Maikls Skots

Mags

Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

.

..

Labdarības izsole nebija sākusies vēl krietni pāri pusnaktij, kamēr nebija beigu�ās galā pusdienas. Gandrīz �etros no rīta iz�sole vēl tikai tuvojās beigām. Digitālais ekrāns aiz slavena ūtrupnieka � aktiera, kas bija spēlējis D�eimsu Bondu uz ekrāna dau�dzus gadus, � muguras rādīja kārtējo summu � nedaudz vairāk par miljonu eiro.

� Numur divsimt desmit: deviņpadsmitā gadsimta sākuma japāņu kabuki maskas.

Uztraukuma tirpas pārskrēja pāri pārpildītajai istabai, lzgrebtas no nefrīta, kabuki maskas bija ūtrupes galvenais efekts, un tika gaidīts, ka tās pakamps vairāk nekā par pusmiljonu eiro.

Gar�, tievs vīrietis plāniem, tuvu galvai apcirptiem, sniegbaltiem matiem stāvēja telpas aizmugurē gatavs maksāt divtik.

Nikolo Makjavelli stāvēja atstatu no pūļa viegli uz krūtīm sa�krustotām rokām, uzmanot, lai nesaburzītu savu Savile Roioa dari�nāto melno zīda smokingu. Akmens pelēkās acis slīdēja pāri pārē�jiem solītājiem, analizējot un novērtējot tos. Patiesībā bija tikai pieci, kurus viņam vajadzēja uzmanīt: divi privāti kolekcionāri � tādi pa�i kā viņ�: mazsvarīgas Eiropas valsts karaliskās ģimenes atvase, amerikāņu filmu aktieris, kas īsu brīdi bija populārs astoņdesmita�jos gados, un antīko mantu tirgotājs, kur�, iespējams, solīja klienta uzdevumā. Pārējā auditorija � pasaules izklaides un sporta slave�nību mikslis ar nelielu politiķu piejaukumu un parasti cilvēki, kas iegriezās atbalstīt jebkuru labdarības pasākumu, � bija nogurusi, iztērējusi savus līdzekļus vai arī nevēlējās solīt par savādajām ne�daudz satrauco�a izskata maskām.

Makjavelli kolekcionēja maskas jau ļoti sen un gribēja �o pāri, lai noslēgtu savu japāņu teātra kostīmu kolekcijas grupu. �īs mas�kas pēdējo reizi parādījās pārdo�anā 1898. gadā Vīnē, un tad Romanovu princis pārsolīja tās. Makjavelli bija pieticīgi solījis, viņ� zināja � tās būs izliktas tirgū atkal, kad princis un viņa pēcnācēji nomirs. Nikolo zināja, ka joprojām būs tuvumā, lai nopirktu tās; tā bija viena no nemirstības priek�rocībām.

�� Vai sāksim solīt ar simttūksto� eiro?

Makjavelli paskatījās, uztvēra ūtrupnieka uzmanību un pamāja. Ūtrupnieks pamāja pretī. � Es solu simttūksto� eiro Makjavelli kunga � viena no vienmēr visdāsnākajiem labdarības atbalstītā�jiem un sponsoriem � vārdā.

Aplausi piepildīja istabu, un da�i cilvēki pagriezās, lai paska�tītos uz viņu, un pat pacēla brilles. Nikolo pagodināja viņus ar pie�klājīgu galvas mājienu.

��� Vai mēs solām simt desmit? � ūtrupnieks jautāja. Viens no privātajiem kolekcionāriem nedro�i pacēla roku.

��� Viens divdesmit? � Ūtrupnieks paskatījās atkal uz Makja�velli, kas uzreiz pamāja.

Nākamajās trīs minūtēs solījumu brāzma pacēla cenu līdz di�viem simtiem un piecdesmit tūksto�iem eiro. Bija paliku�i tikai trīs nopietni solītāji: Makjavelli, amerikāņu aktieris un antīko mantu tirgotājs.

Makjavelli plānās lūpas savilkās smaidā: maskas būs viņa! Smaids pazuda, kad viņ� sajuta iek�kabatā klusu iezvanāmies mo�bilo telefonu. Vienu mirkli viņam bija kārdinājums ignorēt to; viņ� bija devis saviem padotajiem stingrus norādījumus, ka viņu ne�drīkst traucēt, ja vien tas nav absolūti neatliekami. Viņ� izvilka plā�nu jo plānu Nokia lielajā LCD ekrānā pulsēja zobena attēls.

Makjavelli smaids pazuda pavisam. �ajā mirklī viņ� zināja, ka vairs nevarēs nopirkt kabuki maskas �ajā gadsimtā. Pagriezies uz papē�a, viņ� izsoļoja ārā no telpas un piespieda telefonu pie auss. Aiz sevis viņ� dzirdēja ūtrupnieka āmuriņu atsitamies pret galdu. � Pārdots. Par divsimt se�desmit tūksto�iem eiro.

��� Klausos, � Makjavelli sacīja, pāriedams uz savas jaunības itāļu valodu.

Savienojums pauk�ķēja un krak�ķēja, un tad no pasaules ot�ras malas, Ojaias pilsētas ziemeļos no Losand�elosas, kāds ar angļu akcentu atbildēja tajā pa�ā valodā, lietojot dialektu, kas nebija dzir�dēts Eiropā vairāk nekā �etrsimt gadu. � Man nepiecie�ama tava palīdzība.

Vīrietis pie telefona neidentificēja sevi, viņam to arī nevajadzēja, Makjavelli zināja, ka tas bija nemirstīgais mags un nekromants doktors D�ons Dī, viens no visvarenākajiem un bīstamākajiem cil�vēkiem pasaulē.

Nikolo Makjavelli izsteidzās ārā no mazās viesnīcas pla�ajā Place du Tertre bruģētajā skvērā un apstājās, lai ieelpotu vēso nakts gaisu. � Ko es varu darīt tavā labā? � viņ� piesardzīgi jautāja. Viņ� ienīda Dī un zināja, ka �īs jūtas ir abpusējas, bet abi kalpoja tum�ajiem Vecajiem, un tas nozīmēja, ka viņi bija spiesti strādāt kopā gadsimtiem ilgi. Makjavelli arī nedaudz apskauda Dī par to, ka tas bija jaunāks nekā viņ� � un tāds arī izskatījās. Makjavelli bija dzi�mis Florencē 1469. gadā, kas darīja viņu piecdesmit astoņus gadus vecāku par angļu magu.

�� Fleimels atgriezies Parīzē.

Makjavelli iztaisnojās. � Kad?

��� Tikko. Viņ� tur nokļuva, izmantojot enerģijas vārtus. Man nav ne jausmas, kur viņ� iznāks. Viņam līdzi ir Skataha.

Makjavelli seja noraustījās draudīgā grimasē. Pēdējā reizē, kad viņ� tikās ar Kareivi, viņa izgrūda Makjavelli cauri durvīm. Tās tobrīd bija aizvērtas, un viņ� gandrīz mēnesi bija nēsājis �inas ap plecu un krū�kurvi. Viņ� veselu nedēļu nespēja apsēsties.

��� Viņiem līdzi ir divi bērni. Amerikāņi, � Dī sacīja, balsij at�balsojoties un pagaistot transatlantiskajā līnijā. � Dvīņi, � viņ� piemetināja.

�� Pasaki vēlreiz, � Makjavelli palūdza.

��� Dvīņi, � Dī strupi attrauca, � ar tīrām zelta un sudraba aurām. Tu zini, ko tas nozīmē, � viņ� sacīja.

�� Jā, � Makjavelli nomurmināja. Tās bija nepatik�anas.

��� Meitenes auru atmodināja Hekate, pirms pati dieviete un viņas Ēnu valstība tika iznīcināta. Es domāju, ka Endoras Ragana samācījusi meitenei Gaisa maģiju.

IJn ko tu gribi, lai es daru? � Makjavelli piesardzīgi jautāja, tomēr viņam jau tagad bija ļoti laba ideja.

Atrodi viņus, � Dī ātri noteica. � Sagūsti viņus. Esmu ceļā uz Parīzi, bet man vēl vajadzēs stundu �etrpadsmit piecpadsmit, lai nokļūtu tur.

��� Kas notika ar enerģijas vārtiem? � Makjavelli atļāvās skaļu izbrīnu.

���� Endoras Ragana tos iznīcināja, � Dī rūgti sacīja.� Viņa gandrīz nogalināja arī mani. Man laimējās izsprukt ar da�ām brū�cēm un skrambām, � viņ� piemetināja un tad beidza sarunu, pat neatvadījies.

Nikolo Makjavelli uzmanīgi aizvēra telefonu, kļūdams domīgs. Kaut kas viņam lika �aubīties, ka Dī palaimējies � ja Endoras Ra�gana būtu gribējusi, lai viņ� ir pagalam, tad �im lēmumam nevarētu izbēgt pat leģendārais doktors Dī. Makjavelli pagriezās un pārgāja pāri skvēram, kur viņu pacietīgi ma�īnā gaidīja �oferis. Ja Fleimels un Skataha, un amerikāņu dvīņi ieradu�ies Parīzē pa enerģijas vār�tiem, tad pilsētā bija tikai da�as vietas, kur tie varēja ierasties. Vaja�dzētu būt diezgan viegli tos atrast un sagūstīt.

Ja viņ� to izdarīs �onakt, tad viņam piecpadsmit stundu vaja�dzēs strādāt ar gūstekņiem, iekams ieradīsies Dī. Un tajā laikā tie viņam izstāstītu visu, ko zina. Pustūksto� gadu bija iemācīju�i Ni�kolo Makjavelli, kā patie�ām būt ļoti pārliecino�am.

D�o�s Ņūmens izstiepa roku un ar kreisās rokas plaukstu at�balstījās pret auksto akmens sienu, lai nesaļimtu.

Kas tikko kā bija noticis?

Vienu mirkli viņ� bija stāvējis Endoras Raganas veikalā Ojaiā, Kalifornijā. Viņa māsa Sofija, Skataha un vīrs, ko viņ� pazina kā Nikolasu Fleimelu, bija spogulī un lūkojās uz viņu. Jau nākamajā mirklī � viņ� atcerējās � Sofija bija izkāpusi no spoguļa, satvē�rusi viņa roku un izrāvusi tam cauri. Viņ� cie�i samiedza acis un juta kaut ko ledainu pieskārāmies ādai, kas sacēla stāvus īsos ma�tiņus kakla aizmugurē. Kad D�o�s atkal atvēra acis, viņ� stāvēja mazā noliktavas istabiņā. Lielā kaudzē bija sakrauti krāsu podi, kāpnes, sadauzīti māla trauki un vīstokļi ar krāsu notraipītām drē�bēm, pie akmens sienas piestiprināts diezgan ikdieni�ķa izskata nokvēpis spogulis. Viena blāva spuldzīte izplatīja nespodru dzel�tenu gaismu.

�� Kas notika? Kur mēs esam? � viņ� prasīja, un viņa balss aiz�lūza. Viņ� skaļi norija siekalas un mēģināja vēlreiz: � Kas notika? Kur mēs esam?

��� Mēs esam Parīzē, � Nikolass Fleimels sajūsmināts sacīja.

�� Manā dzimtajā pilsētā.

���� Parīzē? � D�o�s no�ukstēja. Viņ� jau grasījās sacīt "Ne�iespējami!", ta�u pēk�ņi aptvēra, ka �is vārds ir zaudējis nozīmi.

��� Kādā veidā? � viņ� skaļi iejautājās. � Sofij? � D�o�s uzlūkoja savu dvīņumāsu, bet viņa bija piespiedusi ausi istabas vienīgajām durvīm un sasprindzināti klausījās. Viņa māja, lai viņ� netraucē. D�o�s pagriezās pret Skatahu, bet sarkanmatainā kareive tikai papurināja galvu, abām rokām aizspiedusi muti. Izskatījās, ka viņa tūlīt izvemsies. Tad nu D�o�s vērsās pie leģendārā alķīmiķa Nikolasa Fleimela. � Kā mēs te nokļuvām? � viņ� jautāja.

-�o zemi krustām �ķērsam klāj neredzamas enerģijas līnijas, ko da�reiz sauc par enerģijas joslām vai kursiem, � Fleimels pa�skaidroja. Viņ� sakrustoja rādītājpirkstus. � Kur divas vai vairā�kas līnijas krustojas, atrodas vārti. Tagad vārti ir ļoti reti, bet senos laikos Veco rase izmantoja tos, lai vienā mirklī pārceļotu no vienas pasaules vietas uz citu � tie�i kā mēs to izdarījām. Ragana atvēra enerģijas vārtus Ojaiā, un mēs nonācām �eit, Parīzē.

�� Es tos ienīstu, � Skatija nomurmināja. Pat krēslainajā gaismā viņa izskatījās zaļa. � Vai tev jebkad ir bijusi jūras slimība? � viņa jautāja.

D�o�s papurināja galvu. � Nekad.

Sofija atvirzījās no durvīm. � Melis! Viņam jau peldbaseinā ir jūras slimība. � Viņa pasmīnēja, tad atkal piespieda seju durvīm.

�� Jūras slimība, � Skatija ievaidējās. � Tas ir tie�i tas, kā es jūtos. Tikai vēl ļaunāk.

Sofija paskatījās uz alķīmiķi. � Vai tev ir kāda ideja, kurā vietā Parīzē mēs esam?

�� Kaut kādā vecā vietā, � Fleimels sacīja, apstājies viņai līdzās pie durvīm. Viņ� arī piespieda vaigu durvīm un klausījās.

Sofija papurināja galvu un atkāpās. � Es neesmu pārlieci�nāta, � viņa sacīja.

��� Kāpēc ne? � D�o�s jautāja. Viņ� pārlaida skatu mazajai nekārtīgajai telpai. Tā tie�ām izskatījās kā vecas ēkas dala. Sofija papurināja galvu. � Es nezinu� vienkār�i �ķiet, ka nav veca. � Viņa izslējās un pieskārās sienai ar plaukstu, bet tad ātri atrāva atpakaļ.1

�� Kas vainas? � no�ukstēja D�o�s.

Sofija no jauna atspieda plaukstu pret sienu. � Es dzirdu bal�sis, dziesmas un kaut ko līdzīgu ērģeļmūzikai.

D�o�s nopurinājās. � Es neko nedzirdu. � Viņ� apklusa, savu un māsas spēju at�ķirības satriekts. Hekate bija atmodinājusi Sofi�jas maģisko potenciālu, un tagad viņa pārjutīgi uztvēra redzamo un dzirdamo, smar�as, pieskārienus un gar�as.

��� Es gan dzirdu. � Sofija noņēma roku no akmens sienas, un skaņas viņas galvā pieklusa.

��� Tu sadzirdi spoku balsis, � skaidroja Fleimels. � Tās ir pa�ā ēkā iesūku�ās skaņas, ko ēkas struktūra ari atskaņo.

��� Tā ir baznīca, � viņa sacīja, tad savilka pieri, � jauna baz�nīca� moderna, deviņpadsmitā gadsimta beigas, divdesmitā sā�kums, bet celta daudz, daudz vecākas baznīcas atra�anās vietā.

Fleimels apstājās pie koka durvīm un atskatījās pāri plecam. Blāvajā gaismā, kas krita no aug�as, viņa vaibsti pēk�ņi bija asi un taisnām līnijām, izteiktā galvaskausa formā, acis pilnīgi ēnā. � Pa�rīzē ir daudz baznīcu, � viņ� sacīja. � Tomēr ir tikai viena, es uzskatu, kas atbilst aprakstam, � viņ� piebilda, sniegdamies pie durvju roktura.

��� Uzgaidi mirkli, � D�o�s ātri sacīja. � Vai tev ne�ķiet, ka te var būt kaut kāda signalizācija?

�� Galīgi ne�ķiet, � Nikolass Fleimels pārliecināti sacīja, � kas baznīcā liks signalizāciju? � Viņ� atvēra durvis.

Nekavējoties sāka trallināt signalizācija, skaņa atbalsojās no akmens plāksnēm un akmens sienām. Sāka mirgot sarkanās dro��ības gaismas.

Skatija nopūtās un kaut ko nomurmināja senajā ķeltu valodā.

��� Vai tu pats mani nemācīji nogaidīt, pirms pakustēties, paskatī�ties, pirms spert soli, un pārlūkot visu visapkārt?

Fleimels papurināja galvu un nopūtās par muļķīgo kļūdu.

��� Laikam kļūstu vecs, � viņ� noteica tai pa�ā valodā. Bet taisno�ties nebija laika. � Jātiek ārā no �ejienes! � Fleimels pārkliedza signalizāciju un metās teciņiem prom pa koridoru. Sofija un D�o�s sekoja cie�i aiz viņa. Skatija piesedza aizmuguri, lēni pārvietojoties, kurnēdama pie katra soļa.

Durvis atvērās �aurā gaitenī, kas veda pie nākamajām durvīm. Bez kavē�anās Fleimels izmetās tām cauri, un mirklī iekaucās vēl viena signalizācija. Viņ� pagriezās pa kreisi milzīgā pla�ā telpā, kas smar�oja pēc veca vīraka un vaska. Aizdedzinātu sve�u trauciņi meta dzeltenu gaismu uz sienām un grīdas, un tās kopā ar sig�nalizācijas gaismām atklāja milzīgas divpusējas durvis ar uzrakstu

IZEJA virs tām. Fleimels metas turp.

��� Neaiztiec� � D�o�s iesāka, bet Nikolass Fleimels sagrāba durvju rokturi un spēcīgi uzspieda.

Ieslēdzās tre�ā, visskaļākā signalizācija, un sarkanās ugunis virs durvīm sāka mirgot.

�� Es ta�u teicu, lai neaiztiec, � D�o�s aizrādīja.

��� Es nesaprotu � kāpēc tās nav vaļā? � Fleimels jautāja, lai balss pārskanētu �ķindoņu. � �ī baznīca vienmēr ir atvērta. � Viņ� pagriezās un paskatījās apkārt. � Kur visi ir? Cik ir pulkstenis?

��� Cik ilgi jāceļo no vienas vietas uz otru, izmantojot enerģijas vārtus? � Sofija jautāja.

�� Tas notiek acumirklī.

Sofija paskatījās savā pulkstenī un ātri aprēķināja. � Vai Parīzē laiks ir par deviņām stundām agrāks nekā Ojaiā? � viņa jautāja.

Fleimels pamāja. � Tad ir aptuveni �etri no rīta, tāpēc baznīca ir slēgta, � Sofija sacīja.

��� Policija ir jau ceļā, � Skatija drūmi noteica. Viņa pasniedzās pēc nun�akiem. � Es ienīstu cīnīties, kad nejūtos labi, � viņa no�murmināja.

�� Ko mēs tagad iesāksim? � D�o�s prasīja.

��� Es varētu mēģināt izsist durvis ar vēja maģiju, � Sofija vil�cinoties ierosināja. Viņa nebija pārliecināta, vai pietiks enerģijas vēlreiz tik īsā laikā izraisīt vēju. Viņa bija izmantojusi jaunās brīnumspējas cīņā pret Ojaias miru�ajiem, bet piepūle bija viņu novā�jinājusi.

��� Es tev to aizliedzu, � Fleimels iesaucās, viņa seja vienlaikus bija apēnota un sarkanās gaismas iekrāsota. Viņ� pagriezās un no�rādīja pāri uz koka soliem un krā�ņo altāri, kas bija veidots ar bal�tiem marmora greznojumiem. Sve�u gaismā iemirdzējās sare�ģīt^ zili zeltīta mozaīka altāra kupolā. � �is ir nacionālais piemineklis, es neļau�u tev to iznīcināt.

���� Kur mēs esam? � dvīņi vaicāja vienā balsī, aplūkodami ēku. Tagad viņu acis bija pieradu�as pie krēslas, un viņi aptvēra, ka �ī celtne ir milzīga. Ēnās augstu virs galvas slējās kolonnas, bija sazīmējami arī mazu sānu altāru apveidi, statujas stūros un ne�skaitāmu sve�u krāvumi. � Tā ir Svētās sirds baznīca � SacreCoeur.

Sē�ot limuzīna aizmugurē, Nikolo Makjavelli ievadīja koordi�nātas klēpja datorā un vēroja, kā uz ekrāna parādās smalka Parīzes karte. Parīze bija neticami veca pilsēta. Kā sena apme�anās vieta tā datēta jau vairāk nekā pirms diviem tūksto�iem gadu, lai gan bija cilvēki, kas daudzas paaudzes pirms tam dzīvoja uz salas Sēnā. Un, tāpat kā daudzas citas pilsētas vecās zemēs, arī tā bija izveidota tur, kur saskārās enerģijas līniju sai�ķi.

Makjavelli nospieda taustiņu, kas iezīmēja enerģijas līnijas pilsē�tas kartē. Viņ� zināja, ka viņam vajadzīga līnija, kas savienojas ar Sa�vienotajām Valstīm. Pēc visu līniju, kas nevirzījās no austrumiem uz rietumiem, izdzē�anas viņ� beidzot spēja samazināt iespējamo skaitu līdz se�ām līnijām. Ar perfekti manikirētu pirksta nagu viņ� vilka pa divām līnijām, kas tie�i savienoja Amerikas rietumu krastu ar Parīzi. .Viena beidzās lielajā Parīzes Dievmātes katedrālē, otra � moder�nākā, bet vienlīdz slavenā celtnē, Sacre-Coeur bazilikā Monmartrā.

Kuru līniju Fleimels lietojis?

Pēk�ņi Parīzes nakti pārtrauca signalizācijas skaņu plūsma. Makjavelli nospieda elektrisko logu slēdzi, un tonētais stikls dūk�dams nolaidās. Vēsais nakts gaiss ievirmoja ma�īnā. Tālumā pāri jumtiem otrā pusē Place du Tertre bija redzamas gaismas ap SacreCoeur, kas iezīmēja augstu pacēlu�os ēkas kupolu spilgti baltā krāsā. Ap ēku pulsēja sarkanas signalizācijas gaismas.

Ap �o ēku.

Makjavelli smaids bija briesmīgs. Viņ� klēpja datorā sameklēja programmu un gaidīja, kamēr cietais disks griezās. "Ievadīt pa�roli." Viņa pirksti pārlidoja pāri klaviatūrai, ievadot Discorsi sopra la prima deca di Tito Livio. Neviens nespēja uzlauzt paroli. Tā nebija kāda no viņa vislabāk zināmajām grāmatām.

Parādījās diezgan parasta izskata teksta dokuments, sarakstīts latīņu, grieķu un itāļu valodu kombinācijā. Kādreiz magi glabāja savus buramvārdus un maģiskās formulas ar roku rakstītās grā�matās, tā dēvētās maģisko tekstu grāmatās. Makjavelli vienmēr bija izmantojis pa�u modernāko tehnoloģiju. Mūsdienās viņ� deva priek�roku glabāt savu arsenālu cietajā diskā.

Tagad viņam vienīgi vajadzēja kaut ko, lai nodarbinātu Fleimelu un viņa draugus.

���� Es dzirdēju sirēnas, � D�o�s sacīja, seju piespiedis koka durvīm.

��� Ceļā ir divpadsmit policijas ma�īnu, � Sofija teica aizvēr�tām acīm, uzmanīgi klausoties, galvu pieliekusi uz vienu pusi.

�� Kā tu zini, ka divpadsmit?

Sofija uzlūkoja savu dvīņubrāli. � Es varu noteikt da�ādo si�rēnu dislokāciju.

�� Tu spēj tās iz�ķirt? � viņ� vaicāja, atkal apbrīnodams Sofijas spēju apjomu.

�� Jā, katru, � viņa atbildēja.

��� Mēs nevaram pieļaut, ka mūs sagūsta policija, � Fleimels izmisis sacīja. � Mums nav pasu, nav naudas un nav alibi. Mums jātiek projām no �ejienes!

�� Kā? � dvīņi vienlaikus jautāja.

Fleimels papurināja galvu. � Jābūt vēl vienai ieejai� � viņ� iesāka, tad apstājās, nāsīm ieple�oties.

D�o�s vēroja abu � Sofijas un Skatijas � reakciju uz kaut ko, ko nespēja saost.

��� Kas� kas tas ir? � viņ� prasīja un tad pēk�ņi sajuta vieglu muskusa un sasmakuma dvesmu. Tā bija smaka, kas asociējās ar zooloģisko dārzu.

�� Nepatik�anas, � Skataha drūmi sacīja, ielikdama vietā savu nun�aku un izvilkdama abus zobenus. � Lielas nepatik�anas.

��� Kas tas ir? � D�o�s prasīja, vērdamies apkārt. Smaka tagad bija kļuvusi spēcīgāka, sasmakusi un spīva, gandrīz pazīstama�

�� �ūska, � Sofija sacīja, dziļi elpodama. � Tā ir �ūska.

D�o�s juta saraujamies vēderu. �ūska. Kāpēc tai vajadzēja

būt �ūskai? Viņam bija drausmīgi bail no �ūskām, lai gan viņ� nekad nevienam tajā neatzinās, sevi�ķi jau savai māsai. �ūskas� � D�o�s iesāka spalgā balsī, kas uzreiz noplaka. Tad no�klepojās un mēģināja vēlreiz. � Kur? � viņ� jautāja, izmisīgi skatīdamies apkārt, iztēlodamies tās visur � lienam ārā no solu apak�as, lo�ņājam ap pīlāriem, krītam lejā no gaismas ķermeņu stiprinājumiem.

Sofija papurināja galvu un savilka pieri. � Es nedzirdu ne�vienu� es tikai sao�u tās. � Viņas nāsis iepletās, dziļi ievelkot gaisu. � Nē, ir tikai viena�

��� Ak tu saodi �ūsku, nu labi� bet tādu, kas staigā ar divām kājām, � Skatija strupi noteica. � Tu saodi Nikolo Makjavelli pre�tīgo smaku.

Fleimels nometās uz ceļiem masīvo galveno durvju priek�ā un ar rokām pārskrēja pāri atslēgām. No viņa pirkstiem vēlās zaļas dūmu grīstu vērpetes. � Makjavelli! � viņ� nosprauslājās. � Man jāatzīst, ka Dī nav velti tērējis laiku un ir paguvis sazināties ar sa�viem sabiedrotajiem.

�� Tu pēc smakas vari noteikt, kur� tas ir?� D�o�s jautāja, jo�projām pārsteigts un mazliet apjucis.

���� Katrai personai ir īpatnēja maģiska smaka, � Skatija pa�skaidroja, stāvot ar muguru pret alķīmiķi, aizsargādama viņu. � Jūs abi smar�ojat pēc vaniļas saldējuma un apelsīniem, Nikolass smar�o pēc piparmētrām�

�� Un Dī smar�o pēc puvu�ām olām� � Sofija piebilda.

�� Sērūdeņra�a, � D�o�s sacīja.

�� Kas kādreiz bija zināms kā sērs, � Skatija sacīja. � Ļoti pie�mērots doktoram Dī. � Viņas galva grozījās no vienas puses uz otru, veltot sevi�ķu uzmanību tum�ajām ēnām aiz statujām. � Un Makjavelli smar�o pēc �ūskām. Arī piemēroti.

��� Kas viņ� ir? � D�o�s jautāja. Viņam �ķita, ka viņam vaja�dzētu zināt �o vārdu, it kā viņ� to jau būtu dzirdējis agrāk. � Viens no Dī draugiem?

�� Makjavelli ir nemirstīgais, tuvs tum�ajiem Vecajiem, � Skatija paskaidroja, � un nav nekāds Dī draugs, tomēr viņi ir vienā un tajā pa�ā pusē. Makjavelli ir vecāks nekā mags un noteikti daudz bīs�tamāks, un pavisam dro�i � daudz viltīgāks. Man vajadzēja viņu nogalināt, kad man bija izdevība, � viņa drūmi piebilda. � Pēdējo piecsimt gadu laikā viņ� ir bijis Eiropas politikas pa�ā sirdī, leļļu meistars, kur� strādā citu ēnā. Pēdējo reizi, par kuru dzirdēju, viņ� tika iecelts par DGSE � Direction Generale de la Sйcuritй Extйrieure � vadītāju.

�� Tas ir kaut kas līdzīgs bankai? � D�o�s jautāja.

Skatijas lūpas savilkās tikko manāmā smīnā, atsedzot viņas pā�rāk garos vampīra priek�zobus. � Tas nozīmē Ārējās aizsardzības galvenā pārvalde. Tas ir fran�u slepenais dienests.

�� Slepenais dienests! Nu, tas gan ir lieliski, � D�o�s sarkas�tiski noteica.

�� Smaka kļūst stiprāka, � Sofija piezīmēja, viņas atmodinātās sajūtas asi uztvēra smaku. Stipri koncentrējoties, viņa ļāva kripa�tiņai savas enerģijas iesūkties aurā, kas uzplauka spokainā ēnā ap viņu. Sofijas blondajos matos uzzibsnīja spo�i sudraba pavedieni un acis pārvērtās atstarojo�ās sudraba monētās.

Gandrīz neapzināti D�o�s atkāpās no māsas. Tādu viņ� to jau bija redzējis agrāk un bija nobijies no viņas.

�� Tas nozīmē, ka viņ� ir tuvu. Viņ� izmanto kādu burvestību, � Skatija sacīja. � Nikolas�?

��� Man vajag vēl tikai vienu minūti. � Fleimela pirkstu gali, slīdot apkārt atslēgai un izdalot dūmus, spīdēja smaragdzaļi. Atslē�gas iek�ienē atskanēja pamatīgs klik�ķis, bet, kad alķīmiķis paraus�tīja rokturi, durvis nekustējās. � Iespējams, vairāk par minūti.

��� Par vēlu, � D�o�s no�ukstēja, paceldams roku un norādī�dams: � Tur kaut kas ir.

Lielās bazilikas pretējā galā sve�u lukturī�i bija nodzisu�i. It kā nejūtama pūsma plūstu pa eju, savā ceļā izdzēsdama dego�ās lok�veida nakts gaismas un resnās sveces, atstājot pelēki baltas dūmu grīstes karājoties gaisā. Pēk�ņi sve�u vaska smar�a kļuva spēcīgāka, daudz, daudz spēcīgāka, gandrīz izdzē�ot �ūskas smaku.

�� Es neko neredzu, � D�o�s iesāka.

�� Tas ir �eit! � Sofija iekliedzās.

Radījums, kas pacēlās no aukstajām akmens plāksnēm, bija tikai attālināti cilvēcisks. Stāvā garāks par cilvēku, plecīgs un grotesks, tam bija �elejveida balta forma ar tikko manāmi nojau�amu galvu, kas bija novietota tie�i uz platajiem pleciem. Tai nebija ne�kādu redzamu vaibstu. Kamēr viņi to vēroja, divas milzīgas rokas ar �ļakstu atdalījās no ķermeņa un pārveidojās plaukstās.

��� Golems! � Sofija �ausmās iekliedzās. � Vaska golems! � Viņa spēji pastiepa uz priek�u rokas, un viņas aura iemirdzējās. No Sofijas pirkstu galiem atrāvās ledus auksts vēj�, lai �austītu radī�jumu, bet baltā vaskainā āda tikai saviļņojās, vienkār�i pārvietojo�ties zem vēja brāzmas.

�� Aizsargāt Nikolasu! � Skatija pavēlēja, metoties uz priek�u, abi viņas zobeni uzplaiksnīja, ieduroties radījumā, bet bez kāda re�zultāta. Mīkstais vasks sagūstīja abus zobenus, un viņai nācās pie�likt visu savu spēku, lai izvilktu tos ārā. Skatija dūra vēlreiz, un gaisā uzvirmoja vaska skaidas. Radījums sita viņai, un Skatijai vaja�dzēja atlaist vaļīgāk zobena tvērienu, atlecot atpakaļ, lai izvairītos no iznīcino�a sitiena. Apaļā dūre ar troksni ietriecās grīdā, visos virzienos iz�ķaidīdama baltus vaska gabalus.

D�o�s sagrāba vienu no saliekamajiem koka krēsliem, kas bija pieslieti pie suvenīru veikaliņa baznīcas galā. Turot krēslu aiz abām kājām, viņ� sita pa radījuma krūtīm� kur tas spēji iesprūda. Kad vaska radījums pagriezās pret D�o�u, krēsls tika izrauts no viņa ro�kām. D�o�s sagrāba citu krēslu, metās radījumam aiz muguras un atkal sita. Krēsls sa�ķīda gabalos pret radījuma pleciem, atstādams vien neskaitāmas �ķilas, kas rēgojās ārā no golema pleciem kā dī�vaini dzeloņcūkas sari.

Sofija sastinga. Viņa izmisīgi mēģināja atsaukt atmiņā da�us Gaisa maģijas noslēpumus, ko Endoras Ragana bija iemācījusi vi�ņai tikai pirms da�ām stundām. Ragana bija sacījusi, ka tā ir vis�spēcīgākā maģija no visām, � un Sofija bija redzējusi, ko tā nodarī�jusi sen miru�u cilvēku un zvēru armijai, kurus Dī bija aug�āmcēlis Ojaiā. Bet viņai nebija ne mazākās nojausmas, kas varētu nostrādāt pret vaska briesmoni, kur� stāvēja viņas priek�ā. Viņa zināja, kā izraisīt nelielu tornado, bet nevarēja riskēt to darīt ierobe�otajā ba�zilikas telpā.

��� Nikolas! � Skatija sauca. Zobeni bija iesprūdu�i radījumā, tādēļ Kareive lika lietā savu nun�aku � divas koka nūjas, savie�notas ar īsu ķēdi �, lai uzbruktu golemam. Tas radīja dziļus robus tā ādā, bet nekāda cita efekta, �ķiet, nebija. Viņa deva vienu pa�tiesi spēcīgu sitienu, ietriecot pulētos kokus radījuma sānos. Vasks apvijās ap nun�aku, sagūstīdams to. Kad radījums pagriezās pret D�o�u, ierocis izrāvās no Kareives rokām, likdams pa�ai aizvirpu�ļot pāri telpai.

Roka, kas � kā milzīgs dūrainis � sastāvēja tikai no īk�ķa un saplūdu�iem pirkstiem, sagrāba D�o�a plecu un saspieda. Sāpes bija necie�amas, un tās nospieda zēnu uz ceļiem.

��� D�o�! � Sofija iekliedzās, un balss atbalsojās milzīgajā baz�nīcā.

D�o�s mēģināja izraut roku, bet vasks bija pārāk slidens, un viņa pirksti iegrima baltajā lipeklī. Siltais vasks sāka tecēt projām no radījuma rokas, tad savijās un apvijās ap D�o�a pleciem un nor tecēja lejā uz viņa krūtīm, nomācot elpu.

�� D�o�, pieliecies!

Sofija sagrāba koka krēslu un sagrieza to gaisā. Tas nosvilpa pāri brāļa galvai, vēj� sabu�ināja matus, un tad viņa to spēji laida lejā, ar malu pa priek�u blīvajā vaska rokā, ap vietu, kur vajadzētu būt elkonim. Krēsls tika līdz vidum un tad iestiga, bet kustība ap�mulsināja radījumu, un tas atlaida vaļā D�o�u, savainotu un klātu ar sve�u vaska kārtu. Notriekts zemē uz ceļiem, D�o�s �ausmās vēroja, kā divas �elejveida rokas sniedzās pie viņa dvīņumāsas kakla.

Sofija bailēs iekliedzās.

D�o�s vēroja, kā māsas acis iezaigojās, zilo krāsu aizstāja sud�rabs, un tad, tie�i tajā mirklī, kad golema ķetnas jau tuvojās viņas ādai, Sofijas aura kļuva spo�a, tā iekvēlojās līdz pat baltkvēlei. Vaska rokas pārvērtās �ķidrumā un sāka pak�ķēt uz grīdas. Sofija pastiepa savu roku pla�i izvērstiem pirkstiem un spieda tos pret golema krūtīm, tie �urkstot un �ņācot iegrima vaska masā.

D�o�s nometās uz zemes, tuvu Fleimelam, ar rokām cenzda�mies aizsargāt acis no spilgtās sudraba gaismas. Viņ� redzēja māsu pieejam tuvu radījumam, viņas aura tagad bija līdz sāpīgumam spo�a, Sofija gāja plati ieplestām rokām, no kurām plūda nere�dzams, nejūtams karstums, kas kausēja radījumu, pārvērzdams vasku �ķidrumā. Skatahas zobeni un nun�aks noklabēja pret grīdu, pēc sekundes sekoja koka krēsla paliekas.

Sofijas aura iezaigojās, un tad jau D�o�s bija kājās un blakus māsai, lai notvertu, kad viņa sagrīļojās.

��� Es jūtos apreibusi, � viņa neskaidri noteica un saļima brāļa rokās. Viņa tik tikko bija pie samaņas un jutās stindzino�i auksti, un viņas auras parasti saldā vaniļas smar�a tagad �ķita rūgtena un asa.

Skatija metās lejā, lai savāktu savus iero�us no pa�ķīdu�ā vaska, kas tagad atgādināja puskusu�u sniegavīru. Viņa akurāti noslau�cīja asmeņus, iekams tos ieslidināja atpakaļ makstīs, ko nēsāja uz muguras. Noņēmusi nost baltās vaska pikas no sava nun�aka, viņa ielika to atpakaļ makstī pie jostas, tad pagriezās pret Sofiju.

��� Tu izglābi mūs, � viņa drūmi sacīja. � Tas ir parāds, ko es neaizmirsī�u.

��� Man izdevās, � Fleimels pēk�ņi sacīja. Viņ� atkāpās, Sofija, D�o�s un Skataha vēroja, kā no slēdzenes izplatās zaļas dūmu vēr�petes. Alķīmiķis pagrūda durvis, un tās ar klik�ķi atvērās, vēsais nakts gaiss ieplūda telpā, izklīdinādams nomāco�o kūsto�ā vaska smaku.

�� Ar nelielu palīdzību mēs to paveiktu, tu ta�u saproti, � Ska�tija noburk�ķēja.

Fleimels pasmīnēja un noslaucīja pirkstus pret saviem d�in�siem, atstādams zaļas gaismas pēdas uz audekla. � Es zināju, ka tu visu kontrolē, � viņ� sacīja, izgājis ārā no bazilikas. Skataha un dvīņi sekoja.

Policijas sirēnu skaņas tagad bija skaļākas, bet laukums baznī�cas priek�ā bija tuk�s. Sacre Coeur bazilika atradās kalnā vienā no augstākajiem Parīzes punktiem, un no tās vietas, kur tā atradās, viņi varēja pārredzēt visu pilsētu. Nikolasa Fleimela acis sajūsmā iemirdzējās. � Mājas!

��� Kas ir ar Eiropas magiem un golemiem? � Skatija jautāja, sekodama viņam. � Vispirms Dī, un tagad Makjavelli. Vai tiem nemaz nav iztēles?

Fleimels izskatījās pārsteigts. � Tas nebija golems. Golemam nepiecie�ami burvju vārdi uz ķermeņa, lai to atdzīvinātu.

Skatija pamāja. Viņa, protams, to zināja. � Kas tad?

�� Tā bija tulpa.

Skalijas spilgti zaļās acis pārsteigumā iepletās. � Tulpa! Tātad Makjavelli ir tik spēcīgs?

�� Acīmredzot.

��� Kas ir tulpa? � D�o�s jautāja Fleimelam, bet tā bija viņa māsa, kas atbildēja, un D�o�am vēl vienu reizi tika atgādināts par milzīgo bezdibeni, kas bija radies starp viņiem tajā mirklī, kad vi�ņas enerģija tika atmodināta.

���� Būtne, kas radīta un atdzīvināta vienīgi ar iztēles palī�dzību, � Sofija ikdieni�ķi paskaidroja.

��� Precīzi, � Nikolass Fleimels sacīja, dziļi elpodams. � Mak�javelli zināja, ka baznīcā būs vasks. Un viņ� to atdzīvināja.

�� Bet viņ� ta�u zināja, ka tas nespēs apstādināt mūs? � Skatija jautāja.

Nikolass izgāja no centrālās arkas, kas rotāja bazilikas priek�u, un apstājās uz malas pirmajam no divsimt pakāpieniem, kas veda uz ieliņu tālu lejā. � Ak, viņ� zināja, ka tas neapstādinās mūs, � viņ� iecietīgi sacīja. � Viņ� vienkār�i gribēja aizkavēt mūs, noturēt �eit, kamēr pats ieradīsies, � Nikolass norādīja.

Tālu lejā �aurās Monmartras ielas bija atdzīvoju�ās fran�u poli�cijas ma�īnu skaņās un gaismās. Du�iem �andarmu uniformās bija sapulcēju�ies uz apak�ējiem pakāpieniem, no �aurajām ieliņām iz�nira arvien jauni, veidojot kordonu. Pārsteidzo�i, bet neviens nesāka kāpt aug�up.

Fleimels, Skatija un dvīņi ignorēja policiju. Viņi vēroja garu, baltmatainu vīrieti elegantā smokingā lēni kāpjot aug�up pie vi�ņiem. Viņ� apstājās, ieraudzījis viņus parādāmies no bazilikas, at�spiedās pret zemajām metāla margām un slinki pacēla savu labo roku kā salutējot.

��� Ļauj man minēt, � D�o�s sacīja. � Tam vajadzētu būt Nikolo Makjavelli.

��� Visbīstamākais nemirstīgais Eiropā, � alķīmiķis drūmi sa�cīja. � Tici man: �is vīrs liek Dī izskatīties kā amatierim.

�� Apsveicam ar atgrie�anos Parīzē, alķīmiķi.

Sofija un D�o�s salēcās. Makjavelli joprojām bija pārāk tālu projām, lai būtu tik skaidri sadzirdams. Savādi, bet viņa balss �ķita skanam kaut kur aiz viņiem, un abi pagriezās apkārt, lai paskatītos, bet tur baznīcas priek�ā virs trim arkām bija tikai divas zaļganas, apsūbēju�as metāla statujas: sieviete ar zirgu pie labās rokas, vi�ņas paceltajā rokā bija zobens, un vīrietis, kas kreisajā rokā turēja scepteri.

��� Es tevi gaidīju. � Balss �ķita atskanam no vīrie�a statujas.

�� Tas ir lēts triks, � Skatija nievājo�i sacīja, noņemdama vaska strēmeles no saviem ar dzelzi apkaltajiem zābaku purngaliem. � Tas nav nekas vairāk kā vēderrunā�ana.

Sofija muļķīgi smaidīja. � Es domāju, ka statuja runā, � viņa samulsusi atzinās.

D�o�s sāka smieties par māsu, bet tad pēk�ņi pārdomāja. � Es domāju, ka es nebūtu pārsteigts, ja tā runātu.

��� Labais doktors Dī sūta sveicienus. � Makjavelli balss turpi�nāja karāties gaisā ap viņiem.

�� Ak, tātad viņ� palika dzīvs Ojaiā, � Nikolass mierīgi sacīja, nepaceldams balsi. Taisni izslējies, viņ� it kā starp citu aizlika rokas aiz muguras un sāņus paskatījās uz Skatiju. Tad viņa labās rokas pirksti sāka dejot pret kreisās rokas plaukstu un pirkstiem.

Skatija pavilka dvīņus prom no Nikolasa un lēni atkāpās zem ēnainajām arkām. Stāvot starp Sofiju un D�o�u, Skatija aplika abas rokas ap viņu pleciem � no pieskāriena abu auras uzzibsnīja sud�rabā un zeltā � un salika viņu galvas kopā.

�� Makjavelli. Melu meistars. � Skatijas �uksts bija kā elpa viņu ausīs. � Viņam nav mūs jādzird.

���� Es nevaru sacīt, ka esmu priecīgs redzēt tevi, Makjavelli kungs. Vai arī � jūsu vecumā, godātais kungs, � alķīmiķis klusi sacīja, atspiedies pret balustrādi, vērdamies lejup pa baltajiem pa�kāpieniem, kur Makjavelli joprojām tālumā izskatījās mazs.

�� �ajā gadsimtā es esmu francūzis, � Makjavelli atbildēja, ta�gad viņa balss bija skaidri saklausāma. � Es mīlu Parīzi. Tā ir mana mīļākā pilsēta Eiropā � pēc Florences, protams.

Kamēr Nikolass sarunājās ar Makjavelli, viņ� turēja savas ro�kas aiz muguras, lai nemirstīgais nevarētu tās redzēt. Viņa pirksti kustējās sare�ģītos uzsitienos un piesitienos.

��� Vai viņ� darbojas ar burvestībām? � Sofija izelpoja, vēro�dama viņa rokas.

�� Nē, viņ� sarunājas ar mani, � Skatija sacīja

�� Kā? � D�o�s �ukstēja. �Burvestība? Telepātija?

�� AZV: amerikāņu zīmju valoda.

Dvīņi �igli paskatījās viens uz otru. � Amerikāņu zīmju va�loda? � D�o�s pārjautāja. � Viņ� zina zīmju valodu? Kā?

�� Tu, �ķiet, esi piemirsis, ka viņ� dzīvo ļoti ilgu laiku, � Ska�tija sacīja ar smaidu, kas atklāja viņas vampīra zobus. � Un viņ� palīdzēja radīt fran�u zīmju valodu astoņpadsmitajā gadsimtā, � viņa kā starp citu piemetināja.

��� Ko viņ� saka? � Sofija nepacietīgi prasīja. Nekādi Raganas atmiņā viņa nevarēja atrast zinā�anas, kas nepiecie�amas, lai iztul�kotu vecākā vīra �estus.

Skataha savilka pieri, viņas lūpas kustējās, burtojot vārdus.

�� Sofija� brouillard� migla, � viņa iztulkoja, tad pamāja ar galvu.

�� Sofija, viņ� lūdz tev miglu. Tas izklausās nesakarīgi.

��� Man ne, � Sofija sacīja, kad du�iem miglas, mākoņu un dūmu veidolu pazibēja cauri viņas smadzenēm.

Nikolo Makjavelli apstājās uz pakāpieniem un dziļi ievilka elpu.

���� Mani ļaudis ir aplenku�i visu apkārtni, � viņ� sacīja, lēni vir�zoties alķīmiķa virzienā. Viņ� bija mazliet aizelsies, un viņa sirds dauzījās, viņam patie�ām atkal vajadzētu pievērsties fizkultūrai.

Vaska tulpas izveido�ana bija viņu nokausējusi. Viņ� nekad agrāk nebija radījis kādu tik lielu radījumu, turklāt ne ma�īnas aiz�mugurē, tai traucoties cauri Monmartras �aurajām un līkumota�jām ieliņām. Tas nebija elegants risinājums, bet viss, kas viņam bija vajadzīgs � aizkavēt Fleimelu un viņa sabiedrotos iesprostotus baznīcā, līdz viņ� nokļūs tur, un tas viņam bija izdevies. Tagad baznīca bija aplenkta, vēl vairāk �andarmu bija apkārtnē, un viņ� bija piesaistījis visus pieejamos aģentus. Kā DGSE vadītājam Makjavelli bija gandrīz neierobe�ota vara, un viņ� bija izdevis pavēli izolēt presi. Viņ� jutās lepns par savu spēju pilnīgi kontrolēt savas emocijas, bet viņam nācās atzīt, ka tie�i patlaban bija gau�ām sa�traukts: drīz viņ� dabūs savās rokās Nikolasu Fleimelu, Skatahu un bērnus. Viņ� varēs triumfēt, kur Dī bija cietis neveiksmi. Vēlāk viņ� savā departamentā liks kādam nopludināt informāciju presei, ka tiku�i aizturēti zagļi par ielau�anos nacionālajā piemineklī. Tu�vāk rītausmai � tie�i laikā agrajām rīta ziņām � tiks nopludināts otrs ziņojums, kurā pavēstīts, ka izmisu�ie aizturētie uzveiku�i sa�vus sargus un izbēgu�i ceļā uz policijas iecirkni. Tie vairs nekad netiks redzēti.

�� Tu man tagad esi rokās, Nikolas Fleimel.

Fleimels piegāja pie pakāpienu malas un iebāza rokas savu no�valkāto d�insu aizmugures kabatās. � Man �ķiet, ka pēdējo reizi, kad tu paziņoji �o apgalvojumu, tu taisījies ielauzties manā kapā.

Makjavelli �okēts apstājās. � Kā tu to zini?

Vairāk nekā pirms simt gadiem pa�ā nakts melnumā Makjavelli bija atracis Nikolasa un Pereneles kapu, meklējot apstiprinājumu, ka alķīmiķis un viņa sieva patie�ām ir miru�i, un mēģinādams noteikt, vai tie ir apglabāti kopā ar Maga Ābrahama Grāmatu. Itālietis nebija glu�i pārsteigts, atrazdams, ka abi zārki bija piepildīti akmeņiem.

�� Perija un es bijām tie�i aiz tevis, stāvot ēnā, pietiekami tuvu, lai pieskartos tev, kad pacēli mūsu kapa plāksni. Es zināju � kāds atnāks, bet nekad nebiju iedomājies, ka tas varētu būt tu. Man jā�atzīst, es biju vīlies, Nikolo, � viņ� piemetināja.

Baltmatainais vīrs turpināja kāpt aug�ā pa kāpnēm uz Svētās sirds baziliku. � Tu vienmēr esi domājis, ka es esmu labāks cilvēks, nekā patiesībā esmu, Nikolas.

��� Es ticu, ka ikvienā ir kaut kas labs, � Fleimels no�ukstēja,

�� pat tevī.

��� Nemāni sevi, alķīmiķi, vairs ne, bet ne pārāk ilgu laiku. � Makjavelli apstājās un norādīja uz policiju un smagi bruņotajiem melni tērptajiem fran�u speciālajiem spēkiem, kas bija sapulcēju��ies kāpņu lejasgalā. �Tagad nāc. Padodies. Tev netiks nodarīts nekāds ļaunums.

��� Es nevaru pateikt, cik daudz cilvēku man to jau teiku�i, � Nikolass skumji noteica. � Un tie vienmēr meloja, � viņ� piebilda.

Makjavelli balss kļuva skarbāka: �Tu vari vienoties ar mani vai doktoru Dī. Un tu zini � angļu magam nekad nav piemitusi pacietība.

��� Bet ir arī cita iespēja, � Fleimels sacīja, paraustot plecus. Yiņa plānās lūpas savilkās smaidā. � Es varu nevienoties ne ar vienu no jums. � Viņ� pa pusei pagriezās, bet, kad atkal paskatījās uz Makjavelli, alķīmiķa seja lika nemirstīgajam itālietim �okā soli atkāpties. Uz mirkli kaut kas senatnīgs un nesamierināms atspīdēja Fleimela blāvajās acīs, kas uzzibsnīja spilgti zaļa nefrita krāsā. Ta�gad Fleimela balss bija pavisam klusa, kā �uksts, tomēr Makjavelli skaidri sadzirdama. � Būtu bijis labāk, ja tu un es nekad nebūtu tiku�ies atkal.

Makjavelli mēģināja iesmieties, bet smiekli skanēja drebelīgi.

��� Tas izklausās pēc draudiem� un tici man, tu neesi tai stāvoklī, lai izteiktu draudus.

�� Ne jau draudus, � Fleimels sacīja un atkāpās no gala pakā�piena. � Solījumu.

Vēsais un mitrais Parīzes nakts gaiss pēk�ņi bija piesātināts ar spēcīgu vaniļas smar�u, un Nikolo Makjavelli zināja � kaut kas ir ļoti slikti.

Stāvot taisni, aizvērtām acīm, abām rokām gar sāniem, uz āru izvērstām plaukstām, Sofija Ņūmena ievilka dziļu elpu, mēģinā�dama nomierināt strauji puksto�o sirdi, un ļāva savam prātam kle�jot. Kad Endoras Ragana viņu bija ietinusi kā mūmiju blīva gaisa saitēs, viņa bija ielikusi savas tūksto� gadu zinā�anas meitenē kā sirdspukstus. Kad viņas smadzenes piepildījās ar Raganas atmiņām,

Sofijai bija licies, ka galva uzpampst. Kop� tā laika Sofijas galvas�kauss pulsēja no galvas sāpēm, kakls �ķita stīvs un sasprindzis un aiz acīm jau�ama trula sāpe. Vēl pirms divām dienām viņa bija pa�rasta amerikāņu pusaudze, viņas galva bija pilna ar normālām ik�dienas darī�anām: mājasdarbiem un skolas projektiem, jaunākajām dziesmām un video, zēniem, kuri viņai patika, telefonu numuriem un web adresēm, blogiem un vietrā�iem URL.

Tagad viņa zināja to, ko nav zinājis neviens cilvēks.

Sofijai Ņūmenai piederēja Endoras Raganas atmiņas, viņa zināja visu, ko Ragana bija redzējusi, visu, ko viņa bija darījusi tūksto�iem gadu. Tas bija juceklis: domu un vēlmju sajaukums, vērojumi, bai�les un vēlē�anās, mulsino�s savādu skatu sajaukums, biedējo�i tēli un nesaprotamas skaņas � it kā tūksto�iem filmu būtu sajauktas un vienlaikus samontētas. Un juceklīgi izmētātas cauri atmiņu mu�d�eklim neskaitāmas reizes, kad Ragana bija lietojusi savas Gaisa maģijas speciālās spējas. Viss, kas Sofijai tagad bija jādara � bija jā�atrod tas laiks, kad Ragana bija izmantojusi miglu. Bet kad un kur, un kā to atrast?

Ignorēdama Fleimela balsi, kas kaut ko sauca lejā Makjavelli, izslēgdama brāļa spēcīgo baiļu smaku un Skatahas zobenu �ķindu, Sofija koncentrēja domas uz miglu un dūmaku. Sanfrancisko bie�i bija miglā tīta, un viņa bija redzējusi Zelta vārtu tiltu paceļamies ārā no bieza mākoņu blāķa. Vēl tikai pagāju�ajā rudenī, kad ģimene bija apskatījusi Sv. Pētera katedrāli Bostonā, izejot Tremonta ielā, viņi atskārta, ka drēgnā migla bija pilnīgi paslēpusi Cornmon pub�lisko parku. Tad atausa citas atmiņas; migla Glāzgovā, mutuļojo�ā drēgnā migla Vīnē, biezais pretīgi smakojo�ais dzeltenais smogs Londonā.

Sofija savilka pieri, viņa nekad nebija bijusi Glāzgovā, Vīnē vai Londonā. Bet Ragana gan� un tās bija Endoras Raganas atmiņas.

Tēli, domas un atmiņas, ko viņa redzēja savā galvā, pārvieto�jās un griezās kā miglas vērpetes. Un tad pēk�ņi tās noskaidrojās. Sofija skaidri atcerējās stāvam blakus kādai figūrai, ģērbtai formālā deviņpadsmitā gadsimta biznesa apģērbā. Viņa saskatīja to ar savu prāta aci � vīrieti ar garu degunu un augstu pieri, kas beidzās ar pelēku matu ērkuli. Viņ� sēdēja augstā solā, mērcēdams parastu spalvaskātu kausveida tintnīcā, viņam priek�ā bija biezs krēmkrāsas papīrs. Pagāja mirklis, līdz viņa saprata, ka tā nav viena no viņas pa�as atmiņām, nedz ari kaut kas, ko viņa redzējusi TV vai filmā. Viņa atcerējās, ko Endoras Ragana bija darījusi vai redzējusi. Kad Sofija pagriezās, lai tuvāk paskatītos uz vīru, Raganas atmiņas pārpludināja viņu: vīrietis bija slavens angļu rakstnieks un tie�i ga�tavojās sākt darbu pie jaunas grāmatas. Rakstnieks paskatījās uz aug�u un uzsmaidīja viņai, tad viņa lūpas sakustējās, bet skaņas nebija. Pārliekusies pāri rakstnieka plecam, viņa redzēja to rakstām vārdus: Migla visur. Migla aug�ā. Migla lejā pa upi � eleganti vijīgā rakstā. Ārpusē, aiz rakstnieka kabineta loga, migla, bieza un ne�caurredzama, vēlās kā dūmi pret netīro rūti, aizsedzot skatu ar ne�caurredzamu palagu.

Un zem Svētās sirds bazilikas Parīzē gaiss kļuva dzestrs un mitrs, pilns ar spēcīgu vaniļas saldējuma smar�u. No katra Sofijas izstieptā pirksta sūcās balta pile. Vērpe�u kum�ķi aizvijās un kon�centrējās ap viņas kājām. Aizvērtām acīm viņa vēroja rakstnieku iemērcam spalvu tintnīcā un turpinām: Migla lavās� migla klājas� migla krīt� migla acīs un rīklēs�

Bieza balta migla �ļācās no Sofijas pirkstiem un klājās pāri ak�meņiem, pārvietodamās kā smagi dūmi, peldot vijīgās virtenēs un smalkos pavedienos. Vijoties un izlokoties tā peldēja starp Fleimela kājām un kūleņoja lejā pa kāpnēm, augot, sabiezējot un kļūstot ar�vien tum�āka.

'i

* * *

Nikolo vēroja miglu plūstam lejā pa Svētās sirds bazilikas pakāpieniem kā netīra piena upi, vēroja, kā tā sabiezē un pieņe�mas spēkā, krītot lejā, un tajā mirklī viņ� zināja, ka Fleimels izspruks. Kad migla bija sasniegusi viņu, tā cēlās līdz krūtīm slapja un smar�oja pēc vaniļas. Viņ� dziļi ievilka elpu un pazina maģijas smar�u.

��� Iespaidīgi, � Makjavelli sacīja, bet migla apslāpēja balsi, sabojājot viņa apzināti kultivēto fran�u akcentu, atklājot zem tā griezīgāko itālie�u.

�� Liec mūs mierā, � Fleimela balss nodunēja miglā.

��� Tas izklausās pēc vēl viena drauda, Nikolas. Tici man, tev nav ne jausmas, kādi spēki ir savākti pret tevi. Tavi salona triki ne�glābs tevi. � Makjavelli izvilka mobilo telefonu un uzspieda ātro zvanu. � Uzbrukt! Uzbrukt tagad! � Runādams viņ� metās aug�ā pa kāpnēm, klusi pārvietodamies savās dārgajās kurpēs ar ādas zo�lēm, kamēr tālu lejā zābakotās kājas dobji sitās pret akmens pakā�pieniem, sapulcēju�amies policistiem dodoties aug�ā pa kāpnēm.

��� Es esmu izglābies jau ļoti ilgu laiku, � Fleimela balss at�skanēja ne no turienes, kur Makjavelli gaidīja, un viņ� apstājās, pa�griezdamies pa kreisi un pa labi, cen�oties miglā saskatīt veidolu.

��� Pasaule pārvietojas, Nikolas, � Makjavelli sacīja. � Bet tu ne. Tu varēji izbēgt no mums Amerikā, bet �eit, Eiropā, ir pārāk daudz Veco, pārāk daudz nemirstīgo cilvēku, kas tevi pazīst. Tu ne�būsi spējīgs palikt nepamanīts ilgu laiku. Mēs tevi atradīsim.

Makjavelli uzskrēja aug�ā pa pāris pēdējiem pakāpieniem, kas atveda viņu tie�i pretī baznīcas ieejai. �eit nebija nekādas miglas. Mākslīgā migla bija sākusies no aug�ējā pakāpiena un plūda lejā, atstādama baznīcu peldam kā salu mākoņainā jūrā. Pat nemeties iek�ā baznīcā, Makjavelli zināja, ka tos tur neatradīs: Fleimels, Skataha un dvīņi bija izbēgu�i.

Uz brīdi.

Bet Parīze vairs nebija Nikolasa Fleimela pilsēta. Pilsēta, kas reiz bija godinājusi Fleimelu un viņa sievu kā nabadzīgo un slimo patronus, pilsēta, kurā viņu vārdā bija nodēvētas ielas, sen bija zu�dusi. Parīze tagad piederēja Makjavelli un tum�ajiem Vecajiem, kuriem viņ� kalpoja. Skatoties uz seno pilsētu, Nikolo Makjavelli zvērēja, ka pārvērtīs Parīzi par lamatām � un varbūt pat par kapu � leģen�dārajam alķīmiķim.

Alkatrazas spoki atmodināja Pereneli Fleimelu.

Sieviete nekustīgi gulēja uz �auras lāviņas stindzino�i aukstā ka�merā zem pamestā cietuma un klausījās �uksto�ās un murmino�ās ēnās ap sevi. Tur bija dzirdams du�iem valodu, ko viņa saprata, vēl daudz vairāk viņa spēja atpazīt, bet da�as bija pilnīgi neizprotamas.

Turot acis aizvērtas, Perenele koncentrējās uz valodām, mēģi�nādama atdalīt atsevi�ķas balsis, prātodama, vai būs kāda, kuru viņa zina. Un tad prātā iekrita pēk�ņa doma: kā viņa spēj dzirdēt spokus? Ārpusē sēdēja sfinksa, briesmonis ar lauvas ķermeni, ērgļa spārniem un skaistas sievietes galvu. Viena no tās sevi�ķajām spē�jām bija spēja absorbēt citas dzīvas būtnes maģisko enerģiju, ko tā izdzēra tuk�u.

Perenele jutās bezspēcīga, ieslodzīta �ajā drausmīgajā cietuma kamerā. Pereneles lūpas savilkās vieglā smaidā, kad kaut kas atausa atmiņā: viņa bija septītās meitas septītā meita; viņa bija piedzimusi ar spējām dzirdēt un redzēt spokus. Viņa ļoti sen bija iemācījusies, kā trenēt un koncentrēt savu auru. �ai spējai nebija nekāda sakara ar maģiju, un tāpēc sfinksai nebija varas pār to. Ilgajos dzīves gados viņa bija izmantojusi savas spējas kopā ar maģiju, lai aizsargātos pret spokiem, lai izveidotu aizsargus un pie�ķirtu savai aurai krā�sas, kas padarīja viņu spokiem neredzamu. Bet, tā kā sfinksa bija absorbējusi viņas enerģiju, aizsargi bija nojaukti, darot viņu pie�ejamu spoku valstībai.

Un tagad tie nāca.

Perenele Fleimela bija redzējusi pirmo spoku � savas vecāsmā�tes Mamomas spoku �, kad viņai bija septiņi gadi. Perenele zināja, ka no spokiem nav jābaidās, tie var būt apgrūtino�i, kaitino�i, bez �aubām, bie�i vien uz nerviem krīto�i un pat rupji, bet tiem nepie�mita fiziskas klātbūtnes spējas. Bija pat da�i, kurus viņa bija pa�sākusi uzskatīt par saviem draugiem. Gadsimtu gaitā da�i spoki, viņas pievilkti, bija atgriezu�ies vairākkārt, jo zināja, ka viņa spēj tos dzirdēt un redzēt, un Perenele bie�i domāja, ka arī vienkār�i tāpēc, ka tie bija vientuļi. Mamoma parādījās ik pēc desmit gadiem vienkār�i tāpat, lai pārbaudītu, vai ar viņu viss kārtībā.

Bet, lai arī tiem nepiemita fiziska klātbūtne reālajā pasaulē, spoki nebija pavisam bezspēcīgi.

Atvērusi acis, Perenele koncentrējās uz negludo mūra sienu savā acu priek�ā. Sienā bija redzamas zaļgana ūdens notecējumu paliekas, kas smirdēja pēc rūsas un sāls, diviem elementiem, kas neatgriezeniski bija nopostīju�i Alkatrazas cietumu. Dī bija kļūdī�jies, un viņa to zināja. Ja doktoram D�onam Dī piemita kāda liela vājība, tad tā bija augstprātība. Viņ� acīmredzot domāja: ja jau viņa ir ieslodzīta zem Alkatrazas un viņu sargā sfinksa, tad viņa ir bez�spēcīga. Viņ� nevarēja vēl vairāk kļūdīties.

Alkatraza bija spoku miteklis.

Un Perenele Fleimela parādīs viņam, cik bezspēcīga viņa ir.

Aizvērusi acis, atpū�oties Perenele ieklausījās Alkatrazas spo�kos, un tad lēni, balsī, tikai nedaudz skaļākā par izelpas �ukstu, viņa sāka sarunāties ar tiem, saukt un pulcināt visus pie sevis.

��� Ar mani viss kartībā, � Sofija miegaini murmināja, � pa�tie�ām viss kārtībā.

%

��� Tā gan neizskatās, � D�o�s atrūca caur sakostiem zobiem. Jau otro reizi �odien, tāpat kā daudzās citās dienās, D�o�s turēja savu māsu rokās, vienu roku zem muguras, otru � zem kājām. Viņ� uzmanīgi virzījās lejā pa Svētās sirds bazilikas pakāpieniem, bai�dīdamies izmest dvīņumāsu no rokām. � Fleimels sacīja, ka katra reize, kad tu lieto maģiju, tev nozog nedaudz enerģijas, � viņ� pie�metināja. � Tu izskaties novārgusi.

���� Es jūtos labi� � viņa murmināja. � Liec mani zemē. � Tad Sofijas acis vēlreiz iemirdzējās un aizvērās.

Mazā grupa klusi virzījās cauri biezai, pēc vaniļas smar�ojo��ai miglai ar Skatahu priek�galā un Fleimelu aizmugurē. Kāpjot aug�ā pa kāpnēm, viņi visapkārt dzirdēja zābaku dunoņu, iero�u �ķindu, fran�u policijas un speciālās vienības klusinātās pavēles. Da�i pat pienāca bīstami tuvu, un D�o�s divas reizes bija spiests pieplakt zemei, kad garām padrāzās stāvs uniformā. Skataha pēk��ņi iznira no biezās miglas aizsega, strupo un drukno pirkstu pie�spiedusi pie lūpām. Ko�i sarkanos matus pārklāja ūdens piles, un viņas bālā āda izskatījās vēl bālāka nekā parasti. Ar savu izrotāto nun�aku viņa norādīja pa labi. Miglas vāli sagriezās, un pēk�ņi gandrīz viņu priek�ā stāvēja �andarms, pietiekami tuvu, lai tam varētu pieskarties, uz tum�ās uniformas mirdzēja ūdens pērlītes. Aiz viņiem D�o�s saskatīja fran�u policijas grupu, sapulcēju�os ap kaut ko, kas līdzinājās veclaicīgam karuselim. Viņi visi skatījās uz aug�u, un D�o�s saklausīja vārdu brouillard, kas tika murmināts atkal un atkal. Viņ� zināja, ka tie runā par savādo miglu, kas pēk��ņi bija pārmākusi baznīcu. �andarms rokā turēja savu darba pis�toli, stobrs bija nomērķēts pret debesīm, bet pirksts viegli saliekts pāri mēlītei, un D�o�am neviļus vēlreiz tika atgādināts, cik lielām briesmām viņi bija pakļauti � ne vien no Fleimela necilvēkveida un cilvēkveida ienaidniekiem, bet ari no visiem pavisam cilvēkvei�dīgajiem pretiniekiem.

Viņi pagāja vēl kādus divpadsmit soļus� un pēk�ņi migla bei�dzās. Vienu brīdi D�o�s nesa māsu cauri blīvai miglai, tad, it kā viņi būtu izgāju�i cauri biezam aizkaram, viņ� stāvēja nelielas mākslas galerijas, kafejnīcas un suvenīru veikaliņa priek�ā. D�o�s pagrie�zās, lai atskatītos, un atskārta, ka priek�ā ir biezas miglas siena. Policija bija vien neskaidri veidoli dzeltenīgi baltajā miglā. Skataha un Fleimels izbrida no krēslas. � Ļauj man, � Skataha sacīja, iz�ņemdama Sofiju no D�o�a rokām. Viņ� mēģināja protestēt � Sofija bija viņa dvīņumāsa, viņ� bija atbildīgs �, bet viņ� bija ari noguris. D�o�a muguras lāpstiņas bija savilku�ās krampjos un rokas mus�kuļi dega no piepūles, lai nonestu māsu lejā pa �ķietami bezgalīgu pakāpienu skaitu.

D�o�s ielūkojās Skatahas spilgti zaļajās acīs. � Ar viņu viss būs kārtībā?

Senatnīgā ķeltu kareive atvēra muti, lai atbildētu, bet Fleimels papurināja galvu, lai apklusinātu viņu. Viņ� uzlika savu kreiso roku uz D�o�a pleca, bet zēns nokratīja to nost. Ja arī Fleimels ievēroja �o �estu, tad izlikās to nemanām. � Viņai tikai nepiecie�ams miegs. Piepūle sacelt miglu tik drīz pēc tulpas izkausē�anas pilnīgi izsūkusi viņas fiziskos spēkus, � Fleimels sacīja.

�� Tu liki viņai radīt miglu, � D�o�s ātri sacīja, kā vainodams Fleimelu.

Nikolass noplātīja rokas. � Ko vēl es varēju darīt?

���� Es� es nezinu, �D�o�s atzina. � Dro�i vien bija kaut kas, ko tu varēji darīt. Es esmu redzējis, kā tu met zaļus enerģijas �ķēpus.

��� Migla ļāva mums izbēgt, nenodarot nevienam ļaunumu, � Fleimels sacīja.

�� Izņemot Sofiju, � D�o�s rūgti piebilda.

Fleimels ilgi vērās viņā un tad aizgriezās. � Ejam. � Viņ� pa�māja uz blakus ieliņu, kas veda spēji uz leju, un viņi aizsteidzās projām naktī, Skataha � bez piepūles nesdama Sofiju, D�o�s � cī�nīdamies, lai tiktu viņai līdzi. Viņ� negrasījās atstāt vietu blakus māsas sāniem.

�� Kur tagad? � Skataha vaicāja.

��� Mums jātiek projām no ielām, � Fleimels nomurmināja, � �ķiet, ka visi pilsētas �andarmi bija ieradu�ies pie Svētās sirds bazilikas. Es redzēju speciālās vienības un policistus parastajās drēbēs, man liekas, ka tie bija no slepenā dienesta. Kad viņi atklās, ka mēs neesam baznīcā, iespējams, aplenks apkārtējo teritoriju un meklēs visās ielās pēc kārtas.

Skataha ātri pasmaidīja, viņas garie priek�zobi uz brīdi pavī�dēja starp lūpām. � Atzīsim, ka neesam pavisam nepamanāmi.

�� Mums vajag atrast vietu, kur� � Fleimels iesāka.

Policijas virsnieks, kas izmetās ap stūri, ne�ķita vecāks par de�viņpadsmit � gar�, tievs un bandītisks, sārtiem vaigiem un maziem ūsu rugājiem virs aug�ējās lūpas. Viena roka bija revolvera makstī, otrā viņ� turēja cepuri. Viņ� pēk�ņi apstājās tie�i viņu priek�ā un paspēja ātri iebļauties izbrīnā, ķerdams pēc sava iero�a, lai viņi ap�stājas: � Hei! Arretezl

Nikolass izklupa uz priek�u, un D�o�s paguva pamanīt zaļu miglu aizplūstam no alķīmiķa rokas, iekams viņa pirksti pieskā�rās �andarma krūtīm. Zaļgana gaisma iemirdzējās ap visu policista ķermeni, iezīmējot tā aprises spilgti zaļas, un tad vīrietis vienkār�i nokrita uz zemes.

�� Ko tu izdarīji? � D�o�s pārbiedēts �ukstēja. Viņ� paskatījās uz jauno policistu, kas nekustīgi gulēja, un pēk�ņi viņu pārņēma saltums un nelabums. � Tu ta�u� tu ta�u� nenogalināji viņu?

��� Nē, � Fleimels sacīja klusi. � Es pārlādēju viņa auru. Tas nedaudz līdzinās elektriskajam �okam. Viņ� atmodīsies pēc neilga laika ar vieglām galvas sāpēm. � Nikolass piespieda pirkstu galus pie pieres un pamasēja virs savas kreisās acs. � Es ceru, ka tās ne�būs tik stipras kā manējās, � viņ� piebilda.

��� Tev jāzina, � Skataha drūmi sacīja, � ka tava mazā izrā�dī�anās Makjavelli norādīs mūsu atra�anās vietu.� Viņas nāsis kustējās, un D�o�s dziļi ieelpoja, gaiss visapkārt smar�oja pēc pi�parmētrām � ļoti specifiskās Nikolasa Fleimela enerģijas smar�as.

�� Ko vēl es varēju darīt? � Nikolass protestēja. � Tavas rokas bija aizņemtas.

Skatija nepatikā savilka lūpas. � Es viņu būtu paņēmusi. At�ceries, kas tevi izpestīja no Lubjankas cietuma ar visiem roku dzel�iem?

��� Par ko jūs runājat? Kur ir Lubjanka? � D�o�s jautāja ap�jucis.

�� Maskavā. � Nikolass uzmeta sāņus skatienu D�o�am. � Ne�jautā. Tas ir gar� stāsts, � viņ� nomurmināja.

��� Viņu gatavojās no�aut kā spiegu, � Skataha līksmi sacīja.

�� Ļoti gar� stāsts, � Fleimels atkārtoja.

Sekodams Skatahai un Fleimelam pa līkumainajām Monmartras ieliņām, D�o�s domās atcerējās, kā D�ons DI bija aprakstījis Nikolasu Fleimelu tikai dienu iepriek�.

��� Savā mū�ā viņ� bijis daudz kas: ārsts un pavārs, grāmatu tirgotājs, kareivis, valodu un ķīmijas skolotājs, abi � gan likuma sargs, gan pārkāpējs. Bet tagad viņ� ir un vienmēr bijis melis, �arla�tāns un noziedznieks.

"Un spiegs," D�o�s domās piebilda. Viņ� prātoja, vai Dī to zina. Zēns caur pieri pavērās uz diezgan parasta izskata vīrieti ar īsi apcirptiem matiem un bālu seju, melnos d�insos un T kreklā zem apvalkātās melnās ādas jakas, viņ� varētu uz ielas paiet garām nepamanīts jebkurā pilsētā uz zemes. Tomēr viņ� bija kaut kas cits, nevis parasts cilvēks: dzimis 1330. gadā, viņ� apgalvoja, ka darījis visu iespējamo cilvēces labā, slēpjot Kodeksu no Dī un ēnainajām un biedējo�ajām radībām, kam viņ� kalpoja, tum�ajiem Vecajiem.

Bet kam kalpoja Fleimels? Kas īsti bija nemirstīgais Nikolass Fleimels?

Savaldīdams savu temperamentu, Nikolo Makjavelli kāpa lejā pa Svētās sirds bazilikas pakāpieniem, migla locījās un vijās ap viņu kā mētelis. Lai arī gaiss sāka skaidroties, joprojām bija ma�nāma vaniļas smar�a. Makjavelli atmeta galvu un dziļi ieelpoja, ievilkdams smar�u nāsīs. Viņ� atcerēsies �o smar�u, tā bija at�ķi�rīga kā pirkstu nospiedumi. Ikvienam uz planētas bija aura � elektrisks lauks, kas apņēma cilvēka ķermeni, � un, kad �is elek�triskais lauks tika fokusēts un virzīts, tas savstarpēji iedarbojās ar lietotāja endokrīno sistēmu un adrenalīna dziedzeriem, lai ra�dītu at�ķirīgu vienreizēju personas smar�u: kā smar�as parakstu. Makjavelli ievilka dziļu elpu. Viņ� joprojām sajuta vaniļu svai�gajā gaisā, tīru un skaidru, un neapstrādāta, pirmatnēja spēka smar�u.

Un tajā mirklī viņ� ne�aubīdamies zināja, ka Dī bija taisnība: tā bija viena no leģendāro dvīņu smar�ām.

�� Es gribu, lai tiktu noslēgta visa apkārtne. � Makjavelli ieme�tās augsta ranga policistu puslokā, kuri bija sapulcēju�ies Viletes skvēra kāpņu galā. � Kordonu katrā ielā, �aurā ieliņā un �ķērsieliņā. Sākot no Rue Custine līdz Rue Caulaincourt, no Clichy bulvāra līdz de Rochechouart bulvārim un Rue de Clignancourt ielai. Es gribu, lai �ie ļaudis tiktu atrasti!

��� Jūs liekat priek�ā norobe�ot visu Monmartru, � ierunājās tum�i iededzis policijas virsnieks klusumā. Viņ� lūkojās apkārt uz kolēģiem pēc atbalsta, bet visi izvairījās no viņa skatiena. � Ir tū�risma sezonas kulminācija, � viņ� protestēja, atkal pievērsdamies Makjavelli.

Makjavelli apgāja apkārt virsniekam, viņa seja bija tik neizteik�smīga, it kā to klātu kāda no maskām, ko viņ� kolekcionēja. Viņa auksti pelēkās acis ieurbās vīrietī, bet, kad viņ� runāja, balss atska�nēja rāmi un apvaldīti, tik tikko skaļāk par �ukstu. � Tu zini, kas es esmu? � viņ� liegi jautāja. Kad policijas �efs, Fran�u ārzemju leģiona apbalvojumiem izgreznojies veterāns, ielūkojās vīrie�a nedzīvajās acīs, viņ� kaklā sajuta kaut ko aukstu un skābenu. Aplaizīdams pēk�ņi sausas kļuvu�ās lūpas, viņ� sacīja: � Jūs esat Makjavelli kungs, jaunais Aizsardzības ministrijas vadītājs. Bet �ī ir polici�jas lieta, kungs, nevis ārējās dro�ības jautājums. Jums nav nekādu pilnvaru�

�� Es to uzskatu par DGSE lietu, � Makjavelli klusā balsī pār�trauca. � Man pilnvaras dod tie�i prezidents. Es varu slēgt visu pilsētu, ja tas nepiecie�ams. Es gribu atrast �os cilvēkus. �onakt kata�strofa tika novērsta. � Viņ� ar roku viegli pamāja Svētās sirds ba�zilikas virzienā, kas tagad sāka parādīties no biezās miglas. � Kas zina, kādus vēl terora aktus viņi izplānoju�i? Es vēlos sīku noti�kumu attīstības ziņojumu ik stundu, � viņ� pabeidza un, negaidot atbildi, pagriezās un aizsoļoja pie savas ma�īnas, kur viņu gaidīja �oferis tum�ā uzvalkā, uz milzīgajām krūtīm sakrustotām rokām. �oferis, kura vaibsti pa pusei bija paslēpti aiz seju puslokā apņe�mo�ām spoguļsaulesbrillēm, atvēra durvis un tad klusi tās aizvēra aiz Makjavelli. Iekāpis ma�īnā, �oferis pacietīgi sēdēja, melnos cim�dos tērptās rokas viegli uzlicis uz ādas stūres, un gaidīja tālākas instrukcijas. Stikls, kas norobe�oja �ofera sēdvietu no auto aizmu�gures, klusi dūkdams, nolaidās lejā.

��� Fleimels ir Parīzē. Kurp viņ� dosies? � Makjavelli jautāja bez ievada.

Radījums, pazīstams kā Dagans, kalpoja Makjavelli gandrīz �etrsimt gadu. Tas bija vārds, ar kuru viņ� bija pazīstams tūksto�iem gadu; par spīti savam izskatam, viņ� nekad, pat attāli, nebija līdzinā�jies cilvēkam. Pagriezies savā sēdvietā, Dagans noņēma saulesbrilles ar spoguļveida stikliem. Automa�īnas krēslainajā salonā kļuva re�dzamas viņa acis � izvalbītas, līdzīgas zivju acīm, milzīgas un ūde�ņainas aiz skaidras un caurspīdīgas plēves, viņam nebija skropstu. Runājot aiz lūpām bija saskatāmas divas sīki robotu zobu rindas.

� Kas ir viņa sabiedrotie? � Dagans jautāja, no�ēlojamu fran�u valodu nomainot pret drausmīgu itāļu valodu, iekams pārgāja at�pakaļ uz burbuļojo�u, plūdeņainu sen pagāju�ās jaunības valodu.

��� Fleimels un viņa sieva vienmēr biju�i vientuļnieki, � Makjavelli sacīja. � Tāpēc viņiem izdevies tik ilgi izglābties. Cik man zināms, viņi nav dzīvoju�i �ajā pilsētā kop� astoņpadsmitā gad�simta. � Viņ� izvilka savu plāno melno klēpja datoru un ar rādītāj�pirkstu pārskrēja pāri integrētajam pirkstu nospieduma pazinējam. Aparāts iepīkstējās, un ekrāns atdzīvojās.

��� Ja tie ir ieradu�ies pa kādiem no līniju vārtiem, tad viņi nav sagatavoju�ies, � Dagans sļāpstinot sacīja. � Bez naudas, bez pa�sēm, bez drēbēm, izņemot tās, kas mugurā.

���� Tie�i tā, � Makjavelli no�ukstēja. � Tātad viņiem būs nepiecie�ams sabiedrotais.

�� Cilvēks vai nemirstīgais? � Dagans jautāja.

Makjavelli bija nepiecie�ams brīdis pārdomām. � Nemirstī�gais, � viņ� beidzot sacīja. � Nedomāju, ka viņi pazīst kādu cil�vēku �ajā pilsētā.

�� Tā, kuri nemirstīgie pa�reiz dzīvo Parīzē? � Dagans jautāja.

Itālie�a pirksts uzsita sare�ģītu taustiņu kombināciju, un ek�rāns norullējās, lai atklātu direktoriju, sauktu Temp. Tur bija du�iem jpg, bmp un tmp failu. Makjavelli iezīmēja vienu un uzsita Enter. Ekrāna vidū parādījās rāmis.

Ievadiet paroli.

Slaidie pirksti noklik�ķināja pāri tastatūrai, rakstot paroli Del modo di trattare i sudditi della Vai di Chiana ribellati, un datu bāzi pār�kodēja ar neuzlau�amo 256 bitu AES �ifrē�anas metodi, to pa�u �if�rē�anas metodi, ko izmantoja lielākā daļa valdību saviem visslepe�nākajiem failiem, un ekrāns iezaigojoties atvērās. Savā ilgajā mū�ā Nikolo Makjavelli bija savācis lielu bagātību, bet �o failu uzskatīja par savu visvērtīgāko dārgumu. Tajā bija izsmeļo�s dosjē par ik�vienu nemirstīgo cilvēku, kas joprojām dzīvoja divdesmit pirmajā gadsimtā, ko bija savācis viņa spiegu tīkls visā pasaulē, � no ku�riem lielākā daļa pat nezināja, ka strādā viņam. Viņ� izskatīja cauri vārdus. Pat viņa pa�a tum�ie Vecie, kam viņ� kalpoja, nezināja, ka viņam ir �āds saraksts, un viņ� zināja, ka da�i būtu ļoti nelaimīgi, atklājot, ka viņ� arī zina atra�anās vietas un atribūtus gandrīz vi�siem Vecajiem un tum�ajiem Vecajiem, kuri vēl staigāja pa zemi vai Ēnu valstību, kas apņēma �o zemi.

Zinā�anas ir spēks, � Maljavelli to lieliski saprata.

Lai arī bija trīs ekrānu liela informācija, veltīta Nikolasam un Perenelei Fleimeliem, tā tomēr bija samērā trūcīga. Bija simtiem ierakstu, bija ziņojumi par ikvienu Fleimelu sazīmē�anu, kop� viņi tika uzskatīti par miru�iem 1418. gadā. Viņi tika manīti visos pa�saules kontinentos � izņemot Austrāliju. Pēdējos 150 gados viņi bija dzīvoju�i Ziemeļamerikas kontinentā, pirmais apstiprinājums, ka manīti pagāju�ajā gadsimtā, bija no Bufalo, Ņujorkas 1901. gada septembrī. Viņ� pārlēca uz nodaļu, kas bija atzīmēta kā Zināmie Ne�mirstīgie kompanjoni. Tā bija tuk�a.

��� Nekā, man nav neviena ieraksta par Fleimela sakariem ar citiem nemirstīgajiem.

�� Bet tagad viņ� ir atgriezies Parīzē, � Dagans sacīja, runājot viņam uz lūpām veidojās �ķidruma burbuļi. � Viņ� meklēs vecos draugus. Cilvēki uzvedas citādi mājās, � viņ� piebilda, � viņu piesardzība mazinās. Un nav svarīgi, cik ilgi Fleimels ir dzīvojis ci�tur, viņ� joprojām �o pilsētu uzskata par savām mājām.

Nikolo Makjavelli paskatījās pāri datora aug�ējai malai. Viņam tikko kā atkal tika atgādināts, cik viņ� maz zina par savu uzticamo darbinieku. � Un kuras ir tavas mājas, Dagan? � viņ� jautāja.

�� Zudu�as. Sen zudu�as. � Caurspīdīgā āda iemirdzējās pār milzīgajām acu bumbām.

�� Kāpēc tu paliki ar mani? � Makjavelli skaļi brīnījās. � Kāpēc tu nesameklēji citus savējos?

�� Tie arī izzudu�i. Es esmu pēdējais no savējiem, un turklāt tu nemaz neesi tik at�ķirīgs no manis.

�� Bet tu neesi cilvēkveidīgs, � Makjavelli klusi sacīja.

�� Tu esi? � Dagans jautāja plati ieplestām acīm un plakstiem.

Makjavelli bija nepiecie�ams ilgs brīdis, iekams viņ� beidzot

pamāja un atkal pievērsās ekrānam. � Tā, mēs meklējam kādu, ko Fleimeli pazina, kad viņi vēl dzīvoja �eit. Un mēs zinām, ka viņi nav biju�i pilsētā kop� astoņpadsmitā gadsimta, ierobe�osim mūsu meklējumus ar nemirstīgajiem, kas tad grozījās viņa tuvumā. � Viņa pirksti klaudzināja pa taustiņiem, filtrējot rezultātus. � Tikai septiņi. Pieci ir lojāli mums.

�� Un divi pārējie?

�� Katrīna Medi�i dzīvo Dragona ielā.

�� Viņa nav francūziete, � Dagans rāmi sacīja.

��� Nu, viņa bija trīs fran�u karaļu māte, � Makjavelli sacīja, mazliet pasmaidot. � Bet viņa ir lojāla vienīgi sev� � Viņa balss lēni pagaisa, un viņ� iztaisnojās. � Bet kas mums te ir?

Dagans palika nekustīgs.

Nikolo Makjavelli spēji pagrieza datora ekrānu tā, lai viņa kal�potājs varētu redzēt vīrie�a, kur� vērās tie�i kamerā, fotogrāfiju, kas acīmredzot bija domāta pla�ai publikai. Viņa tum�ie sprogainie jnati krita uz pleciem, apņemdami seju. Vīrie�a acis bija pārstei�dzo�i zilas.

�� Es nezinu �o cilvēku, � Dagans sacīja.

��� Nu, bet es zinu. Es viņu pazīstu ļoti labi. Tas ir nemirstī�gais, kādreiz pazīstams kā Comte de Saint-Germain. Viņ� bija mags, izgudrotājs un mūziķis� un alķīmiķis, � Makjavelli aizvēra pro�grammu un izslēdza datoru. � Grāfs Sen�ermēns bija arī Nikolasa Fleimela students. Un viņ� pa�reiz dzīvo Parīzē, � viņ� triumfējo�i nobeidza, Dragans smaidīja, viņa mute veidoja perfektu 0, pildītu �iletveida zobiem. � Vai Fleimels zina, ka Sen�ermēns ir �eit?

�� Man nav ne jausmas. Neviens nezina, cik tālu sniedzas Flei�mela zinā�anas.

Dagans uzlika atpakaļ savas saulesbrilles. � Un es domāju, ka tu zini visu.

��� Mums jāatpū�as, � D�o�s beidzot sacīja. � Es nespēju iet tālāk. � Viņ� apstājās un, atspiedies pret ēku, pieliecās, skaļi elso�dams. Ikviens elpas vilciens prasīja piepūli, un acu priek�ā dejoja melni plankumi. Jebkurā mirklī viņ� varēja atslēgties. Viņ� da�reiz tā bija juties pēc futbola treniņa un no pieredzes zināja, ka viņam nepiecie�ams pasēdēt un iedzert nedaudz �ķidruma.

�� Viņam taisnība. � Skatija pagriezās pret Fleimelu. � Mums jāatpū�as, pat ja tikai mazliet. � Viņa joprojām nesa Sofiju savās rokās, bija pienācis bridis, kad Parīzes pelēkos jumtus austrumu pusē skāra gaismas mirgoņa, sāka parādīties agrīnie rīta strādnieki. Bēgļi turējās ielas tum�ajā pusē, un līdz �im neviens nebija pievēr�sis uzmanību savādajai grupai, bet tas ātri mainīsies, kad ielas pie�pildīsies ar pirmajiem parīzie�iem un tūristiem.

Nikolass bija apstājies, viņa ķermeņa aprises vīdēja uz kādas mazas ieliņas mutes fona. Viņ� vērās uz aug�u un leju, iekams pa�griezās, lai paskatītos pāri plecam. � Mums jāpiespie� sevi turpi�nāt kustēties, � viņ� protestēja. � Ikviena aizkavē�anās sekunde ved Makjavelli mums tuvāk.

��� Mēs nevaram, � Skatija sacīja. Viņa paskatījās uz Fleimelu, un mazu mirkli viņas spilgti zaļās acis iezaigojās. � Dvīņiem ne�piecie�ama atpūta, � Skatija teica un tad klusu piebilda:� Un tev ari, Nikolas. Tu esi piekusis.

Alķīmiķis aplūkoja viņu un tad pamāja, viņa pleci saguma. � Tev taisnība, protams. Darīsim, kā tu iesaki.

�� Varbūt mēs varam apmesties viesnīcā? � D�o�s ierosināja. Viņ� bija noguris līdz sāpēm, acis un rīkli grauza, galva pulsēja no sāpēm.

Skatija papurināja galvu. � Mums prasīs pases� � Sofija sa�kustējās viņas rokās, un Skataha maigi nolika viņu uz zemes, atstu�tējot pret sienu.

D�o�s nekavējoties bija blakus māsai. � Tu esi atmodusies, � viņ� sacīja ar atvieglojumu balsī.

��� Es nebiju aizmigusi pa īstam, � Sofija atbildēja, mēlei �ķie�tot par lielu mutei. � Es zinu, kas notika, bet viss bija tā, it kā es uz to lūkotos no malas. Kā skatoties TV. � Viņa atspiedās ar rokām pret savu smalko muguru un spēji atgrūdās, grozot kaklu. � Ai. Sāpīgi.

�� Kas sāp? � D�o�s nekavējoties jautāja.

���� Viss. � Sofija mēģināja iztaisnoties, bet sāpo�ie muskuļi pretojās, un aiz acu āboliem pulsēja drausmīgas galvassāpes.

��� Vai �eit ir kāds, pie kā var vērsties pēc palīdzības? � D�o�s skatījās te uz Nikolasu, te uz Skatahu. � Vai �eit ir vēl kādi nemir�stīgie vai Vecie?

��� Nemirstīgie un Vecie ir it visur, � Skatija sacīja. � Da�i ir draudzīgi kā mēs, tomēr� � viņa piemetināja, rūgti pasmaidot.

�� Parīzē ir nemirstīgie, � Nikolass Fleimels lēni piekrita. � Bet man nav ne jausmas, kur kādu no tiem lai meklē, un, pat ja es zinātu, tad man nav ne jausmas, kam viņi ir lojāli. Perenele gan zi�nātu, � viņ� piebilda ar skumju pieskaņu balsī.

�� Vai tava vecāmāte zina? � D�o�s jautāja Skatijai.

Kareive paskatījās uz viņu. � Es esmu pārliecināta, ka zina. �

Viņa pagriezās, lai paskatītos uz Sofiju. � Vai starp visām savām jaunajām atmiņām tu vari atrast kaut ko, kas attiecas uz nemirstīga�jiem vai Vecajiem, kuri dzīvo Parīzē?

Sofija aizvēra acis un mēģināja koncentrēties, bet ainas un tēli, kas zibēja acu priek�ā � līsto�a uguns no asinssarkanām debe�sīm, milzīga plakana piramīdas virsotne, ko pārņem lieli viļņi �, viss bija haotiski un drausmīgi. Viņa sāka purināt galvu, tad pārstāja. Pat vismazākā kustība sāpēja. � Es nespēju domāt, � meitene nopūtās. � Mana galva ir tik pilna, ka �ķiet, tā tūlīt pār�plīsīs.

��� Ragana varētu zināt, � Fleimels sacīja. � Bet mums nav nekādas iespējas sazināties ar viņu. Viņai nav telefona.

��� Kā ar viņas kaimiņiem, draugiem? � D�o�s jautāja. Viņ� pagriezās pret savu māsu. � Es zinu, tu nevēlies domāt par to, bet vajag. Tas ir svarīgi.

��� Es nespēju domāt� � Sofija iesāka, lūkojoties projām un purinot galvu.

��� Nedomā. Tikai atbildi, � D�o�s attrauca, viņ� ātri ievilka elpu un pazemināja balsi, runājot lēnām. � Mā�el, kas ir Endoras Raganas tuvākie draugi Ojaiā?

Sofijas spilgti zilās acis aizvērās, un viņa saviļņojās, it kā ga�tavotos noģībt. Tad acis atvērās, un viņa papurināja galvu. � Vi�ņai nav neviena drauga tur. Bet visi viņu pazīst. Varbūt mēs varam piezvanīt uz veikalu blakus viņas� � Sofija ierosināja. Tad atkal papurināja galvu. � Tur ir pārāk vēls.

Fleimels pamāja. � Sofijai taisnība, tie �ajā laikā ir slēgti.

��� Labi, tie ir slēgti, � D�o�s piekrita, satraukums pārņēma viņa balsi, � bet, kad mēs pametām Ojaiu, tur valdīja haoss. Es neesmu aizmirsis, ka ar Hummer iebraucu Libbey Park strūklakā, lai piesaistītu kāda uzmanību. Es varu derēt, ka policija un prese ta�gad ir tur. Un prese varētu sniegt atbildes uz da�iem jautājumiem, ja mēs uzdotu pareizos. Es domāju, ka Raganas veikals ir sagrauts, viņi dro�i vien meklē izskaidrojumu.

��� Tas varētu nostrādāt� � Fleimels iesāka. � Man tikai jā�zina laikraksta nosaukums.

�� Ojai Valtey News, 646-1476, � Sofija nekavējoties sacīja. � Tik daudz es atceros� vai arī Ragana atceras, � viņa piemetināja un tad nopurinājās. Sofijas galvā bija tik daudz atmiņu, tik daudz domu un ideju� un ne tikai biedējo�as un fantastikas ainas ar cil�vēkiem un vietām, kas nekad nebija eksistēju�as, bet arī parastas ikdieni�ķas domas; telefoni un receptes, cilvēku, par kuriem viņa nekad nebija dzirdējusi, vārdi un adreses, attēli no veciem TV �o�viem, filmu plakātiem. Viņa pat zināja ikvienu Elvisa Preslija dzies�mas nosaukumu.

Bet tās visas bija Raganas atmiņas. Un tagad viņai bija jānopū�las, lai atcerētos savu mobilā telefona numuru.

Kas notiks, ja Raganas atmiņas attīstīsies tik ļoti, ka nomāks viņas pa�as atmiņas? Viņa mēģināja koncentrēt uzmanību uz savu vecāku sejām. Ri�arda un Sāras. Simtiem seju zibēja garām, per�sonu tēli, iegravēti akmenī, milzīgu statuju galvas, gleznojumi, uz�triepti uz māju sienām, smalkas iegravētas figūras uz māla trauku lauskām. Sofiju pārņēma izmisums. Kāpēc viņa nespēja atcerēties savu vecāku sejas? Aizvērusi acis, viņa ļoti koncentrējās uz pēdējo reizi, kad bija redzējusi savu māti un tēvu. Tas varēja būt pirms trim nedēļām, tie�i pirms viņu do�anās uz izrakumiem Jūtā. Vēl vairāk seju juceklīgi zibēja Sofijas aizvērto acu priek�ā: tēli uz pergamentu strēmelēm, manuskriptu fragmenti vai saplaisāju�i eļļas glezno�jumi, sejas izbalēju�ās fotogrāfijās, nodzeltēju�os laikrakstos�

�� Sofija?

Un tad viņas galvā uzradās krāsainas vecāku sejas un Sofija juta, ka Raganas atmiņas sāk pagaist un viņas pa�as atgrie�as virs�pusē. Pēk�ņi viņa zināja savu telefona numuru.

�� Mā�el?

Viņa atvēra acis un, tās mirk�ķinot, vērās brālī. D�o�s stāvēja tie�i viņas priek�ā, brāļa seja bija tuvu viņas sejai, bet acis ba�u pilnas.

��� Man viss kārtībā, � Sofija �ukstēja. � Es mēģināju kaut ko atcerēties.

�� Ko?

Viņa mēģināja smaidīt. � Savu telefona numuru.

�� Savu telefona numuru? Kāpēc? � D�o�s apklusa un tad pie�bilda: � Neviens nekad neatceras savu telefona numuru. Kad tu pēdējo reizi sev zvanīji?

Ar kūpo�ām rūgteni saldās karstās �okolādes krūzēm rokās Sofija un D�o�s sēdēja viens otram pretī pavisam tuk�ajā diennakts kafejnīcā netālu no Gare du Nord metro stacijas. Aiz letes bija tikai viens darbinieks, saīdzis skūtgalvis � pārdevēja palīgs ar otrādi piespraustu vārda zīmīti, kas vēstīja, ka viņu sauc ROUX.

��� Man vajag nomazgāties, � Sofija drūmi sacīja. � Es gribu izmazgāt matus un iztīrīt zobus, un es vēlos pārmainīt drēbes. Jūtos tā, ka būtu pagāju�as daudzas dienas, kop� es pēdējo reizi mazgājos.

��� Es domāju, ka vairākas dienas. Tu izskaties drausmīgi, � D�o�s piekrita. Viņ� pasniedzās uz priek�u un noņēma blondu matu �ķipsnu, kas bija pielipusi māsas vaigam.

��� Es jūtos drausmīgi, � Sofija �ukstēja. � Vai atceries, kad mēs pagāju�ajā vasarā bijām Long Beach un es ēdu saldējumu, tad apēdu �ili dogu un frī kartupeļu spirāles un tad vēl izdzēru lielo sasafrasu?

D�o�s pasmīnēja. � Un tu vēl piebeidzi manus grilētos spārniņus. Un manu saldējumu!

Sofija pasmaidīja, to atceroties, bet viņas smaids ātri pazuda. Lai arī temperatūra todien bija pacēlusies virs simt grādiem pēc Fārenheita, viņa sāka trīcēt, pa muguru � kā metāla bumbiņas � lejup sāka ritēt ledainas sviedru lāses, saslapinot sēdekli. Laimīgā kārtā viņa toreiz nebija piesprādzējusies, jo viņai kļuva slikti, bet rezultāts tik un tā bija pietiekami draņķīgs, ma�īnu vismaz nedēļu nebija iespējams lietot. � Tā es jūtos ari pa�reiz: auksti, drebelīgi, sāp visās malās.

�� Nu, pacenties nevemt �eit, � D�o�s nomurmināja. � Es ne�domāju, ka Roks, mūsu dzīvespriecīgais apkalpotājs, būs pārāk iecietīgs.

Roks strādāja �ajā kafejnīcā jau �etrus gadus, �ajā laikā viņ� jau bija divreiz aplaupīts un bie�i saņēmis draudus, ka to mēģinās, bet nekad pats nebija cietis. Diennakts kafejnīcās nereti varēja re�dzēt pa durvīm ienākam visu veidu savādus un bīstamus tipus, un Roks nodomāja, ka �is neparastais kvartets pavisam dro�i attiecas uz pirmo no pieminētajiem, bet iespējams � uz abiem tipā�iem. Abi pusaud�i bija netīri un smirdīgi un izskatījās drausmīgi nogu�ru�i. Vecākais vīrs � iespējams, Roks domāja, bērnu vecaistēvs, � nebija diez ko labākā formā. Vienīgi ceturtā no grupas � sarkan�mataina sieviete melnā topā, melnās biksēs un raupjos armijas zā�bakos � izskatījās jautra un mundra. Viņ� prātoja, kāda ir viņas saistība ar pārējiem, noteikti neizskatījās, ka viņa varētu būt radi�niece kādam no tiem, bet zēns un meitene bija pietiekami līdzīgi, lai varētu būt dvīņi.

Roks vilcinājās, kad vecākais vīrs izvilka kredītkarti, lai samak�sātu par divām karstajām �okolādēm. Cilvēki tik mazus rēķinus pa�rasti maksāja skaidrā naudā, un viņ� prātoja, vai karte nav nozagta. � Man beigu�ies eiro, � vecais vīrs sacīja smaidot. � Vai jūs neva�rat noņemt divdesmit un pārpalikumu izdot skaidrā naudā? � Ro�kam �ķita, ka viņ� runā franciski ar savādu, vecmodīgu akcentu, tādā kā �ķietamā ritmā.

��� Tas ir pilnīgi pret mūsu politiku�� Roks iesāka, bet ska�tiens sastapās ar sarkanmatainās meitenes bargo skatienu, kas lika pārdomāt. Viņ� izspieda sarkanmatei veltītu smaidu, sacīdams: � Protams, es varu tā izdarīt. � Ja karte būs pieteikta, kaut vai no�zagta, tā būs derīga maksā�anai �ā vai tā.

��� Es bū�u ļoti pateicīgs, � vīrs smaidīja. � Vai jūs neiedotu man arī da�as monētas?

Roks ievadīja astoņus eiro par divām karstajām �okolādēm un novilka no Visa kartes kopējo summu � divdesmit eiro. Viņ� bija pārsteigts, ka tā bija American kredītkarte, viņ� varēja zvērēt, ka pēc akcenta �is vīrs bija francūzis. Pēc nelielas pauzes karte tika akcep�tēta, un, noņēmis maksu par diviem karstajiem dzērieniem, Roks pasniedza atlikumu viena un divu eiro monētās. Tad Roks atkal pievērsās matemātikas mācību grāmatai, kas bija paslēpta zem le�tes. Viņ� bija nepareizi domājis par grupu. Tā nebija pirmā reize un dro�i vien ari ne pēdējā. Tie dro�i vien bija tūristi no kāda no pirmajiem rīta vilcieniem: viņi ne ar ko neat�ķīrās no parastiem ap�meklētājiem.

Nu, varbūt ne visi bija tiem līdzīgi. Joprojām pieliektu galvu viņ� pacēla acis, lai paskatītos uz sarkanmataino jauno sievieti. Viņa stāvēja ar muguru pret viņu, runādama ar paveco vīru. Un tad lēnām un nesteidzīgi pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Viņa pa�smaidīja, pavisam viegli, ar lūpu kaktiņiem, un Roks pēk�ņi atskārta, ka mācību grāmata ir ļoti interesanta.

Fleimels stāvēja pie kafijas letes un skatījās uz Skatahu. � Es gribu, lai tu paliec �eit, � viņ� klusi sacīja, pāriedams no fran�u valodas uz latīņu valodu. Viņa acis nozibēja uz to pusi, kur sēdēja dvīņi un dzēra savu karsto �okolādi. � Pieskati viņus. Es ie�u pa�meklēt telefonu.

Skataha pamāja. � Uzmanies. Ja kaut kas atgadīsies un mēs iz�ķirsimies, tad satiksimies Monmartrā. Makjavelli nekad neiedo�māsies, ka mēs varētu atgriezties. Mēs gaidīsim ārpusē pie viena no restorāniem � nu, teiksim, pie La Maison Rose � katras stundas pirmās piecas minūtes.

�� Es piekritu. Bet, ja es neatgrie�os līdz pusdienas laikam, � viņ� turpināja ļoti klusi, � es gribu, lai tu savāc dvīņus un dodies projām.

�� Es tevi neatstā�u, � Skataha mierīgi sacīja.

�� Ja es neatnāku, tad tāpēc, ka Makjavelli būs dabūjis mani, � alķīmiķis nopietni sacīja. � Skataha, pat tu nespēsi mani izglābt no viņa armijas.

�� Es esmu stājusies pretī armijām ari agrāk.

Fleimels pasniedzās un uzlika roku uz Kareives pleca. � Dvīņi tagad ir tava prioritāte. Tev viņi jāaizsargā par katru cenu. Turpini mācīt Sofiju; atrodi kādu, kas var atmodināt D�o�u, un māci ari viņu. Un izglāb manu dārgo Pereneli, ja vari. Un, ja es nomirstu, saki viņai, ka mans spoks sameklēs viņu, � viņ� piebilda. Tad, iekams viņa paspēja ko teikt, viņ� pagriezās un izsoļoja dzestrajā pirmsausmas gaisā.

�� Steidzies atpakaļ� � Skatija no�ukstēja, bet Fleimels jau bija projām. Ja viņu notvers, viņa nolēma � vienalga, ko viņ� sacījis, viņa izvandīs visu pilsētu, bet atradīs viņu. Ievilkdama dziļi elpu, Skatija palūkojās pāri plecam un redzēja, ka skūtais pārdevēja pa�līgs blen� uz viņu. Uz viņa kakla sāna bija ietetovēts zirnekļa tīkls, un visā abu ausu garumā bija ie�auts vismaz ducis mazu auskariņu. Viņa prātoja, cik sāpīgi tas varēja būt. Viņa vienmēr bija gribējusi ie�autus auskarus ausīs, bet viņas āda vienkār�i sadzija tik ātri, ka caurums jau bija aizaudzis, iekams viņa paspēja ielikt tajā auskaru.

�� Kaut ko dzeramu? � Roks jautāja, nervozi smaidīdams, uz mēles pavīdot metāla bumbiņai.

�� Ūdeni, � Skatija sacīja.

�� Labi. Perrier?

�� Krāna. Bez ledus, � viņa piemetināja un aizgriezās, lai pie�vienotos dvīņiem pie galda. Viņa pagrieza krēslu un iesēdās tajā jāte�niski, atbalstījusies rokām uz atzveltnes, zodu atspiedusi pret rokām.

�� Nikolass aizgāja pamēģināt sazvanīt manu vecomāti, lai no�skaidrotu, vai viņa �eit kādu pazīst. Es nezinu, ko mēs iesāksim, ja viņam neizdosies sazvanīt.

��� Kāpēc tā? � Sofija pavaicāja.

Skatija papurināja galvu. � Mums jātiek projām no ielām. Mums palaimējās, ka tikām projām no Svētās sirds bazilikas, iekams poli�cija izveidoja kordonu ap to. Bez �aubām, viņi būs atradu�i apdullu�o virsnieku, tātad viņu meklējumi turpināsies un visām patru�ļām būs mūsu apraksts. Tas ir tikai laika jautājums, līdz mēs būsim pamanīti.

��� Kas tad notiks? � D�o�s skaļi prātoja. Skatijas smaids bija biedējo�s. � Tad viņi redzēs, kāpēc mani dēvē par Kareivi.

�� Bet kas notiks, ja mūs notvers? �D�o�s nelikās mierā. Domu, ka viņus tvarsta policija, viņ� joprojām uzskatīja gandrīz par neie�spējamu. Vieglāk bija iedomāties, ka viņus notver mistikas būtnes vai citi nemirstīgie. � Kas notiks ar mums?

���� Jūs nodos Makjavelli. Tum�ie Vecie jūs uzskatīs par glu�i jauku dāvanu pāri.

��� Ko� � Sofija uzmeta �iglu skatienu brālim. � Ko viņi iz�darīs ar mums?

��� Patiesībā to labāk nezināt, � Skatija vaļsirdīgi sacīja, � bet ticiet man, kad es jums saku, ka tas nebūs nekas patīkams.

�� Un kas būs ar tevi? � D�o�s prasīja.

��� Man nav draugu starp tum�ajiem Vecajiem, � Skatija klusi sacīja. � Es esmu viņu ienaidnieks vairāk nekā divarpus tūksto�us gadu. Es varu iedomāties, ka viņiem ir sagatavots man ļoti speciāls Ēnu valstības cietums. Kaut kas auksts un mitrs. Un es zinu, ka man tas riebsies. � Kareive pasmaidīja, viņas zobu gali atspiedās pret lūpām. � Bet pagaidām viņi nav notvēru�i mūs, � viņa bezrūpīgi piebilda, � un viņi mūs nedabūs tik viegli. � Tad Skatija pagrie�zās, lai uzmestu skatienu Sofijai. � Tu izskaties briesmīgi.

��� To es jums arī cen�os pateikt, � sacīja Sofija, abām rokām aptverot kūpo�o �okolādes krūzi un paceļot to pie lūpām. Meitene dziļi ievilka elpu. Viņa varēja at�ķirt ikvienu smalkā bagātīgā ka�kao aromāta niansi un juta, kā kurkst vēders, atgādinādams, ka jau pagājis labs laiks, kop� pēdējo reizi ēdusi. Karstā �okolāde uz mē�les gar�oja rūgti, pārāk stipri, acīs sariesās asaras, un viņa atcerējās kaut kur lasīto, ka Eiropas �okolādē esot vairāk kakao nekā ameri�kāņu �okolādē, ar kuru viņa bija izaugusi.

Skatija pieliecās un pieklusināja balsi. � Tev vajag laiku, lai atgūtos no stresa, kas tev bija jāpiedzīvo. Ceļojums no vienas pa�saules malas uz otru, izmantojot vārtus, paņem daļu enerģijas � man ir stāstīju�i, ka sajūta atgādina lidojumu ar reaktīvo lidma��īnu.

�� Es ceru, kas tev nav reaktīvās lidma�īnas sindroma, � D�o�s nomurmināja. Ģimenē bija joks, ka viņ� var dabūt reaktīvās lidma��īnas sindromu, ceļojot ar ma�īnu no viena �tata uz otru.

Skatija papurināja galvu. � Nē, man nav. Es nelidoju, � viņa paskaidroja. � Es nekad neesmu bijusi kādā no tiem aparātiem. Tikai radījumiem ar plīvojo�iem spārniem ir lemts būt debesīs. To�mēr es esmu lidojusi ar pūķi.

�� Pūķi? � D�o�s jautāja apjucis.

��� Ying lung, ķīnie�u pūķis, � Sofija piebilda.

Skataha pagriezās, lai paskatītos uz meiteni. � Radot miglu, tu dro�i vien būsi sadedzinājusi daudz savas auras enerģijas. Ir sva�rīgi, lai tu nelietotu savu spēku, cik ilgi vien iespējams.

Trio apsēdās taisni, kad Roks iznāca no letes ar slaiku ūdensglāzi rokā. Viņ� to nolika uz galda malas un izspieda nervozu smaidu Skatijai, tad atmuguriski devās atpakaļ.

�� Man �ķiet, tu viņam patīc, � Sofija sacīja, viegli pasmaidot.

Skatija pagriezās, lai uzmestu vēlreiz skatienu pārdevēja palī�gam, bet dvīņi redzēja, ka viņas lūpas savelkas smaidā. � Viņam ir ie�auti auskari, � viņa skaļi sacīja, lai viņ� dzirdētu. � Man nepa�tīk pui�i ar auskariem.

Abas meitenes pasmaidīja, Roka kaklam iekvēlojoties ko�i sar�kanā krāsā.

�� Kāpēc ir svarīgi, lai Sofija nelieto savu spēku? � D�o�s jau�tāja, atgriezdamies pie iepriek�ējā Skatijas komentāra. Viņa prātu atkal pārņēma uztraukums.

Skataha pavirzījās pāri galdam, savukārt abi � gan Sofija, gan D�o�s � pievirzījās tuvāk, lai dzirdētu viņu. � Ja persona lietojusi visu savu dabisko auras enerģiju, tad viņas spēki sāk baroties no viņas miesas kā no enerģijas avota.

�� Un kas tad notiek? � Sofija jautāja.

�� Vai tu esi dzirdējusi par pēk�ņu cilvēka sadeg�anu?

Sofijas seja bija bez izteiksmes, bet D�o�s pamāja ar galvu. � Jā, esmu. Cilvēki vienkār�i sadeg liesmās bez jebkāda redzama iemesla, tā ir pilsētas leģenda.

Skatija papurināja galvu. � Tā nav leģenda. Daudzi gadījumi ir aprakstīti vēsturē, � viņa mierīgi sacīja. � Es pati esmu bijusi klāt pāris �ādiem gadījumiem. Tas var notikt vienā mirklī, un uguns, kas parasti sākas vēderā un plau�ās, deg tik spēcīgi, ka aiz sevis neatstāj neko citu kā vienīgi pelnus. Tev tagad jābūt ļoti uzmanīgai, Sofij: būtībā es gribu, lai tu man apsoli nelietot savu enerģiju �odien neatkarīgi no tā, kas notiek.

�� Un Fleimels to zina, � D�o�s ātri sacīja, iespējams, lai apslā�pētu dusmas savā balsī."

�� Protams, � Skatija mierīgi atbildēja.

��� Un viņ� uzskata, ka tas nav tik nozīmīgi, lai mums to pa�teiktu? Kas vēl nāk kopā ar �o dāvanu? � viņ� gandrīz vai izspļāva pēdējo vārdu.

��� Viss notiek tik strauji, D�o�, � Skatija sacīja. � Vienkār�i nebija laika, lai tevi pienācīgi sagatavotu. Bet es gribu tev atgādi�nāt, ka Nikolass no viss sirds vēl jums vislabāko. Viņ� mēģina jūs turēt dro�ībā.

�� Mēs bijām dro�ībā, līdz satikām jūs, � D�o�s sacīja.

Āda pār Skatijas vaigu kauliem saspringa, un kakla muskuļi noraustījās. Kaut kas tum�s un nepatīkams uzzibsnīja aiz viņas za�ļajām acīm.

Sofija pastiepās un uzlika roku uz abu � Skatijas un D�o�a � rokām. � Diezgan, � viņa nogurusi sacīja. � Mums nevajag cīnī�ties citam pret citu.

D�o�s jau gribēja atbildēt, bet, ieskatījies māsas noguru�ajā sejā, kas nobiedēja viņu, zēns pamāja. � Labi. No �ī brī�a, � viņ� piemetināja.

Skatija arī pamāja. � Sofijai taisnība. � Viņa pagriezās, lai pa�skatītos uz D�o�u. � Diem�ēl viss smagums tagad gulstas uz Sofiju. �ēl, ka tavi spēki nav atmodināti.

��� Tev nav ne uz pusi tik �ēl, cik man, � viņ� sacīja, nespē�dams noslēpt rūgtumu balsī. Par spīti visam, ko viņ� bija redzējis, un pat zinot iespējamās briesmas, viņ� gribēja, lai viņam ari ir tāds pats spēks, kāds ir viņa dvīņumāsai. � Nav gan par vēlu, vai ne? � viņ� ātri noprasīja. ,

Skatija papurināja galvu. � Tu vari tikt atmodināts jebkurā laikā, bet es nezinu, kuram ir pietiekams spēks atmodināt tevi. Tas jāveic Vecajam, un uz pirkstiem var saskaitīt tos, kuriem ir �ādas speciālas iemaņas.

��� Kuri? � viņ� uzstāja, skatīdamies uz Skatahu, bet tā bija viņa māsa, kura atbildēja sapņaini.

�� Amerikā Melnā Annis vai Persefone var to izdarīt.

D�o�s un Skatija pagriezās, lai paskatītos uz viņu.

Sofija pārsteigta samirk�ķināja acis. � Es zinu vārdus, bet ne�zinu, kas viņi tādi ir. � Pēk�ņi Sofijas acis piepildījās asarām. � Man ir visas �īs atmiņas� kuras nav manas.

D�o�s saņēma māsas roku un maigi saspieda to.

��� Tās visas ir Endoras Raganas atmiņas, � Skataha klusi sa�cīja. � Un priecājies, ka nezini, kas Melnā Annis vai Persefone ir. Sevi�ķi Melnā Annis, � viņa drūmi piebilda. � Es esmu pārsteigta, ka mana vecāmāte zina, kur viņa atrodas, un ļauj viņai dzīvot.

��� Viņa ir Katskilā, � Sofija iesāka, bet Skataha pastiepās un ieknieba viņai rokā. � Ai!

�� Es tikai gribēju novērst tavu uzmanību, � Skataha paskaid�roja. � Pat nedomā par Melno Annis. Ir da�i vārdi, kurus nekad nevajag izrunāt skaļi.

�� Tas ir tas pats, kas sacīt, lai nedomā par ziloņiem, � D�o�s ierunājās, � tad vienīgais, par ko tu vari domāt, ir ziloņi.

��� Ļauj man tev ieteikt ko citu, par ko domāt, � Skataha klusi sacīja. � Logā ir divi policisti, kas blen� uz mums. Neskaties! � viņa steig�us piebilda.

Par vēlu. D�o�s pagriezās, un, lai arī kāda izteiksme pārskrēja pār viņa seju � �oks, �ausmas, vainas apziņa, bailes �, tā lika abiem virsniekiem mesties iek�ā kafejnīcā, vienam raujot nost no pleca savu automātu, otram kaut ko steidzami sakot rācijā un vien�laikus velkot ārā steku.

Rokām dziļi iebāztām ādas jakas kabatās, joprojām savos ne pārāk tīrajos melnajos d�insos un nodilu�ajos kovboja zābakos Nikolass Fleimels neizcēlās nedz agro strādnieku, nedz bezpajumt�nieku, kas sāka parādīties Parīzes ielās, vidū. Policisti pulcējās ma�zās grupiņās uz stūriem un dedzīgi kaut ko apsprieda vai klausījās pa rāciju runāto, neveltot viņam pat skatienu.

Tā nebija pirmā reize, kad viņ� tika meklēts ielās, bet pirmā bez sabiedrotajiem un draugiem, kas varētu palīdzēt. Viņ� un Perenele bija atgriezu�ies savā dzimtajā pilsētā Septiņgadu kara beigās, 1763. gadā. Vienam senam viņu draugam bija vajadzīga palīdzība, un Fleimeli nekad neatteica draugiem. Diem�ēl kaut kā Dī bija at�klājis viņu apme�anās vietu un dzinies viņiem pakaļ pa ielām ar melnos apģērbos tērptiem slepkavām, no kuriem neviens nebija pārāk cilvēkveidīgs.

Tad viņi bija aizbēgu�i. �oreiz izbēgt nebūs tik viegli. Parīze bija ļoti izmainījusies. Kad barons Hausmans bija pārprojektējis Pa�rīzi deviņpadsmitajā gadsimtā, viņ� iznīcināja milzīgu viduslaiku pilsētas � tik pazīstamas Fleimelam � apbūves daļu. Visas alķīmiķa slēptuves un dro�ās apme�anās vietas, slēptie seifi un slepe�nie bēniņi bija zudu�i. Kādreiz viņ� bija pazinis ikvienu Parīzes ielu un aleju, katru līkumojo�o �auro ieliņu un noslēpu�os pagalmus, tagad viņ� nezināja vairāk kā parasts tūrists.

Un �ajā brīdī ne vien Makjavelli tvarstīja viņu, � visi fran�u policijas spēki arī bija ielās un meklēja viņus. Ari Dī bija ceļā uz Pa�rīzi. Dī, cik bija zināms Fleimelam, bija spējīgs uz visu.

Nikolass ieelpoja vēso Parīzes pirmssaullēkta gaisu un paska�tījās uz lēto digitālo pulksteni, ko viņ� nēsāja uz kreisās rokas. Tas joprojām rādīja Amerikas laiku, kur patlaban bija tikai divdesmit piecas minūtes pāri astoņiem vakarā, kas nozīmēja � viņ� ātri ap�rēķināja galvā � bez divdesmit pieci no rīta Parīzē. Viņ� mirkli pa�domāja, vai neuzstādīt pulksteni uz Grīnvi�as laika zonu, bet tad ātri noraidīja �o domu. Pirms pāris mēne�iem, kad viņ� mēģināja pārregulēt pulksteni pēc vasaras laika, tas viņam nebija izdevies, bet Perenelei, lai to izdarītu, vajadzēja tikai trīsdesmit sekun�u. Viņ� to nēsāja, jo tam bija ari laika atskaites funkcija. Katru mē�nesi, kad viņ� sev un Perenelei pagatavoja jaunu porciju nemirstīgā dzēriena, viņ� uzlika atskaiti uz 720 stundām un ļāva tam skaitīt līdz nullei. Gadu gaitā viņi bija atklāju�i, ka dzēriens saskaņots ar mēness ciklu un darbojās tie�i trīsdesmit dienu. Mēne�a laikā viņi novecoja lēnām, gandriz nemanāmi, bet reiz, kad viņi iedzēra dzērienu, noveco�anās process sāka ātri darboties reversā � mati kļuva tum�āki, grumbas samazinājās un izzuda, sāpo�ie locekļi un stīvie muskuli atkal kļuva vingri, redze un dzirde asāka.

Diem�ēl tā nebija recepte, kuru varēja nokopēt, katru mēnesi formula bija unikāla, un katra recepte darbojās tikai vienu reizi. Maga Ābrahama Grāmata bija uzrakstīta valodā, kas bija pirms cil�vēku parādī�anās, un visu laiku mainīgā, vienmēr kustīgā rakstā, tā ka visas bibliotēkas zinā�anas bija saglabātas vienā plānā sējumā. Bet katru mēnesi vara vāku sējuma manuskriptā septītajā lappusē parādījās Mū�īgās Dzīvības noslēpums. Rāpojo�ie burti palika ne�kustīgi mazāk par stundu, iekams izmainījās, saļodzījās un aizvijās projām.

Vienu vienīgu reizi Fleimels bija mēģinājis lietot to pa�u recepti divreiz un tā faktiski paātrinājis noveco�anās procesu. Laimīgā kārtā viņ� bija tikai iedzēris mazu malciņu bezkrāsainā diezgan pa�rasta izskata �ķidruma, kad Perenele ievēroja grumbas parādāmies viņam ap acīm un uz pieres un to, ka no kuplās, visu seju ietve�ro�ās bārdas sāka izkrist mati. Viņa izsita krūzīti no Nikolasa ro�kas, iekams viņ� bija iedzēris vēl vienu malku. Tomēr līnijas palika iegravētas viņa sejā, un biezā bārda, ar kuru viņ� tik ļoti lepojās, nekad vairs neizauga tik kupla kā iepriek�.

Nikolass un Perenele bija pagatavoju�i pēdējo dzēriena devu pagāju�ās svētdienas naktī, tie�i pirms nedēļas. Viņ� nospieda pogu pulksteņa labajā pusē, un parādījās laika atskaites funkcija: bija pa�gāju�as 116 stundas un 21 minūte. Vēl viens pogas piespiediens pa�rādīja atliku�o laiku: 603 stundas, 39 minūtes vai arī aptuveni 25 dienas. Viņam vērojot, pagāja vēl viena minūte, tātad nu palika 38 minūtes. Viņ� un Perenele novecos un kļūs nespēcīgāki, un, pro�tams, katru reizi, kad kāds no viņiem izmantos savas spējas, viņi tikai paātrinās vecuma uzbrukumu. Ja viņ� neatgūs Grāmatu un nepagatavos jaunu porciju dzēriena, pirms mēnesis būs beidzies, viņi abi ātri novecos un nomirs.

Un kopā ar viņiem nomirs pasaule.

Ja vien�

Garām, sirēnām kaucot, aizdrāzās policijas auto. Tam sekoja otrais un tre�ais. Kā visi, kas tobrīd atradās uz ielas, ari Fleimels pagriezās, lai sekotu tām ar skatu. Pēdējā lieta, ko viņam vajadzētu izdarīt, bija pievērst sev uzmanību, at�ķiroties no pūļa,

Viņam bija jāatgūst Kodekss. Pārējā Kodeksa daļa, viņ� sev atgādi�nāja, rokai izklaidīgi pieskaroties krūtīm, ir paslēpta zem T krekla, tā karājās ādas auklā. Nikolass nēsāja vienkār�u �etrstūrainu audekla somu, ko Perenele bija pa�uvusi viņam pirms piecsimt gadiem, kad viņ� pirmo reizi atrada Grāmatu. Viņa to bija uz�uvusi, lai tajā nē�sātu seno grāmatu: tagad tajā bija divas lappuses, kuras D�o�am izdevās izplēst. Grāmata joprojām bija ļoti bīstama Dī rokās, bet te bija divas pēdējās lappuses, kurās bija burvju vārdi, zināmi kā Noslēguma Apkopojums, kas Dī bija nepiecie�ams, lai atgrieztu savus tum�os Vecos kā saimniekus pasaulē. Un Fleimels nevarēja � ne�spēja � to pieļaut.

Divi policisti pagriezās ap stūri un aizsoļoja prom pa ielas vidu. Viņi uzmanīgi skatījās uz da�iem garāmgājējiem un blenza iek�ā pa veikalu logiem, bet Nikolasam pagāja garām, pat nepaskatoties uz viņu.

Nikolass zināja, ka pats galvenais tagad bija atrast dro�u vietu dvīņiem. Tas nozīmēja, ka viņam vajag atrast kādu nemirstīgo, kas dzīvo Parīzē. Katrā pasaules pilsētā bija daļa cilvēku, kuru dzīve vijās caur gadu simtiem un pat tūksto�iem, un Parīze nebija izņēmums.

Viņ� zināja, ka nemirstīgajiem patika milzīgas nezināmas pilsētas, kur vieglāk bija pazust nemitīgi mainīgajā populācijā.

Pirms daudziem gadiem Nikolass un Perenele bija nāku�i pie atziņas, ka katra mīta un leģendas pamatā ir patiesības grauds. Un ikviena rase stāstīja stāstus par cilvēkiem, kas dzīvoju�i neparasti ilgi: par nemirstīgajiem. Gadsimtos Fleimels bija sastapies ar trim ļoti at�ķirīgiem nemirstīgo cilvēku tipiem. Bija Vecie � no kuriem, iespējams, tagad dzīvi bija palikusi labi ja saujiņa, � kas pameta zemi ļoti seņā pagātnē. Da�i bija pieredzēju�i visas cilvēces veido�a�nās vēsturi, un tas padarīja tos vairāk vai mazāk līdzīgus cilvēkiem.

Tad bija citi, kuri, līdzīgi kā Nikolass un Perenele, bija pa�i at�klāju�i, kā palikt nemirstīgiem. Gadsimtiem mainoties, alķīmijas noslēpumi tika atklāti, pazaudēti, atklāti vēlreiz un tā neskaitāmas reizes. Viens no lielākajiem alķīmijas noslēpumiem bija nemirstī�bas formula. Bet visai alķīmijai � un, iespējams, pat modernajai zinātnei � bija viens avots: Maga Ābrahama Grāmata. Un tad vēl bija tie, kuriem nemirstība tika pasniegta kā balva. Tie bija cilvēki, kuri vai nu nejau�i, vai apzinīgi bija kļuvu�i par viena vai otra Vecā, paliku�a �ajā pasaulē pēc Danu Talis kri�anas, uzmanības ob�jektu. Vecie visu laiku meklēja cilvēkus ar izcilām vai neparastām spējām, lai papildinātu savus atbalstītājus. Protams, par viņu pa�kalpojumiem Vecie dāvāja saviem sekotājiem pagarinātu dzīvi. Tā bija dāvana, no kuras tikai da�i cilvēki spēja atteikties. Tā arī bija dāvana, kas nodro�ināja absolūtu, nelokāmu lojalitāti� jo to va�rēja atņemt tikpat ātri kā iedot. Nikolass zināja: ja viņ� sastaptos ar nemirstīgajiem Parīzē � pat ja viņ� būtu tos pazinis pagātnē �, pastāvētu ļoti reālas briesmas, ka tie tagad kalpo tum�ajiem Veca�jiem. Viņ� gāja garām diennakts video nomai, kas reklamēja ātr�gaitas internetu, kad viņ� pamanīja logā paziņojumu, rakstītu des�mit valodās: VIETĒJIE UN STARPTAUTISKIE ZVANI. LĒTAS CENAS. Atgrūdis vaļā durvis, viņ� sajuta skābeno nemazgātu ķermeņu smaku, sasmaku�u smar�u, taukaina ēdiena un par tuvu novie�totu pārāk daudzu datoru izdalītu ozona smaku. Veikals bija pār�steidzo�i pilns; studentu grupa, kuriem patika negulēt un pava�dīt nakti, drūzmējoties ap trim datoriem, uz kuru ekrāniem bija spēles World of Warcraft logo, kamēr lielāka daļa citu aparātu bija aizņemti ar nopietna izskata jauniem vīrie�iem un sievietēm, kuri uzmanīgi raudzījās ekrānos.

Lau�ot sev ceļu līdz letei veikala dziļumā, Nikolass redzēja, ka lielģkā daļa jauno cilvēku rakstīja e-pastu un ātrās īsziņas. Viņ� viegli pasmaidīja, tikai pirms da�ām dienām pirmdienas pēcpus�dienā, kad grāmatu veikalā viss bija mierīgi, D�o�s bija veltījis ve�selu stundu, skaidrodams viņam starpību starp divām saziņas me�todēm. D�o�s pat bija atvēris viņam savu e-pastkastīti � par kuru Nikolass �aubījās, vai vispār kādreiz to lietos, � tomēr viņ� redzēja ātro īsziņu sūtī�anas programmas.

Ķīnie�u meitene aiz letes bija ģērbusies saplēstās un nodriskā�tās drēbēs, kas, pēc Nikolasa domām, derētu tikai par grīdas lupatu, bet viņ� pieļāva domu, ka tā varētu maksāt veselu bagātību. Viņai bija uzklāts vesels vezums dekoratīvās kosmētikas, un, kad Niko�lass piegāja pie letes, viņa bija aizņemta ar savu nagu krāso�anu.

��� Trīs eiro par piecpadsmit minūtēm, pieci par trīsdesmit, septiņi par �etrdesmit piecām un desmit par stundu, � viņa no�bēra drausmīgā fran�u valodā, nepaskatoties uz aug�u.

�� Es vēlos starptautisko savienojumu.

��� Skaidra nauda vai kredītkarte? � Viņa joprojām nebija pa�cēlusi galvu, un Nikolass pamanīja, ka viņa nemaz nelako nagus, bet gan krāso tos ar flomāstera marķieri.

��� Kredītkarte. � Viņ� gribēja pataupīt tos da�us eiro, kas vi�ņam bija, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Lai arī viņ� reti kad ēda, bet Skataha nekad neēda, viņam bija jāpabaro bērni.

�� Pirmā kabīne. Instrukcijas ir uz sienas.

Nikolass ieslīdēja būdā ar stikla durvīm un aizvēra durvis aiz sevis. Studentu klaigā�ana pagaisa, bet būdā stipri smar�oja pēc sastāvēju�a ēdiena. Viņ� ātri izlasīja instrukcijas, vilkdams ārā no aizmugurējā kabatas portfeļa nodalījuma kredītkarti, kuru bija lie�tojis, lai nopirktu karsto �okolādi abiem dvīņiem. Tā bija uz Nika Fleminga vārda, vārda, kuru viņ� bija lietojis pēdējos desmit gadus un �ad tad prātojis, vai Dī vai Makjavelli bija aprīkojums, ar kuru izsekot viņu. Viņ�, protams, zināja, ka viņiem bija, bet ātrs smaids pavīdēja uz Fleimela lūpām � kāda starpība? Viss, ko tie varēs pateikt, būs, ka viņ� ir Parīzē, ko viņi jau tāpat zināja. Sekodams norādījumiem uz sienas, viņ� ievadīja starptautisko ieejas kodu un tad numuru, kuru Sofija bija atsaukusi prātā no Endoras Raganas atmiņām.

Līnijā krak�ķēja un klik�ķēja transatlantiskas statiskās enerģi�jas, un tad vairāk nekā piecarpus tūksto�u jūd�u attālumā iezvanī�jās telefons. Tur atbildēja uz otro zvanu: � Ojai Valley News, kā varu palīdzēt? Jaunas sievietes balss atskanēja pārsteidzo�i skaidri.

Nikolass tī�i runāja ar izteiktu fran�u akcentu: � Labrīt� vai drīzāk, labs vakars jums. Man prieks, ka jūs joprojām esat savā bi�rojā. �eit Montmorensija kungs, zvanu jums no Parīzes, Francijas. Es esmu Le Monde reportieris. Es nupat tie�ajā pieslēgumā redzēju, ka jums �is vakars ir diezgan satrauco�s.

�� Uh, ziņas gan ātri izplatās, mesjē�

�� Montmorensijs.

�� Montmorensija kungs. Jā, mums jau ir vēls vakars. Kā varu jums palīdzēt?

�� Mēs vēlētos �o ziņu ielikt rīta izlaidumā, es prātoju, vai jums kāds reportieris ir notikuma vietā?

�� Patiesībā visi reportieri uz �o brīdi ir pilsētas centrā.

��� Vai iespējams mani savienot ar kādu no viņiem, kā jūs do�mājat? Es dabūtu ātru notikuma vietas aprakstu un komentāru. � Tā kā atbildes nebija uzreiz, viņ� steig�us piebilda: � Jūsu laikrak�stam būs pienācīgs kredīts, protams.

�� Paskatī�os, vai es varu jūs savienot ar vienu no mūsu repor�tieriem uz ielas, Montmorensija kungs.

�� Mērci. Esmu jums ļoti pateicīgs.

Līnija atkal noklik�ķēja, un iestājās gara pauze. Nikolass nodo�māja, ka sekretāre runā ar reportieri, iekams savienot. Tad atskanēja vēl viens klik�ķis un meitene sacīja: � Es jūs savienoju� � Viņ� pateicās, kad telefonā atbildēja�

��� � Maikls Karols. Ojai Valley News. Ja es pareizi sapratu, jūs zvanāt no Parīzes, Francijas? Vīrie�a balsī bija jau�ama neticības pieskaņa.

�� Tik tie�ām, Karola kungs.

�� Ziņas izplatās ātri, � reportieris sacīja, sabalsojoties ar sek�retāri.

���� Internets, � Fleimels sacīja nenoteikti, piemetinādams:

���� YouTube ir video. � Viņam nebija ne mazāko �aubu, ka tur tie��ajā pieslēgumā bija video no notikumu vietas Ojaiā. Viņ� pagrie�zās, lai atskatītos interneta kafejnīcā. No tās vietas, kur Nikolass stāvēja, viņ� varēja redzēt kādu duci ekrānu, kas rādīja web lapas da�ādās valodās. � Man lūdza dabūt materiālu mūsu mākslas un kultūras lappuse. Viens no mūsu redaktoriem ir viesojies jūsu skaistajā pilsētā un atvedis da�as apbrīnojamas stikla un antīkas lietas no veikaliņa Ojaias avēnijā. Es neesmu dro�s, ka jūs tādu zi�nāt � veikaliņ� tirgo tikai spoguļus un stikla priek�metus, � Flei�mels piemetināja.

� Vit�erlijas antikvariāts, � Maikls Karols sacīja bez kavē�anās.

��� Es to zinu ļoti labi. Baidos, ka tas ir pilnīgi sagrauts eksplozijā.

Fleimelam pēk�ņi aptrūkās elpa. Hekate bija mirusi, jo viņ� bija ievedis dvīņus viņas Ēnu valstībā, vai Endoras Ragana būs dalījusi Hekates likteni? Viņ� nokrek�ķējās un norija siekalas. � Un īpa��niece Vit�erlijas kundze? Vai viņa�

�� Ar viņu viss kārtībā, � reportieris sacīja, un Fleimels sajuta atvieglojuma vilni pārveļamies pāri. � Es tikko kā uzklausīju viņas paziņojumu. Viņa ir ārkārtīgi labā garastāvoklī, netipiski cilvēkam, kuram nupat kā uzsprādzis veikals. � Viņ� iesmējās un piebilda:

��� Viņa sacīja, ja kāds dzīvo tik ilgi kā viņa, tad daudz nekas vairs nespēj pārsteigt.

��� Vai viņa vēl joprojām ir turpat? � Fleimels jautāja, cenzda�mies noslēpt nepacietību balsī. � Vai viņa negribētu sniegt paziņo�jumu fran�u presei? Sakiet, ka Nikolass Montmorensijs lūdz. Mēs reiz agrāk esam runāju�ies, es ceru, ka viņa atcerēsies mani, � viņ� piebilda.

�� Es pajautā�u�

Balss pagaisa, un Fleimels dzirdēja, kā reportieris sauc Doru Vit�erliju. Fonā viņ� ari dzirdēja neskaitāmas policijas sirēnas, uguns�dzēsēju un ātrās palīdzības sirēnas un neskaidrākus pārbiedētu cil�vēku kliedzienus un raudas.

Un pie tā visa vainīgs viņ�.

Viņ� a�i papurināja ar galvu. Nē, tā nebija viņa vaina. Tas bija Dī nodarījums. Dī nebija mēra izjūtas, viņ� gandrīz nodedzināja

Londonu līdz pamatiem 1666. gadā, viņ� izpostīja Īriju ar lielo badu 1840. gadā, viņ� gandrīz izpostīja Sanfrancisko 1906. gadā � un ta�gad viņ� iztuk�oja kapsētas ap Ojaiu. Nav �aubu, ka ielas klāj kauli un ķermeņi. Nikolass dzirdēja reportiera kluso balsi un mobilā tele�fona trok�ņus, nododot to citam.

��� Montmorensija kungs? � Dora sacīja pieklājīgi perfektā fran�u valodā.

�� Kundze. Vai jūs neesat cietusi?

Doras.balss pārtapa gandrīz �ukstā, un viņa nemanāmi pārgāja uz arhaisku fran�u valodu, kas nebūtu saprotama nevienai no mo�dernajām noklausī�anās ierīcēm. � Mani nogalināt nav tik vien�kār�i, � viņa ātri sacīja. � Dī aizbēga savainots, ar brūcēm, sadauzīts un ļoti, ļoti apbēdināts. Vai tu esi sveiks un vesels? Un Skataha arī?

��� Skataha ir neskarta. Lai arī mums bija tik�anās ar Nikolo Makjavelli.

�� Tad viņ� joprojām ir tuvumā. Dī būs brīdinājis viņu. Uzma�nies, Nikolas, Makjavelli ir daudz bīstamāks, nekā tu vari iedomā�ties. Viņ� ir pat viltīgāks nekā Dī. Tagad man jāsteidzas, � viņa steig�us piebilda, � �is reportieris kļūst aizdomīgs. Viņam, iespē�jams, sāk �ķist, ka es tev iedo�u labāku materiālu nekā viņam. Ko tu gribēji?

�� Man nepiecie�ama tava palīdzība, Dora. Man jāzina, kam es varu uzticēties Parīzē. Man jādabū bērni projām no ielām. Viņi ir noguru�i.

��� Hmmm. � Līnijā atskanēja papīra �aboņas krak�ķi. � Es nezinu, kas �obrīd ir Parīzē. Bet es noskaidro�u, � viņa apņēmīgi sacīja. � Cik ir pulkstenis pie jums?

Viņ� palūkojās uz savu pulksteni un izdarīja pārrēķinu. � Pus�se�i no rīta.

�� Aizej pie Eifeļa torņa. Esi tur septiņos un gaidi desmit minū�tes. ļa es bū�u atradusi kādu uzticamu, es lik�u tam satikt tevi tur. Ja neviens tev pazīstams neieradīsies, atgriezies astoņos un tad de�viņos. Ja neviens nebūs līdz deviņiem, tad Parīzē nav neviena, kam tu vari uzticēties, un tev pa�am vajadzēs visu nokārtot.

�� Pateicos, Doras kundze, � viņ� klusi sacīja. � Es neaizmir�sī�u �o parādu.

�� Starp draugiem nav parādu, � viņa sacīja. � Ak, Nikolas, pacenties un pasargā manu mazmeitu no nepatik�anām.

��� Centī�os, � Fleimels sacīja. � Bet tu jau zini, kāda viņa ir: �ķiet, viņa pievilina nepatik�anas. Lai gan tagad viņa pieskata dvī�ņus kafejnīcā netālu no �ejienes. Vismaz tur viņa neiekulsies nepa�tik�anās.

Skataha pacēla kāju un, zābaka pazoli piespiedusi krēsla sē�deklim, spēji grūda to. Koka krēsls pārlidoja pāri telpai un atdūrās pret abiem policistiem, kad tie metās iek�ā pa durvīm. Tie nogāzās zemē, vienam no rokas izlidoja rācija, otram � steks. Aurojo�ā rācija piezemējās pie D�o�a kājas. Viņ� pieliecās un uzlēja uz tās karsto �okolādi. Rācija, dzirkstelēm sprak�ķot, izdzisa.

Skataha uztrausās kājās. Nepagrie�ot galvu, viņa pacēla roku un norādīja uz Roku. � Tu. Paliec tie�i tur, kur esi. Un pat nedomā par zvanī�anu policijai.

Sirdij strauji dauzoties, D�o�s sagrāba Sofiju un stūma viņu projām no galda uz veikaliņa aizmuguri, ar savu ķermeni aizsedzis viņu policistiem, kas gulēja zemē pie durvīm. Viens no policistiem pacēla �aujamo. Skatijas nun�aks trāpīja tam pa stobru pietiekami stipri, lai saliektu metālu un liktu ierocim virpuļojot izkrist no vī�rie�a rokām.

Otrs virsnieks uzslējās kājās, vilkdams ārā garu melnu steku. Skatahas labais plecs nolaidās zemāk, un nun�aks atpakaļceļā ar divpadsmit collu garo cieto koka gabalu iesita pa policista steku tie�i virs īsā roktura. Steks sabira druskās. Skataha atvilka nun�aku, un tas iekrita viņas izstieptajā rokā.

��� Man patie�ām ir slikts noskaņojums, � viņa sacīja nevai�nojamā fran�u valodā. � Ticiet man, jūs patiesībā nemaz negribat cīnīties ar mani.

�� Skatij� � D�o�s brīdinot no�ņāca.

��� Ne tagad, � Kareive atcirta angliski. � Vai tu neredzi, ka esmu aizņemta?

��� Jā, labi, tu tūlīt būsi vēl aizņemtāka, � D�o�s kliedza. � Daudz aizņemtāka. Paskaties ārā.

Sabiedrības kārtības nodro�inā�anas un miera traucētāju apka�ro�anas policijas vienība melnā ekipējumā, ar sejas un galvas aizse�giem, bruņojusies ar stekiem un automātiem, joņoja pa ielu tie�i uz kafejnīcu.

�� UZBRUKUMS, � veikala palīgs �ausmās no�ukstēja.

���� MU�U SI�ANA, � Skataha sacīja angliski, � tikai mazliet spēcīgāka. � Viņa izklausījās gandrīz apmierināta. Sānis palūko�jusies uz Roku, viņa franciski noskaldīja jautājumu: � Kur ir pa�galma durvis?

Veikala palīgs, no �oka sastindzis, blenza uz tuvojo�os vienību un nereaģēja, līdz Skataha izvilka nun�aku un noplivināja to gar viņa seju un gaisa pūsma lika viņam samirk�ķināt acis.

��� Vai ir aizmugurējās durvis? � viņa atkal prasīja, bet tagad angliski.

�� Jā, jā, protams.

�� Tad dabū prom manus draugus.

�� Nē� � D�o�s iesāka.

�� Ļauj man kaut ko darīt, � Sofija sacīja, un du�iem vēja ma�ģiju uzzibsnīja viņas galvā. � Es varu palīdzēt�

��� Nē, � D�o�s protestēja un pastiepās pie savas dvīņumāsas tie�i tajā mirklī, kad viņas blondie mati nosprak�ķēja, uzzibsnīdami sudraba krāsā.

�� Ārā! � iekliedzās Skatija, un pēk�ņi viņas sejas �ķautnes un leņķi izmainījās, vaigu kauli un zods izvirzījās uz āru un kaut kas senatnīgs un pirmatnējs � pavisam sve�s � bija viņas sejā. � Es varu parūpēties par �o te. � Viņa sāka griezt nun�aku, izveido�dama vienlaidu aizsegu starp sevi un diviem policistiem. Viens no policistiem paņēma krēslu un meta ar to viņai, bet nun�aks pār�vērta to par skaliņiem.

�� Rok, dabū viņus ārā tagad, � Skatija no�ņācās.

�� �eit, � pārbijies darbinieks sacīja angliski ar amerikāņu ak�centu. Viņ� metās garām dvīņiem un izveda viņus lejā pa �auru, drēgnu gaiteni mazā pagalmā � to pildīja nepatīkama smaka, cita uz citas sakrautas atkritumu tvertnes, salauztu restorāna mēbeļu gabali un garas, sen izmestas Ziemassvētku egles skelets. Aiz vi�ņiem bija dzirdamas lūsto�a koka skaņas.

Roks norādīja uz sarkanajiem vārtiem un turpināja angliski. Viņa seja bija krita baltumā. � Tie ved uz �auru ieliņu. Nogriezie�ties uz Rite de Dunkerque, tā jūs tie�i aizvedīs pie Gare du Nord metro stacijas. � Aiz viņiem atskanēja drausmīgs blīk�ķis, pēc tam plīs�to�a stikla skaņa.

�� Jūsu draudzene, viņa ir lielā ķezā, � viņ� izmisis �ukstēja. � Un UZBRUKUMS izpostīs veikalu. Kā es to paskaidro�u īpa��niekam?

Iek�pusē atskanēja vēl viens blīk�ķis. No jumta noslīdēja �īfera plāksne un sabirza mazos gabalos.

��� Ejiet, ejiet tagad. � Viņ� zibenīgi ievadīja vārtu koda kom�bināciju un atvēra tos.

Sofija un D�o�s ignorēja viņu. � Ko mēs iesāksim? � D�o�s jautāja dvīņumāsai. � Iesim vai paliksim? � Sofija papurināja galvu. Viņa paskatījās uz Roku un pazemināja balsi līdz �ukstam:

��� Mums nav kur iet, mēs nezinām nevienu, izņemot Skatiju un Nikolasu. Mums nav naudas, un mums nav pasu.

�� Mēs varam iet uz Amerikas vēstniecību. � D�o�s pagriezās pret Roku. � Vai Parīzē ir Amerikas vēstniecība?

�� Jā, protams, Gabriela avēnijā, blakus Krilona viesnīcai. � Skūtais jauneklis spēji pieliecās, kad milzīgs dārds satricināja visu ēku, piepildīdams gaisu ar putekļu mākoni. Logu rūtis aiz viņiem sasprāga no aug�as līdz apak�ai, un vēl pāris �īfera plāk�ņu nokrita no jumta un nobira pagalmā.

�� Ko mēs teiksim vēstniecībā? � Sofija prasīja. � Viņi gribēs zināt, kā mēs �eit nokļuvām.

��� Nolaupīja? � D�o�s lika priek�ā. Tad pēk�ņi viņam prātā ienāca doma, no kuras viņam kļuva slikti. � Un ko mēs teiksim mammai un tētim? Kā mēs to visu paskaidrosim viņiem?

Māla trauki ie�ķindējās un saplīsa druskās, un tad atskanēja drausmīgs blīk�ķis.

Sofija pielieca galvu sānis un noņēma matus no auss. � Tas bija skatlogs. � Viņa spēra soli atpakaļ durvju virzienā. � Man jāpalīdz viņai. � Pieskaroties rokturim, no meitenes pirkstiem izlēca dzirkstis.

�� Nē! � D�o�s sagrāba viņas roku, starp viņiem dzirksteļoja statiskā elektrība. � Tu nevari izmantot savu spēku, � viņ� neat�laidīgi �ukstēja. � Tu esi pārāk nogurusi, atceries, ko Skatija sacīja. Tu uzliesmosi.

� Viņa ir mūsu draugs � mēs nevaram pamest viņu, � Sofija atcirta. � Vienalga, es viņu nepametī�u. � Brālis bija savrupnieks � viņ� nekad nebija tas, kas ātri sadraudzējās ar citiem skolā, kamēr Sofija vienmēr bija lojāla savējiem un bija sākusi uzskatīt, ka Skatija ir vairāk nekā vienkār�i draugs. Lai arī viņa ļoti mīlēja savu brāli, viņa vienmēr bija gribējusi māsu.

D�o�s satvēra Sofijas plecus un pagrieza viņu ar seju pret sevi. Viņ� jau bija galvas tiesu garāks, un viņam vajadzēja skatīties uz leju viņas zilajās acīs, kurās atspoguļojās viņ� pats. � Viņa nav mūsu draugs, Sofij. � Balss skanēja klusi un nopietni. � Viņa ne�kad nekļūs mūsu draugs. Viņa ir divarpus tūksto� gadu veca un diezin vai cilvēks. Un� es neesmu pārliecināts, ka viņa ir tas, ko par viņu klāsta Fleimels. Es zinu, ka viņ� nav!

�� Ko tu ar to domā? � Sofija prasīja. � Ko tu ar to mēģini pateikt?

D�o�s jau vēra muti, lai atbildētu, bet cauri ēkai novibrēja sērija grabo�u blīk�ķu.

Trīcot no bailēm, Roks metās projām pa �auro ieliņu. Dvīņi nepievērsa viņam uzmanību.

�� Ko tu ar to domā? � Sofija jautāja atkal.

�� Dī sacīja�

�� Dī!

�� Es ar viņu runāju Ojaiā. Kad tu biji veikalā ar Endoras Ra�ganu.

�� Bet viņ� ir mūsu ienaidnieks!

� Tikai tāpēc, ka Fleimels tā saka, � D�o�s ātri noteica. � So�fij, Dī man pastāstīja, ka Fleimels ir noziedznieks un Skataha pa�matā ir algota slepkava. Viņ� teica, ka viņa ir nolādēta par saviem noziegumiem mājot pusaud�a ķermenī visu savu atliku�o dzīvi. � Viņ� ātri papurināja galvu un steig�us turpināja, viņa balss bija klusa un izmisusi: � Mās, mēs gandrīz neko nezinām par �iem cil�vēkiem� Fleimels, Perenele un Skataha. Vienīgais, ko mēs zinām, ir tas, ka viņi tevi pārveidoja � bīstami pārveidoja. Viņi atvedu�i mūs pāri puspasaulei, un paskaties, kur esam nonāku�i. � Viņam runājot, ēka sa�ūpojās un vēl ducis �īfera dakstiņu nokrita nojumta un sa�ķīda pagalmā, ap viņiem lidoja neskaitāmas �iletes asuma lauskas. D�o�s iekliedzās, kad viena no tām iedūrās viņa rokā. � Mēs nevaram uzticēties viņiem, Sofij. Mēs nevaram�

���� D�o�, tev nav ne jausmas, kādu spēku viņi ir iedevu�i man. � Sofija satvēra brāļa roku, un gaisu, kam bija izteikta pūs�to�a ēdiena smaka, pārņēma vaniļas smar�a, un pēc mirkļa D�o�a auras apelsīnu smar�a spēji uzdzirkstīja maigi zeltainā krāsā. � Ak, D�o�, ir tik daudz lietu, par kurām es varu tev pastāstīt. Es zinu visu, ko zināja Endoras Ragana�

��� Un no tā tev ir slikti, � D�o�s dusmīgs kliedza. � Un ne�aizmirsti, ja tu izmantosi savu spēku vēl vienu reizi, tu vārda tie�ā nozīmē vari uzsprāgt.

Dvīņu auras iezaigojās zeltā un sudrabā. Sofija samiedza acis cie�i ciet: iespaidu plūdi, viņas apziņā �audījās savādas domas un nejau�as idejas. Viņas zilās acis uz mirkli iemirdzējās sudraba krāsā, un pēk�ņi viņa saprata, ka lasa brāļa domas. Sofija atrāva roku no brāļa, un domas un izjūtas uzreiz pazuda.

��� Tu esi greizsirdīgs! � viņa no�ukstēja apmulsusi. � Greiz�sirdīgs uz manām spējām.

D�o�a vaigiem pārklājās sārtums, un Sofija viņa acīs redzēja patiesību, kamēr viņ� runāja melus. � Nē, neesmu!

Pēk�ņi policists melnā tērpā izmetās cauri durvīm pagalmā. Pāri viņa sejas aizsargam stiepās gara plaisa, un vīram trūka viena zābaka. Neapstājoties viņ� aizkliboja garām bērniem un metās �au�rajā ieliņā. Viņi varēja saklausīt attālināmies gan viņa basās kājas, gan ādas zoles dipoņu.

Tad pagalmā izsoļoja Skatija, virpinādama nun�aku, it kā viņa būtu savu spieķi virpino�s �ārlijs �aplins. Pat neviens matiņ� viņai nebija nekārtībā, nevienas zīmes nebija uz viņas ķermeņa, un zaļās acis bija jautras un modras. � Ak, nu jau man ir daudz labāks ga�rastāvoklis, � viņa paziņoja.

Dvīņi palūkojās garām viņai gaitenī. Neviens un nekas nekus�tējās tumsā aiz viņas.

�� Bet tur bija desmit viņu� � Sofija iesāka.

Skataha paraustīja plecus. � Patiesībā divpadsmit.

��� Bruņoti� � D�o�s sacīja. Viņ� palūkojās sāņus uz māsu un tad atpakaļ uz Kareivi. Viņ� norija siekalas. � Tu ta�u nenogalināji viņus, vai ne?

Veikalā nokrak�ķēja koks un kaut kas sabruka.

�� Nē, viņi vienkār�i tikai� guļ, � Skatija smaidīja.

�� Bet kā tu� � D�o�s iesāka.

�� Es esmu Kareive, � Skatija vienkār�i sacīja.

Sofija saskatīja kaut ko sakustamies un atvēra muti, lai ieklieg�tos, kad no gaiteņa parādījās figūra un roka gariem pirkstiem sa�ņēma Skatahu aiz pleciem. Kareive nepakustējās.

����� Tevi nevar atstāt vienu pat desmit minūtes, � Nikolass .Fleimels sacīja, iznākot no ēnas. Viņ� pamāja uz atvērto vārtu pusi. � Labāk ejam, � viņ� piemetināja, steidzinot viņus �aurās ieliņas virzienā.

�Tu neredzēji kauju, � D�o�s sacīja Nikolasam. � Un viņu bija desmit�

�� Divpadsmit, � Skatija ātri izlaboja viņu.

�� Es zinu, � alķīmiķis sacīja smaidīdams, � tikai divpadsmit, viņiem nebija izred�u.

��� Aizbēgu�i! � doktors D�ons Dī �ņāca mobilajā telefonā. � Viņi bija aplenkti. Kā tu ļāvi tiem aizbēgt?

Atlantijas otrā krastā Nikolo Makjavelli palika mierīgs un kon�trolēja savas emocijas, vienīgi sasprindzinātie �okļi nodeva viņa dusmas. � Tu esi izcili labi informēts.

��� Man ir savi avoti, � Dī atcirta, viņa plānās lūpas savilkās ļaunā smīnā. Viņ� zināja, ka Makjavelli kļūs vai traks, uzzinot, ka viņam ir spiegs viņa nometnē.

�� Viņi bija gandrīz nokļuvu�i lamatās Ojaiā, cik man zināms, � Makjavelli mierīgi turpināja, � atmodināto miru�o armijas aplenkti. Un tomēr viņi aizbēga. Kā tu ļāvi viņiem aizbēgt?

Dī iesēdās dziļāk mīkstajā ādas sēdeklī lielā ātrumā trauco�ajā limuzīnā. Dī seju izgaismoja tikai mobilais telefons, tā gaisma krita uz viņa vaigu kauliem, vēsajā starā izceļot aso kazbārdiņu, acis atstā�jot ēnā. Viņ� nebija stāstījis Makjavelli, ka tika izmantojis nekromantiju, lai uzceltu miru�os cilvēkus un dzīvniekus. Vai tas bija smalks veids, kā likt viņam manīt, ka itālietim ari bija spiegs Dī nometnē?

�� Kur tu pa�reiz esi? � Makjavelli jautāja.

Dī paskatījās ārā pa limuzīna logu, cenzdamies izlasīt garām zi�bo�ās ceļa zīmes. � Kaut kur uz 101., ceļā uz Losand�elosu. Mana reaktīvā lidma�īna ir piepildīta ar degvielu un gatava lidojumam, un mums dos atļauju pacelties, tiklīdz tur ieradī�os.

��� Es ceru dabūt viņus savā uzraudzībā, vēl pirms tu nosēdīsies Parīzē, � Makjavelli sacīja. Līnijā ieskanējās skaļi krak�ķi, un viņ� ieturēja pauzi, iekams piebilda: � Es domāju, ka viņi centīsies sazināties ar Sen�ermēnu.

DI strauji iztaisnojās sēdeklī. � Grāfu de Sen�ermēnu? Viņ� ir atgriezies Parīzē? Es dzirdēju, ka viņ� ir miris Indijā, meklējot pa�zudu�o Ofīras pilsētu.

���� Acīmredzot nav miris. Mums ir zināms, ka viņam pie�der apartamenti Elizejas laukos un divas mājas pilsētas nomalēs. Tās tiek novērotas. Ja Fleimels sazināsies ar viņu, mēs par to zi�nāsim.

��� Neļaujiet viņiem aizbēgt �oreiz, � Dī uzkliedza. � Mūsu saimnieki nebūs apmierināti. � Viņ� strauji aizvēra telefonu, iekams Makjavelli paspēja atbildēt. Tad viņa sejā atplauka ātrs smaids. Tīkls savilkās arvien cie�āk un cie�āk.

��� Viņ� var būt tik bērni�ķīgs, � Makjavelli nomurmināja itāliski. � Vienmēr pēdējam vārdam jāpieder viņam. � Stāvot ka�fijas veikala drupās, viņ� uzmanīgi aizvēra telefonu un palūkojās uz postījumiem visapkārt. Izskatījās, it kā tornado būtu izdrāzies cauri kafejnīcai, pat griestos bija plaisas. Uz grīdas mētājās putekļveida kafijas tasī�u un apak�tasī�u paliekas, sajauku�ās ar izbi�ru�ām kafijas pupiņām, tējas lapiņām un sadrupu�u konditorejas izstrādājumu paliekām. Makjavelli pieliecās, lai paceltu dak�u. Tā bija saliekta nevainojamā S formā. Nometis to zemē, viņ� mēģināja virzīties uz priek�u pa gruve�iem. Skataha viena pati ar vienu roku bija pieveikusi divpadsmit labi trenētus un smagi bruņotus RAID policistus. Viņ� klusībā bija cerējis, ka, iespējams, viņa, kop� Mak�javelli bija viņu saticis pēdējo reizi, gadiem ejot, būs zaudējusi kaut ko no savām kaujas mākslas iemaņām, bet izskatījās, ka viņa cerī�bas bija veltas. Skataha bija tikpat nāvējo�a kā agrāk. Piekļūt tuvu Fleimelam un bērniem būs grūti, ja Kareive būs kopā ar tiem. Savā garajā dzīvē Nikolo bija ticies ar viņu reizes divpadsmit un katru reizi tik tikko izglābies no bojāejas. Pēdējo reizi viņi bija tiku�ies Staļingradas sasalu�ajās drupās 1942. gada ziemā. Ja nebūtu Skatahas, tad viņa spēki būtu ieņēmu�i pilsētu. Nikolo bija nozvērējies, ka nogalinās viņu: iespējams, �ī bija tā reize, kad jātur solījums. Bet kā lai nogalina nenogalināmo? Kas var stāties pretī kareivim, kas trenējis visu laiku lielākos varoņus, kas cīnījies visos lielākajos kon�fliktos un kura cīņas stils ir visu cīņas mākslu pamatā?

Iznācis ārā no izdemolētā veikaliņa, Makjavelli dziļi ieelpoja, iztīrīdams plau�as no rūgtās, asās izbārstītās kafijas un skābā piena smar�as, kas piepildīja gaisu. Viņam tuvojoties, Dagans atvēra ma��īnas durvis, un itālietis redzēja savu atspulgu �ofera melnajās bril�lēs. Viņ� apstājās, iekams iesēdās auto un paskatījās uz policiju, kas slēdza ielas, un smagi bruņotu speciālo vienību pulcējamies ma�zās grupiņās, un parastās drēbēs tērptiem policistiem nemarķētās automa�īnās. Fran�u slepenais dienests bija viņa pakļautībā, viņ� varēja pavēlēt policijai, un viņam bija pieejama simts vīrie�u un sie�vie�u liela privātā armija, kas bez iebildumiem pakļautos viņa no�rādījumiem. Un tomēr viņ� zināja, ka neviens no tiem nevar stāties pretī Kareivei. Viņ� nonāca pie lēmuma un paskatījās uz Daganu, iekams iekāpa ma�īnā.

�� Atrodi disijas.

Dagans sastinga, sejā pavīdēja viņam tik reti piemīto�ās emo�cijas. � Vai tas ir saprātīgi? � viņ� jautāja.

�� Tas ir nepiecie�ami.

��� Ragana sacīja, ka mums jābūt pie Eifeļa torņa septiņos un jāgaida tur desmit minūtes, � Nikolass Fleimels teica, viņiem stei�dzoties projām pa �auru ieliņu. � Ja �ai laikā neviens neparādās, mums jāatgrie�as astoņos un atkal deviņos.

�� Kas tur būs? � Sofija jautāja, tekot sīkiem solī�iem, lai tiktu līdzi Fleimela platajiem soļiem. Viņa bija nogurusi, un tās da�as minūtes, ko pasēdēja kafejnīcā, lika vēl vairāk sajust, cik ļoti nogu�rusi patiesībā bija. Kājas �ķita svina pielietas, un kreisajā pusē bija jūtami stipri dūrieni.

Alķīmiķis paraustīja plecus. � Es nezinu. Ar ko Ragana varēs sazināties.

�� Ņemot vērā faktu, ka Parīzē atradīsies kaut viens, kas vē�lēsies palīdzēt tev, � Skataha nebēdnīgi sacīja. �Tu esi bīstams ienaidnieks, Nikolas, un iespējams, pat vēl bīstamāks nekā draugs. Nāve un posta�a vienmēr seko tev pa pēdām.

D�o�s iesāņus paskatījās uz māsu, zinot, ka viņa klausās. Sofija apzināti raudzījās projām, bet viņ� apzinājās, ka viņai �ī saruna ne�bija tīkama.

�� Nu, bet ja nu neviens neparādās, � Fleimels sacīja, � tad mēs ķeramies pie plāna B.

Skataha savilka lūpas rūgtā smaidā. � Es pat nezināju, ka mums ir plāns A. Kas ir plāns B?

�� Es tik tālu vēl neesmu ticis, � Nikolass sūri nosmīnēja. Tad smīns nozuda no viņa sejas. � Es vēlos, kaut Perenele būt �eit, viņa zinātu, ko iesākt.

�� Mums jāsadalās pa grupām, � D�o�s pēk�ņi sacīja.

Fleimels, kas bija priek�galā, paskatījās pāri plecam. � Es tā nedomāju.

�� Mums tas jādara, � D�o�s pārliecino�i sacīja. � Tas ir sa�prātīgi. � To sacīdams, viņ� prātoja, kāpēc alķīmiķis negrib, ka viņi sadalās grupās.

�� D�o�am taisnība, � Sofija ierunājās. � Policija meklē �et�rus. Es esmu pārliecināta, ka viņiem ir mūsu apraksts: divi pusau�d�i, sarkanmataina meitene un pavecāks vīrs. Tā tie�ām nav pārāk ikdieni�ķa grupa.

��� Pavecāks! � Nikolass izklausījās mazliet aizvainots, viņa fran�u akcents pastiprinājās. � Skatija ir divus tūksto�us gadu vecāka nekā es!

�� Jā. Bet starpība ir tajā, ka es tāda neizskatos. � Kareive ķir�cinot pasmaidīja. � Sadalī�anās grupiņās ir laba ideja.

D�o�s apstājās �aurās ieliņas galā un paskatījās uz abām pu�sēm. Policijas sirēnas kauca un trallināja viņiem visapkārt.

Sofija apstājās blakus brālim, un, lai ari viņu vaibstu līdzība bija manāma, viņ� pēk�ņi ievēroja, ka māsai uz pieres parādīju�ās rievas un spilgti zilās acis kļuvu�as dūmakainas, bet acu varavīk�snenes � sudrabainā nokrāsā.

��� Roks sacīja, ka mums jāpagrie�as pa kreisi uz Rue de Dankercļue vai pa labi tie�i uz metro staciju.

�� Es neesmu pārliecināts, ka sadalī�anās grupiņās� � Fleimels vilcinājās.

D�o�s apmetās apkārt. � Mums tas jādara, � viņ� noteiktā balsī sacīja. � Sofija un es, � viņ� iesāka, bet Nikolass papurināja galvu, pārtraukdams viņu.

��� Labi. Es piekritu sadalīties. Bet policija, iespējams, meklē dvīņus�

��� Mēs diez ko neizskatāmies pēc dvīņiem, � Sofija ātri no�teica. � D�o�s ir garāks par mani.

�� Un jums abiem ir gai�i mati un ko�i zilas acis, un neviens no jums nerunā franciski, � Skatija piebilda. � Sofij, tu nāksi ar mani. Divas meitenes nepievērsīs daudz uzmanības. D�o�s un Nikolass ies kopā.

�� Es nepametī�u Sofiju, � D�o�s protestēja, jo no domas vien, ka tiks atdalīts no māsas �ajā sve�ajā pilsētā, viņu pārņēma panika.

�� Es bū�u dro�ībā ar Skatiju, � Sofija sacīja pasmaidīdama.

�� Tu pārāk uztraucies. Un es zinu, ka Nikolass parūpēsies par tevi.

D�o|am tas ne�ķita tik dro�i. � Es labāk paliktu kopā ar māsu, � D�o�s stingri noteica.

��� Lai meitenes iet kopā, tā ir labāk, � Fleimels sacīja. � Un dro�āk.

�� Dro�āk? � D�o�s visai skeptiski atkārtoja. � Nekas �ajā sa�karā nav dro�i.

�� D�o�! � Sofija uzsauca tie�i tādā tonī, kā viņu mamma da��reiz mēdza uzsaukt viņiem. � Diezgan. � Viņa atkal pievērsās Kareivei: �Tev kaut kas jāizdara ar saviem matiem. Ja policijai ir sarkanmatainas meitenes melnos armijas zābakos apraksts�

��� Tev taisnība. � Skatahas kreisā roka veica ātru vijīgu kus�tību, un pēk�ņi viņai starp pirkstiem atradās nazis ar īsu asmeni. Viņa pagriezās pret Fleimelu. � Man vajag kādu drēbes gabalu. � Negaidot atbildi, viņa apmetās apkārt un pacēla viņa apbru�āto ādas jaku. Ar minimālām, bet precīzām kustībām viņa iz�ņāpa kvadrātiņu no Fleimela brīvi krīto�ā T krekla aizmugures. Tad viņa atlaida jaku vietā un salocīja auduma gabaliņu kā katūna lakatiņu, sasienot to galvas aizmugurē, tādējādi nosedzot savus īpatnējos matus.

�� Tas bija mans mīļākais T krekls, � Fleimels nomurmināja.

��� Bezmaz vai antīks. � Viņ� neapmierināts papurināja plecus.

�� Un tagad man salst mugura.

�� Tā kā bērns. Es tev nopirk�u jaunu, � Skatija sacīja. Viņa sa�tvēra Sofijas roku. � Nāc. Ejam. Satiksimies pie torņa.

��� Tu zini ceļu? � Nikolass nosauca viņai pakaļ. Skatija iesmē�jās. � Es gandrīz se�desmit gadu dzīvoju �eit, atceries? Es te biju, kad uzcēla torni.

Fleimels piekrīto�i pamāja. � Nu labi, centieties nepiesaistīt sev uzmanību.

�� Es centī�os.

�� Sofij� � D�o�s iesāka.

��� Es zinu, � māsa atbildēja, � uzmanies. � Viņa pagriezās un a�i apkampa brāli, abu auras iesprak�ķējās. � Viss būs labi, � Sofija maigi sacīja, saskatot bailes viņa acīs.

D�o�s piespieda sevi pasmaidīt un pamāja. � Kā tu to zini? Maģija?

�� Es patie�ām zinu, � Sofija vienkār�i sacīja. Viņas acis uz mir�kli iezaigojās sudraba krāsā. � Tas viss notiek viena iemesla dēļ � atceries pareģojumu. Viss beigu beigās izrādīsies labi.

��� Es tev ticu, � D�o�s sacīja, lai gan neticēja. � Uzmanies un atceries, � viņ� piemetināja, � nekādu vēju.

Sofija vēlreiz viņu ātri apkampa. � Nekādu vēju, � viņa ie�uk�stēja brālim ausī un tad aiztraucās projām.

Nikolass un D�o�s vēroja, kā Skatija un Sofija pazuda lejā pa ielu, dodoties metro stacijas virzienā, tad viņi pagriezās un devās pretējā virzienā. Tie�i pirms nogriezties ap stūri, D�o�s atskatījās pāri plecam un redzēja, ka māsa dara tie�i to pa�u. Abi pacēla roku un pamāja atvadu sveicienu. D�o�s pagaidīja, līdz māsa pazuda, un tad nolaida roku. Tagad viņ� bija patie�ām viens. Sve�ā pilsētā simtiem jūd�u attālumā no savām mājām, kopā ar vīru, no kura bija sācis baidīties.

�� Es sapratu, ka tu zini ceļu, � Sofija sacīja.

�� Pagājis labs laiciņ�, kop� pēdējo reizi biju �eit, � Kareive at�zinās, � un ielas ir ievērojami izmainīju�ās.

�� Tu sacīji, ka biji �eit, kad uzcēla Eifeļa torni. � Pēk�ņi Sofija apstājās, saprazdama, ko tie�i bija pateikusi. � Un kad īsti tas bija? � viņa prasīja.

�� 1889. gadā. Es aizbraucu pēc da�iem mēne�iem.

Skataha apstājās metro stacijas ārpusē un jautāja tālāko ceļu laik�rakstu un �urnālu pārdevējai. Miniatūrā ķīnie�u sieviete franciski runāja tik ļoti slikti, ka Skataha �igli pārgāja uz citu valodu. Sofija pēk�ņi atskārta, ka viņa pazīst �o valodu � tas bija mandarīnu valo�das dialekts. Tad smaidīgā ķīniete iznāca ārā un norādīja lejā pa ielu, runādama tik ātri, ka Sofija nespēja at�ķirt atsevi�ķus vārdus pat ar visām Raganas valodas zinā�anām, runā�ana skanēja tā, it kā viņa dziedātu. Skataha pateicās un tad paklanījās, ķīniete arī paklanījās.

Sofija satvēra Kareives roku un vilka viņu projām. � Pietiks, nepievērs sev uzmanību, � viņa nomurmināja. � Cilvēki jau sāk blenzt.

�� Uz ko viņi blen�? � Skataha jautāja, patiesi izbrīnīta.

��� Nu, iespējams, ka vienīgi uz to, ka baltā meitene brīvi runā ķīniski un tad paklanās, � Sofija sacīja pasmaidot. � Tas bija glu�i kā priek�nesums.

��� Kādu dienu visi runās ķīnie�u dialektā, un paklanī�anās ir tikai labas manieres, � Skataha sacīja, dodoties projām pa ielu, ievērodama sievietes dotos norādījumus.

Sofija centās neatpalikt. � Kur tu iemācījies ķīnie�u valodu? � viņa jautāja.

�� Ķīnā. Patiesībā es ar sievieti runāju ķīnie�u dialektā, bet varu runāt arī citos ķīnie�u valodas dialektos. Es daudz laika esmu pa�vadījusi Tālajos Austrumos un iemīlējusi tos.

Viņas gāja klusēdamas, un tad Sofija sacīja: � Cik valodās tu runā?

Skataha savilka pieri un, nedaudz pievērusi acis, domāja. � Se�i, septiņi�

Sofija pamāja ar galvu. � Se�as vai septiņas, tas ir iespaidīgi. Mana mamma un tētis gribēja, lai mēs mācāmies spāņu valodu, un tētis mums mācīja grieķu un latīņu. Bet man patie�ām gribētos iemācīties japāņu. Es ļoti gribētu aizbraukt uz Japānu, � viņa pie�bilda.

��� � se�i vai septiņi simti, � Skataha turpināja, tad skaļi iesmē�jās par apstulbu�o Sofijas sejas izteiksmi. Viņa saņēma Sofijas roku savējā. � Man gan �ķiet, ka da�as no tām tiek uzskatītas par miru��ām valodām, tā ka neesmu dro�a, vai tās skaitās vai ne, bet atce�ries, ka es esmu bijusi �ai pasaulē ļoti ilgu laiku.

�� Vai tu patie�ām esi dzīvojusi divarpus tūksto� gadu? � So�fija jautāja, sāņus palūkodamās uz meiteni, kas neizskatījās vecāka par septiņpadsmit gadiem. Viņa pēk�ņi pasmaidīja, jo nekad agrāk nebija iedomājusies sevi uzdodam �ādu jautājumu.

��� Divus tūksto�us piecus simtus un septiņpadsmit cilvēku gadu, � Skataha pasmaidīja cie�i sakļautām lūpām, kas paslēpa viņas vampīra zobus. � Hekate reiz ieslodzīja mani patie�ām drausmīgā pazemes Ēnu valstībā. Pagāja vairāki gadsimti, iekams atradu ceļu ārā no tās. Un, kad es biju jaunāka, vairāk laika pava�dīju Li/onesses, Hy-Brasil un Tir na nOg Ēnu valstībās, kur laiks rit citādā tempā. Ēnu valstībās nav cilvēku laika, un es skaitu tikai to laiku, ko esmu pavadījusi uz �īs zemes. Kas zina, varbūt arī tu to izbaudīsi. Tu un D�o�s esat unikāli un spēcīgi un kļūsit pat vēl spēcīgāki, kad apgūsit elementu maģijas. Ja jūs pa�i neatklāsit ne�mirstības noslēpumu, iespējams, kāds jums to piedāvās kā dāvanu. Nāc, iesim pāri ielai. � Saņemdama Sofijas roku, viņa stūma to pāri �aurai ieliņai.

Lai gan pulkstenis rādīja tikko kā se�i no rīta, satiksme jau at�dzīvojās. Kravas auto piegādāja preces restorāniem, un drēgnais rīta gaiss sāka piepildīties ar siekalas raiso�ām svaigi ceptas mai�zes un bulciņu smar�ām, filtrētas kafijas aromātu. Sofija ieelpoja labi pazīstamās smar�as: kruasāni un kafija atgādināja viņai, ka tikai pirms divām dienām pati bija tos pasniegusi "Kafijas tases" apmeklētājiem. Sofija samirk�ķināja acis, lai aizdzītu pēk�ņi sane�su�ās asaras. Tik daudz kas bija noticis, tik daudz kas bija izmainī�jies pēdējās divās dienās. � Kā tas ir � dzīvot tik ilgi? � viņa ar neslēptu izbrīnu jautāja.

�� Vientulīgi, � Skatija klusi noteica.

�� Cik ilgi� cik ilgi tu vēl dzīvosi? � Sofija piesardzīgi pajau�tāja Kareivei.

Skatija paraustīja plecus un pasmaidīja. � Kas to lai zina? Ja es bū�u uzmanīga, regulāri trenē�os un ievēro�u savu diētu, varu nodzīvot vēl pāris tūksto�us gadu. � Tad viņas smaids pazuda no lūpām. � Bet es neesmu nepārspējama, nedz arī neuzvarama. Mani var nogalināt. � Viņa redzēja Sofijas satriekto skatienu un saspieda meitenes roku. � Bet tas nenotiks. Vai tu zini, cik daudz cilvēku, nemirstīgo un Veco, izbiju�u radījumu un da�ādu veidu briesmoņu mani mēģināju�i nogalināt?

Meitene papurināja galvu.

�� Nu, patiesībā es arī nezinu. Bet tādu gadījumu bijis tūksto��iem. Iespējams, pat desmitiem tūksto�u. Bet es joprojām vēl esmu �eit; ko tas tev izsaka?

�� Ka tu esi laba?

��� Hā. Es esmu vairāk nekā laba, es esmu pati labākā. Es esmu Kareive. � Skataha apstājās un ieskatījās grāmatveikala skatlogā, bet Sofija pamanīja, ka tad, kad viņa pagriezās, lai kaut ko teiktu, viņas spilgti zaļās acis zibēja kaut kur citur, cie�i aplūkojot apkār�tni.

Apspiedusi vēlmi pagriezties apkārt, Sofija pazemināja balsi līdz �ukstam. � Vai mums seko? � Viņa jutās visai pārsteigta, atklā�jot, ka nemaz nav nobijusies, viņa zināja, instinktīvi juta, ka nekas ļauns nevar notikt, esot kopā ar Skatiju.

�� Nē, es tā nedomāju. Tikai vecs ieradums, � Skataha smaidīja.

��� �ie ieradumi man palīdz palikt dzīvai gadsimtiem ilgi. � Viņa devās projām no skatloga, un Sofija pieķērās Skatijai pie rokas.

�� Nikolass sauca tevi citā vārdā, kad mēs satikām tevi� � So�fija savilka pieri, mēģinādama atcerēties, kā viņ� pirmo reizi stādīja priek�ā Skatahu � Sanfrancisko tikai pirms divām dienām. � Viņ� nosauca tevi par Kareivi, Jaunavu, Ēnu, Dēmonu slepkavu un Ka�raļu radītāju.

��� Tie ir mani vārdi, � Skataha nomurmināja, izklausīdamās apmulsusi.

��� Tie gan izklausās vairāk nekā vārdi, � Sofija neatlaidās.

�� Tie izklausās pēc tituliem� tituliem, kurus tu esi nopelnījusi, � viņa turpināja.

��� Nu, man ir daudz vārdu, � Skataha sacīja, � vārdi, kurus man iedevu�i mani draugi, vārdi, kādos mani sauc mani ienaid�nieki. � Vispirms es biju Kareive-Jaunava, tad kļuvu par Ēnu, tas par manu prasmi slēpties. Es uzlaboju pirmos maskē�anās tērpus.

�� Izklausās pēc ņindzjām, � Sofija iesmējās. Klausoties Kareives runā, galvā uzzibsnīja tēli no Raganas atmiņām. Un viņa zināja, ka Skatija saka patiesību.

��� Es mēģināju mācīt ņindzjas, bet tie nekad nebija tik labi, tici man. Es kļuvu par Dēmonu slepkavu, kad nogalināju Raktavīju. Un mani sauca par Karaļu radītāju, kad palīdzēju Artūram iegūt troni, � viņa piebilda, balsij iegūstot rūgtuma pieskaņu. Skataha ātri papurināja galvu. � Tā bija kļūda. Un ne jau pirmā. � Viņa iesmējās, bet smiekli skanēja neīsti un piespiesti. � Es esmu izda�rījusi daudz kļūdu.

�� Mans tētis mēdz sacīt, ka no kļūdām var mācīties.

Skatija skaļi iezviedzās: � Ne es! � Viņa nespēja noslēpt rūg�tumu savā balsī.

�� Izklausās, tev nav bijusi viegla dzīve, � Sofija klusu sacīja.

�� Grūta, � Kareive atzinās.

��� Vai kādreiz bijis� � Sofija apklusa, meklēdama pareizo vārdu, � vai tev kādreiz ir bijis� puisis?

Skatija cie�i pavērās viņā un tad aizgriezusies lūkojās veikala skatlogā. Kādu mirkli Sofija nodomāja, ka viņa pēta skatlogā ap�skatei izliktās kurpes, bet tad saprata, ka Kareive skatās uz savu atspulgu stiklā.

Meitene prātoja, ko gan viņa tur redz.

��� Nē, � beidzot Skatija sacīja. � Man nekad neviens nav bi�jis tuvs, neviens noteikts. � Viņa stīvi pasmaidīja. � Vecie baidījās un izvairījās no manis. Un es nemēģināju piekļūt diez cik tuvu cil�vēkiem. Ir pārāk grūti vērot tos novecojam un nomirstam. Tas ir nemirstības lāsts: vērot izmaināmies pasauli, redzēt, kā viss, ko tu pazīsti, iznīkst. Atceries to, Sofij, ja kāds tev piedāvā nemirstību kā dāvanu. � Viņa lika pēdējam vārdam izklausīties kā zaimam.

�� Izklausās ļoti vientulīgi, � Sofija piesardzīgi teica. Viņa ne�kad agrāk nebija domājusi, kā tas ir � būt nemirstīgam, turpināt dzīvot, kad tev viss pazīstamais mainās un ikviens, ko tu pazīsti, pamet tevi. Viņas pagāja kādu duci soļu klusēdamas, iekams Ska�tija atkal ierunājās.

�� Jā, vientuļi, � viņa atzinās, � ļoti vientuļi.

��� Es zinu, kas ir vientulība, � Sofija domīgi sacīja. � Mam�mai un tētim esot tik daudz projām vai ari tik bie�i pārceļot mūs no vienas pilsētas uz citu, ir grūti sadraudzēties. Un gandrīz neie�spējami saglabāt draugus. Es domāju, tāpēc mēs ar D�o�u vienmēr esam biju�i tik tuvi, jo mums nav bijis neviena cita tik tuva. Mana labākā draudzene Elli ir Ņujorkā. Mēs ar viņu visu pārrunājam pa telefonu un sarakstāmies e-pastā, �atojam /M, bet es viņu neesmu redzējusi kop� Ziemassvētkiem. Viņa sūta man fotogrāfijas no sava mobilā telefona ikreiz, kad izmaina savu matu krāsu, tā ka es zinu, kā viņa izskatās, � Sofija piebilda smaidot. � D�o�s pat nemēģina sadraudzēties.

�� Draugi ir svarīgi, � Skataha piekrita, viegli saspiezdama So�fijas roku. � Bet, ja draugi nāk un iet, tad tev vienmēr paliek ģimene.

��� Un kā ar tavu ģimeni? Endoras Ragana pieminēja tavu māti un brāli. � To sakot, galvā uzreiz uzplaiksnīja tēli no Raganas at�miņām: vecāka sieviete asiem sejas vaibstiem, asinssarkanām acīm un jauns vīrietis pelnu krāsas ādu un liesmojo�i sarkaniem matiem.

Kareive nepatikā paraustīja plecus. � Mēs neesam diez ko ru�nāju�ies �ajās dienās. Mani vecāki ir Vecie, dzimu�i un uzaugu�i Danu Tālis salā. Kad mana vecāmāte Dora pameta salu, lai mācītu pirmos cilvēkus, viņi nekad to nepiedeva vecaimātei. Kā daudzi Vecie, viņi uzskata, ka cilvēki nav daudz labāki par dzīvniekiem. "Dīvaiņi" � tā mans tēvs tos dēvēja. � Pār viņas seju pārskrēja riebums. � Mums vienmēr ir biju�i aizspriedumi. Mani tēvs un māte bija �okēti, kad es paziņoju, ka arī do�os strādāt ar cilvēkiem, cīnīties par viņiem, aizstāvēt viņus, kad to spē�u.

�� Kāpēc? � Sofija jautāja.

Skatijas seja atmaiga. � Tas bija pilnīgi acīmredzami, ka cilvē�kiem pieder nākotne, ka Veco rases dienas ir skaitītas. � Viņa sāņus palūkojās uz Sofiju, kas bija pārsteigta, ieraugot Skatahas acis � spo�as un mirdzo�as, it kā tās būtu asaru pilnas. � Vecāki mani brīdināja: ja es pametī�ot mājas, es apkauno�ot ģimenes vārdu un viņi atteiksies no manis. � Skatijas balss pagaisa klusumā.

�� Bet tu tik un tā aizgāji, � Sofija minēja.

Kareive pamāja ar galvu. � Es aizgāju. Es ar viņiem nerunāju tūksto� gadu� līdz viņiem uzbruka likstas un bija vajadzīga mana palīdzība, � viņa piebilda pasmaidot. � Tagad mēs pa retam ru�nājam, bet �ķiet, ka viņi joprojām mani uzskata par apgrūtinā�jumu.

Sofija maigi saspieda Skatijas roku. Viņa jutās neērti no tā, ko Kareive tikko kā bija pastāstījusi, bet arī saprata, ka Skatija bija da�lījusies ar kaut ko ļoti personisku, ar ko nebija dalījusies ne ar vienu citu. � Man ļoti �ēl, ka es tevi apbēdināju.

Skataha atbildot arī saspieda Sofijas roku. � Tu mani neapbē�dināji. Viņi apbēdināja mani � pirms vairāk nekā diviem tūksto��iem gadu, bet es joprojām to atceros, it kā tā būtu vakardiena. Ir pagājis ilgs laiks, kop� kāds painteresējies par manu dzīvi. Un tici man, ne viss tajā bijis slikts. Man ir da�i brīni�ķīgi piedzīvojumi, � viņa jautri sacīja. � Vai es tev pastāstīju par to laiku, kad biju va�do�ā soliste meiteņu grupā? Kaut kas līdzīgs velni�ķīgajām panku Spice Girls, bet mēs vienīgi bijām uz Tori Amos vākiem. Mēs bijām ļoti populāras Vācijā. � Viņa pazemināja balsi. � Problēma bija tā, ka mēs visas bijām vampīri�

Nikolass un D�o�s nogriezās uz Rue de Dunkercļue, tā bija kā bāztin piebāzta ar policistiem. � Turpini iet, �Nikolass mudināja, kad D�o�s palēnināja soli, � un izturies nepiespiesti.

�� Dabiski, � D�o�s nomurmināja. � Es pat vairs nezinu, ko tas nozīmē.

��� Ej ātri, bet neskrien, � Nikolass pacietīgi sacīja. � Tu esi pilnīgi nevainīgs students ceļā uz nodarbībām vai vasaras darba vietu. Paskaties uz policistu, bet neblenz. Un, ja kāds paskatās uz tevi, nenovērs ātri skatienu, ļauj acīm lēnām pāriet uz nākamo personu. Tā to dara parasti pilsoņi. Ja mūs apstādinās, runā�u es. Mums izdosies.� Viņ� redzēja skeptisko skatienu zēna sejā, un viņa smaids atplauka. � Uzticies man, es to esmu darījis jau ļoti ilgu laiku. Viss triks ir, ka jākustas tā, it kā �eit būtu tava īstā vieta. Policistiem ir trenēta acs redzēt cilvēkus, kuri izskatās vai uzvedas aizdomīgi.

��� Vai tev ne�ķiet, ka mēs piederam pie abām �īm kategori�jām? � D�o�s jautāja.

��� Mēs izskatāmies te iederīgi, un tas padara mūs neredza�mus. � Trīs policistu grupiņa pat nepaskatījās viņu virzienā, kad viņi pagāja tiem garām. D�o�s ievēroja, ka katram bija citāda uni�forma, un �ķita, ka tie strīdas.

�� Labi, � Nikolass sacīja, kad viņi bija ārpus to dzirdamības.

�� Kas ir labi?

Nikolass pamāja ar galvu atpakaļ. � Tu redzēji da�ādās uni�formas?

Zēns pamāja ar galvu.

�� Francijā ir sare�ģīta policijas sistēma, Parīzē pat vēl vairāk. Ir Nacionālā policija, tad Nacionālā �andarmērija un Policijas pre�fektūra. Makjavelli acīmredzot izdzinis visus laukā, lai atrastu mūs, bet viņa lielā kļūda vienmēr bijis uzskats, ka pārējie cilvēki ir tikpat aukstasinīgi loģiski kā viņ�. Viņ� ne�aubīgi domā, ja iztrieks visus �os policijas spēkus uz ielas, tie nedarīs neko citu kā vienīgi meklēs mūs. Bet da�ādu vienību starpā pastāv liela sāncensība, un ikviens grib nopelnus sev par bīstamo noziedznieku notver�anu.

�� Vai tu tagad mūs par tādiem esi padarījis? � viņ� prasīja, nespēdams noslēpt pēk�ņo nepatiku balsī. � Pirms divām die�nām Sofija un es bijām laimīgi un normāli cilvēki. Bet paskaties uz mums tagad: es pat lāgā nezinu, kur ir mana māsa. Mums dzenas pakaļ, mums uzbrūk briesmoņi, un tagad mēs vēl esam policijas visbīstamāko noziedznieku sarakstā. Tu esi pārvērtis mūs par no�ziedzniekiem, Fleimela kungs. Bet �ī nav pirmā reize, kad tu esi bijis noziedznieks, vai ne? � viņ� nobēra. Tad iebāza rokas dziļi ka�batās un savilka plaukstas dūrēs, lai tās netrīcētu. Viņ� bija nobijies un dusmīgs, un bailes padarīja viņu pārdro�u. D�o�s nekad agrāk nebija runājis ar pieaugu�ajiem �ādi.

�� Nē, � Nikolass klusi sacīja, viņa pelēkās acis draudīgi iezaigojās. � Mani ir sauku�i par noziedznieku. Bet tikai mani ienaid�nieki mani tā sauku�i. Man �ķiet, � viņ� piebilda pēc ilga klu�suma, � ka tu esi runājis ar doktoru Dī. Un vienīgā vieta, kur tu varēji satikt viņu, bija Ojaiā, jo tas bija vienīgais brīdis, kad tu biji projām no mana redzesloka.

D�o�s pat nedomāja to noliegt: � Es satiku Dī, kad jūs visi trīs bijāt aizņemti ar Raganu, � viņ� atzinās bez minstinā�anās. � Viņ� man daudz ko pastāstīja par tevi.

�� Es esmu pārliecināts, ka viņ� pastāstīja, � Fleimels nomur�mināja. Viņ� gaidīja pie ie�ogojuma, kamēr ducis studentu ar rite�ņiem un mopēdiem patraucās garām, tad devās pāri ielai. D�o�s steidzās viņam pakaļ.

�� Viņ� sacīja, ka tu nekad nevienam nesaki visu.

�� Taisnība, � Fleimels piekrita.

�� Viņ� sacīja, ka tu esi nozadzis Ābrahama Grāmatu no Luvras.

Nikolass pagāja kādu duci soļu, iekams pamāja ar galvu. � Nu,

es domāju, ka tā arī ir taisnība, � viņ� sacīja, � lai gan ne glu�i tā, kā tev tīkas to pasniegt. Septiņpadsmitajā gadsimtā grāmata patie��ām uz īsu brīdi bija nokļuvusi kardināla Ri�eljē rokās.

D�o�s pa�ūpoja galvu. � Kas tas tāds?

��� Vai tu nekad neesi lasījis "Trīs musketierus"? � Fleimels pārsteigts prasīja.

�� Nē. Pat neesmu redzējis filmu.

Fleimels pamāja ar galvu. � Man veikalā ir eksemplārs� � viņ� iesāka un tad apstājās. Kad viņ� ceturtdien bija devies projām no veikala, tas bija pārvērsts drupās. � Ri�eljē parādās grāmatās � un filmās arī. Viņ� bija reāla persona, zināms kā l'Eminence Rouge. Tā viņ� tika saukts sava sarkanā kardināla talāra dēļ, � Fleimels paskaidroja. � Viņ� bija karaļa Luija XIII galvenais ministrs, bet patiesībā valdīja valsti. 1632. gadā Dī izdevās sagūstīt Pereneli un mani vecpilsētā. Viņa necilvēciskie aģenti bija aplenku�i mūs: zemē, zem mūsu kājām, bija vampīri, gaisā � vārnas, un Baobhan Sits dzina mums pēdas ielās. Nikolass papurināja plecus, kā nokra�tīdams nepatīkamas atmiņas, un paskatījās uz aug�u un apkārt, it kā gaidītu ieraudzīt �os radījumus parādāmies atkal. � Es jau sāku domāt, ka drīzāk iznīcinā�u Kodeksu nekā redzē�u to nonākam Dī rokās. Tad Perenele ieteica vienu pēdējo ideju � paslēpt grāmatu visiem redzamā vietā. Tā bija vienkār�a un izcila!

�� Un ko jūs izdarījāt? � D�o�s jautāja, tagad ieinteresēts.

Fleimela zobi uzzibsnīja ātrā smaidā. � Es pieteicos vizītē pie

kardināla Ri�eljē un pasniedzu viņam kā dāvanu grāmatu.

�� Tu iedevi to viņam. Vai viņ� zināja, kas tā ir par grāmatu?

�� Protams, ka zināja. Ābrahama Grāmata ir slavena, D�o�, � un neģēlīga varētu būt piemērotāks vārds. Nākamo reizi, kad būsi pie interneta, paskaties informāciju par to.

��� Vai kardināls zināja, kas tu esi? � viņ� jautāja. Klausīties Fleimelā bija viegli, tik viegli noticēt visam, ko viņ� saka. Un tad viņ� atcerējās, cik ticami bija izklausījies Dī teiktais Ojaiā.

Fleimels pasmaidīja atceroties. � Kardināls Ri�eljē noticēja, ka esmu viens no Nikolasa Fleimela pēcte�iem. Tā mēs uzdāvinājām viņam Ābrahama Grāmatu, un viņ� to nolika savā bibliotēkā. � Ni�kolass klusītiņām iesmējās, �ūpodams galvu. � Dro�ākajā vietā visā Francijā.

D�o�s savilka pieri. � Bez �aubām, kad viņ� ieskatījās tajā, viņ� redzēja, ka burti pārvietojas.

��� Perenele uzlika grāmatai burvestību. Noteikta veida burvju vārdus � pārsteidzo�i vienkār�us, bet acīmredzot es tomēr nekad to nevarētu paveikt � kad kardināls skatījās grāmatu, viņ� redzēja to, ko gaidīja: lappuses ar bagātīgi izrotātu grieķu un aramie�u rakstu.

�� Vai Dī notvēra tevi?

�� Gandrīz. Mēs izbēgām ar bar�u lejup pa Sēnu. Dī pats stāvēja uz Jaunā tilta ar duci musketieru un raidīja neskaitāmus �āvienus uz mums. Tie visi paskrēja garām par spīti musketieru reputācijai; tie bija drausmīgi �āvieni, � viņ� piebilda. � Un tad pēc pāris ne�dēļām mēs ar Pereneli atgriezāmies Parīzē, es ielauzos bibliotēkā un nozagu grāmatu. Tā ka es domāju, tu vari sacīt, ka Dī ir taisnība, � viņ� secināja. � Es esmu zaglis.

D�o�s turpināja iet klusēdams; viņ� nesaprata, kuram ticēt. Viņ� gribēja ticēt Fleimelam, strādājot grāmatu veikalā blakus, pui�sim �is vīrietis bija iepaticies, un viņ� bija sācis respektēt Fleimelu. D�o�s gribēja uzticēties viņam, un tomēr viņ� nekad nevarēs piedot Sofijas pakļau�anu briesmām.

Fleimels paskatījās aug�up un lejup uz ielu, tad, uzlicis roku uz D�o�a pleca, virzīja viņu caur tobrīd apstāju�os satiksmi pāri Rue de Dunkercļue. � Tikai gadījumā, ja mums seko� � viņ� klusi ierunā�jās, lūpām tik tikko kustoties, kamēr viņi lavierēja cauri agrās rīta stundas satiksmei.

Kad viņi bija pāri ielai, D�o�s nokratīja Nikolasa roku. � Tas, ko Dī sacīja, izklausās ļoti sakarīgi, � viņ� turpināja.

��� Esmu pārliecināts, ka tā ir, � Fleimels sacīja smiedamies. � Doktors D�ons Dī ir bijis daudz kas savā garajā un raibajā dzīvē, mags un matemātiķis, alķīmiķis un spiegs. Bet ļauj man tev ko pa�teikt, D�o�, � viņ� bie�i bijis blēdis un melis. Viņ� ir melu un pus�patiesības meistars, un viņ� ir stipri piestrādājis un praktizējies �ajā mākslā pa�os bīstamākajos laikos � Elizabetes laikmetā. Viņ� zina, ka labākie meli ir tie, kas aptīti ap patiesības būtību. � Viņ� ap�klusa, viņa acis pazibēja pāri pūlim, kas plūda garām. � Ko viņ� vēl pastāstīja tev?

D�o�s brīdi vilcinājās, pirms atbildēja. Viņam negribējās izklāstīt savu sarunu ar Dī, bet tad saprata, ka, iespējams, jau pateicis par daudz. � Dī sacīja, ka tu izmanto Kodeksa burvestību sev.

��� Labi! � Nikolass pamāja. �Tas ir skaists punkts. Es izman�toju nemirstības burvestību, lai uzturētu Pereneli un sevi dzīvus, tā ir taisnība. Un es izmantoju filozofijas akmens formulu, lai parastu metālu pārvērstu zeltā un akmeņogles � dimantos. Bet neviena nauda nav notriekta bezjēdzīgi, ļauj man to pateikt. Mēs izgatavo�jām tik daudz bagātības, cik mums bija nepiecie�ams � mēs nebi�jām mantkārīgi.

D�o�s pasteidzās garām Fleimelam un pagriezās ar seju pret viņu. � Runa nav par naudu, � viņ� atcirta. � Ir vēl daudz kas, ko tu veici ar tā palīdzību, kas ir grāmatā. Dī sacīja, ka to var izmantot, lai �o zemi pārvērstu par paradīzi, tu varētu izārstēt slimības, pat uzlabot apkārtējo vidi. � Viņam nebija saprotams, kāpēc kāds ne�grib to izmantot �iem mērķiem.

Fleimels apstājās D�o�a priek�ā. Viņa acis bija gandrīz zēna acu līmenī. � Jā, Grāmatā ir burvestības, kuras var izdarīt visu to un vēl daudz, daudz vairāk, � viņ� nopietni sacīja. � Es esmu re�dzējis Grāmatā burvestības, kas var pārvērst �o pasauli par izdedzi, un citas, kas tuksnesim var likt uzplaukt. Bet, D�o�, pat ja es varētu veikt �īs burvestības � ko es nevaru, Grāmatas materiāls nav do�māts manai lieto�anai� � Fleimela blāvās acis cie�i ieurbās D�o�ā, un D�o�s ne�aubījās, ka alķīmiķis saka patiesību. � Perenele un es esam tikai Grāmatas sargi. Mēs to vienkār�i turam pie sevis, līdz es to varē�u nodot tās patiesajiem īpa�niekiem. Tie zinās, kā to iz�mantot.

�� Bet kuri ir patiesie īpa�nieki? Kur tie ir?

Nikolass Fleimels uzlika abas rokas uz D�o�a pleciem un ielū�kojās viņa spilgti zilajās acīs. � Nu, es cerēju, � viņ� sacīja ļoti klusi, � ka tie varētu būt tu ar Sofiju. Patiesībā es lieku uz spēles visu � savu dzīvi, Pereneles dzīvi, visas cilvēku rases izglāb�a�nos � tie esat jūs.

Stāvot uz Rue de Dunkercjue, skatoties alķīmiķa acīs un saskatot tajās patiesību, D�o�am �ķita, ka cilvēki izgaist, it kā viņi vieni pa�i stāvētu uz ielas. Viņ� skaļi norija siekalas. � Tu tam tici?

��� No visas sirds, � Fleimels vienkār�i sacīja. � Un visu, ko esmu darījis, es esmu darījis, lai pasargātu tevi un Sofiju un saga�tavotu jūs tam, kas sekos. Tev man jātic, D�o�. Tev jātic. Es zinu, tu esi dusmīgs par to, kas notika ar Sofiju, bet es nekad neļau�u viņai nodarīt pāri.

�� Viņa varēja nomirt vai palikt komā, � D�o�s nomurmināja.

Fleimels papurināja galvu. � Ja viņa būtu parasts cilvēks, tad

jā, tad tas varēja notikt. Bet es zinu, ka viņa nav parasts cilvēks. Nedz arī tu, � viņ� piemetināja.

��� Mūsu auru dēļ? � D�o�s jautāja, mēģinādams iegūt pēc iespējas vairāk informācijas.

�� Jo jūs esat leģendas dvīņi.

��� Un ja nu tu maldies? Vai tu esi padomājis, kas notiks, ja tu maldies?

�� Tad atgriezīsies tum�ie Vecie.

�� Vai tas būs tik ļauni? � D�o�s skaļi prātoja.

Nikolass jau atvēra muti, lai atbildētu, bet tad ātri saknieba lūpas, apspiezdams to, ko bija gribējis sacīt, bet pirms tam D�o�s redzēja ātru dusmu dzirksti noplaiksnām pāri viņa sejai. Beidzot Nikolass izspieda smaidu. Maigi viņ� pagrieza D�o�u apkārt tā, lai viņ� būtu ar seju pret ielu. � Ko tu redzi? � viņ� jautāja.

D�o�s pa�ūpoja galvu un paraustīja plecus. � Neko� tikai baru cilvēku, kas dodas uz darbu. Un policistus, kuri meklē mūs, � viņ� piebilda.

Nikolass satvēra D�o�a plecu un mudināja viņu doties lejā pa ielu. � Nedomā par tiem kā cilvēku baru, �Fleimels asi aizrādīja. � Tā Dī un viņam līdzīgie uztver cilvēku, tos, kurus tie sauc par cilvēkiem. Es redzu indivīdus ar viņu rūpēm un gādību, ar ģime�nēm un tiem, kurus tie mīl, ar draugiem un kolēģiem. Es redzu cilvēkus.

D�o�s papurināja galvu. � Es nesaprotu.

��� Dī un Vecie, kam viņ� kalpo, skatās uz �iem cilvēkiem vienīgi kā saviem kalpiem. � Viņ� apklusa un tad klusām piebilda: � Vai barību.

Guļot taisni iztiepusies uz muguras, Perenele Fleimela cie�i lū�kojās uz pleķainajiem akmens griestiem un prātoja, cik daudz citu ieslodzīto Alkatrazā bija darīju�i to pa�u. Cik daudz citu bija skatī�ju�i līnijas un plaisas akmenī, saskatīju�i apveidus melnajās ūdens pēdās, iztēlē veidoju�i attēlus no brūnganā mitruma pleķiem. Gan�drīz visi, viņa nodomāja.

Un cik daudzi bija dzirdēju�i balsis? � viņa prātoja. Viņa bija pārliecināta, ka daudzi cietumnieki bija iedomāju�ies, ka dzird ska�ņas tumsā � �ukstus, klusinātas frāzes, bet, tā kā tiem nepiemita Pereneles sevi�ķās spējas, tas, ko viņi dzirdēja, neeksistēja ārpus viņu iztēles.

Bet Perenele dzirdēja Alkatrazas spoku balsis.

Uzmanīgi ieklausoties, viņa varēja at�ķirt simtiem balsu, iespē�jams, pat tūksto�iem. Vīrie�u un sievie�u, bērnu � pārāk skaļas un kliedzo�as, murmino�as un raudo�as, sauco�as pēc zudu�ajiem mīļajiem, atkal un atkal atkārtojot savus vārdus, sludinot savu ne�vainību, nolādot cietuma uzraugus. Viņa savilka pieri; tie nebija tie, kurus viņa meklēja. Ļaudama balsīm skanēt pāri sev, viņa tās �ķi�roja, līdz izvēlējās vienu par citām skaļāku balsi; stipra un pārlieci�nāta, tā griezās cauri balsu burbuļo�anai, un Perenele koncentrēja savu uzmanību uz to, pievērsdama sevi�ķu uzmanību vārdiem, no�sakot valodu.

� �ī ir mana sala.

Tas bija vīrs, runājo�s senā un ļoti formālā spāņu valodā. Kon�centrējusies uz griestiem, Perenele norobe�ojās no pārējām balsīm. � Kas tu esi? � Mitrumā vārdi no viņas mutes drēgnajos griestos vēlās kā dūmi, un spoku miriādes apklusa. Sekoja ilgs klusuma bri�dis, it kā spoks būtu pārsteigts, ka tiek uzrunāts, un tad tas lepni paziņoja: � Es esmu pirmais eiropietis, kur� iekuģoja �ajā līcī, un pir�mais, kur� ieraudzīja �o salu.

Veidols sāka formēties tie�i virs viņas galvas, raupjas sejas for�mas parādījās plaisās un zirnekļu tīklos, melnais mitrums un zaļā sūna pie�ķīra tai noteiktību un apjomu.

�� Es �o vietu nosaucu par la Isla de 1os Alcatraces.

�� Pelikānu sala, � Perenele sacīja, viņas vārdi bija kā tik tikko saklausāmi izelpas �uksti.

Seja griestos pieņēma skaidrāku apveidu. Tā izrādījās glīta iz�skata vīrie�a seja, gara un �aura, ar tum�ām acīm. Ūdens pilieni izveidoja it kā asarām pieliju�as acis.

�� Kas tu esi? � Perenele vēlreiz jautāja.

�� Es esmu Huans Manuels de Aijala. Es atklāju Alkatrazu.

Nagi klik�ķēja un knak�ķēja pret akmeņiem kameras ārpusē, �ūskas un sasmaku�ās gaļas smaka vēlās lejā pa gaiteni. Perenele palika klusa, līdz smaka un soļi atkāpās, un, kad viņa atkal paskatī�jās griestos, seja bija kļuvusi vēl skaidrāka, spraugas mūrī veidoja dziļas grumbas vīra pierē un ap acīm. Jūrnieka seja, viņa atskārta, grumbas veidoju�ās no acu piemieg�anas, vērojot horizontu tālumā.

�� Kāpēc tu esi �eit? � viņa skaļi brīnījās. � Vai tu nomiri �eit?

���� Nē. Ne �eit. � Plānās lūpas savilkās smaidā. � Es atgrie�zos, jo iemīlēju �o vietu no pirmā acu skatiena. Tas bija tā mūsu Kunga 1775. gadā, un es biju uz kravas kuģa San Carlos. Es pat atceros mēnesi, tas bija augusts, un datumu � tas bija piektais.

Perenele pamāja ar galvu. Viņa bija saskārusies ar �ādiem spo�kiem kā Aijala jau agrāk. Vīrie�i un sievietes, kurus ļoti pievilka kāda vieta, atgriezās tajā atkal un atkal savos sapņos, un galu galā, kad viņi nomira, viņu gars nonāca tajā pa�ā vietā, kļūstot par tās sargspoku.

�� Es sargāju �o salu jau vairākas paaudzes. Es vienmēr to sargā�u.

Perenele cie�i vērās uz aug�u sejā. � Tevi dro�i vien apbēdināja

fakts, ka �ī skaistā vieta kļuva par sāpju un cie�anu vietu, � viņa zondēja. Vaibsti ap muti sakustējās, un viens ūdens piliens nokrita no tās vietas, kur bija acs, un iz�ķīda uz Pereneles vaiga.

�� Drūmi laiki, drūmi laiki, bet tagad jau aiz muguras� paldies Die�vam, pagāju�i. � Spoka lūpas kustējās, un vārdu �uksti skanēja vi�ņas galvā. � Alkatrazā kop� 1963. gada nav bijis neviena ieslodzītā, un sala ir mierpilna kop� 1971. gada.

�� Bet tagad te, uz tavas iemīļotās salas, ir jauns cietumnieks, � Perenele mierīgi sacīja. � Un cietumnieku sargā briesmīgākais no briesmīgākajiem radījumiem, kādi jebkad uz �īs salas redzēti agrāk.

Seja griestos izmainījās, ūdeņainās acis samirk�ķinājās. � Kur�?

Tu?

�� Es esmu �eit pret savu gribu, � Perenele sacīja. � Es esmu Alkatrazas pēdējā cietumniece, un mani nesargā cilvēkveida cie�tumsargs, bet sfinksa.

�� Nē!

�� Pats paskaties!

Apmetums ieplaisāja, un mitri putekļi nolija pār Pereneles seju. Kad viņa atkal atvēra acis, seja no griestiem bija pazudusi, aiz sevis neatstādama neko vairāk kā pleķi.

Perenele atļāvās pasmaidīt.

�� Kas tevi uzjautrina, cilvēk? � Balss bija kā �ļūco�s �ņāciens, un valoda � no pirmcilvēku rases perioda. Piecēlusies sēdus, Pe�renele pievērsās radījumam, kas stāvēja gaitenī mazāk nekā se�u

�r

pedu attalumā no viņas. Seno cilvēku paaud�u paaudzes bija centu��ās iemū�ināt �ī radījuma attēlu uz alu sienām un podiem, iegravēt tā veidolu akmenī, sagūstīt tā izskatu pergamentos. Un neviens no tiem pat ne tuvu neattēloja patieso sfinksas drausmīgumu. Sfinksas ķermenis bija kā milzīgai muskuļotai lauvai, vecu ievainojumu rētu izvagots. No pleciem rēgojās ārā divi ērgļa spārni, tie plakaniski gulēja uz muguras, spalvas izspūru�as un netīras. Un maza, pat smalka izskata galva ar jaunas, skaistas sievietes seju.

Sfinksa pienāca pie kameras restēm, un gaisā Pereneles priek�ā iz�āvās melna �ķelta mēle. � Tev nav iemesla smaidīt, cilvēk. Es esmu uzzinājusi, ka tavs vīrs un Kareive ir ielenkti Parīzē. Drīz viņi būs gūstekņi, un �oreiz doktors Dī nodro�ināsies, ka viņi nekad vairs neizbēgs. Es sapratu, ka Vecie beidzot ir devu�i doktoram at�ļauju nogalināt leģendāro alķīmiķi.

Perenele sajuta, ka viņai vēderā kaut kas saraujas. Jau ga�diem ilgi tum�ie Vecie alka sagūstīt Nikolasu un Pereneli dzīvus. Ja viņa notic sfinksai un tie patie�ām gatavojas nogalināt Nikolasu, tad viss ir mainījies. � Nikolass aizbēgs, � viņa pārliecināta sa�cīja.

���� Ne �oreiz. � Sfinksas lauvas aste satraukti kustējās uz priek�u un atpakaļ, saceldama putekļu mākoņus. � Parīze pieder itālietim Makjavelli, un drīz viņam piebiedrosies angļu mags. Alķī�miķis nespēs izvairīties no abiem.

��� Un bērni? � Perenele jautāja, acīm draudīgi samiedzoties. Ja kaut kas notiks Nikolasam un bērniem�

Sfinksas spalvas sacēlās, izplatīdamas pelējuma smaku. � Dī tic, ka cilvēkbērni ir spēcīgi un ka tie patie�ām ir dvīņi, kas piemi�nēti pareģojumā un leģendā. Viņ� ari tic, ka viņus var pārliecināt kalpot mums, nevis sekot nesakarīgajam, vecajam, trakajam grā�mattirgotājam. � Sfinksa ievilka dziļu, gārdzo�u elpu. � Bet, ja viņi nepiekritīs darīt to, ko viņiem liek, tad viņi ies bojā.

�� Un kas notiks ar mani?

Sfinksas skaistā mute atvērās, atklājot gadiem nolietoju�os, adatainus zobus. Viņas garā, melnā mēle noplivinājās gaisā. � Tu esi mana, burve, � viņa no�ņācās. � Vecie atdeva tevi man kā dā�vanu par manu tūksto�gadu ilgo uzticību viņiem. Kad tavs vīrs būs sagūstīts un noslepkavots, tad man dos atļauju apēst tavas atmiņas. Kas tās būs par dzīrēm! Es gatavojos izbaudīt katru vismazāko ga�baliņu. Un, kad es bū�u beigusi, tu neatcerēsies neko, pat ne savu vārdu. � Sfinksa sāka smieties, un smiekli kā �ņācieni un ņirdzieni atbalsojās kailajās akmens sienās.

Un tad aizcirtās kameras durvis.

Pēk�ņā skaņa �okēja sfinksu tik ļoti, ka tā uzreiz apklusa. Mazā galva pagriezās, un viņas mēle zibināja, kā izgar�ojot gaisu.

Vēl citas durvis aizcirtās.

Tad vēl vienas.

Un vēl vienas.

Sfinksa apmetās apkārt, ar nagiem �ķildama dzirksteles pret grīdu. � Kas tur? � Viņas balss spalgi atbalsojās pret slapjajiem akmens mūriem.

Pēk�ņi aug�ējā galerijā visas kameru durvis cita pēc citas ar troksni atvērās un pēc tam aizcirtās, dārdo�i sprāgsto�a skaņa dziļi vibrēja cietuma sirdī, izraisīdama putekļu lietu no griestiem.

�ņācot un sēcot, sfinksa aizmetās projām meklēt trok�ņa avotu.

Ledaini smaidot, Perenele uzmeta savas kājas atpakaļ uz lāvas un atgūlās, nolikusi galvu uz sakrustotajiem pirkstiem.

Alkatrazas sala piederēja Huanam Manuelam de Aijalam, un �ķita, ka viņ� tomēr piesaka savu klātbūtni. Perenele dzirdēja ka�meru durvju �ķindoņu, koku dunoņu un sienu rībē�anu un zināja, ka Aijala bija kļuvis poltergeists.

Trok�ņojo�s spoks.

Viņa arī zināja, ko Aijala dara. Sfinksa bija aprijusi Pereneles maģiskās enerģijas, un viss, kas poltergeistam bija jādara, � jāpa�tur radījums tālu projām no viņas kameras uz īsu brītiņu, lai Pere�neles spēki atjaunotos. Paceldama roku, sieviete ļoti koncentrējās.

Mazītiņa sniegbalta dzirkstele dejoja starp viņas pirkstiem, tad pagaisa.

Drīz.

Drīz.

Burve sakļāva plaukstu dūrē. Kad viņas spēki būs atgriezu�ies, viņa spēs nonest Alkatrazu kūleniski lejup gar sfinksas ausīm.

Skaistais, komplicētais Eifeļa tornis sniedzās vairāk nekā de�viņsimt pēdu virs D�o�a galvas. Bija laiks, kad viņ� tika pildījis sko�las projektu "Modernās pasaules desmit brīnumi". Metāla tornis tur bija ar otro numuru, viņ� bija apsolījies sev kādu dienu tur nokļūt un to apskatīt.

Lai nu kā, bet, kad viņ� beidzot bija Parīzē, viņ� pat nepaskatī�jās aug�up uz to.

Stāvot gandrīz tie�i zem torņa centra, viņ� pacēlās uz pirkst�galiem, grozot galvu pa kreisi un pa labi, meklēdams savu dvīņu�māsu starp tūristiem, kuru tik agrā rīta stundā bija pārsteidzo�i daudz. Kur viņa ir?

D�o�s bija nobijies.

Nē, vairāk nekā nobijies � viņ� bija pārbijies.

Pēdējās pāris dienās viņ� bija iemācījies baiļu patieso nozīmi. Pirms ceturtdienas notikumiem D�o�s patie�ām baidījās no izkri��anas pārbaudījumā vai ari no publiska pazemojuma klasē. Viņam bija arī cita veida bailes, tās neskaidrās, drebuļus uzdzeno�ās do�mas, kas parādījās pa�ā nakts melnumā, kad viņ� guļot un domājot atskārta, kas notiktu, ja viņa vecāki ciestu nelaimes gadījumā. Sāra un Ri�ards Ņūmeni abi bija doktori arheoloģijā un paleontoloģijā, un, lai gan viņu darbs nebija no bīstamākajiem, viņu pētījumi da��reiz aizveda uz valstīm, kur plosījās reliģiski un politiski nemieri, vai arī viņi veica savus izrakumus tādās vietās, kur plosījās vēt�ras, zemestrī�u zonās vai tuvu aktīviem vulkāniem. Pēk�ņas zemes garozas kustības bie�i vien ļāva izdarīt vienreizīgus atklājumus. Bet viņa visdziļākās, tum�ākās bailes saistījās ar māsu, � ka viņai varētu kaut kas notikt. Lai ari Sofija bija par divdesmit astoņām sekundēm vecāka, D�o�s vienmēr uzskatīja, ka viņ� ir savas māsas aukle. Viņ� bija lielāks un stiprāks, un aizstāvēt māsu bija viņa pie�nākums.

Un tagad bija tā, ka viņa māsai bija noticis kaut kas drausmīgs.

Viņa bija izmainījusies tādējādi, ka viņ� tā īsti pat nespēja līdz galam saprast �īs izmaiņas. Viņa vairāk līdzinājās Fleimelam, Skatahai un tiem līdzīgajiem nekā viņam: viņa bija kļuvusi kaut kas vairāk nekā cilvēks.

Un pirmo reizi savā mū�ā viņ� jutās viens. Viņ� zaudēja savu māsu. Bet bija viens veids, kā viņ� atkal varēja kļūt līdzīgs viņai: viņam bija jāatmodina savi spēki.

D�o�s pagriezās tie�i tad, kad Sofija un Skataha parādījās, stei�dzoties pāri platajam tiltam, kas veda tie�i pie torņa. Atvieglojums pārvēlās pāri viņam. � Viņas ir klāt, � D�o�s teica Fleimelam, kas vērās pretējā virzienā.

��� Es zinu, � Nikolass sacīja, viņa fran�u akcents bija saklau�sāms vairāk nekā parasti. � Viņas nav vienas.

D�o�s novērsa skatienu no tuvojo�ās māsas un Skatahas. � Ko tu ar to domā?

Nikolass nedaudz pielieca galvu, un D�o�s pagriezās. Tie�i �ajā mirklī divi tūristu autobusi piebrauca pie Place ļoffre un laida ārā pasa�ierus. Tie, protams, bija amerikāņu tūristi, D�o�s nosprieda pēc to apģērba � kustīgi, sarunādamies un smiedamies, fotoapa�rātiem un kamerām jau darbojoties, kamēr viņu gidi mēģināja tos sapulcināt kopā. Tad piestāja tre�ais autobuss, spilgti dzeltens, iz�laizdams du�iem sajūsminātu japāņu tūristu. Apjucis D�o�s paska�tījās uz Nikolasu: vai viņ� domāja autobusus?

�� Melnajā. � Fleimels noslēpumaini norādīja, paceldams zodu.

D�o�s pagriezās un pamanīja vīrieti melnā, kas soļoja viņām

astē, veikli kustēdamies cauri laiskajam pūlim. Neviens no tūristiem pat nepaskatījās uz savādniekiem, kas izvijās caur tiem, līklo�ojot un grie�oties kā dejotāji, uzmanoties, lai nepieskartos tiem pārāk tuvu. D�o�s nosprieda, ka vīrietis, iespējams, bija viņa auguma, bet nevarēja noteikt ķermeņa uzbūvi, jo viņ� valkāja melnu trīs ceturt�daļu ādas mēteli, kas ejot plivinājās ap viņu, apkakle bija pacelta, un rokas dziļi iebāztas kabatās. D�o�s sajuta, ka viņa sirds pamirst: ko tagad?

Sofija pieskrēja un iebukņīja brālim rokā. � Jūs jau esat klāt, � viņa sacīja aizelsusies. � Vai kādas nepatik�anas?

D�o�s pielieca galvu ādas mētelī tērptā tuvāk nāko�ā vīrie�a virzienā. � Neesmu dro�s.

Skataha parādījās blakus dvīņiem. Viņa neelpoja smagi, D�o�s pamanīja. Patiesībā viņa vispār neelpoja.

�� Nepatik�anas? � Sofija jautāja, lūkodamās uz Skatahu.

Kareive pasmaidīja cie�i sakļautām lūpām. � Tas atkarīgs no

tā, kā tu definē nepatik�anas, � viņa nomurmināja.

��� Glu�i pretēji, � Nikolass sacīja, plati smaidīdams. Viņ� at�vieglots nopūtās. � Tas ir draugs. Vecs draugs. Labs draugs.

Vīrietis melnajā mētelī tagad bija pienācis tuvāk. Un dvīņi varēja redzēt, ka viņam ir maza, gandrīz pavisam apaļa seja, tum�i iede�gusi āda un divas caururbjo�as acis. Pagarie � līdz pleciem � biezie melnie mati bija atglausti no pieres. Kāpjot pa kāpnēm, viņ� izņēma abas rokas no kabatām un plati izpleta tās, uz ikviena pirksta, pat īk��ķa iezaigojās sudraba gredzeni, kas bija pieskaņoti auskariem abās ausīs. Plats smaids atklāja nelīdzenus, nedaudz iedzeltenus zobus.

��� Meistar, � viņ� sacīja, abām rokām apskāvis Nikolasu un ātri noskūpstījis viņu uz abiem vaigiem. � Tu esi te atgriezies. � Vīrietis samirk�ķināja miklās acis, un uz mirkli viņa acu zīlītes uz�zibsnīja sarkanā krāsā. Un gaisā pēk�ņi bija manāma viegla dego�u lapu smar�a.

�� Un tu nekad neesi �o vietu pametis, � Nikolass maigi sacīja, turot vīru rokas stiepiena attāluma un viņu kritiski aplūkojot. � Tu labi izskaties, Franci. Labāk nekā pēdējo reizi, kad tevi redzēju. � Viņ� pagriezās, aplicis roku ap vīrie�a pleciem. � Skatahu tu, pro�tams, zini.

�� Kur� gan varētu aizmirst Ēnu? � Zilacainais vīrietis paspēra soli uz priek�u, saņēma Kareives bālo roku savējā un pielika to pie savām lūpām veclaicīgā pieklājīgā manierē.

Skataha pieliecās un ieknieba vīrie�a vaigā, pietiekami stipri, atstājot tur sarkanu pleķi. � Es tev iepriek�ējo reizi teicu, lai tu tā man vairs nedari.

�� Atzīsties, tev tas patīk, � viņ� pasmīnēja. � Un tie dro�i vien ir Sofija un D�o�s. Ragana man pastāstīja par viņiem, � viņ� piebilda. Vīrie�a spilgti zilās acis palika pla�i ieplestas un nekus�tīgas, kad viņ� aplūkoja viņus abus. � Leģendas dvīņi, � viņ� murmināja, savilcis pieri, vērīgi aplūkodams viņus. � Tu esi dro�s par to?

�� Es esmu dro�s, � Nikolass pārliecino�i sacīja.

Sve�inieks pamāja un viegli paklanījās. � Leģendas dvīņi, �

viņ� atkārtoja. � Man ir tas gods iepazīties. Es esmu le Comte de Saint-Germain, grāfs Sen�ermēns, � viņ� nopietni paziņoja un tad apklusa, it kā gaidītu, ka viņiem viņa vārds nav sve�s.

Dvīņi blenza uz viņu neizteiksmīgu skatienu, identiskām sejas izteiksmēm.

�� Jūs varat mani saukt par Franci, kā to dara visi mani draugi.

��� Mans mīļotais students, � Nikolass sajūsmas pilns pie�bilda. � Neap�aubāmi, mans labākais students. Mēs esam pazīs�tami ilgus gadus.

��� Cik ilgi? � Sofija automātiski pavaicāja. Izskanot jautāju�mam, viņai jau galvā bija atbilde.

�� Aptuveni trīssimt gadu, � Nikolass paskaidroja. � Francis apguva alķīmiju kopā ar mani. Viņ� ātri pārspēja mani. Viņ� specia�lizējās dārgakmeņu radī�anā.

��� Visu, ko es zinu alķīmijā, es iemācījos no Nikolasa Fleimela, � Sen�ermēns ātri teica.

�� Astoņpadsmitajā gadsimtā Francis bija atzīts dziedātājs un muzikants. Un kas tu esi �ajā gadsimtā? � Nikolass jautāja.

��� Nu, man jāsaka, ka esmu vīlies, ka tu neesi dzirdējis par mani, � vīrietis sacīja perfektā angļu valodā. � Tu dro�i vien ne�esi interesējies par mūzikas topiem. Mans hits ir piektais �tatos un tre�ais Vācijā, un es izcīnīju Eiropas MTV balvu kā labākais jaunais dziedātājs.

��� Labākais jaunais dziedātājs? � Nikolass pasmīnēja, uzsvēr�dams "jaunais". � Tu!

��� Tu jau zini � es vienmēr esmu bijis muzikants, bet �ajā gadsimtā, Nikolas, es esmu roka zvaigzne! � viņ� lepni sacīja. � Es esmu �ermēns. � Runājot viņ� paskatījās uz dvīņiem pacel�tām uzacīm, mādams, gaidīdams viņu reakciju uz savu paziņo�jumu.

Viņi vienlaikus papurināja galvu. � Nekad neesmu dzirdējis pārjums, � D�o�s atklāti sacīja.

Sen�ermēns paraustīja plecus un izskatījās vīlies. Viņ� pacēla mēteļa apkakli līdz ausīm. � Piektais starp hitiem, � viņ� nomur�mināja.

��� Kādā mūzikas stilā? � Sofija jautāja, ko�ot vaiga iek�pusē, lai apvaldītu smaidu par vīrie�a satriekto sejas izteiksmi.

�� Dejas� elektro� tehno� kaut kas tamlīdzīgs.

Sofija un D�o�s atkal papurināja galvu. � Mēs tādas neklausā�mies, � D�o�s atbildēja, bet Sen�ermēns vairs neskatījās uz dvīņiem. Viņa galva pagriezās pret Avenue Gustave Eiffel, kur pie norobe�o�juma apstājās gar� melns mersedess. Trīs slēgti melni furgoni ap�stājās tā aizmugurē.

��� Makjavelli! � Fleimels dusmīgs iesaucās. � Franci, tev ir sekoju�i.

�� Bet kā� � grāfs iesāka.

�� Atceries, tas ir Nikolo, ar ko mums darī�ana. � Fleimels ātri paskatījās apkārt, novērtēdams situāciju. � Skataha, ņem dvīņus un ej kopā ar Sen�ermēnu. Aizsargājiet viņus ar savu dzīvību.

�� Mēs varam palikt, es varu cīnīties, � Skataha sacīja.

Nikolass papurināja galvu. Viņ� ar roku norādīja uz sapulcē�ju�os tūristu pūli. � Pārāk daudz cilvēku. Kādu var nogalināt. Bet Makjavelli nav Dī; viņ� ir viltīgs. Viņ� neizmantos maģiju. Un to mēs varam izmantot kā savu priek�rocību. Mums jāsadalās. Viņ� sekos man. Es esmu tas, ko viņ� vēlas. Un ne tikai es. � Iebā�zis roku zem krekla, viņ� izvilka mazu kvadrātveida audekla so�miņu.

�� Kas tas? � grāfs jautāja.

Nikolass atbildēja Sen�ermēnam, bet runājot lūkojās uz dvī�ņiem. � Kādreiz tajā glabājās viss Kodekss, bet tagad tas pieder Dī. D�o�am izdevās izplēst divas lapas no tā beigām. Tās ir somā. Lappuses satur Noslēguma apkopojumu, � viņ� zīmīgi piemetināja. � Dī un viņa tum�ajiem Vecajiem vajag �īs lapas. � Viņ� noglauda audeklu un tad pēk�ņi pasniedza to D�o�am.

�� Sargi tās, � viņ� sacīja.

�� Es? � D�o�a skatiens no somas pārvietojās uz Fleimela seju, bet viņ� nepakustējās, lai paņemtu to no vīrie�a rokas.

�� Jā, tu. Ņem to, � Fleimels nokomandēja.

Negribīgi zēns sniedzās pēc somas, audums spark�ķēja un uz�zibsnīja, kad viņ� to paslēpa zem T krekla. � Kāpēc es? � viņ� jautāja. Viņ� ātri paskatījās uz māsu. � Es domāju, Skataha vai Sen�ermēns labāk varētu�

��� Tu izglābi lapas, D�o�. Tas būs pareizi, ja tu tās sargāsi. � Fleimels satvēra D�o�a plecus un paskatījās zēna acīs. � Es zinu, es varu tev uzticēt rūpes par tām.

D�o�s piespieda roku pie vēdera, sajuta audeklu pret savu ādu. Kad D�o�s un Sofija sāka strādāt attiecīgi grāmatveikalā un kafijas veikalā, viņu tēvs mēdza lietot gandrīz identisku frāzi, kad runāja ar Sofiju � "Es zinu, ka varu tev uzticēt parūpēties par viņu". Un �ajā mirklī viņ� jutās gan lepns, gan nedaudz nobijies. Tie�i tagad viņ� jutās tikai nobijies.

Mersedesa vadītāja durvis atvērās, un vīrs melnā uzvalkā iz�kāpa no auto, agrā rīta saule atspīdēja spoguļa saulesbrillēs, liekot tām izskatīties kā diviem caurumiem viņa sejā.

��� Dagans, � Skataha no�ņācās, asie zobi pēk�ņi bija redzami, viņa pastiepās pēc savas iero�u somas, bet Nikolass satvēra viņas roku un saspieda to.

�� �is nav īstais brīdis.

Dagans atvēra aizmugurējās durvis, un parādījās Nikolo Makjavelli. Lai arī viņ� bija vismaz simt jardu attālumā, viņi varēja skaidri saskatīt triumfu viņa sejā.

Aiz mersedesa atslīdēja vaļā furgona durvis, un smagi bruņoti un tērpti policisti izlēca no tā un sāka rik�ot torņa virzienā. Tūristi iekliedzās, un ducis ļau�u, kas stāvēja aplī pie Eifeļa torņa pamata, nekavējoties novirzīja savas kameras tajā virzienā.

��� Laiks iet, � Fleimels ātri sacīja. � Jūs dodieties pāri upei, es vedī�u viņus pretējā virzienā. Sen�ermēn, mans draugs, � Ni�kolass klusi �ukstēja, � mums nepiecie�ams, lai tu novērs viņu uz�manību, lai palīdzētu mums izbēgt. Kaut ko krā�ņu.

�� Kur tu dosies? � Sen�ermēns prasīja.

Fleimels smaidīja. � �ī bija mana pilsēta ilgi pirms tam, kad Makjavelli �eit ieradās. Iespējams, da�as no manām vecajām slēp�tuvēm vēl ir saglabāju�ās.

� Tā ir stipri izmainījusies, kop� tu pēdējo reizi �eit biji, � Sen�ermēns brīdināja. Runājot viņ� saņēma Fleimela kreiso roku abās savās rokās un, pagriezis to apkārt, ar labās rokas īk�ķi alķīmiķa plaukstas vidū iespieda iedobi. Sofija un D�o�s bija pietiekami tuvu, lai redzētu, ka tad, kad viņ� atvilka roku, uz Fleimela ādas bija maza tauriņa ar melniem spārniem nospiedums. � Tas atvedīs tevi atpakaļ pie manis, � Sen�ermēns mīklaini sacīja. � Tagad tu gribēji kaut ko krā�ņu acīm. � Viņ� pasmīnēja un uzvilka uz aug�u sava melnā ādas mēteļa piedurknes, atklājot savas kailās rokas līdz elkoņa locītavai. Sakrustojis roku pirkstus, viņ� izvija plaukstu lo�cītavas kā rokassprādzēs, tad ar dzirdamu krak�ķi izlieca tās uz āru kā pianists, gatavojoties spēlēt. � Vai tu kādreiz esi redzējis, kā Parīze svinēja tūksto�gadi?

�� Tūksto�gadi? � dvīņi apstulbu�i vērās viņā.

�� Tūksto�gadi. 2000. gadu. Lai arī tūksto�gadi vajadzētu svi�nēt 2001. gadā, � viņ� piebilda.

�� Ak to tūksto�gadi, � Sofija sacīja. Viņa paskatījās uz brāli apmulsusi. Kāds �im visam sakars ar tūksto�gadi?

�� Mūsu vecāki aizveda mūs uz Times Square, � D�o�s sacīja. � Kāpēc?

�� Tad jūs esat zaudēju�i kaut ko patie�ām krā�ņu �eit, Parīzē. Nākamreiz esiet onlainā, skatoties bildes. � Sen�ermēns rosīgi pa�berzēja rokas un tad, stāvēdams zem milzīgā metāla torņa, viņ� pacēla rokas augstu gaisā, un pēk�ņi gaisu piepildīja dego�u lapu smar�a.

Abi � gan Sofija, gan D�o�s � vēroja tauriņu tetovējumu spazmu uz �īm rokām, tad Sen�ermēna roku trīsu un pulsu. Spārni notrīsēja un vibrēja, tauriņu ūsas sakustējās, un tad teto�vējumi no vīra ādas pacēlās gaisā. Nebeidzama mazu sarkanu un baltu tauriņu straume atdalījās no Sen�ermēna bālās ādas un aiz�plūda vēsajā Parīzes gaisā. Viņi riņķodami cēlās augstāk, no mazā vīra izvijās �ķietami nekad nebeidzama krēmkrāsas un pelnu krā�sas punktiņu spirāle. Taureņi riņķoja ap metāla torņa statņiem un lon�eroniem, kniedēm un skrūvēm, apņemot to kā necaurre�dzama, kusto�a āda.

� Ignis, � Sen�ermēns �ukstēja, atmetot galvu un sasitot plaukstas.

Un tornis uzliesmoja spraksto�ā un zibo�ā gaismas strūklakā.

Viņ� apmierināts smējās par dvīņu sejas izteiksmi un sacīja: � Esiet pazīstami: es esmu Comte de Saint Germain. Es esmu Uguns meistars.

� Uguņo�ana, � Sofija bijīgi izdvesa.

Eifeļa tornis izgaismojās krā�ņā uguņo�anas izrādē. Zili un zelta gaismas ornamenti traucās gandrīz tūksto� pēdu augstumā līdz pa.�am torņa galam, kur tie uzziedēja zilās strūklaku lodēs. Mirdzo�i, �ņāco�i, dzirksto�i visu varavīksnes krāsu pavedieni vijās cauri statņiem, sprāgstot un blīk�ķot. Torņa biezajās kniedēs pauk�ķēja balta uguns, kamēr no arkveida lon�eroniem uz ielas tālu lejā lija vēsi zilas piles.

Efekts bija dramatisks, bet tas kļuva patie�ām krā�ņs, kad Sen�ermēns saplik�ķināja abu roku pirkstus un viss Eifeļa tornis rīta saulē laistījās bronzas, tad zelta, tad zaļā un beidzot zilā krāsā. Krā��ņie gaismas ornamenti drāzās aug�up un lejup pa metālu. Katrīnas riteņi? Cirkulējo�as spirāles un raķetes, strūklakas un romie�u sve�ces, lidojo�i virpuļi un līklo�i izlidoja no ikviena torņa stāva. Pats torņa masta gals izvirda sarkanu strūklaku, baltas un zilas dzirkste�les, kas kaskādē krita lejā kā burbuļojo�s �ķidrums pa�ā torņa centrā.

Pūlis bija transā.

Ļaudis pulcējās pie torņa pamatnes un izkliedza sajūsmas sau�cienus, elsa un aplaudēja pie katras jaunas eksplozijas, viņu foto�aparāti neganti klik�ķēja. Braucēji apstājās uz ceļiem un kāpa ārā no auto, turot rokās mobilos telefonus, lai varētu iemū�ināt pārstei�dzo�os un skaistos skatus. Vienā mirklī ducis cilvēku ap torni bija pāraudzis simtā, un tad da�u minū�u laikā tas bija dubultojies un tad vēlreiz dubultojies, cilvēkiem saskrienot no veikaliem un mā�jām, lai vērotu vienreizīgo izrādi.

Un Nikolasu Fleimelu un viņa sabiedrotos aprija pūlis.

Tik retajā emociju uzplūdā Makjavelli iesita pa vienu auto sānu tik stipri, ka viņa roka iesāpējās. Viņ� vēroja pieaugo�o ļau�u pūli un zināja, ka viņa vīri nespēs tikt cauri pūlim, lai aizkavētu Fleimelu un pārējos aizbēgt. Gaiss sanēja un mirdzēja no uguņo�anas, raķetes �ņākdamas traucās debesīs, kur tās pārtapa gaismas lodēs un upēs. Uguns dzirkstis un zib�ņi ņirbēja ap visām �etrām torņa milzīgajām kājām.

����� Kungs! � Jauns policijas kapteinis apstājās Makjavelli priek�ā un salutēja. � Kādas ir jūsu pavēles? Mēs varam spiesties cauri pūlim, bet tad iespējami cietu�ie.

Makjavelli papurināja galvu. � Nē, nedariet to. � Dī būtu da�rījis, viņ� to zināja. Dī nebūtu vilcinājies nogāzt visu torni, nogali�not simtiem, lai tikai notvertu Fleimelu. Izslējies pilnā augumā, Nikolo spēja tikai saskatīt ādas mētelī tērpto Sen�ermēnu un bīs�tamo Skatahu, vedot projām jaunu vīrieti un sievieti. Viņi burtiski izkusa tagad jau milzīgajā pūlī un pazuda. Kad viņ� atskatījās, bija pārsteidzo�i un �okējo�i redzēt, ka Nikolass Fleimels bija palicis tur, kur viņ� to bija ieraudzījis pirmo reizi, stāvam gandrīz tie�i zem torņa centra.

Fleimels pacēla labo roku parodējo�ā salūtā, sudraba ķēdes ap�roce, ko viņ� valkāja, uzzibsnīja gaismā.

Makjavelli satvēra policijas kapteiņa plecu, ar pārsteidzo�u spēku pagrieza viņu apkārt un norādīja ar saviem garajiem, tieva�jiem pirkstiem. � Lūk, tas! Tu �odien vari nedarīt neko citu, kā tikai dabūt man �o te. Es gribu viņu dzīvu un neskartu!

Kamēr viņi abi skatījās, Fleimels pagriezās pa labi uz Quai Branly.

��� Jā, kungs! � Kapteinis metās uz stūri ar nodomu nogriezt Fleimelam ceļu. � Sekojiet man, � viņ� kliedza, un viņa kareivji nostājās līnijā aiz viņa.

Dagans pienāca pie Makjavelli. � Vai tu gribi, lai es izsekoju Sen�ermēnu un Ēnu? � Viņa galva pagriezās, nāsis iepletās ar slapji lipīgu skaņu. � Es varu sekot viņu smar�ām. � Nikolo Mak�javelli nedaudz papurināja galvu, kāpjot atpakaļ ma�īnā. � Dabū mūs projām no �ejienes, kamēr vēl nav parādījusies prese. Sen�ermēns nav neparedzams. Viņ� nepārprotami dosies uz kādu no savām mājām, un tās visas tiek novērotas. Viss, uz ko varam cerēt, ir tas, ka mēs notversim Fleimelu.

Dagana seja bija nesatricināma, kad viņ� aizcirta auto durvis aiz sava saimnieka. Viņ� pagriezās virzienā, kurā bija aizskrējis Fleimels, un redzēja viņu pazūdam pūlī. Policija bija tuvu aiz viņa un ātri pārvietojās ar visiem smagajiem iero�iem. Bet Dagans zināja, ka gadsimtiem ilgi Fleimels bija izbēdzis gan no cilvēkiem, gan no necilvēciskiem vajātājiem, bija aizslīdējis garām radījumiem, kas bija pirmspērtiķu evolūcijas mīti, un bija piemuļķojis briesmoņus, kuriem nebija tiesību eksistēt ārpus nakts murgiem. Dagans �aubī�jās, vai policisti spēs notvert alķīmiķi.

Tad viņ� pielieca galvu, nāsīm atkal ieple�oties, sao�ot Skatahas smar�u. Ēna bija atgriezusies!

Naids starp Daganu un Ēnu aizsākās pirms daudziem simtiem gadu. Viņ� bija pēdējais no sev līdzīgiem� jo vienā drausmīgā naktī pirms diviem tūksto�iem gadu viņa bija iznīcinājusi visu viņa rasi. Aiz sejai pieguļo�ajām spoguļa saulesbrillēm radījuma acis piepildī�jās ar lipīgām, bezkrāsainām asarām, un viņ� zvērēja, ka vienalga, kas notiks starp Makjavelli un Fleimelu, bet �oreiz viņ� atriebsies Ēnai.

��� Ej, neskrien! � Skataha nokomandēja. � Sen�ermēn, tu ej pa priek�u, Sofija un D�o�s vidū, un es pieseg�u no aizmugures. � Skatijas tonis izslēdza jebkādus iebildumus.

Viņi steidzās pāri tiltam un pagriezās uz Ņujorkas avēniju. Ne�skaitāmi pagriezieni pa labi un pa kreisi atveda viņus �aurā sānieliņā. Joprojām vēl bija agrs, un visa iela ēnā. Temperatūra drama�tiski pazeminājās, un dvīņi uzreiz ievēroja, ka Sen�ermēna kreisās rokas pirksti, kas viegli vilkās gar netīro sienu, aiz sevis atstāja ma�zas dzirksteles.

Sofija savilka pieri, meklēdama atmiņas � Raganas atmiņas, viņa sev atgādināja: grāfs de Sen�ermēns. Viņa pamanīja, ka brālis sāņus paskatās uz viņu, un Sofija pacēla uzacis klusā jautājumā.

��� Tavas acis iekrāsojās sudrabā. Tikai uz īsu mirkli, � viņ� sacīja.

Sofija paskatījās pāri plecam, Skataha sekoja viņiem aiz mu�guras, un tad paskatījās uz vīru melnajā mētelī. "Viņi abi ir ārpus dzirdamības zonas," viņa nodomāja. � Es centos atcerēties, ko zinu� � Sofija papurināja galvu. � Ko Ragana zina par Sen�ermēnu.

�� Kas ir ar viņu? � D�o�s sacīja. � Es nekad neesmu dzirdējis par viņu.

��� Viņ� ir slavens fran�u alķīmiķis, � viņa �ukstēja. � Un līdzās Fleimelam, iespējams, viens no visnoslēpumainākajiem cil�vēkiem vēsturē.

��� Vai viņ� ir cilvēks? � D�o�s skaļi prātoja, bet Sofija tur�pināja: � Viņ� nav Vecais vai Nākamā paaudze. Viņ� ir cilvēks. Pat Endoras Ragana nezina daudz par viņu. Pirmo reizi viņa to satika 1740. gadā Londonā. Un uzreiz saprata, ka viņ� ir nemirstīgais cil�vēks. Viņ� apgalvoja, ka ir atradis nemirstības noslēpumu, kad stu�dējis pie Nikolasa Fleimela. � Viņa ātri pakratīja galvu. � Bet ne�domāju, ka Ragana pārāk noticēja viņam. Viņ� stāstīja, ka, ceļodams pa Tibetu, esot pilnveidojis nemirstības formulu, ka to nav nepie�cie�ams atjaunot katru mēnesi. Bet, kad viņa prasījusi kopiju, viņ� esot atbildējis, ka esot to pazaudējis. Viņ� acīm redzami brīvi runā ikvienā �īs zemes valodā, bijis izcils mūziķis, un viņam ir dārgak�meņu izgatavotāja reputācija. � Sofijas acis vēlreiz uzzibsnīja sud�raba krāsā, kad atmiņas pagaisa. � Un Raganai viņ� nepatika, vai arī viņa neuzticējās viņam.

�� Tad mums arī nevajadzētu, � D�o�s steig�us �ukstēja.

Sofija pamāja piekrītot. � Bet Nikolasam viņ� patīk, un viņ�

acīmredzot tam uzticas, � viņa lēni sacīja. � Kāpēc tā?

D�o�a sejas izteiksme bija drūma. � Es jau tev agrāk teicu: ne�domāju, ka mums vajadzētu uzticēties arī Nikolasam Fleimelam. Kaut kas ar viņu nav tā, kā vajadzētu, � es esmu pārliecināts.

Sofija apspieda atbildi un novērsās. Viņa zināja, ka D�o�s bija dusmīgs uz alķīmiķi, brālim skauda, ka viņai ir atmodināti spēki, un viņa zināja, ka D�o�s vaino Fleimelu par viņas pakļau�anu briesmām. Bet tas nenozīmēja, ka viņam nav taisnība.

�aurā sānieliņa izveda platā, kokiem apstādītā alejā. Lai gan joprojām bija agra rīta maksimumstunda, krā�ņā gaismas un ugu�ņo�anas izrāde tuvākajā apkārtnē ap Eifeļa torni bija apstādinājusi ikvienu satiksmes līdzekli. Gaisu piepildīja auto signālu taures un gaudojo�ās policijas trauksmes skaņas. Satiksmes korķis bija sagūstījis ugunsdzēsēju auto, tā sirēna gaudoja te klusāk, te ska�ļāk, lai gan tai nebija kur braukt. Sen�ermēns, neskatīdamies nedz pa kreisi, nedz pa labi, soļoja pāri ielai, meklēdams kabatā slaido melno mobilo telefonu. Viņ� atvēra to un piespieda ātro zvanu. Tad kaut ko ātri nobēra fran�u valodā.

��� Vai jūs lūdzāt palīdzību? � Sofija jautāja, kad viņ� jau bija gandrīz aizvēris telefonu.

Sen�ermēns papurināja galvu. � Pasūtīju brokastis. Esmu badā. � Viņ� pagrieza īk�ķi Eifeļa torņa virzienā. � Radīt kaut ko tamlīdzīgu � ja varat piedot man �o kalambūru � sadedzina daudz kaloriju.

Sofija pamāja, saprazdama, kāpēc viņas vēders rūc no izsalkuma kop� brī�a, kad bija radījusi miglu.

Skataha panāca dvīņus un sāka iet blakus Sofijai, viņiem stei�dzoties garām Amerikāņu katedrālei. � Nedomāju, ka mums seko, � viņa sacīja, izklausīdamās pārsteigta. � Es gaidīju, ka Makjavelli kādu sūtīs mums pakaļ. � Viņa paberzēja īk�ķi gar apak��lūpu, ko�ļādama savus nelīdzenos nagus.

Sofija automātiski pastūma Skatijas roku projām no mutes.

�� Neko�ļā nagus.

Skataha pārsteigumā apstulba, tad apzināti nolaida roku.

�� Vecs ieradums, � viņa nomurmināja. � Ļoti vecs ieradums.

�� Ko tagad? � D�o�s jautāja.

��� Mēs dosimies projām no ielas un atpūtīsimies, � Skataha nelokāmi sacīja. � Vai mums vēl tālu jāiet? � viņa uzsauca Sen�ermēnam, kur� joprojām gāja pa priek�u.

�� Da�as minūtes, � viņ� sacīja nepagriezies. � Viena no ma�nām mazākajām pilsētas mājām ir netālu.

Skataha pamāja. � Kad nonāksim tur, nogaidīsim, līdz atgrie�zīsies Nikolass, nedaudz atpūtīsimies un pārvilksim drēbes. � Viņa sarauca degunu D�o�a virzienā. � Un ieiesim du�ā, � viņa zīmīgi piemetināja.

Sārtums parādījās jaunā vīrie�a vaigos. � Tu gribi sacīt, ka es smirdu? � viņ� jautāja gan apmulsis, gan dusmīgs.

Sofija uzlika roku uz brāļa rokas, iekams Kareive paspēja atbil�dēt. � Es nedomāju, ka tu smirdi, � viņa strupi sacīja.

��� Nē, � Sofija piemetināja, � nekādas sviedru smakas. Vam�pīriem ir daudz vairāk attīstīta o�as sajūta nekā cilvēkiem.

Viņi turpināja klusēdami iet līdz Rue Pierre Charron, kas noveda pie pla�ajiem Elizejas laukiem, Parīzes galveno maģistrāli. Pa kreisi viņi redzēja Triumfa arku. Abās ielas pusēs satiksme bija apturēta, �oferi stāvēja blakus saviem auto, dzīvi tērzējot, me�onīgi �estiku�lēdami. Visu acis bija pievērstas ņirbo�ajai uguņo�anai, kas jopro�jām uzliesmoja pār Eifeļa torni.

���� Kā to atspoguļos ziņās? � D�o�s vaicāja. � Eifeļa tornis pēk�ņi uzvirmo krā�ņā uguņo�anā.

Sen�ermēns atskatījās pār plecu. � Patiesībā tas nav nekas ne�parasts. Torni bie�i izrotā ar uguņo�anu � sagaidot jauno gadu un svinot Bastīlijas dienu, piemēram. Es varu iedomāties, ka par to ziņos kā par nākamā mēne�a Bastīlijas dienas uguņo�anas mēģinā�jumu. � Viņ� apstājās un paskatījās apkārt, dzirdot kādu saucam viņa vārdu.

�� Neskaties� � Skatija iesāka, bet par vēlu: dvīņi un Sen�er�mēns pagrieza galvas sauciena virzienā.

�� �ermēn�

� � Ei, �ermēn�

Divi jauni cilvēki stāvēja blakus savām automa�īnām un, norā�dīdami uz Sen�ermēnu, izkliedza viņa vārdu.

Abi vīrie�i bija ģērbu�ies d�insos un T kreklos un izskatījās līdzīgi, ar pieglaustiem melniem matiem un milzīgām saules�brillēm. Atstādami savas ma�īnas uz ielas, viņi airējās cauri ne�kustīgajai satiksmei, turot rokas, D�o�am �ķita, kā garas, �auras lāpstas.

�� Franci, � Skatija steig�us brīdināja, viņas rokas savilkās dū�rēs. Viņa kustējās uz priek�u tie�i tajā mirklī, kad pirmais vīrietis bija sasniedzis Sen�ermēnu, � ļauj man�

��� Kungi. � Sen�ermēns pagriezās pret abiem vīrie�iem, plati smaidot, tomēr dvīņi, kas atradās aiz viņa, redzēja dzelteni zilas liesmiņas dancojam ap viņa pirkstu galiem.

��� Vakardienas koncerts izcils, � pirmais vīrietis aizelsies sa�cīja, runādams angliski ar stipru vācu akcentu. Viņ� atbīdīja sau�lesbrilles un pastiepa labo roku, un D�o�s saprata, ka pirmais, ko viņ� iedomājies esam nazi, nebija nekas vairāk kā resna pildspalva. � Vai varu dabūt jūsu autogrāfu?

Liesmiņas no Sen�ermēna pirkstiem pagaisa. � Protams, � viņ� sacīja iepriecināts, pasniegdamies pēc pildspalvas un izvilk�dams no iek�kabatas piezīmju grāmatu spirālveida iesējumā. � Vai jūs dabūjāt jauno CD? � viņ� jautāja, atvēris piezīmju grāmatu.

Otrais vīrietis, kur� valkāja identiskas saulesbrilles, no d�insu aizmugurējās kabatas izņēma sarkanu un melnu iPod. � Es to da�būju vakar iTune, � viņ� atbildēja ar to pa�u izteikto akcentu.

�� Neaizmirstiet izrakstīt �ova DVD, kad tas iznāks pēc mēne�a. Dabūsit lielas ekstras, pāris remiksus un lielo izlasi, � Sen�ermēns piebilda, izsmalcināti parakstīdams savu vārdu un izraudams lapu no piezīmju grāmatas. � Labprāt patērzētu ar jums, pui�i, bet es steidzos. Pateicos par apstādinā�anu, es to novērtēju.

Viņi steig�us sarokojās, un abi vīrie�i steidzās atpakaļ pie sa�vām ma�īnām, sveicot viens otru un salīdzinot autogrāfus.

Plati smaidot, Sen�ermēns dziļi ievilka elpu un pagriezās atpa�kaļ pret dvīņiem. � Es jau jums teicu, ka esmu slavens.

��� Un drīz būsi mirusi slavenība, ja netiksim projām no �īs ielas, � Skataha atgādināja viņam. � Vai arī tikai miris.

��� Mēs jau esam gandrīz klāt, � Sen�ermēns nomurmināja. Viņ� veda tos pāri Elizejas laukiem un lejā pa blakus ieliņu, tad ienira �aurā, augstiem �ogiem un bruģa klātā ieliņā, kas izlocījās ap māju mugurām. Apstājies ieliņai kaut kur pret vidu, viņ� ieslidināja atslēgu vienā no parasta izskata durvīm, kas pēk�ņi bija parādīju�ās sienā. Koka durvis bija saplaisāju�as un saskrambātas, izbalējusi zaļa krāsa lobījās nost garās plēksnēs, atklājot zem tās nelīdzenu koku. Durvju apak�a bija saplaisājusi un robaina, ber�oties pret zemi.

���� Vai es varu uzvedināt tevi uz domām par jauniem vār�tiem? � Skataha sacīja.

-�ie ir jaunie vārti. � Sen�ermēns atri pasmaidīja. � Koks vienkār�i ir maskē�anās. Zem tā ir liela tērauda plāksne. Ar piektā numura aizbīdni. � Viņ� pakāpās sāņus un ļāva dvīņiem ieiet pa priek�u cauri ieejai. � Ejiet brīvi un kā pa�i vēlaties, � viņ� formāli mudināja.

Dvīņi iegāja iek�ā un bija mazliet vīlu�ies tajā, ko ieraudzīja. Aiz vārtiem atradās mazs iek�ējais pagalms un �etrstāvu ēka, pa kreisi un labi � augstas sienas asiem galiem, kas norobe�oja to no kaimiņiem. Sofija un D�o�s bija gaidīju�i kaut ko eksotisku vai pat dramatisku, bet tas, ko viņi redzēja, bija nekopts, kritu�ām lapām pildīts pagalms. Pagalma centrā atradās milzīga, pretīga akmens putnu vanna, bet ūdens vietā bļoda bija pildīta ar satrunēju�ām la�pām un putnu ligzdas paliekām. Visi augi � podos un grozos ap strūklaku � bija novītu�i vai lēni vīta.

��� Dārznieks ir projām, � Sen�ermēns sacīja bez jebkāda ap�mulsuma, � un es patie�ām neesmu pārāk labs augu kopējs. � Viņ� pastiepa uz aug�u labo roku un izpleta pirkstus. Katrs no tiem iedegās citas krāsas liesmā. Viņ� paminēja, un krāsainās liesmiņas nokrāsoja viņa seju ņirbo�ās ēnās. � Tā nav mana joma.

Skataha apstājās vārtos, palūkodamās lejup un uz aug�u pa ielu, galvu pieliekusi uz vienu pusi, viņa ieklausījās. Kad bija pār�liecināju�ies, ka viņiem neseko, aizvēra durvis un pagrieza durvju atslēgu. Aizbīdņi ieslīdēja vietā ar apmierinātu dunu.

�� Kā Fleimels atradīs mūs? � D�o�s jautāja. Kaut arī viņ� bija noskaities un dusmīgs uz alķīmiķi, kopā ar Sen�ermēnu viņ� jutās vēl nervozāks.

�� Es viņam iedevu mazu gidu, � Sen�ermēns paskaidroja.

�� Vai ar viņu viss būs kārtībā? � Sofija jautāja Skatahai.

��� Es esmu pārliecināta, ka būs, � Skataha sacīja, lai gan balss tonis un acu skatiens nodeva viņas bailes. Skatija jau griezās pro�jām no vārtiem, kad viņa sastinga, �oklis atkārās, pēk�ņi � atbai�do�i � kļuva redzami vampīra zobi.

Mājas aizmugures durvis pēk�ņi atdarījās, un kāds stāvs ienāca pagalmā. Sofijas aura negaidīti iezaigojās sudrabaini baltā krāsā, �oks lika viņai mesties atpakaļ pie brāļa, liekot arī viņa aurai sprak��ķot iezaigoties, iezīmējot viņa ķermeni zeltā un bronzā. Dvīņi tu�rējās viens pie otra, apstulbu�i no savu auru sudraba un zelta gais�mas, un tad izdzirda Skatahas kliedzienu. Tā bija pati briesmīgākā skaņa, kādu viņi jebkad bija dzirdēju�i.

�� Apstājies!

Nikolass Fleimels turpināja skriet, pagriezies pa labi, viņ� jo�ņoja lejā pa Quai Branly.

�� Apstājies, vai es �au�u!

Fleimels zināja, ka policisti ne�aus � viņi nevarēja. Makjavelli negribēja viņam nodarīt ļaunu.

Ādas pazoļu klaudzoņa pret ietvi un iero�u �ķindoņa tagad bija tuvu, un viņ� dzirdēja savu vajātāju vienmērīgo elpu. Pa�a Nikolasa elpa bija pārtapusi milzīgos ieelpas un izelpas vilcienos, un viņam dūrās sānos tie�i zem ribām. Kodeksa recepte uzturēja viņa dzīvību un labu veselību, bet nebija iespējams pārspēt skrie�anā labi trenētus un acīmredzami veselīgus policijas virsniekus.

Nikolass Fleimels apstājās tik pēk�ņi, ka policijas virsnieks gandrīz uzskrēja viņam virsū. Nekustīgi stāvot, alķīmiķis pagrieza galvu, lai paskatītos pāri kreisajam plecam. Policists bija izvilcis baisu, melnu pistoli un turēja to nepatīkami stingā tvērienā abu iz�stiepto roku plaukstās.

�� Nekustēties. Paceliet rokas.

Nikolass lēni pagriezās pret policistu. � Labi, lai notiek pēc jūsu prāta, kas par lietu? � viņ� mierīgi jautāja.

Aiz apaļajām aizsargbrillēm vīrietis pārsteigumā blenza uz viņu plati ieplestām acīm.

�� Vai man nekustēties? Vai man tomēr pacelt rokas?

Policijas virsnieks pamāja ar �aujamā stobru, un Fleimels pa�cēla rokas. Pieskrēja vēl pieci RAID virsnieki. Stājoties līnijā bla�kus savam kapteinim, tie izvingrināja virkni iero�u pret alķīmiķi.

Joprojām gaisā paceltām rokām Nikolass lēnām grieza seju, lai ap�skatītu katru policistu pēc kārtas. Savās melnajās uniformās, bruņu cepurēs, aizsargos un aizsargbrillēs tie izskatījās pēc kukaiņiem.

��� Pie zemes. Pie zemes, tūlīt pat! � kapteinis komandēja. � Turi rokas paceltas gaisā.

Nikolass lēnām nometās uz ceļiem.

�� Tagad nogulies! Ar seju pret zemi!

Alķīmiķis apgūlās visā augumā uz Parīzes ielas ar vaigu pret vēso, smil�aino ietvi.

�� Izstiep plati rokas.

Nikolass izstiepa rokas. Policisti pārvietojās savās pozīcijās, ātri ielencot viņu aplī, bet joprojām ievēroja distanci.

��� Viņ� ir mums rokā, � policijas kapteinis runāja mikrofonā, kas bija novietots pie lūpām. � Nē, kungs. Mēs nepieskārāmies vi�ņam. Jā, kungs. Nekavējoties.

Nikolass vēlējās, kaut Perenele tagad būtu kopā ar viņu, viņa zinātu, ko darīt. Bet, ja burve būtu ar viņu, tad viņ� arī nebūtu tādā ķezā. Perenele bija cīnītāja. Cik bie�i viņa bija mudinājusi izbeigt bēg�anu un, izmantojot vismaz daļu no savām pusmiljona alķīmijas zinā�anām un viņas burvestības un maģiju, stāties pretī tum�ajiem Vecajiem. Viņa nevēlējās sapulcināt nemirstīgos, Vecos un Nākamo paaudzi, kas atbalstīja cilvēkus, un uzsākt cīņu pret tum�ajiem Ve�cajiem, Dī un viņam līdzīgajiem. Bet viņ� nevarēja gaidīt visu savu mū�u dvīņus, par ko bija pareģojis Kodekss.

"Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss."

Viņam nekad prātā nebija iezagu�ās �aubas, ka viņ� varētu ne�atrast dvīņus. Kodeksa pareģojumi nekad nebija nepareizi, bet, tāpat kā viss pārējais Grāmatā, Ābrahama vārdi nekad nebija skaidri un bija sarakstīti arhaisku un aizmirstu valodu daudzveidībā.

Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss.

Atnāks laiks, kad Grāmata tiks paņemta.

Un karalienes cilvēks būs sabiedrotais Vārnai.

Un tad Vecie iznāks no Ēnām.

Un nemirstīgajiem jāsamāca mirstīgie. Diviem, kas ir viens, jākļūst par vienu, kas ir viss.

Un Nikolass zināja � �aubu ēnā: viņ� bija nemirstīgais, kas pieminēts pareģojumā � vienrocis viņam to bija pateicis.

Pirms pustūksto�a gadu Nikolass un Perenele bija ceļoju�i pa Eiropu, mēģinot saprast metālā iesietās grāmatas noslēpumu. Bei�dzot Spānijā viņi sastapa savādu cilvēku ar āķi vienas rokas vietā, kur� palīdzēja iztulkot mū�īgi mainīgā teksta daļas. Vienrocis bija atklājis, ka Mū�īgās dzīvības noslēpums vienmēr parādās Kodeksa septītajā lappusē pilnmēness naktī, kamēr pārveido�anās jebkura materiāla struktūrā parādās tikai �etrpadsmitajā lappusē. Kad vīrs ar vienu roku bija iztulkojis pirmo pareģojumu, viņ� bija palūko�jies uz Nikolasu ar savām ogļmelnajām acīm un pasniedzies, lai uzsistu uz francū�a pleca ar āķi, kas bija viņa kreisās plaukstas vietā.

� Alķīmiķi, te ir tavs liktenis, � viņ� no�ukstēja.

Savādie vārdi vēstīja, ka Fleimels kādu dienu atradīs dvīņus� pareģojums gan neatklāja, ka viņ� gulēs plati izplestām rokām uz Parīzes ielas, bruņotu un ļoti nervozu policistu ielenkts.

Fleimels aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Piespiedis izplestos pirkstus akmeņiem, viņ� negribīgi ķērās pie savas auras. Smalks, zeltaini zaļ� pavedienu tīmeklis izplatījās no viņa pirkstiem un iesūcās zemē. Nikolass sajuta auras enerģijas stīgu izvijamies cauri ietvei, tad zemē zem tās. Mata biezuma pavediens izlocījās cauri augsnei meklēdams� pētīdams un tad beidzot atrada to, ko meklējis, kūsājo�u dzīvas masas mud�ekli. Tālāk notika vienkār�a pārvēr�ana jeb alķīmijas pamatprincipa lieto�ana, lai radītu glikozi un fruktozi un sasietu tās kopā ar glikozes saitēm, tādējādi radot saharozi. Dzīvība sarosījās un pārvietojās, un plūda uz sal�dumu.

Policijas kapteinis pacēla balsi: � Uzlieciet viņam roku dzel�us.

Nikolass dzirdēja divu policistu �ļūco�u tuvo�anos, katru no savas puses. Tie�i priek�ā savai sejai viņ� ieraudzīja ļoti spīdīgus ādas zābakus biezām zolēm.

Un tad ļoti tuvu savai sejai Nikolass pamanīja skudru � pa�lielinātu. Tā izlīda no spraugas ietvē, kustinādama taustekļus. Tai sekoja otra un tre�ā.

Alķīmiķis paspieda abu roku īk�ķus pret tre�o pirkstu un uz�sita knipjus. Mazītiņas zaļgani zeltainas dzirksteles ar piparmētras smar�u uztraucās gaisā, ieskaujot se�us policistus ar bezgalīgi ma�zām enerģijas daļiņām.

Un tad pārveidoja daļiņas cukurā.

Pēk�ņi ietve ap Fleimelu kļuva melna. No pazemes, plūstot ārā pa akmens plaisām, izvirda milzīgs daudzums mazu skudriņu. Kā biezs glikozes sīrups tās izplūda pa ietvi, veļoties pāri zābakiem, pēk�ņi apvijoties ap policistu kājām, ietērpjot tās viļņojo�ā kukaiņu spietā. Uz mirkli vīri no �oka sastinga. Vēl tikai vienu mirkli tērpi un cimdi nosargāja viņus, un tad viens no vīriem noraustījās, tad vēl viens un vēl viens, skudrām atrodot vismazākās spraudziņas viņu apģērbā un metoties pa tām iek�ā, kājas kutēja, �okļi sakodās. Vīri sāka raustīties, ļodzīties, grozīties, dauzīt sevi, nomēzdami zemē iero�us, vilkdami nost cimdus, raujot nost bruņu cepures, metot pie malas savas aizsargbrilles un aizsargus, kad jau tūksto��iem skudru rāpoja pa viņu ķermeņiem.

Policijas kapteinis vēroja, kā viņu arestants � kuru pilnīgi ne�skāra skudru kūsājo�ais palags � sēdus steig�us notīrīja putekļus no sevis, iekams piecēlās kājās. Kapteinis mēģināja nomērķēt savu �aujamo uz vīrieti, bet skudras rāpoja pa rokas locītavām, kutinot plaukstu, kniebjot miesā tā, ka viņ� nespēja noturēt ieroci nekustīgi. Viņ� gribēja pavēlēt vīrietim apsēsties zemē, bet skudras rāpoja pa viņa lūpām; policists zināja � ja viņ� atvērs muti, tās metīsies iek�ā. Pastiepies uz aug�u un nostumjot aizsargķiveri nost no galvas, viņ� norāva arī aizsargu un nometa to zemē, izlocīdams muguru, ku�kaiņiem pa to rāpojot. Viņ� pārvilka roku sev pār galvu un sajuta uz tās vismaz duci skudru. Tās krita pāri viņa sejai, un viņ� cie�i aizspieda acis. Kad viņ� tās atkal atvēra, cietumnieks soļoja Pont de I'Alma dzelzceļa stacijas virzienā, sabāzis rokas kabatās, izskatīda�mies tā, it kā viņam uz �īs zemes nekas nesagādātu rūpes.

D�o�s ar pūlēm atvēra acis. Acu priek�ā dejoja melni plan�kumi, un, pacēlis roku pie sejas, viņ� spēja saskatīt savas zelta auras spoku joprojām vīdam ap ķermeni. Izstiepjot roku, viņ� atrada mā�sas roku un satvēra to. Sofija maigi paspieda pretī, D�o�s pagriezās un redzēja viņu mirk�ķinām plati ieplestas acis.

�� Kas notika? � viņ� no�ļupstēja, būdams pārāk �okēts un sa�stindzis, lai pagūtu nobīties.

Sofija pamāja ar galvu. � Tas bija kā sprādziens�

�� Es dzirdēju Skatahu iekliedzamies, � viņ� piemetināja.

��� Man �ķiet, ka es redzēju kādu iznākam no mājas� � viņa piebilda.

Abi pagriezās pret māju. Skataha stāvēja durvīs, rokām apvi�jusi jaunu sievieti, un, cie�i satvērusi viņu, grieza to ap sevi. Abas sievietes smējās un sajūsmā spiedza, saucot viena otrai kaut ko franciski, vārdus bērdamas ātri kā lo�metēja kārtas. � Man �ķiet, viņas ir pazīstamas, � D�o�s sacīja, palīdzēdams māsai piecelties kājās.

Dvīņi pagriezās, lai paskatītos uz grāfu de Sen�ermēnu, kur� stāvēja maliņā uz krūtīm sakrustotām rokām un apmierināts smai�dīja. � Viņas ir senas draudzenes, � viņ� paskaidroja. � Viņas nav tiku�ās ļoti ilgu laiku� ļoti ilgu laiku. � Grāfs de Sen�ermēns ieklepojās. � �anna, � viņ� pieklājīgi sacīja.

Abas sievietes pa�ķīrās, un tā, kuru viņ� nosauca par �annu, pagriezās, lai paskatītos uz Sen�ermēnu, zobgalīgi pieliektu galvu. Viņas vecumu nebija iespējams noteikt. Tērpusies d�insos un baltā T kreklā, viņa bija aptuveni Sofijas garumā, gandrīz nedabiski tieva, un viņas tum�i iedegusi un nevainojamā āda izcēla divas milzīgas pelēkas acis. �annas kastaņbrūnie mati bija īsi apgriezti zēniskā manierē. Uz vaigiem mirdzēja asaras, kuras viņa ar ātru plaukstas kustību notrausa. � Francis? � viņa prasīja.

�� Un tie ir mūsu ciemiņi.

Turot Skatijas roku, jaunā sieviete piegāja tuvāk Sofijai. Sie�vietei tuvojoties, Sofija gaisā sajuta pēk�ņu spiedienu starp viņām, it kā neredzams spēks spiestu viņu atpakaļ, un tad pēk�ņi viņas aura iezaigojās sudraba krāsā un gaiss piepildījās ar saldu vaniļas smar�u. D�o�s sagrāba māsas roku, un arī viņa aura sprak�ķēdama iemirdzējās, vaniļai pievienodama apelsīnu smar�u.

��� Sofij� D�o�� � Sen�ermēns iesāka. Kad �ņāco�ā sudraba aura apvijās ap īsmataino jauno sievieti, pagalmu piepildīja bagātīga saldas lavandas smar�a. Tā kļuva spēcīgāka un sabiezēja, kļūstot metāliska un atstarojo�a, izveidojot no sevis krū�u aizsargus, lielu aizsargus, cimdus un zābakus, līdz beidzot sabiezēja pilnībā, izvei�dojot perfektu viduslaiku bruņutērpu. � Es vēlētos jūs iepazīstināt ar savu sievu, �annu�

�� Tava sieva! � Skatija iespiedzās �okēta.

���� � par ko tu brīnies? � kas vēsturē pazīstama kā �anna d'Arka.

Brokastis tika uzklātas uz gara pulēta koka galda virtuvē. Gaisu pildīja spēcīga tikko ceptas maizes un kafijas smar�a. �ķīv�jus pildīja augsti svaigu augļu kalni, pankūkas un plāceņi, kamēr pannā uz vecmodīgas plīts ar dzelzs riņķiem �urkstēja desiņas un olas.

D�o�a vēders sāka rūkt uzreiz, kad viņ� iegāja telpā un ierau�dzīja ēdienu. Mute pildījās siekalām, uzreiz atgādinot, cik ilgs laiks pagājis, kop� viņ� pēdējo reizi ēdis. Viņ� tikai bija pamanījies kafejnīcā iedzert pāris malku karstas �okolādes, pirms tur ieradās policija.

��� Ēd, ēd, � sacīja Sen�ermēns, satvēris �ķīvi vienā rokā un lielu kruasānu otrā. Viņ� iekodās maizītē, izkaisīdams vafeles plē�numa plēksnes uz grīdas. � Jūs dro�i vien esat izbadēju�ies.

Sofija pieliecās tuvāk brālim. � Vai tu nepadotu man ko ēdamu? Es gribu parunāt ar Zannu. Man viņai kaut kas jāprasa.

D�o�s uzmeta �iglu skatienu jaunavīgā izskata sievietei, kas to�brīd ņēma ārā krūzītes no trauku mazgājamās ma�īnas. īsais matu griezums neļāva noteikt viņas vecumu. � Vai tu domā, ka viņa ir �anna d'Arka?

Sofija saspieda brāļa roku. � Pēc visa, ko mēs esam redzēju�i, kā tu domā? � Viņa pamāja galda virzienā. � Es vēlos tikai augļus un nedaudz sauso brokastu pārslu.

��� Nevienas desiņas, nedz olas? � viņ� pārsteigts jautāja. Māsa bija vienīgā persona, ko D�o�s pazina, kura spēja apēst vairāk de�siņu nekā viņ�.

��� Nē. � Viņa sarauca pieri, zilās acis satumsa. � Savādi, bet pat no domas par gaļas ē�anu man kļūst slikti. � Viņa pakampa plāceni un aizgriezās, iekams viņ� paspēja komentēt, un tuvojās Zannai, kura lēja kafiju garā stikla krūzē. Sofijas nāsis ietrīsējās. � Haivaiian Kona kafija? � viņa jautāja.

Zannas pelēkās acis pārsteigumā iepletās, un viņa pielieca galvu. � Jūtos iespaidota.

Sofija pasmaidīja un paraustīja plecus. � Es strādāju kafijas veikalā. Man bija jāpazīst �ī smar�a jebkur.

���� Man tā iepatikās, kad biju Havajā, � �anna sacīja. Viņa runāja angliski ar nelielu amerikāņu akcentu. � Es to taupīju se�vi�ķam gadījumam.

�� Man patīk tās smar�a, bet necie�u gar�u. Pārāk rūgta.

�anna iemalkoja vēl mazliet kafijas. � Bet varu derēt, ka neesi

atnākusi �urp, lai runātu par kafiju.

Sofija pamāja ar galvu. � Nē, neesmu. Es tikai� � Viņa ap�klusa. Viņa tikko kā bija sastapusi �o sievieti, bet jau gribēja tai uz�dot ļoti personisku jautājumu. � Vai drīkstu jums pajautāt kaut ko? � Sofija �igli vaicāja.

��� Jebko, � �anna sirsnīgi sacīja, un Sofija tam noticēja. Mei�tene ievilka dziļu elpu, un vārdi steigā burtiski izbira.

���� Skataha reiz man sacīja, ka tu biji pēdējā persona, kurai bijusi tīra sudraba aura.

�� Tāpēc tava aura reaģēja uz manējo, � �anna sacīja, apvijusi abas plaukstas ap tasīti un cie�i veroties meitenē.

�� Es atvainojos. Mana aura pārlādēja tavu. Es varu iemācīt, kā var neļaut tam notikt. � Viņa smaidīja, atklādama līdzenus baltus zobus. � Tomēr iespēja sastapt vēl kādu tīru sudraba auru savā dzīvē ir ļoti niecīga.

Sofija nervozi knibināja melleņu plācenīti. � Lūdzu, atvaino manu interesi, bet vai patiesi tu esi� patiesi tu esi �anna d'Arka, tā pati �anna d'Arka?

�� Jā, patiesi es esmu �anna d'Arka, � sieviete mazliet pakla�nījās. � La Pucelle, Orleānas jaunava ir jūsu rīcībā.

��� Bet es domāju� es gribēju sacīt, vienmēr esmu lasījusi, ka tu nomiri�

�anna nolieca galvu zemāk un pasmaidīja. � Skataha izglāba mani. � Viņa pasniedzās un pieskārās ar roku Sofijas rokai, un uz�reiz viņas acu priek�ā dejoja ņirbo�s Skatahas tēls baltā tērpā uz milzīga melna zirga, vicinot divus spīdo�us zobenus.

��� Ēna viena pati izlauzās cauri pūlim, kas bija sapulcējies, lai noskatītos mana nāves sprieduma izpildi. Neviens nespēja stāties viņai pretī. Panikā, haosā un apjukumā viņa mani pakampa tie�i bendes deguna priek�ā

Sofijas galvā uzzibsnīja attēli: �anna noskrandu�ās un apde�gu�ās drēbēs pieplakusi Skatahai, Kareivei viegli manevrējot savu bruņās tērpto zirgu cauri panikas pārņemtam pūlim, izbrīvējot ceļu ar katrā rokā satvertu zibo�u zobenu.

�� Protams, ikvienam bija jāsaka, ka redzējis �annu mirstam, � Skatija sacīja, pievienodamās viņām, ar līku nazi rūpīgi griezdama ananasu mazos gabaliņos. � Neviens � nedz angļi, nedz fran�i � negrasījās atzīt, ka Orleānas jaunava ir nolaupīta piecsimt labi bru�ņotu vīru deguna priek�ā un viņu izglābusi viena sieviete kareive.

�anna pastiepās un paņēma ananasa gabaliņu no Skatahas pirkstiem, un iemeta to viņas mutē. � Skatija aizveda mani pie Nikolasa un Pereneles, � viņa turpināja. � Viņi deva man patvē�rumu un rūpējās par mani. Bēgot mani ievainoja, un biju novārgusi ieslodzījumā pavadītajos mēne�os. Bet pat ar Nikolasa vislabāko kop�anu es būtu nomirusi, ja nebūtu Skatijas. � Viņa pastiepās un atkal saspieda draudzenes roku, �ķiet, nepamanīdama asaras uz viņas vaigiem.

�� �anna bija zaudējusi daudz asiņu, � Skataha sacīja. � Vien�alga, ko Nikolass un Perenele daritu, viņai nekļuva labāk. Tā Nikolass veica vienu no pirmajām asins pārlie�anām.

�� Kura asinis� � Sofija iesāka, bet pēk�ņi viņa zināja atbildi. � Tavas asinis?

��� Skatahas vampīra asinis izglāba mani. Un uzturēja manu dzīvību, arī padarīja mani nemirstīgu. � �anna pasmaidīja. Sofija bija pamanījusi, ka viņas zobi ir normāli, nevis asi kā Skatijai. � Pal�dies Dievam, nebija neviena vampīru blakus efekta. Tā nu esmu veģetāriete, � viņa piemetināja. � Jau da�us pēdējos gadsimtus.

�� Un tu esi apprecējusies, � Skatija sacīja nosodo�i. � Kad tas notika un kā, un kāpēc es netiku ielūgta? � viņa noprasīja vienā elpas vilcienā.

��� Mēs apprecējāmies pirms �etriem gadiem Sunset Beach Havajā, saulrietā, protams. Mēs visur meklējām tevi, kad bijām nolē�mu�i precēties, � Zanna ātri sacīja. � Es patie�ām gribēju, lai tu tur būtu. Es tevi vēlējos par savu līgavas māsu.

Skatahas zaļās acis samiedzās, cen�oties atcerēties. � Pirms �et�riem gadiem� es domāju, ka biju Nepālā, dzenoties pakaļ Nee-gued. Briesmīgam sniega cilvēkam, � viņa piepilda, pamanīdama Sofijas un Zannas neizteiksmīgos skatienus.

�� Mums nebija iespēju sazināties ar tevi. Tavs mobilais telefons nestrādāja, un e-pasts atnāca atpakaļ ar piezīmi, ka tava pastkastīte ir pilna! � �anna satvēra Skatahas roku. � Nāc, man ir fotogrā�fijas, es varu tev tās parādīt. � Sievietes pievērsās Sofijai: � Tev tagad jāpaēd. Tev nepiecie�ams atgūt enerģiju, kuru tu sadedzināji. Dzer daudz �ķidruma � ūdeni, sulas, bet ne kofeīnu � arī tēju ne, neko tādu, kas varētu tevi uzturēt nomodā. Kad būsi paēdusi, Francis jums parādīs jūsu istabas, kur varēsit ieiet du�ā un atpūs�ties. � Viņa lēni paskatījās uz Sofiju no galvas līdz kājām. � Es tev sagādā�u drēbes. Tev apmēram ir mans izmērs. Un tad vēlāk mēs varēsim parunāt par tavu auru. � �anna pacēla kreiso roku un izpleta pirkstus. Skaidri saskatāms metāla cimds iemirdzējās pāri ādai. � Es tev parādī�u, kā to kontrolēt, kā pie�ķirt tai formu, izveidot no tās to, ko vēlies. � Cimds pārvērtās rāpuļa metāla spī�lēs, kuru galos bija līki gari nagi, iekams tas pazuda Zannas nosauļotajā ādā. Tikai viņas pirkstu nagi palika sudraba krāsā. Viņa pieliecās un ātri noskūpstīja Sofiju uz vaiga. � Bet vispirms tev jā�atpū�as. Tagad, � viņa sacīja, skatīdamās uz Skatahu, � ļauj man parādīt tev fotogrāfijas.

Abas sievietes aizsteidzās projām no virtuves. Un Sofija devās atpakaļ uz garo telpu, kur Sen�ermēns sirsnīgi sarunājās ar brāli. D�o�s pasniedza viņai �ķīvi ar augļiem un maizi. Viņa pa�a �ķī�vis bija piekrauts ar olām un desiņām. Sofija sajuta vēderā protestu pret �o skatu. Un piespieda sevi novērsties. Viņa knibināja augļus, ieklausīdamās sarunā.

��� Nē, es esmu cilvēkveidīgs, es nespēju atmodināt tavas spē�jas, � Sen�ermēns sacīja, kad viņa pievienojās abiem. � Tam vaja�dzīgs Vecais vai kāds no nedaudzajiem no Nākamās paaudzes, kas to varētu izdarīt. � Viņ� smaidīja, atklādams nelīdzenus zobus.

�� Neuztraucies, Nikolass atradīs kādu, kas tevi atmodinās.

�� Vai kāds no tiem, kas to varētu izdarīt, ir Parīzē?

Sen�ermēnam bija nepiecie�ams kāds mirklis, lai apdomātu.

Makjavelli varētu kādu zināt. � Es esmu pārliecināts. Viņ� zina visu. Bet es nezinu. � Viņ� pagriezās pret Sofiju un viegli pakla�nījās. � Cik sapratu, tev palaimējās, ka tevi atmodināja leģendārā Hekate. Un tad tevi Gaisa maģijā ievadīja mana vecā skolotāja Endoras Ragana. � Viņ� pa�ūpoja galvu. � Kā klājas vecajai Raganai? Viņai es nekad nepatiku, � viņ� piebilda.

�� Joprojām nepatīkat, � Sofija a�i noteica. � Piedodiet, es ne�zinu, kāpēc to sacīju.

Grāfs iesmējās. � Ak, Sofij, to nesacīji tu, nu, patie�ām. To sa�cīja Ragana. Tev būs nepiecie�ams kāds laiks, iekams spēsi sa�ķirot atmiņas. Viņa man piezvanīja no rīta. Pastāstīja, kā piesātinājusi tevi ne vien ar Gaisa maģiju, bet arī ar visa sava ķermeņa zinā�a�nām. Mūmijas tehnika netika izmantota dzīvai atmiņai, tas ir ļoti bīstami.

Sofija uzmeta �iglu skatienu brālim. D�o�s uzmanīgi vēroja Sen�ermēnu, ieklausoties katrā vārdā. Viņa pamanīja sasprindzinā�jumu kaklā un �oklī no tā, ka turēja cie�i aizvērtu muti.

�� Tev vajadzētu atpūsties vismaz divdesmit �etras stundas un dot apziņai un zemapziņai laiku sa�ķirot pēk�ņo sve�ās atmiņas, domu un ideju pieplūdumu.

�� Tam nebija laika, � Sofija nomurmināja.

��� Nu, labi, tagad ir. Apēd visu, un tad es parādī�u jūsu ista�bas. Guliet, cik ilgi vien vēlaties. Jūs esat pilnīgā dro�ībā. Neviens nezina, ka esat �eit.

�� Sen�ermēna pilsētas mājā Elizejas laukos. � Makjavelli pie�spieda telefonu pie auss un atzvēlās dziļāk melnajā ādas sēdeklī, grozīdamies, lai varētu skatīties pa �auro logu. Tālumā pāri slīpa�jiem dakstiņu jumtiem viņ� varēja saskatīt Eifeļa torņa galu. Ugu�ņo�ana beidzot bija beigusies, bet mākoņu aizsegs visās varavīk�snes krāsās vēl joprojām karājās gaisā. � Neuztraucies, doktor, mēs novērojam māju. Sen�ermēns, Skataha un dvīņi atrodas tajā. Tur nav vairāk neviena cita iemītnieka.

Makjavelli pavirzīja telefonu tālāk no auss, jo statiskā elektrība �urkstēja un sprak�ķēja. Dī reaktīvā lidma�īna tik tikko bija pacēlu�sies no maza lidlauka Losand�elosas ziemeļos. Viņam būs jānolai��as Ņujorkā, lai uzpildītu degvielu, tad jālido pāri Atlantijas okeā�nam uz �enonu Īrijā un atkal jāuzpilda degviela, pirms turpināt ceļu uz Parīzi. Sprak�ķi kļuva vājāki, un Dī balss spēcīga un skaidra atskanēja telefonā.

�� Un alķīmiķis?

�� Pazudis Parīzē. Mani vīri bija jau dabūju�i viņu pie zemes, turēja viņu uz grauda, bet viņ� kaut kādā veidā pārklāja tos ar cu�kuru un tad uzrīdīja tiem visas pilsētas skudras. Viņiem sākās pa�nika, viņ� aizbēga.

��� Transmutācija, � Dī atzīmēja. � Ūdeni veido divas daļas ūdeņra�a un viena daļa skābekļa; saharozei ir tā pati attiecība. Viņ� pārveidoja ūdeni cukurā; tas ir lēts triks � es no viņa gaidīju kaut ko vairāk.

Makjavelli ar roku pārbrauca pāri sniegbaltajiem matiem. � Es pat domāju, ka tas bija diezgan gudri, viņ� padarīja nekaitīgus se��us policijas virsniekus.

�� Viņ� atgriezīsies pie dvīņiem, � Dī attrauca. � Viņam tie ir vajadzīgi. Viņ� visu dzīvi gaidīja, kad tos atradīs.

��� Mēs visi to gaidījām, � Makjavelli neuzkrīto�i atgādināja magam. � Un tie�i tagad zinām, kur viņi ir, kas nozīmē, ka zinām arī to, kur būs Fleimels.

�� Nedari neko, kamēr manis tur nav, � Dī nokomandēja.

�� Vai pastāv kāda ideja, kad tas varētu būt? � Makjavelli iesāka, bet līnija bija mirusi. Viņ� nebija dro�s, vai Dī bija nolicis klausuli vai arī savienojums bija pārtrūcis. Zinot Dī, Nikolo pieņēma, ka viņ� bija nolicis klausuli, tas bija viņa stilā. Slaidais, elegantais vīrie�tis pielika telefonu pie plānajām lūpām, iekams aizvēra tastatūru. Viņam nebija nekādu nolūku sekot Dī pavēlēm, viņ� gatavojās sa�gūstīt Fleimelu un dvīņus vēl pirms tam, kad Dī lidma�īna pieze�mēsies Parīzē. Viņ� paveiks to, ko Dī nav spējis izdarīt gadsimtiem ilgi, un apmaiņā Vecie varētu uzdāvināt jebko, ko viņ� vēlas.

Makjavelli mobilais telefons iedūcās kabatā. Viņ� izvilka to un paskatījās uz ekrānu. Parādījās neparasti gara ciparu rinda, neiz�skatoties pēc neviena jebkad iepriek� redzēta numura. DGSE vadī�tājs savilka pieri. Tikai Francijas prezidentam, da�ām augstām mi�nistrijas amatpersonām un viņa pa�a personālam bija �is numurs. Viņ� nospieda Atbildēt, bet nerunāja.

��� Angļu mags domā, ka tu mēģināsi un arī notversi Fleimelu un dvīņus, iekams viņ� ieradīsies, � atskanēja balss otrā galā, grieķu di�alektā, ko vairs nelietoja tūksto�iem gadu.

Nikolo Makjavelli spēji iztaisnojās savā krēslā. � Pavēlniek? � viņ� sacīja.

�� Sniedz Dī pilnīgu atbalstu. Neko nesāc pret Fleimelu, iekams viņ� ierodas. � Līnija apklusa.

Makjavelli uzmanīgi nolika telefonu uz tuk�ā sola un atslīga krēslā. Turot abas rokas priek�ā sejai, viņ� pārsteigts ievēroja, ka tās viegli trīc. Pēdējo reizi viņ� bija runājis ar Veco, ko viņ� dēvēja par Pavēlnieku, pirms vairāk nekā pusotra gadsimta. Tas bija Vecais, kur� bija dāvājis viņam nemirstību se�padsmitā gadsimta sākumā.

Vai Dī būtu kaut kādā veidā sazinājies ar viņu? Makjavelli papu�rināja galvu. Maz ticams; iespējams, DI būs sazinājies ar savu Pa�vēlnieku un lūdzis tam izpildīt viņa lūgumu. Bet Makjavelli Pavēl�nieks bija viens no visvarenākajiem tum�ajiem Vecajiem� Tas atveda viņu atpakaļ pie jautājuma, kas bija viņu nodarbinājis gadsimtiem ilgi: kas bija Dī Pavēlnieks?

Ikviens cilvēks, kam Vecie dāvāja nemirstību, bija pakļauts �im Vecajam. Vecais, kur� pie�ķir �o nemirstību, var viegli to atņemt. Mak�javelli pat bija piedzīvojis to notiekam; viņ� vēroja, kā veselīga iz�skata jauns vīrietis novīta un novecoja da�u sirdspukstu laikā, beigās pārvēr�oties salauztu kaulu un putekļos sabirzu�as ādas kaudzē.

Makjavelli nemirstīgo cilvēku dosjē bija krusteniski savienojis ar Vecajiem vai tum�ajiem Vecajiem, kuriem tie kalpoja. Bija tikai ļoti nedaudzi cilvēki � kā Fleimels, Perenele un Sen�ermēns �, ku�riem nebija nekādas lojalitātes pret Vecajiem, jo viņi bija kļuvu�i ne�mirstīgi pa�u spēkiem.

Neviens nezināja, kam kalpo Dī. Bet tas acīmredzot bija kāds vēl varenāks par Makjavelli pa�a tum�o Veco Pavēlnieku. Un tas visu padarīja vēl bīstamāku.

Pieliecies uz priek�u, Makjavelli nospieda telefona pogu uz sava galda. Durvis nekavējoties atvērās, un Dagans ienāca istabā, viņa spoguļsaulesbrillēs atspoguļojās kailās sienas.

�� Vai ir kādas ziņas par alķīmiķi?

��� Nekā. Mums ir pieeja dro�ības kamerām Pont de i Alma sta�cijā un katrā stacijā, ar kuru tai ir savienojums, un pa�reiz pētām to ierakstus, bet tas prasīs kādu laiku.

Makjavelli pamāja ar galvu. Laiks bija tas, kā viņam nebija. Viņ� pamāja ar garpirkstaino roku. � Labi, mēs nezinām, kur viņ� ir patlaban, bet zinām, kur viņ� dosies: uz Sen�ermēna māju.

Dagana lūpas lipīgi pavērās. � Māju novēro. Visas ieejas un iz�ejas tiek uzraudzītas; tur ir pat vīrs kanalizācijas caurulē zem ēkas. Neviens nevar nedz iziet, nedz ieiet mājā, mums nemanot. Tuvumā blakus ielās ir divi furgoni ar RAID vienības vīriem, un tre�ā vie�nība ir mājā blakus Sen�ermēna īpa�umam. Mēs varam tikt pāri sētai vienā mirklī.

Makjavelli piecēlās un pagāja nost no rakstāmgalda. Rokām uz muguras viņ� apgāja apkārt mazajam birojam. Lai gan tā bija viņa oficiālā adrese, viņ� reti kad izmantoja �o telpu, un tajā nebija nekā vairāk kā rakstāmgalds, divi krēsli un telefons. � Bet vai ar to pietiek, es prātoju? � Fleimels ir aizbēdzis no se�iem teicami trenētiem virsniekiem, kuri jau viņu ar seju pret ietvi turēja uz grauda. Un mēs zinām, ka Sen�ermēns � Uguns pavēlnieks � ir tajā īpa�umā. Mēs jau �orīt piedzīvojām mazu piemēru viņa spējām.

�� Uguņo�ana bija nekaitīga, � Dagans sacīja.

�� Esmu pārliecināts, ka viņ� tikpat viegli varēja pārvērst torni �ķidrumā. Atceries, viņ� no oglēm izgatavo dimantus.

Dagans pamāja ar galvu.

Makjavelli turpināja: � Mēs ari zinām, ka amerikāņu meitenes spējas ir atmodinātas, un mēs esam redzēju�i tikai nedaudz no tā, ko viņa spēj. Migla Sacre-Coeur bazilikā bija iespaidīgs varoņdarbs kā�dam tik maz trenētam un jaunam.

�� Un tad vēl tur ir Ēna, � Dagans piemetināja.

Nikolo Makjavelli seja pārvērtās neglītā maskā. � Un tad vēl tur ir Ēna, � viņ� piekrita.

��� Viņa pieveica divpadsmit labi bruņotus policistus kafijas veikalā �orīt, � Dagans bez emocijām sacīja. � Es vēroju, kā viņa sakauj veselas armijas, un viņa izdzīvoja Pazemes Ēnu valstībā vai�rākus gadsimtus. Fleimels dro�i vien izmanto viņu, lai nosargātu dvīņus. Viņa ir jāiznīcina, pirms mēs vēr�amies pret kādu citu.

�� Taisnība.

�� Tev nepiecie�ama armija.

�� Var būt, ka ne. Atceries: "Ar viltu un blēdību cilvēks var pa�veikt vairāk nekā ar spēku", � viņ� citēja.

�� Kur� to sacījis?

��� Es atradu grāmatā pirms daudziem gadiem. Tā bija patie�sība Medi�i galmā, un tā ir patiesība arī tagad. � Viņ� pavērās uz aug�u. � Vai tu aizsūtīji pēc disijām?

�� Viņas ir ceļā. � Dagana balss kļuva �ļapsto�a. � Es viņām neuzticos.

�� Neviens neuzticas disijām. � Makjavelli smaids bija pilns humora. � Vai tu kādreiz esi dzirdējis stāstu par to, kā Hekate sa�gūstīja Skatahu Pazemē?

Dagans palika nekustīgs.

�� Hekate izmantoja disijas. Viņu naids pret Ēnu sniedzas vēl tālu atpakaļ tajos laikos, kad tikko kā bija nogrimusi Danu Tālis.

Uzlicis rokas uz radījuma pleciem, Makjavelli piegāja tuvāk Daganam un speciāli elpoja caur muti. Dagans izplatīja zivju smaku, tā apņēma .viņa ādu kā eļļa, kā sasmaku�i sviedri. � Es zinu, ka tu ienīsti Ēnu, un es tev nekad neesmu prasījis, kāpēc, tomēr man ir zināmas aizdomas. Tas dro�i vien ir tāpēc, ka viņa tev nodarījusi lielas sāpes. Tomēr es vēlos, lai tu noliec malā savas jūtas, naids ir pati nevajadzīgākā no visām sajūtām. Panākumi ir labākā atriebība. Man vajag, lai tu koncentrējies un esi man blakus. Mēs esam tuvu, tik tuvu uzvarai, tuvu, lai atgrieztu Veco rasi uz �īs zemes. Atstāj Skatahu Disiriem. Bet, ja tiem nelaimēsies, tad viņa ir tava. Es tev to apsolu.

Dagans atvēra muti, atsegdams adatveida zobu loku. � Tiem izdosies. Un Disirs nolēmis ņemt palīgā Nidhjegu.

Nikolo Makvajelli izbrīnā ieplēta acis. � Nidhjegu� vai tas ir brīvs? Kā?

�� Pasaules koks ir iznīcināts.

�� Ja tie liek Nidhjegu pret Skatahu, tad tev ir taisnība. Tiem izdosies. Tiem nevar neizdoties.

Dagans pastiepa roku uz aug�u un noņēma saulesbrilles. Viņa milzīgās, izvalbītās zivs acis bija plati ieplestas un vērīgas.

�� Ja te zaudēs kontroli pār Nidhjegu, tas var noslaucīt no ze�mes visu pilsētu.

Makjavelli brīdi padomāja. Tad viņ� pamāja ar galvu. � Tā būs maza cena par Ēnas iznīcinā�anu.

�� Tu runā glu�i kā Dī.

�� Ak, manī nekas nav līdzīgs angļu magam, � Makjavelli iz�justi sacīja. � Dī ir bīstams fanātiķis.

�� Un tu neesi? � Dagans jautāja.

�� Es esmu vienkār�i bīstams.

Doktors D�ons Dī atsēdās mīkstajā ādas krēslā un vēroja, kā mirdzo�ās Losand�elosas gaismas pazuda tālumā zem viņa. Paska�tījies greznā kabatas pulkstenī, viņ� prātoja, ko itālietis no tā seci�nājis. Ja neko vairāk, tad vismaz tas parādīja Makjavelli, kur� �eit ir boss.

Nevajadzēja būt ģēnijam, lai saprastu, ka itālietis pats dosies pēc Fleimela un bērniem. Bet Dī bija veltījis pārāk ilgu laiku, vajā�dams Fleimelu, lai zaudētu viņu pa�ās beigās, sevi�ķi jau tādam kā Nikolo Makjavelli.

Kad lidma�īna pacēlās, viņ� aizvēra acis un juta, kā saraujas vēders. Dī automātiski sniedzās pēc papīra turzas blakus sēdvietā; viņam patika lidot, bet vēders vienmēr protestēja. Ja viss ritēs, kā plānots, tad viņ� drīz būs visas planētas valdnieks un viņam nekad Vairs nevajadzēs lidot. Visi nāks pie viņa.

Lidma�īna pacēlās stāvā leņķī, un viņ� norija siekalas. Lidostā viņ� bija apēdis cāli un tagad to no�ēloja. Gāzētais dzēriens pavi�sam noteikti bija kļūda.

Dī iedomājās nākotni, kad Vecie atgriezīsies. Iespējams, tie at�jaunos vārtu tīklu visā pasaulē, padarot lido�anu nevajadzīgu. Aiz�vēris acis, Dī koncentrējās uz Vecajiem un daudzajiem labumiem, ko tie dos planētai. Viņ� labi zināja, ka vēl nesenā pagātnē Vecie uz. Zemes bija radīju�i paradīzi. Visas vecās grāmatas un pergamenti, visu rasu mīti un leģendas vēstīja par �o brīni�ķīgo laiku. Pavēl�nieks bija apsolījis viņam, ka Vecie izmantos savu spēcīgo maģiju, lai zemi atkal pārvērstu par paradīzi. Tie novērstu globālās sasil�a�nas briesmas, salāpītu ozona caurumu debesīs, tuksne�us pārvēr�stu par oāzēm. Sahāras tuksnesis ziedētu, polārās cepures izkustu, atklājot bagātīgu zemi zem tās. Dī domāja, ka viņ� nodibinās savu galvaspilsētu Antarktīdā, Vandas ezera krastā. Vecie atjaunos savas vecās karalistes �umerā, Ēģiptē, Centrālamerikā un Angkorā, un ar tām zinā�anām, ko sevī satur Ābrahama Grāmata, būs atkal iespē�jams izcelt no dzelmes Danu Tālis.

Protams, Dī zināja, ka cilvēku rase kļūs par vergiem un daudzi kļūs par barību �iem Vecajiem, kuriem joprojām nepiecie�ams ēst, bet tā bija zema cena par citiem labumiem.

Lidma�īna bija sasniegusi vajadzīgo augstumu, un Dī juta, ka vēders nomierinās. Atvēris acis, viņ� ievilka dziļi elpu un atkal pārbaudīja pulksteni. Viņam bija grūti noticēt, ka viņ� bija da�u stundu � �o vārdu tie�ajā nozīmē � da�u stundu attālumā līdz brīdim, kad beidzot notvers alķīmiķi, Skatahu un tagad arī dvīņus. Tie bija pievienotā balva. Kad viņam būs Fleimels un Kodeksa lapas, pasaule izmainīsies.

Viņ� nekad nesapratīs Fleimelu un viņa sievu, kāpēc tie tik smagi strādāju�i, lai nepieļautu, ka Vecie atkal atnestu civilizāciju uz zemes. Bet viņ� bija dro�s, ka pajautās to� tie�i pirms viņa no�galinā�anas.

Nikolass Fleimels apstājās Rue Beaubourg un lēnām pagriezās, blāvās acis noskenēja ielu. Viņ� bija �ķērsojis Sēnu pa Pont d'Arcole, virzienā uz stikla un dzelzs briesmoni � Pompidū centru. Lieki netērējot laiku, tomēr bie�i apstājoties, �audīdamies no vienas ceļa puses uz otru, apstājoties pie avī�u kioska, lai nopirktu rīta avīzi, atkal apstājoties, lai izdzertu nekam nederīgu kafiju no kartona krūzes, viņ� turpināja vērot, vai kāds nepievēr� viņam pārāk lielu uzmanību. Bet, cik nu viņ� spēja noteikt, neviens nesekoja.

Parīze bija izmainījusies, kop� viņ� pēdējo reizi bija pilsētā, un, lai arī viņ� Sanfrancisko tagad sauca par savām mājām, �ī bija viņa dzimtā pilsēta un vienmēr būs viņa pilsēta. Tikai pirms nedēļas grāmatveikala aizmugurējā istabā D�o�s viņa datorā bija ielādējis Google Earth un parādījis, kā to izmantot. Nikolass bija pavadījis vairākas stundas, meklēdams ielas, pa kurām kādreiz bija staigājis, atrazdams mājas, kuras zināja jaunībā, pat atrada Svēto nevainīgo baznīcu, kur viņam vajadzēja būt apglabātam.

Viņu patiesībā interesēja viena iela. Viņ� to atrada programmas kartē un virtuāli pastaigājās pa to, un ne mirkli viņam nebija ienācis prātā, ka drīz to darīs realitātē.

Nikolass Fleimels pagriezās pa kreisi � nost no Rue Beaubourg uz Rue Montmorency � un apstājās tik pēk�ņi, it kā būtu atdūries sienā.

Viņ� ievilka dziļu, trīco�u elpu, apzinādamies strauji puksto�o sirdi. Emociju uzplūds bija ļoti spēcīgs. Iela bija tik �aura, ka rīta saule to nesasniedza, atstādama ēnā. Ielas abās pusēs stiepās aug�stas, gandrīz krēmbaltas ēkas, daudzām pie sienām karājās grozi

ar nokarenām puķēm un zaļumiem. Ielas abās pusēs bija izvietoti metāla stabi apaļiem galiem, neļaujot automa�īnām apstāties.

Nikolass lēni devās lejup pa ielu, redzēdams to tādu, kāda tā kādreiz bija bijusi. Atcerēdamies.

Vairāk nekā pirms se�iem simtiem gadu viņ� un Perenele bija te dzīvoju�i. Viduslaiku Parīzes skati uzzibsnīja acu priek�ā, juceklīgs koka un mūra ēku sajaukums; �auras līkumotas ieliņas; sapuvu�i tilti, nekārtīgs ēku un ielu, kas bija tikai mazliet labākas par kana�lizācijas caurulēm, salikums. Troksnis, necie�ams, nemitīgs troksnis un pretīga smirdoņa karājās virs pilsētas � nemazgātu, slimību apsēstu cilvēku un dzīvnieku smaku sajaukums � tie bija iespaidi, ko nekad nevar aizmirst.

Rue Montmorency galā viņ� atrada ēku, ko meklēja. Tā nebija daudz mainījusies. Akmeņi, kas kādreiz bija biju�i krēmkrāsas, ta�gad bija veci, ieplaisāju�i un apdrupu�i, klāti melniem sodrēju plan�kumiem. Trīs logi un durvis bija jaunas, bet pati ēka bija viena no vecākajām Parīzē. Tie�i virs vidējām durvīm bija numura zīme 5 � metāliski zilā krāsā �, un virs tās laika gaitā apbru�āta akmens plāksne, kas vēstīja: MA1SON DE NICOLAS FLAMEL ET DE PERENELLE, S/4 FEMME. Sarkana zīme vairoga izskatā vēstīja, ka tagad tas ir AUBERGE NICOLAS FLAMEL. Tagad tas ir restorāns.

Kādreiz tur bija viņa māja.

Piegājis pie loga, izlikdamies lasām ēdienkarti, viņ� ielūkojās iek�ā. Interjers, protams, bija pilnīgi pārveidots, iespējams, neskai�tāmas reizes, bet tum�ās sijas, kas stiepās pāri baltajiem griestiem, �ķita esam tās pa�as, uz kurām viņ� tik bie�i bija skatījies pirms vairāk nekā se�simt gadiem.

Viņ� atskārta, ka viņi abi � viņ� un Perenele � �eit bija lai�mīgi.

Un dro�ībā.

Viņu dzīve tad bija vienkār�āka: viņi neko nezināja par Veca�jiem vai tum�ajiem Vecajiem; viņi neko nezināja par Kodeksu, arī par nemirstīgajiem, kuri to sargāja un cīnījās par to.

Un abi � gan viņ�, gan Perenele � tad vēl pilnībā bija cilvēki.

Senatnīgie ēkas akmeņi bija izrotāti ar savādiem attēliem, sim�boliem un burtiem, kas, kā viņ� zināja, bija apmulsināju�i un iein�triģēju�i zinātniekus visos laikos. Daudziem nebija nekādas nozī�mes, nekas vairāk kā tolaiku veikala zīmes, bet bija viena vai di�vas, kurām bija sevi�ķa nozīme. Ātri pametis skatienu pa kreisi un pa labi un atklājis �auro ieliņu esam pavisam tuk�u, viņ� ar kreiso roku pastiepās uz aug�u un apvilka veidolu ap burtu N, kas bija iz�cirsts akmenī pa labi no vidējā loga. Ap burtu apvijās zaļa dūmaka. Tad loga pretējā pusē viņ� apvilka ap krā�ņā F burta kontūru, atstā�dams vizo�o burta aprisi gaisā. Satverot loga rāmi ar kreiso roku, viņ� pats uzkāpa uz palodzes un labo roku pastiepa pāri galvai, viņa pirksti sameklēja burtu aprises senajā akmenī. Ļaudams savas auras vissmalkākajai strūklai plūst cauri pirkstiem, viņ� pēc kārtas uzspieda burtiem� un akmens zem viņa ādas kļuva silts un mīksts. Viņ� uzspieda, un viņa pirksti ienira akmenī. Tie apvijās ap priek��metu, ko viņ� bija paslēpis aiz liela granīta gabala piecpadsmitajā gadsimtā. Izvilkdams to ārā, Nikolass nokāpa no palodzes un viegli pieliecās pie zemes, ātri aptīdams savu Le Monde avīzi ap to. Tad viņ� pagriezās un devās projām pa ielu, daudz neatskatīdamies.

Pirms izie�anas Rite Beaubourg Nikolass pagrieza uz aug�u kreiso roku. Plaukstas vidū bija nevainojams melnā tauriņa nospie�dums, ko Sen�ermēns bija uzspiedis uz viņa ādas. � Tas tevi atve�dīs atpakaļ pie manis, � grāfs bija sacījis.

Nikolass Fleimels pārvilka ar labo rādītājpirkstu pār tetovē�jumu. � Aizved mani atpakaļ pie Sen�ermēna, � viņ� murmināja.

�� Aizved mani pie viņa.

Tetovējums uz ādas sakustējās, melnie spārni saviļņojās. Tad pēk�ņi tas pacēlās aug�up no ādas un kādu brīdi karājās gaisā, vici�nādams spārnus. Pēc mirkļa jau tas dejoja un virpuļoja lejā pa ielu.

��� Gudri, � Nikolass no�ukstēja, � ļoti gudri. � Un viņ� sekoja tam.

Perenele izgāja ārā pa kameras durvīm.

Durvis nekad nebija aizslēgtas. Tas nebija vajadzīgs: nekas ne�spēja paiet garām sfinksai. Bet tagad sfinksa bija projām. Perenele ievilka dziļu elpu: skābā radījuma smaka, �ūskas pelējuma smaka, lauvas un putna smakas sajaukums bija mazinājies, ļaujot paras�tajām Alkatrazas smakām � sāls, rūsējo�a metāla, jūras zāļu un sadrupu�u akmeņu � ņemt virsroku. Viņa pagriezās pa kreisi, ātri virzoties lejā pa garu koridoru gar kamerām. Viņa bija pie klints, bet viņai nebija ne jausmas, kur patiesībā atradās milzīgajā drūpo�ajā kompleksā, lai arī viņa un Nikolass bija dzīvoju�i Sanfrancisko gadiem ilgi. Vienīgā gaisma nāca no neregulāri izvietotām mazjau�dīgām spuldzītēm aiz vadu kastēm. Pereneles lūpas savilkās �ķībā smaidā; gaisma nenāca viņai par labu. Sfinksa baidījās no tumsas, radījums nāca no tiem laikiem un vietas, kur ēnās patie�ām atradās briesmoņi.

Sfinksu projām bija aizvilinājis Huans Manuels Aijala ar spoku palīdzību. Viņa bija devusies meklēt mistiskos trok�ņus, stieņu �ķin�doņu un durvju si�anos, kas pēk�ņi bija piepildījusi ēku. Ar katru sfinksas prombūtnes mirkli Pereneles aura uzlādējās. Tā vēl nebija atgriezusies pilnā apjomā � vispirms viņai bija nepiecie�ams miegs un ēdiens, bet vismaz viņa vairs nebija neaizsargāta. Viss, kas viņai tagad bija jādara, � pēc iespējas jāturas pa gabalu no radījuma.

Kaut kur augstu virs viņas aizcirtās durvis, un Perenele sa�stinga, kad nagi noklik�ķēja pret akmens grīdu. Tad iezvanījās zvans � lēns un svinīgs, vientuļ� un tāls. Tad atskanēja pēk�ņa nagu skrapstoņa, sfinksai metoties noskaidrot cēloni.

Perenele aplika rokas sev ap ķermeni un kustināja tās uz aug�u un leju, mazliet trīcot. Viņai mugurā bija vasaras drēbes bez pie�durknēm, un parasti viņa spēja regulēt savu temperatūru ar auras palīdzību, bet viņai bija palicis ļoti maz spēka, un viņa negribēja to izmantot �im nolūkam. Viens no sfinksas speciālajiem talantiem bija tās spēja sajust un savākt maģisko enerģiju.

Pereneles bezpapē�u sandales neizdvesa ne skaņu pret mitra�jiem akmeņiem, viņai ejot projām pa gaiteni. Viņa bija piesardzīga, bet ne nobijusies. Perenele Fleimela bija nodzīvojusi vairāk nekā se��us simtus gadu, un, kamēr Nikolass bija aizrāvies ar alķīmiju, viņa bija koncentrējusies uz burvestībām. Meklējumi bija aizvedu�i viņu uz da�ām ļoti tum�ām un bīstamām vietām ne tikai uz zemes, bet arī da�ām blakus pastāvo�ām Ēnu valstībām.

Kaut kur tālumā plīsa stikli un bira uz grīdas. Viņa dzirdēja sfinksas dusmu �ņācienu un rēcienu, bet �ī skaņa arī bija tāla. Pe�renele pasmaidīja: de Aijala bija nodarbinājis sfinksu, un vienalga, cik uzmanīgi arī skatītos, viņa nekad to neatradīs. Pat tik varenam radījumam kā sfinksa nebija varas pār spokiem vai poltergeistu.

Perenele zināja, ka viņai jātiek uz aug�ējiem stāviem un ārpa�saules gaismā, kur aura uzlādēsies daudz ātrāk. Kad viņa būs tikusi svaigā gaisā, varēs likt lietā daudzas mazas burvestības, maģiju, buramvārdus, kas, kā viņai bija zināms, padarīs sfinksas eksistenci daudz no�ēlojamāku. Skitu mags, kur� apgalvoja, ka palīdzējis celt piramīdas tiem, kas bija izglābu�ies no Danu Tālis un bija apme�tu�ies Ēģiptē, bija iemācījis viņai ļoti noderīgu burvestību, kas iz�kausēja akmeni. Perenele nekavētos izmantot to, lai apraktu sfin�ksu zem ēkas. Tā gan dro�i vien izglābtos � sfinksu faktiski nebija iespējams nogalināt, bet tas noteikti aizkavētu to.

Perenele pamanīja aprūsēju�as metāla kāpnes un metās to vir�zienā. Viņa jau gatavojās likt kāju uz pirmā pakāpiena, kad pama�nīja karājamies pelēku pavedienu. Perenele sastidga gaisā paceltu kāju� un tad lēnām un uzmanīgi atkāpās atpakaļ. Pieliekusies viņa paskatījās uz metāla kāpnēm. No �ī leņķa viņa varēja saskatīt zir�nekļa tīklus, krustām �ķērsām saaustus cauri visām kāpnēm. Ik�viens, kas uzkāptu uz metāla kāpnēm, tiktu noķerts. Viņa atkāpās, cie�i lūkodamās krēslainajās ēnās. Pavedieni bija pārāk biezi, lai tos būtu saaudis kāds normāls un parasts zirneklis, tie bija sapunktēti ar mazām sudraba krāsas �ķidruma bumbiņām. Perenele zināja du�iem dzīvnieku, kas varēja uzaust �ādus tīklus, bet negribēja sastapt nevienu no tiem ne �eit, ne tagad, kamēr viņas spēki bija iztuk�oti.

Pagriezusies viņa drāzās projām pa garo koridoru, kas bija iz�gaismots tikai ar vienu spuldzīti otrā galā. Tagad, kad viņa zināja, ko meklēt, viņa spēja saskatīt sudraba tīklus visur, stiepjoties pāri griestiem un sienām, tum�āko kaktu ēnās auga lielas mezglainas ligzdas. Tīklu klātbūtne varēja izskaidrot faktu, kāpēc viņa cie�tumā nebija sastapusi nevienu parazītu � nevienu skudru, ne�vienu mu�u, moskītu vai peli. Ja reiz ligzdas bija izveidotas, tad cietums kļuva zirnekļu pilns� ja tie patie�ām bija zirnekļi. Gad�simtu ritumā Perenele bija sastapusi Vecos, kas asociējās ar zirnek�ļiem, tostarp Arahni un mistisko, biedējo�o Zirnekli-Sievieti, bet, cik viņai zināms, neviens nebija sadarbojies ar Dī un tum�ajiem Vecajiem.

Perenele steidzās garām atvērtām durvīm, atvērumā bija ieausts perfekts zirnekļa tīkls, un viņa saoda skābeni rūgtu smirdoņas dvesmu. Viņa palēnināja soli, tad apstājās. Smaka bija nepazīstama, un tā nebija sfinksas smaka. Pagriezusies atpakaļ, viņa piegāja, cik vien tuvu varēja, nepieskardamās tīklam, un ielūkojās pa durvīm. Pagāja mirklis, līdz acis pierada pie tumsas, un pēc mirkļa viņa sa�prata, ko redz.

Vetala.

Pereneles sirds krūtīs sāka dauzīties tik stipri, ka viņa faktiski varēja sajust vibrējam miesu. Ar galvu uz leju no griestiem nokarā�jās ducis radījumu. Nagi � kaut kas starp cilvēka kājas un putna nagiem � ieurbu�ies dziļi mīkstajā akmenī, bet ādainie spārni apkļāvu�ies ap cilvēkveida skeletiem. A�gārni � lejup � nokārtās galvas bija skaistas, ar jaunu vīrie�u un sievie�u sejām, pat jaunā�kām par pusaud�u sejām.

Vetala.

Perenele sacīja bez skaņas. Hindu vampīri. Pretēji Skatahai �is klans dzēra asinis un ēda miesu. Bet ko tie darīja �eit, un � daudz svarīgāk � kā tie bija nokļuvu�i �eit? Vetala vienmēr bijusi sais�tīta ar reģionu vai cilti. Perenele nezināja nevienu, kas būtu atstājis savu dzimteni.

Burve lēni pagriezās, lai paskatītos nākamajās atvērtajās durvīs tum�ajā gaitenī. Kas vēl paslēpts gulēja zem Alkatrazas kamerām? Ko gan doktors D�ons Dī plāno?

Sofijas saraustītais kliedziens izrāva D�o�u no dziļa bezsapņu miega, un viņ� izvēlās no gultas, paliekot stāvam kājās un �ūpoja�mies pilnīgā tumsā, mēģinot sataustīt kādu apģērba gabalu.

Sofija iekliedzās atkal, skaņa bija vārga un biedējo�a.

D�o�s pārklunkurēja pāri istabai, atsizdams ceļgalus pret krēs�liem, iekams atrada durvis, kas bija pamanāmas tikai no �aurās gais�mas līnijas zem tām. Māsas istaba bija tie�i pretī � pāri gaitenim.

Pirms tam Sen�ermēns bija pavadījis viņus aug�ā un ļāvis izvē�lēties istabas savas pilsētas mājas aug�ējā stāvā. Sofija uzreiz izvē�lējās to ar skatu uz Elizejas laukiem � no guļamistabas logiem pāri māju jumtiem viņa varēja redzēt Triumfa arku, bet D�o�s izvēlējās istabu pretējā gaiteņa pusē, tās logi bija vērsti uz izkaltu�o iek�ējo dārzu. Istabas bija nelielas, zemiem griestiem un nedaudz slīpām negludām sienām, bet katrai bija sava vannasistaba ar mazu du�as kabīni un tikai diviem ūdens temperatūras uzstādījumiem � applaucējo�u un saldējo�u. Kad Sofija lietoja ūdeni savā du�ā, D�o�a du�a vispār pārstāja strādāt. Un, lai gan viņ� bija apsolījis māsai, ka pēc du�as ieies pie viņas parunāties, viņ� bija apsēdies uz gultas malas un pagurumā gandrīz uzreiz aizmidzis.

Sofija iekliedzās tre�o reizi, tas bija trīso�s �ņuksts, kas lika asa�rām sarausties viņas acīs.

D�o�s pla�i atrāva vaļā savas istabas durvis un metās pāri gai�tenim. Tad viņ� atrāva vaļā māsas istabas durvis� un apstājās.

Zanna no Arkas sēdēja uz viņa māsas gultas malas un turēja So�fijas roku savējās. Istabā nebija gaismas, bet nebija arī pilnīga tumsa. Zannas plauksta spīdēja vēsi sudrabainā gaismā, un izskatījās, it kā viņai rokā būtu mīksts pelēks cimds. Kamēr viņ� skatījās, māsas roka pārņēma tādu pa�u struktūru un krāsu. Gaiss smar�oja pēc vaniļas un lavandas.

�anna pagriezās, lai paskatītos uz D�o�u, un viņ� pārsteigts pamanīja, ka viņas acis spīdēja kā sudraba monētas. Viņ� spēra soli gultas virzienā, bet �anna pielika pirkstu pie lūpām un viegli pa�purināja galvu, brīdinot viņu neko neteikt. Spīdums pagaisa no vi�ņas acīm. � Tava māsa sapņo, � �anna sacīja, tomēr viņ� nebija dro�s, vai viņa runā skaļi vai arī viņ� dzird viņas balsi savā galvā.

���� Murgs tūlīt beigsies. Tas neatgriezīsies, � viņa sacīja, likdama sacītajam izklausīties pēc solījuma.

Koks ie�irkstējās aiz D�o�a, un viņ�, apmeties apkārt, redzēja grāfu de Sen�ermēnu kāpjam pa �aurajām kāpnēm gaiteņa galā. Francis māja D�o�am no kāpņu gala, un, lai arī viņa lūpas nekustē�jās, zēns skaidri dzirdēja viņa balsi.

�� Mana sieva parūpēsies par tavu māsu. Ej projām.

D�o�s papurināja galvu. � Man jāpaliek. � Viņ� negribēja at�stāt Sofiju vienu ar savādo sievieti, bet arī instinktīvi juta, ka �anna nekad nenodarītu pāri viņa māsai.

�� Tu neko nevari darīt viņas labā, � Sen�ermēns sacīja skaļi.

�� Apģērbies un nāc uz mansardu. Man tur ir kabinets. � Viņ� pa�griezās un pazuda aug�ā pa kāpnēm.

D�o�s uzmeta pēdējo skatienu māsai. Viņa mierīgi gulēja, vi�ņas elpa bija lēna, un viņ� pamanīja, ka tum�ie riņķi zem acīm bija izzudu�i.

�� Tagad ej, � �anna sacīja. � Ir da�as lietas, kas man ir jāpa�vēsta tavai māsai. Privātas lietas.

�� Viņa ir aizmigusi� � D�o�s iesāka.

��� Bet es tās tomēr pateik�u, � sieviete nomurmināja. � Un viņa mani dzirdēs.

Savā istabā D�o�s ātri apģērbās. Apģērbi bija nolikti kaudzē zem loga � apak�veļa, d�insi, T krekls un zeķes. Viņ� nojauta, ka drēbes piederēja Sen�ermēnam: tās bija viņa izmēra. D�o�s ātri ap�ģērba melnus dizaineru d�insus un melnu zīda T kreklu, uzāva savas kurpes un uzmeta �iglu skatienu sev spogulī. Viņ� nespēja novaldīt smaidu; viņ� nekad nebija iedomājies sevi valkājam tik dārgu apģērbu. Vannasistabā viņ� ar krak�ķi izņēma jaunu zobu birstīti no iepakojuma. Un iztīrīja zobus, apslacīja seju ar aukstu ūdeni un pārlaida pirkstus pāri pārāk garajiem blondajiem matiem, atvirzot tos no pieres. Uzlikdams pulksteni, viņ� �okēts konstatēja, ka bija nedaudz pāri pusnaktij sestdienas rītā. Viņ� bija gulējis gan�drīz visu dienu un lielāko daļu nakts.

Atstājot guļamistabu, viņ� apstājās pie māsas durvīm un pa�lūkojās iek�ā. Lavandas smar�a bija tik stipra, ka lika asarot viņa acīm. Sofija gulēja nekustīgi gultā, viņas elpa bija vienmērīga un mierīga. Zanna bija palikusi blakus viņai, turot viņas roku, klusi murminādama, bet ne valodā, kuru viņ� saprastu. Sieviete lēni pagrieza galvu, lai paskatītos uz viņu, un viņ� ievēroja, ka viņas acis atkal bija kļuvu�as kā plakanas sudraba monētas bez mazā�kās nojausmas par acs baltumu un zīlīti. Viņa pagriezās atpakaļ pie Sofijas.

D�o�s cie�i vērās viņā, iekams novērsās. Kad Endoras Ragana bija mācījusi Sofijai Gaisa maģiju, viņ� tika padzīts, tagad viņu at�kal padzina. Viņ� ātri saprata, ka �ajā jaunajā maģijas pasaulē ne�bija vietas tādam kā viņ�, tādam bez spēka.

D�o�s lēnām kāpa aug�ā pa �aurajām kāpnēm, kas veda uz Sen�ermēna kabinetu. Lai ko arī D�o�s cerēja ieraudzīt bēniņos, tā nebija milzīga, spilgti izgaismota balta koka un hroma istaba. Bē�niņi pletās virs visas mājas un bija pārbūvēti par pla�u kopēju telpu ar arkveida logiem, kas vienā galā izgāja uz Elizejas laukiem. Mil�zīgā istaba bija pilna ar elektroniskiem un muzikāliem instrumen�tiem, bet tur nebija ne miņas no Sen�ermēna.

Pret labo sienu no viena telpas gala līdz otram stiepās gar� galds. Tas bija augstu piekrauts ar datoriem � gan galda, gan klēpja, ar visu veidu ekrāniem, sinhronizatoriem, miksē�anas solu, klaviatūrām un elektroniskiem bungu komplektiem.

Pretējā istabas pusē elektrisko ģitāru trio bija uzlikts uz sten�diem, bet visu veidu klaviatūras izvietotas ap milzīgu LCD ek�rānu.

� Kā tu jūties? � Sen�ermēns jautāja.

Pagāja sekunde, līdz D�o�s noteica, no kurienes nāk balss. Mu�zikants gulēja visā augumā zem galda ar USB vadu ku�ķi rokās.

��� Labi, � D�o�s sacīja un pārsteigts secināja, ka tā bija taisnība. Viņ� jutās tik labi, kā sen nebija juties. � Es pat neatceros, kā ap�gūlos�

��� Jūs abi esat novārgu�i gan fiziski, gan garīgi. Un es saprotu, ka vārti izsūca pēdējo enerģiju no jums. Es nekad neesmu ceļojis caur tiem, � viņ� piebilda. � Patiesību sakot, biju pārsteigts, ka jūs vispār turaties uz kājām, � Sen�ermēns norūca, nomezdams vadus. � Tu gulēji �etrpadsmit stundu.

D�o�s pietupās blakus Sen�ermēnam. � Ko tu mēģini izdarīt?

��� Es pastūmu monitoru, un vads izkrita. Neesmu pārliecināts, kur� tas ir.

��� Tev vajag pielipināt krāsas kodu uz tiem, � D�o�s sacīja.

��� Tā es daru. � Iztaisnojies viņ� satvēra vada galu, kas bija pie�stiprināts pie platekrāna monitora, un pavilka to uz aug�u. � Tas ir �is. � Kabelis sakustējās Sen�ermēna rokās.

�� Paldies!

Monitors pēk�ņi atdzīvojās, un ekrāns piepildījās ar ikonām un norādēm.

Sen�ermēns pietrausās kājās un notīrīja putekļus. Viņam mu�gurā bija tie�i tādas pa�as drēbes kā D�o�am. � Tās der. � Viņ� pamāja. � Un tev tās piestāv. Tev bie�āk jāvalkā melns.

��� Paldies par drēbēm� � Viņ� apklusa. � Es gan nezinu, kā varē�u tev galu galā atmaksāt.

Sen�ermēns skaļi iesmējās. � Tas nebija domāts kā aizdevums, tā ir dāvana. Man tās nevajag atpakaļ.

Iekams D�o�s paspēja vēlreiz pateikties, Sen�ermēns uzsita klaviatūrai, un D�o�s salēcās, kad vairāki skaļi klavieru akordi iz�lauzās ārā no paslēptiem skaļruņiem. � Neuztraucies, bēniņi ir skaņas izolēti, � Sen�ermēns sacīja. � Tā nepamodinās Sofiju. � D�o�s pamāja uz ekrānu. � Vai tu visu savu mūziku komponē ar datoru?

��� Gandrīz. � Sen�ermēns pārlaida skatienu istabai. � Tagad ikviens var sacerēt mūziku, nav vajadzīgs nekas daudz vairāk kā dators, da�as programmas, pacietība un daudz iztēles. Ja man ne�piecie�ams kāds īsts instruments galējam miksējumam, es noīrēju muzikantus. Bet ļoti daudz varu paveikt �eit.

������ Es reiz ielādēju kaut kādu sitamo instrumentu pro�grammu, � D�o�s piebilda. � Bet nekad nesanāk īsti, kā vajadzētu.

�� Ko tu saceri?

��� Nu, es neesmu pārliecināts, ka to varētu saukt par kompo�nē�anu� Es salieku kopā da�ādus apkārteso�us miksus.

�� Es labprāt paklausītos kaut ko no tevis.

� � Tas viss ir aizgājis bojā. Es pazaudēju savu datoru, savu mo�bilo telefonu un savu iPod, kad tika likvidēts Igdrasils.

Pat to sakot skaļi, viņam bija slikti. Un sliktākais bija tas, ka viņam patiesībā nebija ne jausmas, ko īsti viņ� ir pazaudējis. � Es pazaudēju savu vasaras projektu un visu savu mūziku, kopā ap�mēram deviņdesmit gigu. Man bija da�as lielas pamatdatnes. Es nekad nespē�u tās aizvietot, � viņ� nopūtās. � Es pazaudēju sim�tiem fotogrāfiju � no visām tām vietām, kur mamma un tētis mūs bija vedu�i. Mūsu vecāki ir zinātnieki, arhelogs un paleontologs, � viņ� piemetināja, � tāpēc esam redzēju�i da�as tik pārsteidzo�as vietas.

��� Pazaudēt visu! Tas ir smagi, � Sen�ermēns juta līdzi. � Bet kā ar arhīviem?

Stinga sejas izteiksme bija visa atbilde.

�� Vai tu esi Mac vai PC lietotājs?

��� Patiesībā abu. Tētis mājās lieto PC, bet lielākā daļa skolu, kur mēs ar Sofiju mācījāmies, lietoja Ma�us. Sofijai patika viņas Mac, bet es priek�roku devu PC, � viņ� sacīja. � Ja kaut kas sagāja grīstē, es parasti izjaucu un pats to salaboju.

Sen�ermēns aizgāja līdz galda galam un rakājās zem tā. Viņ� izvilka ārā trīs klēpja datorus da�ādu marku un da�ādu izmēru ek�rāniem un nolika tos rindā uz grīdas. Viņ� pamāja. � Ņem vienu.

D�o�s pārsteigumā blenza uz viņu. � Ņemt vienu?

��� Tie visi ir PC, � Sen�ermēns turpināja, � un tie man nav vajadzīgi. Es tagad pilnībā esmu pārgājis uz Mac.

D�o�s skatījās no Sen�ermēna uz klēpja datoriem un tad at�pakaļ uz muzikantu. Viņ� tikko kā bija saticis �o vīru un nepazina viņu, un tagad tas piedāvāja viņam izvēlēties vienu no trim dār�giem klēpja datoriem. Viņ� papurināja galvu. � Paldies, bet es ne�varu.

�� Kāpēc? � Sen�ermēns uzstāja.

D�o�am nebija atbildes.

��� Tev vajag datoru. Es tev piedāvāju vienu no �iem. Es bii�u ļoti priecīgs, ja tu to paņemsi. � Sen�ermēns smaidīja. � Es uz�augu laikā, kad dāvināt bija māksla. �ajā gadsimtā esmu sastapis cilvēkus, kas patie�ām nezina, kā eleganti saņemt dāvanu.

�� Es nezinu, ko lai saku.

�� Kā būtu ar paldies? � Sen�ermēns lika priek�ā.

D�o�s pasmaidīja. � Jā. Nu� paldies, � viņ� sacīja vilcinā�damies. � Liels paldies. � Jau to sakot, viņ� zināja, kuru no tiem gribēja, � plāno vienu collu biezo klēpja datoru ar vienpadsmit collu ekrānu.

Sen�ermēns parakājās zem galda, izvilka trīs elektrības va�dus un nometa uz grīdas blakus datoriem. � Es tos nelietoju. Tie, iespējams, nekad vairs netiks lietoti. Es pārformatizē�u cietos dis�kus un atdo�u datorus vietējām skolām. Ņem, vienalga, kuru gribi. Zem galda atradīsi arī arhivē�anas disku. � Viņ� apklusa, zilām acīm mirdzot un bungojot pa tā datora muguriņu, uz kuru skatījās D�o�s, un tad smaidot piemetināja: � Es ilgu savas dzīves daļu esmu veltījis �im. Tas ir mans mīļākais.

�� Nu, ja tu patie�ām tos nelieto�

Sen�ermēns ar pirkstu pārvilka pāri mazā klēpja datora mu�gurai, atstādams līniju putekļos, un pacēla pirkstu tā, lai D�o�s varētu redzēt melnumu uz pirkstgala. � Tici man: es tos nelie�toju.

��� Labi� paldies. Es domāju � paldies tev. Neviens nekad man nav pasniedzis līdzīgu dāvanu kā �ī, � viņ� sacīja, paceldams mazo datoru, un pagrieza to apkārt savos pirkstos. � Es ņem�u $o te� ja tu patie�ām esi dro�s�

���� Es esmu dro�s. Tas ir uzlādēts, ir arī bezvadu re�īms, un tas automātiski konvertē strāvu vajadzīgajai Eiropas vai Amerikas jaudai, turklāt uz tā ir visi mani albumi, � Sen�ermēns sacīja, � tā ka tu atkal vari sākt savu jauno mūzikas kolekciju. Tu arī atradīsi pēdējā koncerta mpeg. Noklausies, tas patie�ām bija labs.

�� Jā, es to izdarī�u, � D�o�s sacīja, ieslēgdams klēpja datoru, lai uzlādētu bateriju.

�� Pasaki, kādas būs tavas domas par to. Un tu vari būt patiess pret mani, � Sen�ermēns piebilda.

�� Patie�ām?

Grāfs mirkli padomāja un tad pakratīja galvu. � Nē, patiesībā ne. Tikai pasaki, ja tas tev �ķitīs labi. Man nepatīk negatīvas inter�vijas, jo pēc tam par tām domāju gandrīz trīssimt gadu, esmu tā radis. � D�o�s atvēra datoru un ieslēdza to. Ma�īna iedūcās un uzplaiksnīja iedarbojoties. Pieliecies viņ� uzmanīgi nopūta putek�ļus no klaviatūras. Kad dators bija startējis un ekrāns iedegās, uz tā parādījās Sen�ermēna attēls uz skatuves daudzu instrumentu ielen�kumā. � Tev ir sava bilde fonam? � D�o�s jautāja neticīgi.

�� Tā ir viena no manām mīļākajām, � muzikants sacīja.

D�o�s pamāja uz ekrānu un tad pārlaida skatienu istabai. � Tu

visus tos māki spēlēt?

��� Ikvienu. Vijoli sāku spēlēt ļoti sen, tad pārgāju uz klavesīnu un flautu. Bet es visu laiku turpinu tos spēlēt un vienmēr apgūstu jaunus instrumentus. Astoņpadsmitajā gadsimtā es mēdzu lietot pa�u modernāko tehniku � jaunas vijoles, modernākās klaviatū�ras, un te nu es esmu gandrīz pēc trīssimt gadiem, joprojām to tur�pinot. � Viņa pirksts pārskrēja pāri klaviatūrai, un no skaļruņiem atskanēja vesels koris.

D�o�s salēcās. Balsis bija tik skaidras, ka viņ� pat paskatījās pār plecu.

���� Es ielādēju datorā skaņu paraugus, tā ka varu izmantot jebko savā darbā. � Sen�ermēns pagriezās atpakaļ pret ekrānu, un viņa pirksti dejoja pa klaviatūru. � Kā tu domā, vai uguņo�ana va�kar no rīta neradīja kādas di�as skaņas? Krak�ķē�ana. Blīk�ķē�ana. Varbūt pienācis laiks vēl vienai "Salūta svītai"?

D�o�s devās apkārt istabai, vērodams ierāmētās zelta plates, pa�rakstītus plakātus un CD vāciņus. � Es nezināju, ka ir jau kāda, � viņ� sacīja.

��� Georgs Frederiks Hendelis, 1749, "Mūzika karalim veltītam salūtam". Kas tā bija par nakti! Kas par mūziku! � Sen�ermēna pirksti kustējās pāri klaviatūrai, piepildot istabu ar toņiem, kas D�o�am �ķita mazliet pazīstami, varbūt dzirdēti TV. � Vecais la�bais Georgs, � Sen�ermēns sacīja, � man viņ� nekad nav paticis.

��� Endoras Raganai nepatīc tu, � D�o�s vilcinādamies sacīja.

�� Kāpēc?

Sen�ermēns pasmaidīja. � Raganai neviens nepatīk. Es viņai sevi�ķi nepatīku, jo kļuvu nemirstīgs pats savu pūļu rezultātā un at�ķirībā no Nikolasa un Perijas man nav vajadzīga nekāda recepte no grāmatas, lai paliktu nemirstīgs.

D�o�s savilka pieri. � Tu gribi sacīt, ka ir da�ādas nemirstības formas?

�� Daudz da�ādu veidu, un tikpat daudz da�ādu veidu nemir�stīgo. Visbīstamākie ir tie, kas kļuvu�i nemirstīgi savas lojalitātes pret Vecajiem dēļ. Ja tie zaudē Veco labvēlību, tad dāvana tiek at�ņemta, protams. � Viņ� uzsita knipi, un D�o�s salēcās. � Rezul�tāts ir nekavējo�a noveco�ana. Senatnīgs vecums. Tas ir ietekmīgs veids, kā nodro�ināt to lojalitāti. � Viņ� pagriezās atpakaļ pie kla�viatūras, un viņa pirksti izvilināja no skaļruņiem vajājo�u, elsojo�u skaņu. Viņ� paskatījās, kā D�o�s pievienojas viņam ekrāna priek�ā.

��� Bet patiesais iemesls, kāpēc Endoras Ragana mani nemīl, ir tas, ka es � parasts mirstīgais � kļuvu par Uguns pavēlnieku. � Viņ� pacēla uz aug�u kreiso roku, un da�ādas krāsas liesmas dejoja viņa pirkstu galos. Un bēniņu studijā pēk�ņi smar�oja pēc dego�ām lapām.

�� Un kāpēc tas viņu uztrauc? � D�o�s jautāja, aizrautīgi ska�toties dego�o liesmu dejā. Viņ� gribēja � ļoti gribēja � spēt izdarīt kaut ko līdzīgu.

�� Varbūt tāpēc, ka uguns noslēpumu iemācījos no viņas brāļa. Mūzika izmainījās, kļūstot neharmoniska un skarba.

�� Nu, kad es sacīju iemācījos, man patiesībā bija jāsaka nozagu.

�� Tu nozagi uguns noslēpumu! � D�o�s sacīja.

Grāfs de Sen�ermēns laimīgs pamāja. � No Prometeja.

��� Vienā no �īm dienām mans onkulis gribēs to dabūt atpa�kaļ. � Skatahas balss lika viņiem sarauties. Neviens nebija dzir�dējis viņu ienākam istabā. � Nikolass ir �eit, � viņa sacīja un aizgriezās.

Nikolass Fleimels sēdēja pie virtuves galda gala, abām rokām apņēmis zupas bļodiņu, no kuras cēlās garaiņi. Vēl uz galda viņa priek�ā stāvēja pustuk�a Perrier pudele, slaika glāze un �ķīvis, pie�krauts ar biezām maizes rikām un sieru. Viņ� paskatījās uz aug�u, pamāja un pasmaidīja tobrīd, kad virtuvē, sekodami Skatahai, ienāca D�o�s un Sen�ermēns.

Sofija sēdēja galda vienā malā ar seju pret Zannu d'Arku, un D�o�s veikli ieslīdēja blakus māsai, kamēr Sen�ermēns ieņēma vietu blakus sievai, vienīgi Skataha palika stāvam aiz alķīmiķa, atspie�dusies pret izlietni, lūkodamās ārā, naktī. D�o�s pamanīja, ka viņa joprojām valkā galvassegu, ko bija izgriezusi no Fleimela brīvi krī�to�ā, melnā T krekla.

D�o�s pievērsa uzmanību alķīmiķim. Vīrietis izskatījās nogu�ris un vecs, un viņa īsi apcirptajos matos tagad bija manāms sud�rabs, kura agrāk tur nebija. Nikolasa āda izskatījās �okējo�i bāla, izceļot zili melnos riņķus zem acīm un dziļās grumbas pierē. Viņa apģērbs bija saburzīts un lietus izraibināts, un uz piedurknes ja�kai, ko viņ� bija pakarinājis uz koka krēsla aizmugures, bija gara dubļu svītra. Uz novalkātās ādas jakas spīdēja ūdens piles. Ne�viens nerunāja, līdz alķīmiķis nebija pabeidzis ēst zupu, piekoz�dams vairākas maizes rikas ar sieru. Viņ� maizi sako�ļāja lēnām un metodiski, tad ielēja ūdeni no zaļās pudeles glāzē un dzēra maziem malkiem. Beidzis maltīti, viņ� noslaucīja lūpas salvetē un apmierināts nopūtās. � Paldies. � Viņ� pamāja ar galvu �annai. � Tas bija lieliski.

� Pieliekamais ir pilns ar pārtiku, Nikolas, � viņa sacīja, pelēkās, milzīgās acis bija pilnas gādības. � Tu patie�ām vari da�būt vēl zupu un maizi ar sieru.

��� Diezgan, � alķīmiķis klusu sacīja. � Tagad man nepiecie��ams atpūsties, un es negribu piestūķēt pilnu vēderu ar ēdienu. Mums no rīta būs lielas brokastis. Es pat pats varu tās pagatavot.

�� Es nezināju, ka tu māki gatavot ēdienu, � Sen�ermēns sacīja.

�� Viņ� neprot, � Skataha noburk�ķēja.

�� Es domāju, ka, vēlu vakarā apēdot sieru, tev rādīsies murgi, � ierunājās D�o�s. Viņ� paskatījās uz pulksteni. � Ir gandrīz viens naktī.

��� Man nevajag ēst sieru, lai redzētu murgus. Es tos esmu re�dzējis dzīvē. � Nikolass smaidīja, lai gan sacītais nemaz neizklau�sījās smieklīgs. � Tie nav tik biedējo�i. � Viņ� pārlaida skatienu no D�o�a uz Sofiju. � Ar jums viss kārtībā, un jūs jūtaties labi?

Dvīņi saskatījās un pamāja.

�� Arī atpūtāties?

���� Mēs gulējām visu dienu un lielāko daļu nakts, � D�o�s sacīja.

��� Labi. � Fleimels pamāja. � Jums būs vajadzīgs viss jūsu spēks. Un man patīk jūsu apģērbs. �D�o�s bija tērpies identiski Sen�ermēnam, bet Sofijai mugurā bija rupja adījuma balta kokvil�nas jaka un zili d�insi atlocītiem galiem, lai atsegtu puszābakus, kas sniedzās līdz potītei.

�� To man iedeva Zanna, � Sofija paskaidroja.

��� Gandrīz kā uzliets, � vecākā sieviete sacīja. � Mēs ātri iz�skatījām manu garderobi un sameklējām apģērbu, lai būtu ko mai�nīt atliku�ajā ceļojumā.

Sofija pateicoties pasmaidīja.

Nikolass pagriezās pret Sen�ermēnu. � Uguņo�ana Eifeļa tornī vakar: iespaidīga, patie�ām iespaidīga.

Grāfs paklanījās. � Paldies, Meistar, � viņ� sacīja, izskatīda�mies ļoti apmierināts ar sevi.

�annas smiekliņi izklausījās kā zema murrā�ana. � Viņ� mē�ne�iem ilgi meklē iemeslu, lai varētu izdarīt kaut ko tādu. Jums vaja�dzēja redzēt izrādi, ko viņ� sarīkoja Havajā, kad mēs apprecējāmies. Viņ� nogaidīja, līdz noriet saule; tad Francis iededza debesis gan�drīz uz stundu. Tas bija skaisti, lai gan pēc tam bija nepiecie�ama vesela nedēļa, lai atgūtos no lielās pārpūles.

Divi sārti plankumi parādījās uz grāfa vaigiem, un viņ� pastie�pās un paspieda sievas pirkstus. � Tas bija tā vērts, lai redzētu tavu sejas izteiksmi.

��� Tu nebiji apguvis uguņo�anu pēdējo reizi, kad tikāmies, � Nikolass lēnām sacīja. � Es atceros, tev bija nelielas spējas, bet nekas tamlīdzīgs tām spējām, ko demonstrēji vakar. Kas tevi mā�cīja?

��� Es kādu laiku pavadīju Indijā, zudu�ajā Ofīras pilsētā, alķī�miķi. � Viņ� uzmeta a�u skatienu Nikolasam. �Tur joprojām atce�ras tevi. Vai tu zini, ka savā galvenajā skvērā viņi ir uzcēlu�i statuju tev un Perenelei?

��� Nezināju. Es apsolīju Perenelei, ka aizvedī�u viņu tur kād�reiz atkal, � Nikolass grūtsirdīgi sacīja. � Bet kāds tam visam sakars ar tavu uguns meistarību?

�� Es tur sastapu kādu� kādu, kas mācīja mani, � Sen�ermēns noslēpumaini sacīja. � Parādīja, kā lietot visus zinā�anu noslēpu�mus, ko es savācu no Prometeja�

�� Nozagi, � Skataha izlaboja.

�� Nu, vispirms jau viņ� pats tās nozaga, � Sen�ermēns atcirta.

Fleimels uzsita ar roku pa galdu pietiekami stipri, lai ūdens

pudele nodrebētu. Vienīgi Skataha nesalēcās.

���� Diezgan! � viņ� uzkliedza, un uz mirkli viņa sejas panti izmainījās, vaigu kauli pēk�ņi izcēlās, iespiezdamies ādā. Viņa gan�drīz bezkrāsainās acis acīm redzami satumsa, pārtopot pelēkās, tad brūnās, līdz beidzot melnās. Atbalstījis elkoņus uz galda, viņ� ar abu roku plaukstām berzēja seju un tad ievilka dziļu elpu. Gaisā bija jūtama viegla piparmētras smar�a, bet tai bija rūgta nokrāsa. � Man �ēl. Tas ir nepiedodami. Man nevajadzēja pacelt balsi, � viņ� klusi sacīja visapkārt jau�amajā �okējo�ajā klusumā. Kad viņ� noņēma rokas no sejas, lūpas savilkās smaidā, tik platā, ka gandrīz sniedzās līdz acīm. Viņ� paskatījās uz katru pēc kārtas, viņa ska�tiens pakavējās pie dvīņu izbrīna pilnajām sejām. � Jums jāpiedod man. Es tagad esmu noguris, tik noguris, ka varētu gulēt veselu nedēļu. Turpini, Franci, lūdzu. Kas tevi mācīja?

Grāfs de Sen�ermēns ievilka elpu. � Viņ� teica man� viņ� teica, lai es nekad neizrunāju viņa vārdu skaļi, � viņ� steidzīgi nobeidza.

Fleimels nolika elkoņus uz galda, savilka dūrēs abu roku pirk�stus un atspieda zodu uz savām mezglainajām dūrēm. Viņ� cie�i vērās mūziķī ar nesatricināmu sejas izteiksmi. � Kur� tas bija? � viņ� stingri prasīja.

���� Es devu savu vārdu, � Sen�ermēns izmisis sacīja. � Tas bija viens no nosacījumiem, kad viņ� mani mācīja. Viņ� sacīja, ka vārdos ir spēks un noteikti vārdi izraisa vibrācijas gan uz zemes, gan Ēnu valstībā un piesaista nevajadzīgu uzmanību.

Skataha paspēra soli uz priek�u un viegli uzlika rokas uz alķīmiķa pleciem. � Nikolas, tu zini, ka tā ir taisnība. Ir da�i vārdi, kurus nekad neizrunā, vārdi, kurus nekad nelieto. Vecas lietas. Ne�mainīgas lietas.

Nikolass pamāja ar galvu. � Ja tu �ai personai esi devis vārdu, tad tev tas jātur, protams. Bet saki man, � viņ� apklusa, neskatīda�mies uz grāfu, � �ai noslēpumainajai personai � cik daudz roku tai bija?

Sen�ermēns pēk�ņi atrāvās atpakaļ, un �oka izteiksme viņa sejā atklāja patiesību. � Kā tu zini? � viņ� �ukstēja.

Alķīmiķa mute savilkās neglītā grimasē. � Spānijā pirms se��simt gadiem es sastapu vīru ar vienu roku, kur� man iemācīja da��us Kodeksa noslēpumus. Viņ� arī liedza izrunāt savu vārdu skaļi. � Fleimels pēk�ņi paskatījās uz Sofiju plati ieplestām acīm un neno�laida tās.

��� Tev tas ir Raganas atmiņās. Ja vārds ataust tavā atmiņā ta�gad, mums visiem būs labāk, ja tu to neizteiksi skaļi.

Sofija aizvēra muti tik ātri, ka neviļus iekoda lūpas iek�pusē. Viņa zināja personas vārdu, par kuru Fleimels un Sen�ermēns ru�nāja. Viņa arī zināja, kas tie�i � un kur� tie�i � viņ� bija. Un viņa tikko kā bija gribējusi pateikt viņa vārdu skaļi.

Fleimels atkal pievērsās Sen�ermēnam. � Tu zini, ka Sofijas spējas ir atmodinātas. Ragana viņai iemācīja Gaisa maģijas pamatus, un es esmu nolēmis, ka viņi abi � viņa un D�o�s � tiks samācīti visu elementu maģijās, cik ātri vien iespējams. Es zinu, ka ir Zemes un Ūdens maģijas meistari. Vēl vakar es domāju, ka man jāmeklē kāds no Vecajiem, kam ir sakars ar uguni, Maui salu vai Vulkānu, vai pat pa�u Prometeju. Tagad es ceru, kas tas varbūt vairs nav ne�piecie�ams. � Viņ� apklusa, lai ievilktu elpu. � Kā tev �ķiet, vai vari iemācīt Sofijai Uguns maģiju?

Sen�ermēns pārsteigumā samirk�ķināja acis. Viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm un, paskatījies uz meiteni, pievērsa savu skatienu alķīmiķim un papurināja galvu. � Es neesmu dro�s, ka drīkstu, es pat neesmu dro�s, ka varu�

�anna pastiepās un uzlika labo roku uz vīra rokas aizmugures. Viņ� pagriezās un paskatījās uz viņu, un viņa gandrīz nemanāmi pamāja. �annas lūpas nekustējās, tomēr ikviens skaidri dzirdēja viņu sakām: � Franci, tev tas jādara.

Grāfs nevilcinājās. � Es to izdarī�u� bet vai tas ir saprātīgi? � viņ� nopietni jautāja.

�� Tas ir nepiecie�ams, � viņa vienkār�i sacīja.

�� Viņai būs daudz kas jāuzņem sevī� � Viņ� pamāja uz Sofiju. � Atvaino mani. Es negribēju runāt par tevi, it kā tevis te nebūtu. � Viņa skatiens atgriezās pie Nikolasa, un viņ� ar �aubām piemeti�nāja: � Sofija joprojām ir nodarbināta ar Raganas atmiņām.

��� Vairs ne. Es tās apkopoju. � �annas tvēriens ap vīra roku kļuva stingrāks. Viņa pagrieza galvu, lai paskatītos uz ikvienu, kas joprojām sēdēja ap galdu, beigās apstājoties pie Sofijas. � Kamēr Sofija gulēja, es runāju ar viņu, palīdzēju viņai sa�ķirot atmiņas, salikt pa plauktiņiem, atdalīt viņas pa�as un Raganas domas. Man �ķiet, ka tās vairs tik ļoti netraucēs viņu.

Sofija bija �okēta. � Tu iekļuvi manā galvā, kamēr es gulēju?

�anna d'Arka viegli papurināja galvu. � Es neiekļuvu tavā galvā� Es vienkār�i sarunājos ar tevi, pamācīju tevi, ko un kā darīt.

��� Es dzirdēju tevi runājam, � D�o�s iesāka un tad savilka pieri, � bet Sofija bija cie�i aizmigusi. Viņa nevarēja tevi dzirdēt.

��� Viņa dzirdēja mani, � �anna sacīja. Viņa paskatījās tie�i uz Sofiju un uzlika kreiso roku plakaniski uz galda. Ap viņas pirk�stu galiem parādījās spraksto�a sudrabaina migla, mazītiņi gais�mas lāsumiņi dejoja projām no viņas ādas kā dzīvsudraba pilieniņi pāri galdam pie meitenes rokas, kas mierīgi gulēja uz pulētā koka galda. Tiem tuvojoties, Sofijas pirkstu nagi sāka spīdēt blāvā sudraba krāsā, un tad pēk�ņi gaismas punktiņi apvijās ap viņas pirkstiem.

�� Tu vari būt D�o�a dvīne, bet mēs esam māsas, tu un es. Mēs esam Sudrabs. Es zinu, kā ir dzirdēt balsis savā galvā, es zinu, kā ir redzēt neiespējamo, zināt nezināmo. � �anna vispirms paskatījās uz D�o�u, tad uz alķīmiķi. � Kamēr Sofija gulēja, es runāju ar viņas zemapziņas prātu. Es mācīju viņai, kā kontrolēt Raganas atmiņas, kā ignorēt balsis, izslēgt attēlus. Es mācīju viņai, kā aizsargāt sevi.

Sofija lēnām pacēla galvu, viņas acis pārsteigumā bija plati ieplestas. � Tad lūk, kas ir citādi, � viņa sacīja gan �okēta, gan sa�jūsmināta. � Es vairs nedzirdu balsis. � Viņa palūkojās uz dvīņu�brāli. � Tās sākās, kad Ragana ielēja manī savas zinā�anas. To bija tūksto�iem, kliedzo�as un �uksto�as valodās, kuras es gandrīz sa�pratu. Tās tagad ir apklusu�as.

��� Tās joprojām ir tur, � �anna paskaidroja. � Tās vienmēr būs tur. Bet tagad tu vari tās izsaukt, kad pati gribi, un lietot to zi�nā�anas. Es arī iesāku tev mācīt, kā kontrolēt savu auru.

��� Bet kā tu varēji, ja viņa bija aizmigusi? � D�o�s neatlaidās. Viņam pat domāt par to bija nepatīkami.

��� Tikai apzinīgais prāts guļ, zemapziņas prāts vienmēr ir no�modā.

�� Ko tu domā ar "kontrolēt savu auru"? � Sofija jautāja apju�kusi. � Es domāju, ka tā ir tikai sudraba krāsas elektriskais lauks ap manu ķermeni.

�anna paraustīja plecus � eleganta kustība pleciem. � Tava aura ir tikpat spēcīga cik tava iztēle. Tu vari tai pie�ķirt formu, iz�kausēt, modelēt pēc savas patikas. � Viņa pastiepa uz priek�u kreiso roku. � Tā es to daru. � Uz viņas ādas parādījās metālisks cimds no bruņutērpa. Ikviens stiprinājums bija nevainojami vei�dots, un pirkstu aug�puse pat bija rūsas izraibināta. � Pamēģini, � viņa ierosināja.

Sofija pastiepa uz priek�u roku un cie�i skatījās uz to.

��� Vizualizē cimdu, � D�o�s lika priek�ā. � Redzi to savā iztēlē.

Mazs sudraba uzpirkstenis parādījās uz Sofijas mazā pirkstiņa, tad pagaistot beidza savu eksistenci.

�� Nu, varbūt mazliet vairāk treniņa, � �anna piebilda. Viņa sāniski paskatījās uz Sen�ermēnu un tad uz alķīmiķi. � Ļaujiet man pastrādāt ar Sofiju pāris stundu, iemācīt viņai mazliet vairāk, kā kontrolēt un veidot savu auru, iekams Francis sāks mācīt viņai Uguns maģiju.

�� �ī Uguns maģija. Vai tā ir bīstama? � D�o�s prasīja, skatī�damies apkārt istabai. Viņ� joprojām spilgti atcerējās, kas notika ar māsu, kad Hekate bija atmodinājusi viņu, � viņa būtu varējusi nomirt. Un, vairāk uzzinot par Endoras Raganu, viņ� saprata, ka Sofija varēja nomirt, arī mācoties Gaisa maģiju. Tā kā neviens neat�bildēja, viņ� pagriezās, lai paskatītos uz Sen�ermēnu. � Vai tas ir bīstami?

�� Jā, � muzikants vienkār�i atbildēja. � Ļoti.

D�o�s papurināja galvu. � Tad es negribu.

Sofija pasniedzās, lai saspiestu brāļa roku. Viņ� paskatījās uz leju; roka, kas bija satvērusi viņa roku, bija ietērpta no ķēdītēm da�rinātā bruņu cimdā. � D�o�, man tas jādara.

�� Nē, tev tas nav jādara.

�� Es to darī�u.

D�o�s ieskatījās māsas sejā. Tajā bija tā spītīgā maska, ko viņ� tik labi pazina. Beigās viņ� novērsās, neteikdams neko. Viņ� negri�bēja, lai viņa māsa vēl vairāk mācās maģiju, � ne tikai tāpēc, ka tas bija bīstami�, bet tas arī vēl vairāk abus attālinās.

�anna vērsās pie Fleimela. � Un tagad, Nikolas, tev jāatpū�as.

Alķīmiķis pamāja. � Es atpūtī�os.

�� Mēs tevi gaidījām atnākam jau pirms laba laika, � Skataha sacīja. � Es domāju, ka man jādodas tevi meklēt.

�� Taurenis mani atveda �eit jau pirms laba laika, � Nikolass gurdeni sacīja, balsij slāpstot no noguruma.� Tā kā es zināju, ka jūs esat �eit, gribēju nogaidīt, līdz iestājas nakts, iekams tuvoties mājai, gadījumā ja to novēro.

��� Makjavelli nezina par �īs mājas eksistenci, � Sen�ermēns pārliecino�i sacīja.

�� Perenele sen man iemācīja vienkār�u maskē�anās burvestību, bet tā strādā tikai tad, kad līst lietus, � tā izmanto lietus lāses, lai tās atstaro gaismu ap burvestības radītāju, � Fleimels izskaidroja.

� Es nolēmu nogaidīt, līdz iestājas nakts, lai palielinātu izredzes palikt neredzamam.

�� Ko tu darīji dienā? � Sofija jautāja.

��� Es klaiņoju pa pilsētu, meklēdams da�as vietas, kuras se�natnē mēdzu bie�i apmeklēt.

�� Lielākā daļa dro�i vien ir zudusi? � �anna sacīja.

��� Daudzas. Bet ne visas. � Fleimels pieliecās un no grīdas pacēla priek�metu, ietītu avīzē. Tas skaļi nobūk�ķēja, viņam to no�metot uz galda. � Māja Montmorency joprojām ir tur.

�� Man vajadzēja iedomāties, ka tu apmeklēsi Montmorency, � Skataha sacīja smaidīdama. Viņa palūkojās uz dvīņiem un paskaid�roja: � Tā ir māja, kur Nikolass un Perenele dzīvoja piecpadsmitajā gadsimtā. Mēs tur pavadījām daudz laimīgu brī�u.

�� Ļoti laimīgu, � Fleimels piekrita.

�� Un tā joprojām atrodas tur? � Sofija sajūsmināta jautāja.

�� Viena no vecākajām mājām Parīzē, � Fleimels lepni sacīja.

�� Ko vēl tu darīji? � Sen�ermēns jautāja.

Nikolass paraustīja plecus. � Apmeklēju Musee de Cluny, katru dienu nevar apmeklēt savu kapa akmeni. Ir patīkami apzināties, ka cilvēki joprojām atceras mani � īsto mani.

�anna smaidīja. � Tavā vārdā ir nosaukta iela, Nikolas: Fleimela iela. Un viena arī nosaukta Pereneles vārdā. Bet es kaut kā nedomāju, ka tas bija īstais iemesls, kāpēc tu apmeklēji kapsētu, vai ne? � viņa veikli sacīja. � Tu man nekad neesi �ķitis pārāk sentimentāls.

Alķīmiķis smaidīja. � Jā, ne nu vienīgais iemesls, � viņ� atzi�nās. Viņ� ielika roku jakas kabatā un izvilka �auru cilindrisku cau�ruli. Visi pie galda eso�ie pieliecās uz priek�u. Pat Skatija pagājās tuvāk, lai paskatītos uz to. Atskrūvējot abus galus, Fleimels izņēma un atrullēja garu �auksto�u pergamentu. � Gandrīz pirms se�simt gadiem es to paslēpu savā kapakmenī, pārāk neticēdams, ka man tas kādreiz varētu noderēt. � Viņ� izklāja biezo dzelteno perga�mentu uz galda. Tur ar sarkanu tinti, kas bija izbalējusi līdz rūsas krāsai, bija uzzīmēts ovāls ar apli tā vidū, un to ietvēra trīs līnijas, kas veidoja trīsstūri.

D�o�s pārliecās pār to. � Es kaut ko līdzīgu esmu jau redzējis. � Viņ� savilka pieri. � Vai kaut kas līdzīgs nav uz dolāra zīmes?

��� Ignorē to, kā tas izskatās, � Fleimels sacīja. � Tas zīmēts �ādi, lai noslēptu īsto nozīmi.

�� Kas tas ir? � D�o�s jautāja.

�� Tā ir karte, � Sofija pēk�ņi sacīja.

�� Jā, tā ir karte, � Nikolass piekrita. � Bet kā tu to zini? Endoras Ragana to nekad nav redzējusi�

��� Nē, tam nav nekāda sakara ar Raganu. � Sofija smaidīja. Viņa pārliecās pāri galdam, viņas galva pieskārās brāļa galvai. Viņa norādīja uz pergamenta labās puses aug�ējo punktu, kur ar sar�kano tinti bija iegravēts mazs, tikko saredzams krusts. � Tas no�teikti izskatās kā N, � viņa sacīja, norādīdama uz krusta aug�ējo galu, � un �is ir S.

��� Ziemeļi un dienvidi, � D�o�s pamāja, ātri piekrizdams.

Ģeniāli, Sofij! � Viņ� paskatījās uz Fleimelu. � Tā ir karte.

Alķīmiķis piekrīto�i pamāja. � Ļoti labi. Tā ir visu pārvieto�a�nās līniju karte Eiropā. Pilsētas un mazpilsētas, pat robe�as var būt izmainīju�ās līdz nepazī�anai, bet līnijas paliku�as tās pa�as. � Viņ� pacēla gaisā �etrstūri. � Tā mums ir atslēga ceļam ārā no Eiropas un atpakaļ uz Ameriku.

��� Cerēsim, ka mums būs izdevība to izmantot, � Skatija no�burk�ķēja.

D�o�s pieskārās avīzēm, kurās bija ietīts sainis, kas atradās galda vidū. � Un kas tas?

Nikolass sarullēja pergamentu un ielika to atpakaļ caurulē un ieslidināja jakas kabatā. Tad viņ� sāka attīt avī�u slāņus no priek��meta uz galda. � Perenele un es bijām Spānijā tuvu �etrpadsmitā gadsimta beigām, kad vīrs ar vienu roku atklāja pirmo Kodeksa no�slēpumu, � viņ� sacīja nevienam konkrēti, viņa fran�u akcents ta�gad bija jūtams.

�� Pirmais noslēpums? � D�o�s jautāja.

�� Tu esi redzējis tekstu, � tas mainās, bet mainās noteiktā ma�temātiskā kārtībā. Tas nemainās nejau�i. Izmaiņas ir savienotas ar zvaig�ņu un planētu kustību, mēness fāzēm.

�� Kā kalendārs?

Fleimels pamāja. � Patiesi, kā kalendārs. Kad mēs bijām iemā�cīju�ies kodu secību, zinājām, ka beidzot varam atgriezties Parīzē.

Tas mums aizņemtu visu dzīvi � vairākas dzīves � iztulkot grā�matu, bet vismaz bijām iemācīju�ies, ar ko sākt. Tā es da�as og�les pārvērtu par dimantiem, da�us plakanus slānekļa gabalus par zeltu, un mēs uzsākām savu ilgo ceļojumu atpakaļ uz Parīzi. Pa to laiku, protams, bijām pievērsu�i tum�o Veco uzmanību, un tiem pievienojās Bēkons, Dī negodīgais priek�gājējs. Tā vietā, lai taisni dotos uz Parīzi, mēs izmantojām apkārtceļus, izvairījāmies no pa�rastajām kalnu pārejām, kuras, kā zinājām, varētu tikt novērotas. Tomēr tajā.gadā ziema iestājās agri � un es domāju, ka tam bija kāds sakars ar tum�ajiem Vecajiem, � un mēs bijām noslēgti no pārē�jās pasaules Andorā. Un tur es atradu �o� � Viņ� pieskārās priek��metam uz galda.

D�o�s paskatījās uz māsu, uzacis pacēlis mēmā jautājumā. � Andora? � viņ� izrunāja, māsa ģeogrāfijā bija daudz stiprāka par viņu.

�� Viena no mazākajām valstīm pasaulē, � viņa �ukstus pa�skaidroja, � Pirenejos starp Spāniju un Franciju.

Fleimels atritināja vēl vairāk papīra. � Pirms nomiru, es pa�slēpu �o priek�metu akmenī virs loga pārsedzes Montmorency mājā. Es nekad nedomāju, ka man to ievajadzēsies.

�� Akmenī? � D�o�s sacīja apjucis. � Vai tu sacīji, ka paslēpi akmenī?

�� Akmenī. Es izmainīju granīta struktūru, iebāzu to akmens bluķī un tad pārveidoju pārsedzi atpakaļ oriģinālajā stāvoklī. Vien�kār�a pārveide, kā rieksta ieliek�ana saldējumā. � Pēdējā avīzes lapa saplīsa, kad viņ� to ņēma nost.

�� Tas ir zobens, � D�o�s bijīgi izdvesa, skatīdamies uz �auru ieroci, kas gulēja uz galda starp izmētātām avīzēm. Viņam �ķita, ka tas ir apmēram divdesmit collu gar�, tā vienkār�ais roktura krusts bija apvilkts ar plankumainu tum�u ādu. Asmens �ķita izgatavots no spīdīga pelēka metāla. Nē, ne metāla. � Akmens zobens, � viņ� sacīja skaļi, savilcis pieri. Tas viņam kaut ko atgādināja � it kā viņ� to būtu agrāk redzējis.

Bet, viņam runājot, �anna un Sen�ermēns atkāpās no galda. Aiz Fleimela. Skataha ie�ņācās kā kaķis; kad viņa pavēra muti, pa�rādījās vampīra zobi, viņai runājot, balss drebēja, viņas akcents bija izteikts un barbarisks. Viņa izklausījās gandrīz dusmīga� vai no�bijusies. � Nikolas, � viņa sacīja ļoti lēnām, � ko tu darīsi ar �o drausmīgo lietu?

Alķīmiķis ignorēja viņu. Viņ� lūkojās uz D�o�u un Sofiju, kas bija paliku�i sē�am pie galda, �okā sastingu�i no citu reakcijas, ne�būdami skaidrībā, kas notiek. � Ir �etri di�i spēka zobeni, � Fleimels dedzīgi sacīja, � katrs saistīts ar elementiem: zemi, gaisu, uguni un ūdeni. Runā, ka tie ir vecāki pat par visvecāko Veco rasi. Cauri gadsimtiem zobeni iegūst daudz da�ādu vārdu. Excalibur un joyeuse, Mistelteinn un Curtana, Durendal un Tyrfing. Pēdējā reize, kad kādu no tiem lietoja kā ieroci cilvēku pasaulē, bija, kad Charle�magne � svētais Romas imperators � gāja ar Joyeuse cīņā.

�� Tas ir joyeuse? � D�o�s �ukstēja. Viņa māsa bija stipra ģeo�grāfijā, bet viņ� zināja vēsturi, un Charlemagne vienmēr bija viņu fascinējis.

Skataha rūgti iesmējās. � Joyeuse ir skaista lieta. �is� �is ir pretīgs.

Fleimels pieskārās zobena rokturim, un mazie kristāliņi ak�menī iezaigojās zaļā gaismā. � �is nav Joyeuse, tomēr taisnība � kādreiz tas piederēja Charlemagne. Es arī ticu, ka imperators pats to paslēpa Andorā kaut kad devītajā gadsimtā.

�� Tāpat kā Excalibur, � D�o�s sacīja, pēk�ņi saprazdams, kā�pēc akmens zobens viņam �ķiet tik pazīstams. Viņ� paskatījās uz māsu. � Dī bija Excalibur, viņ� to izmantoja, lai iznīcinātu Pasaules koku.

�� Excalibur ir ledus zobens, � Fleimels turpināja. � �is ir tā dvīnis Clarent � uguns zobens. Tas ir vienīgais ierocis, kas var stā�ties pretī Excalibur.

�� Tas ir nolādēts zobens, � Skataha noteikti sacīja. � Es tam nepieskar�os.

�� Nedz arī es, � �anna ātri sacīja, un Sen�ermēns piekrīto�i pamāja.

�� Es nevienam neprasu to nēsāt vai arī turēt rokās, � Nikolass atcirta. Viņ� grieza ieroci, līdz tā rokturis pieskārās zēna pirkstiem, un tad viņi pēc kārtas palūkojās viens uz otru. � Mēs zinām � Dī un Makjavelli tuvojas. D�o�s ir vienīgais starp mums bez spējām aizsargāt sevi. Līdz viņa spējas tiks atmodinātas, viņam ir nepiecie��ams ierocis. Es vēlos, lai viņam ir Clarent.

�� Nikolas! � Skataha iekliedzās �ausmās. � Par ko tu domā! Viņ� ir nesagatavots cilvēks.

�� Ar tīru zelta auru, � Fleimels auksti sacīja. � Un es esmu apņēmies turēt viņu dro�ībā. � Viņ� iespieda zobenu D�o�a pirk�stos. � Tas ir tavs. Ņem to.

D�o�s pieliecās un sajuta divas Kodeksa lapas audekla maisiņā piespie�amies pie ādas. �ī varētu būt otrā dāvana, ko alķīmiķis bija iedevis viņam �ajās dienās. Viena viņa daļa gribēja pieņemt dāva�nas �ķietamā vērtībā � uzticēties viņam un ticēt, ka Fleimelam viņ� patīk un arī viņ� pats uzticas Nikolasam. Un tomēr un tomēr� pat pēc sarunas uz ielas kaut kur prāta dziļumā D�o�s nespēja aizmirst, ko DI bija sacījis pie strūklakas Ojaiā, ka puse no visa, ko Fleimels saka, ir meli un otra puse arī nav pilnīga patiesība.

Viņ� piesardzīgi palūkojās projām no zobena un paskatījās Fleimela blāvajās acīs. Alķīmiķis cie�i vērās viņā, viņa seja bija bez jebkādas izteiksmes � kā maska. Kas gan alķīmiķim bija prātā? � D�o�s prātoja. Kādu spēli viņ� spēlē? Vēl citi Dī vārdi ie�āvās D�o�a galvā: "Viņ� ir tagad, un viņ� vienmēr ir bijis melis, �arlatāns un draņķis."

�� Tu to negribi? � Nikolass prasīja. � Ņem to. � Viņ� iespieda rokturi tie�i D�o�a tvērienā.

Gandrīz pret pa�a gribu D�o�a pirksti satvēra gludo, ādā ietīto akmens zobena rokturi. Viņ� to pacēla, � lai arī zobens bija īss, tas bija ļoti smags �, un pagrieza to savās rokās. � Es nekad dzīvē ne�esmu darbojies ar zobenu, � D�o�s sacīja. � Es nezinu, kā�

��� Skataha tev iemācīs pamatus, � Fleimels sacīja, pat nepa�skatoties uz Ēnu, bet pārvēr�ot vienkār�u apgalvojumu pavēlē. � Kā to nēsāt, vienkār�i durt un atvairīt dūrienu. Centies un izvairies iedurt ar to sev, � viņ� piebilda.

D�o�s pēk�ņi saprata, ka plati smaida, un centās dabūt projām smaidu, bet tas bija grūti, zobens �ķita apbrīnojams viņa rokā. Viņ� pakustināja rokas locītavu, un zobens noraustījās. Tad viņ� paskatī�jās uz Skatiju, Franci un Zannu un redzēja, ka viņu acis ir piekaltas asmenim, sekojot katrai tā kustībai, un viņa smaids pazuda. � Kas nav kārtībā ar �o zobenu? � viņ� prasīja. � Kāpēc jums tik ļoti bail no tā?

Sofija uzlika roku uz brāļa rokas, viņas acis iezaigojās sudrabā no Raganas zinā�anām. � Clarent, � viņa sacīja, � ir ļauns, nolā�dēts ierocis, da�reiz saukts par Gļēvuļa asmeni. Tas ir zobens, ar kuru Mordreds nogalināja savu tēvoci, karali Artūru.

Savā istabā mājas aug�stāvā Sofija sēdēja uz palodzes pie dziļas loga ni�as un vērās pāri Elizejas laukiem. Platā, kokiem apstādītā iela bija slapja no lietus un mirdzēja no brauco�o autobusu atsta�rotajām gaismām: te dzintara, te sarkana, te balta. Sofija paskatī�jās pulkstenī: bija gandrīz divi naktī uz sestdienu, tomēr satiksme joprojām bija visai intensīva. Jebkurā laikā pēc pusnakts Sanfran�cisko ielas būtu pilnīgi tuk�as. �ī at�ķirība vēl vairāk uzsvēra, cik tālu no mājām viņa bija.

Vēl daudz jaunāka viņa bija izgājusi cauri tai fāzei, kad viss pa�ā �ķiet kaitino�s. Viņa bija pielikusi apzinātas pūles, lai būtu modernāka � vairāk līdzinātos savai draudzenei Elli, kas mainīja matu krāsu katru nedēļu un kuras garderobe bija pilna ar pēdējās modes precēm. Sofija bija savākusi visu, ko varēja atrast �urnālos, par eksotiskām Eiropas pilsētām, vietām, kur tika radīta mode un māksla, � Londonu, Parīzi, Romu, Milānu, Berlīni. Viņa bija nolē�musi nesekot modei; viņa gatavojās radīt pati savu imid�u. �ī fāze ilga apmēram mēnesi. Mode bija dārgs bizness, un vecāku dotā nauda, ko tērēt, bija stingri ierobe�ota.

Tomēr viņa joprojām vēlējās apmeklēt pasaules lieliskākās pil�sētas. Viņa un D�o�s bija sāku�i apspriest, vai nepaņemt brīvu gadu pirms koled�as, lai apceļotu Eiropas pilsētas. Un tagad viņi bija vienā no skaistākajām pilsētām zemes virsū, bet viņai pilnīgi nebija intereses to apskatīt. Vienīgais, ko viņa darītu bez kavē�anās, � at�grieztos Sanfrancisko.

Bet vai viņa varēs atgriezties?

Doma uzdzina drebuļus.

Lai arī ģimene bie�i bija pārcēlusies un ceļojusi, vēl pirms di�vām dienām Sofija bija zinājusi, kas viņu sagaida nākamajos mēne��os. Atliku�ais gads bija saplānots līdz sīkumiem kaitino�i. Rudenī vecāki atsāks pasniedzēju darbu Sanfrancisko universitātē un viņi abi ar D�o�u atgriezīsies skolā. Decembrī ģimene dosies savā ikga�dējā ceļojumā uz Providensu Rodas salā, kur viņu tēvs Ziemassvēt�kos lasīs lekciju Brauna universitātē, un divdesmit pirmajā decem�brī, viņu dzim�anas dienā, dvīņus bija plānots aizvest uz Ņujorku, lai apskatītu veikalus, apjūsmotu gaismas, apskatītu Rokfellera cen�tru un tad ietu paslidot. Viņi pusdienotu Stage Door Deli, kur ēstu bezrauga matzo mīklas klimpu zupu un sviestmaizes � tik lielas kā viņu galvas � ar �ķēli ķirbju pīrāga starp tām. Ziemassvētku vakarā viņi dotos uz tantes Kristīnes māju Montaukā Longailendā, kur pavadītu svētkus un tad sagaidītu Jauno gadu. Tāda bija pēdējo desmit gadu tradīcija.

Un tagad?

Sofija ievilka dziļu elpu. Tagad viņai bija spējas un spēks, ko viņa tik tikko spēja novērtēt. Viņai bija pieeja atmiņām, kas bija patiesības, mītu un fantāzijas sajaukums, viņa zināja noslēpumus, kas var pārvērst vēstures grāmatas. Bet vairāk par jebko citu viņa vēlējās, lai kaut kādā veidā varētu atgriezties mājās, atgriezties ceturtdienas rītā� iekams viss �is bija noticis. Iekams pasaule bija izmainījusies. Sofija atspieda pieri pret vēso stiklu. Kas notiks? Ko viņa darīs� ne tagad, bet gados, kas nāks? Viņas brāli neinteresēja karjera, katru gadu viņ� paziņoja kaut ko citu � te gribēja kļūt par datorspēļu dizaineri vai programmētāju, te par profesionālu futbola spēlētāju, te par paramediķi vai ugunsdzēsēju � bet So�fija vienmēr bija zinājusi, ko darīs. Kop� tā laika, kad viņas pir�mās klases skolotāja jautāja � "Par ko tu gribi kļūt, kad izaugsi, Sofij?" �, viņa bija zinājusi atbildi. Viņa gribēja studēt arheolo�ģiju un paleontoloģiju tāpat kā viņas vecāki, ceļot pa pasauli un kataloģizēt pagātni, varbūt kaut ko atklāt, kas palīdzētu izprast vēsturi. Bet tam tagad vairs nav lemts piepildīties. Iepriek�ējā naktī viņa saprata, ka studēt arheoloģiju, vēsturi, ģeogrāfiju un zinātni būtu bezjēdzīgi� vai, ja ne bezjēdzīgi, tad vienkār�i nepa�reizi.

Pēk�ņs emociju uzplūds pārsteidza viņu, un viņa sajuta degam rīkli un asaras uz vaigiem. Viņa piespieda abas plaukstas pie sejas un notrauca asaras.

��� Tuk, tuk� � D�o�a balss izbiedēja viņu. Sofija pagriezās, lai paskatītos uz savu dvīņubrāli. Viņas brālis stāvēja pie durvīm ar akmens zobenu vienā rokā un mazu klēpja datoru otrā. � Vai es varu ienākt?

�� Tu agrāk nekad nejautāji. � Sofija pasmaidīja.

D�o�s ienāca istabā un apsēdās uz divguļamās gultas malas. Viņ� uzmanīgi nolika Clarent uz grīdas, bet klēpja datoru uz ce�ļiem. � Daudz kas ir mainījies, � D�o�s klusu sacīja, viņa zilajās acīs bija redzams satraukums.

��� Es tikko kā domāju to pa�u, � viņa piekrita. � Vismaz tas nav mainījies. � Dvīņi bie�i atklāja, ka domā vienu un to pa�u domu vienlaikus, un viņi pazina viens otru tik labi, ka varēja pa�beigt viens otra teikumu. � Es tikko kā vēlējos, lai mēs varētu at�griezties mājās, pirms viss �is bija noticis.

�� Kāpēc?

�� Tad man nebūtu jābūt �ādai� tad mēs nebūtu at�ķirīgi.

D�o�s paskatījās uz māsas seju un mazliet pielieca galvu. � Tu

atteiktos? � viņ� klusām jautāja. � No spēka, zinā�anām?

���� Ar katru sirds pukstu, � Sofija nekavēdamās atbildēja. � Man nepatīk tas, kas notiek ar mani. Es nekad negribēju, lai tas notiktu. � Viņas balss aizlūza, bet viņa turpināja: � Es gribu būt parasta, D�o�. Es atkal gribu būt cilvēks. Es gribu būtu tāda kā tu.

D�o�s paskatījās lejup. Viņ� atvēra datoru un koncentrējās uz tā ieslēg�anu.

��� Bet tu ne, vai ne? � viņa lēni sacīja, interpretējot ilgo klu�sumu, kas bija iestājies. � Tu vēlies spēku, tu gribi, lai vari veidot savu auru un kontrolēt elementus, vai ne?

D�o�s vilcinājās. � Tas būtu� interesanti, es domāju, � viņ� sacīja diezgan pārliecino�i, vienlaikus skatīdamies uz ekrānu. Tad viņ� paskatījās uz aug�u, acīs atspīdēja ieslēgtais datora ekrāns. � Jā, es vēlos būt spējīgs to darīt, � viņ� atzinās.

Sofija atvēra muti, lai strupi atbildētu un pateiktu brālim, ka viņ� nezina, par ko runā, un cik ļoti slikti tikko pateiktais liek viņai justies, cik ļoti nobijusies viņa ir. Bet Sofija apspieda sevi, viņa ne�vēlējās cīnīties, turklāt D�o�s, iekams pats uz savas ādas nebūs visu pārbaudījis, nekad to nesapratīs.

�� Kur tu dabūji datoru? � viņa jautāja, mainīdama tēmu, kad klēpja dators beidzot iepīkstējās, ka ir gatavs darbam.

�� Francis man to iedeva, � D�o�s sacīja. � Tu nebiji klāt, kad Dī iznīcināja Igdrasilu. Viņ� ar Excalibur iedūra kokā, un tas sabira druskās kā stikls. Un mans kabatas portfelis, mobilais telefons, ipods un klēpja dators arī bija tajā kokā, � viņ� sacīja no�ēlas pilnā balsī. � Es pazaudēju visu. Ieskaitot visas mūsu fotogrāfijas.

�� Un grāfs tā vienkār�i tev iedeva klēpja datoru?

D�o�s pamāja ar galvu. � Iedeva, viņ� pat uzstāja, ka man tas jāņem. �odiena ir mana dāvanu diena. � Blāva atblāzma no datora izgaismoja D�o�a seju no apak�as, pie�ķirot viņa galvai mazliet bie�dējo�u izskatu. � Viņ� pārgājis uz Mac, tiem acīmredzot ir labākas mūzikas programmas, un viņ� vairs nelieto PC. �o te viņ� atrada noliktu zem galda kopā ar citiem krāmiem, � brālis turpināja, bet acis joprojām bija kā piekaltas mazajam ekrānam. Viņ� uzmeta ātru skatienu māsai. � Tā ir taisnība, � viņ� sacīja, pazīdams �aubu pilno klusumu.

Sofija novērsās. Viņa zināja, ka brālis stāsta taisnību, un tam nebija nekāda sakara ar Raganas zinā�anām. Viņa vienmēr zināja, kad D�o�s melo viņai, tomēr savādi, � viņ� nekad nezināja, kad viņa melo viņam� ko viņa darīja ne pārāk bie�i un vienmēr tikai viņa pa�a labā. � Un ko tu pa�reiz dari? � viņa jautāja.

�� Pārbaudu savu pastu. � Brālis pasmaidīja. � Dzīve tak tur�pinās� � viņ� iesāka.

�� � un nav cilvēka, kam nepienāk e-pasts, � Sofija pabeidza ar smaidu. Tas bija D�o�a iemīļotais teiciens, bet viņu tas alla� sa�kaitināja.

��� �eit ir papilnam informācijās, � viņ� noburk�ķēja. � As�toņdesmit gmail pastā, se�desmit divi Yahoo, divdesmit AOL, trīs � FastMail�

��� Es nekad nesapratī�u, kāpēc tev vajag tik daudz e-pasta ziņojumu, � Sofija sacīja. Viņa pievilka kājas pie zoda, ar rokām apņēma lielus un uzlika zodu uz ceļiem. Bija labi sarunāties ar brāli par visparastākajām lietām, tas atgādināja viņai, cik daudz viņiem bija ieplānots darīt� un bija darīts līdz ceturtdienas pēcpusdie�nai, precīzāk, līdz diviem piecpadsmit pēcpusdienā. Viņa atcerējās laiku, viņa bija runājusi ar savu draudzeni Elli Ņujorkā tie�i tad, kad pamanīja garu, melnu auto piestājam grāmatveikala priek�ā. Viņa bija paskatījusies pulkstenī, tie�i pirms tas vīrietis, kuru tagad viņa pazina kā Dī, izkāpa no auto.

D�o�s paskatījās uz aug�u. � Mums ir divi e-pasti no mammas un viens no tēta.

�� Izlasi tos man. Sāc ar vecāko.

��� Labi. Mamma atsūtījusi vienu piektdien, 1. jūnijā. Ceru, kas jums abiem iet labi. Kā klājas Fleminga kundzei? Vai viņa pilnībā ir at�veseļojusies? � D�o�s paskatījās uz aug�u un apjucis sarauca pieri.

Sofija nopūtās. � Atceries? Mēs neizstāstījām mammai un tētim. Mēs teicām mammai, ka grāmatveikals tiek slēgts, jo Perenele nejūtas labi. � Viņa papurināja galvu. � Centies neko neaiz�mirst!

�� Tas viss notika ļoti ātri, � D�o�s atgādināja māsai. � Es nevaru visu atcerēties. Turklāt tas ir tavs darbs.

� Tad mēs teicām, ka Nikolass un Perenele ir uzaicināju�i mūs pavadīt kādu laiku ar viņiem viņu mājā tuksnesī.

�� Un? � D�o�s paskatījās uz māsu, pirkstus turot virs tausti�ņiem. � Ko mēs stāstīsim mammai?

�� Saki, ka viss ir labi un Perenele jūtas daudz labāk. Atceries, ka viņus ta�u jāsauc par Niku un Periju, � viņa atgādināja.

��� Paldies, � viņ� sacīja, uzsizdams atpakaļgaitas taustiņam un aizvietoja Pereneli ar Periju. D�o�a pirksti lēkāja pa taustiņiem, viņam rakstot. � Labi, nākamā, � viņ� turpināja. � Atkal no mam�mas, ar vakardienas datumu. � Mēģināju piezvanīt, bet mans zvans pa tie�o savienojās ar jūsu balss pastu. Vai viss kārtībā? Man piezvanīja Agnes tante. Viņa sacīja, ka jūs neesat iegriezu�ies mājās un paņēmu�i ne drēbes, ne tualetes piederumus. Atsūti man numuru, lai es varu jums pie�zvanīt. Mēs esam uztrauku�ies. � D�o�s paskatījās uz māsu. � Nu, un ko mēs tagad stāstīsim viņai?

Sofija ko�ļāja apak�ējo lūpu, skaļi domādama. � Mums viņai jāstāsta� � Viņa vilcinājās. � Saki, ka mantas mums bija līdzi vei�kalā. Viņa zina, ka mums tur ir drēbes. Tie nav meli. Man riebjas melot viņai.

�� Darīts, � D�o�s sacīja, zibenīgi drukādams. Abi dvīņi turēja mantas savos skapī�os grāmatveikala aizmugurējā istabā gadīju�mam, ja vakarā gāja uz kino vai devās uz Embarcadero.

�� Saki viņai, ka �eit nav mobilā tīkla pārklājuma. Tikai nesaki, kur mēs esam, � viņa piemetināja ar smaidu.

D�o�s izskatījās neapmierināts. � Tu gribi sacīt, ka mums nav mobilo telefonu�

��� Man joprojām ir manējais, bet baterija ir tuk�a. Saki mam�mai, ka piezvanīsim, tikko parādīsies zona.

D�o�s turpināja drukāt. Viņa pirksts bija virs Enter taustiņa.

�� Vai viss?

�� Nosūti to.

Viņ� uzsita Enter. � Aizsūtīts!

�� Un tu teici, ka ir e-pasts no tēta? � Sofija atgādināja.

�� Tas ir man. � Viņ� to atvēra, ātri izlasīja un plati pasmaidīja.

��� Tētis man atsūtījis kādas haizivs zobu fosilijas, ko atradis, attēlu. Tie izskatās diezgan labi. Un viņam ir da�i jauni pārakmeņoju�ies izkārnījumi, ko viņ� atradis manai kolekcijai.

�� Pārakmeņoju�ies izkārnījumi. � Sofija uzspēlētā pretīgumā purināja galvu. � Pārakmeņoju sies kaka! Kāpēc tu nevari krāt mar�kas vai monētas kā normāls cilvēks? Tas ir pārāk dīvaini.

��� Dīvaini? � D�o�s paskatījās uz aug�u, pēk�ņi noskaities.

��� Dīvaini! Es tev pateik�u, kas ir dīvaini: mēs esam kopā ar div�tūksto� gadu vecu vampīru-veģetārieti, nemirstīgu alķīmiķi, vēl vienu nemirstīgo, kas ir muzikants, specializējies Uguns maģijā, un fran�u varoni, kurai būtu jābūt miru�ai kaut kad piecpadsmitā gadsimta vidū. � Viņ� ar kāju pagrūda zobenu uz grīdas. � Un neaizmirsīsim zobenu, ko lietojis karalis Artūrs. � D�o�a balss kļuva skaļāka, tad viņ� pēk�ņi apklusa un ievilka dziļu trīco�u elpu, nomierinādams sevi. Viņ� sāka smaidīt. � Es domāju, ka salīdzinājumā ar visu �o pārakmeņoju�os kaku kolekcionē�ana ir vismazāk dīvainā padarī�ana ap mums! � Viņa smaids pār�tapa platā smaidā, un Sofija arī pasmaidīja, un tad viņi abi smējās. D�o�s smējās tik ļoti, ka sāka �agoties, un tas lika viņiem smieties vēl vairāk, līdz pār viņu vaigiem ritēja asaras un sāka sāpēt vē�deri.

�� Izbeidz, � D�o�s kunkstēja. Viņ� atkal ie�agojās, un abiem iestājās kaut kas līdzīgs histērijai.

Bija jāpieliek milzīga piepūle, lai sevi kontrolētu, bet pirmo reizi, kop� Sofija bija atmodināta, D�o�s atkal jutās viņai tuvs. Pa�rasti viņi smējās katru dienu, ejot uz darbu ceturtdienas rītā, bija pēdējā reize, kad viņi bija kopā smēju�ies, vērojot kaulainu vīrieti sporta �ortos ar skrituļslidām, kuru vilka milzīgs dalmācietis. Viss, kas viņiem bija vajadzīgs, bija atrast objektus, par ko smieties, bet diem�ēl pēdējās dienās tādu nebija pārāk daudz.

Sofija nomierinājās pirmā un pagriezās pret logu. Viņa varēja saskatīt brāli stiklā un pagaidīja, līdz viņ� atkal skatījās lejā uz ek�rānu, iekams teica: � Es esmu pārsteigta: tu vairs neiebildi, kad Nikolass ierosināja Francim mācīt man Uguns maģiju.

D�o�s pacēla acis un paskatījās uz māsas atspulgu logā. � Vai tas būtu ko mainījis, ja būtu iebildis? � viņ� nopietni prasīja.

Viņa brīdi padomāja. � Nē. Domāju, ka ne.

�� Es arī domāju, ka tu tik un tā to darītu.

Sofija pagriezās un tie�i paskatījās uz dvīņubrāli. � Man vajag. Man tas jādara.

�� Es zinu, � viņ� vienkār�i sacīja. � Tagad es to zinu.

Sofija pārsteigta iepleta acis. � Tu zini?

D�o�s aizvēra klēpja datoru un nolika to uz gultas. Tad viņ� paņēma zobenu un nolika to uz saviem ceļiem, izklaidīgi glaudī�dams tā gludo asmeni. Akmens �ķita silts. � Es biju� dusmīgs, nobijies � nē, vairāk nekā nobijies � pārbijies, kad Fleimels lika Hekatei tevi atmodināt. Viņ� neko neteica par briesmām. Viņ� neko neteica par to, ka tu vari nomirt, nonākt komā. Es viņam to nekad nepiedo�u.

�� Viņ� bija gandrīz pārliecināts, ka nekas tāds nenotiks�

�� Būt gandrīz pārliecinātam nav būt pilnīgi pārliecinātam.

Sofija pamāja, neuzdro�inādamās runāt.

�� Un tad, kad Endoras Ragana nodeva tev savas zinā�anas. Es atkal biju nobijies. Bet ne tik ļoti par tevi� es biju nobijies, kas tevī notiks, � viņ� ļoti klusi atzinās.

�� D�o�, kā tu vari tā teikt? � Sofija iesāka patiesi �okēta. � Tu esi mans dvīņubrālis. � Viņa sejas izteiksme lika viņai apklust.

�� Tu neredzēji to, ko es redzēju, � viņ� vaļsirdīgi sacīja. � Es vēroju, kā tu piecēlies pret kaķgalvaino sievieti. Es redzēju tavas lūpas kustamies, bet, kad tu runāji, vārdi bija samāksloti, un, kad tu paskatījies uz mani, tu mani nepazini. Es nezinu, kas tu tad biji, � bet tad tu nebiji mana dvīņumāsa. Tu biji kā apsēsta.

Sofija plati iepleta acis, un milzīgas asaras sāka ritēt pāri vi�ņas vaigiem. Viņai bija tikai neskaidras atmiņas, nedaudz vairāk kā sapņa fragmenti par to, ko brālis tagad stāstīja.

��� Un tad Ojaiā es vēroju, ka tu sagriezi vēja virpuli, un �o�dien � vakar � redzēju, kā radīji miglu no nekā.

�� Es nezinu, kā es to veicu, � viņa nomurmināja.

��� Es zinu, Sofij, es zinu. � Viņ� piecēlās un devās pāri ista�bai pie loga, skatīdamies ārā pāri Parīzes jumtiem. � Es to tagad saprotu. Es par daudz ko esmu domājis. Tavi spēki ir atmodināti, vienīgais veids, kā tu vari tos kontrolēt, vienīgais veids, kā tu vari būt dro�ībā, ir trenēties. Un �ajā mirklī tavs spēks ir bīstams gan tev, gan arī taviem ienaidniekiem. �anna d'Arka tev palīdzēja �o�dien, vai ne?

��� Jā, viņa man daudz palīdzēja. Es vairs nedzirdu balsis. Tas ir milzīgs atspaids. Bet ir arī vēl kāds cits iemesls, vai ne? � Sofija jautāja.

D�o�s pagrozīja zobenu rokās, asmens naktī izskatījās gandrīz melns, mazie kristālu lāsumiņi akmenī mirdzēja kā zvaigznītes. � Mums nav ne jausmas, kādās nepatik�anās esam nokļuvu�i, � viņ� lēni sacīja, � bet zinām, ka esam briesmās� reālās briesmās. Mēs esam piecpadsmit gadu veci � nevaram pieļaut domu, ka varētu tikt nogalināti� vai apēsti� vai pat kaut kas vēl ļaunāks notiktu ar mums! � Viņ� nenoteikti pamāja durvju virzienā. � Es viņiem ne�uzticos. Vienīgā persona, kam varu uzticēties, esi tu� īstā tu.

��� Bet D�o�, � Sofija sacīja ļoti maigi. � Es viņiem uzticos. Viņi ir labi cilvēki. Skatija ir cīnījusies cilvēku labā vairāk nekā di�vus tūksto�us gadu, un �anna ir ļoti cēla persona�

�� Bet Fleimels ir turējis Kodeksu paslēptu vairākus gadsimtus, � D�o�s ātri sacīja. Viņ� pieskārās savām krūtīm, un Sofija dzirdēja divu lappu�u �aukstoņu somiņā, kuru Fleimels bija iedevis viņam. � �ajā grāmatā ir receptes, kas planētu varētu pārvērst par para�dīzi, varētu izārstēt visas slimības. � Viņ� redzēja �aubas pazibam māsas acīs un neatlaidās: � Un tu zini, ka tā ir taisnība.

�� Raganas atmiņas pastāstīja man, ka grāmatā ir receptes, kas var iznīcināt �o pasauli.

D�o�s ātri papurināja galvu. � Es domāju, ka tu redzi to, ko viņi grib, lai tu redzi.

Sofija rtorādīja uz zobenu. � Bet kāpēc Fleimels iedeva tev zo�benu un Kodeksa lapas? � viņa jautāja triumfējo�i.

��� Es domāju � es zinu, viņi mūs izmanto. Es tikai nezinu, kādam mērķim. Katrā ziņā vēl ne. � Viņ� redzēja, ka dvīņumāsa sāk purināt galvu. � Vienalga, mums būs nepiecie�ams tavs spēks, lai mums abiem nodro�inātu dro�ību.

Sofija pasniedzās un paspieda brāļa roku. � Tu zini, es nekad nepieļau�u, lai tev kaut kas nodarītu pāri.

���� Es to zinu, � D�o�s nopietni sacīja. � Vismaz pie apzi�ņas. Bet kas notiks, ja kaut kas tevi izmantos, kā tas notika Ēnu valstībā?

Sofija pamāja. � Es to nevaru kontrolēt, � viņa atzina. � Tas bija kā sapnis, kā vērojot kādu, kas izskatās kā es.

��� Mans futbola treneris saka, ka, pirms vari kontrolēt pats, tev jāļauj sevi kontrolēt citam. Ja tu iemācīsies, kā kontrolēt auru un apgūsi maģijas, � D�o�s turpināja, � neviens to nevarēs izdarīt ar tevi. Tu būsi neiedomājami spēcīga. Un pieņemsim uz brīdi, ka mani spēki nav atmodināti. Es varu iemācīties, kā izmantot zobenu. � Viņ� pavicināja to rokā, mēģinādams sagriezt asmeni, bet tas izlīdēja un iecirta dziļu robu sienā. � Ops!

�� D�o�!

�� Kas noticis? Tu tik tikko kā vari pamanīt to. � Viņ� paberzēja piedurkni pret iegriezumu. Krāsa un apmetums nokrita, atklājot apak�ā ķieģeļu sienu.

��� Tu visu padari vēl sliktāku. Tu dro�i vien būsi iesitis robu zobenā.

Bet, kad D�o�s pacēla ieroci gaismā, uz asmeņa nebija ne skrambiņas.

Sofija lēni pamāja ar galvu. � Es joprojām domāju, es zinu � tu maldies par Fleimelu un pārējiem.

�� Sofij, tev jāuzticas man.

�� Es tev uzticos. Bet atceries, Ragana zina �os cilvēkus, un viņa tiem uzticas.

��� Sofij, � D�o�s sacīja neapmierināts. � Mēs neko nezinām par Raganu.

�� Ak, D�o�. Es zinu visu par Raganu, � Sofija sacīja līdzjūtīgi. Viņa piesita ar rādītājpirkstu pie deniņiem. � Un es vēlos, kaut nezinātu. Visu viņas dzīvi, tūksto�iem gadu. � D�o�s atvēra muti, lai atbildētu, bet Sofija pacēla roku. � Tas ir, ko es varu darīt. Es strādā�u ar Sen�ermēnu, mācī�os visu, ko viņ� var man iemācīt.

��� Un pie reizes uzmani viņu, mēģini uzzināt, kas viņam un Fleimelam padomā.

Sofija ignorēja viņu. � Varbūt nākamo reizi, kad mums uz�bruks, mēs pa�i spēsim aizsargāt sevi. � Viņa skatījās pāri jumtu galiem uz Parīzi. � Vismaz �eit mēs esam dro�ībā.

�� Bet cik ilgi? � dvīņubrālis jautāja.

Doktors D�ons Dī izslēdza gaismu un izgāja no milzīgās gu�ļamistabas uz balkona, uzlicis rokas metāla margām, viņ� skatījās ārā pāri Parīzei. Pirms kāda laika bija lijis, un gaiss mitrs un vēss, ar vieglu skābenu dvaku, kas cēlās no Sēnas un kam pievienojās neliela izplūdes gāzu smaka.

Viņ� ienīda Parīzi.

Tā tas nav bijis vienmēr. Kādreiz tā bija viņa visiemīļotākā pil�sēta Eiropā, pilna ar visbrīni�ķīgākajām un visneparastākajām at�miņām. Galu galā, viņ� �ajā pilsētā bija pārvērsts par nemirstīgo. Cietumā dziļi zem Bastīlijas, �ajā cietoksnī, Vārnu dieviete viņu bija aizvedusi pie Vecā, kas Dī bija dāvājis mū�īgo dzīvību apmaiņā pret bezierunu lojalitāti.

Doktors D�ons Dī bija strādājis Vecajiem, spiegojis viņu labā, uzņēmies daudzas bīstamas misijas neskaitāmās Ēnu valstībās. Viņ� bija cīnījies miru�o un dzīvo armijās, vajājis briesmoņus pāri skar�bām, neapgūtām zemēm, nozadzis da�us pa�us vērtīgākos un ma�ģiskākos priek�metus, no kuriem baidīju�ās du�iem civilizāciju. Ar laiku viņ� bija kļuvis par tum�o Veco �empionu, nekas nebija ne�iespējams viņam, neviena misija nebija par grūtu, izņemot� kad runa bija par Fleimeliem. Angļu mags bija izgāzies vēl un vēl, vai�rākas reizes �ajā pilsētā mēģinot sagūstīt Nikolasu un Pereneli Fleimelus.

Tas atgādināja par vienu no lielākajām viņa ilgās eksistences mistērijām: kā Fleimeli spēja izvairīties no viņa? Viņ� komandēja cilvēku armiju, necilvēku un pārcilvēku aģentus, viņam bija pie�eja putniem gaisā, viņ� varēja pavēlēt �urkām, kaķiem un suņiem.

Viņa rīcībā bija radības no mitoloģijas vistum�ākajām dzīlēm. Bet vairāk nekā �etrus simtus gadu Fleimels bija izbēdzis no sagūstī��anas, pirmo reizi �eit, Parīzē, tad Eiropā un Amerikā, vienmēr pa�liekot vienu soli priek�ā viņam. Vienmēr atstājot pilsētu tikai da�as stundas pirms viņa iera�anās. Tas bija gandrīz tā, it kā viņus kāds brīdinātu. Bet tas, protams, nebija iespējams. Mags savos plānos nedalījās ne ar vienu.

Durvis atvērās un aizvērās istabā aiz viņa. Dī nāsis iepletās, sa�jutu�as vieglu �ūskas pelējuma smaku.

�� Labvakar, Nikolo, � Dī sacīja, nepagrie�oties apkārt.

��� Sveicināts Parīzē, � Nikolo Makjavelli runāja latīniski ar itāļu akcentu. � Es ceru, ka lidojums bija labs un istaba tevi apmie�rina? � Makjavelli bija noorganizējis, lai Dī sagaida lidostā un ar policijas eskortu pavada līdz pilsētas mājai Place dit �amda.

��� Kur viņi ir? � Dī bez jebkādām ceremonijām vaicāja, ig�norēdams namatēva jautājumus, tādējādi uzsverot savu autoritā�rismu. Viņ� varēja būt pāris gadus jaunāks par itālieti, bet viņ� bija boss.

Makjavelli iznāca no istabas un apstājās blakus Dī uz balkona. Nevēlēdamies saburzīt savu uzvalku pret balkona margām, viņ� stāvēja, rokas salicis uz muguras. Slaidais, elegantais, labi skūtais itālietis īsi apcirptiem baltiem matiem bija pilnīgs pretstats maza�jam vīrelim ar asiem vaibstiem, smailo bārdiņu un pelēkajiem ma�tiem, kas pakausī bija saņemti astē. � Tie joprojām ir Sen�ermēna mājā. Un tiem nesen pievienojās Fleimels.

Dī iesāņus palūkojās uz Makjavelli. � Es esmu pārsteigts, ka tev nebija kārdinājuma mēģināt sagūstīt viņus pa�am, � viņ� vil�tīgi sacīja.

Makjavelli skatījās pāri pilsētai, kuru viņ� kontrolēja. � Ak, es domāju, ka man noslēdzo�ā sagūstī�ana jāatstāj tev, � viņ� klusi sacīja.

�� Tu gribi teikt, ka tev ir dots rīkojums atstāt viņus man? � Dī atcirta.

Makjavelli neteica neko.

��� Un mājā ir tikai pieci cilvēki? Nekādu kalpotāju, nekādu apsargu?

�� Alķīmiķis, Sen�ermēns, dvīņi un Ēna.

�� Skataha ir problēma, � Dī noburk�ķēja.

��� Man ir risinājums, � Makjavelli saudzīgi piedāvāja. Viņ� pagaidīja, līdz mags pagrie�as, lai paskatītos uz viņu akmens pelē�kām acīm, kuras, atspīdot ielas gaismai, uzliesmoja oran�ā krāsā.

��� Es aizsūtīju pēc disijām, Skatahas ne�ēlīgākajām ienaidniecēm. Trīs no tām jau ieradu�ās.

Dī lūpas savilkās neparastā smaidā. Tad viņ� nedaudz atvirzī�jās no Makjavelli un viegli paklanījās. � Valkīras � patie�ām izcila izvēle.

�� Mēs esam vienā pusē. � Makjavelli paklanījās pretī. � Mēs kalpojam tiem pa�iem pavēlniekiem.

Mags jau gribēja doties atpakaļ istabā, kad apstājās un pagrie�zās, lai paskatītos uz Makjavelli. Uz mirkli viegla puvu�u olu sērūdeņra�a smaka uzvirmoja gaisā. � Tev nav ne jausmas, kam es kalpoju, � viņ� sacīja.

Dagans pla�i atvēra augstās dubultās durvis un atkāpās sāņus. Nikolo Makjavelli un doktors D�ons Dī iegāja greznā, grāmatām pilnā bibliotēkā, lai sveiktu savus viesus.

Istabā bija trīs jaunas sievietes.

No pirmā skata tās �ķita tik līdzīgas, ka varētu būt trīnes. Garas un tievas, līdz pleciem gariem blondiem matiem, viņas bija ģērbu��ās vienādi melnos pieguļo�os krekliņos ar lencītēm zem mīkstas ādas jakām un zilos d�insos, ievilktos līdz ceļiem garos zābakos. Viņu sejas bija asiem vaibstiem: lieliem vaigu kauliem, dziļi iegri�mu�ām acīm, smailu zodu. Vienīgi to acis palīdzēja at�ķirt tās. Tās bija da�ādu nokrāsu zilas � no gai�a safīra līdz tum�am, gandrīz violetam indigo. Visas trīs izskatījās, it kā tām varētu būt se�pa�dsmit vai septiņpadsmit gadu, bet patiesībā bija vecākas nekā lie�lākā daļa civilizāciju.

Tās bija disijas.

Makjavelli devās uz istabas centru un pagriezās, lai apskatītu katru meiteni pēc kārtas, mēģinādams tās at�ķirt. Viena sēdēja pie milzīga pianīna, cita zvilnēja uz dīvāna, bet tre�ā bija atbalstījusies pret logu un vērās ārā naktī ar neatvērtu grāmatu ādas iesējumā rokās. Viņam tuvojoties, viņu galvas pagriezās, un viņ� pama�nīja, ka viņu acu krāsa saskan ar nagu laku. � Pateicos, ka ieradāties, � viņ� sacīja latīniski, ko līdz ar grieķu valodu saprata lielākā daļa Veco.

'Meitenes neizteiksmīgi paskatījās uz viņu.

Makjavelli savukārt paskatījās uz Daganu, kas bija ienācis is�tabā un aizvēris aiz sevis durvis. Viņ� noņēma brilles, atklādams izvalbītās acis, un ātri runāja valodā, ko nevarētu izrunāt neviena cilvēka mēle vai rīkle.

Sievietes pilnībā ignorēja viņu.

Doktors D�ons Dī dramatiski nopūtās. Viņ� iesēdās ādas klub�krēslā ar augstu atzveltni un ar skaļu blīk�ķi sasita savas mazās rokas. � Diezgan �o blēņu, � viņ� sacīja angliski. � Jūs esat �eit Skatahas dēļ. Tagad sakiet, vai jūs gribat viņu vai ne?

Meitene, kas sēdēja pie pianīna, cie�i skatījās uz Dī. Ja viņ� ari pamanīja, ka viņas galva tagad bija pagriezta neiespējamā leņķī, tad to neizrādīja. � Kur viņa ir? � Viņas angļu valoda bija per�fekta.

�� Tuvu, � Makjavelli sacīja, lēni virzīdamies pa istabu.

Trīs meitenes tam pievērsa uzmanību, galvas pagriezās viņam līdzi, kā pūcei sekojot pelei.

�� Ko viņa dara?

��� Viņa aizsargā alķīmiķi Fleimelu, Sen�ermēnu un vēl divus cilvēkus, � Makjavelli sacīja. � Mēs gribam tikai cilvēkus un Flei�melu. Skataha ir jūsu. � Viņ� apklusa un tad piebilda: � Jūs varat dabūt arī Sen�ermēnu, ja gribat. Mums viņ� nav vajadzīgs.

���� Ēna. Mums vajag tikai Ēnu, � sacīja sieviete, kas sēdēja pie pianīna. Viņas indigo krāsas nadziņi kustējās pāri taustiņiem, skaņa bija maiga un skaista.

Makjavelli piegāja pie galda un ielēja kafiju no garas sudraba kafijkannas. Viņ� vienlaikus paskatījās uz Dī un pacēla uzacis un kafijkannu. Mags papurināja galvu. � Jums jāzina, ka Skataha joprojām ir spēcīga, � Makjavelli turpināja, tagad runādams ar sie�vieti pie pianīna. Viņas indigo acu zīlītes bija �auras un horizon�tālas. � Vakar no rīta viņa sakāva labi trenētu policijas virsnieku vienību.

�� Cilvēki, � disija gandrīz izspļāva. � Neviens cilvēks nevar stāties pretī Ēnai. � Bet mēs neesam cilvēki, � sacīja sieviete, kas stāvēja pie loga.

��� Mēs esam disijas, � pabeidza sieviete, kas sēdēja pretī Dī.

�� Mēs esam Sargjaunavas, Miru�o izvēlētājas, Kareives�

�� Jā, jā, jā, � Dī neiecietīgi sacīja. � Mēs zinām, kas jūs esat: valkīras. Iespējams, pa�as izcilākās kareives, kādas pasaule jebkad redzējusi � vismaz pēc jūsu sacītā katrā ziņā. Es tikai gribu zināt, vai jūs varat sakaut Ēnu.

Disija ar indigo acīm aizgriezās ar visu ķermeni no pianīna un līgani piecēlās kājās. Viņa cēli pārsoļoja pāri tepiķim un apstājās Dī priek�ā. Abas māsas piepe�i bija blakus viņai, un istabas tempera�tūra pēk�ņi strauji nokritās.

�� Tā būtu kļūda � izsmiet mūs, doktor Dī, � viena no viņām sacīja.

Dī nopūtās. � Vai jūs varat sakaut Ēnu? � viņ� atkal jautāja.

��� Jo, ja jūs nevarat, tad esmu pārliecināts, ka ir citi, kas būs ļoti sajūsmināti tikai par iespēju to pamēģināt. � Viņ� izņēma mobilo telefonu. � Es varu piezvanīt amazonēm, samurajiem un bogatiriem.

Kamēr Dī runāja, temperatūra istabā turpināja pazemināties, un viņa elpa balta izplūda gaisā, uz viņa uzacīm un bārdas veidojās ledus kristāli.

�� Diezgan �īs viltības! � Dī uzsita knipi, un viņa aura uz mir�kli uzplaiksnīja dzeltena. Istaba kļuva siltāka, tad karsta un ar stipru puvu�u olu smaku.

�� Nav nekādas vajadzības pēc �iem vājākajiem kareivjiem. Di�sijas nogalinās Ēnu, � sacīja meitene, kas stāvēja no Dī pa labi.

�� Kā? � asi noprasīja Dī.

�� Mums ir tas, kā nav pārējiem kareivjiem.

�� Jūs runājat mīklās, � Dī neiecietīgi sacīja.

�� Pasakiet viņam, � Makjavelli ieteicās.

Disija ar visgai�ākajām acīm pagrieza seju viņa virzienā un tad atkal pievērsās Dī. Gari pirksti uzplaiksnīja viņa sejas virzienā. � Tu iznīcināji Igdrasilu un atbrīvoji mūsu iemīļoto radījumu, kas ilgu laiku bija Pasaules koka sakņu sagūstīts.

Kaut kas uzzibsnīja aiz Dī acīm, un viņa mutes kaktiņu mus�kuļi savilkās. � Nidhjegs? � Viņ� paskatījās uz Makajavelli. � Tu to zināji?

Makjavelli pamāja. � Protams.

Disija ar indigo acīm piegāja pie Dī un lūkojās uz leju viņa sejā. � Jā, tu atbrīvoji Nidhjegu, Miroņu rijēju. � Joprojām pieliekusies Dī virzienā, viņa pagrieza galvu, lai paskatītos uz Makjavelli. Viņas māsas arī paskatījās tajā virzienā. � Aizved mūs tur, kur Ēna un pārējie slēpjas, tad atstāj mūs. Kad palaidīsim Nidhjegu, Skataha būs nolemta.

���� Vai jūs varat kontrolēt radījumu? � Makjavelli ziņkārīgi jautāja.

�� Kad viņ� būs aprijis Ēnu, iznīcinājis viņas atmiņas un tad vi�ņas miesu un kaulus, viņam būs nepiecie�ams miegs. Pēc mielasta, kurā pasniegta Skataha, tas dro�i vien gulēs vairākus gadsimtus. Mēs varēsim atkal sagūstīt to.

Nikolo Makjavelli pamāja. � Mēs neesam apspriedu�i jūsu cenu.

Trīs disijas smaidīja, un pat Makjavelli, kas bija redzējis gana �ausmu, atsprāga atpakaļ, ieraudzījis viņu seju izteiksmi. � Nav nekādas cenas, � indigo acu disija sacīja. � To mēs darām, lai at�jaunotu mūsu klana godu un atriebtu mūsu kritu�o ģimeni. Ska�taha Ēna iznīcināja mūsu māsas.

Makjavelli pamāja. � Es saprotu. Kad mēs uzbruksim?

�� Rītausmā.

�� Kāpēc ne tagad? � Dī prasīja.

��� Mēs esam krēslas radījumi. Laikā starp nakti un dienu mēs esam visstiprākās, � viena sacīja.

�� Tad mēs esam nepārspējamas, � viņas māsa piemetināja.

�� Man �ķiet, es joprojām dzīvoju pēc Amerikas laika, � D�o�s sacīja.

���� Kāpēc? � Skataha jautāja. Viņi stāvēja pilnīgi aprīkotā sporta zālē Sen�ermēna mājas pagrabā. Vienu sienu klāja spoguļi, un tajos atspoguļojās jauns vīrietis un vampīrs, visjaunāko treniņu ierī�u ieskauti.

D�o�s paskatījās pulkstenī uz sienas. � Ir trīs naktī� man va�jadzētu būt noguru�am, bet esmu pilnīgi nomodā. Tas varētu būt tāpēc, ka mājās ir tikai se�i vakarā.

Skataha pamāja. � Tas ir viens no iemesliem. Otrkārt, tas ir tāpēc, ka tev apkārt ir tādi cilvēki kā Nikolass un Sen�ermēns un jo sevi�ķi tava māsa un �anna. Lai arī tavi spēki nav atmodināti, bet tu esi tādu būtņu sabiedrībā, kuru auras ir no spēcīgākajām uz planē�tas. Tava aura savāc mazliet no viņu spēka, un tas uzlādē tevi. Bet tas, ka tu nejūties noguris, nenozīmē, ka tev nav jāatpū�as, � viņa piebilda. � Jādzer arī daudz ūdens. Tava aura sadedzina daudz �ķidruma. Tev visu laiku jādzer ūdens.

Durvis atvērās, un sporta zālē ienāca �anna. Skataha bija tēr�pusies melnā, �anna valkāja baltu T kreklu ar garām piedurknēm pāri brīvām baltām biksēm un baltas tenisa kurpes. Tāpat kā Skatahai, arī viņai bija zobens. � Es padomāju, vai jums nevajag asis�tentu? � viņa sacīja gandrīz kautrīgi.

�� Es domāju, ka tu dosies gulēt, � Skataha sacīja.

�� Tagad es neguļu daudz. Un, kad es guļu, tad man ir nemie�rīgi sapņi. Es sapņoju par uguni. � Viņa skumji pasmaidīja. � Vai tā nav brīni�ķīga ironija? Es apprecēju Uguns pavēlnieku, tomēr sapņos mani biedē uguns.

�� Kur ir Francis?

��� Viņ� ir savā birojā, strādā. Viņ� tur būs stundām ilgi. Es neesmu dro�a, vai viņ� vispār vairs guļ. Un tagad, � viņa sacīja, skatīdamās uz D�o�u un mainīdama tēmu, � stāstiet, kā jums veicas!

�� Es joprojām mācos, kā turēt zobenu, � D�o�s nomurmināja, izklausīdamies mazliet samulsis. Viņ� bija redzējis filmās un do�māja, ka zina, kā cilvēki cīnās ar zobeniem. Tomēr viņ� nekad nebija iedomājies, ka pat turēt zobenu rokā varētu būt tik grūti. Skataha bija pavadījusi pēdējās trīsdesmit minūtes, mēģinādama iemācīt viņam turēt un kustināt CIarent, neizmetot to no rokām. Viņai ne�bija izdevies paveikt daudz, katru reizi, kad D�o�s pagrieza ieroci, tā svars izrāva to no viņa tvēriena. Vietās, kur zobena asmens bija trāpījis, gludi pulētā grīda bija saskrāpēta un izrobota. � Tas ir cie�tāks, nekā es domāju, � viņ� beidzot atzina. � Es neesmu pārlieci�nāts, ka jebkad iemācī�os.

�� Skataha ikvienu var iemācīt, kā cīnīties ar zobenu, � Zanna pārliecināti sacīja. � Viņa iemācīja mani. Viņa paņēma vienkār�u lauku meiteni un pārvērta to par kareivi.

Zanna savicināja rokas locītavu un savu zobenu, gandrīz tikpat garu kā viņa pati, virzīja un grieza gaisā tā, ka tas izdvesa skaņu, gandrīz līdzīgu cilvēka vaidam. D�o�s mēģināja atdarināt kustību, un CIarent griezdamies izkrita viņam no rokas. Tas ar galu ieurbās grīdā, radot plaisu, un �ūpojās turp �urp.

�� Piedodiet, � D�o�s nomurmināja.

�� Aizmirsti visu, ko tu domā, ka zini par zobenu cīņu, � Ska�taha sacīja, paskatījusies uz Zannu. � Viņ� ir pārāk daudz skatījies TV. Viņ� domā, ka var vienkār�i griezt zobenu kā karsējmeitene nūjiņu.

Zanna pasmaidīja. Viņa veikli pasvieda gaisā savu garo zo�benu un pasniedza to D�o�am ar rokturi pa priek�u. � Ņem �o.

D�o�s pasniedzās pēc zobena ar labo roku.

�� Tu vari likt lietā abas rokas, � mazā francūziete ieteica.

D�o�s ignorēja viņu. Apvijis savus pirkstus ap �annas zo�bena rokturi, viņ� pamēģināja to pacelt. Un gāzās. Tas bija neticami smags.

�� Tu redzi, kāpēc joprojām neesi ticis tālāk par pa�iem pama�tiem, � Skatija sacīja. Viņa izķēra zobenu no D�o�a tvēriena un pameta to Zannai, kura to viegli noķēra.

��� Sāksim ar to, kā jātur zobens, � �anna sacīja, ieņemdama pozīciju D�o�a labajā pusē, bet Skataha nostājās viņam kreisajā pusē. � Skaties taisni uz priek�u.

D�o�s skatījās spogulī. Kamēr viņ� un Skataha bija skaidri re�dzami spogulī, Zannu d'Arku ieskāva viegla sudraba migla. Viņ� iepleta acis, tad samiedza tās, un, kad atkal atvēra, migla joprojām bija tur.

���� Tā ir mana aura, � �anna paskaidroja, apsteidzot jautā�jumu, ko viņ� gribēja uzdot. � Parasti tā nav redzama cilvēka acij, tomēr da�reiz parādās fotogrāfijās un spoguļos.

�� Un tava aura ir tāda pati kā Sofijai, � D�o�s sacīja.

�anna no Arkas papurināja galvu. � Ak, nē, ne tāda kā tavai

māsai, � viņa sacīja, izraisot D�o�ā izbrīnu. � Viņai ir daudz stiprāka.

�anna pacēla garo zobenu, grie�ot to apkārt tā, ka asmeņa gals bija novietots starp kājām un abas rokas bija uz roktura pogas. � Ta�gad dari, kā mēs to darām� un dari to lēnām. � Viņa izstiepa labo roku, stingri turot garo asmeni. D�o�am pa kreisi Ēna izstiepa abas rokas, turot savus divus īsos zobenus taisni sev priek�ā.

D�o�s aplika pirkstus ap akmens zobena rokturi un pacēla labo roku. Pat pirms viņ� bija to pilnīgi izstiepis, tā sāka trīcēt no asmens svara. Sakodis zobus, viņ� centās turēt roku nekustīgi. � Tas ir pā�rāk smags, � viņ� elsa, nolai�ot roku un izdarot riņķveida kustības ar plecu, viņa muskuļi burtiski svila. Tas bija līdzīgi kā pirmajā fut�bola treniņa dienā pēc vasaras brīvdienām.

��� Pamēģini �ādi. Vēro mani. � �anna parādīja viņam, kā sa�ņemt rokturi abām rokām.

D�o�s atzina, ka, izmantojot abas rokas, bija vieglāk turēt zo�benu taisni izstieptu. Viņ� pamēģināja atkal, �oreiz turot zobenu ar vienu roku. Apmēram trīsdesmit sekundes ierocis palika nekustīgs, tad tā gals sāka trīcēt. Nopūzdamies D�o�s nolaida roku. � Ne�varu to izdarīt ar vienu roku, � viņ� noburk�ķēja.

�� Ar laiku varēsi, � Skataha strupi atteica, zaudēdama pacie�tību. � Un ar laiku es tev iemācī�u, kā to turēt abās rokās Austrumu manierē.

D�o�s pamāja. � Tas varētu būt vieglāk. � Viņ� bija pavadījis vairākus gadus, mācīdamies teikvondo, un vienmēr gribējis mācī�ties kendo, japāņu pauko�anos, bet vecāki nebija ļāvu�i, sakot, ka tas ir pārāk bīstami.

��� Viss, kas viņam vajadzīgs, ir treniņ�, � �anna nopietni sa�cīja, skatīdamās uz Skatahas atspulgu spogulī, viņas pelēkās acis bija spo�as un mirdzo�as.

�� Cik daudz jātrenējas? � D�o�s jautāja.

�� Vismaz trīs gadus.

��� Trīs gadus? � Ievilcis dziļu elpu, viņ� noslaucīja vispirms vienu plaukstu, tad otru pret savām biksēm un atkal sagrāba rok�turi. Tad viņ� palūkojās uz sevi spogulī un izstiepa abas rokas. � Es ceru, ka Sofijai sokas labāk nekā man, � viņ� nomurmināja.

Grāfs Sen�ermēns bija aizvedis Sofiju uz mājas mazo jumta dārzu. Tur pavērās Parīzes skats, un viņa pārliecās pāri margām, lai paskatītos lejā uz Elizejas laukiem. Satiksme beidzot bija rimusi līdz retām strūkliņām, un pilsēta bija klusa un mierīga. Viņa dziļi ieelpoja, gaiss bija vēss un mitrs, nedaudz skābeno upes smaku iz�klīdināja smar�a, ko izplatīja du�i ziedaugu podos un smalkos kon�teineros, kas bija izvietoti uz jumta. Sofija sparīgi saberzēja rokas un nodrebinājās.

�� Auksti? � Sen�ermēns jautāja.

�� Nedaudz, � Sofija sacīja, lai gan pati nebija pārliecināta, vai viņai bija auksti vai arī viņa bija sanervozējusies. Viņa zināja, ka Sen�ermēns bija uzvedis viņu aug�ā, lai mācītu Uguns maģiju.

��� Pēc �īs nakts tev nekad vairs nebūs auksti, � Sen�ermēns apsolīja. � Tu varēsi pāriet pāri Antarktīdai �ortos un T kreklā, ne�jūtot neko. � Atstūmis no pieres garos matus, viņ� noplūca lapu augam no puķpoda, satina to starp plaukstām un tad tās saberzēja. Svaiga krūzmētras smar�a piepildīja gaisu. � �annai patīk gatavot.

Viņa visus savus augus audzē �eit aug�ā, � viņ� paskaidroja, dziļi ieelpodams. � Viņai patīk lavanda, tā atgādina viņas jaunību.

�� Kur jūs satikāt �annu? �eit Francijā?

��� Galu galā es sagāju ar viņu kopā �eit, bet, tici vai ne, pirmo reizi viņu satiku Kalifornijā. Tas bija 1849. gadā, es meklēju zeltu, un �anna strādāja kā misionāre, vadīja zupas virtuvi un slimnīcu tiem, kas bija devu�ies uz rietumiem zelta meklējumos.

Sofija savilka pieri. � Tu meklēji zeltu Zelta drud�a laikā? Kāpēc?

Sen�ermēns paraustīja plecus un izskatījās nedaudz apmul�sis. � Kā ikviens Amerikā 48. un 49. gadā, arī es devos meklēt zeltu.

��� Es domāju, ka tu vari pagatavot zeltu. Nikolass sacīja, ka viņ� varot.

��� Pagatavot zeltu ir ilgs un darbietilpīgs process. Es domāju, ka vieglāk būs to izrakt no zemes. Un, ja alķīmiķim ir nedaudz zelta, viņ� to var izmantot, lai izaudzētu vairāk. Tas ir tas, ko es do�māju, ka varētu darīt. Bet zeme, kuru es nopirku, izrādījās tam ne�derīga. Tā es sāku ierakt da�us zelta gabalus zemē un tad pārdevu �o īpa�umu cilvēkiem, kas tikko ieradās.

�� Bet tas ir nepareizi, � Sofija �okēta sacīja.

��� Es tad biju jauns, � Sen�ermēns paskaidroja. � Un izsal�cis. Bet tas nav attaisnojums, � viņ� piebilda. � Katrā ziņā �anna strādāja Sakramento un viņa satikās ar cilvēkiem, kas nopirka no manis nederīgo zemi. Viņa domāja, ka esmu �arlatāns � kas es arī biju, un es noturēju viņu par vienu no �iem baisajiem labda�riem. Neviens no mums nezināja, ka otrs ir nemirstīgais, protams, un mēs ienīdām viens otru no skata. Vairākus gadus mēs nejau�i satikām viens otru, un tad Otrā pasaules kara laikā mēs atkal sa�tikāmies Parīzē. Viņa cīnījās Preto�anās kustībā, un es spiegoju amerikāņiem. Tad mēs sapratām, ka esam citādi. Mēs izdzīvojām karā un kop� tā laika kļuvām ne�ķirami, tomēr �anna ir ļoti noslē�pumaina. Neviens no maniem fanu blogiem vai tenku lapelēm pat nezina, ka esam apprecēju�ies. Mēs, iespējams, varētu labi pārdot savas kāzu bildes, bet �anna dod priek�roku ļoti noslēgtai privātai dzīvei.

�� Kāpēc? � Sofija zināja, ka slavenības augstu vērtē savu pri�vāto dzīvi, bet palikt pilnīgi neredzamai bija pārlieku savādi.

��� Nu� tev jāatceras, ka pēdējo reizi, kad viņa bija slavena, ļaudis mēģināja viņu sadedzināt uz sārta. Pēk�ņi būt neredzamam �ķita ļoti saprātīgi. � Sofija pamāja. � Cik ilgi tu pazīsti Skatahu? � viņa prasīja.

�� Gadsimtiem. Kad Zanna un es sagājām kopā, mēs atklājām, ka mums ir daudz kopīgu paziņu. Visi nemirstīgie, protams. Zanna pazīst viņu daudz ilgāk nekā es. Tomēr es neesmu pārliecināts, ka patie�ām kāds pazīst Ēnu, � viņ� piezīmēja ar greizu smaidu. � Viņa vienmēr �ķiet tik� � Viņ� apklusa, meklēdams īsto vārdu.

�� Vientuļa? � Sofija ieminējās.

���� Jā, vientuļa. � Viņ� skatījās ārā pāri pilsētai un tad, skumīgi � pa�ūpojis galvu, paskatījās pāri plecam uz Sofiju. � Vai tu zini,

cik daudzas reizes viņa viena stājusies pretī tum�ajiem Vecajiem, cik daudzas reizes viņa sevi pakļāvusi drausmīgām briesmām, lai pa�sargātu no tiem �o pasauli?

Pat Sofija sāka purināt galvu, cauri viņas apziņai uzplaiksnīja attēlu sērijas � Raganas atmiņas fragmenti: Skataha, tērpusies ādas un ķē�u bruņās, viena stāv uz tilta, divi mirdzo�i zobeni viņas ro�kās, gaida milzīgus gliemjveida briesmoņus pulcējamies tilta otrā galā.

Skataha pilnā bruņojumā, stāvot lielas pils durvīs, sakrustotām rokām uz krūtīm, viņas zobens iedurts zemē pie kājām. Viņai pretī milzīga ķirzakveida radījumu armija.

Skataha, ģērbta roņādās un ka�okādās, balansē uz peldo�a ledus gabala, bet radījumi, kas pa�i izskatās kā no ledus izgrebti, ieskauj viņu.

Sofija aplaizīja lūpas. � Kāpēc� kāpēc viņa to dara?

� Tāpēc, ka viņa ir tāda, kāda viņa ir. Tas ir tāpēc, ka viņa ir, kas ir. � Grāfs paskatījās uz meiteni un skumji pasmaidīja. � Un tāpēc tas ir viss, ko viņa zina. Bet nu, � viņ� dzīvi sacīja, atkal saber�zēdams rokas, dzirksteles un plēksnes lidinājās gaisā, � Nikolass gribēja, lai tu mācies Uguns maģiju. Esi satraukta? � viņ� jautāja.

�� Mazliet. Vai tu kādreiz esi mācījis vēl kādu? � Sofija vilci�nādamās jautāja.

Sen�ermēns plati pasmaidīja, atklādams savus nelīdzenos zo�bus. � Nevienu. Tu būsi mana pirmā studente� un, iespējams, pēdējā.

Viņa sajuta vēderu saraujamies, un pēk�ņi tā vairs ne�ķita diez ko laba ideja. � Kāpēc tu tā saki?

� Nu, iespējas satikt vēl vienu personu, kuras maģiskās spējas būtu atmodināmas, ir ļoti nelielas, turklāt ar tik tīru auru kā tavējā ir tuvu neiespējamībai. Sudraba aura ir satrieco�i reta. �anna ir pē�dējais cilvēks, kurai tāda ir, un viņa dzimusi 1412. gadā. Tu esi ļoti īpa�a, Sofij Ņūmen.

Sofija norija siekalas; viņa nejutās ļoti īpa�a.

Sen�ermēns apsēdās uz vienkār�a koka sola, kas bija nolikts pret skursteņa mūri. � Apsēdies �eit blakus man un pastāsti, ko tu vēlies zināt.

Sofija apsēdās blakus grāfam de Sen�ermēnam un skatījās pāri jumtam uz pilsētu. Atmiņas, kas nebija viņas, uzzibsnīja apziņas robe�ās, norādot uz pilsētu ar citādu debess līniju, pilsētu ar zemām ēkām, kas bija izvietotas ap masīvu cietoksni, tūksto�iem dūmu stabu cēlās naktī. Viņa apzināti norobe�ojās no domām, sapraz�dama, ka redz Parīzi tādu, kādu to atcerējās Ragana, kaut kad pa�gātnē.

Sen�ermēns pārvietojās, lai paskatītos uz meiteni. � Dod man roku, � viņ� klusi sacīja. Sofija ielika labo roku grāfa plaukstā un nekavējoties sajuta siltumu plūstam cauri ķermenim, aizmē�ot pro�jām drebuļus. � Ļauj man pastāstīt, ko mans skolotājs mācīja par uguni. � Runājot grāfs virzīja savu kvēlojo�o rādītājpirkstu pāri meitenes plaukstai, sekodams līnijām un pauguriem, kas veidoja uz viņas ādas rakstu. � Mans skolotājs sacīja, ka ir tādi, kas sacīs, ka Gaisa. Ūdens vai pat Zemes maģija ir spēcīgākā par visām. Tie maldās. Uguns maģija pārspēj visas pārējās.

Viņam runājot, gaiss tie�i priek�ā sāka kvēlot, tad mirgot. It kā caur karstuma dūmaku Sofija vēroja dūmus, kā tie savijās un de�joja līdz ar grāfa vārdiem, veidojot tēlus, simbolus un attēlus. Viņa gribēja pastiepties un pieskarties tiem, bet palika nekustīgi sē�am. Tad mājas jumta kore pagaisa un Parīze pazuda, vienīgā skaņa, ko viņa dzirdēja, bija Sen�ermēna klusā, nepiekāpīgā balss, un viss, ko viņa redzēja, bija dego�as plēksnes. Bet, kad viņ� runāja, tēli sāka veidot uguni.

��� Uguns aprij gaisu. Tā var uzsildīt ūdeni un likt saplaisāt zemei.

Viņa vēroja, kā vulkāns izspļauj izkausētus ie�us augstu gaisā. Sarkani melna lava un līdz baltkvēlei balti izded�i nolija lejā pār dubļu un akmens pilsētu�

�� Uguns izposta, bet arī rada. Me�am nepiecie�ama uguns, lai augtu. Noteiktas sēklas ir atkarīgas no tās, lai uzdīgtu. � Liesmas izvijās kā lapas, un Sofija redzēja me�u nomelnējām un iznīkstam, koki kļuva rētaini � kā apliecinājums drausmīgajai ugunij. Bet pie koku saknēm cauri plēksnēm lauzās ārā spilgti zaļi asni�

��� Pēdējos gados uguns silda cilvēkus, ļauj tiem izdzīvot skar�bos klimatos.

Uguns atklāja neapdzīvotu ainavu, klin�ainu un sniega klātu, bet viņa varēja saskatīt, ka alu sapunktēto klints sienu izgaismo sil�tas dzelteni sarkanas liesmas.

Tad atskanēja pēk�ņs blīk�ķis un zīmuļa tievuma liesmas pirksts uz�āvās naksnīgās debesīs. Viņa izstiepa kaklu, tiecoties tam līdzi uz aug�u, uz aug�u, uz aug�u, līdz tas izzuda starp zvaigznēm.

�� Tā ir Uguns maģija.

Sofija pamāja. Viņas āda kņudēja, un viņa paskatījās lejā un ieraudzīja, ka no Sen�ermēna pirkstiem vijas dzelteni zaļas liesmas. Tās uzplaiksnīja pāri viņas ādai, apvijās ap plaukstas locītavu, mai�gas kā spalvas un vēsas, atstājot tikko manāmas melnas pēdas uz viņas ādas. � Es zinu, cik svarīga ir uguns. Mana mamma ir arheoloģe, � viņa sapņaini sacīja, � reiz viņa man teica, ka cilvēks nebūtu nostājies uz civilizācijas attīstības ceļa, ja nebūtu sācis gatavot gaļu.

Sen�ermēna sejā uzzibsnīja smaids. � Jums par to jāpateicas Prometejam un Raganai. Tie atnesa uguni pirmajiem primitīvajiem cilvēkiem. Pagatavots ēdiens palīdzēja cilvēkiem sagremot gaļu, ko viņi nomedīja, ļāva viņiem vieglāk uzņemt barības vielas. Tas uztu�rēja siltumu un dro�ību alās, un Prometejs parādīja viņiem, kā iz�mantot to pa�u uguni, lai padarītu cietākus viņu iero�us un darba�rīkus. � Grāfs satvēra Sofijas locītavu, turot tā, it kā viņ� gatavotos mērīt tai pulsu. � Uguns pavirzīja uz priek�u civilizāciju no seno laiku pasaules taisni uz mūsdienām. Bez saules siltuma planēta ne�būtu nekas vairāk kā klintis un ledus.

Viņam runājot, tēli atkal parādījās Sofijas acu priek�ā, veidojo�ties no dūmiem, kas plūda no viņa rokām. Tie karājās, viļņodamies mierīgajā gaisā.

� pelēki brūna planēta griezās izplatījumā, vientuļ� Mēness griezās ap to. Nebija ne baltu mākoņu, nedz zila ūdens, nedz zaļu kontinentu vai zeltainu tuksne�u. Tikai pelēks. Un neskaidras zemju masīvu kontūras bija izcirstas milzīgās klintīs. Sofija pēk�ņi saprata, ka viņa skatās uz Zemi tālā, tālā nākotnē. Viņa ieelsojās �okā, un viņas elpa aizpūta projām dūmus līdz ar visu veidolu.

�� Uguns maģija ir stiprāka saules gaismā. � Sen�ermēns vir�zīja labo roku un ar rādītājpirkstu uzzīmēja simbolu. Tas kvēlojo�s karājās gaisā, un no tā loks ķīļu mirdzēja kā �ilbino�i saules stari. Grāfs uzpūta lokam, un tas iz�ķīda dzirkstelēs. � Bez uguns mēs esam nekas.

Sen�ermēna kreisā roka tagad bija pilnīgi liesmu apņemta, bet viņ� joprojām cie�i turēja Sofijas locītavu. Sarkani baltas uguns len�tes viļņojās ap meitenes pirkstiem un klājās viņas rokas plaukstā. Katrs pirksts dega kā maza svecīte � sarkana, dzeltena, zaļa, zila un balta �, tomēr viņa nejuta nekādas sāpes vai bailes.

�� Uguns var izārstēt, tā var sadziedēt ievainojumu, var iznīdēt slimību, � Sen�ermēns dedzīgi turpināja. Uguns zelta plēnes dega viņa gai�i zilajās acīs. � Tā nav līdzīga nevienai citai maģijai, jo ir tie�i saistīta ar auras tīrību un stiprumu. Gandrīz ikviens spēj iemā�cīties Zemes, Gaisa un Ūdens maģiju. Buramie vārdi un maģiskās formulas var atcerēties un ierakstīt grāmatās, bet spēja aizdedzināt uguni nāk no iek�ienes. Jo tīrāka aura, jo spēcīgāka uguns, un tas nozīmē, Sofij, ka tev jābūt ļoti uzmanīgai, jo tava aura ir tik tīra. Kad tu atbrīvosi Uguns maģiju, tā būs neiedomājami stipra. Vai Fleimels tevi nebrīdināja pārmērīgi neizmantot savu spēku, citādi tu sadegsi?

�� Skatija man teica, ka tā var notikt, � Sofija sacīja.

Sen�ermēns pamāja. � Nekad neradi uguni, kad esi nogurusi

vai novājināta. Ja tu zaudēsi kontroli pār �o elementu, tas pārlēks atpakaļ uz tevi un vienā mirklī sadedzinās tevi pa�u.

Liela uguns bumba tagad mierīgi dega Sofijas labajā rokā. Viņa apzinājās, ka kreisā roka kņud, un ātri pacēla to no sola. Tā atstāja kūpo�u, melnīgsnēju rokas nospiedumu uz tā. Ar trulu pauk�ķi zi�las liesmas pejķe parādījās uz viņas kreisās rokas, un katrs pirksts degdams dzirksteļoja.

�� Kāpēc es to nevaru sajust? � Sofija skaļi brīnījās.

����� Tevi aizsargā tava aura, � Sen�ermēns paskaidroja. � Tu vari veidot uguni tādā pa�ā veidā, kā Zanna parādīja, kā tu vari veidot savu auru sudraba priek�metos. Tu vari radīt lodes un sfēras virsmas no uguns. � Viņ� uzsita knipi, un lielas apaļas dzirksteles lēkādamas izklīda pāri jumtam. Tad viņ� norādīja ar rādītājpirk�stu un maza stūraina, �uburaina liesma metās uz tuvāko dzirksteli, trāpot tai ar absolūtu precizitāti. � Kad tu pilnīgi kontrolēsi savu �spēku, varēsi likt Uguns maģijai izpildīt savas vēlmes, bet līdz tam laikam tev nepiecie�ams izmantot mēlīti.

�� Mēlīti?

��� Normāli tas aizņemtu vairākas meditācijas stundas, lai sa�koncentrētu auru uz punktu, ko tu gribi aizdedzināt. Bet reiz, ļoti sen, kāds atklāja, kā izgatavot mēlīti. Ikonu. Vai tu redzēji manus tauriņus?

Sofija pamāja ar galvu, atcerēdamās du�iem mazu tetovētu tauriņu, kas tinās ap grāfa plaukstas locītavu un ritinājās uz viņa rokas.

�� Tās ir manas mēlītes. � Sen�ermēns pacēla meitenes rokas. � Un tagad tev ir savas.

Sofija palūkojās uz savām rokām. Uguns bija pazudusi, atstājot sodrēju svītras uz viņas miesas ap locītavām. Sofija paberzēja vienu roku pret otru, bet viņai izdevās tikai izsmērēt putekļus.

��� Ļauj man. � Sen�ermēns pacēla lejkanniņu un pakratīja to. �ķidrums tajā sa�ļakstījās. � Turi izstieptas savas rokas. � Viņ� lēja ūdeni uz viņas rokām � tas �urkstēja, kad pieskārās viņas miesai, � nomazgādams melnās strīpas. Grāfs izņēma baltu, ne�vainojami tīru mutautiņu no savas kabatas, iemērca to lejkannā un uzmanīgi noslaucīja paliku�os sodrējus. Bet ap labo roku, kur Sen��ermēns to bija turējis, sodrēji atsacījās nomazgāties. Bieza melna lente kā aproce apņēma rokas locītavu.

Sen�ermēns uzsita knipi, un viņa rādītājpirksts un mazais pirkstiņ� iedegās. Viņ� pielika liesmu tuvu pie Sofijas rokas.

Sofija paskatījās uz leju un atklāja, ka tetovējums bija iededzi�nāts viņas ādā.

Klusēdama viņa pacēla roku, pagrieza locītavu, lai izpētītu zī�mējumu uz lentes, kas bija apvijusies ap locītavu. Divas līnijas � zelta un sudraba � vijās un locījās viena ap otru sare�ģītā gan�drīz ķeltiskā rakstā. Locītavas apak�pusē, kur Sen�ermēns bija piespiedis savu īk�ķi, bija perfekts zelta riņķis ar sarkanu punktu centrā.

���� Kad tu vēlies nomērķēt un iz�aut Uguns maģiju, piespied īk�ķi pret apli un sakoncentrē savu auru, � Sen�ermēns sacīja. � Tas vienā mirklī atdzīvinās uguni.

��� Un tas ir� � Sofija jautāja, izklausīdamās pārsteigta, � tas ir viss?

Sen�ermēns pamāja. � Tas ir viss. Kāpēc tā vaicā, ko tad tu gaidīji?

Sofija papurināja galvu. � Es nezinu, bet, kad Endoras Ragana man mācīja Gaisa maģiju, viņa ietina mani saitēs kā mūmiju.

Sen�ermēns kautrīgi pasmaidīja. � Nu, es neesmu Endoras Ra�gana, protams. �anna man pastāstīja, ka Ragana tevi piepildīja ar visām savām atmiņām un zinā�anām, man nav ne jausmas, kāpēc viņa to darīja, tas noteikti nebija nepiecie�ams. Bet, bez �aubām, vi�ņai bija savi iemesli. Turklāt es nezinu, kā to darīt, � un es neesmu dro�s, ka vēlos, lai tu zini visas manas domas un atmiņas, � viņ� piebilda, plati smaidīdams. � Da�as no tām nav pārāk jaukas.

Sofija pasmaidīja. � Es jūtos atvieglota � vēl viena atmiņu pakete, ar ko jātiek galā, nebūtu nekas patīkams. � Turot roku pa�celtu gaisā, viņa piespieda apli uz savas locītavas, un mazais pirk�stiņ� sāka dūmot, tad uz mirkli tā nags iemirdzējās blāvi oran�ā krāsā, iekams pēk�ņi iedegās ar slaidu, plīvojo�u liesmu. � Kā tu zini, kas jādara?

��� Nu, vispirms un galvenokārt es esmu alķīmiķis. Es domāju, mūsu dienās tu mani sauktu par zinātnieku. Kad Nikolass lūdza mani iemācīt tev Uguns maģiju, man nebija ne jausmas, kā tas jā�dara, un es to veicu kā jebkuru citu eksperimentu.

�� Eksperimentu? �"Sofija plati iepleta acis. � Vai tas varēja ari neizdoties?

��� Lielākās briesmas būtu tad, ja tas vienkār�i nenostrādātu.

��� Paldies tev, � viņa beidzot sacīja un tad plati pasmaidīja.

���� Es gaidīju, ka process būs daudz dramatiskāks. Es patie�ām esmu priecīga, ka tas, � viņa apklusa, meklēdama pareizo vārdu,

�� bija tik parasts.

��� Nu, varbūt ne tik parasts. Ne katru dienu tu iemācies, kā radīt uguni. Bet kā tomēr būtu ar mazumiņu neparastā? � Sen�ermēns ierosināja.

�� Lai iet!

�� Tas viss. Ak, da�i triki, ko es varu � un gribu � tev iemācīt. Rīt parādī�u, kā izveidot uguns lodes, virtuļus un gredzenus. Bet, ja tev ir mēlīte, tu vari izsaukt uguni jebkurā laikā.

�� Bet vai man kas jāsaka? � Sofija jautāja. � Vai man jāmācās kādi vārdi?

�� Piemēram, kādi?

�� Nu, kad tu iededzināji Eifeļa torni, tu sacīji kaut ko, kas ska�nēja līdzīgi eggness.

�� Ignis, � grāfs sacīja. � Latīniski tas nozīmē uguns. Nē, tev nekas nav jāsaka.

�� Bet kāpēc tad tu teici?

Sen�ermēns plati pasmaidīja. � Es vienkār�i domāju, ka tas izklausās for�i.

Perenele bija nesapra�anā.

Lavoties pa krēslaino gaiteni, viņa bija atklājusi, ka visas salas cietuma apak�ējās kameras bija piepildītas ar radījumiem no vis�tum�ākajiem mītu dziļumiem. Burve bija sastapusies ar du�iem vis�da�ādāko vampīru sugu un at�ķirīgiem vilka�u paveidiem, kā arī ar bubuļiem, troļļiem. Vienā kamerā nebija neviens cits kā vienīgi guļo�s mīnotaura mazulis, kamēr pretējā kamerā divi ivindigo kani�bāli gulēja bezsamaņā blakus trim oni. Visas gaiteņa kameras bija atdotas pūķveida spārnotajiem drakoniem un uguns drakoniem.

Perenele nedomāja, ka tie ir ieslodzītie � neviena no kamerām nebija aizslēgta �, tomēr visi gulēja un bija izmitināti aiz spīdī�gajiem zirnekļa tīkliem. Viņa nebija pārliecināta, vai tos turēja kā cietumniekus vai vienkār�i atsevi�ķi. Neviens no radījumiem, ko viņa redzēja, nebija sabiedrotie. Viņa pagāja garām kamerai, kur zirnekļa tīkls nokarājās skrandainās driskās. Kamera bija tuk�a, bet tīkls un grīda piemētāta ar kauliem, neviens no tiem pat aptuveni neatgādināja cilvēka kaulus. Tie bija radījumi no daudzām zemēm un tikpat daudzām mitoloģijām. Par da�iem � kā ivindigo � viņa bija tikai dzirdējusi, bet vismaz tie bija Amerikas kontinenta vietē�jie. Citi, cik viņa zināja, nekad nebija ceļoju�i uz Jauno pasauli un bija paliku�i dro�ībā un veseli katrs savā dzimtenē vai Ēnu valstībā, kas robe�ojās ar �īm zemēm. Japāņu oni nevar pastāvēt līdzās ķeltu peistam.

Kaut kas te nebija kārtībā.

Perenele apgāja ap stūri un sajuta vēja pūsmu sabu�inām ma�tus. Viņa pagrieza pret to seju un ieplestām nāsīm saoda sāli un jūraszāles. Pametusi �iglu skatienu pāri plecam, viņa steidzās lejā pa gaiteni.

Dī ir savācis �os radījumus, sapulcinājis tos kopā, bet kāpēc? Un vēl daudz svarīgāk � kā? Nebija dzirdēts pat par viena vam�pīra vetalas sagūstī�anu, bet du�iem? Un kā viņ� pamanījies dabūt mīnotaura mazuli prom no tā mātes? Pat Skataha, lai cik arī bezbai�līga un nāvējo�a viņa bija, nekad nevarētu stāties pretī kādam no vēr�galvaino rases, ja viņai nāktos palīdzēt.

Perenele piegāja pie kāpņu posma. Sāls smar�a tagad bija spē�cīgāka, vēja pūsma vēsāka, bet viņa kavējās uzlikt kāju uz pakā�piena un pieliecās, lai pārbaudītu, vai kāpnes nav ievītas sudraba tīklā. Tur nebija neviena tīkla. Viņa joprojām nebija pamanījusi, kas bija saaudis tīklus, kuri izrotāja apak�ējās kameras, un tas darīja viņu ļoti nervozu. Bija iespējams, ka tīklu radītāji gulēja� kas nozī�mēja, ka tie agrāk vai vēlāk modīsies. Kad tie pamodīsies, tad viss cietums mud�ēs no zirnekļiem � vai pat vēl ļaunāk �, un viņa negribēja būt klāt, kad tas notiks.

Nedaudz no viņas spēka bija atgriezies � noteikti pietiekami, lai viņa varētu aizstāvēt sevi, tomēr mirklī, kad lietos savu ma�ģiju, tā atvedīs sfinksu pie viņas un vienlaikus novājinās un pada�rīs viņu vecāku. Perenele zināja, ka būs tikai viena izdevība stāties pretī radījumam, un viņa gribēja � viņai vajadzēja � būt spēcīgai, cik vien tas bija iespējams �ādā sadursmē. Uztraususies aug�ā pa �īksto�ām metāla kāpnēm, viņa apstājās pie rūsas saēstām durvīm. Atglaudusi matus, viņa pielika ausi pie rūsas klātā metāla. Viss, ko viņa varēja saklausīt, bija vienmuļā jūras viļņu si�anās pret krastu, ūdenim turpinot saēst salu. Satvērusi rokturi cie�i abām rokām, viņa viegli uzspieda uz tā un atvēra durvis, sako�ot zobus, kad to vecās eņģes �īkstēja un spalgi kliedza, skaņai atbalsojoties cauri gaiteņiem.

Perenele izgāja pla�ā pagalmā, ko apņēma sabruku�as un sagā�zu�ās ēkas. Pa labi � rietumos � tobrīd rietēja saule, un tā nokrā�soja akmeņus siltā oran�ā gaismā. Atviegloti nopūtusies, viņa plati izpleta rokas, pagrieza seju pret sauli, atmeta atpakaļ galvu un aiz�vēra acis. Viņas aura nekavējoties sāka uzlādēties, statiskā elektrība sprak�ķēja un skrēja visu matu garumā, paceļot tos no pleciem.

Vēj�, kas pūta no lī�a, bija vēss, un viņa dziļi ievilka elpu, atbrīvojot plau�as no puvuma un pelējuma smirdoņas no visiem redzētajiem briesmoņiem tur apak�ā.

Un tad pēk�ņi viņa saprata, kas bija kopīgs visiem �iem radīju�miem kamerās: tie bija briesmoņi.

Bija arī lēnprātīgāki spoki, elfi un fejas, huldras, rusalkas un inari. Bet Dī bija sapulcinājis tikai medniekus, plēsoņas; mags bija sapulcinājis briesmoņu armiju.

Me�onīgai rēkoņai līdzīgs kliedziens traucās pāri salai, izkusti�not ikvienu akmeni zem kājām.

�� Burve!

Sfinksa bija atklājusi Pereneles pazu�anu.

��� Kur tu esi, Burve? � Svaigais jūras gaiss pēk�ņi tika piepil�dīts ar sfinksas smirdoņu.

Perenele pagriezās, lai aizvērtu durvis, kad viņa pamanīja lejas ēnās kustību. Viņa bija lūkojusies saulē pārāk ilgi, un zelta bumba bija atstājusi dego�u pēcattēlu acu tīklenē. Viņa uz mirkli cie�i samiedza acis, tad tās atkal atvēra, lai cie�i palūkotos tumsā.

Ēnas kustējās, plūstot lejā pa sienām un pulcējoties kāpņu galā.

Perenele papurināja galvu. Tās nebija ēnas. Tā bija tūksto�u, desmitiem tūksto�u radījumu masa. Tie plūda aug�ā pa kāpnēm, palēninot gaitu tikai tad, kad nonāca gaismā.

Tad Perenele saprata, kas tie tādi ir, � tie bija zirnekļi, nāvē�jo�i un indīgi, � un tagad viņa arī zināja, kāpēc zirnekļu tīkli bija tik at�ķirīgi. Viņa skatījās uz mutuļojo�o vilku zirnekļu, tarantulu, melno atraitņu un brūno vientuļnieku, dārza un dūmeņu zirnekļu masu. Viņa zināja, ka tie nepastāv līdzās� kas, iespējams, nozīmēja tikai vienu � kāds tos bija sapulcinājis un tagad kontrolēja, iespē�jams, uzglūnēdams no pazemes.

Burve aizcirta metāla durvis un nostiprināja tās ar lielu akmeni. Tad viņa pagriezās un skrēja. Bet viņa bija paveikusi tikai kādu duci soļu, kad durvis no zirnekļu masas svara izgāzās no eņģēm.

D�o�s gurdeni pagrūda vaļā virtuves durvis un iegāja garajā, zemajā telpā. Sofija aizgriezās no izlietnes un vēroja brāli iegā�a�mies krēslā un nometām akmens zobenu uz grīdas, uzliekam rokas uz galda un atbalstām galvu uz tām.

�� Kā bija? � Sofija jautāja.

��� Es tik tikko varu pakustēties, � viņ� nobubināja. � Mani pleci sāp, mana mugura sāp, manas rokas sāp, mana galva sāp, man uz rokām ir tulznas, un es knapi varu saliekt pirkstus. � Viņ� parādīja savas jēlās plaukstas. � Es nekad nedomāju, ka noturēt zobenu varētu būt tik grūti.

�� Bet vai tu kaut ko iemācījies?

�� Es iemācījos, kā to turēt.

Sofija pabīdīja �ķīvi ar grauzdētām maizītēm pāri galdam, un D�o�s nekavējoties izslējās, sagrāba vienu un iebāza mutē. � Vis�maz tu vēl joprojām vari ēst, � viņa sacīja. Satvērusi brāļa labo roku, Sofija pagrieza to, lai paskatītos uz viņa plaukstu. � Vai! � viņa līdzjūtīgi sacīja. Āda pie īk�ķa pamatnes bija sarkana, uzpūtu��ies sāpīga izskata ūdens tulznā.

�� Es jau tev sacīju, � viņ� teica, piestūķējis pilnu muti ar grauz�diņiem. � Man vajag leikoplastu.

��� Ļauj man pamēģināt kaut ko. � Sofija ātri saberzēja savas rokas vienu pret otru, tad piespieda kreisās rokas īk�ķi pret labās rokas locītavu. Aizvērusi acis, viņa koncentrējās� un viņas mazais pirkstiņ� pēk�ņi aizdegās ar vēsu zilu liesmu.

D�o�s pārstāja ko�ļāt un blenza.

Iekams viņ� paspēja iebilst, Sofija pārskrēja ar pirkstu pāri viņa. �ūlainajai ādai. Viņ� mēģināja roku atraut, bet viņa turēja brāļa plaukstas locītavu ar pārsteidzo�u spēku. Kad viņa beidzot atlaida to, D�o�s atrāva roku atpakaļ.

��� Ko tu iedomājies sevi esam� � viņ� iesāka, skatīdamies uz savu roku. Tad atklāja, ka �ūla bija pazudusi, atstādama tikai ne�skaidru apļa veidolu uz ādas.

��� Francis man sacīja, ka uguns var ārstēt. � Sofija pacēla labo roku. Pelēku dūmu strūkliņas cēlās no viņas pirkstiem, tad pēk�ņi iedegās. Kad viņa savilka roku dūrē, uguns nodzisa.

��� Es domāju. � D�o�s nokrem�ļojās un mēģināja atkal: � Es pat nedomāju, ka tu jau esi sākusi mācīties par uguni.

�� Sāku un beidzu.

�� Beidzi?

��� Viss pabeigts. � Viņa paberza rokas vienu pret otru, dzirk�steles aizlidoja.

Ko�ļādams grauzdiņu, D�o�s kritiski pētīja māsu. Kad viņa pirmā tika atmodināta un kad mācījās Gaisa maģiju, viņ� uzreiz bija redzējis, kā māsa izmainījusies, sevi�ķi sejā un skatienā. D�o�s pat bija pamanījis jaunu savādu nokrāsu viņas acīs. �oreiz viņ� nere�dzēja nekādas at�ķirības. Viņa izskatījās tie�i tāda pati kā pirms tam� bet nebija tāda pati. Un Uguns maģija attālināja māsu vēl tā�lāk no viņa. � Tu neizskaties citāda, � D�o�s beidzot sacīja.

���� Es arī nejūtos citāda. Izņemot siltumu, � viņa piebilda. � Man nesalst.

Tāda nu tagad bija viņa māsa, D�o�s domāja. Viņa izskatījās tie�i tāpat kā jebkur� pusaudzis, ko viņ� pazina. Un tomēr� viņa nebija līdzīga nevienam uz planētas: viņa spēja kontrolēt divus ma�ģijas elementus.

Varbūt tā bija drausmīgākā daļa no visa tā; nemirstīgie cilvēki � Fleimels un Perenele, �anna un ekstravagantais Sen�ermēns un pat Dī � viņi visi izskatījās tik parasti. Viņi bija tādu cilvēku tipi, kam paiet garām uz ielas, pat uz tiem nepaskatoties. Skataha ar sarkana�jiem matiem un zaļajām acīm vienmēr pievērsa cilvēku uzmanību. Bet viņa nebija cilvēks.

�� Vai tas� vai tas sāp? � viņ� ziņkārīgi jautāja.

��� Nemaz. � Viņa smaidīja. � Tas gandrīz lika vilties, Fran�cis savā ziņā nomazgāja manas rokas ar uguni� ak, un es ieguvu �o, � viņa sacīja, pacēlusi uz aug�u labo roku, un ļāva piedurknei noslīdēt, atklājot rakstu, kas bija iededzināts viņas ādā.

D�o�s paliecās uz priek�u, lai tuvāk apskatītu Sofijas roku.

��� Tas ir tetovējums, � viņ� sacīja, viņa balsī bija skaidri saklau�sāma skaudība. Dvīņi bija vienmēr runāju�i par tetovē�anos kopā.

�� Mamma būs nikna, kad to ieraudzīs. � Tad viņ� piebilda: � Kur tu to dabūji un kāpēc?

�� Es domāju, ka tā nav tinte, tas tika iededzināts ar uguni, � Sofija paskaidroja, grozīdama roku, lai parādītu visu rakstu. D�o�s pēk�ņi satvēra viņas roku un norādīja uz sarkano punktu zelta aplī locītavas iek�pusē. � Es kaut ko līdzīgu esmu redzējis jau agrāk, � viņ� lēni sacīja un savilka pieri, mēģinādams atcerēties.

Dvīņumāsa pamāja. � Man bija vajadzīgs kāds laiks, bet tad es atcerējos, ka Nikolasam kaut kas tamlīdzīgs ir uz plaukstas locīta�vas, � Sofija sacīja. � Aplis ar krustu pāri tam.

��� Pareizi. � D�o�s aizvēra acis. Viņ� pirmo reizi pamanīja mazo tetovējumu uz Fleimela locītavas, kad sāka strādāt grāmatu veikalā, un, lai gan viņ� brīnījās, kāpēc tas ir tik savādā vietā, nekad par to nejautāja. D�o�s atkal atvēra acis un paskatījās uz tetovē�jumu, pēk�ņi viņ� saprata, ka Sofija bija maģijas iezīmēta, iezīmēta, ka var kontrolēt elementus. Un viņam tas nepatika. � Kāpēc tev tas vajadzīgs?

�� Kad es gribu izmantot uguni, uzspie�u apļa centram un sa�koncentrēju savu auru. Sen�ermēns sauc to par ikonu, mana spēka mēlīti.

Tējkanna ied�inkstējās, un Sofija atgriezās pie izlietnes. Viņa sev bija uzdevusi to pa�u jautājumu. � Varbūt mēs varam paprasīt viņam, kad viņ� atmodīsies.

��� Vai var vēl kādu grauzdētu maizīti? � D�o�s jautāja.� Es esmu izsalcis.

�� Tu vienmēr esi izsalcis.

�� Jā, treniņ� ar zobenu mani padarījis badīgu.

Sofija izdūra dak�u cauri maizes �ķēlei un izstiepa to sev priek�ā. � Skaties, � viņa teica. Meitene uzspieda savas locītavas iek�pusei, un viņas rādītājpirksts uzliesmoja. Savilkusi pieri, sa�koncentrējusies viņa fokusēja plīvojo�o uguntiņu �aurā zilā liesmā un tad ar to pārskrēja pāri maizei, sagrauzdējot to. � Vai tu gribi to grauzdētu no abām pusēm?

D�o�s visu vēroja dalītām jūtām � gan ar sajūsmu, gan bailēm. Viņ� zināja no zinātnes stundām, ka maizi grauzdē apmēram 310 grādos pēc Fārenheita.

Makjavelli sēdēja sava automobiļa aizmugurē blakus doktoram D�onam Dī. Viņiem pretī sēdēja trīs disijas. Dagans sēdēja vadītāja vietā, aiz izliektajām brillēm acis nebija redzamas. Ma�īnā nedaudz bija jau�ama viņa skābenā zivju smaka.

Mobilais telefons iezvanījās, pārtraukdams neveiklo klusumu. Makjavelli atvēra to, pat nepaskatīdamies uz ekrāna. Viņ� arī gan�drīz uzreiz to aizvēra. � Viss skaidrs. Mani vīri ir atvilkti atpakaļ, un dro�ības kordons ir visās tuvumā eso�ajās ielās. Neviens neva�rēs nejau�i ieklīst �ajā rajonā.

��� Vienalga, kas notiks, neejiet mājā, � sacīja disija ar viole�tajām acīm. � Ja atbrīvosim Nidhjegu, mēs nevarēsim to kontrolēt, līdz tas būs paēdis.

D�ons Dī paliecās uz priek�u, un uz mirkli izskatījās, ka viņ� grasītos uzsist jaunajai sievietei pa celi. Viņas sejas izteiksme attu�rēja viņu no tā. � Fleimelam un bērniem nedrīkst ļaut aizbēgt.

��� Tas izklausās pēc draudiem, doktor, � sacīja kareive, kas sēdēja pa kreisi no viņa. � Vai pavēles.

�� Un mums nepatīk draudi, � piebilda viņas māsa, kas sēdēja tie�i priek�ā. � Un mēs neesam pieradu�as, ka mums pavēl.

Dī lēnām pievēra acis. � Tas nav nedz drauds, nedz pavēle. Vienkār�i� lūgums, � viņ� pieļāvīgi sacīja. � Mēs �eit esam tikai Skatahas dēļ, � sacīja kareive ar violetajām acīm. � Pārējie mūs neinteresē. � Dagans izkāpa no auto un atvēra durvis. Atpakaļ ne�atskatīdamās, valkīras izkāpa pirmajā blāvajā gaismā pirms rītaus�mas un lēnām devās projām pa ielu, kas stiepās gar māju aizmuguri.

Tās izskatījās pēc trim jaunām sievietēm, kuras atgrie�as mājās no nakts ballītes.

Dī pārsēdās citā sēdeklī, ieņemdams vietu pretī Makjavelli.

�� Ja viņām izdosies, es garantēju, ka mūsu pavēlnieki uzzinās, ka disijas bija tava ideja, � viņ� laipni sacīja.

��� Es esmu pārliecināts, ka tu to izdarīsi. � Makjavelli nepa�skatījās uz angļu magu, bet turpināja ar acīm sekot trim meitenēm, kas gāja projām pa ielu. � Un, ja viņām neizdosies, tu varēsi pa�stāstīt mūsu pavēlniekiem, ka disijas bija mana ideja, un tā atbrī�vot sevi no jebkādas atbildības, � viņ� piebilda. � Novelt vainu uz kādu: cik atceros, es �o ideju izvirzīju apmēram divdesmit gadu pirms tavas piedzim�anas.

���� Man �ķiet, tu teici, ka viņas ir atvedu�as Nidhjegu? � Dī jautāja, ignorēdams viņu.

Nikolo Makjavelli manikirētie pirkstu nagi bungoja pa stiklu.

�� Viņas ir to paņēmu�as.

Disijas, iedamas lejā pa �auro, bruģēto, augstiem �ogiem noro�be�oto ieliņu, izmainījās.

Pārveido�anās notika, kad viņas bija izgāju�as cauri ēnas plankumam. Tās tajā iegāja kā jaunas sievietes, tērpu�ās mīkstās ādas jakās, d�insos un zābakos� bet pēc mirkļa viņas bija valkīras; kareives-jaunavas. Gari ledus balti ķē�u bruņu krekli stiepās līdz viņu ceļiem, metāla zābaki augstiem papē�iem un smailiem purngaliem sedza viņu kājas, un rokās viņām bija biezas ādas-metāla bruņu cimdi. Ieapaļas bruņu cepures aizsargāja viņu galvas un paslēpa acis un degunus, atstājot brīvu muti. Baltas ādas jostas ap vidukli turēja viņu zobenu un na�u makstis. Katra valkīra nesa zobenu ar platu asmeni vienā rokā, bet katrai bija arī otrs iero�cis � piesprādzēts siksnā uz muguras: �ķēps, divpusējs cirvis un kara veseris.

Viņas apstājās pie satrupēju�iem, zaļiem vārtiem norobe�ojo��ajā sienā. Viena no valkīrām pagriezās, lai paskatītos atpakaļ uz automa�īnu, un ar cimdoto roku norādīja uz vārtiem.

Makjavelli uzsita pogai, un logs noslīdēja lejā. Viņ� pacēla īk�ķi un pamāja. Par spīti tik sagrabēju�am izskatam tie bija Sen�ermēna mājas sētas vārti.

Katra disija ielika roku ādas maisiņā, kas karājās pie jostas. Iz�ņēmu�as sauju plakanu akmensveida priek�metu, viņas tos nometa pie vārtu pamatnes.

�� Viņas nomet rūnas, � Makjavelli paskaidroja. � Viņas iz�sauc Nidhjegu� radījumu, kuru tu atbrīvoji, radījumu, ko Vecie pa�i bija ieslodzīju�i.

��� Es nezināju, kas tas bija ieslodzīts Pasaules kokā, � Dī no�burk�ķēja.

��� Esmu pārsteigts, es domāju, ka tu zini visu. � Makjavelli pagriezās sēdvietā, lai paskatītos uz Dī. Puskrēslas blāzmā viņ� re�dzēja, ka mags sē� pavisam bāls un viņam uz pieres tik tikko jau��ams sviedru mirdzums. Gadsimtiem ilgais treniņ� valdīt pār savām emocijām nodro�ināja to, ka Makjavelli nesmaidīja. � Kāpēc tu iz�nīcināji Igdrasilu? � viņ� jautāja.

�� Tas bija Hekates spēka avots, � Dī klusi sacīja, acu skatu kā piekalis valkīrām, tās uzmanīgi vērojot. Tagad viņas bija atkāpu�ās no akmeņiem, ko bija nometu�as uz zemes, un klusi savā starpā sa�runājās, norādot uz atsevi�ķiem gabaliņiem.

��� Tas bija tik vecs kā �ī planēta. Un tu tomēr iznīcināji to, ne mirkli ne�aubīdamies. Kāpēc tu to izdarīji? � Makjavelli skaļi prātoja.

��� Es izdarīju to, kas bija nepiecie�ams. � Dī vārdi skanēja le�daini. � Es vienmēr daru to, kas nepiecie�ams, lai atgrieztu Vecos atpakaļ uz �īs pasaules.

�� Bet vai tu nemaz nedomāji par sekām? � Nikolo Makjavelli klusi jautāja. � Ikvienai darbībai ir sekas. Igdrasils, ko tu iznīcināji Hekates valstībā, iesniedzās vēl da�ās citās Ēnu valstībās. Aug�ējie zari stiepās līdz Asgardas valstībai, saknes ietiecās dziļi Niflheimas Tumsas pasaulē. � Viņ� redzēja Dī saspringstam. � Tu ne tikai at�brīvoji Nidhjegu, bet, kad iznīcināji Pasaules koku, tu arī iznīcināji vismaz trīs Ēnu valstības.

�� Es nezināju�

�� Tu esi ieguvis daudz ienaidnieku, � Makjavelli mierīgi tur�pināja, ignorēdams viņu, � bīstamus ienaidniekus. Es dzirdēju, ka Vecā Hel izglāba savu valstību no iznīcības. Es saprotu, ka viņa vajā tevi.

�� Es nebaidos no viņas, � Dī atcirta, bet viņa balss ietrīsējās.

�� Ak, bet vajadzētu, � Makjavelli nomurmināja. � Viņa mani biedē.

�� Mans pavēlnieks aizstāvēs mani, � Dī pa�apzinīgi sacīja.

�� Tam jābūt varenam Vecajam, patie�ām, lai aizstāvētu tevi no Hel; neviens, kas stājies pret viņu, nav izglābies.

�� Mans pavēlnieks ir visvarenākais, � Dī atcirta.

�� Es ceru uzzināt �ī noslēpumainā Vecā identitāti.

�� Kad viss būs beidzies, es tevi iepazīstinā�u ar viņu, � Dī sa�cīja. Viņ� pamāja uz ieliņas pusi. � Un tas varētu būt ļoti drīz.

Rūnas akmeņi �ņāca un �urkstēja uz zemes.

Tie bija neregulāri, plakani melna akmens gabali, un uz katra bija iegravētas kantainas figūras, taisnstūri un �ķēlumi. Tagad līni�jas kvēloja sarkanas, sārti dūmi vijās klusajā pirmsausmas gaisā.

Viena no disijām ar sava zobena galu sabīdīja trīs rūnas akme�ņus kopā. Otra pabakstīja akmeni prom ar zābaka metāla purngalu un tad iebīdīja tā vietā citu. Tre�ā atrada vienu rūnas akmeni kau�dzes malā un ieslidināja burtu virknes beigās ar zobenu.

��� Nidhjeg, � disijas �ukstēja, saukdamas rēgu, kura vārdu

viņas bija saliku�as no senajiem akmeņiem.

* * *

��� Nidhjeg, � Makjavelli sacīja ļoti klusi. Viņ� paskatījās pāri Dī plecam, kur Dagans sēdēja, cie�i lūkodamies taisni uz priek�u, acīmredzami neieinteresēts, kas notiek no viņa pa kreisi. � Es zinu, ko leģendas stāsta par to, bet, Dagan, kas tas īsti ir?

��� Mani ļaudis to dēvēja par Līķu rijēju, � �oferis sacīja lipīgā un burbuļojo�ā balsī. � Es jau biju �eit, kad mana rase pieprasīja tiesības uz jūru, bet mēs bijām starp pirmajiem, kas ieradās uz �īs planētas.

Dī ātri pagriezās savā sēdeklī, lai paskatītos uz �oferi. � Kas tu esi?

Dagans ignorēja jautājumu. � Nidhjegs bija tik bīstams, ka Veco rases koncils radīja drausmīgu Ēnu valstību, Niflheimu � Tumsas pasauli, lai to savaldītu, un tad tie izmantoja nesaraujamās Igdrasila saknes, lai aptītu tās ap radījumu, pieķēdējot to uz mū�īgiem laikiem.

Makjavelli neatrāva acis no sarkani melnajiem dūmiem, kas cēlās no rūnu akmeņiem. Viņam �ķita, ka redz jau veidojamies kon�tūras. � Kāpēc Vecie nenogalināja to?

�� Nidhjegam bija ierocis, � Dagans sacīja.

��� Kamdēļ Vecajiem bija vajadzīgs ierocis? � Makjavelli skaļi brīnījās. � Viņu spēki bija gandrīz neierobe�oti. Viņiem nebija ienaidnieku.

Lai arī viņ� sēdēja, rokas atbalstījis uz stūres, Dagana pleci no�raustījās un galva apgriezās pilnīgi apkārt, tā ka viņ� bija ar seju pret Dī un Makjavelli. � Vecie nebija pirmie uz Zemes, � viņ� vien�kār�i sacīja. � Tur bija� citi. � Viņ� izrunāja vārdu lēnām un uz�manīgi. � Vecie izmantoja Nidhjegu un da�u citu radījumu aizmet�ņus kā iero�us Lielajā karā, lai tos pavisam iznīcinātu.

Izbrīnījies Makjavelli skatījās uz Dī, kas izskatījās tikpat �okēts par �o atklāsmi.

Dagana mute atvērās, ko varēja uzskatīt par smaidu, atklājot viņa zobiem pildītās iek�as. � Jūs dro�i vien zināt, ka pēdējo reizi, kad disijas izmantoja Nidhjegu, tās zaudēja kontroli pār radījumu. Tas apēda tās visas. Bija nepiecie�amas trīs dienas, lai notvertu radī�jumu un pieķēdētu to Igdrasila saknēm, tas pilnīgi iznīcināja Anasazi ļaudis tagadējā Ņūmeksikā. Stāsta, ka Nidhjegs pamielojies ar desmit tūksto�iem cilvēku, bet joprojām alcis aprīt vēl.

�� Vai �īs disijas var to kontrolēt? � Dī prasīja.

Dagans paraustīja plecus. � Trīspadsmit no labākajām disiju kareivēm nespēja kontrolēt to Ņūmeksikā.

�� Varbūt mums vajadzētu� � Dī iesāka.

Makjavelli pēk�ņi sastinga. � Par vēlu, � viņ� �ukstēja. � Tas ir �eit.

��� Es eju gulēt. � Sofija Ņūmena apstājās virtuves durvīs ar ūdens glāzi rokās, paskatīdamās uz D�o�u, kur� joprojām sēdēja pie galda. � Francis man no rīta mācīs da�as īpa�as uguns burves�tības. Viņ� apsolīja parādīt uguņo�anas trikus.

��� Lieliski, mums nekad vairs nevajadzēs pirkt raķetes cetur�tajam jūlijam.

Sofija gurdeni pasmaidīja. � Nepaliec nomodā pārāk ilgi, ir jau gandrīz rītausma.

D�o�s iebāza mutē vēl vienu grauzdēto maizīti. � Es joprojām dzīvoju pēc Klusā okeāna laika, � viņ� sacīja klusinātā balsī. � Bet bū�u aug�ā pēc da�ām minūtēm, Skatija grib rītdien turpināt ma�nus zobena cīņas treniņus. Es ar nepacietību to gaidu.

�� Melis, melis.

Viņ� noņurdēja: � Nu, tev ir tava maģija, lai sevi aizsargātu� viss, kas ir man, � ir akmens zobens.

Viņa balsī bija klaji saklausāms rūgtums, un Sofija piespieda sevi to nekomentēt. Viņa sāka nogurt no brāļa mū�īgās �īkstē�anas. Viņa nekad nebija lūgusi sevi atmodināt. Viņa nebija gribējusi mā�cīties nedz Raganas maģiju, nedz Sen�ermēna maģiju. Bet tas bija noticis, un viņa ar to sadzīvoja, un D�o�am vajadzētu samierināties ar to. � Arlabunakti, � viņa teica un aizvēra aiz sevis durvis, at�stādama D�o�u virtuvē vienu.

Kad D�o�s bija piebeidzis pēdējo grauzdēto maizīti, viņ� paņē�ma savu �ķīvi un glāzi un nesa uz izlietni. Viņ� noskaloja �ķīvi un tad ielika to �āvētājā blakus keramiskajai izlietnei. Piepildījis glāzi ar filtrētu ūdeni, viņ� devās pāri virtuvei uz durvīm, atvēra tās un iegāja mazajā dārziņā. Lai ari bija jau gandrīz rītausma, viņ� nemaz nejutās noguris, bet tad atkal atgādināja sev, ka nav gulējis gandrīz visu dienu. Pāri augstajai sienai viņ� nevarēja saskatīt neko daudz no Parīzes silueta pret debesīm, izņemot silti oran�o blāzmu no ie�las ugunīm. Viņ� paskatījās uz aug�u, bet debesīs nebija redzama neviena zvaigzne. Sē�ot uz pakāpieniem, D�o�s dziļi elpoja. Gaiss bija vēss un mitrs, tie�i tāds pats kā Sanfrancisko, tomēr trūka pa�rastās sāls piegar�as, kas viņam tik ļoti patika; tā vietā tas bija pilns nepazīstamu smaku, no kurām da�as bija patīkamas. Viņ� sajuta deguna dziļumā kņudam �ķaudienu un, acīm asarojot, dziļi ievilka gaisu caur degunu. Bija jūtama smaka no pārpilnajām atkritumu tvertnēm, pūsto�u augļu smaka, un tad viņ� sajuta daudz pretīgā�ku, spēcīgāku smirdoņu, kas �ķita neskaidri pazīstama. Aizvēris muti, viņ� dziļi ieelpoja caur degunu, cenzdamies noteikt, kas tas ir. Tas bija kaut kas, ko viņ� pavisam nesen bija odis�

�ūska.

D�o�s pielēca kājās. Parīzē nebija �ūsku, � vai bija? D�o�s juta, kā dziļi krūtīs sirds sāk dauzīties ātrāk. Viņam bija �ausmīgi bail no �ūskām, kaulus stindzino�as bailes, kuras viņ� atcerējās kop� desmit gadu vecuma. Viņi ar tēvu bija devu�ies pārgājienā pa Wupatki Nacionālo parku Arizonā, kad viņ� noslīdēja no takas un no�ļūca lejā pa nogāzi tie�i klabur�ūskas midzenī. Kad putekļi bija nosēdu�ies, viņ� saprata, ka guļ blakus se�as pēdas garai �ūskai. Rāpulis bija pacēlis savu ķīļveida galvu un lūkojās viņā ogles mel�nām acīm, iespējams, ne vairāk kā sekundi � lai gan D�o�am tā �ķita mū�ība, iekams viņ� pamanījās izrāpties ārā, pārāk nobijies un sasprindzis, lai kliegtu. Viņ� nekad nebija sapratis, kāpēc �ūska nebija viņam uzbrukusi, tomēr tēvs bija teicis, ka klabur�ūskas pa�tiesībā ir ļoti biklas un ka tā, iespējams, tikko bija paēdusi. Vēl vai�rākas nedēļas pēc tam viņam sapņos rādījās murgi par �o negadī�jumu, un katru reizi pēc tam viņ� pamodās ar �o �ūskas muskusa smaku nāsīs.

Tagad viņ� to saoda.

Tā kļuva aizvien stiprāka.

D�o�s sāka atkāpties pa pakāpieniem. Tad pēk�ņi atskanēja lo��ņājo�a skaņa, it kā vāvere skrietu aug�ā pa koku. Tie�i viņa priek�ā, mazā pagalmiņa otrā pusē, pāri deviņas pēdas augstās sienas malai parādījās nagi, katrs viņa rokas garumā. Tie lēni kustējās, gandrīz kusli, meklēdami, kur pieķerties, un tad pēk�ņi garie nagi cie�i sa�tvēra, kā dziļi iekozdamies, vecos ķieģeļus. D�o�s sastinga, elpa bija pametusi ķermeni vienā vienīgā �okētā izelpā.

Rokas aiz nagiem klāja bieza, mezglaina āda� un tad virs sie�nas parādījās briesmoņa galva. Tā bija gara un plāk�ņaina, ar di�vām ieapaļām nāsīm plata snuķa galā tie�i virs mutes un lielām, melnām acīm, dziļi iegrimu�ām apaļos iedobumos abās galvas�kausa pusēs. Nespēdams kustēties, nespēdams elpot, sirdij dauzo�ties tik stipri, ka viss viņa ķermenis kratījās, D�o�s vēroja milzīgo galvu slinki grozāmies uz vienu un otru pusi: drausmīgi gara, �au��alīga, balta �ķelta mēle zibēja gaisā. Briesmonis sastinga un tad lēnām, ļoti lēnām pagrieza galvu un skatījās lejā uz D�o�u. Tikai pats mēles galiņ� pamēģināja gaisu, un tad tas plati atvēra muti � neiedomājami plati, pietiekami plati, lai viņu norītu veselu, � un zēns ieraudzīja muti, pilnu zobiem � asiem, nelīdzeniem, līkiem dun�iem.

D�o�s gribēja pagriezties un kliedzot skriet, bet viņ� nevarēja. Atbaido�ajā radījumā, kas rāpās pāri sienai, bija kaut kas hipno�tizējo�s. Viņu alla� bija valdzināju�i dinozauri; viņ� kolekcionēja viņu fosilijas, olas, kaulus un zobus � pat dinozauru izkārnījumu akmeņus. Un tagad viņ� skatījās uz dzīvu dinozauru. Kāda viņa smadzeņu daļa pat identificēja radījumu � vai vismaz to, ko tas atgādināja. Tas bija Komodo pūķis. Pirmatnējā dabā tie nebija daudz garāki par desmit pēdām, bet bija redzams, ka �is radījums ir vis�maz trīs reizes lielāks.

Akmens iekrak�ķējās. Vecs ķieģelis sadrupa putekļos, tad otrais, tre�ais.

Tad �irksto�a, krak�ķo�a, ārkārtēja skaņa, un � gandrīz kā pa�lēninātā filmā � D�o�s vēroja, kā siena ar radījumu krita, tā sa�ū�pojās un tad nogāzās zemē. Metāla durvis saliecās, izgāzās no eņ�ģēm un sa�ķīda druskās pret ūdens strūklaku, izraudamas milzīgu gabalu no baseina. Briesmonis ar blīk�ķi nokrita uz zemes, ap viņu birsto�o akmeņu krusas neietekmēts. Troksnis atraisīja D�o�u no sastinguma, un viņ� streipuļoja aug�ā pa kāpnēm tie�i tajā mirklī, kad briesmonis uzrausās kājās un �ļūca uz priek�u, taisni uz māju. Zēns aiz sevis aizcirta durvis un aiz�āva bultas. Viņ� jau griezās projām, kad caur virtuves logu pamanīja figūru baltā, rokā turot kaut ko, kas izskatījās pēc zobena, kāpjot caur caurumu, kas kād�reiz bija siena.

D�o�s sagrāba akmens zobenu no grīdas un metās gaitenī. � Mostieties! � viņ� kliedza, balss bija baiļu tik pārpilna, ka pats to nepazina. � Sofij! Fleimel! Visi!

Durvis aiz viņa nodrebēja. Viņ� pameta �iglu skatienu pāri ple�cam un paspēja ieraudzīt briesmoņa balto mēli drupinām koksni un stiklu.

�� Palīgā!

Stikls saplīsa druskās, un mēle ie�āvās virtuvē, noslaukot �ķīv�jus uz grīdas, izsvaidot katlus un pannas, atsitot tos pret krēslu. Metāls svilpa, kur mēle to aizskāra, koks kļuva melns un apdedzis, plastmasa izkusa. Kodīgu siekalu pile nokrita uz grīdas un burbu�ļoja uz flīzēm, saēdot akmeni.

Instinktīvi D�o�s metās uz priek�u mēles virzienā ar Clarent. Zobens tik tikko tai pieskārās, bet tā pēk�ņi pazuda, ie�aujoties at�pakaļ radījuma mutē. Iestājās klusuma mirklis, un tad briesmoņa galva blieza pa durvīm.

Durvis sabira kā sērkociņu skaliņi; balsto�ās sienas abās pusēs krak�ķēja, kad tika izsisti akmeņi. Radījums atvilka galvu atpakaļ un atkal ar to gāza pa atvērumu, izsitot lielu caurumu virtuvē. Visa māja draudo�i �īkstēja.

Kāda roka nolaidās uz D�o�a pleca, D�o�a sirds gandrīz pa�mira. � Tagad paskaties, ko tu esi izdarījis, tu esi zaudējis prātu.

Skataha iesoļoja izdemolētajā virtuvē un apstājās, blen�ot cau�rumā, ko radījums bija izsitis.

�� Nidhjegs, � viņa sacīja, un D�o�s nebija dro�s, vai viņa runā ar viņu, � un tas nozīmē, ka nav tālu jāmeklē disijas. � Viņa iz�klausījās gandrīz apmierināta ar jaunumiem.

Skataha aizvirpuļoja atpakaļ, kad Nidhjega galva atkal iegā�zās caurumā. Tā milzīgās nāsis plati iepletās un baltā mēle sita tajā vietā, kur pirms mirkļa bija stāvējusi Ēna. Apaļ� spļāviens dega uz flīzes, pārvērzdams to �ķidros dubļos. Skatahas dvīņu zobeni iz�āvās, uzzibsnīdami pelēki un sudrabaini, un divi gari cirtieni pa�rādījās radījuma baltās �ķeltās mēles miesā. Neizlai�ot radījumu no acīm, Skataha sacīja D�o�am gandrīz mierīgi: � Dabū pārējos ārā no mājas, par �o es parūpē�os�

Un tad milzīga roka gariem nagiem, sa�ķaidot logu, ie�āvās is�tabā un saņēma Kareives ķermeni kā skrūvspīlēs, un sita to pret sienu tik stipri, ka apmetums saplaisāja. Kareives rokas bija sasais�tītas gar ķermeni, viņas zobeni nebija izmantojami. Nidhjega mil�zīgā galva parādījās izpostītajā mājas pusē, un tad viņa mute plati atvērās un tā mēle �āvās Skatahas virzienā. Ja �ī lipīgā, skābes klātā mēle aptītos ap neaizsargāto Kareivi, viņa pārvērstos par caurumotu glumekli.

Sofija lidoja lejā pa kāpnēm, no viņas uz priek�u izstieptajiem pirkstiem vijās zilas uguns dzirksteles un stari.

Viņa bija stāvējusi vannasistabā, tīrīdama zobus, kad visa māja sāka trīcēt. Viņa dzirdēja plīsto�u ķieģeļu dārdoņu, kam pēc mirkļa sekoja brāļa kliedziens. Tas izlauzās cauri klusajai mājai un bija vis�drausmīgākā skaņa, kādu viņa jebkad bija dzirdējusi.

Viņa skrēja pa gaiteni, garām Fleimela istabai, kad tās durvis atvērās. Riņķi zem Fleimela acīm bija tik tum�i, ka tie izskatījās pēc zilumiem, un viņa ādai bija neveselīgi dzeltenīga nokrāsa. � Kas notiek? � viņ� murmināja, bet Sofija aizsteidzās garām, viņai ne�bija atbildes. Viss, ko viņa zināja, bija tas, ka viņas brālis bija lejā.

Un tad visa māja atkal nodrebēja.

Viņa sajuta vibrāciju cauri grīdām un sienām. Visas bildes pie sienas no viņas pa kreisi pārvietojās un sa�ķiebās uz sāniem.

Pārbijusies Sofija drāzās lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu tie�i tad, kad guļamistabas durvis atvērās un parādījās �anna. Vienu mirkli mazā sieviete bija tērpusies zilganzaļā pid�amā, un jau nā�kamajā viņa bija pilnā metāla bruņu tērpā ar garu platasmeņa zo�benu cimdotajā rokā. � Atpakaļ, � �anna strupi sacīja ar jūtamu fran�u akcentu.

�� Nē, � Sofija kliedza. � Tas ir D�o�s, viņ� ir nelaimē.

�anna pārvietojās vienā solī ar viņu, iero�i klaudzēja un �ķin�dēja. � Labi, bet stāvi aiz manis vai pa labi no manis, tā lai es vienmēr zinu, kur tu esi, � �anna izrīkoja. � Vai tu redzēji Nikolasu?

�� Viņ� ir atmodies. Bet viņ� izskatījās slikti.

�� Pārpūle. Viņ� neriskēs izmantot vēl kādu burvestību. Tas var viņu nogalināt.

�� Kur ir Francis?

��� Iespējams, bēniņos. Bet telpai ir skaņas izolācija, un viņam uz ausīm ir austiņas un basi � uz visu klapi� Es �aubos, vai viņ� maz ko dzirdējis. Iespējams, iedomājās, ka tā ir laba basu partija.

��� Es nezinu, kur ir Skatija, � Sofija sacīja. Viņa ļoti saņēmās, lai apspiestu pieaugo�o paniku un neļautu tai pārņemt viņu.

�� Ceru, ka viņa ir lejā virtuvē ar D�o�u. Ja viņa ir tur, tad viņ� ir dro�ībā, � �anna piebilda. � Tagad seko man. � Turot zobenu paceltu abās rokas, sieviete uzmanīgi virzījās uz priek�u lejā pa pē�dējo kāpņu posmu un izgāja pla�ajā lāsumainajā priek�namā mājas priek�ā. Sofija pamanīja rēgainu baltu veidolu aiz rūtotajiem stikla paneļiem, un tad atskanēja �irksto�s krak�ķis� un cirvis izcirtās cauri durvīm. Tad ar krak�ķi, koka un stiklu gabalu birumu ārdur�vis atsitās vaļā.

Divas figūras ienāca priek�namā.

Greznās kristāla lustras gaismā Sofija redzēja, ka tās bija jaunas sievietes baltos ķē�u bruņu tērpos, viņu sejas paslēptas aiz bruņu cepurēm, viena turēja rokā zobenu un cirvi, otra nesa zobenu un �ķēpu. Viņa reaģēja instinktīvi. Satvērusi savu labo locītavu, viņa izpleta pirkstus ar plaukstu uz aug�u. Spraksto�as zili zaļas liesmas aiz�āvās pāri grīdai tie�i abu meiteņu priek�ā, uz�aujoties aug�ā biezās, plīvojo�ās smaragda krāsas liesmās.

Sievietes izgāja cauri liesmām pat neapstājoties, bet apstājās, kad ieraudzīja Zannu bruņu tērpā. Viņas saskatījās, acīmredzami apmulsu�as. � Tu neesi sudraba cilvēks. Kas tu esi? � viena prasīja.

��� �ī ir mana māja, un es domāju, ka tas ir mans jautājums, � �anna nelokāmi sacīja. Viņa pagriezās sāniski, ar kreiso plecu pret sievietēm, turot zobenu abās rokās, ar galu starp abām kareivēm zīmējot astoņnieku.

�� Stāvi malā. Mums nav nekādu strīdu ar tevi, � teica viena.

�anna pacēla zobenu, turot rokturi tuvu sejai, garā zobena gals

bija vērsts uz aug�u. � Jūs atnākat uz manu māju un liekat man paiet malā, � viņa neticīgi sacīja. � Kas jūs esat? Kas jūs esat? � viņa atkārtoja.

��� Mēs esam disijas, � sieviete ar zobenu un �ķēpu klusi sa�cīja. � Mēs esam �eit atnāku�as pēc Skatahas. Mums ir strīds tikai ar viņu.

�� Ēna ir mana draudzene, � Zanna sacīja.

�� Tas tevi padara par mūsu ienaidnieci.

Bez brīdinājuma abas valkīras uzbruka kopā � viena, izklūpot ar zobenu un �ķēpu, otra ar zobenu un cirvi. �annas smagais asmens mainīja virzienu, metāls �ķindēja, kustības bija gandrīz par straujām, lai redzētu, kad viņa atvairīja zobenu dūrienus, pagrieza sānis cirvi un asi nosita lejā �ķēpu.

Disijas atkāpās un attālinājās viena no otras, līdz stāvēja Zannai abās pusēs. Viņai bija jāgroza galva, lai tās abas uzmanītu.

�� Tu labi cīnies.

Zannas lūpas atsedza zobus me�onīgā smaidā. � Mani mācīja pati nepārspējamā Skataha.

�� Man �ķiet, es pazīstu tavu stilu, � otrā disija sacīja.

Tikai �annas pelēkās acis kustējās, viņai izsekojot abas kareives. � Es nedomāju, ka man ir stils.

�� Tā nav arī Skatahai.

��� Kas tu esi? � pa labi stāvo�ā disija jautāja. � Savā mū�ā es pazīstu tikai kādu sauju būtņu, kas var stāties mums pretī. Un ne�viena no tām nav cilvēks.

�� Es esmu �anna d'Arka, � viņa vienkār�i sacīja.

��� Nekad neesmu par tevi dzirdējusi, � disija noteica. Kamēr viņa runāja, viņas māsa, kas stāvēja �annai pa kreisi, atvilka roku un notēmēja �ķēpu�

Ierocis uzliesmoja baltās karstās liesmās.

Ar me�onīgu rēcienu disija meta �ķēpu vienā pusē. Kad tas bija iedūries zemē, koka �ķēps nebija nekas vairāk kā pelni un tā me�o�nīgi asais metāla gals kūstot pārvērtās burbuļojo�ā peļķē.

Stāvot uz apak�ējā pakāpiena, Sofija pārsteigta samirk�ķināja acis. Viņa nebija zinājusi, ka spēj to izdarīt. Disija, kas stāvēja no �annas pa labi, metās uz priek�u, izlocīdama gaisā viņas priek�ā zobenu un cirvi nāvējo�i dūco�ā rakstā, spēcīgi triecot pa �annas zobenu, liekot viņai atkāpties ne�ēlīgi straujā uzbrukuma dēļ.

Otrā disija pievērsās Sofijai.

Sofija bija nogurusi, aizdedzinot �ķēpa kātu un izkausējot tā galu, viņa stāvēja, atbalstījusies pret margām. Bet viņai vajadzēja palīdzēt D�o�am, viņai bija jātiek līdz D�o�am. Stipri iespiedusi sa�vas plaukstas locītavas iek�pusē, Sofija mēģināja izmantot Uguns maģiju. No viņas rokas cēlās dūmi, bet uguns neparādījās.

Disija soļoja uz priek�u, līdz nokļuva tie�i iepretī meitenei. Sofija stāvēja uz pakāpiena, un meiteņu sejas bija gandrīz vienā līmenī. � Tātad tu esi tas sudraba cilvēks, ko tik �ausmīgi grib angļu mags. � Aiz metāla maskas valkīras violetās acis bija nici�nājuma pilnas.

Ievilkusi dziļu trīso�u elpu, Sofija iztaisnojās. Viņa izstiepa uz priek�u abas rokas, pirkstus savilkusi cie�i dūrēs. Aizvērdama acis, dziļi elpodama, mēģinādama nomierināt savu dārdo�o sirdi, viņa iztēlojās liesmojo�us cimdus, viņa redzēja sevi saliekam rokas kopā, izveidojot uguns lodi savās dūrēs kā mīklu un tad svie�ot to pret figūru, kas stāvēja viņas priek�ā. Bet, kad Sofija atvēra acis, tik tikko manāms zilu liesmu tīmeklis dejoja pār viņas ādu. Viņa saspieda kopā savas rokas, un dzirksteles nekaitīgi dejoja pāri kareives bruņu cimdam.

Disija piesita ar zobenu savai cimdotajai rokai. � Tavi jaukie uguns triki mani neiespaido. � Drausmīgs troksnis no virtuves at�kal sa�ūpoja visu māju. Greznā lustra virs priek�nama centra sāka �ūpoties �urp turp, muzikāli �ķindot, ēnām dancojot.

� D�o�s, � Sofija �ukstēja. Viņas bailes pārvērtās dusmās, �ī būtne neļāva viņai nokļūt pie brāļa. Un dusmas pie�ķīra viņai spēku. Atcerēdamās, ko Sen�ermēns bija darījis uz jumta, meitene norādīja ar rādītājpirkstu uz kareivi un ļāva vaļu savām dusmām vienā mērķtiecīgā kūlī.

Netīri dzelteni melns, blīvs uguns pīķis aizlēca no Sofijas pirk�sta un eksplodēja pret disijas ķē�u bruņām. Uguns uzliesmoja pāri visai kareivei, un sprādziena spēks notrieca viņu uz ceļiem. Viņa izkliedza nesaprotamu vārdu, kas izklausījās pēc vilka kauciena.

�anna izmantoja apjukumu un pāri priek�namam metās virsū savai uzbrucējai, atspiezdama viņu atpakaļ uz caurumu sagrauta�jās durvīs. Abas sievietes bija līdzvērtīgas: ja �annas zobens bija garāks un smagāks nekā pretiniecei, tad disijas priek�rocība bija turēt rokās divus iero�us. Turklāt bija pagājis ilgs laiks, kop� �anna bija valkājusi bruņas un cīnījusies ar zobenu. Viņa juta sāpes plecu muskuļos, un viņas gurni un ceļi sāpēja no metāla svara, ko nesa sev mugurā. Viņai bija jābeidz.

Nokritusī valkīra uzrausās kājās Sofijas priek�ā. Viņas bruņu tērpa priek�a bija saņēmusi visu uguns bumbu triecienu, savieno�jumi bija izkusu�i un tecēja kā mīksts vasks. Kareive sagrāba sauju bruņu, noplēsa no sava ķermeņa un aizmeta projām. Apak�ā bija vienkār�s balts tērps � apsvilis un nomelnējis ar vizuļojo�iem me�tāla gabaliņiem, kas iekusu�i audumā. � Mazā meitene, � disija �ukstēja, � es tev iemācī�u nekad vairs nespēlēties ar uguni.

Nidhjega lipīgā mēle atritinājās un virzījās uz Skatahas pusi, kura vēl aizvien bija piespiesta virtuves sienai radījuma nagos. Kareive absolūtā klusumā cīnījās, lai izrautos no monstra cie�ā tvē�riena. Viņa mēģināja izlauzties, vienlaikus cen�oties iespert tam ar puszābaka papēdi, bet uz slidenās flī�u grīdas trūka atbalsta pun�kta. Abas rokas Skatahai bija piespiestas sāniem, un viņai nebija nekādu iespēju likt lietā savus īsos zobenus.

D�o�s zināja: ja apstāsies, kaut tikai lai padomātu, viņ� ne�spēs izdarīt to, ko bija nolēmis darīt. D�o�am bija slikti no radī�juma smakas, un viņa sirds dauzījās tik stipri, ka viņ� tik tikko spēja ieelpot.

�ķeltā mēle pārslīdēja pāri galdam, atstājot kokā dziļas de�guma pēdas. Tā izsitās tie�i cauri koka krēslam virzienā uz Kareives galvu.

Viss, kas viņam bija jādara, D�o�s turpināja atgādināt sev, bija domāt par zobenu cīņu kā par futbolu. Turot Clarent augstu virs galvas, satvertu abās rokās, kā �anna bija iepriek� rādījusi, viņ� metās uz priek�u kustībā, kuru treneris pēdējā skolas gadā bija mēģinājis � neveiksmīgi � viņam iemācīt.

Bet jau lecot viņ� zināja, ka ir pārrēķinājies. Mēle kustējās pā�rāk ātri, un viņ� bija pārāk tālu. Pēdējā izmisīgā piepūlē viņ� meta zobenu.

Asmens plakne trāpīja gaļīgās Nidhjega mēles sānā. Un ātri tur pielipa. Gadiem ilgie teikvondo treniņi atgādināja sevi, kad D�o�s triecās pret flī�u grīdu. Viņ� smagi atsitās, tomēr pamanījās nokrist uz plaukstām, liekot ķermenim sarullēties akurātā rullītī, no kā viņ� atkal varēja nostāties uz kājām� da�as collas no gaļīgās, skābi izda�lo�ās mēles. Un zobena.

Satvēris rokturi, viņ� pielika visu savu spēku un rāva to nost no mēles � zobens atlēca ar lipīgu līmlentes skaņu, un mēle �urkstēja un �ņāca, pazūdot atpakaļ briesmoņa mutē. D�o�s zināja: ja apstā�sies, viņi abi, viņ� un Skatija, būs miru�i. Viņ� iedūra Clarent galu vispirms rāpuļa rokā tie�i virs locītavas. Asmens gludi iegremdējās krokodilveida ādā. Tas sāka vibrēt, radot augstu, spalgu, griezīgu skaņu, kas lika D�o�am sakost zobus. Viņ� sajuta siltumu plūstam aug�up pa roku un krīi�kurvī. Pēc mirkļa spēka un enerģijas pie�plūdums aiztrauca sāpes un smeldzi. Viņa aura iezaigojās spo�ā, �ilbino�ā zeltā, un gaismas raksts viļņojās ap pelēko akmens asmeni, kad viņ� izvilka to ārā no radījuma.

�� Nagus, D�o�. Nocērt nagus, � Skataha kunkstēja, kad Nidhjegs sāka viņu spēcīgi kratīt. Abi zobeni izkrita no viņas rokām un no�ķindēja uz grīdas.

D�o�s metās uz briesmoni, mēģinādams nocirst tā nagus, bet smagā zobena asmens pēdējā mirklī pagriezās un nekaitīgi atlēca no tā kājas. Viņ� mēģināja vēlreiz, un �oreiz zobens iz�ķīla dzirkste�les no radījuma bruņotās ādas.

���� Klau! Uzmanies! � Skataha kliedza, kad asmens vēzējās bīstami tuvu viņas galvai. � Tas ir viens no nedaudzajiem iero��iem, kas patie�ām var mani nogalināt.

��� Piedod, � D�o�s nomurmināja caur sakostajiem zobiem. � Es neko tamlīdzīgu nekad agrāk neesmu darījis. � Viņ� atkal cirta naga virzienā. Dzirksteles lidoja Kareives sejā. � Kāpēc mums vajag nagus? � viņ� nokunkstēja, iecirties dzelzs cietajā ādā.

��� To var nogalināt tikai ar viņa pa�a nagu, � Skataha sacīja pārsteidzo�i mierīgā balsī. � Uzmanies! Atkāpies!

D�o�s pagriezās tie�i tad, kad radījuma milzīgā galva metās uz priek�u, ietriecoties sagrautās mājas sienā, baltā mēle atkal �āvās uz priek�u. Tagad tā nāca pēc viņa. Mēle kustējās pārāk ātri; nebija, kurp iet � un, ja viņ� kustēsies, tad tā vienkār�i sitīs Skatijai. Stabili nolicis kājas, abām rokām cie�i apņēmis Clarent rokturi, D�o�s pacēla zobenu priek�ā sejai. Viņ� aizvēra acis tuvojo�os briesmu priek�ā � un uzreiz atkal tās atvēra. Ja viņam jāmirst, viņ� to darīs acīm vaļā.

Tas bija kā video spēles spēlē�ana, viņ� domāja � izņemot to, ka �ī spēle bija nāvējo�a. Gandrīz kā palēninātā filmā viņ� redzēja �ķeltās mēles abus galus apvijamies ap asmeni � it kā mēle mē�ģinātu izgriezt zobenu no D�o�a rokām. Viņ� satvēra rokturi vēl cie�āk, apņēmies neļaut atņemt viņam zobenu.

Kad radījuma mēles miesa pieskārās akmens asmenim, efekts bija tūlītējs.

Radījums sastinga, tad sarāvās un ie�ņācās, skaņa līdzinājās iz�plūsto�am tvaikam. Skābe no viņa mēles burbuļoja uz asmens, zo�benam trīcot D�o�a rokā, vibrējot kā toņdak�ai, kļūstot siltam, tad karstam un sākot spīdēt absolūti baltā gaismā. D�o�s piemiedza acis� un aiz pievērtajām acīm pamanīja vairākus zibo�us attēlus: uzsprāgusi un izpostīta melnu klin�u ainava ar burbuļojo�ām sar�kanām lavas peļķēm kā baku rētām, bet virs galvas debesis � pil�nas pretīgiem mākoņiem, no kā lija pelni un plēksnes. Kaut kas, kas izskatījās pēc milzīga koka saknēm, bija izpleties pāri debesīm un �ūpojās no mākoņiem. Saknes bija skābi balto pelnu avots; tās izkusa, novīta un mira�

Nidhjegs rāvienā atbrīvoja savu nomelnēju�o mēli.

D�o�s iekliedzās un atvēra acis, kad viņa aura atkal iedegās stiprāka � spo�āka �, �oreiz ap�ilbinot viņu pa�u. Pārbijies, vēzējot zobenu sev priek�ā, viņ� atkāpās, līdz sajuta virtuves sienu pret plecu lāpstiņām. Viņ� joprojām bija stipri ap�ilbis, gribēja izberzēt acis, bet nevarēja atslābināt tvērienu ap zobenu. Visur ap sevi viņ� dzirdēja krītam akmeņus, apmetumu saplaisājam, koku krak�ķam un blīk�ķam, viņ� sakumpa, gaidīdams kaut ko gā�amies pār galvu. � Skatij?! � viņ� sauca.

Bet atbildes nebija.

Viņ� sauca atkal: � Skatij!

Piemiedzis acis, mēģinādams aizdzīt acu priek�ā dejojo�os punktus, viņ� redzēja briesmoni velkam Skatahu ārā no mājas. Tā mēle, tagad melna un brūna, ļengani karājās ārā no mutes viena sāna. Turēdams Kareivi cie�ā tvērienā, tas visā garumā triecās cauri izpostītajam dārzam, pa ceļam ar garo asti nocirzdams gabalus no vienas mājas puses, astei iespie�oties caur izpostītajam logam. Tad radījums piecēlās uz divām pakaļkājām kā ķirzaka un aizdārdināja projām pa �auro ielu, gandrīz nomīdot stāvo�o sargu � figūru baltā bruņu tērpā. Bez kavē�anās figūra pazuda aiz radījuma.

D�o�s klupdams izgāja cauri caurumam mājas sienā un tad ap�stājies paskatījās pār plecu. Kādreiz kārtīgā virtuve bija lauskas un gruve�i. Tad viņ� paskatījās uz zobenu savā rokā un pasmaidīja. Viņ� bija apturējis briesmoni. Viņa smaids pārtapa platā smaidā � viņ� bija ar to cīnījies un izglābis māsu un ikvienu mājā� izņemot Skatiju.

Ievilcis dziļu elpu, D�o�s nolēca lejā pa pakāpieniem un me�tās pāri dārzam ieliņā, sekodams briesmonim. � Es neticu, ka to daru, � viņ� murmināja, � man Skatija pat nepatīk. Nu� ne pā�rāk patīk, � viņ� piemetināja.

Nikolo Makjavelli vienmēr bijis ļoti uzmanīgs vīrs.

Viņ� bija izglābies un pat uzplaucis bīstamajā un nāvējo�ajā Medi�i galmā Florencē piecpadsmitajā gadsimtā, laikā, kad mahi�nācijas bija dzīves veids, nedabiska nāve un nogalinā�ana � ikdie�ni�ķa parādība. Viņa vispopulārākā grāmata "Princis" bija viena no pirmajām, kas klāstīja, ka izmantot izlocī�anos, melus, blēdību ir pilnīgi pieņemami valdniekam.

Makjavelli bija palicis dzīvs, jo viņ� bija vērigs, apdomīgs, gudrs un pāri visam � viltīgs.

Kas tad lika viņam saukt disijas? Valkīrām viņu valodā nebija vārda vērīgs, un tās nezināja vārda piesardzīgs nozīmi. To gudrā un viltīgā ideja bija atvest Nidhjegu � nekontrolējamu pirmatnēju briesmoni � modernas pilsētas sirdī.

Un viņ� bija atļāvis.

Tagad ielās atbalsojās plīsto�a stikla, krak�ķo�a koka un krī�to�u akmeņu skaņas. Ikviena ma�īnas un mājas signalizācija rajonā kauca, un visās pārējās ieliņas mājās dega gaisma, lai gan līdz �im neviens vēl nebija uzdro�inājies iziet ārā.

�� Kas tur notiek? � Makjavelli skaļi prātoja.

��� Nidhjegs mielojas ar Skatahu? � Dī izklaidīgi prognozēja. Viņa mobilais sāka dūkt, samulsinot viņu.

��� Nē, nē, tā nav! � Makjavelli pēk�ņi kliedza. Viņ� atgrūda vaļā durvis un izmetās ārā no ma�īnas, sagrāba Dī aiz apkakles un izvilka arī viņu ārā, naktī. � Dagan! Ārā!

Dī centās nostāties uz kājām, bet Makjavelli turpināja vilkt viņu atmuguriski prom no auto. � Vai tu esi jucis? � doktors iekliedzās.

Pēk�ņi bira stikli, Daganam izmetoties cauri priek�ējam logam. Viņ� no�ļūca no motora pārsega un piezemējās blakus Makjavelli un Dī, bet mags pat nepaskatījās viņa virzienā. Viņ� ieraudzīja to, kas bija izbiedējis itālieti.

Nidhjegs drāzās viņu virzienā pa �auro ieliņu, stāvot augstu uz divām spēcīgām pakaļkājām. �ļaugana sarkanmataina figūra karā�jās, sakampta viņa priek�ējos nagos.

�� Atpakaļ! � Makjavelli kliedza, mezdamies zemē un novilk�dams Dī sev līdzi.

Nidhjegs mīcījās pāri garam, melnam vācu auto. Viena pakaļējā kāja trāpīja tie�i jumta vidū, iespie�ot to līdz ietvei. Logi izgāzās, izkaisot stiklu kā �rapneli, kad auto vidū saliecās, priek�ējie un pa�kaļējie riteņi atrāvās no zemes un pacēlās gaisā.

Tad radījums pagaisa naktī.

Pēc mirkļa disija baltā tērpā, sekodama radījumam, glu�i vai lidoja pāri auto paliekām, pieveicot tās vienā lēcienā.

��� Dagan? � Makjavelli �ukstēja, apveldamies apkārt. � Dagan, kur tu esi?

��� �eit. � �oferis viegli pieslējās kājās, slaucīdams netīrumus un mirdzo�as stikla lauskas no sava melnā uzvalka. Viņ� norāva ieplīsu�ās saulesbrilles un nometa tās zemē. Varavīksnes krāsas skraidīja pāri apaļajām, izvalbītajām acīm. � Tas nesa Skatahu, � viņ� sacīja, atlaizdams vaļīgāk melno kaklasaiti un atdarīdams aug��ējo baltā krekla pogu.

�� Vai viņa ir beigta? � Makjavelli jautāja.

�� Es neticē�u, ka Skataha ir beigta, līdz savām acīm to nebū�u redzējis.

�� Piekrītu. �ajos gadsimtos ir bijis pārāk daudz ziņojumu par viņas nāvi. Un tad atkal viņa parādās! Mums nepiecie�ams ķer�menis.

Dī izkāpa no dubļu peļķes; viņam bija aizdomas, ka Makjavelli ar nodomu viņu tajā iegrūdis. Viņ� nokratīja ūdeni no kurpes. � Ja viņa ir Nidhjegam, tad Ēnai beigas. Mums ir paveicies.

Dagana ūdeņainās zivs acis iegriezās uz leju, lai ieskatītos maga sejā. � Tu stulbais, uzpūtīgais muļķi! Kaut kas mājā izbiedēja Nidhjegu � tāpēc tas skrēja, un tā nevarēja būt Ēna, jo tā viņam bija nagos. Un atcerieties, ka �im radījumam bailes ir sve�as. Trīs disijas bija mājā � un tikai viena ir iznākusi ārā! Tur noticis kaut kas briesmīgs.

��� Daganam taisnība; tā ir katastrofa. Mums jāpārdomā stratē�ģija. � Makjavelli pagriezās pret �oferi. � Es tev apsolīju: ja disijām neveiksies, tad Skataha būs tava.

Dagans pamāja. � Un tu vienmēr turi vārdu.

�� Tu esi ar mani gandrīz �etrus gadsimtus. Tu vienmēr esi bijis man lojāls, un es esmu tev parādā gan savu dzīvību, gan brīvību. Es tevi atbrīvoju no kalpo�anas man, � Makjavelli lieti�ķi sacīja. � At�rodi Ēnas ķermeni� un, ja viņa joprojām ir dzīva, tad tu vari darīt to, kas tev jādara. Uz priek�u! � un uzmanies, vecais draugs.

Dagans aizgriezās. Tad pēk�ņi apstājās un atskatījās uz Makja�velli. � Kā tu mani nosauci?

Makjavelli pasmaidīja. � Vecais draugs. Esi uzmanīgs, � viņ� klusi sacīja. � Ēna ir vairāk nekā bīstama, viņa ir nogalinājusi pā�rāk daudz manu draugu.

Dagans pamāja. Viņ� novilka savas kurpes un zeķes, atklājot pēdas, katrai kājai bija trīs ar peldplēvi saistīti pirksti. � Nidhjegs dosies meklēt patvērumu upē. � Pēk�ņi Dagana zobiem pildītā mute atvērās, kas būtu uzskatāms par smaidu. � Un ūdens ir ma�nas mājas. � Un tad viņ� aizskrēja naktī, basajām kājām plik�ķinā�dams pa ietvi.

Makjavelli paskatījās atpakaļ uz māju. Daganam bija taisnība; kaut kas bija nobiedējis Nidhjegu. Kas tur bija noticis? Un kur bija divas pārējās disijas?

Uz ietves noklaudzēja soļi, un pēk�ņi ielā iebrāzās D�o�s Ņūmens, akmens zobens viņa rokā izplatīja zelta uguns kūļus. Nepa�skatījies ne pa kreisi, ne pa labi, viņ�, apskrējis apkārt sabojātajam auto, sekoja to automa�īnu signalizācijas ugunīm, kas bija sāku�as kaukt, briesmonim drā�oties tām garām.

Makjavelli paskatījās uz Dī. � Es pieņemu, ka tas ir amerikāņu puika.

Dī pamāja ar galvu.

�� Vai tu redzēji, ko viņ� turēja rokā? Tas izskatījās pēc zobena, � viņ� lēnām sacīja. � Akmens zobens? Ta�u ne jau nu Excalibur?

�� Nē, ne Excalibur, � Dilsi noteica.

�� Tam noteikti bija pelēks akmens asmens.

�� Tas nebija Excalibur.

�� Kā tu to zini? � Makjavelli prasīja.

DI pabāza roku zem sava mēteļa un izvilka īsu akmens zobenu, dvīņu ieroci tam, kas bija D�o�a rokās. Asmens gandrīz nemanāmi trīcēja un vibrēja. � Jo man ir Excalibur, � DI sacīja. � Puikam ir tā dvīņu zobens, Clarent. Mums vienmēr bija aizdomas, ka tas ir Fleimelam.

Makjavelli aizvēra acis un pacēla seju pret debesīm. � Clarent. Nav brīnums, ka Nidhjegs aizbēga no mājas. � Viņ� atlieca galvu. Vai �ajā naktī varēja notikt vēl kas ļaunāks?

DI mobilais telefons atkal iedūcās, un abi vīrie�i salēcās. Mags gandrīz salauza telefonu, raudams to vaļā.

��� Kas? � viņ� �ņāca. Brīdi klausījies, viņ� uzmanīgi aizvēra telefonu, un, kad atkal ierunājās, viņa balss bija tik tikko skaļāka par �ukstu. � Perenele aizbēgusi. Viņa ir izbēgusi no Alkatrazas.

Kratīdams galvu, Makjavelli pagriezās un devās projām pa ieliņu Elizejas lauku virzienā. Viņa jautājums bija atbildēts. Nakts tikko kā bija kļuvusi vēl ļaunāka, daudz ļaunāka. Nikolass Fleimels biedēja Makjavelli, bet Perenele iedzina viņam �ausmas.

/

� Es neesmu maza meitenīte! � Sofija Ņūmena saniknota sa�cīja. � Un es zinu vairāk ne tikai Uguns maģiju, disij. � Vārds uzplaiksnīja viņas galvā, un pēk�ņi Sofija zināja visu, ko Endoras Ragana zināja par �iem radījumiem. Ragana ienīda tos. � Es zinu, kas jūs esat, � Sofija asi teica, viņas acis spīdēja draudīgā sudrabā. � Valkīras.

Pat starp Vecajiem disijas bija at�ķirīgas. Tās nekad nebija dzīvo�ju�as Danu Tālis, bet tika turētas sasalu�ās ziemeļu zemēs, pasaules galā, asu vēju, sniegu un ledus valstībā.

Drausmīgajos gadsimtos pēc Danu Tālis kri�anas pasaules ass pārvietojās un leduslaikmets pārņēma lielāko daļu pasaules. Ledus gabali peldēja pāri zemēm no ziemeļiem uz dienvidiem, sadzenot cilvēkus �aurā, nesasalu�ā zaļā joslā, kas eksistēja ap ekvatoru. Ve�selas civilizācijas pazuda, mainīgu ūdens plūdu, slimību un bada iznīcinātas. Jūras līmenis pacēlās, appludinot piekrastes pilsētas, izmainot ainavu, bet iek�zemē ielauzies ledus aizslaucīja pilsētu un ciemu pēdas.

Disijas drīz atklāja, ka viņu prasme izdzīvot skaudros ziemeļu apstākļos dod tām sevi�ķu priek�rocību pār rasēm un civilizāci�jām, kas nespēja sadzīvot ar nāvējo�o, mū�īgo ziemu. Me�onīgas sievie�u bandas ātri pasludināja savas tiesības uz lielāko daļu zie�meļu, paverdzinot pilsētas, kas bija izglābu�ās no ledus. Tās bez �ēlastības iznīcināja ikvienu, kas nostājās pret tām, un drīz disijām bija otrs vārds: valkīras, Miru�o izvēlētājas.

Drīz vien valkīras kontrolēja visu sasalu�o impēriju, kas ap�tvēra lielāko daļu Ziemeļu puslodes. Tās piespieda cilvēkus, kas bija viņu vergi, pielūgt tās kā dievus un pat pieprasīja upurē�anu. Sacel�anās tika brutāli apspiestas. Leduslaikmetam pastiprinoties, disijas sāka lūkoties tālāk uz dienvidiem, mezdamas skatus uz cī�ņas spējīgajām civilizācijas paliekām.

Tēli juceklīgi mainījās un dejoja viņas galvā, Sofijai vērojot, kā disiju valdī�ana bija vienā naktī beigusies. Viņa zināja, ka tas bija noticis pirms tūksto� gadiem.

Endoras Ragana bija strādājusi ar atbaido�o Veco Hronosu, kas pats spēja pārvietoties laikā. Raganai bija nepiecie�ams ziedot sa�vas acis, lai redzētu laika izliekto tecējumu, bet tas bija ziedojums, ko viņa nekad neno�ēloja. Izskatot desmit tūksto� gadu, viņa bija izvēlējusies pa vienam kareivim no katras tūksto�gades, un tad Hronoss bija ieniris katrā ērā, savācis tos un ielicis tos atpakaļ ledusLaikmetā.

Sofija zināja, ka Ragana bija speciāli lūgusi tolaik aizvest atpa�kaļ pa�as mazmeitu Skatahu, lai viņa cīnītos ar disijām.

Tā bija Ēna, kas vadīja uzbrukumu disiju citadelei, pilsētai mū��īgajā ledū, tuvu zemes galam. Viņa bija nogalinājusi valkīru vald�nieci Brunhildi, iemetot viņu verdo�a vulkāna sirdī.

Pa to laiku saule bija uzlēkusi zemu virs horizonta, valkīru spēks bija salauzts uz visiem laikiem, to sasalusī pilsēta gulēja, iz�kususi drupās, un izglābās mazāk par sauju. Tās patvērās baisajā, ledainajā Ēnu pasaulē, kur pat Skataha neuzdro�inātos doties. Izglā�bu�ās disijas sauca to nakti par Ragnaroku, Dievu sodu, un zvērēja mū�īgi atriebties Ēnai.

Sofija saspieda rokas, un viņas plaukstās parādījās maziņ� vie�sulis. Uguns un ledus bija iznīcināju�i disijas pagātnē. Kas notiks, ja viņa izmantos mazliet Uguns maģijas, lai uzkarsētu vēju? Kamēr doma �āvās cauri Sofijas prātam, disija metās uz priek�u, abām ro�kām turot zobenu, paceltu augstu virs galvas. � Dī vēlas tevi dzīvu, bet viņ� neteica � neskartu� � viņa rūca.

Sofija pielika rokas pie mutes, iespieda kreiso īk�ķi pie mēlītes uz savas locītavas un stipri pūta. Virpulis sagriezās uz grīdas un auga. Tas palēcās reizi, divas� tad trāpīja disijai.

Sofija tik ļoti uzkarsēja gaisu, ka tas nu bija karstāks nekā kur�tuvē. Dobains virpulis sagrāba valkīru, sagrieza to, traucās pāri tai un uzmeta augstu gaisā. Tā ietriecās lustrā, sasizdama visas spul�dzes, izņemot vienu.

Pēk�ņajā krēslā virpulis dejoja pāri grīdai, no karstuma mir�dzēdams vizo�i oran�s. Valkīra sabruka uz grīdas, bet uzreiz bija kājās vienlaikus ar birsto�ām kristāla drumslām, kas lija pār viņu kā stikla lietus. Viņas bālā āda bija ko�i sarkana un izskatījās kā pārsauļota, viņas blondās uzacis bija pilnīgi nosvilu�as. Nesakot ne vārda, viņa cirta ar savu zobenu, smagais asmens izcirtās cauri margu �ķēr.skokam blakus Sofijas rokai.

�� Skatij]

Sofija dzirdēja brāļa balsi saucam virtuvē. Viņ� bija ķezā!

�� Skatij! � viņa dzirdēja viņu saucam vēlreiz.

Valkīra metās uz priek�u. Vēl viens drausmīgi uzkarsēts virpu�lis noķēra viņu, izraujot zobenu no rokām un aiznesot viņu projām, uzgrū�ot virsū māsai, kura bija iedzinusi �annu stūrī un notriekusi viņu uz ceļiem ar ne�ēlīgi strauju uzbrukumu. Abas disijas nokrita uz grīdas, iero�iem un bruņām �ķindot.

�� �anna, nāc atpakaļ! � Sofija kliedza.

Migla plūda no meitenes pirkstiem un viļņojās uz grīdas; bie�zas dūmakaina gaisa lentes un virtenes tinās ap sievietēm, ievīstot viņas karsta gaisa plaucējo�ās ķēdēs. Tas prasīja ļoti stipru gribas piepūli, bet Sofijai izdevās sabiezināt miglu, liekot tai virpuļot āt�rāk un ātrāk ap nepadevīgajām disijām, līdz tās bija ietītas biezā mūmijveida kokonā, līdzīgā tam, kādā Ragana bija ietinusi viņu.

Sofija juta izsīkstam savus spēkus, acu plakstiņi bija kā ar svinu pieliju�i, un uz pleciem uzvēlies smagums. Savākusi vienkopus vi�sas spēka paliekas, viņa sasita plaukstas un pazemināja gaisa tem�peratūru miglas kokonā tik ātri, ka tas vienā mirklī sasala sprēgā�jo�ā, milzīgā ledus gabalā.

�� Te. Te jūs varēsiet justies glu�i kā mājās, � Sofija aizsmakusi �ukstēja. Viņa pēk�ņi nogāzās, tad piespieda sevi piecelties kājās un jau gribēja mesties uz virtuvi, kad �anna pastiepa viņai roku, apstādinot viņu. � Ak, tu ne. Vispirms es. � Sieviete spēra soli vir�tuves virzienā, tad paskatījās pāri plecam uz ledus blāķi ar divām daļēji saskatāmām disijām tajā. � Tu izglābi man dzīvību, � viņa klusi sacīja.

�� Tu būtu viņu sakāvusi, � Sofija pārliecino�i sacīja.

�� Varbūt, � �anna pieļāva, � bet varbūt ne. Es vairs neesmu tik jauna kā kādreiz. Bet tu tik un tā izglābi man dzīvību, � viņa atkārtoja, � un tas ir parāds, ko es nekad neaizmirsī�u. � Izstie�pusi kreiso roku, viņa nolika to plakaniski pret virtuves durvīm un maigi uzspieda tām. Durvis pavērās.

Un tad izkrita no eņģēm.

Grāfs Sen�ermēns nesteidzoties kāpa lejā pa kāpnēm no savas studijas, mazās pret troksni aizsargājo�ās austiņas iebāztas ausīs, acis pievērstas MP3 atskaņotāja ekrānam, ko turēja rokā. Viņ� mē�ģināja apzināt jaunu desmit savu visiemīļotāko skaņdarbu sarakstu: Gladiator, dabiski� The Rock� Star Wars, vienīgi pats pirmais� El Cid, protams� varbūt The Crow�

Viņ� apstājās pie pēdējā pakāpiena un automātiski iztaisnoja bildi, kas karājās �ķībi pie sienas. Viņ� spēra vēl vienu soli un pama�nīja, ka ierāmētais zelta disks arī bija nedaudz sa�ķiebies. Paskatījies visapkārt gaitenī, viņ� pēk�ņi pamanīja, ka visas bildes sa�ķiebu�ās. Savilcis pieri, viņ� izņēma austiņas no ausīm�

Un dzirdēja D�o�u saucam Skatijas vārdu�

Un dzirdēja metāla �ķindoņu�

Un sajuta gaisā vaniļas un lavandas smar�u�

Sen�ermēns drāzās lejā uz nākamo stāvu. Viņ� atrada alķīmiķi saļimu�u savas istabas durvīs un palēnināja soli, bet Nikolass atgai�ņāja viņu. � Ātri, � viņ� �ukstēja. Sen�ermēns metās viņam garām un projām pa gaiteni un uz kāpnēm�

Priek�nams bija pārvērsts drupās.

Priek�nama durvju paliekas karājās eņģēs. Viss, kas bija pali�cis no antīkās kristāla lustras, bija viena vienīga gaismas spuldzīte. Tapetes nokarājās milzīgās viļņotās sloksnēs, zem tām atsedzot sa�plaisāju�u apmetumu. Kāpņu margas bija sacirstas gabalos, flīzes � sarobotas un sa�ķaidītas.

Un priek�nama centrā atradās milzīgs �etrkantīgs ledus ga�bals. Sen�ermēns uzmanīgi tuvojās tam un pārvilka pirkstus pāri tā gludajai virsmai. Tas bija tik auksts, ka viņa āda pielipa pie ledus. Viņ� saskatīja divas figūras baltos apģērbos, iesalu�as ledus gabalā, sastingu�ām sejām, atņirgtiem zobiem pretīgās grimasēs; to pār�steidzo�i zilās acis nenovērsās no viņa.

Virtuvē iekrak�ķējās koks, un viņ� pagriezās un metās turp, biezi baltas liesmas cimdi veidojās ap viņa rokām.

Un, ja Sen�ermēns domāja, ka postījumi priek�namā ir pama�tīgi, tad tas bija sīkums salīdzinājumā ar to, kas viņu gaidīja virtuvē.

Trūka pilnīgi visas vienas mājas sienas.

Sofija un �anna stāvēja drupu vidū. Viņa sieva cie�i turēja trī�co�o meiteni, atbalstīdama viņu. �annai mugurā bija spīdīga zili zaļa satīna pid�ama, un viņa joprojām turēja zobenu metāla bruņu cimdā. Viņa pagriezās, lai paskatītos pāri plecam, kad viņas vīrs ienāca virtuvē. � Tu nokavēji izpriecas, � viņa sacīja franciski.

��� Es neko nedzirdēju, � viņ� atvainojās tajā pa�ā valodā, � pastāsti man.

�� Tas viss beidzās pirms da�ām minūtēm. Sofija un es dzirdē�jām nemieru mājas sētas pusē. Mēs noskrējām lejā tie�i tajā brīdī, kad divas sievietes, sadragājot priek�nama durvis, iekļuva mājā. Tās bija disijas, viņas sacīja, ka esot atnāku�as pēc Skatahas. Viena uzbruka man, otra pievērsa uzmanību Sofijai. � Lai arī �anna ru�nāja maz pazīstamā fran�u valodas variantā, viņa pazemināja balsi līdz �ukstam. � Franci� �ī meitene. Viņa ir unikāla. Viņa sakombi�nēja maģijas un izmantoja Uguni un Gaisu, lai sakautu disijas. Tad viņa ietina viņas miglā un sasaldēja ledus klucī.

Sen�ermēns papurināja galvu. � Nav iespējams izmantot vai�rāk par vienu maģiju vienlaikus� � viņ� sacīja, bet viņa balss pa�gaisa �ukstā. Sofijas spēka liecība atradās priek�nama vidū. Bija leģenda, ka pa�i varenākie Vecie spēj vienlaikus izmantot visu ele�mentu maģijas. Saskaņā ar visvecākajiem mītiem tas bija iemesls � viens no iemesliem �, kāpēc nogrima Danu Tālis.

��� D�o�s ir pazudis. � Sofija pēk�ņi atbrīvoja sevi no �annas tvēriena un apgriezās apkārt ar seju pret grāfu. Tad viņa palūkojās pāri savam plecam, kur stāvēja Fleimels pelnu pelēku seju, atspie�dies durvju ejā. � Kaut kas ir paņēmis D�o�u, � viņa sacīja, tagad ārkārtīgi nobijusies. � Un Skatija devusies pakaļ viņam.

Alķīmiķis ie�ļūca istabas vidū, ar rokām apskāvis savu ķer�meni, it kā viņam saltu, un paskatījās apkārt. Tad pieliecās, lai pa�ņemtu Ēnas vienādos īsos zobenus no turienes, kur tie gulēja starp gruve�iem.

Kad viņ� pagriezās, lai paskatītos uz pārējiem, tie visi bija pār�steigti, ieraugot Fleimela acīs mirdzam asaras.

���� Man ļoti �ēl, � viņ� sacīja, � tik drausmīgi, drausmīgi �ēl. Es esmu atnesis �ausmas un postu jūsu mājā. Tas ir nepiedo�dami.

�� Mēs varam to atjaunot, � Sen�ermēns bezrūpīgi bilda. � Nu mums ir iemesls to pārbūvēt.

�� Nikolas, � Zanna ļoti nopietni sacīja, � kas �eit noticis?

Alķīmiķis pacēla vienīgo nesaplēsto krēslu un iekrita tajā. Viņ�

pieliecās uz priek�u, ar elkoņiem pret ceļiem, skatīdamies uz Ēnas spīdīgajiem zobeniem, griezdams un griezdams tos apkārt savās rokās. � Tās ir disijas ledus gabalā. Valkīras. Skatahas mū�a ienaidnieces, tomēr man viņa nekad nav stāstījusi, kāpēc. Es zinu, ka tās vajā viņu cauri gadsimtiem un vienmēr ir sadarboju�ās ar viņas ienaidniekiem.

�� Tās to visu izdarīja? � Sen�ermēns paskatījās apkārt sapos�tītajā virtuvē.

��� Nē. Bet tās acīmredzot atveda sev līdzi kādu, kas to izda�rīja.

��� Kas noticis ar D�o�u? � Sofija prasīja. Viņai nevajadzēja at�stāt viņu vienu virtuvē, viņai vajadzēja pagaidīt viņu. Viņa būtu sakāvusi jebko, kas bija uzbrucis mājas pagalma pusē.

Nikolass pacēla Skatahas ieroci. � Es domāju, tev vajadzētu jautāt, kas noticis ar Kareivi. Visos gadsimtos, cik es viņu pazīstu, viņa nekad nav izlaidusi zobenus no savām rokām. Es baidos, ka viņa ir aizvesta�

��� Zobeni� zobeni� � Sofija metās projām no Zannas un sāka izmisīgi meklēt gruve�os. � Kad es gāju gulēt, D�o�s tikko kā bija ienācis virtuvē no zobenu cīņas treniņa ar Skatiju un Zannu. Vi�ņam līdzi bija akmens zobens, ko tu viņam iedevi. � Viņa izsauca vēju, lai paceltu smagu mājas gabalu un pamestu to malā, atse�dzot grīdu zem tā. Kur bija palicis zobens? Viņa sajuta iedegamies cerību dzirksti. Ja viņ� būtu sagūstīts, tad zobens dro�i vien būtu uz grīdas. Viņa iztaisnojās un pavērās apkārt istabai. � CIarent te nav.

Sen�ermēns izgāja cauri caurumam, kur kādreiz bija biju�as durvis. Dārzs bija izpostīts. Akmens gabals bija izrauts ārā no strūkl�akas, un tās baseins pārsists uz pusēm. Viņam bija nepiecie�ams mirklis, lai pazītu U veida metāla gabalu, kas kādreiz bija biju�i vārti. Tikai tad viņam pielēca, ka visa pagalma puses siena ir pazu�dusi. Deviņas pēdas augstā siena tagad nebija nekas vairāk kā mazs pacēlums. Visā dārzā mētājās saplēsti un pulverī saberzti ķieģeļi, it kā siena būtu nogrūsta no ārpuses.

��� Kaut kas liels � ļoti liels ir bijis dārzā, � viņ� teica nevie�nam konkrēti.

Fleimels paskatījās uz aug�u. � Vai tu vari saost kaut ko? � viņ� prasīja.

Sen�ermēns dziļi ieelpoja. � �ūska, � viņ� pārliecināti sa�cīja. � Bet tā nav Makjavelli smaka. � Viņ� izgāja dārzā un ievilka plau�as pilnas gaisa. � �eit, ārā, tā ir spēcīgāka. � Tad viņ� iekle�pojās. � �ī smirdoņa ir piesārņotāka, piesārņotāka� � viņ� sauca. � �ī smirdoņa ir kaut kas ļoti, ļoti vecs�

Kauco�o auto signalizācijas piesaistīts, Sen�ermēns �ķērsoja dārzu, pārrāpās pāri izjauktajai sienai un paskatījās ieliņā uz abām pusēm. Mājas un automa�īnas kauca galvenokārt no viņa pa kreisi, un ielas galā mājās dega gaisma. �aurās ieliņas sākumā viņ� saska�tīja sadragāta melna auto paliekas.

��� Lai arī kas bija uzbrucis mājai, � viņ� sacīja, drā�oties atpa�kaļ uz virtuvi, � ielas galā ir divsimt tūksto�u eiro vērts auto, kas vairs neder nekam citam kā vien metāllū�ņu izgāztuvei.

��� Nidhjegs, � Fleimels �ukstēja �ausmās. Viņ� pamāja, ka ta�gad ir izskaidrojums. � Disijas atvedu�as Nidhjegu, � viņ� sacīja. Tad savilka pieri. � Pat Makjavelli nebūtu vedis kaut ko tamlīdzīgu lielā pilsētā. Viņ� ir pārāk piesardzīgs.

�� Nidhjegs? � �anna un Sofija jautāja vienlaikus, skatīdamās viena uz otru.

�� Iedomājieties kaut ko tādu � starp dinozauru un �ūsku, � Fleimels izskaidroja. � Bet, iespējams, vecāku par �o planētu. Es domāju, ka viņ� dabūja Skatahu un D�o�s devies tam pakaļ.

Sofija noteikti purināja galvu. � Viņ� to nevarētu darīt � viņ� nespētu to darīt, viņam ārkārtīgi bail no �ūskām.

��� Kur tad viņ� ir? � Fleimels jautāja. � Kur ir Clarent? Tas ir vienīgais izskaidrojums: viņ� paņēmis zobenu un devies meklēt Ēnu.

�� Bet es dzirdēju D�o�u saucam viņu palīgā�

�� Tu dzirdēji viņu saucam viņas vārdu. Iespējams, viņ� sauca, meklēdams viņu.

Sen�ermēns pamāja. � Tas visu izskaidro. Disijas gribēja vie�nīgi Skatahu. Nidhjegs sagrāba viņu un aizskrēja. D�o�s dro�i vien sekoja.

��� Varbūt tas sagrāba viņu un Skataha sekoja, � Sofija ieminē�jās. � Tas ir tas, ko viņa darītu.

��� Tam nebija nekādas intereses par D�o�u. Tas vienkār�i būtu apēdis viņu. Nē, viņ� devies pēc savas gribas.

�� Tas pierāda milzīgu drosmi, � �anna sacīja.

�� Bet D�o�s nav drosmīgs� � Sofija iesāka. Ta�u, jau to sakot, viņa zināja, ka tā nav pilnīga patiesība. Viņ� vienmēr iestājās par viņu skolā un aizstāvēja viņu. Bet kāpēc viņ� devies pakaļ Skatahai? Sofija zināja, ka D�o�am nepatika Skataha.

��� Cilvēki mainās, � �anna sacīja. � Neviens nepaliek tāds pats.

Troksnis tagad kļuva vēl skaļāks, policijas, ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju signalizāciju sajauktā kakofonija tuvojās.

���� Nikolas, Sofij, jums tagad jāiet, � Sen�ermēns neatlaidīgi sacīja. � Es domāju, ka drīz te būs policija, daudz, daudz poli�cistu ar vēl vairāk jautājumu. Un mums nav atbil�u. Ja tie te at�radīs jūs � bez dokumentiem vai pasēm, es baidos, tie aizturēs jūs nopratinā�anai. � Viņ� izvilka ādas kabatas portfeli, kas garā ķēdē bija piestiprināts pie viņa jostas. � Te būs nedaudz skaidras naudas.

�� Es nevaru� � alķīmiķis iesāka.

��� Ņem, � Sen�ermēns uzstāja. � Nelieto savas kredītkartes; Makjavelli var izsekot tavu pārvieto�anos, � viņ� turpināja. � Es nezinu, cik ilgi policija te būs. Ja es jau bū�u brīvs, satik�u jūs �o�vakar se�os pie stikla piramīdas Luvras ārpusē. Ja es nebū�u brīvs se�os, mēģinā�u tur būt pusnaktī vai arī, ja man neizdosies, tad se��os rīt no rīta.

�� Paldies tev, vecais draugs. � Nikolass pievērsās Sofijai: � Pa�ķer savas drēbes un D�o�a arī un jebko, kas tev vajadzīgs; mēs �eit vairs neatgriezīsimies.

�� Es tev palīdzē�u, � �anna sacīja, steidzoties ārā no istabas kopā ar Sofiju.

Alķīmiķis un viņa agrākais māceklis stāvēja starp virtuves gru�ve�iem, klausoties, kā abas sievietes uzskrien aug�ā.

�� Ko tu gatavojies darīt ar ledus gabalu priek�namā? � Niko�lass jautāja.

�� Mums pagrabā ir liela saldējamā kaste. Es to novieto�u tur, līdz policija nebūs aizgājusi. Kas ir ar disijām � vai tās ir miru�as, kā tu domā?

�� Disijas faktiski nav iespējams nogalināt. Tikai nodro�inies, lai ledus neizkūst pārāk ātri.

�� Es to aizvedī�u uz Sēnu kādu vakaru un iemetī�u upē. Ja pa�laimēsies, tas neizkusīs līdz Ruānai.

��� Ko tu teiksi policijai, � Nikolass ar roku norādīja uz postī�jumu, � par visu �o te?

�� Gāzes eksplozija? � Sen�ermēns ieminējās.

�� Ne pārāk ticami, � Fleimels sacīja pasmaidīdams, atcero�ties, ko dvīņi bija teiku�i, kad viņ� bija ieteicis to pa�u.

�� Neticami?

�� Galīgi neticami.

�� Tad es domāju, ka teik�u tā: es tikko pārnācu mājās un at�radu �o te, � viņ� sacīja, � un tas ir diezgan tuvu patiesībai. Man nav ne jausmas, kas noticis. � Viņ� pēk�ņi nerātni pasmaidīja. � Es varu pārdot �o stāstu un bildes vienam no laikrakstiem. Mistiski spēki izposta rokzvaigznes māju.

�� Ikviens domātu, ka tas ir reklāmas triks.

�� Jā, tā tie domātu gan, vai ne? Un tu zini, es tikko kā izlaidu jaunu albumu. Tā būs milzīga reklāma.

Virtuves durvis atvērās, un ienāca Sofija un �anna. Viņas abas bija pārģērbu�ās d�insos un svīteros, un abām bija vienādas mu�gursomas.

�� Es ie�u kopā ar viņiem, � �anna sacīja, iekams Sen�ermēns paspēja uzdot jautājumu, kas veidojās viņa lūpās. � Viņiem ir va�jadzīgs gids un sargs.

�� Vai man būtu vērts iebilst tev? � grāfs jautāja.

�� Nē.

�� Tā gan nedomā. � Viņ� apskāva savu sievu. � Lūdzu, uz�manies, ļoti uzmanies. Ja Makjavelli vai Dī ir gatavi atvest disijas un Nidhjegu uz pilsētu, tad tie ir izmisu�i.

�� Un jzmisu�i vīrie�i dara stulbas lietas.

�� Jā , � Fleimels vienkār�i sacīja. � Jā, tā tie dara. Un stulbi vīrie�i turklāt kļūdās.

D�o�s turpināja skatīties pāri plecam, mēģinādams orientēties. Viņ� virzījās tālāk un tālāk projām no Sen�ermēna mājas un bija uztraucies, ka apmaldīsies. Bet viņ� tagad nevarēja atgriezties. Viņ� nevarēja atstāt Skatiju tam radījumam. Un, ja vien viņ� varēs atrast Triumfa arku Elizejas lauku galā, viņ� domāja, ka spēs tikt atpa�kaļ uz māju. Tagad viss, kas viņam bija jādara, bija jāseko policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības automa�īnu vienmērīgajai strau�mei, kas virzījās pretēji, nekā viņ� skrēja.

D�o�s mēģināja pārāk daudz nedomāt, ko dara, jo, ja viņ� do�mātu par to, ka dzenas pakaļ dinozauram līdzīgam briesmonim Parīzē, � tad viņ� apstātos, un Skatija būtu� nu, viņ� nebija dro�s, kas notiktu ar Skatiju. Lai kas arī notiktu, tas nebūtu nekas labs.

Sekot Nidhjegam pats par sevi bija vienkār�i. Radījums skrēja taisnā līnijā, drā�oties cauri neskaitāmām mazām ieliņām un ale�jām, kas stiepās paralēli Elizejas laukiem. Tas atstāja postījumus savā ceļā, smagi rik�odams cauri sāņus ieliņām, pilnām stāvo�u auto�ma�īnu, skriedams tie�i pār to jumtiem, atstādams aiz sevis vien saburzītas un saplacinātas auto atliekas. Skrienot projām pa �auro aleju, tā vēzējo�ā aste caurumoja veikalu metāla logu slēģus ielas otrā pusē, izsitot stiklus, ko tie aizsargāja. Pretielau�anās un auto signalizācijas pievienojās postījumiem.

Pēk�ņi viņa uzmanību pievērsa gai�s uzliesmojums priek�ā.

D�o�s uz mirkli bija saskatījis figūru baltā stāvam Sen�ermēna mājas ārpusē. Viņ� bija nodomājis, ka tas ir viens no briesmoņa sar�giem. Un tagad izskatījās, ka tas arī vajā radījumu� kas nozīmēja, ka tie zaudēju�i kontroli pār briesmoni. Viņ� paskatījās uz aug�u, mēģinādams noteikt laiku. Tie�i viņam priek�ā debesis rītausmā jau bija kļuvu�as blāvas, kas nozīmēja, ka viņ� skrēja uz austru�miem. Kas notiks, kad pilsēta pamodīsies un atradīs aizvēsturisku briesmoni plosāmies ielās? Būs panika, bez �aubām, piesaistīs po�liciju un armiju. D�o�s bija to kapājis ar savu zobenu, un tas tam nebija neko nodarījis � viņam bija drausmīga nojauta, ka lodes, iespējams, būs tikpat nespējīgas.

Ielas kļuva �aurākas nekā aleja, un radījums bija spiests palē�nināt gaitu, jo triecās sienās. D�o�s atklāja, ka viņ� panācis figūru baltā. Viņ� domāja, ka tas ir vīrietis, bet nebija par to pārliecināts.

Viņ� tagad skrēja viegli, pat smagi neelpojot, atskārzdams, ka visas tās futbola treniņu nedēļas un mēne�i tagad atmaksājas. Viņa tenisa kurpes uz ielas neizdvesa ne skaņu, un viņ� pieņēma, ka figūra baltā pat nenojau�, ka tai seko. Turklāt kas gan varētu būt tik traks, lai skrietu pakaļ briesmonim tik vien kā ar pliku zobenu aizsar�dzībai? Tomēr, nonākot tuvāk, viņ� redzēja, ka figūrai arī ir zobens vienā rokā un kaut kas, kas izskatījās pēc milzīga vesera, � otrā. Viņ� pazina ieroci no World ofWarcraft; tas bija veseris � spēcīgs un nāvējo�s vāles variants. Pienākot vēl tuvāk, viņ� atklāja, ka perso�nai mugurā bija baltas ķē�u bruņas, metāla zābaki un apaļa bruņu cepure ar ķē�u aizsegu, kas nosedza kaklu. Kaut kā viņ� pat nebija pārsteigts. Tad pēk�ņi figūra pārmainījās � tie�i viņa acu priek�ā no bruņota kareivja pārveidojās par jaunu sievieti blondiem gariem ma�tiem, nedaudz vecāku par viņu, ādas jakā, d�insos un zābakos. Vie�nīgi zobens un veseris viņas rokās liecināja par tās neikdieni�ķumu.

Viņa pazuda aiz stūra.

D�o�s palēnināja soli; viņ� nevēlējās uzskriet virsū sievietei ar zobenu un veseri. Un, domājot par to, viņ� noskārta, ka, iespējams, tā nemaz nav jauna sieviete.

Viņam priek�ā nodārdēja ķieģeļu un stiklu izvirdums, un D�o�s, pielikdams soli, metās ap stūri, tad apstājās. Radījums bija iesprūdis bezizejā. D�o�s piesardzīgi devās uz priek�u. Izskatījās, ka briesmonis ir skrējis pa �auru taisnu ieliņu, kas galā izliecās un tad sa�aurinājās, divu māju aug�ējiem stāviem abās pusēs izvir�zoties virs ietvēm. Briesmonis bija iegāzies starp abām mājām, iz�raudams no tām gabalus. Mēģinādams tikt uz priek�u, tas pēk�ņi atrada sevi ieķīlēju�os starp mājām. Tas mētājās no vienas puses uz otru, ķieģeļi un stikli lija lejā uz ielas. Tuvējā logā kaut kas pazibēja, un D�o�s ieraudzīja vīrieti skatāmies no viena loga, sastingu�u uz vietas, acis un mute ieplestas �ausmās, ieraugot briesmoni tie�i otr�pus loga. Betona gabals dīvāna lielumā nokrita uz radījuma galvas, bet tas, �ķiet, to pat nepamanīja.

D�o�am nebija nekādas idejas, ko darīt. Viņam vajadzēja dabūt Skatiju, bet tas nozīmēja tikt apkārt briesmonim, ta�u tas vienkār�i nebija iespējams. Viņ� vēroja blondo sievieti skrienam projām pa ieliņu. Bez kavē�anās viņa uzrāpās uz briesmoņa muguras, veikli aizrāpās līdz tā galvai un izstiepa abās pusēs savus iero�us.

Viņa to nogalinās, D�o�s saprata, un �ausmas pārvēlās pāri vi�ņam. Varbūt viņ� varētu piekļūt tuvāk un sagrābt Skatiju? Sē�ot jāteniski uz briesmoņa platā kakla, sieviete pasniedzās uz leju un metās uz Skatahas ļengano ķermeni.

D�o�a �ausmu kliedziens pagaisa sirēnu kaucienos.

��� Kungs, mums ir ziņojums� par negadījumu. � Policijas virsnieks pasniedza telefonu Nikolo Makjavelli. � Speciālās vienī�bas virsnieks grib runāt ar jums personīgi.

Dt satvēra vīrieti aiz rokas un apgrieza viņu apkārt.

�� Kas noticis? � viņ� prasīja perfektā fran�u valodā, kamēr Makjavelli uzmanīgi klausījās telefonā, vienu pirkstu ielicis otrā ausī, cenzdamies apslāpēt troksni.

��� Es neesmu pārliecināts. Kļūda, noteikti. � Policijas virs�nieks mēģināja drebelīgi iesmieties. � Da�as ielas tālāk� cilvēki ziņo, ka tur� starp mājām iestrēdzis briesmonis. Neiespējami, es zinu� � Viņa balss pagaisa, kad viņ� pagriezās, lai paskatītos uz to, kas kādreiz bija bijusi pamatīga trīsstāvu māja: tagad tās vienā pusē rēgojās milzīgs caurums.

Makjavelli atsvieda telefonu atpakaļ policijas virsniekam. � Dabūjiet man ma�īnu.

�� Ma�īnu?

�� Ma�īnu un karti, � viņ� noburk�ķēja.

�� Jā, kungs. Jūs varat ņemt manējo. � Policijas virsnieks viens no pirmajiem bija ieradies notikumu vietā pēc du�iem uztraukto iedzīvotāju zvanu. Viņ� bija pamanījis Makjavelli un Dī steidza�mies pa ieliņu tuvu troksnim un bija apturējis tos, pārliecināts, ka tiem ir kaut kāds sakars ar to, kas tika ziņots kā eksplozija. Viņa bramanīgums bija pārvērties samulsumā, kad viņ� atklāja, ka dub�ļiem nota�ķītais pavecais vīrietis baltiem matiem saplēstajā uzvalkā patiesībā bija DGSE vadītājs.

Virsnieks iedeva auto atslēgas un nobru�ātu un ieplēstu Michelin Parīzes centra karti. � Man bail, ka tas ir viss, kas man ir.

Makjavelli izrāva to no viņa rokām. � Tu esi brīvs. � Viņ� pamāja uz ielas pusi. � Ej un regulē transportu, neļauj presei vai medijiem nākt tuvu mājai. Vai skaidrs?

��� Jā, kungs. � Policijas virsnieks aizjoņoja projām pateicīgs, ka viņam joprojām bija darbs; neviens negribēja uztraukt pa�u ietekmīgāko cilvēku Francijā.

Makjavelli izpleta karti pāri ma�īnas motora pārsegam.

��� Mēs esam �eit, � viņ� paskaidroja Dī. � Nidhjegs dodas tie�i uz austrumiem, bet vienā brīdī tam būs jā�ķērso Elizejas lauki un upe. Ja viņ� turpinās uzņemto virzienu, man ir labi pamatotas aizdomas, kur tas iznāks ārā, � viņa pirksts iedūrās kartē, � tuvu �ai vietai.

Abi vīri iekāpa mazajā auto, un Makjavelli mirkli raudzījās ap�kārt, mēģinādams saprast vadības kloķus. Viņ� neatcerējās, kad pē�dējo reizi bija vadījis auto. Vienmēr to bija darījis Dagans. Beidzot ar asu sajūga �irkstoņu viņ� izkustināja auto, un, izdarījis neatļautu pagriezienu krusteniski pāri ielai, auto rēcot aizdrāzās projām pa Elizejas laukiem, atstādams aiz sevis riepu nospiedumu �vīkas.

Dī sēdēja kluss pasa�ieru vietā, vienai rokai aptinis dro�ības jostu, otru atspiedis pret priek�ējo paneli.

�� Kas tev iemācīja braukt? � viņ� jautāja trīco�ā balsī, kad viņi uzsitās ielu norobe�ojumam.

�� Karls Benzs, � Makjavelli noburk�ķēja. � Jau sen, � viņ� piebilda.

�� Un cik tai automa�īnai bija riteņu?

�� Trīs.

Dī aizmiedza acis, kad viņi aizdārdināja pāri krustojumam, tik tikko netrāpīdami ielas slaukāmajai ma�īnai. � Tā, un ko mēs darī�sim, kad būsim tiku�i līdz Nidhjegam? � viņ� jautāja, sakoncentrē�jies uz problēmu, mēģinādams nedomāt par Makjavelli drausmīgo brauk�anu.

�� Tā nu ir tava darī�ana, � Makjavelli atbildēja. � Jo tu jau esi tas, kas viņu atbrīvoja.

�� Bet tu uzaicināji disijas. Tā ka daļēji tā ir arī tava vaina�

Makjavelli ar kāju uzsita pa bremzēm, likdams auto gari, kau�co�i slīdēt. Motors noslāpa, un auto apstājās.

�� Kāpēc tu apstājies? � Dī prasīja.

Makjavelli norādīja ārā pa logu. � Klausies.

�� Es nedzirdu nekā, izņemot sirēnu troksni.

��� Klausies, � Makjavelli neatlaidās. � Kaut kas nāk. � Viņ� norādīja pa kreisi. � Tur pāri.

Dī nolaida logu. Cauri policijas, ātrās palīdzības un ugunsdzē�sēju sirēnām viņi varēja saklausīt akmeņu �ņirkstē�anu, ķieģeļu kri�anu un asu plīsto�u stiklu krak�ķus�

D�o�s bezspēcīgs vēroja, kā sieviete, sē�ot uz briesmoņa mu�guras, metas ar zobenu virsū Skatijai.

Tajā mirklī briesmonis noraustījās, joprojām mēģinādams at�brīvot sevi no ēkām, kas ieskāva viņu, un asmens netrāpīja, no�vīkstot bīstami tuvu samaņu zaudēju�ās Kareives galvai. Uzrāpjoties augstāk pa briesmoņa plato kaklu, sieviete ieķērās biezās ādas ga�balā, pieliecās sānis pāri lielajai, plati ieplestajai acij un nomērķēja zobenu pret Skatiju. Radījums atkal sakustējās, un zobens trāpīja tā rokā, tuvu nagiem, kas bija apviju�ies ap Kareivi. Briesmonis nereaģēja, bet D�o�s redzēja, cik tuvu asmens bija Skatijai. Sie�viete pieliecās uz priek�u, un �oreiz, D�o�s zināja, viņa trāpīs Kareivei.

Viņam kaut kas bija jādara! Viņ� bija Skatijas vienīgā cerība. Viņ� nevarēja �eit tā vienkār�i stāvēt un noskatīties, kā nogalina kādu, ko viņ� pazīst. Viņ� sāka skriet. Mājās viņ� bija iecirtis radīju�mam, nekas nebija noticis, bet, kad viņ� bija trāpījis ar zobena galu viņa cietajā ādā�

Turot Clarent satvertu abās rokās, kā Zanna bija viņam mācījusi, D�o�s saņēmās pēdējam izrāvienam un drāzās aug�ā pa radījumu.

Viņ� sajuta zobena dūkoņu savā rokā, tie�i pirms iedūra to radī�juma astē.

Uzreiz karstums iz�āvās cauri viņa rokām un krūtīm. Gaiss pie�pildījās ar asu apelsīnu smar�u, mirkli pirms aura uz brīdi iezaigojās zeltā un tad izbālēja sarkani oran�ā blāzmā, kas plūda no zobena, kas rēgojās ārā no radījuma biezās, mezglainās ādas.

D�o�s pakustināja Clarent un izrāva to ārā. Pelēki brūnajā ādā ievainojums dega spilgti sarkans un uzreiz sāka sacietēt melnā krevelē. Bija vajadzīgs mirklis, līdz sajūta aizceļo cauri radījuma primitīvajai nervu sistēmai. Tad briesmonis pēk�ņi pacēlās uz pa�kaļējām kājām, �ņācot un īdot agonijā. Viņ� izbrīvēja sevi no mā�jām, pēk�ņs ķieģeļu, jumtu dakstiņu un koka baļķu lietus nostūma D�o�u rāpus atpakaļ, ārpus bīstamā attāluma. Viņ� atsitās pret zemi un paslēpa galvu, kad gruve�i krita ap viņu. Viņ� nodomāja, ka tā būtu viņa laime, ja viņu nosistu kāds jumta dakstiņ�. Ne�gaidītā kustība izsita sievieti no pozīcijas uz briesmoņa muguras. Sa�ūpojoties viņai izkrita kara veseris, un viņa izmisīgi ieķērās ra�dījuma mugurā, lai nenokristu viņam tie�i priek�ā. Gulēdams uz muguras, ķieģeļiem krītot ap viņu, D�o�s vēroja, kā biezā melnā krevele sāk izplatīties no ievainojuma un izple�as aug�up pa asti. Briesmonis atkal saslējās un tad metās taisni cauri mājas stūrim un projām pāri Elizejas laukiem. D�o�s jutās atvieglots, redzot, ka Skatahas ļenganais ķermenis joprojām bija sagrābts tā priek�ējos nagos.

Dziļi ievilcis elpu, D�o�s pietrausās kājās un sagrāba zobenu. Acumirklī viņ� sajuta spēku izdūcam cauri ķermenim, saasinot katru tā sajūtu. Viņ� piecēlās līgojoties, straujajai spēka plūsmai ak�tivizējot viņu, tad pagriezās un metās pakaļ briesmonim. D�o�s ju�tās pārsteigts. Lai gan joprojām vēl bija tikai rītausma, viņ� varēja visu skaidri redzēt, krāsas gan bija nedaudz blāvas. Viņ� saoda ne�skaitāmu daudzumu pilsētas smar�u cauri sasmaku�ajai radījuma �ūskas smakai. Viņa dzirde bija tik asa, ka viņ� spēja at�ķirt da�ādu atsevi�ķu neatliekamās palīdzības dienestu sirēnas; viņ� varēja pat at�ķirt atsevi�ķu ma�īnu sirēnas. Viņ� faktiski varēja sajust ietves nelīdzenumu zem savām pēdām caur tenisa kurpju gumijas zo�lēm. Viņ� vicināja zobenu gaisā sev priek�ā. Tas dūca un sanēja, uz mirkli D�o�s iedomājās, ka dzird tālus �ukstus un saklausa vārdus, ko gandrīz var saprast. Pirmo reizi savā dzīvē viņ� patie�ām jutās dzīvs; un viņ� zināja, ka tas ir tā, kā bija jutusies Sofija, kad viņa tika atmodināta. Bet, ja viņa bija nobijusies, apmulsusi no sajūtām� tad viņ� jutās iepriecināts.

Viņ� to gribēja. Vairāk nekā jebko citu �ajā pasaulē.

* * *

Dagans gāja pa aleju, paceldams disijai izkritu�o kara veseri, un metās pakaļ zēnam.

Dagans bija redzējis iezaigojamies zēna auru un zināja, ka tā patie�ām ir spēcīga, tomēr tas, vai zēns un meitene bija leģendas dvīņi, bija pavisam cita lieta. Acīmredzot alķīmiķis un Dī arī, �ķiet, bija pārliecināti, ka tie ir. Bet Dagans zināja, ka pat Makjavelli � viens no visspo�ākajiem cilvēkiem, ar ko viņam bijusi darī�ana, � nebija dro�s, un īsais mirklis, kad viņ� pats redzēja zēna auru, ne�bija pietiekams, lai iedvestu viņam citu pārliecību. Zelta un sud�raba auras bija retas, tomēr ne tik retas kā melnā aura, un Dagans gadsimtu gaitā bija saticis vismaz �etrus dvīņu pārus, kā arī du��iem indivīdu ar saules un mēness aurām.

Bet nedz Dī, nedz Makjavelli nezināja, ka Dagans ir redzējis sākotnējos dvīņus.

Viņ� bija klāt Danu Tālis pēdējās cīņas pa�ās beigās. Viņ� val�kāja sava tēva bruņu tērpu tajā kļūmīgajā dienā, kad viss, ko viņ� zināja, bija tas, ka salas liktenis karājas mata galā. Kā ikvienu citu viņu pārņēma �ausmas, kad sudraba un zelta gaisma atspīdēja Saules piramīdas galā visā savā pirmatnējā spēkā. Elementu maģija bija radījusi posta�u senajā ainavā un sa�ķaidījusi salu pa�ā pasau�les sirdī.

Dagans tagad reti gulēja; viņam pat nebija gultas. Viņ� varēja gulēt un turpināt kustēties apkārt kā haizivs. Viņ� reti sapņoja, bet, kad tas notika, sapņi vienmēr bija vieni un tie pa�i: spilgts murgs par tiem laikiem, kad debesis sadega zelta un sudraba gaismā un pasaulei pienāca gals.

Viņ� pavadīja daudzus gadus, kalpojot Makjavelli. Viņ� bija redzējis brīnumus un �ausmas �ajos gadsimtos, un kopā viņi bija biju�i klāt pa�os nozīmīgākajos un interesantākajos zemes nesenās vēstures brī�os.

Un Dagans sāka domāt, ka �ī nakts varētu būt viena no visne�aizmirstamākajām.

�� Tagad tas ir kaut kas tāds, ko nevar redzēt katru dienu, � Dī murmināja.

Mags un Makjavelli vēroja Nidhjegu lau�amies cauri ēkai pa kreisi no Elizejas laukiem, samīdot kokus, kas auga gar ietvi, un ātrā gaitā �ķērsojot ielu. Tas joprojām nesa sarkanmataino Skatiju savos nagos, un disija bija ieķērusies tā mugurā. Divi nemirstīgie vēroja, kā milzīga vēzējo�a aste pārvēr� satiksmes luksoforus samī�cītos lū�ņos, radījumam drā�oties projām pa citu ielu.

�� Tas dodas uz upi, � Makjavelli sacīja.

�� Bet kas noticis ar zēnu, es gribētu zināt! � Dī skaļi apcerēja.

��� Iespējams, viņ� atpalika, � Makjavelli iesāka, � vai viņu samīdīja Nidhjegs. Vai varbūt ne, � viņ� piemetināja, kad D�o�s Ņūmens izkāpa no izrauto � ar visām saknēm � koku grēdas un iznāca uz platās ielas. Viņ� paskatījās pa kreisi un pa labi, bet ne�viens nebrauca, un viņ� pat nepaskatījās uz policijas auto, kas bija nepareizi novietots līkumā. Viņ� metās pāri platai ielai, zobens ro�kās izstaroja dūmakainus zelta starus viņa priek�ā.

��� Zēns ir izglābies, � Dī sacīja apbrīnas pilns. � Arī dros�mīgs.

Pēc mirkļa Dagans izdrāzās no sānu ielas, sekodams D�o�am. Viņ� nesa kara veseri. Pamanījis Makjavelli un Dī ma�īnā, viņ� pa�cēla otru roku, kas varēja būt sveiciens vai atvadas.

�� Ko tagad? � Dī jautāja.

Makjavelli pagrieza aizdedzes atslēgu un ielika sajūgu pirmajā ātrumā. Auto parāvās uz priek�u, nedaudz palecoties, tad motors ierūcās, viņam iespie�ot kāju grīdā. � Rue de Marignan iznāk uz Avemie Montaigne, es domāju, mēs varam nokļūt tur pirms Nidhjega. � Viņ� ieslēdza sirēnu.

Dī pamāja. � Iespējams, tu varētu nomainīt ātrumu. � Viņa lūpas pavērās tik tikko manāmā smaidā. � Un atklāsi, ka tā auto var braukt ātrāk.

�� Jūsu garā�a nav saistīta ar māju? � Sofija jautāja, kāpdama mazā sarkani melnā Citroen 2VC aizmugurē, ieņemdama vietu aiz Nikolasa, kur� ar �annu sēdēja priek�ā.

��� Garā�a agrāk bija stallis. Iepriek�ējos gadsimtos staļļi ne�kad nebija pārāk tuvu mājai. Domāju, ka bagātniekiem nepatika dzīvot pastāvīgā zirgu mēslu smakā. Nav jau tik slikti, tomēr tas ir nedaudz neērti lietainā naktī, zinot, ka tev līdz mājai jāskrien divi kvartāli. Ja mēs ar Franci kaut kur ejam vakarā, mēs parasti izman�tojam metro.

�anna izbrauca auto no garā�as un pagriezās pa labi, virzienā, kas veda projām no sabojātajām mājām, kuras ātri ieskāva uguns�dzēsēju un ātrās palīdzības ma�īnas, kā arī prese. Kad viņi bija aiz�brauku�i, Francis devās uz aug�stāvu, lai pārģērbtos, viņ� prātoja, ka publicitāte varētu veikt brīnumus viņa jaunā albuma pārdo�anā.

�� Mēs varam braukt �ķērsām pāri Elizejas laukiem un tad do�ties projām upes virzienā, � �anna sacīja, meistarīgi manevrējot Citroen cauri �aurajām, bruģētajām ieliņām. � Vai tu esi pārlieci�nāts, ka Nidhjegs dosies uz turieni?

Nikolass nopūtās. � Es tikai minu, � viņ� piebilda. � Es ne�kad faktiski neesmu to redzējis � es nezinu nevienu, kas to redzējis un ir palicis dzīvs, � bet savos ceļojumos esmu redzējis līdzīgus, un tie visi bija saistīti ar jūras ķirzakām līdzīgajiem mozazauriem. Tas ir nobijies, iespējams, ievainots. Tāpēc dodas uz ūdeni, meklē�dams vēsus, dziedējo�us dubļus.

Sofija paliecās uz priek�u starp priek�ējiem sēdekļiem. Viņa ap�zināti fokusējās uz Nidhjegu, izmisīgi �ķirodama Raganas atmiņas,

meklēdama kaut ko, kas varētu palīdzēt. Bet pat Ragana zināja ļoti maz par pirmatnējo radījumu, izņemot to, ka tas bijis ieslodzīts Pa�saules koka saknēs, koka, ko Dī bija iznīcinājis ar�

�� Excalibur, � viņa �ukstēja.

Alķīmiķis apsviedās apkārt, lai paskatītos uz viņu. � Kas tad ir ar to?

Sofija sarauca pieri, mēģinādama atcerēties. � D�o�s man ag�rāk sacīja, ka Dī iznīcināja Igdrasilu ar Excalibur.

Fleimels piekrīto�i pamāja.

�� Un tu man sacīji, ka Clarent is dvīnis Excalibur.

�� Tā tas ir.

�� Vai tam piemīt tas pats spēks? � viņa jautāja.

Fleimela vēsi pelēkās acis uzliesmoja. � Un, ja Excalibur var iznīcināt kaut ko tik senu kā Pasaules koks, vai Clarent nevar iznī�cināt Nidhjegu? � Viņ� jau māja ar galvu, viņai vēl runājot. � Se�nie spēku iero�i ir senāki nekā Vecie. Nevienam nav ne jausmas, no kurienes tie cēlu�ies, tomēr mēs zinām, ka Vecie da�us no tiem bie�i izmantoja. Fakts, ka iero�i vēl joprojām mūsu dienās ir tepat, liecina tikai to, cik neiznīcināmi tie ir. � Viņ� atkal pamāja. � Es esmu pārliecināts, ka Clarent var nodarīt pāri un, iespējams, pat no�galināt Nidhjegu.

��� Un tu tici, ka Nidhjegs tagad ir ievainots? � �anna pama�nīja tuk�umu nelielajā agra rīta satiksmē un akurāti ielavījās tajā. Ma�īnu signāli ietaurējās aiz viņas.

�� Kaut kas izdzina to no mājām. D�o�s ir ievainojis radījumu � pietiekami, lai tas drāztos kā ārprātīgs pa Parīzi. Un tagad viņ� dze�nas tam pakaļ.

�� Un Makjavelli un Dī? � �anna jautāja.

�� Iespējams, dzenas pakaļ viņam.

�anna �ķērsoja divas satiksmes joslas un ma�īna dūkdama aiztraucās projām pa Elizejas laukiem. � Cerēsim, ka viņi nenoķers D�o�u.

Un Sofijai ienāca prātā pēk�ņa doma. � Dī sastapa D�o�u. � Viņa apklusa, saprazdama, ko tikko kā bija pateikusi.

�� Ojaiā, es zinu, � Fleimels sacīja, pārsteigdams viņu. � Viņ� man par to pastāstīja.

Sofija atsēdās savā vietā pārsteigta, ka dvīņubrālis bija to pa�stāstījis alķīmiķim. Sārtums ielija viņas vaigos. � Es domāju, Dī radīja iespaidu uz D�o�u. � Viņa jutās gandrīz apmulsusi, sakot to alķīmiķim, it kā nodotu brāli, bet viņa turpināja. �is nebija īstais laiks noslēpumiem. � Dī viņam pastāstīja da�as lietas par tevi. Es domāju� es domāju, ka D�o�s it kā noticēja viņam, � viņa steig�us pabeidza.

�� Es zinu, � Fleimels klusi sacīja. � Angļu mags spēj būt ļoti pārliecino�s.

Zanna samazināja ātrumu, līdz auto apstājās. � Kaut kas nav labi, � viņa nomurmināja. � Uz �ī ceļa �ajā stundā īstenībā neva�jadzētu būt vēl kādam.

Viņi bija iekļuvu�i milzīgā satiksmes sastrēgumā. Tas stiepās iek�ā Elizejas laukos tie�i viņu priek�ā. Otro dienu pēc kārtas Parī�zes satiksme uz galvenās ielas bija pilnīgi apstājusies. Cilvēki stā�vēja blakus savām automa�īnām un blenza uz milzīgo caurumu mājā ielas otrā pusē. Policija tikko kā bija ieradusies un ātri mēģināja pārņemt kontroli, mudinādama autovadītājus turpināt kustēties un ļaut neatliekamās palīdzības dienestiem piekļūt ēkai.

Zanna d'Arka pārliecās pāri stūrei, vēsi pelēkās acis novērtēja situāciju. � Tas �ķērsojis ielu un devies tajā virzienā, � �anna sa�cīja, ātri ieslēgdama pagriezienu un nogriezdamās pa labi, �aurajā Rue de Marignan, pabraucot garām pāris salauztiem luksoforiem. � Es tos neredzu.

Nikolass pacēlās no savas vietas, mēģinādams paskatīties, cik tālu vien iespējams, projām pa garo ielu. � No kurienes tas iznācis ārā?

�� No Rue Francois tie�i pirms Avenue Mantaigne, � Zanna atbil�dēja. � Es esmu pa �īm ielām staigājusi, braukusi ar riteni un auto desmitiem gadu. Es tās pazīstu kā savas rokas pirkstus. � Viņi pa�brauca garām du�iem auto, uz kuriem visiem bija Nidhjega nospie�dumi, metāls bija samīcīts kā alvas folija, logi saplaisāju�i kā zirnekļu tīmekļi un izdauzīti. Metāla bumba � iepriek� velosipēds � tagad bija dziļi iespiests ietvē, joprojām ieķēdēts pie margas garā ķēdē.

��� Zanna, � Nikolass sacīja ļod maigi, � man �ķiet, mums va�jag pasteigties.

��� Man nepatīk braukt ātri. � Viņa paskatījās sāņus uz alķī�miķi, un, lai arī ko �anna redzēja viņa sejā, tas lika iespiest pedāli grīdā. Mazais motors ierēcās, un auto sasvērās uz priek�u. � Kas tas ir? � viņa prasīja.

Nikolass kodīja apak�lūpu. � Es tikko iedomājos par iespē�jamo problēmu, � viņ� beidzot piebilda.

�� Kāda veida problēmu? � �anna un Sofija vienlaikus jautāja.

�� Nopietnu problēmu.

��� Lielāku nekā Nidhjegs? � �anna parāva kloķi un ielika to lielākajā ātrumā. Sofija nejuta, ka tas ko mainītu; viņai joprojām �ķita, ka kājām ietu ātrāk. Viņa atgāzās sēdeklī ārkārtīgi uztrauku�sies. Viņiem bija jātiek pie viņas brāļa.

��� Es iedevu D�o�am divas trūksto�ās Kodeksa lapas, � Fleimels sacīja. Viņ� pagriezās savā vietā, lai paskatītos uz Sofiju. � Kā tu domā, vai tavam brālim tās ir līdzi?

��� Iespējams, � viņa nekavējoties sacīja un tad pamāja. � Jā, es esmu pārliecināta, ka tās ir pie viņa. Pēdējo reizi, kad mēs runā�jām, viņam zem krekla bija soma.

��� Kā gan galu galā D�o�s tika pie Kodeksa lapu sargā�anas? � �anna jautāja. � Es domāju, ka tu nekad neizlaid grāmatu no sa�vām rokām�

* � Es tās iedevu viņam.

�� Tu tās iedevi viņam? � viņa pārsteigta pārprasīja. � Kāpēc?

Nikolass aizgriezās un paskatījās uz ielu, tagad Nidhjega iz�postītu. Kad viņ� atkal palūkojās uz �annu, viņa seju rotāja drūma maska. � Es nospriedu, ka viņ� starp mums ir vienīgā persona, kas nav nedz nemirstīgais, nedz Vecais, nedz atmodinātais, tātad viņ� ne�var būt iesaistīts nevienā konfliktā, kurā mēs būtu iesaistīti, nedz viņ� varētu būt mērķis; viņ� ir tikai cilvēks. Es domāju, ka lapas būs dro�ībā pie viņa.

Kaut kas teiktajā uztrauca Sofiju, bet viņa īsti nespēja pateikt, kas. � D�o�s neatdos lapas Dī, � viņa pārliecino�i paziņoja.

Nikolass apmetās apkārt, lai atkal paskatītos uz meiteni, un viņa blāvo acu skatiens bija briesmīgs. � Ak, tici man: Dī vienmēr dabū to, ko vēlas, � viņ� rūgti sacīja, � un to, ko nevar dabūt, viņ� iznīcina.

Makjavelli apstādināja auto pa pusei uz ielas, pa pusei uz ietves. Viņ� norāva rokas bremzi, bet atstāja auto ātrumā, un tas, palēkda�mies uz priek�u, noslāpa. Viņi bija auto stāvvietā Sēnas upes krast�malā, kur, kā viņ� cerēja, parādīsies Nidhjegs. Vienu mirkli vienīgā skaņa bija motora klusā tik�ķē�ana, tad Dī izpūta gaisu garā izelpā. � Tu esi sliktākais autovadītājs, kādu es jebkad esmu saticis.

��� Es gan mūs atvedu uz �ejieni, ne? Tu labi zini, ka to visu izskaidrot būs ļoti grūti, � Makjavelli piebilda, novirzīdamies no sliktās brauk�anas temata. Viņ� bija apguvis vismistiskākās un vis�grūtākās mākslas un bija manipulējis ar sabiedrību un politiķiem piecsimt gadu, teko�i runāja du�iem valodu, mācēja programmēt piecās da�ādās programmē�anas valodās un bija viens no pasaules līmeņa ekspertiem kvantu fizikā. Un viņ� tomēr nemācēja labi braukt ar auto. Tas bija apgrūtino�i. Nolaidis logu vadītāja pusē, viņ� ļāva aukstajam gaisam ieplūst auto. � Es, protams, varu panākt pre�ses ierobe�o�anu, paziņojot, ka tas ir nacionālās dro�ības jautājums, bet tas kļuvis pārāk publisks, un iela ir pārāk sapostīta. � Viņ� no�pūtās. � Nidhjega video, iespējams, jau tagad ir internetā.

���� Ļaudis to noraidīs kā pārāk neticamu, � Dī pārliecināts sacīja. � Es domāju, ka mums būs problēmas, kad nofotografēja Lielkāji. Bet to ātri noraidīja kā mānī�anos. Ja es pa �iem gadiem esmu kaut ko iemācījies, tad tas ir, ka cilvēki lieliski prot nere�dzēt to, kas ir tie�i viņu deguna priek�ā. Viņi ir ignorēju�i mūsu eksistenci gadsimtiem ilgi, noliegu�i Vecos un viņu laikus par spīti visiem pierādījumiem uzskata par mītiem un leģendām, neko vai�rāk. Turklāt, � viņ� pa�apmierināti piebilda, izklaidīgi glāstīdams savu īso bārdiņu, � tagad viss sanāk kopā. Mums ir lielākā daļa no Grāmatas; kad dabūsim divas trūksto�ās lapas, mēs atvedīsim atpakaļ tum�os Vecos un atgriezīsim �o pasauli tās senajā stāvoklī. � Viņ� nenoteikti pavicināja ar roku. � Tev nevajag uztraukties par tik mazsvarīgām lietām kā prese.

�� Tu, �ķiet, esi aizmirsis, ka mums ir arī da�as citas problēmas, piemēram, alķīmiķis un Perenele. Tās nav tik nesvarīgas.

Dī izņēma no kabatas mobilo telefonu un pavicināja to gaisā. � Ak, esmu par to parūpējies. Es piezvanīju.

Makjavelli sāniski paskatījās uz magu, bet neko neteica. Viņam bija pieredze, ka cilvēki bie�i runā tikai tāpēc, lai piepildītu klu�sumu, un viņ� zināja, ka Dī ir vīrs, kuram patīk dzirdēt savas balss skaņu.

D�ons Dī cie�i lūkojās cauri netīrajam priek�ējam stiklam Sēnas virzienā. Pāris jūd�u uz leju, tie�i aiz līkuma, milzīgā gotiskā Parīzes Dievmātes katedrāle lēnām pieņēma savu veidolu agrajā rītausmā.

��� Es pirmo reizi satiku Fleimelu un Pereneli �ajā pilsētā gan�drīz pirms piecsimt gadiem. Es biju viņu students � tu to nezināji, vai ne? Tas nav tavos leģendārajās failos. Ak, neizskaties tik pār�steigts, � viņ� sacīja, smiedamies par Makjavelli apstulbu�o sejas izteiksmi. � Es par taviem failiem jau zinu vairākus gadu desmi�tus. Un manas kopijas ir pat pilnīgākas, � viņ� piemetināja. � Bet jā, es studēju pie leģendārā alķīmiķa, �eit, �ajā pilsētā. Ļoti īsā laikā es uzzināju, ka Perenele ir spēcīgāka � bīstamāka nekā viņas vīrs. Vai tu kādreiz esi ticies ar viņu? � viņ� negaidīti jautāja.

��� Jā, � Makjavelli atteica visai nepārliecino�i. Viņ� bija pār�steigts, ka Vecie � vai arī tikai Dī � zināja par viņa slepenajiem fai�liem. � Jā, es viņu vienreiz satiku. Mēs cīnījāmies, viņa uzvarēja, � viņ� īsi sacīja. � Viņa radīja lielu iespaidu.

��� Viņa ir neparasta sieviete; diezgan ievērojama. Pat viņas īs�tajā vēstures laikā viņas reputācija bija nevainojama. Ko viņa būtu sasniegusi, ja vien būtu izvēlējusies būt mūsu pusē! Es nesaprotu, kas viņu saista alķīmiķī.

�� Tu nekad neesi varējis saprast cilvēku spēju mīlēt, vai ne? � Makjavelli klusi sacīja.

�� Es domāju, ka Nikolass par to, ka izglābjas un zeļ, var pa�teikties burvei. Lai iznīcinātu Nikolasu, viss, kas mums jāizdara, ir � jānogalina Perenele. Mans pavēlnieks un es � mēs vienmēr esam to zināju�i, bet bijām domāju�i, ka viņu uzkrāto zinā�anu ko�pums būtu tā vērts, lai, sagūstot tos abus, viņus atstātu dzīvus.

�� Un tagad?

�� Tagad risks vairs nav tā vērts. �onakt, � viņ� piemetināja ļoti klusām, � es beidzot izdarīju to, ko man vajadzēja izdarīt jau sen. � Tas izklausījās gandrīz pēc no�ēlas.

�� D�on, � Makjavelli spēji iesaucās, pagriezies sēdeklī, lai pa�skatītos uz angļu magu. � Ko tu izdarīji?

�� Es aizsūtīju Moriganu uz Alkatrazu. Perenele neieraudzīs vēl vienu rītausmu.

Sēnas krastmalā D�o�s beidzot panāca briesmoni. Viņ� nezināja, cik tālu bija skrējis, iespējams � jūdzes, bet zi�nāja, ka nespētu to izdarīt. Viņ� lielā ātrumā bija skrējis visas pē�dējās ielas garumā � viņam �ķita, ka ielas nosaukums bija Rite de Marignan � bez jebkādas piepūles, un tagad, nogrie�oties pa kreisi uz Avenue Montaigne, viņ� pat nebija aizelsies. Tas bija zobens.

Viņ� skrienot bija jutis dūkoņu un sanoņu rokās, dzirdējis to �ukstam un nopū�amies, kas izklausījās pēc nenoteiktiem solīju�miem. Kad viņ� to turēja tie�i sev priek�ā, pret briesmoni, �uksti kļuva skaļāki un tas redzami trīcēja viņa rokā. Kad viņ� zobenu novērsa no briesmoņa, �uksti kļuva vājāki.

Zobens veda viņu tuvāk radījumam. Sekodams briesmoņa pos�tījumu pēdām projām pa �auro ieliņu, drā�oties garām apjuku�a�jiem, �okētajiem un pārbiedētajiem parīzie�iem, D�o�s atskārta, ka uz pa�as apziņas robe�as prātā zibsnī savādas un satrauco�as domas.

� viņ� bija pasaulē bez zemes, peldot okeānā, pietiekami pla�ā, lai tas aprītu veselas planētas, kuru da�ādie radījumi tam, kuram viņ� dzinās pakaļ, lika izskatīties sīkam�

� viņ� karājās augstu gaisā, cie�i apņemts resnām saknēm, kas dūrās viņa ādā, skatoties lejā pāri uzsprāgu�ai, liesmojo�ai, novārtā pamestai zemei�

� viņ� bija apmaldījies un apmulsis vietā, kas bija pilna ma�zām ēkām un vēl mazākām radībām, un viņam sāpēja, necie�ami, ugunīgi, dedzino�i sāpēja viņa muguras lejas daļā� � viņ� bija�

Nidhjegs.

Vārds pazibēja D�o�a apziņā, un �oks, ka viņ� laikam izjuta briesmoņa domas, gandrīz apstādināja viņu. Viņ� zināja, ka �īs iz�jūtas ir saistītas ar zobenu. Iepriek�, kad radījuma mēle bija pieskā�rusies asmenim, viņam bija pazibējis skats ar sve�u zemi, �okējo�i skati ar dīvainu ainavu, un tagad, atkal iedūris radījumā, viņ� re�dzēja pilnīgi sve�as dzīves pieredzes detaļas.

Viņam ienāca prātā, ka viņ� redz, ko radījums � Nidhjegs � bija redzējis kādreiz pagātnē. Viņ� izjuta to, ko tas tagad juta.

Tam vajadzēja būt saistītam ar zobenu.

Ja tas bija Excalibur dvīnis, D�o�s pēk�ņi prātoja, vai tad senais ierocis pārraida arī tā sajūtas, emocijas un iespaidus, kas to lieto? Ko Dī juta, kad viņ� iedūra Excalibur vecajā Igdrasilā? Kādus skatus viņ� redzēja, ko bija izjutis un iemācījies? D�o�s atklāja sevi prā�tojam, kas bija patiesais iemesls, kāpēc Dī iznīcināja Igdrasilu; vai viņ� bija to nogalinājis, lai iegūtu neaptveramās zinā�anas, ko tas saturēja?

D�o�s ātri paskatījās uz akmens zobenu, un atkal caur viņu iz�skrēja drebuļi. Ierocis kā �is deva iespēju valdīt pār neiedomāja�miem spēkiem � un kāds biedējo�s kārdinājums tas bija! Protams, vēlme to izmantot atkal un atkal, lai iegūtu vēl vairāk un vairāk zinā�anu, varētu kļūt nekontrolējama. Tā bija biedējo�a doma.

Kāpēc alķīmiķis to iedeva viņam?

Atbilde atnāca nekavējoties: jo Fleimels to nezināja! Zobens bija nedzīvs akmens gabals, līdz tas iedūrās kādā � vienīgi tad tas at�dzīvojās. D�o�s pamāja sev, tagad viņ� zināja, kāpēc Sen�ermēns, Zanna un Skatija nevēlējās pieskarties ierocim.

Viņ� auļoja projām pa ielu upes virzienā un domāja � kas no�tiks, ja viņam izdosies ar Clarent nogalināt Nidhjegu? Ko viņ� izjutīs, ko pārdzīvos?

Ko viņ� uzzinās?

Nidhjegs izlauzās cauri koku rindai un metās pāri ielai un pro�jām uz Port des Champs-Elysees.

Tas apstājās auto stāvlaukumā pie piestātnes gandrīz tie�i Dī un Makjavelli priek�ā un nometās uz �etrām kājām, milzīgā galva �ūpojās no vienas puses uz otru, no mutes izkārās mēle. Tas bija tik tuvu, ka viņi varēja saskatīt Skatijas ļengano ķermeni viņa nagos un disiju jāteniski uz viņa kakla. Nidhjega aste pātagoja apkārtni, sitot auto un samīcot garu tūristu autobusu, izlau�ot caurumu tā motorā. Riepa pārplīsa ar skaļu pauk�ķi.

�� Es domāju, ka mums jātiek ārā no auto, � Dī iesāka, snie�dzoties durvju virzienā, acīm piekaltām pie vēzējo�ās astes, kad tā viegli uzsita smagnējam BMW pa jumtu.

Makjavelli roka iz�āvās uz priek�u, saņemot maga roku sāpīgā tvērienā pirkstos kā skrūvspīlēs. � Pat nedomā par kustē�anos. Nedari neko, kas varētu piesaistīt tā uzmanību.

�� Bet aste�

�� Sāp, tāpēc aste svaidās. Bet �ķiet, ka tā norimst.

Dī lēnām pagrieza galvu. Makjavelli bija taisnība: kaut kas nebija kārtībā ar Nidhjega asti. Viena tre�daļa no tās bija kļuvusi melna � tā izskatījās gandrīz kā pārakmeņojusies. Kamēr Dī to vē�roja, tum�a burbuļojo�a �ķidruma straumes un tērces lodāja pāri radījuma biezajai ādai, lēnām pārveidojot to cietā garozā. Doktors D�ons Dī uzreiz zināja, kas noticis.

��� Zēns iedūris tai ar Clarent, � viņ� sacīja, pat nepagriezis galvu, lai paskatītos uz Makjavelli. � Tas izraisījis �ādu reakciju.

��� Es domāju, ka tu sacīji, ka Clarent ir Uguns zobens, nevis Akmens zobens.

��� Ir daudz da�ādu uguns formu, � Dī paskaidroja. � Kas zina, kā asmens enerģija reaģē uz kaut ko tādu kā Nidhjegs? � Viņ� cie�i lūkojās uz asti, vērodams, kā biezā garoza turpina augt uz ādas. Tai sacietējot, viņ� uz mirkli pamanīja, ka parādās sarkana uguns liesma. � Lavas garoza, � viņ� teica, balsij apklustot izbrīnā. � Tā ir lavas garoza. Uguns deg radījuma ādā.

��� Nav nekāds brīnums, ka tas cie� sāpes, � Makjavelli no�burk�ķēja.

�� Izklausās, ka tev pat tā �ēl, � Dī atcirta.

��� Es savā garajā mū�ā nekad neesmu zaudējis humānismu, doktor. Es vienmēr atceros savas saknes. � Viņa balss kļuva stin�grāka, pāraugot nicino�ā. � Tu tik ļoti nopūlējies, lai kļūtu līdzīgs saviem Vecajiem pavēlniekiem, ka esi aizmirsis, kā ir justies kā cilvē�kam � būt cilvēkam. Un mums, cilvēkiem, � viņ� uzsvēra pēdējo vārdu �, piemīt spēja just cita radījuma sāpes. Tas ir tas, kas pacēla cilvēkus pāri Vecajiem, tas tos padarīja di�enus.

��� Un �ī ir vājība, kas tos pilnīgi iznīcinās, � Dī vienkār�i pie�bilda. � Ļauj man atgādināt, ka �is radījums nav cilvēks. Tas var samīcīt tevi zem kājām un pat to nepamanīt. Tomēr nestrīdēsimies tagad, kad kuru katru brīdi kļūsim par uzvarētājiem. Zēns, iespē�jams, būs atrisinājis mūsu problēmu, � turpināja Dī. � Nidhjegs lēnām pārvēr�as par akmeni. � Viņ� apmierināts iesmējās. � Ja viņ� ielēks upē tagad, tad viņa astes svars to novilks dibenā � līdzi novelkot Skatahu. � Viņ� viltīgi palūkojās uz Makjavelli. � Es ceru, ka tavs humānisms nesniegsies tik tālu, ka tev būs �ēl Ēnas.

Makjavelli novaibstījās. � Ziņa, ka Skataha guļ Sēnas dibenā, sagūstīta radījuma nagos, mani padarīs patiesi laimīgu.

Divi nemirstīgie sēdēja nekustīgi automa�īnā, kad radījums me�tās uz priek�u, kustoties daudz lēnāk, velkot aiz sevis smago asti. Viss, kas atradās starp to un ūdeni, bija viena stiklota laiva � bateauxmouches, kas veda tūristus aug�up un lejup pa upi. Dī pamāja laivas virzienā. � Ja tas uzkāps uz laivas, tā nogrims un Nidhjegs un Ska�taha pazudīs Sēnā uz visiem laikiem.

�� Un kas notiks ar disiju?

�� Esmu pārliecināts, ka viņa prot peldēt.

Makjavelli atļāvās greizi pasmaidīt. � Tātad viss, ko mēs pa��reiz gaidām, ir�

�� � kad tas sasniegs laivu, � Dī pabeidza tie�i tajā mirklī, kad D�o�s parādījās starp krastmalas kokiem un metās pāri stāvlau�kumam.

Kad D�o�s bija nokļuvis līdz radījumam, zobens viņa labajā rokā sāka degt, no asmens viļņojās garas oran�as uguns mēles. Viņa aura sāka sprak�ķēt līdzīgā zelta krāsā, pārpludinot gaisu ar apelsīnu smar�u.

Pēk�ņi disija noslīdēja no briesmoņa kakla, zibenīgi, iekams kā�jas pieskārās zemei, viņa atgriezās savās baltajās ķē�u bruņās. Viņa metās uz D�o�u, viņas vaibsti izskatījās sastingu�i baisā, draudīgā maskā. � Tu sāc krist uz nerviem, zēn, � viņa no�ņācās tik tikko saprotamā angļu valodā. Paceldama savu plato zobenu abās rokās, viņa metās virsū D�o�am. � Tas aizņems tikai mirkli.

Milzīgi miglas vāli vēlās pāri Sanfrancisko līcim.

Perenele Fleimela uz krūtīm sakrustotām rokām skatījās, kā naksnīgās debesis piepilda putni. Liels, riņķojo�s bars pacēlās virs pilsētas, sapulcējās biezā, vibrējo�ā mākonī, un tad kā izliju�ās tin�tes tērces trīs atsevi�ķas putnu straumes izvietojās pāri līcim, vir�zoties tie�i uz salu. Viņa zināja, ka lielā bara sirdī ir Vārnu dieviete. Morigana tuvojās Alkatrazai.

Perenele stāvēja cietumsargu mājas krāsmatās, kur viņai bei�dzot bija izdevies paslēpties no zirnekļiem. Lai arī tā bija nodegusi vairāk nekā pirms trīs gadu desmitiem, viņa spēja saost pārogļotā koka noturīgo smaku, saplaisāju�ais apmetums un izkusu�ās cau�rules karājās gaisā. Burve zināja: ja viņa samazinās spēkus aizsar�dzībai un koncentrēsies, viņa spēs dzirdēt cietumsargus un viņu ģimenes locekļus, kas gadiem ilgi bija dzīvojo�i �ajā ēkā.

Izmainījusi savu spilgti zaļo acu nokrāsu un cie�i piemiegusi tās, Perenele koncentrējās uz tuvojo�amies putniem, mēģinādama izdalīt tos nakts melnumā un noteikt, cik daudz laika viņai ir, iekams tie ieradīsies. Bars bija milzīgs, un sabiezēju�ajā miglā nebija iespē�jams noteikt nedz tā izmēru, nedz attālumu. Perenele nosprieda, ka viņai, iespējams, ir desmit vai piecpadsmit minūtes, iekams putni sasniegs salu. Viņa cie�i saspieda kopā mazo pirkstiņu un īk�ķi. Starp tiem uz�ķīlās viena balta dzirkstele. Perenele pamāja. Viņas spēki atgriezās, tomēr ne pietiekami ātri. Tie turpināja pastiprinā�ties tagad, kad viņa bija projām no sfinksas, bet naktī viņas aura uzlādējas daudz lēnāk. Perenele arī zināja, ka joprojām nav ne tuvu tik stipra, lai uzveiktu Moriganu un viņas lolojumus.

Bet tas nenozīmēja, ka viņa bija neaizsargāta; studijas mū�a ga�rumā bija iemācīju�as viņai daudz noderīgu prasmju.

Pirms mirkļa burve bija sajutusi drēgnu vēja brāzmu sabu�inām viņas garos matus, un Huana Manuela de Aijalas spoks uzzibsnīja blakus viņai. Spoks karājās gaisā, pieņēmis savāku�ās miglas ūdens pilienu un putekļu daļiņu veidolu. Kā daudzi spoki, ar kuriem viņa bija tikusies, tas valkāja drēbes, kuras viņam bija visērtākās dzīves laikā: brīvs balts lina krekls, sabāzts pusgarās biksēs. Viņa kājas zem ceļiem nostieptas � tievas un garas un, kā lielākai daļai spoku, viņam nebija pēdu. Dzīvi cilvēki reti kad skatās uz leju, uz savām pēdām. � �ī bija viena no visskaistākajām vietām uz zemes, vai ne? � viņ� jautāja, blāvās, miklās acis pievērsis Sanfrancisko pilsētai.

�� Joprojām ir, � Perenele atbildēja, pagriezusies, lai pavērtos pāri līcim, kur pilsēta zaigoja un laistījās neskaitāmās mazās gais�miņās. � Nikolass un es � mēs to saucam par savām mājām jau daudzus gadus.

�� Ak, ne jau pilsēta! � de Aijala sacīja noraido�i.

Perenele iesāņus palūkojās uz spoku. � Par ko tu runā? � viņa jautāja. � Tā izskatās skaista.

���� Es reiz stāvēju �eit, tuvu �ai pa�ai vietai, un vēroju, iespējams, tūksto�iem ugunskuru degam krastā. Katrs ugunskurs pārstāvēja ģimeni. Ar laiku es iepazinu tās visas. � Spāņa garā seja savilkās grimasē, kas varētu nozīmēt sāpes. � Viņi mani iepazīstināja ar savu zemi, stāstīja par �o vietu, runāja ar mani par saviem dieviem un gariem. Es domāju, tie bija �ie ļaudis, kas mani piesaistīja �ai zemei. Tagad es redzu tikai gais�mas; es nevaru saskatīt zvaigznes, es nevaru redzēt ciltis vai atsevi�ķus cilvēkus pulcējamies ap saviem ugunskuriem. Kur palikusi vieta, kuru es mīlēju ?

Perenele pamāja tālumā eso�o gaismu virzienā. � Tā joprojām ir tur. Tikai izaugusi.

��� Tā izmainījusies līdz nepazī�anai, � de Aijala sacīja, � un ne uz labo pusi.

��� Es arī redzēju, kā izmainās pasaule, Huan. � Perenele ru�nāja ļoti klusi. � Bet man padka uzskatīt, ka tās ir izmaiņas uz labo pusi. Es esmu vecāka par tevi. Es piedzimu gados, kad cilvēks varēja nomirt no zobu sāpēm, kad dzīve bija īsa un skarba un nāve bie�i vien sāpīga. Ap to laiku, kad tu atklāji salu, vidējais dzīves vecums nebija vairāk kā trīsdesmit pieci gadi. Tagad tas ir dubultojies. Zobu sāpes vairs nenogalina � nu, parasti nenogalina, � viņa pieme�tināja smiedamās. Pierunāt Nikolasu iet pie zobārsta bija gandrīz neiespējami. � Cilvēki pēdējos pāris gadsimtos ir pavirzīju�ies uz priek�u milzu soļiem, viņi ir radīju�i brīnumus.

De Aijala apmeta loku, lai planētu tie�i viņas priek�ā. � Un savā dziņā radīt brīnumus viņi ir ignorēju�i visus brīnumus ap sevi, igno�rēju�i noslēpumus, skaistumu. Mīti un leģendas staigā nepamanīti starp viņiem, ignorēti un nepazīti. Tā nebija vienmēr.

��� Nē, tā nebija, � Perenele skumīgi piekrita. Viņa palūkojās pāri līcim. Pilsēta ātri pazuda miglā, gaismas kļuva noslēpumainas, ēteriskas. Tagad bija viegli iztēloties, kāda tā izskatījās pagātnē� un kāda tā atkal varētu izskatīties, ja tum�ie Vecie atgūtu zemi. Senos laikos cilvēce bija apzinājusies, ka radījumi un citas rases � vam�pīri, visādi a�i, mil�i � dzīvo ēnās. Da�reiz radījumi, tik spēcīgi kā dievi, dzīvoja kalnos vai dziļi necaurejamu me�u sirdīs. Uz zemes bija vampīri, vilki patie�ām klaiņoja pa me�iem, un zem tiltiem bija radījumi, daudz briesmīgāki par troļļiem. Kad ceļotājs atgriezās no tālām zemēm, atnesdams stāstus par briesmoņiem un radījumiem, kurus viņi bija sastapu�i, brīnumiem, kurus bija redzēju�i, neviens to neap�aubīja. �odien pat ar fotogrāfijām, video vai aculiecinieku ziņojumiem par kaut ko neparastu, kā no citas planētas, cilvēki uz�reiz ap�auba � noliedzot visu kā māņus.

�� Un tagad viens no �iem drausmīgajiem brīnumiem tuvojas salai, � Huans skumji sacīja. � Es jūtu tā tuvo�anos. Kas tas ir?

�� Morigana, Vārnu dieviete.

Huans pagriezās pret Pereneli. � Esmu dzirdējis par viņu, da�i īru un skotu jūrnieki manās komandās baidījās no viņas. Viņa nāk pēc tevis, vai ne?

�� Jā. � Burve rūgti pasmaidīja.

�� Ko viņa darīs ?

Perenele pielieca galvu uz vienu pusi apsvērdama. � Nu, viņi mēģināja mani ieslodzīt. Tas neizdevās. Es iedomājos, ka Dī pavēl�nieki beidzot būs sankcionēju�i kādu ilgsto�āku līdzekli. � Viņa drebelīgi iesmējās. � Esmu bijusi vēl sare�ģītākās situācijās� �

Viņas balss aizlūza, viņa norija siekalas un mēģināja vēlreiz: � Bet man vienmēr blakus bija Nikolass. Kopā mēs esam neuzvarami. Es vēlos, kaut viņ� tagad būtu �eit kopā ar mani. � Viņa ievilka dziļu elpu, nomierinādama elpo�anu un paceldama abas rokas priek�ā sejai. Ledus baltās auras dūmakainās strūkliņas viļņojās viņas pirk�stu galos. � Bet esmu nemirstīgā Perenele Fleimela, un es nepado��os bez cīņas.

�� Saki, kā es varu tev palīdzēt, � de Aijala lieti�ķi jautāja.

��� Tu jau tāpat man esi pietiekami palīdzējis. Varu pateikties tev, ka aizbēgu no sfinksas.

��� �ī ir mana sala. Un tu tagad esi manā aizbildniecībā. � Viņ� pasmaidīja no�ēlas pilns. � Tomēr es neesmu pārliecināts, ka putni nobīsies no pāris durvīm, kas aizcērtas. Un neko daudz vairāk es nespēju.

Perenele uzmanīgi devās no izpostītās mājas vienas puses uz otru. Stāvot augstā �etrstūrainā logā, viņa skatījās uz cietumu � bija iestājusies nakts, pret sārtajām debesīm slējās tā neskaidrais un draudīgais siluets. Perenele novērtēja situāciju: viņa bija sagūs�tīta uz salas, kas bija pilna rāpojo�iem zirnekļiem, tur bija sfinksa, kas brīvi klaiņoja pa gaiteņiem lejā, un kameras pilnas ar radīju�miem no pa�iem baisākajiem mītiem, ar kādiem viņa jebkad bija saskārusies. Turklāt viņas spēki bija neiedomāji samazināju�ies un Morigana tuvojās. Viņa bija sacījusi Aijalam, ka atradusies vēl bīs�tamākās situācijās, bet tie�i tagad viņa nespēja nevienu no tām at�cerēties.

Spoks parādījās blakus Perenelei, izkropļodams ēkas siluetu aiz sevis. � Kā es tev varu palīdzēt?

�� Cik labi tu pārzini �o salu? � viņa jautāja.

�� Ha! Es zinu katru pēdu. Es zinu slepenās vietas, pa pusei pabeig�tos tuneļus, ko izraku�i cietumnieki, paslēptos gaiteņus, aizmūrētās ista�bas, veco indiāņu alas dziļi klintī zemē. Es varu tevi paslēpt, un neviens nekad tevi neatradīs.

��� Morigana ir attapīga� un vēl jau �eit ir arī zirnekļi. Tie at�radīs mani.

Spoks aplidoja apli, lai vēlreiz nokļūtu tie�i viņai priek�ā, tikai viņa acis � tum�i brūnas � bija redzamas naktī. � Zirnekļus Dī nekontrolē.

Perenele pārsteigumā atkāpās. � Tie nav DI pārziņā?

��� Tie parādījās tikai pirms pāris nedēļām. Es pamanīju tīklus dur�vīs, uz kāpnēm. Katru rītu bija vairāk un vairāk zirnekļu. Tie atpeldēja, ar vēju tos atnesa straumes. Tad �eit bija cilvēkveida salas sargi� to�mēr tie nebija cilvēki. � Tad ātri piebilda: � Drausmīgi bezsejaini radījumi.

���� Homunkuli, � Perenele sacīja nodrebinādamās. � Radī�jumi, ko Dī audzē burbuļojo�ās tauku cisternās. Kas notika ar tiem?

��� Tiem uzdeva noslaucīt zirnekļu tīklus, uzturēt durvis tīras. Viens paklupa un ievēlās tīklā, � de Aijala stāstīja, tad pasmaidīja, un tumsā parādījās viņa zobi. � Viss, kas palika pāri, bija apģērba skrandas. Pat ne kauli, � viņ� piebilda pārbiedētā �ukstā.

��� Tas tāpēc, ka homunkuliem nav kaulu, � viņa sacīja izklai�dīgi. � Kas tagad pievilina zirnekļus?

De Aijala pagriezās, lai paskatītos uz cietumu. � Es neesmu pārliecināts�

��� Es domāju, ka tu zini visu, kas jāzina par �o salu! � Perenele sacīja smaidīdama.

���� Dziļi zem cietuma, viļņu izskalotas, dziļi pamatiezī ir vairākas apak�zemes alas. Es domāju, ka pirmie salas pamatiedzīvotāji izmantoja tās kā noliktavas. Apmēram pirms mēne�a mazais angļu vīrs�

�� Dī?

��� Jā, Dī, kaut ko atveda uz salu nakts melnumā. Tas tika noglabāts �ajās alās, un tad viņ� norobe�oja visu to vietu ar maģiskām zīmēm un vārdiem. Pat es nespēju tikt cauri aizsardzībai. Bet esmu pārliecināts, ka �ajās alās ir ieslēgts tas, kas uz salu atvilcis arī zirnekļus.

��� Vai tu vari aizvest mani pie �īm alām? � Perenele steig�us jautāja. Viņa dzirdēja tūksto�iem putnu spārnu vēzienu un �alkoņu aizvien tuvāk un tuvāk.

��� Nē, � de Aijala atrauca. � Gaitenis ir pilns ar zirnekļiem, un kas zina, kādas vēl lamatas Dī izlicis tajā vietā.

Perenele automātiski pasniedzās pēc jūrnieka rokas, bet viņas roka izgāja cauri viņam, atstājot ceļā aiz sevis ūdens lā�u virpuli. � Ja Dī ir kaut ko paglabājis Alkatrazas slepenajos cietumos un tad aizsargājis to ar maģiju, tik stipru, ka pat gaisīgs spoks nespēj tikt tai cauri, tad mums jāuzzina, kas tas ir. � Viņa smaidīja. � Vai tu nekad neesi dzirdējis sakām � mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs?

��� Nē, bet es esmu dzirdējis, ka muļķi metas iek�ā tur, kur eņģeļi baidās spert soli.

�� Nāc tagad ātri, iekams Morigana ir ieradusies. Aizved mani atpakaļ uz Alkatrazu.

Disijas zobens uzzibsnīja D�o�a galvas virzienā.

Viss notika tik ātri, ka viņ� nepaspēja nobīties. D�o�s ieraudzīja kustības ņirboņu un instinktīvi reaģēja, paceldams Clarent, un, pa�griezis to, turēja horizontāli virs savas galvas. Disijas platasmeņa zobens trāpīja īsajam akmens asmenim un �ņirkstēdams virzījās pa to, iz�ķiļot dzirksteļu eksploziju. Tās lija lejā pāri D�o�a matiem un dzēla, kur pieskārās sejai. Sāpes darīja viņu dusmīgu, bet sitiena spēks nospieda uz ceļiem, un tad disija atkāpās, paceļot zobenu pla�am vēzējo�am sitienam. Asmens gaudodams �ķēla gaisu viņa virzienā� un D�o�s zināja ar nelabuma sajūtu vēderā, ka viņ� ne�spēs izvairīties no tā.

Clarent trīcēja D�o�a rokā.

Noraustījās.

Un sakustējās.

Tirpino�s karstuma vilnis iz�āvās cauri viņa galvai, spazmas sakļāva pirkstus vēl cie�āk ap rokturi. Tad zobens palēcās, iz�āvās ārā pretī disijas metāla asmenim, pēdējā mirklī pagriezdams to sā�nis, un tad sekoja vēl viena dzirksteļu eksplozija.

Zilās acis �okā iepletās, un disija aizdejoja atpakaļ. � Nevie�nam cilvēkam nav tādu prasmju, � viņa skaļi brīnījās, bet balss bija tik tikko skaļāka par �ukstu. � Kas tu esi?

D�o�s grīļodamies piecēlās kājās, nebūdams pilnīgi pārlieci�nāts, kas bija noticis, zinādams tikai to, ka tam bija sakars ar zobenu. Tas bija pārņēmis vadību, tas bija viņu izglābis. Viņa acis pievēr�sās pārbiedētajai kareivei-jaunavai, �audoties starp viņas maskas klāto seju un rokā mirdzo�o zobenu. Viņ� turēja zobenu sev priek�ā abām rokām, mēģinādams atdarināt stāju, kādu �anna un Skatija bija lietoju�as, bet zobens turpināja kustēties viņa tvērienā, kustē�damies un trīcot savā nodabā. � Es esmu D�o�s Ņūmens, � viņ� vienkār�i sacīja.

��� Nekad neesmu dzirdējusi par tevi, � sieviete noraido�i at�bildēja. Viņa uzmeta ātru skatienu pāri plecam, kur Nidhjegs rā�poja ūdens virzienā. Tā aste tagad bija klāta ar melnu akmens masu un tik tikko kustējās.

��� Varbūt tu neesi dzirdējusi par mani, � D�o�s sacīja, � bet �is, � viņ� pagrieza zobena asmeni uz aug�u, � ir Clarent. � Viņ� vēroja sievietes spilgti zilās acis, tās nedaudz iepletās. � Un es re�dzu, ka tu esi dzirdējusi par to!

Griezdama savu zobenu brīvi vienā rokā, disija sāka iet apkārt D�o�am. Viņ� turpināja griezt seju pret viņas seju. Viņ� zināja, ko viņa dara � grie� viņu tā, lai viņa mugura būtu pret briesmoni, � bet viņ� nezināja, kā neļaut tam notikt. Kad viņa mugura gandrīz pieskārās Nidhjega akmens ādai, disija apstājās.

�� Meistara rokās zobens varētu būt bīstams, � disija sacīja.

��� Es neesmu meistars, � D�o�s skaļi atteica, priecīgs, ka viņa balss netrīc. � Bet man arī nevajag tam būt. Skataha sacīja, ka �is zobens patie�ām varētu nogalināt viņu. Es nesapratu, ko viņa ar to domāja, bet tagad es zinu. Un, ja tas var nogalināt viņu, tad, es domāju, tas var to pa�u nodarīt tev. � Viņ� ar īk�ķi norādīja pāri plecam. � Paskaties, ko tas nodarīja �im briesmonim ar vienu vie�nīgu cirtienu. Viss, kas man jādara, � ir tikai jāieskrambā tev ar to. � Asmens tajā mirklī ietrīsējās viņa rokās, iedūkdamies tā, it kā piekristu viņam.

��� Tu pat nevari tikt man tuvāk, � disija izsmēja viņu, pēk�ņi uzbrūkot, plato zobenu vicinot sev priek�ā hipnotizējo�ā rakstā. Viņa pēk�ņi uzbruka ātros brāzmainos triecienos.

D�o�am pat nebija laika ievilkt elpu. Viņ� paspēja apturēt trīs no tiem, Clarent kustējās, atvairot katru sitienu, bet disijas metāla asmens cirtās pret viņa akmens zobenu, iz�ķiļot dzirksteļu krusu, ar katru cirtienu liekot D�o�am atkāpties, cirtiena spēkam izvibrējot cauri visam ķermenim. Disija vienkār�i bija pārāk ātra. Nā�kamais zvēliens trāpīja viņa kailajai rokai starp elkoni un plecu.

Clarent paspēja iebikstīt zobenam pēdējā brīdī, tā ka tikai plakanais asmens, nevis �iletes asuma asmens trāpīja viņam. Pēk�ņi visa roka no pleca līdz pirkstu galiem kļuva nejūtīga, un tad viņ� sajuta pēk��ņu sāpju vilni, bailes, atskārsmi, ka var nomirt. Clarent izkrita no viņa rokas un klaudzot nokrita zemē.

Kad sieviete pasmaidīja, D�o�s ieraudzīja, ka viņas zobi ir asi kā adatas. � Vienkār�i. Viss ir vienkār�i. Leģendārais zobens ne�padara tevi par cīnītāju. � Paceldama savu zobenu, viņa uzbruka zēnam, dzīdama viņu tie�i pret Nidhjega akmenī pārtapu�o ādu. D�o�s piemiedza acis, kad viņa augstu pacēla savas rokas un ieklie�dzās derdzīgā kara saucienā: � Odin!

�� Sofij, � viņ� no�ukstēja.

�� D�o�s!

Divus kvartālus tālāk, iestrēgusi nekustīgā satiksmē, Sofija Ņūmena apsēdās taisni automa�īnas aizmugurējā sēdeklī, un pēk�ņi �ausmu izjūta no vēdera pārvietojās uz viņas krūtīm, likdama sirdij neprātīgi dauzīties.

Nikolass apmetās apkārt un sagrāba meitenes roku. � Saki man!

Sofijas acis bija asaru pilnas. � D�o�s, � viņa elsoja, gandrīz nespēdama parunāt. � D�o�am draud briesmas, drausmīgas bries�mas. � Ma�īna piepildījās ar spēcīgu vaniļas smar�u, viņas aurai iezaigojoties. Mazas dzirkstelītes dejoja viņas matu galos, krak�ķot kā mobilais telefons. � Mums jātiek pie viņa!

�� Mēs nekur netiekam, � Zanna drūmi sacīja. Satiksme �au�rajā ielā bija pilnīgi apstājusies. Saltums sagrāba Sofijas vēderu; tas bija no drausmīgajām bailēm, ka brālis var nomirt.

�� Ietve, � Nikolass apņēmīgi sacīja. � Brauc pa to.

�� Bet gājēji�

�� Paspēs paiet malā. Izmanto signālu. � Viņ� apmetās apkārt atpakaļ pie Sofijas. � Mēs esam da�u minū�u attālumā, � viņ� sa�cīja, Zannai uzbraucot ar mazo auto uz ietves un drā�odes projām pa to, signālam �ēlabaini kaucot.

�� Varam būt par vēlu. Vai nav nekas, ko tu varētu darīt? � So�fija izmisīgi lūdzās.

�� Ko?

Izskatīdamies vecs un noguris, dziļu grumbu izvagotu pieri un rievām ap acīm Nikolass Fleimels bēdīgs papurināja galvu. � Es neko nevaru izdarīt, � viņ� atzinās.

Spark�ķot, krak�ķot un blīk�ķot smirdīga dzeltenīgi balta uguns liesma parādījās starp D�o�u un disiju. Karstums bija tik spēcīgs, ka lika viņam atkāpties uz Nidhjega spīļainajām kājām un apsvili�nāja viņa matus, uzacis un skropstas. Disija arī aizstreipuļoja atpa�kaļ, liesmu ap�ilbināta.

�� D�o�!

Kāds sauca viņu vārdā, bet drausmīgās liesmas auroja tie�i viņa sejas priek�ā. Uguns tuvums atmodināja briesmoni. Tas spēra ļodzīgu soli, tā kājas kustība pagrūda D�o�u uz priek�u, nogrūda uz ceļiem, bīstami tuvu ugunij� kas izdzisa tikpat pēk�ņi kā bija ra�dusies. D�o�s smagi nokrita uz zemes, sāpes iedzēla rokās un ceļos, tiem saskaroties ar zemi. Drausmīga puvu�u olu smaka iesitās sejā, un viņa acis un deguns sāka pilēt, bet cauri asarām viņ� redzēja Clarent un gribēja satvert to tie�i tajā brīdī, kad kāds atkal pasauca viņu.

�� D�o�!

Disija uzreiz metās virsū D�o�am ar paceltu zobenu. Liels dzel�tenas liesmas �ķēps trāpīja sievietei, uzspridzinot viņas ķē�u bru�ņas, kas uzreiz pārklājās ar rūsu un sabirza. Tad rēkdama parādījās vēl viena liesmu siena starp kareivi un zēnu.

�� D�o�. � Roka uzgūla uz D�o�a pleca, un viņ� salēcās, bailēs un no sāpēm savainotajā plecā skaļi iekliegdamies. Viņ� paskatījās uz aug�u un ieraudzīja doktoru D�onu Dī nolieku�os pār viņu.

Netīri dzelteni dūmi stiepās no maga rokām, ko pieticīgi se�dza saplēsti pelēki cimdi, un viņa kādreiz elegantais uzvalks ta�gad bija sagumzīts juceklis. Dī draudzīgi uzsmaidīja. � Būtu la�bāk, ja mēs uzreiz dotos projām. � Viņ� pamāja uz liesmu pusi. � Es tās nevaru uzturēt visu laiku. � Pat viņam runājot, disijas asmens akli cirtās cauri ugunij, liesmas vijās ap asmeni, tam tieco�ties pēc mērķa. Dī uzvilka D�o�u kājās un vilka viņu atmuguriski projām.

��� Pagaidi, � D�o�s aizsmacis sacīja ar balsī jūtamu baiļu un dūmu sajaukumu. � Skatija. � Viņ� noklepojās un mēģināja vēl�reiz. � Skatija ir sagūstīta�

��� Aizbēga, � Dī ātri sacīja, aplikdams roku ap zēna pleciem, atbalstīdams viņu, vedot uz policijas ma�īnu.

�� Aizbēgusi? � D�o�s nomurmināja apjucis.

��� Nidhjegs atlaida tvērienu, kad es radīju uguns aizkaru starp tevi un disiju. Es redzēju viņu izveļamies no viņa nagiem, pielecam kājās un aizskrienam projām pa krastmalu.

��� Viņa aizskrēja� viņa aizskrēja projām? � Tas neizklausījās pareizi. Viņa bija ļengana un bez samaņas pēdējo reizi, kad viņ� to bija redzējis.

Viņ� centās koncentrēties, bet galva pulsēja un sejas āda bija karstuma savilkta.

��� Pat leģendārā Kareive nespēja stāties pretī Nidhjegam. Va�roņi paliek dzīvi, lai cīnītos atkal, jo tie zina, kad jābēg.

�� Viņa pameta mani?

��� Es �aubos, vai viņa pat zināja, ka tu te esi, � Dī ātri atteica, bīdīdams D�o�u nevietā novietotās policijas automa�īnas aizmu�gurē un ieslīdot blakus viņam. Viņ� uzsita baltmatainajam �oferim uz pleca. � Braucam.

D�o�s iztaisnojās. � Pagaidi� es nometu Clarent, � viņ� sa-

' cīja.

��� Uzticies man, � Dī sacīja, � tu negribi atgriezties pēc tā. � Viņ� atgāzās sēdeklī, lai D�o�s varētu palūkoties ārā pa logu. Disija izkāpa caur izplēnēju�ajām dzeltenajām uguns liesmām, kādreiz baltais ķē�u bruņu tērps tagad nokarājās driskās un stērbelēs ap viņu. Tad, pamanījusi D�o�u ma�īnas aizmugurē, metās pie tās, ne�sakarīgi kliegdama valodā, kas izklausījās pēc vilku gaudo�anas.

��� Nikolo, � Dī steig�us sacīja. � Viņa ir diezgan dusmīga. Mums patie�ām tagad vajadzētu braukt, vairāk nekavējoties.

D�o�s novērsās no tuvojo�ās disijas un pievērsās �oferim, un ar �ausmām atklāja, ka tas ir tas pats vīrietis, ko viņ� bija redzējis uz Sacre-Coeur bazilikas kāpnēm.

Makjavelli pagrieza aizdedzes atslēgu tik neganti, ka starteris spalgi ie�irkstējās. Auto sasvērās, palēca uz priek�u un apstājās.

��� Nu, lieliski, � DT noburk�ķēja. � Tik tie�ām lieliski. � D�o�s vēroja, kā mags izliecas pa logu, pieliek rokas pie mutes un spēji iepū� tajās. No viņa plaukstas noripoja dzeltena dūmu lode un nokrita uz zemes. Tā divas reizes atlēca kā gumijas bumba, tad eksplodēja galvas augstumā tie�i tajā brīdī, kad pieskārās disijai. Pāri viņai iz�ļakstījās biezas, netīras medus krāsas un konsistences �ķipsnas, tad garās straumēs krita uz leju, pielipinot disiju pie ze�mes. � Tas viņu noturēs� � Dī iesāka. � Disijas platais zobens viegli pārgrieza �ķipsnas. � Vai arī ne.

Cauri sāpēm D�o�s saprata, ka Makjavelli bija mēģinājis � un tam nebija izdevies � atkal iedarbināt auto. � Ļauj man, � viņ� noburk�ķēja, pārlienot pāri sēdekļa atzveltnei un Makjavelli pārsē�oties pasa�ieru vietā. Viņa labais plecs joprojām sāpēja, bet vismaz pirksti bija kļuvu�i jutīgi, un viņ� nedomāja, ka kaut kas varētu būt lauzts. Viņam būs pamatīgs zilums, ko pievienot savai zilumu ko�lekcijai. Pagriezis atslēgu aizdedzē, viņ� iespieda grīdā gāzes pe�dāli un vienlaikus iemeta auto atpakaļgaitā tie�i tajā brīdī, kad disija sasniedza to. Viņ� pēk�ņi bija laimīgs, ka bija iemācījies braukt ar ātruma pārslēdzēju tēva vecajā apdauzītajā Volvo. Disijas lejup cērto�ais zobens trāpīja pa durvīm, izdurot caurumu metālā, zo�bena galam trāpot desmit collu no D�o�a kājas. Auto �īkstēdams �āvās atpakaļ, disija stingri stāvēja uz abām kājām, abās rokās turot zobenu. Asmens iegrieza horizontālu �vīku tie�i �ķērsām durvīm un auto spārnā, pārgriezdams metālu, it kā tas būtu no papīra. Tas pārgrieza uz pusēm �ofera pusē arī riepu, kas eksplodēja ar skaļu būk�ķi.

�� Turpini braukt! � Dī kliedza.

�� Es netaisos apstāties, � D�o�s apstiprināja.

Automa�īnai protestā kaucot un priek�ējai riepai plivinoties

un bauk�ķot pret zemi, D�o�s traucās projām no krastmalas�

� tie�i tad, kad Zanna iegrieza nedaudz apskrāpēto Citroen krastmalas otrā galā.

�anna nospieda bremzes, un auto kaukdams apstājās uz rīta miklajiem akmeņiem. Sofija, Nikolass un Zanna apjuku�i vēroja, kā D�o�s atpakaļgaitā ar samīcītu policijas auto lielā ātrumā drāzās projām no Nidhjega un disijas. Viņi skaidri varēja saskatīt Dī un Makjavelli ma�īnā, kad viņ� izpildīja neveiklu rokas bremzes pa�griezienu un aizjoņoja projām no stāvlaukuma.

Vienu mirkli disija stāvēja krastmalā, izskatīdamās apjukusi un samulsusi. Tad viņa pamanīja jaunatnācējus. Pagriezusies viņa me�tās pie tiem augstu pāri galvai paceltu zobenu, izkliedzot barbaris�kus kaujas saucienus.

��� Es par to parūpē�os, � �anna sacīja, izklausoties gandrīz apmierināta par iespēju. Viņa pieskārās Fleimela piedurknei un pa�māja uz Nidhjega pusi, Kareive joprojām atradās cie�ā nagu skā�vienā. � Dabū Skatahu. � Briesmonis tagad bija mazāk par se�ām pēdām no krastmalas un lēnām virzījās tuvāk upes malai, lai pa�glābtos ūdenī.

Smalkā fran�u sieviete pagrāba zobenu un izlēca no auto.

�� Vēl da�i cilvēki ar zobeniem, � disija izspļāva, asmenim krī�tot sievietes virzienā.

�� Bet ne vienkār�i cilvēks, � �anna sacīja, viegli atvairīdama zobenu sāņus, viņas zobenam viegli uzsitot un pielīpot pie sarūsē�ju�o bruņu paliekām uz disijas pleciem. � Es esmu �anna no Ar�kas! � Garais zobens �annas rokās griezās un �ūpojās, veidodams grieztu metāla apli, kas lika disijai atkāpties no spējā uzbrukuma

spēka. � Es esmu Orleānas jaunava.

* * *

Sofija un Nikolass piesardzīgi tuvojās Nidhjegam. Sofija pama�nīja, ka visu tā asti klāj biezs, melns akmens, kas tagad pārvietojās aug�up pa muguru un lejup pa pakaļkājām. Akmens svars noen�kuroja radījuma asti pie zemes, un Sofija redzēja milzīgos musku�ļus saraujamies un ņirbam, Nidhjegam velkot sevi uz ūdens pusi. Viņa arī redzēja, ka nagi un vilktā aste atstāj ietvē dziļus izrobojumus.

�� Sofij, � Fleimels sauca, � man nepiecie�ama palīdzība!

�� Bet D�o�s� � viņa iesāka apjukusi.

�� D�o�s ir projām, � viņ� atcirta. Viņ� pēk�ņi metās lejā, lai pakamptu Clarent no zemes, un pārsteigts iesvilpās par iero�a kar�stumu. Drā�oties uz priek�u, viņ� iesita Nidhjegam ar zobenu. As�mens, nenodarījis skādi, atlēca no akmens klātās ādas. � Sofij, palīdzi man atbrīvot Skatiju, un tad mēs dosimies pakaļ D�o�am. Izmanto savus spēkus.

Alķīmiķis atkal cirta Nidhjegam, un atkal bez jebkāda efekta. Viņa lielākās bailes bija piepildīju�ās: Dī bija dabūjis D�o�u savās rokās� un D�o�am bija divas pēdējās Kodeksa lapas. Nikolass pa�skatījās pār plecu. Sofija stāvēja nekustīgi, izskatījās nobijusies un pilnīgi apstulbusi.

�� Sofij! Palīdzi man.

Sofija paklausīgi pacēla rokas, piespieda īk�ķi pret tetovējumu un mēģināja izmantot savu Uguns maģiju. Nekas nenotika. Viņa nespēja koncentrēties; bija pārlieku uztraukusies par brāli. Ko viņ� dara? Kāpēc bija devies projām ar Dī un Makjavelli? Neizskatījās, ka viņi būtu D�o�u piespiedu�i � viņ� veda viņus!

�� Sofij! � Nikolass sauca.

Bet viņa zināja, ka brālim draud briesmas � reālas un draus�mīgas briesmas. Viņa dziļi sevī bija sajutusi emocijas un pazinusi tās. Vienmēr, kad D�o�am draudēja briesmas, viņa to zināja. Kad viņ� gandrīz bija noslīcis Pakala pludmalē Kauai, viņa bija pamodusies no elpas trukuma un bija elsojusi, bet, kad viņ� bija salauzis ribas futbola laukumā Pitsburgā, viņa skaidri sajuta asas sāpes la�bajā pusē, juta dūrienu katrā elpas vilcienā.

�� Sofij!

Kas bija noticis? Vienu mirkli viņ� bija nāves briesmās� un tad nākamajā�

�� Sofij! � Fleimels jau rūca.

�� Ko? � viņa atcirta, pagriezdamās pret alķīmiķi. Viņa sajuta spēju naida pieplūdumu, D�o�am bija taisnība � viņam visu laiku bija bijusi taisnība. Tā bija alķīmiķa vaina.

�� Sofij, � viņ� sacīja daudz maigāk. � Man nepiecie�ams, lai tu palīdzi man. Es viens pats to nevaru izdarīt.

Sofija pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi. Viņ� bija pieplacis pie zemes, vēsi zaļi tvaiki krājās ap viņu. Bieza smaragdzaļa dūmu virve vijās ap vienu Nidhjega kāju un pazuda dziļi zem tā, izskatī�jās, it kā Fleimels gribētu sagūstīt viņu lamatās. Cita dūmu virve, plānāka, ne tik pamatīga kā pirmā, bija brīvi aptīta ap radījuma otru pakaļējo kāju. Nidhjegs par collu pavirzījās uz priek�u, un zaļā virve pārtrūka un pagaisa. Vēl da�i soļi, un tas aiznesīs Skatahu � viņas draudzeni � upē. Sofija tam neļaus notikt.

Bailes un dusmas ļāva viņai koncentrēties. Viņa uzspieda sa�vam tetovējumam, un pēk�ņi katrā pirkstā iedegās liesmas. Viņa meta sudraba uguni pāri Nidhjega mugurai, bet tam nebija nekāda efekta. Tad viņa uzbēra briesmonim smalkus kvēlojo�us krusas graudus, bet �ķita, ka tas to pat nepamana. Tas turpināja vilkties ūdens virzienā.

Uguns nederēja, tad viņa pamēģināja vēju. Bet miniatūrā vie�suļvētra, ko viņa pameta, nekaitīgi atsitās nost no radījuma. Pār�meklējot Raganas atmiņas, viņa izmēģināja triku, ko Hekate bija lietojusi pret mongoļu ordu. Viņa sacēla asu vēju, kas Nidhjega acīs sanesa asas smiltis un netīrumus. Radījums tikai samirk�ķi�nāja acis, un otrs � aizsargājo�s � plaksts nolaidās pāri milzīgajai acij.

� Nekas neiedarbojas! � viņa kliedza, briesmonim pavelkot Skatiju vēl tuvāk ūdens malai. � Nekas nelīdz!

Disijas zobens izcirtās uz priek�u. Zanna izvairījās, un sma�gais asmens nosvilpa viņai virs galvas un iecirtās Citroen, pārvēr�ot priek�ējo stiklu baltā pulverī, noraujot arī mazos priek�ējā stikla tīrītājus.

�anna kļuva nikna, viņa mīlēja savu 2CVB Charlston. Francis gribēja nopirkt viņai jaunu auto dzim�anas dienā, janvārī. Viņ� bija iedevis viņai kaudzi spīdīgu katalogu un licis izvēlēties vienu no piedāvājumiem. Viņa bija pastūmusi katalogus sāņus un teikusi, ka vienmēr gribējusi mazu klasisku fran�u auto. Viņ� meklēja per�fektu modeli pa visu Eiropu un tad iztērēja ne mazums naudas, res�taurējot ma�īnu. Kad viņ� bija to pasniedzis viņai, tas bija ievīstīts trīs biezās lentēs � zilā, baltā un sarkanā.

Vēl viens pla�s disijas vēziens beidzās ar cirtienu auto mo�tora pārsegā, un tad vēl viens cirtiens nocirta mazo apaļo priek�ējo lukturi, kas bija izvirzīts pāri labajam priek�ējam riteņa spārnam kā acs. Lampa atsitās pret zemi un sa�ķīda.

��� Vai tu zini, � Zanna jautāja, viņas milzīgās acis bija pilnas dusmu, atsākot uzbrukt disijai, kad katrs vārds sakrita ar zobena cirtienu, � cik grūti ir atrast oriģinālās rezerves daļas �ai ma�īnai?

Disija atkāpās, izmisīgi cenzdamās aizsargāt sevi no �annas virpuļojo�ā asmens, viņas sarūsēju�o ķē�u bruņu tērps aizlidoja projām, kad mazais fran�u sievietes zobens vēzējās tuvāk un tuvāk. Viņa centās izmantot da�ādus cīņas veidus, lai aizsargātu sevi, bet nekas nelīdzēja pret spēcīgo uzbrukumu.

��� Tu būsi pamanījusi, � Zanna turpināja, atstumdama ka�reivi arvien tuvāk upei, � ka man nav nekāda cīņas stila. Tas tāpēc, ka mani trenēja di�ākā no visām kareivēm. Mani trenēja Skataha, Ēna.

�� Tu vari sakaut mani, � disija nelokāmi sacīja, � bet manas māsas atriebs manu nāvi.

�� Tavas māsas, � Zanna sacīja ar noslēdzo�u ne�ēlīgu cirtienu, kas pārcirta disijas asmeni divās dalās. � Vai tās būtu tās divas valkīras, kuras pa�laik ir iesaldētas savā personīgajā aisbergā?

Disija grīļojās, �ūpodamās uz sienas, kas stiepās gar upi. � Ne�iespējami. Mēs esam neuzvaramas.

���� Ikvienu var uzvarēt. � �annas plakanais asmens atsitās pret disijas bruņu cepuri, apdullinot viņu. Tad �anna metās uz priek�u, viņas plecs trāpīja �ūpojo�amies disijai pa krūtīm, iegā��ot viņu atmuguriski Sēnā. � Vienīgi idejas ir nemirstīgas, � viņa no�ukstēja.

Joprojām ieķērusies sava zobena paliekās, valkīra pazuda tum��ajā upē ar lielu �ļakstu, kas no�ķieda �annu no galvas līdz kājām.

Sofija bija nesapra�anā. Viņas maģija bija bezspēcīga pret Nidhjegu, bet kā D�o�s� Viņam nebija nekādu spēku. Zobens: viņam bija zobens.

Sofija pakampa Clarent no Fleimela rokas. Un acumirklī viņas aura atdzīvojās, dzirksto�as, d�inksto�as, garas ledus krāsas gais�mas plūsmas vijās ap viņas ķermeni. Viņa sajuta emociju uzplūdu: virpuļojo�u domu jucekli � nepatīkamas domas, tum�as domas, atmiņas un emocijas, � no tām sievietēm un vīrie�iem, kas bija nēsāju�i zobenu senos laikos. Viņa jau gribēja nepatikā aizmest ieroci, ta�u aptvēra, ka, iespējams, tas bija Skatijas vienīgā cerība. Nidhjega aste bija ievainota, tā ka D�o�s dro�i vien bija tur iedūris. Bet viņa redzēja alķīmiķi kapājam biezo ādu bez jebkāda rezultāta.

Ja vien�

Mezdamās pie briesmoņa, viņa iedūra ieroci vispirms tā plecā.

Efekts bija acumirklīgs. Sarkani melna uguns dega visa asmens garumā, un briesmoņa āda uzreiz sāka sacietēt. Sofijas aura iemir�dzējās spilgtāk nekā jebkad agrāk, un viņas smadzenes spēji pie�pildīja neiespējamas ainas un neticamas atmiņas. Tad viņas aura pārlādējās un uzzibsnīja eksplozijā, kas uzrāva viņu gaisā un lika tur peldēt. Meitene paspēja iekliegties, iekams krita lejā uz Zannas Citroen audekla jumta, kas lēnām un kārtīgi pārplīsa pa vīlēm un akurāti novietoja viņu priek�ējā pasa�ieru vietā.

Nidhjegs spazmatiski raustījās, ādai sacietējot, pavērās lielie nagi;

Zanna no Arkas metās cauri briesmoņa kājām, paķēra Skatiju ap vidukli un atbrīvoja viņu, neievērodama milzīgās kājas, kas mī�cījās da�as collas no viņas galvas.

Nidhjegs iebaurojās, skaņa pacēla māju signalizāciju kaucienus pāri pilsētai. Ikviena auto signalizācija auto stāvvietā pēk�ņi atdzī�vojās. Dzīvnieks mēģināja pagriezt galvu, lai sekotu Zannai, kad viņa vilka Skatiju projām, bet tā vecā miesa bija sacietējusi melnā cietā akmenī. Mute atvērās, atsegdama tā na�veida zobus.

Pēk�ņi milzīgs krastmalas gabals aizlūza, iezis sabirza putek�ļos, zem radījuma svara pārvēr�oties pulverī. Nidhjegs paliecās uz priek�u un ar brīk�ķi nobruka lejā cauri pietauvotajai tūristu laivai, pārlau�ot to uz pusēm, un pazuda Sēnā ar skaļu ūdens eksploziju, aizveļot milzīgus viļņus projām pa upi.

Guļot krastmalā tuvu ūdens malai, caurcaurēm izmirku�i, Skataha lēnām, moko�i pamodās. � Es tik slikti neesmu jutusies gad�simtiem ilgi, � viņa murmināja, mēģinādama, bet nespēdama uztrausties sēdus. �anna palīdzēja viņai apsēsties un cie�i viņu turēja.

��� Pēdējais, ko es atceros� � Skatijas zaļās acis pēk�ņi atvērās.

�� Nidhjegs� D�o�s.

�� Viņ� mēģināja izglābt tevi, � Fleimels sacīja, pieklibodams pie Skatijas un �annas. Viņ� paņēma Clarent no krastmalas. � Viņ� iedūra Nidhjegam, padarot to lēnāku, un tas bija pietiekami, lai mēs pagūtu nokļūt �eit. Tad �anna pieveica disiju.

�� Mēs visi cīnījāmies par tevi, � �anna sacīja. Viņa aplika roku Sofijai, kura bija aizstreipuļojusi projām no sabojātās ma�īnas, � ar zilumiem, sasitumiem un garu �vīku visa apak�delma garumā, bet citādi neskarta. � Sofija beidzot pieveica Nidhjegu.

Kareive lēnām piecēlās kājās, pagrieza galvu uz vienu un otru pusi, izkustinādama savus stīvos kakla muskuļus. � Un D�o�s? � viņa jautāja, skatīdamās apkārt. Viņas acis iepletās platas. � Kur ir D�o�s?

��� Dī un Makjavelli dabūja viņu, � Fleimels sacīja aiz nogu�ruma pelēku seju. � Mēs īsti nezinām, kādā veidā.

�� Mums tagad jādodas viņam pakaļ, � Sofija neiecietīgi sacīja.

��� Viņu ma�īna nav labā tehniskā stāvoklī, viņi nevarēs tālu tikt, � Fleimels sacīja. Viņ� pagriezās, lai paskatītos uz Citroen. � Man bail, ka mūsējā arī ir diezgan samīcīta.

�� Un es tā mīlēju �o ma�īnu� � �anna noburk�ķēja.

��� Ejam projām no �ejienes, � Skatija izlēmīgi sacīja. � Mūs tūlīt aplenks policija.

Un tad, kā haizivs iznirstot no viļņiem, no Sēnas iz�āvās Dagans. Iznirstot drīzāk kā zivs, nevis cilvēks, atvērtām �aunām visa kakla garumā, apaļās acis izvalbījis, viņ� apvija plēvainos nagus ap Skatahu un atmuguriski vilka viņu uz upi. � Beidzot, Ēna. Beidzot.

Viņi pazuda ūdeni ar vienu vienīgu �ļakstu un vairs neparā�dījās.

4

Perenele sekoja Aijalas spokam, kas veda viņu cauri Alkatrazas sagrauto ēku labirintam. Viņa mēģināja turēties ēnās, pieliekda�mās zem izļodzīju�amies sienām un tuk�ajām durvju ailām, visu laiku uzmanoties no radījumiem, kas kustējās naktī. Viņa nedo�māja, ka sfinksa varētu uzdro�ināties iznākt ārā no cietuma � par spīti drausmīgajam izskatam sfinksas bija gļēvi radījumi un baidījās no tumsas. Tomēr daudzās būtnes, ko viņa bija redzējusi apak�ā, zirnekļu tīmekļiem piepildītajās kamerās, bija nakts ra�dījumi.

Ieeja tunelī bija gandrīz tie�i zem torņa, kas kādreiz bija vie�nīgais salas apgādātājs ar dzeramo videni. Tā metāla karkass bija sarūsējis, skābi saturo�o putnu mēslu un neskaitāmi mazo sū�u no milzīgās ūdens tvertnes dēļ jūras sāls saēsts. Tomēr zeme tie�i zem torņa bija sulīgiem augiem klāta, pilo�ā ūdens padzirdīta.

De Aijala norādīja uz neregulāro zemes gabalu pie viena no metāla balstiem. � Tu atradīsi �ahtu, kas ved lejā uz tuneli zem �ejienes. Tunelī ir vēl viena ieeja, izcirsta klints virsmā, � viņ� sacīja, � bet tā ir pieejama ar laivu bēguma laikā. Tie�i tā Dī atveda savu ieslodzīto uz salu. Viņ� neko nezina par �o ieeju.

Perenele atrada sarūsēju�u metāla stieni un izmantoja to, lai noskrāpētu netīrumus, atklājot zem zemes salauztu un saplaisā�ju�u betonu. Likdama lietā metāla stieni, viņa sāka norakt netīru�mus. Viņa turpināja skatīties uz aug�u, mēģinādama noteikt, cik tuvu putni piekļuvu�i salai, bet, vējam traucoties pāri nopostītajām ēkām un dzenoties cauri ūdens torņa sarūsēju�ā metāla balstiem, nebija iespējams noteikt citus trok�ņus. Biezie miglas vāli, kas bija apskāvu�i Sanfrancisko un Zelta vārtu tiltu, tagad bija sasniegu�i salu, visu ietinot pilo�ā, pēc sāls smar�ojo�ā mākonī.

Kad viņa bija nokasījusi zemi, de Aijala pārdreifēja pāri vie�nam noteiktam plankumam. � Tie�i �eit, � viņ� sacīja, viņa balss bija tikai elpa viņas ausī, � cietumnieki atklāja �ī tuneļa eksistenci un pamanījās izrakt eju lejā uz to. Viņi saprata, ka gadu desmitiem ūdens pilē�ana no torņa ir padarījusi augsni mīkstu un pat saēdusi akmeņus zem tās. Bet, kad beidzot tie izlauzās cauri līdz tunelim, apak�ā bija paisums, un tie atrada to applūdu�u. Tā viņi pameta savus pūliņus neizmanto�tus. � Viņ� atklāja savus zobus apburo�ā smaidā, kāds viņam ne�bija bijis, dzīvam esot. � Ja vien viņi būtu pagaidīju�i, līdz sāksies bēgums�

Perenele noskrāpēja vēl mazliet zemes, atklādama vēl vairāk saplaisāju�u akmeņu. Iespie�ot metāla stieni zem akmens gabala, viņa spēcīgi uzspieda uz tā. Akmens nepakustējās. Viņa uzspieda vēlreiz. Ar abām rokām. Bet, kad tas nelīdzēja, pacēla laukakmeni un ar to iesita pa metāla stieņa galu, �ķindoņa pārskrēja pāri salai, skanot kā zvans.

�� Ak, tas nav iespējams, � viņa nomurmināja. Viņa nelab�prāt gribēja lietot savus spēkus, jo tas atklātu sfinksai viņas at�ra�anās vietu, bet viņai nebija citas iespējas. Saliekot kausveidīgi labo roku, viņa ļāva savai aurai saplūst plaukstā, kur tā savācās kā dzīvsudrabs. Viņa mazliet, gandrīz maigi, atbalstījusi roku pret akmeni, pagrieza to un ļāva neapstrādātajam spēkam līt ārā no ro�kas un tecēt uz granīta. Akmens kļuva mīksts kā ziepes un tad izkusa kā sve�u vasks. Biezas �ķidra akmens piles aizripoja un pa�zuda tumsā.

�� Es jau sen esmu miris, es domāju, ka esmu redzējis brīnumus, bet nekad neesmu redzējis kaut ko līdzīgu �im, � de Aijala bijīgi sacīja.

�� Skitu mags iemācīja man burvestību par to, ka es izglābu viņam dzīvību. Tas ir gau�ām vienkār�i, patie�ām, � Perenele pa�skaidroja. Viņa pārliecās pāri caurumam un tad atrāvās atpakaļ asarojo�ām acīm. � Ak �ausmas, kā te smird!

Huana Manuela de Aijalas spoks pieliecās tie�i virs cauruma. Viņ� pagriezās un pasmaidīja, atkal atklādams savus izcilos zobus. � Es neko nesao�u.

��� Tici man, tu vari būt laimīgs, ka nesaod, � Perenele noburk��ķēja, purinādama galvu, spokiem bie�i bija savdabīga humora iz�jūta. Tunelis smirdēja pēc puvu�ām zivīm un vecām jūraszālēm, pēc sasmaku�iem putnu un sikspārņu izkārnījumiem, pēc mīkstas koka masas un rūsējo�a metāla. Bet bija arī cita smaka, spēcīga un kodīga, gandrīz kā etiķim. Pieliekusies uz leju, viņa noplēsa gabalu no savas kleitas apak�ējās malas un aptina to ap degunu un muti kā primitīvu masku.

��� Te ir kaut kas līdzīgs kāpnēm, � de Aijala sacīja, � bet uzma�nies, es esmu pārliecināts, tās ir pilnīgi sarūsēju�as. � Viņ� pēk�ņi pa�vērās uz aug�u. � Putni ir sasniegu�i salas dienvidu galu. Un vēl kaut kas. Kaut kas ļauns. Es to jūtu.

��� Morigana. � Perenele pārliecās pāri caurumam un uzsita knipi. Trūcīgs maigas, baltas gaismas uzplaiksnījums nāca no viņas pirkstu galiem un aizpeldēja lejā caurumā, pazuzdams lejā tumsā, metot vien blāvas gaismas uzplaiksnījumus uz notecēju�ām un no�pilēju�ām sienām. Gaisma arī atklāja �auras kāpnes, kas izrādījās nekas vairāk kā nesimetriski slīpi iedzītas naglas. Naglas, no ku�rām neviena nebija garāka par �etrām collām, blīvi klātas ar rūsu un pilo�u ūdeni. Pārliecoties viņa satvēra pirmo naglu un stipri pa�rāva. Tā �ķita pietiekami izturīga.

Perenele pagriezās un ieslidināja kāju atvērumā. Viņas kāja at�rada vienu naglu un uzreiz noslīdēja no tās. Izvilkdama kāju ārā no cauruma, viņa norāva sandales un aizbāza tās aiz jostas. Viņa dzirdēja putnu spārnu vēzienus � tūksto�iem, iespējams, desmi�tiem tūksto�u �, tiem tuvojoties. Perenele zināja, ka viņas niecīgais spēka patēriņ�, izkausējot akmeni un izgaismojot tuneļa iek�pusi, varētu norādīt Moriganai viņas atra�anās vietu. Viņai bija tikai da�i mirkļi, iekams ieradīsies putni�

Perenele atkal ielika kāju ejā, viņas kailā pēda pieskārās naglai. Tā bija auksta un slidena, bet vismaz viņa varēja stingrāk noturē�ties. Satverot plaukstas pilnas ar zāles kum�ķiem, viņa noslīdēja zemāk, ar kāju atrazdama citu naglu. Tad viņa pieliecās un satvēra naglu ar kreiso roku. Viņa saviebās. Bija pretīgi sajust to spie�amies pret pirkstiem. Un tad pasmaidīja pati par sevi, par to, kā bija iz�mainījusies. Būdama maza meitene, izaugusi Kvimperā, Francijā, viņa bija bradājusi pa kalnu ezeriņiem un ēdusi nevārītus vē�us. Viņa bija staigājusi basām kājām pa ielām, kas līdz potītēm bija klā�tas ar dubļiem un mēsliem.

Pārbaudot katru soli, Perenele kāpa lejā pa eju. Vienā vietā nagla nolūza un �ķindēdama pazuda tumsā. Likās, ka tā krita ilgi. Atspiedusies pret netīro sienu, viņa sajuta mitrumu spie�amies cauri plānajām vasaras drēbēm. Izmisīgi turoties, meklēja nākamo naglu. Satverot sajuta metāla naglu savās rokās sakustamies, un uz mirkli sirds apstājās, viņai �ķita, ka nagla izrausies ārā no sienas. Bet noturējās.

�� Gandrīz beigas. Es domāju, ka tu pievienosies man, � de Aijalas spoks sacīja, materializējies no tumsas viņas sejas priek�ā.

��� Mani tik viegli nevar nogalināt, � Perenele drūmi sacīja, turpinādama kāpt lejā. � Tomēr tas būtu jocīgi, ja es, kas desmi�tiem gadu izglābusies no nemitīgiem Dī un viņa tum�o Veco uzbru�kumiem, nomirtu no kritiena. � Viņa palūkojās neskaidrajā sejas veidolā sev priek�ā. � Kas notiek aug�ā? � Viņa pamāja ar galvu virzienā uz �ahtas atvērumu, kas bija saskatāms vienīgi biezās, pe�lēkās miglas vālu dēļ, kas viļņojās un pilēja caurumā.

�� Sala ir putnu klāta, � de Aijala sacīja. � Iespējams, simts tūk�sto�u, tie ir apmetu�ies uz visām iespējamām vietām. Vārnu dieviete ir devusies uz cietuma sirdi, bez �aubām, meklēt sfinksu.

�� Mums nav daudz laika, � Perenele brīdināja. Viņa lika vēl vienu soli, un kāja līdz potītei ieslīga biezos, lipīgos dubļos. Viņa bija sasniegusi �ahtas dibenu. Dubļi bija ledaini auksti, un viņa sa�juta stindzino�u aukstumu iesūcamies kaulos. Kaut kas pārrāpoja pāri pirkstgaliem.

�� Kurp tagad?

De Aijalas roka parādījās spokaini balta tie�i viņas priek�ā, norādot pa kreisi. Viņa saprata, ka stāv gara, raupji tēsta tuneļa sākumā, tas veda tik tikko manāmi slīpi uz leju. De Aijalas spo�kainā luminiscence izgaismoja zirnekļu tīkliem klātas sienas. Tie bija tik biezi, ka izskatījās, it kā sienas būtu nokrāsotas sudraba krāsā.

��� Tālāk es nevaru iet, � spoks sacīja, viņa balss virmoja ap sienām. � Dī ir uzlicis neiedomājami spēcīgu aizsargājo�o maģiju un signālus tunelī; es nespēju tikt garām. Kamera, ko tu meklē, ir apmēram desmit soļu uz priek�u un pa kreisi no tevis.

Lai ari Perenele nelabprāt izmantoja savu maģiju, viņa zināja, ka nav izvēles. Viņa noteikti neklaiņos tunelī piķa melnumā. Viņa uzsita knipi, un pār labo plecu iedegās baltas uguns bumba. Tā iz�platīja tunelī maigu lāsmojo�u gaismu, atklādama ikvienu zirnekļa tīklu vissmalkākajās detaļās. Tīkli stiepās kā biezs aizkars tie�i priek�ā atvērumam. Perenele varēja saskatīt kārtu kārtām uz tīk�liem uzaustus tīklus un prātoja, cik daudz zirnekļu bija �eit lejā.

Perenele spēra soli uz priek�u, gaisma pārvietojās kopā ar viņu, un pēk�ņi viņa ieraudzīja pirmo sargu un aizsardzību, ko Dī bija izvietojis tunelī. Dziļi dubļainajā grīdā bija izvietod gari koka �ķēpi ar metāla uzgaļiem. Katra �ķēpa metāla plakanā galviņa bija apkrāsota ar senu spēka simbolu, kvadrātisku hieroglifu, kas bija pazīstams senajiem maiju ļaudīm Centrālajā Amerikā. Viņa saska�tīja vismaz duci �ķēpu, katru nokrāsotu ar citādu simbolu. Viņa zināja, ka katram simbolam atsevi�ķi nebija nozīmes, bet kopā tie veidoja neticami spēcīgu zigzagveida rupju spēka tīklojumu, kas pletās krustām �ķērsām pa gaiteni ar neredzamiem melnas gaismas stariem. Tas atgādināja viņai sare�ģītas lāzera signalizācijas, kādas izmantoja bankas. Spēkam nebija iedarbības uz cilvēku � viss, ko viņa juta, bija trula dūk�ana un sasprindzinājums kakla aizmu�gurē, � bet tā bija nepārvarama barjera jebkuram no Vecās rases, Nākamās paaudzes un acu radījumiem. Pat uz Aijalu, spoku, �ī bar�jera iedarbojās.

Perenele pazina da�us simbolus uz �ķēpu galiem, viņa tos bija redzējusi Kodeksā un iegravētus Palenkes drupu sienās Meksikā. Lielākā to daļa bija no laika vēl pirms cilvēku rases, daudzi pat bija vecāki par Vecajiem un piederēja rasei, kas apdzīvoja zemi ļoti tālā senahnē. Tie bija Spēka vārdi, seni aizsardzības simboli, kas bija iz�veidoti, lai nosargātu � vai ieslodzītu � kaut ko ļoti vērtīgu vai arī ļoti bīstamu.

Viņai bija jutoņa, ka �eit ir pēdējais.

Un viņa arī brīnījās, kur Dī atklājis senos vārdus.

Brizdama cauri biezajiem dubļiem, Perenele lika pirmo soli tu�nelī. Visi zirnekļu tīkli ie�aukstējās un notrīsēja, skaņa līdzinājās lapu �aboņai vējā. Te jābūt vismaz miljonam zirnekļu, viņa nodo�māja. Pereneli tie nebiedēja, viņa bija stājusies pretī daudz briesmī�gākām būtnēm nekā zirnekļi, bet apzinājās, ka �ie, iespējams, bija indīgie brūnie vientuļnieki, melnās atraitnes vai pat Dienvidame�rikas zirnekļi-mednieki. Viens vienīgs to kodiens varētu noteikti padarīt viņu nespējīgu, iespējams, pat nogalināt viņu.

Perenele izrāva vienu �ķēpu no dubļiem un izmantoja to, lai noslaucītu tīklus. Kvadrātveida simbols uz �ķēpa galviņas iemir�dzējās sarkans, un tīmeklis �ņāca un sīca, kur �ķēps tam pieskā�rās. Bieza ēna, ko viņa sazīmēja kā zirnekļu masu, atkāpās tumsā. Turpinot lēnām iet lejup pa �auro tuneli, viņa uzsita ikvienam �ķē�pam, pie kā piegāja, ļaudama netīrajiem dubļiem skalot nost spēka vārdus, pakāpeniski noārdot sare�ģīto maģijas rakstu. Ja Dī bija tik ļoti nopūlējies, lai kaut ko turētu sagūstītu kamerā, tas nozī�mēja, ka viņ� to nespēj kontrolēt. Perenele gribēja uzzināt, kas tas bija, un atbrīvot to. Bet, jo tuvāk viņa tam pienāca, lodei virs pleca metot ņirbo�u gaismu pāri gaitenim, prātā ienāca cita doma: vai Dī nav ieslodzījis kaut ko tādu, no kā arī viņai ir jābaidās, kaut ko senatnīgu, kaut ko drausmīgu? Pēk�ņi viņa nebija dro�a, vai neiz�dara lielu kļūdu. Durvju stendere un ieeja kamerā bija apkrāsota ar simboliem, kas lika viņas acīm sāpēt, uz tiem paskatoties. Raupji un stūraini, tie �ķita pārvietojamies uz klints, ne tā kā Ābrahama Grāmatā, kur burti veidoja vārdus senajās valodās, kuras viņa lielā�koties saprata vai vismaz pazina, �ie simboli vijās neiedomājamos veidolos.

Viņa pieliecās, paņēma nedaudz dubļu un uz�ļakstīja pāri bur�tiem, piesedzot tos. Kad �ādi pirmatnējie spēka vārdi bija pilnīgi nobloķēti, viņa devās uz priek�u un aizsūtīja uz kameru gaismas bumbu � ņirbo�u un �ūpojo�os. Bija nepiecie�ams viens sirds puksts, lai viņa saprastu, ko redz. Tajā mirklī viņa aptvēra, ka no�ārdīt aizsardzības Spēka rakstu patie�ām varētu būt drausmīga kļūda. Visa kamera bija biezs zirnekļa tīklu kokons. Kameras cen�trā vienā zīda pavedienā, ne resnākā kā viņas rādītājpirksts, �ūpo�jās zirneklis. Radījums bija milzīgs, tikpat liels kā ūdens tornis, kas bija virszemē virs viņas galvas. Tas nedaudz atgādināja tarantulu, bet sabozu�ies sārti mati ar pelēkiem galiem klāja visu tā ķermeni.

Katra no tā astoņām kājām bija resnāka nekā Perenele. Tā ķermeņa centrā bija milzīga, savā ziņā cilvēkveida galva. Tā bija gluda un apaļa, bez ausīm, bez deguna, tikai horizontālu �ķeltu muti. Līdzīgi tarantulam, tam bija astoņas mazas acis, izvietotas tuvu galvas�kausa galam.

Un cita pēc citas acis lēnām atvērās, katra vecas brūces krāsā. Tās fokusējās uz sievietes seju. Tad mute pavērās un parādījās divi gari, �ķēpveida ilkņi. � Pereneles kundze. Burve, � tas no�ļup�stēja.

�� Areopenaps, � viņa izbrīnā sacīja, pazīdama seno zirnekli � Veco. � Es domāju, ka tu esi beigts.

��� Tu gribēji sacīt, ka tu domāji, ka esi mani nogalinājusi! Tīkls sa�ūpojās, un pēk�ņi derdzīgais radījums metās uz Pereneli.

Doktors D�ons Dī pārliecās pāri policijas automa�īnas aizmu�gurējai sēdvietai. � Nogriezies �eit, � viņ� sacīja D�o�am. Viņ� redzēja jaunā cilvēka sejas izteiksmi un piemetināja: � Lūdzu.

D�o�s uzspieda bremzēm, un auto slīdēja un krak�ķēja, priek��ējā riepa tagad bija pavisam noplīsusi, un ritenis ripoja uz dzelzs diska, �ķildams dzirksteles.

�� Tagad te, � Dī norādīja uz �auru ieliņu ar rindās gar abām ielas malām novietotām plastmasas atkritumu tvertnēm. Vērojot viņu aizmugures skata spogulī, D�o�s redzēja, ka viņ� turpina gro�zīties savā vietā, lai atskatītos.

�� Vai viņa seko? � Makjaveli jautāja.

���� Es viņu neredzu, � Dī dzīvīgi sacīja, � bet domāju, ka mums vajag tikt nost no ielām.

D�o�s ar grūtībām vadīja auto. � Mēs ar �o te tālu netiksim, � viņ� iesāka un tad trāpīja pirmajai atkritumu tvernei, kas uzkrita otrajai, un tā tre�ajai, izmetot atkritumus pāri ielai. Viņ� strauji pa�grieza stūri, lai nepārbrauktu pāri vienai nokritu�ai tvertnei, un motors brīdino�i iedūcās. Automa�īna sasvērās un tad apstājās, dūmiem veļoties no motora pārsega. � Ārā, � D�o�s ātri sacīja. � Man �ķiet, mēs degam. � Viņ� iztrausās no auto, Makjavelli un Dī izkāpa ārā no auto otrā pusē. Tad viņi pagriezās un skrēja pro�jām pa aleju, tālāk. Viņi, iespējams, bija spēru�i kādu duci soļu, kad atskanēja neskaidrs būk�ķis un auto uzliesmoja. Biezi, melni dūmi sāka velties aug�up debesīs.

�� Brīni�ķīgi, � Dī drūmi sacīja. � Tagad disija noteikti zinās, kur mēs atrodamies. Un viņa nebūs priecīga.

��� Nu, par tevi dro�i vien ne, � Makjaveli sacīja, greizi smai�dīdams.

�� Mani? � Dī izskatījās pārsteigts.

��� Es nebiju tas, kas uzsūtīja viņai uguni, � Makjavelli atgā�dināja.

Tas bija kā klausīties bērnos. � Nu diezgan! � D�o�s pievērsās abiem vīrie�iem. � Kas bija tā� tā sieviete?

���� Tā, � Makjavelli sacīja, drūmi pasmaidījis, � bija val-

kīra.

�� Valkīra?

�� Da�reiz saukta par disiju.

��� Disija? � D�o�s atskārta, ka viņ� pat nebija pārsteigts par atbildi. Viņu neinteresēja, kā sauca sievieti, viss, kas viņu uztrauca, bija tas, ka viņa ar savu zobenu bija mēģinājusi viņu pārgriezt uz pusēm. Iespējams, ka tas bija sapnis, viņ� pēk�ņi nodomāja, un viss, kas noticis no brī�a, kad Dī un golemi bija ienāku�i grāmatveikalā, nebija nekas cits kā nakts murgi. Un tad viņ� pakustināja labo roku, viņa savainotais plecs protestēja. Viņ� saviebās sāpēs. Āda uz ap�svilu�ās sejas bija savilkta un stīva, un, kad aplaizījis sausās, saplai�sāju�ās lūpas, viņ� saprata, ka tas nav sapnis. Viņ� bija nomodā � tas bija dzīvs murgs.

D�o�s atkāpās no abiem vīriem. Un paskatījās �aurās ieliņas abos virzienos. Tās vienā pusē bija augstas mājas, un māja, kas iz�skatījās pēc viesnīcas, � otrā pusē. Sienas nosmērētas ar grafiti zī�mēm un rakstiem, no kuriem da�i bija uzpūsti arī uz atkritumu tvertnēm. Stāvot uz pirkstgaliem, viņ� mēģināja saskatīt debesis, meklēdams Eifeļa torni vai Sacre-Coeur, kaut ko, kas dotu kaut no�jausmu, kur atrodas. � Man jāatgrie�as, � viņ� sacīja, attālinoties no abiem saņurcītajiem vīriem. Saskaņā ar Fleimela apgalvojumiem tie bija ienaidnieki � sevi�ķi Dī. Un tomēr Dī tikko bija viņu izglā�bis no disijas.

Dī pagriezās, lai paskatītos uz viņu, pelēkās acis laipni iemir�dzējās. � Kāpēc, D�o�, kurp tu dosies?

�� Atpakaļ pie māsas.

�� Un arī pie Fleimela un Sen�ermēna? Saki man, ko viņi darīs tevis labā?

D�o�s spēra vēl vienu soli atpakaļ. Viņ� bija redzējis DT, metot uguns �autras, divos gadījumos � grāmatveikalā un pret disiju �, un viņ� nebija dro�s, cik tālu mags reāli varēja tās aizmest. Ne pārāk tālu, viņ� pieņēma. Vēl viens solis vai divi, un viņ� varēja pagriez�ties un skriet projām pa aleju. Viņ� varēja apturēt pirmo cilvēku, ko satiks, un paprasīt, kā nokļūt pie Eifeļa torņa. Viņ� domāja, kā franciski pajautāt "kur ir?": "ou est?" vai arī "qui est?", jo kaut kā līdzīgi varētu skanēt arī "kas ir?". Viņ� viegli papurināja galvu, no��ēlodams, .ka skolā nebija pievērsis pietiekamu uzmanību fran�u valodas nodarbībām. � Nemēģiniet apturēt mani, � viņ� iesāka aizgriezdamies.

�� Kāda bija sajūta? � Dī pēk�ņi jautāja.

D�o�s lēnām pagriezās pret magu. Viņ� uzreiz zināja, par ko ir runa. Viņ� atskārta, ka viņa pirksti automātiski bija salieku�ies tvē�rienā, it kā turētu zobena rokturi.

��� Kā tu sajuties, turot rokās Clarent, manot tā pirmatnējo spēku iz�aujamies caur ķermeni? Kā bija zināt tā radījuma, kuram tu dur, domas un emocijas? � Dī pasniedzās zem sava sapluinītā uzvalka un izņēma Clarent dvīņu zobenu � Excalibur. � Tās bija godbi�jību iedveso�as izjūtas, vai ne? � Viņ� pagrozīja asmeni rokās, zili melna enerģijas strūkliņa pārskrēja pāri zobenam. � Es zinu, tu izjuti Nidhjega domas� emocijas� atmiņas.

D�o�s pamāja. Tās joprojām bija svaigas � pārsteidzo�i spil�gtas � viņa galvā. Domas, skati bija tik savādi, tik dīvaini, ka viņ� zināja � nekad nespētu tos izdomāt pats.

��� Vienā mirklī tu juti, kā ir būt līdzīgam dievam: redzēt citas pasaules, redzēt tālāk par savu iztēli, izjust sve�us pārdzīvojumus. Tu redzēji pagātni, ļoti senu pagātni� tu pat varēji redzēt Nidhjega Ēnu valstību.

D�o�s lēnām pamāja, brīnīdamies, kā Dī to zina.

Mags spēra soli tuvāk zēnam. � Uz mirkli, D�o�, uz mazu mir�kli tas bija kā būt atmodinātam, � tomēr ne tuvu ne tik pilnīgi, � viņ� veikli piebilda. � Vai tu gribi, lai tavi spēki ir atmodināti?

D�o�s pamāja. Viņ� juta sirdi sitamies krūtīs. Dī bija taisnība, tajos mirkļos, kad turēja Clarent, viņ� bija juties dzīvs, patiesi dzīvs. � Bet to nevar izdarīt, � viņ� ātri noteica.

Dī iesmējās. � O, jā, tas ir iespējams. To var izdarīt �eit, �o�dien, � viņ� triumfējo�i pabeidza.

�� Bet Fleimels sacīja� � D�o�s iesāka un tad apklusa, sapraz�dams, ko viņ� tikko kā bija pateicis. Ja viņ� būtu atmodināts�

��� Fleimels daudz ko saka. Es �aubos, vai pat viņ� pats zina, kas no tā ir taisnība, kas ne.

�� Vai tu zini? � D�o�s norūca.

��� Vienmēr. � Dī strauji pamāja pāri plecam uz Makjavelli. � Itālietis nav mans draugs, � viņ� klusu sacīja, cie�i lūkodamies tie�i D�o�a satrauktajās acīs. � Pajautā viņam, pajautā viņam, vai tavi spēki var tikt atmodināti tie�i �ajā rītā.

D�o�s pagriezās pret Nikolo Makjavelli. Slaidais vīrietis ar baltajiem matiem izskatījās nedaudz satraukts, bet viņ� piekrīto�i pamāja. � Angļu magam ir taisnība: tavi spēki var tikt atmodināti �odien. Es domāju, ka mēs, iespējams, varētu atrast kādu, kas to va�rētu izdarīt stundas laikā.

Triumfējo�i smaidīdams, Dī pagriezās atpakaļ pie D�o�a. � Tā ir tava izvēle. Nu, atbildi man, vai tu gribi doties atpakaļ pie Fleimela un viņa neskaidrajiem solījumiem vai arī gribi, lai tavi spēki tiek atmodināti?

Pat pagrie�oties, lai sekotu tum�ajai enerģijai, kas izplafijās no Excalibur akmens asmeņa, D�o�s zināja atbildi. Viņ� atcerējās sajū�tas, emocijas un varu, kas bija vēlusies cauri viņa ķermenim, kad viņ� turēja Clarent. Un Dī bija sacījis, ka �īs izjūtas nav ne tuvu tām, kādas būs, kad viņ� būs atmodināts.

�� Man vajadzīga atbilde, � Dī sacīja.

D�o�s Ņūmens ievilka dziļu elpu. � Kas man jādara?

�anna iemetās ar samīcīto Citroen �auras ieliņas sākumā un spēji apstādināja ma�īnu, norobe�odama pieeju ieliņai. Pārlieku�sies pāri stūrei, viņa pētīja aleju, cen�oties saskatīt kādu kustību, prātodama, vai tās nebija lamatas.

Sekot D�o�am bija ļoti viegli, viss, kas viņai bija jādara, � jā�seko viņa auto priek�ējā metāla diska radītajai �vīkai uz ielas se�guma. īsu brīdi �annu bija pārņēmusi panika, kad bija pazaudējusi D�o�u aizmugurējo ieliņu labirintā, bet tad pāri māju jumtiem pa�cēlās biezs melnu dūmu mākonis, un viņa sekoja tam: tas bija atve�dis viņu pie dego�ās policijas automa�īnas.

� Palieciet te, � viņa nokomandēja novārgu�o Fleimelu un Sofiju, kuras seja bija pelnu pelēka, pati kāpdama ārā no savas automa�īnas. Brīvi turot zobenu labajā rokā, viņa devās projām pa ieliņu, ar zobena galu viegli sitot pa kreisās rokas plaukstu. Viņa bija gandrīz pārliecināta, ka ir nokavēju�i un ka Dī, Makjavelli un D�o�s jau būs projām, bet nebija gatava uzņemties risku, iepriek� nepārliecinoties.

Klusi soļodama lejup pa ieliņu, izvairoties no atkritumu tver�tnēm, aiz kurām varēja slēpties uzbrucējs, �anna saprata, ka jopro�jām nebija tikusi vaļā no �oka, kas sākās pēc Skatijas pazu�anas. Vienu mirkli �anna bija stāvējusi savas senās draudzenes priek�ā, un jau nākamajā radījums, kas vairāk atgādināja zivi nekā cilvēku, iznira no ūdens un parāva Skatiju sev līdz zem ūdens.

�anna notrausa asaras. Viņa pazina Skatahu vairāk nekā pie�cus simtus gadu. Agrākajos laikos viņas bija ne�ķiramas, kopā klejoju�as pa visu pasauli, pa zemēm, kuras tikko kā bija atklātas rietumos, tiku�ās ar ciltīm, kas joprojām dzīvoja tā, kā viņu sen�i bija dzīvoju�i pirms gadu tūksto�iem. Viņas bija atklāju�as pazu�du�as salas, paslēptas pilsētas un aizmirstas zemes, un Skatija bija paņēmusi viņu līdzi uz da�ām no Ēnu valstībām, kur viņas bija cīnī�ju�ās ar radījumiem, kādi vairs neeksistēja uz zemes. Ēnu valstībās Zanna bija redzējusi savu draudzeni cīnāmies un sakaujam radīju�mus, kas mita tikai pa�os baisākajos cilvēku mītos. Zanna zināja, ka nekas nespēja stāties pretī Ēnai. Un tomēr Skatija pati vienmēr bija teikusi, ka viņu iespējams uzvarēt, ka viņa ir nemirstīga, bet ne neuzvarama. �anna vienmēr bija domājusi: ja Skatija beigs savu dzīvi, tad tas būs iz�ķiro�s, dramatisks un neparasts notikums� bet nevis tā, ka viņu pāraudzis zivju vīrs ievelk netīrā upē.

Zanna skuma par savu draudzeni, viņai gribētos raudāt pēc viņas, bet ne tagad. Ne tagad.

Zanna no Arkas bija kareive jau kop� tiem laikiem, kad, būdama pusaudze, auļoja cīņā milzīgas fran�u armijas priek�galā. Viņa bija redzējusi pārāk daudz draugu krītam kaujās un bija iemācījusies par to nedomāt, jo, koncentrējoties uz nāvi, nespēs cīnīties. Zanna zināja: tie�i tagad viņai nepiecie�ams aizsargāt Nikolasu un mei�teni. Vēlāk būs laiks, lai sērotu par Skatahu � Ēnu, kā arī būs laiks, lai dotos meklēt radījumu, ko Fleimels nosauca par Daganu. Zanna sajuta zobenu savā rokā. Viņa atriebs draudzeni.

Smalkā fran�u sieviete devās garām liesmojo�ām policijas ma��īnas paliekām un pietupās pie zemes, uzmanīgi pētīdama pēdas un zīmes uz mitrajiem akmeņiem. Viņa dzirdēja Nikolasu un So�fiju izkāpjam no samīcītā Citroen un ejam projām pa ieliņu, apejot apkārt eļļas un netīra ūdens peļķēm. Nikolass nesa Clarent. Zanna instinktīvi dzirdēja to sanam, viņam tuvojoties dego�ajai automa�ī�nai, un viņa prātoja, vai tas joprojām ir saistīts ar zēnu.

� Viņi bēga no auto un apstājās �eit, � viņa sacīja, nepaskato�ties aug�up, kad ceļabiedri nonāca blakus viņai. � Dī un Makjavelli bija nostāju�ies pretD�o�u. Viņ� stāvēja �eit, � viņa norādīja. � Te viņi skrēja atpakaļ cauri ūdenim, uz zemes var skaidri saskatīt viņu kurpju nospiedumus.

Sofija un Fleimels pieliecās un aplūkoja zemi. Viņi pamāja, lai gan Zanna zināja, ka viņi neko neredz.

�� Nu, tas ir interesanti, � viņa turpināja. � Kādu laiku D�o�a pēdas ir virzienā projām pa aleju, un viņ� ir atspiedies uz pirkstga�liem, it kā gatavotos skriet. Bet paskatieties �eit. � Viņa norādīja zemē viz papē�u nospiedumiem, kuri bija tikai viņai saskatāmi.

��� Viņi visi trīs kopā devu�ies projām, Dī un D�o�s vispirms, Makjavelli sekojis viņiem aiz muguras.

�� Vai tu vari izsekot viņus? � Fleimels jautāja.

�anna papurināja plecus. � Līdz ieliņas galam varbūt, bet tā�lāk� � Viņa atkal papurināja plecus un iztaisnojās, notīrīdama plaukstas. � Neiespējami, tur būs pārāk daudz citu nospiedumu.

��� Ko mēs darīsim? � Nikolass �ukstēja. � Kā atradīsim zēnu? Zannas acis no Fleimela pievērsās Sofijai. � Mēs nevaram�

bet Sofija var.

�� Kā? � viņ� jautāja.

�anna pakustināja roku horizontāli sev priek�ā. Tā atstāja vieglu gaismas rakstu gaisā, un netīrajā ieliņā pēk�ņi iesmar�ojās lavanda.

�� Sofija ir D�o�a dvīņumāsa, viņa spēj sekot viņa aurai.

Nikolass Fleimels satvēra abus Sofijas plecus, piespiezdams mei�teni ielūkoties viņam acīs. � Sofij! � viņ� dedzīgi sacīja. � Sofij, paskaties uz mani.

Sofija pacēla apsarku�ās acis, lai paskatītos uz alķīmiķi. Viņa bija galīgi sastingusi. Skatija bija projām, un tagad D�o�s bija pa�zudis, Dī un Makjavelli bija nolaupīju�i viņu. Viss bija nogājis greizi.

��� Sofij, � Nikolass sacīja ļoti klusu, viņa blāvās acis notvēra viņas skatienu un neatlaidās. � Man vajag, lai tu tagad esi stipra.

�� Kāda tam visam jēga? � viņa jautāja. � Viņi ir aizgāju�i.

�� Viņi nav aizgāju�i, � viņ� pārliecināti sacīja.

�� Bet Skatija� � meitene norīstījās.

��� � ir viena no visbīstamākajām sievietēm pasaulē, � viņ� pabeidza. � Viņa ir izdzīvojusi vairāk nekā divus tūksto�us gadu un noteikti ir cīnījusies ar daudz bīstamākiem radījumiem nekā Dagans.

Sofija nebija dro�a, vai viņ� mēģina pārliecināt sevi vai viņu.

���� Es redzēju, kā tas radījums ievilka viņu upē, un mēs gaidījām vismaz desmit minūtes. Viņa neuzpeldēja. Viņa dro�i vien būs noslīkusi. � Viņas balss aizlūza, un viņa sajuta asaras atkal sarie�amies acīs. Viņas rīkle dega.

��� Es esmu redzējis viņu izglābjamies no daudz, daudz lielā�kām briesmām. � Nikolass mēģināja izspiest vārgu smaidu. � Es domāju, ka Dagans ir pārsteigts! Skatija ir kā kaķis, viņa ienīst slap�jumu. Sēna tek ļoti ātri, iespējams, viņi tika aiznesti lejā pa upi. Viņa sazināsies ar mums.

�� Bet kā? Viņai nav ne jausmas, kur mēs esam. � Sofija patie��ām ienīda, ka pieaugu�ie melo. Viņi bija tik viegli pieķerami.

�� Sofij, � Nikolass nopietni sacīja. � Ja Skataha ir dzīva, viņa mūs atradīs. Tici man.

�ajā brīdī Sofija saprata, ka neuzticas alķīmiķim.

�anna uzlika roku uz Sofijas pleca un maigi saspieda. � Nikolasam taisnība. Skatija ir� � Viņa pasmaidīja, un viņas seja iemir�dzējās. � Viņa ir neparasta. Viņas tante reiz ieslodzīja viņu Ēnu valstības pazemē, bija vajadzīgi vairāki gadu simti, līdz viņa atrada ceļu ārā no turienes. Bet viņa atrada.

Sofija lēnām pamāja. Viņa zināja, ka viņi saka taisnību � Endoras Ragana zināja par Skatahu vairāk nekā alķīmiķis vai �anna � bet viņa spēja arī sajust, ka viņi ir ļoti uztrauku�ies.

�� Tagad, Sofij, � Nikolass atsāka, � man vajag, lai tu atrodi savu brāli.

�� Kā?

��� Es dzirdu sirēnas, � �anna steig�us sacīja, skatīdamās pro�jām pa ieliņu. � Daudz sirēnu.

Fleimels ignorēja viņu. Viņ� cie�i vērās Sofijas spilgti zilajās acīs. � Tu vari viņu atrast, � viņ� neatlaidās. � Tu esi viņa dvīne,. tā ir saite, kas ir dziļāka pat par asinīm. Tu vienmēr zināji, kad viņ� bija briesmās, vai ne?

Sofija pamāja ar galvu.

�� Nikolas, � �anna piebikstīja, � mums nav laika.

��� Tu vienmēr jūti viņa sāpes, zini, kad viņ� ir nelaimīgs vai apbēdināts?

Sofija atkal pamāja.

�� Tu esi saistīta ar viņu, tu vari viņu atrast. � Alķīmiķis pa�grieza meiteni apkārt tā, lai viņa būtu ar seju pret ieliņu. � D�o�s stāvēja �eit, � viņ� sacīja norādīdams, � Dī un Makjavelli stā�vēja �eit.

Sofija bija apjukusi un nu kļuva arī dusmīga. � Bet viņi tagad ir projām. Viņi ir aizvedu�i D�o�u.

�� Es nedomāju, ka viņi piespieda viņu kaut kur iet, es domāju, viņ� gāja ar viņiem labprātīgi, � Nikolass sacīja ļoti maigi.

Vārdi sita Sofijai kā belzieni. D�o�s nevarētu pamest viņu, � vai varētu? Bet kāpēc?

Fleimels viegli paraustīja plecus. � Kas to lai zina? Dī vienmēr bijis ļoti pārliecino�s, un Makjavelli ir manipulē�anas meistars. Bet mēs varam atrast viņus, esmu par to pārliecināts. Tavas sajūtas ir atmodinātas, Sofij. Paskaties vēlreiz, iedomājies D�o�u stāvam tev priek�ā, redzi viņu�

Sofija ievilka dziļu elpu un aizvēra acis, tad atkal atvēra tās. Sofija nevarēja saskatīt neko neparastu, viņa stāvēja netīrā, atkritu�miem piemētātā ieliņā, kuras sienas klāja grafiti zīmējumi, un de�go�ās automa�īnas dūmi virpuļoja ap viņu.

�� Viņa aura ir zelta, � Fleimels turpināja. � Dī ir dzeltena� Makjavelli � pelēka vai netīri balta�

Sofija sāka purināt galvu. � Es neko nevaru saskatīt, � viņa iesāka.

��� Tad ļauj man palīdzēt tev. � Nikolass uzlika roku uz vi�ņas pleca, un pēk�ņi dego�as automa�īnas smirdoņu aizstāja asa, svaiga piparmētras smar�a. Mirklī viņas aura iezaigojās ap ķer�meni, sprak�ķo�a un sprēgājo�a kā ugunskurs, tīra sudraba, tad pieņēma smaragda zaļo Fleimela auras nokrāsu.

Un tad viņa ieraudzīja� kaut ko.

Tie�i sev priek�ā viņa saskatīja neskaidras D�o�a auguma apri�ses. Tās bija spokainas un nestabilas, veidotas no kaut kā nedaudz biezāka par pavedieniem un mirdzo�iem zelta puteklī�iem, un, kad viņ� kustējās, aiz sevis gaisā atstāja vieglas �vīkainas tīmekļveida līnijas. Tagad Sofija zināja, ko meklēt, viņa varēja gaisā saskatīt arī Dī un Makjavelli auru paliekas.

Meitene plati iepleta acis, baidīdamās, ka tēli varētu pagaist, bet tie palika karājamies gaisā viņas priek�ā, tad krāsas kļuva aiz�vien intensīvākas. D�o�a aura bija visspilgtākā. Viņa akli pastiepās, pirksti pieskārās brāļa rokas zelta maliņai. Dūmakainā tēla aprises aizlocījās projām kā vēja aizpūstas.

�� Es redzu viņus, � Sofija bijīgi sacīja, viņas balss bija tik tikko skaļāka par �ukstu. Viņa nekad nebija iedomājusies, ka spētu darīt kaut ko līdzīgu. � Es redzu viņu tēlus.

�� Kurp viņi iet? � Nikolass jautāja.

Sofija vēroja krāsainās �vīkas gaisā, tās veda uz ieliņas galu. � Turp, � viņa sacīja un devās projām pa �ķērsielu ielas virzienā, Nikolass cie�i aiz viņas.

�anna no Arkas uzmeta pēdējo skatienu samīcītajai automa�ī�nai un tad sekoja viņiem.

�� Ko tu domā? � Fleimels jautāja.

��� Es domāju, kad viss būs beidzies, es salabo�u auto. Un tad nekad vairs ar to nebrauk�u ārā no garā�as.

�� Kaut kas nav labi, � Fleimels sacīja, viņiem metot līkumus pa izlocīto ieliņu.

Sofija bija ļoti koncentrējusies, sekojot dvīņubrālim, un igno�rēja viņu.

��� Es nupat kā domāju to pa�u, � �anna sacīja. � Pilsēta ir pārlieku klusa.

�� Tie�i tā. � Fleimels palūkojās apkārt. Kur ir parīzie�i ceļā uz darbu un apņēmības pilnie tūristi, kas vēlas apskatīt ievērojamās vietas, iekams pilsēta kļūs smacējo�i karsta un pārpildīta? Da�i cil�vēki uz ielas steidzās garām, satraukti kaut ko apsprie�ot. Gaisu pildīja sirēnas, un visur bija policija. Tad Nikolass saprata, ka Nidhjega plosī�anās cauri pilsētai, iespējams, bija pausta jaunākajās zi�ņās un cilvēki bija brīdināti turēties tālāk no ielām. Viņ� prātoja, kādas atrunas ierēdņi izmantos, lai izskaidrotu haosu.

Sofija akli devās tālāk pa ielu aiz tīmekļa pavedieniem, ko gaisā cita citai blakus bija atstāju�as D�o�a, Dī un Makjavelli auras. So�fija turpināja uzgrūsties cilvēkiem un atvainoties, bet ne mirkli ne�novērsa acis no gaismas dzirkstelēm. Tad viņa pamanīja, ka saule pacēlusies augstāk debsesīs, un kļuva aizvien grūtāk un grūtāk sa�skatīt krāsaino gaismu daļiņas. Viņa apzinājās, ka palicis pavisam maz laika.

�anna no Arkas panāca alķīmiķi. � Vai viņa patie�ām var redzēt tēlus, ko atstāju�as viņu auras? � �anna jautāja arhaiskā fran�u valodā.

�� Viņa var, � viņ� atbildēja tajā pa�ā valodā. � Meitene ir ār�kārtīgi spēcīga, bet viņai nav nojausmas par sava spēka iespējām.

��� Vai tev ir kāds pavediens, kur mēs ejam? � �anna jautāja, paskatīdamās apkārt. Viņai �ķita, ka viņi ir kaut kur Palais de Toki/o apkaimē, bet viņa bija koncentrējusies uz zīmēm, ko uz ceļa bija atstājusi policijas ma�īna, un nebija veltījusi pārāk lielu uzmanību apkārtnei.

��� Nav, � Nikolass sacīja, savilkdams pieri. � Es tikai brīnos, kāpēc mēs, kā izskatās, dodamies �auro ieliņu virzienā. Es domāju, ka Makjavelli gribēs aizvest zēnu apcietināt.

��� Nikolas, viņi grib zēnu sev, pareizāk, Vecajiem. Ko vēsta pa�reģojums? Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss. Viens, lai glābtu pasauli, viens, lai to iznīcinātu. Zēns ir trofeja. � Nepakustinot galvu, viņas acis uzzibsnīja Sofijas virzienā. � Un meitene arī.

�� Es to zinu.

�anna uzlika roku uz alķīmiķa rokas. � Tu zini, ka mēs nekad nevaram atļaut abiem nonākt Dī rokās.

Fleimela seja pārakmeņojās. � To es arī zinu.

�� Ko tu darīsi?

�� Visu, kas vien būs nepiecie�ams, � viņ� drūmi sacīja.

�anna izvilka mobilo telefonu. � Es zvanu Francim. Es pa�teik�u, ka ar mums viss ir kārtībā. � Viņa pavērās apkārt pēc kādas zīmes. � Varbūt viņ� varēs pateikt, kur mēs atrodamies.

Sofija iegāja �aurā ieliņā, tik platā, lai divi cilvēki sāniski va�rētu paiet viens otram garām. Tagad krēslā viņa labāk varēja sa�skatīt gaismas pavedienus un punktus. Viņa pat ar acīm notvēra spokainu sava brāļa auguma attēlu. Sofija juta, ka viņā atgrie�as drosme, varbūt viņi tos panāks.

Tad pēk�ņi auras pagaisa.

Sofija apstājās, apmulsusi un nobijusies. Kas bija noticis? Pa�skatīdamās atpakaļ ieliņā, viņa redzēja viņu � zelta un dzeltenas � D�o�a un Dī auru pēdas. Vienu otrai blakus, Makjavelli � pelēka sekoja aiz tām. Tās sasniedza ieliņas vidu un apstājās, viņa skaidri varēja saskatīt brāļa zelta auras aprises stāvam gandrīz tie�i viņas priek�ā. Cie�i piemiedzot acis, viņa centās paņemt viņa auru fo�kusā�

Viņ� skatījās zemē, vaļā pavērtu muti.

Sofija atkāpās. Tie�i zem viņas kājām bija lielas lūkas pār�segs ar burtiem IDC, iespiestiem metālā. Tikko manāmas trīs auru strūkliņas bija iz�vīkātas virs pārsega, iezīmēdamas katru burtu citā krāsā.

�� Sofij? � Nikolass iesāka.

Viņa izjuta lielu atvieglojumu, ka nebija pazaudējusi viņu. � Viņi ir nokāpu�i lejā.

���� Lejā? � alķīmiķis pārjautāja, paliekot slimīgi bāls. Viņa balss pazeminājās līdz �ukstam.

�� Vai esi pārliecināta?

��� Pavisam noteikti, � Sofija atbildēja, uztraukusies par viņa sejas izteiksmi. � Kas, kas slikts noticis? Kas ir te lejā? Kanalizācija?

��� Kanalizācija� un vēl kas sliktāks. � Alķīmiķis pēk�ņi iz�skatījās ļoti vecs un noguris. � Zem mums ir leģendārās Parīzes katakombas, � viņ� �ukstēja.

�anna pieliecās un norādīja, kur ap pārsega malu bija izkusti�nāti dubļi. � Tā tikusi atvērta pavisam nesen.� Viņa paskatījās uz aug�u ar drūmu izteiksmi. � Tev taisnība, viņi ir aizvedu�i viņu lejā uz Miru�o impēriju.

� Ak, izbeidz! � Perenele trieca Vecā zirnekļa nelīdzenajā galvā rokā turētā �ķēpa plakano pusi. Senatnīgais spēka simbols iemir�dzējās spilgti balts, un zirneklis atrāvās atpakaļ kamerā, viņa galva �urkstēja, un aug�up cēlās pelēki garaiņi.

��� Sāp! � Areopenaps noburk�ķēja vairāk sakaitināts nekā ievainots. � Tu vienmēr nodari man sāpes. Tu gandrīz nogalināji mani, kad tikāmies pēdējo reizi.

�� Ļauj atgādināt tev, ka pēdējo reizi, kad tikāmies, tavi līdz�zinātāji mēģināja ziedot mani, lai aktivizētu aprimu�u vulkānu. Dabiski, ka es biju nedaudz apbēdināta.

��� Tu uzvēli man veselu kalnu, � Areopenaps sacīja ar sa�vādu �ļupstu, ko izraisīja viņa pārāk garie ilkņi. � Tu varēji mani nogalināt.

�� Tas bija tikai mazs kalniņ�, � Perenele atgādināja radīju�mam. Viņa domāja, ka Areopenaps bija sieviete, bet nebija pavisam dro�a. � Tu esi pārdzīvojusi arī lielākas briesmas.

Visas Areopenapa acis bija pievērstas �ķēpam Pereneles rokās. � Vai tu man vismaz varētu pateikt, kur es esmu?

��� Alkatrazā. Vai pareizāk, zem Alkatrazas, uz salas Sanfran�cisko līcī, Amerikas rietumu krastā.

�� Jaunajā pasaulē? � Areopenaps jautāja.

�� Jā, jaunajā pasaulē, � Perenele sacīja smaidot. Izolētais Ve�cais zirneklis bie�i ziemoja gadsimtiem ilgi un bija neziņā par mil�zīgiem posmiem cilvēku vēsturē.

�� Ko tu �eit dari? � Areopenaps jautāja.

�� Es esmu cietumniece � glu�i kā tu. � Viņa atkāpās. � Ja es nolaidī�u zemāk �ķēpu, vai mēģināsi izdarīt kaut ko muļķīgu?

�� Ko tu ar to domā?

�� Lēk�anu man virsū.

Visi mati uz Areopenapa kājām sacēlās gaisā un nolaidās zemē vienoti. � Pamiers? �Vecais zirneklis ierosināja.

Perenele pamāja. � Pamiers, � viņa piekrita. � Izskatās, ka mums ir kopējs ienaidnieks.

Areopenaps virzījās kameras durvju virzienā. � Vai tu zini, kā es �eit nokļuvu?

�� Es drīzāk cerēju, ka tu man to pastāstīsi, � Perenele sacīja.

Turot vairākas piesardzīgas acis pievērstas mirguļojo�ajam

�ķēpam, zirneklis spēra da�us nenoteiktus soļus ārā, gaitenī. � Pē�dējā vieta, ko atceros, bija Igupa sala. Tā ir Polinēzijas daļa, � tas piemetināja.

�� Mikronēzija, � Perenele sacīja. � Nosaukums mainījās vai�rāk nekā pirms simt piecdesmit gadiem. Tad cik ilgi tu esi gulējis, Vecais zirnekli? � viņa jautāja, saucot radījumu tā ierastajā vārdā.

��� Es neesmu pārliecināta� kad mēs pēdējo reizi tikāmies un mums bija nelielas domstarpības? Es domāju � cilvēku gados, burve, � paskaidroja zirneklis.

�� Kad es un Nikolass bijām Ponpejas salā un pētījām Nan Madol drupas, � Perenele nekavējoties sacīja. Viņai bija gandrīz nevai�nojama atmiņa. Tas bija apmēram pirms divsimt gadiem, � viņa piebilda.

��� Es, iespējams, tad kaut kad arī nosnaudos, � Areopenaps sacīja, iziedams gaitenī. Aiz tā kamerā atdzīvojās miljons zirnekļu. � Es atceros, kad atmodos no ļoti jauka snaudiena, � zirneklis lē�nām runāja, � es redzēju magu Dī� bet viņ� nebija viens. Tur bija vēl kāds � vēl kaut kas � kopā ar viņu. Kas deva padomus viņam.

�� Kas? � Perenele dedzīgi jautāja. � Pacenties atcerēties, Ve�cais zirnekli, tas ir ļod svarīgi.

Areopenaps aizvēra katru aci un mēģināja atsaukt atmiņā, kas bija noticis. � Kaut kas neļauj man to atcerēties, � tas teica, un visas acis vienlaikus atvērās. � Kaut kas ļod spēcīgs. Lai arī kas bija kopā ar viņu, tas bija aizsargāts ar ļotti spēcīgu burvju aizsegu. � Areopenaps paskatījās gaiteņa abos virzienos. � Tajā virzienā? � tas jautāja.

�� Tajā, � Perenele norādīja ar �ķēpu. Lai arī Areopenaps bija pasludinājis pamieru, Perenele nebija gatava neapbruņota stāvēt priek�ā vienam no visspēcīgākajiem Vecajiem. � Es prātoju, kāpēc viņ� gribēja tevi ieslodzīt. � Pēk�ņa doma ienāca viņai prātā, un viņa apstājās tik spēji, ka Areopenaps gandrīz uzskrēja virsū, no�triecot viņu ar seju dubļainajā grīdā.

�� Ja tev, Vecais zirnekli, būtu jāizvēlas starp to, vai atgriezt Vecos uz �īs planētas vai atstāt to cilvēku rokās, ko tu izvēlētos?

�� Burve, � Areopenaps sacīja, mutei paveroties, kas varētu nozīmēt smaidu, un atklājot savus drausmīgos zobus, � es biju viens no Vecajiem, kas balsoja, ka mums jāatstāj zeme mērkaķveidīgajai rasei. Es apzinājos, ka mūsu laiks uz �īs planētas bija pagājis un savā augstprātībā to gandrīz izpostījām. Tas bija laiks, kad vaja�dzēja atkāpties un atstāt to cilvēkiem.

�� Tātad tu nebūtu par to, ka Vecajiem jāatgrie�as?

�� Nē.

�� Un, ja būtu cīņa, kuru pusē tu nostātos � Veco vai cilvēku?

�� Burve, � Areopenaps sacīja ļoti nQpietni. � Es esmu bijis cilvēku pusē jau agrāk. Ar visu savu klanu, Hekati un Endoras Ra�ganu, esmu palīdzējis viest civilizāciju uz �īs planētas. Lai kāds arī būtu mans izskats, es esmu lojāls cilvēkiem.

�� Un tāpēc Dī tevi tagad sagūstīja. Viņ� nevar pieļaut, ja kāds tik spēcīgs kā tu varētu cīnīties cilvēku pusē.

�� Tad konfrontācijai patie�ām vajadzētu būt ļoti tuvu, � Areo�penaps teica, � bet Dī un tum�ie Vecie neko nevar izdarīt, kamēr viņi nav ieguvu�i Grāmatu� � Areopenapa balss pieklusa. � Viņi ir dabūju�i Grāmatu?

�� Lielāko daļu, � Perenele bēdīgi apstiprināja. � Un tu dro�i vien zini arī pārējo. Tev ir zināms pareģojums par dvīņiem?

�� Protams. Tas vecais muļķis Ābrahams vienmēr vīteroja par dvīņiem un rakstīja savus neat�ifrējamos pareģojumus Kodeksā. Es pats nekad neticēju nevienam tā vārdam. Un visus tos gadus, ko es viņu pazinu, neviens paredzējums nepiepildījās.

�� Nikolass atrada dvīņus.

�� Ak. � Areopenaps brīdi klusēja, tad sapurināja plecus, kādi nu tam bija, un plati iepleta visas acis vienlaikus. � Tad nu Ābra�hamam kaut kur būs taisnība, pirmo reizi.

Kamēr Perenele dziļi līdz potītēm brida pa dubļiem, pārdomā�dama, ko bija atklājusi kamerās aug�ā, viņa pamanīja, ka, par spīti tā milzīgajam izmēram, Vecais zirneklis slīdēja pa dubļu virsmu. Aiz viņa sienas un griesti pulsēja no miljons zirnekļu, kas sekoja Vecajam. � Es brīnos, kāpēc Dī nenogalināja tevi.

��� Viņ� nevar, � Areopenaps lieti�ķi sacīja. � Mana nāve iz�raisīs viļņu miriādes Ēnu valstībā. Pretēji Hekatei man ir draugi, pārāk daudzi no tiem nāktu �o lietu izmeklēt. Dī to negribētu. � Areopenaps apstājās, kad nonāca pie pirmā �ķēpa, ko Perenele bija nogrūdusi zemē. Milzīgā kāja pagrieza to apkārt, un zirneklis pētīja blāvās hieroglifu zīmes uz �ķēpa gala. � Esmu pārsteigts, � tas svepstēja. � �ie ir spēka vārdi. Tie bija seni jau laikos, kad Vecie valdīja uz zemes. Es domāju, ka esam iznīcināju�i tos un visus to pierakstus. Kā gan angļu mags tos atklājis?

�� Es arī par to brīnījos, � Perenele bilda. Viņa pagrieza �ķēpu, lai paskatītos uz vienu kvadrātainu hieroglifu. � Varbūt viņ� tos no kaut kurienes nokopēja.

���� Nē, � Areopenaps sacīja. � Atsevi�ķi vārdi ir spēcīgi, tā ir taisnība, bet Dī ir salicis tos noteiktā kārtībā, kas turēja mani sa�gūstītu kamerā. Katru reizi, kad mēģināju izbēgt, bija tā, it kā es ieskrietu cietā sienā. Es �o rakstu esmu redzējis agrāk, bet tas bija laikos pirms Danu Tālis kri�anas. Patiesībā tagad, kad par to domāju, pēdējo reizi �o rakstu redzēju, pirms mēs bijām radīju�i kontinentu salas un izcēlu�i tās no okeāna dzīlēm. Kāds ir pamācījis Dī, kāds, kas zināja, kā veidot �o maģisko rakstu, kāds, kas to pats redzējis.

���� Neviens nezina, kur� Vecais ir Dī pavēlnieks, kam viņ� kalpo, � Perenele domīgi sacīja. � Nikolass veltīgi pavadījis des�mitiem gadu, mēģinādams atklāt, kur� pilnībā kontrolē magu.

�� Kāds ļoti vecs, � Areopenaps sacīja. � Tikpat vecs kā es vai pat vecāks. Kāds no lielajiem Vecajiem, iespējams. � Visu zirnekļu Vecajam acis plati iepletās. � Bet tas nevar būt, neviens no tiem ne�izglābās no Danu Tālis kri�anas.

�� Tu izglābies.

�� Bet es neesmu lielais Vecais, � Areopenaps vienkār�i sacīja.

Viņi bija sasniegu�i tuneļa galu, un de Aijala uzzibsnīja tie�i

viņu priek�ā. Viņ� bija bijis spoks vairākus gadsimtus un redzējis brīnumus un briesmoņus, bet nekad nebija redzējis kaut ko līdzīgu Areopenapam, un nu milzīgā radījuma izskats �okēja viņu tik ļoti, ka viņ� bija mēms.

�� Huan, � Perenele maigi sacīja. � Runā ar mani.

��� Vārnu dieviete ir te, � viņ� beidzot sacīja. � Viņa ir gandrīz tie�i virs mums, uzmetusies ūdens torņa galā kā milzīgs maitasputns. Viņa gaida tevi izrāpjamies ārā. Viņa sastrīdējās ar sfinksu, � spoks pie�metināja. � Sfinksa sacīja, ka Vecie ir atdevu�i tevi viņai, Morigana apgalvoja, ka Dī sacījis, ka tu esi viņas.

��� Patīkami būt tik pieprasītai, � Perenele noteica, paskatīju�sies visas �ahtas augstumā tumsā. Viņa uzmeta sānisku skatienu Areopenapam. � Es prātoju, vai viņa zina, ka tu esi �eit.

�� Nedomāju, � Vecais zirneklis atteica. � Dī nebija vajadzības viņai to teikt, un ar tik daudz maģiskām un mistiskām radībām uz salas viņa nespēs noteikt manu auru.

Pereneles lūpas savilkās ātrā smaidā, kas izgaismoja viņas seju: � Pārsteigsim viņu?

D�o�s Ņumens apstājās un smagi nopūtās. Jebkuru mirkli viņ� bija gatavs padoties. Lai ari tā bija vēsa un mitra pazeme, viņ� svīda, mati bija pielipu�i galvaskausam, krekls ledains un pielipis mugu�rai. Viņ� bija vairāk nekā nobijies, vairāk nekā pārbijies līdz nāvei, viņ� bija kā sastindzis.

Jau doties kanalizācijā bija pietiekami baisi. DI bija izrāvis ka�nalizācijas lūkas vāku no zemes bez jebkādām grūtībām, un viņi bija uzreiz atlēku�i atpakaļ, kad ielā izvēlās nelabi smakojo�as gā�zes vilnis. Kad tas bija aizplūdis tālāk, Dī bija ieslīdējis atvērumā, D�o�s sekoja viņam pēc mirkļa, un kā pēdējais devās Makjavelli. Viņi nokāpa lejā pa �aurām metāla kāpnēm un apstājās tunelī, kas bija tik �aurs, ka varēja pārvietoties pa vienam, un tik zems, ka tikai Dī varēja soļot nepieliecies. Tunelis virzījās zemāk pazemē, un D�o�s skaļi ieelsās, kad ledusauksts ūdens pēk�ņi piepildīja viņa tenisa kurpes. Smaka bija drausmīga, un D�o�s izmisīgi mēģināja nedomāt par to, kam cauri viņ� brida.

Puvu�u olu sēra smaka nedaudz nomāca kanalizācijas smir�doņu, kad Dī izveidoja auksti zilbaltu gaismas lodi. Tā lidinājās un dejoja gaisā apmēram divpadsmit collu magam pa priek�u, iekrāsojot �auro arkveida tuneli tīrā pelnu pelēkā gaismā un tum��ās necaurredzamās ēnās. Viņiem brienot uz priek�u, D�o�s sa�dzirdēja kustamies lietas un saskatīja mirguļojo�us sarkanas gais�mas punktus pārvietojamies tumsā. Viņ� cerēja, ka tās ir tikai �urkas.

� Es nevaru� � D�o�s iesāka, viņa balss atbalsojās �aurajā tunelī izkropļota. � Man patiesībā nepatīk �auras vietas.

��� Man ari ne, � Makjavelli skopi piebilda. � Es neilgu laiku pavadīju cietumā, tas bija sen. Es to nekad neaizmirsī�u.

�� Vai tas bija tikpat slikti kā tagad? � D�o�s jautāja trīso�ā balsī.

�� Sliktāk. � Makjavelli gāja aiz D�o�a un pieliecās uz priek�u, lai piebilstu: � Pamēģini nesatraukties un palikt mierīgs. �is ir ti�kai ekspluatācijas tunelis, pēc da�iem mirkļiem mēs ieiesim īstajā kanalizācijā.

D�o�s ievilka dziļu elpu un norīstījās no smakas. Viņam vaja�dzēja atcerēties, ka labāk elpot caur muti. � Un kā tas palīdzēs? � viņ� nomurmināja caur sakostiem zobiem.

���� Parīzes kanalizācija ir spogulis aug�ā eso�ajām ielām, � Makjavelli paskaidroja, viņa elpa sildīja D�o�a ausi. � Lielākās ka�nalizācijas �ahtas ir piecpadsmit pēdu augstas.

Makjavelli bija taisnība, pēc pāris mirkļiem viņi iznāca ārā no ierobe�otā un klaustrofobiskā apkalpes tuneļa �aurā arkveida �ahtā � pietiekami platā, lai pa to varētu braukt auto. Augstās ķie�ģeļu sienas bija spilgti izgaismotas un klātas melnām da�ādu res�numu caurulēm. Kaut kur tālumā �ļakstēja un burbuļoja ūdens.

D�o�s juta, ka klaustrofobija nedaudz mazinās. Sofiju da�reiz biedēja pla�as atklātas vietas, viņam bija bail no noslēgtām mazām telpām. Agrofobija un klaustrofobija. Viņ� ievilka dziļu elpu, gaiss joprojām smakoja no izplūdes gāzēm, bet tas vismaz bija elpojams. Viņ� pacēla sava melnā T krekla priek�pusi, lai aizsegtu seju un ieelpotu; tas smirdēja. Kad viņ� tiks ārā no �ejienes � ja tiks ārā �, viņam vajadzēs visu sadedzināt, ieskaitot smalko dizainera d�insu kreklu, ko Sen�ermēns bija viņam iedevis. Viņ� ātri to nolaida kreklu, sapratis, ka gandrīz bija atklājis somu, ko nēsāja auklā ap kaklu un kurā atradās Kodeksa lapas. Nebija svarīgi, kas tagad notiks, viņ� bija apņēmies neatdot lapas Dī, vismaz ne līdz tam brīdim, kamēr nebūs pārliecināts, ka maga motīvi ir patiesi.

�� Kur mēs esam? � viņ� skaļi brīnījās, skatoties uz Makjavelli. Dī izgāja �ahtas vidū, un necaurspīdīga bumba tagad griezās tie�i virs viņa izstieptās plaukstas.

Slaidais itālietis palūkojās apkārt. � Man nav ne jausmas, � viņ� atzinās. �eit ir �ahtas divtūksto� simts kilometru garuma � ap tūksto� trīssimt jūd�u, � viņ� izlaboja, pamanījis D�o�a neko neizsako�o seju. � Bet neuztraucies, mēs nepazudīsim. Lielākai daļai no tām ir savas ielu zīmes.

�� Ielu zīmes kanalizācijas �ahtās?

���� Parīzes kanalizācijas tuneļi ir viens no lielākajiem pilsētas brīnumiem. � Makjavelli pasmaidīja.

�� Ejam! � izlauzās Dī balss, atbalsojoties telpā.

��� Vai tu zini, kurp mēs ejam? � D�o�s mierīgi jautāja. Viņ� zināja no pieredzes, ka nepiecie�ams novērst domas; ja sāks domāt par tuneļu �aurību un zemes smagumu virs viņiem, tad klaustrofobija viņu nobeigs.

�� Mēs ejam lejā, mēs dodamies uz visdziļāko, visvecāko katakombu vietu. Tur tevi atmodinās.

�� Vai tu zini, ar ko mēs tiksimies?

Makjavelli parasti neizteiksmīgā seja noraustījās grimasē. � Jā. Bet tikai slavas dēļ. Es nekad neesmu to redzējis. � Viņ� pazemi�nāja balsi gandrīz līdz �ukstam un satvēra D�o�a piedurkni, pavel�kot viņu atpakaļ. � Nav par vēlu griezties atpakaļ, � viņ� sacīja.

D�o�s izbrīnā ieplēta acis. � Dī tas nepatiktu.

�� Dro�i vien ne, � Makjavelli piekrita, greizi smaidot.

D�o�s bija apjucis. Dī bija sacījis, ka Makjavelli nav viņa draugs,

un bija acīm redzams, ka abi vīri nesatika. � Bet es domāju, ka tu un Dī esat vienā pusē.

��� Mēs abi kalpojam Vecajiem, tā ir taisnība� bet es nekad ne�esmu atzinis angļu magu un viņa metodes.

Viņiem priek�ā Dī iegriezās mazākā tunelī un apstājās �auru metālisku durvju priek�ā, kas bija aizslēgtas ar piekaramo slēdzeni. Viņ� iespieda metāla slēdzenei ar pirksta nagu, kas smirdēja pēc pretīga olu dzeltenuma, un atvēra durvis. � Pasteidzieties! � viņ� neiecietīgi sauca.

�� Tā �tā persona, ko mēs gatavojamies satikt, � D�o�s lēnām sacīja, � vai tā patie�ām var atmodināt manus spēkus?

��� Par to es ne�aubos, � Makjavelli klusi sacīja. � Vai atmo�dinā�ana tev ir tik svarīga? � viņ� jautāja, un D�o�s apzinājās, ka Makjavelli viņu cie�i vēro.

��� Manu māsu atmodināja � manu dvīņumāsu, � viņ� lēnām paskaidroja. � Es gribu� man vajag atmodināt savus spēkus, lai mēs atkal būtu vienādi. � Viņ� paskatījās uz slaido vīrieti ar balta�jiem matiem. � Vai tas ir saprotami?

Makjavelli pamāja, viņa seja bija neko neizteico�a maska. � Bet vai tas ir vienīgais iemesls, D�o�?

Zēns lūkojās viņā labu brīdi, iekams aizgriezās projām. Mak�javelli bija taisnība � tas nebija vienīgais iemesls. Viņ� bija turējis Clarent, viņ� uz mirkli bija izbaudījis nojausmu, kā tas ir, ja tavas izjūtas ir atmodinātas. Uz da�iem mirkļiem viņ� bija juties patiesi dzīvs, viņ�'bija juties pilnīgs� un vairāk nekā jebko citu gribēja iz�baudīt �o sajūtu atkal.

Dī ieveda viņus citā tunelī, kas bija vēl �aurāks par pirmo. D�o�s juta saraujamies vēderu, un viņa sirds sāka strauji dauzīties. Vairākās �auru, stāvu kāpņu grupās tunelis liecās un locījās uz leju. Akmeņi �eit bija vecāki, kāpnes nevienādi veidotas, sienas mīkstas un drūpo�as, viņiem pieskaroties, garām ejot. Da�ās vietās tas bija tik �aurs, ka D�o�am vajadzēja pagriezties sāņus, lai izslīdētu cauri. Viņ� iestrēga � ierobe�otā stūrī � un uzreiz sajuta krūtīs ceļamies elpas trūkuma paniku. Tad Dī satvēra D�o�a roku un bez ceremoni�jām izrāva viņu cauri sa�aurinājumam, noplē�ot garu strēmeli viņa T krekla aizmugurē. � Gandrīz esam klāt, � mags nomurmināja. Viņ� nedaudz pacēla roku, un lēkājo�a sudraba gaismas bumba pa�cēlās augstāk gaisā, atklājot tuneļa dobainās akmens sienas.

�� Apstājies uz brīdi; ļauj man ievilkt elpu, � D�o�s pieliecās, ar rokām atspiedies pret ceļiem, smagi elsodams. Viņ� saprata, ka tik ilgi, kamēr viņ� koncentrējas uz gaismas lodi un nedomā par sienām un griestiem, kas apņēma viņu, viss bija kārtībā. � Kā tu zini, kurp mēs ejam? � viņ� elsoja. � Vai tu te esi bijis agrāk?

��� Es �eit reiz biju agrāk� pirms daudziem gadiem, � Dī sa�cīja, greizi smaidīdams. � Tagad es tikai sekoju gaismai. � Spilgti baltā gaisma pārvērta maga smaidu briesmīgā grimasē.

D�o�s atcerējās sava futbola trenera triku, ko tas bija iemācījis arī viņam: zēns abām rokām apskāva vēderu, cie�i saspieda, tad ieelpoja un iztaisnojās. �ķebino�ā sajūta uzreiz samazinājās. � Ko mēs gatavojamies satikt? � viņ� jautāja.

���� Pacietību, cilvēk, pacietību. � Dī lūkojās garām D�o�am tur, kur stāvēja Makjavelli. � Es esmu dro�s, ka mūsu itālie�u draugs piekritīs. Viena no nemirstības lielākajām priek�rocībām ir tā, ka iemāca pacietību. Ir teiciens: labs nāk ar gaidī�anu.

���� Ne vienmēr labs, � Makjavelli nomurmināja, kad Dī aiz�griezās projām.

�aurā tuneļa galā bija zemas metāla durvis. Izskatījās, it kā tās nebūtu vērtas gadu desmitiem, ierūsēju�as notecēju�ajā kaļķakmens sienā. Baltajā gaismā D�o�s redzēja, ka rūsa ir nosmērējusi balto akmens sienu sakaltu�u asiņu krāsā.

Gaismas lode lēkāja gaisā, kamēr Dī ar dzelteno pirksta nagu pārvilka pāri durvju malai, izgriezdams tās ārā no rāmja. Puvu�u olu smirdoņa nomāca kanalizācijas smaku.

���� Kas ir aiz tām? � D�o�s vaicāja. Tagad, kad viņ� spēja kon'trolēt bailes, viņ� sāka justies mazliet satraukts. Kad viņ� būs at�modināts, viņ� varēs aizlavīties projām un tikt atpakaļ pie Sofijas. Viņ� pagriezās, lai paskatītos uz Makjavelli, bet itālietis papurināja galvu un norādīja uz Dī.

�� Doktor Dī? � D�o�s iejautājās.

Dī atlauza vaļā zemās durvis un izrāva tās no rāmja. Mīkstais akmens izdrupa un sabirza pārslās ap tām. � Ja man ir tasinība � un man gandrīz vienmēr ir, � mags piebilda, � tad tas mūs aizve�dīs uz Parīzes katakombām. � Dī pieslēja durvis pie sienas un tad izkāpa cauri atvērumam.

D�o�s pieliecās, lai sekotu viņam. � Es nekad neesmu dzirdē�jis par tām.

��� Da�i cilvēki ārpus Parīzes to zina, � Makjavelli sacīja, � jo kopā ar kanalizāciju ir viens no �īs pilsētas brīnumiem. Pāri par simt septiņdesmit jūd�u gar� noslēpumains labirintveida tunelis. Katakombas reiz bija kaļķakmens akmeņlauztuves. Un tagad tās ir piepildītas�

D�o�s izkāpa cauri atvērumam, iztaisnojās un palūkojās apkārt.

��� � ar kauliem.

Zēns sajuta kaut ko sakustamies vēdera dziļumā, un viņ� ap�ņēmīgi norija siekalas, rīkles galā turējās skāba un asa smaka. Tie�i priek�ā, cik tālu vien varēja redzēt krēslainajā tunelī, sienas un iz�liektie griesti, un pat grīda bija veidota no gludiem cilvēku kauliem.

Nikolass tikko kā bija pacēlis lūkas vāku, kad iezvanījās �annas telefons, spalgajiem treļļiem liekot viņiem pārbīlī salēkties. Alķīmiķis ar troksni nometa vāku atpakaļ vietā, tam atsitoties, tas uzkrita uz viņa pirkstgaliem.

�� Tas ir Francis, � �anna sacīja, atverot telefonu. Viņa runāja ar Sen�ermēnu ātrā fran�u valodā un tad aizcirta ciet telefonu. � Viņ� ir ceļā, � �anna sacīja. � Viņ� sacīja, lai nekādā gadījumā neejam lejā katakombās bez viņa.

�� Bet mēs nevaram gaidīt, � Sofija protestēja.

�� Sofijai taisnība. Mums vajadzētu� � Nikolass iesāka.

�� Mēs gaidīsim, � �anna stingri sacīja balsī, kādā reiz bija ko�mandējusi armijas. Viņa uzlika savu mazo kājiņu uz lūkas vāka.

�� Viņi būs projām, � Sofija izmisusi sacīja.

��� Francis sacīja, ka zina, kurp viņi dodas, � �anna sacīja ļoti klusu. Viņa pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi. � Viņ� teica, ka tu arī zinot. Zini? � viņa prasīja.

Nikolass vispirms ievilka dziļu elpu un tad drūmi pamāja. Agrā rīta gaisma bija nomazgājusi visu dzīvīgumu no viņa sejas, vēr�ot to izbalēju�a pergamenta krāsā. Loki zem acīm bija sasitumu zilu�mā un uzpampu�i. � Es tā domāju.

�� Kur? � Sofija jautāja. Viņa centās saglabāt mieru. Viņa vien�mēr prata labāk saglabāt mieru nekā brālis, bet tie�i tagad bija tuvu tam, lai atmestu galvu un neapmierinātībā kliegtu. Ja alķīmiķis zi�nāja, kur D�o�s dodas, kāpēc tad viņi tagad nedevās turp?

��� Dī ved D�o�u, lai atmodinātu viņa spēkus, � Fleimels lēni sacīja, acīmredzami izvēlēdamies vārdus piesardzīgi.

Sofija apjukusi savilka pieri. � Vai tas ir tik slikti? Vai tas nav tas, ko mēs gribējām?

�� Jā, tas ir tas, ko mēs gribējām, bet ne tā, kā mēs to gribējām. � Lai ari viņa seja joprojām bija vienaldzīga, acīs bija jau�amas sāpes. � Daudz kas atkarīgs no tā, kur� � vai kas � personas spēkus at�modina. Tas ir bīstams process. Tas var būt pat nāvējo�s.

Sofija lēnām pagriezās, lai palūkotos uz viņu. � Un tomēr tu gribēji, lai Hekate atmodina mūs abus � mani un D�o�u. � Viņas brālim visu laiku bija bijusi taisnība: Fleimels bija viņus abus pakļā�vis briesmām. Viņa tagad to redzēja.

��� Tas bija nepiecie�ams jūsu pa�u aizsardzībai. Bija briesmas, jā, bet nevienam no jums nedraudēja briesmas no pa�as dievietes.

�� Kāda veida briesmas?

��� Lielākā daļa Veco nekad nav biju�i augstsirdīgi pret tā sauk�tajiem cilvēkiem. Ļoti nedaudzi bija gatavi atkāpties bez kaut kā�diem nosacījumiem, � Fleimels paskaidroja. � Lielākā balva, ko Vecie var pie�ķirt, ir nemirstība. Cilvēki grib dzīvot mū�īgi. Un abi � gan Dī, gan Makjavelli � kalpo saviem tum�ajiem Vecajiem, kuri tos apbalvoja ar nemirstību.

��� Kalpo? � Sofija jautāja, pavēr�ot skatienu no alķīmiķa uz Zannu.

��� Viņi ir kalpi, � �anna maigi sacīja, � da�i teiktu � vergi. Tā ir cena par viņu nemirstību un spēku.

�annas telefons iezvanījās atkal ar to pa�u melodiju, un viņa to atvēra.

�� Franci?

���� Sofij, � Fleimels klusām turpināja, � nemirstības balva var tik atņemta personai jebkurā brīdī, un, ja tas notiek, visi viņu pretdabiskie gadi tiek izdzīvoti vienā mirklī. Da�i Vecie paverdzina cilvēkus, kurus viņi atmodina, pārvēr�ot tos mazliet labākās būtnēs nekā zombiji.

��� Bet Hekate nepadarīja mani nemirstīgu, kad mani atmodi�nāja, � Sofija iebilda.

��� Hekatei pretēji Endoras Raganai nebija intereses par cilvē�kiem neskaitāmu paaud�u ilgumā. Viņa vienmēr palika neitrāla karos starp mums līdzīgiem, kas aizstāv cilvēkus, un tum�ajiem

Vecajiem. � Greizs smaids parādījās viņa lūpās. � Iespējams, ja viņa būtu izvēlējusies kādu no pusēm, viņa vēl �odien būtu dzīva.

Sofija paskatījās alķīmiķa blāvajās acīs. Viņa domāja, ja Fleimels nebūtu gājis uz Hekates Ēnu valstību, Vecā vēl tagad būtu dzīva. � Tu gribi sacīt, ka D�o�am draud briesmas, � viņa beidzot sacīja.

�� Ļoti lielas briesmas.

Sofijas skatiens nepameta Fleimela seju. D�o�s bija nonācis briesmās nevis Dī vai Makjavelli dēļ, bet gan Nikolass Fleimels bija ievilcis viņus abus �ajā drausmīgajā situācijā. Viņ� bija aizstāvējis viņus, tā viņ� apgalvoja, un, ja kādreiz viņa tam ticēja uz vārda, tad tagad� tagad nezināja, ko lai domā.

��� Nāc. � �anna strauji aizvēra telefonu, satvēra Sofijas roku un vilka viņu projām pa �auro ieliņu lielās ielas virzienā, � Francis jau ir ceļā.

Fleimels uzmeta pēdējo skatienu vākam, tad pabāza Clarent dziļāk zem �aketes un aizsteidzās pakaļ viņām.

�anna izveda viņus ārā no �aurās ieliņas uz Avenue du President Wilson, tad ātri nogriezās pa kreisi uz Rue Debrousse un devās atpa�kaļ uz upi. Gaisu pildīja neskaitāmu policijas un ātrās palīdzības sirēnu skaņas, un virs galvas debesīs zemu virs pilsētas lidinājās policijas helikopters. Ielas bija gandrīz tuk�as, un neviens nepievērsa uzmanību trim cilvēkiem, kas skrēja pēc patvēruma.

Sofija nodrebinājās, aina bija tik sirreāla. Tas atgādināja to, ko viņa bija redzējusi Discovery kanālā dokumentālā filmā par karu.

Rue Debrousse galā viņi atrada Sen�ermēnu gaidām, viņ� sēdēja ap�aubāma izskata melnā BMW, kam ļoti bija nepiecie�ama maz�gā�ana. Priek�ējās un aizmugurējās pasa�ieru durvis bija mazliet pavērtas, un tonētais vadītāja logs, viņiem tuvojoties, dūcot nolai�dās lejā. Sen�ermēns iepriecināts plati smaidīja.

��� Nikolas, tev daudz bie�āk jāatgrie�as mājās, pilsētā valda haoss. Tas ir drausmīgi un satrauco�i. Man gadsimtiem ilgi nav bijis tik jautri.

�anna ieslīdēja sēdvietā blakus vīram, bet Nikolass un Sofija iekāpa aizmugurē. Sen�ermēns spēji ierūcināja motoru, bet Niko�lass paliecās uz priek�u un saspieda viņa plecu.

�� Ne tik strauji. Mums nevajag pievērst neviena uzmanību, � viņ� brīdināja.

�� Ielās valdot panikai, mēs arī nevaram braukt lēnām, � Sen�ermēns norādīja. Viņ� veikli aizvadīja auto projām no ie�ogojuma un izbrauca uz Avenue de New York. Viņ� vadīja ma�īnu ar vienu roku uz stūres, otra nokarājās pāri sēdeklim, viņam bie�i grie�oties apkārt, lai runātu ar alķīmiķi.

Pilnīgi sastingusi, Sofija bija atzvēlusies pret logu, skatījās ārā uz upi, kas vīdēja no viņas pa kreisi. Tālumā Sēnas otrā pusē viņa varēja saskatīt tagad jau pazīstamo Eifeļa torni paceļamies pāri māju jumtiem. Viņa bija nogurusi, un galva griezās. Viņa bija apmulsusi par alķīmiķi. Nikolass nevarēja būt slikts, vai tomēr varēja? Sen�ermēns un �anna � Skatija arī � acīmredzami respektēja viņu. Pat Hekatei un Raganai viņ� patika. Uzzibo�ās domas, kuras, kā viņa zināja, nebija viņas, vīdēja uz Sofijas apziņas robe�as, bet, kad viņa mēģināja koncentrēties, tās pazuda. Tās bija Endoras Raganas at�miņas, viņa instinktīvi juta, ka tās ir svarīgas. Tām bija kaut kāds sakars ar katakombām un radījumu, kas dzīvoja tur, dziļumā�

��� Oficiāli policija ziņo, ka daļa katakombu ir iegruvusi, sev līdzi ieraujot da�as mājas, � Sen�ermēns sacīja. � Viņi apgalvo, ka caurules ir pārplīsu�as un metāns, oglekļa dioksīda un oglekļa monoksīda gāze ir izplūdusi pilsētā. Parīzes centrs ir slēgts un eva�kuēts. Cilvēkiem ieteikts palikt mājās.

Nikolass atspiedās ādas sēdeklī un aizvēra acis.� Vai kāds ir cietis? � viņ� jautāja.

�� Da�as brūces un sasitumi, bet ne par ko nopietnāku neziņo.

�anna izbrīnā papurināja galvu. � Ņemot vērā, kas tikko kā

bradāja pa pilsētu, tas ir brīnums.

�� Vai ir Nidhjega attēli? � Nikolass jautāja.

��� Nevienā no galvenajiem ziņu kanāliem pagaidām nav, bet da�i graudaini mobilo telefonu foto ir parādīju�ies blogos, un abi � gan Le Monde, gan Le Figaro � apgalvo, ka to rīcībā ir ekskluzīvi Radījuma no katakombām � un Zvēra no bedres � attēli.

Sofija paliecās uz priek�u, ieklausīdamās sarunā. Viņa skatījās no Nikolasa uz Sen�ermēnu un tad atpakaļ uz alķīmiķi. � Drīz visa pasaule zinās patiesību. Kas notiks tad?

�� Nekas, � abi vīri vienlaikus atbildēja.

�� Nekas? Bet tas nav iespējams.

�anna pagriezās apkārt pasa�iera sēdeklī. � Bet tas ir tas, kas notiks. Viss tiks slēpts.

Sofija paskatījās uz Fleimelu. Viņ� piekrīto�i pamāja. � Lielākā daļa cilvēku tam tik un tā neticēs, Sofij. Tas tiks atmests kā māņi vai izpu�ķojums. Tie, kuri domās, ka tā ir patiesība, tiks saukti par sa�zvērestības teroristiem. Un tu vari būt dro�a, ka Makjavelli ļaudis jau strādā pie tā, lai konfiscētu un iznīcinātu ikvienu attēlu.

���� Pāris stundu laikā, � Sen�ermēns piebilda, � par �ārīta notikumiem vienkār�i ziņos kā par nelaimes gadījumu. Par bries�moņa aprakstiem smiesies, un to uzskatīs par histēriju.

Sofija neticīgi grozīja galvu. � Kaut ko tādu nevar noslēpt uz visiem laikiem.

��� Vecie to dara jau tūksto�iem gadu, � Sen�ermēns sacīja, pieliecis aizmugures skata spoguli tā, lai varētu redzēt Sofiju. Tum�ajā automa�īnas interjerā viņai �ķita, ka viņa acis mazliet kvēlo. � Un tev jāatceras, ka cilvēki patiesībā negrib ticēt maģijai. Viņi negrib atzīt, ka mīti un leģendas patiesībā vienmēr balstās īstenībā.

Zanna pastiepās un maigi nolika roku uz vīra rokas. � Bet es nepiekrītu; savas būtības dziļumos cilvēki vienmēr ir ticēju�i maģi�jai. Tikai pēdējos da�os gadsimtos �ī ticība ir noplakusi. Es domāju, ka viņi patiesībā grib ticēt, jo sirdī zina, ka tā ir patiesība. Viņi zina, ka maģija patiesībā eksistē.

��� Es ticēju maģijai, � Sofija sacīja ļoti klusu. Viņa pagriezās, lai atkal paskatītos uz pilsētu, bet loga stiklā redzēja atspīdam spil�gti izkrāsotu istabu, savu bērnistabu pirms pieciem, iespējams, se��iem gadiem. Viņai nebija ne jausmas, kur tas bija � māja varbūt bija Scottsdale, bet tā varēja arī būt Raleigh, viņi tad tik bie�i bija pārcēlu�ies. Viņa sēdēja gultā savu mīļoto grāmatu vidū. � Kad es biju jaunāka, es lasīju grāmatas par princesēm un burvjiem, un bruņiniekiem, un magiem. Tomēr, lai arī zināju, ka tie ir tikai stāsti, es vēlējos, lai maģija eksistē īstenībā. Līdz �im brīdim, � viņa ar rūgtumu piemetināja. Viņa pagrieza galvu, lai paskatītos uz alķī�miķi. � Vai visas pasakas ir patiesība?

Fleimels pamāja. � Ne visas pasakas, bet ikvienas leģendas pamatā ir patiesība, visu mītu pamatā ir patiesība.

�� Pat baiso? � viņa �ukstēja

�� Sevi�ķi baiso.

Jauns helikopteru trio dūca zemu virs galvām, to motoru trok�snis izraisīja vibrāciju auto iek�ienē. Fleimels pagaidīja, līdz tie aiz�lido garām, un tad pieliecās uz priek�u. � Kurp mēs dodamies?

Sen�ermēns norādīja uz priek�u un pa labi. � Trocadero Gurdens ir slepena ieeja katakombās. Tā ved taisni lejā uz slēgtajiem tune�ļiem. Esmu izpētījis vecās kartes, es domāju, Dī mar�ruts vispirms vedīs viņus cauri kanalizācijas �ahtām un tad lejā uz zemākajiem tuneļiem. Mēs, ejot �ādi, iegūsim nedaudz laika.

Nikolass Fleimels atsēdās atpakaļ sēdeklī, pasniedzās un sa�spieda Sofijas roku. � Viss būs labi, � viņ� sacīja.

Bet Sofija neticēja viņam.

Ieeja katakombās izrādījās eja cauri parasta izskata metāla re��ģim uz zemes. Daļēji sūnu un zāles klāts, tas bija paslēpts starp kokiem aiz krā�ņa un skaisti nokrāsota karuseļa vienā Trocadero Gurdens galā. Parasti neparastie dārzi būtu tūristu pārpilni, bet �orīt tie bija klusi un karuseļa koka zirgi tuk�i lidinājās aug�up un lejup zem zilām un baltām svītrām klātās audekla nojumes.

Sen�ermēns devās pāri �aurajam celiņam un ieveda viņus sau�les brūni izdedzinātajā zālienā. Viņ� pārliecās pāri necilajam �etrstū�rainajam metāla re�ģim. � Es to neesmu lietojis kop� 1941. gada. � Viņ� pietupās, sagrāba stieņus un cēla. Tas nekustējās.

Zanna sāņus paskatījās uz Sofiju. � Kad mēs ar Franci cīnī�jāmies fran�u pretestības kustībā pret vācie�iem, mēs katakombas izmantojām kā bāzi. Mēs varējām iznirt jebkur pilsētā. � Viņa uz�sita metāla re�ģim ar kurpes pirkstgalu. � �ī bija viena no mūsu mīļākajām vietām. Pat kara laikā dārzi vienmēr bija cilvēku pilni un mēs viegli varējām iejukt pūlī.

Gaisā pēk�ņi bija jūtama spēcīga rudenīga dego�u lapu smar�a, un tad metāla re�ģis Fran�a rokās sāka kvēlot pla�ā sarkanā kar�stumā, �aurā baltā karstumā, svelmē. Metāls pārvērtās �ķidrumā un izkusa, rupjas lāses pazuda lejā, �ahtā. Sen�ermēns izrāva atliku�ās restes no cauruma un nometa malā, tad metās atvērumā. � Te ir kāpnes.

� Sofij, tu ej nākamā, � Nikolass sacīja. � Es ie�u pēc tevis. �anna, vai piesegsi aizmuguri?

�anna pamāja. Viņa saņēma tuvumā stāvo�ā koka soliņa malu un pārvilka to pāri zālienam. � Es to uzlik�u uz cauruma, pirms kāp�u lejā. Mēs ta�u nevēlamies, lai kāds nejau�s apmeklētājs tur iekristu, vai ne? � Viņa smaidīja.

Sofija piesardzīgi iekāpa atvērumā, viņas kāja atrada kāpņu paliekas. Viņa uzmanīgi pieliecās. Viņa domāja, ka te būs pretīgi un baisi, bet te tikai smar�oja pēc sausuma un pelējuma. Viņa sāka skaitīt pakāpienus, bet kaut kur ap septiņdesmit otro viņai sajuka, tomēr pēc strauji ploko�ā debess kvadrāta virs galvas varēja no�teikt, ka viņi kāpj dziļi pazemē. Viņa nebija nobijusies � par sevi ne. Tuneļi un �aurās telpas viņu nebiedēja, bet brālim �auras vietas iedvesa �ausmas: kā viņ� tagad jūtas? Tauriņi sarosījās pakrūtē, vi�ņai kļuva �ķebīgi. Mute kļuva sausa, un viņa zināja � instinktīvi, ne�auboties, � tie�i �ajā mirklī tā jūtas brālis. Viņa zināja, ka D�o�s ir pārbijies. i

��� Kauli, � D�o�s sacīja bez emocijām, aplūkodams tuneli no aug�as līdz apak�ai.

Siena tie�i viņa priek�ā bija veidota no simtiem netīri dzeltenu un izbalēju�u, bālganu galvaskausu. Dī lieliem soļiem devās pro�jām pa gaiteni, un, gaismas lodei lēnām dejojot un raustoties līdzi viņam, radās iespaids, ka tuk�ie acu dobumi kustas, sekojot līdzi.

D�o�s bija uzaudzis starp kauliem; viņ� zināja, ka no tiem nav jābaidās. Viņa tēva kabinets bija pilns ar skeletiem. Kā bērni viņi abi ar Sofiju bija rotaļāju�ies muzeju eksponātu glabātuvēs, kuras bija pilnas ar skeletu paliekām, bet tie visi bija biju�i dzīvnieku un di�nozauru kauli. D�o�s pat bija palīdzējis no gabaliņiem salikt kopā kāda rāpuļa astes kaulu, kuru izstādīja Amerikas Dabas vēstures muzejā. Bet �ie kauli� �ie bija� �ie bija�

�� Vai tie visi ir cilvēku kauli? � viņ� �ukstēja.

��� Jā, � Makjavelli liegi sacīja, viņa balsī tagad bija jau�ams itālie�u akcents. � �eit, lejā, ir vismaz se�u miljonu ķermeņu atlie�kas. Iespējams, pat vairāk. Katakombas sākumā bija milzīgas kaļķ�akmens lauztuves, � viņ� ar pirkstu norādīja uz aug�u, � tā pa�a kaļķakmens, no kura celta pilsēta. Parīze ir uzcelta uz tuneļu labi�rinta.

�� Kā de nokļuva �eit, lejā? � D�o�a balss trīcēja. Viņ� ieklepo�jās, ar rokām cie�i apņēma ķermeni un centās izskatīties bezbēdīgs, it kā nepavisam nebūtu nobijies. � Tie izskatās veci, cik ilgi tie ir

�eit?

� Tikai pāris gadsimtu, � Makjavelli sacīja, pārsteigdams viņu. � Astoņpadsmitā gadsimta beigās Parīzes kapi bija pārpildīti, es

tad biju pilsētā, � viņ� piebilda, mutei nepatīkami saraujoties. � Es nekad nebiju redzējis kaut ko tamlīdzīgu. Pilsētā bija tik daudz mi�ru�o, ka kapi vienkār�i bija zemes kalni ar tajos saskatāmiem kau�liem. Parīze bija viena no skaistākajām pilsētām pasaulē, bet tā bija arī visnetīrākā. Sliktāka par Londonu, ja tas kaut ko izsaka! � Viņ� smējās, un skaņa atbalsojās, un atbalss atbalsojās no kauliem vei�dotajās sienās un izkropļojās par kaut ko derdzīgu. � Smirdoņa bija neaprakstāma, te patie�ām bija �urkas suņa lielumā. Slimības bija bie�i izplatītas, un mēra epidēmijas bija parasta lieta. Beidzot tika atzīts, ka pārpildītajām kapsētām ir saistība ar infekciju. Tad nolēma iztīrīt kapsētas un atliekas pārvietot tuk�ajās akmeņlauz�tuvēs.

Cen�oties nedomāt par to, ka viņu ieskauj cilvēku, kuri dro�i vien bija miru�i no kādas drausmīgas slimības, kauli, D�o�s kon�centrēja uzmanību uz sienām. � Kas izveidoja �īs mozaīkas? � viņ� jautāja, norādīdams uz īpa�i krā�ņu saules attēlu, kur saules stari bija veidoti no da�āda garuma cilvēku kauliem.

Makjavelli paraustīja plecus. � Kas to lai zina? Kāds, kas gri�bēja pagodināt miru�os, iespējams, kāds, kas mēģināja drausmīgajā haosā radīt kaut kādu sistēmu. Cilvēki vienmēr mēģina radīt kār�tību no haosa, � viņ� klusu piebilda.

D�o�s paskatījās uz viņu. � Tu sauc viņus� mūs par cilvē�kiem. � Viņ� pagriezās, lai paskatītos uz Dī, bet mags gandrīz jau bija sasniedzis gaiteņa galu un bija ārpus dzirdamības robe�as. � Dī sauc mūs par cilvēkveida.

�� Nejauc mani ar Dī, � Makjavelli sacīja ar ledainu smaidu.

D�o�s bija apjucis. Kur� te bija varenāks � Dī vai Makjavelli?

Viņ� domāja, ka tas ir mags, bet viņam radās aizdomas, ka te itālie�tim bija daudz vairāk teik�anas. � Skataha mums sacīja, ka tu esi daudz bīstamāks un daudz viltīgāks par Dī, � viņ� ieteicās, skaļi domādams.

Makjavelli ledainais smaids pārvērtās gai�ā smīnā. � Tas ir pats patīkamākais, ko viņa jebkad sacījusi par mani.

�� Vai tā ir taisnība? Vai tu esi daudz bīstamāks par Dī?

Makjavelli brītiņu padomāja. Tad viņ� pasmaidīja un viegla

�ūskas smaka piepildīja tuneli. � Neap�aubāmi.

��� Steidzieties �urp! � doktors DT sauca viņus, balss � �auro sienu un zemo griestu dēļ � skanēja pieklusināti. Viņ� pagriezās un devās projām pa kauliem izklāto tuneli, aiznesot līdzi gaismu. D�o�s vēlējās skriet pakaļ, negribēdams palikt viens pilnīgā tumsā, bet Makjavelli uzsita knipi, un viņa plaukstā parādījās eleganta pe�lēcīgi baltas gaismas sveces spo�uma liesma.

��� Ne visi tuneļi ir �ādi, � Makjavelli turpināja, norādīdams uz glīti regulāros veidos un rakstos saliktajiem kauliem sienās. � Da�i no mazajiem tuneļiem vienkār�i ir piemesti pilni ar da�ādu veidu kaulu gabaliem un gabaliņiem.

Viņi pagriezās tuneļa līkumā, un tur viņus gaidīja Dī, neiecietīgi klaudzinādams ar kāju pret zemi. Neteicis ne vārda, viņ� pagriezās un aizsoļoja projām.

D�o�s koncentrēja uzmanību uz Dī muguru un uz lodi, kas lē�kāja virs viņa pleca, viņiem nolai�odes aizvien zemāk un zemāk katakombās, tas viņam palīdzēja ignorēt sienas, kas ar katru soli �ķita aizvien vairāk tuvināmies. Ejot garām, viņ� pamanīja, ka uz da�iem kauliem, ar ko bija izklātas sienas, bija ieskrāpēti datumi, gadsimtu veci grafīti, un viņ� arī saprata, ka vienīgās pēdas biezajā putekļu slānī uz grīdas bija vientulīgie Dī mazo pēdu nospiedumi. �ie tuneļi nebija izmantoti ļoti sen.

��� Vai cilvēki kādreiz nāk �eit, lejā? � viņ� jautāja Makjavelli, sākdams sarunu, vienīgi lai dzirdētu skaņu �ajā nomāco�ajā klusumā.

��� Jā. Daļa katakombu ir pieejama apskatei, � Makjavelli sa�cīja, augstu viņa rokā mazā liesma izgaismoja uz sienām veidotos krā�ņos rakstus no kauliem, ko atdzīvināja dejojo�ās ēnas. � Bet katakombas stiepjas daudzu kilometru garumā zem pilsētas, un milzīgs daudzums tās eju nav atzīmētas kartēs. Pētīt tuneļus ir bīs�tami, un tas ir aizliegts, protams, bet cilvēki to joprojām dara. Tos ļaudis sauc par katakombu lo�ņām � katafiliem. Ir pat speciālas policijas vienības pui�i � katafliķi, kas patrulē �ajos tuneļos. � Makjavelli pamāja ar roku sienu virzienā, liesma me�onīgi raustījās, bet nenodzisa. � Bet �eit mēs nesaskriesimies ne ar vienu no �īm grupām. �ī vieta ir pilnīgi nezināma. Mēs tagad esam dziļi zem pilsētas, vienā no pa�ām pirmajām akmeņlauztuvēm, kas tika iz�rakta pirms daudziem gadsimtiem.

��� Dziļi zem pilsētas, � D�o�s lēnām atkārtoja. Viņ� uzrāva plecus, iedomādamies, ka patiesībā var sajust Parīzes svaru virs sa�vas galvas, daudzas tonnas zemes, cementa un metāla spieda lejā uz viņu. Klaustrofobija draudēja pārņemt viņu, un �ķita, ka sienas trīc un pulsē. Rīkle bija sausa, lūpas saplaisāju�as, un mēle �ķita esam pārāk liela viņa mutei. � Es domāju, � viņ� �ukstēja Makjavelli, � es domāju, ka tagad gribētu doties atpakaļ virszemē, ja tas būtu OK.

Itālietis neviltotā pārsteigumā iepleta acis. � Nē, D�o�, nē, tas nu gan nav OK. � Makjavelli pastiepās un saspieda D�o�a plecu, zēns sajuta siltumu izskrienam cauri ķermenim. Viņa aura iesprak�ķējās, un sasmaku�ajā tuneļa gaisā uzreiz bija jūtama apelsīnu smar�a un pretīgā �ūskas smaka. � Tagad ir par vēlu, � Makja�velli klusi sacīja. Viņ� pazemināja balsi līdz �ukstam: � Mēs esam nokāpu�i pārāk dziļi� no �ejienes nav ceļa atpakaļ. Tu atstāsi �īs katakombas atmodināts vai�

�� Vai kas? � D�o�s jautāja, kad pieaugo�u �ausmu jausmā sa�prata, kā itālietis pabeigs teikumu.

�� Vai arī tu to neatstāsi, � Makjavelli vienkār�i sacīja.

Viņi iegāja pagriezienā un devās projām pa garu, taisnu kā bulta tuneli. Sienas �eit bija pat vēl krā�ņāk izrotātas ar kauliem, bet savādiem kvadrātveida rakstiem, ko D�o�s teju pazina. Tie bija līdzīgi tiem, ko bija redzējis tēva kabinetā, un izskatījās pēc maiju vai acteku glifiem, bet ko gan Vidusamerikas hieroglifi dara Parīzes katakombās?

Dī gaidīja viņus tuneļa galā. Viņa pelēkās acis zibsnīja atspīdo��ajā gaismā, kas viņa ādai pie�ķīra neveselīgu mirdzumu. Kad viņ� runāja, angļu akcents bija kļuvis raupjāks, vārdi bira tik ātri, ka bija grūti saprast, ko viņ� saka. D�o�s nevarēja pateikt, vai mags bija sa�jūsmināts vai nervozs, un tas viņu biedēja vēl vairāk.

�� �ī ir tava lielā diena, zēn, lielā diena. Jo ne tikai tavi spēki tiks atmodināti, bet tu arī satiksi vienu no nedaudzajiem Vecajiem, kurus vēl joprojām atceras cilvēki. Tas ir liels gods. � Viņ� sasita kopā ro�kas. Pieliecis galvu, viņ� pacēla rokas, paceldams augstāk gaismas lodi un atklādams divas augstas arkveida kolonnas no kauliem, kas bija izveidotas kā durvju rāmis. Aiz atvēruma bija pilnīga tumsa. Atkāpies viņ� norādīja: � Tu pirmais.

D�o�s kavējās, un Makjavelli satvēra viņa roku un stipri sa�spieda. Kad viņ� runāja, balss bija zema un neatlaidīga.

�� Lai kas arī notiktu, tu nedrīksti izrādīt bailes un ļauties pani�kai. Tava dzīve, tavs saprāts ir atkarīgs no tā. Vai tu saproti?

��� Ne baiļu, ne panikas, � D�o�s atkārtoja. Viņ� sāka strauji elpot. � Ne baiļu, ne panikas.

��� Tagad ej. � Makjavelli atlaida zēna roku un pagrūda viņu uz priek�u � Dī un no kauliem veidoto durvju virzienā. � Lai tavi spēki tiek atmodināti, � viņ� sacīja, � un es ceru, ka tas būs tā vērts.

Kaut kas Makjavelli balsī lika D�o�am atskatīties. Itālie�a sejā bija skatāma gandrīz no�ēla, un D�o�s apstājās. Dī paskatījās uz viņu pelēkām, mirguļojo�ām acīm, muti savilcis greizā smīnā. Viņ� pacēla uzacis. � Vai tu vēlies būt atmodināts?

Un D�o�am patie�ām uz to bija tikai viena atbilde.

Atkal atskatījies uz Makjavelli, viņ� nedaudz pacēla roku at�vadu sveicienam, tad, ievilcis dziļi elpu, pārkāpa arkveida durvju atvērumam piķa melnā tumsā. Gaisma uzplauka, Dī sekojot viņam, un zēns atklāja, ka stāv pla�ā, apaļā kambarī, kas izskatījās kā izgrebts no viena milzīgi liela kaula � gludi izliektām sienām, pu�lētiem dzelteniem griestiem, pat pergamenta krāsas grīdai bija tas pats tonis un faktūra kā kauliem pildītajām sienām ārpusē.

Dī uzlika roku uz D�o�a muguras un mudināja viņu iet uz priek�u. D�o�s spēra divus soļus un apstājās. Da�as pēdējās dienas bija iemācīju�as viņu gaidīt brīnumus � pārsteigumus, radījumus un briesmoņus, bet �ī, �ī bija� vil�anās.

Kambaris bija tuk�s, izņemot garu taisnstūra plintu, kas pacē�lās istabas vidū. Dī gaismas lode lidinājās virs platformas, asi iz�gaismojot ikvienu iegrebto detaļu. Uz izdobtās kaļķakmens plāt�nes gulēja milzīga vīrie�a statuja senlaicīga izskata metāla un ādas bruņās, bruņu cimdos tērptās rokas bija sakļautas ap plata, vismaz se�as pēdas gara zobena resno rokturi. Pacēlies uz pirkstgaliem, D�o�s redzēja, ka statujas galva bija segta ar bruņu cepuri, kas pil�nībā apslēpa seju.

D�o�s palūkojās apkārt. Dī stāvēja pa labi no durvīm, un Mak�javelli, ienācis istabā, ieņēma pozīciju pa kreisi. Abi cie�i vēroja viņu.

� Kas� kas tagad notiks? � viņ� jautāja, balss bija neskanīga un kambara apslāpēta.

Neviens no vīriem neatbildēja. Makjavelli sakrustoja rokas un nedaudz pielieca galvu uz vienu pusi, acis piemiedzis.

� Kas tas? � D�o�s jautāja, norādīdams ar īk�ķi uz statuju. Viņ� negaidīja atbildi no DI, bet, kad pagriezās pret itālieti, saprata, ka Makjavelli neskatās uz viņu, viņ� skatījās aiz viņa. D�o�s apme�tās apkārt� tie�i tajā brīdī, kad no ēnām materializējās divi nakts murgu cienīgi radījumi.

Tiem viss bija balts. Sākot no gandrīz caurspīdīgās ādas līdz garajiem, skaistajiem matiem, kas krita pār to mugurām līdz grīdai. Nebija iespējams noteikt, vai tie bija vīrie�i vai sievietes. Tie bija mazu bērnu augumā, nedabiski tievi, apaļu galvu, platu pieri un izteikti asu zodu. Uz to galvaskausiem auga mazi ragi, un tiem bija pārāk lielas ausis. Milzīgas apaļas acis bez zīlītēm bija pievērstas viņam, un, kad radījumi devās uz priek�u, D�o�s saprata, ka kaut kas nav kārtībā ar viņu kājām. Viņu aug�stilbi izliecās uz mugur�pusi, bet ceļos kājas bija izvirzītas uz priek�u, un pēdu vietā bija ā�a nagi.

Tie iz�ķīrās, ejot apkārt plātnei, un D�o�s instinktīvi gribēja at�kāpties, bet tad atcerējās Makjavelli padomu un palika nekustīgs. Dziļi ievilcis elpu, viņ� cie�i aplūkoja tuvāko radījumu un atklāja, kas tas nebija tik briesmīgs, kā bija izskatījies sākumā: tas bija tik mazs, ka �ķita gandrīz trausls. Viņ� domāja, ka zina, kas tie bija: viņ� bija redzējis to attēlus uz grieķu un romie�u māla trauku frag�mentiem grāmatplauktā mammas kabinetā. Tie bija fauni vai var�būt satīri, viņ� nebija dro�s, kāda ir at�ķirība starp tiem.

Radījumi lēnām apstājās lokā ap D�o�u, sniedzās pēc viņa, ar ledainiem, gariem roku pirkstiem un netīriem nagiem pieskaroties viņa saplēstajam T kreklam, taustīdami viņa d�insu audeklu. Tie runāja vienlaikus, tērgājot augstās, gandrīz nedzirdamās balsīs, kas lika viņa zobiem klabēt. Viens kaulains, ledains pirksts pieskārās viņa vēdera ādai, un viņa aura uzplaiksnīja un iz�āva zelta dzirk�stis. � Klau! � viņ� iekliedzās. Radījumi atlēca atpakaļ, bet �is vienīgais pieskāriens lika D�o�a sirdij auļot. Viņ� bija pilnīgi visu iedomājamo baiļu sagrābts, un visas visbriesmīgākās nakts �ausmas, kādas vien viņā mājoja, uzpeldēja aug�ā, liekot viņam elsot un dre�bēt un peldēt ledaini aukstos sviedros. Otrs fauns metās uz priek�u un pielika aukstu roku pie D�o�a sejas. Pēk�ņi viņa sirds dauzījās kā traka, viņa vēders sarāvās neaptveramā panikā.

Divi radījumi turēja viens otru un lēkāja aug�ā un lejā kratīda�mies, kas varēja nozīmēt smieklus.

�� D�o�, � Makjavelli komandējo�ā balss izlauzās cauri zēna ar�vien pieaugo�ajai panikai un apklusināja radījumus. � D�o�, ieklau�sies manī. Dzirdi manu balsi, koncentrējies uz to. Satīri ir vienkār�i radījumi un barojas no cilvēka pamata emocijām: viens baro sevi ar bailēm, cits sajūsminās no panikas. Tie ir Fobs un Deims.

To vārdu pieminē�ana lika abiem satīriem atkāpties, un tie pazuda ēnās, vienīgi viņu milzīgās, ūdeņainās acis bija redzamas melnas un spīdo�as lēkājo�ās gaismas lodes gaismā.

�� Tie ir Guļo�ā dieva sargi.

Un tad senatnīgā akmens statuja ar griezīgu skaņu piecēlās sē�dus un pagrieza galvu, lai paskatītos uz D�o�u. Bruņu cepurē asins sarkanā krāsā kvēloja divas acis.

��� Vai �ī ir Ēnu valstība? � Sofija pārbiedētā �ukstā jautāja, vi�ņas elpa aizķērās rīklē. Viņa stāvēja pie ieejas garā, taisnā tunelī, kura sienas bija dekorētas un izklātas ar kaut ko, kas izskatījās pēc cilvēku kauliem. Viena vienīga zemas jaudas spuldze piepildīja telpu ar vāji dzeltenu gaismu.

�anna saspieda rokas un klusi iesmējās. � Nē. Mēs joprojām esam mūsu pasaulē. Laipni lūdzam Parīzes katakombās.

Sofijas acis uzzibsnīja sudraba krāsā, kad Raganas zinā�anas izplūda cauri viņai. Endoras Ragana labi pazina �īs katakombas. Sofija strauji atrāvās atpakaļ, balansēdama uz papē�iem, kad pēk��ņi viņu aprija attēlu rinda:.vīrie�i un sievietes, kuriem mugurā ne�bija nekā vairāk kā skrandas, lauza akmeņus no milzīgām bedrēm zemē, viņus pieskafija sargi, kas valkāja romie�u centurionu tērpus.

�� Tās ir akmeņlauztuves, � viņa �ukstēja.

��� Bija. Ļoti sen, � Nikolass sacīja. � Un tagad tās ir kaps mil�jons parīzie�iem un vēl vienam citam�

�� Guļo�ajam dievam, � Sofija sacīja, viņas balss aizlūza. � Tas ir, ko Vecā Ragana ienīda un �ēloja.

Sen�ermēns un �anna bija �okēti par meitenes zinā�anām. Pat Fleimels izskatījās pārsteigts.

Sofija sāka trīcēt. Viņa ar rokām apskāva sevi, cen�oties stāvēt taisni, kad tum�ās domas �āvās cauri viņas smadzenēm. Guļo�ais dievs reiz bija bijis Vecais�

� Dego�s kaujas lauks, viņa redzēja vientuļu kareivi metāla un ādas bruņās, vicinot zobenu, gandrīz tik garu kā viņ� pats, cīnoties ar radījumiem, kas izskatījās kā nupat iznāku�i no juras laikmeta.

� Pie senatnīgās pilsētas vārtiem kareivis metāla un ādas bru�ņās viens pats stājās pretī milzīgai pērtiķveida radījumu un dzīvniekveida cilvēku ordai, bet bēgļu kolonnas steidza projām caur citiem vārtiem.

� Neiedomājami augstas piramīdas pakāpieni, kareivis aizstāv vientuļu sievieti un bērnu no radījumiem, kas bija kaut kas vidējs starp �ūsku un putnu.

�� Sofija�

Viņa nodrebinājās, tapusi ledus auksta, klabo�iem zobiem. Tēli mainījās, kareivja spīdīgās ādas un metāla bruņas bija netīras, dub�ļiem klātas, saplēstas un nota�ķītas. Kareivis pats arī bija mainījies.

Kareivis traucās cauri primitīvai ledus ieskautai apmetnei, rēk�dams kā zvērs, bet ādās ietinu�ies cilvēki bēga no viņa vai bailēs slēpās�

Kareivis jāja milzīgas armijas priek�galā un veda �o armiju, kas patiesībā bija dzīvnieku un cilvēku juceklis, uz kūsājo�u pilsētu vientulīga tuksne�a pa�ā sirdī�

Kareivis stāvēja milzīgas bibliotēkas vidū, kas bija piepildīta ar kartēm, vīstokļiem un metālā, audeklā un koka mizā iesietām grā�matām. Bibliotēka dega tik stipri, ka metāla vāki izkusa, cērtot zo�benu cauri plauktu rindai, viņ� iegrūda liesmās vēl vairāk grāmatu.

�� Sofij!

Meitenes aura iekvēlojās un sprak�ķēja, kad Fleimels satvēra viņas plecus un cie�i saspieda.

�� Sofij!

Fleimela balss izrāva viņu no transa. � Es redzēju� es re�dzēju� � viņa aizsmakusi iesāka. Rīkle sūrstēja, un viņa bija tik stipri iek�pusē sakodusi vaigu, ka mutē sajuta metālisku asins gar�u.

�� Es pat nevaru iedomāties, ko tu redzēji, � viņ� maigi sacīja. � Bet man �ķiet, ka es zinu, ko tu redzēji�

�� Kas tas bija? � viņa elsa, tagad būdama bez elpas. � Kas bija kareivis metāla un ādas bruņās? � Viņa zināja, ja stipri domātu par viņu, Raganas atmiņas dotu viņai tā vārdu, bet tas aizvestu viņu at�pakaļ kareivja ne�ēlīgajā pasaulē, un viņa to nevēlējās.

�� Vecais � Marss Ultors.

�� Kara dievs, � �anna no Arkas drūmi piemetināja.

Nepaskatoties, pat nepagrie�ot galvu, Sofija pacēla kreiso roku

un norādīja uz �auro gaiteni. � Viņ� ir te, lejā, � viņa sacīja.

�� Kā tu to zini? � Sen�ermēns jautāja.

���� Es viņu jūtu, � meitene sacīja nodrebinājusies. Viņa spē�cīgi saberzēja rokas. � It kā kaut kas auksts un lipīgs tecētu lejā pa manu ādu. Tas nāk no �ejienes.

��� Tunelis ved katakombu slepenajā sirdī, � Sen�ermēns pa�skaidroja, � uz romie�u pazudu�o pilsētu Lutēciju. � Viņ� mun�dri saberzēja rokas, iz�ķildams dzirksteles, kas krita uz zemes, un tad devās projām pa tuneli, �anna aiz viņa. Sofija jau gribēja sekot viņiem, tad apstājās un palūkojās uz alķīmiķi. � Kas notika Mar�sam? Kad es viņu redzēju pirmo reizi, domāju, ka viņ� ir cilvēces aizstāvis. Kas viņu izmainīja?

Nikolass papurināja galvu. � Neviens nezina. Iespējams, at�bilde ir Raganas atmiņās, � viņ� pieļāva. � Viņi dro�i vien viens otru pazina.

Sofija sāka purināt galvu. � Neliec man domāt par viņu� � viņa iesāka, bet bija jau par vēlu. Drausmīgu attēlu sērija uzplaik�snīja cauri Sofijas prātam. Viņa redzēja slaidu, skaistu vīrieti vie�natnē laiski stāvam pakāpienveida piramīdas galā, rokām pa�celtām pret debesīm. Pāri plecam viņam bija skaists apmetnis ar daudzkrāsainām spalvām. Apak�ā zem piramīdas pletās milzīga akmens pilsēta, kuru ieskāva biezi d�ungļi. Pilsēta svinēja, platās ielas bija cilvēku pārpildītas, tiem mugurā bija spilgtas, krāsainas drēbes, greznas rotaslietas un ekstravaganti spalvu apmetņi un gal�vassegas. Krāsu nebija vienīgi balti tērpto vīrie�u un sievie�u strī�pai, kas stiepās no platās galvenās ielas centra. Ieskatoties cie�āk, viņa saprata, ka tie bija sasieti kopā ādas un vīnogulāju virvēm, apmestām ap kaklu. Sargi, vicinot pātagas un �ķēpus, dzina viņus piramīdas virzienā.

Sofija ievilka dziļu, drebo�u elpu un aizdzina attēlus. � Viņa pazina to, � Sofija auksti sacīja. Viņa neteica alķīmiķim, ka Endoras Ragana reiz bija mīlējusi Marsu, bet tas bija pirms daudziem gadiem, pirms viņ� bija mainījies, pirms kļuvis pazīstams kā Marss Ultors. Atriebējs.

�� Marss, kara dievs, � DI skaļi sacīja.

Pilnīgi sastindzis no bailēm, D�o�s vēroja, kā milzīgā galva bruņu cepurē pagriezās, lai paskatītos uz Dī. Uzreiz iemirdzējās maga aura � spo�a, dzeltena, sprak�ķēdama tā ietina viņu dū�makā. Dieva bruņu cepurē iekvēlojās sarkana gaisma. Galva atkal pagriezās ar strīķējo�u akmens skaņu, kvēlojo�ās, sārtās acis vērās uz zēnu. Divi spokbaltie satīri Fobs un Deims izlīda no ēnām un pieplaka pie zemes aiz akmens pjedestāla, cie�i vērodami D�o�u. Vien paskatoties uz tiem, D�o�s sajuta panikas un baiļu vilni pār�vēlamies pāri visam ķermenim, un viņ� bija pārliecināts, ka redz vienu no tiem aplaizām savas plānās lūpas ar mēli vecas brūces krāsā. Apzinīgi novēr�oties, viņ� sakoncentrēja uzmanību uz senat�nīgo Veco.

��� Tu nedrīksti izrādīt nekādas bailes, � Makjavelli bija sacī�jis, � un paniku. � Vieglāk bija sacīt, nevis to izdarīt. Tie�i viņa priek�ā, pietiekami tuvu, lai pieskartos, atradās Vecais, ko romie�i bija pielūgu�i kā kara dievu. D�o�s nekad nebija dzirdējis par Hekati un Endoras Raganu, un, tā kā viņ� neko par tām nezināja, tad sastap�anās ar viņām neizraisīja īpa�u efektu. �is Vecais bija citāds. Tagad viņ� zināja, ko Dī bija domājis, sacīdams, ka �is ir Vecais, kuru atceras cilvēki. Tas bija pats Marss, Vecais, kura vārdā bija nosaukts mēnesis un planēta.

D�o�s mēģināja ievilkt dziļu elpu un nomierināt dauzo�os sirdi, bet tā trīcēja tik ļoti, ka viņ� tik tikko varēja paelpot. Zēnam �ķita, ka kājas ir kā no �elejas, un viņ� juta, ka jebkurā brīdi varētu sa�ļimt uz zemes. Cie�i aizvēris muti, viņ� piespieda sevi ievilkt gaisu caur degunu, mēģinādams atcerēdes kādu no elpo�anas vingrinā�jumiem, ko bija iemācījies cīņas mākslas nodarbībās. Viņ� cie�i aiz�vēra acis, apvija rokas ap ķermeni, cie�i apskaujot sevi. Viņ� to spēs izdarīt; viņ� jau agrāk bija redzējis Vecos, viņ� bija sastapies ar dzī�viem miroņiem un pat cīnījies ar pirmatnējiem briesmoņiem. Cik grūti būs tagad?

D�o�s iztaisnojās, atvēra acis un paskatījās uz Marsa statuju� lai gan tā nebija statuja. Tā bija dzīva būtne. Viņa ādu un drēbes klāja bieza, pelēka garoza. Vienīgais krāsu pieskāriens dievam bija viņa acis, kas kvēloja sarkanas aiz sejas aizsega, kas pilnīgi paslēpa viņa seju.

�� Di�ais Mars, gandrīz ir pienācis laiks, � Dī ātri sacīja, � laiks Vecajiem atgriezties cilvēku pasaulē. � Viņ� ieelpoja un dramadski paziņoja: � Mums ir Kodekss.

D�o�s sajuta nokrak�ķam pergamentu zem viņa T krekla. Kas notiktu ar viņu, ja tie zinātu, ka viņam ir divas trūksto�ās lapas? Vai tie joprojām atmodinātu viņu?

Kodeksa pieminē�ana lika Vecā galvai spēji pagriezties Dī vir�zienā, acis spīdēja, sarkani dūmu mutuļi cēlās no bruņu cepures spraugām.

�� Pareģojums gandrīz ir piepildījies, � Dī ātri turpināja. � Driz mēs sasauksim Gala apspriedi. Drīz atbrīvosim pazudu�os Vecos un atgriezīsim viņiem tiem pienāko�os pasaules valdnieku statusu. Drīz pārvērtīsim �o pasauli par paradīzi, kāda tā reiz bija.

Ar skaņu, kas atgādināja akmens mal�anu, Marss nobīdīja sa�vas kājas no plints un pagriezās tā, lai sēdētu ar seju pret zēnu. D�o�s pamanīja, ka pie ikvienas dieva kustības uz grīdas nobira plēksnes, kas līdzinājās akmens ādas strēmelēm.

Dī balss sākotnēji vērtās neapvaldītā izsaucienā: � Ir piepildī�jies Kodeksa pirmais pareģojums. Mēs esam atradu�i leģendas dvī�ņus. � Viņ� pamāja D�o�a virzienā. � �im cilvēkam ir tīra zelta aura, bet viņa dvīņumāsai ir pilnīgi tīra sudraba aura.

Marss pielieca galvu, lai paskatītos uz D�o�u, un tad izsdepa savu cimdoto roku. Tā joprojām bija pusotras pēdas no zēna pleciem, kad aura klusi uzplauka ap viņu, spilgtā blāzma izgaismoja kam�bara interjeru, vēr�ot pulētās kaulu sienas zeltainas, liekot Fobam un Deimam bēgt pēc patvēruma tum�ākajās ēnās aiz plints. Sausais gaiss pēk�ņi piepildījās ar apelsīnu smar�u. Samiedzis acis gaismā, ko radīja pa�a āda, sajūtot, ka mati uz galvas sacēlu�ies stāvus un sprak�ķēja no statiskās elektrības, D�o�s ar bijību vēroja, kā sacie�tējusī garoza sāk drupt nost no dieva pirkstiem, atklājot tum�i iedegu�u, muskuļotu miesu zem tās. Pa�a dieva aura uzliesmoja, iezī�mēdama statuju biezā sārteni sarkanā miglā, un visbeidzot viņa veselīgā āda sāka kvēlot baisi sarkanā krāsā, mazas dzirksteles aiz�lidoja projām no auras un uzkrita uz viņa miesas, ātri atdziestot un pārklājoties ar pelēcīgi baltu akmensveida kreveli. D�o�s savilka pieri; izskatījās, it kā dieva aura sacietētu cietā �aulā ap viņu, lēnām pārvēr�ot viņu atkal akmenī.

�� Meitenes spēki ir atmodināti, � Dī turpināja, viņa balss at�balsojās kambarī. � Zēnam ne. Ja mums veiksies, ja mēs atgriezī�sim Vecos, �ī zēna spēki ir jāatmodina. Mars Ultor, vai tu vari atmo�dināt zēnu?

Dievs atspieda savu plato zobenu pret zemi, tā gals viegli iegrima no kauliem veidotajā grīdā, apvija abas rokas ap rokturi un pieliecās uz priek�u, lai paskatītos uz D�o�u.

Neizrādīt bailes un paniku. D�o�s iztaisnojās un stāvēja taisns, tad vērās tie�i �aurajos, taisnstūra atvērumos akmens bruņu cepurē. Viena sirdspuksta brī�a garumā viņ� domāja, ka ēnās saskata spilgti zilu acu uzliesmojumu, iekams tās pārvērtās sarkanas un iekvēlojās atkal. D�o�a aura pagaisa blāvā blāzmā, un divi satīri nekavējoties rāpoja uz priek�u, uzkāpdami uz plints, lai gar dievu palūkotos uz zēnu. Izsalkums viņu acīs tagad bija nepārprotams.

�� Dvīņi.

Pagāja brīdis, iekams D�o�s saprata, ka runājis Marss. Dieva balss bija pārsteidzo�i maiga un izklausījās neticami nogurusi. � Dvīņi? � Jautājums viņa balsī bija nepārprotams.

�� J� � jā, � D�o�s stostījās. � Man ir dvīņumāsa Sofija.

��� Man kādreiz bija dvīņubrālis� sen, � Marss sacīja, viņa balss bija klusa un tāla. Sarkanā kvēle aizsargcepurē izzuda, un at�kal uzzibsnīja zilas acis. � Labi zēni, jauki zēni, � viņ� piebilda, un D�o�s nebija pārliecināts, kam viņ� to teica. � Kur� ir vecāks? � viņ� vaicāja. � Tu vai tava māsa?

��� Sofija, � D�o�s sacīja, lūpām savelkoties pēk�ņā smaidā, iedomājoties par māsu. � Bet tikai divdesmit astoņas sekundes.

�� Un tu mīli savu māsu? � Marss jautāja.

Pārsteigts D�o�s sacīja: � Jā� nu, es domāju, jā, protams, ka mīlu. Viņa ir mana dvīņumāsa.

Marss pamāja. � Romuls, mans jaunākais zēns, arī tā teica. Viņ� zvērēja, ka mīl savu brāli Remu. Un tad nogalināja viņu.

Kaulu kambarī iestājās kapa klusums.

Ieskatīdamies bruņu cepurē, D�o�s redzēja Marsa Ultora acis kļūstam zilas un miklas, un viņ� juta, ka ari pa�a acis piepildās līdzjūtības asarām. Tad, dieva acīm kļūstot kvēlojo�i sarkanām, tā asaras ar sīco�u skaņu pārvērtās tvaikā. � Es atmodināju savu dēlu auras, devu tiem pieeju spēkiem un spējām, kas daudzkārt pārsniedz cilvēku spējas un spēkus. Viņu izjūtas un emocijas bija pastiprinātas� ieskaitot naida, baiļu un mīlestības jūtas. � Viņ� apklusa un tad piebilda: � Viņi bija tik tuvi � tik tuvi �, līdz es at�modināju viņu izjūtas. Tas iznīcināja viņus. � Tad sekoja vēl viena, ilgāka pauze. � Iespējams, būs labāk, ja es tevi neatmodinā�u. Tevis pa�a labā un tavas māsas labā.

D�o�s pārsteigumā iepleta acis un pāri plecam paskatījās uz Dī un Makjavelli. Itālie�a seja.bija vienaldzīga, bet Dī izskatījās tikpat apstulbis, cik apstulbis jutās D�o�s. Vai Marss atteicās atmodināt viņu?

�� Marsa kungs, � mags iesāka, � zēns ir jāatmodina�

�� Tai jābūt viņa pa�a izvēlei, � Marss maigi sacīja.

��� Es pieprasu�

Kvēle dieva bruņu cepurē kļuva nokaitēta līdz baltkvēlei. � Tu pieprasi?!

��� Sava pavēlnieka vārdā, protams, � Dī ātri sacīja. � Mans pavēlnieks pieprasa�

��� Tavs pavēlnieks nevar man neko pieprasīt, mag, � Marss �ukstēja. � Un, ja tu vēl runāsi, � viņ� piebilda, � es uzraidī�u savus kompanjonus. � Fobs un Deims uzrāpās pāri dieva plecam, lai paskatītos uz Dī. � Tie abi ir ērmoti. Tā būs drausmīga nāve. � Viņa skatiens atgriezās pie D�o�a. � Tā ir tikai un vienīgi tava pa�a izvēle. Es varu atmodināt tavus spēkus. Es varu padarīt tevi spēcīgu.

Bīstami spēcīgu. � Viņa sarkanās acis spo�i iekvēlojās, to centri dega svelmaini dzelteni.

�� Vai tas ir tas, ko tu vēlies?

�� Jā, � D�o�s sacīja bez vilcinā�anās.

�� Tas kaut ko maksā, visam ir sava cena.

��� Es samaksā�u, � D�o�s uzreiz sacīja, lai gan viņam nebija ne jausmas, kas varētu būt maksa.

Marss pamāja ar lielo galvu, akmens plaisāja un �irkstēja.

�� Laba atbilde, pareiza atbilde. Prasīt man cenu būtu bijusi kļūda.

Fobs un Deims ietark�ķējās, ko D�o�s pieņēma par smiekliem, un viņ� uzreiz zināja, ka pārējie bija maksāju�i par mēģinājumu ap�spriest cenu ar Guļo�o dievu.

�� Pienāks laiks, un es tev atgādinā�u, ka tu esi man parādā. � Dievs paskatījās pāri D�o�a galvai. � Kas mācīs zēnu?

�� Es, � Dī un Makjavelli sacīja reizē.

D�o�s pagriezās, lai palūkotos uz abiem nemirstīgajiem, pār�steigts par viņu atbildi. No abiem, viņ� domāja, ka priek�roku kā padomdevējam tomēr dotu Makjavelli.

���� Mag, viņ� ir tavs, � Marss sacīja, mirkli apsvēris. � Es skaidri varu salasīt tavu nodomu un tavus motīvus. Tu grasies iz�mantot zēnu, lai atgrieztu Vecos. Man par to nav �aubu. Bet tu� � viņ� piebilda, viņa galva pagriezās, lai paskatītos uz Makjavelli.

��� Es nevaru lasīt tavu auru, es nezinu, ko tu vēlies. Iespējams, tā�pēc, ka tu vēl neesi izlēmis.

Akmeņi krak�ķēja un lūza, dievam pieceļoties. Viņ� bija vismaz septiņas pēdas gar�, viņa bruņu cepure gandrīz aizskāra griestus.

���� Nometies uz ceļiem, � viņ� sacīja D�o�am, kas salieca ceļus. Marss pacēla savu milzīgo zobenu no grīdas un grieza to, līdz tas bija tie�i priek�ā zēna sejai. D�o�s �ķielēja uz asmeni. Tas bija tik tuvu, ka viņ� varēja saskatīt, kur mala bija izrobota un ielūzu�i, un spēja saskatīt tikko manāmas spirālveida ornamenta pēdas, kas stiepās pa zobena asmens viduslīniju.

�� Kāds ir tava klana vārds un tavu vecāku vārdi?

D�o�a mute bija tik sausa, ka viņ� tik tikko spēja runāt. � Klana vārds. Ak, manas ģimenes uzvārds ir Ņūmens. Man tēvs ir Ri�ards, un mana māte ir Sāra. � Viņ� pēk�ņi atcerējās Hekati jautājam

Sofijai to pa�u jautājumu. Tas bija tikai pirms pāris dienām, un to�mēr �ķita pirms mū�ības.

Dieva balss tembrs izmainījās, kļuva stiprāks, pietiekami skaļ�, lai D�o�s sajustu vibrāciju savos kaulos. � D�o�, Ri�arda un Sāras dēls no Ņūmenu klana, no cilvēku klana, es tevi apbalvo�u ar atmo�dinā�anu. Tev jāzina, ka tā nav dāvana, bet par to būs jāmaksā, ja tu to nedarīsi, es iznīcinā�u tevi un visu, kas tev dārgs.

��� Es maksā�u, � D�o�s neskaidri sacīja, asins pulsēja galvā, adrenalīns joņoja cauri viņa ķermenim.

��� Es zinu, ka maksāsi. � Milzīgais zobens kustējās, vispirms pieskardamies D�o�a labajam plecam, tad kreisajam plecam, iekams atvirzījās atpakaļ pie labā. Ap ķermeni parādījās tikko manāma viņa auras aprise. No gai�ajiem matiem pacēlās zelta dūmu māko�nis, pastiprinājās citrusa smar�a. � No �ī brī�a tu redzēsi asi�

D�o�a spilgti zilās acis pārvērtās cietos zelta diskos. Uzreiz sariesās asaras un tecēja pa seju. Tās pēc krāsas un struktūras bija �ķidrs zelts.

�� Tu dzirdēsi skaidri�

Dūmi vēlās no zēna ausīm.

�� Tu sagar�osi tīri�

D�o�s atvēra muti un ieklepojās. Parādījās safrāna krāsas mig�las mutulis, mazas dzintara krāsas dzirksteles dejoja starp viņa mēli un zobiem.

�� Tu pieskarsies jūtīgi�

Zēns pielika rokas pie sejas. Tās spīdēja tik ko�i, ka bija gandrīz caurspīdīgas. Dzirksteles krita un vijās starp viņa pirkstiem, un viņa apgrauztie pirkstu nagi laistījās spodri kā spoguļi.

�� Tu saodīsi spraigi�

D�o�a galva tagad gandrīz visa bija ietīta zelta dūmos. Zelts tecēja no viņa nāsīm, izskatījās, it kā viņ� izelpotu uguni. Viņa aura bija kļuvusi biezāka, sakoncentrējusies ap zēna pleciem un krū��kurvi, kļūdama spīdīga un atspoguļojo�a.

Dieva zobens atkal sakustējās, viegli uzsitot pa zēna pleciem. � Patie�ām, tava ir viena no visspēcīgākajām aurām, ar kādām man gadījies sastapties, � Marss klusu sacīja. � Ir kaut kas vēl, ko es tev iedo�u � dāvanu, un to es do�u par velti. Tev tā var noderēt nākotnē. � Pastiepis kreiso roku, viņ� nolika to 11/ zēna galvas. Ne�kavējoties D�o�a aura iedegās �ilbino�ā gaismā. Dzeltenas uguns straumes un lodes cēlās no viņa ķermeņa un lēkāja pa istabu. Fobu un Deimu pārsteidza gaismas un karstuma brāzma un lika tiem spiedzot rāpus slēpties aiz akmens plints, bet viņu bālā āda jau bija paspējusi kļūt sarkana, un viņu sniegbalto matu gali kļuvu�i tum�i un trausli. Nokaitētā gaisma nospieda Dī uz ceļiem, cimdotās rokas piespie�ot pie acīm. Viņ� saritinājās, paslēpdams seju rokās, kad uguns lodes atlēca no grīdas un griestiem, iz�ķīda pret sienām, at�stājot uz pulētajiem kauliem apdeguma zīmes.

Vienīgi Makjavelli izbēga no gaismas eksplozijas pilnā spēka. Iekams Marss pieskārās zēnam, viņ� pēdējā mirklī aizgriezās un iznira no istabas. Saritinājies kā bumba, viņ� paslēpās dziļajās ēnās ārpus durvīm, kamēr dzeltenās gaismas plūsmas riko�etā atsitās no sienām un �ņāco�as lielās enerģijas bumbas uzliesmoja gaitenī. Viņ� cie�i piemiedza acis, cen�oties tādējādi tikt vaļā no briesmīga�jiem skatiem, kas atspoguļojās tīklenē. Makjavelli jau kādreiz tika redzējis atmodinā�anu, bet nekad tā nebija notikusi tik dramatiski kā �ī. Ko gan Marss darīja ar zēnu, kādu dāvanu deva viņam?

Tad cauri puspievērtām acīm Makjavelli pamanīja neskaidru sudrabainu aprisi materializējamies gaiteņa galā.

Un tad vaniļas smar�a piepildīja katakombas.

Uzmetusies Alkatrazas ūdenstorņa galā, milzīga �ausmu vārnu bara ieskauta, Morigana klusi pie sevis dziedāja. Tā bija dziesma, ko viņa pirmo reizi bija dzirdējusi dziedam pa�us primitīvākos, se�nos cilvēkus, tagad tā dziļi iekodēta cilvēku DNS. Tā bija lēna un maiga, cie�anu pilna un �ēlabaina, jauka� un vienlaikus pavisam biedējo�a. Tā bija Moriganas dziesma, kliedziens, kas bija veidots, lai iedvestu bailes un briesmas. Un kaujas laukos visā pasaulē, vi�sos laikos tā bie�i bija pēdējā skaņa, ko cilvēki dzirdēja savā dzīvē.

Morigana savilka cie�āk spalvu mēteli ap sevi un vērās pāri miglā tītajam līcim uz pilsētu. Viņa sajuta cilvēku masas siltumu, varēja saskatīt gandrīz miljona auru mirdzumu pa�ā Sanfrancisko. Un katra aura bija apkļāvusies ap cilvēku, katrs no tiem pilns baiļu un uztraukumu vai sulīgu un patīkamu emociju. Viņa saspieda kopā rokas un pielika pirkstu galus pie plānajām, melnajām lūpām. Viņas sen�i bija baroju�ies no cilvēkiem, bija dzēru�i viņu atmiņas, bija izgar�oju�i viņu emocijas kā labu vīnu. Drīz� ļoti drīz viņa būs brīva un varēs to darīt atkal.

Bet pirms tam viņai priek�ā bija dzīres, ko izbaudīt.

Vispirms viņa saņēma zvanu no Dī. Beidzot viņ� un viņa Vecie bija spiesti piekrist, ka tagad ir pārāk bīstami ļaut Nikolasam un Perenelei izglābties; viņ� bija atļāvis viņai noslepkavot burvi.

Moriganai bija vieta augstu San Bernardino kalnos. Viņa varētu aiznest Pereneli tur un nākamajās pāris dienās izsūkt visas sievie�tes atmiņas un emocijas. Burve bija dzīvojusi gandrīz septiņus sim�tus gadu, viņa bija ceļojusi pa pasauli un uzturējusies Ēnu valstībās, bija redzējusi brīnumus un piedzīvojusi �ausmas. Un sievietei bija vienreizīga atmiņa, viņa atcerējās it visu, ikvienu pārdzīvojumu, ikvienu domu un ikvienas bailes. Un Morigana baudīs tās visas. Kad viņa būs beigusi, tad leģendārā Perenele Fleimela nebūs ne�kas vairāk kā nesaprātīgs mazulis. Vārnu dieviete atmeta atpakaļ galvu, plati atvēra muti, viņas garie priek�zobi vīdēja balti un pil�nīgi pret tum�ajām lūpām, mēle maziņa un melna. Drīz.

Morigana zināja, ka burve ir tuneļos zem ūdenstorņa. Vienīgā ieeja bija caur tuneli, kas bija pieejams tikai bēgumā. Un, lai arī pai�sums nemainīsies vairākas stundas, klintis un kalni ap ieeju alā bija noklāti �iletes knābju vārnām.

Tad Moriganas nāsis ietrīsējās.

Pāri jūras sāls un joda smakai, sarūsējo�a metāla un sapuvu�a akmens metāliskajai smakai un neskaitāmo putnu pelējuma dvakai viņa pēk�ņi saoda kaut ko vēl� kaut ko, kas nepiederēja nedz �ai vietai, nedz �im laikam. Kaut ko vecu un rūgtu.

Vēj� pārvietojās, un migla aizviļņojās kopā ar to. Sāļa �ķid�ruma lodītes pēk�ņi iemirdzējās uz sudraba pavediena, kas nokarā�jās gaisā viņas priek�ā. Morigana iepleta piķa melnās acis. Vēl viens pavediens sa�ūpojās gaisā, un tad vēl viens un vēl viens, krustām �ķērsām pāri apļu virtenei. Tie izskatījās pēc, tīkliem.

Tie bija tīkli.

Viņa piecēlās kājās, kad briesmīgs zirneklis izlīda no �ahtas zem viņas un nometās tie�i blakus ūdenstornim, tā milzīgās dze�loņainās kājas iekodās metālā. Tas steidzās Vārnu dievietes vir�zienā.

Putnu bars spirālveidīgi un skaļi pacēlās debesīs ap ūdenstorni, aizsmacis ķērkdams� un uzreiz tika sagūstīts milzīgajā tīklā, kas plivinājās virs galvas. Putni metās atpakaļ pie savas tum�ās kun�dzes, apņemot viņu ar lokanu spalvu un lipīgu tīklu masu. Mori�gana izcirta sev brīvu ceļu ar �iletes asajiem nagiem, cie�āk savilka mēteli ap sevi un jau grasījās pacelties gaisā, kad zirneklis pārrā�pās pāri ūdenstorņa galam un atvilka viņu atpakaļ, nospiedis viņu zemē ar milzīgu dzelk�ņainu kāju.

Perenele Fleimela jā�us uz zirnekļa muguras, zibinādama �ķēpu savā rokā, pieliecās uz priek�u un uzsmaidīja Moriganai. � Tu meklēji mani, es esmu pārliecināta.

Sofija skrēja.

Viņa vairs nebaidījās, vairs nejutās slikti vai nespēcīgi. Viņai tikai vajadzēja nokļūt pie brāļa. D�o�s bija tie�i viņai priek�ā, istabā tuneļa galā. Sofija redzēja viņa auras zelta blāzmu iemirdzoties tumsā, sajuta apelsīnu smar�u, no kuras mutē sariesās siekalas.

Aizdrā�oties garām Nikolasam, �annai un Sen�ermēnam, ig�norēdama viņu kliedzienus apstāties, Sofija metās uz spīdo�o arkveida durvju aili. Viņa vienmēr bija bijusi laba skrējēja, un viņai piederēja simts metru distances rekordi lielākajā daļā skolu, kuras viņa bija apmeklējusi, bet tagad meitene glu�i lidoja projām pa tu�neli. Ar katru soli viņas aura � dusmu un apņēmības uzlādēta � auga ap viņu sprak�ķēdama un krak�ķēdama, tapdama metāliska. Viņas pastiprinātās sajūtas mirdzēja, acu zīlītes sarāvās līdz pun�ktiņiem un tad izpletās kā sudraba diski, un vienā mirklī ēnas pa�gaisa un viņa spēja saskatīt tum�ās katakombas visos to �okējo�a�jos sīkumos. Viņas nāsīm uzbruka smar�u daudzveidība � �ūska, sērs, pelējums un pī�ļi �, bet stiprāka par visām pārējām bija viņas brāļa auras apelsīnu smar�a.

Un Sofija zināja, ka viņa ir nokavējusi: viņas brālis bija atmo�dināts.

Ignorēdama vīru, kas bija pieplacis pie zemes kambara ārpusē, Sofija metās cauri durvīm� viņas aura uzreiz sacietēja metāliskā apvalkā, kad liesmojo�ās zelta uguns arkas atsitās no sienām un pret viņu. Sofija sagrīļojās no enerģijas sitieniem. Satvērusi durvju malu, viņa turējās, lai neļautu izgrūst sevi ārā no kambara atpakaļ gaitenī.

��� D�o�, � viņa bijīgi sacīja, samulsusi no skata, kas pavērās viņas priek�ā.

D�o�s bija nometies zemē uz ceļiem priek�ā kādam, kas varēja būt vienīgi Marss. Milzīgais Vecais turēja platu zobenu, paceltu aug�stu rokā, tā gals pieskārās griestiem, kamēr labā roka bija aptvērusi brāļa galvu. D�o�a aura liesmoja kā nevaldāma uguns, ietverdama viņu zeltainā gaismā. Dzeltena uguns virpuļoja ap viņu, izgrūzdama enerģijas mutuļus un lodes. Tie �ķīda pret sienām un griestiem, iz�raudami gabalus no laika gaitā nodzeltēju�ajiem kauliem un atklā�jot zem sevis baltus kaulus.

�� D�o�! � Sofija kliedza.

Dievs lēnām pagrieza galvu un pavērsa savas kvēlojo�ās acis pret viņu. � Ej projām! � Marss nokomandēja.

Sofija papurināja galvu. � Nē, bez sava dvīņubrāļa ne, � viņa sacīja caur sakostiem zobiem. Viņa nepametīs brāli, viņa nekad to nebija darījusi.

�� Viņ� vairs nav tavs dvīņubrālis, � Marss klusi sacīja. � Jūs tagad esat at�ķirīgi.

��� Viņ� vienmēr būs mans dvīņubrālis, � Sofija vienkār�i sa�cīja.

Iemezdamās istabā, viņa sūtīja ledus aukstu sudraba miglas vilni, kas vēlās no viņas ķermeņa, apsedzot brāli un Veco. Tas �ņāca un �urkstēja, kad saskārās ar D�o�a auru, netīri balti dūmi cēlās aug�ā un krājās pie griestiem. Uz Marsa cietās ādas tas sasala, un ledus kristāli iemirdzējās dzintara gaismā.

Dievs lēnām nolaida savu zobenu. � Vai tev ir kaut nojausma, kas es esmu? � viņ� jautāja, viņa balss bija klusa, gandrīz maiga. � Ja tu to zinātu, tad baidītos no manis.

�� Tu esi Marss Ultors, � Sofija lēnām sacīja, Endoras Raganas zinā�anas informēja viņu. � Un, pirms romie�i sāka pielūgt tevi, grieķi tevi pazina kā Arēju, un pirms tam babilonie�i tevi sauca par Nergalu.

��� Kas tu esi? � Vecā roka nokrita no D�o�a galvas, un uzreiz zēna aura apdzisa un uguns pazuda.

D�o�s sagrīļojās, un Sofija metās uz priek�u, lai noķertu viņu, iekams viņ� atsitas pret grīdu. Mirklī, kad viņa pieskārās D�o�am, viņas pa�as aura pazuda, atstājot viņu neaizsargātu. Bet Sofija ta�gad bija pārvarējusi bailes, viņa neko nejuta, vienīgi atvieglojumu, ka atkal bija kopā ar dvīņubrāli. Pietupusies zemē ar brāli rokās, Sofija palūkojās uz aug�u, uz augsti slejo�os dievu. � Un, pirms tu biji Nergals, tu biji cilvēku aizstāvis: tu biji Uicilopo�tli. Tu izvedi cilvēku vergus dro�ībā, kad Danu Tālis nogrima viļņos.

Dievs aizstreipuļoja projām. Viņa ceļgali atsitās pret plintu, un viņ� pēk�ņi apsēdās, masīvais akmens iekrak�ķējās no viņa lielā svara. � Kā tu to visu zini? � viņ� jautāja, un balsī bija jau�amas bailes.

�� Tāpēc, ka tavas gaitas gāja vienkopus ar Endoras Raganas gaitām. � Viņa iztaisnojās, piesliedama brāli kājās. Viņa acis bija atvērtas, bet aizgriezu�ās uz iek�pusi, atstājot redzamus tikai acs baltumus. � Endoras Ragana iedeva man visas savas atmiņas, � Sofija sacīja. � Es zinu, ko tu izdarīji� un kāpēc viņa tevi nolā�dēja. � Pastiepusi roku, viņa pieskārās dieva akmens cietajai ādai ar savu pirkstgalu. Iz�ķīlās dzirksts. � Es zinu, kāpēc viņa �o no�darīja tavai aurai.

Pārmetu�i brāli pār plecu, viņa pagrieza muguru pret kara dievu. Fleimels, Sen�ermēns un Zanna bija ieradu�ies un drūzmē�jās durvīs. �annas zobens bija brīvi nomērķēts pret Dī, kas nekus�tīgi gulēja uz grīdas. Neviens nebilda ne vārda.

� Ja tevī ir Raganas zinā�anas, � Marss steig�us sacīja gandrīz lūdzo�i, � tad tu zini viņas burvju vārdus un maģiskās formulas. Tu zini, kā noņemt �o lāstu.

Nikolass steidzās uz priek�u, lai paņemtu D�o�u no Sofijas ro�kām, bet viņa atteicās atdot brāli. Paskatījusies pāri plecam uz dievu, viņa sacīja ļoti klusu: � Jā, es zinu, kā to noņemt.

�� Tad dari to, � Marss komandēja. � Dari to, un es tev do�u visu, ko vēlēsies. Es tev varu dot visu!

Sofija mirkli padomāja. � Vai tu vari paņemt projām manas atmodinātās sajūtas? Vai tu vari pārvērst mani un manu brāli atkal par normāliem cilvēkiem?

Iestājās ilgs klusuma brīdis, iekams dievs ierunājās. � Nē. To es nevaru.

��� Tad nav nekā, ko tu varētu mums izdarīt. � Sofija pagriezās un, Sen�ermēnam piepalīdzot, palīdzēja D�o�am izkļūt gaitenī. �anna iznira ārā, atstādama Fleimelu stāvam durvīs.

�� Pagaidi! � Dieva balss kļuva skaļāka, un viss kambaris dre�bēja no skaņas. Fobs un Deims iznira no ieplaisāju�ā plinta aizmu�gures, skaļi tērgādami. � Tu atsauksi �o lāstu, vai� � dievs iesāka.

Nikolass spēra soli viņa virzienā. � Vai kas?

��� Neviens no jums dzīvs neatstās �īs katakombas, � Marss rūca. � Es to neatļau�u. Es esmu Marss Ultors! � Dieva paslēptās acis iemirgojās asins sarkanas, un viņ� spēra soli uz priek�u, vicinā�dams milzīgo zobenu sev priek�ā. � Kas tu esi, lai noliegtu mani?

��� Es esmu Nikolass Fleimels. Un tu, � viņ� piebilda, � esi Vecais, kur� pieļāva kļūdu, noticot, ka esi dievs.� Viņ� pasita knipi, un pa kauliem pārklāto grīdu sāka tecēt mirdzo�i smaragdzaļi pu�teklī�i. Tie traucās pāri gludi pulētajai virsmai, atstādami smalkus zaļus pavedienus nostāvēju�ajā dzeltenumā. � Es esmu alķīmiķis� un ļauj man iepazīstināt tevi ar alķīmijas lielāko noslēpumu: transmutāciju. � Un tad viņ� pagriezās pret gaiteni un pazuda ēnās.

��� Nē! � Marss spēra soli uz priek�u un uzreiz līdz potītēm iegrima grīdā, kas pēk�ņi bija kļuvusi mīksta kā �eleja. Dievs spēra vēl vienu drebelīgu soli uz priek�u, bet zaudēja līdzsvaru, kad zeme padevās zem viņa svara. Viņ� sabruka uz priek�u, atsizdamies pret grīdu pietiekami stipri, lai iz�ķiestu �elejveida kaulu �ļakatas pret sienām. Viņa zobens izcirta lielu gabalu no sienas, kur pirms mirkļa bija stāvējis Fleimels. Marss centās piecelties kājās, bet grīda bija kā lipīgs pus�ķidrs kaulu muklājs, kas pārvietojās. Piecēlies uz rokām un ceļiem, Marss pastiepa galvu uz priek�u, lai paskatītos uz Dī, kas lēnām rāpoja ārā no �ķidruma durvju virzienā. � Tas ir tavs nopelns, mag! � viņ� me�onīgi kliedza, viss kambaris vibrēja no viņa naida. Kaulu putekļi un vecā akmens gabaliņi lija zemē uz grī�das. � Tu par to atbildēsi.

Dī uztrausās kājās un atspiedās pret durvju aiļu, kratīdams lipīgo �eleju nost no rokām, noslaucīdams tās pret savām saplēs�tajām biksēm.

��� Atved meiteni un zēnu pie manis, � Marss �ņāca, � un, iespējams, es tev piedo�u. Atved dvīņus pie manis. Vai arī�

�� Vai arī � kas? � Dī maigi jautāja.

�� Es tevi iznīcinā�u: pat tavs Veco pavēlnieks nespēs aizsargāt tevi no manām dusmām.

�� Kā tu iedro�inies draudēt man! � Dī sacīja, tagad viņa balss drīzāk atgādināja draudīgu rūcienu. � Man nav nepiecie�ams mans Vecais, lai sevi aizsargātu.

���� Bīsties no manis, mag, jo tu mani esi pārvērtis par savu ienaidnieku.

�� Vai tu zini, ko es daru ar tiem, kas mani biedē? � Dī prasīja ar jūtamu akcentu. � Es tos iznīcinu! � Istaba piepildījās ar sērūdeņra�a smaku, un tad kaulu sienas sāka tecēt un kust kā mīksts saldējums. � Fleimels nav vienīgais alķīmiķis, kas zina transmutācijas noslēpumus, � viņ� sacīja, kad griesti kļuva mīksti un pārvēr�tās �ķidrumā, garas virtenes pilēja lejā uz grīdas, noklājot Marsu ar lipīgu �ķidrumu. Tad lielām dzeltenām pilēm sāka līt kauli.

��� Iznīciniet viņu! � Marss ierēcās. Fobs un Deims izlīda no plinta uz Vecā muguras izvirzītiem zobiem un nagiem, milzīgās acis pievērsu�i Dī.

Mags izrunāja vienu spēka vārdu un uzsita knipi: �ķidrie kauli vienā mirklī sacietēja.

Nikolo Makjavelli parādījās durvīs. Viņ� sakrustoja rokas un ieskatījās kambarī. Istabas vidū sagūstīts, cen�oties piecelties no grīdas, ar diviem satīriem uz muguras atradās Marss Ultors, sasalis kaulā.

��� Tā nu Parīzes katakombās ir vēl viena mistiska kaulu sta�tuja, � itālietis klusi sacīja. Dī aizgriezās projām. � Vispirms tu nogalināji Hekati un tagad Marsu, � Makjavelli turpināja. � Un es domāju, ka tu esi mūsu pusē. Vai tu saproti, � viņ� sauca pakaļ Dī, � ka tagad mēs abi esam miroņi? Mums neizdevās notvert Fleimelu un dvīņus. Mūsu pavēlnieki mums to nepiedos.

��� Mēs vēl neesam zaudēju�i, � Dī sauca pretī. Viņ� gandrīz bija gaiteņa galā. � Es zinu, kur �is tunelis iziet virszemē. Es zinu, kā mēs varam sagūstīt viņus. � Viņ� apstājās un atskatījās, un, kad viņ� runāja, vārdi plūda lēnām, gandrīz negribīgi. � Bet� Ni�kolo� mums jāstrādā kopā. Mums vajag apvienot spēkus.

�� Ko tu grasies darīt? � Makjavelli jautāja.

�� Kopā mēs varam atcelt pilsētas sargus.

Moriganai izdevās piecelties kājās, bet zirnekļtīkls � no pa�vedieniem tik resniem kā viņas roka � bija aptinies ap dievietes vidukli un nokarājās starp kājām, sāpinot tās kopā, un viņa nokrita. Morigana sāka slīdēt pāri torņa malai, kad otrais un tre�ais tīkls no�ķēra viņu, apvīdamies ap viņas ķermeni, ietīdams to no kakla līdz pat pirkstu galiņiem biezā mūmijveida apvalkā. Perenele nokāpa no Areopenapa muguras un pietupās blakus Vārnu dievietei. Viņas �ķēpa gals vibrēja no enerģijas, sarkani un balti dūmi cēlās mitrajā nakts gaisā. � Tev, iespējams, tagad gribas kliegt, � Perenele sacīja smaidīdama. � Uz priek�u.

Morigana piespieda sevi izpatikt. Viņas �okļi atvērās, melnās lūpas pavērās, atklājot me�onīgos zobus, un viņa iebrēcās.

Sirdi ploso�s kliedziens atbalsojās pāri salai, ikviena nesaplēsta rūts Alkatrazā sabirza lauskās, un viss tornis sa�ūpojās.

Pāri līcim pilsēta atmodās, kad iestā�u, māju un auto signalizā�cijas gar ūdenslīniju sajaucās kakofoniskā dzīvīgumā. Ikviens suns simt jūd�u rādiusā uz salas sāka �ēlabaini gaudot.

Bet kliedziens lika pārējam milzīgajam sapulcēju�os putnu ba�ram traukties naksnīgajās debesīs spārnu vēzienu un aizsmaku�u ķērcienu pērkonveida eksplozijā. Lielākā daļa no tiem sapinās biezajā zirnekļu tīkla mākonī, kas karājās gaisā starp pamestajām ēkām, stiepās pāri ikvienam atvērtam logam, uzausts no staba uz stabu. Kad sapinu�ies putni atsitās pret zemi, visu veidu un izmēru zirnekļi drūzmējās virs viņiem, ievīstot tos biezos sudraba tīklos. Pēc pāris mirkļiem sala atkal bija klusa.

Kāda saujas tiesa �ausmīgo vārnu izbēga. Se�i no milzīgajiem putniem zemu pārlidoja pāri salai, izvairoties no lipīgās virtenes un tīkla. Putni aizriņķoja projām virs Sanfrancisko lī�a tilta virzienā, planējot augstu, un tad metās atpakaļ uzbrukumā. Tagad tie bija virs saviju�amies zirnekļu tīkliem. Tie riņķoja virs ūdenstorņa. Div�padsmit ogļu melnas acis bija pievērstas Perenelei, un �iletes asuma knābji un dun�veida nagi atvērās, tiem klusumā krītot uz sievieti.

Pieliekusies virs Moriganas, Perenele pamanīja uzplaiksnī�ju�o kustības atspulgu savas pretinieces acīs. Burve ar vienu vārdu iedvesa �ķēpa galam kvēlojo�u dzīvību un grieza to virs galvas, at�stājot miglas pilnajā gaisā dego�u sarkanu trijstūri. Me�onīgie putni izlidoja cauri sarkanajai ugunij� un izmainījās.

Se�as nevainojamas olas krita no debesīm, un pusceļā tās satvēra plāna zirnekļa tīmekļa virtenes.

�� Brokastis, � Areopenaps sajūsmināts sacīja, rāpdamies lejā no torņa.

Perenele apsēdās blakus Vārnu dievietei, kas nepadevās. No�likusi �ķēpu uz ceļiem, viņa palūkojās pāri līcim pilsētas virzienā, kuru viņa dēvēja par mājām.

�� Ko tagad darīsi, burve? � Morigana prasīja.

�� Man nav ne jausmas, � Perenele neliekuļoti sacīja. � Izska�tās, ka Alkatraza ir mana. � Viņa izklausījās gandrīz apmulsusi no �īs idejas. � Nu, labi, mana un Areopenapa.

�� Ja vien tu neesi iemācījusies lido�anas mākslu, tu esi sagūs�tīta �eit, � Morigana rūca. � �is ir Dī īpa�ums. Tagad te nebrauc tūristi, �eit nav ne ceļotāju, ne zvejas laivu. Tu joprojām esi cietum�niece, kāda biji, kad atradies ieslodzīta kamerā. Un sfinksa uzrauga gaiteni apak�ā. Viņa atnāks pēc tevis.

Burve smaidīja. � Viņa to var mēģināt. � Viņa sagrieza �ķēpu. Gaiss dūca. � Es prātoju, par ko �is pārvērtīs viņu: par mazu mei�tenīti, lauvas mazulīti vai putna olu.

�� Tu zini, ka Dī atgriezīsies � turklāt spēcīgs. Viņ� gribēs savu briesmoņu armiju.

�� Es arī gaidī�u viņu, � burve apsolīja.

�� Jūs nevarat uzvarēt, � Morigana nikni iebilda.

�� To Nikolasam un man jau teiku�i gadsimtiem ilgi. Un tomēr mēs joprojām esam �eit.

�� Ko tu iesāksi ar mani? � Vārnu dieviete visbeidzot jautāja.

��� Ja vien tu mani nenogalināsi, tu zini, es nekad nelik�os mierā, līdz nebūsi beigta.

Perenele smaidīja. Viņa pielika �ķēpa galu tuvu lūpām un maigi uzpūta, līdz tas iekvēlojās baltkvēlē. � Es prātoju, par ko �is pār�vērtīs tevi? � Viņa izklaidīgi sacīja. � Par putnu vai olu?

��� Es piedzimu, nevis tiku izperēta, � Morigana vienkār�i sa�cīja. � Tu nevari mani biedēt ar nāvi. Man nav bail no tās.

Perenele piecēlās kājās un nolika �ķēpa roktura galu pie ze�mes.� Es tevi nenogalinā�u. Man ir daudz piemērotāks sods tev. � Viņa palūkojās debesīs, un vēj� ieskrēja viņas garajos matos, pace�ļot tos aizmugurē taisnus. � Es bie�i brīnos, kā tas ir, ja vari lidot, klusi planēt cauri debesīm.

�� Nav lieliskākas sajūtas, � Morigana godīgi sacīja.

Pereneles smaids bija ledains. � Tā jau es domāju. Es tev at�ņem�u to, ko tu uzskati par pa�u vērtīgāko: tavu brīvību un spēju lidot. Man tev ir pati brīni�ķīgākā kamera.

��� Neviens cietums nevar mani noturēt, � Morigana nicino�i sacīja.

�� Tā tika izveidota, lai turētu Areopenapu, � Perenele sacīja.

��� Dziļi zem zemes, un tu nekad neredzēsi saules gaismu un nekad vairs nelidosi gaisā.

Morigana atkal iekaucās un mētājās no vienas puses uz otru. Ūdenstornis kustējās un drebēja, bet Vecā zirnekļa tīkls bija nepār�raujams. Tad Vārnu dieviete pēk�ņi apklusa. Sacēlās vēj�, un migla sagriezās ap abām sievietēm. Viņas varēja saklausīt tālumā kauco��ās Sanfrancisko signalizācijas.

Morigana sāka raustīties sausā klepus lēkmē, un Perenelei bija nepiecie�ams kāds brīdis, iekams viņa saprata, ka Vārnu dieviete smejas. Lai arī viņai bija nojausma, ka atbilde nepatiks, Perenele tomēr pajautāja: � Vai tu negribi man pateikt, kas tevi tā uzjaut�rina?

�� Tu vari uzvarēt mani, � Morigana raustījās smieklos. � Bet tu jau mirsti. Es redzu vecuma pazīmes tavā sejā un uz rokām.

Perenele pacēla roku pie sejas un pavirzīja �ķēpa galu tā, lai tas mestu gaismu uz viņas ādas. Viņa �okēta atklāja uz rokas ārmalas mazus brūnus vecuma pleķī�us. Tad pieskārās sejai un kaklam, sa�taustot jaunu grumbu pēdas.

��� Cik ilgi vēl palicis, kad alķīmijas formulas iedarbība beig�sies, burve? Cik ilgi vēl palicis, iekams tu novītīsi un sa�okurosies no vecuma? Tās ir dienas vai nedēļas?

�� Daudz kas var notikt da�ās dienās.

��� Burve, ieklausies manī tagad. Ieklausies patiesībā. Mags ir Parīzē. Viņ� ir sagūstījis zēnu un uzrīdījis Nidhjegu tavam vīram un pārējiem. � Viņa noraustījās vēl vienā smieklu lēkmē. � Mani atsūtīja uz �ejieni nogalināt tevi, jo tu un tavs vīrs esat kļuvu�i ne�vērtīgi. Dvīņi ir nākotnes atslēga.

Perenele pieliecās pie Moriganas. �ķēps meta sārtu gaismu pāri abu sejām, padarot tās par derdzīgām maskām. � Tev taisnība. Dvīņi ir nākotnes atslēga: bet kuras � tum�o Veco vai cilvēku?

Nikolo Makjavelli spēra lēnīgu soli uz priek�u un paskatījās lejā uz Parīzi. Viņ� stāvēja uz grandiozās Notre Dame katedrāles jumta, apak�ā bija Sēnas upe un Pont au Double, un viņam tie�i priek�ā pletās pla�ais parvis, skvērs. Stingri turoties pie bagātīgi izrotā�tās ķieģeļu sienas, viņ� ievilka dziļu, trīco�u elpu un vēlējās, kaut viņa duno�ā sirds dauzītos lēnāk. Viņ� tikko bija uzkāpis tūksto� un vienu pakāpienu ārā no katakombām un aug�ā uz katedrāles jumta pa Dī slepeno eju, ko Dī esot lietojis jau agrāk, kā viņ� to apgalvoja. Viņa kājas trīcēja no piepūles un ceļi sāpēja. Makjavelli patika par sevi domāt, ka ir labā formā, � viņ� bija pārliecināts veģetārietis un katru dienu vingroja, bet kāp�ana bija viņu nogur�dinājusi. Viņ� arī bija mazliet aizkaitināts, jo sparīgais kāpiens ne�maz nebija ietekmējis Dī. � Kad, kā tu sacīji, tu �eit biji pēdējo reizi? � viņ� jautāja.

� Es neteicu, � mags atrūca. Viņ� stāvēja no Makjavelli pa kreisi, dienvidu torņa ēnā. � Bet, ja tev tas jāzina, tas bija 1575. gadā. � Viņ� norādīja uz vienu pusi. � Es sastapu Moriganu tie�i �eit. Uz �ī jumta es pirmo reizi uzzināju par Nikolasa Fleimela patieso dabu un par Ābrahama Grāmatas eksistenci. Tā nu, iespējams, ir tā cīņa, kas arī beigsies �eit.

Makjavelli pastiepās uz priek�u un palūkojās lejā. Viņ� stāvēja gandrīz tie�i virs rietumu rozetes loga. Skvēram lejā vajadzēja būt tūristu pārpilnam, bet tas bija gandrīz tuk�s. � Un kā tu zini, ka Fleimels un pārējie iznāks �eit? � viņ� jautāja. Dī mazie zobi pa�zibēja derdzīgā smīnā. � Mēs zinām, ka zēns ir klaustrofobisks. Viņa sajūtas ir tikko kā atmodinātas. Kad viņ� iznāks no transa, kurā

Marss viņu atstāja, viņ� būs nobijies, paspilgtinātās izjūtas tikai palielinās viņa �ausmas. Viņa saprāta dēļ Fleimels vedīs viņu virs�zemē, cik vien ātri iespējams. Es zinu, ka ir slepena eja, kas ved no apraktās romie�u pilsētas uz katedrāli. � Viņ� pēk�ņi norādīja uz piecām figūrām, kas iznira no katedrāles centrālajām durvīm tie�i zem viņiem. � Tu redzi? � viņ� triumfējo�i sacīja. � Es nekad nekļūdos. � Viņ� paskatījās uz Makjavelli. � Tu zini, kas mums jādara?

Itālietis pamāja. � Es zinu.

�� Tu neizskaties pārāk laimīgs par to.

�� Sabojāt skaistu ēku ir noziegums.

�� Bet nogalināt cilvēkus nav? � Dī jautāja.

�� Nu, cilvēkus vienmēr var aizvietot.

* * *

��� Ļauj man tikai apsēsties, � D�o�s elsa. Negaidot atbildi, viņ� iztrausās no māsas un Sen�ermēna rokām un apsēdās uz gluda, apaļa akmens bruģētajā skvērā. Pievilcis ceļus pie krūtīm, viņ� at�balstīja uz tiem zodu un ar rokām apskāva lielus. Viņ� tik ļoti dre�bēja, ka papē�i klaudzēja pret akmeni.

� Mums patie�ām jāturpina kustēties, � Fleimels mudināja, paskatījies apkārt.

��� Dod mums minūti laika, � Sofija norūca. Notupusies bla�kus brālim, viņa pastiepās, lai pieskartos viņam, bet dzirksteles iesprak�ķējās starp viņas pirkstiem un viņa roku, un viņi abi sa�lēcās. � Es zinu, kā tu jūties, � viņa maigi sacīja. � Viss ir tik� tik gai�s, tik skaļ�, tik ass. Tavas drēbes �ķiet tik smagas un raupjas pret tavu ādu, tavas kurpes ir pārāk cie�as. Bet tu pie tā pieradīsi. Sajūtas atkāpsies. � Viņ� izjuta to, ko viņa bija pieredzējusi tikai pirms pāris dienām.

��� Mana galva dun, � D�o�s nomurmināja. � �ķiet, tā tūlīt eksplodēs, it kā būtu pārbāzta ar pārāk daudz informācijas. Es tur�pinu domāt �īs savādās domas�

Meitene savilka pieri. Tas neizklausījās pareizi. Kad viņa tika atmodināta, viņa bija sajūtu pārņemta, bet, tikai kad Endoras Ra�gana bija nodevusi savas zinā�anas, tikai tad viņa bija jutusies tā, it kā viņas smadzenes gatavotos uzsprāgt. Sofijai prātā ie�āvās pēk��ņa doma, un viņa atcerējās, ka tad, kad viņa bija iedrāzusies kam�barī, Vecā milzīgā roka spieda brāļa galvu. � D�o�, � viņa klusu sacīja, � kad Marss atmodināja tevi, ko viņ� tev sacīja?

Brālis izmisis papurināja galvu. � Es nezinu.

��� Domā, � Sofija asi sacīja un redzēja viņu saviebjamies no viņas balss. � Lūdzu, D�o�, � viņa sacīja klusu. � Tas ir svarīgi.

�� Tu neesi mans boss, � viņ� sacīja ar smaidu.

�� Es zinu. � Sofija plati pasmaidīja. � Bet joprojām esmu tava lielā māsa, tad nu stāsti man!

D�o�s savilka pieri, no lielās piepūles tā pat sāka sāpēt. � Viņ� sacīja� viņ� sacīja, ka atmodinā�ana nav dāvana, ka tas ir kaut kas, par ko man vēlāk būs jāmaksā. " Ko vēl?

��� Viņ� sacīja� viņ� sacīja, ka manējā ir viena no visspēcīgāka�jām aurām, ar kādām viņam iznācis sastapties. � D�o�s bija skatī�jies uz dievu, kad tas bija teicis �os vārdus, redzot viņu pirmo reizi ar atmodinātām acīm, ievērodams sare�ģītās detaļas viņa bruņu ce�purē un krā�ņo rakstu uz viņa ādas krū�u aizsega un skaidri sa�klausot sāpes balsī. � Viņ� sacīja, ka dos man dāvanu, kaut ko, kas varētu man noderēt nākotnē.

�� Un?

��� Man nav ne jausmas, kas tas ir. Tad viņ� uzlika roku uz ma�nas galvas, un es jutos tā, it kā viņ� censtos izgrūst mani cauri grīdai. Spiediens bija drausmīgs.

�� Viņ� kaut ko pārlika tevī, � Sofija sacīja noraizējusies. � Nikolas, � viņa sauca.

Bet atbildes nebija, un, kad viņa pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi, viņa redzēja to kopā ar Zannu cie�i veramies atpakaļ uz lielo katedrāli.

�� Sofij, � Nikolass mierīgi sacīja nepagriezdamies, � palīdzi brālim piecelties kājās. Mums nekavējoties jātiek projām no �ejie�nes, iekams nav par vēlu.

Viņa mierīgais, nosvērtais tonis nobiedēja Sofiju vairāk, nekā ja viņ� būtu kliedzis. Neņemot vērā viņu abu auru rībo�os krak�ķus, viņa satvēra brāli zem padusēm. Viņa piecēla D�o�u stāvus un pagrieza apkārt. Viņiem pretī stāvēja trīs drukni at�ķirīgi bries�moņi.

�� Man �ķiet, ka jau ir par vēlu, � Sofija noteica.

Gadsimtiem ilgi doktors D�ons Dī bija mācījies, kā atdzīvināt golemus, kā arī pamanījies radīt un kontrolēt simulakras un homunkulus. Viena no lielākajām prasmēm, ko apguvis Makjavelli, bija spēja kontrolēt tulpu. Procesi bija pārsteidzo�i līdzīgi, un viss, kas patie�ām at�ķīrās, bija tikai materiāls.

Tie abi spēja atdzīvināt nedzīvos.

Tagad mags un itālietis stāvēja blakus plecu pie pleca uz Notre Datne katedrāles jumta un koncentrējās uz savām vēlmēm.

Un cita pēc citas gotisko notekcauruļu galvas un groteskās Notre Datne figūras atdzīvojās.

Gargoli � ūdens notekcauruļu zvēri � sakustējās pirmie.

Pa vienam un pa pāriem, tad du�iem un pēk�ņi simtiem tie at�brīvojās no katedrāles sienām. Izlienot no paslēptuvēm � neredza�mām dzegām, aizmirstām notekām �, akmens pūķi un �ūskas, ā�i un pērtiķi, kaķi un suņi, un briesmoņi �ļūca lejā pa ēkas fasādi.

Tad groteskās � derdzīgas kaltas statujas � kļuva dārdo�i dzīvīgas. Lauvas, tīģeri, pērtiķi un lā�i atbrīvoja sevi no viduslaiku mūra un rāpās lejā pa ēku.

�� Tas patie�ām ir ļoti, ļoti slikti, � Sen�ermēns nomurmināja.

Raupji veidots lauva nolēca zemē tie�i pie katedrāles durvīm

un devās uz priek�u, akmens nagiem klaudzot un slīdot pa gluda�jiem bruģa akmeņiem.

Sen�ermēns spēji izstiepa roku uz priek�u, un lauvu apskāva uguns bumba, kurai nebija nekāda cita iespaida kā vien tas, ka no�dega gadsimtiem uz tās sakrāju�ies putekļi un putnu mēsli. Lauva turpināja tuvoties, Sen�ermēns izmēģināja cita veida uguni � liesmu �autras un laukus, uguns bumbas un pātagas �, bet bez kādiem panākumiem.

Arvien vairāk un vairāk gargolu nolēca uz zemes. Da�i sa�ķīda drumslās no trieciena, bet lielākā daļa palika neskarta. Tie izklīda, piepildīdami laukumu, un tad tuvojās, savelkoties cie�āk cilpā ap viņiem. Da�as figūras bija sare�ģīti un skaisti veidotas, citas laika gaitā kļuvu�as par neko vairāk kā nesazīmējamiem bluķiem. Lie�lākie gargoli slampāja lēnām, bet mazākās groteskas strauji metās virsū. Tās kustējās pilnīgā klusumā, izņemot akmens skrapstoņu pret akmeni.

Radījums, kas bija pa pusei cilvēks, pa pusei āzis, iz�ļūca no tuvāk nāko�ā pūļa, nometās uz �etrām un rik�oja uz priek�u, baisi izliektie ragi nomērķēti uz Sen�ermēnu. �anna lēca uz priek�u un cirta radījumam, viņas zobens �ķīla dzirksteles pret tā kaklu. Cir�tiens pat nepalēnināja tā gaitu. Sen�ermēns pamanījās pamesties sāņus pēdējā minūtē, bet kļūdījās, uzsizdams dzīvnieka rumpim, kad tas metās viņam garām. Viņa roka iedzēla tam. Ā�cilvēks mē�ģināja apstāties uz bruģakmeņiem un paslīdēja, sabrūkot uz zemes un nolau�ot vienu no saviem ragiem. Nikolass izvilka Clarent un metās apkārt, turot zobenu abās rokās, prātojot, kur� radījums pir�mais uzbruks. Lācis ar sievietes galvu �ļūkāja uz priek�u izstiep�tiem nagiem. Nikolass dūra ar Clarent, bet zobens, nenodarīdams tam neko sliktu, spalgi iegaudojies, noslīdēja gar radījuma akmens ādu. Viņ� ātri cirta dzīvniekam ar zobena asmeni, bet vibrācija pa�darīja nejutīgu visu viņa roku, gandrīz izsitot zobenu no tvēriena. Lācis cirta ar masīvo ķepu, kas no�ņāca virs alķīmiķa galvas. Tad tas salīgojās, lai noturētu līdzsvaru, bet Nikolass metās uz priek�u ar visu savu svaru pret to. Lācis nokrita zemē. Tā nagi atsitās pret bruģakmeņiem, sabirstot putekļos, kad tas mēģināja atkal uzslieties kājās.

Stāvot priek�ā brālim, izmisīgi mēģinot aizsargāt viņu, Sofija atbrīvoja daudzu mazu virpuļu sērijas. Tās nekaitīgi atsitās pret lie�lāko daļu no akmens figūrām un neizdarīja neko vairāk, kā pacēla augstu gaisa virpulī avīzi.

� Nikolas, � Sen�ermēns izmisīgi sacīja, kad akmens figūru aplis nāca arvien tuvāk. � Mazliet maģijas, mazliet alķīmijas tagad ļoti noderētu.

Nikolass pastiepa uz priek�u labo roku. Tajā izveidojās maza, zaļa stikla bumba. Tā pārplīsa, un zaļ� �ķidrums pazuda atpakaļ ādā. � Es neesmu pietiekami spēcīgs, � alķīmiķis bēdīgi atbildēja. � Transmutācijas burvestība katakombās ir nogurdinājusi mani.

Gargoli �ļūca aizvien tuvāk, akmens �irkstēja, krak�ķēja ikvie�nā solī. Mazās groteskas pārveidojās par putekļiem, kad tām trāpīja lielāko radījumu kājas.

��� Tie tūlīt pārvelsies pāri mums, � Sen�ermēns nomurmi�nāja.

��� Dī dro�i vien tos kontrolē, � D�o�s noburk�ķēja. Viņ� bal�stījās pret māsu, rokas piespiedis ausīm. Ikviens �irksto�ais solis, ikviens akmens krak�ķis bija agonija viņa atmodinātajai dzirdei.

��� Viņu ir pārāk daudz, lai tos kontrolētu tikai viena persona, � �anna sacīja. � Dro�i vien tie ir abi � Dī un Makjavelli.

�� Bet tad viņiem ir jābūt tuvu, � Nikolass sacīja.

�� Ļoti tuvu, � �anna piekrita.

��� Komandieris parasti atrodas augstāk, � D�o�s pēk�ņi sacīja, pārsteigdams pats sevi ar savām zinā�anām.

��� Kas nozīmē, ka viņi ir uz katedrāles jumta, � Fleimels se�cināja.

Tad �anna norādīja. � Es redzu viņus. Tur, starp torņiem, tie�i virs rietumu rozetes loga centra. � �anna pameta zobenu vīram, un tad viņas aura iekvēlojās sudrabā ap viņu. Un gaiss piepildījās ar lavandas smar�u. Viņas aura sacietēja, pieņemdama veidolu un substanci, pēk�ņi no viņas kreisās rokas izauga gar� loks, bet labajā parādījās spīdīga bulta. Atvilkdama atpakaļ labo roku, �anna no�mērķēja un atlaida bultu, sūtot to arkveidīgi augstu gaisā.

�� Viņi ir pamanīju�i mūs, � Makjavelli sacīja. Milzīgas sviedru piles ritēja pāri viņa sejai, lūpas bija zilas no piepūles, kontrolējot akmens radījumus.

��� Tas nav svarīgi, � Dī sacīja, palūkojies pāri malai. � Viņi ir bezspēcīgi. � Lejā laukumā pieci cilvēki stāvēja aplī, ko veidoja akmens statujas, drūzmējoties un ieskaujot tos aizvien cie�āk.

��� Tad pabeidzam to, � Makjavelli sacīja caur sakostiem zo�biem. � Bet atceries, ka bērni mums vajadzīgi dzīvi. � Viņ� aprā�vās, kad kaut kas slaids un sudrabains iz�āvās cauri gaisam viņa sejas priek�ā. � Tā ir bulta, � viņ� iesāka brīnīdamies, tad apstājās un iegaudojās, jo bulta dziļi ieurbās viņa gurnā. Visa viņa kāja � no gurniem līdz pirkstu galiņiem � pamira. Viņ� aizķliboja atpakaļ un nokrita uz katedrāles jumta, rokas piespiedis pie kājas. Pārstei�dzo�i, ka asiņu nebija, bet sāpes nepanesamas.

Zemē, tālu lejā, vismaz puse no radījumiem pēk�ņi sastinga vai arī nogāzās zemē. Tie sabruka, bet citi, kas atradās aiz nokritu�a�jiem, brida tiem pāri. Ie�i �ķīda uz visām pusēm, laika gaitā cietu��ais akmens pārvērtās putekļos. Tomēr pārējie radījumi joprojām turpināja tuvoties.

Vēl ducis citu sudraba bultu pacēlās gaisā no apak�as. Tās dīk�damas nekaitīgi saplīsa druskās pret akmens mūri.

�� Makjavelli! � Dī iebrēcās.

��� Es nevaru� � Sāpes kājā bija nepanesamas, un pāri viņa vaigiem tecēja asaras. � Es nevaru koncentrēties�

�� Tad es pats to pabeig�u.

��� Un zēns un meitene, � Makjavelli vārgi sacīja. � Man tos vajag dzīvus�

��� Nav nepiecie�ams. Es esmu nekromāns. Es varu atdzīvināt līķus.

�� Nē! � Makjavelli kliedza.

Dī ignorēja viņu. Sakoncentrējis savu vienreizīgo gribu, mags deva gargoliem vienu komandu: � Nogaliniet tos. Nogaliniet tos visus.

Radījumi saviļņojās kustībai uz priek�u.

* * *

�� Vēlreiz, �anna! � Fleimels kliedza. � �auj vēlreiz!

�� Es nevaru. � Mazā fran�u sieviete bija pelēka no pārpūles. � Bultas veidojas no manas auras. Man nekas nav palicis pāri.

Gargoli tuvojās aizvien tuvāk un tuvāk, akmens �irkstēja un �ņirkstēja, tiem �ļūcot uz priek�u. Viņu kustību diapazons bija iero�be�ots, da�iem bija nagi un zobi, citiem ragi un ērk�ķaina aste, bet tie vienkār�i varēja samīcīt cilvēkus.

D�o�s pacēla mazu apaļu grotesku, kas bija tik ļoti erodējusi, ka nebija nekas vairāk kā drukns akmens gabals, un aizmeta to atpakaļ radījumu masā. Tā trāpīja gargolam, un abi saplīsa. Viņ� saviebās no skaņas, bet vienlaikus arī saprata, ka tos var iznīcināt. Piespiedis rokas ausīm, viņ� uzmeta acis saplīsu�ajām figūrām, viņa atmodinātais skatiens ievēroja ikvienu detaļu. Akmens radījumi bija dzelzij un maģijai neievainojami, bet tad viņ� pamanīja, ka akmens bija erodējis un trausls. Kas iznīcina akmeni?

Viņa atmiņā uzzibsnīja� lai gan tās nebija viņa atmiņas� sena pilsēta, drūpo�s mūris, kas pārvērtās pulverī�

�� Man ir ideja! � viņ� sauca.

�� Lai tā būtu laba, � Sen�ermēns atsaucās. � Vai tā ir maģija?

�� Tie ir ķīmijas pamati. � D�o�s paskatījās uz Sen�ermēnu.

�� Franci, cik karstu uguni tu spēj radīt?

�� Ļoti karstu.

�� Sofij, cik aukstu vēju tu spēj radīt?

��� Ļoti aukstu, � viņa sacīja pamājot. Viņa pēk�ņi zināja, kas bija prātā brālim, viņa �o pa�u eksperimentu bija veikusi ķīmijas stundā.

�� Tad dariet to tagad, � D�o�s sauca.

Izkalts pūķis ar ielūzu�u sikspārņa spārnu sagrīļojās un devās uz priek�u. Sen�ermēns atbrīvoja visu savas Uguns maģijas spēku pret radījuma galvu, nomazgājot to liesmā, izcepot to ķir�u sar�kanu. Un tad Sofija atbrīvoja arktisku gaisa pūsmu.

Pūķa galva ielūza un pārvērtās putekļos.

�� Karsts un auksts! � D�o�s sauca. � Karsts un auksts.

■ � Izple�anās un sarau�anās, � Nikolass sacīja drebo�iem smiekliem. Viņ� paskatījās uz aug�u, kur Dī galva bija tik tikko re�dzama pāri jumta malai. � Viens no alķīmijas pamata principiem.

Sen�ermēns ar plaucējo�u karstumu nomazgāja kuili, kas soļoja viņu virzienā, un Sofija nolēja pār to ledainu gaisu. Tā kājas nokrita.

�� Karstāku! � D�o�s kliedza. � Vajag karstāku. Un tavam jā�būt aukstākam, � viņ� sacīja māsai.

��� Es pacentī�os, � Sofija no�ukstēja. Viņas acis jau bija svina pelēkas no piepūles. � Es nezinu, vai daudz aukstāku varu da�būt. � Viņa palūkojās uz brāli. � Palīdzi man, � Sofija sacīja.

�� Ļauj man izmantot tavu spēku.

D�o�s nostājās aiz Sofijas un uzlika abas rokas uz viņas ple�ciem. Sudraba un zelta auras uzdzirkstīja iekvēlojoties, sajaucoties, savijoties. Saprazdama, ko viņi dara, �anna nekavējoties satvēra vīra plecus, un abas auras � sarkana un sudraba � iemirdzējās ap viņiem. Kad Sen�ermēns iz�āva liesmas mēli pāri tuvojo�amirs gargoliem, tā bija baltkvēles karstumā, pietiekami stipra, lai ak�mens sāktu kust, iekams arktiskie ledainie vēji un ledainā migla pacēlās no Sofijas plaukstām. Sen�ermēns pagriezās pret atkāpjo��os loku, un Sofija sekoja viņam. Pirmais akmens plīsa, senie ķie geji eksplodēja un izkusa lielajā karstumā, bet, kad sekoja ledainais vēj�, efekts bija dramatisks. Karstās akmens statujas �ķīda un plīsa gabalos, sadrūpot grantainos, asos putekļos. Pirmā rinda nogā/.is, tad nākamā un nākamā, līdz sadrupusi, salūzusi apļveida akmens siena apjoza lamatās nonāku�os cilvēkus.

Un tad Sen�ermēns un Zanna nogāzās, bet Sofija un D�o�s tur�pināja, pū�ot ledaino gaisu pāri da�ām paliku�ajām figūrām. Gargoli gadsimtiem ilgi bija ūdens notekcaurules, tālab akmens bija kļuvis mīksts un porains. Izmantodama brāļa enerģiju, lai palie�linātu savus spēkus, Sofija sasaldēja mitrumu, kas bija saglabājies akmenī, un radījumi saplīsa.

�� Divi, kas ir viens, � Nikolass Fleimels �ukstēja, noguris pieplacis pret bruģakmeņiem. Viņ� paskatījās uz Sofiju un D�o�u, viņu auras me�onīgi mirdzēja ap viņiem, sudrabs un zelts sajaucies, uz viņu ādas varēja saskatīt senu bruņu pēdas. Viņu spēki bija vien�reizīgi � un �ķietami neiztuk�ojami. Viņ� zināja, ka �āds spēks var kontrolēt, pārveidot un pat iznīcināt pasauli.

Un, pēdējam briesmīgajam gargolam pārvēr�oties par putek�ļiem, dvīņu auras pagaisa. Alķīmiķis pirmo reizi pieķēra sevi prā�tojot, vai viņus atmodināt bijis pareizais lēmums.

* * *

Uz Notre Dame jumta Dī un Makjavelli vēroja, kā Fleimels un pārējie izlauzās cauri dūmojo�ajām būvgru�u kaudzēm un devās tilta virzienā.

�� Mums ir lielas nepatik�anas, � Makjavelli bilda caur sakos�tiem zobiem. Bulta bija pazudusi no viņa gurna, bet kāja joprojām bija nejūtīga.

�� Mums? � Dī nevērīgi sacīja. � Viss, viss �is ir vienīgi tava vaina, Nikolo. Vismaz tā tas būs atspoguļots manā ziņojumā. Un tu zini, kas tad var notikt, vai ne?

Makjavelli iztaisnojās un piecēlās, atspiedies pret akmens mūri, lolodams savu savainoto kāju. � Mans ziņojums at�ķirsies.

��� Neviens tev neticēs, � Dī sacīja pārliecināti un aizgriezās.

�� Ikviens zina, ka tu esi melu meistars.

Makjavelli ielika roku kabatā un izņēma mazu digitālo atska�ņotāju. � Nu tad man ir paveicies, ka viss, ko tu sacīji, ir ierakstīts. � Viņ� uzsita pa atskaņotāju. � Balss aktivizēta. Tas ierakstīja katru vārdu, ko tu man sacīji.

Dī apstājās. Viņ� lēnām pagriezās, lai būtu pret itālieti un pa�skatītos uz plāno atskaņotāju. � Ikviens vārds? � viņ� jautāja.

��� Ikviens vārds, � Makjavelli drūmi apstiprināja. � Es do�māju, Vecie noticēs manam ziņojumam.

Dī cie�i lūkojās itālietī īsu mirkli, iekams pamāja. � Ko tu vēlies?

Makjavelli pamāja uz postījumiem lejā. Viņa smaids bija bries�mīgs. � Paskaties, ko spēj izdarīt dvīņi� un viņi ir tikko kā atmo�dināti un nav pat apmācīti.

�� Un ko tu ierosini? � Dī jautāja.

���� Starp mums runājot, man ir pieeja milzīgiem resursiem. Strādājot kopā, nevis viens pret otru, mēs spēsim atrast dvīņus, sa�gūstīt un apmācīt viņus.

�� Apmācīt viņus!

Makjavelli acis sāka mirdzēt. � Viņi ir dvīņi no leģendas. Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss. Kad viņi būs apguvu�i visu stihiju maģiju, viņi nebūs apstādināmi. � Viņa smaids vērtās me�onīgs.

�� Tas, kas kontrolēs viņus, kontrolēs pasauli.

Tad mags pagriezās, lai uzmestu skatienu laukumam, kur Fleimels bija tik tikko pamanāms cauri putekļu un smil�u aizsegam.

�� Kā tev �ķiet, vai alķīmiķis to zina?

Makjavelli smiekli bija dzēlīgi. � Protams, viņ� zina. Kāpēc vēl lai viņ�, tavuprāt, trenētu viņus?

PIRMDIENA,4 JŪNIJS

Tie�i pulksten 12.13 Eurostar vilciens atgāja no Care du Nord sta�cijas un sāka savu divu stundu un divdesmit minū�u ceļojumu uz Londonas St. Pancras starptautisko staciju.

Nikolass Fleimels sēdēja ar seju pret Sofiju un D�o�u pretējā galda pusē pirmajā biznesa klasē. Sen�ermēns bija nopircis biļe�tes, izmantodams neizsekojamū kredītkarti, un sagādājis viņiem fran�u pases, kurās bija fotogrāfijas, kas nemaz nelīdzinājās dvī�ņiem, bet Nikolasa pasē bija jauna vīrie�a ar lielu matu ērkuli piķa melnumā fotogrāfija. � Saki, ka esi ļoti novecojis pēdējos pāris ga�dos, � Sen�ermēns sacīja, greizi pasmaidot. �anna no Arkas bija pavadījusi rītu iepērkoties un uzdāvināja Sofijai un D�o�am mu�gursomas, pilnas ar drēbēm un tualetes piederumiem. Kad D�o�s bija atvēris savu, viņ� tur atrada mazo klēpja datoru, ko Sen�er�mēns bija atdevis iepriek�ējā dienā. Vai tas bija tikai vakar? Tas �ķita tik ļoti sen.

Kad vilciens atstāja staciju, Nikolass atvēra avīzi un izvilka lē�tas lasāmbrilles, ko bija nopircis aptiekā. Viņ� pacēla Le Monde tā, lai dvīņi varētu redzēt pirmo lappusi: tajā bija redzami postījumi, kurus bija radījis Nidhjegs.

� Te raksta, � Nikolass lēni lasīja, � ka iegruvusi katakombu sekcija. � Viņ� pār�ķīra lapu. Tur bija fotogrāfija pa puslapu ar sa�drupu�u akmeņu kaudzi no�ogotā laukumā Notre Damc katedrāles priek�ā. � Eksperti apgalvo, ka da�u Parīzes slavenāko gargolu un grotesku nokri�anu un sair�anu veicinājis skābais lietus, kas sama�zinājis skulptūru izturību. Abi gadījumi nav saistīti, � viņ� izlasīja un aizvēra avīzi.

� Te nu tev ir taisnība, � Sofija sacīja, pārgurums atspoguļojās viņas sejā, lai gan viņa bija gulējusi gandrīz desmit stundu. � Dī un Makjavelli pamanīju�ies visu noslēpt. � Viņa paskatījās ārā pa logu, vilcienam klaudzinot pāri slie�u savienojumu mud�eklim. � Briesmonis gāja cauri Parīzei vakar, gargoli norāpās no ēkas� un tomēr nekas no tā nav avīzēs. It kā nekas tāds nebūtu noticis.

��� Bet tas notika, � Fleimels nopietni sacīja. � Un tu iemācī�jies Uguns maģiju, un D�o�a spēki ir atmodināti. Un vakar jūs atklā�jāt, cik vareni jūs abi esat kopā.

�� Un Skataha ir mirusi, � D�o�s, pilns rūgtuma, sacīja.

Neizpratnes pilnais pārsteigums Fleimela sejā lika D�o�am jus�ties apjuku�am un saērcinātam. Viņ� paskatījās uz māsu, tad atkal uz Nikolasu. � Skatija, � viņ� dusmīgs sacīja. � Atceraties viņu? Viņa noslīka Sēnā.

�� Noslīka? � Fleimels smaidīja. Un tad viņa acu kaktiņos un pāri pierei padziļinājās jaunas līnijas. � Viņa ir vampīrs, D�o�, � viņ� maigi sacīja. � Viņai nav nepiecie�ams elpot gaisu. Es varu derēt, viņa bija noskaitusies, jo viņai nepatīk būt slapjai, � viņ� piebilda. � Nabaga Dagans, viņam nebija nekādu izred�u. � Alķī�miķis atlaidās ērtajā sēdvietā un aizvēra acis. � Mums uz īsu brīdi būs jāapstājas ārpus Londonas, tad izmantosim vārtu un līniju karti, lai nokļūtu atpakaļ Sanfrancisko un pie Pereneles.

�� Kāpēc mēs dodamies uz Londonu? � D�o�s jautāja.

��� Mēs dodamies apmeklēt visvecāko nemirstīgo cilvēku uz zemes, � alķīmiķis sacīja. � Es mēģinā�u pārliecināt viņu mācīt jums abiem Ūdens maģiju.

�� Kas viņ� ir? � D�o�s apjautājās, pasniedzies pēc sava klēpja datora. Pirmās klases vagonos ir bezvadu internets.

�� Karalis Gilgame�s.

Otrās grāmatas beigas

Parīzes katakombas

Parīzes katakombas, ko Sofija un D�o�s izzināja, patiesībā ek�sistē, tāpat kā vienreizīgā kanalizācijas sistēma, kas ir, kā ievērojis Makjavelli, apgādāta ar ielu zīmēm. Lai arī Parīzi apmeklē ap mil�jons viesu gadā, daudzi nezina par milzīgo tuneļu tīklu zem pilsētas.

Oficiāli to sauc Ies carrieres de Paris, Parīzes akmeņlauztuves, bet parasti tās dēvē par katakombām, un tās ir viens no pilsētas brīnumiem. Skati, ko dvīņi redzēja katakombās � kaulu sienas, iespaidīgie galvaskausu izvietojumi �, ir publiski pieejami un ap�skatāmi. Astoņpadsmitajā gadsimtā visi ķermeņi un kauli no pār�pildītās Cimetiere des Innocents tika ekshumēti un pārvesti uz kaļķ�akmens tuneļiem un alām. To papildināja vēl vairāk nelaiķu no citām kapsētām, un tagad rēķina, ka �ajā savādajā kapsētā varētu būt ap septiņiem miljoniem aizgājēju. Neviens nezina, kas izvei�dojis pārsteidzo�os mākslinieciskos kaulu veidojumus, iespējams, strādnieks gribēja izveidot pieminekli miru�ajiem, kuriem vairs ne�būs kapa pieminekļa, kas norāda viņu kapa vietu. Sienās, kas vei�dotas vienīgi no cilvēku kauliem, daudzi rakstu ielaidumi, veidoti no galvaskausiem, ir �ai vietai piedienīgi baisi, un da�ās vietās tos izgaismo, lai panāktu vēl baisāku efektu.

Romie�i, iespējams, bija pirmie, kas raka kaļķakmeni no zemes, lai celtu pilsētu, kas kļuva par Lutēciju, agrīnāko romie�u apme�a�nās vietu uz saliņas Ile de la Cite. Tur, kur tagad atrodas Notre Dame katedrāle, kādreiz bija piemineklis romie�u dievam Jupiteram. Ap desmito gadsimtu akmeņlauztuvēs intensīvi raka kaļķakmeni gan pilsētas sienu izveidei, gan Notre Datne un oriģinālās Luvras pils būvniecībai. Katakombas ilgi tika izmantotas kā kontrabandistu slēptuves un sniedza pajumti daudziem bezpajumtniekiem. Nesen, II pasaules kara laikā, abām pusēm � gan vācu armijai, gan fran�u preto�anās kustībai � tuneļos bija bāzes. �ajā gadsimtā katafliķi � policijas vienības, kas patrulē pazemē, darbinieki � katakombu dziļumā ir atklāju�i nelegālas mākslas galerijas un pat kinoteātri.

Oficiāli katakombas sauc Ossuary ofDenfert Rochereau, un ieeja tajās ir tie�i pretī Denfert Rochereau metro stacijai. Publiski ir pie�ejama tikai viena maza sekcija: tuneļi ir ļoti nedro�i, �auri, bie�i ap�plūst un ir bedru un aku izcaurumoti.

Un tā ir ideāla slēptuve Guļo�ajam dievam.

Speciāla reklāma

tre�ajai grāmatai par nemirstīgo Nikolasu Fleimelu.

Burve

Excerpt copyright � 2008 by Michael Scott Published by Delacorte Press

Es esmu tik noguris, tik noguris.

Es ātri novecoju. Mani locekļi ir stīvi, redze vairs nav asa, un ēsmu atklājis, ka man jāpiepūlas, lai saklausītu. Pēdējo piecu dienu laikā biju spiests izmantot savus spēkus, un tas paātrināja manu noveco�anas procesu. Es pieļauju, ka esmu novecojis vismaz par desmit gadiem � iespējams, vairāk � kop� pēdējās ceturtdienas. Lai dzīvotu, man jāatgūst Ābrahama Grāmata, un es nevaru � es ne�uzdro�inos � riskēt izmantot savus spēkus.

Bet Dī ir Kodekss, un es zinu, ka atkal bū�,u spiests izmantot savu bālo auru.

Mēs drīz būsim Londonā. Es baidos no �īs pilsētas vairāk nekā no citām, jo tā ir Dī spēku pati sirds. Londona ir vilinājusi Vecos no visas pasaules: �eit viņu ir vairāk nekā jebkurā citā pilsētā uz ze�mes. Vecie un Nākamā paaudze brīvi un nemanāmi pārvietojas ielās, un es zinu vismaz duci Ēnu valstību, kas ir izmētātas britu salās. Pēdējo reizi Perenele un es bijām �ajā pilsētā 1666. gada septembrī, kad mags gandrīz nodedzināja to līdz pamatiem, mēģinādams no�tvert mani. Mēs nekad vairs te neatgriezāmies.

Tomēr liels daudzums līniju krustojas un savienojas virs ķeltu zemēm, un es lūdzu, lai ar dvīņu atmodinātajiem spēkiem mēs va�rētu izmantot �īs līnijas, lai atgrieztos Sanfrancisko pie manas Pereneles.

Un te ir karalis Gilgame�s, vecākais nemirstīgais cilvēks pa�saulē. Viņa zinā�anas ir neaptveramas un enciklopēdiskas. Stāsta, ka viņ� kādreiz bijis Kodeksa sargātājs, ka viņ� pat zinājis mistisko

Ābrahamu, kas radīja Grāmatu. Gilgame�s arī zina visu stihiju ma�ģiju, tomēr dīvaini � viņam nekad nav piemitis spēks lietot tās. Karalim nav auras. Es bie�i esmu brīnījies, kā tas ir: apzināt tik daudz neiedomājamu lietu, gūt pieeju senajām gudrībām un tomēr nevarēt to visu izmantot. Es sacīju Sofijai un D�o�am, ka mums va�jadzīgs Gilgame�s, lai viņ� dem mācītu Ūdens maģiju un atrastu līniju, kas mūs nogādātu mājās. Viņi nezina, ka tas patiesībā ir ne�prātīgs risks: ja karalis atteiksies, tad mēs būsim slazdā pa�ā Dī ietekmes sfēras sirdī, bez iespējas izglābties.

Turklāt neesmu arī teicis, ka Gilgame�s ir diezgan neprātīgs.

No Nikolasa Fleitnela dienasgrāmatas, ko alķīmiķis rakstījis �odien, pirmdien, 4. jūnijā Londonā, ienaidnieku pilsētā

�..

� Man �ķiet, es redzu viņus.

Jauns vīrietis zaļā siltā vējjakā, stāvēdams tie�i zem milzīgā apaļā pulksteņa St. Pancras stacijā, atvirzīja telefonu no auss un pārbaudīja izplūdu�o attēlu uz ekrāna. Angļu mags bija atsūtījis at�tēlu: attēls bija graudains, krāsas izplūdu�as un bālas, un izskatījās, it kā būtu fotografēts ar virs galvām novietotu dro�ības kameru. Tajā bija redzams vecāks vīrietis īsiem sirmiem matiem kopā ar di�viem gai�matainiem pusaud�iem kāpjam vilcienā.

Paceļoties uz pirkstgaliem, jaunais vīrietis grozīja galvu, mek�lēdams trio, ko tikko bija pamanījis. īsu brīdi viņam jau �ķita, ka ir tos pazaudējis milzīgajā pūlī, bet, pat ja tā būtu, tie nebūtu tālu tiku�i: viena no viņa māsām bija lejā, otra bija ārā uz ielas, vērojot ieeju.

Nu, kur vecais vīrs un pusaud�i bija aizgāju�i?

�aurās, saspiestās nāsis plati izpletās, kad jaunais vīrieds �ķiroja neskaitāmās stacijas smar�as. Viņ� pazina un atvairīja sa�jauktu pārāk daudzu cilvēku smaku, smar�u un dezorantu miriādes, �eleju un pastu, taukainu ceptu kartupeļu smaku no sta�cijas restorāniem, kafijas bagātīgo smar�u un vilcienu motoru un vagonu aso eļļaini metālisko dvaku. Viņ� aizvēra acis un atlieca galvu. Smar�as, ko viņ� meklēja, bija vecākas, me�onīgākas un ne�dabiskas�

�eit!

Piparmētra: tik tikko jau�ama.

Apelsīns: ne vairāk kā nenoteikta nojausma.

Vaniļa: mazliet vairāk jūtama.

Paslēptas aiz mazām taisnstūra saulesbrillēm, zili melnās acis plati atvērās, un viņa galva grozījās, sekodama plānajiem smar�u pa�vedieniem cauri pla�ajai dzelzceļa stacijai. Tagad viņi bija tam rokā!

Vecāks vīrietis sirmiem matiem, melnos d�insos un novalkātā ādas jakā soļoja pa stacijas uzgaidāmo telpu tie�i viņa virzienā. Viņa kreisajā rokā bija maza ceļasoma. Viņam sekoja divi pusaud�i, pietiekami līdzīgi, lai būtu brālis un māsa. Zēns bija garāks nekā meitene, un abiem bija mugursomas.

Jaunais Vīrietis uzņēma ātru attēlu ar mobilā telefona kameru un aizsūtīja to doktoram D�onam Dī. Lai arī viņam nebija nekas pret angļu magu, nebija nekādas vajadzības kļūt par viņa ienaid�nieku. Dī bija viena no visbīstamākiem Vecajiem aģents.

Uzvilcis jakas kapuci pāri galvai, viņ� aizgriezās, kad trio bija pienācis vienā līmenī ar viņu, un piezvanīja savai māsai, kas gai�dīja lejā. � Tas noteikti ir Fleimels un dvīņi, � viņ� nomurmināja telefonā, runājot senā valodā, kas galu galā bija kļuvusi par gēlu valodu. � Tie dodas tavā virzienā. Es viņus pārņem�u, kad viņi būs uz Euston Road.

Jaunais vīrietis jakā ar kapuci sekoja alķīmiķim un amerikāņu dvīņiem. Viņ� veikli kustējās cauri agrās pēcpusdienas pūlim, iz�skatīdamies glu�i kā vēl viens pusaudzis, anonīms, nepamanāms savos nolaidenajos d�insos, nodilu�ajās tenisa kurpēs un pārāk lie�lajā mētelī, viņa galvu un seju paslēpa kapuce, viņa acis aiz saules�brillēm nebija redzamas.

Par spīti savai formai, jaunais cilvēks nekad nebija bijis pat at�tāli cilvēkveidīgs. Viņ� un viņa māsas bija pirmo reizi nonāku�i uz �īs zemes, kad tā vēl bija savienota ar Eiropas kontinentu, un paau�dzēm ilgi viņus pielūdza kā dievus. Viņ� ārkārtīgi asi ņēma ļaunā, ka viņam pavēlēja Dī, kur�, galu galā, bija nekas vairāk kā cilvēks. Bet angļu mags bija apsolījis kapu�otajam zēnam balvu: Nikolasu Fleimelu, leģendāro alķīmiķi. Dī norādījumi bija skaidri, viņ� un viņa māsas dabūs Fleimelu, bet dvīņus nedrīkst aiztikt. Zēna plā�nās lūpas noraustījās. Viņa māsas savāks zēnu un meiteni, bet vi�ņam būs tas gods nogalināt Fleimelu. Piķa melna mēle nolaizīja sausās lūpas. Viņ� un viņa māsas dzīros nedēļām ilgi. Un, protams, viņi saglabās vislabākos kumosiņus Mātei.

Nikolass Fleimels palēnināja soli, ļaujot Sofijai un D�o�am pa�nākt viņu. Izspiedis smaidu, viņ� norādīja uz trīsdesmit pēdu augstu bronzas statuju � pāri, kas bija apskāvies zem pulksteņa. � To dēvē par Meeting Place pulksteni, � viņ� skaļi sacīja un tad piebilda �ukstus: � Mums seko. � Fleimels satvēra D�o�u aiz rokas dzel��ainā tvērienā. � Pat nedomā atskatīties.

�� Kur�? � Sofija prasīja.

��� Kas? � D�o�s draudīgi sacīja. Viņ� jutās nelabi, viņa tikko atmodinātās sajūtas bija stacijas vilcienu smar�u un skaņu pārphi dinātas. Gaisma bija tik spilgta, ka viņ� vēlējās, kaut viņam būtu saulesbrilles, ar ko aizsegt acis.

��� Kas � tas ir pareizāks jautājums, � Nikolass drūmi sacīja. Viņ� pacēla pirkstu, lai norādītu uz pulksteni, it kā runātu par to. � Es neesmu pārliecināts, kas tas ir, � viņ� atzinās. � Kaut kas ļol i vecs. Es to sajutu mirklī, kad izkāpu no vilciena.

�� Sajud to? � D�o�s jautāja.

��� Kā trīsu, kā niezi. Mana aura reaģēja uz kādu, uz kaut kā auru � kas atradās �eit. Kad jūs spēsit mazliet vairāk kontrolē! savu auru, varēsit darīt to pa�u.

Atliecot atpakaļ galvu, it kā apjūsmodama metāla un stikla me�ģīņraksta griestus, Sofija lēnām pagriezās. Ap viņiem virpuļoja pūlis. Lielākā daļa �ķita vietējie, lai arī bija daudz tūristu, daudzi ap�stājās, lai nofotografētos pie Meeting Place vai lai nofotografētu mil�zīgo pulksteni. Neviens ne�ķita pievēr�am viņiem īpa�u uzmanību.

��� Ko mēs iesāksim? � D�o�s jautāja. � Es varu pastiprināt Sofijas spēkus�

��� Nē, � Fleimels atcirta. � Jūs varat izmantot savus spēkus tikai kā vienīgo iespējamo līdzekli. Tiklīdz jūs aktivizējat savu auru, tas brīdina ikvienu Veco, Nākamo paaudzi un nemirstīgo desmit jū�d�u rādiusā. Un �eit gandrīz ikvienam nemirstīgajam, ko sastapsit, ir sabiedrotais tum�ais Vecais. Ari �ajā zemē tas var atmodināt citus, radījumus, ko labāk atstāt guļam.

��� Bet tu sacīji, ka mums seko, � Sofija protestēja. � Tas no�zīmē, ka Dī zina, ka mēs esam �eit.

Fleimels mudināja dvīņus pa kreisi, projām no statujas, steidzi�not viņus uz izeju. � Es varu iedomāties, ka visās lidostās, dzelz�ceļa stacijās visā Eiropā ir novērotāji. Tomēr Dī varēja nojaust, ka mēs dodamies uz Londonu, jebkura jūsu steiga aktivizē jūsu auras, viņ� noteikti zina.

�� Un ko tad viņ� darīs? � D�o�s jautāja, pagriezies, lai paska�tītos uz Fleimelu. Spilgtajā gaismā, kas krita no aug�as, uz alķīmiķa pieres un ap acīm bija skaidri saskatāmas jaunas līnijas.

Fleimels paraustīja plecus. � Kas zina, uz ko viņ� ir spējīgs? Viņ� ir izmisis, un izmisu�i vīri dara drausmīgas lietas. Atceries, viņ� bija uz Notre Dame jumta. Viņam tagad ir kaut kāda nojausma par jūsu spēkiem; viņ� arī ir pārliecinājies, ka esat dvīņi no leģen�das. Vismaz viņam būtu jābūt. � Alķīmiķis pastiepās un piebikstīja D�o�am krūtīs. Papīrs no�aukstēja. Zem T krekla auduma somā, kas karājās viņam ap kaklu, D�o�s glabāja divas lapas, ko bija izplēsis no Kodeksa. � Un bez tā visa viņam nepiecie�ams dabūt �īs lapas.

Viņi sekoja zīmēm, kas veda uz Euston Road izeju, un viņus spieda uz priek�u braucēju pūlis, kas devās tajā pa�ā virzienā. � Es domāju, tu teici, ka tev kaut kas �eit jāsatiek, � Sofija sacīja.

����� Sen�ermēns sacīja, ka mēģinās sakontaktēties ar vecu draugu, � Fleimels nomurmināja. � Varbūt viņ� nevarēja sazinā�ties ar viņu.

Viņi izgāja ārā no greznās sarkano ķieģeļu stacijas uz Euston Road un pārsteigumā apstājās. Kad viņi pameta Parīzi gandrīz pirms trim stundām, debesis bija skaidras un temperatūra gan�drīz uzkāpusi līdz augstajai se�desmit grādu atzīmei; bet Londonā stipri lija un vēj�, kas pūta �urp pa ielu, bija pietiekami auksts, lai liktu dvīņiem trīcēt. Viņi pagriezās un nekavējoties atkāpās atpakaļ stacijā pēc patvēruma.

Un tad Sofija ievēroja viņu.

��� Zēns zaļā siltā jakā ar kapuci, uzmauktu uz galvas, � viņa pēk�ņi sacīja, pagriezdamās pret Nikolasu, un ļoti koncentrēja ska�tienu uz viņa blāvajām acīm, jo zināja: ja novērsīsies, tad gribot ne�gribot paskatīsies uz jauno vīrieti, kas steidzās pakaļ viņiem. Sofija redzēja viņu ar acs kaktiņu. Viņ� slaistījās ap balstu, skatīdamies mobilajā telefonā, niekodamies ar to. Viņ� stāvēja kaut kā savādi. Kaut kā nedabiski. Domājot viņa gaisā sajuta tikko manāmu sabo�jātas gaļas smaku.

Alķīmiķa smaids saspringa. � Paceltu kapuci? Jā, tas ir tas, kas mums seko. � Dvīņi viņa balsī saklausīja nelielas trīsas.

�� Un viņ� nav zēns, vai ne? � Sofija jautāja.

Nikolass papurināja galvu. � Pat ne tuvu.

D�o�s ievilka dziļu elpu. � Tā � vai man jānorāda, ka es sa�skatu vēl divus cilvēkus zaļās siltās jakās ar kapuci uz galvas, kas abi arī nāk mūsu virzienā?

�� Trīs? Nē, ne tie, � Fleimels �ausmās �ukstēja. � Mums jā�iet. � Sagrābis dvīņus aiz rokām, viņ� izrāva tos spēcīgajā lietū, nogriezās pa labi un vilka viņus projām pa ielu. Lietus bija tik auksts, ka D�o�am no tā aptrūka elpas. Rupjas lietus lāses pielipa viņa sejai. � Kas tie ir? � viņ� prasīja, notrausis ūdeni no acīm, at�glaudis matus no sejas.

��� Bandīti, � alķīmiķis drūmi sacīja. � Dī ir izmisis, un kāds daudz varenāks par mani domā, ka var tos komandēt. Tie ir Genii Cucullati.

Sofija notrīsēja, kad apziņas pamalēs pēk�ņi uzzibsnīja atmi�ņas. Viņa sajuta kaut ko skābu rīklē, vēders sarāvās nelabumā. Endoras Ragana zināja Genii Cucullati� viņa bija ienīdu�i tos. Sofija sāņus palūkojās uz brāli. � Jēlas miesas ēdāji.

Saraksts klust arvien garaks, bet "Mags" nebutu radies bez dau�dzu cilvēku palīdzības.

Krista Marino, Beverly Horowitz, jocelyn Lange un Christine Labov no Delacorte Press, bez kuru palīdzības, iecietības, neatlaidības�

Barry Krost no BKM un Frank Weimann no Literary Group par nepār�trauktu atbalstu un padomu� īpa�a atzinība pienākas Libby Lavella, kas pie�ķīra Perenelei balsi� Sarah Baczewski, kas sniedza labākās piezīmes� ]eromy Robert, kas radīja tēlu� Michael Carroll, kas lasīja to pirmais un pēdējais� un visbeidzot �

Claudette, Brooks, Robin, Mitch, Chris, Elaine, David, Judith, Trista, Cappy, Andrea, Ron un, protams, Ahmet par visu citu!

Un ir vēl kāds, ko esmu piemirsis..

Maikls Skots, speciālists mitoloģijas un folklo�ras jomā, ir viens no veiksmīgākajiem īru autoriem. Kā fantāzijas, zinātniskās fantastikas, briesmu un folkloras meistaru Irish Times viņu dēvē par "�o salu Fantāzijas valdnieku". Viņ� dzīvo un strādā Dub�linā, kur raksta tre�o nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu grāmatu � "Burve". Apmeklējiet viņu ioiuw.dillonscott.com.

www.jumava.lv

Izdevejs � apgāds "Jumava", Dzirnavu ielā 73, Rīga, LV-1011 Iespiests un iesiets SIA "Tipogrāfija Rota"