D�ord�ija Binga

Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

.

.

.

Vecais tempļa priesteris salicis vilkās uz priek�u un gausi pildīja pienu lēpju lapu formas metāla �ķīv�jos. Kamēr viņ� to darīja, svētās �urkas steidzās ārā no patvēruma ēnā, lai padzertos. Priesteris tās uzskatīja par pārdzimu�iem cilvēkiem. Viņ� pie sevis nosmējās, kad �urkas pārskrēja pāri viņa kājām, un nosvieda uz grīdas sauju cukurotu augļu. Priesteris paklanījās daudzrokainā dieva statujas priek�ā, pieskārās sarkanajam plankumam sev uz pieres, tad salieca līkās kājas un nometās ceļos.

Priesteris pie sevis prātoja, cik skaisti gan izskatās lielie, plakanie �ķīvji katrs no tiem atgādināja baltu mēness ripu ar divdesmit tum�pelēkām �urkām ap to; tās malkoja pienu. �urkas �ķita līdzīgas spalvainām zied�lapām, un to sārtās astes trīsēja kā koku zari vējā.

Priesteris caur tempļa pīlāriem pameta skatienu uz saules pielieto ielu ārā. Trīs poniju pārdevēji kaulējās par samaksu, bet blakus tiem bērni skaļi tērgāja, vērojot da�us sivēnus rakņājamies notekā. Sari tērpu�ās sievie�tes pļāpāja, smeļot ūdeni no akas ar akmens grodiem, un blakus sprausloja kamielis, kam mugurā tika krauta ne�ļava. Ubags sēdēja sakrustotām kājām un ar degunu spēlēja stabuli. Svētā govs ar asti atgaiņāja mu�as un pārlūkoja apkārtni.

Aiz govs atradās ļodzīga, no dēļiem sanaglota pan[1] būda. Pie tās no zirga nokāpa kāds vīrs ar �auru �urkas seju, lielām ūsām un violetu turbānu.

Sakārtojis savu zīda apģērbu, viņ� nepacietīgi mīņā�jās, sitot pa putekļaino ceļu ar ādas kurpē tērptu kāju. Pan pārdevējs uzbēra brūnu beteļriekstu pulveri uz zaļas beteļpalmas lapas. Tam viņ� pievienoja sarīvētu kokos�riekstu, anīsa sēklas un visam pa virsu uzlēja biezu, sar�kanu sīrupu. Tad pārdevējs visu satina vienā rullī un beidzot pasniedza elpas atsvaidzinātāju pircējam. Nepa�godinot iztapīgo pārdevēju ar uzmanību, smalkais vīrs paņēma ko�ļājamo rullīti un iebāza mutē. Viņ� nosvieda da�as monētas zemē pie tirgotavas īpa�nieka kājām un, joprojām ko�ļādams, atkal uzlēca zirgam mugurā.

Kad pan tirgotājs pagriezās, notika kas neiedomā�jams. Atskanēja skaļ� BLĪK�ĶIS, un zirgs kopā ar jātnieku izzuda gaisā.

Pārdevējs izbīlī nometās ceļos.

Priesteris templī no�ūpoja galvu. Tad viņ� paklanījās �urkām, salika rokas un noskaitīja lūg�anu.

Mollija Mūna uzlika savas kalsnās rokas uz augs�tās zaļā samta dīvāna atzveltnes un saņēma seju rokās. Viņa pa augsto logu nolūkojās uz Braiersvilas parku. Joslām nopļautais mauriņ� stiepās tālumā, kur ganījās pieradinātas lamas un rīta miglā vīdēja dzīvnieku formās izcirptu krūmu ganāmpulks. Ķengurs, degun�radzis, lācis, zirgs un citu daiļdārznieka roku veidotu dzīvnieku bars draudīgi stāvēja vai bija atlaidu�ies rasai�najā zālē, it kā gaidot, ka nezināma burvestība iedvesīs viņiem dzīvību.

Un starp dzīvnieku tēliem, itin kā rasā meklējot kādu atslēgu, staigāja sieviete pelēkā apmetnī. No aizmugures viņa izskatījās sakumpusi un bēdīga, un Mollija nopūtās, jo zināja, ka �ī sieviete tie�ām ir bēdīga.

Mollija ilgu laiku nebija pazinusi savu māti. Vēl pirms mēne�a meitene bija bārene un domāja, ka viņas vecāki ir miru�i. Tad Mollija atklāja, ka viņai ir māte un tēvs. Varētu domāt, ka māte, kura nav redzējusi savu bērnu vienpadsmit gadus, būs laimīga līdz neprātam, un tie�i to Mollija gaidīja no viņas. Ta�u Mollijas māte nemaz nebija laimīga. Viņa nepriecājās, bet tikai gremdējās pagātnē, pārdomājot, cik daudz viņai nozagts.

Lusija Ļogana tie�ām bija nolaupīta.

Vienpadsmit gadu laikā Lusiju Ļoganu bija hipnotizē�jis, novedis dziļā transā un kontrolējis viņas pa�as dvī�ņubrālis izcilais hipnotizētājs Kornēlijs Ļogans. Kor�nēlijs bija nozadzis Lusijas Ļoganas meitu Molliju un ievietojis viņu nemīlīgā bāreņu namā.

Mollija bija tā, kas izglāba Lusiju. Viņa atbrīvoja savu māti no Kornēlija hipnozes varas, jo meitene, kaut arī tikai vienpadsmit gadus veca, bija izcila hipnotizētāja.

Jā, tas bija ārkārtīgi svarīgi. Mollija bija izcila hipno�tizētāja.

Ne jau vienmēr Mollija bija apzinājusies, ka ir izcila hipnotizētāja. Patiesībā pirmā nojausma par to viņu pie�meklēja aptuveni desmit gadu vecumā. Līdz tam viņa bija izmantojusi savas hipnotizētājas spējas savā labā, kā arī lai pasargātu sevi no cilvēkiem, kam bija ļauni nodomi. Bet nu viņa vēlējās tās lietot pilnīgi citādiem mērķiem.

Mollija vērīgi palūkojās uz milzīgās celtnes spārniem. Braiersvilas parks bija neaptverami liels. Mollijai gribējās pārvērst daļu no tā par hipnozes slimnīcu par vietu, kur cilvēki ar problēmām varētu rast tām risinājumu. Neat�karīgi no tā, vai viņu problēma būtu bailes no augstuma vai no zirnekļiem, vai atkarība no pīrādziņiem, Mollijas hipnozes slimnīca tiktu ar to galā. Mollija vēlreiz paska�tījās uz Lusiju. Nebija iedomājams, ka �ī sieviete būtu pirmklasīga pasaules līmeņa hipnotizētāja. Viņa �ķita tik no�ēlojama, tik bezspēcīga. Varētu būt, ka viņa kļūtu par Mollijas pirmo pacienti.

Mollija nespēja saprast Lusiju. Mollijai likās, ka Lusijai vajadzētu priecāties. Pat neņemot vērā to, ka Lusija bija atkal satikusies ar Molliju, viņa ta�u bija sastapusi arī savu sen neredzēto vīru, un to bija panākusi tie�i Mollija. Mollija bija noskaidrojusi, kas ir Lusijas vīrs (un pa�as Mollijas tēvs). Viņu sauca Primo Sells. Arī viņu jau vienpadsmit gadus bija hipnotizējis un vadījis Kornēlijs Ļogans.

�ajā brīdī lasītājs varētu sākt brīnīties, kā gan �āda maza meitene, pat tik prasmīga hipnotizētāja kā Mollija Mūna, varētu uzdro�ināties stāties pretī tik izsmalcinā�tam un pieaugu�am hipnotizētājam kā Kornēlijs Ļogans. Nūjā, pa�i prasmīgākie hipnotizētāji spēj likt pasaulei apstāties. Arī Mollijai piemita �ādas spējas. Un pat hip�nozes cīņā, kurā pasaule apstājās, Mollija prata pārspēt Kornēliju un pārliecināt viņu, ka viņ� ir auns.

Tas viss bija noticis nesenajā Mollijas dzīves posmā tajā, no kura Mollija vēl aizvien centās atbrīvoties. Mei�tene vēroja savu māti piestājam pie diviem krūmiem, kas bija izcirpti kā pērtiķēni. Lusija noglāstīja vienu no tiem un skumji uzlika roku otram, it kā tas būtu kāda mīļa cilvēka kapakmens. Mollija nopūtās. Mātes sirdi no�ēla pildīja tik lielā mērā, ka sabojāja visu tās dzīvi.

Mollija no stikla galdiņa paņēma kādu fotogrāfiju sud�raba ietvarā un nogūlās uz grīdas to aplūkot. No attēla viņai pretī māja bāreņi, ar kuriem kopā viņa bija uzau�gusi. Fotogrāfija bija no Ziemsvētkiem. No tās smaidīja arī pati Mollija, viņas sprogainie mati bija tik izspūru�i kā nekad, tos pluinīja vēj�, deguns vairāk nekā jebkad atgādināja kartupeli, zaļās, tuvu stāvo�ās acis smējās. Visi pārējie vēl joprojām baudīja dzīvi siltajā Losand�elosā Amerikā, bet Mollija atradās tālu prom no viņiem drēgnajā Braiersvilā kopā ar savu bēdīgo māti.

Mollija no iek�puses pako�ļāja vaigu. Viņai jau sāka krist uz nerviem nomāktā Lusija Ļogana, kas visu laiku rītasvārkā klīda pa māju. Mātes drūmais garastāvoklis bija jau�ams gaisā kā lipīgas slimības baciļi, kas to vien gaidīja, lai kāds tos ieelpotu. Tas jau gandrīz bija skāris arī Molliju. Arī viņa jau bija sākusi savā prātā pārcilāt domu, ka viņas dzīve būtu izdevusies labāka, ja vien pasaulē nebūtu �ī riebekļa Kornēlija.

Bija ari vēl kas cits. Mollija neviļus notrīsēja. Viņa ar pirkstiem aptaustīja laiku apturo�o kristālu, kas kā liels dimants karājās viņai ķēdītē ap kaklu. Mollijas priek�no�jautas teica, ka jānotiek kaut kam liktenīgam. Varbūt tie�i �ī savādā situācija ar māti lika viņai justies neērti.

Mollija ielika mutē divus pirkstus un iesvilpās. Pēc mirkļa viņa izdzirdēja nagu �vīkstoņu uz pulētās ozol�koka grīdas, kad, ķepām slīdot, istabā iebrāzās viņas melnā mopsene Petula. Tā lēcienā piezemējās uz Molli�jas vēdera, nometa tur akmeni, ko bija sūkājusi, un sāka laizīt meitenei kaklu. Petula alla� lika Mollijai justies labi. Abas viena otru mīlēja: ja Petula bija blakus, Mollijai vienmēr likās, ka viss ir kārtībā.

-���� Trenējies cirkam? Un kā tad ar salto nākamreiz? Mollija cie�i satvēra Petulu un stipri paberzēja viņas sānus.

-��� Tu nu gan esi laba sunīte. Jā, esi gan! Petula nolai�zīja Mollijai degunu. Jā, esi gan. Meitene apskāva Petulu.

Pēc tam piecēlusies Mollija pienesa Petulu pie loga. Norādot uz Lusiju Ļoganu, viņa teica: Skaties, Petula! Nekad vēl neesmu redzējusi no�ēlojamāku būtni. Mēs dzīvojam �ajā skaistajā mājā, kas tagad pieder viņai ar visiem dārziem, laukiem, zirgiem, ar visu, ko gribam, un tagad mēs varētu baudīt dzīvi, bet viņa ir tāda. Kāpēc gan viņa nevar tikt galā ar savu pagātni? Nu jau pat es sāku justies slikti. Ko lai mēs darām? Petula ierējās. Da�kārt man gribas viņu hipnotizēt, lai viņa justos labāk, bet es ta�u nevaru hipnotizēt pati savu māti, Petula, vai ne? Petula aplaizīja lūpas. Mollija sasita plaukstas. Tu ta�u saprati, Petula! Varbūt viņai nav pareizs uzturs.

Petula iesmilkstējās, it kā piekrītot, ka tie�i �eit slēpjas jautājuma būtība, un tā, nolēmusi, ka mātei vajadzīgas tikai labas brokastis, Mollija izgāja no viesistabas. Abas kopā devās caur bonzaikoku galeriju, kur visās sienas ni�ās uz elegantiem galdiņiem atradās �etrsimt gadus veci miniatūri japāņu kociņi. To rindas veda lejup uz akmenī kalto grandiozo Laika kāpņu telpu, kur simtiem pulksteņu pie sienām ar savu tik�ķē�anu radīja ne�ēlīgu troksni.

Kāpņu telpas logs bija neiedomājami milzīgs, un pa to iespīdēja aukstā janvāra dienas gaisma. Mollija pie�meta roku pie pieres, palūkojoties uz piebraucamo ceļu ārpusē. Uz grants celiņa stāvēja balta ķerra, kurai sānos bija piestiprināts liels uzraksts:

ZAĻIE PIRKSTI

Dārzniecība, kurai var uzticēties

Tur savā ne ar ko nesajaucamajā dzeltenajā firmas kombinezonā stāvēja ari viens no Zaļo pirkstu darbinie�kiem, kur� atvēra maisu ar dzirklēm un citiem rīkiem. Dzeltenie, kā viņus pie sevis sauca Mollija, vienmēr bija kaut kur tuvumā, jo Braiersvilas parkā ta�u bija tik daudz dzīvnieku veidā izgrieztu krūmu, ko vienmēr vajadzēja piefrizēt, un tik daudz puķu dobju un mauriņu, kurus vajadzēja kopt. Mollija pēc vārda pazina gandrīz visus dārzniekus, ta�u ne �o paveco vīru. Viņ� te bija jauns darbinieks. Mollijai patika �ī vīra violetais turbāns, lielās ūsas un neparastās kurpes.

Petula ierējās.

Nu labi� nu labi� es jau nāku. Mollija jāteniski uzsēdās uz kāpņu margām un no�ļūca līdz pa�am apak��stāvam, braucienā izbaudot atbalsi kāpņu telpā.

-���� Pe-tuuuu-laaa!

-���� Pe-tuuuu-laa� Pe-tuuuu-laa! atbalss atkārtoja.

No portreta pie sienas smaidīja Mollijas sencis, di�ais

hipnozes speciālists Dr. Kornēlijs Ļogans. Mollija pacēla trīs oļus, ko Petula bija atradusi akmeņdārzā, pamēģināja ar tiem �onglēt, nometa zemē, tad �ķērsoja lielo halli un devās uz virtuvi.

Petula ļāva Mollijai iet. Viņa apstājās hallē un pao��ņāja gaisu. Tur valdīja savādas smar�as. Eksotiskas smar��as. 1ās nāca no jaunā dārznieka. Petula nebija dro�a par to, ka varētu viņam uzticēties. Zem piparu un gar�vielu aromāta varēja just, ka viņ� smar�o nervozi. Petula jau bija mēģinājusi darīt savu satraukumu zināmu Mollijai, ta�u bez panākumiem. Mollija Petulas rējienus un lūpu laizī�anu bija skaidrojusi tā, ka viņai jāpasteidzas un jāpagatavo kas ēdams.

Petula izlēma iesēsties savā grozā zem kāpnēm un apsargāt ieejas durvis.

Viņa ielēca grozā, izmeta ārā rotaļu peli un paņēma savu īpa�o sūkājamo akmeni. Tad, secinājusi, ka spilvens ir pārāk uz�ubināts, Petula piecas reizes uz tā apgriezās, lai padarītu to tik plakanu, kā viņai patika.

Beidzot viņa apsēdās, lai visu labi pārdomātu.

Tas vīrs ārā varētu Molliju apdraudēt, Petula domāja. Un, ja viņ� tie�ām būtu bīstams, kas tad aizstāvētu Molliju? No sievietes nebija nekāda labuma. �ī sieviete Petulai atgādināja kādu reiz redzētu labradoru, kur� bija iekritis ūdenī un gandrīz noslīcis.

Petula pasūkāja akmeni. Viņa to bija atradusi zem gultas lielajā istabā aug�stāvā. Tas bija viens no tiem īpa�ajiem akmeņiem, līdzīgs tam, kādu Mollija nēsāja pakārtu kaklā. Petula zināja, ka Mollija spēj likt laikam apstāties, kad paņēma rokā savu īpa�o akmeni. Petula prātoja, vai arī viņai tas varētu izdoties. Ja Petula to varētu, viņa tie�ām spētu aizsargāt Molliju.

Petula jau bija apguvusi hipnozes iedīgļus. Losand�elosā viņa bija hipnotizējusi da�as pieradinātas peles. Petula bija ari redzējusi un izjutusi, kā Mollija liek lai�kam apstāties, un viņai tas nelikās pārlieku sare�ģīti. Un tagad, ņemot vērā aizdomīgo vīru ārā, Petula uzskatīja par savu pienākumu pārbaudīt savas iemaņas.

Un tā, sūkājot savu kristālu, Petula sāka koncentrē�ties.

Viņa cie�i uzlūkoja savu rotaļu peli, it kā gatavotos to hipnotizēt. Uzreiz viņas ķepas sāka kutināt siltā saplūsmes sajūta, kas vienmēr pavadīja hipnozi. Ta�u Petula zināja, ka tā nav īstā sajūta. Kad Mollija hipnotizēja pasauli, lai tā apstātos, gaisā vienmēr bija jūtams vēsums. Petula blenza uz peli tik cie�i, ka sāka asarot acis.

Nekas nenotika. Ta�u Petula neatlaidās. Viņa bija ļoti pacietīga radība. Petula mēģināja vēlreiz.

Un tad tas sākās. Astes galiņ� sāka salt. Petulas ausis neviļus notrīsēja. Vēsums tagad ļoti lēni līda uz pakaļķepām, it kā aste būtu pārvērtusies lāstekā. Tajā pa�ā laikā Petulai likās, it kā viņai uz ka�oka �ļakstītu aukstu ūdeni. Petula nenolaida acis no rotaļu peles. Tagad akmens viņas mutē kļuva auksts. No tā sāka sāpēt zobi. Tomēr pulk�steņi hallē joprojām tik�ķēja. Petula ar skatienu ieurbās sarkanajā pelē. Mutē bija kā ledusskapī tik auksti, ka likās gandrīz karsti. Ta�u pulksteņi turpināja tik�ķēt.

Tad no apak�stāva bija sajūtama ceptas desas smar�a, kas kairino�i vijās ap Petulas degungalu. Viņa nometa akmeni uz spilvena un ar priek�ķepu paberzēja �okli. Laika apturē�ana acīmredzot bija mazliet sare�ģītāks uzdevums, nekā viņa sākumā bija domājusi.

Petula izmeta priek�ķepas no groza un ļāva tām slīdēt uz priek�u, bet pati izstaipījās un plati no�āvājās. Viņa izlēma, ka noskries lejā pēc desas gabala un turpinās trenēties apturēt laiku pēc kāda brītiņa.

Pirms Mollija pārcēlās uz �o māju, tur bija dzīvojis Kornēlijs Ļogans. Viņ� neinteresējās par ēdienu gatavo��anu, vienmēr bija algojis pavāru un bija skops. Līdz ar to virtuvē nekad netika ieguldīti līdzekļi. Tās plīts bija smags, notaukots �uguna veidojums ar melninātām tērauda plāksnēm ēdienu gatavo�anai un divām izrūsē�ju�ām cepe�krāsnīm. Porcelāna izlietne bija ar atsistām malām, bet rūco�ais un trīco�ais ledusskapis izskatījās un izklausījās tā, it kā īstā vieta tam būtu tehnikas muzejā. No griestiem kā nobriedu�i, putekļu apputek�ņoti un noplūk�anai gatavi metāla augļi karājās vara katli.

Tā pavisam noteikti nebija pa�u jaunāko tehnoloģiju virtuve, ta�u tur vienmēr bija silti un omulīgi un Mollijai tur patika.

Mollija atvēra durvis uz dārzu. Pēc tam kad tomāti cepe�krāsnī un desa pannā bija pavadīju�i piecpadsmit minūtes, bija pienācis laiks sakult olas. Mollija uzklāja galdu un sauca iek�ā māti.

-��� Mammuuuuu! Mollija ūjināja ārā vēsajā rīta gaisā. Mamma� Mollija vienmēr jutās savādi, izrunājot �o vārdu.

-���� Luuuuusij! Brokastīs! Mollija kliedza.

Parādījās Petula un uzreiz izskrēja ārā. Viņa saprata,

ka desas vēl ir pārāk karstas, lai ēstu. Gan viņa atgrie�zīsies, kad tās būs atdzisu�as.

Pēc piecām minūtēm, kad telpa pildījās dūmiem, jo Mollija piededzināja mērci, Lusija sēdēja pie galda. Viņai mugurā bija apmetnis, bet zem tā naktskrekls. Kājās bez zeķēm vīdēja rasā samirku�as sporta kurpes. Viņas priek�ā bija nolikts milzīgs smar�īgi garojo�u brokastu �ķīvis. Tomēr Lusijas debeszilajās acīs neatspoguļojās ne�kāds prieks. Viņas lūpās uz mirkli pavīdēja niecīga smaida atblāzma, ta�u tad atgriezās nomāktā sejas izteiksme.

-��� Vai nevēlies ke�upu? apvaicājās Mollija, pati ieko�dusies sviestmaizē ar ke�upu savā mīļākajā ēdienā. Lusija pakratīja galvu un pielika pie mutes sīku grauz�dētas maizes gabaliņu. No tā noslīdēja tomāta �ķēlīte un iekrita viņai klēpī, ta�u viņa to pat nemanīja. Viņa ko�ļāja grauzdiņu kādas divdesmit reizes, piekalusi acu skatienu plaisai griestos.

-���� Vai tu nejūties labi? Mollija uzdrīkstējās pavaicāt. Vai nevēlies �o? Meitene pacēla apelsīnu sulas kon�centrātu. Tas īstenībā ir �ķidrs cukurs ar nelielu sulas piedevu. Tas tie�ām liks tev sapurināties. Tas ir mans mīļākais dzēriens. Lusija pakratīja galvu. Zini, ja ieēd brokastis, cilvēks kļūst stiprāks un viss vairs ne�ķiet tik ļauni, Mollija centās māti pierunāt. Lusija nopūtās un iz�ņauca degunu, un, it kā �is �ests būtu kā starta �āviens, Mollija jau pati sāka justies zināmā mērā slikti. Viss vairs ne�ķiet tik ļauni? Lusija �eit nebija vienīgā, ar kuras dzīvi bija izdarītas manipulācijas. Mollija nesūdzē�jās. Viņa skatījās uz priek�u. Tvēra dzīvi savās rokās un gāja tālāk. Kāpēc gan Lusija nevarētu rīkoties tāpat? Vai tad nepietika ar Molliju, lai māte justos laimīga? Var jau būt, ka meita Lusijai neko daudz nenozīmēja. Pēk�ņi kā lietusgāze nolija skumjas un samērcēja arī Molliju. Tas bija �ausmīgi. Te nu viņa bija kopā ar savu māti ar cilvēku, ar kuru viņai vajadzētu justies pilnīgi laimīgai un apmierinātai, bet tā vietā viņa jutās kā ar dīvainu sve�inieci, kuras garastāvoklis līdzinās briesto�ai vētrai pamalē. Mollija vēlējās, kaut Lusija atvērtos un atbrīvo�tos no visām savām skumjām.

Mollija blenza mātes �ķīvī. Abas raudzījās uz Lusijas olu kulteni.

Tad, par laimi, Mollijai atgriezās veselais saprāts.

Mollija no pa�as pieredzes zināja: jo vairāk cilvēks domā kaut kādā noteiktā veidā, jo vairāk �āds domā�anas veids kļūst par pieradumu.

Mollija neļaus mātes tum�ajām domām �ādi sevi nogremdēt.

Lusij, tev beidzot jāsaņemas, Mollija pēk�ņi teica, juzdamās vairāk kā māte nekā meita. Ko gan tu īsti vēlies justies no�ēlojami visu atliku�o dzīvi? Un man ļoti negribētos skart �o jautājumu, ta�u tā tu nesagādā nekādu prieku ne man, ne Petulai. Es gribu teikt, ka Petula tagad no tevis izvairās, jo tu vienmēr tik skumji nopūties, kad viņu noglāsti� un es� jā, es to vienkār�i vairs nevaru izturēt. Tev vajadzētu saņemties. Rīt ieradī�sies Primo. Viņ� ļoti labi zina, kā tu jūties. Es gribu teikt, ka Kornēlijs ir nolaupījis arī viņa dzīves gadus, tā ka tu varētu ar viņu par to parunāt. Un atceries, ka �urp brauc arī Forests. Viņ� palīdzēs tev uzlabot garastāvokli.

Mollija vēroja, kā māte iedzer tēju un tā notek gar viņas zodu. Kā gan, meitene domāja, tā var darīt? Tad Mollija pamanīja, ka viņas pa�as krekls ir notriepts ar ke�upu. Ta�u tecināt tēju no mutes bija nedaudz citādi. Bija tā, it kā māti būtu sabojājis satricinājums, pamosto�ties no hipnozes transa. It kā viņas baterijas nedarbotos, kā nākas.

Tad Mollija pēk�ņi jutās slikti. Viņas māte nebija nekāda ma�īna. Kā gan Mollija uzdrīkstējās salīdzināt viņu ar ma�īnu? Māte bija dzīva, elpojo�a, salauzta cil�vēciska būtne. Un tas vairs nebija panesams.

Mollija piecēlās. Viņai vajadzēja ieelpot svaigu gaisu un atslēgties no visa. �ī migla, kas nāca no Lusijas, slā�pēja vai nost. Meitene nespēja vien sagaidīt, kad ieradī�sies Rokijs. Viņ� palīdzētu Mollijai justies labāk.

Izie�u aprunāties ar jauno dārznieku, Mollija ne�veikli teica. Tiksimies vēlāk!

Uzkāpusi aug�ā, Mollija devās uz lieveni un atvēra ārdurvis. Petula stāvēja grants piebraucamā ceļa otrā pusē blakus dārzniekam ar turbānu, kas viņu glāstīja. Mollija pasmaidīja, jo bija tik atvieglojo�i ieraudzīt kādu normālu cilvēku, kādu, kuram patīk dzīvnieki, kur� dara kaut ko draudzīgu.

Ta�u tad notika kaut kas ļoti neparasts un biedējo�s. Atskanēja skaļ� BLĪK�ĶIS, un Petula kopā ar dārznieku izzuda gaisā.

Pārrunāsim to vēlreiz. Primo Sells stāvēja pie bibliotēkas sienas, nervozi rotaļājoties ar savām pēc pasūtījuma �ūtā zilā krekla aprocēm, cenzdamies izskatīties lieti�ķs, tomēr secinājis, ka viņa parastās loģis�kās domā�anas spējas �oreiz ir viņu pievīlu�as. Petula stāvēja uz ceļa un� Primo apcirtās, ar ādas kurpes zoli izpildot pirueti uz persie�u paklāja. Vai esi pārlie�cināta, ka tā bija Petula? Nu, es domāju, tas varētu būt ari kāds cits suns.

Njā, vecīt, pareizi! sajūsmā piebalsoja Forests, sa�kratot sirmo matu bizītes. Forests bija padzīvojis Losand�elosas hipijs, kur� dzīvē bija gana izceļojies pa pasauli. Viņ� bija dzīvojis pie eskimosiem un bu�meņiem, Ķīnas mūkiem un Indijas svētajiem vientuļniekiem. Tagad viņ� mājoja Losand�elosā, kur audzēja dārzeņus, turēja vistas un ēda milzum daudz ar pupiņām un biezpienu pildītu rāceņu. Da�kārt atmiņa izspēlē ar mums da�ādus jokus, viņ� turpināja, sakārtojot brilles ar bieziem stikliem. Tas varētu būt kāds cits suns vai pat tā �aļa mugursoma. Forestam piemita dīvainas para�as, un da�kārt viņ� mēdza gvelzt tīrās blēņas. Mollija tagad klausījās viņā. Vai varbūt tas bija liels maiss ar suņu cepumiem, uz kura bija attēlots mopsis.

-��� Nē. Mollija ar biguli bakstīja uguni kamīnā, atcero�ties �ausmino�o mirkli. Tā pavisam noteikti bija Petula. Viņa ieskatījās man tie�i acīs un paluncināja asti, pirms dārznieks to sagrāba. Ja viņa nebūtu tik draudzīga� Ja viņa būtu aizbēgusi vai tam iekodusi�

-��� Vai mums nevajadzētu piezvanīt dārzniecības sabied�rībai un noskaidrot, kas bija �is dārznieks? Forests iero�sināja.

-���� Es to jau darīju, atbildēja Mollija. Vakar �eit nav bijis neviens no viņu darbiniekiem. �is vīrs bija krāp�nieks. Ak, ceru, ka ar Petulu viss ir kārtībā! Mollijas labākais draugs Rokijs stāvēja viņai blakus. Viņ� maigi papliķēja meitenes plecu.

Rokijs Skārlets bija uzaudzis bāreņu namā kopā ar Molliju kā zīdaiņi viņi bija gulēju�i vienā gultiņā, un Rokijs Molliju pazina tā kā neviens. Arī viņ� bija pras�mīgs hipnotizētājs, ta�u ne tuvu tik labs kā Mollija. Viņ� pieprata "hipnotizē�anu tikai ar balsi". Rokijam bija patī�kama balss.

-��� Mēs atradīsim Petulu, Mollij. Tam tikai vajadzīgs laiks. Es nemaz nebrīnītos, ja mums piezvanītu kāds �anta�ētājs. Lai kas viņ� arī būtu, viņ� dro�i vien grib kaut ko dabūt. Domāju, ka tas ir tikai kāds pagrimis suņu nolaupītājs.

Mollija ielūkojās Rokijam sejā. Tā bija pavisam melna, jo Rokijs daudz laika bija pavadījis Losand�elosas saulē. Un viņa smaido�o acu skatiens vienmēr iedro�ināja, lai gan �oreiz Molliju nebija viegli nomierināt.

Rokijs piegāja pie galda un apsēdās. Viņ� paņēma lodī�u pildspalvu un, dūkdams pie sevis, sāka kaut ko kricelēt uz plaukstas virspuses. Viņ� uzzīmēja Petulu un pulksteni. Cik Rokijs saprata, atlika tikai nogaidīt. Viņ� bija rāms, pacietīgs un loģisks, pārliecināts, ka Petulas pazu�anai radīsies kāds izskaidrojums.

Mollija uzsita pa saviem d�insos tērptajiem gurniem, atslīga dīvānā un apņēma kaulainos ceļgalus.

-���� Nesaprotu, kā tas varēja notikt. Kā gan kāds var tā pazust? Es būtu jutusi, ja tas vīrs būtu apturējis pasauli.

-���� Njā, tu būtu sajutusi to vēsuma vibrāciju, piekrita Forests, sakrustotām kājām jogas pozā sē�ot atzveltnes krēslā. Tev ta�u bija tavs laika apturē�anas kristāls, vai ne?

Mollija no krekla izvilka ķēdītē piekārto kristālu.

Forests, meklējot iedvesmu, cie�i lūkojās savas oran�ās zeķes papē�a caurumā. Ko tu par to domā, Primo? Nu, mēs ar Rokiju neesam tādi laika apturē�anas speciālisti kā tu un Mollija. Vai tev �ķiet, ka tas puisis turbānā būtu apturējis pasauli tā, ka Mollija to nejustu? Nu, es domāju, ka viņa varētu būt skatījusies uz ceļu, kur Petula luncina asti, un te pēk�ņi BUMS; viņ� varētu būt apturējis laiku un sasaldējis Molliju kā lāsteku. Un tad, lai kas ari tas �alis būtu, viņ� paņemtu Petulu un aizietu. Nonācis dro�ā attālumā, viņ� atkal būtu iedarbinājis pasauli. Nu, pro�tams, sasaldētā Mollija nebūtu redzējusi, kā viņ� paņem Petulu. Izskatītos, it kā viņi izkūp dūmu mākonī.

Primo pa�ūpoja galvu un no kamīna malas paņēma porcelāna ziloni.

-����� Man tas nepatīk, viņ� noteica, it kā uzrunājot mazo skulptūriņu. Man tas nepavisam nepatīk. Teorē�tiski tā nevarētu notikt. Ja kāds hipnotizētājs hipnotizē pasauli tā, ka tā apstājas, citi hipnotizētāji, kuriem klāt ir kristāli, to jūt un spēj pretoties sasaldē�anai. Un kas bija tas BLĪK�ĶIS, ko dzirdēja Mollija?

-����� Varbūt, nopūtās Forests, apgūlies uz grīdas un aizlicis kājas aiz ausīm, varbūt dārznieks bija nostājies uz enerģētiskās līnijas vai tamlīdzīgi. Es domāju: �ajā zemē ir tie druīdu akmens loki un enerģētiskās līnijas ir neiedomājami spēcīgas� hmmm� Forests aizpeldēja domu tālēs.

Rokijs nepievērsa uzmanību Forestam, bet vērsās pie Mollijas, lai aplūkotu viņas kristālu.

-���� Tas ta�u ir īstais kristāls, vai ne?

-��� Jā, paskaties uz tā ledaino virsmu. Un es to nēsāju visu laiku. Neviens nevarētu man to nozagt pat miegā. Es pamostos. It īpa�i jau pēdējā laikā. Es vairs nevaru neko labi pagulēt. Mollija ierunājās klusāk. Rokij, te ir kā kapenēs, un Lusija klīst apkārt kā� kā mūmija. Mollija nespēja apvaldīt smaidu. Rokijs iesmējās. Galu galā Lusija tie�ām ir Mollijas māmiņa [2] .

Primo piegāja pie loga un nolūkojās uz tievu, gai�ma�tainu vīrieti, kur�, kājas mētādams, skraidelēja pa mau�riņu, lecot pāri kroketa vārtiem.

-��� Es labāk izie�u laukā un paglāb�u Lusiju, kamēr Kor�nēlijs nav sācis uz viņu blēt. Un, ja jau jūs par to domājat, Lusijai nav nekāda sakara ar Petulas pazu�anu. Es to zinu. Esmu ar viņu runājis. �ķiet, ka Lusija �eit atrodas tikai pa pusei, ta�u viņa nav neviena varā, nav hipnotizēta. Notiku��ais vienkār�i ir viņu sagrāvis un traumējis. Nabaga Lusija. Domāju, ka spē�u viņai palīdzēt tikt ārā no �ī no�ēlojamā stāvokļa. Primo vēroja �etrrāpus nometu�os Kornēliju, kas centās grauzt zāli. Brīnums, ka tas jērcilvēks tur ārā kādreiz ir bijis tik varens. Joprojām nespēju noticēt, ka viņ� reiz mani hipnotizējis, lai es kļūtu par Amerikas prezidentu un rīkotos viņa labā. Un tā arī notiktu, ja vien tu, Mollij, nebūtu mani izglābusi.

Primo uzsmaidīja savai meitai.

Primo un Mollija bija nolēmu�i izlikties, ka nav tēvs un meita. Galu galā ja tev, cilvēkam, nekad nav bijis tēva un nu tas pēk�ņi uzrodas, nevar ta�u lēkāt viņam apkārt, apkampt un priekā saukt: "Tēti!" Sākumā viņ� jāiepazīst. Tāpēc Mollija tēvu uzrunāja par Primo. Viņai tēvs patika. Viņ� bija pozitīvi noskaņots.

-���� Izie�u pastaigāties ar Lusiju, Primo teica, saber�zēdams rokas, cenzdamies izskatīties tā, it kā viss būtu kārtībā un viņ� būtu tam gatavs. Tiksimies vēlāk. Pār�runāsim visas �īs problēmas. Būs labi, neuztraucies! Primo pamāja un ar �maukstienu, ar kādu parasti mēdz uzmundrināt zirgus, izgāja no telpas.

-��� Tagad ieie�u Te un Tagad, noteica Forests, aizvēris acis un sācis meditēt.

Mollija un Rokijs pa aug�stāva gaiteni aizgāja līdz kāpņu telpai ar pulksteņiem. Griestu velvēs atbalsojās to tik�ķē�ana.

-��� Man nepatīk doma, ka kaut kur ir kāds, kur� var tā sajaukt mums galvu, Mollija teica, viņiem kāpjot lejup.

-����� Esi uzmanīga, Mollij! Rokijs brīdināja, savilcis lūpas. Nezaudē modrību!

Rokijs nekad nemēdza pārspīlēt. Tāpat viņu bija grūti satraukt. Tāpēc, dzirdot no viņa �ādu brīdinājumu, Mol�lija nodrebēja. Meitene satvēra zēna roku.

-���� Turēsimies kopā!

-Jā, bet tev mani �eit nedaudz jāuzgaida; man jāaiziet uz tualeti.

-���� Cik ilgi tu tur būsi?

-���� Nu, kādas trīs stundas?

-���� Ro-kij�

Tualetes durvis aizcirtās. Pa grīdu aizskrēja liels, melns zirneklis.

Mollija stāvēja vestibilā pie ieejas durvīm un lobīja no T krekla sakaltu�o ke�upu. �ī bija savāda vieta. Sienas no vienas vietas klāja medību trofejas. Uz Molliju nolūkojās to stiklainās acis. Un dzīvnieku galvām pa vidu pie sie�nām karājās daudzas senlaicīgas dārza �ķēres kārtējā vājprātīgā Kornēlija Ļogana kolekcija. �is vīrs, kas bija apsēsts ar kontroli citu cilvēku kontroli ar hipnozes palīdzību, ari visā savā īpa�umā bija izveidojis dzīv�nieku formā apgrieztus krūmus.

Gaidot Rokiju, Mollija apgāja apkārt halles galdam, pētot da�as vāzē ievietotas zaigojo�as pāva spalvas. No katras galda puses uz viņu dusmīgi noskatījās dzīvnieku grupas, it kā Mollija būtu vainojama to nāvē. Pēk�ņi Mol�lijai prātā ie�āvās �ausmino�a vīzija ar izbāztu Petulas galvu, kas, nāves krampjos saviebusies, nolūkojas lejup uz viņu. Meitene gandrīz paģība.

Mollija atcerējās vecu sievu runas, ka pāva spalvas mājā nesot nelaimi. Tāpēc viņa satvēra visas spalvas, izņēma no vāzes, devās pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā.

Iek�ā ieplūda auksta gaisa straume. Mollija izgāja rīta saulē un nokāpa lejup pa mājas kāpnēm.

Tālumā dūca zāles pļāvējs, cīnoties ar ziemas zāli. Sau�les zaķītis atmirdzēja vietā, kur Mollija pēdējo reizi bija redzējusi Petulu, bet tad, kad Mollija gāja pa grantēto apli garām krūmā izgrieztai lidojo�ai �agatai, kāds māko�nis pēk�ņi meta milzīgu ēnu pār visu Braiersvilas parku.

Mollija ar acs kaktiņu pamanīja nozibam kaut ko zilu. Meitene strauji pagriezās, ta�u nekas nebija redzams. Tas varēja būt kāds putns vai putna ēna. Vai arī suņu laupī�tājs ar turbānu. Mollija strauji apcirtās. Ja �is virs slapstītos kaut kur tuvumā, viņa pieķertu to pielavāmies. Mājas fasādes portāla baltās kolonnas stāvēja sardzē un logi atgādināja sargkareivjus, ta�u Mollija apzinājās, ka te, ārā, viņa ir tikpat neaizsargāta kā pirms tam Petula.

Kreisajā pusē atkal nozibēja zilgana ēna. �oreiz Mollija nepagriezās. Viņa nepakustoties centās saskatīt, kas tā ir. Ēna pakarājās gaisā, tad nozuda. Pēc pusminūtes tā atkal parādījās labajā pusē. Vai tas ir spoks? Poltergeists ir tāds spoks, kur� spēj pārvietot priek�metus. Vai kāds poltergeists bija pārvietojis Petulu? Mollija izlēma to noskaidrot. Kaut ari meitene bija neiedomājami pārbi�ju�ies, viņa ļāva ēnai nozibsnīt kreisajā, tad atkal labajā pusē. Mollija sastinga. Ēna atkal parādījās tagad jau tuvāk, tad atkal vēl tuvāk labajā pusē. Tā nemitīgi tuvo�jās. Pa labi� pa kreisi� pa labi� Te tā bija pa kreisi� pa labi� pa kreisi. Pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Meitenes skatiens �audījās no vienas puses uz otru. Mollija tik ļoti vēlējās noskaidrot patiesību, ka pat nemanīja, ka iekrīt. Iekrīt hipnozes lamatās.

Kad vīrs ar violeto turbānu beidzot stāvēja Mollijas priek�ā, viņa tikai nekustīgi lūkojās tā tum�ajās acīs. Mol�liju pat neizbrīnīja vīrie�a dīvainais ietērps ne indigo zilais halāts, ko gurnos apjoza plata zīda josta un kas līdzīgi kleitai nokarājās līdz ceļiem, ne apspīlētās baltās bikses zem tā, ne ari sarkanās kurpes ar izliektajiem, smailajiem galiem. Viņa vienkār�i uzsūca sevī vīrie�a tēlu tik rāmi, it kā aplūkotu attēlu grāmatā. Mollija redzēja garās ūsas, kas slējās abās pusēs aug�up no sausās, grumbainās sejas, vaigubārdu zem ausīm. Viņa ievēroja līkos, oran�os zobus un to, ka vīrs kaut ko ko�ļā. Mollija pamanīja zelta ķēdi ap vīrie�a kaklu, kurā karājās trīs kristāli caurspīdīgs, zaļ� un sarkans.

Tad Mollija izdzirdēja vīrie�a �ērksto�o balsi. Tu, Mūnas jaunkundz, tagad atrodies vieglā transā. Tu darīsi, kā es teik�u, un nāksi man līdzi. Mollija pilnībā atslāba, nometa zemē pāva spalvas un mierīga un klusa stāvēja hipnozes apstulbumā.

Tūlīt pēc tam padzīvoju�ais vīrs saņēma viņu aiz rokas, tālumā atskanēja BLĪK�ĶIS, un apkārtējā pasaule kļuva pilnīgi miglaina. Krāsas paskrēja garām, tad sāka vīties visapkārt. Pat krāsas zem kājām no smil�krāsas vērtās brūnas un dzeltenas, tad zaļas un mirdzo�i zilas. Tas bija kā ceļojums caur krāsainu kaleidoskopu, un, traucoties tam cauri, Mollijas ādu glāstīja dzestrs vēj�, un zāles pļāvēja dūkoņu nomainīja cita dūkoņa nemitīga skaņa, ta�u ar mainīgu skaļumu un īpa�ībām. Brī�iem tā atgā�dināja pērkona dārdus, bet jau nākamajā mirklī lietus �alkoņu un putnu dziesmas. Un tad pēk�ņi izplūdusī un miglainā pasaule atkal kļuva stingra. Zeme zem Mollijas kājām bija cieta un zaļa, bet debesis virs galvas ko�i zilas. Pasaule beidza virpuļot.

Mollijas prātam vajadzēja da�us brī�us, lai atkal kaut ko aptvertu. Lai ari meitene vēl atradās hipnozes varā, viņa saprata, ka apkārtējā pasaule ir mainījusies. Viņi neatradās nekur citur; Braiersvilas parks joprojām bija tepat visā savā di�enumā. Ta�u bija cits gadalaiks. Nebija vairs ziema kā pirms da�iem mirkļiem, bet vasara. Pa labi un pa kreisi pletās lielas puķu dobes, kurās ziedēja rozes. Nekur nebija redzami dzīvnieku formās izcirpti krūmi. Un vēl kas pie�braucamajā ceļā nestāvēja automa�īna, bet gan ekipā�a, kurā bija iejūgts dābolains zirgs un kurai blakus stāvēja senlaicīgā uniformā tērpts ku�ieris. Dārzā uz ceļiem ar kapli rokā bija nometies dārznieks vilnas kreklā un biksēs, ar brūnu ādas priek�autu. Zemē blakus viņam bija liela nezāļu kaudze un neapēsta cūkgaļas pīrāga atliekas.

-����� Nolādēts, atkal nepareizais laiks, nomurmināja Mollijas pavadonis ar sastingu�o seju, palūkojies nelielā sudraba ierīcē sev rokā. Ar visu hipnozi Mollija apjauta, ka �ī ierīce palīdz viņam ceļot laikā, jo, kā Mollija saprata, viņi tikko bija veiku�i tādu ceļojumu.

-��� Piedodiet, vai varu jums palīdzēt? jautāja dārznieks. Viņ� sarauktu pieri pietrausās kājās, sakārtodams cepuri.

Vīrs ar turbānu satvēra Molliju pie rokas un devās uz nelielu birztaliņu, no kurienes atskanēja smieklu �alts.

-��� Oi! iesaucās dārznieks, ta�u ūsainais vīrietis nepie�vērsa viņam uzmanību. Tur jūs nevarat iet. Tas ir pri�vātīpa�ums.

Mollijas ceļabiedrs pielika soli un vilka meiteni sev līdzi. Dārznieks nometa kapli un sāka skriet viņiem pakaļ.

Mollija atskārta, ka pie sevis pavisam mierīgi domā: "Mēs neaizbēgsim no �ī dārznieka ar garajām kājām." Bet tie�i tad, kad viņi bija tiku�i garām pirmajam kokam, vīrs ar turbānu ieskatījās savā sudraba rīkā. Viņ� pagrieza kādu ripu un pārslēdza kādu slēdzi. Tad sve�inieks uzlika savu kāju uz Mollijas kājas un cie�i satvēra zaļo kristālu, kas karājās viņam kaklā.

Pasaule mirklī pārvērtās krāsu jūklī. Kad pasaule at�kal kļuva stingra, Mollija aiz koka redzēja, ka dārznieks vairs nedzenas viņiem pakaļ. Viņ� atkal tupēja uz ceļiem, kaplējot nezāles. Ta�u tagad viņam blakus gulēja tikai da�as nezāles. Un vēl vairāk cūkgaļas pīrāgs bija neskarts, ievīstīts dzeltenā pergamenta papīrā. Mollijas pavadonis bija aiznesis viņus atpakaļ laikā.

-���� Ko o kā āāā? Mollija ar visiem spēkiem vēlē�jās pavaicāt, kāpēc vīrietis paņēmis viņu līdzi. Ta�u mēle atsacījās klausīt. Vīrietis nepievērsa viņai uzmanību.

Aiz kokiem pletās pļaviņa, un tajā uz izklātas segas pavērās ļoti savāda aina. Tur rotaļājās un smējās Viktori�jas laika drānās tērpti bērni. Divas meitenes rozā kleitās, kas atgādināja apak�svārkus, sēdēja pie porcelāna tējas servīzes, bet divi zēni pusgarās tvīda biksēs un vestēs ar nūjām dzenāja stīpu. Meiteņu leļļu ratiņos sēdēja lelle ar ri�ām rotātu aubi galvā. Un tad Mollija saprata, ka tā nemaz nav lelle. Glu�i kā ļauni izsmējīgā sapnī zem ratiņu pārsega elsdama tupēja frakā ieģērbta Petula ar nejēdzīgu cepuri galvā.

Tiklīdz Petula saoda Molliju, viņa centās izlēkt no leļļu ratiņiem, bet mazās meitenes pagriezās, lai redzētu, kas ir �ie traucējo�ie jaunpienācēji. Vienu mei�teni �ķita biedējam Mollijas un vīra ar turbānu apģērbs. Otra izskatījās uzjautrināta.

Kādas jums jocīgas drēbes! Vai nākat no karne�vāla?

Tagad jau skatījās arī abi zēni.

Mollija saprata, ka meitenēm dro�i vien dīvaini �ķiet viņas d�insi un T krekls ar dejojo�as peles attēlu. Tā kā cilvēks mēdz pilnībā pieņemt dīvainus notikumus sap�ņos, viņa jau bija bez ierunām pieņēmusi, ka atrodas citā, nevis savā laikā. Mollija elpoja deviņpadsmitā gadsimta gaisu.

Tā Mollijas daļa, kas parasti būtu metusies uz priek�u glābt Petulu, tagad bija stinga un hipnotizēta. Mollija tikai secināja, ka pie sevis prāto jā, Petula cen�as izlēkt no ratiņiem, bet pavecais vīrs dodas pie viņas. Viņ� no zemes pacēlis violetu kapsulu un iebāzis to kabatā. Tas violetais nieciņ� ir atvedis viņus �urp. Tas noteikti sūta signālus viņa sudrabotajam aparātam. Tad Mollija nodo�māja: "Meitenes ir mazas, bet kliedz ļoti skaļi. �ķiet, vīrie�tis nemaz nemana, ka zēns sit viņam ar nūju. Bet varbūt arī pamana viņ� ir nogāzis zēnu zemē un savalda to. Un tagad �is vīrs nes �urp Petulu un velk viņai nost ērmoto ietērpu un aubi."

�ajā brīdī bērni jau bija sāku�i tā trok�ņot, ka piesais�tīja dārznieka uzmanību. Kad dārznieks ieskrēja birztalā, vīrs ar turbānu nikni to uzlūkoja un, liekot lietā caurspī�dīgo kristālu, kas karājās viņam kaklā, izdarīja kaut ko Mollijai ļoti pazīstamu viņ� apturēja pasauli.

Pasaule mirklī apstājās. Nekļuva ledaini auksts, ta�u vēss gan, un Mollija sajuta dzīslās pulsējam pazīstamo auksto saplūsmes sajūtu, kas vienmēr pavadīja laika apstādinā�anu. Paķēris Petulu padusē un sagrābis Mol�lijas plecu, vīrietis ieplūdināja meitenē siltumu, lai viņa varētu pārvietoties pati saviem spēkiem.

Petulu vīrs atstāja sastingu�u, jo tā ar viņu bija vieglāk tikt galā. Tad viņ� aizveda Molliju no haotiskās ainas, atstājot aiz muguras kliedzienā apklusu�os cilvēkus, kas bija sastingu�i kā lielas ledus lelles cilvēku izskatā zēni ar paceltām nūjām, meitenes ar vaļējām, kliedzo�ām mutēm un asaru klātām sejām, dārznieks uz vienas kājas, skrienot pļavā.

Viņi piegāja pie ekipā�as ar nekustīgo zirgu un ku�ieri. Kad viņi bija nonāku�i tur, vīrs norādīja, lai Mollija rāpjas ratos, un tad pasniedza viņai sastingu�o Petulu. Pat savā transā Mollija vēsi apsvēra, ka tad, kad vīrietis atlai� viņas roku, viņai jākoncentrējas uz viņas pa�as laika apturē�anas kristālu un jāpretojas sastingu�ajai pasaulei, lai viņas ķermenis nesastingtu tāpat kā visiem citiem. lā Mollija arī darīja. Viņa pamanīja, ka tas atstāj iespaidu uz viņas nolaupītāju.

Iedabūjis Molliju ratos, vīrietis paņēma pātagu un atbrīvoja pasauli no sastinguma. Ar skaļu plīk�ķi viņ� lika atjēgties zirgam, un viņi traucās uz priek�u. Petula sāka riet. Kabrioleta riteņi izslīdēja pa granti, un golfa biksēs tērptais ku�ieris pārsteigts pacēla skatienu. Iekams viņ� spēja ko darīt, viņa ekipā�a jau bija prom.

Zirgs grudzinot aizrik�oja pa ceļu, atstādams aiz mu�guras vēl vienu saniknotu cilvēku.

Mollijas nolaupītājs pat neatskatījās. Smagi elsojot, viņ� notrausa sviedrus no krunkainās pieres un sāka skaļi purpināt. Jā, suns atstās uz viņu iespaidu� tas ir viens no tiem jocīgajiem ķīnie�u suņiem. Nu vienreiz bū�u visu izdarījis, kā nākas.

Mollija nesaprata, par ko vīrs runā, ta�u transā viņai tas ari bija vienalga.

Traucoties uz priek�u, Mollija apjauta, uz kurieni viņi dodas. Viņi atradās uz Braiersvilas ceļa. Protams, ka tas nebija pierastais asfaltētais ceļ�, bet gan grambains lauku zemesceļ�, kura vidū garā, zālainā joslā auga mar�grietiņas. Pēc pusjūdzes viņi sastapās ar vēr�a vilktiem ratiem. Kabrioletam nācās apstāties, kamēr vēr�a rati lēni nobrauca ceļmalā, lai ļautu sevi apdzīt. Mirkli valdīja klusums, ja neņem vērā augstu gaisā vīterojo�u cīruli. Un tad Mollija uz ceļa aiz muguras izdzirdēja zemi tricino�u pakavu klaudzoņu. Vīrs, pametis skatienu atpakaļ, ierau�dzīja strauji tuvojamies saniknoto dārznieku un ku�ieri. Nolamājies viņ� bīstami uzlēca ekipā�u velko�ajam zir�gam mugurā un piespieda to apdzīt vēr�a vilktos ratus. Nu jau vajātāji bija vairs tikai da�u jardu attālumā. Mol�lijas nolaupītājs kārtējo reizi sastindzināja pasauli.

Tā kā vīrie�a ķermenis bija saskarē ar zirga rumpi, dzīvnieks turpināja kustēties uz priek�u. Mollija bija sakoncentrējusi savu prātu, tāpēc arī viņa turpināja kustēties. Cie�i satvērusi Petulu, viņa atskatījās un vēsā mierā nolūkojās uz vajātājiem. Tie bija kā lieliskas jāt�nieku statujas zirgu mugurās. Kā nekustīgs mākonis bija sastingu�i pat zirgu pakavu uzjundītie putekļi.

Mollija vēroja paveco vīru lēkājam uz zirga, kur� vilka kabrioletu, un viņu pārsteidza tas, cik izveicīgs viņ� ir savā vecumā. Garām slīdēja sastingusi deviņpadsmitā gadsimta pasaule. Mollija vairs negribēja uzdot vīram jautājumus. Viņa tikai smaidīja, it kā mainīgā apkārtne būtu vienkār�i izrāde, kas domāta viņas izklaidei. Molli�jas smaids līdzinājās maigai ģitāras mūzikai.

Nekustīga, garā, brūnā kleitā tērpta sieviete bija vil�kusi ūdens spaini no akas. Viņi pabrauca garām skrandās tērptam zēnam, kur� gar dīķi bija dzinis zosu baru. Visi stāvēja sastingu�i kā skulptūras.

Kad viņi bija sasniegu�i Braiersvilas nomali, Mollija palūkojās aug�up uz pakalna virsotni, kur vajadzētu atrasties bāreņu namam, kurā viņa bija uzaugusi. Tā pati māja tikpat pelēka un bēdīga stāvēja tur, pakļauta visiem vējiem un nokri�ņiem. Mollija prātoja, vai tas ir bāreņu nams 1850., 1860. vai 1870. gadā kāds nu pa��laik bija gads.

Mollijas nolaupītājs dzina zirgu Braiersvilā. Viņi pa�brauca garām pilsētas domei ar tās piparnīcai līdzīgo jumtu. Viss joprojām bija sastindzis. Sievietes valkāja garas, polsterētas kleitas un lielas cepures. Vīrie�u galvas�segas bija cilindri, �okejcepures un mīkstas vilnas mices. Vīrs ar turbānu skubināja zirgu uz priek�u, nepievēr�ot uzmanību tā uztraukumam par nekustīgo pasauli. Kaut ko burk�ķot pie sevis, viņ� līklo�iem manevrēja kabrio�letu starp zirgu vilktu ratu un furgonu �ķēr�ļiem.

Kādā sānu ieliņā bija notikusi rosīga tirgo�anās. Tur bija kūku būdas, maizes galdi un būri ar dzīvām vistām, ko varēja nopirkt un nokaut turpat uz vietas. Miesnieks ar gaļīgu seju bija nolicis vistu uz kaujamā dēļa, otrā rokā pacēlis cirtienam gatavu gaļas nazi. Petulas jutīgais deguns saoda gaisā plīvojo�ās asiņu, notekūdeņu, alus, ceptas maizes, salmu, dzīvnieku un dūmu smar�as, un viņa centās saprast, kāpēc te viss o� tik savādi.

Beidzot viņi nonāca otrā pilsētas pusē, pa�valdības teritorijā. Mollijas nolaupītājs nokāpa no zirga un atkal ļāva pasaulei kustēties. Aizelsies no brauciena, izsmēlis spēkus no laika apturē�anas un nepacietīgs, viņ� norādīja, lai Mollija un Petula izkāpj no ekipā�as. Vīrs ar turbānu pastiepa roku. Tajā bija vēl viena violeta metāla kapsula, ko viņ� bija izvilcis no sava sudrabotā aparāta sāniem.

-���� Norij �o, vīrs pavēlēja, balsī skanot spēcīgam in�die�u akcentam. Mollija saminstinājās, centās nepakļau�ties, bet tad paklausīja. Metāla kapsula, slīdot lejup pa rīkli, izraisīja nepatīkamu sajūtu. Vīrs ieskatījās aparātā, kuram bija mirgojo�a ripa un klaviatūra. Viņ� piemiegtām acīm lūkojās uz sīkajiem taustiņiem un, izvilcis no tur�bāna adatu, sāka ievadīt skaitļus. Mollija vēroja. Beidzot vīrs nospieda sudraba pogu un saņēma Mollijas roku.

-��� Tu mani nogurdini! viņ� noņurdēja. Tad viņ� pacēla sudraboto mehānismu pie kakla un ar mazo pirkstiņu aptvēra sarkano kristālu, kas tur karājās.

Vīrie�a seja koncentrējoties saspringa un piesārta. At�skanēja jau pazīstamais attālais BLĪK�ĶIS, un pasaule ap Molliju un Petulu atkal sāka virpuļot, izplūst un mainī�ties.

Pūta silts vēj�. Mollija saprata, ka tagad viņi kustas laikā uz priek�u. Gar ausīm no�vīkstēja strauji mainī�gas skaņas, līdz no sudraba ierīces uzplaiksnīja spilgta gaisma. īgnais vīrs lika viņiem apstāties. Kad virpuļo�ana mitējās, Mollija ieraudzīja pazīstamu pasauli. Priek�ā bija mūsdienīgs sporta laukums. Divi zēni tum�zilos sporta tērpos spārdīja futbola bumbu, kas tik ļoti bija piesaistī�jusi viņu uzmanību, ka viņi pat nepamanīja uzrodamies trīs ceļotājus laikā.

-��� Haap! Mollija mēģināja kliegt, ta�u balss iesprūda rīklē.

Piktais vīrs pārvilka plaukstu pār savu sauso, krun�kaino seju un devās uz koka solu. Viņ� sadabūja vēl vienu violetu kapsulu, un Mollija saprata, ka viņ� to noslēpis jau agrāk, lai varētu atrast īsto vietu.

Tad vīrs uzsauca zēniem: Kādu laiku rāda jūsu ķēdes pulksteņi?

Viens zēns apstājās, uzlicis kāju uz bumbas. Vai jūs runājat ar mani?

-��� Jā, ar tevi, puika!

Zēns palūkojās uz savu draugu, it kā gribēdams teikt: "Nu, vecīt, �is tik ir īstais eksemplārs!"

-���� Desmit pāri trijiem, zēns atkliedza. �ajā brīdī Mol�lija viņu pazina. Viņ� bija no Braiersvilas skolas. Viņ� mācījās vienu klasi augstāk par Molliju un da�kārt spē�lēja futbolu ar Rokiju. Tomēr viņ� izskatījās jaunāks daudz jaunāks nekā tad, kad Mollija bija viņu pēdējo reizi redzējusi. Tātad viņi bija ieradu�ies laikā, pirms Mollija bija uzgājusi grāmatu par hipnotizē�anu, no kuras viņa bija apguvusi savu prasmi.

Ja Mollija nebūtu hipnotizēta, viņa varētu pārsteigumā smieties vai bailēs kunkstēt. Jo tagad viņa atradās laikā, kuru pati jau bija izdzīvojusi.

-����� Mmmm, Mollija ņurdēja, cen�oties izrunāt zēna vārdu. Viņa pār plecu palūkojās uz pauguraino īsāko ceļu pa laukiem un me�iem no Braiersvilas skolas uz Hārdvikas bāreņu namu.

Bāreņu nama bērni bie�i izmantoja ceļu pāri pakal�niem. Ja būtu skolas diena, tad viņi jau nāktu mājās, jo tēja tika pasniegta tie�i �etros. Un tie�ām, pakalna virsotnei tuvojās bērnu grupiņa. Nedaudz zemāk no me�a iznāca divi nelieli stāvi. Vienam bija melni mati, bet otram mugurā brūna vējjaka ar spirāli uz muguras. Viņi bija pārāk tālu, lai viņus varētu pazīt. Un tomēr, vērojot pirmo ejam pa priek�u un otru neveikli slājam aiz muguras, Mollija skaidri atcerējās Rokiju un sevi. Un vēl vairāk reiz viņai bija piederējusi vējjaka ar spirāles attēlu uz muguras.

Pat savā hipnozes stāvoklī Mollija lieti�ķi secināja: lai cik brīnumaini tas būtu, pastāvēja iespēja, ka persona, kas vilkās aizmugurē pa pakalna nogāzi, ir viņa pati pirms trim gadiem.

Tad Mollija izdzirdēja mehānisku rūkoņu, kas pieņē�mās skaļumā.

Sporta laukumā laidās lejā helikopters. Tā rotora spār�nu un dzinēju radītais spalgais troksnis bija apdullino�s.

Futbolisti ar rokām aizklāja ausis un vēroja lidaparātu piezemējamies. Rotoram joprojām grie�oties, Mollijas nolaupītājs veda meiteni iek�ā. Meitenes mati plīvoja ap galvu, viņai kāpjot aug�up pa metāla pakāpieniem. Petula pārbijusies savilkās kamolā Mollijas rokās un pa�slēpa purnu viņas padusē. Abas prātoja, kurp gan viņas tiek vestas.

Mollija atkal mēģināja runāt. Iepriek� izjustais hipno�tiskais miers bija pagaisis. Kuh tu maah vee? Nolaupītājs nepievērsa viņai uzmanību.

Kad spārei līdzīgais lidaparāts slīpi pacēlās gaisā, Mol�lija centās saskatīt bērnu sejas pakalna nogāzē, ta�u tas nebija iespējams. Tomēr pār bāreņu nama jumtu viņai izdevās iz�ķirt pie dārza galda sē�am bāreņu nama priek��nieci Aderstones jaunkundzi, kurai Edna, nama pavāre, pasniedza tēju. Aderstone bargi uzlūkoja helikopteru un aizklāja ausis, bet Edna pacēla dūri un kaut ko kliedza. Mollija varēja vien iztēloties lamuvārdus, kas gāzās pār Ednas lūpām.

Apak�ā pletās zaļi lauku ielāpi. Pēc divdesmit minū�tēm viņi nonāca lidostā. Helikopters nolaidās, un, it kā viss būtu iepriek� saskaņots, viņus sagaidīja balts golfs, pa skrejceļu aizgādāja līdz privātai lidma�īnai, un visi tika vesti iek�ā. Mollija ar satraukto Petulu padusē truli soļoja uz priek�u.

pēc deviņām stundām lidma�īna piezemējās. Tās durvis atvērās, un salonā ieplūda silts gaiss, kas smar�oja pēc ugunskuru dūmiem, zālēm un gar�vielām. Karsta saule cepināja plecus. Mollija piemiedza acis, lūko�joties apkārt.

Visa lidosta ar tās vadības torņiem un oran�ajiem vēja rādītājiem karstajā gaisā trīsēja. Uz skrejceļa gai�dīja mirdzo�a melna automa�īna ar karodziņu, uz kura bija attēlots pāvs.

Vah meee Indiaa? Mollija jautāja, ta�u viņas vārdi nerada dzirdīgas ausis.

Drīz viņi jau brauca, un pēc neilga laika Mollija pār�liecinājās, ka viņas minējums bijis pareizs.

Ceļi bija pieblīvēti. Kamieļi un zirgi vilka furgonus un ratus. Kravas ma�īnas spilgtās krāsās ar izrotātām kabī�nēm, uz kurām ar roku bija sagleznoti ziedi un ziloņi, nelīdzinājās nevienai citai kravas ma�īnai, ko Mollijai bija nācies redzēt iepriek�. Katrai aizmugurē bija uzraksts "Lietojiet skaņu signālu". Viņu ma�īnas �oferis to, pro�tams, darīja. Viņ� nemitīgi spaidīja auto tauri. Un citi braucēji darīja tāpat. Kamieļi un bifeļi, kas vilka savas kravas, virzījās gar ceļa malu, kur garām tark�ķēja moto�cikli, bet pati trok�ņainākā un ātrākā satiksme notika pa galveno joslu. Sīciņi autorik�u taksometri, dzeltenmelni kā lielas lapsenes, dūca garām. Sievietes krāsainos sari brauca uz mopēdiem vai sēdēja uz motociklu pakaļējiem sēdekļiem.

Valdīja neiedomājama kņada. Viņi pabrauca gar mil�zīgu sporta laukumu, kur simtiem bērnu spēlēja kriketu, tad gar klajumu, kur dzīvoja �igāni. Virs to pa�darinā�tajām būdām uz kāda reklāmas dēļa tika piedāvāti zīda kāzu sari. Drīz viņi jau bija pilsētā.

Kuu tu maa vee? Mollija izdabūja jautājumu, ta�u viņas sagūstītājs nekustīgi pa logu lūkojās uz putek�ļaino ceļu un ēkām tā malās. Mollija jutās nosvīdusi un pārkarsusi.

Petula elsa. Ar lielām pūlēm Mollija paņēma mine�rālūdens pudeli no kabatas ma�īnas priek�ējā sēdekļa aizmugurē. Viņa salika plaukstas kopā un iedeva Petulai padzerties.

Mollija ievēroja, ka ceļi kļūst platāki un ēkas lielākas. Viņi brauca pa garu avēniju ar glītām vēstniecības ēkām abās pusēs. No tām bezvējā ļengani nokarājās karogi.

Mollija domāja par to, cik ļengana �ķiet pati un kāda ir sajūta, kad tevi hipnotizē. Viņa bija piekususi. Ceļo�ana laikā bija nogurdino�a.

"Esmu viena pati Indijā kopā ar Petulu un �o pilnīgi nepazīstamo cilvēku," Mollija domāja. "Kāpēc?"

Mollija aizvēra acis. Viņa centās piespiest sevi nepaļauties hipnozei, ta�u tas nebija iespējams. Viņas prāts vienkār�i nevarēja salauzt bruņas, kas to apņēma. Mollija atcerējās murgus, kuros redzēja, kā �ķērso ielu, kā tuvo�jas liels autobuss, bet viņa nespēj pakustēties. Kājas ir piekaltas pie zemes, un viss ķermenis paralizēts. Tagad meitene juta, ka ir paralizēts viņas prāts.

Kad Mollija atkal atvēra acis, viņi bija apstāju�ies pie kaut kā apskates vietai līdzīga. Tas bija milzīgs, sarkans cietoksnis ar vietām sabruku�iem mūriem, ar tūristiem paredzētiem veikaliņiem ārpusē un taksometru stāvvietu pie vārtiem.

-���� Arā! rupji pavēlēja virs ar turbānu. Mollija atvēra automa�īnas durvis. Petula apo�ņāja gaisu, un vīrs pacēla viņu rokās. Viņ� atkal izvilka savu laika ceļo�anas ierīci un sāka ar to darboties. Apmierināts, ka tā ieprogram�mēta pareizi, viņ� saspieda Mollijas roku.

"Nu jau atkal," Mollija nodomāja. "Kurp viņ� mani ved �oreiz?"

Iespiedis Petulu labajā padusē, vīrs ar turbānu satvēra zaļo kristālu. Koncentrējoties izspiedās vēnas uz viņa kakla. Atskanēja BLĪK�ĶIS, un pasaule iezaigojās da�ā�dās krāsās. Traucoties atpakaļ laikā, troksnis bija gandrīz apdullino�s. Viņiem garām no�alca vēss vēj�, plivinot Mollijas matu galus un raustot vīrie�a ūsas. Sudrabotā kārbiņa uzzibsnīja. Viņi apstājās.

Viņiem blakus stāvēja izkrāsots svētku zilonis. Vīrs norūcās un nikni piesita kāju. Viņ� nospieda kādu pogu uz savas sudrabotās laika ierīces un satvēra sarkano akmeni. Pēc vēl viena BLĪK�ĶA un karsta, krāsaina vēja brāzmas viņi devās laikā uz priek�u. �oreiz, kad viņi apstājās, straumēm gāza lietus.

-����� Aaaahhhhh! ierēcās vīrs, tagad jau me�onīgās dusmās un izmircis līdz ādai. Kāpēc man nekad nesa�nāk? �ie laika vēji priek�laicīgi iedzīs mani kapā! Viņ� sagrāba zaļo kristālu.

Mollija aptvēra, ka virs acīmredzot grib nokļūt pie vārtiem konkrētā dienā un precīzā laikā un ka tas viņam nākas ārkārtīgi grūti. Kad viņi mētājās turp un atpakaļ pa laiku, likās, ka viņ� mēģina ievadīt laika ceļojumu kuģi kādā īpa�i sare�ģītā kosmosa ostā. Mollijai tas nelikās uzjautrino�i. Viņu tas arī nebiedēja. Viņa vispār neko daudz nejuta, ta�u ziņkāre joprojām darbojās.

Luuudz sak man kuu mee iet, Mollija mēģināja vēlreiz.

Sudrabotā kārbiņa iezibsnījās. Viņi apstājās. Bija rīts. Atkal cepināja ne�ēlīgi karsta saule.

Mollijas nolaupītāja sejā atplauka atvieglojuma pilns skatiens. Tagad pie sarkanā cietok�ņa vārtiem auga des�mit palmas un pie tā vārtiem tūristu veikaliņu vietā stāvēja divi draudīga izskata sargi ar zobeniem. Molli�jas pavadonis norādīja, ka viņai jāpagaida. Notraucis no pleciem lietusūdeni, viņ� piegāja pie liela saulessarga un no akmens cietās zemes pacēla vēl vienu no savām dīvainajām violetajām kapsulām. Pasniedzis kādam kal�potājam slapjo Petulu, vīrs da�us mirkļus kārtoja savu apģērbu. Viņam atnesa ūdens bļodu un dvieli, lai viņ� varētu nomazgāt un noslaucīt seju. Kalpotājs pasniedza nelielu podiņu ar kaut ko un spoguli, kurā vīrs ļoti rūpīgi pārbaudīja savu izskatu. Viņ� ieberzēja nedaudz ziedes sausajā ādā uz vaiga, iesaukdamies: Sliktāk, kļūst arvien sliktāk! Tā jau es sapū�u, pirms atkal kļū�u jauns!

Tad kalpotājs atnesa Mollijas pavadonim paplāti ar maziem, zaļiem vīstoklī�iem. Vīrietis nospļāvās zemē, atstājot tur oran�u siekalu spļaudekli, tad iebāza mutē vienu no vīstoklī�iem. Ak! Pan! Vismaz kaut kas labs �ajā pasaulē! viņ� noburk�ķēja. Tad vīrs ko�ļādams aiz�gāja pēc Petulas, atgriezās un parāva Molliju aiz rokas, lai tā viņam sekotu.

Kad viņi gāja garām, sargi ar vaigubārdu zemu pakla�nījās. Viņiem izejot pa augstajām vārtu arkām, citi kal�potāji paklanījās vēl zemāk. Mollija saprata, ka viņas pavadonis ir diezgan svarīga persona.

"Tomēr," Mollija nodomāja, "viņ� nav pietiekami svarīgs, lai justos pilnīgi labi �ajā skaistajā pilī." Jo, kad viņi devās uz priek�u pa vēsajiem marmora gaiteņiem, Molliju pārsteidza doma, ka viņas pavadonis sāk arvien vairāk nervozēt.

Kad viņi kāpa aug�up pa da�iem gai�i zaļiem pakā�pieniem uz milzīgām dzintarā un zeltā rotātām durvīm, Mollija pamanīja, ka vīrie�a rokas trīc. Viņ� nervozi satrū�kās uz aug�ējā pakāpiena, it kā cen�oties kaut ko izlemt, tad iespieda Petulu Mollijai rokās. Petula, kas nojauta saspringto situāciju, palīda zem Mollijas platā T krekla un kā slēpjoties piespiedās viņai.

Baltā livrejā tērpts sulainis ar turbānu galvā paklanī�jās, salicis plaukstas lūg�anas pozā. Tad viņ� klusi atvēra durvis.

Ūsainais vīrs trīcot ieveda Molliju iek�ā.

Viņi atradās garā, zeltītā telpā, kuras griestos bija ievietots tūksto�iem sudraba stieņu. Zeltītās sienas klāja ziloņu atveidi no krāsaina stikla, bet uz grīdām bija biezi, krā�ņi paklāji un milzīgi samta spilveni. Gaisā biezēja vīraka aromāts. Mollijas skatiens gar zemiem ar moza�īku klātiem galdiņiem aizslīdēja līdz telpas galam. Tur atradās sarkana gulta ar violetu atzveltni, un uz tās bija atlaidies vīrs mirdzo�i sarkanā halātā.

Kādu mirkli Mollijai likās, ka viņu āzē hipnozei pakļau�tās sprie�anas spējas, jo zvilnī atgūlies vīrietis izskatījās milzīgs. Likās, ka viņ� ir palielināts. Viņa tum�ā, bruņu�rupucim līdzīgā galva un varenais ķermenis �ķita divreiz lielāks nekā aiz viņa stāvo�ajam kalpotājam, kas apvēdināja to ar platu pāva spalvu vēdekli. Vai varbūt kalpotājs bija punduris?

Milzis noklik�ķināja garos pirkstus, un skaņa atbal�sojās visā telpā. Mollijas pavadonis steig�us metās uz priek�u, raujot Molliju sev līdzi. Jo vairāk viņi tuvojās, jo lielāks izskatījās vīrs zvilni. Mollija nekad nebija redzē�jusi ne tik milzīgu, ne arī rāpulim tik līdzīgu cilvēku. Viņa sejas āda bija sausa un zvīņaina kā bruņurupucim. Milzīgais, sausais deguns bija raupj� kā pumeks. Ja Mol�lija nebūtu hipnotizēta, viņā izraisītu �ausmas briesmoņa acu skatiens. Kad viņi bija pienāku�i desmit soļu attā�lumā, milzis pie labās acs pielika apaļu stiklu. Un tad viņ� apdullino�i ierēcās.

TU STULBENI, viņ� dārdināja, TU IDIOT, ZAKIJA! TĀ IR MEPAREIZĀ NOLLIJA. TU ESI ATVEDIS MEPAREIZO NOLLIJU NŪNU!

Pārbiedētā Petula saritinājās kamolā zem Mollijas T krekla un centās izlikties, ka viņas tur nemaz nav. Mollijas laika ceļojuma pavadonis uzlūkoja viņu ar ska�tienu, kas sākumā pauda �oku, bet pēc tam pilnīgu rie�bumu.

-���� Ak, pāva sūdi! Esmu kļūdījies� atkal, viņ� sodī�jās. Vīrs bailēs pārgrieza acis tā, ka bija redzami tikai to baltumi. Viņ� trīcot pievērsās savam pavēlniekam.

-���� Nepareizā Mollija, sahib, bet tā nevar būt. Mahara�d�a, es devos tie�i uz īsto laiku un paņēmu viņu. Viņa bija Braiersvilas parkā.

-����� Braiersvilas parkā? BRAIERSVILAS PARKĀ? TU STUUUULBENI! milzīgais vīrs nodārdināja dziļā, asinis stindzino�ā balsī. Viņ� pagrāba pāva spalvu vēdekli no apvēdinātāja sev blakus un meta to viņu virzienā tā, ka Mollijas pavadonim nācās pieliekties. Zakija, vai tu die�ām tomā, ka viņa jebkādā veidā varētu atrasties Braiersvilas parkā, pirms atrada hipnozes grāmatu? Es gribēju Molliju Mūnu no laika pirms tam es gribēju Molliju Mūnu no tā laika, kad viņa vēl dzīvoja bāreņu namā, tu neaptēstais cietpauri! Kornēlijs Ļogans savu dzīves�vietu turēja sielākajā llepenībā. Viņ� nemū�am nebūtu ļāvis Mollijai ierasties Braiersvilas parkā pirms tam, kad viņa atrada hipnozes grāmatu.

-���� Varbūt Kornēlijs gribēja viņu apmacīt, pirms viņa atrada grāmatu, Jūsu Augst�

-����� Tev nav man jāatbild. Tāds STUUUULBENIS! No �ausmīgajiem rēcieniem, kas nāca no mil�a lūpām, kad viņ� pieslējās, sacēlās vēj�, kas lika plīvot Mollijas matiem. Mollijas acis viņu nekrāpa vīrs tie�ām bija pārdabiski milzīgs, ta�u nu viņa aptvēra, ka kaut kas nav kārtībā ar viņas dzirdi.

-���� Protams, �ī ir mepareizā Nollija Nūna. Vai tad tu esi akls? �ai ap kaklu ir stikrāls. Vīrs ar lielu pirkstu norā�dīja uz Mollijas kaklu. Viņa jau prot apturēt pasauli, tu necienīgais kamieļa mēsls. Vienīgi hipnotizētāji spēj aptu�rēt pasauli. Kādēļ gan vēl lai viņa nēsātu STIKRALU?

"Stikrāls?" Mollija domāja. "Ak jā, viņ� domā manu laika apturē�anas kristālu." Mil�a balss nikni dārdēja, atsitoties pret zelta istabas sienām.

-����� Tu man esi atvedis Molliju Mūnu no pārāk tālas nākotnes, tu nekam nederīgais tarakān. Es jau tev teicu. Es tev to izskaidroju trīs reizes. Milzis paspēra �etrus soļus uz priek�u, ar katru soli kļūdams lielāks. Viņ� pie�lieca savu kokam līdzīgo stāvu un tā, it kā viņa padotais būtu kāds skolaspuika, sagrāba viņu aiz auss un pamatīgi sakratīja viņa galvu. Vai arī tev tas pa vienu ausi iek�ā, bet pa otru ārā?

-���� Es dddommmāju� Es domāju, ka �ī bija īīīīī� vīrs galvas kratī�anas dēļ tik tikko spēja izrunāt vār�dus.

-����� Tu domāji. Tas gan ir labs joks, noteica milzis, riebumā nometot zemē savu nabaga kalpu. Kā jau vienmēr, dan miss jāvara pa�am. Tad viņ� no visas sirds izmeta: Tam jānotiek, lūk, kā, tu idiot! Man jāiz�ņem Mollija Mūna no tā laika, pirms viņa bija atradusi hipnozes grāmatu. Pirms viņa to atrada. Pasrati? Un tad, kad es viņu nogalinā�u, viņa vairs nespēs kļūt par hipnotizētāju un savārīt visas tās ziepes, ko ir savārī�jusi, ja? Viņa vairs nevarēs rauctēt maniem plāniem un neļaut Primo Sellam kļūt par Amerikas prezidentu, kā viņa izdarīja� un nevarēs neļaut Kornēlijam valdīt pār visu pasauli manā vietā. Un kāpēc? Tāpēc, ka viņa jau būs mirusi, iekams iemācīsies kādu hipnotizēt. Milzis atkal satvēra Mollijas pavadoņa galvu savās masīvajās ķetnās un sāka to spiest.

VAI TU PO ATJĒDZ? viņ� auroja.

Mollija atklāja, ka viņas galvā �audās da�as domas un lūdz pievērst tām uzmanību, kaut arī tās vēl ir miglai�nas, jo viņa joprojām atrodas hipnozes varā. Pirmā bija tāda: liekas, ka �is pagātnes gigants reiz ir kontrolējis Kornēliju Ļoganu. �is laikā ceļojo�ais milzis acīmredzot bija ceļojis uz priek�u no �ī laika un hipnotizējis Kor�nēliju, lai īstenotu savu galveno plānu. Kornēliju, kuru Mollija bija hipnotizējusi, lai viņ� kļūtu par blējo�u jēru! Tas bija gandrīz neiedomājami. �is varenais vīrs pavisam noteikti gribēja iegūt varu Mollijas laikā. Mollija nesa�prata, kāpēc.

Mollijas prāts lēni malkoja �o domu, it kā tā būtu tase apdullino�as tējas. Mollija aptvēra, ka ir neviļus stāju�sies ceļā �ī vīra plāniem. Viņa bija izņēmusi Kornēliju no spēles. Un tāpēc glu�i loģiski �is milzenis gribēja notvert Molliju, pirms viņa bija atradusi hipnozes grāmatu, lai būtu iespējams viņu nogalināt, iekams viņa varētu sagā�dāt nepatik�anas.

Tas bija pilnīgi saprātīgi. Mollija pārcilāja �o domu un mirk�ķināja acis, apsverot situāciju. Un galu galā, kā viņa secināja, ar viņas dzirdi viss bija kārtībā. Zvīņainais milzis (kur�, �ķiet, cieta no tās pa�as ādas slimības kā trīco�ais pavadonis ar turbānu) runāja kaut kā nepareizi.

Viņ� mainīja skaņas sainīja mkaņas vārdos. Viņ� runāja mulsino�i.

Milzis atlaida Mollijas pavadoni, kas tagad nostājās blakus meitenei, taustīdams kaklu tur, kur tas bija maz�liet iekrak�ķējies. Viņa ko�ļātā pan sarkanā sula pilēja no zoda. Viņ� noslaucīja to ar kabatlakatiņu.

-����� Un tu arī darbojies pārāk ilgi, milzis apsūdzēja. �ķiet, ka esi pārāk nervozs ceļojumiem pivdesmit diektajā gadsimtā, tu no�ēlojamais vārguli.

-Jūsu Augstība� maharad�a� Domāju, ka būs labāk, ja vispār gādā�u par viņas iera�anos. Es vēl neesmu īsti dro�s, vadot �īs divdesmit piektā gadsimta superātro staru lidma�īnas. Esiet dro�s, es trenē�os pastāvīgi un uzlabo�u savas iemaņas, bet es negribēju pazaudēt Mūnas jaunkundzi pie staru ma�īnu ostas. Vīrs atieza sarkanīgos zobus li�ķīgā smaidā.

Maharad�a nemaz neklausījās. Tagad viņ� pētīja Mol�liju. Milzīgās, asinīm pieplūdu�ās acis �audījās, kad mil�zenis ievēroja meitenes necilo izskatu, nelielo augumu un tuvu novietotās acis.

-���� Kas gan būtu domājis, ka kāds mik tazs� Un ska�ties! Laika vēji jau atstāj uz viņu savu iespaidu. Zakija, atbrīvo viņu no transa.

-���� Vai esat� pārliecināts, Jūsu Augstība?

-���� Dari, kā es saku, stulbeni!

Mollijas nolaupītājs Zakija paklausīgi nostājās viņas priek�ā. Viņ� pielika meitenei pie pieres savus sausos, mezglainos pirkstus un uzsita knipi.

-Tu esi brīva. Hipnozes bruņas bija salauztas. Miglas plīvuri, kas klāja Mollijas emocijas, krita, un viņa pēk�ņi jutās pilnīgi īsta. Tagad viņa saprata, kā jūtas zem viņas T krekla noslēpusies Petula; Mollijas kvēlākā vēlē�anās bija, kaut arī viņa varētu kaut kur noslēpties.

Tagad Mollija pilnībā apjauta situācijas nopietnību. Viņa bija notverta �ausmino�ās lamatās. Iestrēgusi citā zemē un citā laikā. Pat tad, ja viņai izdotos izbēgt no milzīgā maharad�as un viņa palīga, viņa joprojām būtu sagūstīta laikā, kas nav viņas, jo Mollijai nebija pil�nīgi nekādas nojausmas, kā ceļot laikā. Viņa jutās tik�pat neaizsargāta kā tārps pāva knābī, tikpat bezcerīgi kā ieslodzītais, kur� gaida nāvessoda izpildi. Meitenes plaukstas kļuva miklas, kad viņu pārņēma bailes. Mollija nekad iepriek� vēl nebija jutusies tik bezpalīdzīga, un viņai bija nepiecie�ama milzīga savaldī�anās, lai neizplūstu asarās.

Tomēr Mollijai bija sava pieredze ar ne�ēlīgiem, bezsirdīgiem cilvēkiem, un no mil�a aukstās, nekustīgās sejas viņa noprata, ka nepalīdzēs nekāda lūg�anās. Mol�lija pietiekami labi pazina sadismu, lai saprastu, ka tad, ja viņa tagad sāktu raudāt, viņas mocītājs pilnībā izbau�dītu izrādi un tad zaudētu par viņu interesi. No tā, kā milzis lūkojās lejup, ar interesi ieskatoties viņas acīs, Mollija bija pārliecināta, ka vienīgā iespēja izdzīvot ir būt tik vēsai un noslēpumainai, cik vien iespējams. Viņa nepievērsa uzmanību pēc ķiplokiem dvakojo�ajai elpai un degunrad�a ādai. Mollija nepievērsa uzmanību pati savām bailēm. Viņa sakrustoja rokas pār Petulu, kas slē�pās zem maisveidīgā krekla, un viņai izdevās apkopot domas un veikt zināmus aprēķinus.

Pirmais bija tāds, ka gan �is vīrs, gan viņa palīgs acīm�redzot ir ļoti prasmīgi hipnotizētāji, līdzīgi Mollijai.

Otrais viņi abi prot apturēt pasauli. Viņi abi spēj apturēt laiku tāpat kā Mollija.

Mollija pieļāva, ka �ie abi varētu būt labāki hipnotizē�tāji nekā viņa pati (galu galā viņi abi ceļoja laikā), tāpēc meitene izlēma neizmantot kristālu, lai apturētu laiku.

Tomēr viņa bija pārliecināta: ciktāl runa ir par ceļo�anu laikā, viens no viņiem tur nav īpa�i prasmīgs. Mollija pēk�ņi aptvēra: ja jau pats labākais palīgs, kādu varēja atrast �is bagātais un ietekmīgais milzis, ir Zakija, kas tagad ir ierāvies stūrī, tad labu ceļotāju laikā nemaz nevar būt daudz.

Mollija skatījās tie�i uz priek�u un nepievērsa uzma�nību maharad�am, kad tā smagais, koka mietam līdzīgais pirksts uzsita viņai pa pieri. Meitene jutās ļoti vientuļa un no tiesas izbijusies, ta�u apzinājās, ka nedrīkst tāda izskatīties. Lai aizsargātos, viņa tēloja augstprātīgu lep�numu, it kā būtu dziļi aizskarta par to, ka ir tik rupji atrauta atpakaļ laikā.

Mollija atcerējās kādu pompozu tēlu vecā filmā, ko viņa neskaitāmas reizes video versijā bija skatījusies bāreņu namā. Filmā attēloto ģenerāli bija saņēmis gūstā preti�nieks, ta�u viņ� nevis iepleta acis un tēloja pakļāvību, bet gan skaļi protestēja. Mollija apzinājās, ka var censties līdzināties viņam, un tas nozīmē, ka jāspēlē pamatīgs teātris. Mollija nebija neko daudz pārliecināta par savām aktrises dotībām, ta�u atcerējās galvenās frāzes, jo viņa un Rokijs tik bie�i bija tās teiku�i viens otram. Dzīslās plūsto�ais adrenalīns deva Mollijai drosmi, un viņa pati bija pārsteigta, kad no viņas lūpām pēk�ņi atskanēja da�as no ģenerāļa cēlajām frāzēm.

�o manas brīvības ierobe�o�anu es uzskatu par aug�stākajā mērā nepiemērotu un pazemojo�u. Īstenībā tā ir patiesi nevietā! Mollija izgrūda.

Viņa notrīsēja, kad beidzamais vārds "nevietā" atstāja viņas lūpas, jo apzinājās, ka �āda izturē�anās ir īstākā spēle.

Mollijas milzīgais sagūstītājs piemiedza acis un nikni uzlūkoja meiteni. Mollija grieza zobus.

-���� Vai tie�ām? milzis lēni pārjautāja.

-���� Jā. Mollija pārcilāja prāta krājumus, lai atcerē�tos un iztēlotos ģenerāli filmā, un atkārtoja: Jā. Lai man tik zemiski pielavītos jūsu subordinētā persona� Mollija nebija īsti pārliecināta, vai zina, ko nozīmē "subordinēts", tomēr turpināja: Man vajadzētu pieņemt godīgu izaicinājumu uz hipnotisku divkauju. �oreiz tas notika neiedomājami rupji. Un tad vēl mani pa laiku vada kāds tik� tik bezpieredzējis un bezspējīgs. Ieklausoties pa�as vārdos, Mollija atcerējās, ka viņai būtu bijis jāsaka "nepieredzējis un nespējīgs". Viņa neatlaidās. Tā nav tāda apie�anās, kādu es, pasaules klases hipnotizētāja, cerētu sagaidīt nojums, ari pasaules klases hipnotizētāja. Ja es būtu jūsu vietā, es jau nu gan būtu sameklējusi gudrāku pavadoni. Es būtu izrādījusi lielāku cieņu.

Mollija gandrīz nespēja noticēt, ka �ie teikumi nāk no viņas mutes. Viņa vai nu izraks ar tiem sev kapu, vai arī izspruks no nepatik�anām Mollijai pa�ai nebija ne mazākās nojausmas, kur� variants izrādīsies pareizais. Ta�u, apzinoties, ka loma jāspēlē līdz beigām, viņa tagad savāca ļoti precīzu hipnotisko enerģiju un ielūkojās mil�zim acīs. Tajās jau kvēloja hipnotisks mirdzums. Viņa milzīgās, izvalbītās acis tum�ajos dobumos iedvesa �aus�mas. Baltumi ap brūnajām zīlītēm bija dzīslaini un asinīm pieplūdu�i. Mollija nekad nebija redzējusi ne tik lielas, ne tik atbaido�as acis, tomēr viņas zaļās acis tika ar tām galā. Meitene nenolaida skatienu no vīrie�a redzokļiem un sajuta to spēku. Viņa lūkojās tie�i acīs apbru�ātajam vīram ar valzirga ādu un bruņurupu�a seju.

Izjūtot baudījumu no cīņas ar Mollijas mēroga acīm, milzis izgar�oja nepierasto izaicinājuma izjūtu. Tagad viņ� saprata, kā �is kaulainais skuķis ar kartupelim līdzīgo degunu bija varējis izjaukt viņa smalki organizētos plānus. Tādas spējas kā �ai meitenei nepiemita nevienam citam hipnotizētājam, ar ko viņam bija nācies sastapties. Un maharad�a arī juta, ka meitene ir pieredzējusi. Ikreiz, kad viņ� atslābinājās, lai novērstu Mollijas uzmanību un hipnotiski izsistu viņu no sliedēm, meitene paredzēja vīrie�a gājienu un atvairīja viņa skatienu. Viņa bija laba, ļoti laba, it īpa�i ņemot vērā viņas vecumu. Ta�u viņa neko nezināja par laika ceļo�anas likumiem, tāpēc viņ� par to bija vairāk nekā galvas tiesu pārāks. Maharad�a tāpat apbrīnoja arī meitenes talantu un drosmi. Bija gan�drīz vai prieks ar viņu tikties. "Kaut arī meitene ir pārāk lecīga," viņ� nodomāja, "varbūt ar viņu būs interesanti." Varbūt viņam vajadzētu tai ierādīt īsto vietu. Varbūt viņ� tā arī darīs. Valdnieks nolaida skatienu.

Hmmm, viņ� domīgi nomurdēja. Tad tu sevi uzskati par ceļojo�u princesi. Maharad�a sasita savas milzīgās plaukstas. Varbūt princese tēlēsies vēju.

Pēk�ņi atsprāga durvis telpas galā un iesteidzās astoņi turbānos tērpti kalpotāji ar paplātēm. Uz tām bija sudraba tējkannas, krūkas, porcelāna �ķīvji, tasītes un glāzes, un, kamēr Mollija kopā ar milzi �ķērsoja telpu, tika uzklāts zems valrieksta koka galdiņ�. Pretī Molli�jas krēslam bija apgleznota siena, uz kuras medību ainā ļoti precīzās detaļās bija attēlots milzīgais maharad�a uz ziloņa ar ieroci rokās no�aujam tīģeri. Glezna bija skaista, lai gan Mollijai nepatika tās tēma. Zaļie koki fonā rādīja daļu no cietok�ņa apkārtnes.

-���� Ir patīkama pārmaiņa, milzis atzina, sniedzoties pēc pārmēru lielas smalkmaizītes, ko viņam piedāvāja izbadējies kalps, satikt kādu, kur� netrīc manā priek�ā kā nopērts suns. Viņ� uzmeta pavir�u skatienu Zakijam. Es atvainojos par �o apdauzīto radījumu, kur� atveda tevi �urp. Patiesībā viņ� ir neaizskaramais.

-���� Neaizskaramais? Mollija pārjautāja cerībā, ka na�matēvs nav pamanījis, kā trīc viņas roka, ņemot smalk�maizīti.

-��� Jā. Viņ� piedzimis zemākajā kastā, zemākajā hindu sabiedrības slānī. Vairums hindu ticības indie�u neuzska�tītu, ka viņ� būtu īpa�i labāks par noteku �urku. Ta�u es nepiederu hindu ticībai, tāpēc vienkār�i pieņemu viņu tādu, kāds viņ� ir, un uzlūkoju viņu kā to ro�ēlojamo nadījumu, kas viņ� ir. Pateicoties man, viņ� ir brīvs. Es viņu ATBRĪVOJU. Milzis nedaudz pacēla balsi, piepildot gaisu ar draudlgumu. Mollija saprata, ka tagad, kaut ari milzis uzlūko viņu, tas īstenībā uzrunā Zakiju. Es viņu ATBRĪVOJU, bet SKATIES, kā viņ� man par to atlīdzina. NEPILDA MANUS RĪKOJUMUS! �ie vārdi izskanēja tik skaļi un nikni, ka porcelāns uz galda drebēja. Un tad pēk�ņi mil�a dusmas uzliesmoja nevaldāmi un neprātīgi.

TU TA�U NEESI NEKAM DERĪGS! UN TĀDS TU VIEN�MĒR ESI BIJIS, MAZAIS ZAKIJA. PIESARGIES, PIESARGIES! ES LIK�U TEVI SAGRAIZĪT GABALIŅOS AR ASIEM NA�IEM. IZBARO�U TEVI VĀPIEM. Milzeņa balss pieklusa līdz draudīgai ņurdē�anai. Vai varbūt es tevi vienkār�i hip�notizē�u. Tas ta�u tev nepatiktu, vai ne? Tik ilgi esmu no tā atturējies. Tev ta�u negribētos būt HIPNOTIZĒTAM!

Molliju satrieca mil�a straujā garastāvokļa maiņa, bet vēl vairāk viņa teiktais. Zakija noliecās, nometās ceļos un noliecās vēl zemāk, viņa rokas izpletās uz grīdas. Tad mil�a dusmas rimās tikpat strauji, kā bija sāku�ās. Es esmu gana gudrs, viņ� paziņoja, un lielajā sejā parā�dījās baiss, greizs smīns. Redzi, esmu to �o paveicis nākotnē. To �o, ko nevar paveikt �ajos laikos.

Mollija centās izlikties, ka mil�a izskats viņu ne mazā�kajā mērā nesatrauc. Ko tad? viņa apvaicājās, kā smalka dāma noko�ot niecīgu gabaliņu no smalkmaizītes un noliekot to atpakaļ �ķīvī, ko kalps bija novietojis uz viņas ceļiem pārklātās salvetes. Iek�ķīgi viņa trīcēja. Mei�tene cerēja, ka aizvainotās princeses tēlojums dos viņai kādas izredzes pret nelīdzsvaroto namatēvu. Molliju bie�dēja tā svārstīgais noskaņojums, jo tas viņai atgādināja vājprātīgo, ko viņa un Rokijs reiz bija redzēju�i Braiersvi�las ielās. Tas bija izbēdzis no vietējās psihiatriskās slimnī�cas. Sākumā viņ� bija sēdējis un dziedājis balo�iem, tad pēk�ņi pietrūcies kājās un sācis sist tos ar nūju. Milzim piemita tikpat neparedzams garastāvoklis. Mollijai bija jābūt ārkārtīgi piesardzīgai, ja negribēja kļūt par pāvu barību. Petula pakustējās, jo viņai sāka lcļūt karsti. Mollija saspieda mopseni, lai tā sē� mierīgi.

Maharad�a ar apzeltīto pirksta nagu uzsita pa milzī�gajiem sarkanajiem un zaļajiem kristāliem, kas karājās ap viņa kaklu.

-Vajadzēs izrakt vēl da�us �ādus stikrālus. Laika ceļo��anas kristālus. Tie nāk no dziļas pazemes, zūdzēm jiļi mez mezes virsmas. Man tos vajag. Maharad�a ielika mutē lielu kūkas gabalu.

-���� Kāpēc? pavaicāja Mollija, cen�oties pēc iespējas mierīgāk malkot dzērienu. Viņa norīstījās. Tas bija ūdens ar laima sulu un sāli.

-��� Tāpēc, ka� kamēr milzis skaidroja, no viņa mutes lidoja kūkas drumstalas, tad, kad es ar vienu pa�u kristālu bū�u aizceļojis līdz laika sākumam un ja man līdzi būs lieli daudzumi stikrālu, es varē�u aizlidot uz "Burbuli". "Burbulī" atmirdz brīnumaina gaisma, un, ja cilvēks tajā izpeldas, viņ� kļūst mū�am jauns! Milzis pārvilka sejai abas plaukstas, it kā iztēlojoties �o gaismu, un piebilda: Ne jau vienmēr esmu izskatījies �āds.

Mollija norija smalkmaizītes kumosu un pirmo reizi iedomājās, vai viņa nesapņo. Brīnumaina gaisma, kas atjauno cilvēku, kas atmirdz kādā vietā, kuru sauc "Bur�bulis", un kas atrodas laika sākumā? Kur gan dzirdēts, ka sauļo�anās padarītu kādu jaunāku? Milzis bija trakāks, nekā Mollija bija iedomājusies. Kādu bridi viņa prātoja, vai tad, ja viņa atvērtu slimnīcu, kur izmantotu hipnozi cilvēku ārstē�anai, un ja �is milzis būtu tās pacients, vai tad viņa kopā ar Rokiju varētu izdomāt, kā viņu izārstēt. Acumirklīgā atskārsmes uzplaiksnījumā Mollija vēlējās, kaut Rokijs būtu kopā ar viņu. Meitene spēja vien iedo�māties, ko viņ� tagad sacītu, un vārdi pa�i plūda pār viņas lūpām.

-���� Man likās, ka laika sākums ir pilns liesmu un sprā�dzienu. Vai tad jūs nesadegtu dzīvs, ja tur nokļūtu?

-������ Nē. Divdesmit devītajā gadsimtā atklās, ka laika sākums ir kā siets, ko piepilda balta gaisma no "Burbuļa". Ja kāds spētu ielidot �ajā gaismā, viņ� iegūtu dzīvības spēku un mū�īgu jaunību. Ielidot "Burbulī" ir sare�ģīti to var panākt tikai tad, ja ir pietiekami liels laika ceļo��anas kristālu daudzums.

-����� Ak tā� nūjā. Mollija sarauca uzacis. Un jūs sakāt, ka kristāli jāiegūst manā laikā� divdesmit pirmajā gadsimtā�

-��� Jā, tāpēc, ka deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmi�tajos gados tas nav iespējams. Tikai pivdesmit dirmajā gadsimtā būs iespējama tehnoloģija, ar ko ierakties ze�mes garozā tik dziļi, lai izdabūtu no tās stikrālus. Tas būs ļoti, ļoti dārgi. Tas būs iespējams tikai ar daudzu valstu resursiem. Tie�i tāpēc man vajadzīgs, lai Kornēlijs Ļogans divdesmit pirmajā gadsimtā pilnībā tonkrolētu visu pasauli. Viņ� hipnotizēs visus pasaules vadoņus. Te milzenis veltīja Mollijai drūmu skatienu, it kā atkal gatavotos iziet no rāmjiem, tomēr viņ� tā nedarīja. Tu nostājies man ceļā, ta�u es neatteik�os no saviem plā�niem, viņ� no�ņāca. Un tad, kad Kornēlijs atkal būs manā tonkrolē, vara un daudzu, daudzu pasaules valstu bagātības būs manās rokās. Tad varēs sākt rakt un es dabū�u kaud�u kaudzes stikrālu. Bruņojies ar neskaitā�mām tonnām stikrālu, es varē�u nokļūt laika sākumā un iegūt mū�īgo jaunību. Redzi, tas ir vienkār�i. Un tas jau būtu paveikts tagad, ja vien nebūtu radusies problēma tu, Mollijas Mūnas jaunkundz, biji tas vīruss, kas izmuka no laboratorijas. Milzis nepacietīgi ie�ņācās. Man jāsaka, ka esmu izsists no sliedēm. Man vajadzēja dau�dzus gadus, lai izdomātu, kā izrakt stikrālus. Tad man radās ģeniāls plāns, kā izmantot tava laika hipnotizētā�jus, lai viņi padarītu melno darbu manā vietā. Es devos uz nākotni, uz tavu laiku, uz laiku, kad tu tikko biji dzi�musi, un hipnotizēju Kornēliju. Es uzsāku visa lielā plāna īsteno�anu. Primo Sella un Lusijas Ļoganas bērns tika ievietots bāreņu patversmē. �is bērns, protams, biji tu. Primo Sells un tava māte tika iz�ķirti. Tika vārīts viss, lai plāns varbotos. Bija nepiecie�ami lieli pūliņi, lai Kor�nēlijs beigu beigās valdītu pār pasauli, pārstāvot manas intereses. Tas nija ļoti bogurdino�s darbs. Ceļo�ana laikā vienmēr bogurdina. Ta�u es zināju, ka gala iznākums būs pūliņu vērts. Milzis ugunīgām acīm uzlūkoja Molliju.

-���� Es aizceļoju laikā uz jauno Indiju un piezvanīju uz Nalto Bamu Amerikā, cerot, ka varē�u parunāt ar Primo Sellu un Kornēliju, cerot, ka dzirdē�u par stikrālu pilnām istabām. Ta�u par prezidentu bija kļuvis kāds cits. Mani plāni bija cietu�i sakāvi.

Mollija atkal centās izskatīties nesatricināma. Viņa pieņēma vienaldzīgu, stīvu sejas izteiksmi un iemalkoja dzeltenīgo dzērienu. Mollija bija tik pārbijusies, ka dzē�riena saturā eso�ais cukurs uz mēles radīja strāvas trie�cienam līdzīgu efektu.

-���� Pēc pla�āka izmeklē�anas darba, milzis turpināja, es secināju, ka vainīga esi tu. Hmmm. Es vismuļķīgā�kajā veidā pakļāvos savam nogurumam un nosūtīju to stulbo Jakizu, lai viņ� tevi pārtvertu. Un viņ� tevi pār�tvēra nepareizajā laikā. Saproti? Viņam vajadzēja doties laikā un pārtvert desmit gadus veco Molliju Mūnu, kura vēl nebija apguvusi hipnozes mākslu. Lai es varētu viņu nogalināt. Tad visi mani plāni izdotos jo Mollija Mūna vairs nebūtu dzīva un nespētu tos izjaukt. Vai tu saproti?

Mollija, joprojām spēlējot savu lomu, sarauca degunu un paraustīja plecus. Protams, saprotu. Ceļo�ana laikā jau nav nekāda kosmoloģija.

Un tad notika kas neparedzēts.

Petulu, kura līdz �im neredzama bija slēpusies zem Mollijas krekla, pārņēma nemiers. Viņai bija karsti. Petula sāka locīties un izbāza purnu. Un tagad milzis viņu bei�dzot ieraudzīja.

-��� KAS TAD TAS? milzenis nodārdināja. Viņ� paliecās, un viņa celtņa strēlei līdzīgā roka iz�āvās uz priek�u un izrāva Petulu no viņas slēptuves. KĀ �IS DZĪVNIEKS IZKĻUVA CAUR TĪKLU, JAKIZA? TU TA�U �O GAĻAS GABALU GRIBĒJI PAR SAVU MĪLULI, VAI NE, STULBENI?

Karājoties, turēta aiz pakaļkājām, Petula iesmilkstējās, tad sāka skaļi gaudot. Mil�a rokās viņa vairāk izskatījās pēc jūrascūciņas, nevis pēc suņa. Mollijai uzreiz gribējās skaļi spiegt, ta�u viņai pēdējā brīdī izdevās savaldīties un pārveidot savu emociju izpausmi.

-���� Kā TU IEDRO�INIES! viņa saniknota iekliedzās, ar skaļu klaudzienu noliekot glāzi uz galda. Liec viņu nost! Ja tu slikti izturēsies pret �o suni, es tev noteikti nepalīdzē�u.

Tas lika maharad�am pacelt skatienu. Viņ� nolika Petulu ar kājām uz zemes un iesmējās.

-��� Malīdzēt pan� ha, ha, ha� Malidzēt pan? HA, HA, HA. Man jāsaka, HA, nekad nebūtu domājis, ka tu man sagādāsi tādu jautrību! Milzis smējās. Viņa zobi bija �ausmīgi. Viscaur oran�i. Zini ko, mīļumiņ, kāpēc gan mēs venarētu uzpēlēt kādu pēli?

-���� Spēli?

Jā. Likme būs �is suns. Un notiks tā: es tev ierādī�u laika ceļo�anas pamatus. Un tad tu aiziesi atpakaļ laikā un paņemsi kaut ko, ko es vēlos. Ja tev izdosies paķert �o lietu, tad suns� nu, es pieņemu, ka tas ir suns, jo tas ir tik kroplīgs kurā galā tam pakaļa? -, tad suns paliks dzīvs. Ja tev tas neizdosies, suns mirs. Mopsis karijā [3] varētu būt jaunākā delikatese!

�

Mollija sekoja milzīgajam maharad�am garām stūrī sakņupu�ajam Zakijam un izgāja pa augstajām zelta durvīm. Viņi kāpa aug�up pa �aurām kāpnēm.

�īs kāpnes būvētas pirms drīssimt drīstesmit ga�diem, maharad�a �ēlojās, iespie�ot savu lielo rumpi �aurajā kāpņu telpā. Visu laiku domāju, ka vajadzētu atgriezties 1638. gadā, lai nohipnotizētu tālaika mogolu arhitektu tā, ka viņ� iztaisītu kāpņu telpu platāku, ta�u man nekādi tam neatliek laika.

Viņi izgāja pla�ā, atklātā pagalmā, ap kuru pletās sar�kanas smil�akmens sienas ar arkveida logiem bez stik�liem. Sienu stūros slējās smaili smil�akmens un balta marmora torņi, un karoga mastā augstu zilajās debesīs plīvoja karogs ar pāva attēlu. Bija svelmaini karsta diena, ta�u �ajā augstumā pūta veldzējo�s vēj�. Ārā Mollija redzēja seno vecpilsētu ar tās ziedu pilnajiem dārziem un brūnajiem, krūmu pārklātajiem pakalniem aiz tās. Rietumos bija vēl viena sarkana akmens celtne ar minaretiem un kupoliem, kas atgādināja sīpolus. Tālumā varēja saskatīt torņus un baltas, gurķveida būves, kā ari mazā�kas, būdiņām līdzīgas ēkas. Starp visām �īm būvēm auga palmas, stiepās bruģētas joslas un saules izdedzināti ceļi, pa kuriem staigāja cilvēki un dzīvnieki. No pilsētas �urp plūda skaņas sasaucās tirgotāji, kuri pārdeva savu preci, kliedza dzinēji, kuri vadīja savus zirgus, bifeļus, kamieļus vai ziloņus. Visu �o fonu papildināja dūkoņa bi�u pūznī, kas bija pieķēries kādam aug�stāva logam, un arī ūdens �ļakstoņa, tam piepildot baseinu kāda pagalma vidū. Mollija ievēroja virkni indie�u kalpu, kuri klusējot pasniedza cits citam spaiņus, lai rindas galā eso�ais vīrs varētu izliet ūdeni kādā augstā caurumā, no kura tas pa izbūvētu kanālu ieplūda pagalma vidū eso�ajā baseinā. Kalpu darbs nebija no vieglajiem.

-����� Tad nu tā, noteica maharad�a, nobraukot savu zvīņaino ādu un noliekot Petulu uz akmens paaugstinā�juma. Te nu ir tava iespēja paglābt savu suni, lai tas nekļūtu par karijā pagatavotu mopsi. �orīt, pirms gāju vannā, �ajā gapalmā ienāca kāds vāps un tika novākts. Es gribu, lai tu atgriezies atpakaļ laikā un atnes man to vāpu. Milzis uzsita ar pirkstiem knipi un kaut ko pateica kalpam, kur� pamāja un aizsteidzās prom.

-����� Ta�u es nezinu, kā rīkoties ar pāviem, Mollija iebilda. Kā lai es to noķeru? Vai tas knābj?

-��� Ha! Cik miesklīgi! Ir nu gan ko uztraukties par to, kā ietīklot vāpu! Es jau nu gan biju domājis, ka tevi vairāk uztrauks caika leļo�ana. HA! Milzenis uzjautrināts uzsita pa saviem sarkana zīda halātā tērptajiem sāniem.

Mollija apveltīja viņu ar niknu skatienu, jo apzinājās, ka tas nebūt nav smieklīgi. No �aurās kāpņu telpas uz jumta pagalmu izlīda Zakija.

-���� Jakiza, paņem to suni un aptin kirvi ap viņa vaklu.

Zakija bailīgi pielavījās un paņēma Petulu.

-����� Starp citu, Jakiza, nedomā, ka neesmu pamanījis tavu prasmes trūkumu. Es saprotu, ka �is smirdo�ais dzīvnieks �eit atrodas tikai tevis dēļ. Vienīgais, kāpēc es tevi nesodu, ir tas, ka tu negribot man esi sagādājis sava veida izklaidi.

Zakija zemu paklanījās un apveltīja Molliju ar naidīgu iesāņu skatienu.

Milzenis sasita plaukstas, un atgriezās kalps, kur� tikko bija aizsteidzies prom. Viņa rokās bija melns samta spil�vens, uz kura bija izklāti sarkani un zaļi kristāli. Rubīni vai smaragdi Mollija nezināja, kas tie ir.

-���� Ar zaļajiem var ceļot atpakaļ. Ar sarkanajiem var iet uz priek�u. Vizēlies.

Mollija uzmeta kristāliem a�u skatienu, it kā izvēloties �okolādes konfekti. Katram krāsainajam kristālam pie�mita cits krāsas tonis, un katram bija kāda vaina. Kāda sīka rēta, it kā tas kādreiz būtu pārgriezts. Neviens no tiem nebija ideāls. Mollija izvēlējās divus spo�ākos kristā�lus. Paņemot tos rokās, Mollija sajuta, ka no tiem gandrīz nemanāmi strāvo enerģija. Mollija centās to neizrādīt.

-���� Un ko nu?

-���� Ha! Tik pārliecināta! Pagaidi. HA!

Mollijai jau bija apnikusi mil�a pārākuma pilnā iztu�rē�anās. Lūdzu, parādi man, kā tas jādara, jo kā gan lai citādi es dabūju atpakaļ tavu lielo vistu?

Milzis sarauca pieri. Savilcis lūpas smīnā, viņ� iesāka:

-��� Tas nav grūti, ta�u tam vajag zināmas iemaņas. Lai tev būtu vismaz sportiska interese atgūt tavu suni. Darī�u visu, lai tev izskaidrotu, kā notiek ceļojumi laikā. Ta�u tikai vienreiz. Zini, neesmu tas pacietīgākais tips, tāpēc klausies. Koncentrējies uz zaļo vai sarkano stikrālu atkarībā no tā, kurā cirzienā cēlies veļot. Tad noved savu prātu pa pusei transā tāpat, kā apturot pasauli. Nekustīgi ielūkojies tagadnes pasaulē un sagaidi auksto saplūsmes sajūtu, kāda rodas, apturot pasauli. Kad tā iestājas, neapturi pasauli, bet gan koncentrē savu prātu uz laika ceļo�anas stikrālu, līdz tavas domas pieņem stikrāla krāsu. Tiklīdz pasaule sāks izplūst un ap tevi sāks pūst laika ceļojuma vēj�, tu zināsi, ka kusties. Sev aiz muguras tu izdzirdēsi blīk�ķi. Visiem, kas atrodas telpā ap tevi un redzēs tevi izzūdam, �is blīk�ķis liksies ļoti skaļ�, protams, ja vien tev nebūs klusinātāja. Blīk�ķis ir skaņa, ko rada tava ķermeņa pēk�ņā izzu�ana, jo gai�sam jāaizpilda telpa, kur tu tikko atradies; no �ejienes ari rodas blīk�ķis. Tīra fizika. �is ir pats kienvār�ākais. Drūtākais ir apstāties īstajā laikā. Tam vajadzīgas sajūtas un iemaņas. Vai esi gatava?

-���� Tad tu man nepateiksi, kā es varu zināt, kad esmu nonākusi īstajā laikā un kad man jāapstājas? Mollija satraukta jautāja. Vai tu man neiedosi tādu verķi, kāds ir Zakijam?

-��� Tas ta�u domāts pilnīgiem idiotiem, atteica maha�rad�a.

Mollija palūkojās uz Petulu, kurai ap kaklu tagad bija ar rokām darināta siksna. Mopsene satraukta sēdēja zemē blakus Zakijam un kalpam, kur� turēja spilvenu ar kristāliem.

-��� Pēc mirkļa tiksimies, Mollija teica Petulai, cenzda�mās rast pārliecību pa�as spēkiem. Sevī viņa bija tikpat nepārliecināta par sevi kā mazs putnēns, kas izgrūsts no ligzdas.

Mollija labajā rokā cie�i satvēra zaļo kristālu. Viņas skatiens bija vērsts zemē. Meitene izvirzīja prāta priek��plānā hipnotisko fokusu glu�i tāpat kā tad, kad lika lai�kam apstāties. Viņai cauri izstaroja aukstā saplūsmes sajūta, un tad viņai apkārt sastinga viss, izņemot Zakiju un maharad�u.

-����� NEPAREIZI! nodārdināja milzis. Mollija neņēma viņu vērā un mēģināja vēlreiz. �oreiz, tiklīdz meitenes dzīslās parādījās aukstā saplūsmes sajūta, viņa pilnībā koncentrējās uz zaļo kristālu, domās pilnībā iegrimstot zaļajā krāsā, un tad, it kā precīzi sekojot kartei, sākas viņas ceļojums laikā. Atskanēja slāpēts BLĪK�ĶIS, meiteni apņēma vēsa vēja pūsma, un pasaule izplūda krāsu jūklī. Skaņas dunēja, mainījās un zvanīja viņai ausīs.

Un tad sarkanajā halātā tērptais milzis pēk�ņi atradās Mollijai blakus, kaitināja viņu, ceļodams laikā tie�i tādā ātrumā kā viņa, un milzenim apkārt zaigoja mainīgās pasaules krāsas.

-���� Kur tu skrien, Mollij? viņ� izsmējīgi vaicāja. Tev ta�u nav ne mazākās nojausmas, ko? Vai tad tu nespēj tonkrolēt savu ceļojumu? Lielais vīrs izzuda no Mollijas skata. Viss notika tik ātri, ka Mollija tie�ām jutās pilnībā zaudējusi kontroli, kā jājot nevaldāma zirga mugurā. Prātā viņa centās pievilkt iedomātos gro�us vēsajam vējam ap viņu, lai to apturētu, un tas palīdzēja. Mollija apstājās. Bija auksti. Mollijai nebija ne jausmas, cik tālu atpakaļ laikā viņa aizceļojusi.

Sieviete oran�ā sari ar slotu rokā norādīja uz Molliju un iespiedzās. Meitene saprata, ka �ķiet, it kā viņa būtu parādījusies no zila gaisa. Viņa palūkojās pa logu un redzēja, ka lielās celtnes ārpusē vispār nav. Laikam viņa laikā bija aizceļojusi par tālu.

Mollija mirklī sagrāba sarkano kristālu, lai ceļotu laikā uz priek�u, un centās domāt sarkani. Acumirklī spiedzo�ā sieviete palika aiz muguras, un Mollija ceļoja siltā laika vējā. Viņa atkal apstājās. �oreiz pār cietok�ņa pagalmu lija mēness gaisma. Meitenes priek�ā sēdēja kāds ļoti gara auguma indie�u zēns un lasīja grāmatu.

-��� Siedod man veci. Ir pārāk tum�s, lai lasītu, zēns pār telpu bez jumta uzsauca jaunam vergam, kur� tupēja ēnā.

Vergs ieraudzīja Molliju, un viņam atkārās �oklis.

-���� Sahib, sahib! viņ� iesaucās, norādot uz Molliju. Skolnieks aizcirta grāmatu un dusmīgi uzlūkoja vergu.

Mollija satvēra sarkano kristālu un devās prom. Viņa bija uzjautrināta. Mollija saprata, ka tikko redzējusi maharad�u un Zakiju bērnībā. Viņa bija tos pazinusi.

Tagad Molliju pārņēma jauns panikas vilnis. Ja viņai neizdosies �is ceļojums, viņa iestrēgs laika plūsmā un Petula paliks mil�a varā. Mollija atcerējās kādu citu reizi, kad viņu bija pārņēmusi panika. Viņa bija pārgriezusi pirkstu uz salātu mērces pudeles malas, un asinis bija pār�ļāku�ās pār salātiem un gurķiem. Rokijs bija viņai licis elpot ļoti dziļi un lēni, lai mazinātu sāpes un atbrī�votos no uztraukuma. Mollija vēlējās, kaut Rokijs tagad būtu pie viņas, un viņas acīs sakāpa asaras. Tad viņa dziļi ieelpoja un izpūta elpu ļoti, ļoti lēni, dūcot, kamēr gaiss plūda caur nāsīm, un viņu pārņēma miers.

Virs Mollijas galvas debesīs pamī�us plaiksnīja diena un nakts, diena un nakts. Kādu mirkli visapkārt gāza lietus. Citā sekundes daļiņā cepināja saule. Meitenei vis�apkārt bija pamatelementi vēj�, uguns, ūdens, ta�u Mollija savā laika kapsulā palika no tiem norobe�ota.

Mollija centās atcerēties, cik ilgs laiks viņai bija vaja�dzīgs, lai aizceļotu atpakaļ laikā no Petulas 1870. gadā līdz spiedzo�ās sievietes laikam. Ja viņa vienkār�i dotos uz priek�u par tādu pa�u laika posmu, viņa atgrieztos cietok�ņa pagalmā pie Petulas. Mollija apstājās. Nelai�mīgā kārtā tagad viņa bija nonākusi laikā, kad cietok�ņa pagalmā pulcējās milzums ļau�u. Bija slapj�. Trīs cilvēki ieraudzīja viņu un satraukti rādīja ar pirkstu. Ta�u Mollija nepievērsa viņiem nekādu uzmanību. Pie loga arkas viņa ieraudzīja karājamies nelielu savvaļas bi�u pūzni un nu zināja, ka ir tuvu mērķim. Meitene atkal satvēra sarkano kristālu un �oreiz lūkojās debesīs, lai sekotu laika plūs�mai. Virs viņas galvas zibsnīja zili un melni lāsumi. Vai pagājusi sekunde? Cik ilgs laiks vajadzīgs me�a bitēm, lai izveidotu pūzni? Mollija apstājās. Pūznis bija īstajā lie�lumā. Ta�u apkārtne nebija pareiza. �oreiz Mollija aizvēra acis. Viņai atlika vienīgi paļauties uz instinktiem. Mollija dziļi gremdējās savās izjūtās un centās apjaust, kad telpa sāks likties pāviska. Meitene uz mirkli pavirzījās uz priek�u un atkal atvēra acis. Iekliedzās sabiedēts putns. Tas bija pāvs, bet vai tas bija īstais pāvs? Mollija palūkojās baseinā un ieraudzīja, ka tā virsmu klāj sārtas ro�u ziedlapas. Uz krēsla bija noliktas zīda drēbes. Milzīgas drēbes. Mollija nesaprata, kā viņai tas izdevies, ta�u viņa bija nonākusi īstajā laikā. Laikā, kad maharad�a mazgājās.

Petula gulēja, nolikusi galvu uz priek�ķepām, un centās netrīcēt. Viņa bija ļoti pārbijusies, jo sajuta, ka milzīgā auguma vīram, kas soļoja �urpu turpu pa pagalmu, vispār nepatīk dzīvnieki. Viņ� mazliet oda pēc rozēm, bet tāpat ari pēc ķiplokiem un nelāgas omas. Sliktās omas smaka bija biedējo�a. No tās dvesa svilsto�i mati un uzkarsēts piķis. �ī smaka sūcās laukā pa visām mil�a ķermeņa porām. Petula aizklāja nāsis ar ķepām un centās to neievērot.

Viņa domāja par to, kā Mollija bija izzudusi gaisā.

Braiersvilā vīrs ar turbānu bija izzudis tie�i tāpat kā pēc tam, kad bija atstājis Molliju kopā ar tiem, kas bija ieliku�i viņu ratiņos. Ikreiz, kad viņa kopā ar Molliju un viņu nolaupītāju bija ceļoju�i pa krāsainajiem, vējaina�jiem tuneļiem, Petula domāja, ka arī viņi ir izzudu�i. Vai Mollija tagad atrodas vēja tunelī?

Uz grīdas blakus Petulai nokrita kaltētas gaļas gabals, un ādas kurpe pastūma to Petulas mutes virzienā.

Ēd, Zakija no�ņācās.

Petula blenza grīdā. Viņa nespēja ieēst ne kumosa. Viņa pārāk uztraucās par Molliju un to, ko milzis varētu darīt nākamajā bridi. Petulas pakaļķepa joprojām sāpēja, jo viņa aiz tās tik rupji bija turēta gaisā. Petula vēroja, kā Zakija pēta bi�u pūzni, kas karājās pie loga. Viņa vēlējās, kaut bites izlidotu un sadzeltu viņu.

Nu Mollijai bija atlicis tikai noķert pāvu. Kā bija tei�cis milzenis? Ietīklot pāvu. Mollija ielika kristālus kabatā. Putns, nervozi trīsot, tupēja koka zarā, un tā zaļā, krā��ņām spalvām rotātā aste nokarājās tam aiz muguras. Mollija tam tuvojās, draudzīgi klukstot, jo zināja, ka tas patīk papagaiļiem. Nonākusi da�u pēdu attālumā no putna, Mollija lēca un mēģināja sagrābt tā rumpi. Ta�u putns neļāvās piemuļķoties. Tas ieķērcās un izrāvās no meitenes rokām, ar mēsliem notriepto astes galu pār�braucot viņai pār seju. Meitenes degunu piepildīja pre�tīga, putekļaina, netīra putna izkārnījumu smaka. Mollija noklepojās. Viņai bija vajadzīgs tīkls. Tad viņa saprata, ka ir daudz vieglāks veids, kā tikt galā ar �o uzdevumu. Viņai vajadzēja vienīgi apturēt pasauli.

Pāvs bija nostājies uz nelielas kolonnas pagalma stūrī un plānoja nākamo soli. Tā niecīgajām smadzenītēm nenācās viegli vienlaikus noturēt līdzsvaru uz kolonnas un izlemt, ko iesākt ar Molliju. Mollija no krēsla paķēra lielas apak�bikses un ar savu caurspīdīgo kristālu aptu�rēja pasauli. Viss pilnīgi sastinga. Beidza skanēt visi zvani pilsētā ārpus cietok�ņa sienām, apklusa trok�ņainās govis un grudzino�ie kamieļi. Pāvs sastinga kā skaisti izkrāsota skulptūra uz postamenta. Mollija piegāja tam klāt un uzbāza apak�bik�u staru putnam galvā. Tad viņa cie�i aptina pārējo audumu ap pāva spārniem un kājām, lai tas nevarētu plivināties un skrāpēties. Putns bija noķerts. Uz mirkli Mollija atslāba. Viņa paberzēja vaigu. Tas likās ļoti sauss. Mollija pa vēso, sastingu�o pasauli piegāja pie baseina, pasmēla plaukstās ūdeni un apslacīja seju.

Tie�i tad Mollija sajuta, ka ļoti grib �urāt. Viņa lūkojās apkārt, meklējot vietu, kur aiziet. Mollijas skatiens atkal krita uz mil�a baseinu. Tā būs viņas milzīgā tualete. Vai tad viņai �ēl, ka pirms mil�a peldes tur netiks nomainīts ūdens.

Pēc tam Mollija jutās daudz labāk. Ejot atpakaļ pie pāva, viņai ie�āvās prātā, ka ar �iem akmeņiem viņa tagad varētu aizbēgt no maharad�as. Mollija apsvēra, ka varētu pat laikā aizceļot uz Braiersvilu un likt kādam citam dārz�niekam nogāzt Zakiju zemē vēl pirms tam, kad viņ� nolau�pīja Petulu. Tas būtu grūti, ta�u to varētu izdarīt, vai ne? Ta�u problēmu jau neradīja Zakija. To radīja maharad�a. Ja Zakija pazustu ja viņ� neparādītos cietoksnī kopā ar hipnotizēto Molliju -.saniknotais milzis pats ierastos pēc Mollijas. Viņ� varētu aizlidot uz Braiersvilu laikā, kad Mollijai vēl bija astoņi gadi, un nogalināt viņu turpat uz vietas. Mollijai nepavisam nepatika tas stāvoklis, kādā viņa atradās, ta�u viņa vismaz nedaudz izprata situāciju un spēle, kurā viņa tēloja kaprīzu augstākās sabiedrības dāmu, vainagojās ar panākumiem. Mollija nolēma samie�rināties ar �o nepatīkamo stāvokli un paņēma pāvu. Mei�tene atbrīvoja pasauli no sastinguma, un putns, stīvs no bailēm, gulēja viņas rokās.

�oreiz Mollija nesatvēra sarkano kristālu. Viņai bija jātur smagais putns. Ta�u meitene par to domāja, un, tā kā kristāls atradās viņai kabatā, tas iedarbojās. Nenācās viegli koncentrēties pietiekami lielā mērā, lai paņemtu līdzi arī pāvu, ta�u beidzot Mollija secināja, ka viņi abi pārvietojas laikā.

Meitene zināja, ka jāceļo tikai mazs gabaliņ�. Viņa atvēra acis. Pagalms vēl bija tuk�s. Vēl mazliet. Milzis sēdēja baseinā, un kalpi izgāza lielus silta ūdens ķip�jus pār viņa zvīņainajiem pleciem. "Viņa ādas stāvoklis nudien ir briesmīgs," Mollija nodomāja. Pāvs spirinājās. Vēl gabaliņu. Viņi bija klāt. Milzenis bija apģērbies, Zakija stāvēja blakus kalpam ar kristālu spilvenu, bet pārbiju�sies Petula, kamolā sarāvusies, gulēja zemē.

-����� Vai esmu laikā? Mollija apvaicājās, ieliekot pār�biedēto pāvu Zakijas rokās. Putns sāka kliegt un knābāt vīra krūtis.

Zakija pavērtu muti nometa pāvu zemē. Viņ� nemū��am nebūtu domājis, ka Mollija tiks galā ar �o uzdevumu. Un viņ� bija �okēts, redzot, kā putns atbrīvojas no viņa saimnieka apak�biksēm, velkot tās pa pagalmu.

-��� Aizvāc to! maharad�a aizkaitināts iesaucās, nevēr��ot skatienu uz savu apak�veļu. Zakija saķēra mil�a apak�bikses, pirms putns bija ticis no tām ārā. Viņ� aiz�vilka kliedzo�o putnu uz pagalma durvīm.

-����� Nu tā, sacīja Mollija, kad putna kliedzieni bija attālināju�ies. Ceru, ka jūs esat vīrs, kas tur savu vārdu.

-���� Hmm. Parasti jau ne. Maharad�u nebūt neieprieci�nāja Mollijas panākums. Patiesībā milzim meitenes sasnie�gumi laika ceļojumā likās ļoti kaitino�i. Viņ� pēc dabas bija uzvarētājs, un viņam nepatika, ka kāds viņu kaut kādā jomā pārspēj, it īpa�i jau �āds kaulains skuķis.

-���� Kad es to mapēģināju mirmo peizi, man tas izdevās labāk nekā tev, viņ� lielījās. Tu domā, ka esi spējīga, jā, esi. Ta�u ne tik spējīga. Atdod man stikrālus un ņem savu suni. Mollija pasniedza milzim abus dārgakmeņus. Un tagad nāc man līdzi!

-��� Uz kurieni? Mollija jautāja, un viņas bailes atgrie�zās kā nelūgts viesis.

-���� Man tev tauk tas jāparāda.

-Kas?

-���� Ak, vienkār�i pagaidi, un tu dzerēsi.

"Paldies, tikko jau redzēju!" Mollija nodomāja.

Maharad�a uzlika rokas uz saviem milzīgajiem gur�niem, un no viņa vēdera nogranda smiekli, kas atbalsojās pagalmā un gaisā ap cietoksni.

-����� Es jums parādī�u īstu talantu, jūsu dzimtlabība! viņ� nodārdināja.

Tad milzenis piegāja klāt Mollijai un sagrāba viņu. Petula pieplaka pie zemes, rēja un gatavojās uzbrukt. Ta�u maharad�a nepievērsa viņai uzmanību. Tā, it kā Mollija būtu viegla kā spilvens, maharad�a iznesa viņu no pagalma un virzījās tālāk pa �auru gaiteni. Rejo�ā Petula sekoja, cen�oties iekost milzim papē�os. Mollija cīnījās un spārdījās salīku�ā vīra rokās. Maharad�a bija pārāk liels �aurajam gaitenim, un ceļ� caur to viņam bija ļoti apgrūtino�s. Beidzot viņ� iestūma Molliju mazā, orna�mentiem izrotātā telpā un atkal izslējās pilnā augumā.

-��� Liec savam sunim aizvērties, vai arī, es tevi brīdinu, viņam aizvērties lik�u es! Mollija satvēra Petulu rokās un piespieda sev klāt.

Bezlogu telpa bija augsta, ar velvētiem griestiem. No sijām karājās stikla lampas un divas lielas, iekārtas gultas. Gultas bija no koka un rotātas izsmalcinātiem kokgriezumiem. Smago sudraba ķē�u, kurās tās karājās, posmi bija veidoti kā ziloņi un zirgi. Sienu apak�ā atra�dās sudraba �ķirstiņi un lādītes, bet augstāk bija plaukti, piebāzti ar zīda spilveniem un mīkstām segām spilgtās krāsās. Grīdu sedza paklājs ar ornamentiem, bet sienas bija rotātas ar resniem rokassprādzes izmēra riņķiem. Maharad�a kā rotaļlietas pacēla Molliju un Petulu un iemeta viņas vienā no �ūpuļgultām.

-���� Gaidiet te, viņ� norīkoja. Tagad es jums parādī�u īstu laika ceļotāja talantu.

Ar �iem vārdiem milzenis aizvēra un aizslēdza aiz sevis smagās kokgriezumiem rotātās durvis.

Mollija atgūlās ar brokātu pārsegtajā zvilni. Tas viegli �ūpojās. Viņa palūkojās aug�up uz gries�tiem, ko rotāja simtiem mazu spogulī�u. Mollija redzēja neskaitāmus savus atspulgus guļam zvilnī. Viņa ar rokām aizklāja acis un tagad, palikusi viena ar Petulu, sāka �ēli raudāt. Meitene saritinājās kamolā un vēlējās, kaut spētu izzust. Petula ielīda viņas līkumiņā un bakstīja meiteni ar miklo purnu, it kā sakot: "Neuztraucies, Mollij, viss būs labi. Es palīdzē�u tev izkļūt no �ejienes, es to apsolu."

Mollija bija pārāk izbijusies un noba�ījusies, pat lai noglāstītu Petulu. No maharad�as izturē�anās viņa noprata, ka tā īstais mērķis ir viņu iebiedēt.

Protams, viņ� var mani iebiedēt, meitene �ņuk�stēja, vēr�oties daļēji pie Petulas, daļēji pie daudzajām Mollijām, kas atspoguļojās griestos. Es esmu tikai Mol�lija, bet viņ� ir ceļojo�s laikā, hipnotizējo�s, bezsirdīgs, ne�ēlīgs, smirdīgs, milzīgs, ķirzacisks� Mollija vairs nespēja turpināt. Viņa apzinājās, ka tad, ja viņa turpinās apcerēt maharad�as raksturu un to, ko viņ� varētu būt iecerējis attiecībā uz Molliju, viņa drīz būs pārāk pārbi�ju�ies, lai elpotu.

Mollija domāja par Rokiju un visiem cilvēkiem, kurus mīlēja, un no visas sirds vēlējās būt kopā ar viņiem. Tad meitene pārgurumā aizmiga.

Miegā Mollija redzēja ļoti savādus sapņus.

Pirmā darbība risinājās Hārdvikas bāreņu namā, kur meitene bija uzaugusi. Sapnī bija vasaras diena, bet viņa, viņas desmit gadus vecā būtne, bija nometusies uz ceļiem Aderstones jaunkundzes apak�stāva kabinetā. Viņa izcieta �ausmīgu Aderstones uzliktu sodu. Mollija ar savu matu suku centās uzbu�ināt nopluku�o paklāju, lai tas izskatītos kā jauns. Pēk�ņi sapnī atsprāga vaļā logs un gara auguma zvīņains vīrs plīvojo�ā apmetnī, kas izskatījās tā, it kā nāktu no pantomīmas, pasniedzās telpā un izrāva Molliju no tās. Bailes caurstrāvoja mei�teni, kad vīrs sapnī saņēma viņas galvu un lika ieskatīties savās acīs. Mollija bija hipnotizēta. Pēc tam viss izplūda. Ap viņu vijās krāsas.

Nākamais Mollijas sapnis norisinājās vēl agrāk viņas dzīvē. Viņai bija se�i gadi, un sapnis nebija tik skaidrs kā pirmais. Tas vairāk atgādināja tālas atmiņas. Mollija sēdēja kazenāju dārzā pie bāreņu nama. Sapnī Mollija pēk�ņi bija pa īstam pārbijusies, jo no ēkas iznāca nevis viņas se�us gadus vecais draugs Rokijs ar lidojo�o �ķī�vīti, ko viņ� bija apsolījis paņemt, bet gan materializē�jās milzīga auguma vīrs, ģērbies kā pasakā. Viņ� kā pēc burvja mājiena uzradās tie�i no gaisa. Viņa padusē bija Aderstones kucēns Petula. Mollija kliedza, līdz vīrs atkal uzlūkoja viņu ar zvērojo�u skatienu, un sapnis izgaisa krāsu mirdzumā.

Sapņa pēdējās daļas bija ļoti neskaidras un tālas. Mol�lija spēlējās ar rotaļu vilcienu. Kāds liels vīrs viņu pacēla, un pār viņu pārlija visas varavīksnes krāsas.

Lokoties un grozoties nemierīgajā miegā, Mollija saprata, kas ir �is vīrs sarkanajā tērpā. Tas bija maha�rad�a. Sapņos viņ� aizveda Molliju prom no Hārdvikas bāreņu nama, tālu prom. Viņi pārvietojās ļoti ātri lidojo�ā �ķīvī�a formas lidaparātā. Un sapnī bija ari vienpadsmit gadu vecais Rokijs, tāpat arī hipijs Forests. Abi bija hip�notizēti.

Mollija atvēra acis un prātoja, cik gan ilgi ir gulējusi. Petula krāca viņai blakus. Mollija pakratīja galvu cerībā, ka par sapni izrādīsies ari �ī telpa un �ī realitāte. Ta�u tā nebija. Meitene jutās ļoti apstulbusi. Un tad viņa pārdo�māja savus sapņus. Savādi, bet tagad tie �ķita kā atmi�ņas. Mollija pakāpeniski pieaugo�ās bailēs secināja, ka notikumi, kas bija risināju�ies viņas galvā, nebija iztēles augļi. Tās bija īstas atmiņas. Atmiņas, ko tur tikko bija ielicis milzis.

Un at�ķirībā no sapņiem �īs atmiņas galvā rosījās un auga lielākas. Mollija tagad atcerējās, ka ir nokļuvusi �ajā pa�ā pili desmit gadu vecumā. Mollija pielika rokas pie galvas un pakratīja to. Vai viņa sāk jukt prātā? Kas notiek? Mollijas prāts no jauna pārbūvēja viņas pagātni. Ik mirkli viņas galvā auga jaunas atmiņas! Bija tā, it kā tiktu iedzīvinātas Mollijas dzīves daļas desmit, se�u un pat triju gadu vecumā, tā ka tagad viņai radās jaunas atmiņas. Meitenei atausa ļoti senās atmiņas no laika, kad viņa bija pavisam maza, kā viņa ierodas lielā, sarkanā pilī un kāpj aug�up pa garām kāpnēm un viņai palīdz kāda liela meitene ar sprogainiem matiem.

Tāpat Mollija atcerējās, kā ierodas pie sarkana cietok��ņa desmit gadu vecumā un palīdz uzkāpt pa kāpnēm trīsgadīgai meitenei.

Meitene atcerējās, kā desmit gadu vecumā brīnījusies, kas gan ir �is milzīgā auguma vīrs, kur� visus ved pa gai�teni, kas viņam ir par �auru. Ta�u Mollija to atcerējās ne tikai desmit gadu vecumā. Mollija atcerējās, kā gājusi pa �o gaiteni se�u un ari triju gadu vecumā. Viņa atcerējās, ka �is virs viņai licies kā liels paviāns, kas cen�as iespies�ties �aurā tru�a alā, un atminējās arī, ka pati jutusies kā mazs trusītis, ko rauj uz priek�u. Hipnotizēts trusītis.

-����� CELIES! Mollija pacēla skatienu. Viņa sadzirdēja tuvojamies milzīgo maharad�u. Viņ� atgrie�as! Un vēl vairāk, Mollija labi saprata, ar ko viņ� atgrie�as.

Mollija iekunkstējās un pārgrieza acis. Viņa pāris rei�u strauji ievilka elpu un ie�ņukstējās. Tas vairs nebija izturams. Tā bija īstenība, ta�u �ausmīgāka par jebkuru murgu.

Pie durvīm pieklauvēja.

-����� Labvakar, Lommij! atskanēja maharad�as ļaunā, aizsmakusi balss. Vai drīkstu ienākt? Man līdzi ir da�i viesi tev.

Mollija paslēpa galvu rokās, lai neko neredzētu.

Viņai nemaz nebija jāskatās. Kaut ari viņai nebija atmiņu par to, ka būtu ienākusi �ajā telpā se�u vai triju gadu vecumā, atmiņas no desmit gadu vecuma bija svai�gas kā plauksto�as ūdensrozes. Maharad�a bija atvēris durvis. Gultā sēdo�ā Mollija atcerējās, kā, hipnotizēta des�mit gadu vecumā, brīnījusies, kas gan ir hipnotizētais hipijs ar mop�a kucēnu padusē un kāpēc Rokijs tur rokās mazu bērnu. Viņa atcerējās, ka bija ielūkojusies istabā un redzējusi meiteni uz iekārtās gultas kopā ar suni, kas ļoti atgādināja Petulu. Mopsis pat sūkāja akmeni tie�i tā, kā patika darīt Petulai.

Ak, jūs vēl esat �eit! maharad�a ļauni noirgojās. Petula pieslējās sēdus un iesmilkstējās. Viņa, ārkārtīgi samulsusi, pie�ķieba galvu un o�ņāja gaisu. Istabā tikko bija ienāku�as trīs Mollijas un Rokijs ar Forestu; abi, parasti tik pilni dzīvības, tagad stāvēja kā zombiji; vie�nam rokās bija bērns, bet otram kucēns kucēns, kur� savādā kārtā oda kā viņa pati.

Sē�ot gultā, Mollija nedaudz atlaida plaukstas un pa �ķirbu starp tām uzlūkoja Rokiju un Forestu. Vai tie tie��ām ir viņi? Abiem mugurā ir tie�i tās drēbes, kas tajā aukstajā rītā Braiersvilas parkā. Vai maharad�am tie�ām bija izdevies aizceļot nākotnē, pagrābt viņus un atvest uz 19. gadsimta 70. gadu Indiju? Kāpēc gan ne? Tas riebīgais krupis Zakija ta�u bija atvedis �urp viņu pa�u. Bet kāpēc maharad�a bija �urp atvedis Rokiju un Forestu? "Dro�i vien, lai izrādītos," nodomāja Mollija. Viņa pat baidījās iztēloties, kādi �ausmino�i plāni maharad�am varētu būt attiecībā uz viņiem. Meitene milzi ienīda par to, ka viņ� rotaļājas ar viņas draugu dzīvi tāpat kā ar viņējo.

Mollija nepacēla skatienu. Viņa saprata, ka tad, ja viņa tā darīs, viss kļūs vēl sare�ģītāk, jo visi viņu pazīs un pa�ai Mollijai nāksies pārciest �oku, uzlūkojot savas jaunākās versijas vienlaikus ar viņu atmiņu saņem�anu. Un Mollija juta, ka tas varētu izrādīties tik �ausmīgi, ka viņa, iespējams, sāktu kliegt vai ģībt.

Un Mollija nedrīkstēja �ādi reaģēt. Tie�i to milzis vēlē�jās. Ja Mollija sāktu kliegt, milzis sajustu, ka ir uzvarējis, viņ� zinātu, ka ir atstājis uz meiteni iespaidu. Mollija negri�bēja, lai milzis redzētu viņas vājumu. Viņai jāizliekas, ka ir skarba kā rūdīts karavīrs. Ja Mollijai izdotos pārliecināt milzi, ka viņa ir sīkstāka par jebkuru citu, ko viņ� jelkad sastapis, tad viņa varētu iegūt vairāk laika vairāk laika, lai pārdomātu, kā milzeni uzvarēt, pat iznīcināt.

Kad Mollija lūkojās V veida gaismas spraugā starp sakrampētajām plaukstām, viņa apzinājās, ka nekad mū�ā ne pret vienu nav izjutusi tik vardarbīgas tieks�mes. Un tad maharad�a izdarīja kaut ko tādu, kas visu padarīja vēl ļaunāku. Viņ� sasita plaukstas.

Mirklī Molliju pārņēma asas baiļu izjūtas, milzīga spriedze, kad istabā eso�ās mazākās Mollijas pārņēma izbīlis. Kad milzis ar knipi atbrīvoja viņas no transa, viņas pēk�ņi apjēdza situācijas īstumu. Mollijas prātu pildīja �ausmino�as atmiņas.

Desmitgadīgā Mollija satraukti palūkojās apkārt un izmeta no rokām matu suku, ko līdz �im bija turējusi cie�i sa�ņaugtu. Viņa sākumā domāja, vai tas varētu būt sapnis, bet tikai kādu sekundes daļu. Viņa izjuta bailes pilnīgā nomodā. Meitene saprata, ka da�u iepriek�ējo stundu laikā bijusi hipnotizēta un tagad ir atbrīvota. Tāpat viņa saprata, ka ir ceļojusi atpakaļ laikā. Ta�u tas, kā vai kāpēc tā noticis, palika pilnīgs noslēpums. Viņa palūkojās atpakaļ uz Rokiju un bija pārsteigta, ka viņ� izskatās vecāks.

-���� Vai tas esi tu? desmitgadīgā Mollija no�ukstēja.

Rokijs, uzlūkojot bērnu savās rokās un cītīgi domājot,

bija saraucis uzacis. Jā, viņ� lēni teica.

Desmitgadīgā Mollija paskatījās uz se�gadīgo, kas rau�dāja viņai blakus, un trīsgadīgo, kas turēja viņas roku. Un �ie bērni� Viņi izskatās pēc manis vai viņi ir es, Rokij?

Rokijs pamāja.

Desmitgadīgā sastinga. Kāpēc? Un kā?

-��� Es tie�ām nezinu. �is ir Forests, bet tā meitene gultā arī esi tu pati, tikai vecāka. Viņa ir vienpadsmit gadus veca Mollija.

Gultā sēdo�ajai Mollijai �īs atmiņas bija tik dzīvas un tik ļoti tracino�as, ka viņa sajuta krampjus vēderā.

Milzīgais maharad�a ne�ēlīgi vēroja ainu.

-���� Ha. Brīnumaini, Mollij, vai ne? viņ� sausi komen�tēja, di�ojoties ar sevi. Vai tu pasroti, kā es to izda�līju?

Mollija aizvēra acis. Viņa saprata, ka jāapvalda emo�cijas un nav jāpievēr� uzmanība �īm jaunizveidotajām atmiņām un sajūtām, kas ieplūst viņas prātā un mus�kuļos. Mollija sakopoja domas, lai koncentrētos uz elpo��anu. Viņa ļoti lēni ieelpoja un izelpoja. "Tagad es esmu es pati," viņa domāja. "Es esmu es, bet viņas ir mana pagātne. Viņas ir �eit, bet es pa�laik esmu es. Es esmu pēdējā Mollija, pilnīgākā Mollija. Es esmu es. Viņas arī ir es, ta�u galvenā esmu es. Es esmu dzīvojusi visilgāk. Es esmu vecākā. Es esmu galvenā. Viņu prāti, kas veido manas atmiņas, ir baiļu pilni, ta�u es nepado�os, man nav jābaidās, jo es saprotu, kas notiek, tāpēc es esmu galvenā. Viņas to nesaprot, bet es saprotu. Es esmu gal�venā." Mollija dziļi ievilka elpu, lēni un apzināti izelpoja un koncentrēja savu prātu. Tad viņa pacēla skatienu.

Mollijas desmitgadīgā būtne pazina gultā sēdo�o Mol�liju un iekliedzās. Ta�u Mollija bloķēja domas, kas nāca no viņas desmitgadīgās būtnes. Viņa neļāva �īm atmiņām sevi ietekmēt.

Protams, es saprotu, kā jūs to izdarījāt, Mollija atbildēja, pieslienoties sēdus un cen�oties izskatīties tik�pat rāma kā jūra bezvēja dienā. Tobrīd, kad jūsu kalps pavadīja mani uz �ejieni tajā nelielajā ceļojumā laikā, es jau sapratu, ka ir iespējams izspēlēt �ādu triku. Par ko gan jūs mani uzskatāt? Par galīgu muļķi? Domāju, ka jums nekad iepriek� nav nācies sastapties ar kādu, kam piemīt tādas pa�as spējas kā jums. �ķiet, ka jūs nemaz

neaptverat, ka esmu tikpat viltīga kā jūs������.. kungs? Ak

jā, man ie�āvās prātā, ka mēs pat nemaz neesam oficiāli iepazīstināti! Cik nepieklājīgi no jūsu puses! Mollija aizvilka savam prātam dzelzs priek�karu un norobe�oja atmiņas. Tās kliedza, gribot būt sadzirdētas, ta�u Mollija izslēdza no prāta savu agrāko būtņu atmiņas.

Maharad�a bija satriekts un to arī izrādīja. Viņa sacen�sības gars bija aizvainots. Viņ� pats savu tikko sniegto, prātu jauco�o varoņdarbu uzskatīja par izcilu nepārva�ramu. �is pats triks lika di�ākajiem, pa�iem varenākajiem maharad�ām un viņu princesēm pārvērsties gaudulīgos graustos. Da�i no �ī pārdzīvojuma pat sajuka prātā. Viņi visi kļuva par savu agrāko būtņu ēnām. Un te nu bija �ī vienpadsmit gadus vecā meitene, uz kuru triks neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu, kura apgalvoja, ka arī spēj to izdarīt, kuru pilnīgi neietekmēja sevis ieraudzī�ana da�ā�dos jaunākos veidos. Milzis tik tikko spēja tam noticēt. Viņ� pētīja Mollijas seju. Vai viņa melo? Izliekas?

-���� Kāpēc tavas mazākās būtnes tik izmisīgi raud? Tu tikai tēlo, ka esi sīksta, maharad�a secināja.

-���� Maharad�as kungs, ja jums pat pietrūkst pieklājības, lai pienācīgi stādītos priek�ā, man nāksies jūs saukt par M. kungu. Atbildot uz jūsu jautājumu jā, protams, viņas ir �okētas, jo nesaprot, kas ar viņām ir noticis. Es esmu prasmīga hipnotizētāja. Viņas neko nezina par hipnozi, pasaules apturē�anu, ceļo�anu laikā. Ko gan jūs domājāt? Es esmu at�ķirīga no �īm Mollij ām. Viņas ir es, pirms es iemācījos hipnotizēt pirms es kļuvu rūdīta. Jūs aizmirs�tat, ka esmu daudz pieredzējusi Ņujorkā un Losand�elosā. Jums par to nav ne jausmas. Es nebaidos, jo saprotu. Viņas baidās, jo nesaprot. Un vēl, es domāju, ka esat mazliet pārsālījis, paķerot līdzi arī Petulu kā kucēnu.

Mollija norija siekalas. Viņas plaukstas sāka svīst, un tā nebija laba zīme. Mollija nekad agrāk nebija tā runā�jusi un nodomāja, ka izklausās kā kāds tēls no kosmiskās fantastikas ziepju operas, kur� uzrunā citplanētieti. Des�mitgadīgā Mollija bijīgi uzlūkoja savu vienpadsmitgadīgo būtni. �ī vecākā meitene izskatījās tik stipra un pārlieci�nāta par sevi. Viņa nevarēja pat iedomāties, ka kādreiz varētu izteikties tik pompozi �is izteiksmes veids viņai atgādināja kādu gūstā saņemtu ģenerāli no filmas, ko viņa bie�i mēdza skatīties kopā ar Rokiju.

Maharad�a bija pārsteigts. Un kāda jauna doma, kuras sēkla bija iekritusi viņa galvā, sāka augt un ievīties viņa plānos. Milzis uzlūkoja bērnu, ko rokās turēja melnais zēns. Līdz �im maharad�a nekad nebija lolojis vēlē�anos pēc mantinieka. Daļēji tas bija tāpēc, ka viņ� nekad nebija uzskatījis, ka viņam tāds būtu vajadzīgs. Maharad�as mērķis bija aizceļot līdz gaismas "Burbu�lim" laika pirmsākumos un atkārtoti atjaunoties. Tad viņ� varētu dzīvot tūksto�iem gadu. Tāpat maharad�a nekad nebija vēlējies bērnu, jo nevarēja paciest domu par bērnu, kur� nebūtu tikpat izcils kā viņ� pats. Ta�u te bija bērns, kur� acīmredzot izaugtu par brīnumbērnu, par ģeniālu hipnotizētāju ar norūdītu, izsmalcinātu raksturu. Maharad�am nevajadzēja mantinieku, ta�u nebūtu slikti, ja viņam būtu biedrs.

Līdz �im viņam bija tikai Zakija. Bērnībā maharad�am radās problēmas. Viņa smadzenes bija ķīmiski nestabilas, un tas nozīmēja, ka viņ� bie�i kļuva nevaldāms. Viņ� bija pārāk ļauna rakstura, pāraudzis un bīstams, viņ� nebija glu�i tas dēls, ar kuru vecāki varētu lepoties. Patiesībā vecāki to uzskatīja par apgrūtinājumu un tāpēc ne�ēlīgā un necilvēcīgā veidā turēja viņu ieslēgtu. Viņ� neredzēja cilvēkus, izņemot kalpus, kas nesa viņam ēdienu, virkni da�ādu aukļu un skolotāju, un Zakiju.

Māte un tēvs no mazā maharad�as vairījās kā no spi�tālīgā. Pieaugu�ie un bērni nelabprāt tikās ar viņu, tāpēc viņ� iemācījās nicināt visus cilvēkus. Ta�u �is bērns bija citāds. Meitenei bija milzu potenciāls. Maharad�a varētu viņu audzināt pēc sava ģīmja un līdzības, un tad, kad meitene pieaugtu, tā viņu saprastu un mīlētu. Pirmo�reiz pēc ilgiem laikiem milzis sajuta siltumu pret kādu citu cilvēcisku būtni. Un pēk�ņi viņ� skaidri saprata, kas darāms tālāk.

Mans vārds, milzis pieklājīgi teica, ir Makta vaharad�a� tas ir, Vakta maharad�a. �ajā brīdī trīsga�dīgā Mollija sāka nevaldāmi raudāt. Aizveries! Es ren�os cunāt, viņ� izgrūda. Milzis nogrūda mazo meiteni blakus Mollijai gultā. Mollija atradās pa�ā dīvainākajā situ�ācijā savā dzīvē. Viņai nācās paņemt rokās pa�ai sevi.

Mollija turēja rokās pati sevi, un mazā meitenīte bei�dza raudāt. Un tā, it kā siltums nomainītu bailes, Mollija pati sevī sajuta gandrīz netveramas atmiņas par to, kā viņa ir mazs bērns un tiek apmīļota. Tas bija jauki. Klēpī paņemtais bērns lika justies nedaudz labāk viņai pa�ai. Meitene apkampa mazo Molliju.

-���� Neuztraucies! viņa �ukstēja. Vairs neuztraucies!

Rokijs izbrīnīts pat nepamanīja, kā viņam tuvojas

Vakta milzīgās rokas. Mirklī maharad�a sagrāba mazo Molliju un aiznesa telpas otrā pusē.

-���� Atdod! Rokijs iesaucās, metoties pie mil�a.

-���� Es tavā vietā nemēģinātu viņu man atņemt, Vakts no mutes izspļāva vārdus kā automāta kārtu. Viņ� pacēla kāju, lai neļautu Rokijam tuvoties. Ja tu tā darīsi, man nāksies iemest viņu citā laika zonā, kur jūs viņu vairs nekad neredzēsiet. Rokijs strauji apstājās skrējienā, un se�gadīgā Mollija metās pie Mollijas. Viņa nesaprata, kā �eit nonākusi, ta�u zināja, ka labākā vieta �ajā telpā ir tālāk no mil�a un tuvāk pie lielās meitenes gultā. Caur vecāko Molliju plūda arvien vairāk siltuma un dro�ības viļņu, kad viņa turēja rokās savas mazākās būtnes.

Rokijs sāka lēni un mērķtiecīgi runāt:

-����� Lūdzu, atdod viņu� vai ne tu ta�u viņu atdosi? Tas būs daudz labāk�

-���� Ha! Vai tu, zeņķi, tie�ām domā, ka varēsi mani hip�notizēt ar savu aizkustino�o balsi? Ha!

Rokijs niknumā pietvīka.

-����� Kur tu taisies iet ar to bērnu? jautāja Forests, nedaudz at�irdzis un pasniegdams kucēnu desmitgadīga�jai Mollijai. �ī Mollija pēto�i uzlūkoja vīrieti savā priek�ā. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi nevienu hipiju.

-����� Un vispār kas ir tas bērns? Forests turpināja, apaļajām brillēm noslīdot no deguna. Un, paklau, kāpēc mēs esam �eit? Vecīt, nav laba karma nolaupīt bērnus, tāpat ari aiznest tos uz citām laika zonām. Nu, es domāju, mums patīk pa�iem savas laika zonas. Vai mēs varam iet mājās?

Maharad�a nepievērsa uzmanību Forestam. Viņ� ar kaulaino pirkstu uzsita bērnam pa galvu.

Mollija vairs nespēja to izturēt. Viena nejau�a kus�tība, viens cie�āks tvēriens, un milzis varēja nogalināt bērnu, ko turēja rokās. �is bērns bija viņa. Ja milzis noga�linātu viņu kā bērnu, tad viņa nevarētu eksistēt tagad. Un neeksistētu arī pārējās Mollijas �ajā telpā. Vai viņas vienkār�i izkūpētu gaisā? Kas notiktu? Mollija nevēlējās to noskaidrot. Viņai jānokļūst atpakaļ. Mollija koncentrē�jās uz caurspīdīgo kristālu sev ap kaklu un apmeta prātā kūleni, mirklī apturot pasauli.

Ta�u, protams, milzis nesnauda, viņ� bija tik ātrs kā gaismas stars. Mil�a prasme pārspēja jebko citu, ar ko Mollija līdz �im bija sastapusies. Visi telpā eso�ie sastinga kā lāstekas, izņemot maharad�u Vāktu un duso�o bērnu viņa rokās.

-����� PIEĶĒRU gan tevi, milzis dziedo�ā balsī noteica, pagrie�ot galvu tā, lai pilnībā ieskatītos Mollij ā. Viņ� cau�rurba meiteni ar hipnotizējo�u skatienu, bet Mollija tam pretojās. Ja enerģija starp abu acīm būtu redzama, tā izska�tītos kā divas elektrizētas zibens strēles Mollijas zaļā un maharad�as brūnā ar sarkaniem asins plankumiem.

-����� Nemaz necenties mani apmuļķot, noteica Vakts. Es esmu neievainojams. Vienmēr modrs. Tev neizdosies pārsteigt mani nesagatavotu. Nekad. Es vienmēr gaidu uzbrukumu no jebkura virziena. No tagadnes, pagātnes un pat nākotnes. Tāpēc jau es nēsāju �o stroķi. Milzis papliķēja pa ādas maksti pie jostas, par kuru Mollija visu laiku bija domājusi, ka tur atrodas nazis. Kur� gan var zināt, kas no kaut kāda laika nākotnē varētu vēlēties nākt un novākt mani? Tikai padomā, kā viņ� varētu pēk�ņi parādīties un pārsteigt mani! Bet viņi nesaprot, ka es viņus vienmēr gaidu. Es gaidu uzbrukumu kartas dienas kārtu brīdi. Un tāpēc es vienmēr esmu gatavs, tā ka, Mollij, tev nav ne mazāko izred�u. Visi ap viņiem jo�projām bija sastingu�i kā akmeņi. Tev vajadzētu atrast talantīgākus draugus. Tā puikas mēģinājums mani hipno�tizēt nekam nederēja! Viņam nepiecie�amas mācibstundas hipnotizē�anā ar balsi.

Gaiss bija vēss. Mollija vienatnē ar Vāktu jutās nobi�jusies un vientuļa, ta�u to neizrādīja.

-��� Tagad, kamēr tavi draugi ir rāmi, es tev pateik�u, ko gatavojos darīt. Milzis nolika guļo�o bērnu uz spilvena zemē. Tas sastinga. Tad milzis tuvojās Mollijai. Viņ� pie�stūma meiteni pie sienas, izmauca tās kreiso roku caur vienu no sudraba riņķiem un ar klik�ķi aizvēra to. Tad milzis no āķī�a uz sienas pie durvīm paņēma atslēdziņu roku dzel�u atslēdziņu un iebāza to kabatā. Viņ� pacēla desmitgadīgo Molliju, kas turēja kucēnu, se�gadīgo un pavisam mazo Molliju, it kā viņas būtu veikala manekeni, un, neiedve�ot kustību viņu sastingu�ajos ķermeņos, izlika viņas gaitenī ārpus istabas.

Milzis pievilka pie sienas sastingu�o Rokiju. Vaktam nenācās grūti pakustināt pat Forestu, jo milzis ta�u bija tik liels. Drīz visi ar roku dzel�iem bija pieslēgti pie sie�nas. Mollija neizrādīja nekādas emocijas, kaut arī iek�ķīgi vārījās.

-���� Ko tu taisies darīt ar bērnu un pārējām Mollijām? meitene noprasīja. Vakts nepievērsa viņai uzmanību un pacēla bērnu.

-���� KUR TU MANI NES?! Mollija iekliedzās.

-���� Ak, tevi? Nu tu, protams, paliksi �eit. Maharad�a kratījās smieklos.

-���� PĀRĒJĀS MANIS! Mollija dusmās ierēcās.

-������ Ak� ak jā, es saprotu. Paturē�u viņas, protams. Mazo pieņem�u kā pa�a meitu. Redzi, Lommij, tas tev būs kā mierinājums. Vismaz tu izdzīvosi jaunā veidolā. Protams, gadiem ejot, visas pārējās tavas būtnes zau�dēs savas pagātnes atmiņas par bāreņu namu. Trīsgadīgā Lommija Lūna būs pirmā, kurai zudīs visas atmiņas par to, ka viņa reiz bijusi bāreņu nama meitene. Un, kad �is te bērns izdzīvos tavu dzīvi �eit, viņas jaunā dzīve aizstās pirmos trīs gadus, kuri tev bija iepriek�. Un, kamēr viņa augs, tiks nomainītas visas tavas bērnības atmiņas, jo �is te bērns izdzīvos tavu pagātni �eit, kopā ar mani. Piemē�ram, tas bērns, kuru es pieņem�u, neko neatcerēsies par to resno, veco sievieti, kuru es ievēroju gludinām veļu, kad tur nonācu, ne arī par bāreņu nama saimnieci. Milzis aprāvās un savilka bēdīgu seju. Protams, man te būs piecas Lommijas Lūnas, un tas varbūt ir pārāk daudz, tā ka tad, kad bū�u kaut ko uzzinājis par tavu raksturu no mazākajām Mollijām es tās varētu mazliet pārbaudīt -, un pēc tam, kad bū�u izmantojis viņas kā aukles, es dro�i vien viņas nogalinā�u. Es lik�u kobrai sakost mazāko no jums, un, kad viņa nomirs, nomirs arī �ī se�gadīgā, desmitgadīgā un, tici vai ne, arī tu. Jo, ja tu nomirsti, tikko iemācījusies staigāt, tu nevari būt dzīva tagad. Esmu pārliecināts, ka tu to saproti. Tagad mil�a balss ieguva maigus toņus, kas bija it īpa�i pretīgi tāpēc, ka viņa indes pilnajā būtībā nebija ne kripatiņas laipnī�bas. Bet, Mollij, milzis murrāja, atceries, pastāv ta�u mierinājums! Tu zināmā mērā dzīvosi, jo es ļau�u dzīvot �im mēmam Bollijai, un tā tava dzīve tiks pār�veidota. Mans bērns, ko es nosauk�u par Vāktu, dzīvos dzielisku līvi. Dzīvi pilīs ar visu, ko vien viņa vēlēsies! Vakts aizvēra durvis un no gaiteņa noaurojās: Viņa zotaļāsies ar riloņiem!

Mollija atbrīvoja pasauli no sastinguma.

Kad viņa to izdarīja, Rokijs un Forests atjēdzās, satriekti par to, ka abu kreisās rokas ar roku dzel�iem ir pieslēgtas pie sienas.

-����� Vecīt, tas ir sū-ūdīgi, nostenējās Forests. Bērni ārpusē sāka skaļi raudāt. Tad viņi apklusa, bet Mollija nejūtīgi apzinājās, ka Mollijas ārpusē atkal ir hipnoti�zētas.

Rokijs paraustīja roku dzel�a gredzenu ap savu plauks�tas locītavu.

-���� Vai viņ� drīz atgriezīsies? jautāja Forests. Kas viņam padomā?

-���� Isti nezinu, atbildēja Mollija. Viņa izstāstīja, kas tikko bija noticis.

-���� Es gribēju viņu hipnotizēt, taisnojās Rokijs. Bet viņ� bija tik modrs. Viņ� zināja, ko esmu nodomājis, tik�līdz es to sāku. Nelaime ar balss hipnotizē�anu ir tā, ka jārunā krietna minūte, līdz subjekts nonāk transā.

-���� Nepārdzīvo! mierināja Mollija. Arī man nekas ar viņu nesanāca. Viņ� ir prasmīgs, Rokij.

-���� Un cik ilgi viņ� taisās mūs te turēt karājamies kā vecas lelles? jautāja Forests. Tā jau es nevarē�u sveikt sauli.

-���� Forest, Rokijs stingri noteica, saņemies!

Mollija sāpēs saviebās. Bija pagāju�as tikai da�as minūtes, bet viņas plaukstas locītava jau sāpēja, jo tajā bija iegriezusies metāla aproce. Petula apo�ņāja Mollijas celi un iesmilkstējās, it kā gribot sacīt, ka palīdzētu, ja vien spētu. Ta�u, sapratusi, ka viņa tur neko nevar darīt, Petula apgriezās un apgūlās zem iekārtās gultas, sūkājot akmeņus.

Mollija vēroja Petulu, izmisīgi vēloties, kaut būtu tik�pat brīva kā suns.

-���� Ziniet, viņ� ir tāds nelietis, ka varētu mūs te atstāt nomirt no slāpēm!

-Ja vien mums izdotos izraut �os dzel�us no sienas, ieminējās Rokijs. Mums ap roku paliktu lielas sudraba rokassprādzes, bet mēs vismaz būtu brīvi.

-����� "Brīvais putns" man patīk tā dziesma, vecīt! Forests pagriezās un sāka raustīt savu roku dzelzi, pūlo�ties atbrīvot to no sienas.

-����� Mums vajadzīgs kaut kas ass, teica Rokijs, lūko�joties apkārt telpā uz spilveniem, lai izka�ņātu stipri�nājumus no mūra.

Mollija paskatījās uz Petulu.

-���� Petulas akmeņi! viņa iesaucās. Nāc �urp, Petula! Paskatīsimies, kas tev tur ir. Petula paklausīgi pietipināja klāt.

-���� Met zemē! pavēlēja Mollija. Un Petula nometa pie Mollijas kājām divus krāsaina stikla gabalus. Nokrītot tie ie�ķindējās.

-��� Vecīt, tev nevajadzētu sūkāt stiklus, tā tu sagriezīsi muti! pārmeto�i teica Forests. Mollijai vajadzēja da�as sekundes, lai aptvertu, ko glabājusi Petula.

-����� Paklau! Petula! Kur tu tos ņēmi? Nespēju noticēt!

-����� Ar tiem būs ilgi jāskrāpē, novilka Rokijs. Tie nemaz nav asi.

-����� Mums nemaz nebūs jāskrāpē! Mollija ar sporta �ību pievilka akmeņus sev tuvāk. Rokij, skaties! �ie ir laika ceļo�anas kristāli. Nespēju tam noticēl! Petula tos noteikti ir paņēmusi no spilvena blakustelpa. Tas bija pilns ar �iem kristāliem. Redzi, Vakts man radīja, kā notiek ceļo�ana laikā, un lika kalpam ienest veselu kau�dzi ar tiem!

Petula ļoti priecājās, ka tā aplaimojusi Molliju. Viņa apsēdās un luncināja asti.

Ātri, apzinoties, ka laiks ir no svara, Mollija izskaidroja Forestam un Rokijam, kā notiek hipnotiskā ceļo�ana laikā un kā viņa bija noķērusi pāvu.

-���� Tātad, ja es aizie�u atpakaļ laikā, roku dzelzis ap manu plaukstu vienkār�i izzudis.

-���� Bet mēs ar Forestu joprojām paliksim pieslēgti.

-���� Tikai ne tad, ja es dabū�u atslēgu un aiznesī�u to uz priek�u laikā, lai jūs atbrīvotu.

-���� Ā, tāpat kā pāvu�

-���� Jā, tikai at�ķirībā no pāva man atkal nāksies aiz�nest atslēgu atpakaļ laikā un pakārt to tās vietā uz āķa. Citādi atslēgas tur nebūs, kad tas vecais tiranozaurs nāks to meklēt, lai mūs pieslēgtu. Tā jānoliek atpakaļ, citādi viņam radīsies aizdomas.

-���� Vai tu domā, ka esi tam gatava, Mollij?

-����� Man jābūt. Mollija nomauca sporta kurpes un izdabūja pēdas no zeķēm. Tad viņa ar katras pēdas pirk�stiem satvēra pa kristālam. Viņa dziļi ieelpoja un kon�centrējās.

-����� Tiksimies vēlāk, viņa teica. Pēc brī�a atskanēja kluss BLĪK�ĶIS un Mollija izzuda.

Mollija traucās atpakaļ caur vēso laika vēju, koncen�trējoties uz zaļo kristālu zem labās pēdas. Tā kā viņa atradās tajā pa�ā telpā un virs galvas nemainījās debe�sis, gandrīz nemainījās arī krāsas ap viņu. Mollija centās atcerēties izjūtu, kāda viņai bija, saķerot pāvu. Tagad Mollijai bija vajadzīgs tas pats laika instinkts, kas bija darbojies viņas labā tobrīd. Mollija juta, ka iziet cauri iepriek�ējam mirklim, kad maharad�a bija viņu izsmējis. Meitene nodrebēja bailēs, iedomājoties par mil�a �au�jamo. Ta�u viņa saprata, ka nedrīkst par to domāt, jo citādi instinkts nepateiks viņai priek�ā, kad jāapstājas. Telpā mainījās krāsa. Mollija apstājās. Pirmais, ko viņa pamanīja, bija tas, ka viņas rokas ir brīvas. Telpā oda pēc pelējuma. Sienas bija terakotas krāsā, un uz tām nebija nekādu rotājumu. Mollija ātri pieliecās un pacēla kristā�lus sev zem kājām. Viņa piegāja pie durvīm, kur vaja�dzēja atrasties āķītim ar atslēgu. Tad viņa devās laikā uz priek�u. Meitene atcerējās, kā bija pietvīcis Zakija, cen�oties nokļūt īstajā laika zonā, un tagad saprata, kā viņ� tad jutās. Mollija nolēma atpūsties. Varbūt pēc atpū�tas viņai radīsies īstais instinkts. Mollija satvēra sarkano akmeni.

Krāsu virpulis aiznesa meiteni uz priek�u laikā. Viņa atkal apstājās. Telpā bija maharad�a! Viņ� bija pagriezis muguru, un viņam blakus stāvēja visas mazākās Mollijas, pievērsu�as skatienu gultai sev priek�ā. Telpā atradās arī Rokijs un Forests. Viņi visi bija hipnotizēti. Neviens no viņiem Molliju neredzēja. Turpat gultā gulēja vienpa�dsmit gadus vecā viņa pati, ar rokām aizsegusi galvu un seju. Maharad�a sāka ļauni un dārdo�i irgoties.

Ak, jūs vēl esat �eit! viņ� teica gultā guļo�ajai Mollijai, nepamanot to, kas stāvēja viņam aiz muguras. Mollija tik tikko spēja tam noticēt. Viņa bija ieradusies brīdī, kuru tikko pati bija izdzīvojusi! Mollija, sirdij strauji sitoties, izlavījās no telpas. Pakāpusies lejup kāpņu telpā, viņa koncentrējas uz zaļo akmeni un mirkli izzuda ar klusu BLĪK�ĶI.

Mollija izbīdīja savas neredzamās laika ceļo�anas antenas un centās uztaustīt ceļu. Viņa vēlējās veikt ļoti īsu ceļojumu atpakaļ laikā. Meitene apstājās un skrēja aug�up pa kāpnēm uz istabu. �oreiz telpa bija pilnīgi tuk�a, un pie sienas karājās atslēga. Mollija metās uz priek�u un noāķēja to.

Koncentrējoties uz sarkano akmeni, Mollija drīz atkal lidoja uz priek�u. Viņa centās sajust ceļu atpakaļ uz laiku, no kura bija atnākusi. Tam vajadzēja notikt precīzi. Viņa nevēlējās nokļūt telpā tad, kad tajā vēl atradās mahara�d�a. Mollija domāja nepiespiesti, ieklausījās savās izjū�tās, meklēja līdzsvaru starp pagātni un nākotni, cen�o�ties nokļūt tie�i tajā pa�ā brīdī, kad atstāja draugus.

Tad Mollija apstājās. Un viņas priek�ā stāvēja dzel��os saslēgtie Rokijs un Forests. Mollija metās uz priek�u. Petula lēca viņai pretī.

-���� Cik ilgi es biju prom? Mollija jautāja.

-����� Kādas trīs minūtes! atbildēja Rokijs. Ta�u tu izskaties citādi. Tava āda ir�

Mollija atslēdza viņu roku dzel�us. Trīs minūtes? Tā�tad viņa bija atgriezusies trīs minūtes pēc tam, kad bija atstājusi draugus. Ta�u trīs minūtes bija ļoti labi. Labāk nekā labi.

-��� Ko tu gribi teikt ar to, ka es izskatos citādi? Lai gan pagaidi, vēlāk! Kamēr Mollijai nebija zudusi antenu izjūta, viņa satvēra zaļo akmeni, un pasaule atkal vir�puļoja atpakaļ.

Mollija caur minūtēm un stundām lidoja uz to laiku, ko bija izjutusi pirms tam. Viņa atvēra acis. Pie sienas bija tuk�ais āķis. Mollija nolika atslēgu savā vietā un aizvēra acis. Vai viņa spēs ierasties īstajā brīdī blakus Rokijam un Forestam?

Krāsu jūklī meitene atkal kustējās uz priek�u. Viņu vadīja sajūta neredzamajās antenās. Ta�u �oreiz tur bija kas vairāk. Jo vairāk Mollija tuvojās tam laikam, kurā atradās maharad�a un viņas jaunākās būtnes, jo vairāk viņa tās izjuta. Kad �ī izjūta sasniedza kulmināciju, Mollija zināja, ka viņa, tāpat kā iepriek�, atrodas vienā laikā ar se�gadīgo, desmitgadīgo, tikko staigāt sāku�o un zīdaini Molliju. Glu�i kā da�ādas notis, kas nospēlētas uz viena un tā pa�a sajūtu instrumenta, �etras mazā�kās Mollijas veidoja spēcīgu harmoniju, kas atbalsojās viņā. Mollijai arī likās, ka viņa spēj precīzi noteikt, no kurienes atnākusi. �ī kombinācija palīdzēja viņai zināt, kad apstāties.

Rokijs un Forests izskatījās pārsteigti, viņu ieraugot. Abiem nebija roku dzel�u.

-���� Vecīt, tas gan ir for�i, kā tu to dari! Tu it kā vien�kār�i parādies!

-���� Cik ilgs laiks pagājis, kop� es atbrīvoju jūs no roku dzel�iem? Mollija jautāja, a�i uzvelkot atpakaļ zeķes un sporta kurpes.

-���� Apmēram stunda, atbildēja Rokijs. Viņ� izskatījās nomākts un uztraukts, bet arī ļoti atvieglots par to, ka Mollija atgriezusies.

-��� Mēs jau domājām, ka tu esi apmaldījusies. Bet, Mol�lij, ir vēl kas, sacīja Rokijs. Tava āda. Tava seja sākusi �okuroties vai tamlīdzīgi. Vietām tā ir tik sausa, ka ir gan�drīz zvīņaina. Skaties! Rokijs pieveda Molliju pie sienas, kas bija izrotāta ar sīkām spoguļu lauskām. Ieraudzījusi savu atspulgu, Mollija �ausmās atsprāga atpakaļ.

-��� Tev varbūt vienkār�i jāiedzer ūdens. Forests aplū�koja Mollijas vaigu un pabakstīja to ar pirkstu. Vai varbūt tas ir kaut kāds zvīņains ādas stāvoklis, ko izrai�sījis uztraukums.

-���� Vai varbūt tas ir no ceļo�anas laikā, minēja Mol�lija, pieskaroties sausajai, kreveļainajai ādai pie auss. Tad viņu sarunu pārtrauca kāds troksnis ārā, pagalmā.

-���� Beigsim pārspriest medicīniskas tēmas un mēģinā�sim tikt laukā no �ejienes, mudināja Rokijs.

dārgakmeņiem rotātais gaitenis ārpus istabas bija tum�s un kluss; laiku pa laikam bija sadzirdams tikai kāds pāva kliedziens no pils dārziem. Draugi izlavījās no istabas un devās lejup pa kāpnēm, ik pa brīdim apstājoties, lai paskatītos pa labi un kreisi, nezinot, uz kuru pusi jāiet. Rokijs aizgāja līdz otram gaiteņa galam un drud�aini paraustīja rokturi. Tas padevās, un Petula iz�mauca pa durvīm.

Viņi atradās pēc pelējuma smakojo�ā telpā, pie kuras griestiem karājās vaska klātas sve�u lustras. Labajā pusē atradās divi koka re�ģi, caur kuriem spīdēja tūksto�iem gaismas plankumiņu. Pa kreisi bija durvis, ko daļēji nose�dza aizkars. Visi a�i uz pirkstgaliem �ķērsoja telpu un devās pie tām. Kad Mollijas acis pierada pie gaismas, viņa redzēja, ka pie sienas, ko klāja tapetes ar lotosa rakstu, no vienas vietas karājas miru�u dzīvnieku galvas. Brie�i ar vareniem ragiem, me�acūkas ar draudīgiem ilkņiem, leopardi ar stīvi atņirgtiem zobiem rindā gulēja uz grīdas blakus sienai, pie kuras bija piestiprinātas tīģeru ādas ar visām galvām. Saules gaismas strēle krita uz Viktorijas laika dagerotipijas fotogrāfiju, kurā bija attēlotas medību dzīres. Attēlā milzīgais Vakts ar �auteni pār plecu bija lepni atslējies pret beigtu ziloni.

Nāciet, ejam ārā no �ejienes! Mollija mudināja.

Kā atbildot no telpas stūra atskanēja rūciens, kas lika visiem salēkties. Viņi pagriezās, lai redzētu, kāds bries�mīgs dzīvnieks tur varētu slēpties.

Ta�u tas nebija dzīvnieks. Stūrī sakrustotām kājām uz grīdas sēdēja izkāmējis vīrietis, apģērbies līdz ceļiem krēmkrāsas kreklā ar ielocēm ap vidukli un oran�os kājsegos. Viņam bija ka�mira �alle un izbalējis turbāns ar zaļām un zelta svītrām. Zīdā skumji karājās nogurusi melna spalva.

Pats dīvainākais bija tas, ka tie�i virs vīrie�a galvas bija liels portrets, kurā bija attēlots indie�u princis tie�i tādā pa�ā apģērbā. Abu turbāniem bija zaļa ar dārgak�meņiem izgreznota piespraude. Abus rotāja dārgi juve�lieru izstrādājumi. At�ķirība bija tā, ka dzīvais, elpojo�ais vīrietis bija netīrs un izspūris. Viņa nekoptā melnā bārda pinkās krita uz krūtīm un ūsas nokarājās pār �okļiem kā spalvainas, melnas jūraszāles. No stiklainā skatiena vīrie�a acīs Mollija saprata, ka viņ� ir hipnotizēts, un, kad meitenes skatiens ātri pārslīdēja pār plāksnīti zem portreta, uz kuras bija rakstīts

viņa zināja, ka �is ir tās pils, kurā viņi atradās, īstais saimnieks.

Neapstājies! skubināja Rokijs, gaidot pie aizkara klātajām durvīm. Mums jātiek no �ejienes laukā, Mol�lij-

-���� Bet �is vīrs ir īstais maharad�a! Mollija noliecās pie zombijam līdzīgā vīrie�a. Vai jūs mani dzirdat? Petula apo�ņāja vīrie�a zīda kurpēs tērptās kājas. Tas ir briesmīgi. Izskatās, it kā viņ� būtu aplējis kreklu ar simt porcijām karija.

-���� Pasteidzies, Mollij, kāds nāk!

Maharad�a uz grīdas ieņurdējās.

-���� Ak, es vēlētos, kaut varētu noņemt jūsu hipnozi, Mollija kā atvainodamās teica, ta�u tā noteikti ir blo�ķēta ar kādu laika apturē�anas atslēgu vai laika ceļo�anas atslēgu ar paroli. Un baidos, ka es to vienkār�i nezinu.

-����� Mollij, vecīt, labāk kusties! steidzināja Forests, dīdīdamies tā, it kā zem viņa krekla būtu �ūska. Man ir ju�ana, ka te tūlīt kāds ieradīsies.

Skaņas gaitenī apstiprināja viņa brīdinājumu. Rupji vaļā atrautās vara durvis sitās pret sienām. Pēc mirkļa jau kļūs zināms par viņu izbēg�anu. Neatlika nekas cits kā atstāt hipnotizēto maharad�u. Mollija pielēca stāvus un sekoja draugiem pa durvīm aiz priek�kara.

Tagad viņi atradās zili baltā gaitenī. Tā malās bija se�as durvis.

-���� Pa kurām jāiet? Mollija drud�aini jautāja. Te ir tik daudz to draņķa durvju!

-���� Galvenajai ieejai jābūt no mums pa kreisi, apgal�voja Rokijs, atverot vienas durvis.

Viņiem priek�ā pavērās liels dārzs ar zaļu mauriņu un puķu pilnām dobēm. Ēkas iek�pusē viņi izdzirdēja klie�dzienu. Tā bija Zakijas �ērksto�ā balss. Sitiet trauksmi! Gūstekņi ir izbēgu�i!

Mollija, Rokijs un Forests ar Petulu aiz viņiem metās uz priek�u pa zālienu. Caur kolonādi dārza galā viņi saskatīja ieeju cietoksnī. Dunēja bungas, un sāka kliegt kokos tupo�ie pāvi.

�etri sargi ar turbāniem galvā iznira no kolonnām viņu priek�ā un izvilka no makstlm zobenus.

Mollija izrāva no kabatas sarkano kristālu.

-���� Labi, ātri! Forest, turies man pie pleca, Rokij, turi Petulu un ari uzliec roku man uz pleca! Lai kas ari notiktu, nelaidiet mani vajā!

-���� Pasteidzies, vecīt! mudināja Forests, lēkādams no vienas kājas uz otru un sākdams histēriski ķiķināt. Tie pui�i nāk �urp, un nepavisam neizskatās, ka viņi gribētu lūgt mūs uz deju.

-���� Forest, tikai aizveries, labi? Mollija lūdzās. Cen�ties saņemties. Es iepriek� nekad neesmu ceļojusi laikā kopā ar citiem, tāpēc, ja gribi izkulties no �ejienes dzīvs, vienkār�i paklusē kādu bridi.

Tie�i tad atsprāga durvis no zili baltā gaiteņa un parā�dījās Zakija.

Pēk�ņi apcirtusies apkārt, Mollija satvēra caurspīdīgo kristālu, kas karājās ap viņas kaklu, un ar pieredzēju�u manevru apturēja pasauli.

Zakija sajuta �o mirkli un pretojās. Kādu bridi abi stāvēja stingajā ainavā. Kareivji izskatījās pēc nekustī�gām milzu rotaļlietām. Foresta un Rokija stīvajās sejās atspoguļojās izbīlis. Pāvu kliedzieni mitējās, un iestājās klusums.

Zakija vairījās no Mollijas skatiena. Mollija noslēpa no viņa sarkano kristālu. Viņa saprata: Zakijam nav ne jausmas, ka viņai ir laika ceļo�anas kristāli. lāpāt mei�tene redzēja, ka vīrieti dara nervozu viņas hipnotizētājas spējas.

-���� Tu nevari no manis aizbēgt, Zakija teica.

-���� Bet es varu tevi uz laiku aizturēt, Zakija.

-���� Ak tā? Un cik ilgi? Laika apturē�ana ir nogurdino�a pat tādam pieredzēju�am hipnotizētājam kā es. Tāpēc nepaies necik ilgs laiks un tu sabruksi no aukstuma. Zakija paspēra akmentiņu, un tas palēkdamies ripoja Mollijas virzienā. Viņa paraustīja plecus. Tam nevarēja nepiekrist, kaut arī Zakija nebūt nenovērtēja viņas spē�jas. Tāpēc Mollija meloja.

-���� Jā, es jūtos nogurusi un nosalusi. Ta�u es labāk paģīb�u nekā pado�os tev.

Zakija iesmējās un paspēra vēl vienu akmeni. Tomēr iek�ķīgi viņ� nejutās par sevi pārliecināts. Viņ� negribēja sacensties, lai noskaidrotu, kur� ilgāk spēj izturēt auksto, stingo pasauli, viņ� jau tagad juta, kā sāp viņa rei�matisma pārņemtais celis. Tāpat viņ� negribēja mēģināt hipnotizēt Molliju.

-��� Kāda ir parole, lai atbrīvotu hipnotizēto maharad�u? Mollija noprasīja.

Zakija pa�ūpoja galvu. Viņam tas nepavisam nepatika. Viņ� pie sevis prātoja, kas varētu likt Mollijai padoties un pārtraukt sastingumu. Tad viņam prātā ienāca kāda doma.

-���� Es nezinu paroli, ta�u noslēg�u ar tevi darījumu, viņ� teica. Ja tu atbrīvosi pasauli, es tev kaut ko pastās�tī�u par hipnotizēto maharad�u.

Mollija izlikās nepārliecināta. Kāpēc gan lai es tam piekristu?

-����� Tāpēc, Mūnas jaunkundz, ka tev tāpat beigās būs jāpadodas. Vismaz tagad, kad tu atkal tiksi noķerta un ieslodzīta, tev būs kaut kas jauns, par ko padomāt.

Mollija savieba seju un pamāja.

Un tā nu Zakija, ārkārtīgi nopriecājies par to, ka notvē�ris Molliju, un ļoti atvieglots, ka viņam nebūs jāsaka Vaktam, ka ir to pazaudējis, sāka klāstīt par vientuļo vīrieti iek�ā. Tomēr viņa pirmais impulss bija izstāstīt visu par sevi.

-���� Pirms sāk�u, es gribu izskaidrot savas attiecības ar Vāktu, viņ� iesāka. Tev varētu likties, ka Vakts mani ienīst. Viņ� var saukt mani par suni un spļaut man virsū, ta�u tev jāsaprot, ka es esmu pats tuvākais tam, ko jeb�kad varētu saukt par viņa draugu. Un, kaut gan es reiz biju neaizskaramais un piederēju pa�ai zemākajai kastai, es vismaz neesmu bijis tāds izstumtais kā viņ�. Valcta karaliskie vecāki izstūma viņu no sabiedrības un turēja ieslodzījumā kā vājprātīgo. Zakija norādīja uz ēku sev aiz muguras. Tas vīrs tur iek�ā ir Vakta jaunākais brālis. Būdams zēns, viņ� dzīvoja kā princis, kamēr viņa vecā�kais brālis, milzis, bija lemts sapū�anai. Zakijas sejā iezagās savāds maigums, bet tad viņa lūpas savilkās, it kā viņ� būtu ieēdis ko rūgtu. Vakta tēvs un māte uzskatīja, ka tad, ja viņi turēs savu briesmīgo dēlu ieslo�dzījumā, viņi varēs izlikties, ka viņ� pats un viņa dusmu lēkmes nepastāv. Visus tos bērnības gadus, ko pavadīju kopā ar Vāktu, es redzēju viņu atraidītu un vēroju, kā aug viņa naids. Viņam bija piecdesmit septiņas aukles un vēl vairāk skolotāju. Viņ� bija neiedomājams. Viņam nelīdzinājās neviens pieaugu�ais.

-���� No kurienes Vakts uzzināja par hipnozi? Mollija apvaicājās. Zakija atbildēja tā, it kā domās atrastos kaut kur tālu prom.

-���� Viņ� atrada kādu grāmatu. Viņ� vienmēr lasīja. Tad mēs aizbēgām. Mēs devāmies uz Ķīnu, kur no kāda veca karotāja uzzinājām par ceļo�anu laikā. Zakija aprāvās. Mēdz teikt, ka atriebība esot ēdiens, kas vislabāk gar��ojot atdzesēts. Kad mēs atgriezāmies, pagātne jau bija pabalējusi, ta�u Vakts nekad neaizmirsa, kā pret viņu bija izturēju�ies vecāki. Naids joprojām kvēloja viņā kā ogles pavardā. Tāpēc ari viņ� hipnotizēja savu brāli un sagrāba visu viņa varu.

-����� Un kā ar tevi? Vai tu ienīsti Vakta brāli un viņa vecākus?

Zakija piemiedza acis. Tagad aukstā, sastingusi pasaule viņam jau sāka likties necie�ama. Deguna galiņ� bija kļu�vis nejūtīgs. Tu saņem nedaudz vairāk paskaidrojumu, nekā esi pelnījusi, Mollij Mūna. Domāju, ka tev ir pienācis laiks pildīt savu darījuma pusi un atbrīvot pasauli no sastinguma.

-���� Nē, pasaki man vēl kaut ko. Vai tu ienīsti viņa brāli un vecākus?

Zakija noņurdējās. Nu labi. Dabūsi vēl vienu �ķēlīti, Mūnas jaunkundz. Viņa vecāki ir miru�i, bet es viņus vēl joprojām ienīstu. Viņu radītā briesmoņa dēļ es katru savas dzīves dienu pavadu bailēs, ka Vakts varētu mani nohipnotizēt. Un es esmu spiests palīdzēt viņam meklēt viņa dārgos kristālus, jo, kā tu redzi, ja mēs nenokļūsim "Burbulī" laika sākumā, mums nokritīs āda. Ceļo�ana laikā padara ādu zvīņainu. Protams, kādu dienu Vakts atalgos mani ar brīvību. Tad es jau bū�u aizceļojis uz gaismas "Burbuli". Mana āda būs mirdzo�a un jaunek�līga. Un tajā laikā Vaktam jau piederēs katrs cietoksnis un katra pils Indijā. Da�as no tām viņ� atdos man. Tātad es bū�u jauns un varens. Lūk, to es gaidu. Zakija nospļāvās zemē. Un nu, Mūna, tev jāļauj pasaulei kustēties.

Mollija juta Rokija un Foresta sastingu�ās rokas uz saviem pleciem. Viņa pārliecinājās, ka Petula ir Rokijam padusē.

-����� Man nepatīk lauzt solījumus, Mollija bilda Zaki�jam, ta�u man patīk brīvība. Ar �iem vārdiem Mollija koncentrējās uz sarkano kristālu un atbrīvoja pasauli no sastinguma.

Kad apkārtne atkal sāka kustēties, Mollija iedziļinājās sarkanajā kristālā.

Jā, labi, es klusēju, teica Forests.

Mollija lika viņus apskaut siltajiem laika vējiem. Pēc mirkļa atskanēja BLĪK�ĶIS un viņi kustējās.

Zakija palika pavērtu muti. Viņ� metās uz tuk�o vietu, kur bija stāvējusi Mollija kopā ar citiem gūstekņiem, nometās ceļos un pieskārās zālei. Viņ� jau pasniedzās pēc savas sudrabotās laika ierīces un kristāliem, ta�u, kad viņ� palūkojās atpakaļ uz Sarkano Cietoksni, viņa roka apstājās pusceļā. Maharad�a bija viņam pavēlējis neka�vējoties ierasties savās privātajās telpās. Vakts gribēja veikt da�as pārbaudes ar jaunākajām Mollijām Mūnām. �is bija pats steidzamākais uzdevums.

Zakija izlēma, ka dosies pie maharad�as, paturot noslēpumā Mollijas Mūnas izbēg�anu. Izpildījis tur savus pienākumus, viņ� varēs bēgļus izsekot, izmantojot savu ierīci. Viņ� tos ieslēgs, pirms vēl kāds uzzinās, ka viņi vispār ir izbēgu�i.

un tā, Vakts paziņoja, es atbrīvo�u jūs no transa aptuveni uz kādu stundu. Ceru, ka jūs priecājaties.

Desmitgadīgā Mollija palūkojās aug�up uz milzīgo, zviņaino vīru savā priek�ā un pārlaida skatienu viņa ķirzakai līdzīgajam palīgam, kur� tikko bija ieradies ar piezīmju bloku un rakstāmspalvu.

-���� Tu kavējies, Jakiza, milzis izmeta.

Mollija centās noskaidrot, vai viņa nesapņo. Vai tie�ām viņa tikko bija satikusi pati savu vienpadsmit gadus veco būtni? Un vecāku Rokiju? Mazākās meitenes piespiedās viņai klāt, paslēpjot acis savādajā jaunajā zīda ldeitā, kas viņai tagad bija mugurā. Vai tās bija viņas pa�as jaunā�kās versijas? Tas viss nebija iespējams. Mollija secināja, ka sapņo. Un tomēr viņa jutās pilnīgi nomodā. It kā �is brīdis būtu īsts. Mollija palūkojās apkārt telpā. Tā bija skaista istaba ar sienās iestrādātu krāsainu marmoru un zelta krēsliem.

-��� Kas tu esi? Mollija jautāja. Un kāpēc mēs esam �eit?

-Vienīgais iemesls, kāpēc jūs �eit esat, ir rapādīt man kaut ko no tā, kāds būs �ī mazā bērna raksturs tad, kad tas pieaugs.

Desmitgadīgā Mollija nolēma ar milzi nestrīdēties.

-���� Kāpēc esam ieģērbtas �ajās indie�u drēbēs?

Milzis ignorēja Mollijas jautājumu.

Mollija pa�ūpoja galvu. Viņa jutās pilnīgi izsista no līdzsvara un apjukusi. Vai viņa ir traka? Varbūt viņa pa�tiesībā sē� Hārdvikas namā un iztēlojas visu �o te. Var�būt �is milzis viņas priek�ā ir izkropļota bāreņu nama vadītāja Aderstone.

-����� Vai �is ir kārtējais jūsu uzliktais sods, Aderstones jaunkundz?

To padzirdot, milzīgais vīrs Mollijas priek�ā iesmējās kā ārprātīgs. Aaaak, cik iiiinteresssanti! viņ� rēca.

-���� Tu tie�ām esi izklaides vērta, Mūnas jaunkundz!

Mollija pakratīja galvu. Tā nebiju es, kas pārplūdi�nāja vannu, Aderstones jaunkundz. Tas nav godīgi. Lai ko jūs ari darītu, lūdzu, izbeidziet!

-����� Pārplūdināja vannu! Pārplūdināja vannu! HA! Ha, ha, ha! Vakts smieklos kauca.

-��� Ļauj man izvest tevi no taviem maldiem. Es neesmu Aderstones jaunkundze. Ha! Es esmu maharad�a Vakts. Dzimis 1835. gadā. Ar noslieci uz dusmu lēkmēm. Slaids, pumsnējs un tatikams vai jums tā ne�ķiet? Pa�a vecāku turēts ieslodzījumā piecpadsmit gadus. Iedomājieties tikai! Daudz ceļojis, maigi izsakoties. Eiropa, Āfrika, Ķīna, nākotne, pagātne! Bet pietiks par mani. �odien mēs esam �eit, lai analizētu jūs. Tagad jūs man parādīsiet kaut ko no sevis. Mēs gribam redzēt, kādi latanti miepīt mazajai Mollijai. Milzis uzlika rokas uz gurniem un pamāja kalpam pie durvīm.

Ienāca se�i vīri ar da�ādiem piederumiem. Viens nolika istabas malā ķīnie�u skaitāmos kauliņus, citi uzstādīja zemu galdiņu un novietoja uz tā milzīgu bieza papīra bloku, kā arī iegarenu melnu kasti un da�as lielas otas.

Maharad�a sakrustotām kājām apsēdās pie galda un lika apsēsties arī Mollijai. Viņa nervozi paklausīja, nolē�musi: ja jau �is ir sapnis, tad viņa tikpat labi var tam arī ļauties.

Vakts paņēma otu un atvēra kasti. Tajā bija trauks ar ūdeni un sausas melnas tu�as kārbiņa.

-��� Ķīnie�u glezniecības māksla, maharad�a skaidroja, samitrinājis otu un iebāzis to mitrumu uzsūco�ajā tu�as pulverī, ir kaut kas tāds, kas cilvēkiem ar mākslinieka talantu padodas dabiski. Ar pla�iem vēzieniem, vicinot otu pa labi un pa kreisi, viņ� uzgleznoja ainavas kontūras robainus kalnus un vētrainas debesis ar spurainu priedi un vilku priek�plānā. Man vienmēr piemitis dabisks talants. Es to gadu gaitā izkopu, praktizējoties Ķīnā. Tagad tava kārta parādīt man savu talantu.

Desmitgadīgā Mollija sajuta kamolu vēderā. Viņai nepatika, ka viņu pārbauda. Mollija zināja, ka viņai nav nekādu talantu.

-���� Man īpa�i nepadodas māksla.

-���� Ak, paņem ta�u to draņķa otu! uzstāja Vakts.

Mollija paliecās uz priek�u un trīco�ām rokām sāka

veidot gleznu. Viņa centās uzgleznot kalnu, ta�u tas izskatījās pēc kunkuļa. Mollijas saule izskatījās pēc tenisa bumbiņas, bet priede atgādināja maza bērna zīmētu Ziemsvētku eglīti. Vilka vietā viņa uzgleznoja kaut kādu kokainu radību.

-���� Ak! Vakts ar nepatiku nopūtās. Skatos, ka bēr�nam nebūs māksliniecisku spēju. Tad viņ� noaurojās: PIERAKSTI TO, JAKIZA!

Pēc tam viņi devās pie skaitāmajiem kauliņiem. �eit Vakts pārbaudīja desmitgadīgās Mollijas spējas mate�mātikā. Mollijai neko labi nepadevās rēķinā�ana, un, tā kā viņai nekad iepriek� nebija iznākusi darī�ana ar skaitāmajiem kauliņiem, viss bija vēl ļaunāk. Viņa bīdīja kauliņus �urpu turpu.

-��� NEKUR NEDERĪGA MATEMĀTIKĀ! dārdināja Vakts.

-���� Pieraksti to, Jakiza!

Un tā pārbaude turpinājās. Tika iesaukts cītaras spē�lētājs, lai censtos iemācīt Molliju spēlēt uz stigu instru�menta, ta�u viņa nespēja pareizi nospēlēt gandrīz nevienu noti. Tika pieaicināta indie�u dejotāja, lai pasniegtu mei�tenei mācībstundu. Mollijas centieni būt graciozai pie�dzīvoja izgā�anos, un Vakts tos pārtrauca.

-���� NEKUR NEDER! viņ� izsaucās.

Beidzot Vakts sasita plaukstas, un divi vīri nolika Mol�lijas priek�ā lielu, iz�uvumiem rotātu maisu ar krāsai�niem kristāliem.

-������ Vai tu kaut ko jūti no �iem stikrāliem? milzis jautāja. Vari tiem pieskarties, ja vēlies.

Nespējot paelpot, Mollija paņēma robainu, sarkanu kristālu. Ļoti jauks, viņa teica, nervozi noliekot to atpakaļ.

-����� Un tas ir viss, ko tu jūti? Mollija it kā piekrītot paraustīja plecus. Pieraksti to, Jakiza! Kamēr viņa nav iemācījusies hipnotizēt, stikrāli viņai neko nenozīmē. Tad milzenis jautāja: Vai tu jebkad esi domājusi par ceļo�anu laikā?

Mollija sarauca pieri, uzlūkojot vīru sev priek�ā, un pēk�ņi izjuta pret viņu ļoti lielu nepatiku. Kas gan viņ� bija, lai �ādi pratinātu Molliju? Meitene dusmīgi atcirta:

-��� Kāpēc lai es tev stāstītu, par ko esmu un par ko neesmu domājusi? Es tevi nemaz nepazīstu.

-��� Hmm. Enerģiska un piesardzīga. Pierakstīji, Jakiza? Tad viņ� pievērsās Mollijai. Milzis pieliecās meitenei tuvāk, nepacietībā gaidot viņas atbildi. Var jau būt, ka tu esi ātras dabas, ta�u es tomēr gribu zināt vai tu jebkad esi domājusi par ceļo�anu laikā? Vira galva bija tik tuvu, ka Mollija varēja saskatīt kosmētikas atliekas, ko viņ� lietoja, lai apslēptu savu bruņurupu�a ādu.

Man �ķiet� Mollija pārmeklēja savas smadzenes, lai atrastu, ko teikt. Viņa negribēja skaļi teikt, ka �is vīrs ir vājprātīgs, viņa negribēja teikt, cik pārbijusies ir pati. Meitene aptvēra, ka domā par savu draugu Rokiju un vēlas, kaut viņ� būtu blakus. Viņa gribēja teikt, ka tad, ja Rokijs būtu �eit, viņ� zinātu, kas sakāms. Un tad pēk��ņi Mollijas galvā ieskanējās kādas Rokija reiz sacerētas dziesmas vārdi, un, tos atkārtojot, desmitgadīgā Mollija teica: Es domāju� Nav cita laika kā tagad.

Milzis piemiegtām acīm uzlūkoja meiteni un pavīps�nāja. HA! Dzejiski. Vismaz kāds talants. Pieraksti to, Jakiza! Tad viņ� noklik�ķināja pirkstus, un Mollija bija hipnotizēta. Viņas galvā maigi skanēja atmiņas par Rokija balsi.

Nav cita laika kā tagad,

Nav cita tagad kā laiks.

Un dzīve var beigties, kamēr pantiņ� skan maigs.

Nav citas veltes kā draudzība

Un mīlas kā mana.

Dod savu mīlu man kā dārgumu laikā.

Vienpadsmit gadus vecā Mollija atvēra acis, lai pār�baudītu, vai pārējie ir kopā ar viņu. Viņi ceļoja uz priek�u laikā. Rokijs aizvērtām acīm turējās Mollijai labajā pusē, bet Forests labpatikā bija izvalbījis acis, un viņa mute bija atvērta kā pārsteigtai zelta zivtiņai, vērojot virpuļo�jo�ās krāsas sev apkārt. Nelikās, ka viņus vajātu Zakijas sargi. Mollija nomierinājās un prātoja, kas būtu darāms tālāk. Viņa nolēma, ka nebūtu slikti uz mirkli piestāt kādā brīdī nākotnē, jo tādējādi varētu iegūt laiku, lai izstrādātu plānu.

Mollija ļāva sevi vadīt neredzamajām antenām un uztaustīja laiku, kas, pēc viņas domām, varētu būt simt gadu tāla nākotne. Tad viņa apstājās.

Saule jau spīdēja augstu debesīs. Bija karsts rīts. Sar�kanā Cietok�ņa sienas meta īsas ēnas. Dārzs ap viņiem vairs nebija kopts, un tajā nedzīvoja pāvi. Tas bija izkal�tis, un gar tā mūriem bija izvietoti brūni, pilsētas valdes uzstādīti soliņi. Mazs indie�u bērns sarkanā kombine�zonā stāvēja netālu kopā ar vecākiem un norādīja uz Molliju un viņas draugiem, un sāka kliegt.

-����� Mammu! �ie cilvēki un tas suns parādījās ne no kurienes! Maaaammmmmuuuuu!

-���� Jā, jā, apgriezies noteica tēvs. Viņ� maigi papliķēja zēnam pa galvu un iesmējās, it kā priecājoties par dēla iztēli.

-���� Un paskaties uz viņas lielo dimantu, tēt!

-���� Tas nu gan ir for�i! jūsmoja Forests. Nākamreiz mums vajadzētu doties atpakaļ un tikties ar senās Indi�jas jogiem!

-���� Mēs vēl neesam dro�ībā, sacīja Mollija, noņemot kristālu no kakla un iebā�ot to kabatā. Rokijs atdeva viņai Petulu. Atcerieties, ka ari Zaldja ir ceļotājs laikā. Un ir kas tāds, ko neesmu jums izstāstījusi. Kad es biju hip�notizēta, viņ� lika man norīt to violeto metāla kapsulu. Tā joprojām ir manā vēderā. Zakijam ir īpa�a ma�īna, ar kuru var atrast �īs violetās kapsulas izseko�anas ierīce. Viņ� ar to nemāk īsti labi apieties, ta�u nav arī galīgs nejēga. Es nemaz nebrīnītos, ja viņ� mums tagad sekotu. Ierīce var viņam pateikt, kurā laikā mēs atrodamies.

-���� Vai tā ari precīzi parāda, kurā ielā tu atrodies? Rokijs apjautājās. Mollija paraustīja plecus un notrausa matus no acīm. Bija ne�ēlīga svelme.

-���� Iepriek� es padarīju milzum daudz darba, Mollija steig�us sacīja. Es apturēju pasauli. Zakija man izstās�tīja par Vāktu un to hipnotizēto viru. Viņ� ir Vakta brālis, un, ak jā, ir vēl kaut kas. Ceļo�ana laikā padara vecu!

-���� Ā, tad tu paliec krunkaina no ceļo�anas laikā.

-��� Nesaki to tā, it kā es būtu laimējusi loterijā, Forest! iesaucās Mollija. Es negribu sākt izskatīties pēc vece�nes!

-���� Ku�! Rokijs nopētīja Mollijas vaigus. Esmu pār�liecināts, ka tas nenotiek tik ātri. Domāju, ka Zakija un Vakts ir ceļoju�i laikā jau gadiem.

-���� Pa Ķīnu, Mollija apstiprināja.

-���� Tev tikai nedaudz jāpalēkā pa laiku, Rokijs opti�mistiski mierināja, tā ka necik ļaunāk nevarētu kļūt. Pa�laik krunciņas ir tikai pie tavas auss un nav pat īsti redzamas.

Mollija uzlūkoja Sarkano Cietoksni. Tagad tas pilnībā bija tūrisma objekts, pie kura vārtiem būdiņās pārdeva balonus, pastkartes, suvenīrus, dzērienus, bata�u cukurvati, riekstus un saldumus. Mollijai nebija īstas skaidrības, ko vajadzētu pasākt tālāk. Ta�u viņa vismaz noteikti zināja, ka jātiek prom no cietok�ņa.

-����� Pēc neilga laika pastāstī�u jums vairāk no tā, ko man atklāja Zakija. Sākumā iesim prom.

Tā viņi sāka iet. Ceļa malā savā nodabā stāvēja divas govis.

-����� Govīm te ir ļauts brīvi staigāt it visur, norādīja Forests, kamēr Mollija un Rokijs viņu ātri veda projām no vārtiem garām cēli baltajiem Ambassador viesnīcas taksometriem, kas gaidīja klientus. Hinduisti uzskata govis par svētām. Viņu īpa�nieki ļauj tām klaiņot apkārt un pienes klāt barību. Visi mīl govis. Un tās �eit neviens neēd.

-������ Vislabākais mums būtu iejukt pūlī, ierosināja Rokijs, nepievēr�ot uzmanību Forestam un paraujot Mol�liju aiz piedurknes. Iesim uz turieni, kur izskatās, ka varētu būt veikali. Jo vairāk cilvēku būs mums apkārt, jo lielākā dro�ībā būsim no Zakijas.

Viņi steig�us devās zem arkas, uz kuras izkārtne vēs�tīja: "�andni�auka. Vecā Deli". �eit pūlis kļuva biezāks un platajās ielās valdīja tāda rosība kā bi�u stropā. �urp un turp spietoja rik�as un spēcīgu vīru vilktu ratu gūzma. �ie rati bija piekrauti pilni ar pārdo�anai paredzētām lietām malku, ūdens kannām un metāllū�ņiem.

Cilvēki pārsteigti blenza uz rietumnieciski tērptajiem Molliju un Rokiju. Kaut arī �ī bija mūsdienu Indija (Mol�lija nezināja, kur� gads), tomēr Vecās Deli iemītnieku apģērbu nekādi nevarēja nosaukt par modernu. Da�i vīrie�i valkāja lungis maisveidīgus vienkār�a auduma �ortus, un tikai nedaudziem bija parastas bikses un krekli. Citi nēsāja garus sarongus. Visas sievietes bija tērpu�ās sari vai �alvarkamīzos garās kleitās ar biksēm zem tām. Kāds rik�a, kas veda trīs bērnus slikti piegulo�os skolēnu formas tērpos, aizminās garām, �ķindinot zvaniņu. Viņa mazie pasa�ieri norādīja uz Petulu un tad kā traki sāka smieties par Forestu.

-���� Tas mani no tiesas padara nervozu, Mollija novai�dējās. Ja Zakijam izdosies sadzīt mūsu pēdas līdz �im laikam, viņam būs viegli mūs atrast, jo mūs būs ievēro�ju�i tik daudzi cilvēki.

Tajā brīdī no ielas aiz muguras atskanēja spiedziens, kam sekoja kliedzieni un dobja dipoņa.

Malā! iesaucās Forests. Viņ� pagrūda Molliju un Rokiju atpakaļ, līdz viņi bija atspiedu�ies pret pannām klātu veikaliņa sienu. Viņu priek�ā pūlis atvirzījās no ielas vidus, kur dipoņa atskanēja arvien tuvāk un skaļāk.

-���� Vai tas ir Vakts? Mollija jautāja Forestam. Vai mums nevajadzētu bēgt? Man iek�ā ir tā violetā kapsula. Viņ� mūs te atradīs.

-��� Tas nav Vakts. Nostājies uz dzegas! Skaties!

Mollija un Rokijs, kas cie�i turēja Petulu, pakāpās. Viņu

priek�ā viļņoja galvu jūra un pūlis glu�i kā pēc burvja mājiena ielas garumā pa�ķīrās kā ūdens. Pa �o spraugu skrēja se�as melnas govis, radot neiedomājamas jukas. Tās jau bija apgāzu�as divus rik�as un kādu augļu veika�liņu. Tās bīstami stampāja ar kājām, ta�u ne no ļaunuma; tās bija pārbiedējis kaut kas tālāk ielā. Cilvēki centās tās nomierināt. Vienam izdevās noplivināt palagu mau�jo�ās vadones priek�ā un novirzīt to blakusieliņā. Pārē�jās sekoja. Un tikpat ātri, kā bija izcēlu�ās jukas, rosīgā, netīrā iela atkal atgriezās savā parastajā stāvoklī.

-��� Vecī�i, tā jums ir Indija! Forests iesaucās. �ādu skatu jūs neredzēsiet nevienā Amerikas vai Eiropas pil�sētā. Govis izmīda tirdzniecības rajonu! Lūk, izrāde! Es dievinu �īs svētās govis!

Zakija stāvēja pie ieejas �andni�aukā. Viņ� bija saņē�mis atļauju atstāt maharad�u un tagad bija nolēmis panākt Molliju Mūnu. Viņam atkal jāiesloga bēgļi, pirms Vakts būs atklājis viņu nozu�anu, ta�u viņam bija zināmi sare�ģījumi. Hipnotizētie sargi, ko viņ� bija paņēmis līdzi no 19. gadsimta 70. gadiem, jau bija sagādāju�i nepatik��anas. Viņu zobeni un senlaicīgais ietērps bija nobiedē�ju�i da�us tūristus. Divas spiedzo�as sievietes bija izbie�dēju�as bariņu govju, kas savukārt bija metu�ās skriet un ieauļoju�as rosīgajās tirgus ielās. Tagad viņu rāja kāda bezbailīga indie�u sieviete, iespraudusi rokas sānos, un līdz ar to nebija iespējams nolasīt sudraba izseko�anas ierīci.

-��� Tev vajadzētu kaunēties par to, ka tā pārbiedēji svē�tās govis, sieviete hindu valodā sodījās. Tikai paska�ties, kādu jucekli tu ar savu bandu esi radījis! Paskaties uz pūli! Varēja ciest cilvēki. Kamēr sieviete kratīja pirkstu, Zakija pacēla acis. Viņ� to uzlūkoja ar nelietīgi hipnotizējo�u skatienu.

-����� Vapliglupglup glāp, sieviete nomurmulēja, jo�projām vicinot gaisā pirkstu, tad apklusa.

Zakija novērsās un koncentrējās uz sudraba kārbiņu. Tā nedarbojās, kā nākas. Tā rādīja, ka meitene Mollija atrodas �ajā laikā, ta�u, kad Zakija jautāja, kādā virzienā meitene meklējama, ierīce vienīgi mirk�ķināja spuldzīti. Zakija to izslēdza un pasauca sargus.

�andni�aukas vēsajās sānieliņās bija daudz mierīgāk nekā galvenajās ielās. Forests veda Molliju un Rokiju pa ieliņu, kas bija tik �aura, ka tur vienlaikus varēja izbraukt tikai viens rik�a. Abās pusēs slējās aplupu�u trīsstāvu māju nodrupu�ās sienas. Aug�ā kā spageti mud�eklis stiepās melni elektrības vadi. Tie atgādināja Mollijas izjūtas, jo viņa bija apjukusi un viņai nebija skaidrības par to, kas būtu darāms tālāk.

-���� Vai mums tagad būtu jāiet atpakaļ? viņa minēja.

-����� Ko, �ajās drēbēs? Rokijs iebilda. Mūs tur ievē�ros glu�i kā citplanētie�us. Pirms atgrie�anās Vakta laikā mums vajadzētu tikt pie indie�u apģērba.

Viņi palūkojās uz priek�u ieliņā. Katrā brīvā vietā abās tās pusēs bija iespiedu�ies mazi veikaliņi. Mollija nekad nebija redzējusi tik �aurus veikaliņus. Da�os no tiem ietilpa tikai viens cilvēks, kur� tur sēdēja izstieptām kājām. Da�i veikaliņi bija pla�āki, un to grīdas klāja jauki paklājiņi. Un pirms ieie�anas veikaliņos pircēji novilka apavus.

-���� Tas nu gan ir prātīgi, smaidot priecājās Forests. Nav jātīra grīdas. Ei, vai Indija nav for�a?

-���� Vai tev �ķiet, ka mēs atradīsim apģērbu bodīti? Mollija jautāja, kad viņi gāja garām kādam veikaliņam, kur pārdeva apģērbu rotājumus un sarkanas un zeltītas �alles.

-���� Noteikti, ejam tikai uz priek�u, un tur tas būs.

Tā viņi turpināja ceļu pa �ķērsieliņu. Petula turējās Mollijas tuvumā. Ejot Mollija izstāstīja pārējiem to, ko bija uzzinājusi par Vakta pagātni.

-���� Skumj� puisis, Forests noteica.

-���� Tu gribēji teikt traks puisis, sacīja Rokijs. Tad viņ� apstājās. Kas tad tas? Smar�o pēc cukura un virtuļiem! Mollija nervozi devās uz priek�u, ta�u Rokijs kavējās pie konditorejas, kur zem balta tīkla bija izliktas paplātes ar smalkmaizītēm un kūkām.

Blakus saldumiem bija liels sudraba pods ar baltu, pienam līdzīgu �ķidrumu. �ī poda vidū peldēja mazāks podiņ� ar ledu, kas atdzesēja pienam līdzīgo vielu sev apkārt. Letes otrā galā bija miniatūra malkas krāsniņa ar vara muciņu aug�ā. Pārdevējs ceriņkrāsas kreklā uzlūkoja Rokiju un smaidīja.

-����� Mums te Vecajā Deli nav daudz elektrības, viņ� paskaidroja. Tāpēc mēs tā uzturam �ķidrumus vēsus un svaigus. Un mēs gatavojam uz veclaicīgas krāsniņas. Vai esat kādreiz ēdis indie�u saldumus? Rokijs pakra�tīja galvu.

-��� Jūs ļoti labi runājat angliski, viņ� piezīmēja.

-��� Protams! konditors iesmējās. Daudzi indie�i runā angliski.

Rokijs vēroja, kā vīrs paņem mīklu un saveļ to bum�biņā. Viņ� iemeta to muciņā, kur vārījās eļļa. Tad vīrs izvilka bumbiņu un iemeta to bļodā, kurā bija sīrups un vēl kādi piecpadsmit zeltaini virtuļi.

-���� �ie saldumi maniem klientiem gar�o vislabāk. Tos sauc gulab�amuni. Ņemiet, pagar�ojiet!

Rokijs pa�ūpoja galvu. Man nav naudas.

-���� Ne jau viss dzīvē ir par naudu!

Virtulis bija lielisks, un Rokijs varētu pavadīt ilgu laiku, nogar�ojot konditora preci, ta�u Mollija vilka viņu uz priek�u.

-��� Paldies! teica Rokijs, kad viņi devās tālāk pa �ķērsieliņu. Tas vīrs bija tik laipns.

-���� Tāds pats bija arī tas, kur� gatavoja nūdeles, pie�krita Forests, joprojām ko�ļādams to, ko bija dabūjis pagar�ot. Vai nebija gar�īgi, Petula?

-����� Bet mums jāsteidzas, viņus atvēsināja Mollija. Nāciet jūs abi! Mēs te neesam brīvdienās. Kamēr Rokijs pietupās, lai aizsietu kurpes saiti, Mollija uzrunāja kādu druknu, plikgalvainu vīru, kam piederēja masku veikals. Piedodiet! Kur� gads pa�laik ir? Uz Molliju neizpratnē blenza no papīra masas izgatavotas tīģeru un lauvu, putnu un ziloņu maskas.

-����� 1974., protams! virs noirgojās. Vai nevēlaties pielāgot masku? Viņ� paturēja spoguli pie meitenes sejas. Mollija tajā ieskatījās un ieraudzīja no laika ceļo��anas zvīņaino ādu pie auss. Viņa jau gribēja novērst skatienu, kad pamanīja collas garu rētu vienā kakla pusē. Meitene noelsās, pieskaroties tai un prātojot, kur gan viņa pie tās tikusi.

�ajā mirklī Molliju kā zibens spēriens trāpīja kāda doma. Ja tagad bija 1974. gads un Vakts atradās 1870. ga�dā kopā ar viņas jaunākajām būtnēm, tagad 1870. gada notikumi jau būtu beigu�ies. Protams, tagad viņas galvā vajadzētu būt visām savas desmitgadīgās būtnes atmi�ņām par 1870. gadu, jo �is laiks jau bija pagājis. Un tomēr viņa nespēja atcerēties neko no tā laika, ko desmit gadu vecumā būtu pavadījusi Indijā. Viņa neatcerējās, kā tas bija pagājis kā tas bija beidzies. Bija tā, it kā atmiņas kavētos, joprojām atrastos ceļā no 1870. gada uz mūsdienām un vēl nebūtu ieradu�ās. Vai �ī rēta bija no viņas 1870. gadā Indijā pavadītā laika?

Vīrs pastiepa Mollijai pretī ziloņa masku.

-���� Piemērīsiet?

-���� Nē, paldies!

Molliju pēk�ņi sagrāba skaudras bailes. Viņai tas viss nemaz nepatika. Viņas jaunākās būtnes bija iestrēgu�as pagātnē, viņai bija noslēptas to atmiņas, un tagad vēl bija �ī mīklainā sārtā rēta uz kakla. Mollija saprata, ka viņai tūlīt jādodas atpakaļ uz 19. gadsimta 70. gadiem un jāuzmeklē Vakts. Meitene apzinājās, ka nespēs nomie�rināties, līdz nebūs izglābusi savas jaunākās būtnes un kaut kā notvērusi Vāktu.

Vakta notver�anas izredzes likās �ausmino�as. Tas būtu grūtāk nekā sagūstīt plēsīgu dzīvnieku. Viņai pretī atņirgtiem zobiem blenza papīra tīģera maska, atgādinot par Vakta medību trofejām un ieroci.

"Atbilde slēpjas kristālos," Mollija nodomāja. Ja viņiem izdotos nozagt visus Vakta laika ceļo�anas kristālus un viņa laika apturē�anas kristālus, tad būtu kādas izredzes. Bez kristāliem Vakts paliktu vienīgi ļoti spējīgs hipno�tizētājs. Tikai maharad�a, kuram ir vara pār simtiem kareivju. Mollija norija siekalas un pieskārās rētai.

-����� Ei, jūs abi! viņa iesaucās. Abu pārējo uzmanība jau atkal bija novērsta. Viņi vēroja kādu vīru mehānis�kajā darbnīcā, kur� kaut ko remontēja ar lodlampu. Es tie�ām domāju, ka mums jāatgrie�as. Mollija centās neizklausīties pārāk uztraukta. Un tie�i tagad, viņa teica jau izmisīgāk, paņemot rokās Petulu.

-���� Labi, labi, bija ar mieru Forests, viegliem soļiem pienākot klāt. Es apjēdzu tos laika vējus.

Mollija atrada brīvu vietu �ķērsieliņas malā, un drīz vien viņi jau atkal traucās cauri desmitgadēm. Mollija izbīdīja savas neredzamās antenas un centās sajust, kad atrodas viņas pārējās būtnes. Viņa sajuta to vibrācijas un apstājās. Laika vēji norima.

Tie�i viņiem blakus stāvēja svētā govs. Tā nomāvās. Gaiss bija vēsāks nekā iepriek�, tomēr joprojām karsts. Mollija bija ieradusies tie�i tajā pa�ā laikā, kurā atradās viņas jaunākās būtnes, tāpēc varēja sajust viņu atmiņas. Meitene uzreiz atcerējās sevi desmit gadu vecumā un to, kā Vakts viņu pārbaudīja. Mollija saviebās un izstāstīja pārējiem, kā milzis licis viņai gleznot, rīkoties ar skaitā�majiem kauliņiem un spēlēt cītaru.

-����� Vakts atrodas kādā meistara ceļojumā! minēja Forests.

Mollija palūkojās uz priek�u un atpakaļ ieliņā. Bija pazudu�i visi elektrības vadu spageti, ta�u veikaliņi bija aptuveni tikpat mazi un arī smar�as bija līdzīgas. Pat masku veikaliņ� atradās turpat. Mollija aptvēra, ka vīrs, kur� stāv veikaliņā un izkrāso leoparda masku, varētu būt tā druknā, strupā vīra vec-vec-vec-vectēvs, ar kuru viņa runāja tagadējā Indijā. Mollija nolēma noskaidrot, kurā laikā viņi atrodas, tāpēc piegāja pie masku veika�liņa īpa�nieka. Viņ� nolika otu un, salicis rokas, viegli paklanījās.

-���� Namaskar, vīrs teica.

Mollija pieļāva, ka tas varētu būt sava veida sveiciens. Viņa rīkojās tie�i tāpat.

-���� Namaskar. Tad viņa turpināja: Piedodiet, kurā gadā mēs tagad esam?

Zakija nepacietīgi mīņājās ielas vidū. Viņa apģērbā paslēptā mazā sudraba izseko�anas ierīce iepīkstējās. Aizkaitināts Zakija iebāza roku kabatā, lai to izvilktu.

-����� Tad tu atkal esi pārcēlusies uz citu laiku, Mūna, viņ� murmināja, nolasot rādījumu. Viņ� palūkojās apkārt pēc saviem sargiem, norādot tuvākajam no tiem, ka vēlas, lai tie ātri pulcētos ap viņu. Ceturtais sargs bija aizkavē�jies pie avī�u kioska un uzdeva jautājumus pārdevējam. Zakijam nebija laika gaidīt. Viņ� lika trim hipnotizētajiem sargiem sev blakus ieņemt laika ceļo�anas pozīciju. Tā viņi arī darīja, uzliekot roku cits citam uz pleca. Un ar BLĪK�ĶI Zakija pacēla viņus no 1974. gada un aiznesa atpakaļ uz 1870. gadu.

Zakija neizjūta nekādu �ēlumu pret sargu, kuru bija pametis tam sve�ā laikā. �is sargs bija tikai viegli hip�notizēts un pēc da�ām nedēļām iznāks no transa un domās, ka sajucis prātā. Viņ� būs 19. gadsimta 70. gadu cilvēks, kur� izsviests 20. gadsimta 70. gados. Neviens neticēs, kad viņ� stāstīs, ka pieder citam laikam. Zakija to zināja, ta�u tas viņu ne mazākajā mērā neuztrauca. Viņam rūpēja tikai Mollijas Mūnas notver�ana.

Mollija atkārtoja jautājumu.

-���� Kurā gadā mēs esam, lūdzu?

Vīrs apdomājās. Pus�etri. Mollija saprata, ka nebija daudz indie�u, kas 1870., vai kādā nu gadā viņi atradās, runātu viņas valodā. Paldies! viņa teica un paklanī�jusies atvadījās no vīra.

-���� Ei, tu esi īstā, Mollij! uzslavēja Forests.

-���� Vai es uzvedos pareizi?

-Jā. "Namaskar" nozīmē "Sveiks� visu cieņu�" vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā teica mans jogas skolotājs.

Mollija pielika roku pie kakla. Rēta joprojām bija tur. Viņa jutās ļoti apjukusi.

Tie�i tad Mollija sajuta kustību savu d�insu labajā kabatā tajā, kurā viņa turēja sarkano un caurspīdīgo kristālu. Meitene centās uzlikt tiem roku, bet bija jau par vēlu. Mollija apcirtās un ieraudzīja viņas vecuma zēnu apskrandu�ā brūnā tunikā ar sarkanas krāsas planku�miem; zaglēns jau joņoja prom pa ieliņu.

-���� NĒ!! Mollija iekliedzās. Tas puika tikko nozaga kristālus!

Kolcijs kā raķete no starta iekārtas metās prom no Mollijas. Priek�ā viņ� dzirdēja zagļa soļu dipoņu uz ieliņas bruģa. Viņa pa�a sporta kurpes dunēja, uzvandot putekļus, kad viņ� nogriezās ap stūri. No skrie�anas sāka sāpēt krū�kurvis. Tomēr Rokijs nepievērsa uzmanību dūrieniem sānos, jo skrienot viņ� arvien vairāk saprata, cik kristāli ir svarīgi viņiem visiem. Sarkanais kristāls bija viņu biļete atpakaļ uz divdesmit pirmo gadsimtu. Tas vienkār�i bija jāatgūst. Un tad zēns apstājās.

Rokijs aizelsies un izmisis bija nonācis pie krusto�juma, kur auga liels banjana koks. Viņ� centās izdomāt, kur būtu skrējis viņ�, ja būtu �is zēns. Vienā ieliņā, mu�u mākoņa apņemtas, slaistījās trīs melnas govis. Otrajā tupēja mazs, izkāmējis pērtiķītis un grauza maizes gabalu. Pēdējā veda uz vietu, kur, �ķiet, bija papilnam veikalu. Rokijs jau sāka skriet pa �o ieliņas atzaru. Ta�u jau pēc da�iem soļiem viņ� aptvēra, ka kabatzagļa soļi ir apstāju�ies. Viltīga instinkta vadīts, viņ� paskatījās aug�up.

Kamēr Rokijs to darīja, viņu panāca Mollija, Petula un Forests. Rokijs stāvēja, iespraudis rokas sānos, smagi elpojot, un skatījās aug�up.

Vai ar tevi viss kārtībā, Rokij? Mollija jautāja. Viņa cerēja, ka draugu nepiemeklēs kārtējā astmas lēkme.

Rokijs pamāja.

-���� Ko tu ar mani darīsi? jautāja smalka balstiņa no aug�as. Melnīgsnējais zeņķis rāpās augstāk pa banjana koka zariem. Petula ierējās.

-���� Neko, elsa Rokijs. Mēs tikai gribam atpakaļ sar�kano un caurspīdīgo akmeni. Rokijs sāka runāt lēni, jo, ja vien viņam izdotos ar savu hipnotizējo�o balsi aizturēt zagli pietiekami ilgi, viņ� varētu to pierunāt kāpt lejā. Vai tu vienkār�i nevarētu nonest akmeņus zem�

Zeņķis viņu pārtrauca. Tu domā dārgakmeņus?

-����� Kristālus. Mollija atsvieda matus no acīm. Viņa ievēroja, ka puika virzās uz priek�u pa zaru uz tuvā�kās ēkas logiem. Nebija laika viņu hipnotizēt ar Rokija balsi vai pat ar Mollijas acīm. Zaglis attālinājās pārāk ātri un izvairījās ieskatīties viņai acīs. Tu ļoti labi runā mūsu valodā, meitene teica, mēģinot apturēt zēna kāp��anu.

Zaglis aizdomīgi palūkojās lejup, prātodams, kāpēc persona, kuru viņ� tikko bija apzadzis, cen�as viņam glaimot. Varbūt. Kas tev par daļu?

Mollija saprata, ka viņu vienīgā iespēja ir mēģināt zeņķi uzpirkt.

-���� Ja tu atdosi tos kristālus, tad iegūsi daudz vairāk, nekā aizbēgot ar tiem, viņa teica. Ar sarkano kristālu es varu tevi aizvest uz citu laiku uz nākotni, ja vēlies. Kā tas būtu?

Zēns sarauca pieri un palūkojās lejup. Tie bija pa�i smieklīgākie meli, kādus viņam jelkad bija nācies dzir�dēt.

Iejaucās Rokijs. Mollija stāsta patiesību. Mollija spēj ceļot laikā, jo viņa ir izcila hipnotizētāja. Un ar caurspī�dīgo kristālu viņa var apturēt laiku. Goda vārds. Mēs ar �o te Forestu neprotam ar tiem apieties. Mums tie�ām vajadzīgs sarkanais kristāls, jo mēs esam no nākotnes.

Zēns no koka nolūkojās uz savādo kompāniju ar dī�vaino suni un iesmējās. Esmu dzirdējis daudz melu, ta�u ne jau nu tik trakus! Ari Forests iesmējās.

-��� Forest, tas nemaz nav smieklīgi, Mollija viņu norāja. -Ja mēs nedabūsim kristālus atpakaļ, tad būsim�

-��� Būs jau labi, mierināja Forests un parakņājās jakas kabatā. Izvilcis mazu, melnu priek�metu, viņ� apvaicājās:

-���� Vai tādu esi redzējis?

Forests nospieda pogu, un kase�u atskaņotājs viņa rokā sāka spēlēt populāru Losand�elosas mūziku.

"�agatvīrs! Viņ� nozags tavu sirdi un dvēseli� Ūūūūāāā," dziedāja popzvaigzne Bilijs Bobs Bimbls. Zēns pār�bīli gandrīz nokrita no koka.

Tie�i �ajā brīdī atskanēja rupj� sauciens. Visi pagriezās un ieraudzīja tuvojamies varasvīru brūnā formas tērpā. Viņ� rokā �ūpoja steku. Zēns kokā sāka rāpties pa zaru uz augsto logu. Viņ� veikli lēca, ta�u tunika aizķērās aiz zara stumbeņa un zēns paklupa, nokrītot vienu zaru zemāk. Mollija noelsās. Policists tagad atradās viņai blakus un auroja uz zēnu.

-��� Es teicu, ka noķer�u tevi, viņ� kliedza hindu valodā.

-���� �o nakti tu pavadīsi kamerā, draņķa zaglēn.

-���� Vecīt, rāmāk ar to puiku, ierunājās Forests, ta�u druknais, muskuļotais policists nepiegrieza viņam vērību un turpināja vicināt steku un kliegt.

Mollija saprata, ka �is troksnis drīz piesaistīs apkārtējo uzmanību, tāpēc sakopoja silto saplūsmes sajūtu, un mir�klī viņas ķermeni dūcot pārņēma pazīstamais hipnozes siltums. Viņa uzsita policistam uz pleca. Vīrs aizkaitināts palūkojās uz viņu un acumirklī krita par upuri Mollijas spējām. Viņ� bija hipnotizēts kluss kā gremojo�ās govis tālāk ieliņā. Tā kā Mollija neprata hindu valodu, viņa piespieda pie lūpām pirkstu. Ku�!

Zēns kokā karājās zarā, sajūsmināts par Mollijas pa�veikto. Tad Mollija viņu uzrunāja:

-���� Man būs vajadzīga tava palīdzība. Es neprotu �ī vīra valodu, bet man viņam jāatstāj da�i hipnotiski rīkojumi.

-����� Tas ir triks, vai ne? zēns �aubījās. Jūs esat ar viņu uz vienu roku. Liec viņam izdarīt kaut ko tie�ām stulbu, ko viņ� parasti nedarītu. Tad es tev ticē�u.

-���� Es jau teicu, tu esi tas, kam jādod viņam pavēles. Es neprotu viņa valodu.

Zēna acīs parādījās nekaunīga dzirksts. Nu labi, es tā darī�u.

Mollija uzsita vīram uz pleca. Viņa pielika roku pie savas auss un norādīja uz koku, tā norādot, ka viņam jāklausa zēns.

-��� Novelc bikses, zēns teica hindu valodā, tā ka viņu nesaprata neviens cits, izņemot policistu. Vīrs pamāja un uzreiz sāka atpogāt bikses. Drīz tās noslīga līdz ceļiem, atsedzot oran�as apak�bikses. Zēns izplūda smieklos, ta�u tad viņa sejā atkal parādījās aizdomas.

-���� Kliedz kā ziloņa mazulis! viņ� atkal hindu valodā pavēlēja.

-���� Vaaauuuaaa! policists notaurējās.

Zēns pasmaidīja. Palēkā kā vārna! Tagad vīrs lēkāja apkārt ar biksēm ap potītēm. Mollijai bija jāatzīst, ka tas izskatās smieklīgi. Viņa palūkojās uz Rokiju un centās novaldīt smieklus.

-����� Vecīt, liec ta�u to �ali mierā! iejaucās Forests. Nepazemo viņu! Ja nu viņu kāds ierauga? Viņ� tūlīt sapīsies savās biksēs. Zēns sajūsmas pilnām acīm lēni norāpās no koka.

-��� Vari uzvilkt bikses un beigt lēkāt, viņ� teica poli�cistam. Vīrs mirklī apstājās un uzvilka bikses.

Zēns aplūkoja Foresta kabatu. Kas tā bija par dzie�do�u ma�īnu? viņ� apvaicājās, tagad jau stāvot uz ze�mes.

Mollija uzlūkoja zēnu. Viņam bija zaļas acis, tāpat kā Mollijai, tikai tās mirdzēja patīkamā, brūnā sejā, un likās, ka tās ir spo�ākas, arī deguns bija taisns un pievil�cīgs, at�ķirībā no viņas pa�as kartupeļa deguna. Zēnam mugurā bija ar krāsu notraipīta, sapluinīta tunika, kas atsedza �auras cāļa krūtis un izspiedu�ās, trepēm līdzī�gas ribas. Mollija prātoja, kāpēc gan viņ� kritis tik zemu, ka apzog ļaudis uz ielas.

-���� To sauc par kase�u magnetofonu, paskaidroja Fo�rests, sniedzot zēnam magnetofonu. Glu�i parasta lieta divdesmit pirmajā gadsimtā.

Zēns aplūkoja Mollijas T kreklu un Rokija d�insus.

-���� Tad jūs sakāt, ka esat no nākotnes? Viņ� piemiedza acis un iesāņus paskatījās uz viņiem, it kā vēlreiz apsve�rot, vai tas nav kāds triks. Policists atraugājās.

-���� Es neticu, ka jūs esat no nākotnes. Zēns pieklusa.

-���� Ta�u es ticu, ka tu esi hipnotizētāja.

-����� Pasala policistam, ka no �ī brī�a viņ� tevi uzska�tīs par labu, likumiem paklausīgu personu, ierosināja Mollija.

Zēns pacēla uzacis. Saprotu. Viņ� atkal runāja hindu valodā. No �ī brī�a tu mani uzskatīsi par labu un teiksi visiem pārējiem varas pārstāvjiem, ka es esmu pats labākais bērns visā Deli. Tāpat tu vienmēr, kad mani satiksi, iedosi man da�as rūpijas. Tagad vari iet.

Policists pamāja un ļoti zemu paklanījās. Tad viņ� iztaisnojās, iebāza roku kabatā un iedeva zēnam sauju monētu. Zēns neticīgi blenza uz naudu savā saujā.

-���� Dieviņ, tu tie�ām esi hipnotizētāja! Un, it kā monē�tas zēna saujā būtu atslēga uz viņa uzticību, viņ� pār�jautāja: Tad tu tie�ām esi no nākotnes?

-���� Jā, attrauca Mollija.

Policists aizgāja.

-����� Un tu paņemsi mani līdzi savā laikā? Zēns jo�projām nebija pārliecināts, vai iespējams tam noticēt, ta�u saprata, ka draudzība ar �iem cilvēkiem varbūt varētu nākt viņam par labu.

-��� Jā, es aizvedī�u tevi ceļojumā un tad atkal atgādā�u atpakaļ �eit. Ta�u es to nevaru izdarīt bez kristāliem. Mollija lūdzot pastiepa roku. Vai esi kādreiz padomājis, kāda būtu pasaule pēc simt gadiem?

Zēns vilcinājās. Tad viņ� paņēma no Foresta kase�u magnetofonu un pasniedza sarkano un caurspīdīgo kris�tālu. Mollija ar pateicību tos paņēma. Viņa ielika sarkano kristālu kabatā un caurspīdīgo pakāra atpakaļ savā vietā uz kakla.

-���� Neuztraucies! viņa teica. Es pildu savus solīju�mus.

Zakija nikni �ņāca uz savu izseko�anas ierīci. Viņ� saprata, ka tās nolasījumi, kas ziņoja, ka viņ� atrodas tie�i tajā pa�ā laikā, kur Mollija, ir pareizi, ta�u �ķita, ka ierīce cen�as pavēstīt, ka meitene atrodas no viņa gan uz austrumiem, gan rietumiem.

-���� Stulbais divdesmit piektā gadsimta instruments! Zakija izmeta, iebā�ot to atpakaļ kabatā. Es tevi no�tver�u, Mūnas jaunkundz. Tu neesi no manis aizbēgusi. Es pārmeklē�u katru aku, katru kobras podu. Es negulē�u, līdz nebū�u tevi atradis.

zēns grozīja kase�u magnetofona pogu un smaidīja.

Tad viņ� pievērsa skatienu Mollijas un Rokija sporta kurpēm.

-Jūs nu gan tur nākotnē valkājat briesmīgus apavus! zēns iesmējās.

-����� Patiesībā tās ir jaunākā modeļa sporta kurpes, Mollija iebilda, bet man arī �ķiet, ka tās izskatās vāj�prātīgi.

-��� Vai tu nesagriez pēdas, staigādams basām kājām? apvaicājās Rokijs.

-���� Nē ta�u! Manu pēdu āda ir cieta kā govs nagi, zēns atteica. Bet jūs dro�i vien esat izslāpu�i pēc tās skrie�anas. Aizvedī�u jūs uz mana drauga tējnīcu.

Mollija pamāja. Tas būtu jauki, bet mēs mazliet stei�dzamies. Patiesībā mums dzenas pakaļ.

Zēns savilka uz aug�u uzacis. Jums paveicās, ka es nozagu jūsu dārgos kristālus, jo tagad jūs pazīstat mani. Es varu jums palīdzēt. Ar greizu smaidu viņ� piebilda: Mani pakalpojumi nav dārgi. Iesim iedzert tēju! Pa ceļam varat man izstāstīt, kas jums dzenas pakaļ un kādi ir jūsu plāni.

Un tā sākās viņu draudzība. Viņi devās ceļā putekļaini dūmakainā gaismā pa �ķērsieliņu labirintu, dziļāk un dziļāk �andni�aukas sirdī. Petula nu jau bija mierīgāka.

Viņa nomierinājās un, ziņkārības dzīta, sajūsmināta �au�dījās apkārt, at�ifrējot smar�as. Tādu vietu kā �ī viņa vēl nekad nebija saodusi. Smar�as bija sare�ģītas, bagātīgas un stāstīja simtiem stāstu.

Zēnu sauca Od�ass, un tas, kā viņ� teica, ir hindu vārds, kas nozīmē "spo�ums" vai "mirdzums", vai "spī�dums". Sākumā zēns gribēja uzrunāt Rokiju un Forestu par sahib un Molliju par memsahib, jo tas, kā viņ� teica, esot pieklājīgs veids, kā uzrunāt cilvēkus ar augstāku stāvokli nekā viņa pa�a. Ta�u Forests, Mollija un Rokijs negribēja par to ne dzirdēt un uzstāja, lai viņ� sauc tos vārdā. Kamēr viņi gāja, Mollija un Rokijs uzzināja vairāk par kastu sistēmu.

-��� Kā, vai tad jūs par to nezināt? Od�ass smējās. Nu labi, es jums izstāstī�u. Tā hindu tautā pastāv kop� sen�seniem laikiem. Mūs iedala svarīguma pakāpēs. Neviens nevar mainīt to kastu, kurā piedzimis. Augstākā pakāpe ir bramini jeb priesteri, tad seko valdnieki un karotāji. Pēc tiem zemnieki un tirgotāji, un pa�ās beigās atro�das kalpi un strādnieki. Tā ir mana kasta. Katrs līmenis sadalās sīkāk, un zemāko kastu zemākie dara visus netī�ros darbus, piemēram, vāc atkritumus. Nekas labs nav. Od�ass savieba seju. Pa�us zemākos no zemākajiem sauc par neaizskaramajiem. Od�ass gar tuk�u kastu grēdu nogriezās pa kreisi. Neviens no augstākās kastas nenostāsies pat neaizskaramo ēnā, jo viņu stāvoklis ir tik zems. Mollija atcerējās: Vakts bija minējis, ka Zakija bijis neaizskaramais, pirms viņ� to atbrīvojis.

-���� Kastu sistēma nākotnē kļūs vājāka, teica Forests, kad viņi paspiedās garām kārtējai svētajai govij.

-���� Ak, tas priecē! Od�ass iesaucās. Tagad nāciet man pakaļ caur �o māju. Tas ir īsākais ceļ�.

Od�ass bija bārenis. Agrāk viņ� bija dzīvojis Sarkanajā Cietoksni kopā ar tēvu, kas bija viens no maharad�as mahutiem jeb ziloņu kopējiem.

-����� Mans tēvs nomira no indīga audzēja vēderā, Od�ass paskaidroja.

-���� Tā nu gan ir nera�a, piezīmēja Forests, kad viņi sekoja zēnam pa tum�u gaiteni, kas bija pilns ar izkārtu veļu.

"Jā-

Visi brīdi klusēja. Klusumu pārtrauca Mollija. Vai tēvs ar tevi runāja angliski?

-Jā, atbildēja Od�ass. Sarkanā Cietok�ņa mahara�d�a bija laipns cilvēks, kam patika izglītot savus kalpus. Vienalga, no kuras kastas viņi bija, viņiem mācīja runāt angliski. Mani iemācīja tēvs. Dzīvei nebija ne vainas, līdz tēvs nomira. Tad viss sagriezās kājām gaisā. Labais maha�rad�a sajuka prātā, bet viņa brālis kur� nezin kāpēc sauc sevi par maharad�u Vāktu sāka valdīt viņa vietā. "Vakt", ziniet, hindu valodā nozīmē "laiks".

-����� Laika maharad�a! iesaucās Rokijs. Savācis sev visus labumus.

-���� Tad jūs par viņu zināt?

-����� Mūs vajā viņa rokaspuisis, Mollija paskaidroja. Un Vakts ir nozadzis manas� Mollija apsvēra, vai vajadzētu Od�asam stāstīt, ka pie Vakta ir viņas jaunākās būtnes, un nolēma, ka zēns tāpat neticēs, un tāpēc mēs cen�amies nonākt uz pēdām Vaktam.

-���� Vai tad mēs to darām? apvaicājās Forests, kasī�dams galvu.

-Jā. Vismaz es. Man kaut kā jānozog visi viņa kristāli un tad jādabū rokā pats Vakts.

-���� Tevī klausoties, liekas, ka tas ir tikpat vienkār�i kā noķert trusīti, Rokijs piezīmēja.

-����� Ir zināms, ka maharad�am Vaktam ir ļoti nelāgs raksturs, Od�ass brīdināja. Vai esi dro�a, ka gribi viņu vajāt? Varbūt labāk nogaidīt, līdz atlabs Sarkanā Cietok�ņa maharad�a. Varbūt viņ� tev palīdzētu.

-����� īstais maharad�a nesajuka prātā, Rokijs teica. Viņ� tika hipnotizēts un ieslodzīts Sarkanajā Cietoksnī. Mēs viņu redzējām.

-���� Hipnotizēts?

-��� Jā, to izdarīja Vakts.

-���� Tie nu gan ir jaunumi, komentēja Od�ass, pāri ķieģeļu kaudzei un pa caurumu mūrī izkļūstot citā �ķērsieliņā.

Pēk�ņi viņu priek�ā atradās tējas veikaliņ�.

Tas bija kā atvērts virtuves skapītis ietves malā ar malkas krāsniņu tā iek�ienē. Uz krāsniņas bija �uguna tējkanna, pa kuras snīpi plūda garaiņi, bet darba virsmas aizmugurē bija sarindotas skārda krūzītes. Blakus cukur�traukam keramikas bļodā bija ielikts liels siets, bet atvēr�tajā skapītī apak�ā bija terakotas �ķīvji, tējas tasītes un tējkannas. Mazs zēns uz zemes rotaļājās ar saplēstu tasīti un da�iem akmeņiem. Ieraudzījis Petulu, viņ� izskatījās iepriecināts. Zēna māte, tērpusies dzeltenā sari, stāvēja viņam blakus. Ap rokām un potītēm viņa valkāja zelta rokassprādzes; ari viņas ausīs un degunā bija iekārtas zelta rotaslietas, bet uz pieres bija uzzīmēts bindi sarkans svē�tais punkts. Pie sāniem viņa bija piespiedusi melnīgsnēju, rokassprādzēm rotātu bērnu. Kad draugi tuvojās, sieviete uzsmaidīja Od�asam, un mazais zēns pamāja. Od�ass paklanījās, salicis rokas, un kaut ko jautāja sievietei hindu valodā. Sieviete pa�ūpoja galvu no vienas puses uz otru un iesmējās. Tad viņa sāka gatavot tēju.

-���� Mums nav naudas, teica Mollija. Varbūt varam nedaudz aizņemties no tevis, Od�as.

-���� Neuztraucieties, Od�ass viņu nomierināja. Pagā�ju�ajā mēnesī es apturēju viņas mazo zēnu, kad tas gri�bēja izskriet priek�ā zirga vilktai britu ekipā�ai, tāpēc tagad viņa vienmēr dod man tēju par velti.

-���� Vai tad tagad, 1870. gadā, Indijā ir briti?

-������ Ir gan. Viņi Indijā ir jau ilgi� aptuveni kop� 1600. gada. Pirms tam Indiju bija iekaroju�i musulmaņu mogoli. Rādās, ka visi grib dabūt Indiju. Mogoli �eit valdīja piecsimt gadus! Ta�u, ziniet, vairums indie�u ir hindi, nevis musulmaņi. Un tagad �eit ir briti. Viņi no karstuma un kuņģa slimībām mirst kā mu�as. �eit ir arī portugāļi, fran�i un holandie�i, ta�u briti ir pārņēmu�i varu. Redziet, Indija viņiem dod tik daudz pre�u pārdo��anai. Briti Indijā pelna lielu naudu. Mums ir milzīga valsts, un �eit ļoti labi aug kvie�i, kokvilna, tēja un kafija. Un mums ir brīni�ķīgi dārgakmeņi, marmors un koksne. Jums ir resna karaliene, kuru sauc Viktorija. Attēlos viņa vienmēr izskatās tik saīgusi. Viņai vajadzētu atceļot uz Indiju, varbūt tad viņa kļūtu priecīgāka!

Tējnīcas saimniece ielēja tasītēs tēju, kas bija saldināta ar cukuru, kanēli, ingveru, krustnagliņām un kardamonu. Od�ass iestrēba no savas tasītes un turpināja:

-���� Karalienei Viktorijai ir neskaitāmas amatpersonas rad�as, kas pārvalda Indiju pēc viņas rīkojumiem. Viņi �eit uzcēlu�i daudzas ēkas. Da�as no tām tie�ām ir diez�gan iespaidīgas, ta�u ne tik skaistas kā mūsu tempļi un pilis. Ak jā, bet viņu uzbūvētie dzelzceļi tie nu gan ir brīnumaini!

-���� Bet, ja jau �ajā valstī tagad valda briti, kā tad tas nāk, ka te ir arī indie�u maharad�as? jautāja Mollija.

-���� Maharad�ām ir savi prin�u īpa�umi. Indija ir ļoti, ļoti liela, tā ka vietas pietiek visiem. Katrs var dabūt savu pīrāga �ķēli!

Sieviete dzeltenajā sari piedāvāja visiem pa kūkas gabalam un salda dzēriena glāzei. Viņa nolika bļodiņu ar ūdeni uz zemes Petulas priek�ā.

-����� Ak, cukurniedru sula! nopūtās Forests. To es neesmu baudījis gadiem, vecīt! Un man ir labas ziņas tev, Od�as. Divdesmitajā gadsimtā Indijā būs tas riktīgi for��ais, mieru mīlo�ais �alis Gandijs, un viņ� atbrīvos Indiju. Sākot ar 1947. gadu, Indija būs noteicēja pār sevi.

-��� Tas ir pēc septiņdesmit septiņiem gadiem, novilka Od�ass, piemiegtām acīm rēķinādams galvā. Es tad jau bū�u vecs vīrs. Vai miris.

-���� Tas nu gan ir sūdīgi, vecīt! iesaucās Forests.

Nesapratis, ko Forests ar to domā, Od�ass tikai pa�ū�poja galvu no vienas puses uz otru tāpat, kā to bija darījusi tējas veikaliņa saimniece, un Mollija un Rokijs iesmējās.

-���� Tas ir tik jauki no tavas draudzenes puses, teica Rokijs. Es vēlētos viņai kaut ko uzdāvināt. Viņ� pameklēja kabatā un atrada lodī�u pildspalvu. Varbūt viņa varētu to pārdot kādam �ejienes bagātniekam es domāju, ka lodī�u pildspalva 1870. gadā ir interesanta lieta. Viņ� demonstrēja Od�asam un sievietei lodī�u pildspalvas darbību uz savas jau tā kricelējumiem klātās rokas.

Kamēr sieviete ķiķinot vilka līniju uz Od�asa rokas, Molliju pēk�ņi pārņēma jaunas atmiņas. Tās atnāca tik pēk�ņi, ka viņa neviļus sāka kratīt galvu, it kā ausī būtu iekļuvis kāds kukainis.

-����� Kas noticis? apvaicājās Rokijs. Mollija atvēra acis.

-���� Es it kā redzu, ka braucu vilcienā ar tvaika lokomo�tīvi. Vagons ir ļoti grezns. Tas ir karaliskais vilciens vai kas tamlīdzīgs. Es vedu sev līdzi mazu bērnu.

-���� Vai Vakts ari ir vilcienā?

-���� Jā. Tā ir manu atmiņu spēcīgākā daļa. Iebāzts vil�cienā, viņ� izskatās muļķīgi. Viņ� ir tik liels, ka tik tikko tur ietilpst. Glu�i kā vilcienā iekāpusi �irafe. Vilciens sāk braukt. Es atceros tā troksni un tvaiku.

-����� Un, Mollij, vai mēs esam tie�i tajā pa�ā laikā, kur viņi?

-��� Jā. Mollija pamāja.

-���� Tātad viņi tagad aizbrauc. Ko lai mēs darām? Mums jānokļūst stacijā.

Mollija un Rokijs reizē pievērsās Od�asam.

-����� Mums jānokļūst vilcienā, teica Mollija. Mēs neprotam hindu valodu. Vai tu mums palīdzēsi?

-���� Kā tu zini, ka maharad�a Vakts ir vilcienā? Vai tu esi burve? Od�ass jautāja.

-����� Vēlāk tev paskaidro�u, kā es to zinu. Es neesmu burve, bet mums jāsteidzas. Vai tu mums palīdzēsi?

Od�ass pielieca galvu un piemiedza aci. Tā kā jūs man palīdzējāt un nohipnotizējāt to policistu, es palī�dzē�u jums iekāpt vilcienā kamēr vien tu atceries to ceļojumu nākotnē, ko tu man apsolīji. Pa ceļam uz sta�ciju tu vari man izstāstīt, ko Vakts tev atņēmis un kā tu zini, kur viņ� atrodas. Ja man liksies, ka varu būt jums noderīgs, pateik�u tev savu cenu. Varat mani pieņemt darbā par savu pavadoni.

-���� Izklausās labi, nopriecājās Mollija, tikai mums nav naudas, ko tev samaksāt.

Od�ass saberzēja rokas, notīrot tās no maizes drupa�ām. Esmu pārliecināts, Mollij, ka ar tavām spējām tikt pie naudas nebūs īpa�i grūti.

Piecpadsmit �ķērsieliņas tālāk Zakija ar saviem vīriem devās uz priek�u. Viņ� un viņa sargi bija uzdūru�ies formā tērptam policistam, kas sēdēja uz kāda pakāpiena un pārskaitīja savus pirkstus. Vīra galva klanījās un acis valbījās dobuļos. Zakija pazina �īs pazīmes kā hipnozes sekas un apsēdās, lai iztaujātu �o vīru.

Od�ass ātri veda Molliju, Rokiju, Forestu un Petulu pa citu ieliņu mud�ekli. Steidzoties uz priek�u, Mollija viņam izskaidroja, kā maharad�a Vakts nolaupījis viņas jaunākās būtnes. Od�ass klausījās, daļēji izjuzdams aiz�domas, ka Mollija un viņas draugi varētu nebūt pie pilna prāta.

-���� Tad jūs gribat slepeni sekot Vaktam? viņ� pārjau�tāja cerībā, ka vismaz tiktāl viņu stāvoklis varētu atbilst patiesībai.

-Jā.

-���� �ajas drēbēs? Od�ass neticīgi noelsās.

Mollija paskatījās lejup, uzlūkojot dejojo�o peli uz sava T krekla. Viņas prāts sāka darboties ar pilniem apgriezieniem.

-��� Saki man, lūk, ko, Od�as. Vai te ir kāds tie�ām riebīgs apģērbu veikaliņa īpa�nieks?

-��� Viens ir, ta�u ir daudz vairāk draudzīgu veikalnieku, neuztraucies.

-���� Ko tas riebīgais ir izdarījis, ka ir tik nejauks? Mol�lija nerimās.

-���� Tu nu gan uzdod dīvainus jautājumus! Bet es atbil�dē�u. Ir viens ļoti bagāts, ne�ēlīgs cilvēks, kuram pieder veikals netālu no tirgus. Viņam ir ļoti nelāga daba, un viņ� sit savu sievu un bērnus. Man viņ� nemaz nepatīk, jo reiz viņ� sadeva man pa ausīm tikai tāpēc, ka biju apsēdies uz viņa veikala sliek�ņa, lai izvilktu ērk�ķi no pēdas!

-���� Vai viņ� runā angliski?

-���� Jā, bet viņ� nav nekāds lāga vīrs, Mollij. Tu nesa�proti.

-���� Saprotu gan. Uzticies man. Vai tu aizvedīsi mūs uz turieni?

-����� Labi, izdarī�u jums īpa�u pakalpojumu, Od�ass piekrita. Ta�u tev jāatceras, Mollij, ka pēc tam mani papildu pakalpojumi maksās naudu.

-���� Labi, Mollija bija ar mieru, bet iesim turp ātri.

Drīz viņi atradās lielā veikalā, gar kura sienām atradās

plaukti ar salocītiem apģērbiem. Forests aiz viņiem aiz�vilka zīda priek�karu pār veikala ieeju. Petula apo�ņāja paklājiem klāto grīdu.

-���� Vai te kāds ir? Mollija iesaucās.

No letes miegaini galvu pacēla spēcīgs vīrs ar lielu vēderu. It kā stādoties priek�ā, viņ� caur degunu noņurdējās un nokāsējās, iztīrot gļotas no rīkles.

-���� Labdien! teica Mollija. Mums vajadzētu apģēr�bus.

Vīrietis ar neveselīgo sejas krāsu nopētīja Mollijas d�insus, T kreklu ar peli un pavīpsnāja. Viņ� laiski pie�slējās kājās un tad pamanīja Od�asu. Uz mirkli viņ� nai�dīgi paglūnēja, ta�u, atcerējies, ka var sanākt darījums, atturējās no Od�asa izsvie�anas pa durvīm.

Pirms vīrs vēl to apzinājās, viņ� jau bija Mollijas varā. Meitene uzsita viņam pa krūtīm un ieskatījās viņa aizpampu�ajās acīs. Vīra deguns aizkaitināti saraucās, kad viņ� centās iebilst pret meitenes uzmācību, ta�u īstenībā viņu pievārēt nenācās grūti. Sekundes laikā Mollijas acis bija devu�as triecienu tie�i pa vīrie�a smadzenēm, pār�vēr�ot viņu visam piekrīto�ā plānprātiņā.

-���� Tagad tu pilnībā esi manā varā, Mollija teica. Es gribu apģērbus mums visiem. Un pēc tam mēs gribē�sim naudu. Labi daudz. Od�ass pamāja. Viņ� jau bija aplēsis, ka tad, ja palīdzēs Mollijai, viņ� varēs nopelnīt daudz naudas.

Pusaizmigu�ais virs pakāpās uz priek�u un piekrīto�i pamāja meitenei, kura tagad viņa acīs likās kā dieviete. Pārdevējs itin labi saprata viņas valodu. Transā viņ� sāka izvēlēties apģērbus no plauktiem. Od�ass pārsteigts ska�tījās, kā vīrs izmeklē Rokijam garu sarkanvīna krāsas kreklu ar slēgtu apkaklīti un pieskaņotas pid�amas bik�ses.

-���� Vai �is karta�ariders jums derēs, kungs?

Līdzīgu ietērpu, tikai pelēku, viņ� piemeldēja Od�a�sam. Od�ass ielika to somā.

-���� Pataupī�u to labākiem laikiem, viņ� teica. Forests izvēlējās baltu karta�arideru, bet Mollija dabūja tēraud�zilu sari.

-����� Tas nav nekas labs, meitene noteica, uzlūkojot viņai pasniegto garo audumu. Man nemū�am neizdo�sies aptīt sev kādu no �iem paltrakiem.

-���� Ko jūs darāt, veikalnieka kungs! iejaucās Od�ass. Indijā meitenes nevalkā sari; tikai sievietes valkā sari.

Hipnotizētais virs piedāvāja Mollijai garu tunikas veida tērpu un bikses zem tā.

-���� Vai �o �alvarkamīzu?

Drīz visi bija gatavi. Mollijai bija jāuzmet uz galvas plīvurs, bet zēni dabūja mazus turbānus. Kājās viņiem bija indie�u kurpes, izņemot Od�asu, kur� labāk jutās basām kājām. Mollijai tika izsniegts monētu pilns maks, un viņa paņēma arī pietiekami stipru kokvilnas somu, lai tā varētu izturēt Petulas svaru, ja nu Mollijai nāktos pēk�ņi nozust.

Aizejot Mollija pievērsās veikalniekam. Viņa visu laiku bija tik aizņemta, ka neatlika laika pārdomāt, kādus rīko�jumus atstāt �im vīram. Tāpēc, grābjot domas no zila gaisa, viņa iesāka runāt.

-���� No �ī brī�a tu nekad nevienam neteiksi sliktu vārdu. Tu būsi kā svētais�

-���� Viņiem te nav svēto, pārtrauca Forests.

-���� Kā eņģelis?

-���� Nav ari eņģeļu. Kā būtu ar d�einu?

-���� Kas tas tāds?

-���� D�eini ir tādi hindi, kuri tic mieram un ir pret var�darbību. Viņi cen�as neuzmīt kukaiņiem un pat valkā baltas maskas uz mutes, lai netī�ām nenoritu kādu vaboli vai mu�u. Tas ir prātīgi.

Veikalnieks gaidīja rīkojumus.

-����� Tātad tu būsi kā d�eins. Un tu būsi īpa�i laipns pret savu sievu un bērniem, lai vērstu par labu visas tās reizes, kad esi viņiem sitis. Un tu dziedāsi daudz vairāk nekā līdz �im, un tu iemācīsies spēlēt to� to�

-���� �ehnaju, ierosināja Forests. Tas ir tie�ām for�s indie�u pū�amais instruments. Līdzīgs obojai. Tu pūtīsi to.

-���� �ehnaju, Mollija nobeidza. Un tad, lai neviens to neuzzinātu, Mollija koncentrējās uz caurspīdīgo kristālu, apturēja pasauli un teica: Un �is rīkojums ir noglabāts ar paroli "Tamburīna vīrs". Tagad Mollija bija dro�a, ka viņas rīkojumi nekur nezudīs. Viņa atkal ļāva pasaulei kustēties.

Kad draugi pa ieliņu devās projām no veikala, viņi izdzirdēja, ka vīrs sāk dziedāt.

-���� Viņam ļoti paveicās, ka tu viņu hipnotizēji! seci�nāja Od�ass. �āda jauna dzīve ir daudz vērtīgāka par visu to, ko tu viņam atņēmi.

-���� Jā, man arī tā �ķiet, Mollija piekrita, �ķindinot smagās zelta monētas jaunajā makā.

Zakija ar saviem vīriem bija nonācis līdz tējas veika�liņam. Savos meklējumos viņi bija pārlcaltu�i un izslā�pu�i.

-����� Tu, sieviete, Zakija rupji uzsauca hindu valodā, sald man, vai esi redzējusi meiteni ar jocīgu suni?

Dzeltenajā sari tērptā sieviete pameta koka gabalu tālāk ieliņā, lai viņas mazais zēns skrietu tam pakaļ. Viņa negribēja, lai dēlēns sāktu stāstīt par Od�asu un viņa draugiem. Kamēr zēns smiedamies aizskrēja, sieviete pakratīja galvu.

-���� Vai nevēlaties tēju un kūkas? sieviete apvaicājās, pagriezusies, lai pastumtu Rokija dāvināto lodī�u pild�spalvu aiz cukurtrauka. Tur bija arī mazs māla podiņ� ar kaut kādu pulveri. Saberzto zāļu maisījums bija tautas medicīnas līdzeklis, kas tā lietotājam lika "iztīrīt iek�as" citiem vārdiem sakot, izraisīja caureju. Tējas veikaliņa saimniece slepus piebēra krietnu tā devu rupjā vīra tējai. Ja paveiksies, tas aizkavēs viņa ceļojumu un tādējādi palī�dzēs viņas draugiem.

Zakija dzēra tēju. Kamēr sieviete savam dēlam kā kucēnam pasvieda vēl vienu koku, Zakijam prātā ie�ā�vās �ausmino�a doma. Tagad viņam par Mollijas Mūnas nozu�anu nāksies ziņot Vaktam.

Od�ass aizveda Molliju un viņas draugus uz staciju pusjūdzi tālāk. Tas bija ilgs gājiens pa sausiem, netīriem ceļiem, kuros valdīja dzīva satiksme. Bifeļu vilkti rati, kamieļu vilkti furgoni, arī ziloņi ar baldahīniem pārseg�tiem sēdekļiem uz muguras. Jaunajās drēbēs Mollija vairs nejutās tik uzkrīto�a. Viņa ar patiku vēroja sievietes, kas gāja, nesot uz galvas lielus vara podus, un baskājainos bērnus, kas skraidelēja pa ielām. Gaisā dvakoja dego�a vīraka, zāļu un pavardu smar�as, un pār viņiem spīdēja karstā marta saule. Draugi pagāja garām �ūsku dresētā�jam, kur� sēdēja pie liela, apaļa groza un izvilināja no stabules tik maigas skaņas, ka viņa pieradinātā kobra dejoja. Mollija vēlējās, kaut varētu vienkār�i izbaudīt apkārtni, ta�u saprata, ka viņiem jāsteidzas. No jaunā�kajām Mollijām nāko�ās atmiņas, kas auga viņas galvā, teica viņai, ka Vakts jau ir labu gabalu no Deli.

Visi ieradās Deli dzelzceļa stacijā, un Mollija pārvilka pār seju plīvuru.

-��� Paliec �eit, platformas galā, kur tevi neredz, rīkoja Od�ass un iejuka pūlī.

Stacijā drūzmējās britu grupiņas. Sievietes bija ģērbu��ās apgrūtino�ās Viktorijas laika kleitās, kas bija apspīlē�tas viduklī un nokarājās līdz zemei. Viņas valkāja lielas, neērtas cepures ar tīkliņiem, kas aizsedza seju. Sievie�tes pavado�ie vīrie�i bija tērpu�ies baltos uzvalkos un smagās tropu ķiverēs. Bariņos stāvēja un pļāpāja kareivji biksēs līdz ceļiem un augstos ādas zābakos. Vietumis sēdēja tveicē pārkarsu�i bērni iestīvinātās drēbēs un bal�tās tropu ķiverēs.

-����� Tas ir kas nedzirdēts! kāda vecāka angļu dāma �ēlojās savam izkaltu�ajam vīram. Tas milzis vienkār�i nozaga mūsu lokomotīvi! Mollija pamanīja vagonu rindu, kas bez lokomotīves nīka uz rezerves sliedēm blakus galvenajam slie�u ceļam.

-���� Viņ� ir tik sasodīti gar�, vīrs atteica saraustītā un �ērksto�ā balsī, ka neviens neuzdrīkstas viņam iebilst.

-��� Ja es būtu te bijusi, sieviete gandrīz �ukstus teica, es būtu iedūrusi viņam ar savu saulessargu tur, kur nolādēti sāp!

-���� Mīļā, neļauj tam sevi uztraukt. No tā tikai sāks pul�sēt tavas papla�inātās vēnas. Jau tuvojas cits vilciens. Un tas iet tie�i tajā pa�ā virzienā. Uz D�aipūru.

Tie�i tajā brīdī atskanēja skaļ� kliedziens.

-����� Zaglis! Ķeriet zagli! Kāds gara auguma vīrietis cauri pūlim norādīja uz kādu noskrandu�u zēnu, kas trau�cās prom no viņa.

-����� Nespēju tam noticēt, Rokijs teica. Tas ta�u ir Od�ass!

Mollija nekavējoties koncentrējās uz savu caurspīdīgo kristālu, un dzīve uz platformas mirklī apstājās, sasting�stot kā gleznā. Metoties pakaļ Od�asam, Viktorijas laika vīrie�a cepure, kas krita viņam no galvas, apstājās un apkārtējie cilvēki kļuva nekustīgi kā kokgriezumi ar ieplestām, satraukuma pilnām acīm.

Mollijai vajadzēja da�as minūtes, lai atrastu Od�asu. Skrienot viņ� bija zemu pieliecies un līdz ar to labi noslē�pies. Viņa rokā bija krokodilādas kabatas portfelis. Mol�lija sagrāba zēnu aiz rokas, iedve�ot viņā kustību. Kad tas mēģināja pilnā ātrumā aizbēgt no Mollijas, viņa parāva to atpakaļ. Od�ass pēk�ņi ievēroja sastingu�o pasauli ap sevi.

-���� Kas� kas ar visiem noticis? viņ� jautāja, pārstei�gumā pavēris muti. Mollija bija saniknota.

-���� Kāpēc tu to darīji, Od�as? Tu zināji, ka mēs nedrīks�tam pievērst sev uzmanību. �ī, vai zini, nav nekāda spē�līte. Mēs tev teicām, ka mums vajag tavu palīdzību. Tā tu mums nepalīdzi. Tevi varēja notvert. Tu zini, ka mēs varam tev samaksāt. Tev nevajadzēja zagt kaut kādu smirdo�u kabatas portfeli. Un tev vispār nav jāzog tas ir slikti.

-���� Slikti? SLIKTI? Od�ass kliedza. Tu tikko apzagi veikalnieku. Tu tikko palīdzēji man apzagt policistu.

Neesi tik augstprātīga! Tu esi tikpat slikta kā es. At�ķirība ir tā, ka man �ajā pasaulē neviena nav un ir jārūpējas pa�am par sevi. Uz ielas dzīvot nav viegli. Man jātver katra iespēja, kad es to pamanu!

Mollija aprāvās. Viņa nebija mēģinājusi iztēloties sevi Od�asa stāvoklī. Meitene nokāra galvu.

-���� Un es tāpat netaisījos doties jums līdzi, Od�ass turpināja. Visas tās runas par to, kā Vakts nolaupījis tavas jaunākās būtnes no tavas pagātnes, es tām neti�cēju. Tas izklausījās vājprātīgi. Es domāju, ka jūs visi esat juku�i.

-����� Domāju gan, ka tas izklausās vājprātīgi, Mollija nopūtās. Viņa palūkojās uz Viktorijas laika zēnu sev blakus, kur� turēja rokā zirņu �aujamo caurulīti. Mol�lija sekoja �āviena trajektorijai un ieraudzīja, ka zirnis karājas gaisā, lai trāpītu pa skaustu kādai liela auguma sievietei.

-���� Paklau, Od�as, man ļoti �ēl. Tev taisnība. Es esmu liekule. Vai tu, lūdzu, tomēr neiesēdinātu mūs vilcienā? Un vai tev būtu iebildumi, ja es ieliktu tā vira kabatas portfeli atpakaļ viņa rokā? Es tev to atlīdzinā�u naudā. Vari uzvilkt savas jaunās drēbes, lai tevi nepazītu. Tad mēs atvadīsimies.

-���� Ak nē!

-���� Lūdzu, Od�as!

-���� Mollij, tev vajadzēja man parādīt, kā tu �ādi sastin�dzini cilvēkus, kā tu spēj likt putniem karāties gaisā un vilciena dūmiem izskatīties cietiem!

-���� Nebija laika.

-��� Nē, ta�u tagad, kad esmu to redzējis, es ticu pārējam tavam stāstam.

-���� Tie�ām?

-����� Ak jā, un tagad, kad zinu, ka tu neesi traka, es do�os tev līdzi.

-���� Tie�ām?

-��� Jā. Man nav ģimenes sai�u, un man patiktu piedzī�vojumi. Ta�u atceries, to es daru par savu cenu. Desmit tūksto�i rūpiju.

Mollija pamāja. Sarunāts, Od�as, ta�u ar vienu notei�kumu ka tu vairs nezagsi no kabatām, lai nepiesaistītu mums uzmanību.

-���� Un tu pieliksi klāt vēl to ceļojumu nākotnē.

-����� Tā es darī�u, Mollija apsolīja, un viņi paspieda viens otram roku.

Vēl pēc piecām minūtēm kabatas portfelis atkal atra�dās tā īpa�nieka rokā un Od�ass stāvēja stacijā, tērpies savā jaunajā, pelēkajā karta�arinderā. Mollija ļāva pasau�lei kustēties.

Da�as minūtes uz platformas valdīja haoss, kad Vik�torijas laika vīrietis atrada kabatas portfeli savā rokā un satrauktais pūlis ap viņu pārbaudīja savu mantību.

Tad stacijā iebrauca vilciens, taurējot kā milzīga vā�ro�a ūdens tējkanna uz riteņiem, un starpgadījums bija aizmirsts.

Lokomotīve bija grandioza. Sākumā parādījās tās bū�rim līdzīgais buferis un augstais misiņa skurstenis, tad izliektā aizmugure, kur atradās ūdenstvertne. Uz lokomo�tīves sāniem greznojās uzraksts Deli raķete. Aiz tās atradās dzelzs platforma ar oglēm un vadītāja kabīne. Kurinātājs ar lāpstu meta ogles kurtuvē, uzkarsējot ūdeni tvertnē. Vadītājs apturēja vilcienu un vēlreiz parāva svilpes rok�turi, izlai�ot stacijā lieko tvaiku. Gaido�ie pasa�ieri sarosī�jās. Visi sāka stumdīties un grūstīties, lai iekļūtu vilcienā.

-���� Kāpēc gan mums nepaiet atpakaļ laikā un nenoķert to vilcienu, kuru pārtvēra Vakts? jautāja Rokijs.

-����� Pārāk bīstami, Mollija atbildēja. Es jau par to domāju. Ja viņ� pieķers, ka mēs viņam sekojam, tad viss cauri. Varam uzskatīt, ka esam izcepti uz lēnas uguns. Skaties, �is vilciens piepildās tik ātri. Nemaz nezinu, kā mēs atradīsim sev vietu. Un tie�ām, Viktorijas laika angļi, kam likās, ka vilciens pieder viņiem, badīgi pie�pildīja �etrus labākos vagonus vilciena priek�galā, kuros bija vēdekļi, bet indie�i, kam angļi atteicās sēdēt bla�kus, jau bira ārā no diviem pēdējiem, karstākajiem vago�niem.

-���� Paskat tikai! Segregācija! Pretīgi, vai ne? teica Fo�rests. Tev būs prieks dzirdēt, Od�as, ka nākamajos laikos visu rasu cilvēki sēdēs kopā! Pasaules pilsoņi, vecīt!

-����� Ta�u mums tur nav, kur sēdēt, Mollija norādīja. Vagoni ir pārpildīti.

-���� Nav ne vainas, iesmējās Od�ass. Mēs brauksim uz jumta.

Mollija paskatījās uz viņu. Uz vilciena jumta?

-��� Visnotaļ un pavisam noteikti, Mollij. Uz jumta būsim tuvāk dieviem.

-����� Mēs jau vienmēr varam doties nākotnē un noķert reaktīvo vilcienu, vai kas nu viņiem tad būs, Rokijs atgādināja Mollijai. Tad viņ� pa�ūpoja galvu. Bet zini, Mollij, braukt uz jumta izklausās labi.

Vakts brauca ārkārtīgi greznā vilcienā. Viņ� Deli sta�cijā turēja pats savus īpa�os vagonus. Kad bija kaut kur jābrauc, viņam atlika tikai paņemt lokomotīvi no kāda cita vilciena, un tā viņ� arī �odien bija izdarījis.

Vakts atgūlās uz dīvāna un pārdomāja, cik uzjaut�rino�i bija saniknotie, garlaicīgie cilvēki Deli stacijā.

Vagonā valdīja patīkams vēsums. Tas tāpēc, ka tā vidū atradās liela kaste ar milzīgu ledus gabalu tajā. Uz grīdas stūrī sēdēja "vēdekļa zēns", vilkdams virvi, kas �ūpoja vēdekli virs �īs ledus kastes, tā radot vēsa gaisa plūsmu, kas apvēdīja Vāktu un viņa līdzbraucējas.

Viņam pretī sēdēja desmitgadīgā Mollija ar kucēnu Petulu klēpī. Se�gadīgā un trīsgadīgā bija piemetu�ās viņai blakus, bet pati mazākā Mollija gulēja silītē un laida burbuļus. Visas, izņemot kucēnu, bija hipnotizētas.

Atvērās kupejas durvis, un ienāca trīs kalpi. Viņi klu�sējot pārklāja galdu ar baltu lina drānu un sāka uz tā likt �ķīvjus ar indie�u ēdieniem. �ķīvi ar vistas tiku un vēl vienu ar sikhu kebabiem. Tur bija lēcu papad vafeles un raita (saputots jogurts ar gar�augiem), kur iemērkt papad. Tur bija gar�īgi pudiņi ar safrānu.

Saodusi ēdienu, kucēns Petula atvēra acis. Viņa izlēca no desmitgadīgās Mollijas klēpja un sāka riet uz galdu. Maharad�a meta viņai ar spilvenu.

-��� AIZVERIES, TU NERĪTAIS POLS! milzis kliedza. Viņ� strupi pavēlēja vēdekļa zēnam rotaļāties ar kucēnu.

Izkāmēju�ais zēns pielēca kājās un pievilka kucēnu sev klāt. Viņ� pameklēja kabatā un izņēma mazu akmen�tiņu, kuru nosvieda netālu no kucēna uz grīdas. Petula to paķēra un, priecīga, ka atradusi nodarbo�anos, sāka sūkāt akmeni.

Vakts pārlaida asinīm pieplūdu�o acu skatienu savām hipnotizētajām vie�ņām. Viņa skatiens apstājās pie trīs�gadīgās Mollijas.

-���� Hmm. Pārbaudot tevi �ajā ceļojumā, es varē�u īsi�nāt laiku. Maharad�a izvilka no kabatas irbuļu pāri. Tad, pieslējies sēdus, viņ� pierāpoja (jo bija pārāk liela auguma, lai varētu staigāt vagonā) pie mazās Mollijas un uzsita knipi viņas acu priek�ā.

Trīsgadīgā Mollija mirkli atjēdzās. Da�u iepriek�ējo stundu laikā viņa, protams, bija hipnotizēta, tomēr visu laiku bija vērojusi maharad�u. Mollija bija nākusi pie secinājuma, ka milzis ļoti atgādina bruņurupuci, ko viņa reiz bija redzējusi televīzijā. Tagad, kad meitene spēja runāt, viņa teica: Tev vajadzēs ļoti, ļoti, ĻOTI lielu kasti, kur iekāpt, kad tu liksies ziemas miegā.

Maharad�a izskatījās samulsis. Viņ� nolēma, ka �odien viņam nav īstais garastāvoklis, lai nodarbotos ar trīsga�dīgo. Milzis uzsita knipi, un bērns atkal bija transā. Tad maharad�a pagriezās pret se�gadīgo un, strauji sasitot plaukstas, atbrīvoja viņu.

Se�gadīgā Mollija atjēdzās uzreiz. Pēdējā reize, kad viņa bija atbrīvota no transa, bija istabā ar iekārtajām gultām, un viņai no raudā�anas bija aizpampu�as acis. Tagad viņa bija savaldīgāka. Milzīgā auguma vīrs vairs neizskatījās tik biedējo�s kā iepriek�. Kas tu esi? Vai tu esi mani 'doptējis? Jo es negribu, lai tu mani 'doptē. Vai tu vari aizvest mani atpakaļ uz Braiersvilu? Es negribu dzīvot Āfrikā.

-���� Saprotu tavu domu gājienu, Vakts teica. Neuz�traucies, es neesmu tevi adoptējis. Es tevi tikai aizņēmos, lai redzētu, cik talantīga tu esi.

Mollija paskatījās uz hipnotizētajām Mollijām, sa�triekta par viņu izskatu.

-��� Kāpēc viņas visas ir pa pusei aizmigu�as? Pirms tam tu pamodināji lielāko, un viņu ari sauc Mollija, vai ne?

-���� Skatos, tu esi vērīga, teica Vakts, norādot uz mei�teni ar irbuļiem. Vai esi izsalkusi? Jo tev man jāparāda, cik attapīga esi. �ie ir biruļi. Ķīnā visi ēd ar tādiem.

-���� Vai mēs esam Ķīnā?

-���� Nē, bet es Ķīnā pavadīju piecpadsmit gadus, māco�ties leļot caikā.

-��� Piecpadsmit gadus! Vai tad tev tas lāgā nepadevās? Mollija nevainīgi apvaicājās.

Vakts sabozās. Paskatīsimies, kā tev padosies tikt galā ar �iem. Tie jālieto �ādi. Milzis pierāpoja pie galda un parādīja, kā paņemt gabaliņu vistas tikās. Un nu tu vari ēst visu, ko vēlies, bet tikai izmantojot biruļus.

Mazā Mollija paņēma irbuļus un paskatījās uz ēdie�niem nokrauto galdu. Viņa sarauca degunu. Vai tev ir ke�ups?

-���� Nav ke�upa.

-���� Vai mēs esam Āfrikā?

-���� Lieto biruļus!

-���� Austrālijā?

-���� Lieto biruļus!

-������ Nekad neesmu dzirdējusi par tādu zemi, kuru sauktu Lietobiruļus, Mollija pie sevis noņurdēja. Viņa sarauktu pieri paskatījās uz milzīgo vīru virs sevis un lēni teica: Un man negar�o �is ēdiens, tāpēc es nelieto�u irbuļusl Meitene apcirtās un devās atpakaļ uz samta spilvenu pie sienas, pa ceļam paņemot līdzi melno kucēnu. Viņ� pat neteica "lūdzu", viņa pa ceļam murmināja.

Vakts bija �okēts. Viņ� nebija radis, ka viņam neklausa. Viņ� nebija radis atrasties bērnu sabiedrībā.

-����� Neuzdro�inies� Tad milzim ie�āvās prātā, ka viņ� grib, lai pavisam mazā Mollija izaugtu drosmīga. Labi, viņ� noteica. Stūrgalvība ir laba. Bet tagad tev man jāparāda, vai tev ir dotības uz valodām. Atkārto pēc manis: "Elvalea maleleia ei nuli!"

Mazā Mollija piespieda kucēnu pie krūtīm un aizvēra acis. Skolā viņiem mācīja fran�u valodu, un Mollijai tā diez ko labi nepadevās. Tāpat viņai nepadevās arī rēķi�nā�ana un rakstī�ana. Viņai nepatika, ka viņu pārbauda, un �is vīrs atkal sāka viņu biedēt.

-��� Labs kucēns, Mollija ie�ukstēja Petulai ausī. Kucēns viņai palīdzēja justies dro�āk. Tas viņai atgādināja Rokiju un bāreņu nama apkopēju Trinklberijas kundzi.

-����� Nu, atkārto pēc manis: "Elvalea maleleia ei nuli!" Vakts pavēlēja. Mazā meitene palūkojās aug�up uz viņu.

-����� Es neatkārto�u tavus stulbos vārdus. Un es gribu mājās, meitene teica.

Vakts norūcās un uzsita ar pirkstiem knipi. Ak, ej jel atpakaļ savā transā! Tad viņ� palūkojās lejup uz guļo�o bērnu.

-���� Neesi neko smuka, ko? viņ� teica bērnam. De�guns kā kartupelis, acis tuvu viena pie otras, un arī neizskatās, ka tu būtu brīnumbērns. Ne māksliniece, ne mūziķe, ne dejotāja vai matemātiķe. Vakts sa�ķobīja muti, sapratis, ka bērns, kuru viņ� cerēja uzaudzināt, nebūt nebija nekāds spīdeldis visās jomās. Tad viņa lūpas pavērās ņirdzīgā smīnā.

Ta�u hipnotizētājas talants kompensēs tavus trū�kumus. Mazā Vakta, lai cik neglīta tu arī būtu, tu būsi ģeniāla hipnotizētāja. Tagad es aizvedī�u tevi uz D�aipuru un uzsāk�u mēness ceremonijas, lai iesvētītu tevi manā pasaulē, kristālu avota ceremonijas! Es jūtu, mana mazā Vakta, ka tu būsi milzīgs magnēts kristā�liem. Mazā Mollija nosprauslojās.

Kristālu avoti. Kā Vaktam tie patika! Tikai da�iem hip�notizētājiem bija zināms par kristālu izcelsmi, ta�u viņ� to zināja, jo Ķīnā bija iesvētīts kristālu avotu pasaulē. Viņ� nevarēja vien beigt brīnīties, ka tie vispār pastāv. Visā pasaulē varēja atrast ļoti īpa�us parasta izskata akmeņus, no kuriem noteiktās pilnmēness naktīs izda�lījās caurspīdīgie, sarkanie un zaļie kristāli. Hipnozes meistari spēja izvilkt tos no zemes. Vakts bija pārlieci�nāts un ļoti sajūsmināts, domājot, ka �is mazais bērns to spēs. Vai neizklausās jauki, Vakta? viņ� apvaicājās, kutinot bērnam zodu. Nu, protams.

Kucēns Petula vēroja milzi. Sunenītei nepatika ne mil�zīgā vīra izskats, ne smaka, un instinkts viņai teica, ka nav labi, ka vīrs elpo virsū mazajam bērnam. Petula pie�gāja klāt, apsēdās blakus sīciņajai Mollijai un kā sargājot sāka riet.

"Tas bērns nav tavs," nozīmēja viņas smalkās rejas.

Jūdzēm tālu aiz Vakta vilciena ar Petulu padusē vien�padsmit gadus vecā Mollija rāpās aug�up pa tērauda kāp�nēm pa�ā Deli raķetes aizmugurē. Viņa sagrīļojās, kad jaunas atmiņas piepildīja viņas galvu, ta�u aiztrauca tās prom, nolēmusi negremdēties tajās. Mollija saņēma Od�asa roku, un zēns uzvilka viņu aug�ā. Vilciena sāni bija kā stāvas kraujas, ta�u vagona vidū bija sekcija ar dzelzs stieņiem, pie kuriem turēties. Tur jau sēdēja cilvēki. Ejot tiem garām, Petula apostīja vistu, kas bija iespiesta kādam zēnam padusē, un kazu, kas ļoti mierīgi gulēja blakus savam saimniekam. Petula sajuta, ka �iem dzīvniekiem kaut kas ir zināms par gaidāmo ceļojumu. Ar savu suņa saprātu Petula secināja, ka aug�ā ceļojums būs desmitkārt vējaināks nekā tad, kad braucot izbā� galvu pa automa�īnas logu. Viņa aplaizīja lūpas un sāka izo�ņāt ceļu zem Mollijas plīvura.

To darot, viņas o�as redzesloka pa�ā maliņā parādījās pazīstama nervoza smar�a. Tā lika atcerēties vīru ar tur�bānu. Viņ� ar katru mirkli tuvojās. Petula uzrēja Mollijai, lai viņu brīdinātu.

-��� Mēs nenokritīsim, Petula. Es turē�u tevi cie�i, Mol�lija apsolīja.

Viņi atrada brīvu vietu uz vilciena tre�ā vagona jumta un iekārtojās. Lokomotīve vilciena priek�ā nosvilpās un ietina viņus tvaika mākonī. Indie�u meitene viņiem bla�kus spalgi iesmējās, bet Mollija pēk�ņi sāka ba�īties.

-���� Neuztraucieties! Od�ass visus dro�ināja. Turie�ties cie�i un pieliecieties, kad brauksim zem tiltiem! Viss būs labi. Od�ass aizvēra acis, salika rokas un sāka mur�mināt lūgsnas.

Stacijas priek�nieks uz perona iepūta svilpē, bet loko�motīve atbildēja daudz skaļāk ar ausis ploso�u kaucienu. Tad sākās neatlaidīgs �uk-�uk. Lokomotīves garie metāla savienojo�ie stieņi, kas kustināja riteņus, sāka lēnām dar�boties, un vilciens izkustējās no vietas.

Viņi izbrauca no stacijas, un Mollija palūkojās aiz muguras. Mirkli viņai likās, ka redz ierodamies Zakiju �etru kalpu nestās nestuvēs, ta�u vilciens strauji uzņēma ātrumu, un, kad tas pagriezās aiz līkuma, Mollija viņu vairs neredzēja. Viņa prātoja, vai bailes varētu būt liku�as viņai to iztēloties.

Drīz vien jau ceļojuma iespaidi lika Mollijai aizmirst Zakiju. Meitene vēroja, kā ainava ap viņiem, virzoties uz dienvidrietumiem D�aipūras virzienā, kļūst zeltaina. Mollija domāja par Vāktu, kas atradās viņiem priek�ā uz slie�u ceļa. Viņai nebija ne mazākās nojausmas par tā nolūkiem. Mollija vienīgi cerēja, ka Vakts nav iecerējis nogalināt kādu no tām Mollijām, kas brauca viņam līdzi. Mollija neviļus pie�āva pirkstus pie mutes un iekoda tajos, it kā lai uzzinātu, kas ar viņu notiktu tagad, ja Vakts nogalinātu kādu no viņas iepriek�ējām būtnēm. Plīvuram �ūpojoties vējā, Mollijas iztēle sāka darboties. Viņa domāja: ja Vakts nocirstu pirkstu se�gadīgajai Mol�lijai, vai viņai tagad plaukstā būtu sen sadzijis pirksta stumbenis? Mollija pieskārās rētai uz kakla. No kā tā radusies? Protams, no cirtiena, kas sākumā bijis dziļ�. Kā varēja notikt tā, ka atmiņas par to, ceļojot laikā uz priek�u nākamajā gadsimtā, bija zudu�as, bet rēta saglabāju�sies? Kur bija paliku�as ar rētu saistītās atmiņas?

Brauciena laikā Mollijas prātā sāka mājot citas domas. Kāpēc Vaktam tik ļoti gribējās paturēt zīdaini Molliju par savu bērnu? Kāpēc viņ� negribēja paturēt trīsgadīgo, se��gadīgo vai pat desmitgadīgo? Varbūt tāpēc, ka pavisam mazajai Mollijai nebūtu nekādu atmiņu par Hārdvikas bāreņu namu. Ta�u īstais iemesls, kas urdīja Molliju, bija jautājums, kāpēc Vakts negribēja pieņemt par meitām vecākās Mollijas ar viņām kaut kas nebija kārtībā. Jau kop� tā brī�a, kad Lusija Ļogana nebija izrādījusi īpa�u patiku atkal satikties ar savu sen zudu�o meitu, Molliju bija pārņēmusi sajūta, ka viņa, proti, Mollija, nav gana laba. Un tagad Vakts lika viņai noprast to pa�u ka Mollija nav īstā, ko kāds varētu vēlēties par savu meitu vai, runājot par Vāktu, adoptēt. Tas Mollijai nemaz nepa�tika.

Tveicīgajai saulei spīdot Mollijai sejā, viņu pēk�ņi mie�rināja desmitgadīgās Mollijas atmiņas par ceļojumu uz D�aipūru. Pateicoties tām, Mollija vismaz zināja, ka Vakts pret viņas mazākajām būtnēm izturas samērā labi.

Vilciens kā �ūska locījās pa izkaltu�o Indijas ainavu. Virs pasa�ieru galvām vijās lokomotīves dūmi. Vēj� tā vien centās visus nopūst no vagona jumta, un Petulas ausis tajā plīvoja kā putna spārni. Foresta bizītes sitās pret vaigiem. Viņ� smaidot uzlūkoja skaisto, saules izde�dzināto ainavu apkārt.

Viņi redzēja caur krūmiem sprauco�os me�acūku. Ska�tienam pavērās pat leopards, kas centās noslēpties aiz paugura. Od�ass kliedza pret vēju, lai pārējie viņu sadzir�dētu.

Ieskatieties labi, un jūs ieraudzīsiet tīģeri! Vai degun�radzi! Un paskatieties uz to ziloņu baru pie ūdenstilpes! Es ta�u teicu, ka �ādi braukt ir vislabāk.

Apkārt bija daudz dzīvnieku. Brie�u bars bailēs iztrū�kās, kad tiem garām aizdārdēja vilciens. Viņiem pamāja lācis, ar priek�ķepām aptvēris koku, kura galotnē bija bi�u saime.

Vilciens apstājās kādā mazā lauku ciematā, lai saņemtu pasta sūtījumus saiņus un maisus. Platformā gaidīja vie�tējie iedzīvotāji, kas cerēja pārdot pārtiku jebkuram, kur� spētu par to samaksāt. Mollija saoda karija un siltas mai�zes smar�u. Od�ass paņēma naudu un nolēca no vagona jumta, lai paķertu visiem ēdienu un svaigu ūdeni.

Petula pakratīja galvu un ar ķepu pārvilka pār noputē�ju�o purnu. Viņa vēroja, kā Od�ass pa platformu virzās uz leti, kas smar�o pēc sīpoliem un maizes. Petula nolēma, ka vilciens te kādu laiku uzkavēsies, un saskatīja iespēju izlocīt kājas.

Petula piecēlās, izstaipījās un no�āvājās. Tad viņa devās uz vilciena priek�galu.

Viņa pagāja garām sprostam ar satraukumā kluksto�ām vistām. Vienu no tām Petula apveltīja ar hipnotizē�jo�u skatienu. Kad viņa gāja garām vilciena pasa�ieriem, kas bija saspiedu�ies kopā uz vilciena jumta, pastiepās daudzas rokas, lai viņu noglāstītu. Kāda vecāka sieviete pasniedza Petulai sulīgu jērgaļas gabalu. Petula pamāja un pateicīgi to pieņēma. Kāds mazs zēns piedāvāja viņai mango �ķēli. No tās Petula atteicās, tomēr norēja pal�dies.

Nonākusi vilciena galā, Petula pameta a�u skatienu uz lokomotīves jumtu un nosprauslājās. Viņa pamanīja vadītāja pusdienas. �ķiet, tur bija kaut kas ar sieru.

Tad Petula devās atpakaļ pa vilciena jumtu. Cilvēki izturējās tikpat draudzīgi kā iepriek�. Petula nosprieda, ka �ejienes iedzīvotāji ir brīni�ķīgi. Ja vien nebūtu mil�zeņa un viņa rokaspui�a, �ī būtu viena no jaukākajām vietām, ko viņa jelkad apmeklējusi. Tagad jau Petula, pie�slējusies pakaļķepās, redzēja Molliju. Mopsene ierējās, un Mollija viņu ieraudzīja.

Tie�i �ajā brīdī Petulas nāsīs iekļuva kāda sve�a smaka. Tā nebija patīkama, drīzāk draudīga. Petula saprata, no kā tā nāk. Tā bija viņu nolaupītāja nervozā, nepatī�kamā smaka ta�u to vēl papildināja puvu�u olu smārds. Smaka nāca no vagona, kas atradās tie�i aiz Mollijas.

Petula metās skriet. Viņai bija jābrīdina Mollija.

Mollija ar skatienu meklēja Petulu un pamanīja viņas galvu vilciena priek�pusē. Tie�i tobrīd viņai atausa prātā doma, ka viņas atmiņas ir mainīju�ās. Forests un Roldjs viņu pārsteigti uzlūkoja.

-���� Ei, vecīt! teica Forests. Vai tev tikko pārtaisīts prāts? Es atcerējos, ka arī vecais Zakija iekāpa �ajā vil�cienā.

-���� Es arī, piebilda Rokijs.

-���� Un ari es, Mollija piekrita. Atceros, ka redzēju viņu iekāpjam vagonā zem mums. Un mēs visi pieliecā�mies, lai viņ� mūs nepamana. Atceros, ka redzēju viņu ierodamies stacijā, kad mēs izbraucām no Deli. Viņ� acīmredzot nokavēja vilcienu�

-����� �un viņam ir dots rīkojums satikt Vāktu� pie�bilda Rokijs.

-����� �un tāpēc viņ� atgriezās laikā, lai pagūtu iekāpt vilcienā, pirms tas atstāj staciju. Un tie�i tāpēc mēs pēk��ņi ieraugām viņu savās atmiņās. Viņ� ir izmainījis gan savu, gan mūsu pagātni.

-���� Tas nu gan ir superīgi, vecīt! Manas smadzenes no �īm domām met cilpu cilpas! Forests pārvalbīja acis, cen�oties to visu saprast.

-����� Laimīgā kārtā Zakija nezina, ka Od�ass ir mūsu draugs. Mollija uzlika roku sev uz vēdera, atcerējusies Zaldjas violeto metāla kapsulu. Ceru, ka �is nodevējs spēj atrast vienīgi laiku, kur kāds atrodas, nevis vietu. Citādi, ja Zakija to ieslēgs, viņ� redzēs, ka esam tie�i virs viņa.

Mollija vēroja, kā Petula pa vagona jumtu skrien viņai pretī.

-��� Piebremzē, Petula! Mollija pie sevis �ukstēja. Tu ta�u negribi nokrist zemē.

Petula elsdama pieskrēja pie Mollijas un uzreiz sāka ar ķepu ka�āt vagona jumtu.

-���� Od�ass ir atnesis ūdeni, Mollija teica, un ēdienu.

Petula nopūtās. Viņa blenza metāla jumtā un vēlējās,

kaut varētu redzēt tam cauri.

Vagonā zem draugu pulciņa Zakija iemidzis gulēja uz vilciena plaukta. Pulverītis, ko viņa tējā bija iebērusi tējas veikaliņa saimniece, jau sāka iedarboties, un viņa kuņģis burbuļoja. Smalkais nākotnes aparāts kabatā bija izslēgts. Zakija bija atteicies no tā pakalpojumiem, jo tas �ķita pārkarsis. Viņam pretī sēdēja divas sievietes krinolīnos un pietvīku�ām sejām; tās izskatījās ārkār�tīgi neapmierinātas ar dzīvi un atvēsinājās ar vēdekļiem ziloņkaula kātos. Viņās nepatiku radīja gan �ī cilvēka rupjība, gan viņu vīru neuzņēmība. Abu sievie�u vestēs tērptie vīri stāvēja pie durvīm un stulbi smaidīja, it kā būtu hipnotizēti; tādi viņi, bez �aubām, arī bija.

-����� Man jāsaka, vienai sievietei izdevās izdvest no savas cepures plīvura aizsegtās sejas, ka jūs, cienītais, uzvedaties kā me�akuilis.

Zakija kā piekrītot nopirdās, no�ņaukājās un turpināja krākt. Gaisu piepildīja necie�ama smirdoņa.

-���� Tas nu ir par daudz! dāmas, piespiedu�as kabat�lakatiņus pie deguna, aizgāja.

Od�ass atgriezās ar ūdeni, sviestmaizēm un da�ādu dārzeņu maisījumu karija mērcē. Visi ēdamo notiesāja ātri, jo ē�ana uz brauco�a vilciena jumta būtu kā ekspe�riments, kurā jāpierāda, vai ir iespējams ēst stiprā vējā. Un tad vilciens nosvilpies atkal sāka braukt.

No vagona jumta draugi redzēja koku gatves, tālumā villas, kurās dzīvoja briti, un vienkār�us indie�u ciemus. Viņi redzēja majestātiskas pilis, kas piederēja indie�u bagātniekiem, un senus hindu tempļus, kuri līdzinājās smil�u pilīm, kādas bērni veido pludmalē, pilinot no sau�jas slapjas smiltis vienā punktā, līdz izveidojas stingra būve. Viņi redzēja Viktorijas laika formas tērpos ģēr�btus indie�u kareivjus, bet laiku pa laikam ari pa kādam britu virsniekam un kavalēristam zirga mugurā. Vilciena pasa�ieri pabrauca garām krāsainiem ļau�u pūļiem, kas izpildīja reliģiskus rituālus tempļu ārpusē, un viņu acu priek�ā nozibēja neskaitāmi lauki, kuros strādāja indie�u zemnieku ģimenes. Un tad beidzot pēc septiņām ilgām stundām vilciens bija nonācis D�aipūrā.

Mollija ar draugiem vēl arvien sēdēja kā sastingu�i, kamēr visi pārējie kāpa zemē no vilciena. Viņu ausīs jo�projām kauca vēj�, bet sejas bija saules apcepinātas un netīras no putekļiem un lokomotīves dūmiem. Mollija vērīgi lūkojās, līdz pamanīja pūlī iejūkam Zakiju. Viņa gaita bija dīvaina tāda, it kā kaut kas būtu atgadījies ar viņa biksēm. Un tā ari bija. Laikā, kuru Zakija pavadīja miegā, tējas veikaliņa saimnieces pulveris bija izraisījis nepatīkamu eksploziju viņa dibengalā. Pūlis pa�ķīrās, dodot viņam ceļu, un Mollija pamanīja trīs indie�u bēr�nus, kas ķiķinot aizspieda degunu un rādīja ar pirkstu uz Zakiju. Zakijam beidzot izdevās izlīkumot līdz tak�sometru stāvvietai un nostāties garās gaidītāju rindas priek�galā. Divi smalki britu varasvīri kopā ar savām sie�vām cēla skaļus iebildumus, ta�u drīz vien tika nomieri�nāti ar hipnozes devu. Zakija ietrausās ratos un norādīja sava brauciena virzienu.

Tomēr, pirms �ie cilvēka vilktie rati sāka kustēties, pie tiem pieskrēja trīs pusaugu zeņķi. Katrs no viņiem pacēla gaisā roku un meta Zakijam kaut ko, kas no attāluma izskatījās pēc miltu paciņām. Pēc trieciena pret ķermeni tās pārsprāga, ietērpjot Zakiju sarkanos, oran�os un zilos krāsu plankumos. Pusaud�i smejoties lēkāja apkārt Zaki�jam, bet tas piecēlās ratos stāvus un kratīja pret viņiem dūri.

Ko tas viss nozīmē? jautāja Rokijs, kad rati aiz�brauca.

Od�ass iesmējās. Martā visā Indijā svin Holi svētkus. Tiek izsviests milzum daudz krāsainas tintes. Kā gan tev �ķiet, kāpēc mana tunika, kuru es valkāju iepriek�, bija tik krāsaina? Deli svinības jau ir gandrīz beigu�ās, ta�u �ķiet, ka �eit visi uzjautrinās vēl joprojām.

Beidzot, mirkstot zilas, sarkanas un dzeltenas krā�sas traipos, kas tika �ķiesti uz rindā stāvo�ajiem, visi iespiedās vēr�u vilktā furgonā. Od�ass bija uzzinājis, ka Zakija devies virzienā uz vietu, kuras nosaukums ir Dzin�tara pils, tāpēc deva rīkojumu vecajam zemniekam, kur� viņus veda, braukt turp.

Kad viņi attālinājās no stacijas, Holi svētki pavērās skatam visā savā krā�ņumā. Pūli izklaidēja dejotājas. Citas dziedāja priecīgas svētku dziesmas. Cilvēki ķirci�nāja cits citu vai �ļāca citiem virsū krāsainu �ķidrumu no dīvainām deviņpadsmitā gadsimta ūdenspistolēm. Visi gavilēja un smējās.

Furgons izbrauca no pilsētas un nonāca laukos, kur ceļmalas rotāja zālāji un laukos zēla cukurniedres. Viņi brauca gar koku birzīm, kur zaros karājās lieli augļi un pļavās ganījās sapītas kazas. Forests rādīja mango kokus un pistāciju riekstu kokus, kā arī �ūsku, kuru neizdevās saskatīt nevienam citam, bet tad apklusa. Visi bija pār�guru�i daļēji no ilgā ceļojuma ar vilcienu, bet pārsvarā, vismaz Mollija, Rokijs un Forests, no ceļojuma laikā, jo tas tie�ām bija ļoti nogurdino�s. Tā nu draugi iekārtojās ērtāk uz zemnieka d�utas maisiem un drīz vien, furgona �ūpo�anās un no attālā tempļa skano�ās lūg�anas ieai�jāti, iemiga.

Kad Mollija modās, saule jau bija noslīgusi gandrīz līdz pa�am apvārsnim. Rokijs jau bija pamodies. Viņ� uzsmaidīja meitenei. Rati kratījās pa zemesceļu, kura kreisajā pusē pletās neauglīga ieleja. Tie�i priek�ā slējās liela, pelēka pils. No maza ciematiņa kalna pakājē līku�mains, no abām pusēm ar mūriem norobe�ots ceļ� veda uz ieeju kalna galā eso�ās pils vārtos.

Mollija secināja, ka laikā, kamēr viņa bija iemigusi, viņas galvā ir parādīju�ās jaunas atmiņas no viņas hip�notizētās desmitgadīgās būtnes. Viņa atcerējās, ka Vakts ziloņa mugurā bija uzvedis viņas �ajā pilī kalna galā un tad atstājis glieme�vāldem rotātā istabā, izņemot pavi�sam mazo Molliju, ko paņēma sev līdzi.

Kad Mollija to pastāstīja Rokijam, tas sarauca degunu.

-���� Tas ir tik pretīgi, viņ� teica.

-����� Tas ir briesmīgi. Tagad mana dzīvība atkarīga no Vakta kaprīzēm. Ja viņam uznāks kāds untums un viņ� izlems mani nobeigt, es bū�u mirusi. Ak, tagad es esmu �eit? Nu, es vienkār�i izzudī�u. Un zini, ja tā notiks, ja viņ� nogalinās mani kā zīdaini un es nemū�am nebū�u uzaugusi bāreņu namā, tad mainīsies ari visa tava dzīve. Mēs nekļūsim draugi, tu visus �os gadus mani neaizstāvēsi, mēs nemū�am kopā nenonāksim ne Ņujorkā, ne Losand�elosā. Kas gan lai zina, par ko tu tagad būtu izaudzis?

-���� Par bēgli Amerikā, attrauca Rokijs. Mani būtu adoptējusi tā ģimene, un es būtu aizbēdzis.

-���� Man gribētos izdomāt kādu veidu, kā pievārēt Vāk�tu. Mollija sarauca pieri. �ādi viņu vajājot, mēs neko neiegūstām. Petula nolaizīja Mollijai roku un saslēja ausis, it kā vēloties noskaidrot, kāpēc Mollija ir tik saspringusi.

-��� Tev tas jāuztver, lūk, kā, saprātīgi skaidroja Rokijs. Ja viņ� nogalinās tevi kā zīdaini, tad tu to nemaz neju�tīsi. Tevis vienkār�i nebūs.

Mollija iepleta acis, kā ieraudzījusi spoku.

-����� Pat tad, ja tas sāpētu, tu to nejustu tagad. Tas viss jau būtu tavā pagātnē. Domāju, ka tu atcerētos, kā viņ� gatavojas tevi nogalināt un tās būtu �ausmino�as atmiņas -, un tad jau tu būtu mirusi. Ja jau sākam par to runāt, tad �obrīd Indijā neatrastos ne tu, ne es, ne Forests, ne Petula, jo pagātne būtu tevi vienkār�i iznīci�nājusi. Viss notiktu tā, it kā tu būtu mirusi agrā bērnībā, un nevienam no mums nebūtu ne mazākās nojausmas par to, kas būtu varējis notikt. Lūk, kā būtu! Tāpēc neuz�traucies, Mollij. Nav jēgas.

-���� Bet paskaties, Rokij! Mollija parādīja zēnam rētu uz kakla.

-���� Kad tas notika?

-���� Kad mēs devāmies nākotnē.

-����� Bet vai to nepavada atmiņas par to, kā tā gadīju�sies?

-���� Nē.

-���� Savādi.

-��� To es saprotu. Rokij, tu zini: ja Vakts nogalinās pa�u mazāko mani, pirms es bū�u atradusi hipnozes grāmatu, Kornēlijs būtu darījis visu, ko vēlas Vakts. Un tas pasau�les iedzīvotājiem nemaz nenāktu par labu. Tāpēc pastāv daudz svarīgāks iemesls, lai neļautu Vaktam nogalināt manas mazākās būtnes. Bet es jau tāpat negribu mirt. Man vēl ir tik daudz darāmā. Es gribēju nodibināt hip�nozes slimnīcu, nevis dzīties pa visu Indiju pakaļ �im trakajam. Lūk, ko es biju iecerējusi!

Rokijs pasmīnēja. Varbūt viņ� būs tavs pirmais pa�cients.

-���� Un tu, Rokij, varēsi sarakstīt dziesmu par �o visu tad, kad tas reiz beigsies.

Nu jau Mollija jutās labāk. Viņa pamodināja Od�asu un lūdza viņu, lai viņ� liek krunkainajam braucējam ieskatīties viņai acīs, lai varētu to hipnotizēt.

Drīz vien vecā vīra kataraktas skartās acis kļuva stiklainas, bet Od�ass deva viņam pavēli piebraukt pie pils un teikt, ka viņam jāpaņem da�i paklāji lāpī�anai.

Mollija, Rokijs, Forests un Petula paslēpās zem d�utas maisu kaudzes furgona aizmugurē, bet Od�ass nosēdās blakus ku�ierim. Zēns bija novilcis savu jauno �aketi, tā ka nu viņa krūtis bija kailas, tāpat arī viņ� bija uzvilcis savas vecās bikses.

Furgons sāka braukt aug�up pa akmens plāk�ņu ceļu uz Dzintara Pili.

Zakija soļoja �urpu un turpu pa istabu. Viņ� bija atbrī�vojies no pieķēzītajām biksēm un tagad, pēc vannas, svaigs kā gurķītis smar�oja pēc krustnagliņām un apel�sīnu eļļas. Pirms tam viņam vēl nekad nebija tā misējies. Viņ� ielēja sev medus un kumelī�u uzlējumu, cerot, ka tā izdosies nomierināt satrauktos nervus. Ta�u tas nebija iespējams, jo pagalmā zem savām istabām viņ� redzēja garā halātā tērpu�os Vāktu, kas �estikulēja un deva ska�ļus rīkojumus paveciem priesteriem, kuri drūzmējās ap viņu.

Visi bija sapulcēju�ies pie Dzintara pils kristālu avota. Tas bija gau�i necils vienkār�s akmens ar plaisu -, ta�u tā vērtība bija neiedomājama. Glu�i kā visi kristālu avoti, arī �is ieplaisāju�ais akmens izvirda kristālus reizi vai�rāku gadu laikā. Zakija bija apmeklējis simtiem kristālu avotu. Tas tāpēc, ka Ķīnā Vakts savā īpa�umā bija ieguvis senu pasaules karti, kurā bija norāditi kristālu avoti un minēts, kad tiem jāuzplaukst. Un tā nu Vakts bija ceļojis kā apsēsts no viena avota uz nākamo, vienmēr ierodoties īstajā laikā, lai ievāktu dārgakmeņu ra�u.

D�aipūras pils kristālu avotā dārgakmeņi ienācās katru gadu marta pilnmēnesī. Vakta hipnotiskā klātbūtne palī�dzēja tos izvilkt no zemes dzīlēm. Vakts nekad neuzaici�nāja Zakiju piedalīties �ajās ceremonijās, jo neuzskatīja viņu par pietiekami labu hipnotizētāju, lai viņ� spētu magnetizēt kristālus. Zakija ņirdzīgi savilka seju. Viņ� vēroja savu saimnieku skaidrojam priesteriem, kā vei�cama ceremonija. Zakija zināja, ka maharad�a uz �o nakti liek īpa�i lielas cerības, jo uzskatīja: klāt esot �etrām Mollijām, it īpa�i zīdainei Mollijai, kristāli gāzīsies no zemes kā nekad agrāk. Zakija domāja, ka maharad�a ir apsēsts ar �o mazo bērnu.

Tas nebeigsies labi, Zakija pravietoja, skatoties pa logu un vērojot, kā Vakts paņem no savas īpa�ās somas sauju kristālu un izbārsta tos pa akmens virsmu. Zakija vienmēr mēdza norobe�oties no sava saimnieka dīvaina�jām ceremonijām. Piecpadsmit Ķīnā pavadīto gadu laikā Zakija bija redzējis, kā viņa saimnieks kaldina pats savu reliģiju tādu, kuras centrā ir kristāli. Viņ� vēroja, kā Vakts paņem gabaliņu no vienas reliģijas, kripatiņu no citas, karotīti no vēl kādas un sajauc visu kopā.

Tagad Zakiju atvēsināja tas, ka viņam nāksies izjaukt sava saimnieka īpa�ās ceremonijas dienu, paziņojot viņam, ka vienpadsmit gadus vecā Mollija ir pazudusi. Tas varētu izrādīties pēdējais piliens kausā. �ī varētu būt tā diena, kad Vakts beidzot hipnotizēs Zakiju. Zakija nodrebēja. Visvairāk pasaulē viņ� baidījās no tā, ka Vakts varētu viņu hipnotizēt. Viņ� negribēja piedzīvot sava mū�a beigas kā hipnotizēts zombijs. Zakija ienīda Molliju Mūnu, jo tā bija no viņa izbēgusi. Viņ� ienīda meiteni par to, ka viņas dēļ bija radusies �āda situācija. Zakija trīcēja pie visām miesām, malkojot savu medus dzērienu un gatavojoties kāpt lejā pagalmā.

Pa caurumu maisā Mollija redzēja augstos mūrus ap stāvo ceļu un daudzveidīgās arkas, kas slējās virs ceļa. Kalna galā furgons apstājās un ku�ieris hindu valodā stāstīja sargiem, ka ieradies �eit, lai paņemtu paklājus, kas jālāpa. Sargi ielaida furgonu, neuzdodot nekādus jautājumus.

Tagad furgona koka rati jau dārdēja pār pils beidza�mo slieksni, nonākot tās apak�daļā. Mollija uzdrīkstējās palūkoties pa caurumu maisā, un ieraudzītais lika viņai salēkties. Visapkārt bija ziloņi ar izkrāsotām galvām un dzeltena zīda cepurēm. Ziloņu dzinēji sēdēja lielajiem dzīvniekiem mugurā, aizkabināju�i kājas aiz to ausīm. Dzinēji tērgāja savā starpā, neievērojot bērnus furgona aizmugurē. Tomēr vienam zilonim kaut kas likās aiz�domīgi, un Mollija sajuta tā snuķi ielienam furgonā un apostām viņas kāju. Dzinējs izkliedza strupu pavēli, un snuķis ātri pazuda. Kamēr furgons brauca garām, kāds cits zilonis izdomāja pa�urāt, ap�ļakstot sargu tam blakus. Sargs saniknojies sāka vicināt zobenu pret bez�kaunīgo ziloni, bet ziloņu dzinēji smējās kā traki, it kā ieraudzīju�i pa�u jautrāko skatu savā mū�ā. �ī aina lieliski novērsa apkārtējo uzmanību, lai furgons varētu netraucēti iebraukt pils iek�ienē.

Mollija, Rokijs, Forests un Petula kā sastingu�i gulēja zem d�utas auduma. Mollija sajuta, ka atrodas ļoti tuvu savām mazākajām būtnēm. Tie�i zem viņas krū�kurvja parādījās kāds siltums, nomierino�a izjūta. Mollija prā�toja, vai arī pārējās nojau� viņas tuvumu.

Tomēr �o siltumu traucēja kāda attāla nemiera sajūta. Mollija instinktīvi apjauta, ka �īs bailes izstaro viņas pati mazākā būtne. Molliju pārņēma vēlme izlēkt no furgona un mesties pie Vakta, lai kur viņ� arī atrastos. Viņa gri�bēja izraut bērnu no mil�a rokām. Viņa vēlējās, lai milzis nozustu no zemes virsmas. Ta�u tas nebija iespējams. Mollija saprata, ka viņai jābūt pacietīgai.

Furgons iebrauca laukumā blakus tirgotājiem pare�dzētajai ieejai pilī. Mollija dzirdēja, kā ku�ieris kaut ko skaidro kādam citam. Ari Od�ass deva rīkojumu, un tad furgons iebrauca klusā, jumta pārsegtā vietā. Bija dzir�dams aizejo�u soļu troksnis. Od�ass iegrūda Mollijai dunku sānos.

-����� Nāc man līdzi viena pati, zēns steidzīgi teica. Mēs atradīsim Vāktu.

Mollija nometa sakarsu�os d�utas maisus un izlīda no tiem. Petula iesmilkstējās.

-���� Tiksimies vēlāk, Mollija pa�ukstēja un tad kopā ar Od�asu steidzās uz priek�u pa sarkaniem bruģakmeņiem klātu celiņu. Tā galā atradās neliela sānu ieeja pilī. Od�ass klusi pastūma vaļā durvis un ieklausījās. Tad viņ� pamāja Mollijai, lai viņa nāk iek�ā. Mollijas galvu atkal piepildīja atmiņas.

Desmitgadīgā Mollija sēdēja uz soliņa un lūkojās pa�augstinātajā pagalmā. Milzīgais maharad�a, pakāpies uz akmens, stāvēja viņas priek�ā. Viņa rokās bija mazais bērns. Mazā milzīgajās plaukstās izskatījās pēc sīciņas lellītes. Zemajos balkonos ap pagalmu drūzmējās pils kalpi. Un aplī ap milzi kaut ko monotoni skandēja piec�padsmit dīvaini, izdēdēju�i vīri ar garām, sirmām bārdām un ūsām, tērpu�ies plīvojo�os, violetos apmetņos. Maha�rad�a sāka laist bērnu pa viņu rokām. Saņemot bērnu, katrs vecais vīrs paklanījās, tad pakāpās uz priek�u pie akmens un apslacīja bērnu ar ūdeni, pēc tam apbārstīja ar puķu ziedlapiņām un beigās ar putekļiem. Bērns skaļi raudāja, ta�u likās, ka nevienu tas neinteresē.

Od�ass Mollijai pa priek�u kāpa aug�up pa spirālveida kāpnēm.

-���� Viņas ir ļoti augstu, Mollija paskaidroja. Redzi, es skaidri atceros, ka viņas ir pils aug�stāvā.

-����� Tas varbūt ir visas pils augstums, Od�ass el�ot teica. Es tikai ceru, ka mēs nesastapsim sargus.

-��� Atceries, ka es varu sargus hipnotizēt, Mollija dro��ināja zēnu.

Beidzot kāpņu galā bija durvis. Tās bija aizslēgtas. Od�ass a�i palūkojās apkārt un tad izvilka no kabatas stieples gabalu.

-��� Zagļa gaitās esmu ieguvis da�as vērtīgas iemaņas, viņ� teica, mūķējot vaļā atslēgu.

Viņi atradās pils tornītl, pie kura sienām karājās sar�kani, izbalēju�i gobelēni. Mollijai par vil�anos, viņi nebija nonāku�i tajā vietā, kura parādījās viņas atmiņās. Ta�u to varēja redzēt kā no putna lidojuma. Pa tornī�a augsto logu abi varēja labi pārskatīt zem viņiem eso�o lielo cen�trālo pils pagalmu. Visā pilī atbalsojās dīvaino priesteru monotonās balsis.

-������ OOOhhhdlllljjaaaaaa! OOOOOhhhhdhhhjjlllljjjaaaaaa! Divi priesteri �audījās apkārt kā savādas lēkājo��as maitu lijas. Virs viņiem krēslojo�ajās debesīs kā kaut�rīgs aktieris, kur� baidās iziet uz skatuves, karājās blāvs pilnmēness. Vakts turēja mazulīti Molliju augstu virs gal�vas, it kā izaicinot ar viņu mēnesi. Tad viņ� nolika bērnu uz segas virs akmens aiz pārējo Molliju muguras. Tās sēdēja hipnotizētas, neapzinoties (tāpat kā pie apziņas eso�ā Mollija) aiz viņām eso�ā ieplaisāju�ā akmens brī�numainās īpa�ības. Vecie priesteri dejoja. Viņu apmetņi plīvoja, kad viņi griezās apkārt kā rotaļu vilciņi.

Un tad īpa�ais akmens blakus mazajai Mollijai dzem�dēja. Cits pēc cita no plaisas akmenī kā lielas, mirdzo��as vaboles parādījās deviņi kristāli trīs sarkani, trīs zaļi, trīs caurspīdīgi. Vakts lēkāja ap tiem un sajūsmā auroja.

No sava augstā novēro�anas punkta Mollija un Od�ass dzirdēja Vakta valzirga brēcienus, ta�u viņiem nebija ne jausmas, kas tos izraisījis. Viņi bailēs skatījās, kā milzis noliecas pār mazāko Molliju. Tad viņi redzēja Zakiju pie�sardzīgi iznākam no pūļa. Viņ� caur lēkājo�ajiem prieste�riem pielavījās blakus Vaktam un pamāja, lai tas pienāk tuvāk.

Mollija redzēja, kā Zakija izvelk no kabatas sudraba ierīci un rāda to Vaktam. Likās, ka viņ� lūdz �ēlastību.

Vakts piemiedza dzeltenīgās acis un uz�ņāca savam kalpam. Kas noticis, Jakiza? Kaut nu tas būtu kas sva�rīgs! Ļoti svarīgs.

Zakija pacēlās uz pirkstgaliem un kaut ko murmināja Vakta ausī.

To jau man vajadzēja no tevis gaidīt, tu nepra�a un stulbeni! Vakts niknumā norūca. Ne jau ma�īna jālabo, bet tavas smadzenes. Es pat nezinu, kāpēc ar tevi tā auklējos. Tad, it kā kaut kas Vāktā būtu pārlūzis, viņ� ieaurojās: MAN TAGAD VAJADZĒTU TEVI PIEBEIGT, TU NEKAM NEDERĪGAIS IZSMIEKLS NO CILVĒKA! Vakta kliedzieni atbalsojās pagalmā un smagajā gaisā. Bungu rīboņa apldusa. Priesteri pieplaka zemei, līdz atgādināja ar apmetņiem pārklātas kaudzītes. Pūlī iestājās baiļu pilns klusums. �etri ar zobeniem bruņoti sargi pielēca miera stājā, un nod�inkstēja metāls, kad viņi izvilka no makstīm un pacēla gaisā savus iero�us. Zakija centās noteikt dusmu lēkmes spēku un izzīlēt, vai viņu tie�ām sodīs ar nāvi. Vai �īs bija beigas? Tad Vakts novērsās no viņa un sāka kaut ko purpināt. Zakija atviegloti nopūtās.

-����� Viņa ir gudra, �ī Mollija Mūna, Vakts secināja, runādams pats ar sevi, iedvesmots no domas par �o jauno, izcilo hipnotizētāju. Pietiekami gudra, lai sekotu man, varbūt pat izmantojot savas pa�as atmiņas. Ha! Varbūt ar viņu būtu interesanti. Man tā patīk zvedlbas un meja. Viņ� paspēra soli virzienā uz hipnotizētajām trīs, se�us un desmit gadus vecajām Mollijām un uz��ņāca tām: No �ī brī�a jūs aizmirsīsiet visu, kas ar jums noticis �eit, Indijā, līdz es lik�u jums to atcerēties. Viņ� slimīgi pa pusei noklepojās, pa pusei noķiķinājās.

-����� Saproti, maharad�a turpināja, pasvie�ot vārdus Zakijam sev aiz muguras, es tagad varu ar izbēgu�o Molliju Mūnu spēlēt buzeli un ērkānu. Ja es gribē�u, lai viņa uzzina, kur es atrodos, es to varu. Es varu ļaut vienai no �īm te trim kaut ko atcerēties, lai dotu viņai kādu mājienu. Bet, ja es gribu, es varu pārtraukt viņu atcerē�anos, un Mollija nezinās, kur mēs esam. Ha! Ha, ha, ha! Viņai nāksies sekot tām norādēm, kuras es izvē�lē�os viņai atstāt. Tas tikai būs jautri!

Vakts bērnībā nekad nebija spēlējis nekādas spēles. Tagad viņ� bija kā izlutināts, �ausmīgs bērns, kur� veido negodīgus noteikumus spēlei, kurā ir paredzējis uzva�rēt.

Mollija pagriezās un ieraudzīja mazu stāvu apskrandu�ā, zilā tērpā, tas sakrustotām kājām sēdēja zemē blakus ūdens traukam. Viņam bija pērļu kaklarota un divas dārgakmeņiem rotātas sprādzes ap potītēm. Mollija uzreiz saprata, kas ir �is cilvēks. Vīrie�a situācija tik ļoti atgādināja to, kādā atradās Sarkanā Cietok�ņa maharad�a, ka viņ� nevarēja būt neviens cits kā īstais Dzintara pils saimnieks.

Vīrs ar salīku�o muguru bija sakumpis tā, it kā sēdētu tur jau gadiem. Viņa bārda sniedzās līdz klēpim un nekop�tie sirmie mati krita pār pleciem kā sniegputenis.

Paklau� Mollija ierunājās.

Sirmgalvis cie�i lūkojās sienā, it kā vērotu no olas �ķiļamies cāli.

Od�ass salika rokas, nometās ceļos un paklanījās.

-����� �is ir D�aipūras maharad�a. Es viņu pazīstu no por�treta Deli. Pirms diviem gadiem paklīda baumas, ka kādu dienu izjādē viņam uzbrucis kalnu lauva. Un viņ� visu �o laiku ir sēdējis te ar savām smalkajām rotām, ta�u tik netīrās drēbēs! Od�ass noskurinājās. Vakta sirds ir kā ledus gabals. Vai tu vari izdarīt kaut ko, lai palīdzētu �im cilvēkam?

Mollija pa�ūpoja galvu un saņēma vecā vīra rokas.

-����� Pagaidām nevaru. Viņ� ir hipnotizēts, un Vakts dro�i vien nostiprinājis savus rīkojumus ar īpa�u laika ceļo�a�nas vai laika apstādinā�anas atslēgu. Ja man būtu zināma parole, es varētu to atslēgt, ta�u tas var būt jebkur� iespējamais un neiespējamais vārds.

Od�ass pie�ķieba galvu uz vienu pusi. Vai tu neva�rētu doties atpakaļ tajā laikā, kad viņ� tika hipnotizēts, un noklausīties Vāktu? zēns ierosināja.

�ī doma bija tik vienkār�a, ka Mollija jutās satriekta. Ja milzis beidzamo hipnozi bija veicis �ajā telpā, tad viņa tīri teorētiski varētu to noklausīties.

-���� Nelaime tāda, Mollija pa�ukstēja Od�asam, ne�laime tāda, ka ikreiz, kad ceļoju laikā, man lobās āda.

-��� Jā, es saprotu. Ak, tas gan nav labi, vai ne, Mollij? Od�ass piekrita, pētot zvīņaino ādu pie Mollijas auss.

-����� Es, saproti, negribu, lai mana seja beigās kļūst kreveļaina kā Vaktam un� Mollija uzlūkoja nabaga ieslodzīto maharad�u un saminstinājās. Nu labi, pamē�ģinā�u, viņa piekrita.

Mollija piegāja pie sarkanajiem gobelēniem, cerot, ka tie tur karāju�ies vienmēr. Viņa vienu pavilka nost no sienas.

-����� Nekur neaizej, viņa teica Od�asam. Pēc pāris sekundēm bū�u atpakaļ.

-���� Pēc da�ām sekundēm?

-���� Hmm. Nu, varbūt man neizdosies ielēkt tie�i īstajā laikā, tāpēc klausies uzmanīgi, vai kāds nenāk. Ja esmu prom pārāk ilgi, tad arī tu noslēpies tāpat kā es. Labi?

Od�ass pamāja, un Mollija nozuda aiz gobelēna. Viņa cie�i satvēra zaļo kristālu kreisajā rokā un pēc da�iem dziļiem, koncentrē�anās pilniem elpas vilcieniem, domā�jot par to, cik pārsteidzo�i ir tas, ka viņa spēj pārvietoties laikā, meitene devās ceļā. Traucoties atpakaļ cauri lai�kam, laika vēju glāstīta, Mollija izbīdīja savas neredzamās datumu antenas un centās noteikt punktu laikā pirms diviem gadiem. Mollija apstājās un no sava aizsega zag��us paskatījās telpā. Tā kā tur neviena nebija, meitene secināja, ka ir aizceļojusi atpakaļ pārāk tālu. Viņa nolēma virzīties uz priek�u laikā tik lēni, cik vien iespējams, nepa�darot ķermeni redzamu, lai nojaustu brīdi, kad D�aipūras maharad�a pirmo reizi tika ieslodzīts �ajā telpā. Mollija cerēja, ka ieraudzīs lielo un uzkrīto�o Vakta stāvu, kas valdnieku hipnotizē. Meitene satvēra sarkano kristālu.

Ārā zibēja dienas un naktis. Mollija piespieda sevi samazināt ātrumu. Pēk�ņi līdz viņas apziņai aizgāja, ka uz grīdas sakrustotām kājām sē� kāds cilvēks. Mollija gribēja redzēt, kā viņ� ienāk telpā, tāpēc koncentrējās uz zaļo akmeni un devās atpakaļgaitā. Lēni. Tik lēni, cik vien iespējams. Pēk�ņi caur laika miglu meitene ierau�dzīja telpā atmuguriski ienākam milzīga auguma vīru. Nu, protams, tā kā Mollija virzījās laikā atpakaļ, viss notika apgrieztā secībā. Sakumpu�ais Vakts soļoja �urp un turp pa telpu un tad notupās uz grīdas. Tad viņ� atmu�guriski izgāja no telpas kopā ar D�aipūras maharad�u. Bija tā, it kā Mollija tikko būtu attinusi atpakaļ video�kaseti un otrādā secībā vērojusi to, kam tūlīt jānotiek. Mollija apstājās. Laika ceļo�anas migla izzuda, un viņa visu saskatīja skaidri.

Mollija vēlreiz pārliecinājās, ka ir pilnībā paslēpusies aiz gobelēna, un nogaidīja.

Tad viņa dzirdēja, kā Vakts kāpj aug�up pa kāpnēm. Viņ� bija nikns, jo viņam, kā parasti, bija par maz vie�tas.

Vakts atrāva vaļā durvis un, velkot maharad�u aiz sevis, ievēlās telpā. Mollija tik tikko uzdrīkstējās elpot. Viņa cītīgi klausījās un vēroja notieko�o pa caurumu gobelēnā. Meitene pievērsa skatienu Vakta ierocim.

Un no �ī brī�a tu būsi manā varā, Vakts paziņoja hipnotizētajam maharad�am.

Tad Mollija pamanīja, ka Vakta pirkstos ir sarkans kristāls. Neko nesakot, viņ� uzlika roku uz vecā prin�a pleca un cie�i satvēra akmeni. Mollija nespēja noticēt savai veiksmei. Vakts gatavojās vest D�aipūras mahara�d�u nelielā laika ceļojumā pārcelt viņu nelielu gabaliņu uz priek�u un nostiprināt hipnozi ar paroli, kamēr viņi peld laikā. Nedomājot ari Mollija satvēra savu sarkano kristālu.

Stāvot aiz gobelēna, Mollija noskaņojās un lika savām dīvainajām jaunajām antenām sajust, kurp dodas Vakts. Tas bija tā, kā sekot kādam tumsā.

Vakts un D�aipūras maharad�a nemainīja savu atra��anās vietu, bet lēni virzījās uz priek�u laikā, un Mol�lija viņiem sekoja. Pa caurumu gobelēnā viņa skaidri saskatīja abu vīrie�u stāvus, kaut arī pārējā telpa zibēja garām rīta gaisma, vakara gaisma, sve�u gaisma. Mol�lija atslēdza savu prātu un ļāva sevi vadīt izjūtām. Ja vien viņai izdotos noturēties abiem līdzi, viņa izdzirdētu paroli. Mollija varēja saklausīt tikai nelielus fragmentus no Vakta teiktā, ta�u, ja viņa nomaldītos no �īs konkrētās laika zonas, tad viņas ausis vairs neatrastos tajā pa�ā laikā, kur runātājs, un tad viņa nedzirdētu vārdus. Tas bija ārkārtīgi grūti. Bija tā, kā klausoties kādu telefona klausulē, ja līnijā ir sakaru traucējumi un da�i vārdi nav sadzirdami.

-Tubūsi� manā� līdz.. .Tagadun.. .būs slēgta� vār�diem� "Vāps"� pateik�u vēlreiz� "Atslēga"� "Pāv"� Vakts apturēja laika lidojumu, bet Mollija metās laikā uz priek�u un prom. Viņa vairs nevēlējās palikt Vakta tuvumā. Izmantojot antenas kā lidma�īnas nosē�anās aparātus, Mollija uzmeklēja laiku, kad bija atstājusi

Od�asu. Viņa atvēra acis un palūkojās gar gobelēna malu.

-���� Cik ilgi es biju projām? meitene vaicāja, iznākot no aizsega.

Od�ass izskatījās satriekts. Tu biji prom divas minū�tes! Viņ� nopētīja meitenes seju, un no tā, kā zēns pacēla uz aug�u uzacis, Mollija saprata, ka viņas āda kļuvusi zvīņaināka.

-���� Ideāli noteikts laiks, viņa teica, izliekoties nema�nām Od�asa skatienu.

Ceremonija ārā joprojām turpinājās. Visi apmetņos tērptie vīri bija nometu�ies ceļos un pliķēja cits citu ar garām, zaļām spalvām.

Mollija metās pie zemē sēdo�ā vecā maharad�as un sagrāba viņa roku. Meitene satvēra sarkano kristālu un lēnā lidojumā veda sevi un maharad�u uz priek�u laikā. Mollijai bija aizdomas, ka laika ceļo�anas atslēgu var dabūt vaļā tikai �ādā stāvoklī.

-����� Tu tagad esi brīvs un vairs neatrodies mahara�d�as Vakta hipnozes varā. Es tevi atbrīvoju ar vārdiem "Vāps!"� "Atslēga!"� Nekas nenotika. Ar vārdiem "Pāvs!"� "Atslēga!"

Mollija slīdēja lēnākajā iespējamajā laika ceļo�anas ātrumā un saspringti domāja. Viņa noteikti bija palaidusi garām kaut ko no Vakta teiktā.

-����� Ar vārdu "�", meitene minēja. "�"� "�"� "�"� Joprojām nekas nenotika. Mollija padevās. D�ai�pūras maharad�am viņa palīdzēs vēlāk, bet tagad viņai vajadzēja taupīt enerģiju. Mollija aizveda sevi un maha�rad�u atpakaļ Od�asa laikā. Zēns izskatījās uztraukts.

-���� Nu, kā veicās?

-���� Es to nespēju izdarīt.

Od�ass skumji no�ūpoja galvu. Neņem galvā! Tu vis�maz centies. Bet tagad, Mollij, mums a�i jādodas atpakaļ uz ratiem. Redzi, ceremonija ir beigusies. Un tie�ām, pagalms ārā bija tuk�s.

Mollija izmantoja mirkli, lai pieskartos vecā vīra vai�gam. Od�ass noglāstīja viņa kājas un dārgakmeņiem rotāto potītes sprādzi.

Tikai pagaidi, Mollija teica, mēs atgriezīsimies un tevi atbrīvosim. Un ar Vāktu mēs tiksim galā, neuz�traucies. Viņ� nemaz nav tik modrs, kā viņam pa�am �ķiet. Gan mēs viņu pārsteigsim nesagatavotu. Maha�rad�a mirk�ķināja acis un no�ņaukājās. Mollija cerēja, ka vecais vīrs viņu saprot. Viņa apzinājās, ka pa�as tikko dotais drosmīgais solījums bija domāts tikpat labi viņai pa�ai kā maharad�am. Dvēseles dziļumos Mollija jutās tikpat pārliecināta par sevi kā pele ērgļa nagos.

Tad viņa kopā ar Od�asu steig�us devās lejup pa nevie�nādajiem akmens pakāpieniem. Viņi slepus izslīdēja ārā pa durvīm.

Viņiem par lielu izbīli furgons bija prom.

Mollijas kuņģis apmeta kūleni. Vai Rokijs, Petula un Forests bija atklāti? Meitene palūkojās aug�up sār�tajās vakara debesīs, it kā atbilde slēptos tur.

-���� Klusu!

Ar milzīgu atvieglojumu Mollija ieraudzīja Rokija tumsnējo seju paceļamies virs pakāpieniem, kas veda kaut kur zem pils. Viņa un Od�ass steidzās pie drauga.

-���� Kas notika? Rokijs jautāja. Petula ielēca Mollijai rokās, un meitene suni apkampa.

-����� Vakts izpildīja kaut kādu savādu ceremoniju. Mēs atradām veco vīru, kam tie�ām pieder �ī pils. Es cen�tos viņam palīdzēt, ta�u nekas nesanāca. Kas notika ar jums?

-����� Pienāca da�i virtuves strādnieki un sāka runāt ar furgona ku�ieri. Viņi iegāza ratos atkritumu kravu un lika viņam izvest to visu no pils. Protams, es nevarēju pret viņiem lietot balsi es ta�u nerunāju viņu valodā. Mēs vienkār�i izlēcām ārā tā, ka viņi mūs nepamanīja.

-��� Vecīt, tie atkritumi nu gan smakoja! sūrojās Forests, lasot no galvas zaļas mizas. Manas bizītes smird!

Petula pacēla degunu gaisā, mēģinot at�ifrēt tajā eso��ās smar�as. Arī Od�ass pao�ņāja gaisu.

-���� �ī smar�a ir ļoti laba, viņ� teica, it kā izbaudot gar�īgu zupu.

-���� Ja tev gar�o puvu�i kāposti.

-���� Nē, tur ir vēl kas, daudz jaukāks. Vai jūs to nesa�o�at? Ziloņi!

No tālienes skanēja svinīgi zema bungu rīboņa. Mol�lija sajuta, ka viņas mazākā būtne tagad ir cie�i aizmi�gusi, acīmredzot pārguru�i pēc �ausmino�ā pārbaudī�juma, ta�u, lai cik tas dīvaini būtu, Mollija nesaņēma nekādas atmiņas no savas desmitgadīgās būtnes, ne ari no triju un se�u gadu vecajām par to, kas noticis pēc ceremonijas. Viņa brīnījās, kāpēc tā.

-��� Skatieties! iesaucās Od�ass, norādot uz tum�ajiem pakāpieniem viņu priek�ā. �ī ir sētas ieeja ziloņu staļ�ļos. Glu�i kā izbadējies cilvēks, kur� dodas ceptu sīpolu aromāta virzienā, viņ� kāpa lejup, un pārējie, izdzirdēju�i pagalmam tuvojo�ās balsis, steidzās viņam nopakaļ.

-����� Kur ir ziloņi, tur vienmēr ir cerība, paziņoja Od�ass.

-��� Kur ir ziloņi, tur vienmēr ir ziloņu mēslu kaudzes, kurnēja Rokijs. Draugiem kāpjot lejup, smagais ziloņu muskusa smārds kļuva spēcīgāks, līdz beidzot viņi klusi pacēla bultu, ar kuru bija nostiprinātas koka durvis.

Viņu priek�ā pletās grezns, krēslains ziloņu stallis ar bruģētu grīdu un augstām marmora sienām, kas sada�līja telpu divpadsmit lielos ziloņu steliņģos, pa se�iem katrā pusē, ar platu eju starp tiem. Zem kājām uz nodel�dēta marmora bija izkaisīti salmi. Mollija nolika Petulu zemē.

-���� Paliec tuvumā! meitene pa�ukstēja sunim.

Pie ieejas katrā steliņģī bija akmens stabs ar izgrieztu ziloņa galvu. Pie katra ieejas staba bija piestiprināta plāk�snīte ar vārdu.

-���� Ak, cik skaisti staļļi! Od�ass sajūsmināts nopūtās. Tēvs man stāstīja par �o vietu. Zēns pagājās uz priek�u pa eju starp milzīgajiem nodalījumiem. Kādu brīdi viņ� izskatījās noskumis un domās aizklīdis tālu prom.

Mollija palūkojās apkārt ziloņu staļļos. Katra steliņģa iek�pusē bija salmu kaudzes un lielas, grīdā iestiprinātas tērauda skavas. Aizmugurē atradās ūdens siles un milzīgi grozi ar ziloņu barību banāniem un mango. Uz grīdas gulēja lieli palmu zaru vāli, lai ziloņi varētu nobraucīt un ēst to lapas. Petula, savādo smar�u apburta, o�ņāja zemi.

Mollija satraukti pameta skatienu sev aiz muguras, ba�īdamās, ka kāds varētu nākt. Staļļa otrā galā bija pusatvērtas durvis. Blāva gaisma plūda telpā pa lieliem logiem bez stikliem.

Viņi devās gaismas virzienā. Tajā brīdī staļļos atbalso�jās krāk�anai līdzīga skaņa. Draugi bez kavē�anās paslī�dēja aiz staba.

Mollija ļoti klusi uzsvilpa Petulai un deva nedzirdamu zīmi Od�asam. Viņa norādīja uz sienu un ar rokām rādīja: "Kā tev �ķiet, kas tas ir?" Od�ass pielieca galvu, it kā ieklausoties krāk�anā.

-���� Vai tas ir guļo�s sargs? Mollija �ukstēja.

-����� Man likās, ka tu nebaidies no sargiem, Od�ass smaidot atbildēja. Tad viņ� zagās uz priek�u un ap stabu ielūkojās nākamajā steliņģī. Viņ� atgriezās ar platu smaidu sejā un ar pirkstu pamāja draugiem.

Nākamajā nodalījumā pavērās iespaidīgs skats mil�zīga ziloņa pēcpuse. Ziloņa dibens bija izkrāsots tā, ka izskatījās, it kā zilonim kājās būtu krāsainas un ziediem rotātas bikses, un, tā kā ziloņiem āda ap dibenu un pakaļ�kājām ir ļoti vaļīga, �ķita, ka maisveidīgās un izkrāsotās bikses slīd nost. Zilonis ar priek�ējo plecu bija atslējies pret steliņģa sienu, un tā masīvās pakaļkājas bija sakrus�totas, pie�ķirot gurniem jocīgu leņķi. Ap ziloņa potītēm bija lielas sudraba va�as. Caur tām izvērta ķēde saistīja to pie tērauda skavas nodalījuma grīdā. Uz muguras zilo�nim bija pārmesta mīksta, sarkana dūnu sega, un uz tās atradās guda jeb segli, ko veidoja ar salmiem piebāzts maiss. Uz �ī maisa bija kastei līdzīgas nestuves ar bal�dahīnu hauda. Visa konstrukcija bija nostiprināta ar baltu virvi.

-��� Viņu sauc Amrita, paziņoja Od�ass, lasot uzrakstu uz plāksnītes.

-���� Un kas ir tas �alis? apvaicājās Forests.

-���� �alis?

-���� Tas vīrs uz grīdas.

-��� A tas "�alis" ir viņas mahuts dzinējs, ta�u pa�laik viņ� guļ, jo ir pārāk daudz dzēris.

-���� Tu domā, ka viņ� ir piedzēries? pārjautāja Mol�lija.

-Jā, viņ� ir pilnīgi un galīgi atslēdzies! apstiprināja Od�ass, �ūpodams galvu un smiedamies.

Kalsnais, brūnādainais vīrs, kas bija izpleties salmos blakus zilonienei Amritai, bija cie�i iemidzis. Viņa mute bija atvērta, un no tās atskanēja gārdzo�a krāk�ana. Liela, zila gaļas mu�a ielidoja viņam mutē un pirms lido�anas tālāk pat apsēdās uz zobiem. Od�ass novaidējās.

-����� �ādam cilvēkam nevajadzētu ļaut rūpēties par tik jauku radību kā �ī.

-����� Vai zilonis arī ir aizmidzis? painteresējās Mol�lija.

It kā atbildot ziloņmātlte pavēra mazās, mirk�ķino��ās a�teles, smagnēji pieslējās uz visām �etrām, pastiepa snuķi uz barības grozu un pār plecu pasvieda savu ap�meklētāju virzienā banāna mizu. Tā trāpīja Forestam pa galvu.

-��� Vecīt, ko es tev esmu nodarījis? 170

Od�ass iesmējās. Tad viņ� piegāja klāt Amritai un neuzkrīto�i gar viņas labo sānu aizslīdēja līdz ilkņiem, rotātiem ar sudraba skavām. Od�ass izdvesa da�as rīkles skaņas, viegli paklak�ķināja ar mēli un papliķēja ziloņmātes pelēko plecu.

-��� Laba meitene. Amrita savukārt aptaustot pārlaida sārto, plankumaino snuķa galiņu pār Od�asa galvu un seju. Zēns pieskārās ziloņmātes galvas rotai. Viņai acīmredzot bija paredzēts iziet gājienā kopā ar citiem ziloņiem. �is te mahuts izbojāja viņai visu dienu. Kāpēc gan lai viņu nepaņemtu mēs?

-���� Mēs? Mollija bija pārsteigta.

-��� Jā, viņu vadīt būtu "pupu mizas", kā jūs sakāt.

-����� Es tā nekad nesaku, iebilda Rokijs. Es saku tīrais �trunts.

-���� Nu tad �trunts. Amrit hindu valodā nozīmē nektārs. Saldais Nektārs! Domāju, ka tas nozīmē, ka viņai ir ļoti lādzīga daba. Amrita man nesagādās nekādas grūtības.

-���� Vecīt, tā doma ta�u ir kolosāla kā mamuts! iesau�cās Forests, pats starodams priekā par savu vārdu spēli. Bet vai �ī dāma spēs mūs visus panest?

-��� Nu, protams, �is zilonis bez grūtībām varētu paņemt vēl divus cilvēkus. Od�ass ar prasmīgām kustībām sāka mīdīties salmos, atbrīvojot Amritas va�as. Mums jāseko pārējiem ziloņiem. Zēns paņēma garu nūju ar div�uburu āķi galā. �is ir anku�s. Neuztraucieties es zinu, tas izskatās biedējo�s, ta�u, ja ar to baksta ziloni, tas ir tāpat, it kā cilvēku bakstītu ar mazu dak�iņu. Da�kārt tas jālieto spēcīgāk. Ja ziloņi uzvedas slikti, tie var kļūt bīstami, tāpēc ir svarīgi tos kontrolēt.

Mollija vēroja, kā Od�ass novelk no mahuta galvas uniformas turbānu un uzliek to pats savā galvā. Vīrs apmierināti noņurdējās, tad sarāvās �okurā kā mazs bērns un ieslīga vēl dziļākā miegā.

-���� Od�asam taisnība, Mollija piekrita. Mums jāseko citiem ziloņiem. Nevar būt cita iemesla, kāpēc visi ziloņi izrotāti palaisti ārā, tikai Vakts. Tāpēc, ja gribam turē�ties viņam uz pēdām, �is būs pats labākais veids. Mēs būsim labi maskēju�ies.

Od�ass no āķa pie sienas paņēma piedzēru�ā dzinēja jaku.

-���� Domāju, ka tev taisnība, atzina Rokijs.

Od�ass sāka stumt ziloņmātes masīvās krūtis, un tā atmuguriski no sava steliņģa izgāja pie staļļa balsta sijas. Pī�ī, pī�ī, Od�ass teica, tad piebilda: Un turklāt kas gan tev cits atliek? Tu vari ceļot laikā uz priek�u un atpakaļ, ta�u kaut kad, Mollij, tev nāksies piekļūt Vaktam tuvu, ļoti tuvu. Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?

Mollijai pārskrēja vēsas tirpas. Viņa stāvēja salmos stallī ar muskusa aromātu un vēroja, kā Od�ass stumj Amritu. Meitene vienkār�i skatījās, it kā Od�ass neko nebūtu teicis. Zēna vārdu iespaids uz viņu bija neap�tverams.

Doma, ka vienīgais veids, kā tie�ām atrisināt �o situā�ciju, ir nogalināt Vāktu, līdz �im tikai miglaini bija ataususi Mollijai prātā. Un �ī doma bija tik �ausmino�a, ka meitene bija atstūmusi to pa�os prāta dziļumos. Mollija nebija slepkava. Viņa nespēja nogalināt. Kā gan lai viņa vēlāk sadzīvotu ar sevi, ja būtu kādu nogalinājusi? Ta�u tagad meitene nodomāja: ja viņa nenogalinātu, tad pati tiktu nogalināta.

Kad Mollija atjēdzās no sava apjukuma, Rokijs un Forests jau bija apsēdu�ies Amritai mugurā. Mollija paņēma rokās Petulu un ari uzkāpa aug�ā. Viņa sarauca pieri. Viņā kūsāja baismīgs jūtu kokteilis.

Od�ass uzrāpās uz Amritas skausta un aizkabināja kājas aiz viņas ausīm. Aiz zēna muguras baldahīns ap�slēpa viņa jaunos draugus, kuri zem pārseguma sēdēja, ietinu�ies siltās, greznās segās. Od�ass brīdi klusēja. Viņ� aizvērtām acīm izlūdzās ziloņu dievam Gane�am veiksmīgu ceļojumu. Zēna prātā skanēja tēva pirmsnāves vārdi.

Es vienmēr bū�u klāt un pieskatī�u tevi, Od�as. Vien�mēr tici pats sev un vienmēr atceries, ka es tevi mīlē�u mū�am.

Apvaldot asaras, Od�ass noklak�ķināja mēli.

Beidzot Amrita, izdzirdējusi sava jaunā saimnieka balsi Agit! Agit! -, izsoļoja no staļļa.

Skats bija iespaidīgs un pla�s. Kad Amrita majestā�tiski devās lejup pa slīpumu no aug�ējā uz apak��ējo pagalmu, Mollija vēroja kareivju galvu virsas. Viņa redzēja, ka da�i no tiem jādelē apkārt, apmētājot cits citu ar mazām Holi krāsas piciņām, it kā tagad, kad Vakts ir prom, viņiem beidzot būtu ļauts parotaļāties. Mollija noskatījās, kā pils kalpotāji steidzas, gatavojoties sagai�dīt nakti, un pāri pils mūriem bija redzama apkārtējā ainava.

Od�ass sēdēja priek�ā uz Amritas masīvā, pelēkā skausta. Ziloņmātes ausīm bija jauki ro�aina nokrāsa, un tās bija daudz maigākas par viņas pārējām pelēka�jām ķermeņa daļām. Soļojot viņa tās vēdināja. Mollija pieskārās pelēkajai ādai un atklāja, ka to klāj raupjas, melnas spalvas.

Pils hindu templī kūpēja vīraks ar ziedu smar�u un no iek�ienes atskanēja dievlūdzēju monotonā un pieklu�sinātā lūgsnu skandē�ana. Amrita klusi pagāja zem mil�zīgajām arkām, kas bija būvētas tā, lai tām cauri varētu iziet ziloņi, un turpināja ceļu pa nākamo bruģēto slī�pumu.

Zem viņiem pletās pla�ais pils ezers, kura kvadrāta formas virsmā atvizēja krēslainā gaisma. Tālumā varēja redzēt Vakta ziloņu rindu, kas devās uz priek�u pa kalnu kori. Katram zilonim pa priek�u soļoja lāpnesis ar iedegtu lāpu, tā ka izskatījās, ka procesiju apgaismo gara gaismas punktu virkne.

Mollija ievēroja pa�u lielāko ziloni, tre�o pēc kārtas, kam mugurā bija ārkārtīgi liela izmēra nestuves. Viņa nodomāja, ka tur noteikti sē� Vakts.

-����� Rokij, meitene satraukti �ukstēja, es neatce�ros, ka būtu jājusi ziloņa mugurā desmit vai se�u gadu vecumā. Vai tev tas ne�ķiet savādi? �ādas atmiņas ta�u cilvēkam paliek uz mū�u. Kāpēc es neatceros braucienu ar ziloni? Varbūt Vakts manas pārējās būtnes ir atstājis pilī?

-���� Ja viņ� tā būtu izdarījis, Rokijs iebilda, vai tad tu neatcerētos, ka tiki atstāta pilī? Rokijs uz bridi apklusa. Man �ķiet, ka ticamāk varētu izrādīties tas, ka Vakts ir bloķējis tavas atmiņas, lai tu nezinātu, kur viņ� atrodas.

Mollija aizvēra acis. Var jau būt, ka tev taisnība. Viņa nopūtās, sapratusi, ka tikko viss kļuvis sare�ģītāks, bet Amrita ldusi izslāja uz galvenā ceļa, lai panāktu pārē�jos ziloņus.

Ceļojums bija ilgs. Amritas ķermeņa �ūpo�anās un viņas potī�u sprād�u �ķindoņa soļu ritmā ieaijāja Mol�liju miegā.

Mollija pamodās pilnmēness staros. Viņa pieslējās sēdus, paberzēja plecus un iekārtoja ērtāk Petulu, kas sēdēja uz viņas kājas.

Viņi atradās uz triju joslu ceļa un tuvojās da�ām ēkām, ko pa pusei noslēpa papeles.

-���� Kur viņi ir, Od�as?

-��� Neuztraucies, atteica Od�ass, ar kājām maigi baks�tot Amritai aiz ausīm. Vai redzi tās ugunis tur lejā? Vakts ir tur. Domāju, ka viņ� izpilda kārtējo ceremoniju.

Tā ir D�aipūras observatorija. To uzbūvēja kāds ļoti, ļoti gudrs valdnieks. Viņ� vēlējās izmērīt attālumu no Zemes līdz Saulei un zvaigznēm. Vēl vienu observatoriju viņ� uzbūvēja Deli. Esmu to redzējis. Tās ir ļoti dīvainas un skaistas vietas. Kad Amrita piekļūs tuvāk, tu varēsi nokāpt. Observatorijā tu atradīsi da�as labas paslēptu�ves. Kā tu rīkosies?

Mollija padomāja. Ja man izdosies, es nozag�u Vakta kristālus. Visus. Varbūt spē�u piekļūt pietiekami tuvu, lai izglābtu savas pārējās būtnes.

-���� Jā. Ar tevi viss būs kārtībā, Mollij. Ir tum�s, un tu esi ģērbusies kā indie�u meitene. Vakts tevi negaidīs. Rādās, ka viņ� ir pilnīgi apsēsts ar savām īpa�ajām cere�monijām.

-���� Tad tu nekad agrāk neesi redzējis tādu ceremoniju kā ar tiem pretīgajiem ve�iem violetajās drēbēs? pra��ņāja Mollija.

Od�ass iesmējās. Nē, protams, ne!

-����� Kā tev �ķiet, kas tā ir par reliģiju? izstaipoties apvaicājās Rokijs.

-����� Kāda? Vakta pa�a izveidota? Es nezinu, Rokij! Od�ass atkal iesmējās. Ta�u Mollijai tas nemaz nelikās smieklīgi. Kas gan lai zina, kādi dīvaini reliģiski uzskati varētu piemist Vaktam?

Amritai soļojot uz priek�u, observatorija pamazām atklājās skatienam. Pāri mūrim varēja redzēt vairākas lielas akmens kāpnes, kas izskatījās kā nepabeigtas konstrukcijas. Uz augstākās būves jumta bija platforma. Tagad Mollija tuvumā redzēja pārējos ziloņus. Katram mugurā sēdēja mahuts, kas atpūtināja kājas uz ziloņa galvas, kamēr pasa�ieri bija prom.

Kad Rokijs pakāpās uz Amritas muguras, viņ� re�dzēja violetajās drēbēs tērpto vīrie�u grupu stāvam ap ugunskuru, kas meta viņu sejās spocīgu atblāzmu. Me�onīga bungu rīboņa pildīja nakts gaisu. Rokijs atkal apsēdās.

-��� Es tevi tur nelaidī�u vienu pa�u, zēns teica. Mol�lija pasmaidīja, un viņi abi ar Rokiju noslīdēja zemē.

-���� Mēs atgriezīsimies ātrāk, nekā jūs būsiet paspēju�i pateikt "violetie vīri karijā".

-���� Izklausās gar�īgi, miegā nomurmināja Forests.

-���� Od�as, ja ar mums kaut kas notiks, vai tu pieskatīsi Forestu un Petulu?

Od�ass uzlūkoja guļo�o vīrieti un sarauca degunu. Tad viņa skatiens skāra Petulu. Zēns pamāja.

Mollija un Rokijs izlavījās caur observatorijas vār�tiem.

Petula vēroja. Viņai nepavisam nepatika, ka abi dodas prom.

Jāsāk jau ar to, ka Petula saoda milzi, kas nolaupa bērnus. Ta�u bija vēl kaut kas. Kaut kas ļaunu vēsto�s. Jo aiz spēcīgā ziloņu un ugunskura smārda, aiz nevainī�gajām smar�ām, kas nāca no vienkār�iem cilvēkiem, aiz gar�vielu, cepto ēdienu un ziedu aromāta Petula sajuta ļoti pārbiedēta dzīvnieka smaku. �is dzīvnieks bija kaza. Petulai tas nepavisam nepatika.

Mollija septiņu gadu vecumā bija piedalījusies svinī�bās pie ugunskura, un tagad skats acu priek�ā viņai to atgādināja, kaut ari svētku uguņu vietā cilvēku rokās bija lāpas, bet debesīs uguņo�anas vietā kā biezpiena bumba karājās pilnmēness. Mollija un Rokijs a�i pasteidzās garām pūlim, ziloņiem un vienām savādajām kāpnēm, līdz sasniedza vietu, no kuras varēja novērot notieko�o, pa�i paliekot neredzami. Ap sprēgājo�o ugunskuru bija sapulcēju�ies Vakta drauģeļi violetajās drēbēs, un liesmas meta velni�ķīgas ēnas viņu bārdainajās sejās.

Pa labi stāvēja saliedētāks spokaino priesteru bariņ�; visi bija izstiepu�i uz priek�u rokas un paslēju�ies uz pirkstgaliem. Audums, kas nokarājās no viņu plīvojo�a�jām piedurknēm, veidoja violeta zīda sienu. Bungu ritms arvien paātrinājās. Kad tas bija sasniedzis drud�ainu kul�mināciju, lokā stāvo�ie priesteri nometās ceļos un aiz viņiem parādījās uz zema, ieplaisāju�a akmens notu�pies Vakts ar balti nokrāsotu seju. Viņam blakus sēdēja trīs hipnotizētās jaunākās Mollijas. Pati mazākā Mollija gulēja uz segas, ar kuru bija pārklāts akmens. Vakts izstiepa rokas pret mēnesi un sāka tās vēcināt tā, ka tās atgādināja garas jūraszāļu �ķipsnas. Viņ� līdzinājās elles izdzimumam no kādas �ausmu filmas.

Tad Vakts pacēla gaisā hipnotizēto se�gadīgo Molliju. Slēpnī sēdo�ā un riebuma pārņemtā Mollija nenovērsa no viņa skatienu, neuzdrīkstoties pat iedomāties, ko milzis varētu darīt tālāk. Blakus viņam plosījās uguns. Viņ� pakāpās tai tuvāk, sakampis rokās se�gadīgo Mol�liju. Milzenis gāja arvien tuvāk ugunij, līdz apgriezās un tie�ām atmuguriski iegāja tajā. Skatītāji noelsās. Vakts bija nozudis liesmās.

Mollija saprata, kur Vakts ir un ko viņ� dara. Nākamajā mirklī viņa pēk�ņi izjuta pa�as �ausmino�ākās atmiņas.

Kāda skaļa balss kliedza: "MOSTIES UN ATCERIES �O! SEKO MAN, JA TU TO SPĒJ, MOLLIJA MŪNA!" Mollija saprata, ka �ie vārdi tagad ir domāti viņai.

Viņa atcerējās sevi se�u gadu vecumā, kad pēk�ņi pamodās un juta, kā �is milzīgais virs, ko viņa bija redzē�jusi jau agrāk, tur viņu izstieptā rokā. Mil�a seja bija nopūderēta balta kā krīts, un viņ� smējās kā prātā sajucis klauns. Mollija atcerējās, kā bija kliegusi un saukusi: "Es gribu mājās!" Un mazās Mollijas bailes tagad piepildīja pa�u Molliju.

Vakts pēk�ņi iznira no liesmām.

-���� Kā viņ� tā varēja iekāpt ugunī? Rokijs noelsās.

Se�gadīgā Mollija skaļi raudāja, un kucēns Petula gau�doja. Vakts nolika mazo meiteni zemē. Kucēns Petula viņai piespiedās, un bērns �ņukstot sagrāba rokās savu melno, samtaino draugu.

-����� Viņ� vienkār�i izkāpa no laika, Mollija paskaid�roja. Izskatījās tā, it kā viņ� atrastos liesmās, ta�u tā nebija. Viņ� aizlidoja no tā laika, kurā plosās liesmas, tāpēc liesmas viņam nevarēja nodarīt nekādu ļaunumu.

-���� Izskatās, ka uz priesteriem tas atstājis iespaidu, Rokijs noteica.

-���� Pamēģināsim atrast viņa kristālu kolekciju.

Abi pielavījās tuvāk, ar acīm meklējot kādu maisu, spilvenu vai kasti. Tad Rokijs parāva Molliju aiz piedurk�nes un pievērsa viņas uzmanību zemām kāpnēm netālu no Vakta. Aiz tām pēk�ņi iznira Zakija un no sāniem tuvojās milzim. Zakija bija rokā saspiedis savu sudra�boto laika ceļo�anas ierīci. Viņ� pakāpās uz kāda akmens bloka, lai varētu sasniegt sava saimnieka ausi, elsdams kaut ko no�ukstēja un norādīja uz pūli netālu no vietas, kur bija paslēpu�ies Mollija un Rokijs.

Vakts saņēma rokās Zakijas galvu un raidīja skaļu smieklu �alti skatītājos. Mollija bija pārliecināta, ka �ie smiekli veltīti viņai. Tad, it kā pārbaudot Molliju, Vakts pagriezās un paņēma no kāda priestera garu nazi ar kaula spalu un sāka lēni kāpt aug�up pa augstākajām kāpnēm. Zaļā tērpa velce sekoja viņam kā gara, zaigojo�a pāva aste, un na�a asmens mirdzēja mēness gaismā.

Kāpņu aug�galā kāds vīrs violetā tērpā turēja baltu kazu. Tās blējieni pārspēja bungu dārdoņu. Tagad bija skaidrs, ko gatavojas darīt Vakts. Bungu rīboņa sasniedza kakofoniju, un Vakta priesteri sāka skandēt:

-���� Oohhh Daala� OOOhhhhlaa Deahliea.

Vakts noliecās pār neaizsargāto kazu.

-���� Oohhh Daala� OOOhhhhlaalaa Deahliea.

Valdot vispārējam klusumam, Vakts pārgrieza dzīv�niekam rīkli. Nazis noklaudzēja, krītot lejup pa pakā�pieniem.

Vaktam klāt piesteidzās kāds priesteris ar sudraba bļodu rokās. Asinis iz�ļācās bļodā.

Vakts nokāpa lejup pa kāpnēm un piegāja pie plakanā, sa�ķeltā akmens. Viņ� pacēla guļo�o mazo Molliju. Tad viņ� no sava tērpa izplūca pāva spalvu un svētsvinīgi iemērca to bļodā ar asinīm. Ar lielu lepnumu un pla�u rokas vēzienu Vakts ar samērcēto spalvu uztriepa svai�gās asinis uz bērna galvas. �onakt, mazā Vakta, mēs redzēsim, cik kristālu tu vēl spēsi izvilkt no zemes.

Mollija un Rokijs �ausmās vēroja notieko�o. Neviens no viņiem nezināja, ka ieplaisāju�ais akmens ir kristālu avots, ne ari to, ka Vakts izmanto mazo bērnu, lai izvilktu no zemes dārgakmeņus. Kad Mollija ar skatienu sekoja pazīstamajam Zakijas violetajam turbānam, kā tas caur pūli tuvojas viņiem, viņa saprata, ka abiem ir pēdējais laiks pazust.

-��� �ķiet, ka tas verķis viņam norāda, kur tu atrodies, Rokijs minēja. Mollija paņēma zēna roku un satvēra savu sarkano kristālu. Atskanēja BLĪK�ĶIS.

Mollija pabīdīja abus nedaudz, ļoti nedaudz uz priek�u laikā, ta�u neapstājās. Ap viņiem skalojās siltie laika vēji un pasaule bija kā miglains veidols, kas lēni kustējās.

-���� Tas ir pārāk savādi, lai to izteiktu vārdos, Rokijs teica. Skaties, tur Zakija staigā pa pūli, meklēdams mūs, bet Vakts dara savu darāmo.

Abiem bija kāds brīdis pārdomām. Mollijas ausīs ska�nēja Od�asa balss: "Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?"

Ja vien Mollija vēlētos, viņa varētu nonākt tuvu Vak�tam tie�i tagad. Meitene, slīdot pa laiku, varētu nokļūt pie na�a, kas mētājās uz zemes. Viņa varētu iznirt no laika, paķert nazi un atkal nozust. Viņa varētu lidot laika telpā, līdz nokļūtu Vaktam tie�i aiz muguras. Un ko tad? Noga�lināt viņu? Mollija nemū�am nespētu nevienu nogalināt. Un, ja arī tā, kā gan vienpadsmit gadus veca meitene varētu iegrūst garu dunci tādā vecā, muskuļotā vīrā kā Vakts? Ko gan viņa pa�laik cen�as apmuļķot? Mollijai pat nebūtu ne jēgas, kur tie�i jādur nazis. Viņa visu salaistu grīstē. Viņa to tikai ieskrambātu. Un tad milzis apcirstos apkārt un sakapātu viņu sīkos gabaliņos.

Ko mēs darīsim, Rokij?

Rokijs sarauca pieri. Varbūt paiet uz priek�u laikā līdz rītdienai, kad observatorija būs tuk�a? Mēs varētu aiziet līdz vietai, kur se�gadīgā Mollija tika atstāta �onakt, bet pēc tam atgriezties laikā līdz tagadējam brīdim. Kad mēs tur ieradīsimies, mēs būsim viņas tuvumā. Mēs varēsim viņu saķert un pieskriet pie pārējām un pa�as mazākās un, tiklīdz mēs visi būsim saskāru�ies, varēsim laisties prom. Mēs nedabūsim viņa kristālu maisu, bet mums vismaz būs visas Mollijas!

�is plāns izklausījās daudz labāks par mēģinājumu nogalināt Vāktu. Mollija koncentrējās uz sarkano kristālu. Viņa kā rūpīgi notēmētu bultu aiz�āva sevi un Rokiju nākamajā vakarā tie�i pirms saulrieta.

Observatorijā pie augstākajām kāpnēm vienā mierā stāvēja svētā govs. Tā rāmi uzlūkoja tikko ieradu�os apmeklētājus un turpināja gremot. Mollija un Rokijs pieskrēja pie vietas, kur se�gadīgā Mollija iepriek�ējā vakarā tika nomesta pēc ne�ēlīgā pārbaudījuma.

Mollija cie�i satvēra zaļo kristālu un satvēra Rokija plecu.

-���� Esi gatavs?

Abus apvija vēsie laika vēji, kad Mollija viņus virzīja uz iepriek�ējo vakaru. Viņi lēni lidoja laikā un vēroja apkārtni. Laika miglā viņi saskatīja milzīgo Vakta stāvu. Viņ� devās aiz ieplaisāju�ās ldints, kur atradās desmit�gadīgā, trīsgadīgā un pavisam mazā Mollija. Mollija nedaudz pavirzīja sevi un Rokiju uz priek�u laikā.

-��� Jābūt kādam brīdim, kad Vakts nav viņām blakus, Mollija teica. Tomēr ikreiz, kad abi pārvietojās laikā, Vakts atradās tur un kā dadzis bija pielipis mazākajām Mollij ām.

-��� Atgriezies brīdī, kad se�gadīgā ir viena pati! iero�sināja Rokijs. Mollija tā arī darīja.

Abi piezemējās, un Mollija adrenalīna ietekmē metās apkampt savu se�gadīgo būtni. Rokijs a�i paķēra kucēnu un cie�i pieķērās Mollijas plecam. Koncentrējusies uz sar�kano kristālu, Mollija lika visiem �auties laikā uz priek�u. Mazā meitene iekliedzās.

Apkampusi savu jaunāko būtni, Mollija klusi runāja viņas ausī. Neuztraucies, Mollij, esmu nākusi, lai tevi glābtu. Drīz vien viss būs atkal labi. Izrunājot �os vār�dus, Mollija atcerējās kādu milzīga apmēra cilvēku, kur� reiz tā bija teicis viņai. Tā bija ļoti savāda sajūta, ta�u Mollija nepievērsa tai uzmanību, jo bija jākoncentrējas uz bēg�anu. Mollija aiznesa visus uz nākamās dienas vakaru un tur ari apstājās. Govs atkal viņus uzlūkoja.

-���� Nu, Mollij, Mollija apjautājās, vai viss kārtībā?

Se�gadīgā notrausa asaras un izbīlī palūkojās apkārt.

-���� Vai tas riebīgais āksts ir prom?

-��� Jā. Mollija cie�i apkampa savu jaunāko būtni.

Kucēns Petula izliecās un nolaizīja Rokijam seju. Rokijs

aptaustīja savu vaigu, lai noskaidrotu, cik zvlņains tas kļuvis, ta�u āda bija gluda. Mollija pārbaudīja mazās Mollijas seju un kaklu, tāpat arī pavilka uz aug�u viņas piedurknes.

-���� Vai viņas āda ir kļuvusi zvīņaina? Rokijs jautāja.

-���� Nē, tā ne�ķiet, Mollija atbildēja. �ķiet, mazliet sausi ir kļuvu�i viņas elkoņi.

-���� Kas tu esi? jautāja mazā Mollija, atraujot elkoni. Es tevi nemaz nepazīstu. Un man Ķīnā nepatīk. Es gribu pie Trinklberijas kundzes.

-���� Drīz mēs tevi aizvedīsim mājās pie viņas. Un tad tu atkal satiksi Rokiju un to veco un briesmīgo �āvēto pleksti Aderstones jaunkundzi. Te mazā Mollija iesmējās, bet uzreiz pēc tam sāka raudāt. Rokijs noglāstīja viņai galvu.

-���� Zini, mēs esam Indijā, viņ� teica, nevis Ķīnā. Un mēs nevaram te palikt pārāk ilgi, jo tad tā nejaukā govs nāks �urp un prasīs, ko mēs te darām. Mazā Mollija pa pusei ie�ņukstējās, pa pusei iesmējās. Un tāpēc, Rokijs turpināja, mums jāiet te. Viņ� veda mazo meiteni uz vārtu aili sienā. Tagad viņiem tikai vajadzēja atcerēties vietu, kur gaidīja Od�ass ar Amritu. Mollijas deniņos izspiedās sviedru pērlītes, cen�oties atcerēties īsto vietu.

-���� Labi, mazā Mollij, tagad cie�i turi manu roku. Rokijs paņems rokās kucēnu. Mēs tikai mazliet paiesim atpakaļ laikā un izglābsim pārējos mūsu biedrus.

-���� Bet� sāka iebilst se�gadīgā. Tomēr, iekams viņa paguva pateikt vēl kaut ko, visi jau lidoja laikā.

-����� Tas ir for�i, Mollija stāstīja savai noskrandu�ajai se�gadīgajai būtnei, kamēr pasaule zibēja gar viņu acīm.

Viņi piezemējās siltā 1870. gada marta pilnmēness naktī. Un viņu skatienam pavērās kaut kas �ausmīgs.

Amritas priek�ā stāvēja Zakija. Ziloņmāte ar izrotāto kāju kārpīja zemi. Petula rēja kā traka.

Zakija, ieraudzījis Molliju, aiz priekiem ietark�ķējās.

-���� Es jau zināju, ka tu te atgriezīsies, stulbais skuķi! Es zināju, ka tu nepametīsi savus draugus un izmantosi �o paņēmienu.

Od�ass ātri deva rīkojumu Amritai. Baito! Zilonis nometās ceļos.

Mollijas domas �audījās kā negudras. Viņa metās pie Od�asa, velkot sev līdzi mazo meiteni.

-���� Paņem viņu! Mollija uzsauca Forestam, un hipijs palīdzēja mazajai Mollijai uzrāpties ziloņmātei mugurā. Rokijs metās uz priek�u, turot rokās kucēnu, un arī uzlēca zilonim mugurā. Mollija cie�i sagrāba krāsainos kristālus un pieķērās pie ziloņmātes snuķa. Svīstot aukstus svied�rus, viņa apkopoja domas, un, pieliekot visus spēkus, koncentrējās un izcēla visus no 1870. gada.

Amritai izzūdot, atskanēja pērkonam līdzīgs BLĪK�ĶIS. To pavadīja Petulas satrauktā rie�ana.

-���� Neļauj viņai izkrist! Mollija uzsauca Forestam. 1890., 1900., 1930., 1950. gads� Viņi �āvās uz priek�u

laikā. Mollija turējās stingri pie Amritas snuķa. Petula arvien vēl rēja.

Od�ass sajūsmā iegavilējās. Visus aptvēra siltie laika vēji, un pasaule ap viņiem zaigoja krāsās.

Mollija aizvēra acis, cen�oties aptvert, cik tālu viņi nonāku�i. Viņa izlēma nobremzēt. Bija dzirdama automa�īnu dūk�ana. Mēs esam izbēgu�i! Mollija atvieglojumā nolaida rokas. Ta�u tie�i tad notika kas briesmīgs. Divas rokas ar gariem nagiem noskrāpēja Mollijas labo plaukstu un

paķēra abus viņas kristālus. Petula sāka riet arvien skaļāk un drud�aināk. Mollija apcirtās apkārt tie�i īstajā brīdī, lai pamanītu, kā Zakija skrien uz observatorijas vārtiem, bet Petula lokās viņam padusē, cen�oties iekost. Zakija palūkojās atpakaļ. Viņ� bija tādā sajūsmā, ka gandrīz dejoja.

-���� Tu nu gan esi pilnīga muļķe, Mūnas jaunkundz! viņ� ņirgājās, acīm kvēlojot ļaunā priekā. Es ceļoju tev līdzi. Tā nu man tagad ir tavi kristāli un tavs suns! Zakija iebāza Mollijas kristālus kabatā un ar plaukstu satvēra Petulas purnu. Man atlika vienīgi pieskarties zilonim. To pamanīja tikai tava kuce. Viņa metās man virsū. Tagad maharad�am nebūs nekādu grūtību tevi noķert! Zakija sajūsmā lēkāja.

Mollija tik tikko spēja uzlūkot Petulas lielās acis, kas mirk�ķinot skatījās uz viņu aiz Zakijas dūres. "Palīdzi man, Mollij!" tās lūdzās. "Palīdzi man!" Mollija gandrīz nespēja iztēloties, ko Zakija varētu būt paredzējis iesākt ar Petulu. Tas bija �ausmīgi. Ja Mollija nevarēs ceļot laikā, viņus visus jau varēs uzskatīt par miru�iem. Meitene izmisumā ķērās pie diplomātijas.

-���� Zakija, viņa kliedza, lūdzu, apstājies un paklau�sies! Neatņem man Petulu! Lūdzu, nedari tā! Un neatņem man kristālus! Tu jau zini, ka Vakts tevi nenovērtē� tā, kā vajadzētu. Zakija pielieca galvu uz vienu pusi. Kādu brīdi Mollijai jau likās, ka viņu varētu pierunāt. Vakts mīda ar kājām tavu dzīvi. Tas, ka tu atdosi viņam Petulu un manus kristālus, neko nemainīs. Kāpēc tu neuzstājies pret viņu? Kļūsti brīvs! Ja tu atdosi kristālus, tu izdarīsi labu darbu. Pievienojies mums! Kopā mēs varēsim pār�spēt Vāktu viltībā. Iedomājies tikai, Zakija! Iedomājies, ka tev nekad vairs nebūs jābaidās, ka Vakts varētu tevi hipnotizēt vai nogalināt. Iedomājies, ka esi brīvs! Lūdzu,

Zakija! Mollija centās ielūkoties Zakijas izvairīgajās acis pietiekami ilgi, lai viņu hipnotizētu, ta�u no tā nebija nekādas jēgas. Zakija pagrozīja galvu un pakratīja pirk�stu pret Molliju.

-���� Tu muļķe. Tu nekad man nevarēsi palīdzēt tā, kā to spēj Vakts. Man jānokļūst līdz "Burbulim" laika beigās. Man jātiek applūdinātam ar jaunības gaismu. Paskaties uz mani! No visas tās ceļo�anas laikā, ko es biju spiests darīt, esmu kļuvis zvīņains un vecs. Drīz mans ķermenis būs tā novecojis, ka es nomir�u. Man jātiek pie gaismas, pirms tas notiek. Tu nevari man palīdzēt, Mūna. Tu esi tikai bērns. Tiklīdz mums būs pietiekami daudz kristālu, Vakts mani turp aizvedīs. Zakija greizi pasmaidīja ar muti, kurā trūka da�u zobu, un saspieda Petulu.

Izmisumā Mollija apturēja pasauli. Viss apkārt sastin�ga tikai ne Zakija.

-���� Neizdevās vis! Zakija iesmējās. Te tev vairs nav darī�ana ar iesācējiem, Mollij!

�Mollija pacēla pret vīrieti savu hipnotizējo�o acu ska�tienu, gatava izurbties līdz pa�am viņa smadzeņu vidum. Zakija novērsa skatienu un kaut ko pameklēja kabatā. Kad Zakija atkal pacēla skatienu, viņ� bija uzlicis prethipnozes brilles ar spirālveida zīmējumu. Mollijas hip�notizējo�ais skatiens no tām atlēca.

Izsmējīgi pacēlis gaisā Petulu un ķiķinot tā, it kā tikko būtu izspēlējis smieklīgāko joku pasaulē, Zakija nozuda.

Vēji �alca ap Zakiju un Petulu.

Varētu paiet kāds brītiņ�, Zakija teica, pa�ķie�lēdams uz savu laika ceļo�anas ierīci. Runājot starp mums, Petula, es neesmu tas labākais ceļotājs laikā. Apstāsimies te!

Pasauli piepildīja spilgta dienasgaisma. Nu, redzi, tie�i to es domāju mums vajag nakti. Zakija atkal devās ceļā, lādēdams savu aparātu. Petula rūca; viņas purnu bija aiz�ņaugusi Zakijas plauksta. Nākamreiz, kad viņi apstājās, mēness jau bija zemu pie apvār�ņa un debesīs bālēja rītausma. Zakija ielūkojās observatorijā. Pa grīdu mētājās Vakta ceremonijas atliekas. Ziedlapiņas, sakaltu�as asinis un gruzdo�as ugunskura ogles.

-����� Tas varētu derēt, Zakija noteica un devās uz priek�u pa kokiem apstādīto gatvi. Es aiznesī�u tevi uz savu mājvietu pilī. Tur tu jutīsies labi. Petula atkal viņam uzrūca.

-���� Ak, gan tu pie tā pieradīsi! Bet ar ko gan lai es tevi baroju? Zakija pa akmeņiem devās uz mazo observa�torijas pili.

-���� Vai tev gar�o vistas gaļa? Cepta bez gar�vielām? Tev varētu patikt dzenāt pāvus. Varbūt cepts pāvs tev būtu īsts gardums! Pēc manām domām, jo vairāk pāvu pīrāgu, jo labāk. Viņi ir tik dumji, trok�ņaini putni.

Ap viņiem vārnas sāka savu rīta saķērk�anos. Zakija paraustīja zvana auklu pie pils vārtiem. Gaidot viņ� palū�kojās lejup uz Petulu. Es noņemtu roku no tava purna, ja tu apsolītu man nekost.

Petula bija pārguru�i. Un ari tāpat viņa nekad nebija bijusi liela kodēja. Kad Zakija noņēma plaukstu no Petu�las purna, Petula bija mierīga. Viņa vienkār�i uzlūkoja vīrieti ar savām lielajām, miklajām acīm.

-���� Labi, noteica Zakija. Viņ� paglāstīja Petulas mai�gās, nokarenās ausis. Un, Petula, vai tu gribētu būt mans klēpja sunītis? Petula aizvēra acis. Viņa tie�ām bija izmisusi. �is vīrs tikko bija nozadzis viņu Mollijai un tagad cerēja, ka viņa pret to būs laipna.

-��� Nu, tad sarunāju�i, Zakija secināja. Vārti atsprāga. Petulas acis pildīja asaras.

�ukstus, lai naktssargs viņu nedzirdētu, Zakija teica: Un, zini, pirmais, ko es tev uzdāvinā�u, būs auskars!

Mollijai pavērās mute.

Zakija vienkār�i aizveda Petulu citā laikā! meitene neticīgi iesaucās, it kā pārējie nebūtu to redzē�ju�i. Un mēs nekādi nevaram pie viņas nokļūt. Viņ� paņēma kristālus. Mēs esam te iestrēgu�i! Mollija ielū�kojās krūmos, it kā, pateicoties kādam brīnumam, no tiem varētu iznākt Zakija, mainījis savas domas. Mollija vairs nepavisam nejutās kā savā ādā. Tas ir īsts murgs! viņa novaidējās.

-����� Par mani varat neuztraukties, paziņoja Od�ass, apbrīnojot garām brauco�u motociklu. Man te patīk. Man nemaz negribas atgriezties 1870. gadā. Te ir nākotne!

-���� Od�as! strupi pārtrauca Rokijs. Petula mums ir kā biedrs. Kā gan tu vari jūsmot par motocikliem, kad Petulu tikko pievāca tas vājprātīgais?

-���� Ak, piedodiet! Jā, tie�ām jūtos vainīgs. Mans Dievs, es jūtos tik vainīgs mani vienkār�i samulsināja �ie div�riteņu daikti. Lūdzu, pieņemiet manu atvaino�anos!

Mollija notupās un saņēma galvu rokās. Da�ādas manas būtnes daļas ir iestrēgu�as nepareizajā laikā!

-��� Bet, Mollij, iebilda Forests, kad kucēns Petula nolai�zīja no viņa auss kaut ko kāļa gabaliņam līdzīgu, vai tu nevari atcerēties, kas noticis ar tavām pārējām būtnēm? Es domāju, viņas visas atrodas 19. gadsimta 70. gadu

Indijā, un �is laiks ir jau labi senā pagātnē. Vai tu nevari atcerēties, ar ko viss beidzās?

-���� Nevaru! iekliedzās Mollija. Viss ir pilnīgā miglā. Un pirms tam, kad es devos uz priek�u laikā, bija tāpat it kā atmiņa būtu bloķēta vai tamlīdzīgi.

Mollija pameta skatienu apkārt uz da�iem tūristiem, kas rādīja uz Amritu, tad uzlūkoja observatorijas dru�pas. Vecās kāpnes bija cietu�as no laikazoba un apglez�notas ar grafiti, ta�u pati �īs vietas apjausma lika pār viņu pārskriet vēsām tirpām. Kāpnes Mollijai atgādināja, ka Zakijam precīzi zināms, kur viņi atrodas. Viņ� viegli varēja atvest Vāktu. No vienas puses, Mollija vēlējās atkal ieraudzīt Zakiju, jo tad pastāvētu iespēja, ka viņai izdo�tos to pārspēt, izglābt Petulu un atdabūt kristālus. Bet, no otras puses, pastāvēja ari ļoti liela iespēja, ka tad, ja Zakija atgrieztos, viņ� ierastos kopā ar Vāktu, lai Molliju nogalinātu. Asaras sariesās meitenei acīs.

-���� Mums jātiek prom no �ejienes, Mollija teica, stei�dzinot pārējos.

-����� Baito! pavēlēja Od�ass, un Amrita nometās uz viena ceļa. Od�ass nogaidīja, līdz Mollija bija dro�i uzrā�pu�ies zilonim mugurā, tad lika Amritai soļot uz priek�u. Viņ� domāja, ka vislabāk būtu doties D�aipūras pilsētas centra daļas pūlī un burzmā.

Mollija ieslīga sēdeklī un aptaustīja savu vaigu. Grum�bas �ķita kļuvu�as dziļākas. Āda bija nelīdzena, un zem pirkstiem varēja sajust zvīņas. Meitene jutās nomākta un izmisusi.

Od�ass bija novietojies priek�ā. Rokijs un mazā Mollija sēdēja aiz muguras. Forests atradās pa�ā aizmugurē, un viņa acis bija aizvērtas.

-��� Esmu izsalcis pēc meditācijas, Forests teica, noņe�mot brilles. Visa �ī ceļo�ana laikā ir sagrozījusi man galvu, tā ka, vecī�i, es uz brīdi atslēg�os, ja jūs neiebilstat. Klau, Rokij, pieskati kucēnu, labi? Pasauciet mani, ja esmu vajadzīgs! Ar �iem vārdiem Forests sakrustoja kājas un aizvēra acis.

-��� Mums vajadzētu atrast visiem kaut ko ēdamu, teica Mollija, runājot kā autopilota re�īmā. Tomēr nezinu, kā. Es nevaru iedomāties, kur atrast ēdienu Amritai. Mol�lija centās neraudāt. Viņa vēlējās, lai stāvokļa kontroli uz kādu laiku uzņemtos kāds cits.

-��� Ēdienu atstāj manā ziņā, teica Od�ass, redzot Mol�lijas izmisumu. Viņ� ar labo kāju pabakstīja zem Amritas labās auss, lai tā sāktu iet, un iedro�ino�i piebilda: Vai zini, Mollij, ziloņu dievs Gane�s dro�i vien noraugās uz mums ar labvēlību. Mollija paraustīja plecus. Od�ass turpināja: Es tie�ām tā domāju. Un tāpat, Mollij, man piedurknē ir kaut kas tāds, kas mums palīdzēs.

-���� Tie�ām? Mollija paslēpa seju starp ceļiem.

-��� Jā, bet vai tu apsoli būt pret mani godīga?

Mollija neko neteica. Viņa jutās tik no�ēlojami, ka

viņu tagad neinteresēja neviens un nekas. Meiteni bija pārņēmu�as domas par Petulu un pārējām viņas būtnēm, kas bija iestrēgu�as pagātnē kopā ar Vāktu. Molliju bija apsēdu�as bailes, drūmas priek�nojautas un skumjas. Un pats �ausmino�ākais, kas iesūca sevī visu pārējo, bija mil�zīga bezdibeņa sajūta, kura bija radusies līdz ar Petulas pazu�anu. Viņas Petula bija prom. Mollija norija kamolu rīklē.

-���� Agit! Od�ass mudināja Amritu iet uz priek�u gar izkārtni, kas reklamēja vīrie�u kreklus. Viņ� paskatījās apkārt, lai redzētu, ka neviens viņus nevēro no zemes. Tad Od�ass veikli izvilka no piedurknes mirdzo�u, stīpai līdzīgu priek�metu.

-��� To es paņēmu 1870. gadā no D�aipūras maharad�as, zēns teica, sniedzot priek�metu Mollijai. Tā ir viena no viņa potītes sprādzēm. Es domāju, ka �ajos jaunajos laikos D�aipūrā tā tiktu uzskatīta par ārkārtīgi vērtīgu lietu!

Mollija paskatījās.

-���� Jēziņ! iesaucās Rokijs tā, ka kucēns zēna rokās salēcās un nolaizīja viņam seju. Tā manta ta�u ir kā nosēta dārgakmeņiem!

-���� Tur jau ir tā lieta, piekrita Od�ass. Nodomāju, ka kādā brīdī mums varētu noderēt kaut kādi maksā�a�nas līdzekļi. Es nolēmu, ka tad, ja maharad�a būtu pie pilnas sapra�anas, viņ� noteikti liktu mums paņemt viņa potītes sprādzi, ja vien tā spētu mums palīdzēt sakaut Vāktu. Tas ta�u viss notiek cēlu mērķu vārdā, vai jums tā ne�ķiet?

Mollija paslēpa seju un ar rokām aptvēra ceļus. Pār viņu nolaidās �ausmino�as un drūmas priek�nojautas. �īs priek�nojautas vēstīja, ka viņa nonākusi strupceļā. Pat potītes sprādze nespēja aizgainīt �īs skumjas.

-����� Labs darbiņ�, Od�as, Mollija neskanīgi noteica.

-��� Tev nav jābūt tik bēdīgai, Mollij, Od�ass teica. Es zinu, kāpēc tu esi skumja un atmet cerības, ta�u ir kaut kas tāds, ko tu nezini, bet ko tev vajadzētu zināt.

Garām ritēja dzīva vakara satiksme. Kāds vīrs uz motocikla, kuram aiz muguras sēdēja draugs, meta ar krāsainas tintes paketi kādam citam motociklistam, kur� tos apdzina. Rozā krāsa iz�ķīda pa vīra baltās �aketes muguru. Labs metiens! Od�ass iesmējās.

-���� Kas mums būtu jāzina? vaicāja Rokijs.

-���� Ak jā! Nu, redziet, D�aipūra ir ļoti ievērojama pil�sēta.

-Jā-

-���� Tur jūs to redzat mēs tagad tuvojamies tās cen�tram. Ak Dievs, tā visa ģimenīte ir nokrāsota oran�a!

-��� Jā. Kas tad mums būtu jāzina? Rokijs neatlaidās.

-���� Ir sagadījies tā, ka manā laikā 1870. gadā D�ai�pūra bija slavena, ļoti slavena. Garām patraucās sar�kans motocikls, un Od�ass sasita plaukstas. Tas nu gan ir skaists radījums!

-���� Kādēļ, Od�as? Rokijs nepacietīgi skubināja. Ar ko tā bija tik slavena?

-��� Ak jā! Tā bija slavena ar saviem dārgakmeņiem. �eit dzīvoja un strādāja pa�i di�ākie juvelieri. Viņu darbi bija labākie visā Indijā. Man ie�āvās prātā, ka varbūt �o amat�nieku pēcte�i joprojām slīpē dārgakmeņus un izgatavo rotaslietas.

Mollija pacēla galvu.

-���� Tu gribi teikt, ka �ajā pilsētā ir daudz cilvēku, kam pieder vērtīgi dārgakmeņi?

-��� Ja viss ir tāpat kā agrāk, jā. Tur jābūt darbnīcām, kas izgatavo rotaslietas no dārgakmeņiem, un veikaliem, kur tās pārdod.

-���� Un tev �ķiet, ka mēs varētu atrast laika ceļo�anas kristālus? Pēk�ņi pie apvār�ņa bija parādījusies cerība.

-���� Tā ir. Jā.

Mollija pasmaidīja un apskāva Od�asu. Izcili, Od�as, tu esi izcils. Man tāds prieks, ka tu esi �eit. Vai viņ� nav gudrs, Rokij?

-���� Ei, turies savā joslā! uzsauca Rokijs.

Un tā Amrita turpināja soļot uz priek�u. Od�ass pasmaidīja un aptaustīja savu kabatu. Tajā bija otra potītes sprādze, ko viņ� bija noņēmis hipnotizētajam maharad�am. Tā lika Od�asam justies labi. �ī sprādze nozīmēja, ka viņam vairs nekad nenāksies lo�ņāt pa sve��ām kabatām.

1870. gadā pulkstenis rādīja desmit no rīta.

Vakts atpūtās violetā zīda zvilni savos Dzintara pils karaliskajos apartamentos ar sudrabotajām sienām. Dro��ībā pie viņa sāniem gulēja samta maiss ar kristāliem. Sīciņa indie�u sieviete masēja viņa labo papēdi, kamēr otra spodrināja viņa milzīgos kāju pirkstus. Vakts laiski nopūtās un pār�ķīra lappusi grāmatā. Pie durvīm klau�vēja.

-���� Iek�ā!

Zakija piesardzīgi ienāca telpā.

-����� Un tā, Vakts jautāja, pat nepūloties pacelt ska�tienu, vai tu viņu atradi?

Sajūsmā trīsot, Zakija atbildēja: Nē, Jūsu Augstība, bet es dabūju �os. Viņ� atvēra plaukstas, lai parādītu Vaktam Mollijas sarkano un zaļo kristālu. Vakts tikai vilka ar pirkstu līdzi grāmatas rindiņām, it kā joprojām lasītu. Viņ� nepacēla skatienu. Neļaujoties traucēties, Zakija tur�pināja: Un �is te, Jūsu Augstība! Viņ� noklik�ķināja pirkstus. Telpā ienāca kalps, pavadā velkot Petulu. Tās nagi skrapstēja uz grīdas, pretojoties vilk�anai.

-����� Tu ta�u zini, vai ne, Zakija, ka es jau tāpat esmu nikns uz tevi? noaurojās Vakts, pār�ķirot lappusi un jo�projām nepaceļot skatienu. Es veicu se�gadīgās Mollijas rakstura pārbaudes. Un viņa varētu izvilkt man no zemes vēl vairāk stikrālu� bet ne�ķiet, ka to spētu kāda no vecākajām Mollijām� Bet tas gav nalvenais. Galvenais ir tas, ka viņa ir pazudusi tevis dēļ. Tu ta�u nepārbaudi manu pacietību, ko, Jakiza?

-���� N-n-nē, sahib.

-��� Ja es kenļūdos, es dzirdu suni.

-��� Jā, Jūsu Augstība.

-��� Un kāda, Vakts turpināja lēnā, draudīgā tonī, jija bēga pievākt nusi?

-���� Viņa atgriezīsies pēc suņa, Jūsu Augstība!

Vakts pacēla savas asinīm pieplūdu�ās acis. Tu sturbais murķi, viņ� naidā no�ņāca. Tu nekad neesi mācējis spēlēt spēles. Man jau tagad ir viņai ēsma. Viņa atgriezīsies, lai izglābtu savas būtnes! �ī ir jau otrā reize, kad tu nozodz �o dzīvnieku. Skaidrs, ka tu gribi suni sev pa�am\ Sargi! Ņemiet to kroplīgo lopu un nogaliniet!

No telpas stūra iznāca gara auguma stīvs vīrs, sagrāba Petulu un aiznesa prom. Zakija nervozi palūkojās nopa�kaļ, nogaidot, līdz aizveras durvis un apslāpē Petulas rejas, tad turpināja.

-����� Un� un man ir tie kristāli, ko viņa jums nozaga, Jūsu Augstība!

Gar Zakijas galvu aiz�vīkstēja grāmata, pa ceļam iebel��ot viņam pa ausi, un sīciņās indie�u sievietes metās pie sienas kā divi dzīvnieki, kas cen�as izbēgt no zibens. Vakts piecēlās kājās.

-����� TU NEIEDOMĀJAMAIS IDIOT! viņ� eksplodēja.

-����� TU ESI PILNĪBĀ SABOJĀJIS VISU SPĒLI! TAGAD VIŅA IR IESTRĒGUSI NĀKOTNĒ. UN ATKAL TU TU, JAKIZA, TU GAŪGAIS MUĻĶI NO SŪDU BEDRES DIBENA, TU ESI SABOJĀJIS MANU PRIEKU. AAAHHH! Vakts meta pa gaisu abus ķeblī�us. Zakija izvairījās no tiem kā mērķis atrakciju parkā.

-����� AAAAAAAAAARRHHH! Vakta rēk�ana piepildīja telpu, liekot logu rūtīm drebēt. Un tad pēk�ņi viņa dusmu lēkme izbeidzās tikpat strauji, kā bija izvirdusi. Kādu brīdi likās, ka viņam nav, ko teikt, bet tad viņ� secināja:

-����� Var jau būt, ka viņa ir nomaldījusies nākotnē, ta�u domāju, ka tas mums parādīs, cik prasmīga viņa ir. Hmm, jā, tas būs interesanti. Ja nu viņa būtu tikpat izveicīga kā es, kad sāku apgūt hipnozes mākslu, viņa atgriezīsies. Un mēs viņai atstāsim da�as norādes. Tādas, kas novedīs viņu nāvē. Labs veikums, Jakiza, mans mazais tarakāni �odien nedabūsi indi. Tad viņ� pavēlēja otram sargam:

-����� Keso nusim! Kad tas būs beigts, paņem tā rumpi un ietin, lai to varētu apbedīt Gangas upē. Vakts papluinīja uzaci. Man ir apnikusi �ī observatorijas pils. Rītvakaru es gribētu pavadīt Bobenojas pilī pa�ā D�aipūrā. Tā ir labāk iekārtota. Viņ� uzlūkoja savu kāju pirkstus un savieba seju. Mūsdienās jau nevar dabūt labu pedikīru. Zakija, tiec no viņām vaļā.

Zakija sasita plaukstas un izstūma sievietes no telpas. Kad viņas bija prom, Zakija nometās ceļos un pieliecās pie Vakta kājām.

-���� Jums vienmēr ir tik liela taisnība, viņ� �ļupstēja, muļķīgi smaidot. Jums ir tāds stils, Jūsu Augstība, tāda gudrība.

Pārvieto�anās jaunlaiku D�aipūrā ar ziloni bija liels piedzīvojums. Rokijs apsēdās tie�i Od�asam aiz muguras un skaidroja, kā darbojas satiksmes plūsma. Amrita bija tikpat rāma un aukstasinīga kā kamieļi un bifeļi viņai bla�kus pat tad, kad pret viņas sāniem atsitās krāsas bumba. Uz viņiem nolūkojās daudzi cilvēki, un kāds nosauļojies pārītis ar mugursomām pat izmantoja izdevību, kad Amrita apstājās pie luksofora.

-���� Piedodiet, viņi uzrunāja Od�asu, bet fai nefūtu iesfējams pierakstīties, lai rīt paņemtu jūs un jūsu siloni ekskursijai pa pilsētu?

-��� Man ļoti �ēl, Od�ass atvainojās ar visu savu �armu.

-���� Man tas ļoti patiktu, bet diem�ēl rīt man nāksies ceļot laikā.

Tūristi iepleta acis. Viņi atvēra savu frazeoloģismu vārdnīcu, lai redzētu, ko patiesībā varētu nozīmēt "ceļo��ana laikā".

-���� Tu nu gan esi optimists, Mollija secināja.

-���� Man �ķiet, ka tā ir vislabāk, Od�ass atbildēja.

Ielas kļuva ļau�u pilnākas un rosīgākas. Ceļi un ēku

sienas rotājās visās varavīksnes krāsās tur, kur bija sakal�tusi iz�ļakstītā krāsa, un uz zemes bija oran�i traipi, ko bija radīju�i pan ko�ļātāji, izspļaujot beteļpalmu lapas.

-����� �ķiet, ka Holi ir gandrīz beidzies, teica Od�ass. Amrita nesa viņus uz priek�u pa ielu garām tirgus rin�dām, un Mollija pētīja veikalu skatlogus. Lai gan daudzos veikaliņos tirgojās ar ādas sandalēm vai virtuves piederu�miem, vairumā no tiem pārdeva rotaslietas. Viņi �ķērsoja tirgus laukumu, kur vīrie�i tupēja zemē un dedzināja sud�rabotu virvi, savācot sudrabu, kas pilēja no tās, krājoties mazās sudraba kaudzītēs. Ziedu pārdevēji sakrustotām kājām sēdēja uz augstām letēm, ar adatām caurdurot oran�us un dzeltenus ziedus un tad verot tos uz auklām, veidojot samteņu un sarkano jasmīnu virtenes.

Labajā pusē veikali sāka kļūt ievērojamāki. Tad kaut kas piesaistīja Mollijas uzmanību.

-���� Skatieties! viņa iesaucās.

Tālāk pa ceļu bija pla�s veikals ar stiklotām fasādes durvīm. Tīkloti aizkari slēpa skatam veikala iek�pusi. Izkārtne bija ļoti izsmalcināta, izrotāta sarkanā un zelta krāsā ar ķeburainiem burtiem.

Paliec �eit ārā ar Amritu, kucēnu un Forestu! iero�sināja Mollija. Es ar mazo Molliju un Rokiju ieie�u iek�ā un paskatī�os, vai varu atrast kādu laika kristālu.

-���� Jā, Mollij. Es pieskatī�u Koku Vīru [4] , Od�ass pie�krita, pār plecu palūkojies uz krāco�o Forestu. Ņem sprādzi, Rokij!

-��� Un mēs saņemsim arī daudz naudas, teica Mollija, tā ka varēsim dabūt Amritai barību.

-���� Jā, Mollij, viņa ir ļoti izsalkusi. Amrita pieliecās, lai Mollija, Rokijs un mazā Mollija varētu norāpties zemē.

-��� Un kas tad gar�o ziloņiem? Mollija apvaicājās, kad Amrita pievērsa viņai savas garās skropstas.

-����� Palmu lapas, bambusu lapas, cukurniedru kāti, banāni, rīss, kūkas, saldumi un katrā ziņā gurs.

-���� Gurs?

-���� Gurs ir neattīrīta melase. Ziloņiem gar�o gurs.

Mollija pamāja. Tūlīt būs viens gurs ar �ipsiem.

Mollija pieklauvēja pie veikala stiklotajām durvīm.

Beidzot kāds vīrs ar zīdainām ūsām atvilka tīkloto aizkaru.

-���� Vai varam ieiet, lūdzu? Mollija jautāja, izrunājot vārdus ļoti skaidri, lai vīrs varētu lasīt no viņas lūpām.

Veikalnieks palūkojās uz Amritu, kas stāvēja tālāk ielā, tad norādīja uz rokas pulksteni un pakratīja galvu. Mol�lija iebakstīja sānos Rokijam, kas uz īsu mirkli parādīja senlaicīgo sprādzi. Veikalnieka uzacis mazliet parāvās uz aug�u; viņ� kaut ko pateica kādam veikalā un tad norā�dīja uz ēkas malu.

Blakus veikalam bija eja. Tās priek�ā atradās smagi metāla vārti ar lielu atslēgu.

Uz zemes blakus vārtiem sēdēja skrandās tērpies vīrs ar bļodu starp kājām. Vienu viņa aci klāja pārsējs, bet otra bija balta, kataraktas izķēmota. Bļoda bija pilna sīknaudas. Mollija parakņājās kabatā un ielika bļodā 1870. gada monētu.

-���� Esmu pārliecināta, ka �is veikalnieks tev par to kaut ko iedos, Mollija teica, cerot, ka vīrs saprot angliski. Man nav mūsdienu naudas.

Blakus veikalam jau gaidīja apsargs ar dubultzodu. Viņ� zem arkas ieveda draugus mazā vestibilā ar zaļa samta krēsliem.

Gar veikala sienām rindās bija izkārtoti stikloti skapji, ko pildīja indie�u senlietas zelta �aha komplekts ar karali un dāmu uz ziloņiem un bandiniekiem turbānos uz kamieļiem, filigrāni izrotāts sudraba kuģis, gara �ūska no zelta posmiem, marmora ola ar smalkos ornamentos iestrādātiem krāsainiem akmentiņiem. Tur bija ar melnu samtu apsistu dēļu plaukti, no kuriem karājās apbrīno�jami skaistas dimantu, dārgakmeņu un pērļu kaklarotas. Telpas vidū atradās stiklotas vitrīnas, pilnas gredzenu, rokassprād�u un dārgakmeņu.

Un pa�ā telpas vidū stāvēja veikala īpa�nieks, ģēr�bies brūnās biksēs un iestīvinātā, mirdzo�i baltā kreklā. Izskatījās, ka viņ� uz kaut ko cer. Veikalnieks ar �estu norādīja, ka apsargs var iet prom.

-���� Labvakar! veikala īpa�nieks teica. Tātad jums ir kaut kas, ko jūs vēlētos man parādīt.

Mollija apsvēra, vai vajadzētu vīrieti hipnotizēt. Viņ� izskatījās labsirdīgs. Ta�u bija jau vēls, un Mollijai nebija laika sākt draudzēties. �is vīrs nemū�am nenoticētu ceļo�anai laikā, tāpēc, lai visu paātrinātu, Mollija viņam uzsmaidīja, un, tiklīdz abu acu skatieni satikās, meitene no acīm raidīja spēcīgu staru. Vīrietis pastreipuļoja pāris soļu atpakaļ, bet tad atguva līdzsvaru. Kad viņ� grīļojo�ties pacēla skatienu, viņa acis bija stiklainas un meitene viņa priek�ā likās ļoti svarīga.

-���� Ļoti labi, Mollija apmierināta noteica. Nu tad, kungs� kā jūs sauc?

-���� �engelpeta kungs, atbildēja veikala īpa�nieks.

-���� Nu, tātad jūs, �engelpeta kungs, tagad esat pilnīgā manā kontrolē. Es tūlīt paskaidro�u, kas man vajadzīgs, un es vēlos, lai jūs man pilnībā uzticētos. Pēc tam es gribu, lai jūs padomājat, vai varat man palīdzēt.

Virs ar labsirdīgo seju pasmaidīja. Tā nu Mollija sāka. Viņa pastāstīja vīrietim visu par kristāliem un ceļo�anu laikā un pajautāja, vai viņam ir jebkāda nojausma par to, kas varētu būt zaļie un sarkanie kristāli.

-����� Es� īsti nezinu, vīrs labprāt teica. Man ir� da�i kristāli, ko� es varētu jums parādīt� un kas ir tādā krāsā. Zaļie smaragdi� sarkanie rubīni, granāti un� asins akmeņi. Tie atrodas� manā seifā� istabā aiz zāles. Tie ir� seni dārgakmeņi, ko� nopirka mans vectēvs. Mans tēvs� tos nepārdeva� un arī es� nepār�do�u. Tie ir� ļoti� īpa�i.

Mollijas acis iekvēlojās.

-��� Jā, izklausās labi. Viņa uzmeta skatienu Rokijam, kas stāvēja blakus mazajai Mollijai, pieskatīdams, lai tā neko nesaplē�. Lūdzu, parādiet mums tos!

Vīrs visus pa kokgriezumiem rotātām durvīm un lejup pa da�iem pakāpieniem ieveda mazā, nekārtīgā istabiņā bez logiem. Telpas dziļumā atradās divi lieli seifi un galds ar krēsliem abās tā pusēs. Galdu klāja paplātes ar sva�rīga izskata dokumentiem, svariem, atsvariem, kā arī da�ādu lupu klāsts. Kamēr �engelpeta kungs būrās ap seifa atslēgu, Mollija apsēdās krēslā un aplūkoja ierāmē�tās ģimenes fotogrāfijas, kurās bija redzams pats veikal�nieks, viņa sieva un divi mazi zēni.

-���� Man ir� �ie sarkanie� akmeņi, vīrs teica, izņe�mot no seifa ādas futlārus un atverot tos.

-���� Vai! Tie gan ir smuki! iesaucās mazā Mollija.

Vecākā Mollija nepārliecināta paņēma vienu dārgak�meni. Tas bija mazs, bet vēl ļaunāk bija tas, ka, paņemot to rokā, Mollija juta, ka tam nav nekāda spēka.

-���� Kas tas ir par akmeni? viņa pajautāja.

-����� Rubīns. �is� ir liels, bet� �is� ir vēl � lielāks. Juvelieris atvēra mazu zam�a maisiņu, izvilka zirņa lie�luma rubīnu un pasniedza to Mollijai.

Meitene cerīgi to satvēra, ta�u arī �im dārgakmenim nebija nekāda spēka. Viņa sāka zaudēt dū�u. Rokijs vai�cājo�i raudzījās viņā. Mollija pa�ūpoja galvu.

-��� Sarkanais dārgakmens, ko es izmantoju iepriek�, bija astoņas reizes lielāks par �o.

-����� Nevaru� jums palīdzēt� ar tik lielu� rubīnu,

-����� izdabūja �engelpeta kungs. Tik lieli� kā astoņpa�dsmit tūksto� karātu� "Hērakls"� ir Taizemē. Tas rubīns, ko� es jums parādīju� pēc visiem standartiem� ir liels. Es� to nepārdo�u, jo� tas ir tik� rets un liels.

-���� Man tas liekas pavisam maziņ�, teica mazā Mol�lija.

-���� Ku�, Mollij! Rokijs viņu apsauca. Lielā Mollija cen�as koncentrēties.

Mollija prātoja, vai laika ceļo�anas kristāli ir brīni�ķī�gie rubīni vai pilnīgi citi dārgakmeņi.

-���� Vai jums ir vēl citi sarkani kristāli?

-���� Man ir tie dārgakmeņi� turmalīni� un vēl �ie� topāzu gabaliņi, paziņoja veikalnieks. Arī �ie brīni�ķī�gie sarkanie dārgakmeņi, ko viņ� pasniedza, bija pilnīgi nedzīvi.

Mollija sajuta sevī briestam drud�ainu izmisumu.

-���� Un kā ar zaļajiem kristāliem?

-���� Da�i� smaragdi� ir. Man ir da�i� ļoti skaisti� smaragdi, ko� es reti� kādam� rādu! Un da�i� zaļie safīri un� zaļie opāli. Mollija saņēmās un vēroja, kā no lielajiem seifiem parādās vēl citas paplātes ar dārg�akmeņiem. Tajās atradās vēl citi mazi kristāli.

-���� Vaiiii, tie nu gan ir smuki! teica mazā Mollija, nespēdama savaldīties.

Mollija pieskārās mazajiem dārgakmeņiem. Viņa pēc kārtas pārlaida tiem pirkstus. Visi bija skaisti, ta�u nevie�nam no tiem nebija nekāda spēka.

-����� Tam nav jēgas! meitene pa�ukstēja Rokijam. Un tad, kad viņa jau paliecās uz priek�u, lai atstumtu paplātes, mazā Mollija iesaucās: Paskat! Redzi to bries�mīgo un netīro tur tālāk?

Visu skatieni pievērsās me�ro�u augļa lieluma kris�tālam, kas nomaskējies gulēja uz zaļa samta. Tas izska�tījās ļoti necils, un uz tā malas bija dīvaina bumeranga formas plaisa.

-���� Kas tas ir? Mollija jautāja, paņemot to rokā. Viņa aizvēra acis un pat pirms koncentrē�anās uz kristālu sajuta no tā starojam enerģijas plūsmu.

-���� Es īsti nezinu� Tas ir savāds akmens� Varbūt� kāda kvarca forma. Tas� nav vērtīgs, bet� savāds gan. Tāpēc� es to glabāju.

Mollija pamāja Rokijam. Zēns izvilka no piedurknes potītes sprādzi.

-���� Ko jūs domājat par �o? viņa apvaicājās.

Juvelieris pa�ūpoja galvu un paņēma rokā smago sprā�dzi. Viņ� to grozīja un hipnotiski apbrīnoja tajā iestrā�dātos zilos safīrus un baltās pērles.

-����� Tas ir� apbrīnojams juvelierizstrādājums� no 16. gadsimta 50. gadiem. �ādus izstrādājumus� esmu redzējis tikai� muzeju kolekcijās.

Tātad potītes sprādze bija vēl senāka, nekā viņi bija domāju�i.

-���� Vai gribat to nopirkt? Kāda ir tās cena?

-��� Divi miljoni rūpiju. Ja es gribētu� kaut ko nopelnīt, es� nopirktu to� par pusotru miljonu� rūpiju.

-��� Vai jūs varat pateikt, cik tas būtu mārciņās vai dolā�ros?

-���� Astoņpadsmit tūksto�i� mārciņu� vai trīsdesmit pieci� tūksto�i dolāru.

-���� Tā ta�u ir vesela kaudze naudas! iesaucās mazā Mollija.

-���� Un par cik jūs pārdotu to ieskrāpēto zaļo akmeni?

-����� To netīro zaļo akmeni? iebrēcās mazā Mollija. Nepērc ta�u to akmeni!

-���� Ku�, Mollij!

-���� Tas patiesībā� nav domāts� pārdo�anai, juve�lieris turpināja, nepievēr�ot uzmanību mazajai meitenei, -jo man tas� ļoti patīk. Nekad neesmu� domājis� par tā cenu. Nedomāju, ka� to varētu� pārdot.

-����� Hmmm. Mollija paņēma rokā ieskrambāto kris�tālu. Nu labi, tad runāsim tā: mēs jums pārdosim �o potītes sprādzi par septiņsimt tūksto�iem rūpiju, tā ka jums tas sanāks tie�ām lēti, bet jūs mums pretī dosiet to ieskrāpēto kristālu.

Veikalnieks pamāja, un viņa galva �ūpojās kā koka zars vējā. Mollija pastūma uz viņa pusi potītes sprādzi un ielika neglīto zaļo kristālu savā kabatā.

-��� Tas nu gan nav nekāds labais darījums, nomurmi�nāja jaunākā Mollija, tad vil�anās pilna par savu biedru acīmredzamo muļķību pagrieza tiem muguru un kāpa aug�up pa kabineta pakāpieniem.

-���� Vai rūpijas jums ir �eit? Rokijs noprasīja.

-����� Nu� protams. �engelpeta kungs pagriezās un atvēra kādu portfeli. Viņ� izvilka �etrpadsmit ar gumi�jas saiti savilktas bankno�u paciņas. Rokijs tās paņēma un ielika Mollijas somā. Viņ� norādīja Mollijai, ka tagad vajadzētu iet.

-���� Ar jums bija ļoti patīkami sadarboties, teica Mol�lija, kad viņi bija atgriezu�ies mājīgajā veikalā. Pēc brī�a es izvedī�u jūs no transa. Jūs domāsiet, ka jums tikko bijis darījums ar kādu francūzi, kur� tagad jau ir prom un kur� pārdeva jums potītes sprādzi par tik labu cenu, ka jūs piedevām atdevāt viņam savu zaļo kristālu. Jūs aizmirsīsiet, ka mums bija kāds sakars ar potītes sprā�dzi. Tā vietā jums liksies, ka mēs vienkār�i esam jauki bērni, kam sagribējies ielūkoties jūsu veikalā.

-���� Un, tiklīdz mēs aiziesim, jūs aizmirsīsiet par mums un par ziloni uz ielas, Rokijs piebilda.

Mollija sasita plaukstas. �engelpeta kungs atjēdzās. Viņam bija vajadzīgas tikai da�as sekundes, lai pārkār�totu domas un liktu tur iesūkties Mollijas un Rokija rīko�jumiem, ta�u pēc tam viņ� sāka izskatīties īsti apmieri�nāts.

-���� Ak, bērni, bērni, tie�ām prieks, ka jūs te ienācāt! viņ� priecājās. Bet nu man tie�ām jāiet mājās. Man vēl kaut kas jānosvin!

-���� Dzim�anas diena? apvaicājās Mollija.

-���� Ak nē! Man �odien bija ļoti labs darījums.

-���� Jā, bija gan! indīgi noteica mazā Mollija. Rokijs viņu parāva aiz rokas, lai viņa apklustu.

Mollija aptaustīja kristālu kabatā un cerēja, ka nav nepareizi to novērtējusi.

-���� Lai jums un jūsu dēliem labs vakars! viņa novē�lēja.

-���� Kā tu zini, ka man ir dēli? iesmējās vīrietis, pava�dot viņus līdz durvīm.

Od�ass ārā viņus gaidīja. Ļaudis drūzmējās ap Amritu, kura snauda, sakrustojusi kājas kā cilvēks, kur� atspie�dies pret �ogu.

Mazā Mollija tika uzstumta ziloņmātes mugurā.

-����� �ī bija pati sliktākā iepirk�anās, kādu vien esmu redzējusi, viņa ar nepatiku paziņoja, kad visi bija tiku�i aug�ā.

Od�ass vai plīsa no ziņkāres. Vai dabūjāt to, ko jums vajadzēja?

-���� Es tā ceru, Mollija atbildēja. Nu, es dabūju tā daļu, �o zaļo kristālu. Paskaties!

-���� Bet ne sarkano?

-���� Nē.

-���� Tad tu vari ceļot laikā tikai atpakaļ? Od�ass �uk�stēja. Bet, ja tu atgriezīsies īstajā vietā, tu ta�u tur varēsi dabūt ari sarkano kristālu, vai ne?

-���� Tie�i tā ja vien �is darbojas. Tūlīt to pārbaudī�u. No tā nāk citāda sajūta nekā no iepriek�ējiem. Tomēr tagad man vismaz ir radusies cerība. Paldies, Od�as! Bija tie�ām jauki no tavas puses, ka tu atdevi mums to sprādzi. Tu ta�u varēji to paturēt sev.

-���� Man bija prieks!

-����� Nedomāju, ka mums vajadzētu izmēģināt kristālu tūlīt, Mollij, iebilda Rokijs. Mums mazliet jāatpū�as. Jāizguļas un jāietur krietna maltīte, pirms atkal tiekamies ar Vāktu.

-���� Un barība Amritai, piebilda Od�ass, atmuguriski vadot ziloņmāti ārā no stāvvietas.

-���� Laikam jau jums taisnība, Mollija piekrita. �ajā somā tagad ir milzums naudas. Mēs varam doties uz pa�u labāko viesnīcu �ajā pilsētā. Gan jau ari viņai tur atradīsies kaut kas ēdams.

-��� Noteikti atradīsies, ja vien tu vari samaksāt. Od�ass uzsauca kādam vīram zem viņiem. Vīrs norādīja D�aipū�ras centra virzienā un kaut ko teica hindu valodā.

-���� Labākā viesnīca �ajā pilsētā ir bijusī pils! Od�ass iesaucās. Tur būtu jābūt ļoti, ļoti jauki, viņ� piebilda, kā īsts indietis �ūpojot galvu no vienas puses uz otru.

B

obenojas pils atradās pa�ā D�aipūras centrā. Tā bija neliela, ļoti labi aprūpēta pils, kas piederēja kādai bagātai indie�u ģimenei. Tiklīdz paklīda baumas, ka Vakts gatavojas doties turp, namatēvs jau bija iejūdzis zirgus un namamāte steidza gatavot uzkodas. Vakta dusmu lēk�mes, tāpat kā viņa vara, bija pla�i pazīstamas, un ģimenei nebija nekādas vēlē�anās ar viņu tikties. Paņēmu�i līdzi ceļojumam tikai pa�u nepiecie�amāko, ģimene, viņu se�i bērni un kalpotāji, iekāpa lielākajās karietēs un steig�us izbrauca uz lauku mājām pakalnos.

Kad Vakts ieradās, pilī neviena nebija. Tomēr pils kalpotāji viņu uzņēma no visas sirds. Viņi iznesa visas mēbeles no kabineta ar augstajiem griestiem un ielika tajā lielu gultu, lai Vaktam nebūtu jādodas gulēt uz tel�pām ar zemajiem griestiem aug�stāvā. Viņi iztuk�oja zelta zivtiņu baseinu un rūpīgi to iztīrīja, gatavi nest un ieliet tajā neskaitāmus spaiņus silta ūdens, ja Vakts sadomātu tur izpeldēties.

Kalpi vēroja, kā divas kaulainas meitenes izspūru�iem matiem, kurām varēja būt kādi desmit un trīs gadi un kuras izskatījās pēc māsām, nokāpa no ziloņa un iegāja iek�ā. Vienai no tām rokās bija zīdainis. Nekur nebija redzama viņu māte.

Vakts, kas nesa savu samta maisu ar kristāliem, izva�dīja savas gūsteknes caur halli un ielaida tās izkoptajos dārzos. Viņ� pavēlēja iznest ārā spilvenus un paklājus. Drīz jau viņ� bija laiski atgūlies, pasūtījis beteļpalmas lapu. Viņ� iestūma mutē pan, uzpliķēja pa kristālu maisu un aplūkoja gūsteknes. Tad Vakts paņēma piezīmju grā�matiņu un noklik�ķināja pirkstus. Trīsgadīgā Mollij, mosties! Mazais bērns atguvās.

Transā mazā meitene bija pamanījusi un paturējusi prātā �ūpoles pils dārza dziļumos. Tagad viņa samirk��ķināja acis un atkal tās ieraudzīja. Nevilcinoties mazā pielēca kājās un aizskrēja pa mauriņu.

-���� TŪLlT NĀC ATPAKAĻ! Vakts norēcās. Ta�u mazā Mollija viņu nedzirdēja. Visu viņas prātu bija pārņēmusi doma par �ūpolēm. Ak, man vairs nav spēka! Vakts ar nepatiku noņurdēja. Tad viņ� pievērsās otrai Mollijai.

-���� Desmitgadīgā Mollij! Mosties un atceries!

Desmitgadīgā Mollija tagad pilnībā apzinājās, kur

atrodas. Iepriek�ējā reizē, kad viņai bija ļauts izkļūt no transa, tas notika Sarkanajā Cietoksnī, kur viņu pār�baudīja. Toreiz viņa bija ļoti apjukusi, ta�u tagad viņas prāts �ķita pilnīgi skaidrs. Kop� tā brī�a desmitgadīgā Mollija bija aptvērusi ceļojumu un visu notiku�o. Mol�lija bija tikusi skaidrībā par da�iem galvenajiem jautā�jumiem.

Pirmais bija tas, ka viņa ir hipnotizēta, otrais -, ka atrodas Indijā, bet tre�ais -, ka kopā ar pārējiem ir ceļo�jusi atpakaļ laikā. Viņa saprata, ka kristāli, kas karājas ap maharad�as kaklu, domāti ceļo�anai laikā. Mollija bija izdarījusi secinājumu, ka gan mazā meitene, gan zīdainis ir viņa pati. Un viņa bija pārliecināta, ka maharad�a ir ļauns un ka lielā meitene, kas izskatās līdzīga viņai un kas bija parādījusies pie ugunskura un paņēmusi līdzi se�gadīgo, ir viņas pusē. Jo desmitgadīgā Mollija atce�rējās, kā vecākā meitene bija viņu izglābusi se�u gadu vecumā, aiznesusi pie ziloņa un pieskatījusi. Mollija saprata, ka viņai, ja vien to spētu, ir jāpalīdz �ai vecā�kajai Mollijai.

-���� Nu tad tā, noteica Vakts, izstiepis kājas, �odien es gribu uzzināt, cik labas bija tavas hipnotizētājas spē�jas, pirms tu uzzināji par hipnozi. Audzinot mazo Vāktu, es gribu viņu apmācīt, tāpēc �odien pavingrinā�os ar tevi. Mollija vēroja, kā trīsgadīgā karājas �ūpolēs. Pēc mirkļa tu ielūkosies man acīs, paziņoja Vakts, un tajā laikā centīsies izsargāties no tā spēcīgā hipnotizējo�ā skatiena, kādu tev raidī�u. Nu, paskaties!

Mollija galvā atkārtoja Vakta tikko teiktos vārdus. -� es gribu uzzināt, cik labas bija tavas hipnotizētājas spējas, pirms tu uzzināji par hipnozi� No tā varēja secināt, ka kādu dienu viņa varētu zināt daudz par hipnozi. Vai tā vecākā meitene ir izcila hipnotizētāja? Vai tā mei�tene ir viņa pati nākotnē? Mollija palūkojās uz milzi, un tas viņai lika atcerēties visus dzīvē sastaptos nejau�kos cilvēkus: Aderstones jaunkundzi, Ednu un pretīgo skolotāju Todlijas kundzi. Mollijai ar viņu bie�i sanāca nepatik�anas, un ar tām varēja tikt galā, vienīgi ļaujot domām aizpeldēt, it kā sapņojot. Un tie�i tā Mollija rīko�jās tagad. Ielūkojoties mil�a acīs, Mollija jutās tā, it kā viņas pa�as acu dobumos eso�ās acis nepiederētu viņai. Meitene jutās tā, it kā noraudzītos notieko�ajā kaut kur no aizmugures, no dro�a attāluma. Maharad�as kontūras bija izplūdu�as.

-���� Skaties man acīs! Vakta balss skanēja kā no lietus notekcaurules.

Mollija turējās �ajā saspringtajā stāvoklī, neļaujot ar sevi manipulēt. �ī viņas taktika izrādījās ļoti veiksmīga.

Kad Vakts cie�i lūkojās meitenē, viņ� sajuta, ka tās acis nepiedalās spēlē. Vakts nespēja sadragāt meitenes acu zīlī�u aizsardzību. Tām priek�ā bija it kā vairogs. Vakts nesaprata, kā meitenei tas izdevies. No vienas puses, Vakts apbrīnoja sava adoptējamā bērna nākotni un sajūs�minājās par to. Bet, no otras puses, viņ� jutās nelāgi, jo kā gan lai viņ� jelkad spētu atkal novest �o meiteni transā? Tomēr tad Vakts nomierinājās. Viņ� ta�u jebkurā brīdī var paiet desmit minūtes atpakaļ laikā un tikt ar visu galā. Vakts nosprieda, ka Mollija pat nehipnotizēta nav bīstama, tikai viņa ir jāpieskata. Ta�u, lai viņa neva�rētu dot kaut cik noderīgus mājienus vecākajai Mollijai, viņai ir jāaizsien acis.

Un tā nu desmitgadīgā, sev par lielu pārsteigumu, atklāja, ka Vakts vairs nav ieinteresēts paturēt viņu transā. Viņa piesardzīgi sāka nolaisties no saviem māko�ņiem. Tomēr, pirms Mollijai radās izdevība palūkoties apkārt, viņa sajuta, ka ap acīm ir apsējs.

Tie�i tāpēc desmitgadīgā Mollija tā arī neieraudzīja, cik skaista ir Bobenojas pils. Ta�u viņai bija palikusi gar�a, o�a, tauste un dzirde.

Ar aizsietām acīm Mollija ieturēja brīnumgardas indie�u pusdienas un klausījās putnu dziesmās. Viņa dzirdēja mierino�u indie�u mūziku un to, kā trīsgadīgā saka maharad�am, ka grib saldumus. Un tā, sē�ot, izstie�pusi sārtās, pūtītēm nosētās kājas sev priek�ā, Mollija pēk�ņi iedomājās: ja neņem vērā to, ka viņai blakus nav drauga Rokija un Trinklberijas kundzes, ar ko aprunāties, �eit nemaz nav tik slikti vismaz labāk nekā bāreņu namā. Sare�ģījumus radīja tikai trakais maharad�a un tas, ka nekas nebija zināms par viņa plāniem. Mollija prātoja, cik gan ilgi viņai būs jāpavada ar aizsietām acīm. Viņa prātoja, kur gan ir vecākā Mollija. Tā drīz varētu parādīties no zilām debesīm un izglābt viņu pa�u, trīs�gadīgo un pavisam mazo Molliju. Varbūt viņai vajadzīga palīdzība. Mollija juta, ka līdz �im savā dzīvē vēl nevie�nam nav bijusi tik ļoti vajadzīga. Viņa sāka domāt, kā lai palīdz vecākajai meitenei.

2000. gadā labākā viesnīca D�aipūrā bija Bobenojas pils viesnīca. Ta�u ne jau vienmēr tā ir bijusi viesnīca. Reiz tā piederēja kādai indie�u augstmaņu dzimtai.

Od�ass ievadīja Amritu skaistā, ziedu pilnā pagalmā, un visi nokāpa zemē.

-���� Kaut es nebūtu norijusi to violeto kapsulu, Mol�lija klusi teica Rokijam un Forestam, kad visi kārtoja apģērbu. Man nepatīk, ka Zakija un Vakts var mani izsekot. Viņi var parādīties kuru katru brīdi. Ta�u mēs nezinām, kur viņi ir. Viņi var būt jebkur. Es gribu teikt kā mēs varētu izsekot viņus?

-���� Vakts nespēs atturēties no kārdinājuma vadāt tevi aiz deguna, teica Rokijs. Varu derēt, ka viņ� atstās kādu mājienu. Viņam patīk rotaļāties ar tevi, Mollij. Tik�līdz mēs atgriezīsimies 1870. gadā, mēs atradīsim norā�des. Līdzko tu būsi nokļuvusi tajā pa�ā laika zonā, kur atrodas jaunākās Mollijas, un vairs nepastāvēs atmiņas aizture, esmu pārliecināts, ka tu precīzi atcerēsies, uz kurieni viņi devu�ies un kur viņi ir.

-��� Bet man ir vienīgi �is zaļais kristāls. Es varu ceļot tikai vienā virzienā atpakaļ laikā. Es varu tur iesprūst.

-���� Tikai ne tad, ja tu sadabūsi sarkano kristālu, tiklīdz tur nonāksi.

-���� Un ja nu ne?

-���� Nu tad tu būsi galīgā tintē, ierunājās Forests.

-���� Forest! pārmeta Rokijs. Tā nu tev nevajadzēja teikt.

-��� Ak, piedod, vecīt! Forests aplika roku Mollijas ple�cam. Aizmirsti to. Mēs visi esam noguru�i; varbūt vaja�dzētu labi izgulēties.

Un tā, atstāju�i pārējos pie Amritas, Mollija un Rokijs devās uz izrotāto Bobenojas pils viesnīcas ieeju. Parādījās liela auguma sikhs, kur� vairāk atgādināja karotāju, nevis �veicaru, ar turbānu galvā un spurainām ūsām. Mollija piesedza savu zvīņaino seju ar �alli. Vīrs pasmaidīja un zemu paklanījās. Mollija paklanījās pretī.

-�� Namaskar.

Viesnīcā valdīja vēsums, miers, un tur bija ļoti skaisti grīda kā �aha galdiņ� bija izlikta ar brūnām un baltām flīzēm, un griesti bija augsti. Pie stikla galdiņa sēdēja da�i japāņu tūristi un ar cieņu aplūkoja smagu, senlai�cīgu grāmatu ar ierakstiem. Likās, ka tā ir viesu grāmata. Pie reģistrācijas galda stāvēja indie�u sieviete sari, kura krāsa bija pieskaņota bronzas kolonnām.

-���� Laipni lūgti Bobenojas pils viesnīcā! Kā varu jums palīdzēt?

Mollija bija pieradusi, ka pieaugu�ie nekad neielai��as darī�anās ar bērniem, un bija paredzējusi sastapt pārgudru viesnīcas reģistratori, tāpēc viņu samulsināja sievietes izpalīdzīgums.

-���� Mums līdzi nav neviena pieaugu�ā, Mollija tais�nojās. Nu, ir jau gan, bet viņ� nav tāds īsti parasts pieaugu�ais. Nu, es domāju, viņ� nav garīgi slims vai tamlīdzīgi, bet vienkār�i� hm� viņ� tur ārā sē� uz ziloņa un meditē�

Rokijs apveltīja Molliju ar tādu skatienu, it kā gribētu teikt: "Vai tu esi galīgi nojūgusies?"

Sieviete pasmaidīja. Ko varu darīt jūsu labā?

-��� Mums, lūdzu, vajadzētu trīs numurus, Rokijs teica. Varam samaksāt jau iepriek�. Un mums līdzi ir izsalcis zilonis, kam arī vajag gultu� protams, ne jau pa�ā vies�nīcā, bet varbūt jums ir kāda vieta dārzā, kur tas varētu pagulēt�? Ta�u pats galvenais ir tas, ka zilonis ir ļoti izsalcis. Samaksāsim, cik vajadzēs, tikai sadabūjiet viņam kaut ko ēdamu� palmu lapas vai kaut ko tamlīdzīgu. Jums ta�u virtuvē tādu nav? Rokijs bezpalīdzīgi apvai�cājās.

-��� Tas nu gan ir pasūtījums! teica sieviete, kuras zobi smaido�ajā sejā atgādināja divas mirdzo�u pērļu rindas. Molliju un Rokiju pārsteidza viņas labsirdīgā attieksme.

-���� Mūsu devīze ir �āda: "Ja mēs varam palīdzēt, mēs palīdzēsim un palīdzēsim arī tad, ja nevaram." Redziet, tā rakstīts tur, uz sienas! Sieviete norādīja uz uzrakstu.

llltlIBIIIIIIBItltlBBIIIIlIlBIlIlIlBIlllIlBBBlIllIBBIIIIIIIBIIIlltlBlIllllllllllRllllllllillllillSlIllIlIllllllllllIlltlBIlIlllllllllI

Ja mēs varam palīdzēt, | mēs palīdzēsim un palīdzēsim arī tad, | ja nevaram.

^IIIIIIIIIIIIIUIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIMIIIIIIMIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIHIIIIIIIIIIIIHimillllllllllHIIIIIIIIIIMIIIIIIIlllllllllif

-����� Ak tā! izsaucās Mollija. Tad vai �is ir tas gadī�jums, kad jūs nevarat palīdzēt, tomēr centīsieties, vai ari tas, kad jūs varat palīdzēt un noteikti tā darīsiet?

-���� Ak, mēs tie�ām varam palīdzēt! Mums patīk, ka pie mums apmetas ziloņi. Tā ir mūsu specializācija. Paldies, ka izvēlējāties apmesties pie mums! Jūsu zilonis nesīs mums visu iespējamo veiksmi!

-���� Jā, tas tad nu būtu nokārtots, atviegloti nopūtās Mollija. Viņa bija pārsteigta. Meitene nespēja iedomā�ties, ka Braiersvilas viesnīca savu viesu vidū pieņemtu ziloni.

Sieviete kādas desmit minūtes zvanīja pa telefonu, un tad acīmredzot viss bija sarunāts.

Viesnīcas izsūtāmais zēns pateiks, lai jūsu draugi izved ziloni cauri dārziem uz turieni, kur atrodas viesu namiņi. Es jūs tur sagaidī�u un ierādī�u istabas. Jūsu ziloņa vakariņas jau ir ceļā.

Tā nu Mollija un Rokijs izgāja ārā.

Viesnīcas dārzi bija ļoti eksotiski, tajos no koka uz koku lidinājās zaļi papagaiļi un zaros lēkāja dzeltenbrūni pērtiķi. Tur bija liels tirkīza krāsas peldbaseins ar ziloņu statujām, no kuru snuķiem �ļācās ūdens. Tur bija zāliens bumbu ripinā�anai, templim līdzīga celtne jogas nodar�bībām un brīni�ķīgs brīvdabas restorāns, kur cilvēki ietu�rējās zem jumta, kas bija rotāts ar sarkaniem tornī�iem. Draugi sajūsmināti rādīja uz Amritu, kas Od�asam aiz muguras stampāja pa zāli, un uz kucēnu Petulu, kas klup�dams krizdams centās tos panākt. Od�ass aizveda Amritu pie sarkanā jasmīna krūma, kur, kā apgalvoja viesnīcas kalpotājs, viņu varē�ot piesiet.

Viesu namiņa istabas bija ļoti gaumīgas, ar �etrdaļīgām gultām, kas bija klātas krāsaina zīda pārvalkiem. Vannas bija iegremdētas grīdā, un tajās veda pakāpieni, bet blakus namiņiem eso�ās du�as aptvēra bugenvileju dzīv�ogi, un to jumtu vietā bija saviju�ās lapas. Uz kādas plāksnes bija uzraksts:

Mollija ļoti rūpīgi nolika jauniegūto kristālu zelta bļo�diņā uz galda un iemetās gultā. Mazā Mollija darīja tāpat. Abas bija pārguru�as.

-���� Kā tev te patīk? Jauki, vai ne?

-���� Te ir kā pasakā, atbildēja se�gadīgā.

-���� Paklau, te nu gan ir forrr�i! iesaucās Forests. Tad, atvēris minibāru un ielējis sev ananasu sulu, viņ� pie�bilda: Mollij, es meditēju par to, kādas jogas pozas tev vajadzētu, lai dabūtu laukā tos Zakijas silikona �ipus. Es zinu da�as zālītes, kas palīdzēs izstumt to lillā kapsulu no tavām iek�ām. Aprunā�os ar �efpavāru par da�ām sastāvdaļām. Tev būs vakariņas ar devīzi "izgrūst to lillā kapsulu".

-��� Es gan biju domājusi par maizīti ar ke�upu un glāzi apelsīnu sulas koncentrāta, Mollija iebilda.

-���� �ovakar nebūs tādu delikate�u. Ja tu gribi izmest to draņķi, tev jāēd tas, ko es teik�u.

Vēlāk vakarā, kamēr kucēns grauza kaulu, Mollija sāka ko�ļāt sīkstu stienīti ar rūgtu gar�u. Viņai blakus atradās paplāte ar glāzēm, kurās bija da�ādi tum�i �ķidrumi.

Mazā Mollija bija nolikta gulēt, un Od�ass apmetās istabā, kuru viņ� dalīja ar Rokiju. Od�asu bija hipnotizē�jusi televīzija. Rokijs atstāja viņu sē�am un platām acīm vērojam krāsainu Bolivudas filmu. Pa to laiku Forests Mol�lijai lasīja izsmeļo�u lekciju par jogu. Rokijs smējās, kad Forests locīja Mollijas ķermeni cirka akrobātes cienīgos līkumos.

-��� Tu priecāsies, ka tā darīji, Forests apgalvoja, kamēr Mollija stāvēja uz galvas ar sakrustotām kājām. �ī dziedniecisko paņēmienu kombinācija vienmēr palīdz. Tā izdzen ārā visu. Tāpēc rīt tev iek�ā vairs nebūs tas izseko�anas verķis. Tikai rit a�i skrien uz "havaju".

-���� Lieliski. Paldies! novilka Mollija, kad viņas vēders ieburk�ķējās. Cerams, ka tev taisnība.

Tonakt, ventilatoram dzesējot telpu, Mollija gulēja slikti. Viņa mētājās pa gultu un grozījās, kamēr nemie�rīgais prāts centās tikt galā ar priek�ā stāvo�ajiem sare��ģījumiem.

Mollija sapņoja, ka kļuvusi par greizu veceni, kuru ceļo�ana laikā padarījusi zvīņainu un izkaltu�u. Sapnī viņa brida pa staignu me�u, sekojot bērnu pēdām. Tām blakus vīdēja dzīvnieka ķepu nospiedumi, bet visiem pa priek�u sniega cilvēka cienīgu apmēru pēdas. �ajā murgā Mol�lija tika vesta arvien dziļāk un dziļāk me�ā. Viņai ejot uz priek�u, me�s kļuva arvien biezāks, līdz kļuva piķa melns un Mollija vairs nespēja saskatīt zemi. Un tad staignājs sāka burbuļot un vilkt viņu iek�ā. Grimstot tajā, Mollija redzēja, kā zaļais, ieskrambātais kristāls pazūd dubļos.

Mollija pamodās �ausmās trīco�a, nobijusies, ka pazau�dējusi ieskrambāto kristālu. Viņa piecēlās un uzreiz to atrada zelta bļodiņā uz galda. Atvieglota, tomēr vēl grī�ļojoties pēc redzētā murga, Mollija to paņēma un devās iedzert malku ūdens. Mollija ieslēdza gaismu vannasistabā ar spoguļiem klātajām sienām un lūkojās savā atspulgā. Izskatījās tā, it kā kāds Bolivudas grimētājs būtu sācis strādāt pie viņas sejas, pārklājot vaigus ar zvīņām, bet tad aizgājis iedzert tēju. Ta�u seja Molliju tagad gan�drīz neuztrauca. Viņa būtu gatava pieciest zvīņas uz visa ķermeņa, ja vien pretī varētu saņemt Petulu un savas jaunākās būtnes. Un, kā Mollija tagad saprata, varbūt tie�i tāda cena arī būs jāmaksā.

Mollija atgriezās gultā, palikusi ieplaisāju�o akmeni zem spilvena blakus caurspīdīgajam kristālam. Tumsā viņa kārtējo reizi pārdomāja, kāpēc Vakts vēlas adoptēt viņu kā zīdaini, nevis kā vecāko Molliju. Tāpat meitene domāja par savu māti Lusiju un to, kāpēc viņa izskatās tik drūma un vīlusies Mollij ā.

Juzdamās skumja un nevienam nevajadzīga, Mollija ieslīga dziļā miegā bez sapņiem.

Septiņos viņu pamodināja vēders.

Molliju sagrāba �ausmīgi krampji. Bija tā, it kā viņā būtu iemitināju�ies nezvēri, kas rausta un biksta viņas iek�as. Mollija izlidoja no gultas un nākamo stundu pava�dīja tualetē.

-��� Tu man vēl norausies, Forest! meitene no turienes kliedza.

Tomēr, nākot ārā, Mollija jutās lieliski. Un violetā kapsula nu bija prom. Aizskalota D�aipūras kanalizāci�jas caurulēs.

Tomēr pa�am Forestam gan negāja tik labi. Pēc rīta du�as viņ� bija piemirsis aizvērt vannasistabas durvis. Līdz ar to, kamēr Forests kavējās jogas platformā, sveicot uzleco�ās rīta saules starus, viņa guļamistabā bija tiku�i pērtiķi. Kad Forests atgriezās, izskatījās tā, it kā būtu uzsprāgusi uz viņa brokastu paplātes uzlikta bumba. Ēdiens mētājās visapkārt. Pērtiķi nebija uzcienāju�ies ar brokastīm mierīgi drīzāk izskatījās, ka viņi centu��ies spēlēt tautas bumbu vai ko tamlīdzīgu, jo logi bija notriepti ar zaļo kariju, bet trīs ceptas olas pielipu�as pie griestiem. Un desmit da�ādās augļu sulas, ko Forests bija ar pla�u �estu pasūtījis, tagad pilēja no sienām un sūcās caur �etrdaļīgās gultas palagiem. Spilveni bija pār�plēsti, apkārt lidoja dūnas, bet visas istabā eso�ās grāma�tas bija saplēstas. Vēl trakāks skats pavērās vannasistabā. Pērtiķi bija tiku�i pie zobu pastas un du�as putām, un grīda bija viscaur slapja un slidena pēc to peldes tualetes podā, kur tagad bija iesprūdu�i divi papīra ruļļi. Tre�ais rullis bija atplēsts un izritināts pa visu telpu. Ta�u vislie�lākās skumjas Forestā viesa tas, ka pērtiķi bija atvēru�i visas viņa superkolosālo, pēc īpa�a pasūtījuma gatavoto atslābino�o table�u paciņas un izēdu�i visas tabletes.

-����� Vecīt, tās ta�u bija manas no augiem gatavotās zāles, ko speciāli man izrakstīja akupunktūras ārsts, Forests vaimanāja.

Namiņu ārpusē skats nebija daudz iepriecino�āks. Uz nakti sapītā un pie simtgadīgā sarkanā jasmīna koka pie�sietā Amrita bija izrāvusi to no vietas pie mūra un tā tikusi brīvībā. Senais augs izmisis mira zālienā. Pēc tam ziloņmāte bija iebridusi baseinā, kur tagad neiedomā�jami apmierināta aplaistīja sevi ar ūdeni. Turpat blakus zem saulessargiem, atdarinot slinkos cilvēkus, kas tik bie�i �eit bija redzami sauļojamies, uz saliekamajiem krēsliem bija izlaidu�ies �etri brūni pērtiķi un baudīja saules starus.

Dīvainā kārtā �ķita, ka viesnīcas darbiniekus �āds noti�kumu pavērsiens nepavisam neuztrauc. Kaut ari visur bija izvietoti uzraksti, pērtiķiem nereti izdevās iekļūt guļamistabās. Viesnīcas personālam tie�ām patika Amri�tas plun�ā�anās, un viņi nemitējās apgalvot, kāda veik�sme tagad piemeklē�ot viesnīcu. Viņi atvainojās par to, ka bija ieteiku�i Od�asam piesiet Amritu pie vecā sarkanā jasmīnu krūma, un uzstāja, ka tā ir tikai viņu vaina. Tāpat viņi izlēma ļaut pērtiķiem darīt visu, kas vien tiem ienāktu prātā, jo neviens nevēlējās tikt sakosts.

Rokijs bija gulējis labi. Viņ� bija iemidzis, prātojot, kāpēc ceļo�ana laikā nav atstājusi iespaidu uz viņa ādu, ta�u no rīta saprata, ka varbūt ir gan. Āda ceļgalu locīta�vās bija ļoti sausa un plēk�ņaina. Ta�u pavisam noteikti ceļo�ana laikā nebija atstājusi uz viņu tik lielu iespaidu kā uz Molliju. Varbūt tas bija tāpēc, ka tie�i Mollija bija tā, kas vadīja ceļo�anu laikā, bet Rokijs bija tikai pasa�ie�ris. Pārņemts ar �īm domām, Rokijs pabeidza brokastot un devās uz viesnīcas reģistrācijas galdu, lai apmaksātu rēķinu. �ķērsojot zālienu, pret viņa kāju sitās lielais bank�no�u �ūksnis kabatā. Rokijs bija nolēmis neļaut viesnīcai ciest zaudējumus no visiem Amritas un Foresta izraisī�tajiem bojājumiem.

Viesnīcas vestibilā izrakstījās arī japāņu tūristi. Tie stāvēja pie galda, sagatavoju�i kabatas portfeļus, tāpēc kasiere bija aizņemta. Rokijs pārlaida skatienu telpai un apbrīnoja greznos, velvētos griestus. Tad viņa skatienu piesaistīja senā grāmata, ko pārējie viesi bija aplūkoju�i iepriek�ējā vakarā. Tuvojoties stikla galdam, uz kura tā gulēja, Rokijs ievēroja, cik apdriskāta un apsvilusi ir grā�mata. Blakus tai bija uzraksts:

�ī bija sākotnējā Bobenojas pils viesnīcas viesu grāmata. Lūdzam izturēties pret to saudzīgi, jo tā cieta 1903. gada ugunsgrēkā un ir ļoti trausla.

Rokijs saudzīgi atvēra vāku. Pirmais ieraksts bija izda�rīts 1862. gada septembri. Zem tā bija paraksts ar melnu tinti. Rokijs pār�ķīra lapu. Nākamajā lappusē bija trīs ieraksti, kas bija pievienoti 1862. gada oktobrī. Pēk�ņi Rokijam ienāca prātā doma par 1870. gadu. Viņ� prātoja, vai �eit varētu būt apmeties īstais D�aipūras mahara�d�a vai kritu�ais Sarkanā Cietok�ņa maharad�a, tāpēc piesardzīgi lapoja grāmatu cauri 1863., 1865., 1867., 1868. gadam� Starp ārzemnieku un vietējo augstmaņu vārdiem nebija neviena viņam zināma. Beidzot Rokijs nonāca līdz 1870. gada ierakstiem. Janvāris, februāris, tad marts. Pēk�ņi uz dzeltējo�ās lapas lieliem, kreceļainiem burtiem bija rakstīts:

Lappuses apak�mala bija pārogļojusies, tāpēc atlikusī teikuma daļa palika noslēpums. Ta�u Rokijam ar to pie�tika. Viņ� a�i pārlūkoja pārējo grāmatu, lai redzētu, vai Vakts ir vēl te atgriezies, ta�u tā nebija. Tad, pamanī�jis, ka pie reģistrācijas galda nav rindas, Rokijs steig�us metās pie tā un ātri apmaksāja rēķinu.

Od�ass bija pie baseina un ar lielu banānu sai�ķi cen�tās izvilināt no tā Amritu. Mollija sēdēja zālē un vēroja, kā Amrita izbrien ārā un alkatīgi iestumj mutē se�desmit mazos banānus ar visu mizu. Da�i, pa pusei saspiesti, izbira zemē. Tad Amrita ar snuķi rotaļīgi pabakstīja kucēnu Petulu. Mollija izvilka no kabatas ieplaisāju�o zaļo kristālu un pagrozīja to plaukstā.

-���� Vai mēs nevaram te palikt? mazā Mollija jautāja, kad Forests un Rokijs paņēma viņu katrs aiz savas rokas un veda pie Amritas.

Mollija zināja, kā jūtas mazā, jo �ī bija pati jaukākā vieta, kur mazā Mollija jelkad bija pabijusi.

Rokijs uzsita Mollijai uz pleca. Vai zini ko? viņ� apvaicājās.

Mollija pasmaidīja. Hm� vai Zakija ir sarāvies līdz tarakāna lielumam un dejo stepu viesnīcas virtuvē?

-���� Es atradu kaut ko tie�ām noderīgu! Tiklīdz Rokijs izteica �os vārdus, visi ieklausījās. Viesnīcā ir sena viesu grāmata! Zēns pastāstīja pārējiem par ierakstiem un tad par Vakta īpa�o piebildi. Viņ� raksta, ka laiks skrien un kristālu avoti plūst.

-���� Un ko tas nozīmē? jautāja Mollija.

-����� Nejautā man to. Ta�u paklausies! Viņ� saka, ka ir bijis D�aipūrā, tagad dodas uz Agru un Udaipūru, bet pēc tam brauc kaut kur ar laivu, ta�u tā daļa ir nodegusi. Tad viņ� piemin mēne�us. Marts, jūlijs, augusts, novem�bris. Viņ� bija D�aipūrā martā, tāpēc varbūt viņ� jūlijā ir Agrā, augustā Udaipūrā un novembri tur, kur nu viņ� gatavojas ceļot ar laivu!

-��� Pārsteidzo�i, noteica Forests. Ziniet, līdz Agrai te tie�ām nav tālu. Kāpēc mēs nevarētu doties turp, pārlēkt atpakaļ uz 1870. gada jūliju un pārsteigt viņu!

-��� Vai doties atpakaļ uz 1870. gada martu un pārsteigt viņu tepat, Bobenojas pilī, ierosināja Rokijs.

-��� Vai tev ne�ķiet, ka ieraksts grāmatā varētu būt kāda viltība? �aubījās Mollija.

-���� Pat ja tā būtu, apsvēra Rokijs, mums nav citu pavedienu. Ja viņ� izdarījis �o ierakstu grāmatā, nezinot, ka mēs to atradīsim, tad mēs tie�ām esam viņam soli priek�ā, jo tagad mēs zinām, kurp viņ� dosies.

-����� Pukka! iesaucās Od�ass un sāka izpildīt nelielu pud�as lūg�anas ceremoniju, gatavojoties ceļojumam.

Tad viņ� aizveda Amritu nelielā pļaviņā. Tur viņ�, Forests un Rokijs ar lielām pūlēm nostiprināja haud uz Amritas muguras. Drīz visi sēdēja tajā. Kamēr vēl vies�nīcas darbinieki nebija viņus pamanīju�i, Mollija aizvēra acis.

-���� Lai mums veicas! noteica Rokijs.

-���� Tad tu domā, ka 1870. gada martā? -Jā-

-����� Turieties stingri! Mollija brīdināja. Viņa viegli satvēra duļķaino akmeni un noveda sevi transā. Mollija tie�ām nervozēja, jo bija būtiski, lai viņa nokļūtu aptu�veni tajā pa�ā laikā, kur atradās viņas jaunākās būtnes. Ja viņa aiz�autos pagātnē simt gadu par tālu, tad cauri būtu. Viņi būtu nolemti neveiksmei. Cen�oties par to nedomāt, Mollija koncentrējās uz ieplaisāju�o kristālu. Pēk�ņi viņa izdzirdēja BLĪK�ĶI un juta, ka viņi paceļas lidojumā. Viņi traucās atpakaļ laikā. Garām zibēja gada�laiki. Lietus, saule, vētras un vēji bija kā acumirklīgi uzliesmojumi. Viņi lidoja atpakaļ caur dabas stihijām. Ta�u ceļojums nebija tāds kā iepriek�. Mollija nejutās stāvokļa noteicēja. Bija tā, it kā iepriek� lietotie kristāli būtu augstākās tehnoloģijas versijas, bet �is sarūsējis un sabojāts. Kustība bija saraustīta. Brī�iem viņi sekundē pārvarēja piecus gadus, bet tad pēk�ņi piecdesmit. Kris�tāls nebija darba kārtībā. Ta�u tas vismaz nesa viņus atpakaļ.

Mollija centās noteikt, kad jāapstājas, ta�u kristāls kustējās tik haotiski, ka meitene nebija pārliecināta par to, kur viņi atrodas. Viņa palūkojās uz netīro akmeni un nosprieda, ka tas ir duļķains tāpēc, ka ieskrambāts.

Vakts gulēja uz muguras gultā, salicis rokas aiz galvas. Uz pēļa viņam blakus atradās sarkanu, zaļu un caur�spīdīgu kristālu kaudze. Vaktam tie bija pats lielākais dārgums pasaulē. Un viņ� jutās labi tik labi, kā nebija juties jau gadiem.

Pēdējās kristālu meklē�anas ceremonijas bija izcili veiksmīgas. Kristāli bija plūdu�i no zemes gan D�aipūrā, gan Agrā, gan Udaipūrā. Pavisam mazās Mollijas Mūnas vilkti, tie, mirdzo�i kā granātābola sēkliņas, bija sprāgu�i no klintīm. Mazā bija ideāls kristālu magnēts. Un �ķita, ka da�kārt kristālus izvelk ari vecākās Mollijas. Vakts lika lielas cerības uz ceremoniju Benare�ā novembri kris�tālu ra�as laiks, kas sakrīt ar hindu gaismas svētkiem, pavisam noteikti būtu labvēlīgs.

Bet vairāk par visu Vaktam patika rotaļāties ar vecāko Molliju Mūnu. Bija tie�ām prieks atstāt viņai zīmes. Prieks! Tikpat liels kā medības! Viņ� prātoja, cik no zīmēm meitene atradīs.

Vakts bija apzīmējis kokus, stādījis dobes tā, ka puķu ceri veido vārdus. Bija izgatavoti karogi ar iz�ūtām norādēm uz viņa atra�anās vietu. Viņ� pat bija naktis virs pilsētām sūtījis gaisā da�as divdesmit piektā gadsimta ierīces, kas tum�ajās debesīs izgaismo teikumus, precīzi paziņojot viņa atra�anās vietu. Vakts bija licis trīsgadīga�jai Mollijai �o to atcerēties. Un tomēr vienpadsmit gadus vecā vēl nebija parādījusies. Protams, viņ� jebkurā brīdī varēja sūtīt Zakiju ar savu ma�īnu, lai sadzītu Mollijas pēdas, ta�u tas sabojātu visu spēli.

Viņam Mollija jākārdina, jāvilina. Jāievelk. Un tad slazds aizcirstos.

Mollija nolēma apstāties. Vai viņi bija 1870. gada martā vai ari aizceļoju�i pārāk tālu atpakaļ? Pasaule ap viņiem kļuva taustāma, un pēk�ņi viņiem visapkārt bija ūdens. Kucēns iesmilkstējās, kad brāzma ietriecās tā purnā, un ielīda dziļāk Rokija jakas azotē. Mol�lija nekad nebija redzējusi tik slapju vietu. Lietus gāzās no debesim un acīmredzot bija lijis jau vairākas dienas. Vecā viesnīcas ēka joprojām bija aiz viņu muguras. Ta�u tā nebija viesnīca. Nu tā bija īsta pils ar ko�umdārziem. Sausā zeme, uz kuras viņi iepriek� bija stāvēju�i, bija tā pārplūdusi, ka ūdens sniedzās līdz Amritas ceļiem.

Ziloņmāte bija sajūsmā un tūlīt sāka mīcīties un �ļakstīties. Viņa iebāza snuķi ūdenī, piesūca to pilnu un priecīgi iz�ļāca gaisā un pāri galvai. Tas nolija pār Od�asa kājām.

-����� NĒ! Slikta meitene! Od�ass dusmīgi iesaucās, nolecot zemē un paceļot lielu banāna lapu, ko turēt virs galvas kā lietussargu.

-���� Vecīt, viņa jau tikai gūst kādu prieciņu! no haud ieteicās Forests.

-���� Ja viņa aplies tevi, tad tas tev vairs nebūs nekāds prieciņ�, Od�ass nikni atcirta, atkal uzrāpies aug�ā. Kur tad tu iz�āvēsies �ādos musonu lietos, ja viņa tevi aplies? Ko? Tagad no Od�asa straumēm tecēja ūdens.

Mollija pievilka kājas. Pat zem jumta viņi samirka. Baldahīns virs viņu galvām piesūcās ar ūdeni. Od�ass bakstīja to ar sava anku� koka galu, un ūdens plūda lejup pa tā aizmuguri un pār Amritas dibenu.

-���� Gā� kā ar spaiņiem! Mums visu laiku jāgrū� ūdens ārā, viņ� skaidroja, vai ari pārsegs pārplīsīs. Kucēns rēja uz debesīm.

-���� Man salst! �ēlojās mazā Mollija, saspie�ot Rokija roku, lai gūtu kādu mazumiņu siltuma.

-����� �is nav marts. Vai �is ir decembra laiks? Rokijs jautāja Od�asam.

-����� Nē, nē, Rokij. Tagad ir jūlijs vai augusts. Musonu laiks.

-��� Man �ēl, teica Mollija. Es to novērtēju nepareizi. �is kristāls nedarbojas, kā nākas.

-���� Vai tev tagad ir kādas atmiņas, ka mēs varētu būt tuvu tavām pārējām būtnēm, Mollij?

Mollija pamāja, sajūtot savādas vibrācijas, kas nāca no viņas jaunākajām būtnēm. Viņa atcerējās, ka viņai ir desmit gadu un Vakts atbrīvo viņu no transa.

-����� Tomēr viņ� ir aizsējis acis desmitgadīgajai man, tāpēc es neatceros, ka redzētu, kur viņas atrodas. Ta�u es viņas jūtu. Viņas atrodas kaut kur tur. Mollija norādīja uz dienvidrietumiem. Ak, kā es vēlētos, kaut varētu tikt pie Petulas atmiņām!

-����� Apmēram tur atrodas Udaipūra, teica Forests. Ta�u tas ir diezgan tālu. Un kā bija teikts viesu grā�matā, kurp viņi dosies tālāk?

-����� Ar laivu, teica Rokijs, bet mēs nezinām, uz kurieni vai pa kuru upi.

-���� Bet es zinu! iesaucās se�gadīgā Mollija, acīmre�dzami sajūsmināta par kādu domu, kas ie�āvusies viņai prātā. Viņa uzsita ar plaukstām sev pa ceļiem un sāka nevaldāmi smieties. Uzminiet, pa kuru upi viņi brauks. Uzminiet!

Visi palūkojās uz mazo, nopluku�o meiteni, kas pēk�ņi sāka smieties lietū zem baldahīna jumta.

-���� Kas tur tik smieklīgs? apvaicājās Forests.

-���� Nosaukums, nosaukums! Protams, nosaukums! Uz�miniet to!

Visi bija kā apstulbu�i.

-����� Kā tu zini upes nosaukumu? Mollija pajautāja.

-���� Es atceros!

-��� Vakts ir licis tavai trīsgadīgajai būtnei atcerēties! aptvēra Rokijs. Tas ir mājiens.

-����� Se�gadīgā Mollija atceras trīsgadīgās atmiņas, bet tu esi tās aizmirsusi, secināja Forests.

-����� Kāpēc tu vienkār�i nepasaki mums nosaukumu? jautāja Mollija, nedaudz apjukusi par to, ka viņas jaunākā versija padara visus par ķīlniekiem.

-��� Ak, viņa vienkār�i vēlas parotaļāties, teica Od�ass, no kura deguna pilēja ūdens. Kāpēc gan tu nesniedz mums kādu mājienu, mazā Mollij? viņ� pielabinājās.

-��� Nu, tas ir kaut kas tāds, ko rītos liek uz maizītēm, se�gadīgā paziņoja, līksmi sitot plaukstas.

-���� Ke�ups, teica Mollija.

-���� Sviests, teica Rokijs.

-���� Bifeļmātes sviests, minēja Od�ass.

-���� Kāļu biezenis, teica Forests.

Lietus straumes gāzās lejup, un viņu zobi klabēja.

-���� Nē! sauca mazā Mollija.

-���� Nu labi, padodamies. Tikai pasaki! lūdza Forests.

-���� Nē, tas ir noslēpums, spītējās se�gadīgā.

-���� Marmelāde?

-���� Ceptas pupas?

-���� Ola?

-���� Saberzta Mollija, noteica Mollija.

-���� Siers?

-��� Man negar�o siers uz maizītēm, iebilda mazā Mol�lija.

-���� Un kas tad tev gar�o uz maizītēm? Rokijs viltīgi apvaicājās.

-���� Nu, visvairāk ke�ups, ja man to ļauj ēst, vai sviests un d�ems, atzinās mazā meitene.

-��� Vai upes nosaukums ir "D�ems"? pārjautāja Rokijs.

-���� Jā! Jā! D�ems! Vai tas nav viens jocīgs nosaukums upei? Tikai iedomājieties, ka braucat ar laivu pa D�ema upi! Mazā smējās tā, it kā tas būtu pats smieklīgākais joks pasaulē. Rokijs smējās līdzi, lai uzlabotu mazās mei�tenes omu. Tad viņ� pievērsās Od�asam un Forestam.

-���� Vai esat kādreiz dzirdēju�i par �ādu upi?

-���� Nu, teica Forests, saraucis uzacis, ir upe, kuru sauc Jamna. Da�i to sauc par D�amnu� nu, kā d�ems. Tās izteka ir Himalaju kalnos, un tā plūst caur Indijas vidieni. Tā nes savus ūdeņus cauri Agrai. Tad tā ietek Gangā. Un pēc tam pati svarīgākā un mistiskākā vieta, kurai garām tā tek un par kuru esmu dro�s, ka Vāktu tā interesēs, ir Benare�a Gaismas pilsēta. Jā, vecīt! Tā ir vieta pasaules galā. Mūsu laikos to sauc Varanasi. Tas dullais d�eks noteikti gribēs doties uz turieni.

-��� Varanasi dro�i vien ir tā vieta, kur Vakts grib nokļūt novembrī, teica Rokijs. Turp viņ� grib doties ar laivu.

-���� Vai Vaktam jāatgrie�as Agrā, lai nokļūtu pie D�amnas upes? jautāja Mollija.

-��� Jā, atteica Forests. Man tā �ķiet.

-���� Nu tad, noteica Mollija, dosimies uz Agru. Tad mums būs izredzes viņu panākt.

-���� Agra ir uz austrumiem, kādu simt trīsdesmit piecu jūd�u attālumā, paskaidroja Od�ass. Es apvaicājos viesnīcas portjē. Veicot �etras jūdzes stundā, un tas ir parastais ziloņa ātrums, tam būs vajadzīgs apmēram, hmm� Od�ass uz brīdi pieklusa.

-���� Trīsdesmit �etras stundas, Rokijs aprēķināja. Un kas tad tas ir? Trīs dienu gājiens. Viņ� aprāvās, kad Od�ass ar anku� iebakstīja baldahīnā un vēl vairāk ūdens nolija pār Amritas dibenu. Es saprotu tā: vai nu mēs tagad dodamies uz Agru un nonākam tur pirms Vakta, vai arī braucam laikā atpakaļ un pārsteidzam viņu martā �eit, D�aipūrā, kā jau es teicu.

-��� Ar �o kristālu, Mollija paskaidroja, es nevaru būt dro�a, ka apstā�os tie�i īstajā laikā. Atceries, �is kristāls nedarbojas labi. Dro�āk būs doties uz Agru.

-���� Domāju, teica Od�ass, iebakstot Amritai ar kājām, mums tagad jādodas ceļā. Tie bērni jau tāpat skatās uz mums pa logu. Mēs esam viņu dārzā.

Un tā viņi devās ceļā pa jauno, ūdens pilno pasauli. Amrita pa applūdu�ajiem zaļajiem dārziem zem akmens arkas izbrida uz ceļa. Un, kad viņi tur nonāca, kāds skats pavērās viņu acīm!

Ceļ� bija pārvērties par upi.

-���� Viss ir slapj�! iesaucās Mollija.

-���� Tas ir normāli, paskaidroja Od�ass. �ajā Indijas daļā musonu lieti valda aptuveni desmit nedēļas. Cilvēki ir tiem pateicīgi, jo maijā, jūnijā un jūlijā �eit ir ļoti karsts laiks. Ja iestājas liels sausums, visa labība aiziet bojā. Tad cilvēki mirst badā. Tāpēc, kad debesis paveras, visi tie�ām ir ļoti, ļoti priecīgi.

Pēc desmit minūtēm lietus pārgāja. Cilvēki iznāca no mājām un turpināja savas ikdienas gaitas, it kā ie�ana uz skolu vai darbu pa upes ceļu būtu pati parastākā nodarbo�anās pasaulē. �etri bērni, priecīgi �ļakstoties, paskrēja garām, uzsaucot Od�asam un rādot uz kucēnu.

No savas mājas ar auduma baķi uz pleca iznāca drēb�nieks; kāda māte pa upes ceļu stūma divas mazas, no pār��ķeltas mucas izgatavotas laiviņas, katrā no tām sēdēja pa mazam, smejo�am bērnam. Garām palrās suns, kur� luncināja asti pat peldot.

Drīz viņi nonāca laukos uz atklāta ceļa, kur ūdens bija seklāks. Saule izlauzās caur draudīgajiem mākoņiem, un pēc īsa brītiņa visi jau bija iz�uvu�i. Viņi noslīdēja no Amritas, un katrs sadabūja sev pa banāna lapai, ko izmantot par lietussargu. Nepagāja ilgs laiciņ�, kad debe�sis atkal satumsa. Mākoņi nolaidās, it kā gribētu pārplū�dināt zemi, un atkal sāka līt. Lauki abās ceļa pusēs bija pazudu�i zem ūdens, un sudrabainās lietus lāses atlēca no to pelēkās virsmas. Lietus troksnis bija neiedomājams. Tas dārdēja ūdenī, kas bija sakrājies uz baldahīna jumta virs viņiem. Debesīs nemitīgi skanēja pērkona grāvieni, stihijai gaisā dārdot un gārdzot.

-����� Redziet, rādīja Od�ass, lietiem drīz jābeidzas, jo tur aug tās violetās puķes. Un arī tās dzeltenās, un sēnes. Varētu būt augusta beigas.

Mollija domāja par Petulu.

-����� Mollij, viņa jautāja se�gadīgajai sev, vai tu atceries suni, melnu suni tur, kur tu bērnībā biji kopā ar milzi? Mazās meitenes seja sadrūma. Vienpadsmit gadus vecā Mollija saprata, ka, iespējams, se�gadīgās galvā bija tikai nedaudzas skaidras atmiņas no tā laika, kad viņa trīs gadu vecumā ceļoja kopā ar Vāktu. Tomēr viņa cerēja, ka starp tām varētu būt arī Petula.

Mazā Mollija savilka seju, cen�oties atcerēties kaut ko no sava īsā mū�a. Atceros, ka mēs devāmies uz kādu lielu māju ar jumtu, kas atgādināja mākoņa zefīru.

-���� Izklausās pēc Agras, teica Forests.

-���� Un es atceros, ka devos uz lielu māju ezera vidū, un tur apkārt lēkāja daudz violetās drēbēs tērptu vīrie�u. Un lija lietus, un mazais bērniņ� bija viscaur slapj�, bet suņa tur nebija.

-���� Izklausās pēc Udaipūras. Pils atrodas uz salas ezerā. Pēk�ņi Mollijai ie�āvās prātā gudra doma. Ja viņa

varētu atcerēties desmitgadīgās pieredzēto un se�gadīgā varētu atcerēties trīsgadīgās atmiņas, tad desmitgadīgā noteikti atcerētos to laiku, kad viņai bija se�i gadi. Se��gadīgā Mollija varētu nosūtīt vēstījumu desmitgadīga�jai. To bija vērts pamēģināt. Mollija a�i izskaidroja savus apsvērumus pārējiem.

Un tā viņi sāka mācīt se�gadīgajai Mollijai pantiņu. Tas nebija melodisks. Patiesībā tas bija pat samērā kai�tino�s. Ta�u tas bija tāds pantiņ�, ko se�gadīgā varētu nemitīgi atkārtot. Tas skanēja tā:

Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas,

Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,

Un, kad nāksim, jums jāpalīdz mums!

Mollija ar saviem biedriem ziloņa mugurā devās uz Agras pilsētu un D�amnas upi. Kamēr Amrita nestei�dzīgi slāja uz priek�u, visi skandēja glāb�anas pantiņu, lai tas labi un palieko�i iesēstos se�gadīgās Mollijas prātā. Un Mollija tur ievietoja ari da�as citas atmiņas. Kādu pēc�pusdienu, kad Forests bija iemidzis un viņa kopā ar mazo Molliju gāja pa peļķaino ceļu, Mollija mazo sasmīdināja. Viņa sākumā tēloja vistu, tad dejoja kā kamielis ar vēdera aizcietējumu, bet beigās atdarināja Forestu. Kad viņa to visu darīja, mazā Mollija raustījās smieklos. Mollija labi zināja, kā sasmīdināt savu jaunāko būtni. Un pats labākais bija tas, ka tad, kad viņas atkal gāja uz priek�u, viņai bija savādi izkropļotas atmiņas par lielu meiteni, vārdā Mollija, kas reiz viņu sasmīdinājusi. Da�i sīkumi bija izplūdu�i, ta�u tās bija vienas no viņas spēcīgākajām atmiņām, un �ībrī�a radītās siltās jūtas vēl joprojām pastāvēja.

Mollija bija pārsteigta par to, kā �is viens smieklu bridis bija viņā ieplūdinājis tik daudz pozitīvās enerģi�jas. Viņa uzlūkoja draugus un pēk�ņi saprata, cik svarīgi cilvēkiem ir �ādi prieka brī�i jo laimes brī�u pozitīvās izjūtas paliek cilvēka sirdī un prātā uz visiem laikiem.

Vakts, atslīdzis bagātīgi rotātajos spilvenos, sēdēja savā lielajā zvilni. Kāds ļoti tumsnējs indie�u vīrietis baltā tērpā apcirpa matiņus viņa ausi, uztverot nogriez�tos pārpalikumus zelta �ķīvi. Kad virs uzlika atpakaļ maharad�as pāva spalvām rotāto turbānu, Vakts pieslē�jās augstāk un sasita plaukstas.

Pie viņa tika atvesta desmitgadīgā Mollija. Vakts pa�māja sargiem, un tie noņēma meitenes acu apsēju.

Mollija paberzēja acis, līdz tās aprada ar gaismu. Kamēr viņai bija aizsietas acis, viņa bija saņēmusi vis�da�ādākās atmiņas no tā laika, kad viņai bija se�i gadi. Visvairāk Mollija atcerējās kādu pantiņu, ko bija nemitīgi atkārtojusi. Meitene uzlūkoja milzi savā priek�ā un prā�toja, vai lielā Mollija tagad gatavojas viņu glābt.

Telpā steig�us ienāca kalpi, kas nesa �ķīvjus ar sudraba vākiem. Ēdiens tajos smar�oja neatvairāmi gar�īgi.

-���� Ēd! Viss �is dārgais ēdiens ir tev, Lommij!

Desmitgadīgā Mollija vilcinājās. Kāpēc maharad�a

pēk�ņi ir tik laipns? Ar aizdomām viņa sāka ēst.

Jau no pirmā kumosa Mollija saprata, kādas mocības viņai paredzētas. Piparotais ēdiens bija ugunīgi dedzi�no�s. Viņa pasniedzās pēc salvetes, lai izspļautu mutē paņemto ēdienu.

-���� Es teicu, ĒD TO!

Mollija pamēģināja vēlreiz. Viņa nekad nebija ēdusi kaut ko tik svilino�u. Muti sāka dedzināt kā elles liesmās.

-���� Es nevaru! viņa �ēlojās.

-���� Tu to darīsi! Vakta seja draudīgi pietuvojās. Tu to ēdīsi vai arī mirsi, viņ� smīnot teica.

Tā nu Mollija ari ēda. Viņas mute kļuva nejūtīga. Mol�lija izdzēra trīs krūzes ūdens, ta�u mutē joprojām trakoja ugunsgrēks.

-Jaukas gar�vielas! Gaukas jar�vielas! Vakts ņirgā�jās. Tā bija visīstākā spīdzinā�ana. Un, jo vairāk Mollija rīstījās un dzēra, jo skaļāk smējās ne�ēlīgais milzis.

Vai tu to acteries? viņ� smējās. Vai tu to acteries? �ādu dīvainu jautājumu nemitējās uzdot milzis. Desmitgadīgā Mollija nesaprata, ko viņ� ar to domā.

Mollija nosvīdusi pamodās no vēlas pēcpusdienas snaudas. Kamēr viņa bija iemigusi, apveidus pieņēma atmiņas no viņas jaunākās būtnes. Vakta "Vai tu to acte�ries?" tie�i tagad bija domāts viņai. Vakts tagad uzrunāja Molliju, izmantodams viņas desmitgadīgo būtni.

Mollija atcerējās, ka beidzot bija izēdusi ēdienu un devusies uz istabu, kur gulēja trīsgadīgā un pavisam mazā. Pēc divām stundām viņas mēle atkal spēja kaut ko sajust.

Mollija cie�i apskāva kucēnu Petulu un domāja, cik ļoti tas smar�o pēc viņas pa�as Petulas. Viņa pasmaidīja, jo tas, protams, bija viens un tas pats suns.

Ja Petula ir dzīva, varbūt viņa atceras �o apskāvienu, Mollija nodomāja. Viņa iespieda degunu kucēna samtai�najā ka�okā un aizvēra acis.

Tajā vakarā, debesīm kļūstot zeltainām, viņi ieradās Agrā.

-���� Es jau teicu, ka esmu te bijusi, paziņoja se�gadīgā Mollija, rādot ar pirkstu. Tād�mahala bija tie�i tāda, kādu mazā Mollija bija to aprakstījusi, tās marmora jumts, kas balstījās uz izsmalcinātām kolonnām, bija glu�i kā zefīrs.

-���� Kolosāli, vai ne? teica Forests.

Od�ass lika Amritai nogriezties pa labi, un viņi turpi�nāja ceļu uz piestātnēm pie upes. Pie D�amnas upes.

Piestātne ne�ķita necik sare�ģīta. Īstenībā tā lietavu dēļ bija pārvērtusies staignā, mālainā upmalā. Tomēr tur atradās īsa koka piestātnes laipa un Ierastā bija piesietas da�as koka laivas. Divas meitenes bija notupu�ās blakus salmos saliktu meloņu kaudzei. Otrā upes krastā pletās applūdis zālains līdzenums. Visi nokāpa no ziloņa.

-���� Lūk, teica Od�ass, norādot upes pelēkajos pla�u�mos, Benare�a, Gaismas pilsēta, ir tajā virzienā. Mol�lija sekoja Od�asa pirkstam, un viņas skatienu piesaistīja kaut kas, kas lika viņai salēkties.

-����� Kas tur deg? viņa jautāja, pieejot tuvāk upes malai.

Blakus laipai ūdenī �ūpojās ar roku darinātas lelles, kas bija ietītas baltā un dzeltenā zīdā. Leļļu sejas bija atsegtas. Un katra lelle pilnīgi skaidri pārstāvēja vienu no Mollijas biedriem. Tur bija Forests, Rokijs, pati Mollija, Od�ass, mazā Mollija un kucēns. Katra lelle bija aizde�dzināta, un liesmas laizīja viņu sejas vaibstus.

-���� Tās jau ir kā vudū [5] lelles! Mollija noelsās.

-���� Es neticu vudū, teica Rokijs, riebumā uzlūkodams ūdenī peldo�os veidolus.

-���� Tas ir mājiens, ievaidējās Od�ass. Gaismas pil�sēta ir vieta, uz kurieni cilvēki dodas nomirt. Kad viņi ir miru�i, viņu ķermeņi tiek ietīti zīdā un sadedzināti! Vakts ir atstājis �o zīmi, lai tu to atrastu un zinātu, ka tev jādodas uz Gaismas pilsētu.

-���� Bet es negribu, lai mani ietin kā dzim�anas dienas dāvanu un sadedzina! iespiedzās se�gadīgā Mollija.

-���� Nē, nē, protams, tā nebūs, Rokijs viņu mierināja. Tas ir tikai� tikai joks.

-����� Joks? Ak tā. Apmierināta ar paskaidrojumu, mazā meitene apsēdās uz akmens un sāka spēlēties ar kucēnu.

-��� Tas puisis ir nopietni slims, secināja Rokijs. Viņu vajadzētu iebāzt paaugstinātas dro�ības trakomājā.

Mollija palūkojās tālāk upē un pamanīja lielu koka laivu ar izliektu bambusa jumtu. Laivas priek�gals bija smails, tur atradās neliels klājs. Garā vidusdaļa bija slēgta, bet aizmugurē pirms laivas pakaļgala bija vaļēja kravas platforma. Od�as, viņa jautāja, vai tu varētu aiziet un apvaicāties tam vīram, vai mēs drīkstam nolīgt viņa laivu? Mollija izvilka maku, kas bija pilns ar apģērbu veikala īpa�nieka doto naudu.

Od�ass pamāja. Laba doma, Mollij. Viņ� iebāza mutē divus pirkstus un iesvilpās.

Kapteinis, melnīgsnējs vīrs ar plakanu, ielauztu degunu, pabāza galvu no pārklāja, zem kura bija snaudis.

Tā Mollija un viņas draugi kopā ar ziloni nonāca uz tradicionālas indie�u laivas klāja.

Kapteinis uzvilka mazu, nosmulētu buru, un viņi de�vās ceļā. Stūrējot laivu ar stūres airi, viņ� veda tos prom no Agras. D�amanas straujo ūdeņu nesti, viņi devās uz Gangu un Varanasi Gaismas pilsētu.

Ritēja dienas un naktis. Apak�ā viļņojās upe.

Uz upes nebija daudz, ko darīt. Mollija ar draugiem pavadīja stundas, vērojot pasauli slīdam garām un skato�ties uz putniem un cilvēkiem, kas dzīvoja upes krastos.

Lietavas bija mitēju�ās. Rītos un pēcpusdienās draugi skaloja Amritas mēslus no laivas pakaļgala, un katru vakaru viņi pietauvoja laivu un gāja peldēties. Amrita nogūlās uz sāniem seklumā, un kādam nācās uzkāpt uz viņas un berzt ar slotu. Kad visi metās peldēties, Amrita pilnībā iegremdējās ūdenī, peldot kā milzu behemots.

Dienas svarīgākie notikumi bija ēdienreizes ar gar�diem ēdieniem, ko gatavoja kapteiņa palīgs.

Mollija rotaļājās ar kucēnu Petulu. Kaut arī dzīve uz laivas bija zināmā mērā lieliska, Molliju visu laiku mocīja uztraukums, prātojot, vai ar viņas lielo Petulu apietas labi.

Kādu nakti Rokijs un Mollija gulēja uz laivas klāja, lūkojoties zvaigznēs.

-����� Man �ēl, ka nespēju tev palīdzēt vairāk, Rokijs pēk�ņi ieteicās.

-���� Par ko tu runā?

-���� Nu, tu jau zini no manas balss hipnozes nav bijis pārāk daudz labuma.

-��� Tā nav tava vaina. �ejienes cilvēki nerunā tavā valodā. Un tu jau tāpat tik daudz palīdzi, Rokij. Tev vienmēr pie rokas ir īstais padoms. Tu atradi viesu grāmatu, un tu palīdzi mums visiem saglabāt mieru. Tu esi gudrs, Rokij.

-���� Nūjā, nūjā. Bet es nevaru paveikt īsto superzvaig�znes darbu.

-���� Un tad vai tu domā, ka superzvaigznes darbs ir svarīgāks par to, ko dari tu?

-���� Nu, zini, es neesmu glu�i misters Galvenā Figūra.

-���� Rokij! Tu esi misters Vēsais-Gurķis-Visi-Tevi-Mīl-unTu-Liec-Viņiem-Justies-Labi. Es labprātāk būtu tas, nevis mis Galvenā-Figūra. Ja tava īstā māte tevi kādreiz atrastu, tu viņai tie�ām patiktu, es to zinu. Tu esi tik patīkams. Tu esi tik mierīgs un pārliecino�s. Rokij, bez tevis se�gadīgā Mollija jau sen būtu satrakojusies.

-���� Tie�ām?

-���� Jā. Viņa tevi mīl. Tevi viņa mīl vairāk par mani! Mollija iesmējās. Viņai vajadzētu mani mīlēt visvairāk, jo es esmu viņa. Bet tā nav! Viņa visvairāk mīl tevi! Rokijs pasmaidīja. Tev ir īpa�as spējas likt cilvēkiem justies labi. Ja tas nav kaut kas sevi�ķs, tad es nezinu, kas tāds ir. Tu būsi labākais ārsts mūsu hipnozes slimnīcā, kad atgriezīsimies mājās.

-���� Paldies, Mollij!

Kādu vakaru, kad rietēja saule, viņi brauca garām mazam, baltam templim upes krastā. Tā priek�ā stā�vēja vecs vīrs, kuru ieraugot Od�ass bija sajūsmā. Viņ� paskaidroja, ka vīrs ir leģendārs sadhu. Abas vīra rokas bija paceltas gaisā, un viņ� stāvēja uz vienas kājas. Viņa nagi bija tik gari, ka bija atlieku�ies. Acīmredzot �ādā pozā viņ� bija pavadījis �etrdesmit trīs gadus.

-���� Vai viņ� ir traks? jautāja Mollija, kad viņi brauca vīram garām.

-���� Nē, viņ� ir dievbijīgs, Od�ass bijībā teica. Viņ� tā dara, lai parādītu dieviem, cik ļoti viņ� tos mīl. Ja viņ� �ādi ziedosies, pastāv lielāka iespēja, ka viņ� pēc nāves vairs nepārdzims. Viņ� nonāks paradīzē.

-���� Cerēsim, ka dievi to ievēros! Rokijs sausi komen�tēja. Citādi viņ� visu mū�u būs nostāvējis stīvs kā stabs par velti!

-���� Tātad hindu tic, ka pēc nāves cilvēks pārdzimst? Mollija jautāja.

-���� Jā, apstiprināja Od�ass, piedzimst no jauna kā bite vai ods, vai jauks zilonis, vai izcils hipnotizētājs! Tas atkarīgs no tā, cik labs viņ� bijis!

-���� Vai tu tam tici?

-��� Varbūt. Od�ass iesmējās. Esmu dzimis kā hindu. Un kāda ir tava ticība, Mollij?

-����� Man tādas īstenībā nemaz nav, atbildēja Mollija. Domāju, ka es vienkār�i uzskatu, ka jābūt labam pret citiem. Saproti, tik labam, cik tu gribētu, lai viņi ir pret tevi. Palīdzēt kādam, ja tas nonācis nelaimē, apmēram tā.

-����� Izklausās pēc labas ticības, piekrita Od�ass. Es domāju: ja visi būtu tādi, dzīve kļūtu labāka, un ir ļoti svarīgi ļaut citiem cilvēkiem ticēt, kam vien viņi vēlas, ja vien viņu reliģija nenodara citiem pāri. Da�i reliģiski cilvēki cīnās vai nogalina citus, kam nav tāda pati ticība! Lai kas arī būtu Dievs, nedomāju, ka viņam vai viņai patiktu tāda rīcība. Dievam patīk, ka cilvēki ir labi. Viņ� pasvieda Amritai mezglainu zaru, ko tā noķēra ar snuķi.

-���� Es domāju, Mollija turpināja, ka katrā reliģijā ir minējumi par to, kas slēpjas aiz dzīvības noslēpuma. Ja tā padomā, tad visā pasaulē dro�i vien ir daudz vīrie�u un sievie�u ar vienādi gudrām galvām, un viņi pieder pie da�ādām reliģijām. Man �ķiet, ka cilvēka ticība dro�i vien ir atkarīga no vietas, kur viņ� uzaudzis. Es gribu teikt: nespēju iedomāties, ka būtu pārāk daudz eskimosu ar hindu ticību, jo hinduisms cēlies Indijā un vēl nav paguvis nokļūt līdz Ziemeļpolam! Kāds ir Dieva vārds hindu reliģijā?

-����� Brahma ir radītājs, skaidroja Od�ass. Ir vēl divi citi, kas ir tikpat svarīgi kā viņ�, Vi�nu un �iva. "Allahs" ir vārds, kādā Dievu sauc musulmaņi. Kristie�i saka "Dievs", vai ne? Mollija palūkojās sev aiz muguras uz vientuļnieku un prātoja, kā gan viņ� var gulēt.

-���� Es domāju, ka visas reliģijas izdomāju�i cilvēki, sarunā iesaistījās Rokijs.

-����� Ak nē! izsaucās Od�ass. Reliģiju sarakstīju�i cilvēki, kuri sadzirdēju�i sava Dieva patieso balsi.

-���� Reliģija vienkār�i ir likumu kopums, pēc kura dzī�vot, paziņoja Rokijs. Tā dod cilvēkiem kaut ko, pie kā turēties, jo doma par to, ka Dieva varētu nebūt, viņus biedē. Un valdniekiem patīk reliģijas, jo tās tiem palīdz vadīt cilvēkus. Pa ceļam uz Varanasi es arī varētu izdomāt kādu reliģiju.

-���� Da�kārt valdības pasludina reliģijas ārpus likuma, ieteicās Forests. Tās, tā teikt, izstumj reliģiju.

-���� Bet, Rokij, tev jāatzīst, bilda Mollija, ka pastāv kaut kas kāds spēks pasaulē un ir ļoti daudz nezi�nāmā. Varbūt tas arī ir Dievs.

Vakts stāvēja izslējies savas bar�as priek�galā. Beidzot viņ� ar mazajām Mollijām ieradās Benare�ā. Vakts ievilka nāsīs pilsētas smar�as un apbrīnoja tās ēkas, kas stiepās gar Gangas vienu krastu, un to upes piestātņu pakāpie�nus, kuri no ēkām sniedzās līdz pa�ai ūdensmalai.

Vakts nepatikā sarauca degunu, kad redzēja, kā svēt�ceļnieku pūļi peldas upē, iegremdējoties tajā tā kā tējas upē gremdēti cepumi. Tā tie darīja tāpēc, ka ticēja: ja viņi iegremdēsies Indijas svētākajā upē, viņiem tiks piedoti grēki un viņus piepildīs svētais gars.

-JUMS VAJADZĒTU PIELŪGT MANI! Vakts sauca, ta�u viņa vārdus aiznesa vēj�. Varbūt jūs to vēl darīsiet, viņ� klusi piebilda. Jakiza!

Zakija parādījās blakus Vaktam tik ātri kā alerģijas izsitumi.

-���� Atved man jaunākās Mollijas!

Zakija zemu paklanījās kopā ar hipnotizēto trīsgadīgo un desmitgadīgo Molliju ar aizsietām acīm, kura turēja rokās mazo zīdaini.

-��� Un tā, teica Vakts, paņemot zīdaini no desmitgadī�gās rokām. Bērns Vakta rokās locījās un cēla brēku. Jā. Hmm. Tu esi īstā, mana mazā Vakta, viņ� teica. Es tev drīz sagādā�u veselu armiju kātrigu kaulī�u tikai vēl viena stikrālu avota ceremonija, un tu tiksi pienācīgi iesvētīta. Viņ� pablenza uz vecākajām meitenēm. Tad viss būs cauri un mēs varēsim tikt galā ar jūsu dzīvi. Viņ� atdeva bērnu atpakaļ Mollijai ar aizsietajām acīm.

-����� Tagad viņi ir uz Gangas, vai ne? viņ� tai teica. Esmu padzirdējis, ka viņi ceļo ar ziloni. Ha!

Mollija neko neatbildēja. Meitenei bija jaukas atmiņas par to, ka viņai ir se�i gadi un viņa uz laivas rotaļājas ar ziloni un kucēnu. Tik bie�i skandētais pantiņ� joprojām bija iesēdies viņai galvā.

-��� Neganti uzticīga, es skatos. Tas ir labi. Vakts noklik��ķināja pirkstu kauliņus. Rādās, ka Mollija atradusi da�us laika ceļo�anas stikrālus. Atjautīgi! Es ta�u nedrīk�stu cerēt, ka tu man izstāstīsi, kā?

Desmitgadīgā meitene arvien vēl klusēja.

-���� Man prieks uzzināt, ka Vakta būs atjautīga. Varat iet, Vakts atmeta ar roku, un sargi aizveda meitenes.

-��� JAKIZA!

-��� Jā, sahib?

-����� Spēle iet labi. Mollijai Mūnai ir stikrāli, tā ka viņa var man sekot. Ta�u viņa kļūst pārāk nekaunīga. Viņai jāierāda viņas īstā vieta. Gribu dot viņai niek�statu par prākotni. Beigtais mopsis vai esat sagatavoju�i viņu apbedī�anai?

-��� Jā, sahib, Zakija atbildēja, zemu paklanoties.

noplukusī laiva beidzot ieradās Benare�ā. Zaļganā I Ganga pagriezās aiz līkuma, un pēk�ņi tur tā bija. Benare�a jeb Varanasi pati svētākā Indijas pilsēta. Mol�lija izbīdīja savas antenas, cen�oties sajust, kur ir viņas jaunākās būtnes. Viņas bija tuvumā, kaut kur nedaudz tālāk iek�zemē.

Kapteinis piestūrēja laivu tuvāk ūdensmalai. Tur viņi redzēja sari tērptas sievietes iegremdējamies upē, vīrie��us lungi nirstot zem ūdens un sadhu jeb svētos vīrus linu tērpos, kas skaitīja lūgsnas. Pa Gangu peldēja sim�tiem ziedu un aizdegtu sve�u tie bija ziedojumi die�viem. Svētās govis stāvēja uz piestātņu pakāpieniem vai staigāja pa tiem, un pērtiķi lēkāja no viena mājas jumta uz nākamo. Viņi pabrauca garām vietai, kur krastā dega ugunskuri. Blakus bija sakrautas malkas grēdas vēl citiem ugunskuriem. Kucēns un Amrita o�ņāja gaisu. Pārējie sēdēja laivas malā un pētīja apkārtni.

Tie ir apbedī�anas sārti, skaidroja Od�ass. Drīz jūs redzēsiet procesiju.

Un tie�ām, jau nākamajā brīdī no ieliņas aiz piestātņu kāpnēm parādījās cilvēku grupa. Se�i no viņiem nesa dzeltenā audumā ietītu ķermeni. Viņi aiznesa to līdz ugunskuriem upes malā un nolika zemē.

-��� Sadeg�ana ugunī ir ļoti labs veids, kā aiziet, Od�ass turpināja. Atcerieties, ka tas ir tikai ķermenis. Nedzīvs kā beigta mu�a. Tas sadeg, un dūmi kāpj debesīs. Dzel�tenā audumā ietīts ķermenis ir vīrietis. Sievietes ietin baltā.

Maza laiviņa ar septiņiem baltā tērptiem vīrie�iem paīrās garām un iebrauca dziļāk upē. Laiviņā bija audumā ietīts ķermenis ar tam piestiprinātiem smagumiem. Viņi to iegrūda upē, kur tas kādu mirkli peldēja, pirms nogrima.

-���� Ak, �is ķermenis ir piederējis kādam ļoti, ļoti svē�tam vientuļniekam vai priesterim. Tikai viņus ir ļauts �ādi apbedīt Gangā! Od�ass pārliecās pār laivas bortu, pasmēla ar krūzīti zaļo ūdeni un padzērās no tās.

-��� Vē, noskurinājās Rokijs. Kā tu tā vari? Vai kādreiz esi padomājis, kādas tik baktērijas ir �ajā upē?

-���� Es nezinu, ko tu sauc par baktērijām, iesmējās Od�ass, bet zinu, ka jums, ļautiņi, ir ļoti vājas sistēmas. Mans vēders ir kā no dzelzs. Es nekad neslimoju.

Tad Mollija pamanīja kaut ko citu, kas, ietīts baltā audumā, liesmoja uz ūdens. Straume to nesa arvien tuvāk.

-���� Un kas tas tāds? Mollija jautāja Od�asam, aptvē�rusi, ka dego�ais sainis ir suņa vai kaķa lielumā.

Od�ass pētīja viļņu �ūpoto priek�metu. Viņ� palūkojās apkārt, un viņa acis iepletās. Tam līdzi nav pavadī�tāju.

-����� Vai miru�us dzīvniekus vienmēr mēdz sadedzināt uz ūdens? jautāja Mollija.

-����� Tas� Od�asam nācās grūti atrast īstos vārdus. Tas nav normāli, Mollij.

Caur Mollijas prātu iz�āvās mazās, dego�ās lelles, ko viņi bija redzēju�i Agrā, un viņa pēk�ņi zināja, kas ir dego�ais sainītis.

-���� Tā ta�u nevar būt Petula! Tas nevar būt! Mollija vēroja, kā oran�ās liesmas apvij balto drēbi, padarot to melnu. Kad ietītais ķermenis piepeldēja tuvāk, Molliju satrieca se�i brūni burti, kas bija uzzīmēti uz auduma. Tur bija rakstīts "PETULA". Od�ass nometās ceļos un sāka klanīties lūgsnā.

-���� Tas ir �ausmīgi, Rokijs noelsās.

Mollijai griezās galva, un viņu pārņēma neiedomāja�mas bēdas. Viņai uzmetās zosāda, kad skumjas caurauda visu ķermeni. Bez Petulas viņa nejutās pilnīga. Bez Petu�las, kura būtu palikusi viņai blakus, dzīvojusi vienu dzīvi ar viņu. �ķita neiespējami tagad redzēt Petulas ķermeni sadegam uz ūdens. Ta�u tā bija patiesība. Mollijai cauri iz�āvās spējas sāpes, kas trāpīja viņu tie�i sirdī un lika viņai sagrīļoties. Mollija dzirdēja sevi kliedzam: TU SLEPKAVA, VAKT! TU VĀJPRĀTĪGAIS, PRETĪGAIS SLEP�KAVA! Tad Mollija sabruka.

Kad Mollija �ņukstot gulēja uz laivas grīdas, kāds mazs, mitrs purniņ� iebakstīja viņai vaigā. Tas bija kucēns Petula, un �ķita, it kā suns teiktu: "Neuztraucies, Mollij! Es vēl esmu �eit." Mollija apskāva kucēnu, tomēr nejutās labāk, jo apzinājās: ja vien viņi jelkad nokļūs nākotnē, �is kucēns būs jānoliek atpakaļ tā īstajā laikā. Tā Petula, kuru pazina Mollija, bija mirusi. Mollija paslēpa seju kucēna ka�okā.

Laiva veda viņus uz priek�u gar upes krastu Benare�ā, līdz viņi bija pabrauku�i nostāk no piestātnēm ar ugunskuriem. Mollija nekad vēl nebija jutusies tik skumji. Vairāk nekā jebkad agrāk viņa tagad pilnīgi saprata, ka Vakts ir spējīgs nogalināt mazākās Mollijas. Viņa pieslē�jās sēdus un centās saņemties. Un, to darot, viņa pēk�ņās �ausmās aptvēra, ka pa to laiku, kamēr viņa bija raudā�jusi par Petulu, jaunākās Mollijas ir atstāju�as �o laiku.

Un vēl vairāk, viņai to sajūta kļuva arvien vājāka glu�i kā vilciens, kas atstāj staciju un arvien vairāk attālinās. Ta�u viņas nebija vilcienā. Vakts Mollijas jaunākās būtnes veda prom, prom nākotnē.

-���� Vakts ved manas pārējās būtnes uz priek�u laikā! Mollija noelsās. Viņas bija �eit, bet Vakts tikko aizveda viņas uz priek�u.

-���� Tie�i tagad? pārjautāja Rokijs.

-���� Jā. �ķiet, viņas tagad ir jau mēne�iem tālu priek�ā. Viņi ir apstāju�ies mēne�iem tālu priek�ā. Un es nevaru pārvietoties uz priek�u laikā. Tas nozīmē, ka mums �eit jāgaida mēne�iem, lai nonāktu tajā pa�ā laika zonā, kur viņas! Un vēl vairāk, Vakts atkal var pārvietoties laikā. Bet man vienalga. Tagad, kad Petula ir mirusi, nekam vairs nav nozīmes. Mollija saņēma galvu rokās un masēja pieri. Viņa sāka justies tie�ām nogurusi, kā spēkus izsmē�lis alpīnists, kas pieķēries pie augsta kalna malas.

-���� Es vēlētos, kaut spētu palīdzēt, Forests līdzjūtīgi teica. Viņ� mirkli klusēja, tad ieminējās: Varbūt es to ari varu.

Mollija pa�ūpoja galvu. Viņa par to �aubījās.

Kādu brīdi visi ieklausījās Benare�as skaņās.

Tempļu vara zvanu dobjā duna plūda pār ūdeni, un govju kaklos pakārtie koka zvaniņi klabēja, dzīvniekiem klīstot pa piestātni. Svētceļnieki skandēja lūgsnas, kāds kaut kur cirta malku, veļas mazgātājas tērgāja, un upē �ļakstēja airi.

-����� Zini, �ī ceļo�ana laikā lika man domāt, Forests teica. Domāt par tiem gadiem, ko es pavadīju pie budistu mūkiem. Viņiem ir tāds vārds kala�akra. Tas nozīmē "laika rats". Kāds hindu priesteris man reiz teica, ka hindu valodā laiks saucas ari kaal. Tāpat hindi tic, ka laiks grie�as kā ritenis, un ir arī zinātnieki, kas uzskata, ka laiks kustas riņķveidā. Interesanti, vai ne? Visi pārē�jie vēroja krastu, it kā neviens nepievērstu Forestam ne mazāko uzmanību. Ta�u Mollija klausījās. Viņa noslaucīja acis.

-���� Laika rats? viņa lēni pārjautāja. Ja laiks tie�ām ir ritenis, tas nozīmētu, ka tā beigas ir savienotas ar sā�kumu.

-����� Jā, bet kaut kādā lielā, kosmiskā, neizdibināmā veidā.

Mollija pie�ķieba galvu, it kā ļaujot pa ausi ieplūst kādai savādai jaunai domai. Tad viņas skatienā parādījās dzirksts.

-����� Tātad, ja laiks tie�ām ir ritenis un laika beigas ir savienotas ar laika sākumu, tad, ja es nokļūtu pietiekami tālu atpakaļ laikā, līdz pat laika sākumam, un turpinātu iet tālāk, tad es līdz ar to nokļūtu laika beigās. Tu saki, ka man vajadzētu tikai iet atpakaļ laikā no turienes. Beigu beigās es paietu garām 3000., tad 2000. gadam un tur�pinātu doties laikā atpakaļ, līdz nokļūtu līdz 1870. gada novembrim un ierastos tur, kur Vakts ir tagad�

-��� Tas ir neprāts, Mollij, apcirties apkārt sarunu pār�trauca Rokijs. Tu ta�u nezini, vai laika sākums ir savie�nots ar laika beigām. Tā ir plānprātīga teorija. Un ja nu tā nav pareiza? Varbūt nemaz nav tāda laika sākuma. Un tad tu būsi iestrēgusi kaut kādā briesmīgā vietā pirms dau�dziem triljoniem gadu. Nekļūsti ta�u par muļķi, Mollij!

-����� Es gan nezinu, iebilda Forests. Agrāk neviens neticēja, ka Zeme ir apaļa. Izklausās ta�u pa īstam stulbi, ka Zeme varētu būt apaļa, jo tad jau mums visiem vaja�dzētu no tās nokrist tāpat, kā vaboles nokrīt no bumbas. Varbūt laiks tie�ām ir kā ritenis.

Rokijs pēk�ņi iekliedzās: Forest, izbeidz! No tavas puses ir tie�ām bezatbildīgi stāstīt Mollijai, ka laiks ir kā ritenis. Neviens nezina, kas ir laika sākumā. Un tu jau nu noteikti ne!

-���� Vecīt, piedod, es tikai gribēju palīdzēt.

-���� Man radās nojausma, Mollija ieteicās, ka laiks ir kā ritenis.

Rokija seja sadrūma. Mollij, neesi ta�u muļķe! Tu neesi muļķe. Nerīkojies pēc nojautas! Mēs sagaidīsim nākotni parastā, cilvēciskā veidā. Tad tu varēsi dabūt labākus laika ceļo�anas kristālus. Tev nav jāceļo laikā atpakaļ, lai nokļūtu nākotnē. Un, starp citu, kur� gan zina, kā �āds ceļojums laikā ietekmēs tavu ādu? Var ras�ties zvīņas arī tavā iek�ienē, ne tikai ārpusē, Mollij. Tas var likt tev novecot tiktāl, ka tu nomirsti!

-��� Rokij, Mollija lēni teica, man jācen�as atrast kādu veidu, lcā izsekot Vāktu nākotnē un tikt ar viņu galā, pirms viņ� nogalina manas jaunākās būtnes.

Mollija redzēja, ka laiva atrodas gandrīz ūdensmalā un kapteinis gatavojas pietauvoties. Krastā pulcējās ļaudis. Mollija a�i pasniedzās kabatā pēc netīri zaļā akmens.

Rokijam nepagāja secen Mollijas rokas kustība.

-���� Nedari tā, Mollij!

-����� Drīz tiksimies! Mollija teica un, aizvērusi acis, izzuda no Rokija laika.

Tiklīdz Mollija sāka doties atpakaļ laikā, viņa saprata, cik neprātīgu lēmumu pieņēmusi. Viņas uzdevums likās tikpat bezcerīgs un neiespējams kā mēģinājums vienā mirklī pārlidot milzīgu okeānu ar zāles pļāvēju. Zaļais kristāls padarīja viņas laika ceļojumu saraustītu un ne vienmēr klausīja viņas rīkojumus. Mollija pieprasīja, lai kristāls nes viņu atpakaļ laikā tik ātri, cik vien iespējams. Viņa to spieda un koncentrējās uz to, lai kustētos mak�simālajā ātrumā, jo saprata: lai nokļūtu laika sākumā, viņai jāveic neiedomājami liels attālums. Ta�u, ceļojot ar �o kristālu, Mollija jutās tā, it kā sēdētu vecā, sarūsē�ju�ā automa�īnā ar iestrēgu�u ātrumkārbu un salauztu ātruma pedāli.

Mollija aplēsa, ka aizceļojusi trīssimt gadu pagātnē. Un tad viņai prātā ie�āvās �ausmino�a matemātiska doma: �ādā ātrumā viņa sen jau būs veca vecene, pirms sasniegs laika sākumu. Mollija juta garām zibam gadus un nosprieda, ka tagad dro�i vien atrodas kaut kur vien�padsmitajā gadsimtā. Ta�u tas bija lielākais ātrums, ko varēja izspiest no �ī kristāla.

Mollija aptvēra, ka ir pieļāvusi drausmīgu kļūdu vēr�tējumā. Petulas nāves apstulbināta, viņa nebija spējusi saprātīgi domāt. Mollija juta, ka ceļo ar ātrumu aptu�veni simt gadu minūtē, se�i tūksto�i gadu stundā. Pēc divpadsmit stundām viņa būs aizceļojusi atpakaļ� Mol�lija galvā veica da�us aprēķinus� septiņdesmit divus tūksto�us gadu un tas ari viss. Un viņai vēl vajadzēs gulēt, ēst un dzert. Par to viņa nemaz nebija padomājusi. Ko viņai vajadzētu darīt? Apstāties un pagulēt?

Mollija nespēja aptvert, cik baismīgi muļķīgu kļūdu ir pieļāvusi. Kad viņa aizvēra acis, no prāta dzīlēm iznira sena mācību stunda. Meitene atcerējās, kā viņas nejaukā skolotāja Todlijas kundze bija likusi klasei skaitīt pantiņu par laiku. Pantiņ� tagad skanēja viņas ausīs kā �ausmi�no�i ņirdzīga dziesma:

Cilvēki nāca uz pasaules

Pirms simt piecdesmit tūksto�iem gadu.

Pirms se�desmit pieciem miljoniem gadu

Dinozauriem nebija ne draugu, ne radu.

Bija lemts nākt uz pasaules tiem

Pirms divsimt gadu miljoniem.

Tad radās vien�ūņi klusi

Pirms trim miljardiem gadu ar pusi.

Pirms gadu miljardiem �etriem ar pusi

Pasaule savu gaitu uzsākusi.

Runā, ka pirms �etrpadsmit miljardiem gadu

Noticis BLĪK�ĶIS un Visums gaitu sācis.

Mollija norija asaras un turpināja aprēķinus. Tiem bija nepiecie�ams kāds laiciņ�. �ādā ātrumā, ņemot vērā to, ka jāapstājas pagulēt, būtu labi, ja viņa varētu pieveikt deviņdesmit se�us tūksto�us gadu dienā. Viņai vajadzētu veselu gadu, lai aizceļotu atpakaļ laikā trīssimt piecdes�mit miljonus gadu. Tas nebija ne tuvu �etrpadsmit miljar�diem gadu. Molliju pārņēma panika, un viņas plaukstas kļuva ļoti lipīgas. Pasaule �vīkstēja viņai garām. Mollijai nebija nekādas nojausmas, kur tie�i laikā viņa tagad atro�das. Mollija sa�ņaudza kristālu un lūdzās: Tev JĀIET ātrāk! Tev tas jādara. Tev tas jādara, vai arī mēs nekad nenonāksim laika sākumā. Lūdzu! Lūdzu!

Mollija saprata, ka ir nolemta bojāejai, un viņas acis pildīja asaras. Tagad meitene apjauta, ka nomirs kaut kur tūksto�iem gadu tālu no visiem un visa, ko mīl. Viņai jāapstājas, un tā vieta, kur viņa apstāsies, būs vieta, kur viņai nāksies dzīvot visu mū�u, līdz viņa novecos un nomirs. Tad meitene aptvēra: ja jau nav iespējams nokļūt laika sākumā, viņai jāapstājas pēc iespējas ātrāk, tāpēc viņa samazināja ātrumu, līdz redzēja zem sevis Gangu un upes krastu kāda jarda [6] attālumā.

Mollija apstājās un vienlaikus lēca uz priek�u, pieze�mējoties upes krasta dūņās. Paceļot skatienu, viņa tie�i blakus ieraudzīja kādu ubagu. Rokās viņ� turēja bļodiņu un sakrustotām kājām sēdēja meitenes priek�ā. Vīrs bija vecs un akls. Viena viņa acs bija aizvērta, otra balta un kataraktas klāta. Kad Mollija piezemējās, vīrs pacēla galvu. Mollija palūkojās apkārt. Benare�a bija mazāka un primitīvāka. Varbūt viņa atradās pirmajā vai otrajā gadsimtā.

Mollija sabruka dūņās.

-���� Es nevaru te dzīvot! viņa skaļi ieelsojās. Ko es esmu izdarījusi? Mollija palūkojās uz kristālu savā rokā un pagrieza to.

-���� Tu stulbais, tizlais mēsls! viņa tam uzspļāva. Tad Mollija palūkojās uz upi, kur dienas pirmie saules stari kā liesmas klājās pār ūdeni. Viņa ieraudzīja savu mirgo�jo�o atspulgu un instinktīvi pieskārās sejai. Zvīņas tagad jau klāja gandrīz visu viņas seju un kļuva biezākas ap muti. Sejas āda bija savilkta un sausa. Mollija aplūkoja savas rokas. To āda bija kā ķirzakai. Mollija jutās pārāk notrulināta, pārāk trula, lai vairs uztrauktos par to, ka atgādina rāpuli.

Mollija turēja kristālu izstieptā rokā, gatava iemest to upē, tomēr nespēja to izdarīt. Viņu bija pārņēmusi doma par to, ka nekad vairs neredzēs cilvēkus, kurus mīl. Viņi atradās simtiem gadu meitenei priek�ā, paliku�i 1870. gadā, bet viņa bija iestrēgusi �eit. Asaras sariesās Mollijas acīs, līdz ritēja pa vaigiem un pilēja no zoda. No krūtīm ar klepu izlauzās aizsmaku�as elsas, ko viņa nekādi nespēja apvaldīt. Mollija vēlējās vienīgi ieraudzīt savus mīļos. Viņa nespēja panest to, ka zaudējusi viņus un Petulu.

Kādu brīdi Mollija raudot sēdēja dubļos. Viņa raudāja, līdz juta, ka asaras izbeigu�ās. Tad viņa atcerējās aklo vīru, kur� klusi sēdēja upes krastā, un tagad, mazliet apmulsusi, paskatījās uz to. Vīrs ar atvērto neredzīgo aci blenza debesīs. Mollija uz ubaga lūpām pamanīja tikko jau�amu smaidu. Un tad viņa pamanīja vēl ko citu.

Vīrs ar pirkstu glāstīja aizvērtās labās acs plakstiņu. Mollija vēroja. Bija tā, it kā viņ� censtos aci nomierināt. Tad meitene pamanīja, ka aizvērtā acs līdzinās bumeran�gam. Tas viņai atgādināja ieskrāpējuma formu uz zaļā kristāla viņas rokā. Mollija pētīja ieskrambājumu uz kris�tāla. Tagad tas atgādināja aizvērtu aci.

Acis Mollijai vienmēr atgādināja par hipnozi. Un pēk��ņi viņa saskatīja cerības dzirksti. Ja viņai izdotos hipno�tizēt kristālu, tad varbūt, tikai varbūt, viņa varētu tam likt ceļot ātrāk.

Mollija maigi saņēma kristālu plaukstā un, dziļi ievil�kusi elpu, sāka koncentrēt domas. Viņa raidīja uz to visu savu koncentrāciju. Nekas nenotika. Meitene izmisumā nometa kristālu zemē. Viņa jutās kā saplosīta. Mollija ska�tījās zemē uz ieskrambāto kristālu un pieskārās tam.

Lūdzu, ļauj man tevi hipnotizēt! viņa �ukstēja. Asa�ras sakāpa acīs. Lūdzu! meitene �ņukstēja. Hipnotizē�jo�ais stars no viņas acīm tika izkropļots, �ķērsojot asaru prizmu. Es nezinu, ko darī�u, ja viņus vairs neredzē�u. Saproti, es viņus mīlu. Un mana laika pasauli. Es to mīlu. Ak, lūdzu! Mollijā klusi kliedza viņas mīlestība.

�oreiz notika kaut kas neparasts. Kad Mollija lika hipnozes spēkam iespiesties kristālā, skramba pavērās. Tā ļoti ātri atvērās kā zieds rītausmas staros. Un starp plaisas kontūrām bija dziļ�, zaļ� atvars, kas likās virpu�ļojam lejup kā ūdens izlietnes caurumā. Mollija noelsās un pēk�ņi pacēlās, karājoties uz vietas laikā. Mirkli viņa domāja, ka varbūt tikai iedomājas atvērto aci, ta�u tad sajuta tās spēku un saprata, ka tā ir īsta. Tagad kristāls likās vismaz tikpat spēcīgs kā abi iepriek� lietotie laika akmeņi kopā. Mollija cie�i to satvēra. Gatavojoties dot pilnu gāzi, Mollija pacēla skatienu un ieraudzīja virs gal�vas lidojam sarkanu putnu. Viņas prāts kļuva kā laso, un, nospie�ot laika ceļo�anas sviru, lai sāktu ceļu, viņa redzēja, ka prāta sagūstītais putns ceļo viņai līdzi. Mollija satriekta apstājās. Putns aizlidoja. Mollija bija pārsteigta. Bija tik viegli paņemt putnu sev līdzi. Tagad viņa loloja lielas cerības par citām �ī kristāla spējām.

Izmantojot savu pa�u koncentrētāko hipnozes spēku un iedarbinot prātu ar pilnu jaudu, Mollija piespieda kris�tālu kustēties tik ātri, cik vien iespējams. Pēk�ņi iepriek��ējās lēcienveidīgās, saraustītās kustības nomainīja virs�skaņas ātrums. Gadsimti zibēja tik ātri, ka Mollijai bija grūti noteikt, cik ātri viņi pārvietojas. Lai izmēģinātu kristālu, Mollija samazināja ātrumu, palika karājamies un tad apstājās. Pasaule materializējās. Mollijai pavērās mute. Dubļos viņai blakus bija milzīgas pēdas. Vai tās piederēja dinozauram? Mollijas rokas bija tikpat �okējo��as. To āda bija krauk�ķīga kā maizes garoza. Riebumā Mollija nekavējoties atkal devās ceļā. Viņa atcerējās pan�tiņu par laiku.

Pirms se�desmit pieciem miljoniem gadu

Dinozauriem nebija ne draugu, ne radu.

Bija nāku�i uz pasaules tie

Pirms divsimt miljoniem gadu.

Tātad viņa bija veikusi vismaz se�desmit piecus miljo�nus gadu! Vai tas bija iespējams? Gadu tūksto�i brāzās garām tik viegli kā ātri pār�ķirstītas grāmatas lapas. Mol�lija cie�i lūkojās uz kristālu un steidzināja to uz priek�u. Tagad viņai �is kristāls patika. Tas bija pats labākais kris�tāls. Pats labākais. Domās Mollija atvainojās, ka nosau�kusi to par mēslu.

Laiku pa laikam Mollija palēnināja gaitu, lai redzētu, kur atrodas. Sākumā viņa sajuta, ka atrodas zem ūdens, bet pēc tam klintī, tajā klintī, kas tur atradās, pirms Ganga un pirmatnējie lieti bija to noskaloju�i. Un tā bija melna. Mollija neapstājās, jo domāja, ka varētu nomirt, ja atļautos ierasties klints iek�pusē. Ta�u vismaz, kamēr bija klints, Mollija zināja, ka pastāv arī pasaule. Mollija apsvēra, kur viņa atradīsies pirms planētas Zeme izvei�do�anās, piemēram, pirms pieciem miljardiem gadu. Meitene skubināja kristālu uz priek�u. Viņu apvija vēsie laika vēji. Mollija juta, ka ilgu laiku atrodas melnajā klintī, bet tad viss pēk�ņi kļuva oran�s un sarkans. Balti oran�s un karsts. Mollija cie�i aizvēra acis. Viņa saprata, ka tagad nedrīkst apstāties vai arī mirklī sa�okurosies. Mollija domāja, ka tagad varbūt atrodas planētas Zemes sākumā. Viņa sajuta karstumu, sēra, pūsto�u olu smaku un dzirdēja eksplozijas, ta�u atradās dro�ībā savā laika ceļo�anas kapsulā. Tā viņu aptvēra un nesa atpakaļ. Tālāk un tālāk atpakaļ laikā.

Tagad karstums uz mirkli mitējās. Garām traucās mil�joniem gadu. Mollija atvēra acis un visapkārt redzēja melnu tuk�umu, melnu tuk�umu, kuru apgaismoja oran�a migla un tūksto�iem ugunīgu bumbu. Bija tā, it kā �ajā tuk�umā notiktu milzīga eksplozija. Un tad karstums pie�ņēmās spēkā un visu pārņēma oran�as liesmas.

Mollija kaulos sajuta kaut ko mū�senu. Viņa tie�ām juta, ka atrodas gandrīz pa�ā laika sākumā. Un tagad viņa prātoja, vai ieplaisāju�ais kristāls tie�ām spējis izda�līt to, ko Mollija no tā vēlējās, pārnest viņu pār laika sākuma slieksni uz laika beigām. ..Ja vien tā tie�ām bija ja Forestam bija taisnība par laika ratu. Mollija dziļi ielū�kojās kristāla zaļajā atvarā un sajuta kaut ko pavisam savādu it kā, kamēr viņa hipnotizē akmeni, akmens hipnotizē viņu. Bija tā, it kā abi palīdzētu viens otram veikt �o neiespējamo uzdevumu.

Un tad melno tuk�umu piepildīja troksnis. Kaut ari Mollija bija aizsargāta, troksnis gandrīz izlauzās cauri apvalkam. Viņu kratija graujo�s, dārdo�s pērkons un trok�ņa baltā gaisma �ilbināja. Mollija cie�i aizvēra acis, aizklāja tās ar rokām, ta�u gaisma joprojām izlauzās cauri. Un karstums bija gandrīz necie�ams. Vēsais laika vēj� tagad bija kā karsts gaiss no krāsns. No Mollijas ķer�meņa straumēm lija sviedri. Viņa bija tie�ām pārbijusies. Mollija sa�ņaudza rokā kristālu un dzina to uz priek�u vēl ātrāk.

Kļuva arvien karstāk un karstāk, spilgtāk un spilg�tāk, skaļāk un skaļāk, un Mollijai likās, ka viņa sarūk arvien mazāka. Viņas jutekļi tika bombardēti. �ausmās viņa ar skatienu ieurbās kristālā un iedomājās to kā zaļu zirgu, kuram sē� mugurā. Mollija iztēlojās, kā abi kopā aulek�o pa garu, zvērojo�u tuneli. Viņa dzina savu ērzeli uz priek�u. Mollija jutās arvien nebrīvāka, mazāka un sīkāka, kad telpa ap viņu saspiedās. Bija tā, it kā viņa būtu saspiesta un izstiepta kā diegs. Galva likās tievāka par �auru stieplīti. Mollija dzina kristālu atpakaļ uz pa�u pirmo laika mirkli, uz mirkli, mazāku par nanosekundi. Mollija jutās tā, it kā būtu sarukusi līdz mikroatoma izmēriem, un tad viņai likās, ka viņas vispār nav. Viss bija nekustīgs, kluss un tuk�s.

Mollija samazināja ātrumu līdz lēnam lidojumam un uzdrīkstējās atvērt acis.

�ķita, ka viņa plīvo pa vidu milzīgam ovālas formas sietam ar neskaitāmiem miljoniem caurumu. Tuvākie caurumi bija redzami, bet ovālā sieta konstrukcija izzuda tālumā, un caurumi kļuva arvien mazāki, līdz tie izzuda. Pa caurumiem iespīdēja balta gaisma un applūdināja Molliju ar spilgtiem stariem. Mollija lidinājās un lūkojās apkārt, meklējot Vakta dārgo "Burbuli" vietu, kur, kā viņ� domāja, atmirdz īpa�ā jaunības gaisma. Ta�u viņa nespēja to saskatīt. Mollija uzkavējās tur un secināja, ka grie�as, peld, kūleņo. Viņa bija sīks, svārstīgs punktiņ� pla�ā bezdibenī.

Mollija mudināja savu kristālu turpināt ceļu atpakaļ laikā un metās melnajā tuk�umā, kur izzuda pārējie cau�rumi, un vēl aiz tā.

Galvu reibino�ā ātrumā Mollija kā bulta iz�āvās cauri sieta �ilbino�ajai gaismai. Un, traucoties caur tuk�o ne�būtību, viņas galvā zibēja visda�ādākās domas. Mollija domāja par cilvēkiem, kurus mīlēja. Par Rokiju, Forestu, Od�asu, Trinklberijas kundzi, Primo Sellu, citiem bāreņu nama bērniem. Viņa domāja par sev mīļajām vietām. Par

Petulu un arī Amritu. Mollija domāja par Lusiju Ļoganu. Viņa domāja par hipnozes slimnīcas plāniem, un viņas plāni likās sīki un neīsti. Tad parādījās vēl viena siena ar caurumiem, un mirkli �ķita, ka Mollijas ķermenis iz�tvaiko dūmu strūkliņā un izplūst pa vienu no tiem. Kad tā notika, Mollija zaudēja acu gaismu. Viņa nespēja elpot. Un tad pēk�ņi viņa sajuta, ka atkal izple�as. Bija karsts kā ellē. Ap viņu dārdēja graujo�s pērkons, un tad viss apklusa. Tagad Mollija sajuta, ka nonākusi laika beigās. Visums likās mū�vecs, pārguris un mirsto�s.

Ilgu laiku zem viņas nekā nebija. Un tad pēk�ņi zem kājām parādījās zeme. Mollija koncentrējās uz kristālu un dzina to uz priek�u. Viņa arvien vēl ceļoja ātri. Mol�lija neuzdro�inājās apstāties un paskatīties, kas notiks ar Zemi nākotnē. Viņas vienīgais mērķis bija atgriezties, lai uzmeklētu Vāktu.

Mollija lika kristālam aiznest viņu uz 1870. gada no�vembri. Ejot cauri divdesmit pirmajam gadsimtam, viņa sajuta pati savu kā pieaugu�as sievietes strāvojumu, un tad, tuvojoties 1870. gadam, savas nolaupītās būt�nes.

Beidzot Mollija piezemējās upes krastā. Bija nakts, un zvaig�ņotajās debesīs karājās pilnmēness ripa. Mol�lija noslīga zemē. Viņai tas bija izdevies. Mute bija pārkaltusi. Atviegloti nopū�oties, Mollija ievēroja, ka viņas vaigi vairs nav sausi un savilkti. Meitene pasniedzās, lai pieskartos sejai, un ielūkojās nekustīgajā, mēness apgais�motajā ūdens virsmā. Viņai pretī lūkojās viņas atspulgs. Āda �ķita tīra. Zvīņas bija izzudu�as.

Mollija pacēla aug�up savu �alvarkamīzu un sāka skriet. Viņa, pārlecot pakāpieniem, metās aug�up pa piestātnes kāpnēm uz sve�u apgaismotajām alejām priek�ā. Visu laiku viņa prātā meklēja atmiņas, mājienus par savu citu būtņu atra�anās vietu.

Skrienot Mollija domāja.

Tātad Vaktam bija izrādījusies taisnība par gaismu laika sākumā. Tā tie�ām izārstēja zvīņainu ādu. Tā lika cilvēkam atkal izskatīties jaunam. Ta�u viņam nebija tais�nība par to, ka tā atrodama vienīgi kādā īpa�ā "Burbulī". Un viņam nebija taisnība, ka nepiecie�ams tūksto�iem kristālu, lai nokļūtu pie �īs gaismas.

Mollija nonāca mazā, nolaistā laukumiņā, ko apgais�moja nakts tirgus būdiņu ugunis. Būdiņās pārdeva saldu�mus, augļus un spilgtas, daudzkrāsainas papīra laternas. Cilvēki bija pulcēju�ies, lai svinētu Divali novembra Gaismas svētkus. Pūlis gaidot lūkojās pilnmēnesī un zili melnajās debesīs. Pēk�ņi notika gaismas eksplozija. Nakti pār�ķēla grandioza, ziediem līdzīga uguņo�ana. Mollija apstājās, lai atvilktu elpu, apsverot, kur varētu dabūt malku ūdens.

Tad sāka veidoties atmiņas. Atmiņas no desmitgadī�gās viņas pa�as. Viņas jaunākās būtnes atradās cietoksnī tie�i priek�ā.

Mollija piesardzīgi tuvojās tum�ākajam laukuma stū�rim.

Tur uz bruģa bija skrandu kaudzes, kas piederēja na�badzīgajiem cilvēkiem. Mollija pa līkumaino ieliņu lavījās tām garām uz cietoksni.

Cietoksnī desmitgadīgā Mollija sēdēja kādā telpā kopā ar trīsgadīgo. Tagad neviena no viņām nebija hipnoti�zēta. Abas bija ieģērbtas asinssarkanos tērpos. Mollijas rokas bija saslēgtas va�ās, ta�u acu apsējs bija noņemts. Mazā Mollija bija ieķērusies palodzē, lūkojoties debesīs un uguņo�anā. Tas il tik jauki, vai ne, Mollij? viņa priecājās.

Pavisam mazā Mollija klusi gulēja gultiņā, ietērpta skaistā, baltā tērpā. Vakts, ģērbies sudrabotā apmetnī, kā spoks gaidīja viņu durvju ārpusē. Vakta bārdainie pries�teri ielenca viņu kā melnu kraukļu bars. Tad viens no viņiem iemetās telpā, paķēra bērnu no gultiņas un iznesa ārā pagalmā. Bērns tika nolikts uz violeta spilvena, kas atradās uz liela, plakana, ieplaisāju�a akmens. Debesīs karājās pilnmēness.

Man liekas, ka bēlniņam nepatīk tās ugunis, teica trīsgadīgā Mollija, pienākot un apsē�oties blakus savai desmitgadīgajai būtnei.

Sākās Vakta beidzamā iesvētī�anas ceremonija.

Divi kalpi atnesa viņam smago samta maisu ar kris�tālu krājumu. Kad debesis uzsprāga zilās, sarkanās un sudrabotās ugunīs, Vakts pavēlēja priesteriem izlikt kris�tālus apli ap plakano akmeni un mazo, guļo�o bērnu.

Mollija piezagās pie cietok�ņa vārtiem. Pa pusei aiz�midzis sargs bija atslējies pret sienu. Mollija ēnā paslī�dēja tam garām un gar smar�īgu ziedu ldātām sienām turpināja ceļu uz otriem cietok�ņa vārtiem. Tur mazā būdiņā sargi spēlēja kauliņus, pārāk iegrimu�i �ajā no�darbē, lai pamanītu garām paslīdam mazu meiteni.

Beidzot Mollija saskatīja lāpu liesmu gaismu, kas at�spīdēja no pils iek�pagalma. Viņa lavījās uz priek�u pa arkām rotātu celiņu gaismas virzienā.

Netālu atradās platforma, no kuras uzkāpt mugurā ziloņiem. Mollija uzrāpās uz tās un tad cīnījās tālāk uz aug�u, līdz pieplakusi nogūlās uz mūra aiz tās. Ceremo�nijas norises vieta zem viņas bija izgaismota kā skatuve. Ap akmeni, uz kura gulēja mazā Mollija, aplī bija izkār�toti simtiem kristālu, un tagad priesteri kaut ko skandēja. Viņi soļoja uz vietas, augstu ceļot kājas un skaļi sitot pret zemi savus pāva spalvām rotātos zi�ļus. Troksnis atbalsojās akmens pagalmā, ta�u mazais bērns turpināja netraucēti gulēt.

Uguņo�ana beidzās. Vakts, gar� kā laternas stabs, stā�vēja, pacēlis rokas pret mēnesi. Un tad, kad priesteru skandē�ana sasniedza savu kulmināciju, kad soļo�ana un zi�ļu si�ana kļuva aizvien straujāka, mēness gaisma pēk�ņi iespīdēja tie�i kristālu apļa vidū, lejot gaismu pār ieplaisāju�o akmeni un mierīgi duso�o bērnu.

Vakts �ausmino�i ieaurojās, un visi priesteri viņam piebalsoja ar spokainiem spiedzieniem. Trok�ņa izbie�dēts, mazais bērns pamodās un sāka raudāt. Priesteri kā dobā tunelī atbalsoja tā raudas.

Mollija nezaudēja laiku. Nolaidusies no sienas tum�ā ēnā, viņa līda uz priek�u, līdz atradās Vaktam aiz mugu�ras. Tagad viņ� ievāca savus lielākos, pa�us vērtīgākos dārgakmeņus. Likās, ka tie atrodas akmens plaisā. Viņ� ņēma katru no tiem un ar komisku rokas vēzienu meta maisā. Ap viņu priesteri savāca pārējos kristālus un nesa tos viņam. Mollija lēni virzījās tuvāk. Viņas rīkle bija sausa kā papagailim.

Beidzot maiss atkal bija pilns. Divi kalpi aiznesa to uz akmens plauktu aiz Vakta muguras, blakus Mollijas paslēptuvei.

Mollija vēroja un nogaidīja. Viņas sirds dauzījās kā milzīga, krūtīs ieslodzīta taureņa spārni. Ausīs dunēja adrenalīns, kas traucās caur viņas asinīm. Mollija bija tik saspringta, ka tik tikko spēja pakustēties. Ta�u viņai bija jānokļūst līdz plauktam.

Desmitgadīgā Mollija izbijusies un vientuļa bija sarā�vusies kamolā uz sola iek�pagalma attālajā stūri. Trīsga�dīgā sēdēja viņai klēpī, paslēpusi seju pie viņas krūtīm. Kāpēc tas bēlns laud? viņa jautāja. Mollij, man nepatīk tie ve�i. Viņi il bliesmīgi. Desmitgadīgās galvā skanēja pantiņ�, ko viņa bija skandējusi se�u gadu ve�cumā.

Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas�

Viņa domāja, vai vienpadsmit gadus vecā Mollija vēl kādreiz parādīsies. Viņas priek�ā raudāja bērns un Vakts stāvēja, izstiepis rokas.

Un tad kāda atsevi�ķa uguņo�anas �āviņa spilgtajā uzliesmojumā viņa ieraudzīja meiteni, kas gulēja zemē aiz Vakta muguras.

Vakts nolaida rokas un taisījās pagriezties.

Desmitgadīgās Mollijas ausīs skanēja pantiņa pēdējie vārdi.

"Un, kad nāksim, jums jāpalīdz mums." Pēk�ņi Mollija saprata, ka ir pienācis īstais brīdis. Viņa pielēca kājās, nogrū�ot mazo Molliju no saviem ceļiem.

-���� Vaaaaaaaaaakt! viņa iekliedzās.

Vakts beidza griezties un blenza viņā. Tagad desmit�gadīgā izkliedza pirmos vārdus, kas viņai ie�āvās prātā, nebija svarīgi, kādi tie bija.

-��� SARKANAS DRĒBES! VECIE LILLĀ VE�I! STULBIE VE�I!

TU STULBENI! viņa auroja no visa spēka.

*

Vienpadsmit gadus vecā Mollija uz vēdera līda pie plaukta. Ar acs kaktiņu viņa redzēja kņadu. Mollija zi�nāja, kas notiek, viņa atcerējās, kā bija sacēlusi visu �o troksni. �is bija īstais brīdis, lai pagrābtu maisu.

Klusu kā �ūska Mollijas roka ieslīdēja gaismas lokā, un viņas pirksti kā efejas stīgas apvija maisa auklu. Ļoti lēni, lai nepiesaistītu neviena uzmanību, viņa pacēla to savā virzienā. Maiss bija smags. Mollijas mugurā iedūra kā ar adatu, un visa pasaule sagrīļojās. Velkot maisu aiz sevis, viņa lavījās prom. Desmitgadīgā Mollija kliedza. Un tad iestājās klusums, kad viņai tika aizbāzta mute.

-���� Nedali! Nedali tā al viņu! kliedza trīsgadīgā.

Nonākusi aiz augstā mūra, Mollija pārmeklēja maisu.

Viņa izvilka da�us kristālus zaļu, sarkanu, vēl vienu zaļu. Sudrabainajā gaismā viņa redzēja, ka da�i no tiem ir ieskrambāti, bet citi ne. Mollijai trīcēja rokas, un viņa gandrīz izmeta akmeņus, bet tad viņas pirksti satvēra sarkanu dārgakmeni ar lielu skrambu. Mollija cie�i skatījās uz to un iedvesa tam savu hipnotisko gribu ar domām, cik ļoti viņa mīl Petulu un Rokiju, un visus citus sev tuvos cilvēkus. Mollijas mīlestība pret pasauli staroja no viņas, un kristāla atvara acs atvērās ar sarkanu dzirksti. Mollija atviegloti pasmaidīja, pateicās kristālam un lika tam atkal aizvērties. Tad viņa ielika to kabatā bla�kus zaļajam ieskrambātajam kristālam. Meitene rūpīgi

noslēpa maisu ar pārējiem kristāliem aiz akmens.

*

Neapzinoties tikko notiku�o, maharad�a Vakts turpi�nāja vadīt ceremoniju. Noskanēja zvans, un desmitga�dīgā ar aizbāzto muti kopā ar trīsgadīgo tika aicinātas pie kristālu akmens. Pavisam mazā Mollija aizgūtnēm raudāja zemē uz spilvena. Vakts pakāpās soli pretī trīs�gadīgajai.

Mazā Mollija izbailēs skatījās uz milzīgo mahara�d�u un tad metās paslēpties aiz desmitgadīgās Mollijas muguras. Desmitgadīgā viņu aizsedza, vienlaikus pama�not, ka vienam no blakus stāvo�ajiem vīriem galvā ir seju nosedzo�a kapuce, bet rokās viņ� tur mirdzo�u izkapti ar līku asmeni.

Vakts pagriezās, lai paņemtu savu maisu ar kristāliem. Viņa sejā parādījās neiedomājama apjukuma un dusmu izteiksme.

�ajā brīdī Mollija iznāca no ēnas. Piespie�oties, lai balss nedrebētu, viņa skaļi un skaidri teica: Tavs maiss ir pie manis.

Kādu bridi maharad�a izskatījās pārsteigts, tad iebāza rokas kabatās un sāka smieties kā vājprātīgs. Viņ� izvilka divus laika ceļo�anas kristālus.

Tu sturbā murķe! Baidos, Mollij, ka tavs plāns ir izgāzies, jo man tikai jāpaiet atpakaļ laikā. Es paņem�u savu maisu, pirms tu to pievāksi, un noteikti ari nogali�nā�u tavas jaunākās būtnes. Vakts saspieda savu zaļo kristālu. Un izzuda. Mollija skrēja uz vietu, kur tikko bija stāvējis Vakts, un saspieda pati savu zaļo kristālu. Pēk�ņi viņa caur laika dūmaku varēja saskatīt Vāktu.

Viņi abi pārvietojās atpakaļ laikā, un Mollija ceļoja tie�i ar tādu pa�u ātrumu kā Vakts, tā ka viņi viens otru redzēja. Vakta sudraba apmetnis viegli plīvoja vēsajos laika ceļo�anas vējos.

-����� Ļoti prasmīgi, viņ� uzslavēja. �ēl, ka kāds tik talantīgs kā tu neizmanto savas spējas lietderīgi!

-Tu domā, neizmanto savas spējas tavām vajadzībām?

-Jā, Mollij. Vakts iesmējās. Tu mani lik tabi pasroti.

Mollija saprata, ka beidzot ir radusies iespēja piemuļ�ķot maharad�u. Spiedīgās situācijas rosināts, viņas prāts veidoja plānu.

-��� Bet es ta�u esmu izmantojusi savas spējas tavā labā! viņa meloja.

-����� Kā tad, Mollij. Esmu pārliecināts, ka esi, Vakts sarkastiski atcirta.

-���� Es biju laika sākumā un tevis dēļ nokļuvu līdz gais�mas "Burbulim"! Mollija sauca.

Vakts atkal iesmējās. Likās, ka Mollija viņam �ķiet ļoti uzjautrino�a.

-��� Un kā gan, ja drīkst jautāt, tu nonāci līdz "Burbulim" laika sākumā bez daudziem tūksto�iem stikrālu?

-���� Nonācu, nonācu. Lūdzu, ticiet man, kungs! Es jums parādī�u. Es pati peldējos tajā gaismā. Palūkojieties uz manu ādu.

Vakts piemiedza acis. Meitenes sausā āda tie�ām bija prom. Patiesībā viņa izskatījās jaunāka nekā tad, kad viņ� to pēdējo reizi bija redzējis. Vai viņam tā tikai likās?

-���� Nāc man līdzi! Mollija aicināja. Kādu mirkli Vakts vilcinājās, bet tad, ziņkārības pievārēts, piekrita.

Mollija nosūtīja domas zaļajam kristālam. "Velc viņu tikpat ātri kā mūs," viņa domāja. "Un kusties tik ātri, cik vien iespējams." Kristāls izsūtīja piesaisto�ās enerģijas viļņus, un Vakts, glu�i kā sarkanais putns, tika vilkts uz priek�u. Viņi pārvietojās tik ātri, ka likās, ka vispār nekustas. Gaisma zibēja ap viņiem, un debesis virs gal�vas bija bālas, it kā to krāsas būtu sajauku�ās izplūdu�ā pelēkumā.

Vakts smējās, kad viņi traucās laikā. Tad viņ� pēk�ņi metās pie Mollijas. Mil�a roka pa�āvās uz priek�u, lai norautu caurspīdīgo kristālu no viņas kakla. Mollija atrā�vās, kad viņa pirksti tvēra pēc tā.

-���� Pievāc rokas! Mollija nikni uzkliedza. Viņa ar bai�lēm domāja par �aujamo, par kuru viņ� bija teicis, ka vienmēr nēsājot to līdzi.

-���� Zini, Mollij, ir nesiepējami nokļūt laika sākumā. Va�jag tūksto�iem stikrālu, lai ieietu "Burbulī", un arī tūksto��iem, lai tik tālu aizceļotu. Pat es tur nekad neesmu bijis! Pati pasaule izveidojās pirms vairāk nekā metriem �iljār�diem gadu, un laiks sākās vēl miljardiem gadu pirms tam. Precīzāk izsakoties, pirms astoņpadsmit miljardiem gadu. Ja tev būtu pietiekami daudz smadzeņu, lai aprēķinātu to galvā, tu saprastu, ka ar vienu no �iem smieklīgajiem stikrāliem tev vajadzētu simtiem gadu leļo�anas caikā, lai tur nokļūtu. Kur palicis tavs veselais saprāts?

-���� Kā tev �ķiet, cik tālu atpakaļ laikā mēs tagad esam aizceļoju�i?

-���� Pēc manas pieredzes, Vakts nopūtās, mēs esam aptuveni divsimtajā gadā.

-���� Tad varbūt apstāsimies?

Vakta sejā pazibēja neiecietība, ta�u viņa uzjautrinā�jums sāka gaist. Tu redzēsi. Apstāsimies!

Cietok�ņa iek�pagalmā priesteri redzēja mahara�d�u izgaistam un mirklī sāka uzbudināties. �ī pēk�ņā izzu�ana bija burvestība zīme, ka ir klāt dīvainie, viņu pielūgtie gari.

Desmitgadīgā Mollija satraukta vēroja, kā apmetņos tērptie ve�i lēkā apkārt kā piedzēru�ās vārnas. Tad viņi nāca tai pakaļ. Trīs no viņiem pacēla rokas un ar saviem violetajiem spārniem stūma viņu uz pagalma apļa vidu, kur stāvēja vīrs ar kapuces masku, turot rokā izkapti. Asmens mirdzēja, tā asā mala papla�inājās, kļūstot par dzelzs vāli. Mollija nodomāja, ka izkaptis paredzētas zāles, nevis meiteņu pļau�anai. Viņa atcerējās ziedoto kazu. Asi�nis. Nekad mū�ā viņa vēl nebija jutusies tik pārbijusies. Bailes kāpa aug�up, radot mēlē rūgtu metāla gar�u.

Trīsgadīgā Mollija raudot stāvēja arēnas malā.

Un tad desmitgadīgā mēģināja bēgt. Divi violetajos apmetņos tērptie vīri viņu noķēra. Mollija atcerējās, ka reiz lasījusi kādā enciklopēdijā: vārnām barā rodas slep�kavīgas tieksmes.

Vakts pavīpsnāja un centās izskatīties bezrūpīgs, lūko�joties sev apkārt. Tur, kur vajadzētu atrasties agrīnajai pilsētai, bija smiltis un klintis. Un upe viņu priek�ā plūda strauji.

-���� Tā, izskatās, ka esam atceļoju�i uz ceriodu pirms pivilizācijas Indijā, saprotu.

Mollija redzēja, ka milzis vispār nesaprot, kur viņi nonāku�i, un tikai cen�as saglabāt mieru.

Pēk�ņi ceturtdaļjūdzes attālumā otrā upes krastā pie�slējās milzu kalns. Tas bija pats lielākais, baismīgākais radījums, kādu Mollija jelkad bija redzējusi, kaut kāds milzu krokodilam līdzīgs dinozaurs. Tas pao�ņāja gaisu un pievērsa viņiem savu mazo, apaļo a�teļu skatienu.

-���� Varen piesaidīgi, Vakts teica, cen�oties neizrādīt bailes, kad saprata, ka viņi atceļoju�i atpakaļ laikā simt miljonu gadu tas bija attālums, kas viņam prasītu trīs gadus. Ta�u �is nav laika sākums, Lommij. �is ir tikai juras laikmets. Katrs caika leļotājs ir te pabijis. Vakts nenovērsa skatienu no Mollijas zaļā kristāla. Dinozaurs �au�alīgi dārdo�i ierēcās, un skaņa atbalsojās senās Gan�gas ielejas aizās.

-���� Zini ko, Mollija ierosināja, vari pats doties atpa�kaļ uz mūsdienām, ja vēlies. Radījums ieslīdēja upē.

-���� Nē, es domāju, ka ceļo�u kopā ar tevi, Vakts ļoti savaldīgi atteica. Viņ� grieza zobus. Milzis centās neļaut sevi pārvarēt arvien pieaugo�ajai panikai. Lai cik tas dīvaini būtu, man patīk �ī sabiedrība, viņ� teica, bet ļauj man apskatīt to tavu stikrālu.

-���� Protams, Mollija piekrita. Viņa lika zaļajam kristā�lam aizvērt aci, pirms pacēla to pret Vāktu, lai tas varētu to aplūkot no attāluma. Ļauj man apskatīt tavējo! Mil�zis arī pacēla savu kristālu. Tam bija neliela skramba.

-���� Tavs stikrāls izskatās tā, it kā būtu pārlaidis vairā�kus karus, Vakts teica, cenzdamies izdomāt, kā Mollijai izdevies tik ātri aizceļot tik tālu. Viņ� aptaustīja savu �aujamrīku, kas bija makstī noslēpts zem apmetņa, un prātoja, ko lai iesāk. Mollija viņam bija vajadzīga dzīva, lai varētu nokļūt mājās. Viņ� nemū�am nepārdzīvotu triju gadu atpakaļceļu caur juras laikmetu. It kā apstip�rinot viņa domas, krokodilam līdzīgais dinozaurs izkāpa duļķainās upes viņu krastā un pretīgi iespiedzās.

Mollijas galvā atkal atbalsojās Od�asa teiktais par Vāktu: "Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?" un meitene apzinājās, ka varētu padarīt Vaktam galu tepat un tagad, tikai pametot viņu. Viņ� varētu izvairī�ties no �ī dinozaura, palecot uz priek�u laikā, ta�u beigu beigās, kaut ari viņam bija �aujamais, viņu, vienalga, kāds apēstu.

Mollija nespēja atstāt Vāktu bez cerības, izmestu tāltālā laikā. Viņas sirdī nemājoja tāda ne�ēlība. Mollija palū�kojās uz zaļo kristālu un lika tam atvērt aci. Viņa pasvieda savu enerģijas laso Vaktam, un viņi atkal devās ceļā.

Zibēja gadi. Mollija pameta skatienu uz Vāktu. Viņ� pavisam noteikti izskatījās nobijies.

-���� Es �odien nie�ām tegribu piedzīvot visu mū�ību, viņ� ceļojuma laikā vienaldzīgi novilka.

-���� Vai patiesi? Mollija kaitino�i apjautājās. Vai arī tu varbūt uztraucies, ka esi nonācis tik tālu laikā, ka nekad vairs nevarēsi atgriezties savā īstajā laikā?

Vakts sa�ķobīja seju. Tu nu gan esi viena maņķīga draita, Mommij Lūna.

-���� Es tavā vietā nebūtu tik rupja, teica Mollija, vai arī es tevi atstā�u tepat. Un nemaz nemēģini izvilkt savu stroķi, jo, atceries, es esmu tava biļete ārā no �ejienes. Tagad mēs esam kādu miljardu gadu atpakaļ laikā. Mol�lija lika viņiem karāties uz vietas. Ap viņu dro�o laika ceļo�anas kapsulu gāzās ūdens. Vakts trīcēja. Mollija turpināja: �ķiet, ka tas mums ir mazliet par tālu, vai ne? Vakts vārgi pamāja ar galvu.

Mollija palūkojās lejup uz savu sarkano kristālu. Tā acs jau bija atvērta un gatava. Pēk�ņi viņi �āvās uz priek�u laika virpulī. Pasaule zibēja viņiem garām.

Kad viņi bija nonāku�i aptuveni pirms trīssimt miljo�niem gadu, laikā, par kuru Mollija zināja, ka dinozauri tad vēl nepastāv, bet pasaulē ir papilnam augu, viņa apstājās.

Apkārtējā pasaule ar bagātīgu augu valsti kupli zaļoja. Kad viņi piezemējās, Mollija sāka iet prom no Vakta.

-���� Kāpēc mēs te apstājāmies? viņ� nervozi jautāja.

-���� �ī vieta mani interesē, Mollija nevērīgi atbildēja. Viņa pakāpās kādā nelielā, gļotainā, violetā pauguriņā un palūkojās apkārt uz zaļo, zālaino līdzenumu, kas pletās visapkārt.

-���� Kur tu iesi?

-����� No �ejienes līdz mūsu laikam ir aptuveni deviņu gadu ceļojums, ja tu gribētu ceļot pa vecam, Mollija paziņoja.

-��� Tu nevari atstāt mani �eit! Vakts auroja. Te neva�rētu izdzīvot neviens cilvēks, pat ne vasodīts sergs!

-���� Tu varēsi, tu ta�u zini. Mollija pieliecās un izvilka no zemes kādu sakni. �ī izskatās pēc kāļa. Da�i cilvēki par tiem atdotu visu. Ņem vērā, tu tos �eit nevarēsi pil�dīt ar biezpienu. Ta�u varu derēt, ka te ir lucernas asni un visapkārt aug daudz veselīgas veģetāras pārtikas. Mollija nejutās labi, jo apzinājās, ka tagad lemj Vakta likteni. Tomēr viņa nocietināja savu sirdi, lai darītu to, kas jādara.

Vakts noprata Mollijas noskaņojumu, un viņa sarka�nās acis piemiedzās. Mil�a galva noliecās kā vērsim, kur� gatavojas uzbrukt, un viņa acis meklēja Mollijas acis. Mollija lūkojās pār viņa galvu, izvairoties no hipnotizē�jo�ajām acīm.

-����� Tavā vietā es to pat nemēģinātu, Mollija bargi noteica, vai ari es do�os prom un tu nekad neuzzināsi, kā darbojas kristāli.

Vakts nometās ceļos un māksloti iegaudojās: Lūdzu, tikai pasaki man to, Mollij, un es pasolu, ka bū�u bals! Mollija pie�ķieba galvu. �is bija cilvēks, kur� nogalināja Petulu. Kā viņa to ienīda!

-���� Man vajadzētu atstāt tevi �eit nomirt, viņa teica granītcietā balsī. Tu nogalināji manu suni. Tu nekad neuzzināsi, kā es tevi tādēļ ienīstu. Ta�u es negribu būt tikpat ļauna kā tu. Es do�u tev vienu iespēju. Paskaties uz saviem kristāliem. Vakts truli palūkojās lejup. �īs skrambas uz tiem ir kā acu plakstiņi. Tu vari likt tiem atvērties. Un, kad tie būs atvērti, kristāli ļaus tev ceļot tik ātri, cik vien vēlēsies.

Vakta alai līdzīgā mute pavērās, kad viņ� atkal un atkal grozīja rokās abus savus kristālus.

-���� Kā tu liec tiem atvērties? viņ� jautāja aizdomās, ka Mollijai varētu būt padomā kāda viltība.

-���� Kad tu patiesi sapratīsi, cik ļoti es tevi ienīstu par to, ka tu nogalināji Petulu, tad kristālu acis varētu tev atvērties. Jo, Vakt, tikai tad tevī mājos līdzcietība pret citiem cilvēkiem, pret dzīvniekiem un visu pasauli. Tu spēsi hipnotizēt kristālu acis, lai tās atvērtos, tikai tad, kad būsi atvēris pats savas acis un tavā sirdī būs ienā�kusi mīlestība.

Mollija zināja, ka tā ir taisnība. Kamēr Vakts paliks auksts un bezsirdīgs, viņam būs jāuzturas �eit, un tas būs tikai taisnīgs sods. Ja viņ� kādreiz savā sirdī atradīs līdzcietību un iemācīsies valdīt pār kristāla spēku, viņ� vairs nebūs bīstams.

-���� Sīlestlba tavā mirdī! Vakts ņirgājās. Kāds stul�bums! Un tas bija tikai viens stulbs lops. Viņ� pacēla skatienu un ieraudzīja, ka Mollija dodas uz apsūnoju�as klints kori. Tu nevari mani te atstāt! Vakts izsaucās. Viņ� sniedzās pēc sava �aujamā.

Ta�u Mollija nedzirdēja ne pārējo viņa teiktā daļu, ne ari �āvienu, jo bija jau prom.

Mollija lidoja uz priek�u laikā. Viņa nodrebēja, atceroties, cik pamests Vakts bija izskatījies laikā sagūstīts milzīgs, vientuļ�, sakumpis stāvs. Ta�u viņa saprata, ka rīkojusies pareizi. �ādi Vaktam bija dota iespēja. Ja viņ� sevī mainīsies, viņ� izdzīvos. Ja ne, tad viņ� paliks iestrēdzis tur, kur pelnījis, pārtiekot no ķērp�jiem un lipīgiem kukaiņiem.

Mollijas slāpes tagad bija glu�i neizturamas. Viņa nolieca galvu, lai koncentrētos un spētu traukties uz priek�u vēl ātrāk. Kad viņa tā darīja, caurspīdīgais kris�tāls, ko Vakts bija rupji parāvis, sa�ūpojās. Cilpa, kas turēja to pie ķēdes, bija ieplīsusi, un tagad no �īs vieglās Mollijas kustības tas nokrita. Mollija noelsās, sapratusi, ka tas nokritis kaut kad miljoniem gadu atpakaļ laikā. Ta�u tagad viņa nevarēja apstāties, lai to sameklētu. Mol�liju pārņēma skumjas viņa ar kristālu bija pavadījusi kopā krietnu laiku.

Mollija dzina sarkano kristālu uz priek�u. Viņa jau gandrīz bija klāt. Tagad meitenei tikai vajadzēja ierasties īstajā laikā pēc tam kad viņa bija aizvedusi Vāktu, lai neģēļa tur nebūtu, un izglābt savas pārējās būtnes.

Mollija pat neapzinājās, cik smalkā diedziņā karājas viņas dzīvība.

Benare�ā pilnmēness gaismā desmitgadīgā Mollija tika aizvilkta atpakaļ uz pagalma vidu un divi priesteri sasēja viņas rokas. Trīsgadīgā Mollija bija tik pārbijusies, ka sarāvās kamolā uz zemes. Desmitgadīgā cīnījās un centās kliegt caur mutes aizsēju, ta�u viņas kliedzieni priesteru skandē�anas fonā bija tik tikko sadzirdami. Nebeidzamā bungu dārdoņa sasniedza vājprātīga ritma kulmināciju. Mollija nekad nebija jutusies tik pārakmeņojusies. Tagad nebija nozīmes nekam, izņemot to, ka jāpaliek dzīvai.

Kapuces maskā tērptais bende pacēla izkapti. Tā mir�dzēja mēness gaismā. Glu�i kā kāds murgains golfa spēlētājs viņ� pielika vēso asmeni pie desmitgadīgās Mollijas kakla.

Mollija domāja, ka paģībs. Viņa sagatavojās nāvei.

Kad vienpadsmit gadus vecā Mollija ceļoja uz priek�u laikā, viņai pakrūtē kā elektrības lādiņ� pēk�ņi ietriecās spēcīga sajūta sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas ļauns. Vai viņai būs jāmirst? Viņa vēl atradās miljons gadu attā�lumā no 1870. gada.

1870. gadā izkapts pacēlās un tad krita lejā.

Laikā ceļojo�ā Mollija sajuta sāpju dzēlienu rētā uz kakla. Vienlaikus viņa juta sev cauri iz�aujamies auk�stuma vilni. Lūk, kā tas ir! Nāve ir auksta.

Tad Mollija saprata, kas noticis. Kāds bija apturējis laiku. Apturējis laiku visiem, kuri bija bez kristāliem. Mollija ta�u bija pazaudējusi savu caurspīdīgo kristālu. Tātad aizsardzību pret sasting�anu viņai dod sarkanais kristāls. Viņa joprojām kustējās uz priek�u laikā.

Bende bija sastindzis kā statuja, tāpat arī desmitga�dīgā Mollija. Izkapts asmens bija iegriezies meitenes kakla ādā. Asinis plūda lejup pa kaklu, bet viss bija sastindzis. Skats atgādināja �ausmino�u ainu no kādas klasiskas gleznas.

Mollija kā neredzama bulta �āvās cauri gadsimtiem.

Viņas kristāls cauri gadiem, dienām, stundām un se�kundēm �ķēla laiku uz precīzo brīdi, kad pasaule bija sastingusi. Beidzot Mollija zināja, ka viņai jāapstājas. Pasaule materializējās. Tur bija desmitgadīgā Mollija ar asinīm notecēju�u kaklu.

Molliju mirklī pārņēma visas viņas jaunāko būtņu atmiņas, ta�u viņa tās bloķēja. Mollija metās pie bendes, pagrūda to nost un izrāva izkapti no tā tvēriena. Viņa aizmeta nāves ieroci.

Aiz Mollijas muguras atskanēja skrapsto�a skaņa. Mei�tene pagriezās, lai redzētu, kas apturējis laiku.

Un tad Mollija ieraudzīja vienu no lieliskākajiem, iepriecino�ākajiem skatiem savā dzīvē.

Pa akmens bruģi skrēja Petula. �is skats likās nereāls. Vai tas bija kāds triks? Vai Petula bija spoks? Kāds viņas iztēles auglis? Mollija neko nevarēja sev padarīt. Viņai bija vienalga, vai tā bija vīzija vai īstenība. Viņai vaja�dzēja atkal satvert un glāstīt Petulu. Mollija pietupās un pla�i iepleta rokas.

-��� Petula! Pēk�ņi Molliju satrieca kaut kas ļoti būtisks. Petula kustējās, bet viss pārējais pasaulē bija sastindzis. Petula bija apturējusi pasauli.

-��� Petula, neizmet akmeni! Mollija sauca. Viņa metās uz priek�u. Ta�u Petula bija pārāk sajūsmināta, lai klau�sītos, un �ajā brīdī pavēra muti, lai norietu sveicienu. Caurspīdīgais kristāls, ko viņa bija turējusi mutē, nokrita zemē, un tajā pa�ā brīdī sastingusi pasaule sāka kustēties. Vecis, kuru Mollija bija pagrūdusi, neskanīgi ieaurojās.

Desmitgadīgā Mollija kliedza. Un no ēnas iznāca Zakija. Viņ� ieraudzīja zemē guļo�o kristālu un aizskrieno�o Pe�tulu. Zakija redzēja, ka Mollija metas pēc kristāla. Viņa trulajam prātam bija vajadzīgas da�as sekundes, lai ap�tvertu notieko�o. Zakija secināja, ka Mollijai ļoti vajadzīgs �is kristāls. Viņ� apstājās un ar ātru zirnekļa kustību pasniedzās kabatā pats pēc sava kristāla. Un sastinga.

Zemē nomestais caurspīdīgais kristāls bija viņa. Petula bija to nozagusi.

Zakija jutās nodots. Petulas dēļ viņ� bija riskējis ar dzīvību; Zakija bija Petulu mīlējis, viņu un viņas lielās acis, un tagad viņa bija to nodevusi. Viņ� bija paglābis Petulu no sarga zobena. Viņ� bija to paslēpis un melojis Vaktam, ka tā ir mirusi. Viņ� tai bija gatavojis pāva gaļas vakariņas, devis ar tru�ādu izklātu guļvietu un rotājis ar dārgakmeņiem.

Lēcienā pēc kristāla Mollija apveltīja Zakiju ar ļaunu skatienu. Pēc divām sekundēm viņ� bija hipnotizēts.

Mollija sagrāba kristālu. Pasaule ap viņu atkal sastinga. �oreiz sastingusi bija pat mīļā Petula. Mollija piegāja viņai klāt, pacēla un iedvesa viņā siltumu.

Petula locījās un lēkāja Mollijas rokās. Viņa aizgūtnēm ieelpoja Mollijas jauko smar�u. Viņa laizīja meitenei seju, it kā gribētu to apēst. Petula nekad nebija izjutusi lielāku sajūsmu, laimi, atvieglojumu. Viņa dievināja Molliju dzīve bez meitenes bija bāla un vientuļa. Nekad, nekad vairs Petula nepieļaus, ka abas �ķiras. Mollija pārklāja Petulu skūpstiem. Viņa glāstīja tās ausis un vienā no tām uztaustīja kaut ko cietu. Petulas kreisā auss bija caur�durta, un no tās karājās dārgakmeņiem rotāts auskars. Mollija ielūkojās Petulai acīs un neiedomājami atviegloti nopūtās. Tad viņa nolika Petulu zemē, un tā sastinga.

Mollija pārlūkoja apkārtni. Violetie priesteri bija sa�stingu�i pa�ās dīvainākajās pozās, lēkājot un kratot zi��ļus pret debesīm. Zakija stāvēja nekustīgs un hipnotizēts. Mazais bērns gulēja uz segas, kas bija izklāta uz plakanā, ieplaisāju�ā akmens, bet trīsgadīgā Mollija bija sarāvu�sies kamolā uz grīdas, apņēmusi sevi ar rokām.

Mollija mirklī bija viņai blakus. Viņa pieskārās trīs�gadīgās rokai un atbrīvoja viņu no sastinguma. Mazās Mollijas acis panikā �audījās apkārt.

-����� Es gribu Trinkiju! viņa sāka raudāt. Un es tūlīt gribu Rokiju! Mollija apsēdās un hipnotizēja viņu. Drīz jau mazā Mollija smaidīja.

-���� Tagad turies pie maniem brun�iem, Mollija teica, un nāc līdzi!

Mollija piegāja pie sevis kā zīdaiņa un pacēla to. Tad viņa pagalma malā paņēma bērna grozu. Tajā bija piena un ūdens pudeles, kā ari da�as muslīna drēbītes

un autiņi.

>

Mollija atvēra ūdens pudeli un iemalkoja. Slāpes bei�dzot bija remdētas. Un tagad, vedot sev līdzi trīsgadīgo un turot mazo, viņa gāja pa vēso, sastingu�o pasauli.

Mollijas sastingusi desmitgadīgā būtne joprojām turēja roku pie kakla, kur bija iegriezusi izkapts. Joprojām turot rokās mazo bērnu, Mollija no muslīna izgatavoja impro�vizētu saiti un apsaitēja viņas kaklu. Tad viņa pieskārās desmitgadīgās plecam, atbrīvojot viņu no sastinguma. Mollija nekavējoties viņu hipnotizēja.

-��� Tu tagad nejutīsi sāpes, Mollija maigi teica, noņe�mot viņai mutes apsēju, un aizmirsīsi visu, ko �eit redzēji. Tu jutīsies labi. Tagad turi �o bērnu un rūpējies par viņu tā, it kā nestu pati sevi. Ar kreiso roku turies pie mana labā aug�delma. Nelaid mani vaļā!

Mollija ielika Petulu grozā. Pasaule visapkārt bija le�daina.

Savādā Molliju kompānija tagad devās pie mūra, kur Mollija bija noslēpusi Vakta maisu. Mollija novietoja uz tā grozu un lika meitenēm gaidīt. Viņa palūkojās pa labi.

Tur stāvēja Zakija, kas atgādināja sasalu�u �urku. Mol�lija nedaudz vilcinājās. Ko, meitene domāja, lai ar viņu iesāk?

Mollija pieskārās Zakijas krūtīm un ielūkojās dziļi viņa acīs. Zakijas griba kļuva �ķidra kā kausēta sviesta peļķe.

-����� Zakija, man nu vienreiz pietiek, Mollija iesāka, kad kalsnais, ļenganais vīrs truli palūkojās uz viņu. Tu man esi sagādājis veselu gūzmu nepatik�anu. Tu div�reiz nolaupīji manu suni. Tu nolaupīji mani. Tu centies palīdzēt Vaktam mani nogalināt. Es zinu, ka tu to visu darīji, lai atstātu iespaidu uz savu saimnieku. Ta�u viņ� tagad ir iestrēdzis triju miljonu gadu senā pagātnē, tā ka, domāju, tu viņu vairs neredzēsi. Mollija atvilka elpu. Zakija, atbildi uz jautājumu. Ko tu darītu ar sevi, ja tu būtu es?

Zakija, sasprindzinot domas, sa�ķobīja muti.

-���� Es sevi iemestu akā.

-���� Vai tie�ām? Vai tu neizjustu nekādu �ēlumu?

-���� Nē, jo to es esmu pelnījis.

-��� Vai tev ne�ķiet, ka tu būtu pelnījis vēl vienu iespēju?

-���� Nē.

-���� Tu esi ļoti ne�ēlīgs cilvēks, Zakija. Kāpēc?

-��� Dzīve man ir iemācījusi būt ne�ēlīgam. Nevis maigam.

Mollija pa�ūpoja galvu. Pieredze bija viņai iemācījusi, ka viss, kas ar cilvēku dzīvē notiek, padara viņu par to, kas viņ� ir.

Ja ar kādu notiek kaut kas briesmīgs, tas viņu pār�maina; ja ar kādu notiek kaut kas patīkams, ari tas viņu pārmaina. Kāds var pārdzīvot kaut ko �ausmīgu bie�dējo�ās atmiņas par to vienmēr paliks prātā. Vienmēr kādā dvēseles stūrītī. Var būt kāds lielisks pārdzīvojums, un ari tas vienmēr paliks prātā, sniedzot ticību saviem spēkiem. Vienmēr.

Mollija domāja, cik briesmīga dro�i vien bijusi Zakijas dzīve, ja neviens nekad pret viņu nav izturējies ar mai�gumu, un viņai bija �ī vīra �ēl.

-���� Nu labi, Mollija paziņoja. Tev par laimi, Zakija, manā dzīvē pietiekami daudz cilvēku pret mani ir iztu�rēju�ies labi, lai es saprastu, ka tagad man jābūt labai pret tevi. Man �ķiet, ka tev jāiemācās nebūt tādam ciet�sirdīgam vecam īgņām, kāds tu esi tagad. Tātad mēs rīko�simies �ādi� Mollija pieklusa un palūkojās mēnesī, meklējot iedvesmu. No �ī brī�a ikreiz, kad tu ieraudzīsi kādu, kam vajadzīga palīdzība kādā darbībā ja vien tā nav laupī�ana, zag�ana, krāp�ana, slepkavo�ana vai kaut kas cits slikts -, vienmēr, kad tu ieraudzīsi kādu, kam vajadzīga palīdzība, tu būsi maigs kā dūnu spilvens un palīdzēsi �im cilvēkam. Un palīdzot tu iedomāsies, ka arī tev kāds kādreiz tā ir palīdzējis. Un tā tu sāksi veidot atmiņas par cilvēkiem, kas izturēju�ies pret tevi labi. Un, jo vairāk �ādu atmiņu tev būs, jo vairāk no tavas cietās �aulas tiks noberzts. Katrs tavs labais darbs noberzīs tavu nejauko dabu. Kā tas būtu?

-��� Vai varu sniegt tev indie�u galvas masā�u? Zakija piedāvājās, jau gatavs palīdzēt. Mollija pasmaidīja.

-����� Ne tagad. Liels paldies! Bet vai tu zini, kādas ir Vakta paroles tās, ar kurām pārējie maharad�as novesti transā?

Zakija pakratīja galvu.

Nekas, noteica Mollija. Viņa satvēra savu sarkano kristālu un viegli izcēla Zakiju no laika, lai uzliktu viņam laika ceļo�anas atslēgu. Zakija, es nostiprinu rīkoju�mus, ko tev devu, ar paroli, ko tu neatcerēsies. Parole ir "Jaunā lapa"!

Mollija bija pārguru�i.

Viņa savāca kopā Petulu un savas jaunākās būtnes, gatava ar kristālu maisu ceļot atpakaļ nākotnē. Tad viņa koncentrējās uz kristāliem un ļāva pasaulei kustēties. Ainava ap viņiem sāka kūsāt darbībā.

Pēdējais, ko Mollija redzēja, bija Zakija, kas metās pie vecā priestera, kur� izplestām rokām un kājām gulēja zemē. Viņ� skrēja tam palīdzēt.

Laba meitene! Mollija teica Petulai, pieskaro�ties viņas melnajai, samtainajai galvai. Petulas ausis plīvoja laika vējā, un viņa padevīgi uzlūkoja Mol�liju. Petulas skatiens pakavējās pie pārējām Mollijām, jo viņa nojauta, kas tās ir, ta�u doma par �etrām Mollij ām vienlaikus Petulai likās pārāk mulsino�a, tāpēc viņa labāk vēroja mēne�us steidzamies garām.

Glu�i kā nosēdinot kosmosa kuģi, Mollija manevrēja līdz brīdim, kur� bija ļoti tuvu tam laikam, kad viņa bija atstājusi Rokiju un pārējos laivā.

Mollija lēnā kustībā karājās laikā. Viņa vēroja caur laika ētera aizkaru un nogaidīja, līdz debesīs parādījās pēcpusdienas saule. �ādi slīdot, viņas ap sevi redzēja izplūdu�u pasauli. Pavisam nepiezemējoties laikā, Mol�lija izveda pārējās Mollijas pa cietok�ņa vārtiem un tālāk pa Benare�as ielām un �ķērsieliņām. Viņas gāja spo�kaini plūsto�iem soļiem, sekojot Mollijas ceļam līdz upes malai.

Ap viņām cilvēki gāja savās vakara gaitās. Un Mol�lija atklāja: tā kā viņa nebija pilnīgi materializējusies to laikā, tad viņa un pārējās Mollijas varēja iziet �iem cilvēkiem cauri. Meitenes pat izgāja cauri viņu laivas kapteinim un pavāram, kuri devās uz vietējo spēļu namu uzspēlēt kārtis.

Laiva bija pietauvota pie pāļa krastā. Mollija redzēja Rokiju un Forestu sē�am ar muguru vienam pret otru, un Rokijs acīmredzot dusmojās uz Forestu par to, ka tas iestāstījis Mollijai, ka laiks ir kā ritenis. Laivas pakaļgalā varēja redzēt se�gadīgo Molliju rotaļājamies ar Amritu un kucēnu un sniedzam dzīvniekiem no upes izvilktus ziedus.

Rokija kājas �ūpojās pār laivas bortu. Kaut arī viņa sejas vaibsti lēnajā kustībā atpakaļ laikā �ķita kustamies, Mollija saprata, ka viņ� nemaz nav dusmīgs. Viņ� bija noskumis. Caur laika miglu Mollija vēroja, ka Rokija seja ir mitra no asarām.

Mollija uzkāpa uz klāja, vedot sev līdzi pārējās Mol�lijas. Rokijs viņas neredzēja, jo viņas vēl aizvien karājās laikā.

Viņas aizgāja Rokijam aiz muguras. Un tad Mollija pavisam lēni lika viņām parādīties.

Pēk�ņi Mollijas ausis piepildīja zvanu skaņas, govju māvieni, cilvēku balsis un lūg�anās, mūzika un ūdens �ļaksti, cilvēkiem peldoties upē.

-���� Rokij, mēs esam atpakaļ, viņa klusi teica. Rokijs sarāvās un a�i apcirtās apkārt. Viņ� skatījās uz Molliju kopā ar visām pārējām Mollijām, uz Petulu, un viņa acis kļuva tik lielas kā pingponga bumbiņas. Mollija pasmai�dīja. Vai tu domāji, ka esmu iestrēgusi laikā pirms triljons gadiem, kur nav nekā cita, ko ēst, izņemot glieme�us?

Rokijs svētsvinīgi saknieba lūpas un pamāja. Viņ� izskatījās tā, it kā atkal gatavotos izplūst asarās.

-���� Nu, es tur neesmu. Mollija ieturēja pauzi. Gliem�jus ēd Vakts, bet es esmu ATPAKAĻ! Un man ir viņa kris�tālu maiss. Mollija nolika maisu uz klāja un metās uz priek�u, lai cie�i apkamptu savu mū�a draugu tas bija apkampiens, kas gandrīz pārmeta Rokiju pār bortu.

-���� ELLĒ, Mollij, Rokijs teica, kad abi bija atguvu�ies,

-��� NEKAD vairs neuzņemies tādu risku! Tad viņ� piebilda:

-���� Bet klausies, vai tas nozīmē, ka tu biji� tu biji�?

-���� Jā, es izgāju caur GO lauciņu. Es apgāju apkārt. Es to izdarīju, Rokij, vai spēj tam noticēt? Es izgāju caur laika sākumu uz beigām! Tur bija ļoti karsti!

Rokijs sāka smieties un apkampa Petulu, kuras aste luncinājās tā, ka likās tā varētu aizlidot.

-����� Ļoti karsti?! Mollij, tu esi izgājusi cauri tik kars�tai izkusu�ai vielai, kāda kop� tā laika nav bijusi nekur Visumā. Tev paveicies, ka tagad neesi maza oglīte! Un tava āda� Lūk, tā ir labāka! Tu pat izskaties nedaudz jaunāka!

-��� Zinu. Man vajadzētu atvērt skaistumkop�anas salonu laika sākumā!

Mollija un Rokijs smējās tik aizrautīgi, ka izrāva Forestu no meditācijas un Od�asu no vakara snaudiena. Mazā Mollija bija tā iegrimusi rotaļā ar Amritu, lai to ievērotu, ta�u kucēns pielēk�oja klāt, un Petula viņu ziņ�kārīgi apo�ņāja, cenzdamās noskaidrot, kāpēc �is kucēns viņai tik ļoti atgādina viņu pa�u.

-���� Un kā tu uzcēli Petulu no miroņiem? Rokijs jau�tāja.

-����� Sāksim ar to, ka viņa nebija mirusi, Mollija at�trauca.

-���� Tu? Vai tie�ām tā esi tu, Mollij? jautāja Od�ass, berzējot acis.

-��� Vecīt, Forests iesaucās, tad tu to tie�ām izdarīji! Vai tas nozīmē�?

-Jā, laiks ir kā ritenis, apstiprināja Mollija, palecoties un apskaujot viņu. Tu esi viens for�s hipijs, Forest!

-����� Nūjā, teica Forests, bija jau stulbi no manas puses ierosināt kaut ko tādu, kas balstās tikai uz pāris reliģijām un bariņu zinātnieku. Un tad, kad tu biji prom, mēs visi domājām, ka tu esi pa īstam prom. Od�ass un Rokijs bija ne pa jokam dusmīgi uz mani. Un viņiem bija taisnība. Es biju ka�ķains vecs āzis, kaut ko tādu ieteik�dams. īsts bremze. Piedod, Rokij, vecīt! Rokijs pie�ķieba galvu uz sāniem, it kā atzīstot: tā kā viss beidzies tik labi, viss ir piedots. Forests atplauka smaidā. Ei, Mol�lij, bet tava āda ir labāka! Mollija pamāja. Un vai tu neiepazīstināsi mani ar �itām skuķenēm?

Ne tagad, Mollija smaidot teica. Lai nu kā, tu jau redzi, ka viņas ir pilnībā hipnotizētas. Bet tagad es gribu, lai mēs atgrie�amies divdesmit pirmajā gadsimtā un noliekam visas �īs manis tur, kur man jābūt. Un jāno�liek atpakaļ kucēns Petula. Ta�u sākumā man vajadzētu hipnotizēt se�gadīgo mani, iekams viņa nav sevi ierau�dzījusi �etras reizes un nenobīstas.

Od�ass aizveda Amritu uz zemākajām piekrastes pie�stātnēm. Viņam bija izjūta, ka tagad, ja viņ� kopā ar Mol�liju dosies uz viņas nākotni, viņ� varētu ilgi neatgriezties pats savā laikā, ja vispār kādreiz tur atgrieztos.

Od�ass pieturēja Amritu, kamēr visi pārējie uzkāpa tai mugurā, tad saķēra Mollijas roku, pirms viņa bija uzrā�pu�ies aug�ā. Mollij, viņ� jautāja, ja man nepatiks tavā laikā, vai tu atvedīsi mani atpakaļ 1870. gadā?

Mollija apveltīja viņu ar starojo�u smaidu. Bet pro�tams! viņa atbildēja. Atceries, Od�as, es labāk par jebkuru citu zinu, kā ir būt iestrēgu�ām nepareizajā laikā. Ta�u man nezin kāpēc �ķiet, ka tev tur patiks. Ak jā, un es neesmu aizmirsusi par tavām rūpijām. Mollija parāva virvi ap Amritas kaklu, uzrāpās aug�ā un noslēpa kristālu maisu sēdekļa kabatā.

-���� Divdesmit pirmais gadsimts! Od�ass nopūtās un ļoti klusi no�ukstēja: Mammu, tēt, lai kur jūs arī būtu, novēliet man veiksmi ceļojumos!

Bija savācies pūlis.

-��� Tūlīt notiks kaut kas tāds, ko viņi atcerēsies mū�am! teica Mollija.

-���� Gribu derēt, piekrita Rokijs. Ne jau katru dienu var redzēt ziloni izzūdam zilā gaisā.

Pūlis sāka pa�ķirties, lai palaistu Amritu aug�up pa stāvajām kāpnēm un cauri, bet tas, protams, nebija vaja�dzīgs, jo pēc da�ām sekundēm atskanēja graujo�s BLĪK��ĶIS, un pēc mirkļa viņi jau bija prom.

ja jūs kādreiz esat izjutu�i, ko nozīmē atgriezties mājās pēc ilga ceļojuma, tagad iedomājieties to un pareizi�niet ar simtu. Jo tie�i tā jutās Mollija, Rokijs, Petula un Forests, traucoties projām no 1870. gada uz priek�u, uz savu laiku.

Mollija bija tikpat pārliecināta par savu ieskrambāto sarkano kristālu, cik pārliecināts pilots varētu būt par modernāko augstāko tehnoloģiju lidma�īnu, tā ka ceļo�jums izdevās ideāli. Da�kārt Mollija samazināja ceļojuma ātrumu, lai varētu izbaudīt skatu, kā ūdens līmenis Gangā ceļas un krīt. Debesis virs galvas zibēja kā virsskaņas ātruma hameleons, kas maina ādas krāsu, un mēness nemitīgi kā komēta skrēja melnajās debesīs. Laiks dūca, kad garām skrēja minūtes, stundas un gadi.

-���� Kur mēs tagad esam? Rokijs apvaicājās.

-����� Domāju, ka 20. gadsimta 50. gados, Mollija rāmi atbildēja. Viņa paātrināja ceļojumu. Tagad �ķiet� vēl mazliet� hmm� ne glu�i� Tagad esam gandrīz klāt. Apkārtējā pasaule kļuva redzamāka, tomēr joprojām dūmakaina. Mollija izvēlējās laiku, kad virs viņiem bija zeltainas vakara debesis, jo zināja, ka drīz visiem nāks miegs. Viņa nogaidīja, līdz uz piestātnes, kur stāvēja Amrita, atradās tikai nedaudz cilvēku, un tad ļāva pasau�lei parādīties.

Bija karsts janvāra vidus vakars.

Kāda sieviete, kas upes ūdeni mazgāja traukus, iespie�dzās, izmeta no rokām vara katlu, savilka uz aug�u sari, pietrausās kājās un kliedzot uzskrēja aug�up pa kāp�nēm.

-���� Vai mēs esam atpakaļ? apvaicājās Forests.

-��� Tikpat dro�i kā kāļi ar biezpienu ir kāļi ar biezpienu, Mollija iesmējās.

-���� Urā un vēlreiz urā!

Od�ass pabakstīja Amritai aiz ausīm, un labdabīgā ziloņmāte sāka soļot uz priek�u. Mollija redzēja, ka priek�ā eso�ās �ķērsieliņas viņai būs pārāk �auras, tāpēc viņi devās gar netīrajām piestātnēm, garām ūdens bife�ļiem, tūristiem un indie�iem, kas bija ieradu�ies svēt�ceļojumā apmeklēt svēto pilsētu Varanasi. Upe vakara gaismā mirdzēja kā dzintars.

Vēlāk vakarā viņi atrada transportu uz pilsētas lidostu, un Mollija ar hipnozes palīdzību nokārtoja, ka atnāca ārsts un uzlika �uves desmitgadīgās Mollijas kaklam. Tāpat viņa sagādāja, ka no angāra tika izvesta un uz Varanasi atlidoja liela lidma�īna, kas spēja nest Amritu. Vienos naktī viņi devās ceļā uz Eiropu.

Viņi piezemējās pēc desmit stundām. Bija se�i no rīta pēc Braiersvilas laika.

Mollija, Rokijs, Forests, Od�ass un hipnotizētās mazā�kās Mollijas sakāpa milzīgā noīrētā kravas ma�īnā, Amrita atradās aizmugurē, un abas Petulas Mollij ai klēpī, un drīz Forests veda viņus pa apsarmoju�o ceļu uz Braiersvilu. Visi bija aplikusi lidma�īnas segas kā apmetņus virs jaunajām drēbēm, ko bija iegādāju�ies lidostā. Od�ass trīcēdams sēdēja savā jaunajā treniņtērpā. Viņa skatiens bija piekalts logam.

-���� Pukkal viņ� iesaucās ikreiz, kad garām patraucās kāda automa�īna.

Mollija ieslēdza apkuri stiprāk un pie sevis nodomāja, cik jauns te viss izskatās salīdzinājumā ar Indiju. Viņa domāja par ziediem un ziloņiem apgleznotajām Deli kra�vas ma�īnām. Od�ass nenovērsa skatienu no divdesmit pirmā gadsimta automa�īnām, kas �āvās viņiem garām. Sporta auto, ģimenes auto, pikapi, smagie auto, minibusi un motocikli. Pasaule viņam nekad nebija �ķitusi tik ātra, un viņ� pieķērās pie sēdekļa malas, it kā atrastos raķetē.

Beidzot parādījās pagrieziens uz Braiersvilu. Tad viņi atradās uz apledoju�ā ceļa, kas veda uz Laimes namu kādreizējo Hārdvikas bāreņu namu.

Mollija zināja, ka nams ir tuk�s, jo visi tā iemītnieki atradās Losand�elosā. Bet viņa ari negatavojās tie�i tagad apmeklēt �o vietu. Viņai bija jāveic neliels ceļojums pa atmiņu taku.

-���� Vēlu veiksmi! Rokijs teica, kad ma�īna rūcot pie�vārēja pēdējo nogāzes daļu un iegriezās grantētajā pie�braucamajā ceļā.

-���� Paldies! Mollija izkāpa. Sākumā ņem�u pavisam mazo.

Kad Od�ass atdeva Mollijai mazo bērnu, tas, mo�s un intereses pilns par pasauli, grozījās un lūkojās apkārt.

Nokļuvusi pie Mollijas, mazā saņēma meitenes roku un vilka to pie mutes. Viņa sāka zīst Mollijas pirkstu.

Mollija pēk�ņi jutās ļoti skumji. Tās bija skumjas par mazo bērnu, kas bija viņa pati. Mollija uzlūkoja nesen nokrāsoto ēku savā priek�ā, apzinoties, cik neapskau��ama dzīve tur sagaida mazo meiteni. Viņa jutās slikti, zinot, ka viņai jāievieto tur mazais bērns tajā laikā, kad �ī vieta bija auksta, nepatīkama, nesakopta.

Daļa Mollijas gribēja paturēt bērnu un uzaudzināt to labākos apstākļos, ta�u skatiens uz Rokiju kravas ma�īnā teica viņai, ka tas nav iespējams: ja viņa tā darītu, viņa izmainītu pagātni. Mollijai jānoliek sevi atpakaļ. Viņa zināja, ka bērna nākotne būs pilna pārbaudījumu un grū�tību, ta�u viņa zināja arī to, ka pagātnē ir mazais Rokijs un ka vienīgā laipnā persona bāreņu namā, Trinklberijas kundze, būs tur un mīlēs viņu.

Un tā, pamājot Rokijam un cen�oties izskatīties bra��āka, nekā īstenībā ir, Mollija devās uz fasādes durvīm.

Mollija satvēra savu zaļo kristālu un vēlēja tā acij atvērties. Tūlīt tā stiklainais un zaļais virpuļojo��ais atvars sāka vērpties spirālē un mirdzēt. Mollija lika tam pacelt sevi un zīdaini Molliju viņas rokās un nest atpakaļ laikā. Apkārtējā pasaule mirgoja un pārvērtās neskaidrā miglā. Viņas �āvās atpakaļ. Gadi lobījās kā tape�u slāņi, atklājot ainas no viņas pagātnes. Mollija sajuta vairākus tuk�umus savā dzīvē, kur trūka viņas pārējo būtņu, ko vajadzēja nolikt atpakaļ. Tad viņa samazi�nāja ātrumu un sāka meklēt tuk�umu savā zīdaiņa dzīvē. Mollija uztaustīja brīdi, kad viņas kā zīdaiņa nebija viņa bija aprēķinājusi, ka līdz �im �is periods bija ildzis kādu pusotru nedēļu.

Mollija varēja nolikt bērnu atpakaļ vai nu stundu pēc tam, kad Vakts viņu paņēma, vai arī precīzāk pēc pus�otras nedēļas. Viņa nolēma nolikt bērnu atpakaļ īstajā laikā laikā, kas atbilda tam laikposmam, ko bērns bija pavadījis Indijā.

Mollija zināja, ka viņai jābūt ļoti piesardzīgai, jo ari Vakts bija ceļojis atpakaļ laikā, lai pagrābtu bērnu. Mol�lija negribēja, lai milzis tagad apzinātos viņas klātbūtni, jo tas varētu izmainīt visas pusotras nedēļas notikumu gaitu. Mollija koncentrēja domas uz pārtraukumu, ko sajuta savā pagātnē, un orientējās uz to.

Mollija samazināja ātrumu, līdz karājās pasaulē, un tad apstājās. �ajā brīdī viņu pārņēma savāda sajūta it kā viņa saplūstu ar to vietu, no kuras turpinās mazā bērna dzīve.

Bija ap diviem pēcpusdienā septembra dienā. Hārdvi�kas nams stāvēja saplaisājis un apdrupis. Mollija pavilka ieejas durvis. Tās atvērās.

Iek�ā Mollijas degunu piepildīja pazīstamās, nemīlīgās bāreņu nama dezinfekcijas līdzekļa un vārītu kāpostu smakas, un viņa sāka justies ārkārtīgi neomulīgi. Tas viss bija viņas pagātnē, ta�u �īs vietas apmeklējums lika izjust ilgas pēc nākotnes labklājības un skumjas par to, ka viņas zīdaiņa būtnei nāksies uzaugt �ajā tuk�ajā, dzes�trajā vidē.

Mollija maigi satvēra bērnu. Tad pēk�ņi viņa izdzirdēja pazīstamu balsi.

-���� Ko tu te slaisties apkārt, stulbā sieviete? Tev maksā par darbu, nevis tējas dzer�anu.

-��� A-a-aderstones jaunkundz, es tikai n-n-nedaudz ap�sēdos a-a-atpūsties� Es t-t-tikko pavadīju t-t-trīs stun�das, ber�ot v-v-virtuves grīdu.

-���� Tad kāp aug�stāvā un padari vēl kaut ko derīgu. Un, ja tu taisies turpināt pink�ķēt par to sīko, ko tu pazaudēji, tad lieto pati savas salvetes!

Padzirdējusi �os vārdus, Trinklberijas kundze ieelsojās vēl skaļāk, un Mollija dzirdēja viņu tuvojamies durvīm. Mollija klusi uzlavījās aug�stāvā un pa gaiteni uz mazo bērnu telpu. Tā bija tāda pati, kādu viņa to atcerējās no bērnības.

Aizkari bija aizvilkti, un caur tiem izspiedās ro�aina gaisma, apgaismojot gultiņu, kurā gulēja eņģelim līdzīgs tum�ādains zēns. Mollija pieskārās mazā Rokija gal�vai. Viņa nolika tam blakus savu zīdaiņa būtni. Mazā, smalkiem iz�uvumiem rotātā kleitiņā tērptā Mollija maz�liet neiederējās apkārtējā ainā. Mollija pakutināja viņas zodu, un mazā sāka ķiķināt.

Tad Mollija apsēdās krēslā telpas aizmugures ēnā.

Viņa dzirdēja, kā izmisusī Trinklberijas kundze �ļūco��iem soļiem tuvojās pa gaiteni, ienāca istabā un piegāja pie gultiņas, kur uzreiz pamanīja mazo Molliju.

-���� Ak tu Dieviņ tētiņ! viņa klusi iesaucās. Tad viņa turpināja: Ak tu Dieviņ, vai tā ir patiesība? Un tad viņa izplūda pa�u sirsnīgāko, pateicīgāko asaru plūdos, kādus Mollija jelkad bija redzējusi. Jaukā, vecā, stostīgā sieviete raudāja un smējās, saņemot bērnu rokās un apkampjot, un mazā klusi spiedza priekā, ka atkal ir kopā ar viņu.

Dziļi savās atmiņās Mollija izjuta �o prieku. Viņa klusi iznāca no ēnas pie Trinklberijas kundzes un viegli uzsita viņai pa plecu. Kad apaļīgā sieviete apgriezās, Mollija ielūkojās viņas piesārtu�ajās, pietūku�ajās acīs. Tiklīdz Trinklberijas kundze bija hipnotizēta, Mollija uzlika roku viņai uz galvas un teica: Tu vairs nedomāsi par to, ka �is bērns bija pazudis. Tu �o notikumu aizmirsīsi. Ja kāds tev kādreiz par to jautās, tu nesapratīsi, par ko �is cilvēks runā. Ciktāl tas attiecas uz tevi, tas nekad nav noticis. Vai skaidrs? Trinklberijas kundze pamāja.

-������ Un no �ī brī�a tu neņemsi pie sirds Aderstones jaunkundzes rupjību. Patiesībā tu viņu uzskatīsi par no�ēlojamu vecu pleksti. Kad es bū�u prom, tu iziesi no �ī transa un aizmirsīsi, ka vispār esi mani redzējusi. Mollija paliecās uz priek�u un noskūpstīja veco kundzi uz vaiga. Atceries, Trinklberijas kundze, ka Rokijs un Mollija, un ari visi pārējie bērni tevi ļoti mīl. Mollija pacēla Trinklberijas kundzi laikā. Un �o rīkojumu es nobloķēju ar vārdiem "Pasaku kūkas".

Tad, nolikusi abas atpakaļ īstajā laikā, Mollija atstāja istabu. Aiz muguras viņa dzirdēja Trinklberijas kundzi ķiķinām.

-���� Ak tu mīļumiņ! viņa teica. Tu atveldzē manu sirdi. Skaties, es raudu! Nezinu, kāpēc, bet tā ir!

Mollija pa galvenajām kāpnēm nokāpa vestibilā. No virtuves viņa sadzirdēja Aderstones skaļo balsi. Mollija atvēra abpusēji veramās durvis un devās lejup pa virtu�ves kāpnēm. Jo tuvāk viņa gāja, jo stiprāks kļuva nela�bumu uzdzeno�s zu�u sautējuma smārds.

-��� Es gribu zināt, kā bērns var vienkār�i tāpat pazust! atskanēja Aderstones neskaidrā balss.

-���� Varbūt viņa nav tik stulba, kā izliekas, atskanēja cita balss, kas runāja ar pilnu muti. Mollija to pazina kā Ednas, milzīgās, mū�am īgnās bāreņu nama pavāres Ednas, balsi. Es tomēr domāju, ka viņa to sīko ir pār�devusi. Diez, cik viņa par to dabūja? Gan jau kā nākamo viņa pārdos to �okolādes puiku.

-����� Mums tas nāk tikai par labu, teica Aderstones jaunkundze, ar dak�iņu skrāpējot �ķīvi, bakstot zuti un sadalot to uz pusēm. Mums jāpriecājas, ka tiekam no viņiem vaļā. Divi puņķaini, smirdīgi knēveļi, viena balta un slimīga kā purva tārps, otrs melns kā pats purvs!

Mollija pa armētā stikla logu virtuves durvīs ielūkojās telpā un slepus vēroja abas ļaunprātīgās vecmeitas, kas sēdēja katra savā virtuves galda galā. Aderstones kundzei blakus bija �erija pudele. Viņas plānajās lūpās rotājās ļauns smīns, iemalkojot no glāzes. Edna smēķēja cigareti un bēra pelnus sārtā uzputenī, kas todien bija paredzēts vakariņās bāreņu nama bērniem.

Mollija iegāja telpā. Abas sievietes izbrīnā pacēla acis.

Piedodiet, teica Mollija, bet esmu apmaldīju�sies! Vai �is ir tas nams, kur dzīvo vecā ragana un viņas briesmīgā palīdze ar troļļa ģīmi?

Aderstones jaunkundze gandrīz aizrijās ar �eriju, bet Edna noprasīja: Ko, pie velna, tas nozīmē?

Mollija nekavējoties sūtīja pret abām spēcīgus hip�nozes starus.

Tur nu abas sēdēja dūmu un zu�u smakas vidū klu�sas un mierīgas kā pildīti tītari. Viņas bija atkarīgas no Mollijas �ēlastības.

Protams, Molliju urdīja vēlē�anās sodīt �īs briesmīgās sievietes izmainīt viņas tā, lai ļaunās sievietes nekad vairs neizturētos slikti ne pret viņu, ne Roldju, ne kādu citu bāreņu namā. Viņa vēlējās tās pārveidot labākas. Viņa vēlējās tās pārkausēt. Ta�u Molliju atturēja prāta vēsā un loģiskā daļa, jo viņa apzinājās, ka tad, ja mainīs �īs sievietes, mainīsies arī viņas pa�as pagātne. Ja viņa hipnotizētu Aderstoni un Ednu tā, ka viņas pēk�ņi pār�vērstos eņģeļos, pavisam noteikti mainītos Mollijas dzīve un tāpat arī viņas raksturs.

Līdz �im Mollijas personība bija viņu novedusi tur, kur viņa atradās pa�laik, un tur neklājās slikti. Tāpēc viņai tie�ām nevajadzētu neko pārveidot. Ja viņa kaut ko mainītu, tad varbūt nekad neatrastu hipnozes grāmatu. Varbūt viņa nebūtu aizbēgusi. Viņai zustu atmiņas par to, kā viena pati dzīvojusi Ņujorkā un tad ar Rokiju Losand�elosā. Viņas piedzīvojumi būtu izdzēsti. Un kā ar Petulu? Ja Aderstones jaunkundze būtu citāda, varbūt viņa turētu kaķus. Varētu būt, ka viņa nekad neiegādātos kucēnu. Mollija nespēja iedomāties, ka varētu mīlēt kādu citu dzīvnieku tik ļoti kā Petulu. Izmainot pagātni, varētu izzust visa viņas un Petulas savstarpējā mīlestība. Varbūt nepastāvētu arī viņas un Trinklberijas kundzes mīlestība vienai pret otru. Un kā būtu ar Rokiju? Ja Aderstone būtu patīkams cilvēks, varbūt kāda jauka viņas drau�dzene adoptētu Rokiju kā mazu bērnu. Varbūt Mollijas radīto jauno dzīvi pildītu tikai daļiņa tās mīlestības, kāda pastāvēja tagad. Mollija nevarēja galvot, ka viņas dzīvē tad būtu vairāk mīlestības.

Mollija domāja par Rokiju un Forestu, kas sēdēja kravas ma�īnā. Tie abi viņai patika vairāk, nekā bija iespējams izteikt vārdos. Molliju tie�ām sajūsmināja viņas nākotne. Un tas ta�u bija pats galvenais, vai ne? Nākotne. Mollijai tā likās lieliska.

Uzlūkojot briesmīgās sievietes, Mollija saprata, ka nedrīkst iejaukties savā pagātnē. Kaut arī viņa bija izvil�kusi ļoti īsu salmiņu, viņa bija tikusi ar to galā. Mollija lepojās ar sevi. Patiesībā viņa savu dzīvi uzskatīja par dārgumu.

Līdz ar to viss, ko Mollija pateica abām ve�ām, bija: Kad es pametī�u �o telpu, jūs aizmirsīsiet, ka biju �eit. Tāpat jūs aizmirsīsiet, ka mazā Mollija aug�stāvā bija pazudusi. Ja kāds to pieminēs, jūs teiksiet, ka tas nekad nav noticis. Un, kad Mollija Mūna nākotnē pazudīs trīs, se�u un desmit gadu vecumā, jūs aizmirsīsiet arī to un noliegsiet, ka tā vispār ir noticis. Kad es aizie�u, jūs izie�siet no transa un� un� Mollija nespēja noturēties, vismaz Ieaut ko neizmainījusi. Un jūs uzkāpsiet aug�ā un atvainosieties Trinklberijas kundzei par visām tām reizēm, kad esat biju�as rupjas pret viņu, un pateiksiet viņai: ja arī jūs dro�i vien atkal būsiet pret viņu rup�jas, Trinklberijas kundzei vienmēr jāpatur prātā viņa ir daudz labāks, jaukāks, patīkamāks cilvēks par jums abām kopā un jūs esat izkaltu�as, sapuvu�as, ļaunprātī�gas cūkas. Tāpat� vilinājums bija pārāk liels no �ī brī�a ikreiz, kad vien bāreņu namu apmeklēs viesi, jums abām gribēsies nepārtraukti pirst un atraugāties. Tad, pieskaroties Aderstones jaunkundzes un Ednas plecam, Mollija pacēla abas karājamies laikā. Un es bloķēju �os rīkojumus ar vārdiem "Zu�u sautējums".

Mollija atveda abas atpakaļ viņu īstajā laikā un izgāja no telpas. Nonākusi pie fasādes durvīm, viņa iebāza roku kabatā, sataustīja sarkano kristālu un traucās uz priek�u.

Divdesmit pirmajā gadsimtā Rokijs, Forests, Od�ass un hipnotizētās jaunākās Mollijas sēdēja, saspiedu�ies kra�vas automa�īnas priek�ējā sēdeklī. Petulas gulēja Rokijam klēpī.

-��� Un kā ar tiem hipnotizētajiem maharad�ām? Ko viņa ar tiem iesāks? jautāja Forests, uz aizsvīdu�ā priek��ējā loga zīmējot vīru ar sakrustotām kājām un turbānu galvā.

-���� Gan jau viņa tiks ar to galā vēlāk, attrauca Rokijs. Lai to izdarītu, viņai būs jādodas atpakaļ uz Indiju un atpakaļ laikā. Īstenībā nav nekādas starpības, vai viņa to darīs nākamnedēļ vai nākamgad, jo tas viss tāpat ir pagātnē. Viņai jānoskaidro parole.

-���� Viņa kļūs mazliet zvīņaina, teica Od�ass, rotaļā�damies ar kabatā noslēpto dārgo potītes sprādzi.

-��� Es nezinu, �aubījās Rokijs, atvērdams cimdu noda�lījumu. Domāju, ka viņa mazliet par ilgu pavadījusi tajā laika sākuma gaismā. Man tie�ām �ķiet, ka atgrie�zusies viņa izskatījās jaunāka. Tāpēc varbūt zvīņas vairs neveidosies tik strauji, ja viņa atkal ceļos laikā. Gribat konfekti? Katrs paņēma pa vienai un sāka ko�ļāt.

-��� Ve�i, bet vai jums ari ir izveidoju�ās zvīņas? apvai�cājās Forests.

-����� Jā. Man nedaudz ceļu iek�pusē, atteica Rokijs. Jaunākajām Mollijām lobās elkoņi.

-���� Manas potītes ir ļoti sausas, piebilda Od�ass.

-���� Man �ķiet, ka visvairāk dabū galvenais laika ceļo�tājs, minēja Rokijs. Od�ass un Forests pamāja. Visi vēl pako�ļāja konfektes.

-���� Un tev, Forest? jautāja Od�ass.

-��� Kas man? Forests noņēma brilles un sāka tās spod�rināt.

-���� Vai tev kaut kur ir kļuvis sauss?

-���� Nu, ziniet� Forests pieklusa.

-���� Vai tev ir kļuvusi zvīņaina āda? Od�ass neatlai�dās.

Forests ieturēja pauzi. Tad viņ� ātri nobēra: Nūjā, patiesībā mans� hm� mans dibens nedaudz lobās.

Ne Od�ass, ne Rokijs īsti nezināja, ko sacīt. Od�ass ko�ļāja. Forests ko�ļāja. Rokijs ko�ļāja.

-���� Man ļoti �ēl to dzirdēt, Forest.

-���� Paldies, Rokij!

�Izdevums "Zīdainis" izpildīts! Mollija pazi\/ ņoja, ieradusies atpakaļ pie kravas ma�īnas un atvērusi kabīnes durvis. Tas ir tik dīvaini. Zini, Rokij, tu tak biji viens burvīgs, mazs bērniņ�.

Rokijs pasmaidīja un palīdzēja izkāpt hipnotizētajai trīsgadīgajai.

Saņēmusi savu jaunāko būtni pie rokas, Mollija devās pie Laimes nama.

Pastāstī�u, kad atgriezī�os, viņa uzsauca, pamājot draugiem. Tad viņa izzuda.

Mollija atkal lidoja atpakaļ laikā, vadot zaļo kristālu savā plaukstā un liekot tam ielikt viņus tajā vietā, kur mazākās Mollijas dzīve gaidīja turpinājumu. Mollija sajuta savu �etrgadīgo būtni bāreņu namā. Viņa nojauta, ka iet cauri bezgalīgi daudziem momentiem, kas veido viņas dzīvi. Katrs moments bija kā viens attēls no daudzajiem, daudzajiem attēliem, kas veido animācijas filmu, tikai �ī nebija filma, bet gan viņas pa�as dzīve, kas tinās atpa�kaļ. Viņas dzīvi veidoja neiedomājami bezgalīgi daudzi atsevi�ķi Mollijas momenti, kas visi bija savienoti laika nepārtrauktībā.

Un tad Mollija juta, ka tuvojas laiks, kurā viņas nebija. Laiks, kurā iederējās �ī trīsgadīgā Mollija viņai blakus. Mollija samazināja ātrumu un apstājās.

Bija auksts, pelēks rīts, un migla plīvoja pār zālienu. Mollija paņēma mazo bērnu un klusi atvēra Hārdvikas bāreņu nama ieejas durvis. Viņa devās aug�up pa kāp�nēm un uz priek�u pa gaiteni. Visu istabiņu iemītnieki bija cie�i iemigu�i. Mollija dzirdēja krāk�anu. Gaisu pil�dīja guļo�u bērnu smar�a. Pie mazo bērnu istabas durvīm viņa dzirdēja kādu sīku balstiņu dziedam.

-���� Dzeguzīte, dzeguzīte, negrūd mani no ligzdas!

Mollija atvēra durvis. Trīsgadīgais Rokijs pieslējās

sēdus savā gultiņā.

-���� Kas tul il? Kas tu esi? viņ� jautāja.

-��� Es tikai atvedu tavu mazo draudzenīti! Mollija atbil�dēja. Viņa ielūkojās hipnotizētās Mollijas acīs un vien�laikus domāja par sarkano kristālu, liekot viņām pacelties laikā, lai varētu ielikt da�us rīkojumus, kam bija jāpaliek uz mū�u.

-��� Tu, mazā Mollij, aizmirsīsi visu briesmīgo, kas ar tevi notika, kad ļaunais milzis tevi paņēma. Tu aizmirsīsi arī viņu pa�u. Vai saprati? Mazā meitene pamāja. Mollija turpināja: Un �is rīkojums ir tevī ieslēgts ar vārdiem "Lēkājo�ā medūza". Mollija ar knipi lika mazajai Mol�lijai atgūties no transa un abām nonākt atpakaļ pasaulē. Tiklīdz trīsgadīgā ieraudzīja Rokiju, viņa iekliedzās un sāka smieties.

-���� Rokij! Ko tu dali?

Mollija nolika mazo meiteni gultiņā blakus zēnam. Abi bērni neveikli apkampās tā, ka apgāzās, un tur vecākā Mollija viņus arī atstāja. Viņa nolēma neko nedarīt ar pārējām Mollijas atmiņām par Indiju, jo tās drīz saplūdīs ar viņas sapņiem, un Trinklberijas kundze tikai noteiks: "Jā, mīļumiņ," vienmēr, kad mazā stāstīs par jā�anu ziloņa mugurā.

Kad Mollija atkal �āvās atpakaļ uz nākotni, viņa prā�toja, vai Lusija Ļogana priecātos, ja viņai parādītu trīsga�dīgo Molliju kā viņas meitu. Mazā Mollija bija tik piemī�līga, ka Lusija viņu noteikti mīlētu. Ar �īm domām prātā Mollija atgriezās pie kravas automa�īnas.

-��� Uzdevums "Trīsgadīgā" izpildīts, viņa smaidot pa�ziņoja. Tagad se�gadīgā Mollija un mazā Petula.

Rokijs palīdzēja jaunākajai Mollijai izkāpt no kravas ma�īnas kabīnes, un Mollija paņēma rokās kucēnu. Viņas ceļoja atpakaļ laikā. Bija rudens diena, un kokos karājās brūnas un oran�as lapas. Mollija aizveda hipnotizēto meiteni aiz Hārdvikas nama stūra. Varēja redzēt, kā iek�ā pretīgā Aderstones jaunkundze pārvietojas no telpas uz telpu.

Mollija ātri runāja ar mazo meiteni: Tagad, Mollij, tu un Petula esat atgriezu�ās. Ta�u es negribu, lai tu kādam stāstītu, ka esat biju�as Indijā. Patiesībā tu aiz�mirsīsi, ka esi tur bijusi, tikai da�kārt varēsi pasapņot par visu to jauko, ko tur redzēji. Tu vari paturēt atmiņas par smie�anos uz ceļa. Tu neatcerēsies neko �ausmino�u. Un tu noteikti neatcerēsies to milzi. Bet kādu dienu, kad tev būs vienpadsmit gadu un tu atgriezīsies Indijā, visas tavas atmiņas atdzīvosies. Tagad Mollija viegli pacēla viņas laikā. Un �os rīkojumus es nobloķēju ar vārdiem "Matainais hipijs". Tad Mollija ļāva pasaulei kustēties. Kucēns Petula sāka sūkāt kādu akmeni. Mollija domāja, ka mazi kucēni neko daudz neatceras, tāpēc par Petulu neuztraucās.

Pa bāreņu nama sētas durvīm iznāca Aderstones jaun�kundze ar izteikti neapmierinātu sejas izteiksmi.

-���� Daru jums zināmu, ka �is ir privātīpa�ums, viņa iesāka. Ieraudzījusi se�gadīgo, viņa riebumā noelsās. Ak! Tas bērns. Vai jūs esat no ģimenes, kas vēlas viņu adoptēt? Tad Aderstone turpināja: Skuķi, es tev teicu, lai tu nespēlējies ar manu kucēnu! Un cik tev smieklīgs apģērbs! Mollija saprata, ka Aderstone, glu�i tā, kā viņai pavēlēts, jau ir aizmirsusi, ka se�gadīgā Mollija bija pazudusi.

-������ �odien nekādu adopciju, paldies, Mollija atbil�dēja. Viņa palūkojās lejup savas jaunākās būtnes maigajā sejiņā, un viņu pārņēma milzīgs �ēlums. Mollija nespēja izturēt, ka pagātne jāatstāj tāda, kāda tā bijusi. Viņai bija jādara kaut kas tikai kāds nieciņ� -, lai padarītu visiem �ejienes bērniem dzīvi kaut mazdrusciņ vieglāku. Mollija ielūkojās vecās sievietes ieplestajās acīs, un Aderstone uzreiz nonāca viņas varā.

-���� Aderstones jaunkundz, Mollija teica. �odien tu izturēsies pret �o bērnu labi, un da�u nākamo gadu laikā, kad tu būsi pa īstam piedzērusies, tu būsi laipna pret bērniem, kas nodoti tavā aprūpē. Vai skaidrs?

-��� Jā. Pa�laik esmu tikai nedaudz iedzērusi, atbildēja kaulainā vecmeita.

Mollija pieliecās un ie�ukstēja se�gadīgās ausī: Un tu, mazā Mollij, vienmēr atcerēsies: lai cik nebaudāma arī būtu tava dzīve �eit, kādreiz viss mainīsies uz labo pusi.

Tad Mollija veda viņu iek�ā uz telpu, no kuras varēja dzirdēt Rokij a balsi.

-���� Pēc brī�a, Mollij, tu ieraudzīsi Rokiju. Kad tu viņu satiksi, tu vairs nebūsi hipnotizēta. Tu aizmirsīsi, ka jel�kad esi mani redzējusi. Bērns pamāja, un Mollija stūma viņu uz dzīvojamās istabas pusi.

Mollija atgriezās pie Aderstones jaunkundzes un noklik�ķināja pirkstus viņas acu priek�ā, atmodinot sie�vieti no transa.

-���� Kur palika bērns? vecmeita jautāja, saraustītām kustībām staipot kaklu kā apjucis strauss.

-���� Viņa ir iek�ā.

-����� BAAARRPP! Aderstones jaunkundze palaida mil�zīgu atraugu. Vai negribat ienākt uz tasi tējas? Kad viņa pielika roku pie mutes, caur viņas tvīda brun�iem atskanēja grāviens, un gaisu piepildīja atbaido�a caur viņas veco, krunkaino gremo�anas sistēmu izgāju�as vecas gaļas un kāpostu smaka. Mollija pakāpās atpakaļ. Smirdoņa bija pretīga. Tomēr viņa priecājās, ka Aderstonei atstātais rīkojums pirst un atraugāties sabiedrībā joprojām darbojās.

-���� Es nu ie�u. Ar �iem vārdiem Mollija izzuda. Gaisu piepildīja BLĪK�ĶIS. Palika tikai viņas kāju nospiedumi mitrajā mauriņā.

Aderstones jaunkundze apstulbusi palūkojās apkārt un, redzot nospiedumus zālē, nometās ceļos.

-��� SPOKI! viņa iesaucās, sitot plaukstas pret zemi. Tad viņa pie sevis noteica: Nē, Agnese, tā ir dzer�ana!

Mollija atkal traucās cauri laikam. Viņa bija paņēmusi līdzi savu desmitgadīgo būtni un tagad veda viņu atpakaļ uz viņas īsto laiku.

Viņas piezemējās aukstā novembra naktī. Ieejas durvis bija slēgtas. Mollija atgrūda dzīvojamās istabas logu.

-���� Pēc brī�a tu uzlavīsies aug�stāvā un kāpsi atpakaļ savā gultā. Rit, kad visi jautās, kur tu esi bijusi pusotru nedēļu, tu teiksi, ka biji slima un negribi par to runāt. Un tu par to arī nerunāsi. Tu domāsi, ka esi bijusi slim�nīcā un gandrīz visu laiku gulējusi. Tu domāsi, ka esi lasījusi garu stāstu par Indiju, ta�u �o stāstu pārāk labi neatcerēsies un domāsi, ka tas ir tāpēc, ka biji slima. Kādu dienu, kad tev būs vienpadsmit gadu un tu būsi

Indijā, tavas atmiņas atgriezīsies, ta�u ne agrāk. Un, Mol�lij, piestaigā uz bibliotēku! Mollija iekoda lūpā. Viņa nedrīkstēja dot sev norādes, vai arī desmitgadīgā tie�ām varētu neatrast hipnozes grāmatu. Tagad tu iesi gultā un, kad pamodīsies, nezināsi, kā esi tur nonākusi. Tu aizmirsīsi mani un to, ka es tevi hipnotizēju. Tas viss ir nobloķēts ar� Mollija paņēma savu jaunāko būtni laika lidojumā� ar paroli "Laika rats". Mollija nolika abas atpakaļ īstajā laikā. Un atceries, Mollij, drīz ar tevi notiks kaut kas īpa�s.

Mollija pēdējo reizi uzlūkoja savu desmitgadīgo būtni un prātoja, vai Lusijai viņa būtu patikusi. Varbūt ne, Mol�lija izdomāja. Varbūt Lusijai bija grūtības saprasties ar lielākiem bērniem. Mollija nopūtās un centās domāt par kaut ko citu, ta�u tas bija smagi, jo viņa zināja, ka �odien atkal tiksies ar Lusiju un parastā vil�anās izteiksme būs skaidri rakstīta mātes sejā.

redzu, ka tu tur kaut ko esi izmainījusi, teica Rokijs, kad Mollija parādījās. Man ir da�as jaunas atmiņas piemēram, kā Aderstones jaunkundze piedzērusies ved mūs uz kino un mētājas ar popkornu.

-���� Es nespēju tam pretoties, attrauca Mollija, iele�cot atpakaļ kabīnē. Viņa spēcīgi apkampa Rokiju. Urā, Rokij, nespēju tam noticēt, bet tas ir izdarīts! UZDEVUMS PAVEIKTS!

-���� Hei ho! atbalsoja Od�ass.

-���� Vēsi, piekrita Forests.

-�� Vēsi, Forest? pārprasīja Mollija, pievēr�oties viņam. Un tas ir viss?

-���� Labi jau, labi� tas ir psihodēliski lielisks un kos�miski iespaidīgs atvieglojums.

-���� Vaaaauuuuuu! Petula piekrita. Un Amrita iebāza snuķi kabīnē ar domu, ka tur varētu atrasties pāris kon�fek�u, ko paķert, kamēr visi pārējie svin.

Kravas ma�īna pa pusei nobrauca, pa pusei noslīdēja pa apledoju�o ceļu līdz Braiersvilas �osejai. Nu labi, apskatīsimies, ko dara vecie pīrādziņi! Mollija īsti nezi�nāja, kāpēc viņa tā sauc savu māti un tēvu. Varbūt tāpēc, ka sirds dziļumos sajūsma par to, ka viņa ieraudzīs tos atkal, līdzinājās izredzēm apēst divus sakaltu�us pīrādzi�ņus. Rokijs Molliju saprata.

-���� Neraizējies! viņ� teica, papliķējot meitenes roku. Saproti, tev jau nemaz nav jācen�as ne no �ā, ne no tā būt ideālai meitai. Patiesībā tev ir visas tiesības uzturēt ar viņiem vienīgi draudzīgas attiecības, ja tu tā vēlies.

-��� Neesmu pārliecināta, ka vēlos draudzēties ar Lusiju Ļoganu, Mollija teica, kad Forests nospieda bremzes, lai nenotriektu pāvu. Viņa nebija īpa�i laimīga, uzzi�not, ka esmu viņas meita. Es sagādāju viņai vil�anos. Bet zini, Rokij, es neko nevaru padarīt, ka neesmu tik pa�saprotami tīkama kā tu.

-��� Mollij, tev nevajadzētu to ņemt pie sirds. Dro�i vien pastāv kāds pamatots iemesls, kāpēc viņa tā izturējās.

-��� Jā, es viņai nepatiku.

Forests izstūrēja kravas ma�īnu uz galvenā ceļa, kas veda caur Braiersvilas pilsētu.

-��� Ir dīvaina sajūta, ka mazo Molliju nav kopā ar mums. Man viņu pietrūkst. Cerams, ka viņām iet labi, Mollija teica.

-��� Vecīt, tas nu ir pats trakākais, ko tu jebkad esi patei�kusi, Forests sāka zviegt kā hiēna. Protams, viņām iet labi. Viņas ir tevī, Mollij!

-���� Laikam jau ir gan.

Od�asa deguns joprojām bija kā pielīmēts pie loga.

-��� Tad tāda ir nākotne! viņ� noelsās, kad viņi pabrauca garām fermai ar lielām gofrēta alumīnija labības nolik�tavām pagalmā.

-��� Tā jau ir tikai ferma, nevērīgi izmeta Rokijs. Pa�gaidi, līdz varēsi uzspēlēt datorspēli. Tur tu pa īstam saiesi sviestā!

-��� Saie�u sviestā� Od�ass pie sevis izmēģināja jauno izteicienu.

Petula pieslējās un centās palūkoties ārā. Viņa saoda Braiersvilas parka lamas. Petula sāka dīdīties sajūsmā. Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs paskraidīt pa turie�nes zālieniem. Petula apsvēra, vai viņas īpa�ie akmeņi vēl ir dro�i aprakti tur, kur viņa tos atstāja.

Petula noskurinājās un uz mirkli iedomājās par patī�kamo karstumu Indijā. "Tas nu gan bija ceļojums," viņa nodomāja. "Pāva gaļas pīrāgs bija brīnumgards, un pils skaistumkopējas bija ļoti laipnas." Petulas nagi vēl arvien bija rozā no nagu lakas. Tomēr viņa nevarēja vien nocies�ties, kad varēs patrenkāt kādu trusi.

-���� Un kā ar taviem vecākiem? Kādi viņi ir? jautāja Od�ass.

-���� Viņi nav glu�i mani vecāki, Mollija atbildēja.

-���� Nav?

-���� Nē. Es gribu teikt, ka viņu vecāki bija mani vecve�cāki, bet es viņus esmu tikko satikusi. Viņi nepazīst mani, un es nepazīstu viņus.

-���� Vai tev viņi patīk?

Mollija padomāja. Nu, viņi ir mazliet dīvaini. Tu jau redzēsi. Man �ķiet, ka abi ir mazliet apjuku�i. Bet viņi nav nekādi briesmoņi vai tamlīdzīgi.

Ma�īna kratījās pa apledoju�iem lauku ceļiem un bei�dzot nonāca pie Braiersvilas parka melnajiem vārtiem. Drīz viņi jau brauca aug�ā pa garo, līkumaino pieved�ceļu gar ganībām ar lamām, dzīvnieku formas krūmiem laukos.

-���� Ak, esmu pārliecināts, ka viņiem patiks Amrita, Od�ass teica. Viņ� norādīja uz ziloņa formas krūmu.

-���� Zini, Mollija paskaidroja, visus �os krūmus te patiesībā iestādījis mans tēvocis. Viņu sauc Kornēlijs.

Starp citu, pa�laik viņ� domā, ka ir jērs. Re, tur jau viņ� ir! Forests samazināja ātrumu.

Kornēlijs Ļogans slēpotāja tērpā stāvēja pļavā kopā ar bariņu aitu.

-��� Es domāju, teica Rokijs, ka Kornēliju hipnotizēja Vakts, lai viņ� darītu to, ko darīja.

-��� Nabaga Kornēlijs, Mollija bija vienisprātis. Vakts piekļuva viņam jau ļoti, ļoti sen. Atceros, ka Kornēlijs teica, ka bijis greizsirdīgs uz savu dvīņumāsu Lusiju visu mū�u. Vakts dro�i vien hipnotizēja viņu vēl kā mazu zēnu. Nabaga, nabaga Kornēlijs. Es domāju būt hip�notizētam visu mū�u, sākot no triju gadu vecuma, tas ir �ausmīgi. Ja es noņemtu Vakta hipnozi, Kornēlijs no �oka varētu sajukt prātā. Viņ� tur izskatās tik apmieri�nāts, plūcot zāli.

-���� Jā, bet viņ� atrodas cietumā. Viņ� atrodas hipno�zes cietumā, Rokijs iebilda. Viņam ir tiesības iepazīt savu īsto dzīvi. Ma�īnas motors ierūcās, sākot strādāt tuk�gaitā.

-���� Kādu dienu tu atklāsi Vakta paroli, Forests pare�ģoja, pārslēdzot ātrumu un turpinot braukt. Tad tu varēsi atgriezties un atbrīvot Kornēliju un tos mahara�d�as.

-��� Es to darī�u jā, varbūt nākamnedēļ, Mollija atbil�dēja. Ta�u ar paroli būs grūtības. "Vāps", "Atslēga" un "Pāvs" nedarbojas. Jābūt vēl citiem vārdiem. Tā ir kā tāda traka vārdu spēle. Es zinu vienīgi to, ka parole beidzas vai sākas ar "Vāps", "Atslēga" vai "Pāvs". Būs praktiski neiespējami atminēt pārējo.

Forests iegrieza ma�īnu Braiersvilas parka grantētajā priek�pagalmā. Kamēr viņ� to darīja, Od�ass ieslīdēja ma�īnas aizmugures nodalījumā, lai sagatavotu Amritu izkāp�anai.

Augstās mahagonija durvis pla�i atvērās. Primo Sells pielika plaukstu pie pieres un piemiegtām acīm skatījās aukstajā saules gaismā, brīnīdamies, kāpēc gan tik liela kravas automa�īna apstājusies Braiersvilas parka nam�durvju priek�ā.

-����� Mollij, Rokij, Forest, viņ� uztraukts sauca, vai tie esat jūs?

Petula izlēca no kabīnes. Viņa bija neizsakāmā sajūsmā par atgrie�anos. Kad viņa lumpa�oja aug�up pa pakāpie�niem, Mollija, Rokijs un Forests izkāpa no ma�īnas.

-���� Hei, mēs esam atpakaļ! Mollija uzsauca tik vēsā mierā, it kā tikko būtu atgriezusies no veikala ar pinti [7] piena.

-���� Lusij! Primo iesaucās. Viņi ir atgriezu�ies. Viņi visi ir atgriezu�ies! Primo metās lejup pa kāpnēm un satvēra Molliju un Rokiju. Mīļais Dievs, mēs jau do�mājām, ka nekad jūs vairs neredzēsim! viņ� sauca, apkampjot katru ar savu roku. Mēs domājām, ka jūs esat� esat�

-����� Miru�i? Nekādi, vecīt! Nāve mūs gan lenca, ta�u nekāds randiņ� nesanāca, Forests centās būt asprā�tīgs.

-��� Ak, paldies Dievam! Primo Sells iespieda seju starp Mollijas un Rokij a pleciem. Rokijs piemiedza Mollij ai ar aci, it kā teikdams: "Man �ķiet, ka mēs viņam patīkam."

Un tad no mājas izskrēja Lusija Ļogana. Viņa sastinga kāpņu aug�ā un tad metās lejā. Viņa neapskāva Molliju un Rokiju, tikai vienā laidā smaidīja, un viņas piere bija pilna horizontālu pārsteiguma rievu. Mollija vairījās ska�tīties viņai acīs.

Primo iesmējās. Kur tad jūs īsti bijāt?

-��� Tas ir gar� stāsts, Mollija iesāka. Viegli apmulsusi, viņa ar acīm norādīja uz Lusiju. Primo to ievēroja.

-����� Lusijai tagad ir daudz labāk, viņ� teica. Mēs daudz runājām un nonācām pie tā, kāpēc viņa ir tik skumja.

Mollijas sirds salēcās. Vai viņi bija pārrunāju�i visus tos iemeslus, kuru dēļ Lusija bija tā vīlusies Mollijā?

-����� Ak, Mollij! noelsās Lusija, satriekta par to, ka redzēja satraukumu meitas sejā. Tu dro�i vien murgoji par to, ka nāksies mani ieraudzīt! Viņa salika rokas kopā un lūdzās. Neuztraucies! Apsolu vairs nebūt tā gļēvā persona, kāda biju. Tad viņa eksplodēja. Man tik ļoti �ēl, Mollij. Es biju kā skumj�, izmērcēts cepums! Kad mēs viena otru atradām, man tie�ām vajadzēja būt laimīgai, bet es nespēju vien beigt pārcilāt prātā, ko esmu zaudējusi. Es vienkār�i nespēju pieņemt savu pagātni. Visu laiku vēlējos, kaut tā būtu bijusi citāda. Es nemitīgi vēlējos, kaut tu un� un� nebūtu man atņemti.

Mollija klausījās ar vienu ausi. Viņā kūsāja dusmu un baiļu sajaukums par to, ko Lusija teiks tālāk.

-���� Lusij, teica Primo, neveikli sa�ķiebis muti, man �ķiet, ka mums vajadzētu nogaidīt, pirms pasakām to Mollijai. Viņa būs tikpat satriekta, kāds biju es. �eit uz ceļa ne�ķiet�

-��� Jā, piedod, man tas tikai tā paspruka! Vēlāk.

-����� Kas vēlāk? Mollija noprasīja, nepievēr�ot uzma�nību Petulai, kas lēca aug�up pie viņas. Viņa prātā atkār�toja Lusijas tikko teikto. Tu visu laiku vēlējies, kaut tev nebūtu atņemta es un kas vēl?

-���� Es nemitīgi vēlējos, kaut tu un� un�

-���� Kornēlijs? Mollija minēja. Mēs zinām, ka Vakts viņu paņēma. Tas nav nekas jauns. To mēs zinām.

-���� Vakts? Kas tas tāds?

-���� Vai tad jūs nepazīstat Vāktu?

Lusija pakratīja galvu.

-���� Viņ� ir tas, kur� lika paņemt Petulu, Mollija pa�skaidroja.

-��� Kāds vīrs, kuru sauc Vakts, paņēma Kornēliju? Ko tu ar to gribi teikt? Kā?

Mollija bija nonākusi neveiklā situācijā. Viņa bija nolē�musi nestāstīt Lusijai, ka Vakts hipnotizējis Kornēliju jau agrā bērnībā. Viņa palūkojās uz Forestu un Rokiju. Abi jutās neērti un aplūkoja savas kājas. Viņi visi bija domā�ju�i, ka labāk pagaidām Lusijai neko nestāstīt, jo jaunā ziņa viņu pārlieku satrauktu. Ta�u tagad jau puse no tā bija pasprukusi. Tie�i to pa�u tikko bija izdarījusi Lusija ļāvusi kaut kam pasprukt.

Mollija centās mainīt tematu. Tu pirmā. Tu man izstāsti, kas vēl tev tika atņemts, viņa mudināja, cenz�damās iegūt laiku.

Lusija pakratīja galvu un palūkojās uz Primo, meklējot padomu.

-���� Izstāsti viņai! Primo teica.

Iestājās ilgs klusums, līdz Lusija saņēma drosmi izstās�tīt Mollijai, kāpēc viņa iepriek� bijusi tik ļoti skumja. Mol�lija sāka saprast, ka tas ir kaut kas patiesi liels. Un tagad viņa tie�ām vēlējās zināt, kas gan tas varētu būt.

-���� Tu zini, Mollij, Lusija iesāka, asarām pārplūdinot viņas zilās acis, ka Kornēlijs ir mans dvīņubrālis.

-��� Jā, piekrita Mollija, sarauktu pieri mēģinot uzmi�nēt, ko Lusija cen�as pateikt.Jā, nu tātad, kā tu zini, es biju dvīne un dvīņi ģimenēs mēdz iedzimt un� un� un tā� Lusija aizklāja seju ar rokām.

-���� Un tu ari biji tāda, lūk, ko viņa cen�as pateikt, teica Primo. Tu arī.

-���� Es ari biju kas?

-���� Dvīne.

-���� Ko? Man ir dvīnis? Mollija truli jautāja. Dvīne? Bet kur viņa ir?

-���� Viņ�.

-���� Viņ�? Viņ�? Kur viņ� ir?

-���� Mēs to nezinām, Mollij, Primo teica. Lusija viņam blakus slaucīja acis mutautiņā.

-���� Piedod! viņa teica. Biju domājusi, ka esmu jau beigusi par to raudāt, bet ir grūti� grūti to pieņemt, lai mani atkal nepārņemtu� Lusija apslāpēja �ņukstus.

-����� �aa-a-saras!

Mollija blenza mātē. Brālis? bija viss, ko viņa spēja izteikt.

Pēk�ņi Mollijas galvu piepildīja aina, kā viņai blakus stāv par viņu nedaudz garāks zēns. Viņa pavērās Rokijā.

-���� Vai tu viņu esi redzējusi? Mollija jautāja Lusijai.

-Jā, līdz� līdz kāds atnāca un viņu paņēma.

-��� Kornēlijs tie�ām nezina, kas notika ar bērnu, Primo teica. Tas bija �ausmīgs trieciens mums abiem, jo mēs nezinājām, kur viņ� pazudis, vai viņ� ir dzīvs vai miris. Mēs vienkār�i nezinām, kas ar viņu noticis. Primo izska�tījās nopietnāks, nekā Mollija viņu jelkad bija redzējusi.

-���� Ak, mīļumiņ, �is tie�ām nebija īstais laiks un vieta, lai tev to stāstītu, viņ� teica, ar kāju �vīkādams pakāpienu.

-���� Nē, tā nav! Mollija protestēja. Pēk�ņi izzuda visas viņas ba�as par to, ka viņa varētu nebūt pietiekami laba. Molliju piepildīja jauna paļāvība uz saviem spēkiem. Mol�lijai �ī sliktā ziņa īstenībā bija laba, jo tagad viņa saprata: Lusija nebūt nav vīlusies, ka Mollija ir viņas meita. Viņas skumjām bija pilnīgi cits iemesls. Tāds iemesls, kuru Mol�lija nekādi nespēja ietekmēt. Ta�u tagad Mollija varēja palīdzēt. Kārtējo reizi viņa spēja saglabāt mieru, kamēr viņas nenosvērtie vecāki svaidījās emociju bangās. Mollija centās viņus mierināt. Nevajag uztraukties! Es tagad �o to zinu, un tas nozīmē, ka varē�u noskaidrot, kas ar viņu noticis. Es tie�ām to varu! Tikai ne �odien, Mol�lija steig�us piebilda, jo esmu tie�ām, tie�ām nogurusi un gribētu pavadīt kādu dienu pati savā nodabā �eit un tagad, pirms atkal metos jaunā piedzīvojumā.

-���� Ko tu ar to domā? jautāja Primo.

-����� Viņa ir ceļotāja laikā, vecīt, paskaidroja Forests.

-���� �ī te Mollija spēj mētāties �urpu turpu pa laiku. Viņa atradīs jūsu dēlu.

-���� Jā, es to izdarī�u, apsolīja Mollija. Viņa piegāja klāt Lusijai un cie�i saspieda viņas roku. Tāpēc neesi vairs skumja, Lusij. Ir cerība. Mollija prātoja, kur gan varētu atrasties viņas brālis. Vai viņ� bija citā zemē, citā laikā? Varbūt viņ� bija kaimiņu pilsētā, tuvākajā bāreņu namā? Es viņu izseko�u. Un darī�u visu, kas manos spēkos, lai dabūtu viņu atpakaļ.

-���� Vai tu tie�ām to spēj, Mollij? Lusija ieknieba sev vaigā. Manu Dieviņ, vai es sapņoju?

�ajā brīdī no kravas ma�īnas aizmugures parādījās Od�ass, ietinies trijās segās.

-Jūs nesapņojat, memsahib, viņ� trīcot teica. Mol�lija ir lieliska ceļotāja laikā.

-���� �is ir Od�ass, Mollija iepazīstināja. Lusija mulsi pasmaidīja un paspieda zēnam roku. Pēc tam Od�ass paspieda roku Primo.

-��� Man liels prieks jūs satikt, Od�ass teica. Un man ir liels gods atrasties jūsu gadsimtā!

Primo un Lusija blenza uz Od�asu. Primo pajautāja:

-���� No kāda� ē� laika tad tu esi?

-��� Ak, no 1870. gada. Es esmu no Deli, Indijas, 1870. ga�da. Deli nekad nav tik auksti! Amrita ari ir no turienes. Viņai jāuz�uj mētelis, ja viņai jādzīvo �eit!

-���� Amrita?

Rokijs jau vēra vaļā ma�īnas aizmuguri. Viņ� nolaida platformu. Amrita nebija jāskubina. Viņa ļoti gribēja izpētīt savu jauno apkārtni un sāka atmuguriski virzīt savu milzīgo, pelēko ķermeni uz metāla trapu. Izkāpusi no ma�īnas, viņa tuvojās Primo un Lusijai, o�ņājot gaisu ar garo snuķi.

-����� Mans Dievs! izsaucās Lusija. Man vienmēr ir patiku�i ziloņi. Ak, tas ir burvīgi viņa varēs dzīvot pavil�jonā blakus baseinam!

-��� Viņai tas patiks, piekrita Od�ass, pliķējot Amritas snuķi. Viņai ļoti patīk peldēties.

-��� Vai tu gribētu uz viņas pavizināties? jautāja Mollija.

-����� Pavizināties? Ar prieku! Lusija bija sajūsmā. Un beidzot Mollija izdzirdēja kaut ko tādu, ko dzirdēt bija vēlējusies jau sen. Viņa izdzirdēja Lusijas smieklus.

Tā nu Od�ass lika Amritai nomesties ceļos, un drīz jau Lusija sēdēja viņai mugurā. Ta�u pirms do�anās ceļā Od�ass izdarīja vēl kaut ko. Viņ� ielika kādu priek�metu Amritas snuķī un īsi iesvilpās. Amritas snuķis paklausīja viņa rīkojumam.

-���� Kas tas ir? Lusija jautāja, kad Amritas snuķa gals pasniedza viņai kādu sainīti. Lusija attina papīra iesaiņo�jumu un ieraudzīja lielu, dārgakmeņiem rotātu sprādzi.

-���� Tā ir dāvana jums, paziņoja Od�ass. Lai jūs to panēsātu. Nākamnedēļ tā jāatdod likumīgajam īpa�nie�kam, bet līdz tam laikam jūs varat to lietot pēc sirds patikas. Viņ� blēdīgi uzsmaidīja Mollijai.

-���� Ak, paldies, Od�as! pateicās Lusija, uzslīdinot to uz rokas locītavas un secinot, ka tā ir pārāk liela. Tā nu gan ir piederējusi ļoti lielai sievietei!

Visi iesmējās.

-���� Ak nē, Lusij, tā nav paredzēta rokai. Tev tā jāvalkā ap potīti!

Primo pasniedza Od�asam savu polsterēto mēteli.

-��� Varbūt iesim un apskatīsimies, vai Amritai patīk viņas jaunais mājoklis? Primo ar platu smaidu ierosināja.

Un tā, atkal kopā, visi pār zālienu devās uz peldba�seinu.

-���� Jums dro�i vien biju�i interesanti piedzīvojumi, Primo teica, ejot viegli papliķēdams Mollijas un Rokija plecus. Mēs jau bijām ļoti, ļoti uztrauku�ies, kad jūs visi nozudāt. Kad būsiet kaut ko ieēdu�i un pagulēju�i, es ārkārtīgi vēlē�os dzirdēt, kas ar jums notika, un uzzināt, kā darbojas ceļo�ana laikā.

-���� Ak, laika mums būs pārpārēm, Mollija teica, uz�smaidot tēvam.

Amrita, �ūpojot lielo dibenu, slāja nopakaļ Od�asam.

-���� Man jāatzīst, teica Primo, ka tagad, kad �eit ir Amrita, es saprotu, ka �ai vietai tie�ām pietrūka ziloņa! Māju vislabāk piepilda bērni un ziloņi!

-���� Un jocīgi pieaugu�ie, teica Rokijs, pasmaidot, kad Forests mauriņā apmeta kūleni. Petula metās viņiem pakaļ.

-���� Un mājdzīvnieki! piebilda Mollija. It īpa�i tādi kā Petula! Mollija pietupās, lai pārsietu slapjās kurpju auldas. Es jūs panāk�u, viņa teica.

Zeme viņas priek�ā bija slapja no rasas, un to klāja pēdas: Amritas, Od�asa, Rokija, Primo un Petulas. Mollija palūkojās atpakaļ uz savām.

"Pagātni veido dzīves atstātās pēdas un nospiedumi," Mollija domāja. Viņa mēģināja iztēloties, kurp dzīve viņu vedīs tagad. Mollija bija nodomājusi dibināt hipnozes slimnīcu, ta�u atkal izskatījās, ka viņas plāni tiks pār�traukti. Tagad viņai bija jāatrod dvīņubrālis. Viena Mol�lijas daļa nebija pārliecināta par to, vai viņa vēlas brāli, tomēr otra kvēloja nepacietībā viņu satikt.

Priek�ā svilpoja Rokijs. Melodija bija no viņa pa�a reiz sacerētas dziesmas. Mollija labi zināja tās vārdus, un nu tie skanēja viņas galvā:

Nav cita laika kā tagad,

Nav cita tagad kā laiks.

Un dzīve var beigties, kamēr pantiņ� skan maigs.

Nav citas veltes kā draudzība

Un mīlas kā mana.

Dod savu mīlu man kā dārgumu laikā.

Mollija pasmaidīja. Viņa mīlēja savus draugus un savu dzīvi. Kop� �ī brī�a, neatkarīgi no tā, vai viņa atradīsies laika sākumā, laika beigās vai tiks iemesta tā vidū, viņa izdzīvos katru mirkli.

Pa to laiku vairāku tūksto�u jūd�u tālumā D�aipūras nomalē kādā zemes gabalā, kas kalpoja par atkritumu bedri, liels tārps rāpoja pa gļotām. Pa dubļiem brida līdzīgs gļotains radījums.

Zakijas sudraba pēdu dzī�anas ierīce bija ieslēgta. Viņ� aizklāja degunu ar �alli un centās neievērot sēra smaku gaisā.

Es viņu atradī�u, lai kur viņa arī būtu, viņ� truli murmināja, pietuvinājis meklē�anas ma�īnu smirdo�ajiem dubļiem. Brūnais ūdens �ļurkstēja starp viņa kāju pirk�stiem. ES ZINU, KA TU ESI TUR LEJĀ, MOLLIJA MŪNA! viņ� kā vājprātīgs iekliedzās. ES VARU TEV PALĪDZĒT!

Izmetis sudraboto ierīci malā, Zakija kailām rokām sāka grābt mēslus.

Viņ� raka visu nakti, un mēness ar zvaigznēm iznāca viņu aplūkot. Mēslu bedres dibenā daudz cietusi violeta metāla kapsula nosūtīja savu pēdējo signālu. Tad tā izslē�dzās un sāka rūsēt.