D�ord�ija Binga

Mollija Mūna aptur pasauli

.

Deivīna Natela sēdēja �ofera vadītā limuzīna aizmugures sēdeklī un lasīja pati par sevi kādā slavenībām veltītā �urnālā. No lappuses smaidīja pretī viņas apaļīgā seja, ko ieskāva plakāti no visām tām filmām un izrādēm, kurās viņa jau bija paguvusi tēlot galveno lomu.

"Mazā zvaigzne Deivīna Natela," meitene lasīja, "ir at�griezusies Brodvejā slavenajā izrādē "Zvaigznes uz Marsa". Pēc tam kad pārsteidzo�ā jaunpienācēja Mollija Mūna attei�cās no lomas un atstāja Ņujorku, bija pats par sevi sapro�tams, ka pirmajā plānā izvirzās Natelas jaunkundze."

Deivīna iek�ēji trakoja. Viņa nevarēja ciest, ka Mollijas Mūnas un viņas vārds ir pieminēts vienā teikumā.

Apturi pie saldējuma kafejnīcas Medisonā! meitene strupi izmeta �oferim.

Tas pamāja un izlauzās cauri �etrām Ņujorkas trok�ņai�nās satiksmes joslām.

Deivīna jutās īpa�i nervoza. Viņai bija vajadzīgs liels, salds saldējums. Diena Brodvejas teātrī, kur viņa mēģināja jaunu dziesmu Zvaigznēm uz Marsa, nebija izdevusies. Sākās jau ar to, ka Deivīnai sāpēja kakls un viņa neva�rēja izdziedāt augstos toņus. Un tad vēl tas �ausmīgais starpgadījums, kas mazo aktrisi pilnīgi bija satracinājis.

Deivīna ar nagu dusmīgi paskrāpēja krēmkrāsas ādas polsterējumu. Vecāki meitenei nebija vajadzīgi pārāk bie�i, bet �ovakar viņa nezin kāpēc pēk�ņi priecājās, ka tie ir mājās.

Kā gan tas dīvainais uzņēmējs nelūgts bija ielauzies ģērbtuvē? Viņai nebija ne jausmas, kā tas ticis garām ap�sardzei. Un kāds gan nekauņa vīri�ķis bija, iedomādamies, ka Deivīna varētu vēlēties reklamēt viņa nejēdzīgo Modes nama apģērbu sēriju! Vai tad tas nezināja, ka jārunā ar aktrises aģentu? Un cik necienīgā veidā viņa bija atstājusi teātri! Deivīna bija drud�aini izskrējusi no ēkas un ieme�tusies gaido�ajā limuzīnā, pat neuzlikusi kosmētiku, lai pienācīgi atgrieztos mājās.

�is pretīgais Sella kungs bija uzdzinis Deivīnai drebu�ļus, un viņa nespēja izdzēst to no prāta. �ķita, ka vīrie�a skatiens ir iespiedies dziļi Deivīnā apmēram tā, kā, pā�rāk ilgi lūkojoties saulē, cilvēkam redzes nervos tiek ie�dedzināts debess spīdekļa attēls. Ik reizi, aizverot acis, meitene atkal redzēja, kā viņā blen� divi traka izskata acu āboli. Deivīna atcerējās vīrie�a spēku, kad tas bija sagrābis viņu aiz rokas un piespiedis palūkoties acīs. Uz mirkli meitene tā arī bija darījusi. Tad viņa bija izrāvusies un metusies bēgt.

Deivīna centās nomierināties, apjūsmojot fotogrāfiju �urnālā. Cik spo�as un smaido�as izskatījās viņas zilās acis! Tās bija patie�ām skaistas nepavisam ne tādas kā cits acu pāris, ko Deivīna lieliski atcerējās. Tuvu viena pie otras novietotās Mollijas Mūnas tum�zaļās acis. Bet kāpēc gan �is vārds lika Deivīnai skaudībā griezt zobus? Mollija Mūna bija tikai vienkār�a, trulacaina, strupdegunaina, nopluku�i, kaulaina niecība. Deivīna nesaprata, ko gan visi tajā saskatīju�i. Viņa zināja tikai to, ka Mollija Mūna nozagusi viņai lomu, nopelnījusi tūksto�iem dolāru, kuri pienācās Deivīnai, un sagrozījusi visiem galvu. Kaut arī Mollija Mūna bija aizlidojusi, ļaudis par viņu joprojām runāja kā par divdesmit pirmā gadsimta zvaigzni, bet �is tituls pēc taisnības pienācās Deivīnai.

Auto apstājās pie viņas iemīļotākās saldējuma kafejnī�cas Medisona avēnijā. Deivīna aizpogāja melno ūdeļādas ka�oku un uzvilka tam pieskaņotos cimdus. Viņa izgāja ārā aukstajā vakarā un augstprātīgi pamāja �oferim. Mā�jup viņa dosies kājām. Izbaudot augsto papē�u klaudzoņu uz ietves, meitene ieslīdēja kafejnīcā.

Iegājusi iek�ā, Deivīna pasūtīja �īs kafejnīcas speciālo piedāvājumu. Tas bija saldējums, kura nosaukums bija Pirmdien-otrdien-tre�dien-ceturtdien-piektdien-sestdien-svētdiena[1]. Cie�i apņēmusies padzīt no prāta visas domas par Molliju Mūnu, viņa izvilka apzeltītu pildspalvu un uz pa�pīra salvetes sāka izmēģināt savu parakstu. Vai vajadzētu saglabāt ķeburaino rokrakstu vai mainīt stilu?

Kad tika atnests milzīga apmēra saldējums, viņa apēda to visu.

Pēc divdesmit minūtēm Deivīna devās mājās un jutās slikti. Viņa saprata, ka vēss marta vakars nudien nav la�bākais laiks, lai ēstu lielu, aukstu saldējumu.

Meitene domāja ko gan lai sadara, kad atgriezīsies mājās. Viņai nebija draugu, kam piezvanīt. Doma par drau�giem Deivīnai likās ap�aubāma. Viņai nepatika ne pieņē�mums, ka būtu jādalās ar savām mantām, ne arī tas, ka viņai kāds varētu iebilst.

Tālumā virs ielas kā tornis slējās lielā daudzdzīvokļu māja. Cik savādi, nodomāja Deivīna, parasti tās fasādi apgaismo zaļas spuldzes. Vai tās sabojāju�ās? Ēka tie�ām izskatījās pamesta viscaur tumsā. Viņa sūdzēsies, tik�līdz sastaps �veicaru. Meitene to jau redzēja tas stāvēja pie ieejas durvīm ar apgaismotu taksometra izsauk�anas zizli rokā.

Viņa �ķērsoja plato avēniju. Dzīvojamā nama ieeja at�radās tikai simt metru attālu bet tagad tie bija simt tum�i metri, apgaismoti tikai vienā vietā, kur ielas laterna meta uz ietves ovālu oran�as gaismas plankumu. Deivīna devās tajā virzienā. Viņai patika atrasties spo�ā apgais�mojumā.

Uz ietves zem laternas mētājās kaut kas balts un taisn�stūrains atkritumi, kā iedomājās Deivīna, vēl viens iemesls sūdzēties. Tomēr tuvojoties meitene redzēja, ka baltais taisnstūris nav nekāds atkritums. Tā bija aploksne. Un, piegājusi vēl tuvāk, viņa pamanīja kaut ko ļoti savādu. Uz aploksnes bija viņas vārds.

Vēl viena pielūdzēja vēstule ar prieku nodomāja Dei�vīna.

Viņa novilka pirkstaini, paņēma aploksni un izvilka vēstuli. Tajā bija rakstīts:

Dārgā Deivīna,

man ļoti �ēl, bet tu zini par daudz.

Pēk�ņi smaga roka sagrāba Deivīnas delmu. Palūkoju�sies aug�up, viņa ieraudzīja pazīstamu, ņirdzīgi smīno�u seju. Deivīna bailēs pārakmeņojās. Ķermeni pārņēma stin�dzino�s aukstums. Pēk�ņi likās, ka ausis vairs nedarbojas. Viņa vairs nedzirdēja Ņujorkas skaņas. Bija tā, it kā vairs neeksistētu taksometri un satiksme, sirēnas un taures. Deivīna dzirdēja vienīgi savu balsi kliedzienus, kad viņu vilka uz blakus novietotu ma�īnu. Meitene raidīja lūdzo�us skatienus uz netālu stāvo�o uniformā tērpto �veicaru, kas bija pacēlis apgaismoto zizli. Viņa atkal ie�kliedzās:

Palīgā! Palīgā!

Ta�u �veicars nereaģēja. Viņ� nekustīgi stāvēja un lū�kojās pretējā virzienā. Izmisīgi spārdoties un pretojoties, Deivīna juta, ka viņu iegrū� rolsroisā tik rupji, kā suņu ķērāju furgonā varētu iegrūst klaiņojo�u suni. Viņu veda prom naktī.

Mollija Mūna aizlidināja milzīgu Kvie�u medus pār�slu paku uz priek�u pa lielveikala eju. Paka aplieca slaidu loku gaisā, un uz tās attēlotā kartona bite devās pirmajā un pēdējā lidojumā savā dzīvē, krauk�ķot pie�zemēdamās iepirkumu ratiņos.

-���� Trāpīts! Divdesmit punkti manā labā, Mollija ap�mierināta noteica. No otras graudaugu produktu plaukta puses ratiņos ielija �okļa atkār�anās ko�ļājamo gumiju lietus.

-���� Kā gan Rūbija var patērēt tik daudz ko�ļeņu? no ejas otrpus plauktam jautāja zēna balss. Viņai ta�u ir tikai pieci gadi.

-���� Viņa ar tām pielipina savus zīmējumus, atbildēja Mollija, stumjot metāla ratiņus uz stūri, kur atradās zivju konservi. Bet kā Rod�ers var apēst tik daudz sardīņu? To gan es gribētu zināt. Un aukstas, tie�i no bund�iņas. Pilnīgi riebjas. Ar sardīnēm ta�u nevar pielipināt zīmēju�mus.

-���� Par tām ko�ļenēm desmit punkti, un dubulti, zaļace, jo es tās iemetu no otras puses. Aiz lielas pupiņu kon�servu grēdas piecēlās zēns ar piesmaku�u balsi. Viņa tum��brūno seju ieskāva balta cepure ar ausu sargiem. Zēns ra�tiņos ielika lielu pudeli apelsīnu biezsulas koncentrāta.

Mollija 45 100 140 175 2l0

Rokijs 40 Q0 l33 103 228

-������������ Nu labi jau, labi, gudriniek. �onedēļ tu uzvarēji. Bet vēl līdz Lieldienām �empione bū�u es.

Tad Mollija ielūkojās sarakstā. Tur bija lasāms:

Paldies, Rokij! pateicās Mollija. Apelsīnu biezsulas koncentrāts bija tās mīļākais dzēriens. Viņai patika to dzert neat�ķaidītu.

Meitene izpiņķerēja aiz auss aizsprausto un pinkainajos matos iepinu�os pildspalvu un mazā, nodilu�ā blociņā pie�rakstīja abu metienu rezultātus.

iepirkumi Laimes namam neinteresantas lietas

Laimes nams bija bāreņu nams, kurā dzīvoja Mollija un Rokijs. Kad Mollija bija vēl zīdainis, viņa tika atstāta uz tā kāpnēm Mūna mīksto karameļu kastē un sakarā ar to arī tika pie sava vārda. Vēl nesen bērnunamu sauca par Hārdvikas[2] namu un, kā jau var spriest pēc �ī nosaukuma, dzīvot tajā bija ārkārtīgi grūti. Ta�u tie�i pirms Ziemsvēt�kiem Mollijai dzīves loterijā palaimējās izvilkt īpa�i nozī�mīgu lozi. Blakus eso�ās pilsētiņas Braiersvilas bibliotēkā viņa bija uzgājusi apdilu�u, ādas vākos iesietu grāmatu doktora Ļogana sarakstīto Hipnozes grāmatu. Tā pilnībā izmainīja viņas dzīvi. Apguvusi grāmatas noslēpumus un atklājusi, ka viņai piemīt neiedomājami spēcīgas hipno�tizētājas spējas, Mollija bija pametusi bāreņu namu un mopsenes Petulas pavadībā devusies uz Ņujorku. Tur viņa bija likusi lietā hipnozi, lai saņemtu galveno lomu Brodvejas mūziklā Zvaigznes uz Marsa. Mollija bija apmuļķojusi

un pakļāvusi sev simtiem cilvēku un sapelnījusi milzumu naudas. Ta�u noslēpumu bija atklājis kāds krāpnieks profesors Nokmans. Viņ� bija nolaupījis Petulu un �anta��ējis Molliju, lai tā viņa vietā aplaupītu banku.

Viss bija briesmīgi, līdz parādījās Rokijs un palīdzēja tikt galā ar Nokmanu. Mollija bija atstājusi Ņujorku ar visu nopelnīto naudu un lielu dimantu, kas bija nonācis pie viņas bankas aplaupī�anas dienā. Pēc atgrie�anās Hārdvikas namā tur viss beidzot sāka iet uz labo pusi. Mollija jau iepriek� bija aizvākusi no turienes raganai līdzīgo priek�nieci, bērnunams tika pārdēvēts, un pastāvīgi palī�dzēt tagad nāca laipnā lai gan prātā nedaudz pavieglā atraitne Trinklberijas kundze, kura tur bija strādājusi jau agrāk. Mollija bija stāstījusi, ka naudu, ko viņa pārveda no Amerikas, ziedojis kāds bagāts Labdaris, kur� vēlējies pa�līdzēt bērnunamam. Mollija bija nohipnotizējusi arī ban�kas aplaupītāju Simonu Nokmanu un atvedusi to līdzi, lai viņ� palīdzētu Trinklberijas kundzei. Nokmans bija iz�vērsies par sava veida dzīvu eksperimentu. Mollija cerēja, ka, uzturoties kopā ar tik lādzīgu cilvēku kā Trinklberijas kundze un hipnotizēts labu darbu veik�anai, viņ� drīz pār�taps un kļūs par patiesi labu cilvēku. Līdz �im eksperi�ments ritēja sekmīgi.

Mollija pārbaudīja sarakstu. Nu jau viņiem bija gandrīz viss.

Visi Trinklberijas kundzes pasūtītie veselīgie ēdieni, dārzeņi un augļi saspiesti gulēja ratiņu dibenā zem piena un gāzētajiem dzērieniem. Pa�ā aug�ā atradās speciālie pirkumi dāvanas se�iem bāreņu nama bērniem, kuri bija aizbrauku�i uz kursiem.

Gordons Boilss un Sintija Redmona apmeklēja ekstravertas uzvedības kursus, uz kuriem Gordons, lai izska�tītos iespaidīgāks, bija noskuvis kailu galvu. Mollija bija iegādājusies skū�anās putas un asmenī�us viņam un �o�kolādi Sintijai.

Heizla Hakerslija un Sintijas dvīņubrālis Kreigs Redmons bija sarīkojumu deju kursos, tāpēc Mollija sūtīs viņiem lūpu spīdumu un zobu balinātāju.

Abi piecgadīgie, D�inkss un Rūbija, uzturējās Trinklberijas kundzes laipnās māsas cūku fermā. Mollija pa pastu sūtīs viņiem kukurūzas paciņu un ko�ļājamo gumiju.

Mollija pakasīja galvu un cerēja, ka atkal nav saķērusi utis. Tagad atlicis nopirkt vienīgi kaut ko tiem, kuri gaida mājās. Rod�eram vajag gnīdu� es gribēju teikt, riekstu* sviestu.

-���� Nabaga Rod�ers, viņ� pats ir sagājis galīgā sviestā, teica Rokijs, iemetot ratiņos da�as riekstu sviesta paciņas. Rod�ers Fibins tie�ām juka prātā. Kop� Ziemsvētkiem ap�kārtējā pasaule viņu mulsināja arvien vairāk. Vairumu laika viņ� pavadīja, uzrāpies bāreņu nama ozolā.

-��� Mhm, piekrita Mollija. Man ir ke�ups un Nokmana kungam putnu barība� D�emmai ir �erbets, un Gerijam siera cepumi. Vēl tikai vajag saldumus mums un �urnālus Trinklberijas kundzei.

Mollija pa pēdējo eju stūma smagi piekrautos ratiņus uz veikala priek�daļu un pa ceļam paķēra īrisu kārbiņu, konfek�u nūjiņas un milzīgu Mūna mīksto karameļu paku.

Rokijs no �urnālu stenda izvilka Slavenību Globusu un Laipni Lūdzu Manā Pasaulē mājās pie zvaigznēm.

Braiersvilas Vakara Hronikas pirmo lapu rotāja trekns virsraksts Nolaupīta mazā Natela, ta�u Rokijs nepievērsa uzmanību laikrakstiem. Viņ� un Mollija izkrāva pirku�mus uz kases transportiera lentes. Jauna sieviete, skaista,

kupliem matiem un maigām rokām, sāka izsist cenas ar kases aparātu. Mollija uzlūkoja viņas svaigo, lauciniecisko seju un neilona virsvalku. Uz priek�ā guļo�o spīdīgo �ur�nālu fona viņa izskatījās gandrīz kā citas cilvēku sugas pārstāve.

Speciālais Oskara balvas izlaidums bija rakstīts uz vāka Slavenību Globusam blakus tuvplāna fotogrāfijai, kurā at�tēlota sieviete ar viļņainiem zelta matiem un tik platu smaidu, ka Mollija nodomāja viņa dro�i vien pielikusi klāt vēl papildu zobus. Sievietes lūpas bija kā mirdzo�as, sārtas gliemenes, bet acis kā leopardam. Mollija labi pazina viņas seju. To pazina visi.

Akadēmijas balvai nominētā Sukija �ampaniete demonstrē savas kurpes.

Trinklberijas kundze priecāsies. Viņas mīļākais laiks ga�dā bija tas, kad tika pie�ķirtas Akadēmijas balvas laiks, kad Holivudā talantīgākajiem kinoindustrijas cilvēkiem tika pie�ķirta lielākā un svarīgākā balva Oskars. Tad viņa parasti vairākas nedēļas nerunāja ne par ko citu.

�urnālā Laipni Lūdzu Manā Pasaulē bija attēlots kāds vīrs, kas vairāk līdzinājās dievam, nevis cilvēkam. Viņa āda bija melna kā ogle, pats ietērpts sarongā, kādu būtu varējis nēsāt Tarzāns. Garie, sīkās bizītēs sapītie mati ne�vainojami plīvoja vējā, vīrietim stāvot saulē klints vir�sotnē jūras krastā.

-Ja mani ieģērbtu tādā togā, es izskatītos glu�i kā viņ�, Rokijs ar greizu smīnu teica. Man tikai jāuzaudzē garāki mati.

Un nedaudz muskuļu, piebilda Mollija.

Blakus zvaigznes spīdīgajam vēderam bija rindiņa: "Herkuless Stouns [3] ielūdz mūs savā Malibu villā."

Uz bridi Mollija izjuta no�ēlu. Ja būtu turpinājusi savu zvaigznes karjeru Ņujorkā, viņa �onedēļ varētu uz �ur�nāla Laipni Lūdzu Manā Pasaulē vāka gozēties saulē okeā�na krastā Kalifornijā hipnozes spējas viņai palīdzētu nokļūt pa�ā virsotnē -, ta�u Mollija bija atteikusies no slavenības dzīves un bagātības, lai atgrieztos mājās un būtu kopā ar draugiem, kas veidoja viņas ģimeni. Tagad Mollija bija īpa�a tikai ikdieni�ķā nozīmē, glu�i kā ka�siere viņai priek�ā. Meitene pasniedza divas �auksto�as naudaszīmes. Galvā viņa ātri aprēķināja, cik naudas vēl palicis Laimes nama kasē, un iekoda lūpā. Mollijas Ņujorkā nopelnītā nauda dila acīmredzot. Vienmēr bija tik daudz, par ko maksāt mājas rēķini, remontu rēķini, iepirkumu rēķini, apģērba rēķini, pārtikas rēķini.

Ta�u drīz vien Mollija nomierinājās, jo atcerējās jauko dzīvības glābēju, kas karājās ap viņas kaklu. Plauksta pa�līda uz aug�u un aptaustīja cieto, mazo, mandeles izmēra gabaliņu zem T krekla. Viņas milzīgo dimantu. Tas noteikti ir veselas bagātības vērts.

Mollija paņēma izdoto naudu, atviegloti uzelpoja un pa ceļam ārā no veikala sameta visas sīknaudas monētas kar�tona cepurē vājprātīgajai sievietei, kura alla� tur sēdēja, ietinusies netīrā guļammaisā, un sarunājās pati ar sevi.

-��� Paldies, mans bērns! sieviete pateicās ar retzobainu smaidu.

Mollijai nepatika, ka cilvēki viņu sauc par savu bērnu, jo viņa nebija neviena bērns viņa bija bārene. Tomēr meitene nejutās labi, tā domājot par skumjo sievieti, kura zvilnēja pie lielveikala durvīm.

-���� Nav par ko, Mollija teica. Laimīgu jauno ga� ēēē� laimīgu martu!

Trinklberijas kundze bija novietojusi savu aprūsēju�o olīvzaļo automa�īnu stāvvietā pie Braieras upes. Mollija un Rokijs stūma ratiņus pa galveno ielu garām gaļas veikalam, kur viņi bie�i mēdza iegādāties gar�īgus gaļas atgriezumus Petulai, garām fotoveikalam un maiznīcai. Drīz viņi bija piekrāvu�i ma�īnas bagā�as nodalījumu. Rokijs devās atdot ratiņus un paķert da�as skrūves dzelzslietu veikalā.

Mollija atvēra automa�īnas priek�ējās durvis, ieslīdēja pasa�iera sēdeklī un ietinās savā d�insu jakā. Viņa sāka pluinīt putu materiāla gabaliņus, kas spraucās cauri vinila polsterējumam, un domāja, ko pasākt atliku�ajā nedēļas nogalē.

Viņa varētu palīdzēt Rokijam meistarot gokartu vai pat aiziet līdz zirgu staļļiem un palūgt, lai viņai sniedz mācībstundu jā�anā. Varbūt kāds vēlētos iet peldēties uz Braiersvilas baseinu. Neviena no �īm domām Molliju tā pa īstam neiedvesmoja, jo patiesībā tas, ko viņa tie�ām vēlējās darīt, ko viņa bija alkusi darīt jau mēne�iem, bija hipnotizē�ana. Ta�u to viņa nedrīkstēja. Viņa bija ap�solījusi Rokijam, ka to nedarīs. Mollija apzinājās, kāpēc devusi �ādu solījumu viņa un Rokijs bija vienoju�ies, ka hipnoze ir bīstams ierocis, kas vienmēr novedīs viņus ne�patik�anās, un nebija nekā tāda, kā dēļ kādam no viņiem vajadzētu izmantot savas spējas, lai gūtu kādas priek��rocības. Rokijs mācēja hipnotizēt cilvēkus ar balsi. Arī viņ� �o prasmi bija apguvis no doktora Ļogana grāmatas. Mollija balss hipnozi nepieprata tik labi laikā, kad viņa lasīja grāmatu, �īs nodaļas bija no tās izrautas. Ta�u viņas spēcīgās, hipnotizējo�ās acis bija daudz pārākas par Rokija balsi. Meitenes dzīvi bija izmainījusi ne tikai hipnotizē�anas prasme, bet arī tas, ka pirmo reizi viņa bija izjutusi, kā ir, ja kaut kas padodas labi. Mollijai pa�reiz pietrūka �īs labās sajūtas. Patiesībā viņai tās neiedomā�jami pietrūka. Dzīve bez hipnozes vienkār�i nebija tik aizraujo�a. Pa�as dotais solījums darīja viņu vai traku.

Kop� Ziemsvētkiem Mollijas prātu mulsināja vēl kaut kas. Izrādījās, ka pazudusi sieviete, kas bija parūpējusies, lai Mollija atrastu un paņemtu Hipnozes grāmatu. �īs no�slēpumainās dāmas vārds bija Lusija Ļogana, un viņa strādāja Braiersvilas bibliotēkā. Bibliotekāre bija slavenā grāmatas autora mazmazmeita. Lusija bija nohipnotizē�jusi Molliju, lai meitene atrastu grāmatu bibliotēkā un tad, apguvusi tās mācības un izbaudījusi da�us piedzīvo�jumus, atdotu to viņai atpakaļ. Pēc Mollijas domām, Lusija bija pilnīgi spīdo�a personība un noteikti pati neparastākā pieaugusī, kādu viņai jebkad bija nācies sastapt. Mollija jutās Lusijai lielu pateicību parādā un cerēja ar to sadrau�dzēties. Ta�u tagad bibliotekāre bija pazudusi iesniegusi atlūgumu un aizgājusi.

Nespodrā marta gaisma atspīdēja aukstajā upes ūdenī, kur peldēja netīri balta pīle un pīļtēviņ�. Mollija vēroja tos un centās novirzīt domas no hipnozes un Lusijas pa�zu�anas. Viņa prātoja, kur gan atrodas pīļu pāra ligzda, un tad, it kā viņas domas būtu uzkāpu�as pa kāpnēm, pieķēra sevi domājam par kaut ko citu, kas nemaz nesaistās ar pīlēm. Tas sākās jau tad, kad ubadze bija uzrunājusi viņu ar vārdiem "mans bērns". Nemaz negribot, Mollija pēk�ņi jau miljono reizi apcerēja, kas gan ir viņas vecāki.

�is jautājums bija kā apnicīgs ods, kas laiku pa laikam centās ielidot viņas dzīvē. Un, kad jautājums iedzēla, Mollijai neatlika nekas cits, kā kasīt dzēlumu.

Labā noskaņojumā meitene iztēlojās vecākus kā inte�resantus, jautrus cilvēkus, kuri kaut kāda �ausmīga un ārpus viņu ietekmes eso�a iemesla dēļ zaudēju�i savu bērnu. Kad garastāvoklis bija slikts, vecākus viņa redzēja kā divus briesmīgus cilvēkus, kuri vēlēju�ies viņu noslīci�nāt kā negribētu kaķēnu. Ta�u, lai arī kāds būtu Mollijas garastāvoklis, domas par tēvu un māti vienmēr radīja ap�jukumu. Jo, lai kā arī viņa censtos tos iztēloties, meitene saprata, ka nekad neuzzinās, kas tie biju�i.

Mollija aizvēra acis un centās nomierināt satraukto prātu.

Meitenei tas padevās itin labi jau agrā bērnībā viņa bija apguvusi prasmi sapņot ar vaļējām acīm. Drīz vien viņa elpoja mierīgi un iztēlojās, ka izpeld kā mākonis ārā no Trinklberijas kundzes auto un ceļas aug�up, sekojot Braieras upei kalnos līdz pat upes iztekai augstākajā vir�sotnē. Mollija iedomājās, ka lidinās gaisā. Ar zemes sma�gumu un zem viņas eso�o kalnu senumu viņai it kā tika atgādināts, cik neizmērojami liela ir pasaule un cik neno�zīmīgi salīdzinājumā ar to ir viņas uztraukumi.

Sajutusi atvieglojumu, Mollija atvēra acis. Tad viņa no iepirkumu somas izņēma baltmaizes klaipiņu un nolauza tā galu. Atvērusi jaunu ke�upa pudeli, meitene uzlēja uz maizes nedaudz mērces. Da�as minūtes Mollija ko�ļāja savu mīļāko uzkodu un lūkojās pa ma�īnas logu uz upi.

Otrā krastā atradās no�ogoti dārzi, kuros slējās kote�d�as ar terasēm. Mollija bie�i bija domājusi, cik jauki būtu dzīvot kādā no tām. Viens dārzs bija lielāks par citiem.

�ķita, ka tajā ir divas koted�as. Un tie�i tad Mollija pa�manīja kaut ko jaunu.

�ajā dārzā nesen bija parādīju�ies da�i biezi, zaļi krūmi, kuros izgriezti sēdo�u putnu un dzīvnieku stāvi. Viena krūma galotnē no zariem un lapām izveidots liels putns ar garu asti, un blakus tam pie zemes pieplacis buk�u krūmā izgriezts zaķis ar izteikti saskatāmām ausīm. īves koka galotnē, it kā sargādams māju, sēdēja liels suns ar milzīgām, tuk�ām acīm.

Pavasara saule rotājās krūma suņa spīdīgajās lapās. Kad gaisma atstarojās no spīdīga zara vietā, kur varētu at�rasties suņa mute, �ķita, ka dīvainais veidojums Mollijai uzsmaida.

Mollija atcerējās, cik aizraujo�i bija tad, kad viņa pa�gāju�ā gada novembrī pirmo reizi nohipnotizēja bāreņu nama mopseni Petulu. Viņa nopūtās un iemeta mutē pē�dējo maizes gabalu ar ke�upu. Bija tik grūti turēt solījumu nenodarboties ar hipnozi. Tas bija tāpat kā atteikties no dziņas staigāt uz rokām pēc tam, kad apgūta �ī prasme, vai nelēkt augstu, apzinoties, ka īstenībā spēj vienā rā�vienā uztikt kokā. Mollija alka atkal piedzīvot silto saplūsmes izjūtu, kas pārņēma viņu ikreiz, kad meitene ļāva acīm sasniegt hipnozes kulmināciju.

Tagad, kad suņa lapu acs viņai pamirk�ķināja, Molliju pārņēma kāda ideja. Viņa Rokijam bija apsolījusi nehipnotizēt nevienu. Cauri meitenes smadzenēm iz�āvās prātīga doma. Viņa ta�u nekad nebija solījusies nehipnotizēt lie�tas.

Saplūsmes izjūta bija brīni�ķīga. Mollija jutās tā, it kā dzīslās būtu ieplūdis tropu saules siltums. Balss galvā mu�dināja viņu turpināt.

Uz priek�u, Mollij, aiziet! Tas tevi iesildīs. Hipnotizē krū�mos izgriezto suni! No kā tu bīsties? Ka viņ� pārlēks pāri upei un iekodīs tev? Mollija blenza uz apcirptajiem krū�miem. Hipnotizēt krūmu? Krūmu ta�u nevar hipnotizēt.

Tie�i tā uzstāja prāts. Bet tu vismaz jutīsies jauki.

Un tā, nolaidusi logu, Mollija ar savām īpa�ajām spējām koncentrējās uz krūmā izgriezto suni. Viņa veidoja sevī to attālināto izjūtu, kas lika izplūst visam, izņemot suņa formā apcirpto krūmu. Tad viņa centās sajust sevī krūmu un zarus, un, jo vairāk viņa raudzījās uz krūmu, jo vairāk viņai �ķita, ka tajā izgrieztā suņa lapas viņu uzsūc sevī un pilsētas skaņas kļūst aizvien slāpētākas.

Mollija jutās kā nedarbos pieķerta. Rokijs nebūt neprie�cātos, ja zinātu, ka viņa ar to nodarbojas. Viņai tas bija jādara ātri, lai pagūtu, pirms zēns atgrie�as. Meitene gai�dīja, kad saplūsmes izjūta lēni sāks kāpt aug�up pa viņas ķermeni. Kādu brīdi nenotika nekas. Tad parādījās vārgas pazīmes, it kā kaut kādas kosmiskas strāvas kāptu pa vi�ņas mugurkaulu uz galvu, ielienot dziļi, dziļi, kur sāka riņķot un trīsēt. Domas mazliet aizmiglojās, un �ķita, ka tie�i ausīs atskan klusas, bet iznīcino�as skaņas. Caur viņu cirkulēja strāvas loki.

Tomēr viss bija citādi. Tas bija ļoti interesanti. Viņā ban�gojo�ās sajūtas nebija tādas kā parastā saplūsmes izjūta. Kamēr Mollija pulsējo�ām acīm koncentrēja skatienu uz krūmā izcirpto suni, �ī sajūta it kā tika lauzta un mainīta. Tā nebija silta kairinā�ana, bet gan ledusauksta durstī��ana, no kā viņai mirklī uzmetās zosāda. Mollija �okā noelsās un acumirklī izkļuva no transa.

Viņas ausis sasniedza asa �ņik, �ņak skaņa no upes otra krasta, un Mollija pamanīja, ka tērauda �ķēres �ņakstinās zem krūmā izcirptā putna knābja. Meitene neredzēja pa�u dārznieku, bet, lai nu kas viņ� arī būtu, �ķita, ka tas ļoti rūpējas par krūmu glītumu, nepieļaujot nekādu īvju un ligustru atva�u patvaļu.

Sānu spogulī Mollija pamanīja apaļīgo Trinklberijas kundzi, kas ma�īnas virzienā stiepa dzijas �ķeteres. Mollijai nācās pārtraukt hipnozes eksperimentus.

Kad Trinklberijas kundze pienāca tuvāk, meitene re�dzēja, ka tā ir ļoti satraukta.

-����� Tikai paskaties uz �īm br-riesmīgajām rindām, viņa paziņoja, nomezdama avīzi Mollijai klēpī.

Avīzē brēktin brēca pirmās lappuses virsraksts:

PAZUDUSI MAZĀ ZVAIGZNE

Zem tā bija izrādei Zvaigznes uz Marsa gatavotajā as�tronautes tērpā ģērbtās mazās aktrises un dziedātājas Deivīnas Natelas fotogrāfija.

Deivīna Natela tā arī nenokļuva savā mājā Manhetenā. Notikuma vietā atrasts ūdeļādas cimds. Ņujorkas policija uz�skata, ka notikusi nolaupī�ana.

Trinklberijas kundze bija satraukusies ne pa jokam. Nabaga meitene! Viņas nabaga vecāki! Vai tu to spēj iedomāties, Mollij?

Mollija to spēja iedomāties ļoti labi. Meitenei bija pie�redze ar nolaupī�anu, jo Ņujorkā ta�u savulaik bija no�laupīta viņas Petula. Bet tāpat Mollija bija arī tikusies ar slaveno Deivīnu Natelu, tāpēc �ī ziņa �ķita divkārt �okē�jo�a. Kaut arī Deivīna Mollijai ne īpa�i patika, tagad viņa par to bija ļoti noba�ījusies.

-���� Tas ta�u ir �ausmīgi! meitene izdvesa.

-������ Nu redzi, tām slavenībām dzīve arī nemaz nav tik salda, teica Trinklberijas kundze un, no�iepstējusies kā �ubīte, uzspieda siekalainu bu�u Mollijai uz pieres.

-������� Esmu izbadējusies, Mollij, vai tu ne? Ceru, ka N. kungs gatavo pusdienas. Man ir videofilma, ko varēsim �ovakar noskatīties. Tur tēlo Glorija Hīlhārta*. Tā ir filma, kura viņai pagāju�ajā gadā nodro�ināja balvu par labāko tēlojumu. Aktrise ir burvīga. Tas liks mums aizmirst Deivīnas nedienas.

Braucot mājās, Trinklberijas kundze dziedāja līdzi ra�dio, cen�oties sevi uzmundrināt. Viņu iejūsmināja tas, ka mazā zvaigzne Billijs Bobs Bimbls bija ticis pirmajā vietā ar savu dziesmu �agatvīrs.

"Neļauj viņam nozagt savu sirdi," viņa dungoja līdzi,

"Nozagt to,

Nozagt to, auauauuuu,

Neļauj viņam iegūt tavu sirdi,

Sargi to, ai, auauauuuu,

�agatvīrs, auūūūū,

Viņ� vēlas sauli un zvaigznes, un tevi, ūūū,

�agatvīrs."

Pēc divdesmit minūtēm viņas ieradās Laimes namā. Mā�jas fasādi klāja stala�u koki. Puse ēkas bija balti no�paktelēta, bet otra puse joprojām izskatījās veca, pelēka un neglīta. Trinklberijas kundze aizstiepa dzijas maisus uz fasādes durvīm.

No durvīm kā melns un spalvains artilērijas lādiņ� iz��āvās Petula. Viņa ielēca Mollijai klēpī, luncinot apcirsto asti, un izmeta savu akmens dāvanu. Tad viņa apcirtās, aizdrāzās pa grants ceļa klājumu un atgriezās ar vēstuli zobos.

Paldies, Petula! pateicās Mollija, paņemot apsiekaloto aploksni un aplūkojot to.

Uz aploksnes zaļiem burtiem bija glīti uzdrukāts Mollijas vārds, bet burti tagad izplūdu�i, un varēja salasīt vienīgi Mo/IIHM liii/milna. Nolaizīta bija arī adrese. Acīm�redzot pie aploksnes kādu laiku bija pastrādājusi Petula.

Palīdzi ienest �os maisus, Mollij! palūdza Rokijs. Tie ir tik smagi, ka grie�as pirkstos.

Mollija ielika aploksni kabatā un paņēma no Rokija maisu. Tie�i tāpēc viņa neizlasīja vēstuli uzreiz.

Visu mū�u Mollija bija dzīvojusi kā atkritumu izgāz�tuvē. Tomēr pirms kāda laika izgāztuve bija iegu�vusi jaunus vaibstus. Tagad Laimes nams no iek�puses iz�skatījās pavisam citādi. Piemēram, ar ozolkoka paneļiem apdarinātā dzīvojamā istaba, kas ilgu laiku vakaros bija kalpojusi kā drūma un caurvējaina pulcē�anās vieta, ta�gad bija ieguvusi jaunus paklājus uz grīdām un gleznas pie sienām. Nu tajā atradās ērti atzveltnes krēsli un dī�vāni, kam blakus novietoti galdiņi ar grāmatām. Telpu sildīja kamīna uguns, kas vienmēr tika iedegta pa dienu. Smar�oja pēc bi�u vaska, ar ko bija ieziesta grīda, un tie�i �odien istaba izskatījās īpa�i jauki, jo vāzēs smar�oja no netālā ābeļdārza atnestie sārtie ābeļziedi. Vienā istabas stūrī stāvēja tenisa galds, bet otrā batuts.

Septiņgadīgā D�emma sēdēja atzveltnes krēslā blakus kamīnam, uguns liesmām atspoguļojoties brillēs, un lasīja kādu �ausmu romānu. Tie�i tobrīd, kad Mollija nolika uz grīdas iepirkumu maisu, pie durvīm bija dzirdams trok�snis.

-��� Cik? noprasīja Gerijs, atgrūdis durvis ar velosipēda priek�ējo riteni. D�emma paskatījās pulkstenī.

-����� Piecas minūtes un desmit sekundes lēnāk nekā iepriek�ējā reizē.

-��� Tas tāpēc, ka sāku buksēt, braucot cauri peļķei.

Iezvanījās ēdamtelpas zvans.

-��� Vari mēģināt vēlreiz pēc pusdienām, pieceļoties no�teica D�emma. Varbūt tev vajag uzkrāt spēkus.

Nokmana kungs stāvēja aiz letes ēdamtelpā, un viņa sejā, liekot tai spīdēt, garoja tvaiki no karstajiem dārze�ņiem, kartupeļiem un desiņām. Viņ� izskatījās nesalīdzi�nāmi labāk nekā toreiz, kad Mollija bija viņu ieraudzījusi pirmoreiz. Vīrie�a seja kļuvusi kalsnāka, saskatāmi vaigu kauli, un vispār viņ� izskatījās veselīgāks un mundrāks. Acu baltumi bija tie�ām balti, nevis dzelteni un asinīm pieplūdu�i, un plikais pauris mirdzēja.

�odien viņ� bija tērpies maisveidīgās, pelēkās flaneļa biksēs un zilā jakā ar sarkanu svītru uz muguras. Uz pleca viņam jautri vīteroja mīļākais papagailis Tika, laiku pa lai�kam draudzīgi ieknābjot ausī. Bērni saņēma no Nokmana �ķīvjus ar ēdienu un ar tiem rokās apsēdās savās vietās.

Toreiz, kad Mollija hipnotizēja ļauno Nokmanu, viņa izdibināja, ka vienīgā radība uz pasaules, ko viņ� jebkad mīlējis, ir papagailis Pūkainis. �is papagailis bija nomiris. Lai palīdzētu Nokmanam atteikties no kriminālās pagāt�nes, Mollija bija izdomājusi viņam īpa�u psihoterapijas kursu, kurā galveno vietu ieņēma papagailis, un �ķita, ka �is kurss dod pozitīvus rezultātus. Ik reizi, kad Nokmans izdarīja kaut ko īpa�i pareizu, kaut ko patiesi labu, viņam bija atļauts nopirkt jaunu papagaili. Molliju nedaudz uz�trauca tas, ka māju drīz pārpildīs putni, jo īsteni labus darbus Nokmans veica ik dienas. Jau kop� Ziemsvētkiem Nokmans bija nopelnījis divdesmit papagaiļus. Pusgada laikā viņa putnu skaits jau varētu pārsniegt divus simtus. Bet ap to laiku Mollijas hipnozes norādījumi jau varētu būt zaudēju�i savu spēku, un tad, par ko viņa bija pilnīgi pārliecināta, viņ� atkal sāktu izturēties dabiski.

Jaunais Nokmans nemitīgi staroja smaidā. Viņ� jutās priecīgāks nekā jelkad iepriek� dzīvē. Trīs īpa�i paglabātus cīsiņus viņ� ielika Trinklberijas kundzes �ķīvī.

-��� Vai tu grib pupiņ�, mīļum? viņ� jautāja savādā vācu akcentā, jo tas bija akcents, uz kādu Mollija bija viņu hip�notizējusi.

-���� Paldies, Simon! Trinklberijas kundze atbildēja, atrotot putna formā salocītu salveti.

Pēc pusdienām visi savācās mazajā televizora istabā. Trinklberijas kundze apsēdās atzveltnes krēslā, bet pārējie uzmeklēja kādu vecu maisu vai lupatu, vai kādu grīdas seguma plāksnes gabalu, uz kā apsēsties.

Nokmans iesita pa sāniem vecajam videomagnetofo�nam, lai tas iedarbotos, un sākās Trinklberijas kundzes izvēlētā filma Nopūtu vasara.

Izņemot brīdi, kad visas trīs Gerija pieradinātās peles izbēga no viņa krekla kabatas, bērni divu stundu laikā bija kā pielipu�i ekrānam. Kad tika izspēlēta pēdējā aina, kurā Glorija Hīlhārta metas no klints jūrā, Trinklberijas kundze apraudājās un Mollija sameklēja kabatā salvetes.

Atkal atradusi Petulas atnesto vēstuli, Mollija izslīdēja no istabas, lai to izlasītu. Petula viņai sekoja. Abas devās pa kāpnēm aug�stāvā un apsēdās blakus.

Mollija atplēsa aploksni. Iek�ā bija nedaudz apzelēta vizītkarte ar adresi:

Ūdenspļavu ceļs 14 Braiersvifa

Zem tās bija ar zaļu tinti rakstīta vēstule, kas lika Mollijas sirdij salēkties satraukumā, vienlaikus viņa izjuta at�vieglojumu.

Piektdien

Mīfā MofCijl

Atvainojos, ka nesazinājos ar tevi agrāk, bet biju slimnīcā,jo nokļuvu negadījumā. Neuztraucies, nu ar mani viss kārtībā, bet vienu faiku bija tā, kā nu bija.

Tagad esmu atjiakaf un vēfētos tevi satikt. Es pa�stāstī�u to, kas noticis ar mani, bet, kas vēf svarīgāk, es afkstu dzirdēt, kas noticis ar tevi fiipnozes rezuftātā.

Turkfāt ir kas foti svarīgs, ko es vēfētos, Cai tu iz�dari.

Atnācyie manis uz tēju svētdien �etros.

Gribu tevi satikt,ja tas ir iespējams� Ceru, ka ir� Pifnīgij)recīzil

Ar laba vēlējumiem Lusija Ļogana

Nu? Kā tev tas patīk, Petula? ierunājās Mollija, ap�kampjot mopseni. Meitene tie�ām priecājās. Beidzot viņa atkal bija sazinājusies ar Lusiju Ļoganu. Mollija dega ne�pacietībā bibliotekāri satikt. Viņa prātoja, kas gan varēja nodot viņai Lusijas vēstījumu, un joprojām brīnījās, ka bibliotekāre nav sazinājusies ar viņu jau agrāk. Bet varbūt Lusija visu laiku pavadījusi slimnīcā. Mollija vienīgi cerēja, ka nelaimes gadījums nav bijis pārāk smags.

Mollija atcerējās, kā līdzīgi sniegpārsliņai nakts vidū bija ielidojusi bibliotēkā pa�ā Ziemsvētku priek�vakarā, lai atdotu Lusijai noslēpumaino Hipnozes grāmatu tie�i tā, kā viņai ar hipnozes palīdzību bija pavēlēts. Lusija bija uzmodinājusi viņu no hipnozes miega ar vārdiem pilnīgi precīzi. Mollija pasmaidīja, izlasījusi �os vārdus Lusijas vēstulē.

Mollija prātoja, ko gan Lusija grib viņai uzticēt. Mei�tene vēlējās pateikties Lusijai, pastāstīt par Ņujorku un parunāt arī par hipnozi. Un bija vēl viens iemesls tikties ar Lusiju.

Mollija kļuva vai traka, ievērojot savu solījumu nevienu vairs nehipnotizēt. Doma par to, ka viņa nekad vairs ne�drīkstēs izmantot savas spējas, lika Mollijai justies ap�laupītai vai tā, it kā kaut kas viņā būtu miris.

Lusija bija teikusi Mollijai, ka izmanto hipnozi, lai da�rītu labu citiem. Pirms Ņujorkas atstā�anas Mollija un Rokijs bija hipnotizēju�i cilvēkus, lai tie darītu labu. Viņi bija ierakstīju�i hipnotisku TV reklāmas klipu "Uzmani bērnus, kas dzīvo ap mums!". Viņi bija domāju�i, ka tas liks cilvēkiem pievērst lielāku uzmanību apkārtnes bēr�niem. Attiecīgā televīzijas kompānija bija solījusies klipu rādīt itin bie�i, un tādējādi tas varbūt bija nesis savu la�buma artavu. Mollija vēlējās, lai Lusija pasaka Rokijam, ka ir ļoti labi veikt labestīgu un nesavtīgu hipnozi. Tad viņ� varbūt būtu ar mieru atcelt abu noslēgto līgumu par hipnozes aizliegumu. Viņai vajadzēja to visu paskaidrot Lusijai bez Rokija.

�ī iemesla dēļ Mollija nolēma doties uz Ūdenspļavu ceļu 14 viena.

Svētdienas rīts bija tik gai�s un skaists, ka svaigas un mitras izskatījās pat koku lapas aiz Mollijas loga. Mei�tene ieelpoja dzestro gaisu un jutās pacilāta. �odien ta�u viņai jādodas dzert tēju pie Lusijas Ļoganas.

Kad spurainajā, sārtām ogām rotātajā krūmā nolaidās divi strazdi un sāka knābāt gardumu, Mollija pamanīja, ka starp ozola novītu�ajām lapām un aplauztajiem zariem lejup rāpjas izkāmēju�ais Rod�ers Fibins. Ar putnam lī�dzīgo knābi deguna vietā un saraustītajām kustībām viņ� tie�ām līdzinājās putnam, kas meklē kāpurus zem mizas. Viņ� varbūt simbolizēja vārtus uz kādu citu pa�sauli.

Rod�ers bija jucis. �ķita, ka viņ� dzīvo kādā baismīgā iedomu pasaulē, kur ar viņu sarunājas koku lapas un ak�meņi. Viņ� mēdza klīst pa pilsētiņu, meklējot slepenas vēstis, un locīt papīra lapiņas, kurās bija ierakstīti ziņo�jumi. Tie bija aptuveni �ādi: Steidzami vajag palīdzību! Citplanētie�i apēdu�i manas smadzenes! Esiet piesardzīgi! Smadzeņēdāji simtkāji ir klāt! vai ari: Nespriediet par ķermeni pēc ādas!

�īs lapiņas viņ� izplatīja pa visu Braiersvilu viņ� at�stāja tās vēstuļu kastītēs, lidināja pāri dzīv�ogiem, iesvie�da pa automa�īnu logiem, meta veikalos un kafejnīcās.

Reiz viņ� pat pamanījās ieslīdēt pa kinoteātra durvīm un izmētāt piecdesmit papīra zīmītes publikā.

Mollija pie sevis domāja, vai zināmus gara darbības traucējumus nav radījis zēna pieradums meklēt pārtiku Braiersvilas atkritumu tvertnēs, ta�u ārsts bija teicis, ka Rod�eram esot vajadzīgs tikai miers, labs ēdiens un laipna attieksme.

Mollija atvēra logu un sauca: Rod�er, vai viss kārtībā?

Rod�ers nervozi palūkojās pār plecu un tad apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nenoklausās. Jā, �odien viņi mani rokā nedabūs!

-��� Vai negribi izbraukt ar riteni?

-��� Es nevaru, Mollij. Tik daudz kas jādara. Varbūt kādu citu dienu.

-��� Nu labi, tad pasaki, kad gribēsi. Tas būs for�i.

Mollija aizvēra logu un domāja, vai Rod�ers kādreiz

atlabs.

Rīts lēni pārgāja pēcpusdienā.

Brauciens ar velosipēdu uz Braiersvilu lejup no kalna �ķita jauks un spirgts. Ceļmalā bija sazēlu�as pavasara puķes krokusi un narcises, un debesis bija zilas. Svai�gajā marta vējā �ūpojās ziedo�ie koki. Da�i vēl izskatījās vēsi un kaili, ta�u to zaros jau bija redzami pumpuri, no kuriem gatavojās izsprāgt jaunās lapas.

Mollija pabrauca garām Hārdvikas ciemam, tad minās uz priek�u pa ceļu, kas vijās starp govju pilniem laukiem, garām Braiersvilas pamatskolai un beidzot ieveda pilsētā. Rātsnams ar zaļo, piparnīcai līdzīgo jumtu bija slēgts, un platā iela izskatījās kā izmirusi.

Ūdenspļavu ceļ� izrādījās �aura, bruģa klāta ieliņa, kas veda pāri tiltam un tad nogriezās pa labi. �etrpadsmitais numurs bija savrupmāja ar skatu uz līci, kas atradās starp citām ļoti vecām mājām. Mollija pieslēja velosipēdu pie mājas fasādes un, satvērusi lauvas ķepas veidā izlieto klauvēkli pie durvīm, divreiz pieklauvēja. Atrāvusi jakas rāvēj�slēdzēju, viņa palūkojās uz savu T kreklu un pamanīja, ka tas pusdienlaikā ir nosmulēts. Meitene centās netīrumus nosūkāt, kad durvis lēni atvērās. Mollija ļāva kreklam at�krist no mutes.

Viņai pavērās �okējo�s skats tēls no kādas �ausmu filmas, kam mugurā tomēr bija Lusijas Ļoganas kārtīgie plisētie svārki, blūze ar balto apkaklīti un vienkār�ā zilā jaka. Visa galva bija ievīstīta baltos apsējos, izņemot ele�gantā mezglā sapīto matu �ķipsnu pakausī. Mollija sa�skatīja Lusijas Ļoganas pazīstamās zilās acis un lūpas, bet pārējo sejas daļu sedza apsēji.

Lusija stāvēja, balstoties uz kruķiem. Viņas kreisā kāja bija ieauta �ībā, bet visu labo kāju klāja ģipsis, un no ieģipsējuma rēgojās ar sārtu laku klātie kāju nagi.

Mollijai sākumā atkārās apak��oklis, un kādu brīdi viņa stāvēja kā apdullusi.

-��� Ak, Mollij, man tik ļoti �ēl! Protams, tu ļoti pārbijies.

Mollija pamāja un tad izmocīja: Vai ar tevi viss kār�tībā? Kas noticis?

Lusija izliecās pa durvīm un nervozi palūkojās uz visām pusēm. Tad viņa ierāva Molliju iek�ā.

-���� Es tev visu izstāstī�u, bet ātri nāc iek�ā man sāk salt kājas.

Mollija attapās nelielā priek�namā. Uz pusapļa formas ķir�koka galda klusi tik�ķēja pulkstenis. Tam pretī svār�stu �ūpoja senlaicīgs sienas stundenis. Kad Lusija paņēma Mollijas jaku un uzkāra to uz krēsla atzveltnes, meitene sajuta grauzdētu maizī�u smar�u un pie sevis domāja, kāpēc gan namamāte izturas tik aizdomīgi.

-���� Nāc siltumā! mudināja Lusija, neveikli manevrējot ar kruķiem, un, pagājusi garām �aurām kāpnēm, pavadīja

Molliju ļoti tīrā virtuvē. Tā bija tik nevainojami tīra, ka Mollija palūkojās uz savu nosmulēto T krekla priek�pusi un vēlējās, kaut būtu uzģērbusi ko citu.

-��� Sēdies! Lusija laipni sacīja, aicinot Molliju apsēsties uz pusmēness veida ķebļa pie loga ar skatu uz līci. Vai dzersi tēju?

-��� Ē, labāk apelsīnu biezsulu, ja tev ir, atbildēja Mollija, neuzdrīkstoties prasīt apelsīnu sulas koncentrātu, kuru viņa būtu dzērusi labprātāk. Viņa negribēja, lai Lusija uz�skatītu viņu par savādu.

-��� Labi, atbildēja Lusija un uzlika vārīties tējkannu.

Mollija sēdēja uz ķebļa, iespiedusi plaukstas starp ce�ļiem un cen�oties neskatīties uz Lusijas apsaitēto galvu un ieģipsēto kāju. Kādas briesmas tad ar viņu ir notiku�as? Mollija nezināja, ko teikt, un viņas plaukstas sāka svīst kā vienmēr, kad viņa nervozēja. Klusumu pārtrauca Lusija.

-��� Mollij, ļoti atvainojos, ka netiku tevi meklējusi. Tu dro�i vien domāji, ka atgadījies kas īpa�s, un brīnījies, kāpēc tevi nemeklēju. Ir divi iemesli. Pirmkārt, manā dzīvē ir no�ticis kaut kas ļoti nopietns, par ko es nevienam nedrīkstēju stāstīt. Otrkārt tas negadījums. Mana automa�īna aiz�degās. Mana seja ir nopietni apdegusi. Joprojām nespēju kārtīgi paēst zupa jāsūc ar salmiņu un jāēd cepumi, kas �ķīst mutē. No dūmiem bojāta rīkle. Kā jau tu dzirdi, ir cietusi arī balss. Varbūt tā būs aizsmakusi vienmēr un es nemū�am vairs nespē�u izdziedāt augstos toņus. Ārsti saka, ka rētas sejā paliks uz mū�u un ari mati vairs ne�augs tur, kur tiem jāaug. Bet, un viņa �ķībi pasmaidīja, es priecājos, ka esmu dzīva, un tagad vairs neuzskatu, ka dzīve mums ir dota pa�saprotami.

Mollija neveikli klusēja. Pēdējo mēne�u laikā viņa bija apvainojusies par to, ka Lusija viņu aizmirsusi. Mollija ta�u nemū�am nebūtu iedomājusies, ka ar Lusiju noticis kaut kas tik briesmīgs. Nu viņa kaunējās par savu ego�ismu.

-���� Neņem galvā, ka tu ar mani nesazinājies, Mollija strauji teica. Zini, es jau uztraucos par to, kur tu esi pazudusi, bet man bija jārūpējas par bāreņu namu par remontiem un visu pārējo. Un tas viss varēja notikt, pa�teicoties tev, Lusij. Tagad viss ir kļuvis labāk. Visi ir prie�cīgāki. Un arī skolā ir kļuvis labāk, jo Todlijas kundze ir to pametusi. Nu, īstenībā viņa tika padzīta.

-���� Dzirdēju, ka tas noticis tāpēc, ka Todlija visiem stāstī�jusi, cik �ausmīga skolotāja viņa esot, sacīja Lusija.

-��� Un tāda jau viņa arī bija, paskaidroja Mollija, cerot, ka Lusij ai nebūs iebildumu pret to, ka viņa hipnotizējusi rupjo Todlijas kundzi, lai skolotāja tā izturētos. Bet es vairs neesmu hipnotizējusi nevienu kop� brī�a, kad pirms Ziemsvētkiem izkāpu no lidma�īnas, Mollija piebilda. Viņa cerēja, ka �āda pa�aizliedzība atstās iespaidu uz Lusiju, ta�u bibliotekāre pievērsa viņai cie�u skatienu.

-����� Tu to vairs nedari? Kāpēc? Vai tad tev neko neva�jag?

Mollija jutās kā atsviesta atpakaļ.

-���� Es nu es nemaz par to nedomāju. Es apsolīju Rokijam, ka vairs ar to nenodarbo�os.

-���� Ak dievs! Lusija apklusa. Tad viņa teica: Paņem dzērienu un �os cepumus! Ejam uz dzīvojamo istabu!

Bibliotekāre izkliboja cauri vēl vienām durvīm. Mollija viņai sekoja, un �īs telpas iekārtojums lika viņai novērs�ties no Lusijas apsējiem. Telpa bija iekārtota hipnotizē�anai.

Istabas vidū bija galdiņ� ar varā izstrādātu riņķveida spirāles inkrustāciju. Mollija aplūkoja ornamentu. Tas viņai atgādināja līdzīgu spirāli uz svārsta, kas viņai reiz bija pie�derējis. �ķita, ka vara inkrustācija liek viņai vērst skatienu uz punktu galdiņa centrā. Pēk�ņi viņa izjuta atvieglojumu. Viņa strauji iz�āva: Vai �is ir hipnozes galdiņ�?

-��� Varētu būt, atbildēja Lusija.

-����� �oreiz es tevi pieskatī�u, Mollija smaidot sacīja. Neticu, ka novembrī bibliotēkā tu varēji mani tik viegli hipnotizēt.

-��� Kā jau teicu, es gribēju, lai tu atrodi grāmatu, tais�nojās Lusija. Neuztraucies, man vairs nekad nevajadzēs tevi hipnotizēt!

-���� Nu jau es esmu pārāk modra, lai mani kāds spētu hipnotizēt, teica Mollija, velkot ar pirkstu pa varā inkrustēto spirāli. Vismaz man tā �ķiet.

Un Mollijai laikam bija taisnība. Viss telpā viņai atgādi�nāja hipnozes neiedomājami lielās iespējas. Virs kamīna jautrās uguns karājās kāda melnā frakā un cilindrā tērpta karalienes Viktorijas laika vaigbārdaina d�entlmeņa por�trets. No viņa vestes aug�ējās kabatas kūļājās zelta ķēde, kuras galā bija mirdzo�s kabatas pulkstenis. Mollija mirklī pazina veco vīru no attēla Hipnozes grāmatā.

-��� Jā, tas ir pats di�ais doktors Ļogans, teica Lusija, atslīgstot krēslā. Visu �o telpu pilda viņam piederēju�ās lietas, kas nodotas no paaudzes paaudzē. Piemēram, �is galds, un uz kumodes tev aiz muguras ir tas pats pulk�stenis, kas attēlots portretā. Viņ� to izmantoja kā svārstu. Ļogans braukāja pa visu Ameriku un tā ari sapelnīja milzu bagātību. Man ir daudz attēlu, kuros redzams viņ� un viņa ceļojo�ā hipnozes izrāde. Un te ir arī viņa miniatūro pulk�steņu kolekcija. Paskaties!

Mollija piegāja pie kumodes. Tur bija sudrabā ierāmē�tas un ar sēpiju tonētas karalienes Viktorijas laika foto�grāfijas. Vienā no tām redzams pats doktors Ļogans uz skatuves, teatrāli pozējot blakus kādai īpa�ai ainai. Uz diviem krēsliem, nolikusi galvu uz viena un kājas uz otra, gulēja kāda sieviete. Viņas augumu nebalstīja pilnīgi ne�kas. Garā kleita bija sacēlusies gaisā kā atvērts lietussargs, neskarot grīdu, un viņa bija stīva kā dēlis. Mollija zināja, ka tas ir hipnozes triks Cilvēks dēlis. Citā fotogrāfijā ar nosaukumu Braiersvilas Parks bija attēlota milzīga māja ar lielām kolonnām fasādes durvju priek�ā un augstiem pa�kāpieniem, kas ved lejup uz grantētu piebraucamo ceļu.

Mollija nopētīja zelta kabatas pulksteni un tad pievērsa uzmanību mazajiem rokaspulksteņiem. Pie sienas blakus kumodei karājās vēl trīs pulksteņi. Viens apaļ�, otrs bākas formā, tre�ais ar svārstu. Visi rādīja pareizu laiku

-���� Nekad neesmu redzējusi tik daudz pulksteņu vienā mājā, brīnījās Mollija.

-���� Nūjā, tu jau laikam nekad neesi bijusi pulksteņu ko�lekcionāra mājā, atbildēja Lusija. Pulksteņi atgādina, ka dzīve ir īsa un to nedrīkst izniekot.

Domājot par to, Mollija palūkojās pa logu. Un tikai ta�gad viņa ievēroja, ka Lusijas dārzs ir tas pats, kur aug dzīvnieku veidolos izcirptie krūmi. Turpat pie loga atradās zaķis un suns, aiz�ķērsojot saules stariem ceļu istabā.

-��� Vai! Es ta�u vakar skatījos uz taviem krūmos izgriez�tajiem dzīvniekiem! Mollija spēji izsaucās. Un nemaz neaptvēru, ka tie ir tavējie. Vai tie ir nesen veidoti? Esmu bie�i lūkojusies pāri upei no autostāvvietas, bet nekad neesmu tos redzējusi.

-��� Jā, nesen. Es nopirku jau izaugu�us krūmus un tad pati tos apcirpu.

-���� Man patīk tas suns ar lielajām acīm, teica Mollija.

Lusija iesmējās.

-���� Tas bija domāts kā lemurs. Man laikam jāiet dārza skulptoru kursos.

Viņa pasniedzās pēc cepuma.

-��� Ņem pati, Mollij! Nespēju tevi apkalpot. Pēc tā nega�dījuma esmu pieņēmusies svarā. Esmu apēdusi simtiem cepumu.

Bibliotekāre pagrozījās brun�os un nedaudz pavilka vaļā rāvējslēdzēju.

-���� Krūmi tur iestādīti ar nodomu, viņa piebilda. Lai neviens nevarētu ieskatīties iek�ā.

Pēk�ņi Lusija izskatījās satraukta.

-��� Nemaz nezinu, kas mani �obrīd vēro.

Viņa brīdi klusēja. Un tad: Mollij!

Tas izklausījās nopietni.

-��� Man tev ir ļoti daudz ko stāstīt. Bet vispirms es vēlos dzirdēt visu, ko tu esi pasākusi pēc tam, kad izlasīji grā�matu. Un tad es tev pastāstī�u, ko esmu darījusi pati. Bet sāc tu! Es alkstu dzirdēt tavus piedzīvojumus.

-���� Protams, sacīja Mollija, gribēdama uzzināt Lusijas noslēpumus, ta�u arī vēlēdamās izstāstīt savus neticamos piedzīvojumus. Tā nu viņa sāka savu stāstu.

-��� Tas bija neiedomājami. Īstenībā tas bija pats labākais un sliktākais manā dzīvē vienlaikus�

Lusija Ļogana klausījās uzmanīgi, ta�u viņas interese par Mollijas piedzīvojumiem Braiersvilā un Ņujorkā ne�bija glu�i tik liela, kā bija cerējusi meitene. �ķita, ka Lusiju Ļoganu daudz vairāk interesē tas, tie�i ko un kā Mollija ir hipnotizējusi. Viņa uzdeva Mollijai konkrētus jautājumus par to, kā tie�i meitene hipnotizējusi publiku Braiersvilas talantu skatē, lai gūtu uzvaru, kā Mollija hipnotizējusi aviolīnijas stjuartes un, galu galā, kā viņa hipnotizējusi Ņujorkas viesnīcas darbiniekus. Viņa vēlējās precīzi zināt, kā Mollija hipnotizējusi talantu aģentu Beriju Bregu, un viņu ārkārtīgi interesēja tas, kā Mollija sev pakļāvusi visu ņujorkie�u publiku izrādē Zvaigznes uz Marsa. Viņa vēlējās uzzināt visus sīkumus par paņēmieniem, ko Mollija un

Rokijs bija izmantoju�i, aplaupot �oringa banku pēc tam, kad Nokmans bija viņus �anta�ējis. Lusijas jautājumi bija tik sīki, ka likās viņa Molliju eksaminē.

-���� Un tā, viņa beigās sacīja, tu visu naudu un dārg�akmeņus atdevi bankai. No tavas puses tas bija ļoti god�prātīgi. Ne visi būtu tā rīkoju�ies.

Mollija neteica neko. Viņas pirksti automātiski pasnie�dzās pie dimanta, kas karājās ap kaklu. Viņa nolēma pa�gaidām Lusijai neko par to neteikt. Viņa negribēja, lai Lusija padomātu par viņu ko sliktu.

-����� Lusij, viņa jautāja, noslaucījusi lūpas piedurknē, bet kā tad ir gājis tev? Tagad tev jāpastāsta par saviem piedzīvojumiem ar hipnozi.

-���� Protams, es to darī�u, atbildēja Lusija, pakampjot vēl vienu cepumu. Bet ne tagad.

No baltajiem apsējiem uz Molliju palūkojās Lusijas zi�lās acis, un viņa nopietni teica: Mollij, tagad nav laika maniem stāstiem. Tas īpa�ais uzdevums, kura dēļ es biju spiesta atstāt bibliotekāres darbu, ir ļoti nepatīkams. Tie�i tā dēļ es līdz �im ar tevi nesazinājos. Es negribēju iesais�tīt tevi, jo tu varētu tikt pakļauta briesmām. Ta�u nu ir pienācis laiks, lai tu zinātu, kas notiek.

Lusija dziļi ieelpoja.

-���� Tu dro�i vien domāji, ka atnāksi vienkār�i padzert tēju, bet es tevi aicināju, lai lūgtu paveikt kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. Es ārkārtīgi atvainojos, ta�u citas iespējas nav. Laika vairs nav daudz.

Mollija norija kamolu kaklā. Viņai nemaz vairs nepatika tas, kā izvērsusies pēcpusdiena.

Lusija piecēlās. Lūdzu, nāc man līdzi!

Mollija sekoja Lusijai ārā no dzīvojamās istabas pa gai�teni, kurā karājās vēl kāds ducis pulksteņu. Uz pagrabu veda kāpnes. Lusija lēni kliboja lejup.

Kāpņu galā bija durvis ar �etrām atslēgām, no kurām divas bija �ifra atslēgas, bet divas atslēgas ar slēdzeni. Mollija vēl nodomāja: kam gan nepiecie�ami �ādi dro�ības pasākumi.

Te ir noslēpumi, teica Lusija, kas jāglabā. Noslē�pumi, kas varētu tevi interesēt. Nāc iek�ā!

Pagraba telpa nebūt nebija tāda, kādu to bija iedomā�jusies Mollija. Bibliotekāres tēls viņai līdz �im bija asociējies ar grāmatu plauktiem un kartītēm, nevis ar augstākās tehnoloģijas aprīkojuma telpu un metāla plauk�tiem. Pie gala sienas bija plazmas ekrāns. Apslēptās gries�tu spuldzes izgaismoja pelēko paklāju un apspīdēja galdu telpas vidū, uz kura atradās balta tastatūra, datorpele, samtains peles paklājiņ� un divi miniatūri japāņu koki puķu podos. Zem baltā ekrāna bija stiklota vitrīna. Tajā novietoti se�i pāri mazu, krāsainu kurpī�u.

-���� Ak, tās ir senas ķīnie�u lotosa kurpes! paskaidroja Lusija, redzot, ka Mollija uz tām skatās. Da�u vecums sniedzas Dienvidu Tangu dinastijā 920. gadā mūsu ērā. Tās valkāja meitenes, kurām bija apsaitētas kājas, lai tās neaugtu lielākas. Vai nav skaistas?

-��� Vai tu savos� piedzīvojumos esi devusies uz Ķīnu? vaicāja Mollija, kurai dīvainās, mazās kurpītes bija uzdzinu�as zināmu neomulību.

-���� Nē. Lusija apsēdās hromētā grozāmā krēslā un no�rādīja Mollijai, lai apsē�as otrā. Viņa ieslēdza datoru. No sienas, kas bija izveidota kā datora ekrāns, atskanēja klu�sa dūkoņa un parādījās faili ar da�ādiem nosaukumiem.

-���� Mollij, Lusija iesāka, cen�oties ieturēt svinīgu toni, es aizgāju no darba bibliotēkā, jo pirms kāda gada kaut ko atklāju. Un pēdējo mēne�u laikā izmantoju ik brīvu brītiņu, lai to izpētītu. Pasaulē notiek kaut kas ļoti biedē�jo�s. Tas ir kaut kas tāds, kas skars gan tevi, gan mani, gan ikvienu.

Mollija saprata lai nu kas tas arī būtu, viņa negrib par to neko zināt. Kamēr Lusija ekrānā uzklik�ķināja uz kāda faila, Mollija noslaucīja d�insos mitrās plaukstas. Faila no�saukums bija Losand�elosa. Tajā parādījās avīzes Los Angeles Times pirmā lappuse. Virsraksts kliedzo�s: "Nolaupīta mazā zvaigzne Deivīna Natela!" Mazā aktrise, apkampusi kucēnu, smaidīja pār visu seju.

-���� Domāju, ka esi par to dzirdējusi, teica Lusija. Po�licija neko nevar atrast. Nabaga meitene ir pilnīgi pazu�dusi.

-���� Nabaga Deivīna, nopūtās Mollija. Nebija jau ne�kāda jaukā, ta�u ceru, ka ar viņu viss ir labi.

-��� Domāju, ka nav vis, sacīja Lusija. Un tāpat arī no�protu, ka policija �o nolaupī�anas gadījumu neizmeklē tik rūpīgi, kā vajadzētu. Es uzskatu, ka Deivīnu nolaupījis kāds, kuram ir liela ietekme uz policiju, un tāpēc nepastāv nekāda iespēja, ka viņ� jelkad varētu tikt atrasts.

-��� Kas atrasts? jautāja Mollija. Un kā tu to zini?

-���� Pirms teik�u, kas viņ�, pēc manām domām, ir, vēlos tev kaut ko parādīt.

Ekrānu piepildīja attēlu virkne. Savādi, ta�u tie visi bija attēli no reklāmām. Sākumā bija sarkana Primospeed* spor�ta automa�īna, tai sekoja zaļ� mauriņa pļāvējs Gludlaidums, pēc tam Compucell Computer dators un tad Pa�radīzes saldējums. Mollijas acu priek�ā nozibēja da�ādu savā starpā nesaistītu priek�metu virkne. Da�us no tiem viņa pazina uzreiz. Zili sidraboto Iedvesmas pildspalvu,

�ņikt �ņākt nazi, punktoto Modes nama kleitu, Flotes mei�tenes zupas kārbu, Kvie�u medus pārslu paku, Sump�usa tualetes papīra rulli, Svaigās telpas sejas krēma burciņu, Labās dzīves jogurtu un saspie�amo Burbuļaino trauku maz�gā�anas �ķidruma pudeli. Mollija prātoja, kas gan �īm ik�dieni�ķajām lietām varētu būt kopīgs ar Deivīnas Natelas �ausmīgo nolaupī�anu.

Lusija pēk�ņi jautāja: Un kā tu, Mollij, izvēlies preces, kuras pērc?

-������ Es ta�u zinu, ko gribu, atbildēja Mollija, pati ne�būdama dro�a par atbildes patiesumu. Tagad uz ekrāna lēkāja Qube bund�iņa, kas it kā centās meitenei palīdzēt.

-������ Bet kā tu zini, ko īsti gribi? jautāja Lusija. Ir ta�u tik daudz jauku lietu. Piemēram, paskaties uz visiem �iem saldumiem! Lusija noklik�ķināja peli, un ekrānā cits citu nomainīja visda�ādāko saldumu attēli. �okļa atkār�anās ko�ļenes, Kukū īrisi, Paradīzes saldie stienī�i. Kā tu zini, kurus saldumus pirkt?

-���� Nu, es ta�u pazīstu tos, kas man patīk.

-������ Jā, bet, iekams tu pirmo reizi nogar�oji tos, par ku�riem tagad zini, ka tie tev gar�o, kā tu zināji, ka tev tie jānogar�o?

-���� Varbūt tāpēc, ka biju par tiem dzirdējusi?

-���� No kā?

-���� No draugiem.

-Un�?

-���� No reklāmām?

-���� Nu jau tuvāk, sacīja Lusija.

Mollija brīnījās, ko gan Lusija ar to domā. Viņa nekad nebija uzskatījusi reklāmas par labām. Tiesa, bija laiks, kad viņa bija domājusi, ka visu viņas dzīvi izmainīs dzē�riens Qube, un tikai tāpēc, ka tam bija tik skaista un dzirk�sto�a reklāma. Viss beidzās vienīgi ar atraugu. Vai tad reklāmas tie�ām skalo smadzenes?

-��� Labi, ka tu saproti: reklāmām piemīt spēja pārliecināt ļaudis kaut ko pirkt, teica Lusija. Un tagad aplūko �īs sejas!

Uz ekrāna cita pēc citas parādījās da�ādas sejas, kuras Mollija pārsvarā pazina. Tur bija filmu zvaigznes, dzie�dātāji un citas slavenības. Holivudas karaliene Glorija Hīlhārta, jaunā zvaigzne Sukija �ampaniete, mazais zēns Billijs Bobs Bimbls, Herkuless Stouns, Kosmosa Dūzis, bok�seris Karalis Alnis un karatē lietpratējs Tonijs Vams.

-��� Es tikai domāju� teica Lusija, apstājoties pie attēla ar rudmatainu sievieti, kurai bija lielas, brūnas acis. Vai tu zini, ko �ai sievietei patīk ēst pēc tam, kad viņa pabijusi trena�ieru zālē?

Tas bija it kā pavisam vienkār�s jautājums, ta�u uzreiz pēc tā Mollija saprata, ka pilnīgi precīzi zina, kas gar�o populārajai dziedātājai Stefānijai Gula�ai. Pagāju�ajā ne�dēļā Heizla iepirkumu sarakstā bija iekļāvusi tie�i tās pa��as graudu nūjiņas.

-���� Varenās vieglās, atbildēja Mollija, jūtoties kā tele�vīzijas jautājumu un atbil�u spēlē.

-���� Pilnīgi pareizi, apstiprināja Lusija. Un kā ar �o filmu zvaigzni Herkulesu Stounu? Kādu dezodorantu viņ� lieto?

-��� Reāls kaifs.

Vārdi atstāja Mollijas lūpas, iekams viņa vispār bija ap�jautu�i, ka zina atbildi. Kreigs alla� runāja par Herkulesu Stounu, par to, ko viņ� ēd, ko valkā, ar ko atsvaidzina sa�vas slavenās paduses.

-��� Labi, Lusija atkal turpināja. Tad nu tu saproti, kā �īs slavenības, tāpat kā reklāmas, rāda cilvēkiem, ko pirkt.

Mollija pamāja.

-���� To apzinās miljoniem cilvēku, glu�i tāpat kā tu. Un tie�i par to jau es arī uztraucos.

Mollija nespēja iedomāties, par ko Lusijai būtu jāuz�traucas. Varbūt Lusija vienkār�i ir vecmodīga un uzskata, ka zvaigznēm nebūtu jālai� savā privātajā dzīvē citi cil�vēki. Bet kāds uz pasaules tam sakars ar Deivīnas nolau�pī�anu?

Lusija uzklik�ķināja da�us videoklipus. Tur bija Vareno vieglo reklāma, kuras beigās sīciņā Stefānijā Gula�a sē�dēja uz milzīgas slavenās graudu nūjiņas. Citā Herkuless Stouns kā zobenu draudīgi vicināja Reālā kaifa baloniņu, atgaiņājoties no mazu, zaļu briesmeklī�u bara. Divdesmit reklāmas, ko pildīja lūpu krāsa, veļas mazgājamās ma�ī�nas, datori, izklaides industrijas slavenības, sporta zvaigz�nes, TV diktoru sejas. Mollija pazina gandrīz visus.

-���� Un te ir pats svarīgākais, sacīja Lusija. Visus �eit reklamētos produktus ra�o firmas, kas pieder vienam cil�vēkam. Viņ� kļūst bagātāks ik reizi, kad tiek pārdota kāda no �īm lietām.

-��� Tad jau viņ� noteikti ir ļoti bagāts, noteica Mollija.

-���� Vai nav dīvaina sakritība, ka tik daudz slavenību iz�vēlas reklamēt tie�i viņa produktus? jautāja Lusija. Ne�viens no viņiem nereklamē neko tādu, ko ra�o kāda cita firma.

-��� Nu, varbūt viņ� tiem maksā kaudzi naudas, lai viņi tā darītu, ieminējās Mollija.

-��� Nedomāju, ka viņ� tiem kaut ko maksā, teica Lusija. Strauji pagriezusies krēslā, viņa ielūkojās Mollijai tie�i sejā. Es domāju, ka viņ� tos hipnotizē.

-��� Ko viņ� dara?!

-���� Mollij, tu noteikti esi aptvērusi, kāds spēks slēpjas hipnozē. Tev jāzina, ka tad, ja tā nonāk nepareizās rokās, tā var kļūt par ļoti bīstamu ieroci.

Mollija lēni pamāja. Viņa nemaz negribēja dzirdēt tur�pinājumu.

-���� Man jau sen bija aizdomas, turpināja Lusija, ka, izmantojot slepenu hipnozi, kādu dienu kāds centīsies nopelnīt lielu naudu. Mans vecvectēvs vienmēr ir baidī�jies no �ādas iespējas. Un viņam izrādījās taisnība. Hipno�zes spējas piemīt kā ļauniem, tā labiem cilvēkiem. Ļauni cilvēki ir ļoti alkatīgi un nekrietni. �is darbonis ir ļoti bīs�tams.

Ekrānu piepildīja gara auguma, eleganti ģērbta sirma vīra milzīgā galva un pleci. Galvu tam sedza beisbola ce�purīte, un viņ� bija apkampis divus slavenus beisbola spē�lētājus.

-���� Viņam pieder firma, kas ra�o Raķe�u trena�ierus, Pa�radīzes saldos stienī�us, dezodorantu Reāls kaifs, Varenās vieglās un visu pārējo, ko �odien redzēji �ajā ekrānā. Viņ� ir multi-multimiljardieris. Viņ� ir tik bagāts, Mollij, ka vienā dienā iegūst vairāk naudas, nekā visi Braiersvilas iedzīvo�tāji kopā saņem gada laikā. Viņa vārds ir Primo Sells.

Mollija apstulbusi blenza uz citiem nosauļotā, laipnā izskata magnāta attēliem. Viņam bija plata seja un pama�tīgs deguns, enerģisks zods un liela mute. Viņa sejas vaibsti neizcēlās ne ar ko īpa�u, izņemot acis. Viena bija tirkīzzaļa, bet otra brūna, un abas kopā tās bija pārsteidzo�i piesais�to�as un absolūti valdzino�as. Mollijai tā vien gribējās tajās skatīties. Viņ� bija redzams gan safari, turot rokās lauvēnu, gan lidojam augstu debesīs gaisa balona grozā. Bija filmu fragmenti, kur viņ� redzams nākot ārā no restorāniem un svinībās kopā ar slavenībām, kas jau pirms tam bija rādītas uz ekrāna. Tur bija Sukija �ampaniete, Herkuless Stouns, Glorija Hīlhārta, Stefānija Gula�a un Kosmosa Dūzis.

-��� Primo Sells ir hipnotizētājs, par to esmu dro�a, teica Lusija. Arī es esmu hipnotizētāja, turklāt ļoti prasmīga.

Manas zinā�anas par hipnozi jau pirms kāda laika radīja manī aizdomas par viņu. Kop� tā brī�a esmu pētījusi par �o vīru visu, kas vien nokļuva manās rokās. No �īs telpas varu skatīties visas pasaules televīzijas kanālus. Jo vairāk atklāju, jo pārliecinātāka par savu taisnību esmu. Un tev pastāstī�u vēl vairāk. Pirms divpadsmit gadiem �o vīru nepazina neviens. Skaties!

Parādījās fotogrāfija, kurā bija redzams tas pats vīrs, tikai daudz jaunāks, tērpies T kreklā un d�insos, turot ro�kās plakātu ar uzrakstu: "PADARIET SAVUS MĪLUĻUS PAR VEĢETĀRIE�IEM! PĒRCIET JAUKO SUŅU BARĪBU!"

-��� Viņa pirmais bizness bija smieklīga izgā�anās.

-���� Tomēr doma nav slikta, teica Mollija, atcerējusies, kā Petulai gar�o zemenes.

-��� Tie�i tāpēc jau to arī sauca Jaukā suņu barība. Salīdzini �o vīrieti ar tagadējo Primo Sellu. Sella bagātība un vare�nība vairojas ar katru dienu. �im pa�am vīram tagad ir simtiem firmu, un miljoniem cilvēku visā pasaulē pērk viņa preces. Zvaigznes veiksmīgi reklamē viņa produktus lietas, pie kurām viņus parasti nepiedabūtu ne sitamus. Paskaties uz �o Herkulesa Stouna attēlu, kurā viņ� mazgā traukus ar Burbuļoto. Tas nebūt nenāk par labu Stouna karjerai. Viņam ta�u jātēlo tas spo�ais d�eks, kur� nepa�kustina ne pirkstiņu. Viņ� nemū�am nepiedalītos �ajā rek�lāmā, ja nebūtu kaut kā piespiests vai hipnotizēts.

Mollijas domas joņoja aulēk�iem. Viņai bija grūti iedzi�ļināties Lusijas stāstījumā.

-��� Vai tu nevari aiziet uz policiju?

-����� Es jau biju policijā. Tas bija stulbi no manas puses. Viņi, protams, nodomāja, ka esmu jukusi. "Kas tas par vāj�prātu?" viņi teica. Un tad pēc nedēļas notika tas negadī�jums. Lusija noskurinājās, to atceroties. Labi vēl, ka tiku ārā no dego�ās ma�īnas. Esmu dro�a, ka tas nebūtu noticis, ja es nebūtu vērsusies policijā. Primo Sells piesedz savu aizmuguri, Mollij. Cilvēkam, kuram ir tādi noslēpumi kā viņam, tas vienkār�i ir jādara. Viņa varā ir augstas po�licijas amatpersonas gan �eit, gan Amerikā. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tad, ja es vēlreiz kādam kaut ko teiktu, ar mani notiktu vēl viens negadījums. Un tad gan Sells pa�rūpētos, lai es vairs nepaliktu dzīva.

-���� Viss kļūst aizvien ļaunāk, Lusija turpināja, Sella ietekme izple�as kā puve. Viņ� pārvalda cilvēku domas gan tuvumā, gan no attāluma, un ļaudis to neapjau�. Viņ� uzskata, ka cilvēku prāti ir kā tuk�as vietas, Mollij. Visvai�rāk es baidos no tā, ka Sella plānos ietilpst ne tikai naudas grāb�ana. Ietekmīgi cilvēki jau tagad saka, ka viņam būtu jākļūst par prezidentu.

-��� Ko? Par Savienoto Valstu prezidentu?

-����� Tie�i tā. Vai gan tu nevēlētos kļūt par prezidentu, ja būtu pēc varas traks egoistisks maniaks un spētu likt cilvēkiem darīt to, ko gribi?

Mollija zināja, ka tā ir taisnība.

-���� Man vēl nav pierādījumu, ka viņ� centīsies kļūt par prezidentu jau �ogad, ta�u tas ir ļoti iespējams. Viņ� va�rētu likt cilvēkiem sevi atbalstīt, un viņam ir pietiekami daudz naudas, lai apmaksātu vēlē�anu kampaņu.

Mollijai prātā ie�āvās mulsino�a doma. Bet, Lusij, hip�noze ar laiku izbeidzas. Primo Sellam neizdosies noturēt savā varā tūksto�iem cilvēku. Viņam nāksies nemitīgi hip�notizēt visas �īs zvaigznes un slavenības, policijas amat�personas un politiķus, un sazin ko vēl.

Lusija pamāja.

-��� Tā jau varētu domāt, ta�u Sella varā jau ir tik daudz cilvēku un da�us no tiem viņ� pakļauj jau daudzus ga�dus. Man �ķiet, ka viņam ir izdevies atrast kādu veidu, kā pakļaut savus upurus pastāvīgai hipnozei. Domāju, ka viņ� atklājis jaunu hipnozi, kas ir daudz spēcīgāka par mūsējo.

Mollija saviebās, cen�oties to aptvert. Tā bija �ausmi�no�a doma.

Lusija vēl nebija beigusi.

-���� Tāpat esmu pārliecināta, ka Deivīnas Natelas pazu��anā ari ir vainojams Sells. Mani pētījumi liecina, ka Sells savā firmā Modes nams �ogad plāno laist klajā jaunu bērnu apģērbu sēriju. Laikrakstos esmu atradusi da�us attēlus, kuros viņ� da�ādos vakaros redzams nākam ārā no Manhetenas teātra pēc tam, kad noskatījies izrādi Zvaigznes uz Marsa. Viņ� noteikti ir gribējis, lai Deivīna reklamē Mo�des namu tāpat, kā viņa produktus pārdot palīdz citas zvaigznes. Mani hipnotizētājas instinkti saka, ka kaut kas nogājis greizi. Varbūt Deivīna nav piekritusi viņa plāniem. Varbūt viņa atklājusi tā noslēpumu. Varbūt kaut kādā pār�steidzo�ā veidā viņa ir pretojusies hipnozei. Lai kas arī būtu noticis, es jūtu, ka viņam ir nācies no meitenes atbrī�voties. �ī nolaupī�ana iezīmē biedējo�as pārmaiņas Sella noziegumos. Cilvēku prāta kontrolē�ana jau pati par sevi ir pietiekami nelāga, bet bērnu nolaupī�ana ir kaut kas daudz ļaunāks. �is vīrs nav kontrolējams.

Tam, kas kaut reizi mū�ā ir braucis pa Amerikāņu kal�niņiem, ir pazīstama baiļpilnā sajūta, kad vagoniņ� lēni rāpjas aug�up līdz augstākajam estakādes punktam, lai pēc tam galvu reibino�ā ātrumā mestos lejup. Kuņģī briest priek�nojautu viļņi. Mollijas instinkti viņai teica, ka ir pali�ku�i tikai da�i mirkļi līdz straujam, biedējo�am lejupbraucienam. Viņa juta, ka ieķeras krēsla roku balstos.

Lusija pieskārās meitenes plecam, it kā lai viņu sagata�votu. Mums jāizdibina, kā darbojas Sella jaunā hipnoze. Kā viņam izdodas pastāvīgi noturēt upurus savā varā.

-���� Mums? Mollija vārgi jautāja.

-���� Mollij, tu pati to varbūt neaptver, bet tev piemīt kas vairāk nekā vienīgi hipnotizētājas talants. Tev ir ļoti īpa��as dāvanas. Tavi hipnozes demonstrējumi Ņujorkā bija sajūsmas vērti. Primo Sellam pretī spētu stāties tikai kāds tikpat prasmīgs kā tu, jo viņ� ir hipnozes meistars, par to nav �aubu. Viņ� vienkār�i apritu kādu, kura spējas nebūtu tik lielas. Bet tu esi spīdo�a. Man nekad vēl nav nācies sastapt kādu citu ar tik lielām spējām kā tavas. Tu esi pie�tiekami laba, lai spētu palīdzēt, Mollij. Un tie�i tāpēc, ka tu spēj palīdzēt, tev tas jādara. Ja tu to nedarīsi, pasaulē sāksies kas �ausmīgs. Un padomā par nabaga Deivīnu!

Mollija nosarka, uzklausot Lusijas slavinājumus, bet tajā pa�ā laikā meiteni pārņēma �ausmas, iedomājoties, kāds priek�likums viņai tiks izteikts.

-��� Un ko tu gribi, lai es daru?

-��� Lai tu dodies uz Losand�elosu Amerikā, uz Primo Sella galveno mītni.

Ekrānā parādījās fotogrāfija, kurā bija attēlota tum�zila stikla biroju ēka ar palmām priek�pusē.

-��� Te viņ� strādā. Un te ir viņa māja.

Ekrānu piepildīja pelēka māja aiz ciedru kokiem, augsts mūris un lieli metāla vārti.

-���� Pirmais un galvenais tev jāizdibina, vai Deivīnas nolaupī�ana ir Sella roku darbs. Tad tev jāuzzina, kur viņa atrodas. Palīdzi viņai, ja tu to spēj. Izseko Sellu. Parunā ar da�ām zvaigznēm, kas atrodas viņa varā. Ziņo par visu man. Lusija nedaudz pieklusa. Tev būs jāliek lietā daudz hipnozes, lai saņemtu vajadzīgo informāciju un lietas. Bet es zinu, ka tu to spēj. Vai tu to darīsi, Mollij?

Mollija iedomājās par to, cik no�ēlojama bijusi viņas dzīve pirms hipnozes grāmatas atklā�anas. Un cik apmie�rināta viņa bija tagad. Par savu laimi viņai bija jāpateicas Lusijai. Kā gan viņa varētu atteikties tai palīdzēt? Ta�u, uzlūkojot nepārvaramos tērauda vārtus un iedomājoties, kā trauslā bibliotekāre cen�as izkļūt no dego�as automa��īnas, viņa iek�ķīgi nodrebēja. Mollija negribēja doties uz Ameriku un stāties pretī bīstamajam vīram, bet par spīti viņu pārņemo�ajai pretestībai meitene juta, ka pamāj ar galvu.

-���� Es to darī�u, Mollija teica. Tomēr tad viņa nespēja noturēties, neizmetusi: Bet kas notiks tad, ja Primo Sells hipnotizēs mani?

-���� Te nevar iztikt bez riska, Mollij. Es jau nemaz neizliekos, ka tā nebūs. Ta�u, ja arī tā notiktu, esi dro�a, ka darī�u visu, lai dabūtu tevi atpakaļ.

Mollija berzēja svīsto�ās plaukstas gar d�insiem.

-���� Varbūt tev �ķiet, ka neesi nobriedusi �ādam uzdevu�mam, Lusija sacīja. Bet tā nav. Tu esi ģeniāla hipno�tizētāja. Un tu esi ideāls slepenais ierocis. Pastāstī�u tev, kāpēc.

-��� Pirms daudziem gadiem, bibliotekāre stāstīja, mā�te deva man padomu. Viņa teica: "Vienmēr maskējies labi, Lusij. Tad, ja būs nepiecie�amas tavas spējas, tu varēsi rīkoties, neizraisot aizdomas." Pelēkā bibliotekāre Lusija Ļogana bija lieliska persona, aiz kuras slēpties.

-���� Ir daudz tādu kā es, kas strādā neievērojamās profe�sijās un tēlo nevarīgus cilvēkus, Lusija turpināja, bet neviens no viņiem nav tik piemērots �im uzdevumam kā tu. Tev, Mollij, ir pati labākā maska �im darbam. Tu vari izse�kot Sellu, neradot ne mazākās aizdomas, jo tu, Mollij, esi bērns. Primo Sells nemū�am neturēs aizdomās bērnu.

Mollija jutās tā, it kā tikko būtu norijusi tableti, kam jāmaina viņas dzīve.

-��� Kad man jādodas ceļā? meitene jautāja.

Laimīgā kārtā pie Mollijas divriteņa bija starmetis, jo Lusijas māju viņa pameta jau pēc tumsas iestā��anās. Meitene nostiprināja uz aizmugures bagā�nieka Lusijas iedoto mapi un slinki minās cauri Braiersvilai un pēc tam aug�up kalnā ārā no pilsētiņas.

Viņa jutās piekrāpta. Viņa bija ieradusies Lusijas mājā, tie�ām vēloties klausīties stāstus par hipnozi. Tā vietā pēcpusdienu bija nolaupījis Primo Sells. Mollijai viņ� ne�patika jau tagad.

Tas, ko viņa bija uzzinājusi, �ķita mazliet nereāls. Tas bija apmēram tā, it kā kāds būtu ieguvis neapgā�amus pierādījumus tam, ka visi putni patiesībā ir citplanētie�i, kas �eit ieradu�ies, lai pārņemtu varu pasaulē. �ādas in�formācijas patiesums ta�u �ķistu ap�aubāms, kaut ari fakti būtu acu priek�ā. Tie�i tādas bija Mollijas izjūtas attiecībā uz Primo Sellu. Tomēr Mollija jau nu vislabāk zināja, cik vadāmi var izrādīties cilvēki. Dziļi dvēselē viņa juta, ka Lusijas teiktais ir patiesība.

Mollija nemaz nesāka domāt par to, kas varētu notikt, ja Primo Sells pieķertu viņu to izspiegojam. Ja viņ� tie�ām bija nolaupījis Deivīnu un atbrīvojies no citiem cilvēkiem, tad viņ� bija traks īsts vājprātis un tie�ām bīstams. Viņa vēlējās, kaut viņai būtu ātra automa�īna ar da�ādām ietaisēm. Bet viņai bija tikai vecs, sagrabējis velosipēds.

Tomēr bija divas lietas, kas sajūsmināja Molliju. Lusija bija devusi viņai jaunu atļauju hipnotizēt un Mollijai bija jādodas uz Losand�elosu.

Atgriezu�ies Laimes namā, Gerijs un D�emma tīrīja Ge�rija peļu būri. Viņiem pagadījās savāds atklājums.

Gerija desmit peles skraidīja pa kartona kasti un izska�tījās apjuku�as.

-����������� Kad tu to pēdējo reizi darīji? jautāja D�emma, saraukusi seju no smakas.

-���������� Kop� Ziemsvētkiem netīrākās vietas esmu sakopis �et�ras reizes. Bet tās tur es neaiztieku, jo tās nekļūst ne�tīras.

-��� Kāpēc tās nekļūst netīras?

-��� Tāpēc, ka peles tur guļ.

D�emma pasniedzās iek�ā un izvilka salmus un lupatas. Gerijs pajauca papīru kaudzīti tīrajā stūri.

-����������� Redzi, viņ� teica, �ie papīri izskatās glu�i jauni tikai nedaudz apgrauzti malās.

Gerijs nometa tos uz grīdas.

-����������� Uz tiem ir kaut kas rakstīts, teica D�emma, tos pa�ceļot. Viņa salasīja sapluinītās lappuses. Te rakstīts "�pnozes grāma�". Nevaru salasīt, tur ir sagrauzts. Un �ajā gabaliņā teikts: "Sena māksla, ko atklājis�" Kā tev �ķiet, ko tas nozīmē?

-����������� Nezinu, atbildēja Gerijs, izspiezdams ūdeni no sūk�ļa un slaucīdams būri. Kaut kas par senlaicīgu glezno��anu?

-����������� �ī ir kopija, teica D�emma, uzmanīgi atdalot lappu�ses. Par� tā ir par hipnozi. Kur tu to ņēmi, Gerij? Vai tev ir vēl? D�emma ielūkojās būra aizmugurē.

-����������� Var jau būt, bet varbūt esmu tās izmetis. Kas ir hip�noze?

-���������� Nu, tas ir tad, kad tu liec kādam citam kļūt sapņainam un pēc tam pavēli viņam visu ko darīt. Kur tu to ņēmi?

-��� Atkritumu tvertnē. Jau labi sen.

-��� Kurā tvertnē?

-����������� Neatceros, vai nu Rūbijas, vai Rokija, jo viņi lieto vis�vairāk papīra� Rokijs vienmēr aizmet dziesmu vārdus, ko pats sacerējis. Es domāju, ka tā ir dziesma. Bet, D�emma, nelasi tagad, tu ta�u teici, ka palīdzēsi man tikt galā ar pelēm!

D�emma bija pārāk aizrāvusies, lai turpinātu darbo�a�nos ar pelēm.

-���������� Tas var būt svarīgi, viņa murmināja. Man jādodas aug�ā uz veļas �āvētavu, lai to izlasītu. Vari satikt mani tur.

Pēc divdesmit minūtēm Gerijs un D�emma, kājas sa�krustoju�i, tupēja uz dvieļu grēdām tum�ajā veļas �āvē�tavā, notēmēju�i sīka kabatas lukturī�a �auro staru uz apdriskātu papīra kopiju kaudzi.

-���������� Vai tu domā, ka mēs tie�ām varētu to iemācīties? jau�tāja Gerijs.

-����������� Mēs varam to izmēģināt ar tavām pelēm, atbildēja D�emma.

-��� Tagad? Man kabatā ir Viktors.

-����������� Nē, mums tas sākumā labi jāiemācās. �ēl, ka te nav visu nodaļu. Gerij, �is ir milzīgs noslēpums. Saprati?

-���������� Sapratu, atbildēja Gerijs, un viņi sasita kopā dūres, apliecinot norunu.

Kad Mollija atgriezās Laimes namā, viņai par visu vai�rāk gribējās aprunāties ar Rokiju. Viņa cerēja, ka draugs nav devies kādā no saviem ceļojumiem. Rokijs nebija atrodams televizora telpā, kur Trinklberijas kundze skatī�jās programmu par �ū�anu. Beidzot viņa to atrada virtuvē ar Petulu klēpī, lasot avīzi. Blakus zēnam bija Nokmans, kas pētīja grāmatu par putnu dresē�anu.

-��� Psssst, Mollija no durvīm viņu brīdināja.

-����������� Nu, nu, Rokijs saausījās, kopā ar Petulu iznācis gai�tenī, kad Mollija sagrāba tā piedurkni un vilka viņu aug��up pa kāpnēm. Kas noticis? No kurienes tev tā mape?

Mollija aizveda viņu līdz krēslam pie loga aug�stāva gaiteņa galā un lika apsēsties. Tad viņa �ukstus pastāstīja Rokijam visu, kas bija noticis pie Lusijas Ļoganas. Rokijs klausījās, �ķobīdams seju grimasēs un cenzdamies sekot Mollijas nesakarīgajai runai. Tad viņa atvēra mapi un pa�rādīja tam fotogrāfijas un Primo Sella apkārtnes kartes Losand�elosā.

-����������� Lusija domā, ka tas, ka esmu bērns, ir kā maskē�a�nās, Mollija nobeidza, jo Sellam nekad neienāks prātā, ka viņu varētu izsekot bērns.

Rokijs paraustīja plecus. Tas viss man �ķiet kaut kāds vājprāts. Es tam neticu.

-���������� Tu netici tāpēc, ka negribi doties man līdzi. Tie�i tāpēc tu arī tam netici.

-����������� Kur� teica, ka man arī jādodas turp? jautāja Rokijs jau skaļākā balsī.

-����������� Būs labāk, ja nāksi, Mollija klusi, bet stingri teica. Tev man jāpalīdz, Rokij. Es �eit neesmu vienīgā, kura prot hipnotizēt.

-������������ Bet es ta�u neesmu ne ceturto daļu tik labs kā tu, Mollij.

-��� Tad tu tici, ka tā ir patiesība?

-��� To es neesmu teicis.

-����������� Nu, pat ja tu tam netici, tev ta�u patiktu izklaidēties Losand�elosā, Mollija pārliecino�i turpināja.

-Bet�

-����� Kop� kura laika tad Rokijs Skārlets atsakās no ce�ļojuma uz saulaino Losand�elosu? mudināja Mollija.

-��� Varu derēt, ka tur tevi nekad nemocīs astma.

-��� Bet�

-���� Rokij, nevar būt ne runas, ka es varētu turp doties viena pati, Mollija teica skaļāk, nekā būtu vēlējusies.

-���� Klausies, tur ir daudz siltāks nekā �eit, un tur ir plud�males. Mēs būsim prom tikai kādu mēnesi. Es to nevaru izdarīt bez tevis, Rokij. Lūdzu, brauc man līdzi!

Petula pēk�ņi pieslējās sēdus un sāka strauji luncināt asti. Gaiteņa galā kāds bija.

Kaunīgi tuvojās Gerijs un D�emma. No veļas �āvētavas viņi bija dzirdēju�i Mollijas un Rokija sarunas beigas un tagad, kaut arī kaunējās, ka pieķerti noklausoties, vai de�ga no ziņkāres.

-��� Kādas izklaides? Kādas pludmales? Kurp jūs dodaties? Mēs arī gribam, uzplijās D�emma.

-Jā, gaudās Gerijs. Jūs nedrīkstat mūs te atstāt. Pa�gāju�o reizi, kad jūs mūs atstājāt, bija briesmīgi. Atcera�ties?

-���� Jūs nevarat doties līdzi, iesāka Mollija. Tad viņa aprāvās. D�emma un Gerijs nekad nebija baudīju�i brīv�dienas. Viņa iztēlojās tos pludmalē ar spainī�iem un lāp�stiņām vai peldamies jūrā, vai ekskursiju autobusā kādā no Losand�elosas kinostudijām, un viņas sirds atkusa. Bērniem tas noteikti patiktu, un viņa nespēja stāties tiem ceļā. Patiesībā varētu būt pat labāk, ja tie dotos līdzi.

-��� Vai zini, Rokij, ja ar mums būtu arī Trinklberijas kun�dze, lai viņus pieskatītu, mēs izskatītos pēc parastas ģi�menītes brīvdienās. Un Nokmans arī varētu noderēt.

Īstenībā Mollija domāja, ka noderīga varētu būt Nokmana noziedzīgā pieredze. Viņam īpa�i labi padevās at�slēgu atmūķē�ana. Mollija galvā saskaitīja kopā bāreņu nama naudu un to naudu, ko viņai bija apsolījusi Lusija. Tam viņa vēl pieskaitīja visu, ko, pēc Lusijas domām, viņi varētu iegūt bez maksas ar hipnozes palīdzību.

-��� Un kā tad ar pārējiem? jautāja Rokijs. Nākamnedēļ viņi atgriezīsies no kursiem.

-���� Mēs ta�u varētu palūgt Trinklberijas kundzes māsu, lai ļauj viņiem padzīvot fermā, ierosināja Mollija. Viņa vaicājo�i palūkojās Rokijā, un tas pamāja.

-��� Man būs jāaprunājas ar Stratfīlda kungu, teica Mol�lija, domājot, kā gan būtu jāhipnotizē skolas direktors. Nu labi, D�emma, kad T. kundze būs beigusi skatīties savu programmu, es viņai pateik�u, ka uz Losand�elosu mūs ir uzaicinājis Labdaris.

Rokijs pasmīnēja. Es atradī�u kādu jauku viesnīcu, kur mums apmesties, un Nokmans lai organizē lidma�īnas biļe�u iegādi lai izlidotu tik drīz, cik vien iespējams.

-���� Vai tas nozīmē, ka mēs lidojam? jautāja Gerijs, vēl nebūdams pārliecināts par to, kas īsti nolemts.

-��� Nūja, ka nozīmē, atteica Rokijs.

-��� Ūūūūūūūūūūūū, iesaucās Gerijs, ūūūūūūūūūūū! Un, nezinādams, ko iesākt no sajūsmas, viņ� sāka lēkāt kā kafiju sadzēries ķengurs. LA, LA, LA, LA, viņ� auroja, skraidīdams �urp un turp pa gaiteni. Tad viņ� uz brīdi apstājās.

-��� Kur ir LA? viņ� jautāja.

-���� LA nozīmē Losand�elosu, teica Rokijs. Tā ir Kalifornijā, Amerikā.

-���� Ā! Amerikā? Urā! Pēc tam Gerijs vairs nebija ap�turams. Viņ� nolēk�oja lejup pa kāpnēm, apskrēja apkārt vestibilam, metās atkal aug�up pa kāpnēm un atkal aug�ā, un atkal lejā, visu laiku kliegdams: Nebūs jāiet skolā! NEBŪS JĀIET SKOLĀ!

D�emma neskaitāmas reizes pateicās Mollijai un Rokijam un tad iedrāzās guļamtelpā, lai sapakotu mantas.

-������������ Tas ir pareizais lēmums, sprieda Mollija, jo tad, ja mēs nepaņemtu viņus līdzi un ar mums tur atgadītos kaut kas ļauns, viņi nekad netiktu brīvdienās.

-����������� Kas tad ar mums varētu notikt? jautāja Rokijs, sa�raucis uzacis.

-����������� Varbūt tas pats, kas ar Deivīnu? Es nezinu. Bet tas Sella kungs ir varas apsēsts maniaks. Un izcils hipnotizē�tājs. Ak dievs, Rokij, kur gan mēs tagad lienam!

-���� Nepatik�anās, Rokijs lieti�ķi noteica.

-Jā, desmit tonnās nepatik�anu, piekrita Mollija.

Nākamo triju dienu laikā Mollija bija lieciniece tam, kā Laimes namu pārpilda gaidāmā priek�nojautas.

Trinklberijas kundze bija tik sajūsmināta par brīvdie�nām, ka nometa priek�autu uz kamīna, lai nosvinētu �o notikumu. Viņu tik ļoti aizrāva doma par do�anos uz Losand�elosu un Holivudu, pasaules kino galvaspilsētu, kur dzīvo viņas dievinātās zvaigznes. Viņa loloja cerības sa�stapt kādu no tām.

Gerijs bija norūpējies par savām pelēm un pavadīja daudz laika, gatavojot tām pārnēsājamu ceļojuma kasti, bet D�emma stundām gul�ņāja gultā un pārlasīja noko�pētās Hipnozes grāmatas lappuses, kuras glabāja zem spil�vena.

-��� Vai tu domā, ka jūra būs silta, Roldj? Gerijs vaicāja, kad viņi rakņājās bēniņos, lai atrastu kādus koferus.

-���� Silta? Tā būs vāro�a. Mēs dodamies uz Losand�elosu, Gerij. Tā atrodas Klusā okeāna piekrastē Amerikas rietumu krastā. Tur gandrīz nekad nelīst. Martā temperatūra var sasniegt trīsdesmit grādus. Tas ir lielāks karstums, nekā Braiersvilā var pieredzēt vasarā.

-��� Ja tas ir tuksnesis, kā tad cilvēki var tur dzīvot? Ko viņi dzer? Viņu tur nevar būt pārāk daudz, komentēja Gerijs, aplūkojot caurumu ap�uvumā. Zini, tur noteikti dzīvo pele.

-���� Kalnos aiz pilsētas ir neskaitāmi aizsprosti, skaid�roja Rokijs, un lielas ūdenskrātuves, no kurienes nāk ūdens. Nokmans stāstīja, ka Losand�elosā dzīvo 8,5 mil�joni cilvēku. Starp citu, visā pārējā Amerikas daļā dzīvo 270 miljoni.

-��� Es tikai gribu zināt, cik Amerikā ir peļu, teica Gerijs.

-��� Domāju, ka miljardiem. No izbalēju�iem sarkaniem bērnu ratiņiem Rokijs izcēla noputēju�u skārda kasti.

Kāpjot lejup ar kasti un trim veciem koferiem, viņi aiz�kavējās, jo izrādījās, ka ir ieslēgti. Nokmana kungs bija niekojies ar kombinācijām un visās slēdzenēs iestrādājis īpa�u mehānismu, kā tās atslēgt.

Nokmans nebija glu�i iepriecināts par to, ka jāatgrie�as Amerikā. Tur viņ� līdz nesenam laikam bija pavadījis visu dzīvi, un viņ� negribēja atcerēties savu neveselīgo pagātni un tur pastrādātos noziegumus. Viņ� uztraucās, ka varētu rasties kārdinājums atkal pastrādāt kādu nelietību, ta�u Trinklberijas kundze, kas palīdzēja viņam pāraugt, ap�galvoja, ka tas nāk�ot viņam par labu. Tāpēc viņ� rūpīgi konstruēja ceļojuma kasti saviem divdesmit papagaiļiem. Mollija bija viņam teikusi, ka Amerikas Labdaris ir pa�rūpējies par lidojuma nokārto�anu visiem dzīvniekiem. Nokmans viņai automātiski ticēja. Viņ� vienmēr cienīja Mollijas teikto, kaut gan viņam nebija īsti skaidrs, kāpēc. Viņ� priecājās par to, ka varēs ņemt līdzi putnus, jo citādi viņ� nebūtu ar mieru doties ceļā.

Ar hipnozes palīdzību bija jānokārto divas lietas. Viens uzdevums bija jāpaveic Rokijam, bet otrs Mollijai.

Rokija rūpe bija uzmeklēt viesnīcas numurus, kur vi�ņiem apmesties. Viņu ceļojums uz Losand�elosu bija iega�dījies pa�ā rosīgākajā brīdī visā gadā. Pēc nedēļas bija

Akadēmijas balvu pasnieg�ana, kad labākie aktieri, aktri�ses, re�isori, producenti un kinoļaudis par savu darbu tiks apbalvoti ar iekārotajām Oskara zelta statuetēm. Jau mē�ne�iem iepriek� bija aizņemts ikviens numurs visās vies�nīcās.

-��� Man nepatīk to darīt, teica Rokijs, pacēlis klausuli.

-���� Mūsu dēļ da�i cilvēki zaudēs savus viesnīcā pieteiktos numurus.

-��� Vai tik tu neuztraucies, ka esi aizmirsis hipnotizē�anu no attāluma? apvaicājās Mollija. Ta�u Rokijs pa�ūpoja galvu.

-���� Vai tev ne�ķiet, ka hipnotizēt ir tāpat, kā braukt ar velosipēdu? Ja tu to reiz esi iemācījies, to nav iespējams aizmirst. Molliju pārsteidza Rokija pa�pārliecinātība, un lielu iespaidu atstāja tas, ka pēc desmit minūtēm viņ� iznāca no televizora telpas ar ziņu, ka tagad viņiem vies�nīcā Chateau Marmoset ir rezervēti divi atsevi�ķi namiņi un viens numurs.

-��� Man tikai bija vajadzīgs nedaudz laika, teica Rokijs.

-���� Kamēr vien viņi manī klausās, viņi manās rokās ir kā izkusis sviests.

Savukārt Mollija ļoti uztraucās par savu uzdevumu. Vi�ņai bija jāapmeklē skolas direktors un tas jānohipnotizē, lai viņ� atļautu visiem viņai pa�ai, Rokijam, D�emmai, Rod�eram un Gerijam neiet skolā un doties prom uz Losand�elosu, bet pārējiem bāreņu nama bērniem padzīvot Trinklberijas kundzes māsas fermā. Molliju satrauca tas, ka viņa varētu būt zaudējusi hipnozes prasmi, it īpa�i pēc tam, kad viņu bija pārņēmusi ledusaukstā saplūsmes iz�jūta, cen�oties hipnotizēt krūmu.

Uztraukumam nebija pamata, jo direktora kabinetā vi�ņai nemaz nenācās sa�aut Stratfilda kungu ar savām za�ļajām acīm.

Mollija sāka ar skaidrojumu, ka ceļojums uz Kaliforniju ir izglītojo�s. Viņa stāstīja, ka bērni ir mācīju�ies par zemestrīcēm un tuksnesi, par Amerikas parlamentu, ko sauc par Kongresu, tā ka ceļojums sniegs ļoti daudz jaunu zinā�anu. Un turklāt, viņa piebilda, tā kā ceļojuma laiks sakrīt ar pavasara brīvdienām, bērni kavēs tikai ceturk�ņa pēdējās nedēļas.

-���� Pārējie lūdza, lai viņiem ļauj uzturēties cūku fermā, kur viņi daudz uzzinās par cūkām� zināt cūkām, cūku ēdienu, mēslojumu un� ē� lauksaimniecību. Tas ari būs ļoti izglītojo�i.

Stratfīlda kungam �ī doma likās spīdo�a, jo viņ� teica: Man ļoti patīk, ka tu, Mollij, atnāci pie manis lūgt at�ļauju. Man patīk bērni ar iniciatīvu. Piemēram, labam gol�fa spēlētājam piemīt iniciatīva. Ja gribi, lai bumbiņa kus�tētos konkrētā virzienā, tev jāiemācās, kā tā jāsit. Tu ta�u negaidīsi, lai kāds cits to sistu tavā vietā, vai piekriti?

-��� Jā, ser.

-Ja tu jautātu man, ko darīt, tad es teiktu fermeriem būtu jāatdod sava zeme golfa laukumu ierīko�anai. Vai tev tā ne�ķiet?

Mollija neatbildēja.

-Tad jūs visi dodaties uz Losand�elosu un fermām. Nu, ceru, ka tas būs ļoti izglītojo�i, un, ja ir tāda iespēja, uz�spēlējiet nedaudz golfu manā vietā, labi?

-��� Paldies, ser! Jā, ser.

�ajā brīdī iezvanījās direktora telefons, un, pacēlis klau�suli, Stratfīlda kungs ar mājienu deva Mollijai zīmi, ka viņa drīkst iet.

Mollija nespēja tam noticēt. Viņa tie�ām bez hipnozes palīdzības bija pārliecinājusi direktoru ļaut visiem atstāt skolu ja nu vienīgi pa�ai viņas klātbūtnei piemita kādas mesmerizējo�as* spējas. Mollija īsti nezināja, kā bija iz�devies tik viegli pierunāt Stratfilda kungu, bet, būdama ļoti apmierināta ar sevi, viņa atgriezās klasē.

Tā nu beidzot pēc da�ām dienām tika piekrauts mazais minibusiņ�, un tajā vietas ieņēma trīsdesmit astoņi pa�sa�ieri (pieci bērni, divi pieaugu�ie, divdesmit papagaiļi, desmit peles un viens mopsis). Pat Rod�ers ar prieku de�vās līdzi, lai, kā zēns teica, tiktu prom no balsīm, kuras viņu vajā.

Brīdī, kad viņi ieradās lidostā, Trinklberijas kundze krita panikā. Viņa nekad nebija lidojusi ar lidma�īnu un �ķita pārbijusies līdz nāvei. Nokmana kungs turēja viņas roku un stāstīja, ka ik gadu par upuri ēzeļu spērieniem krīt vairāk cilvēku nekā lidma�īnu katastrofas. Mollija aizveda savu mazo grupiņu līdz reģistrācijas galdam, un drīz vien jau visa bagā�a bija nodota.

Gerijam un Nokmana kungam bija stingri pieteikts, ka nekādā gadījumā nedrīkst pat pieminēt, ka lidma�īnā ir viņu dzīvnieki, jo pretējā gadījumā Labdara sarunātais vairs nebūs spēkā. Abi apsolījās nebilst ne vārda. Tagad peles un papagaiļi divās kastēs ar gaisa caurumiem at�radās Mollijas ratiņos blakus Petulas ceļojumu grozam. Visi pārējie pēc pasu pārbaudes cauri lidostas rentgena aparātiem iegāja beznodokļu veikalu zālēs.

Mollija juta nelabumu. Viņa vēlējās, kaut būtu izmēģi�nājusi savas hipnotizētājas spējas uz Stratfilda kungu. Jo tie�i tagad savu kravu dabūt cauri dro�ības pārbaudei un rentgena aparātiem viņa varēs vienīgi tādā gadījumā, ja hipnotizē�anas spējas darbosies tikpat labi kā vienmēr.

Viens no rentgenstaru aparātu apkalpotājiem ar mā�jienu lika viņai iet uz priek�u. Petula savā ceļojumu gro�zā visu laiku grozījās, cen�oties iekārtoties ērtāk. Mollija

* mesmerisms hipnotisms norija siekalas un stūma ratiņus lidostas darbinieka vir�zienā.

Tuvojoties viņa koncentrējās, lai panāktu saplūsmes iz�jūtu, un noveda acis līdz augstākajam hipnozes stāvok�lim. Mollijai vairs nebija vajadzīgs lietot veco hipnozes paņēmienu ar svārstu vai rāmu runā�anu iemidzino�ā un transā novedo�ā balsī. Viņa lika lietā savu īpa�o talantu, kam bija nepiecie�amas tikai da�as sekundes. �im paņē�mienam tagad bija jāiedarbojas. Tur bija divi lidostas dar�binieki, no kuriem viens vēroja rentgena aparāta ekrānu, bet otrs gaidīja, lai pārmeklētu pasa�ierus, vai viņiem nav paslēptu iero�u. Viņai tikai vajadzēja paskatīties uz abiem uzreiz, lai tie mirklī kļūtu pilnīgi paklausīgi.

Patiesībā Mollija bija tik cie�i apņēmusies, ka hipnozei ir jāiedarbojas, ka bija nepareizi aprēķinājusi skatiena spēku. Kad meitene uzlūkoja dro�ības darbiniekus, sa�trieco�ais skatiens, ar kuru viņa tos apveltīja, bija tāds, ar kādu varētu hipnotizēt pāris ziloņu. Pie rentgena aparāta sēdo�ais vīrs saspringa, kā strāvas triecienu saņēmis, bet pārmeklētājs pēk�ņi izjuta milzīgu atslābumu un sāka skaļi dūkt kādu melodiju.

-���� Apklusti! Mollija noelsās. Viņa nervozi palūkojās apkārt, lai pārbaudītu, vai neviens viņu nevēro. Tā kā ne�viens neskatījās, meitene da�as sekundes patīksminājās par silto saplūsmes izjūtu, ar prieku atkal izbaudot, kā tā piepilda viņu no matu galiņiem līdz papē�iem.

-���� Nu tā, jūs abi, viņa klusi teica, jūs izlaidīsiet mani cauri, nepārbaudot manu bagā�u. Kad bū�u izgājusi cauri, jums liksies, ka esat pārbaudīju�i manas somas un viss ir kārtībā. Pēc tam jūs pamodīsieties. Vai viss skaidrs?

Abi darbinieki pamāja. Spriedzes brīdis bija pāri. Mollija devās tālāk uz veikalu zonu. Viņa pie sevis noirgojās un gāja uz elektronikas veikalu. Viņai vajadzēja miniatūru fotoaparātu un daudz filmiņu.

Petula savā grozā saoda lidostas smar�as un brīnījās, kurp gan Mollija viņu ved �oreiz. Papagaiļi no savas tum��ās kastes ieklausījās lidostas pasa�ieru zāles zvanos un dūkoņā, domādami, ka tās ir savādu putnu balsis. Peles centās gulēt savā midzenī, bet viņām tas nācās grūti, jo kāds milzis tālumā visu laiku kaut ko vēstīja.

"Visi pasa�ieri uz Losand�elosu, lūdzu, ejiet uz tre�o iekāp��anas vietu!"

�is lidojums nebūt nelīdzinājās Mollijas lidojumam uz Ņujorku vienatnē. �is bija haotisks un trok�ņains. Kad lielā lidma�īna pacēlās, Trinklberijas kundze sāka skaļi skaitīt lūg�anas, ko ar pārtraukumiem turpināja visu lidojuma laiku.

Atlantijas okeāna vidū Gerijam pazuda pele. Gerija mī�ļākā pele Viktors izmuka un devās uz lidma�īnas tualetēm, kur tika ieslēgts kopā ar garmatainu tūristi. Kad viņa izbrāzās no kabīnes, skaļi kliedzot, ka redzējusi vāveri, Vik�tors klusiņām aizlavījās atpakaļ uz Gerija sēdekli.

-����� Kundze, nav iespējams, ka uz borta varētu nokļūt vāvere, stjuarte mierināja tūristi. �is ir ilgs lidojums. Varbūt jums vajadzētu iemalkot ūdeni un izmēģināt mūsu ieteiktos vingrinājumus.

Citā reizē Mollija būtu gribējusi, lai �is lidojums, kurā Trinklberijas kundze ir tik satraukta, ātrāk beigtos, bet tagad viņa vēlējās, kaut tas turpinātos mū�īgi, jo tad viņai nevajadzētu izsekot bīstamo Primo Sellu.

Viņa to pateica Rokijam.

-��� Jā, tu esi nobijusies, viņ� atbildēja. Bet padomā, cik pārbiedēta ir Deivīna, lai kur viņa arī atrastos. Ja viņa ir dzīva un Sells ir viņu nolaupījis, tad viņai esi vajadzīga tu, lai viņu izglābtu.

Viņa arī ir vienīgais iemesls, kāpēc es dodos turp, teica Mollija. Es neriskētu ar savu dzīvību tikai tāpēc, lai pārbaudītu tās zvaigznes. Lai nu kā, es uzskatu, ka esmu Deivīnai parādā. Es ta�u pirms Ziemsvētkiem nospēru vi�ņas lomu Zvaigznēs uz Marsa.

Mollija paliecās uz priek�u, lai iebāztu Petulas grozā de�sas �ķēlīti. Petula lidma�īnās mēdza uzvesties ļoti labi.

Pēc vienpadsmit stundām lidma�īna izlaida �asijas virs Losand�elosas spo�ajām ugunīm. Mollija lūkojās ārā uz milzīgo pilsētu apak�ā. �ķita, ka tā ple�as simtiem jūd�u tālumā visos virzienos. Viņa nevarēja vien beigt prātot, kur gan tagad starp �iem miljoniem ēku atrodas Primo Sells.

Tad riepas skāra skrejceļa segumu un viņi bija dro�i pie�zemēju�ies. Visi pagrieza pulksteņus par astoņām stun�dām atpakaļ. Bija septiņi vakarā.

Drīz visi pusaizmigu�i stāvēja bagā�as zālē, gaidot sa�vus koferus. Vienīgie, kam vēl bija palikusi kaut kāda enerģija, bija Gerijs un D�emma, kuri uz bagā�as karuseļa vizināja Gerija rotaļu supervaroņus.

Mollija vēroja nelielu, sarkanu koferīti riņķojam pa transportiera lenti. Lai ari cik pārguru�i viņa bija, meitene ļāva skatienam nolaisties uz tā, uzsūcot tā raupjo virsmu un apsūbēju�ās sprādzes. Kādu bridi lidosta �ķita ļoti tālu prom, un bija tā, it kā viņa un koferītis būtu vienīgie, kas pastāv zem lidostas jumta. Pēc mirkļa Mollija sajuta, ka koferītis atrodas viņas prāta iek�pusē. Tā bija savāda iz�jūta, bet ne glu�i jauna. Tā atgādināja Mollijai to izjūtu, kāda viņu pārņēma, hipnotizējot kādu cilvēku. Slīdo�a izjūta, kāda rodas tie�i pirms tam, kad hipnotizējamais nokļūst transā, kad viņa jūt tā personības spēku vāji�nāmies un cilvēks sāk piederēt viņai. �I izjūta bija mesmerisma daļa. Mollija nodomāja, cik savādi ir to izjust ar koferi, un tad, kamēr viņa miegaini blenza, pa viņas ķermeni sāka izplatīties pazīstamā siltā saplūsmes izjūta. Ta�u jau pēc mirkļa tā kļuva ledusauksta. Tas bija tie�i tā�pat kā ar krūmos izcirpto suni. Mollija pārsteigta novērsa uzmanību no kofera.

Tas bija ļoti dīvaini. Acīmredzot tam bija kāds sakars ar priek�metu uzlūko�anu. Mollija domāja, kas notiktu, ja viņa turpinātu izjust ledusauksto sajūtu. Kas varētu notikt? Vai viņa atklātu, ka ir hipnotizējusi priek�metu, kuru uzlūko? Tas bija smieklīgi. Kā gan varētu hipnotizēt koferi? Viņa nolēma, ka nākamreiz eksperimentēs un pa�lūkosies, par ko pārvēr�as aukstā saplūsmes izjūta.

Visi paņēma savas somas un koferus un stiepa tos uz bagā�as ratiņiem. Apdullu�i un pārguru�i viņi devās uz taksometru stāvvietu. Neviens nepamanīja kādu bagā�as nesēju tuvojamies Mollijai.

Ei, piedodiet, viņ� teica, sejā starojot atklājuma prie�kam, bet vai jūs neesat tas skuķis un tas �alis no tā klipa Pieskati bērnus, kas dzīvo ap mums?

Mollija bija satriekta. Viņai nekad nebija ienācis prā�tā, ka hipnotiskais labdarības televīzijas klips, ko viņi bija ierakstīju�i Ņujorkā pirms Ziemsvētkiem, varētu būt redzēts Losand�elosā. Cik gan vēl cilvēku lidostā bija viņu atpazinu�i?

-���� Mm, jā� jā, tie bijām mēs, viņa negribīgi atbil�dēja.

-���� Lielisks darbs, teica smaido�ais nesējs. Ļaujiet man jums palīdzēt!

Viņ� paņēma Mollijas ratiņus un aizveda tos tie�i uz taksometru rindas priek�galu. Tur viņ� iekrāva somas gai�do�ā minibusiņā un pamāja viņiem atvadas.

-���� Re, kā nu ir ar Lusijas teikto, ka mūs neturēs aizdo�mās, jo esam bērni, sūdzējās Rokijs, kad viņi atslīga sēdekļos. Prirao Sells dro�i vien arī ir redzējis to klipu un kop� tā brī�a meklē divus bērnus ar hipnotizētāju spē�jām.

Molliju �is starpgadījums bija pārāk satriecis, lai viņa vēl ko teiktu.

-���� Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņ� to nav redzējis, Rokijs centās viņu iedro�ināt.

Drīz vien taksometra busiņ� izbrauca no betona ko�lonnu apak�as un devās Losand�elosas pilsētas virzienā. Mollija sēdēja priek�pusē ar Petulu uz ceļiem, vēlēdamās, kaut viņi nebūtu te ieradu�ies. Viņa mēģināja vērot apkār�tni, lai novirzītu domas no Primo Sella. Ta�u tas nebija ie�spējams. Kad busiņ� bija atstājis lidostu, pabraucot garām autostāvvietām, stiepļu �ogiem un angāriem, kuros gulēja lielas lidma�īnas, un nelielām fabriciņām, kur gatavoja lidostas ēdienus, viņi izbrauca uz ceļa, kura malās bija milzīgu reklāmas dēļu rindas. Abās pusēs reklāmas rādīja �ņikt �ņākt na�us, barojo�o Flotes meitenes zupu un Sump�usa tualetes papīru, kur bija attēlots bokseris Karalis Al�nis cīnāmies ar milzīgu papīra rulli. Vēl viena reklāma, kas nemitīgi atkārtojās, attēloja politiķi kovboja cepurē. Zemāk pār viņa sarkanzilbalto �aketi trekniem burtiem bija rakstīts: "Novembrī Gandolli par prezidentu." Vismaz, nodomāja Mollija, nav neviena plakāta, kas aicinātu bal�sot par Sellu.

Busiņ� izgriezās uz �osejas. Visas automa�īnas �ķita milzīgas, kravas auto bija divreiz lielāki par tiem, ko va�rēja redzēt mājās, un bija �etras, nevis trīs brauk�anas joslas. Tālumā stiepās brūni, krūmiem apaugu�i pauguri, uz kuriem slējās naftas ieguves sūkņi, katrs apmēram ne�lielas mājas lielumā. Tie izskatījās kā dīvaini putni uz me�tāla kājām, un to knābjiem līdzīgās smailes �ūpojoties likās knābājam zemi.

Lūkojoties uz knābājo�ajiem naftas sūkņiem, Mollija ne�spēja atturēties no domas, ka Primo Sells varbūt jau iz�sūtījis pa valsti algotus slepkavas, kam jāatrod divi bērni, kuri ierakstīju�i hipnotisko klipu. Iespējams, ka viņ� grib tos novākt tāpat, kā varbūt novācis Deivīnu Natelu. Lielie, bezsirdīgie dzelzs putni lika viņas drosmei ļodzīties.

Drīz ceļa malā izauga sākumā mazas, pēc tam jau lie�lākas dzīvojamās mājas. Tad viņi brauca pa garu ielu, pil�nu ar lietotu automa�īnu veikaliem un bāriem, un tad pa citu, kur bija apģērbu veikali un restorāni. Tajā milzīgs kino plakāts ar Herkulesa Stouna smaido�o seju reklamēja filmu Sve�inieka asinis. Lieli burti vēstīja: "Nominēta tri�jām Akadēmijas balvām: labākā filma, labākā galvenā sie�vie�u loma, labākais scenārijs." Mollija vēroja kādu skrē�jēju joņojot garām ātrās apkalpo�anas ēstuvei Avārijas virtuļi. Atvērts 24 stundas. Neuztraucies! Petula saspicēja ausis, pamanījusi piecus suņus, kurus bija izvedusi pa�staigā sieviete uz skrituļslidām.

-��� Te nu gan ir lielas priek�pilsētas, Mollija sacīja �o�ferim.

-���� Priek�pilsētas? pārjautāja �oferis. �ī nav nekāda priek�pilsēta. �ī ir pati Losand�elosa. �ī ir Eņģeļu pilsēta, eņģelīt.

-���� Bet kur tad debesskrāpji? jautāja Mollija, būdama pārliecināta, ka �oferis kļūdās.

-���� A, pilsētas centrā da�i ir, bet vispār �ī nav debes�skrāpju pilsēta. �ajā pilsētā ir dārzi, jauki un zaļi, un ze�mas mājas, un tas ir labi, jo mums te mēdz būt zemestrī�ces, atrodamies ta�u uz Sanandreasa lūzuma līnijas. Pa�tiesībā mēs jau gandrīz esam pie tavas viesnīcas, un tā ir pa�ā Losand�elosas centrā. Vairums ēku ir tikpat augstas, kā tu redzi.

-��� Bet vairumā pilsētu centros, teica Mollija, ēkas ir novietotas cie�i kopā.

-���� Jā, tāpēc ka vairumā pilsētu nepietiek vietas. �ī ir jauna pilsēta, un te alla� ir bijis gana vietas.

Platās ielas galā aiz gigantiska pudeles formas dēļa, kas reklamēja Qube, pakalni ar ēkām uz tiem strauji atkāpās.

-��� Tur aug�ā, norādīja �oferis, ir Sangabriela kalni, un tur pāri, viņ� norādīja sev aiz muguras, ir Nāves ieleja, bet tur labāk nerādīties tur ir tik karsts, ka uz ma�īnas motora vāka var izcept olu.

Busiņ� uzmeklēja spraugu pretī brauco�ajā ma�īnu plūs�mā un ceļa otrā pusē sāka rāpties aug�up pa stāvu piebrauktuvi. Mollija pamanīja nelielu plāksnīti, ko pa pusei bija apslēpu�as lapas. Chateau Marmoset. Mollija palūko�jās aug�up uz pasaku namu ar jumtiņiem un tornī�iem. Logi slējās desmit stāvu augstumā, to priek�ā bija nelieli balkoniņi. Ieeja atradās alai līdzīgā garā�ā zem viesnīcas, kur trīs vīrie�i, kas vairāk atgādināja filmu zvaigznes nekā viesnīcas kalpotājus, gaidīja, lai izkrautu busiņu.

-��� Laipni lūdzam Chateau Marmosetl

Visi bija ļoti sajūsmināti par to, ka beidzot atbrauku�i, kaut arī pēc lidojuma bija apdullu�i un pārkaltu�i un acu āboli bija tik sausi, it kā tie būtu nosusināti salvetē un pēc tam ielikti atpakaļ vietā. Braucot liftā aug�up uz viesnīcas reģistrācijas telpu, Mollija ievēroja, cik noguru�i un apskretu�i viņi izskatās ar peļu un papagaiļu kastēm un Nokmanu, kura zodu ieskāva neskūtu bārdas rugāju ēna.

Viesnīcas vestibils bija ļoti elegants un tum�os toņos ieturēts, ar augstiem griestiem un akmens grīdu. Tam bla�kus atradās liela, bet nopluku�i uzgaidāmā telpa, pilna ar cilvēkiem. Da�i uzmeta neapmierinātu skatienu bērnu pulciņam. Nokmans aizgāja meklēt vīrie�u tualeti.

Mollija izvilka no mugursomas visu pases un izlika tās uz galda. Reģistrators, kura āda atgādināja nemizotu avo�kado, satraukti vēroja Rod�eru, kur� bija apskāvis nelielu, podā iedēstītu palmu.

-��� Vai viņ� ir ar jums? vīrietis jautāja.

-Jā, atbildēja Mollija, pametot skatienu atpakaļ. Pēc brī�a viņ� nomierināsies, viņ� tikai pārāk ilgi ir sabijis lidma�īnā.

Reģistrators uzlūkoja piecus bērnus savā priek�ā.

-���� Baidos, ka nevarē�u jūs reģistrēt, līdz neieradīsies kāds atbildīgs pieaugu�ais.

Uhhh, noņurdēja Mollija. Ja godīgi, tad mēs esam tikpat atbildīgi, cik viņi. Un, lai nevajadzētu vairs �ķiest laiku, viņa notvēra avokado vīra skatienu, līdz tas bija gatavs darīt tie�i to, ko prasīja meitene. Tad viņa sadalīja, kur kur� gulēs. Mollija nolēma, ka Nokmans dzīvos viesnī�cas numurā, bet pārējie iekārtosies namiņos ārā.

Kamēr reģistrators paklausīgi smaidīja, ieradās Trinklberijas kundze. Viņa bija aizkavējusies, jo liftā braukusi kopā ar slaveno aktieri Kosmosa Dūzi. Viņa bija tam se�kojusi līdzi uz veselības telpām septītajā stāvā, kur bija vērojusi, kā slavenība min velotrena�iera pedāļus. Mollija noprata, ka Trinklberijas kundzei patiks Chateau Marmoset.

Nokmans paņēma sava numura atslēgu un ar papagai�ļiem un bagā�u virzījās aug�up pa kāpnēm. Pārējie sekoja nesējam ārā no ēkas.

Dārzos, kur tagad jau bija satumsis, tērauda sildītāji kā augsti, strupi lietussargi pludināja siltumu uz viesiem, kas sēdēja pie galdiņiem zem tiem.

Ejot pa līkumainajiem celiņiem starp atraitnī�u podiem, Mollija uztvēra sarunu drumslas:

"Stīvs saka, ka viņam patīk tavs scenārijs, bet viņ� vē�las, lai re�isors ir Spelkmans. Tad Tinsel Films būtu gatavi uzņemt filmu."

"Bet Spelkmans ta�u ir nejēdzīgs. Viņa filmas ir draņ�ķīgas. Viņ� nespēj panākt, lai aktieri tēlotu. Ak nē, tas ir �ausmīgi!"

"Tā ir vienīgā iespēja, Rendij."

"Tu �ai lomai esi ideāla, Sāra."

"Bet es vairs negribu tēlot nopietnas lomas. Es esmu jautra," ļoti nopietni atbildēja Sāra.

"Tagad klausies, Barbara! Es negribu, lai kāds, kur� ēd gaļu, ieveido man matus vai taisa manikīru, vai dara ko citu. Vai tas ir skaidrs? Es negribu sev blakus to slikto enerģiju."

"Labi, Bleik."

"Ko tu vilksi mugurā Akadēmijas balvu pasnieg�anas ceremonijā, D�ina? Atceries, ka to skatās cilvēki visā pa�saulē!"

"Tik maz, cik vien iespējams. Es gribu būt televīzijas ekrānos, un lai no manis redz tik daudz, cik iespējams."

Viņi gāja uz priek�u pa d�ungļainu taku, virs kuras ka�rājās �alco�i palmu zari un gar malām auga papardes. Trinklberijas kundzes un Rod�era namiņ� atradās blakus sauļo�anās dārzam, kur ūdenskritums pa akmeņu kas�kādēm gāzās lejup peldbaseinā. Rod�ers papliķēja platlapaina koka stumbru, un viesnīcas papagailis uzķērca viņam no sava būra.

Pārējie turpināja sekot nesējam pa �auru taciņu ar ak�mens pakāpieniem līdz pa�ai aug�ai, kur nonāca pie pa�saulē labākā namiņa.

Mājiņa �ķita ideāli piemērota Petulai, jo tās priek�ā bija ar �ogu apjozts mauriņ� un koka vārtiņi. Tā bija moderna taisnstūrveida celtne ar stikla fasādi. Iek�pusē liela dzī�vojamā telpa ar stūra dīvānu un televizoru, tās vienā pusē atradās neliela virtuves zona.

Ja kaut ko gatavosiet, kāds pēc tam atnāks un visu novāks, teica nesējs. Bet, protams, ja nevēlaties ga�tavot pa�i, jebkurā laikā varat izmantot viesnīcas pakal�pojumus.

Uz letes atradās groziņ�, pilns �ipsu un saldumu.

-���� Groziņa krājumus mēs atjaunosim, kad vien vēlēsie�ties.

D�emma sāka �ķirstīt ādā iesieto viesnīcas prospektu.

-���� Skatieties tik! Te ir viesnīcas videonoma, un tajā ir simtiem filmu. Un mūzika� Nākamās desmit minūtes D�emma pavadīja pie telefona, apzvanot pārējos bērnus. Tad viņa deva rīkojumus viesnīcas apkalpo�anas dienes�tam, un pēc divdesmit minūtēm uz paplātēm zem sudraba vākiem tika atnestas vakariņas. Steiki, �ipsi, piena kok�teiļi, un, tā kā viesnīcā nebija apelsīnu biezsulas koncen�trāta, Mollija pasūtīja granātābolu sīrupu. Apkalpotāja pa�skaidroja, ka tas izgatavots no granātāboliem un ir augļu sīrups, kas jā�ķaida ar limonādi, bet, ja to sajauc ar ingveralu, amerikāņi sauc to par �ērlijas Templas kokteili.

Mollija sūca granātābolu koncentrātu no ledus gabali�ņiem pilnas glāzes. Meitene atminējās, ka �ērlija Tempļa kā bērns bija zvaigzne jau trīsdesmitajos gados, un tas lika viņai atcerēties Deivlnu Natelu. Mollija cerēja, ka viņa ir dro�ībā, lai kur mazā zvaigzne arī būtu. Tad viņa gāja apguldīt D�emmu un Geriju.

Mollija pamodās nakts vidū, jo viņas ķermenis domāja, ka ir jau rīts. Braiersvilā tagad jau bija desmit no rīta. Viņai bija grūti atkal iemigt, jo Gerija peles skrēja savā grabo�ajā ritenī un ārā skaļi �īkstēja kāds koks.

Viņa vēlējās, kaut varētu �ajā augstākās klases vies�nīcā izbaudīt brīvdienas, nevis doties kādā nezināmā uz�devumā. Primo Sella izseko�ana bija �ķitusi bīstama jau mājās. Tagad tā pie viena likās arī neiespējama. Mollija apsvēra, ko tie�i viņai un Rokijam vajadzētu darīt tagad, kad viņi atrodas Sella teritorijā. Pats svarīgākais noteikti bija noskaidrot, vai Sells ir vainojams Deivīnas Natelas nolaupī�anā, un, ja tā ir, tad uzmeklēt meiteni.

Kad Mollija jau grasījās iemigt, divi attēli no Lusijas iedotajām fotogrāfijām lika viņai atkal atgriezties pie pil�nas apziņas. Vienā bija Sells mednieka tērpā ar bisi uz rokas un diviem beigtiem fazāniem pār plecu. Otrā viņ� bija redzams safari ar vēl lielāku �auteni, uzlicis kāju uz lielas beigtas antilopes.

Mollija pasniedzās no gultas, lai noglāstītu Petulu. Primo Sellam noteikti patika nogalināt.

Agri nākamajā rītā Gerijs pieklauvēja pie Mollijas gu�ļamistabas durvīm, uzmodinādams viņu. Viņ� bija tērpies peldbiksēs, elkoņu apsējos un lielā viesnīcas rītasvārkā, kas vilkās pa zemi.

-��� Vai nāksi, Mollij? Brokastis ir pie baseina. Mums būs pankūkas.

Kādu bridi, kad saules stari pārplūdināja istabu, Mollija vēl pusmiegā sapņoja, ka ir atgriezusies Laimes namā ār�kārtīgi karstā rītā. Tad bezrūpīgās domas padzina apziņa par �odien darāmo. Viņa novaidējās.

Pēc pusstundas Mollija un Rokijs pid�amās sēdēja uz grīdas Mollijas istabā. Viņiem priek�ā bija izklāts Lusijas Ļoganas mapes saturs.

-���� Nu labi, sāka Mollija, lai kaut ko uzzinātu, mums ir jāpārbauda Primo Sella māja un viņa galvenā mītne, un viņa hipnotizētās zvaigznes. Ja mēs visu to izdarīsim, varbūt atradīsim kaut ko par Deivīnu.

-���� Es domāju, teica Rokijs, ka mums jāpasauc �urp Nokmans, jāpavaicā, kas viņam nepiecie�ams atslēgu atmūķē�anai un datoru kodu uzlau�anai, un tad �onakt, kad Sella biroja telpa būs tuk�a, tajā jāielau�as. Ja Lusijai taisnība un viņ� plāno hipnotizēt un paturēt hipnozē tūksto�us, varbūt miljonus cilvēku, un ja nelietis jau ta�gad sagrābis savā varā simtus, tad nav iespējams paturēt galvā visu. Viņam dati jāglabā vai nu uz papīra, vai datorā. Ir jābūt kādai vietai, kur viņ� slēpj savus plānus, slēgtā skapī vai slēgtā telpā. Varu derēt, ka tur atrastos kaut kas, no kā mēs uzzinātu, vai viņam ir kāda saistība ar Deivīnu Natelu.

-����� Bet kāpēc �onakt viņa galvenajā birojā? Kāpēc ne viņa mājā?

-��� Tāpēc, ka viņ� tur gulēs, Mollij. Mosties ta�u!

-���� Nu labi, labi. Mollija pavilka tuvāk Losand�elosas karti. Viņa galvenā rezidence atrodas Vestvudā, netālu no Beverlihilsas. Mēs varam braukt ar se�desmit septīto autobusu.

-��� Ar autobusu?

-��� Tas novērsīs no mums aizdomas. Paņemsim līdzi Petulu, tad mēs izskatīsimies pēc diviem bērniem, kas ved pastaigā suni kopā ar� mmm� tēvoci.

Pēc trīsdesmit minūtēm Nokmana kungs paklausīgi stā�vēja viņu priek�ā. Viņ� bija tērpies kreklā ar īsām pie�durknēm, ko rotāja eksotisku putnu attēli, un puķainos Bermudu �ortos, ko viņam bija nopirkusi Trinklberijas kundze. Viņa mute bija vaļā, tā ka Mollija varēja redzēt, ka viņam ir se�as vai septiņas zobu plombas. Petula apo�ņāja viņa spalvainās, vaļējās gumijas sandalēs tērptās kājas.

-���� Man tik ļoti nepatīk viņam atkal to nodarīt, teica Mollija. Nokmans jau bija sācis uzvesties tik labi. Ceru, ka, vēlreiz novedot viņu transā, netiks traucēta ārstē�ana. Un es tie�ām ceru, ka tas, ka viņ� darīs kaut ko nozie�dzīgu, neliks tam sailgoties pēc vecās dzīves.

-���� Mēs jau neiejauksimies viņa labo�anās kursā, teica Rokijs. Tā būs tikai viena nakts, un tas ir laba mērķa dēļ. Viņ� neatcerēsies, ka ir to darījis.

-����������� Nu labi, sacīja Mollija koncentrējoties. Tu, Nokman, �ovakar nāksi mums līdzi. Tu pateiksi Trinklberijas kundzei, ka tev jāpadara kāds darbs Labdarim jāno�maina viņa fasādes durvju atslēgas.

-��� Jā, pamāja Nokmans.

-����������� Tev jāņem līdzi viss, kas tev nepiecie�ams, lai atmū�ķētu atslēgas, uzlauztu kombināciju atslēgu kodus un uz�lauztu kodus, lai tiktu pie datoru failiem. Iedomājies, ka tev jāaplaupa loti labi aizsargāts birojs. Vai tev ir vajadzīgs kas īpa�s? Viņa apklusa, kamēr Nokmans domāja.

-��� Man vajag sprāgstvielas.

-����������� Baidos, ka tu tās nedabūsi. Tās ir pārāk trok�ņainas un rada lielus postījumus.

-���������� Da�as atslēgas, no�ūpoja galvu Nokmans, var būt neiespējami atmūķēt.

Mollija noba�ījusies palūkojās Rokijā. Sprāgstvielas iz�mantot nedrīkstēja. Viņi negribēja, lai Sells uzzina par ielau�anos.

-��� Neviens par to nedrīkst uzzināt, uztraucās Rokijs.

-��� Ne viens.

-������������� Tiksimies �ovakar desmitos ārpusē pie viesnīcas ieejas, pavēlēja Mollija. Un tagad ej un pavadi dienu kopā ar saviem putniem un Trinklberijas kundzi! Tu izkļūsi no transa, tiklīdz iziesi no �īs telpas.

Nokmans pamāja kā ieprogrammēts robots un smagi aizslāja prom.

Mollija nopūtās un atvēra bīdāmās durvis. Viņa iztē�lojās, kā pie baseina apkalpotāji izvieto spilvenus uz sau�ļo�anās gultām un ar tīkliem mak�ķerē no ūdens beigtus kukaiņus.

-����������� Labs darbiņ�, no�āvājies teica Rokijs. Mēs arī va�rētu doties uz baseinu. Mums nav ko darīt visu dienu. Es gribu pavingrināties nir�anā.

Jā, un lai tevi atkal kāds sazīmē? Mollija asi nopra�sīja. Ko var zināt, kas tur guļ pie baseina! Ja Sells tie�ām ir tāds, kā stāstīja Lusija, tad viņam �eit var būt spiegi. Mēs nedrīkstam riskēt.

Rokijs izmisis nopūtās. Laikam jau tev taisnība.

Viņ� paņēma Sella fotogrāfiju un sāka tam piezīmēt knābi un spārnus.

Tālumā viesnīcas papagailis ķērca: Lai jums laba diena, lai jums laba diena!

Mollija aizvilka aizkarus, lai istabā neiespīdētu saule, un, paņēmusi viesnīcas videonomas sarakstu, nolēma vel�tīt dienu filmu noskatī�anai.

Desmitos tajā vakarā Mollija atstāja Trinklberijas klin�ti dzi malkojam sārtu dzērienu un ēdam sālsstandziņas viesnīcas vestibilā, kur viņa svētlaimē klausījās Ho�livudas tenkas par Akadēmijas balvām. Viņai bija pilnīgi vienalga, kurp dodas Mollija, Rokijs, Petula un Nokmans.

Izgāju�i ārā, viņi devās uz autobusa pieturu pāri ielai, pretī viesnīcas piebrauktuvei. Mollijai un Rokijam bija audekla cepures, lai noslēptu sejas. Nokmans bija tērpies melnā polo d�emperī un melnās biksēs. Viņ� nesa nelielu audekla somu, kurā, kā domāja Mollija, bija darbarīki.

-��� Tu izskaties� ē� pēc profesionāļa, teica Mollija.

-��� Paldies, atbildēja Nokmans.

-����� Viņ� izskatās pēc kramplau�a, Rokijs ie�ukstēja Mollijai ausī. Cerams, ka viņ� neizskatās pārāk profe�sionāli. Mēs ta�u negribam izraisīt aizdomas. Darbarīkus paņem�u es.

Petula o�ņāja gaisu. Nez kāpēc to pildīja daudzu ļoti tuvu eso�u suņu smaka. Viņa palūkojās apkārt un aiz mu�guras ieraudzīja lielu plāksni ar suņa galvas attēlu. Zem tā bija rakstīts: BELLAS PUDEĻU SALONS UN SUŅU VIES�NĪCA. Kaut arī Petulai neko neizteica uzraksts, viņa visu saprata no smakas. Viņas deguns sajuta labradoru, Jork�īras terjeru, buldogu un kādu austrumnieciski smar�ojo�u

suni. Tur bija vēl citas suņu sugas, kuras Petula nepa�zina. Ta�u visas �īs smakas pārmāca �ampūni, parfīmi un eļļu aromāti. Tur acīmredzot atradās suņu skaistumsalons. Petula cerēja, ka pēc tam, kad viņi būs padarīju�i to, kas liek Mollijai tā uztraukties, viņu te atvedīs izmazgāt un nofēnot.

-��� Rrrvau! Petula uzrēja Mollijai, lai parādītu, ko atra�dusi. Ta�u Mollija viņu gandrīz nedzirdēja. Pa viņas sma�dzenēm kā �ūskas uz skrituļslidām nēsājās baiļpilnas do�mas.

Varbūt, viņa domāja, Primo Sells ir nolīdzis ēkā uztu�rēties citus hipnotizētājus noziedzniekus, kas naktī ap�sargā ēku. Ko viņa un Rokijs teiktu, ja viņus pieķertu? Tad viņiem vajadzētu izlikties par vietējiem palaidņiem, kas tur ielīdu�i. Bet vai tad �ādā gadījumā viņiem nebūtu jārunā ar amerikāņu akcentu? Un ko viņi paskaidrotu par Nokmanu, kas tur stāvētu apdullis un nohipnotizēts? Mollijai tas likās tikpat �ausmino�i, kā no laivas mesties haizivju pilnā jūrā.

-���� Kā tu domā, vai Sells mēdz strādāt pa vakariem? viņa nervozi jautāja Rokijam.

-���� Nē, atbildēja Rokijs. Vakaros viņ� izklaidējas ar saviem slavenajiem �omiem. Es gribēju teikt, hipnotizē�tajām slavenībām. Varu derēt, ka pa�laik viņ� sē� kādā �ikā restorānā.

Gan viņ�, gan Mollija apzinājās, ka �ajā nevainīgajā ai�niņā pietrūkst visas tās draudīgās īstenības, kas nozīmē īsto Primo Sellu. Tāpēc neviens no abiem nejutās neko labāk.

No satraukuma viņus izrāva zili balts se�desmit septī�tais autobuss, ar gaisa izlai�anas skaņu apstādamies pie�turā. Viņi iekāpa un nopirka biļetes. Mollija priecājās, ka tas bija gandrīz tuk�s un ari vāji apgaismots, tā ka neviens nevarētu viņus pazīt.

Autobuss lēni rāpās rietumu virzienā. Abās ielas malās bija interesantas celtnes. Kovboju atpūta bija baļķu būda, kuras priek�ā mirguļoja neona gaismas. Smaragda kronis bija viesnīca kāzu tortes formā ar paklāju, izritinātu līdz ceļam kā zaļu liedagu, kas satiek asfalta jūru. Viņi pa�brauca garām Gandolli prezidenta vēlē�anu plakātam, kas atradās blakus gigantiskam ķirzakas formas reklāmas dē�lim virs mūzikas ierakstu veikala. Violetajam Kaijīgās klau�sī�anās rāpulim bija saulesbrilles un austiņas, un tas iz�skatījās daudz stilīgāks par modīgo politiķi ar kovboja cepuri. Ļau�u pūlis pulcējās pie ieejas mūzikas klubiņā Viskijs un mei�as. Uz dēlī�a blakus ieejai bija rakstīts, kas uzstājas �ovakar.

-���� 0, tur nu gan es gribētu aiziet! sacīja Rokijs.

Mollija lūkojās uz cilvēku, kas sēdēja zem apgaismotas

izkārtnes, uz kuras bija rakstīts: "�eit pārdod zvaig�ņu kartes."

-��� Kas ir zvaig�ņu kartes? viņa pavaicāja �oferim.

-���� Tās ir kartes, kurās redzami visi ceļi Beverlihilsā un Holivudā, un tur ir atzīmēts, kur dzīvo visas zvaigznes, viņ� atteica, pārvietojot vienu no dekoratīvajiem kaktu�siem uz instrumentu paneļa.

-��� Ko? pārjautāja Mollija. Vai jūs gribat teikt, ka kar�tēs redzams, tie�i kā nokļūt līdz zvaig�ņu mājām?

-���� Nūjā, protams. Var aplūkot viņu mājas no ārpuses, bet tuvumā tām piekļūt nevar. Tur ir signalizācija un ap�sardze, citādi jau pa visu zemesgabalu lo�ņātu fani.

Mollija bija pārsteigta. Vai tagad mēs esam Beverli�hilsā?

-��� Jā. Redzi, cik lepni ceļmala apstādīta ar puķēm? Un tālāk uz priek�u pa tiem ceļiem izskatās vēl greznāk. Tur ir palmu alejas un mauriņi, un, pakāpjot vēl augstāk kal�nos, var atrast īsti lielas villas. Bet mēs tagad braucam uz vienu no darījumu rajoniem.

Autobuss patraucās garām lielai, sārtai ēkai Beverlihilsas viesnīcai.

-��� Man būtu jāatdod divu nedēļu alga, lai pavadītu vienu nakti viņu lētākajā numurā, teica �oferis.

Drīz viņi bija Vestvudā.

-���� Prieks bija jūs satikt, atsveicinājās �oferis.

Ar saspiesta gaisa �ņākoņu autobusa durvis aizvērās. Un, kā atvieglojies pēc gaisa nolai�anas, autobuss līklo��iem aizbrauca pa ceļu. Mollija, Rokijs, Petula un Nokmans stāvēja uz platas ietves pie mazākas ieliņas Orhideju avēnijas. Tās vidū liela un spīdo�a, ar tum�zila stikla sie�nām slējās Primo Sella ēka Sella centrs. Mollija to pazina uzreiz. Tās plakano jumtu rotāja milzīga zelta emblēma liels disks, kas veidots tā, it kā divi melni zvēra nagi griez�tos un virpuļotu pa zelta �ķīvi. Mollija nodrebēja.

Pretī atradās neliels parks ar citronkokiem. Cen�oties izturēties pēc iespējas neuzkrīto�āk, Mollija un Rokijs aiz�veda Nokmanu un Petulu līdz soliņam. Petula sāka pētīt smar�as. Tā bija laba vieta, no kuras novērot ieeju Sella cietoksnī.

-���� Tas simbols izskatās kā nagi, kas sagrābj monētu, teica Rokijs.

-���� Vai melnas liesmas, kas aprij zelta pasauli, ierosi�nāja Mollija.

-���� Vai drīzāk kā melnas skropstas ap zelta aci. Bet, ja neko nezina par Sellu, tad tas izskatās vienkār�i pēc sa�vādas emblēmas.

-���� Tu ta�u nedomā, ka Sells vēl ir tur? jautāja Mol�lija.

-��� Ir tikai viens veids, kā to uzzināt.

Izlūku grupa devās aug�up pa mozaīkā izlikto ceļu uz Sella ēkas nakti apgaismoto lielo ieeju. Zem kājām Mollija ievēroja �agatas melnbalto tēlu. Gāzelēdamies kā pingvīns, bērniem sekoja Nokmans.

Kad viņi tuvojās melnajām stikla durvīm, tās atvērās, un dū�īgs apsargs ar īsiem, cietiem matiem draudīgi uz�lūkoja viņus ar acīm, ko ieskāva me�am līdzīgas uzacis.

-���� Vai varu palīdzēt? viņ� jautāja balsī, kas pauda, ka viņ� tos labprāt no�ņaugtu.

-��� Jā, lūdzu, Mollija pieklājīgi atbildēja, ta�u iek�ķīgi viņa kvēloja. Mollijai nekad nebija patiku�i rupji pieau�gu�ie. Par ko gan �ī hiēna sevi iedomājas? Viņa pārlieci�nāti pievērsa apsargam zaļo acu skatienu.

Mollijas hipnotiskās spējas bija neizmērojami pārākas par jebkura parasta hipnotizētāja prasmēm. Viņa da�u sekun�u laikā varēja uztvert atmosfēru, kas apņēma kādu cilvēku, un atklāt viņa vājās puses. Viņa juta, cik daudz hipnozes spēka nepiecie�ams, lai pretinieks padotos. Pēc apsarga sasaistī�anas ar skatienu manometrs viņā, glu�i kā termometrs un krāsns laika relejs vienlaikus, ziņoja, ka �is skūtgalvis ir piesiets pilnīgi un galīgi. Viņ� stāvēja ar tādu godbijības izteiksmi sejā, it kā tikko būtu skatījis vaigā dievieti.

-��� Vai tu te esi viens? jautāja Mollija.

-Jā.

Mollija palūkojās apkārt, meklējot novēro�anas kame�ras, un atklāja divas. Kas skatās �o kameru ierakstus? viņa jautāja. Vai pa�laik kāds tos vēro?

-����������� Nē. Apsargs pakratīja galvu. Ieraksti nonāk datu bāzē, un tos pārskata tikai tad, ja ir kāda problēma. Laupī�ana vai ielau�anās. Man ir trauksmes poga, kas dod ziņu policijai. Tad viņi iet pie firmas, kur var noskatīties ierakstu.

-��� Tu �onakt nekādā gadījumā nedrīksti spiest to pogu.

-Jā, kundze.

-����������� Vai kādreiz parādās negaidīti viesi? Vai Sella kungs kādreiz atnāk?

-���� Da�kārt, kundze.

-��� Vai tu zini, kur viņ� ir �ovakar?

-��� Nē, kundze.

-��� Nu, tad labāk ved mūs iek�ā.

Pēc brauciena liftā ar sudraba sienām Mollija, Petula, Rokijs un Nokmans pa zilā akmenī apdarinātu gaiteni iegāja apaļā telpā. Tur uz marmora sienām bija attēlots tas pats melno liesmu vai nagu motīvs. Piegājis pie mel�nām durvīm, nakts apsargs iebāza elektroniskajā slēdzenē koda kartīti. Durvis lēni atvērās, un viņi atradās Sella bi�rojā.

Telpu pildīja zilgana gaisma tas bija ielas apgaismo�jums, kas spīdēja cauri zila stikla logiem.

-����������� Vari atgriezties pie sava galda, teica Mollija. Kad mēs tevi vairs neredzēsim, tu aizmirsīsi, ka esam �eit un ka tu esi hipnotizēts. Tu uzvedīsies tik normāli, cik vien spēj. Ja ieradīsies Sella kungs, tev jāpiezvana uz �o telpu tā, ka viņ� to nedzird, un jāpasaka mums, ka viņ� ir �eit. Mēs tad iesim ārā. Kāds ir durvju koda numurs?

-��� Nulle deviņi se�i nulle.

-��� Labi. Tagad vari iet!

Apsargs aizgāja.

-���� Labi, ķeramies pie lietas! mudināja Mollija. Kur Sells visu slēpj?

Viņa pārlaida skatienu moderni iekārtotajai telpai. Vie�nā tās galā bija logs no grīdas līdz griestiem, kas vērsts uz nelielu parku. Pie vienas sienas karājās milzīga eļļas glezna, kurā attēlota skaista �agata sē�am ligzdā, kas pilna ar spīdo�ām lietām monētām, dārglietām, vēr�tīgiem zelta priek�metiem; tur bija arī liels, ledains di�mants. Pretējo sienu klāja grāmatu plaukti. Grīda bija krā�sota melnās un baltās joslās. Pie loga atradās melni lakots galds. Uz tā bija divi pret griestiem vērsti sudraba pamat�nēs iestrādāti balti ziloņa ilkņi.

-���� Cik pretīgi! noskurinājās Rokijs. Es labāk ļautu no�aut sevi, nekā turētu ziloņa ilkni kā rotājumu.

Tad zēns palūkojās uz grīdu un viņa mute pavērās. Viņ� pietupās un noglāstīja kaut ko.

-���� Paklājs no vienas sienas līdz otrai ir no zebras ādas. Zebras ka�oka paklājs! Rokiju bija pārņēmis tāds rie�bums pret Sellu, ka viņ� pat nespēja izteikt savas izjūtas. Petula apostīja grīdu. Smar�oja pēc zirga.

Juzdamās kā zivs zilajā, ūdenim līdzīgajā gaismā, Mol�lija pameta Rokijam pāri Burbuļotā gumijas cimdu.

-��� Ņem, viņa teica, uzvelc tos! Mēs nedrīkstam atstāt pirkstu nospiedumus.

Arī pati tādus uzvilkusi, meitene �ķērsoja telpu līdz Primo Sella galdam un sāka atvērt atvilktnes. Mollija cerēja, ka kāda no tām būs aizslēgta.

Rokijs grāmatplauktā meklēja noslēptu seifu.

-���� Varbūt viņ� to visu nemaz netur aiz atslēgas. Vai te ir dators?

Mollija pakratīja galvu un �ķirstīja mapi, pilnu foto�grāfiju, kurās bija attēlotas lielu tērauda briesmoņu skulp�tūras. Viņas plaukstas cimdos sāka svīst.

Nokmans klusi stāvēja, gaidot rīkojumus.

Apak�ējā atvilktnē Mollija uzdūrās da�iem dokumen�tiem, kur bija redzams, kādas firmas Primo nesen nopir�cis. Vairumā dokumentu bija uzskaitīta viņa firmu peļņa. Lielāko peļņu nesa Primospeed, Compucell un Celi Oil, bet �ķita, ka pat mazākās Reāls kaifs, Labā dzīve, �ņikt �ņākt, Modes nams un Varenās vieglās darbojas ļoti sekmīgi. Mollija nekad nebija redzējusi tik lielus skaitļus, kādi zi�bēja Primo Sella banku izziņās. Tomēr �ie skaitļi nebija tas, ko viņi meklēja.

Bija daudz pierādījumu tam, ka Sells ir ārkārtīgi bagāts un ietekmīgs un ka viņa firmu darbības lokā ietilpst gan degvielas stacijas, gan laikraksti, ta�u nekur nebija no�rādīts, ka viņ� būtu hipnotizētājs.

Kad Mollija gribēja izvilkt kaut ko, kas izskatījās pēc adre�u grāmatas, viņa zem pirkstiem sajuta ko mīkstu. Meitene to paņēma. Viņas rokā bija mazs, melns ūdeļādas cimds. Mollijai tas būtu derējis kā uzliets.

-��� Rokij, paskaties! Vai tas ir�?

Viņa ielūkojās atvilktnē, meklējot cimda pārinieku.

-���� Kāpēc lai Primo Sells savā atvilktnē glabātu vienu bērna ka�okādas cimdu? viņa aizsmaku�ā balsī �uk�stēja.

Rokijs tie�i gatavojās atvērt muti, kad abi izdzirdēja balsis ārpusē gaitenī.

Mollija a�i aizvilka Nokmanu aiz galda un iegrūda viņu kastei līdzīgajā telpā zem tā. Visi, elpu aiztu�rēju�i, noslēpās, it kā divi grunduļi un liels jūras gliemis ienirtu aiz akmens ūdenī.

-����������� Tev jābūt klusam kā� kā mironim, Mollija dru�d�aini noelsās.

Nokmans nekavējoties pārgrieza acis un izkāra mēli.

-����������� Tas nevar būt Primo Sells, no�ukstēja Rokijs, jo tad apsargs būtu piezvanījis.

Elektroniskā atslēga nopīkstējās �etras reizes.

-����������� Petula! dvesa Mollija. Petula telpas stūrī pētīja zeb�ras spalvu. Tā smar�oja pēc kādas karstas, tālas vietas. Viņa izspļāva līdz �im zelēto akmeni, lai varētu labāk ap�o�ņāt grīdas segumu.

Telpas durvis atvērās, un sievietes balss pēk�ņi skaļi teica: Sump�usa tualetes papīrs iet labi.

Mollija izmisīgi lūdzās, lai Petula a�i nāktu �urp, pirms ir ieslēgta gaisma.

-������������ Kampaņā palīdzēja tas bokseris� turpināja sie�viete.

-��� Karalis Alnis, pateica priek�ā vīrie�a balss.

-Jā, Karalis Alnis, kas apgalvoja, ka papīrs esot pietie�kami stiprs, lai viņ� to lietotu.

Pēk�ņi iedegās gaisma. Mollija bija tik pārbijusies, ka li�kās tūlit paģībs. Vēna kaklā pulsēja tik spēcīgi, ka sāpēja. Ja pārītis, lai kas arī tie būtu, pienāks pārāk tuvu logam, tad viņi viegli ieraudzīs Molliju, Rokiju un Nokmanu, sa�spiedu�os zem galda. Un Petula bija kā trauksmes zvans, ko atlika tikai ieslēgt.

Ienāku�ie stāvēja pie �agatas gleznas.

-��� Vai esi redzējusi reklāmu? jautāja vīrietis.

-��� Kur Karalis Alnis boksējas ar uzzīmētu tualetes papīra rulli un zaudē? Jā, tā mani sasmīdināja.

-��� Un tu jau nesmejies pārāk bie�i, Sallij.

-���� Nevajag ironizēt, Sinklēr. Pats neesi nekāds jokupē�teris.

-��� Mani nopietnu padara darbs.

-��� Varbūt tev savos kanālos vajadzētu likt vairāk joku, ierosināja Sallija.

-���� Tur ir daudz joku, teica Sinklērs. Man tikai nav laika tos skatīties. Primo mani pārāk nokalpina. Bet vai mēs nevarētu pasteigties? Tu noteikti zini, kur ir tā mape, tu te esi katru dienu.

Valdīja klusums, izņemot skaņu, kas radās, Sallijai stum�dot atvilktnes un meklējot. Mollijas nervi bija saspringti līdz pēdējam. Rokijs blenza grīdā, cenzdamies būt kluss kā mēbele un cerēdams, ka visu atstājis kārtībā.

-��� Te tā ir, atskanēja Sallijas balss. Tā ir neliela firma, kas ra�o pulksteņus. To sauc Laikss. Primo ļauj man �o projektu vadīt pa�ai. Viņ� domā, ka mēs varētu to uzpum�pēt tiktāl, ka katram otrajam Amerikā būtu tās ra�otais pulkstenis. Darī�u visu, lai tā notiktu. Es lik�u tos reklamēt Tonijam Vamam. Kunfu spērienam jābūt tie�i laikā. Tā būs tāda reklāmas kampaņa! Nespēju vien sagaidīt, kad varē�u to pastāstīt Primo.

-��� Tu nu gan varen centies viņu iepriecināt.

-���� Lai nu kas to būtu teicis, Skolotāj Mīļumiņ!

-��� Nesāksim nu atkal! Tad ko tu gribi, lai es daru?

-����������� Protams, dod pulksteņiem bezmaksas reklāmas laiku Aisberga TV, sacīja Sallija. �e, paņem �īs kopijas! Mollija sastinga, kad vīrie�a soļi tuvojās galdam no otras pu�ses. Pēk�ņi viņ� iesaucās: Neticu savām acīm! Te atkal iekļuvis tas suns.

Petula palūkojās no stūra aiz durvīm.

-����������� Tas suns, tas mopsis skaties! Man teica, ka vakar ēkā iekļuvis suns, un redzi te tas atkal ir. Kā tas varēja ietikt �eit?

Mollija bez skaņas pla�i atvēra muti.

-���������� Nabadziņ�, es domāju, cik ilgi gan tas �eit sabijis! Nāc �urp, mīļumiņ!

Mollija dzirdēja, kā Petula pieļepo klāt sve�ajai sievietei. Viņa vienmēr mēdza pielabināties, lai kāds viņai pakasītu vēderu.

-����������� Vai, paskat tikai, kāds labulītis! Vai man pakasīt tavu puncīti? Rādās, ka tā grib pieteikties vienai no tavām suņu barības reklāmām, Sinklēr. Sallija iesmējās. Vai, viņa ir tik mīļa! Paskaties uz to mazo purniņu. Ak, tev jādod viņai darbs, Sinklēr!

-����������� Paaicinā�u viņu uz suņu cepumu reklāmu nākamne�dēļ, Sinklērs noirgojās.

-��� Vai man paņemt viņu uz mājām?

Mollija iekoda lūpā.

-����������� Nē, Sallij. Suns dzīvo kaut kur tepat. Saņemies! Mēs viņu vienkār�i izlaidīsim, kad iesim ārā. Pēc �iem vār�diem gaisma telpā nodzisa. Nāc, mopsīt! Sinklērs ar svilpienu teica. Petula laikam nekustējās.

-���������� Viņa negrib nākt. Viņa sākumā grib parakstīt līgumu, iesmējās Sallija.

"Ej! EJ TA�U!" domāja Mollija.

Tad Sallija laikam pacēla Petulu, jo pēc tam durvis aizvē�rās un saruna starp Sinklēru un Salliju pagaisa tālumā.

Mollija un Rokijs nogaidīja da�as minūtes, pirms ie�dro�inājās izlīst no slēptuves. Mollija juta, ka viņas kājas ļogās. Līdz brīdim, kad bija nokļuvusi lamatās aiz galda, viņa vēl līdz galam nebija aptvērusi tā stāvokļa nopiet�nību, kurā viņi bija nokļuvu�i. Abi gulēja uz vēdera un skatījās pa logu. Drīz viņi pamanīja Sinklēra un Sallijas galvas, kas atstāja biroja ēku. Tum�matainā sieviete no�lika Petulu zemē, tad iesmējās un norādīja uz mopseni, kas atkal devās tie�i uz ēkas durvīm. Petula atgādināja talantīgu cirka suni, kas tēlo, ka necie�, ja tam saka nē. Sinklērs nepacietīgi pamāja sievietei, lai tā sē�as ietves malā novietotajā sporta ma�īnā. Ar skaļu motora rāvienu viņi bija prom.

-����� Brrrrrr, nodrebinājās Mollija. Turpinām! Mums jātiek ārā no �ejienes.

Rokijs trīs vai �etras reizes paraustīja plecus, lai no�kratītu drebuļus. Vai tu domā, ka �ie abi bija hipnotizē�tāji? viņ� jautāja.

-��� Varbūt viņi pa�i ir nohipnotizēti. Es tomēr negribētu, lai viņi pastāsta Sellam par Petulu. Mollija noliecās pie Nokmana. Tagad vari būt dzīvs, bet klusu un mierīgi, lūdzu!

Nokmans izlīda.

-��� �eit jābūt vēl kādai vietai, kur Sells glabā savas slepe�nās lietas, sacīja Mollija.

-Ja vien viņ� tās netur mājās.

Mollija palūkojās aug�up uz gleznu ar �agatu.

Pēc mirkļa Nokmans jau balansēja uz samta krēsla un ar Burbuļotā cimdiem rokās nocēla gleznu no sienas. Tur kā otra sienā iegremdēta glezna atradās mikroviļņu krāsns izmēru seifs. Tā centrā bija vara krāsas ripa ar malās ie�gravētiem sīkiem cipariņiem.

-������������ Bing-o, teica Nokmans, sajūsmā sitot galvu pret seifu.

-��� Vai vari to atvērt? jautāja Mollija.

-����������� Pro-tams, paziņoja Nokmans. Tas ir 1965. gada Gloks un Gutmans. Smuks. Es tāds ir atvērs kāds trīs vai �etrs. Viņ ir tā kā vecs bagāts kundzs grūt pierunāt, bet ir to vērts.

-���������� Nedomāju gan, ka Trinklberijas kundze priecātos dzir�dēt tevi tā runājam, teica Mollija, domājot, cik gan ne�tālu no virspuses ir viņa senie, noziedzīgie paradumi. Nokmans izskatījās nokaunējies.

-��� Bet nu labi, ver to vaļā! mudināja Mollija.

Nokmans pamāja un neveikli tuvināja seju seifam, it kā

gatavotos to noskūpstīt. Viņ� sasita degunu. Tad viņ� pie�lika ausi pie vara ripas un ar labo roku sāka to griezt.

-����������� Cerams, ka hipnotizēts viņ� to spēj, ieteicās Rokijs.

-���������� Aha, tīksmīgi sēca Nokmans, pagriezdams ripu �etr�desmit piecus grādus pa labi.

-����������� Kaut nu tam nebūtu pieslēgta signalizācija, sacīja Mollija.

-���������� Mmmmmmm, noīdēja Nokmans, pagriezis ripu se��us grādus pa kreisi.

-��� Kā viņ� to dara?

-��� Man vienalga. Es vēlos, kaut viņ� pasteigtos.

-����������� Aāāāāāā, noņurdēja Nokmans, it kā tikko būtu pie�ķēris lapsu atveram vistu kūts durvis.

Kamēr Nokmans ņurdēja, vaidēja un klik�ķināja, Mollija somā sameklēja miniatūro fotoaparātu. Ko Sells glabā sle�penajā seifā? Viņa izjuta satraukumu, bet tajā pa�ā laikā arī bailes.

Pēk�ņi Nokmans nopūtās. Viņ� nospieda uz leju seifa volframa rokturi, un iek�ā atbalsojās iepriecino�i d�ink�sto�a skaņa.

-��� Lūgtum! viņ� sacīja.

Durvis atvērās.

Tad Nokmana sejā atspoguļojās vil�anās, ieraugot, ka seifa nav ne dimantu, ne dārgakmeņu. To vietā iek�ā kā iemigu�i briesmoņi viena uz otras gulēja �etras melnas mapes. Nokmans pasniedza tās Mollijai.

-��� Tu pirmais, teica Mollija.

-���� Nē, tikai pēc tevis, atbildēja Rokijs.

Mollija atvēra vienu mapi.

-������ Ai! Mollija nespēja noticēt tam, ko redzēja. No pa�pīru kaudzes aug�ējās lapas uz viņu lūkojās Kosmosa Dū�a fotogrāfija. Tā bija piestiprināta virs virsraksta Pa�radīzes stienī�u kampaņa. Zemāk bija datumi un adreses. Ta�u �ī nebija pazīstamā, patīkamā seja no televīzijas rek�lāmām. �is vīrietis izskatījās apdullis vai lietojis narko�tikas-vai� hipnotizēts.

-������ Lusijai bija taisnība, Rokijs piesmaku�ā balsī no�vilka.

Ar trīco�ām rokām viņi abi ar Molliju paņēma katrs pa mapei un rakās tām cauri. Viņi tie�ām bija trāpīju�i desmitniekā. Visas lapas iek�ā bija izkārtotas vienādi cilvēka vārds lappuses aug�ā, pases formāta fotogrāfija labajā stūrī glu�i kā marka uz aploksnes. Mollija un Rokijs nespēja slēpt pārsteigumu.

-����� Viņu ir tik daudz! Viņ� ir hipnotizējis praktiski ikvienu eso�o zvaigzni.

Uz da�ām lappusēm bija ar sarkanu tinti veikta atzīme. Tur bija rakstīts vienkār�i V diena.

Mollija bija nonākusi līdz Sukijas �ampanietes lapai. Bija savādi ieraudzīt pasaulslaveno seju mazajā, melnbaltajā fotogrāfijā. Sukija �ampaniete neizskatījās piemīlīga un dzīvespriecīga kā parasti. �ī Sukija izskatījās lietojusi narkotikas. Arī uz viņas lapas bija atzīme V diena.

-��� Kā tev �ķiet, kas ir V diena? jautāja Mollija.

-��� Varbūt diena, kad viņ� dabūs visu, ko gribēs? Es ne�zinu, Rokijs atbildēja. Skaties, Billijs Bobs Bimbls arī ir te!

-���� Vai man fotografēt katru dokumentu? �ukstēja Mollija.

-Jā. Es tos turē�u, bet tu fotografē.

To viņi ari darīja. Mollija novilka lipīgos gumijas cimdus un sāka klik�ķināt. Aparāta priek�ā zibēja tādu slavenību fotogrāfijas, kuras viņa zināja, un tādu, kuras ne; zibspul�dze apgaismoja viņu neiedomājami pārvērstās sejas. Tur bija Herkuless Stouns, kas izskatījās pa pusei aizmidzis, Glorija Hīlhārta, atvērusi muti kā zelta zivtiņa, Karalis Alnis ar katru aci uz savu pusi un Stefānija Gula�a, kas smaidīja kā plastmasas lelle. Ta�u mapēs bija ne tikai ak�tieri un popzvaigznes. Tur bija Amerikas televīzijas dar�binieku sejas, sporta zvaigznes, ziņu diktori, biznesa va�dītāji, avī�u redaktori, �urnālisti, mākslinieki, rakstnieki, restorānu īpa�nieki, ārsti, policijas amatpersonas, armijas komandieri un politiķi.

-��� Es nemaz nebūtu pārsteigts, ja viņ� vēlētos hipnotizēt Savienoto Valstu prezidentu, teica Rokijs.

Dokumenti bija sakārtoti alfabēta secībā, un Mollija ievēroja, ka ir daudz tuk�u lapu ar vārdiem, bet bez foto�grāfijām. Vai tie bija cilvēki, kurus Primo Sells plāno hip�notizēt? Uz da�ām lapām ar sarkanu bija rakstīts: AKTIVIZĒT PIRMS V DIENAS.

-��� Kas ir �ī V diena? Mollija atkal jautāja.

-��� Diena, kurā viņ� plāno kaut ko lielu. Mums jāuzzina, ko tas nozīmē.

Briesmīgākā lapa, kuru viņi atrada, bija par Deivīnu Natelu. No attēla viņa blenza tā, it kā tikko būtu redzējusi bumbas sprādzienu. Pār viņas lapu kā slepkavas zīme bija pārvilkts asinssarkans krusts.

-����������� Ak �ausmas! noelsās Mollija. Tu ta�u nedomā, ka viņ��

Rokijs pārbīlī skatījās. Tātad Primo Sellam tie�ām ir kaut kāds sakars ar viņas nolaupī�anu. Vairāk nekā tikai kaut kāds. Viņ� to noteikti ir pasūtījis.

-��� Vai paveicis to pats.

-��� Bet kāpēc?

-����������� Es zinu tikai to, ka mēs spēlējamies ar uguni un mums jātiek no �ejienes ārā pēc iespējas ātrāk.

Rokijs un Mollija strādāja tik ātri, cik vien jaudāja. Viņi pietupās uz grīdas, cerot, ka zibspuldzes uzliesmojumi nav redzami no ielas. Nokmans sēdēja samta krēslā, lai�ku pa laikam nomurminot "tik, tik" vai "klik, klik", vai "hmmm" un knibinot īk�ķus.

Pēc stundas Mollija bija uzņēmusi 760 kadrus un glezna ar �agatu atgriezās savā vietā.

-���������� Viņ� nekad neuzzinās, ka mēs esam te biju�i, sacīja Mollija.

-��� Ja nu vienīgi viņ� mūs vēro.

-��� Neuzdzen man �ermuļus! iesaucās Mollija.

Ēkā bija kluss kā piramīdā, ielā valdīja kapsētas miers, un varēja dzirdēt tikai attālus Losand�elosas satiksmes skaņu signālus un sirēnas. Mollija lika apsargam izsaukt viņiem taksometru un pēc tam, kad viņi būs prom, pilnībā aizmirst, ka viņi vispār te biju�i. Petula joprojām gaidīja ārpusē pie ēkas. Mollija viņu pacēla un apkampa.

-��� Tu esi nerātna mērkaķīte, Petula!

Kad viņi atgriezās Chateau Marmoset, arī Nokmanam tika dots rīkojums aizmirst �o vakaru.

-����������� Tu vari pastāstīt T. kundzei, ka vakaru mēs pavadījām Labdara mājā, kas ir ļoti smalka, nu, tu jau zini, ļoti grez�na, pilna dārgu mēbeļu, biezu paklāju un, mmm, durvju. Jā, tur ir daudz durvju, kuras viņa mazais krustdēls bija aizslēdzis un izmetis to atslēgas, tāpēc tev vajadzēja at�mūķēt katru slēdzeni un ielikt vietā jaunu. Tu vari stāstīt, ka satiki Labdari, bet tikai uz mirkli, jo viņam bija jādodas uz darījumu vakariņām. Saki, ka viņ� izskatījās kā�

-��� Kā laipns vecs vīrs, ierosināja Rokijs.

-������������ Jā, ar sirmiem matiem, ūsām, un mugurā viņam bija�

-���� Rozā uzvalks?

-Jā, saki, ka viņ� izskatījās pēc Ziemsvētku vecī�a rozā uzvalkā. Ja Trinklberijas kundze prasīs tev vēl citus sīku�mus, saki, ka neatceries.

Mollija nespēja noturēties, nepiebildusi: Un, jā, Nokmana kungs, tu tie�ām kļūsti labāks. Tu esi daudz jau�kāks nekā agrāk. Tu visiem tie�ām patīc.

Nokmans pamāja. Tad Mollija noklik�ķināja pirkstus un uzmodināja viņu no transa.

Viņi atgriezās savā namiņā un noslēpa mikrofilmas kā�dā atvilktnē Mollijas guļamistabā. Mollija uzmeklēja mapē Lusijas telefona numuru un sāka to sastādīt.

-��� Lusija būs pārsteigta, viņa sacīja.

-������������ Cerams, ka viņas telefonu nenoklausās, piebilda Rokijs.

Turpināja skanēt izsaukuma signāls.

-����������� Viņai jau jābūt nomodā Braiersvilā tagad ir desmit no rīta, teica Mollija. Ta�u savrupmāja neatbildēja.

-����������� Laikam jau uz kruķiem viņai vajag daudz laika, lai ie�pirktos, Rokijs no�āvājies novilka. Piezvani rīt!

Mollija alka izstāstīt Lusijai par Deivlnu un hipnotizē�tajām zvaigznēm. Viņa gribēja pajautāt, ko lai iesāk tālāk. Meitene negribīgi nolika klausuli.

Tiksimies rīt, Mīkstā Karamele! iedams gulēt, teica Rokijs, cen�oties mazināt abu bailes.

Mollija tie�ām jutās kā mīksta karamele mīksta, stai�pīga un galvu vieglu kā mākonis. Viņa bija tik pārguru�i, ka tik tikko spēja saņemt spēkus, lai izģērbtos. Viņa ie�miga, tiklīdz galva pieskārās spilvenam.

Otrā diena Chateau Marmoset bija vēl karstāka par pirmo. īstenībā temperatūra pārspēja visus rekor�dus. Vestibilā, kur cilvēki sēdēja, vēcinot grāmatas pret seju, zumēja ventilatori.

Uzkarsa ari Losand�elosas atmosfēra, jo nākamajā va�karā bija jānotiek Akadēmijas balvu pasnieg�anai. Jau ta�gad viesnīcās un greznajos namos slaveni re�isori, produ�centi, aktieri, aktrises, scenāristi, mūziķi, juristi un aģenti kārtīgi izgulējās un gatavojās lielajam pasākumam. Pil�sētas tērpu modelētāji, frizieri, kosmētiķi, juvelieri, li�muzīnu firmas, ziedu veikali, stilisti un runu sacerētāji strādāja virsstundas. Visā pilsētā tika organizētas viesības un Oskara nomināciju vārdi bija ikviena mutē. Tikai ne Mollijas.

Viņa steidzās cauri vestibilam. Viņa dienas vidū dros�mīgi devās karstajās kā cepe�panna ielās uz fotolabora�toriju, lai attīstītu filmiņas. Tagad vērtīgā informācija bija lielā aploksnē viņas padusē. Galvu viņa turēja noliektu, jo ik reizi, kad kāds �ķērsoja vestibilu, visi tur sēdo�ie skatījās, vai tā nav kāda slavenība. Mollija nevēlējās atkal tikt pazīta, un ar tām zinā�anām, kādas viņi bija ieguvu�i iepriek�ējā naktī, jutās ļoti neaizsargāta. Meitenei jau gandrīz likās, ka pie namiņa gaida divi īpa�i trenēti Sella apsardzes darbinieki. Tomēr Mollija bez starpgadījumiem

nokļuva atpakaļ pie Rokija vēsajā namiņā ar gaisa kon�dicionētāju un apsēdās, lai saskaitītu Sella hipnotizētos cilvēkus.

-���� Ir 217, ko viņ� nav hipnotizējis, bet 542 jau ir viņa varā. Tā ka kopā viņ� ir iecerējis, Rokijs galvā saskai�tīja, pavisam 759.

-��� Un turklāt vai nu hipnotizēta, vai ne, dzīva vai mirusi, vēl ir Deivīna, Mollija viņam svinīgi atgādināja.

-���� Kā tev �ķiet, kā Sells to dara? jautāja Rokijs. Vai viņ� izmanto svārstu, vai arī tev �ķiet, ka viņ� dara kā es un izmanto balsi? Vai galvenokārt acis?

-���� To mēs nezinām, sacīja Mollija, paraustot plecus. Bet pavisam skaidrs ir tas, ka mēs nekad nespēsim no�ņemt hipnozi 542 cilvēkiem.

-��� Te ir visu viņu adreses, bilda Rokijs.

-��� Var jau būt. Bet pat tad, ja mums izdotos noņemt hip�nozi diviem katru dienu, gadā ir tikai 365 dienas. Mums nāktos to darīt mēne�iem. Un ja nu Sells viņus hipnotizē vēlreiz? Lai nu kā arī būtu, bet kā lai mēs noņemam vi�ņiem hipnozi tā, lai bezgodis nepamanītu, ka mēs to da�rām? Viņ� būs mums uz pēdām. Sells mūs sakamps tā, kā� kā krokodils sakampj�

-��� Bērnus, kas bradā pa ūdeni?

-��� Jā, teica Mollija, kam kļuva slikti, iztēlojoties �ādu ainu.

Meitene savāca kopā attēlus un ieslēdza tos istabas seifā. Viņa dzirdēja, ka ārā Trinklberijas kundze saka Rod�eram, lai nerāpjas kokā tik augstu. Mollija aizgāja līdz mauriņam pavērot citus lejā baseinā. Viņa skaudīgi uz tiem nolūkojās.

-���� Es vēlētos, kaut mēs varētu iet peldēties, Rokij! Bet labāk pēc brī�a piezvanīsim Lusijai. Viņai varētu būt kāda laba doma, kā noņemt hipnozi �īm zvaigznēm. Ak, vai tad nebūtu labi, ja nebūtu nekas jādara, nekāda darba, nekāda� uzdevuma!

Abi varēja redzēt Trinklberijas kundzi vecmodīgā peld�kostīmā un platmalē, atlaidu�os sauļo�anās krēslā, ar kau�dzi slavenību �urnālu klēpī. Viņa meta cepumu drumslas melnajiem strazdiem, kas pastaigājās turpat blakus. Ba�seina apkalpotājs baltā uzvalkā nolika uz galdiņa viņai blakus zaļu dzērienu augstā glāzē. Nokmana kungs bija uz dēļa un gatavojās lēcienam. Rod�era kājas karājās no koka zariem blakus mūrim. Viņ� karināja lapās zila papīra lidma�īnas.

Nokmana kungs ar milzīgu plunk�ķi ievēlās ūdenī. Tam sekoja Trinldberijas kundzes spiedziens.

-���� Simon, kā tu tā varēji?! Tu samērcēji manu Speciālo Oskaru �urnālu!

Mollija pēk�ņi atplauka. Viņa pagriezās pret Rokiju. Kad ir tie Oskari, Rokij?

-���� Mollij, vai tad tu neko neredzi? Visi ir kā traki no tā Oskaru drud�a. Oskari ir rit. Nemaz nespēju aptvert, ka tu to nezini.

-��� Nu, it kā jau pamanīju, Mollija domīgi novilka. Es tikai nebiju iedomājusies, ka tas ir tik drīz. Kas iet uz Oskariem, Rokij?

-��� Visi. Visi svarīgie kinoļaudis.

-��� Jā, piekrita Mollija. Viņa atcerējās visas televīzijas pārraides, ko bija redzējusi par Akadēmijas balvām. Balvu bija tik daudz. Balvas labākajiem aktieriem, re�isoriem, operatoriem, scenāristiem, komponistiem, speciālo efektu radītājiem, stilistiem un producentiem.

-���� Nesaprotu, kā es par to neiedomājos agrāk. Tas ta�u ir ideāli! Kad gan vēl mēs varētu noņemt hipnozi ikvienai no �īm stulbajām zvaigznēm ātri un uzreiz? Mēs ari iesim uz Oskariem.

Rokijs pacēla uzacis un pasmaidīja. Tu laikam joko.

-���� Da�iem tas varētu likties joks, bet nelaime tā, Rokij, ka mums tas ir darbs. Ja tas notiek rīt, tad mums jāsāk rīkoties. Ja mēs ejam, mums jāizskatās pēc kinoļau�u bēr�niem. Man vajag kleitu, mums abiem vajag kurpes, un tev jāsadabū smokings.

-Kas?

-���� īpa�s vakara uzvalks. Tagad mums labāk ātri doties uz veikaliem. Lusijai piezvanīsim vēlāk.

Pateikusi to, Mollija ieskrēja iek�ā pēc savas mugurso�mas.

Viņiem nebija ne jausmas, ka turpat blakus savu pirmo mācībstundu notur da�i jauni hipnozes mācekļi.

-���� Man �ķiet, ka mums jābūt pavisam klusiem, ja gata�vojamies to darīt, teica D�emma, nometusies ceļos uz paklāja. �ajā brīdī pie durvīm kāds skrāpējās. Gerijs ielaida Petulu.

-��� Labi, Petula, vari nākt iek�ā, bet netrok�ņo!

Petula saausījās un nogūlās blakus gultai, lai pavērotu, ko gatavojas darīt abi mazie cilvēkbērni. D�emma un Ge�rijs notupās pie stikla krūzes. Tajā bija Viktors, lielākā no Gerija pelēm.

Viktors bija dusmīgs, ka izcelts no siltās salmu guļvie�tas, kur viņ� bija pavadījis laika joslu maiņu. Viņ� grauza sēkliņu un centās raidīt pēc iespējas piktāku skatienu uz abiem cilvēkiem ārpus viņa ieslodzījuma vietas. Pelēna iemīļotākais cilvēks, zēns, kuru viņ� sauca par Lielo, un meitene, kura bie�i bija kopā ar to, ari raudzījās uz viņu, abu tēlus izkropļoja stikls. Un tur bija arī tas spalvainais briesmonis.

-���� Nu labi, pirmo daļu mēs būtu paveiku�i, teica mei�tene. Vai esi pārliecināts, ka peles pīkst tie�i tā, Gerij?

-��� Jā. Tā viņas pīkst pirms lai�anās miegā. Zēns �uk�sto�i iepīkstējās.

-���� Pī-ī-ī-ī-ī! Atkārto! viņ� aicināja. Meitene viņu at�darināja.

-��� Pareizi. Dari tā! Gerijs pētīja kopētos norādījumus, kas atradās viņa priek�ā. Te rakstīts, viņ� lasīja, "Iemi�dzino�i atkārtojiet dzīv-nie-ka balsi, līdz dzīv-nieks lai�as tran� tran�" es nevaru to izlasīt.

-���� Transā. Papīru paņēma D�emma. Tas ir kā sap�ņo�ana pirms hipnotizē�anas. It kā sapņo�ana vaļējām acīm.

-��� Vai mēs gribam likt Viktoram sapņot vaļējām acīm?

-���� Novest transā. "Tiklīdz dzīvnieks ir nokļuvis transā, jūs to uzzināsiet no saplūsmes izjūtas." Labi. Darām!

Viktors ar pakaļkāju pakasīja ausi un prātoja, vai zem skrie�anas riteņa vēl ir paliku�i �ipsi ar kariju. Te pēk�ņi meitene ārpus krūzes atkārtoti sāka pīkstēt kā ļoti liela pele.

Pēc pieciem pīkstieniem Viktors saspicēja ausis. Likās, ka meitene cen�as ar viņu sazināties peļu valodā. Viņa neizklausījās glu�i kā pele. Viņai bija spēcīgs cilvēku ak�cents, bet tomēr tas bija saprotams pīkstiens. �ķita, ka tas skan kā "goli, goli, goli". Viktors pieņēma, ka viņa grib teikt "guli, guli, guli". Viņ� jutās mazliet aizkaitināts. Tie�i to jau viņ� arī bija darījis pirms tam, kad bija ticis tik rupji uzmodināts un ielikts �ajā stikla traukā.

Petula gulēja, nolikusi galvu starp priek�ķepām. Viņa bie�i bija dzirdējusi peles sarunājamies savā starpā. Un vēl vairāk, Petula ļoti labi saprata, ko gatavojas darīt D�emma. Dzīvojot kopā ar Molliju Ņujorkā, Petula bija redzējusi, dzirdējusi un, vēl svarīgāk, sajutusi, kā tiek hip�notizēti daudzi cilvēki. Petula nojauta, ka D�emma cen��as hipnotizēt Viktoru. Sajūta nav īstā, nodomāja Petula.

Meitenes balss ir nomierino�a, bet viņai trūkst kaut kā īpa�a, kas piemīt Mollijai.

Petula pavirzījās uz priek�u, līdz varēja saskatīt peli krūzē. Viņa maigi ieņurdējās.

Viktors vēroja tuvojamies spalvaino briesmoni. Viņ� zi�nāja, ka tas nav bīstams, jo bie�i bija skraidījis pa grīdu tur, kur tas guļ. Reiz viņ� kļūdas pēc pat bija pārskrējis tam pār muguru. Ta�u viņ� nekad nebija ielūkojies spal�vainā briesmoņa acīs. Tagad viņ� to darīja. Petulas acu skatiens viņam maigi atbildēja. Viktoram �ī sajūta likās jauka. Bija tā, it kā viņ� ielūkotos acīs mīļam, lielam, drau�dzīgam, nomierino�am, draudzīgam, nomierino�am, gar��īgam, draudzīgam, mīļam, nomierino�am siera gabalam. Un jo vairāk Viktors lūkojās uz sieru vai arī tas bija spalvainais briesmonis? jo vairāk viņ� juta, ka gā�as uz sāniem.

Kad Viktors beidzot atgāzās krūzes dibenā tik mierīgi, it kā gulētu no plēsoņām brīvā un puķu pilnā pļavā, viņ� jutās tā, it kā vienmēr būtu gribējis gulēt �ajā traukā un lai spalvainais siers tur sēdētu mū�am.

-��� Paskaties uz Viktoru! iesaucās D�emma. Domāju, ka mums tas ir izdevies!

-���� Tu domā, ka Viktors ir hipnotizēts? Vai tev bija tā plūstamā izjūta?

-���� Saplūsmes, D�emma viņu izlaboja. Nezinu. Bet dro�i vien bija. Tagad mums jāliek viņam kaut ko darīt, Gerij. Ko mēs liksim viņam darīt?

-��� Es zinu, teica Gerijs un piecēlās, lai ieslēgtu kase�u magnetofonu.

Viktora pļavu pēk�ņi piepildīja maigas flautas mūzikas skaņas. Caur stikla krūzes attēlu kropļojo�ajām sienām viņ� redzēja Lielo, kas ritmiski kustējās mūzikas skaņās.

Viktors bija pārāk atslābinājies, lai kustētos. Viņ� aiz�vēra acis un iztēlojās, ka sē� guļamtīkla formas ziedlapā zem lielā, spalvainā briesmoņa-siera.

D�emma un Gerijs bija vīlu�ies, ka Viktors atsakās de�jot, bet viņiem vismaz likās, ka ir to hipnotizēju�i, kas, protams, nebija taisnība.

Pusse�os Mollija un Rokijs atgriezās namiņā. Rokijs devās uz virtuvi, lai pagatavotu abiem dzērienus, un Mollija paskatījās modinātājā. Viņa tie�ām vēlējās sa�zvanīt Lusiju Ļoganu. Ja pieskaitīja stundas, kas �ķir viņu da�ādās laika joslas, Lusija vēl varētu būt nomodā. Tāpēc, tiklīdz Rokijs atgriezās ar da�iem Qube, viņa sastādīja nu�muru.

Atbildēja aizsmakusi, miegaina, pusnomodā eso�a balss.

-���� Lusij, vai tā esi tu? �eit esmu es.

Bibliotekāre noklepojās un vairākas reizes nokrek�ķējās. Jā, jā, te Lusija. Mollij! Vai viss kārtībā? Ir nakts vidus.

-���� Viss ir labi, teica Mollija. Piedod, ka uzmodināju tevi, Lusij, bet mēs esam veiku�i da�us pārsteidzo�us at�klājumus. Tev bija pilnīga taisnība par Primo Sellu. Un Mollija sīki aprakstīja pēdējās divdesmit �etras stundas.

Viņa izstāstīja Lusijai, ko viņi atradu�i Primo Sella bi�rojā. Mollija paziņoja, ka abi paredzēju�i doties uz Akadē�mijas balvu pie�ķir�anas ceremoniju, lai noņemtu hipnozi tik daudzām zvaigznēm, cik vien izdotos, un, ja iespē�jams, lai noskaidrotu, vai Deivīna vēl ir dzīva. Mollija bija cerējusi, ka Lusija varētu zināt, ko nozīmē noslēpumainie, ar sarkano tinti rakstītie vārdi V diena, bet Lusija nezināja neko. Pēc desmit minūtēm �ķita, ka saruna iet uz beigām.

Mollija apvaicājās: Un kā ar tevi, Lusij? Vai tev ir biju�as vēl kādas nepatik�anas?

-��� Ar mani viss ir labi. Ar apdegumiem grūti iemigt, tas ari viss. Lusija nopūtās. Esmu pārsteigta, cik labi tev tas padodas, Mollij. Bet, lūdzu, esi piesardzīga! Atceries, ka tas vīrs nav normāls. Viņ� ir briesmonis.

-���� Būsim piesardzīgi. Un, Lusij, vai tā nauda drīz būs klāt? Piedod, ka tā jautāju, bet mūsu rēķini te nav no mazajiem.

-��� Protams, Mollij. Es par to tūlīt parūpē�os. Tad Lusija sirsnīgi piebilda: Nodod sveicienus Rokijam, un esiet uzmanīgi! Zvani. Paliec sveika!

Mollija nolika klausuli.

-��� Ko tad viņa teica? jautāja Rokijs.

-���� To es tev pastāstī�u tad, kad būsim viņai nosūtīju�i �īs lietas. Bet klausies, mums vēl ir visa atlikusī diena, un es domāju, ka mums jāatpū�as. Ejam peldēties!

-��� Vai tie�ām?

-��� Un kāpēc gan ne? Ja jau mēs ejam uz Akadēmijas bal�vām, tad mums jāpierod pie domas, ka ļaudis varētu mūs pazīt. Un vienalga, pat ja Sells ir redzējis mūsu klipu, esmu pārliecināta, ka viņ� �onedēļ ir tik ļoti pārņemts ar Oskariem, lai neuztrauktos par diviem hipnotizētājiem.

Pēc gājiena uz viesnīcas reģistrācijas telpu, lai organi�zētu eksprespastu uz Braiersvilu, peldmēteļos tērpu�ies, Mollija un Rokijs nesteidzīgi devās uz baseinu. Kaut ari bija jau gandrīz se�i, cepināja kā uz pannas.

Arā nebija pārāk daudz viesu. Trinklberijas kundze un D�emma pamāja viņiem no galdiņa ēnā, kur abas na�ķojās ar saldējumu. Mollija un Rokijs uzmeklēja sauļo�anās gultas blakus baseina ūdenskritumam. Rokijs ienira tirkīzkrāsas ūdenī, lai pievienotos Rod�eram, bet Mollija uzlika salmu cepuri. Viņa papliķēja savas tievās kājas maltās gaļas krāsā. Pirms peldes meitene gribēja, lai tās kļūst jaukas un sasilst.

Viņa aizvēra acis. Pēcpusdienas karstums, kaut kur cep�tas gaļas smar�a un netālo strazdu maigā svilpo�ana gan�drīz lika Mollijai iegrimt jaukā letarģijā. Saule apspīdēja viņas acu plakstiņus, un caur tiem viss izskatījās oran�s. Viņa klausījās, kā ūdenskritums �ļakstot līst baseinā, un pamazām atslābinājās.

Pēc kādas minūtes Mollija sāka lūkoties apkārt.

Pie galdiņa zem saulessarga ar muguru pret viņu sēdēja divas darījumu sievietes. Abām bija ieveidotas frizūras un kostīmi vienai gai�zils, otrai sārti violets. Mollija palū�kojās uz sārti violetajā kostīmā tērptās sievietes matiem. Tajā bija baltas un zeltainas �ķipsnas, un frizūras vidū bija nostiprināta bruņrupu�a bruņu saspraude, kas atstaroja saules gaismu.

Saspraude mirgoja un dejoja saules staros, un, jo vairāk Mollija uz to lūkojās, jo vairāk sievietes mati atgādināja lieliski kopta zirga krēpes. Tie kā savērpts zelts vēlās pār sievietes muguru.

Un tad, kamēr Mollija lūkojās un saule viņu karsēja, meitene sajuta saplūsmes izjūtas nojausmu. Atcerēju�sies, kas bija noticis, kad viņa skatījās uz krūmos izcirpto suni Braiersvilā un koferi lidostā, viņa sāka prātot, vai, uzlūkojot bruņrupu�a matu saspraudi, atkal parādīsies aukstā saplūsmes izjūta. Un tā tie�ām parādījās. Mollija sajuta dīvaino pāreju no siltuma uz aukstumu. Tomēr �odien aukstums viņai daudz netraucēja, jo diena bija tik karsta.

Kad stindzino�ais aukstums sāka līst aug�up pa mu�guru, Mollijai prātā ie�āvās kāda doma. Varbūt, ja viņa pilnībā ļautos �ai sajūtai, tad varbūt pretēji tam, par ko viņa bija uztraukusies pirms tam viņas hipnozes spē�jas nevis tiktu iedragātas, bet gan kļūtu spēcīgākas. Dros�mes uzplūdos Mollija nolēma ļaut uzplaukt aukstajai saplūsmes izjūtai. Skatoties uz bruņrupu�a saspraudi tā, it kā vēlētos to hipnotizēt, Mollija gaidīja �o izjūtu. "Kas varētu notikt?" domāja Mollija. "Vai saspraudi iespējams hipnotizēt? Vai varētu likt tai atlaist tvērienu un nokrist zemē?"

Sākumā izjūta kautrīgi kā �aura strūkliņa sūcās aug��up pa ķermeni. Tad tā sāka plūst aug�up pa kājām kā straume. Un tad kā pēk�ņa ledaina banga tā izlauzās pa visu ķermeni, liekot Mollijai trīcēt. Likās, ka Mollijas vēnas pilda ledusauksts dzirksto�s minerālūdens un dimants uz viņas krūtīm kļūst auksts kā ledus gabals. Tā bija ļoti sa�vāda izjūta. Mollija nespēja pilnībā ar to samierināties, ta�u tā likās vilino�a. Viņa nenovērsa skatienu no matu saspraudes. Meitenei likās, ka viņa ir to hipnotizējusi. Vai tā bija?

Mollija pamanīja, ka visapkārt ir kluss. Ļoti kluss. Pat baseina ūdenskritums bija aprimis. Mollija brīnījās, kāpēc gan tas izslēgts. Joprojām pārņemta no aukstuma, viņa pagrieza galvu, lai paskatītos.

Ieraudzītais viņu satrieca. Ūdenskritums tie�ām bija beidzis plūst. Bet ne jau tā kā parasti tagad tas bija sa�stindzis kā pēk�ņi sasalis ūdens stabs. Ja neņem vērā to, ka tas nemaz nebija sasalis, tas bija mirdzo�s kā slapj� ūdens. Mollija palūkojās pa kreisi.

Gerijs, kas bija rotaļājies, stāvēja sastindzis kā statuja pavisam neiedomājamā pozā. Viņ� balstījās uz vienas kājas pirkstgala, bet otra kāja bija pacelta gaisā, kur viņ� tikko bija spēris bumbu. Acis pievērstas bumbai, kas ka�rājās gaisā, it kā to turētu kāds neredzams pavediens. Pa kreisi no viņa D�emma bija devusi Trinklberijas kundzei nogar�ot saldējumu. Sievietes mēle kā sarkans tārps ka�rājās no mutes, pa pusei iegrimusi sārtajā un ledainajā saldumā. D�emma bija nedaudz uzpūtu�i gumijas burbuli, un Nokmana kungs teicis viņai kaut ko atzinīgu, vārdiem klusi sastingstot gaisā. Dūmi no darījumu sievie�u ciga�retēm vīdēja gaisā kā mākoņu stabi. Visa pasaule bija ne�kustīga kā glezna, ta�u trīsdimensiju glezna.

Molliju pilnībā piepildīja aukstā saplūsmes izjūta. Viņa spēja sadzirdēt vienīgi savus sirdspukstus un izbiedēto elpu. Meitene juta, ka tad, ja viņa visu atlaistu vaļā tāpat kā "izslēdz" acis tad, kad kādu hipnotizē, aukstā saplūs�mes izjūta pazustu vismaz viņa cerēja, ka tā notiktu. Puse no viņas bija pārbijusies par to, vai tas ir uz labu, ka pasaule �ādi apturēta, bet otra puse bija stāvā sajūsmā.

Mollija ar skatienu uzmeklēja Rokiju. Zēns karājās ho�rizontāli gaisā, lai nirtu baseinā. Petula gulēja zem galda baseina seklajā galā, kur bija spēlējusies ar akmeni. Tad Mollija pamanīja Rod�eru. Tas bija zem ūdens. Bez skā�bekļa viņ� ta�u varētu noslīkti Cen�oties nekrist izmisumā, Mollija koncentrēja prātu, un līdzīgi tam, kā izņem dibenu no ūdens bļodas, viņa mirklī izlaida ledusauksto sajūtu no ķermeņa. Tā aizplūda nanosekundes laikā. Un tajā pa�ā brīdī bez nekādas aizķer�anās pasaule atkal sāka darboties. Rokijs ienira, Petula uz viņu rēja, Rod�ers iz�nira, Trinklberijas kundze nolaizīja saldējumu, un ūdens atsāka gāzties baseinā.

Dimants uz Mollijas krūtīm vēl joprojām bija auksts, bet meitene atkal jutās karsta un ļoti atvieglota par at�grie�anos. Viņa ļodzīgi piecēlās un ienira baseinā, lai uz�peldētu blakus Rokijam. Ūdens iekļuva viņai degunā.

Rokij, tikko notika kaut kas patiesi neparasts, viņa iz�ļupstēja.

-���������� Jā, tu tikko ieniri ar visu T kreklu un cepuri galvā, Rokijs teica, pirms nostājās zem ūdens uz rokām.

Mollija norāva cepuri no galvas un sarauca pieri.

-����������� Nē, ne jau tas, Rokij. Rokij, klausies! Viņa sagrāba zēna roku un parāva. Tas bija citādi nekā jebkas, kas ar mani jebkad ir noticis.

-��� Kas? jautāja Rokijs, peldot uz muguras.

-����������� Nu, Mollija sastomījās, tikko spēdama apspiest balsi līdz �ukstam, man �ķiet� ak, izklausīsies, it kā es būtu jukusi�

-���� Kas? Pasaki man!

-����������� Es vienkār�i domāju, ka es� Man �ķiet, ka es liku� Mollija vilcinājās.

-���� Ko tu liki?

-����������� Man �ķiet, ka es tikko liku pasaulei apstāties. Es do�māju, ka apturēju laiku!

Rokijs pavīpsnāja: Es to nepamanīju. J Nu, protams, stulbeni! Tu ta�u biji tā visa daļa.

-��� Pa kuru laiku? Neatceros, ka tā būtu bijis.

-����������� Tu nemaz neklausies, no�ņāca Mollija. Tu biji sa�salis.

-��� Kā tad varbūt kādos mīnus desmit grādos?

-����������� Nē, ne jau iesaldēts, vienkār�i nekustīgs. Man gan bija auksti.

Mollija norādīja uz sievieti sārtajā kostīmā. Es kon�centrējos uz tās sievietes matu sprādzi, cen�oties to it kā hipnotizēt�

-���� Kāpēc tu tā darīji?

-����������� Tāpēc, ka� Nu, �ī sajūta man īstenībā pirmo reizi pa�rādījās Braiersvilā, bet tev par to nestāstīju, jo domāju, ka tu uzskatīsi, ka esmu lauzusi solījumu nevienu nehipnotizēt. Bet es jau arī nevienu nehipnotizēju. Es hipnotizēju priek�metus� un no tā arī rodas �ī aukstā saplūsmes iz�jūta.

Rokija uzacis izliecās.

-������������ Lai nu kā, turpināja Mollija, cen�oties neievērot zēna aizdomu pilno skatienu, es hipnotizēju matu sa�spraudi, lai panāktu auksto saplūsmes izjūtu, un �oreiz ļāvu tai iestāties pilnībā. Es kļuvu tie�ām auksta, un, kad paskatījos apkārt, tad viss bija� Mollija ielūkojās Rokija neticīgajā sejā. Goda vārds, Rokij, viss bija apstājies! Laiks bija apstājies apstājusies nebiju vienīgi es. Arī tu biji apstājies, Rokij. Tu karājies gaisā pa ceļam uz ienir�anu. Es nejokoju. Tad es atlaidu �o izjūtu un viss atkal sākās, un tu ieniri ūdenī.

Rokijs norūpējies lūkojās Mollijā.

-��� Vai tik tu neesi dzērusi kaut ko no minibāra?

-��� Nē! Mollija saniknota paskatījās uz Rokiju. Es tev saku: tā ir taisnība!

Rokijs uzlika roku viņai uz pleca.

-��� Mollij, labāk kāpjam ārā no ūdens. Zinu tu domā, ka notiku�ais ir patiesība, bet varbūt tu �odien esi pārāk pār�karsu�i saulē. Man arī tā vienreiz bija no saules, kad devos tālā pastaigā, un man bija drudzis, un viss �ķita�

-���� Ak dievs, Rokij, da�kārt tu padari mani vai traku! Ja tu man netici, es tev to pierādī�u.

Mollija aizpeldēja līdz baseina malai un izkāpa ārā. Ro�kijs sekoja.

-���� Apsēdies uz �īs sauļo�anās gultas! viņa tam lika. Un skaties uz kāju pēdām.

Rokijs satraukti palūkojās uz viņu, bet paklausīja.

Mollija sāka blenzt uz oran�o glāb�anas riņķi, kas ka-" rājās pie staba. Da�os mirkļos viņa atkal bija panākusi savādo aukstuma sajūtu. Viņa ļāva tai izplatīties pa ķer�meni, līdz oran�ais glāb�anas riņķis pulsēja viņas acu priek�ā, bet pārējā pasaule pagaisa miglā. Beidzot auk�stums sagrāba viņu ar saltu, dzirksto�u tvērienu. Viss sastinga glu�i kā iepriek�. Mollija atsvabināja skatienu no glāb�anas riņķa, bet daļa viņas joprojām koncentrējās uz auksto saplūsmes izjūtu, ieslēdzot to ķermenī un iz�tēlojoties divus iedomātus aizbā�ņus, kas neļauj izjūtai izplūst ārā caur kāju pēdām. Tam bija nepiecie�amas ne�iedomājamas pūles.

Viņa paskatījās pa labi. Viss bija sastindzis. Trinklberijas kundze turēja paceltu adīkli, meklējot tajā cilpiņas. Gerijs bija meties baseinā �ļakatas karājās gaisā kā lielas ūdenspuķes ziedlapas. Rod�ers kokā �ķita kā statuja. Ba�seina viesmīlis bija sastindzis, sniegdams dzērienus abām kostīmos tērptajām dāmām.

Rokijs blenza uz savām kāju pēdām. Mollija noklik�ķi�nāja pirkstus zēna acu priek�ā, bet viņ� tās pat nepamirk��ķināja. Viņa pielika ausi pie zēna mutes viņ� pat neel�poja. Viņa palūkojās apkārt. Bija grūti noticēt, ka neviens viņu nevēro ka viņa ir vienīgā, kas kustas. Vienīgā, kas elpo. Tas bija �ausmino�i. Un ja nu viss iesprūst un tā arī paliek? Bet Mollija zināja, ka viņai jādara kaut kas, lai pie�rādītu Rokijam, ka laiks ir apstājies. Dziļi ievilkusi elpu, viņa lēni piecēlās. Ar neiedomājamu koncentrē�anos, lai neizkliedētu saplūsmes izjūtu, Mollija sāka iet virzienā uz rotaļlietu grozu baseina malā. Viņas ķermenis tirpa. Katrs solis bija pilns baiļu. Pasaules noturē�ana tomēr prasīja milzīgu sasprindzinājumu. Mollijai izdevās pa�spert desmit soļus. Viņa paņēma piepū�amu vardi, pīles formas gumijas riņķi un vaļa formas piepū�amo matraci. Meitene aiznesa tos atpakaļ pie Rokija un uzlika pīli kā kroni viņam galvā, matraci novietoja pie kājām un vardi ietupināja klēpī. Un, lai būtu tie�ām dro�a, ka viņ� noti�cēs, Mollija no puķu poda paņēma trīs dzeltenas puķes un vienu iesprauda starp zēna pēdām, otru starp pirkstiem, bet pēdējo iebāza tam mutē.

Mirkli meitene sēdēja nekustīgi kā apmulsis kukainis ar izslietām antenām, cen�oties saprast, kas ar viņu noticis. Viņa pārlaida skatienu baseinam. Vai visa Losand�elosa ir sastingusi? Vai sastingusi ir visa pasaule? �ī doma bija pārāk traka, lai tajā iedziļinātos. Un tomēr Mollija juta, ka tā ir. Un tad, glu�i kā dzīvnieks sajūt tuvojo�os lietu, viņa sajuta vēl kaut ko. Uz mirkli Mollija bija pārliecināta, ka sajūt kustību kaut kur kaut kur ārpusē. Tomēr viņa neva�rēja pateikt, ko tie�i sajūt. Viņas sirds sitās pārāk strauji, un viņa bija pārāk nobijusies. Viņa izmisīgi vēlējās, kaut viss atkal kustētos, tagad.

Viņa atslēdza koncentrē�anos un izslēdza saplūsmes iz�jūtu. Tajā pa�ā mirklī Rokijs negaidīti salēcās un nosvieda rotaļlietas. Viņ� izspļāva puķi.

-���� Aāāā! draugs iekliedzās. Viņ� pārsteigumā pagrie�zās pret Molliju.

-��� Kā? Kā tu to izdarīji? Cik ilgi es biju sastindzis? Kā tu to izdarīji, Mollij? Vai esi atradusi vēl kādu grāmatu?

Tovakar Mollija devās pie miera pārguru�i un nervoza. Doma par ielau�anos Oskara ceremonijā nākamajā dienā bija biedējo�a, un viņa bija ļoti norūpējusies par to, ka viņu un Rokiju varētu pieķert. Ta�u vēl mulsino�āka bija Mollijas jaunatklātā hipnozes prasme. Doktora Ļogana hipnozes grāmatā nekas nebija minēts par pasaules ap�turē�anu. Tā kā nebija nekādu gudru vārdu par �o tēmu, Mollija juta, ka kuģo pilnīgi neapgūtos ūdeņos. Viņa ne�zināja, vai apturēt pasauli ir labi vai slikti. Viņa nezināja, vai tas ir bīstami. Tas pavisam noteikti bija spokaini. Viņa izdzirdēja klauvējienu pie durvīm. Ienāca Rokijs.

-���� Esmu noguris, bet miegs nenāk, viņ� sacīja, apsē�dies uz meitenes gultas gala.

-���� Ar mani ir tas pats, Mollija atbildēja.

-���� Es pārbaudīju televīziju, vai laiks Amerikā un citur pasaulē ir pareizs. Ir gan. �ī laika apturē�ana ir pamatīgs kumosiņ� pārdomām, viņ� norūpējies turpināja. Man prieks, ka tā esi tu, nevis kāds cits, kas to spēj. Iedomājies, ko tikai tu varētu darīt! Tu varētu nesodīti slepkavot.

-���� Ak, izbeidz ta�u! nodrebinājusies teica Mollija un iecēla Petulu gultā.

-��� Es jau nedomāju īstu slepkavību, es vienkār�i domāju, ka tu varētu da�ādi muļķot cilvēkus. Ja tu būtu noziedz�nieks, tu varētu viegli apzagt bankas vai nolaupīt cilvēkus. Apturi pasauli. Nolaupi cilvēku. Visiem pārējiem liktos, ka cilvēks ir vienkār�i izgaisis. Vai arī, ja tu gribētu, lai uzvar tava futbola komanda, soda sitiena laikā tu varētu sastindzināt pasauli un pārvietot bumbu tā, lai tā trāpa vārtos.

Mollija paslēpa degunu Petulas spalvā. Doma par to, ka viņa, mazs cilvēciņ� uz planētas, ir spējusi apturēt visu pasauli, viesa apjukumu un bailes. Viņa juta, ka tā būtu pārāk liela vara.

-��� No rīta piezvanī�u Lusijai un apvaicā�os, vai viņa par to kaut ko zina, meitene nolēma. Tagad centī�os par to vairs nedomāt. Mums jāizguļas, Rokij. Rīt mums vajadzēs daudz enerģijas.

Rokijs pamāja un izslēdza gaismu.

-���� Saldus sapņus, Lollīt! viņ� teica, aizverot durvis.

-��� Tu gribēji teikt: "Priecīgus murgus!" atbildēja Mol�lija un pārvilka segu pār galvu.

Akadēmijas balvu pasnieg�anas diena uzausa sau�laina, bez neviena mākonī�a debesīs. Namiņā pirmā pamodās Petula. Viņa pārlūkoja mazo akmeņu kaudzīti, ko bija noslēpusi aiz televizora, izvēlējās apaļu oli sūkā�anai un pa caurumu dzīv�ogā izlavījās ārpus namiņa teritori�jas. No pakāpieniem virs peldbaseina viņa varēja saskatīt milzīgo, uzgleznoto pūdeli lēkājam virs Bellas Pūdeļu sa�lona un Suņu viesnīcas izkārtnēm. Viņa saoda gar�īgas gaļas brokastis, ar ko baroja turienes iemītniekus. Petula palūkojās lejup uz savām ķepām. Viņai noteikti vajadzēja apgriezt nagus. Un viņas āda niezēja vēl kop� ceļojuma lidma�īnā. Pēc suņu �ampūna smar�ojo�ā vieta atgādināja Petulai kādu komfortablu mazgā�anas vietu, ko viņa bija apmeklējusi kādā citā lielā pilsētā. Zinot, ka laba apkope viņai tie�ām iedvestu jaunu dzīvību, Petula devās uz vies�nīcas piebrauktuvi.

�ķērsot �etras satiksmes joslas uz Bellas salonu tie�ām nenācās viegli, un Petula kādas piecas minūtes nostāvēja dro�ības zonā starp pretējo virzienu joslām, gaidot pār�traukumu satiksmē. Tomēr drīz vien viņa jau devās uz Pūdeļu salona zilajiem metāla vārtiem, kurus atstūma ar ķepu. Da�us pakāpienus uz leju bija durvis. Tās atvērās, kad kāds sportiska izskata vīrs iznāca no salona ar pekinieti uz rokas. Pekinietis smar�oja pēc lilijām, un spalvās tam bija �etras rozā lentes. Petula veikli pamanījās abiem garām. Viņa jau sen to bija pelnījusi.

Iek�pusē viss bija domāts suņiem. Tur bija plaukti ar kaklasiksnām un pavadām, kas karājās kā kārdino�as dārglietas. Tur bija skaisti ka�okādu spilveni, uz kuriem suņiem atpūsties, skaistas ēdiena bļodiņas, speciālās su�ņu barības vitrīnas, uzko�amie, grau�amie kauli un ēda�mi suņu cigāri. Tur bija elegantu rotaļlietu kaudzes un pudeles ar suņu smar�ām, visu izmēru suņu apģērbi un pat suņu kurpes dienām, kad nebija vēlams sasmērēt ķe�pas. Aiz letes, sastādot kādu rēķinu, sēdēja sieviete ar sprogainiem, blondiem matiem un milzīgiem stīpveida auskariem. Aiz viņas muguras atradās salons, kur liels, spalvains �au-�au stāvēja īpa�ā stikla kastē un ar siltu gaisu tika �āvēts tā apģērbs. Kad Petula �ķērsoja grīdu, viņas garie nagi radīja skaļi klik�ķo�u skaņu.

Salona īpa�niece Bella pacēla skatienu, domādama, ka kāds no viņas suņu klientiem ir izlavījies no blakus eso��ās atpūtas telpas. Tā vietā viņa ieraudzīja, kā, asti lun�cinādama, tuvojas Petula. Petula uzlika priek�ķepas uz sievietes kājām.

-���� Vai, tu nu gan esi pats jaukākais mazais mīļumiņ�! Kur ir tavs saimnieks, jaukumiņ? Vaimandieniņ, tev nu gan ir gari nagi!

Petula, protams, neteica neko. Viņa apveltīja Bellu ar vienu no saviem valdzino�ākajiem skatieniem, koķeti pie��ķiebusi galvu uz vienu pusi. Bella paraudzījās uz durvīm un tad atkal uz samtaini melno mopseni.

-���� Kāpēc tu nevalkā kaklasiksnu, saldumiņ? Bella pie�cēlās un palūkojās ārā. �ķita, ka mopsenei nav saimnieka. Petula ierējās. Bella pasmaidīja un papliķēja viņu. Viņa vienmēr spēja noteikt, kad suņiem vajadzīga kop�ana.

Bella paskatījās uz �au-�au, kas izbaudīja �āvē�anu, un ielūkojās pulkstenī.

Nu labi, dārgumiņ! Tu esi ļoti jauka mazulīte, tie�ām! Nāc līdzi! Apkopsim tevi!

Un tā Petula saņēma pilnu apkopi, kādu viņa jutās pel�nījusi jau sen. Vispirms Bella aizveda viņu uz mazgātavu un izpeldināja rozmarīna �ampūnā. Tad Petula tika ma�sēta, skalota, �āvēta, viņai apgrieza un nopulēja nagus un visādi lutināja, līdz viņa jutās kā suns no Pilnības Zemes. Tad viņu aizveda uz salona atpūtas telpu.

Petula nodibināja kontaktus ar suņiem, kas bija reģis�trēti �ajā viesnīcā. Tur bija milzīgs, zīdains afgāņu kurts, kuru ļoti interesēja, ko Petula vakar ēdusi vakariņās; fran��u buldogs ar sikspārņa ausīm un bez nekādām manierēm tas bez jebkāda aicinājuma sāka ostīt viņas dibenpusi; sudrabspalvots samojeds; jau redzētais �au-�au; desai līdzīgs taksis un ķīnie�u cekulainais suns.

Petulu visvairāk interesēja mazais, bezspalvainais, pe�lēki ro�ainais ķīnie�u cekulainais. Viņa tādu vēl nekad ne�bija satikusi. Tam tie�ām nebija spalvu, izņemot cekulu galvas vidū, un ausis bija milzīgas un smailas. Petulai pa�tika ķinie�a skatieni, un viņ� noteikti smar�oja labi pēc pētersīļiem un gudrām domām. Petula apgūlās viņam bla�kus uz rozā dīvāna, un abi sadraudzējās. Kādu stundu viņi sazinājās tā, kā jau suņi to mēdz darīt viens otram telepātiski sūtot domas un atmiņas. Ķīnie�u cekulaino sauca Kvaroars, un viņ� bija apmeties Suņu viesnīcā, jo saimnieki piedalījās viesībās par godu Oskara balvai ar uguņo�anu un pilnu māju cilvēkiem. Kvaroars bija pilnīgi pārliecināts, ka viņ� labprātāk turas no tā visa pa gabalu.

Atgriezās Bella un aizveda Petulu uz veikalu, kur izvē�lējās ar viltotiem dimantiem inkrustētu kaklasiksnu un aplika to ap mopsenes kaklu. Ieskanējās zvans virs dur�vīm, piesakot kārtējo klientu, un Petula, jūtot, ka varētu būt vajadzīga Mollijai, izmantoja izdevību un izslīdēja pa durvīm.

Atgriezusies Chateau Marmoset, Petula atrada Molliju vēl guļam. Meitene bija iepinusies palagos un nelaimīga �ņukstēja. Petula ielēca gultā un mierino�i pieglaudās viņai.

Mollija redzēja �ausmīgus murgus, kuros viņa Akadē�mijas balvu pasnieg�anas ceremonijā atradās uz skatu�ves krātiņā. Viņai blakus stāvēja Primo Sells un smējās, kamēr publika apmētāja Molliju ar beigtām �agatām. Tad viss sastinga un viņa bija vienīgā dzīvā būtne sastingu�ā pasaulē, kur nekam nekad vairs nav lemts kustēties.

Mollija pamodās un atklāja, ka noslienājusi visu spil�venu. Viņas piere bija karsta un mitra. Kad Mollija centās pieslieties sēdus, Petula nolaizīja viņas seju. Tad Mollija paķēra telefonu no galdiņa blakus gultai un sastādīja Lusijas Ļoganas numuru.

Viņa dzirdēja telefonu zvanām tūksto�iem jūd�u tālu�mā Lusijas nelielajā savrupmājā. Tas zvanīja un zvanīja. Viņa iedomājās, kā zvanu pavada Lusijas pulksteņu tik�ķē��ana. Pulksteņi. Pirmo reizi Mollija par tiem aizdomājās. Lusija noteikti kaut ko zināja par laika apturē�anu. Kam gan vēl lai viņa kolekcionētu pulksteņus? Mollija izmisīgi vēlējās ar viņu runāt, ta�u neviens neatbildēja. Meitene gaidīja, līdz telefons pats atslēdzās no Braiersvilas nu�mura. Tikai tad viņa nolika klausuli. Kur ir Lusija? Vai ar viņu kas noticis? Mollija pako�ļāja plaukstu. Petula ierē�jās.

Petula� Meitene apkampa suni. Tu smar�o bur�vīgi� un kas tev iedeva �o skaisto kaklasiksnu? Kur tu esi bijusi?

Petula luncināja asti, bet Mollija joprojām vēl jutās kā murgā. Viņa nevēlējās domāt par �ausmino�ajām izredzēm piedalīties Akadēmijas balvu pasnieg�anas ceremonijā. Bet viņa arī apzinājās, ka pēcpusdiena pienāks tikpat ne�novēr�ami, kā zeme tuvojas krīto�am izpletņlēcējam. Un tā pienāca.

�etros Mollija un Rokijs bija saģērbu�ies. Rokijs bija tēr�pies elegantā, melnā smokingā, un kājās viņam bija jau�nas melnas kurpes. Mollija uzvilka tērpu, ko pati bija no�pirkusi, smaragdzaļu kleitu ar pieskaņotām zaļām kur�pēm.

-���� Mollij, tev kaut ko vajadzētu darīt ar matiem. Izska�tās, it kā tava friziere būtu bijusi viesuļvētra, smējās Rokijs.

Mollija pieglauda matus.

-���� Tie ir traki izspūru�i. Tev vajadzētu izskatīties maz�liet� nu, oskarigākai.

-���� Vai tad, ja es tos sasie�u ar lenti, tie izskatīsies kār�tīgāki?

-��� Tavās zeķbiksēs ir iziris liels caurums.

Mollija novilka zaļās zeķbikses.

-��� Man nav citu. Nāksies iet kailām kājām. Vai tu domā, ka zvaig�ņu bērniem varētu būt kājas kā maltā gaļa?

-���� Vai tu domā, ka mēs tiksim iek�ā? jautāja Rokijs, kad viņi stāvēja pie spoguļa. Es gribu zināt, vai mēs iz�skatāmies pēc zvaig�ņu bērniem? Viņ� raustīja tauriņu. Es ņem�u to nost. Tas izskatās stulbi, un es tāpat ne�protu to sasiet.

-���� Mums tur jāiekļūst, citādi hipnozes noņem�ana vi�sām �īm zvaigznēm prasīs gadus. Mollija paņēma baltu papīra karti, ko pati bija aprakstījusi, un pārlasīja norā�dījumus.

-����������� Tā mums neko daudz nepalīdzēs tur iekļūt, sacīja Rokijs. Tavām acīm būs jāpalīdz mums tikt garām durvju sargiem.

-����������� �ī lapa atvieglos mums iek�ā tik�anu, es vismaz ceru, ka tā. Tu, Rokij, ari palīdzēsi noņemt zvaigznēm hipnozi. Mēs atradīsim kādu klusu vietiņu, kur tu varēsi zvaigznes apstrādāt ar balsi.

No kleitas kabatas Mollija izvilka sarakstu ar Holivudas ļau�u vārdiem.

-��� Cik ilgi notiek Oskara ceremonija?

-����������� Trinklberijas kundze teica, ka se�as stundas, atbil�dēja Rokijs. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai apstrādātu daudzus cilvēkus.

-��� Var gadīties, ka kāds apstrādā mūs.

Ietipināja Petula. Viņa bija gatava doties uz saviesīgu vakaru un uzrēja Mollijai, lai paziņotu, ka ies līdzi. Mollija viņu paņēma rokās.

-����������� Tu pēc zvaigznes izskaties daudz vairāk nekā mēs, viņa tai teica. Tava spalva mirdz tāpat kā tavi dimanti!

Iezvanījās telefons, un Rokijs to pacēla.

-����������� Vai nu esat gatavas, vai ne, viņ� teica, bet ma�īna ir klāt. Oskari, mēs ejam!

Pie viesnīcas ieejas pakāpieniem kā mirdzo�s nezvērs uz riteņiem gaidīja melns limuzīns. Elegants �oferis pelēkā uzvalkā ar melnām brillēm atvēra ma�īnas durvis, un Mollija, Petula un Rokijs iekāpa.

Viņu aizie�anu nepamanīja neviens. Trinklberijas kun�dze bija pielipusi televizoram, skatoties komentārus pirms Akadēmijas balvu pasnieg�anas, Nokmans praktizējās at�vērt savas istabas seifu, nezinot tā ciparu kombināciju, un D�emma ar Geriju trenēja Gerija peles skriet pa pa�u izgatavotu kartona trasi. Rod�ers darbojās pa koku, gata�vodams to naktsguļai.

Limuzīns aizslīdēja no viesnīcas un brauca Holivudas bulvāra virzienā. Savulaik tā bija pati galvenā kino un teātra iela pasaulē. Tagad tā vairāk kalpoja pagātnes pie�miņai, ta�u joprojām izraisīja sajūsmu ar slaveno Manna ķīnie�u teātra ēku, kuru klāja vara zaļ� pagodas stila jumts. �eit betona bruģakmeņos savu kāju un roku no�spiedumus bija atstāju�as di�ākās zvaigznes kino vēs�turē.

Kad viņi turpināja doties virzienā uz Kodaka teātri, kur tiek pasniegti Oskari, satiksme kļuva blīvāka.

Re, paskatieties uz visiem tiem cilvēkiem! teica �o�feris, kad viņi palēnināja gaitu līdz kājāmgājēja ātrumam.

Pa ma�īnas aptum�otajiem logiem Mollija redzēja policis�tus, kas ar karodziņiem regulēja satiksmi, steidzināja au�toma�īnas ar mutes pavēru�iem pasa�ieriem un lika citām ma�īnām ātri atbrīvoties no kravas. Pusceļā bija pilnīgs ma�īnu sastrēgums, un uz ietvēm drūzmējās pūlis, kas bija sanācis, lai kaut uz mirkli ieraudzītu savas iecienītās slavenības. Limuzīns pierāpoja tuvāk.

-��� Varu derēt, ka jūs nu gan esat sajūsmā, ka drīkstat iet pa to sarkano paklāju.

Mollija vārgi pamāja. Viņa cerēja, ka kājas nebūs aizmir�su�as, kā iet, neķeroties vienai aiz otras. Viņa juta nela�bumu. Meitene domāja par visām TV kamerām un preses fotogrāfiem, kas gaidīja slavenā sarkanā paklāja malās.

-���� Tu ta�u nedomā, ka kāds mani pazīs no Zvaigznēm uz Marsa, ko? viņa nervozi pa�ukstēja Rokijam. Tas tie�ām visu varētu sabojāt. Es negribu, lai kāds mani no�fotografē bridi, kad es hipnotizēju vārtu sargus.

-���� Ņujorka ir otrā Amerikas pusē, un tu jau Brodvejā nebiji tik ilgi, Rokijs ne visai pārliecino�i atbildēja, ner�vozi raustot bikses. Ja cilvēki tevi pazīs no televīzijas, tad viņi vienkār�i nodomās, ka tu esi tā jaukā meitene no labdarības reklāmas. Tas arī viss.

Mollija apklusa, kad viņi apstājās aiz mirdzo�a linkolna. �oferis izkāpa, pats gribēdams redzēt, kas notiek, un at�vēra Mollijai durvis.

-���� Lai jums izdevies vakars! viņ� teica. Gribētu būt jūsu vietā.

Mollija iedomājās, cik muļķīgi izskatītos �oferis viņas zaļajās kurpēs, bet tajā pa�ā laikā vēlējās, kaut varētu mainīties ar viņu vietām.

Priek�ā stāvo�ais izaicinājums lika sarauties �okurā vi�ņas kuņģim un sagriezties galvai. Norijusi nervu kamolu, kas bija ieperinājies rīklē, viņa izspieda: "Paldies!" un izkāpa no ma�īnas. Petula izlēca aiz viņas. Gaisu pildīja saucienu un svilpienu troksnis. Mollija trīcēja tā, ka zeme �ķita līgojamies.

Uz ietvē iestrādātajām bronzas zvaigznēm zem kājām varēja lasīt pagāju�o laiku kino leģendu vārdus. Pagāju�i piecpadsmit soļus un izstūmu�ies cauri ļau�u drūzmai, Mollija, Petula un Rokijs iegāja norobe�otajā zonā un no�nāca līdz asinssarkanā paklāja malai, kas kā upe plūda cauri dro�ības posteņiem. �im paklājam vajadzēja izvadīt viņus cauri norobe�otajai Holivudas bulvāra daļai un ie�vest pa�ā Kodaka teātri. Atpakaļceļa vairs nebija.

Uz sarkanā paklāja drīkstēja uzkāpt vienīgi tie, kuriem bija ielūgumi uz Oskara ceremoniju. Visus uzreiz intere�sēja, kas ir viņa un Rokijs. �ķita, ka uzliesmo tūksto�iem fotoaparātu zibspuld�u. Mollijai ejot pa paklāju, tas iz�plūda viņas acu priek�ā.

-��� Vai viņi ir aktieri? meitene dzirdēja kādu jautājam.

Priek�ā bija vārti zemas, ziediem klātas arkas. Kad

Mollija redzēja, kā viesi iet tiem garām un nodod savas somas, lai tās tiktu izlaistas caur rentgenstaru aparātiem, viņa saprata, ka vārti ir maskēti metāla detektori, kuru uzdevums atklāt noslēptus iero�us vai sprāgstvielas.

-��� Augstākās pakāpes dro�ība, teica Rokijs.

-���� Cerams, ka tā nav tik augsta, lai es nevarētu viņus hipnotizēt, nomurmināja Mollija, sa�ņaugusi rokā bal�to karti. Veiksmei viņa saspieda zem kleitas noslēpto di�mantu.

Aiz muguras nāca kāda liela slavenība. Pūlis sāka kliegt un spiegt. Tas bija labi. Tas deva Mollijai iespēju strādāt tā, lai neviens viņu nevērotu.

Meitene sakoda zobus, ieslēdza acu skatienu uz pilnu jaudu un sagatavojās tikt galā ar vienu no vārtu sargiem.

Hipnozei bija jāiedarbojas ātri, kamēr neviens cits nebija to pamanījis.

Pie �iem vārtiem stāvo�ais vīrs bija rūdīts profesionālis. Tomēr, kad Mollija redzēja, ka viņ� pār meitenes galvu pa�skatās uz slavenību aiz viņas muguras, viņa saprata, ka sargs nemaz nav tik vienaldzīgs pret vakara notikumiem, kā vēlētos izlikties. Novērstās uzmanības dēļ Mollijai iz�devās nostāties tie�i sargam priek�ā un pievērst tam ska�tienu, pirms viņ� bija meiteni uzlūkojis.

Kad viņ� to darīja, Mollijas hipnoze bija kā sitiens sejā. Sargs apstulba.

Paskaties uz manu ielūgumu! Mollija klusi teica, un vīrs, protams, paklausīja.

Tur bija rakstīts:

�IS IR ĪSTS IELŪGUMS UZ AKADĒMIJAS BALVĀM. IZLAID MANI, MANU DRAUGU UN SUNI CAURI BEZ SARE�ĢĪJUMIEM!

IZTURIES NORMĀLI! KAD BŪSIM CAURI, AIZMIRSTI MŪS!

Vīrietis pamāja un redzēja tie�i to, kas viņam bija jā�redz, skaistu ielūgumu ar kaligrāfiskiem, zeltā iespies�tiem burtiem un zelta Oskara statuetes attēlu tā aug��daļā.

Sargs lika Mollijai, Petulai un Rokijam iziet cauri metāla detektoram. Tad Mollija atdeva ielūgumu Rokijam, kas to salocīja un ielika kabatā. Viņi bija iek�ā.

Viņu priek�ā, augstu palmu ieskauts un pilnībā klāts ar sarkanu paklāju, pletās Holivudas bulvāris. Iela izskatījās pēc rāma, līdzena, sarkana ezera. Un uz tā stāvēja sim�tiem cilvēku. Galvenokārt tās bija zvaigznes, ko Mollija pazina un kas izskatījās kā dievi, kuri staigā pa ūdens vir�su. Visi bija nevainojami tērpti pa�os elegantākajos un dārgākajos vakartērpos, kādus vien iespējams nopirkt par naudu. Vīrie�i pārsvarā bija ģērbu�ies melnos zīda, samta vai smalka auduma uzvalkos; sievietes bija grez�nos vakartērpos, ko darināju�i pasaules slavenākie tērpu modelētāji. Da�ām bija gaisīgas, īsas kleitiņas, ta�u vai�rumam tās bija garas. Un, tā kā Mollija nevarēja redzēt viņu kājas, izskatījās, ka viņas slīd pa sarkano ezeru kā daudzkrāsaini gulbji. Aiz misiņa barjerām bija norobe�o�tas platformas, uz kurām stāvēja simtiem laimīgo, kas bija ieguvu�i stāvvietu biļetes, lai noskatītos kino pasaules spīdekļu iera�anos.

-���� Ak, tikai ne to! novaidējās Mollija. Paskaties uz kamerām!

Pār bulvāri liecās tilts. Uz tā stāvēja fotogrāfu siena. Zvaigznes tiem māja un apveltīja tos ar profesionāliem smaidiem. Gar paklāju stāvēja televīzijas kameras un in�tervētāji ar mikrofoniem. Zvaigznes pozēja un smaidīja, apzinoties, ka tās vēro visa pasaule. Milzīgas lēcas grozī�jās pa labi un kreisi, un, kaut arī vēl bija pilnīgi gai�s, gaisā bez mitas mirgoja elektrisko zibspuld�u uzliesmojumi.

-��� Ei, laimīgi teica Rokijs, tad tā jūtas zvaigzne!

-��� Rokij, mēs te nevaram ilgi uzkavēties. Ejam uz priek�u pa bulvāri un teātrī iek�ā, cik ātri vien spējam.

Kad Rokijs saņēma Mollijas miklo roku un vilka drau�dzeni uz priek�u, izbadēju�ās kameras pagriezās, lai viņus saplosītu, gatavas saķert un norīt viņus attēlā.

Mollija da�as īsas nedēļas Ņujorkā bija izbaudījusi zvaig�ņu pasauli, ta�u tagad viņa jutās nepieredzējusi un vēl nedro�āka par sevi nekā Rokijs. Sajūta, kas viņu tir�dīja visvairāk, bija bailes, ka kāds uzliks roku uz pleca un iesauksies: Ei, tev te nav jāatrodas! Vari tūlīt apstāties, apgriezties un iet projām!

-���� Rokij, kā tev �ķiet, vai kāds aptvers, ka mums te nav jāatrodas?

-���� Vienīgi, ja tu turpināsi tā runāt, teica Rokijs, uz�smaidot kamerai. Televīziju skatās arī cilvēki, kas prot lasīt no lūpām.

Un tie�ām, daudzu jūd�u attālumā Oklahomā Oskarus skatījās kāds nedzirdīgs zēns, vārdā Bens. Viņam vien�mēr patika televīzijā lasīt vārdus no lūpām. �ī prasme bija viena no nedzirdīguma priek�rocībām. Piemēram, viņ� ļoti labi pazina prezidentu un viņa sievu, jo nolasīja viņiem no lūpām to, ko viņi saka viens otram tad, kad viņiem tu�vumā nav mikrofonu. Viņ� ļoti gaidīja brīdi, kad televīzijā rādīs prezidenta vēlē�anas. �ovakar, vērojot interviju ar kādu kinore�isoru, viņ� ievēroja pārīti bērnu, kas stāvēja tam tie�i aiz muguras. Viņ� redzēja, kā tie runā.

-���� Vienkār�i izbaudi to, Mollij! Neviens nezina, ka tu neesi ielūgta. Es jau esmu pārliecinājis sevi, ka esmu ielūgts, teica glīts melnais zēns, kas, pēc Bena domām, izskatījās pēc mazas zvaigznes.

Meitene zaļajā kleitā ar nekārtīgajiem matiem viņam blakus atbildēja: Tev taisnība. Tas ir pārāk labi, lai par to uztrauktos. Ta�u iesim teātrī iek�ā, cik ātri vien spējam.

-��� Uz priek�u! mudināja Bens, vēlēdamies, kaut varētu būt kopā ar bērniem televizora ekrānā.

Zibspuldzes zibsnīja nemitīgi. Baltā, spilgtā gaisma iz�cēla pērlēm līdzīgās zobu rindas, kas atklājās superideālos Holivudas smaidos. Tā lika zaigot dimanta kaklarotām, platīna rokassprādzēm un zelta apro�u pogām.

Mirdzēja arī Petulas jaunā kaklasiksna tāpat kā pati Petula. Viņai patika saviesīgi pasākumi. Viņai patika gaisā virmojo�ā enerģija un sajūsma.

Mollija palūkojās apkārt uz visām slavenajām sejām. Tie�i priek�ā viņa redzēja piecas vai se�as slavenības, kuru vārdi bija sarakstā, Primo Sella upurus. Visi izturējās normāli. Nu, protams.

Tur bija Stefānija Gula�a tum�zilā, caurspīdīgā kleitā, tās uzspraustie mati sarkani liesmoja. Da�us soļus atstatu sudrabainā uzvalkā tērpies Kosmosa Dūzis sarunājās ar televīzijas �urnālistu. Mollija varēja saskatīt Herkulesu Stounu baltā uzvalkā, kas virzījās cauri drūzmai ar skaistu ķīnie�u sievieti zem rokas.

Tad meitene ieraudzīja kaut ko, kas lika viņai iek�ķīgi salēkties. Da�u metru attālumā no viņas kāda neliela auguma sieviete tum�ā kostīmā pētīja Molliju, it kā viņu pazītu. Pie sievietes mikrofona bija liela plāksne, uz kuras rakstīts: THE NEW YORK TIMES. Mollija viņu pazina kā Ņu�jorkas lielākā laikraksta mākslas korespondenti. Viņa bija intervējusi Molliju tad, kad tā bija uzstājusies Zvaigznēs uz Marsa. Mollija vilka Rokiju prom, bet bija jau par vēlu.

-���� Hei, atvainojiet! Mollij! Mollij Mūna! �urnāliste sa�jūsmā sauca. Tuvējo operatoru galvas pagriezās Mollijas virzienā.

-���� Mollij, kāds patīkams pārsteigums tevi te ieraudzīt! Un Petula arī! Cilvēki prasa, kad tu atgriezīsies.

Mollijas pagātne bija viņu panākusi, un nebija vairs iespējams tikt vaļā no intervētājas ar mikrofonu.

-����������� Kā tu un Petula esat atguvu�ās pēc nolaupī�anas? izpra�ņāja sieviete.

-������������ Ē� jā, paldies! novilka Mollija, cenzdamās izvai�rīties no lielās lēcas, kas bija pievērsusies viņai. Petula palūkojās aug�up uz to un priecīgi ierējās.

-����������� Un vai tas, ka tu esi �eit, nozīmē, ka tu atgriezīsies uz skatuves vai varbūt parādīsies uz ekrāniem?

Mollija centās neizskatīties apjukusi. Ēē� nē, viņa sacīja. Es �eit tikai pavadu laiku kopā ar savu draugu. Paldies, nu man jāiet!

-����������� Vai �is ir tas draugs, kur� kopā ar tevi taisīja to reklāmklipu? To par bērnu pieskatī�anu ap mums? urdīja �urnāliste.

-����������� Jā, tas esmu es, attrauca Rokijs. Priecājos jūs re�dzēt! Zēns uzsmaidīja kamerai un labprāt būtu sniedzis interviju, ta�u Mollija uzmina viņam uz kājas un pasmai�dīja tā, it kā teiktu: "Nemaz neuzdrīksties!"

Kad Mollija vilka Rokiju prom, viņa dzirdēja �urnālisti sakām: Mollija Mūna ir tikpat noslēpumaina kā alla�. Ta�u lieliski redzēt, ka viņa ir atgriezusies. Varbūt tagad uz spēles ir likta kinoaktrises karjera.

Mollija ieveda Rokiju dziļi pūlī.

-��� Uhhh, viņa noelsās, tas gan bija briesmīgi! �iem avī�u ļautiņiem tie�ām ir laba atmiņa. Tad viņa pama�nīja, ka Petula atpalikusi.

-��� Ak vai, Petula ir iestrēgusi tur! Meitene uztraukti lū�kojās pār plecu uz gaismas zib�ņiem aiz muguras. Ceru, ka ar viņu viss kārtībā.

Mollijai nebūtu vajadzējis uztraukties. Petula izbaudīja savas dzīves zvaig�ņu stundu. Viņai bija patiku�as rampas ugunis Ņujorkā. Bija tik labi atkal tajās peldēties. Mopsene kameru priek�ā grieza galvu pa labi un pa kreisi. Viņa nostājās uz pakaļkājām un lūdzās. Viņa lēkāja riņķī. Fotogrāfiem Petula patika. Tad viņa viltīgi ierējās un aiz�rik�oja meklēt Molliju. Pa ceļam viņa paskrēja garām ga�ra auguma samta uzvalkā tērptam vīrietim ar spēcīgu iedegumu un zirgastē sasietiem melniem matiem. Petula apstājās viņ� smar�oja kā tāds, ko viņa jau kādreiz bija satikusi, kā tāds, kur� bija stāvējis pie kameras da�ās tele�vīzijas studijās Ņujorkā.

Kaut arī Petula to nezināja, vīrietis, kur� viņai uzsmaidī�ja, īstenībā bija viens no vado�ajiem Holivudas re�isoriem. Tas bija itālietis D�ino Pu�i. Viņa pēdējā filma "Sve�inieka asinis" �ovakar bija nominēta kā labākā filma. Petulai pa�tika viņa smar�a. Viņa piecēlās un uzlika ķepas uz vīrie�a kājas, un, kad viņ� pieliecās, lai aprunātos, viņa to apveltīja ar vienu no savām valdzino�ākajām acu izteiksmēm. Tas bija graujo�s skatiens. D�ino bija pārāk �okēts, lai ko teiktu. Petula vilino�i ierējās un tad aizskrēja meklēt Molliju.

Mollija un Rokijs tagad stāvēja pie masīvas akmens ar�kas ieejas Kodaka teātrī. Pie tās kā pagānu elks stāvēja gigantiska zelta Oskara statuja, gandrīz tikpat augsta kā pati arka, it kā Kodaka teātris būtu templis zvaig�ņu pie�lūg�anai. �ī vieta bija tik pārpilna ar slaveniem cilvēkiem, ka nepazīstama seja viņu vidū izskatījās savādi un īpa�i.

-����������� Paskat tik! Rokijs klusi iesmējās. Te ir tik daudz aktieru, ka es jūtos tā, it kā pats piedalītos kādā filmā!

Molliju pārsteidza tas, cik daudzi no aktieriem augumā ir mazāki, nekā viņa bija iztēlojusies. Vērojot aktierus lie�lajos kinoekrānos, viņai bija radies iespaids, ka tiem ir pārcilvēcisks augums. Īstenībā daudzi no viņiem bija ma�za auguma. Tuvumā visas zvaigznes bija tik cilvēciskas. Viens no viņiem urbināja degunu, cits kasīja aiz auss. Mollija bija pārsteigta par to, cik visi �ie cilvēki ir vienkār�i.

-���������� Tas ir jocīgi, vai ne? prātoja meitene. Mums viņu sejas ir tik labi pazīstamas, bet viņi mūsējās vispār nepa�zīst. Es vismaz ceru, ka nepazīst.

Da�as minūtes Mollija un Rokijs uzsūca sevī iespaidus, apzinoties, ka tas ir kaut kas tāds, ko viņi atcerēsies visu mū�u.

-����������� Nu labi, nosprieda Mollija, pietiek ar �o zvaig�ņu dullumu. Ejam iek�ā!

Petula jau bija viņus panākusi, un visi trīs steidzās uz priek�u.

Ta�u izvairīties no reportieriem nebija iespējams. Ziņas par Molliju bija izplatīju�ās strauji.

-��� �au, Mollij! Uzsmaidi mums!

-��� Hei, Petula! Uzrej mums!

Viesnīcā Chateau Marmoset Trinklberijas kundze nolika adīkli un paskatījās televizorā.

-���������� Simon, viņa sauca, nāc paskaties! Man �ķiet, ka es Oskaru ceremonijā redzēju Molliju un Rokiju.

Uz ekrāna pūlī pazibēja divi bērni, kas izskatījās uz mata kā viņas aizbilstamie. Viņa bija pārliecināta, ka dzirdējusi kādu saucam: Hei, Mollij, kas ir tavs draugs?

Ta�u tajā brīdī, kad Nokmana kungs bija iznācis cauri virtuvei, abi bērni jau bija pazudu�i lielajā Kodaka ēkā.

Nu lab, Mjuriel, viņ� teica, nedos tev vairs nekāds rozā dzēriens. Ko tu domā? Mollij un Rokijs ir tepat savā bungalo.

Kodaka teātra slēgtajā priek�pagalmā bija vēsāks un klusāks. �eit nebija atļauts filmēt un ari drūzma bija ma�zāka. Platā pasā�a viņu priek�ā, kas parasti kalpoja kā iepirk�anās pastaigu vieta, bija rotāta ziediem, un pie tās sienām karājās sarkani aizkari. Milzīgas, sarkana paklāja klātas kāpnes kā liela sarkana mēle veda uz ieeju teātrī.

Slavenības grupās stāvēja visapkārt, sveicinot un no�pētot cita citu.

Iestājās pēk�ņs klusums, kad pa durvīm ienāca neviens cits kā Glorija Hīlhārta. Viņu pavadīja kāds ievērojama izskata pavecs vīrs. Gaido�ais pūlis saspringa pielūgsmē. Glorija Hīlhārta bija tik di�a zvaigzne, ka ikviens, kas viņu vēroja, varēja justies vien kā sīka dzirkstīte salīdzinājumā ar viņu.

�ovakar viņai mugurā bija tērps, kas izskatījās pēc zelta spirāles. Spageti resnuma caurulītēs sa�ūts mirdzo�s zīds bija savīts un sasprausts, un veidoja mirgojo�u kleitu, kas klāja ikvienu slavenā ķermeņa daļu. Gulbja kaklu skāva īsta zelta spirāle, kas savienoja viņas galvu ar pleciem kā dārga atspere. Tādas pa�as spirāles bija uz viņas aug�del�miem. Austrumnieciskās acis bija tikpat skaistas un no�slēpumainas kā alla�. Da�i viņu sveicināja ar pieldājīgiem labvakar, citi vēroja klusā cieņā, pie sevis vēloties, kaut arī viņi to pazītu tuvāk. Glorija Hīlhārta demonstrēja savu slaveno smaidu un pagāja garām, graciozi pamājusi ar dārgakmeņiem klātajiem pirkstiem.

Mollija, vērojot, kā iespaidīgās zelta spirāles majestā�tiski slīd pār vestibilu, prātoja, cik neiedomājami Holivu�das karaliene iekļuvusi Primo Sella tīklos. Viņa likās tik cienīga, bet īstenībā nebija neko daudz pārāka par ver�dzeni.

-���� �ī ir lieliska vieta, teica Mollija.

-����������� Bet kā mēs viņus notversim? �ukstēja Rokijs. Mēs ta�u nevaram tā vienkār�i iet un hipnotizēt tos visu acu priek�ā. Turklāt te kaut kur jābūt arī Sellam.

Mollija nervozi palūkojās apkārt. Tā bija ārkārtīgi ne�patīkama doma un viņai tā iepriek� nebija pat ienākusi prātā. Doma, ka Primo Sells varētu būt �eit, viņā izraisīja tādas pa�as izbailes kā no savā vaļā palaista tīģera.

-����������� Mums jāatrod kāda klusa vietiņa. Tad viņas skatiens atplauka. Es zinu, kur.

Rokijs sāka �ēloties: Bet, Mollij, es ta�u nevaru slaistīties pa vīrie�u tualeti! Tā nav tāda kā sievie�u. Zini, tur nav pārāk daudz kabīņu. Viss notiek tie�i acu priek�ā, ja saproti, ko es ar to domāju. Vai es nevaru iet kopā ar tevi un Petulu?

-��� ����, Rokij, protams, nevari! Klausies, �ī doma ir laba! Tualetes dro�i vien ir jaukas un klusas. Tu vismaz vari censties noņemt hipnozi da�ām vīrie�kārtas zvaigznēm. Es darbo�os ar sievietēm.

-��� Bet es neesmu tik prasmīgs kā tu. Man ir jārunā diez�gan ilgi, lai balss iedarbotos.

-���� Rokij, pamēģini! Lūdzu! Tu tie�ām esi pievilcīgs. Tu vari viņiem uzdot daudzus jautājumus par viņiem pa��iem.

Rokijs negribīgi devās uz vīrie�u tualeti vestibila ot�rā pusē. Mollija ar Petulu iegāja sievie�u pūderē�anās telpā.

Tā bija ļoti spilgti apgaismota. No balti flīzētas apaļas telpas ar izlietnēm un spoguļiem varēja nonākt garā, �aurā gaitenī, kura malās sudrabotās kabīnēs atradās tua�letes. Da�as sievietes pielaboja grimu. Viņas neievēroja ne Molliju, kas apsēdās uz ķebļa pie durvīm, ne Petulu, kas pieklājīgi apgūlās zem kosmētikas galdiņa.

Mollija zināja, ka agrāk vai vēlāk kādai no viņas sarak�stā eso�ajām zvaigznēm ir jāienāk telpā. Un tad, kad tās ienāks, viņa būs tam gatava.

Tualetes apkalpotāja iznāca no kādas kabīnes, kur bija sakārtojusi papīra rullīti tā, lai tā vaļējais gals būtu salo�cīts kārtīgā trijstūrī. Viņa bija tērpusies iestērķelētā svīt�rainā formas tērpā ar nelielu baltu apkaklīti, un gai�ie mati bija rūpīgi safrizēti stingrās cirtās. Viņa bija liela auguma sieviete, kura vienā piegājienā varēja apēst divas saldējuma porcijas, ta�u �ovakar apkalpotāja bija pārāk saspringta un sajūsmināta, lai domātu par ē�anu. �is bija lieliskākais vakars visā viņas �etrdesmit gadu ilgajā Losand�elosas tuale�u apkalpotājas karjerā. Viņa bija neiedo�mājami lepna, ka var noslaucīt tualetes podus pēc tam, kad uz tiem sēdēju�i slavenie dibeni. Kad vien kāda vie�ņa iznāca no kabīnes, viņa metās iek�ā, lai visu tīrītu un spodrinātu.

Apkopēja tik acīmredzami izbaudīja savu darbu, ka Mollija tīri vai kautrējās viņu pārtraukt. Ta�u hipnotizēt vajadzēja, un, tiklīdz Mollija atrada bridi, kad telpā nebija neviena cita, viņa ķērās pie darba.

Drīz vien meitene apkalpotāju bija pakļāvusi.

-���� Tu neievērosi, ka es hipnotizēju cilvēkus, Mollija �ukstēja. Tu vienkār�i ignorēsi mani un turpināsi savu darbu. Kad es bū�u prom, tu aizmirsīsi, ka esmu �eit bi�jusi.

Apkopēja pamāja.

-���� Kā tevi sauc?

-��� Brenda Kārtraita, sieviete lēni teica.

-���� Labi, Brenda, pēc �ī vakara tu jutīsies tā, it kā būtu paveikusi pa�u labāko darbu, un visi tevi mīlēs. Neesi tik satraukta. Izbaudi to!

Brenda pamāja, sapņaini pasmaidīja un aizpeldēja, dun�godama dziesmu no mūzikla Dollija.

Mollijai par lielu pārsteigumu un prieku nākamā, kas ieradās pūderē�anās telpā, bija Sukija �ampaniete. Tagad Mollija varēja ķerties pie darba.

�ampanietes jaunkundze bija tērpusies ekskluzīvā nā�ras tērpā. Tas bija zaļi sidrabots, un no tā karājās samtaini jūras ziedi. Visu to klāja sīki piliena formas tīkla caurumi, tērps bija sasiets uz kakla, bet ar ļoti zemu priek�daļu, un vēdera rajonā bija apaļ� izgriezums, kas atsedza Sukijas smaragdiem rotāto nabu. Tērpa svārki ap ceļiem bija tik cie�i sakļauti, ka kājas spēja paspert vienīgi sīkus solī�us, un pēc tam tērps pārgāja velcē, tā ka izskatījās, ka viņa aiz sevis velk jūraszāļu vālu.

Aktrise pieliecās tuvāk spogulim un no vakara somiņas izņēma lūpu zīmuli. Tad viņa apveltīja pati sevi ar īpa�o skatienu it kā viņu negaidot būtu pārsteigu�as �ķīsto�a viļņa �ļakatas un liku�as strauji ievilkt elpu. Apmierināta ar savu skaistumu, viņa pieskārās lidojo�o matu krēpēm. Tie�i tad slavenība spogulī pamanīja Mollijas zaļās acis, kas lūkojās viņā.

Da�u sekun�u laikā Sukijas �ampanietes �oklis bija at�kāries un lūpu zīmulis iekritis izlietnē.

-��� Un tagad, nobēra Mollija, runājot, cik ātri vien spē�dama, tu esi manā varā. Pilnīgi, galīgi un tā tālāk.

Pūderē�anās telpas durvis atsprāga vēlreiz. Mollija ie�vilka elpu un atslīga atpakaļ, kad viņai garām palīgoja Glorija Hīlhārta, līdzīgi zutim kustoties savās zelta spirā�lēs. Redzot Sukiju �ampanieti, bet nepaskatoties uz viņu, Glorija Hīlhārta devās pie sava personiskā spoguļa.

-��� Sukij, mīļumiņ, sveicu! viņa gari stiepa vārdus. Ap�sveicu, ka esi nominēta! Tev nu gan �is ir īpa�s vakars.

Mollija vēroja, kā Glorija atver savu zeltīto vakara so�miņu, izvelk un noskūpsta pekinie�u suņu attēlu.

Sukija �ampaniete, joprojām transā, blenza uz savu at�spulgu spogulī, it kā viņai būtu amputētas smadzenes.

-����������� Vai ar tevi viss kārtībā? pieri saraukusi, jautāja Ho�livudas karaliene, kaut arī viņa nemaz nevarēja saraukt pieri, jo tā bija saņēmusi daudz pretgrumbu injekciju. Viņa ar sarkanu lūpu zīmuli darbojās ap plato muti. Rā�dās, ka tevis �eit nemaz nav, mī-ī-ī-īlulllīt.

Sukijas mēle izkārās no mutes kaktiņa.

-���� Dddth, dde dotha, viņa teica.

Mollija a�i uzsita Glorijai Hīlhārtai pa plecu.

-����������� Viņa sacīja, ka jūtas lieliski. Vai tu �ovakar saņemsi balvu? meitene jautāja. Glorija valdonīgi pagriezās, lai paskatītos, kas iedro�inājies viņu uzrunāt, un tad, kad Mollijas acu skatiens sastapās ar slavenās aktrises ska�tienu, Mollija bija paņēmusi arī viņu. Glorija Hīlhārta stā�vēja kā sazāļots dzīvnieks. Viņas izstieptais kakls nolai�dās, un viņa izmeta somiņu.

-����������� Pareizi, noskaldīja Mollija, vērojot durvis un cerot, ka vairs neienāks neviena no Holivudas radībām. Jūs abas esat pilnīgi manā varā, un es gribu, lai jūs kaut ko izdarāt manā labā.

Abas pamāja.

-���������� Es gribu, lai jūs atcerētos, viņa turpināja. Domājiet par Primo Sellu! Viņ� hipnotizēja jūs, vai ne?

Abas sievietes pamāja. Mollijas sirds sajūsmā salēcās.

-������������ Es gribu, lai jūs atceraties, ko Primo Sells pavēlēja jums darīt.

Abas atkal pamāja.

-����������� Labi. Manas spējas ir spēcīgākas par Primo Sella spē�jām. Un tagad es jums pavēlu aizmirst visas Primo Sella pavēles. Jums jāizdzē� no prāta viņa rīkojumi! No �īs

dienas jūs varat rīkoties tā, kā jums patīk. Jūs vairs nekad neklausīsiet Primo Sellam! Patiesībā jūs viņam neiesiet ne tuvu.

-��� Ne-varu, monotoni teica Glorija.

-���� Es ne-va-ru pa-klau-sīt, atbalsoja Sukija.

-Jūs to darīsiet! uzstāja Mollija, juzdamās kā skolas direktore, kurai jātiek galā ar nepaklausīgiem skolēniem. Es negribu dzirdēt �īs nejēdzības, viņa stingri teica, pati pārsteigta par savu runas veidu. Viņai bija jātiek galā ar aktrisēm, iekams pūderē�anās telpā bija ienākusi kāda cita.

-��� Ieskatieties man acīs!

Viņa pastiprināja acu skatiena spēku, līdz Glorijas Hīlhārtas sirds sāka dauzīties un Sukijas �ampanietes ķer�menis sāka slīgt zemē, spicajām kurpēm salokoties zem viņas. Petula smilkstēja. Mollijai tie�ām nepatika redzēt viņas �ādā stāvoklī, ta�u citas izejas nebija.

-��� Pastāstiet man, ko Primo ir licis jums darīt, viņa pa�vēlēja Glorijai.

-��� Ļoti slepeni, paziņoja Holivudas karaliene.

-����� Klausies, Glorija! teica Mollija, pārsteigta un uz�traukta par to, ka neviens no viņas rīkojumiem neiedarbo�jas. -Ja tu vēli sev labu, tu pastāstīsi to man, un tūlīt!

-��� Es nevaru tev neko pa-stāstīt, nogārdza Glorija un sāka raustīties. Tas nav ie-spē-jams.

Abas zvaigznes saļima Mollijas spiediena ietekmē. Para�sti cilvēki pilnībā pakļāvās �ādam hipnozes spiedienam. �ī neveiksme bija satrieco�a. Ja Mollija vēl turpinātu abas uz�lūkot, viņas gulētu uz grīdas. Sells bija tās nohipnotizējis tik pamatīgi, ka pat Mollijas spēcīgākie centieni nespēja aktrises atbrīvot. Kā viņ� bija to panācis?

-��� Nu labi, meitene padevusies teica, vēlēdamās atkal novest abas cilvēka cienīgā stāvoklī. Pēc mirkļa, kad es noklik�ķinā�u pirkstus, jūs aizmirsīsiet, ka esat biju�as transā, un izturēsieties normāli.

�ajā brīdī Mollija redzēja savā priek�ā paveramies neie�domājami vilino�u iespēju. Meitene atkal vēlējās izbaudīt to skurbino�o varas sajūtu, kāda viņai bija ikreiz, kad kāds izpildīja viņas rīkojumus. Mollija varēja mainīt �o cilvēku dzīvi vai arī likt tiem izdarīt kaut ko viņas labā.

Mollija ta�u varēja likt slavenībām ielūgt viņu un Rokiju pie sevis mājās uz pusdienām. Meitene varēja pastāvēt uz to, ka viņai, Mollijai, kopā ar tām jāpiedalās nākamajās filmās. Mollija būtu varējusi likt Sukijai �ampanietei vadīt kampaņu lietusme�u glāb�anai.

Tā vietā, dzirdot Brendu Kārtraitu laimīgi dungojam, Mollija pēk�ņos cēlsirdības uzplūdos pavēlēja: Sukij un Glorija, �ovakar jūs ievērosiet, cik izcila darbiniece ir tua�letes apkalpotāja Brenda Kārtraita. Patiesībā jūs viņai pēc tam uzrakstīsiet vēstuli, kurā pastāstīsiet, ka vakars bez Brendas brīni�ķīgā darba nekad nebūtu bijis tāds, kāds tas bija. Jūs pat varat ielūgt viņu uz tēju. Un tad jūs abas atcerēsieties, ka �is bija pats ievērojamākais gadījums Oskara ceremonijā. Un tagad, kad vien es teik�u "pūderis puff", jūs atkal būsiet zem mana pūdera� ē� es gribēju teikt, manā varā*. Mollija vēlreiz noklik�ķināja pirkstus, un abas sievietes atjēdzās.

-���� Es prasu, vai ar tevi viss kārtībā? atkārtoja Glorija Hīlhārta, atsākot no tās vietas, kur bija pārtraukusi.

-���� Protams. Vai zini, ka �ovakar esmu pieteikta Oskara balvas nominācijai par savu lomu filmā Sve�inieka asi�nis?

-Jā, mīļumiņ, es tikai apsveicu tevi!

-���� Vai tie�ām? Sukija �ampaniete nevarēja saprast, kā viņa nav dzirdējusi Glorijas apsveikumu. Tad no viņas

* powder pūderis, power vara (tulk. no angļu vai.) 140

lūpām atskanēja savāds, kluss kliedziens tā varētu brēkt kāds alnis.

-���� Ak nē jel! Man nokrita lūpu zīmulis, un nu tas ir pa�zudis. Tā ir slikta zīme. �o lūpu zīmuli īpa�i man radīja Vilomena Dreikslenda. Redzi, tas ir ideāli pieskaņots mana tērpa krāsām. Ak, augstā debess, es vairs nedomāju, ka varētu iegūt Oskaru!

Glorija Hīlhārta neldausījās. Kad viņa noliecās, lai pa�celtu savu somiņu, viņa pamanīja Petulu.

-���� Ak, kāds bri-ī-īni�ķīgs sunnis! viņa stiepa vārdus. Vai tas ir tavs? viņa jautāja Mollijai. Parasti man mop�i nepatīk. Es mīlu pekinie�us, bet cik brīni�ķīgs sunnītis! Aktrise pieliecās, saņēma rokās Petulas galvu un noskūpstīja tās purnu. Petulu nomāca zvaigznes par�fīms, un viņa ļoti nopriecājās, kad no kādas kabīnes iznāca Brenda Kārtraita un Glorijas uzmanība tika novērsta.

-���� Brenda, mī-ī-īļumiņ! Glorija jūsmoja. �ovakar tu esi paveikusi brī-ī-īni�ķīgu darbu. Balvu vajadzētu saņemt tev.

Brenda, slīkstot Glorijas un Sukijas glaimu straumē, bija pārāk saviļņota, lai spētu ko pateikt.

Vēl da�as reizes papliķēju�as Petulu, vēl vairākas reizes pateiku�ās Brendai par viņas izcilo darbu un vēl vairā�kas reizes uzvēdīju�as savas smar�as, abas aktrises bija prom.

Mollija atslīga uz ķebļa. Viņa jutās pagalam apjukusi. Viņa no visas sirds bija centusies noņemt hipnozi abām zvaigznēm, bet tas nebija izdevies. Viņa nespēja izprast, kāpēc.

Hipnozes grāmatā nekas nebija teikts par hipnozi, kuru nevarētu atcelt. Līdz �im Mollija bija domājusi, ka ikvie�nam, kur� reiz ticis hipnotizēts, hipnozi var arī noņemt. Sellam kaut kā bija izdevies padarīt hipnozi pastāvīgu.

Mollijai nebija ne jausmas, kā viņ� to paveicis. Viņa ju�tās tā, it kā viņas priek�ā būtu masīvas tērauda durvis ar dzelzs piekaramo slēdzeni un viņai nebūtu atslēgas. Mollija sāka apjaust Sella spēju patiesos apmērus.

Sella hipnotizētie cilvēki bija iekļuvu�i lamatās pilnīgi un galīgi. Ja jau Primo Sells spēj noturēt tos savā kontrolē tik ilgi, cik vien grib, viņ� ir neuzvarams. �ī doma bija ļoti biedējo�a. Viņ� kļūs arvien varenāks un arvien bagātāks. Un viņ� kontrolēs arvien vairāk cilvēku visā Amerikā varbūt pat visā pasaulē. Primo Sells par hipnozi zināja nesalīdzināmi vairāk nekā Mollija. Un varbūt tie�i tagad viņ� atrodas �ajā ēkā. Meitene bija nobijusies.

Mollija dzirdēja, ka ārpusē skaļrunis aicina cilvēkus ieņemt vietas zālē. Vēl da�as sievietes iesteidzās pūderē�anās telpā pirms ceremonijas sākuma. Mollija vēl cerēja. Varbūt viņas tīldos iekļūs citi Sella upuri citi, kuri varbūt nav pakļauti tik spēcīgai hipnozei. Viņai jācen�as uzzināt vairāk par to, kas noticis ar �iem cilvēkiem.

Tomēr cerības vakara gaitā neattaisnojās.

Visu vakaru ļaudis gāja ārā no zāles, lai ieturētu pauzi. Sievietes ielidoja pūderē�anās telpā, lai pārbaudītu seju un apmeklētu tualeti. Mollija sastapās ar lielām un ma�zām kinozvaigznēm, kā arī ar trim re�isorēm, �etrām pro�ducentēm, piecām scenāristēm, vienu operatori un vienu kostīmu modelētāju. Viņa secināja jo slavenākas ir �īs sievietes, jo lielāka iespēja, ka viņas hipnotizējis Sells. Viņ� bija nohipnotizējis divas re�isores un vienu produ�centi. Un atkal visi viņa dotie rīkojumi bija cie�i un ne�lokāmi.

Vakars ritēja Akadēmijas balvu publikas priek�ā. Visi skatījās fragmentus no gada labākajām filmām. Tika pie��ķirts Oskars pēc Oskara. Sajūsmināti un emocionāli cilvēki kāpa uz skatuves, lai tos saņemtu. Petula smilkstēja, jo gribēja iet un skatīties.

Beidzot pie pūderē�anās telpas durvīm atskanēja klau�dziens. Tas bija Rokijs. Viņ� bija ļoti saīdzis. Visi, kuri bija ienāku�i vīrie�u tualetē, bija pārāk steidzīgi, lai runātu ar viņu.

-��� Tas bija tie�ām stulbi, Rokijs strupi noteica.

Mollija pastāstīja viņam par savu atklājumu.

-��� Bet kā to var izdarīt? jautāja Rokijs.

-������������ Es nezinu. Izskatās, ka viņ� tās ir aizzīmogojis no iek�puses. Uzskrūvējis viņām vāku. Tas ir savādi.

-��� Tas ir bīstami.

-���� Man pietiek, teica Mollija. Ejam mājās!

Petulai par lielu prieku viņi izgāja tuk�ajā vestibilā. No turienes varēja dzirdēt apslāpēto troksni, ko radīja cilvēki zālē. Mollija un Rokijs nolēma, ka pirms aizie�anas jāuzmet īss skats notieko�ajam. Abi klusi ieslīdēja iek�ā un paslēpās aiz aizkara zāles tum�ajā stūri.

Zāle bija milzīga tā atgādināja dziļu, sarkanu muti, kurā izkārtotas zobiem līdzīgu sēdekļu rindas. �ajos zobos sēdēja simtiem smokingos, vakartērpos un dārgakmeņos tērptu cilvēku, kuri skatījās, klausījās, aplaudēja un jutās labi. Mollijai likās, ka viņi sē� kāda izsalku�a briesmoņa rīklē, kura vārds ir �ovbizness.

Zāles malās piķējo�as kameras uz metāla strēlēm ap�tvēra un pētīja publiku. "Rīs fiksēja slavenību reakciju tad, kad tika paziņots kāds uzvarētājs. Ikviena zvaigzne apzi�nājās, ka to vēro miljoniem cilvēku visā pasaulē.

Ceremonija bija nonākusi līdz balvai Labākā galvenās lomas aktrise. Uz milzīgā ekrāna parādījās fragments, kurā Tanja Tolaili tēlo galveno lomu filmā Ceļ� uz pirmatnību, un tad attēls sadalījās �etrās daļās. Tie�ās pārraides kameras pievilka klāt �etras aktrises, kuras bija nominētas �im Os�karam, un virs skatuves divu metru augstumā parādījās viņu cerību pilnās sejas. Protams, viena no tām bija Sukija �ampaniete.

Balvas pieteicēja, spāņu aktrise spārnotā kleitā, kas teju, teju gatavojās aizlidot, turēja rokās aizzīmogoto Oskara aploksni. Viņa to atplēsa, izvilka iek�ā eso�o kartīti� pub�lika aizturēja elpu� un viņa paziņoja: Un uzvarētāja ir� Sukija �ampaniete par Sve�inieka asinīml

No zāles atskanēja spiedziens, kad Sukija saprata, ka ir uzvarējusi. Ekrānā pārējās trīs aktrises centās slēpt savu vil�anos. Publika me�onīgi aplaudēja.

Sukija drebot piecēlās. Viņa noskūpstīja cilvēkus sev blakus savu māsu un filmas re�isoru D�ino Pu�i sa�vāca savu nāras tērpu un centās graciozi izslīdēt pa eju. Sasniegusi skatuvi, viņa pārsteigumā aizklāja muti ar roku. Visu mū�u viņa savā prātā bija iztēlojusies �o brīdi un tagad vairs nespēja sakarīgi domāt. Pēc mirkļa, kas likās kā stunda, bet tajā pa�ā laikā kā sekunde, zelta Oskars tika iespiests viņas rokās un balvas pieteicēja noskūpstīja viņu uz vaigiem.

-��� Labs darbs, labs darbs, viņu apsveica spāņu aktrise, stumjot pie mikrofona.

Sukija �ampaniete sajuta kameru acis uz savas sejas. Viņa pasmaidīja, apzinoties, ka pavērtās lūpas parādās miljonos televīzijas ekrānu visā pasaulē.

Viesnīcā Chateau Marmoset Trinklberijas kundze rau�dāja aiz prieka par Sukijas �ampanietes uzvaru.

-��� Viņa ir pelnījusi katru tās mazās statujas collu, teica Trinklberijas kundze. Ak, cik viņai tā ir brīni�ķīga diena! Es domāju, ka viņas māte ļoti lepojas ar viņu.

-��� Varbūt viņa ir bārene, teica D�emma.

-���� Es domāju, ko gan Sukija teiks, turpināja Trinklbe�rijas kundze. Viņa izskatās �ausmīgi satraukta.

Televīzijā Sukijas mazā sejiņa izskatījās tā, it kā viņa gaidītu aplausus rimstamies. Īstenībā viņa izmisīgi centās atcerēties iepriek� sagatavoto runu. �ķita, ka uzvaras pār�steigums ir iztuk�ojis viņas galvu.

Trinklberijas kundze apslaucīja acis.

-��� Paldies! iesāka Sukija �ampaniete, meldējot smadze�nēs pazudu�ās runas dāvanas. Beidzot viņa tās atrada.

-Jā, aktrise nopūtās. Es gribu pateikties visiem, kas radīja iespēju man piedalīties �ajā filmā. Man tas bija ne�iedomājams piedzīvojums, un bez jums visiem es �odien te nestāvētu. Bet, pirmkārt, mana pateicība ir veltīta brī�ni�ķīgajai Brendai Kārtraitai, kura arī �ovakar ir �eit. Viņa uztur Kodaka teātra pūderē�anās telpu tik lieliskā kārtībā, ka es tajā varētu pavadīt visu vakaru. Es nekad neesmu re�dzējusi tik brīni�ķīgi notīrītus tualetes podus. Jā, Brenda, paldies tev, tu esi padarījusi man �o vakaru par vienu vienīgu prieku!

-���� Kas par jauku meiteni! priecājās Trinklberijas kun�dze.

Publika domāja smieties vai ne, un da�i arī iesmējās. Citi juta līdzi Sukijai �ampanietei. Viņi apzinājās, ka uz�vara aktrisi noteikti ir dziļi aizkustinājusi, tāpēc viņi sāka aplaudēt. Da�i re�isori pie sevis atzīmēja �ampanietes jaunkundzi kā ekscentriskāku un interesantāku aktrisi, nekā viņi bija domāju�i pirms tam.

Sukija �ampaniete apjukusi pasmaidīja un pameta ska�tuvi.

Rokijs no malas pa�ķielēja uz Molliju.

-��� Savāda izturē�anās. Es ta�u nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar tevi?

-���� Es nebiju domājusi, ka viņa tā pateiks, Mollija vai�nīgi sacīja.

Mollija, Petula un Rokijs stāvēja aiz aizkara un vēroja ceremoniju. Beidzot viss bija galā, un sajūsminātais, tērgājo�ais pūlis izbira laukā, piepildot vestibilu un gaiteņus.

Stumdīta �urpu turpu, Mollija uztvēra sarunas beigas par Deivīnas Natelas nolaupī�anu.

-���� Vai tu domā, ka tā ir nolaupī�ana? Kāpēc tad Deivī�nas ģimene nav saņēmusi prasību par izpirkuma mak�su? jautāja kāds vīrietis.

-���� Es zinu tikai to, atbildēja viņa sarunu biedrs, ka esmu nolīdzis miesassargu, kas pavada manus bērnus uz skolu. Es vairs neļauju tiem iet ārā vieniem.

Pēk�ņi Mollija un Rokijs sajuta, ka viņiem būtu vajadzē�jis aiziet agrāk. Lai izvairītos no kamerām, viņi nolēma pamest ēku pa saimniecības izeju. Un tie�i tad kāda roka uzsita Mollijai uz pleca.

Mollija apsviedās apkārt. Virs viņas slējās gara, valdo�nīga sirma vīra stāvs. Mollija parāvās sāņus un tik tikko spēja apspiest kliedzienu.

Primo Sells smaidīja. Man ļoti �ēl, ka liku tev palēk�ties, viņ� sacīja.

Mollija centās padzīt no sejas pārbīli. Sells skatījās tie�i uz viņu. Mollija pazina viņa da�ādo krāsu acis. Viena bija tirkīzzaļa, bet otrai piemita savādi brūns tonis. Viņa re�dzēja vīrie�a spalvaino degunu.

-��� Priecājos, ka izdevās tevi noķert, viņ� turpināja sirs�nīgā, draudzīgā balsī. Tu ta�u esi Mollija Mūna, vai ne? Mans vārds ir Primo Sells. �is te ir mans dēls Sinklērs. Viņ� pastāstīja par tavu uzstā�anos Ņujorkā pagāju�ajā gadā. Tad jau tu laikam esi divdesmit pirmā gadsimta zvaigzne.

Aiz Sella Mollija saskatīja Sinklēru. Viņam bija gai�i ma�ti, zilas acis, viņ� bija vingrs un iededzis.

-���� Sveika! viņ� smaidot teica, it kā viņa dzīves galve�nais mērķis būtu savaldzināt Molliju. Petula ieņurdējās. Mollija uzreiz saprata, ka Sinklērs ir tas pats vīrietis, kur� ienāca Sella birojā naktī, kad viņi bija paslēpu�ies zem galda. Viņa paspēra soli priek�ā Petulai, lai aizsegtu to.

-���� Ir tāds izaicinājums tevi satikt, sacīja Primo Sells. Mani vienmēr interesē jaunas zvaigznes.

Viņa balss bija plūsto�a un gluda, it kā balsene, mēle un zobi būtu ieziesti ar �ķidru silikonu. Viņa savādās acis bija platas un spulgas. Mollija nevēlējās tās uzlūkot. Primo pasniedza manikirēto roku, lai meitene to paspiestu. Viņa to nepieņēma.

Primo Sells laikam uztvēra Mollijas vilcinā�anos kā kautrību. Viņ� teica: Nu, protams. Tev ta�u nav ne jaus�mas, kas es esmu, vai ne?

Mollija izlikās, ka viņu nepazīst, un pakratīja galvu. Vīrie�a balss bija �ausmino�i valdzino�a, un viņa juta, ka pēc iespējas ātrāk jābeidz tajā klausīties.

-���� Priecājos jūs satikt, Mollija nomurmināja un sāka novērsties.

Primo nebūt nejutās atraidīts. �ai nenobriedu�ajai zvaigznītei dro�i vien ir iestāstīts, ka Holivuda ir īsts hai�zivju dīķis, kur katrs vēlas nokost no viņas pa gabaliņam.

-��� Es tie�ām vēlētos iepazīties ar tevi tuvāk, viņ� mur�rāja. Mollij, �ovakar es rīkoju pa�as spicākās viesības Holivudā. Tur būs visi. Tur ir jābūt. Es priecātos, ja tu un tavs draugs būtu mani viesi. Sells pasniedza Mollijai divus melnus ielūgumus ar zeltītām �agatām.

-��� Gaidu jūs! Primo Sells vēlreiz pasmaidīja un izzuda trok�ņainajā pūlī.

Mollija un Rokijs aplūkoja ielūgumus. Abi klusēja.

Beidzot Mollija pārtrauca klusumu. Mēs jau varam tur aiziet tikai uz brītiņu.

-���� Mums nav tur jāiet, uztraucās Rokijs. Vai tad tu neredzēji, kā viņ� uz tevi skatījās?

-���� Mums jāiet, jau pārdomājusi uzstāja Mollija. Tikai padomā tā mums būs lieliska iespēja uzzināt par viņu vairāk. Mums jāatklāj, kā viņ� panāk savu nepārvaramo hipnozi. Varbūt kaut kas viņa mājā dos mums kādu no�rādi. Viņam dro�i vien ir speciāla hipnotizē�anas istaba, no kuras mēs ari varētu kaut ko uzzināt. Ja Sells ir nolaupī�jis Deivīnu, varbūt viņ� to ir noslēpis bēniņos vai kur citur. Rokij, es saprotu, ka tas ir tāpat, kā doties lauvu midzenī, bet mums tas ir jādara.

-��� Mollij, doma par to, ka mēs varētu dro�i ok�ķerēt Sella mājā, ir tas pats, kas iedomāties, ka ir dro�i rotaļāties transformatoru būdā un netikt nosistam ar strāvu.

-���� Nē, sacīja Mollija, paņēmusi rokās Petulu, jo mēs tur neejam rotaļāties, mēs ejam noslēgt strāvu.

Mollija un Rokijs īsti nezināja, kā nokļūt līdz Primo Sella mājai. Viņu �oferis bija prom, un abi saprata, ka sadabūt taksi pie Kodaka teātra ēkas būtu sare�ģīti, jo tur drūzmējās autogrāfu mednieki. Tāpēc, ieraudzīju�i vecu, garkājainu aktieri, kas saulē iedegu�ajā rokā turēja ielūgumu ar �agatas attēlu, viņi tam pieklājīgi pavaicāja, vai tas nevarētu viņus aizvest. Mollija pazina viņu no ve�cām kovboju filmām, kas bija atrodamas videokase�u ska�pītī Laimes namā. Tas bija Dastijs Goldmans.

-��� Ja vien jums nav iebildumu pret neērtībām, varu jūs aizvest. Mana ma�īna ir tur tālāk, viņ� teica, smaidam sa�ķobot vēju appūsto seju.

Priecīgi beidzot sastapt kādu, kas �ķiet īsts un kam ne�rūp tas, cik ērta ir viņa ma�īna, Mollija un Rokijs sekoja Dastijam Goldmanam uz Kodaka teātra aizmugures ieeju.

-��� Esmu pārsteigts, ka pazināt mani, viņ� kautrīgi tei�ca. Jau gadiem neesmu piedalījies nevienā lielā filmā.

-���� Kāpēc tad jūs bijāt balvu ceremonijā? jautāja Ro�kijs.

-���� Kāda mana sena draudzene bija re�isore filmai, kas tika nominēta par labāko mūziku, un viņas vīrs nevarēja iet saķēris kaut kādu ka�ķi -, tāpēc viņa man piedāvāja �amējā biļeti un ielūgumu uz dropi. Domāju, ka jāaiziet veco laiku dēļ.

Kad viņi nonāca pie teātra pre�u piegādes durvīm, sa�ule jau bija norietējusi un kļuvis aukstāks. Dastijs aizveda Molliju, Petulu un Rokiju līdz apdauzītai automa�īnai ar nolai�amu jumtu. Tā bija sarūsējusi, apskrambāta un no�ķiesta netīrumiem.

-��� Kāpēc gan citi neiet ārā pa aizmugures durvīm? jau�tāja Mollija. Te ta�u nav nekāda pūļa.

-���� Nu, tie�i tā. Cilvēki jau vēlas, lai viņus pamana citi, it īpa�i kameras, teica Dastijs. Jo bie�āk tiek publicēts viņu attēls, jo slavenāki viņi kļūst. Jo slavenāki viņi kļūst, jo vairāk kameru vēlas iegūt viņu attēlu. Tā ir spirāle, kas vijas un tinas, un vairums aktieru ir gatavi uz tās uzsēs�ties. Viņi pa �o spirāli vēlas nokļūt augstāk, nekā kāds to ir spējis pirms viņiem. Augstāk par Merilīnu Monro vai Elvisu. Viņi vēlas kļūt par dieviem cilvēku priek�ā. Tāpēc arī tikai nedaudzi saglabā sevi. Viņ� iekāpa savas neaiz�slēgtās ma�īnas priek�ējā sēdeklī. Es jau nesaku, ka dau�dziem �eit nebūtu īsta talanta. Viņi ir tie�ām labi aktieri un pasaules klases re�isori, bet daudzus no viņiem iesūc �ī stulbā spirāle.

Mollijai un Rokijam patika Dastijs. Viņa kājas turējās pie zemes un galva bija īstajā vietā. Abi ielēca vecajā Thunderbird un ieslīdēja tā novalkātajos ādas sēdekļos. Dastijs ar kreiso roku satvēra apsūbēju�o hromēto stūres ratu, ieslēdza aizdedzi, un pēc da�iem ātrumkloķa pārslēdzieniem un motora rēcieniem viņi jau bija prom.

Brauciens ma�īnā ar nolaistu jumtu bija atspirdzino�s, bet pavēss. Dastijs iedeva Mollijai jaku, kur ietīties. Petula sēdēja viņas klēpī un ar mēli ķēra vēju. Viņi brauca atpakaļ pa Holivudas bulvāri un palielināja ātrumu, joņoja cauri Rietumu Holivudai, garām nozibot spilgtajām restorānu, viesnīcu un bāru gaismām. Petulas ausis plīvoja vējā.

-��� Tev patīk mūzika?

-��� Es to mīlu, apgalvoja Rokijs.

Dastijs ieslēdza kantri un vesternu mūzikas radiosta�ciju.

-��� Pats ari kaut ko spēlē?

-��� Ģitāru, atbildēja Rokijs.

-����������� Vai jūs tur kādreiz esat bijis? Mollija vaicāja, kad viņi brauca garām Beverlihilsas viesnīcai.

-����������� Jā. Tā ir ļoti dārga visa zeltā un rozā un pilna spil�venu. Tur iek�ā ir kā salve�u kastē. Viņ� pievērsās ceļam. Redziet tur aug�ā? Tā ir Primo Sella villa, visa vienās gaismās.

Mollija pazina Sella māju no Lusijas fotogrāfijām. Tā milzīga slējās augstu pakalnā, un ap to pletās ciedru parks. Tas pelēkās mūra sienas un dārzus apgaismoja sudrabaini starme�i. Viņiem braucot aug�up, Sella teritorija arvien vairāk pazuda skatam, līdz beigās viss, ko varēja redzēt, bija augstā siena, kas ieskāva villu.

Dastijs piebrauca pie iespaidīgajiem vārtiem, izslēdza mūziku un parādīja viņu ielūgumus apsargiem.

-��� Nekad neesmu �eit bijis, viņ� paskaidroja.

-��� Mēs arī ne.

Mollija cerēja, ka viņas straujais lēmums ierasties �eit neizrādīsies neprātīgs.

Viņiem vajadzētu pēc iespējas ātrāk veikt izmeklē�anu un cerēt, ka Sēlis būs pārāk aizņemts ar viesiem, lai do�mātu par bērniem.

Dastijs sekoja virknei citu ma�īnu pa garo, līkumaino ceļu, garām ciedriem un maziem ezeriņiem ar krāsainām zemūdens gaismām. Viļņotajos mauriņos bija izkaisītas milzīgu apmēru skulptūras, kas attēloja robainus tērauda briesmoņus, kuri izskatījās tā, it kā ganītos pilnmēness gaismā. Vietumis zālē kustējās mazas gaismiņas.

-���� Mākslas mīļotājs. Domāju, ka iek�ā jābūt veselai ko�lekcijai. Tātad, Dastijs sausi bilda, ari tad, ja cilvēki nebūs interesanti, varbūt tādi būs priek�meti, kas karājas pie sienām. Un, aplūkojot saimnieka mākslas priek�me�tus, gūstam priek�statu par viņu pa�u.

Ceļ� noveda pie grantēta laukuma aug�ā aiz galvenās ēkas, kur apkalpotājs norādīja Dastijam uz vietu pie sie�nas. Autostāvvietas vidū strūklakas centrā atradās lidoju�mam sagatavojusies liela akmens �agata. No tās spārnu galiem tecēja ūdens.

Mollija izkāpa no ma�īnas un iedziļinājās ainavā. Zem viņiem bija Primo Sella mājas jumti, skursteņi un aug�ējo stāvu logi. Aiz muguras pletās Losand�elosas pla�umi kā sega, kas sastāv it kā no miljoniem Ziemsvētku svecī�u, no kurām da�as sakārtotas pareizās rindās, bet citas veido krāsu un mirgojo�a neona jūkli.

-��� Esmu dzirdējis par �o skatu. No �ejienes pilsēta �ķiet kā datora slēgumu shēma, vai ne? ierunājās Dastijs, kad viņi cauri liesmojo�ām lāpām devās lejup pa akmens pakāpieniem uz mājas aizmuguri.

Pa labi un pa kreisi izkārtoti ro�u dārzu ornamenti, un katrā no tiem uzstādītas vēl citas tērauda skulptūras. Petulai ejot garām, astes spalvas izpleta kāds pāvs. Kāpņu lejā bija japāņu ūdensdārzs ar ziedo�iem kokiem. No iz�griezumiem rotāta koka gājēju tiltiņa nokarājās violeti gliclniju puduri. Dīķi zem tā starp ūdensro�u lapām peldēja lielas oran�i un balti lāsumainas zivis.

-���� Ķīnas karpas, Dastijs norādīja uz tām, kad viņi �ķēr�soja tiltiņu. Mollija saprata, ka �ī ir pirmā reize, kad viņa atrodas tie�ām bagāta cilvēka mājā. Meitene nodomāja, cik ārkārtīgi īpa�ai jābūt sajūtai, katru dienu pārnākot mā�jās �ādā vietā. Viņi pagāja zem arkas un nokļuva pie apa�ļa, bruģēta pagalma, kur viņus pārsteidza olas skulptūra, pēk�ņi no savas aug�daļas iz�aujot oran�u liesmu stabu. Priek�ā bija kokgriezumu ornamentiem rotātas durvis. �eit ielūgumus pārbaudīja vēl viens apsargs. Tad Mollija, Petula un Rokijs sekoja Dastijam vestibilā ar augstiem griestiem.

Pāri margām viņi varēja nolūkoties lielā zālē. Platas ozolkoka kāpnes veda lejup uz marmora grīdu, kuras or�naments izskatījās tā, it kā pa grīdu kāds būtu izlaistījis kafiju. No telpas aiz zāles plūda d�eza mūzika. Dodoties lejup pa kāpnēm, Mollija skatījās pa labi un pa kreisi uz garo zāli, no kuras varēja nokļūt citās mājas daļās. Visur rosījās apkalpotāji un apkalpotājas, kas steidzās iek�ā un ārā no telpām ar glā�u un uzkodu paplātēm.

-���� Ejam ārā uz mājas priek�pusi! vedināja Dastijs un virzīja viņus uz Primo Sella viesu telpu.

No milzīgās zāles, kuru tagad pildīja viesi, uz laiku bija iznestas mēbeles. Griestu vidū karājās varenu apmēru kroņlukturis, no kura kā tūksto�iem rasas pilienu noka�rājās kristāla gabaliņi. �etru cilvēku ansamblis spēlēja Tu esi ieguvusi manī. Kad viņi gāja garām mūziķiem, Dastijs nedaudz pagorījās smieklīgā dejā un izveda viņus ārā.

Kad viņi iznāca uz tenisa laukuma izmēru balkona, kāda balss iesaucās: Ei, Dastij, tu esi klāt!

Slaida, skaista arābiete sarkanā caurspīdīga auduma kleitā apvija rokām vecās filmu zvaigznes kaklu.

-���� Lai jums labs vakars, bija prieks jūs satikt! Dastijs atsveicinājās, pamājot Mollijai un Rokijam un pagrie�o�ties, lai pievienotos savai draudzenei re�isorei.

Kāds apkalpotājs piedāvāja Mollijai un Rokijam augļu kokteiļus. Petula apēda olīvu, ko bija atradusi uz grīdas. Tad viņa sāka sūkāt tās kauliņu. Mollija aplūkoja Primo Sella mājas fasādi.

Mājai bija �etri stāvi. Pa apak�stāva logiem viņa redzēja cilvēkus svinam viņiem rokās bija �ampanie�a un trij�stūrainas kokteiļu glāzes. Glorija Hllhārta bija apkampusi D�ino Pu�i; Herkuless Stouns apbrīnoja Sukijas �ampanietes Oskaru; Stefānija Gula�a ar skūpstu apsveica Karali Alni. Ieradies bija pat politiķis Gandolli, kuru Mollija pa�zina no vēlē�anu kampaņas plakātiem visā pilsētā. Nakts gaisu pildīja �alas, smiekli un sajūsma. Cilvēki izbaudīja sajūtu, ka �ovakar Holivudā �is ir labākais saviesīgais pa�sākums.

Daudzi no viņiem "ķemmēja" telpas, lai aprunātos ar svarīgākajiem cilvēkiem. Aktieri centās apburt re�isorus, re�isori pieglaimojās producentiem, producenti meklēja zvaigznes, par kurām domāja, ka tās varētu padarīt viņu nākamo filmu par kases grāvēju.

Bet Mollija apzinājās, ka viņiem ir paveicies nokļūt �eit �ādā vakarā. Lejā villa zumēja no trok�ņa un rosības, bet aiz aug�ējo stāvu logiem nebija redzama nekāda kustība. Pietiekami jauki un klusi, viņa nodomāja, lai nedaudz pa�pētītu.

Mollija un Rokijs iztuk�oja savus augļu kokteiļus un atgriezās it kā kafijas pielaistītajā marmora zālē. Ozolkoka kāpnes, pa kurām viņi devās lejā, pildīja trok��ņaini ļaudis, un kāpņu aug�galā stāvēja divi apsargi. �ādā situācijā aug�ējos stāvos iekļūt nebija iespējams. Mollija un Rokijs nolēma sākumā pārlūkot apak�stāvu. Izspiedu��ies starp zeltītā, austrumnieciskā kleitā tērptu sievieti, kura bija plata kā govs, un resnu vīru ar sirmām ūsām, viņi iegāja kādā tuk�ākā telpā. Tā bija pilna modernās mākslas, un to apgaismoja liela tērauda un stikla lustra, kas bija veidota kā Zemes mākslīgais pavadonis.

-��� Atceries, ko teica Dastijs, Rokijs atgādināja Mollijai. Aplūkojot Sella mākslu, mēs varēsim noprast, kas viņ� ir par cilvēku.

Kreisajā pusē bija ļoti dīvaina, zaļpelēkos toņos ieturēta glezna, kas attēloja sīku kā pelī�u cilvēciņu barus, kam nebija nekāda apģērba, vienīgi pavadas, un ko veda leijer�kastnieka pērtiķis, kuram ari bija kaklasiksna ar pavadu. Pretī bija pa�a Sella portrets, tik liels, ka audekls pilnībā nosedza sienu. Viņa acīs, no kurām viena bija brūna, bet otra tirkīzzaļa, atspoguļojās lidojo�a �agata.

-��� Es domāju, kur viņ� pa�laik atrodas, pa�ukstēja Mol�lija, kad viņiem tuvojās apkalpotājs ar paplāti. Uz tās mākslinieciski bija izkārtots kaut kas, kas izskatījās pēc ceptiem krabjiem, un bļoda ar melnu mērci.

-��� Kas tas ir? jautāja Mollija.

-��� Mīkst�aulas krabis, atbildēja apkalpotājs. Pamanījis Mollijas samulsu�o skatienu, viņ� piepilda: Tos var ēst veselus, tā ir īpa�a krabju suga.

-��� Nē, paldies! atbildēja Mollija. Rokijs vienu paņēma.

-���� Mmmmmm, krauk�ķīgs, viņ� paziņoja.

Rokijs tagad bija tik sajūsmināts par viesībām, ka doma par Sellu viņu vairs nemaz nebiedēja.

-���� Es nedomāju, ka viņ� tik ļoti interesētos par mums. Viņam ir jācep daudz lielākas zivis.

-���� Es vispār negribu, lai mani izcep, teica Mollija, ga�rāmejot atkal uzlūkodama gabaliņos sagrieztos krabjus.

Mollija, Petula un Rokijs, neviena neievēroti, sāka klīst cauri arvien dzīvākajiem viesu pūļiem, meklējot Sella pri�vātās telpas. Viņi nokļuva līdz marmora zāles galam un atvēra kādas durvis, kas veda uz ziemas dārzu. Pa stabiem rāpās biezi d�ungļu vijumi, kuros slēpās simtiem ziedo�u orhideju, un gaiss bija mitrs, ar saldenu smar�u. Vienā dārza galā dzirkstīja iek�ējā strūklaka, pie kuras trīs cil�vēki spēlēja ģitāras un dziedāja.

Tur bija tievs gara auguma padsmitnieks ar lielu de�gunu un pinkainiem matiem un aptuveni se�padsmit ga�dus veca meitene, kurai bija ezī�a frizūra un vienai uzacij izcirpta daļa. Tre�ais, Mollijai un Rokijam par pārsteigu�mu, bija Billijs Bobs Bimbls. Viņi apstājās, lai paklausītos. Mollija redzēja, ka Rokijs izmisīgi vēlas paņemt vienu no malā noliktajām ģitārām un iesaistīties mūzikā, ta�u viņa apveltīja zēnu ar izteiksmīgu skatienu, atgādinot tam par abu svarīgāko uzdevumu.

Rokijs sāka dungot līdzi.

-����������� For�i, vecīt, teica pinkainais, spēlējot mādams ar galvu un pievērdams acis.

Tad Rokijs sāka runāt mūzikas ritmā. Uz Molliju tas at�stāja iespaidu. Viņ� turpināja izrunāt vārdus, un tas iz�klausījās tie�ām labi. Ta�u, kad zēns deva Mollijai zīmi, viņa kopā ar Petulu aizgāja uz otru ziemas dārza galu. Mollija nevēlējās, lai Rokijs viņu apdullina. Viņa nogaidīja da�as minūtes. Atgriezusies viņa atrada tris ģitāristus ne�kustīgu skatienu blen�am Rokijā.

-��� Foooor�i, teica pinkainais. Visi trīs bija transā.

Mollija vēl papildus apveltīja katru ar acu skatienu. Tad viņa tiem jautāja, vai Sells viņus hipnotizējis. Tā bija. Pēc Mollijas pavēles aizmirst visus Sella rīkojumus meitene ar izcirpto uzaci atbildēja: Nekādi, draudzenlt! Kā Primo saka -, tā ari ir.

-Jā, teica Billijs Bobs Bimbls. Primo ir vēsais ve�cītis. Uzrakstī�u dziesmu par viņu.

-���������� Vai tad tu to vēl neesi izdarījis? Tava �agatas dziesma ta�u ir par viņu, teica Mollija, domādama par melodiju, ko atskaņoja radiostacijas visā pasaulē.

-����������� Nē, skuķīt, tā dziesma ir par sievieti, kurai lauzta sirds. Tā ir mīlas dziesma.

Mollija saprata, ka virspusēji Bimbls nepamana Primo Sella īsto dabu. Ta�u, viņa domāja, sirds dziļumos zēns dro�i vien aptver, kāds cilvēks ir Sells. To apliecināja Billija dziesma.

-��� Nodziedi to �agatas dziesmu! viņa aicināja.

Atskanēja Billija Boba saldenā balss.

Neļauj viņam nozagt savu sirdi,

Nozagt to,

Nozagt to, auauauuuu,

Neļauj viņam iegūt tavu sirdi,

Sargi to, ai, auauauuuu,

�agatvīrs, auūūūū,

Viņ� vēlas sauli un zvaigznes, un tevi, ūūū,

�agatvīrs.

-��� Kur Sells tevi hipnotizēja?

-��� Kino zālē, atbildēja Billijs Bobs Bimbls.

-��� Kur tā atrodas?

-����������� Tur lejā pa kāpnēm. Viņ� norādīja uz kāpnēm zie�mas dārza attālajā galā.

-��� Ārā, kroketa dārzā, teica Pinkainis. Meitene pamāja.

Mollija deva viņiem rīkojumu neatcerēties, ka satiku�i viņu vai Rokiju, un atbrīvoja mūziķus no hipnozes. Tad viņi atstāja tos strink�ķinot un devās meklēt kinozāli.

Tā bija brīni�ķīga mājas kino un teātra zāle ar atzvelt�nes krēsla izmēra atlai�amiem sēdekļiem. Plī�a zīda priek��kari bija atvilkti, atsedzot milzīgu ekrānu, uz kura divas ļoti ātras Ferrari automa�īnas dzinās pakaļ viena otrai pa ceļu klints virsotnē. Jauns vīrietis ar nopietnu seju demonstrēja pa�a uzņemto filmu kādam gados vecākam producentam.

Mollija un Rokijs negribīgi devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija atnāku�i.

-���������� Tur mums neizdosies atrast nekādas norādes, teica Mollija.

-����������� Es vēlētos, kaut mēs visu nakti varētu vienkār�i pie�dalīties svinībās un skatīties filmas, teica Rokijs, kad viņi devās atpakaļ ārā. Pie maza kroketa mauriņa, kam apkārt bija āra sildītāji, viņi atrada trīs slavenus aktierus, no kuriem viens bija karatē zvaigzne Tonijs Vams, bet abi pārējie tēloja populārās Amerikas TV ziepju operās. Viņi runāja par pielūdzēju vēstulēm. Petula apo�ņāja viņu bikses. Mollija gāja noklausīties divas dāmas, kas sēdēja un sarunājās zem citronkoka. Veca aktrise deva padomus skaistai, jaunai meitenei.

-������ Runājot atklāti, mīļumiņ, jums vajadzētu izcelt vaigu kaulus zem ādas tiks palikts tikai nedaudz kaulu vielas bet jūsu seja pārvērtīsies. Un derētu ari da�as jaukas botoksa injekcijas pierē, jo tad jūs varētu atvadīties no tām krunciņām, kas jums jau sāk rasties. Man bija botokss. Skatieties, es tagad raucu pieri, bet jūs neredzat, ka es to daru, vai ne?

-���� Nē, tur nav nekādu krunciņu.

-��� Tie�i tā.

-������ Bet vai tad krunciņas nav vajadzīgas? Kā tad skatītāji var zināt, ka jūs raucat pieri, esat dusmīga vai nosku�musi? jautāja jaunā aktrise.

-������ Nezinu, mīļumiņ, bet es netaisos vaikstīties tikai tā�pēc, ka tas nepiecie�ams kādai lomai. Tā dēļ es nebojā�u savu seju.

Mollija pārbaudīja abas un secināja, ka ari viņas ir pa�klausīgas Primo Sellam. Mollija veica ari pirmo nozīmīgo atklājumu �ajā vakarā.

-������ Kur Primo Sells jūs hipnotizēja? viņa jautāja botoksētajai sievietei.

-������ Aug�ā savās privātajās telpās, atbildēja sie�viete.

-���� Kā tur var nokļūt?

-����� Jākāpj aug�up pa galvenajām kāpnēm un kāpņu lau�kumā jāgrie�as pa labi, garām visām skaistajām guļamis�tabām.

-������ Tās ir tik burvīgas, es tur vienreiz paliku, nopūtās jaunā aktrise.

-������ Jūs ejat līdz galam, līdz nonākat pie īpa�ām dur�vīm�

-���� Sapņu durvīm�

-��� Aiz tām ir vēl kāpnes�

-���� Smalkas kāpnes�

-���������� Ja jums paveiktos, jūs varētu uzkāpt tur kopā ar Primo un padzert tēju.

-��� Ak, tur aug�ā ir paradīze�

-����������� Jūs redzētu Primo brīni�ķīgās privātās telpas viņa darba telpu, bibliotēku un kabinetu, viņ� ir ļoti intere�sants, inteliģents�

-����������� Viņ� ir spīdo�s vīrietis. Viņam būtu jākļūst par pre�zidentu.

-Tas vīrs ir ģēnijs�

-��� Tur viņ� runāja ar mani.

-��� Un ar mani arī.

Mollija un Rokijs palūkojās viens otrā. Abi juta neiedo�mājamu satraukumu. Likās, ka no viesībās eso�ajiem Sells ir hipnotizējis praktiski visus, izņemot viņus. Doties aug��up būtu ļoti riskanti. Bet tad abi iedomājās par Deivīnu Natelu un apzinājās ja viņa atrodas ēkā un iekļuvusi nepatik�anās, viņiem jācen�as meiteni atrast.

Mollija, Rokijs un Petula galvenajā zālē gaidīja izde�vību nepamanītiem nokļūt aug�stāva gaiteņos. Vēl joprojām ieradās jauni viesi un cilvēki kāpnēs nāca un gāja. Visu notieko�o modri vēroja apsargi. Beidzot to uz�manību novērsa kāds �urnālists, kur� centās ielauzties pa durvīm. A�i kā pāris burunduku, kas uzskrien riekstu pilnā kokā, Mollija ar Petulu rokās un Rokijs uz�āvās pa kāpnēm un nogriezās pa labi. Pēc mirkļa viņi jau aizel�su�ies stāvēja aiz kolonnas gaiteņa vidusdaļā. Viņi brīdi vēroja kāpņu laukumu, lai būtu pārliecināti, ka nav pa�manīti. Tad, sirdīm dauzoties krūtīs, viņi lavījās uz priek�u pa gaiteni un nogriezās ap stūri. Pēc mirkļa abi nokļuva aci pret aci ar apsargu, ta�u Mollija to ātri padarīja rāmu un viņi devās tālāk.

Mollija un Rokijs atrada nebeidzamas guļamistabas, no kurām visas �ķita aizņemtas, kā liecināja da�ādie uz gul�tām izklātie apģērbi.

-���� Sellam acīmredzami patīk uzņemt viesus, �ukstēja Mollija, aptaustot iz�ūtu zīda gultas pārklāju. �is nams ir kā pils, vai ne?

-���� Tomēr ne tik auksts, atteica Rokijs. Un jācer, ka tajā nav pazemes cietuma.

-���� Tas arī līdzinās mākslas galerijai, novēroja Mol�lija, kad viņi klusi devās uz priek�u. Gar sienu rindojās aerosola gleznojumi, kuros bija attēloti zaķi automa�īnu starme�u gaismā. Tiem sekoja cilvēku portreti, kuru gal�vas skrūvējās nost no ķermeņiem.

-��� Viņ� sapņo par to, �ukstēja Mollija, lai ikviens, ko viņ� hipnotizējis, viņa dēļ zaudē galvu.

-���� Vai tu domā, ka tās uzgleznojis viņ�? jautāja Rokijs.

-��� Nē. Sellijs ir kolekcionārs. Bet tās viņam piederas, vai ne? Tās rāda, kas tam aiz ādas.

Bērni bija sasniegu�i tālāko �ī mājas spārna stūri. Zilā neona uzrakstā blakus aizvērtām durvīm mirgoja vārdi: "Laikā veikts dūriens ietaupa deviņus citus." Viņi saprata, ka gatavojas doties iek�ā Primo Sella apartamentos.

Rokijs nospieda durvju rokturi. Tās nebija aizslēgtas. Aiz tām aug�up veda zaļa marmora kāpnes.

Mollija jutās kā raganas tornī, kur gaida draudīgs moku rats. Aizvērusi aiz sevis durvis, viņa sekoja Rokijam aug��up pa kāpnēm. Abi iegāja nelielā dzīvojamā istabā ar dzeltenas ādas sienām un iekurtu kamīnu. Dego�ā malka smar�oja pēc liepas koka, un liesmas lika ēnām un gais�mai dejot uz griestiem. Bija tāda sajūta, it kā telpa vērotu savus apmeklētājus.

Mollija piegāja pie galda, ko klāja papīru slogi katrs no tiem bija pienenes zieds, ko apņēma cieta caurspīdīgu sveķu bumba.

-���� Neskaries klāt tiem var būt pieslēgta signalizācija.

-��� Rokij, ja es to nedarī�u, mēs neko neatradīsim. Mol�lija paraustīja galda atvilktnes. Tās bija aizslēgtas.

-���� Dro�i vien abas Sella pielūdzējas ir dzēru�as ar viņu tēju �eit, Mollija teica.

Bija vēl divas citas telpas. Vienā novietotas dokumentu kastes un vēl citi skapji, bet arī tie bija noslēgti.

Vajadzēja no Nokmana iemācīties atmūķēt slēdzenes, �ukstēja Mollija. Ta�u Rokijs viņu nedzirdēja. Viņ� jau at�radās pretējā telpā, alkstot pēc iespējas ātrāk tikt ārā.

�ī nākamā telpa bija neliela bibliotēka, gar kuras sie�nām no grīdas līdz griestiem rindojās koka plaukti. Tur bija visda�ādākās grāmatas romāni, enciklopēdijas, uz�ziņu grāmatas, biogrāfijas, mākslas grāmatas, lugas un fotogrāfiju grāmatas. Vēl viena kamīna abās pusēs bija pa krēmkrāsas atzveltnes krēslam. Uz zema galdiņa atradās skulptūra, kas attēloja plaukstu, kura cen�as satvert aiz�lidojo�u sirdi. Pie sienām karājās vēl divas dīvainas glez�nas. Vienā bija attēlota �agata ar kroni galvā un aizsietām acīm. Otrajā bija �agata lidojumā, karājoties pie spārniem un astes piestiprinātās auklās.

Mollija izlasīja vārdus, kas bija ieausti brūna paklāja malās viņai zem kājām.

Lai zina tava sirds Zinā�anas ir spēks Lai zina tava sirds Zinā�anas ir spēks Lai zina tava sirds Zinā�anas ir spēks Lai zina tava sirds Zinā�anas ir spēks

Viņa pa grīdu sekoja vārdiem. Vienā vietā paklājā bija savāds izcilnis, it kā zem tā kaut kas atrastos. Mollija pie�liecās un aptaustīja izcilni. Smaidot viņa pacēla paklāja stūri un atrada misiņa atslēgu. Mollija palūkojās uz galdu. Atslēga bija pārāk liela atvilktņu slēdzenēm tā drīzāk izskatījās pēc durvju atslēgas. Varbūt tā bija no durvīm, pa kurām viņa nupat bija ienākusi. Tad Rokijs ieraudzīja, kur der atslēga. Viņ� klusējot norādīja uz sienu, kur da�as tievas plaisiņas iezīmēja slēptu durvju atra�anās vietu. Pie grīdas bija mazs atslēgas caurums. Tik klusi, cik vien spēdama, Mollija iebāza atslēgu caurumā un pagrieza to. Tā viegli noklik�ķēja, un slepenās durvis atvērās uz iek�u. Lai ko viņi tur arī atrastu, tam jābūt kaut kam tādam, ko Primo Sells noteikti nevēlētos viņiem rādīt.

Slepenajā telpā atradās vēl viena bibliotēka. �I bija daudz mazāka par pirmo. Tās vidū bija sarkanbrūns galds ar ādas virsmu un krēsls ar augstu atzveltni. Mollija, Petula un Rokijs ielavījās iek�ā.

Gar visām sienām rindojās grāmatas. Ta�u at�ķirībā no tām, kas atradās iepriek�ējā telpā, �is visas bija vienāda izmēra un biezuma. Un to iesējums bija vienādas krāsas sarkanbrūns. Da�as bija spilgtas, da�as ļoti izbalēju�as, tomēr Mollijai radās iespaids, ka visu grāmatu krāsa sā�kotnēji bijusi pilnīgi vienāda. Mollija pazina �o krāsu, ta�u nespēja to ierindot kādā konkrētā vietā. Ta�u, izlasījusi zeltīto uzrakstu uz vienas grāmatas muguriņas, viņa ap�jausmas pilnā atmiņas uzplaiksnījumā pēk�ņi ļoti labi zināja, kāpēc krāsa likusies tik pazīstama.

-��� Ārprāts! viņa noelsās, lūkojoties uz sienām aug�up un lejup.

Jo tur, katrā telpā eso�ajā plauktā, bija vienas un tās pa�as grāmatas eksemplāri grāmatas, kuru Mollija un Rokijs tik labi pazina. Primo Sellam bija simtiem tās ek�semplāru.

H I P

N 0 Z E

-���� Es biju domājusi, ka Braiersvilas bibliotēkā ir vienī�gais �īs grāmatas eksemplārs, kas vēl saglabājies pasau�lē, Mollija norija kamolu.

-��� Es jau arī, �ukstēja Rokijs. Bet sākumā ta�u ir no�drukāts vesels lērums eksemplāru.

-���� Kā tev �ķiet, kā viņ� tās visas ir ieguvis? jautāja Mollija. Tās ta�u ir piederēju�as da�ādiem cilvēkiem.

-��� Da�ādiem hipnotizētājiem, piebilda Rokijs.

Ar Molliju tagad notika tas, par ko viņa bija domājusi, ka tā mēdz notikt vienīgi zīmētajās filmās. Viņas kājas sāka trīcēt tā, ka ceļgali sitās viens pret otru.

-��� Es domāju: kur gan viņi ir tagad?

Rokijs neteica neko.

-���� Miru�i? Mollija izgrūda aizsmaku�ā �ukstā, kas iz�klausījās pēc ēzeļa klepus. Petula līdzjūtīgi iesmilkstējās.

-���� V� varbūt viņ� tiem vienkār�i licis aizmirst, ko viņi zināju�i par hipnozi, un nosūtījis tos atpakaļ uz turieni, no kurienes tie nāku�i, minēja Rokijs, nevēlēdamies at�zīt, cik ļauns īstenībā varētu izrādīties Primo Sells.

-���� Tās ir kā trofejas, �ņāca Mollija. Tās ir kā visu viņa pārspēto hipnotizētāju skalpi. Meitenes plaukstas svīda tā, it kā viņa atrastos saunā. Man tas nepatīk. Mums jāizkļūst no �ejienes.

Sella neiedomājami lielā Hipnozes grāmatas grāmatas, kas bija pārvērtusi Mollijas dzīvi, kolekcija bija pilnībā likusi viņai zaudēt savaldību, jo tā tikai apstiprināja no�jautu, ka Mollija un Sells atrodas pilnīgi da�ādos līmeņos. Mollijas pa�as prasme bija kā plastmasas rotaļlieta salī�dzinājumā ar Sella augstās tehnoloģijas ma�īnu. Viņa at�meta visas domas meklēt vēl kādas norādes par Deivīnu. Viss, ko meitene tagad vēlējās, lai visi trīs dro�i izkļūtu no ēkas.

Viņi aizslēdza telpu, nolika atslēgu atpakaļ slēptuvē un piesardzīgi devās uz galvenajām ieejas durvīm.

Apak�stāvā Primo Sells apstaigāja viesus. Kaut arī vi�ņam patika �ī svinību nakts, viņ� nespēja atslābināties. Sellam �is pasākums bija tikai kārtējā varas nostiprinā�anas iespēja. Primo patika atrasties uzmanības centrā un būt tuvās attiecībās ar tik daudzām Holivudas spo�ākajām zvaigznēm. Visus �os cilvēkus Sells uzskatīja par saviem, ta�u to ziedo�anās viņam padarīja tos mazāk saisto�us. Visvairāk viņu interesēja viesi, kurus viņ� iepriek� vēl ne�bija sastapis.

Sells rotaļājās ar vēlmi hipnotizēt kādu vecu aktieri Dastiju Goldmanu, kaut arī nedomāja, ka tas viņam varētu būt īpa�i noderīgs. Persona, kas intriģēja viņu visvairāk, bija kāda vienkār�a izskata meitene Mollija Mūna.

Ar savu lomu Zvaigznēs uz Marsa viņa Ņujorkā bija iekļuvusi pirmajās lappusēs. Mollijas atbalsts Sellam va�rētu būt ļoti noderīgs viņa bērnu televīzijas kanālā. Viņ� jau tagad izmantoja popzvaigzni Billiju Bobu Bimblu, ta�u slavena meitene tie�ām palīdzētu Sellam iekarot Ameri�kas bērnu sirdis. Viņam piepe�i ienāca prātā, ka meitene varētu būt hipnotizētāja. Viņas pēk�ņā pacel�anās slavas augstumos, noslēpumainība, vienkār�ība, bet pretēji tai kļū�ana par zvaigzni viss liecināja par hipnozi. Vienmēr bija satrauco�i satikt kādu kolēģi, lai gan, protams, no pieaugu�iem hipnotizētājiem beigās bija jāatbrīvojas. Tā bija dro�āk.

Sells nopūtās, iedomājies par Deivīnu Natelu. Viņ� bija paredzējis, ka meitene varētu vadīt lielu Modes nama mei�teņu apģērbu reklāmas kampaņu. Viņ� nesaprata, kāpēc nebija iespējams to hipnotizēt. Un, vēl ļaunāk, likās, ka Deivīna ir viņu kaut kādā veidā vājinājusi. Varbūt Molliju Mūnu hipnotizēt būtu vieglāk lai gan bija jābūt piesar�dzīgam. Viņa būs Modes nama jaunā seja.

Kur palikusi Mollija Mūna? Primo pārlūkoja balkonu un dārzu zem tā. Viņ� centās iedomāties, kur �ādā vakarā varētu doties bērns, bet Sellam nekad neizdevās atcerē�ties senākus laikus par tiem, kad pa�am bija nedaudz pāri divdesmit, tāpēc viņ� sāka meklēt melnu mopsi, kas vien�mēr pavadīja meiteni.

Pie durvīm, smēķēdams cigareti, stāvēja kāds pūcei lī�dzīgs vecs scenāriju autors.

-���������� Tu ta�u zini to mazo zvaigzni Molliju Mūnu. Vai neesi viņu redzējis? jautāja Primo Sells.

-���������� Jāāāā, atbildēja vecais vīrs. Tas ir tā. Panorāma pāri zālei uz ozolkoka ieejas durvīm, lai redzētu, kā meitene un draugs spie�as cauri pūlim, pametot viesības. Mei�tenes sejas tuvplāns. Viņa nedro�i smaida. Kāds ir to pa�zinis. Fokuss uz meitenes mopsi. Tas seko bērniem ārā pa durvīm. Kadrs satumst.

-��� Pirms cik ilga laika tas bija? jautāja Primo.

-��� Pirms piecpadsmit minūtēm.

-����������� Tagad viņi jau būs taksī, Primo pie sevis norūca, piespiedis īk�ķa galu saviem asajiem priek�zobiem.

-����������� Nākamreiz, ieteica scenārists, izpū�ot dūmu stabu, tev varbūt vajadzētu nolīgt bērnu aukli.

Mollija un Rokijs devās uz priek�u pa piebraucamo ceļu un izgāja pa Sella villas vārtiem. Viņi nolēma, ka atpakaļ uz Chateau Marmoset vienkār�āk būtu iet kājām.

Primo Sella slepenā bibliotēka bija abus nobiedējusi ne pa jokam.

-����������� Kāpēc mums būtu jānoņemas ar Primo Sella problē�mu? -jautāja Rokijs. Mums nemū�am neizdosies viņu apturēt. Viņ� ir pārāk spēcīgs.

Mollija piekrita.

-����������� Tas tie�ām ir darbiņ� labi apmācītam speciālistam, viņa teica, lūkojoties pāri ceļam uz kādu �ausmu filmas plakātu. Pati doma par to, ka es spētu to paveikt, ir smieklīga.

-��� Un tas nav godīgi.

-���� Nepavisam ne. Kāpēc Lusija nevarētu nogaidīt, ka�mēr viņai kļūst labāk, un nodarboties ar to pati? jautāja Mollija.

-��� Te nu mēs esam vienā no pasaules interesantākajām vietām, sūrojās Rokijs, un apmeklējam viesības, par ie�kļū�anu kurās vairums cilvēku ļautu sev nocirst labo kāju, un tagad mums iet garām visi prieki, un mums jāslapstās apkārt, riskējot, ka mūs varētu pieķert tas Trakā kungs. Tas nav godīgi!

-��� Un arī ne saprātīgi.

Tā prātojot, abi draugi devās vēsajā naktī.

Citus gājējus viņi nesastapa, jo Losand�elosā visi pār�vietojas brauk�us.

Kad abi bija atgriezu�ies viesnīcas namiņā, Rokijs pa�gatavoja dzērienus īstas �ērlijas Templas. Mollija skapītī sameklēja paciņu mīksto karameļu.

-���� Kad tu taisies zvanīt Lusijai Ļoganai un paziņot, ka mēs �o darbu nespējam veikt? vaicāja Rokijs.

-���� Tagad tur būs septiņi no rīta, bet es nedomāju, ka man vajadzētu viņu uzmodināt kā pagāju�o reizi. Piezva�nī�u viņai rīt.

Rokijs saprata, ka Mollija cen�as atlikt zvanī�anas bridi, ta�u neko neteica.

Mollija ielika mutē mīksto karameli un ļāva tai izkust. Viņa gribēja aizmirst Sellu un domāt par kaut ko jauku un patīkamu, ta�u nespēja. Par �o vīru nebija iespējams nedomāt.

-��� Ja tu būtu viņ�, meitene beidzot jautāja, ko tu plānotu darīt?

-���� Es neapstātos, atbildēja Rokijs, piekalis skatu ap�stulbu�o, hipnotizēto cilvēku sejām avīzē viņa priek�ā. Es gribētu kontrolēt visu Ameriku, lai visi rīkotos pēc manas pavēles. Es gribētu kļūt par prezidentu.

-��� Un kāpēc tad jāpaliek pie tā? Kā būtu ar pasaules pār�valdī�anu? -jautāja Mollija. Lusija nojau�, ka Sellam ir padomā tie�i tas. Viņ� jau nu pavisam noteikti netaisās tā vienkār�i atstāt skatuvi. Varu derēt, ka viņ� grib visu.

Mollija apsvēra �o domu. Viņa uzlūkoja pazīstamo Mūna [4] mīksto karameļu paciņu savā rokā. Uz tās uzzīmētais mēness bija apaļa, balta mīkstā karamele. Zeme apak�ā bija attēlota kā zila marmora bumba. Kad Mollija bija maza, viņa bija domājusi, ka mēness sastāv no mīkstajām karamelēm un ka visas karameles Mūna mīksto karameļu paciņā nāk no mēness. Tāpat viņa bija domājusi, ka visā pasaulē zīdaiņus atrod kartona kastēs vai ratiņos glu�i kā viņu un Rokiju. Viņa bija pārliecināta, ka bērni iero�das no kosmosa lidojo�ās kartona kastēs un kosmiskos ratiņos.

-��� Kā tev �ķiet, vai mēs esam vienīgie pasaulē, kuri zina, kas padomā Sellam? jautāja Mollija.

-��� Nezinu, un man vienalga, atrūca Rokijs, skaņodams ģitāru.

Mollija satvēra mīksto karameļu paciņu tā, ka mazā planēta Zeme bija iekļauta viņas plaukstās.

-���� Iedomājies, ka mēs neko ar viņu neizdarām, Rokij. Iedomājies, ka viņ� uzsāk kaut ko pavisam, pavisam sliktu.

-���� Mēs vienmēr redzēsim, kas notiek. Ja būs vajadzīgs, mēs varēsim tikt ar to galā vēlāk.

-��� Vēlāk būs par vēlu, noteica Mollija.

Mollija jutās ļoti savādi. Jo vairāk viņa vērās mazajā zemeslodē uz paciņas, jo vairāk izjuta pati sevi kā daļu no Primo Sella problēmas. Zināt par viņa ļauno spēku un nedarīt neko nozīmētu, ka Mollija ir līdzvainīga, ļaujot viņam īstenot savus plānus. Ja viņa ir vienīgā, kas var tam kaut ko padarīt, bet nedara neko, tad viņa patiesībā tam palīdz. Viņa izturas tā, it kā vēlētos, lai Sellam viss izdodas. Un to nu viņa nepavisam negribēja. Mollija do�māja par miljardiem cilvēku, kas dzīvo pasaulē, visiem brīvi domājo�ajiem, kurus Primo gribētu pakļaut. �ķita, ka mazā, zilā planēta Mollijas plaukstās klaudzina pie vi�ņas sirds. Braiersvilā Molliju bija pārņēmusi doma, ka vi�ņai un Rokijam būtu jālieto hipnoze, lai darītu labu. Kā gan viņa varēja tā runāt, bet pēc tam, kad uz likmes ir visas pasaules nākotne, vienkār�i pagriezties un aiziet? Tie�i �is bija īstais brīdis, kad jāliek lietā hipnoze, lai pa�līdzētu. Viņa nedrīkst ļaut Primo uzvarēt. Tas bija pilnīgi izslēgts.

-����� Vai nu tagad, vai nekad, Mollija teica Rokijam. Mums jācen�as palīdzēt Deivīnai. Mums jāizdibina no�slēpums, kā Sellam izdodas padarīt savu hipnozi palie�ko�u. Ja to zinātu, mēs varētu atbrīvot viņa upurus. Un tad briesmoņa spējas sāktu dilt. Mums tas jādara. Mēs nekad nepiedosim sev, ja nebūsim vismaz centu�ies viņu apturēt.

Rokijs veltīja ilgpilnu skatienu ģitārai un novaidējās.

-��� Tad jau mums jāatgrie�as tajā namā. Kad?

-���� Rīt, teica Mollija. Kamēr neesam pavisam zaudē�ju�i drosmi. Zini, kāds ir teiciens par kritienu no zirga? Uzreiz jākāpj atpakaļ, kamēr nav zudusi drosme. Mums jākāpj �ajā zirgā, Rokij!

-���� Mana drosme jau tagad nav neko daudz lielāka par zirni, �ēlojās Rokijs.

-��� Manējā ir kā lēcas grauds.

Nākamajā rītā Molliju un Rokiju atmodināja klauvē��ana pie durvīm. Uz mirkli abus pārņēma panika, iedomājoties, ka viņiem pakaļ atnācis Primo Sells. Tad viņi aptvēra, ka ārā ir jau gai�s un tā ir Gerija balss, kas lūdz, lai viņu ielai�.

-����������� Nāciet, jūs abi! Mostieties! viņ� sauca. Mēs ejam uz Grūtību fermu.

Mollija samiegojusies atslēdza durvis. Reizē ar lēkājo�o Geriju istabā ielija silti rīta saules stari.

-������������� Tas ir izpriecu parks. Viņiem ir Bīstamais plunk�ķis. D�emma saka, ka tas esot pats slapjākais ūdensbrauciens pasaulē. Un tad tur vēl ir Bumerangs un vēl viena atrakcija Jaguārs. Nokmana kungs ved mūs visus, un pat Rod�ers nāk līdzi, bet mums jāiet drīz, citādi būs lielas rindas.

-���� Cik pulkstenis?

-����������� Apmēram desmit, man �ķiet, tā ka ģērbieties, jo mēs tūlīt ejam.

Mollija pakratīja galvu.

-���������� Mēs nevaram, Gerij. Mums jāpaveic kāds darbiņ� Lab�darim.

-����������� Atkal? Tas nu gan ir stulbi, Mollij! Tur būs superīgi for�i.

Mollija nopūtās. Zinu jau, zinu, neērcini mani! Tici man, ka labprāt dotos jums līdzi, bet nevaru. Un Rokijs arī ne. Bet mēs noteikti iesim kādu citu reizi.

-��� Nu labi, Gerijs vīlies novilka.

-���� Lai jums labi veicas! Neēdiet pārāk daudz saldo vati, vai arī visi skraidīsiet kā mu�as atceries pagāju�o reizi? Un neņem līdzi savas peles! Braucienos tās var izkrist no kabatas un savainoties.

-��� Labi, Gerijs nodziedāja pār plecu, jau noskrējis labu gabalu pa taciņu.

Mollija un Rokijs mēģināja iepriecināt sevi, ieturot gar�das brokastis ārā namiņa priek�ā, bet tas bija grūti, jo acu priek�ā zibēja Grūtību fermas atrakcijas un Primo Sella darbs nekustīgi tupēja viņu priek�ā kā neglīts, resns bries�monis.

Mollija pabeidza omleti un ielēja sev neat�ķaidītu granātābolu sīrupu. Rokijs atvēra avīzes un sāka pētīt sporta lappuses. Pēk�ņi Mollija sajuta vieglu nelabumu. Viņa pa�lūkojās uz �ķīvi sev priek�ā cerībā, ka vienkār�i ir apēdusi vecu olu, ta�u tajā pa�ā brīdī caur viņu izvirmoja ledains aukstums. Tas nebija nelabums, tas bija� kaut kas cits. Mollija instinktīvi tam pretojās un pārsteigumā lūkojās apkārt, kā pasaule ap viņu sastingst. Rokijs bija apstājies, kasot galvu.

Kādu mirkli Mollija domāja, ka sapņo. Ta�u tā nebija. Tas bija pa īstam. Mollija bailīgi palūkojās pakalnu vir�zienā. Lai arī kas būtu izraisījis �o laika apstā�anos, viņa domāja, tas atradās kaut kur tur diezgan tālu, bet ne tik tālu, kā vajadzētu.

Mollija paķēra no gaisa sastingu�u lapseni, paliecās sē�dus uz priek�u un ieklausījās.

Pasaule bija tik klusa. Bez viņas pa�as drud�ainās elpas nebija nekādas citas skaņas. Ne satiksmes, ne mūzikas, nekādu putekļsūcēju vai zāles pļāvēju. Vienīgi klusums. �ajā brīdī visa pasaule bija klusa. Neviens nesmējās, ne�raudāja, nekliedza un nedziedāja. Vēji un ūdeņi klusēja.

Tad pēk�ņi, it kā būtu atlaists videomagnetofona pau�zes taustiņ�, viss atkal sākās. Lapsene sakustējās Mollijas plaukstā un sāka dūkt. Mollija palaida to vaļā.

-������� Ko tu dari, dullā? jautāja Rokijs. Gribi, lai tev iedzeļ?

Bet tad, pamanījis, ka Mollija izskatās kā varde zem akmens bluķa, viņ� jautāja: Vai viss kārtībā?

Mollija paliecās uz zēna pusi, gatava tam, ka pasaule atkal varētu apstāties. Viņa pastāstīja par notiku�o Rokijam.

Zēnam bija grūti viņai noticēt.

-������ Varbūt laiks mēdz apstāties dabiski, kā zemestrīce, viņ� minēja. �eit bie�i notiek zemestrīces varbūt �ī ir kāda laikatrīce. Varbūt zeme dara to pati.

Abi apsvēra �o ģeoloģisko iespēju. Mollija nezināja, ko domāt.

-����� Un vēl kas, Mollija, ļoti apjukusi, piebilda. Patausti �o dimantu.

Roldjs to pataustīja. Tas ir auksts.

-����� Dimanti ta�u parasti tā neatdziest, vai ne? viņa no�prasīja. Es gribu teikt, ka viss ap dimantu ir silts. Mana āda ir silta. Vai tad dimantam nevajadzētu būt tādā pa�ā temperatūrā?

-������ Varbūt dimants tiek uzlādēts ar aukstumu tad, kad tevi pārņem aukstā saplūsmes izjūta. Varbūt tas saglabā aukstumu, tāpat kā, saproti, metāls saglabā karstumu, kad to izņem no krāsns?

Pēc brokastīm Mollija un Rokijs uzvilka d�insus un T kreklu. Mollija nespēja vien beigt domāt par savādo laika apstā�anos.

Izskatījās, ka Petula devusies pastaigā, un Mollija no�lēma, ka �oreiz būtu labāk, ja tā paliktu mājās.

Abi negribīgi devās ceļā. Bērniem bija pārdro�s plāns. Viņi bija nolēmu�i noslēpties Sella privātajās telpās. Tas bija vienīgais veids, kā noskaidrot to, kā darbojas viņa hipnoze, un, kā viņi cerēja, arī to, kas noticis ar Deivlnu.

Viņi paņēma taksometru un drīz jau brauca pa Saulrieta bulvāri. Mollija pa logu lūkojās ārā, kā cilvēki savās auto�ma�īnās dara visu ko dro�u, piemēram, dodas uz darbu vai veikaliem. Viņa domāja, cik gan tie visi ir laimīgi. Reizi vai divas lejup no sarkanbaltziliem priek�vēlē�anu reklāmas plakātiem uz viņiem ņirdza smaidīgais politiķis Gandolli. Mollija pie sevis nosprieda, ka viņam nav ne�kādu izred�u uzvarēt, ja uz prezidenta posteni kandidēs Primo Sells.

Iepriek�ējā naktī, atstājot Primo villu, Mollija bija hip�notizējusi vārtu sargu, lai tas ielai� Rokiju un viņu vien�mēr, kad vien viņi to vēlētos. Tagad viņi bez �ķēr�ļiem ielavījās teritorijā.

Tomēr nokļūt līdz galvenajai ieejai izrādījās ārkārtīgi grūti. Likās, ka iepriek�ējais vakars vēl nav beidzies. Uz grantētā piebraucamā ceļa valdīja dzīva satiksme. Ga�rām traucās �oferu vadīti garie limuzīni ar aptum�otiem logiem. Mollijai un Rokijam ik pusminūti nācās mesties krūmos un slēpties. Ceļ�, ko varētu veikt desmit minūtēs, viņiem prasīja �etrdesmit.

Izskatās, ka viņ� rīko vēl vienas viesības, secināja Mollija, pār milzu bruņurupu�a �aulu vērojot ieejas dur�vis. Izskatījās, ka bruņurupucis zelē ro�u krūmu, aiz kura bija paslēpu�ies bērni.

No automa�īnas izkāpa vīrietis militārā formā. Viņi vē�roja miesassargu pavadībā ierodamies daudzus svarīga izskata vīrie�us un sievietes.

-���� Es nemaz nebrīnītos, ja ierastos pats prezidents, teica Rokijs. Varu derēt, ka Sells jau ir ar viņu ticies.

Mollija drūmi palūkojās viņā. Ja tā ir, Sells varētu būt vēl varenāks, nekā mēs domājām. Viņa pētīja ieradu�os viesus. �ie ļaudis izskatās pēc politiķiem, vai ne?

-Jā, no�ukstēja Rokijs. Patiesībā tas ir Kalifornijas gubernators. Redzēju viņa attēlu avīzē. Kas Sellam varētu būt padomā?

Iekļūt mājā pa galvenajām durvīm nebija iespējams, tāpēc Mollija un Rokijs kā partizāni līda pa aug�ējo ro�u dārzu. Mollija nelaimīgā kārtā trāpīja pāva mēslos. Viņi parāpās garām skulptūrām un Ķīnas karpu dīķim, līdz bija nonāku�i pelēkās villas attālajā galā. Tur viņi pamanīja nelielu, zemu logu, kas bija pusvirus. Mollija, kura gāja pirmā, izspraucās tam cauri. Viņa juta, ka vienu kāju iebā� slapjumā. Iedabūjusi iek�ā pārējo ķermeņa daļu, meitene secināja, ka iekāpusi lielā izlietnē, pilnā ar ūdeni. Viņa atradās ziedu kārto�anas telpā. Uz galdiem stāvēja vāzes, grozi un dārza �ķēres, bet uz grīdas rindojās eksotisku ziedu pu�ķi. No vienas kājas pilot ūdenim, viņa klusi no�lēca uz linoleja grīdas un pabrīdināja Rokiju, lai skatās, kur kāpj. Ar lupatu viņa noslaucīja no d�insiem pāva mēs�lus.

-���� Runā, ka putna mēsli nesot laimi, pa�ukstēja Ro�kijs.

-��� Tikai tad, ja tie tev uzkrīt no gaisa. Lai nu kā, neesmu māņticīga, atbildēja Mollija.

Viņi izdzirdēja ārpusē sarunājamies kalpotājus. Starp puķēm nebija, kur noslēpties, tāpēc Mollija pielavījās pie durvīm, gatava vajadzības gadījumā lietot acumirklīgu hipnozi. Tomēr balsis attālinājās, un pēc mirkļa viņa pa�lūkojās īsā gaitenī. Tā galā bija kaut kas, kas izskatījās pēc kalpotāju kāpnēm. Klusu kā kaķi un priecīgi, ka sienas ir zilas un viņu d�insu apģērbs palīdz maskēties, viņi metās uz tām un lavījās aug�up.

Viņi atradās pretējā mājas galā tam, kur abi bija pa�biju�i iepriek�ējā vakarā, un varēja saklausīt sarunu un smieklu murdoņu no galvenajām pieņem�anas telpām. Abi slepus uzzagās vēl augstāk un nonāca violeta paklāja klātā kāpņu laukumiņā. Viņi devās pa kreisi.

�ī gaiteņa abās pusēs bija durvis. Izdzirdēju�i tuvojo�os soļus, bērni klusi ieslīdēja pa tuvākajām no tām un pa�slēpās aiz �etrvietīgas gultas.

Viņi atradās greznos apartamentos ar dzīvojamo istabu un guļamistabu, kas bija savienota ar vannasistabu. Apar�tamenti bija ieturēti rozā un baltos toņos, un visur uz krēsliem un gultas bija izmētāti pūkaini spilveni. Uz ma�ziem, me�ģīņu galdautu klātiem galdiņiem bija vāzes ar rozā lilijām un mazas porcelāna suņu skulptūriņas. Iz�skatījās, ka viesis, kas �eit uzturas, tie�ām iekārtojies kā mājās. Uz tualetes galdiņa bija mazs, dimantu gredze�niem apkārts sudraba koks. Atvērtā kārbiņā tam blakus mirdzēja trīs dimanta kaklarotas. Ieraudzīju�i Glorijas Hīlhārtas seju ar da�iem baltiem sunī�iem blakus smai�dām no ierāmētas fotogrāfijas, viņi saprata, ka laikam at�rodas zvaigznes guļamistabā. Pēc mirkļa viņi izdzirdēja rūk�anu.

Mollija vēlreiz palūkojās uz gultu. Tās pārklājs, ko viņa bija kļūdaini uzskatījusi par ka�okādas segu, īstenībā bija dzīvu ka�oku masa, kuri joprojām nebija �ķīru�ies no to īpa�niekiem. Glorijas Hīlhārtas desmit baltie pekinie�i bija pieritināju�ies cits citam, baudot pusdienlaika snaudu. Vidējais bija uzmodies.

Mollija un Rokijs jutās kā sērkociņi, ar kuriem tūlīt tiks aizdedzināts ļoti skaļ� uguņo�anas rīks. Klusi kā �ūskas viņi izlavījās ārā.

Viņi atklāja, ka visos apartamentos gaiteņa malās mi�tinās zvaigznes. Apdzīvota acīmredzami bija katra telpa, un katrai bija savs stils, it kā tā būtu pielāgota tās īpa�nie�kam. Drēbju skapji bija pilni. Atvilktnes piebāztas.

Uz galda kāda vīrie�a istabā Mollija atrada bankas iz�ziņu ar Herkulesa Stouna vārdu tās aug�daļā. Zemāk bija drukāta adrese: �agatas mui�a, Ziemeļu pusmēness ceļ�, Rietumu Holivuda.

-��� Viņ� te ir apmeties uz dzīvi, ja jau uz �ejieni sūta viņa bankas dokumentus, teica Rokijs. Diez, cik ilgi viņ� te paliks? Tad, izlasījis paziņojumu, zēns piebilda: Palūk, viņam nu gan nav jāuztraucas par naudu. Trīsdesmit �etri miljoni dolāru! Viņ� tajā peldas.

Mollija atrada aerosola pudelīti, kurā bija kaut kas ar nosaukumu Paliec sveika, plikpaurība! Viņa nedaudz uzsmidzināja uz plaukstas mugurpuses, un tā mirklī izska�tījās tā, it kā uz tās būtu izaugusi melnu matu �ķipsna.

-���� Stounam acīmredzot krīt ārā mati, noteica Mollija. Viņa aplūkoja divas rubīna apro�u pogas uz galdiņa pie gultas un fotogrāfiju, kurā Herkuless Stouns bija apkam�pis Primo Sellu.

-��� Sells tur viņus �eit kā vērtīgus ieguldījumus. Kā put�nus krātiņos. Domāju, ka tie viņu izklaidē. Dro�i vien viņ� ik reizi liek tiem palikt �eit vairākas nedēļas.

-���� Savāda izklaide, teica Rokijs. Iedomājies, ka pie tevis paliktu katra zvaigzne, ko tu vēlētos.

-��� Mēs vēl aizvien neesam atradu�i neko par Deivīnu, teica Mollija. Ta�u, ja Sellam �odien ir parasta darba diena, kas dro�i vien izpau�as kā cilvēku hipnotizē�ana, tas nozīmē: ja vēlamies uzzināt, kā viņ� strādā, mums a�i jātiek viņa telpās. Nekavēsimies �eit!

Abi atstāja Herkulesa Stouna telpas un devās uz lau�kumu milzīgo ozolkoka kāpņu galā. No marmora zāles atskanēja balsis, kas sveica cita citu. No �īs pozīcijas vi�ņiem pavērās skats uz galvām plikpaurainām, pa pusei plikpaurainām un tādām, kas atgādināja labi koptus gar�spalvainus dzīvniekus.

Politiķi, armijas krējums un slavenības, teica Mollija. Es saprotu viņa spēli. Viņ� dabū �urp politiķus un armij�niekus, apsolot, ka �eit tie satiks zvaigznes. Viņ� zina, ka zvaigznes apreibina pat politiķus. Es nemaz nebrīnītos, ja Sells būtu iecerējis līdz dienas beigām dabūt zem sava papē�a da�us politiķus.

Pārskrienot kā zirnekļi, Mollija un Rokijs pa gaiteni traucās uz Sella apdzīvoto mājas spārnu. Viņi pajoņoja garām gaismā apdullu�o zaķu attēliem. Tad nonāca līdz mirgojo�i zilajam neona uzrakstam, kas vēstīja: "Laikā veikts dūriens ietaupa deviņus citus," un tūdaļ trī�cot kāpa aug�up pa zaļajām marmora kāpnēm, kas veda uz Primo Sella darbības centru. Abi lēsa, ka Primo Sells apak�stāvā izklaidē viesus, ta�u prātā kā draudīgs mā�konis melnēja doma par nonāk�anu aci pret aci ar viņu. Mollijas ausīs dobji dunēja, sirdij spēcīgi dauzoties un sūtot pulsējo�as asinis cauri galvai.

Tomēr, kad viņi bija nonāku�i kāpņu aug�galā, gaiss bija tīrs. Abi a�i ieslīdēja Sella pēc liepām smar�ojo�ajā kabinetā.

Tiklīdz bērni bija to izdarīju�i, viņi izdzirdēja gaitenī atbalsojamies divas rupjas balsis. Tās tuvojās.

Mollijas prāts no �oka atteicās darboties, un viņa ne�zināja, ko iesākt. Meitene pieķēra sevi skatāmies uz kamīna malkas grozu un domājam, vai nevarētu no�slēpties tur. Laimīgā kārtā Rokijs nezaudēja galvu un rāva draudzeni pie atvilktajiem aizkariem. Katrs veikli satvēra pa auduma pusei un paslēpās aiz tum�zaļā samta, sakār�tojot to tā, lai aizkaru kritums izskatītos dabisks. Mollija apvaldīja satraukto elpu. Palūkojoties apkārt zaļajā au�duma rullī ap sevi, viņa jutās kā kāpurs kūniņā.

Durvis atvērās un aizvērās, telpā ienākot diviem cilvē�kiem. Mollija uzreiz pazina Primo Sella glumi samtaino balsi.

-���� Te es to visu daru, viņ� teica. Mans mājas kabi�nets. Te es domāju un atslābinos. Ak jā un te es izrakstu �ekus.

Mollija dzirdēja Primo pagrie�am atslēgu un atveram galda atvilktni �ausmino�i tuvu viņas slēptuvei. Meitene norija siekalas galvā skanēja tā, it kā ūdens gāztos lejup pa notekcauruli.

-��� Ak jā, mana labdarības �eku grāmatiņa. Te tā ir.

-��� Tas tie�ām ir ļoti laipni no jūsu puses, Sella kungs, teica otra vīrie�a balss.

-����� Nepavisam nē, ģenerāli. Tas man tie�ām sagādā prieku. Lūdzu, sauciet mani par Primo!

Mollijas krūtis sa�ņaudzās. Ciktāl viņa atcerējās, ģene�rālis bija augstākā armijas pakāpe.

-���� Paldies, un sauciet mani par Donaldu!

-����������� Donald, nav par ko. Mana pa�a māte bija atraitne, tāpēc es neesmu uzaudzis kopā ar tēvu. Es jau nu vislabāk zinu, cik ļoti būs palīdzēts �īm ģimenēm, ja tās saņems līdzekļus no jūsu labdarības fonda. Lūdzu, apsēdieties!

Mollija dzirdēja ādas krēslu iegrimstam zem ģenerāļa pēcpuses un tad �īkstoņu, kad apsēdās arī Primo Sells.

-���� Kam man jāizraksta �eks? jautāja Sells.

-����������� Savienoto Valstu armijas Atraitņu fondam, skanēja atbilde.

-��� Vai ar desmit miljoniem dolāru pagaidām pietiks?

Ģenerālis skaļi norija siekalas.

-����������� Pilnīgi. Tas ir vairāk nekā pietiekami. Mani pārsteidz jūsu cēlsirdība.

Kādu brīdi Mollija domāja, vai viņa un Lusija Ļogana nav nepareizi novērtēju�as Primo. Varbūt viņ� lieto hip�nozi, lai darītu labu.

Iestājās klusums, un Mollija sasprindzināja dzirdi. At�skanēja rakstāmspalvas �vīkstoņa uz papīra. Sekoja ilgs pārtraukums, un tad viņa izdzirdēja apmēram �ādu skaņu:

-��� Bdeughhhh.

Tā nāca no ģenerāļa lūpām.

Mollija uzreiz zināja, kas noticis. Tagad viņi uzzinās, kā Primo Sells nostiprina savu hipnozi.

-����������� Labi, teica Sells, kā runādams ar bērnu. Tagad tu, Donald, pilnībā esi manā varā. Tu aizmirsīsi, ka es apso�līju ziedojumu tavam labdarības fondam. Tu neatcerēsies mūsu tik�anos �eit. Tā vietā tu atcerēsies brīni�ķīgas pus�dienas manā mājā. Pēc mirkļa tu atgriezīsies pie citiem viesiem un domāsi, ka esi vienkār�i apmeklējis tualeti. No

�ī brī�a tu izpildīsi manas pavēles. Un tava paklausība būs cie�a un nesatricināma. Tu paliksi manā varā vienmēr� vienmēr� vienmēr�

Mollija aiz aizkariem nodrebēja. Viņai cauri aug�up cē�lās aukstums, tik salts, it kā nāktu no �ļūdoņa vidus, un viņas dimants pēk�ņi kļuva auksts.

Viņa ļāva ledainajai sajūtai plūst sev cauri, bet neļāvās tai pilnībā. Kad laiks apstājās, viņa saprata divas lietas. Pirmā bija �okējo�ais fakts, ka Sells spēj apturēt laiku, bet otrā ka tie�i tā viņ� nostiprina savu hipnozi. Viņ� apturēja pasauli, kamēr viņa upuri bija hipnotizēti, un tas kaut kā nostiprināja viņa iedarbību.

Primo Sells strauji saslējās sēdus krēslā pretī ģenerālim, it kā būtu saņēmis elektro�oku. Matiņi pakausī sacēlās stāvus, jo viņ� bija sajutis pretdarbību. �ajā pa�ā telpā bija kāds, kas palicis neskarts un elpo. Viņ� piecēlās un ar trim enerģiskiem soļiem �ķērsoja kabinetu loga virzienā. Sells prāva sāņus samtu. Mollija būtu kliegusi, bet rīkli bija aiz�ņaugu�as bailes.

Kādu mirkli Primo Sells izskatījās �okēts. Pat uzjautri�nāts. Viņa ceļā reti pagadījās cilvēki, kas spēja turpināt kustēties laika apturē�anas brīdī.

-��� 1\i? viņ� norēja. Mollija Mūna, tā jau varēja domāt.

Atjēgusies no izbīļa, Mollija koncentrēja uz vīrieti acu

skatienu. Tas sāka smieties.

-���� Ak, tu liec man vilties! viņ� teica. Biju domājis, ka esi tikai mācekle, bet no tavas sejas redzams, ka tā vis nav. Un, bez �aubām, te ir arī tavs draudziņ�. Sells rupji atrāva sāņus Rokija aizkara pusi. Ha! Bet nekustīgs kā statuja. Redzu, ka viņ� nav tik prasmīgs kā tu. Sells sa�grāba Mollijas delmu. Jūs abi vēlēsieties, kaut �odien būtu paliku�i mājās, viņ� no�ņācās.

Sells rāva Molliju pie sastingu�ā ģenerāļa. Tad, uzlicis roku uz vīrie�a pleca, viņ� izdarīja ko pārsteidzo�u. Mollija juta, kā Primo Sells sūta no sevis aukstās saplūsmes iz�jūtas vilni ģenerālim, tā ka tas notrīs, un pēk�ņi ģenerālis atkal varēja kustēties.

-��� Paņem zēnu! Primo Sells viņam pavēlēja. Ta�u ne�kādā gadījumā neļauj manai rokai zaudēt kontaktu ar tevi.

Mollija saprata, ka tas ir tāpēc, lai vīrietis atkal nesa�stingtu. Ģenerālis paklausīgi piecēlās un paņēma Rokiju, kas kā lupatu lelle karājās pār viņa kreiso roku.

-��� Tagad turi meiteni. Nelaid viņu vaļā! Ģenerāļa ma�sīvā labā roka sa�ņaudza Mollijas tievo bicepsu. Labi. Tagad mums jāpasteidzas.

Ar brīvo roku Primo Sells pasniedzās līdz pogai galda aug�ējās atvilktnes iek�pusē. Kāds grāmatu plaukts pa�virzījās, atsedzot durvis.

-��� Var jau būt, ka �ādi mēs izskatāmies smieklīgi, teica Sells, manevrējot aiz Mollijas un ģenerāļa, bet ārējais iespaids var būt mānīgs, it īpa�i Holivudā. Ņemsim, pie�mēram, mani, viņ� teica stumdams visus uz slepenajām durvīm. Visi domā, ka esmu burvīgs cilvēks. Labdaris. Kāds, pret kuru var izjust cieņu. Bet man nepiemīt nevie�na no �īm īpa�ībām. Es esmu egoistisks, alkatīgs slep�kava.

Mollijai pēk�ņi atausa gaisma, kad viņa ieraudzīja lejup vedo�as kāpnes. Vai uz �ejieni Sells bija atvedis Deivīnu? Viņa izrāvās no ģenerāļa tvēriena un sāka kliegt.

-���� Palīgā! PALĪDZIET ta�u man kāds! Bet viņu, protams, neviens nedzirdēja. Lielajā viesu telpā politiķi stāvēja kā skulptūras ar �ampanie�a glāzēm rokās un sastingu�u valdzinājuma izteiksmi sejās, sarunājoties ar slavenībām. Ja pasaule kustētos, Mollijas kliedzienus būtu apslāpējusi sarunu murdoņa. Ta�u gaiss bija sastindzis kā glezna, skaņas karājās telpā, tāpēc zālē atbalsojās Mollijas tālie kliedzieni, kad Primo vilka viņu lejup pa kāpnēm.

Kliedzienus dzirdēja tikai viens cilvēks. Viens bija mie�rīgi aizgājis no sastingu�ās viesu saimes un tagad tīrīja nagus ar zobu bakstāmo. Kad Sinklērs Sells ievietoja iz�lietoto zobu bakstāmo Stefānijas Gula�as izstieptajā rokā, iezvanījās viņa telefons. Viņ� nospieda atbildes taustiņu.

-���� Es jau eju, viņ� laiski teica.

-���� Sinklēr, nāc tūlīt �urp! atskanēja tēva nepacietīgā balss. Sinklērs telefona ekrānā palūkojās uz tēva stingro seju.

-���� Kā jau tu dzirdi, man te ir nelielas nepatik�anas. Sells pagrieza telefonu, lai parādītu kliedzo�o Molliju un ģenerāli ar sastingu�o Rokiju padusē. Nāc un palīdzi man!

-���� Labi. Eju! Slikti tikai tas, ka tad, kad tu apturēji pulk�steni, es sarunājos ar Groztukas kundzi. Kad viss sāks at�kal kustēties, viņa brīnīsies, kur es tik pēk�ņi esmu pa�zudis.

-��� Liec viņu mierā! Tas sievi�ķis tāpat dzer pārāk daudz. Kundze vienkār�i nodomās, ka viņai bijusi halucinācija.

-���� Labi.

Molliju rupji stūma lejup pa akmens kāpnēm. Tās spi�rālē virzījās arvien tālāk lejup, it kā nolai�oties ellē. Viņas aug�delms sāpēja no ģenerāļa dzel�ainā tvēriena.

Mollija sāka just spēku izsīkumu. Bija ļoti nogurdino�i pretoties aukstumam un tajā pa�ā laikā kliegt.

-����� Laidiet mani vaļā! nemitējās kliegt meitene. Ta�u viņas pūliņi bija velti pret divu lielu vīrie�u spēku. Izlocī�jusies Mollija pavērsa skatienu pret Sellu.

Viņas kvēlojo�ais skatiens atlēca no tā kā ūdens no vaska.

-���� Tev nu gan ir iek�as! Zini, mazām meitenēm nevaja�dzētu rotaļāties ar uguni. Vai arī ledu. Pēk�ņi Primo Sells apturēja savādo gājienu. Noņem kristālu.

Mollija brīnījās, kā gan Sells varēja zināt, ka viņa nēsā dimantu.

-���� Nē, neņem�u, viņa teica. Tas ir mans.

-���� Noņem to, vai ari tavā vietā to noņem�u es, Primo drūmi uzstāja.

Mollija bija pārsteigta. Primo Sells bija viens no bagātā�kajiem cilvēkiem pasaulē, bet �ādā brīdī viņam vēl prātā dimanti. Viņ� bija pilnīgs materiālists. Mollija iedomājās, ka tā ir viņas samaksa, viņas sods.

-���� Tu esi ļauns, alkatīgs, pretīgs cilvēks! viņa atcirta. Vēl ļaunāk tu esi mēsls! Tev to nevajag. Bet man va�jag. Mollija iedomājās par pārējiem bāreņu nama bēr�niem, par nenomaksāto viesnīcas rēķinu, kūsto�o naudu Laimes namā, par to, ka nav vairs daudz ēdamā, par gai�dāmajiem grūtajiem laikiem. Tu to nevari dabūt.

-���� Tur, kurp tu dodies, tev tas vairs nebūs vajadzīgs, Sells salti pasludināja. Tūlīt atdod to man!

Mollija sadzirdēja draudīgumu viņa balsī un bailēs no�drebēja. Viņa bija pārguru�i. Viņai vairs nebija spēka pretoties. Meitene pasniedzās pie kaklarotas ķēdītes aiz�dares. Dimants bija uzsūcis aukstumu no viņas ķermeņa un pie ādas bija kā ledus gabals. Viņa atdarīja ķēdīti, bet joprojām turēja dimantu sa�ņaugtu rokā.

-���� Domāju, ka tu aizdosi to Glorijai Hīlhārtai, un vai gan viņa nebūs stāvā sajūsmā? Mollija �ukstēja. Bet vai zini ko? Ja viņa saprastu, kāds tu īstenībā esi, viņa tevi ienīstu. Tevi ienīstu visi tevis hipnotizētie cilvēki.

-��� Vai manu dieniņ, tad tev nav ne jausmas par dimanta patieso spēku! Sells sausi noteica. Viņ� pasniedzās un izņēma dārgakmeni no Mollijas plaukstas.

Un, kaut arī Mollija pati to neapzinājās, viņa sastinga.

Tagad ģenerālis lejup pa akmens kāpnēm nesa divus nekustīgus bērnus. Viņi jau bija nolaidu�ies zem ze�mes līmeņa, un, jo zemāk viņi kāpa, jo vairāk gaismas nāca pretī no apak�as. Akmens sienu nomainīja biezs stikls. Kāpņu telpa kā ledus caurule nolaidās milzīgā ka�tedrāles izmēru telpā. Viņi sasniedza apak�u un apstājās.

�ī telpa bija masīva un moderna, līdzīga ļoti lielai māk�slas galerijai, kaut arī pie sienām nebija mākslas darbu. Tās centrā atradās kaut kas līdzīgs savādai skulptūrai. Tas bija augsts tērauda tornis. No tā virsotnes paralēli griestiem stiepās gar� stienis, kura galā tālumā bija pie�stiprināts kaut kas liels un smags. Torņa pakājē bija tē�rauda sols.

Uz tā sēdēja Sinklērs Sells, aplūkodams savu atspulgu kabatas spogulītī.

Sinklēr, varēji nu gan nākt un man palīdzēt, tu slinkais krupi! teica Primo. Palīdzi man! Sasien viņiem rokas aiz muguras!

Sells pavēlēja ģenerālim nolikt Molliju un Rokiju zemē. Nekustīgais pāris tur gulēja kā beigtas zivis, kamēr Sin�klērs pienāca un sasēja viņus.

Tad Sells ļāva pasaulei iziet no sastinguma. Mollijas un Rokija laiks tūlīt atsāka ritēt uz priek�u. Abi satriekti apjauta savu jauno stāvokli. Kas attiecas uz Rokiju, tad viņ� tikko bija stāvējis aiz aizkara, bet Mollijas laiks bija apstājies bridi, kad Primo bija atņēmis viņai dimantu. Pēc da�iem mirkļiem viņa noelsās, aptvērusi, kas noticis.

-��� Tātad dimantam ir saistība ar laika apturē�anu!

Primo nepievērsa viņai uzmanību. Viņ� stāvēja pie ne�lielas metāla kastītes un kaut ko tajā regulēja.

Mollija ar Rokiju centās piecelties sēdus. Viņu abu acis kā magnēts pievilka stienis torņa virsotnē un smagais priek�mets tā galā. Tas bija kaut kas masīvs un draudīgs, viscaur melnā un baltā krāsā. Tajā pa�ā brīdī Primo parāva kādu rokturi. Melnbaltais priek�mets sāka krist. Tad tas metās lejup, un nākamajā mirklī milzīga metāla �agata, izpletu�i spārnus lidojumā, piķēja viņu virzienā.

Smagais, nāvējo�ais plēsējputns palidoja garām, tā res�najam, zobenam līdzīgajam knābim un smagajam ķerme�nim padrā�oties zemu virs tērauda sola. Mollija sekoja tā lidojumam. Garais stienis pacēla to otrā pusē pie galerijas griestiem, kur tas sastinga trajektorijas augstākajā pun�ktā. Kad smaguma spēks to atkal vilka lejup, tas sāka savu lidojumu atpakaļ, tēmējot uz sēdekli. Kā giljotīna uztrītā putna aste �ķēla gaisu ar �ņāco�u troksni, liekot vējā noplīvot Mollijas matiem.

-���� Priecājos, ka tu neesi māņticīga, Rokijs teica Mollijai, jo viena �agata ir slikta zīme.

-���� Skaista, vai ne? teica Sells, it kā demonstrētu kādu nenovērtējamu dārgumu. Tas ir mans �agatas svārsts. Tas pat spēj virzīt laiku. Tas var svārstīties turp un atpa�kaļ visu dienu, un tur aug�ā pie sienas ir pulkstenis. Re�dzat? Lepni uzlūkodams savu briesmoni, Sells nospieda kādu pogu, un �agata ar mehānisku, putna kliedzienam līdzīgu skaņu apstājās augstu gaisā. Sells piegāja pie sola un viegli papliķēja tā metāla sēdekli.

-���� �eit, Mollij, tu sēdies �eit!

Mollija �ausmās pakratīja galvu. Sēdēt slepkavīgās �a�gatas lidojuma ceļā bija pasaulē pēdējais, ko viņa varētu vēlēties.

-���� Ved viņu �urp! Sells pavēlēja ģenerālim, kas kā hip�notizēts medību suns pacēla Molliju un aiznesa uz sēdekli. Sinklērs ar stingru roku turēja Rokiju. Tiklīdz Mollijas kā�jas bija zem sēdekļa, divas metāla skavas satvēra viņas potītes.

-��� NĒ! Mollija nikni spiedza. TU NEDRĪKSTI LIKT MAN SĒDĒT �EIT! TU ESI PILNĪGI ĀRPRĀTĪGS! Viņa me�onīgi cīnījās ar metāla skavām, bet Sells bija tik mierīgs, it kā gaidītu uzvārāmies tējkannu. Viņ� vēroja, kā Sinklērs stumj Rokiju, kas spārdījās un kliedza, uz solu blakus Mollijai. Sinklērs pārbaudīja, vai abu bērnu potī�u skavas ir nostiprinātas pietiekami cie�i.

Iedarbinātas ar distances vadības pulti Sella rokā, no gūstekņu aizmugures kā ļaunas �ūskas izslīdēja metāla jostas un saslēdzās ap viņu gurniem.

-���� Nu, tagad nedaudz papriecāsimies, Sells iesmējies teica. Mollija pacēla skatienu uz baismīgo nāves putnu virs galvas. Viņa un Rokijs atradās tie�i tā ceļā.

-���� Tu neuzdro�ināsies! viņa kliedza, uzlūkojot te Primo, te vadības kasti, te distances pulti viņa slepkavīgajā rokā.

Sells pavilka atpakaļ sava ka�mira uzvalka piedurkni un palūkojās zelta pulkstenī. Tad viņ� no krū�u kabatas izvilka Mollijas dimantu un pasniedza to Sinklēram. It kā telepātiski uztvēris tēva domas, Sinklērs aplika ķēdi ar dimantu atpakaļ ap Mollijas kaklu. Sells nospieda da�as pogas uz distances pults.

-���� �agatas jaunkundze ir ieprogrammēta, viņ� pazi�ņoja. Pēc aptuveni divarpus minūtēm tā kritīs atkal. Kad viņa to darīs nu, jūs jau redzējāt manu princesi darbībā. Esmu pārliecināts, ka iztēlojaties tās svaru. Tās knābis it tik ass kā� kā sauc tos virtuves na�us, ko mēs pārdodam, Sinklēr?

-��� �ņikt �ņākt.

-���� Tik ass kā �ņikt �ņākt nazis, un tās aste ir nāvējo�a. Abi ir ārkārtīgi asi un smagi, tā ka jums nav jāuztraucas lai ari kuru galu jūs izvēlētos, viss notiks ātri.

-���� TU ESI ĀRPRĀTĪGS! spiedza Mollija. Viņa nevarēja iedomāties, kāpēc Sinklērs aplika dimantu ap viņas kaklu, ta�u nespēja novērst acis no slepkavīgā putna. Tu ne�drīksti sakapāt mūs ar savu �agatu! Kāds plānprātiņ� gan tu esi!

Ta�u tad Mollija ievēroja noteku re�ģus grīdā un pie sienas piestiprinātu sudrabotu �ļūtenes rituli. Viņas prā�tā ie�āvās Deivīnas tēls. Meitene izmisīgi pagriezās pret Rokiju. Zēns atbildēja viņai ar tikpat me�onīgu un pār�biedētu skatienu.

Mollijas apak�lūpa trīcēja.

-����� Lūdzu, Sella kungs! viņa lūdzās klusā, padevīgā balsi. Lūdzu, nedariet to! Tikai ļaujiet mums iet, un mēs jūs vairs nekad netraucēsim! Lūdzu! Nelieciet mums sēdēt �eit, kad kritīs putns!

Primo Sells viņu ignorēja.

-���� Izlabo�u sevi �agata atkal kritīs pēc divām minū�tēm. Tu, Mollij Mūna, protams, vari likt pasaulei sastingt. Sinklērs tev atdeva kristālu. Tā ka tev īstenībā ir vairāk laika, nekā tās divas minūtes, ko esmu tev atvēlējis, lai tu izlemtu savu likteni. Uz cik ilgu laiku tu spēj apturēt pasauli? Personīgi mana robe�a ir aptuveni desmit minū�tes. Tas ta�u ir tik nogurdino�i, vai ne? Jūsu dēļ es tagad esmu noguris jau pirms manis rīkotajām pusdienām, un tas mani kaitina. Kad strādāju, man patīk, ka esmu labi atpūties. Sells palaida vaļīgāk zīda kaklasaiti.

-���� Vai zini, Mollij, ir tik dīvaini, ka tu nekad neesi sa�pratusi: kristāliem laika apturē�anā ir būtiska nozīme. Vai tad tu neievēroji, cik auksts dārgakmens kļuva, kad tu to lietoji? Vai tu nezināji, ka dimanti nevada siltumu? Ko gan mūsdienās tajās skolās māca? Sells atpogāja ap�kaklīti un izvilka tievu sudraba ķēdīti no krekla apak�as. Tās galā karājās liels, dzidrs kristāls, kas atspoguļoja un lauza moku kambara balto gaismu, dzirkstot kā drūmā atvadu sveicienā.

-��� Parādi viņiem savējo! viņ� pavēlēja Sinklēram. Sin�klērs ap kaklu nēsāja ādas sloksnīti, kurā karājās vēl viens liels un mirdzo�s dārgakmens.

-��� Nu labi, teica Sells, aizpogādams kreklu, es labprāt parunātu par to visu, bet man tie�ām jāiet atpakaļ pie viesiem. Varbūt kādu citu reizi� Ak, es jau piemirsu, jūs ta�u būsiet kādā citā vietā! Primo palūkojās uz notekām. �ēl gan. Lai nu kā, Mollij, un� ē� neesmu dzirdējis tava drauga vārdu -, lai jums jaukas vienpadsmit minū�tes. Laimīgu ceļu!

Kad Sells pacēla roku atvadu sveicienā, Mollija sako�poja visus spēkus, lai pie�ķirtu skatienam pilnu hipnozes jaudu, un pacēla acis pret Primo Sella acīm. Viņas skatiens izurbās cauri gaisam un pilnā sparā ietriecās vīrie�a sejā. Trieciens gandrīz atsvieda Sellu atpakaļ.

-��� Vai, vai, Mollij! Kaut ko jau es biju gaidījis, bet ne kaut ko tādu. Tad Sells aizgriezās un, atkārtojot: "Cik �ēl!" pamāja savam dēlam un ģenerālim, lai tie viņam seko, un visi trīs sāka kāpt aug�up pa stikla kāpnēm. Mollija dzirdēja viņu sakām: Sinklēr, �īs kāpnes ir ļoti skaistas, bet ir grūti kāpt. Atgādini man, ka jāiebūvē lifts!

Mollija un Rokijs stīvi sēdēja uz nāves sola ar dzelzs skavām ap potītēm, un viņu ķermeņus cie�i turēja ne�ēlīgās tērauda jostas. Rokijs juta, ka krūtis sa�ņau�dzas. Mollija paliecās uz priek�u, lai pārbaudītu, vai ir iespējams aizkļūt tālāk no punkta, kur trauksies garām �agatas knābis.

-���� Tas ir bezcerīgi, es nevaru izvairīties no �agatas tra�jektorijas. Viņa ar �ausmpilnu skatienu uzlūkoja pretīgo nāves riku. Rokij, es negribu, lai manu mugurkaulu pār��ķeļ. B-bet, ja mēs sēdēsim taisni, putns mūs iz�ķaidīs pilnīgi.

-��� Knābis trāpīs man, sēcot kā astmas slimnieks, ietei�cās Rokijs. Es redzēju, kur tas nāk. Tas caururbs mani� un tad spārnu malas saplosīs mūs abus. Un, putnam krī�tot atpakaļ, aste nogriezīs mums galvas. Viņ� izmisumā sāka raustīt metāla jostu.

-��� Ak, Rokij! Ak, lūdzu, kāds� Palīgā! Mollija kliedza pilnā balsī, bezjēdzīgi cīnīdamās. Tā ta�u nedrīkst no�tikt. Viņ� vienkār�i mēģina mūs iebiedēt. Viņ� atgriezīsies. Es zinu, ka tā būs. Viņ� ta�u negribēs mūs� mūs�

-��� Mūs noslepkavot?

-��� Ak, es tam neticu, Rokij! nosēcās Mollija. Viņ� grib mūs nogalināt� Tāpat kā nogalināja Deivīnu. Mollija iekliedzās tik skaļi, kā nebija kliegusi visa savā dzīvē. PA�LĪGĀ! PALĪGĀ! NĀCIET TA�U KĀDS PALĪGĀ!

Rokijs saņēma Mollijas roku.

-���� Divas minūtes ir jau gandrīz cauri.

Mollija apklusa. Par spīti savai panikai, viņa sajuta, cik mierīgs un līdzsvarots ir Rokijs.

-���� Neviens ta�u mūs nedzird, vai ne?

Rokijs pakratīja galvu. Viņa acīs bija asaras.

-���� Piedod, Mollij!

-���� Bet kaut ko ta�u mēs varam darīt! lūdzās Mollija. Mums ta�u jāvar pārlauzt �os� Pēk�ņi likās, ka visām viņas hipnozes spējām vairs nav nekādas jēgas. Tā ta�u nevar būt.

�agata pēk�ņi apdullino�i ieķērcās. Mollija no bailēm gandrīz paģība.

-���� Tagad tu vari apturēt pasauli, teica Rokijs. Mēs iegūtu vēl nedaudz laika.

-��� Jā, Mollija noelsās. Protams, protams� jā. Mol�lija blenza uz noteku blakus viņiem un koncentrēja prātu. Viņas rīcībā bija tikai da�as sekundes. Kāda sīka balstiņa no prāta stūrī�a sauca: Kas ir, Mollij? Tā ta�u jūs tāpat nositīs. Mollija izlikās to nedzirdam. Zibens ātrumā vi�ņa sasniedza auksto saplūsmes izjūtu. Un brīdī, kad tā pārņēma viņas ķermeni, viņa izdzirdēja putna kritiena svelpoņu. Viņa redzēja to nākam. Ar milzu pūlēm Mol�lija uzsūknēja aukstuma sajūtu līdz augstākajai pakāpei. Sekundes daļās putns jau bija virs viņiem, bet tomēr vēl nebija tur. Pasaule bija apstājusies pēdējā brīdī. Mollija drebot palūkojās aug�up. �agatas knābis bija tikai da�as collas no Rokija kakla. Zēna acis bija cie�i aiz�miegtas. Viena spārna gals atradās tikai da�u pēdu attālumā no Mollijas krūtīm. Mollija uzlika roku uz Rokija pleca un tāpat, kā bija redzējusi Primo Sellu atdzīvinām ģenerāli, viņa raidīja saplūsmes izjūtu uz leju pa savu roku un iek�ā zēnā. Rokijs atvēra acis, instinktīvi raujoties nost no krī�to�ā knābja cirvja.

-��� Tas ir sastindzis, teica Mollija.

-���� Uz cik ilgu laiku? nogārdza Rokijs. Tas mani uz��ķērdīs. Un kāpēc es kustos?

Mollija turēja sasaluma sajūtu sevī tik apņēmīgi, kā ne�bija turējusi neko visā savā dzīvē. Kamēr vien tu pieska�ries man, tu neesi sastindzis, viņa tam teica. Un �agata būs mierā tik ilgi, cik vien es spē�u to noturēt.

Kaut kur mājā virs viņiem Mollija juta Sinklēra un Primo Sella preto�anos laika apturē�anai. Viņa domāja, cik gan aizkaitināts ir Sells, ka nespēj izrādīties kādam vie�sim. Viņ� noteikti nav pabeidzis kādu teikumu un brīdī, kad laiks atkal turpinās savu gaitu, atcerēsies, ko ir teicis, kā ari kādā pozā ir stāvējis.

Kad pasaule atkal sāks kustēties� ja tā sāks, tad Mol�lija un Rokijs būs jau miru�i. Mollija blenza uz melnbalto slepkavo�anas ma�īnu sev priek�ā. Vai pasaulei atkal jā�kustas? Nu, protams.

Rokijs pieskārās �agatas knābja galam.

-��� Cik gan cilvēku �ī �agata ir nogalinājusi pirms mums? Putna metāla acis neizteiksmīgi uzlūkoja viņus.

-���� Ko lai mēs darām? jautāja Mollija. Es domāju, ja �ie ir� nu, saproti� mūsu dzīves pēdējie brī�i.

Viņai gribējās raudāt.

-���� Domāju, ka mums vajadzētu tos izbaudīt, teica Ro�kijs. -Ja nu mums jāmirst, tad lai tā arī ir. Mollij, tas no�tiks tik ātri, ka mēs to pat nejutīsim. Mēs mirsim uzreiz. Tāpēc mēs tagad varētu censties justies laimīgi.

-��� Ko, vai tad mums tagad vajadzētu stāstīt jokus? sa�cīja Mollija, cietam kamolam rīklē sūtot sāpju impulsus uz kakla skriemeļiem. Vai arī atcerēties, vai zini, vecos labos laikus? Viņa vairākas reizes dziļi ieelpoja. Bija ne�piecie�ama milzu koncentrē�anās, lai vienlaikus runātu un turētu pasauli sastingumā.

-����������� Te nav nekādu vajadzētu, bilda Rokijs. Sells pat neļāva mums izteikt pēdējo vēlē�anos nu, kā filmās. Un �eit tie�ām ir Holivuda. Runāsim par būtiskāko!

Mollija palūkojās uz draugu. Rokijs izskatījās pilnīgi nomierinājies. Viņ� gandrīz bija licis Mollijai pasmaidīt.

-��� Ko tu būtu lūdzis?

-����������� Savu ģitāru. Tad es būtu varējis likt lietā balsi un hip�notizēt viņu ar dziesmu. Un tu?

-��� �aujamo.

Mollija juta, ka apturētā pasaule teju, teju paspruks vaļā kā spēcīga atspere, lai atkal varētu kustēties. Meitene to saspieda. Tas viņā radīja aukstumu lielu aukstumu. Mollija nostenējās.

-��� Vai viss labi? apjautājās Rokijs.

-��� Es sāku nedaudz pagurt.

-����������� Es priecājos, ka tevi pirms daudziem gadiem atveda uz bāreņu namu, Rokijs pēk�ņi teica.

-����������� Es par tevi ari. Mollija apzinājās, ka �ī saruna varētu viņu skart vairāk nekā jebkas, ko viņa līdz �im izjutusi. Rokij, es visu mū�u esmu vēlējusies uzzināt, kas ir mani vecāki. Tagad es priecājos, ka to nezinu. Es priecājos, ka esmu bārene, jo, ja es tāda nebūtu, es nebūtu iepazinusi tevi, Rokij. Tu esi pats labākais draugs, kādu vien varētu vēlēties. Un tu esi pats labākais dziedātājs tavas dzies�mas ir kolosālas. Pasaulei tās patiktu, ja vien� Rokij, kā tu domā, kā ir nāvē?

-����������� Es domāju, ka tur ir kā miegā, bet bez sapņiem. Dziļ� miegs, kurā tu neko nedomā un nejūti.

-��� Mū�īgi?

-���������� Mū�ība ir kā otrs gājums, jo tu esi miegā.

-��� Kā tev �ķiet, vai mēs vēl atmodlsimies?

-����������� Nedomāju, nē. Es domāju, ka mēs mūsu dvēseles, ko sauc Mollija un Rokijs, mū�īgi dusēsim dziļā miegā, pa�i to pat neapzinoties. Bet varbūt enerģija, ko mēs izstaro�sim pēc nāves, tā enerģija, kas nepazīst nejūtu, ne domu, varbūt tā pārvērtīsies un kļūs par ko citu. Kā akumulators. Enerģija, kas devusi spēku mūsu dzīvei, gaidīs, līdz tai pieslēgsies kāds cits. Un kā tu, Mollij, gribētu izmantot savu enerģijas akumulatoru nākamreiz?

-��� Petulas kucēniem, ja viņai tādi būtu.

Rokijs noglāstīja Mollijas roku.

-���� No nāves nav jābaidās, Mollij.

-��� Kā tu to visu zini?

-���������� Es vienkār�i tam ticu, skaidroja Rokijs. Tas ir vese�lais saprāts. Nekad neesmu bijis īpa�i reliģiozs. Reliģijas ir radīju�as lielisku mūziku, tas jau nu pavisam noteikti, un kolosālas būves, bet �ķiet, ka visas reliģijas liek cilvēkiem pārāk daudz cīnīties citam pret citu. Manuprāt, pietiek, ja tu pēc iespējas labi izturies pret apkārtējiem cilvēkiem un dzīvniekiem tā ari ir visa reliģija. Vai tev tā ne�ķiet?

-���������� Vai tu domā, ka mēs esam pietiekami labi izturēju�ies pret cilvēkiem un dzīvniekiem? jautāja Mollija.

-���� Mēs neesam pati pilnība, bet tu esi jauka, Mollij.

-���������� Tu arī� Bet, ja jau visi mirst un nokļūst dziļā miegā, kāda tad vispār ir visas dzīvo�anas jēga?

-����������� Tas jau būtu tāpat kā jautāt, kāda jēga ir skaistam saullēktam vai fantastiskai mūzikai.

-��� Un kāda tad jēga tiem?

-������������ Bet kāpēc vispār jābūt kaut kādai jēgai? jautāja Rokijs.

-���������� Varbūt pastāv kaut kāda jēga ārpus tā, teica Mollija. Varbūt mēs esam nāku�i �ajā pasaulē, lai noskaidrotu, kur tad ir tā jēga.

Mollija trīcēja tā, ka nespēja sevi savaldīt. Viņa juta zū�dam savus spēkus, jo pasaule spieda uz viņu, lai varētu atkal kustēties. Visu pasaules miljardu cilvēku, dzīvnieku, kukaiņu, augu un ma�īnu spēks vēlējās izlauzties, lai tur�pinātu savas gaitas un dzīvotu. Mollija iztēlojās sastin�gumu visā pasaulē. Cilvēkus tikko stāstīta joka vidū sme�jamies, kaut neviena skaņa nenāk pār lūpām. Cilvēkus, kuri kaujas ar gaisā sastingu�ām dūrēm. Pasaulē vienmēr ir notiku�i kari. Kaut kur gaisā ir apstāju�ās iz�autas lo�des, tikko uzsprāgu�as bumbas. Visa �ī vardarbība ir pār�lieku �ausmīga, lai par to domātu. Mollija centās domāt par kaut ko labu. Par bērnu, kur� sper pirmos soļus. Par kādu, kur� slimnīcā atgūstas no komas. Varbūt kaut kur ir kāds, kas gatavojas uzrakstīt skaitli, ar kuru varētu gūt laimestu loterijā. Dzima bērni, kāds uzvarēja sacīkstēs, idejas radās gan izgudrotājiem, gan māksliniekiem. �ajā brīdī kaut ko svarīgu bija atklāju�i zinātnieki. Visi �ie cil�vēki gribēja turpināt iesākto. Mollija grieza zobus. Ar kat�ru minūti spiedienu izturēt kļuva arvien grūtāk. Viņa sa�prata, ka vairs nespēj parunāt. Bija pagāju�as astoņas minūtes.

Mollija ar naidu uzlūkoja metāla putnu sev priek�ā; viņa to nicināja un vēlējās, kaut tas pazustu. Viņai bija nelabi, un galva griezās arvien vairāk. Slapjo kāju, ar kuru viņa bija iekāpusi ūdenī, svilināja aukstums. Mollijai iz�devās noturēt pasauli vēl �etras minūtes. Tad vēl �etras.

Mollija saspringa tā, ka viņai likās, ka iz�ķīdīs gaba�los.

Mollija karājās kā ar pirkstu galiem ieķērusies klints malā virs bezdibeņa, lūkojoties nāvei acīs. Likās, ka Rokijs ir pieķēries viņai pie kājām un abus tur tikai Mollijas pirksti. Nagi grauzās klintī cerībā rast atbalstu, ta�u iz�slīdēja.

Es vairs nespēju, viņa murmināja. Man ir tik ļoti auksti.

Mollija aizvēra acis un juta, kā smagums velk viņu bez�dibeni un visu aprij laiks.

Vakarā Sells ieturēja maltīti ar zvaigznēm, kas miti�nājās pie viņa.

Sells alla� labprāt uzturējās zvaig�ņu sabiedrībā, un vīrietim patika, ka bie�i atgādina, cik varens viņ� ir.

Visi bija pulcēju�ies ap lielo ēdamistabas galdu, uz kura saliktas kristāla glāzes un zelta ēdampiederumi; Sells uz�klausīja, kā dienā gājis katrai slavenībai.

Glorija Hīlhārta bija priecīgi satraukta, jo D�ino Pu�i tās filmas re�isors, kurā viņa bija filmējusies visu gadu, tikko bija atradis aizvietotāju suņa lomas tēlotājam.

-��� Vai zini, Primo, vai es tev stāstīju, ka pirmajam sunim bija sirdstrieka? Mēs nemaz nezinājām, kā lai atrodam citu, kas būtu tikpat burrrrrvīgs. Es nevarēju likt �o lomu tēlot kādam no maniem mazajiem bumbulī�iem, jo pārējie deviņi tad kļūtu greizsirdīgi. Un tagad D�ino �ai lomai ir atradis vienkār�i supermīļu sunīti. Mopsi! Nākamnedēļ mums jāpārfilmē visas ainas ar suni. Tāpēc filma būs ga�tava novembra sākumā.

Primo iedūra tējkarotīti jēlajā jūras ezī sev priek�ā. Viņ� izgrāba tā sāļo vidusdaļu un ielika mutē.

-��� Tas labi, viņ� pamāja.

Herkuless Stouns palūkojās uz savu �ķīvi un sarauca pieri. To es nevaru ēst, viņ� norūca. Kā uz burvja mājienu viņam blakus nezin no kurienes parādījās viņa personiskais sulainis. Man �ķiet, ka mēs �efpavāram pateicām, kādi burgeri man gar�o. Siers jāliek virs gaļas, un gurķī�iem jābūt starp tomātiem un salātiem, nevis uz salātu lapas. Sinepes jāliek zem gaļas, nevis uz tās, un majonēzei jābūt starp gurķiem un tomātiem.

-��� Piedodiet, ser, teica sulainis, bet �efpavāram to ir ļoti grūti atcerēties, jo sastāvdaļu kārtība nemitīgi mai�nās.

-���� Es to nevaru ēst, uzstāja Herkuless Stouns un kā niķīgs bērns apgrieza �ķīvi otrādi.

-��� Ak dievs! iesaucās Sukija �ampaniete no galda otras puses. Es tagad vairs nespē�u ieēst savus salātus.

Kosmosa Dūzis bija saproto�āks. Neuztraucies, Herk!

Ta�u Karalis Alnis, kas sēdēja blakus Sukijai, pastūma sāņus astoņ�uburaino sve�turi, lai varētu ielūkoties Herkulesam Stounam tie�i acīs.

-���� Es tev saku, Stoun! viņ� ierēcās. Vēlreiz tāda uz�vedība, un vakariņās tu saņemsi manas dūres sviestmaizi. Uz tās nebūs ne majonēzes, ne marinētu dārzeņu, ne si�nepju. Tā būs tāda, kāda tā ir, un tā izsitīs visus tavus skaistos zobus, tā ka pēc tam tev nāksies pārtikt vienīgi no zupām.

-���� Pamēģini tikai, Alni! Es sūdzē�os tiesā, atbildēja Herkuless, vingrinot bicepsu.

-���� Ja jau runājam par ēdienu, Alni, iejaucās sporta zvaigzne Tonijs Vams, kā tev patiktu nogar�ot kādu no maniem kungfu siteņiem?

-��� Primo, lūdzu, apturi viņus! Nevaru ciest, kad viņi strī�das, gaudulīgi lūdzās Sukija.

-���� Pietiek! nokomandēja Primo Sells. Un pēk�ņi visas telpā eso�ās zvaigznes paklausīgi nokāra galvas. Ienāca Sinklērs Sells un atvainojās par kavē�anos.

-��� Kārtējais ka�ķis? viņ� apjautājās.

-���� �ovakar nemaz nebija tik slikti, atteica Sells.

Pēc vakariņām visi devās lejup uz kinozāli. Lielais kino�ekrāns bija izjaukts, un telpā aiz tā atklājās skatuve ar priek�karu. Uz tās pie koncertflīģeļa sēdēja frakā tērpies vīrietis ar baltu kaklasaiti.

Visi ieņēma vietas, jau iepriek� labi zinādami, kāda iz�klaide viņus sagaida. Tā bija izrāde, par kuru neviens ne�kad nerunāja.

Sells iekārtojās atzveltnes krēslā. �ī viņam bija dienas mīļākā daļa. Viņ� sasita plaukstas, un gaisma nodzisa, atstājot vienīgi divus baltus starme�us, kas apspīdēja ska�tuves priek�daļu. Pianists sāka spēlēt Sella mīļākās dzies�mas melodiju. Un tad parādījās zvaigzne.

No kulisēm iznāca Deivīna Natela. Viņa izskatījās kal�snāka un vairāk nogurusi nekā �urnālu fotogrāfijās. Bla�kus viņai stīvs kā alvas zaldātiņ� stāvēja miesassargs.

Viņa skatījās tum�ajā zālē.

-���� Es nedziedā�u, viņa izaicino�i teica.

Sells palūkojās viņā un klusi nopūtās. Jau kādu simto reizi viņ� pārdomāja, kas gan Deivīnā met izaicinājumu viņa hipnozes spējām. Kad viņ� bija centies meiteni hip�notizēt, tā bija izvairījusies no viņa magnētisma kā ķir�zaka no tīkla. Tomēr, kaut arī Sellu tas mulsināja, viņ� par to pārāk neuztraucās, jo Deivīnā bija kaut kas tāds, kas iedvesa Sellam bijību. Viņ� bija atklājis, ka mazās zvaigz�nes dziedā�ana liek viņam justies labāk nekā jebkas cits. Viņ� nezināja, kāpēc. Meitenes balss viņam bija kļuvusi par nomierino�ām zālēm, un tagad viņ� bez tās vairs ne�spēja iztikt.

-���� Ak, mīļumiņ Deivīna! atsaucās Sella zīdainā balss.

Vai tu tie�ām domā, ka vēl kaut dienu brokastīs,

pusdienās un vakariņās spēsi pārtikt tikai no jūras e�iem? Tu ta�u zini, kā tev tie riebjas. Padomā, kas viss vēl va�rētu būt tavā ēdienkartē! Mums tagad ir lielisks jauns �efpavārs, kur� gatavo pa�u gar�īgāko �okolādes torti un sviesta virtuļus mājas gaumē.

Uz mirkli Deivīnas apak�lūpa nodrebēja. Tad viņa pie�cirta kāju.

-��� Es neesmu lakstīgala krātiņā, Sell. Es nedziedā�u tikai tāpēc, ka tev tā patīk. Par dziedā�anu man maksā. Es ne�daru to par velti. Un it īpa�i es nedarī�u to tev. ES TEVI IENĪSTU!

-���� Nu, nu, Deivīna! Es jau lūdzu tikai vienu dziesmu. Tad tu atkal varēsi dzīvot kā princese. Tu varēsi iet vannā ar eksotiskām eļļām. Varēsi izmazgāt matus. Deivīna lūkojās tum�ajā zālē, ap viņas pelēkajām acīm bija tum�i loki. Viņa dusmīgi pakratīja galvu. Tomēr meitene apzi�nājās savu sakāvi.

-��� Labi, labi, es dziedā�u.

Pēc �iem vārdiem pianists atkal sāka spēlēt melodiju.

Sells atlaidās krēslā. Dziesma, ko gatavojās dziedāt Deivīna, bija vienīgais, kas jelkad bija spējis likt viņam izjust kaut kādas emocijas. Varbūt, Primo domāja, viņam to bērnībā dziedājusi māte. Sells nezināja, kāpēc dziesma izraisa viņā maigas jūtas, ta�u tā nu tas bija. No�ēlas un ilgu izjūtas. Un tad, kad dziesmu dziedāja �is bērns, tā kļuva vēl desmitkārt iedarbīgāka. Deivīnas raksturs nebija nekāds jaukais, ta�u tam nebija nozīmes. Viņa atgādināja Sellam par kaut ko zudu�u. Varbūt par bērnību.

Deivīnas dzidrā balss plūda cauri gaisam kā svaiga pa�vasara vēsma.

Sē�ot uz salas okeānā,

Domā par brīvi.

Guļot zeltsmil�u pludmalē, Izbaudi dzīvi. Izklausās kā paradīzē, Bet paradīze tā nav, Nav gan.

Jo redzi, miljardiem viļņu

Dala tevi no manis.

Tikai tu spēj vērst manu pasauli

Debe�ķīgu.

Sells nopūtās. Un Deivīna turpināja dziedāt sudrabotajā gaismā.

Gaisma bija balta kā paradīzē.

Mollija atvēra acis un, palūkojusies apkārt, bija sa�triekta. Viņa atradās pilnīgi at�ķirīgā vietā no tās, kur bija piesaistīta vēl pirms da�iem mirkļiem. Un viņa uzreiz sa�prata, ka jūtas pilnīgi citādi.

Mollija nejutās ne nogurusi, ne sastingusi, ne izmisusi, ne gatava mirt. Viņa jutās atpūtusies, sasilusi un mierīga, it kā visi dzīves uztraukumi un nepatik�anas būtu paliku�i tālu aiz muguras. Viņa jutās kā paradīzē. Kājas bija basas un sausas.

Meitene vairs nebija piesaitēta dzelzs solam ar slep�kavīgo �agatu nepilna metra attālumā no viņas. Tā vietā viņa sēdēja senlaicīgā krēslā sausā koka būdā, caur kuru pūta saules sasildīta rāma vēsma. Ārā bija redzams aplupis balts sols. Aiz tā mols un okeāna zilgme.

Rokijs sēdēja krēslā viņai blakus un arī lūkojās okeānā. Kādu mirkli abi nekustējās, klausoties, kā tālumā skalojas sīki vilnī�i un atskan kaiju kliedzieni.

Rokij, Mollija teica. Mēs esam miru�i. Mēs esam paradīzē.

Viņa palūkojās apkārt baltajā telpā. Tur bija divas gul�tas, uz katras pāris palagu, sega un spilvens. Labajā pusē bija neliela virtuvīte, bet kreisajā durvis uz mazu vannasistabu. Pie sienas karājās ģitāra.

-���� Es neatceros, ka putns būtu mums trāpījis, teica Rokijs. Vai tad mēs neatcerētos to sekundes daļiņu, kad tas mums iecirta? Sāpju mirkli.

-���� Varbūt mēs jau bijām miru�i pirms tam, kad sāpju impulss nokļuva līdz smadzenēm.

Mollija uzlūkoja divus krēslus pie pretējās sienas. Uz tiem bija da�i apģērba gabali. Izbalēju�as, saplēstas drē�bes. Zem viena krēsla bija Mollijas tenis�ības. Tagad tās izskatījās citādas nonēsātas. Un viņas T krekls bija ie�plēsts. Mollija piecēlās un ar nereālu sajūtu, it kā staigātu pa gaisu, gāja un paņēma savus d�insus. Tie bija nogriezti līdz celim, un gali pavisam spuraini. Vai paradīzē tiek glabātas drēbes, kurās cilvēki mirst?

-��� Paskat, Mollij, tu esi tik brūna! brīnījās Rokijs. Ska�ties, kādā krāsā ir tavas kājas!

Mollija paskatījās. Viņas kājas vairs nelīdzinājās malta�jai gaļai tās klāja zeltaini brūns iedegums.

Arī Rokijs pētīja savas kājas. Tik tum�ādains es vēl nekad neesmu bijis.

-���� Mēs noteikti esam mir� Mollijai nācās grūti iz�runāt �o vārdu, .. .jau ilgāku laiku. Viņa pacēla Rokija kreklu. Uz tā nekas neliecināja par nāvi vai asinīm. Tagad tas bija bāli oran�s un tā piedurknes nogrieztas.

Rokijs piegāja pie būdas atvērtajām durvīm. Ārpusē bija �īksto�s koka balkons ar margām. Pakāpieni veda lejup uz saules izbalināto molu. Kādus piecus metrus tālāk tas beidzās. Vēl tālāk nebija nekā cita, kā vien jūra, kur bal�tās viļņu galotnes atgādināja olu iesaiņojuma kartonu, un pla�s apvārsnis ar sauli debesīs. Mollija pievienojās Rokijam un no balkona pacēla lielu perlamutra glieme�nīcu.

-��� Tas viss izskatās tik pazīstams, viņa teica. Meitene aplaizīja lūpas un ieelpoja sāļo gaisu.

-��� �ķiet, ka mēs te jau esam biju�i, piekrita Rokijs. �ajā brīdi no būdas stūra parādījās Petula.

-��� Ak, Petula! Mollija nometās ceļos un piekļāva Petulu sev cie�i klāt, paslēpjot seju suņa ka�okā. Vēl pirms kāda brī�a viņa bija domājusi, ka Petulu neieraudzīs vairs ne�kad. Petula paluncināja asti un draudzīgi nolaizīja Mollijai seju.

-��� Tad jau laikam arī Petula ir mirusi, Mollija aprāvās.

-���� Bet, pagaidi, es nebūt nejūtos mirusi. Man tikai liekas, ka mēs te esam pavadīju�i�

-��� Veselu mū�ību, nobeidza Rokijs.

-��� Jo es pazīstu to molu. Es precīzi zinu, kur no tā var nirt, sacīja Mollija, saraukusi pieri.

-���� Un to glieme�nīcu, kas tev rokā, turpināja Rokijs,

-���� man �ķiet, ka es to atradu, bet neatceros, kā. Rokijs un Mollija palūkojās viens otrā.

Izrādījās, ka viņu būda atrodas stāvas klints pakājē. Klintī bija ala, bet nevarēja saskatīt nevienu vietu, kur varētu iziet uz pārējo zemi. Klints siena turpinājās vai�rāku jūd�u tālumā. Viņi varētu būt jebkur pasaulē, domāja Mollija. Nebija nekā tāda, kas liecinātu, kur tie�i viņi ir, izņemot to, ka klimats bija maigs.

-���� Mēs te esam jau veselu mū�ību, pa�i to neapzino�ties, teica Mollija. Liekas, ka kaut kāds laika viesuļvirpulis ir pacēlis mūs gaisā un atnesis �urp.

-���� Es domāju, bilda Rokijs, ka esam biju�i hipnoti�zēti.

Virs viņiem spalgi ieķērcās kaija. Tajā pa�ā brīdī no bū�das puses atskanēja soļi. Pagriezu�ies Mollija un Rokijs ieraudzīja tuvojamies gai�matainu vīrieti zilā treniņtērpā. Viņam rokās bija divas pilnas glāzes. Tas bija Sinklērs Sells.

-��� Qube tev, viņ� teica Rokijam. Un tev, Mollij, granātābolu sulas koncentrāts ar ledu.

Mollija jutās tā, it kā viņas izjūtas grieztos veļas ma��īnā. Sākumā viņa bija domājusi, ka ir mirusi, tad izjutusi atvieglojumu, ka nav, tad viņu bija pārņēmis pārsteigums, un nu viņa bija pārbijusies. �is cilvēks vēlas viņas nāvi. Viņ� noteikti atnācis Molliju nogalināt. Viņa kāpās atpa�kaļ, apsverot, vai izdotos glābties, lecot jūrā. Meitene uz�lūkoja dzērienus vīrie�a rokās. Vai �oreiz viņ� vēlas Molliju un Rokiju noindēt?

Tad viņas �okētajās smadzenēs kaut kas mainījās, ap�tverot, ka viņa līdz �im vēl nav nogalināta �agata bērnus bija saudzējusi. Mollijā uzbangoja spējas dusmas, secinot, ka Sinklērs viņus hipnotizējis. Viņu pārņēma trakums. Glu�i kā hameleons, kas maina krāsu, Mollijas emocijas no bailēm pārvērtās me�onīgā niknumā.

-���� Tad tu te rakņājies mūsu smadzenēs, vai ne? viņa izspļāva. Turēji mūs kā trusī�us sprostā un liki mums stāstīt par savu dzīvi visu, ko vien tu vēlējies uzzināt. Cik tad ilgi mēs esam biju�i tavas mazās jūrascūciņas? Divas nedēļas? Trīs?

Sinklērs nolika dzērienus uz galda, kas bija pagatavots no kuģa atlūzas.

-��� Ak vai, man jau nu vajadzēja zināt, ka jūsu reakcija būs �āda! viņ� laipni teica. Mollij, es izglābu jums dzīvību.

Ta�u Mollija plosījās dusmās. Viņa ari nesaprata, kā Sin�klērs uzdro�inās censties ar viņiem sadraudzēties.

-��� Pat ja tu izglābi kādam dzīvību, tas nedod tev tiesības krāmēties pa �ī cilvēka prātu!

Sinklērs pakratīja galvu. Es to neesmu darījis.

-���� Un tu domā, ka mēs tam noticēsim? Mollija nikni uzlūkoja vīrieti. Tad es zinu, ko tu esi darījis. Tu atslēdzi mūsu dzīvi, vai ne?

Sinklērs lūkojās uz saviem kāju pirkstiem.

-��� Uz cik nedēļām? Mollija uzstāja.

Sinklērs ar kurpes purngalu bakstīja kādu glieme�nīcu. Viņ� visu laiku bija baidījies no �ī brī�a.

-��� Uz septiņarpus mēne�iem, viņ� klusi teica. Mollija bija kā apdullusi. Viņa galvā skaitīja mēne�us.

Tas nozīmēja, ka viņa un Rokijs ir dzīvoju�i bez apziņas pusi marta, aprīli, maiju, jūniju, jūliju, augustu, septembri un oktobri.

-��� Kāds �odien datums? viņa no�ukstēja. Sinklērs viņai to pateica. Tre�ais novembris.

-��� Ārprāts! izsaucās Rokijs.

-���������� Un kas tad notika ar pārējiem?! kliedza Mollija. Ar Trinklberijas kundzi, D�emmu, Geriju un ari ar visiem ci�tiem, kas palika bāreņu namā? Kur viņi ir?

-���������� Viņiem visiem klājas labi. Viņi dzīvo Malibu. Es viņiem noīrēju lielu māju piekrastē. Pārējie atlidoja no Braiersvilas. Ar viņiem viss kārtībā, es apsolu.

Nu Mollija tie�ām uzsprāga.

-����������� Tu apsoli? Ko tu mums vispār vari solīt! Tu domā, ka mēs tev ticēsim pēc tam, kad esi izdzēsis no mūsu dzīves septiņarpus mēne�us? Tu sevi uzskati par Dievu, vai? Tu esi traks. Nāc, Rokij! Ejam prom! Ir ta�u jābūt kādam ce�ļam, pa kuru izkļūt no �ejienes. Viņa apcirtās ap būdas stūri tajā virzienā, no kura bija parādījies Sinklērs. Rokijs pretīgumā pa�ūpoja galvu, nospļāvās pie Sinklēra kājām un sekoja.

No sānu verandas iznāca drukns, divmetrīgs tēvainis un aiz�ķērsoja viņiem ceļu.

-���� Man ļoti �ēl, Mollij un Rokij, atvainojās Sinklērs,

-��� bet jums mani jāuzklausa. Tomēr vispirms jums atdo�u atmiņu. Sinklērs sasita plaukstas un stingri noteica:

-��� Atcerieties!

Bija tā, it kā Mollijas un Rokija prātā tiktu aizslaucīts aizsargdambis. Viņu smadzenēm cauri skrēja daudzi vasa�ras atmiņu pilni mēne�i, kairinot nervu �ūnas ar skatiem un skaņām, smar�ām un izjūtām no jūras krastā pavadī�tajām dienām.

Atmiņas par mak�ķerē�anu un zivju gatavo�anu uz ugunskura, par to, kā Rokijs spēlē ģitāru un lasa neskaitā�mas grāmatas, vāc glieme�nīcas, peld, nirst ar akvalangu, sērfo. Kā Rokijs pazaudē kājas nagu, lido ar pūķi, glezno, raksta, met kokus Petulai, vakarā sē� pie ugunskura, dzied dziesmas vai mācās runāt līdz �im nezināmā valodā.

-���� Hemos aprendido a hablar Espānol? Vai mēs esam ie�mācīju�ies runāt spāniski? jautāja Rokijs.

-��� Si, atbildēja milzenis.

-��� Es nodomāju, ka jums nenāktu par ļaunu apgūt kādu valodu, paskaidroja Sinklērs.

Mollija atklāja daudz jauku atmiņu par Sinklēru vasaras gaitā nevis par slinko, uzpūtīgo, slepkavīgo Primo Sella dēlu, bet gan par Sinklēru kā draugu. Mollija ielūkojās pazīstamajā sejā, līdz pleciem garajos matos un simpā�tiskajās zilajās acīs un izjuta mulsumu.

-���� Bet kāpēc? viņa jautāja. Kāpēc tu turēji mūs hip�nozē?

-��� Tāpēc, ka citādi jūs nebūtu paliku�i �eit.

-��� Un varbūt ari nebūtu paliku�i, Mollija atsāka. Ta�u tikai mūsu darī�ana ir tā, ko mēs iesākam ar savu dzīvi. Ne tavējā. Pat tad, ja esam pieredzēju�i brīni�ķīgu vasaru, tā nebija mūsu izvēle. Tur jau ir tā lieta, Sinklēr. Tev vaja�dzēja ļaut izlemt mums pa�iem.

-��� Es nevarēju ar to riskēt.

-��� Kāpēc?

-��� Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es uztraucos, ka jūs neat�stāsieties no Primo. Nākamreiz, noķēris jūs, viņ� noteikti pārliecinātos, vai esat beigti. Otrkārt, tā bija mana pa�a dro�ība. Primo nogalinātu mani, ja uzzinātu, ka esmu viņu piekrāpis un jūs abi esat dzīvi.

-��� Bet kā tad tu mūs izglābi? Mollija klusi vaicāja. Viņa sāka just, ka Sinklēram var uzticēties.

-���� No kāpņu aug�gala es vēroju, kā tu apturi pasauli, viņ� teica. Es nevarēju pārprogrammēt putnu, jo koda kombinācija ir pieejama vienīgi Primo. Es gaidīju, kamēr tu nogursti arvien vairāk un vairāk līdz tu biji gandrīz padevusies, un tie�i pirms tam es pārņēmu visu savās rokās un ari apturēju pasauli.

-��� Tad pasaulei sastingt likām mēs abi tu un es?

-���� Tie�i tā. Lai nu kā, tu paģībi, sastingi, un Rokijs, pro�tams, sastinga kopā ar tevi, skaidroja Sinklērs. Kad tu atslēdzies, laiks neatsāka ritēt, jo es turēju to ciet. Tad es jūs nekavējoties atbrīvoju un mēs ar Ērlu viņ� norādīja uz miesassargu aiznesām jūs prom. Mēs devāmies tie�i �urp, uz �o būdu.

-��� Vai tu nebaidījies, ka Sells tevi pieķers?

-����� Mazliet. Bet viņ� domāja, ka es tur visu novācu. Ar �ļūteni aizskaloju asinis notekās un tieku vaļā no lī�ķiem. Pēk�ņi izskatījās, ka viņam kļuvis slikti. Man ne�kad nebija jātīra �agatas kamera. Primo hipnotizēja citus, lai tie paveiktu �o darbu. Sinklērs apsēdās koka krēslā un pieklusināja balsi. Protams, viņ� tur ir nogalinājis arī citus. Nezinu, cik.

-��� Vai viņ� nogalina ikvienu, kas viņu apdraud? jautāja Rokijs.

-���� Nē, atbildēja Sinklērs. Vairums vienkār�i pazūd. Primo aizslauka prom viņu personību, lai viņi nekad vairs nezinātu, kas viņi ir. Viņ� pārvēr� tos pazudu�ās dvēselēs, kas dzird galvā skanam balsis. Tad viņ� tos noslēpj no�maļās vietās.

-��� Izmet kā atkritumus.

-Jā. Neviens nekad vairs neuzzina, kas viņi ir, vismazāk jau viņi pa�i.

Sinklērs nemierīgi sagrozījās krēslā, jo �ī saruna viņam acīmredzot nepatika. Ta�u Mollijai bija pārāk daudz jau�tājumu, lai atstātu viņu mierā.

-��� Vai tu nekad neesi mēģinājis viņus paglābt?

-���� Esmu gan, bet Primo nekad nav ļāvis man piedalīties apziņas izdzē�anā, tāpēc palīdzēt bija grūti. Es nezinu, no cik cilvēkiem viņ� tā ir atbrīvojies. Ja runājam godīgi, tad bija da�i, kuriem es būtu varējis palīdzēt, ta�u es bai�dījos. Es ienīstu sevi par to. Redzat, es neesmu varonis. Esmu vāj�.

-��� Tu izglābi mūs, teica Mollija. Tas bija drosmīgi. Bet kāpēc tu negāji uz policiju?

-���� Mollij, Losand�elosas policiju kontrolē Primo. Prak�tiski visa Amerikas policija ir viņa varā. Tev nav ne jaus�mas, cik varens viņ� ir. Tas pats ir arī ar avīzēm. Vairums izdevēju ir zem viņa papē�a. Ja es dotos pie �urnālistiem un viņiem visu izstāstītu, tad, tiklīdz viņi mēģinātu to no�drukāt, Primo panāktu avīzes bankrotu. Un tad viņ� ķer�tos pie manis.

-��� Vai tu nevarētu noņemt hipnozi kādiem no viņa upu�riem? ierosināja Rokijs. Tu ta�u ari spēj apturēt pasa�uli. Mēs zinām, ka Sells padara hipnozi neatgriezenisku, apturot laiku. Tu varētu vēlreiz to apturēt un noņemt viņiem hipnozi.

-���� Izklausās jau vienkār�i, teica Sinklērs. Tikai jūs nezināt, ka Primo izmanto speciālas paroles. Tās arī no�stiprina viņa hipnozi pilnībā.

-��� Paroles? jautāja Mollija.

-���� Jā. Tās arī ir īstās atslēgas. Nezinot �īs paroles, nav iespējams atbrīvot viņa upurus. Es nezinu Primo paroles.

-����������� Un kāpēc tu beidzot mūs atmodināji? vaicaja Mollija.

-����������� Man vajadzīga jūsu palīdzība. �agatas kamerā pēc tam ir noticis vēl kaut kas. Primo ir kļuvis vēl bīstamāks. Laika nav palicis daudz.

-��� Tas ir sakarā ar to V dienu, vai ne? jautāja Rokijs.

-��� Tā dro�i vien tuvojas. -Jā-

-��� Ko tas nozīmē? jautāja Mollija.

-��� Vai tad jūs nezināt?

-��� Nē, abi vienā balsī atbildēja.

-����������� V diena, teica Sinklērs, ir vēlē�anu diena. Sinklērs lūkojās uz neizpratnes pilnajām Mollijas un Rokija sejām.

-��� Primo ir iecerējis kļūt par nākamo Savienoto Valstu pre�zidentu.

-���� Bet tas ta�u nav iespējams, Mollija neticīgi bilda.

-���� Lai kļūtu par prezidentu, ir nepiecie�ams simtiem at�balstītāju, ir jāpārstāv vesela politiskā partija un gadiem jāsē� Kongresā kā politiķim.

-���������� Tas nav tiesa. Par prezidentu var kļūt ikviens, skaid�roja Sinklērs, ja vien �is cilvēks ir dzimis Amerikā un viņam nav sodāmības. Tagad ir tre�ais novembris, bet Pri�mo sāka savu kampaņu jūnijā tie�ām vēlu, bet tajā vi�ņam veicas spīdo�i.

Sinklērs turpināja viņiem stāstīt par vasaras kampaņu Sellu par prezidentu. Sells tajā bija iesūknējis miljoniem do�lāru, uzstādamies kā neatkarīgais kandidāts; tas nozīmē, ka viņ� nepieder nevienai politiskajai partijai. Kampaņa bija izvērsusies pa visu Ameriku, un tā bija ļoti intensīva un iz�ķērdīga, tāpēc nebija iespējams, ka par Sellu kāds valsts pilsonis nebūtu dzirdējis. Plakāti ar uzrakstu Sellu par prezidentu bija piestiprināti pie tūksto�iem sienu. Kar�sta gaisa baloni ar uzrakstu Sellu par prezidentu lidinājās virs pilsētām. Viņ� bija apmeklējis visus �tatus un īrējis stadionus, kur publikas priek�ā ar runām bija uzstāju�ās daudzas no iecienītākajām slavenībām. Sella hipnotizētās zvaigznes bija runāju�as par to, cik daudz labāka dzīve visus gaida tad, kad Sells būs kļuvis par prezidentu, un kāpēc tās balso tie�i par Sellu. Katrā pasākumā Sells teica runu, viņa seja tika filmēta un parādīta uz ekrāniem, kur tā slējās desmitiem metru augstumā. Un, protams, Sells hipnotizēja ikvienu, kur� lūkojās ekrānā.

Sella kampaņas greznums un spēks bija pilnībā aizēno�ju�i Gandolli un visu pārējo kandidātu kampaņas.

Cilvēku vēlme redzēt prezidenta postenī Sellu bija iz�platījusies kā ārkārtīgi lipīga slimība. Amerikas dvēseles un Amerikas �ūniņas, mums vajag Amerikas Sellu*, tāds bija viņu sauklis.

-��� Tu runā tā, it kā vēlē�anu diena būtu jau notikusi, ievēroja Rokijs. Sinklērs pagrozījās krēslā un lūkojās uz savām kājām.

-��� Ir jau arī.

-���� Ir jau arī?! Mollija iekliedzās tik skaļi, ka Petula ierējās. Un kas notika? Vai viņ� uzvarēja?

Sinklērs vairījās skatīties viņai acīs. Viņ� nometa pie Mollijas kājām laikrakstu.

Primo Sells uzvar prezidenta vēlē�anās skanēja virs�raksts.

-���� Tā bija nepārprotama uzvara, murmināja Sinklērs. Vēlē�anas vienmēr notiek novembra pirmajā otrdienā. Tas bija vakar. Otrajā novembrī. Tā ir �īrīta avīze.

Kādu bridi valdīja klusums. Tad Mollijas smadzenes beidzot spēja iekustināt mēli.

-��� Vai tu esi traks, Sinklēr? Kāpēc tu gaidīji tik ilgi un tad modināji mūs? Mēs būtu varēju�i izjaukt viņa kampaņu,

* celi (angļu vai.) �ūna, �ūniņa

mēs būtu varēju�i censties uzzināt viņa paroles, mēs būtu varēju�i kaut ko darīt, bet tā vietā tu atstāji mūs �eit. Vai tad tu esi tik stulbs? Mollija aprāvās. Piedod, Sinklēr! Man tikai �ķiet, ka tu esi gaidījis pārāk, pārāk ilgi, lai mūs modinātu.

-���� Es nevarēju riskēt. Vecais domāja, ka jūs esat miru�i, un tie�i tāpēc jūs bijāt dro�ībā, teica Sinklērs. Bet �o�dien� pēc viņa uzvaras� Sinklēra balss trīcēja. Man bija neprātīga cerība, ka viņ� neuzvarēs. Bet viņ�, pro�tams, uzvarēja. Tagad viņ� ir pats bīstamākais cilvēks uz �īs planētas.

Mollija domāja par Sellu kā par milzīgu, gļotainu ra�dījumu, kura slidenie taustekļi iesniedzas visās pasaules valstīs.

-��� Kāpēc viņ� vēlas būt tik varens? meitene jautāja.

-���� Jo viņ� ir vājprātīgs, atbildēja Sinklērs. Es ne�zinu.

Mollijai pēk�ņi kļuva Sinklēra �ēl. Viņam noteikti nā�cās ļoti grūti nodot tēvu. Tāpat viņa domāja, ka Sinklērs noteikti ir ļoti labs cilvēks. Galu galā, kad Primo Sells pa�cēlās virsotnē, viņ� ņēma līdzi arī Sinklēru, bet Sinklērs nevēlējās piedalīties �ajā spēlē. Viņ� vairāk domāja par citiem, nevis par sevi.

-��� Ak, kā es vēlētos, kaut tas nebūtu noticis! vaimanāja Mollija. Tas nav godīgi. Visi Sella plāni gatavi īstenoties. Toties mums viss ir jāizgā� notekā. Tad, iedomājusies par �agatas moku kambari, viņa vēlējās, kaut nebūtu lie�tojusi �o vārdu.

-���� Vēl viņ� īsti nav prezidents, Sinklērs jau cerīgāk teica. Mollija un Rokijs neizpratnē skatījās viņā.

Sinklērs paskaidroja.

-����� Vēl ir neliela cerība. Pa�laik Primo ir tikai ievēlētais prezidents. Viņam pirms varas pārņem�anas vēl ir da�i mē�ne�i laika, lai sagatavotu savus padomniekus un sastādītu valdību. Tā notiek vienmēr. Viņ� vēl nav īsts prezidents, kamēr desmitajā janvārī nenodos zvērestu. Mums vēl ir laiks izsist viņu no sliedēm.

-���� Tagad ap Sellu noteikti ir divas vai trīs reizes vairāk apsargu, domīgi novilka Rokijs.

-���� Bet es esmu viņa dēls un viņ� man uzticas, atteica Sinklērs. Vismaz pagaidām. Un viņ� nezina, ka tu esi dzīva, Mollij, tā ka mums piedurknē ir savs dūzis.

Mollija sāka domāt, ka Sinklērs ir tikpat traks kā Primo Sells. Fakts, ka ļaunais hipnotizētājs kļūs par Savienoto Valstu prezidentu viņas prātam bija pārāk neaptverams. Kā viņa, bērns, vispār varēja tur līdzēt?

-��� Es nespēju tev palīdzēt, Sinklēr. Paskaties, kas notika, kad es to mēģināju iepriek�ējo reizi! Es neesmu burvju līdzeklis pret visu.

-��� Tu maldies, teica Sinklērs. Ir neliels cerību stariņ�. Bet tagad es nevēlos par to runāt. Viņ� pielēca kājās, gri�bēdams mainīt tēmu. Es tev par to pastāstī�u ma�īnā. Ērls pasniedza viņam beisbola cepuri, saulesbrilles un at�slēgas. Un tu, protams, vēlēsies uzzināt, kā iet tavējiem Malibu.

-��� Uz kurieni mēs braucam? vaicāja Mollija.

-���� Atpakaļ uz Holivudu. Tur ir kāds īpa�s cilvēks, ko tev vajadzētu satikt.

Ala klintī aiz būdas bija interesanta. Sinklērs Sells un Ērls pa �auru taciņu ieveda Molliju, Petulu un Rokiju pla�ā grotā, kur valdīja zaļgana gaisma. Ūdens iek�pusē bija trīs metrus dziļ� un tik dzidrs, ka varēja saskatīt smil��aino dibenu.

No mitrajiem, aļģu klātajiem griestiem nokarājās stalaktīti. Alas tālākajā galā bija betona siena un tajā lifta tērauda durvis. Pēc da�ām minūtēm visi strauji �āvās aug��up klintī. Aug�ā viņus pārsteidza ar krēmkrāsas zam�u klāta siena un mirdzo�i pulētas stikla durvis. Sinklērs no�spieda pogu sienā. Durvis atslīdēja vaļā, un viņi stāvēja ārā pie betona bunkura, kurā atradās lifts. Tas bija no�maskēts kā masīvs klintsakmens.

Klintij blakus bija novietots Sinklēra Aston Martin. Skats no klints �ķita iespaidīgs.

-���� Tur pāri ir Havaju salas, norādīja Sinklērs. Varbūt, kad viss būs beidzies, mēs varētu piespiest Primo aizdot jums savu privāto lidma�īnu.

-��� Vai mēs esam mācīju�ies lidot ar lidma�īnām? jau�tāja Mollija, berzējot degunu un cen�oties atsaukt atmiņā mācību stundas.

-���� Nē, iesmējās Sinklērs. Tai ir pilots.

Petula uzrēja, lai Sinklērs atver automa�īnas durvis. Klints aug�ā pūta spēcīgs vēj�, un vēsums līda viņas ka�okā.

Visi iekāpa ma�īnā. Sinklērs iedarbināja astoņu. Tā motors skanēja kā lauvas murrā�ana. Drīz jau viņi pa līkumotu, klints sienu ieskautu ceļu brauca tālāk uz virsotni. Priek�ā pavērās �oseja.

-���� �ī ir Klusā okeāna piekrastes �oseja, skaidroja Sin�klērs. Tā ved gar visu Amerikas rietumu krastu. Tur, viņ� norādīja pa kreisi, ir ziemeļi Sanfrancisko, tad Sietla, līdz nokļūst Kanādā, un tur, viņ� rādīja pa labi, ir dienvidi Malibu, tad Losand�elosa un beigās Mek�sika.

-��� Kolosāli, jūsmoja Rokijs. Un kur mēs tagad esam?

-��� �o vietu sauc par Kāpu pludmali. Līdz Holivudai ir ap�mēram divu stundu brauciens, tāpēc dosimies ceļā.

Aston Martin izlidoja uz �osejas asfalta.

-��� Ja jau brauksim gar Malibu, vai nevaram iegriezties un apraudzīt, kā viņiem visiem tur iet? jautāja Mollija. Sinklērs noliedzo�i pakratīja galvu un ieslēdza ātrumu pārslēga sviru stāvoklī liela jauda.

-���� Man ļoti �ēl. Pagaidām vēl ne, Mollij. Pa�laik viņi do�mā, ka tu strādā pie Labdara. Man nācās visus hipnotizēt, lai viņi neuztrauktos par tavu pazu�anu. Ceru, ka tev nav iebildumu. Bet viņiem tie�ām iet labi un, ja tu viņiem pievienotos �odien, pastāvētu briesmas, ka Primo varētu uzzināt, ka tu esi dzīva, un to jau nu gan mēs negribam.

Mollija, turot klēpī Petulu, atslīga zilajā ādas polsterējumā. Meitene aizvēra acis. Viņa jutās visai dīvaini. It kā būtu ceļojusi aug�up pa laika stabu, pa laika cilindru, kurā ir redzējusi vasaras un rudens mēne�us, bet nav tos īsti piedzīvojusi. Tātad �āda sajūta ir cilvēkam, kas hip�notizēts ilgāku laika posmu. Mollija jutās atbildīga par cilvēkiem, kuru prātos viņa bija rakņājusies, kaut ari nejuta vainu par to, ka bija hipnotizējusi Nokmanu, lai tas kļūtu labāks. Viņ� ta�u tagad izbauda dzīvi vairāk, vai ne? Drīz hipnozes iedarbība uz Nokmanu būs beigusies un viņ� būs pārvērties par labu cilvēku.

-����������� Ko pa �o laiku sadarīju�i Nokmans un Trinklberijas kundze? Kaut ko jauku?

-Jā, ir gan, atbildēja Sinklērs, smaidot nospiezdams taustiņu videoiekārtā. Ja vēlaties braucot izklaidēties, pavērojiet ekrānu.

Pie griestiem viņu priek�ā iegaismojās neliels ekrāns, un par lielu pārsteigumu Rokijam un Mollijai sākās ama�tieru videoieraksts.

Tajā bija redzami visi bāreņu nama bērni, kas bija sa�rīkoju�i kaut kādas svinības kopā ar Nokmana kungu un Trinklberijas kundzi. Mikrofons bija uztvēris Nokmana ru�nas beigas.

-����������� Un nu beidzot, viņ� teica, es zin, cik brīni�ķīg ir pasaul.

Visi aplaudēja.

-����������� Kam ir dzim�anas diena? jautāja Mollija. Nokmanam?

-����������� Nē, tās ir Nokmana kunga un Trinklberijas kundzes saderinā�anās svinības. 1as notika jūlijā.

-����������� Kas notika? Mollija un Rokijs satriekti vērās Sinklērā.

-����������� Vai tu esi par to pārliecināts? jautāja Mollija. Vai viņi, nu, mīl viens otru?

-��� Jā, kā divi balodī�i.

-��� Vai! noelsās Rokijs.

-����������� Jā, viņi ir loti laimīgi, apgalvoja Sinklērs. Mollija palūkojās uz Rokiju.

-Ja vien viņ� to neievedīs noziedzīgajā pasaulē.

-����������� Nekādi, sacīja Sinklērs. Cik redzu, tas �alis ir vai traks pēc viņas un darīs visu, lai viņu iepriecinātu.

-���� Nu, ja jau T. kundze ir laimīga, tad es arī, noteica Mollija. Un kā tad iet citiem?

Sinklērs patina kaseti uz priek�u. Dzīvojamā istabā D�emma un Gerijs bija sarīkoju�i izrādi pārējiem bāreņu nama bērniem. D�emma palūdza Heizlu iznākt priek�ā un paziņoja, ka hipnotizēs viņu. Mollija un Rokijs neticēja savām acīm. Tad D�emma un Gerijs hipnotizēja Heizlu un pārliecināja viņu, ka tā atrodas uz ļoti augsta mūra un ka ikreiz, kad D�emma izpū� gaisu, mūris līgojas. Heizla gulēja iepletusies skatuves vidū un turējās, lai vēj� viņu nenopūstu.

-��� Bet kas viņiem to iemācījis? jautāja Rokijs.

-��� To izdarīji tu, atbildēja Sinklērs. Nu, netie�ā veidā.

-Es?

-Jā, apstiprināja Sinklērs. Rādās, ka tu esi nokopējis oriģinālo hipnozes grāmatu un viņi atradu�i kopijas daļu. Viņiem tīri labi izdodas izskatīties pēc īstiem hipnotizē�tājiem.

-���� Bet viņi ta�u ir īsti, vai tad ne? �ī izrāde izskatās spīdo�i!

-����� Neļauj sevi apmānīt! Heizla tēlo. D�emmai un Geri�jam nav nekādu hipnotizētāju spēju. Es to pārbaudīju. Bet ņem vērā, ka viņi ir ļoti labi dzīvnieku dresētāji. Paska�ties!

Tās pa�as telpas priek�plānā stāvēja galds ar miniatūru vingro�anas zāli uz tā. Tur bija mazi slidkalniņi un �ūpo�les, �ūpo�anās dēļi un karuseļi. Mollija un Rokijs izbrīnā vēroja, kā Gerijs liek savām pelēm braukt pa slidkalniņu, �ūpoties �ūpolēs un uz dēļa un griezties karuseļos. Peles pat stāvēja cita uz citas, veidojot mazas peļu piramīdas.

-��� Gerijs pavisam noteikti spēj tikt galā ar �īm pelēm, teica Sinklērs, kad filma beidzās. Petula skatījās uz ekrānu un mirk�ķināja acis.

Kādu bridi viņi brauca klusējot. Sinklērs pievērsa uzma�nību ceļam, ta�u �ķita uztraukts, padeva un atkal noņēma gāzi un bungoja pa stūri. �ķita, ka viņ� kaut ko dziļi prāto. Mollija domāja cik grūti viņam ir nodot pa�a tēvu.

Tad, it kā Sinklēru nodarbinātu tā pati doma, viņ� ieru�nājās: Vai zināt, Primo Sells nemaz nav mans īstais tēvs. Viņ� mani adoptēja. Un Salliju arī. Viņ� atvēra skapīti zem cimdu nodalījuma. Tajā atradās mazs ledusskapis. Sinklērs pasniedzās pēc dzērieniem.

-���� Adoptēja? Mollija un Rokijs pārsteidzo�i vienbalsīgi jautāja. Rokija uzacs pacēlās tik augstu, cik vien iespē�jams. Petula juta, ka viņas cilvēkus pārņem jauni pārstei�guma uzplūdi.

-����� Tie�i tā, turpināja Sinklērs, pasniedzot Rokijām bund�u ūdens. Mēs ar Salliju pat neesam īsti brālis un māsa.

Mollija un Rokijs bija pārsteigti. Tā kā viņi pa�i bija bāreņi, adopcijas tēma bija ļoti tuva viņu sirdīm. Un vēl vairāk neviens no abiem ārpus bāreņu nama nekad ne�bija sastapis kādu, kas būtu adoptēts, tāpēc abi vērīgi klausījās Sinklēru stāstām par savu dzīvi.

Izrādījās, ka viņu un Salliju pirmo reizi �etru un piecu gadu vecumā bija adoptēju�i kāds cirka īpa�nieks un viņa sieva. Tas, teica Sinklērs, bijis tā, it kā viņus būtu pieņē�musi liela ģimene. Viņ� un Sallija biju�i neizmērojami priecīgi. Cirka īpa�nieks uzstājies arī ar hipnozes sean�siem. Nelaimīgā kārtā viņa spējas biju�as tik lielas, ka tad, kad viņ� nonācis Primo Sella uzmanības lokā, pēdējais uzskatījis, ka cirka īpa�nieks ir bīstams, tāpēc Sells no viņa atbrīvojies. Viņ� hipnotizējis cirka pāri. Tagad viņi esot dārznieki �agatas mui�ā.

Mazajam Sinklēram un Sallijai nācies pārcelties uz dzīvi pie Sella. Viņ� tos kārdinājis ar greznu dzīvesveidu un devis bērniem visu, ko vien tie vēlēju�ies, mazus automobilī�us, fantastiskas guļamistabas, māju ar kinozāli un baseinu, lauku ran�o ar jājamzirgiem un brīvdienas pie jūras, kur vienmēr biju�as lielas laivas, ūdensslēpes un visas rotaļlietas, kādas vien tie vēlēju�ies. Viņ� pieņēmis tiem mājskolotāju. Kādu dienu, viņ� teicis, bērni vadī�ot viņa impēriju. Kad bērniem bija desmit un vienpadsmit gadi, viņ� sācis tos apmācīt par hipnotizētājiem.

Ta�u, Sinklērs turpināja ar rūgtumu balsī, es viņu ienīdu kop� tās dienas, kad viņ� atņēma brīvību maniem cirka vecākiem. Es redzēju, ka viņam nav sirds. Es sev zvērēju, ka darī�u visu, kas manos spēkos, lai viņam nekad nenāktos hipnotizēt mani. Es spēlēju savu lomu. Izlikos, ka mīlu viņu kā dēls tēvu. Bet dziļi dvēselē es viņu ienīdu. Sallija mēdza pieļaut kļūdas. Viņa pārāk bie�i nepiekrita Primo. Tad tas viņu hipnotizēja. Ta�u Primo nekad nav hipnotizējis mani. Viņam patīk iedomāties, ka pasaulē ir vismaz viens cilvēks, kuram viņ� patīk ne tāpēc, ka ir hipnotizēts. Bet, kā jau es jums teicu, man viņ� nemaz nepatīk. Es viņu nolādu.

Mollija palūkojās ārā uz jūru un miljoniem sīko vilnī�u ūdenī. Viņa nezināja, kā uztvert Sinklēra dzīvesstāstu. Pa��laik viņu bija vienkār�i pārpildīju�i visi �īsdienas pārstei�gumi. Mollija zināja, ka viņai ir vēl citi jautājumi, ko uzdot Sinklēram, ta�u nespēja atcerēties, kādi tie ir. Tā vietā viņa iemiga, automa�īnas vibrāciju un motora dūkoņas pie�vārēta. Un Petula viņai piekļāvās, ar lielu atvieglojumu juzdama, ka beidzot atgriezusies īstā Mollija.

Sinklērs dzīvoja kādā mājā Holivudas pakalnos. Auto�ma�īna rāpās aug�up pa stāvo trlsjoslu ceļu. Abās tā pusēs pakalnu nogāzēm bija pielipu�as jaukas un kārtīgas mājas.

-���� Visas �is mājas ir seismiski dro�as tas nozīmē, ka tās ir būvētas, lai spētu izturēt zemestrīces, stāstīja Sin�klērs. Manējā ari.

Sinklērs iegriezās kādā piebrauktuvē. Viņa māja bija moderna blokveida ēka, ko balstīja kolonnas.

Viņi izkāpa autostāvvietā zem mājas, kur stabus klāja tropu efejas un bugenvilejas. Sinklērs pieveda viņus pie lifta durvīm.

-��� Redzu, ka tev diez ko nepatīk kāpnes, teica Mollija, kad viņi traucās aug�up.

Un tad gan Mollija, gan Rokijs pārsteigumā izsaucās, ieejot Sinklēra dzīvojamā istabā.

Panorāmas logā pavērās skaists skats uz Losand�elosu. Slavenā Holivudas zīme, kas izskatījās kā milzīgs ģeogrā�fijas grāmatas vāks, bija pielipusi pakalna nogāzei tikai kādas jūdzes attālumā. Loga priek�ā bija gar�, līkumains sēdeklis. Petula uzlēca uz tā un iekārtojās ērti. Mollija pa�lūkojās ārā. �aurs, stabu balstīts akvedukts, pilns ar ūdeni, kā �ūska aizlocījās prom no mājas pāri koku galotnēm, pakalnam un ceļam. Tad tas pagriezās atpakaļ un iegāja mājā pa aili stikla logā. Tas aplocījās ap telpu, kur saķēra savu asti, lai atkal dotos ceļā pāri kokiem, pakalnam un ceļam.

-����������� Tas ir mans cilpveida baseins, skaidroja Sinklērs. Man tas patīk. Ir dienas, kad es nopeldu pa to vienu reizi prom no mājas un atpakaļ -, bet citās dienās es varu no�peldēt desmit rei�u.

-��� Tas gan ir for�s, jūsmoja Rokijs.

-��� Man gribētos pa to papeldēt, piebilda Mollija.

-����������� To jūs varēsiet darīt. Bet tagad es parādī�u jums pā�rējo māju, aicināja Sinklērs.

Guļamistaba bija apaļa, tāpat kā gulta tās vidū.

-��� Vai esat kādreiz gulēju�i ūdensgultā?

Mollija un Rokijs izmēģināja.

-����������� Savādi, teica Mollija. Tas ir tāpat kā gulēt uz ga�lerta.

-���������� Tas ir tie�ām ērti, apgalvoja Sinklērs, nospie�ot kādu slēdzi. Ūdens gultā sāka burbuļot. Tas ļoti nomierina, viņ� pavēstīja bērniem, bet guldzo�ā ūdensgultā izraisīja Mollijā un Rokijā tikai ķiķinā�anu.

Sinklērs dzīvoja ar stilu. Viņam bija viss.

Sinklērs parādīja bērniem savu kinozāli, kur noskatī�ties jaunākās filmas, datoru telpu un fotolaboratoriju. Pie stiepļu re�ģiem pieknaģētas svaigi attīstītas fotogrāfijas rādīja Sinklēra nesen fotografētas ainas. Tur redzama Mol�lija un Rokijs airu laivā, starp viņiem iespiedusies Petula. Rokijs spēlē ģitāru. Mollija, pielikusi pie auss glieme�nīcu, ieklausās jūras �alkās. Tur bija arī da�as fotogrāfijas ar Petulu. Viņu skūpstīja Glorija Hīlhārta.

-������������ Es pavisam aizmirsu! iesaucās Sinklērs. Kamēr jūs bijāt, ēēē� prom, Petula piedalījās filmā. Tās re�isors bija D�ino Pu�i. Redziet, �ajā attēlā ir viņ�. Viņ� ir tas itā�lietis.

-���� Petula piedalījās filmā? Mollija blenza fotogrāfijā.

-��� Kā tad tā?

-������������ D�ino viņu sastapa Akadēmijas balvu ceremonijā. Acīmredzami arī Glorija Hīlhārta, teica Sinklērs.

-���������� Ak jā, piekrita Mollija. Es nu satiku viņu dāmu tualetē.

-������������ Glorija Petulu dievināja, tāpat arī D�ino. Viņ� izse�koja Petulu. Trinklberijas kundze viņam atļāva to izno�māt. Filmu sauc Pērkondārdi, un to sāks rādīt pēc desmit dienām.

-���������� Kolosāli! Vai mēs varēsim tikt uz pirmizrādi? jautāja Rokijs.

-����������� Tas nav iedomājams. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka jūs piesaistāt sev uzmanību.

-����������� Kas par labu mopsenīti! Mollija staroja. Viņa izjuta patiesu lepnumu. Petula, tu esi zvaigzne! Un tik gudra, ja jau pati spēji to noorganizēt.

-���� Viņa saņēma arī sulīgu honorāru, teica Sinklērs.

-��� Viņa varēs dabūt filejas steiku, kad vien vēlēsies. Mollija īpa�i spēcīgi apkampa Petulu. Petula brīnījās,

ko gan nozīmē visa �ī jezga. Tad Mollija pamanīja kristāla attēlu.

-���� Kur ir mans dimants? viņa jautāja.

-����������� Man nācās to atdot Primo, teica Sinklērs. Viņ� lika to noņemt pēc tam, kad tu būsi mirusi.

-��� Lieliski, izdvesa Mollija.

-����������� Man joprojām ir pa�am savs, sacīja Sinklērs. Tu to vari aizņemties, ja ievajagas.

-����������� Paldies! Mollija bija satracināta un aizkaitināta par to, ka Primo Sellam ir gan viņas dimants, gan vēl pa�am savs.

-������������ Klausies, Sinklērs uzmundrināja viņu, ja vien mums izdosies dabūt Primo savā varā, es varē�u viņam atņemt visus kristālus, un tad tu varēsi dabūt divus vai trīs.

-��� Cik tad viņam to pavisam ir?

-����������� Astoņpadsmit, ieskaitot tavējo. Tie visi iegūti no ci�tiem hipnotizētājiem. Viņ� sē� tiem virsū kā veca �agata.

-���������� Astoņpadsmit! Tad jau viņ� nemaz nepamanīs manējā trūkumu, ja tu to no�iepsi, vai ne?

-���������� Tici man, Mollij, es nevaru atdabūt kristālu. Man ļoti �ēl. Tev atliek vienīgi nogaidīt.

-����������� Es vēlētos uzzināt, teica Rokijs, aplūkojot fotogrā�fiju, kā tas nāk, ka tik daudziem hipnotizētājiem ir bijis pa vienam no tiem? Es domāju: kā viņi visi zināja, kādu spēku dod kristāls? Mollija to nezināja. Viņa dimanta spē�ku atklāja nejau�i.

-����������� Īstenība, teica Sinklērs, ir ļoti noslēpumaina. Ne�domāju, ka arī pārējie hipnotizētāji būtu zināju�i, ka vi�ņiem vajadzīgi kristāli. �ķiet, ka kristāli pa�i atrod savus īpa�niekus. It kā tiem būtu savs prāts. Protams, tiem tā nav, bet man liekas, ka tie magnētiski, gandrīz vai fiziski tiek pievilkti hipnotizētājiem.

-��� Vai tad tie kustas pa�i? Mollija �ausmās jautāja.

-����������� Nē. Ta�u �ķiet, ka tie izraisa cilvēkos tieksmi tos pār�vietot. Tie spēj manipulēt ar cilvēkiem, lai viņi tos noliek tuvāk un tuvāk tai vietai, kur tie vēlas atrasties.

-��� Un kur tā ir?

-��� Pie hipnotizētājiem.

-��� Bet kāpēc?

-���������� Varbūt tāpēc, lai varētu tikt izmantoti savam īstajam mērķim. Es nezinu. Tas ir pilnīgs noslēpums. Tiem piemīt māju instinkts kā balo�iem.

-��� Balo�iem?

-���������� Nu, ne glu�i kā balo�iem, jo balo�i tiek apmācīti. Drī�zāk kā zu�iem.

-��� Un ko tad dara zu�i?

-���� Ik gadus zu�i izpeld no Eiropas upēm, dodas pāri At�lantijas okeānam uz Sargasu jūru, kur tie vairojas. Tad zu�u kāpuri atgrie�as Eiropas jūrās, kur pārvēr�as par zu�u mazuļiem un peld aug�up tie�i pa tām pa�ām upēm, no kurām nāku�i viņu vecāki, kaut arī viņi vecākus nekad nav redzēju�i. Aptuveni pēc desmit gadiem, kad mazuļi pieaugu�i par lieliem zu�iem, instinkts liek viņiem peldēt uz Sargasu jūru, lai vairotos. Neviens zu�u mazuļiem nav stāstījis, ko darīju�i viņu vecāki. Viņi vienkār�i zina, ka tā jādara. Protams, �ie kristāli nav dzīvi, bet �ķiet, ka tiem piemīt kāds iek�ējs instinkts glu�i kā dzīvniekiem. Biju domājis, ka �o noslēpumu varētu izskaidrot zinātnieki. Esmu da�us no viņiem hipnotizējis. Zinātniekus, kas pēta magnētismu un senus klintāju veidojumus, atoma uzbūvi un izturē�anos, kā arī kvantu fiziku. Neviens nav spējis izdibināt saistību starp �iem kristāliem, hipnotizētājiem un pasaules apturē�anu.

-���� Tātad Primo ir kristālu kolekcija, secināja Rokijs. Līdzīga hipnozes grāmatu kolekcijai.

-��� Tie�i tā.

-����� Briesmīgi, sacīja Mollija. Vismaz viņa zaglīgās rokas nav aizstiepu�ās līdz Lusijas Ļoganas hipnozes grā�matas eksemplāram. Viņas balss aizkrita. Lusija Ļo�gana! Es apsolīju viņai piezvanīt un nu esmu pazudusi jau vairākus mēne�us. Viņa domās, ka esmu mirusi.

Sinklērs sarauca pieri. Un tad Mollijai nācās uzzināt kaut ko �ausmīgu. Sinklērs viņai pastāstīja, ka drīz pēc notikuma ar �agatu viņ� dzirdējis, ka Primo Sells pa tele�fonu runā ar kādu Lusiju. Pēc sarunas Sinklērs bija izse�kojis zvanam un atklājis, ka numurs atrodas Braiersvilā. Tajā laikā viņ� vēl neko nezināja par Lusiju Ļoganu, tāpēc nepievērsa tam uzmanību. Ta�u pēc da�ām dienām, kad hipnotizētā Mollija bija pieminējusi Lusiju, viņ� saprata, kas varētu būt �ī zvanītāja. Sinklērs nonāca pie nepatī�kama secinājuma. Pēc Mollijas pazu�anas Lusija noteikti ir nolēmusi piezvanīt Sellam, lai censtos hipnotizēt viņu pa telefonu. Neaptverot, cik meistarīgs hipnotizētājs no attāluma ir Sells, viņa pati ir tikusi hipnotizēta. Viņa, teica Sinklērs, tagad pati ir ienaidnieka pusē.

Mollija saņēma galvu rokās, cen�oties aptvert baismī�gos jaunumus.

-���� Vismaz, viņa teica, vismaz es domāju, ka Lusijai briesmas vairs nedraud. Tā kā viņa tagad ir Sella pusē, tas nozīmē, ka viņa vismaz vairs neiekļūs autokatastrofā.

Molliju satrieca skarbā patiesība, ka Sells izskalojis Lusijas smadzenes. Īstenībā tas ir tik nomāco�i. Nabaga Lusija! Viņa zināja par Sellu un ienīda viņu.

Mollija domāja par pēcpusdienu, ko bija pavadījusi, sē�ot Lusijas pagrabtelpā un skatoties filmas. Un tā, Sinklēr, vai Lusijai bija taisnība par Deivīnu? Vai viņu no�laupījis Sells?

-��� Viņai bija pilnīga taisnība, atbildēja Sinklērs. Sells bija Ņujorkā, un viņam neizdevās meiteni hipnotizēt. Ne�zinu, kāpēc. Lai nu kā, Deivīnai radās aizdomas par Sella nolūkiem, tāpēc viņam nācās to aizvākt. Viņ� izmantoja kristālu un apturēja laiku, tā ka neviens nepamanīja mei�tenes nolaupī�anu. Deivīna jau visu gadu uzturas �agatas mui�ā. Viņ� to tur ļoti skaistos apartamentos kā dziedā�tājputnu krātiņā. Kamēr vien Deivīna tam dzied, tai dod visu, ko viņa vēlas. Viņ� to apsargā kā vanags. Viņai nav iespējams piekļūt. Tas ir ļoti savādi.

-���� Nabaga Deivīna! Un, kas attiecas uz Lusiju, es to ne�spēju panest. �odien pludmalē es jutos jauki, nebija ne�kāda uztraukuma. Tagad tas atkal pilda mani.

-���� Mollij, es dro�i vien saprotu, kā tu jūties, teica Sin�klērs, bet tev jāpaceļas pāri savām jūtām. Tas jādara mums visiem, jo tagad pats svarīgākais ir neļaut Sellam dot prezidenta zvērestu. Lai to izdarītu, mums jāsagrauj viņa spēka piramīda. Tev būs darbiņ�, Mollij! Tev jāpaveic kas tāds, ko es nekad neesmu spējis. Tev jāizdibina, kā atklāt Primo paroles.

-���� Bet kā lai es atrodu paroles? Tās ta�u ir viņa galvā! nesaprata Mollija.

-��� Mollij, tev ir ārkārtējs hipnotizētājas talants. Domāju, ka tev piemīt instinkts glu�i kā zu�iem. �is instinkts, Mollij, var tev parādīt, kā izdabūt paroles no Primo.

-���� Es neie�u viņam ne tuvumā! satracināta iesaucās Mollija.

-��� Tev nav viņam jātuvojas, teica Sinklērs. Tas cilvēks, ar kuru gribēju tevi iepazīstināt, ir draugs, kur� iemācīs tev, kā iekļūt Sella galvā, nemaz neatrodoties viņam bla�kus.

Mollija satraukta paskatījās. Vai Sinklērs pavisam zau�dējis prātu?

-���� Esmu centusies pietiekami daudz, viņa paziņoja. Skaties, kas notika ar Lusiju! Es jau teicu tev, Sinklēr, ka neesmu burve.

-��� Tu esi pārāk satraukusies, sacīja Rokijs.

-���� Ir pienācis laiks, teica Sinklērs, lai tu iepazītos ar Forestu [5] .

-��� Me�u? Ko tad tas nozīmē? Pastaigu zem kokiem?

-���� Nē! Sinklērs iesmējās. Forests ir mans jogas me�ditācijas skolotājs.

Sinklērs piegāja pie loga un iesvilpās. Pēc da�ām minū tēm telpā ienāca gar�, ļoti tievs vīrs ar bizītēs sapī�tiem sirmiem matiem, kas nokarājās viņam līdz gurniem, un biezās acenēs. Viņ� bija tērpies vaļīgās, baltās flaneļa biksēs un vējjakā ar rāvējslēdzēja aizdari, kājās bija kapzeķes un ie�ļūcenes.

�au, prieks jūs abus redzēt, Mollij un Rokij! Esmu daudz pārjums dzirdējis.

Kā izrādījās, Forests jau desmit gadus bija jogas me�ditācijas skolotājs. Pirms tam viņ� bija apceļojis pasauli. Trīs gadus viņ� bija mitinājies kā vientuļnieks kādā alā Francijā, apcerējis dzīves jēgu, pārticis vienīgi no rieks�tiem un ogām, kukaiņiem un zupas konserviem. Pēc tam viņ� bija ceļojis Amazones d�ungļu dzīlēs kopā ar mūku grupiņu, kuriem ticība neļāva griezt matus. Viņ� bija uz�turējies pie salā rūdītu inuītu [6] cilts un iemācījies būvēt iglu [7] . vienpadsmit mēne�us viņ� bija pavadījis kokā uz�celtā būdā �rilankā, ar autostopiem ceļojis pa Indiju un kamieļu karavānā �ķērsojis Kalahari tuksnesi.

Tagad Forests bija apmeties Losand�elosā, kur skai�tījās Sinklēra personiskais jogas skolotājs. Viņa mazais dzīvoklītis atradās apak�stāvā. Forestam bija pagalmiņ�, kur viņ� audzēja vistas, un stikla pū�anas darbnīca. Visas skaistās spoguļstikla skulptūras, kas atradās uz kafijas galda, bija viņa roku darbs. Mollija pie sevis nodomāja, ka Sinklērs viņu hipnotizējis, lai tas paliktu uz vietas.

-��� Kas ir jogas meditācija? meitene jautāja, kad Forests sakrustotām kājām apsēdās uz grīdas.

-������ Tas ir tā, iesāka Forests dziļā balsī, kas Mollijai at�gādināja krā�ainas kalnu upes dārdoņu. Jogas meditā�cija liek ķermenim justies labi, lai varētu noskaņoties un uztvert Visuma pozitīvās vibrācijas.

Forests pēk�ņi atgūlās uz muguras un pielieca kājas pie galvas, saāķējot tās ap kaklu. Galva rēgojās starp kāju lieliem, un rokas gulēja uz grīdas vietā, kur vajadzētu at�rasties kājām. Viņ� izskatījās kā mezglā sasiets cilvēks.

-����� Mmmmmm, cik ērti! viņ� nopūtās, aizvēris acis. Tagad es koncentrējos uz neko, un, jo vairāk es redzu neko, jo vairāk mani piepilda gaisma no nekā, līdz es�

Mollija un Rokijs gaidīja.

-���� Līdz tu ko? jautāja Mollija.

-��� �ķiet, ka viņ� ir aizgājis, pa�ukstēja Rokijs.

-��� Viņ� meditē, teica Sinklērs.

-���� Cik ilgi viņ� tā paliks? jautāja Mollija.

-����� Stundu. Vai dienu. Es gribētu, kaut tā spētu, bet es to nevaru. Da�kārt Forests galvā pārvar lielus attālumus. To sauc par transcendentālo meditāciju. Viņ� var doties ceļojumā, lai apmeklētu draugus Indijā, un, ja patlaban meditē ari tie, viņiem notiek transcendentālā tik�anās.

-���� Izklausās kā labs attaisnojums īsam, nē, ilgam snau�dienam, ironizēja Mollija.

Sinklērs viņu ignorēja.

-���� Da�kārt, turpināja Sinklērs, Forests koncentrē savu prātu tā, ka var staigāt pa uguni.

-��� Vai ūdeni? jautāja Mollija.

-���� Vai gaisu? minēja Rokijs. Sinklērs nepievērsa uz�manību viņu ciniskajām piezīmēm.

-���� Es ceru, viņ� turpināja, ka Forests palīdzēs jums koncentrēt domas un atslābināties. Tā varētu nokļūt vis�labākajā iespējamajā stāvoklī, lai spētu ceļot pa kosmis�kajiem gaisa strāvojumiem un telepātiski izvilkt Primo paroles.

-���� Vai tu runā nopietni? noprasīja Mollija, it kā Sin�klērs tikko būtu licis viņai izplest rokas un lidot. Viņa bija dzirdējusi par Kalifornijas jaunās paaudzes spirituālismu, un, cik viņa saprata, tas bija galīgs sviests.

-���� Neesi tik negatīvi noskaņota, teica Sinklērs. Fo�rests savedīs tevi kopā ar tavu instinktu. Pagaidi tikai. Tu būsi pārsteigta pati par sevi.

Sinklērs novērsās no Mollijas un Rokija, lai vērotu mez�glā sasieto vīrieti uz grīdas. Forestam paspruka pīksto�s pirdiens. Rokijs un Mollija ar pūlēm apslāpēja smieklu lēkmi.

-���� Nezinu, kā ar manis save�anu kopā ar manu instink�tu, Mollija klusi noteica, bet bez viņa iek�ējās smakas [8] mēs laikam neiztiksim.

Da�as nākamās dienas valdīja miers un klusums. Sin�klērs devās uz Va�ingtonu Amerikas austrumkrastā, kur Primo organizēja savu jauno valdības padomnieku ko�mandu. Bija ļoti svarīgi, lai jaunietis turpinātu izlikties par Primo uzticamo dēlu un labo roku, tāpēc viņam bija jāiet talkā tad, kad viņu sauca. Ta�u arī Sinklēra pa�a plā�nos ietilpa atrasties tuvāk Primo, jo vajadzēja zināt par tā darbībām.

Ciktāl Mollija saprata, tad Holivudas pakalnu mājā Forests nemācīja viņai neko tādu, kas varētu palīdzēt izvilkt paroles no Sella prāta. Tomēr meitenei patika pavadīt ar viņu laiku.

Blakus Foresta dzīvoklītim bija skaists, ziedu pilns dārzs. Tas bija kā krāsu kaleidoskops ar mozaīku zem kājām un zaļumu pilniem re�ģiem gar sienām. Jogas skolotājs iepa�zīstināja Molliju un Rokiju ar savām vistām un uzcienāja bērnus ar mājās dētu olu. Viņ� tiem ierādīja, kā pūst stik�lu. Forests pielika aukstu stikla masas pikuci garas metāla caurules galā, uzkarsēja to uz spēcīgas liesmas un uz�manīgi pūta caurulē, līdz karstā stikla masa uzpūtās par burbuli. Forests viņiem mācīja ari meditēt.

Rokijs centās koncentrēties, ta�u secināja, ka plastma�sas lidojo�ā �ķīvī�a me�ana Petulai viņam sagādā daudz vairāk prieka nekā sēdē�ana ar aizvērtām acīm blakus Forestam. Toties Mollija atklāja, ka tas ļoti nomierina. Viņa vienmēr bija spējusi atslēgt domas un lidot izplatījumā, tāpēc tas viņai padevās ļoti labi.

Kamēr Mollijas domas pacēlās aug�up kā mākonis, pa��ūpojās virs Holivudas uzraksta un kāpa tālāk debesīs, līdz Sinklēra māja jau bija pārāk maza, lai to saskatītu, un beigās zem viņas izzuda arī Losand�elosa, Mollija domāja par to, cik niecīga ir viņa pati. Losand�elosā dzīvo astoņi ar pusi miljoni cilvēku un viņa ir tikai viens cilvēks no �ī milzīgā iedzīvotāju skaita. Paceļoties vēl augstāk iedomā�tajā izplatījumā un aptverot se�us miljardus cilvēku visā pasaulē, Mollija jutās vēl sīkāka.

Uz mirkli meitene ļāva sev noticēt Forestam. Ja viņa tie�ām spētu paveikt to, kas no viņas tiek gaidīts, viņa iz�darītu kaut ko, kas nepavisam nebūtu sīks, patiesībā kaut ko tie�ām lielu. Ja vien viņa spētu atklāt Sella paroles un ja izdotos novērst prezidenta zvēresta nodo�anu, novērst to, ka viņ� kļūtu par pa�u varenāko cilvēku pasaulē, tad viņas veikums būtu di�ens. Di�enāks par di�enu.

Peldot gaisā, Mollija jutās mikroskopiska un tajā pa�ā laikā masīva mulsino�a kombinācija. Ta�u tas bija labi, jo niecīguma izjūta neļāva lieluma izjūtai likt Mollijai ie�domāties, ka viņa ir kāds ļoti svarīgs pārcilvēks.

-���� Kā jūtas ļoti slaveni cilvēki, zinot, ka viņus pazīst tik daudz ļau�u pasaulē? Vai viņi iedomājas, ka ir pārcilvēki? viņa, kādu dienu sē�ot uz grīdas un �ķirojot derīgos krā�saina stikla gabaliņus no nederīgajiem, jautāja Forestam.

-���� Tā domā tie no viņiem, kas ir muļķi, atbildēja Forests. Gudrie saprot: viņiem paveicies, ka ir piedzimu�i tādi, kādi ir, talantīgi, un viņiem ir laimējies nokļūt si�tuācijās, kas ļāvu�as pacelties virsotnē. Viņi apzinās, ka slava nepadara cilvēku labāku par nevienam nezināmu. Slava ir kā piramīda, kuras virsotnē atrodas patie�ām no�zīmīgi cilvēki, mazāk pazīstamie ir pa vidu, un pavisam nepazīstamie apak�ā, bet laime ir kā ola. Varētu teikt, ka pa�i laimīgākie cilvēki ir olas virsotnē, vidēji laimīgie vidusdaļā un nelaimīgie apak�ā. Es labāk gribētu atras�ties olas, nevis piramīdas aug�daļā.

-���� Bet, neatlaidās Mollija, kāpēc cilvēki uzskata, ka slava ir tik nozīmīga?

-���� Varbūt viņi kļūdaini uzskata, ka slava paver ceļu uz laimi.

-���� Es pazīstu daudzus cilvēkus, kas vienmēr lasa par zvaig�ņu dzīvi. Viņi par zvaigznēm zina vairāk nekā par saviem kaimiņiem.

-���� Tie �urnāli ir pilni ar vistu sūdiem. Es labāk vēlētos kaut ko zināt par mēslu vaboles dzīvi. Pēc kāda laika �o �urnālu lasītāji sāk justies tā, it kā viņu pa�u dzīve būtu vistu sūdi. Un nav labi domāt, ka tava dzīve ir vistu sūdi. Tie smird. Es jau nu to zinu.

Mollija palūkojās ārā uz vistu, kas gatavojās dēt olu vienā no Foresta kurpēm.

-���� Dzīve ir kā vasaras brīvdienas, Mollij. Tā uzplaiksni vienā īsā zibsnī. Mēs visi sastāvam no zvaig�ņu oglekļa molekulām, un tajā zibsnī, kad mēs mirstam, mēs atkal pārvēr�amies tajos pa�os zvaig�ņu putekļos.

-��� Tad jau mēs visi varam nebūt zvaigznes, teica Mol�lija. Bet mēs visi sastāvam no zvaig�ņu putekļiem.

-���� Tu pareizi saprati. Forests aizvēra acis. Atklājot sevī zvaig�ņu putekļus, ir jāatrod spēks. Tad arī cilvēks bie�i parāda savu di�eno pusi.

Mollija ap�aubīja to, ka �īs sarunas ar Forestu par dzīves jēgu varētu novest viņu līdz Primo Sella parolēm, ta�u ne��ķita, ka Forests pasniegtu kādas īpa�as mācību stundas telepātijā, par kurām bija runājis Sinklērs.

-��� Es jūtu, ka tava enerģija ir laba, Mollij, teica Forests. Tev jāmeklē niecīgais nano�

-���� Kas ir Niecīgā Nano? jautāja Mollija, domājot, ka Nano izklausās pēc krunkaina, miljardiem gadu veca cil�vēka.

-��� Tas nav cilvēks. Nano nozīmē pats niecīgākais. Ja tu meklēsi pa�u niecīgāko sevī, Mollij, tad tu atradīsi savu īsto spēku.

-���� Ē� paldies! sacīja Mollija. Es to atcerē�os.

"Da�kārt," viņa nodomāja, "Forests kļūst pavisam dī�vains."

trīsdesmit ceturta nodaļa

Nedaudzās atpūtas dienas tika strauji pārtrauktas. ģ^l Primo Sells bija nospriedis, ka viņa Va�ingtonas mītnē tagad ir ieviesta kārtība. Pateicoties jaunajai varai, viņa priek�ā pavērās visda�ādākās naudas rau�anas ie�spējas, un viņ� Losand�elosā organizēja lielu konferenci ārzemju uzņēmējiem.

Kādu rītu mājās ieradās Sinklērs un izskatījās apjucis. Kad viņ� bija nolicis koferi un aiz viņa aizvēru�ās lifta durvis, viņ� sacīja Mollijai un Rokijam: Es teicu Primo, ka man nepiecie�ams pameditēt ar Forestu, bet viņam tas nepatika.

Sinklēra noskaņojums bija tikpat drūms kā pelēkais laiks ārā. Viņ� pastāstīja, ka kļūst grūti vispār atrauties no Primo Sella. Primo gribot, lai Sinklērs pārvācas uz tā villu un būtu atrodams dienu un nakti. Sinklērs nezināja, cik ilgi viņam vēl izdosies tēlot. Viņam arvien grūtāk un grūtāk nācās darīt to, ko lika Primo. Nesen Sinklēra uz�devums bija hipnotizēt amatpersonas un augstu stāvokli ieņemo�us cilvēkus, lai novāktu jebkādus �ķēr�ļus Sella ceļā uz panākumiem. Viņam visu laiku bija jāslēpj savas patiesās jūtas, un Sinklērs bija pārliecināts, ka Sells drīz vien saodīs puvuma smaku, un jaunietis zināja, ka tad saņems devu Sella acu skatiena.

Mollijai un Rokijam līdz �im bija atļauts peldēt Sinklēra cilpas baseinā un pastaigāties dārzā, bet tagad savā jau�najā apsēstībā viņ� aizliedza tiem vispār iziet no mājas. Sinklērs uztraucās, ka Sells varētu izspiegot māju, agrāk, viņ� teica, Sells bie�i esot izmantojis spiegus un uzstāja, ka Mollijai un Rokijam jāpaliek slēpnī.

Da�u pēdējo dienu laikā Mollija un Rokijs bija atradu��ies pastāvīgā spriedzē. Mollija visu laiku gaidīja, kad at�sprāgs Sinklēra mājas durvis un iegāzīsies policija, lai viņus arestētu. No �īm domām meitenei naktīs rādījās murgi.

Tagad Mollija izjuta vēl lielākas bailes, bet pamazām viņu pārņēma arī dusmas. Tas, ko Sinklērs gribēja no viņas, bija nereāli. Doma par to, ka Mollija varētu telepātiski izvilkt no Sella smadzenēm paroles, bija vienkār�i stulba. Paroles varētu iegūt, tikai pateicoties brīnumam. Viņa dusmojās, ka Sinklērs tik ļoti paļaujas uz viņu un ka vēl nav nekāda prātīgāka plāna.

Migla krita. Mollijai gribējās iziet no mājas. Viņa iesāka spēlēt �ahu ar Rokiju, bet Sinklērs soļoja �urpu turpu pa telpu, laiku pa laikam pametot skatu uz ainavu aiz loga un iegrimstot domās. Tad beidzot viņ� ierunājās.

-��� Ir viens veids, kā tikt galā ar Primo.

-��� Tu ta�u nedomā viņu nogalināt? Mollija pacēla ska�tienu no �aha galdiņa. To mēs nevaram. Mēs neesam slepkavas. Un es neredzu neko citu, kas tagad varētu ap�turēt Primo Sellu, izņemot� nāvi.

-��� Un kā būtu ar labu hipnotizētāju?

Mollija nolika bandinieku, ar kuru bija gatavojusies iz�darīt gājienu, un neticīgi pa�ūpoja galvu. Viņa jau zināja, kas Sinklēram padomā.

-��� Vai tev kādreiz ir izdevies hipnotizēt Primo Sellu, Sinklēr Sell?

-���� Reiz es to mēģināju, teica Sinklērs. Kad biju jau�nāks. Primo tas likās uzjautrino�i. Viņ� zina, ka es nekad nevarē�u viņu hipnotizēt. Manas spējas salīdzinājumā ar viņējām nav nekas. Viņam ir tas īpa�ais kaut kas. Ir tikai vēl viens cilvēks, ko es jebkad esmu saticis, kam arī tas piemīt.

Petula iesmilkstējās. Viņa juta, ka Molliju pārņem sa�traukums.

-��� Mollij, tev piemīt tas īpa�ais kaut kas. Tu ta�u zini, ka tā ir, Sinklērs turpināja. Kad glābu tevi no �agatas, tad spēju tevi hipnotizēt tikai tāpēc, ka tavi spēki bija izsīku�i. Citādi tu spētu man pretoties. Ieraudzījis tās reklāmas, ko tu ierakstīji Ņujorkā, es atskārtu tavu īsto spēku. Tev ir tikpat spēcīgas acis kā manam tēvam.

Mollija piecēlās un piegāja pie loga tālākā gala.

-���� Neliec man censties viņu hipnotizēt, Sinklēr, viņa teica, lūkodamās pa logu. Lūdzu, nevajag! Man nav ne�kādu izred�u, pat ne mazāko.

-���� Tev tas jādara! uzstāja Sinklērs. Es tie�ām ticu, ka tu to spēj.

-��� Tev jau nekas cits neatliek, kā to sacīt, Mollija skum�ji nopūtās, jo es esmu tava pēdējā iespēja.

Viņa iztēlojās, kā Primo Sells izsūc atmiņas no viņas galvas, atstājot to tuk�u kā izēstu ke�upa paciņu.

-���� Tas ir tik muļķīgi, viņa turpināja. Ir ta�u jābūt kādam citam, izņemot mani, kas spētu to paveikt. Pieau�gu�am hipnotizētājam. Es negribu to darīt.

-��� Visus pārējos Primo ir pārspējis, iebilda Sinklērs.

-��� Tie�i tā, un kādas tad var būt manas izredzes! Mol�lija izmisusi izsaucās. Viņa sāka raudāt.

-���� Piedod, piedod! Man ļoti �ēl! Sinklērs satraucās. Tev tas nav jādara. Protams, nav. Viņ� pacēla rokas pret loga stiklu un atspiedās pret to. Bet, lūdzu, padomā par to. Tas ir tavs lēmums, un es pilnīgi sapratī�u, ja tu izlemsi nepal� neriskēt. Sinklērs apsviedās. Bet klausies, Mollij, es varu tikt klāt Primo. Viņ� man uzticas. Mēs varam viņu pārsteigt nesagatavotu, kad viņ� ir tikko pamodies vai noguris dienas beigās. Tikai iedomājies, Mollij!

Sinklērs palūkojās pulkstenī. Nolāpīts, man tagad jāiet, vai ari viņ� sāks uztraukties, kur es esmu. Man jā�palīdz viņam novadīt vakariņas. Pie viņa nāk FIB �efs un Japānas premjerministra palīgs, lai tiktos ar Sukiju un Gloriju. Sinklērs apveltīja Molliju un Rokiju ar drūmu smaidu. Cerams, ka �is vakars man nebūs pēdējais.

Tad viņ� papliķēja Petulu, dziļi ieelpoja un gāja uzvilkt mēteli.

Mollija, Petula un Rokijs palika sē�am un lūkojamies ārā pa panorāmas logu.

Pa Mollijas vaigiem ritēja lielas asaru lāses.

-��� Piedod, Rokij, viņai izdevās izspiest caur �ņukstiem un saraustītām elsām, bet� bet es nezinu, ko darīt!

Rokijs noņēma lakatu, ko bija apsējis ap plaukstas locī�tavu, un iedeva to Mollijai, lai tā noslaucītu degunu. Viņ� vēroja savu labāko draudzeni kratāmies elsās un jutās briesmīgi.

-���� Ir jābūt citam ceļam, Mollija beidzot saņēmās. Es negribu vadīt savas dienas ar biezputru smadzeņu vietā.

-���� Man �ķiet, ka ir cits ceļ�, Rokijs domīgi teica. Un rādās, ka es zinu, kāds tas ir.

Varētu jautāt kā gan iespējams bez Mollijas hipno�zes pievārēt cilvēku, kuram ir Primo Sella stāvoklis un neiedomājamā ietekme? Atbilde uzbrūkot viņam no pilnīgi negaidītas puses.

Labākais uzbrukuma veids vienmēr ir pārsteigums, un Rokija plāns balstījās tie�i uz to. Zēns teica, ka tie�a kauja ar Sellu nekad nenesīs panākumus. Aptvērusi �o domu, Mollija nevarēja likt Rokijām vienam pa�am riskēt ar dzī�vību un uzstāja, ka piedalīsies plāna īsteno�anā. Kādam joprojām bija jāstājas pretī Sellam, ta�u tas bija iecerēts tik pārsteidzo�ā veidā, ka Mollija vēlējās būt �is kāds.

Pēc divām dienām Sinklērs aizbrauca, lai pārlūkotu pē�dējos priek�darbus Primo konferencei ar ārzemju uzņēmē�jiem. Tai bija jānotiek Sella centrā, ta�u tā sākās ar oficiālu pieņem�anu un pusdienām viņa mājā.

Agri no rīta Sinklēra mājā ieradās viens no Holivudas labākajiem grimētājiem un kostīmu mākslinieks. Protams, abi bija nohipnotizēti.

Profesionāļi ķērās pie darba, un Mollija aizrautīgi ska�tījās, kā garā auguma maskē�anās meistars ar slaidiem pirkstiem pārvērta Rokiju citā cilvēkā.

No astoņiem līdz deviņiem viņ� tam izgatavoja jaunu degunu. Izmantojot speciālu protē�u gumiju, meistars Rokija sejai pielipināja cēlu, izliektu ērgļa degunu. No de�viņiem līdz desmitiem viņ� strādāja pie grumbiņām un matiem, pie�ķirot Rokijam biezas, melnas uzacis un īsu, melnu bārdiņu. Rokijam tika uzģērbta polsterēta apak��veļa, lai viņ� izskatītos apaļīgs, un tad viņ� tika ietērpts melnā, iz�ūtā arābu di�da�a tunikā un sarkanbaltā galvas�segā, kas tika apsieta ar lenti. Galarezultāts bija fantas�tisks. Rokijs izskatījās pēc īsta arāba.

-��� Te ir karsti, viņ� sūdzējās Sinklēram. Kā tad mani sauc?

-���� �eihs Jalavīts. Tu esi viens no Saūda Arābijas bagātā�kajiem naftas magnātiem.

-��� Un tu esi pārliecināts, ka neuzradīsies īstais Jalavīts?

-���� Pilnīgi dro�i. Es viņam pateicu, ka sanāksme ir pār�celta.

-���� Un kā tad ar viņa augumu? Vai esi pārliecināts, ka viņ� ir tikpat maza auguma kā es?

-��� Kad būsi apāvis �īs platformas kurpes, apsolīja kos�tīmu mākslinieks, tavs augums būs tie�i metrs se�des�mit divi, un tas ir �eiha augums.

-Jā, tas nu man varētu izdoties tikai tad, ja man nekas nav jāsaka, Rokijs nervozi teica.

Kamēr Rokijam tika veikti pēdējie labojumi, Mollija aiz�gāja uz Foresta darbnīcu. Viņ� mērcēja stikla gabalu ķi�mikāliju traukā.

-��� Tas ir gandrīz gatavs, viņ� sacīja. Mollija nodomāja, cik labprāt viņa �eit paliktu visu dienu. It kā nolasījis mei�tenes domas, Forests papliķēja viņas galvu un teica: Nie�cīgā nano tevi pasargās, Mollij. Neuztraucies!

Un, kaut arī tam nebija nekādas jēgas, kaut kāda ie�mesla dēļ Foresta teiktais lika Mollijai justies labāk.

Kad Mollija atgriezās aug�ā, bija viņas kārta tikt pār�veidotai. Viņu saģērba kā �eiha Jalavīta sievu. Glu�i kā Rokijs, arī viņa saņēma polsterus, lai izskatītos lielāka, plīvojo�u tērpu, ko sauca abaja, Mollijai tas bija violets un platformas kurpes, lai izskatītos garāka. Ta�u viņai ne�bija vajadzīgs pārāk daudz grima, jo galvu klāja plīvurs un seju, izņemot acis, slēpa melns zīda nikab. Seja ap acīm tika nogrimēta tum�āka.

Beidzot ap pusdienlaiku Mollija un Rokijs, iespīlēti jau�najos ķermeņos un apģērbos, iekāpa melnā limuzīnā ar �oferi, cenzdamies izskatīties un justies kā arābi.

Viņi piebrauca pie Primo Sella villas apsargātajiem vār�tiem. Automa�īna bez �ķēr�ļiem tika izlaista tiem cauri.

Mollijai kļuva nelabi, iedomājoties moku kambari zem mājas pamatiem. Tāpēc viņa centās domāt par Deivīnu Natelu, kas bija iesprostota kaut kur �ajās sienās, un par prieku, kādu izjutīs Deivīna pēc atbrīvo�anas, ja izdosies viņu plāns. Tērauda briesmoņu skulptūras zālājos mirgoja pusdienlaika saulē un izskatījās izbadēju�ās un ļaunas. Molliju pārņēma �ausmas, iedomājoties, ka jā�ķērso bru�ģētais pagalms platformas kurpēs. Gan viņai, gan Rokijam bija spieķi, it kā viņi būtu ļoti veci arābi, bet vai ar tiem būs pietiekami, lai noturētu līdzsvaru?

-��� Sells atmaskos �o izrādi, Mollija drud�aini �ukstēja Rokijam. Es izskatos kā izkāpusi no Arābijas naktīm. Varbūt mums labāk atgriezties mājās.

-���� Tu izskaties pēc īstas arābietes, Rokijs viņu dro�i�nāja. Nu, ejam!

Mollija viņa balsi dzirdēja kā caur vati, jo, tāpat kā Ro�kijs, viņa bija piebāzusi ausis ar vasku, lai padarītu bez�spēcīgu jebkuru vārdisko hipnozi, kādu varētu izmantot Sells.

Ar muti, sausu kā Sahāras tuksnesis, un no uztraukuma lipīgām rokām Mollija satvēra sudraba spieķa rokturi un uzmanīgi izkāpa no ma�īnas.

Pie ieejas drūzmējās citas piebrauco�as ma�īnas un viesi, kas devās uz māju. Caur plīvuru Mollija redzēja, ka visapkārt �um un mud� apsargi, acīmredzot �o ietek�mīgo ārzemju personu dēļ bija paaugstināta apsardzes pakāpe. Viņas ķermenis sastinga. Rokijam nācās pabakstīt Molliju ar apzeltīto spieķi, lai viņa spertu soli uz priek�u.

Apsveicot viņus, pagalma ola iz�āva liesmu �alti. Kaut arī Mollija bija to gaidījusi, viņa parāvās sāņus.

Sinklērs palīdzēja saviem vecajiem arābiem nokāpt pa ieejas kāpnēm. Tad, aizbildinoties ar viņu vecumu, viņ� izvadīja tos caur marmora zāli, kur pulcējās konferences dalībnieki, tie�i uz Primo Sella konferen�u zāli. Tādējādi viņi izvairījās no jebkādām sarunām ar citiem viesiem, vai, kas vēl ļaunāk, ar pa�u Primo Sellu. Viņi pagāja ga�rām stendam, kas liecināja par Sella lielāko uzņēmumu spēku: tur bija automa�īnu rūpnīca Primospeed, datoru ra�otāji Compucell Computers, medikamentu firma One Celi Medicine, naftinieki Celi Oil Milzīgas fotogrāfijas ilustrēja viņa slavenākos zīmolus: Kvie�u medus pārslas, pulksteņus Laikss, Burbuļoto trauku mazgā�anas līdzekli, Paradīzes �okolādes stienī�us, Reālā kaifa dezodorantus, Sump�usa tualetes papīru, Varenās vieglās diētiskās nūjiņas, Modes namu. Visvairāk Mollijai nervozēt lika �ņikt �ņākt na�u attēls.

Tuk�ā telpā ar sānu galerijām bija uzklāts milzīgs galds divdesmit astoņām personām. Pie katras vietas bija glāze, minerālūdens pudele sudraba tureklī, kristāla bļodiņa ar ledu un da�as ietītas �okolādes. Sinklērs pavadīja Molliju un Rokiju uz telpas pretējo pusi, kur galda vidū bija novie�totas kartes ar uzrakstiem �eihs Jalavīts un �eiha Jalavīta kundze.

Nu labi, Sinklērs klusi teica. Tagad es jūs atstā�u. Sāk�u vest iek�ā viesus un viņu tulkus. Kad visi būs �eit, ienāks Primo. Mollij, esmu nosēdinājis tevi blakus viņam kreisajā pusē. Sells parasti sāk ar tiem, kas sē� viņam pre�tī, un tad turpina pulksteņa rādītāju kustības virzienā ap galdu, kamēr nonāk līdz galda kaimiņam pa labi. Tad viņ� pievērsīsies tev. Vēlu veiksmi, un tiekamies vēlāk!

Mollija apsēdās, kājām trīcot un sirdij strauji sitoties. Uz galda viņai priek�ā bija arābu valodā tulkota Sella runa. Mollija paņēma papīra lapu un izlikās, ka lasa.

Sē�ot uz spilveniem, ko Sinklērs bija uzlicis uz viņu krēsliem, Mollija un Rokijs izskatījās pietiekami lieli, it īpa�i tad, kad otrā pusē Primo Sella vietai apsēdās divi ļoti maza auguma filipīnie�u vīrie�i. Filipīnie�i bija ļoti sa�biedriski. Viņi sajūsmā tērgāja, tinot no papīriņiem �oko�lādes. Viņi stādījās priek�ā Mollijai, kura pamāja, pieliecās viņiem tuvāk, paspieda viņu rokas un nomurmināja: Sabah alkheir. Ē, kalla doola beela, cerot, ka tas izklausās pēc arābu izrunas. Tad viņa sāka kārtot plīvuru un cerēja, ka filipīnie�i nevēlēsies uzsākt ar viņu sarunu.

Mollija caur spraugu nikabā vēroja, kā piepildās telpa. Ieradās eleganta indiete sarkani oran�ā sari kopā ar par�tneri tum�zaļā uzvalkā. Tad apsēdās kāds japāņu pāris. Sieviete bija tērpta dzeltenā, speciāli saburzītā modes di�zainera darinātā tērpā un neparastā, krokotā trijstūra for�mas cepurē. Vietas ieņēma arvien vairāk viesu. Mollija nekad nebija redzējusi tik daudz da�ādu ādas krāsas toņu, ne arī tādu apģērba krāsu da�ādību.

Mollija sēdēja klusu, noliekusi galvu un izliekoties, ka lasa, ta�u burti lēkāja acu priek�ā, izraisot nelabumu. Viņa centās atbrīvoties meditējot, ta�u saspringtā situācija bija pārāk traucējo�a.

Drīz vietas pie apaļā galda bija ieņēmu�i divdesmit pieci uzņēmēji. Telpa zumēja. Ikviens jutās glaimots un izredzēts, ka ir ielūgts pa�u ievēlētā prezidenta mājā. Visi cerēja, ka viņu firmas saņems lielus kontraktus no nākamā Amerikas prezidenta un viņi nopelnīs milzumu naudas.

Pēk�ņi atskanēja skaļ� KLING KLANG, Sinklēram uzsitot ar tējkarotīti pa glāzes malu.

-���� Dāmas un kungi! viņ� iesaucās, apklusinot sajūs�minātās sarunas. Sveiksim nākamo prezidentu Primo Sella kungu!

Ar skaļiem aplausiem telpā ienāca Primo. Viņ� pasmai�dīja, pamāja viesiem un pacēla roku sveicienā.

Primo bija tērpies melnbalti svītrotā uzvalkā, un viņa acis staroja dedzīgā apņēmībā. Viņ� izskatījās nevaino�jami rāms un mierīgs, bet Mollijai nepaslīdēja garām al�katība, kas slēpās zem virsējā tēla. Kad Sells ieņēma vietu blakus Mollijai, viņa atkal centās aizgaiņāt bailes.

-���� Es sveicu jūs visus, iesāka Sells. Labdien! Bonjour! Hola! Buongiorno! Konnichiwa! Marhaban! Paldies jums, ka esat ceļoju�i tūksto�iem jūd�u, lai �odien būtu �eit! Esmu ārkārtīgi pateicīgs. Ir brīni�ķīgi redzēt, ka �eit pārstāvētas tik daudzas pasaules tautas, un man kā ievēlētajam pre�zidentam ir prieks apliecināt, ka Amerika sadarbosies ar jūsu uzņēmumiem.

Tulki visapkārt galdam novadīja viņa vārdus viesiem, kuri tos novērtēja atzinīgi un uzmanīgi klausījās Sellu turpinām.

-���� Biznesā ir svarīgi, lai jūs varētu iepazīt cilvēkus, ar kuriem sadarbojaties. Ielūkojoties manās acīs, jūs, cerams, redzēsiet, ka esmu cilvēks, kam varat uzticēties.

Nu viņ� sāka.

Mollija bija pārsteigta, cik ātri darbojas Sells. Ikviens zālē sēdo�ais pieklājīgi un paklausīgi pievērsa skatienu viņam.

-Jā, turpināja Sells savā brīni�ķīgi nostādītajā, zīdai�najā balsī. Ja jūs ielūkosieties man acīs jūs redzē�siet ka varat man uzticēties pil-nī-bā.

Runājot viņ� sāka hipnotizēt visu sabiedribu. Vasks Mollijas un Rokija ausis apslāpēja viņa balss skaņas. Abi sēdēja nekustīgi, no visa spēka koncentrējoties, lai ne�klausītos. Mollija galvā skaļi dziedāja vārdus no dziesmas par �agatu. Nozagt to, auauauuuu, Neļauj viņam iegūt tavu sirdi, Sargi to, ai, auauauuuu, �agatvīrs, auūūūū,

Viņ� vēlas sauli un zvaigznes, un tevi, ūūū, �agatvīrs.

Tagad Mollija juta viņai visapkārt paceļamies saplūsmes izjūtu, kad izcilais hipnozes meistars Primo Sells sistemā�tiski apstrādāja pie galda sēdo�os, pakļaujot sev ikvienu. Kā jau bija teicis Sinklērs, Sells sāka ar viesiem sev pretī. Tagad viņ� apstrādāja no sevis pa labi sēdo�os. Viņ� tos sita gar zemi kā ķegļus.

Tuvojās Mollijas brīdis. Viņa centās elpot tā, kā pēc jogas bija mācījis Forests, ieelpa pa vienu nāsi un izelpa pa otru. Ta�u nebija iespējams nomierināties brīdī, kad sirds spēra kā pārbiedēta tru�a pakaļķepa. Viņa pacēla galvu tādā leņķī, lai ielūkotos tie�i Primo Sella acīs. Pēc da�ām sekundēm viņ� novērsīs uzmanību no filipīnie�iem labajā pusē un pagriezīsies pret viņu.

Mollija plaukstā turēja monētas lieluma plastmasas slē�dzi. Tas bija pievienots tievam vadiņam, kas gāja aug��up pa piedurkni un zem plīvura. Tagad viņa nospieda tā pogu. Maza, ieliekta spoguļota plāksnīte, ko perfekti bija izgatavojis Forests un kas bija turēta gatavībā zem plīvura, noslīdēja lejup kā durvis un aizpildīja vietu vi�ņas acu priek�ā. Spogulis no iek�puses bija caurredzams. Caur to Mollija saskatīja melnbaltu Sellu. Viņai vajadzēja gaidīt, līdz viņ� pagriezīsies un ielūkosies viņai tie�i acīs. Tad viņai cie�i jāaizver acis.

Primo Sells jutās ārkārtīgi pa�pārliecināts. Kā jau viņ� bija gaidījis, visa cerīgo uzņēmēju kompānija �ajā telpā bija galīgi stulbeņi. Vēl bija atliku�i tikai da�i. Nākamie bija �eihs Jalavīts un viņa kundze. Primo pie�ķieba galvu �eiha sievas virzienā. Bija neparasti, ka arābu sieviete pie�dalās vira darī�anās. Varbūt viņai labi padodas lēmumu pieņem�ana. Viņ� apveltīs to ar īpa�i valdzino�u hipno�tisku skatienu, tādu, no kura viņa nespēs atrauties. Primo piekala viņai savu acu skatienu.

No spraugas plīvurā atmirdzēja viņas acis, un sev par lielu pārsteigumu Primo ieraudzīja, ka tās ir tādā pa�ā krāsā kā viņam. Viena bija tirkīzzaļa, otra brūna. Sells pie sevis nodomāja: cik gan reta un pievilcīga ir �āda kom�binācija.

�eiha Jalavīta kundze skatījās uz Sellu nesatricināmā pa�paļāvībā.

-��� Ir svarīgi uzticēties tiem, ar kuriem jūs sadarbojaties, viņ� uzstāja, maigi smaidot. Sievietes acis atbildēja tam ar smaidu. Sells pārsteigumā sarāvās. Vai viņa tam pre�tojas?

Primo Sells rāmi un lēni atkārtoja da�us viņam zināmos arābu vārdus.

-��� Marha ban dikoum. Caur vasku Mollijas ausīs Pri�mo teiktais skanēja neskaidri un līdzinājās burvju vār�diem.

Pienācis laiks, nolēma Sells, dot pēdējo iznīcino�o trie�cienu �ai �eiha Jalavīta kundzei. Savācis savās dzīlēs milzu enerģiju, viņ� raidīja ļoti graujo�u skatiena spēka staru tie�i sievietes acīs.

Viss notika vienā mirklī.

Sella skatiena lode atsitās pret Mollijas spoguļa aizsegu un riko�etā traucās atpakaļ.

Primo Sella galva no�ļuka uz sāniem, it kā tikko būtu saņēmusi sitienu no Karaļa Aļņa. Sells izslēdzās no pa�a raidītā trieciena. Viņ� palika blen�am uz ūdens glāzi sev priek�ā.

Mollija pacēla spoguļoto plāksni plīvura iek�pusē.

-��� Tev tas izdevās, elsa Rokijs, nespēdams noticēt tam, ko skatīja viņa acis.

No Mollijas pa kreisi tris atliku�ie viesi un viņu tulks norūpēju�ies uzlūkoja ievēlēto prezidentu. Ar viņiem ātri tika galā Sinklērs. Tagad visi sēdēja pie galda, ar stiklai�nām acīm uzlūkojot Sellu, kur� turpināja truli blenzt uz ūdens glāzi sev priek�ā. Sinklērs, aizturējis elpu, virzījās tuvāk Sellam, it kā vērotu guļo�u tīģeri.

-���� Tas iedarbojās, viņ� pārsteigumā teica. Es vien�mēr esmu gribējis redzēt Primo hipnotizētu, un tu esi to paveikusi. Paraugies uz viņu izskatās, ka viņam veikta lobotomija!

-Lobo� kas?

-���� Nu, zini, it kā viņam būtu amputēts gabaliņ� sma�dzeņu. Tu esi to paveikusi!

-��� Īstenībā jau viņ� to izdarīja sev pats, sacīja Mollija, noņēmusi no galvas smacīgo plīvuru, nikabu un spogu�ļoto aizsargierīci. Un tā bija Rokija spīdo�ā ideja un Foresta lieliskā amatnieka prasme. Viņa apmierināta no�lūkojās uz Sellu. Bet labāk netērēt laiku. Viņ� vēl var atgūties.

Mollija un Rokijs aizspēra prom platformenes, un Rokijs ar prieku norāva lieko degunu un parūku. Sinklērs pameta viņiem maisiņu ar viņu teniskurpēm. Tad viņ� ātri iepro�grammēja tulkus, lai tiem būtu, ko pastāstīt ārzemju uz�ņēmējiem, katram skaidri iestāstot, kas noticis pusdienu laikā. Sinklērs tiem sacīja, ka viņ� un Primo dodas ilgā atpūtas ceļojumā kalnos. Jaunietis zināja, ka visi atmo�dīsies no transa pēc stundas.

Mollija tuvojās Primo.

-���� Es gribu dabūt viņa kristālu, viņa paziņoja, pievil�kusi tuvāk krēslu, uz kā pakāpties.

Primo stāvēja nekustīgs kā vaska statuja. Ta�u at�ķirībā no cilvēka veidotas skulptūras viņ� elpoja. Viņ� atgādināja zombiju, ta�u tādu, kur� jebkurā bridi var atmosties un iekost. Mollija uzmanīgi attaisīja platīna ķēdīti, izvilka aiz krekla paslēpto kaklarotu un aplika to ap savu kaklu. Tā tur ļoti labi iederējās. Primo palika nekustīgs.

-��� Labi, laiks apturēt pasauli, viņa teica, uzliekot roku uz Rokija pleca. Vai esi gatavs? Zēns pamāja. Tad, kon�centrējoties uz slīpēta kristāla ūdens krūzi, Mollija ātri ieelpoja sevī auksto saplūsmes izjūtu un kā pieredzējusi profesionāle bez pūlēm apturēja laiku. Mirklī visi ap galdu sēdo�ie, to skaitā Sells, kļuva stingi kā durvju stenderes. Sinklērs pasmaidīja.

-��� Visu laiku Primo tā izrīkojās ar citiem. Varu derēt, ka viņ� nekad negaidīja, ka tā varētu notikt ar viņu pa�u. Cerams, ka varē�u to izdarīt, neatbrīvojot viņu no stin�guma.

Sinklērs pagāza Sellu atpakaļ un paņēma to rokās.

-��� Ufff! Viņ� jau sver kādu tonnu.

Ar grūtībām Sinklērs sāka vilkt Sellu ārā no ēdamtelpas, no visa spēka koncentrējoties, lai nepārraidītu aukstās sa�plūsmes izjūtu pa savām rokām Sellā. Tas bija ļoti grūti.

-���� Kā tev ir, Mollij? Vai domā, ka varēsi to noturēt, līdz tiksim ārā no �ejienes?

Mollija pamāja. Līdz �im Sinklērs bija vienīgais, kam varētu rasties grūtības. Jaunietis vilka ievēlēto prezidentu pa marmora zāli. Sellam, kā lupatu lellei bumsījoties aug��up pa ozolkoka kāpnēm, nokrita zam�a mokasīns. Mollija, cie�i turoties pie Rokija, to pacēla. Viņa palūkojās uz mājas aug�ējiem stāviem un iztēlojās, kā tur kaut kur pilnīgi viena sē� Deivīna Natela. Tagad viņi nevarēja to glābt viņiem nebija laika. Ta�u, ja viss notiks saskaņā ar plānu, Deivīna drīz būs brīva.

Sinklērs pārvilka Sellu pāri pagalmam, kur virs milzīgās olas gaisā karājās sastingusi liesma. Viņi sasniedza Aston Martin, un Sinklērs iestīvēja Sellu aizmugures sēdeklī. No�slaucījis sviedrus no pieres, viņ� a�i ielēca priek�ējā sē�deklī un, riepām �vīkstot, ātri iegriezās grantētā ceļa līkumā.

-���� Nospied pulti! viņ� uzsauca Rokijam, un �uguna vārti atvērās tie�i laikā, lai izlaistu ārā rēco�o ma�īnu. Pēc da�ām minūtēm viņi jau drāzās pa Saulrieta bulvāri, līkumojot caur sastingu�o satiksmi. Sastrēgumus viņi ap�brauca pa pretējo joslu vai ietvi un traucās pāri visiem krustojumiem pie sarkanās gaismas. Mollija sāka trīcēt, ar pūlēm turot ciet laiku.

Pēk�ņi Sinklērs nobrauca malā un apturēja ma�īnu. Mol�lija atlaida apturēto laiku, un ma�īnas otrā ielas pusē at�kal kustējās ar pilnu ātrumu. Primo Sells noņurdējās, bet palika transā.

-��� Vai man likās, vai tu arī to sajuti? Sinklērs klusi jau�tāja.

-��� Ko tad? vaicāja Rokijs. Zemes grūdienu?

Mollija nervozi palūkojās pa logu. Tas nāca no debe�sīm.

-��� Tas bija tālu, bet likās, ka tuvojas, piekrita Sinklērs.

-��� Es neko nejutu, teica Rokijs.

-��� Kāds pretojās sastingumam, paskaidroja Mollija.

-���� Citplanētie�i?

Mollija juta, ka nobāl. Nekad mū�ā viņa nebija ticējusi, ka citplanētie�i tie�ām varētu pastāvēt, ta�u pēdējā laikā viņa bija redzējusi, ka iespējams ir viss. Sinklērs neteica neko.

Mollija, Rokijs un Sinklērs sēdēja uz garā, baltā sola pie milzīgā panorāmas loga Sinklēra dzīvojamā istabā. Viņi jutās noguru�i, ta�u vienlaikus visus pildīja prieka pilns apmierinājums. Sinklērs tik tikko spēja ap�valdīt sajūsmu.

-��� Tas ir tik for�i! viņ� atkal teica; �o frāzi viņ� bija at�kārtojis nemitīgi visu laiku, kop� viņi beidzot bija ieliku�i Sellu liftā un iedabūju�i mājā. Patiesībā Sinklērs bija ne tikai priecīgs, bet ari satriekts. Ieraudzīt, ka Primo, cilvēks, kur� bija ar varu vadījis viņa dzīvi, tagad kļuvis par tuk�u �aulu, bija �okējo�āk, nekā viņ� bija iedomājies.

Sells, pilnīgi un dziļi hipnotizēts, sēdēja krēslā ar aug�stu atzveltni un izskatījās tā, it kā būtu norijis litru javas maisījuma. Mollija bija apveltījusi viņu ar bīstami spēcīgu acu skatiena devu. Petula apo�ņāja viņa kājas.

-��� Ko mēs tagad darīsim? Rokijs klusi jautāja.

-��� Mums jāatņem viņa vēlme kļūt par prezidentu, �uk�stēja Sinklērs. Mums jādara gals viņa tieksmei pēc varas. Dari tā, lai viņ� negribētu kontrolēt visu pasauli, lai viņ� negribētu bezgalīgu bagātību.

-���� Acīmredzot mums jāatņem viņam zinā�anas par to, kā hipnotizēt cilvēkus, teica Mollija.

-Jā, piekrita Sinklērs. Un tad mums jāveic ar paroli fiksēta hipnoze, lai viņam tā saglabātos vienmēr.

Mollija neomulīgi mīņājās no kājas uz kāju. Viņai ne�kad nebija patikusi doma, ka varētu kādu ieprogrammēt domā�anai noteiktā veidā uz visiem laikiem.

-����������� Mums tas nav jādara. Es gribu teikt, ka Nokmanam mēs nepielietojām mū�īgu hipnozi. Un paskaties, cik daudz labāks viņ� ir kļuvis! Varbūt mēs varētu likt Sellam laboties pa�am?

-����������� Sells nav tik sīka zivtiņa kā Nokmans, Mollij. Viņam pie�auts pārāk daudz piparu. Viņa smadzenes nav nor�mālas. Mēs nevaram atļauties būt lādzīgi un dot viņam analīzes iespējas. Mēs nevaram tā riskēt.

-��� Laikam jau ne, Mollija negribīgi piekrita.

-���������� Pats svarīgākais, atgādināja Rokijs, ir atbrīvot vi�sus Sella upurus. Mums jānoskaidro, kur viņi atrodas un kādas ir viņu paroles, lai varam noņemt viņiem hipnozi.

-�� Ja viņ� zina, kur tie ir, teica Mollija.

-��� Un ja tie vēl ir dzīvi, Sinklērs piebilda.

-��� Nu labi, nosprieda Mollija. Rīkojamies!

Mollija uzlūkoja vīru, kur� vēl pirms neilga laiciņa bija viens no varenākajiem planētas cilvēkiem.

-����������� Primo Sell, tagad tu atbildēsi uz visiem maniem jau�tājumiem! viņa tam pavēlēja. Kur ir Lusija Ļogana? Vai viņa ir dro�ībā? Vai viņa ir dzīva?

-����������� Ļogana ir Kalifornijā. Viņa apmetusies Beverlihilsas viesnīcā.

-����������� Vai re! teica Sinklērs. Tātad viņ� to ir atvedis sev tuvumā, lai viņa varētu strādāt tā labā, kad tas būs ne�piecie�ams.

-����������� Tas ir neiedomājami, teica Mollija. Bet paldies dievam par to! Tad mēs ātrāk varēsim tikt pie viņas un noņemt viņai hipnozi.

Tikusi vaļā no moko�ā jautājuma par Lusiju, viņa uz�dro�inājās pavaicāt ko drūmāku.

-����������� Un tā, Primo Sell, cik cilvēku tu īstenībā esi nogali�nājis?

-����������� Astoņus, atbildēja Sells tik bezkaislīgi, it kā stās�tītu, cik cilvēku uzvarējis galda tenisā. Mollija �ausmās atkāpās.

Viņai izdevās izspiest jautājumu: Vai tu no�ēlo to, ko esi izdarījis?

Sinklērs nopūtās. Mollij, es ta�u tev teicu, ka viņ� ir traks. Protams, neno�ēlo.

-������������ No�ēloju? Sells vilcinājās. Daļa manis kaut kur kaut kur dziļi iek�ienē no�ēlo. Bet es netieku klāt tām jūtām. Deivīna� Deivīna Natela palīdzēja man pieskarties manām jūtām. Bet citādi tām priek��ā ir siena.

-���� Siena?

-��� Aizliegums.

-Kas?

-��� Man ir aizliegts iet pie manām jūtām.

Mollija sarauca pieri. Rokijs un Sinklērs pieslējās sēdus. Glu�i kā informācijas zeltracis Mollija nejau�i bija uzdūrusies necerētai patiesības āderei.

-����������� Vai tu, Primo, saki, ka tev kāds ir aizliedzis jūtu dzī�vi? viņa lēni vaicāja.

-Jā'

-����������� Kas tev to ir aizliedzis? Mollija juta, ka matiņi pa�kausī saslienas stāvus savādā, biedējo�ā satraukumā.

-��� Mans pavēlnieks, atbildēja Sells.

-��� Kas ir tavs pavēlnieks?

Primo Sells nodrebēja, it kā censtos, bet nespētu atce�rēties vārdu. Sinklērs un Rokijs ieplestām acīm pieliecās tuvāk.

-����������� Saki! uzstāja Mollija. Primo sāka kratīt galvu, it kā mēģinātu izdabūt no auss korķi.

-��� Atbilde ir ieslodzīta, viņ� teica.

Mollija saņēma Primo roku un skatījās uz savām kur�pēm.

-����������� Sinklēr, viņa teica, palīdzi Rokijam, lai viņ� nesa�stingst!

Tikpat viegli, kā aptur kinofilmu projektora spoli, Mol�lija apturēja pasauli.

-����������� Tagad, viņa teica Sellam, tu aizmirsīsi visus sa�ņemtos rīkojumus par visa turē�anu noslēpumā. Vairs ne�kādu noslēpumu! Kas ir tavs pavēlnieks?

Sellam pa muti sāka nākt putas, kad viņ� pūlējās iz�runāt vārdu.

-���� Slakg Klegg, viņ� siekalojās. Slakgg Kllak.

Bija tā, it kā vārds būtu ieslēgts viņa balsenē un nespētu izlauzties.

-���� Slasss ���ladd.

Dubultais d atbalsojās telpā. Petula, nekustīga kā iz�bāzts suns, blenza aug�up uz Sellu.

-����������� Ir kaut kāda parole, Sinklērs izbrīnīts teica. Vārds ir noslēgts ar paroli. Vai nu arī viņ� mums nesaka patie�sību. Vai viņam tie�ām var būt pavēlnieks?

-����������� Ir jābūt kaut kādam veidam, kā atrast paroli, teica Mollija. Viņa jautāja Sellam: Kāda ir parole, ar kuru no�slēgtas tavas pavēles?

-��� Es nevaru tev to teikt, atbildēja Sells.

-��� Mums atliek vienīgi minēt! Sinklērs uztraucās.

-����������� Bet tam var būt nepiecie�ams miljons gadu, teica Mollija. Tur ta�u ir triljoniem iespēju!

-����������� Ļauj pasaulei atkal kustēties! nervozi izsaucās Sin�klērs. Tā pretestības sajūta tuvojas. Viņ� palūkojās ārā pa logu uz apvārsni, no kurienes nāca elektriskā, tirpino�ā sajūta.

Mollija pamāja un atlaida laiku. Ūdens cilpveida ba�seinā atkal sāka plūst, un no āra varēja sadzirdēt Forestu savā dziļajā balsī dziedam vistām.

-���� Lai kas tur ārā ari būtu, turpināja Sinklērs, tas kontrolē Sellu. Un tagad tas noteikti viņu meklē. Viņa sejas izteiksme pauda bailes. Ja tie nonāks �eit un to tur būs vairāk par vienu, mēs būsim nokļuvu�i lielās nepatik��anās. Viņi gribēs atpakaļ savu ievēlēto prezidentu.

Mollijas prāts vārījās. Viņi visi apzinājās, ka Primo Sella pavēlnieks vai pavēlnieki varētu ielauzties mājā. Ja tie tā rīkotos, tad viņiem kaut kas jādara, pirms tie ierodas. Mollija no kafijas galdiņa paķēra pildspalvu un papīru un strauji pagriezās pret Sellu.

-���� Labi, Primo, es gribu, lai tu ātri pasaki man visas pa�roles, ko tu izmantoji citiem hipnotizētājiem, zvaigznēm, visiem cilvēkiem, ko tu esi hipnotizējis, lai mēs varam viņus atbrīvot.

-��� Vienmēr ir bijusi tikai viena parole, ko esmu izmantojis, iz�ņāca Sells.

-��� Un kāda tā ir? Mollija tuvināja pildspalvu papīram. Gaisā biezēja gaidas, un visi smagi elpoja.

-��� Parole, ko es lietoju, ir "pilnīgi precīzi".

Mollija jutās kā saņēmusi belzienu pa smadzenēm. Smagu belzienu.

-���� Pilnīgi precīzi? Bet tā� Viņa nespēja parunāt. �ie vārdi. Abu �o vārdu savienojums tika izmantots viņai. Iz�mantots, lai atmodinātu Molliju pirmo reizi, kad viņa bija hipnotizēta. To lietoja persona, kurai Mollija uzticējās. Un tie pa�i vārdi bija tie, kurus izmanto Primo Sells, lai valdītu pār saviem upuriem. �os vārdus nebija izdomājis Sells, bet kāds cits.

Mollijas smadzenes pēk�ņi salika visu pa plauktiņiem. Vai pilnīgi precīzi bija arī tā parole, ar kuru tika kontrolētas Sella smadzenes?

Bez brīdinājuma Mollija saķēra Rokija un Sella rokas un atkal sastindzināja pasauli.

Saki, kas ir tavs pavēlnieks! Mollija uzkliedza Primo. Pilnīgi precīzi!

�ī bija parole, kas bija jādzird Sellam. Mollijas minējums bija trāpījis desmitniekā. Tā bija ne tikai parole, ko Sells lietoja, tā bija lietota arī viņam.

Pēk�ņi Sells izplūda padevībā un pavisam vienkār�i pa�teica: Lo-gana ir mana pavēlniece.

Rokija mute pavērās tik plati, it kā tajā kāds būtu iestūmis lielu siera gabalu. Sinklērs izskatījās tā, it kā tikko būtu norijis dzīvu zuti. Petula ierūcās.

-���� Tu gribi teikt, ka tava pavēlniece ir Lusija Ļogana? jautāja Mollija, cen�oties aptvert �ausmino�o patiesību.

-���� Lusija Ļogana ir mana pavēlniece, apstiprināja Sells. Gandrīz visu, ko es daru, es daru tāpēc, ka Lusija ir tā pavēlējusi.

Mollija atkal tuvāk nekā iepriek� sajuta pretestību laika apturē�anai. Nekavējoties viņa ļāva aizplūst aukstajai saplūsmes izjūtai, un debesīs helikopters, kas bija apturēts lidojuma vidū, atkal turpināja savu ceļu.

Tātad ienaidnieks bija Lusija Ļogana. Lusija Ļogana, klusā, jaukā bibliotekāre, par kuru viņi visi bija domāju�i, ka Sells to hipnotizējis, patiesībā visu laiku bija devusi pavēles Sellam. Un, ja Sinklēram bija taisnība, tad Lusija Ļogana ir tā, kas zogas caur apturēto pasauli, meklējot savu paklausīgo automātu, un tuvojas ar katru minūti. Molliju pārņēma �oks. To, ka ienaidnieks ir Lusija, bija gandrīz neiespējami aptvert. Tas bija pats rūgtākais, pats sāpīgākais atklājums. Viņa bija uzskatījusi Lusiju par savu draugu.

Visi izjuta �ausmino�u satraukumu. Neviens nezināja, ko iesākt. Vai vajadzētu ņemt Primo un bēgt, pirms Lusija sasniegusi māju? Bet uz kurieni? Viņi nevarēja riskēt ar to, ka viņus ierauga kopā ar hipnotizētu ievēlēto prezidentu. Mollija gandrīz fiziski dzirdēja sirēnu kaukoņu, kas atska�nēs viņu notver�anas brīdī.

Bet varbūt bibliotekāre nemaz netuvojas Holivudas pa�kalniem? Varbūt viņa pagaidām nemaz nezina to, ka Primo Sells ir sagūstīts? Visi saprata, ka nepiecie�ams izda�būt no Sella pēc iespējas vairāk informācijas.

-��� Kā tu pazīsti Lusiju Ļoganu? jautāja Sinklērs.

-��� Mēs satikāmies universitātē.

Mollija galvā drud�aini atkārtoja neiespējamu domu sērijas. Vai Lusija bija izgudrojusi slepkavīgo �agatu? Vai Lusija bija izplānojusi, ka tai jānogalina Mollija un Rokijs? Protams, ne. Lusija bija gribējusi apturēt Primo Sella plā�nus, vai tad ne?

-���� Un no kurienes bija Lusija Ļogana? jautāja Mollija neprātīgā cerībā, ka varētu būt divas Lusijas Ļoganas.

-��� Lusija bija no Braiersvilas.

Mollijai likās, ka viņas galva tūlīt eksplodēs. Tam ta�u nebija nekādas jēgas.

-����� Kāpēc lai Lusija sūtītu mani iznīcināt Primo Sellu, ja jau pati vadīja visas viņa darbības? Mollija jautāja Rokijam un Sinklēram. Viņa ta�u bija tā, kas lika man atrast hipnozes grāmatu un galvenokārt iemācīties hipno�tizēt cilvēkus. Kāpēc lai viņa ļautu man atrast grāmatu, ja plānoja atbrīvoties no manis? Mollija pievērsās Sellam. Vai tu zini, kāpēc Lusija mani sūtīja?

Hipnotizētajam Sellam bija nepiecie�ams kāds laiciņ�, lai to pārdomātu, tad viņ� izteica minējumu. Tā pamatā varētu būt aizdomīgie apstākļi sakarā ar Deivīnu Natelu. Zini, es nespēju hipnotizēt Deivīnu. Un tas neiekļāvās parastajā lietu kārtībā. Tā bija pirmā reize, kad man neizdevās. Varbūt Lusijai radās aizdomas par mani. Varbūt viņa uztraucās, ka viņas hipnoze pār mani sāk izzust.

-��� Vai tā bija?

-Nē.

-����������� Tad kāpēc tu nespēji hipnotizēt Deivīnu? jautāja Mollija.

-����������� Viņā bija kaut kas spocīgs viņas vecums. Kaut kas, kas atgādināja man kaut ko aizmirstu. Es jutu, ka gandrīz mīlu viņu kā meitu. Viņa mazināja manas spējas. Es nespēju viņu hipnotizēt, un, tā kā viņa zinā�ja par mani, es nevarēju viņai ļaut izstāstīt citiem par mani. Tāpēc viņu vajadzēja nolaupīt. Un to es da�rīju bez Lusijas Ļoganas pavēles. Varbūt Lusija sūtīja tevi, lai tu pārbaudi, vai es bez viņas pavēles nedaru vēl ko citu.

-��� Kad tu pēdējo reizi redzēji Lusiju Ļoganu?

-��� Pirms vienpadsmit ar pusi gadiem.

Tas bija savādi. Vienpadsmit ar pusi gadu bija neilgi pirms Mollijas dzim�anas.

-���������� Vai tu gribi teikt, ka viņa nekad nebrauca uz Ameriku, lai tevi apciemotu? Viņa visu laiku palika Braiersvilā?

-����������� Viņa nekad nav mani apciemojusi. Viņa ir ceļojusi uz daudzām citām pasaules malām.

-��� Kā viņa tevi vadīja?

-��� Viņa runāja ar mani katru nedēļu.

-����������� Un kad tu pēdējo reizi runāji ar viņu? jautāja Mol�lija.

-���������� Jūnijā. Tie�i pirms tam, kad es paziņoju, ka gribu kļūt par prezidentu.

-����������� Bet tas ta�u bija pirms pieciem mēne�iem, teica Rokijs. Kāpēc lai Lusija vienpadsmit gadus runātu ar viņu un tad jūnijā pārtrauktu ar viņu runāt?

-��� Vai tu zini atbildi uz �o jautājumu?

Primo Sells paraustīja plecus.

-��� Varbūt Ļogana jūnijā juta, ka man var uzticēties un viss ir nokārtots vēlē�anu kampaņai, un viņa var to atstāt manās rokās.

-��� Un tā, kad tu kļūtu par prezidentu, kādi pēc tam bija Lusijas Ļoganas plāni? jautāja Mollija.

-��� Viņas plāns bija kļūt par pirmo lēdiju.

-��� Pirmā lēdija? Kas tā tāda?

-��� Tā mēdz saukt prezidenta sievu, teica Sinklērs, pār�steigumā iesvilpies.

-��� Par manu sievu, Primo truli noteica. Viņa plānoja drīz ar mani tikties. Mums bija jātiekas labdarības pa�sākumā Grāmatas gādā gudrību, un tur mums bija jāie�mīlas. Ideja par romantisku prezidentu bija tā, kas, pēc viņas domām, padarītu mani vēl populārāku amerikāņu vidū.

Tas bija tik satrieco�i, ka Mollija, Rokijs un Sinklērs brīdi sēdēja tā, it kā viņiem smadzeņu vietā būtu sīrups. Ta�u, kā nodomāja Mollija, viņai vairs nevajadzētu būt pārsteig�tai par to pakāpi, kādā cilvēki spēj būt neīsti.

-���� Viņa ir izcila, apbrīnā teica Sinklērs. Visus �os gadus viņa hipnotizējusi Primo, lai tas viņas vietā padara netīro darbu. Lai atbrīvojas no visiem konkurējo�ajiem hipnotizētājiem, kas varētu apdraudēt viņas godkārīgos plānus�

-��� Izņemot tevi un Salliju, norādīja Rokijs.

-��� Nu, prātoja Sinklērs, viņa dro�i vien būs gribējusi, lai blakus Sellam blakus viņai būtu da�i apmācīti, pie�radināti hipnotizētāji. Viņ� saīdzis apklusa.

"Nabaga Sinklērs," nodomāja Mollija. "Sajūtai, ka vi�ņam nolaupīta dzīve, lai izdabātu kādas sievietes patmī�līgajiem plāniem, ir jābūt briesmīgai."

-���� Un tad, turpināja Rokijs, viņa lika Primo raust bagātibu.

-��� Lai viņ� kļūtu tik bagāts, ka vēlē�anu kampaņā varētu atļauties tērēt miljoniem dolāru vairāk par jebkuru citu un uzvarēt, piebilda Sinklērs.

-Jo, teica Mollija, Lusija gribēja kļūt par prezidenta sievu. Viņa noteikti bija aprēķinājusi, ka tajā laikā, kad Primo būs prezidents, viņ� būs kļuvis tik bagāts un va�rens, ka viņa varēs dro�i iesaistīties. Kā pirmā lēdija Lusija visur ceļotu kopā ar Primo. Viņa būtu tam tie�i blakus, elpotu ausī un �ukstētu kā �ūska. Tas nav Primo, kas vēlas pakļaut pasauli, tā ir viņa! Mollija enerģiski pakratīja galvu, it kā lai palidzētu tai analizēt visus juceklīgos fak�tus, kas tur pēk�ņi bija sakrāju�ies. Visu laiku, viņa neticīgi sacīja, Lusija Ļogana mani izmantoja un beigās grib manu nāvi. Un tad, Mollija riebumā izkāra mēli, kad es apmeklēju viņu savrupmājā, viss viņas stāstītais bija meli. Autoavārija, ieģipsētā kāja, apdedzinātā seja bibliotekāre to visu bija izdomājusi, lai pārliecinātu mani viņai palīdzēt.

Mollija atcerējās to neparasto svētdienas pēcpusdienu. Viņa domāja par pulksteņu pilnajām telpām, slepeno, aiz�slēgto istabu ar miniatūriem japāņu kociņiem uz galda un briesmīgajām zīda kurpītēm kastē ar stikla priek�daļu kurpītēm, kas bija jāvalkā ķīnie�u meitenēm, lai viņu kājas neaugtu lielākas. Tas viss bija saistīts ar Ļoganu. Viņa bija smadzeņu saistītāja. Mollija domāja par pedan�tiski koptajiem un figūrās izgrieztajiem krūmiem. Tagad Mollija iztēlojās Lusiju nevis kā jauku sievieti, kas kopj dārzu, bet kā ārprātīgu kontrolē�anas maniaku, kas ap�graiza krūmus, lai turētu tos savā varā un neļautu tiem būt pa�iem dabiskiem un brīviem. Mollija atcerējās lielo putna formas krūmu. Vai tā bija �agata? Vai tā nozīmēja

Primo Sellu? Un pārējie krūmu dzīvnieki lemurs, kuru Mollija sākumā bija noturējusi par suni, zaķis. Vai katrs nozīmēja cilvēku, kas atrodas Lusijas varā? Tad Molliju satrieca baisa doma. Vai ari viņa atrodas Lusijas Ļoganas varā? Vai viņa ir tas krūmu lemurs?

-Vai jūs domājat, ka Lusija ir nohipnotizējusi ari mani? viņa jautāja Rokijam un Sinklēram.

-���� Nē, es zinu, ka nav, noliedza Sinklērs. Ja tā būtu, es būtu to atklājis Kāpu pludmalē. Bet vispār interesanti, kāpēc tā nav.

-���� Tie�ām, vai ne? piekrita Mollija. Es arī brīnos, kāpēc.

-���� Pateicies savām laimes zvaigznēm! Bet� Sinklērs pēk�ņi aptvēra, cik maz laika varētu būt viņu rīcībā, par to, Mollij, mēs domāsim vēlāk. Tagad mums labāk vaja�dzētu koncentrēties uz programmas noņem�anu Sellam.

�ai darbībai bija nepiecie�ams krietns laiciņ�, jo viņiem bija pamatīgi jāpārliecinās, ka kaut kur nav vēl citas pa�pildu instrukcijas ar citām parolēm. Tomēr tādu nebija. Viss bija aizslēgts ar paroli pilnīgi precīzi. Bija pārsteidzo�i uzzināt, cik lielā mērā tikusi kontrolēta Primo dzīve. Mollijai viņa bija �ēl, un viņa prātoja, kā gan viņ� iekļuvis Lu�sijas Ļoganas tīklos.

-��� Kāpēc Lusija Ļogana izvēlējās tie�i tevi? jautāja Mol�lija.

-���� Tāpēc, ka reiz viņa mani mīlēja, atbildēja Primo. Universitātē viņa man iemācīja visu, ko es zinu par hipnozi. Viņa iedeva man kristālu. Viņai bija di�i plāni. Plāni apturēt pasauli un izbeigt cie�anas. Nest planē�tai mieru. Reiz mēs bijām laimīgi.

-���� Kas notika? Kad viņa sāka jukt prātā?

-���� Pēc tam kad dzemdēja mūsu bērnu, teica Primo.

-���� Lusijai Ļoganai bija bērns? jautāja Mollija. Doma par slepkavīgo jaunatklāto Ļoganu kā māti likās galīgi nepieņemama. Lusijas mājā Mollija nebija redzējusi neko, kas liecinātu par to, ka viņai būtu bērns. Tur nebija ne rotaļlietu, ne fotogrāfiju.

-��� Nabaga bērns. �itādu māmiņu! noteica Rokijs.

-��� Vai bērns ir pieaudzis un aizgājis no mājām?

-���� Mūsu bērns nekad nav dzīvojis Lusijas mājā, stāstīja Primo. Lusija aizveda bērnu uz bāreņu namu. Es nekad neesmu redzējis mūsu bērnu. Lusija par to parūpējās.

-���� Cik �ausmīgi no viņas puses! sacīja Mollija. Bet uz kuru bāreņu namu viņa bērnu aizveda? Kādā citā pil�sētā? Mollijas prāts jau bija izsijājis visus bērnus, par kuriem viņa zināja, ka tie pabiju�i Braiersvilas bāreņu namā. Ja bērnam būtu trīspadsmit gadu, tad tā varētu būt Sintija, bet Sintija bija dvīne.

-��� Uz Hārdvikas namu, teica Primo Sells.

-��� Vai viņai bija dvīņi? jautāja Mollija.

-��� Nē. Lusijai piedzima viens bērns. Viens meitene.

Mollija domāja. Tā nevarēja būt Heizla. Heizla bija ie�radusies se�u gadu vecumā. Mollijas sirds pēk�ņi strauji un sāpīgi salēcās, un viņu pārņēma divaina sajūta, ka viņa sapņo ar atvērtām acīm.

-���� Bērnam tagad būtu vienpadsmit ar pusi gadu, neatlaidīgi kā ceļu rullis turpināja Primo Sells.

Mollija juta, kā visu viņas augumu dursta neredzamas bultas. Viņa ar prātu centās tās atvairīt, ta�u, lai kā viņa censtos, viņa netika prom no ugunslīnijas. Patiesība bija atnākusi tik pēk�ņi un pārsteidzo�i kā eksplodējo�s lod�veida zibens.

-���� Vai� vai viņu� atveda� mīk� mīks� Mollija nespēja to pateikt. Viņa dziļi ieelpoja un mēģināja vēlreiz. Mīksto karameļu kastē?

-���� Varbūt, Primo lieti�ķi teica. Lusijai ļoti gar�oja mīkstās karameles īpa�i tad, kad viņa bija stāvoklī. Viņa ēda tās kastēm.

-��� M� Mūna mīkstās karameles? Mollija ļoti negribēja ticēt savām ausīm.

-���� Jā. Tā bija viņas iecienītākā marka, teica Primo Sells bez jebkādām emocijām balsī.

-��� Nē! Nē, tā nevar būt patiesība! Mollija novērsa ska�tienu.

Viņas galvā par virsroku sāka cīnīties divas balsis.

-���� Neesi ta�u idiote tā nav taisnība! dusmīgi dār�dināja viena. Kāpēc lai tu ticētu �im cilvēkam? Tā nav taisnība!

-���� Vai tu esi stulba? kliedza otra balss. Kādus pierādī�jumus vēl tev vajag? Patiesība ir tavu acu priek�ā. Mol�lija pielika rokas pie galvas, lai apklusinātu apdullino�o troksni. Rokijs uzlika roku uz viņas delma.

-��� Tu esi atradusi savus vecākus, viņ� klusi teica. Mol�lija sagrāba zēna roku.

-���� Bet� bet kādi viņi ir? viņa riebumā jautāja. Es tam neticu. Es negribu tam ticēt!

Mollija jutās pilnīgi apkrāpta. Kā cilvēks, kur� visu mū�u ir lūdzis kaut ko īpa�u un konkrētu un pēk�ņi to sa�ņēmis, bet, atvēris kārbiņu, secina, ka tas nav nekas labs. Mollijai nepatika viņai pasniegtā dāvana. Tomēr viņa arī nevarēja to atdot atpakaļ. Tā bija neatgriezeniska dāvana, ar kuru atliek vien samierināties.

-���� Paskaties, kādi viņi ir, Rokij! Es negribēju atrast sa�vus vecākus �eit� tagad� �ādus. Es negribu, lai viņi ir mani vecāki!

-��� Tu vienmēr viņus meklēji, Mollij, Rokijs atgādināja. Mēs abi meklējām. Tev ir paveicies. Tagad tu zini, kas ir tavi vecāki.

-��� Bet mans tēvs ir slepkava! kliedza Mollija. Es viņu negribu.

Primo truli blenza tuk�umā. Sinklērs piecēlās un aiz�gāja uz virtuvi. Viņ� ne visai labi jutās emocionālās si�tuācijās.

-����� Es viņam neteik�u, ka esmu viņa meita. Es negri�bu, izspieda Mollija, nodrebot pie �īs domas. Viņa sa��ņaudza Rokija piedurkni. Un it īpa�i es nekad negribu satikt to sievieti. Mollija domāja par Lusiju Ļoganu, un viņu pildīja skumjas.

-��� Tev nemaz nav viņam jāsaka, kas tu esi, teica Rokijs.

-���� Tu vari tagad izvest viņu no transa, un viņ� to nekad neuzzinās. Bet, Mollij, varbūt tas ir pats skumjākais viņa dzīvē, ka viņ� nekad nav tevi redzējis. Atceries, ka viņ� bija hipnotizēts, lai neliktos ne zinis. Tad Rokijs piebilda:

-��� Vai atceries, ko viņ� teica par Deivīnu? Viņ� teica, ka Deivīnā ir kaut kas tāds, kas palīdzējis viņam kaut ko izjust, kaut arī viņam bija aizliegts just. Primo teica, ka Deivīnā ir kaut kas tāds viņas vecums -, kas atgādina viņam ko tādu, ko viņ� ir aizmirsis. "Es jutu, ka gandrīz mīlu viņu kā meitu. Viņa mazināja manas spējas." Vai atceries, ka viņ� to teica? Kaut arī Lusija Ļogana bija hipnotizējusi Primo, lai viņ� tevi aizmirstu, Deivīna viņam par tevi atgādināja. Vai saproti, Mollij? Viņ� tevi nekad nav pilnīgi aizmirsis.

Mollija pamāja, bet bija pārāk nomākta, lai runātu. Viņa paņēma Petulu un atstāja telpu, lai padomātu.

Nākamās pusstundas laikā Rokijs un Sinklērs pabeidza programmas noņem�anu Sellam. Abi teica, ka tagad tam ir pieejamas visas jūtas, ka Primo ir pilnībā ticis ārā no Lusijas Ļoganas tvēriena un viņ� ir brīvs. Rokijs atstāja Primo visas zinā�anas par hipnozi. Tad jaunie�i aizveda to uz Sinklēra guļamistabu un lika viņam gulēt.

Sinklērs nolūkojās uz Primo ķermeni, kas guļus uz mu�tes bija sabrucis apaļajā gultā.

Viņ� ir noguris kā suns pēc visa tā, kas ar viņu noti�cis, ievēroja Sinklērs. Viņ� dro�i vien gribētu gulēt kā�dus simt gadus. Mums jāļauj viņam atpūsties pēc iespējas ilgāk, lai tad, kad viņ� modīsies, prāts būtu pilnībā uzsūcis programmas noņem�anu. Un, Rokij, kas attiecas uz pārējo, Primo Sells joprojām ir ievēlētais prezidents. Mums viņ� jātur noslēpts �eit, jo, ja Lusija Ļogana piekļūs viņam pirms tam, kad viņ� paziņos, ka atsakās no prezidenta amata, viņai joprojām būs iespēja īstenot savus plānus. Dro�ības pēc ieslēgsim viņu manā istabā. Kad viņ� atkal nāks pie sajēgas un viņa galva būs skaidra, mēs aizvedī�sim viņu uz Aisberga studiju un viņ� varēs televīzijā pa�ziņot, ka vairs nevēlas būt prezidents. Tiklīdz mēs būsim to izdarīju�i, ar Ļoganu būs cauri.

Tā nu viņi aizvēra durvis aiz Sella un pagrieza atslēgu. Rokijam bija �ēl �ī vīra. Kad viņ� pamodīsies, viņam būs jāsamierinās ar to, ka Lusija Ļogana nozagusi vienpadsmit viņa dzīves gadus un viņu izmantojusi.

Mollija pamazām atguvās no daudzajiem pārdzīvoju�miem, kas bija nogruvu�i pār viņu. Pietiekami liels �oks jau bija tas, ka Lusija ir viņu nodevusi, ka Lusija stāv aiz Primo Sella muguras. Ta�u tas, ka Lusija ir viņas māte māte, kas vēlējusies viņas nāvi, un Primo ir viņas tēvs, bija tāda apmēra �oks, ka Mollija nemaz nezināja, kā tikt ar to galā. Rokijs viņai palīdzēt nespēja. Viņai vajadzēja pabūt vienai. Mollija devās aug�up, lai apsēstos saules staros uz Sinklēra mājas jumta.

Da�as nākamās stundas Mollija pavadīja kopā ar Petulu, klusi sē�ot siltajā sauļo�anās klājā uz Sinklēra mājas jumta. Viņa no visas sirds centās tikt skaidrībā ar saviem milzīgajiem atklājumiem.

Mollija centās elpot dziļi un mierīgi. Viņa aizvēra acis un aizpeldēja prom tie�i tā, kā bija mācījis Forests, un iz�tēlē nolūkojās lejup pati uz sevi. Lidinoties augstu gaisā virs Losand�elosas, trekna, sarkana līnija savienoja viņu ar Primo Sellu un vēl viena kvēlojo�a sarkana līnija ar Lusiju Ļoganu, lai kur tā arī atrastos. Mollija saprata, ka �īs līnijas ir biju�as vienmēr, bet agrāk viņa nav tās redzē�jusi. Mollija ienīda līniju, kas viņu savieno ar Ļoganu, ta�u nekāds vēlmju sasprindzinājums �o līniju izdzēst nespēja. Mollija bija ar to saistīta vai nu tas viņai patika, vai ne. �ī ne�ēlīgā, ļaunā sieviete bija viņas māte.

Lai piespiestu sevi justies labāk, Mollija iztēlojās īpa�as zelta līnijas, kas savieno viņu ar cilvēkiem, kurus viņa vislabāk pazīst un mīl, ar Rokiju, Trinklberijas kundzi, D�emmu un Geriju, mazo Rūbiju un D�inksu. Mollija no sevis lika gaisā aizritināties sudraba līnijām, bronzas lī�nijām, zaļām, violetām un zilām līnijām. Tās visas pa�līdzēja aizklāt �ausmino�o sarkano līniju, kas �āvās uz Lusiju Ļoganu.

Lusija Ļogana. Mollija ienīda pat �o vārdu.

Kad Ļogana būs atklājusi, ka viņas plāni izgāzu�ies, viņa noteikti centīsies visu atdabūt vecajās sliedēs. Viņa atkal mēģinās padarīt Primo par savu marioneti. Viņa tos visus hipnotizēs. Mollija baidījās pat iedomāties, cik spē�cīgām jābūt Lusijas hipnotizētājas spējām.

Mollija ļāva sev lidot tie�i kosmosā, līdz apzinājās savu ķermeni kā mikroskopisku �ūniņu uz zemes virsmas. Bija tā, it kā viņas prāts lidinātos un lūkotos uz to vietu, kur atrodas viņas ķermenis, viņas Mollijas Mūnas ķermenis. No saviem augstumiem viņa centās iztēloties, kur varētu atrasties Lusijas Ļoganas ķermenis. Mollija aizvēra acis un spēcīgi koncentrējās, ta�u tajā pa�ā laikā ļāva atpūsties prātam. Mollija lūkojās pāri uz miglā tītajiem Sangabriela kalniem, ta�u nejuta, ka Ļogana būtu tur. Mollija skatījās dienvidrietumu virzienā uz Santamonikas pludmali, ta�u instinkts sacīja priek�ā, ka Ļoganas nav arī tur. Tagad Mol�lija pavērsa prāta aci tie�i zem sevis, uz Holivudu. Tik�pat dro�i kā radara ekrānā viņa juta, ka Ļogana atrodas tepat. It kā ieregulējot asumu teleskopa lēcai, Mollija sa�koncentrēja iztēli. Viņa pievilka tuvāk vietu, kur varēja iedomāties Ļoganu. Prāts kļuva gai�āks. To pildīja saules gaisma un skats no aug�as uz zaļiem kokiem. Tad viņas gara acs uztvēra Ļoganas galvas virsu. Mollija dziļi ie�elpoja un ļāva savādajam redzējumam izplesties. Viņa redzēja Ļoganu ejam pa taku, kuras malās auga ģerāniju krūmi un piparu koki.

Pēk�ņi Mollija zināja, ka ir iztēlojusies taku uz Sinklēra māju. Un nākamajā mirklī, atvērusi acis, viņa aptvēra, ka vīzija viņas galvā nav iedomāta, bet patiesa.

Iezvanījās durvju zvans. Mollija dzirdēja, ka Sinklēra balss atbild iek�ējo sakaru aparātā.

Hallo.

-��� Sinklēr, ārpus ieejas durvīm atskanēja dziļa sievietes balss. Sinklēr, tu varētu nonākt lejā. Es esmu sena tava tēva draudzene un gribētu satikties ar viņu. Mans vārds ir Lusija Ļogana.

Mollija pielēca sēdus kā lapsenes dzelta un satvēra Petulas purnu plaukstā gadījumam, ja tā sadomātu ierie�ties.

-���� Man ļoti �ēl, Mollija dzirdēja Sinklēra atbildi, bet, ja jūs vēlaties sastapt Primo Sellu, domāju, ka jums vaja�dzētu pieteikt tik�anos viņa sekretārei.

-��� Bet, Sinklēr, man jārunā� selektors noklak�ķēja kā atslēdzoties. No apak�as Mollija izdzirdēja neapmierinātu nopūtu. Lusija bija atstāta aiz durvīm. Mollija pastiepa kaklu un dzirdēja soļu �ņirkstoņu grantī attālināmies no mājas. Tiklīdz meitene domāja, ka vairs nepastāv bries�mas tikt pamanītai, viņa iebēga sauļo�anās klāja lūkā, aiz�bultēja aiz sevis tās vāku un abas ar Petulu metās lejup pa stāvajām kāpnēm mājas dro�ībā.

Kāpņu lejā viņas ieskrēja tie�i krūtīs Sinklēram un Rokijam. Mollija palēcās.

-��� Mollij, man ir�

-��� Zinu. Sliktas ziņas. Lusija ir �eit, es viņu dzirdēju.

-���� Viņa noteikti zina, ka Primo ir te, Sinklērs panikā izgrūda, soļodams �urpu turpu pa telpu. Mollija nekad ne�bija redzējusi viņu tik pārbiju�os. Vai redzēji, uz kurieni Lusija aizgāja?

-���� Izklausījās, ka viņa aiziet prom caur dārzu, teica Mollija.

-��� Vai Primo guļamistaba ir aizslēgta? jautāja Sinklērs. Rokijs uzsita pa viņa kabatu.

-��� Tu pats to aizslēdzi.

-��� Es aizslēdzu arī aizmugures durvis. Viņa nekādi nevar tikt iek�ā. Jūs abi labāk turieties tālāk no logiem.

-��� Varbūt mums vajadzētu uzmodināt Primo un tūlīt pat izdabūt viņu no �ejienes, ierosināja Mollija.

-���� Pārāk riskanti, Sinklērs uzreiz atbildēja. Viņ� vēl nebūs pie pilnas apziņas. Mēs varam sabojāt program�mas noņem�anu. Un tāpat, kas zina, ko varam satikt pa ceļam. Sinklērs sāka berzēt pirkstus, it kā spaidīdams neredzamu tepi.

-���� Man �ķiet, ka tev vajadzētu izpildīt da�us jogas vin�grinājumus. Izskatās, ka tu tūlīt uzsprāgsi. Vai gribi, lai es pasaucu Forestu?

-���� Forests! iesaucās Sinklērs. Un ja nu viņa ir iekļu�vusi Foresta dzīvoklī? Viņ� bie�i mēdz atstāt durvis vaļā. Ceru, ka ar viņu nekas slikts nav noticis!

-��� Forests teica, ka �opēcpusdien gatavojas kaut kur iet, atcerējās Mollija.

-��� Cerams, ka viņ� tā ari ir darījis, no�ukstēja Sinklērs.

Minūtes ritēja. Viņi palika uz vietas ārpus dzīvojamās

istabas ieejas, cīnīdamies ar bailēm, kas līda aug�up pa muguru.

-��� Vai tu domā, ka viņai tur ir vēl citi? jautāja Mollija, ko�ļādama piedurkni. Man liekas viņai varētu būt ne�liela armija, kas gatava mums uzbrukt no slēpņa.

Pēk�ņi Mollija un Sinklērs sajuta vēsumu uz ādas zem saviem kristāliem un caur viņu ķermeņiem izstrāvoja auk�stums. Mollija sagrāba Rokiju un, pasaulei sastingstot, palīdzēja viņam pretoties. Ārpusē uz ceļa ielejā apstājās satiksme. Ūdens strūklakā, kas baroja Sinklēra cilpas ba�seinu, apstājās pusceļā. Petula bija sastingusi. Visur val�dīja klusums.

-��� Kas viņai padomā?

-���� Sajūta nāk no turienes, Mollija ar Rokiju iegāja dzī�vojamā istabā un norādīja uz vietu, kur pakalna nogāzē aiz kokiem slēpās ceļ�.

-���� Vai tu domā, ka viņa ir apturējusi policijas automa��īnu un hipnotizē policistu, lai tas nāk un tevi arestē?

-���� Es paskatītos, teica Sinklērs, Mollijai piebiedroda�mies, bet negribu, lai kāds man ie�auj tie�ā trāpījumā.

-��� Domāju, ka mums tie�i tagad vajadzētu paķert Primo un laisties lapās, mudināja Rokijs. Ja viņa ir mājas at�tālajā pusē, mēs varam nepamanīti Sellu iedabūt ma�īnā. Varbūt.

-��� Varbūt tie�ām vajadzētu riskēt, piekrita Sinklērs.

Tikpat pēk�ņi pasaule atkal sāka kustēties.

-���� Lai kas arī būtu tas, kā dēļ viņai ievajadzējās apturēt laiku, viņa to ir izdarījusi, teica Mollija. Neesmu pār�liecināta, ka mums būtu jādodas prom. Es gribu teikt, ka viņa nezina, ka Primo ir �eit. Viņa nezina, ka �eit esam mēs ar Rokiju, viņa domā, ka esam miru�i. Ja iesim prom tagad, uz ceļa varam nonākt aci pret aci ar viņu vai kādu kruķi, ko viņa nohipnotizējusi. Viņa liktu tam atņemt mums Primo Sellu. Un kas zina, ko viņa izdarītu ar mums! Mums būs labākas izredzes, ja gaidīsim, kad viņi pienāks pie durvīm. �eit mums ir pārsteiguma priek�rocība. Es pret viņu varu likt lietā savas acis.

Visi neomulīgi tupēja telpas aizmugurē uz zvaigznes formas stiepļu pinuma krēsliem, kas īstenībā nemaz ne�bija paredzēti sēdē�anai. Ikviens gaidīja jebkurā brīdī ieskanamies durvju zvanu. Rokijs knibinājās ap caurumu biksēs, minūtēm ritot, padarīdams to divreiz lielāku. Sin�klērs pārskatīja numurus mobilajā telefonā, it kā to uz�lūko�ana varētu sniegt atbildi, ko darīt tālāk. Mollija blen�za uz cilpas baseina �auro grāvīti. Ūdens tajā tecēja gar lielās telpas sienu uz strūklaku, kur tika papildināts. Strūklaka nemitīgi klusi �ļakstēja, ta�u tas nepalīdzēja kliedēt spriedzi. Vilnī�u ņirba no pretējās puses sadūrās ar ūdens plūsmu un lika ūdenim �ļakstīties pret cilpas baseina malām. Mollijas skatiens sekoja grāvītim, kas līkumoja uz loga pusi, un viņa, nelabumā sagrīļojoties, secināja, ka ir kāda ieeja mājā, par kuru visi ir piemirsu�i. Tad viņa sev par lielām �ausmām ieraudzīja, no kurienes nāk vilnī�i. Kāds peldēja pa cilpas baseinu. Lusijas Ļoga�nas galva kā pīle atrakciju parka �autuvē cīnījās pa ūdeni viņu virzienā.

Galva sāka lēni celties aug�up, un pilo�ā Lusija Ļogana kā slepkavīgs nezvērs izslējās no ūdens ar zobos sa�kostu sudrabotu pistoli. Viņai vairs nebija apsēju un ieģipsējuma, kas bija viņu klājis Braiersvilā. Petula sāka aiz�gūtnēm riet.

Lusija apveltīja Sinklēru, Molliju un Rokiju ar aukstu, stindzino�u skatienu. Viņa nepavisam nelīdzinājās tai Braiersvilas bibliotekārei, kuru bija pazinusi Mollija. Viņa joprojām bija tērpusies tvīda svārkos un vilnas jakā no apģērba tagad straumēm tecēja ūdens -, un viņas gai�ie mati, kā jau vienmēr, bija sakārtoti laucinieciskā mezglā galvas virspusē, ta�u viņa izskatījās tracino�i citāda. Acis bija zaudēju�as visu labestību, un deguns izskatījās vēl līkāks.

-��� Neskatieties viņai acis! noelsās Sinklērs.

Tas nevienam nebija jāatgādina. Mollija jau bija piekalusi skatienu �aujamrīkam Lusijas Ļoganas rokā.

-��� Un neklausieties viņā!

-�� Bet viņai ir stroķis! iesaucās Mollija, it kā neviens to nebūtu pamanījis.

-�� Un tas ir pielādēts, Lusija piebilda tik rāmi, it kā ga�tavotos sākt vadīt ekskursiju pa māju. Viņa pavērsa pistoli pret Petulu. Apklusini suni, vai arī es to noknieb�u!

Mollija paķēra Petulu un apklusināja to, instinktīvi pa�kāpdamās atpakaļ no Lusijas. Sinklērs un Rokijs atvirzījās kopā ar viņu.

-���� Kur viņ� ir? Ļogana noprasīja, paceļot ieroci. Jūs varētu man viņu atdot, vai arī es jūs nogalinā�u un tāpat viņu atradī�u.

-��� Tu mūs nogalināsi jebkurā gadījumā, teica Sinklērs.

Mollija norija kamolu. Doma par to, kā lode, cieta tē�rauda lode, ieurbjas viņas miesā, bija �ausmino�a. Ta�u bailes mijās ar domu, kas viņu mocīja. Ārprātīgā sieviete, kas stāvēja viņas priek�ā, bija viņas māte. Ļogana pacēla �aujamo.

-Ja tu �ausi, tu nemū�am neuzzināsi, kur ir Sells, me�loja Mollija. Mēs noņēmām viņam programmu, un viņ� ir tik dro�ā vietā, ka pat tu nespēsi viņu atrast.

Lusija Ļogana nolaida revolveri. Viņa palūkojās uz vir�tuvi un otrām durvīm, kas veda ārā no telpas. Sinklēra guļamistaba. Viņa devās uz to, turot visus uz grauda. Lu�sija paraustīja durvju rokturi, kas nepadevās. Skaļi, bet tik mīļi, it kā paziņotu, ka gatavas pusdienas, viņa pasauca: Primo!

-���� Kas ir? atskanēja Primo miegainā atbilde. Ļogana viltīgi pasmaidīja.

-���� Bez �aubām, kādam no jums ir atslēga, viņa pieklā�jīgi sacīja. Mollija blenza viņā. Bija pārsteidzo�i, ka tagad, kad viņa to ienīda, Lusija izskatījās daudz neglītāka, nekā Mollija viņu atcerējās.

-���� Viņam ir noņemta programma, bilda Mollija. Tev vairs nekad nebūs varas pār viņu.

-���� Tu pārāk zemu novērtē manas spējas, Lusija vēsi teica. Tie�i tāpat kā es tavu veiksmi.

-���� Tu domāji, ka �agata mani un Rokiju ir nogalinājusi jau sen, vai ne? jautāja Mollija.

-��� Jā, es domāju, ka jūs esat beigti. Man gan vajadzēja parūpēties un atstāt tevi kādu hipnotisku pavēli gadīju�mam, ja tu izdzīvotu.

-��� Tev nemū�am nebūtu izdevies mani nohipnotizēt tajā dienā tavā mājā. Es biju pārāk modra, Mollija izaicino�i sacīja.

-����� Ak, varētu gan, ja vien būtu mēģinājusi, atteica Lusija. Man vajadzēja to darīt. Tagad viss būtu daudz vienkār�āk, ja tu būtu zem mana papē�a. Ta�u izredzes, ka tāds sugas pārstāvis kā tu varētu pārdzīvot Sellu, bija pārāk mikroskopiskas.

Petula ierūcās.

-��� Mikroskopiskas tavās acīs, bet tavs mikroskops acīm�redzot ir salūzis, dusmojās Mollija.

Ļogana viņu ignorēja un pavērsa ieroci pret Sinklēru.

-��� Un es domāju, ka tev ir saistība ar viņas aizbēg�anu. Atceros, ka esmu redzējusi tavas fotogrāfijas, kurās tu esi mazs un noskrandis cirka puika. Mēs ar Primo kļūdījāmies attiecībā uz tevi. Es domāju, ka tev ir potenciāls. Domāju, ka tev var uzticēties. Un tu, viņa turpināja, uzlūkojot Rokiju. Varbūt tu esi talantīgāks, nekā es domāju.

Lusijas skarbās, zilās acis nicīgi nopētīja viņus visus.

-Jūs ta�u saprotat, ka man jātiek no jums vaļā, vai nu hipnotizējot jūs, vai no�aujot. Tad kas man jādara? Manas acis vai lode? Tas jāizlemj jums.

Visi klusēja. Pacietība pavisam noteikti nebija Lusijas tikums, jo, nesaņēmusi atbildi, viņa strupi noteica: Īs�tenībā jūs visi esat man apniku�i. �au�u nost jūs visus. Uz redzi! Viņa pavērsa ieroci pret Rokiju.

Mollija redzēja, ka Lusijas pirksts kustas, lai nospiestu revolvera gaili. Tajā pa�ā mirklī viņa aptvēra, ka tā nav ro�taļa. Lusija Ļogana gatavojās no�aut Rokiju. Tādā ātrumā, kādu Mollija sevī nekad nebija apzinājusies, viņa tie�i no gaisa savāca aukstās saplūsmes izjūtu un mirkli apturēja pasauli. �ajā laika kripatiņā viņas ausīs iesitās pirmā skaļa blīk�ķa nanosekunde.

Viss bija sastindzis. Izņemot Ļoganu, Molliju, Petulu un Sinklēru. Lode kā sastindzis �āviņ� karājās gaisā trīs collu attālumā no Rokija rīkles. Ļogana pasmaidīja un pavērsa ieroci pret Molliju.

-��� Labi aprēķināts, viņa sacīja. Pamēģini apturēt �o!

Mollija bija apjukusi. Viņa jau tāpat turēja pasauli

stingumā. Vai tagad tā jāaptur vēlreiz, pa virsu pirmajai sastingu�ajai pasaulei? Viņa turēja sastingu�ās lodes pa�sauli pilnīgā mierā. Tagad Mollija vēroja Lusijas plaukstu, cen�oties sajust, kad tā atkal nospiedīs gaili. Sinklērs aiznira aiz krēsla.

Mollija redzēja nedaudz saspringstam cīpslu Lusijas sa�vilktajā plaukstā un izvēlējās mirkli. Laiks atkal apstājās. Mollija bija aprēķinājusi precīzi. �oreiz lode karājās gaisā pa vidu starp viņu un Lusiju. �ī lode bija tēmēta uz Mollijas krūtīm.

-��� Hhhmmm, komentēja Lusija. �ī būtu trāpījusi tev sirdī.

Mollija nedrīkstēja padoties apdullino�ajām bailēm. Vi�ņai bija jāsaglabā vēss prāts, jo citādi viņa mirs. Līdz �im viņa nebija zinājusi, ka laiku var apturēt virs jau apturēta laika. Viņa paskatījās uz Sinklēru, lai redzētu tā reakciju, bet tagad ari viņ� bija statuja, glu�i kā Rokijs. Mollija ātri nolika Petulu aiz dīvāna, kur sastinga arī tā.

Meitene domāja, cik rei�u viņai izdosies apturēt pasauli. Ta�u nebija laika domāt, jo Lusija gatavojās viņu nogali�nāt. Viņa iz�āva tre�o lodi. Mollija atkal apturēja laiku. Uz mirkli gan Ļoganas, gan Mollijas uzmanība bija novērsta, jo viņām bija jāpretojas sastingumam.

Ļoganai bija nepiecie�ams kāds brīdis, lai pielāgotos jaunajam laikam, bet tad viņa noņurdēja: Tu sāc zaudēt spēkus, Mūna, un drīz es tik�u tev klāt.

Viņa atkal iz�āva.

Ceturtā lode. Piektā lode. Bailes caurstrāvoja Molliju, kad Ļogana vērsa �aujamo pret viņas galvu, sirdi, vēderu. Meitene drebēja, apturot pasauli astoto reizi. Viņa gandrīz nokavēja. Lode karājās gaisā collas attālumā no viņas pie�res. Mollija metās dīvāna aizsegā.

-���� Tev paliku�as vēl tikai da�as lodes! viņa kliedza cauri ledainajai miglai, kas sāka celties no ūdens un pie�pildīt telpu.

-���� Tu pārāk daudz skaties filmas. Es tikko pārlādēju, teica Ļogana. Mollija pameta skatu ap sava slēpņa stūri. Ļogana viņu pamanīja, un atskanēja vēl viens �āviens; skaņa mirklī apklusa, kad Mollija atkal visu sastindzināja. Mollija trīcēja. Ļogana trīcēja. Telpā sāka kļūt ļoti, ļoti auksti.

-��� Tu esi gļēvule, Mollija, smagi elpojot, izspieda. Bū�tu tikai godīgi, ja ari man būtu stroķis.

-���� Es neesmu gļēvule, atbildēja Ļogana. Es tikai gribu iegūt negodīgas priek�rocības, tas ari viss. Galu galā man jāuzvar, Mollij!

Ļogana sarauca pieri. Viņa tie�ām negribēja spēlēt pa�slēpes ar �o skuķi. Viņa gribēja darīt galu �ai lietai. Visa �ī laika apturē�ana bija ļoti nogurdino�a. Bet vēl nepa�tīkamāk bija apzināties, ka viņa nekad neiedomājās, ka Mollija varētu būt tik spējīga. Pasaules vairākkārtējai ap�turē�anai nepiecie�ama ārkārtīga koncentrē�anās. Ļogana nekad nebūtu domājusi, ka to spēj paveikt bērns. Ta�u viņa zināja, ka, glu�i tāpat kā daudzas reizes lokot pa�pīra lapu, arī laika locī�ana galu galā kļūst neiespēja-ma. Ļogana zināja, ka beigās Mollijai vairs nebūs nekādas iespējas izvairīties no viņas lodēm. Tāpēc, kaut arī Ļoga�nas spēki tika pārbaudīti pilnā apmērā, viņa tomēr apzi�nājās, ka uzvarēs. Viņa atkal pacēla revolveri.

Mollijai klabēja zobi. Ikreiz, kad viņa izspieda uz āru auksto saplūsmes izjūtu, bija tā, it kā pasaule izsūktu sil�tumu no viņas ķermeņa. Tagad pa visu telpu klājās ledusaukstas miglas plīvuri. Lusijas Ļoganas ķermenis bija saskatāms, bet Mollija tik tikko spēja iz�ķirt viņas pirksta kustību pret revolvera gaili. Viņa drīzāk nojauta nekā re�dzēja, kad Ļogana gatavojas �aut.

Arī Lusijas Ļoganas skatiens �ķita aizmiglojies. Dzirda�mība bija neskaidra. Likās tā, it kā viņa atrastos aukstā lidma�īnā ļoti lielā augstumā. Lusija �āva uz Molliju, ta�u, streipuļojot viņas virzienā, secināja, ka aprises, uz kurām viņa bija �āvusi, ir mētelis vai krēsls, nevis Mollija. Krei�sajā pusē viņa pamanīja kustamies neskaidru tēlu.

Pasaule atkal sastinga. �oreiz pirms vēl Ļogana bija iz�āvusi. Kad Lusija pretojās sastingumam, viņas kājas kļuva nejūtīgas. Viņa pieķērās pie kāda priek�meta, lai paliktu stāvam. Tagad abas jau tuvojās neiespējamajam laika locījumam. Ja jau viņa sāk zaudēt spēkus, tad bērns noteikti tūlīt sabruks. Lusijai bija priek�rocība. Viņa bija gadiem vingrinājusi savu prātu. Viņa uzvarēs �ajā sacen�sībā, Lusija to zināja. Ļogana pataustīja savu kristālu zem slapjās jakas tas bija aukstāks par ledu. Ar lielām pūlēm viņa sāka runāt.

Nu, Mollij, bārenīt Mollij, kā tu justos, ja es tev pa�teiktu, ka zinu, kas ir tava māte un tavs tēvs?

Tupot aiz krēsla pie loga, Mollija atbildēja: Es gribētu teikt, ka �īs ziņas ir novecoju�as. Tu nāc par vēlu, Logan. Es zinu� Es zinu, ka tu esi mana māte, un es zinu, ka Sells ir mans tēvs, un neuztraucies, jo es jau esmu no jums atteikusies.

Mollija cīnījās par savu dzīvību. Viņas mugurkauls bija auksts kā lāsteka. Likās, ka tas varētu pārlūzt. Kaklā pa�kārtā kristāla aukstums ieurbās ādā, it kā tas saldētu pa�u dvēseli. Mollija domāja par to, cik ļoti viņa ienīst Lusiju Ļoganu. Viņa nespēja noticēt, ka cilvēks var būt tik ār�prātīgs, tik ļauns. Ta�u vēl tūksto�kārt ļaunāk bija tas, ka pretīgā cilvēkveidīgā būtne, kas vicinājās ar pistoli, bija Mollijas miesa un asinis. Visu dzīvi Mollija bija vēlējusies uzzināt, kas ir viņas māte. Viņa bija iztēlojusies laipnu, gudru, jautru sievieti. Bet īstenībā tā bija �ī lielummāni�jas apsēstā slepkava. Mollija viņu ienīda par to, ka tā bija sagrāvusi viņas sapņus. Mollija neļaus Ļoganai darīt galu arī viņas dzīvei. Bet viņa bija tik nosalusi� tik ļoti nosa�lusi� un tik nogurusi.

Mollija aizvēra acis. Aiz tām viņa redzēja sevi telpā ar Lusiju. Tad, kā jau viņai tik dabiski izdevās, viņa iztēlojās, ka iz�aujas no sava ķermeņa kosmosā kā raķete. Vienā milisekundē viņa bija tur.

�oreiz kosmoss bija citāds. Zem sevis Mollija redzēja sastingu�u visu pasauli. Apkārt orbītās bija apstāju�ās planētas, arī zvaigznes, kas apturētas uz īsu mirkli laikā.

Mollija saprata, ka kosmoss ap viņu ple�as vienmēr, mū�īgi. �ajā stingajā pla�umā viņa jutās sīkāka par sīku, kā puteklītis, pat sīkāka. Viņa �ķita tik niecīga, ka prak�tiski nebija nekas. Viņa bija atklājusi sevī pa�as nanoniecīgumu.

Un tomēr�

Mollijas niecības izjūta izzuda. Pēk�ņi Mollija bija pār�steigta par to, cik liela viņa ir. Viņas dēļ bija ticis aptu�rēts izplatījums. Viņas dēļ bija sastingu�i visi elementi zeme, vēj�, uguns un ūdens. Mollija jutās sīka, bet pēc tam ļoti, ļoti liela, un tāpat arī nanoniecīgums mazs, bet pēc tam gigantisks. Mollija jutās pilnībā vienota ar visu izplatījumu, un viņu piepildīja neiedomājami visaptve�ro�a mīlestība pret visu tajā eso�o.

Tālu, tālu lejā meitene sajuta Lusijas Ļoganas kustību pasaulē. �ķita, ka pasaule iedve� Mollijai domu par Zie�meļpolu. Viņa saprata, ka ledus var būt auksts. Ja vien Mollija spētu iedziļināties ledus būtībā, tad viņai, iespē�jams, vairs nebūtu auksti. Viņa atslābināja prātu, ļāva ķer�menim atvēsināties ledū. Un pēk�ņi Mollijai vairs nemaz nebija auksti. Kaklā pakārtais kristāls kļuva silts. Mollija zināja, ka atkal spēj apturēt laiku.

Aizvērtām acīm un tik piesardzīgi, it kā nopūstu sveci, Mollija apturēja laiku astoņpadsmito reizi. Tagad ar katru elpas vilcienu viņa lika laikam apstāties. Deviņpadsmito reizi, izelpa, ieelpa. Divdesmito reizi, izelpa, ieelpa� Div�desmit pirmo reizi�

Mollija vairs nejuta pretestību. Mollija bija vienīgā kus�tīgā būtne izplatījumā. Visur citur dzīve bija apstājusies. Mollija jutās tik vientuļa, it kā būtu mirusi, lai gan bija dzīva. Kādu mirkli viņa brīnījās, kāpēc gan ir viena. Vai tad viņa ir vienīgā apziņas pildītā būtne telpā un laikā? Mollija juta kaut arī viss atrodas stingumā, spēki viņā un ārpus viņas vēro viņu. Un tagad viņa tie�ām jutās kā pētāms eksemplārs zem noslēpumaina, milzīga palieli�nāmā stikla. Viņa jutās labi. �ķita, ka nezināmais spēks viņai pateicas.

Mollija atvēra acis. Tagad telpa vairs nebija miglaina un auksta, bet gan pilna krāsu. Viss bija skaidrs un ne�kustīgs. Lusija Ļogana bija sastingusi ar naida un sāpju izteiksmi sejā.

Mollija izgāja cauri telpai un rūpīgi savāca katru gaisā karājo�os lodi. Viņa izmeta tās visas pa logu. Tad meitene izņēma �aujamo no Lusijas Ļoganas rokas un pārbaudīja, vai drēbēs nav paslēpti vēl citi iero�i.

Apmierināta ar to, ka ienaidnieks vairs nav bruņots, Mollija sasprindzināja acis līdz hipnozes pakāpei. Viņa nostājās tā, ka Ļoganas acis bija pavērstas tie�i pret viņas acīm. Un tad, pieskārusies Ļoganas plecam, Mollija atkal ļāva atsākties kustībai.

Ja ari Lusijā Ļoganā bija palikusi kāda kripatiņa ener�ģijas, lai cīnītos ar Molliju, tā tika mirkli izsūkta. Iekams Lusija apzinājās, ka ir dzīva, iekams saprata, ka ir bijusi sastindzināta un tagad atkal var kustēties, Mollijas acu skatiens bija pārvarējis viņas skatienu.

Lusija Ļogana bija nohipnotizēta.

Mollija teica: Tagad tu pilnībā esi manā varā. Vai saproti?

Lusija Ļogana pamāja, un meitene pavērās tai sejā, lai redzētu, vai pastāv kāda līdzība starp viņu un �o �aus�mino�o radījumu. �oklis bija daudz izteiktāks, un seja daudz kaulaināka par to, kādu atcerējās Mollija. Ķermenis bija muskuļots. Meitene cerēja, ka pēc pamo�anās tas tāds vairs nebūs.

No �ī brī�a, pasludināja Mollija, tu pieņemsi, ka visi tavi plāni, kas izdomāti pirms �īs tik�anās, nekad ne�tiks īstenoti. Tagad tev ir viss, kas tev vajadzīgs. Tu nekad neatcerēsies, kā apturēt pasauli. Kad tu izkļūsi no transa, tu izturēsies tik mierīgi kā� Mollija centās iedomāties vienmēr mierīgu radījumu, kā jērs� Mollija aprā�vās.

Nākamais solis bija ļoti svarīgs attiecībā uz tik bīstamu būtni kā Lusija Ļogana. Un �ie rīkojumi paliks tevī ar vār�diem, ko tu nekad neatcerēsies. �ie vārdi ir� Mollija pa�lūkojās uz kafijas galdiņu, Mūna mīkstās karameles. Tad viņa piebilda: Kad sasitī�u plaukstas, tu pamodīsies.

Mollija palaida vaļā Lusijas plecu, un bibliotekāre atkal mirklī sastinga. Mollija noņēma kristālu no Lusijas kakla. Beidzot viņa varēja stāvēt mierīgi, nolaidusi rokas gar sā�niem, un atpūsties. Viņa ļāva aukstajai saplūsmes izjūtai

pa pirkstu galiņiem izplūst no ķermeņa. Izkusa sasaluma kārtas, ko viņa bija uzlikusi laikam, līdz laika apturē�ana, kas bija sagūstījusi Rokiju, Sinklēru un Petulu, viņus at�laida un atdzīvojās arī visa pasaule. Lodes, ko Mollija bija izmetusi pa logu, cita pēc citas aizlidoja ar �āvienu ska�ņām. Mollija sabruka uz dīvāna.

Rokijam un Sinklēram bija vajadzīgs kāds brītiņ�, lai saprastu, kur kur� atrodas.

-������������ Viss kārtībā, teica Mollija. Lusija neno�āva ne�vienu no mums. Un tagad viņa ir nekaitīga.

Logana visiem laipni uzsmaidīja un teica: Bēē, bēēēēē, bēēēēēēēēē!

Rokijs uzmeta gaisā spilvenu.

-��� Urā, Mollij, tev izdevās!

Mollija atlaida galvu uz dīvāna atzveltnes. Jā, izdevās gan. Bet tas bija tik grūti.

Sinklērs paņēma no galda Ļoganas sudraboto pistoli un nopētīja to. Tad viņ� to ieslēdza skapītī.

Rokijs apsēdās blakus Mollijai un uzlika roku uz viņas delma.

-���� Paldies, Mollij! viņ� sacīja.

Pie guļamistabas durvīm sāka klaudzināt Primo.

-��� Vai tā ir Lusija? viņ� prasīja. Kas jums tur notiek?

-����������� Tagad varam laist viņu ārā, atļāva Mollija. Rokijs atvēra durvis.

-����������� Vai Lusija Ļogana ir �eit? jautāja Primo, iznācis pa durvīm. Kur viņa ir? Viņ� palūkojās uz Lusiju un tad pārlaida skatienu telpai. Kur?

Mollija palūkojās uz sievieti, kas visus �os gadus bija hipnotizējusi Sellu. Acīmredzot viņ� to nebija redzējis tik ilgi, ka vairs nepazina.

-����������� Re, kur viņa ir! Mollija rādīja. Viņa kļuvusi ve�cāka.

-���� Nekļūsti smieklīga! iesaucās Primo Sells. �I nav Lusija. �I persona ir� viltvārde. Un, piegājis sievietei klāt, viņ� to sagrāba aiz rokas.

-���� Kas tu esi? Kur ir īstā Lusija Ļogana? viņ� agresīvi pieprasīja.

Būtne ieblējās kā aita: Viņa ir Braiersvilas Parkā.

Mollija bija �okēta. Meitene nopētīja sievieti savā priek��ā, un pēk�ņi tai kļuva pilnīgi skaidrs, ka �ī nepavisam nav tā Lusija Ļogana, ko viņa pazina. �ī persona bija bibliote�kārei ļoti līdzīga, ta�u vaibsti daudz skarbāki. Deguns bija lielāks. Ķermenis cīpslaināks. Mollija jau pirms tam bija nodomājusi, ka Lusija izskatās neglītāka par biblio�tēkā sastapto laipno sievieti, ta�u nebija aizdomājusies tālāk. Tagad, pamatīgi nopētot �o seju un ķermeni, bija pilnīgi skaidrs, ka tie nepieder Lusijai. Un �ī persona nebija viņas māte.

-��� Vai īstā Lusija ir dro�ībā? jautāja Mollija.

-Jā, viņa ir jauki un dro�i ieslēgta.

-��� Un tātad, kas tu esi?

-���� Es, persona saldā balstiņā ieteicās, bet tad, it kā vārdus būtu grūti izrunāt, izdabūja: Nu� kā, es esmu K-Korn� ēlijs Ļogans.

-���� K-Kornēlijs? Bet, bet tas ta�u ir vīrie�a vārds! iz�stostīja Mollija.

-Jā, taisnība. Personas balss pēk�ņi pieņēma zemāku, vīrie�a balss tembru. Protams, tas ir auna vārds. Es esmu auns.

Uzacīm uz�aujoties gandrīz līdz pieres vidum, Rokijs neticīgi noprasīja: Kas tu esi? Tu ta�u muldi!

Kornēlijs Ļogans pamāja. Tā tas ir. Es esmu auns, viņ� teica un sāka lēkāt pa telpu, it kā viņam milzīgu at�vieglojumu sagādātu tas, ka beidzot var to pateikt. Bēēē! viņ� ieblējās, rik�odams gar sēdekli pie panorāmas loga.

Petula viņam uzrūca.

-��� Vīrietis? Bet kāpēc?

-��� Tāpēc, ka tāds es biju, kad piedzimu, paziņoja Kor�nēlijs Ļogans, lēk�odams ap dīvānu.

-���� Kornēlijs Ļogans! izsaucās Primo Sells. �o vārdu neesmu dzirdējis jau daudzus gadus. Primo pagriezās pret pārējiem. Viņ� ir Lusijas Ļoganas dvīņubrālis. Tāpēc jau ir tai tik līdzīgs glu�i kā izkropļota Lusijas versija.

Visi blenza uz dīvaino radījumu, kur� tagad kā auns kārpīja grīdu. Lusijas Ļoganas maska, kas bija viņus pie�mānījusi pēdējo divdesmit minū�u laikā, mezglā sasietie mati, jaukās bibliotekāres svārki ar tiem pieskaņoto jaku un pērļu kaklarota viss tagad sāka izjukt. Kad viņ� pa�kratīja galvu, parūka no�ļuka sāņus. Sākdams aulek�ot gar cilpas baseina malu, viņ� parāva aug�up slapjos svār�kus, un visi redzēja, ka kājas zem tiem ir spalvainas un cīpslainas un nepavisam nelīdzinās sievietes kājām.

Norāvis jaku un atsedzis d�emperi ar īsām piedurknēm, viņ� demonstrēja muskuļotās rokas.

Mollijas domas atgriezās tajā marta pēcpusdienā pie Kornēlija, kas Braiersvilas savrupmājā bija pārģērbies par Lusiju Ļoganu.

Pēk�ņi Mollija aptvēra, cik spīdo�i �is vīrs bija viņu ap�muļķojis. Ieģipsējums un apsēji bija viltīga maldinā�ana. Kornēlijs bija zinājis, ka bērniem tiek mācīts, lai viņi ne�blen� uz cilvēkiem, kuriem kaut kas kai�. Un, protams, Mollija nebija vēlējusies uzlūkot viņa savainoto seju. Viņa bija skatījusies uz sārtajiem, lakotajiem nagiem, kas rē�gojās ārā no ieģipsējuma, un tā tika apmānīta. Mollija intensīvi domāja. Ir jābūt kādai norādei. Pēk�ņi viņa at�cerējās, cik zema izklausījās Kornēlija balss tajā vakarā, kad viņa tam piezvanīja no viesnīcas, Mollija bija viņu pārsteigusi nesagatavotu.

-��� Vai parasti tu valkā vīrie�u drēbes? Mollija jautāja.

-���� Protams. Vai tad tu domā, ka man patīk ģērbties kā sievietei?! griezīgi iebrēcās Kornēlijs. Vai tu domā, ka man patika runāt tajā stulbajā, augstajā balsī? Viņ� trakā atvieglojumā iesmējās. Bēēē bēēēēēē! Man bija jākļūst par Lusiju, man tas bija jādara, lai es varētu pie�dabūt Molliju Mūnu izsekot Sellu. Redzi, bija ļoti vajadzīgs izsekot Sellu. Viņ� uzvedās tik dīvaini nespēja hipnotizēt Deivīnu un tad notika nolaupī�ana, ko es nebiju licis darīt. Un man pa�am, protams, bija jāpaliek uz vietas, lai atkal novājinātu Lusiju. Kornēlijs kārpīja grīdu.

-��� Atkal? Kā tu to domā?

-��� īstā Lusija Ļogana, Kornēlijs ar blējienu paskaidroja, mana māsa Lusija bija manā varā jau vairākus gadus. Vienpadsmitarpus gadu. Tikpat ilgi, cik Sells. Manā varā bija gan Sells, gan viņa. Tas bija ģeniāli. Tas bija brīni�ķīgi. Es biju ieplānojis sūtīt Lusiju, lai viņa apprecas ar Sellu.

Viņai bija jākļūst par prezidenta sievu. Un tad es, Kornē�lijs, būtu kontrolējis viņus abus. Bēēēēē, ha, ha!

�ajā bridi Primo Sells pieslējās sēdus. Viņa seja bija kļu�vusi bāli olivzaļa.

-���� Man laikam ir nelabi, Sells teica. Ar �iem vārdiem viņ� grīļīgi devās uz Sinklēra vannasistabu.

-��� Nabaga cilvēks, nopūtās Rokijs.

-���� Tas viss viņam noteikti ir �ausmīgs �oks, noteica Mollija.

Kornēlijs, nemaz neievērojis Sella likstu, turpināja: Viss gāja labi līdz brīdim, kad Lusija bibliotēkā sastapa Molliju Mūnu.

Mollija domāja par pa�u pirmo viņu tik�anos. Un kas tad notika? viņa noprasīja.

-���� Kaut kas tāds, ar ko es nebiju rēķinājies! Kornēlijs spalgi izbrēca. Kaut arī es biju hipnotizējis Lusiju aiz�mirst savu meitu un kaut ari biju viņu apstrādājis ar pa�stāvīgu hipnozi, tomēr tad, kad viņa satika savu meitu Molliju Mūnu un runāja ar viņu, tad bloķētā hipnoze kaut kāda iemesla dēļ sāka atbloķēties un atlaist viņu, bēēē. Vai varat iedomāties, ha, ha?

Mollija sajuta kamolu kaklā.

-���� Tiklīdz Lusija atcerējās savu bēē-bēē-bērnu, blēja Kornēlijs, viņa mēģināja mani izaicināt, kas no viņas puses bija muļķīgi, jo es, bez �aubām, viņu pārspēju. Viņa vienmēr klausīja sirdij. Kas par stulbu sievi�ķi! Viņai būtu vajadzējis likt lietā galvu.

-���� Ko tu ar viņu izdarīji, un kad tas notika? jautāja Mollija.

-���� Es ieslēdzu viņu istabā Braiersvilparkā. Tas notika janvāra sākumā. Visu laiku kop� tā brī�a es centos viņu novājināt un tad atkal hipnotizēt, lai ievirzītu plānus ve�cajās sliedēs. Vai tu domā, ka esmu gribējis valkāt sievie�u drēbes? Kornēlijs neprātīgi iesmējās un parāva pērļu kaklarotu. Stīga pārtrūka, un pērles kā birsto�as pupiņas izkaisījās pa grīdu. Man nekad nevajadzēja ļaut tai bēē Mollijai Mūnai atrast hipnozes grāmatu.

-���� Kāpēc tad tu ļāvi viņai to atrast?

-��� Tāpēc, ka man bija interesanti redzēt kādas ir Mollijas hipnotizētājas spējas. Pirms daudziem gadiem es ie�vietoju skuķēnu bāreņu namā, bēē lai viņa neuzaugtu normālos apstākļos. Es gribēju, lai viņa ir rūdīta. Es no�gaidīju vienpadsmit gadus, bēēēē līdz meitēna spējām būtu jāsāk atraisīties. Tad es ļāvu Mollijai atrast grāmatu. Bēēēēē! Kāds gan es biju muļķis! Viņa bija pārāk līdzīga savai mātei, lai jebkad būtu man noderīga. Un, protams, viņa bija spēcīgāka par mani. Es biju dvīnis tāpēc spējas tika sadalītas starp mani un māsu, bet Mollijas Mūnas spējas bija koncentrētas vienā cilvēkā. Cik akls es biju� man nekad nevajadzēja viņu izmantot, lai pārbaudītu Sellu! Nemū�am nebiju domājis, ka viņas spējas kļūs tik spēcīgas� tik ātri!

Kornēlijs sāka nikni plosīt savu d�emperi.

-��� Labāk iedod viņam kaut ko, ko uzvilkt mugurā, Mollija sacīja Sinklēram. Viņ� tik ļoti cen�as nokļūt atpakaļ pie savas īstās būtības, ka pēc mirkļa jau būs bez nekā.

Un tie�ām, Kornēlijs Ļogans jau bija noplēsis d�emperi, zem kura pavērās savāds apak�tērps. Tas bija polsterēts, lai izskatītos, ka viņam ir krūtis.

-���� Neiedomājami! iesaucās Rokijs. Viņam gandrīz izdevās mūs apmānīt.

-��� Viņam nācās to darīt, teica Sinldērs, tagad atviegloti iesmiedamies. Kornēlij, ej manā istabā un paņem kaut ko no manām drēbēm! Skapī karājas zils treniņtērps, kas varētu tev derēt.

Kornēlijs taisnā ceļā devās uz Sinklēra guļamistabu. Kad viņ� bija pagaisis skatam, Mollija palūkojās Rokijā un abi sāka smieties. Skats, kā Kornēlijs izģērbdamies bija riņ�ķojis pa istabu, bija ļoti negaidīts un nedaudz biedējo�s, bet tagad tas likās tik smieklīgi, ka abi nespēja vien beigt ķiķināt.

Pēc piecām minūtēm viņi arvien vēl nespēja rimties.

-��� Tas nemaz nav tik smieklīgi, teica Sinklērs. Ta�u Mol�lija un Rokijs viņu nemaz nedzirdēja, un tad, kad Kornēlijs iznāca, tērpies treniņtērpā, ar parūku galvā un kosmētikas klātu seju, un sāka knibināt papardi podā blakus televizo�ram, viņi atkal sāka skaļi smieties.

Beidzot abi saņēmās.

-��� Fū! noelsās Mollija. Kādu bridi ta�u es domāju, ka tas tēvainis ir mana mamma!

-���� Jā, tas nebija neko iepriecino�i, teica Rokijs. Ta�gad vismaz viņ� ir tikai tavs onkulis. Un abi atkal sāka ķiķināt.

�I histērija īstenībā bija veids, kā abi atbrīvojās no ilgi krātās spriedzes. Visu laiku kop� iera�anās Losand�elosā Mollija un Rokijs bija atradu�ies zem spiediena. Bija tie��ām labi beidzot justies brīviem.

Kad nu beidzot abi bija tiku�i galā ar smie�anos, Mollija devās uz virtuvi un pagatavoja sev ke�upa sviestmaizi un ielēja pusglāzi granātābolu sulas koncentrāta. Rokijs iz�vēlējās grauzdētu sviestmaizi un Qube. Kad viņi atgriezās, Kornēliju iztaujāja Sinklērs, un bērni, atlaidu�ies dīvānā, uzklausīja patiesību, kas vēlās pār Kornēlija nosmiņķētajām lūpām.

Kornēlijs Ļogans bija iekļuvis cilpveida baseinā no ceļa, kas gāja zem Sinklēra akvedukta. Viņ� bija apturējis pa�sauli, lai novietotu kādu smago automa�īnu tā, lai tā kal�potu kā ideāla platforma, no kuras rāpties aug�up. Ticis galā ar �īm sīkajām tehniskajām detaļām, Sinklērs piepra�sīja atbildes uz daudz svarīgākiem jautājumiem.

Kaut arī īstā Lusija Ļogana dzīvoja Braiersvilas savrup�mājā, no kurienes viņa savā hipnotizētajā stāvoklī bija veikusi izlūko�anas darbu Kornēlija labā, viņ� pats bija ap�meties Braiersvilparkā, milzīgā, greznā mājā ārpus pilsē�tas. No turienes viņ� bija plānojis savas darbības. Viņ� bija pavadījis daudzus gadus, lai nostiprinātu savu varu, tāpēc vairākās valstīs viņ� jau tagad kontrolēja policijas aug�stāko priek�niecību, armijas komandējo�o sastāvu, laik�rakstu redaktorus un televīzijas staciju pārraudzītājus.

Tomēr viņa izdomas pilnās darbības uzmanības centrā bija Amerika. Kornēlijs bija ieplānojis, ka viņa hipnotizē�tais prezidents Primo Sells apprecēs kluso, neuzkrīto�o bibliotekāri nohipnotizēto Lusiju Ļoganu. Tiklīdz viņa kā pirmā lēdija būtu ievākusies Baltajā namā, uz turieni pār�celtos arī viņ� Kornēlijs Ļogans. Un no �ī brī�a Kornēlijs būtu ceļojis pa pasauli kopā ar savu dvīņumāsu un viņas vīru prezidentu Sellu.

Mēs būtu neuzvarama bēēēē trijotne. Es būtu ārkārtīgi varens. Citas valstis būtu, bēēē, pievienoju�ās Amerikai, un kādu dienu tā tiktu pār bēē dēvēta par Loganiju.

Viņi dzirdēja, cik vājprātīgi greizsirdīgs Kornēlijs bijis uz savu dvīņumāsu. Un tie�ām, kad pirms daudziem ga�diem Lusija Ļogana gaidījusi bērnu, Kornēlijs bijis tik greizsirdīgs uz viņas laimi, ka nohipnotizējis viņas nā�kamo vīru jauno Primo Sellu; un pēc tam, kad Lusija dzemdēja bērniņu, viņ� bija izmantojis māsas prāta pa�gurumu un nohipnotizējis arī viņu.

Kornēlijs bija ticis vaļā no mazās meitenītes, ielikdams viņu mīksto karameļu kastē un atstādams uz Hārdvikas bāreņu nama sliek�ņa. Tā tas viss arī bija sācies.

Kad Kornēlijs pabeidza savu stāstu, viņa iztuk�otās acis �audījās uz visām pusēm un galva zvārojās uz pleciem.

-��� Es nekad neesmu saticis ar cilvēkiem, bēēēē. Tie�i tā�pēc arī man vajadzēja izmantot Sellu kā savu prezi bēē dentu.

Mollijai no viņa balss kļuva nelabi. Viņa nolādēja �o ārprātīgo, ne�ēlīgo cilvēku, kur� bija veidojis visu viņas dzīvi.

-����� Nu, no �ī brī�a tu aizmirsīsi savu pagātni, viņa pēk�ņi teica, un tāpēc jutīsies labi. Tagad tu ilgi gulēsi. Kad tu pamodīsies, vairs negribu dzirdēt ne vārda par tavu �ausmīgo dzīvi, ja nu vienīgi tev par to jautā�u.

Kornēlijs Ļogans pamāja un, saritinājies uz grīdas pie kamīna, iegrima miegā. Mollija uzvilka sev segu un lūko�jās ugunī; viņas domas pārtrauca vienīgi Kornēlija nesa�karīgie �ļupsti.

-��� Bēēēē! viņ� iebrēcās. Nēēēē! viņ� lūdzās. Tad viņ� noblēja: Lūdzu, neapēdiet mani!

Kad Mollija pamodās, ārā krēsloja. Viņa bija gulējusi tik cie�i, ka viena sejas puse bija sakarsusi un piesārtusi. Atvērusi acis, viņa redzēja, ka Kornēlijs Ļogans joprojām ir sabrucis uz grīdas. Rokijs un Primo sēdēja pie kafijas galdiņa un kaut ko dzēra no krūzēm, un aiz viņiem mirgoja Losand�elosas ugunis kā elektriskie zib�ņi. Primo izskatījās noguris. Viņ� stāstīja Rokijam par to, ko darījis Kornēlija ietekmē. Mollija ietinās segā un aiz�ļūca līdz viņiem, lai apsēstos blakus. Mirkli viņa domāja, vai Rokijs ir pateicis Primo, ka Mollija ir viņa meita. Tad, apzinoties, ka Rokijs nekad nebūtu to darījis, viņa nomierinājās.

-���� A, tu esi aug�ā! Primo smaidot sacīja. Tad viņ� no�rādīja uz Kornēliju. Viņam laikam piemetusies laika no�bīde pēc lidojuma.

-��� Nobīde pēc hipnozes, paskaidroja Mollija.

-���� Viņ� nu gan bija kā īsta ragana, vai ne? atcerējās Rokijs, un visi iesmējās.

-��� Un kāda vēl! Primo jau nopietnāk turpināja. Man būs vajadzīgs ilgs laiks, lai samierinātos ar to, ka vien�padsmit gadus esmu dzīvojis kā radiovadāms robots. Es būtu dzīvojis pavisam citādi, ja nebūtu Kornēlija Ļogana pavadā.

Mollija un Rokijs nezināja, ko teikt, lai viņ� justos labāk. Abi zināja, cik apkrāpti bija jutu�ies, kad kāds bija atņēmis viņu laiku un viņu vietā izlēmis, kā viņiem tas jāpavada. Primo Sells, kā bērni domāja, tomēr bija izbaudījis kādu daļu �ī laika, ta�u at�ķirībā no viņiem Sells bija piespiests rīkoties patiesi ļauni.

-���� Centies domāt par visu labo, kas ar tevi noticis! ierosināja Mollija. Nu, tu ta�u esi ieguvis milzum daudz draugu. Tagad tu tie�ām vari ar viņiem sadraudzēties.

-���� Mollij, viņi tika hipnotizēti, lai es tiem patiktu. Kad es tos atbrīvo�u, viņi vairs neuzskatīs mani par tik veik�smīgu, interesantu un spīdo�u.

-��� Da�i varbūt uzskatīs.

-��� Varbūt.

-���� Un klausies, tev ta�u ir daudz labu uzņēmumu, kuri tev pieder joprojām un kurus tu vari vadīt! Tev joprojām ir TV stacijas. Un tagad tu varētu darīt daudz ko tādu, ko tev nekad nav ļāvis Kornēlijs Ļogans.

-��� Tā ir.

-���� Un tu esi ļoti, ļoti bagāts, mierināja Rokijs. Tava nauda ir mērāma vismaz tonnās.

-���� Nav iespējams nopirkt laiku, drūmi noteica Primo. Man ir ar varu atrauti vienpadsmit gadi. Un, kas vēl ļaunāk, nav iespējams nopirkt mīlestību. Mani nemīl ne�viens. Neviens. Man pat nav suņa vai zelta zivtiņu, kas mani mīlētu.

Mollijai bija ļoti �ēl Primo, jo viņa teiktais bija taisnība. Meitene nezināja, kā viņu uzmundrināt. Protams, Mollija negrasījās Primo atklāt, ka ir viņa sen zudusī meita. Viņa negribēja lielu puņķo�anās ainu.

-���� Klausies, Primo, viņa mēģināja. Man tevis �ēl, un vai zini ko? Nedomāju, ka man būtu tevis �ēl, ja es tevi nemaz nemīlētu.

-���� Es tāpat, teica Rokijs.

-��� Mīlestībai ir kaut kur jāsākas, un, kā redzi, pret tevi tā ir sākusies mūsos abos, ja saproti, ko es gribu teikt. Tātad tu neesi viens. Tev esam mēs.

Petula klusi, mierino�i ierējās, it kā arī nedaudz mīlētu Primo.

-��� Paldies jums visiem trim, teica Primo. Ta�u es ne�esmu to pelnījis. Viņa seja satumsa, un viņ� neviļus nodrebēja. Man ļoti �ēl. Es visu laiku atceros notiku�o, un tas manī izraisa briesmīgas izjūtas un, ak� Primo sāpēs aizvēra acis.

-���� Tas ir tāpēc, ka tev daudzus gadus nebija ļauts neko izjust, mierināja Mollija. Kornēlijs neļāva tev just neko. Tāpēc tagad visas tavas jūtas metas ārā no krātiņiem, kur tās biju�as ieslodzītas.

Primo skumji nopūtās. Protams, viņ� sacīja. Ne�spēju noticēt tam, ko esmu izdarījis.

Mollija palūkojās tēvā. Viņa saprata, ka da�u nākamo gadu laikā viņ� būs kā tuk�s grozs. Viņam būs vajadzīgi gadi, lai tiktu galā ar pagātni. Nebija nekādu izred�u, ka viņa, Rokijs un Sinklērs pa�i varētu savest Sellu kārtībā. Tad Mollija atcerējās Forestu.

Mollija atrada Forestu lejā, kur viņ� ēda lucernas asnus un izsaiņoja da�us dziedino�us kristālus, ko bija iegādā�jies.

-���� Sveika, Mollij! viņ� uzsmaidīja. Priecājos, ka esi �eit! Varēsi palīdzēt pakārt �o ķermeņa karti. Redzi, ja tev sāp galva, vari atbrīvoties no sāpēm, saspie�ot kājas īk�ķi.

Izrādījās, ka Forests ir zinājis visu par Primo Sellu un hipnotizē�anu. Īstenībā tie�i viņ� bija mudinājis Sinklēru norobe�oties no tēva. Kad Forests uzzināja, ka Kornēlijs nolaupījis Sella dzīves gadus, viņ� pārbolīja acis un noirgojās.

-���� Vai manu! Da�i cilvēki ir traki kā bezgalvainas vis�tas. Un, kad Mollija lūdza Forestam palīdzēt atveseļoties Primo, tas atbildēja: Mollij, tas būs mans kosmiskais prieks.

-���� Protams, viss neies tik gludi, sacīja Mollija. Viņ� ir nogalinājis cilvēkus.

-���� Nogalināt cilvēkus nav labi, atteica Forests. Ta�u neaizmirsti, ka tad, kad Sells to darīja, viņ� nevaldīja pār sevi. Neuztraucies, Mollij, es tik�u ar to galā! Atceries es ta�u esmu dzīvojis pie kanibāliem.

Mollija apskāva Forestu.

-��� Un vai tu palīdzēsi tikt skaidrībā ari Deivīnai Natelai? Izdomāsi, kā mēs varam atdabūt viņu atpakaļ tā, lai viņa neapzinātos, kur bijusi, un tamlīdzīgi?

-Ja tu tā vēlies, atbildēja Forests.

-��� Un, Forest, vaicāja Mollija, vai vari izdarīt man vēl vienu pēdējo pakalpojumu? Lūdzu, nesaki Primo, ka esmu viņa meita! Es vienkār�i tagad negribu visu to smagumu. Pa�laik man ir labi tā, kā ir.

-��� Protams, tā ir labi, teica Forests, pasniegdams viņai ar ingvera un pupiņu biezeni pildītu kāli. Tu, Mollij, esi viens for�s skuķis!

-��� Paldies, Forest! pateicās Mollija, nokodusi no netīrā dārzeņa. Tas izskatās� interesanti. Es paņem�u to līdzi aug�ā un apēdī�u tur.

Mollija un Rokijs vai mira aiz nepacietības pēc iespē�jas ātrāk satikties ar draugiem no bāreņu nama. Nākamajā dienā lieliska iespēja pavērās pati no sevis.

Vakarā paredzēta pirmizrāde filmai Pērkondārdi, kurā bija piedalījusies arī Petula. Tā kā tās re�isors bija D�ino Pu�i un galvenajā lomā Glorija Hīlhārta, vakaram vaja�dzēja būt pilnam kinozvaig�ņu, greznības un līksmības. Primo vēl nebija noņēmis hipnozi nevienai no slavenībām un pēc Mollijas lūguma bija ielūdzis vairumu viņu ciemos. Mollija zināja, ka tas patiks visiem no Laimes nama, īpa�i jau Trinklberijas kundzei un Heizlai. Mollija vēlējās dāvāt visiem tādu vakaru, ko tie atcerētos visu mū�u.

Un tā nu nākamajā dienā, kamēr Primo Sells uzņēmās svarīgo uzdevumu paziņot Kongresam un visai pasaulei, ka nevēlas kļūt par prezidentu, Mollija atrada patīkamāku darbu un aizveda Petulu uz Bellas Pūdeļu salonu. Pēc tam viņa pārbaudīja, vai viņai un Rokijam ir piemērots ap�ģērbs.

Se�os vakarā Sells piebrauca savu iemīļoto rolsroisu bla�kus Sinklēra astonam martinam pie mājas pakalna galā. Rokijs, Mollija, Petula, Sinklērs un Forests nobrauca lejā liftā, visi uzposu�ies un gatavi pārsteigt pilsētu. Forestam kājās joprojām bija kapzeķes un ie�ļūcenes, ta�u par godu svinīgajam notikumam viņ� bija uzvilcis gai�o siera krāsas uzvalku un savu iemīļoto T kreklu, uz kura bija rakstīts: "Pārtopiet, �aļi!" Nelaimīgā kārtā bija jāņem līdzi ari Kor�nēlijs, jo neviens tā īsti neuzdro�inājās atstāt viņu vienu pa�u. Tērpies pelēkā treniņtērpā, ar neskūtiem bārdas rugājiem, viņ� izskatījās samērā normāli, ja neņem vērā, ka brauciena laikā viņ� visu laiku bāza galvu ārā pa logu un blēja. Neviens nepievērsa viņam uzmanību.

Viņi aizbrauca līdz Holivudas bulvārim, kur izkāpa un devās uz kinoteātri.

Kad viņi tuvojās ļau�u pārpilnajai, spo�i apgaismotajai ieejai, Mollijas sirds salēcās. Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs savu bāreņu nama ģimeni.

Un viņi visi bija te, stāvēja uz ietves, visi uzposu�ies un acīmredzot tikpat satraukti kā Mollija un Rokijs.

-���� Ooooo, te viņi ir! iespiedzās Trinklberijas kundze, traucoties viņiem pretī kā violeta �ifona raķete. N-nespēju izteikt, cik ļoti man jūsu abu pietrūka! viņa iz�saucās, apkampienā sasitot kopā viņu galvas un gandrīz nosmacējot.

Mollija un Rokijs ieelpoja pazīstamo Trinklberijas kun�dzes aromātu. Viņa smar�oja pēc lauku mājām, kūkām un ro�ūdens, vaniļas un lavandas, medus un sviesta. Tā bija smar�a, kas atgādināja viņiem bērnības skaitāmpantiņus un paslēpju spēlē�anu.

-���� Ak, T. kundze! teica Mollija, acīm pildoties asarām. Ak, cik jauki ir jūs atkal satikt!

-��� Man tāpat, cālīt! atbildēja Trinklberijas kundze, sa�spie�ot meiteni tā, lai viņa saprastu, ka beidzot atgriezu�sies mājās.

-��� Apsveicu� nu, ziniet, ar saderinā�anos un tā tālāk!

-����� Paldies, mīļumiņ! Vēl kādu laiciņu neprecēsimies, bet paskaties uz manu gredzenu! Trinklberijas kundze parādīja Mollijai spilgti dzeltenu gundegu, kas rotājās uz viņas tuklā pirksta.

-��� Tas ir burvīgs!

Mollija juta, ka kāds viņu parauj aiz kleitas. No lejas aug�up uz viņu lūkojās Rūbija un D�inkss.

-��� Mollij, es tagad māku lasīt, teica Rūbija. Un vēl es protu rakstīt. Skaties! Viņa atplēsa aploksni, uz kuras bija rakstīts "Sveicam ar at griez�anu", un iek�ā bija kar�tīte, uz kuras uzzīmēta Petula.

-���� Tā ir jums abiem, viņa teica, iestumjot to Mollijai rokās.

Tad apsveicināties nāca pārējie.

Mollijai likās pārsteidzo�i tas, kā bērni bija mainīju�ies. Visi izskatījās pastiepu�ies garāki, it īpa�i D�emma un Ge�rijs. Gordons, Sintija un Heizla bija nedaudz nodēvēju�i. Kreigs kļuvis muskuļots. Visgrūtāk bija pazīt Heizlu, jo viņa bija nokrāsojusi matus platīnblondus. Visi izskatījās veselīgi, it kā arī būtu baudīju�i saules starus vasarā.

-���� �au, ve�i! uzsauca Heizla, noskūpstot viņus.

-���� Kas noticis ar tavu izrunu? Tu izklausies pēc ameri�kānietes, ievēroja Mollija.

-����� Es trenējos savai statistes lomai filmā, atteica Heizla. Man tev ir lērums stāstāmā.

-���� Sveiki, jūs abi, prieks jūs redzēt! Aiz Heizlas mugu�ras smaidīja Nokmans. Viņ� bija tērpies zaļā samta uz�valkā un havajie�u kreklā ar sarkanu papagaili. Mollija bija pārsteigta viņa vācu akcents izzudis, un tagad viņ� atkal runāja savas dzimtās �ikāgas izloksnē.

Vienīgais no Laimes nama, kas nenāca klāt, bija Rod�ers. Mollija pamanīja viņu desmit metrus tālāk, kur viņ� sa�runājās ar palmu. �ķita, ka zēns nemaz nemana Kornēliju, kas traki auroja un meta lokus ap viņu, kliegdams: Bēē mans, bēēē mans, bēēēēēē mans!

Sinklērs devās viņu nomierināt.

Fotoaparātu zib�ņos visi kāpa uz īsā, sarkanā paklāja kinoteātra priek�ā. Zvaigznes jau sāka ierasties. Herkuless Stouns noskūpstīja Trinklberijas kundzes roku un pava�dīja viņu aiz barjerām, gar kurām drūzmējās gavilējo�i fani. Trinklberijas kundze mirk�ķināja skropstas un māja tiem, it kā pati būtu karaliene. Kosmosa Dūzis stādījās priek�ā Heizlai. Karalis Alnis devās iek�ā kopā ar Sintiju, un Stefānija Gula�a paņēma pie rokas sarksto�o Nokmana kungu un Gordonu. Dastijs Goldmans ieveda iek�ā D�inksu un Rūbiju, Sinklērs tika galā ar Kornēliju, Rokijs sadraudzējās ar Biliju Bobu Bimblu, un Mollija ar lielu prieku devās kinoteātrī kopā ar D�emmu, Geriju un Primo Sellu.

Petula un Glorija Hīlhārta izturējās kā īstas profesio�nāles, kādas viņas arī bija. Petula aprēja aplaudējo�o pūli, pēc fotogrāfu lūguma notupās uz pakaļkājām un ļāva Glorijai sevi smacēt smar�pilnās mīļuma izpausmēs. Viņa patika visiem.

Filma bija D�ino Pu�i pa�laik labākais darbs. Un, bez �aubām, pa�as aizraujo�ākās epizodes tajā izpildīja Pe�tula. Visi aplaudēja un gavilēja it īpa�i tad, kad viņai un Glorijai ar izpletni bija jālec no dego�as lidma�īnas.

Pēc pirmizrādes visi kopā ar hipnotizētajām zvaigznēm devās uz svētku vakariņām.

Losand�elosā ir lieliski restorāni. Tur var nobaudīt ja�pāņu, ķīnie�u, taizemie�u, spāņu, angļu, meksikāņu, in�die�u, marokāņu, persie�u un vienmēr, protams, ameri�kāņu ēdienus. Ta�u tas restorāns, ko Primo Sells bija pa�sūtījis svinībām, bija fran�u. To sauca Oran�ērija, un tā �efpavārs bija ļoti slavens. �eit varēja atrast omāru biezeņzupu un gliemenes ķiploku mērcē, sare�ģītas mērces un ēdienus, kuru pagatavo�anai nepiecie�amas vairākas stundas, īstus ceptus kartupeļus, suflē torņus un piesū�cinātus pudiņus.

Tas bija jauks vakars. Pasūtī�ana notika haotiski, jo ne�viens nesaprata ēdienkarti fran�u valodā, bet viss bija brīnumgards, un viesi pieēdās arvien vairāk. Mollija un Rokijs dega nepacietībā uzzināt, kā klājies pārējiem.

-���� Kreigs sērfo tie�ām labi, stāstīja D�inkss, stumdams mutē �ipsus. Bet viņ� teica, ka sākumā juties kā tualetē aizskalota mu�a. Drīz es arī iemācī�os. Vienīgi nezinu, vai mēs vēl būsim �eit. D�inkss pagriezās pret Trinklberijas kundzi. Vai mēs vēl ilgi paliksim Kalifornijā? viņ� jautāja.

�alas ap galdu aprāvās, jo bāreņu nama bērnu ausis kā radari reaģēja uz D�inksa spalgā balsī izteikto jautājumu. Visi apklusa.

-��� Nu� �ap-�ap� Trinklberijas kundze stostījās salā�tiem pilnu muti, es tie�ām nezinu. K-kā jūs visi domājat? Mollija un Rokijs tagad ir atgriezu�ies. Varbūt mums ir p-pienācis laiks doties mājās. Mēs ta�u n-nevaram gaidīt, lai Sinklēra kungs m-m-mū�īgi maksātu par mūsu uztu�rē�anu. Un Simons v-varēs pelnīt sev iztiku, ja n-nokārtos atslēdznieka pārbaudījumus Braiersvilā.

Primo Sells viņu pārtrauca. Jūs visi varat nākt un pa�likt pie manis, viņ� aicināja.

Trinklberijas kundze sāka klepot, jo salātu lapa bija ie�sprūdu�i rīklē. Nokmana kungs uzsita viņai pa muguru.

-���� Protams, arī jūs un Nokmana kungs esat gaidīti, teica Primo. Ja nu vienīgi vēlaties dzīvot kur citur, bet man �ķiet, ka bērniem jūsu pietrūktu, ja jūs dzīvotu tālāk par vārtu namiņu.

-��� Jā, tā ir laba doma, priecājās Trinklberijas kundze. Vai piekriti, Simon, mīļais?

-����������� Vienīgā problēma ir tāda, ka mums ir vesels lērums dzīvnieku un putnu, teica Nokmans.

-���������� Jā, man tagad ir trīsdesmit trīs peles, palielījās Ge�rijs. Patiesībā es domāju, ka Murskuļbumbai teju, teju būs bērni.

-����������� Mana māja ir milzīga. Mēs varētu tur iekārtot zoo�dārzu, Primo nepalika atbildi parādā.

Tika nolemts balsot. Visi gribēja apmesties pie Primo. �ķita, ka jautājums izlemts. Tad Mollija atcerējās Rod�eru, kas sēdēja zem apelsīnu koka pie restorāna ieejas.

Rod�ers no bļodiņas ēda pekanriekstus.

-����������� Kā tev iet, Rod�er? Mollija klusi apjautājās. Rod�ers apveltīja viņu ar viltīgu skatienu un pameta viņai zilu pa�pīra lidma�īnu.

Mollija to atlocīja. Iek�ā kricelīgā rokrakstā bija rak�stīts:

Man ļoti �ēl, bet es zinu pārāk daudz

-��� Zini pārāk daudz par ko, Rod�er?

Rod�ers skumji uzlūkoja viņu. Pārāk daudz par viņ�viņa, zēns sērīgi novilka.

Mollijas prātu pildīja atmiņas par citām Rod�era rakstī�tajām papīra zīmītēm.

Ātri sūtiet palīdzību! Citplanētie�i apēdu�i manas smadze�nes!

Uzmanieties! Smadzeņu simtkāji ir klāt!

Nespried par ķermeni pēc ādas!

Mollija iedomājās zaķi Kornēlija izcirpto krūmu kolek�cijā. Vai tas bija trakais marta zaķis? Vai tas attēloja Ro�d�eru?

Tīri instinktīvi Mollija apturēja pasauli. Viņa saņēma Rod�era roku un raidīja tajā aukstumu, lai viņ� varētu kustēties, un dziļi ielūkojās zēna samulsu�ajās acīs.

-��� No �ī brī�a, viņa teica, tu, Rod�er, vairs neatradī�sies neviena cita varā. Tu būsi tu pats. Tad viņa papildi�nāja sakāmo ar veco, noderīgo paroli: Pilnīgi precīzi.

Pēc �iem vārdiem Rod�ers samirk�ķināja acis un stiklai�nais skatiens viņa acīs pagaisa.

Mollija atkal ļāva pasaulei kustēties. Rod�ers palūkojās apkārt un satvēra Mollijas roku, it kā viņam būtu grūti no�turēt līdzsvaru. Viņ� izskatījās pilnīgi zaudējis orientāciju, it kā telpā viss karātos kājām gaisā. Tad viņ� uzlika roku uz krūtīm, it kā pārbaudot, vai vēl ir dzīvs. Vienā mirklī viņ� aptvēra, kas noticis.

-��� Ak, paldies, Mollij! Mollij, tu mani izglābi! Rod�ers iesaucās. Viņ� aplika rokas Mollijai ap kaklu un cie�i to ap�kampa. Viņ� smar�oja pēc lapām, koka mizas un zāles.

-��� Es biju ieslodzīts pats sevī tas bija �ausmīgi! viņ� �ņukstēja. Visu laiku es centos to pateikt, bet es nespēju sazināties ar citiem. To izdarīja Kornēlijs. Viņ� man uzsū�tīja arī halucinācijas. Viņ� hipnotizēja mani, lai es domātu, ka mani vajā balsis. Tas bija tik biedējo�i! Es tev nevaru izstāstīt, cik biedējo�i tas bija.

-��� Neuztraucies, Rod�er, tagad viss būs labi! mierināja Mollija, atbildot viņa apskāvienam.

-���� Paldies, Mollij! Rod�ers elsoja. Tu mani atbrīvoji. Paldies, paldies, paldies! Uz brīdi Rod�ers bija kā pie�lipis Mollijai. Tad viņ� to atlaida un saņēma galvu rokās.

-���� Tad tu biji uzzinājis pārāk daudz par Kornēliju Ļo�ganu? minēja Mollija. Kā tev tas izdevās?

-���� Tu jau atceries, kā man patika rakņāties atkritumu urnās, stāstīja Rod�ers, nu, un reiz es tā rakņājos bib�liotēkā Lusijas Ļoganas papīrgrozā. Es atradu Kornēlija

Ļogana rakstītos rīkojumus. Es redzēju Lusīju Ļoganu strīdamies ar viņu. Viņi izskatījās tik līdzīgi. Tas bija sa�vādi. Es redzēju, kā viņ� iestumj Lusiju automa�īnā. Viņa tika aizvesta. Kornēlijs mani pamanīja. Es zināju pārāk daudz. Viņ� mani nohipnotizēja. Es biju traks daudzus mēne�us.

-��� Tagad vairs neesi, Rod�er, teica Mollija.

Mollija domāja par Forestu. �oziem viņa rokās tiks no�doti divi bezprā�i. Rod�eram, tāpat kā Primo, nāksies pa�likt �eit kopā ar Forestu, līdz viņ� būs atlabis. Lēmums kļuva pavisam skaidrs visiem jāpaliek Losand�elosā.

Tikai ne Mollijai. Mollijai bija jādodas prom. Mollija sa�prata drīz vien Primo Sells uzzinās, ka viņa ir tā meita, bet viņa tie�ām vēl nebija tam gatava. Mollija gribēja dzī�vot vienīgi ar domu, ka viņai ir tēvs, līdz pienācīgi iepa�zīsies ar to. Turklāt viņai bija jāpaveic kaut kas daudz svarīgāks.

Krietnu laiku vēlāk tajā pa�ā vakarā, kamēr visi ieradās Primo Sella pelēkajā mūra savrupmājā sajūsmā, ka tās ta�gad būs viņu jaunās mājas, Mollija, Petula un Rokijs stā�vēja uz Losand�elosas lidostas betona seguma. Savu vie�nīgo pasa�ieri gaidīja privāta lidma�īna, kuras asti grez�noja melni zeltīts simbols.

-��� Man tevis pietrūks, teica Mollija.

-���� Man arī tevis pietrūks, atbildēja Rokijs. Vai esi dro�a, ka nevēlies, lai lidoju līdzi?

-���� Nē, Rokij! Tas ir kaut kas tāds, ar ko man jātiek galā pa�ai. Tev no tā nebūs nekāda prieka. Tev jāatpū�as. Un liekas, ka Bilijam Bobam Bimblam ļoti gribētos pamuzicēt kopā ar tevi. Tev tas jādara. Es drīz atgriezī�os.

-Ja vien tev �ķiet, ka tā būs labāk, Mollij. Bet, ja tev mani ievajagas jebkāda iemesla dēļ, jebkurā laikā, pat nakts vidū, piezvani man!

-���� Es tā darī�u.

Abi draugi apkampās, un tad Mollija iesvilpās.

-��� Nāc, Petula!

Rokijs noskatījās, kā viņa labākā draudzene kāpj aug �up pa trapu. Tika iedarbināti motori, Mollija vēlreiz pa māja un prom bija.

Lidojums mājup Primo Sella privātajā luksuslidma�īnā bija brīni�ķīgs. Lidma�īnas galvenais salons bija iekār�tots kā dzīvojamā istaba ar krēmkrāsas paklājiem, nelie�liem galdiņiem un zaļiem ādas atzveltnes krēsliem.

Stjuarte bija ļoti laipna, un drīz jau Mollija ar dzērienu rokā bija piesprādzēta Petulai blakus. Ierēcās motori, un Losand�elosa ar miljardiem elektrisko spuld�u un miljo�niem gribētāju kļūt par zvaigznēm aizslīdēja zem viņiem.

Lidostā Molliju gaidīja automa�īna, un drīz viņa jau pla�a mersedesa aizmugures sēdeklī brauca pa lauku ce�ļiem.

Līdz Kornēlija Ļogana mājām bija piecdesmit minū�u brauciens.

Visus �os gadus Kornēlijs nebija mitinājies pieticīgā lauku mājā kā viņa māsa. Viņam bija pieejams tik daudz naudas, cik vien viņ� vēlējās, Primo Sella nauda. Pieradis pie greznības un pārpilnības, Kornēlijs bija iegādājies ne�iedomājami lielu un greznu māju laukos.

Braiersvilparka piebraucamais ceļ� bija �etras jūdzes gar�. Kad Mollija bija nohipnotizējusi vārtu sargu, ma�īna līgani aiz�ūpojās tam garām. Viņa un Petula pa logu vē�roja lamu baru, kas ganījās zem veciem ozoliem. Tad lamu aploki beidzās un parka zālienu pildīja tum�zaļi krūmi. Tie visi bija apcirpti, un katrs attēloja kādu radījumu. Zirga

krūms, ziloņa krūms, kaķis, pele, pērtiķis. Vietumis Mollija redzēja cilvēkus dzeltenos darba tērpos uz kāpnītēm ar �ķērēm rokās, izcērpot lapu skulptūras. Mollija bija pār�liecināta, ka katrs krūmu dzīvnieks attēlo kādu Kornēlija Ļogana hipnotizētu cilvēku.

Beidzot ma�īna iegriezās pla�ā likumā un Mollijas priek�ā atradās māja. Tā bija milzīga, lepna un grezna, pla�o lieveni balstīja �etras augstas kolonnas, un pakā�pieni veda lejup uz grantētu riņķveida piebrauktuvi. Zā�lienos mājas priek�ā krūmos izgrieztie dzīvnieki izskatījās tā, it kā vēlētos iet iek�ā. Grantētā riņķa vidū auga milzīgs krūms lidojo�as �agatas formā.

Mollija paņēma rokās Petulu un apturēja pasauli.

Meitene izkāpa no auto un devās aug�up pa platajiem pakāpieniem. Viņa pagāja tie�i garām sastingu�ajam su�lainim pie ieejas durvīm un devās vestibilā. No sienām no�lūkojās dzīvnieku bizonu, tīģeru, leopardu, antilopju un brie�u galvas. Petula tām uzrūca. Ieraudzījusi senlaicī�gas dzirkles, Mollija neviļus atcerējās, kur viņas atrodas.

Meitene ieskatījās plānā, ko Kornēlijs bija viņai uzzīmē�jis, un kāpa aug�up pa galvenajām kāpnēm. �eit sienas klāja pulksteņi. Kāpņu aug�galā stīva kā statuja stāvēja kalpone. Mollija sāka skriet. Viņa skrēja pa gaiteni, kura malās bija galdi. Uz katra stāvēja miniatūrs, sens japāņu kociņ� podā. Meitene turpināja ceļu aug�up pa vēl vienu kāpņu laidumu.

Tagad viņa atradās mājas aug�stāvā. �īs telpas bija kal�potāju mītnes. Mollija mierinājumam saspieda Petulu un devās uz priek�u pa garo gaiteni.

Gaiteņa galā pie sarkanām durvīm nekustīgi sēdēja sargs.

Mollija uz mirkli aizturēja elpu. Tad viņa lēni atbīdīja bultu.

Iek�ā nekustīgi stāvēja Lusija Ļogana, mierīga kā logs, pa kuru viņa lūkojās ārā. Viņa bija tērpusies baltā rītatērpā un izskatījās izdilusi un nogurusi. Ta�u viņa beidzot bija īstā Lusija Ļogana Lusija ar debeszilajām acīm.

Mollija paspēra soli viņai tuvāk. Tajā pa�ā brīdī viņas skatiens uz palodzes pamanīja papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstīti vārdi. Tie bija izkārtoti pantos. Mollija nespēja noturēties, neizlasījusi tos. Tie skanēja tā:

Sē�ot uz salas okeānā, Domā par brīvi. Guļot zeltsmil�u pludmalē, Izbaudi dzīvi. Izklausās kā paradīzē, Bet paradīze tā nav, Nav gan.

Jo redzi, miljardiem viļņu

Dala tevi no manis.

Tikai tu spēj vērst manu pasauli

Debe�ķīgu.

Izklausījās pēc kādas senas dziesmas vārdiem. Mollija aprāvās, pēk�ņi aptvērusi, ka viņas priek�ā ir nezināma nākotne. Viņa domāja, kāda gan būs veco laiku Lusija Ļogana. Mollija cerēja, ka viņas patiks viena otrai.

Patiesībā tagad, kad Mollija gatavojās atmodināt savu māti, viņa nebija isti pārliecināta, vai vispār vēlas māti. Viena lieta bija zināt, kas ir viņas māte, bet pavisam cita ka viņai tie�ām ir māte. Vai Mollijai pēk�ņi liks kaut ko darīt? Tas nu viņai nepavisam nepatiktu. Viņa bija radusi būt pati sev pavēlniece. Da�us mirkļus Mollijas acis pār�slīdēja dziesmas vārdiem, kamēr viņa apsvēra nepatīkamo stāvokli, kādā atrodas. "Nu labi," nodomāja Mollija, "man nāksies pēc iespējas ātrāk ļoti, ļoti skaidri izteikt Lusijai Ļoganai savu nostāju. Tas arī viss."

Tagad Mollija jau bija gandrīz gatava. Tad viņas sma�dzenes caurstrāvoja citas ba�as.

Ja jau Mollija tagad ir Lusijas Ļoganas un Primo Sella meita, vai viņai nāksies mainīt uzvārdu? Doma par to, ka viņai būtu jākļūst par Molliju Sellu vai Molliju Ļoganu, bija ārkārtīgi nepatīkama. Mollija jau juta, kā iecērt papē�us zemē, lai pretotos.

Bet vēl netīkamāka bija doma par to, ka Mollija varētu tikt pārtaisīta citādi. Viņa nevēlējās kļūt par tādu, kādu viņu varētu vēlēties redzēt viņas jaunatgūtie vecāki. Viņa vēlējās vienmēr būt viņa pati Mollija Mūna.

Mollija apsēdās uz krēsla. Viņa palūkojās uz �ībās tēr�ptajām mātes kājām un pēc tam uz savām sporta kurpēm. Un tad mirklī viņa saprata, ka nav nekādas nozīmes, kas ir viņas vecāki. Viņi ir viņi, un Mollija ir Mollija, ja reiz viņa pati tā ir izlēmusi. Ko tad viņa bija iedomājusies? Ka ļaus jaunajiem vecākiem skalot sev smadzenes? Protams, ne. Viņas prāts ta�u ir brīvs, vai tad ne?

Un tie�i tad torņa istabas klusumā Mollija deva sev sle�penu zvērestu. Viņa sev solīja lai kas arī notiktu, viņai vienmēr par visu būs pa�ai savs viedoldis. Lai arī kā pavēr�stos liktenis, viņa vienmēr būs uzticīga pati sev Mollijai Mūnai. Savai mainīgajai būtībai.

Mollija palūkojās ārā pa logu uz gaisā plīvojo�u rudens lapu un apsvēra, cik ļoti viņa ir mainījusies kop� brī�a, kad pēdējo reizi bija redzējusi Lusiju Ļoganu. Bija pagājis nepilns gads, un pa �o laiku viņa gandrīz bija atstājusi �o pasauli. Bija aizvadīti izcili skaisti brī�i, ta�u arī da�i �ausmino�i.

Turot pasauli stingumā, Molliju biedēja nākotne uz�trauca tās neparedzamība. Viņa nervozēja, zinot, ka būs jāļauj notikt tam, kam jānotiek. Kas zina, kādus vēl galvu reibino�us pārsteigumus dzīve viņai paglabājusi?

Ta�u, kā Mollija saprata, dzīve vienmēr ir neparedzama. Tie�i tas dara to tik aizraujo�u. Neviens nekad nezina, kas gaida aiz nākamā pagrieziena. Protams, var gadīties arī kļūmīgas situācijas, ta�u dzīve ir tik pilna interesantu lietu un skaistuma, gudru cilvēku, jauku dzīvnieku un dzīvespriecīgu draugu, ka īstenībā jau nav ko baidīties. Dzīve dota, lai dzīvotu, nevis tupētu ieslodzījumā kā d�ins pudelē.

Debesis aiz loga bija neatvairāmi zilas.

Mollija juta, ka viņas gars ir kā ugunīgs putns, kas alkst pacelties spārnos. Viņa bija gatava gan saules stariem, gan lietus un vēja brāzmām. Un tā, aptvērusi �o brīdi, Mollija "izrāva pudeles korķi" un drosmīgi atlaida vaļā laiku.

Holivudas pakalnos kāda meitene sakrustotām kājām sēdēja zemē nopluku�ā vistu pagalmā. Viņa bija tērpusies violetā pid�amā, un viņas acis sedza tum�as saulesbrilles. Blakus viņas rokai zemē graudus meklēja Bentamas vista, bet pretī sēdēja gara auguma vecs hipijs. Viņa acis aiz pudeļu dibeniem līdzīgajām brillēm bija lielas un virpu�ļojo�as. Mati bija gari un sirmi.

-��� Gribi vēl rāceni ar pupiņām, Deivīna?

-Jā, lūdzu! Un, Forest, vai mēs atkal varētu to ēst, stā�vot uz galvas?

-��� Protama lieta. Tas būs mans kosmiskais prieks.

[1] sunday (angļu vai.) svētdiena; sundae (angļu vai.) krē�juma saldējums ar augļiem, riekstiem, sīrupu. �os vārdus iz�runā gandrīz vienādi.

[1] vārdu spēle: nits gnīdas, nuts rieksti (tulk. no angļu vai.)

[1] glory slava; heelheart dvēseļu dziedinātāja (tulk. no an�gļu vai.)

[1] speed (angļu vai.) ātrums

[2] hard (angļu vai.) smags, grūts

[3] stone (angļu vai.) akmens

[4] moon (angļu vai.) mēness

[5]forest (angļu vai.) me�s

[6] inulti amerikas eskimosi

[7] iglu inuītu mājoklis no ledus

[8] netulkojama vārdu spēle: instinctinstinkts, in stink iek��ējā smaka (tulk. no angļu vai.)