizkarus un sasmar�otas netikles. Jāatzīst, ka virtuves durvis karājās pērļu aizkariņi, bet lampa bija neveikli pārveidota
- Manuprāt, jums derētu atgulties, mister �edvel, -misis Treisija teica balsi, kas necie� iebildumus, un ieveda kaimiņu savā guļamistabā.
Misters �edvels bija pārāk apjucis, lai protestētu.
- Un jaunais Ņūtons ir tur, - viņ� murmināja, - pagānisku kaislību un ļauno spēku verdzībā.
- Tādā gadījumā viņ� zinās, ko darīt, - misis Treisija mundri atbildēja, jo viņas vīzija par to, kas notiek ar Ņūtonu, noteikti bija tuvāka patiesībai. - Esmu pārliecināta, ka viņ� nepriecātos, redzēdams, ka jūs tik traki uztraucaties. Atgulieties, un es uzvārī�u mums abiem gardu tēju.
Aizkari noklik�ķēja, un misis Treisija pazuda.
�edvels pēk�ņi palika viens, gulēdams, cik jau nu sava nervu stāvokļa dēļ spēja saprast, grēka gultā un nespēdams iz�ķirties, kā ir labāk: būt grēka gultā vienam vai ne. Viņ� pagrieza galvu un apskatīja istabu.
Misis Treisijas uzskati par erotiku sakņojās tajos laikos, kad augo�i jaunekļi uzskatīja, ka sievietes augumam priek�ā ir piestiprinātas pludmales bumbas, kad Bri�itu Bardo sauca par seksa kaķēnu un neviens par to nesmējās, kad izdeva-�urnālus ar tādiem nosaukumiem kā
�edvels labu brīdi skatījās uz lielu, noplīsu�u lāci ar vienu aci un noplēstu ausi. To laikam sauc par Pūku vai kaut kā tā.
Pēc tam ser�ants pagrieza galvu uz otru pusi. Skatiens aizķērās pie pid�amu kārbas dzīvnieka veidolā: varētu būt suns, bet tikpat labi arī skunkss. Ar līksmu smaidu.
- Hm, - misters �edvels norūca.
Kā paisums uzplūda atmiņas. Viņam izdevās! Cik zināms, neviens cits Armijā nebija izdzinis dēmonus. Nedz Hopkinss, nedz Siftings, nedz Daismens, varbūt pat ne raganu meklē�anas kampaņas �tāba majors Nārkers5, kas savulaik izveidoja visu laiku reģistru gandrīz par visām atrastajām raganām. Agri vai vēlu armija atrod tās galveno ieroci, un ser�antam �ķita, ka tagad tas ir viņa rokas attālumā.
Velns lai parauj likumu �aut tikai aizstāvoties! Mazliet jāatpū�as, ja jau tā sanāca, un tad tumsas spēki beidzot satiks savu pretinieku...
Kad misis Treisija atnesa tēju, misters �edvels jau krāca. Viņa smalkjūtīgi aizvēra durvis (un arī priecīgi), jo pēc divdesmit minūtēm bija paredzēts seanss, un �ajos laikos atteikties no naudas būtu neprāts.
Misis Treisija daudzās jomās bija padumja, tomēr da�os jautājumos instinktīvi nekļūdījās un arī okultismu labi pārzināja. Viņa saprata, ka klienti pārdabiskajā vēlas tikai pamērcēt pirkstgalus, nevis iekāpt līdz kaklam. Nevienu neinteresē daudzplakņu laika un telpas jautājumi, pietiek ar pārliecību, ka mātei pēc nāves klājas labi. Okultisms cilvēkiem vajadzīgs kā gar�viela ēdienā, ne ilgākās porcijās par �etrdesmit piecdesmit minūtēm, kam seko tēja un cepumi.
Kur� tad grib dīvainas sveces, smar�as, noslēpumainas rūnas? Misis Treisija no Taro kār�u kavas pat izņēma Lielo Arkanu, jo tās satrauc cilvēkus.
Pirms seansiem viņa neaizmirsa uzlikt uz uguns katliņu ar ro�kāpostiem. Kas gan pārliecino�āk un patiesāk liecina par angļu okultisma mājīgo garu, ja ne ro�kāpostu smar�a, kas ieplūst no blakus telpas?
bija agra pēcpusdiena. Debesis smago negaisa mākoņu dēļ izskatījās veca svina krāsā. Tūlīt sāksies smags, apdullino�s lietus. Ugunsdzēsēji gaidīja lietu. Jo ātrāk, jo labāk.
Viņi ieradās tie�i laikā, un jaunākie ugunsdzēsēji satraukti skraidelēja, ritinādami vaļā �ļūtenes un pārbaudīdami cirvju asumu, bet vecākie no pirmā acu uzmetiena zināja, ka māju neizdosies glābt un diez vai pat lietus apturēs liesmu izplatī�anos uz blakusēkām. Un tad gar stūri nogriezās melns
Pusceļā viņu pārtvēra ugunsdzēsējs.
- Vai esat veikala saimnieks? - ugunsdzēsējs pajautāja.
- Nerunājiet muļķības! Vai tad izskatos pēc grāmatnīcas vadītāja?
- Es tie�ām nezinu, ser. Neskatiet vīru no cepures! Es, piemēram, esmu ugunsdzēsējs. Tomēr ārpus darbalaika tie, kas nezina, par ko strādāju, bie�i notur mani par diplomētu grāmatvedi vai uzņēmuma direktoru. Iedomājieties mani bez formastērpa, ser, un ko redzat savā priek�ā? Atbildiet godīgi!
- Pļāpu, - atbildēja Kroulijs un ieskrēja grāmatnīcā.
Tas nebija nemaz tik viegli, jo vajadzēja izvairīties vēl
no se�iem ugunsdzēsējiem, diviem policistiem un ieinteresētu Soho naktsputnu bariņa', kas bija izgāju�i uz ielas agrāk nekā parasti un dedzīgi strīdējās par to, kur� sabiedrības slānis tā izgaismojis pēcpusdienu un kāpēc.
Kroulijs izspraucās garām visiem, un tikpat kā neviens neuzmeta viņam skatienu.
Atrāvis vaļā durvis, viņ� iegāja īstā ellē.
Veikals bija vienās liesmās.
- Azirafal! - Kroulijs iesaucās. - Azirafal, klau, muļķa Azirafal! Vai tu te esi?
Neviens neatbildēja. Degdams �virkstēja papīrs. Kad uguns sasniedza aug�stāvu, sāka plīst stikli, brak�ķēja krīto�i baļķi.
Kroulijs izskraidīja visas telpas, izmisīgi meklēdams eņģeli un palīdzību.
Stūrī apgāzās grāmatplaukts, un uz grīdas izvēlās liesmojo�u grāmatu kaudze. Visapkārt sprak�ķēja uguns, ta�u Kroulijs nelikās manām. Kad sāka gruzdēt bik�u kreisā stara, viņ� ar skatienu to apdzēsa.
- Paklau, Azirafal! Dieva - kaut kā dēļ atsaucies, Azirafal!
No ārpuses kāds izsita logu. Velns pārsteigts pagriezās, un viņa krūtīs pēk�ņi ietriecās ūdens strūkla, nogāzdama gar�ļaukus.
Saulesbrilles aizlidoja uz pretējo istabas stūri un pārvērtās dego�ā plastmasas peļķītē, atsedzot dzeltenās acis, pār�ķeltas ar vertikālām zīlītēm. Izmircis, vienos tvaikos, pelniem notrieptu seju, necie�amā karstumā Kroulijs �etrrāpus līda pa liesmojo�o antikvariātu un lādēja Azirafalu, neizprotamo plānu un tos, kas sē� Aug�ā un Lejā.
Bet tad, pametis skatienu lejup, velns ieraudzīja... grāmatu. To pa�u, kuru Tedfīldas meitene tre�dienas vakarā aizmirsa automa�īnā. Vāka mala mazliet apsvilusi, tomēr citādi - tavu brīnumu - pilnīgi vesela. Pacēlis grāmatu un iebāzis to �aketes kabatā, Kroulijs grīļodamies uzslējās kājās un notrausa no uzvalka netīrumus.
Virs viņa galvas iebruka griesti.
Rēkdama un me�onīgi drebēdama, māja sabruka. Uz visām pusēm lidoja ķieģeļi, baļķi un dego�i gru�i.
Ārpusē policisti grūda atpakaļ garāmgājējus, bet ugunsdzēsējs katram, kur� klausījās, centās paskaidrot notieko�o:
- Nevarēju apturēt. Jādomā, traks. Varbūt piedzēries. Ieskrēja iek�ā, un viss. Nevarēju apstādināt. Traks. Ieskrēja taisni ugunī. Drausmīga nāve. Drausmīga, drausmīga. Ieskrēja tie�i...
Un tad no liesmām iznāca Kroulijs.
Policija un ugunsdzēsēji paskatījās, ieraudzīja viņa sejas izteiksmi un palika uz vietas.
Ielēcis
Visi noskatījās uz
- Tādā laikā gan vajadzēja ieslēgt gaismas, - viņ� nomurmināja.
- Sevi�ķi jau, braucot tādā ātrumā, var ta�u gadīties nelaime, - otrs neskanīgā, stingā balsī piekrita.
Visi stāvēja dego�ā antikvariāta gaismā un karstumā, pārlikdami, kas notiek ar pasauli, kas līdz �im bija saprotama.
Noplaiksnīja zili balts zibens, pār�ķeļot mākoņus un melnās debesis, mirkli vēlāk necie�ami skaļi nodārdēja pērkons un sāka gāzt lietus.
viņa brauca ar sarkanu motociklu. Ne jau draudzīgi sarkanu, bet asins krāsā - spilgtā, tum�ā un negantā. Motocikls kā motocikls, vienīgi sānos tam bija piestiprināts zobens makstī.
Viņas ķivere bija tum�i sarkana, ādas jaka - veca vīna krāsā. Rubīna kniedes uz muguras veidoja vārdus ELLES EŅĢEĻI.
Bija desmit minūtes pāri vieniem dienā, ta�u viss �ķita tum�s, mitrs un slapj�. �oseja bija gandrīz tuk�a, un sieviete sarkanajā apģērbā, laiski smaidīdama, dārdināja sarkano motociklu uz priek�u.
Līdz �im diena bijusi laba. Nezin kāpēc daiļava uz jaudīga motocikla ar zobenu sānos atstāja lielu iespaidu uz noteikta kaluma vīrie�iem. Pirmīt �etri ceļojo�i tirgotāji mēģināja ar viņu sacensties, un tagad �etrdesmit jūd�u garumā aizsargbarjeras un tilta balstus rotāja
Viņa nogriezās uz tehniskās apkopes staciju un mirkli vēlāk iegāja kafejnīcā
Spēles līdzjutēji sarunājās �ādā garā:
- D! Spied D,
- 1666!
-Nē, pāli! Tad bija lielais ugunsgrēks! Mēris bija 1665. gadā.
- B, Ķīnas lielais mūris nebūt nav viens no septiņiem pasaules brīnumiem!
Automāts piedāvāja pārbaudīt zinā�anas �etrās jomās: popmūzikā, sportā, mūsdienu aktualitātēs un vispārējās zinā�anās. Garā auguma motociklists, nenoņēmis ķiveri, spaidīja pogas, laizdams gar ausīm atbalstītāju paustos viedokļus un padomus. Lai nu kā, viņ� visu laiku laimēja.
Sarkanā motobraucēja piegāja pie letes.
- Tasi tējas, lūdzu, un sviestmaizi ar sieru, - viņa teica.
- Vai jūs, mīļā, viena pati? - viesmīle painteresējās, sniegdama pār leti tēju un kaut ko baltu, sausu un cietu.
- Gaidu draugus.
-Ak tā, - viesmīle teica, nokozdama vilnas diegu, - labāk jau gaidiet tepat. Laukā ir īsta elle.
- Nav gan, - sve�ā atbildēja. - Vēl jau ne.
Izvēlējusies galdiņu pie loga ar skatu uz autostāvvietu,
viņa apsēdās un sāka gaidīt.
Aiz muguras skanēja spēlmaņu balsis.
- Kaut kas jauns. Cik rei�u kop� 1066. gada Anglija oficiāli bijusi karā ar Franciju?
- Divdesmit? Nē, nevar būt... ak jā. Nudien nezinu.
- Amerikas-Meksikas kar�? To gan es zinu. 1845. gada jūnijā. D, spied! Kad tev saku!
Otrais mazākais pēc auguma, Pigbogs (1,90 m) pa�ukstēja vismazākajam - Grizeram (1,88 m):
- Bet kur palika Sports?
Viņam uz vienas pirkstu locītavas bija uztetovēts MĪLA, uz otras - NAIDS.
- Tur jau viņi pa�i izvēlas jomu. Dro�i vien kaut kā ar mikro�ipiem. Atmiņā noteikti ierakstīts miljoniem da�ādu jautājumu.
Runātājam uz labās delnas bija ZIVS, bet uz kreisās -�IPS.
- Popmūzika, mūsdienu aktualitātes, vispārējās zinā�anas un kar�. Kar� uzradies no jauna, uzreiz to ievēroju, - Pigbogs skaļi noknak�ķināja pirkstus un parāva alus skārdenes riņķi.
Ar vienu rāvienu iztuk�ojis pusi, viņ� bezrūpīgi atraugājās un nopūtās.
- Varēja jau ielikt vairāk no sasodītās Bībeles!
- Kāpēc? - Grīzers pat nenojauta, ka Pigbogs interesējas par ar Bībeles faktiem.
- Tāpēc, ka... vai atceries, kas bija Braitonā?
- Atceros gan. Tu piestrādāji par sargu, - Grīzera balsī jautās skaudība.
- Nūja, un tad bija jānīkst viesnīcā, kur strādāja mana mamma, atceries? Vairāki mēne�i bezdarbībā. Nebija pat, ko palasīt, vienīgi draņķīga Bībele, ko bija atstājis kaut kāds Gideons. Gribot negribot kaut kas paliek atmiņā.
Autostāvvietā iebrauca vēl viens motocikls - piķa melns un mirdzo�s.
Kafejnīcas durvis atvērās, un caur telpu izbrāzās dzestrs vēj�. Ienāca vīrietis no galvas līdz kājām melnā ādas apģērbā, ar melnu bārdiņu, piegāja pie galdiņa un apsēdās blakus sievietei sarkanajā apģērbā. Līdzjutēji, pēk�ņi attapu�ies, ka ir drausmīgi izsalku�i, sūtīja Skazu pēc ēdamā. Tostarp galvenais spēlmanis klusēdams spaidīja pogas ar pareizajām atbildēm un krāja laimestus paplātē zem automāta.
- Neesam tiku�ies kop� Meifkingas laikiem, - Sarkanā iesāka, - kas jauns?
- Biju ļoti aizņemts, - Melnais atbildēja. - Daudz laika pavadīju Amerikā. Devos īsos pasaules ceļojumos. Patiesībā situ nost laiku.
(- Bet kāpēc jums nav gaļas-nieru sacepuma? - Skazs aizvainotā balsī jautāja.
- Domāju, ka ir, bet izrādās, ka nav, - viesmīle taisnojās.)
- Vai nav jocīgi, ka mēs visi beigās satiekamies? - Sarkanā turpināja.
- Jocīgi?
- Nu, tu jau zini. Tūksto�iem gadu gaidi lielo dienu un, kad tā beidzot pienāk, jūties kā Ziemassvētkos vai dzim�anas dienā.
- Mums nav dzim�anas dienu.
- Es jau nesaku, ka mums ir. Vienīgi tāda sajūta.
(- Atklāti sakot, - viesmīle atzinās, - izskatās, ka mums viss beidzies. Palicis tikai �is picas gabals.
- Ar an�oviem? - Skazs drūmi noprasīja, jo kuram tad gar�o an�ovi vai olīvas.
- Jā, mīļais, ar an�oviem un olīvām. Vai ņemsiet?
Skazs skumji pa�ūpoja galvu. Ar rūco�u vēderu viņ�
atgriezās pie pārējiem spēlmaņiem. Lielais Teds izsalcis bija viegli aizkaitināms, un tad visi dabūja trūkties.)
Ekrānā parādījās jaunas tēmas. Tagad varēja atbildēt uz jautājumiem par popmūziku, aktuālajiem notikumiem, badu un karu. Par lielo badu Īrijā 1846. gadā (no ASV ievazātās kartupeļu slimības dēļ) un visu laiku drūmāko badu Anglijā 1315. gadā, tāpat arī Sanfrancisko narkotiku badu 1969. gadā motociklisti bija mazāk informēti nekā par kariem, tomēr galvenais spēlmanis trāpīja nekļūdīgi - par to liecināja dūkoņa, graboņa un �ķindoņa, aparātam metot uz paplātes monētas.
- Dienvidos laiks rādās untumains, - Sarkanā teica.
Melnais pa�ķielēja uz tumsto�ajiem mākoņiem.
- Nav ne vainas. Man patīk. Tūlīt sāksies pērkona negaiss.
Sarkanā pētīja savus nagus.
- Labi. Bez kārtīgas vētras nebūtu tas. Vai zini, cik tālu mums jābrauc?
Melnais paraustīja plecus.
- Pārsimt jūd�u būs.
- Es domāju, ka tālāk. Tāda gaidī�ana nieka pāris simtu jūd�u dēļ.
- Galvenais jau nav attālums, - Melnais atbildēja, - bet gan iera�anās.
Ārpusē atskanēja rēkoņa: tā rēc motocikls ar sabojātu izpūtēju, nenoregulētu dzinēju un cauru karburatoru. Jau neredzot varēja labi iedomāties melno dūmu mākoni, kas to pavadīja, eļļas pēdas un sīkas detaļas, kas palika uz ceļa.
Melnais piegāja pie letes.
- �etras tējas, lūdzu, - viņ� teica. - Vienu melno.
Kafejnīcas durvis atvērās, un ienāca jauns vīrietis
apputēju�ā baltas ādas apģērbā. Vēj� ienesa arī tuk�as tetrapakas, avīzes un saldējuma papīrus, kas dejoja ap viņu kā priecīgi bērni, līdz beigās noguru�i nokrita uz grīdas.
-Jūs būsiet �etri, vai ne, mīļais? - viesmīle jautāja, meklēdama tīras tasītes un tējkarotes.
Viss trauku plaukts pēk�ņi �ķita pārklājies ar ma�īneļļas un olu pulvera kārtiņu.
- Tie�i tā, - vīrietis melnajā apģērbā pamāja un, paņēmis tēju, devās atpakaļ pie galdiņa, kur viņu jau gaidīja divi kolēģi.
- No viņa vēl ne vēsts? - puisis baltajā apģērbā jautāja.
Pārējie purināja galvu.
Pie spēļu automāta bija sācies strīds (ekrāns �obrīd rādīja tēmas: kar�, bads, vides piesārņojums un popmūzika, 1962-1979).
- Elviss Preslijs? Viņ� ta�u nolika karoti 1977. gadā, vai ne?
- Nē, spied D! 1976. Es nu gan zinu.
- Nūja, vienā gadā ar Bingu Krosbiju.
- Un Marku Bolanu. Tas gan bija nāvīgi labs. Spied D un apstiprini!
Garais pat nepakustējās.
- Kas ar tevi notika? - Lielais Teds aizkaitināti prasīja. - Uz priek�u! Spied D! Elviss Preslijs nomira 1976. gadā!
MAN VIENALGA, KAS TE TEIKTS, - sacīja garais motociklists ar ķiveri. - NEESMU VIŅAM PAT PIESKĀRIES.
Trīs motociklisti pie galdiņa vienlaikus pagriezās.
- Kurā brīdī tu ienāci? - Sarkanā brīnījās.
Garais devās pie viņiem, pamezdams pārsteigtos spēlmaņus un laimestu.
ES JAU VISU LAIKU TEPAT VIEN BIJU, - viņ� teica.
Vārdos jautās tum�a atbalss no naksnīgām vietām, auksts, pelēks, miris skaņas mūris. Ja viņa balss būtu no akmens, tajā jau sen būtu iegravēts vārds, uzvārds un divi datumi.
-Jūsu tēja atdzisīs, kungs, - Bads brīdināja.
- Kur tas laiks, - piebalsoja Kar�.
Noplaiksnīja zibens, kam sekoja kluss pērkona dārds.
- Laiciņ� kā uz pasūtījumu, - savu vārdu teica Piesārņojums.
JĀ-
Spēlmaņus pie automāta arvien vairāk mulsināja sve�inieku saruna. Ar Lielo Tedu priek�galā viņi neveikli aiz�ļūca pie saviem galdiņiem un sāka blenzt uz �etrotni.
Viņi, protams, ievēroja, ka uz visu �etru sve�inieku jakām ir uzraksts ELLES EŅĢEĻI. Turklāt viņi izskatījās nāvīgi viltīgi un pārāk tīri, un diez vai kāds no �etriem kādreiz salauztu citam roku tāpēc vien, ka ir svētdienas pēcpusdiena un televīzijā neko labu nerāda. Turklāt viņu vidū bija sieviete, kas nebrauc uz aizmugures sēdekļa, bet atļaujas pati sēsties pie stūres, it kā viņai uz to būtu tiesības.
- Tātad jūs esat elles eņģeļi? - Lielais Teds zobgalīgi pajautāja.
Lai nu ko, bet svētdienas braucējus īstie Elles Eņģeļi necie�.�
Sve�inieki pamāja.
- No kuras tad nodaļas?
Garais sve�inieks uzmeta Lielajam Tedam skatienu un piecēlās. Tā nebija vienkār�a kustība: �ķita, ka nakts okeāna krastā atvērtos saliekamie pludmales krēsli.
It kā viņ� celtos kājās mū�īgi.
Sve�inieka seju slēpa melnā ķivere. Lielais Teds ievēroja, ka tā ir no dīvainas plastmasas, jo, tajā skatoties, varēja redzēt tikai savu seju.
JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA, garais sve�inieks sacīja, SESTĀ NODAĻA.
- Otrais līdz astotais pants, - puisis baltajā apģērbā izpalīdzīgi piebilda.
Lielais Teds nikni uzlūkoja sve�iniekus; viņa �oklis izstiepās, bet deniņos sāka pulsēt zils asinsvadiņ�.
- Ko tas nozīmē? - viņ� prasīja.
Kāds viņu paraustīja aiz piedurknes: Pigbogs, kam āda zem netīrumu kārtas bija kļuvusi neparasti pelēka.
- Tas nozīmē, ka esam iekūlu�ies ķezā, - Pigbogs paskaidroja.
Garais sve�inieks nesteidzīgi pacēla bālu motociklista cimdu un ķiveres aizsargstiklu, un Lielais Teds pirmo reizi mū�ā no�ēloja, ka nav dzīvojis krietnāk.
-Jēzus Kristus! - viņ� novaidējās.
- Manuprāt, Viņ� var būt klāt kuru katru brīdi, -Pigbogs nobēra. - Varbūt meklē, kur nolikt motociklu. Ejam, varbūt mums jāiestājas jaunie�u klubā vai tamlīdzīgi...
Ta�u Lielā Teda nesatricināmā neziņa bija viņa vairogs un bruņas. Viņ� pat nepakustējās.
- Ap�ēliņ, Elles Eņģeļi, - Teds novilka.
Kar� nevērīgi pameta roku sveicienam.
-Jā, tie esam mēs, Lielo Ted, - Kar� teica. - īsti, neviltoti.
Bads pamāja.
- Vecais kalums, - viņ� piebilda.
Piesārņojums noņēma ķiveri un sapurināja garos, baltos matus. Viņ� bija pārņēmis stafeti no Mēra, kas, zūdīdamies par penicilīnu, 1936. gadā aizgāja pensijā. Ak, ja nabaga zēns būtu zinājis, kādas iespējas pavērs nākotne...
- Citi sola, bet mēs darām, - viņ� sacīja.
Lielais Teds paskatījās uz ceturto jātnieku.
- Hm, esmu tevi kaut kur redzējis, - viņ� secināja, - jā, uz
ES IEKĻŪSTU PILNĪGI VISUR.
- Ap�ēliņ.
Lielā Teda seja no lielas domā�anas savilkās.
- Ar kādu moci tu brauc? - viņ� pajautāja.
ap karjeru trakoja vētra. Spēcīgs vēj� dancināja auklu ar tajā iekārto riepu. Ik pa brīdim tas pacēla un aiznesa skārda plāksni (atmiņas no mēģinājuma uzcelt kokā namiņu).
Cie�i saspiedu�ies, VIŅI skatījās uz Ādamu. Viņ� �ķita tāds kā lielāks. Suns sēdēja un gaudoja, domādams par visām smar�ām, kas jāzaudē. Ellē smird tikai pēc sēra. Bet �eit tāda smar�u bagātība... jā, un ellē nav arī nevienas kuces.
Ādams satraukti soļoja, vēzēdams rokas.
- Mums ies neiedomājami jautri, - viņ� solīja. - Varēsim pētīt un ne to vien. Man �ķiet, ka drīzumā lik�u ataugt vecajiem d�ungļiem.
- Bet kur�, tavuprāt, vārīs un ceps, mazgās un tīrīs? -Braiens drebo�ā balsī jautāja.
- Nevienam nekas tamlīdzīgs nebūs jādara, - Ādams viņu mierināja. - Ēdamā būs papilnam: �ipsu kalni, ceptu sīpolu riņķī�i, viss, ko vēlies. Nebūs jāvelk jaunas drēbes, ja negribēsi, nevajadzēs mazgāties. Uz skolu arī, starp citu, varēsim neiet. Vispār nebūs jādara nekas, ko negribam. Tas nu gan būs
virs kukamundi kalniem cēlās mēness, �onakt neparasti spo�s.
D�onijs Divkaulis sēdēja tuksne�a sarkanajā iedobē. Tā bija svēta vieta, kur jau kop� pasaules pirmsākumiem gulēja divi akmeņi, veidoju�ies vēl sensenajā Sapņu laikā. D�onijs Divkaulis tuvojās savas apgaitas galam. Viņa vaigi un kakls bija notriepti ar sarkanu okru, un viņ� dziedāja senu dziesmu, kuru varētu saukt par kalnu dziedo�o karti. Ar �ķēpu viņ� vilka putekļos da�ādus rakstus.
Divas dienas D�onijs Divkaulis nebija nedz ēdis, nedz gulējis un jau tuvojās transa stāvoklim, kas saplūdina cilvēku ar dabu un ļauj sazināties ar sen�iem.
Viņ� gandrīz bija to sasniedzis.
Gandrīz...
D�onijs Divkaulis samirk�ķināja acis un pameta ziņkārīgu skatienu visapkārt.
-
- Kas to teica? - D�onijs Divkaulis prasīja.
Viņa lūpas atvērās:
D�onijs domīgi pakasījās.
- Tātad viens no maniem sen�iem, jā, draugs?
-
-Ja jau esi mans sencis, - D�onijs Divkaulis turpināja, - kāpēc runā kā mīkstais?
-
- Paklau? Paklau? - D�onijs Divkaulis sauca.
Apsedies smiltis, viņ� gaidīja, ta�u atbildes nebija. Azirafals jau bija projām.
citrons do�evo, Haiti kareivis un ceļojo�s hungans6, bija uzmetis plecā somu, kurā atradās burvju zālītes, ārstniecības augi, me�a kaķa gabaliņi, melnas sveces, pulveris (kura sastāvā bija galvenokārt �āvēta zivs un beigts simtkājis), puspudele
Pacēlis nazi, viņ� ar ievingrinātu roku nogrieza melnam gailim galvu. Uz labās rokas uz�ļācās asinis.
-
-
- Vai tas ir mans sargeņģelis? - viņ� sev jautāja.
-
Citrons redzēja, ka viņa roka sniedzas pēc gaiļa.
-
- Haiti, - viņ� atbildēja.
-
Citrons palika viens ar savām domām.
- Pie joda to
Brīdi viņ� skatījās tuk�ām acīm un tad paņēma somu
un
Viļņi skaļi sitās pret krastu. Palmas �ūpojās.
Tuvojās vētra.
iedegās gaismas. Kabeļtelevīzijas
Mārvins 0. Begmens sakārtoja kaklasaiti, pārbaudīja spogulī savu smaidu, uzsita pa dibenu personīgajai asistentei (mis Sindijai Kelerheilsai - pirms trim gadiem
Tā dziedāja koris. Mārvinam dziesma patika. Viņ� pats bija tās autors. Vēl viņ� bija sacerējis dziesmas
Dzeja bija bez atskaņām un parasti bezjēdzīga, turklāt Mārvins nebija īpa�i muzikāls un zaga melodijas no vecām kantrimūzikas dziesmām, tomēr bija pārdevis jau vairāk nekā �etrus miljonus ierakstu.
Karjeru Mārvins bija uzsācis kā kantri dziedātājs, izpildot vecas Konveja Tviti un D�onija Ke�a dziesmas. Viņ� regulāri koncertēja Sankventina cietumā, līdz beigās cilvēktiesību aizstāvji viņu no turienes atbrīvoja, balstoties uz likumu par cietsirdīgu un neatbilsto�u soda izcie�anu.
Tie�i tad Mārvins pievērsās reliģijai. Ne jau klusi, personīgi, darot labus darbus vai dzīvojot krietnu dzīvi, nedz arī uzsienot kaklasaiti un zvanot pie kaimiņu durvīm, bet izveidojot personīgās televīzijas kanālu un liekot skatītājiem sūtīt sev naudu.
Viņ� izveidoja ideālu televīzijas programmu
Pasaule ir daudz sare�ģītāka, nekā uzskata vairums cilvēku. Daudzi, piemēram, uzskatīja, ka Mārvins nav īsts ticīgais, jo ar to nopelna daudz naudas. Viņi kļūdījās. Mārvins ticēja no visas sirds un ne�aubīdamies, turklāt liela peļņas daļa aizplūda uz, viņaprāt, Dieva darbiem.
Pirmā dziesma beidzās, un Mārvins, iznācis kameru priek�ā, pieticīgi pacēla rokas, lūgdams apklust. Vadības kabīnes operatori izslēdza aplausu ierakstu.
- Brāļi un māsas, paldies jums, paldies, vai nebija skaisti? Un neaizmirstiet, ka �o pacilājo�o dziesmu un ari citas varat noklausīties kasetē
Viņ� kļuva nopietnāks.
- Brāļi un māsas, man ir vēsts jums visiem, svarīga vēsts no mūsu Kunga jums visiem - vīriem, sievām un bērniem. Draugi, ļaujiet man pastāstīt jums par Apokalipsi. Tas viss ir rakstīts jūsu Bībelēs: mūsu Kungs deva Atklāsmi Svētajam Jānim Patmas salā, tāpat arī Daniēla grāmatā. Draugi, mūsu Kungs vienmēr runā tie�i par jūsu nākotni. Un kas jūs sagaida?
Kar�. Piesārņojums. Bads. Nāve. Asins upes. Lielas zemestrīces. Kodolraķetes. Tuvojas baisi laiki, brāļi un māsas. Ir tikai viens ceļ�, kā no tā izvairīties.
Pirms iznīcība nāk - pirms �etri Apokalipses jātnieki ierodas - pirms kodolraķe�u lietus gāzīs uz neticīgajiem, -notiks uzņem�ana debesīs.
Es jau dzirdu jūsu jautājumu: bet kas tas ir?
Uzņem�ana debesīs, brāļi un māsas, notiks tā: ikviens patiesi ticīgais tiks pacelts gaisā, lai ko tobrīd darīs -sēdēs vannā, strādās, brauks ar automa�īnu vai mājās lasīs Bībeli. Un tad pēk�ņi jūs būsiet gaisā - ideālos, pilnīgi veselos ķermeņos. Un jūs no aug�as noskatīsieties uz pasauli, kurai lemti iznīcības gadi. Izglābsies tikai ticīgie, tikai tie, kas atdzimu�i no jauna, un tie vairs nepazīs sāpes, nāvi, �ausmas un mokas. Pēc tam sāksies lielais kar� starp Debesīm un Elli, un Debesis iznīdēs Elles spēkus, un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, bēdu, asaru, tāpat ari sāpju, un Viņ� valdīs godībā mū�u mū�os...
Mārvins pēk�ņi apklusa.
-
Mārvins Begmens pietvīka arvien tum�āks.
- Nelabais! Kungs, pasargā mani! Ar manu muti runā nelabais! - Viņ� uzsprāga un uzreiz pats sevi pārtrauca: -
Iestājās klusums. Mārvins gribēja atvērt muti, bet nespēja. Kaut kas viņa galvā aplaida skatienu visapkārt, palūkojās uz studijas darbiniekiem un tiem, kas vēl nezvanīja policijai un ne�ņukstēja kaktos, pēc tam - uz operatora pelēko seju.
-
kroulijs dragāja pa oksfordstrītu ar ātrumu simt divdesmit jūdzes stundā.
Iebāzis roku cimdu nodalījumā, viņ� gribēja atrast rezerves saulesbrilles, ta�u uztaustīja tikai kasetes. Aizkaitināts paķēris vienu uz labu laimi, viņ� iegrūda to atskaņotājā.
Kroulijs gribēja klausīties Bahu, ta�u beigās samierinājās ar
-
Ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā viņ� apbrauca pretējā virzienā ap Marmora arku. Zibens gaismā Londonas debesis mirgoja kā sabojājusies fluorescējo�a spuldze.
Gandrīz pa�ās grāmatas beigās velns atrada salocītu papīra lapu ar Azirafala glīto, kaligrāfisko rokrakstu. Atlocījis lapiņu, viņ� sāka lasīt (tikmēr
Lasīdams Kroulijs juta pakrūtē aukstumu.
Nebija jau arī citur, kur braukt.
Kasete beidzās, un automātiski ieslēdzās ma�īnas radio.
-
-
-
-
-
-
Kroulijs neatsaucās.
- Hm, - Kroulijs piekrita.
Kroulijs klusēja.
- Hm, - Kroulijs norūca.
-...
Izslēdzis radio, Kroulijs iekoda apak�lūpā. Zem pelniem un sodrējiem viņa seja izskatījās ļoti nogurusi, bāla un gau�ām pārbijusies.
Bet tad Krouliju pēk�ņi sagrāba dusmas. Paskat, kā �ie ar viņu runā! Kā ar istabaugu, kas sācis mest lapas uz paklāja.
Viņ� nogriezās gar stūri, lai tiktu pa sānceļu līdz M25, bet no turienes tālāk uz M40, kas veda uz Oksford�īru.
Ta�u uz M25 kaut kas bija noticis. Skatoties uz ceļu, sūrstēja acis.
No vietas, kur agrāk bija M25 Londonas orbitālā maģistrāle, plūda vienmērīga skandē�ana - trok�ņi, ko radīja daudzbalsīgi ma�īnu signāli un sirēnas, mobilo telefonu pīkstieni un mazu bērnu kliedzieni (viņi bija iesprādzēti aizmugures sēdekļos uz visiem laikiem).
Bet tad Kroulija sejā atplauka smaids. Viņ� noknak�ķi-nāja pirkstus. Uz acīm materializējās saulesbrilles. Pelni no uzvalka un ādas izgaisa kā nebiju�i.
Pie joda! Ja jau iet bojā, kāpēc ne stilīgi?
Klusi svilpodams, Kroulijs brauca tālāk.
viņi slīdēja pa maģistrāles sānu joslu kā nāves eņģeļi, un tādi jau viņi arī bija.
Tomēr ne pārāk ātri, ņemot vērā apstākļus. Visi �etri stingri turējās pie ātruma simt piecas jūdzes stundā, it kā skaidri zinādami, ka izrāde bez viņiem nevar sākties. Tur viņiem bija taisnība. Viņiem piederēja viss pasaules laiks, cik nu tā vairs bija palicis.
Viņiem pa pēdām sekoja vēl �etri braucēji: Lielais Teds, Grīzers, Pigbogs un Skazs.
Viņi jutās pacilāti. Nu viņi bija
Viņi apzinājās, ka visapkārt rēc pērkona negaiss, satiksmes trok�ņi, vēja un lietus cirtieni. Ta�u aiz muguras pletās klusums, tīrs un miris. Gandrīz tīrs. Noteikti miris.
To pārtrauca Pigboga kliedziens Lielajam Tedam.
- Bet kas tad tu būsi? - aizsmaku�ā balsī viņ� sauca.
-Ko?
- Es prasīju, kas tad tu...
- To es dzirdēju. Bet to jau tu nedomāji. Visi dzirdēja, ko
Pigbogs no�ēloja, ka nav pievērsis vairāk uzmanības Atklāsmes grāmatai.
Ek, ja viņ� būtu zinājis, ka tā noderēs dzīvē, būtu lasījis cītīgāk.
- Es gribēju teikt, ka
- Motociklisti, - Grīzers piebilda.
- Labi, lai būtu �etri Apokalipses motociklisti. Kar�, Bads, Nāve un... un vēl... Piesārņojums.
- Nu un?
- Vai �iem nav nekas pretī, ka mēs sekojam, ko?
- Nu un?
- Tad jau mēs
Iestājās klusuma brīdis. Pretējā joslā �āvās garām automa�īnas, mezdamas gaismas. Zibens iezīmēja mākoņu kontūras, un valdīja gandrīz absolūts klusums.
- Vai es ari varu būt Kar�? - Lielais Teds painteresējās.
- Nekādā gadījumā! Kā gan tu vari būt Kar�? Kar� te jau ir. Tev jāizvēlas kaut kas cits.
Lielais Teds domā�anas piepūlē savieba seju.
- NFI, - viņ� beigās teica. - Esmu Nopietni Fiziski Ievainojumi. Lūk, kas es esmu. Jā. Bet kas būsiet jūs?
- Vai es varu būt Atkritumi? - Skazs prasīja. - Vai arī Mulsino�as Personīgās Problēmas?
- Atkritumi nederēs, - NFI atbildēja. - Tas ir tas pats, kas Piesārņojums. Bet tu vari būt tas otrs.
Klusēdami viņi turpināja ceļu tumsā. �etru jātnieku aizmugures gaismas mirdzēja apmēram divdesmit metrus priek�ā.
Nopietni Fiziski Ievainojumi, Mulsino�ās Personīgās Problēmas, Pigbogs un Grizers.
- Es gribu būt Cietsirdība pret Dzīvniekiem, - Grīzers paziņoja.
Pigbogs netika gudrs - atbalstīt to vai ne. Bet tam jau nebija nozīmes.
Un tad pienāca viņa kārta.
- Es... hm... domāju, ka bū�u Automātiskie Atbildētāji. Tie ir varen neganti, - Pigbogs sacīja.
- To tu nevarēsi. Vai tad automātiskais atbildētājs var būt repokalipses jātnieks? Pēdējās muļķības, nekas vairāk.
- Kāpēc gan ne? - Pigbogs brīnījās. - Tie ir tikpat ļauni kā Kar� un Piesārņojums. Tīrā sodība, vai tad ne? Automātiskie atbildētāji. Nevaru ciest tos draņķa automātiskos atbildētājus!
- Man arī nepatīk automātiskie atbildētāji, - sarunā iespraucās Cietsirdība pret Dzīvniekiem.
- Vai tu vienreiz aizvērsies? - no�ņāca NFI.
- Varbūt es varu savējo mainīt uz kaut ko citu? -jautāja Mulsino�ās Personīgās Problēmas, kas, uz brīdi pieklusis, spraigi domāja. - Es gribu būt Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena.
- Labi, maini vien! Bet tu, Pigbog, nevari būt automātiskais atbildētājs, izdomā kaut ko citu!
Pigbogs sāka prātot. Labāk vajadzēja klusēt!
- Tie�ām Stilīgi Cilvēki, - viņ� beigās teica. - Neieredzu tādus!
- Tie�ām Stilīgi? - atkārtoja Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena.
- Jā, vai zini. Tādus rāda televīzijā, ar tizlu matu griezumu, vienīgi viņiem tas piestāv. Maisveida uzvalkos, bet tu nevari saukt viņus par jefiņu baru. Ja gribat dzirdēt manas domas, redzot tādus, gribu lēni iegrūst �os ar ģīmi pa priek�u dzeloņdrātīs. Tā, lūk, es domāju. - Pigbogs ierāva elpu, ne�aubīdamies, ka tā ir garākā runa viņa mū�ā.9 - Tādas, lūk, ir manas domas. Ja jau man viņi sen līdz kaklam, tad dro�i vien citiem arī.
- Jā, - piekrita Cietsirdība pret Dzīvniekiem. - Un �ie staigā saulesbrillēs, vajag vai ne.
- Ēd sapuvu�us sierus un dzer draņķīgo bezalkoholisko alu, - piebalsoja Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena. - Man tādi riebjas. Kāda jēga dzert, ja pēc tam nevem? Vai varu mainīt savu vārdu uz Bezalkoholiskais Alus?
- Nē, sasodīts, nevari gan, - NFI atbildēja. - Vienreiz jau nomainīji.
- Lai nu kā, - Pigbogs atbildēja, - es gribu būt Tie�ām Stilīgi Cilvēki.
- Labi, - sacīja vadītājs.
- Nesaprotu, kāpēc es, ja gribu, nevaru būt sasodītais Bezalkoholiskais Alus?
- Aizveries!
Nāve, Bads, Kar� un Piesārņojums turpināja ceļu uz Tedfīldu.
Nopietni Fiziski Ievainojumi, Cietsirdība pret Dzīvniekiem, Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena (bet slepenībā Bezalkoholiskais Alus) un Tie�ām Stilīgi Cilvēki ceļoja kopā ar viņiem.
BIJA MITRA, VĒTRAINA sestdienas pievakare, un misis Treisija bija visai okultā noskaņojumā.
Viņa bija ģērbusies plīvojo�ā kleitā, uz plīts uzlikusi katliņu, pilnu ar ro�kāpostiem. Visos �etros istabas stūros dega sveces, rūpīgi ieliktas vīna pudelēs ar vasku notecēju�iem kakliņiem.
Pie galda sēdēja vēl trīs cilvēki: misis Ormeroda no Belsaizas parka ar tum�zaļu cepuri galvā, kas iepriek�ējā dzīvē, iespējams, bija puķupods, misters Skrogijs - vāj�, bāls vīrietis ar izvalbītām bezkrāsainām acīm, un D�ūlija Petlija no
- Vai mēs varētu sadoties rokās? - misis Treisija ierosināja. - Un vēl jābūt pilnīgam klusumam. Garu pasaule ir ļoti jūtīga pret vibrācijām.
- Pajautājiet, vai tur ir mans Rons, - ierunājās misis Ormeroda. Zods viņai bija stūrains kā ķieģelis.
- Noteikti, mīļā, bet jūs nedrīkstat runāt, kamēr es nodibinu sakarus.
Iestājās klusums, vienīgi misteram Skrogijam kurkstēja vēders.
- Lūdzu, atvainojiet, dāmas, - viņ� nomurmināja.
Gadu gaitā, paceļot Plīvuru un pētot Noslēpumus,
misis Treisija atklāja, ka pietiek ar divām minūtēm klusuma, lai nodibinātu sakarus ar garu pasauli. Ja ilgāk, klienti kļūst nemierīgi, ja mazāk, tad uzskata, ka par seansu pārmaksāju�i.
Misis Treisija prātā sastādīja iepirkumu sarakstu.
Olas. Salāti. Unce kausēta siera. �etri tomāti. Sviests. Tualetes papīra rullis. To nedrīkst aizmirst, jau iet uz beigām. Jauks aknu gabaliņ� misteram �edvelam, nabaga vecajai dvēselei, �ēl cilvēka...
Laiks.
Misis Treisija atmeta galvu, bezspēcīgi nolaida to uz pleca un tad atkal pacēla. Acis viņai bija gandrīz aizvērtas.
- Tagad viņa iedziļinās, mīļā, - misis Treisija dzirdēja misis Ormerodu �ukstam D�ūlijai Petlijai, - par to nav jāuztraucas. Viņa tikai kļūst par tiltu ar To Pusi. Tūlīt parādīsies gars, kur� viņu vadīs.
Misis Treisiju tāda uzmanība kaitināja, un viņa klusi novaidējās.
- Ooooooo!
Pēc tam spalgā, trīco�ā balsī viņa turpināja:
- Vai tu tur esi, mans garu vadoni?
Spriedzes radī�anai misis Treisija mirkli pagaidīja.
Mazgā�anas �ķīdums, divas bund�as pupiņu konservu. Vaimandieniņvai, vēl arī kartupeļi.
-Jā? - misis Treisijas balss skanēja dobji un �ērksto�i.
- Vai tas esi tu, D�eronimo?
- Au, es, jā... - viņa pati atbildēja.
- �odien mūsu pulciņā ir jauns biedrs, - misis Treisija paziņoja.
- Hau, mis Petlija! - viņa atbildēja kā D�eronimo.
Misis Treisija no sākta gala uzskatīja, ka sarkanādaina indiāņa gars ir būtiska seansu sastāvdaļa, turklāt vārds viņai patika. To viņa pateica ari Ņūtonam, kur� saprata, ka par D�eronimo misis Treisija neko nezina, tomēr neuzdro�inājās to teikt.
- Ai, - iepīkstējās D�ūlija. - Patīkami ar jums iepazīties.
- D�eronīmo, vai mans Rons tur arī ir? - pajautāja misis Ormeroda.
- Hau, skvo10 Beril, - misis Treisija atbildēja, - pie mana vigvama durvīm stiepjas neiedomājami gara zudu�o dvēseļu rinda. Iespējams, ka tur ir arī tavs Rons. Hau.
Misis Treisija no pieredzes zināja, ka Rons jāpiemin tikai seansa beigās. Pretējā gadījumā Berila Ormeroda visu tik�anās laiku stāstīs nelaiķim, kas noticis pēc viņu pēdējās tērzē�anas... (... paklau, Ron, vai atceries, mūsu Ērika pastarīte, Sibilla, tu viņu gan tagad vairs nepazītu, jā, Sibilla aizrāvusies ar makramē, bet mūsu Letīcija, mūsu Karenas vecākā, kļuvusi par lesbieti, bet mūsdienās tas nav nekas slikts, un raksta disertāciju par Serd�o Leones filmām no feministu skatpunkta, bet mūsu Stens, vai zini, viens no mūsu Sandras dvīņiem, es tev pagāju�o reizi par viņu stāstīju, nu, viņ� uzvarēja �autriņu me�anas turnīrā, un tas ir jauki, jo mēs ta�u uzskatījām viņu par tādu kā mem-mesdēliņu, un �ķūnī sija pa pusei sagāzusies, bet es nesen parunāju ar mūsu Sindijas jaunāko, kur� strādā par celtnieku, un viņ� atnāks svētdien, un, ak, tas man atgādina...)
Nē, Berila Ormeroda lai pagaida. Noplaiksnīja zibens, tālumā noducināja pērkons. Misis Treisija jutās lepna, it kā tas būtu viņas nopelns. Zibens radīja vēl labāku auru nekā sveces. Saziņā ar gariem gaisotne ta�u ir galvenais.
- Bet tagad, - misis Treisija sacīja jau savā balsī, - misters D�eronīmo grib zināt, vai mūsu vidū ir misters Skro-
gijs-
Skrogija bālganās acis iedegās.
- Hm, tas ta�u esmu es, - viņa balsī skanēja cerība.
- Nu, tad jau kāds ar jums grib sazināties.
Misters Skrogijs nāca uz seansiem jau mēnesi, tomēr nespēja iedomāties, ka varētu saņemt vēsti. Bija situsi viņa stunda.
- Vai pazīstat kādu, vārdā, hm, D�ons?
- Nē, - misters Skrogijs atbildēja.
- Acīmredzot kosmiska kļūme. Varbūt Toms. Vai D�ims, vai, hm, Deivs.
- Biju pazīstams ar kādu Deivu Hemelhepstedā, - misters Skrogijs tā kā �aubījās.
- Tik tie�ām, viņ� saka, ka pirmīt teicis
- Pagāju�ajā nedēļā nejau�i satikāmies: viņ� pastaigājās ar suni un izskatījās sveiks un vesels, - misters Skrogijs apjuka.
- Viņ� saka, lai neuztraucaties, jo viņpus Plīvura jūtas labi, - misis Treisija kareivīgi paziņoja, zinādama, ka klientiem vienmēr jāsaka tikai labi jaunumi.
- Pasakiet manam Ronam, ka vēlos pastāstīt viņam par mūsu Kristālas kāzām, - misis Ormeroda teica.
- Noteikti, mīļā. Mirklīti uzgaidiet, no turienes nāk vēsts...
Un tā arī bija: vēsts sēdēja misis Treisijas prātā un lūkojās laukā.
-
- Vai tas esi tu, Ron? - misis Ormeroda neizturēja.
Atbilde, kad tā atskanēja, bija īgna.
-
-Jā, bet es gribu runāt ar Ronu Ormerodu, - misis Ormerodas balsī jautās aizkaitinājums. - Viņ� ir neliela auguma, pakausis metas pliks. Vai nevarat laist viņu pie vārda, lūdzu?
Iestājās klusums.
-
Misis Ormeroda un misters Skrogijs saskatījās. Iepriek�ējos seansos nekas tamlīdzīgs nebija gadījies. D�ūlija Petlija bija stāvā sajūsmā. Tas bija viņai pa prātam. D�ūlija cerēja, ka misis Treisijas izsauktais gars materializēsies kā ektoplazma.
- Hallo? - misis Treisija teica pārvērstā balsī.
Misis Ormeroda satrūkās. Nudien skanēja kā Rona balss. Citos seansos viņ� izklausījās vairāk pēc misis Treisijas.
- Ron, vai tas esi tu?
-Jā, Be-Beril.
- Labi. Man tev �is tas jāpastāsta. Pirmais jaunums: pagāju�o sestdien biju mūsu Kristālas kāzās, mūsu Meri-līnas vecākās...
- Be-Beril, tu dzīvē nekad... nelaidi mani pie vā-vārda. Ta-tagad, kad esmu miris, varu vienreiz pa-pateikt...
Misis Ormeroda �ķita mazliet neapmierināta. Iepriek�ējās reizēs, runājot ar Rona garu, viņ� teica, ka Plīvura otrā pusē esot laimīgs un dzīvojot tādā kā debesu bungalo. Bet nu viņ� izklausījās vairāk pēc vecā Rona, un to viņa, atklāti sakot, nevēlējās, tāpēc tagad pateica to, ko teica vienmēr, kad vīrs runāja tādā balsī.
- Ron, neaizmirsti par savu slimo sirdi.
- Man va-vairs nav sirds. Vai tad aizmirsi? Tātad, Be-Beril...?
- Jā, Ron.
- Aizveries!
To pateicis, gars apklusa.
-
Misis Treisija piecēlās, piegāja pie durvīm un ieslēdza gaismu.
-
Seansa dalībnieki cēlās kājās, manāmi pārsteigti, vai misis Ormerodas gadījumā - saniknoti. Visi izgāja vestibilā.
- Es vēl neesmu pateikusi pēdējo vārdu, Mārd�orija Potsa! - misis Ormeroda �ņāca, piespiedusi pie krūtīm somiņu un beigās aizcirzdama durvis.
Mirkli vēlāk no vestibila atskanēja apslāpēta balss:
- Un mūsu Ronam vari pateikt, ka viņ� arī vēl �o to dzirdēs!
Misis Treisija (motorollera vadītāja apliecība viņai tie�ām bija uz Mārd�orijas Potsas vārda) iegāja virtuvē un noņēma no plīts ro�kāpostus.
Pēc tam viņa uzvārīja ūdeni tējai, nolika uz galda divas tases, apsēdās un abās ielēja tēju, vienā iebēra cukuru un tad ieturēja pauzi.
-
Nolikusi abas tases sev priek�ā, viņa ierāva malciņu
saldās tējas.
- Bet tagad, - misis Treisija teica pati savā balsi, kas bija pazīstama visiem, lai gan varbūt skanēja sve�ādi, jo viņa bija sakaitināta līdz baltkvēlei. - Bet tagad varbūt pateiksi man, kas notiek. Ceru, ka tā būs laba vēsts.
uz M6 maģistrāles no smagās automa�īnas bija izgāzusies visa krava. �oferis apgalvoja, ka vedis viļņotas skārda loksnes, lai gan abi de�urējo�ie policisti negribēja tam ticēt.
- Es vēlos zināt tikai vienu: no kurienes te uzradās zivis? - policijas ser�ants jautāja.
- Es ta�u teicu. Nokrita no debesīm. Vienubrīd braucu ar ātrumu se�desmit jūdzes stundā, bet nākamajā jau, bla-dāc, priek�ējo stiklu izsita divpadsmit mārciņu smags lasis. Pagriezu stūri un tad paslīdēju uz
- Varbūt esat iereibis, ser? - ser�ants, pats tam neticēdams, jautāja.
- Protams, ne, muļķadesa! Vai tad pats neredzi zivis?
Kaudzes galā kustējās paliels astoņkājis, kas gurdeni
pamāja viņiem ar taustekli. Policists apvaldīja kārdinājumu pamāt pretī.
Viņa kolēģis, iebāzis galvu policijas automa�īnā, runāja rācijā:
- ... viļņotas skārda loksnes un zivis nobloķēju�as satiksmi uz M6, apmēram pusjūdzi uz ziemeļiem no krustojuma 10. Mums jāslēdz viss dienvidu ceļ�. Jā.
Lietus divkārt pieņēmās spēkā. Maza forele, brīnumainā kārtā palikusi dzīva pēc kritiena, rotaļīgi aizpeldēja uz Birmingemas pusi.
- tas bija brīni�ķīgi, - Ņūtons atzinās.
- Labi, - Anatēma atbildēja, - visi pazaudējām pamatu zem kājām.
Piecēlusies un atstājusi uz paklāja izmētātās drēbes, viņa iegāja vannasistabā.
Ņūtons jau skaļāk teica:
- Es tie�ām tā domāju: brīni�ķīgi. Vienreizēji, brīni�ķīgi. Vienmēr cerēju, ka tā būs, un bija arī.
Vannasistabā �alca ūdens.
- Ko tu tur dari? - viņ� pajautāja.
- Stāvu zem du�as.
- Skaidrs.
Ņūtons laiski prātoja, vai visi pēc tam iet du�ā vai tikai sievietes. Viņam radās aizdomas, ka kaut kur vienādojumā iekļāvās arī bidē.
Kad Anatēma, ietinusies pūkainā, sārtā dvielī, iznāca laukā, Ņūtons sacīja:
- Vai zini, mēs varētu atkārtot.
- Nē, - Anatēma atbildēja, - ne tagad.
Noslaucījusies viņa uzlasīja no grīdas apģērba gabalus
un mierīgi vilka tos mugurā. Ņūtons, būdams vīrietis, kur� peldbaseinā pusstundu gaida uz brīvu pārģērb�anās kabīni, negribēdams atkailināties citu priek�ā, jutās mazliet satriekts un vienlaikus dziļi saviļņots.
Anatēmas auguma daļas parādījās un pazuda it kā pēc burvju mākslinieka mājiena. Ņūtons mēģināja saskaitīt krūtsgalus (nesekmīgi), ta�u daudz par to nebēdāja.
- Kāpēc gan ne? - viņ� brīnījās, jau gribēdams piebilst, ka ilgu laiku tas neaizņemtu, ta�u iek�ējā balss ieteica to nedarīt. īsā laikā Ņūtons bija guvis labu pieredzi.
Anatēma paraustīja plecus, kas nebija viegli izdarāms, vienlaikus ģērbjot neuzkrīto�us melnus svārkus.
- Agnese teica, ka mēs to darīsim tikai vienreiz.
Ņūtons atvēra muti, pēc tam vēlreiz un beigās sacīja:
- Nē, tā viņa neteica. Sasodīts, nē! Viņa nevarēja to paredzēt. Es neticu!
Anatēma apģērbusies devās pie galda, paņēma kartīti un sniedza to Ņūtonam.
Viņ� izlasīja, nosarka un tad, sakniebis lūpas, atdeva kartīti Anatēmai.
Galvenais jau nebija tas, ka Agnese to zināja un bija izteikusies iespējami skaidri, bet gan uzmudino�ās piezīmes, kuras gadsimtiem ilgi uz malām bija rakstīju�as Divaisu dzimtas pārstāves.
1
Dieva Balss. Bet nevis Dieva
2
Tāpat arī datora garantijas talons ar brīdinājumu, ka gadījumā, ja aparāts 1) nedarbojas, 2) nedarbojas, kā solīts dārgajā reklāmā, 3) sit pa nagiem visiem, kas tuvumā, 4) atverot dārgo iepakojumu, tajā vispār nekā nav, tad ra�otājs par to nenes nekādu atbildību, jo pircējam jābūt laimīgam, ka viņ� drīkst atdot naudu ra�otājam; un jebkur� mēģinājums uzskatīt nopirkto aparātu par savu īpa�umu pievērsīs drūmu viru uzmanību ar draudīgiem diplomātiem un ļoti plāniem pulksteņiem. Datorra�otāju garantija atstāja uz Krouliju dziļu iespaidu, un beigās viņ� nosūtīja visas instrukcijas Lejā uz nodaļu, kas izdeva Nemirstīgo dvēseļu līgumus, pievienodams dienesta piezīmi: Mācieties, zēni...
3
Lai gan mēs to nesauktu par dejo�anu. Vismaz ne labu dejo�anu. Velns dejo tāpat, kā balto orķestris izpilda soulmūziku.
4
Kaut gan parasti �is bumbiņas dibenā nav milzīga plastmasas sniegavīra, ja vien neizprotamais plāns nav vēl neizprotamāks, kā niēs parasti uzskatām.
5
Impērijas papla�inā�anas zelta laikmetā Raganu armija piedzīvoja renesansi. Britu karaspēka nebeidzamās sadursmes attiecās ari uz raganām, dziedniekiem, pū�ļotājiem, �amaņiem un citiem okultajiem pretiniekiem. Tāpēc kaujas laukā bija vajadzīgi tādi spēki kā Raganu armijas �tāba majora Nārkera divus metrus garais un simt divdesmit kilogramus smagais stāvs, kas soļoja aurodams, sagrābis Grāmatu bruņuvākos, purinādams trīs kilogramus smagu zvanu un nesdams rokā īpa�i nostiprinātu sveci. Viņ� spēja iztīrīt stepi no pretiniekiem ātrāk nekā karabīņu ugunis.
Sesila Rouda rakstīja: �Nomaļus dzīvojo�as ciltis uzskatija viņu par tādu kā dievu, un tikai īpa�i drosmīgas vai stūrgalvīgas raganas un dziednieki spēja stāties pretī �tāba majoram Nārkeram. Personīgi es labāk par sabiedroto izvēlētos viņu, nevis divus bataljonus Nepālas partizānu.�
6
Burvis vai priesteris. Vudū ir ļoti interesanta reliģija, ko var praktizēt visa ģimene, pat miru�ie.
7
12,95 dolāri par skaņuplati, 24,95 dolāri par CD; ziedojot 500 dolāru Begmena misijai, skaņuplati varēja saņemt par velti.
8
Mārvins būtu pārsteigts, uzzinot, ka zināmi izdziedinā�anas gadījumi patie�ām bija. Da�s labs atveseļojas, vienalga, no kā.
9
Izņemot to vienu runu pirms desmit gadiem, kad viņ� tiesā lūdza ap�ēlo�anu.
10
Skvo
Anatēma sniedza viņam mitro dvieli.
- Ņem, - viņa teica, - pasteidzies! Man vēl jāsasmērē sviestmaizes. Mums jāsagatavojas.
Ņūtons paskatījās uz dvieli.
- Kam tas?
- Ej uz du�u!
Ak, tātad jāmazgājas gan vīrie�iem, gan sievietēm. Ņūtons nopriecājās, ka beidzot viss ir skaidrs.
- Bet mazgājies labi ātri! - Anatēma piekodināja.
- Kāpēc? Vai pēc desmit minūtēm māja uzsprāgs?
- Nē jau. Mums ir vairākas stundas. Vienīgi esmu izlietojusi lielāko daļu karstā ūdens. Tev mati pilni ar putekļiem.
Vētra raidīja gurdenu brāzmu Jasmīnu namiņa virzienā. Turēdams kā vairogu sev priek�ā mitro, sārto dvieli, kas vairs nebija pūkains, Ņūtons devās mazgāties vēsā ūdenī.
Pērkona dārds.
Atvēris acis, viņ� kā pa miglu ieraudzīja trīspadsmit stikla acis pūkainās sejās, kas skatījās uz viņu no misis Treisijas buduāra plauktiem. �edvels novērsās, ta�u sastapa citu cie�u skatienu. Savējo!
Ser�ants krita panikā. Laikam tā jūtas cilvēks, kura gars atstāj ķermeni! Varu redzēt pats sevi, acīmredzot klāt pēdējā stundiņa...
Viņ� sāka izmisīgi ķepuroties, mēģinādams tikt atpakaļ miesā, un tad, kā jau parasti, viss nostājās savās vietās.
Smagi nopūties, �edvels apdomāja, kāpēc gan da�i cilvēki guļamistabā pie griestiem liek spoguli. Samulsis viņ� pa�ūpoja galvu.
Izkāpis no gultas un apāvis zābakus, ser�ants nedro�i piecēlās. Kaut kā trūka. Cigaretes! Iebāzis rokas dziļi kabatās, viņ� izņēma etviju un sāka tīt smēķi.
Tas ta�u bija tikai sapnis. Viss jau bija izgaisis no atmiņas, tomēr tāpat bija neomulīgi.
Iededzis cigareti, �edvels paskatījās uz savu labo roku, vareno pastardienas ieroci, un tad notēmēja ar pirkstu uz kamīna malu, kur sēdēja vienacainais rotaļu lācis.
- Puf! - viņ� saraustīti iesmējās.
�edvels nebija pieradis smieties, tāpēc, juzdamies neveikli, sāka kāsēt, kas jau bija ierastāk. Gribējās kaut ko iedzert. Saldu kondensēto pienu no bund�as.
Gan jau misis Treisijai atradīsies.
Izslājis no viņas buduāra, �edvels pagriezās uz virtuvi.
Pie durvīm viņ� apstājās. Misis Treisija ar kādu sarunājās. Ar vīrieti.
- Bet kas, tavuprāt, man vēl jādara? - viņa jautāja.
- Nu gan maita, - �edvels noburk�ķēja.
Acīmredzot viņai bija viesis.
-
�edvelam asinis sastinga dzīslās. Kliegdams viņ� metās cauri pērļu aizkaram:
- Ak, netiklā Sodoma un Gomora! Izmanto neaizsargāto netikli? Pār manu līķi!
Misis Treisija, pacēlusi skatienu, viņam uzsmaidīja. Virtuvē neviena cita nebija.
- Kur tad �is palika? - �edvels brīnījās.
- Kas tad? - misis Treisija jautāja.
- Viens ne�ķīsts dienvidnieks, - viņ� teica. - Es dzirdēju. Viņ� te bija, kaut ko tev piedāvāja. Dzirdēju pats savām ausīm.
Misis Treisijas mute atvērās, un atskanēja balss:
-
Nosviedis cigareti, �edvels ar trīco�u pirkstu notēmēja uz misis Treisiju.
- Dēmon, - viņ� noķērca.
-
- Klusē, sātana izdzimums! - �edvels pavēlēja. - Es neklausī�os tavos melnajos melos. Vai zini,
- Tur jau tā nelaime, mister �edvel, - misis Treisija pati savā balsī teica. - Tuvojas pastardiena. Tepat vien ir. Tur jau tā nelaime. Misters Azirafals man visu izstāstīja. Neesiet nu vecs muļķis, mister �edvel, apsēdieties, iedzeriet tēju, un viņ� pastāstīs arī jums.
- Paklau, sieviete, es neklausī�os nekādos elles glaimos! - misters �edvels atcirta.
Misis Treisija viņam uzsmaidīja.
- Ak jūs, vecais muļķi, - viņa teica.
Tas gāja pāri �edvela spēkiem.
Viņ� atkrita krēslā, ta�u roku nenolaida.
augstu gaisā �ūpojās zīmes ar brīdinājumu, ka dienvidu automaģistrāle slēgta. Uz joslas, kas veda uz ziemeļiem, bija izaudzis oran�u konusu me�iņ�. Citas zīmes aicināja samazināt ātrumu līdz trīsdesmit jūdzēm stundā. Policijas ma�īnas kā sarkansvītroti aitu suņi ganīja autobraucējus.
�etri motociklisti, nelikdamies ne zinis par norādēm, konusiem un policistu spēkratiem, brauca pa tuk�o maģistrāli uz dienvidiem no M6. Pārējie �etri sekoja, mazliet samazinādami ātrumu.
- Tagad jāapstājas, vai? - prasīja Tie�ām Stilīgi Cilvēki. -Jā, varētu būt sastrēgums, - teica Iekāp�ana Suņa
Mēslos (agrāk Visi Ārzemnieki, Sevi�ķi Fran�i, vēl agrāk Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena, kas tā arī nebija kļuvis par Bezalkoholisko Alu, īsu brīdi pabijis Mulsino�o Personīgo Problēmu godā, sākotnēji Skazs).
- Mēs arī esam �etri Apokalipses jātnieki, tikai citi, -teica Nopietni Fiziski Ievainojumi. - Ko viņi, to arī mēs. Sekosim pa pēdām.
Viņi pagriezās uz dienvidiem.
� jaunā pasaule piederēs tikai mums, - Ādams paziņoja.
� Citi vienmēr rada jukas, bet mēs varam no tām atbrīvoties un sākt visu no gala. Tas ta�u būs lieliski, vai ne?
- Jā, - �edvels meloja.
Viņa Bībeles pazī�ana sākās un beidzās ar 2. Mozus grāmatas divdesmit otrās nodaļas astoņpadsmito pantu par burvjiem un to, ka nav pacie�ams, ka tie paliktu dzīvi. Reiz viņ� iemeta skatienu arī deviņpadsmitajā pantā, kurā teikts, ka jānonāvē tie, kas jaucas ar zvēriem, ta�u saprata, ka tas atrodas ārpus viņa darbības lauciņa.
-
- Nūja, - �edvels atbildēja, jo bija redzējis filmu, kurā tas viss bija izskaidrots.
Tur bija kaut kas par stikla plāksnēm, kas krita no kravas ma�īnām un grieza cilvēkiem nost galvas. Tie�i par raganām tur gan nekā nebija. Starp citu, filmas vidū �edvels bija aizmidzis.
-
�edvels tikai noņurdēja.
-
- Laikam gan, - �edvels novilka, sūkdams kondensēto pienu no sarūsēju�as bund�as, kuru misis Treisija bija atradusi zem izlietnes.
-
�edvels saviebās.
- Tas nav manā ziņā, - viņ� atbildēja. - Raganu armija nogalina tikai raganas. Tas ir viens no mūsu likumiem. Protams, mēs nogalinām arī velnus un velnēnus.
-
-Tad jau no viņa būs grūtāk atbrīvoties nekā no dēmona, ko? - �edvels, jau kļūdams līksmāks, jautāja.
-
Pats viņ� no velniem tika vaļā, likdams noprast, ka viņam, Azirafalam, ir daudz darba, un vai nav jau vēla stunda? Kroulijs to vienmēr saprata.
�edvels paskatījās uz savu labo roku un pasmaidīja, tomēr vilcinājās.
- Cik tam Antikristam ir krūtsgalu?
Azirafals nodomāja, ka mērķis attaisno līdzekļus un ceļ� uz elli bruģēts ar labiem nodomiem,1 tāpēc meloja uz nebēdu un bez aizķer�anās:
-
- Es par to jūsu Diānu neko nezinu, - �edvels noburk�ķēja, - bet, ja viņ� tie�ām ir ragana, un, manuprāt, ir, tad es, raganu armijas ser�ants, esmu jūsu rīcībā.
-
- Es gan par nogalinā�anu �aubos, - misis Treisija sacīja jau savā balsī. - Tomēr, ja tas cilvēks tie�ām ir Antikrists, mums acīmredzot nav citas izvēles.
-
�edvels ar kreiso roku paberzēja labo, atliekdams un saliekdams pirkstus.
- Ir gan, drausmīgs ierocis, rau, - viņ� atbildēja un, pacēlis pie lūpām divus pirkstus, tiem uzpūta.
Iestājās klusuma brīdis.
- Nūja, drausmīgs ierocis. Dabūji just uz savas ādas, sātana izdzimums, vai ne?
-
�edvels purināja galvu.
- Man ir vairākas kniepadatas, - viņ� piebilda. - Vēl ari �autene no raganu mednieka, pulkve�a Jums-Nebūs-Neko-Ēst-Kas-Satur-Asinis-Jums-Nebūs-Zīlēt-Nedz-Burt Dalrim-pla. To varētu pielādēt ar sudraba lodēm.
-
- Bet ķiploki?
-
�edvels paraustīja plecus.
- Nūja, bet nav jau ari tādu lo�u. Lai nu kā, ar to bisi var �aut. Ie�u un atnesī�u.
�edvels slāja laukā, domādams, kāpēc viņam vajadzīgs cits ierocis. Viņam ta�u ir roka.
-
- Tik tie�ām, - misis Treisija pamāja.
Aizgājusi uz virtuves stūri, viņa paņēma sārtu motociklista ķiveri ar uzkrāsotu dzeltenu saulespuķi un, uzlikusi to galvā, sasprādzēja zem zoda. Pēc tam, parakājusies atvilktnē, izņēma trīs vai �etrus simtus plastmasas maisiņu un �ūksni sadzeltēju�u vietējo laikrakstu, kā arī apputēju�u fosforescējo�i zaļu ķiveri ar uzrakstu
�edvels, atgriezies ar �auteni pār plecu, neticēja savām acīm.
- Nesaprotu, kāpēc jūs tā skatāties, mister �edvel, -misis Treisija brīnījās. - Lejā pie durvīm mūs jau gaida braucamais.
Viņa pasniedza ser�antam ķiveri.
- Jums tā jāliek galvā, tādi ir noteikumi. Nezinu, vai uz motorollera drīkst braukt trijatā, pat tad, ja divi, hm, sē� uz viena sēdekļa. Ta�u mums ir ārkārtas gadījums. Turklāt esmu pārliecināta, ka tas nav bīstami, ja vien stingri turēsieties pie manis.
Misis Treisija pasmaidīja. - Būs jautri, vai ne?
�edvels nobālējis mēmi kustināja lūpas, tomēr zaļo ķiveri galvā uzlika.
- Ko jūs teicāt, mister �edvel? - misis Treisija viņu bargi uzlūkoja.
- Atdod velnam mazo pirkstiņu, un viņ� paņems visu roku, - ser�ants atbildēja.
- Beidziet izrunāties, mister �edvel, - misis Treisija teica, vezdama viņu uz vestibilu un tad lejā pa kāpnēm uz Krou�endas Haistrītu, kur jau gaidīja pavecs motorollers, lai abus, nē, visus trīs, aizvestu projām.
ceļu bija nosprostojusi kravas automa�īna. Un viļņotā skārda loksnes. Tāpat arī augsta zivju kaudze. Tik pamatīgi nobloķētu brauktuvi policijas ser�ants vēl nebija redzējis.
Lietus arī nenāca par labu.
- Vai kāds zina, kad ieradīsies buldozeri? - viņ� kliedza rācijā.
- Darrrram, ko varram, - skanēja atbilde.
Juzdams, ka pa bik�u atloku kaut kas rāpo, ser�ants
pameta skatienu lejup.
- Vē�i!
Satrūcies viņ� nodrebinājās un uzlīda uz policijas ma�īnas jumta.
- Vē�i! - viņ� atkārtoja.
Apmēram trīsdesmit gabali, da�i ap septiņdesmit centimetru gari. Lielākā daļa rāpoja pa maģistrāli, ta�u pieci se�i bija apstāju�ies, lai izpētītu policijas ma�īnu.
- Kas par nelaimi, ser�ant? - pajautāja policists, kas ceļa malā pārbaudīja kravas ma�īnas vadītāja dokumentus.
- Nekas, vienīgi man nepatīk vē�i, - ser�ants drūmi atsaucās un aizvēra acis. - Salti �ermuļi skrien pār kauliem. Pārāk daudz kāju! Mazliet pasēdē�u. Kad tie visi būs projām, pasakiet!
Sēdēdams lietū uz ma�īnas jumta, viņ� juta, ka bik�-dibenā sūcas ūdens.
Kaut kur klusi dārdēja. Pērkons? Nē. Troksnis bija vienmērīgs, un tas tuvojās. Motocikli. Ser�ants atvēra vienu aci.
Augstā debess!
�etri motociklisti dragāja kā nelabie. Ser�ants gribēja nokāpt no jumta un pamāt, uzsaukt, ta�u braucēji jau bija garām, stūrēdami tie�i uz avarēju�o kravas ma�īnu.
Ser�ants neko nevarēja tur darīt. Aizvēris acis, viņ� klausījās. Un tad -
Viņa galvā skanēja balss: ES JŪS PANĀK�U!
(- Vai redzēji? - Tie�ām Stilīgi Cilvēki jautāja. - Pārlidoja pāri!
- ... sodīts! - NFI atbildēja. - Ja jau viņi var, tad mēs arī!)
Ser�ants atvēra acis. Pagriezies pret kolēģi, viņ� atvēra
arī muti.
Policists teica:
- Viņi. Viņi ta�u. Viņi pārlidoja...
No debesīm atkal krita zivis, lai gan īsāku laiku un ar labāku izskaidrojumu. No lielas zivju kaudzes vārgi māja roka ādas �aketē. Turpat blakus bezcerīgi griezās motocikla ritenis.
Tas bija Skazs, pusnesamaņā domādams, ka vairāk par fran�iem viņam riebjas būt līdz ausim zivīs, ari kāja laikam lauzta. Tie�ām pretīgi.
Viņ� gribēja pateikt NFI par savu jauno lomu, ta�u nespēja pakustēties. Pa piedurkni aug�up līda kaut kas mitrs un glums.
Vēlāk, kad Skazu izvilka no zivju kaudzes un viņ� ieraudzīja savus biedrus (uz galvas visiem bija uzklātas segas), kļuva skaidrs, ka nu jau par vēlu viņiem kaut ko teikt.
Tāpēc jau viņi nebija pieminēti Atklāsmes grāmatā, par kuru runāja Pigbogs. Tālāk par �oseju netika.
Skazs sāka murmināt. Ser�ants pieliecās tuvāk.
- Nemēģiniet runāt, - viņ� teica, - tūlīt atbrauks ātrā palīdzība.
- Paklau, - Skazs vāvuļoja, - man tev jāpastāsta kaut kas svarīgs. �etri Apokalipses jātnieki... pēdējie draņķi, visi �etri.
- Viņ� murgo, - ser�ants konstatēja.
- Es nemuldu. Esmu Cilvēki, Kas Pārklāti Ar Zivīm, -Skazs noķērca un atslēdzās.
Londonas satiksmes sistēma ir neiedomājams labirints, ta�u tam nav nekāda sakara ar ietekmi - nedz no velnu, nedz eņģeļu puses. Drīzāk jau vainojama ģeogrāfija, vēsture un arhitektūra.
Viss pa�u cilvēku labā, lai gan viņi tam īsti netic.
Londona netika projektēta automa�īnu vajadzībām. Starp citu, arī cilvēku vajadzībām ne. Londona vienkār�i... sagadījās, un viss. Diem�ēl radās grūtības, un ieviestie risinājumi ik pēc pieciem, desmit vai simts gadiem radīja jaunas problēmas.
Pēdējais risinājums bija automaģistrāle M25, kas met gandrīz pilnu apli ap pilsētu. Līdz �im problēmas bija diezgan vienkār�as, piemēram, konstrukcija bija novecojusi jau pirms tās pabeig�anas, sastrēgumi, kas veidojās pa�i sev astē, un tamlīdzīgi.
�obrīd lielākā nelaime bija fakts, ka maģistrāle vairs neeksistēja, vismaz cilvēces laika izpratnē ne. Veidojās sastrēgumi: autovadītāji, neko nesaprazdami, mēģināja izbraukt no Londonas pa citu ceļu. Automa�īnu rindas stiepās uz pilsētas centru no visām debess pusēm. Pirmo reizi par visiem laikiem Londona bija pilnībā nobloķēta, pārvērsta par vienu vienīgu milzīgu sastrēgumu.
Teorētiski ar automa�īnu var fantastiski ātri pārvietoties no vienas vietas uz otru. Ta�u da�kārt satiksmes sastrēgumi tevi fantastiski iesprosto. Lietū un tumsā skanēja signālu simfonija - arvien skaļāk un izmisīgāk.
Kroulijam jau metās nelabi.
Izmantodams izdevību, viņ� pārlasīja Azirafala piezīmes, pa�ķirstīja Agneses Nateres pareģojumus un nopietni domāja.
Beigās velns secināja:
1) Tuvojas Armagedons.
2) Viņ� tur neko nevar mainīt.
3) Viss notiks Tedfīldā, katrā ziņā tur sāksies. Beigās tas pārņems visu pasauli.
4) Kroulijs ir ierakstīts Elles melnajā grāmatā.2
5) Azirafals, cik var noprast, jau izstājies no spēles.
6) Pasaule ir tum�a, drūma un drausmīga. Gaisma tuneļa galā nespīd, bet ja spīd, tad tās ir pretimnāko�a vilciena ugunis.
7) Varētu mierīgi sameklēt mazu, jauku restorānu un pirms pasaules gala kārtīgi pielakties.
8) Un tomēr...
Visa Kroulija sistēma pēk�ņi sabruka.
Sirds dziļumos viņ� ta�u bija optimists. Smagā brīdī -tādā kā, piemēram, viss �etrpadsmitais gadsimts - viņu balstīja pārliecība, ka viss beigās būs labi un Visums par viņu parūpēsies.
Tātad Elle viņu vajā. Pasaule iet uz galu. Aukstais kar� beidzies, un Lielais kar� pa īstam sācies. Kroulija izredzes līdzinājās adatas meklē�anai siena kaudzē. Tomēr viss vēl nebija zaudēts.
Galvenais ta�u vienmēr būt īstajā vietā un īstajā laikā.
īstā vieta bija Tedfīldā, par to Kroulijs ne�aubījās - pa daļai, pateicoties Agneses grāmatai, pa daļai, vadoties no izjūtām savā pasaules garīgajā kartē, kurā Tedfīldā pulsēja kā migrēna.
Pēdējais laiks doties ceļā, lai nokļūtu tur pirms pasaules gala. Kroulijs iemeta skatienu pulkstenī. Tedfīldā jābūt pēc divām stundām, lai gan parastais laika plūdums jau �ķita satricināts līdz pamatiem.
Grāmatu viņ� nometa blakussēdeklī. Traks laiks, traki paņēmieni. Se�desmit gadus
Pie velna to visu!
Kroulijs strauji pagrieza stūri, smagi apskādēdams aiz viņa stāvo�ā sarkanā
Ieslēdzis gaismas, viņ� nospieda signāltauri.
No tā gājējiem vajadzētu saņemt brīdinājumu, ka viņ� brauc pa ietvi. Bet, ja �ie nepaies malā... nu, pēc divām stundām tam vairs nebūs nekādas nozīmes. Varbūt. Iespējams.
- Aiziet, - teica Antonijs Kroulijs un, par spīti visam, brauca uz priek�u.
istabā sēdēja se�as sievietes un �etri vīrie�i; katram bija telefons un biezs �ūksnis datorizdruku ar vārdiem un telefoniem. Pie katra numura bija piezīme rokrakstā: vai personai ir piezvanīts vai nav, vai saņemta atbilde, un, pats galvenais, vai kādu interesē troksni izolējo�ās sienas.
Lielākā daļa pret tām bija vienaldzīga.
Desmit cilvēki sēdēja stundu pēc stundas, pierunādami, lūgdamies, solīdami, māksloti smaidīdami. Starpbrī�os viņi rakstīja piezīmes, malkoja kafiju un brīnījās par lietus straumēm, kas plūda gar rūtīm. Viņi palika postenī kā
Lisa Morrova runāja klausulē:
- Ja vien jūs ļautu man pabeigt, ser, jā, es saprotu, ser, bet ja jūs tikai... - un otrā galā acīmredzot tika nolikta klausule, jo viņa piebilda, - pēdējā cūka.
Lisa nolika telefonu.
- Atkal viens tie�i no vannas, - viņa sacīja kolēģiem. Lisa bija pamatīgi izrāvusies ikdienas sacensībā, sazvanīdama cilvēkus, kas tobrīd vannojas. Vajadzēja vēl divus punktus, un tad viņa izrautos priek�ā arī sacensībā par pārtraukto dzimumaktu skaitu.
Viņa zvanīja nākamajam numuram no saraksta.
Lisa nesapņoja pārdot mantas pa telefonu. Atklāti sakot, viņa gribēja būt starptautisko aviolīniju stjuarte, ta�u tam viņai trūka atbilsto�o dotumu.
Ja Lisa būtu pietiekami centīga, tad, protams, tiktu pieņemta par starptautisko aviolīniju stjuarti vai vismaz par zobārsta asistenti (kas bija viņas otrais profesionālais sapnis), vai kaut ko citu, nevis tirgoni pa telefonu tie�i �ajā uzņēmumā, un tad viņai noteikti būtu garāks un, iespējams, sekmīgāks mū�s.
Varbūt ne īpa�i garāks, ņemot vērā to, ka tuvojās pastardiena, tomēr par da�ām stundām garāks noteikti.
Patiesībā Lisai, lai izpelnītos garāku mū�u, nevajadzēja zvanīt uz numuru, kuru viņa tagad grieza, skatīdamās sarakstā, kas labākajās pasta pasūtījumu tradīcijās ziņoja, ka dzīvoklis pieder A. D�. Kroulijam.
Tomēr Lisa to darīja un tagad gaidīja, kamēr tālrunis otrā galā nozvanīs �etras reizes. Viņa no�ķendējās:
- Pie joda, atkal automātiskais atbildētājs!
Viņa jau gribēja pārtraukt savienojumu, bet tad no klausules kaut kas izlīda. Ļoti liels un gau�ām dusmīgs.
Atgādināja kāpuru. Milzīgu, niknu kāpuru, kas sastāv no tūksto�iem sīku kāpuru, kas visi locījās un brēca, atvēru�i neskaitāmas mutītes un neganti kliegdami vienu vārdu:
Bet tad iestājās klusums, kāpurs truli sa�ūpojās, it kā nezinādams, kur atrodas.
Beigās tas izjuka gabalos.
Tūksto�iem pelēku kāpuru locījās uz visām pusēm. Tie līda pa paklāju, uz rakstāmgaldiem, pārklāja Lisu un viņas deviņus kolēģus, ieplūda viņu mutēs, nāsīs, plau�ās, ieurbās muskuļos, acīs, smadzenēs, audos. Viss saplūda, sajaucās, piepildot istabu no grīdas līdz griestiem ar milzīgu miesas blāķi, kas lēni pulsēja.
Miesu jūklī atvērās mute ar kaut ko, kas īsti nebija lūpas, un Hasturs teica:
- Man to vajadzēja.
Pusstundu Hasturs bija pavadījis, iespundēts automātiskajā atbildētājā kopā ar Azirafala vēsti, un �is apstāklis viņa garastāvokli neuzlaboja.
Tāpat ari gaidāmais ziņojums ellei, izskaidro�anās, kāpēc viņ� neatgriezās pusstundu agrāk un, pats galvenais, neatveda Krouliju.
Ellē par neveiksmēm neviens galvu neglauda. Labi, ka vismaz viņ� uzzināja, ko teica Azirafals. Varbūt ar to varēs nopirkt sev turpmāko eksistenci.
Un vēl vismaz tik daudz labuma, ka, tiekoties aci pret aci ar saniknoto Melno padomi, viņ� nebūs ar tuk�u vēderu.
Istabu piepildīja biezi, pēc sēra smakojo�i dūmi. Kad tie izgaisa, Hasturs jau bija prom, atstādams tikai desmit skeletus, uz kuriem tikpat kā nebija miesas, un da�as izkusu�as plastmasas peļķes, kurās vietām mirdzēja metāla gabali, kas savulaik bija telefona detaļas. Zobārsta asistentes lomā Lisai būtu laimīgāks liktenis.
Tomēr, raugoties no pozitīvās puses, ļaunumā vienmēr dīgst pa�iznīcinā�anās sēkla. Cilvēki visā valstī, kas citādi tiktu sadusmoti, tiekot atrauti no vanno�anās priekiem vai dzirdot nepareizi izrunātu savu vārdu, tagad bija mierīgi un apmierināti ar pasauli. Hastura rīcība galu galā radīja mazliet labvēlīgu viļņo�anos, kas sāka izplatīties iedzīvotāju vidū un pieņēmās spēkā. Miljoniem cilvēku dvēseļu gāja secen sīkas traumas. Tātad viss bija kārtībā.
neviens neticētu, ka tā ir tā pati automa�īna. Tagad tikpat kā nebija vietiņas, kur tā nebūtu noskrāpēta. Abi priek�ējie lukturi izsisti. Riteņu diski norauti.
Ietve diez kāda nebija. Gājēju pāreja vēl sliktāka. Vistrakāk bija �ķērsot Temzu. Labi, ka ienāca prātā aizvērt logus.
Par spīti visam, Kroulijs vēl bija tepat.
Vēl pārsimt jardu, un viņ� būs uz maģistrāles M40, pa kuru varēs miera vējos aizrullēt līdz Oksford�īrai. Vienīgais �ķērslis, kas �ķīra Krouliju no tuk�ā ceļa, bija M25. Kliedzo�a, sakaitēta sāpju lenta un satumsusi gaisma.3
Odegra. Dzīvs caur to izkļūt nevarēja.
Vismaz mirstīgais nevarētu. Lai gan ej nu sazini, kā to pārcietīs velns. Dro�i vien tas viņu nenogalinās, tomēr patīkami nebūs.
Tie�i priek�ā ceļu bija nobloķējusi policija. Apdegu�i vraki un liesmojo�as automa�īnas liecināja par braucēju likteni, kas bija mēģināju�i tumsā �ķērsot krustojumu.
Policija neizskatījās diez cik priecīga.
Kroulijs ieslēdza otro ātrumu un nospieda gāzes pedāli.
Nobloķēto ceļa posmu viņ� pieveica ar ātrumu se�desmit jūdzes stundā. Tas nebija grūti.
Pasaulē reģistrēti daudzi spontāni cilvēku sadeg�anas gadījumi. Vienubrīd tu laimīgi �āpo pa mīļo zemīti, bet nākamajā jau paveras bēdīga aina ar pelnu kaudzīti, kurā vientuļi rēgojas brīnumainā kārtā nesadegusi kāja vai roka. Negaidīta automa�īnu sadeg�ana reģistrēta retāk.
Lai kāda būtu statistika, �obrīd to papildināja vēl viens gadījums.
Sēdekļu ādas pārvalki sāka dūmot. Skatīdamies taisni uz priek�u, Kroulijs ar kreiso roku uztaustīja blakussēdeklī Agneses Nateres
Viņ� turpināja braukt.
Viņpus krustojuma policija atkal bija nosprostojusi ceļu, lai pārtrauktu satiksmi uz Londonu. Policisti smējās par radio tikko dzirdētajiem jaunumiem, proti, kāds motorizēts policists bija nopeilējis uz M6 zagtu policijas ma�īnu, beigās atklādams, ka pie stūres sē� milzīgs astoņkājis.
Viens otrs policists ticētu visam, bet ne jau Metropolitēna vienība. Tas bija bargākais, ciniskākais, pragmatiskākais un stūrgalvīgākais Lielbritānijas policijas formējums.
Vajadzētu tie�ām daudz, lai izsistu no līdzsvara Metropolitēna policistu.
Bet varbūt pietiktu ar milzīgu, apdauzītu automa�īnu, kas pārvērtusies uguns bumbā, liesmojo�ā, rēco�ā, �okurā saliektā elles vāģī, kuru vada smaido�s vājprātīgais saulesbrillēs, sēdēdams liesmās, atstādams aiz sevis biezu, melnu dūmu grīsti, stūrēdams tie�i virsū policijai ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā, cērto�ā lietū un vējā.
Tāds gājiens atstās iespaidu uz ikvienu.
karjers bija mierīga saliņa vētrainās pasaules vidū.
Pērkons ne tikai dārdēja, bet arī raustīja gaisu gabalos.
- Gaidu vēl da�us draugus, - Ādams atkārtoja, - drīz viņi būs klāt, un tad mēs tie�ām varēsim sākt.
Suns iegaudojās. Tā vairs nebija vientuļa vilka kauk�ana, bet vibrējo�i nelaimīga suņuka smilksti.
Pipars sēdēja un skatījās uz saviem ceļgaliem.
Viņai kaut kas bija ienācis prātā.
Beigās, pacēlusi skatienu, viņa ielūkojās Ādama pelēkajās, tuk�ajās acis.
- Bet kas tiks tev, Ādam? - Pipars pajautāja.
Vētru pēk�ņi aizstāja d�inksto�s klusums.
- Ko? - Ādams pārjautāja.
- Nu, tu teici, ka sadalīji pasauli un mēs katrs saņemsim savu tiesu, bet kas tiks tev?
Klusums jau spalgi grieza ausis.
-Jā, - Braiens piebalsoja, - tu mums vēl neatklāji, ko saņemsi pats.
- Piparam taisnība, - pievienojās Venslideils. - Manuprāt, Ādamam nekas daudz nepaliks, ja mēs paņemsim visas tās valstis.
Ādama mute atvērās un aizvērās.
- Ko? - viņ� atkal prasīja.
- Kuru pasaules daļu saņemsi tu, Ādam? - Pipars atkārtoja.
Ādams viņu uzlūkoja. Suns vairs negaudoja, tikai neatlaidīgi skatījās saimniekā ar inteliģenta, domīga kran�a acīm.
- Es, vai? - Ādams vēl nebija attapies.
Atkal iestājās klusums kā nots, kas skan caur visiem pasaules trok�ņiem.
- Man būs Tedfīlda, - viņ� beidzot atbildēja.
Visu skatieni pievērsās Ādamam.
- Tāpat arī Tedfīldas nomales un Nortona ar visiem me�iem.
VIŅI joprojām skatījās.
Ādams ar acīm pārslīdēja VIŅU sejām.
- Neko citu es negribu, - viņ� paskaidroja.
Visi grozīja galvas.
- Es to varu atļauties, - Ādams drūmi, kareivīgi turpināja, lai gan pēk�ņi sāka �aubīties. - Varu tur daudz ko uzlabot. Piemēram, kokus kāp�anai, labākus dīķus, labāku...
Viņa balss aizlūza.
- Nevari gan, - Venslideils stingri iebilda. - Tā jau nav Amerika vai kas tamlīdzīgs, bet reāla vieta, kas pieder mums visiem. Mūsējā.
- Un to nevar padarīt labāku, - Braiens piebalsoja.
- Ja tu kaut ko izmainītu, mēs visi to zinātu, - Pipars sacīja.
- Ja tik vien tās nelaimes, varat neuztraukties, - Ādams augstprātīgi atbildēja. - Es varu likt jums darīt visu, ko gribu.
Viņ� apklusa, neticēdams savām ausīm, ka to pateica.
VIŅI atkāpās.
Suns apķēra ar ķepām galvu.
Ādama seja pauda impērijas sabrukumu.
- Nē, - viņ� aizsmaku�ā balsī teica, - nē! Atgriezieties! Es jums pavēlu!
Visi sastinga pussolī.
Ādams iepleta acis.
- Nē, es tā nemaz nedomāju, - viņ� taisnojās, - jūs ta�u esat mani draugi...
Ādama augums noraustījās, galva atgāzās atpakaļ. Pacēlis rokas aug�up, viņ� ar dūrēm sita gaisu.
Viņa seja savilkās, krītainā augsne zem krosenēm no�ņirkstēja.
Atvēris muti, Ādams kliedza. Tā nebija skaņa, kādu varētu radīt mirstīgais. Balss izvijās laukā no karjera un sajaucās ar vētru, pārveidodama mākoņus jaunos, nepatīkamos veidolos.
Kliedziens turpinājās labu bridi.
Kliedziens atbalsojās Visumā, kas ir daudz mazāks, nekā fiziķi domā, un satricināja visu debesjumu.
Tajā skanēja zaudējums, un tas neapklusa vēl ilgi.
Tomēr visam pienāk beigas.
Kaut kas bija izsmelts.
Ādama galva noliecās, un viņ� atvēra acis.
Lai kas pirmīt bija stāvējis karjerā, tagad te bija Ādams Jangs. Zino�āks, tomēr Ādams Jangs. Iespējams, beidzot īstais Ādams Jangs.
Rēgainais klusums atkāpās pazīstamāka, patīkamāka klusuma priek�ā, kurā vienkār�i nav trok�ņu.
Atguvu�ies VIŅI pieplaka karjera sienai, neatraudami skatienu no Ādama.
- Viss kārtībā, - viņ� klusi teica. - Pipar? Venslij? Braien? Nāciet pie manis! Viss kārtībā. Viss ir labi. Tagad es visu zinu. Un jums būs man jāpalīdz. Citādi notiks kaut kas nelabojams. Tik tie�ām. Noteikti, ja mēs kaut ko nedarīsim...
jasmīnu namiņa ūdensvads smagi nopūtās, nograbēja un aplaistīja Ņūtonu ar ūdeni vārgā sinepju krāsā. Vēsu ūdeni. Iespējams, ka tā bija aukstākā aukstā du�a viņa dzīvē.
No tādas nebija nekāda labuma.
- Debesis sarkanas, - Ņūtons atgriezies teica, juzdamies mazliet pārdabiski. - Puspiecos pēcpusdienā. Augustā. Ko tas nozīmē? Kuģotāji būtu stāvā sajūsmā. Proti, par sarkanām vakara debesīm jūrniekiem prieks, bet kā to uztver datoroperators degvielas uzpildes stacijā? Vai tie bija aitu gani naktī, kam par to jāpriecājas? Nespēju iedomāties.5
Anatēma skatījās uz viņa matiem. Du�as ūdens nebija noskalojis putekļus, vienkār�i pieplacinājis matus un izlīdzinājis putekļu kārtiņu, un tagad izskatījās, ka Ņūtonam galvā ir balta cepure.
- Laikam esi ticis pie pamatīga puna, - viņa ievēroja.
- Nav tik traki - dabūju, atsitoties ar sienu pret galvu. Zini, kad tu...
-Jā-
Anatēma mīklaini skatījas laukā pa saplēsto logu.
- Varbūt debesis ir asiņu krāsā? - viņa pajautāja. - Tas ir ļoti svarīgi.
- Es tā neteiktu, - Ņūtons atbildēja, uz brīdi izsists no sliedēm. - Asiņu ne. Drīzāk rozā. Varbūt vētra sacēlusi gaisā putekļus.
Anatēma sāka �ķirstīt
- Mēģinu atrast īsto atsauci. Es vēl aizvien...
- Manuprāt, vari mest mieru, - Ņūtons ieteica. - Es ta�u zinu, ko nozīmē pēdējais teksts no 3477. pareģojuma. Sapratu, kad...
- Kā tā? Kā tu vari zināt, ko tas nozīmē?
- Redzēju pa ceļam uz �ejieni. Un ne�ņāc uz mani! Man jau tā sāp galva. Redzēju ar savām acīm. Uzrakstu uz jūsu gaisa karabāzes. Tam nav nekāda sakara ar zirņiem: Mūsu profesija ir miers.6 Tādi lozungi parasti karājas pie karabāzēm, tā, lūk.
-Ja Agnesei taisnība, tad �obrīd kāds vājprātīgais tur darbojas ar kodolraķetēm, grasīdamies palaist tās gaisā. Apmēram tā.
- Nē, tur nekā nav, - Agnese ne�aubīdamās atbildēja.
- Tie�ām nav? Esmu redzējis filmās. Nosauc kaut vienu saprātīgu pretargumentu!
- Bumbu tur nav, kodolraķe�u ari. Visi vietējie to zina.
- Bet tā ta�u ir karabāze! Ar skrejceļiem!
- Tikai transporta lidma�īnām, tādiem mērķiem. Tur ir tikai sakaru slēd�i. Radio un tamlīdzīgi. Nekādu sprāgstvielu.
Ņūtons viņā tikai noskatījās.
vai tu re! Kroulijs zibens ātrumā �āvās pa maģistrāli M40 uz Oksford�lru. Pat izklaidīgākais garāmgājējs viņā ievērotu daudz ko neparastu. Piemēram, viņa sakostos zobus vai blāvi sarkano mirdzumu, kas spīdēja aiz saulesbrillēm. Kur nu vēl automa�īna! Tā tie�ām izskatījās interesanti.
Ceļā Kroulijs bija devies ar
Pirmām kārtām
Riteņu disku malās bija sacietējusi izkusu�as gumijas kārtiņa, bet, ņemot vērā, ka
Kroulija autiņam būtu vajadzējis jau sen izjukt gabalos.
Pūlēdamies saturēt to kopā, viņ� sakoda zobus, bet sarkano spīdumu acīs radīja biokosmiskā reakcija. Kroulijs centās arī neaizmirst, ka nedrīkst elpot.
Kaut kas tamlīdzīgs bija piedzīvots tikai �etrpadsmitajā gadsimtā.
gaisotne karjerā �ķita jau draudzīgāka, tomēr vēl saspringta.
-Jums jāpalīdz man visu sakārtot, - Ādams teica. -Cilvēki centu�ies ar to tikt galā tūksto�iem gadu, un tagad pienākusi mūsu kārta.
Visi atsaucīgi pamāja.
- Saprotiet, kas par lietu, - Ādams turpināja. - Nu, tas ir tikpat kā ar Speķazīli D�onsonu.
VIŅI atkal pamāja. Visi pazina Speķazīli D�onsonu un viņa bandu Tedfīldā. Mazliet vecāki par VIŅIEM, nepatīkams bars. Reti kura nedēļa pagāja bez saķer�anās.
- Nu, - Ādams turpināja, - uzvara vienmēr ir mūsu pusē, vai ne?
- Gandrīz, - Venslideils atbildēja.
- Gandrīz, - Ādams atkārtoja, - un...
- Lai nu kā - vairāk nekā pusē gadījumu, - Pipars secināja. - Vai atceraties veco ļau�u pasākumu ciemā, kad mēs...
- Tas neskaitās, - Ādams viņu pārtrauca. - Padzina gan viņus, gan mūs. Tomēr vecī�iem vajadzētu patikt bērnu rotaļām, kaut kur to lasīju, tāpēc nesaprotu, kāpēc mums vajadzēja iet projām tikai tāpēc, ka mums trāpījās nepareizie vecī�i.
Viņ� apklusa un tad turpināja:
- Un tomēr mēs esam labāki par viņiem.
- Jā, tie�ām labāki, - Pipars piekrita. - Tur tev taisnība. Mēs esam labāki par visiem. Vienīgi ne vienmēr uzvaram.
- Bet iedomājieties, - Ādams teica, - ka mēs varētu sasist viņus lupatās. Aizsūtīt prom vai vēl kaut kā. Lai dro�i zinātu, ka Tedfīldā bez mums nav nevienas citas bandas. Ko teiksiet?
- Tu uzskati, ka viņam jānomirst? - Braiens pajautāja.
- Nē, vienīgi jādodas projām.
VIŅI brīdi padomāja. Speķazīle D�onsons bija dzīves fakts kop� vecuma, kad viņi dauzīja cits citu ar rotaļu vil-cieniņu. Tagad bija grūti iedomāties pasauli ar tuk�umu D�onsona vietā.
Braiens pakasīja degunu.
- Bez Speķazīles D�onsona būtu for�i, - viņ� teica.
- Vai atceraties, ko viņ� sadarīja manā dzim�anas dienas ballītē? Un man bija par to jāatbild.
- Nezinu gan, - Pipars atbildēja. - Manuprāt, bez Speķazīles D�onsona un viņa bandas būtu garlaicīgi. Ja tā labi padomā. Ar Speķazīli un viņa piekritējiem ir tīri jautra dzīve. Mums tad vajadzētu meklēt citu bandu vai vēl kaut ko.
- Manuprāt, - Venslideils teica, - ja pajautātu vietējiem, viņi teiktu, ka vislabāk būtu gan bez D�onsona bandas, gan bez mums.
Par to pat Ādams izskatījās satriekts.
Venslideils stoiski turpināja:
- Vismaz pensionāru klubs. Un arī Pikijs... Un...
- Bet mēs esam tie labie... - Braiens iesāka un aprāvās.
- Nu, labi, ta�u varu saderēt, ka bez mums visiem būtu daudz garlaicīgāk.
- Jā, - Venslideils pamāja un drūmi turpināja, - es arī tā domāju. Vietējie negrib ne D�onsona bandu, ne mūs, alla� aizrāda, lai nebraucam ar divriteņiem vai skrej dēļiem pa ietvēm, lai netrok�ņojam un tā tālāk. Gandrīz vai tā, kā teica tas vīrs vēstures grāmatā. Lāsts pār abiem jūsu namiem.1
Visi apklusa.
- Zilā krāsā, - Braiens beigās teica, - lai visi zinātu, kur agrāk dzīvoja Ādams Jangs vai kaut kā tā.
Parasti pēc tamlīdzīga viedokļa, ja visi bija labā noskaņojumā, sekoja īsa, skaļa diskusija. Ādams juta, ka �oreiz tā nebūs.
- Tātad jūs sakāt, - viņ� teica gala vārdu, cenzdamies runāt kā priek�nieks, - ka nebūs labi, ja Speķazīle D�on-sons sakaus mūs vai otrādi?
- Tie�i tā, - Pipars pamāja un piebilda, - ja mēs viņus uzvarēsim, tad kļūsim pa�i sev par nāvīgākajiem ienaidniekiem. Mēs ar Ādamu pret Braienu un Vensliju. Bez Speķazīles D�onsona mums neiztikt.
Pateikusi viņa apsēdās.
- Nūja, - Ādams pamāja, - tie�i manas domas. No uzvaras nav nekāda labuma.
Viņ� paskatījās uz Suni, bet varbūt tam garām.
- Manuprāt, viss ir pavisam vienkār�i, - Venslideils pateica un apsēdās. - Nudien nesaprotu, kāpēc vajadzēja tūksto�iem gadu, lai �ito saprastu.
- Tāpēc, ka pie ruļļiem nepārtraukti bija vīrie�i, -Pipars zīmīgi sacīja.
- Nesaprotu, kāpēc tu vienmēr esi tik kategoriska, -Venslideils brīnījās.
- Tas ta�u dabiski, ka vienmēr esmu vienā vai otrā pusē, - Pipars atbildēja. - Ikvienam jābūt savai nostājai.
Ādams, �ķiet, bija pieņēmis lēmumu.
' Vārdu spēle:
- Jā, bet, manuprāt, mēs varētu radīt pa�i savu pusi. Bet tagad gan labāk ejiet pēc divriteņiem, - viņ� klusi sacīja, - pēdējais laiks aizbraukt parunāt ar da�iem cilvēkiem.
- Savu mū�u neesmu redzējusi tādu sastrēgumu, -misis Treisija atzina. - Nez vai te bijis satiksmes negadījums?
-
-Trim, - nomurmināja �edvels, ieķēries sēdeklī tā, ka pirkstu kauliņi metās balti, bet otrā rokā turēdams �auteni.
- Mister �edvel, otrreiz es neteik�u!
-Jums jāapstājas, lai varu sakārtot ieroci, - �edvels nopūtās.
Misis Treisija pie sevis noķiķināja, tomēr pagriezās uz ietves pusi un apstājās.
�edvels sakārtojās un tad negribīgi aplika rokas ap misis Treisijas vidukli, bet �autene starp viņiem karājās kā tikuma sargs.
Viņi brauca lietū nerunādami desmit minūtes, puk�ķot motoram. Misis Treisija uzmanīgi līkumoja starp ma�īnām un autobusiem.
Vienubrīd viņas uzmanību piesaistīja spidometrs.
-
- Kāpēc prasāt?
-
- Nu, kad esmu viena, lielākais ātrums ir ap piecpadsmit jūdzēm stundā, bet kopā ar misteru �edvelu, hm, varētu būt...
-
- Tā varētu būt, - viņa piekrita.
Aiz muguras atskanēja kāss.
- Sieviete, vai nevar to elles ma�inu palaist lēnāk? -vārga balss jautāja.
Pekles panteonā, kuru misters �edvels neap�aubāmi un taisnīgi ienīda, īpa�u viņa neiecietību bija izpelnīju�ies ātruma velni.
-
Misis Treisija brīdi klusēja un tad teica:
- Starp citu, cik tālu ir tā Tedfīlda?
-
- Hm, - misis Treisija novilka.
Savulaik viņa ar motorolleru brauca pāris jūd�u uz Fin�lijas pusi apciemot māsasmeitu, ta�u vēlāk vienmēr izmantoja autobusu, jo atpakaļceļā motorollers bija sācis dīvaini trok�ņot.
-
-
- ... - �edvels atbildēja, cie�i aizmiedzis acis, ar sviedriem klātu pelēku seju, neskatīdamies nedz lejup, nedz ari kur citur.
-
Ikvienā lielbud�eta zinātniskās fantastikas filmā ir brīdis, kad gaisakuģis Ņujorkas lielumā pēk�ņi sāk lidot gaismas ātrumā. Skan trink�ķis kā pret galda malu sists koka lineāls, ap�ilbino�i mirdz gaisma, zvaigznes pēk�ņi izplūst, un gaisakuģis ir prom. Tagad bija tie�i tāpat, vienīgi mirdzo�a, divpadsmit jūd�u gara gaisa lidaparāta vietā bija divdesmit gadus vecs motorollers netīri baltā krāsā. Trūka arī īpa�o varavīk�ņaino efektu. Iespējams, ka ātrums nebija lielāks par divsimt jūdzēm stundā. Pulsējo�ās skaņas vietā, kas kļūst arvien spalgāka, skanēja tikai
Bet citādi nekādas at�ķirības.
M25 un M40 krustojumā bija izveidojies klaigājo�s, lai gan stings aplis, kurā saradās arvien vairāk policistu. Pirms pusstundas to bija �ķērsojis Kroulijs, un �ajā laikā policistu skaits bija dubultojies. Jāsaka gan, ka tikai M40 pusē. No Londonas neviens laukā netika.
Ja neskaita policistus, turpat grozījās ap divsimt citu cilvēku, kas skatījās uz M25 caur binokļiem. To skaitā Karaliskās gvardes pārstāvji, sprāgstvielu neitralizācijas nodaļas īpa�ās vienības Ml5 un Ml6, kā arī CIP. Bija arī kāds vīrs, kas tirgoja karstmaizītes ar cīsiņu.
Visi bija nosalu�i un izmirku�i, apjuku�i un aizkaitināti, izņemot vienu policistu, kur� bija ne tikai nosalis, izmircis, apjucis un aizkaitināts, bet arī zaudējis pacietību.
- Klausieties! Man vienalga, ticat jūs man vai ne, - viņ� nopūtās, - bet es stāstu to, ko redzēju. Veca ma�īna,
Viņu pārtrauca armijas vecākais tehniķis.
- Tas nav iespējams. Sprie�ot pēc mūsu ierīcēm, temperatūra virs M25 pārsniedz plus septiņsimt grādus pēc Celsija.
- Vai arī mīnus simt �etrdesmit, - piebilda viņa asistents.
- ... vai simt �etrdesmit zem nulles, - apstiprināja vecākais tehniķis. - Izskatās, ka rādījumi at�ķiras, tomēr, manuprāt, varam apgalvot, ka tā ir tehniska kļūme.7 Jebkurā gadījumā pār M25 nevar pārlidot pat helikopters, lai nepārvērstos cepetī. Kā gan jūs, pie joda, varat teikt, ka antīka ma�īna izbrauca cauri sveika un vesela?
- Es neteicu, ka sveika un vesela, - policists viņam aizrādīja.
Viņ� jau nopietni apsvēra iespēju atstāt darbu Metropolitēna policijā un kopā ar brāli dibināt privātuzņēmumu. Brālis jau bija uzteicis darbu elektrotīklos un grasījās sākt audzēt vistas.
- Ma�īna liesmoja, tomēr brauca.
- Vai tie�ām domājat, ka jums kāds ticēs... - kāds sāka protestēt.
�etrdesmit pēdu augstumā pēk�ņi atskanēja griezīgs, spalgs, dīvains troksnis, it kā vienlaikus spēlētu simts stikla harmoniku, visas mazliet greizi. �ķita, ka gaisa molekulas sāpēs vaid.
Pēc tam sekoja
Debesīs peldēja mazs, balts motorollers, ietīts zilā gaismas nimbā ar sārtām malām. Pie stūres sēdēja pusmū�a sieviete sārtā ķiverē, bet viņai cie�i pieķēries bija neliels vīriņ� lietusmētelī un fosforescējo�ā zaļā ķiverē (motorollers bija pārāk tālu, lai kāds ievērotu, ka viņ� cie�i aizvēris acis, bet tā tie�ām bija). Sieviete spiedza:
viena no
- Tevis dēļ man izbira visas kartītes!
Automa�īna būk�ķīgi nobumsījās atpakaļ uz brauktuves, un sīka balstiņa cimdu nodalījumā brīdināja, ka esot jāpievēr� uzmanība eļļas spiedienam motorā.
- Nemū�am nespē�u tās tagad sakārtot, - Anatēma vaimanāja.
- Nav nekādas vajadzības, - Ņūtons maniakāli līksmi atbildēja. - Ņem, kuru gribi, viss viens.
- Kā tā?
-Ja Agnesei tie�ām taisnība un viss notiek tā, kā viņa paredzēja, tad jebkura paņemtā kartīte būs svarīga. Loģiski.
- Pēdējās muļķības!
- Tu saki? Paklau, arī tu �obrīd esi �eit tikai tāpēc, ka Agnese to paredzēja. Vai izdomāji, ko teikt pulkvedim? Ja mēs līdz viņam tiksim, bet diez vai tā būs.
- Ja rīkosimies saprātīgi...
- Paklau, es zinu, kas mūs tur sagaida, Anatēma! Pie vārtiem stāv liela auguma bruņoti sargi ar baltām ķiverēm un īstiem iero�iem, saproti, kas �auj ar īstām svina lodēm, kas var ieskriet tavā ķermenī, pariņķot un pa to pa�u caurumu izkļūt laukā. Tu nepagūsi pat pateikt:
- Tūlīt jau būsim klāt.
- Skat, tie�ām vārti, dzeloņdrātis un viss pārējais! Varbūt būs arī suņi-cilvēkēdāji!
- Manuprāt, tu esi pārāk satraukts, - Anatēma klusā balsī atbildēja, paceldama no grīdas pēdējās kartītes.
- Pārāk satraukts? Nē! Es aukstasinīgi apsveru, vai mani kāds neno�aus!
- Agnese noteikti būtu to pieminējusi. Tādos jautājumos viņa bija ļoti precīza.
Anatēma sāka izklaidīgi pārcilāt kartītes.
- Vai zini, - viņa teica, uzmanīgi pārdalīdama un salikdama divas kaudzītes kopā. - Kaut kur lasīju par sektantiem, kuri datorus uzskata par velna rīkiem. Viņuprāt, Armagedons atnāks tāpēc, ka Antikrists labi pārzinās datorus. Tas laikam pieminēts arī Atklāsmes grāmatā. Ja nemaldos, lasīju nesen laikrakstā...
- Mjā, - Anatēma atbildēja, izlikdama kartītes sev klēpī ar uzrakstiem uz leju.
Automa�īna ar rāvienu apstājās.
Karabāze izskatījās smagi cietusi. Ieejas priek�ā bija sagāzu�ies vairāki milzīgi koki, un da�i vīri ar ekskavatoru mēģināja tos novilkt malā. De�urējo�ais sargs garlaikoti viņus vēroja, bet tad pagriezās un salti uzlūkoja Ņūtona automa�īnu.
- Labi. Izvēlies kartīti!
3001. Ērgļu ligzdas vārtu priek�ā nogāzās milzīgs osis.
- Un tas būtu viss?
-Jā. Mēs uzskatījām, ka tas saistīts ar krievu revolūciju. Brauc taisni uz priek�u un tad pagriezies pa kreisi!
Aiz līkuma parādījās �aura �ķērsiela, no kuras pa kreisi stiepās bāzes �ogs.
- Un tagad nobrauc malā! Tur parasti stāv automa�īnas, un neviens mūs neievēros, - Anatēma sacīja.
- Kas tā par vietu?
- Vietējo mīlas pārī�u iela.
- Varbūt tāpēc man �ķiet, ka bruģis ir no gumijas?
Viņi labu gabalu gāja pa ēnaino ielu gar �ogu, līdz
ieraudzīja osi. Agnesei bija taisnība. Tas bija uzgāzies tie�i uz �oga.
Uz tā stumbra sēdēja sargs, smēķēdams cigareti. Melnādainais. Ņūtons vienmēr jutās vainīgs afroamerikāņu priek�ā, domādams, ka tie apsūdz viņu par diviem vergu tirdzniecības gadsimtiem.
Ieraudzījis viņus, sargs piecēlās, ta�u tūlīt atslāba.
- A, Anatēma, sveicināta! - viņ� teica.
- Sveiks, D�ord�! Drausmīga vētra, vai ne?
- Traka gan.
Viņi devās tālāk. Sargs skatījās nopakaļ, līdz abi pazuda skatienam.
- Paziņa? - Ņūtons centās runāt bezrūpīgi.
- Protams! Da�reiz viņi nāk uz krodziņu. Patīkami cilvēki - kārtīgi un tīrīgi.
- Ja mēs ietu iek�ā, vai viņ� �autu? - Ņūtons pajautāja.
- Varbūt iebaidī�anai notēmētu, - Anatēma atbildēja.
- Man ar to pietiktu. Ko tu ieteiksi tagad darīt?
- Nu, Agnese noteikti kaut ko zināja. Tāpēc, manuprāt, jānogaida. Tagad, kad vēj� pierimis, nav vairs tik ļauni.
- Nūja, - Ņūtons skatījās uz mākoņiem, kas biezēja pie apvār�ņa, un tad piebilda, - vecā labā Agnese.
ritmiski mīdams pedāļus, Ādams brauca pa ceļu. Suns skrēja nopakaļ, ik pa brīdim mēģinādams iekost aizmugures riepā tīrā prieka pēc.
Kaut kas noklik�ķēja, un uz pievadceļa parādījās Pipars. Viņas divriteni nevarētu sajaukt ne ar vienu citu. Ar veļas knaģi pie riteņa bija piesprausts kartona gabals - viņa uzskatīja, ka tas ir uzlabojums. Dzirdot tādu troksni, kaķi jau divu �ķērsielu attālumā metās projām.
- Manuprāt, tuvāk būs pa Droverleinu un tad caur Raundhedas me�u, - Pipars ierosināja.
- Tur baigie dubļi, - Ādams sacīja.
- Protams, - Pipars nervozi atbildēja. - Tagad ta�u visur dubļi. Jābrauc gar krīta raktuvēm, tur vienmēr sauss. Bet pēc tam gar notekūdeņu staciju.
Braiens un Venslideils piebremzēja aiz viņiem. Vensli-deila velosipēds bija melns, mirdzo�s un praktisks. Braiena divritenis savulaik, iespējams, bija balts, bet tagad krāsu sedza bieza dubļu kārta.
- Pēdējais stulbums saukt to par militāru bāzi, - Pipars izmeta. - Biju tur atvērto durvju dienā un neredzēju nedz iero�us, nedz raķetes, nekā. Tikai slēd�us un skalas. Spēlēja pūtēju orķestris.
- Jā, - Ādams piekrita.
- Slēd�i un pogas nav īpa�i militāras, - Pipars secināja.
- Nezinu gan, - Ādams iebilda. - Ar slēd�iem un pogām var darīt brīnumus.
- Man Ziemassvētkos uzdāvināja komplektu, - Ven-slideils atzinās, - visādi elektriski nieciņi. Arī slēd�i un skalas. Var samontēt radio vai vēl kaut ko, kas pīkst.
- Nezinu, - Ādams domīgi novilka, - es vairāk domāju par speciālistiem, kas iejaucas pasaules militārajā tiklā un liek datoriem un cilvēkiem sākt karu.
- For�i, - Braiens teica, - tas būtu tie�ām neganti.
- Tā varētu teikt, - Ādams pamāja.
tedfīldas iedzīvotāju padomes priek�sēdētāja postenis bija augsts un vientulīgs.
R. P. Tailers, neliela auguma, labi paēdis un apmierināts vīrs, slāja pa lauku ceļu kopā ar sievas pūdelīti �uci. R. P. Tailers mācēja at�ķirt labo no ļaunā, tāpēc viņa dzīvē nebija morālu neskaidrību. Ta�u ar spēju at�ķirt labo no ļaunā viņam nebija gana. R. P. Tailers juta morālu pienākumu pateikt to visai pasaulei.
Neteiksim, ka Rezidentu padomes priek�sēdētāju vilinātu tribīne, polemiska dzeja vai plakāti. Viņ� izvēlējās citu mediju: Tedfīldas
Pēc aizie�anas pensijā (pērn) vēstuļu apjoms pieauga tā, ka pat Tedfīldas
Viņ� ievēroja uz �aurā lauku ceļa sakritu�os zarus, secinādams, ka viņi, uzsūtot vētru, nedomā par sakop�anas tēriņiem. Par vides sakārto�anu būs jāmaksā Draudzes padomei.
�ucis, apstājies ceļmalā, pie di�skābar�a pacēla kāju.
R. P. Tailers samulsis novērsās. Iespējams, ka vienīgais ikvakara pastaigas mērķis bija atļaut sunim nokārtot dabiskās vajadzības, ta�u R. P. Tailers to neparko neatzītu pat domās. Viņ� paskatījās uz negaisa mākoņiem, kas blīvējās debesīs augstos, netīri pelēkos un melnos kalnos. Mākoņus �austīja mirdzo�as zibens mēles kā sākuma kadros filmā par Franken�teinu, ta�u skatienu saistīja ne jau tas, bet fakts, ka, tiku�i līdz Tedfīldas robe�ai, tie apstājās.
Mākoņu vidū spīdēja dienasgaismas ielāps - gaisma bija dzeltena un saspīlēta kā mākslots smaids.
Visapkārt valdīja pilnīgs klusums.
Un tad atskanēja klusa rēkoņa.
Uz �aurā ceļa parādījās �etri motocikli, kas aiz�āvās garām R. P. Taileram un nogriezās gar stūri, iztramdīdami fazānu tēviņu, kur� nervozi metās pāri takai, nozibot kā rūsgani zaļa svītra.
- Me�oņi! - R. P. Tailers sauca nopakaļ.
Dabas ainava ta�u bija radīta viņam, nevis motorizētiem huligāniem.
Viņ� paraustīja suni aiz pavadas, un abi sāka iet.
Pēc da�ām minūtēm nogriezies gar stūri, R. P. Tailers ieraudzīja trīs motociklistus, kas bija sastāju�ies ap vētras upuri - nogāztu ceļa zīmi. Ceturtais - gara auguma, ar atstarojo�u ķiveres sejsegu - sēdēja uz motocikla.
Acumirklī novērtējis situāciju, R. P. Tailers uzreiz nonāca pie slēdziena. Tātad viņam taisnība: me�oņi bija ieradu�ies uz laukiem apgānīt Kara memoriālu un gāzt ceļa zīmes.
Viņ� jau grasījās bargi aizrādīt, bet tad iedomājās, ka pretinieki ir vairākumā: �etri pret vienu, turklāt garāka auguma un, bez �aubām, nevaldāmi psihopāti. Neviens cits ta�u R. P. Tailera pasaulē ar motociklu nebraukā.
Tāpēc viņ� pacēla galvu un soļoja garām, izlikdamies viņus neredzam,' prātā jau sacerēdams vēstuli
- Sveiki, - viens no motociklistiem pacēla sejsegu, atklādams kalsnu seju ar labi koptu melnu bārdiņu. - Laikam esam apmaldīju�ies.
- Ak tad tā? - R. P. Tailers nosodo�i novilka.
- Ceļa zīmi dro�i vien nogāza vēj�, - teica runātājs.
- Jādomā gan, - R. P. Tailers piekrita, nezin kāpēc pēk�ņi juzdams izsalkumu.
- Jā, bet mums jātiek uz Tedfīldu.
R. P. Tailers uzrauca uzaci.
- Tātad amerikāņi. Jādomā - uz gaisa karaspēka bāzi.
Ta�u mīlestība uz padomdo�anu guva virsroku.
- Pusjūdzi pa �o ceļu atpakaļ, tad pa kreisi, bāze ir no�ēlojamā stāvoklī, esmu jau ne reizi vien rakstījis uz domi ar jautājumu, kas viņi galu galā ir: tautas kalpi vai kungi? Kas viņiem maksā algu? Jā, pēc tam pa labi, nu, ne glu�i, īstenībā jau pa kreisi, bet pa�i redzēsiet, ka beigās tie�ām jāgrie�as pa labi, un tur ir uzraksts
Bads palūkojās viņā ar tuk�ām acīm.
- Es... es nezinu, vai sapratu pareizi... - viņ� iesāka.
ES SAPRATU. BRAUCAM!
�ucis klusi iesmilkstējās un trīcēdams metās pie R. P. Tailera.
Sve�inieki uzkāpa motociklos. Viens, ģērbies baltā (R. P. Tailers nosprieda, ka �is izskatās pēc hipija), nosvieda zālienā tuk�u �ipsu turzu.
- Atvainojiet, vai tas ir jūsu maisiņ�? - Tailers uzbrēca.
- Nē, tas nepieder man, bet visiem, - puisis atbildēja.
R. P. Tailers izstiepās pilnā augumā.1
-Jaunais cilvēk, - viņ� teica. - Ko jūs teiktu, ja es ienāktu jūsu mājā un mētātu atkritumus, kur pagadās?
Piesārņojums sapņaini pasmaidīja.
- Es būtu ļoti, ļoti apmierināts, - viņ� izdvesa, - tas būtu brīni�ķīgi.
Uz mitrā ceļa zem viņa motocikla pletās varavīk�ņaina eļļas peļķe.
Motocikli ierēcās.
- Es kaut ko nesapratu, - Kar� norūca, - kāpēc mums pie baznīcas jānogrie�as?
SEKO MAN, UN AR TO PIETIKS, teica garais vīrietis, un visi �etri aizbrauca.
R. P. Tailers pavadīja motobraucējus ar skatienu, līdz beigās viņa uzmanību piesaistīja vienmērīgi klik�ķi. Viņ� pagriezās. Garām aiz�āvās �etri velosipēdisti, kuriem pa pēdām skrēja �unelis.
- Paklau! Stāt! - R. P. Tailers iekliedzās.
Spēji nobremzēju�i, VIŅI apstājās un skatījās uz R. P. Taileru.
- Es jau zināju, ka tas būsi tu, Ādam Jang, kopā ar savu mazo, hm, kliķi. Es gribētu pajautāt, ko jūs, bērni, tik vēlā stundā darāt? Vai jūsu tēvi zina, ka braukājat apkārt?
Riteņbraucēju vadītājs pagriezās.
- Nesaprotu, kāpēc jūs sakāt, ka ir jau vēls, - viņ� teica, - manuprāt, kamēr spīd saule, vēl nav vēls.
- Bet jums jau sen vajadzēja būt gultā, - R. P. Tailers paziņoja, - un nerādi man mēli, jaunkundz (tas bija domāts Piparam), - vai arī uzrakstī�u tavai mātei, lai zina, cik no�ēlojami un dāmai neraksturīgi uzvedas viņas atvase.
- Lūdzu, atvainojiet, - Ādams izklausījās sarūgtināts, - bet Pipars uz jums tikai paskatījās. Nezināju, ka tas ir aizliegts.
Zālē sākās kņada. �ucis, īpa�i smalks fran�u mājas pūdelis, kuru parasti tur cilvēki, kas nevar atļauties bērnus, juta draudus no Suņa puses.
- Mister Jang, - R. P. Tailers pavēlēja, - lūdzu, aizvāciet savu plu�ķi... no mana �uca.
Tailers Sunim neuzticējās. Pirmo reizi tiekoties pirms trim dienām, tas atieza zobus, gailot sarkanām acīm. Tāpēc viņ� bija spiests ķerties pie vēstules, kurā norādīja, ka Suns noteikti ir traks un, protams, apdraud sabiedrību, tāpēc visu labā jāizolē, līdz sieva beigās aizrādīja, ka gailo�as sarkanas acis nav trakuma pazīme, jo kaut kas tāds notiek tikai filmās, kuras Taileri ne par kādu naudu neskatījās, tomēr kaut kādā brīnumainā veidā par tām zināja visu, kas jāzina.
Ādams bija satriekts.
- Mans suns nav plu�ķis. Viņ� ir vienreizējs. Gudrs. Suns, ej projām no mistera Tailera pretīgā pūdeļa!
Krancis neklausījās. Viņam vēl bija jāapgūst daudzas suņu gudrības.
- Suns! - Ādams draudīgā balsī atkārtoja.
Suns metās atpakaļ pie Saimnieka divriteņa.
- Manuprāt, jūs vēl neatbildējāt uz manu jautājumu. Uz kurieni jūs visi �etri tā braucat?
- Uz gaisa karabāzi, - Braiens atbildēja.
- Ja jums nav iebildumu, protams, - Ādams rūgti, dzēlīgi un ironiski sacīja (viņ� pats tā cerēja), - ja jūs iebilstat, mums uz turieni laikam nevajadzētu braukt!
- Ak tu nekaunīgo pērtiķēn! - R. P. Tailers iesaucās. - Kad satik�u tavu tēvu, Ādam Jang, skaidri un gai�i pateik�u viņam, ka...
Ta�u VIŅI jau mina pedāļus, traukdamies uz Tedfīldas gaisa karaspēka bāzi, vadoties pa�i pēc sava mar�ruta, kas bija īsāks un gleznaināks nekā mistera Tailera ieteiktais.
R. p. tailers prātā jau bija sacerējis garu vēstuli par mūsdienu jaunatnes netikumiem. Tajā viņ� iztirzāja arvien zemāko izglītības līmeni, cieņas trūkumu pret vecākiem un gudrākiem cilvēkiem un to, ka mūsdienu jaunie ta�u arvien slāj salīku�i, nevis iet ar taisnu muguru, kā pienākas, tāpēc aug noziedzība un būtu laiks atgriezties pie obligātā dienesta nacionālajā karaspēkā, būtu jāievie� arī miesas sodi, pēr�ana un īpa�as atļaujas suņu turē�anai.
R. P. Tailers bija ļoti apmierināts ar savu sacerējumu. Prātā iezagās aizdomas, ka raksts būs par labu Tedfīldas
- Atvainojiet mani, mīļais, - atskanēja maiga sievietes balss, - mēs laikam esam apmaldīju�ies.
Pie paveca motorollera stūres sēdēja pusmū�a sieviete. Viņai cie�i pieķēries un aizmiedzis acis, sēdēja vīrelis lietusmētelī ar spilgti zaļu ķiveri galvā. Starp abiem bija iespiests senlaiku �aujamais ar piltuvei līdzīgu stobru.
- Bet uz kurieni jūs braucat?
- Uz Tedfīldu, adresi gan precīzi nezinu, bet mēs kādu meklējam, - sieviete stāstīja un tad pavisam citā balsī piebilda: -
R. P. Tailers satrūkās.
- Jūs meklējat to puiku? - viņ� prasīja. - Ko tad viņ� atkal savārījis? Nē, labāk nesakiet, es nemaz negribu zināt.
- Puika? - sieviete brīnījās. - Tu man neteici, ka tas ir zēns. Cik viņam gadu?
Brīdi klusējusi, viņa jau citā balsī atbildēja:
-
R. P. Tailers tikai noskatījās, līdz beigās saprata, kas notiek. Sieviete bija vēderrunātāja. Tas, ko viņ� sākumā noturēja par vīrieti zaļā ķiverē, bija marionete. Nez kā viņ� bija to uzskatījis par cilvēku. Jā, par labu gaumi tas neliecināja.
- Redzēju Ādamu Jangu pirms trim �etrām minūtēm, -misters Tailers atbildēja. - Kopā ar drauģeļiem viņ� bija ceļā uz amerikāņu gaisa karabāzi.
- Augstā debess, - sieviete pēk�ņi nobālēja. - Man jeņķi nekad nav patiku�i.
- Lūdzu, atvainojiet, - R. P. Tailers sacīja, - bet, manuprāt, jums lieliski padodas. Visai iespaidīgi. Esmu vietējā Rotari kluba priek�sēdētāja vietnieks un gribu pajautāt: vai nepiedāvājat izbraukuma �ovus?
- Vienīgi ceturtdienās, - misis Treisija nelaipni atbildēja, - turklāt par papildu samaksu.
- Es
Misteram Taileram jau sāka apnikt. Neteikdams ne
vārda, viņ� izstiepa pirkstu.
Mazais motorollers aizpuk�ķināja pa �auro lauku ceļu.
Pelēkā marionete ar zaļo ķiveri pagriezās, atvēra vienu aci un noķērca:
- īsts dienvidnieku pāķis!
R. P. Tailers jutās aizvainots, ta�u ari vilies, jo bija cerējis, ka marionete vairāk atgādinās cilvēku.
desmit minū�u gājienā no ciema R. P. Tailers apstājās. �ucis devās kārtējā izlūkgājienā, bet saimnieks pameta skatienu pāri �ogam.
Tautas ticējumus R. P. Tailers diez kā nepārzināja, tomēr ne�aubījās, ka uz zemes apgūlu�ās govis liecina par lietus tuvo�anos. Ja tās stāv kājās, var cerēt uz skaidru laiku. Bet �īs govis cita pēc citas lēni meta kūleņus, un Tailers prātoja, ko tas varētu nozīmēt.
Viņ� paraustīja degunu. Kaut kur dega. Nepatīkama metāla, apsvilu�a kau�uka un ādas smaka.
- Atvainojiet, - aiz muguras kāds ierunājās.
R. P. Tailers pagriezās.
Uz ceļa stāvēja liela, savulaik melna automa�īna vienās liesmās. Pa tās logu izliecās vīrietis saulesbrillēs un sāka caur dūmiem runāt:
- Atvainojiet, pat nezinu, kā apmaldījos. Vai jūs nepateiktu, kā aizbraukt uz Tedfīldas gaisa karaspēka bāzi? Manuprāt, tepat vien jābūt.
Nē, Tailers nespēja to pateikt. Viņ� ta�u pats zina, vai ne? Sē� ugunī. Varbūt tas kāds triks?
Tāpēc viņ� atbildēja:
- Manuprāt, jūs pirms jūdzes nogriezāties nepareizi. Ceļa zīme tur ir nogāzta.
Sve�ais pasmaidīja.
- Dro�i vien, - viņ� pamāja.
Mirgojo�o oran�o liesmu gaismā viņ� izskatījās gandrīz velni�ķīgs.
Kad no automa�īnas puses uzpūta vēj�, Taileram gandrīz aizsvilās uzacis.
Nē.
Varbūt pajautāt, vai viņam nevajag palīdzību?
Tomēr R. P. Tailers tikai rūpīgi skaidroja, kā aizbraukt, cenzdamies neblenzt.
- Lieliski. Esmu jums lielu pateicību parādā, - Kroulijs teica, vērdams ciet ma�īnas logu.
R. P. Tailers juta, ka tomēr kaut kas jāsaka.
- Atvainojiet, jauno cilvēk...
-Jā?
Liesmu mēles laizīja apdegu�o vadības pulti.
- Savāds laiks �odien, vai ne? - Tailers neveikli iesāka.
- Tie�ām? - Kroulijs brīnījās. - Atklāti sakot, neko īpa�u neievēroju.
Pēc tam viņ� pagrieza dego�o automa�īnu uz lauku ceļu.
- Varbūt tāpēc, ka jums deg ma�īna, - R. P. Tailers skarbi izmeta, paraustīdams aiz pavadas �uneli un pievilkdams to cie�i sev klāt.
Nē.
Nē.
Slājot pēdējos metrus uz ciemu, R. P. Taileram pavisam sabojājās garastāvoklis.
- El! - R. P. TAILERS SAUCA. - Jang!
Misters Jangs sēdēja dārziņā pie savas mājas un smēķēja pīpi.
Galvenokārt tāpēc, ka Deirdre nesen bija atklājusi, ka pasīvā smēķē�ana ir kaitīga, un aizliegusi viņam pīpēt mājās. Misters Jangs gan nevēlējās, lai to zina kaimiņi, un garastāvoklis tāpēc vien neuzlabojās, turklāt vēl bija nepatīkami, ka misters Tailers sauca viņu uzvārdā.
-Jā?
- Jusu dēls Ādams...
- Ko viņ� atkal izdarījis?
- Vai zināt, kur viņ� �obrīd ir?
Misters Jangs nopūtās un paskatījās pulkstenī.
- Manuprāt, tūlīt ies gulēt.
Tailers stīvi, uzvaro�i pasmaidīja.
- Es gan �aubos. Nav pagājusi ne pusstunda, kad redzēju viņu kopā ar citiem drauģeļiem un to pretīgo kranci. Viņi ar divriteņiem brauca uz gaisa bāzi.
Misters Jangs izpūta dūmus.
- Jūs ta�u zināt, cik tur stingri likumi, - misters Tailers visādam gadījumam sacīja (varbūt Jangs nesaprot, cik tas svarīgi). - Pats zināt, ka jūsu dēlam patīk spiest slēd�us un tamlīdzīgi.
Izņēmis no mutes pīpi, misters Jangs sāka pētīt tās kātu.
- Hm, - viņ� novilka, - saprotu.
- Viss skaidrs, - viņ� piebilda un iegāja mājā.
tikmēr da�us simtus jardu no galvenajiem vārtiem, riepām kaucot, apstājās �etri motocikli. Izslēgu�i dzinējus, braucēji pacēla sejsegus. Precīzāk, trīs no viņiem.
- Es gan cerēju, ka varēsim izbraukt cauri vārtiem, -Kar� sapņaini teica.
- Tā mēs radītu tikai liekus sare�ģījumus, - Bads atbildēja.
- Tas jau labi.
- Es gribu teikt - mums. Elektrības un telefonsakaru tur dro�i vien nav, ta�u ģeneratori un, protams, radio noteikti darbojas. Ja kāds paziņos, ka bāzei uzbruku�i teroristi, cilvēki, bez �aubām, sāks rīkoties un mūsu plāns sabruks.
-Jā-
IEIESIM, IZPILDĪSIM UZDEVUMU, AIZIESIM UN PĀRĒJO ATSTĀSIM CILVĒKA DABISKĀ RAKSTURA ZIŅĀ, Nāve teica.
- Es gan, draugi, visu iztēlojos citādi, - Kar� atzinās. - Tūksto�iem gadu negaidīju tāpēc vien, lai niekotos ar dzeloņdrā�u gabaliem. Tas ta�u neizskatās dramatiski. Albrehts Dīrers nebūtu tērējis laiku pie kokgriezuma
- Es gaidīju bazūņu skaņas, - Piesārņojums piebalsoja.
- Paskatieties uz visu no citas puses, - Bads aizrādīja, - tas būs tikai pamats. Mazliet vēlāk sāksim darboties pa īstam. Būsim vētras spārni un tā tālāk. Mums jābūt elastīgiem.
- Vai mums nav... paredzēta tik�anās? - Kar� pajautāja.
Iestājās klusums, kuru pārtrauca dzinēji, kas atdziestot metāliski �ķindēja.
Piesārņojums lēni iesāka:
- Zināt, es arī nevaru noliegt, ka gaidīju kaut ko citu. Teiksim, lielpilsētu vai lielvalsti. Varbūt Ņujorku vai Maskavu, vai ari pa�u Armagedonas ieleju.
Atkal iestājās klusums.
Kar� pajautāja:
- Starp citu, kur tā Armagedona atrodas?
- Labi, ka iedomājies paprasīt, - Bads sacīja, - es arī gribētu zināt.
- Pensilvānijā ir viena Armagedona, - Piesārņojums sacīja. - Vai arī Masa�ūsetsā, bet varbūt pavisam citā �tatā. Tur ir daudz nopietnu vīru ar garām bārdām un melnām cepurēm.
- Nē, - Bads apstrīdēja, - manuprāt, tas ir Izraēlā.
KARMELA KALNĀ.
- Man domāt, tur �ie audzē avokado.
UN PASAULES GALU.
- Vai tie�ām? Tas nu gan būs varen liels avokado.
- Manuprāt, es tur vienreiz biju, - Piesārņojums sacīja. - Sena pilsēta Megido. īsi pirms tās sabrukuma. Jauka vieta. Interesanti karaliskie vārti.
Kar� aplaida skatienu zaļajai apkārtnei:
- Ap�ēliņ, vai tik nesajaucām pagriezienus?
ĢEOGRĀFIJA IR NEMATERIĀLA.
- Kā, lūdzu, kungs?
JA ARMAGEDONA IR KAUT KUR, TAD TĀ IR VISUR.
- Tas tiesa. �obrīd nav runa par pāris kvadrātmetriem brik�ņu, kur ganās kazas.
Kārtējo reizi iestājās klusums.
EJAM.
Kar� noklepojās.
- Vienīgi man ienāca prātā... vai
Nāve sakārtoja bruņu cimdus.
TAS, Nāve paziņoja, IR DARBS PROFESIONĀĻIEM.
vēlāk ser�ants Tomass A. Deisenburgers atcerējās notikumus �ādā secībā:
Pie vārtiem piebrauca liela kravas ma�īna. Smalka un oficiāla - lai gan pēc tam ser�ants nesaprata, kāpēc viņam bija �ķitis, ka ma�inai ir motocikla dzinējs.
No tās izkāpa �etri ģenerāļi. Ser�ants atkal �aubījās, kāpēc pats tā nosprieda. Dokumenti bija kārtībā. Jāatzīst, viņ� nespēja atcerēties, kādi tie�i, bet kārtībā. Sveicinādams viņ� pielika roku pie cepures.
Viens no ģenerāļiem paziņoja:
- Pārbaude bez brīdinājuma, kareivi.
Ser�ants Tomass A. Deisenburgers atbildēja:
- Ser, man neviens nav teicis, ka �odien varētu būt pārbaude bez bridinājuma.
- Bet, protams, - viens no ģenerāļiem paskaidroja, - tāpēc jau to sauc par pārbaudi bez bridinājuma.
Ser�ants atkal salutēja.
- Ser, lūdzu, saskaņojiet pārbaudi ar bāzes vadību, ser, - viņ� nedro�i sacīja.
Garākais un tievākais no ģenerāļiem pagāja malā, uzgrieza visiem muguru un sakrustoja rokas uz krūtīm.
Viens no pārējiem draudzīgi apskāva ser�anta plecus un sazvērnieciski pieliecās tuvāk.
- Bet tagad paklausieties, - viņ� nopētīja uz�uvi ar ser�anta uzvārdu, - Deisenburger, do�u jums padomu. Tā ir pārbaude bez brīdinājuma, saprotat? Pārsteigums. Tātad nekādu signālu, kamēr mūsu darbs nav galā, skaidrs? Jums noteikti jāpaliek postenī. Jūs kā profesionāls kareivis ta�u saprotat, vai ne?
Piemiedzis aci, viņ� turpināja:
- Pretējā gadījumā būs tādas ziepes, ka jums nāksies salutēt katram sīkvelnam.
Ser�ants Tomass A. Deisenburgers nenovērsa skatienu no runātāja.
- Ierindniekam, - no�ņāca sieviete ģenerāļa mundieri ar uz�uvi
Ser�ants pirmo reizi mū�ā redzēja sievieti-ģenerāli: viņas gadījumā tas bija nenoliedzams progress.
-Ko?
- Ierindniekam. Nevis sīkvelnam.
-Jā. Tā jau es domāju. Ierindniekam. Skaidrs, kareivi?
Ser�ants apsvēra savas ierobe�otās iespējas.
- Ser, inspekcija bez brīdinājuma, ser? - neko vairāk viņ� nespēja pateikt.
- Pagaidām slepena, �obrīd, - teica Bads, kur� gadiem bija apguvis federālās valdības leksiku, kas tagad atausa viņa atmiņā.
- Ser, protams, ser, - ser�ants izdvesa.
- Kārtīgs cilvēks, - teica Bads, kad viņ� pacēla vārtu barjeru. - Tālu tiksiet.
Iemetis skatienu pulkstenī, Bads piebilda:
- Pavisam drīz.
da�reiz cilvēki ļoti atgādina bites, kas spīvi aizsargā savu stropu, ja kāds tam tuvojas. Bet, ja esi ticis iek�ā, darbīgās bites uzskata, ka tā ir priek�niecības lieta un nepievēr� sve�ajam uzmanību, tāpēc da�ādi parazitējo�i kukaiņi tur var dzīvot kā dieva ausī. Ar cilvēkiem ir tāpat.
Neviens neapstādināja �etrus sve�iniekus, kas mērķtiecīgi gāja pa garu, zemu ēku, virs kuras pletās radioraidītāju me�s. Neviens nepievērsa viņiem uzmanību. Varbūt cilvēki vispār neko neredzēja. Iespējams, ka viņu smadzenēs bija ieprogrammēts, kas jāredz un kas ne, jo tās nav aprīkotas tā, lai redzētu Karu, Badu, Piesārņojumu un Nāvi, ja tie grib palikt neredzami, un �is aklums cilvēkos ir attīstīts tik labi, ka bie�i vien tie nemana tos pat savā vistuvākajā apkārtnē.
Signalizācijai, protams, smadzeņu nebija, tāpēc tā ieraudzīja �etras personas, kurām nevajadzēja būt bāzē, un sāka griezīgi gaudot.
Ņūtons nesmēķēja, jo negribēja, lai nikotīns iekļūst viņa auguma templī, precīzāk, mazajā velsie�u metodistu kapelā. Ja viņ� būtu pīpmanis un nervu nomierinā�anai tobrīd smēķētu, tad noteikti aizrītos ar cigareti mutē.
Anatēma apņēmīgi piecēlās un nogludināja svārku ieloces.
- Neuztraucies, - viņa teica, - uz mums tas neattiecas. Varbūt iek�ā kaut kas notiek.
Redzot Ņūtona bālo seju, viņa pasmaidīja.
- Beidz ta�u, - Anatēma sacīja. - �ī nav gangsterfilma.
- Nē. Pirmām kārtām, �ie te ir labāk apbruņoti, - Ņūtons atbildēja.
Anatēma palīdzēja viņam piecelties.
- Neņem galvā, - viņa mierināja, - ne�aubos, ka tu kaut ko izdomāsi.
kar� secināja, ka visi �etri diem�ēl nespēj dot vienādu ieguldījumu. Viņa bija pārsteigta pati par sevi, ka tik labi pārzina moderno apbruņojumu, kas bija daudz efektīvāks par asiem metāla gabaliņiem, tikmēr Piesārņojums, protams, smējās par absolūti dro�ajām, nekļūdīgajām ierīcēm. Pat Bads vismaz zināja, kas ir datori. Tomēr... hm,
Nāve skatījās pār Piesārņojuma kaulaino plecu brīdī, kad caur viņu izskrēja vairāki kareivji.
KAS TĀS PAR SPĪDĪGĀM LIETIŅĀM? viņ� jautāja kā cilvēks, kur� zina, ka atbildi nesapratīs, tomēr vēlas izrādīt interesi.
- Septiņu segmentu �ķidro kristālu ekrāni, - Piesārņojums atbildēja un maigi pārlaida roku releju rindai, kas no viņa pieskāriena izkusa.
Pēc tam viņ� ielaida tajos vīrusu baru, kas pa�i vairojas, un tie aizzibēja elektroniskajā izplatījumā.
- Manis pēc tās nolādētās sirēnas varētu apklust, -murmināja Bads.
Nāve izklaidīgi noknak�ķināja pirkstus. Ducis signāltauru no�agojās un apklusa.
-Nezinu, man gan tīri labi patika, - Piesārņojums izteica savu viedokli.
Kar� iebāza roku vēl kādā metāla skapītī. Jāatzīst, ka viņa gaidīja kaut ko citu, tomēr, pārbraucot ar pirkstiem un uztaustot elektroniskās detaļas, viss �ķita pazīstams. Tā bija atbalss no sajūtas, kāda rodas, turot rokās zobenu. Kar� tīksmi nodrebēja, apzinoties, ka �is zobens aptver visu pasauli un zināmā mērā arī debesis. Zobens viņu
Liesmojo�ais zobens.
Cilvēce vēl nebija lāgā sapratusi, cik bīstami ir zobeni, ja tos mētā, kur pagadās, un iespēju robe�ās darīja visu, lai �āda kalibra asmeņi tiktu vicināti jo bie�i. Uzmundrino�a doma. Jauki apzināties, ka cilvēce tomēr redz at�ķirību starp planētas nejau�u un apzinātu uzspridzinā�anu.
Tikmēr Piesārņojums jau gremdēja rokas citā plauktā ar dārgu elektroniku.
sargs stāvēja pie cauruma �ogā, izskatīdamies apjucis. �ķita, ka bāzē valda satraukums, ta�u rācijā skanēja tikai sprak�ķi. Viņ� jau nezin kuro reizi pārlasīja dokumentu savā priek�ā.
Viņ� savā laikā bija redzējis daudzas identifikācijas kartes - militārās, CIP, FIB, pat VDK -, tomēr kā jaunkareivis vēl nezināja: jo nenozīmīgāka organizācija, jo iespaidīgāka identifikācija.
�ī bija
Beigās sarga pēto�ais intelekts ieraudzīja pazīstamu vārdu.
- Ko nozīmē, - viņ� aizdomīgi prasīja, - pienākums nodot jums �agaru sai�ķus1?
- Jā, mums tie ir vajadzīgi, - Ņūtons atbildēja. - Iekur-�anai.
- Kam, kam?
- Mēs tos dedzinām.
Sarga sejā parādījās smaids. Un vēl runā, ka angļi ir mīkstmie�i.
- Lieliski! - viņ� teica.
Un tad sargs juta grūdienu starp lāpstiņām.
- Nomet ieroci! - viņam aiz muguras teica Anatēma, - lai man vēlāk nebūtu jāno�ēlo.
ser�antam a. deisenburgeram pie galvenajiem vārtiem arī negāja viegli. Neliela auguma vīrs lietusmētelī rādīja uz viņu ar pirkstu un murmināja, bet dāma, kas mazliet atgādināja sarga māti, uzstājīgi runāja, pati sevi pārtraukdama citā balsī.
-
- Vai redzi manu pirkstu? - iebrēcās �edvels, kur� vēl nebija pavisam �ķīries no prātiņa, lai gan tas karājās mata galā. - Redzi? �is pirksts, puis, var aizsūtīt tevi uz tik�anos ar tavu Radītāju!
Ser�ants Deisenburgers paskatījās uz melni violeto nagu turpat pie savas sejas. Tie�ām ietekmīgs iznīcības ierocis, sevi�ķi, ja ar tādu gatavoja ēdienu.
Telefonā skanēja tikai sprak�ķi. Viņam bija piekodināts neatstāt posteni. Sāka smelgt vecā Vjetnamas trauma.9 Sargs pārlika, kādas nepatik�anas viņu gaidīs, ja viņ� no�aus cilvēkus, kas nav Amerikas pilsoņi.
�etri velosipēdisti nobremzēja gabaliņu no bāzes. Riepu nospiedumi un eļļas plankumi smiltīs liecināja, ka nesen te brauku�i ari citi.
- Kāpēc mēs apstājāmies? - Pipars jautāja.
- Man jāpadomā, - Ādams atbildēja.
Ādamam nebūt nebija viegli. Prāts, kas piederēja viņa īstajam es, mēģināja gūt virsroku pār mutuļojo�as tumsas uzplūdiem. Lai nu kā, bet viens gan bija skaidrs: viņa trīs sabiedrotie bija cilvēki par visiem simts procentiem. Jau agrāk Ādama dēļ VIŅIEM bija nepatik�anas saplēsta apģērba, apcirptas kabatas naudas dēļ un tā tālāk, bet �oreiz viņ� gandrīz noteikti grasījās draugus ieraut pasākumā, kas draudēja ar ko nopietnāku par mājas arestu vai pavēli uzkopt savu istabu.
Ta�u neviena cita Ādamam nebija.
- Labi, - viņ� teica, - manuprāt, mums �is tas būs vajadzīgs. Zobens, kronis un svari.
Visi trīs noskatījās viņā.
- Tūlīt? - Braiens jautāja. - Nekā tamlīdzīga ta�u te nav.
- Nezinu, - Ādams atbildēja. - Bet, ja labi padomā, ko tik neesam spēlēju�i un darīju�i...
pēdējais piliens ser�anta Deisenburgera kausā bija automa�īna, kas ieradās, planēdama gabaliņu virs zemes, jo tai nebija riepu (un krāsas ari ne), atstādama aiz sevis zilu dūmu mākoni. Automa�īna apstājās, un tās metāla daļas, atdziestot no baltkvēles, skaļi tink�ķēja.
Varētu nodomāt, ka tās logi ir matēti: tādu iespaidu radīja ar dūmiem pārpildītais salons.
Durvis atvērās, un no autiņa izplūda smacējo�i tvaiki. Pēc tam izkāpa Kroulijs.
Mirk�ķinādams acis, viņ� izgaiņāja dūmus sejas priek�ā un tad draudzīgi pamāja.
- Sveiki! - viņ� teica. - Kā iet? Vai pasaule vēl stāv uz vietas?
-
- Azirafal? Tas tie�ām tu? Skaista kleita, - velns nomurmināja.
Diez cik labi Kroulijs nejutās. Pēdējās trīsdesmit jūdzes viņam bija intensīvi jāiedomājas, ka tonna dego�a metāla, gumijas un ādas ir automa�īna darba kārtībā, turklāt
Tagad viņ� noglaudīja metāla virsmu, kas bija tā sakarsusi, ka uz tās varētu cept olas.
- Ar mūsdienu autiņiem tādi triki nav iespējami, -Kroulija balss pauda mīlestību.
Visi skatījās uz viņu.
Atskanēja elektronisks klik�ķis.
Barjera sakustējās. Nojume ar elektromotoru mehāniski novaidējās, bet tad nepārvaramā spēka priek�ā padevās, un barjera pacēlās.
- Ei! - ser�ants Deisenburgers brīnījās, - kur� no jums to izdarīja?
Visi noskatījās �etros riteņbraucējos, kas, nikni mīdami pedāļus, pieliecās zem barjeras un pazuda bāzē.
Ser�ants saņēmās.
- Paklau, - viņ� jau vārgākā balsī teica, - vai vienam sīkajam uz bagā�nieka nesēdēja kosmiska būtne ar draudzīgu ģīmi?
- Diez vai, - Kroulijs atbildēja.
- Nu, tad viņiem būs lielas nepatik�anas, - ser�ants Deisenburgers paziņoja un pacēla ieroci.
- Un jums arī, - viņ� piebilda.
- Es jūs brīdinu... - �edvels iesāka.
-
-
- Hm? - Kroulijs norūca.
-
-
Viņ� noknak�ķināja pirkstus.
Atskanēja pauk�ķis kā no vecmodīgas zibspuldzes, un ser�ants Tomass A. Deisenburgers izgaisa.
-
- Redzat? - teica �edvels, kas īsti neizprata misis Trei-sijas sa�ķelto personību. - Sīkums. Turieties pie manis, un nepazudīsiet!
- Kārtīgs darbs, - Kroulijs uzslavēja, - nebūtu domājis, ka tev ir tādas spējas.
- Iesaku tev pie tā pierast, - Kroulijs teica. - Aizsūti, un viss. Pēc tam labāk par to nedomā!
Viņ� izskatījās ieintriģēts.
- Varbūt iepazīstināsi mani ar savu jauno ķermeni?
-
- Ejam iek�ā, - Kroulijs sacīja.
Viņ� bēdīgi paskatījās uz
Kroulijs pasmaidīja. Debesu dāvana, tā varētu teikt.
Izņēmis rokas no kabatām, velns pacēla tās kā Brūss Lī un uzsmaidīja kā Lī van Klīfs.
- Ak, - viņ� teica, - lūk, arī transports.
divriteņus viņi atstāja pie zemajām ēkām. Venslideils savējo uzmanīgi saslēdza. Viņ� bija no tiem, kas to dara.
- Nu, bet kādi tie cilvēki izskatīsies? - Pipars pajautāja.
- Varētu būt visādi, - Ādama balsī skanēja �aubas.
- Pieaugu�ie, vai ne? - Pipars gribēja zināt.
-Jā, - Ādams pamāja. - Tici man, tik pieaugu�i, ka nevari pat iedomāties.
- Diez kas nav cīnīties ar pieaugu�ajiem, - Venslideils drūmi secināja, - vienas nepatik�anas.
- Tev nebūs ar viņiem jācīnās, - Ādams paskaidroja, - tikai jādara tas, ko teicu.
VIŅI uzmeta skatienu saviem nesamajiem. Tie neizskatījās pēc pasaules lāpī�anai vispiemērotākajiem rīkiem.
- Bet kā mēs viņus dabūsim rokā? - Braiena balsī jautās �aubas. - Atceros, ka biju te atvērto durvju dienā, redzēju, kā te ir. Daudz telpu, mirgojo�as gaismas.
Ādams domīgi pētīja ēkas. Signalizācija vēl jodelēja.
- Nu, - viņ� novilka, - manuprāt...
- Paklau, sīkie, ko jūs te meklējat?
Glu�i draudīgi balss neskanēja, ta�u turpat uz robe�as bija. Tā piederēja virsniekam, kur� pēdējās desmit minūtes bija centies saskatīt jēgu absurdajā pasaulē, kurā signalizācija ieslēdzas pati no sevis, bet durvis neparko neveras vaļā. Viņam aiz muguras stāvēja divi tikpat apmulsu�i kareivji, lāgā nezinādami, kā apieties ar �etriem maza auguma nepārprotami baltādainiem jaunie�iem, no kuriem viens varētu būt sievie�u kārtas.
- Neuztraucieties par mums, - Ādams bezrūpīgi atbildēja, - mēs tikai pastaigājamies.
- Vienīgi jums... - virsnieks iesāka.
- Ejiet gulēt, - Ādams teica, - jums jāguļ. Visiem kareivjiem jāguļ, tad ar jums nekas ļauns nenotiks. Vienīgi tūlīt pat jāaizmieg.
Virsnieks skatījās viņā, mēģinādams koncentrēties, un tad krita uz priek�u.
- For�i, - teica Pipars, kad sabruka arī pārējie, - kā tu to dabūji gatavu?
- Nu, - Ādams piesardzīgi teica, - zēnu rokasgrāmatā
- Tie�ām?
- Apmēram tā, es tikai izdomāju līdz galam, kā to darīt.
Uzgriezis muguru sakaru ēkai, Ādams vairs nestāvēja kā parasti sakumpis, bet iztaisnoja muguru - ar �ādu stāju būtu apmierināts pat misters Tailers.
- Tātad, - Ādams teica.
Brīdi padomājis, viņ� piebilda:
- Nāciet un redzēsiet.
ja aizvāktu projām pasauli, atstājot vienīgi elektrību, viss izskatītos brīni�ķi un filigrāni - mēs iegūtu lodi ar spīdīgām sudraba līnijām un vietām mirdzo�u satelītu smailēm. Pat tum�ās vietās mirgotu radari un komercraidsta-ciju radioviļņi - kā liela briesmoņa nervu sistēma.
Vietām tīklā kā mezgli izceļas pilsētas, bet lielākā daļa elektrības ir tikai melnstrādnieka muskuļi. Apmēram pirms piecdesmit gadiem cilvēce pie�ķīra elektrībai arī smadzenes.
Tāpēc tagad tā bija dzīva, tāpat kā dzīva ir uguns. Slēd�i bija aizmetināti. Releji izkusu�i. Silikona �ipos, kuru mikroskopiskā struktūra atgādina Losand�elosas ielu plānu, atvērās jaunas takas, bet simt jūd�u attālumā no tām pazemes telpās atskanēja zvani. �ausmu pārņemti cilvēki skatījās ekrānos, neticēdami tam, ko tie stāstīja. Slepenā kalnu ieplakā cie�i aizvērās smagas metāla durvis, un iek�pusē paliku�ie dauzīja ar dūrēm pa kūsto�o dro�inātāju kārbām. Tuksne�a un tundras laukumi atslīdēja malā, ielai�ot aklimatizētos kapos svaigu gaisu, un robusti veidojumi smagi iegūla savā vietā.
Strāva plūda, kur pagadās, atstājusi parastos kanālus. Pilsētās nodzisa satiksmes ugunis, pēc tam ielu gaismas, beigās itin visas. Ventilatori griezās arvien lēnāk, noraustījās un tad apklusa pavisam. Sildītāju gaismiņas izgaisa tumsā. Lifti iesprūda pusceļā. Raidstacijas kļuva mēmas, nomierino�ā fona mūzika apklusa.
Mēdz teikt, ka civilizācija atrodas divdesmit �etru stundu un divu ēdienrei�u attālumā no barbarisma.
Rotējo�o Zemi nesteidzīgi apskāva nakts. Uz tum�ās planētas kā kniepadatām vajadzēja mirgot gaismiņām, bet to nebija.
Zemi apdzīvo pieci miljardi cilvēku. Barbarisms salīdzinājumā ar gaidāmajiem notikumiem būtu pikniks - karsts, negar�īgs, tāds, kuru beigās tik un tā atdod skudrām.
nāve iztaisnoja muguru, it kā uzmanīgi ieklausoties, lai gan ausu Nāvei nav.
VIŅ� IR TE, Nāve paziņoja.
Pārējie trīs pacēla skatienus. Viņu stāja bija mazliet mainījusies. Pirmīt, pirms Nāve sāka runāt, viņi, proti, tā viņu daļa, kas nestaigā un nerunā kā cilvēki, bija pārklāju�i pasauli, bet tagad tā atgriezās atpakaļ.
Lielākā vai mazākā mērā.
Viņi izskatījās sve�ādi. �ķita, ka slikti piegulo�a apģērba vietā ir slikti piegulo�s ķermenis. Bads bija kā neno-regulēta raidstacija, kuras galveno - patīkamo sekmīga uzņēmēja - signālu sāk nomākt seni, drausmīgi pamat-personības sprak�ķi. Kara āda spīdēja no sviedriem. Piesārņojuma āda tikai spīdēja.
- Par visu... tiks gādāts, - Kar� ar zināmu piepūli paziņoja. - Viss... notiks, kā vajag.
- Nebūs jau kodoliero�i vien, - Piesārņojums norūca, - bet arī ķīmiskie. Tūksto�iem galonu... nelielās tvertnēs pa visu pasauli. Skaists �ķīdums... nosaukumā astoņpadsmit zilbju. Plus... vecie krājumi. Novērtējiet pa�i: ja plutonijs nesairst tūksto�iem gadu, tad arsēns nesairst nekad.
- Un tad... iestāsies ziema, - Bads piebalsoja, - ai, kā man
- Vistas nāks... mājās tupēt uz laktas, - Kar� sacīja.
- Vistu vairs nebūs, - Bads aizsmaku�ā balsī aizrādīja.
Izmaiņas nebija skāru�as tikai Nāvi. �is tas jau nemainās.
Visi �etri atstāja ēku. Piesārņojums gāja tāpat kā visi, kamēr radās iespaids, ka viņ� vienlaikus arī tek.
To ievēroja arī Anatēma un Ņūtons Pulsifers.
Tā bija pirmā ēka, kurā abi ienāca. Iek�ā �ķita daudz dro�āk nekā ārā, kur pietika uztraukumu. Anatēma atgrūda durvis ar brīdinājuma zīmi, ka to atvēr�ana apdraud dzīvību. Tiklīdz viņi iegāja, durvis pa�as aizcirtās un aizslēdzās.
Kop� �etru parādī�anās vairs nebija daudz laika diskusijām.
- Kas viņi ir? - Ņūtons pajautāja. - Teroristi, vai?
- Runājot caur puķītēm, tev varētu būt taisnība, - Anatēma atbildēja.
- Par ko viņi tik dīvaini sprieda?
- Iespējams, par pasaules galu, - Anatēma paskaidroja. - Vai neredzēji auras?
- �ķiet, ne, - Ņūtons atzinās.
- Tie�ām pretīgas.
-Jā?
- Konkrētāk, negatīvas.
-Jā?
- Kā melni caurumi.
- Un tas ir slikti, vai ne?
-Jā-
Anatēma nikni pētīja metāla skapī�u rindas. Vienreiz par visām reizēm vairs nebija nekādi joki, bet pa īstam: ma�inērija, kas grasījās iznīdēt planētu - vismaz to, kas atrodas divu metru dziļumā un aug�up līdz ozona slānim, -nedarbojās saskaņā ar pieņēmumiem. Nekur neredzēja lielas, sarkanas tvertnes ar mirgojo�ām gaismām, tāpat ari dzeloņdrātis, kas aicināt aicina tās pārgriezt. Nebija aizdomīgi lielu ekrānu ar metronomu, kas skaita līdz nullei un kuru pēdējā mirklī var apturēt. Tikai metāla skapī�i, pamatīgi, smagi, izturīgi pret pēdējās minūtes varoņiem.
- Kas galu galā notiek? - Anatēma jautāja. - Viņi ta�u kaut ko pastrādāja, vai ne?
- Kazi varam �o to atvienot, izslēgt? - Ņūtons izmisīgi sacīja. - Ja labi pameklētu, noteikti atrastu slēdzi.
- Tādos gadījumos viss ir kārtīgi nobloķēts. Neesi tik naivs! Domāju, ka tu �ajos jautājumos kaut ko sajēdz.
Ņūtons izmisīgi pamāja. Jā, ar elektronikas pamatiem te nepietiks. Tomēr viņ� pameta skatienu aiz skapī�a, cerēdams kaut ko atrast.
- Globālais sakaru tīkls, - Ņūtons murmināja. - Ar to var praktiski visu. Regulēt elektrības jaudu, pievienoties satelītiem. Pilnīgi visu. Varētu zzzīp... dot pretsparu, zzap... ak, ja vien, au...
- Kā tev tur veicas?
Ņūtons sūkāja pirkstus. Nekā līdzīga tranzistoram te nebija. Aptinis plaukstu ar kabatlakatu, viņ� atvienoja vairākus blokus.
Savulaik elektronikas �urnāls, kuru Ņūtons abonēja, joka pēc bija nodrukājis shēmu, kas nekādā gadījumā nedarbojās. Beigās autors dzēlīgi piebilda, ka lai nu ko, bet jebkur� amatieris tādu sistēmu varot samontēt un būt dro�s, ka tā darbojas tad, ja nedarbojas. Ķēdē bija otrādi saliktas diodes, a�gārni ievietots tranzistors un nosēdusies baterija. Ņūtons samontēja un, ko domā, uztvēra Maskavas radio. Viņ� uzrakstīja �urnālam sūdzību, bet atbildi nesaņēma.
- Tie�ām nezinu, vai no manas darbo�anās būs jēga, -viņ� tagad teica.
- D�eimss Bonds parasti vienkār�i visu atskrūvē, -Anatēma atbildēja.
- Ne jau tikai atskrūvē, - Ņūtonam jau sāka apnikt, - turklāt es neesmu... zzip... D�eimss Bonds. Ja būtu, sliktie zēni parādītu man visas meganāves sviras un pateiktu, velns parāvis, kā tās darbojas, vai ne?
pie apvār�ņa biezēja mākoņi. Debesis virs galvas vēl bija skaidras, vienīgi gaisā virmoja viegla vēsma. Tomēr gaiss �ķita neparasts, tāds kā kristalizējies, un, pagrie�ot galvu, varēja redzēt jaunas �ķautnes. Gaiss dzirksteļoja. Lai to aprakstītu, varētu ienākt prātā vārds
Ādams pacēla acis aug�up. Virs viņa galvas bija caurspīdīgs gaiss, bet arī Debesu un Elles karapulki, kas stiepās līdz bezgalībai, spārna gals pie spārna gala. Ja ieskatījies cie�āk ar ievingrinātu aci, varēji manīt at�ķirību.
Klusums turēja dūrē pasauli kā burbuli.
Ēkas durvis atsprāga, un �etri iznāca laukā. Nu jau trīs no viņiem neizskatījās pēc cilvēkiem, bet drīzāk pēc cilvēkveida figūrām, kas piepildītas ar viņu būtību. Nāve tiem blakus izskatījās pavisam vienkār�i. Platais ādas mētelis un tum�ā ķivere ar sejsegu bija pārvērtusies apmetnī ar kapuci, bet tās bija tikai detaļas, jo skelets, pat staigājo�s, izskatās pēc cilvēka, un ikvienā dzīvā būtnē kaut kādā ziņā slēpjas nāve.
- Galvenais jau ir tas, - Ādams nobēra, - ka viņi nav reāli, drīzāk jau tādi kā nakts murgi.
- Bet mēs ta�u neguļam, - Pipars iebilda.
Suns smilkstēdams lūkoja paslēpties aiz Saimnieka muguras.
-Viens no viņiem laikam tūlīt iz�ķīdīs, - Braiens pamāja uz kustīgo Piesārņojuma augumu, ja to vēl tā varēja saukt.
- Pats redzi, - Ādams uzmundrino�i sacīja, - tāds nevar būt reāls, pareizi? Tas ta�u ir pilnīgi skaidrs. Kaut ko tādu nevar saukt par reālu.
�etri apstājās da�u metru attālumā no VIŅIEM.
DARBS GALĀ.
Nāve pieliecās uz priek�u un uzmeta bezacu skatienu Ādamam. Grūti pateikt, vai viņ� bija pārsteigts.
-Jā, - Ādams atbildēja, - bet es to nemaz negribēju. Nevienam nelūdzu, lai kāds to dara.
Nāve pievērsās trīs kolēģiem, tad atkal Ādamam.
Viņiem aiz muguras slīdēdams apstājās d�ips. Neviens nelikās par to ne zinis.
NESAPROTU, Nāve teica, TAVAS DZĪVES SŪTĪBA TA�U IR PASAULES GALS. TĀ STĀV RAKSTĪTS.
- Bet es nesaprotu, kāpēc kādam kaut kas tāds bija jāraksta, - Ādams mierīgi atbildēja. - Pasaule ir pilna ar brīnumiem, un es visus vēl neesmu atklājis, tāpēc nevēlos, lai kāds radītu jukas un visu iznīcinātu. Varat mierīgi doties projām.
Nāve nenovērsa skatienu no Ādama.
- Tu... esi... mūsējais, - Kar� no�ņāca caur zobiem, kas atgādināja skaistas lodes.
-
- Tu... būsi mūsu vadītājs, - Bads paziņoja.
Ādams vilcinājās. Iek�ējā balss kliedza, ka tā tie�ām ir, ka arī viņam pieder pasaule, un tagad tikai jāpagrie�as un jāved viņi caur apjuku�o planētu. Tie ta�u ir savējie.
Kaut kur aug�ējos slāņos debesu karapulki gaidīja Vārdu.
�- Tu nedrīksti man prasīt, lai viņu no�auju! Tas ta�u ir tikai bērns!
-
- Kamēr viņ� izaugs? - Kroulijs atbildēja ar jautājumu.)
Suns ieņurdējās.
Ādams paskatījās uz VIŅIEM. Tie ta�u ari ir savējie.
�obrīd bija jāiz�ķiras, kuri draugi tad ir īstie.
- Sadodiet viņiem, - Ādams klusi teica.
Viņa balsī vairs nebija vilcinā�anās un neskaidrības: tā skanēja neparasti harmoniski. Tādai nespēj nepaklausīt neviens cilvēks.
Kar� smiedamies skatījās uz VIŅIEM.
- Pui�eļi, - viņa teica, - no smil�u kastes. Padomājiet, kādas rotaļlietas es varu jums piedāvāt! Padomājiet par visām
Viņa atkal iesmējās, ta�u automāta zalvei līdzīgi smiekli aprāvās, kad Pipars panāca uz priek�u un pacēla trīco�u roku.
Glu�i zobens tas nebija, bet ko gan var sameistarot no diviem sprunguļiem un auklas? Kar� pētīja Pipara ieroci.
-
Kar� paņēma zobenu, kas notrink�ķēja kā vīna glāze, kad piesit tās malai.
Iero�i saskardamies nozibsnīja.
Nāve ieskatījās Ādama acīs.
Atskanēja dramatiska �ķindoņa.
- Neaiztiec! - Ādams, nepagriezis galvu, no�ņāca.
VIŅI skatījās uz zobenu, kas, nokritis uz betona takas,
sastinga.
- Pui�eļi, - Pipars neapmierināti �ukstēja.
Agri vai vēlu cilvēkam jāiz�ķiras, kurā pusē nostāties.
- Bet viņa ta�u... - Braiens teica, - kaut kā uzsūca to zobenu...
Gaiss starp Ādamu un Nāvi sāka vibrēt kā vasaras svelmē.
Venslideils ieskatījās Bada iekritu�ajās acis un pacēla priek�metu, ko ar labu iztēli varētu noturēt par svariem (tas bija izgatavots no auklām un zariņiem).
Viņ� sāka to vicināt sev ap galvu.
Bads aizsargādamies pacēla roku.
Atkal zibsnis, un zemē �ķindēdami nokrita sudraba svari.
- Neaiztiec! - Ādams atkal brīdināja.
Piesārņojums metās bēgt vai vismaz ātri plūst, bet
Braiens norāva sev no galvas zāļu vainagu un meta. Patiesībā tā nevajadzēja notikt, ta�u neredzams spēks pacēla to gaisā un aizsvieda kā disku.
�oreiz sprāga. Parādījās sarkana liesma melnu dūmu mākoni, nosmirdēja pēc naftas.
No dūmiem, klusi dūkdams, izripoja apsūbējis sudraba kronis, kas sāka griezties uz vietas kā nosviesta monēta.
�oreiz iztika bez brīdinājuma. Kroņa mirdzums vairs nebija metālisks.
- Kur viņi aizgāja? - Venslideils brīnījās.
TUR, KUR VIŅU VIETA, atbildēja Nāve, neatraujot skatienu no Ādama. TUR, KUR VIŅI VIENMĒR BIJU�I. ATPAKAĻ CILVĒKU PRĀTOS.
Nāve uzsmaidīja Ādamam.
Kaut kas no�vīkstēja. Nāves apmetnis atvērās, un parādījās izplesti spārni. Eņģeļa spārni. Bet ne jau no spalvām. Tie bija nakts spārni, kas caur radīto matēriju iegrima zemapziņas tumsā, kurā tālumā mirdzēja retas ugunis -iespējams, zvaigznes, bet varbūt kaut kas pavisam cits.
ES, Nāve teica, NEESMU KĀ VIŅI. ES ESMU AZRAĒLS, UN MANA SŪTĪBA IR BŪT PAR DZĪVU RADĪBU ĒNU. MANI NEVAR IZNĪCINĀT, JO TAD IES BOJĀ VISA PASAULE.
Nāves skatiens vairs nededzināja. Ādams pakasīja degunu.
- Nezinu gan, - viņ� teica. - Varbūt kaut kā tomēr var.
Viņ� atbildēja Smaidam.
- Lai nu kā, pagaidām tam jābeidzas, - Ādams turpināja, - visām tām ma�īnām. Tagad jums jādara, ko teik�u, un es saku, ka tam visam jābeidzas.
Nāve paraustīja plecus.
VISS JAU PAMAZĀM STĀJAS.
BEZ VIŅIEM, viņ� pamāja uz traģiskajām triju jātnieku atliekām, NEKAS NEVAR TURPINĀTIES. VIENKĀR�Ā ENTROPIJA TRIUMFĒ.
Nāve pacēla kaulaino roku tādā kā sveicienā.
BET VIŅI ATGRIEZĪSIES, Nāve teica, NEKUR TĀLU VIŅI NAV AIZGĀJU�I.
Spārni vienu reizi noplīk�ķēja kā pērkona dārds, un Nāves eņģelis pazuda.
- Tad jau labi, - Ādams teica tuk�am gaisam. - Viss kārtībā. Nekas nenotiks. Vienīgi jāaptur tas, ko viņi iesāka, un viss.
Ņūtons izmisis pētīja plauktus ar aprīkojumu.
-Tā kā vajadzētu būt rokasgrāmatai vai kaut kam tamlīdzīgam, - viņ� teica.
-Jāpaskatās, varbūt Agnese to pieminēja, - Anatēma atbildēja.
- Nūja, - Ņūtona balsi skanēja rūgtums. - Baigi loģiski, vai ne? Sabotēt divdesmitā gadsimta elektroniku ar septiņpadsmitā gadsimta rokasgrāmatas palīdzību? Ko gan Agnese varēja zināt par tranzistoriem?
-Ja kas, mans vectēvs 1948. gadā precīzi izskaidroja 3228. pareģojumu, tāpēc varēja veikt sekmīgus ieguldījumus, - Anatēma sacīja. - Agnese, protams, nezināja terminus un neko daudz nesaprata no elektrības, tomēr...
- Es runāju pārnestā nozīmē...
- Turklāt tev nav jāiedarbina, bet tikai jāaptur. Tāpēc nekas nav jāzina, pietiek ar neziņu.
Ņūtons smagi nopūtās.
- Labi, - viņ� garlaikoti sacīja. - Pamēģināsim! Gaidu tavu pareģojumu!
Anatēma izvilka kartīti uz labu laimi.
- Viņ� nav tas, par ko uzdodas, - viņa nolasīja. - 1002. numurs. Pavisam vienkār�i. Ko teiksi?
- Paklau, - Ņūtons satriekts norija siekalas. - Nav īstais bridis atklāt, ta�u elektronikā es neko daudz nejēdzu. Vispār neko.
- Ja nemaldos, tu teici, ka esi datoru in�enieris.
- Tas bija pārspīlējums. Gribu teikt - pārspīlējums tik lielā mērā, ka to, manuprāt, varētu saukt par lielību. Varētu pateikt līdz galam, - Ņūtons aizvēra acis, - tā nebija patiesība.
- Tātad meli? - Anatēma maigi pajautāja.
- Ai, tik tālu es neietu, - Ņūtons atbildēja un tad piebilda, - lai gan datoru in�enieris neesmu. Nepavisam ne. Tie�i otrādi!
- Kā otrādi?
-Ja jau tā gribi zināt, lūdzu. Tikko pieskaros elektroniskai ierīcei un cen�os to salabot, tā apstājas.
Anatēma viņam a�i, saulaini uzsmaidīja un ieņēma teatrālu pozu kā burvju mākslinieka priek�nesumā, kad dāma spīdo�os vizuļos atkāpjas malā, lai atklātu triku.
- Tralalā, - viņa nodziedāja.
- Salabo! - viņa teica.
- Ko tad?
- Mēģini panākt, lai darbojas labāk! - Anatēma paskaidroja.
- Nesaprotu, - Ņūtons atbildēja, - diez vai man izdosies.
Viņ� pieskārās tuvākajam skapītim.
Atskanēja troksnis, kuru Ņūtons nepaguva identificēt, un tad arvien klusākas ģeneratora vaimanas tālumā. Pulti noraustījās ugunis, no kurām lielākā daļa uzreiz apdzisa.
Visā pasaulē cilvēki, kas cīnījās ar slēd�iem, pēk�ņi atklāja, ka viss ir kārtībā. Datori beidza plānot tre�o pasaules karu un atkal dīki pārbaudīja stratosfēru. Novaja Zemļa bunkuros cilvēki, kas drud�aini centās izraut kontaktdak�as, atklāja, ka tās ir viņu rokās, bet Vaiomingas un Nebraskas bunkuros viri aizsargkrāsas tērpos beidza bļaustīties un draudēt cits citam ar iero�iem un būtu labprāt iedzēru�i alu, ja raķe�u bāzē būtu atļauts lietot alkoholiskus dzērienus. Atļauts nebija, bet alus atradās.
Iedegās gaismas. Civilizācijas slīdē�ana haosā apstājās. Uz redakcijām sāka plūst vēstules ar sūdzībām, ka sīkumu dēļ mūsdienu cilvēks krītot izmisumā.
Tedfīldā iekārtas beidza izstarot briesmas. Kaut kas tajās bija izgaisis, un ne jau saistībā ar elektrību.
- Velns lai parauj! - Ņūtons iesaucās.
- Redzi nu, - Anatēma atbildēja, - tu visu nokārtoji. Vecajai Agnesei var ticēt, es ta�u teicu. Bet tagad lai�amies projām!
-
Ādams pagriezās un beidzot abus ieraudzīja. Kroulijs
nebija pieradis, ka cilvēki viņu uzreiz atklāj; Ādams skatījās Kroulijā kā atvērtā grāmatā, lasīdams visu viņa dzīvi. Pirmajā acumirkli velnu pārņēma �ausmas. Visas iepriek� pārdzīvotās bailes, salīdzinot ar �o sajūtu, �ķita sīkums. Tie, Lejā, varēja pārtraukt tavu eksistenci, sagādāt necie�amas sāpes, bet �is zēns spēja ar domām vien iznicināt visu, turklāt, iespējams, ari panākt, lai tu vispār nekad nebūtu eksistējis.
Ādama skatiens aizslīdēja pie Azirafala.
- Atvainojiet, kāpēc jūs esat divi cilvēki? - viņ� painteresējās.
-
Nekādi teatrāli efekti nesekoja. Vienīgi parādījās Azirafals, kas sēdēja blakus misis Treisijai.
- Ai, tirpas pārskrēja, - viņa teica, ar skatienu nomērīdama eņģeli no galvas līdz kājām, un tad mazliet vīlusies piebilda, - ak, es domāju, ka esat jaunāks.
�edvels uzmeta eņģelim kvēli greizsirdīgu skatienu, zīmīgi taustīdams �autenes stobru.
Azirafals paskatījās lejup uz savu jauno ķermeni, diem�ēl ļoti līdzīgu vecajam, lai gan mētelis bija tīrāks.
- Labi gan, ka viss ir galā, - viņ� teica.
- Nav gan, pats zini. Nepavisam ne, - Kroulijs atsaucās.
Virs galvas kā makaroni katlā mutuļoja mākoņi.
- Saproti, - Kroulija balsī skanēja dzel�aini drūma nolemtība, - nav jau tik vienkār�i. Tu domā - kari sākas tāpēc, ka no�auj kādu vecu hercogu vai kāds nogrie� otram ausi, vai ari raķetes tiek izvietotas kādam ne pa prātam? Tā jau nemaz nav. Tie jau tikai iegansti, nekas vairāk. īstais kara cēlonis ir savstarpēja neiecietība, un spriedze pieaug, un tad jau pietiek ar sīkumu. Ar jebkuru sīkumu. Kā tevi... sauc... zēn?
- Ādams Jangs, - atbildēja Anatēma, iznākusi laukā.
Viņai pa pēdām sekoja Ņūtons.
- Tie�i tā, Ādams Jangs, - zēns apstiprināja.
- Labs darbs. Tu izglābi pasauli. Tikpat kā sagādāji svētkus, - Kroulijs teica, - tomēr lielu pārmaiņu nebūs.
- Laikam gan, - Azirafals pamāja. - Ne�aubos, ka manējie
- Varbūt kāds varētu pateikt, kas te notiek? - Anatēma, sakrustojusi rokas, skarbi pajautāja.
Azirafals paraustīja plecus.
- Ļoti gar� stāsts, - viņ� iesāka.
Anatēma lepni pacēla galvu.
- Tad izstāstiet, - viņa mudināja.
- Nu, iesākumā...
Noplaiksnīja zibens, iespēra da�u metru attālumā no Ādama un turpat arī palika kā sprak�ķo�s stabs: pie pamatnes platāks, it kā neredzamu trauku piepildītu nevaldāma elektrība. Cilvēki piespiedās pie d�ipa.
Zibens pazuda, un tā vietā stāvēja vīrs no zelta uguns.
- Augstā debess, - Azirafals izdvesa, - tas ir viņ�.
- Kas tad? - Kroulijs jautāja.
- Dieva balss, - eņģelis atbildēja, - Metatrons.
VIŅI noskatījās.
Pēc tam Pipars teica:
- Nav gan. Metatrons ir no plastmasas ar lāzera lielgabalu un var pārvērsties par helikopteru.
- Tas jau ir kosmiskais megatrons, - Venslideils klusi izdvesa, - man ari tāds bija, bet tam nokrita galva. Manuprāt, �itais ir kaut kas pavisam cits.
Skaistais, tuk�ais skatiens apstājās pie Ādama Janga, bet pēc tam strauji pagriezās uz verdo�o betonu turpat līdzās.
No dego�ās zemes pacēlās siluets, tikpat kā pantomīmas dēmonu karalis, ta�u �ajā pantomīmā neviens nepaliktu dzīvs un pēc tam būtu jāsauc mācītājs, lai izdedzina zemi pa tīro. Gandrīz tāds pats kā Metatrons, vienīgi liesmas bija asinssarkanas.
- Ē-ē, - novilka Kroulijs, saraudamies sēdekli. - Sveiki... ē.
Sarkanais veidols uzmeta viņam a�u skatienu, it kā
iezīmēdams aprl�anai nākotnē, un tad pievērsās Ādamam. Balss, kad tā atskanēja, atgādināja miljoniem mu�u, kas steidzīgi paceļas gaisā.
Nodūca vārds, kas cilvēka ausis skanēja kā pār muguru vilkta vīle.
Viņ� uzrunāja Ādamu, kur� atbildēja:
- Mm? Nē. Es jau teicu. Mani sauc Ādams Jangs. - Zēns nopētīja būtni no aug�as līdz apak�ai. - Bet kā godāt jūs?
- Belcebuls, - Kroulijs steidzīgi nobēra, - kas valda pār...
- Paldies, Krouzzlij, - Belcebuls atbildēja. - Vēlāk parunāsssim nopietnāk. Zinu, ka tev daudzzz kasss man sakāms.
1
Tā gan nav īsti taisnība. Patiesībā ceļ� uz elli ir bruģēts ar sasalu�iem pārdevējiem, kas zvana pie durvīm un piedāvā preces nedēļas nogalēs. Jaunākie dēmoni tos izmanto kā slidotavu.
2
Ellei jau patiesībā tikai tādas vien ir.
3
Tā nav pretruna. Tā ir krāsa, kas spektrā seko ultravioletajai. Tehniskais termins - inframelnā. Eksperimentālos apstākļos to viegli saskatīt. Lai veiktu eksperimentu, vajag tikai kārtīgu ķieģeļu mūri, kurā pēc slaida ieskrējiena jāietriecas ar noliektu galvu. Krāsa, kura pirms nāves sāpēs pa�ķīdīs jums gar acīm, būs inframelnā.
4
Patiesībā bija gan:
Lielākā daļa dzimtas piekrita Gelatlijai Divaisai, kas 1830. gadā sarakstīja īsu monogrāfiju, kurā �o pareģojumu izskaidroja kā metaforu Veishaupta iluminātu padzī�anai no Bavārijas 1875. gadā.
5
Ņūtons nesekmīgi cen�as atcerēties angļu tautas parunu: �Vakarā sarkanas debesis, no rīta ganiem prieks.�
6
Vārdu spēle: vārdus
7
Tā bija patiesība. Pasaulē nebija tāda termometra, kur� spētu vienlaikus rādīt +700 �C un -140 �C, bet tāda tobrīd bija pareizā temperatūra.
8
Televizora R. P. Taileram nebija. Kā teica viņa sieva:
9
1983. gadā atvaļinājuma laikā viņ� bija paslīdējis un nokritis viesnīcas du�as telpā. Tagad pietika ieraudzīt dzeltenu ziepju gabalu, lai atmiņā ataustu gandrīz liktenīgās �ausmas.
- Ēē, - Kroulijs novilka, - nu, gribu pateikt, kas notika...
- Klussssu!
-Jā, jā, - Kroulijs a�i izmeta.
- Tātad, Ādam Jang, - ierunājās Metatrons, - mēs, pats par sevi saprotams, novērtējam tavu ieguldījumu, tomēr jāpiebilst, ka Armagedonam jāsākas tagad. Var rasties pagaidu grūtības, ta�u cēlais mērķis tiks sasniegts.
- Ak, - Kroulijs �ukstēja eņģelim, - viņaprāt, lai glābtu pasauli, tā jāiznīcina.
- Ja ir ��ķēr�ļi, tad jāzzina, kas darāmsss, - dūca Bel-cebuls. - Bet tassss jādara tūlīt, zēn. Tāds tavs liktenissss. Tā stāv rakstīts.
Ādams ievilka elpu, bet citi to aizturēja. Kroulijs un Azirafals jau labu brīdi bija aizmirsu�i, ka jāelpo.
- Nudien nesaprotu, kāpēc viss un visi jānodedzina pa tīro, - Ādams iesāka. - Miljoniem zivju, vaļu, koku, aitu un tā tālāk. Kāds no tā labums? Tikpat kā mēs un D�on-sona banda. Pat ar pilnīgu uzvaru nesakausi pretinieku, jo patiesībā to nemaz negribi. Un tā viss iet uz riņķi. Bez sava gala sūtīsiet tādus kā tie divi, - Ādams pamāja uz Krouliju un Azirafalu, - lai radītu pasaulē jukas. Cilvēkiem jau tā pietiek grūtību, un tad vēl jūsējie jauc gaisu.
Kroulijs pa�ukstēja Azirafalam:
- Kas tā par D�onsona bandu?
Eņģelis paraustīja plecus:
- Laikam kāda sena at�ķēlusies sekta, gnostiķu paveids. Varētu būt kas līdzīgs ofītiem.
Saraucis pieri, viņ� turpināja:
- Bet varbūt setītiem? Nē, te es domāju koliridiāņus. Ak, atvaino, viņu ir tik daudz, ka grūti visus paturēt galvā.
-Jauc tik cilvēkiem prātus, - Kroulijs burk�ķēja.
- Tas nav svarīgi! - Metatrons sēca. - Galvenais, radot Zemi, labo un ļauno...
- Nesaprotu, kāda jēga radīt cilvēkus un pēc tam uztraukties, ka viņi uzvedas kā cilvēki, - Ādams bija pati nopietnība, - turklāt, ja jūs vienreiz beigtu barot viņus ar solījumiem, ka pēc nāves būs labi, visi mēģinātu ieviest kārtību jau dzīves laikā. Ja būtu pa manam, es atļautu dzīvot ilgāk, tāpat kā vecajam Metuzālam. Tad būtu daudz interesantāk, un cilvēki sāktu domāt, ko nodara apkārtējai videi un ekoloģijai, jo savām acīm redzētu, kādas tam visam ir sekas pēc simts gadiem.
- Ak tad tā, - Belcebuls beidzot pasmaidīja, - tu vēliesss valdīt par passssauli. Tas jau ir tuvu tavam liktenim...
- Esmu par to domājis un zinu, ka negribu, - Ādams mazliet pagriezās un uzmundrino�i pamāja VIŅIEM. - �o to var jau uzlabot, tomēr tad pie manis tāpat nāks cilvēki ar lūgumu sakārtot pasauli, atbrīvot no atkritumiem, audzēt me�us. Un kāds no tā labums? Tikpat kā sakārtot guļamistabu viņu vietā.
- Tu nekad neuzkop pat savējo, - Ādamam aiz muguras teica Pipars.
- Es nerunāju par savu guļamistabu, - (kurā jau gadiem nebija redzams paklājs). - Es runāju par guļamistabu vispār. Tas ir salīdzinājums. Tā.
Belcebuls un Metatrons saskatījās.
- Atklāti sakot, - Ādams turpināja, - man nav viegli visu laiku kaut ko izdomāt, lai Piparam, Venslijam un Braienam nebūtu garlaicīgi. Ziniet, man jau pietiek ar to pasauli, kas man ir. Tomēr paldies jums!
Metatrona sejā atspoguļojās izteiksme, kādu ar laiku pieņēma visi, ilgāku laiku klausoties Ādamā.
- Bet tu jau nevari noliegt to, kas esi, - Metatrons beigās teica. - Paklau, tava dzim�ana un liktenis ir Lielā plāna sastāvdaļa. Visam jānotiek, kā paredzēts. Visi lēmumi jau pieņemti.
- Dumpotiessss ir jauki, - Belcebuls piebilda, - bet da�i jautājumi dumpim nepakļaujas. Tasss tev jāsaprot!
- Es nedumpojos, - Ādams prātīgi atbildēja. - Vienkār�i norādu uz da�iem jautājumiem. Manuprāt, par to jūs nevienu vainot nevarat. Man �ķiet, ka būtu daudz labāk iztikt bez kariem un tad paskatīties, ko cilvēki darīs. Ja neiejauksieties, varbūt viņi beidzot sāks domāt un ieviesīs pasaulē kārtību. Nevaru galvot, ka tā būs, bet izslēgts nav, - viņ� precizēja.
- Neredzu tur nekādu jēgu, - Metatrons atbildēja, - tu nevari stāties pretī Lielajam plānam. Tas ir tavos gēnos. Padomā labi!
Ādams vilcinājās.
Tum�ā zemapziņas straume jau bija gatava uzplūst un �ukstēja: jā,
Diena bija gara, un Ādams jutās noguris. Vienpadsmit gadu vecumā pasaules glāb�ana izsmeļ spēkus.
Kroulijs saķēra galvu.
- Mirkli, tikai mirkli domāju, ka mums ir cerība, -velns teica. - Bet Ādams viņus aizkaitināja. Jā, bija tīri labi, līdz...
Azirafals piecēlās.
- Atvainojiet, - eņģelis iesāka.
Visu skatieni pievērsās viņam.
- Lielais plāns, - Azirafals turpināja, - ir tas, kur� nav izskaidrojams, vai ne?
Uz brīdi iestājās klusums.
- Lielais plāns ir Lielais plāns, - Metatrons ne�aubīdamies atbildēja. - Tu ta�u pats to zini. Pasaule pastāvēs se�tūksto� gadu un beigsies ar...
-Jā, jā, tas tie�ām ir Lielais plāns, - Azirafals pieklājīgi, godbijīgi sacīja, tomēr izturējās kā cilvēks, kas politiķu sanāksmē uzdevis negaidītu jautājumu un stūrgalvīgi gaida atbildi. - Bet es jautāju, vai tas ir neizzināms. Gribu tikt skaidrībā.
- Vai nav vienalga? - no�ņāca Metatrons. - Tas ta�u ir viens un tas pats!
- Tātad neesat pilnīgi pārliecināti? - Azirafals nelikās mierā.
- Mums nav lemts saprast
- Lielais plāns var būt tikai sīka visaptvero�ās neiz-skaidrojamības daļa, - Kroulijs iejaucās, - tāpēc no neiz-skaidrojamības aspekta jūs nevarat zināt, ka tas, kas tagad notiek, nav pareizi.
- Tasss ir rakstītssss! - Belcebuls auroja.
- Bet citur varbūt ierakstīts kaut kas pavisam cits, -Kroulijs turpināja, - un to jūs nevarat izlasīt.
- Ar lielākiem burtiem, - Azirafals piebilda.
- Un pasvītrots, - Kroulijs papildināja.
- Ar divām svītrām, - Azirafalam vēl �ķita par maz.
- Varbūt tas nav pārbaudījums tikai pasaulei, - Kroulijs turpināja, - bet arī jums, ļaudis. Ko?
- Dievs ar saviem uzticīgajiem kalpiem nespēlējas, -Metatrona balsī jautās nemiers.
- Kā tad! - Kroulijs novilka. - Naivums tavā vecumā.
Visu skatieni pievērsās Ādamam, kas nopietni domāja.
Beigās viņ� teica:
- Nesaprotu, kāda nozīme tam, kas rakstīts. Galvenais ta�u ir cilvēki. Visu, kas uzrakstīts, var ta�u arī nosvītrot!
Pār lidlauku pārlaidās vēsma. Aug�ā kā mirā�a noviļ-ņojās sanāku�ie Visuma karapulki.
Iestājās klusums: tāds varētu būt dienu pirms Radī�anas.
Ādams stāvēja smaidīdams: sīks augums starp Debesim un Elli.
Kroulijs sagrāba Azirafala roku.
- Vai saproti, kas notika? - viņ� satraukti �ukstēja. - Viņu atstāja savā vaļā! Viņ� izauga par cilvēku un nav ļaunuma vai labestības iemiesojums, bet vienkār�i - cilvēks.
Un tad Metatrons paziņoja:
- Es domāju, ka man jākonsultējas par turpmāko darbību.
- Man arīdzzzan, - pamāja Belcebuls un pagrieza satracināto ģīmi pret Krouliju, - protams, es ziņo�u, ka tu ���eit piedalījies, par to vari ne�aubīties.
Pēc tam viņ� paglūnēja uz Ādamu.
- Nezinu ari, ko par to teiks
Nodārdēja apdullino�s sprādziens. �edvels, kas vairākas minūtes bija satraukumā dīdījies kā uz adatām, beidzot spēja savaldīt trīco�os pirkstus un nospieda gaili.
Lodes izlidoja cauri gaisam, kur tikko bija stāvējis Belcebuls. �edvels pat nenojauta, cik ļoti viņam paveicies, ka netrāpīja.
Debesis notrīcēja un atkal kļuva tādas kā parasti. Mākoņi pie apvār�ņa sāka izklīst.
KLUSUMU PĀRTRAUCA MISIS TREISIJA.
- Vai viņi nebija jocīgi?
Tā viņa nemaz negribēja teikt, bet to, ko gribēja teikt, nespēja ietērpt vārdos, ja nu vienīgi varbūt kliedzot, tomēr cilvēka smadzenēm piemīt apbrīnojamas atjauno�anās spējas un vārdi
- Nu gan viss galā, kā tu domā? - Azirafals ierunājās.
Kroulijs paraustīja plecus.
- Baidos, ka mums ar tevi nē.
- Manuprāt, jums nav jāuztraucas,- Ādams mierināja. - Es par jums visu zinu. Neuztraucieties!
Pēc tam Ādams uzlūkoja VIŅUS, kuri centās neatkāpties ne soli. Brīdi padomājis, viņ� teica:
-Jā, te viss bija pamatīgi sajaukts. Tomēr man liekas, ka citiem vislabāk būtu to aizmirst. Ne jau pavisam, bet vienkār�i īsti neatcerēties. Un tagad iesim mājās!
- Tu ta�u nevari pamest darbu pusratā! - Anatēma panāca uz priek�u. - Padomā, ko vēl vari izdarīt! Kaut ko labu.
- Piemēram? - Ādama balsī iezagās aizdomas.
- Nu... iesākumam panākt, lai atgrie�as vaļi.
Ādams pie�ķieba galvu.
- Un tad neviens viņus nenogalinās?
Anatēma vilcinājās. Labi būtu, ja varētu to apstiprināt.
- Ja cilvēki sāks viņus nogalināt, ko jūs man ieteiksiet darīt? - Ādams pajautāja. - Nē! Man vispirms viss jāizpēta. Ja reiz es sāk�u iejaukties, tad tam nebūs gala. Vissaprātīgākais būtu likt cilvēkiem nonākt pie atziņas, ka, nogalinot vali, viņi dabū tikai beigtu vali.
- Tāda nostāja liecina par atbildības sajūtu, - Ņūtons secināja.
Ādams sarauca pieri.
- Veselais saprāts, nekas vairāk, - viņ� atbildēja.
Azirafals uzsita Kroulijam uz pleca.
- Rādās, ka esam izdzīvoju�i, - viņ� sacīja, - iedomājies, kādas �ausmas notiktu, ja mēs ar tevi būtu izturēju�ies profesionāli.
- Hm, - velns norūca.
- Vai tavs vāģis ir darba kārtībā?
- Laikam prasās pēc remonta, - Kroulijs atzinās.
- Es iedomājos, ka varētu �os labos ļaudis aizvest uz pilsētu, - eņģelis sacīja. - Ne�aubos, ka esmu parādā pusdienas misis Treisijai un, protams, viņas izredzētajam.
�edvels pameta skatienu pār plecu uz eņģeli, pēc tam uz misis Treisiju, kas uzvaro�i smaidīja.
- Par ko viņ� runā? - �edvels prasīja.
Ādams piegāja pie VIŅIEM.
- Manuprāt, mums laiks doties mājās, - viņ� teica.
- Bet kas īsti
- Tam vairs nav nekādas nozīmes, - Ādams atbildēja.
- Bet tu ta�u varētu palīdzēt... - Anatēma sāka, noraugoties, ka viņi dodas pie velosipēdiem.
Ņūtons maigi saņēma viņu aiz rokas.
- Nav vērts, - viņ� mierināja. - Rīt būs mūsu atliku�ās dzīves pirmā diena.
- Vai zini, - Anatēma atbildēja, - no visiem nodrāztajiem teicieniem �is man derdzas visvairāk!
- Interesanti, vai ne? - Ņūtons laimīgi atteica.
- Kāpēc tev uz ma�īnas durvīm uzmālēts laupītājs Diks Tārpiņ�?
- Joka pēc, - Ņūtons atbildēja.
- Tu saki?
- Tāpēc, ka, lai kur es braucu, vienmēr aizkavēju satiksmi, - viņ� nomurmināja.
Kroulijs drūmi pētīja d�ipa vadības paneli.
- �ēl gan tava autiņa, - eņģelis nopūtās. - Zinu, ka tev tas ļoti patika. Bet varbūt, ja tu tie�ām koncentrētos...
- Tāds, kā bija, vairs nebūs, - Kroulijs atbildēja.
- Dro�i vien.
- Dabūju to vēl pavisam jaunu, zini. Nevis ma�īna, bet cimds visam augumam.
Velns pao�ņāja.
- Kaut kas deg, vai?
Brāzma sacēla gaisā putekļus un tad nosvieda tos lejā. Gaiss kļuva karsts un smags, un visi jutās kā mu�as sīrupā.
Kroulijs pagriezās un ieraudzīja Azirafala sejā �ausmas.
- Bet viss ta�u cauri, - viņ� teica. - Nekas vairs nevar notikt! Liktenīgais brīdis jau ir pagātne! Viss beidzies!
Un tad sāka drebēt zeme. �ķita, ka brauc metrovilciens un nevis garām, bet tie�i virsū.
Kroulijs drud�aini centās iedarbināt ma�īnu.
- Tas nav Belcebuls! - viņ� centās pārkliegt vēju. - Tas ir Viņ�! Ādama tēvs! Ne jau Armagedona dēļ, bet personīgā jautājumā. Darbojies, tu, draņķa autiņ!
Zem Anatēmas un Ņūtona kājām salīgojās zeme, nogrū�ot abus uz drebo�ā betona. No plaisām vēlās dzelteni dūmi.
- Kā vulkāns! - Ņūtons iesaucās. - Kas tas ir?
- Lai nu kas, bet tas ir varen dusmīgs, - Anatēma atbildēja.
Kroulijs d�ipā lamājās. Azirafals uzlika roku uz viņa pleca.
- Te ir cilvēki, - eņģelis aizrādīja.
- Jā, - Kroulijs noburk�ķēja, - un es.
- Mums jāparūpējas, lai ar viņiem nenotiek nekas ļauns.
- Nu, un... - velns iesāka un aprāvās.
- Manuprāt, mēs esam sagādāju�i viņiem pietiekami daudz uztraukumu. Mēs ar tevi. Gadiem. Tā vai citādi.
- Mēs tikai veicām savu darbu, - Kroulijs murmināja.
-Jā. Nu un? Daudzi cilvēki gadsimtiem darīja savu
darbu, un, redz, ko savārīja!
- Tu ta�u nedomā, ka mums jāmēģina Viņu apturēt?
- Bet ko tu vari zaudēt?
Kroulijs gribēja strīdēties, bet tad saprata, ka Azira-falam taisnība. Tie�ām nebija, ko zaudēt, viss jau bija pagalam. Neko ļaunāku par to, kas viņu sagaidīja tik un tā, elle viņam nevarēja nodarīt. Beidzot viņ� jutās brīvs.
Kroulijs uztaustīja zem sēdekļa riteņa dzelzs disku. Nekas liels, tomēr vismaz kaut kas. Atklāti sakot, stāties pretī sātanam ar kārtīgiem iero�iem būtu baisāk. Tad varētu uz kaut ko cerēt, un tas būtu vēl ļaunāk.
Pacēlis no Kara rokām izkritu�o zobenu, Azirafals domīgi izvērtēja tā smagumu.
- Augstā debess, kur tas laiks, kad to lietoju, - viņ� nomurmināja.
- Pirms se�tūksto� gadiem, - Kroulijs atsaucās.
- Tik tie�ām, - eņģelis pamāja. - Ai, toreiz gan bija dieniņa! Vecie labie laiki.
- Es gan tā neteiktu, - Kroulijs atbildēja.
Troksnis pieņēmās spēkā.
- Tolaik cilvēki vēl at�ķīra labo no ļaunā, - Azirafals aizsapņojās.
- Nūja. Bet padomā labi!
- Tik tie�ām. Es par daudz iejaucos.
-Jā.
Azirafals pacēla zobenu, un tas �vīkstēdams uzliesmoja kā magnēzija stabs.
- Ko iemācījies, nekad neaizmirsīsi, - viņ� uzsmaidīja Kroulijam.
- Es gribu tev pateikt, - eņģelis turpināja, - ja gadījumā netiksim no �ejienes projām, tad... sirds dziļumos zinu, ka tevī ir dzirkstelīte no kaut kā laba.
- Tas tiesa, - Kroulijs rūgti atteica, - paldies par komplimentu!
Azirafals sniedza viņam roku.
- Bija prieks tevi pazīt, - viņ� teica.
Kroulijs saņēma eņģeļa plaukstu.
- Līdz nākamajai reizei, - viņ� teica. - Un vēl... Azi-rafal?
-Jā?
- Ielāgo! Es jau no sākta gala zinu, ka sirds dziļumos tu esi tāds maita, ka esi pat simpātisks.
Kāds �ļūca uz viņu pusi, un tad mazais, bet dinamiskais �edvela augums pagrūda abus malā, mērķtiecīgi vicinādams �auteni.
- Es neticu, ka jūs, dienvidu mīkstmie�i, varat nogalināt pat klibu �urku mucā. Ar ko mums tagad jācīnās?
- Ar sātanu, - Azirafals bez aplinkiem pateica.
�edvels pamāja, it kā tā būtu parasta lieta, nosvieda
zemē ieroci un noņēma platmali, atklādams pieri - visu ielas sala�ņu un kau�ļu biedu.
- Ak tad tā, - �edvels teica, - tādā gadījumā es izmanto�u savu
Ņūtons un Anatēma noskatījās, kā visi trīs neveikli slāj projām no d�ipa. �edvels vidū. Trijotnes siluets atgādināja stilizētu burtu
- Augstā debess, ko viņi taisās darīt? - Ņūtons prasīja. - Un kas,
Azirafala un Kroulija mēteļi pārplīsa pa �uvēm. Ja jau gals klāt, tad labāk to piedzīvot īstajā veidolā. Pret debesīm izpletās spārni.
Pretēji vispārējam uzskatam velniem ir tādi pa�i spārni kā eņģeļiem, lai gan bie�i vien labāk kopti.
- �edvelam gan nevajadzēja iet ar viņu! - Ņūtons grīļodamies cēlās kājās.
- Kas tas par �edvelu?
- Mans ser�ants, apbrīnojams ve�uks, tu pat iedomāties nevari... Man viņam jāpalīdz!
- Jāpalīdz? - Anatēma nesaprata.
- Esmu devis zvērestu, un vispār, - Ņūtons vilcinājās. - Nu, tādu kā zvērestu. Un viņ� man izmaksāja mēne�algu avansā!
- Bet tie divi? Arī tavi draugi... - Anatēma iesāka un aprāvās.
Azirafals bija mazliet pagriezies, un, ieraudzījusi eņģeli profilā, viņa beidzot attapās.
- Atceros, kur esmu viņu redzējusi! - Anatēma iesaucās un pieķērās pie Ņūtona, jo zeme atkal sa�ūpojās. - Nāc!
- Bet te tūlīt notiks kaut kas �ausmīgs!
-Ja Grāmata būs cietusi, tad tev, velns parāvis, būs taisnība!
Aptaustījis atloku, Ņūtons izvilka no tā kniepadatu. Ej nu sazini, kas būs pretinieks, bet nekā cita jau viņam nebija.
Viņi metās skriet....
Ādams aplaida skatienu visapkārt.
Pēc tam arī lejup.
Viņa sejā atspoguļojās aprēķināta nevainība.
Brīdi viņu plosīja pretrunas.
Ta�u Ādams bija savā vietā.
Vienmēr, uz visiem laikiem savā vietā.
Viņ� pacēla roku un a�i apvilka ap sevi pusloku.
... Azirafals un Kroulijs juta, ka pasaule
Trok�ņu vairs nebija. Plaisas pazudu�as. Palikusi tikai sātaniskā spēka izvirduma vieta, virs kuras sāka izklīst dūmi. Viņiem līdzās lēni apstājās automa�īna, dzinējam skaļi rēcot pieklusu�ajā vakarā.
Paveca, bet labi saglabājusies. Tomēr ne tāda kā
Arhimēds teicis, ka ar pietiekami garu sviru un kārtīgu vietu, kur atsperties, varot iekustināt pasauli.
Viņ� varētu atsperties, piemēram, uz mistera Janga.
Automa�īnas durvis atvērās, un no tās izkāpa misters Jangs.
- Kas te notiek? - viņ� prasīja. - Ādam! Ādam!
Bet VIŅI jau bija pie vārtiem.
Misters Jangs uzmeta skatienu satriektajam bariņam. Labi, ka vismaz Kroulijs un Azirafals apķērās un laikus ievilka spārnus.
- Ko viņ� atkal izdomājis? - misters Jangs nopūtās, negaidīdams atbildi. - Kas tam puikam prātā? Ādam! Tūlīt nāc atpakaļ!
Ādams reti kad klausīja tēvu.
ser�ants tomass a. deisenburgers atvēra acis. Apkārtne �ķita neparasta vien tādēļ, ka bija tik pazīstama. Vidusskolas klases fotoattēls pie sienas, ASV karodziņ� zobu glāzē blakus zobu birstei, pat rotaļu lācītis mundierī. Pa guļamistabas logu plūda agras pēcpusdienas saules stari.
Viņ� saoda ābolu pīrāga smar�u. Tie�i tās viņam bija pietrūcis visvairāk, pavadot sestdienas vakarus tālu no mājām.
Viņ� nokāpa lejā pa kāpnēm.
Pie plīts stāvēja māte un ņēma laukā no cepe�krāsns ābolu pīrāgu, lai to atdzesētu.
- Sveiks, Tomij, - viņa teica, - domāju, ka esi Anglijā.
- Jā, mamm, pēc likuma es atrodos Anglijā, aizstāvu demokrātiju, mamm, ser, - ser�ants Tomass A. Deisenburgers atbildēja.
- Jauki, mīļais, - māte sacīja. - Tētis ar �esteru un Tedu ir Lielajā stadionā. Viņi priecāsies tevi redzēt.
Ser�ants Tomass A. Deisenburgers pamāja.
Noņēmis militāro ķiveri un novilcis militāro �aketi, viņ� uzrotīja militārā krekla piedurknes. Brīdi viņ� izskatījās domīgāks nekā jelkad agrāk dzīvē. Prāts pa daļai bija nodarbināts ar ābolu pīrāgu.
- Mamma, ja gadījumā kāds zvana un grib runāt ar ser�antu Tomasu A. Deisenburgeru, mamm, ser, tad...
- Ko, Tomij?
Toms Deisenburgers pakāra �auteni pie sienas blakus tēva vecajai, apdilu�ajai bisei.
- Es teicu, ja kāds zvana, mamm, tad esmu Lielajā stadionā kopā ar tēti, �esteru un Tedu.
gaisa karabāzes vārtiem lēni tuvojās kravas automa�īna. Nakts maiņas sargs paskatījās laukā pa logu, pārbaudīja �ofera dokumentus un pamāja, lai brauc iek�ā.
Ma�īna līkumoja pa betona pagalmu.
Beigās tā apstājās uz tuk�as lidjoslas. Turpat tuvumā sēdēja divi vīri, tuk�odami vīna pudeli. Viens ar saulesbrillēm. Dīvaini, bet neviens viņiem nepievērsa uzmanību.
- Tu saki, ka Viņ� visu �ādi saplānoja? No pa�a sākuma? -Kroulijs jautāja.
Azirafals rūpīgi noslaucīja pudeles kakliņu un atdeva to atpakaļ velnam.
- Varētu būt, - viņ� atbildēja. - Iespējams. Bet, cik zinu, to jau var jebkuru brīdi pajautāt Viņam pa�am.
- Cik man zināms, - Kroulijs domīgi turpināja, - neesam tik tuvu pazīstami, lai runātu, un Viņ� nav no tiem, kas atbildēs tie�i. Patiesībā... patiesībā Viņ� vispār neatbild. Tikai pasmaida, it kā zinātu to, par ko tev nav ne jausmas.
- Un tā jau arī ir, - eņģelis sacīja. - Vai tad citādi būtu kāda jēga?
Iestājās klusums, un abi dziļdomīgi skatījās tālumā, it kā atcerēdamies kaut ko tādu, par ko ne viens, ne otrs sen nav domājis.
�oferis izkāpa no automa�īnas ar kartona kārbu un knaiblēm rokās.
Uz lidjoslas mētājās apsūbējis metāla kronis un svari. �oferis saņēma tos ar knaiblēm un ielika kārbā.
Pēc tam viņ� devās pie vīriem, kas dzēra vīnu.
- Atvainojiet, kungi, - viņ� iesāka, - bet te vajadzēja būt arī zobenam, vismaz man tā teica, un es tagad nesaprotu...
Azirafals apjuka. Samulsis viņ� pameta skatienu visapkārt, tad piecēlās un atklāja, ka apmēram stundu sēdējis uz zobena. Viņ� pieliecās un to pacēla.
- Atvainojiet, - eņģelis sacīja un ielika zobenu kārbā.
�oferis (ar
viss kārtībā un laikam viņus esot sūtījis pats Dievs, un viņam vajagot parakstu, lai apliecinātu, ka te bijis, un �ī gan esot dieniņa, ko atcerēties, vai ne?
Azirafals un Kroulijs piekrita, un eņģelis parakstīja �ofera pasniegto dokumentu, apliecinādams, ka svari, kronis un zobens saņemti labā kārtībā un jānogādā (adrese nesalasāma), bet nauda jāpārskaita uz (konta numurs izplūdis).
�oferis jau gāja uz ma�īnu, bet tad apstājās un pagriezās.
- Ja es pastāstītu sievai, kas �odien ar mani notika, -viņ� mazliet skumīgi teica, - viņa nemū�am neticētu. Un es viņai nevarētu pārmest, jo pats arī neticu.
Pēc tam viņ� iekāpa ma�īnā un aizbrauca.
Kroulijs nedro�i piecēlās un pastiepa roku Azirafalam.
- Ejam, - viņ� teica, - aizvedī�u tevi uz Londonu.
Abi iesēdās d�ipā. Neviens viņus neaizkavēja.
D�ipā bija kase�u atskaņotājs - tādus parasti neatrast
pat visās amerikāņu militārajās automa�īnās, ta�u Kroulijs bija pārliecināts, ka katrā viņa spēkratā jābūt atskaņotājam, tāpēc, tiklīdz viņ� iekāpa, tas acumirklī uzradās.
Kasetē, kuru Kroulijs ielika atskaņotājā, bija Hendeļa
Svētdiena
(Pirmā diena viņu atliku�ajā dzīvē)
Ap pusvienpadsmitiem avī�u zēns nolika pie Jasmīnu namiņa ārdurvīm svētdienas laikrakstus. To varēja paveikt trijos piegājienos.
Uz paklāja nobūk�ķēja avīzes, pamodinot Ņūtonu.
Viņ� atstāja Anatēmu guļam. Nabadzīte bija nopietni satricināta. Kad viņ� Anatēmu apguldīja, viņa nezināja ne rīta, ne vakara. Visu dzīvi viņa bija ticējusi Pravietojumiem, un nu to vairs nebija. Dro�i vien jūtas kā vilciens, kas sasniedzis galastaciju, bet nespēj apstāties.
Turpmāk Anatēmas dzīve būs pilna pārsteigumu tāpat kā visiem. Labi gan.
Iezvanījās telefons.
Ņūtons metās uz virtuvi un pēc otrā zvana pacēla klausuli.
- Hallo! - viņ� teica.
Klausulē sāka buldurēt māksloti draudzīga balss ar izmisuma pieskaņu.
- Nē, - viņ� atbildēja. - Nepavisam. Starp citu, te nedzīvo Devisija, bet Divaisa. Viņa vēl guļ.
- Paklau, - Ņūtons turpināja, - esmu pārliecināts, ka viņa nevēlas nedz izolāciju, nedz dubultstiklus. Starp citu, viņa nav mājas saimniece, bet īrniece.
- Nē, es netaisos modināt un prasīt, - viņ� sacīja, - un vēl, pasakiet man, mis... jā, mis Morrova, kāpēc jums svētdienas nav brīvas kā visiem?
- Svētdiena gan, - Ņūtons atbildēja, - protams, �odien nav sestdiena. Kāpēc lai būtu sestdiena? Tā ta�u bija vakar.
Goda vārds. Ko jūs gribat teikt... pazaudējāt dienu? Neko nesaprotu. Manuprāt, jūs esat pārāk aizrāvusies ar tirgo�anos... Hallo?
Noburk�ķējis viņ� nolika klausuli.
Ak, tie pārdevēji pa telefonu! Labu galu viņi neņems!
Tomēr mirkli viņ� mocījās �aubās. Svētdiena ta�u, vai ne? Uzmetis skatienu laikrakstiem, Ņūtons nomierinājās. Ja jau rakstīts
Attapies, ka ir virtuvē, Ņūtons nolēma sagatavot brokastis.
Viņ� staigāja, cik klusu vien varēdams, lai nepamo-dinātu Anatēmu, tomēr katrs troksnītis �ķita skaļ�. Vecā ledusskapja durvis �īkstēja uz velna parau�anu. Krāns pilēja klusi kā cikādes dziesma, bet �ķita dārdam kā pērkons. Turklāt neko nevarēja atrast. Beigās kā jebkur� cilvēks jau no laika gala, kur� vienatnē brokasto sve�ā virtuvē, viņ� iztika ar nesaldinātu �ķīsto�o kafiju.1
Uz virtuves galda stāvēja apdedzis priek�mets gandrīz taisnstūra formā. Uz pārogļoju�ā vāka Ņūtons spēja iz�ķirt tikai da�us burtus:
Bet kā īsti viņi pie tās tika? Ņūtons atcerējās vīrieti, kas smar�oja pēc dūmiem un pat tumsā nenoņēma saulesbrilles. Un vēl kaut ko par skrie�anu... zēnus ar velosipēdiem... nejauku sīk�anu... sīku, netīru seju, kas viņā noskatījās... viss virmoja prātā, ne glu�i aizmirsts, tomēr uz atmiņas robe�as, it kā nemaz nebūtu noticis.� Kā gan tas iespējams?
Apsēdies Ņūtons blenza sienā, līdz beigās klauvējiens pie durvīm piespieda viņu atgriezties uz zemes.
Uz sliek�ņa stāvēja neliela auguma vīrs melnā lietusmētelī ar kartona kārbu rokās. Saulaini smaidīdams, viņ� sniedza to Ņūtonam.
- Mister... - viņ� skatījās papīra lapiņā, ko turēja rokā, - Pulzifer?
- Pulsifers, - Ņūtons izlaboja. - Ar s, nevis z.
- Lūdzu, atvainojiet, - vīrs sacīja, - kārtīgi neapskatījos. Jā. Nu, tad labi. Acīmredzot adresēts jums ar misis Pulsiferi.
Ņūtons viņu truli uzlūkoja.
- Tādas misis Pulsiferes te nav, - viņ� salti izmeta.
Vīrs noņēma no galvas katliņu.
- Man tie�ām �ēl... - viņ� atvainojās.
- Nē, jūs pārpratāt... māte man ir, - Ņūtons sacīja. -Dzīva, vienīgi �obrīd Dorkingā. Esmu neprecējies.
- Dīvaini gan, sūtījums ir īpa�s.
- Bet kas esat jūs? - Ņūtons pajautāja.
Vienās biksēs uz sliek�ņa viņam jau metās vēsi.
Vīrietis neveikli pagrieza kārbu un izvilka no iek�kabatas dokumentu, kuru pasniedza Ņūtonam.
Ņūtons izlasīja:
- Visupirms ielaidiet mani iek�ā, - misters Bedikombs atbildēja.
-Jūs ta�u nebūsiet atnesis man tiesas pavēsti, vai ne? - Ņūtons painteresējās.
Iepriek�ējās nakts notikumi karājās atmiņā kā mākonis, nemitīgi mainoties, lai kā Ņūtons centās atcerēties. Ta�u �ķita, ka laikam jau viņ� ir kaut ko sabojājis, tāpēc tagad jāgaida problēmas.
- Nē, - misters Bedikombs izskatījās mazliet aizvainots. - Tādiem uzdevumiem mums ir īpa�i cilvēki.
Pagājis garām Ņūtonam, viņ� nolika kārbu uz galda.
- Atklāti sakot, - misters Bedikombs teica, - mēs visi esam ieinteresēti. Misters Bai�ānss pats gribēja braukt, bet nu jau viņam grūti ceļot.
- Paklausieties, - Ņūtons sacīja, - man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.
- Rau, �is, - misters Bedikombs smaidīdams pamāja: kā Azirafals, demonstrēdams burvju triku, - ir jums. Kāds jums to sūta. Tie�i jums.
- Dāvana? - Ņūtons pajautāja.
Apskatījis un uzmanīgi aptaustījis kartona kārbu, viņ� sāka atvilktnē meklēt asu nazi.
- Manuprāt, tas drīzāk ir mantojums, - misters Bedi-kombs paskaidroja. - Glabājās pie mums, vai varat iedomāties, trīssimt gadu. Atvainojiet. Vai es kaut ko ne tā pateicu? Paturiet roku zem auksta ūdens...
- Pie velna, ko tas nozīmē? - Ņūtons prasīja, lai gan prātā zagās ledaina nojausma.
Viņ� apsūkāja sagriezto pirkstu.
- Dīvains stāsts. Ja neiebilstat, es apsēdī�os. Protams, visos sīkumos nezinu, jo sāku strādāt uzņēmumā tikai pirms piecpadsmit gadiem, ta�u... Kārba tika uzmanīgi piegādāta tolaik mazam juridiskam uzņēmumam, kas piederēja Redfernam un diviem Robijiem. Bedikombs pievienojās daudz, daudz vēlāk.
Toreizējais advokāta palīgs pieņēma sūtījumu, ar pārsteigumu atklādams kārbas aug�ā piesietu vēstuli, kas bija adresēta viņam. Tajā bija pamācības un pieci interesanti vēsturiski fakti par tuvākajiem desmit gadiem, kas, tiekot apķērīga jaunie�a rokās, nodro�ināja pietiekami daudz naudas, lai attīstītu veiksmīgu jurista karjeru.
Uzņēmuma darbiniekiem tikai vajadzēja rūpēties, lai kārba trīssimt gadus ir dro�ībā un beigās tiek piegādāta īstajam adresātam...
- ... lai gan uzņēmums gadsimtu gaitā mainīja saimniekus, - misters Bedikombs turpināja, - kārba kā bija, tā palika inventāra sarakstā.
- Es gan nezināju, ka septiņpadsmitajā gadsimtā tika ra�ota
- Ieliku, lai ma�īnā neapskādētu, - misters Bedikombs paskaidroja.
- Un �ajā laikā neviens to neatvēra? - Ņūtons brīnījās.
- Ja nemaldos, divas reizes atvēra gan, - misters Bedi-kombs atzinās, - 1757. gadā misters D�ord�s Kreinbi un 1928. gadā misters Arturs Bai�ānss, mistera Bai�ānsa tēvs.
Nokāsējies viņ� turpināja:
- Acīmredzot misters Kreinbi tur atrada...
- ... sev adresētu vēstuli, - Ņūtons pabeidza.
Misters Bedikombs satrūkās.
- Augstā debess! Kā jūs to zināt?
- �ķiet, es atpazīstu �o stilu, - Ņūtons drūmi atbildēja. - Kas ar viņiem notika?
- Vai tik neesat jau dzirdējis? - mistera Bedikomba balsī skanēja aizdomas.
- Ne pārāk izsmeļo�i. Viņus ta�u neuzspridzināja, vai
ne?
- Nu... misteram Kreinbi bija sirdslēkme, tā runā. Bet misters Bai�ānss nobālēja, ielika vēstuli aploksnē un, cik zinu, stingri piekodināja viņa dzīves laikā kārbu neatvērt. Ja kāds to uzdro�inātos, tiktu izmests no darba bez atsauksmēm.
- Bargi gan, - Ņūtons ironiski novilka.
- Tas bija 1928. gads. Lai nu kā, vēstules vēl tur ir.
Ņūtons atvēra kārbu.
Iek�ā bija ar dzelzi apkalta lādīte. Neaizslēgta.
- Ņemiet vien laukā, - misters Bedikombs satraukti sacīja. - Jāatzīst, ka mani ļoti interesē, kas tur ir. Mēs birojā pat saderējām...
- Ziniet ko? - Ņūtons bija pati laipnība. - Uzvārī�u mums kafiju, tikmēr jūs atveriet lādīti.
- Es? Vai tā būs labi?
- Kāpēc gan ne? - Ņūtons jau pētīja cepe�pannas, kas karājās virs plīts. Viena bija pietiekami liela, lai derētu viņa nodomam.
- Uz priek�u! - viņ� mudināja. - Drosmi! Es ta�u neiebilstu. Pieņemsim, ka es jūs pilnvaroju...
Misters Bedikombs novilka mēteli.
- Labi, - viņ� saberzēja rokas, - ja jau jūs tā sakāt. Būs ko pastāstīt mazbērniem.
Paņēmis pannu, Ņūtons uzmanīgi pieskārās durvju rokturim.
- Cerams, ka viss būs labi, - viņ� teica.
- Sāksim.
Ņūtons dzirdēja klusu klik�ķi.
- Kas tur ir?
- Abas atvērtās vēstules... jā, un tre�ā.... adresēta...
Nokrak�ķēja zīmogs, uz galda kaut kas no�ķindēja. Pēc
tam atskanēja īss ieelsiens, no�īkstēja ātri atbīdīts krēsls, ātri nodipēja soļi, aizcirtās durvis, ierūcās motors, un pa ielu aizbrauca automa�īna.
Noņēmis no galvas pannu, Ņūtons iznāca laukā no aizdurves.
Paņēmis vēstuli, viņ� nebija pārāk pārsteigts, redzot, ka tā adresēta misteram D�. Bedikombam. Atlocījis lapu, viņ� sāka lasīt.
Ņūtons apskatījās arī pārējās vēstules. Viena, jau sabirzusi, bija adresēta D�ord�am Kreinbi:
Ņūtons pārlika, ko varētu nozīmēt
Tre�ajā vēstulē, kas bija domāta ziņkārīgajam misteram Bai�ānsam, bija rakstīts:
- Kas tad tas? - atskanēja Anatēmas balss.
Ņūtons apmetās riņķī. Atspiedusies pret stenderi, viņa apburo�i �āvājās.
Ņūtons aizstājās priek�ā galdam.
- Ai, nekas. Sajauku�i adresi. Nekas. Veca kārba. Reklāmas. Tu jau zini.
- Svētdienā? - Anatēma pagrūda viņu sāņus.
Paraustījis plecus, Ņūtons noskatījās. Viņa izņēma no
lādītes sadzeltēju�o manuskriptu.
Godbijīgi nolikusi manuskriptu uz galda, Anatēma grasījās at�ķirt pirmo lapu.
Ņūtons maigi uzlika uz viņas rokas savējo.
- Padomā labi, - viņ� klusi teica. - Vai tie�ām tu visu atliku�o dzīvi gribi būt Agneses mantiniece?
Anatēma pacēla acis.
Viņu skatieni sastapās.
bija svētdiena, atliku�ās pasaules pirmā diena, pulkstenis rādīja ap pusdivpadsmitiem.
Sentd�eimsa parkā valdīja relatīvs klusums. Pīles, reālpolitikas speciālistes maizes jautājumā, sūdzējās par starptautiskās spriedzes samazinā�anos. Tā tie�ām bija, un ļaudis pulcējās birojos, lai saprastu, kāpēc tā notiek, kur pazudusi Atlantīda līdz ar trim starptautiskām delegācijām, tāpat arī - kas iepriek�ējā dienā bija atgadījies ar visiem datoriem.
Parks bija tuk�s, ja neskaita organizācijas M19 biedru, kas centās kādu savaņģot, un beigās abi samulsa, atklādami, ka abi pieder pie tās pa�as organizācijas. Turpat netālu gara auguma vīrietis baroja pīles.
Vēl parkā bija Kroulijs un Azirafals.
Abi plecu pie pleca gāja pāri zālienam.
- Tas pats, - eņģelis secināja, - veikaliņ� atkal vietā. Ne pēdu no sodrējiem.
- Antīku
- Es gan nevaru palielīties, - Azirafals atbildēja. - Neatceros, ka manā krājumā būtu grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā
- Velns parāvis, jūtu līdzi, - Kroulijs teica, zinādams, cik dārga eņģelim bija grāmatu kolekcija.
- Līdzjūtību vari neizteikt, - Azirafals mundri atbildēja, - toties visas ir pirmizdevumi, es jau izpētīju
- Gaidīju, ka viņ� pasauli pārvērtīs atpakaļ, kāda tā bija, - Kroulijs turpināja.
- Jā, - Azirafals pamāja. - Vairāk vai mazāk. Cik jau nu spēja, un humora izjūtas viņam arī netrūkst.
Kroulijs pa�ķielēja uz eņģeli.
- Vai tev pēdējā laikā ir biju�i sakari ar savējiem? -viņ� pajautāja.
- Nav. Bet tev?
- Arī nav.
- Manuprāt, viņi izliekas, it kā nekas nebūtu noticis.
- Manējie tāpat. Birokrāti paliek birokrāti.
- Manējie acīmredzot gaida, kas notiks tālāk, - Azirafals turpināja.
Kroulijs pamāja un teica:
- Atvelk elpu. Izmanto iespēju, lai garīgi apbruņotos. Nostiprinātu aizsardzību. Sagatavotos lielajam notikumam.
Apstāju�ies pie dīķa, abi vēroja pīles, kas meklēja maizi.
- Tu saki? - Azirafals ierunājās, - man gan �ķiet, ka �īs jau bija tas lielais notikums.
- �aubos, - Kroulijs atbildēja. - Padomā pats! Manuprāt, viss iz�ķirsies, kad visi mūsējie nostāsies pret visiem viņiem.
- Kā? Tu domā, Debesis un Elle pret cilvēci?
Kroulijs paraustīja plecus.
- Protams, ja viņ� visu mainīja, tad varbūt mainījās arī pats. Varbūt atbrīvojās no savām spējām un nolēma kļūt par cilvēku.
- Ak, es tie�ām ceru, ka tā būs, - Azirafals pamāja. - Tomēr diez vai tiks pieļauta alternatīva. Hm. Kā tu domā?
- Ej nu sazini. Debesu un Elles ieceres ir neizdibināmas. Plāni pārklājas.
- Kā tu to domā?
- Nu, - Kroulijs turpināja (par to viņ� bija domājis līdz galvassāpēm), - vai tad tu pats neesi par to domājis? Par savējiem un manējiem, Debesīm un Elli, labo un ļauno, un tā tālāk? Es domāju - kāpēc vispār tas viss vajadzīgs?
- Cik atceros, reiz bija dumpis un... - eņģelis stīvi iesāka.
- Nūja. Bet kāds cēlonis? Tā ta�u nevajadzēja notikt, vai ne? - Velna acis neprātīgi spīdēja. - Ikviens, kas var radīt Visumu se�ās dienās, nepieļaus tādus sīkumus. Protams, ja vien pats to negribēs.
- Beidz! Prātiņ, nāc mājās! - Azirafalu pārņēma �aubas.
- Tas nekam neder, - Kroulijs turpināja. - Nepavisam ne. Apsēdies un kārtīgi padomā, un prātā ienāks ne tas vien. Piemēram, kāpēc cilvēkos modināt ziņkāri, bet pēc tam nolikt redzamā vietā aizliegtu augli, ar lielu neona pirkstu norādot: LŪK, KUR TAS IR!
- Neatminos gan, ka tur būtu bijis neons.
- Es runāju pārnestā nozīmē. Proti, kāpēc tā darīt, ja vien negrib, lai cilvēks to apēd, ko? Varbūt tu vienkār�i vēlies redzēt, kas notiks? Varbūt tā ir lielā, neizskaidrojamā plāna sastāvdaļa? Pilnīgi viss. Tu, es, viņ�, viss. Pārbaudījums, lai pārliecinātos, kā darbojas pa�a uzbūvētā sistēma? Beigās jāsāk domāt, ka tā nav liela Visuma �aha spēle, bet tikai sare�ģīts pasjanss. Vari neatbildēt. Mums to nesaprast, jo viss ir...
-... NEIZSKAIDROJAMS, - pabeidza vīrs, kas baroja pīles.
-Jā, tie�i tā. Paldies!
Viņi noskatījās, kā garā auguma sve�inieks iemet tuk�o turzu atkritumos un slāj projām pa zālienu. Kroulijs nogrozīja galvu.
- Par ko es pirmīt runāju? - viņ� pajautāja.
- Neatceros, - Azirafals atbildēja, - laikam jau nekas īpa�s nebija.
Kroulijs drūmi pamāja.
- Gribu iekārdināt tevi ar mazām pusdienām, - viņ� no�ņāca.
Abi kārtējo reizi devās uz
Satiksmes trok�ņu dēļ neviens to nedzirdēja, tomēr fakts paliek fakts.
bija svētdiena, pulkstenis rādīja vienu.
Pēdējos desmit gadus raganu meklētāja �edvela pasaulē visas pusdienas bija vienādas. Viņ� sēdēja pie ļodzīgā, ar cigare�u galiem izdedzinātā galda savā istabā, �ķirstīdams senu Raganu meklētāju armijas bibliotēkas2 grāmatu par burvestībām un demonoloģiju -
Pēc tam sekoja klauvējiens pie durvīm un misis Treisija teica:
- Pusdienas, mister �edvel.
�edvels tad noburk�ķēja:
- Nekaunīgā netikle.
Nogaidījis minūti, lai nekaunīgā netikle pagūst tikt atpakaļ savā istabā, viņ� atvēra durvis un pacēla �ķīvi ar aknām, kas vienmēr bija rūpīgi apsegts ar otru �ķīvi, lai neatdziest. Pēc tam ser�ants paēda, daudz neuztraukdamies, ka var ar mērci aptraipīt grāmatu.4
Vienmēr viens un tas pats.
Tikai ne �ajā svētdienā.
Pirmkārt, �edvels nelasīja, bet tikai sēdēja.
Otrkārt, izdzirdējis klauvējienu, viņ� uzreiz piecēlās un atvēra durvis. Ta�u steiga bija veltīga.
�ķīvja pie durvīm nebija, tikai misis Treisija ar kamejas bro�u un neredzētu lūpu krāsas toni. Jā, arī smar�u mākonī.
-Jā, Jezebele?
Misis Treisija sāka runāt, a�i un mundri, tomēr nepārliecino�i.
- Sveiks, mister �, iedomājos, ka pēc beidzamo divu dienu pārdzīvojumiem būtu muļķīgi atstāt jums pie durvīm �ķīvi, tāpēc uzklāju galdu. Nāciet...
Misters �? �edvels piesardzīgi sekoja.
Iepriek�ējo nakti viņ� atkal sapņoja. Nekas daudz gan atmiņā nepalika, tikai frāze, kas vēl aizvien atbalsojās viņa prātā un uztrauca. Sapnis izgaisa dūmakā tāpat kā vakarvakara notikumi.
Lūk, ko viņ� atcerējās:
Otrreiz divdesmit �etru stundu laikā un otrreiz mū�ā �edvels iegāja misis Treisijas dzīvoklī.
- Sēdieties tur, - kaimiņiene pamāja uz krēslu ar apklātām atzveltnēm un mīkstu spilvenu, kā arī kājsoliņu.
Viņ� apsēdās.
Misis Treisija ielika �edvela klēpī paplāti un vēroja, kā viņ� ēd. Pēc maltītes viņa to aizvāca, atvēra
- Esmu mazliet iekrājusi, - misis Treisija ne no �ā, ne no tā ieteicās. - Vai zināt, da�reiz man ienāk prātā, ka derētu tikt pie mājiņas laukos. Projām no Londonas. Es to nosauktu par
- �angrila, - �edvels, pats nezinādams, kāpēc, izmeta.
- Tik tie�ām, mister �. �angrila būs īstais vārds, - misis Treisija viņam uzsmaidīja. - Vai jums tur ērti, mīļais?
�edvels ar augo�ām �ausmām atklāja, ka jūtas omulīgi.
- Jā, - viņ� piesardzīgi novilka.
Savu mū�u ser�ants nebija juties tik ērti.
Atvērusi otro alus pudeli, misis Treisija nolika to viņa priek�ā.
- Vienīgā nelaime, lai tiktu pie mājiņas, kuru jūs tik gudri nosaucāt par... mister �?
- Ē, �angrila.
- Tie�i tā, �angrila. Bet vienam cilvēkam jau tas neder, vai ne? Kā sacīt jāsaka, divatā iztik�ana uz pusi lētāka nekā vienam.
Misis Treisija noķiķināja.
- Tie�ām nezinu,
Ser�ants saprata, ka misis Treisija mērķē uz viņu.
Viņu pārņēma �aubas. No Raganu meklētāju likumu un noteikumu viedokļa atstāt ierindnieku Pulsiferu kopā ar jaunu dāmu Tedfīldā, protams, nebija prātīgi, bet misis Treisijas piedāvājums �ķita vēl bīstamāks.
Un tomēr. Viņa gados, kad vecums nāk ar joni, kad vairs nevar rāpot garā zālē un vēsā rīta rasa ko� kaulos...
Atvērusi kārtējo
- Ai, mister �, - viņa teica, - varbūt jūs domājat, ka gribu jūs piedzirdīt.
Viņ� norūca. Zināmas formalitātes tomēr jāievēro.
Ierāvis kārtīgu malku alus, raganu meklē�anas ser�ants iz�āva jautājumu.
Misis Treisija noķiķināja.
- Patie�ām, veco muļķīt, - viņa teica, tum�i pietvīkdama, - tavuprāt, cik?
Viņ� atkal iz�āva jautājumu.
- Divi, - misis Treisija pamāja.
- Labs ir. Tad viss kārtībā, - sacīja raganu meklē�anas ser�ants �edvels (atvaļināts).
BIJA SVĒTDIENAS PĒCPUSDIENA.
Augstu virs Anglijas uz Rietumu pusi dūca
Pēdējās pāris dienas bija tie�ām neparastas. Zēns īsti nesaprata, kāpēc viņa tēvu izsauc uz Tuvajiem Austrumiem. Gan jau pats tēvs arī to nezināja. Varbūt kaut kas saistībā ar kultūru. Nekā sevi�ķa jau tur nebija, ja neskaita jocīgus tipus ar dvieļiem ap galvu un baigi bojātiem zobiem. Viņus izvadāja pa drupām. Vorloks bija redzējis arī labākas drupas. Viens no ve�ukiem pajautāja, vai viņ� kaut ko negribot. Vorloks atbildēja, ka grib tikt projām.
To dzirdot, visi sakritās kā nelaimes �upiņas.
Tagad viņ� devās atpakaļ uz ASV. Pa starpu bija kaut kādas problēmas ar biļetēm vai lidojumu laikiem, vai tamlīdzīgi. Tas bija savādi - viņ� skaidri zināja, ka tēvs bija gribējis doties atpakaļ uz Angliju. Anglijā bija jaukāk. Tā bija kā radīta amerikāņiem.
Lidma�īna laidās virs Tedfīldas, tie�i virs Speķazīles D�onsona guļamistabas. Speķazīle izklaidīgi �ķirstīja foto-�urnālu, kuru bija nopircis tāpēc vien, ka uz vāka bija ieraudzījis labu attēlu ar tropiskajām zivīm.
Divas lappuses tālāk aiz viņa vienaldzīgā pirksta bija atvērums par amerikāņu futbolu un tā galvu reibino�ajiem panākumiem Eiropā. Tie�ām dīvaini, jo �urnāla iespie�anas laikā tur bija stāsts par fotografē�anu tuksne�a apstākļos.
�im rakstam vajadzēja mainīt Speķazīles D�onsona dzīvi.
Tikmēr Vorloks lidoja uz Ameriku. Viņ� ta�u bija pelnījis vismaz kaut ko labu (galu galā pirmos draugus nevar aizmirst arī tad, ja tolaik bijāt tikai pāris stundu vecs), ta�u visuvarenais liktenis tobrīd sprieda:
Amerikā ta�u ir trīsdesmit deviņas saldējuma �ķirnes, varbūt pat vairāk.
pasaulē ir tūksto�iem interesantu lietu, kuras svētdienas pēcpusdienā var darīt zēns ar suni. Ādams acumirklī varēja iedomāties �etrsimt vai piecsimt. Aizraujo�as, kolosālas nodarbes: kaut vai iekarot planētas, pieradināt lauvas, atklāt zudu�ās pasaules Dienvidamerikā, kas pilnas ar dinozauriem un gaidīt gaida atklājējus un draugus.
Tikmēr viņ� sēdēja dārzā un grūtsirdīgi �vīkāja ar oli smiltis.
Ādama tēvs, atgriezies no gaisa karaspēka bāzes, atklāja, ka dēls ir aizmidzis un guļ tā, it kā būtu to darījis visu vakaru. Lai būtu ticamāk, Ādams ik pa brīdim iekrā-cās.
Tomēr nākamajā rītā ap brokastlaiku kļuva skaidrs, ka ar to nepietiks. Misteram Jangam nepatika sestdienas vakarā blandīties apkārt un ķert nezin ko. Ja nu tomēr Ādams brīnumainā kārtā nebija vainīgs par iepriek�ējās nakts satraukumiem - vienalga kādiem, jo neviens neko skaidri neatcerējās, vienīgi to, ka kaut kas bija noticis, -vainīgs tomēr bija Ādams. Tādi, lūk, bija mistera Janga uzskati, un tie pēdējo vienpadsmit gadu laikā bija attaisnoju�ies.
Ādams sa�ļucis sēdēja dārzā. Augusta zilajās, skaidrajās debesīs spīdēja augusta saule, aiz �oga svilpoja strazds, bet viņam �ķita, ka tāpēc vien viss ir daudz ļaunāk.
Pie zēna kājām sēdēja Suns, kas centās palīdzēt, izrak-dams no zemes pirms �etrām dienām paslēpto kaulu un nolikdams to pie Saimnieka kājām, ta�u viņ� tikai drūmi uz to paskatījās. Suns beigās apraka kaulu vēlreiz. Viņ� bija darījis visu, kas bija viņa spēkos.
- Ādam?
Ādams pagriezās. Pār dārza �ogu viņā noskatījās trīs sejas.
- Sveiki, - Ādams skumji teica.
- Uz Nortonu atbraucis cirks, - Pipars paziņoja. - Ven-slijs tur bija un redzēja. Viņi patlaban iekārtojas.
- Ar teltīm, ziloņiem, �onglieriem, savvaļas dzīvniekiem un daudz ko citu interesantu!
- Nospriedām, ka derētu aizbraukt un paskatīties, kā �ie tur ņemas, - Braiens sacīja.
Ādama prātā uzreiz atausa cirka ainas. Garlaicīgi, vienīgi tā iekārto�anās. Jebkuru dienu televīzijā rāda daudz ko labāku. Jā, bet
Diem�ēl tā nebūs.
Ādams skumji papurināja galvu.
- Es nedrīkstu iet laukā no mājām, - viņ� teica. - Vecāki aizliedza.
Iestājās klusums.
-Ādam, - Pipars jutās mazliet neērti, - kas vakar vakarā īsti notika?
Ādams paraustīja plecus.
- Neka� īpa�s, - viņ� atbildēja. - Kā vienmēr. Gribi palīdzēt, bet cilvēki domā, ka tu esi kādu no�miedzis.
Atkal iestājās klusums. VIŅI skatījās uz savu kritu�o vadoni.
- Nu, un kad, tavuprāt, tiksi laukā? - Pipars pajautāja.
- Turēs mājās gadiem. Veselu mū�ību. Arā izie�u jau kā ve�uks, - Ādams atbildēja.
- Bet ko teiksi par rītdienu? - Venslideils prasīja.
Ādams atplauka.
- Rīt, jā, protams, - viņ� pamāja. - Tad jau viss būs aizmirsts. Redzēsiet pa�i. Kā vienmēr.
Ādams skatījās uz VIŅIEM: nevī�īgs Napoleons ar sa-driskātām me�ģīnēm, izsūtīts uz ro�u cietumu Elbu.
- Bet tagad ejiet, visi, - Ādams neskanīgi iesmējās. - Par mani neuztraucieties! Viss būs kārtībā. Līdz rītdienai!
VIŅI vilcinājās. Uzticība ir cēla lieta, ta�u nevienam padotajam nevajadzētu piedāvāt izvēli starp vadoni un ziloņiem. VIŅI aizgāja.
Joprojām spīdēja saule. Strazds arī svilpoja. Suns, atstājis Saimnieku, lavījās klāt taurenim pie dzīv�oga -pamatīgam, necaurejamam dzīv�ogam, no biezi saaugu�iem un rūpīgi apcirptiem ligustriem. Ādams zināja, ka �ogs ir vecs. Aiz tā sākās atklāti lauki, brīni�ķīgi dubļaini dīķi, nenogatavoju�ies augļi, dusmīgi, bet lēni augļudārzu saimnieki, cirks, strauti, ko aizdambēt, mūri un koki, kas aicināt aicina tajos uzkāpt...
Ta�u �ogam cauri netikt.
Ādams domīgi skatījās.
- Suns, - viņ� nopietni teica, - ej projām no �oga! Ja izskriesi uz ielas, man būs tev jāseko un jāskrien laukā no dārza, lai tevi noķertu, bet es nedrīkstu. Bet... ja tu skriesi projām, man ta�u nekas cits neatliks.
Suns satraukti lēkāja aug�up un lejup, palikdams uz vietas.
Ādams piesardzīgi palūkojās apkārt. Tad vēl piesardzīgāk viņ� palūkojās Aug�up un Lejup, un Iek�pus.
Un...
Un tad... �ogā pēk�ņi uzradās caurums - pietiekami liels, lai caur to izskrietu laukā suns, bet pēc tam izsprauktos arī zēns. Turklāt caurums tur bija jau sen.
Ādams pamirk�ķināja Sunim.
Suns metās laukā. Un, skaidri, skaļi un nepārprotami saukdams:
- Suns, slikts suns! Apstājies! Atpakaļ! - Ādams sekoja.
Kaut kas viņa prātā teica, ka kaut kas tuvojas noslēgumam. Protams, ne jau pasaule. Tikai vasara. Būs arī citas vasaras, bet ne jau tādas kā �ī. Nekad vairs. Tāpēc bija jāizmanto izdevība.
Lauka vidū Ādams apstājās. Kaut kur kaut kas dega. Ieraudzījis virs Jasmīnu namiņa baltu dūmu strūkliņu, viņ� sastinga un saausījās.
Ādams spēja saklausīt to, kas bija liegts citu ausīm.
Viņ� dzirdēja smieklus.
Ne jau raganas ķērcienus, bet klusus cilvēka smieklus -tāda cilvēka, kur� zina vairāk, nekā pa�am nāktu par labu.
Virs skursteņa vijās un locījās balti dūmi.
īsu mirkli dūmos iezīmējās glītas sievietes seja. Seja, kas uz Zemes nebija redzēta vairāk kā trīs gadsimtus.
Agnese Natere pamirk�ķināja Ādamam.
Vieglā vasaras vēsma izklīdināja dūmus: seja un smiekli izgaisa.
Ādams pasmaidīja un atkal metās skriet.
Mazliet tālāk pļavā, pāri upei, zēns panāca mitru, dubļos izvārtīju�os suni.
- Slikts Suns, - Ādams kaunināja, kasīdams �etrkājaino draugu aiz ausīm.
Suns aiz sajūsmas vauk�ķēja.
Ādams pacēla skatienu aug�up. Virs viņa galvas līka smagi vecas, grumbuļainas ābeles zari. Dro�i vien tā auga pļavā jau kop� cilvēces rītausmas. Zari liecās zem ābolu smaguma. Augļi bija sīki, zaļi, nenogatavoju�ies.
Zibenīgi kā uzbrūko�a kobra zēns uzrāpās kokā. Pēc da�ām sekundēm viņ� jau bija lejā ar piebāztām kabatām un �makstinādams grauza skābu, apaļu ābolu.
- Ei! Paklau! Puika! - aiz muguras atskanēja aizsmakusi balss. - Tu ta�u esi Ādams Jangs! Es tevi redzu! Pateik�u tavam tēvam, redzēsi, ka pateik�u!
Kā vienmēr. Bet tas jau būs tikai vakarā.
Un līdz vakaram vēl tālu.
Aizsviedis serdi uz vajātāja pusi, Ādams sataustīja kabatā nākamo.
Ej nu sazini, kāpēc cilvēki taisa tādu traci, ja otrs apēd viņu nekam nederīgos augļus, tomēr bez tā dzīve būtu krietni garlaicīgāka. Turklāt nebija neviena ābola, kura dēļ, viņaprāt, nebūtu vērts riskēt un beigās to notiesāt.
Ja vēlaties redzēt nākotni, iedomājieties zēnu ar suni un draugiem. Un vasaru, kas nekad nebeidzas.
Un vēl, ja gribat redzēt nākotni, iedomājieties zābaku... nē, labāk kroseni ar atrisu�ām auklām, kas spārda oli, iztēlojieties nūju, ar kuru zēns baksta kaut ko interesantu vai arī met to projām, lai suns to atnes, bet varbūt ne -iedomājieties greizu svilpo�anu, dungojot nekam nederīgu, bet populāru dziesmu līdz trulumam, iedomājieties figūru - pa pusei eņģeli, pa pusei velnu, caurcaurēm cilvēku... kas cerību pilns slāj uz Tedfīldas pusi...
... mū�īgi.
1
Izņemot slaveno sir�u lauzēju un literātu D�akomo Kazanovu (1725-1798), kas savu memuāru 12. sējumā atklāj, ka visur sev līdzi nēsājot koferīti, kurā bijis �maizes kukulis, izmeklēta Seviļas d�ema burciņa, nazis, dak�iņa, karotīte apmaisī�anai, divas svaigas, nevērptā dzijā rūpīgi ietītas olas, tomāts jeb mīlas ābols, maza cepe�panna, sausā spirta deglis, sautējamais trauks, skārda trauciņ� ar sālītu itālie�u sviestu, divi porcelāna �ķīvji, kā arī �ūnu medus elpas un kafijas saldinā�anai. Lasītāji, lūdzu, saprotiet, ko es jums saku: īsts d�entlmenis vienmēr brokasto kā īsts d�entlmenis, lai kur viņ� būtu...�
2
Raganu meklē�anas kaprālis Paklājs, bibliotekārs, ikgadējais algas pielikums - 11 pensi.
3
�Nepārspējams bestsellers, sirsnīgi iesaku.� Pāvests Inocents
VIII
4
Kārtīgam kolekcionāram Raganu meklētāju armijas bibliotēka būtu nenovērtējams dārgums. �im kārtīgajam kolekcionāram būtu jābūt ļoti bagātam un nebūtu jāliekas zinis par mērces traipiem, cigare�u izdedzinātām vietām, piezīmēm lappu�u malās, tāpat arī par nelaiķa raganu meklētāja kaprāļa Vorlinga kaislību gravīrās visām raganām un dēmoniem piezīmēt ūsas.