Valdis Egle

BUENOSA ROBINSONI

Bērnu dienu romāns

�Buenosa robinsonu� autors��Valdis Egle, 1963

Stāvot pie anihilatora raķetes kāpnītēm, mēs, �etri studenti, atvadījāmies no tuviniekiem, lai dotos neiedomājami tālajā ceļā uz Lukrēciju.

Man blakus stāvēja mans studiju gadu ne�ķiramais draugs Augustino Kristo. Viņ� bija beidzis �D� kursu tajā pa�ā skolā, kur es, bija ārsts, vispārbiologs, ķīmiķis un pavārs. Viņa pirmā specialitāte bija ārsts, bet pārējās viņ� zināja vienīgi tik daudz, lai vajadzības gadījumā spētu aizstāt kosmiskajā lidojumā �īs profesijas speciālistus, tāpat kā mana tre�ā profesija bija ķīmiķis-planetologs. Augustino bija kalsens cilvēks, tievs, tāpēc izskatījās gar�, lielām brillēm uz asā deguna un lielām, stingrām, reizēm sapņainām acīm.

Atvadī�anās bija ilga, jo atvadījāmies ta�u uz mū�u. Man tas nepatika, gribējās ātrāk aizlidot. Ko gan tāda atvadī�anās dod? � es domāju. Vispār man netīk skumīgas scēnas. Es visu laiku skatījos uz Olvāriju. Tur viņa stāvēja, jauna un skaista, blakus savam līgavainim Silvio Madrededjosam. Viņa studēja jau pēdējo gadu sintētiskās tekstilrūpniecības kursā 255. skolā, bet viņ� bija beidzis arhitektūras kursu 238. skolā un strādāja celtniecībā. Tā viņi stāvēja, abi blakus, rokās saķēru�ies, un māja man sveicienus, kad es kāpu aug�ā pa stāvajām kāpnītēm. Tā viņi arī iegula man atmiņā uz visiem laikiem. Abi blakus, jauni, spēcīgi, vienmēr kopā, vienmēr ne�ķirami. Un māte � kā viņa mani pēdējo reizi apskāva, kad es jau liku kāju uz pirmā pakāpiena!

Bet tagad jāpastāsta par mani. Daudz ir man līdzīgu dēkaiņu, bet tomēr viņi sastāda cilvēces mazāko daļu. Esmu Zemes cilvēks, kaut gan Zemi nekad savā mū�ā neesmu redzējis un, jādomā, arī neredzē�u. Mana dzimtene ir planēta Teriuss, kas atrodas ap piecpadsmit gaismas gadu attālumā no Zemes. Uz Teriusa dzīvo apmēram divsimt miljonu cilvēku. Krietns skaits, vai ne? Es esmu spānietis [3] . mūsu valsts ir uz Teriusa. Te mēs esam guvu�i pilnīgu virsroku. Teriuss ir spāņu kolonija.

Esmu tātad dzimis Kvantokallo kolonijā. Mācījos Kvanntokallo 256. skolā �C� kursā, kur pēc se�padsmit kla�u beig�anas sagatavo kosmobiologus. Mans tēvs bija astronauts, tālo reisu speciālists. Es vēl nebiju dzimis, kad viņ� jau bija piecdesmit gadus vecs, kamēr viņa relatīvais vecums bija tikai divdesmit �etri gadi, jo divdesmit astoņus gadus viņ� bija pavadījis lidojumos ar gaismas ātrumu [4] . tad viņam Kosmisko lidojumu Teriusa Centrā deva atvaļinājumu trīs gadus, kura laikā viņam bija jāpilda neliels darbs, kas prasīja ne vairāk kā stundu dienā. �ai laikā viņ� apprecējās. Es piedzimu 376. gadā, jeb pēc vecās skaitī�anas sistēmas 2376. gadā. Tad tēva atvaļinājums bija beidzies, un viņ� aizlidoja, neredzējis savu otro bērnu, māsu Olvāriju. Viņ� pavadīja kosmosā nedaudz vairāk kā gadu un, atgriezies divdesmit astoņus gadus vecs, pirmoreiz ieraudzīja savu meitu jau se�padsmit gadus vecu. Man toreiz bija jau septiņpadsmit gadu, un es mācījos desmitajā klasē. Divus gadus tēvs atpūtās un tad atkal aizlidoja. Toreiz, kosmodromā, es viņu redzēju pēdējo reizi. Viņ� bija vienpadsmit gadus par mani vecāks. Ja es būtu palicis uz Teriusa un sagaidījis viņa atgrie�anos, viņ� būtu kļuvis par mani jaunāks. Es nezinu, kad viņ� atgriezās, bet, ja tas notika noteiktajā laikā, tad viņ�, trīsdesmit vienu gadu vecs vīrs, sastapa pats savu meitu trīsdesmit divus gadus vecu. Ta�u mani viņ� nepanāca.

Divdesmit trīs gadus vecs, pabeidzis kosmobioloģisko kursu ar ārsta papildspecialitāti, es, kopā ar savu biedru studentu grupu, iesniedzu universitātes augstākajai kolēģijai lūgumu nosūtīt mani praksē un darbā uz kādu no kosmiskajām stacijām. Mūsu lūgums tika izpildīts, un kādā dienā es ar dīvainu sajūtu atvadījos no mātes, māsas un citiem tuviniekiem. Es zināju, ka pat labākajā gadījumā es sastap�u savu māsu piecdesmit vai se�desmit gadus vecu. Ta�u es viņu nesastapu vairs nekad. Tagad māte dro�i vien ir jau mirusi, bet Olvārijai ir jau astoņdesmit �etri gadi. Vienīgi tēvs varbūt tagad, ja turpināja gandrīz nepārtraukti lidot tāpat kā agrāk, vēl nav sasniedzis �etrdesmit gadu barjeru. Vienīgi viņu man vēl ir cerības sastapt.

Un tad ierēcās reaktīvais dzinējs, raķete strauji pacēlās aug�up, līdz izrāvās no atmosfēras. Pēc tam sāka darboties anihilators, brīni�ķīgais dzinējs, ko cilvēcei deva otrā gadsimta jaunais Edisons � izgudrotājs Dans [5] �, dzinējs, kas vielu pārvērta antivielā un tūlīt anihilēja, ļaudams raķetei sasniegt gaismas barjeru.

Tas bija pirmais lidojums ar gaismas ātrumu manā mū�ā. Raķete uzņem ātrumu. Uzņem ātrumu, vienmērīgi paātrināti traucas telpā dienu un nakti, nedēļu pēc nedēļas tā uzņem ātrumu, un mēs sajūtam svaru, savu svaru, kaut gan Teriuss vairs nepievelk mūs. Grīda ar pastāvīgi pieaugo�u ātrumu spie� uz mūsu kājām, dzenot mūs uz priek�u. Mūsu raķete traucas telpā ar divkār�u brīva kritiena paātrinājumu, tāpēc mūsu svars ir divkār�s. Nevis bezsvars mūs sagaidīja kosmosā, bet gan divkār�s svars.

Tad ir pagāju�as divdesmit piecas dienas. Anihilatora dzinējs joprojām rēc, bet veltīgi, svars pazūd, grīda aizslīd zem mūsu kājām. Tā vairs neuzņem ātrumu. Mēs sajūtam pavisam dīvainu vieglumu. Anihilācijā radusies gaismas � enerģijas strūkla drā�as vienādā ātrumā ar raķeti, nespēj vairs dzīt to uz priek�u. Raķetes pasa�ieru kabīnes automātiski pagrie�as stāvoklī, ko līdz �im saucām par horizontālu, un anihilatoru dzinējs pēdējo reizi ierēcas, sagriezdams raķeti ap savu asi. Atkal mēs spie�am uz grīdu, nevis grīda uz mums. Dzinējs apklust. Iestājas klusums. Neparasts klusums. Un mēs traucamies telpā ar ātrumu, ko cilvēks var tikai saprast, bet ne iedomāties. Nekāda berze netraucē ne mūsu lidojumu uz priek�u, ne grie�anos ap asi. Tikai mazie sānu reaktīvie dzinēji vēl ierūcas, apgriezdami raķeti ar pakaļgalu uz priek�u. Un rei�u reizēm, ne bie�āk kā reizi nedēļā, tie ierūcas uz da�ām sekundēm, koriģēdami mūsu kursu.

Un raķete traucas, traucas, traucas. Ik sekunde, un mēs esam nolidoju�i �etrus miljonus kilometru. Nebrīnieties, mūsu sekunde ta�u ir �etrpadsmit reizes garāka. Pie mums paiet diena, � uz Teriusa jau divas nedēļas. Mēs �ajās divās nedēļās nespējam padarīt vairāk, kā viņi vienā dienā. Bet toties arī novecojam tikai par vienu dienu.

Tā mums pagāja gads. Veselu gadu mēs nevarējām iziet no tik nelielās raķetes. Mēs skatījāmies filmas, papildinājām zinā�anas savās specialitātēs, lasījām. Beidzot mums galīgi apnika �is lidojums. Da�i pat sāka no�ēlot savu neapdomīgo soli. Kas gan nekaitētu palikt uz Teriusa un izbaudīt visus turienes labumus! Kas par to, ka mēs relatīvi pagarinām savu mū�u? Mums tāpēc netiek vairāk izpriecu baudīt vai vairāk padarīt.

Beidzot �is gads pagāja. Atkal rēca anihilators. Atkal mūsu kabīnes pagriezās, virpuļo�ana apstājās, mēs, inerces dzīti, spiedām uz grīdu, kas zaudēja ātrumu. Tad, divdesmit piektajā bremzē�anas dienā, mūsu ātrums jau bija tik mazs, ka mēs spējām tuvoties Lukrēcijam.

Cilvēce bija aizvirzījusies no Saules sistēmas jau piecdesmit gaismas gadu attālumā. Protams, bija jau arī da�as ekspedīcijas aizlidoju�as tālāk. Rekords toreiz bija simt divdesmit gaismas gadu attālums no Zemes tām raķetēm, kas jau atgriezu�ās. �Drosmīgais Ērglis� pa�laik atradās divsimt gaismas gadu attālumā, ja vien nebija avarējis, bet līdz tuvākajai stacijai tam bija jānokļūst tikai pēc desmitiem gadu.

Kamēr mēs ar gaismas ātrumu traucamies telpā, uz Zemes laiks iet �etrpadsmit reizes �ātrāk�. Rit gadsimti. Un jo tālāk mēs attālināmies no Zemes, jo grūtāk mums nākas sazināties ar to, jo ilgāku laiku mums tas prasa. Noraidiet signālus no Zemes vistālākajai stacijai, un atbildi varbūt sagaidīs jūsu mazbērni, bet varbūt arī tikai mazmazbērni. Aizlidojiet pats, � paies pusgadsimts. Par laimi jums lidojumā tas izliksies �etrpadsmit reizes īsāks, un jūs novecosiet tikai par trīsarpus gadiem. Savādāk jau lidojumi prasītu veselus mū�us. Bet, dodoties tāllidojumā, neceriet vairs sastapt dzīvus tos, kas paliku�i mājās.

Ta�u �ī kolosālā lode piecdesmit gaismas gadu rādiusā ir gandrīz pilnīgi izpētīta. Precīzi ir konstatēta katra sistēma un planēta, noteiktas dzīvības eksistē�anas un tās formu problēmas, kā arī to noderīgums cilvēcei. Pa�reiz �ajā milzīgajā lodē, caur kuru lidojums ar gaismas ātrumu prasa gadsimtu, ietilpst jau vairāk vai mazāk kolonizētas sistēmas. Uz katras zvaigznes sistēmas tagad ir mūsu kosmiskās stacijas, at�ķirīgas gan pēc iedzīvotāju skaita, gan nozīmes.

Vispār tagad cilvēku skaits sasniedz se�us miljardus [6] , no kuriem apmēram tre�daļa nedzīvo uz Zemes. Liela daļa no tiem mīt uz da�ādām kolonizētām planētām, kuras izrādījās piemērotas cilvēka dzīvei vai arī kuras izdevās piemērot. Tāda planēta, piemēram, ir mūsu Teriuss. To sāka kolonizēt ap divsimt gadu pēc kosmiskās ēras sākuma. Tolaik planētas atmosfēra saturēja indīgas gāzes, bet tad uz tās uzliesmoja mākslīgi ugunsgrēki, kas plosījās vairākus gadus, un gāzes sadega � saistījās ar skābekli un nosēdās zemē. Tagad uz Zemes tātad dzīvo �etri miljardi cilvēku, bet kādreiz to bija vairāk � ap simt gadu pēc kosmiskās ēras sākuma � pieci miljardi, ta�u toreiz toties nebija kosmosā tikpat kā nevienas prāvākas kolonijas.

Tā kā lidojums vienas sistēmas robe�ās ilgst ne vairāk kā dienu, vai, lielākais, divas, bet starp sistēmām parasti piecus, se�us vai septiņus gadus, kas kosmosa kuģī paiet pusgada laikā, tad dabiski, ka katrā sistēmā rodas it kā sava valsts, kas tikai reti sazinās ar blakusvalstīm. Un kā nu ne! Noraidi radiogrammu uz kaimiņu sistēmu, bet atbildi vari cerēt saņemt tikai pēc piecpadsmit gadiem. Bet ja sadomāsi pats aizbraukt, atgriezies sastapsi savu piecus gadus veco dēlēnu jau apprecēju�os. Un, ja no tālākajām sistēmām sadomāsi apciemot Zemi, tad pats garlaikosies raķetē piecus gadus un nekad vairs neredzēsi tuviniekus dzīvus. Tādējādi varenā telpa sa�ķēla cilvēci trīstūksto� lielākās un mazākās valstiņās, kas visas bija gandrīz patstāvīgas, ar savu neatkarīgu valdību, enerģētikas sistēmu, raketofloti un pat valodu.

Cilvēces uzbrukums kosmosam nespēj turpināties tikpat strauji kā agrāk. Vadīt to no Zemes kļūst neiespējami, vai arī tas prasa tik daudz laika, ka stipri kavē do�anos uz priek�u. Zeme pārvēr�as par pasīvu vērotāju. Visu iz�ķir priek�ējās līnijās, bet tur trūkst cilvēku, kurus piegādāt no Zemes kļūst arvien grūtāk. Bet savstarpēji no�ķirtajās sistēmās jau tagad sāk veidoties jaunas tautas veco vietā. Gadu simtos �o tautu valodas sāk at�ķirties cita no citas pēc izrunas, ja arī rakstība paliek vecā. Un daudzkur vietējā valdība izdomā piemērot rakstību jaunajam dialektam. Tā uz veco valodu bāzes veidojas jaunas valodas. Pagaidām gan vienas pamatvalodas divas sistēmas vēl spēj saprasties, bet manuprāt drīz vairs tā nebūs.

Vidēji �ajās republikās dzīvo katrā pusmiljons cilvēku, bet da�ās lielās kolonizētās planētās (tādu ir piecas) dzīvo divi līdz pat se�i simti miljonu cilvēku. Citās, mazās sistēmās pat tikai da�i desmiti tūksto�u, da�i tūksto�i vai pat simti. Lukrēcijs bija viena no �ādām stacijām � liela mākslīga planēta, kas divos Zemes gados apriņķoja savu sauli. Tā bija milzīga sintētiskā betona būve, kas traucās telpā. Uz Lukrēcija dzīvoja trīsdesmit tūksto�i cilvēku, kas runāja, kā mums likās, izkropļotā spāņu valodā.

Tā, lūk, tagad ir izkaisīta cilvēce Visumā, kaut gan divas tre�daļas cilvēku joprojām dzīvo uz māmuļas Zemes. Valstis uz Zemes pamazām sakusa, zaudēja savu no�ķirtību un kļuva it kā par Zemes autonomiem apgabaliem, kādi pastāv arī tagad. Un tas viss sasniegts kosmiskās ēras piecsimt gados!

Es neesmu rakstnieks, bet gan kosmobiologs un ārsts, tāpēc mana valoda ir neveikla, vēstījums negluds, bet es centī�os �eit pastāstīt, kas ar mani notika pēc tam, kad es pēdējo reizi uzmetu acis Teriusam. Ne jau katrs cilvēks atmet ar roku cerībām redzēt tuviniekus un līdzīgi gaismas staram traucas telpā. Un ne jau katru cilvēku, kas to tomēr dara, sagaida tik dīvains un pārsteidzo�s liktenis, kā mani. Tie�i tāpēc es gribu jums to pastāstīt, liekot pirkstus uz rakstāmma�īnas taustiņiem [7] �eit, uz mūsu dārgā Buenosa, kur esmu pavadījis trīsdesmit gadus un sasniedzis absolūto vecumu astoņdesmit piecus gadus, bet relatīvo � piecdesmit astoņus.

Lukrēcie�i mūs draudzīgi uzņēma un ierādīja nākamās darba vietas. Es kļuvu par kosmobioloģiskās laboratorijas līdzstrādnieku, bet Augustino kosmodroma medpersonāla sastāvā pārbaudīja veselību kosmonautiem. Tā mēs sākām te dzīvot. Dzīve te nebija slikta. Kā nelielā pilsētiņā. Bet drīz man tā apnika tāpat kā lidojums. Pie velna, � domāju, � kāpēc tad es vispār braucu prom no Teriusa? Domāju, ka te būs citāda dzīve, romantiska, piedzīvojumiem bagāta, bet te jau notiek mazāk interesanta, kā tur, uz Teriusa.

Un kādā reizē es tā noskaitos, ka pieprasīju, lai mani sūta kosmiskajā ekspedīcijā. Un tie�i tolaik no Lukrēcija gatavoja kosmisko lidojumu uz sistēmu A-lambda, ko mēs tā arī saucām: Alambda. Mani uzņēma �īs ekspedīcijas kandidātos. To izdzirdis, arī Augustino pieteicās ekspedīcijā. Mēs ta�u bijām ne�ķirami draugi. Es pats nezinu, kas man neļāva dzīvot mierīgi uz vietas. Kaut kādas neremdināmas ilgas pēc dēkām, vai kas tamlīdzīgs. Es pilnīgi nespēju tās pārvarēt. Tā mēs abi, es un Augustino, kļuvām ekspedīcijas kandidāti.

Mēs iepazināmies ar citiem mūsu gaidāmajiem biedriem. Starp tiem man sevi�ķi iepatikās kāds jauneklis, apmēram manā vecumā. Viņ� bija mehāniķis, interesējās par tehniku un bija apguvis raķe�u mehāniķa specialitāti, tāpat kā mans tēvs. Viņa vārds bija Harvejs [8] Ponteadd�elo. Tas bija neiedomājami dēkains, bezbēdīgs un jautrs cilvēks. Viņ� bija spēcīgs, samērīga auguma brunets. Mēs ar Harveju tā sadraudzējāmies, ka viņ� kļuva tre�ais mūsu grupiņā � es, Augustino un viņ�. Augustino, Harvejs un Osvaldo. AHO. Mēs pat tā �ur tur parakstījāmies, ja runa bija par mums visiem trim. Aho. Tie bija jauki laiki.

Mēs viens no abiem pārējiem neko neslēpām. Tāpēc man bija labi zināmas visai smieklīgās Harveja mīlas dēkas. �ajā jomā viņ� bija tikpat bezbēdīgs, kā visur citur. �eit, uz Lukrēcija viņam bija divas meitenes, un mēs nevarējām valdīt smieklus, redzot, kā viņ� pūlas iz�ķirties par vienu vai otru. Harvejs bija skaists. Viņ� bija gudrs, jautrs un patīkams cilvēks. Un abas meitenes gribēja pārvilkt viņu savā pusē. Un Harvejs mierīgu sirdi palika iemīlējies abās. Viena bija pedagoģijas studente, otra jauna agronome. Jā, uz Lukrēcija bija dārzi!

Bet tad sāka komplektēt lidojuma brigādi. Un Harvejam bija jāatvadās no abām. Tad mēs saņēmām briesmīgu triecienu. Medicīniskais filtrs nelaida cauri mūsu Augustino. Viņam esot pārāk vāja veselība! Lai kā Augustino lūdzās, viņu ekspedīcijā nelaida. Viņu izgāza pa�a kolēģi, tas pats personāls, kurā viņ� strādāja. Mans augums bija liels, krū�u kurvis kā muca, sirds kā dīzelis, nekādas slimības manī neko nespēja apdraudēt. Mūs abus ar Harveju ieskaitīja komandā.

Drīz vien mēs pametām labo Lukrēciju, kur biju nodzīvojis divus gadus, un izlidojām uz staciju Betta-26, no kurienes bija jānotiek ekspedīcijas startam. Harvejs atvadījās no abām savām daiļavām, mēs abi no nelaimīgā Augustino, un raķete atrāvās no Lukrēcija.

Lidojums uz staciju Betta-26 ilga septiņus gadus jeb pusgadu. Betta-26 toreiz bija viens no vistālākajiem kolonizētajiem punktiem kosmosā. Līdz sistēmai A-lambda palika no �ejienes septiņi gaismas gadi jeb pusgada lidojums. Izpētītā lode toreiz vēl nebija rādiusā piecdesmit gaismas gadi, un A-lambda atradās pa�ā tās malā. Neviens kosmiskais kuģis nekad nebija ieradies �ajā sistēmā. Bet no Bettas-26 kādas �īs sistēmas planētas spektrā bija konstatētas ūdeņra�a un skābekļa līnijas. Mūsu ekspedīcijai bija jāizpēta, cik �ī planēta piemērota apdzīvo�anai. Mūsu kuģi pēc �īs planētas nosaukuma nosauca par A-lambda-3. Alambda-trīs. Tā bija planēta, tā bija ekspedīcija, tas bija kuģis. A-lambda-trīs. Un pilnīgi negaidot es kļuvu par kapteini Alambda-trīs. Man to paziņoja, līdzko mēs nolaidāmies uz Bettas-26.

Betta-26 bija pavisam neliela stacija, kas riņķoja lielā augstumā virs sistēmas Betta-2 sestās planētas. �ajā metāla un plastmasu lodē dzīvoja pusotra simta cilvēku. Stacijas priek�nieks bija liela auguma resnis skūtiem vaigiem un jau pasirmām ūsām.

� Osvaldo Mandoss? � viņ� man jautāja, līdzko mani ieveda viņa kabinetā.

� Jā, � es atbildēju.

� Okei! � viņ� teica. Priek�nieks, �ķiet, bija anglis, kaut gan uz Bettas-26 runāja spāņu valodā. � Jūs esat iecelts par ekspedīcijas A-lambda-trīs kapteini.

� Kāpēc? � es apmulsu.

� Tāpēc, ka jums ir lieliski raksturojumi no Teriusa 256. universitātes un no darba vietas uz Lukrēcija. Jūs esat nosvērts, apdomīgs, pa�savaldīgs, noteikts, neatlaidīgs un tā tālāk!

Veltīgi es centos pierādīt, ka esmu bezatbildīgs dēkainis, nenosvērts cilvēks, kam nav pienākuma apziņas, neatlaidības, gribasspēka, ka esmu ka�ķīgs, ne ar ko neapmierināts, alksto�s pēc velns zin kā, cilvēks, kas neko nenoved līdz galam un visu pamet nepabeigtu, lai ķertos atkal pie kaut kā jauna, kas mani tajā brīdī aizrauj vairāk, ka esmu neapdomīgs un pārāk iespaidojos no apkārtējiem. Viņ� man pateica, ka vajagot ņemt vērā kolektīva domas, un izdzina mani no kabineta.

Es esot apdomīgs, nosvērts un neatlaidīgs! Es par sevi domāju pavisam ko citu.

Mani iepazīstināja ar komandas sastāvu. Divus es jau pazinu � Harveju un Onariosu Dortikosu, kas atbrauca mums līdz no Lukrēcija. Mēs viņu cienījām viņa pla�o zinā�anu un gadu dēļ. Viņ� bija jau padzīvojis vīrs, pliku pakausi, apaļu seju un sarkanu degunu. Onarioss Dortikoss bija ļoti nopietns un mums neizprotams cilvēks. Viņ� neatbalstīja Harveja un manus bezbēdīgos jokus, un tāpēc mums viņ� nepatika. Mēs viņu nesapratām, un viņ� nesaprata mūs, bet citādāk viņ� bija lielisks cilvēks.

Ceturtais bija vietējais no Bettas. Tas bija gadus trīsdesmit vecs simpātisks cilvēks, kur� prata sadraudzēties gan ar mums, gan ar Dortikosu un kalpoja kā tilts starp mums un viņu. Viņu sauca Leons Domingoss, viņam bija stūrains neveikls augums, un runājot viņ� vienmēr smaidīja kaut kā savādi un li�ķīgi, it kā lai pielabinātos sarunu biedram. Bet citādāk arī viņ� bija nevainojams cilvēks.

Ta�u piektais ekspedīcijas loceklis mani galīgi pārsteidza un apmulsināja. Tā bija debe�ķīgi skaista meitene, tikko kā pabeigusi piecpadsmitgadīgo pavāru kursu. Viņas skaistumu es pienācīgi nespēju aprakstīt. Es, var teikt, gandrīz uzreiz iemīlējos viņā, viņas smuidrajā augumā, slaidajās kājās, apaļīgajos gurnos, smailajās krūtīs, maigajā kaklā, vijīgajās rokās, zeltainajos matos, dievi�ķīgajā sejā un galvenokārt, protams, jaukajā dabā. Viņas vārds bija Aminta Montegaljo.

Mēs visi pieci nākamās ekspedīcijas locekļi uzturējāmies blakus istabās, lai jau laikus iepazītu viens otru, daudz laika pavadījām kopā. Visu �o laiku notika ekspedīcijas sagatavo�anas darbi: samontēja un pārbaudīja tāllidojumu raķeti, iepazīstināja mūs ar visām pieejamajām ziņām par A-lambdas sistēmu.

Uz Bettas-26 mēs pavadījām veselu pusgadu. Mēs ar Harveju pa vecam paradumam neko neslēpām viens no otra, un es zināju, ka viņa jaunākā mīlestība ir Bettas-26 dispe�ere, jauna un diezgan patīkama meitene. Es, savukārt, pastāstīju Harvejam par Amintu un, lai gan viņ� kļuva tāds domīgs, no kā es nopratu, ka arī viņ� nav vienaldzīgs pret Amintu, viņ� man deva da�us padomus no savas bagātīgās pieredzes, kā labāk piekļūt viņai.

Pateicoties �iem padomiem, mēs ar Amintu drīz vien kļuvām labākie draugi. Vakarus mēs pavadījām kopā gan ļaudīs, gan vienatnē, kādu nu to varēja atrast te, uz lidojo�as stacijas. Tā kā mēs bie�i uzturējāmies mīlnieku iecienītās vietiņās, tad reiz pieķērām Harveju kaislīgi skūpstāmies ar jauno dispe�eri. Un cik salds bija mūsu pa�u pirmais skūpsts un tie, kas tam sekoja�

Beidzot mēs aizlidojām. Komanda, kuras sarakstu mēs varam �e sniegt, iekāpa kuģī:

Osvaldo Mandoss 1. kuģa kapteinis 2. kosmobiologs 3. planetologs 4. ārsts

Onarioss Dortikoss 1. kapteiņa palīgs 2. planetologs 3. pavārs 4. kosmobiologs

Harvejs Ponteadd�elo 1. stūrmanis 2. bortmehāniķis 3. fiziķis 4. termoķīmiķis

Leons Domingoss 1. � 2. fiziķis 3. bortmehāniķis 4. kalkulators

Aminta Montegaljo 1. � 2. pavārs 3. kosmobiologs 4. ķīmiķis

Aiz numuriem ir sarakstītas mūsu specialitātes: 1. � sabiedriskā, 2. � pamatspecialitāte, 3. � maiņas specialitāte un 4. � papildspecialitāte. Man un Onariosam bija jāved kuģa �urnāls.

Mūsu kuģis bija milzīgs �etrdesmit metrus augsts cilindrs, diametrā desmit metru, kas balstījās uz �etrām septiņarpus metrus augstām kājām � plātnēm, kuru centrā atradās anihilatora dzinējs. Gandrīz divdesmit piecu metru augstumā no stacijas kosmodroma grīdas atradās �etras piecus metrus garas un metru diametrā gasetes, kurās atradās grozāmi reaktīvi dzinēji. Ar tiem raķete startēja pirms anihilatora ieslēg�anas, ar tiem raķeti sagrieza ap savu asi un ar tiem koriģēja kursu gan lidojumā, gan nosē�oties. Pa�ā raķetes smailē atradās vadītāju kabīnes, kuras ar dzīvojamajām telpām savienoja turpat divdesmit metrus dziļa �ahta. Visu raķetes konusveidīgo galvu aizņēma noliktavas, kurās atradās dzeramais ūdens, pārtika diviem gadiem un milzīgs krājums visda�ādāko mantu, kādas vien var ievajadzēties ceļojumā. Trīsdesmit metru no kosmodroma grīdas jeb desmit metru no raķetes smailes, bija iebūvēta dzīvojamā kārta. Tajā divos stāvos atradās astoņas istabiņas. Augstāko stāvu, �etras istabiņas, aizņēmām mēs, vīrie�i. Apak�ējā stāvā atradās Amintas istabiņa, vannas istaba, virtuve un laboratorija. Visas istabiņas bija pilnīgi kubiskas, un lidojuma sākumā tām par grīdu kalpoja tagadējā grīda, bet vēlāk viena no tagadējām sienām � ārējā. Mums vajadzēja tikai pārkārtot mēbeles.

Tiesa, kad raķete rotēja ap savu asi, ķermeņu svars visur nebija vienāds. Istabas vidū priek�meti bija vieglāki nekā kaktos, pie tam visai jūtami, bet pie tā varēja pierast.

Raķetes centrā atradās �ahta, kurā mēs nonācām, līdzko izkļuvām no savām istabām. Uz �ahtu veda visu astoņu istabiņu durvis, vadītāju kabīņu lūkas un izejas kabīnes durvis. Raķetes segmenta daļā, ko at�ķēla istabu taisnās sienas, novietojās tuneļi sakariem ar dzinējiem, elektriskās apsildī�anas un instalācijas tīkli. Lielajos trijstūros gar raķetes apaļajām malām, kurus radīja mūsu kabīņu un �ahtas krustveidīgais izvietojums, atradās izejas kamera un izstarojuma bruņas, kas lidojuma laikā atsvieda no mums visus sve�ķermeņus. �īs starojuma bruņas sekundes miljondaļas laikā reaģēja uz vairākus desmitus kilometru attālu visniecīgāko ķermeni un atgrūda raķeti un ķermeni vienu no otra. Bet, ja ņemam vērā, ka, raķete traucās ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam, tad tās lidojumu �ie atgrūdieni gandrīz nemaz neietekmēja. Visu apak�ējo raķetes daļu, vairāk nekā pusi no tās tilpuma, aizņēma degvielas noliktava.

Mēs startējām 424.gada 12. dienā, jeb pēc vecā stila � 12.janvārī.

Harvejs, vecais dēkainis, atkal atvadījās no savas meitenes � jaunās dispe�eres. Varēja redzēt, ka Harvejs viņu ir dziļi ievilcis savos tīklos, un tai briesmīgi grūti nākas uz mū�īgiem laikiem �ķirties no viņa. Un es nevil�us sajutu apslēptu prieku, ka mana mīļotā joprojām ir man līdzās.

Un, kad es izdzirdēju, kā ierēcās reaktīvie dzinēji, es sapratu, ka dodamies tajā ceļā, pēc kura tik ļoti biju ilgojies. Mana mierīgā dzīve ir pagājusi, sākas dēku ceļ�. Kas gan bija tas, kas lika man pamest ērtās mājas uz Teriusa, traukties projām no Lukrēcija, atstāt aiz sevis Betta-26? Vai tās nebija iedzimtas bailes no atrofē�anās? Vai tā nebija tā mū�īgā dziņa, kas vienmēr ir saukusi, sauc un sauks cilvēkus uz priek�u nezināmajā? Vai tā nebija mana un vispār cilvēka daba? Es to nezinu. Es nespēju nodzīvot uz vietas, tāpat kā pirms tūksto� gadiem to nespēja Kolumbs, bet pirms piecsimt gadiem Jurijs Gagarins [9] . �īs neizprotamās alkas mani aizrāva, laupīdamas man ērtības un mieru, bet dāvādamas prieku. Un agrākā dzīve pazuda uz mū�iem. Es biju panācis savu, un instinktīvi sajutu to sevi�ķi neparasto, kas mani gaidīja. Un mani sagrāba tāds prieks un �ausmas, ka bija jāsacērt zobi un jāsa�ņaudz pirksti dūrēs, lai nebūtu jāiekliedzas. Tad es pamanīju Harveja dego�ās acis un sapratu, ka arī viņu sagrābu�as tādas pa�as izjūtas. Mēs vērāmies viens otra acīs, un �ausmas izzuda, palika tikai prieks.

Man nav ko stāstīt par to, kā lidojām �o laiku, �o pusgadu. Harvejs katru rītu pārbaudīja mūsu kursu un rei�u reizēm, to koriģējot, ieslēdza reaktīvos sānu dzinējus.

Harvejam, �ķiet, uz raķetes likās par �auru. Bez tam viņ� nespēja iztikt bez meitenēm, un tā kā uz A-lambda-3 nebija nevienas citas meitenes, kā vien Aminta, tad viņa skatiens pievērsās tai. Jau agrāk viņ� nebija bijis vienaldzīgs pret Amintu, bet tolaik atteicās no viņas manis dēļ un arī tāpēc, lai atkal neiekļūtu sprukās starp divām mīlestībām. Turpretim tagad viņ� ar katru dienu arvien redzamāk sāka uzbrukt Amintai mīlas frontē. Te viņ� bija pārāks par mani un guva redzamus panākumus.

Nestāstī�u �eit par mūsu abu sacensību, par to, kā tagad Aminta nonāca kādreizējā Harveja lomā, kā mēs ar Harveju gandrīz sanaidojāmies, bet tomēr palikām draugi, jo Harvejs atzinās, ka nemaz negribot stāties man ceļā, bet vienkār�i nespējot iztikt bez mīlas. Tad mēs atkal kļuvām draugi un pat sākām uzjautrināties par Amintas nespēju iz�ķirties, tāpat kā kādreiz smējāmies par Harveja mīlas dēkām.

Un tad, kad līdz mūsu ceļamērķim, A-lambda-3 palika tikai kāds miljards kilometru, notika tas � visbriesmīgākais, ko vien var iedomāties.

Es gulēju, Harvejs de�ūrēja pie stūres. Pamodos, jo bija jau �rīts�, bet vēl necēlos aug�ā. Nogulēju minūtes piecas, sajuzdams bremzē�anas divkār�o svaru, un pēk�ņi saņēmu drausmīgu triecienu, aizlidoju ar visu segu pāri kubikveida istabai un sadauzīju galvu pret galda malu. Reizē ar triecienu atskanēja apdullino�s grāviens un pēc tam spalga kauk�ana. Pār mani nobira trieciena izmētāto mantu lietus. Tad sajutu spēcīgu vēju un gaisa �ņāk�anu, it kā plūstot caur ventili. Apjēdzu tikai, ka raķetes apvalkā ir plaisa, un gaiss izplūst Visumā. Gribēju mesties uz durvīm, bet atkal pakritu un piepe�i sajutu, ka grīda ir karsta kā nokaitēts metāls. Paklāji pat kūpēja. Asinis tecēja no pārsistās galvas un ar tām aizmiglotām acīm sameklēju durvis un atrāvu tās vaļā, lai gan durvis nezin kāpēc pretojās, un ievēlos �ahtā. Pa �ahtu gāja grie�anās ass, tāpēc centrbēdzes spēks te bija pavisam mazs. Ar vāju spēku piespiests pie durvīm, es paliku karājoties.

� Aminta un Osvaldo, ārā no kabīnēm! � Harveja balss brēca cauri kauk�anai man virs galvas. � Aminta un Osvaldo, ārā no kabīnēm! Aminta un Osvaldo, ārā no kabīnēm! � vienmēr atkārtojās viena un tā pati intonācija, un es sapratu, ka brēc skaļrunis. Kāds sagrāba mani pie pleciem, purināja, un Harveja balss kliedza:

� Kur Aminta? � �oreiz tas bija īstais Harvejs. Es gribēju kaut ko atbildēt, bet mēle neklausīja. Izdzirdu pazīstamu troksni, sīk�anu, bet nevarēju saprast, kas tas ir. Atplestām acīm raudzījos �ausmu izķēmotajā Harveja sejā un brīnījos, kāpēc tā peld asinīs. Viss, visa �ahta bija piepildīta asinīm. Harvejs atlaida mani un metās pie Amintas durvīm, ta�u nespēja tās atvērt. Tagad es pazinu dīvaino sīk�anu. Tur ar īpa�u ātri sacietējo�u plastu aizlēja durvju spraugas, hermētiski izolējot telpas, kuras bija skārusi plaisa. Harvejs izmisis lauzās durvīs, un es sapratu, ka Aminta palikusi tur � aiz durvīm. Gribēju piecelties un mesties Harvejam palīgā, ta�u viss satumsa, un es zaudēju samaņu�

Atvēru acis, ta�u neko neredzēju. Melna, mazliet sarkanīga tumsa slēpa visu. Pārbijies uztrūkos sēdus, ta�u uzreiz sajutu negantas sāpes galvā un atkritu, kā jutu, spilvenos. Biju zaudējis redzi. Uztraukumā pat iekliedzos. Tikai tagad atcerējos visu, kas noticis. Kāds pienāca pie manis.

� Kur Aminta? Kāpēc es neko neredzu? � kliedzu.

Pēc brītiņa atbildēja Onariosa balss. Viņ� man centās kaut ko ieskaidrot. Tikai pēc laba brī�a piespiedu sevi uzklausīt viņu. Ak jā, viņ� pūlējās iestāstīt man, ka es esmu vienīgais ārsts uz kuģa, tāpēc lai nomierinos, uzstādu sev diagnozi. Pēc manas pavēles viņ� man ie�ļircinās zāles. Tā bija taisnība, un es centos uzstādīt sev diagnozi. Galva lāgā nedarbojās. Smaga trauma� Smadzeņu satricinājums� Dro�i vien asinsizplūdums galvaskausa dobumā�

� Vai galvaskausa kauls nav sadragāts? � es beidzot jautāju.

� Nē, � Onarioss atbildēja, � �ķiet, ka ne.

� Labi, � es jau biju puslīdz nomierinājies. � Katru stundu� � es �parakstīju� sev trīsdesmit ie�ļircinājumus diennaktī. � Vai citi nav ievainoti? � es jautāju.

� Nē, � Onarioss teica, � es, Leons un Harvejs tikām cauri tikai ar viegliem sasitumiem un zilumiem.

� Bet Aminta? � es uztraucos.

� Harvejs aizgāja pie viņas.

Es sapratu, ka viņa mirusi. Palikusi izolētajā kabīnē.

Es zināju, ka par visu vairāk man tagad vajadzīgs miers, tāpēc starp manis pasūtītajām zālēm bija miega līdzeklis. Es nogulēju turpat divdesmit piecas stundas. Pamodies un atvēris acis, ieraudzīju, ka atrodos Harveja istabiņā. Viss gan vēl bija dzeltenīgā miglā tīts un krēslains, bet nu jau es zināju, ka pēc diennakts redzē�u normāli.

Aizvēru acis un pusstundu nogaidīju. Tad ienāca Onarioss ar kārtējo zāļu partiju. Viņa ie�ļircinājumu revolveris atkal pabakstīja mani. Tas nebija sāpīgi, pat just gandrīz neko nevarēja, bet man jau no mazām dienām nepatika �ie ie�ļircinājumi.

Saņēmis kārtējo dūrienu, lūdzu pasaukt Harveju. Viņ� ienāca, izspūris un drūms.

� Kur Aminta? � es tūlīt jautāju.

Viņ� neslēpa.

� Viņa tagad ceļo izplatījumā, � Harvejs lēni atbildēja. � Es izgāju ārpus raķetes un iekļuvu viņas istabā pa caurumu. Tas bija vismaz kvadrātmetru liels. Istabā viss bija sadedzis� � Harvejs apklusa. � Es viņu satinu palagā un palaidu Visumā. Viņa aizpeldēja, lēnām attālinādamās�

Jā, Visums, astronautu kaps�

� Kas tad īsti ar mums notika? � es pēc brī�a vaicāju.

Mēs sadūrāmies ar antivielas meteorītu. Tu jau zini, ka mūsu bruņas antivielu neatsvie�, bet, tie�i otrādi, pievelk. Tu zini, ka antivielu mūsu galaktikā nākas sastapt ārkārtīgi reti. Antivielas te tikpat kā nemaz nav, bet tomēr mēs tai uzdūrāmies. Tas bija niecīgs puteklītis, bet anihilācijas sprādziens sadragāja raķetes sānus. Tas notika iepretī Amintas istabai. Starojums viņu sadedzināja. Bet plaisas skāra arī tavu istabu, Leona istabu un degvielas noliktavu, bet tur, izņemot tavu istabu, plaisas bija tik mazas, ka plasts tās aizlēja uz vietas, neizolējot telpu.

� Bet mūsu kurss?

� Sprādziens stipri sa�ķieba raķeti. Bet mēs nevaram stūrēt. Viena gasete ir pilnīgi norauta un iznīcināta, otra bojāta. Es izslēdzu anihilatoru, jo raķete vairs nelido ar pakaļgalu pa priek�u, un bremzē�ana ar anihilatoru izraisītu kūleņus.

� Bet kas tagad notiks?

� Ja mēs neko nedarīsim, tad notiks viens no trim: vai nu mēs paiesim tuvu garām A-lambda-3 un ieiesim orbītā ap to, bet tas ir maz ticams, vai arī padrāzīsimies tai garām un ieiesim orbītā ap sauli A-lambda, vai arī mierīgi iegāzīsimies saulē.

� Bet ja mēs kaut ko darīsim?

� Leons pa�reiz kalkulē mūsu kursa regulē�anu ar trim reaktīvajiem dzinējiem. Es laboju to tre�o. �ķiet, nāko�ajā izie�anas reizē pabeig�u. Mēs pabeigsim reizē ar Leonu un uzreiz pēc viņa izstrādātās programmas sāksim iztaisnot kursu ar trīs dzinējiem. Ja tas izdosies, ieslēgsim anihilatoru. Bremzēsim pusotras reizes straujāk, lai panāktu nokavēto.

� Bet ja neizdosies?

� Jautā kā bērns. Tad mēģināsim otrreiz, tre�oreiz un ceturtoreiz, kamēr iegāzīsimies saulē. Nolaisties uz planētas būs pagrūti ar nestabiliem dzinējiem. Bet tomēr mēģināsim. Ja mūsu piectūksto� tonnas nogāzīsies uz planētas, dzīvs palikt neceri. Bet tagad es ie�u, jāpabeidz labot tre�ais dzinējs.

Harvejs aizgāja.

Aminta bija mirusi. Es viņu tā mīlēju, bet viņa bija mirusi. Man sāpīgi to atcerēties, tāpēc es te neaprakstī�u savas skumjas un sāpes, ko toreiz pārdzīvoju. To sapratīs katrs, kas kādreiz zaudējis kādu ļoti tuvu cilvēku.

Es atkal aizmigu, jo iedarbojās Onariosa ie�ļircinājums. Kad pamodos pēc stundām desmit, dzirdēju atkal tik pierasto skaņu. Rēca anihilatora bremzes. Tātad Harvejs ar Leonu tomēr ir izlaboju�i kursu! Malacis Leons, precīzi aprēķinājis katra dzinēja stāvokli, jaudu un darbības ilgumu, lai kuģis atgrieztos agrākajā stāvoklī. Malacis Harvejs, izlabojis dzinēju un precīzi izvedis Leona programmu! Mala�i, atkal rēc anihilatora bremzes! Mans svars ir neparasti liels, es sveru turpat trīssimt kilogramu. Trīsreiz lielāks nekā uz Zemes. Bet toties mēs strauji bremzējam.

Mana redze atkal ir normāla, galva vairs nesāp, bet es palik�u gultā līdz rītam. Katastrofa ir pārciesta, vienīgi Aminta! Aminta! Viņas pussadegu�ais līķis palagā satīts drā�as kaut kur izplatījumā�

Nāko�ajā dienā es piecēlos. Es staigāju ar pārsietu galvu, bet citādi biju vesels. Spiedu Leona un Harveja rokas, jo viņi bija izglābu�i mūsu raķeti, bet Onariosa roku tādēļ, ka viņ� izglāba mani, divas diennaktis laupīdams sev miegu, lai varētu ik stundu ie�ļircināt man zāles.

Nu vairs līdz A-lambda-3 bija paliku�i ap septiņdesmit pieci miljoni kilometru. Niecīgs attālums. Kā no Zemes līdz Marsam. Mēs lidojam arvien tuvāk un tuvāk tai. Paiet vēl stundas se�padsmit un lūk, vairs miljons piecsimt tūksto�i. Vēl paiet divas stundas, kuras mēs pavadām satraukumā, jo ta�u sākas nosē�anās uz mūsu ceļamērķa.

A-lambda-3 jau izaugusi pāri visiem ekrāniem. Mēs redzam uz tās dīvainu kontinentu un jūru apveidus. Mūsu planetologs Onarioss ir kā pazaudējis galvu. Viņ� nemaz neatraujas no teleskopa.

� Osvaldo! � viņ� kliedz, � tur ir augi!

Es esmu sajūsmā. Nu mums sāksies īstais darbs. Mēs pētīsim nepazīstamu planētu! Un atkal es sajūtu to dīvaino prieku un �ausmas, ko sajutu, paceļoties no Betta-26. Harvejs ir satraukts un koda lūpas. Viņam priek�ā ārkārtīgi grūts uzdevums � nosēsties ar nestabilu, bojātu raķeti. Attālums vairs tikai puse no Zemes�Mēness attāluma.

Simttūksto� kilometru, astoņdesmit tūksto�i, se�desmit tūksto�i, piecdesmit tūksto�i.

� Masa 1,083 Zemes masas, diametrs pa ekvatora plakni 12.380 kilometru, apgrie�anās periods 36 stundas, ass slīpums pret orbītas plakni 5 grādi 26 minūtes, gada ilgums 7236 stundas jeb 301,5 Zemes diennaktis jeb 201 vietējā diennakts. Attālums līdz saulei 125 miljoni kilometru. Dabiskie pavadoņi divi; masas 0,33 un 0,19 no Mēness masas, attālums no planētas 240�000 km un 310�000 km, apriņķo�anas ilgumi 520 stundas un 800 stundas � Leons jau izpētījis un ber kā no grāmatas.

� Ap 90 procentu virsmas klāj okeāns, kas noteikti sastāv no ūdens, bet sauszemes daļā zaļie augi! � Onarioss papildina, atraudamies no teleskopa. � Atmosfērā sastopami mākoņi, kas sastāv no ūdens tvaikiem!

Harvejs viņos neklausās, viņ� koda lūpas, ieķēries vadītāja rokturos.

� Kad nogāzīsimies, varēsiet konstatēt virsmas blīvumu, � viņ� izgrū�.

� Vai pilsētas neredz? � Leons smejas Onariosam, bet tas pievēr�as man:

� Nu, arģentīnieti? Kā sauksim planētu? Nevar ta�u to vienmēr dēvēt par Ā-lambda-trīs.

Piemirsu jums pastāstīt, ka mani bija iesauku�i par �arģentīnieti�, jo es reiz viņiem izstāstīju, ka mans tēva vectēvs atbrauca uz Teriusu no Argentīnas.

� Ziniet, � es iesaucos. � Sauksim to mūsu senās galvaspilsētas vārdā, Buenosairesas vārdā!

� Lieliski! Sauksim planētu par Buenosu! � atsaucās Leons. � Uzmanību, sākas nosē�anās uz Buenosa, biju�ās planētas A-lambda-3.

Harvejs koda lūpas un nesmejas. Bet mēs esam tik pārliecināti, ka viņ� nosēdīsies veiksmīgi, un smejamies vienā laidā.

Bet Buenoss uz ekrāniem aug. Divdesmit tūksto�i, desmit tūksto�i, pieci tūksto�i kilometru. Nu jau attālums netverami pārvērties par augstumu. Augstums divtūksto� kilometru. Anihilatori rēc, tiem ne vien jābremzē mūsu inerce, bet arī jāpretojas Buenosa pievilk�anas spēkam. Mēs krītam uz Buenosu. Augstums tūksto� kilometru. Harvejs nostabilizē raķeti. Mēs nebeidzami krītam. Pieci simti kilometru. Jau pirmās retinātās gāzes. Trīssimt kilometru. Mēs krītam. Mūsu smiekli ir apklusu�i. Divi simti, pusotra simta. Anihilators ierēcas, it kā saprazdams, ka drīz viņam jāapklust uz ilgiem laikiem. Augstums simt kilometru. Mēs joprojām krītam. Anihilators raustās, un arī raķete raustās, te palielinādama mūsu svaru turpat �etras reizes, te atstādama mūs karājoties virs grīdas. Augstums piecdesmit kilometru. Anihilators apraujas. Sākas nosē�anās.

Harvejs ieslēdz reaktīvos dzinējus un sagrie� raķeti, tā lido slīpi lejup. Mēs meklējam sauszemi, jo zem mums ir okeāns. Tur viņa ir, zaļa zeme! Mēs, �ķiet, nosēdīsimies uz pa�a krasta.

� Tas ir labi, � kliedz Onarioss � būs pieejams kā okeāns, tā kontinents.

Bet raķete lido nevienmērīgi, svaidās atmosfērā, jo trīs dzinēji nespēj nodro�ināt tai stabilitāti. Mēs streipuļojam pa kabīnēm.

� Piesprādzēties! � kliedz Harvejs cauri reaktīvo dzinēju rēkoņai.

Mēs iekrītam krēslos un piesprādzējamies. Raķete svaidās, uz ekrāniem zib zili un zaļi plankumi. Es redzu Harveja sasprindzināto seju. Rokas ieķēru�ās dzinēju griezējos, bet kājas lēkā pa jaudas pedāļiem.

Augstums desmit kilometru. Bet te negaidot sākas kaut kāda vētru josla. Nezin no kurienes izpeld mākoņi un aizsedz ekrānus. Raķete pārmet kūleni un ar smailo galu, kurā atrodamies mēs, pa priek�u �aujas pret planētu.

Harvejs iekliedzas, pār viņa seju līst sviedri, zobi ir neganti sakosti, mati izspūru�i. Mūsu piectūksto� tonnas gā�as uz Buenosu. Es redzu izbiedētās Leona un Onariosa sejas un ne�aubos, ka tāda pat ir arī mana seja. Harvejs me�onīgi grie� divus kloķus, tad ar visu spēku spie� jaudas pedāli. Motori ierēcas sāpīgi kā ievainoti lauvas un rauj raķeti sāņus ar tādu spēku, ka mums siksnas iegrie�as miesās un asinis tiek sastūķētas galvās. �ķiet, Harvejs tūliņ zaudēs samaņu, bet viņ� atkal neganti grie� kloķus. Raķeti atkal parauj, un uz ekrāniem atkal iznirst zeme, pārsteidzo�i tuvu. Augstums divi kilometri. Raķete �aujas lejup kaut kā sāniski un nepiedodami ātri. Harvejs atkal grie� kloķus. Motori atkal neganti aizrēcas, un raķete traucas slīpi aug�up, tad Harveja kāja atlai� pedāļus, motori pieklust, raķete krīt, Harvejs atkal grie� kloķus. Kā gan viņ� tādā ātrumā var apjēgt, uz kuru pusi tie jāgrie�? Bet viņ�, �ķiet, zina.

Motori dūc, bremzēdami, raķete krīt gandrīz taisni. Spēcīgs trieciens no apak�as, un mēs atsitamies pret saviem krēsliem. Mūsu piectūksto� tonnas ir pieskāru�ās zemei. Bet tā izslīd mums no apak�as, un mēs atkal krītam � �oreiz uz sāniem. �etrdesmit metru augstais tornis nespēj nostāvēt uz gala, tas gā�as. Harvejs izgrū� lāstu un grie� kloķi tik zibenīgi, ka es pat vairs nesaskatu viņa pirkstus. Tad spie� uz pedāļa tik stipri, tas ieslīd tik dziļi, kamēr kāja atduras pret grīdu. Viens no dzinējiem burtiski iekaucas. Spēcīgs rāviens uz aug�u, tad Harvejs atlai� pedāli, motors pieklust, mēs sāniski gā�amies un atsitamies pret zemi. Plīst stikli, un Harvejs paliek bezspēcīgi karājoties siksnās.

� Tas nav nekas bīstams, � es teicu, kad biju atbrīvojies no siksnām un uzstādījis diagnozi. � Spēku zaudē�ana no pārpūlē�anās.

Mēs izņēmām Harveju no siksnām, un es ie�ļircināju viņam kaut ko uzmundrino�u, neatceros vairs, ko. Harvejs tūlīt atjēdzās un pasmaidīja.

� Nu, pui�i, � viņ� teica, � mūsu piectūksto� tonnas dzīvas?

� Dzīvas, � es atsaucos, � malacis, Harvej! Neviens no mums nosē�anos tā nepaveiktu kā tu.

Harvejs pasmaidīja.

� Es nekad nespētu tā izkalkulēt programmu, tik ātri noteikt visas planētas koordinātes un� nu, kā to sauc� vispār datus. Es nespētu veikt pat visvienkār�āko ķirurģisko operāciju, un bioloģija man ir�

� Labi, pietiek, Harvej, � es viņu smiedamies pārtraucu. � �odien tu esi mūsu varonis! Spie�u tavu spalvaino roku!

Mēs dedzīgi paspiedām viens otram roku, un Harvejs pievērsās izdauzītajiem ekrāniem, kas glūnēja uz mums akli un bezspēcīgi.

� Nolādēts, tomēr saplīsa! � Harvejs norūca.

� Vai iziet no kuģa var? � Onarioss jautāja. � Jānoņem atmosfēras paraugi.

� Jā, � es arī gribēju ķerties pie saviem pienākumiem un dabūt �ejienes augus un dzīvniekus, ja tādi te būtu.

Harvejs devās pārbaudīt, vai izejas kamera darbojas.

� Sagatavojieties, � pēc brī�a noteica skaļrunī viņa balss.

Mēs ar Onariosu uzvilkām skafandrus. Tad lēniem, smagiem un neveikliem soļiem iegājām izejas kamerā. Sāka darboties vakuumsūkņi. Tad atvērās ārdurvis. Tā kā raķete gulēja uz sāniem, mums vajadzēja lī�us izlīst pa apgāztajām durvīm.

Vai varat iedomāties, ko izjūt astronauts [10] , kas pirmoreiz sper kāju uz sve�as planētas? Man uznāca bērni�ķīgi untumi, un es par katru cenu gribēju pirmais uzkāpt uz Buenosa zemes. Onarioss to, dusmīgi krek�ķēdams, man tomēr atļāva.

Kāda sajūsma pārņēma mani, kad mana, skafandra zābakā tērptā, kāja skāra raķetes tuvumā apsvilināto zāli! Jā, tā bija zāle, zaļa, kā jau parasti, un es tūliņ noliecos, lai norautu da�us tās paraugus. Tā bija līdzīga mūsu zālei, protams, stiebriem bija da�as īpatnējas formas. Tālāk, kur to nebija skārusi dzinēju uguns, tā viscaur sasniedza pusmetra augstumu. Apskatījis rūpīgāk stiebru paraugus, es konstatēju, ka tas drīzāk ir me�s, nekā zāle. Stiebri atgādināja zaļus kokus. Kāti bija zaļi, lokani, elastīgi, un sasniedza centimetra resnumu. Koki, protams, tie nebija, kaut arī viņiem bija zaļ� stumbrs un gai�āki zaļa lapotne, kas sastāvēja no smalkām skarām.

Es apskatījos apkārt. �āds zāle-me�s te auga vairākus kilometrus visapkārt. Varēja nomanīt, ka zeme te sliecas uz vienu pusi slīpi. Lejā acīm redzot bija jūra, kaut gan redzēt to nevarēja, tā slēpās aiz kāpām, kas sastāvēja no kailām smiltīm. Otrā pusē pacēlās kaut kāda plakankalne, kas bija apaugusi vairs ne ar �o zāli-me�u, bet ar kaut ko citu, ar ko īsti, to nevarēja saskatīt. Vienā pusē plakankalne piegāja stipri tuvu jūrai vai, faktiski, kāpām. Tur auga vai vismaz atradās kaut kas zilgans.

� Es aizlido�u uz plakankalni, � es teicu Onariosam.

Mēs sarunājāmies pa radio, un mūsu sarunu uztvēra arī Harvejs raķetē. Man ausīs visu laiku skanēja klusi pīkstieni, pēc kuriem Harvejs varēja pārliecināties, ka sakari nav pārtrūku�i arī tad, ja mēs neko nerunājām.

� Es pameklē�u jūru, � teica Onarioss.

� Paņem da�us ūdens paraugus priek� manis, � es teicu. � Es paņem�u grunts paraugus tev.

Mēs ieslēdzām mazos dzinējus, kas bija piestiprināti mums uz muguras, un aizlidojām katrs uz savu pusi. Augstiene bija klāta krūmiem. Dīvainā zāle te auga tikai klajumos. Krūmi sasniedza pusotra vai divu metru augstumu un bija necaurbrienami, � neiedomājami biezi saaugu�i. Es labu laiku lidinājos virs tiem, ta�u neatradu vietu, kur būtu kaut cik liels klajums. Nolauzu da�us paraugus no krūmu asajiem un elastīgajiem zariem, un tad aizlidoju uz vietu, kur plakankalne tuvojās jūrai.

Skatu aizsedza liels me�s. Tas bija īsts me�s, koki garumā sasniedza desmit un vairāk metru. Tiem bija skaisti, vienādi slaidi un gludi stumbri, klāti it kā zvīņām. Me�ā auga tikai vienas sugas koki. Lapotne tiem sākās tikai septiņu metru augstumā. To zariem vietvietām bija apaļīgi, ko�i zaļi un dzelteni izaugumi. Paņēmu paraugus un, pacēlies augstāk, pārlidoju me�u. Jo dziļāk tajā, jo koki bija augstāki. Tagad tie jau sasniedza divdesmit metrus, bet viens otrs pat trīsdesmit. Viņu stumbri, �ķiet, būtu lielisks būvmateriāls. Nolaidos zem lapotnes, kas sastāvēja no garām un �aurām lapām, un aplūkoju pame�u. Te bija kaut kādi mētrāji ar zilganām un violetām ogām.

Pacēlies krietni augstu virs me�a, pamanīju jūru. Tā bija tum�i violeta, tāpēc, ka debesis �eit bija violetas, it kā pie parastajām debesīm būtu piejaukts kaut kas sarkans. Arī saule bija sarkana. Pamanīju arī gravu, kas �eit pār�ķēla augstieni un me�a masīvu. Tajā tecēja upe. Paņēmu ūdens paraugus un pievērsos zālei. �eit tā bija savādāka nekā tur, kur mēs nosēdāmies. �eit tā sastāvēja no smalksmalkām �ķiedriņām, kas bija cie�i cita ap citu saviju�ās un veidoja necaurredzamu centimetrus trīsdesmit biezu paklāju. Es atgūlos �ajā zālē un paliku tur �ūpojoties, nepieskardamies zemei: tik elastīga bija �ī zāle. Pat cauri skafandram es sajutu, cik tā mīksta, maiga un samtaina.

Lai kā es meklēju, nekur neredzēju ne mazāko dzīvnieku pazīmju. To nebija ne gaisā, ne uz zemes, ne apak� zemes. Nebija pat visniecīgāko kukainī�u, lai kā arī es viņus meklēju.

Savācis bagātīgu augu, aug�ņu un ūdens kolekciju, aizlidoju atpakaļ pie raķetes. Arī Onarioss bija atgriezies. Kopā iegājām atpakaļ raķetē. Atkal sīca vakuumsūkņi, izsūkdami sve�o atmosfēru, tad �ņāca mūsu gaiss, un mēs varējām novilkt skafandrus.

� Cik tur ārā viss ir maigs, ko�s un spilgts! � teica Onarioss.

� Varbūt tāpēc, ka neesam redzēju�i zaļumus kop� Lukrēcija, pusotru gadu.

� Varbūt, � atteica Onarioss, � bet man �ī planēta liekas ļoti skaista un jauka. Ar kādu baudu es noņemtu tur skafandru!

Leons tikmēr bija izmērījis atmosfēras spiedienu. Tas bija pa�reiz 831 mm dzīvsudraba stabiņa.

Mēs sākām analizēt iegūtos paraugus. Es konstatēju, ka vismaz �ajā apvidū nav it nekādu dzīvnieku uz sauszemes. Toties augu valsts bija jo bagātāka. Te bija visda�ādākie augi. Katrā ziņā augu valsts te nebija nabagāka kā uz Zemes. Tie visi, tāpat kā uz Zemes, bāzējās uz hlorofila.

� Septiņdesmit procentu skābekļa! � Onarioss no laboratorijas stūra sauca.

Mūsu istabas tagad bija apgāztas uz sāniem, un grīda bija pilnīgi jauna � par to bija pārvērtusies viena no sienām. Mēs tikai pārkārtojām mēbeles un citu iekārtu. �iem trīsreiztrīsreiztrīs metru kubikiem bija pilnīgi vienalga, kura �ķautne bija grīda, kura griesti.

� Kas septiņdesmit procentu? � es nesapratu.

� Atmosfērā! � Onarioss bija neizsakāmi priecīgs. � Buenosa atmosfērā! Man �ķiet, mēs tomēr varēsim noņemt skafandrus.

� Jā, � arī es, protams, biju priecīgs. � Un pārējā daļa? Indīgu savienojumu nav?

� Tūlīt pārbaudīsim. Tu pārbaudi mikroorganismus.

Vairākas dienas mēs apstrādājām iegūtos materiālus, kā arī tos, ko mums piegādāja Leons un Harvejs. Izrādījās, ka Buenosa atmosfērā 71 procents ir skābekļa, 25% slāpekļa, 0,9% ogļskābās gāzes, un atliku�ie trīs procenti � da�ādi nekaitīgi savienojumi. Lai arī kā Onarioss centās konstatēt kaut visniecīgāko kādas indīgas gāzes daļu, ta�u atmosfēra bija ideāli tīra.

� Tā ir derīga elpo�anai! � Onarioss paziņoja. � Vēl derīgāka nekā Zemes atmosfēra. Patie�ām �Buenos Aires� � �Labais Gaiss� [11] !

Vairākas dienas es meklēju mikroorganismus, bet to nebija. Uz sauszemes vispār nebija nekādu dzīvnieku. Vienīgi nekaitīgi augi. Un da�us, man �ķiet, nekas nevarētu kavēt arī apēst.

� �ī planēta ta�u ir mums kā radīta, � smējās Harvejs.

Sevi�ķi liels bija visu pārsteigums, kad es pavēstīju, ka jūra esot milzīgs zupas katls. Tie�ām, jūras ūdenī bija iz�ķīdis liels daudzums da�ādu olbaltumvielu, ar kurām barojās daudzi mikroorganismi. Jā, ūdenī tie bija. Un pie tam tik lielā daudzumā, ka man �ķita neiespējami to dzert. Upes ūdens gan par laimi bija tīrāks. Tajā nebija ne iz�ķīdu�o olbaltumvielu, ne tāda daudzuma mikroorganismu. Tie tur bija, bet nedaudz. Visi mira jau pie 90 grādu karstuma un gāja bojā jau visvienkār�āko medikamentu iedarbībā. Kādas slimības viņi spēja izraisīt, to es nezināju, bet �ķita, ka nekādas. Ļaunākajā gadījumā, apēdu�i tos, mēs viņus sagremojām, jo vairums viņu nepanesa kuņģa sulu.

Leons mērīja gaisa temperatūru. �ajās dienās tā vidēji bija dienā 34 grādi, naktī 15�16 grādi. Onarioss mums sagādāja vēl vienu patīkamu pārsteigumu. Tas bija: izpētījis ūdens sastāvu upē, viņ� konstatēja, ka tur ir �etrreiz mazāks smagā ūdens procents nekā uz Zemes.

� Tas ta�u ir īsts dzīvības ūdens! � es iesaucos.

� Jā, � Harvejs atkārtoja, � planēta kā radīta mums.

� Paklau, � es teicu, � iziesim visi �etri pastaigāties laukā bez skafandriem!

� Lieliski, � atsaucās Harvejs.

Mēs tūlīt iegājām izejas kamerā. Harvejs atvēra durvis bez vakuumsūkņiem. Mēs pirmoreiz spērām kāju uz Buenosa bez skafandriem. Sākumā gan bija tā kā baisi � bet ja nu tomēr kāda indīga viela? Vai arī nāvējo�s vīruss? Bet nekas nenotika. Mēs brīvi ieelpojām Buenosa neparasti svaigo gaisu, kas oda kaut kā dīvaini. Tā bija kādas nekaitīgas gāzes smaka. Elpot bija neparasti viegli. Mēs ar pūlēm bridām pa elastīgo me�u-zāli un smējāmies aiz prieka.

Pēc tam mēs atgriezāmies raķetē.

� Ziniet, � es kļuvu domīgs un teicu. � Mēs tomēr rīkojāmies ārkārtīgi muļķīgi!

� Nu? � Onarioss uztraucās.

� Kāpēc mums piesārņot �ejienes ideāli tīro gaisu ar mūsu baciļiem? Varbūt tie te savairosies drausmīgā daudzumā?

� Osvaldo, � Onarioss iebilda, � tu ta�u pats zini, ka mūsu raķete tika ideāli dezinficēta un ka vispār te nevarēja būt nekādi mikrobi.

� Jā, bet ja nu tomēr? Labāk vēlreiz dezinficēt visu.

Un veselu dienu mēs karojām ar mikrobiem, kuru varbūt nemaz nebija. Mēs iznīcinājām tos ar visiem līdzekļiem, kādi vien bija mūsu rokās. Tie bija vareni līdzekļi, ko zinātne bija radījusi kosmiskās ēras piecos gadsimtos.

� Man �ķiet, ir nepiedodama nelietība dzīvot te, �ajos divdesmit septiņu kubikmetru kubikos, kad visapkārt paveras tāds pla�ums, daudz vairāk piemērots dzīvei nekā �ie kubiki, � teica Harvejs.

Mēs nolēmām uzbūvēt māju manis toreiz redzētā me�a malā un dzīvot tur, bet pagaidām ielaidām sve�o, bet derīgo atmosfēru visās raķetes telpās.

Mums vēl bija daudz darba, bija jāizpēta visi Buenosa apgabali, Onariosam bija jāsameklē rūdas un citi derīgie izrakteņi, man jāiepazīstas ar visiem augiem un jānosaka to noderīguma pakāpes nākotnes Buenosa saimniecībā. Bet Harvejs domāja, kā izlabot raķeti atpakaļceļam.

� Tas ir milzīgs darbs, � viņ� teica. � Es �aubos, vai mēs vispār spēsim to veikt. Ir pilnīgi no jauna jāuzbūvē viens sānu dzinējs, otrs jāsalabo, jo mēs esam to sadragāju�i, gā�oties no perpendikulārā stāvokļa, jāsalabo nolai�oties nolauztā raķetes kāja, jāaizlāpa meteorīta izsistais caurums, jāsalabo sprādzienā sabojātās starojuma bruņas un instalācija, kā arī jāatjauno gā�oties sadauzītie televizori. Tas ir milzu darbs. Es vispār negribu to darīt. �eit ir tik jauki. Planēta ir kā radīta mums. �eit palikt būtu daudz jaukāk nekā atkal līst kubikveida sprostos. Te ir viss dzīvei nepiecie�amais � gaiss un ūdens labāks nekā uz Zemes vai Teriusa. Tev, Osvaldo, ir jāatrod ēdami augi. Trūkst vienīgi dzīvnieku gaļas un meiteņu. Bez tām es pilnīgi nespēju iztikt. Laikam vienīgi viņu dēļ mums tomēr būs jāpo�as atpakaļceļā.

Lai nu kā, bet mums �eit būs jāuzturas vismaz pusgads, ko mēs nevēlējāmies pavadīt �aurajos un smacīgajos raķetes kubikos. Tāpēc nolēmām ķerties pie mājas būvē�anas darbiem tūlīt. Māja bija gatava pēc vietējās nedēļas. Tā bija neliela koka būve �etriem cilvēkiem, un atradās kilometrus se�us septiņus no raķetes. Mums tas nelikās liels attālums, jo noņēmām nelielos lidaparātus no skafandriem un pārbūvējām piestiprinā�anai tie�i uz ķermeņa. Uz mājiņu pārvietojām daudzas nepiecie�amākās lietas.

Māja atradās lieliskā vietā, upes krastā, metrus divsimt no jūras. Aiz upes pletās me�s, no vienas puses mūsu sētai piekļāvās kāpas, no otras me�iņ�, no tre�ās pletās pla�s lauks, klāts vietvietām krūmiem, pārējā daļā ar maigo zāli, kurā atguļoties, mēs nesasniedzām zemi.

Mums bija grūti pierast pie �ejienes pusotras reizes garākajām dienām. Te normāli vajadzēja strādāt divdesmit �etras stundas un pēc tam divpadsmit stundas gulēt. Mēs arī sākām pie tā pieradināties. Tas bija ērtāk, nekā strādāt te dienā, te naktī. Naktis �eit bija tum�as, kaut gan gandrīz vienmēr spīdēja viens vai otrs mēness, jo abi tie bija stipri mazāki par mūsu Mēnesi, un arī tiem bija fāzes. Bez tam tos bie�i aizsedza mākoņi, kas apmēram desmit kilometru augstumā peldēja virs Buenosa.

Tajā Buenosa zonā, kurā mēs bijām nolaidu�ies, tai laikā bija vasaras sākums, gadalaiks, atbilsto�s mūsu Ziemeļu puslodes jūnijam [12] .

Nodzīvoju�i uz Buenosa divdesmit Zemes dienas, mēs nolēmām pilnīgi pāriet uz Buenosa kalendāru, tāpēc turpmāk arvien, kad runa būs par dienām, iedomājieties pusotras reizes garākās Buenosa dienas. Stundas gan mēs rēķinājām pa vecam. Pulksteņa rādītājs diennaktī veica trīs riņķus.

Mēs sākām pētīt arvien attālākus apvidus, zīmējām Buenosa karti. �im nolūkam izmantojām divas nelielas divvietīgas reaktīvās lidma�īnas �Jota�, kuru ātrums sasniedza piectūksto� kilometru stundā. To jaudas pietika, lai divreiz aplidotu tādu planētu kā Buenosu. �īs �Jotas� bija trīs metrus gari plakani lidaparāti bez spārniem. Spārnu vietā tiem cēlējspēka radī�anai kalpoja pats lidaparāta ķermenis. �Jotas� bija apgādātas ar moderniem antivielas lielgabaliem, kas spēja īsā laikā iznīcināt vis�ausmīgākos briesmoņus, kādi vien varētu mūs sagaidīt uz sve�ām planētām.

Harvejs ķērās pie raķetes labo�anas darbiem, ta�u vienam to darīt, kad visapkārt tik daudz interesanta un nepazīstama, viņam negribējās. Reiz arī viņ� pateica, ka gribot apskatīties Buenosu, paņēma �Jotu� un aizlidoja.

Pastāvīgus sakarus mēs ar �Jotām� vairs neuzturējām, tāpēc tikai pieslēdzām radiouztvērēju skaļrunim, ar kuru Harvejs bija apgādājis mūsu māju. Stundas divas pēc Harveja aizlido�anas pēk�ņi skaļrunī atskanēja viņa balss:

� Nolādētā vētra!

Leons tūlīt metās pie radioaparāta, sameklēja �Jota-1� vilni un jautāja Harvejam, kas par lietu. Harvejs atbildēja negribīgi un dusmīgi.

� Vētra, kaut kāda vētru josla. Mani svaida kā spalviņu. Grūti noturēt līdzsvaru.

Nekādus padomus mēs Harvejam dot nevarējām. Viņ� pats bija mehāniķis un labāk par mums pārzināja lido�anas tehniku.

� Koordinātes? � es viņam jautāju.

Harvejs nosauca koordinātes, kas apzīmēja vietu �etrsimt kilometrus no mums.

� Augstums divi kilometri, � viņ� teica. � Lidoju uz bāzi.

Ēterā skanēja neskaidri sprak�ķi, Harveja balss reizēm aizpeldēja it kā tālumā. Pie mums pagaidām bija mierīgi.

� Nolādēts! � Harvejs negaidot iekliedzās. Tad mierīgāk noteica: � Tik tikko neapgāzos. Uzņemu augstumu, varbūt būs mierīgāk.

Pie mums joprojām bija mierīgi, bet Harveja tuvumā acīm redzot plosījās stipra vētra. Mēs sākām visai uztraukties, jo zinājām, cik �Jota� vētrās nestabila. Viņai ta�u nebija spārnu. Vienīgais glābiņ� tur ir ātrums.

� Uzņemu augstumu un ātrumu! � Harvejs teica nedaudz satraukti. Viņa balss skanēja uz vēja auru un lidma�īnas svilp�anas fona. � Būs labi. Gan tik�u mājās!

� Attālums divi simti desmit. Augstums deviņi. Nolādēts, te ir vēl stiprākas aukas� Velk uz sāniem. Attālums divi simti, augstums� Nolādēts! � viņ� piepe�i iebrēcās. � Ā-ā-ā! � Harveja balss noskanēja arvien tālāka un tālāka, līdz izzuda, it kā viņ� būtu attālinājies no mikrofona.

Mēs pielēcām kājās un uztraukti pūlējāmies noskaņot vilni, lai atkal sadzirdētu Harveja balsi. Ta�u tuk�ajā ēterā bija dzirdami tikai svilpieni un sprak�ķi. Tikai pēc da�ām minūtēm mēs atrāvāmies no aparāta un saskatījāmies. Bija pagāju�as tikai septiņpadsmit Buenosa dienas, kop� gāja bojā Aminta, un nu arī Harveja vairs nebija. Mēs palikām trīs: Leons, Onarioss un es. Trīs. Bet kādreiz bijām pieci. Amintas līķis, palagā ietīts, ceļo izplatījumā ar milzīgu ātrumu, bet Harvejs no deviņu kilometru augstuma iegāzies okeānā. Okeānā, kura ūdens atgādina barojo�u olbaltumvielu buljonu, kādā pirms miljardiem gadu uz Zemes radās pirmās dzīvības formas. �eit ir dzīvība, nav dzīvnieku, bet ir buljons, un �is buljons tagad apēda Harveju. Kāpēc gan jāmirst tie�i maniem vislabākajiem draugiem? Un kas vēl sagaida mūs, pārējos? Cik ilgi dzīvo�u es pats?

Pa to laiku vētra bija klāt arī pie mums. Uzdrāzusies viesuļvētra uzreiz norāva mūsu būdiņai jumtu un pietrieca mājiņu pilnu ar ūdeni un smiltīm. Ūdens �āvās pa gaisu milzu �altīm, un mēs pat nevarējām noteikt, vai tas nāk no mākoņiem, vai arī viesulis nes to līdzi no jūras. Kāpu smiltis sajaucās ar ūdeni un gāzās pār mums. Mēs sēdējām sakņupu�i kaktos, aizsegu�i sejas ar piedurknēm, lai viss nepieietu pilns ar smiltīm. Drausmīgais vēj� cēla aug�ā un aizrāva projām pat lielākas lietiņas, caur tā briesmīgajiem auriem mēs dzirdējām kokus lūstam abpus upei. Smiltis un ūdens �āvās pa gaisu, nekur nepiestādams, un grūti bija noteikt, kā atmosfērā ir vairāk � gaisa, smil�u vai ūdens. Tikai tagad mēs sapratām, kā jutās Harvejs pirms piecpadsmit minūtēm.

Pēc minūtēm desmit vētra bija pāri. Sākās pamatīgas lietus gāzes. Mūsu vaļējās istabas grīda pludoja, mēs bijām slapji līdz pēdējai vīlītei. Tad lietus pārstāja, viesuļvētra bija garām, palika tikai necaurredzama, drēgna migla. Saules nebija, tikai asiņains plankums pie debesīm.

Mēs izlīdām no saviem kaktiem. No mums straumēm plūda ūdens. Apģērbs bija pilns ar slapjiem smil�u graudiņiem, mati tāpat. Grīda un galds izskatījās kā jūrmalas liedags. Tos klāja centimetrus trīs bieza smil�u kārta. Nopurināju�ies izgājām laukā. Pietika atiet desmit soļus vienam no otra, lai vairs neredzētu cits citu. Nolēmām, ka tādā miglā, kad nevar lāgā saskatīt otru istabas sienu, nav nekāda strādā�ana, un nogaidījām, kad izklīdīs migla. Bija vēsi, jo apģērbi bija pilni ūdens, bet saule lāgā nesildīja. Noģērbāmies un izgriezām drēbes.

Migla izklīda pēc stundām divām. Atkal atspīdēja saulīte. Nu mēs varējām saskatīt vētras postījumus. Mūsu jumts bija sadragāts un tā daļas izmētātas pa visu apkārtni. Zāle bija tikpat zaļa kā agrāk, jo smiltis bija ieskalotas tajā līdz zemei. Daba izskatījās vēl svaigāka nekā pirms vētras. Vienīgi upē ūdens bija duļķaināks nekā parasti. Kāpām tagad bija pavisam savādāks izskats nekā agrāk.

Vispirms mēs salasījām visas izmētātās lietas un izmēzām no istabas vismaz kubikmetru smilts. No mājas ārpuses pie sienām bija sanestas veselas smil�u kupenas. Mēs tās izlīdzinājām, un tagad ap mūsu māju bija smil�u laukumiņ�. Sakārtojām istabu un mūsu segas noņēmām no kokiem me�ā. Daudz kas bija arī pazudis.

Vakarā, kad devāmies gulēt, miegs nenāca, kaut arī bijām stipri noguru�i. Harveja tuk�ā gulta mums pastāvīgi viņu atgādināja. Kad beidzot aizmigu, redzēju dīvainu sapni. Ja es būtu māņticīgs, tad varbūt rastu kādu sakaru starp to un turpmākajiem notikumiem. Katrā ziņā vēlāk es to bie�i atcerējos, un reizēm tas man izlikās kā pārdabisku spēku pravietojums. Zinātniski tas, protams, uzskatāms par produktu, ko radīju�as pēc Harveja zaudējuma un vētras satrauktās smadzenes.

Es sapņoju, ka stāvu liela spoguļa priek�ā. Raudzījos sevī un nevarēju sevi pazīt. Tad briesmīgi pārbijos ieraudzījis, ka man pretim raugās Harvejs. Viņ� smējās un visu laiku atkārtoja �nolādēts!�, bet bija briesmīgs. Es gribēju aizbēgt, bet viņ� nāca man virsū. Viņ� neko īpa�u nedarīja, bet bija briesmīgs, jo nelikās īsts. Viņ� patiesībā bija mans spoguļattēls. Tad viņi bija divi, abi vienādi un baismīgi, abi mani lenca. Nē, viņi tomēr nebija Harveji. Tās bija Amintas. Nu jau viņu bija vesels pulks man visās pusēs. Es gribēju aizbēgt, bet atdūros pret spoguļiem. Amintu nebija, bija mani spoguļattēli. Bet viņi �ķobījās un ņirdza, un es vai zaudēju prātu aiz bailēm. Viņu sejas es vairs neredzēju, to vairs nebija, bija spoguļi, kas gaudoja kā vētra. Bet viņi, kurus es vairs nespēju redzēt, raudzījās uz mani no daudziem spoguļiem un �ķobījās. Tur viņi bija, Harveji, Amintas, un vēl Augustino; viņos bija pārvērties mans spoguļattēls. Es �ausmīgās nāves bailēs skrēju projām, meklēt savu spoguļattēlu, un viņi mani nekavēja, jo nebija īsti; viņi bija tikai attēli.

Es pamodos slapj� no galvas līdz kājām aukstos sviedros, drebēju, un mana sirds briesmīgi dauzījās. Aizmigt vairs nespēju, manā priek�ā visu laiku rēgojās Amintas un Harveja sejas. Nāko�ajā dienā jutos kā sadauzīts, mani bija pārņēmis nāvīgs nogurums. Strādāt nespēju. Par sapni nevienam nestāstīju. Leons un Onarioss pamanīja manu vājumu un nolika gulēt. Izmērīju temperatūru. Tā bija trīsdesmit deviņi. Acīm redzot biju saaukstējies, slapj� būdams pēc vētras. Parakstīju sev zāles, un Onarioss atkal sāka mani durstīt. Ar bailēm gaidīju vakaru, un manas bailes nebija veltas � naktī viņi atnāca atkal. Harvejs visu laiku atkārtoja �nolādēts!�, bet Aminta maigi raudzījās te uz mani, te uz Harveju, it kā nespēdama iz�ķirties. Beigās viņa izvēlējās Harveju, jo viņi abi bija miru�i, bet es biju dzīvs.

Mani murgi tagad atkārtojās katru nakti. Daudzi no tiem bija vēl daudz briesmīgāki un dīvaināki par to pirmo, bet tie nav paliku�i man atmiņā, jo vēlāk vienīgi tajā pirmajā es saskatīju pravietojumu. Tiesa, tolaik es to pirmo sapni neiz�ķīru no pārējiem, bet tikai vēlāk. Kad sākās dīvainie notikumi, man tas bie�i nāca atmiņā un cie�i sasaistījās ar tiem.

No saaukstē�anās es tiku vaļā viegli, bet murgi mani neatstāja ilgi. Nervi bija riebīgi saspīlēti, es iztrūkos no katra nieka. Reizēm pat viss sajuka kopā � murgi un īstenība, un es nespēju vairs tos at�ķirt. Cik gan maza starpība ir starp mūsu iedomām un īstenību!

Pats biju ārsts un sistemātiski lietoju da�ādus nervus nomierino�us līdzekļus. Tomēr atgriezos normālā stāvoklī tikai pēc kādām desmit dienām. Pa �o laiku mēs salabojām savu māju un turpinājām Buenosa pētī�anas darbu. Mums tagad bija visai mazas izredzes pacelties no Buenosa. Raķe�u būvē vienīgi Leons kaut cik sajēdza. Nolēmām pabeigt Buenosa pētī�anu un tad trijatā ķerties pie raķetes, kas pēc vētras bija dziļi ieputināta smiltīs. Lai nu kā, vajadzēja ta�u vismaz mēģināt to saremontēt.

Pa �o laiku, kamēr mani mocīja murgi, es centos katru brīdi ar kaut ko aizpildīt, lai nepaliktu vienatnē ar savām ilūzijām un domām. Ja manu laiku neaizņēma darbs, es lasīju. Izlasīju kādu biezu veclaiku grāmatu. Tajā bija stāstīts par kādu vēl pirmskosmiskā laikmeta meiteni D�eniju, kas neatlaidīgi cīnījās par saviem uzskatiem, saviem ideāliem un savu mīlestību. Viņai uzmācās, jo viņa bija skaista, viņu ienīda, jo viņa nedomāja tā kā visi, viņu apskauda, jo viņa bija laimīga. Bet viņas mīļotais krita karā, viņai uzbruka ticības fanātiķi, jo viņa neticēja tam, ko tie sludināja, tie izdzina viņu no tēva mājām, un rupjā dzīve viņu salauza.

Grāmata bija uzrakstīta skaisti un emocionāli, bet toreiz, kad mana uztvere bija sevi�ķi jūtīga, es daudz stiprāk visu pārdzīvoju, � arī grāmatas varoņu likteņus. Es D�enijas likteni izjutu tā, it kā viņa visu laiku dzīvotu man blakus, it kā es pats savām acīm redzētu viņas dzīvi. Un man cie�i atmiņā iegūlās viņas tēls, vienkār�ās, maigās, dzīvespriecīgās meitenes tēls, kuru rupjā dzīve salauza, meitenes, kura bija jautra un skaista, kura mācēja mīlēt, kura mīlēja dzīvi, savu Roju un cilvēkus.

Es vēl ilgi paliku �īs izlasītās grāmatas iespaidā un piespiedu arī Leonu un Onariosu to izlasīt. Pagāja pēc vētras kādas divas nedēļas. Pēc pārciestās nervu slimības tagad jau jutos spirgts un vesels. Nekas mani vairs nemocīja. Varēju brīvi strādāt. Reiz ar mūsu otro �Jotu� atgriezos no izlūklidojuma.

Lidoju pavisam zemu, jo bija jau klāt mūsu māja un es gatavojos nosēsties. Lidoju paralēli jūras krastam, pamazām samazinot augstumu.

Pēk�ņi pamanīju smiltīs guļam kādu cilvēka ķermeni. Strauji sagriezu �Jotu� un nolaidos netālu no cilvēka līķa. Tas gulēja pa�ā ūdens malā, tā sānus un kājas apskaloja viļņi. Viņ� gulēja ar seju smiltīs, ta�u es viņu pazinu un nodrebēju. Tas bija Harvejs, par to nevarēja būt �aubu. Tas bija viņa stāvs un viņa drēbes. Es steidzīgi pieskrēju viņam klāt un apvēlu uz muguras. Mani uzreiz pārsteidza līķa apbrīnojami svaigā sejas āda. Viņ� nemaz neizskatījās pēc slīkoņa, kas divas nedēļas nogulējis ūdenī. Man �ķita, ka Harvejs �eit guļ vienīgi tāpēc, ka atnācis izpeldēties un nejau�i aizsnaudies. Pat viņa mati �ķita tikai nepieglausti pēc peldes. Pateicos liktenim, ka tas vismaz Harveja līķi atgādājis mums apbedī�anai, un gribēju aiznest to uz māju, kas no �ejienes bija ne vairāk kā puskilometra attālumā.

Noliecos jau, lai saņemtu līķi, kad piepe�i ieraudzīju, ka Harveja krūtis cilājas. Pārsteigumā pat atsēdos smiltīs. Jā, es nebiju kļūdījies � Harvejs elpoja dziļi un mierīgi, un es brīnījos, ka nebiju to ievērojis agrāk. Bet toreiz viņ� arī neelpoja. Vismaz tik spēcīgi ne.

Mani pārņēma spēj� prieks. Tātad Harvejs ir dzīvs, un mans nervu �oks ir bijis par velti. Prieka uzplūdumā satvēru Harveju aiz pleciem un no visa spēka sapurināju.

Harvejs atvēra acis un labu brīdi stulbi raudzījās manī. Tas vilkās tik ilgi, ka es jau sāku baidīties, ka Harvejs būs zaudējis prātu. Beidzot viņa skatienā pavīdēja apziņas dzirksts, un viņ� strauji apskāva mani, iesaukdamies:

� Osvaldo! Tu!

Es apmierināts spiedu viņu un situ uz pleciem. Pēc tam es apklusu, gaidīdams, ka viņ� sāks paskaidrot �o dīvaino notikumu, bet viņ� klusēja un tikai berzēja ar roku savu pieri. Varēja redzēt, ka viņ� pūlas kaut ko atcerēties. Tad viņ� jautāja kaut kā savādi un nedro�i:

� Vai es biju aizsnaudies?

� Liekas gan, � es atbildēju, domādams, ka viņ� veicis garu ceļu �urp un te, mērķi gandrīz sasniedzis, nespēkā pakritis. Tiesa gan, viņ� nemaz neizskatījās tāds, it kā būtu ilgi badojies, cīnījies ar nāvi vai cietis slāpes. Viņ� bija tikpat dū�īgs kā toreiz, kad pēdējo reizi aizlidoja, un nebija nemaz novājējis.

Harvejs atkal domīgi klusēja. Tad vēlreiz nedro�i iejautājās:

� Vai es netiku kritis un sadauzījies? Manas smadzenes nezin kādēļ nestrādā. Es neko neatceros.

Es neatjautu ko atbildēt. Par kādu kri�anu viņ� runā? Ko viņ� neatceras?

Bet Harveja sejā pēk�ņi atplaiksnījās prieks un pārsteigums.

� Es ta�u lidoju. Atceros! Nu es visu atceros!

� Kur lidoji? � es nesapratu.

� Nu, ar �Jotu�. Un sākās viesuļvētra, un es nogāzos! Nu es visu atceros! Vai vētra jau pārgājusi?

Viņam tas nāca kā liels atklājums, bet es paraudzījos uz viņu laikam tik savādi, ka viņ� apmulsa.

� Kas ir? � viņ� jautāja. � Vai tad ilgs laiks pagājis? Bet paklau, mēs ta�u esam pie mājām. Kā tu mani izglābi, dārgais Osvaldo? � un viņ� vēlreiz mani apskāva, kamēr es, neko nesaprazdams, sēdēju, rokas nolaidis. Tas Harveju apmulsināja vēl vairāk.

� Nu saki ta�u! Cik ilgs laiks pagājis kop� vētras? Kā tu mani izglābi? Kā atgādāji �urp? Vai ar otru �Jotu�? � viņ� norādīja uz manu ma�īnu, kas stāvēja turpat netālu. � Nu, saki ta�u!

� Paklau, Harvej, � es nopietni teicu, � nedzen jokus, man tas ir pārāk nozīmīgi, ka tu esi dzīvs. Stāsti, kādā veidā tu izglābies?

� Nu vai zini, Osvaldo! Manuprāt tas, ka es esmu dzīvs, priek� manis ir vēl svarīgāk, nekā priek� tevis! Tāpēc netielējies un stāsti, kā mani izglābi.

� Hm, � es atmetu galvu, � dodu svētu goda vārdu, ka redzu tevi pirmo reizi, kop� toreiz aizlidoji.

� Pie velna! � Harvejs ierēcās smiedamies, un es jutu, ka tas ir vecais Harvejs. � Zvēru, ka pēdējais, ko atceros, ir tas, ka vēlos lejā. Atceros kā lidoju, kā sākās vētra, ka apsviedās �Jota�, kā gāzos jūrā no deviņu kilometru augstuma. Ūdeni nesasniedzu, tas ir, neatceros to. Gaiss aizrāva elpu, un es noslāpu. Bet pamodos tikai tavās rokās, un sākumā neko neapjēdzu, pat to ne, kas esmu.

� Hm� � es novilku. � Bet tu ta�u iegāzies okeānā no deviņu kilometru augstuma divsimt kilometru attālumā no �ejienes. Kā tu atpeldēji �urp? Nopeldēji divsimt kilometru? Okeāna dziļums te pārsniedz piecus kilometrus, un nekur nav ne mazākās saliņas. Un vai tad tu peldēji divas �ejienes nedēļas? Neiespējami! Kā tev �ķiet?

� Trīs vecās nedēļas! � Harvejs iesaucās. � Tik ilgs laiks pagājis kop� vētras? Tie�ām, tas ir neiespējami � trīs nedēļas bez samaņas un bez pārtikas pavadīt peldus un veikt �ajā laikā divsimt kilometrus tie�i vajadzīgajā virzienā! Bez tam kā es nenositos krizdams?

� Tas nu vēl mazākais. Viesulis varēja tevi nest un tad lēnām ielaist ūdenī.

� Paklau, bet varbūt viesulis arī mani atnesa uz �ejieni? Tas ta�u nāca �urp, vai ne?

� Nāca gan, bet kur tu pavadīji �īs divas nedēļas? Un pie tam tu izskaties tāds, it kā būtu katru dienu trīs �etras reizes kārtīgi pierijies!

Harvejs paraustīja plecus.

� Lai nu kā, � es teicu, � bet kaut kāds kapteinis Nemo [13] tevi ir izglābis, un tas ir lieliski! Iesim mājās!

Mēs piecēlāmies. Harvejs nopurināja smiltis no sava apģērba. Sākumā viņ� nevarēja paiet un streipuļoja, bet vēlāk gāja normāli.

Varat iedomāties Leona un Onariosa prieku, kad viņi ieraudzīja Harveju dzīvu un pie tam veselu. Harveja izglāb�anās gadījumam par godu mēs sarīkojām gandrīz vai dzīres. Vakarā lieliski paēdām, tad pie vīna glāzēm apspriedām �o dīvaino gadījumu. Ilgi runājām par to, kas gan galu galā varēja izglābt mūsu Harveju.

� Lai būtu kā būdams, � beidzot secināja Onarioss, � Harveju kaut kas ir izglābis, jo pats viņ� izglābties nevarēja. Tas norāda, ka uz planētas eksistē kāds vēl mums nezināms spēks. Tas, ka Harvejs tika izglābts, divas nedēļas uzturēts un nogādāts precīzi vajadzīgajā virzienā divsimt kilometru attālumā, liecina, ka �o darbu ir veiku�as kādas saprātīgas būtnes. Dro�i vien tās eksistē okeānā, jo uz sauszemes mēs vēl neesam konstatēju�i nekādus dzīvniekus. Bet okeānu mēs esam izpētīju�i nepiedodami maz. Mēs ta�u neesam tur pat nolaidu�ies!

Lai nu kā, bet �ī �kaut kā� eksistē�ana bija faktors, ar ko mēs vairs nevarējām nerēķināties. Tā mēs sēdējām �etratā ap galdu, spriedām un sūcām vīnu. Vīns bija labs, pilnīgi attīrīts no indīgajiem piemaisījumiem, kas kādreiz grāva mūsu sen�u veselību. Nospriedām, ka jāsarīko ekspedīcija okeāna dzīlēs. Jau tuvākajās dienās ar skafandriem nolaidīsimies zem ūdens.

Ta�u to izdarīt mēs nepaspējām. Reiz mēs ar Harveju sēdējām un gatavojām skafandru zemūdens ceļam. Onarioss vārīja ēdienu. Leons bija kaut kur aizlidojis ar �Jotu�. Bija pagāju�as trīs dienas kop� Harveja brīni�ķīgās izglāb�anās.

� Osvaldo! A, Osvaldo! � ārā atskanēja Leona balss. Tikko kā mēs bijām dzirdēju�i nolai�amies �Jotu�.

� Kas ir? � es visai negribīgi piecēlos un izgāju ārā.

� Osvaldo! � Leons smiedamies nāca man pretī. � Uzmini, ko es atradu! Neuzminēsi! Visbrīni�ķīgāko dzīvās dabas pārstāvi uz �īs planētas.

� Nu? � es ieinteresējos.

� Harveju! Iedomājies, atradu viņu jūrmalā bez samaņas. Vistrakākais ir tas, ka viņ� neatceras, kā tur nokļuvis. Viņ� vispār neatceras, ka trīs dienas nodzīvoja pie mums. Viņ� apgalvo, ka pēdējais, ko atceroties, esot lidojums ar �Jotu�. Vai nu viņ� dzen jokus, vai sāk jukt prātā. Nevar ta�u cilvēks aizskriet uz jūrmalu, novelties tur un aizmirst visu!

Klausoties Leona buldurē�anā, es nevarēju saprast, kas tad īsti ir prātā jucis: Harvejs, es vai Leons.

Nepaspēju bilst ne vārda, kad no �Jotas� izlēca Harvejs un, ātri pieskrējis man klāt, sāka mani dedzīgi apkampt.

� Osvaldo! Dārgais draugs! � viņ� bija neizsakāmi priecīgs. � Nudien, krītot necerēju vairs tevi sastapt! � Harvejs smējās aiz laimes un skāva mani, bet es stāvēju, rokas nolaidis un apstulbis kā stabs. � Ahā, necerēji vis mani vairs redzēt! � Harvejs smējās, �ādi iztulkodams manu apjukumu. � Par miru�u turēji! Nekā nebija, mans puika tik viegli nemirst! Leons apgalvo, ka esot pagāju�as trīsarpus nedēļas. Tas ir pamatīgs laiciņ�, vai ne? Bet kā es izglābos, to gan es neapjēdzu. Visu �o laiku, �ķiet, esmu bijis bez samaņas. Leons saka, ka tu mani esot izglābis. Bet es labi nesapratu, ko viņ� tur muldēja.

Leons stāvēja malā un smējās. Es biju kā uz mutes sists, jo pirms pusminūtes ta�u biju spriedis ar Harveju par skafandra pārveido�anu.

Pēk�ņi Leona seja sastinga, smaids pazuda no viņa lūpām; kā paralizēts viņ� skatījās kaut kur man aiz muguras. Es nodrebēju nojausmā un atskatījos. Tas Harvejs, ar kuru es biju runājis par skafandru, bija pabāzis galvu pa durvīm, lai paskatītos, kas te notiek. Jaunais Harvejs pacēla galvu un sastinga, sakrampējis savās rokās manus plecus. Abi Harveji apstulbu�i vērās viens otrā.

� Kas jums notika? Kāpēc apklusāt? � no istabas atskanēja Onariosa balss. � Ko stāvi kā apburts? � viņ�, klāt pienācis, iebikstīja Harveja mugurā un paskatījās tam pār plecu uz mums. Tūlīt arī viņu skāra burvības vara.

� Kas tas tāds? � jaunais Harvejs atlaida mani un pievērsās Leonam.

� Osvaldo, kas tas tāds? � gandrīz tajā pa�ā mirklī jautāja pirmais Harvejs.

Es atkāpos soli atpakaļ un, neizsakāmi pārsteigts, skatījos pēc kārtas abos Harvejos. Leons blisināja acis un, pēk�ņi atcerējies seno kultu, pārmeta krustu. Labu brīdi mēs tā stāvējām, cenzdamies kaut ko saprast, un nespējām izteikt ne vārda.

Harveja vienkār�ā dvēsele atjēdzās pirmā. Kaut gan viņam, �ķiet, bija jābūt visvairāk pārsteigtam, tomēr viņ� pirmais, kaut pagaidām, samierinājās ar to faktu, ka eksistē divi Harveji.

� Hm, � vecais Harvejs iesmējās, � nu, ja jau tā, tad sveiks, mans alter ego! Iesim ta�u iek�ā!

Mēs kaut kā stīvi iegājām istabā. Neviens nebija tik mierīgs, lai apsēstos. Iegāju�i istabā, mēs atkal sastingām. Harveji, acis nenovērsdami, skatījās viens otrā.

Pirmais sakustējās Onarioss. Viņ� bailīgi piebikstīja man:

� Ieknieb!

Es paklausīju.

� Sāp, � viņ� noteica.

Es pasniedzu viņam savu roku, kaut gan tā vēl juta Harveja dedzīgās skavas. Onarioss ieknieba tik stipri, ka es sāpēs atrāvu roku, kurā vēlāk radās zilums.

Mēs visi pēc kārtas pārliecinājāmies, ka nesapņojam. Vienīgi Harvejiem neviens neuzdro�inājās pieskarties, un tie bija spiesti iekniebt katrs pats sev.

Pēc �īs procedūras pirmais Harvejs nokrek�ķinājās, atsēdās un teica:

� Sēdies ta�u, alter ego! Klāj vaļā!

Tagad arī mēs atcerējāmies, ka pasaulē eksistē krēsli.

� Man nav ko klāt vaļā, � otrais Harvejs atteica. � Nolādēts, bet es esmu Harvejs Ponteadd�elo! Esmu�

� To tu man neiestāstīsi! � atcirta pirmais Harvejs. � Harvejs Ponteadd�elo esmu es viens pats!

� Nolādēts, katrs ta�u mani pazīst!

� Tfu, velns, Osvaldo, es esmu es vai neesmu? Tu pazīsti mani vai nē?

� Harvejs Ponteadd�elo var būt tikai viens, un tas esmu es!

� Tas esmu es! Varu to pierādīt.

� Ko gan krāpnieks var pierādīt?

� Pats tu esi krāpnieks!

� Es esmu es!

� Es gan esmu es un varu to pierādīt!

� Vai es nevaru pierādīt?

� Nekā tu nevari pierādīt!

Abi Harveji sāka nikni strīdēties savā starpā, cenzdamies pierādīt katrs savu taisnību. Viņi sāka klāstīt savu pagātni, stāstīja daudz ko tādu, ko mēs nezinājām. Abi centās viens otru pārspēt; līdzko viens ieminējās par kaut ko no Harveja dzīves, otrs centās turpināt; abi gribēja atcerēties kaut ko tādu, ko otrs nezinātu, bet veltīgi.

Mēs skatījāmies viņos, nespēdami tikt vaļā no apmulsuma. Abi Harveji bija pilnīgi vienādi, vienāda auguma, vienādām sejām, vienādā apģērbā, vienādām balsīm, abi vienādi zināja par Harveja pagātni. Abiem bija Harveja daba un valoda. Lūkojoties viņos, es pēk�ņi atcerējos savu sapni. Daudzi Harveji, visi neīsti, visi miru�i! Mani sagrāba nervozas bailes, tāpat kā tajā slimības laikā.

Bet Harveji strīdējās. Sākumā mēs viņus at�ķīrām pēc jaunā Harveja slapjajām drēbēm, bet vēlāk drēbes iz�uva, abi skraidīja pa istabu, dedzīgi runādami, un mums viņi sajuka.

� Nolādēts! Nolādēts! Nolādēts! � kliedza viens no Harvejiem, apstādamies istabas vidū un atraudams vaļā kreklu uz krūtīm. � Tad es galu galā esmu cilvēks vai nē? Man ir miesa vai nav? Vai man nav sejas? Aptaustiet mani! Pazīstat manu seju? Pazīstat manu balsi?

� Pie velna! � otrs darīja tāpat. � Aptaustiet mani! Vai es esmu rēgs? Nu, aptaustiet ta�u! Osvaldo! Leon! Vai tie�ām jūs vairs nepazīstat mani?

� Aptaustiet ta�u mūs un pasakiet, kur� ir īstais Harvejs un kur� rēgs? � abi kliedza.

Abi to prasīja tik uzstājīgi, ka Onarioss beidzot pieskārās abiem pēc kārtas, nospļāvās un, ne vārda neteicis, iegāja kaktā un atsēdās ar muguru pret mums. Leons, kaut ko bez skaņas murminādams, izstiepa drebo�o roku. Man �ķita, ka viņ� skaita lūg�anas. Līdzko viņa roka piedūrās Harveja krūtīm, Leons atrāva to kā apdedzinājies un vairs nebija piedabūjams pieskarties otram Harvejam. Tas, ka Harvejs bija ar miesu un asinīm, viņu nobiedēja vēl vairāk.

Tagad bija mana kārta, bet mani bija sagrābu�as briesmīgas bailes. Galvā strāvoja tikai tas sapnis. �ķiet, bija atgriezu�ies toreizējā nervu �oka laiki. �Tie nav Harveji! Tie ir izkropļoti spoguļa attēli. Spoguļi ir visapkārt man. Viņi neviens nav cilvēki. Visi ir briesmīgi spoguļi. Ne Harveji, ne Leoni, ne Onariosi� � man galvā dauzījās, kad es pacēlu roku. Kaut kāds augstāks spēks man pavēlēja aptaustīt, un es biju spiests paklausīt, kaut gan pieskartos Harvejam un Leonam vai Onariosam ar vienādām bailēm. Es jau sajutu savu pirkstu galos spoguļa auksto, gludo, vienaldzīgo virsmu, tā stiklaino vēsumu, un krampji sa�ņaudza manu rīkli, es nespēju norīt siekalas. Bet roka sataustīja Harveja spēcīgās, siltās krūtis. Ilūzija izzuda. Nervu saspīlējums noplaka. Mani pārņēma mierīgs nespēks. Tie tur Harveji sapnī ta�u bija izplūdu�i divdimensiju tēli, kuru balsis es dzirdēju, nedzirdot skaņu, bet �ie � cilvēki kā cilvēki: ar balsīm un miesu. Kā gan es varu baidīties viņiem pieskarties? Otrajam Harvejam es pieskāros daudz dro�āk. Viņi abi bija cilvēki, neviens nebija rēgs.

� Ha, � es iesmējos, lai pilnīgi aizdzītu sapņa iespaidu. � Divi Harveji! Man tas nāk tikai par labu! Viena drauga vietā divi! Okei!

� O! � Harvejs iesaucās. � Es zināju, ka tu tā teiksi, Osvaldo! Pie velna, tas, ka mēs tagad esam divi, nāk mums tikai par labu!

� Pareizi, jautājumam jāpieiet zinātniski, � atsaucās otrs, � ja jau mēs esam divi, tad jāizdibina, kāpēc divi, nevis jāstrīdas, pierādot, kur� īstais!

� Ģēnijs Osvaldo!

Burvība izzuda. Mēs visi trīs apkampāmies. Tas bija vienkār�ākais un vienīgais atrisinājums � samierinā�anās ar neiespējamo faktu.

� Pie velna, � Onarioss pielēca no sava kakta, � es esmu vājprātīgs vai neesmu?

� Nē, � mēs smējāmies, � neesi!

Pēc briesmīgā sasprindzinājuma bija tik viegli.

Ta�u tas neturpinājās ilgi. Smadzenes nedaudz atpūtās un no jauna sāka uzbrukumu neticamajam. Viegli pateikt � samierināties ar neiespējamo � ta�u izdarīt to nebija nemaz tik viegli. Te vienam, te otram no mums uznāca pēk�ņas bailes no abiem Harvejiem, mums tie izlikās rēgiem līdzīgi, mēs atkal baidījāmies tiem pieskarties. Vai varat, lasītāj, iedomāties, kā jūs justos, ja jums pretī stāvētu divas pilnīgi vienādas jums pazīstama cilvēka kopijas? Man �ķiet, jūs vispirms nodomātu, ka esat piedzēries, tad � ka sapņojat un beidzot, ka jūkat prātā. Bet mēs nebijām nedz piedzēru�i, nedz aizmigu�i, un arī juku�i mēs nevarējām būt. Arī rēgi Harveji nebija. Viņi BIJA CILVĒKI!

Mēs visiem spēkiem tomēr centāmies piespiest sevi samierināties ar to. Mēs ta�u nevarējām vienu vai otru Harveju padzīt vai nosist. Mēs dzīvojām ar viņiem vienā istabā un �ausmīgi baidījāmies. Naktī, līdzko kāds no Harvejiem sakustējās, mēs uztrūkāmies ar pamiru�u sirdi un nespējām vairs aizmigt, jo mums �ķita, ka �ie rēgi, kādi tie joprojām bija mūsu zemapziņā, ir ieradu�ies ar ļaunu nolūku. Runājot ar Harvejiem, mēs nevarējām pārliecināt sevi, ka sarunājamies ar cilvēkiem.

Jau nāko�ajā rītā Leons pēc rīta pastaigas atgriezās satriekts, atsēdās pie galda un sāka ar pirkstiem nervozi bungot pa to. Mēs sapratām bez vārdiem, un es ar Harveju Pirmo izgājām laukā. Jau no kāpām mēs ieraudzījām jūrmalā guļam cilvēka ķermeni. Nopūtāmies, sakodām zobus un, pilnīgi pārliecināti par iznākumu, devāmies klāt. Mēs nebijām maldīju�ies, tas bija tre�ais Harvejs. Mēs viņu pamodinājām un bez ceremonijām izskaidrojām viņam visu. Viņ� neticēja, domāja, ka mēs viņu mānam, kaut gan skaidro�anā piedalījās arī pirmais Harvejs. Tad jaunais Harvejs iedomājās, ka viņ� nemaz nav Harvejs, un beidzot satvēra galvu rokās, neskatījās vairs uz mums un pateica, ka neesot labi spekulēt uz to, ka viņ� krītot ir sadauzījis galvu.

Mēs aizvedām viņu uz māju un pārliecinājām, ka viņ� nemurgo. Arī viņ� kā pēdējo atcerējās nelaimīgo kritienu ar �Jotu�.

Tajās dienās ar darbiem mums nevedās. Planētas pētī�anu mēs pavisam pametām novārtā.

Ar satraukumu gaidījām nāko�o rītu un nāko�o Harveju, ta�u tā nebija (Harveja, protams). Tajā vakarā sarīkojām apspriedi, kurā Leons un Onarioss piedalījās tikai pasīvi vai, var teikt, nepiedalījās. Viņi tikai sēdēja un klausījās. Apspriedāmies mēs �etri � trīs Harveji un es. Pie tam es visu laiku centos sev iegalvot, ka sarunājos ar veco Harveju, ar sev līdzīgu cilvēku. Harveji toreiz jau bija pilnīgi apradu�i cits ar citu. Viņi sāka pat uzjautrināties par �o dīvaino situāciju un aizrāva sev līdzi arī mani. Viegli iet pa dzīvi tādam raksturam kā Harvejam, kas pie visa tik viegli un vienkār�i pierod un tikai smejas par visu. Turpretī Leons un Onarioss joprojām raudzījās uz Harvejiem neuzticīgi un nepiedalījās apspriedē ar viņiem.

Tātad mēs �apspriedām jautājumu zinātniski�. Vispirms uzstājos es kā ārsts un antropologs. Es pierādīju, ka neapgā�ams ir tas fakts, ka eksistē trīs būtnes, pēc visām pazīmēm līdzīgas Harvejam Ponteadd�elo. Es lūdzu �īs būtnes mani atvainot un izteicu savas domas, proti: ka neviens no viņiem nav īstais Harvejs. Būtnes izrādīja redzamu neapmierinātību. Tad es uzkliedzu tām un paskaidroju, ka, pat pieļaujot, ka viens ir īsts, divi pārējie vienalga ir neīsti.

� Īstais Harvejs, � es teicu, � noslīka un arī tagad guļ tur, okeāna dzelmē, tur, kur kaut kas, kāda dīvaina substance ir viņu ārkārtīgi precīzi nokopējusi un pēc �īs kopijas sākusi ra�ot sērijveidā.

�ī frāze Harvejus ārkārtīgi uzjautrināja. Arī es nevarēju novaldīt smaidu, sevi�ķi ja padomāju, ko tas īsti nozīmē � ra�ot dzīvu cilvēku sērijveidā.

� Tātad mēs esam nonāku�i pie tā, ka kāds tur okeāna dzīlēs sintezē cilvēkus. Mūsu pienākums tagad ir izpētīt, kas tas tāds ir, un kā �ī lieta notiek. Acīm redzot �ādai sintēzei ir nepiecie�amas divas nedēļas.

� Vai tā varētu būt kāda ārkārtīgi augsti attīstīta civilizācija, kam tas būtu pa spēkam? � iejautājās viens no Harvejiem.

� Neticu, � es atteicu. � Tādā gadījumā mums kaut kādā veidā vajadzētu būt manīju�iem �īs civilizācijas kaut visniecīgākās pēdas. Tik augsta civilizācija nevar pilnīgi noslēpties okeāna dibenā.

Kas citādā gadījumā varētu būt dīvainais radītājs, mums nebija ne jausmas. Vienīgi Leons, man �ķiet, to iedomājās. Vismaz man tā izlikās, sprie�ot pēc tā, cik bie�i viņ� sāka krustīties, ka vakaros kaut ko skaitīja pie sevis. Turklāt es vēl atcerējos, ka vēl tikai viņa vectēvs bija bijis dedzīgs katolis un tāds arī nomiris.

Atkārtoti nolēmām nolaisties okeāna dzīlēs un pārbaudīt, kādus noslēpumus tās glabā.

Tad ķērāmies pie praktiskākām lietām. Bija apnicis jau teikt �Pirmais Harvejs�, �Otrais Harvejs�. Ja jau reiz ir vairāki Harveji, tad jādod vismaz katram savs vārds. Drīz atradām vienkār�u atrisinājumu � pirmo Harveju, par cik viņ� bija pirmais un tātad nedaudz īstāks kā citi, mēs atstājām par Harveju, bet nākamajiem viņu vārdam priek�ā pievienojām burtu nosaukumus alfabēta kārtībā � Aharvejs, Beharvejs. Mēs izteicām cerību, ka Harveju nebūs vairāk kā alfabētā burtu.

Pagāja dienas divas trīs. Pa �o laiku mēs, arī Leons un Onarioss, kaut cik pieradām pie Harvejiem. Par cik tagad mūsu bija divreiz vairāk nekā pēc Harveja nāves, tad mums atlika arī vairāk brīva laika. Mēs pilnīgi sagatavojām skafandru ceļojumam līdz piectūksto� metru dziļumam. Mani interesēja, cik precīzas kopijas ir jaunie Harveji, un es izdarīju visas viņu analīzes. Harveji bija pilnīgi vienādi kā savā starpā, tā arī ar agrāko Harveju. Vienāds asins sastāvs, vienādas rentgenogrāfijas, pat dzimumzīmītes vienādas.

Mūsu māja bija celta �etriem cilvēkiem, un se�iem tur bija pa�auri, tāpēc diviem vajadzēja pārcelties uz �ķūnīti un gulēt tur. Laiks bija silts, gaiss tur bija vēl svaigāks, un mēs to darījām labprāt. Es gribēju vairāk pierast pie jaunā Harveja, tāpēc mēs abi devāmies nak�ņot ārā.

Reiz mēs abi, kā parasti, gulējām �ķūnītī, kad nakts vidū es pēk�ņi uztrūkos, it kā mani kāds būtu sagrābis aiz rīkles. Neapjēgdams, kas notiek, pielēcu gultā sēdus. Drausmīgas bailes un neapjaustas �ausmas iegriezās krūtīs tik spēji, ka es, �ķiet, pat iekaucos. Neko neapjēdzu, nebiju spējīgs domāt, neko neredzēju. Smadzenes �ķita sastingu�as, nāvīgi paralizētas. Locekļi krampjaini raustījās, un es sa�ņaudzu rokās gultas galvgali. Bija tāda izjūta, kādu nebiju jutis nekad agrāk un nejutu nekad pēc tam. To nekad nav izjutis neviens cilvēks, izņemot mūs, tāpēc man grūti aprakstīt to. Varbūt tas bija tā, kad uz mani kāds skatītos no muguras ar �ausmīgu ploso�u skatienu, varbūt tā, ka kāds bradātu ar saviem pirkstiem man pa smadzenēm. �ķita, ka pie maniem deniņiem būtu pielikti elektrodi, un tie dod tādu strāvu, kas nenosit, bet spīdzina. Bet tas tomēr nav īsti tas. Cik ilgi tā turpinājās, nezinu � nav ne mazākās nojēgas. Ka tas turpinājās mū�ību, neteik�u, jo tādas izjūtas nebija. Nebija vispār nekādas izjūtas par laiku.

Kad tas bija pāri, sāku just kaut ko no parastajām sajūtām. Sirds dauzījās tik stipri, ka likās � tūlīt ielauzīs ribas. Galva reiba. Bija �ausmīgs uztraukums, ko pastiprināja tas, ka nezināju notiku�ajam cēloni. Iedegās gaisma. To iededza Harvejs. Viņ� bija bāls kā nāve, rokas viņam trīsēja tik stipri, ka viņ� nespēja pat pieturēties kaut kur. Es viss drebēju. Gribēju izteikt kaut ko, bet nespēju, mēle bija stīva kā koks. Satraukums, bailes no kaut kā nezināma, no tā atkārto�anās māca mani. Mēs kaut cik nomierinājāmies tikai pēc minūtēm piecām.

� Nolādēts, kas tas bija? � Harvejs izgrūda. � Tev vēl tagad mati stāvus! � viņ� nervozi iesmējās, izkāpdams no gultas.

Es pārlaidu roku pār matiem. Tie stāvēja ezītī, un tikai pēc brī�a es tos pieglaudu. Izkāpu no gultas un apģērbos, vēl mazliet trīsēdams. Par gulē�anu vairs nevarēja būt ne runas. Gājām abi apskatīties, kas noticis mājā.

Tie tur nejutās labāk. Onarioss dzēra nervus nomierino�u līdzekli. Leons kaut ko murmināja, Aharvejs un Beharvejs lādēdamies staigāja pa istabu. Pēc kāda brī�a, puslīdz mierīgi, sākām ar Harvejiem apspriest, kas gan notiku�ais varētu būt.

� Tā bija īpatnēja elektromagnētiskā vētra, kas iedarbojās uz mūsu nerviem. Tāpat kā biostrāvas, � es izteicu domu.

� Nē, � teica Leons, � tam noteikti ir sakars ar to tur, zem okeāna.

Harvejs viņam piekrita:

� Tas tur mēģināja mūs hipnotizēt.

� Katrā ziņā tas bija neizdevies hipnozes seanss, � piebilda Beharvejs.

� Varbūt tā bija mehāniska hipnoze? � piebalsoja Aharvejs.

Tā pienāca rīts. Izgāju�i ārā, mēs tūlīt pamanījām, kā bija pārvērties krasts. �ķita, ka milzu paisums vēlies pār to, noskalodams smiltīs visas pēdas, pametis tur aļģes, kas pēc to bioloģiskajām īpa�ībām varētu būt augu�as trīs un vairāk kilometru dziļumā. Tai pa�ā laikā arī upē bija notiku�as negantas lietas. Upe bija bijusi stipri pārplūdusi. Milzīga ūdens masa, �ķiet, bija nākusi pa to uz aug�u, aizturot un atspie�ot upes pa�as ūdeni. Tas pludojis uz visām pusēm, applūdinādams mūsu maigo pļavu un me�u. Izskatījās tā, it kā mūsu māju no trim pusēm būtu apskāvusi ap desmit metru augsta vai dziļa � vienalga kā sakām � ūdens siena. Pēc tam bija notiku�i briesmīgi atplūdi. Ūdens vēlies atpakaļ uz jūru un izskalojis visu upes stāvāko krastu, nolauzis un aiznesis daudzus kokus. Tikai mūsu māju tas nebija skāris, varbūt tāpēc, ka tā atradās kalniņā, varbūt kādu citu iemeslu dēļ. Bet puskilometru uz abām pusēm no mūsu mājas vairs nebija manāmas nekādas �ī dīvainā paisuma pēdas.

Aplūkojis �os postījumus, es atmetu domu, ka nakts uztraukuma iemesls varētu būt stihiska magnētiskā vētra. Tagad bija skaidrs, ka �is uzbrukums bija vērsts tie�i uz mums. Tātad to izdarīju�as kādas saprātīgas būtnes, kas spēju�as mūs iz�ķirt uz apkārtējā fona. �ajā ūdens vilnī dro�i vien peldēja nāras vai jūras vāravas ar īpa�iem aparātiem, kas padarīja mūs trakus. Es pieļāvu iespēju, ka �ajā uzbrukumā tika izmantoti viļņi, kas iedarbojas uz mūsu smadzenēm tāpat kā biostrāvu kairinājumi, tikai ievērojami stiprāk. Ko gribēja �ie radījumi? Varbūt nogalināt mūs? Tādā gadījumā var sagaidīt jaunu uzbrukumu. Bet tas likās neticami. Vai tie�ām būtnes, kas spēja radīt Harveja kopijas, nespētu mūs nogalināt? Un kāda tām vajadzība to darīt, ja jau tās ir saprātīgas? Bet kas tad tas bija, ja reiz tas bija mērķēts tie�i mums?

Nāko�ajā dienā mēs neradām sevī pietieko�i spēka, lai nolaistos okeānā. Bet dienu vēlāk Harvejs sadū�ojās un sāka kārtot skafandru. Ta�u es viņu pārtraucu un pateicu, ka nolaidī�os es. Pēc neilga strīda uzvara bija mana, jo kā nekā tur lejā būs darī�ana ar dzīvām būtnēm, un kosmobiologs esmu es.

Mēs ar Harveju ilgu domā�anu neatzīstam, un ap pusdienlaiku es jau, skafandrā ietērpts, stāvēju jūras krastā. Mani pavadīja visi trīs Harveji. Viņiem arī mugurā bija skafandri, tikai ar noņemtiem galvas kupoliem. Skafandrus viņi izmantoja transportam. Mēs sākām savu ekspedīciju. Harvejs lidoja �Jotā�, mēs, atliku�ie, ar skafandru dzinējiem. Nolai�anos bija paredzēts izdarīt piecdesmit kilometrus no krasta.

Drīz attiecīgā vieta bija klāt. �Jota� nosēdās ūdenī. Aharvejs un Beharvejs aplika gumijas piepū�amas jostas, kas nodro�ināja viņiem ūdenī stabilitāti. Es piestiprināju pie skafandra enkurus. Īpa�s kabelis saistīja mani ar �Jotu�. Pa �o kabeli signāli no speciālas kameras pie mana skafandra nonāca �Jotas� uztvero�ajā aparātā. Tādējādi Harvejs uz sava ekrāna varēja redzēt tie�i to pa�u, uz ko skatījos es. Bez tam kabelis kalpoja telefona sakariem ar �Jotu� un tam nolūkam, lai mani avārijas gadījumā izceltu no dzelmes.

Es pamāju Harvejiem ar roku un atlaidos no �Jotas� malas. Ietirk�ķējās milzīgā spole, uzmontēta uz �Jotas� pakaļgala, kas attina manu kabeli. Enkuri lēnām novilka mani dzelmē.

Mans skafandrs spēja izturēt piecsimt atmosfēru spiedienu, tātad es varēju nolaisties piecu kilometru dziļumā, tas ir � līdz pa�am okeāna dibenam. Dro�ības pēc man rokā bija staru pistole, kas darbojās jebkuros apstākļos, tātad arī zem ūdens, un acumirklī iznīcināja jebkuru dzīvu �ūnu simt metru attālumā, bet nedaudz lielākā laika sprīdī arī daudz tālāk.

Es lēnām grimu. Virs manis zeltītajās debesīs pazuda tievs diedziņ� � kabelis. Visapkārt bija tikai olbaltumvielu buljons. Nekādu dzīvnieku. Nekādu daudz�ūnu augu. Tikai bālgandzeltenais ūdens, kas vietām, man grozoties, vizēja visda�ādākajās krāsās. Es priecēju savas acis ar �o grezno krāsu rotaļu un grimu pamazām arvien dziļāk un dziļāk. Lejā bija tumsa, apkārt zeltains gai�ums. Pamazām visapkārt satumsa, tikai aug�ā bija gai�s. No lejas, no tumsas, iznira mazāki un lielāki burbulī�i un spo�a, septiņkrāsaina vainaga apņemti, �āvās aug�up. Es ar labpatiku tos novēroju.

� Kā jūties? � pajautāja Harvejs.

� All right, � es atteicu.

� Noķer kādu burbulīti. Jāuzzin, kas tie ir!

Es paņēmu nelielu kastīti, atvēru tai apak�ējo galu un, pamanījis burbuli, nostādīju tam ceļā kastīti. Burbulis tur ieskrēja un pielipa pie aug�ējās sieniņas. No turienes es to pa īpa�u caurumiņu ievadīju gumijas caurulītē un noglabāju. To atkārtoju vairākkārt, lai vēlāk varētu pārbaudīt, vai pūslī�iem nav da�āds sastāvs.

Satumsa arvien vairāk. Nu vairs tikai, aug�up skatoties, varēja saredzēt vāju gai�umu. Es ieslēdzu pro�ektoru. Piestiprināts man pie galvas, tas �skatījās� turpat, kur es. Spo�a, dzeltenīga adata aiztraucās bezgalībā. Man kļuva jau garlaicīgi. Apnika skatīties burbulī�u rotaļas pro�ektora adatā. Mēģināju saklausīt, ko Harveji tur aug�ā runāja attālāk no mikrofona. Viņi pļāpāja savā starpā. Paskatījos uz skālu sev uz vēdera. Dziļums vēl tikai 2500 metru. Puse.

Ir gan garlaicīga tāda nolai�anās! Nav ne zemūdens cilvēku diri�abļu, ne kuģu. Un lejā vēl nav ne visniecīgākās gaismas. Viņiem gan gaisma, vismaz mūsu gaisma, dro�i vien nav vajadzīga. Viņi ir pieradu�i pie mū�īgas tumsas. Tāpēc viņi arī iznāk laukā no ūdens tikai naktīs. Interesanti! Lai iznāktu no ūdens, viņiem dro�i vien jāuzvelk skafandri, kuru iek�pusē spiediens jāuztur piecsimt atmosfēras, citādi �īs būtnes no sava iek�ējā spiediena pārplīsīs kā gumijas pū�ļi!

� Kā veicas? � Harvejs atkal iejautājās.

� Labi, tikai garlaicīgi, � es atteicu.

Harvejs dro�i vien sen vairs neskatās uz tuk�o ekrānu. Tikai reizēm pamet aci, vai nav noticis kas neparasts. Viņam nav garlaicīgi, viņ� pļāpā ar savām kopijām. Man nav kur novērsties, es nevaru neskatīties uz ekrānu. Es vēroju, cik lēni aug dziļuma mērītājs skaitlis. Vajadzēja piekārt smagākus enkurus, bet tad manis paātrināta izcel�ana briesmu gadījumā būtu bīstama.

Dziļums 2954 metri. Es aizvēru acis un mēģināju saklausīt, par ko pļāpā Harveji.

Pēk�ņi ap�ilbino�a gaisma ietriecās man acīs. Acumirklī zaudēju samaņu, nepaspējis pat atvērt plakstiņus.

Redzēju, kā ap burbulī�iem rotājas krāsu gammas. Rotaļas mainījās ar tumsu. Nejutu neko. Pagāja diezgan ilgs laiks, iekāms no burbulī�iem �ad tad sāka iznirt draugu sejas, aptvertas ar varavīksnes vainagiem kā veclaiku svētajiem. Kādu laiku vainagos cīnījās burbuļi un sejas, beidzot sejas uzvarēja. Tās parādījās un nozuda, atdodot vietu tumsai vai arī pārlieku spo�ai gaismai, no kuras nebija iespējams pasargāties. Domu, �ķiet, nebija, nejutu neko. Nebija nekādu sajūtu. Visu to toreiz nespēju aptvert. Grūti to izstāstīt. Ar vārdu sakot, atcerējos to visu tikai vēlāk. Un tā, it kā tas nebūtu noticis ar mani.

Tad pēk�ņi it kā pamodos. Līdzīgi, kā pamostas no miega. Atgriezās spēja domāt un redzēt. Biju mēms, kurls un pilnīgi paralizēts. Nespēju pat acis aizvērt un atvērt. Tagad bija vismaz sajēga par laiku, un es varēju apskatīt savus biedrus. Onarioss atkal mani durstīja. Tikai toreiz es to nemaz nejutu. Viņ� dūra kā sve�ā miesā, nejutu vispār nekādus fiziskus kairinājumus. Manas kājas varētu dzīvas sadedzināt, es to nejustu.

Ta�u tagad atveseļo�anās gāja daudz ātrāk. Jau pēc divām dienām biju spējīgs pastāstīt, kas noticis. Ta�u man nebija ko stāstīt. Biedri jutās vīlu�ies. Viņi bija cerēju�i no manis uzzināt, kas notika tur lejā.

Harveji bija sajutu�i it kā elektriskās strāvas triecienu. Viņu locekļi noraustīju�ies, sirdis sāku�as spēcīgi dauzīties. No ekrāna tūlīt pazudis attēls, sāku�ies sprak�ķi, bilde raustījusies, it kā būtu izjukusi rindu frekvence. Harvejs mēģinājis to noregulēt, ta�u uz ekrāna bija redzams tikai krāsainu līniju jūklis. Viņi mēģināju�i sarunāties pa telefonu ar mani, bet dzirdami biju�i tikai sprak�ķi. Tad viņi ieslēgu�i avārijas motoru, kas minūtes laikā izrāva mani no ūdens. Harveji atradu�i mani krampjos sarautiem locekļiem, savilktu seju, sazilēju�u, izbolītām acīm. (Tātad es tomēr esmu tās atvēris). Ar lielām pūlēm viņi izvilku�i manu sakokoju�os ķermeni no skafandra. Es izskatījies tik līdzīgs sastingu�am līķim, ka viņi vairs necerēju�i mani atdzīvināt. Bez tam starp viņiem nebijis ārsta. Divas dienas es gulēju, krampjos sastindzis, un tikai tad, daudzo ie�ļircinājumu rezultātā savilktie locekļi atlaidu�ies, sāku�as darboties plau�as un sirds. Pēc trīs dienām es sācis redzēt. Tālāko jūs zināt.

Kas notika ar mani lejā, nezinājām mēs neviens, ta�u nolaisties lejā vēlreiz mēs baidījāmies. Zinājām tagad, ka tur, trīs kilometru dziļumā sākas nāves zona.

Divas dienas pēc �īs sarunas es jau jutos pilnīgi vesels. Manas kājas, kas sarunas laikā vēl bija paralizētas, nu jau spēja pat skriet.

Desmitajā dienā pēc neveiksmīgās nolai�anās katastrofas sekas bija izgaisu�as bez pēdām. Palika vienīgi bailes. Bailes no nolai�anās. To atkārtot vairs mani nepiespiestu nekāds spēks pasaulē. Arī citi baidījās.

�ajās dienās �Jota� gandrīz ne mirkli nestāvēja dīkā. Ja mūsu pētniecības darbu aizkavēja tas, ka bija gājusi bojā viena �Jota�, tad toties otru mēs izlietojām pilnīgi, jo nu mūsu bija vairāk.

Baidīdamies vēlreiz nolaisties, mēs dienas trīs pēc manas atveseļo�anās ar lokatoru rūpīgi iztaustījām jūras dibenu. Jūtīgais lokators konstatētu tur lielākas celtnes, ja tādas tur būtu, ta�u nekā nebija. Dibens bija diezgan gluds, bija tikai nolaideni padziļinājumi un uzkalni, kurus nekādi nevarēja uzskatīt par saprātīgu būtņu roku darbu. Dzelme joprojām palika priek� mums mīkla.

Harveji sāka domāt par raķetes atjauno�anu. Tagad viņi varēja strādāt kopā, nebija jānoņemas Harvejam vienam pa�am. Vispirms viņi nolēma nostādīt raķeti uz kājām, tas ir, salabot nolauzto pamatnes plātni. Lai to izdarītu, raķeti vispirms vajadzēja atrakt no smiltīm, kurās tā bija ieputināta vētras laikā. Harvejiem nebija nekādas patikas to darīt ar rokām, tāpēc viņi noskaloja smiltis ar spēcīgu ūdens strūklu, ko no jūras deva neliels rezerves motors. To viņi paveica pirmajā dienā un tālāk arī netika, kad sākās jauni notikumi.

Kādu rītu, nākdams mājup no mūsu urbuma vietas, kur biju de�ūrējis visu nakti, pēk�ņi ieraudzīju, ka no jūrmalas puses uz me�u streipuļo kāds cilvēks. Redzēju viņu no mugurpuses, ta�u tūlīt iedomājos, ka tas būs atkal jauns Harvejs. Ātri pieskrēju tam klāt, jo cilvēks, �ķiet, nebija vēl atģidies un pavisam negāja uz mūsu mājas pusi.

Izdzirdis manus soļus, cilvēks apgriezās, es jau atvēru muti, lai uzsauktu sveicienu Harvejam, bet, nepaspējis to izdarīt, sastingu, mana sirds satraukumā nodrebēja un, �ķiet, pakrita sprīdi uz leju.

Nekad neesmu redzējis, kā izskatos, raugoties ar cita acīm, ta�u pazinu sevi nekļūdīgi. Pārsteigumā nespēju pat vārdu pateikt. Tagad varu iedomāties, ko pārdzīvoja Harvejs, saticis pats sevi. Pie vairākiem Harvejiem mēs jau bijām pieradu�i, bet satikt pa�am sevi!� Mans alter ego tāpat raudzījās uz mani pla�i ieplestām acīm, tad viņa sejā parādījās smīns, un viņ� noteica:

� Tātad mēs arī esam divi!

Mani mazliet pārsteidza tas, ka viņ� jau visu zināja, ta�u padomājis atzinu, ka tā tam arī jābūt. Jaunie Harveji nebūt nebija nenormālāki par veco.

� Kur� tad mēs būsim vecais Osvaldo? � alter ego iejautājās.

� Es� � teicu, kaut gan man radās zināmas �aubas. Es ta�u varēju būt nokopēts ar visām vecā Osvaldo atmiņām, tāpat kā Harveji.

Ta�u alter ego ātri piekrita:

� Es tam ticu, nestrīdēsimies kā Harveji. Esmu galīgi apdullis, atmodos jūrmalā kā pēc gara miega.

Alter ego jau bija krietni atspirdzis. Kaut gan viņ� vēl jutās neveikls, ta�u mēs abi blakus gājām mājup. Tas bija varen jocīgi � iet blakus pa�am ar sevi, sarunājoties dzirdēt savu balsi kā no magnetofona. Tas vispār bija varen satrieco�i � satikt pa�am sevi. Ta�u tas mani pārsteigtu daudz vairāk, ja es nezinātu Harveju vēsturi. Bez tam biju noguris pēc negulētās nakts, un smadzenes vieglāk piekāpās. Tomēr bija kaut kā neērti, nezināju, ko lai runāju ar jauno paziņu. �ķita, ka ar viņu nevar runāt kā ar cilvēku, ka ar viņu jārunā īpa�i, citādi viņ� nesapratīs.

� Kādas ir jūsu pēdējās atmiņas, ko jūs pēdējo atceraties pirms pamo�anās? � man nez kā paspruka uzruna �jūs�.

Viņ� iesmējās:

� Vai tu vienmēr sevi uzrunā ar �jūs�? Kaut gan es jau arī pats to zinu� Bet attiecībā uz atmiņām� Velns viņu zina� Grūti atcerēties�

� Varbūt es varu atgādināt?

� Jā, lūdzu.

� Vai atceries, kā nolaidāmies uz �īs planētas?

� Jā!

� Kā Harvejs lidoja ar �Jotu� un pazuda?

� Jā, jā!

� Vētru?

� To visu atceros, vēlāk, vēlāk! Tad� Harvejs atgriezās� Jā! Mēs gājām gulēt! Jā, tā briesmīgā nakts! Pēdējais! Tumsa� Pag!�

Viņam bija ie�āvies kas prātā. Arī es tajā pa�ā brīdī atradu izskaidrojumu tās nakts briesmīgajam uztraukumam.

� Tu saki, pēdējais, ko atceries, ir tā briesmīgā nakts?! � es iesaucos.

Mēs abi apstājāmies.

� Tie�i tā! Tu zini, kas man ienāca prātā?

� Zinu, � es atcirtu.

Viņ� iesmējās, es arī. Tātad pat domas mums bija vienādas.

� Tajā naktī kāds izdarīja mūsu psiholoģisku vivisekciju! Kopēja, nokopēja mūs!

� Tie�i tas! Tie�i tas man ienāca prātā! Bet tas nozīmē�

� Tu nezodz domas no manas galvas! � es iesmējos. Līksmība par atklājumu nomāca jebkuru mulsumu.

� Tas nozīmē, ka var parādīties arī pārējo kopijas. Arī viņi ta�u bija pakļauti �ai vivisekcijai.

� Jā! � mēs izturējāmies jau pilnīgi brīvi kā veci draugi. Sarunādamies mēs tuvojāmies mājai.

� Cik ilgs laiks ir pagājis kop� tās nakts? � alter ego jautāja.

� Divas nedēļas. Tāpat�

� Tāpat kā Harvejam.

� Divas nedēļas� Vai tie�ām no tām neko neatceries?

� Kā es varu atcerēties? Vispār viss tas, ko es atceros, nemaz nav manas atmiņas. Es piedzimu tikai �orīt. Bet pag! �ķiet, tomēr atceros! Jā!

� Nu? � es ieinteresēts viņam pietuvojos.

� Es biju pamodies. Tikai uz mirkli. �ķiet, ne redzēju, ne dzirdēju. Tikai sajutu ar visu augumu, ka esmu tā kā ietīts� Nē� Velns viņu zin, kā to īsti pateikt� Drīzāk no visām pusēm cie�i aptverts ar kaut kādu recekli. Es pamodos tikai uz vienu acumirkli. Neizdomājis nevienu domu, zaudēju samaņu. Jutu tikai vienu acumirkli� Pēc tam tikai jūrmalā.

Es klusēju. Manas kopijas atmiņas maz ko deva, ta�u pēc tām kaut nedaudz varēja spriest par to cilvēku sintēzes veidu, ko lietoja dīvainais radītājs. Ko �is radītājs gribēja panākt, sūtīdams savus ra�ojumus mums? Tas fakts, ka visi �etri sintezētie cilvēki bija izmesti krastā ne tālāk par puskilometru no mūsu mājas, ta�u liecināja, ka dīvainais radītājs tos ar nolūku nosūta mūsu tuvumā. Vai viņ� gribēja izrādīt savu mākslu? Vai pataisīt mūs trakus? Domas atkal aizklīda pie konkrētā fakta.

� Jā, ko īsti tu atceries pa�u pēdējo? Cik tālu tu atceries to nakti? � iejautājos.

� To nakti? Cik tālu? Kā lai es to zinu? Pamodos� Tas sākās� bet, kā beidzās, neatceros. Nebeidzās vispār. Kad atmodos, bija jau beidzies.

Pa to laiku mēs jau bijām pienāku�i pie mājas. Es pieklauvēju. Atvēra Onarioss.

Onarioss stipri izbijās, mūs abus ieraudzījis. Viņ�, ne vārda neteikdams, kāpās atpakaļ. Kaut arī pieradu�u pie Harvejiem, viņu uztrauca divu Osvaldo parādī�anās. Leons acumirklī pārkrustījās. Harvejs un Beharvejs sāka smieties un metās mums pretī. Harveji nu gan ir lāga zēni! Visus mūsu dīvainā likteņa triecienus viņi tagad uzņēma �iek� viena angļu miera�. Noskaidroju�i, kur� no mums ir neīstais, viņi deva tam vārdu Bosvaldo, jo Aosvaldo neskanēja labi.

Vakarā mēs vēl nebijām paspēju�i nolikties gulēt, kad izdzirdējām klauvējienus pie loga. Es atvēru durvis un paraudzījos laukā. Kā tad! Tur stāvēja vēl viens es. Viņ� izskatījās noguris, atbalstījās uz palodzes. Es uzrunāju viņu. Jaunais Osvaldo pacēla galvu un paskatījās uz mani. Viņ� bija pārsteigts, kamēr es jau visu uzņēmu tīri aukstasinīgi. Aicināju viņu iek�ā.

Ienācis viņ� apstājās uz sliek�ņa. Labu brīdi klusējis, viņ� ierunājās:

� Tā ja. Bet es vēl domāju � kā gan es nokļuvu jūrmalā? No pagāju�ās nakts vajadzētu būt pagāju�ai veselai dienai. Jau ta�u vakars�

Mēs pasmīnējām un paskaidrojām patiesību.

Tagad mums sākās īsts viesu birums. Pastāstī�u tikai par da�iem no tiem. Jau nāko�ajā rītā, apstaigājot jūrmalu, mēs atradām veselus divus. Viens bija ceturtais �es�. Otrs bija Harvejs. Pamodināts viņ� brīdi stulbi raudzījās uz mums, tad pēk�ņi pazina mani.

Es viņam tūlīt saudzīgi aizrādīju, ka viņ� nav īstais Harvejs.

� Es to zinu, � viņ� atteica, � bet kā es tiku jūrmalā?

Es nesapratu.

� Tu zini, ka neesi īstais Harvejs, bet brīnies, kā tiki jūrmalā? Nu, tāpēc jau tu esi jūrmalā, ka neesi īstais Harvejs.

� Kā tā? � viņ� brīnījās. � Mani ta�u vienreiz jau atrada jūrmalā. Kā es atkal te tiku? Ak, jā, tas� Pamodos, bet neatceros, kas notika tālāk. Vai jau rīts?

Es sapratu. �is cilvēks vairs nebija Harveja kopija, bet gan Harveja kopijas kopija. Arī Aharvejs un Beharvejs ta�u pārdzīvoja to nakti.

� Kā tevi sauc? � es jautāju.

Viņ� izbrīnījies paskatījās uz mani, tad saprata.

� Beharvejs.

� Labi, tagad tu sauksies Ceharvejs.

Viņ� pārsteigumā atplēta muti un aptvēra beidzot, kādēļ otrreiz atrodas jūrmalā.

� Velns ar ārā! � viņ� iesmējās, kasīdams pakausi. � Cik tad rei�u man būs jāmaina vārdi? Sākumā biju Harvejs, tad Beharvejs, tagad jau Ceharvejs! Cik vēl rei�u man būs jāvāļājas te pludmalē?

Vakarā pie mums iestreipuļoja Leons. Vecais Leons, viņu ieraudzījis, nelabi iebrēcās un, �krusta nemezdams�, sviedās atpakaļ istabas kaktā, apgāzdams plauktiņu ar puķu vāzi. Viņa sejā bija neizsakāma pretīguma un riebuma izteiksme.

� Nepazīstu es tevi, aizvācies! Aizvācies! � viņ� kliedza, izstiepis rokas, it kā gribēdams atgrūst sve�o.

Bet tas arī pats bija ne mazāk pārbijies. Mēs ar pūlēm viņus nomierinājām un pat piespiedām sarokoties. Ta�u viņu riebums vienam pret otru neizgaisa.

Tad parādījās vēl viens Harvejs, vēl viens Leons, ko uzņēma ar tādu pa�u histēriju, un beidzot Onarioss.

� Tātad es neesmu cilvēks! � iesaucās jaunais Onarioss, kad mēs bijām viņam visu izskaidroju�i.

� Tad nē jau. Tu tikai neesi vecais Onarioss un esi radies nedaudz citādākā ceļā nekā parastie cilvēki, � mēs centāmies ieskaidrot.

Ta�u Bonarioss mums nenoticēja. Viņ� uzskatīja sevi par prātā juku�u un nosauca mūs visus par ārprāta rēgiem. Viņ� izkliedza arī, ka esot neiespējami dzīvot starp ārprātīgā iedomu tēliem un ka labāk pakārties, nekā būt ārprātīgam. Mēs viņu tikai ar spēku savaldījām un iespricējām nervus nomierino�u līdzekli. Viņ� nomierinājās, bet sirdī tā arī nenoticēja mums.

Jāteic, ka arī man reizēm likās, ka esmu zaudējis prātu. Tik neiespējamas, neticamas, nereālas likās �o cilvēku parādī�anās. Es piespiedu sevi ticēt tam visam, iegalvoju sev, ka te nav nekā pārdabiska, ka te notiek visparastākā cilvēku organisma sintēze, kas tikai gadījuma pēc nav ieviesta uz Zemes un Teriusa. Reizēm naktīs, kad kļuva tum�s un es vairs neredzēju �os cilvēkus, man �ķita, ka viņi neeksistē. Es tad vairs neticēju viņu pastāvē�anai. Vienkār�i vairs nespēju. Bet katru rītu nācās vēl un vēlreiz pārliecināties ka viss notiku�ais ir realitāte.

Nu jau mēs bijām veseli �etrpadsmit. Mājiņā nekādi nebija iespējams saspiesties. Arī drēbju mums trūka, jo visi jaunie, izņemot pirmos trīs Harvejus, bija izmesti krastā pilnīgi kaili. �o nevienlīdzību es izskaidroju tā, ka Harvejs iekrita dzelmē apģērbts, tāpēc dīvainais sintezētājs kopēja viņu ar visu, kas viņam bija klāt, arī ar piezīmju grāmatiņu, ķemmi un stāvo�u pulksteni. Turpretim, izdarot kopē�anu tajā naktī, radītājs nokopēja tikai mūsu organisma dzīvās daļas. Ja jau viņ� gribētu kopēt tāpat kā Harveju, ar visu, kas klāt, tad būtu jākopē ne vien veļa, bet arī gulta un velns zin kas vēl.

Mēs sākām celt māju. Cēlām visi. Būvējām stipru un pamatīgu. Mēs bijām �etrpadsmit, bet raķete spēs aiznest tikai piecus vai, labākajā gadījumā, kādus se�us. Pārējiem tātad būs vienalga jāpaliek �eit un jāgaida aizlidoju�o atgrie�anās. Bet atgriezties tie varēja ne ātrāk kā pēc piecpadsmit gadiem. Tāpēc māju vajadzēja celt ilgam laikam. Bez tam mēs nevarējām zināt, vai cilvēku plūdi jau beigu�ies, tāpēc māju būvējām ar rezervēm � lielu, tādu, lai vajadzības gadījumā tā spētu uzņemt līdz trīsdesmit cilvēku. Bija jau rudens, bie�i sākās lietusgāzes, kuru vasarā tikpat kā nebija. Vajadzēja pasteigties.

Bet nevarēja arī pamest novārtā pētniecības darbus.

Te mēs atcerējāmies, ka es esmu ekspedīcijas vadītājs. Trīs cilvēkus es nozīmēju turpināt pētniecību � Bosvaldo, Leonu un Onariosu. Pārējie strādāja celtniecībā.

Māja auga ātri, acīm redzami, netālu no vecās. Cēlām kā sensenos laikos � no koka, jo tā te bija atliku likām. Harveji sameistaroja gateri, kas grieza dēļus, ēveļma�īnu, rokas motorzāģus me�a darbiem; baļķu pārvadā�anai izmantojām �Jotu�.

Reiz Aleons pateica man, ka redzējis me�ā nelielu dzīvnieku, līdzīgu mūsu zaķim. Dzīvnieks aizcilpojis krūmājā, līdzko pamanījis cilvēku. Tas mani ieinteresēja. Līdz �im mēs bijām domāju�i, ka uz Buenosa nav dzīvnieku. Kā kaislīgs biologs, tūlīt metos meklēt zvēriņa pēdas, apstaigāju visu apkārtni un upes krastā smiltīs ieraudzīju pavisam ko citu. Tās bija vilka vai liela suņa pēdas. Zvērs bija piegājis pie upes, padzēries un atkal nozudis me�ā.

Visu vasaru mēs nebijām redzēju�i neviena dzīvnieka, nevienas to pazīmes, bet tagad pēk�ņi vienā dienā jau divi. Nevarēja būt, ka �ie zvēri eksistēju�i uz Buenosa arī agrāk. Nē, tie bija radu�ies pēdējās dienās, � kādā ceļā, varat iedomāties.

Katrā ziņā vajadzēja no�aut kādu no �iem zvēriem un izpētīt tos. �ajā nolūkā es devos uz raķeti, kuras noliktavās, cik atceros, starp tūksto�iem visvisādu mantu bija arī trīs medību bises. Atradu tās tikai ar lielām pūlēm. Raķetei gā�oties un kūleņojot, viss tur noliktavā bija sakritis nejēdzīgā kaudzē. Kopā ar bisēm es atradu arī trīs automātus un piecas automātiskās pistoles, kā arī lielu daudzumu da�ādu patronu.

�is lielais daudzums iero�u bija domāts mūsu aizstāvē�anai da�ādās situācijās. Piecas staru pistoles aizsargāja katru no mums no visiem briesmoņiem, bet ar staru pistolēm nogalinātajiem dzīvniekiem �ūnu sabrukuma dēļ, kā arī palieko�ās radiācijas dēļ, bija apgrūtināta pētī�ana. Tāpēc bija iespēja lietot automātiskās pistoles, kurās varēja ielādēt gan sprāgsto�ās, gan parastās lodes. Ar �īm pistolēm varēja �aut trīsdesmit reizes pēc kārtas vai arī, attiecīgi iestādot pārslēdzēju, divas reizes pa piecpadsmit lodēm uzreiz. Bet ar �īm pistolēm varēja �aut tikai uz nelielā attālumā eso�iem dzīvniekiem, tas ir, ja dzīvnieks pats uzbruka cilvēkam. Bez tam te daudz kas bija atkarīgs no �āvēja precizitātes. Tāpēc �īs pistoles neskaitījās pietiekami efektīvas, un pamatapbruņojums mums bija staru pistoles.

Turpretim, ja mums vajadzētu iegūt kādu retu dzīvnieka eksemplāru, kas nemaz nelai� mūs sev tuvumā, mēs varējām lietot bises. Apgādātas ar smalku optisko tēmē�anas ierīci, tās nodro�ināja ārkārtīgu �āviena precizitāti. Arī lode sniedza ļoti tālu. Automāti bija domāti gadījumam, ja mūs aplenktu milzīgs dzīvnieku bars, kad automātiskās pistoles būtu nepietiekami efektīvas, bet staru iero�us būtu bīstami lietot pa�u dro�ības dēļ.

Paņēmu vienu bisi, nedaudz da�ādu patronu un līdz vakaram paklejoju pa apkārtni, ta�u neko neatradu. Mājās mani sagaidīja Beharveja stāsts par govi. Viņi trīs � Beharvejs, Deharvejs un Bonarioss �, strādājot me�ā, ieraudzīju�i ganāmies govi. Tā ēdusi zāli zem kokiem un nemaz nebaidījusies no cilvēkiem. Tikai, kad viņi sniegu�ies pieskarties tai, govs parāvusies atpakaļ. Tātad tā bijusi cilvēku pieradināta govs, Zemes govs. Viņi gribēju�i to atdzīt uz sētu, bet taisni tajā brīdī Harvejs, kur� strādājis nedaudz tālāk aiz krūmiem, ieslēdzis �Jotas� dzinēju. Motora rēciens izbiedējis govi, un tā aizbizojusi krūmos.

Mēs, �etri Osvaldo un Harvejs, gulējām �ķūnī, kur bija sanesta �im nolūkam sapļauta mīkstā zāle. Naktī mūs pamodināja smilksti aiz durvīm. Harvejs iededza gaismu. Mēs paskatījāmies. Smilksti atkārtojās, kāds skrāpējās pie durvīm.

� Izklausās glu�i pēc suņa, � Harvejs noteica.

Es piecēlos un atvēru durvis. Jā, tas bija suns! Bet ne vienkār�s suns. Tas bija Cebers, mans bērnu dienu draugs, ar kuru kopā mēs bie�i izgājām medībās Teriusa me�os un kuru kāds slikts mednieks reiz kļūdīdamies no�āva. Cebers bija lielisks pēdu dzinējs un, ja viņ� savas īpa�ības ir saglabājis vai, pareizāk sakot, ja arī �im piemīt Cebera īpa�ības, tad viņ� nāk kā saukts.

Cebers, priecīgi smilkstēdams, metās man klāt, luncināja savu slapjo asti un cēlās pakaļkājās, cenzdamies nolaizīt man seju. Es saņēmu viņa galvu rokās un sasveicinoties saberzēju viņam aiz ausīm. Viņ� bija slapj�, kaut gan laukā nelija. Laikam tikko kā no jūras. Cebers pār�āva savu aso mēli man pār degunu un nolaidās uz visām �etrām. Viņu samulsināja citu Osvaldo parādī�anās, ta�u drīz viņ� ar to samierinājās un bija vienlīdz laipns pret mums visiem.

Paņēmu�ies ar suni, atkal devāmies gulēt. Rītā mūs uzmodināja putnu dziesmas. Jā, jā! Dziedāja kāds putniņ�. Ilgi ar sajūsmu viņā klausījāmies, kamēr viņ� apklusa.

Mani nodarbināja domas. Kā gan �eit varēja uzrasties suns, pie tam mans Cebers? Ka dīvainais radītājs varēja kopēt mūs, to es vēl saprotu. Mēs bijām tepat klāt. Bet no Cebera ta�u uz Buenosa �nebija ne smakas�. Viņ� bija vienīgi manās atmiņās. Vai tie�ām �ie fenomenālie dzelmes iemītnieki spēja konstruēt suni tikai pēc manām atmiņām, kuras pie tam es neesmu nevienam izpaudis? Tas tie�ām bija apbrīnojami!

�ajā laikā jaunās mājas korpuss bija jau uzsliets, mēs nodarbojāmies ar iek�puses iekārto�anu, kā arī sākām celt palīgēkas � pagrabu, �ķūni, klēti.

Tajā dienā man laimējās no�aut fazānu, un mēs, to izcepu�i, ar labpatiku ēdām svaigu gaļu.

� Ja uz Buenosa tagad vēl parādītos meitenes, � teica Harvejs, � tad es vairs pat nedomātu par raķetes remontu!

Nāko�ajā rītā mēs, apstaigājot jūrmalu, atradām vistu un ezi. Ezi palaidām brīvībā, bet vistu aiznesām uz mājām. Es aizliedzu to nokaut, jo man ienāca prātā sagaidīt gaili un radīt mums mājas putnu fermu. Citi gan smējās par �o iedomu, sevi�ķi Harveji, kuri alka vēlreiz pamieloties ar mīkstu stilbiņu, tomēr paklausīja.

Dienu vēlāk es krūmos pamanīju tīģera raibo muguru. Tas pamudināja mūs apbruņoties. Atstiepām no raķetes visus iero�us un sadalījām tos.

No ziemeļiem tuvojās lietus un auksts laiks. Vajadzēja pasteigties ar mājas būvi. Bet mēs vēl gribējām izdarīt kādu mēģinājumu � noņemt ūdens paraugu no pa�a jūras dibena. Kad �Jota� atbrīvojās no me�a darbiem, mēs izlidojām apmēram uz to vietu, kur es biju mēģinājis nolaisties dzelmē. Tur mēs nogremdējām piecus īpa�us traukus, kas tagad piepildīti ar gaisu. Tur, lejā, ar īpa�u elektromotoriņu, kam strāvu pievadījām no aug�as, tika atskrūvēts vāks, kad bija vajadzīgs atvērt trauku, izlaists gaiss un iesūkts ūdens. Tad trauku atkal aizskrūvēja un izcēla. Noņēmām paraugus piecos dziļumos � pa�ā dibenā, trīsdesmit metru virs tā, piecsimt metru, tūksto� un divtūksto� metru virs dibena. Pēdējais ir apmēram tāds dziļums, kurā es tiku paralizēts.

Pēdējā paraugā ūdens sastāvs bija līdzīgs virspuses ūdenim. Bet �etros dziļākajos ūdenī ārkārtīgi krasi palielinājās olbaltumvielu un citu organisku ķīmisku savienojumu sastāvs. Izpētījis to, es nācu pie slēdziena, ka ūdens okeāna dziļumā ir līdzīgs �ūnas protoplazmai.

Mēs steidzīgi atkārtojām mēģinājumus tajā pa�ā rajonā dziļumā starp 3000 un 4000 metriem. Pamazām sa�aurinot diferenci, mēs konstatējām, ka ūdens pāriet uz protoplazmu ārkārtīgi krasi. Da�reiz, nolaidu�i reizē divus traukus, vienu par otru dziļāk tikai metru, vienā atradām ūdeni, otrā jau protoplazmu. Ta�u notrāpīt �o gadījumu bija visai grūti, jo protoplazmas dziļums svārstījās par kādiem pieciem metriem. Bet ne reizi mēs neiesmēlām kaut ko vidēju starp ūdeni un protoplazmu.

Protoplazma sākās apmēram 3170�3175 metru dziļumā. Tātad es biju bijis tikai metrus divsimt no protoplazmas, kad saņēmu gandrīz nāvējo�o triecienu.

Arī tagad mēs ar īpa�iem mēraparātiem pārbaudījām, vai mūsu batiskafi arī nesaņem līdzīgus triecienus, kaut arī Harvejs pret to protestēja, teikdams, ka viņ� tāpat zinot, ka tur nekas nenotiek. Jo triecienu toreiz sajutu�i arī tie, kas atradu�ies virs ūdens. Viņam bija taisnība � nekas nenotika. Dīvainie zemūdens iemītnieki ļāvās apzagt viņu protoplazmas noliktavu.

�ai noliktavai nebija sienu. Mēs nekādi nevarējām konstatēt apvalku, kas �ķirtu ūdeni no protoplazmas. Nolēmām, ka protoplazma vienkār�i ne�ķīst ūdenī. Sākumā tā arī likās, bet mūsu paraugos jau pēc trīs dienām protoplazma bija pilnīgi iz�ķīdusi ūdenī, ko mēs bijām paņēmu�i metru virs noliktavas sākuma. Tātad tur, lejā, kaut kas tomēr turēja �īs abas vielas at�ķirtībā. Nekādu zemūdens rūpniecības pazīmju, ko meklējām sākumā, neatradām. �ādi iztaustījām okeānu vairākās vietās. Ja mūsu izlūkotajā rajonā protoplazmas kārtā nebija caurumu, tad tā pletās vismaz vairāku tūksto�u kvadrātkilometru platībā.

Nāko�ajā naktī pie mums ieradās kaķis. Tas bija tas pats ruzgais, nevienam nepiedero�ais kaķis, kas uz Bettas-26 mū�īgi aplipināja mūs ar savām rudajām spalvām. Pēc kura atmiņām viņ� bija veidots, grūti pateikt, laikam pēc visām kopā.

Gribēdami tomēr kaut kā piekļūt dzelmes noslēpumiem, mēs nolēmām kādu nakti de�ūrēt jūrmalā un izpētīt, kādā ceļā tad galu galā dīvainie radījumi nokļūst krastā.

Apbruņoju�ies ar nelieliem lukturī�iem, izretinājāmies gar krastu un sākām gaidīt. Pūta ne visai stiprs vēj�, un jūra nedaudz viļņojās. Gaidīt nenācās ilgi. Sākumā ieraudzījām metrus piecdesmit no krasta nelielu ūdens uzkalnu, kas ātri tuvojās krastam, augdams apmēros. Uzveldamies krastam, tas jau bija metrus divus augsts un sniedzās metrus piecpadsmit krastā, tā ka Ceharvejs, kur� tobrīd atradās vistuvāk, bija spiests pabēgt nost. Tad pakalns sa�ļuka un aizplūda atpakaļ jūrā. Tur vēl īsu brīdi bija redzami virpuļi virs tās vietas, kur nozuda pakalns.

Smiltīs gulēja liela, ap pusotru metru gara �ūska. Ceharvejs, pieskrējis tai klāt, aiz pārsteiguma pat iekliedzās. Mēs arī piesteidzāmies. �ūska pagaidām neizrādīja nekādas dzīvības zīmes.

� Tā ta�u ir tā pati �ūska, kas mani bērnībā sakoda! � iesaucās Ceharvejs, vērsdamies pie citiem Harvejiem.

� Jā gan, viņa ir stipri līdzīga tai, � Aharvejs piekrita. � Raksti uz muguras glu�i tādi pa�i.

� Pat zvaigznīte pierē tā pati, � teica Harvejs, noliekdamies pār �ūsku.

� Nav nekāds brīnums, � es noteicu, � viņa ta�u ir radīta pēc jūsu atmiņām!

� Toreiz viņa mani sakoda tā, ka es tikko dzīvs paliku, un pati aizbēga, � teica Beharvejs.

� �oreiz tu man neaizbēgsi! � rūca Harvejs, atvilkdams nezin no kurienes palielu koku un sa�ķaidīdams �ūskai galvu.

Drīz pēc tam metrus divsimt tālāk gar krastu no jauna sāka parādīties uzkalns. Kad tas visvairāk uzplūda krastam, pie kam �oreiz uzplūdi bija krietni lielāki nekā iepriek�ējo reizi, Deharvejs, kuram bija ienācis prātā pārliecināties par ūdens sastāvu �ajā uzkalnā un kur� bija tāpēc sameistarojis īpa�u rīku � piesitis kārts galā tuk�u bund�u, � mēģināja ar to iesmelt ūdeni.

Mirklī, kad bund�a pieskārās ūdenim, mūsu acīs pa�ķīda ugunis, un mēs visi novēlāmies krampjos smiltīs. Mēs, pārējie, ātri atspirgām, izņemot Deharveju, kur� gulēja bez samaņas, līdzīgi kā mani toreiz bija izcēlu�i no dzelmes. Metrus piecus no viņa smiltīs gulēja kāds cits ķermenis, ko tur bija pametis vilnis.

Mums vēl sirdis neprātīgi dauzījās, rokas un kājas nevaldāmi drebēja un lāgā neklausīja, bet mēs piesteidzāmies abiem klāt. Es vispirms noliecos pie Deharveja, lai kā ārsts pārliecinātos, kas viņam kai�. Manas kopijas man palīdzēja. Mēs steidzīgi aiznesām viņu uz māju, kur nekavējoties sa�ļircinājām viņā da�ādus līdzekļus, kas iedarbojās uz nerviem. Deharvejs bija bijis daudz lielākās briesmās nekā es toreiz okeāna dzelmē; viņ� bija saņēmis daudz lielāku triecienu nekā es, jo atradās bīstamajam rajonam, par ko es uzskatīju protoplazmu, daudz tuvāk; bez tam viņu neaizsargāja skafandrs, kam gan es nepie�ķīru sevi�ķu nozīmi. Tomēr viņa stāvoklis drīz vien izrādījās krietni labāks par toreizējo manējo.

Pirmkārt, tas varēja būt tāpēc, ka viņ� daudz ātrāk nekā es saņēma zāles; otrkārt, kas man likās vissvarīgākais, viņa veselības stāvoklis bija ievērojami labāks par manējo, sevi�ķi nervu ziņā. Pēc manām un arī manu kopiju domām, starojums, par ko mēs pieņēmām zemūdens būtņu � vai, kā man sāka rasties aizdomas, vienkār�i protoplazmas � iedarbības līdzekli, ietekmēja tie�i uz nervu sistēmu, un organisma īpatnējajai pretestībai te bija ārkārtīgi liela loma. Ja fiziski es nebiju neko slimāks par Harveju, tad pirms liktenīgās nolai�anās dzelmē mani bija piemeklēju�as divas smagas slimības, murgi un citi nervu sistēmas traucējumi. Tāpēc arī Deharvejs briesmīgo triecienu panesa viegli, un viņa bezsamaņa drīz pārvērtās par vienkār�u miegu.

Rūpēdamies par Deharveju, mēs nebijām pat paskatīju�ies uz otru guļo�o ķermeni. Tagad Harveji to ienesa mūsu mājā. Mums par lielu pārsteigumu tā bija sieviete, un pie tam nekas cits kā Aminta! Brīdi es nekustīgi stāvēju, tad ātri piesteidzos viņai klāt. Man �ķita, viņi bija atnesu�i Amintas līķi, kas kaut kādā veidā nokļuvis uz Buenosa. Tad es iedomājos, ka tas patie�ām var būt tikai līķis, jo viņa ta�u atradās tajā vilnī, no kura tika raidīts briesmīgais starojums uz Deharveju.

Ta�u tūlīt es arī pārliecinājos, ka maldos, jo viņas krūtis ātri cilājās, un drīz vien Aminta atvēra acis.

Kāpēc viņa nebija cietusi, kaut gan atradās staru avotam vēl tuvāk nekā Deharvejs, man nebija laika padomāt.

Aminta skatījās uz mums, mēs klusējām. Man briesmīgi dauzījās sirds, it kā nojauzdama �ī notikuma milzīgo nozīmi manā dzīvē, ko es vēl tā īsti neaptvēru. Aminta mēģināja ierunāties, bet balss aizķērās, un viņa ieklepojās.

� Kas ir? � viņa pēc tam iejautājās, un es pat nodrebēju, izdzirdis tik pazīstamo un mīļo balsi, kuru nebiju vairs cerējis vēl kādreiz dzirdēt. Tā bija tie�i viņas balss, glu�i tāda, kādu es to atcerējos. Un viņa pati arī izskatījās tie�i tāda, kā pēdējās dienās uz raķetes A-lambda-3. Tikai mati un apģērbs tagad bija slapji. Mugurā viņai bija tā pati kleitiņa, ko tā visvairāk valkāja raķetē.

� Ko jūs tā stāvat? � viņa atkal jautāja.

Harvejs un Beharvejs bija viņu noliku�i gultā un tagad balstīja uz savām rokām.

� Ka tikai viņa nesaaukstējas, � ieteicās Bosvaldo, un es pēk�ņi atcerējos, ka neesmu vairs viens, kas mīl Amintu.

� Man nāk miegs, � teica Aminta, berzēdama ar roku sev pieri. Tas bija arī redzams no viņas noguru�ā izskata.

Harvejs ātri atklāja gultu, un mēs atstājām Amintu vienu. Pēc brī�a, kad atgriezāmies, viņa jau mierīgi gulēja. Harvejs aiznesa iz�āvēt viņas drēbes. Mēs nodzēsām gaismu un pa�i devāmies uz jauno māju, kura bija jau puslīdz gatava, apspriesties un parunāties. Svarīgākais, ko mēs toreiz nolēmām, bija � nerādīties acīs Amintai kopā ar savu kopiju. Vismaz no sākuma ne.

Tad likāmies gulēt. Amintas �aug�āmcel�anās� satrauca mani vairāk, nekā biju domājis. Īstā Aminta ta�u bija mirusi. Bet kas bija �ī? Cilvēks, vai varbūt tikai rēgs? Līdz �im ta�u cilvēki bija kopēti tikai no klāt vai netālu eso�iem oriģināliem. Bet Aminta bija radīta ne no kā. Pat viņas pussadegu�ais līķis nevarēja nokļūt uz Buenosa, jo, pat ja gadījumā tas būtu planētai tuvojies, tad būtu sadedzis atmosfērā. Tātad vai �ī Aminta maz varēja būt līdzīga īstajai? Bet saņemt man mīļotā cilvēka vietā tā briesmīgu izkropļojumu ta�u būtu daudz ļaunāk, nekā zaudēt to pavisam.

Tas bija tīri zinātnisks apskats, bet bija ta�u vēl citi faktori. Vai es spē�u pieņemt par savu �o Amintu, zinot, ka īstā ir sen un neglābjami mirusi?

Beidzot es aizsnaudos. Ta�u mierīgs miegs neiznāca. �ajā naktī man atkal atkārtojās vecie murgi. Aukstos sviedros nosvīdis, uzlēcu sēdus un tum�ajā istabas kaktā vēl redzēju līgojamies aukstos, neizsakāmi pretīgos spoguļus ar Amintas un Harveja sejām. Viņu vairs nebija, bet viņi skatījās uz mani no visām pusēm, un spoguļi gaudoja. Viņi līda man aizmugurē � Amintas, Harveji un vēl Augustino � spraucās man aizmugurē, lai arī kā es pagrieztos, un no turienes uzlūkoja mani ar skatieniem, kas darīja traku. Un es, neizturējis, sāku vaidēt un griezt zobus, kamēr Harvejs, kur� gulēja man blakus, iededza gaismu.

Tā mani nedaudz nomierināja, bet Harvejs man �ķita auksts, glums un divdimensiāls, un es novērsos, saķēris galvu rokās, lai savaldītos.

� Kas tev kai�? � viņ� satvēra mani aiz pleca, un, tikai sajutis viņa spēcīgās, bet siltās rokas tvērienu, es uzdro�inājos paskatīties uz viņu.

� Nekas, � es teicu un jutu, ka mana balss skan kaut kā dīvaini. � Nekas, � es atkārtoju, � tikai redzēju riebīgu sapni. Gandrīz vai tādu, kā viss ir.

Harvejs klusēja, reizēm paraudzīdamies uz mani, tad sameklēja papirosu un pasniedza man. Es aizsmēķēju. Tas nomierināja un atsvaidzināja un nebūt nebija indīgs kā veco laiku nikotīna papirosi.

Svīda gaisma, un gulēt mēs vairs nelikāmies. Visu dienu es biju kā izvārīts. Uz Amintu skatījos nelabprāt, jo tūlīt sajutu aizmugurē ledainos skatienus, un tad Aminta �ķita peldam divās dimensijās.

Bet Aminta pamodās. Harvejs tūlīt piesteidzās viņai klāt. Es tobrīd atrados aiz durvīm, neuzdro�inādamies ieiet, ta�u labi dzirdēju, ko viņi runāja.

� Kā gulēji? � Harvejs tūliņ jautāja.

� Paldies, �ķiet, ka labi, � Aminta atbildēja spirgti un jautri. Bet pēc brī�a piebilda:

� Vai es ilgi gulēju? Laikam ļoti ilgi. Es nekā neatceros.

� Savu vārdu ta�u tu atceries? � Harvejs jautāja, it kā jokodamies.

Aminta iesmējās:

� To protams. Bet vakardienu neatceros. Vai biju slima? Pag, pag� Tas tomēr ir visai dīvaini � atmosties un nekā neapjēgt � ne kur atrodos, ne kas noticis.

� Brīnums, kā valodu neesi aizmirsusi, � Harvejs tī�ām izlikās jautrs un jokoja. � Bet vai mani tu pazīsti? Vai zini kā sauc?

� Ko tu, Harvej, �odien te pļāpā: kā mani sauc, kā tevi sauc? � pēk�ņi Aminta strauji apklusa, viņas balss pēdējos akordos ieskanējās bailes, un es it kā instinktīvi sajutu, ka viņa nobālē. � Harvej, saki taisnību, � viņa ierunājās drebo�ā balsī, � tev bija aizdomas, ka es esmu prātā jukusi? Vai varbūt tā arī bija? � viņa iekliedzās.

Uz mirkli iestājās klusums, tad atkal ieskanējās Amintas balss:

� Harvej, nu saki ta�u taisnību, nemoki mani! Kāpēc tāda neziņa? Kāpēc es esmu zaudējusi atmiņu?

� Neuztraucies, Aminta. Tu ta�u nupat kā domāji pilnīgi skaidri. Tas ir labākais pierādījums, ka tu esi pie pilna prāta. Tu tikai biji ļoti ilgi slima un pagaidām neko neatceries. Bet mēs tūlīt kopā pamēģināsim atcerēties! Kāpēc tu mani pazīsti? Kāpēc, no kura laika? Pamēģini atcerēties, ja nezini.

� Kāpēc�

� Tu pirmīt domāji pilnīgi loģiski. Nomierinies un atceries. Kur un kad tu mani iepazini? Ko vēl zini par mani?

Aminta ilgi klusēja. Es nepacietīgi gaidīju. Beidzot Harvejs ierunājās:

� Nu, atcerējies? � un viņa balsī bija smaids un prieks.

Arī Aminta, �ķiet, smaidīja.

� Atcerējos. Tas bija uz Betta-26. Pēc tam raķetē. Bet kur Osvaldo? Kur Onarioss un Leons? Es vakar viņus, �ķiet, redzēju. Un vēl daudz daudz cilvēku. Kas tie tādi? Osvaldo!

Dzirdot pieminam sve�os cilvēkus, Harvejs kļuva nemierīgs. Es to redzēju, jo, izdzirdējis savu vārdu, biju atvēris durvis un iegājis iek�ā. Aminta, kura vēl gulēja gultā, steidzās apskaut mani un noskūpstīja uz pieres. Prieks par atgūto atmiņu un prieks, redzot mani, sajaucās viņā. Kad tas nedaudz pārgāja, viņa atskatījās apkārt un redzami izbrīnījās, ieraudzījusi zemo istabiņu ar logiem un skatu uz me�u.

� Kur mēs atrodamies? Uz Teriusa? Kāpēc tādā būdiņā? Vai tad uz A-lambda-3 mēs nebijām? Vai varbūt visu to laiku es nogulēju? Kas tas var būt par miegu, ja jāguļ divi gadi? Un ja es visu laiku biju slima, kāpēc neatrodos slimnīcā?

Harvejs pasteidzās atbildēt, pirms vēl jautājumu nav saradies tik daudz, ka atbildēt vairs nebūtu iespējams.

� Mēs atrodamies tie�i uz A-lambda-3. Tikai mēs nosaucām to par Buenosu.

� Tā? Bet tas skats logā? Tās ir ilūziju bildes? Mēs atrodamies raķetē?

� Nē. Buenosa vide ir derīga cilvēkam. Mēs atrodamies būdiņā uz Buenosa. Bet drīz būs gatava jaunā māja, tad pārvāksimies tur.

Brīdi Aminta klusēja.

� Bet kad īsti es saslimu? Kas tā par slimību?

� Vai tu neatceries, kad saslimi?

� Mēs lidojām. Lidojām� Nezinu� Pēk�ņi esam galā�

� Vai mēs bijām jau pāri pusceļam?

Aminta mirkli padomāja.

� Jā, jo es atceros, kā sāka darboties bremzes.

� Nu, un pēc tam?

� Pēc tam� pēc tam�

� �kad līdz A-lambda-3 bija miljards kilometru�

� Jā, miljards� Tad�

� �antiviela�

� Antivielas meteorīts! Aminta gāja bojā! � Aminta iesaucās un tajā pa�ā mirklī neizsakāmi apjuka.

Mēs nobālējām.

� Kā tu to zini? � es nomurmināju.

Aminta apjukusi un ar ātri augo�ām bailēm atkārtoja:

� Aminta gāja bojā! Man to visu laiku kāds atkārto! Es sadauzīju galvu�

Man kļuva nelabi. Aminta zaudēja biezumu. Aizmugurē iznira ledainie spoguļi ar ārprātīgo skatieniem. Es izsteidzos ārā un uzsmēķēju.

� Viss jau bija tik labi, � Aminta istabā pusraudādama vaidēja. � Atkal murgi, atkal slimība!

Vienīgi Harvejs, kā parasti, nezaudēja sajēgu. Nedaudz satraukts, viņ� satvēra Amintu rokās un sāka steidzīgi runāt:

� Aminta, pagaidi, nomierinies! Pagaidi, Aminta, uzklausi mani! Atbildi vēl uz da�iem jautājumiem! Vai saproti? Nomierinājies? Vari uzklausīt?

� Jā, � Aminta vāji atbildēja.

� Vai TU sadauzīji galvu?

Mirkli klusums.

� Nē, es ne. Man to kāds saka, visu laiku atkārto: �Aminta gāja bojā. Es sadauzīju galvu�. Abus teikumus kopā. Un reizē. Un ne vārdos, bet�

� Saprotu, saprotu. Bet kas toreiz notika ar tevi?

� Ar mani? Nekas nenotika. Es neatceros� Nevaru atcerēties pilnīgi nekā. Aminta gāja bojā.

� Kāpēc tu runā par sevi tre�ajā personā? Vai tu gribi teikt, ka tu gāji bojā?

� Nezinu. Varbūt. Es nevaru būt bojā gājusi. Aizkapa dzīves nav. Es tikai skaidri zinu, ka Aminta gāja bojā.

Es klausījos �o sarunu ar pieaugo�u uztraukumu.

� Paklau, Aminta, � Harvejs jautāja, noliekdamies pār meiteni, � kāpēc tu pirmīt teici �atkal murgi�. Vai tu jau agrāk esi redzējusi līdzīgus murgus? Ja jau �atkal�, tad tā iznāk.

Brīdi Aminta neatbildēja.

� Nezinu, � viņa beidzot teica. � Bet vai tad slimības laikā es nemurgoju?

� Varbūt murgoji. Es nezinu. Bet saki, Aminta, man tagad tā, � es jutu, cik saspringta bija Harveja balss, � kādi bija �ie murgi? Par ko?

� Par ko? Es� es nevaru pateikt�

Es saspringu, baidīdamies izdzirdēt to, ko iedomājos tajā brīdī.

� �es� es biju spogulis�

Es nosviedu papirosu, uzlēcu kājās un, saķēris galvu rokās, aizskrēju projām. Zobus sacirtis, novēlos zālē, it kā jau būtu zaudējis prātu. Ko viņi runāja tālāk, nedzirdēju.

Es nezaudēju prātu, bet atgriezos mājās tāds, ka vislabprātāk ņemtu rokās cirvi un �ķaidītu galvas �iem pretīgajiem rēgiem � visiem, kas te saradu�ies pēc Harveja nāves. Aminta ta�u pati apstiprināja, ka nākusi man spokoties spoguļa izskatā. Vai te cilvēks ar vājākiem nerviem patie�ām nevarēja zaudēt prātu?

Bet es biju zinātnieks un pie tam biologs. Man labāk par citiem vajadzēja zināt, ka spoku nav, ikkatra līdzība ir tikai sagadī�anās, kā teikts kādā veclaiku filmā, ko mēs noskatījāmies, raķetē lidojot �urp. Es nemitīgi sev to atkārtoju un piespiedu sevi izturēties kaut cik normāli arī Amintas klātbūtnē.

Harvejs bija Amintai visu atklājis. Dabiski, ka viņa ne uzreiz spēja tam noticēt, vienkār�i nespēja visu uzreiz aptvert un saprast.

Vislabākais nomierinātājs laikam tomēr ir darbs. Es metos tajā ar visu savu būtni, cenzdamies aizmirsties. Darba mums bija atliku likām.

Jau nāko�ajā naktī mēģinājām iegūt ūdens paraugu no uzplūsto�ā viļņa, izdarīt to, par ko Deharvejs gandrīz samaksāja ar savu dzīvību. Ierīce �oreiz bija pavisam vienkār�a Ceharveja konstrukcija. Mēs paņēmām parastu spaini, kuram apak�ā piestiprinājām garas tapas. Spaiņa virspuses trīs ceturtdaļas noklājām ar skārdu, kuru pielodējām.

Kad, de�ūrējot piekrastē, ieraudzījām augam ūdens pakalnu, steidzīgi nolikām spaini tajā vietā, kur pakalnam vajadzēja uzplūst krastā, un ar tapām nostiprinājām spaini uz zemes, lai ūdens straume to neapgāztu. Kad pakalns uzvēlās spainim, tas pielija pilns, bet, pakalnam atplūstot, ūdens no spaiņa vairs nevarēja iztecēt, un mums paraugam vajadzēja būt rokā.

Ta�u spainis izrādījās tuk�s. Samērcēts, mitrs, bet tuk�s. Nelīdzēja pat tā sa�aurinātā virsma. Spainis tie�ām bija pielijis pilns, par to liecināja tā samitrinātā iek�puse, bet pēc tam dīvainais ūdens bija pacēlies aug�up pa spaiņa malām un atslīdējis atpakaļ jūrā.

Es uzskatīju to par pierādījumu tam, ka mūsu viesus krastā neiznes vis individuālas būtnes, bet gan vienota masa, jo, ja ūdens pakalns kalpotu �ādām būtnēm tikai kā vide izie�anai virs jūras līmeņa, kāds gan spēks vilktu �īs vides aizturēto daļu pretī Buenosa pievilk�anas spēkam? Es pieļāvu domu, ka nezināmās būtnes kaut kādā ceļā vada �o pakalnu.

Onarioss, turpretim, bija citādās domās.

� Ja būtnes var piespiest ūdeni pacelties pakalnā lēni, bez kāda sprādziena vai kā cita, tad uz tā pa�a spēka pamata viņas var likt ūdenim arī pacelties no spaiņa, � viņ� teica.

Man bija jāatzīst sevi par pagaidām uzvarētu.

Leons, pētīdams ūdens straumes pakalna rajonā, atklāja, ka ūdens plūst projām no pakalna uz visām pusēm. Tas liecināja, ka pakalns paceļas no apak�ējiem jūras slāņiem. Ja būtnes pa�as paceļas virspusē, tad par vidi tās izmanto apak�ējo slāņu ūdeni, bet, tā kā līdz trīs kilometru dziļumam ūdens ne ar ko neat�ķiras no virsējās kārtas ūdens, tad jāpieņem, ka virspusē paceļas protoplazmas kalns.

Bet vai tā bija no pārējās masas atrauta lode, vai arī savienota ar to? Sprie�ot pēc straumju stipruma un ilguma, pacelties vajadzēja milzīgām protoplazmas masām. Bet tad visam protoplazmas līmenim citās vietās vajadzētu vairāk vai mazāk svārstīties.

Mēs izdarījām mēģinājumu pēc mēģinājuma. Kad krastam tuvojās pakalns, mēs pa radio paziņojām �Jotai�, kur atvēra jau iepriek� nolaistos paraugu ņēmējus. Kilometrus piecpadsmit no krasta protoplazma bija nosēdusies par divsimt metriem un nakts laikā svārstījās par divdesmit trīsdesmit metriem, bet dienā pacēlās līdz normālajam līmenim. Naktī visu laiku nāca pakalni, ne vairāk kā pusstundu viens pēc otra, un protoplazma, iznesusi krastā savu nastu, acīmredzot nepaspēja nosēsties pa �o laiku, kamēr aug�up neceltos jau otrs pakalns. Tāpēc arī tālāk no krasta naktī visu laiku protoplazmas līmenis bija zemāks par normu.

Mēs mēģinājām iztaustīt ēteru, vai tikai būtnes, kas varbūt atradās protoplazmā, nesazinās savā starpā kaut kurā radioviļņu diapazonā, ta�u neko neuztvērām. Vienīgi, ja mēs izprovocējām starojumu, pa�i, protams atrazdamies dro�ībā, tad tika pārtraukti telefona sakari, ja vads atradās starojuma joslā.

Ar �o parādību pētī�anu nodarbojās Leons, bet mēs neļāvām viņam daudz provocēt starojumu, baidoties no zemūdens iemītnieku dusmām.

Harvejs dienā, kad nedraudēja pakalna iznir�ana, nolaidās gar krastu lejā līdz divu kilometru dziļumam un konstatēja uz krasta nogāzes ilgsto�u, vertikālu straumju pēdas: acīmredzot protoplazma vēlās aug�up un lejup pa krasta nogāzi.

Tādā rosīgā darbā pagāja kāda nedēļa. Pakalni nemitīgi izsvieda visda�ādākos dzīvniekus. Man tomēr gribējās nolaupīt pakalnam protoplazmas paraugu. �im nolūkam mēs ierīkojām dziļūdens paraugu noņēmēju sauszemes darbībai. Lai varbūtēja nikna starojuma gadījumā mēs neciestu, visi noslēpāmies gravā piecus kilometrus no mājām, pie tam stipri sāņus no līnijas �jūrmala � mājas�; kāpēc tā, vēlāk pastāstī�u.

Līdzko parādījās pirmās pakalna pazīmes, kuras nu jau mēs mācējām labi noteikt, Harvejs nolika tam ceļā parauga noņēmēju un pats ielēca �Jotā� un aizlidoja. Līdzko īpa�s aparāts ziņoja, ka noņēmējs applūdis, mēs ieslēdzām elektromotoru, kas to atvēra un atkal cie�i noslēdza. Tad vēl nekas nenotika, bet minūti vēlāk, acīmredzot tad, kad zemūdens būtnes vai būtne pamanīja laupī�anu, mūs sāka kratīt sīkas trīsas un krampjī�i. Mēs jutāmies laimīgi, ka neatrodamies tuvumā atriebīgajām būtnēm vai būtnei. Veselu pusminūti vilkās �īs mokas, tad viss nomierinājās. Mēs jutāmies priecīgi, jo, ja arī bijām nedaudz cietu�i, tad to kompensēja prieks par izdevu�os laupī�anu.

Es nedomāju, ka izstaro�ana varētu atkārtoties otrreiz, tāpēc dro�i devāmies mājup. Kā jau gaidīju, būtnes ilgo un briesmīgo starojumu bija vērsu�as pa mūsu māju.

Mēs jau sen bijām ievēroju�i starojuma izteikto virziendarbību. Kad stari ķēra Deharveju, mēs atradāmies tikai desmit divdesmit metrus no viņa un necietām tikpat kā nemaz. Turpretī es atrados 200 metrus virs protoplazmas un cietu ļoti smagi. Un Harveji, kas atradās trīs kilometrus attālu, bet aug�ā, tie�i virs manis, tātad stara darbības virzienā, arī sajuta starojumu visai spēcīgi. Bet Aminta, kas atradās pa�ā starojuma avotā, kad cieta Deharvejs, vispār nejuta neko.

Izteiktā virziendarbība varētu norādīt uz staru iero�u lieto�anu, bet tas, savukārt, apstiprinātu individuālu būtņu eksistenci, jo kā gan monolītiska masa varētu lietot, teiksim, staru pistoli? Protams, varēja �āda masa pati izdot starojumu, ta�u tad grūtāk izskaidrot virziendarbības iespējamību.

Tāpēc arī mēs bijām aizvedu�i visus mūsu pa �o laiku salasītos lopus, un pa�i arī nestāvējām kaut kur aiz mājas. Un tas nebija darīts velti, jo mēs atradām mūsu rudo kaķi guļam istabas vidū sastingu�u kā ziemā nosprāgu�u, izvalbītām acīm, izplestiem nagiem. Mēs, protams, nebijām viņam vēlēju�i �ādu likteni, viņ� bija palicis mājās nejau�i. Mēs aprakām nelaiķi un devāmies uz jūrmalu.

Mūsu paraugu noņēmējs bija ar spēku rauts dzelmē, ta�u par laimi trose, kurā tas bija piesiets, bija ļoti izturīga, paredzēta noņēmēja nolai�anai lielā dziļumā, kur pa�as troses apak�ējai daļai vien ir milzīgs svars. Tā mēs, gan vēl baidīdamies, ka, kustinot trosi, izstaro�ana atsāksies, netraucēti izvilkām noņēmēju no simt metru dziļuma.

Iegūtais paraugs bija ļoti vērtīgs; iek�ā bija tā pati protoplazma, tikai ar pavisam nelielām izmaiņām.

Mēs baidījāmies, ka pēc tādas nekaunīgas laupī�anas zemūdens būtņu attieksme pret mums izmainīsies, ta�u būtnes, kas ātrās dusmās bija gribēju�as sodīt mūs ar mokpilnu nāvi, tagad tikpat ātri pie�ķīra mums noilgumu.

Kad mēs smēlām protoplazmu no dziļuma, nekādi triecieni netika saņemti, bet kad Deharvejs pieskārās masai, kas nesa (vai sedza nesējus) krastā Amintas ķermeni, tūlīt saņēma gandrīz nāvējo�u triecienu. Vēl briesmīgāku starojumu �āds pakalns deva tad, kad mēs gribējām izdarīt to pa�u, ko jau desmitām rei�u bijām darīju�i dziļumā. Tātad starojumu deva tikai aktīvā protoplazmas daļa, tā daļa, kurā varbūt atradās sve�ās būtnes, zemūdens iemītnieki. Vai, toreiz nolai�oties dzelmē, es biju nonācis tādu tuvumā? Acīmredzot. Varbūt tās sekoja ar skatienu no savām dzīlēm man kā dzīvai būtnei, bet nepiegrieza nekādu vērību nedzīvajiem noņēmējiem, kas paklusām zaga viņiem protoplazmu?

�ādu pētniecības darbu veicot, es pamazām iegāju sliedēs.

Nedēļu pēc Amintas iera�anās mēs, kādu dienu kārtējo reizi aizgāju�i pārbaudīt okeāna dāvanas, atradām jūrmalas smiltīs zābakotu kāju pēdas, kuru sākumu bija noskalojis paisums. �ādu zābaku nebija nevienam no mums. Ta�u es tos �ķitu redzējis kaut kur, nevarēju tikai atcerēties kur. Pēdas neveda vis uz mūsu māju, bet gan uz otru pusi, kur pazuda me�ā. Mēs sekojām tām, līdz sākās �ejienes elastīgā zāle, kas slēpa visas pēdas.

Apstājāmies, nezinādami ko darīt. Mūsu viesis bija cilvēks un aizbēdzis me�ā. Acīm redzot, viņ� pamodies vēl naktī, kad mūsu māju nebija varējis saskatīt. Bet, ja tas būtu kāda no mums kopija, tad ta�u mācētu atrast ceļu uz mājām vismaz rītā. Un �ie sve�ie zābaki! Sve�ais bija kāds cits vīrietis, ne no mums �etriem. Bet kas tad tas varēja būt? Katrā ziņā vajadzēja viņu atrast, pirms vēl to nav apēdu�i plēsīgie zvēri, kas te pēdējā laikā bija saradu�ies. Tas viegli varēja gadīties, jo pēdas liecināja, ka vīrietis bijis vēl spēkos ļoti vāj� un gājis streipuļodams, bet vienviet pat paklupis.

Te es atcerējos savu Ceberu. Varbūt viņam izdosies sadzīt pēdas; ja ne, nāksies izķemmēt visu me�u. Aizskrēju uz mājām, atņēmu viņu Bosvaldo, kuram Cebers �obrīd sekoja, un devos uz liedagu.

Sapratis savu uzdevumu, Cebers ātri vien iejutās savā lomā un patie�ām izrādījās neatsverams palīgs. Cebers veica savu uzdevumu tā, it kā būtu bijis tikai nedēļas pārtraukums no viņa iepriek�ējām medību gaitām.

Vīrietis gulēja ar seju zālē kādā nelielā noriņā kilometrus divus no krasta. Apgrie�ot viņu ar seju uz aug�u, viņ� pamodās un sāka skatīties uz mums.

Pirmajā mirklī es viņu nepazinu, ta�u ieraudzīju tik daudzkārt redzētu seju, ka pat sirds notrīsēja.

� Augustino! � iesaucās Beharvejs, kur� arī atradās turpat blakus.

Es sarāvos, ap sirdi kļuva kaut kā dīvaini. �Harvejs, Aminta un vēl Augustino�� � noskanēja kaut kur dvēseles dziļumos.

Viņ� bija bez brillēm, tāpēc es nebiju viņu uzreiz pazinis.

� Harvejs! � viņ� priecīgi iesaucās un, piemiedzis acis, cie�i palūkojās manī: � Osvaldo? � un sāka meklēt zālē savas brilles.

Es gan domāju, ka tas ir veltīgi, ta�u drīz vien viņ� patie�ām izvilka brilles no zāles kum�ķa un uzlika sev uz deguna. Paskatījies vēlreiz uz mums abiem caur stikliem, viņ� no sirds nopriecājās:

� Tie�ām Harvejs un Osvaldo! Brīni�ķīga sagadī�anās. Es te visu nakti blandījos un pat iedomāties nevarēju, ka satik�u jūs! Bet kur mēs galu galā esam?

� A-lambda-3 � Beharvejs smējās. � Nelaida tevi �urp, �ā vai tā atlidoji! � Harvejs nudien bija dīvains cilvēks. Pat tik neparasts notikums viņu spēja iepriecināt un uzjautrināt. � Konservēts kā smadzeņu �ūnu potenciālu starpība! � viņ� sāka neganti smieties, un Augustino mulsi smaidīja viņam līdz. Nabags, viņ� vēl nenojauta, ko tūlīt uzzinās.

� Kas par potenciālu starpību? � Augustino mulsdams jautāja.

� Tu, � Beharvejs rēca, � ha, ha, ha! Neesmu biologs, nevaru precīzi definēt atmiņu. Nav svarīgi, ha, ha, ha!

Man sanāca dusmas par �ādu nepiedienīgu Beharveja uzvedību, un es viņam uzkliedzu:

� Liecies mierā, velns!

� Nolādēts! Liecies mierā pats! Es esmu saticis vecu draugu, ko jau biju domājis esam �ķirtu no manis uz visiem laikiem! Kāpēc lai es nepriecātos? Viņ� palika tur, es esmu miris, un tomēr mēs satikāmies!

Viņ� tie�ām izturējās tā, it kā būtu visparastākajos apstākļos negaidīti saticis Augustino.

� Pie velna, � viņ� iesaucās. � Kāda jēga ik mirkli atcerēties, ka te notiek velns zin kas, un galu galā sajukt prātā! Hei, Augustino! Iesim labāk ierausim kādu glāzīti uz tiem priekiem! Esi vīrs un neņem galvā to, ka esi �onakt piedzimis! Ha-ha-ha!

� Bet nopietni, kā es te nokļuvu?

� Tevi noraidīja pa radio no Lukrēcija! Pārvērta elektromagnētiskajās svārstībās un noraidīja. Tāpat kā skaņu! Ha-ha-ha! Bet �eit tevi uztvēra, pastiprināja un atskaņoja! Ha-ha-ha!

� Bet nopietni? Es neko nesaprotu, � Augustino jau gandrīz lūdzās.

� �aubos, vai tu atceries, no kurienes tu �eit nokļuvi un ko darīji vakar, � es īgni norūcu.

� Tik tie�ām! � Augustino iesaucās. � Neatceros! Bet kā tu to zini?

� Paklau, mazais, � Beharvejs uzsita viņam uz pleca un palīdzēja piecelties. � Cik atceros, tev bija vāja sirds, tāpēc labāk nejautā savu pagātni, bet ejam uz mājām un iepazīsimies ar mūsu kompāniju!

�ie vārdi tikai satrauca Augustino vēl vairāk. Juzdamies vesels un spirgts, viņ� nevarēja pieļaut domu, ka nesen būtu bijis smagi slims, tāpēc nespēja savam atmiņas zudumam rast nekādu izskaidrojumu.

Es te sīki neatstāstī�u, kā mēs pamazām, pa ceļam uz mājām viņam visu izskaidrojām. Protams, viņ� nespēja mums uzreiz noticēt, domāja, ka atkal par viņu smejamies un izjokojam. Ta�u tik�anās ar daudzajām kopijām bija pietiekams pierādījums.

� Tici vai netici, � Beharvejs beigās noteica, � bet tu esi starp mums, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, un jādzīvo vien būs.

Tā Augustino atkal bija kopā ar mums.

Rudens tuvojās arvien vairāk. Kļuva manāmi vēsāks. Bet pēc Augustino iera�anās sākās īsti cilvēku plūdi. Lai rudenīgajā laikā neļautu jaunajiem saaukstēties, ilgi guļot jūrmalā slapjiem, mēs pārmaiņus naktīs de�ūrējām krastā un gaidījām uzplūdus. Jaunos nedrīkstēja pamest jūrmalā līdz rītam arī tāpēc, ka, pamodu�ies vieni pa�i, tie nezināja, kurp doties. Ja mūsu ekspedīcijas locekļu kopijas zināja mājas, tad �ie varēja galīgi nomaldīties.

Caurmērā jūra katru nakti izsvieda vienu divus cilvēkus un da�us dzīvniekus. Da�as naktis cilvēku nebija nemaz, bet kādā toties veseli pieci.

Harveji bija jau tiktāl pieradu�i, ka viņus vairs nemaz nepārsteidza �īs parādības apbrīnojamā savādība, viņus interesēja vienīgi tas, ko nu atkal jūra būs mums uzdāvinājusi.

Mūsu ekspedīcijas locekļu kopijām vēl nebija samērā daudz jāskaidro viņu izcel�anās. Bet ar tagadējiem jaunpienācējiem, kas visi kā viens bija kaut kur tālā pagātnē satikti cilvēki, bija jānoņemas līdz apnikumam. Pamēģiniet jūs iestāstīt dzīvam cilvēkam, ka viņ� nemaz nav viņ�, bet gan viņa kopija, ka viņ� tikai �onakt radies jūras dzelmē un tā tālāk, � tad sapratīsiet mūsu grūtības un pūles.

Nepilnās divās nedēļās mūsu skaits vairāk nekā divkār�ojās. Mēs jau sākām baidīties, ka, tā turpinoties, nāksies celt vēl vienu māju.

Visu �o laiku es nejutos sevi�ķi labi. Es nespēju �ādas likteņa nenormālības panest tik viegli kā Harvejs. Es nevarēju tikt vaļā no domas, ka visi �ie cilvēki, kas bija man apkārt, kas runāja, strādāja un ar katru dienu vairojās skaitā, ir tikai rēgi. Materializēti rēgi. Man likās, ka kādu dienu tie var pēk�ņi pazust. Ne vienmēr spēju izturēties pret viņiem kā pret cilvēkiem, un tas mani stipri mocīja. Cik redzēju, vērojot savus �alter ego�, arī tie nejutās labāk.

Harvejs, kādu laiku vērojis mūs, reiz teica man:

� Osvaldo, es redzu, tev neliek miera tavs sapnis.

Es tie�ām bie�i to atcerējos un domāju par dīvaino sakritību starp sapni un īstenību.

� Tā ir tikai sagadī�anās, � Harvejs teica, it kā uzminējis manas domas. � Tiec ta�u galā pats ar sevi!

� To, ka tas jādara, es pats zinu, � atteicu, � zinu, ka nav nekādu pārdabisku spēku, bet tomēr� nelādzīgi.

� Nepierasts. Saņemt cilvēkus jau pazīstamus, gatavus un pieaugu�us.

� Tāpēc jau viņi man �ķiet kā rēgi, � es teicu.

� Kas tad ir rēgi? Ņemot vērā, ka viņi īstenībā neeksistē, tie ir cilvēka iedomu radīti tēli. Cilvēks tos tikai iedomājas. Viņi eksistē cilvēka smadzenēs, tāpat kā atmiņas par kādu cilvēku. Bet �eit, okeāna dzelmē eksistē tik augsti organizēta matērija, kas spēj materializēt cilvēku tikai pēc mūsu atmiņām, jo kur gan citur tā var smelties ziņas par mums pazīstamajiem cilvēkiem, kas te pēdējā laikā uzrodas. Bet atmiņas un iedomas, kā jau teicu, stāv ļoti tuvu. Tā ka tu nesajūc prātā, ja kādreiz ieraudzīsi krastā izmestu spoguļveida ērmu ar manu seju. Arī tur nebūs nekā pārdabiska.

Es nodrebēju.

� Ko tu tur muldi! � izgrūdu.

� Tu brīnies, kā Aminta var zināt, ka viņa bijusi spogulis. Atceries, ka visa mezgls ir mūsu smadzenes. No turienes cēlu�ies visi tie pavedieni, ko radījusi jūras dzelme. Amintas radītājs apkopoja viņā visu, ko tu par viņu zināji, arī to, ka tu viņu redzēji savos murgos. Viņ� tikai pārvērta tavas atmiņas par Amintas atmiņām, jo savādāk ta�u Aminta būtu fiziski pārveidota tava kopija. Saprati?

� To es zināju arī pats, � teicu lēnām, � tomēr labi, ka ir kāds, kas to pasaka.

� Neviens cilvēks nekad nav nokļuvis tik dīvainā situācijā kā mēs. Visiem vienmēr ir bijusi darī�ana ar normāliem cilvēkiem, kas dzimu�i un augu�i, bet nevis radu�ies no jūras kā sengrieķu dievi. Ta�u tāpēc nav jāzaudē galva. Galu galā tas ta�u ir pat interesanti, vai ne?

� Protams� Bet pierast grūti. Da�reiz, runājot ar viņiem, liekas neticami, ka viņi patie�ām var mani saprast, jo nav ta�u cilvēki.

� Osvaldo! Galvenais ta�u ir tas, ka viņi IR CILVĒKI! Kādā ziņā skaņa, ko tu izrunā pats, at�ķiras no tās, ko tev atskaņo magnetofons, kurā tu esi ierunājis? Ne ar ko. Tikai pagātnē, pēc izcel�anās, bet tagadnē, tavās ausīs � ne ar ko. Tāpat ir arī ar �iem cilvēkiem. Tagadnē izturies pret tiem kā vienmēr, bet pagātnei pieej zinātniski. Tā dro�āk.

Es pamāju un klusēju.

� Tu baidies no viņiem? � Harvejs atkal iejautājās.

� Zināmā mērā jā, tikai ne tāpēc, ka gaidītu no viņiem ko ļaunu, � padomājis atbildēju. � Psihiski, var teikt, ne fiziski.

� Nu, tas pāries. Tātad atceries � tagad viņi ir parasti cilvēki!

�ī saruna ar Harveju man deva ļoti daudz. Es nomierinājos gandrīz pilnīgi. Galu galā organisma milzīgās pielāgo�anās spējas ņēma virsroku, un es pieradu pie visa un spēju uzņemt jaunos viesus tāpat kā Harvejs � vienkār�i un nepiespiesti.

Onariosi, tāpat kā vienmēr, bija drūmi, nerunīgi un neizdibināmi. Ko viņi domāja, nezinu, bet nekādas sevi�ķas bailes vai nepatiku pret jaunajiem neizrādīja. Acīm redzot, arī viņ� jau bija pieradis pie visa.

Turpretim ar Leonu nebūt tā nebija. Viņ� joprojām vairījās no savām kopijām, uz jaunajiem lūkojās ar gandrīz neslēptu riebumu un bie�i, kad viņu pēk�ņi iztraucēja kāds troksnis vai negaidīti parādījās kāds no jaunajiem, krustījās. Reiz, to novērojis, es iesāku ar viņu sarunu:

� Vai tie�ām tu esi iesācis ticēt dievam? Tu varētu kalpot skolās par piemēru, kā senie cilvēki sāka nodoties reliģijai. Lūk, cik ātri cilvēks atzīst pārdabisku spēku eksistenci, līdzko sastopas ar viņam nesaprotamām dabas parādībām!

Leons neapmierināts aizgriezās un atcirta:

� Neko tamlīdzīgu es nedomāju, � un gribēja izbeigt sarunu, ta�u es neatlaidos:

� Ko tad tu domā? Ka visi tie ir spoki? Kāpēc tad viņi no krusta zīmes nepazūd?

� Tas bija agrāk, kad spoki no krusta bēga, � Leons neskaidri nomurmināja, ta�u es saklausīju.

� Ek, Leon, Leon. Kā gan zinātnieks var noticēt vecu vecajām pasaciņām par eņģeļiem un svētajiem?

Leons pēk�ņi apsviedās:

� Kas tev teica, ka es ticu eņģeļiem un svētajiem? Tu neko nesaproti. Iedomājies, ka tas tur, dzelmē, lasa katru tavu sīkāko domiņu, var pateikt iepriek� katru tavu soli, nosaka tavu likteni uz �īs planētas, spēj radīt tādu kā tu un acumirklī nonāvēt ar savu neredzamo roku. Viņ� soda un attaisno pēc saviem ieskatiem. Vai tas vairs daudz at�ķiras no dieva?

Man vai mute palika vaļā, tik negaidīts bija �āds pavērsiens mūsu sarunā. Leons ticēja kaut kādam zinātniski atzīstamam dievam! Un es pirmajā mirklī pat nevarēju atrast argumentus pret viņu.

� Kādā ziņā viņ� tur rokās mūsu likteņus? No kura laika viņam tāda vara? � beidzot jautāju.

� Vai tu esi izmērījis viņa varas robe�as? Kur ir galvojums, ka viņ� ir parādījis visu, ko spēj? Vai, spēdams izņemt domas no mūsu galvām, viņ� nespēj tās tur arī ielikt, tādējādi likdams mums rīkoties tā vai citādi?

� Hm� � es apjuku, � bet no viņa soda ta�u mēs veiksmīgi noslēpāmies gravā.

� Tā kunga ceļi ir neizdibināmi, � Leons pasmaidīdams atbildēja ar veco teicienu. � Varbūt viņ� gribēja nevis nonāvēt mūs, bet gan parādīt, ka to spēj.

� Vai tu gribi teikt, ka viņ� ir visvarens?

� Priek� mums � jā.

Brīdi es nezināju, ko teikt, tad pajautāju:

� Bet kāpēc tad tu krusties, ja netici vecajai baznīcai?

� Paradums. Bet vispār labāk viņu godināt ar krustu, nekā negodināt nekā.

� Vai tu domā, ka viņ� redz tavu godinā�anu?

� Viņ� ta�u lasa katru manu domu!

� Bet varbūt nelasa. Varbūt lasīja tikai tajā naktī, kad mēs raustījāmies krampjos.

� Bet varbūt toreiz viņ�, tā sakot, pārrakstīja, bet lasa vienmēr, vai vismaz kad iepatīkas.

� Un tu gribi viņu pielabināt ar krustiem un lūg�anām?

� Negribu vienreiz, kad viņam būs apnicis rotaļāties ar mums, nosprāgt līdzīgi tam rudajam kaķim.

� Vai tu domā, ka viņ� tevi saprot?

� Viņam nav vajadzīgi vārdi, viņ� lasa domas. Es ar viņu bie�i sarunājos.

� Ko? Viņ� tev atbild? � es biju pārsteigts.

Leons piesarka.

� Nezinu. Bie�i es uzdodu viņam jautājumus un tūlīt iedomājos viņa atbildi. Nevaru pateikt, vai tās ir manas pa�a domas, vai viņ� man tās ieliek galvā.

� Hm� � es brīnījos arvien vairāk. � Bet vai agrāk tu tā nesarunājies pats ar sevi?

� Sarunājos gan. Toreiz es runāju ar savu likteni� Vispār, ar kaut ko tādu, kas atrodas manā dvēselē, nekur ārpusē, un vada mani.

� Nu, redzi nu. Agrāk ta�u tu nevarēji būt sakaros ar Buenosa planētas dievu!

� Tiesa gan, � Leons steidzīgi piekrita, � arī es pats neticēju, ka viņ� man atbild. Bet tas neizmaina neko no pārējā.

� Bet par ko tad jūs runājat? � vēl pajautāju.

� Visvairāk par Lielajiem Dzīves Likumiem. Bet da�reiz arī par ikdieni�ķām lietām.

� Kas tie par likumiem? � es nesapratu.

Leons atmeta ar roku, negribēdams daudz stāstīt.

� Ir tādi likumi, tāpat kā fizikā, ķīmijā vai matemātikā. Un noteicis tos tas pats, kas citus likumus. Daba, ja tu vēlies tādu nosaukumu, ne citādu. Priek� citiem tas nav svarīgi, bet priek� manis svarīgi.

Es grozīju galvu. Jo dziļāk es ielauzos Leona garīgajā pasaulē, jo vairāk tā mani pārsteidza.

� Bet kad tad jūs ar viņu sarunājaties?

� Visvairāk vakaros pirms aizmig�anas.

Es klusēju.

� Vai tu tici aizkapa dzīvei? � iejautājos.

� Ja būtu iemesls, ticētu. � Tad piebilda ar ironisku pieskaņu: � Mana dvēsele jau pirms nāves ir iemiesojusies divās citās miesās. Un, ja es nomirtu un mani iesviestu jūrā un pēc divām nedēļām es izkāptu no tās un dzīvotu tālāk; vai tā būtu aizkapa dzīve vai �īssaules? Vai es būtu es vai kāds cits? Kur te ir robe�a? Vai varbūt aizkapa dzīve ir zinātniski iespējama? Es bie�i esmu domājis par cilvēka niecīgumu mū�īgajā dzīves ritumā. Pietiktu kādam manam sencim pirms tūksto� gadiem viduslaiku krodziņa kautiņā dabūt ar solu pa galvu vai arī palikt vecpui�os, un es nebūtu tagad radies; vismaz mana dvēsele ne. Vēl vairāk � kaut kāda amēba varēja izmainīt manu sen�u attīstības ceļu. Kas tad to nosaka? Dievs? Ja viņa nav? Gadījums? Liktenis? Liktenis, kas no mūsu dzīves ikdienas likstu vadī�anas izaug pāri visuma bezgalībām un tur saplūst ar citiem likteņiem? Kas tad ir cilvēks, �is gaisto�ais molekulu savienojums, kas to augstās organizētības dēļ ieguvis intelektu? Un ja citas molekulas sakārto jeb organizē glu�i tāpat, tad iegūst glu�i tādu pa�u intelektu. To rada matērijas organizētība, kā tas radās, matērijai pamazām organizējoties. Vienāda matērijas organizācija, vienāds saprāts, � un miris cilvēks dzīvo tālāk. Cik vienkār�i tas ir mūsu teorijā, tik vienkār�i tas ir praksē tur, jūras dzelmē. Izmaina mazliet matērijas organizāciju mūsu smadzenēs ar radiostarojuma palīdzību, � un mēs domājam to, ko mums liek mūsu pavēlnieks. Vai kāds brīnums, ka mēs esam pa radio vadāmas rotaļlietas vēl augstāk organizētas matērijas rokās? Kas var pateikt tās organizācijas robe�as? �ī pretīgā niecības un nevarības sajūta! Varbūt tie�i tāpēc man tik pretīgi visi apkārtējie viltuscilvēki � mūsu niecības apliecinājumi.

Leons apklusa un aprima rūgtā sūdzē�anās.

� Nebiju domājis, ka tu tāds filozofs, � domīgi teicu, nezinādams, ko citu lai saku.

Leons mulsi pasmaidīja:

� Aizmirsos mazliet.

� Tātad viņi tev pretīgi kā mūsu niecības apliecinājumi. Bet vai tu nepārspīlē �o niecību? Pavēro reālo dzīvi. Mēs darām, ko gribam, dzīvojam, strādājam, un augstāki spēki to neietekmē.

� Vairumu cilvēku varbūt arī ne, ja vien neskaita Likteni, bet mūs, kā redzi, ietekmē. Bet vispār nevar noliegt, ka arī matērijas radītais intelekts savukārt ietekmē pa�u matēriju. Savstarpēja mijiedarbība � varbūt tāds ir viens no dzīves likumiem. Savstarpēja mijiedarbība un tai pāri Liktenis � gadījums.

� Labi, Leon, � es beidzot teicu, � mēs tomēr nesāksim piekopt tavu augstāk organizētās matērijas kultu. Nav nekādu pierādījumu, ka tie tur okeānā būtu patie�ām tik vareni, kā tu domā. Nav pierādījumu, ka viņi ikbrīd lasītu mūsu domas, un vēl mazāk ticams ir apgalvojums, ka mēs tiekam vadīti pa radio.

� Ja ne mēs, tad varbūt viņa ielikteņi, mums uzdāvātie cilvēki. Ja nu, runājot ar �iem mūsu viesiem, mēs sarunājamies ar pa�u radītāju?

� Nevar būt!

� Ja viņ� izliekas, tikai spēlējas ar mums, jo te nemaz nevar teikt, ka krāpj mūs. Ja nu no �iem ielikteņiem var sagaidīt visnegaidītākos soļus? Ja viņi nav cilvēki, bet augstākas varas uzsūtīti briesmoņi?

� Nevar būt!

� Bet ja nu tomēr? Arī tādā ziņā man no viņiem bail. �īs �aubas neliek miera! Pastāvīgā briesmu sajūta! Gribas lūgties augstākās varas �ēlastību.

� Tava stāsta viena daļa var kalpot kā zinātnisks izskaidrojums pa�reizējiem notikumiem. Bet pārējā daļā tev nav taisnība. Var pierādīt, ka viss ir daudz vienkār�āk, nekā tu domā. Zemūdens iemītnieki patie�ām ir augstāk attīstīti par mums vienā dzīves jomā, bet ne sevi�ķi daudz augstāk, un arī mums būtu pa spēkam tāda attīstības pakāpe. Tāpēc atmet bailes un mazvērtības sajūtu. Pēdējā ir sevi�ķi bīstama. Cilvēka prāts tavā mijiedarbībā var ņemt virsroku un ietekmēt gadījumu � likteni sev vēlamā virzienā. Katrā ziņā augsti organizētā matērija ir pārāka par neorganizēto un vēl augstākās organizācijas pakāpes tai ir sasniedzamas. Un, jo augstāka �ī pakāpe, jo vairāk cilvēks pakļauj sev likteni. Tas notiek pēc dabas likumiem. Daba strādā cilvēka labā, nevis pret to. To tu biji piemirsis, � to, ka cilvēks ir dabas lolojums. Tāpēc, Leon, vairāk drosmes, stingri uz kājām!

� Lai dzīvo cilvēks! � Leons piebilda mazliet ironiski, bet viņa sejā tomēr atspoguļojās atvieglojums.

Tā beidzās �ī saruna, kas sagrāva Leona ticību augstākās matērijas dievam un stipri palīdzēja nomierināt pa�u Leonu, tāpat kā iepriek�ējā saruna ar Harveju bija nomierinājusi mani.

Iepriek� minētajās divās nedēļās jūra mums uzdāvināja deviņpadsmit cilvēkus. Vispirms nāca vēl viena Aminta, tad agronome no Lukrēcija, Harveja mīļākā, tad atkal Aminta, studente no Lukrēcija, vēlreiz Aminta, atkal agronome, tad Olvārija, mana māsa, Silvio, viņas ne�ķiramais līgavainis, vēlreiz Olvārija, dispe�ere no Betta-26, tad kāda Harveja jaunības dienu mīlestība, ko es nepazinu, tad kāds Onariosa jaunības paziņa, tad bijusī Onariosa meitene, tad otrs paziņa, atkal pirmais paziņa un atkal meitene. Tad jūra izmeta stacijas Betta-26 priek�nieku � to, kur� bija savā laikā apgalvojis, ka es esot apdomīgs, nosvērts un neatlaidīgs �, pēc tam viņa skaisto meitu un beidzot vēl vienu meiteni, par kuru pastāstī�u vēlāk. Lūk, visi mūsu viesi!

Kā gan mums nācās nopūlēties, kamēr izskaidrojām viņiem visiem viņu likteni! Kādas tik scēnas netikām redzēju�i! Bettas priek�nieks trieca dūri galdā un kliedza, kādas mums esot tiesības transportēt viņu bez pa�a atļaujas no ērtās Bettas uz �o neapdzīvoto planētu. Silvio, turpretim, kad pārtrauca brīnīties kā �eit nokļuvis, bija tīri priecīgs par �o vienreizējo dēku.

Visi viņi bija normāli cilvēki, tādi, kādus mēs tos atcerējāmies, tikai viņu pagātne viņiem pa�iem bija ļoti miglaina. Viņi zināja par sevi tikai to, ko par viņiem zinājām mēs �etri, kas nolaidāmies uz Buenosa. Cilvēkiem, kurus pazinām mēs visi, nevarēja pateikt, pēc kura atmiņām tie radīti � tajos bija apvienotas mūsu visu atmiņas.

Mūsu laime, ka visi �ie deviņpadsmit tika iznesti krastā ar visām drēbēm, savādāk mums pietrūktu apģērba, sevi�ķi sievie�u apģērba. To faktu, ka viesi atkal nāca krastā apģērbti, mēs izskaidrojām tā, ka atceramies viņus vienmēr tikai apģērbtus, tāpēc arī dzelmē viņus radīja apģērbtus, bet Augustino pat ar visām brillēm.

Tagad būtu laiks pastāstīt sīkāk par da�iem mūsu viesiem, ko jūs vēl nepazīstat. Agronomi sauca Husita, bet otru mēs nosaucām par Ahusitu. Pedagoģijas studentei no Lukrēcija vārdā bija Lana. Harveja jaunības mīļāko sauca Kresī, bet skaisto Bettas priek�nieka meitu par Fortūnu � daudzsolo�s vārds, vai ne? Onariosa jaunības dienu meiteni sauca par Kensiju un attiecīgi otru par Akensiju.

Ar Onariosa paziņu, kura vārds bija Donfiļjo, gadījās neparasts notikums. Jau tad, kad mēs viņu atnesām mājā, es ievēroju, kā nobālēja Onarioss. Pamodies, Donfiļjo apskatījās apkārt un, pamanījis klāteso�o vidū Onariosu, viņ� it kā sarāvās. Dūres viņam savilkās, seja noraustījās, acis ļauni iedzalkstījās, ta�u, laikam redzēdams, ka visapkārt daudz cilvēku, viņ� nemetās virsū Onariosam.

Mēs pēcāk prasījām Onariosam, vai tas kāds viņa ienaidnieks, bet Onarioss vairījās atbildēt. Nāko�ajā naktī kopā ar Kensiju atradām vēl vienu jaunu vīrieti, kalsenu, melnīgsnēju, tum�iem matiem, asu degunu, plānām lūpām. Ne Harvejs, ne Leons, ne es viņu nepazinām, tāpēc nospriedām, ka tam atkal jābūt Onariosa paziņam. Pasaucām viņu. Tā arī izrādījās, bet Onarioss sadrūma vēl vairāk un pateica tikai, ka �o saucot par Franti�eku.

Pēc atmo�anās Franti�eks, ieraudzījis Onariosu, sāka drebēt un lūgties �ēlastību.

Tagad jau mēs visai neatlaidīgi prasījām Onariosam visu izstāstīt. Beidzot viņ� bija arī spiests to darīt. Pie vakariņu galda viņ� mums pavēstīja sekojo�u stāstu.

* * *

Tas noticis pirms gadiem piecdesmit, kad Onariosam biju�i nepilni trīsdesmit gadi. Viņ� piedalījies ekspedīcijā uz sistēmu A-sigma. Ekspedīcijas sastāvs bijis stipri līdzīgs mūsējās sastāvam, proti � �etri vīrie�i un viena sieviete. Ekspedīciju vadījis slavenais profesors Lamankruā, kur� bijis arī Teriusa 4. zinātniskā institūta prezidents. Viņa palīgs raķetē bijis Donfiļjo. Raķetes bortmehāniķis bijis Franti�eks. Sievieti raķetē sauca Kensija, un tā bija jau tikpat kā Onariosa līgava.

Ekspedīcija sekmīgi sasniedza sistēmu A-sigma, izpētīja sevi�ķi interesanto astoto planētu, strādājot diezgan grūtos apstākļos, izdarīja vairākus vērtīgus zinātniskus atklājumus. Lamankruā, vērtējot kaimiņu planētu � numur deviņi � konstatēja tur bagātu reto metālu krājumu pazīmes. Starp metāliem bija arī toreiz vēl diezgan dārgās anihilatora degvielas sastāvdaļas. Lamankruā ieteica doties uz planētu A-sigma-9 un pārbaudīt datus. Donfiļjo nepiekrita tam, aizbildinoties, ka tas neietilpstot ekspedīcijas programmā, bet faktiski galvenokārt tāpēc, ka tas aizkavētu atgrie�anos mājās par da�iem mēne�iem.

Tomēr ekspedīcija uz A-sigma-9 notika. Lamankruā tur atklāja patie�ām vērtīgas reto metālu atradnes. Ta�u ļaunais un nesaticīgais Donfiļjo tagad ik uz soļa pretojās Lamankruā pavēlēm. Lamankruā stingrība un noteiktība Donfiļjo satracināja vēl vairāk. Pamazām sirmais zinātnieks iemantoja sava palīga naidu. Vēl senāks bija Donfiļjo naids pret Onariosu, cēlies vēl pirms ekspedīcijas sākuma no Donfiļjo greizsirdības uz Onariosu par Kensiju. Tā ekspedīcijas dalībnieku starpā brieda konflikts.

Reiz Lamankruā stingri, bet taisnīgi sodīja Donfiļjo par izlēcienu, kas varēja kaitēt visai ekspedīcijas gaitai. Tad Donfiļjo sāka domāt par atriebību. Viņ� nolēma izrēķināties ar abiem saviem pretiniekiem. Ja piespiestu Franti�eku un Kensiju klusēt, noziegumu varētu noslēpt. Tad Donfiļjo kā Lamankruā palīgs un vērtīgu atklājumu atvedējs, varēja cerēt uz institūta prezidenta vietu.

Sākās atpakaļceļ�, un Donfiļjo sāka rīkoties. Drīz vien Lamankruā pēk�ņi sasirga un ātri nomira. Kensija kā ārste konstatēja, ka viņ� miris indes iedarbībā. �o vielu ekspedīcija lietoja da�ās ķīmiskās analīzēs, bet cilvēka organismu jau tās niecīgs daudzums spēja nāvīgi saindēt.

Kensija �o savu atklājumu pateica vienīgi Onariosam. Tas rūpīgi izmērīja indes daudzumus, kas raķetes laboratorijā bija ekspedīcijas sākumā, ko iztērēja tās laikā, un pārliecinājās, ka no laboratorijas patie�ām nozudu�i da�i grami indīgās vielas. Vēl vairāk, viņ� pārliecinājās, ka slepkava nav iztērējis visu pie viņa eso�o indi, un tāpēc sāka uzmanīties.

Tūlīt pēc profesora nāves Donfiļjo gribēja iz�aut Lamankruā līķi kosmosā, ta�u Onarioss neļāva, gribēdams aizvest to līdz pa�ām mājām, lai tur izdarītu izmeklē�anu. Donfiļjo uzstāja, uzskatot sevi par tagadējo ekspedīcijas priek�nieku. Onarioss to neatzina, negribēdams pieļaut, ka cilvēks, uz kuru krīt vislielākās aizdomas par slepkavību, iegūst tiesības vadīt ekspedīciju. Ar apmelo�anu, draudiem un iebiedē�anu Donfiļjo pārvilka savā pusē Franti�eku.

Sarīkoja balso�anu, ta�u vieno�anos nepanāca � nobalsoja 2 : 2. Donfiļjo sāka rīkoties patvaļīgi un gribēja iz�aut profesora līķi ar varu. Tad arī Onarioss sāka lietot spēku un guva uzvaru. Donfiļjo piekāpās. Ta�u jau pirmajā naktī vai, pareizāk sakot, gulē�anas laikā, viņ� patvaļīgi ievietoja nelaimīgā profesora līķi �astronautu zārkā� un iz�āva kosmosā.

Tagad ekspedīcija galīgi sa�ķēlās. Onarioss un Kensija sāka ēst atsevi�ķi, baidoties no indes. �āds stāvoklis neturpinājās ilgi; drīz notika sprādziens viņu attiecībās.

Reiz Kensija, iegājusi noliktavā, pārsteigusi tur Donfiļjo, kur�, atvēris iero�u kasti, pa�reiz piesavinājies divus automātiskos revolverus. Kensija uztraukta neļāvusi to darīt. Kad Donfiļjo nenolicis iero�us atpakaļ, Kensija gribējusi iet pie Onariosa visu pavēstīt. Donfiļjo neļāvis. Kensija arī paķērusi ieroci, lai nestu to Onariosam, bet Donfiļjo izsitis to viņai no rokām. Tad Kensija iesitusi Donfiļjo. Tas sagrābis dusmās Kensiju aiz rokas, nezinādams, ko darīt, un vēl vilcinādamies.

Kensija mēģinājusi izrauties un, nevarēdama to izdarīt, sākusi kliegt. Donfiļjo mēģinājis to apklusināt, bet Kensija kliegusi vēl skaļāk un situsi Donfiļjo, saukdama Onariosu. Tad viss Donfiļjo niknums par to, ka Kensija tik kategoriski stāv Onariosa pusē, pēk�ņi izlējies. Viņ� trīs reizes pēc kārtas ie�āvis Kensijai krūtīs.

Tad izskrējis laukā no noliktavas un ieraudzījis Onariosu savas istabas durvīs. Tūlīt sācis �aut, bet netrāpījis. Onarioss atlēcis atpakaļ savā istabā, aizcirtis durvju lūku un iebultējies.

Donfiļjo apjautis, ka nogalinājis to, kuru gribēja dabūt sev par sievu, tāpēc vēl lielākā niknumā metās virsū Onariosam vai, pareizāk sakot, viņa istabas durvīm. Viņ� ilgi plosījies gar tām, visādiem līdzekļiem pūlēdamies tās atdarīt, ta�u durvis nepadevu�ās, un viņ� aprimis.

Donfiļjo un pārbiedētais Franti�eks izmēģināju�ies visādus līdzekļus, lai atvērtu durvis, ta�u nesekmīgi. �o mēģinājumu laikā Onarioss stāvējis aiz durvīm ar smagu dzelzs stieni rokās, gatavs visbriesmīgākajai cīņai. Uzbrucējiem atlicis tikai uzspridzināt durvis, ta�u to viņi nevarēja atļauties visas raķetes dro�ības dēļ.

Abi nelie�i iz�āva kosmosā Kensijas līķi � Onarioss, sē�ot savā istabiņā, dzirdēja iz�au�anas aparāta troksni. Donfiļjo un Franti�eks nolēmu�i nomērdēt Onariosu viņa istabā badā un slāpēs. Viņu plāns bija iz�aut visus trīs līķus kosmosā, piecos lidojuma mēne�os, kas bija vēl priek�ā, noslēpt visas nozieguma pēdas, un mājās apgalvot, ka Lamankruā, Onarioss un Kensija gāju�i bojā uz planētām A-sigma astoņi un deviņi. Tas patie�ām varēja gadīties itin viegli, sevi�ķi uz planētas A-sigma-9.

Onarioss sēdējis savā istabā divas diennaktis, cie�ot badu un slāpes. Viņ� izdzēris visu ūdeni, kas bijis uz galda karafē un arī puķu vāzē. Donfiļjo un Franti�eks pārmaiņus sargāju�i durvis. Beidzot, nevarēdams vairs ciest bada un slāpju mokas un zinādams, ka citas izejas vienalga nav, Onarioss nolēmis iziet no savas istabas un sākt briesmīgo cīņu, kaut arī tas maksātu dzīvību.

Viņ� nogaidījis laiku, kad Franti�eka de�ūra gājusi uz beigām. Dzirdēdams, kā noguru�ais Franti�eks aiz durvīm �ņāc, Onarioss uzmanīgi atvilcis bultas, kas nenācies viegli, jo tās bija no triecieniem saliektas, un atvēris durvis. Pēk�ņi pamodinātais un izbiedētais Franti�eks tvēris pēc revolvera, ta�u Onarioss zibenīgi iesitis viņam pa galvu ar dzelzs stieni, un Franti�eks nepaspējis iz�aut. Onarioss izrāvis viņam revolveri no rokas un tikko paspējis apgriezties, kad savas istabas durvīs ar revolveri rokā parādījies trok�ņa uztrauktais Donfiļjo.

Abi pamanīju�i viens otru reizē un reizē arī sāku�i �aut. Izrādījies, ka Donfiļjo savu revolveri pielādējis ar sprāgsto�ajām lodēm un to pa�u licis darīt arī Franti�ekam. Ne viens, ne otrs netrāpījis, tikai pret sienām izsprāgu�o lo�u �ķembas ķēru�as gan vienu, gan otru. Donfiļjo iebēdzis savā istabā, Onarioss dzinies pakaļ. Donfiļjo gribējis aizbultēt durvis, bet nepaspējis. Pieskrēju�ais Onarioss atspiedis tās vaļā un sācis �aut istabā. Donfiļjo savukārt atlēcis no durvīm un atklājis pa tām uguni. Onarioss nevarējis tās atvērt, lai lodes neķertu viņu. Briesmīgā divkauja ieilgusi.

Onarioss caur durvju �ķirbu ap�audījis istabu, Donfiļjo savukārt centies trāpīt �ķirbā. No lo�u �ķembām un mēbeļu �ķēpelēm abu pretinieku sejas jau biju�as vienās asinīs, un vietvietām bija pārcirstas arī drēbes. Iz�āvis pirmo aptveri ar piecpadsmit patronām, Onarioss atjēdzies, ka viņam nav nevienas liekas aptveres, bet skriet pēc tās pie Franti�eka nozīmētu nāvi. Tāpēc, pārslēdzis revolveri uz otro aptveri, kas tajā vēl bija, viņ� �āvis uzmanīgi un taupīgi. Bet Donfiļjo ap�audījis spraugu tikpat neganti, un drīz vien viņam abas aptveres biju�as tuk�as. Viņ� gribējis ātri ielikt jaunas, bet Onarioss, kur� tikai gaidījis �o brīdi, izdzirdis aizvara klik�ķi un, zinādams, ka ienaidnieks pa�reiz nevar �aut, tūlīt to izmantojis. Viņ� atspēris vaļā durvis un iz�āvis tie�i uz Donfiļjo.

Kaut gan Onariosa acis bija aizmigloju�i sviedri un asinis, kas tecēja no ievainojumiem pierē, tomēr viņ� trāpījis Donfiļjo sejā. Sprāgsto�ā lode sa�ķaidījusi nelie�a galvu, un druknais ķermenis nogāzies uz paklājiem.

Onarioss tikko spējis aiziet līdz gultai, kad no pārguruma, bada un pārdzīvojumiem zaudējis samaņu.

Dabiski, ka viss �is notikums atstāja lielu iespaidu uz Onariosu. Mīļotās nāve, daudzās slepkavības, piecu mēne�u ilgais ceļ� vientulībā kopā ar diviem līķiem � tas viss radīja smagu psihisku traumu. Onarioss izdzīvoja, bet noslēdzās sevī, kļuva nerunīgs, vienmēr nopietns. Piecus mēne�us Onarioss lidoja kopā ar Donfiļjo un Franti�eka līķiem, kurus pēc tam nodeva izmeklē�anas komisijas rokās.

Onarioss viens pats bija palicis dzīvs raķetē, �ajā cilvēces saliņā izplatījuma bezgalībā, kas gandrīz uz diviem gadiem bija no�ķirta no pārējās dzīves. Viens pats dzīvs, pārējie nogalināti �ā Donfiļjo dēļ.

* * *

Tāds bija Onariosa stāsts, ko viņ� bija mums tik ilgi noslēpis, un tādi �ie ļaudis, ko mums tagad bija dāvājusi jūra.

Nāko�ajā rītā jūra izsvieda otru Donfiļjo. Abi viņi bija zema auguma, it kā platajos, mazliet sakumpu�ajos plecos ierautu galvu, rokas viņi pastāvīgi turēja nolaistas, nu, salīdzinājuma pēc teiksim: kā gorillas.

Mēs domājām, ko ar viņiem darīt. Vecais Donfiļjo bija pelnījis nāvi. Ko darīt ar �iem? Viņi ta�u vēl nebija neko noziegu�ies. Vai tāpēc vien, ka viņi bija noziedznieka kopijas, mēs varējām viņus sodīt? Bet mēs varējām viņus tikai vai nu nonāvēt, vai arī ļaut dzīvot starp mums. Tre�ās iespējas nebija.

Mēs sarīkojām apspriedi un ilgi debatējām par �o sare�ģīto problēmu. Vairums no mums tomēr bija par Donfiļjo un Franti�eka ap�ēlo�anu, jo mēs ta�u nevarējām nonāvēt cilvēkus, kas savā jaunajā dzīvē vēl nebija izdarīju�i nekā ļauna. Tomēr mēs nolēmām iero�us viņu rokās nedot, uzmanīt un vērot viņus, kā arī nelaist nekur projām no mājām. �ādu re�īmu viņiem bija jācie� uz nenoteiktu laiku. Tā arī viņi sāka dzīvot starp mums.

Pa�u pēdējo mums krastā iznesa kādu meiteni, par kuru es solījos pastāstīt vēlāk. Es tūlīt pazinu �o meiteni. Tā bija D�enija! Iedomājieties, es nekad nebiju viņu redzējis, biju tikai lasījis par viņu grāmatu, bet tagad viņa dzīva stāvēja manā priek�ā, meitene, kura faktiski nekad nebija eksistējusi, rakstnieka izdomāta, meitene, kuras dzīves vide bija izzudusi jau pirms se�iem gadsimtiem. Viņa neap�aubāmi bija radīta pēc manām atmiņām, jo neviens cits viņu nepazina. Kad es viņus iepazīstināju, tie, kuri bija lasīju�i �o grāmatu, bija visai izbrīnīju�ies, jo, dabiski, ka pēc lasītā vien viņi bija iedomāju�ies to pavisam citādu.

Kā jau agrāk stāstīju, �o grāmatu es biju lasījis vājuma laikā, kad mana dvēsele daudz vieglāk nekā parasti uzņēma da�ādus iespaidus. Un lūk, lasītais manās smadzenēs bija kļuvis līdzīgs atmiņām par reāliem cilvēkiem!

Domājot par visu �o parādību, es nonācu pie slēdziena, ka dīvainais, dzelmē mīto�ais, radītājs ir pamazām pārgājis uz arvien abstraktākām būtnēm. Es iedalīju �o procesu �etros posmos. Sākumā radītājs kopēja Harveju, kad viņa oriģināls, varbūt pat pirmajos mirkļos pēc nogā�anās būdams vēl dzīvs, atradās radītāja rokās. Apguvis �o kopē�anas procesu, radītājs it kā pārgāja uz otru etapu � sāka kopēt mūs no attāluma; kad arī to viņ� bija pietiekami apguvis un tas vairs, acīm redzot, viņu neinteresēja, radītājs pārgāja uz mūsu atmiņu par konkrētiem cilvēkiem materializāciju.

Kad radītājs uzsāka veidot būtnes, kuru nebija klāt, vispirms viņ� ķērās pie dzīvniekiem. Radīt cilvēkus ar viņu sare�ģīto psihisko pasauli katrā ziņā bija grūtāk nekā dzīvniekus ar viņu samērā vienkār�ajām smadzenēm. Domājams, ka visgrūtākais radītāja darbā ir bijis sintezēt tie�i �o garīgo pasauli, par kuru ziņas viņ� varēja smelties tikai mūsos �etros.

Kad, beidzot, arī tas viņam bija apnicis, viņ� uzsāka jau krietni abstraktāku, iedomātu cilvēku, piemēram, D�enijas, materializāciju. Tālāk viņam vajadzēja pāriet uz vēl abstraktāku pasauli � uz mūsu iedomu tēlu, sapņu un murgu materializāciju.

Tā arī notika, drīz vien jūra iznesa krastā da�us riebīgus briesmoņus, kuros varēja pazīt mūsu gan viena, gan otra iedomātus rēgus. Ta�u �ie rēgi izrādījās dzīvotnespējīgi. Tie nekustīgi gulēja smiltīs un nebūt nedarīja tā, kā bija rīkoju�ies mūsu sapņos! Viens otrs nedaudz vāji pacilājās, bet drīz vien dzīvības pazīmes viņos izzuda pavisam, jo viņi nebija dibināti uz zinātniskiem pamatiem, kā citi radītāja darba augļi.

Acīmredzot arī �ķietami tik varenais zemūdens radītājs pakļāvās visvarenajiem dabas un zinātnes likumiem; pretī tiem nespēja darīt neko. Viņ� nebija nekas pārdabisks, neskatoties uz tik apbrīnojamajām spējām.

Pēc neveiksmīgā mēģinājuma radīt visādus ērmus zemūdens iemītnieks aprima. D�enija bija pēdējā, kas mums piebiedrojās. Pēc neveiksmīgās piektā etapa realizē�anas radītājs bija apmierinājis savu ziņkāri par mums, izsmēlis savu interesi par cilvēku, priek� viņa sve�u planētu iemītnieku, radī�anas problēmām, interesi, kuru bija uzturējusi ie�ana uz priek�u pa arvien sare�ģītākiem etapiem. Radītājs novērsās no mums un iegrima atkal tajās lietās, kurās bija pavadījis savu laiku pirms mūsu iera�anās, nelikdamies par mums vairs ne zinis.

Arī mēs neuzdro�inājāmies viņu traucēt, un tā izzuda jebkur� kontakts starp mums un zemūdens iemītnieku.

Mēs netraucēti dzīvojām. Tagad bijām jau trīsdesmit pieci cilvēki. Lielais darba roku daudzums deva iespēju ātri izpildīt ekspedīcijas programmu Buenosa pētī�anā. Mēs izdarījām daudzus urbumus visās Buenosa malās, savācām paraugu kolekcijas no ie�iem un augiem, klasificējām tos, uzzīmējām precīzas Buenosa kartes un veicām daudzus citus ekspedīcijas programmā paredzētos darbus. Tai pa�ā laikā papildinājām savu saimniecību. Uzcēlām jaunu dzīvojamo ēku, iekārtojām daudzas labierīcības, par jaunu pieradinājām mājdzīvniekus, sākām kultivēt daudzus �ejienes augus. Da�reiz gājām medībās uz da�ādiem, galvenokārt plēsīgiem zvēriem, kurus gribējām iznīcināt, lai derīgie dzīvnieki ātrāk savairotos pa visu Buenosu. �ie plēsoņas bija galvenokārt pirmajā periodā krastā izmestie, jo vēlāk mēs, de�ūrēdami naktīs, apskatījām katru iznesto dzīvnieku jau pirms tā atmo�anās, un kaitīgos nogalinājām.

Bija jau ziema. Mēs, protams, varējām pārvākties uz kādu citu planētas rajonu, bet, pirmkārt, �is rajons bija mērens no visām galējībām, un tāpēc mums pieņemamāks; otrkārt, nepatika vairs pārkravāties � �eit jau bija uzceltas trīs mājas un vēl citas ēkas.

Mēs jau bijām novēroju�i ziemu citos Buenosa rajonos, tāpēc zinājām, kāda tā būs. Mūsu platuma grādos ziemas temperatūra nekad nenokritās zemāk par pieciem grādiem virs Celsija nulles, tikai da�ās atsevi�ķās naktīs ūdens sasala, viss pārklājās ar atkalu, arī mū�amzaļie �ejienes augi, kam tas, acīmredzot, nekaitēja. Upes teko�ais ūdens un jūra neaizsala nekad, ne ar visplānāko ledu, tikai peļķēs vai citos nelielos stāvo�a ūdens daudzumos �ādās naktīs bija redzama plāna ledus kārtiņa. Bet visā ziemā �ādas salnas kopā vilkās tikai pāris desmitu stundu. Tad ziema bija pāri, nāca pavasaris, un atkal strauji kļuva siltāks.

Harvejs un Franti�eks sāka remontēt raķeti. �ajā nolūkā visas mantas no tās noliktavām, istabām un laboratorijām aiznesa uz mūsu sētu, lai meistari varētu netraucēti rīkoties.

Nolēmām sūtīt atpakaļ uz Bettu veco ekspedīcijas sastāvu: es, Harvejs, īstais Leons, īstais Onarioss un pirmā Aminta. Tādējādi divi � Aminta un Harvejs � būtu �sintezētie� cilvēki, un Zemes un Teriusa zinātnieki varētu, ja vēlētos, tos pētīt. Mums vajadzēja nogādāt cilvēcei ziņas par neparasti radu�os Buenosa koloniju un visus ekspedīcijas pētījumus. Harveji solīja raķeti pabeigt remontēt pēc da�iem mēne�iem. Tad mēs aizlidotu, bet pārējie trīsdesmit paliktu �eit. Ātrāk par piecpadsmit gadiem viņiem tad neieraudzīt sve�us cilvēkus, jo, kamēr mums raķetē paies pusgads, viņiem veseli septiņi gadi. Tikpat paies, kamēr atkal kāda ekspedīcija atlidos uz Buenosu.

Garajos ziemas vakaros mums bija diezgan laika daudz ko pārrunāt. Es kā biologs un ārsts daudz interesējos par jaunradīto cilvēku psiholoģiju, centos izpētīt, cik veiksmīgi radītājs ir izmantojis mūsu atmiņas jauno cilvēku zinā�anu, atmiņu utt. radī�anai. Visinteresantākā �ajā ziņā bija D�enija.

Reiz Olvārija, kavējoties atmiņās par savu �bērnību�, izsaucās:

� Es atceros tikai tevi, bet ne sevi!

Patie�ām, viņa atcerējās no savas bērnības tikai tos periodus, ko pavadījusi kopā ar mani, turpretim neatcerējās nekā, ko būtu darījusi kādreiz vienatnē. Vispār, viņa savu bērnību pārzināja diezgan labi, kamēr ar citiem kolonistiem bija sliktāk. Aminta vai Augustino vēl zināja atsevi�ķus faktus no savas bērnības, � tos, par kuriem bija mums vienam vai otram pastāstīju�i. Bet, zinādami par sevi to, ko par viņiem zinājām mēs pirmie �etri, viņi par mums arī zināja tikai to, par ko mēs zinājām, ka viņi to zina. Bettas priek�nieks, turpretī, būdams pilnīgi pārliecināts, ka visu labi atceras no savas bērnības, kad mēs lūdzām kaut ko pastāstīt, bija ļoti izbrīnījies un nespēja pateikt pat savu vecāku vārdus.

Līdzīgi bija ar jaunradīto zinā�anām. Augustino, piemēram, savu ārsta amatu pārzināja diezgan labi, ta�u agrāk, par cik medicīna bija viņa pamatspecialitāte, viņ� bija te zinājis vairāk par mani, turpretī tagad zināja tie�i tikpat, cik es. Un viņ� vēl joprojām bija pārliecināts, ka zina vairāk. Tāpat bija ar Franti�eku. Būdams bortmehāniķis, viņ� zināja uz mata to pa�u, ko Harvejs, pie tam tie robi, ko Harvejs savā laikā bija ielaidis, palika arī Franti�ekam. Bet Silvio, kur� bija beidzis arhitektūras kursu, sajēdza arhitektūrā ne vairāk kā kur� katrs vidusmēra cilvēks, jo starp mums, pirmajiem �etriem nebija neviena, kas pārzinātu arhitektūru. Tāpat Harveja agronome un pedagoģe nejēdza savās profesijās neko, bet iedomājās, ka labi māk tās, jo mēs zinājām par viņām, ka viņas to māk.

Tas viss bija ļoti interesanti un sagādāja daudz pārsteigumu. Labi, ka Onarioss prata arī pavāra amatu, citādāk starp mums nebūtu neviena, kas prastu labi pagatavot gar�īgus ēdienus, tāpat kā neviens no mums neprata �ūt, jo arī D�enija tikai domāja to protam. Tātad Onariosa nopelns bija tas, ka tagad gandrīz visas mūsu meitenes prata vārīt ēdienu, tikai neviena neprata to labāk par Onariosu.

Visai jocīgi bija ar D�eniju. Visu viņas autobiogrāfiju varēja izlasīt grāmatā.

Dabiski, ka visiem �iem cilvēkiem, kas citādi bija pilnīgi normāli un izturējās tā, kā viņiem bija jāizturas pēc mūsu domām par viņiem, bija ļoti grūti pierast pie �īm likteņa ērmībām. Ta�u pārsvarā mēs te bijām jautri un dzīvespriecīgi ļaudis, tāpēc drīz vien samierinājāmies ar to un skatījāmies uz pagātni kā uz parastu, tikai mazliet neikdieni�ķu parādību. Uz pavasara pusi viss jau bija kļuvis it kā parastā dzīvē. Ta�u arī te liktenis nelika mūs mierā un sagādāja jaunas nemierīgas dienas, jaunus uztrauco�us notikumus.

Reiz, kad bija jau pilnīgs pavasaris, gaiss bija silts un �ejienes augiem plauka krā�ņi ziedi, es vienā dienā iegāju priek�namā pēc kādas lietiņas, kas man bija ievajadzējusies. Mājās bijām tikai es, Harvejs, trīs sodītie un da�as meitenes; pārējie bija aizņemti da�ādos darbos ārpus sētas. Mani apavi bija mīkstas kurpes un pa jau atvērtajām durvīm biju iegājis priek�istabā ļoti klusi, kaut gan arī nebiju īpa�i centies tā darīt. Aiz durvīm Donfiļjo, Adonfiļjo un Franti�eks, savā istabā kaut ko strādādami, diezgan skaļi sarunājās.

Es nebūtu tam pievērsis uzmanību, paņemtu man vajadzīgo lietu un atkal izietu ārā, ja nebūtu pēk�ņi izdzirdis Donfiļjo balsi:

� To mēs varam darīt tikai tad, kad raķete būs pilnīgi gatava!

Es apstājos un ieinteresēts klausījos, vēl gan nenojauzdams nekā ļauna.

� Protams, � otrs Donfiļjo atbildēja, � tūlīt raķetē iek�ā un prom! Pieciem tur taisni vietas pietiks. Arī sesto gan jau raķete izvilks, ja tu, Frant, gribētu arī sev kādu paņemt. Sliktākajā gadījumā izsviedīsim laukā tos viņu akmeņu kalnus!

� Nē, to nevar darīt, tie var mums vēl noderēt, � teica atkal pirmais. � Ko gan mēs teiksim, atlidoju�i uz Bettas vai kur citur?

Nu jau es ieklausījos uzmanīgi.

� Gan kaut ko izgudrosim. Priek� tam mums būs se�u mēne�u lidojums.

� Vislabāk, �ķiet, būtu viņus visus līdz pēdējam nogalināt. Nebūs nekādu pierādījumu. Citi atlidos �urp tikai pēc piecpadsmit gadiem, tad te vairs nebūs ne ziņas no visa �ī. Un ja kas, vainu it viegli var uzvelt �ejienes brīnumainajai dabai.

� Bet abas Kensijas? Un Franta skuķis? Vai tās neizpļāpās?

� Vajadzēs piespiest. Ja ne, mums rezervē ta�u ir trīs astronautu zārki! � nelietis iesmējās. � Visu ceļu baudīsim visus jaukumus, bet neilgi pirms gala palaidīsim lidināties! Ha-ha-ha!

� Vai nebūs �auts pār strīpu? � es izdzirdēju arī Franti�eka balsi, kas, kā man likās, mazliet drebēja.

� Vispār, protams, jā, � Donfiļjo piekrita. � Nolaist no kājas uzreiz trīsdesmit būs pagrūti. It viegli kāds var palikt dzīvs un liktenīgi nospiest automāta mēlīti. Varam jau mēs arī vienkār�i nodurt to nelieti Onariosu, paķert abas Kensijas, raķetē iek�ā un prom! Lai �ie svilpj pakaļ! Lai pa�audās un dzenās pakaļ ar �Jotu�. He-he� Būs varena sacensība! Bet citi ieradīsies uz Buenosa pēc piecpadsmit gadiem, un tikai tad uzzinās patiesību. Vēl septiņi gadi paies, kamēr viņi atgriezīsies uz Bettas un pavēstīs visu tur. Kas var pateikt, kur mēs būsim pēc divdesmit viena gada? Hi-hi-hi�

� Nu, mēs varam lietot staru iero�us, � ierunājās otrs Donfiļjo. � Tādā gadījumā mazas cerības kaut vienam no viņiem palikt dzīvam un nospiest to tavu mēlīti. Apstarosim viņus no lidojuma caur jumtu no trīs pistolēm reizē, un viss būs līdzeni uz galvo�anu! Neviens necelsies.

� Bet staru pistoles ta�u ir pie viņiem, � iebilda atkal manāmi satrauktais Franti�eks.

� Ha! Ja tagad ir, tad tas nenozīmē, ka vienmēr būs! Bet tomēr man �ķiet, ka nav vajadzīgs apslaktēt viņus visus. Protams, mēs no�ausim katru, kas mēģinās mums traucēt. Bet visus? Nav vērts�

� Tomēr dro�āk.

� Lai nu kā, bet Onariosam �oreiz no nāves neizsprukt! Cik tomēr dīvains liktenis! Vienreiz viņ� mani no�āva un tevi, Frant, nosita kā suni, bet tomēr mums ir dota iespēja pēc nāves revan�ēties! Un pie tam nu mūsu ir vairāk, un attiecīgi arī Kensiju vairāk! Liktenis visādi ir mums labvēlīgs.

� Ū-ū, kā man gribas no�ņaugt to nelieti Onariosu! Arī viņi tagad ir divi. Fu! Reizēm, kad viņu ieraugu un atceros, kāds viņ� toreiz parādījās durvīs, kad es lādēju savu revolveri, roka negribot sniedzas pēc dun�a. Bet viņ� toreiz bija jaunāks. Jā, novecojis, nelietis. Bet mēs jauni kā biju�i! Vai nav lieliski?

� Pacieties! Gan mums katram tiks pa vienam Onariosam.

� Un pa vienai Kensijai.

� Tam visam ir jāpagaida, kad raķete būs gatava. Līdzko viņi visu sagatavos, mēs sāksim. Vai tur daudz vēl darba, Frant?

� Kādam mēnesim.

Tajā brīdī kāds no viņiem piecēlās, krēslam no�īkstot, un es, nobijies, ka viņ� varētu iet laukā, izlavījos ārā no priek�istabas.

Nezinādams, kā rīkoties, uzmeklēju Harveju un izstāstīju viņam visu.

� Ā, nelie�i! � Harvejs tūlīt iesaucās, sa�ņaudzis dūres. � Nogalināt mūs visus! � un devās tie�i uz māju.

Es viņu apturēju, jautādams, ko viņ� grib darīt.

� Sagrābt viņus kā cālī�us un pakārt pirmajā zarā! � viņ� atcirta, pūlēdamies izrauties no mana tvēriena.

� Pagaidi, � es turēju viņu, � vai labāk nepagaidīsim, kamēr atgrie�as citi? �ā vai tā viņi pa to laiku neko neizdarīs.

� Kas par muļķībām, � Harvejs nebija valdāms. � Es viens pats tiktu galā ar viņiem visiem trim, bet mums divatā tur vispār nav ko darīt! Ejam!

Es nespēju vairs viņu noturēt un vismaz piespiedu vispirms klusi ielavīties priek�istabā un vēl paklausīties, par ko viņi runā. Mēs klusi nostājāmies un gaidījām. Ta�u viņi neko sevi�ķu vairs nerunāja. Stāvēdams es domāju, vai prātīgi daru, klausīdams ātro un bezbēdīgo Harveju. Harvejs gan bija lielāka auguma nekā Donfiļjo, ta�u tas bija sīksts, elastīgs un veikls. �is apstāklis atsvēra viņa zemo augumu, kas it kā centās arī stāvot vairāk pieplakt zemei. Arī es nebiju nekāds vārgulis, un kopā ar Harveju mēs varētu sekmīgi cīnīties ar abiem Donfiļjo. Franti�eku es neņēmu vērā, tas bija fiziski vāj� un, galvenais, neuzņēmīgs. Bez tam man bija automātiskais revolveris, priek� zvēriem pa�reiz pielādēts ar sprāgsto�ajām lodēm. Tādējādi mums būtu cerības uzvarēt, bet vai ir vērts riskēt, klausot Harveju, jo abi Donfiļjo noteikti nepadosies bez cīņas. Vispār kāda gan mums vajadzība saņemt viņus ciet tūlīt? Es jau gribēju sākt atrunāt Harveju, kad durvis pēk�ņi atvērās un pa tām iznāca Donfiļjo vai Adonfiļjo � es nevarēju at�ķirt.

Pamanījis mūs, viņ� tūlīt no mūsu sejām saprata, ka mēs esam viņus noklausīju�ies, uz mirkli it kā apstājās, mazliet nobālēja, ta�u mierīgi devās pāri pla�ajai priek�istabai uz ārdurvīm, it kā nekā nebūtu manījis. Ta�u Harvejs ātriem soļiem piegāja viņam klāt un saņēma ar savu spēcīgo roku Donfiļjo aiz krekla uz krūtīm. Es nepaspēju tur iejaukties. Harvejs gribēja kaut ko teikt, jau pavēra muti, bet tajā mirklī Donfiļjo roka ātri nozibēja gar gurnu, un spo�s asmenis ietriecās Harvejam sānos. Harveja pavērtā mute izgrūda tādu kā apspiestu kunkstienu, un viņ� noslīdēja gar sienu zemē.

Es nesapratu, no kurienes Donfiļjo izrāva savu nazi, stāvēju, ātrumā neapjēgdams, ko darīt. Bet Donfiļjo pagriezās un, vēl vairāk nekā parasti sakumpis un plecus uzrāvis, ātriem soļiem devās tie�i man virsū, savā nolaistajā gorillas rokā turēdams asiņainu nazi. Es ātri izrāvu no kabatas revolveri; to redzēdams, Donfiļjo strauji lēca man virsū, es uztraukumā nospiedu mēlīti vienreiz, otrreiz. Revolveris spēcīgi noraustījās man rokā. Izrādījās, ka tas bijis ieslēgts uz ��auj visu aptveri�. Abas aptveres � trīsdesmit lo�u satriecās Donfiļjo ķermenī. Viņa krūtis burtiski izjuka manu acu priek�ā, ķermenis nokrita man pie kājām, bet galva aizvēlās sāņus. Man sejā iesitās sīko sprādzienu iz�ķaidītās asinis.

Istabas durvis ātri pavērās, otrs Donfiļjo ieskatījās �ajā istabā un tūlīt atkal aizcirta durvis. Es stāvēju, nezinādams, ko tagad darīt, un skatījos uz Donfiļjo atliekām. Tas bija �ausmīgs un riebīgs skats. Visa grīda un siena bija nopērta ar viņa asinīm un miesas druskām. Tad es ieraudzīju nekustīgi guļo�o Harveju un pieskrēju viņam klāt. Nepaspējis pārbaudīt, vai viņ� dzīvs, atcerējos, ka abi pārējie noziedznieki tikmēr var izbēgt, un metos viņu istabā, rokā turot revolveri. Biju piemirsis, ka tas nav pielādēts. Bet istaba bija tuk�a un logs vaļā.

Arī es izlēcu pa logu laukā un skatījos apkārt pēc noziedzniekiem. Apskrēju ap māju, ta�u ieraudzīju tikai pārbiedētās meitenes, kas nobijās vēl vairāk, ieraudzīju�as mani tādā izskatā, asinīm nota�ķītu no galvas līdz kājām.

Tai brīdī izdzirdu rēkoņu un pirmajā mirklī nespēju atcerēties, kas tā rēc. Tad iedomājos � �Jota�! �ķūņa durvis izgāzās, �Jota� izdrāzās pagalmā un uz�āvās gaisā. Es gribēju �aut tai pakaļ, bet revolveris bija tuk�s. Drīz �Jota� nozuda skatienam, aizvezdama abus nelie�us. Es nekustīgi stāvēju pagalma vidū. No lauka �urp skrēja da�i cilvēki. Visiem priek�ā � Bosvaldo.

� Kas noticis? � pieskrējis viņ� uztraukts jautāja.

� Donfiļjo, � es atbildēju un pēk�ņi atcerējos Harveju.

Metāmies turp. Pieskrēja arī Augustino. Trijatā iznesām Harveju pagalmā, nolikām uz palaga un sākām izklausīt viņu. Viņ� bija vēl dzīvs. Nazis nebija skāris sirdi, kaut gan iedurts kreisajā pusē. Visi trīs būdami ārsti, sākām sniegt viņam pirmo palīdzību. Ie�ļircinājām, apmazgājām, pārsējām, aiznesām uz gultu.

Pa to laiku bija salasīju�ies visi mūsu kolonijas iedzīvotāji. Noturējām kopsapulci. Nolēmām izdalīt visus iero�us, kādi vien mums bija, lai varētu aizstāvēties pret aizbēgu�ajiem nelie�iem. Viņiem gan nebija citu iero�u kā na�i un uz �Jotas� uzmontētais antivielas lielgabals, bet tomēr ej nu sazini: ja nu uzbrūk, sevi�ķi vienam, ārpus mājas? Kaut kāds ierocis tika visiem vīrie�iem, izņemot slimo Harveju, jo iero�u pietika se�padsmit cilvēkiem. Meitenēm aizliedzām aiziet tālu no mājām, bet Kensijām vispār pamest sētu.

Sākās trauksmainas dienas. Baidījāmies �Jotas� uzlidojumu un ap�audes no antivielas lielgabala. Donfiļjo tagad ta�u varēja nopietni domāt nogalināt mūs visus. Lai aizsargātos pret uzbrukumiem no gaisa, Aharvejs savu automātu nostiprināja jumtā un pārvērta par zenītlo�metēju. Nolēmām arī, ka drīkstam pret uzbrucējiem lietot staru iero�us, lai ātrāk atbrīvotos no pastāvīgajiem draudiem, kaut arī vērst tos pret cilvēkiem mums ļoti nepatika. Bet �ie nelie�i ta�u bija gatavi noslepkavot mūs visus! Katru nakti viens no vīrie�iem de�ūrēja.

Pa dienām turpinājām raķetes būvi. Arī tajā tagad naktīs atstājām sargu ar automātu. Sakariem ar māju uzstādījām mazjaudas raidītājus un uztvērējus, kas darbojās automātiski un nepārtraukti. Tos nevajadzēja ieslēgt, ja gribēja runāt, vajadzēja tikai sākt stāstīt. Tāpat tie pārraidīja katru troksni; ja, piemēram, raķetē sāktos cīņa, mājā to tūlīt dzirdētu. Ja neko nerunāja, raidītājs izdeva klusus pīkstienus par zīmi, ka sakari nav pārtrūku�i.

Beharvejs mēģināja noteikt Donfiļjo atra�anās vietu, izprovocējot viņu uz sarunu un nopeilējot. Viņ� noskaņojās uz �Jotas� vilni un izsauca to. Donfiļjo patie�ām atbildēja.

� Iesakām jums padoties, � teica Deharvejs. � Cīņa pret mums visiem ir bezcerīga.

� Jūs visus gaida neizbēgama nāve, � ņirdzīgi atbildēja Donfiļjo. � Drebiet un gaidiet to!

Tā bija visa saruna, bet Aharvejs un Deharvejs jau bija paspēju�i nopeilēt �Jotas� raidītāja atra�anās vietu. Ta�u, kad mēs tur ieradāmies ar iepriek� sagatavotajiem lidojo�ajiem skafandriem, atradām tikai viņu nometnes pēdas. Viņi negribēja ielaisties cīņā ar mums, acīmredzot zinādami, ka mūsu rokās ir stari, kurus pilnīgi aizturēt nespēj pat �Jotas� metāla korpuss. Nometnes vietā koka zarā bija atstāta uzdurta papīra lapa ar uzzīmētu galvaskausu un sakrustotiem kauliem.

Pēc tam vēl Harveji mēģināja izsaukt �Jotu� un pierunāt Franti�eku padoties, solot tam dzīvību, bet �Jota� neatbildēja.

Harvejam klājās visai slikti. Nāve nebija vairs tālu. Dūriens bija skāris kuņģi, diafragmu, plau�as. Stāvoklis bija smags. Harveja organisms arī ar visda�ādāko preparātu palīdzību nespēja sadziedēt ievainojumu. Brūcē radās iekaisums. Harvejam sacēlās temperatūra, viņ� zaudēja samaņu. Glābt viņu varēja tikai nazis � protams, �oreiz ķirurga skalpelītis.

Operāciju izdarīja Augustino, jo viņ� bija vairāk pārliecināts par savām spējām nekā es. Viņ� iztīrīja brūci, izņēma sastrutojumu perēkļus, sa�uva ievainoto kuņģi un diafragmu. Kādu nedēļu pēc tam turpinājās krīze, pēc tam Harvejs sāka pamazām atveseļoties.

Manis nogalinātā Donfiļjo atliekas mēs aprakām kādā pļaviņā aiz me�a stūra.

Kamēr �etri Harveji strādāja pie raķetes remonta, mēs savedām kārtībā visus piecus skafandrus, pielāgojām tos ātrai uzvilk�anai un reizēm rīkojām ar tiem ekspedīcijas Donfiļjo un Franti�eka gūstī�anai. Skafandri kalpoja mums reizē kā lidaparāti un bruņas, jo parastās lodes tie nelaida cauri. Mēs pieci � �etri Osvaldo un Silvio � pārmeklējām visus tuvākos Buenosa rajonus, meklējot cilvēku apmetnes pazīmes, ta�u neko neieraudzījām.

Mēģinājām atrast �Jotu� ar īpa�u metāla meklētāju, kas bija piemērots neapdzīvotu planētu pētī�anai, kur tīrs metāls reti sastopams, un tāpēc varēja darboties no liela attāluma. Ta�u Donfiļjo un Franti�eks laikam uztvēra mūsu meklētāja raidītos viļņus, sekoja mūsu gaitai un prata izvairīties no mums.

Tādējādi nesekmīgos meklējumos pagāja �etras �ejienes nedēļas. Donfiļjo un Franti�eks mums nekādi sevi neatgādināja. Bija jau atkal vasara; kop� nolai�anās uz Buenosa bija pagājis �ejienes gads jeb desmit Zemes mēne�i. Pa �o laiku Harveji aizlāpīja meteorīta izsisto caurumu, salaboja starojuma bruņas un instalāciju, samontēja vienu bojāto sānu dzinēju un, izlaboju�i nolauzto raķetes kāju, uzslēja raķeti atkal perpendikulāri. Bija sadauzīti divi televizoru ekrāni, viens mazais kreiso sānu un lielais priek�as. Bet noliktavās bija tikai divi mazie kineskopi, un Harveji lielā ekrāna vietā iemontēja mazo; citādā ziņā arī televizori jau bija kārtībā. Atlika vienīgi vēl viens sānu dzinējs. Tas bija jāizgatavo pilnīgi no jauna, bet mums nebija materiāla, un iegūt to uz Buenosa būtu ļoti grūti. Cita lieta, ja mēs varētu ziedot vienu �Jotu�. Tās dzinējs bija gandrīz tāds, kāds nepiecie�ams, bet apvalku mēs varētu izmantot gasetes būvei. Tādējādi ar �Jotas� palīdzību mēs bez sare�ģījumiem tiktu galā. Ta�u viena �Jota� kopā ar īstā Harveja līķi gulēja nepieejamā jūras dzelmē, bet otru sargāja Donfiļjo un Franti�eks.

Harveji ilgi lauzīja galvas, ko darīt. Beidzot sāka stiķēt. Dzinēja korpusu viņi samontēja no pārpaliku�ajiem pēc raķetes korpusa remonta rezerves plātņu atgriezumiem un izņemto plātņu kaut cik cie�amajām daļām. Kad vēl arī tā nepietika, Harveji atcerējās �etrus astronautu zārkus, kas bija pagatavoti no tāda pa�a materiāla kā raķetes korpusa ārējā kārta.

� Ja kāds nomirs, iztiks bez zārka, � noteica Aharvejs, izjaukdams tos.

Tad iznira jauna problēma. Korpuss gan bija burtiski salipināts no visādas formas gabaliņiem, kas izturīgi sametināti, bet trūka karstumizturīgo dzinēja sprauslu plātņu. Visas rezerves plātnes līdz pēdējai bija izmantotas jau divu iepriek�ējo dzinēju remontos. Nebija citas iespējas, kā izmantot �eit augstvērtīgās anihilatora dzinēja rezerves plātnes, kas priek� vienkār�a reaktīvā dzinēja bija daudz par labām. Harveji tā arī izdarīja, bet, ja tagad sabojātos anihilatora dzinējs, tad būtu beigas. Degvielas vadus, rezervuārus un aizdedzes sistēmu Harveji izgatavoja, demontēju�i izvadītājlielgabalu, kur� kalpoja da�ādu nevēlamu ķermeņu izvadī�anai no raķetes. Ja tagad lidotājiem vajadzēs atbrīvoties no nevajadzīgiem atkritumiem, nāksies pa�iem uzvilkt skafandru, iet izejas kamerā, no kuras tad izsūknēs gaisu, atvērt pa�iem izejas lūku un izsviest nevajadzīgo. Lielgabals to izdarīja daudz vienkār�āk, bez tam ar to arī iz�āva kosmosā bojā gāju�o astronautu zārkus ar līķiem. Tad vēl labojamā dzinēja degvielas rezervuāros tika izmantotas vecas, iztuk�otas degvielas cisternas.

Tā visa rezultātā Harveji vēl pēc divām nedēļām bija pabeigu�i raķetes remontu. Nebija vairs daudz ko gaidīt. Drīz pieciem no mums vajadzēs �ķirties no Buenosa un uz se�iem mēne�iem ieslēgties raķetē. Paredzēto se�u mēne�u vietā mēs uz Buenosa jau bijām pavadīju�i desmit ar pusi, tāpēc vajadzēja pasteigties. Sākotnēji plānotajā ekspedīcijas sastāvā izlidot nevarēja, jo Harvejs, kaut arī puslīdz atlabis, vēl nebija pietiekami vesels, lai dotos starpzvaig�ņu lidojumā galvenā mehāniķa un stūrmaņa lomā. Tāpēc viņu nomainījām ar Aharveju.

Sākām gatavoties aizlido�anai. Viss līdzi ņemamais jau bija sanests raķetē. Noliktavas bija pustuk�as, jo lielākā daļa rezerves materiālu bija izlietoti, un ļoti daudz ko atstājām palicējiem. Pārtikas un ūdens krājumi jau bija raķetē, pati raķete izlido�anas kārtībā, Harveji vēl pārbaudīja visus mehānismus.

Beidzot klāt bija tā diena, kad varējām teikt: rīt izlidojam! Mēs, pieci ekspedīcijas locekļi, sākām atvadīties no biedriem, kurus pametam ne mazāk kā uz diviem gadiem, pēc kuriem atgriezu�ies uz Buenosa, atradīsim viņus par piecpadsmit gadiem vecākus. Tad es varē�u novērot, kas būtu noticis ar mani, ja es būtu palicis te. Cilvēki bie�i atceras pagātnes notikumus un domā � kas gan būtu noticis, ja es būtu toreiz darījis citādi? Man būs dota iespēja gūt atbildi uz �o jautājumu. Cilvēks, kas fiziski un garīgi gandrīz pilnīgi vienāds ar mani, dotajos apstākļos aizies citu ceļu un pēc tam abi ceļi būs labi pārredzami� Jocīgi!

Pēdējā nakts uz Buenosa. Man ir labi � Aminta brauc līdz ar mani, un citiem Osvaldo nav sliktāk � citas Amintas paliek ar viņiem. Bet nabaga Aharvejs jau otro reizi atvadās no savām Lukrēcija draudzenēm un Bettas dispe�eres. Jau otrreiz �āda netaisnība � mana Aminta seko man, bet Harvejam jāatvadās. Un atkal mums abiem jā�ķiras no Augustino, no māsas Olvārijas un viņas Silvio.

Pēdējā nakts pirms lidojuma. Jāuzmanās no abiem nelie�iem. Viegli var gadīties, ka tie�i �onakt tie mēģinās piepildīt savu noziedzīgo plānu. Jo vairāk tāpēc, ka da�os iepriek�ējos vakaros Donfiļjo bija parādījies raķetes tuvumā, par ko liecināja rītos atrastās pēdas, kas veda no un uz trīs kilometrus attālu noriņu me�a vidū, ko nelietis bija izmantojis par �Jotas� aerodromu, pietieko�i tālu no mājām, lai tur nesadzirdētu motora rūkoņu. �ajās nakts apskatēs viņ� dro�i vien bija pārbaudījis, cik jau tālu ir darbi ar raķeti.

�oreiz kārta raķetē de�ūrēt Leonam. Mēs ar Aharveju pēc pēdējās apskates atstājām viņam automātu un aizgājām, bet viņ� ieslēdzās raķetē. Tās akumulatorus Aharvejs bija atvienojis no dzinējiem. Rīt tos varēs ātri vien pievienot, bet ja gadījumā Donfiļjo un Franti�ekam uz mirkli izdotos sagrābt raķeti, tie uzreiz nevarētu pacelties, bet kamēr Franti�eks, nezinādams, kas par lietu, atrastu vainu, paietu vēl ilgāks laiks, nekā vajadzīgs pa�ai akumulatoru pievieno�anai.

Mājās nakts de�ūra bija Aleonam. Viņi abi sazinājās pa radio, pēc tam Aleons sāka mierīgi lasīt, un vienmērīgie pīkstieni liecināja, ka viņ� var dzirdēt visu, kas notiek raķetē. Mēs devāmies gulēt.

Sākumā es, vēl miegā, dzirdēju kaut kādus kliedzienus, tad mani galīgi pamodināja Harveja varenā balss:

� Aug�ā! Uzbrukums!

Es izlēcu no gultas. Aharvejs stāvēja istabas vidū un cēla mūs. Viņ� arī bija tikai apak�veļā, bet rokā viņam jau bija automāts. Blakusistabā noklaudzēja durvis, kāds smagiem soļiem izmetās caur istabu un, ārdurvīm noklaudzot, izskrēja laukā.

� Nelie�i ir meiteņu galā! � Aharvejs kliedza, atraudams vaļā logu un izlēkdams laukā. Arī es neapģērbies paķēru savu automātisko revolveri, atrāvu aizsargu un izlēcu Aharvejam pakaļ. No mājas otra gala, kur dzīvoja mūsu meitenes, skanēja izbiedēti sievie�u kliedzieni. Samiegoju�ās acis nekā nevarēja iz�ķirt, tumsā pie mājas stūra kustējās kaut kādi stāvi. Aharvejs pirmais metās turp. Tumsā priek�ā nozibsnīja drebo�a uguntiņa, un reizē ar lo�u svilpieniem mēs izdzirdējām automāta kārtu.

Aharvejs izgrūda lāstu, sagriezās kaut kā dīvaini un satvēra roku. Es pacēlu roku, lai �autu uz iebrucējiem, bet �ajā mirklī izdzirdu no turienes, kur gribēju raidīt lodi, Kensijas spiedzienus. Tikmēr priek�ā atkal noraustījās automāta uguntiņa, un es nokritu pie zemes. Ieraudzīju sev blakus Deharveju, kur� turēja paceltā rokā staru pistoli, lai tūlīt nospiestu mēlīti. Es iekliedzos, izsitu viņam no rokas pistoli un tikai tad izkliedzu paskaidrojumu:

� Tur ir Kensija.

Aiz mājas stūra noskanēja automāta kārta un priek�ā atkal trīcēja uguntiņa, tikai �oreiz ne uz mūsu pusi.

Tad mēs izdzirdējām �Jotas� rēkoņu, un ugunīga svītra nostiepās mums virs galvām. Mēs ar acīm ilgi sekojām tai, līdz tā pazuda aiz apvār�ņa jūrai pretējā pusē.

Novērsies no apvār�ņa, es pamanīju baltu sakņupu�u stāvu sev blakus. Piesteidzos tam klāt. Aharvejs tupēja uz ceļiem un, ar kreiso roku satvēris labo, bez skaņas lēnām noliecās un izslējās, tā cenzdamies savaldīt sāpes. Automāta lode bija caururbusi viņa labo roku nedaudz zem elkoņa. Atkal mēs ar Augustino pārsējām brūci. �oreiz gan ievainojums bija daudz vieglāks � Aharvejam ne tuvu nedraudēja nāve.

Piesteidzās arī Aleons, kur� vienīgais no mums bija apģērbts. Viņ� ta�u bija de�ūrējis.

� Kas īsti notika? � es viņam uzprasīju.

� Viņi bija pielīdu�i pavisam klusi, � teica Aleons, laikam baidīdamies, ka mēs notiku�ajā vainosim viņu. � Es tikai pēk�ņi izdzirdu sievie�u galā kliedzam. Aizskrēju tur, bet durvis bija aizslēgtas. Tad skrēju no otras puses ap māju. Viņi jau �āva uz jums. Tad es iz�āvu gaisā, baidot viņus, jo virsū ta�u nedrīkstēja �aut, bet viņi nelaida mani sev tuvumā. Tas ir viss.

� Viņiem velni�ķīgi veicas. Mums vajadzētu dzīties viņiem pakaļ, � teica Harvejs.

� Skafandri lido�anas kārtībā priek�namā, � atbildēja Beharvejs.

Tai brīdī Aharvejs pēk�ņā sāpju lēkmē sāka griezt zobus. Augustino tūdaļ viņam ie�ļircināja kādas sāpes nomierino�as zāles.

� Jā, � es noteicu. � Nāksies otrreiz mainīt sastāvu rītdienas lidojumam. Būs jālido tev, Beharvej.

� Laikam gan, � viņ� atbildēja.

� Tie nelie�i ir nolaupīju�i Kensiju, � teica Silvio, kur� tikko kā bija atnācis no sievie�u gala. � Viņi abi klusu ielīdu�i pa logu, pēk�ņi uzklupu�i nabaga Kensijai, satinu�i to kaut kādā tīklā. Tad Donfiļjo pirmais izlēcis pa logu atpakaļ un sācis �aut, bet Franti�eks pa to laiku aizstiepis sasieto Kensiju uz ma�īnu.

� Viltīgs un veiksmīgs plāns! Bet tagad ta�u vajag kaut ko darīt, lai glābtu nabaga Kensiju! � iesaucās Ceharvejs.

� Nolādēts, � izgrūda Harvejs, � kāpsim skafandros un dzīsimies viņiem pakaļ!

� Muļķības. Kur tu viņus vairs atradīsi? � teica Silvio.

� Un vai tad skafandri var mēroties ātrumā ar �Jotu�? � piebilda Cosvaldo.

� Var gan, � pārtrauca viņu Harvejs, � pēc visiem aprēķiniem �Jotai� kurā katrā mirklī var izbeigties degviela. Viņiem aizlidojot, tvertne nebija pilna, bet rezerves degvielu viņi nepaņēma līdz. Es jau tā brīnos, ka viņi var tik ilgi braukāt. Degviela varbūt ir jau izbeigusies un viņi sē� kaut kur netālu no �ejienes!

� Nu, tad tik skafandros iek�ā un prom! � iesaucās Silvio.

� Bet kā tu zini, kur viņi ir nolaidu�ies? � jautāja Cosvaldo.

� Lidosim viņu lidojuma virzienā. Meklēsim metālu ar aparātu. �oreiz viņi neaizbēgs, � noteica Harvejs.

� Bet viņi ta�u var pretoties. Un mēs nevarēsim �aut uz viņiem pat ar �autenēm, ne vien ar staru iero�iem, � es iebildu.

� Nolādēts! Bet ko tad lai darām?

� Mēs varētu vienīgi atrast �Jotu�. Tad iespējami divi gadījumi. Viņi var būt pametu�i to; tādā gadījumā mums ar Ceberu jādzenas pa pēdām, jāielenc viņi, gan tad redzēsim, ko darīt tālāk. Tad, galvenais, viņi būs mums rokā un nevarēs aiziet. Uz abiem viņiem būs viens automāts�

� Jā, starp citu, kur gan viņi to ņēma? Viņi ta�u aizbēga bez iero�iem, tikai ar �Jotas� lielgabalu, � iejautājās Silvio.

� Pagaidi, � es tomēr gribēju pabeigt savu domu. � Otrajā gadījumā viņi būs paliku�i pie �Jotas� un tad viņu rīcībā būs arī antivielas lielgabals. Bet arī tad mēs viņus varam ielenkt un vismaz nelaist projām. Tātad braucam tik pakaļ viņiem!

� Tomēr kur viņi varēja ņemt automātu? � Silvio neatlaidās. � Pie mums ir divi, bet tre�ais bija pie Leona raķetē.

Visi pēk�ņi sastinga. Kas noticis raķetē? Kur Leons?

� Tas ir noticis pirms uzbrukuma mums, jo automāts viņiem jau bija, kad viņi te ieradās. Aleon, vai tu de�ūrēdams neko nedzirdēji raķetē? � Es jautāju.

� Nē� Tas ir, �ķiet, dzirdēju. Tas bija vēl vakarā, kad Osvaldo ar Aharveju bija tikko kā atnāku�i no raķetes. Raķetē bija dzirdams kaut kāds troksnis� nu, kā jums teikt� it kā vairāki cilvēki ātri ietu, tāds kā kunkstiens, tad klaudzēja durvis. Ta�u es labi nedzirdēju. Jautāju Leonam, kas noticis, bet viņ� atbildēja: �Pie manis viss kārtībā�. Viss.

Harvejs pieskrēja pie mikrofona:

� Leon, a, Leon! Tu mūs dzirdi?

� Pie manis viss kārtībā, � skaļrunī atskanēja Leona balss.

� Hm� Bet mēs tā nobijāmies. Mums bija uzbrukums.

Mums �ķita, ka Leons pasmietos.

� Pie manis viss kārtībā, � viņ� atkārtoja un izgāja no istabas, par ko liecināja vājais durvju klaudziens skaļrunī.

Mēs nesapra�anā skatījāmies cits uz citu.

� Kur viņi varēja ņemt automātu? � prātoja Aleons. � Viens ir pie manis, otrs uz jumta�

� Ā! � Harvejs iesaucās un tūlīt pat izmetās laukā pa durvīm. Pēc brī�a viņ� atgriezās ar apjuku�u seju un automātu rokās.

� To viņi nav ņēmu�i, � viņ� teica.

Mēs atkal nekā nesapratām.

� Māja! Ei, māja! Vai jūs mani dzirdat? � skaļrunī pēk�ņi atskanēja Franti�eka balss. Sprie�ot pēc tās, viņ� bija ļoti satraukts.

Harvejs tūlīt piesteidzās pie mikrofona:

� Dzirdam, dzirdam! Kas noticis? Kā tu tur tiki? Kur Leons?

� Mēs esam raķetē. � Franti�eks uztraukti stāstīja. � Leons nogalināts. Kensija brīvībā. Brauciet ātri �urp! Tikai ātrāk! Viņ� nevarēs pacelties! Ātrāk!

Mēs, neko nesaprazdami, saskatījāmies, tad metāmies pie skafandriem. Lidot varēja tikai pieci. Harvejs arī gribēja piedalīties, ta�u es nelaidu, jo viņ� vēl bija nespēcīgs, bet iespējama tuvcīņa. Izlidojām es, Cosvaldo, Beharvejs, Ceharvejs un Deharvejs. Citi palīdzēja mums ietērpties skafandros un padeva iero�us � automātus, revolverus un staru pistoles.

Vēl nebijām ieslēgu�i dzinējus, kad tālumā raķetes virzienā izdzirdējām da�as automāta kārtas. �Kas noticis ar Franti�eku,� es ar ba�ām nodomāju, �vai viņ� vēl dzīvs?�

Pieci lidojo�i skafandri brāzās nelielā augstumā virs zemes. Pēk�ņi tālumā nozibsnīja sarkanīga gaisma, un drīz mēs izdzirdējām dobjus grāvienus, kas izlikās vareni pat mūsu skafandru ķiverēs. �Antivielas lielgabals!� es nodomāju, un ap sirdi kļuva pavisam nelāgi, iedomājoties tā spēku. Mēs jau bijām diezgan tuvu raķetei, kad priek�ā atkal izauga uzliesmojums; �oreiz būdams tuvāk, tas izskatījās vēl briesmīgāks. Pērkondārdo�s grāviens aizsita ausis, gaisa vilnis parāva mūs atpakaļ, sagrieza, un mēs gāzāmies zemē, kamēr acīs vēl laistījās �ilbino�i sarkanās gaismas priek�kars.

Es nenokritu zemē, jo man izdevās izlīdzināt skafandru un atkal pacelties gaisā, ta�u man vairs sekoja tikai divi ķermeņi � divi bija nogāzu�ies un dro�i vien smagi sasitu�ies. Pāri mūsu galvām, pie maksimālas jaudas spalgi kaukdama, aizbrāzās �Jota�. Es apgriezos tai pakaļ un iz�āvu, ta�u bez sekām.

Es zināju, ka �Jotā� vairs nevar būt Kensija, ja vien Franti�eks teicis taisnību, un arī pats Franti�eks diez vai atrodas vairs blakus Donfiļjo.

Trīs skafandri uzdeva ātrumu. �Jota� lidoja māju virzienā. Tā brāzās tik ātri, ka mēs drīz vien atkal ļoti atpalikām. Mēs bijām jau visai tālu no tās, kad ieraudzījām, kā smalks, bet ap�ilbino�i spo�s stars nostiepjas no �Jotas� uz leju; tur, mūsu māju rajonā uz�āvās pret debesīm milzīgs uguns stabs un, tūlīt saplacis, atstāja savā vietā liesmojo�u virpuli, kurā līdz spīdē�anai pārkarsēto gāzu liesmas ietina smil�u un putekļu mākonis, kāpēc mājas izskatījās tum�as un sarkanīgi neskaidras. Kaut gan apdullu�i no briesmīgā skaņas spēriena un no gaisa viļņa grūdiena, mēs tomēr nenovēlāmies zemē neviens un, pacēlu�ies aug�up, pārlidojām mākoni ar ātri dziesto�ajām liesmām vidū.

�oreiz arī �Jota� nebija atradusies augstu un bija �āvusi tie�i lejup, kas vēl vairāk tuvināja tai sprādziena vietu, tāpēc lidaparāts tik tikko noturējās gaisā, un Donfiļjo tikai virs pa�ām koku galotnēm izdevās izlīdzināt krīto�o ma�īnu.

� Osvaldo, Osvaldo, � no grāviena aizkritu�ajās ausīs jau labu brīdi vāji skanēja Harveja balss. Es atsaucos.

� Osvaldo, � Harvejs pārraidīja no mājām, � neatlaidies, viņam tūlīt izbeigsies degviela! Pēc maniem aprēķiniem jau vajadzēja nogāzties. Neatlaidies ne par ko! Viņ� tūlīt kritīs. Brīnos, kā viņ� vēl turas. Es izrēķināju visu, ko viņ� ir braucis. Turies! Degvielas viņam pietiks vēl da�iem kilometriem, lielākais! Turies par katru cenu!

Pēc sprādziena mēs bijām ievērojami tuvoju�ies �Jotai�, bet tagad tās dzinējs atkal ātri vien parādīja savu pārākumu. Mūsu dzinēji no pārlieku lielās slodzes jau bija tiktāl sakarsu�i, ka sāka sildīt mūsu muguras. Bet arī �Jotas� spēki izsīka, tās jauda kritās. Pa to laiku jau bija kļuvis gandrīz gai�s. Mēs ar acīm sekojām tālajai uguntiņai � reaktīvā dzinēja liesmai, kas kļuva arvien vājāka un nenovēr�ami slīga uz leju. Drīz tā sāka pavisam nodzist un tikai reizēm uz īsu brīdi vēl uzliesmoja. Tagad mēs atkal sākām tai tuvoties. Tad tālā liesmiņa pazuda pavisam. Mēs izretojāmies ķēdē, lai nepalaistu garām �Jotas� nosē�anās vietu.

Diena ausa ātri, un, kad mēs ieraudzījām zālē nekustīgo �Jotas� ķermeni, bija jau pavisam gai�s. Mēs nolaidāmies. �Jota� bija pamesta un līdz ar to briesmīgais antivielas lielgabals. Bet ko darīt tālāk, mēs nezinājām. Donfiļjo bija aizbēdzis, bet pēdas atrast mēs nevarējām. Bija jālido vienam pēc Cebera vai pēc ķīmiskā smar�u aparāta. Beharvejs tūlīt gribēja doties atpakaļ, bet es iepriek� sazinājos ar Harveju. Tā izrādījās izdevīgāk, jo abi sprādzienā nogāztie skafandri bija jau atgriezu�ies mājās. Cosvaldo un Ceharvejs tajos bija diezgan stipri sasitu�ies, ta�u nekas nebija lauzts, jo viņu kaulus bija sargāju�as skafandra bruņas. Tomēr viņus nomainīja Bosvaldo un Dosvaldo, kuri tūlīt pat, paņēmu�i lielā grozā Ceberu, izlidoja pie mums. Suns tomēr ir izdevīgāks pēdu dzinējs nekā aparāts, sprieda abi Osvaldo. Cebers gan sākumā bija protestējis pret �ādu piespiedu lidojumu, ta�u, kad Bosvaldo noņēma skafandra ķiveri un Cebers viņu pazina, suns samierinājās. Dosvaldo pie reizes paņēma arī kannu ar rezerves degvielu, lai varētu atvest �Jotu� mājās.

Pēc viņu iera�anās mēs sākām dzīt Donfiļjo pēdas. Gājām uz priek�u ļoti ātri, jo Cebers skrēja pa zemi, bet mēs lidojām tādā augstumā, ka saliektie ceļgali metās pie krūmu galiem. Pēc minūtēm desmit Cebers sāka nikni riet un metās strauji uz priek�u, pēc kā mēs sapratām, ka Donfiļjo atrodas krūmu biezoknī mums nedaudz priek�ā. Mēs ātri aplencām krūmu puduri.

� Padodies, nelieti! � Beharvejs, noņēmis ķiveri, sauca.

Nekādas atbildes.

� Nāc laukā, mēs �ausim ar starojumu! � Harvejs vēlreiz uzsauca un pārlaida garu automāta kārtu pa krūmu puduri.

Atskanēja brik�ķi, zari pa�ķīrās, un malā ar automātu rokās parādījās Donfiļjo. Viņ� gāja stīviem soļiem, tālumā vērstu skatienu. Varēja redzēt, ka nāve jau valda viņā. Viņ� necerēja vairs dzīvot, un nāca laukā.

� Nomet ieroci! � Beharvejs uzsauca.

No Donfiļjo automāta stobra iz�āvās liesma, klādama uz mums svina un tērauda kārtu. Smalki, spēcīgi sitieni pārskrēja pār manu vēderu, ieliekdami un vietām ieplēsdami skafandru. Tūlīt ieklabējās otrs automāts, un Donfiļjo, nedaudz sarāvies, lēnām nokrita uz muguras. Mēs metāmies pie viņa. Viņ� bija miris. Mēs klusēdami skatījāmies uz cilvēku, kur� bija gribējis nonāvēt mūs visus trīsdesmit. Arī tādus mums bija devusi jūra.

Aprakām viņu turpat, daudz nedomādami; paņēmu�i nomesto automātu un tās da�as mantas, kas bija viņam klāt, atgriezāmies pie �Jotas�. Iepildījām tās tvertnē degvielu un aizlidojām mājup. Sazvērestība bija galīgi likvidēta. Skatoties uz saliektajiem un ieplīsu�ajiem skafandriem, mēs nodrebot iedomājāmies, kas būtu noticis, ja Donfiļjo �autu nedaudz augstāk. Beharvejam bija noņemta ķivere.

Atgriezu�ies mājās, mēs tur jau atradām priek�ā Franti�eku, kur�, mūsējo ielenkts, kaut ko stāstīja. Netālu no mājas, mūsu apstrādātajā laukā es ieraudzīju milzīgu krateri, no kura uz visām pusēm lielā rādiusā viss bija nobērts ar biezu smil�u kārtu. �ķūnītim, kas atradās sētai tajā pusē, kurā bija noticis sprādziens, jumts bija norauts un nosviests pagalma vidū, bet viena siena apgāzta. Vairāk postījumu nebija, ja neskaita izdauzītos logus, saplēstos traukus (pa�u gatavotus un tāpēc triecienneizturīgus) un smiltis, kurās atkal bija ieputināta visa sēta.

Donfiļjo bija gribējis ar antivielas lielgabalu uzspridzināt visu mūsu sētu, bet, par laimi, nebija īsti trāpījis. Pa to laiku atgriezās Silvio, Augustino un Harvejs, kuri bija kājām aizgāju�i līdz raķetei. Viņi sev līdz atveda nolaupīto Kensiju. Viņu atnestās ziņas bija ļoti sliktas. Divi antivielas lielgabala �āvieni, ko mēs bijām dzirdēju�i, vēl lidojot pēc Franti�eka izsaukuma uz raķeti, nebija paliku�i bez sekām. Donfiļjo bija �āvis uz raķeti. Pirmoreiz nebija trāpījis, par ko liecināja nedaudz sāņus smiltīs izrautā bedre, bet otrreiz� Antidaļiņu strūkla ietriecās raķetes korpusā, acumirklī anihilējās, izdalot kolosālu enerģiju, � un no mūsu raķetes palika pāri tikai atsevi�ķi, gar visu piekrasti izmētāti lū�ņu gabali. Leonu viņi nebija atradu�i.

Visi pievērsāmies Franti�ekam, kur� bija atnācis atpakaļ pie mums pats, brīvprātīgi.

� Stāsti, ko zini! � Harvejs pavēlēja. � No pa�a sākuma.

Franti�eks pamāja ar galvu un sāka:

� Mēs slapstījāmies pa visu planētu. Donfiļjo visu laiku uzmanīja jūs. Es noskaņoju �Jotas� uztvērēju uz jūsu viļņiem, un mēs uztvērām jūsu sarunas ar raķetes remontētājiem. Pēc tām mēs zinājām visu, kas notiek raķetē, � cik tālu tās remonts, kā to apsargā. Pagāju�o un aizpagāju�o nakti Donfiļjo ar �Jotu� kaut kur uz da�ām stundām aizlidoja, kur, nezinu. Vakar viņ� pateica, ka rīt, tas ir �odien, jūs lidojat projām, un tāpēc mums jāuzbrūk. Līdzko iestājās tumsa, mēs pielidojām raķetei cik vien iespējams tuvu tā, lai nedzirdētu mūsu motora troksni. Tad Donfiļjo izkāpa, bet man pavēlēja palikt pie �Jotas�. Pēc piecpadsmit minūtēm viņ� atgriezās, turot rokās automātu.

� Kā viņ� iekļuva raķetē? � es iesaucos. � Leons ta�u bija ieslēdzies, un Donfiļjo neatvērtu, bet tikai paziņotu mums.

� Nezinu, � Franti�eks atbildēja. Viņ� izskatījās ļoti sagrauzts un noguris.

� Man, �ķiet, ir atrisinājums, � Beharvejs teica. Viņ� turēja rokā nelielu kastīti, ko bija izņēmis no no�autā Donfiļjo kabatas. �ī mantiņa bija atradusies �Jotā�, kad Donfiļjo to nolaupīja. Beharvejs nospieda kādu podziņu un atskanēja klusa sīk�ana, tad skaļi un skaidri ierunājās Harveja balss:

� Tas esmu es. Aizmirsu savus cimdus.

� Tfu, velns! � Ceharvejs nolādējās. � Es aizvakar vakarā patie�ām aizmirsu savus cimdus raķetē, vēlāk atgriezos un paņēmu.

� Tie�i tā tu teici, kad piedauzīji pie raķetes durvīm, un es tev atvēru, � piebilda Dosvaldo.

� Ne par velti Donfiļjo divas naktis pavadīja pie raķetes, � noteica Augustino.

Beharvejs pa to laiku atkal kaut ko pārslēdza magnetofonā.

� Pie manis viss kārtībā, � teica Leona balss. Mēs saskatījāmies, pārsteigti par Donfiļjo nelietību.

� Labi, stāsti, kas notika tālāk, � Harvejs teica Franti�ekam.

� Tad mēs no jūras puses pielidojām mājai, cik vien iespējams tuvu, un pa smiltīm pievilkām �Jotu� pie pa�iem logiem. Tas nenācās pārāk grūti. Tad Donfiļjo izsita logu, ielēca pirmais iek�ā, es tūlīt aiz viņa; par abiem mēs ātri satinām Kensiju iepriek� sagatavotajā tīklā; Donfiļjo atkal pirmais izlēca laukā un sāka �aut ar automātu, kamēr es aiznesu Kensiju uz �Jotu�. Pēc tam mēs aizlidojām. Donfiļjo lika ar līkumu, jūs mānot, lidot uz raķeti, bet pats aizbāza Kensijai muti un kārtīgāk sasēja viņu. Tad mēs ienesām Kensiju raķetē, kuras durvis bija tikai pievērtas. Atstāju�i Kensiju vienā istabiņā, pa�i devāmies uz citām. �Jotu�, kurai jau sāka izbeigties degviela, Donfiļjo pameta ārpusē, nedomādams vairs to lietot. Viņ� pavēlēja man pacelties, bet pats iegāja jūsu sardzes istabiņā, kur, cik es dzirdēju pēc kāda laiciņa, sarunājās ar jums. Es par to pabrīnījos un nodomāju, ka viņ� spēlējas ar jums, domādams tūlīt pacelties. Nestrādāja neviens mēraparāts, kas darbojās ar strāvu, un es sapratu, ka akumulatori atvienoti. Pateicu to Donfiļjo, domāju, ka viņ� izbīsies, jo bija izsaucis jūs, bet viņ� tikai nikni pavēlēja man visu taisīt ātrāk gatavu. Tad es sapratu, ka viņ� nav darījis jums zināmu, ka atrodamies raķetē, bet nesapratu, ko tad tādā gadījumā viņ� ar jums runāja. Devos uz akumulatortuneli. Tur bija gai�s, tāpat kā visā raķetē, jo mazie instalācijas akumulatori strādāja. Tur es pēk�ņi ieraudzīju Leonu. Viņam pakrūtē bija iedurts un atstāts Donfiļjo nazis�

Franti�eks apklusa, brīdi klusēja, tad atkal turpināja:

� Kā ieraudzīju Leona pēdējās mokās savilkto seju, tā man acīs viss sagriezās un sanāca briesmīgs naids uz Donfiļjo. Viņ� bija atkal vienu cilvēku nogalinājis un iegrūdis �ajā tunelī. Manī uzreiz pēk�ņi sakāpa visa neapmierinātība ar viņu, kur� bija spiedis mani tik daudzas reizes uz visādām nelietībām, un es pēk�ņi vairs negribēju viņam kalpot. Paķēru kaut kādu dzelzs stieni, kas te mētājās, un tā vietā, lai pievienotu akumulatorus tīklam, uzsviedu stieni uz spailēm. Stienis tūlīt pielipa un nokaita sarkans. Tagad ar raķeti vairs vispār nevarēja pacelties. Kad izgāju laukā, nezināju vēl, ko darīt tālāk. Es gribēju, lai Donfiļjo mani nogalina. Bet viņ� jau stāvēja vadītāja kabīnes lūkā un jautāja, vai kārtībā. �Kārtībā�, es atteicu, un viņ� aizvēra lūku aiz sevis. Es iegāju pie Kensijas, atraisīju viņu, pavēlēju klusēt un izlaidu viņu laukā no raķetes. Piekodināju ātri skriet cik vien iespējams tālāk prom, lai Donfiļjo viņu vairs nenoķertu. Viņa aizbēga. Es dzirdēju, kā Donfiļjo pūlas pacelties. Iegāju sardzes istabā un sāku izsaukt māju. To jūs zināt. Tad izgāju atkal laukā un tūlīt sagrūdos ar Donfiļjo. Viņ� man nikni uzkliedza, kāpēc nevarot startēt. Es atteicu, ka tūlīt paskatī�os, tikai jāaiztaisa ārējā lūka, ko Kensija bija atstājusi vaļā. Pirms viņ� paspēja mani aizturēt, es piegāju pie lūkas un izlēcu laukā. Neskatoties uz lielo augstumu, smiltīs nesasitos un tūlīt metos skriet projām. Donfiļjo, stāvēdams aug�ā, apgaismotajā durvju ovālā, �āva uz mani, bet tumsā mani neredzēja un nevarēja trāpīt. Tad viņ� aizcirta lūku un laikam vēlreiz mēģināja iedarbināt dzinēju.

� Un ko tu darīji pa to laiku, muļķi? � iesaucās Harvejs.

� Skrēju uz me�u�

� Ū-ū, nolādētais kretīns! � Harvejs nolamājās. � Tev vajadzēja pievākt �Jotu�, tad viņ� nevarētu uzspridzināt raķeti un vispār būtu slazdos! Eh, stulbenis!

Franti�eks sarāvās, sadrūma vēl vairāk un klusēja.

� Sodiet kā gribat, � viņ� pēc laiciņa teica, � bet to es neiedomājos. Es vispār nebiju spējīgs domāt�

� Nolādēts! Nu labi, un tālāk?

� Tālāk nekā nav. Viņ� redzēja, ka pacelties nav iespējams, izlēca laukā, paķēra �Jotu�, dusmās uzspridzināja raķeti, gribēja uzspridzināt sētu un būtu aizbēdzis, ja neizbeigtos degviela, � es ātri nobeidzu.

� Eh, nolādēts, nolādēts! � Harvejs nevarēja vien beigt sūkstīties par Franti�eka liktenīgo neattapību. � Raķeti iznīcināja, mūs visus pakļāva nāves briesmām. Tīrā laime, ka nelietis vairāk nevienu nenogalināja.

� Nabaga Leons, pat apbedīt mēs viņu vairs nevaram, � noteica Aminta.

Tās pa�as dienas vakarā mēs sarīkojām Franti�ekam tiesu, kurā piedalījās visi mūsu kolonijas iedzīvotāji. Franti�eks nebija galvenais noziedznieks, bet ar viņa piedalī�anos bija nogalināts Leons, smagi ievainots Harvejs un vieglāk Aharvejs, mēs visi pakļauti dzīvības briesmām un mums uz mū�īgiem laikiem liegta iespēja pacelties no Buenosa, kā arī nodarīti smagi materiāli zaudējumi visai kolonijai. Tāda bija pret Franti�eku vērstā apsūdzība, kuras abi galvenie vaininieki jau bija saņēmu�i augstāko soda mēru. Franti�eka pusē bija tas arguments, ka viņ� bija brīvprātīgi pārnācis mūsu pusē un ka tikai viņa dēļ noziedzniekam nebija izdevies aizbēgt, nolaupot mums raķeti un Kensijai godu un varbūt arī dzīvību.

Mēs visi, protams, būtu par Franti�eka ap�ēlo�anu, bet to neļāva viens smags arguments, proti � Franti�ekam jau vienreiz, pēc �aug�āmcel�anās� bija dota iespēja laboties. Viņ� to nebija izmantojis. Vai tagad arī no �ī nepastāvīgā cilvēka nevarēja sagaidīt nodevību? Mums tas bija jāizdibina, jo mēs varējām viņu tikai vai nu nogalināt, vai arī amnestēt, tre�ās iespējas nebija. Turēt viņu ieslodzījumā mēs nevarējām, cietumu te netaisījāmies atvērt.

Es kā ekspedīcijas un kolonijas vadītājs un arī kā biologs-ārsts-psihologs, vadīju �o rūpīgo lietas izskatī�anu.

� Donfiļjo un Franti�eks ir radīti pēc tavām atmiņām, Onarios, tāpēc �oreiz ir ļoti svarīgi, ko tu par viņiem domā, � es teicu.

Mūsu atmiņas ta�u nedeva objektīvu cilvēka kopiju, bet gan projicēja cilvēkā to, ko mēs par viņu domājam. �īs domas varētu būt mums par kādu cilvēku, ko mēs visi pazinām, visai da�ādas, ta�u pēc tām radītie cilvēki nebija da�ādi, piemēram, nebija tā, ka viena Aminta būtu radīta pēc manām domām par viņu, otra � pēc Harveja atmiņām. Visas Amintas bija vienādas, jo radītājs tajās bija izmantojis visas ziņas, ko sniedza gan manas, gan Harveja, gan Leona un Onariosa smadzenes.

� Vai Donfiļjo varētu pāraudzināt? � es jautāju Onariosam.

� Nē, viņ� bija nelabojams nelietis, � Onarioss, nedaudz padomājis, atbildēja.

� Nu lūk, � es teicu, � tā tas ir pēc tavām domām. Īstais Donfiļjo varbūt būtu pāraudzināms, spētu laboties. Bet tavās domās viņ� kļuva par tādu nelieti, ko spēj labot tikai nāve, tāpēc, ka tev skatu aizmigloja naids, ko viņ� bija tevī radījis ar savu rīcību, atņemot tev visdārgāko.

� Viņ� mani neprātīgi ienīda, � atbildēja Onarioss, � viņ� toreiz raķetē, mirkli, pirms es viņu no�āvu, aiz naida būtu gatavs mesties man pie rīkles un ar zobiem pārkost to. To rādīja viņa izskats.

� Nu redzi, tā tu domāji par viņu. Un tāpēc viņ� arī tāds radās �eit, uz Buenosa. Neapslāpējamais naids uz tevi bija viņam jau iedzimts no �īs otrās dzim�anas. Viņ� vairs nebija spējīgs laboties, viņ� varēja tikai vai nu pārkost tev rīkli, kā tu pats izteicies, vai arī pats mirt. Pēc otrās dzim�anas viņi abi jau bija lemti nelietībām. Bet mēs to neņēmām vērā.

� Mums vajadzēja viņus nosist kā to �ūsku, kas mani sakoda, � teica Harvejs nikni, � tad Leons būtu dzīvs un mums būtu raķete.

� Bet, no otras puses, viņi, tie viņi, kas bija te pie mums uz Buenosa, tie vēl neko ļaunu nebija nodarīju�i, � iebilda Aminta.

� Tā �ūska arī nebija vēl nevienu sakodusi, � atteica Harvejs.

� Kāda, � es turpināju, � Onarios, pēc tavām domām būtu vecā Donfiļjo attieksme pret mums visiem pārējiem?

� Tas bija tāds nelietis, kas būtu ar mieru nogalināt jebkuru, kas viņam kaut niecīgā mērā traucētu viņa nelietīgo mērķu piepildī�anā.

� Mēs bijām ar Onariosu, un tā pietika, lai viņi nāvīgi ienīstu mūs visus.

� �ausmīgi, � Kensija nodrebinājās. � Kādi dēmoni!

� Jā, � es teicu, � tie bija īsti dēmoni, par kādiem vienkār�u ļaunu cilvēku bija padarīju�as Onariosa domas.

� Bet es jau neesmu vainīgs, � norūca nerunīgais Onarioss.

� Es arī nesaku, ka tu būtu vainīgs; es nevienu nevainoju. Mums tagad tikai jānoskaidro, ko tavas domas ir izdarīju�as ar Franti�eku. Vai viņ� bija briesmonis?

� Kas par muļķībām, � Onarioss atteica un brīdi klusēja, cenzdamies pats sev noskaidrot savu attieksmi.

� Godīgi sakot, � viņ� turpināja, � es vēlāk ļoti no�ēloju, ka biju nogalinājis Franti�eku. Pareizāk sakot, es viņu nogalināju nejau�i, gribēdams tikai apdullināt, lai viņ� netraucētu man cīņā ar Donfiļjo, ta�u uztraukumā biju iesitis pārāk stipri. � Onarioss bija ļoti sadrūmis un runāja pavisam negribīgi, tikai vajadzības spiests. Citos apstākļos viņ� to nekad nestāstītu. � Franti�eks nebija nekāds briesmonis, Donfiļjo bija viņu tikai apmuļķojis un ar varu un draudiem piespiedis. Franti�eks ta�u netika nekādu noziegumu izdarījis, viņ� tikai klausīja noziedzniekam. Ja viņ� toreiz būtu bijis pasargāts no Donfiļjo briesmīgās ietekmes, nekas tamlīdzīgs ar viņu nebūtu noticis. Viņa vaina ir tikai pakļāvīgais un gļēvais raksturs.

� Tātad tagad, izrāvies no Donfiļjo ietekmes un atrazdamies mūsu ietekmē, viņ� var pilnīgi laboties? � es jautāju.

� Es domāju gan. Viņ� nav briesmonis. Viss, ko viņ� darīja, ta�u patiesībā bija viņam pretīgi un notika pret viņa gribu. Viņ� tikai nespēja neklausīt Donfiļjo.

� Mums vajadzēja izolēt Franti�eku no abiem Donfiļjo pēc otrās dzim�anas, � teica Aminta. � Mēs pa�i esam ļoti līdzvainīgi, ka Franti�eks piedalījās Donfiļjo sazvērestībā.

� Un, reiz tomēr saņēmies un izrāvies no nelie�a klausības, viņ� bija tā izsists no sliedēm, ka pat nespēja sakarīgi domāt un paņemt �Jotu�, � noteica Harvejs, būdams vēl arvien neapmierināts, ka viņa milzīgais darbs, remontējot raķeti, izkūpējis kā nebijis.

� Tam varēja būt arī citi iemesli, � es teicu. � Izdarījis �o liktenīgo soli, sacēlies pret Donfiļjo, viņ� tomēr nesāka ar to cīnīties, bet gan sākumā gribēja, lai viņu nogalina, bet vēlāk vienkār�i aizbēga. Tur visur vainīgs viņa gļēvais raksturs. Bet tagad nopratināsim pa�u vainīgo. Atvediet viņu!

Beharvejs un Silvio atveda Franti�eku.

� Kāpēc tu sāki klausīt Donfiļjo toreiz raķetē? � es jautāju.

� Man bija viņa bail, � atbildēja Franti�eks.

� Kāpēc?

� Viņ� bija tik briesmīgs. Bez tam viņ� stāstīja man, ka Onarioss ir nelietis, noindējis profesoru, lai sagrābtu varu, un grib nogalināt mūs abus, ja mēs stāsimies viņam ceļā. Es gan viņam īsti neticēju, bet man bija no viņa bail.

� Bet tagad, uz Buenosa, pa �iem mēne�iem, ko tu pavadīji kopā ar mums, tu ta�u uzzināji patiesību par to, kas notika toreiz raķetē?

� Uzzināju gan, � sagrauztais Franti�eks atbildēja.

� Kāpēc tad tu vēl klausīji viņus?

� Viņi teica, ka jūs neiz�ķirot mani no viņiem, ka mums visiem trim esot viens liktenis, viens mērķis, viena cīņa. Bet pēc tam, kad viņi sāka runāt par lido�anu projām un citām nelietībām, viss sākās tik pēk�ņi, un man bija jābēg kopā ar viņu, lai mani nenogalinātu, jo iznāca, ka es jau esmu tur piedalījies. Un tā man visu laiku bija jābēguļo kopā ar Donfiļjo un jāklausa viņ�, jo atpakaļceļa man vairs nebija, kā es domāju. Tā tas viss gāja pret manu gribu kā apburtā riņķī, un es tur neko nevarēju grozīt. Beigās, redzot vēl vienu nelie�a upuri ar nazi vēderā, es neizturēju un sacēlos pret viņu� Esmu vainīgs, sodiet mani kā atzīstat par vajadzīgu� � Franti�eks apklusa.

Ar vienprātīgu lēmumu mēs viņu amnestējām un atļāvām brīvi dzīvot starp mums.

Tālāk nekas sevi�ķs nenotika. Mēs itin mierīgi dzīvojām uz Buenosa. Kādu nedēļu pēc tiesas gan pāri planētai pārbrāzās vētra, līdzīga tai, kādā gāja bojā īstais Harvejs, ta�u tā neatstāja nekādas posto�as sekas uz mūsu saimniecību.

Gāja dienas, nedēļas un mēne�i. Dabiski, ka mēs interesējāmies par mūsu pieredzēto neparasto parādību cēloņiem un izskaidrojumu. Pamazām, ilgās savstarpējās pārrunās izkristalizējās mūsu domas �ajā jautājumā.

Vispirms � kas tad bija mūsu draugu un ienaidnieku radītājs? Pēc ilgsto�iem meklējumiem mēs nācām pie atzinuma, ka dzelmes radītājs nav individuālas būtnes. Zemūdens cilvēki nevarētu tā noslēpt savu eksistenci, mēs redzētu viņu pilsētas, viņu dzīves pazīmes. Tāpat viņi arī reizēm iznāktu laukā no ūdens arī bez tā, kad viņi iznesa savas �dāvanas� mums. Tad mēs kādreiz būtu redzēju�i viņu vai viņu darba pēdas. Ta�u tādu nebija. Arī jaunos cilvēkus krastā nenesa kaut kādas individuālas būtnes, bet gan monolīta masa. Ja zem ūdens eksistētu zemūdens cilvēki, kāpēc tad tiem būtu vajadzīgs protoplazmas blāķis? Vai kā neizsmeļama barības krātuve? Un �ie cilvēki dzīvotu savā barībā kā vidē? Nē, mēs bijām pārliecināti, ka protoplazmas blāķis arī ir tas radītājs, milzīga �ūna, kolosāla amēba, kas tajā pa�ā laikā ir da�ā ziņā vēl augstāk attīstīta par cilvēku. Mēs izmērījām aptuveni �amēbas� lielumu. Tā bija piecsimt kilometru gara un divsimt kilometru plata, tātad ap divsimt tūksto� kubikkilometru jeb ap divsimt miljardu tonnu smaga. �ajā kolosālajā, bet pasīvajā dzīvniekā notika augsti organizēti, mums vēl neizpētīti procesi.

Otrs jautājums � kāpēc, kādā nolūkā milzīgā amēba radīja cilvēkus? Mums nebija citas atbildes kā: savas intereses pēc. Būtnei ta�u vajadzēja kaut kā nodarbināt savas īpatnējās, miljoniem tonnu smagās smadzenes, tā sakot, vajadzēja kaut ko darīt, kaut kā pavadīt savu laiku. Būtne ieinteresējās par nogrimu�o Harveju, izpētīja to un sava prieka pēc radīja tā dzīvas kopijas. Pamazām būtne ieinteresējās arvien vairāk un meklēja iespēju kopēt mūs, pārējos. Kad arī tas bija paveikts, būtni ieinteresēja problēma radīt konkrētus materiālus tēlus tikai pēc smadzeņu �ūnu iek�ējiem stāvokļiem, kurus būtnei bija iespēja pārredzēt. Tas jau bija sare�ģītāk nekā radīt mūsu vai nogrimu�ā Harveja kopijas.

Tajā briesmu naktī būtne, pētot mūs ar savu starojumu, radīja savās smadzenēs mūsu smadzeņu kopiju, nostādīja savu smadzeņu daļu tāpat kā mūsu smadzenes, lai varētu turpmāk strādāt, netraucējot mūs. Līdz ar to mūsu visu �etru smadzenes it kā ieslēdzās būtnes smadzenēs, spēja strādāt ar tām vienotā sistēmā. Būtne savāca no mūsu smadzenēm visas ziņas, kas saistījās ar vajadzīgo tēlu, varbūt pat tādas, ko mēs pa�i jau �ķitām aizmirsu�i. Te �ī būtne parādīja apbrīnojamas spējas, kā elektronu ma�īna (ar to es viņu salīdzinu tāpēc, ka būtne bie�i vien izmantoja ziņas, kuru nozīmi neizprata, neapzinājās), izsijājot no visa, ko mēs zinājām, to, ko mēs zinājām par vajadzīgo lietu un aizpildot baltos plankumus no tā, ko mēs nezinājām, ar to, kam tur loģiski jābūt, kas vienīgais tur iederas, piemēram, radot �mūsu viesu� miesas būvi, kuru, dabiski, mēs smalki nepārzinājām.

Bie�i mūsu smadzenes doto nesaistīja ar vajadzīgo, bet tikai spēja saistīt, tas ir, nebija vēl izdomāju�as, bet varēja izdomāt, ja būtu kādreiz tādā virzienā kustinātas. Tādā gadījumā būtne spēja ar mūsu smadzeņu kopijām, kas saslēgtas vienotā sistēmā ar būtnes smadzenēm, domāt to, ko mēs vēl nebijām izdomāju�i, bet tikai varētu izdomāt. Visvienkār�ākais piemērs tam būtu kaut vai tāds, ka es nekad nebiju padomājis un tātad vēl nezināju to, vai Olvārija zina, ka es esmu devies ekspedīcijā uz A-lambda-3, bet viņa zināja to, jo, padomādams, es atcerētos, ka pirms aizlido�anas no Lukrēcija ziņu par aizlido�anu ekspedīcijas organizētāji paziņoja piederīgajiem. �ī ziņa gan sasniedza tos tikai pēc ilga laika.

Būtne varēja radīt ne vien tēlus pēc smadzeņu stāvokļa, bet arī otrādi: tēlus jaunradīto cilvēku smadzenēs; automātiski radīja iespaidu, ka viņi pa�i to zina, tātad būtne bija izpētījusi, kādi smadzeņu stāvokļi �ādai pārliecībai atbilst.

Acīmredzot �ai būtnei, tāpat kā cilvēkam, bija dziņa uzzināt visu jauno, neparasto, vēl nezināmo. Būtne izpētīja priek� savas zinā�anas cilvēka uzbūvi, kā fizisko, tā fizikāli garīgo, t.i. kādā veidā mūsu smadzenes rada domas, iepazinās ar cilvēka uzbūves problēmām, pārbaudīja savas zinā�anas savos paraugos un pētīja mūsu attieksmi pret viņas paraugiem. �ādu domu brī�os likās, ka mēs kustamies kā mikrocilvēciņ� uz milzu mikroskopa priek�meta stikliņa, es sev likos kā sīks sve�as planētas kukainītis, kas dzīvo mūsu laboratorijās tikai tāpēc, ka mēs to vispusīgi pētām. Pēc pētī�anas pabeig�anas mēs viņu palai�am vaļā vai arī uz�ķēr�am un liekam zem mikroskopa, bet varenajai būtnei nebija vajadzības to darīt, jo tās spējas deva tai iespēju pētīt mūs no attāluma.

Vai būtne domāja? Noteikti � jā, bet ne tā kā mēs. Būdama vienīgā saprātīgā būtne uz planētas (par to mēs pārliecinājāmies), tā nevarēja būt ar tādu psihi kā individuālie cilvēki. Būtne nemira un nevairojās, tā mū�am atjaunojās pati sevī un tāpēc nevarēja saprast, ko mums nozīmē nāve un �ī priek� mums tik dīvainā cilvēku ra�anās. Tādēļ arī būtne ar tik vieglu sirdi varēja dot mums savas kopijas. Būtne nesaprata, kāda nozīme mūsu dzīvē ir citiem cilvēkiem un tātad arī to, kādu iespaidu uz mums var atstāt mūsu kopijas. Būtne to pētīja, bet neiedziļinājās mūsu psihē, kā mūs neinteresē tas, ko mūsu laboratorijas kukainītis domā par mūsu mēģinājumiem. Būtne spēja noteikt mūsu domas, spēja noteikt tēlu, kas saistījās ar zināmu smadzeņu �ūnu stāvokli, bet izprast, ko mums tas nozīmē, viņa bie�i vien nespēja. Vārdu sakot, būtne gan pētīja, bet nesaprata mūs, jo tās psihe bija pavisam savādāka. Pabeigusi pētī�anu, tā atstāja mūs savā vaļā, būdama pārliecināta, ka uzzinājusi visu, ko iespējams un kas to interesētu, bet patiesībā atstājusi nepamanītu to, ko tai neļāva saskatīt tās psihes īpatnības, ko tā, vienkār�i sakot, nevarēja ne iedomāties.

�ai ziņā mums, cilvēkiem, ir lielas priek�rocības, jo mēs, būdami sabiedriskas būtnes, tajā pa�ā laikā esam arī individuālas un varam saprast �o �amēbu�.

Tre�ais jautājums � kā būtne radīja cilvēkus? Mūsu strīdos es aizstāvēju �eit augstāk aprakstīto hipotēzi.

Tādas būtu mūsu domas par dīvaino parādību izskaidrojumu. Mēs esam pārliecināti, ka cilvēki reiz uzzinās dzelmes radītāja noslēpumus. Mēs bie�i runājām arī par to, kāda tam varētu būt nozīme cilvēku dzīvē. Protams, zinātne bez raizēm var atstāt cilvēku radī�anu mātēm, bet tagad vēl pat grūti iedomāties, kāda nozīme �iem noslēpumiem būs nākotnes medicīnā.

Gāja laiks. Mēs dzīvojām, kā jau alla� cilvēki, arvien vairāk aizmirsdami da�i savu, citi savu biedru dīvaino izcel�anos. Tikai da�reiz neparasti faktori mūsu dzīvē to atgādināja, piemēram, Harveji kaitināja viens otru, lielīdamies, ka zina otra pagātni, otra vecos noslēpumus, vissīkākās tā pagātnes domas, ko viņ� nekad nevarēja izpaust citiem. Katram cilvēkam ta�u ir tādas lietas, ko neviens cits nekad neuzzina, bet pie mums tās zināja uzreiz pieci cilvēki.

Kopijas, kuras sākumā nemaz nebija iespējams at�ķirt vienu no otras un kurām tāpēc mēs likām nēsāt at�ķirīgus apģērbus, ar laiku savstarpēji attālinājās, gan fiziski, gan garīgi, jo katrs no tiem ta�u tomēr dzīvoja mazliet savādākos apstākļos, savādāk notika vielu maiņa un citi dzīvības procesi.

Uzbūvēt jaunu raķeti un aizlidot no �ejienes nebija mūsu spēkos, tāpēc mēs arī necentāmies to darīt, bet visu savu darbu veltījām saimniecības attīstī�anai. Tā pamazām izvērtās arvien varenāka un varenāka, mūsu kolonija arvien pla�āka un pla�āka.

Arī mūsu savstarpējās attiecības nepalika uz vietas. Nāko�ajā pavasarī es apprecējos ar Amintu; drīz pēc tam pārējie Osvaldo ar citām Amintām, tad sākās vesela kāzu virkne. Kāzas mēs svinējām grezni, cik vien to atļāva mūsu bagātība. Gada laikā nosvinējām veselas piecpadsmit kāzas. Izprecinājām visas mūsu meitenes. Daudzie Harveji precējās ar tikpat daudzajām biju�ajām mīļākajām; abi Onariosi ar savām Kensijām, Aleons ar Fortūnu, Beleons ar D�eniju. Beidzot es, kā biju�ais ekspedīcijas vadītājs un tagadējais kolonijas galva salaulāju seno pāri � Olvāriju un Silvio. Otrai Olvārijai gan nebija otra Silvio, un viņa bija spiesta samierināties ar Augustino. Vecpui�os palika tikai Bettas priek�nieks un Franti�eks.

Ir gan mums dīvains liktenis! Vai tad Onarioss vairs varēja cerēt apprecēties reiz ar savu Kensiju, kuru jau kop� piecdesmit gadiem uzskatīja par zudu�u priek� sevis uz visiem laikiem?

Vēl nebija nosvinētas pēdējās kāzas � Augustino ar Olvāriju �, kad Aminta jau dāvāja man pirmo dēlu, ko, manam tēvam par godu, nosaucām par Benini. Pēc tam mūsu Buenosa iedzīvotāju skaits sāka vairoties gandrīz tikpat strauji kā toreiz, kad mums cilvēkus vēl dāvāja jūra.

Te, un sevi�ķi vēlāk, kad mūsu mazuļi paaugās, lieti noderēja Harveja pedagoģijas studentes no Lukrēcija zinā�anas, kas gan, godīgi sakot, bija tikai iedomātas. Bet te es lieku reizi pārliecinājos, cik liela nozīme ir cilvēka pārliecībai par savām spējām. Cilvēks, kas domā, ka viņ� nespēj kaut ko veikt un ir pārliecināts, ka tas neizdosies, bet tomēr dara to, nekad neveiks tik daudz un tik labi kā cilvēks, kur� ir pārliecināts par savām spējām, kaut arī patiesībā viņi zinātu vienādi daudz.

Mūsu kolonijas iedzīvotāju skaita ātrā pieaug�ana, starp citu, liecināja, ka dzelmes radītājs ir devis mums pilnīgi normālus cilvēkus, kas spējīgi atstāt sev normālus pēcnācējus.

Kad manam Benini bija jau piecpadsmit Zemes gadi, uz Buenosa nolaidās starpzvaig�ņu kosmiskais kuģis. No tā izkāpa pieci astronauti. Vai varat iedomāties viņu pārsteigumu, kad tie, domāju�i ieraudzīt neapdzīvotu planētu vai, labākajā gadījumā, piecus pusdzīvus pirmās ekspedīcijas locekļus, atrada �eit vairāk nekā 90 cilvēku. Protams, viņi mūs sākumā noturēja par Buenosa pirmiedzīvotājiem, bet, izdzirdu�i skaidru spāņu valodu, mutes vien ieplēta.

Mēs norāvām viņu skafandriem ķiveres, sveicinājāmies un apkampāmies ar viņiem. Kad mēs stāstījām viņiem savu vēsturi, viņi neticēja, ta�u civilizētas spāņu kolonijas eksistence uz Buenosa bija nenoliedzama.

� Ieraudzīju�i jūs, � ekspedīcijas vadītājs Roberto Dokaļjo teica, � mēs vispirms nodomājām, ka jūs esat tie, kas nonāvēju�i Osvaldo Mandosu un viņa biedrus, planētas primitīvie me�oņi, kuriem par upuri kritusi bez vēsts pazudusī ekspedīcija A-lambda-3-I.

Mēs nepacietīgi izpra�ņājām ekspedīcijas locekļus par to, kas notiek uz Betta-26. Viņi pastāstīja mums, kā mūsu ekspedīcija noteiktā laikā nav atgriezusies, kāds uztraukums sacēlies uz Bettas, kā veselu pusgadu telelokatori meklēju�i pazudu�o raķeti, vai tā nav novirzījusies no kursa, ta�u veltīgi, kā gada laikā turpat uz Bettas noorganizēta papildekspedīcija A-lambda-3-II, kas sasniegusi mūs tajā pa�ā laikā, kad no Bettas noraidītā ziņa par mūsu pazu�anu sasniedza Lukrēciju. Kad �ī ziņa sasniegs Teriusu, uz Bettas jau zinās, ka mūsu ekspedīcija atradusies. Viena ziņa skries otrai pakaļ ar piecpadsmit gadu novēlo�anos.

Mēs uzdāvinājām otrajai ekspedīcijai visus savus no jauna savāktos ļoti bagātīgos materiālus par Buenosu (vecās kolekcijas aizgāja bojā uzspridzinātajā raķetē). Tādējādi otrajai ekspedīcijai ietaupījās darbs, un tie varēja visu uzmanību veltīt mums. Viņi uzņēma neskaitāmas filmas par kolonijas dzīvi, ierakstīja videomagnetofonos mūsu stāstus, nokopēja mūsu kosmiskā kuģa �urnālu, kas vēlāk bija pārvērties par kolonijas hroniku, paņēma līdzi mūsu pirmās ekspedīcijas locekļu rakstus un uzskatus par �ejienes neparastajām problēmām. Savāku�i tie�ām bagātīgus materiālus gan par Buenosu, gan par koloniju, viņi, pusgadu paviesoju�ies pie mums, aizlidoja. Septiņus gadus vēlāk �īs ziņas nokļuva uz Bettas un sāka ceļot tālāk uz Lukrēciju un Teriusu. Nu jau ir pagāju�i turpat �etrpadsmit gadu no tā brī�a, kad viņi nolaidās uz Buenosa.

Ja gadījumā viņi turpat no Bettas nosūta uz mums jaunu ekspedīciju, tad tā var sasniegt mūs kurā katrā brīdī; laiks ir pagājis tie�i tik daudz, lai aizlidotu līdz Betta-26 un atpakaļ. Bet organizēt ekspedīciju no mazās Bettas ir visai grūti, ja vien pa �o laiku tā nav izaugusi tikpat liela kā Lukrēcijs. Ja ne, tad iepriek� jāsazinās ar Lukrēciju, bet tas prasīs vēl piecpadsmit gadus. Tātad mēs pa�reiz varam gaidīt nelielu ekspedīciju, kas apciemos mūs, apgādās ar da�ādiem nepiecie�amajiem aparātiem mūs un koloniju, bet lielāka skaita speciālistu saņem�anu un kolonistu iera�anos, ar vārdu sakot, parasto planētas kolonizācijas sākumu mēs varam sagaidīt tikai pēc piecpadsmit gadiem�

Mans Benini jau sen ir precējies ar Onariosa meitu, un nu mūs, abus vecos, mani un Onariosu, saista kopīgi mazbērni. Tagad jau mūsu kolonijas iedzīvotāju skaits pārsniedz pusotra simta. Kā redzat, mums �ajā laikā ir biju�as vairāk nekā simt kristības, bet, kop� nelaimīgā Leona nāves, nevienas bēres.

Reizēm, par to padomājot, kļūst pavisam dīvaini ap sirdi, ja atceras, ka tikai divi mēs �eit � es un Onarioss � esam īsti cilvēki, radu�ies no parastiem cilvēkiem. Un cik tas tomēr ir dīvaini, ja padomā, ka īstais Augustino, Olvārija vai Silvio mierīgi dzīvo kaut kur miljardiem kilometru attālumā un pat nenojau�, ka arī �eit viņi dzīvo. Un Kensija, kas mirusi pirms astoņdesmit gadiem, vai D�enija, kas dzīvoja pus gadu tūkstoti atpakaļ, vai, pareizāk sakot, rakstnieks viņu tad domās radījis � vai viņi visi varēja paredzēt, ka pēc tik ilga laika kāds cits cilvēks piesavināsies viņu domas un dvēseli un dzīvos viņu vietā tālāk. Galva reibst, kad to visu tā padomā.

Un Leons! Pēc viņa nāves es bie�i atcerējos viņa filozofiju. Vēl divi Leoni dzīvoja starp mums. Vai tā nebija aizkapa dzīve, par ko savā laikā tika runājis Leons? Viņ� bija dzīvs vai miris?

Lai par �iem neparastajiem notikumiem nākamās paaudzes uzzinātu ne tikai no sausajiem hroniku un zinātnisku apskatu datiem, mēs nolēmām aprakstīt �os notikumus nelielā stāstā. Tam mēs visi piekritām, bet par nelaimi starp mums nebija neviena rakstnieka, tāpēc neviens nebija ar mieru uzņemties �o darbu. Strīdējāmies ilgi, beidzot visi klupa virsū man kā kolonijas vadītājam. Bettas priek�nieks, kur� nenojauta, ka viņa kopija bija kļuvusi par manu apak�nieku, kādreiz ieceldams mani ekspedīcijas vadītāja amatā, uzvēla man kaklā visu smago pienākumu slogu, kas saistījās ar ekspedīcijas priek�nieka darbu.

Es gan pretojos, bet beigās biju spiests padoties. Un tagad es katru dienu sēdu pie galda un skatos laukā pa logu, domādams par to, ka mūsu diena ir pusotras reizes garāka nekā uz Zemes un ka mūs tas nemaz neapgrūtina, jo �eit pie daudz svaigākā gaisa, veselīgākā ūdens un citiem labiem apstākļiem cilvēki mazāk nogurst, augumā padodas lielāki, spēcīgāki un tos nemoka nekādas slimības. Un cik daudziem cilvēkiem būs vieta �ajā paradīzē! Es sēdu, uzrakstu pa kādai frāzei un atkal skatos laukā, kur vietējie augi zaļo blakus no Zemes un Teriusa atvestajām kultūrām.

Mans dzīves ceļ� ir bijis neparasts, un es dzīvoju kopā ar neparastiem ļaudīm, bet tas nupat ir aprakstīts, mans stāsts �eit beidzas, un es esmu ar mieru pateikties jebkuram dievam, jo varē�u ķerties pie patīkamākiem darbiem.

Balvi, 1963.g. jūnijs � novembris

2003.11.01 13:14 sestdiena

Laikā no skolas 1.klases līdz universitātes 1.kursam es iesāku rakstīt apmēram 40 romānus un stāstus, kuri gandrīz visi palika nepabeigti � galvenokārt tādēļ, ka es augu, kļuvu vecāks, un man vairs nepatika tas, kā tie bija iesākti. Vienīgais pabeigtais tā laika romāns bija �Buenosa robinsoni�, kur� ir �eit publicēts augstāk.

Sestdien, 1963.gada 29.jūnijā, vasaras brīvlaikā pēc 9.klases �urnālā �Zinātne un tehnika�, ko abonēju, (jādomā, jūnija numurā, bet varbūt bija jau atnācis jūlija numurs) es izlasīju Staņislava Lema stāsta �Solaris� fragmentu, kur kādā kosmiskajā stacijā virs kādas pētāmas planētas Okeāna vienam no pētniekiem materializējas viņa iedomu tēli. Staņislavam Lemam �ie materializētie tēli bija aprakstīti baismīgi; pētnieks ļoti pārdzīvoja �o materializāciju un slēpa savus �briesmoņus� no pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem.

Bet man no �ī stāsta izlasī�anas spontāni ieslēdzās Ģenerators (kā tas pēc tam ir bijis vairākas reizes dzīvē, kad ir īsā laikā tiku�as radītas da�ādas oriģinālas Sistēmas) un neaprima līdz pat nāko�ajam rītam, kad es, naktī ne minūti negulējis, ap se�iem vai septiņiem klusajā un tuk�ajā svētdienas rītā devos uz skolas basketbola laukumu pamētāt bumbu grozā, lai vismaz kaut kādā veidā atslēgtu savu Ģeneratoru.

�is ir tas pats galds mūsu Balvu mājas dārzā pie akas, uz kura tika iesākts un pa lielākai daļai arī uzrakstīts romāns �Buenosa robinsoni� � un apmēram tas laiks [14] . un tas puika ir autors. labajā pusē � vecmāmiņa, kura daudzkārt pieminēta �Lasē� un citās grāmatās (Alvīne Egle � tēva māte, mirusi 1978.gadā; �eit viņai apmēram 73 gadi). Priek�plānā ir kaķis, vārdā Mika. Zināmā mērā (gan ļoti ļoti zināmā) � Mikus Raiņa prototips romānā �Miranda�.

Foto: mans jaunākais brālis Juris Egle

�ajā naktī viss romāns �Buenosa robinsoni�, ar visiem varoņiem, notikumiem un detaļām nostājās manā priek�ā tā, ka pēc tam atlika to tikai vienkār�i pierakstīt, vairs neko neizdomājot. Atgriezies no basketbola laukuma, es mazliet pagulēju, bet pēc tam, 30.jūnija pēcpusdienā, paņēmu tuk�u kladi, nosēdos mūsu dārzā lapenē pie galda un ierakstīju klades pirmajā lappusē: �Sākts 1963.gada 30.jūnijā. Buenosa robinsoni. 1.nodaļa��

Romāns �Buenosa robinsoni� jau kop� pa�a sākuma at�ķīrās no visa, ko es biju rakstījis agrāk. Iepriek�ējos romānos un stāstos galvenais bija SI�ETS � kādās situācijās nonāk varoņi, kādi viņiem gadās piedzīvojumi (atbilsto�i tam, kas man attiecīgajā vecumā likās interesanti). �Buenosa robinsonos�, turpretim, jau no pirmā brī�a galvenais bija IDEJA. Ģenerators man pēc Staņislava Lema fragmenta izlasī�anas tik nevaldāmi ieslēdzās tie�i tāpēc, ka es uzreiz sapratu: Lems absolūti nav izmantojis tās iespējas, ko sniedz viņa izdomātais si�ets!

Materializētie iedomu tēli kā briesmoņi � tas ir neinteresanti, banāli un vispār: saistīts ar tradicionālajiem aizspriedumiem. Bet materializētie iedomu tēli kā ĪSTI CILVĒKI � lūk, Ideja, � ideja ar lielo burtu, lūk, pozīcija, kas atbilst manam pasaules uzskatam un viedoklim par cilvēka būtību!

�Buenosa robinsoni� tika rakstīti kā pretstats, pirmkārt, protams, Staņislavam Lemam [15] , bet, otrkārt un galvenokārt, kā pretstats vispār visiem tradicionālajiem uzskatiem un aizspriedumiem par cilvēka, domā�anas un �gara� būtību [16] .

Tas bija pirmais manā dzīvē �āda veida pretstats; vēlāk no tās pa�as uzskatu sistēmas, no kuras skolas laikā radās �Buenosa robinsoni�, nāca arī mana Filosofija (studenta gados) un pēc tam Vēras teorija. (Tā ka �im romānam ar visu manis vēlāk zinātnē darīto ir viscie�ākais idejiskais sakars).

�Buenosa robinsonu� manuskripta pirmā lappuse ar 1963.gada novembra labojumiem.

�Buenosa robinsonu� teksta pirmais variants tika pabeigts laikam tā pa�a gada novembra sākumā (varbūt jau oktobrī: atceros, ka �Oktobra svētku� brīvdienās, kad es biju jau sācis romānu rediģējot pārrakstīt, mūsu mājā ienāca Vilis Dārznieks, skolnieks no vecākās, 11.klases; es nepaspēju papīrus noslēpt, kā būtu to gribējis; viņ� patvaļīgi sāka manas klades lasīt un bija ļoti pārsteigts gan par to, ka es vispār kaut ko rakstu, gan par pa�u uzrakstīto. tas bija svētku dienā, 7.novembrī pēc demonstrācijas, un tad romāns bija jau pilnībā uzrakstīts).

Tātad apmēram 1963.gada novembra sākumā romāna pirmais teksts bija pabeigts, un es tūdaļ pat sāku to rediģēt, manuskriptā �o to svītrojot, �o to papildinot, �o to pārceļot uz citu vietu, bet pēc tam pārrakstot tīrrakstā. Ta�u tīrraksts aizgāja tikai līdz tre�ās nodaļas vidum; pēc tam romāns tika pamests (pārāk garlaicīgi bija vienkār�i pārrakstīt ar roku desmitiem lappu�u teksta).

Vēl viena redakcija tika uzsākta 1967.gadā, kad es biju jau students un mani vairs neapmierināja gan oriģinālā romāna daudzās vietās skolnieciskā leksika un pat skolnieku �argons, gan arī acīmredzamā nezinā�ana, piemēram, par Ein�teina relativitātes teorijas efektiem. �ī rediģē�ana skāra 1963.gada tīrrakstu, bet jauns tīrraksts tā arī netika veidots, un romāns atkal tika pamests.

�ajā publikācijā augstāk ir dots 1963.gada novembra teksts: ar pirmās rediģē�anas labojumiem, bet bez 1967.gada labojumiem. Da�ās vietās �ajā publikācijā 1963.gada teksts ir viegli nogludināts stilistiskā ziņā, neskarot tomēr neko būtisku, tajā skaitā saglabājot arī mana skolas laika zēnu leksiku un izteicienus (tādus kā: ��spie�u tavu spalvaino roku��, ��jautā kā bērns�� utml.).

2002.gada novembrī viss mans skolas gadu romāns �Buenosa robinsoni� tika iekļauts tagadējā romānā �Miranda�� L-MINDA1� (it kā viena �Mirandas� personā�a agras jaunības sacerējums), un tur iekļautajā variantā tika nomainīti personā�u vārdi un da�i citi atribūti tā, lai pieskaņotu tos �Mirandas� iecerei un dispozīcijai. �eit, turpretī, ir publicēts oriģinālais �Buenosa robinsonu� teksts tā, ka lasītājs, kura rīcībā ir abi teksti, var, ja vēlas, tos salīdzināt un redzēt, kas tie�i ir ticis mainīts priek� �Mirandas�.

VEcordia ir Valda Egles elektroniska literāra dienasgrāmata, kurā viņ� ir citējis arī daudzus citu autoru tekstus. Vekordija dibināta 2006.gada 30.jūlijā un sākotnēji sastāvēja no lineāri numurētiem sējumiem, katrs apmēram 250 lappu�u apjomā A4 formātā, ta�u vēlāk par galveno izdevuma eksistences formu kļuva �izvilkumi�. Vekordijas izvilkums ir fails, kurā atkārtots viena vai vairāku Vekordijas iecirkņu teksts bez lineāras numerācijas un bez iepriek� uzdota apjoma. Izvilkums parasti reproducē kādu Valda Egles vai cita autora grāmatu vai bro�ūru. Izvilkuma faila nosaukumā pirmais burts �L� nozīmē, ka grāmatas pamatteksts ir dots latviski, burts �E�, ka angliski, burts �R�, ka krieviski, un burts �M�, ka jaukts. Burts �S� nozīmē, ka fails ir sagatave, kura vēl tiks stipri modificēta, bet burts �X� apzīmē faksimilus. Dienasgrāmatas VEcordia oriģinālos un izvilkumu failus Jums ir tiesības kopēt, pārsūtīt pa e-pastu, ievietot WWW serveros, izdrukāt un nodot citām personām bez maksas informatīvos, estētiskos vai diskusiju nolūkos. Bet, pamatojoties uz LR un starptautiskajām autortiesībām, ir aizliegta �ī faila jebkura veida komerciāla izmanto�ana bez Dienasgrāmatas autora rakstiskas atļaujas, un ir aizliegts �os failus jebkurā veidā modificēt. Ja attiecībā uz �eit doto tekstu bez Dienasgrāmatas autora tiesībām darbojas vēl citas autortiesības, Jums jārespektē arī tās.

�ī sējuma izdo�anas brīdī (kur� titullapā apzīmēts ar vārdu �Versija:�) Vekordijas galvenā pārstāvniecība Internetā bija vietne http://vekordija.narod.ru/INDEX.HTM , kur 4 reizes gadā, katra kvartāla sākumā, tiek izlikts lejuplādē�anai visu Vekordijas izvilkumu jauns pilns arhīvs.

[1] valda egles skolas laiku romāns �buenosa robinsoni� tiek �eit publicēts sakarā ar �ī sacerējuma uzrakstī�anas 40.gadadienu � red.piez. �. Romāns tika pabeigts 1963.gada novembra sākumā. (P.S. 2007.04.14: �ī ir piezīme no elektroniskā izdevuma VERI � tur �Buenosa robinsoni� tika pirmoreiz publicēti 2003.gada novembrī; visas zemsvītras piezīmes tālāk, ja nav atrunāts citādi, ir no VERI 2003.gada izdevuma).

[2] vasaras brīvlaikā pēc skolas 9.klases, 16 gadu 7 mēne�u un 0 dienu vecumā � red.piez.

[3] autors ir padarījis savus varoņus par spānie�iem �red.piez �, gribēdams izvairīties no 1960.gadu pasaules galvenās konfrontācijas pretspēkiem: krieviskās PSRS un angloamerikāniskās NATO (un, protams, neuzdro�inādamies apgalvot, ka 2376.gadā latvie�i dominēs uz kādas planētas). Romāns �Buenosa robinsoni� tika iesākts 7 mēne�us pēc �Karību krīzes� (kuras laikā Pasaule pilnīgi reāli atradās uz kodolkara sliek�ņa un kuras centrā bija Kubas sala); varoņu vārdu izvēli ir ietekmēju�i Kubas toreizējo darboņu vārdi, kas tajā laikā bie�i skanēja pa radio un vīdēja presē.

[4] no romāna teksta ir redzams � red.piez �, ka autoram 1963.gadā, starp 9. un 10. skolas klasi, nav bijis īstas skaidrības par Ein�teina relativitātes teoriju un par �dvīņu paradoksu�. Neilgi pirms tam viņ� bija izlasījis kādu �zinātniskās fantastikas� grāmatu, kur varoņi lidoja Kosmosā �ar gaismas ātrumu� un tādēļ viņiem laiks palēninājās 14 reizes. Principā autors toreiz zināja, ka gaismas ātrumam var tikai tuvoties, bet ne to sasniegt, un viņam nebija skaidrs, kādēļ laikam būtu jāpalēninās tie�i 14 reizes. Kaut gan tas viss tajā fantastikas grāmatā likās dīvains un izsauca �aubas, tomēr mūsu autors tad vēl nejutās pietieko�i stiprs, lai apstrīdētu �nodrukātu grāmatu�, un nolēma visas �īs nostādnes par gaismas ātrumu un par tie�i 14 reizes palēninātu laiku vienkār�i pārņemt savā stāstā, jo vairāk tādēļ, ka �īm lietām nebija būtiskas nozīmes priek� viņa ieceres.

[5] izgudrotājs dans � red.piez. � ir vairāku citu mūsu autora sacerējumu varonis; viņ�, piemēram, izgudroja ma�īnu, kura no grafīta ra�oja dimantus; Dans radīja arī citas ierīces.

[6] �buenosa robinsonu� rakstī�anas laikā � red.piez. � uz planētas Zeme bija 3 miljardi iedzīvotāju, un se�i miljardi likās ārkārtīgi daudz. Faktiski Zemes apdzīvotāju skaits sasniedza 6 miljardus ap 2000.gadu.

[7] nespēja pareizi paredzēt tehnikas progresu � red.piez. � ir gandrīz visu �futuristisko romānu� nelaime; arī mūsu autors gan �ajā vietā, gan citur tālāk, absolūti nav paredzējis kompjūteru pielieto�anu (lai gan ESM tad jau pastāvēja, tikai tik lielas kā skapji). Tomēr jāievēro, ka tehnikas progress nebija nedz autora mērķis, nedz romāna tēma; faktiski ar to problēmu, ar kuru viņa varoņi vēlāk sadursies, autors gribēja konfrontēt tie�i SAVA LAIKA, nevis nākotnes cilvēkus, un, tikai romāna tap�anas apstākļi lika viņam novietot darbību uz tālām planētām un tālā nākotnē. Autors labi apzinājās, ka faktiski darbības norise Kosmosā un tālā nākotnē romānam ne tikai nav vajadzīga, bet pat traucē; drīz pēc romāna pabeig�anas viņ� sāka prātot, kā romānu varētu pārstrādāt tā, lai viss notiktu mūsdienās un tepat uz Zemes; bija vairāki konkrēti projekti, tomēr romāna pārrakstī�ana prasītu tik daudz laika un pūļu, ka autors tā arī nespēja pie tā pieķerties. Bet vēlāk romāns kļuva par �neaizskaramu vēsturisku dokumentu� un tad jau tas bija jāpatur tāds, kāds nu tas 1963.gadā bija ticis uzrakstīts.

[8] es vairs neatceros, kādēļ iedevu �im varonim vārdu �Harvejs� � aut.piez. �. �Osvaldo� tika paņemts no toreizējā Kubas darboņa (laikam ārlietu ministra?) Osvaldo Dortikosa vārda ar �slepenu domu�, ka �Osvaldo� nozīmē: �Es, Valdis�. Vārds �Harvejs� noskanēja pla�i pāri pasaulei, kad Lī Harvejs Osvalds (!) tika apvainots ASV prezidenta D�ona Kenedija no�au�anā. Ta�u tas notika 1963.gada 22.novembrī, kad romāns �Buenosa robinsoni� bija jau (novembra sākumā) pilnīgi pabeigts ar visiem tā varoņu vārdiem.

[9] romāns �buenosa robinsoni� tika iesākts � red.piez. � apmēram 2 gadus un 2 mēne�us pēc Jurija Gagarina lidojuma; atmiņas par �o notikumu bija vēl svaigas, un amerikāņi tad vēl nebija izkāpu�i uz Mēness.

[10] interesanti, ka autors �eit lieto vārdu �astronauts�, nevis �kosmonauts� � red.piez. �. Tas parāda viņa pretpadomju orientāciju, kas viņam tad jau bija pilnīgi noformējusies. Tajā laikā �Amerikas Balss� konsekventi lietoja tikai vārdu �astronauts�, bet padomju prese tikpat konsekventi � vienīgi vārdu �kosmonauts�.

[11] argentīnas galvaspilsētas buenosairesas vārds spāņu valodā nozīmē �Labais Gaiss� � red. � Tādu nosaukumu (īstenībā mazliet garāku, kur �ie divi vārdi bija pēdējie) �ai vietai deva konkistadors Pedro Mendosa (sal. ar �Buenosa robinsonu� galvenā varoņa Osvaldo Mandosa uzvārdu).

[12] mājiens uz �buenosa robinsonu� sacerē�anas laiku � red.piez.

[13] kapteinis nemo � red. piez. � vairāku �ila Verna romānu personā�s, zemūdenes kapteinis; romānā �Noslēpumu sala� viņ� slepeni no citiem romāna varoņiem izglābj un iznes krastā no gaisa balona okeānā iekritu�o un noslīku�o in�enieri Sairusu Smitu.

[14] nav precīzi zināms, kad tie�i ir uzņemta �ī fotogrāfija: varbūt tā ir 1963.gada vasara (kad rakstīju �Buenosa robinsonus�), bet varbūt iepriek�ējā, 1962.gada vasara (ta�u ne agrāk, jo 1961.gada vasarā man vēl nebija briļļu � tās sāku nēsāt tajā rudenī) � V.E.

[15] tie�i �is apstāklis, kā arī tas, ka starp pirmo domu par romānu un tā faktisko uzsāk�anu (jau pie pilnīgi gatava si�eta) pagāja tik īss laika sprīdis (apmēram diennakts), � �ie apstākļi bija par iemeslu tam, ka �Buenosa robinsonu� si�ets, tāpat kā Staņislavam Lemam, tika izvērsts Kosmosā, nākotnē un ap kādas planētas Okeānu � V.E. � Man vienkār�i nebija laika apdomāt citus variantus.

[16] tajā laikā presē notika diskusija par tēmu �vai skaitļojamā ma�īna var domāt?�, bet es (vismaz daļēji � cik ļāva Balvu mazpilsētas vidusskolnieka stāvoklis) biju �īs diskusijas lietas kursā un man bija savs pilnīgi skaidrs viedoklis par �o jautājumu � V.E.