Maikls Skots

ВURVЕ

Nemirstīgā Nīkolasa Fleimela noslēpumi

.

..

� Laikam redzu viņus.

Pajauns puisis zaļā vējjakā, stāvēdams tie�i zem Sv. Pankrācija stacijas lielā, apaļā laikrā�a, pagrūda tālruni acu priek�ā, lai ekrāna taisnstūrī lieku reizi aplūkotu miglaino attēlu. Bildi angļu mags bija atsūtījis pirms pāris stundām: tā bija datēta ar 4. jūniju, pīkst. 11.59.00, krāsas blāvas, nekādas; graudainais attēls izskatījās kā fil�mēts ar apsardzes kameru. Ekrānā vīdēja padzīvojis vīrs sirmiem, īsi apcirptiem matiem, kas divu gai�matainu pusaud�u pavadībā kāpa vilciena vagonā.

Paslējies pirkstgalos, puisis pētīja stacijas burzmu, meklēdams trijotni, ko bija pamanījis labi ja ar acs kaktiņu. Uz brīdi �ķita, ka viņi iejuku�i pūļa dzirnās uz neatgrie�anos, bet tālu ta�u nebūtu varēju�i tikt; viena māsa bija postenī kāpņu lejasgalā, otra � uz ielas, pie ieejas.

Tā, kur tad tagad vecais ar pusaud�iem?

�aurās nāsu spraugas papletās � viņ� o�ņājās. Smaku un smar�u stacijā bija milzum daudz. Par identificētām un nederīgām tika atzītas sazin cik, vesels lērums parfīmu un dezodorantu, gēlu un pastu, tostarp piedegu�u tauku smārds, kas vēdīja no stacijas restorāna, sīvāks kafijas aromāts un metāliski eļļainā dvaka, ko iz�garoja vilcienu sastāvi. Nāsis papletās nedabiski platas � aizvēris acis, viņ� atgāza galvu. Tas, ko viņ� meklēja, bija senāks, me�onī�gāks, nedabisks�

Āre!

Piparmētra � tik tikko nojau�ama.

Apelsīns � druscītiņ.

Vaniļa � jau labāk sao�ama.

Aiz �aurajām, stūrainajām saulesbrillēm paslēptās acu zīlītes palielinājās. Viņ� ievilka gaisu nāsīs, sekodams līdzi smar�as tīmekļiem, kas aizstiepās stacijas dzīlēs. Rokā bija!

Tas pats ve�uks, kas bildē, cauri pūlim soļoja taisni �urp. Mel�nos d�insos, padilu�ā ādas jakā, kreisajā rokā neliela ceļasoma. Un, glu�i kā bildē, nopakaļ spērās divi gai�mataini pusaud�i, no skata gana līdzīgi, lai būtu brālis un māsa. Puika augumā lielāks, un abiem plecos mugursomas.

Puisis viņus mudīgi ar mobilo nobildēja un bildi aizsūtīja dok�toram D�onam Dī. Angļu magu viņ� neturēja diez ko lielā vērtē, tomēr tādā ienaidniekā arī negribēja iedzīvoties. Dī bija aģents, kas pārstāvēja vissenākos un bīstamākos tum�os Vecos.

Pārvilcis kapuci zemu pār acīm, puisis novērsās, kad trijotne tuvojās, un tālrunī uzbakstīja māsas numuru � tās, kura stāvēja kāpņu lejasgalā. � Tie�ām Fleimels ar dvīņiem, � viņ� iemurmināja tālrunī kādā aizlaiku valodā, kas pēcāk bija izvērtusies par gēlu mēli. � Dodas uz tavu pusi. Ņemsim ciet, kad tiks līdz Jūstonroudai.

Aizvāzis tālruni, kundziņ� kapu�jakā sekoja alķīmiķim un amerikāņu dvīņiem. Cauri agrās pēcpusdienas drūzmai viņ� virzī�jās veikli, no skata it kā glu�i parasts pusaudzis, anonīms un neuz�krīto�s, no�ļuku�os d�insos,, apdilu�ās kedās, pārlieku lielā jakā, galva līdz ar seju slēpās kapuces pustumsā, acis � aiz melnajām saulesbrillēm.

Tomēr izskats vīla � puisis ne tuvu nebija cilvēks. Pirmoreiz viņ� līdz ar māsām �ajā zemē bija ieradies vēl tais laikos, kad sala vēl nebija at�ķēlusies no Eiropas, un neskaitāmās paaudzēs viņi tika pielūgti kā dievi. Ļoti koda kaulā, ka tagad vajadzēja būt Dī pakalpiņiem � tas ta�u bija ne vairāk kā cilvēks. Bet angļu mags kundziņam kapu�jakā bija piesolījis kārotu balvu: Nikolasu Fleimelu, leģendāro alķīmiķi. Dī nepārprotami norādīja: kundziņ� ar māsām varēs dabūt Fleimelu, bet dvīņiem gan nedrīkst ne pirkstu piedurt. Puisis saviebās. Māsas sagūstīs dvīņus viens un divi, bet viņam pa�am būs tas gods nobeigt Fleimelu. No mutes iz�āvās piķa melna mēle � viņ� labpatikā aplaizījās. Tur būs ko mieloties nedēļām ilgi. Un, protams, gardākos kumosiņus viņi pietaupīs Mātei.

Nikolass Fleimels pagausināja soli, lai Sofija un D�o�s tiek līdzi. Izmocījis smaidu, viņ� norādīja uz trīsdesmit pēdu augstu bronzas statuju � divi apskāvu�ies stāvi, aug�ā pulkstenis. � To dēvē par "Satik�anos", � viņ� skaļi pavēstīja, tad �ukstus piebilda: � Mums seko. � Joprojām smaidīdams, viņ� pieliecās tuvāk D�o�am un nomurmināja: � Tikai neskaties atpakaļ.

�� Kur�? � Sofija noprasīja.

��� Kas? � saspringti vaicāja D�o�s. Viņam metās nelabi un griezās galva; nesen atmodinātie jutekļi cieta no pārslodzes, tie ne�spēja tikt galā ar visām dzelzceļa stacijas smakām un skaņām. Pa�kausī pukstēja trula sāpe, un gaisma bija tik spilgta, ka uzmācās moko�a vēlme tikt pie saulesbrillēm.

�� Jā, labāk der jautāt � kas? � Nikolass drūmi atsaucās. Pa�slējis pirkstu, viņ� norādīja uz pulksteni, it kā runas joprojām gro�zītos ap to. � īsti gan nezinu, kas, � viņ� atzinās. � Kaut kas no aizlaikiem. Samanīju, kolīdz izkāpām no vilciena.

�� Samanīji? � D�o�s apjucis pārvaicāja, ar katru mirkli mulsdams jo vairāk. Tik slikti viņ� nebija juties kop� karstumdūriena Mohaves tuksnesī.

��� Tirpoņa, tāda kā nieze. Mana aura reaģē uz kādu sve�u auru � lai kam tāda būtu. Kad iepratīsieties savaldīt savējās, varē�siet sajust to pa�u.

Atgāzusi galvu, it kā apbrīnotu griestu metālā stiklotās me�ģī�nes, Sofija lēnām pagriezās. Visapkārt ņudzēja pūlis. Vairākums izskatījās pēc vietējiem, kas bija ceļā uz darbu vai atpakaļ, bet ne�trūka arī tūristu; tie uz brīdi piestāja, lai nobildētos ar "Satik�anos" vai milzu pulksteni fonā. Ne�ķita, ka viņu trijotnei kāds īpa�i pie�vērstu uzmanību.

�� Ko iesāksim? � D�o�s ieteicās. Nupat jau mācās virsū pa�nika. � Es varu vairot Sofijas spēkus, � viņ� izmocīja, � kā toreiz Parīzē�

��� Nē! � Fleimels noskaldīja, sagrābdams D�o�a roku kā spī�lēs. � Turpmāk savas spējas drīksti likt lietā tikai tad, ja galīgi ne�būs citas izejas. Kolīdz tērēsi auru, sacelsi kājās visus Vecos, Nākamo paaudzi un nemirstīgos desmit jūd�u rādiusā, visi zinās, ka esi te. Un �eit, Anglijā, gandrīz visi nemirstīgie ir tum�o Veco pusē. Tāpat te iespējams pamodināt vēl citus, kam labāk derētu palikt guļam.

�� Bet tu teici, ka mums seko, � Sofija iebilda. � Tas nozīmē � Dī jau zina, ka esam te.

Fleimels bīdīja dvīņus uz kreiso pusi, nostāk no statujas, lai visi drīzāk tiktu laukā. � Jādomā, sargi izlikti viscaur Eiropā, visās lidostās, ostās un dzelzceļa stacijās. Dī gan varēja nojaust, ka dodamies uz Londonu, un, kolīdz aktivizēsiet auras, viņ� to zinās kā likts.

���� Un ko viņ� darīs? � jautāja D�o�s, iesāņus uzlūkodams Fleimelu. Nesaudzīgi spilgtajā gaismā, kas krita no aug�as, alķīmiķim pierē un ap acīm ēnojās vēl neredzēti dziļas un melnas rievas.

Fleimels paraustīja plecus. � Ej nu sazini, kas viņam var ienākt prātā. Viņ� ir iedzīts sprukās, un tad var sagaidīt briesmu lietas. Atceraties � viņ� bija Svētās Dievmātes tornī. Bija gatavs nograut seno celtni, lai jūs apturētu� būtu nogalējis jūs, lai netie�kat projām no Parīzes.

D�o�s no�ūpoja durno galvu. � Tie�i to es nesaprotu � man likās, viņam vajag mūs dzīvus.

Fleimels nopūtās. � Dī ir nekromants. Baisa un pretīga māksla, kas citstarp ļauj arī mākslīgi aktivēt miroņa auru un līķī no jauna iedvest dzīvību.

To dzirdot, D�o�s sajuta miesai pārskrienam ledusaukstas trī�sas. � Tu gribi teikt, ka viņ� mūs grib nogalēt un tad atdzīvināt?

��� Jā. Ja citādi nevarēs. � Pastiepis roku, Fleimels viegli sa�spieda zēna plecu. � Tici man, tā nav nekāda dzīve, labi ja vāra dzīves atblāzma. Un neaizmirsti, ka Dī ir redzējis tavus darbus, tā ka tagad noprot, uz ko esi spējīgs. Ja pirms tam viņ� vēl �aubījās, vai esat tie pa�i leģendārie dvīņi, tagad visas �aubas pagaisu�as. Jūs esat viņam vajadzīgi. Viņ� neliksies mierā. � Alķīmiķis iebak�stīja pirkstu D�o�am krūtīs. No�aukstēja papīrs. Ap kaklu apmestā aukliņā, auduma maisiņā, zem T krekla tur glabājās divas no Kodeksa izplēstās lapas. � Un par visu vairāk viņam vajadzīgas tās lappuses.

Sekojot norādēm, trijotne devās uz Jūstonroudas pusi, iejūkot vietējo pasa�ieru pūlī, kas kā varena straume plūda uz to pa�u iz�eju. � Vai tad tu neteici, ka būs kāds, kas mūs sagaidīs? � Sofija ieteicās, noskatīdama apkaimi.

��� Sen�ermēns teica, ka raudzīs sarunāt senu draugu, � Fleimels noburk�ķēja. � Nez vai būs izdevies.

Viņi izgāja no greznās sarkanmūra ēkas uz Jūstonroudas un izbrīnā apstājās. Parīzē pirms nieka divarpus stundām debesis bija skaidras, gaiss uzsilis līdz teju divdesmit grādiem, bet te, Lon�donā, bija krietni aukstāks un lietus gāza kā no spaiņa. Vēj� vilka tā, ka dvīņiem piemetās drebulis. Apcirtu�ies viņi �āvās atpakaļ, glābdamies zem stacijas jumta.

Un tobrīd Sofija viņu pamanīja.

�� Tas, zaļajā jakā ar kapuci, � viņa izspēra, pagriezusies pret Nikolasu un cie�i ieskatīdamās viņa blāvajās acīs, jo zināja: ja no�vērsīsies, noteikti nevil�us pametīs skatu uz kundziņu, kas stei�dzās nopakaļ. Ar acs kaktiņu viņ� joprojām bija samanāms. Kundziņ� slaistījās ap kādu kolonnu, it kā pētīdams mobilo, ko turēja rokās, un spaidīja pogas. Stāvēja viņ� kaut kā dīvaini. Nedabiski. Un tad nāsīs iesitās vārs sasmaku�as gaļas smārds. Sofija saviebās. Aizvērusi acis, viņa koncentrējās. � O� pēc puvekļiem, pēc maitas uz �osejas.

Alķīmiķa smaids vērtās saspringts. � Kapucē? Ak tad redz, kas mums dzen pēdas. � Dvīņi dzirdēja viņa balsi notrīsam.

�� Un nav jau nekāds pui�elis, vai ne? � Sofija ieteicās.

Nikolass apstiprino�i pamāja. � Ne tuvu.

D�o�s ierāva gaisu plau�ās. � Nu ko, vai der piebilst, ka ir vēl divi zaļās kapu�jakās, kas nāk taisni �urp?

�� Trīs? � Fleimels �ausmās no�ukstēja. �eit nevaram pa-

i

likt. � Sagrābis dvīņus pie rokas, viņ� abus izrāva lietus gāzmās, tad pa labi un projām pa ielu.

Lietus bija tik auksts, ka D�o�am aizcirtās elpa. Ūdens �altis sitās sejā glu�i kā skrotis. Beidzot Fleimels ierāva dvīņus sānielā, aizvējā. D�o�s raudzīja atelsties. Atglaudis matus no acīm, viņ� uz�lūkoja alķīmiķi. � Kas tie tādi ir? � viņ� noprasīja.

��� Kapuces, � alķīmiķis drūmi atteica. � Nezinu, Dī ir vai nu aptracis, vai varenāks, nekā es iedomājos, ja reiz nospriedis, ka var viņus izmantot. Tie ir Genii Cucullati.

��� Lieliski, � D�o�s novilka. � Ļoti izsmeļo�i. � Viņ� pavē�rās uz māsu. � Tu būtu dzirdējusi�? � viņ� bilda un tad aprāvās, ieraudzījis viņas acis. � Tie�ām?

Sofija notrīsēja, Endoras Raganas atmiņām uzplaiksnījot prāta aizkaktiņā. Rīkiesgalā sakāpa nelabums, kuņģī iemetās krampis. Endoras ragana Genii Cucullati bija labi pazinusi un tos ienīda līdz sirds dziļumiem. Uzlūkojusi brāli, Sofija paskaidroja: � Jēlas mie�sas ēdāji.

Ielas bija tuk�as, gāzenis cilvēkus bija sadzinis stacijā un tuvī�najos veikalos. Satiksme Jūstonroudā bija nostopēta, logu tīrītāji uz ma�īnu priek�logiem sitās kā apdullu�i. Automa�īnas taurēja, ne�tālu iekaucās arī kāda autosignalizācija.

��� Neatpalieciet, � Nikolass izgrūda, tad apcirties �āvās pāri ielai, pacēlis roku, lai tiktu cauri sastrēgumam. Sofija mina viņam uz papē�iem. D�o�s mirkli pakavējās pie gājēju pārejas un atskatī�jās uz staciju. Trīs stāvi vīdēja pie ieejas, visi � dziļi pār acīm no�rautās kapucēs. Lietus straumes jakas iekrāsoja tum�zaļas, un vie�nubrīd likās � tum�zaļi ir arī pa�i valkātāji.D�o�s nodrebinājās, un �oreiz auksti bija ne tikai tāpēc, ka lietus auksts. Arī viņ� metās pāri ielai.

Pieliecis galvu, lai lietus nesitas acīs, Nikolass lavierēja starp automa�īnām. � Mudīgāk! Ja aizsteigsimies gana lielu gabalu uz priek�u, varam cerēt, ka ma�īnu smārds un lietus noslāpēs mūsu auru smar�u.

Sofija atskatījās. Trīs kapuces jau bija laukā no stacijas pajum�tes un strauji tuvojās. � Viņi dzenas pakaļ, � Sofija aizelsusies paziņoja.

�� Ko nu? � iesaucās D�o�s.

���� Nav ne jausmas, � Fleimels drūmi novilka. Priek�ā bija gar�, taisns ielas posms. � Bet, ja paliksim, kur esam, cauri būs. Vismaz ar mani. � Viņ� nozibināja zobus mākslotā smaidā. � Jūs abus Dī grib dabūt rokā dzīvus, uz to es varu derēt. � Fleimels aplaida skatu visriņķī, tad, kreisajā pusē pamanījis sānieliņu, �āvās turp. � Aiziet! Mēģināsim nomukt.

���� Kaut Skatija būtu �eit, � D�o�s, nomurmināja, beidzot

atskārtis, cik daudz var zaudēt. � Viņa gan uzkurtu pirti, ka tik turies.

�aurā ieliņa bija sausa. Gar vienu malu rindojās zilas, zaļas un brūnas plastmasas atkritumu tvertnes, gar otru grēdojās saplāk�ņa atlieku un melnu atkritumu maisu kaudzes. Smaka � atbaido�a, uz viena maisa tupēja pinkās ieaugusi kaķene, metodiski skrāpējot plastmasas iepakojumu. Kad Fleimels ar dvīņiem skrēja garām, kaķene ne acu nepacēla, tomēr pēc mirkļa, kad sānieliņā ienira trīs kapuces, kaķe uzmeta kūkumu, pinkas saslēja gaisā un aizspruka sazin kur kā iz�auta lode.

��� Tu zini, kur mēs tagad� � D�o�s ieprasījās, kad viņi joza gar durvīm, kas rindojās kreisajā pusē, acīmredzot lielās ielas ies�tā�u sētaspuses ieejām.

��� Nav ne jausmas, � Fleiemels atzinās. � Bet tagad galve�nais � atrauties no kapucēm.

Sofija atskatījās. � Neredzu, � viņa pavēstīja. � Varbūt tie��ām esam atrāvu�ies. � Cie�i sekodama Nikolasam, kas cirtās ap stūri, viņa spēji apstājās, jo tikpat pēk�ņi bija apstājies arī alķī�miķis.

Ap stūri apcirtās arī D�o�s, abiem teju paskriedams garām.

���� Nestāviet uz vietas! � viņ� izelsa, abus apsteigdams. Un tad saprata, kāpēc Sofija ar Nikolasu apstāju�ies: sānieliņas galā slējās ķieģeļu mūris, kam gar aug�pusi vērpās vadu mud�eklis.

Alķīmiķis apsviedās un piespieda pirkstu lūpām. � Ne ska�ņas. Varbūt aizskries garām� � Lejā cirtās aukstas lietus �altis, līdzi nesdamas specifisko puvekļu smaku. � Bet diez vai, � viņ� piebilda, kad trīs Genii Cucullati klusi ievicoja sānieliņā. Nikolass aizstājās dvīņiem priek�ā, bet tie nekavējoties novietojās viņam līdzās. Sofija instinktīvi iekārtojās labajā pusē, D�o�s � pa kreisi.

�� Nejaucieties, � norīkoja Fleimels.

�� Nekā nebija, � D�o�s atsaucās.

��� Mēs ko � noskatīsimies, kā tu ar tiem trim ņemies viens pats? � Sofija piebalsoja.

Kapuces pagausināja soli, tad izretinājās ielas platumā un ap�stājās. Viņi stāvēja nedabiski stingi, sejām slēpjoties zem kapucēm.

��� Ko gaidām? � D�o�s nomurmināja gandrīz �ukstus. Tie Iris savādi stāvēja, savādi izturējās: kā dzīvnieki. Reiz bija redzēta

National Geograpliic filma � aligators gaida, kad briedis peldēs upei pāri. Ari aligators nekustējās itin nemaz, līdz brīdim, kad �ā�vās uzbrukumā.

Pēk�ņi klusajā sānielā nokrak�ķēja itin kā lūsto�s koks, un tū�liņ nostirk�ķēja plīsto�s audums.

�� Viņi pārtop, � Sofija noelsās.

Muskuji zem zaļajām jakām saspringa un uzblīda, muguras izliecās, galvas izbīdījās uz priek�u, izstiepās rokas, un pirkstus, kas izlīda no pārlieku garajām piedurknēm, tagad klāja bieza vilna un rotāja līki, melni nagi.

�� Vilki? � D�o�s nedro�i minēja.

��� Drīzāk lā�i, � Nikolass klusu atsaucās, piemiegtām acīm nopētīdams sānielu. � Un vēl jo drīzāk � vilka�i, � viņ� piebilda, un gaisā uzvēdīja tikko jau�ama vaniļas smar�a.

��� Un mums par to nekas, � Sofija paziņoja, piepe�i izslējusies augumā lielāka. Paslējusi labo roku, viņa kreiso īk�ķi iespieda labajā delnā iededzinātajā zelta aplī.

���� Nē! � Nikolass noskaldīja, paraudams viņas roku nostāk. � Vai es neteicu? �ajā pilsētā spējas nedrīkst likt lietā! Jūsu auras pazīs kur� katrs!

Sofija sa�utumā no�ūpoja galvu. � Es ta�u zinu, � viņa at�cirta. Tad balss ietrīsējās. � Es zinu, ko viņi dara. Tad ko � stāvē�sim un noskatīsimies, kā viņi tevi aprij? Es ta�u varu � samal�u viņus miltos. � Dusmas acumirklī pārvērtās aizrautībā, un viņa pasmaidīja. Spo�i zilās acis uz mirkli iemirdzējās sudrabā, un Sofi�jas vaigs iesvēlās cieti apņēmīgs, ne glu�i kā piecpadsmitgadīgai meitenei.

Arī alķīmiķis smaidīja, ta�u drūmi. � Var jau. Bet �aubos, vai jūdzi tālāk mums virsū nebruks vēl kas daudz briesmīgāks. Tev nav ne jausmas, kas te staigā pa ielām, Sofij. Ļauj man, � viņ� pa�ģērēja. � Es arī varu.

��� Viņi tūliņ bruks virsū, � D�o�s iestarpināja, jo redzēja ka�puces pārkārtojamies uzbrukumam, pats neapjauzdams, kā tas viņam zināms. � Ja gribat kaut ko darīt, vairs nedrīkst kavēties.

Genii Ciicullati bija izretināju�ies, novietojoties iepretim Fleimelam un dvīņiem. Visi trīs bija uzmetu�i kupri, platie pleci, krū�te�a un bicepsi jakas vai pu�u plēsa. No kapu�u pustumsas pretim gailēja zilimelni redzokļi un asi zobi, un cits ar citu viņi sazinājās ar smilkstiem un rūcieniem.

Nikolass atrofija ādas jakas piedurknes; labās rokas delnas locītavu rotāja vienlaidu sudraba aproce un divas padilu�as daudzkrāsu draudzības apsaitēs. Vienu pārrāvis, viņ� to saberzēja plaukstās, pielika pie lūpām un uzpūta dva�u.

Sofija un D�o�s noskatījās, kā Nikolass nomet kunkulīti kapu�cēm pie kājām. Tas iekrita dubļu plan�kā, kas skalojās līdzās prā�vākajam no kapucēm, un dvīņi samiedzās, gaidīdami sprādzienu. Nagiem skrāpējoties pret asfaltu, arī kapuces atkāpās.

Bet nekas nenotika.

Prāvākais kapucē laikam tā kā sasmējās.

�� Mums ta�u jācīnās, � apņēmīgi teica D�o�s, lai arī satriekts par alķīmiķa neveiksmi. Viņ� ta�u bija redzējis Fleimelu triecam �ķīstas enerģijas strēles, izaudzējam me�u no koka grīdas, tā ka joprojām loloja cerības uz ko nebūt lielisku. Pavēries uz māsu, viņ� noprata, ka tā ir tādās pa�ās domās, ja Fleimels novecoja un no�vārga, viņa spējas gāja mazumā. Neuzkrīto�i pametis ar galvu un sagaidījis atbildes mājienu no Sofijas, viņ� redzēja māsu izstaipām pirkstus. � Nikolas, tu redzēji, ko mēs izdarījām ar gargujām, � D�o�s turpināja, par saviem un māsas spēkiem glu�i dro�s. � Mēs ar Sofiju varam stāties pretim jebkuram� un jebkam�

��� Robe�a, kas �ķir pa�pārliecību no iedomības, ir ļoti trausla, D�o�, � Fleimels klusi bilda. � Un vēl jo trauslāka ir tā, kas �ķir iedomību no muļķības. Sofij, � viņ� piebilda, uz Sofiju pat ne�skatīdamies, � ja tu liksi lietā savas spējas, mēs visi būsim pa�galam.

D�o�s nogrozīja galvu. Fleimela vārgulība viņam riebās. Atkā�pies no ve�uka, viņ� nocēla no pleciem mugursomu un atrāva to vaļā. Tur, citstarp, bija iestūķēts bieza kartona futrālis, kur parasti ievietojami plakāti vai kartes. Norāvis plastikāta vāciņu, D�o�s iebāza futrālī roku, sataustīja to, kas tur bija ievīstīts burbuļplēvē, un izvilka laukā.

�� Nikolas� � Sofija ieteicās.

�� Pacieties, � Fleimels at�ukstēja, � pacieties�

Prāvākais no kapucēm nometās �etrrāpus un metās uz priek�u,

garajiem, saskretu�ajiem nagiem skrap�ķot pret trotuāru. � Tu man esi apsolīts, � zvērs sauca neparasti smalkā balsī � izklausī�jās gandrīz pēc bērna.

��� Dī ir gau�ām dāsns, � Fleimels rāmi atsaucās. � Kaut man jābrīnās, ka Gcnii Cucullati izkalpojas cilvēkiem.

Kapuce, nagus skrapstinādams, piespērās soli tuvāk. � Dī nav parasts cilvēks. Nemirstīgais mags ir bīstams, bet viņu aiz�sargā saimnieks, kas ir vēl jo bīstamāks.

�� Varbūt tev der bīties no manis. � Fleimels pasmīnēja. � Es esmu gados vecāks par Dī, un man nav saimnieka, jo pēc tāda nav bijis vajadzības!

Kapuce iesmējās un tad piepe�i metās Fleimelam pie rīkles.

Nosvilpa akmens asmens, pār�ķeldams kapuci, zemē noplivi�nājās zaļ� auduma gabals. Tas, kur� kapucē, iesmilkstējās, pasviedās gaisā, vairīdamies no asmens, kas cirtās lejup, no�ķeldams ja�kas priek�as kniedes un sapostīdams rāvējslēdzi.

D�o�s Ņūmens aizstājās Nikolasam Fleimelam priek�ā, abās rokās turēdams akmens zobenu, ko bija izvilcis no kartona futrāļa. � Man nav ne jausmas, kas jūs tādi, � viņ� stingri teica, kaut balss trīsēja � gan adrenalīna dēļ, gan tāpēc, ka ieroci novaldīt nemaz nebija viegli. � Bet pieļauju, ka �o te jūs pazīstat!

Zvērs atkāpās, zilimelnos redzokļus nenovērsdams no pelēkā asmens. Kapuce bija pagalam, pāri paliku�ās skrandas pluinījās ap pleciem, un galva nu bija atsegta skatienam. D�o�s konstatēja, ka cilvēka galvai tā nemaz nelīdzinās, tomēr ir brīnum skaista. Viņ� bija domājis ieraudzīt briesmoni, ta�u galva bija nepa�rasti maza, ar milzīgām, dziļām, tum�ām acīm zem �aura, izvelbta piereskaula un ar asiem, izteiktiem vaigukauliem. Deguns taisns, nāsis plati ieplestas. Mute � līmeniska svītra, tagad mazliet pa�vērusies, skatam atklājot greizus, iedzeltenus un samelnēju�us zobus.

D�o�s �igli pavērās pa labi un pa kreisi, lai neizlaistu no acīm abus pārējos kapuces. Arī tie cie�i vērās uz akmens zobenu. � Tas ir Klarents, � viņ� klusu teica. � Ar to es Parīzē cīnījos pret Nidhjegu, � viņ� turpināja. � Un esmu redzējis, ko tas nodara tā�diem kā jūs. � Viegli pakustinājis zobenu, viņ� juta to ietrīsamies, spals rokās sila.

���� Dī mums par to nebilda ne vārda, � kapuce nopīkstēja bērna balstiņā. Viņ� uzlūkoja alķīmiķi, kas stāvēja D�o�am aiz mu�guras. � Vai tiesa?

�� Jā, � Fleimels apstiprināja.

��� Nidhjegu. � �o vārdu kapuce spļautin izspļāva. � Un kas tad notika ar leģendāro Līķu Rijēju?

��� Nidhjegs ir beigts, � Fleimels strupi pavēstīja. � Nogalēts ar Klarentu. � Paspēris soli uz priek�u, viņ� kreiso roku uzlika D�o�am uz pleca. � D�o�s viņu nobeidza.

�� Viņu nogalējis cilvēks? � Kapuce neticēja.

��� Dī ir jūs izmantojis, jūs nodevis. Viņ� neteica, ka mums ir zobens. Ko viņ� vēl noklusējis? Vai stāstīja, kāds liktenis Parīzē piemeklējis disijas? Vai stāstīja par Guļo�o dievu?

Trīs kapuces pārgāja pa�i uz savu valodu, sasmilkstējās un sarūcās, tad lielākais no jauna pievērsās D�o�am. No mutes spraugas iz�āvās melna mēle. � Par to mums nekas. Es savā priek�ā redzu pārbiedētu cilvēku pui�eli. Dzirdu, kā stirk�ķ viņa muskuļi, kad viņ� pūlas zobenu noturēt rokās. Varu sagar�ot viņa bailes.

��� Un tomēr, lai ko tu saod, viņ� tev bruka virsū, � Fleimels klusu atteica. � Par ko tas liecina?

Kapuce lempīgi paraustīja plecus. � Ka viņ� ir vai nu muļķis, vai varonis.

��� Un jūsējiem no laika gala bijis jācie� gan no vieniem, gan otriem, � Fleimels aizrādīja.

��� Taisnība, bet varoņu pasaulē vairs nav. Mūs neviens neap�draud. Cilvēki vairs netic, ka pastāvam. Tas dara mūs neredza�mus� un neievainojamus.

D�o�s nostenēdamies pacēla zobenu augstāk. � Klarents gan tā nedomā.

Kapuce pie�ķieba galvu un tad pamāja. � Gļēvuļa Asmens tā nedomā gan, jā. Bet mēs esam trīs, un mēs esam ātri, tik ātri, � viņ� piebilda un pasmīnēja, atiezdams greizos zobus. � Manu�prāt, mēs varam tevi, puika, saņemt ciet; izraut zobenu tev no ro�kām, pirms�

Instinkts, par kura esamību D�o�s līdz tam nemaz nebija zinā�jis, viņu brīdināja, ka, pabeidzis teikumu, kapuce metīsies uzbru�kumā. Tad visam būs beigas. Nedomādams ne mirkli, viņ� grūda zobenu uz priek�u, kā bija mācījusi Zanna d'Arka. Asmens smaile iezumēdamās piedūrās briesmoņa rīklei. D�o�s zināja, ka ar skram�bu būtu pieticis, � Nidhjegu bija nogalējis viens vienīgs cirtiens.

Kapuce smiedamies atlēca atpakaļ, tālāk no zobena. � Par lēnu, cilvēk, par lēnu. Redzēju � brīdi pirms grūdiena tev pirkstu kauliņi saspringa un nobālēja.

Un D�o�s acumirklī saprata, ka viss zaudēts. Gēni i Cucullati reakcija vienkār�i bija pārāk ātra.

Bet Fleimels aiz muguras nosmējās.

D�o�s nenovērsa skatienu no kapuces. Skaidrs, ka atskatīties būtu pēdējā muļķība, bet kas, diez, alķīmiķi bija sasmīdinājis? Viņ� cie�āk nopētīja kapuci. Ta�u nekas nebija mainījies� izņemot to, ka, atlēkdams nostāk no zobena, tas bija iekāpis dubļu peļķē.

��� Vai tev, alķīmiķi, no bailēm piemeties trakums? � kapuce painteresējās.

��� Tu ta�u pazīsti Veco Irīdu, Elektras meitu? � Fleimels it kā starp citu noprasīja un panācās D�o�am priek�ā. Alķīmiķa kalsnie vaibsti bija nocietināju�ies un bezkaislīgi, lūpas cie�i sakniebtas, blāvās acis piemiegtas �aurās spraudziņās.

Kapuces zilimelnie redzokļi �ausmās iepletās. Viņ� pavērās lejup.

Dubļu plan�kā, kas skalojās kapucēm ap kājām, no Fleimela aproces pavedieniem piepe�i bija izvērpusies varavīk�ņaina mirga. Genii Cucullati raudzīja atlēkt atpakaļ, bet abas priek�ķetnas no peļķes neparko nebija izdabūjamas. � Laid mani vaļā, cilvēk! � kapuce iespiedzās baiļpilnā bērna balsī. Viņ� rāvās un raustījās, lū�kodams atbrīvoties; atspērās, cik spēka, bet peļķē ietrāpīja arī pakaļķetnas nagi, un kapuce iekaucās atkal, rāva ķetnu laukā � līks nags palika peļķē kā iesalis. Kapuce ierējās, un abi pārējie metās viņu glābt, izraut no mutuļojo�ās, varavīk�ņainās suslas.

���� Pirms gadu desmitiem, � Fleimels turpināja, � mēs ar Pereneli paglābām Irīdu no viņas māsām, un par atlīdzību viņa man iedāvāja �īs aproces. Redzēju Irīdu tās noau�am no viņas pa��as varavīk�ņainās auras. Teica � kādudien tās manu dzīvi pada�rī�ot mazliet krāsaināku.

Varavīk�ņainās krāsu mēles aizlocījās aug�up pa kapuces ķetnu. Melnie nagi vērtās zaļi, tad sarkani, purpursarkanās vilnas pinkas ievizējās spilgti violetas.

�� Tu par to samaksāsi ar savu dzīvību, � kapuce izgrūda vēl jo spalgākā balsī, �ausmās ieplestiem, zili gailo�iem redzokļiem.

��� Reiz jau mir�u tāpat, � Fleimels piekrita, � bet ne �odien un ne no tavas rokas.

�� Pagaidi vien, kad izstāstī�u Mātei!

�� Laipni lūdzu.

Kaut kas nopauk�ķēja, it kā burbulim pārplīstot, un varavīk�snes krāsas ar joni �āvās aug�up pa briesmoņa miesām, tinot tās gaismā. Vietās, kur kapuci bija sagrābu�i abi pārējie, krāsas pār�sviedās arī tiem uz nagiem un aizvērpās tālāk, zaļās jakas pārvēr��ot iespaidīgos daudzkrāsu ģērbos. Krāsas vizēja hipnotiskas un kustīgas kā eļļas kārtiņa uz ūdens virsmas, pārplūda cita citā, vei�dojot arvien jaunus, ekstravagantus salikumus un �ilbīgus pusto�ņus. Kapuces vēl paguva izgrūst �ausmu pilnu kaucienu, bet tas aprāvās, un visi trīs saļima uz ietves ļenganā kaudzē. Kolīdz viņi stājās kustēties, ņirbo�ās krāsas strauji atstāja miesas, jakas no jau�na vērtās netīri zaļas, un ķermeņi sāka pārvērsties, kauliem brak��ķot, muskuļiem un cīpslām pārtopot. Kad visa krāsa bija iesūkusies atpakaļ peļķē, kapuces no jauna izskatījās pēc cilvēkiem.

Sānielā �ļācās lietus straumes, un daudzkrāsainā peļķe mutu�ļoja un trīsēja, sveicot ik jaunu lāsi. Uz īsu mirkli virs palts parā�dījās nevainojams, miniatūrs varavīksnes loks, lai tūliņ pagaistu, peļķi atstājot skalojamies tikpat netīri brūnu kā iepriek�.

Fleimels pieliecies savāca pēdējās draudzības aproces driskas. Savērptie pavedieni nu bija pelēkbalti, no krāsām ne miņas. Izslējies viņ� atskatījās uz dvīņiem. Alķīmiķis pasmaidīja. � Neesmu jau tik bezpalīdzīgs, kāds izskatos. Pretinieku nekad nedrīkst no�vērtēt par zemu, � viņ� pamācīja. � Bet par uzvaru paldies tev, D�o�. Tu mūs izglābi. Jau atkal. Nu jau tāds kā likums: Ojaia, Pa�rīze un tagad te.

�� Es gan nedomāju� � D�o�s iesāka.

�� Tu jau nekad nedomā, � Sofija iejaucās, saspiezdama brāļa roku.

�� Tu rīkojies, � Fleimels piebilda. � Un ar to pietika. Nāciet, lai tiekam projām, pirms kāds viņus atrod.

��� Vai tad viņi nav pagalam? � apvaicājās Sofija, kāpdama kapucēm apkārt.

D�o�s steig�us ietina Klarentu burbuļplēvē un iebāza atpakaļ kartona futrālī, tad iegrūda futrāli mugursomā un somu uzkrāva plecos. � Kas notika? � viņ� vaicāja. � Tas krāsainais ūdens. Kas tas bija?

��� Vecajo velte, � Fleimels skaidroja, steigdamies projām pa sānielu. � Irīdu par varavīksnes dievieti sauc viņas daudzkrāsai�nās auras dēļ. Turklāt viņai pieejami Ēnu valstības Stiksas upes ūdeņi, � viņ� uzvaro�i pavēstīja.

�� Un ko tas nozīmē? � D�o�s nesaprata.

Fleimels burtiski staroja. � Neviens, kas dzīvs, Stiksas ūde�ņiem nevar pieskarties. �oks organismā rada pārslodzi, un iestājas bezsamaņa.

�� Uz cik ilgu laiku? � Sofija ba�īgi atskatījās uz to, kas ielas vidū rēgojās kā nomestu lupatu kaudze.

�� Ja ticam leģendām � uz gadu un vienu dienu.

Milzīgo ēdamzāli piestrāvoja vēlas pēcpusdienas saule. Ieslīpi krizdami, saules stari zeltojās uz pulētajiem koka paneļiem un at�starojās no vaskotās grīdas, mirdzināja saules zaķī�us, kutinādami kaktā novietoto bruņutērpu, un darīja sulīgākas krāsas vitrīnās, kur glabājās monētas, kaltas vismaz pēdējos divtūksto� cilvēces vēstures gados. Vienu sienu pilnībā klāja neskaitāmos laikmetos un visos kontinentos darinātas maskas un bruņucepures, ar tuk�a�jiem acu caurumiem vērdamās pāri visai telpai. Maskas ieskāva Santi di Tito eļļas gleznu, pirms daudziem gadsimtiem nozagtu no Florences Vecās pils. Glezna, kas Florencē atradās tagad, bija ne�vainojams viltojums. Zāles, vidu aizņēma milzīgs, daudzcietis galds, reiz piederējis Bord�u dzimtai. Visapkārt laikazoba sagrauz�tajam galdam rindojās astoņpadsmit antīki krēsli augstām atzvelt�nēm. Sēdētāju gan bija tikai divi, un arī uz galda nebija gandrīz nekā � tikai liels, melns tālrunis, kas senlietu pilnajā telpā nemaz neiederējās.

Vienā pusē galdam sēdēja doktors D�ons Dī � sīks, akurāts anglis, gai�u ādu un pelēkām acīm. Mugurā viņam bija ierastais tum�pelēkais uzvalks ar vesti, vienīgais krāsu akcents � pelēkajā tauriņā ieaustie sīkie zelta kronī�i. Tēraudpelēkos matus viņ� pa�rasti mēdza saņemt uz pakau�a astē, bet �odien tie plājās izlaisti, tā ka ķīļbārdiņa tinās nepaklausīgajās sprogās. Tum�os cimdos tērp�tās rokas rāmi gulēja uz koka galda.

Nikolo Makjavelli sēdēja D�onam Dī iepretim. No skata abi bija kā diena pret nakti. Ja Dī bija augumā neliels un bāls, Makja�velli � gar� un tum�i iededzis, kālab vēl vairāk izcēlās salti pelēkās acis, vienīgā pazīme, kas abus vienoja. Sniegbaltos matus

Makjavelli mēdza apcirpt īsus un bija gludi skūts, viņ� drīzāk cie�nīja eleganci. Melnais uzvalks un baltais zīda krekls pavisam no�teikti bija �ūdināti pēc pasūtījuma, un, ieausti tum�sarkanajā kaklasaitē, vizēja tīra zelta pavedieni. Glezna, kas karājās pie sie�nas Makjavelli aiz muguras, bija viņa portrets, un prototips no tā daudz neat�ķīrās, lai gan gleznotāja darbam bija jau vairāk nekā piecsimt gadu. Nikolo Makjavelli bija dzimis 1469. gadā, formāli par angli piecdesmit astoņus gadus vecāks. Vispār viņ� skaitījās nomiris gadā, kad Dī piedzima, � tūksto� piecsimt divdesmit sep�tītajā. Abi bija nemirstīgi, abi � starp ietekmīgākajiem �ās planētas iedzīvotājiem. Ilgajos mū�a gadsimtos �ie nemirstīgie bija iesvēlu�ies savstarpējā naidā, bet tagad apstākļi, gribi negribi, viņus spieda kļūt par sabiedrotajiem.

Abi jau pusstundu sēdēja Makjavelli ēdamzālē viņa lieliskajā namā, kas atradās Parīzē, netālu no Kanādas laukuma. Līdz �im neviens nebija bildis ne vārda. Abus pa mobilo tālruni bija sasnie�gusi viena un tā pati vēsts � �ūslis, kas rij pats savu asti; oroboro, viens no senākajiem tum�o Veco simboliem. Apļa centrā vīdēja skaitlis 30. Pirms pāris gadiem �āda vēsts būtu nākusi pa faksu vai pastu, pirms gadu desmitiem � kā telegramma vai ar ziņnesi, vēl senāk � uz papīra vai pergamenta gabala, un tad būtu dotas stun�das vai dienas, lai pienācīgi sagatavotos. Tagad vēsts nāca kā īs�ziņa un atbildi vajadzēja pēc skaitītām minūtēm.

Zvanu abi gaidīja un tomēr salēcās, kad tālrunis uz galda iezumējās. Pastiepis roku, Makjavelli pagrieza aparātu pret sevi, lai pār�baudītu zvanītāja identitāti. Ekrānā aizņirbēja neparasti gar� nu�murs, kas sākās ar 31415, � to viņ� atpazina kā daļu no skaitļa n. Makjavelli nospieda taustiņu "atsaukties", kaut kas apdullino�i iekaucās, iesprak�ķējās, tad traucējumi noklusa un pārvērtās klusā, vēja sanoņai līdzīgā �ukstoņā.

� Esam vīlu�ies. � Runātājs lietoja arhaisku latīņu valodas pa�veidu, kāds datējams ar daudziem gadsimtiem pirms Jūlija Cēzara laika. � Dziļi vīlu�ies. � Nebija nosakāms, vai runā vīrietis vai sie�viete, un brī�iem pat izklausījās, ka runā divi reizē.

Makjavelli jutās pārsteigts � bija iedomājies, ka savā �ērksto��ajā balsī runās viņa pa�a tum�ais Vecais saimnieks, un �o dzirdēja pirmoreiz. Dī gan viņu pazina. Angļu maga sejā nebija lasāms itin nekas, tomēr itālis manīja tikko jau�ami saspringstam viņa �okļu muskuļus. Tātad te nu bija noslēpumainais Dī tum�ais Vecais saim�nieks.

��� Mums tika galvots, ka viss sagatavots� mums tika galvots, ka Fleimels tiks notverts un nogalēts� mums tika galvots, ka Perenele tiks novākta no ceļa, ka dvīņi tiks aizturēti un nogādāti mūsu rokās�

Balss noslāpa atmosfēras sprak�ķos.

��� Tomēr Fleimels joprojām ir uz brīvām kājām� Perenele izkļuvu�i no kameras, lai gan netiek projām no salas. Dvīņi izbēgu�i. Un mums vēl aizvien nav visa Kodeksa. Esam vīlu�ies, � bezmiesas balss at�kārtoja.

Dī un Makjavelli saskatījās. Tāds, kur� tum�ajiem Vecajiem lika vilties, parasti pazuda bez miņas. Vecā saimnieka spēkos bija dāvāt cilvēkam nemirstību, bet �o velti varēja glu�i viegli atņemt. Atka�rībā no tā, cik ilgi cilvēks bijis nemirstīgs, organismu piemeklēja spēja un bie�i vien arī liktenīga noveco�anās, miesa un orgāni milzu ātrumā pieredzēja gadsimtiem aizturētas deģeneratīvas iz�maiņas. Da�ās sekundēs no glu�i veselīga cilvēka pāri palika sa��uvu�as ādas lēveri un pī�ļos sakritu�i kauli.

�� Esat mūs pievīlu�i, � balsis �ukstēja.

Iestājās klusums, ne Dī, ne Makjavelli neizdvesa ne skaņas, labi apzinoties, ka abu neparasti garais mū�s var teju, teju aprauties. Viņi bija vareni un ietekmīgi, tomēr neviens nebija neaizvieto�jams. Tum�ajiem Vecajiem netrūka citu aģentu, ko sūtīt pakaļ Fleimelam un dvīņiem. Galīgi netrūka.

Aparātā atkal kaut kas nosprak�ķēja, nopauk�ķēja, un ierunā�jās kāds cits: � Tomēr, manuprāt, viss vēl nav zaudēts.

Gadsimtiem vingrinājies, Makjavelli bija iepraties savaldīties, lai sejā nebūtu lasāms itin nekas. Tie�i �o balsi viņ� bija cerējis dzir�dēt, tas bija viņa Vecais saimnieks, kas pirms vairāk nekā trīstūk�sto� gadiem īsu brīdi valdīja pār Ēģipti.

��� Manuprāt, tagad mēs mērķim esam tuvāk nekā jebkad. Ir pamats cerēt. Esam noskaidroju�i, ka cilvēkbērni patie�ām ir leģendārie dvīņi; esam pat redzēju�i viņus pierādām savu spēku. Nolādētais alķīmiķis ar savu sievu burvi ir iedzīti strupceļā un mirst. Tagad atliek tikai nogaidīt, un laiks, mūsu di�enais draugs, par visu parūpēsies mūsu vietā. Skataha pazudusi, Hekate � pagalam. Un mums ir Kodekss.

��� Ta�u ne viss, � ie�ukstējās hermafrodītiskā balss. � Trūkst divu pēdējo lapu.

��� Piekritu. Bet tas ir vairāk nekā jebkad. Ar to noteikti pietiek, lai tnēs sāktu atsaukt Vecos no visnomaļākajām Ēnu valstībām.

Makjavelli sarauca pieri, sakopodams domas. Dī saimnieks bija pazīstams kā varenākais no visiem Vecajiem, un tomēr viņa pa�a saimnieks viņam vai viņai strīdējās pretim. Tālrunis ie�ērkstējās, un hermafrodītiskā balss izklausījās gandrīz vai īgna.

���� Bet mums ta�u nav Pēdējo Vārdu. Bez tiem mūsu brāļi un māsas no Ēnu valstībām �ajā pasaulē nevarēs iekļūt.

Makjavelli saimnieks bija nesatricināms. Tomēr karaspēku der pulcināt kopā. Viena daļa mūsu brāļu aizdevu�ies ļoti talu projām, no Ēnu valstībām pat izceļoju�i uz Citpasaulēm. Atgrie�anās prasīs dau�dzas ' dienas. Sauksim viņus atpakaļ jau tagad, sapulcēsim tuvīnākajās pierobe�as Ēnu valstībās, un, kad pienāks tas brīdis, viņiem būs sperams tikai viens solis, lai ienāktu �ajā pasaulē un palīdzētu mums atkarot pla�nētu.

Makjavelli uzlūkoja Dī. Angļu mags klausījās Vecajos, viegli pie�ķiebis galvu un pievēris acis. It kā skatienu samanījis, Dī at�vēra acis un mēmā jautājumā sarāva uz aug�u uzacis. Itālis viegli nogrozīja galvu � viņam nebija ne jausmas, kas te tagad notika.

��� Ir pienācis tas laiks, ko Ābrahams noredzēja, kad pirmoreiz radīja Kodeksu, � Makjavelli saimnieks turpināja. � Viņ� bija Reģis, viņ� spēja saredzēt laika �ķieznas un vērpetes. Viņ� paredzēja, ka tas laiks reiz pienāks � to viņ� dēvēja par Grie�iem: kad pasaulē atgriezīsies kārtība. Esam atradu�i dvīņus, zinām, kur meklējams Fleimels un divas pēdējās Kodeksa lapas. Kolīdz atdabūsim lapas, varēsim izmantot dvīņu spēku, lai stiprinātu Pēdējos Vārdus.

Aparāts sprak�ķēt sprak�ķēja, bet fonā Makjavelli skaidri dzir�dēja piekrīto�u murdoņu. Viņ� noprata, ka klausās vēl citi, un aiz�domājās � nez, cik Veco savāku�ies? Iekodis lūpā, viņ� apvaldīja smaidu � Vecie visā to spektrā un krā�ņumā, cilvēki un necilvēki, zvēri un briesmoņi, un katram pie auss mobilais tālrunis. Izmanto�jis brīdi, kad murdoņa pieklusa, Makjavelli piesardzīgi ierunājās, uzmanīdamies, lai balsī neiezogas ne mazākā emociju atblāzma, lai viņ� izklausās neitrāls un profesionāls.

�� Tad es ierosinu � ļaujiet mums iesākto novest līdz galam.

Ļaujiet mums sadzīt rokā Fleimelu un dvīņus! � Skaidrs, ka tā bija bīstama spēle, bet tikpat skaidrs, ka Veco rindās trūkst vien�prātības, un Makjavelli �ādas situācijas vienmēr lieliski mācēja iz�mantot savā labā. Sava saimnieka balsi viņ� bija skaidri sadzirdējis prasīgu. Vecajiem dvīņus un Kodeksu vajadzēja kā ēst, bez tiem pā�rējie tum�ie Vecie nekādi nespētu atgriezties zemes virsū. Un tajā pa�ā acumirklī viņ� atskārta, ka viņi ar Dī joprojām ir augstā vērtē.

��� Mums ar doktoru ir plāns, � viņ� teica un apklusa, lai redzētu, vai āķis tiks ierīts.

�� Runā, cilvēk, � nodārdināja hermafrodītiskā balss. Makjavelli sakrustoja rokas uz krūtīm un neteica ne pu�plēsta

vārda. Dī parāva uz aug�u uzacis un norādīja uz tālruni. Runā! Viņ� mēmi noplātīja muti.

�� Runā! � balss norūcās cauri kaukoņai un sprak�ķiem.

�� Tu neesi man saimnieks, � Makjavelli ļoti klusu atsaucās.

�� Tu nevari man pavēlēt.

Kaut kas gari no�ņācās, it kā no ventiļa izsprucis tvaiks. Mak�javelli pie�ķieba galvu, raudzīdams noprast, kas tas par troksni. Tad pameta ar galvu � kā tad, smiekli. Vecie par viņa atbildi uz�jautrinājās. Viņ� nekļūdījās � vienprātības Veco rindās tie�ām trūka, un, lai cik visvarens bija Dī saimnieks, tas viņam nebūt ne�garantēja vispārēju mīlestību. Te nu bija vājais posms, ko Mak�javelli varēja izmantot savā labā.

Dī uz viņu blenza, pelēkās acis iepletis �ausmās un varbūt pat apbrīnā.

Aparāts noklik�ķēja, fona troksnis nomainījās, un, nepārpro�tami valdot smieklus, savā �ērksto�ajā balsī ierunājās Makjavelli saimnieks: � Ko jūs liekat priek�ā? Un sargieties, cilvēki, � viņ� pie�bilda. � Jūs esat mūs pievīlu�i. Mums tika galvots, ka Fleimels un dvīņi paliks Parīzē.

Itālis pieliecās tuvāk tālrunim ar uzvaro�u smaidu uz lūpām.

���� Saimniek! Man tika vēlēts neko nesākt, pirms ieradies angļu mags. Tika zaudēts dārgais laiks. Fleimels paguva sazināties ar sa�biedrotajiem, sameklēt pajumti un atpūsties. � Runādams Mak�javelli cie�i vēroja Dī. Viņ� zināja, ka Dī ir sazinājies ar savu Veco saimnieku un ka tas savukārt licis Makjavelli saimniekam pavēlēt itālim, lai tas gaida Dī un pirms tam neko neiesāk. � Tomēr, � visu paskaidrojis, viņ� neatlaidās, � kavē�anās izvērtās mums par labu. Zēnu atmodināja mums uzticams Vecais. Mums ir zināms priek�stats par dvīņu spējām, un mēs zinām, kurp viņi devu�ies. � Vajadzēja valdīties, cik spēka, lai balsī neieskanētos pa�apmierinā�tība. Saskatījies ar Dī pāri galdam, viņ� pameta ar galvu. Angļu mags mājienu saprata.

��� Viņi ir Londonā, � D�ons Dī ierunājās. � Un Britu salas ir mūsējās lielākā mērā nekā jebkura cita �āspasaules zeme, � viņ� uzsvēra. � Pretstatā Parīzei tur mums ir sabiedrotie, kas palīdzēs: Vecie, Nākamā paaudze, nemirstīgie un cilvēkveida kalpi. Un Anglijā ir vēl citi, kas kalpo tikai pa�i sev, tomēr viņu pakalpojumi ir no�pērkami. Visus �os resursus varam piesaistīt, lai atrastu Fleimelu un dvīņus. � Apklusis viņ� paliecās uz priek�u, piekalis skatu tāl�runim, gaidīdams atbildi.

Aparāts noklik�ķēja un noklusa. Tad telpā skaļi un kaitino�i iepīkstējās īsie signāli � aizņemts.

Dī blenza uz tālruni pa pusei �okēts, pa pusei nikns. � Savie�nojums pārtrūka, vai arī viņi vienkār�i nolika klausuli?

Makjavelli nospieda skaļruņa taustiņu, pīkstoņa rimās. � Ta�gad tu zini, kā jūtos es, kad tu nosvied klausuli, � viņ� klusu sacīja.

�� Ko tagad iesāksim? � Dī nelikās mierā.

�� Gaidīsim. Es teiktu, ka viņi lemj mūsu nākotni.

Dī sakrustoja rokas uz kalsnajām krūtīm. � Mēs viņiem esam vajadzīgi, � viņ� centās bilst ar pārliecību, ta�u neizdevās.

Makjavelli skābi pasmīnēja. � Viņi mūs izmanto. Bet vaja�dzīgi neesam. Parīzē vien pazīstu vai duci nemirstīgo, kas varētu darīt to pa�u, ko es.

��� Nūjā, tu esi aizvietojams, � Dī pa�apmierināti paraustīja plecus, � bet es Nikolasam un Perenelei esmu dzinis pēdas augu mū�u.

��� Proti, visa mū�a garumā neesi dabūjis viņus rokā, � Makja�velli bezkaislīgi atteica un tad ar blēdīgu smaidu piebilda: � Alla� rokas stiepiena attālumā, tomēr nekā.

Bet, lai ko Dī būtu gribējis atcirst, neko tā arī nepateica, jo iezvanījās tālrunis.

���� Lūk, ko esam nolēmu�i. � Runāja Dī Vecais saimnieks, vīrie�a un sievietes balsīm saplūstot mazliet nesaskanīgā duetā. � Mags sekos alķīmiķim un dvīņiem uz Angliju. Rīkojums ir skaidrs: iznīcināt Fleimelu, sagūstīt dvīņus un atgūt abas trūksto�ās lapas. Lai sasniegtu �o mērķi, liec lietā visus iespējamos līdzekļus; Anglijā ir sabiedrotie, kas mums parādā. Parādus tagad piedzīsim. Un, doktor� ja pievilsi mūs �o�reiz, uz laiku atņemsim tev nemirstības velti un tavām cilvēka miesām ļausim novecot līdz pēdējai iespējai� un tad, mirkli pirms nāves, atkal padarīsim tevi nemirstīgu. � Atskanēja sēkoņa � vai nu smiekli, vai elpas vilciens. � Apdomā, kā tas būs: tavs spo�ais prāts � iesprostots mū�vecās, vārgās miesās, neko lāgā nevar ne saredzēt, ne saklausīt, ne paiet, ne pakustēt, nemitīgas sāpes, ko sagādā pārdesmit vainu. Tu būsi mū�am vecs, bet nevarēsi mirdams nomirt, la pievilsi mūs, tāds būs tavs liktenis. Iespundēsim tevi savecēju�ā miesas �aulā līdz laika galam.

Dī pamāja, nokrem�ļojās un tad, savācis vienkopus vispēdējās dū�as paliekas, teica: � Es jūs nepievil�u.

���� Un tu, Nikolo� � ierunājās Makjavelli Vecais saimnieks. � Tu dosies uz Ameriku. Burve Alkatrazā ir uz brīvām kājām. Dari, kas darāms, lai sala būtu dro�a.

�� Bet Sanfrancisko es nevienu nepazīstu, � Makjavelli steig��us iebilda, � man tur nav sabiedroto. Es vienmēr esmu strādājis Eiropā.

�� Mums ir aģenti abās Amerikas. ]au tagad tie virzās uz rietumiem, lai tevi sagaidītu. Dosim pavēles � lai tevi vada un palīdz. Alkatrazā at�radīsi veseliem pulkiem tādu, kas dus kamerās un cilvēkiem pazīstami tikai no ļaunākajiem murgiem un baismīgākajiem nostāstiem. Tik drīz �os pulkus vēl negribējām modināt, bet tagad notikumi risinās pārāk strauji, daudz straujāk, nekā bijām paredzēju�i. Drīz būs klāt Litha, vasaras saul�grie�i. Saulgrie�os dvīņu auras būs visspēcīgākās, bet robe�as, kas �ķir mūsu pasauli no neskaitāmām Ēnu valstībām, � visvājākās.Tie�i �ajā dienā gribam cilvēkiem atņemt �o pasauli.

Pat Makjavelli bija grūti savaldīties. Uzlūkojis Dī, viņ� redzēja, ka arī tam acis ieplestas �okā. Abi tum�o Veco labā bija strādāju�i gadsimtiem ilgi un no sākta gala zināju�i, ka tie grib atgriezties pa�saulē, kur reiz valdīju�i. Tomēr dzirdot, ka pēc visas gadiem ilgās gaidī�anas un plāno�anas tam jānotiek pēc nieka trim nedēļām, tir�pas skrēja pār kauliem.

Doktors D�ons Dī pieliecās tuvāk aparātam. � Saimnieki! � un es zinu, ka Makjavelli �ai ziņā ir ar mani vienisprātis: mums prieks, ka Grie�i ir gandrīz klāt un ka jūs drīz atgriezīsieties. � Viņ� ievilka īsu elpu. � Bet, ja atļausiet jūs brīdināt: pasaule, kurā atgriezīsieties, ne tuvu vairs nav tāda, kādu to atstājāt. Cilvē�kiem ir tehnoloģijas, saziņas iespējas, iero�i� viņi nepadosies bez cīņas, � viņ� steig�us piebilda.

�� Skaidrs, ka nepadosies, doktor, � sacīja Makjavelli saimnieks. � Tāpēc dosim cilvēkiem kaut ko citu, ar ko noņemties, kas izsmels viņu rezerves un novērsīs domas sāņus. Nikolo, � balss turpināja, � kad bilsi ieņēmis Alkatrazu, uzmodini kameru briesmoņus un laid tos virsū Sanfrancisko. To postu un �ausmas būs grūti aprakstīt. Un, kad no pilsē�tas pāri būs paliku�i vien kūpo�i gruve�i, saki, lai mo�ķi iet, kur deguns rāda. Viņi nograus visu Ameriku. Cilvēkiem no tum�ajiem spēkiem alla� bijis bail: mēs viņiem atsauksim atmiņa � kāpēc tā. Līdzīgās slēptuvēs tie sagulu�i visos kontinentos un uzmodīsies visi reizē. Pasaulē drīz vien valdīs tikai ārprāts un haoss. Visas armijas tiks noslaucītas no zemes vir�sas, lai, mums atgrie�oties, nebūtu neviena, kas turētos pretim. Un ko mēs tad iesāksim pirmām kārtām? Nu, likvidēsim briesmoņus, un cilvēki mūs siteiks kā savus glābējus.

��� Bet tie nezvēri Alkatrazas kamerās? � Makjavelli izbailēs vaicāja. � Kā lai es tādus atmodinu?

���� Saņemsi instrukcijas, kad būsi ticis līdz Amerikai. Vispirmām kārtām tev jāsakauj Perenele Fleimela.

�� Kā lai zinām, vai viņa maz tur vēl ir? Ja reiz tikusi laukā no kameras, būs ta�u aizbēgusi arī no salas! � Itālis skaidri samanīja sirdi pēk�ņi iepukstamies stiprāk, atriebties Burvei viņ� bija zvērē�jis pirms trīssimt gadiem. Vai tagad būs iespēja solījumu piepildīt?

��� Viņa joprojām ir uz salas. Atsvabinājusi Areopenapu, Veco Zir�nekli. Tas ir bīstams pretinieks, ta�u pieveicams. Esam gādāju�i, lai to neitralizētu un panāktu, ka Perenele paliek turpat, līdz ierodies tu. Un, Nikolo, � Vecā balss ieskanējās barga un nejauka, � neatkārto Dī kļūdas.

Mags izslējās.

�� Nemēģini Pereneli ne sagūstīt, ne ieslodzīt. Nerunā ar viņu, ne�domā kaulēties vai vienoties. Nogalē viņu, kolīdz ir tāda iespēja. Burve ir neskaitāmas reizes bīstamāka nekā alķīmiķis.

Agrā rīta debesis pār Alkatrazu plājās netīri pelēkas kā metāls. Pāri salai �jācās ledusauksts lietus, un bangojo�ā jūra, triekdamās pret klintīm, augstu gaisā svieda rūgti sāļas putu lēk�ķes.

Perenele Fleimela patvērās cietumsargu mājas drupu aizsegā. Ar plaukstām viņa kārtīgi noberzēja kailos delmus, notraukdama sāļās lāses. Plānā bezpiedurkņu vasaras kleita bija dubļiem piemir�kusi un notriepta ar rūsu, bet slaidajai, elegantajai sievietei nemaz nesala. Dziesto�ās spējas lieki izmantot negribējās, tomēr Perenele bija pārkārtojusi auru, lai ķermeņa temperatūru uzturētu gana augstu. Skaidrs bija viens � ja viņa nosals, domas sāks pīties, bet tuvākajās stundās, tā vien �ķita, vajadzēs sakopot vispēdējās spēka paliekas.

Pirms �etrām dienām D�ons Dī bija nolaupījis Pereneli Fleimelu un ieslodzījis Alkatrazā. Sardzē bija nolikta sfinksa: ar gudru ziņu, jo tā prata baroties no sve�ām aurām � enerģijas laukiem, ko ģenerē ikkatra dzīva būtne. Angļu mags cerēja, ka sfinksa, vā�jinādama Pereneles auru, neļaus viņai izbēgt, tomēr � jau kuro reizi � Pereneles izmaņu un spēku bija novērtējis par zemu. Ar salas sarga � spoka de Aijalas palīdzību Burvei izdevās izsprukt no sfinksas. Un tikai tad atklājās salas �ausmīgais noslēpums: Dī vāca kopā briesmoņus. Cietuma kamerās �umēja un mud�ēja mo�ķi no visām pasaules malām � tādi, kas, pēc cilvēku domām, pastāv vien baisākajos mītos un leģendās. Bet pārsteidzo�ākais at�klājums gaidīja slepenajās pazemes ejās salas dzīlēs. Tur, ieslēgtu maģisku simbolu tīklojumā, senākā par pa�iem Vecajiem, Burve uzgāja Areopenapu, Veco zirnekli. Abi, gribi negribi, sametās uz vienu roku un sakāva Vārnu dievieti Moriganu ar visiem viņas putnu karapūļiem. Tomēr bija skaidrs, ka ļaunākais vēl tikai priek�ā.

��� Nedabisks laiks, � Perenele klusu bilda ar tikko jau�amu fran�u akcentu. Dziļi ievilkusi elpu, viņa saviebās. Ar saasināto o�u viņa vējā, kas vilka pāri Sanfrancisko līcim, samanīja atbai�do�u līķa smaku, kas nepārprotami vēstīja � kaut kas nav, kā vajag.

Areopenaps bija iekārtojies uz tuk�ās ēkas mūra sienas. Mil�zīgais, uzblīdu�ais zirneklis celtnes karkasu cītīgi ieauda lipīgā, baltā tīklā. Dobuļainajā pustumsā pa to krustu �ķērsu skraidelēja miljoniem zirnekļu, cits liels kā paplāte, cits sīkāks par puteklīti, un pilo�o tīklu papildināja ar saviem tīmekļiem. Galvu nepagrie�zis, Vecais zirneklis divas no astoņām acīm pavērsa uz Burves pusi. Viena masīvā kāja paslējās pret debesīm, vējam izpluinot spalvas � purpursarkanas, ar zaļiem galiem. � A, kaut kas tuvo�jas� bet ne Vecais, un cilvēks arī ne, � Areopenaps nosvepstēja.

�� Kaut kas ir jau klāt, � Perenele drūmi atsaucās.

Areopenaps pavērās lejup, uz Burvi. Astoņas mazās actiņas

bija uztupu�as pa�ā galvvirsū, bet galva savādā kārtā bija glu�i kā cilvēkam, lai gan zirneklim nebija ne deguna, ne ausu, mute � līmeniska sprauga, pilna garu, indes pilnu ilkņu. Tie�i me�onīgo zobu dēļ tas runāja, it kā piesvepstēdams. � Kas noticis? � Areo�penaps pēk�ņi noprasīja, tīmekļa pavedienā nolaizdamies lejā.

Uzmanīgi sperdama soļus, Perenele pagājās pa akmens klonu, cen�oties izvairīties no kunkuļainajiem tīmekļa pavedieniem, kuri visam, kam pieskārās, pielipa tik cie�i, ka nebija ne atraujami. Tie bija biezi un ķepīgi kā ko�ļājamā gumija. � Biju nogājusi ūdensmalā, � viņa klusu teica. � Gribēju saprast, cik tālu krasts.

��� Kāpēc? � Areopenaps gribēja zināt, kā milzīgs blāķis pastumdamies tuvāk.

�� Pirms daudziem gadiem no viena inuītu �amaņa iemācījos buramvārdus. Ar tiem teko�u ūdeni var padarīt blīvāku, par tā�dām kā pusmīkstām, staignām dūņām. Vārdu sakot, tie ļauj staigāt pa ūdens virsu. Inuīti tos lieto, kad medī polārlā�us uz peldo�a ledus. Gribēju paskatīties, vai tie iedarbojas arī uz siltu sālsūdeni.

�� Un? � Areopenaps noprasīja.

���� Līdz pamēģinā�anai netiku. � Perenele pakratīja galvu.

Saņēmusi vienkop garos, melnos matus, viņa pārsvieda grīsti uz krūtīm. Parasti viņa matus pina cie�ā, resnā pīnē, bet tagad tie bija vaļā, turklāt sudraba caurausti vairāk nekā tikai dienu iepriek�.

�� Skaties.

Areopenaps pierāpoja vēl tuvāk. Ik kāja tam bija resnāka par Pereneli pa�u, katrai galā līks dzelonis, bet soļus zirneklis spēra glu�i bez skaņas.

Perenele pacēla pretim matu grīsti. Tajā vīdēja akurāti izkampts, sprīdi gar� robs. � Biju pārliekusies pār ūdeni, stiprinot auru, lai izmēģinātu buramvārdus, un tobrīd kaut kas iznira no ūdens � pavisam klusu. Zobi iecirtās matos.

Vecais zirneklis nosēcās. � Redzēji, kas tas bija?

��� Uz mazu mirkli, ne vairāk. Skrēju atpakaļ neatskatīdamās.

�� Jūras�ūska?

Perenele pārgāja uz jaunības gados ierasto fran�u mēli. � Nē. Sieviete. Zalādaina, ar zobiem� pilna mute sīku zobu. Kad tā ienira atpakaļ, pamanīju zivs asti. � Nogrozījusi galvu, viņa pār�svieda matu grīsti uz muguras, tad uzlūkoja Veco zirnekli. � Nāra? No jūrasļaudīm man nevienu nav gadījies redzēt.

��� Diez vai, � nomurmināja Areopenaps. � Lai gan � varētu būt kāda no me�onīgākajām nereīdām.

�� Jūras nimfas� bet viņas mājo tālu no �ejienes.

���� Jā. Noteikti labāk jūtas Vidusjūrā, kur siltāks, bet mājas viņām ir visur, kur okeāns. Esmu saticis viņas visās pasaules ma�lās, pat starp Antarktīdas leduskalniem. Nereīdu ir pavisam piec�desmit, un viņas ir ne�ķiramas� tas man liek domāt, ka sala, vis�ticamāk, ir aplenkta no visām pusēm. Pa jūru projām netiksim. Bet ir kas vairāk, par ko uztraukties, � Areopenaps nosvepstēja.

�� Ja reiz nereīdas ir te, nav izslēgts, ka kaut kur netālu ir arī viņu tēvs � Nērejs.

Par spīti auras gādātajam siltumam, Perenelei pār muguru pārskrēja drebuļi. � Jūras vecis? Bet viņ� ta�u mīt kādā tālā ūdens Ēnu valstībā un savējā ielūkojas tikai paretam. Pēdējoreiz manīts 1912. gadā. Kāpēc lai viņ� uzrastos tagad?

Areopenaps atieza ilkņus me�onīgā smīnā. � Kāpēc? Tevis dēļ, Pereneles kundze. Tu esi tā balva. Viņiem vajag tavas zinā�a�nas un atmiņas. Jūs ar vīru esat pa�i retākie cilvēku sugas eksem�plāri: nemirstīgie, kam nav neviena kunga no Veco cilts. Un tagad, kad esi iesprostota Alkatrazā, tum�ie Vecie darīs visu, lai dzīva tu no �ejienes projām netiktu.

Visgarām Pereneles matiem sprak�ķēdamas noskrēja zilibaltas dzirksteles, tie lēnām saslējās uz visām pusēm un vizēdami palika stāvam gaisā kā melns oreols. Acis iegailējās saiti zaļas, un aura visapkārt uzplaiksnīja spo�i balta, izpostīto ēku pieliedama ar �ilbīgu gaismu. Kā melns vilnis aizvēlās zirnekļu pūļi, meklēdami glābiņu pustumsā. � Vai zini, cik bijis tādu tum�o Veco, viņu radu un paziņu, kas gribēju�i mani nogalēt? �� viņa noprasīja.

Kad Areopenaps paraustīja plecus, tas daudzo kāju dēļ nemaz tik skaisti neizskatījās. � Daudz? � viņ� minēja.

�� Un vai zini, cik no viņiem paliku�i dzīvajos?

�� Nedaudzi? � Areopenaps ieteicās.

Perenele pasmaidīja. � Pavisam nedaudzi.

�� Pagaidiet. Man zvana.

lesprukusi kādā durvjpriek�ā, Sofija no kabatas izmak�ķerēja mobilo. Hekates Ēnu valstībā baterija bija nosēdusies, bet grāfs de Sen�ermēns tika pagādājis derīgu lādētāju. Pie�ķiebusi ekrānu, viņa vērās uz neparasti garu numuru. � Nepazīstu, � viņa pa�vēstīja, pārmijus uzlūkodama brāli un Nikolasu.

D�o�s pablenza māsai pār plecu. � Nesaprotu, kas tas par nu�muru, � viņ� piebilda.

�� Ar ko sākas? � noprasīja Nikolass, piemiegtām acīm lūko�dams saskatīt, kas ekrānā.

�� Nulle, nulle, trīs, trīs,..

�� Francijas kods, � Fleimels teica. � Atbildi. Tas var būt vie�nīgi Francis.

�� Vai Dī. Vai Makjavelli, � D�o�s steig�us iestarpināja. � Var�būt vajag�

Bet, pirms viņ� turpināja, Sofija nospieda savienojuma taus�tiņu. � Jā? � viņa piesardzīgi atsaucās.

��� Te es! � Sen�ermēna balss skanēja nepiespiesti, bez ma�zākā akcenta, un fonā bija dzirdams troksnis, kas lika domāt, ka grāfs ir laukā, nevis istabā. � Iedod man ve�uku. Tikai neizpļāpājies, ka es viņu tā nosaucu!

Apvaldījusi smaidu, Sofija pasniedza tālruni alķīmiķim. � Tev taisnība � Francis. Grib parunāt ar tevi.

Fleimels piegrūda mobilo pie vienas auss un ar plaukstu aizspieda otru, lai noslāpētu pilsētas troksni. � Allo?

�� Kur esat? � Sen�ermēns vaicāja latīniski.

Nikolass aplaida skatu visriņķī, lai saprastu, kur atrodas.

� Uz Merelebonroudas, tūliņ būsim pie Rīd�entsparka metrostacijas.

�� Pagaidi, es te sazvanos vēl ar kādu. � Nikolass dzirdēja, kā Sen�ermēns, no tālruņa attālinājies, senfran�u mēlē �o ziņu nober kā ar lo�metēju. � Labi, � viņ� pēc mirkļa bija atpakaļ. � Ejiet taisni uz priek�u un tad gaidiet pie Merelebonas baznīcas. Jūs sa�vāks.

�� Kā lai zinu, ka savāks tavējais? � Nikolass noprasīja.

��� Vārds vietā. Vai varētu būt, ka �o sarunu kāds noklausās?

�� Tas pavisam noteikti ir gan itāļa, gan angļa spēkos, � alķī�miķis piesardzīgi atsaucās.

�� Tiesa gan.

��� Un sagaidītāji mums jau bija � tādi nelaipni. Jādomā, būs padevu�i ziņu, pirms nāca klāt.

��� Ā. � Sen�ermēns brīdi klusēja, tad prātīgi teica: � Pie�ļauju, ka rīkojāties apdomīgi.

�� Ar vislielāko apdomu. Bet�

�� Bet? � Sen�ermēns pārvaicāja.

��� Savu auru lietā neliku, tomēr zināms spēks tika atbrīvots. Tas noteikti būs piesaistījis uzmanību, sevi�ķi �ajā pilsētā.

Atkal pauze. Tad Sen�ermēns ierunājās: � Labi, tikko aiz�sūtīju savam aģentam tekstu. Atceries ballīti, ko rīkoju Versaļā 1758. gadā? Man bija dzim�anas diena, un tu man iedāvināji per�gamentā iesietu grāmatu no personīgās bibliotēkas.

Nikolasa sejā atplauka smaids. � Atceros.

��� Man tā grāmata joprojām ir. Mans aģents tev pateiks no�saukumu, � grāfs turpināja jau skaļāk, lai pārkliegtu rīboņu un dārdoņu turpat blakus.

�� Kas tev tur par lērumu? � Nikolass jautāja jau angliski.

�� Strādnieki. Mēģinām nostiprināt māju. Izskatās, ka tā kuru katru brīdi līdz ar pusi ielas var ievelties katakombās.

Nikolass pieklusināja balsi. � Vecīt, nemaz nezinu, kā lai izlū�dzos piedo�anu par visām tām nepatik�anām, kādās iegrūdu tavu namu. Zaudējumus visādā ziņā atlīdzinā�u.

Sen�ermēns nosmējās. � Vari likties mierā. Man tas neko nemaksā. Vienam �urnālam te iztirgoju ekskluzīvas tiesības uz stāstu. Honorārs pārsniedz visus remonta tēriņus, un publicitāte nav naudā izmērāma, mans jaunais albums lejupielādes topos strauji iet uz aug�u� ja vien tas neizklausās pēc pretrunas, � viņ� smiedamies piebilda.

���� Kādu stāstu? � Nikolass painteresējās, pa�ķielēdams uz dvīņiem.

��� Nu kā � par gāzes eksploziju, kas sagrāva manu māju, ko citu, � Sen�ermēns bezrūpīgi atteica. � Man jāiet. Do�u ziņu. Un, draudziņ, � viņ� saminstinājās, � esi piesardzīgs. Ja ko vajag � jebko �, tu zini, kā ar mums sazināties.

Nikolass pārtrauca savienojumu un tūliņ pasniedza tālruni Sofijai. � Viņ� teica�

��� Mēs dzirdējām. � Dvīņu atmodinātie jutekļi abiem bija ļā�vu�i vienā mierā noklausīties visu sarunu. � Gāzes eksplozija? � Sofija pārjautāja.

���� Nūjā, diez vai tādos postījumos varēja vainot kaut kādu aizlaiku dinozauru, vai ne? � D�o�s zobojās. � Kur� viņam būtu ticējis?! � Sabāzis rokas kabatās, viņ� metās nopakaļ Fleimelam, kas jau platiem soļiem steidzās projām pa ielu. � Pasteidzies, mā�el.

Sofija pamāja. Brālim bija taisnība. Ta�u tagad viņa sāka no�prast arī to, kā Vecie tik ilgi varēju�i dzīvot slepenībā. Cilvēki vien�kār�i atsacījās ticēt, ka pasaulē ir arī maģija. Ne jau zinātnes un teh�noloģijas laikmetā. Briesmoņi un burvestības iederējās primitīvajā, me�onīgajā pagātnē, un tomēr da�ās pēdējās dienās burvestības bija atklāju�ās ik uz soļa. Ziņu par neiespējamo netrūka, cilvēki pieredzēja sazin ko, sastapās ar visdīvainākajām radībām� un ne�viens viņiem neticēja. Viss ta�u nevarēja būt tikai maldi, meli, pār�pratumi vai tuk�as iedomas, vai ne? Bet, ja pie varas bija tum�ie Vecie un viņu kalpi, atlika vien �ādas ziņas noliegt, ignorēt vai � kā nupat notika Parīzē � tās publiski izsmiet. Necik ilgi, pat tie, kas ar �ādām ziņām nāku�i klajā un pieredzēju�i ko neparastu, pa�i sāks �aubīties par savu veselo saprātu. Vēl vakar Parīzes ieliņās, aiz sevis atstādams veselu posta�u, izplosījās Nidhjegs, kam it kā vieta tikai leģendā. Pirms briesmonis ienira upē, tas iztriecās cauri Elizejas laukiem un nogrāva veselu gabalu izslavētās krastmalas. To ta�u redzēja du�iem cilvēku, bet kur ir viņu stāsti, viņu reportā��as? Presē viss novelts uz gāzes eksploziju senlaiku katakombās.

Un tad atdzīvojās un uz visām pusēm aizrāpoja Parīzes Diev�mātes katedrāles gargujas un ķēmi. Ar D�o�a auras palīdzību spē�cinājusi pati savējo, Sofija lika lietā Uguns un Gaisa maģiju, tos visus pārvēr�ot akmens �ķembās� un ko par to teica prese?

Skābais lietus.

Eurostar ekspresī traucoties cauri Francijas laukiem, viņi D�o�a klēpjdatorā bija meklēju�i �o ziņu tie�raidēs. Visi pasaules ziņu dienesti stāstīja vienu un to pa�u � vienus un tos pa�us melus. To, ka redzēts Nidhjegs, savās interneta vietnēs un blogos vēstīja tikai ekstrēmākie sazvērestības teoriju aizstāvji, tur briesmonis bija re�dzams gan fotouzņēmumos, gan ar mobilo tālruni filmētos miglai�nos, drebelīgos videokadros. Desmitiem komentētāju gan video�materiālus, gan fotoattēlus pasludināja par viltojumiem, piesaucot sniega cilvēku un Lohnesa briesmoni, kuru attēli tiklab atzīti par neīstiem. Protams, tikai tagad Sofijai sāka ataust prātā, ka varbūt arī tie abi ir īstāki par īstiem.

Viņa pielika soli, lai panāktu Fleimelu un brāli.

���� Neatpaliec, Sofij, � Fleimels piekodināja. � Tev nav ne jausmas, kādās briesmās esam iekūlu�ies.

�� To tu saki jau kuro reizi, � viņa nomurmināja, lai gan acu�mirklī nemaz nevarēja iedomāties, ka varētu nākt vēl kas ļaunāks.

�� Uz kurieni ejam? � ieprasījās D�o�s. Pēc adrenalīna pieplū�duma galva joprojām bija neskaidra, un nu vēl uzmācās drebulis.

��� Tepat, re! � Nikolass atteica, ar galvu pametis pa kreisi, kur slējās balta mūra baznīca.

�

Panākusi brāli, Sofija pamanīja, ka no vaiga viņ� ir glu�i bāls un norasoju�u pieri. Paķērusi D�o�u pie rokas, viņa viegli sa�spieda dvīņa plaukstu. � Kā jūties? � Viņa zināja, kā tas ir: trok�ņi, smakas, pilsētas dunoņa nupat jau sāka pārslogot D�o�a nesen atmodinātos jutekļus. Tāds pats pārslodzes �oks bija piemek�lējis viņu pa�u, Hekates atmodinātu. Ta�u viņai emociju un uztvē�rumu straumi bija palīdzējusi savaldīt gan Endoras Ragana, gan Zanna, bet brālim trūka palīga.

���� Nekādas vainas, � D�o�s attrauca. � Nu, ja godīgi, nav nemaz tik labi, � viņ� atzinās pēc mirkļa, ieraudzījis neticību mā�sas sejā. Viņa bija gājusi cauri tie�i tam pa�am, zināja, kā ir ap dū�u. � Vienkār�i viss� � Bija grūti rast vārdus.

�� Visa kā ir par daudz, � Sofija palīdzēja.

D�o�s pamāja. � Par daudz, � viņ� piebalsoja. � Varu pat sagar�ot izplūdes gāzes.

��� Viss noregulēsies, � Sofija solīja. � Pierims. Vai arī pats apradīsi.

�� Diez vai kādreiz apradī�u ar ko tādu. � D�o�s pielieca gal�vu un samiedza acis spo�ajā saulē, kas nupat lauzās cauri zilimelnajiem mākoņiem. Kā asi trīti dun�i acīs tūliņ sāpīgi iedūrās saules stari, kas atstarojās no slapjās ietves. � Man vajag saules�brilles.

�� Laba doma. � Sofija paskrēja pāris soļu uz priek�u. � Nikolas, pagaidi, � viņa uzsauca.

Alķīmiķis gan atskatījās, tomēr neapstājās. � Mēs nevaram kavēties, � viņ� atcirta, soli nepagausinādams.

Sofija apstājās ielas vidū un parāva brāli aiz rokas, lai arī tas stāv uz vietas. Tikai nomērojis soļus se�us, Nikolass aptvēra, ka dvīņu aiz muguras vairs nav. Apstājies un apcirties, viņ� abiem pameta ar roku, lai pasteidzas. Tie nelikās zinis, un, kad alķīmi�ķis nāca atpakaļ, viņa vaigā jautās kaut kas nejauks un atbaido�s. � Man nav laika tādām muļķībām.

�� Mums vajag saulesbrilles. D�o�am un man arī, � Sofija pa�vēstīja. � Un ūdeni.

�� Sadabūsim vēlāk.

�� Vajag tagad, � viņa noskaldīja.

Nikolass jau vēra muti, lai cirstu pretim, bet D�o�s paspēra soli uz priek�u, alķīmiķim cie�i klāt. � Vajag tagad. � Balsī ieskanējās tāda kā augstmanība. Stāvot uz Parīzes katedrāles lie�veņa, jūtot miesai cauri plūstam pirmatnēju spēku, redzot atdzī�voju�ās akmens gargujas sabirstam pī�ļos, D�o�s bija apjautis, tie�i cik vareni tagad viņi ir abi ar māsu. Acumirklī viņi bez alķīmiķa varbūt arī nevarēja iztikt, ta�u tikpat ļoti abi bija vajadzīgi Nikolasam.

Nikolass ieskatījās zēna spo�i zilajās acīs un, lai ko tur ierau�dzīja, pamāja un griezās atpakaļ, kur rindojās veikali. � Ūdeni un saulesbrilles, � viņ� noteica. � Un kādā krāsā gribēsit? � viņ� sarkastiski apvaicājās.

�� Melnas, � dvīņi atsaucās vienā balsī.

Sofija palika kopā ar D�o�u gaidām uz ielas. Spēka vairs nebija gandrīz nemaz, bet viņa zināja, ka D�o�s jūtas vēl sliktāk. Pēc stiprā lietus ielās pamazām sāka sabiezēt pūlis. Garām raibā jūklī kustēja sazin cik tautību ļau�u, tērgādami neskaitāmās va�lodās.

Piepe�i Sofija pie�ķieba galvu un sarauca pieri.

�� Kas ir? � D�o�s nekavējoties noprasīja.

�� Nekas, � viņa novilka, � tikai�

�� Kas?

�� Man likās, ka saprotu kaut ko no tā, ko viņas runā.

Brālis pagriezās, sekojot viņas skatienam. Tur stāvēja un dzīvi

%

sarunājās divas Tuvo Austrumu valstis ierastajās burkas un garās, plando�ajās abajās tērptas sievietes.

���� Viņas ir māsas� Ies pie ārsta � tepat, aiz stūra, Hārlijstrītā� � Sofija pārsteigta vēstīja.

D�o�s pagriezās, lai ieklausītos cie�āk, un atglauda matus no auss. Krietni piepūloties, viņam izdevās iz�ķirt abu sievie�u balsis. � Sofij, es nesaprotu ne pu�plēsta vārda. Manuprāt, viņas runā arābiski.

Garām uz Rīd�entsparka metrostacijas pusi aizgāja divi smalki ģērbu�ies uzņēmēji. Abiem pie auss bija mobilais.

��� Tas pa kreisi runā ar sievu, kas Stokholmā, � Sofija turpi�nāja, nupat jau gandrīz �ukstus. � Viņam �ēl, ka nav ticis uz dēla dzim�anas dienu. Tas pa labi runā ar priek�nieku, arī Zviedrijā. Grib, lai viņam pa e-pastu atsūta kaut kādas tabulas.

D�o�s atkal pagrieza galvu, pūlēdamies nedzirdēt braucam ma�īnas un neskaitāmus citus pilsētas trok�ņus. Pēk�ņi viņ� at�skārta, ka, koncentrējoties uz abiem vīrie�iem, spēj at�ķirt atsevi��ķus vārdus. Dzirde bija tik asa, ka varēja saklausīt pat metāliskās balsis savienojumu otrā galā. Ne miņas no angļu valodas. � Kā tu spēj saprast? � viņ� brīnījās.

��� Tās ir Endoras Raganas zinā�anas, � bilda Nikolass, kas, nule iznācis no veikala, bija sadzirdējis D�o�a jautājumu. No pa�pīra turzas izvilcis divus vienādus lētu saulesbriļļu pārus, viņ� tos pasniedza dvīņiem. � Diem�ēl firma � nekāda.

Sofija uzlika melnās brilles. Acumirklī kļuva daudz vieglāk, un, sprie�ot pēc D�o�a sejas, viņ� jutās tāpat. � Pastāsti, � viņa

lūdza. � Iedomājos, ka viņa man devusi tikai lēveni senlaiku gud�rību. Nezināju, ka tas var izrādīties noderīgi.

Nikolass izsniedza abiem pa pudelei ūdens un steidzās uz Merelebonas baznīcu. Dvīņi tagad turējās viņam cie�i nopakaļ.

��� Ragana atdeva visas savas zinā�anas brīdī, kad tevi ietina vēja �ķidrautā. Jāatzīst, tāda slodze tev bija daudz par lielu. Bet man nebija ne jausmas, ka viņai kas tāds padomā. � Pēdējos vārdus alķīmiķis nobēra, pamanījis D�o�u saraucam pieri. � Neviens neko tādu negaidīja, parasti tā nenotiek. Senāk priesterienes mā�cījās pie Raganas augu mū�u, tiekot pie niecīgas kripatas no visa, kas viņai zināms.

�� Kāpēc viņa man atdeva visu? � Sofija apjuka.

���� Tas ir noslēpums, � Nikolass atzinās. Pamanījis ma�īnu straumi uz mirkli apsīkstam, viņ� skubināja dvīņus �ķērsot Mere�lebonas Haistrītu. Baznīcas elegantā fasāde slējās priek�ā nu jau pavisam tuvu. � Zinu, ka Zanna tev palīdzējusi Raganas zinā�a�nas sa�ķirot.

Sofija pamāja. Parīzē, kamēr viņa gulēja miegā, Zanna d'Arka bija iemācījusi, kā vadīt un valdīt mistiskās un miglainās informā�cijas jūkli, kas brāzās cauri smadzenēm.

��� Es teiktu, ka pa�laik Endoras Raganas atmiņas un zinā�a�nas pamazām ieau�as tevis pa�as atmiņās. Tu ne tikai vienkār�i zināsi to, ko zina Ragana, bet arī to, kā viņa zina. Faktiski � viņas atmiņas kļūs par tavējām.

Sofija sapurināja galvu. � Nesaprotu.

Beidzot baznīca bija klāt. Pakāpies divus pakāpienus aug�up, Nikolass noskatīja ielu, pārlaida zibenīgu skatu gājēju drūzmai un pagriezies pavērās uz Rīd�entsparka pusi, pirms ko atbildēja.

���� Vari spēlē noskatīties vai pati spēlēt. At�ķirība apmēram tāda pati. Kad tu pirmoreiz ieraudzīji Sen�ermēnu, � viņ� turpināja,

��� tu acumirklī zināji visu, kas par viņu zināms Raganai, vai ne?

Sofija pamāja. Toreiz vienā mirklī bija skaidrs, ka Endoras Ra�ganai grāfs Sen�ermēns nepatīk un viņa tam neuzticas.

�� Iedomājies Sen�ermēnu tagad, � alķīmiķis vedināja.

Viņa paskatījās uz brāli., tas paraustīja plecus, acis aiz tum�a�jiem stikliem nebija saskatāmas. Sofija pagrieza uz aug�u labo apak�delmu. Delma apak�pusē vīdēja zelta aplis ar sarkanu pun�ktu vidū. To tur glu�i nesāpīgi bija ietetovējis Sen�ermēns, kad viņu apmācīja Uguns maģijā. Doma par Sen�ermēnu piepe�i pasprūdīja vaļā veselu atmiņu gūzmu: atmiņas bija neparasti spilg�tas, sajūtu iespaidiem pārpilnas. Sofija aizvēra acis un tūliņ nonāca citā laikā, citā vietā.

Londona, 1740. gads.

Viņa stāvēja milzīgā balles zālē tērpā, kas bija tik smags, ka vilka pie zemes. Ģērbs bija apbrīnojami neērts, visās malās grauza, koda, dūra, spieda un �ņaudza. Zālē trūka gaisa, oda pēc vaska svecēm, visvisādiem dāsni lietotiem parfīmiem, pārplūdu�ām atejas bedrēm, ceptas gaļas un nemazgātas miesas. Visapkārt grie�zās pūlis, bet, kolīdz viņa izkustējās no vietas, visi neapzināti kāpās nostāk, atbrīvojot viņai ceļu pie tum�i tērpta jaunekļa ar mirdzo�i zilām acīm. Tas bija Francis, grāfs de Sen�ermēns. Viņ� krieviski sarunājās ar kādu augstmani no mazgadīgā cara Ivana VI galma. Un saruna bija saprotama. Augstmanis aplinkus pieminēja, ka drīz varu varētu sagrābt Pētera Lielā jaunākā meita Jeļizaveta un tik spējīgam cilvēkam kā Sen�ermēns tad bū�ot iespēja Sanktpēterburgā izvērst biznesa lietas. Grāfs lēnām griezās �urp. Saņē�mis viņas roku savējā, viņ� pār to zemu noliecās un itāliski teica: � Kāds gods! Beidzot mēs tiekamies.

Sofija ar joni atvēra acis un sagrīļojās. D�o�s pa�āva roku, lai viņu pieturētu. � Kas bija? � viņ� noprasīja.

��� Es biju tur� � Sofija no�ukstēja un sapurināja galvu. � Te, Londonā. Pirms vairāk nekā divsimt piecdesmit gadiem. Es visu redzēju. � Viņa saspieda brāļa delmu. � Jutu, kas man mugurā, pēc kā tur oda� Kad Sen�ermēns runāja krieviski, es visu sapratu, un, kad pēc tam viņ� ar mani runāja itāliski, sapratu arī to. Es tur biju, � viņa atkārtoja, jauno atmiņu aizgrābta.

���� Endoras Raganas atmiņas pārtop par tavām atmiņām, � Nikolass noteica. � Viņas zinā�anas pārtop par tavējām. Beigu beigās tu zināsi visu, kas zināms viņai.

Sofija Ņūmena notrīsēja. Tad pēk�ņi kaut ko iedomājās, un sirds viņai iepukstējās straujāk. � Bet kas notiks ar mani? � viņa izsaucās. � Ragana atmiņas un visu, ko piedzīvojusi, krājusi tūk�sto�iem gadu. Man ir tikai piecpadsmit ar pusi, un atceros ne jau visu. Vai viņas atmiņas var pārmākt manējās?

Nikolass samirk�ķināja acis. Tad gausi pamāja. � Tas man ne�bija ienācis prātā, bet � jā, tev taisnība, var gan, � viņ� klusu sa�cīja. � Mums vajadzēs pieraudzīt, lai tā nenotiek.

�� Kāpēc? � dvīņi iesaucās vienā balsī.

Nikolass nokāpa lejā, uz ietves, un nostājās viņiem blakus.

�� Jo cilvēks nav nekas vairāk par viņa atmiņām un to, kas piedzī�vots. Ja Raganas atmiņas pārmāks tavējās, tu pārvērtīsies par Endoras Raganu.

D�o�s bija �ausmās. � Un kas notiks ar Sofiju?

�� Ja tā notiks, Sofijas vairs nebūs. Būs tikai Ragana.

��� Tad viņa to nostrādājusi tī�ām, � D�o�s dusmās iesaucās tik skaļi, ka �urp skatienus sāka raidīt tūristi, kas fotografēja baznī�cas torņa pulksteni. Māsa iebukņīja brālim sānos, un viņ� pieklusi�nāja balsi līdz piesmaku�am �ukstam. � Tāpēc jau atdeva Sofijai visas savas zinā�anas! � Nikolass ņēmās noliedzo�i grozīt galvu, bet D�o�s nerimās: � Kad viņas atmiņas ņems virsroku, viņa, ta�gad veca un akla, būs tikusi pie jaunām, svaigākām miesām. To tu nevari noliegt.

Nikolass saknieba lūpas un aizgriezās. � Man� Man tas jā�apsver, � viņ� teica. � Par ko tādu dzirdu pirmo reizi, tā vēl ne�kad nav noticis.

���� Bet nekad jau nebiji ari dzirdējis, ka Ragana kādam būtu atdevusi visas savas zinā�anas, vai ne tā? � D�o�s nelikās mierā.

Saņēmusi alķīmiķa roku, Sofija nostājās viņam iepretim. � Nikolas, ko iesāksim? � viņa jautāja.

���� Nav ne jausmas, � tas atteica, gurdi nopūties. Un acu�mirklī izskatījās mū�vecs, dziļas grumbas izvagoja pieri un gūlās ap acīm un degunu, rievas tumsnēja starp savilktajām uzacīm.

�� Kas tad to varētu zināt? � viņa izspēra jau bailīgāk.

��� Perenele, � alķīmiķis noteica un tad dedzīgi pamāja.

���� Mana Perenele zinās, ko iesākt. Mums jādabū tevi pie viņas. Viņa varēs līdzēt. Tikmēr saņemies, lai esi un paliec Sofija. Pie�domā pati pie sevis.

�� Kā?

��� Domā par to, kas bijis, par vecākiem, skolām, cilvēkiem, ko esi pazinusi, draugiem, ienaidniekiem, vietām, kur esi bijusi. � Viņ� paskatījās uz D�o�u. � Tev jāpalīdz, izvaicā māsu par pa�gātni, par visu, ko esat kopā darīju�i, par vietām, kur esat biju�i. Un, Sofij, � viņ� piebilda, uzlūkojis meiteni, � ikreiz, kad sāc ma�nīt uzmācamies kaut ko no Endoras Raganas atmiņām, centies do�māt par kaut ko citu, par kaut ko, kas noticis ar tevi pa�u. Kamēr nebūsim atradu�i ceļu, kā to visu valdīt, tev būs jācīnās, lai Raga�nas atmiņas nepārmāc tavējās.

Piepe�i pie trotuāra malas nobremzēja melns Londonas takso�metrs, pasa�ieru pusē logs noslīdēja uz leju. � Kāpiet iek�ā, � no salona pustumsas atskanēja pavēlo�a balss.

Visi stāvēja kā sasalu�i.

�� Nevaram te kvernēt visu dienu. Kāpiet iek�ā. � Tembrs su�līgs, viegls ziemeļafrikāņu akcents.

��� Mēs neesam sauku�i taksometru, � Fleimels ierunājās, iz�misīgi pētīdams ielu visā tās garumā. Sen�ermēns bija solījis kādu atsūtīt, ta�u alķīmiķim pat sapnī nebija rādījies kaut kas tik prasts kā Londonas taksis. Vai tās būtu lamatas? Vai Dī viņus jau pa�nācis? Viņ� atskatījās uz baznīcu. Durvis bija vaļā. Varētu sprukt aug�ā pa pakāpieniem un patverties baznīcā, bet kā pēc tam tikt laukā?

��� �ī ma�īna pasūtināta īpa�i jums, mister Fleimel. � Pēc klu�suma brī�a balss piebilda: � Kur� sarakstījis vienu no garlaicī�gākajām grāmatām, ko man gadījies lasīt, "Filozofisko kopsavil�kumu".

��� Garlaicīgs? � Atrāvis taksometra durvis, Nikolass iestūma dvīņus pustumsā. � Gadsimtiem ilgi tas uzskatīts par ģeniālu darbu! � Ierāpies iek�ā, viņ� aizcirta durvis. � Dro�i vien Francis lika tā teikt.

���� Labāk piesprādzējieties, � taksists norīkoja. � Mums te nāk virsū raibum raiba kompānija, pa to vidu drauga neviena un visi � dziļi nejauki.

Vīrs pie stūres bija pamatīgs kā lācis. Kad viņ� pagriezās atpa�kaļ, lai noskatītu sēdētājus caur stiklu, kas vadītāju norobe�oja no pasa�ieriem, dvīņi atskārta, ka dū�īgs viņ� ir tāpēc, ka muskuļots, nevis aptaukojies. Masīvais rumpis iespīlēts baltmelni strīpotā bezpiedurkņu krekliņā, un augumā vīrs bija tik prāvs, ka gludi skūtās galvas virsa atdūrās pret salona griestiem. Āda sulīgi tum�brūna, acis tādas pa�as, un zobi mirdzēja tik balti, ka gandrīz vai �ķita mākslīgi. Uz abiem vaigiem zem acīm vīdēja trīs īsas, �ķērseniskas rētas. � Nav te īsti vēl kāju spēru�i, un jau pamanās sacelt tādu traci, ka tik turies, � viņ� nodimdināja. � �urpceļā manīju �o to, kas zemes virsū nav redzēts simtiem gadu. � Taksists pasmaidīja. � Starp citu, es esmu Palamēds. � Tad viņ� nogrozīja galvu. � Un nemaz nedomājiet mani saukāt par Palliju.

����� Palamēds? � Fleimels izbrīnā atkārtoja un paliecās uz priek�u, lai viņu labāk apskatītu. � Palamēds? Saracēņu bruņi�nieks?

�� Tas pats, � taksists atteica, aizgriezās, sagrāba stūri un, pie�pe�i piedevis gāzi, bez brīdinājuma ar joni iegriezās satiksmes joslā. Atskanēja ma�īnu taures, riepas nokaucās arī aiz muguras. Vīrs pacēla aug�up mobilo. � Francis man pavēstīja tikai pa�u svarīgāko. Parasti es nejaucos Vecajo frakciju ķīviņos � tā ir dro��āk �, bet, kolīdz man saka: runa ir par leģendārajiem dvīņiem, � viņa acis abus noskatīja atpakaļskata spogulītī, � sapratu, ka nav izvēles.

Pasniedzies lejāk, D�o�s spēcīgi saspieda māsas roku, gribē�dams novērst viņu no domām par Palamēdu. Viņ� pats par tādu dzirdēja pirmoreiz mū�ā, ta�u nebija ne mazāko �aubu, ka Kaganai par taksistu zināms visai daudz. Tas cilvēks bija īsts milzis, ar futbola aizsarga vai profesionāla cīkstoņa miesasbūvi, un angliski viņ� runāja ar savādu akcentu. D�o�s iedomājās � varbūt pat ēģiptietis. Pirms �etriem gadiem visa Ņūmenu ģimene ceļoja pa Ēģipti, veselu mēnesi tika apbraukāju�i senvietas, un taksista sinkopētais akcents līdzinājās tam, kādā tur runāja vietējie. D�o�s pa�liecās uz priek�u, lai taksistu nopētītu kārtīgāk. Plaukstas masīvas, drukni pirksti sakampu�i stūres ratu, un tad viņ� ievēroja paresninātās delnu locītavas un sacietēju�ās tulznas uz pirkstu kauliņiem. Tādas rokas bija vienam otram sensei, pie kā viņ� bija trenējies, un parasti liecināja, ka cilvēks gadiem nodarbojies ar karatē, kungfu vai boksu.

��� Turieties. � Pārkāpdams noteikumus, Palamēds apgrieza taksi par 180 grādiem un aizstūrēja pa to pa�u ielu atpakaļ. � Ne�liecieties uz priek�u, nebāzieties gaismā, � viņ� brīdināja. � Tak�u uz ielas ir sazin cik, tā ka tie ir praktiski neredzami, neviens pat virsū neskatās. Turklāt diez vai �ie domās, ka griezīsieties atpakaļ.

D�o�s pamāja. Laba stratēģija. � Kas ir "�ie"? � viņ� apvai�cājās.

Iekams Palamēds paguva atbildēt, Nikolass, kas vērās laukā pa logu, pēk�ņi sastinga.

�� Redzat? � Palamēds noducināja.

�� Es redzu, � alķīmiķis �ukstēja.

�� Ko? � Sofija un D�o�s iesaucās vienā balsī, saslējās sēdeklī un sekoja Nikolasa skatienam.

�

�� Tos trīs ielas otra pusē, � tas aprauti izmeta.

Pa pa�u ietves vidu drasēja trīs jaunekļi skūtām galvām, vie�nos pīrsingos un tetovējumos, saskretu�os d�insos, savalkātos T kreklos un celtnieku zābakos. No skata gan draudīgi, tomēr diezgan cilvēcīgi.

�� Ja piemiegsit acis, � Fleimels skaidroja, � jums vajadzētu saredzēt auras.

Dvīņi piemiedza acis �aurās spraudziņās, un tūliņ ieraudzīja trijotni tinamies baisās un pelēkās dūmakainas gaismas vērpetēs, kas vietumis plaiksnījās purpursarkanas.

�� Kukubi, � Palamēds piebilda.

Alķīmiķis pamāja. � Ārkārtīgi reti sastopami. Tēvs � vampīrs, māte � no torkmadrie�iem, � alķīmiķis klāstīja dvīņiem. � Bie��i � astaini. Tirgoņi, mednieki. Asinssūcēji.

��� Un stulbi kā zābaki. � Palamēds piestūrēja taksi autobusa aizsegā, lai kukubi viņus nevar redzēt. � Sadzīs jums pēdas līdz baznīcai, tur tās pagaisīs. �ie apjuks. Ja mums labi veiksies, beig�sies ar to, ka pa�i saka�ķēsies un sakausies.

Taksis piebremzēja, tad apstājās pie sarkanās gaismas.

�� Re, pie luksofora, � Nikolass no�ukstēja.

�� Jā, turpceļā pabraucu garām, � Palamēds atsaucās.

Dvīņi nopētīja krustojumu, bet neko neparastu nemanīja.

�� Kas? � Sofija prasīja.

�� Skolnieces, � Palamēds nodimdināja.

Gaidot zaļo gaismu, pie gājēju pārejas �aloja divas sarkan�matainas, gai�ādainas meitenes. Abas izskatījās pēc māsām un bija saģērbu�ās kā skolnieces. Bet katrai bija no skata dārga rokasso�miņa.

�� Tikai neskatieties virsū, � Palamēds brīdināja. � Viņas, tā�pat kā zvēri, jūt, kad kāds skatās.

Sofija un D�o�s piekala skatienu grīdai, stipri pūlēdamies par tām nedomāt. Nikolass, salonā atradis avīzi, izplāja to un pacēla acu priek�ā, cītīgi lasīdams visgarlaicīgāko rakstu, kāds tur bija at�rodams, � par starptautiskajiem valūtas maiņas kursiem.

��� Viņas nāk mums tie�i garām, � Palamēds murmināja un aizgriezās, lai it kā paskatītos, kas notiek aizmugures sēdeklī.

�� Mani gan viņas noteikti nepazīst, bet negribas riskēt.

Luksoforā iedegās zaļā gaisma, un Palamēds piedeva gāzi.

���� Dārgdvijas, � Fleimels pasteidzās, iekams dvīņi pavēra muti. Apcirties viņ� pavērās laukā pa aizmugures logu. Meiteņu ko�i rudie ērkuļi nupat iejuka pūlī. � Vampīri, kas pēc Danu Tālis kri�anas apdzīvoja teritorijas, kuras �odien zinām kā ķeltu zemes.

�� Tāpat kā Skatīja? � vaicāja Sofija.

Nikolass pakratīja galvu. � Ne tuvu. Nepavisam nav veģetā�rie�i.

��� Tās arī stūrē uz baznīcu, � Palamēds nosmējās. � Ja uz�skries virsū kukubiem, tik�anās var izvērsties visai interesanta. Dārgdvijas un kukubi cits citu necie� ne acu galā.

�� Kur� uzvarēs? � Sofija gribēja zināt.

���� Dārgdvijas. Neizbēgami. � Palamēds līksmi pasmaidīja. � Man iznācis ar viņām cīnīties Īrijā. Spīvas un negantas, nogalēt dārgdviju nav iespējams.

Vēl gabalu nobrauku�i pa Merelebonroudu, viņi nogriezās pa kreisi uz Hemstonroudas. Ma�īnu straume kļuva arvien blīvāka un lēnāka, līdz pavisam apstājās. Kaut kur priek�ā atskanēja sig�nāltaures, iekaucās ātrās palīdzības sirēna. � Tik drīz laikam pro�jām netiksim. � Novilcis rokasbremzi, Palamēds vēlreiz pagriezās pret dvīņiem un Fleimelu. � Tātad tu esi tas leģendārais alķīmiķis Nikolass Fleimels. Gadu gaitā iznācis daudz par tevi dzirdēt, � viņ� teica. � Un neko labu. Vai zini, ka vienā otrā Ēnu valstībā tavu vārdu lieto kā lamuvārdu?

Dvīņi satrūkās, dzirdot Palamēdu runājam tik sirdīgi. Pēc joka īsti neizklausījās.

Palamēds cie�i vērās uz alķīmiķi. � Tev nopakaļ velkas nāve un posts�

��� Tum�ie Vecie, gribēdami mani apturēt, nav saudzēju�i ne�vienu un neko, kas tuvumā, � Fleimels novilka, nepārprotami at�salis.

���� �tāpat ugunsgrēki, bads, plūdi un zemestrīces, � Pala�mēds dārdināja, par teikto nelikdamies zinis.

�� Ko tu ar to gribi teikt? � Nikolass tie�i noprasīja, un takso�metra salonā uz mirkli uzvēdīja piparmētru smar�a. Alķīmiķis saguma, elkoņus atbalstījis uz ceļgaliem, sakrampētiem pirkstiem.

�� Ar to gribu teikt, ka varbūt tev savu ilgo mū�u būtu derējis vadīt kādās mazāk apdzīvotās vietās. Kaut kur Aļaskā, Mongolijā vai Sibīrijā, vai kādā Amazones d�ungļu nostūrī. Kur nav cilvēku. Lai nav upuru.

Salonā iestājās stindzino�s klusums. Dvīņi saskatījās, D�o�s jautājo�i sarāva uzacis uz aug�u, bet Sofija tikko manāmi nogrozīja galvu. Viņa piespieda rādītājpirkstu pie auss ļipiņas, un D�o�s visu saprata: klausies, nesaki neko.

�� Tu gribi teikt, ka esmu iegrūdis nāvē nevainīgus cilvēkus? � Fleimels ļoti klusu vaicāja.

�� Kā tad!

Fleimelam bālajos vaigos saskrēja asinis. � Es nemū�am� � viņ� iesāka.

��� Tu būtu varējis pazust no �ās pasaules. � Palamēds neri�mās. Viņa dimdo�ā balss pietricināja visu taksi. � Vienreiz jau tu izkārtoji, ka tiec uzskatīts par beigtu; būtu varējis to pa�u izdarīt vēlreiz un pārcelties kaut kur tālu, tālu. Būtu pat varējis ie�mugulēties kādā Ēnu valstībā. Bet nē � tev labpatika palikt �ajā pasaulē. Kāpēc? � Palamēds pra�ņāja.

��� Man ir pienākums � sargāt Kodeksu, � alķīmiķis atcirta, nupat jau pa īstam iesvēlies dusmās. Piparmētru smar�a pieņēmās spēkā.

Ma�īnas atkal sāka skaļi signalizēt, Palamēds apsviedās sē�deklī, atlaida rokasbremzi un piedeva gāzi.

���� Pienākums sargāt Kodeksu, � viņ� atkārtoja, vērdamies taisni uz priek�u. � Vai tad kāds tevi spieda to uzņemties? Pats uzņēmies � ar prieku un nevienam neko neprasot� glu�i tāpat kā visi Sargi pirms tevis. Vienā ziņā gan tu esi citāds. Tie ar visu grāmatu nobēdzinājās. Tu gan ne. Tu paliki �ajā pasaulē. Un tikai tāpēc bojā gājis daudz cilvēku: Īrijā vien � miljons, Tokijā � vai�rāk nekā simt �etrdesmit tūksto�i.

�� Viņus pazudināja Dī un tum�ie Vecie!

�� Tu viņus turp aizvedināji.

���� Un, būtu es atdevis Ābrahāma Grāmatu, � Fleimels rāmi teica, � tum�ie Vecie atgrieztos zemes virsū un pasaule dabūtu zināt, ko īsti nozīmē Armagedons. Ēnu valstības atraujot vaļā, ze�meslodi pār�alktu triecienviļņi, līdzi nesot viesuļvētras, zemestrī�ces un cunami. Bojā ietu miljoni. Pitagors reiz aplēsa, ka jau pir�mais vilnis aizslaucītu vai pusi pasaules iedzīvotāju. Un tad pasaulē no jauna ierastos neskaitāmi tum�ie Vecie, pūļiem vien. Da��us ta�u pazīsti, Palamēd, tu zini, kādi viņi ir, uz ko spējīgi. Viņu atgrie�anās uz mūsu planētas būtu globāla katastrofa.

�� Runā, ka tad nāk�ot jauns Zelta laikmets, � iecietīgi bilda taksists.

D�o�s vēroja Fleimelu, lai redzētu, ko tas teiks: Dī tika stāstījis to pa�u.

��� Runā gan, ta�u tā nav taisnība. Pats zini, ko viņi sastrādā�ju�i, lūkojot man atņemt Grāmatu. Cilvēki iedzīti nāvē. Dī un tum��ajiem Vecajiem cilvēka dzīvība nav ne gra�a vērtē, � Fleimels no�rādīja.

�� Un tev, Nikolas Fleimel?

�� Nerunā ar mani tā.

Palamēds neganti iesmīnēja atpakaļskata spogulītī. � Man nospļauties, vai tev mana runā�ana patīk vai ne. Jo, taisnību sakot, tu man nepatīc, tāpat kā man nepatīk neviens, kas iedomājas, ka zina, kā visiem citiem būs labāk. Kur� tevi iecēlis par cilvēku sargu?

�� Neesmu pirmais, pirms manis biju�i citi.

��� Tādu kā tu, Nikolas Fleimel, nekad nav trūcis. Tādu, kas iedomājas, ka visu zina labāk, un norāda, ko citi lasīs un klausīsies, un beigu beigās cen�as noteikt, ko citiem būs domāt un kā rīkoties. Es visu mū�u esmu cīnījies pret tādiem kā tu.

D�o�s paliecās uz priek�u. � Vai tu esi ar tum�ajiem Vecajiem uz vienu roku?

Bet uz to atbildēja Fleimels. Balsī jautās izsmiekls. � Saracēņu bruņinieks Palamēds jau gadsimtiem ilgi stāv viens kā koks. �ai ziņā � tāpat kā Hekate.

�� Arī viņa tevis dēļ pagalam, � Palamēds aizrādīja. � Tu nes postu un iznīcību.

��� Ja reiz tu mani tik ļoti nevari ciest, � Fleimels dzedri ietei�cās, � kāpēc esi te?

��� Francis lūdza palīdzēt, un, lai kāds viņ� ir� vai drīzāk � tie�i tāpēc, ka Francis nav nekāda dievgosniņa, es viņu uzskatu par savu draugu. � Taksists apklusa, un tad atpakaļskata spogu�līti iezibsnījās viņa brūnās acis, pievērsdamās Sofijai un D�o�am.

��� Un, protams, tāpēc ka atkal uzradies viens dvīņu komplekts, � viņ� piebilda.

Sofija nenocietusies apsteidza brāli, kam uz lūpām bija tas pats jautājums: � Tas ir kā � atkal?

��� Domājat, ka esat pirmie? � Palamēds dimdo�i iesmējās.

���� Alķīmiķis ar sievu leģendāros dvīņus meklē jau gadsimtiem ilgi. Pēdējos piecsimt gadus kolekcionē tādus kā jūs.

Sofija un D�o�s pārsteigti saskatījās. D�o�s parāvās uz priek�u.

�� Kas notika ar tiem citiem? � viņ� noprasīja.

Palamēds pat nedomāja atbildēt, tāpēc D�o�s apcirtās pret Nikolasu. � Kas notika ar tiem citiem? � viņ� prasīja vēlreiz, gan�drīz vai klieg�us. Uz īsu mirkli viņa acis iesplgojās zeltā.

Alķīmiķis nokāra galvu, tad lēnām un apņēmīgi pa vienam at�lieca D�o�a pirkstus, kas bija iegrābu�ies viņam delmā.

�� Saki! � Nemirstīgā acīs manīdams briestam atrunas, D�o�s noraido�i papurināja galvu. � Mēs esam pelnīju�i patiesību, � zēns izspēra. � Saki.

Fleimels smagi nopūtās. � Jā, � viņ� beidzot ierunājās. � lr biju�i arī citi, tas tiesa, ta�u ne jau leģendārie dvīņi. � Izslējies viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm un nomērīja dvīņus ar neizdibināmu skatienu. � Dvīņi no leģendas esat jūs.

��� Kas notika ar tiem citiem dvīņiem? � D�o�s nerimās, balsij trīsot baiļpilnās dusmās.

Alķīmiķis aizgriezies vērās laukā pa logu.

�� Cik dzirdēts, viņi dabūju�i galu, � no savas vietas atsaucās I'alamēds. � Miru�i vai �ķīru�ies no prāta.

Aplupu�o izkārtni laikam ta�u reiz bija rotājis uzraksts "Autodetajas", bet vidus "de" bija pazudis bez miņas, un neviens to nebija pūlējies atjaunot. Viņpus augstam betona mūrim, kura aug�mala bija nobērta ar stikla lauskām un apvīta dzeloņstieplēm, cits uz cita ļodzīgos krāvumos rūsēja simtiem automa�īnu vraku. Zogu, kas ieskāva lū�ņu novietni, no vienas vietas klāja noskrandu�i plakāti, kuri aicināja apmeklēt sen notiku�us koncertus, rek�lamēja gadiem vecus "svaigākos" albumus un neskaitāmas indie grupas. Līmēti cits citam pāri, papīri plājās biezā, daudzkrāsainā slānī, pēcāk vēl apzīmētā ar visādiem grafiti. Uzraksti BĪSTAMI! SLĒGTA ZONA un IEEJA AIZLIEGTA gandrīz nemaz nebija sa�skatāmi.

Ielas malā Palamēds apstājās kādu kvartālu no ķēdēm aizva�otās ieejas. Izslēdzis dzinēju, viņ�, stūri sakampis, paliecās uz priek�u un ņēmās vērigi pētīt visu, kas apkārt.

Fleimels snauda, un Sofija bija iegrimusi domās, kas viņas acis reizumis iesvēla sudrabainas. D�o�s iztrausās no sēdekļa un pietupās līdzās stikla starpsienai. � Mēs braucam uz turieni? � viņ� vaicāja, ar galvu pamezdams uz lū�ņu novietnes pusi.

� Uz kādu brīdi. � Salona pustumsā nozibsnīja Palamēda zobi. � Varbūt neizskatās, bet dro�āku vietu Londonā diez vai at�radīsi.

D�o�s aplaida skatu visriņķī. Abpus �aurajai ielai rindojās sarkanķieģeļu ēkas � neglābjami grausti, un tikpat nopluku�i un no�laista bija visa apkaime. Vairums durvju un logu bija aizsisti ar dē�ļiem, viens otrs pat aizmūrēts. Nevienas veselas rūts. Uztupināta uz betona klu�iem, ielas malā kluknēja izdegusi automa�īna, viss kluss un tuk�s kā izmiris. � Jābrīnās, ka te viss nav nojaukts un apbūvēts no jauna.

�� Taisnību sakot, kaut kad jau tā notiks, � Palamēds ar no��ēlu atsaucās. � Bet pa�reizējais īpa�nieks ir gatavs gaidīt, līdz zeme celsies cenā.

�� Un kas būs, ja viņ� visu pārdos? � D�o�s ieprasījās.

Palamēds pasmīnēja. � Neko nemū�am nepārdo�u. � Druk�nais rādītājpirksts paslējās taisni uz priek�u. � Te savulaik bija autorūpnīca un ielās dzīvība kūsāt kūsāja. Septiņdesmitajos rūp�nīcu slēdza un mājas sāka tuk�oties: cits nomira, cits aizbrauca darba meklējumos. Tad sāku uzpirkt īpa�umus.

�� Cik daudz? � D�o�s noelsās.

�� Man te pieder viss � divu kilometru rādiusā. Pārsimt ēku.

�� Pārsimt? Bet tam ta�u vajag sazin cik naudas.

�� Es zemes virsū dzīvoju kop� karaļa Artura laikiem. Ne vie�nu vien reizi esmu iedzīvojies bagātībā un visu pazaudējis. Mana bagātība nav izmērojama� grūtākais � to noslēpt no nodokļu iekasētājiem!

D�o�s pārsteigumā blisināja acis � viņam pat sapņos nebija rādījies, ka nemirstīgajam varētu būt kādas darī�anas ar likumsargiem. Tad viņ� attapās, ka mūsdienās, kad lietā tiek likti gan datori, gan citas novēro�anas un uzraudzības tehnoloģijas, no�slēpties no varas iestādēm varētu būt arvien grūtāk. � Vai te kāds dzīvo? � viņ� apvaicājās. � Nevienu neredz�

��� Neredzēsi arī. Tie, kas dzīvo� � �o vārdu Palamēds izru�nāja piesardzīgi, � �manās mājās, nāk laukā tikai naktīs.

�� Vampīri, � D�o�s nomurmināja.

�� Vampīri ne, � Palamēds steig�us atsaucās. � Ar asinssūcē�jiem es nekrāmējos.

�� Kas tad?

�� Larvi un lemuri� pusmiroņi un nemiroņi.

��� Kas tie tādi? � D�o�s gribēja zināt. Nojauta teica priek�ā, ka lemuri diez vai ir zoodārzā redzētie garastainie primāti.

�� Tie ir� � Palamēds uz mirkli saminstinājās, tad pasmai�dīja. � Nakts gari.

�� Draudzīgi?

�� Uzticami.

�� Ko tad mēs gaidām? � D�o�s jautāja. Bija skaidrs, ka neko vairāk Palamēds neteiks. � Ko tu gribi ieraudzīt?

�� Kaut ko, kas nav kā parasti.

�� Ko darīsim?

�� Nogaidīsim. Paskatīsimies. Mazliet pacieties. � Viņ� atska�tījās uz D�o�u. � Nu jau vai visai nemirstīgo pasaulei zināms, ka alķīmiķis atradis leģendāros dvīņus.

D�o�s nobrīnījās, ka bruņinieks ar viņu runā tā, tik tie�i un bez aplinkiem. � Vēl nesen likās, ka tu par to nemaz neesi tik dro�s. Domā � mēs tie esam? � viņ� nekavējoties noprasīja, gribēdams izdibināt, kas Palamēdam zināms par dvīņiem un jo vairāk � par alķīmiķi.

Bet Palamēds jautājumu laida gar ausīm. � Esat leģendārie vai neesat � tas vienalga. Galvenais, ka Fleimels tam tic. Jo bū�tiskāk, ka tam tic arī Dī. Tie�i tāpēc iedarbinātas visas sviras � Basteta klimst pa zemes virsu, Morigana ir atpakaļ, disijas aizve�dina uz Parīzi Nidhjegu. Trīs Ēnu valstības pagalam. Nekas tāds nav pieredzēts jau tūksto�iem gadu.

�� Trīs? Man �ķita � bojā gājusi tikai Hekates valstība. � Skataha tika stāstījusi par citām Ēnu valstībām, bet D�o�am nebija ne jausmas � cik tādu pavisam.

Palamēds nopūtās � viss liecināja, ka viņ� piekusis skaidro�ties. � Gandrīz visas Ēnu valstības ir cita ar citu savienotas vai krustojas � caur vieniem vienīgiem vārtiem. Ja Ēnu valstība brūk, sabrūk arī vārti. Bet Igdrasils, Pasaules koks, no Hekates valstības uz aug�u iestiepās Asgārdā un dziļi uz leju � Niflheimā, Tumsī�bas pasaulē. Kad Dī iznīcināja koku, sabruka visas trīs, un es zinu, ka sapostīti tika vārti uz vēl se�ām, turienes iemītniekus iespundē�jot sprostā, tā ka laukā viņi netiek. Garo sarakstu, kur jau tā ne�trūkst ne cilvēku, ne necilvēku, kas Dī nīst un no viņa bīstas, papil�dinājis vēl viens otrs nedraugs.

�� Kas viņu sagaida? � D�o�s vaicāja. Par spīti visam, kas par magu bija dzirdēts, anglis joprojām �ķita pelnījis cieņu un ap�brīnu� ne tā kā fran�u alķīmiķis, vismaz acumirklī ne.

�� Nekas. Dī sargā vareni spēki. Viņam rūp tikai viens � at�vest Vecos atpakaļ �ajā pasaulē, lai ko tas maksā.

D�o�s joprojām nesaprata. � Bet kāpēc? � viņ� jautāja.

�� Jo viņ� ir no bīstamākajiem pretiniekiem � pilnīgi pārlieci�nāts, ka visu dara pareizi.

Ar acs kaktiņu samanījis kaut ko nokustam, D�o�s pagrieza galvu un ieraudzīja milzīgu pelēkbrūnu suni � tas lumpa�oja �urp pa pa�u ielas vidu, pa balto svītru. Suns, kas izskatījās pēc īru vilkusuņa un krievu kurta krustojuma, paskrēja taksometram ga�rām, pierik�oja pie lū�ņu novietnes vārtiem un tur ņēmās ļēpot �urpu turpu, zemi o�ņādams.

���� Ziņa par Fleimela iera�anos sacēlusi kājās ne vienu vien aizlaiku mo�ķi, � Palamēds turpināja, nenolaizdams acis no suņa. �od ien redzeju tādus, ko domāju pazudu�us no zemes virsas uz visiem laikiem, briesmoņus, kas liku�i dzimt cilvēku pasaules bai�sākajām leģendām. Tev der zināt, ka Dī par jūsu galvām piesolījis milzum dāsnu atlīdzību. Mani izlūki saka � jūs ar māsu viņ� grib dabūt dzīvus. Interesanti, ka par Fleimelu nekas tāds nav teikts, viņam pietik�ot ar pierādījumiem, ka alķīmiķis ir pagalam. Tas ir būtisks pavērsiens. Tagad gan Vecie, gan Nākamā paaudze, gan ne�mirstīgie ar saviem kalpiem no cilvēku vidus � visi gā�as uz Londonu. Pieraudzīt, lai tie cits citam neklūp pie rīkles, � ar to vien būs liela noņem�anās. Nemaz nevaru iedomāties, kā Dī tiks galā. � Pēk�ņi Palamēds atkal ierūcināja dzinēju, taksis rāvās uz priek�u. � Gaiss tīrs, � viņ� pavēstīja.

�� Kā tu zini?

Palamēds norādīja uz vārtiem, suns pie tiem bija attupies un vērās taisni �urp. Bruņinieks nospieda pogu uz vadības paneļa, un vārti sāka slīdēt vaļā.

�� Tas suns, � D�o�s pats atbildēja uz savu jautājumu. � Ti�kai � nav jau nekāds suns, vai ne?

Palamēds pasmaidīja. � Nav suns, nē.

Piepe�i visas Areopenapa spalvas sacēlās stāvus gaisā, pa to vidu viena otra trīsēja kā negudra. � Pereneles kundze, � zirnek�lis ierunājās, � gribu likt priek�ā ko tādu, kas varētu izklausīties nepieņemami.

Perenele uzlūkoja Veco. Tam aiz muguras pa pla�o mū�senā kustoņa noausto tīmekli skraidelēja zirnekļu miriādes. � Satriekt mani būs grūti.

�� Tu uz mani paļaujies? � vaicāja Areopenaps.

���� Paļaujos, � Perenele neminstinoties atbildēja. Reiz Vecais zirneklis viņai nebija nekas cits kā ienaidnieks � skaidri un gai�i, bet nu viņa saprata, ka zirneklis ir cilvēku pusē. Tam par pierādīju�mu bija cīņa ar Moriganu un viņas putniem. � Kas man darāms?

����� Stāvi mierā un nekrīti panikā. � Areopenaps atņirdza zobus. � Pa�ai būs labāk. � Tūliņ Burvei virsū uzkrita tīmekļa

palags, un viņa tajā tika ievīstīta no galvas līdz kājām. Palīgā

�

skrēja tūksto�iem zirnekļu, lipīgus pavedienus notinot riņķi ap�kārt. � Ļaujies, � Areopenaps atkārtoja.

Perenele nekustināja ne pirkstu, kaut instinkts lika no tīmekļa rauties laukā, to plēst pu�u, aktivēt auru, lai tā tīmekļus sasvilina kvēpu un pelnu plēksnēs. Viņa cie�i saknieba lūpas. Lai cik bais�mīgu, tikai leģendās klīsto�u briesmoņu mū�ā bijis jāsastop, doma par zirnekli, kas ierāpo mutē, likās pilnīgi atbaido�a.

Vecais zirneklis nogrozīja galvu un paslēja gaisā garo kāju; spalvas novilnīja, izgar�ojot vēja nestās ziņas. � Saturies, � Areo�penaps teica, � viņi nāk. Kamēr tīmekli nepārraus, tev klāt netiks.

Nupat Perenele bija viscaur ietīta baltā, biezā tīmeklī � iekūņota. Ne jau pirmoreiz viņa ietērpta zīdā, ta�u �oreiz bija citādi.

Visapkārt it kā blīva zīda sega, brīnum patīkama, tomēr cie�a. Mutei un acīm priek�ā tīmeklis audās plānāks, elpot un redzēt varēja, tomēr kā caur miglas aizkaru. Piepe�i viņa tika parauta gai�sā un iegrūsta griestu kaktā. Tūliņ bija klāt melnu zirnekļu pūļi, kas kūniņu pieauda pie sienas un ēkas dzelzs sijām. Tagad no aug��as pavērās skats uz istabu, kur pa�ā plāna vidū kluknēja Areopenaps. Perenele atskārta, ka tum�ais paklājs zem Vecā kājām īste�nībā ir zirnekļi, kas tur kustēja tūksto�iem, varbūt pat miljoniem. Grīda zem Areopenapa vilnīja � te cēlās, te krita, bet Vecais zir�neklis nu vērās uz ziemeļiem, uz Eņģeļsalu, kas slēpās rīta dū�makā. Kūniņā sarosījusies, Perenele pacentās paskatīties uz to pa�u pusi. Skats pavērās tāls, pāri ūdeņiem. Pie apvār�ņa blīvi un zilimelni brieda negaisa mākoņi, kuru katru brīdi solīdami zibe�ņus. Bet caur timekļiem bija redzams, ka tie savērpjas mutuļos� un nāk arvien tuvāk. Necik ilgi un bija jau klāt, Alkatrazu ietinot tumsā.

Un tad sāka līt.

Sagrautajai cietumsargu mājai nebija jumta. Smagas, melnas piles no mākoņa ar joni krita lejup� un pieķipa pie Pereneles kūniņas.

Un Burve piepe�i atskārta, ka piles ir mu�as.

Milzīgas gaļas mu�as, mājas mu�as, augļu mu�as, laupītājmu�as, aklie un visādi citādi dunduri metās virsū tīmeklim, tur ielipdami.

Iekams Perenele paspēja pavērt muti, lai izdvestu � vēē, zirneklī�i ņēmās skraidelēt, tīstīdami mu�as tīmekļos.

Perenele paskatījās aug�up. Melnais mākonis bija tepat, virs galvas. Bet nu bija redzams, ka tas nemaz nav nekāds mākonis. Nupat noliju�ais kukaiņu lietus vēl nebija nekas. Gaisā griezās mil�joniem mu�u, lielu un sīku odu, moskītu un kni�ļu, dunduru un sarkanacainu augļu mu�iņu.

Kukaiņi nokrita pār Alkatrazu kā zumo�s tumsas klājs. Pir�mais vilnis ieķipa baltajos tīmekļos, kas ātri vien samelnēja un ielīka zem spindzo�o insektu svara. Kukaiņiem triecoties lejup, Pereneles kūniņas apvalka pavedieni plīsa pu�u pa vienam vien. Sagūstītajām mu�ām pāri vēlās zirnekļu karapūļi, metoties mū��senajā cīņā. Tīmekļos ievīstītos mūrus pārklāja ņudzo�a zirnekļu un mu�u sega, līdz izskatījās, ka sienas atdzīvoju�ās, iepukstēju�ās, sakustēju�ās.

Mu�as griezās ap Areopenapu, un tās nedaudzās, kas atrada Pereneli, neglābjami ieķipa lipīgajā kūniņas apvalkā un tur raustī�damās d�inkstēja, raudzīdamas atbrīvoties.

Salu pār�alca arvien jauni kukaiņu viļņi, pretim metās zir�nekļu miriādes � Perenele tikai tagad aptvēra, cik to daudz. Ne�skaitāmas mu�as aplipa ap Areopenapu, Veco zirnekli noklādamas no vienas vietas, līdz tas līdzinājās milzīgai, zumo�ai bumbai. No ņudzo�ās masas laukā pa�āvās Vecā druknā kāja, notraucot mu�u līķu kārtu, ta�u vietā tūliņ piezemējās neskaitāmas citas. Areopenaps palēcās, triecās pret zemi un vārtījās, sa�ķaidīdams vēl tūk�sto�iem uzbrucēju.

Bet melnajām gāzmām joprojām nebija ne gala, ne malas.

Tad Perenele piepe�i manīja, ka mūri un grīda vairs ne kust, ne ņudz. Cie�i vērdamās caur plāno tīmekli, kas plājās acu priek�ā, viņa saskatīja ko tādu, ka sabijās: zirnekļi mira. Melnbalti svītrots zirneklis iecirta zili zaigojo�us ilkņus milzīgā garkāju odā, kas bija ielipis tīklā. Ods spirinājās, gribēdams tikt vaļā, bet tad zirneklis pēk�ņi noraustījās un pamira. Abi izlaida garu reizē. Un tāpat no�tika visapkārt: kolīdz zirnekļi iekodās gūstekņos, pagalam bija. Burvi nebija viegli nobiedēt, ta�u nu ap sirdi pirmoreiz sametās nelāgi.

Lai kur� vai kas bija mu�as sūtījis, visas bija saindējis. Un, ja viena pati mu�a varēja nobeigt zirnekli, ko tas milzu lēvenis varēja nodarīt Areopenapam?

Vajadzēja rīkoties. Visapkārt, mu�u saindēti, mira miljoniem zirnekļu. Areopenaps zem ņudzo�ā klājiena nemaz nebija saska�tāms. Vecais zirneklis joprojām cīnījās un spirinājās, bet bija jau��ams, ka spēki iet mazumā. Jā, zirneklis bija mū�vecs, vēl aizlaiku kustonis, bet ne jau neievainojams. Iznīcībai bija pakļauti visi � gan Vecie, gan Nākamā paaudze, gan nemirstīgie un cilvēki. Pat Areopenaps. Pati Perenele reiz zirneklim pār galvu nogrāva sen�laiku templi, un viņ� netika ne acu pamirk�ķinājis; tomēr � mil�jardiem indes mu�u�?

Bet Perenele bija sprostā. Areopenaps viņu bija pielipinājis augstu pie mūra, tālāk no grēka. Ja izdotos izplēsties laukā no kūniņas, būtu jākrīt vismaz metrus se�us. Nosisties viņa varbūt arī nenosistos, bet mierīgi varētu izme�ģīt potīti vai lauzt kāju.

Un kā lai turas pretim mu�u spietiem?

Pavērusies tālē, Perenele redzēja salai tuvojamies jaunu vēja nestu melnu vērpeti. Ja tā tiks līdz Alkatrazai, viss būs cauri. Ausīs ieskanējās tālīna zumoņa, it kā pamalē kāds darbinātu motorzāģi.

Vēj�.

Kukaiņus līdz salai bija atpūtis vēj�� Vai tas mu�as varētu arī aizpūst projām?

Bet, kolīdz �ī doma ie�āvās prātā, Perenele atskārta, ka par vēju valdī�anu neko daudz vis nezina. Būtu kaut cik laika un aura pienācīgi uzstrāvota, varētu raudzīt sacelt kādu vēju � varbūt tai�fūnu vai virpuļviesulīti � tepat, uz salas, lai aizslaucītu mu�as un dro�i vien arī zirnekļus. Ta�u acumirklī riskēt nedrīkstēja. Bija va�jadzīgs kaut kas vienkār�s� turklāt tūliņ. Zirnekļi vairs nekustē�jās. Miljoniem mu�u bija pagalam, bet tikpat daudz vēl bija dzīvo, un visas mācās virsū Areopenapam.

Tātad � ja mu�as nebija aiztriecamas, varbūt bija aizvilinā�mas? Kāds kukaiņus vadīja � kāds tum�ais Vecais vai nemirstīgais, kas sīkos, nesaprātīgos kustoņus vispirms padarījis indīgus un tad triecis uz salu. Kaut kas tos te atvilinājis. Pereneles acis iepletās � skaidrs! Tātad kaut kas tos aizvilinās projām. Kas varētu vilināt miljoniem mu�u?

Kas mu�ām patīk?

Aiz tīmekļu kārtas Perenele atplauka smaidā. 1820. gada trīs�padsmitajā oktobrī, piecsimtajā dzim�anas dienā, Skataha viņai bija iedāvājusi lielu karekli � vienlaidu �adeīta gabalu, izgrebtu skarabeja veidolā. Pirms vairāk nekā trīstūksto� gadiem Ēna to no Japānas bija atvedusi mazgadīgajam faraonam Tutanhamonam, bet tas jau nākamajā dienā nomira. Tutanhamona sievu Anhesenamonu Skataha lielā vērtē neturēja un negribēja, lai kareklis paliek pie viņas, tāpēc naktī pirms Tutanhamona iebalzamē�anas ielavī�jās pilī un dārglietu pievāca. Saņēmusi karekli dāvanā, Perenele tika pajokojusi: "Tu man dāvini mēslu vaboli."

Skataha tobrīd nopietni pamāja. "Mēsli sit pu�u kuru katru dārgmetālu. No zelta neko ēdamu neizaudzēsi."

Un mu�as krita uz mēsliem.

Bet nevienas mēslu �upas uz salas nebija, un smakai, kas mu��as pievilinātu, vajadzēja būt ļoti stiprai. Tūliņ prātā nāca skaistie ārumu dzimtas augi. Da�s labs briesmīgi oda pēc mēsliem. Bija viens kaktusam līdzīgs tuksne�a augs, kam zieds � no skata jauks, ta�u smirdēja pēc pamatīgi iestāvēju�ās maitas. Vēl � skunksu kā�posts un pasaulē lielākā puķe � milzu raflēzija, līķu lilija, kas oda pēc iepuvu�as gaļas. Ja smaka būtu gana stipra, varbūt izdotos mu�as aizvilināt.

Perenele zināja, ka maģija un burvestības sakņojas iztēlē. Jo spēcīgāka koncentrē�anās spēja, jo burvis varenāks; iekams buries, tev skaidri jāsaredz, kas notiks. Tāpēc, pirms uzburt pa�u smaku, vajadzēja iedomāties vietu, ko viņa gara acīm varēja saredzēt visos sīkumos. Prātā uznira visvisādas vietas. Kur bija dzīvots, kas bija pazīstamas. Garajā mū�ā bija iznācis apmeklēt gandrīz visus pa�saules nostūrus. Bet acumirklī vajadzēja kaut ko ne sevi�ķi tālu, labi zināmu, ne ļoti blīvi apdzīvotu.

Sanfrancisko izgāztuvi.

To Perenele bija redzējusi tikai vienreiz, kad pirms da�iem mēne�iem vienam no grāmatveikala darbiniekiem palīdzēja pār�vākties uz citu dzīvokli. Pēc tam viņi ar ma�īnu tika brauku�i uz dienvidiem, uz Briesmoņu parka un izgāztuves pusi. Jau tā jutīga pret smakām, Perenele Tuneļa avēnijā bija nepārprotami samanī�jusi sīvo, kaut ne viscaur derdzīgo izgāztuves smārdu. Jo tuvāk, jo stiprāks tas cirtās acīs, un debesis pieskandēja neskaitāmu jūras putnu klaigas.

Viņa atsauca to atmiņā. Iztēlojusies izgāztuvi, cik spilgti vien iespējams, pa�ā atkritumu lauka vidū Perenele iedomājās zeļam kuplu, pēc maitas smirdo�u puķu kum�ķi un vēju, kas �ķebīgo smaku nes uz ziemeļiem, uz Alkatrazas pusi.

Salu pār�alca tikko jau�ams puvekļu smārds, un mu�u māko�nis savirmojās.

Perenele sakopoja gribasspēku. Atkritumiem piegāztos laukus viņa gara acu priek�ā ieraudzīja ziediem pilnus: no drazām laukā spraucās cūkau�i un stapēlijas, draņķībai pa vidu plauka vaļā mil�zīgas, sarkanbaltraibas raflēzijas, un gaisu piestrāvoja necie�ams smārds, jaukdamies ar izgāztuves pretīgo smaku. Tad viņa iztēlo�jās vēju, kas dvaku nes uz ziemeļiem.

No smirdoņas, kas gāzās pāri salai, acīs saskrēja asaras. Bie�zais mu�u klājiens novilnīja. Viena daļa pacēlās spārnos, bezmēr�ķīgi pariņķoja, bet tad atkal metās lejā, pie Areopenapa.

Nogurums lika sevi manīt, un Perenele apzinājās, ka piepūlo�ties noveco. Dziļi ieelpojusi, viņa sakopoja pēdējos spēkus. Mu�as vajadzēja aiztriekt, iekams klāt ir nākamais mākonis. Atbaido�o smaku Burve iztēlojās tik spilgtu, tik stipru, ka viņas aura, parasti sniegbalta un bez kādas smar�as, ietrīsuļojusies iesmirdējās pēc puvekļiem.

�ķebīgajā dvakā, kas pārplūdināja salu, vienkopus jaucās svaigu izkārnījumu, puspuvu�as gaļas un ieskābu�a piena smārds.

Mu�as cēlās spārnos visas reizē � kā melna seģene. Tās dūca un zumēja kā spēkstacija un tad visas kā viena cirtās uz dienvi�diem, no kurienes �urp vilnīja smirdoņa. Necik ilgi, pirmais le�ģions sastapās ar otro milzu spietu, kas nupat grasījās gāzties pār salu, un abi savērpās blīvā, melnā, rotējo�ā lodē, kas, sekojot sīva�jam, spēcīgajam smārdam, aiztriecās uz dienvidiem.

Pēc brī�a uz salas vairs nebija nevienas dzīvas mu�as.

Nopurinājis no miesām sīkos līķī�us, Areopenaps gausi un stīvi uzrāpās aug�up pa mūri, pārcirta tīmekļus, ar ko Pereneles kūniņa turējās pielīmēta pie sienas, un vienā pavedienā to saudzīgi nolaida lejā. Uz sekundes tūksto�daļu ieplaiksnījusi auru, Perenele mu�ām pieķipu�o kūniņu pārvērta pī�ļos un putekļos. Atgāzusi galvu, viņa atglauda no pieres sviedriem piemirku�os matus un dziļi uzelpoja. Kūniņā bija tik silti, ka vai jāsmok nost.

��� Kā jūties? � viņa apvaicājās, noglāstīdama Vecā zirnekļa masīvo kāju.

Areopenaps grīļojās. No visām tikai viena pati acs bija vaļā, un, kad zirneklis ierunājās, ierastos svepstienus gandrīz nebija iespējams saprast. � Inde? � viņ� izmocīja.

Perenele pamāja. Viņa aplaida skatu visapkārt. Gruve�us biezā slānī klāja beigtas mu�as un zirnekļi. Pēk�ņi viņa atskārta, ka kājas līdz potītēm grimst sīkos līķī�os. Kad viss būs garām, vajadzēs sa�dedzināt kurpes. � Mu�as bija nāvējo�as. Tavi zirnekļi mira, ko�līdz iekodās. Viņas tika sūtītas, lai nogalētu tavu karaspēku.

��� Un veicās glu�i labi, � Areopenaps skumji noteica. � Tik daudzi pagalam, tik daudzi�

���� Indīgas bija arī tās mu�as, kas bruka virsū tev, � Perenele turpināja. � Viens kodums, tas nekas, bet tevi, Vecais zirnekli, sa�kodu�i miljoni, varbūt pat miljardi.

Areopenapa acs lēnām vērās ciet. � Pereneles kundze, man jādziedējas. Tas nozīmē � jāguļ.

Piegājusi milzu zirneklim cie�i klāt, Perenele notrausa beigtās mu�as no viņa purpursarkanajām spalvām. Pieskāriens pārvērta līķī�us pelnos. � Guli, Vecais zirnekli, � viņa klusu bilda. � Es tevi pasargā�u.

Areopenaps grīļīgi iesteberēja kaktā. Divas milzu kājas pa�ķūrēja malā beigto zirnekļu un mu�u kārtu, attīrot grīdas laukumiņu. Tad viņ� ņēmās aust tīmekli, bet pavediens iznāca plāniņ�, vārs un pluskains. � Ko tu nodarīji mu�ām? � Areopenaps noprasīja, mē�ģinādams noaust ko jēdzīgāku.

��� Aizsūtīju uz dienvidiem, lai meklē, kas tur smird. � Pere�nele pasmaidīja. Viņas roka pa�āvās uz priek�u, aura iezibsnījās, un Areopenapa tīmeklis uzreiz sāka austies stiprāks un grodāks. Zirneklis iekārtojās kaktā un sāka tīties pavedienos.

���� Kur? � viņ� negaidīti pavaicāja. Vienīgā acs bija gandrīz aizkritusi, un uz rumpja no vienas vietas suloja neskaitāmas in�dīgo kodumu brūces.

�� Sanfrancisko izgāztuvē.

��� Diez vai daudz būs tādu, kas tiks līdz galam� � Areope�naps nomurmināja, � un, ja arī tiks, tur būs ko darīt. Tu izglābi man dzīvību, Pereneles kundze.

���� Un tu � manējo, Vecais zirnekli. � Milzīgā kūniņa bija gandrīz gatava. Tīmeklis jau cietēja, vērsdamies akmenī, vaļā bija tikai neliela atvere pa�ā aug�ā. � Tagad guli, � Perenele norīkoja,

�� guli un krāj spēkus. Tavs spēks un gudrība mums vēl noderēs.

Ar neizsakāmu piepūli Areopenaps pavēra visas acis. � Pie�dod, ka atstāju tevi vienu un neaizsargātu.

Aizbūrusi Vecā zirnekļa kūniņu ciet, Perenele pagriezās un de�vās pāri telpai. Liegs vējiņ� pūta pa priek�u, attīrīdams vietu, kur viņai kāju spert. � Es esmu Perenele Fleimela � Burve, � viņa skaļi atsaucās, īsti nezinādama, vai Areopenaps maz vairs dzird.

�� Un es nekad neesmu neaizsargāta.

Ta�u, to sakot, viņa pati skaidri saklausīja balsī iezogamies �aubas.

Sanfrancisko lī�a Bagātību salas ziemeļkrastā uz ko�sarkana 1960. gada Thunderbird kabrioleta motora pārsega sēdēja pajauns vīrietis: augumā pasīks, kārns, zilos, nodriskātos, uz abiem ceļga�liem krietni pa�ķīdu�os d�insos. Vilka galva uz T krekla priek�as bija tiktāl izbalojusi, ka drīzāk līdzinājās spokam, novalkātie kov�boju zābaki prasīties prasījās pēc jaunām pazolēm un papē�iem. Tāds su�ķis, apaudzis ar matiem un bārdu, nekādi nesaderējās ar spo�o spēkratu, kas izskatījās kā nule izbraucis no autosalona, jau�najam cilvēkam makā bija divdesmit deviņi dolāri un sīknauda, ma�īna maksāja, mazākais, tūksto�kārt vairāk.

Uz motora pārsega stāvēja arī senatnīgs anasazu māla kauss, apgleznots elegantiem melnbaltiem ģeometriskiem rakstiem. Ke�ramikas kausā bija biezs �ķidrums � medus, kas sajaukts ar lin�sēklu eļļu un ūdeni, un tā virsmā kā spogulī vīdēja kustīgs stāvs: Perenele Fleimela, kas gāja pa Alkatrazu, zirnekļu un mu�u līķu melnajam klājienam priek�ā ik uz soļa pa�ķiroties.

Tad lūk, kāda bija leģendārā Perenele Fleimela! Jaunais cilvēks pārvilka pirkstu pār �ķidrumu pulksteņrādītāja virzienā, spo�i melnās acis uz mirkli iegailējās tum�sarkanas, un gaisā novēdīja sarkano piparu smar�a. I'ereneles attēls izpletās tuvāks, tuvplānā. Viņ� noskatījās, kā Burve apstājusies sarauc pieri dziļās rievās un steidzīgi aplai� skatu visriņķī, it kā nomanītu, ka tiek vērota. Vēl viena rokas kustība, �ķidrums ietrīsējās, un attēls pagaisa. Sakrus�tojis rokas uz kalsnajām krūtīm, jaunais cilvēks pavērās uz rietu�miem, kur tumsā tinās Alkatraza. Izskatījās, ka viss, kas dzirdēts par �o sievieti, bija taisnība: Perenele bija nāves briesmu iemieso�jums � gan skaista, gan bezgala bīstama.

Vienubrīd viņ� nezināja, ko iesākt. Uzbrukt vēlreiz vai no�gaidīt? Pacēlis roku, viņ� dziļi ievilka elpu, aura iezvīļojās tum�i sarkana, par toni tum�āka nekā kabriolets, un sāļajā jūras gaisā iesmar�ojās sarkanie pipari. Spēka vēl bija pietiekami daudz, lai� lai � ko?

Sasaukt mu�as bija diezgan viegli, �o triku viņam bija iemācījis kāds indiāņu �amanis, un ne reizi vien tā bija izdevies izglābties no nāves. Mu�as saindēt bija ieteicis Vecais saimnieks un pat pa�gādājis indes pilnu dīķi Solano, pilsētas ziemeļos. Bija iecerēts sa�graut Areopenapa zirnekļu karaspēku un nobeigt pa�u Veco zir�nekli. Un gandrīz izdevās. Zirnekļi bija pagalam, Areopenaps � jau uz nāves sliek�ņa. Ta�u pēdējā brīdī mu�u mākonis sazin kāpēc virmodams aizvēlās projām no Alkatrazas. Zīlē�anas kausa satura eļļainajā virsmā bija samanāmi Pereneles auras sudrabbaltie zib��ņi, tā ka skaidrs, kur� vainīgs. Kārnā seja sa�ķobījās, un viņ� ner�vozi iekoda apak�lūpā. Kas teica, ka Perenelei vairs nav spēka, ka viņa neko vairs nespēj? Ziņas acīmredzot neatbilda patiesībai.

Biezais �ķidrums uzmutuļoja un saduļķojās, tad �ņākdams iz�garoja: burvestība bija izsīkusi. No�ļūcis no motora pārsega, kalsnis �ķidruma lipīgās atliekas iz�ļakstīja zemē, rūpīgi izskaloja kausu ar ūdeni no pudeles, izslaucīja ar mīkstu lupatiņu un novie�toja ma�īnas bagā�niekā ieglabātā, ar putuplastu izklātā metāla koferītī. Kauss viņam bija no pa�ām vērtīgākajām mantām, to pār�dot viņ� nebija domājis pat dienās, kad draudēja bada nāve.

Iesēdies ar sarkanu ādu iztapsētajā salonā, viņ� atvēra brūn�ganu aploksni un pārlasīja �ifrēto e-pasta vēstuli. No melnbaltas fotogrāfijas pretim vērās bargs vīrs sniegbaltiem matiem, tur viņ� patlaban �ķērsoja ielu. Fonā virs namu jumtiem slējās Eifeļa tornis, un datējums uzņēmumam apak�ā liecināja, ka vīrs fiksēts Ziemas�svētku vakarā, pirms se�iem mēne�iem. Jaunais cilvēks nevil�us ieprātojās, diez kādēļ tum�ie Vecie izsekoju�i vienu no saviem uzti�camākajiem aģentiem. Tie�i to viņi ta�u sūtīja palīgā � Eiropas nemirstīgo Nikolo Makjavelli. Veco instrukcijas bija nepārprota�mas � lai viņ� palīdz Makjavelli, kā vien spēdams. Atmiņā uznira D�ons Dī � varbūt itālis bija tāds pats? Ar Dī reiz bija iznācis tik�ties, un anglis viņam nepatika � viens no tiem uzpūtīgajiem Eiro�pas nemirstīgajiem, kas sevi iedomājas pārāku par visiem citiem, turklāt tikai tāpēc, ka ir vecāks par Savienotajām Valstīm. Bet jo vairāk viņ� lasīja un pārlasīja Makjavelli personas lietu, jo simpā�tiskāks tas likās. Ne�ēlīgs, viltīgs intrigants � raksturots kā bīsta�mākais cilvēks visā Eiropā.

Skaidrs, ka viņ� Makjavelli palīdzēs. Nebija jau nekādas izvē�les � nostāties pret tum�ajiem Vecajiem? Tikpat labi varēja lūgties pēc nāves. Viņ� pats gan domāja, ka bez tāda itāļa var iztikt. No�sviedis papīrus uz grīdas, viņ� pagrieza aizdedzes atslēgu, ar joni nospieda gāzes pedāli un sagrieza stūri. Ma�īna apmeta pusloku, pasviezdama gaisā putekļus un smiltis.

Mazulītim Bilijam nemū�am neviens nebija vajadzīgs.

Autolū�ņu novietne bija īsts labirints.

No vārtiem uz visām pusēm aizstiepās rūsējo�u dzel�u ieskau�tas, tik tikko izbraucamas ejas. �aurībā slējās simtiem bīstami ļodzīgos torņos sakrautas autoriepas. Vienā kaudzē grēdojās durvis vien, citā � motoru pārsegi un bagā�nieki. Līdzās benzīnā mirk�sto�u, ar eļļu notecēju�u dzinēju krāvumam slējās zemē sadzītu iz�pūtēju valnis, kas līdzinājās abstrakcionistu mākslas darbam.

Palamēds vilināja melno Londonas taksi arvien dziļāk vraku kalnu aizās. Sofija nupat bija pilnīgi pamodusies. Sēdeklī saslēju�sies, viņa platām acīm vērās laukā pa logu. Lū�ņu novietne savā ziņā bija tikpat neparasta kā Hekates Ēnu valstība. Pirmajā brīdī izskatījās pēc haotiska jūkļa, ta�u Sofija instinktīvi nojauta, ka tas iekārtots pēc noteikta plāna. Ar acs kaktiņu nomanījusi kaut ko nozibam, viņa pacirta galvu pa labi: pustumsā sazin kas nokustēja. Jau griezās atpakaļ, kad saredzēja: viņiem bija sekotāji; ar visām asajām maņām tomēr ne skaidri saskatāmi, lai gan radās iespaids, ka tie ir divkājaini � kā cilvēki. � Vai te ir Ēnu valstība? � viņa skaļi ievaicājās.

Fleimels blakus modās no miega. � Londonas centrā Ēnu val�stību nav, � viņ� noburk�ķēja. � Tādas ir tikai nomalēs.

Sofija pamāja, � tas, protams, bija zināms.

Palamēds strauji iegrieza taksi pa kreisi � tur eja bija vēl jo �aurāka. Lū�ņu vaļņi gandrīz skrāpējās gar durvīm. � Te, alķī�miķi, vairs nav nekāds centrs, � nodunēja viņa bass. � Te ir diez�gan ap�aubāms piepilsētas rajons. Un, ja kas, tu maldies: pazīstu divus Vecos, kam ir nelielas Ēnu valstībiņas pa�ā Londonas sirdī, un zinu, kā iekļūt vēl vismaz trijās, tostarp visslavenākajā, kas atrodas baseinā aiz Nodevēja vārtiem.

D�o�s pastiepās, lai paskatītos, cik augsti ir lū�ņu krāvumi.

��� Tā kā� � Viņ� aprāvās. Prātā piepe�i salikās kopaina, un viņ� atskārta, kas tas ir. � Pils, � viņ� no�ukstēja. � Būvēta no metāla lū�ņiem un saplacinātiem vrakiem.

Palamēds iesmējās tik dimdo�i, ka dvīņi salēcās. � Hā! Visu cieņu! �odien zemes virsū nav daudz tādu, kas to spētu saskatīt. Plāniņ� tas pats, ko savulaik izstrādājis pats di�enais Sebastiāns Leprestrs de Vobāns.

��� Izklausās pēc tāda, kas izgudrojis kādu vīna �ķirni, � no�murmināja D�o�s, joprojām atklāsmes varā.

�� Reiz ar viņu tikos, � bezbēdīgi ieteicās Fleimels. � Tik sla�vens kara in�enieris, francūzis. � Atskatījies viņ� pavērās atpakaļ.

�� Lū�ņi ta�u, vairāk nekas, � viņ� it kā pie sevis nobubināja.

Sofija dzīvi uzlūkoja brāli � kā D�o�s tai jūklī bija saredzējis pili? Bet tad, vaļņus noskatījusi vērīgāk, viņa prātā visu nevil�us salika kopā, un acu priek�ā uznira pils ar nocietinājumiem un tor�ņiem, ar �aurejām, kur no aug�as varēja parocīgi ap�audīt uzbru�cējus. Vienas ejas galā nokustēja kāds stāvs, tad pagaisa.

��� Kur tie gadi, kraujam vraku grēdas kā pils mūrus, � Pala�mēds turpināja. � Viduslaikos piļu celtnieki zināja, kā būvējami nocietinājumi, un de Vobāns to visu salika vienkopus, lai radītu stiprāko pili pasaulē. No tā paņēmām visu labāko. Mums ir uz�bērumi un ārējie nocietinājumi, ārpagalmi un iek�pagalmi, aizsargtornis, sargtorņi un lielais tornis. Iekļūt iespējams tikai caur �o vienu eju, un tā iekārtota viegli aizsargājama. � Masīvā roka novēcinājās uz vraku pusi. � Un bīstamu lamatu papilnam gan aiz, gan starp, gan iek�pus mūriem.

Taksometrs ierībējās, it kā brauktu pa dzelzi. Dvīņi piespruka pie logiem un konstatēja, ka brauc pa vantīs iekārtu metāla cau�ruļu tiltu, bet dziļi lejā mutuļo biezs, melns �ķidrums.

�� Aizsarggrāvis, � D�o�s bilda.

�� Mūsdienu izpratnē, � atsaucās saracēņu bruņinieks. � Naf�ta, nevis ūdens. Dziļāks nekā izskatās, gar malu � dzelk�ņi. Ja ga�dās iekrist� nu, teiksim, laukā netiksi. Un, protams, jebkurā mirklī varam pie�aut uguni, ja nu kas.

�� Varam? � D�o�s izspēra un pa�ķielēja uz māsu.

�� Varam, � bruņinieks apstiprināja.

�� Tad te ir vēl tādi kā tu? � D�o�s prasīja.

�� Neesmu viens pats. � Palamēds pasmīnēja tā, ka zobi tum��ajā sejā nozibēja �ilbīgi balti.

Pārbraucis pāri tiltam un iegriezies vēl vienā �aurā, līkā ejā, taksometrs atdūrās pret vienlaidus saplacinātu vraku sienu. Tā bija norūsējusi asinssarkana. Palamēds piebremzēja, bet neapstājās. Viņ� nospieda pogu uz vadības paneļa, un siena ietrīsējusies klusi slīdēja vaļā, pavērdama spraugu tik tikko ma�īnas platumā, un, kolīdz viņi bija iek�ā, biezie, norūsēju�ie vārti tūliņ mēmi aizcirtās ciet.

Aiz vārtiem pletās izdangāts, dubļains, peļķēm pilns pagalms. Dubļu jūras vidū uz betona klu�iem stāvēja iegarena, no metāla sijām un plāksnēm saslieta baraka. Tā bija nopluku�i un netīra, lo�giem priek�ā stiepļu siets, un rūsa metāla sienas bija saēdusi no vienas vietas kā ļauna kaite. Jumta malas apvija dzeloņstiepļu mud�ekļi. Uzvilkti divās ie�ķībās kārtīs, mastā �ļaugani karājās karogi � tas, kur� Lielbritānijas karalistei, un otrs: sarkans pūķis uz zaļbalta fona. Abi bija noskrandu�i un prasīties prasījās izmaz�gājami.

Sofija iekoda lūpā, lai neapsmietos. � Es gan cerēju uz kaut ko�

���� �smalkāku? � D�o�s atsaucās. Abi paslēja rokas un ar plīk�ķi sasita kopā plaukstas.

�� Smalkāku, jā, � Sofija teica. � Skats no drūmajiem.

D�o�s manīja zem barakas pustumsā slaistāmies baru klaiņo�jo�u suņu. No skata tie bija tādi pa�i kā pirmīt redzētais lielais pelēkbrūnais, bet mazāki, ar nespodrāku, lai gan tādu pa�u spalvu. Pazibēja kaut kas sarkans, un viņ� sasprindzināja redzi: vai suņiem acis gailēja sarkanas?

Nikolass izslējās. No�āvājies, izstaipījies un aplaidis skatu visriņķī, viņ� noburk�ķēja: � Kam tas viss, Palamēd? No kā tu bīs�ties?

�� Par to tev nav ne jausmas, � tas atsvieda.

���� Nu, saki! � Izberzējis acis, Nikolass paliecās uz priek�u, elkoņus atbalstījis pret ceļgaliem. � Vai tad neesam vienā pusē?

��� Nē, neesam vis, � Palamēds nekavējoties izspēra. � Var�būt ienaidnieki mums ir vieni un tie pa�i, bet vienā pusē neesam gan. Tu gribi pavisam ko citu.

��� Kā � citu? � Fleimels nerimās. � Tu ta�u ari cīnies pret tum�ajiem Vecajiem.

��� Tikai tad, kad citādi nevar. Tu gribi panākt, lai tum�ie Vecie �ajā pasaulē neatgrie�as, bet es līdz ar saviem ordeņa brāļiem pū�los izpestīt no Ēnu valstībām cilvēkus, kas tur iesprostoti.

D�o�s apjucis pārmijus uzlūkoja te Fleimelu, te Palamēdu. � Kas tie par ordeņa brāļiem? � viņ� vaicāja. � Kas tie tādi?

Fleimels nopūtās. � Palamēds laikam runā par Zaļajiem bru�ņiniekiem, � viņ� noteica.

Palamēds apstiprino�i pamāja. � Tie�i tā.

�� Baumo, ka� � alķīmiķis ieteicās.

��� Taisnība! � Palamēds izspēra. Piebraucis pie metāla bara�kas, viņ� izslēdza dzinēju. � Uzmanieties no peļķēm, � viņ� pie�kodināja, atvērdams durvis. � Diez vai gribēsit iepazīties ar tiem, kas tur dzīvojas.

Sofija izkāpa pirmā, ar visām saulesbrillēm �ilbdama nova�kara saulē. Acis �ķita vai smiltīm piebiru�as un smeldza, un rīklē kaut kas grauza. Varbūt sasaldējusies? Par Palamēdu viņa bija visiem spēkiem centusies nedomāt, tomēr da�as Endoras Burves at�miņas bija uzjundīju�ās, un nekā daudz tur nebija. Palamēds bija cilvēks, no nemirstīgajiem, apveltīts ar īpa�ām spējām iekļūt Ēnu valstībās, turklāt atgriezās neskarts. No Veco radītajām mākslīgajām pasaulēm atgriezās retais. Cilvēces vēsturē kop� senseniem laikiem bezvēsts pazudu�o bija cik uziet. Tie, kam sazin kā bija izdevies atgriezties vai tikt izglābtiem, nereti konstatēja, ka tās da�as Ēnu valstībā pavadītās dienas pārvērtu�ās gadu simtos. Vairums pārnā�cēju bija �ķīru�ies no prāta vai nonāku�i pie pārliecības, ka īstā dzīve kūsā Ēnu valstībā, kurpretim �ī, zemes virsū, ir tikai sapnis, un veltīja visu mū�u, lai atrastu atpakaļceļu uz, viņuprāt, īsto pa�sauli.

�� Tu atkal gudro. � D�o�s iebukņīja Sofijai sānos.

Sofija pasmaidīja. � To vien daru.

��� Es saku � tu atkal gudro, ko nevajag. Par Raganas padarī��anām.

�� Kā tu zini?

D�o�a smaids vērtās drūms. � Uz brīdi, vienu mazu brītiņu tev acu zīlītes iespīdējās sudrabā. Bailīgi.

Sofija sarāvās un nodrebēja. Visapkārt rūsas saēstajai barakai slējās vraku mūri. � Ir jau pabailīgi, vai ne? Domāju, ka visi tie Vecie un nemirstīgie dzīvo pilīs.

D�o�s aplaida skatu visriņķī un tad plati pasmaidīja. � Vis�pār, man liekas, ir smalki. Dzel�u pils. Un traki nobruņota. Iek�ā vari tikt tikai tad, ja piekukuļo sargus.

��� Kad braucām cauri, redzēju kaut ko nokustam, � Sofija teica.

D�o�s pamāja. � Pirmīt Palamēds man stāstīja, ka te neviens nedzīvo. Ka viņam te pieder visas mājas un ielas. Teica, ka te miti�noties� larvi un lemuri.

�� Sargi.

��� Redzēju milzīgu suni� � Viņ� norādīja uz suņu baru, tie bija sagūlu�i zem barakas un nekustējās. � Tādu pa�u, tikai prā�vāku, koptāku. Tas it kā apsekoja ielas. Un redzēji, kā te viss nobruņots? � D�o�s dzīvi noprasīja. � Ieeja viena vienīga, stingri apsargāta, pēc tam � tikai �aura eja. Laijcik liels karaspēks, iek�ā vari tikt labi ja pa diviem, pa trim. Un tie pa�i no aug�as ap�au�jami.

Sofija pasniedzās un cie�i saspieda brāļa roku. � D�o�! � viņa apsauca dvīni ar rai�pilnu skatu. Brālis tā savu mū�u nebija runā�jis. � Beidz! Kā tu zini tik daudz par aizsargbūvēm�? � Viņa aprāvās, pakrūtē uzplaiksnīja nemiers.

��� Nezinu, � D�o�s izgrūda. � Tikai� nu� zinu. Atceries, kad bijām Parīzē, es zināju, ka Dī un Makjavelli meklēs augstāku vietu, lai izrīkotu gargujas. Un �odien, kad mums bruka virsū tie�

��� Geiiuii Cucullati, � Sofija izklaidīgi nomurmināja, veroties nopakaļ Nikolasam, kas trausās laukā no taksometra. Kad alķīmi�ķis pasniedzās pēc D�o�a mugursomas, viņa pamanīja, ka vecajam vīram pirkstu kauliņi uzblīdu�i. Sanfrancisko tante Agnese sirga ar artrītu, viņai bija tādi pa�i. Alķīmiķis strauji novecoja.

�� Jā, tie pa�i. Es zināju, kad bruks virsū, � sapratu ķermeņa valodu. Zināju, ka tas, kur� pa vidu, lēks pirmais un tie�i mums virsū, bet abi pārējie � no sāniem. Zināju, ka vajag to vidējo aptu�rēt, lai pārējie apjūk, tad varam cerēt uz glābiņu. � D�o�s spēji apklusa, pats sevī ieklausījies. � Kā es to zināju? � viņ� izspēra.

�� Marss, � Sofija iz�ukstēja un pamāja. � Noteikti � tas nāk no Kara dieva. � Viņa notrīsēja: abi vērtās citādi. Tad nopurināja galvu � abi jau tagad bija citādi!

��� Marss. Es� atceros, � D�o�s izdvesa. � Kad viņ� mani atmodināja, beigās teica kaut ko, kaut ko par dāvanu, kas man var�būt noderē�ot. Tad uzlika man roku uz galvas, un cauri izskrēja briesmīgs karstums. � Viņ� paskatījās uz māsu. � Ko viņ� man iedeva? Nekādu atmiņu, kā tev ar Raganu, man nav.

�� Zini, varbūt tev der priecāties, ka neesi dabūjis nekādas at�miņas, � Sofija nobēra. � Ragana Marsu labi pazina un dziļi nici�nāja. Es teiktu, ka atmiņas viņam pa lielākai daļai ir baigas. D�o�? Manuprāt, viņ� tev atdevis savas zinā�anas karalietās.

�� Pataisījis mani par karavīru? � Izklausījās draudīgi, tomēr D�o�s nespēja valdīt prieku.

�� Varbūt pat labāk. � Sofijas balss ieskanējās klusa un tālīna, acis ievizējās sudrabainas. � Es teiktu, viņ� tevi padarījis par stra�tēģi.

�� Un tas ir labi? � D�o�s izklausījās vīlies.

Sofija spēji pamāja. � Kaujās uzvar vīri. Karos � stratēģi.

�� Kas to teicis? � D�o�s pārsteigts noprasīja.

��� Marss, � Sofija atteica, sapurinādama galvu, lai atvairītu piepe�i uzbruku�ās atmiņas. � Nesaproti? Labāka stratēģa nav bijis � Marss uzvarējis itin visās kaujās. Lieliska velte.

�� Bet kāpēc viņ� to devis man? � D�o�s pasteidzās pavaicāt, iekams Sofija paguva izteikt to pa�u.

Un viņa nepaspēja atbildēt, jo atsprāga metāla barakas durvis un uz kāpnēm iznira novazātā mehāniķa kombinezonā tērpies stāvs. Miegdams tuvredzīgās acis, vīrelis blenza uz taksi � sīks, kalsns, uzkumpis un garu ģīmi. Virslūpu klāja ūsu kum�ķi, un galvvidus gan bija pliks, ta�u mati garām �ķipsnām plājās pār ausīm un vēl lejāk.

�� Palamēd? � vīrelis nepārprotami pikts izsaucās. � Ko tas nozīmē? � Angliski viņ� runāja skaidri un pareizi, ik vārdu izru�nādams, kā nākas. Ieraudzījis dvīņus, viņ� aprāvās, tad no krū�u kabatas izrāva prāvas brilles melnā raga ietvarā un uzgrūda tās uz deguna. � Kas tie tādi? � Un tad pagriezies viņ� pamanīja Nikolasu Fleimelu � tie�i tobrīd arī alķīmiķis viņu ieraudzīja.

Abi reaģēja zibenīgi.

� Fleimels! � sīkulis iespiedzās. Apcirties viņ� klup�us kri��us metās aug�up pa metāla kāpnēm.

Nikolass kaut ko noburk�ķēja senfran�u mēlē, atrāva vaļā D�o�a mugursomu un no kartona futrāļa izvīstīja Klarentu. Saķē�ris to abās rokās, alķīmiķis savicinājās tā, ka zobena asmens nozumēja dzirkstīdams. � Bēdziet! � viņ� uzsauca dvīņiem, � ņemiet kājas pār pleciem! Esam slazdā!

Iekams Sofija ar D�o�u pakustināja kaut pirkstu, Palamēds metās virsū alķīmiķim, ar abām masīvajām ķetnām no mugurpu�ses iekampdamies viņam plecos. Sprak�ķēdamas uzliesmoja abu nemirstīgo auras, alķīmiķa ko�i zaļajai sajaucoties ar bruņinieka tum�āko, olīvzaļo. Lū�ņu novietnes sīvajā metāla un gumijas smārdā ielauzās svaigs piparmētras un sīvs āboliņa aromāts. Fleimels pūlējās apsviesties ar visu Klarentu, bet bruņinieks neatlaidās un spieda viņu lejup, tvērienu sa�ņaugdams arvien cie�āku, līdz alķīmiķis noslīga uz ceļiem un zobens izslīdēja viņam no rokām.

Sofija plati izpleta labās rokas pirkstus, lai izraisītu uguni, bet D�o�s saķēra viņas delmu un norāva uz leju. � Nē, � viņ� uz�sauca, un tie�i tobrīd no barakas apak�as izjoza suņi, abus apstā�dami no visām pusēm. Tie kustējās pilnīgi bez skaņas, atņirgu�i asos, dzeltenos zobus un �audīdami mēles, �ķeltas kā �ūskām.

���� Nekusties, � viņ� izdvesa, saspiezdams māsas roku. Suņi bija tik tuvu, ka tagad varēja skaidri redzēt � acis tiem bija viscaur sarkanas, ne miņas no baltumiem vai zīlītēm. Noklabēja zobi, D�o�s manīja miklas lūpas no�ļūcam gar pirkstiem. Suņi oda pēc pelējuma � kā trūdo�as lapas. Augumā tie nebija lieli, tomēr pār�steidzo�i muskuļoti � viens uzgrūdās virsū, un D�o�s gandrīz uz�krita virsū Sofijai. Dvīņu auras iesprikstējās, un suns metās pro�jām, kur patapdams, spalvu saslējis gaisā.

� Viss! � pagalmā atbalsodamies nodunēja Palamēda bass.

��� Nav te nekāda slazda. � Bruņinieks noliecās pār Nikolasu, jo�projām nelaizdams viņu vaļā, cie�i piespiedis pie zemes. � Bied�roties ar tevi es nebiedrojos, � viņ� nodārdināja, � bet arī ienaid�niekos tev, alķīmiķi, neesmu. Man palicis tikai viens � mans gods, un savam draugam Sen�ermēnam esmu solījis par jums parūpē�ties. Un kas solīts � solīts.

Fleimels spirinājās, lai atbrīvotos, bet Palamēda tvēriens bija dzel�ains. Alķīmiķa aura iedzirkstījās un uzliesmoja, tad apdzisa, un viņ� bezspēkā saļima.

�� Tu man tici? � Palamēds noprasīja.

Nikolass pamāja. � Ticu, ticu� bet � kāpēc viņ� ir te? � Sa�vilcis seju neizsakāmā riebumā, viņ� norādīja uz sīko vīreli, kas nupat bija iesprucis barakā un lūrēja laukā pa durvju �ķirbu.

�� Viņ� te dzīvo, � Palamēds rāmi atteica.

�� Te?! Bet viņ� ta�u�

��� Viņ� ir man draugs, � bruņinieks izgrūda. � Daudz kas ir mainījies. � Sagrābis alķīmiķi aiz pleciem, viņ� uzrāva to kājās, apgrieza ar seju pret sevi un sakārtoja viņa saņurcīto ādas jaku, tū�daļ arī izgrūda pāris vārdu nesaprotamā mēlē, un suņi, kas bija apstāju�i dvīņus, nekavējoties aizspruka atpakaļ, barakas apak�as pustumsā.

Pa�ķielējis uz zemē guļo�o zobenu, D�o�s iedomājās, ka va�rētu to paķert, bet, pametis skatu uz Palamēdu, redzēja tā tum�brū�nās acis cie�i veramies pretim. Smaidā nozibinājis baltos zobus, bruņinieks pieliecās un izcēla zobenu no dubļu plan�kas. � Sen neredzēts, � viņ� klusu noteica, Tuvo Austrumu akcentam vēr�o�ties jo izteiktākam. Kolīdz Palamēds pieskārās zobenam, viņa aura ar joni uzplauka, un uz mirkli viņ� atklājās, ieģērbies garā, melnā va�u bruņukreklā ar cie�i pieguļo�u kapuci, piedurknes sniedzās līdz pat pirkstu galiem, va�u krekla apak�mala � līdz puslieliem. Ik va�u gredzentiņ� zvīļoja, mezdams tūksto�iem atspulgu. Aurai dziestot, Klarenta akmens asmens sāka laistīties sarkanmelns kā uz ūdens izplāta eļļas kārtiņa un ie�alcās kā vēj� smilgās.

��� Nē! � Tum�ais akmens asmens no jauna iegailējās asinssarkans, Palamēds izgrūda garu, trīso�u nopūtu un, brūnajai pierei noklājoties mirdzo�ām sviedru pērlītēm, izlaida zobenu no rokām. Tas iedūrās dubļos un palika �ūpojamies. Zeme visapkārt vietai, kur asmens bija iedūries, tūliņ sacietēja, izkalta un sasprēgāja ga�balos. Palamēds saberzēja rokas, tad noslaucīja gar biksēm. � Do�māju, ka tas ir Ekskal� � Viņ� pacirtās pret Fleimelu. � Ko tu dari� ar �ito? Vai tad nezini, kas tas ir?

Alķīmiķis pamāja. � Esmu to glabājis gadsimtiem ilgi.

��� Glabājis! � Bruņinieks savīstīja dūres. Uz dilbiem pietūka vēnas, uz kakla tāpat. � Ja zināji, kas tas ir, kāpēc neiznīcināji?

�� Tas ir senāks par cilvēkiem, � Fleimels klusu atteica, � vēl vecāks par Vecajiem un Danu Tālis. Kā lai ko tādu iznīcinu?

�� Tas ta�u riebeklis, � Palamēds izspēra. � Zini, ko viņ� sa�strādājis?

�� Rīks, nekas vairāk. Nonācis ļaunās rokās.

Palamēds nogrozīja galvu.

���� Bez tā mēs nebūtu izglābu�ies, � alķīmiķis noskaldīja. � Un neaizmirsti, ka citādi Nidhjegs joprojām plosītos pa Parīzi.

D�o�s pagājās uz priek�u, izrāva zobenu no zemes un noslau�cīja dubļaino asmens galu gar zoles malu. Gaisā vēdīja tikko jau��ama apelsīnu smar�a, ta�u tāda rūgti skābena. Kolīdz zēns pie�skārās rokturim, viņu pār�alca izjūtu un tēlu gūzma.

Palamēds, saracēņu bruņinieks, divpadsmit bruņās un va�u kreklos tērptu viru priek�galā. Visi bija nomocīju�ies, bruņas skrambās un pu�u�mos, iero�i izroboti, vairogi iedragāti. Viņi kāvās cauri primitīva paskata zvēriem līdzīgu cilvēku karapūlim, cen�oties tikt līdz nelielam pakalnam, kur pret baisiem pusdzīvniekiem, puscilvēkiem viens izmisīgi cīnījās zelta bruņās tērpies karotājs.

Palamēds brīdino�i iekliedzās, kad viens milzenis izslējās zelta bru�ņiniekam aiz muguras � it kā cilvēks, ta�u ar savērptiem ā�a ragiem uz galvas. Ragainis pacirta gaisā īsu akmens zobenu, un zeltā tērptais bru�ņinieks nokrita.

Palamēds stāvēja līdzās kritu�ajam bruņiniekam un saudzīgi izņēma viņam no rokas Ekskaliburu.

Palamēds brāzās pa tīreļa purvu, vajādams ragaini. Virsū nāca neradījumi � ktiilcilvēki un lā�ucilvēki, vilkucilvēki un ā�cilvēki �, bet viņ� cirtās visiem cauri ar Ekskaliburu, kura mirdzo�ais asmens gaisā meta salti zilas gaismas lokus.

Palamēds stāvēja neiedomājami stāvas klints pakājē, noraudzīdamies pakal ragainim, kas vienā mierā rāpās aug�up, uz virsotni.

Un, ticis aug�ā, tas pagriezies paslēja zobenu, ar ko bija nogalējis ka�rali. No tā vijās melnsarkani dūmi. Un no skata zobens gandrīz neat�ķī�rās no tā, kas bija rokā saracēņu bruņiniekam.

Vīzijām bālējot, D�o�s ievilka dziļu, trīso�u elpu. Ragainim rokā bija Klarents � Ekskalibura dvīnis. Atvēris acis, viņ� uzlū�koja zobenu un to pa�u brīdi atskārta, kāpēc Palamēds to tika pa�ķēris. Abi bija gandrīz identiski � tikai rokturi mazlietiņ at�ķīrās. Saracēņu bruņinieks bija iedomājies, ka akmens zobens ir Ekskaliburs. Ar skatu cie�i urbdamies pelēkajā asmenī, D�o�s raudzīja sa�prast, ko tikko redzējis. Tas zelta bruņinieks � vai tas būtu�?

Nāsīs iesitās sen nemazgātas miesas smārds, un viņ� atskatī�jās � turpat aiz muguras, miegdams tuvredzīgās acis, stāvēja pir�mīt redzētais plikgalvis ar biezajām, melnajām raga brillēm. Acis viņam bija bāli zilas. Un viņ� oda. Nokāsējies D�oss atkāpās, no smakas acīs sakāpa asaras. � Vecīt, tev derētu nomazgāties!

�� D�o�! � Sofija viņu pārsteigta apsauca.

��� Es mazgā�anos neatzīstu, � vīrelis atteica savā aprautajā izloksnē � balss ar izskatu galīgi nesaderējās. � Tas organismā noārda visas dabiskās eļļas. Netīrība ir veselīga.

Vīrelis piegāja pie Sofijas un nopētīja viņu no galvas līdz kā�jām. D�o�s redzēja, ka māsa sablisina acis un sarauc degunu. Tad viņa cie�i saknieba lūpas un atkāpās nostāk.

��� Tagad saproti? � D�o�s izsaucās. � Viņam vajag nomaz�gāties! � Notrausis zemes no akmens asmeņs, viņ� pagājās māsai soli tuvāk. Plikgalvis izskatījās nekaitīgs, tomēr bija noprotams, ka alķīmiķī viņ� vie� dusmas, � bet varbūt bailes?

��� Jā. � Sofija centās neelpot caur degunu. Smaka, kas plūda no vīreļa, bija neaprakstāma: to izgaroja sasvīdusī, saskretusī miesa, nemazgātās drānas un taukiem pieķepu�ās matu lēk�ķes.

�� Deru, ka esat dvīņi, � vīrelis izspēra, pārmijus nolūkodams te vienu, te otru. Un apstiprino�i pamāja par atbildi pats uz savu jautājumu. � Dvīņi. � Viņ� pastiepa smirdīgos pirkstus, lai pie�skartos Sofijas matiem, bet meitene ieplāja vīrelim pa roku. Viņas aura iedzirkstījās, un arī vīreļa smārds uz brīdi kļuva vēl stiprāks.

�� Neskaries man klāt!

Fleimels metās starp vīreli mehāniķa kombinezonā un dvī�ņiem. � Ko tu te dari? � alķīmiķis noprasīja. � Domāju, ka esi pagalam.

Vīrelis pasmaidīja, skatam atklādams baisus, puspuvu�us zo�bus. � Esmu tikpat beigts kā tu, alķīmiķi. Lai gan esmu labāk pa�zīstams.

�� Skaidrs, ka jūs abi jau esat tiku�ies, � ieteicās D�o�s.

��� Es �o� � Nikolass saminstinājās, sejā ievilkās dziļas rie�vas, � ��o tipu pazīstu kop� viņa zēnības. Taisnību sakot, savu�laik liku uz viņu lielas cerības.

��� Vai kāds mums beidzot pateiks, kas viņ� tāds ir? � D�o�s nenocietās un, atbildi gaidīdams, skatījās te uz alķīmiķi, te Palamēdu.

�� Viņ� bija mans māceklis � līdz brīdim, kad mani nodeva, � Fleimels gandrīz spļautin izspļāva. � Kļuva par D�ona Dī labo roku.

Dvīņi nekavējoties atkāpās no vīreļa, D�o�a pirksti sa�ņau�dzās ap zobena rokturi.

Plikgalvis pie�ķieba galvu, sejā iegūla apmulsums un neap�rakstāmas skumjas. � Tas bija sen, alķīmiķi. Ar magu man nav ne�kāda sakara jau kuro gadsimtu.

Fleimels paspēra soli uz priek�u. � Kāpēc tad pārdomāji? Viņ� tev nemaksāja gana daudz par to, ka nodevi sievu, ģimeni, draugus?

Vīreļa bāli zilajās acīs iezagās sāpes. � Es kļūdījos, alķīmiķi, tas tiesa. Nez cik mū�us esmu aizvadījis, lai visu vērstu par labu. Cilvēki mēdz mainīties� Nu, lielākā daļa, � viņ� piebilda. � Tu gan ne. Tu mū�dien esi bijis tik pārliecināts pats par sevi un savu lomu pasaulē. Di�ais Nikolass Fleimels bijis nekļūdīgs� Un, pat ja kļūdījies, to neparko neatzīs, � viņ� nobubināja pavisam klusi�ņām.

Alķīmiķis pacirtās pret dvīņiem, abus cie�i uzlūkodams. � �is, � viņ� pavēcināja uz nospeķotajā kombinezonā tērptā vīreļa pusi, � ir Dī kādreizējais māceklis, nemirstīgais cilvēks Viljams �ekspīrs.

Stāvēdams sava iespaidīgā pilsētas savrupnama durvīs, Nikolo Makjavelli noskatījās, kā doktors D�ons Dī iekāpj slaikajā, melnajā limuzīnā. Smalki tērptais vadītājs aizcirta durvis, pameta ar galvu Makjavelli un iesēdās sēdeklī pie stūres. Pēc mirkļa automobilis iz�brauca uz ielas, un, atbilsto�i itāļa minējumam, Dī nedz atskatījās, nedz pamāja ardievas. Makjavelli akmenspelēko acu skatiens se�koja limuzīnam, kas iejuka novakares satiksmes plūsmā. Auto jau grasījās nogriezties no Kanādas laukuma, kad kā tre�ais tam aiz muguras iekārtojās pēc skata anonīms Renault. Makjavelli zināja, ka Renault Dī ma�īnai sekos trīs kvartālus, tad tā vietā stāsies otrs, pēc tam � vēl tre�ais automobilis. Uz vadības paneļiem uzliktās kameras attēlu pārraidīs Makjavelli datoram. Kamēr Dī uzturēsies Parīzē, tiks sekots katram viņa solim. Gadsimtiem ilgajos izdzīvo��anas centienos rūdītais instinkts teica priek�ā, ka Dī kaut ko pe�rina. Angļu mags pārlieku steidzīgi posās projām, noraidīdams Makjavelli piedāvātās naktsmājas un paziņodams, ka tūliņ vajagot braukt atpakaļ uz Angliju � turpināt Fleimela meklējumus.

Biezās parādes durvis ar lo�udro�ajiem stikliem bija grūti aiz�vērt, un Makjavelli piepe�i atskārta, ka tie�i �ādu sīkumu dēļ uz�mācas ilgas pēc Dagana.

Dagans viņam bija nokalpojis gandrīz �etrsimt gadu � no brī�a, kad Makjavelli viņu savainotu un jau mirsto�u uzgāja Kapri salas Zilajā grotā. Viņ� izdziedēja Daganu, un par atlīdzību tas kļuva par maga kalpotāju, sekretāru, miesassargu un, visbeidzot, par draugu. Abi bija apceļoju�i pasauli, spēru�i kāju pat vienā otrā no dro�ākajām Ēnu valstībām. Dagans bija atklājis magam visādus brīnumus, savukārt viņ� neradījumu iepazīstinājis ar mākslu un mūziku. Par spīti dzīvnieciskajam veidolam, Dagans bija apveltīts ar neparasti skaistu un dzidru balsi. Tikai divdesmitā gadsimta ot�rajā pusē, kad mags pirmoreiz dabūja dzirdēt vaļu valdzino�ās dziesmas, viņ� saprata, kas tās par skaņām, ko prot izdziedāt Dagans.

Gandrīz piecsimt gadu Makjavelli nebija nevienu sev laidis klāt. Tāds trīsdesmitgadnieks būdams, viņ� 1502. gadā bija appre�cējis Marietu Korsīni, un turpmākajos divdesmit piecos gados abiem sadzima se�i bērni. Bet, kļuvis nemirstīgs, viņ� bija spiests "nomirt", lai neatklātos fakts, ka vecāks viņ� vairs nepaliks. Tum��ais Vecais, kas deva magam nemirstību, iepriek� netika brīdinājis, ka būs vajadzīgs �āds triks. Atstāt Marietu un bērnus bija neizsa�kāmi smagi, ta�u Makjavelli visus pieskatīja līdz pat viņu mū�a galam. Vajadzēja arī noskatīties, kā viņi noveco, vārgst un aiziet nāvē: tā bija nemirstības veltes ēnas puse. Kad nomira Marieta, viņ� maskējies piedalījās izvadī�anā un tad nakts aizsegā aizgāja pie sievas kapa, lai atvadītos un zvērētu, ka laulības ceremonijā doto solījumu turēs godā mū�īgi mū�os un otrreiz vairs neprecē�sies. Zvērestu viņ� nebija lauzis.

Pa koka paneļiem izlikto gaiteni Makjavelli aizsoļoja līdz ma�zam, apaļam galdiņam un piespieda delnu pie �ezāres Bord�as bronzā lietā krū�utēla. � DelTarte della guerra, � viņ� skaļi izru�nāja, vārdiem atbalsojoties tuk�ajā gaitenī. Kaut kas noklik�ķēja, un daļa sienas atslīdēja vaļā, skatam atklājot Nikolo privāto kabi�netu. Kolīdz viņ� iegāja telpā, durvis no�ņākdamās aizdarījās un iedegās ni�ās ieslēptie gaismekļi. �ādu istabu � privātu, slepenu � mags bija iekārtojis visur, kur dzīvojis. Te bija viņa valstība. Kopā ar Marietu pavadītajos gados sievai bija liegts ieiet viņa privātajās istabās, un turpmāko gadsimtu gaitā pat Dagans nevienā no tām nebija spēris kāju. Senāk kabinetos varēja iekļūt tikai pa slepenām ejām, tās sargāja dzelk�ņoti, ar asmeņiem aprīkoti slazdi, vēlāk � sazin cik slēdzeņu un sare�ģītu, rokām kaltu atslēgu. Tagad, div�desmit pirmajā gadsimtā, kabinets bija seifs ar sprādzienizturīgu karkasu, ko varēja atvērt ar datorslēdzenē atpazīstamu delnas no�spiedumu un balsi.

Istaba bija ideāls kubs ar skaņas izolāciju. Loga neviena, un divas sienas visgarām klāja gadsimtu gaitā sakrātās grāmatas.

Līdzās noputēju�iem vaskadrānā ievākotiem foliantiem grēdojās ādas iesējumi, nodzeltēju�i pergamenti bija sakrauti vienkopus. Papīra un sadiegtas ādas tīstokļiem kaimiņos glabājās mūsdienu mīkstvāku izdevumi ko�os vākos. Un visām grāmatām bija tāds vai citāds sakars ar Vecajiem. Makjavelli izklaidīgi sakārtoja sa�ķie�bu�os �etrtūksto� gadu vecu akādie�u māla plāksnīti, kas stāvēja uz izdrukas no interneta vietnes, veltītas mitoloģijai. Fleimels bija apsēsts ar domu, ka nedrīkst pieļaut tum�o Veco atgrie�anos �ajā pasaulē, bet Dī vienlīdz kaismīgi tiecās pasauli atdot tās saimnie�kiem, Makjavelli savas pūles veltīja tam, lai atklātu patiesību par senlaiku pasaules mīklainajiem valdniekiem. Medi�i galmā viņ� citstarp bija iemācījies arī to, ka zinā�anas ir vara, tāpēc apņēmies atklāt Vecajo noslēpumus.

Sienu iepretim durvīm pilnībā klāja datorekrāni. Makjavelli nospieda pogu, un tie visi atdzīvojās, rādīdami katrs savu. Tur bija Parīzes skati, vēl kāds ducis pasaules galvaspilsētu, un �etros mo�nitoros ņirbēja pasaules nacionālo un starptautisko raidkanālu ziņas. Vienā, lielākā par pārējiem, attēls bija pelēks, graudains un kustīgs. Atsēdies ādas krēslā ar augstu atzveltni, Makjavelli vērās ekrānā, lūkodams saprast, ko īsti redz.

Tas bija video, sūtīts no automa�īnas, kas izsekoja Dī.

Par melno limuzīnu pa�ā ekrāna vidū viņ� nelikās zinis � pē�tīja ielas. Kurp Dī brauca?

Angļu mags teicās braukt uz lidostu, kur viņa privātā lidma��īna bū�ot uzpildīta ar degvielu. Teicās doties uz Londonu un at�sākt alķīmiķa medības. Makjavelli lūpu kaktiņi savilkās smīniņā. Uz lidostu Dī noteikti nebrauca � brauca atpakaļ, uz pilsētu. Instinkts itāli nebija vīlis � Dī tie�ām kaut kas bija aiz ādas.

Ar vienu aci �ķielēdams uz ekrānu, Makjavelli atvāza klēpjdatoru, to iedarbināja un pārvilka rādītājpirkstu pār iebūvēto pirkstu nospiedumu lasītāju. Aparāts ieslēdzās darbības re�īmā. Būtu viņ� izmantojis citu pirkstu, cietā diska saturs automātiski pa�iznīcinātos.

Viņ� a�i pārlasīja kodētās e-vēstules, atsūtītas no Londonas aģentiem un spiegiem. Plānās lūpas vēlreiz savilkās ironiskā smīnā � ziņas nebija no labajām. Par spīti visiem Dī pūliņiem, Fleimels un dvīņi bija pagaisu�i, un Genii Cucullati triāde, ko mags bija sūtījis viņiem pa pēdām, atrasti sānieliņā netālu no dzelzceļa stacijas. Visi kapuces � dziļā komā, un itālim bija aizdomas, ka viņi atmodīsies pēc 366 dienām. Izskatījās, ka angļu doktors bija alķīmiķi kārtējo reizi novērtējis par zemu.

Atlaidies krēslā, Makjavelli salika rokas gandrīz kā lūg�anā. Rādītājpirksti piespiedās pie lūpām. Viņ� no sākta gala bija nopra�tis, ka Fleimels ne tuvu nav tas, par ko izliekas, � tāds lempīgs, drusku aizmār�īgs, viegli ekscentrisks vecs muļķis. Visam, ko Nikolasam un Perenelei gadsimtu gaitā sarūpēju�i tum�ie Vecie un Dī, abi bija tiku�i pāri, pateicoties izmaņai, prasmei, slepenām zinā�anām un krietnai devai veiksmes. Makjavelli ne�aubījās, ka Fleimels ir gudrs, bīstams un caurcaurēm ne�ēlīgs.

Tomēr, ja Nikolass bija viltnieks, pat viņ� atzina Pereneli par daudz gudrāku. Makjavelli smīns apdzisa: tā bija sieviete, kam viņ� tika sūtīts par slepkavu; sieviete, ko viņa tum�ais Vecais kungs raksturoja kā nesalīdzināmi bīstamāku par pa�u alķīmiķi. Viņ� no�pūtās. Nogalēt tādu, kas ir tik varens kā Burve, nebūs viegli. To�mēr viņ� ne�aubījās, ka tas ir iespējams. Vienreiz bija misējies � bet tikai tāpēc, ka viņ� bija pieļāvis nopietnu kļūdu glu�i Dī garā: pretinieci bija novērtējis par zemu.

�oreiz Makjavelli būs sagatavojies. �oreiz viņ� Burvi tie�ām no�galēs.

Bet vispirms bija jātiek līdz Amerikai. Pirksti sāka skraidīt pa taustiņiem � Makjavelli atvēra ceļojumu vietni. Pretstatā Dī, kas labprātāk izmantoja privātlidma�īnu, Makjavelli nosprieda uz Ameriku lidot ar satiksmes reisu. Varēja izmantot kādu no Franci�jas valdības lidma�īnām, bet tas piesaistītu uzmanību, un Makja�velli alla� labāk patika darboties aizkulisēs.

Vajadzēja tie�o reisu uz Sanfrancisko. Iespējas izrādījās ierobe��otas, tomēr viens tāds bija � nākamajā rītā pīkst. 10.15 no Parī�zes. Lidojuma ilgums � vairāk nekā vienpadsmit stundu, bet de�viņu stundu laika at�ķirības dēļ ASV rietumkrastā pēc vietējā laika viņ� būtu jau ap pusvieniem.

Air France reisā pirmās klases sēdvietu nebija, tāpēc viņ� pie�teica l'Espace Affairs � biļeti biznesa klasē. Kā gan citādi! Galu galā, brauciena iemesls tie�ām bija darba darī�anas. Makjavelli tur�pināja reģistrēt pasūtījumu un izvēlējās sēdvietu 4A. Tā atradās pa�ā biznesa klases salona aizmugurē, toties pēc piezemē�anās viņ� būs vistuvāk izejai. Kad e-pastkastes iesūtnē iebira reģistrāci�jas apstiprinājums, viņ� ziņas par reisu pārsūtīja tum�o Vecajo gal�venajam aģentam Amerikas rietumkrastā � nemirstīgajam cilvē�kam Henrijam Makkārtijam.

�ā cilvēka biogrāfiju Makjavelli bija izpētījis caur un cauri. Ne�ilgā mū�a laikā Makkārtijs bija pazīstams kā Viljams H. Bonnijs jeb Mazulītis Bilijs. Dzimis 1859. gadā, nemirstīgs � vai, ja ticam vēs�tures grāmatām, miris kop� divdesmit divu gadu vecuma. Makja�velli izbrīnā nogrozīja galvu. Nemirstība tik agrīnā vecumā bija liels retums; lielākā daļa no visiem, ko viņ� saticis gadsimtu gaitā, bija vecāki. Par spīti ilgajiem pētījumiem, Makjavelli joprojām ne�bija ne jausmas, kāpēc Vecajie izraugās noteiktus cilvēkus, kam pa�sniegt �o velti. Vajadzēja būt kādai sistēmai vai iemeslam, bet visiem sastaptajiem karaļiem, prin�iem, klaidoņiem un zagļiem kopīgs bija tikai viens � visiem bija dota nemirstība, un tāpēc viņi nonāku�i Vecajo kalpībā. Pirms �etrdesmit gadu vecuma nemir�stību bija iemantoju�i pavisam nedaudzi. Līdz ar to Mazulītim Bilijam, kas nemirstīgs kļuvis divdesmit divu gadu vecumā, tie��ām vajadzēja būt ļoti īpa�am.

Ar acs kaktiņu samanījis kustību, Makjavelli paskatījās uz ekrānu, kur vīdēja ziņas par Dī gaitām.

Ma�īnas bija apstāju�ās, un Makjavelli acu priek�ā Dī izmetās no limuzīna ar tādu steigu, ka �oferis nepaguva apskriet automo�bilim apkārt, lai atvērtu durvis. Mags devās projām no ma�īnas, tad vilcinoties atskatījās uz to, kas bija piestājusi aiz muguras. Ko�līdz Dī ielūkojās tie�i kamerā, Makjavelli atskārta � angļu mags zina, ka tiek izsekots. Dī pasmaidīja, izgāja no kadra, un itālis pie�spieda ātrā savienojuma pogu, lai runātu ar otrās ma�īnas vadī�tāju.

�� Ziņo! � viņ� izspēra. Teikt, kas zvana, nebija vajadzības.

�� Esam apstāju�ies. Objekts tikko izkāpa no automa�īnas.

�� Kur?

�� Esam uz Divgra�u tilta. Objekts dodas uz Parīzes Dievmāti.

��� Parīzes Dievmāti! � Makjavelli klusu atkārtoja. Vēl vakar viņi abi ar Dī stāvēja uz di�ās katedrāles jumta, kopīgiem spēkiem atdzīvināja baisās gargujas un ķēmus un noskatījās, kā tie lien lejup pa mūriem uz katedrāles ieeju, kur, gribēdami patverties, bija saspiedu�ies dvīņi, Fleimels, Sen�ermēns un tā noslēpumainā sie�viete. Atdzīvinātie akmens tēli cilvēkus būtu satrieku�i, diem�ēl uzbrukums nenoritēja, kā plānots.

Fleimels ar pārējiem atkāvās. Itālis nevil�us paberzēja kāju vietā, kur bija iedzēlusi tīras auras enerģijas sudrab�autra. Pār visu aug�stilbu melnēja starains, melns zilums, un bija skaidrs, ka kli�bot vajadzēs vēl nedēļām ilgi. Dvīņi izrādījās glābiņ� � dvīņi iznī�cināja Parīzes Dievmātes katedrāles gargujas un mo�ķus.

Makjavelli bija klusēdams noskatījies pierādījumos tam, ka Sofija un D�o�s patie�ām ir leģendārie dvīņi. Spēks bija tāds, ka tik turies. Meitene gan bija apguvusi nieka divu stihiju � Gaisa un Uguns � maģijas pa�us pamatus, tomēr bija skaidrs, ka no dabas viņai dotas neparastas spējas. Un, kad dvīņi tika apvienoju�i auras, lai vairotu meitenes spēkus, itālis bija sapratis, cik īpa�s pāris ir Sofija un D�o�s Ņūmeni.

Makjavelli sabiedrisko attiecību nodaļa bija izplatījusi paziņo�jumu, ka Dievmātes katedrāles akmens kalumu bojāejas cēlonis ir skābais lietus un globālā sasil�ana. Arheologu un Parīzes universi�tā�u studentu brigādes vēl tagad vāca nost gruve�us. Ieeju norobe��oja lentes un metāla no�ogojumi.

Lai cik cie�i viņ� blenza ekrānā, atbildes tur nebija. Kāpēc Dī turp atgrie�as?

�� Sekot? � Cauri sprak�ķiem izlauzās �ofera balss.

�� Jā, � Makjavelli �igli atsaucās. � Seko, bet pa gabalu un � bez aizturē�anas. Nepārtrauc sakarus.

�� Klausos!

Makjavelli nepacietīgi gaidīja, ar skatu urbdamies ekrānā, kur vīdēja nekustīgais limuzīns. �oferis steig�us sazinājās ar tiem, kas abās pārējās ma�īnās, un norīkoja, lai tie novietojas pie lielās ka�tedrāles sāndurvīm. Galvenās durvis � tās, pret laukumu, bija ciet. Nemirstīgais noraudzījās, kā �oferis ieiet ma�īnas kameras re�dzeslokā un pazūd pa kreisi ar ausij piespiestu tālruni. � Viņ� iet uz katedrāli, � �oferis �ukstēja. � Ir iek�ā. Laukā netiks, � viņ� steig�us piebilda.

Kolīdz �oferis ieskrēja katedrālē, sacēlās skaņu jūklis. Dimdēja soļi, cirtās durvis, tad Makjavelli izdzirdēja satrauktas, metāliskas balsis. �oferis ierunājās skaļāk, pavēlo�āk, uzstājīgāk, ta�u vārdus iz�ķirt nebija iespējams. Pēc neilga brī�a �oferis ierunājās atkal tāl�runī: � Ziņoju: te ir arhitekti un projektētāji � pēta postījumus. Objekts nevarēja tikt viņiem garām nemanīts, bet viņi saka � pē�dējās stundas laikā katedrālē neviens neesot ienācis. � Balsī jautās baiļu pieskaņa; Makjavelli ne�ēlība bija leģendāra, par izgā�anos neviens ziņot nevēlējās. � Zinu, ka tas nav iespējams, bet, manu�prāt� esam� esam viņu pazaudēju�i. � Balss ietrīsējās. � Es� nesaprotu, kā, bet izskatās� katedrālē viņa nav. Noslēgsim ēku un sadabūsim papildspēkus, lai pārmeklē�

� Atcelt. Lai viņ� iet. Atgriezieties bāzē, � Makjavelli ļoti klusu noteica un pārtrauca savienojumu. Viņ� zināja, kur ir Dī. Ne jau katedrālē. Mags bija zem tās. Atgriezies pilsētas vecajās katakombās. Bet senajā Miru�o pilsētā bija meklējams vienīgi Vecais Marss Atriebējs.

Un vakar Dī Vecajo bija iesprostojis kaula zārkā.

Lū�ņu novietni pār�alca piedegu�u tauku smārds, daudz stiprāks par metāla un eļļas dvaku, arī suņu samirku�ās spalvas smaka vairs nesitās nāsīs.

Fleimels stāvēja, pakāpies uz būdas lieveņa. Ar visu to vaja�dzēja atgāzt galvu, lai ielūkotos bruņiniekam acīs. Vīrelis, ko alķī�miķis tika nosaucis par Viljamu �ekspīru, jau bija iegājis iek�ā, durvis aizcirzdams ar tādu sparu, ka visa būda salīgojās. Necik ilgi, no skursteņa sāka velties melni dūmi. � Mū�dien sāk cept un vārīt, kad raizīgs, � Palamēds skaidroja.

D�o�s norīstījies aizspieda degunu, lai dūmos, kas virmoja visapkārt, gaisu plau�ās vilktu tikai caur muti. Atmodināto jutekļu dēļ jau tā metās nelaba dū�a, un nu bija skaidrs, ka jātiek projām no piedegu�o tauku smakas, iekams jālai� pār lūpu. Māsa skatījās �urp, acis bailēs iepletusi, un D�o�s pameta ar galvu sāņus. Sofija pamāja, tad nokāsējās un sablisināja dūmu dēļ asarām pieplūdu��ās acis. Skatīdamies, kur likt kāju, apiedami dziļās dubļu peļķes, dvīņi mudīgi metās projām no apskretu�ās metāla barakas. D�o�s paberzēja delmu pret lūpām. Cepameļļa un tauki � tie tie�ām bija uz mēles. � Lai kas tas būtu, � viņ� nomurmināja, � neēdī�u. � Viņ� pa�ķielēja uz māsu. � Atmodinātiem jutekļiem laikam ir arī savas ēnas puses.

��� Tikai viena otra. � Viņa pasmaidīja. � Man jau �ķita, ka sāku sadzīvot, � māsa piebilda.

/

���� Nu, es gan ne. � D�o�s nopūtās. � Vismaz ne pagai�dām. � Vecais Marss viņu bija atmodinājis tikai vakar � lai gan �ķita, pirms veselas mū�ības �, un jutekļu pārslodze joprojām bija neizturama. Viss bija spilgtāks, skaļāks un oda stiprāk nekā jeb�

kad. Drēbes �ķita raupjas un smagas, un pat gaiss, ievelkot elpu, uz lūpām atstāja rūgtuma gar�u.

��� Zanna teica � pēc kāda laiciņa mēs mācē�ot dzēst lielāko daļu uztvērumu un koncentrēties tikai uz vajadzīgo, � Sofija sa�cīja. � Atceries, cik man bija slikti, kad Hekate mani atmodināja?

Brālis pamāja. Toreiz Sofiju vajadzēja nē�us nest.

�� Man �ķita, ka tev ir vieglāk, � viņa turpināja. � Lai gan esi bālā ģīmī.

��� Man ir nelabi, � D�o�s izmocīja. Pametis ar galvu uz būdu, kur no greizā skursteņa vēlās melnpelēki dūmi, visu visriņķī piedraņķējot ar verdo�u tauku un piedegu�as eļļas smaku, viņ� pie�bilda: � Un tas tur visu padara vēl ļaunāku. Interesanti, vai tik briesmīgi smirdētu arī tad, ja mūsu jutekļi nebūtu atmodināti?

�� Dro�i vien ne, � Sofija raudzīja pajokot. � Varbūt tie�i tā�pēc cilvēku jutekļi noslāpēti? Vienkār�i nevar izturēt.

Pēk�ņi Fleimels paskatījās uz dvīņu pusi un pacēla roku. � Pa�lieciet tepat, nekur neaizklīstiet! � viņ� uzsauca. Tad viņ� uztrausās līdz būdas durvīm un atrāva tās vaļā. Palamēds sekoja. Ieniru�i barakas pustumsā, abi nemirstīgie aizcirta durvis.

Sofija uzlūkoja brāli. � Izskatās, ka mēs neesam nekādi gaidī�tie ciemiņi. � Viņa runāja savaldīgi, tomēr bija redzams, ka ir aiz�kaitināta un pikta: tādās reizēs viņa alla� iekoda apak�lūpā.

��� Laikam gan. � D�o�s pavilka T kreklu uz aug�u � mutei un degunam priek�ā. � Kā tu domā, kas tur notiek? Kas būtu, ja mēs paietos tuvāk un paklausītos, ko viņi tur runā?

Sofija nozibināja acis. � Var jau, skaidrs. Bet tu tie�ām gribi iet tuvāk klāt tai smirdoņai?

D�o�a acis samiedzās �aurā spraudziņā � atskārta nāca kā zi�bens spēriens. �Janu�

�� Kas?

�� Ja nu tik briesmīgi smird tie�i tāpēc? � viņ� gausi novilka. � Viņi ta�u zina, ka mēs nevaram ciest, tāpēc turēsimies pa gabalu.

��� Tu tie�ām domā, ka viņi tāpēc tā nopūlētos? Ko � domā, viņi runā par mums? � Sofija vēlreiz paskatījās uz brāli, acīs uz mirkli iespīgojās sudrabs. � D�o�, nejau tu pats to izdomāji.

�� Tas ir kā � ne es pats? � viņ� izsaucās. � Pats izdomāju. � Un pēc klusuma brī�a: � Vai tad ne?

�� Pirmkārt, doma par daudz gudra, � Sofija skaidroja. � Un izklausās pēc kaut kā tāda, kas varētu būt prātā Marsam. Ciktāl varu spriest pēc savām atmiņām � vai Raganas atmiņām �, vienulaik viņ� bijis pārliecināts, ka viņu vajā pilnīgi visi.

���� Vai tad tā nebija? � D�o�s spēra pretim. Vecais gan bija �ausmonis, tomēr D�o�am viņa, gribi negribi, bija briesmīgi �ēl. Pēc Marsa Atriebēja pieskāriena viņ� bija sajutis niecīgu daļiņu ka�ravīra bezgalīgo sāpju. Tās bija nepiecie�amas.

���� Jā. � Sofijas acis iegailējās sudrabainas un balss vērtās �ukstā. � Jā, bija gan. Kad viņ� kļuva par Marsu Ultoru � Atrie�bēju �, zemes virsū nebija cita cilvēka, ko pārējie tik ļoti nīstu un no kā tik ļoti bītos.

�� Tu stāsti to, ko atceras Ragana, � D�o�s aizrādīja. � Nedo�mā par to.

��� Zinu. � Viņa sapurināja galvu. � Bet es tur neko nevaru darīt. Viss uzglūn no prāta aizkaktiņiem. � Notrīcējusi viņa savil�kās �okurā. � Bailīgi. Kas notiks� kas būs, ja viņas domas pār�māks manējās? Kas notiks ar mani?

D�o�s nogrozīja galvu. Viņam nebija ne jausmas. No domas, ka māsas vairs nebūs, uzmetās �ermuļi. � Domā par kaut ko citu, � D�o�s lika. � Par kaut ko tādu, ko Ragana nebūtu varējusi zināt.

��� Es jau cen�os, bet viņa zina tik daudz, � Sofija nogaudās. Apcirtusies viņa raudzīja domāt par to, kas apkārt, un nelikties zinis par dīvainajām, sve�ādajām domām, kas māktin mācās virsū. Skaidrs, ka vajadzēja būt stiprai � brāļa dēļ, bet Raganas atmiņas nelika mieru. � Lai uz ko es skatos, lai ko redzu, man uzreiz nāk prātā, kā viss mainījies. Kā lai es domāju par kaut ko parastu, kad te notiek tas, kas notiek? Padomā, D�o�, par mums abiem: kur mēs esam? Kas ar mums noticis? Viss mainījies� galīgi.

D�o�s pamāja. Viņ� uzmeta ērtāk plecā kartes futrāli, iek�ā no�grabēja zobens. Jau brīdī, kad viņ� grāmatveikalā pabāza galvu laukā no pagraba un ieraudzīja Fleimelu un Dī paukojamies ar za�ļas un dzeltenas enerģijas kūļiem, bija skaidrs, ka pasaule vairs ne�kad nebūs tāda kā iepriek�. Tas bija � ko? � pirms �etrām die�nām, ta�u �ajās �etrās dienās pasaule bija apgriezu�ies kājām gaisā. Viss, kas iepriek� it kā bija skaidrs, izrādījās meli. Ceļā bija gadīju��ies mīti, uzbruka leģendas, vienā acumirklī viņi bija aizceļoju�i uz otru zemeslodes pusi, lai cīnītos ar senlaiku briesmoni un piere�dzētu atdzīvojamies akmens tēlus.

��� Zini? � Sofija pēk�ņi ierunājās. � Vispār mums būtu derē�jis to pagāju�o ceturtdienu nobastot.

D�o�s nespēja novaldīt smaidu. � Jā, būtu gan. � Sazin cik nedēļu no vietas viņ� bija centies Sofiju pierunāt kādu dienu no�bastot un aiziet uz Zinātnīcu, uz zinātnes muzeju netālu no Zelta Vārtu tilta. Kop� ziņas par muzeju bija nāku�as ausīs, viņ� alka redzēt Boba Millera slaveno "Saules gleznu", uzburtu caur saules gaismu, spoguļiem un prizmām. Tad smaids nodzisa. � Būtu nobastoju�i, nekas no visa �itā nebūtu noticis.

�� Tie�i tā, � Sofija atsaucās. Viņa noskatīja rūsas saēsto vraku grēdas, lietus sakapāto dubļu klājienu un sarkanacainos suņus. � D�o�, es gribu, lai viss ir kā senāk. Glu�i parasti. Pagriezusies pret brāli, viņa notvēra viņa skatienu. � Tu gan negribi, � viņa novilka.

D�o�s pat necentās to noliegt. Māsa uzreiz pieķertu viņu me�los � to viņa pieprata. Un viņai bija taisnība: par spīti spēku iz�sīkumam un atmodināto jutekļu necie�amajai pārslodzei, viņ� ne�gribēja, lai viss būtu pa vecam. Viņ� negribēja atkal būt pavisam parasts. Parasts viņ� jau bija bijis visu mū�u, un reizēs, kad kāds viņu ievēroja, bija tikai viens no dvīņiem. Mū�am tikai D�o�s un Sofija. Uz vasaras nometnēm � abi kopā, uz koncertiem un kino � tāpat, brīvdienās � arī. Dzim�anas dienas apsveikumi � abiem, ielūgumi uz tusiņiem � abiem. Vispār tas ne�ķita nekas sevi�ķs, bet pēdējos pāris mēne�os sāka kremst. Kā būtu, ja viņ� būtu pats? Kā būtu, ja nebūtu Sofijas? Ja nu viņ� būtu vienkār�i D�o�s Ņūmens, nevis viens no Ņūmenu dvīņiem?

Māsu viņ� mīlēja, ta�u te nu bija izdevība būt at�ķirīgam, būt pa�am.

Kad Sofijas jutekļi tika atmodināti, bet viņa � ne, uzmācās greizsirdība. Kad māsa metās cīņā, valdīdama pār nevaldāmiem spēkiem, bija bail. Baiļoties vajadzēja arī tad, kad māsa pēc atmodi�nā�anas cieta sāpes un nesaprata ne rīta, ne vakara. Bet nu, kad viņa pa�a jutekļi bija atmodināti un pasaule vērtusies skadra un spo�a, uz mirkli bija uzplaiksnījusi nojausma par pa�a spēkiem un pamazām nāca atskārta, par ko viņ� var kļūt. Viņ� bija uztvēris Nidhdjega domas un Klarenta atmiņas, redzējis ainas no pasau�lēm, kas pa�am nebija ne sapņos rādīju�ās. Viņ� zināja � ne�au�bīgi �, ka grib doties tālāk un apgūt maģijas pamatus. Vienīgi trūka pārliecības, ka �is ceļ� ejams kopā ar alķīmiķi. Ar Nikolasu Fleimelu kaut kas nebija lāgā. Satrauco�ā ziņa, ka biju�i vēl citi dvīņi, nāca kā �oks, un D�o�am bija ko jautāt � simtiem jautā�jumu, tomēr ko tur pra�ņāt, ja uz skaidru atbildi no alķīmiķa tik un tā nebija ko cerēt. Nupat vispār vairs nebija skaidrs, kam ticēt (ja nu vienīgi Sofijai), un atskārta, ka māsa nemaz negrib būt tik varena, D�o�u mazliet biedēja. Ar visu to, ka atmodināto jutekļu dēļ galva vai pu�u plīsa, vēderā griezās nelabums, rīkle � jēla un acis �ķita kā smiltīm piebiru�as, no savām spējām viņ� neparko negri�bētu atsacīties. Jā, pretstatā māsai D�o�s priecājās, ka ceturtdienu tomēr netika nobastojis.

Viņ� piespieda plaukstu pie krūtīm. Zem T krekla no�aukstēja papīrs � tās divas no Grāmatas izplēstās lapas. Kaut kas ie�āvās prātā. � Zini ko? � viņ� klusu ierunājās. � Būtu mēs aiz�mauku�i uz Zinātnīcu, Dī būtu nolaupījis Nikolasu un Pereneli un da�būjis visu Grāmatu. Un jau tagad tum�ie Vecie būtu atpakaļ no Ēnu valstībām. Pasaule jau būtu pagalam. Nekā parasta, kur atgriezties, vairs nav, Sof, � viņ� gandrīz aizgrābti iz�ukstēja.

Dvīņi stāvēja klusēdami, cenzdamies visu to aptvert. Doma uzdzina �ermuļus � ka pasaule, kāda tā zināma līdz �im, varētu iet bojā. Vēl tre�dien abi par ko tādu būtu smēju�ies. Bet tagad? Tagad abi zināja, ka tā būtu varējis notikt. Jo ļaunāk � tā joprojām varēja notikt.

�� Vismaz tā saka Nikolass, � D�o�s piebilda, gribi negribi, ar rūgtuma pieskaņu.

��� Un tu viņam tici? � Sofija ieinteresējās. � Man �ķita, ka netici.

��� Neuzticos, � D�o�s apņēmīgi atcirta. � Tu ta�u dzirdēji, ko par viņu teica Palamēds. Fleimela dēļ, visa dēļ, ko viņ� ir un nav darījis, miru�i simtiem tūksto�i cilvēku.

�� Nejau Nikolass viņus nobendējis, � Sofija atgādināja. � To paveicis tavs draugs, � viņa dzēlīgi piebilda, � D�ons Dī.

Aizgriezies D�o�s paskatījās uz metāla būdu. Atbildes nebija, jo māsa teica taisnību. Dī pats atzinās, ka, gribēdams apturēt Fleimelus, pasaulei uzlaidis uguni un mēri. � Mēs zinām tikai to, ka Fleimels mums melojis no sākta gala. Kā ar tiem citiem dvī�ņiem? � viņ� vaicāja. � Palamēds teica � Fleimels un Perenele kolekcionēju�i dvīņus gadsimtiem ilgi. � Vārds "kolekcionēju�i", kolīdz izrunāts, uzdzina nelabumu un lika justies neomulīgi. � Kas ar viņiem noticis?

Lū�ņu novietni pār�alca salta vēja brāzma, un Sofija nodrebinājās, tomēr ne glu�i tāpēc, ka sametās auksti. Cie�i vērdamās uz metāla būdu, nevis uz brāli, viņa ierunājās � ļoti lēnām, uzmanīgi izraudzīdamās vārdus. Pakrūtē kāpa dusmas. � Ja reiz Fleimeli joprojām meklē dvīņus, tas nozīmē, ka visi citi� ko? � Apcirtusies viņa uzlūkoja brāli, kas jau piekrīto�i māja ar galvu.

��� Mums jādabū zināt, kas noticis ar citiem dvīņiem, � viņ� noskaldīja, ietērpjot vārdos viņas neizteiktās domas. � Negribu prasīt, bet ko zina Ragana? � viņ� piesardzīgi ieteicās. � Tas ir, zini, vai Ragana kaut ko par to zina? � Joprojām bija grūti apjēgt, ka Endoras Ragana sazin kā nodevusi savas zinā�anas Sofijai.

Sofija mirkli klusēja, tad atkal nogrozīja galvu. � Pēc visa sprie�ot, par mūslaiku pasauli Raganai nekag daudz nav zināms. Par Vecajiem, nākamo paaudzi un da�iem vecākajiem cilvēku cilts ne�mirstīgajiem � jā. Piemēram, par Fleimeliem viņa ir dzirdējusi, ta�u pirmoreiz satikusi tikai tad, kad Skatija mūs saveda kopā. Zinu tikai to, ka viņa nez cik ilgi mitusi Ojaiā bez tālruņa, bez TV, bez radio.

���� Labi, liekamies mierā, izmetam viņu no galvas! � Pacēlis akmentiņu, D�o�s svieda to pret automa�īnu vraku grēdu. Tas no�ķindējis atlēca atpakaļ, un aiz vaļņa nozibēja kāds stāvs. Sarkanacainie suņi paslēja galvas un pievērsa viņam skatienu. � Zini, man ienāca prātā� � viņ� gausi ierunājās.

Sofija skatījās pretī un klusēja.

��� Kā gadījās, ka es tiku darbā pie Fleimeliem � pie precēta pāra, kas kolekcionē dvīņus, bet tu dabūji darbu "Kafijas tasē" tur�pat pāri ielai? Sakritība?

��� Laikam ne, � Sofija piekrita, tikko jau�ami pamādama ar galvu. Kolīdz Palamēds pieminēja tos citus dvīņus, prātā bija ataususi tie�i tā pati doma. Diez vai sakritība. Ragana sakritībām neticēja, Nikolass Fleimels arī ne, un pat Skatija teica, ka tic tikai liktenim. Un, protams, vēl tas pareģojums� � Domā, tu dabūji darbu tāpēc, ka viņi zināja, ka esi dvīnis? � viņa noprasīja.

��� Pēc kaujas Hekates Ēnu valstība Fleimels man teica, ka tikai iepriek�ējā dienā esot aizdomājies, vai mēs gadījumā neesam pare�ģojumā minētie dvīņi.

Sofija nogrozīja galvu. � Es to dienu gandrīz nemaz neat�ceros.

�� Tu biji aizmigusi, � D�o�s izspēra, � pēc kaujas galīgi bez spēka. � Atmiņas uzdzina �ermuļus; tai reizē māsa pirmoreiz �ķita tik ļoti sve�a. � Skatija teica � Fleimels esot godavīrs un ka viņam vajadzētu ticēt.

��� Diez vai Skatija mums melotu, � Sofija atteica, acumirklī iedomājusies, ka ar viņas muti varbūt runā Ragana.

���� Varbūt. � Piespiedis plaukstas sejai, D�o�s pārbrauca ar pirkstiem pār pieri un atglauda atpakaļ ataugu�os, gai�os matus. Tie�i kas notika pagāju�ajā ceturtdienā? � Viņa neticēja, kad viņ� teica � neesot zinājis, kas mēs esam. Viņ� teica � viss tikai tāpēc, lai mūs pasargātu. Man �ķiet, tam gan viņa noticēja, � viņ� kon�statēja. � Un, pirms, nodega Pasaules koks, Hekate man paspēja pateikt: "Nikolass Fleimels nekad neko nevienam nestāsta."

Sofija aizvēra acis, cen�oties neredzēt un nedzirdēt neko, kas notiek lū�ņu novietnē, koncentrējoties uz aprīļa sākumu, kad abi sāka piestrādāt. � Kāpēc tu gāji strādāt tie�i tur? � viņa noprasīja.

D�o�s pārsteigumā noblisināja acis, tad sarauca pieri un cen�tās atcerēties. � Nu, tētis bija redzējis sludinājumu universitātes avīzē. "Grāmatnīcā vajadzīgs pārdevēja palīgs. Aicinām nevis lasī�tājus, bet darbiniekus." Es nemaz negribēju, bet tētis teica, ka mūsu gados esot strādājis grāmatveikalā un man tas patik�ot. Aizsūtīju pieteikumu, un pēc divām dienām atnāca uzaicinājums uz darba interviju.

Sofija pamāja, arī viņai viss atausa atmiņā. Kamēr D�o�s bija grāmatnīcā, viņa, laiku kavēdama, iegāja kafejnīciņā ielas otrā pusē. Tur Bernisa, "Kafijas tases" īpa�niece, sarunājās ar efektīgu dāmu � tagad Sofija zināja, ka tā bija Perenele Fleimela. � Perenele, � Sofija izspēra tik piepe�i, ka D�o�s satrūcies atskatījās, it ka tā stāvētu aiz muguras. Nebūtu nekāds brīnums.

�� Ko � Perenele?

��� Tai dienā, kad dabūjām darbu. Tev bija intervija grāmat�nīcā, un es sēdēju kafejnīcā. Bernisa runājās ar Pereneli Fleimelu. Kamēr Bernisa man taisīja tēju ar pienu, Perenele sāka runāties ar mani. Atceros, ka viņa teica � neesot mani te iepriek� manījusi, un es izstāstīju, ka esmu te tāpēc, ka tev ir darba intervija grāmatveikaliņā. � Sofija piemiedza acis, koncentrēdamās uz atmiņām. � Viņa neteica, ka ir grāmatveikala īpa�niece, bet atminos, ka viņa teica kaut ko tādu: "Ai, redzēju tevi uz ielas kopā ar vienu jaunu cil�vēku. Tavs draugs?" Es teicu � nē, brālis. Jad viņa teica: "Jūs esat tik līdzīgi!" Tad es teicu � esam dvīņi, un viņa pasmaidīja, tad �igli iztuk�oja tasi un devās projām. Pārgāja pāri ielai un iegāja grāmatnīcā.

��� Es atceros, kā viņa ienāca, � D�o�s turpināja. � Ar to in�terviju necik labi negāja. Man radās iespaids, ka Nikolass� jeb Niks� lai kā viņu sauc� bija iedomājies kādu, kas gados vecāks. Tad ienāca Perenele, uzsmaidīja man un iesauca viņu dibenistabā. Abi mani nopētīja. Tad viņa, cik a�i ienākusi, tik a�i arī pazuda.

��� Viņa atgriezās "Kafijas tasē", � Sofija nomurmināja, tad aprāvās � atmiņas un viss, kas noticis, nostājās savā vietā. Kad viņa atkal ierunājās, balss bija vērtusies gandrīz �ukstā. � D�o�, es kaut ko atcerējos. Viņa prasīja Bernisai, vai joprojām vēl vajadzīgs kāds darbinieks. Un, ja reiz mans brālis strādā�ot tepat, ielas otrā pusē, vai nebūtu lieliski, ja es strādā�ot te. Bernisai nekas nebija iebilstams, un viņa man acumirklī piedāvāja vietu. Bet zini ko? Kad es nākamajā rītā ierados, bija baigi jocīgi. Varu zvērēt, ka Ber�nisa tā kā nobrīnījās, ka esmu atnākusi. Man pat vajadzēja atgādi�nāt, ka viņa man piedāvājusi darbu.

D�o�s pamāja. Māsa to jau bija stāstījusi. � Domā, ka to darbu tev kaut kā sagādāja Perenele? Domā, varēja?

���� Nu, skaidrs! � Sofijas acis iespīgojās sudrabainas. Pat Endoras Ragana Pereneli atzina par izcili spēcīgu Burvi. � Domā, mēs darbu dabūjām tāpēc, ka esam dvīņi? � viņa atkārtoja.

�� Ne�aubos, � D�o�s pikti atteica. � Vienkār�i izrādījāmies vēl viens dvīņu pāris, kas iekļaujas Fleimelu kolekcijā. Mūs ap�mauca.

��� Un ko tagad darīsim, D�o�? � Sofija noprasīja tikpat skarbi kā brālis. Doma, ka Fleimeli viņus izmantoju�i, uzdzina nelabumu. Ja grāmatveikaliņā nebūtu uzradies Dī, kas ar viņiem būtu noticis? Ko Fleimeli ar viņiem būtu iesāku�i?

Satvēris Sofiju aiz rokas, D�o�s vilka māsu uz smirdo�o me�tāla baraku, vērīgi lūkodamies, lai kāja neiesperas peļķē. Suņi sa�slēju�ies atsēdās, galvas līdzi grozīdami, sarkanajām acīm spīgojot.

�� Atpakaļceļa nav. Izvēles nav, Sof, mums jāiet līdz galam.

�� Bet kas tas par galu, D�o�? Kur ir tas gals? Kā viss beigsies?

���� Nav ne jausmas, � viņ� atteica. Apstājies viņ� ieskatījās māsas zilajās acīs, dziļi ievilka elpu krūtīs un apvaldīja dusmas.

�� Bet tu zini, ko es zinu! Runa ir par mums!

Sofija pamāja. � Tev taisnība. Pareģojums � tas ir par mums, mēs esam zelts un sudrabs, mēs esam īpa�i.

���� Un Fleimels bez mums nevar iztikt, � D�o�s piebalsoja.

�� Un Dī arī. Nupat derētu tikt pie kādām atbildēm.

����� Doties uzbrukumā, � Sofija atsaucās, pārlēkdama pāri dubļu plan�kai. � Kad es pazinos ar Marsu� tas ir, kad Ragana ar viņu pazinās, Marss esot teicis � uzbrukums ir labākā aizsar�dzība.

�� To pa�u skandināja mans futbola treneris.

��� Bet pagāju�ajā sezonā jūsējie ne reizi nevinnēja, � Sofija at�gādināja.

Kad abi jau bija pie būdas durvīm, uz lieveņa izsprāga Viljams �ekspīrs, acis me�onīgi valbīdams un abās rokās sa�ņaudzis no�kaitētu cepe�pannu.

D�o�s acumirkli noslidināja no pleca futrāli un izrāva zobenu. Tas perfekti iegūla plaukstā, pirksti saklāvās ap Iaikazoba sa�grauzto ādas spalu. Paspēris soli uz priek�u, viņ� nostājās starp māsu un �ekspīru.

Nemirstīgais pat aci abiem neuzmeta. Apsviedis pannu vēk�pēdus, viņ� izkratīja zemē saturu. Dubļos iekrita tādas kā piedegu��as desas, kas �ņākdamas un burbuļodamas turpināja svilt, laizdamas dūmu vālus debesīs. No būdas apak�as izlīda sarkanacains suns, gara, �ķelta mēle aizsnaikstījās līdz svilsto�ajām desām, un lopiņ� tās aprija vienā rāvienā. Liesmas iekvēlojās suņa acīs rubīnsarkanas, un, kad tas aplaizījās, no mutes kaktiņiem izvēlās pelēku dūmu grīstes.

Pieliecies �ekspīrs paplik�ķināja sunim pa galvu un, jau gra�sīdamies iet atpakaļ būdā, pamanīja dvīņus. Vakara gaisma at�starojās viņa biezajās acenēs, un tās iespīgojās kā sudraba spoguļi. � Vakariņas nogāja greizi, � viņ� teica, smaidā atklājot puspuvu�os zobus.

�� Tas nekas. Neesam jau tik ļoti badā, � Sofija steig�us at�teica. � Turklāt es cen�os atteikties no gaļas.

�� Veģetārie�i? � �ekspīrs noprasīja.

�� Uz to pusi, � Sofija apliecināja, un D�o�s palīdzīgi pamāja ar galvu.

�� Varētu būt dabūjami kādi salātiņi, � nemirstīgais nomur�mināja. � Mēs ar Palamēdu neesam nekādi veģetārie�i. Ir kaut kādi augļi, � viņ� piebilda. � Lērums.

D�o�s pamāja. � Augļi � lieliski. � Pat iedomājoties gaļu, kuņģis sagriezās grīstē.

�ekspīrs it kā pirmoreiz pamanīja zobenu D�o�am rokā. � Lai zobeni viz, � viņ� nobubināja. Paspēris soli uz priek�u, viņ� no�vicināja brīnum baltu kabatlakatu, noņēma acenes un sāka tās spodrināt. Bez biezo stiklu acenēm slavenais dramaturgs izskatījās daudz līdzīgāks portretiem, ko Sofija bija redzējusi mācību grāma�tās. Tad �ekspīrs uzlika brilles un paskatījās uz D�o�u. � Klarents?

D�o�s pamāja. Zobens rokās viegli trīsēja un jau�ami sila.

�ekspīrs paliecās tuvāk. Garais, �aurais deguns gandrīz skāra asmens galu, tomēr nemirstīgais turējās pa gabaliņu. � Daudzreiz esmu redzējis tā brāli, � viņ� nobēra. � Asmeņi vienādi, tikai spali mazlietiņ at�ķirīgi.

�� Kad tu biji kopā ar Dī? � Sofija izgudrēm vaicāja.

�ekspīrs piekrīto�i pamāja. � Kad es biju kopā ar doktoru, �

viņ� apstiprināja. Pasniedzies viņ� uzmanīgi pieskārās asmenim ar rādītājpirkstu. Melnais akmens uzdzirksteļoja un pārklājās ar gai��dzeltenu rakstu, it kā pārliets ar kādu �ķidrumu, un gaisā uzvēdīja citronu smar�a. � Dī mantoja Ekskaliburu no sava priek�te�a, Rod�era Bēkona, bet atrast viņ� gribēja tie�i �o. Dvīņu zobeni ir senāki par Vecajiem un seni bija jau tad, kad Danu Tālis izcēlās no jūras. Leģenda vēsta, ka arī katrs atsevi�ķi ir stiprs, bet, salikti kopā, zobeni spēj nopostīt visu, no kā salikta kopā zeme.

�� Jābrīnās, ka Dī to nezināja, � D�o�s teica, drusku aizelsies. Zobens rokās zumēja, un prātā prasījās uznirstamas savādas ainas. Sazin kā bija skaidrs, ka tās ir �ekspīra atmiņas.

Apaleniska būve � visa liesmās�

No�ēlojami mazs kapiņ� un jauna meitene, kas stāv pie bedres ar sauju smil�u rokā�

Un Di. Mazliet jaunāks, nekā redzēts, nesakopies, tum�iem un pin�kainiem matiem, kazbārdiņa vēl nenosirmojusi.

���� Mags bija pārliecināts, ka zobens nogrimis viena Velsas kalnu ezera dibenā, � �ekspīrs turpināja. � Gadu desmitiem cen�tās izzvejot.

��� Fleimels to uzgāja Andoras alā, � Sofija sacīja. � Saka � Kārlis Lielais to tur noglabājis devītajā gadsimtā.

�ekspīrs pasmīnēja. � Tātad mags kļūdījās. Cik jauki dzirdēt, ka arī doktors mēdz kļūdīties.

Panākusies uz priek�u, Sofija pagrūda nostāk brāļa roku. Gar zobenu nosvilpa vēj�. � Vai tu tie�ām� tie�ām esi Viljams �ekspīrs? Tas dziesminieks? � viņa noprasīja. Pēc visa, kas pēdē�jās dienās bija redzēts un pieredzēts, �ī doma tomēr iedvesa bijību.

Vīriņ� atkāpās un, kāju uz priek�u izspēris, brīnum eleganti un ļoti zemu paklanījās. � Jūsu padevīgs kalps, lēdij. � Iespaidu drusku maitāja fakts, ka viņ� briesmīgi smakoja. � Sauciet mani par Viļu.

Sofija nezināja, ko teikt. � Es vēl nekad neesmu satikusies ne ar vienu slavenību� � viņa ierunājās, bet tad aprāvās, apjēgu�i, ko saka.

�ekspīrs izslējās. D�o�s kāsēdams un asarojo�ām acīm atkāpās nostāk. � Jūs pazīstaties ar Nikolasu un Pereneli Fleimeliem, � �ekspīrs teica brīni�ķā angļu mēlē, � arī ar doktoru D�onu Dī, grāfu Sen�ermēnu un, protams, Nikolo Makjavelli, � viņ� turpi�nāja. � Un, ne�aubos, esat tiku�ies arī ar apburo�o Zannu d'Arku.

�� Jā, � Sofija bikli nosmaidīja, � esam gan. Bet jūs esat vis�slavenākais!

Viljams �ekspīrs brīdi apdomājās, tad pamāja. � Varu galvot, ka Makjavelli un vēl jo vairāk Dī te nāktu klajā ar iebildumiem. Bet � jā, jums, protams, taisnība. Neviens no viņiem, � �ekspīrs brīdi klusēja, � nevelk līdz manam līmenim. Mani darbi plauku�i, zēlu�i un dzīvo, bet viņējo nav vairs glu�i tik iecienīti.

�� Un jūs tie�ām kalpojāt Dī? � piepe�i ieprasījās D�o�s, jo te nu bija izdevība tikt pie kādām atbildēm.

�ekspīra smaids izbālēja. � Divdesmit gadu garumā.

�� Kāpēc? � D�o�s vaicāja.

�� Esi viņu saticis? � �ekspīrs atcirta.

D�o�s piekrīto�i pamāja.

�� Tad zināsi, ka ļaunāka ienaidnieka par Dī nav: viņ� no tie�sas domā, ka viss, ko dara, ir pareizi.

�� Palamēds saka to pa�u, � D�o�s nomurmināja.

�� Un tā arī ir! Dī melo, bet ar laiku es sapratu, ka viņ� tic tiem meliem, ko pats stāsta. Jo grib ticēt, jo citādi nevar.

Uzbrāzās spēj� lietus, lāses aizd�inkstinājās pa lū�ņiem.

���� Bet viņam ir taisnība? � D�o�s ieprasījās, pamukdams nostāk no smagajām lietuslāsēm, kas atlēca no metāla barakas sienām. Pasniedzies viņ� sagrāba vīreli aiz rokas, un tūdaļ uzsprikstīja spo�i oran�a aura, bet �ekspīra miesas iegaismojās gai�dzeltenas. Apelsīns ar citronu sajaucās vienkopus, un iznāku�mam pienācās būt patīkamam, tomēr to samaitāja su�ķa smaka.

Dī � gados jaunāks, svaigāku seju, tum�iem matiem un bārdu, ska�tās milzīgā kristālā, un līdzās Viljams �ekspīrs, jauns un platām acīm.

Kristālā vīd attēli�

Leknas pļavas�

Augļiem pilni dārzi�

jūrās �um un mud� zivis�

��� Paga, tu domā, ka Dī ir tas, kam jāatvedina Vecajie atpakaļ uz �o pasauli?

Viljams �ekspīrs devās uz namdurvīm. � Jā, � viņ� neatska�tīdamies teica. � Ciktāl esmu pētījis pats, uzskatu to par pareizā�ko ceļu.

�� Kāpēc? � dvīņi prasīja vienā balsī.

Dziesminieks atskatījās. � Gandrīz visi Vecajie �o pasauli pa�metu�i. Nākamā paaudze ar cilvēkiem spēlējas un pasauli izmanto par spēļlaukumu vai kaujas lauku, bet visbīstamākie esam mēs � cilvēki. Mēs dzenam postā �o pasauli. Man liekas, der atsaukt at�pakaļ Tum�os vecos, lai viņi glābj, kas glābjams.

Dvīņi apstulbu�i saskatījās, nupat jau pavisam apjuku�i. Pir�mais ierunājās D�o�s: � Bet Nikolass teica � Tum�ie vecie cilvē�kus ēd!

��� Viens otrs � jā. Bet ne visi ir cilvēkēdāji, da�iem pietiek ar atmiņām un emocijām. Bet tā �ķiet nieka cena, kas maksājama par paradīzi, kur nav ne bada, ne slimību.

�� Kam mums vajag tum�os Vecajos? � Sofija noprasīja. � Alķīmiķim un Dī, un citiem, kas tādi pa�i, visādā ziņā pietiek gan spēka, gan zinā�anu, lai pasauli glābtu.

�� Neticu.

�� Bet Dī ir tik varens� � ieteicās D�o�s.

�� Par Dī man neko neprasiet, neko nezinu teikt.

��� Tu biji pie viņa divdesmit gadus, kur� cits viņu pazīst la�bāk? � Sofija iebilda.

��� Magu neviens pa īstam nepazīst. Es viņu mīlēju kā tēvu, kā vecāko brāli. Es viņu dievināju, gribēju viņam līdzināties. � Piepe�i no biezo aceņu apak�as izriesās un pāri vaigam lejup noritēja viena vienīga asara. � Un tad viņ� mani nodeva un nogalēja manu dēlu.

Katakombās Parīzes dzīlēs doktors Dī gra�īgi notrauca putek�ļus no piedurknes, sakārtoja �aketes atlokus un tauriņu. Uzsitis knipi, viņ� uzbūra dzeltenu, kodīgu burbuli, kas planēja acu aug�stumā. Oda pēc puvu�ām olām, bet smaka bija tik pierasta, ka Dī to pat nejuta. Bāldzeltenā gaisma apstaroja divas spo�u kaulu kolon�nas, kam vajadzēja kalpot par durvju aiļu. Tālāk, iek�ā, valdīja mel�na tumsa.

Dī devās apak�zemes kambarī, lai satiktos ar sastindzināto dievu.

Garajā mū�ā mags bija pieredzējis sazin cik brīnumu. Nepa�rasto viņ� bija iemācījies pieņemt kā parasto, brīnumaino � kā ikdieni�ķību. Arābu "Tūksto� un vienas nakts" brīnumi bija izrādīju��ies īstenība, un Dī bija iznācis cīnīties ar sengrieķu un babilonie�u mītiskajiem briesmoņiem, tāpat viņ� bija apceļojis valstības, ko Marko Polo un ibn Batutas ceļinieki skaitījās izzīdu�i no pirksta. Viņ� zināja, ka ķeltu, romie�u, gailu, mongoļu, krievu, vikingu un pat maiju mīti ir kas vairāk par nostāstiem � tie balstās uz fak�tiem. Grieķu un ēģiptie�u dievi, Amerikas prēriju gari, d�ungļu to�tēmi un japāņu svētie reiz tie�ām pastāvēju�i. �odien atmiņās sa�glabāju�ās tikai mītu un leģendu lauskas, bet D�ons Dī zināja, ka reiz viņi visi staigāju�i pa zemes virsu. Tie visi piederēja pie Vecajo rases, kas �ajā pasaulē valdīju�i tūksto�iem gadu.

Viens no Veco varenajiem bija Marss� un pirms nepilnām div�desmit �etrām stundām Dī viņu bija ieslodzījis kaula zārkā.

Mags iegāja pla�ā, zemas velves pārsegtā apaļā kambarī, kas gaismojās dzeltenīgs kā sviests, un pavērās visapkārt. Vietu viņ� pārzināja labi, kur tas laiks, tomēr vēl nekad nebija gadījies do�ties turp tāpēc, ka satiekams Guļo�ais dievs, un iepriek�ējā dienā notikumi bija risināju�ies tik strauji, ka nebija izdevības izpētīt ka�penes. Viņ� nobrauca ar roku gar durvīm, zinātnieka gars ļāva at�pazīt materiālu: kolagēn�ķiedra un kalcija fosfāts. Sienas bija nevis no akmens, bet no kaula. Dibensienā vīdēja divas iedobes. Tām pa vidu rēgojās divas dziļākas bedrītes, un piepe�i viņ� atskārta, ko redz un kur atrodas. Viņ� raudzījās uz divām acīm un nāsu cauru�miem. Kambaris nebija izdobts no vienlaidu kaula, kā Dī bija iedo�mājies, � viņ� stāvēja milzīga galvaskausa iek�puse. Un tas bries�mīgi līdzinājās cilvēka galvaskausam. Mags manīja �ermuļus nobirstam pār muguru: lai gan satikt tādus nebija gadījies, bija dzirdēti stāsti par Ēnu valstībām, ko apdzīvo mil�i cilvēkēdāji. Vēl vakar sienas bija gludas un spo�as, �odien virsma bija grubuļaina kā svecei, kas atstāta par daudz tuvu krāsnij. No griestiem kā krē�juma konfektes lejup stiepās stingi kaula stalaktīti, milzu burbuļi rēgojās iemū�ināti, pu�u plīstot, un krā�ņos rakstos bija sacietēju��as piles un bieza �ķidruma tērces.

Telpas vidū stāvēja iegarena taisnstūraina akmens plātne, vis�caur no�ļakstīta ar tādām kā dzeltena vaska pilēm. Mū�senā plātne bija pār�ķēlusies uz pusēm.

Un plātnes pakājē slējās pelēka skulptūra, ieskauta vēl jo blī�vākā dzeltenā apvalkā. Tas bija milzīgs vīrs, �etrrāpus, iemū�ināts brīdī, kad centies piecelties. Tēls bija karavīrs ietērpā � senlaicīgās metāla un ādas bruņās, kreiso roku pastiepis, pirkstus izpletis, labā roka iegrimusi grīdā līdz pat delnas locītavai. Arī viņ� pats bija iegrimis zemē līdz pat jostasvietai. Tēlam uz muguras sastin�gu�i kluknēja divi neradījumi maza bērna augumā, iemū�ināti brīdī, kad grasīju�ies lēkt uz priek�u, atspēru�ies uz ā�a kājām. Pa�i izkāmēju�i, kauli un āda, rīkles vaļā, pilnas asiem zobiem, pa�stieptās ķetnas bruņotas nagu dun�iem.

Savācis apmetņa stērbeles, lai ne�ļūc pa grīdu, un sarāvis augs�tāk bikses, Dī pietupās, lai statujas aplūkotu tuvāk. Izskatījās pēc muzeja eksponāta, pēc Mikeland�elo vai Bernīni roku darba, un tie, Marsam Atriebējam uz muguras, varēja būt Foboss un Deimoss. Dī novēcināja roku, un virs satīru galvām uz�ķīlās planējo�a gaismas lode. Tēli bija īstāki par īstiem, līdz vissīkākajai matu �ķipsnai, slienu �ķieznām uz zoda, un vienam � laikam Fobosam � pat bija aizlauzts nags. Ta�u vakar te nekādu statuju nebija, visi bija dzīvi un neganti, Marss tika abus rīdījis virsū. Pēc visa sprie�ot, �ausmīgs gals. Satīri barojās no panikas un bailēm� un Dī gadsimtu gaitā bija iemācījies, ka ir daudz kā tāda, no kā vērts bīties. Doma par visu, ko Vecie viņam var nodarīt, mū�am lika kuņģim sarauties sal�tās bailēs. Fobosam un Deimosam tur būtu ko mieloties mēne�iem.

Pieliecies tuvāk, mags nopētīja bruņcepuri, kas pilnībā sedza Marsa galvu. Zem iedzeltenā sacietēju�ā kaula karkasa joprojām vīdēja pelēks akmens. Tas vizēja kā granīts, tomēr nebija dabisks akmens. Uz mirkli Dī Tum�ā vecā sametās tā kā �ēl. Endoras Ragana tika padarījusi viņa auru redzamu, akmenscietu un neiedomājami smagu, Marsu iesprostojot tādā kā akmens slazdā. Kolīdz dievs �aulu rāva nost, aura uzmutuļoja kā lava un nekavējoties sacietēja no jauna. Marss, savulaik joņojis pa visu pasauli un ar sazin cik segvārdiem kā dievs baudījis desmitiem tautu pielūgsmi, jau tūk�sto�iem gadu bija praktiski paralizēts. Dī neviļus aizdomājās � diez kādu noziegumu Kara dievs pastrādājis, lai Raganu aizvai�notu tik smagi, ka viņa to nolēmusi mū�īgai miroņa dzīvei. Dro�i vien kaut ko tie�ām baisu. Tad maga lūpas savilkās smīnā � nāca atskārta. Pastiepis roku, viņ� pieklauvēja pie bruņucepures. Klau�vējiens kaula kambarī izskanēja dobj� un slāpēts. � Es zinu, ka mani dzirdi, � Dī vienkār�i teica. � Domāju, ka nu tavs liktenis piepildīts, � viņ� turpināja. � Vispirms Ragana tevi iespundēja pa�a aurā, un tad es � kaula �aulā.

No Tum�ā vecā bruņucepures piepe�i gaisā uzvirmoja melnas dūmu grīstes.

� Re, cik labi, � Dī nomurmināja. � Es jau domāju, ka esi pagalam.

Bruņucepures melnajos caurumos iezvērojās sarkani redzokļi. � Mani piebeigt nav nemaz tik viegli. � Marss runāja �ērksto�i, ar nenosakāmu akcentu.

Izslējies Dī notrauca neeso�us putekļus no ceļgaliem. � Zini, tā teicis ikkatrs Vecais, ko man vajadzējis piebeigt. Bet tavās dzīslās rit asinis. Un nogalināt var visu, kas dzīvs. � Mags smīnā atklāja sīkos zobus. � Jāatzīst gan, ka tu esi ciets rieksts, piebeigt tevi ir grūti, gandrīz neiespējami, tomēr var. Es zinu. Nav pirmā reize. Padomā, vēl nedēļa nav apkārt, kop� noslaktēju Hekati.

Bruņucepures iek�puse uz brīdi iegailējās ko�i sarkana, tad gaisma sāka bālēt. Iesprostots granītā un kaulā, Marss nespēja kus�tēties, ta�u Dī skaidri juta Vecā skatienu. No bruņucepures mutes atveres aug�up vijās melni dūmi, un acu vietās vīdēja divas ko�sarkanas, gai�ziliem lāsumiem izraibinātas lodes. � Vai esi atgrie�zies, lai paņirgātos?

��� Ne glu�i. � Dī apstaigāja tēlus, noskatīdams tos no visām pusēm. � Bet, ja reiz esmu te, var jau arī paņirgāties. � Viņ� pār�vilka plaukstas pār Vecā plecu un juta savu auru uzsprikstījam � cauri miesai iz�āvās enerģijas lādiņ�. Lai cik cie�i Marss bija iespun�dēts akmens un kaula �aulā, viņa aura joprojām bija spēcīga.

��� Kad tik�u laukā, � Marss noducināja, � un tik�u � par to vari būt dro�s, � tev ķer�os klāt pirmajam. Uzmeklē�u, pirms vēl sāk�u skaidrot, kur tagad Endoras Ragana, un mana atriebība būs briesmīga.

�� Ai, cik bailīgi, � Dī sarkastiski atsaucās. � Ragana tevi ak�menī turējusi tūksto�iem gadu. To lāstu tev nav izdevies nokratīt. Un tu zini � ja kaut kas notiks ar Raganu, lāsts aizies viņai līdzi kapā, tā ka akmens sprostā paliksi mū�īgi mū�os. � Mags pagā�jās, lai nostātos iepretim Vecajam. � Varbūt man parūpēties, lai Ragana ir pagalam? Tad tu mū�am netiksi brīvs.

Bruņucepurē kaut kas ie�ņācās un iegārdzās, un tikai pēc laba brī�a mags aptvēra, ka Vecais smejas. � Tu! Nogalēsi Raganu? Mani dēvēja par Kara dievu, un mans spēks bija briesmīgs. Ar visu to es nespēju viņu nogalēt. Kolīdz nostāsies pret Raganu, viņa no�darīs sazin ko, turklāt dro�i, ka mocīsies vismaz tūksto� gadu. Reiz viņa veselu romie�u leģionu pataisīja par sīkiem pintiķī�iem, ko savēra sudraba stieplē, lai pa�ai iznāk kaklarota. Un tie visi bija un palika dzīvi gadsimtiem ilgi. � Vecais atkal �ņirksto�i nosmējās. � Viņa mēdza kolekcionēt dzintara papīrpreses, un ikkatrā iesprostoja kādu, kas nebija kaut ko izdarījis viņai pa prātam. Tad nu � aiziet! Klūpi virsū Raganai! ne�aubos � tevis dēļ viņa iz�gudros kaut ko īpa�u.

Dī pieliecās tuvāk Vecā galvai. Pietupies viņ� savija pirkstus un cie�i ielūkojās akmens bruņucepures dūmojo�ajās dzīlēs. Pretim vērās divi ko�sarkani punktiņi. Novēcinājis roku, mags sev virs galvas uzbūra zeltainas gaismas lodi. Dī cerēja, ka spilgtā gaisma

Marsu ap�ilbinās, ta�u sarkanie redzokļi zvēroja kā zvēroju�i. Mags aizbūra gaismas lodi līdz kambara griestiem, un tur tā ap�dzisa rāmāka, telpai liekot tīties sarkanbrūnā puskrēslā. � Nāku ar piedāvājumu, � Dī ierunājās pēc krietna klusuma brī�a.

�� Tu man neko nevari piedāvāt.

�� Ir viena lieta, � Dī dro�i teica.

��� Pats esi nācis, vai tevi sūtīju�i tie, kam tu kalpo? � Marss noprasīja.

�� Neviens nezina, ka esmu te.

�� Arī itālis ne?

Dī paraustīja plecus. � Varbūt nojau�, bet viņ� te neko nevar iesākt. � Apklusis viņ� nogaidīja. Dī stipri paļāvās uz pauzēm. Pieredze liecināja, ka cilvēki bie�i vien runā tikai tāpēc, lai aizpil�dītu klusuma brī�us.

�� Ko tu gribi? � Marss neizturēja.

Mags pielieca galvu, lai noslēptu smaidu. Kolīdz bija izskanē�jis �is jautājums, bija skaidrs, ka Vecais darīs visu, ko vajag. Anglis vienmēr bija lepojies ar savu izdomu � tie�i �ī spēja viņu bija pa�darījusi par vienu no pasaulē atzītākajiem magiem un nekromantiem, ta�u pat tāds nespēja iedomāties, ko, nozīmē akmens �aulā pavadīti gadsimti. Iepriek�ējā dienā, kad Kara dievs lūdzās, lai Sofija salau� lāstu, viņ� Marsa balsī bija sadzirdējis izmisumu, un tas prātā uz�ķīla kādu domu.

�� Tu zini, ka turu vārdu, � Dī iesāka.

Marss klusēja.

�� Nūjā, esmu melojis, krāpies, zadzis un nogalinājis, bet tikai ar vienu domu � lai Vecie atgrie�as zemes virsū.

�� Mērķis attaisno līdzekļus, � Marss īgni novilka.

�� Tie�i tā. Un tu zini � ja reiz tev do�u vārdu, ja zvērē�u, es solīto pildī�u. Vakar tu teici, ka skaidri redzi, kas man prātā.

��� Es zinu, ka, par spīti visiem taviem trūkumiem � vai var�būt pat pateicoties tiem �, tu esi godavīrs, kaut gods te izprotams visai specifiskā nozīmē, � Marss atteica. � Tāpēc � jā, ticē�u tev uz vārda.

Dī spēji pieslējās kājās un pagājās aiz statujas, tā ka Marsam palika apslēpts viņa uzvaro�ais smīns. � Endoras Ragana lāstu no tevis nemū�am nenoņems, vai ne?

Marss Atriebējs ilgi klusēja, bet Dī pat negrasījās iejaukties. Viņ� gribēja, lai Vecais, kā nākas, apdomā to, kas teikts; lai atzīst, ka akmens �aulā viņam lemts mocīties līdz laika galam.

�� Jā, � dievs beidzot nosēca. � Nenoņems vis.

��� Varbūt kādudien es dabū�u zināt, par ko tev tāda sodība?

�� Varbūt. Bet ne no manis.

�� Tātad esi sprostā� bet varbūt ne.

�� Ko tu ar to domā?

Dī ņēmās pulksteņrādītāja virzienā riņķot ap sastindzināto Veco. Klāstīdams savu ieceri, viņ� runāja klusi un apvaldīti. � Vakardien tu atmodināji D�o�u, saules dvīni. Tu viņam pieskāries � esi ar viņu saistīts.

�� Jā, saikne ir, � Marss piekrita.

���� Ragana pieskārusies mēness dvīnei, devusi viņai Gaisa maģiju un pielādējusi pilnu ar savām zinā�anām, � Dī turpināja. � Vakar tu teici, ka meitene noteikti zina, kā atbrīvot tevi no lāsta.

�� Un viņa teica � jā, � Marss no�ukstēja.

Uzplājis statujai pa plecu, Dī pietupās. Kambarī iesprak�ķējās statiskā elektrība. � Un viņa liedzās to darīt! Bet vai viņa liegsies arī tad, ja uz kārts būs likta viņas brāļa � nē, pag, vēl jo labāk � viņas vecāku dzīvība? Liegsies? Varētu liegties?

Dūmi, kas cēlās no Vecā bruņucepures sejsega, vērtās balti, tad melnpelēki. � Viņa zināja, kas es esmu, kāds esmu, ko esmu darī�jis, uz ko esmu spējīgs, tomēr nāca, lai izglābtu brāli, � Marss vār�dus pār lūpām vēla ļoti gausi. � Man �ķiet, viņa darīs visu, lai glābtu savu brāli un ģimeni.

��� Tad klausies manu zvērestu, � Dī runāja tālāk. � Sameklē to puiku, un es zvēru, ka atvedī�u pie tevis gan meiteni, gan viņas brāli, gan vecākus. Kolīdz viņa sapratīs, ka tiem citiem draud nāve, tavs lāsts kritīs � to es garantēju.

No ārpuses dubļu klajumā ietupusī metāla baraka izskatījās sagrabējusi un nopluku�i, bet, glu�i kā viss �ajā lū�ņu novietnē, tas izrādījās tikai māns. Iek�ā viss bija kārtībā, tur valdīja nevaino�jama spodrība. Vienā telpas galā bija virtuve un ēdamgalds: turpat blakus � izlietne, ledusskapis un plīts. Pa vidu � gar� galds ar datoru un diviem monitoriem, bet barakas otrā galā � liels plat�ekrāna televizors un divi ādas dīvāni. Trijos metāliskos statīvos grēdojās desmitiem DVD.

Kolīdz dvīņi nopakaļ �ekspīram iegāja būdā, acumirklī bija skaidrs, ka tur iet vaļā strīdiņ�. Fleimels un Palamēds stāvēja katrs savā virtuves koka galdiņa galā, bruņinieks'� sakrustojis rokas pār masīvajām krūtīm, Fleimels � sa�ņaudzis dūres. Abu auras jaucās un virmoja, sitās nāsīs.

��� Man �ķiet, labāk pagaidiet laukā, � Nikolass klusu noteica, pametis skatu uz D�o�u un Sofiju, tad � uz bruņinieku. � Vēl mirklīti.

Sofija jau spēra soli uz durvīm, bet D�o�s parāva māsu atpakaļ. � Nē. Es domāju, pagaidīsim tepat, � viņ� noskaldīja. D�o�s pa^ skatījās uz Palamēdu, tad uz alķīmiķi. � Ja jums kas sakāms, sakiet tā, lai dzirdam. Galu galā, runa ir par mums, vai ne? � Viņ� pa�ķie�lēja uz māsu. � Mēs ta�u esam� kā tur bija? � viņ� noprasīja.

�� Katalizators, � māsa nāca talkā.

D�o�s pamāja. � Katalizators, � viņ� atkārtoja, kaut bija do�mājis glu�i citu vārdu. Aplaidis skatu visapkārt, viņ� cie�āk nopē�tīja datoru, tad paskatījās uz māsu. � Necie�u, ka pieaugu�ie sūta tevi laukā no istabas, kad runā tie�i par tevi. Kā tu?

Sofija bija vienisprātis. � Man riebjas.

��� Mēs jau ne par jums, � Fleimels nobēra. � Taisnību sakot, ar jums tam nav nekāda sakara. Runa ir par vienu līdz galam ne�nokārtotu lietu � man ar misteru �ekspīru.

��� Acumirklī, � D�o�s paspēra soli uz priek�u, visiem spē�kiem pūlēdamies, lai balss būtu bezkaislīga un netrīsētu, � mums ir sakars ar visu, kas notiek. � Viņ� ielūkojās alķīmiķim acīs. � Tu mūs gandrīz esi iegrūdis nāvē. Esi pārvērtis mūsu dzīvi neatgr� neatgredzen�

�� Neatgriezeniski, � Sofija teica.

�� Neatgriezeniski, � D�o�s atkārtoja. � Un, ja jums abiem ir problēma, tā ir mūsu problēma, un mums to vajag zināt.

Uzlikusi plaukstu brālim uz pleca, Sofija to iedro�ino�i sa�spieda.

Palamēds smaidā nozibināja baltos zobus. � Puikam ir dū�a. Tas man patīk.

Nikolasa seja līdzinājās bezkaislīgai maskai, bet blāvās acis pretim vērās apmāku�ās. Uz pieres pulsēja dzīsliņa. Sakrustojis ro�kas uz krūtīm, viņ� pamāja uz Palamēda pusi. � Ja reiz gribat zināt, ar saracēņu bruņinieku mēs nestrīdamies. � Viņ� tikko jau��ami norādīja uz mazo vīreli nospeķotajā kombinezonā, kas pa��laik no ledusskapja vilka laukā augļu pakas. � Man ir domstarpī�bas ar to tur. Smagas.

�ekspīrs nelikās zinis. � Ēdīsiet? � viņ� noprasīja dvīņiem.

��� Gaļu negribat, to es zinu, bet mums ir lērums augļu � svaigi, �ārīta. Un Palamēds Bilingsgeitas zivju tirgū �o to labu iepircis. � Pāris augļu pakas iesviedis izlietnē, viņ� atgrieza vaļā krānus uz pilnu klapi. Metāla izlietne iedārdējās.

�� Tikai augļus, � Sofija bilda.

Palamēds uzlūkoja dvīņus. � Tam strīdiņam ar jums nav ne�kāda sakara, � viņ� sacīja. � Runa ir par sazin cik gadsimtu se�niem notikumiem. Bet � jā, piekrītu, ka uz jums tas var radīt iespaidu. Tāpat kā uz mums visiem. � Viņ� paskatījās uz alķīmiķi.

��� Ja mums jācīnās par izdzīvo�anu, tad mums � visiem � jāno�liek malā vecie ka�ķi, viss, kas iesīkstējis. Lai kā, � viņ� nodārdināja, � es teiktu, ka par visu parunāsim, kad būsim paēdu�i.

��� Vienu otru atbildi gribētos tūliņ, � D�o�s iebilda. � Vairs nevar ciest, ka pret mums izturas kā pret bērniem.

Bruņinieks paklanījies uzlūkoja alķīmiķi. � Viņiem ir tiesības �o to zināt.

Nikolass Fleimels saberzēja seju. Zem acīm vīdēja iezilgani maisiņi, rievas pierē grauzās vēl dziļākas. Sofija pamanīja sīkus plankumus alķīmiķim uz plaukstu virspuses. Nikolass tika teicis, ka noveco�ot ik dienu par gadu, bet nupat viņ� izskatījās, ma�zākais, gadus desmit vecāks nekā pirms nedēļas. � I'irms turpi�nām, � viņ� teica, noguruma dēļ ar vēl jo izteiktāku fran�u ak�centu, � man jāatzīst, ka nejūtos sevi�ķi omulīgi, kad jārunājas tā tur� � paslējis galvu, viņ� norādīja uz �ekspīru, � tā cilvēka klātbūtnē.

�� Bet kāpēc? � Sofija pikti noprasīja. � Pavilku�i tuvāk koka krēslu, viņa atslīga sēdus. D�o�s apsēdās krēslā viņai blakus. Pēc kāda brī�a apsēdās arī bruņinieks. Stāvus palika tikai alķīmiķis un bards.

��� Viņ� nodeva mūs ar Pereneli, � Fleimels izspēra. � Viņ� mūs pārdeva Dī.

Dvīņi atskatījās uz bardu: tas uz �ķīvja kārtoja vīnogas, ābo�lus, bumbierus un ķir�us. � Tiktāl taisnība, � viņ� teica.

��� Viņa dēļ Perenele tika savainota un gandrīz zaudēja dzī�vību, � alķīmiķis izgrūda. Dvīņi vēlreiz uzlūkoja bardu. Tas pa�māja. � Jā, 1576. gadā, � �ekspīrs klusu ierunājās, gai�zilās acis aiz briļļu stikliem bija asaru pilnas.

D�o�s pārsteigts saslējās. � Jūs nīstaties par to, kas noticis pirms vairāk nekā �etrsimt gadiem? � Tam bija grūti noticēt.

�ekspīrs apcirtās, lai uzrunātu tie�i Sofiju un D�o�u. � Man bija tikai divpadsmit gadu, biju jaunāks nekā jūs tagad. � Lūpas kustējās, atklādamas sadzeltēju�os zobus. � Es kļūdījos � smagi kļūdījos, un par to esmu maksājis simtiem gadu. � Viņ� pa�ķielēja uz Fleimelu. � Biju alķīmiķa māceklis. Viņam Stretfordā, kur uz�augu, piederēja mazs grāmatveikaliņ�.

D�o�s paskatījās uz Nikolasu.

�� Labi viņ� pret mani neizturējās.

Fleimels pacirta uz aug�u zodu un grasījās spert pretim, bet �ekspīrs turpināja:

��� Nebiju nekāds lauķis, biju gājis Karaļa jaunskolā, mācēju la�sīt un rakstīt angliski, latīniski un grieķiski. Jau tajos gados zināju, ka gribu būt rakstnieks, un izprasīju tēvam, lai tas man pagādā vietu mistera Fleminga grāmatveikalā. � Tagad �ekspīrs vērās tie��i uz alķīmiķi, viņa valoda un izruna mainījās, runa izklausījās ofi�ciāla, gandrīz senlaicīga. � Gribēju lasīt un mācīties, un rakstīt, bet misters Flemings man lika slaucīt grīdas, kalpot par ziņnesi, iznēsāt pakas pa pilsētu.

Alķīmiķis vēlreiz pavēra muti, bet tūliņ to aizcirta un neteica neko.

�� Un tad Stretfordā uzradās doktors Dī. Ja kas, viņ� tolaik jau bija slavens. Bija kalpojis divām karalienēm � Marijai un Elizabe�tei, tomēr palicis ar galvu uz pleciem, kas tajos laikos bija pielī�dzināms īstam varoņdarbam. Elizabetei viņ� bija tuvāks � klīda runas, ka viņ� pat izraudzījies Elizabetes kronē�anas dienu. Un visi zināja, ka Dī ir lielākā bibliotēka visā Anglijā, � �ekspīrs turpi�nāja, � tad nu, glu�i dabiski, viņ� ieradās arī Flemingu grāmatvei�kalā. Brīnumainā kārtā Flemingu, kas reti izgāja laukā un pilsētā vispār neparādījās, todien nebija mājās. Par galveno bija atstāts viens no palīgiem, tāds zirgaģīmis, kura vārdu nekādi nevaru atce�rēties.

�� Sebastians, � Fleimels klusu bilda.

�ekspīra miklās acis pagriezās uz alķīmiķa pusi, tad viņ� pa�māja. � Ak jā, Sebastians. Bet par viņu Dī nelikās zinis. Viņ� sāka sarunu ar mani � vispirms angliski, tad latīniski, tad grieķiski. Prasīja, lai iesaku kādu grāmatu, un es piedāvāju Ovīdija "Mēdeju", ko viņ� nopirka. Tad vaicāja, vai man te patīkot. � �eks�pīrs cie�i vērās uz Fleimelu. � Teicu � nē. Un Dī man piedāvāja kļūt par viņa mācekli. Kad tev piedāvā izvēlēties � būt par izsū�tāmo un apkopēju grāmatveikalā vai arī par angļu varasvīra mā�cekli�

D�o�s pamāja. Viņ� pats skaidri zināja, ko būtu izvēlējies.

���� Tad nu kļuvu par Dī mācekli. Varbūt pat vairāk � sāku just, ka esmu viņam dēla vietā. Vienu nevar noliegt � tie�i viņ� mani padarīja par to, kas esmu.

Sofija apjukusi paliecās pāri galdam. � Tas ir kā � padarīja par to, kas tu esi?

�ekspīra acīs iegūla skumjas. � Dī manī kaut ko saredzēja � kari pēc sensācijām, pēc dēkām � un piedāvāja man tādu apmā�ību un izglītību, kādu Flemingi � Fleimeli � nedz piedāvāja, nedz būtu varēju�i piedāvāt. Mags man parādīja brīnumus � vārda tie�ā nozīmē. Aizveda mani uz neapjaustām pasaulēm, sa�baroja manu iztēli, ļāva pētīt savu brīni�ķo bibliotēku, kālab varēju iemantot valodu, kādā redzētās pasaules aprakstāmas. Pateicoties doktoram D�onam Dī, es kļuvu par rakstnieku Viljamu �ekspīru.

�� Tu izlaidi to vietu, kurā viņ� lika tev nakts aizsegā ielavīties mūsu mājā un nozagt Grāmatu, � salti piezīmēja Nikolass Fleimels. � Un, kad tev neveicās, viņ� apsūdzēja mūs par spiego�anu Spānijas labā. Piecdesmit karalienes gvardu ielenca grāmatveikalu un iebruka bez kāda brīdinājuma. Sebastianu ievainoja, Perenele dabūja plecā musketes lodi un gandrīz nomira.

�ekspīrs, to noklausījies, gausi pamāja. � Kad tas notika, mēs ar Dī bijām izbrauku�i no Stretfordas, un par visu dabūju zināt daudz, daudz vēlāk, � viņ� tikko dzirdami izdvesa. � Un tad, protams, jau sen bija par vēlu. Biju Dī varā: viņ� man bija iedvesis, ka bū�u tāds rakstnieks, kāds gribēju būt. Lai cik neticami tas iz�klausījās, es ticēju. Mans tēvs bija cimdu meistars un vilnas tirgo�tājs, rados nebija neviena rakstnieka, nedz dzejnieka vai drama�turga, neviena aktiera. � Viņ� nogrozīja galvu. � Varbūt labāk vajadzēja iet tēva pēdās.

��� Tad pasaule būtu stipri pelēkāka, � klusu ierunājās Palamēds. Saracēņu bruņinieks no �ekspīra un alķīmiķa nebija ne acu nolaidis.

�� Apprecējos. Sadzima bērni, � �ekspīrs turpināja jau �iglāk, vērsdamies vienīgi pie alķīmiķa. � Vispirms meitiņa, mana skaistā Suzanna, pēc diviem gadiem dvīņi � Hemnets un D�ūdita.

Sofija un D�o�s saslējās un pārmija skatienus � par �ekspīra dvīņiem viņi dzirdēja pirmoreiz.

Iestājās ilgs klusums, beidzot nemirstīgais bards ievilka trī�so�u elpu. Uz koka galda izplājis garos pirkstus, viņ� iezīdās tajos ar skatienu. � Tad es sapratu, kāpēc Dī par mani interesējies. Sazin kā viņ� zināja, ka man būs dvīņi, un iedomājās, ka tie būs tie pa�i, kas piesaukti Grāmatas leģendā. 1596. gadā biju Londonā, Stretfordas mājā vairs nedzīvoju. Dī apciemoja manu sievu un pie�dāvājās ņemt dvīņus mācībā. Viņa muļķīgā kārtā piekrita, lai gan ap to laiku par doktoru jau sāka klīst nelāgas valodas. Pēc da�ām dienām viņ� mēģināja Hemnetu atmodināt. Puika neizturēja, � bards nobēra. � Manam dēlam bija vienpadsmit gadu.

Labu laiku neviens nebilda ne vārda, tikai lietus grabinājās pret metāla jumtu.

Pēdīgi �ekspīrs pacēla galvu un uzlūkoja Fleimelu. Barda acis bija asaru pilnas, vaigi slapji. Apgājis galdam apkārt, viņ� nostājās iepretim alķīmiķim. � Muļķa puika jūs nodeva, neko nezinot un nejēdzot. Galu galā es par to samaksāju ar sava dēla dzīvību. Nikolas, es neesmu tavs ienaidnieks. Dī es ienīstu tik ļoti, ka tu to nespēj pat aptvert. � �ekspīrs cie�i iegrābās alķīmiķa delmā. � Esmu ilgi gaidījis �o tik�anos. Mēs abi par magu zinām vairāk nekā jebkur� cits zemes virsū. Esmu piekusis bēguļot un slēpties. Laiks likt kopā gan prātus, gan spēkus. Laiks iet cīņā pret Dī un Tum�ajiem vecajiem. Ko saki? � viņ� noprasīja.

��� Plāns labs, � D�o�s iesaucās, iekams Fleimels paguva bilst kaut vārdu. Un, to teikdams, labi apjēdza, ka pats nesaprot, ko saka. Runātājs bija Marss. � Esat bēguļoju�i augu mū�u. Dī neie�domāsies, ka pēk�ņi darīsiet ko citu.

Palamēds uzkrāva uz galda milzīgās rokas. � Puikam tais�nība, � viņ� nopūtās. � Magam izdevies jūs te, Londonā, iedzīt slazdā. Ja bēgsiet � notvers.

�� Un notvers arī tad, ja paliksim tepat, � D�o�s izspēra.

Nikolass Fleimels visus noskatīja, jau�ami noba�ījies. � Ne�zinu gan� � viņ� beidzot noteica. � Ja vien varētu aprunāties ar Pereneli � viņa gan zinātu, ko iesākt.

�ekspīra sejā pirmoreiz atvizēja gai�s smaids. � Man �ķiet, to mēs varam nokārtot.

Perenele Fleimela stāvēja uz sliek�ņa un cie�i vērās pustumsā. Smagās metāla durvis, savu laiku nokalpoju�as, gulēja viņai pie kājām �ķības un greizas, no eņģēm tās bija izrāvis pagraba cietumkameru zirnekļu karapūlis. Kolīdz Areopenaps iekūņojās, nobēdzinājās arī dzīvajos paliku�ie zirnekļveidīgie, un Alkatrazu tagad klāja tikai mu�u apvalki un zirnekļu līķi. Viņa aizdomājās: kur� � vai kas � mu�as sūtījis �urp. Skaidrs, kāds no stiprajiem; kāds, kas varbūt jau tagad ir gatavs spert nākamo soli.

Pie�ķiebusi galvu, Perenele aizbāza aiz auss garo, melno matu �ķipsnu, aizvēra acis un ieklausījās. Dzirde viņai bija asa, tomēr neko kustam nevarēja saklausīt. Bet Burve zināja, ka cietumkameras nav tuk�as. Salas pagrabi bija pilni ar asinssūcējiem un jēlas miesas ēdājiem, vetalām, mīnotauriem, vindigo un oniem, troļļiem un pērtiķcilvēkiem, un tur, protams, tupēja arī nāvīgi bīstamā sfinksa. Saule bija uzlādējusi Pereneles auru, un ar sīkākajiem mo�ķiem viņa galā tiktu, lai gan ar mīnotauriem un vindigo ietu grūtāk, bet stāties pretim sfinksai nebija ko domāt. Neradījums ar lauvas rumpi un ērgļa spārniem barojās no maģiskās enerģijas � pietika spert kāju tuvāk, lai no auras vairs nepaliktu ne miņas un no spēkiem tāpat.

Ierūcās vēders � Perenele piespieda tam plaukstu. Gribējās ēst. Pēdējā laikā Burve tikpat kā neēda, ta�u saprata, ka notērētās enerģijas vietā jāuzņem kalorijas. Būtu Nikolass līdzās, par to ne�vajadzētu raizēties: abu daudzajos ceļojumos viņ� sazin cik rei�u, alķīmiķis būdams, pārvērtis akmeņus maizē un ūdeni virā. Perenelei bija prātā pāris Grieķijā apgūtu pilnības raga burvestību, ko paēst tur pietiktu, ta�u tas nozīmētu likt lietā auru, un tad sfinksa būtu klāt kā saukta.

Cilvēki uz salas nebija redzēti, jā�aubās, vai kāds tur varētu pārciest vienu vienīgu nakti, palikdams vesels miesā un garā. Nesen, pirms mēne�iem se�iem, kādā laikrakstā bija lasīts, ka Alkatrazu iegādājusies kāda privāta korporācija, kas publiskus apmeklējumus pagaidām nepieļau�ot. Valsts īpa�ums tik�ot pār�vērsts multimediālā vēstures muzejā. Tagad, kad bija skaidrs, ka salu nopircis Dī, Burve sprieda, ka teiktais ir meli. Tomēr, vēl jo ļaunāk, � kad uz salas nu jau pusgadu neviens cilvēks nebija ne kāju spēris, arvien mazāk varēja cerēt, ka te kāds atstājis kaut ko ēdamu. Bet badu ciest viņai iznāca neba pirmo reizi.

Mags cietumā bija sapulcējis karapūli � neradījumus no visu tautu un visu rasu mītiem. Te bija itin visi briesmoņi, kas cilvēkiem vismaz tūksto� gadu rādīju�ies murgos. Un, ja reiz bija karaspēks � acīmredzot brieda kar�. Pereneles pilnīgās lūpas savilkās rūgtā smīnā. Pēc visa sprie�ot, Alkatrazā viņa bija vienīgais cilvēks� līdz ar da�neda�ādiem mītiskiem briesmoņiem, lietuvēniem, vampīriem un puskustoņiem. Jūrā �ļakstinājās nereīdas, cietuma dzīlēs kluknēja pēc atriebes izslāpusi Vārnu dieviete, un uzbrukumā nāca kāds neiedomājami spēcīgs Vecais vai kāds no Nākamās paaudzes.

Pereneles smīns apdzisa. Skaidrs, ka savureiz noteikti bijis vēl ļaunāk, ta�u acumirklī nekas tāds neatausa atmiņā. Bet alla� līdzās bija Nikolass. Kopā viņi bija neuzvarami.

Aug�up pacēlās viegla vēja pūsmiņa, sabu�inādama Burves matus, tad uzvirmoja putekļu vērpetes un pustumsā pazibēja kāds stāvs. Perenele atlēca atpakaļ saules gaismā, kur jutās visspēcī�gākā. Diez vai sfinksa to saodīs uzreiz: kodīga lauvas, putna un �ūskas smaka.

Stāvs materializējās durvu ailā, līdz ar gaismas stariem ieman�tojot apveidu un vieliskumu: to veidoja rūsas putekļi un vizo�i zirnekļtīmekļu pavedieni. Tas bija Huans Manuels de Aijala, Alkatrazas atklājējs un aizgādnis. Spoks zemu paklanījās. � Prieks jūs redzēt spirgtu un veselu, kundze, � viņ� ierunājās senlaicīgā, smalkā spāņu valodā.

Perenele pasmaidīja. � Vai tad tu cerēji, ka bū�u tev piebied�rojusies spoku rindās?

Pa pusei caurspīdīgais de Aijala pacēlās gaisā un kārtīgi ap�domāja jautājumu, tad papurināja galvu. � Es jau zināju � ja kri�tīsi te, uz salas, nepaliksi. Tavs gars aizklejotu pla�ajā pasaulē.

Perenele piekrīto�i pamāja, un acis viņai aizvilkās ar skumju plīvuru. � Es dotos projām � lai uzmeklētu Nikolasu.

Smaidā pazibēja spoka nevainojamie zobi, par kādiem dzīves laikā viņ� varēja tikai sapņot. � Nu, nu, kundze, panāciet �urp: manu�prāt, ir �is tas, ko jums der redzēt. � Apcirties viņ� laidās lejup pa kāpnēm. Perenele vilcinājās, Aijalam viņa uzticējās, tomēr spoki nebija tie prātīgākie no visiem un bija viegli apmuļķojami. Bet tad

pavisam vāra un gaisto�a, gandrīz iedomāta, jūras mikli sāļajā

_ _ _ _

gaisa uzvēdīja piparmētru smar�a. Ne mirkli nedomājot, Burve metās spokam nopakaļ zemzemē.

Nikolass Fleimels sēdēja pie diviem kopā saslēgtiem LCD mo�nitoriem. Viljams �ekspīrs sēdēja viņam pie kreisā sāna, D�o�s līkņāja abiem aiz muguras, no angļu nemirstīgā turēdamies, cik iespējams, pa gabalu un cenzdamies elpu vilkt tikai caur muti. Ko�līdz �ekspīrs pakustējās, gaisā uzvēdīja smirdoņa, bet, kamēr viņ� sēdēja nekustēdamies, smaka palika krājamies visapkārt kā blāķis. Palamēds ar Sofiju bija laukā � baroja suņus.

�� Tici man, nav nekā vienkār�āka, � �ekspīrs pacietīgi skaid�roja, acis aiz briļļu stikliem iepletis kā paplātes, � nekas vairāk par zīlē�anas burvestību, ko Dī man iemācīja pirms vairāk nekā �etr�simt gadiem.

��� Vai �ajā mirklī būtu vērts norādīt, ka dators ir izslēgts? � iejaucās D�o�s, piepe�i apjautis to, to neviens cits laikam nebija pa�manījis. � Tikai monitori darbojas.

���� Bet mums jau vajag tikai monitorus, � mīklaini atteica �ekspīrs, palūkojies uz alķīmiķi. � Dī zīlējot vienmēr izmantoja atstarojo�u virsmu�

�� Zīlējot? � D�o�s saviebās. Fleimels arī bija lietojis to pa�u vārdu. � Ko tu ar to domā?

���� Senfran�u descrier, � �ekspīrs nomurmināja, � tas no�zīmē � 'pasludināt' vai 'parādīt'. Dī gadījumā � 'atklāt'. Tolaik, kad biedrojāmies, viņ� alla� līdzi nēsāja spoguli.

Fleimels pamāja. � Viņa slavenais stiprais akmens vai burvju lēca. Esmu lasījis rakstos.

�� To viņ� savā Mortleikas mājā rādīja pa�ai karalienei Eliza�betei, � �ekspīrs vēstīja. � Elizabete tā pārbijās no tā, ko redzēja, ka aizskrēja, atpakaļ neskatīdamās, un vairs nerādījās. Doktors mācēja ieskatīties stiklā tā, ka tur parādījās jebkur� un jebkas visā pla�ajā pasaulē.

Fleimels pamāja. � Cik esmu prātojis par to, kas tas tāds.

��� Izklausās pēc televīzijas, � ieminējās D�o�s. Un tūdaļ ap�ķērās, ka runā par kaut ko, kas pastāvējis septiņpadsmitajā gad�simtā.

��� Jā, gandrīz televīzija, vienīgi viņā galā nav kameras, kas pārraida attēlu. Vecajo tehnoloģijas krāms, � �ekspīrs piebilda, � saimnieka velte. Man �ķiet � organiska lēca, ko darbina ar auras palīdzību.

�� Un kur tā ir tagad? � Fleimels nenocietās.

�ekspīrs pasmaidīja, sakniebis lūpas. � To es viņam no�iepu tajā naktī, kad aizbēgu. Gribēju paturēt un, kazi, pat izmantot, lai viņu iegāztu. Bet tad apjēdzu, ka spogulis Dī saista ar viņa saimnieku, tātad varētu arī mani ieraut tajos pa�os sakaros. Nu, iesviedu to Temzā tur, kur vēlāk netālu uzcēlām Globusa teātri.

�� Varbūt turpat vien guļ, � Fleimels nomurmināja.

��� Tur nez cik sanesu un duļķu virsū, simtiem gadu pagājis. Bet tas nekas: Dī mācēja � un tā arī darīja � zīlē�anai izmantot jebkādu gludu virsmu: spoguļus, logus, stiklu, apstrādātus kristā�lus, bet tad atklāja, ka vislabāk darbojas �ķidrumi. Aurai mijiedar�bojoties ar �ķidrumu, tas maina savas īpa�ības, top atstarojo�s, tā ka tur iespējams saredzēt cilvēkus un vietas, lai kurā vietā un laikā. Ja pietika laika un spēju kārtīgi sagatavoties, viņ� spēja ielū�koties pat nomaļākajās Ēnu valstībās. Tāpat � ja vajadzēja lūkoties zvēra vai putna acīm. Tie tapa par viņa spiegiem.

�� Tu brīnums! � Fleimels piekrita, pārsteigumā no�ūpodams galvu. � Kaut viņ� būtu kopā ar mums, pret Tum�ajiem vecajiem!

���� Parasti doktors izmantoja skaidru avotūdeni, lai gan rei�zumis, zinu, arī sniegu, ledu, vīnu vai pat alu. Der jebkur� �ķid�rums. � Paliecies uz priek�u, �ekspīrs piesita pie monitora melnā plastmasas rāmja. � Un kas mums te ir? �ķidrie kristāli?

Alķīmiķis ieplēta gai�ās acis, tad saproto�i pamāja. Iebāzis roku azotē, viņ� izvilka mazītiņu, aukliņā iekārtu pensneju un uz�sprauda to uz deguna. � Bet protams, � viņ� no�ukstēja. � Un �ķidro kristālu īpa�ības iespējams mainīt, ja tos pakļauj elektriska�jam vai magnētiskajam laukam, tādējādi mainot to sakārtojumu. �

Uzsitis knipi, viņ� rādītājpirksta galā uzbūra sīku, zaļu dzirkstelīti. Piesmaku�o baraku pārņēma piparmētru smar�a, un abos moni�toros tūliņ ieņirbējās tādi kā dūmu mutuļi. Fleimels novēcināja pirkstu, abi ekrāni iegaismojās balti, tad zaļi, un tad piepe�i vērtās spoguļos, kuros atainojās gan viņ� pats, gan �ekspīrs, gan D�o�s. � Mū�am nebūtu iedomājies. Ģeniāli!

��� Paldies, � nomurmināja �ekspīrs, par tādu uzslavu glu�i samulsis, viņa vaigi pārklājās sarkaniem pleķiem.

�� Un kas ir spogulis otrā galā? � Fleimels jautāja.

��� Zirnekļa tīmeklis, � bards nāca klajā ar pārsteidzo�u at�bildi. � Esmu atklājis, ka ne pilīs, ne būdiņās zirnekļtīklu netrūkst. Pavedieni lipīgi, �ķidruma pietiek, un iznāk lieliski burvju spoguļi.

Fleimels no jauna pamāja nepārprotamā cieņā.

��� Tagad mums vajadzīgs tikai kaut kas, kas jūs sasaista ar Pereneles kundzi.

Nikolass no labās rokas novilka smagu sudraba aproci. � Perenele to man pati uzmeistaroja, � viņ� pavēstīja, aproci nolikdams uz galda. � Pirms simt gadiem, drusku senāk, viens dārgumu meklētājs mūs dzenāja cauri visai Amerikai. Bruņojies ar sudraba lodēm. Laikam domāja, ka esam no vilka�iem.

��� Vilka�i un sudraba lodes? � �ekspīrs nospurdzās un no�grozīja galvu. � Ak kungs, kas tie mirstīgie par dumiķiem!

��� Man �ķita, ka ar sudraba lodēm vilka�us var piebeigt, � ieminējās D�o�s. � Bet laikam tad jau� ne?

���� Nē, � Fleimels atteica. � Man vienmēr labāk veicies ar etiķi.

�� Vai citronu, � piebalsoja �ekspīrs. � Un, ja ne citādi, ļoti labi der pipari. � Pamanījis mulsumu D�o�a sejā, viņ� paskaid�roja: � Vai nu uz�pricē, vai iesvied acīs un nāsīs. �ie apstāsies un, kamēr �ķaudīs, vari ņemt kājas pār pleciem.

�� Etiķis, citrons un pipari, � D�o�s atkārtoja. � Kaut nu ne�aizmirstos to visu iekraut vilka�u medību somiņā. Un, ja neviens vilkacis glu�i ceļā negadīsies, var sabrūvēt salātus, ja nu kas! � viņ� sarkastiski piezīmēja.

�ekspīrs nogrozīja galvu. � Nē, nē, kārtīgiem salātiem vajag olīveļļu, � viņ� vēstīja dziļā nopietnībā. � Un ar olīveļļu pret puszvēriem neko neiesāksi.

�� Lai gan pret bruksām un stregām noder it labi, � izklaidīgi nomurmināja Fleimels, veidodams fraktāļiem līdzīgus rakstus abos monitoros.

�� To es nezināju, � �ekspīrs atsaucās. � Un kā tad lai�

�� Kas notika ar dārgumu meklētāju? � D�o�s iejaucās, sapik�tojies, ka saruna aizgājusi greizi.

�� Ā, Perenele viņu izpestīja no omā nagiem.

�� Omā? � vienā balsī pārvaicāja D�o�s un �ekspīrs.

�� No saskva�u cilts� saske�avu, � Fleimels atteica un tobrīd ekrānā parādījās liela auguma masīvs cilvēks, no skata primitīvs, viscaur noaudzis ar sarkanīgu vilnu un ar mezglainu, no koka sak�nes darinātu milnu rokā. � Sniega cilvēks, � viņ� piebilda.

�� Sniega cilvēks, nūja. � D�o�s nogrozīja galvu. � Tu gribi teikt, ka sniega cilvēks � sniega cilvēki dzīvo Amerikā?

��� Kā tad! � Fleimels atvēcinājās. � Kad Perenele izpestīja dārgumu meklētāju no oma cilts gūsta, � viņ� turpināja, glāstī�dams aproci, � tas viņai iedāvāja visas tās sudraba lodes. � Ap�rocei pāri pārsprikstēja zaļa dzirkstele. � Noskatījos, kā viņas aura visas lodes izkausē un saveido par aproci� � Barakā atkal uzvē�dīja piparmētras. Paņēmis sudraba aproci, alķīmiķis to sa�ņaudza pirkstos. � Viņa alla� teikusi, ka aprocē ielikusi daļu sevis.

Un tūdaļ abos monitoros attēls noraustījās. Nākamajā mirklī visi trīs vērās uz Pereneli Fleimelu.

Nebūtu Aijalas, Perenele tik un tā būtu metusies lejā � uz piparmētru smar�as pusi. Tik svaigā un spirgtā smar�a pār�alca gan grausta, gan jūras sāļo dvaku. Alkatrazā tagad oda citādi � pēc nezvēriem, kas drūzmējās pagrabos.

De Aijala apstājās pie kameras un palidoja nostāk. Durvis aiz�auda milzīgs, biezs zirnekļtīkls. Vizo�ajā tīmeklī trīsēja ūdens piles. Te piparmētras jautās visspēcīgāk.

��� Nikolas? � Perenele mulsi iesaucās. Tā nepārprotami bija vīra pazīstamā, brīni�ķā smar�a� Bet �eit? Viņa raudzīja ieskatī�ties viņpus tīmeklim, kameras tumsā. � Nikolas? � viņa ie�uks�tējās vēlreiz.

Pēk�ņi visas piles tīmeklī ievizējās un saplūda kopā. Tīmeklis uz mirkli vērtās lielā spogulī, kurā viņa vērās pati uz sevi, tad tas satumsa un apdzisa, tā ka saredzams kļuva pa�a tīkla raksts. Ik�katru smalko pavedienu pār�alca zaļa spriksts, un viņa skaidri dzirdēja Nikolasu sakām: � Viņa alla� teikusi, ka aprocē ielikusi daļu no sevis. � Tūdaļ tīmeklis atkal vizēdams atdzīvojās, un pretim vē�rās trīs pārsteigtas sejas.

��� Nikolas! � Perenele aizgrābti iz�ukstēja, ar varu valdīda�mās, lai aura neuzliesmo. Neiespējami, bet tāda nu bija pasaule, kurā jādzīvo. Instinkts teica priek�ā, ka tā ir zīlniecība, ka �ķid�rums zirnekļa tīmeklī tiek izmantots kā ekrāns� Un zināja arī to, ka vīrs neko tādu neprot, kas neko tādu nav mācējis. Tomēr Nikolass viņu pārsteidza neba pirmoreiz, lai gan precēju�ies viņi bija jau vairāk nekā se�simt gadu.

�� Nikolas, � viņa izdvesa. � Tu!

�� Perenele! Ak, Perenele!

Nikolasa balss bija tik pārlaimīga, k.i viņai aizrāvās elpa. Burve norija asaras un tad pievērsās vīram ar kritisku skatu. Rie�vas pierē dziļākas, jaunas iegūlu�as ap acīm un degunu, zem acīm zilgani maisiņi, mati nosirmoju�i, bet tas nekas � galvenais, ka dzīvs. Pakrūtē kaut kas notrīsēja un aprima. Sfinksa teica � NikoIasam beigas, Morigana kladzināja, ka Nidhjegs ārdās pa Parīzi. Par Nikolasu un visu, kas viņam draud, bija gandrīz bail domāt. Bet te nu viņ� bija � nepārprotami novecojis, neap�aubāmi pārgu�ris, toties dzīvāks par dzīvu!

Re, Nikolasam aiz muguras tas puika. D�o�s. Arī saguris. Piere notraipīta, mati sapinkāti, bet citādi nekad. No Sofijas nebija ne miņas. Savaldīgi viņa pavērās uz vīreli līdzās Nikolasam. It kā kaut kur redzēts.

��� Es ilgojos pēc tevis, � teica Nikolass. Pacēlis labo plaukstu, viņ� izpleta pirkstus. Pasaules otrā malā Perenele neapzināti darīja tāpat, it kā abu plaukstas varētu saskarties. Viņa uzmanījās, lai ne�pieskartos tīmeklim, jo bija skaidrs, ka tālab sakari varētu pār�trūkt.

��� Tev nekas nekai�? � Nikolasa balss atvēdīja kā �uksts, un viņa seja noraustījās, tīmeklim nokustoties caurvējā � gaiteņa viņā galā durvis bija vaļā.

�� Nē, nekas, esmu sveika un vesela, � viņa atsaucās.

�� Ātri, Perij, nav laika. Kur tu esi?

�� Necik tālu no mājām. Alkatrazā. Un tu?

�� Laikam tālāk, lai cik �ēl. Londonā.

�� Londonā! Morigana teica � tu esot Parīzē.

Nikolass pasmaidīja. � Jā, bet tas bija vakar. �odien esam Lon�donā, bet ne uz ilgu laiku, jo es gribētu tikt projām, cik drīz vien iespējams. Vai vari tikt projām no salas?

��� Diem�ēl ne. � Burve skumji pasmaidīja. � Sala ir Dī īpa��ums. Pa cietuma gaiteņiem klīst sfinksa, kamerās �um un mud� briesmoņi, jūru sargā nereīdas.

�� Turies: es nāk�u tev palīgā, � Nikolass apņēmīgi izspēra.

Perenele pamāja. Nebija ne mazāko �aubu, ka alķīmiķis centī�sies viņu glābt. Vai ieradīsies laikus � tas jau bija cits jautājums. � Zinu. � Abi kopā bija nodzīvoju�i tik ilgi, turklāt lielāko daļu pēdējo simt gadu tik salīdzino�i omulīgi un nost no visu acīm, tik maz dabūju�i cīnīties ar Vecajiem vai Nākamo paaudzi, ka bija jau aizmirsies, ko visu vīrs zina un prot. � Tev ir kaut kas padomā?

���� Parīzē dabūju mūsu veco ceļu karti. � Viņa acis blēdīgi iemirdzējās. � No Solsberijas līdzenuma varam tikt pa tie�o uz Tamalpaisu. Turp dosimies, kolīdz� � Viņ� aprāvās.

Perenele manīja, ka viņ� vilcinās, un uzvilnīja arī satraukums.

�� Kad? Kas tev padomā, Nikolas?

���� Vispirms man �is tas jānokārto Londonā, � viņ� teica.

�� Gribu, lai bērni ar vienu otru satiekas.

Perenelei tūdaļ prātā ie�āvās sazin cik vārdu, neviens nebija no labajiem. � Ar ko?

��� Ar Gilgame�u. � Perenele pavēra muti, lai ko iebilstu, bet vīrs pretim vērās ar pārlieku akmenscietu skatu. Nikolasa acis iezibsnījās, un viņ� tikko jau�ami pameta ar galvu uz D�o�a pusi.

�� Gribu, lai viņ� iemāca bērniem Ūdens maģiju.

��� Gilgame�s, � viņa nodvesās. � Tas ķēniņ�. � Izmocījusi smaidu, viņa piebilda: � Pasveicini no manis.

���� Pasveicinā�u. � Fleimels pamāja. � Esmu pārliecināts, ka viņ� tevi nav aizmirsis. Un ceru, ka parādīs mums ceļu uz mā�jām, � alķīmiķis piebilda.

�� Izstāsti ātri, Nikolas: vai viss labi? Vai bērni sveiki un veseli?

��� Jā, dvīņi ir pie manis, � Nikolass atbildēja. � Abi atmodi�nāti, Sofija dabūjusi gan Gaisa, gan Uguns maģiju. D�o�s gan pa�gaidām neko nav dabūjis.

Kamēr vīrs runāja, Perenele vēroja D�o�u. Lai cik raustīga bija bilde, viņa ne tik daudz redzēja, kā samanīja, cik viņ� vīlies.

�� Man tik daudz tev stāstāms, � Fleimels nerimās.

���� Pats par sevi. Bet. Nikolas, nekļūsti nepieklājīgs, � Pere�nele viņam aizrādīja. � Neesi mani iepazīstinājis ar� � Pirms vārdi izskrēja pār lūpām, viņa atskārta. � �ekspīra jaunskungs?

Vīrelis, kas sēdēja līdzās Fleimelam, paklanījās, cik zemu vien spēdams. � Jūsu padevīgs kalps, kundze.

Perenele cieta klusu. Iesmeldzās plecs, kur pēc �ekspīra node�vības bija trāpījusi lode, tomēr, pretstatā Nikolasam, viņa uz zēnu nekad nebija turējusi ļaunu prātu. Jo labi zināja, cik labi Dī māk pierunāt visus uz visu ko. Visbeidzot viņa pie�ķieba galvu. � Vila jaunskungs? Labi izskatāties.

���� Paldies, kundze. Pirms gadiem �etrsimt es jums par godu sarakstīju �īs rindas: "Nedz vītums skar to gadu gaitā, nedz vienums kāds tik daudzveidīgai lemts," un �ķiet, joprojām nav melots. Jūs esat tikpat skaista kā vienmēr. � �ekspīrs ievilka dziļu, trīso�u elpu. � Esmu jums, kundze, atvaino�anos parādā. Manis dēļ gandrīz tikāt nogalēta. Es kļūdījos.

�� Tu nostājies neīstajā pusē, Vil.

��� Zinu, kundze. � Skumjas nemirstīgā balsī izskanēja gan�drīz sataustāmas.

��� Bet kļūdu tu nepieļāvi. Skaidrs, ka kļūdījies tu būtu, ja būtu neīstajā pusē palicis! � viņa no�ivināja.

Bards pasmaidījis mēmā pateicībā pielieca galvu.

���� Perij, es nepatiesi turēju aizdomās misteru �ekspīru. Viņ� nav magam draugs. � Nikolass novēcināja roku. � Un viņ� mums palīdzēja sazināties.

Perenele paklanījās. � Paldies, Vil. Pat nezinu, kā lai pateicos, ka redzu Nikolasu sveiku un veselu.

�ekspīram vaigos sakāpa asinis, piesarka pat viņa plikais galvvidus. � Man ir tas gods, kundze.

�� Un tu, D�o�? Kā tev?

Zēns pamāja. � Laikam nekādas vainas. Tie�ām labi.

�� Un Sofijai?

��� I.abi! Apguvusi Gaisu un Uguni. Derēja redzēt, ko viņa iz�darīja ar Dievmātes katedrāles gargujām!

Pereneles zaļās acis pievērsās vīram, un viņas uzacis parāvās uz aug�u mēmā jautājumā.

��� Es ta�u teicu � tik daudz kā stāstāma. � Alķīmiķis palie�cās uz priek�u. Vispirms ierunājās angliski, tad pārgāja uz jaunības laika fran�u mēli. � Bijām slazdā, ielenkumā, pilsētas gvardi nāca virsū. Puika pastiprināja māsas auru, sudrabs un zelts aizgāja reizē. Spēks � neiedomājams. Abi satrieca Di un Makjavelli, kopā ņemtus. Perenele, beidzot ir � mums ir leģendārie dvīņi!

Zirnekļtīkls noraustījās spējā vēja brāzmā, kas at�alca �urp pa gaiteni. Nikolasa seja saplīsa miljonos sīku sejiņu, kas vīdēja ik tīmeklī trīso�ā lāsē. Tad lāses atkal saplūda un spogulis atjaunojās.

��� Kundze� � spēji ie�ukstējās de Aijala, � kaut kas tuvojas.

�� Nikolas, � Perenele steig�us sacīja, � man jāiet.

�� Bū�u klāt, cik drīz vien varē�u, � alķīmiķis atsaucās.

�� Zinu. Tikai piesargies, Nikolas. Redzu, ka tu noveco.

��� Perij, lūdzu vēl drusciņu padoma! � Nikolass neatlaidās.

��� Misters �ekspīrs domā, ka mums jāpaliek tepat un jācīnās. Bet nupat esam Londonā, kas ir Dī rokās, turklāt skaitliskā mazākumā. Ko mums iesākt?

���� Ak vai, Nikolas, � Perenele ierunājās savā senaizmirstās jaunības bretoņu izloksnē. Viņas vaibsti sazin kāpēc nocietinājās. Zaļās acis vērtās spoguļos, un viņa pārgāja uz angļu valodu.

���� Laiks bēguļot, un laiks stāties pretim naidniekam. Nikolas, ne reizi vien esmu teikusi � beidz slapstīties un cīnies. Tev ir piec�simt gadu krātas zinā�anas alķīmijā, ar ko stāties pretim Dī un viņa Tum�ajiem vecajiem. Bet visu laiku tu man esi teicis, ka nevari, � ka gaidi dvīņus. Nu tu viņus esi atradis. Un saki � esot stipri. Tad liec viņus lietā. Triecies tie�i Dī impērijas sirdī, lai viņ� redz, ka ne�esam galīgi bezpalīdzīgi. Ir laiks, Nikolas. Ir laiks iet cīņā.

Alķīmiķis pamāja. � Un tu? Noturēsies, līdz tik�u tev palīgā? Perenele jau sāka māt ar galvu, kad zirnekļtīklam cauri iz�ā�vās zobi un nagi, snaikstīdamies tie�i virsū.

Alķīmiķis, D�o�s un �ekspīrs jau sāka piekrīto�i māt ar galvu� tad attēls saira pikseļos, tomēr visi paguva samanīt �urp pa�aujamies nagainu ķetnu. Visi trīs instinktīvi atsprāga atpakaļ.

���� Kas� kas tur bija? � D�o�s apjucis izdvesa. Kreisais ek�rāns nerādīja neko, labajā ņirbēja ko�i sarkani un zaļi pleķi.

Fleimela kreisā plauksta sa�ņaudzās ap aproci tik cie�i, ka pirkstu kauliņi nobālēja balti. Viņ� piespieda labās plaukstas pirk�stus pie ekrāna, metālam pārskrēja sprikstis piparmētru zaļumā. Monitors ieņirbējās visās varavīksnes krāsās, tad uzsita desmit ne�sakarīgas, daudzkrāsainas svītras, iegarenas un trīso�as vertikālas joslas, kas lika domāt par kādu viņpasaulīgu, tuk�u gaiteni. No Pereneles gan nebija ne miņas.

�� Kas tas bija? � D�o�s atkārtoja.

�ekspīrs nogrozīja galvu. � Nav ne jausmas. � Tad, pastiepis labās plaukstas pirkstus, viņ� pasniedzās tuvāk ekrānaņi. Piecas krāsu joslas sajūdzās ar viņa pirkstiem. � Kaut kas uzklupis Pere�neles kundzei, gribējis savainot. Cauri zirnekļtīklam. � Viņ� ar nagu piesita pie ekrāna. � Izskatās, ka sakari nav pavisam pārtrū�ku�i, varam sazināties caur sarautajiem pavedieniem. Varu pamē�ģināt vēlreiz.

���� Vai viņai� viņai nekas nekai�? � noraizējies ieprasījās D�o�s. Viņ� pamanīja, ka aproce saplīsusi uz pusēm un pats vidu�cis sakusis vienlaidu �upā. � Nikolas?

Fleimels cieta klusu. Viņu kratīja drebuļi, pats no vaiga bāls, izkrities, mute apzilējusi. Uz lūpām bija Pereneles vārds, ta�u to viņ� neizrunāja.

Ekrāns ietrīsējās� un tur atkal bija Perenele.

Viņa atkāpās, aizsegusies ar rokām. Kailais plecs un roka vis�garām bija pārplēsta pu�u, brūce vīdēja sarkana un nejauka.

�� Perenele, � Fleimels iz�ukstēja glu�i bez elpas.

Un tad viņi ieraudzīja neradījumu, kas pa akmens gaiteni lēni �jūca tie�i virsū Burvei. D�o�s kaut ko tādu redzēja pirmoreiz: ne�zvērs bija vienlīdz skaists un baismīgs. Apmēram cilvēka augumā, ar veselīga, gados jauna sārtvaid�a seju, toties izkāmēju�u rumpi, tā ka ribas izspīlēja gai�pelēko ādu. Pa grīdu klik�ķinājās nagi � pa pusei cilvēka, pa pusei putna ķetnas, un rokām, kas citādi līdzi�nājās cilvēka plaukstām, nagi bija gari, melni un līki kā kaķim. No muguras bija izdīgu�i milzīgi sikspārņa spārni, kas vilkās nopakaļ.

Un tad parādījās otrs. Sievie�u kārtas. Smalko, daiļo seju ieskāva spo�i melni mati. Ta�u izkāmējusi vēl vairāk nekā tas pir�mais. Viņas spārni bija sapluinīti un saplosīti, un labā kāja vilkās nopakaļ nepaklausīga.

�� Vetalas, � Fleimels �ausmās no�ukstēja. � Asinssūcēji, plēsēji.

Pereneles priek�ā parādījās vēl kāds stāvs. Miglains un bez-

miesīgs, tomēr tāds kā cilvēks un vīrie�u kārtas. Savīkstījis dūres, viņ� iegaudojās.

Fleimela aura uzvirmoja spo�i zaļa, nāsīs necie�ami stipras iecirtās piparmētras. � Man jāiet palīgā, � viņ� izmisis iesaucās.

Pēk�ņi barakā iebruka Palamēds. � To auru � dzēst nost! � viņ� pavēlēja.

Bruņiniekam aiz muguras platām acīm stāvēja Sofija, bet dur�vīs riedami un rūkdami drūzmējās sarkanacainie suņi.

����� Perenele ķezā, � D�o�s teica, uzlūkodams Sofiju. Viņ� zināja, ka māsai Perenele ir tuva.

�� Fleimel, beidz! � bruņinieks iekliedzās.

Bet alķīmiķis neklausīja. Saplīsu�o aproci murdzīdams krei�sajā plaukstā, viņ� uzbūra spo�u smaragdzaļu gaismu un tad pie�spieda labo plaukstu pie monitora. � Perenele! � viņ� sauca.

Fleimela piparmētras noslāpa, jo telpu piestrāvoja saracēņu bruņinieka auras āboliņa smar�a: tas sagrāba alķīmiķi aiz pleciem. � Liecies ta�u mierā, Nikolas. Tu mūs visus iedzīsi postā.

Alķīmiķa aura piepe�i iedzirkstījās vēl jo spo�āka, vispirms smaragdzaļa, tad kā nefrīts, tad tum�i olīvzaļa. Bruņinieks atsprāga atpakaļ kā lēmēts, ar visām bruņām bīstami triekdamies pret sienu. Visgarām va�u kreklam aizsprikstīja zaļas liesmas. � Vil! Apturi

viņu! � Palamēds iekliedzās, bailēs atcerējies savu dzimto akcentu.

�� Pārtrauc tos sakarus!

��� Kungs, lūdzu� � �ekspīrs pavilka alķīmiķi aiz piedurk�nes. Tūliņ arī pa viņa roku aug�up aizdancoja indīgi zaļas spriks�tis, un viņ� grīļodamies atsprāga atpakaļ, atsizdamies pret kamīna re�ģi.

D�o�s notupās alķīmiķim pie kājām un vērās uz monitoru.

�� Ko tu centies panākt? � viņ� noprasīja.

�� Gribu spēcināt Pereneles auru ar savējo, � Nikolass izmisis atsaucās. � Vetalas viņu saplosīs gabalos. Vienīgi bīstos, ka man spēka par maz. � Bailes viņa balsī bija skaidri nolasāmas.

D�o�s saskatījās ar māsu un, redzējis viņu tikko jau�ami pa�mājam, teica Nikolasam: � Es palīdzē�u.

�� Mēs palīdzēsim, � Sofija piebalsoja.

Dvīņi nostājās blakus alķīmiķim, Sofija pie labās, bet D�o�s � pie kreisās rokas; abi uzlika roku Nikolasam uz pleca. Paskatījies uz māsu, D�o�s ievaicājās: � Un ko nu?

Un tobrīd baraku piestrāvoja gandrīz �ķebino�s spēcīgu smar�u jūklis: apelsīns un vaniļa, āboliņ� un piparmētra, tad vēl piedegusi gaļa, nemazgāta miesa un saliju�i suņi.

Saracēņu bruņinieks kaut ko kliedza, bet to neviens nedzir�dēja, jo zeltā un sudrabā iesprak�ķējās dvīņu auras, kas, sastopo�ties ar alķīmiķa padzisu�o zaļo auru, uzvirmoja un uzdzirksteļoja, un arī tā acumirklī iegaismojās, iespīgojās, zelta putekļu un sud�raba stīgu caurausta.

�� Alķīmiķi, � Palamēds kliedza klieg�us, � tu mūs visus pa�zudināsi!

��� Perenele! � Nikolass sauca, uzplādams plaukstu monitora ekrānam. Zaļzelta un sudraba pavedieni, aizlocīju�ies lejup pa delmu un apviju�i ik pirkstu, iezīdās ekrānā.

Ekrāns pa labi pārsprāga uz pusēm, gaisā uzvijās biezi, melni dūmi, un tad smalka, dzidra un skaidra atskanēja Pereneles balss.

��� Nikolas! Beidz! Tūlīt pat izbeidz! � Izklausījās, ka viņa ir �ausmās.

Monitorā pa kreisi uzliesmoja un apdzisa Pereneles sniegbaltā aura.

�� Nikolas! � Perenele iekliedzās. � Tu esi mani nogalinājis!

Un tad ekrāns sakusa smirdo�ā plastmasas un stikla pļeckā.

Doktors D�ons Dī iesoļoja Londonas lidostas atbraucēju zālē un nemaz nebrīnījās, tur ieraudzījis stāvam vīru melnā uzvalkā, baltā kreklā un tum�ās brillēs: tam rokā bija lapa ar virsū kārtīgi uzdrukātu vārdu "Dee". Mags jau bija sazvanījis Londonas Enoch Enterprises biroju un pabildinājis, ka ierodas.

��� Es esmu doktors D�ons Dī, � viņ� pieteicās vīram un pa�sniedza mazo ceļasomu. Klēpjdatoru gan paturēja.

� Jā, ser, pazinu. Nāciet līdzi.

Vīra balsī Dī manīja vieglu Tuvo Austrumu akcentu: gandrīz bija gatavs zvērēt � ēģiptietis. Abi aizgāja līdz nemarķētam, mel�nam limuzīnam, kas stāvēja tie�i durvju priek�ā, kur stāvēt bija aizliegts. Atvēris aizmugures durvis, �oferis atkāpās, un tobrīd Dī sajuta nāsīs iesitamies pazīstamu smar�u. Kā zibens spēriens nāca atskārta, ka ne �oferi, ne ma�īnu nebūt nav sūtījusi viņa firma. Uz�reiz gribējās apcirsties un bēgt� bet tad viņ� saprata, ka nav jau kurp. � Paldies, � viņ� pieklājīgi pateicās, iesēzdamies krēslai�najā salonā. Durvis aizvērās � aizlēdzās ar klusu klik�ķi. Smārds salonā jautās tik spēcīgs, ka elpu ņēma ciet. Viņ�, klusu sēdēdams, noklausījās būk�ķī, ar kādu ceļasoma tika iekrauta bagā�niekā, pēc brī�a automobilis izkustējās no vietas.

Mags nolika klēpjdatoru līdzās, tad pagriezās pret līdzbrau�cēju, kas sēdēja turpat blakus, ādas sēdeklī. Izmocījis smaidu, viņ� ierunājās: � Kundze, jāatzīst, esmu pārsteigts. Un, protams, man prieks jūs redzēt.

Stāvs puskrēslā sakustējās, no�vīkstēja drānas. Tad salonā iedegās lampiņa, un Dī, lai gan smar�as dēļ jau gatavs ieraudzīt to, kas ieraugāms, tomēr satrūkās, ieraugot milzīgu lauvenes galvu turpat blakus. Gaismā iezibējās milzīgie, draudīgie ilkņi un leknās ūsas. Tum�ā vecā Basteta paslēja galvu un uzlūkoja viņu ar liela�jiem, dzeltenajiem, ar �ķērsenisku melnu svītru pār�ķeltajiem re�dzokļiem. � Tu man arvien vairāk nepatīc, doktor D�on Dī, � viņa noņurdēja.

Doktors izspieda smaidiņu, tad novērsās no asajiem zobiem un notrausa iedomātu puteklīti no piedurknes. � Tātad esat vairā�kumā; sazin cik ir tādu, kam nepatīku. Bet, godīgi sakot, � viņ� bezbēdīgi piebilda, � man nepatīk cilvēki. Gandrīz visi. Ta�u ticiet man, kundze, esmu kalpojis tikai jums.

Gaismiņa nodzisa, Basteta tumsā vairs nebija saskatāma.

Piepe�i prātā ie�āvās kāda doma, un Dī ievaicājās: � Man �ķita, ka necie�at dzelzi. Ka tāpēc nebraucat ma�īnās.

��� Dzelzs mani nemaitā kā daudzus Vecajos. Ik pa laikam pa druskai varu ciest. Turklāt te pa lielākai daļai ir oglekļa �ķiedras.

Dī nopietni pamāja, prātā iegrāmatojot, ka ne visi Vecajie bai�dās no dzelzs. Līdz �im bija �ķitis, ka tie�i dzelzs aizbaidījusi Veca�jos no �ās pasaules. �etrsimt gadu kalpības, un vēl aizvien tik daudz nezināma�

Automobilis palēnināja gaitu, tad apstājās. Caur aptum�oto logu bija tikko saredzama luksofora sarkanā acs. Nogaidījis, kad tā vērtās zaļa, viņ� sadū�ojās. � Vai drīkstu vaicāt, ko tādu esmu sa�darījis, lai jūs saniknotu? � viņ� iebubinājās, pats priecīgs, ka balss netrīsēja. Basteta bija pirmās paaudzes Vecā un viena no Danu Tālis valdniecēm. Kad sala nogrima, ēģiptie�i viņu pielūdza vēl paau�dzēm ilgi, un gan inki, gan ķīnie�i bijāja kaķus, pieminot laikus, kad viņa staigāja pa zemes virsu.

No�vīkstēja papīrs, pār�ķīrās lapas, un Dī atskārta, ka Vecā lasa aklā tumsā.

�� Tu esi �vaki pārdzimis, doktor Dī. Sao�u � tāda pati tā sēra aura, ko esi izvēlējies. � Tumsā nostirk�ķēja lēni un metodiski plēsts papīrs. � Esmu izskatījusi tavu lietu. Nav necik aizraujo�a lasām�viela. Var jau būt, ka �ajā pasaulē esi mūsu labākais aģents, bet es teiktu � jēgas nekādas. Fleimelus esi tvarstījis un ķerstījis � nekā. Turklāt nopakaļ atstājis sazin cik miru�o un posta. Tev uzdots sargāt Vecajos, tomēr vēl pirms trim dienām tu iznīcināji nevis vienu vien, bet veselas trīs vienkopus sajūgtas Ēnu valstības. Kad nule uzdarbo�jies Parīzē, cilvēki gandrīz dabūja zināt, ka esam, � izsprukām tie��ām par mata tiesu. Tu pat pieļāvi, lai Nidhjegs ārdās pa ielām.

�� Nu, to vispār ierosināja Makjavelli� � mags bilda.

��� Daudzi Vecajie pieprasīju�i, lai tiec iznīcināts, � Basteta nodimdināja.

Di satriekts brīdi klusēja. � Bet esmu kalpojis Vecajiem ar sirdi un dvēseli. Gadsimtiem ilgi, � viņ� lūdzās.

��� Tu strādā rupji, vecmodīgi, � Vecā kaķe turpināja. � Redz, Makjavelli darbojas kā skalpelis � skadri un precīzi; bet tu � kā zobens, kas tiek �vīkstināts riņķī apkārt uz labu laimi. Reiz tu gan�drīz nodedzināji �o pilsētu līdz ar zemi. Īrijā tavējie nogalēja mil�jonu cilvēku. Simt trīsdesmit tūksto�u aizgāja bojā Tokijā. Un, lai cik zudībā aizgāju�o, Fleimelus tu tā arī neesi dabūjis rokā.

��� Man tika teikts � dabū rokā Fleimelus un Grāmatu, lai ko tas maksā. Tas bija svarīgākais, � Dī atcirta, ļaudamies dusmām. � Darīju, ko vajadzēja, lai to panāktu. Un pirms trim dienām, at�ļau�os atgādināt, nodevu maga Ābrahama Grāmatu.

��� Un arī tur tu izgāzies, � Basteta salti nosēca. � Visas Grā�matas nebija, tikai daļa. Divu pēdējo lappu�u joprojām trūkst. � Vecās elpa paātrinājās, un Dī piepe�i atskārta, ka gaļas smaka tumsā piesvēlusies cie�i klāt. � Mag, tavs saimnieks ir varens � varbūt stiprākais no mums. visiem, un tāpēc tu vēl esi dzīvajos, � Basteta nerimās. Tumsā iegailējās milzīgas, dzeltenas acis ar mel�nām, na�a asmenim līdzīgām zīlītēm. � Kad izskanējusi prasība tevi sodīt vai nonāvēt, tavs saimnieks par tevi iestājies. Es gan brī�nos � un ne es viena �, kam Vecajam tik draņķīgs rīks?

Vārdi saldēja. � Kāpēc tad sauci? � viņ� pēdīgi izmocīja. Mute kalta sausa, mēle �ķita piepampusi.

Bastetas acis iegailējās. � Tu neesi nekur liekams.

Dī trūka elpas. Sirds sitās kā negudra, viņ� centās to valdīt. �os vārdus viņ� pēdējoreiz bija dzirdējis pirms �etrsimt gadiem, bet atmiņā tie bija iespiedu�ies uz mū�u. Neaizmirstami. Visvisādi tie�i tie bija noteiku�i viņa dzīvi.

Aizgriezies no Bastetas smakojo�ās elpas, Dī piespieda pieri vēsajam stiklam un vērās laukā, kur tumsā stiepās gaismas svītras. Viņi brauca pa divdesmit pirmā gadsimta Londonu, tomēr, aizvē�ris acis un atsaucis atmiņā iepriek�ējo reizi, kad bijis kas tāds, kad izskanēju�i tie vārdi, viņ� jutās atgriezies Henrija VIII laikos.

Uzvilnīja atmiņas � senas, bet neaizmirstas �, un viņ� at�skārta, ka tas vārds nav notērēts netī�ām. Basteta bija ļāvusi no�jaust, cik daudz par viņu zina.

1542. gada 23. aprīlī laiks Londonā bija drēgns un lietains, D�ons Dī stāvēja iepretim tēvam, Rolandam, Teimzstrītas mājā. Dī bija piecpadsmit gadu vecs, turklāt izskatījās vecāks par saviem gadiem, bet acumirklī jutās gadus desmit vecs. Sakrampējis rokas uz muguras, nespēdams ne pakustēties, ne runāt, ne ievilkt elpu, viņ� manīja sirdi sitamies tik stipri, ka līdzi pukstēja visa miesa. Viņ� saprata � ja pakustēsies, novelsies gar zemi vai apcirtīsies un izskries laukā kā bērns un, ja ierunāsies, neizturēs un apraudāsies. Bet Rolands Dī bija tepat, un viņa priek�ā nedrīkstēji būt vāj�. Aiz tēva labā pleca caur mazu rombveida lodziņu bija saskatāma tu�vīnā Tauera virsotne. Viņ� stāvēja rāms un kluss, tēvs lasīja.

D�ons Dī no sākta gala zināja, ka nav tāds kā visi citi.

Ģimenē viņ� bija vienīgais bērns, un no bērna kājas pauda, ka ir īpa�i apdāvināts matemātikā un valodās: lasīt un rakstīt viņ� prata ne vien angliski, bet arī latīniski un grieķiski, saviem spēkiem apguvis fran�u valodu, pa druskai arī vācu mēli. D�ons bija cie�i pieķēries mātei � D�einai, kas alla� nostājās viņa pusē, kad vaja�dzēja turēties pretim tēvam. Mātes iedro�ināts, D�ons cerēja iestā�ties Kembrid�as Sentd�ona koled�ā. Bija domājis � cerējis �, ka tēvs priecāsies, bet Rolands Dī bija audumu tirgotājs ar nenozīmīgu vietu Henrija galmā, no pārliekas izglītotības viņ� gandrīz vai bai�dījās. Rolandam bija gadījies redzēt, kas ar tādiem gudreļiem no�tiek galmā: karalis bija tik viegli aizkaitināms, un vainīgie jo bie�i nonāca aiz restēm vai tika sodīti ar nāvi, paliku�i bez zemes īpa�u�miem un bez gra�a kabatā. D�ons zināja � tēvs cer, ka viņ� pār�ņems ģimenes lietas, un tirgotājam no izglītības vajadzēja tikai tik daudz, lai prastu lasīt, rakstīt un sarēķināt kopā skaitļu stabiņus.

Bet D�ons Dī gribēja ko vairāk.

Tajā 1542. gada aprīļa dienā viņ� beidzot bija sadū�ojies tēvam pateikt, ka mācās koled�ā, lai ar bez atvēlēs. Par mācībām bija ar mieru maksāt vectēvs, Viljams Vailds, un Dī bija iestājies koled�ā bez tēva ziņas.

� Un kas tad būs, ja iesi tai skolā, ko? � Rolands noprasīja, kuplajai bārdai dusmās spurojoties uz visām pusēm. � Tur tev piebāzīs galvu ar visādām nejēdzīgām muļķībām. Tu samācīsies tos savus latīņus, grieķus, to matemātiku un filozofiju, to vēsturi un ģeogrāfiju, un kas man no tā? Kas tev pa�am no tā? Ar to jau tev ne�pietiks. Gribēsi zināt atkal ko vairāk, un tas tevi, puika, aizvedinās neceļos. Tev mū�am nebūs miera, jo nekad nezināsi visu, ko gribi.

�� Saki, ko gribi, � piecpadsmitgadnieks izmocīja. � Ie�u.

��� Tad būsi kā nazis, kas aptrulst no tā, ka tiek pārāk bie�i trīts: draņķīgs rīks� un kam man tāds rīks, kas nekur nav lie�kams?

Doktors D�ons Dī atvēra acis un atkal ieraudzīja �odienas Londonas ielas.

Pēc tās dienas ar tēvu runāt iznāca reti, arī tad, kad vecais vīrs jau tupēja Londonas Tauerā. Dī bija aizdevies uz Celmsfordu, tad uz nule nodibināto Trīsvienības koled�u un, necik ilgi, jau bija pa�zīstams kā viens no sava laika spo�ākajiem prātiem. Bet reizēm at�miņā atausa tēva vārdi, un nāca atskārta, ka Rolandam Dī bijusi taisnība: kāre pēc zinībām nebija remdējama un tik tie�ām bija aiz�vedinājusi viņu nelāgos un bīstamos ceļos. Galu galā � pie Tum�a�jiem vecajiem.

Un kaut kur prāta aizkaktiņa tumsībā, kur bija nogrūstas visas rūgtākās atmiņas, urdīgi par sevi atgādināja tie pieci vārdi.

Rīks, kas nekur nav liekams.

Lai kas bija sasniegts � gan izcilās sekmes un apbrīnojamie atklājumi, gan nevainojami precīza pareģotāja slava, pat nemir�stība un pazī�anās ar tiem, kas paaudzēm ilgi bijāti un pielūgti kā dievi un mītu varoņi, � pieci vārdi neatstājās, jo slepenībā māca bailes, ka tēvam izrādījusies taisnība arī �ajā ziņā. Varbūt viņ� tie��ām bija rīks, kas nekur nav liekams.

Pieri joprojām piespiedis pie vēsā stikla, viņ� nokrem�ķinājās, tad paslēja galvu un ieskatījās salona tumsā. � Nezināju, ka man ir pa�am sava lieta.

Basteta sagrozījās, ādas sēdeklim no�ņirkstot. � Tāda lieta iekārtota visiem nemirstīgajiem un mirstīgajiem cilvēkiem, kas mums kalpo. Tavējā, starp citu, biezāka nekā visas pārējās, kopā ņemtas.

�� Jūtos pagodināts.

��� Glu�i lieki. Es jau teicu � bezgalīgs kļūdu un neveiksmju saraksts.

�� Man �ēl, ka tev radies tāds iespaids, � Dī klusu bilda. � Par laimi, man jāatskaitās ne jau tavā priek�ā. Es atskaitos augstākai instancei, � viņ� turpināja ar stingu smaidu uz lūpām.

Basteta ie�ņācās kā kaķis, kam aste iecirtusies durvīs.

�� Bet nu jau pietiks apmainīties laipnībām. � Mags a�i saber�zēja rokas. � Kāpēc esi Londonā? Man �ķita, pēc mūsu dēkām Milvelijā esi atgriezusies savā Beleiras savrupmājā.

�� �odien mani uzmeklēja kāds, ko pazinu sensenos laikos, � Tum�ā vecā dobji un nikni noņurdēja. � Kāds, ko domāju esam miru�u jau kur tas laiks un ar ko mū�am vairs negribēju runāt.

�� īsti nesaprotu, kāds man ar to sakars� � mags iesāka.

�� Ar mani sazinājās Marss Ultors.

Dī saslējās. Tagad, kad acis bija apradu�as ar tumsu, pret maz�liet gai�āko loga �etrstūri iezīmējās Bastetas kaķes galvas aprises.

�� Marss ar tevi runāja?

��� Pirmoreiz kop� ilgiem gadsimtiem. Un teica, lai es tev pa�līdzu.

Dī pamāja. Pirmīt, kad viņ� devās projām no katakombām, Vecais tā arī netika atbildējis, vai piekrīt, ka civīņi tiek aizvedināti atpakaļ uz Parīzi un viņ� Sofiju piespie� salauzt lāstu.

No�vīkstēja drānas, un dievietes kaķa smaka pieņēmās spēkā.

��� Vai tas tiesa? � viņa noprasīja tik tuvu, ka Dī atsprāga atpakaļ, tālāk no viņas dvakojo�ās elpas.

Mags aizgriezās, izmirk�ķinot asaras no acīm. � Vai� � viņ� nokāsējās. � Vai ir tiesa � kas?

��� Ka vari viņu atsvabināt? Ragana viņu apkrāvusi ar lāstu un nost tādu neņems.

Karalienes Elizabetes galma nāves briesmās un ilgajos gadsim�tos pēc tam angļu mags bija pamanījies tikt cauri sveikā arī tāpēc, ka nemētājās nedz ar solījumiem, ko nespēja turēt, nedz ar drau�diem, ko nespēja īstenot. Brīdi viņ� apdomāja atbildi, pieraudzīdams, lai sejā nebūtu nolasāms itin nekas. Salonā gan bija tum�s, bet viņ� zināja, ka Vecajai ar kaķes galvu par to nekas. Viņa tumsā redzēja labi. � Ragana savas zinā�anas un gudrības pārlikusi meitenē, Sofijā, kas, nu jau zinām, ir viena no leģendārajiem dvī�ņiem. Meitene pat atzinusies, ka zina, kā lāsts salau�ams, bet attei�cās to darīt, kad Marss lūdza� lūg�us lūdzās. Tagad man atliek vienīgi panākt, lai nākamreiz, kad palūgsim to pa�u, viņai būtu dibināts iemesls neatteikt. � Dī lūpas sa�ķobīja cietsirdīgs smīns. � Man atteikt nav viegli.

Tum�ā vecā noņurdējās.

�� Neizklausās, ka tu starotu laimē. Man gan �ķita, jāpriecājas, ka varat tādu kā Marss dabūt atpakaļ ierindā.

Vecā nepatīkami iesmējās. � Tu par Marsu Ultoru, par Marsu Atriebēju, neko daudz vis nezini, vai ne?

Mags mirkli klusēja, pirms atbildēja. � Zinu kaut ko no mī�tiem, � viņ� atzinās.

�� Reiz viņ� bija varonis, tad pārtapa briesmonī, � Basteta no�vilka. � Par dabas stihiju � nevaldāmu, neparedzamu un neiedo�mājami bīstamu.

�� �ķiet, ka viņ� tev ne sevi�ķi patīk.

��� Patīk? � Basteta atsaucās. � Es viņu mīlu. Un tie�i tāpēc, ka mīlu, negribu, lai viņ� atkal ārdās pa visu pasauli.

Dī samulsis nogrozīja galvu. � Man �ķita � gaidāmajā kaujā Marss mums lieti noderētu.

��� Dusmās viņ� spēj nopostīt visu pasauli un ik Ēnu valstību, kas ar to sajūgtas� Un tad kādam cilvēku varonim vai Vecajo kau�jiniekam vajadzēs viņu nobendēt pavisam. Vismaz tagad es zinu, ka viņ� ir katakombās un dro�ībā.

Dī raudzīja apjēgt, ko tikko dzirdējis. � Kā tu vari teikt, ka mīli viņu, un tomēr gribēt, lai savas dienas viņ� vada kā dzīvs mironis?

Drīzāk sajūtami, nevis sadzirdami, turpat degungalā garām aiz�āvās nagi. Pārsprāga un no�ņācās caurdurtais ādas sēdeklis. Kad Basteta beidzot ierunājās, viņas balss apvaldīti trīsēja. � Cil�vēku ciltis gadu gaitā Marsu dēvēju�as visādos vārdos. Man viņ� ir Hors� Mans mazais brāļuks.

Dī pārsteigts atkrita atpakaļ. � Bet kāpēc tad Ragana viņu no�lādēja? � viņ� vaicāja. � Ja reiz tu saki � lāsts viņu drīzāk sargā.

�� Jo viņa Marsu mīlēja vēl karstāk nekā es. Endoras ragana ir viņa sieva.

Vetala.

Burve atkāpās no neradījuma, kas bija izlauzies cauri tīmek�lim. Pēc visa sprie�ot, tas bija gulējis aizaustajā kamerā. Pa�ā pē�dējā brīdī bija izdevies samanīt kustību, bet no nagu kampiena iz�vairīties viņa nepaguva. Raupjais nags pār�ķēla miesu � plecs un delms svila vienās ugunīs. Bija skaidrs, ka pēc iespējas drīzāk jātiek laukā, saules gaismā un brūce jāizmazgā. Perenele nodrebinājās, iedomājusies visu to draņķību, kas varēja būt sakrājusies vetalai zem nagiem.

Vampīram aiz muguras pluinījās zirnekļtīkla atliekas. Tajās joprojām sprikstīja zaļas dzirkstis, un Burvei ie�āvās prātā, ka tie�i tās uzrāvu�as ne�ķīsteni no miega. Ik �ķieznā joprojām vīdēja Nikolasa, D�o�a un �ekspīra strēmelītes.

Un tad, nokustot tīmekļa pluskām, laukā iznāca otrs tāds pats neradīju ms.

Bija manāms, ka abi ir tik līdzīgi kā dvīņi. No vaiga daiļi, smal�kiem indie�u vaibstiem, nevainojamu ādu un milzīgām, miklām brūnām acīm. Perenele zināja, ka melnos sikspārņa spārnus viņi parasti aptin visapkārt, izkāmēju�ās, ar pelēku ādu apvilktās mie�sas un nagainās ķetnas atklājot tikai brīdi pirms uzbrukuma.

Kāpdamās atpakaļ pa gaiteni, Perenele raudzīja no vetalām pamazām attālināties, vienlaikus visiem spēkiem cen�oties atsaukt prātā visu, kas par tām zināms. Primitīvi nakts un tumsas radī�jumi, pa pusei zvēri, kas � tāpat kā daudzi no vampīru cilts � ne�cieta gaismu un jo vairāk saules starus.

Vajadzēja tikt līdz kāpnēm gaiteņa galā� bet bija bail apcir sties un skriet, atstājot vetalas aiz muguras.

Aiz vetalām parādījās de Aijala. Rēgs paslēja rokas, izlidoja ne�ķīsteņiem cauri un izgrūda ilgu, baisu dziļa izmisuma un ne�glābjamas vientulības pilnu vaidu, kas nez cik rei�u atbalsojās miklajos mūros. Vetalas par rēgu nelikās zinis. Milzīgās acis vērās tie�i uz Burvi, mutes ar spo�i baltiem zobiem pavērtas, zodi note�cēju�i slienām. De Aijala pagaisa, tad ar spēku aizcirtās durvis, tā ka abas nobira putekļiem. Vetalas nekādi nereaģēja. Tikai lēnām virzījās arvien uz priek�u.

��� Kundze, nevaru līdzēt, � de Aijala bezcerīgi izgrūda, parādī�jies Burvei līdzās. � Man �ķiet, viņi zina, ka esmu tikai rēgs un neko nespēju nodarīt.

�� Izskatās izbadēju�ies, � Perenele nomurmināja, � un zina, ka neesi ēdams. � Piepe�i viņa pamanīja, ka zirnekļtīkla �ķieznas vampīriem aiz muguras iegailējas vienlaidu dzirksto�i zaļas, un apstājās. Aurā pavīdēja sapluinīts vīra apveids.

�� Perenele.

Nikolasa balss saplūda ar ausij gandrīz netveramo tīmekļa �a�boņu. Alķīmiķim līdzās kaut kas pazibēja, un tad aura uzsprikstīja tik spo�a, ka zaļganā gaisma, kas nāca no tīmekļa atliekām, piestrāvoja visu Alkatrazas pazemes gaiteni.

Perenele zināja pārdesmit burvestību, kas lietojamas pret vam�pīriem, ta�u tad vajadzētu aktivēt auru� un sfinksa tūdaļ būtu klāt kā saukta. Viņa turpināja atkāpties: atlika tikt līdz kāpnēm, tad apcirsties un skriet � cerībā, ka izdosies tikt līdz durvīm, iekams vetalas ir klāt. Varēja izdoties. Vetalas mita me�ā, garie nagi bija radu�i pie mīkstas zemes un koku mizas, uz gludenā ak�mens klona tie slīdēja. Par apgrūtinājumu bija arī salocītie spārni. Perenele spēra vēl soli atpakaļ, tuvāk gai�ajam durvju �etrstūrim. Mugura samanīja saules siltumu � bija skaidrs, ka līdz kāpnēm vairs nav tālu.

Un tad tīmekļa �ķieznās parādījās Sofija un D�o�s, katrs Nikolasam pie sava sāna. Visi trīs sarauktām pierēm saspringti vērās �urp. Nikolasa aura gailēja spo�i smaragdzaļa. Sofija viņam pie la�bās rokas uzzibsnīja sudrabaina, D�o�s � pa kreisi � iesvēlās zeltā. Tīmeklis iedegās kā lākturis, pielejot ar gaismu visu gaiteni.

�� Perenele.

Vetalas apsviedās, uz balss un piepe�ās gaismas pusi ie�ņākdāmās kā kaķi, un Perenele redzēja vīru pastiepjam �urp plaukstu ar pla�i izplestiem pirkstiem. Pirkstu galos dancoja gaismas dzirk�stis� un bija skaidrs, kas tūliņ būs.

�� Nikolas! Beidz! Tūlīt pat izbeidz! � viņa iekliedzās.

No sapluinītā tīmekļa sprakstēdamas un virmodamas izbrāzās sudrabainas, zaļas un zeltainas enerģijas spirāles un vērpetes. �ņākdamas un �audīdamās, tās lēkāja gar sienām un griestiem, līdz savācās vienkopus, pie Pereneles kājām, kur sakrājās gaismas palts, kas lēni sūcās akmens klonā. Burve noelsās � silts enerģijas vilnis kāpa aug�up, līdz eksplodēja galvā. Prātā ar joni uzvirmoja sve�as domas un atmiņas.

Eifeļa tornis vienās ugunis�

Nidhjegs trako ielās�

Valkiras baltās bruņās�

Atkal viņas � iekaltas ledū�

Gargujas �ļūc lejup pa Parīzes Dievmātes katedrāles mūriem�

Sausmoņi nāk virsū � Genii Cucullati�

Gribi negribi, visapkārt uzsprikstīja viņas pa�as aura, balta un mirdzo�a kā sniegs, mati aiz. muguras izplājās kā melns spārns.

���� Nikolas! � Perenele iekliedzās, redzot tīmekli sasvilstam melnās plēkās un savu auru apdziestam. � Tu esi mani nogali�nājis!

Un tad Alkatrazas mūriem cauri izskanēja sfinksas uzvaro�ais kliedziens.

Pat vetalas metās bēgt, atpakaļ neskatīdamās.

Plivinādama smirdīgos spārnus, sfinksa parādījās gaiteņa galā, milzīgajām lauvas ķetnām skrāpējoties pa klonu. Pieplakusi ar vēderu pie zemes, tā izpleta ērgļa spārnus un uzvaro�i ieklie�dzās mēlē, kas bija vēl senāka par pirmajiem Ēģiptes faraoniem:

���� Nu tu esi man rokā, Burve. Kārtīgi pamielo�os ar tavām atmi�ņām un tad nograuzī�u kauliņus. � Sfinksai bija daiļas sievietes galva, bet redzokļi ar statenisku zīlīti, un mēle �audījās gara, melna un �ķelta. Aizvērusi acis, viņa atgāza galvu un dziļi ievilka gaisu nāsīs. � Bet kas� kas tad tas? � Mēle snaikstījās, tverot gaisā vē�dījo�ās smar�as. Nagiem klik�ķot, viņa paspēra pāris soļu tuvāk.

��� Kā tas iespējams? Tu esi tik varena� tie�ām varena� par daudz varena. � Sfinksa apstājās, nevainojami skaistā seja sa�ķobījās ne�glītā vieplī. � Un stipra. � Viņa saminstinājās. � Stiprāka, nekā vajadzētu būt.

Jau grasījusies pa galvu, pa kaklu mesties uz kāpnēm, Perenele piepe�i apstājās un pagriezās atpakaļ, lai uzlūkotu sfinksu. Acu kaktiņos iegūla krunciņas, lūpās � tikko jau�ams smīniņ�; Burves seja vērtās cietsirdīga. Pacēlusi plaukstu tuvāk acīm, viņa pārsteigta noskatījās, kā ik pirksts ieaug tādā kā zaļā stikla ap�valkā, kas virzījās arvien augstāk. Iesākumā bijis pavisam caur�spīdīgs, stikls vērtās blāvs. � Bet kā gan citādi, � viņa no�uk�stēja. Un tad iesmējās pilnā kaklā tā, ka atbalss aizvēlās pa gaiteni.

�� Paldies, Nikolas! Paldies, Sofij un D�o�! � viņa iesaucās.

Burves smīns sfinksu nobiedēja, bet smiekli iedzina �ausmās. Paspērusi vēl vienu nedro�u soli uz priek�u, viņa atsprāga atpakaļ. Lai cik briesmīga no skata un ar cik baisu slavu, sfinksa bija gļēva.

Uzaugusi starp briesmoņiem, pēc tik gariem gadu tūksto�iem viņa dzīvajos bija tikai tāpēc, ka ļāvās bailēm un mazdū�ībai.

Stāvot ar sfinksu aci pret aci, Burve sakļāva kopā delnas, salie�kot pirkstus kopā. Pēk�ņi viņas aura uz�ķīlās tik baltā spozmē, ka pie�ilba viss gaitenis, un sprakstēdama sakļāvās visapkārt ovālā atstarojo�u spoguļkristālu aizsargsienā. Ik pusdrupis ķieģelis, ik rūsas saēsta caurule, nopelēju�ie griesti, zirnekļa tīmekļu pluskatas un kameru sabirzu�ās durvju restes tai cauri vīdēja neparasti skaidri, līdz vispēdējam sīkumam. Uz grīdas sfinksas virzienā aiz�stiepās garas, stūrainas ēnas, lai gan pati Perenele nekādu ēnu ne�meta.

Burve pa�āva uz priek�u labo roku. No plaukstas izzibsnīja baltas gaismas lode, gandrīz kā sniega pika; reizi � tad divas, trīs � atlēkusi no grīdas, tā aizripojusi apstājās starp sfinksas at�baido�ajām ķetnām.

��� Un kas man ar tādu būtu darāms? � neradījums izspēra. � Gribi, lai ņemu zobos un pienesu tev klāt?

Pereneles smaids iesvēlās baiss, mati saslējās gaisā melnā mā�konī.

Lode sāka augt lielāka. Kārtu kārtām virsū klājās kustīgi, gro�zīgi, riņķojo�i, zibsnīgi kristāli. Gaiss strauji atdzisa, no sfinksas mutes izvēlās balti mākuļi.

Sfinksa bija radusi pie tuksne�a. Visu garo mū�u bija pazinusi tikai necie�amu karstumu un saules svelmi. Skaidrs, ka pēdējās nedēļās, kop� vajadzēja sargāt Alkatrazu, bija aprasts gan ar salas cietuma pagrabu saltumu, gan lī�a drēgnajiem miglas vāliem, dzeldīgo lietu un negantajiem vējiem. Ta�u tādu aukstumu viņa manīja pirmoreiz. Sals dzēla kā uguns. Neskaitāmi sīki kristāliņi, iz�āvu�ies no spīdo�ās lodes, dzalkstīja miesu kā lēkājo�as uguns�kura dzirkstis. Sniegpārsliņa, niecīga kā puteklītis, nolaidās uz mēles: �ķita, mutē trāpījusi kvēlo�a ogle. Bet lode joprojām auga augumā.

Perenele spēra soli tuvāk. � Esmu tev pateicīga.

Sfinksa atkāpās.

���� Būtu es apcirtusies un bēgusi, tu būtu mani nokampusi. Bet, kolīdz pateici, ka esmu varenāka nekā biju, es atskārtu, ka man ta�u ir vīra un dvīņu dota velte.

Sfinksa iebrēcās kā me�a kaķis � ledus saltums stindzināja viņas cilvēkveida seju. � ilgi tā neies. Gan es izsūk�u no tevis spēkus.

��� Mēģini, � Perenele sacīja klusu un gandrīz mīlīgi. � Bet tad vajadzēs man pievērsties tā pa īstam. Personīgi man alla� bijis grūti koncentrēties, kad salst. � Viņa atkal pasmaidīja.

��� Aura tev apdzisīs. � leklabējās sfinksas asie, smailie zobi. Sienas sāka pārklāties ar sarmu.

�� Tiesa. Man ir minūte, varbūt vēl mazāk, iekams aura apdzi�sīs, kāda bijusi. Bet ar to pietiks.

��� Pietiks? � Neradījums trīcēja pie visām miesām. Rumpis un ķetnas bija nosarmoju�as baltas, bālie vaigi � sarkani, lūpas � zilas.

�� Pietiks, lai novestu �o te līdz galam.

Sniega lode nupat bija pāraugu�a ķirbja lielumā. Sfinksa metās tai virsū, milzīgā lauvas ķetna izcirtās caur ledus kristāliem, tad atrāvās, smagi apsaldēta, glu�i samelnējusi.

���� �o jauko burvestību man iemacija kāds Aleutu salu �amanis, � Perenele stāstīja, nākot sfinksai arvien tuvāk. Tā ne�kavējoties rāvās atpakaļ, bet, ķetnām uz apledoju�ā klona aizslīdot uz visām pusēm, nogāzās gar�ļaukus. � Aleuti ir īsti sniega un ledus maģijas meistari. Sniegs mēdz būt visāds, � Burve teica. � Mīksts�

No rotējo�ās lodes izvirmoja pūkainas sniegpārslas un aizdancoja visapkārt sfinksai, �ņākdamas iezīdās miesā, acumirklī sasvilstot un izkūstot.

�� Ciets�

Lode izvirda akmencietas ledus lauskas, kas tūliņ cirtās sfink�sai sejā.

�� Un ir vēl sniegputeņi.

Lode pazuda baltā jūklī. Sfinksai virsū triecās sniega blāķis, biezā slānī pārklādams rumpi un galvu. Viņa aizrijās, noklepojās, un svilino�ie kristāli ielidoja mutē. Kājām slīdot, sfinksa centās at�kāpties, bet nu jau visu gaiteni klāja ledus kārta. Neradījums rau�dzīja pacelties spārnos, ta�u sarmas un ledus dēļ tie bija tik smagi, ka tik tikko cilājās.

�� Un, protams, krusa�

Ledus �ķembas un gabali zirņa lielumā sāka kapāt aizlaiku mo�ķi. Iz�āvusies no rotējo�ās lodes, krusas graudi triecās pret sfinksas spārniem kā skrotis, izraudami tajos caurumus.

Briesmone iekaukdamās apsviedās un bēga.

Sniega vētra dzinās pakaļ: krusas graudi lēkāja pa klona grīdu, sitās pret griestiem, �ķindināja metāla durvis. Gaitenis visgarām bija iekalts vairākus centimetrus biezā ledus kārtā, dzelzs restes salā krakstēja, ķieģeļi sabirza putekļos, griesti, ledus svara vilkti, gāzās lejup veseliem gabaliem.

Sfinksa jau gandrīz bija aizvilkusies līdz gaiteņa galam, kad griesti nobruka viņai pār galvu, aprakdami zem tonnām smaga akmeņu un metāla blāķa. Un tas tūliņ pārklājās ar pusmetru biezu, dzelzscietu kraksto�u, kniksto�u mū�īgā sasaluma kārtu.

Aurai apdziestot, Perenele sagrīļojās.

��� Bravo, kundzei � No tumsas iznira Huana Manuela de Aijalas spoks.

Burve atspiedās pret sienu, lēni un smagi vilkdama elpu. No pārguruma trīsēja ik muskulītis, piepūles dēļ smeldza visas malas.

�� Vai viņa ir pagalam ?

���� Diez vai, � Perenele izdvesa. � Savaldīta, aizkaitināta, pārbijusies. Lai nobeigtu sfinksu, ar ko tādu vis nepietiks. Pagrie�zusies viņa lēnām kāpa aug�up, turēdamās pie sienas.

��� Tas sniegs un ledus � visai iespaidīgi. � De Aijala aizplanēja tuvāk kāpņu lejasgalam, lai vēlreiz pamielotu acis pie ledusblāķa gaiteņa tālumā.

��� Grasījos mēģināt ko citu, bet nez kāpēc acu priek�ā uznira divas kareives, iekaltas ledū; izskatījās pēc valkīrām�

�� Atcerējāties? � de Aijala pārvaicāja.

��� Ne jau es, � Perenele no�ukstēja un tad atviegloti uzelpoja, izgājusi spo�ajā rīta saulē. Aktivējusi auras pēdējās paliekas, viņa pārvilka pirkstus pār brūcēm, lai tās iz�ķīstītu. Tad, aizmiegusi acis, pavērsa seju pret gaismu. � Man �ķiet, tās bija Sofijas atmi�ņas, � viņa pārsteigta sacīja. Un aprāvās � prātā ie�āvās stindzi�no�a doma. � Valkīras un Nidhjegs atkal siro pa pasauli, � viņa nobrīnījās. Instinkts vēlēja pagriezties pret austrumiem un atvērt acis. Kas notika ar Nikolasu un bērniem? Kur viņi bija iekūlu�ies?

��� Alķīmiķi! � Palamēds izmisis kliedza. � Tevis dēļ esam pagalam!

Fleimels bija sabrucis iepretim sapostītajiem monitoriem. Āda � sadzeltējusi kā vecs pergaments, ap acīm atkal jaunas rie�vas, bet pierē vēl jo dziļākas. Kad viņ� uzlūkoja saracēni, acis vērās stiklainas un aizmiglotas, baltumos � iezaļganas dzīsliņas.

��� Es ta�u teicu � auru nedarbini, � bruņinieks bārās. � Brī�dināju ta�u. � Palamēds apcirtās pret �ekspīru. � Gatavojies kau�jai. Cel kājās sargus. � Bards pamājis steidzās laukā līdz ar pieklusu�ajiem sarkanacu suņiem, kas izkārtojās ap viņu sargājo�ā lokā. Spokainas un caurredzamas bruņinieka varenajām miesām visapkārt uzaudās va�u bruņas, kas tūliņ sablīvējās īstās. � Vai es neteicu, alķīmiķi? Nāve un posts velkas tev nopakaļ. Cik daudzi �onakt vēl mirs tevis dēļ? � viņ� nodārdināja, iekams izbrāzās laukā pa durvīm.

D�o�s samirk�ķinājās, lai aizgainītu melnos plankumus acu priek�ā. Māsa sagrīļojās � viņ� satvēra Sofiju aiz rokas. � Esmu galīgi bez spēka, � viņ� teica.

Sofija piekrīto�i pamāja. � Es tāpat.

��� Pa īstam jutu, kā enerģija strāvo cauri un aizskrien projām no rokas, � viņ� pārsteigts bilda. D�o�s nopētīja savus pirkstus. Āda bija apsārtusi, uz pirkstiem pampa apdeguma tulznas. Lī�dzējis māsai apsēsties, viņ� nometās pie viņas kņūpus. � Kā jūties?

��� Iztuk�ota, � Sofija izmocīja, un acis viņai joprojām spīgoja kā sudraba diski. Satraukts D�o�s tur redzēja atainojamies sevi pa�u kā greizos spoguļos. Pārmaiņa bija salīdzino�i niecīga, tomēr māsa uzreiz �ķita draudīga un gandrīz sve�a. Kamēr viņ� skatījās, sudrabs pamazām pagaisa un acis atkal vērtās ierasti zilas. � Perenele? � Sofija ievaicājās, bet mute bija izkaltusi, un vārdi pār lūpām vēlās ar grūtībām. � Kas ar viņu? � izlauzās aizkritis �uksts, tad viņa piebilda: � Man vajag drusku ūdens.

D�o�s jau cēlās kājās, kad turpat blakus uzradās �ekspīrs ar divām duļķainas dziras pilnām glāzēm. � Izdzeriet �o te.

Paņēmis pretim abas glāzes, D�o�s tomēr piesardzīgi iestrēba no vienas mazu malciņu, iekams otru pasniedza māsai. Viņ� novaikstījās. � Salds pēc gar�as. Kas tas ir?

��� Ūdens, nekas vairāk. Atļāvos katrā iejaukt pa karotei īsta medus, � nemirstīgais atteica. � Esat iztērēju�i sazin cik kaloriju un sadedzināju�i lielu daļu organisma cukura un sāļu. Tie jādabū atpakaļ, cik drīz vien iespējams. � Bards greizi pasmaidīja, atiezdams puspuvu�os zobus. � Tikpat labs kā maģija. � Tre�o glāzi, kur virmoja brūns medus, prāvāku par citām, viņ� nolika uz galda alķīmiķim. � Tu arī, Nikolas, � viņ� liegi bilda. � Dzer laukā ātri. Darba sazin cik. � Tad viņ� pagriezies izsteidzās laukā, tumsā.

Sofija un D�o�s noskatījās, kā Nikolass pieliek glāzi pie lūpām un iestrebj pabiezo dziru. Labā roka trīcēja un bija pieturama ar kreiso. Manīdams dvīņu skatienu, viņ� lūkoja pasmaidīt, bet iz�nāca tikai tāda kā sāpju pilna grimase. � Paldies, � viņ� no�ērkstēja. � Jūs viņu izglābāt.

�� Pereneli, � Sofija atkārtoja. � Kas notika?

Nikolass nogrozīja galvu. � Nezinu, � viņ� atzinās.

�� Tie abi� � D�o�s iesāka.

�� Vetalas, � Nikolass atsaucās.

�� Un tas, kur� pēc spoka, � Sofija piebilda.

Iztuk�ojis glāzi, Nikolass ar trīso�u roku nolika glāzi. � Vis�pār tas ļauj cerēt uz labu, � viņ� atsaucās, �oreiz pasmaidot pa īs�tam. � Perenele ir septītās meitas septītā meita. Viņa var sazinā�ties ar miru�o ēnām, no tām viņai nav ko bīties. Alkatraza ir spoku sala, un spoki pa lielākai daļai ir labi.

�� Pa lielākai daļai? � D�o�s pārvaicāja.

�� Pa lielākai daļai, � Nikolass atkārtoja. � Bet manai Perrnelei neviens neko nevar nodarīt, � viņ� dro�i pavēstīja.

�� Domā, ar viņu kaut kas noticis? � Sofija pasteidzās, iekams D�o�s paguva pavaicāt tie�i to pa�u.

Iestājās klusums, tad Fleimels atbildēja: � Diez vai. Redzējām, kā aura uzzibsnī. Spēcināta ar mūsējām � sevi�ķi ar jūsējām �, tā uz bridi varētu būt neuzvarama.

��� Bet kāpēc viņa teica, ka esi viņu nogalinājis? � Sofija pra�sīja jau skaļāk.

��� Nezinu, � Nikolass klusu sacīja. � Bet vienu zinu dro�i: būtu noticis kas nelāgs, es zinātu. Justu. � Lēnām un stīvi piecē�lies, viņ� piespieda rokas pie krustiem. Nolūkojis tuk�o baraku, viņ� pameta ar galvu uz dvīņu mugursomām. � Vāciet kopā man�tas, mums jātaisās, ka tiekam.

�� Un uz kurieni? � D�o�s gribēja zināt.

�� Vienalga, ka tikai projām, � Nikolass teica. � Mūsu kopus aura būs nostrādājusi kā bāka. Deru, ka jau tagad �urp dzenas Vecajie, Nākamā paaudze un nemirstīgie, visi, kas Londonā, � visi līdz pēdējam. Tāpēc jau Palamēds tik ļoti satraucies.

Sofija piecēlās. D�o�s pastiepa roku, lai māsu atbalstītu, bet viņa pakratīja galvu. � Man �ķita, tu gribi palikt un cīnīties, � viņa uzrunāja Nikolasu. � Perenele tev teica to pa�u, un vai tad to pa�u neteica arī �ekspīrs un Palamēds?

Nokāpis pa kāpnītēm, Fleimels pagaidīja, līdz dzestrajā nakts gaisā iznāk arī dvīņi, un tikai tad atbildēja. Viņ� paskatījās uz D�o�u. � Un kā domā tu? Palikt un cīnīties vai bēgt?

D�o�s izbrīnā pavērās pretim. � Tu prasi man? Kāpēc?

���� Tu esi mūsu taktiķis, ko iedvesmo pats Marss. Ja vispār kāds zina, kā rīkoties kaujā, tas esi tu. Un, kā man lieku reizi atgā�dināja Perenele, jūs esat leģendārie dvīņi � no tiesas spēcīgi. Tā�pēc saki, D�o�, ko lai darām?

D�o�s jau vēra vaļā muti, lai atteiktu, ka nav ne jausmas� Jau noliedzo�i kratīja galvu, kad atbilde piepe�i bija rokā. � Ja nezi�nām, ar ko būs jāsastopas, nav iespējams pateikt, kā der rīkoties. � Zēns pavērās visapkārt. � Izgudrēm būvētā un slazdiem aprīkotā cietoksnī esam dro�ībā. Zinām, ka visapkārt ir aizsargzona un na�mos dzīvo bruņiniekam uzticami iemītnieki. Ne�aubos, ka �eks�pīra un Palamēda rīcībā ir vēl citi iero�i. Bet, ja paliksim tepat un cīnīsimies, laukā netiksim, un te ir Dī valstība, tāpēc agrāk vai vēlāk viņ� atvedinās �urp papildspēkus, tā ka būsim pilnīgā ielen�kumā. � Viņ� uzlūkoja māsu. � Es saku � bēgam. Kad cīnīsi�mies, tas mums jādara pēc mūsu noteikumiem.

�� Labi teikts. � Alķīmiķis pamāja. � Es piekrītu. Tagad bēg�sim, lai varam cīnīties citudien.

No tumsas iznira Palamēds, tinies āboliņa dvesmā. Nupat viņ� pavisam bija pārvērties saracēņu bruņiniekā, kas cīnījās līdzās ka�ralim Artūram. No galvas līdz kājām viņ� bija tērpies gludenās, melnās plāk�ņu bruņās, apak�ā � melns va�u bruņukrekls. Galvu un skaustu pilnībā sedza va�u pārklājs, kas slīga pāri pleciem. Pāri � gluda, kalta senlaicīga bruņucepure ar garu degunsargu. Pie sāniem �ūpojās līks persie�u zobens, uz muguras piejozts mil�zīgs otrs, tāds kā skotiem. Jau tā varenais vīrs bruņās izskatījās pēc īsta briesmoņa. Iekams saracēnis paguva bilst kaut vārdu, pie�steidzās �ekspīrs, kam nopakaļ mēmi tecēja pieci sarkanacu suņi.

�� Cik ļauni ir? � Palamēds nodārdināja.

�� Slikti, � �ekspīrs nomurmināja. � Pirms neilga brī�a larvu un lemuru pārraudzītajās ielās ienāku�i da�i � lielākoties ne�mirstīgie un da�s cilvēku dzimuma marodieris. Tālu nav tiku�i. � Blāvi dzeltena iesprikstījās �ekspīra aura, gaiss iesmar�ojās pēc citroniem. Pāri nemirstīgā nospeķotajam kombinezonam uzauga �olaiku policista aizsargtērps. Kreisajā rokā parādījās ķēdē iekārta runga, kuras dzelk�ņotais gals vilkās pa dubļiem. Viens suns to aplaizīja ar �ķelto mēli. � Larvi un lemuri stāv ārējā aizsardzības lokā, � viņ� turpināja, paskatīdamies uz alķīmiķi un dvīņiem.

��� Uzticami, bet ne sevi�ķi atjautīgi. Un kad pieēdas � aizmieg. Pusnakts vēl nebūs klāt, kad pirmie iebrucēji jau būs pie mūriem.

��� Cietoksnis stāvēs kā klints, � Palamēds ar pārliecību pa�vēstīja.

�� Neieņemamu cietok�ņu nav, � ikdieni�ķi iebilda D�o�s un aprāvās: no tumsas iznira milzīgs sarkanacains stāvs. Pārējie pa�griezās, sekojot zēna skatienam. Tas bija prāvākais no suņiem. Ka��oks piedzīts dubļu pilns, sānos dziļa brūce, bīstami tuvu mugur�kaulam.

�� Gabriēl! � iekliedzās �ekspīrs.

Vienā mirklī, kamēr spēra soli, suns pārvērtās. Muskuļi pār�kārtojās, kauli nosprak�ķēja un nokrak�ķēja, suns uzslējās pakaļ�kājās, kakls sarāvās īsāks, pārveidojās vaibsti un �okļi. Tagad suns bija gandrīz vai cilvēks � jauneklis gariem, pelēkbrūniem matiem. Vaigus klāja vijīgi, violeti zili tetovējumu raksti, kas pa kaklu stie�pās lejāk, līdz pat kailajām krūtīm. Kājas viņam bija basas, mugurā tikai rupjas, pa�austas vilnas bikses ar sarkanmelnām rūtīm. Zem pavir�i apcirptās matu kodaļas pretim gailēja asinssarkanas acis.

�� Gabriēl, tu esi ievainots, � bards sauca.

��� Skramba vien, � atteica suņcilvēks. � Nekas vairāk. Un tas, kur� man to nodarīja, vairs neko citu nepasāks. � Viņ� runāja ar stieptu akcentu, ko Sofija pazina, � velsie�u izruna.

Cits pēc cita visi �ekspīra suņi pārtapa cilvēkos.

��� Vai jūs esat torkaltie�i? � D�o�s ievaicājās, atcerējies tos, kas sargāja Hekates Ēnu valstību.

��� Tie mums rados, � Gabriēls sacīja. � Mēs esam torkmadrie�i.

�� Gabriēla suņi, � ierunājās Sofija, acīm ievizoties sudrabā.

�� Muldoņas.

Gabriēls apcirtās pret meiteni, pasnaikstīdams �ķelto mēli kā �ūska. � Tā mūs neviens nav dēvējis jau kur tas laiks. � Mēle pa��āvās laukā atkal. � Bet tu jau neesi viscaur cilvēks, vai ne, Sofija Ņūmena? Tu esi Mēness dvīnis un tik jauna, jauna, jauna, lai tevī satilptu viss, kas krāts laikmetu laikmetos. Tu od pēc vienas draņķa raganas, Endora. � Viņ� nicīgi aizgriezās, riebumā sarau�cis degunu.

��� Ei, tu runā ar manu� � D�o�s nenovaldījās, bet Sofija viņu saķēra aiz rokas un pavilka atpakaļ.

Nelikdamies par puiku zinis, Gabriēls pievērsās Palamēdam.

�� Larvi un lemuri ir kritu�i.

�� Tik drīz? � saracēņu bruņinieks iekliedzās. Gan viņ� pats, gan �ekspīrs nepārprotami bija satriekti. � Ne jau visi?

�� Visi. Nav vairs neviena.

�� Bija gandrīz pieci tūksto�i� � �ekspīrs ierunājās.

���� Dī ir klāt, � Gabriēls noņurdēja. � Un arī Basteta tuvo�jas. � Uzmetis kūkumu, viņ� saviebās, jo brūce uz muguras pavē�rās platāka.

��� Tomēr ir vēl kaut kas, vai ne? � gurdi novilka Fleimels.

�� Tum�o veco piekritēji un Dī aģenti �ajā pilsētā ir sala�ņu bandas, kas drīzāk saplēsīsies savā starpā nekā ies cīņā visi kopā. Lai nogalētu larvus un lemurus, vajag apmācītu un organizētu karaspēku, kas uzticams vienam vadonim.

Gabriēls pie�ķieba galvu. � Dzinēji siro apkārt.

�� Tikai ne to. � I'alamēds ievilka dziļu, trīso�u elpu un no�cēla no muguras garo zobenu.

�� Ar visu pavēlnieku, � Gabriēls drūmi piebilda.

D�o�s paskatījās uz māsu, jo iedomājās, ka varbūt viņai ir kāda nojausma, par ko tādu torkmadrietis runā. Sofijas acis atkal bija vērtu�ās sudraba spoguļos, un sejā jautās ne tik daudz izbīlis, kā aizgrābtība.

�� Cernunns ir atkal klāt, � Gabriēls izdvesa dziļās �ausmās. Un tad visi muldoņas cits pēc cita atgāza galvu un �ēlīgi iegau�dojās.

�� Ragainais dievs, � no�ukstēja Sofija un sāka drebēt. � Me��onīgo dzinēju pavēlnieks.

�� No vecajiem? � D�o�s noprasīja.

�� Arhonts.

��� Man teica, ka tā Perenele esot gūstā, vāja, neaizsargāta, � Mazulītis Bilijs noskaldīja, runājot �auriņā, pie neskūtā apak��okļa piekabinātā Bluetooth mikrofonā. � Vieni vienīgi meli. � Aiz sa��ķaidītiem kukaiņiem notraipītā Thunderbird priek�loga lī�a otrā krastā skaidri vīdēja Alkatraza. � Un, manuprāt, mums ir pro�blēma. Smaga problēma.

Pasaules otrā galā balsī, kas skanēja skaļrunītī, vērīgi klausījās Nikolo Makjavelli, kravādams savu mazo ceļasomu. Pats viņ� ne�bija kravājies kop� neatminamiem laikiem, par to alla� tika rūpē�jies Dagans. � Un kāpēc tu man zvani? � Makjavelli painteresē�jās. Iekrāvis somā tre�o pāri kurpnieka �ūdinātu kurpju, viņ� nosprieda, ka ar diviem pietiks, un tre�o atkal izcēla laukā.

���� Man tevi vajag, � Bilijs negribīgi atzina. � Nevarēju ne iedomāties, ka vajadzēs. Biju pārliecināts, ka ar vienu sievi�ķi pats tik�u galā.

��� Par �ādu alo�anos ar dzīvību samaksājis ne viens vien, � Makjavelli nomurmināja itāliski, tad atkal pārgāja uz angļu mēli. � Un kas grozījis tavus prātus?

��� Pirms pāris minūtēm Alkatrazā kaut kas noticis� Kaut kas dīvains� stiprs.

�� Kā tu zini? Tevis ta�u uz salas nav.

Itālis amerikāņu nemirstīgā balsī skaidri saklausīja bijību. � Es sajutu � no triju jūd�u attāluma!

Makjavelli saslējās. � Kad? Tie�i cikos? � viņ� noprasīja un ieskatījās pulkstenī. Aizgājis līdz telpas otram galam, viņ� atvēra klēpjdatoru un pārvilka rādītājpirkstu pār pirkstu nospiedumu lasītāju, lai aparāts atmostas. No Londonas spiegiem bija ienācies vairāk nekā desmit �ifrētu e-vēstuļu, visās vēstīts, ka lēcies kaut kas neparasts, un visas rakstītas pīkst. 20.45, mazliet vairāk nekā pirms stundas ceturk�ņa.

�� Pirms piecpadsmit minūtēm, � Bilijs teica.

��� Izstāsti, kas notika, sīki un smalki, � Makjavelli lika. No�spiedis podziņu tālrunim sānos, viņ� sarunu sāka ierakstīt.

Izkāpis no kabrioleta, Mazulītis Bilijs pie tum�zilajām acīm pielika daudzcietu�u zaļu armijas binokli. Ma�īnu viņ� bija novie�tojis turpat pie Zelta Vārtu tilta, sala tālumā, drusku pa labi, izska�tījās rāma un mierpilna, gozējās pusdienlaika saules staros, bet Bilijs zināja, ka aina ir mānīga. Saraucis pieri, viņ� lūkoja precīzi atcerēties, kas bija. � Tur� it kā uzliesmoja aura, � viņ� klāstīja.

�� Bet stipra � tik stipru mū�am neesmu redzējis.

Makjavelli balss no okeāna viņa krasta skanēja brīnurn skaidri.

�� Spēcīga aura�

�� Ļoti spēcīga.

�� Pēc kā oda?

Bilijs saminstinājās, instinktīvi ieraudams gaisu nāsīs, bet sa�manīja tikai visureso�o, sāļo jūras smar�u 'ar rūgtenu piesārņo�juma piesitienu. Pakratījis galvu, viņ� attapās, ka Makjavelli neko tādu nevar redzēt, un ierunājās: � Ja arī bija, neatceros. Nē, nebija nekā tāda, tie�ām.

�� Tad ko tu juti?

��� Tā bija auksta, loti auksta. Un lika iesprak�ķēties. manējai. Uz pāris minūtēm zaudēju kontroli. � Bilija balss ietrīsējās. � Do�māju � uzliesmos.

��� Vai vēl kas? � Makjavelli savaldīgi prasīja, gribēdams pie�spiest amerikāni koncentrēties. Kur� katrs cilvēku nemirstīgais zināja, ka nevadāma aura spēj pilnībā aprīt miesu, kas tajā ietīta; �is process bija pazīstams kā cilvēka spontāna pa�aizdeg�anās.

�� Stāsti.

��� Par laimi, tobrīd nebiju pie stūres; būtu braucis, sazin kur būtu ietriecies. Redze galīgi pazuda, dzirde arī. Sirds stājās puk�stēt. Un, kad atkal sāku ko dzirdēt, bija tā, it kā visi suņi pilsētā būtu reizē sāku�i gaudot. Putni arī kliedza klieg�us.

��� Varbūt sfinksa nogalēju�i Burvi, � itālis nomurmināja, un Bilijs sarauca pieri, maga balsī saklausījis tādu kā no�ēlu. � Cik saprotu, tāda atļauja viņai bija dota.

���� Man arī tā �ķita, � Bilijs atsaucās. � Man ir zīlējamais kauss. Anasazu keramika � ļoti rets, ļoti jaudīgs.

���� Man stāstīts � no pa�iem labākajiem, � Makjavelli pie�krita.

���� Kolīdz savaldīju auru, tūdaļ skatījos kausā, kas notiek uz salas. Uz mazu brīdi tur pavīdēja Burve � stāvēja, atspiedusies pret mūri pastaigu laukumā. Gozējās saulītē � vienā mierā. Un tad � turklāt apzinos, ka tas nav iespējams, � viņa atvēra acis un paslēja galvu� un zvēru � viņa mani redzēja.

���� Var jau gadīties, � Makjavelli nobubināja. � Ciktāl snie�dzas Burves spējas, nevienam nav ne jausmas. Un tad�?

��� �ķidrums manā zīlējamā kausā sasala vienā gabalā. � Ma�zulītis pavērās uz pasa�ieru sēdekli, kur, ievīstītas rīta laikrakstā, dusēja senlaicīgā kausa atliekas. � Kauss lauskās, � viņ� pavēs�tīja visai izmisis. � Pie manis tas bijis tik ilgi. � Tad balss vērtās skarba. � Burve ir pie dzīvības, bet sfinksu gan nevaru samanīt. Manuprāt, Burve viņu nobeigusi, � viņ� bijīgi izdvesa.

�� Arī tas nav nekas neiespējams, � Makjavelli novilka. � To�mēr maz ticams. Nepārsteigsimies ar secinājumiem. Dro�i zinām tikai to, ka Burve ir dzīva.

Mazulītis Bilijs smagi nopūtās. � Iedomājos, ka ar Pereneli Fleimelu tik�u galā saviem spēkiem; tagad zinu, ka netik�u vis. Ja tev krājumā ir kāda sevi�ķa eiropie�u maģija vai burvestības, ir īstais laiks to visu gādāt �urp. � Bilijs iesmējās, bet smiekli izska�nēja samocīti. � Mums ir dota tikai viena iespēja � nobeigt �o Burvi; ja izgāzīsimies, dzīvi no �ejienes projām netiksim.

Nikolo Makjavelli attapās, ka māj ar galvu � jā, jā. Viņ� iedo�mājās: nez vai amerikānis zina, ka arī Morigana pazudusi bez vēsts. Bet vienu Mazulītis noteikti nevarēja zināt: ka brīdī, kad aura uzliesmoja uz salas, līdzīga enerģija iz�ļākusies Londonas zie�meļos. Makjavelli nadzīgi caurlūkoja saņemtās e-vēstules; visās bija teikts, ka uzzibsnījusi ārkārtīgi jaudīga aura.

�spēcīgāka, nekā jebkad esmu redzējis�

� tāda kā Vecajiem�

�ziņots par auru spontānu uzliesmo�anu Hempstedhītā, Kamdenroudā un Haigeitas kapsētā�

Interesanti, ka divos ziņojumos bija minēta nepārprotama piparmētru smar�a.

Fleimela zīmols.

Makjavelli apbrīnā nogrozīja galvu. Pēc visa sprie�ot, alķīmi�ķis bija sazinājies ar Pereneli. Zīlniecības burvestība bija salīdzino�i vienkār�a un parasti gan labāk darbojās nelielā attālumā, tomēr Fleimeli bija apprecēju�ies 1350. gadā, tātad kopā aizvadīju�i vai�rāk nekā 650 gadu. Saikne starp abiem bija ļoti spēcīga, un varēja pieņemt, ka abi spēju�i tādu iedibināt, arī tūksto�iem kilometru �ķirti. Bet, pat ar zīlniecību sajūgtas, viņu abu auras gan nevarētu izraisīt tik dramatiskas sekas. Ja vien� ja Perenele bijusi nāves briesmās un alķīmiķis viņas auru spēcinājis ar savējo� Makjavelli sarauca pieri. Nikolasam spēki iet uz galu, tāda tērē�anās viņu būtu� nogalinājusi.

Dvīņi!

Itāļu mags nepatikā noskurinājās. Attapība iet mazumā? Vecums? Skaidrs, ka te iejaukti dvīņi. Bija, ta�u redzēts, kā viņi sastrādājās Parīzes Dievmātes katedrālē, lai sakautu gargujas. Acīmredzot devu�i Fleimelam daļu sava spēka, un viņ� sazin kā pamanījies pieslēgties Alkatrazai un Perenelei. Tie�i tāpēc aura bi�jusi tik jaudīga.

�� Kāpēc tu sazinājies ar mani? � Makjavelli noprasīja.

�� Tu manā sarakstā neesi pirmais, � Mazulītis atzinās. � Bet savu saimnieku nevaru dabūt rokā. Domāju, brīdinā�u tevi� un cerēju, ka varbūt zini, kā tikt galā ar to Pereneli Fleimelu. Esat tiku�ies?

��� Jā. � Makjavelli pasmīnēja, atmiņas bija rūgtas. � Tikai vienreiz. Sen, 1669. gadā. Pēc Lielā Londonas ugunsgrēka Dī bija pazaudējis Fleimelu pēdas, abi atbēga uz kontinentu. Biju Sicīlijā brīvdienās un glu�i netī�ām uzskrēju viņiem virsū. Nikolass vār�guļoja, bija kaut ko nelabu ieēdis, un es iekārtoju, lai vietējais ārsts viņam mikstūrā iejauc miegazāles. Savā augstprātībā iedomājos, ka vispirms novāk�u Pereneli un tad tik�u galā ar alķīmiķi. � Itā�lis pacēla pret gaismu kreiso plaukstu. To izvagoja baltu rētu tīkls, tādas pa�as rotājās ari uz pleciem un muguras. � Cīnījāmies augu dienu � viņas burvestības pret manu maģiju un alķīmiju� � Balss aiztrūka.

Pēc klusuma brī�a Bilijs nenocietās: � Kas notika?

�� Iz�āvām tādu lēveni enerģijas, ka sākās Etnas izvirdums. Es todien uz salas gandrīz atdevu galus.

Mazulītis Bilijs nolaida binokli, tad pagrieza līcim muguru un apsēdās uz pazema akmens mūra. Viņ� piekala skatu noplīsu�a�jiem kovboja zābakiem: āda bija sadilusi un saplaisājusi, vietām gandrīz izplīsu�iem caurumiem. Derēja gādāt jaunus, bet tad vaja�dzēja braukt pie pazīstama kurpnieka uz Ņūmeksiku, tas joprojām prata pa�ūdināt tādus kā senāk. Bilijam bija pāris draugu Albukērkā un Laskrusesā, viens otrs arī Silversitijā, kur viņ� bija uzau�dzis, un Fortsamnerā, kur Pets Garets viņu no�āva.

���� Varētu savākt bandu, � viņ� novilka un gaidīja, ka itālis iebildīs, bet otrā galā kā par brīnumu valdīja klusums. � Būtu kā vecajos laikos. Pazīstu da�us nemirstīgos � pāris kovboju, vienu spāņu konkistadoru un divus lieliskus apa�u kaujiniekus. Visi mū�sējie. Var būt, ja bruksim salai virsū visi kopā�

���� Doma laba, tikai draugus, visticamāk, iegrūdīsi nāvē, � Makjavelli norādīja. � lr viens cits ceļ�. � Līnijā kaut kas iesprak�ķējās. � Uz salas ir armija � briesmoņu armija. Es teiktu, iekams brūkam virsū Perenelei, mums vienkār�i jāuzrauj no miega tie, kas tur snau�. Daudzi noburti gulēju�i mēne�iem vai pat ilgāk; būs izbadu�i� un dosies meklēt, kur tuvumā siltas asinis: Pereneles kundze.

Mazulītis Bilijs pamāja, tad apķērās: � Paklau, bet mūsu ta�u tur nebūs, ko?

��� Tici man, � Makjavelli atteica. � Kolīdz būsim atmodinā�ju�i duso�o armiju, ilgi tur neuzkavēsimies. Tiekamies rīt divpa�dsmitos trīsdesmit pēc vietējā laika, tad man ielido�ana. Ja viss ritēs pēc plāna, Perenele vakaru nesagaidīs.

Doktors D�ons Dī bija �ausmās.

Basteta turpat blakus ierāva gaisu nāsīs un nodrebinājās, un Dī noprata, ka arī viņai bail. Tāpēc pats pārbijās vēl jo vairāk.

Bailes Dī nebija sve�as, tās viņam pat patika. Bailes turēja viņu pie dzīvības, trenca mesties bēgt, kamēr citi nekustēja ne no vietas, cīnījās un mira. Ta�u �īs nebija parastas bailes, �īs bija iezīdu�ās kaulos, uzdzina �ermino�u riebumu, lika vēderam vilkties �okurā un pa�am viscaur mirkt ledusaukstos sviedros. Salts aprēķins vēs�tīja, ka bailēm nav pamata, bet �īs bija stiprākas, primitīvas un mū�senas, tādas, kas sakņojās psihes dzīlēs, smadzeņu stumbrā, to senākajā daļā. Pirmatnējas bailes.

Ilgajā mū�ā Dī bija sastapies ar vienu otru no atbaido�ākajiem Vecajiem, baisiem neradījumiem, kas cilvēkiem nelīdzinājās ne tuvu. Pētījumi un ekspedīcijas viņu bija aizvedināju�as līdz da�ām no tum�ākajām Ēnu valstībām, kur smaragdzaļās debesīs planēja murgaini �ausmoņi un asinssarkanās jūrās locījās baisu nezvēru taustekļi. Ta�u �ādas bailes viņ� juta pirmoreiz. Acu priek�ā dan�coja melni punktiņi, un elpa bija vērtusies tik strauja, ka uzmācās arī bailes saindēties ar skābekli. Izmisīgi pūlēdamies elpu vilkt rā�māk, viņ� koncentrējās uz baiļu avotu � uz neradījumu, kas soļoja pa izmiru�ās Ziemeļlondonas ielas vidu.

Gaismekļi ielas malās pa lielākai daļai stāvēja akli un tum�i, un tie nedaudzie, kas dega, lēja lejup pretīgu dzeltenu gaismu, stāvu iekrāsojot dzeltenos un melnos toņos. Augumā tas slējās gandrīz divarpus metru augsts, masīvām rokām, kājas ar ā�a na giem. Un no galvas katrā pusē rēgojās pa ragu se��uburim, kas gā jēju vērta par vēl vismaz pusotru metru lielāku. Tērpies tas bija sen izmiru�u dzīvnieku pluskainās ādās, tā ka nebija viegli noteikt, kur beidzas ādas un sākas pa�a kum�ķainā vilna. Pār kreiso plecu bija pārsviesta divmetrīga, no dinozaura �okja darināta milna, kam vienā pusē vīdēja asu zobu rinda.

Tas bija Cernunns, Ragainais dievs.

Pirms piecpadsmit tūksto�iem gadu kāds pārbijies paleolīta laikmeta mākslinieks bija uztriepis viņa attēlu uz kādas Dienvidfrancijas alas sienas: ne īsti cilvēku, ne zvēru, bet kaut ko pa vidu. Dī atskārta, ka dro�i vien jūt to pa�u, ko tas sencilvēks. Pie�tika uzmest Cernunnam skatu, lai pats sajustos sīks, nenozīmīgs nīkulis.

Vienmēr bija �ķitis, ka Ragainais dievs ir tikai viens no Veca�jiem � varbūt pat no Lielajiem vecajiem �, bet vēl �odien Marss Ultors bija izpaudis kaut ko pārsteidzo�u, kaut ko visai baismīgu. Ragainais dievs nebija nekāds Vecais. Tas bija kaut kas senāks, daudz senāks � kas tāds, kas robe�ojās ar mītu.

Cernunns bija viens no leģendārajiem arhontiem, un �ī rase val�dīja pār pasauli neiedomājami senā pagātnē. Kad Ragainais dievs spēra kāju uz zemes, Igdrasils bija nieka sēkliņa, Nidhjegs ar savē�jiem � tikko iz�ķīlu�ies, un līdz brīdim, kad parādījās pirmie cil�vēki, bija jāgaida vēl simtiem tūksto�u gadu.

Ragainais dievs panācās tuvāk, un sejā viņam ie�ķīlās gaismas kūlis.

Dī sajutās kā belzienu dabūjis pakrūtē. Iedomātās briesmoņa maskas vietā atklājās skaisti veidoti vaibsti. Pārsteidzo�i, nedabiski daiļi. Ada bija tum�i iedegusi, ta�u gluda un nostiepta, it kā ak�menī cirsta, un dziļajos dobuļos gailēja iegarenas, dzintardzeltenas acis. Kad viņ� ierunājās, pilnīgās lūpas gandrīz nekustējās, nekus-* tīgs bija arī ādamābols uz slaikā kakla.

� Vecaja un cilvēks, kaķis un tā pavēlnieks, un no kura, diez, jābīstas vairāk? � Balss bija brīnum liega, gandrīz samtaina, lai gan caurcaurēm bezkaislīga, un, skaidri dzirdēdams teikto angļu valodā, Dī tomēr varēja zvērēt, ka galvā līdztekus zumēt zum tie pa�i vārdi simt citās mēlēs. Pienācis tuvāk, Cernunns noslīga uz ceļgala, vispirms nopētīja Bastetu un tad � no aug�as � Dī. Mags ieskatījās Ragainajam dievam acīs: zīlītes bija �auras un melnas, bet nevis kā �ūskai � stateniskas, bet līmeniskas kā treknas, mel�nas svītras. � Tātad tu osi Dī, � daudzbalss nozumēja magam galvā.

Mags zemu paklanījās, lai nevajadzētu skatīties dzintarainajās acīs, un izmisīgi pūlējās savaldīt bailes. Arhonts sīvi oda � pēc me�a biezokņiem un trūdo�ām lapām. Smārds Dī gāza vai no kā�jām, un ie�āvās prātā, ka varbūt tam ir kāds sakars ar emocijām, kas brāzās pāri. Bija ta�u redzēti vēl baisāki nezvēri, vēl pārstei�dzo�āki radījumi, kāpēc tad Ragainais dievs iedvesa tādas �au�a�las? Viņ� piekala skatu me�onīgajai milnai, uz kā aizlaiku arhonts bija atspiedies. Izskatījās pēc krīta laikposma milzu krokodila �okja, un atkal bija jādomā, diez cik īsti arhontam gadu.

��� Mums prieks, ka esi klāt, � Basteta skaļi no�ņācās. Dī sa�klausīja viņas balsī baiļu trīsas.

�� Nedomāju vis. � Cernunns izslējās visā augumā.

��� Mēs� � Basteta atsāka, bet tūdaļ gaisā nosvilpa milzu mil�na, un tās zobi apstājās tikai pirksta tiesas attālumā no kaķes galvas.

��� Kustoni! Nerunā ar mani ne vārda. Neesmu te tāpēc, ka gri�bēju nākt. Tu! � Dzintardzeltenās acis pievērsās Dī. � Tavi Vecajie pavēlnieki piesauku�i aizlaiku parādu, kas stāv nenokārtots kop� laika gala. Ja līdzē�u, mans parāds būs nolīdzināts. Tikai tāpēc esmu te. Ko tev vajag?

Dī ievilka elpu, atkal paklanījās un cie�i iekoda vaigā, lai ap�valdītu smīnu. Arhonts viņu atzina par rīkotāju. Ierunājies viņ� apmierināts konstatēja, ka balss netrīc un skan rimti. � Cik daudz tev stāstīts? � viņ� iesāka.

��� Esmu Cernunns. Varu lasīt tavas domas un atmiņas, mag. Zinu visu, ko zini tu; zinu, kas esi bijis, un zinu, kas esi tagad. Alķīmiķis Fleimels un bērni ir pie saracēņu bruņinieka un barda � nomaskēta metāla cietok�ņa aizsegā. Tu gribi mani un Me�onīgās medības, lai iztriecam tev ceļu. � Arhonta seja gan bija un palika tā pati bezkaislīgā, gludenā maska, ta�u Dī Ragainā dieva balsī �ķita saklausījis sarkasmu.

Mags vēlreiz paklanījās, raudzīdams savaldīt domas. � Tie�i tā.

Pagriezis milzīgo galvu, arhonts nopētīja autolū�ņu novietnes metāla vaļņus. � Man �is tas solīts, � viņ� nodārdināja. � Vergi. Svaiga gaļa.

Dī lieki nevilcinājās. � Protams. Vari dabūt Fleimelu un visus citus. Man vajag bērnus un divas lappuses no Grāmatas, kas pali�ku�as pie Fleimela. � Viņ� atkal paklanījās. Ar Ragaino dievu un viņa me�onīgajiem dzinējiem palīgos veiksme bija garantēta.

�� Man vēlēts tev pateikt, lūk, ko, � Cernunns klusu piebilda un viegli pielieca galvu: viņ� vērās lejup uz magu, dzintardzeltenajām acīm gailot tum�ajā sejā. � Ja pievilsi savus Vecajos saimnie�kus, būsi mans. Kā velte, kā maza atlīdzība par to, ka esmu uzrauts no miega. � Milzīgā, ragainā galva pie�ķiebās, acu zīlī�u svītras iepletās platas, līdz redzokļi vērtās melni un bezdibenīgi. � Man sazin cik tūksto�us gadu nav bijis neviena mājlopiņa. Parasti, necik ilgi, pārvēr�as.

�� Pārvēr�as? � Dī norīstījās.

Ielu pārpūdināja pieķepu�i ka�oki, nagi, zobi un gaismekļos zibo�i dzelteni redzokļi, vilnis gāzās laukā no namiem, lēca pa lo�giem, gāza apkārt �ogus, spiedās laukā no kanalizācijas akām. Pla�ā, mēmā pusaplī arhontu apstāja atbaido�i, smakojo�i neradījumi. Augumā � milzīgi vilki, ta�u visiem cilvēka seja.

�� Pārvēr�as, � Cernunns atkārtoja. Rumpis palika nekustīgs, bet galva nogrozījās neiespējami pla�ā lokā � arhonts noskatīja savu pieklusu�o armiju, tad uzlūkoja Dī. � Tu esi stiprs. Novilksi vismaz gadu, pirms iestāsies manos dzinējos.

Palamēds apcirtās pret alķīmiķi. � Skaties, ko esi sadarījis! � Dusmās akcents jautās stiprāks, tā ka teikto gandrīz nevarēja sa�prast.

Fleimels nelikās zinis. Viņ� uzrunāja �ekspīru. � Vai ir kāda rezerves izeja? � viņ� rimti apvaicājās.

Bards pamāja. � Protams. Ir viena pazemes eja, kas sākas zem barakas. Otrs gals iziet laukā nepilnus divus kilometrus tālāk, pa�mestā teātrī. Viņ� greizi pasmaidīja. � Pats izraudzījos.

Fleimels pievērsās Sofijai un D�o�am. � Savāciet mantas. Ejam. Jo tālāk būsim, kad ieradīsies Ragainais dievs, jo labāk. Pirms kāds ko paguva iebilst, alķīmiķis jau bija paķēris dvīņus pie rokas un stūma atpakaļ, uz būdu. D�o�s pikti izrāvās, Sofija tāpat. Alķīmiķis jau posās protestēt, kad pamanīja � ne Palamēds, ne �ekspīrs nav izkustēju�ies ne no vietas. Apsviedies viņ� uzlūkoja mazo vīreli. � �igli! Tu zini, uz ko spējīgs Ragainais dievs, un, ko�līdz Me�onīgie dzinēji būs matīju�i asiņu gar�u, pat viņ� �os ne�spēs valdīt.

��� Ejiet vien, � �ekspīrs noteica. Es palik�u tepat. Aizturē�u viņus, lai jums ir vairāk laika pabēgt tālāk.

Nikolass nogrozīja galvu. � Neprāts, � viņ� izmisis sauca. � Jums nebūs glābiņa. Cernunns jūs iznīcinās.

�� Miesu � jā, dro�i vien. � �ekspīrs nosmaidīja. � Bet mans vārds ir un vienmēr būs nemirstīgs. Mani vārdi dzīvos, līdz beigs pastāvēt cilvēku cilts.

��� Un ja atgriezīsies Tum�ie vecie, tas brīdis varētu pienāk drī�zāk, nekā tu iedomājies, � atcirta Fleimels. � Nāc līdzi, � viņ� teica un tad klusu piebilda: � Lūdzu.

Bet bards purināja galvu. Aura visapkārt iesprak�ķējās silta un gai�a, uzvēdīja citrona smar�a. �olaiku aizsargtērps zibsnīdams pārvērtās plāk�ņu bruņās un va�u kreklā, līdz beidzot �ekspīrs stāvēja, ietērpies izrakstītā, lempīgā viduslaiku bruņutērpā. No galvas līdz kājām viņu sedza spo�s, dzeltens metāls, pulēts un kalts tā, lai ik cirtiens noslīd garām; ceļgalus un elkoņus rotāja asi dzelk�ņi. Atbīdījis bruņucepures sejsegu, viņ� vērās pretim mir�dzo�ām acīm, kas �ķita neparasti lielas, jo uz deguna joprojām bija biezās brilles. � Palik�u tepat un kau�os kopā ar Gabriēla suņiem. Viņi man kalpoju�i gadsimtiem ilgi, tagad es kalpo�u viņiem. � Bards pasmaidīja, atiezdams melno, gandrīz bezzobaino mutes caurumu.

�� Viljam� � Fleimels izdvesa, kratīdams galvu.

�� Alķīmiķi, es neesmu glu�i bezpalīdzīgs. Tik ilgi dzīvodams, neesmu sēdējis bez darba, �o to esmu apguvis. Atceries � visa ma�ģija barojas no iztēles� un di�āku iztēli par manējo pasaule nav redzējusi.

��� Di�āku lielībnieku arī ne, � iejaucās Palamēds. � Vil, �ajā kaujā mēs uzvarēt nevaram. Mums jāiet, jāpārgrupējas un jācīnās citudien. Nāc līdzi. � Saracēņu bruņinieka balss izskanēja teju lū�dzo�i.

Nemirstīgais bards apņēmīgi nopurināja galvu. � Es palieku. Zinu, ka nevaru uzvarēt. Ta�u varu viņus aizkavēt stundām ilgi� varbūt pat līdz rītausmai. Me�onīgie dzinēji neskraidīs apkārt pa saules gaismu. � Viņ� paskatījās uz alķīmiķi. � Citādi es nevaru. Reiz es jūs nodevu, tagad ļauj man atlīdzināt.

Paspēris soli uz priek�u, alķīmiķis barda bruņās ietērpto delmu saspieda ar tādu spēku, ka abu auras �ņākdamas saplūda vienkopus. � �ekspīr, zinot visu, ko tagad zinu, es justos pagodi�nāts, ja varētu palikt tepat un cīnīties kopā ar tevi. Bet darīsim, kā saka Palamēds: izvēlēsimies, kur un kā cīnīties. Tev nav tā jārīkojas manis dēļ.

�� Jā, bet es tā rīkojos ne jau tikai tevis dēļ, � �ekspīrs noteica. Drusku pagriezis galvu, viņ� pa�ķielēja uz pieklusu�ajiem dvī�ņiem. � Viņu dēļ. � Bruņām krak�ķot un �ķindot, viņ� pieklumzāja tuvāk Sofijai un D�o�am un katram ieskatījās acīs. Tagad viņ� izstrāvoja stipru, asu un spirgtu citrona aromātu, un dvīņi redzēja sevi atspulgojamies spo�ajās bruņās. � Zinu, ko viņi var. Tie ir leģendas dvīņi, par ko ne�aubos ne mirkli. Tiem no mūsējiem, kas uzticīgi Vecajiem, ir pienākums abus apmācīt, lolot un uzziedināt līdz spēku pilnbriedam. Nāk tā diena, kad vajadzēs visu viņu spēku� jā, kad to vajadzēs visai pasaulei. � Atkāpies viņ� sapuri�nāja galvu, acis aiz briļļu stikliem vīdēja platas un miklas. � Un tā es rīkojos arī sava mīļā dēla Hemneta dēļ. Mans dvīņupuika� Māsa pēc viņa nāves vairs nekad nebija tāda kā senāk, kaut nodzī�voja vēl garus gadus. Manis nebija līdzās, nespēju palīdzēt, toties tagad varu palīdzēt jums.

��� Tu vari mums palīdzēt, ja nāksi līdzi, � klusu ierunājās

_

Sofija. � Es zinu, kas bus. � Prata lauzas atbaido�as ainas, kas uzdzina �ermuļus.

�� Cernunns ar Me�onīgajiem dzinējiem. � �ekspīrs pamāja, tad atskatījās uz Gabriēla suņiem: da�s joprojām bija suņa veidolā, citi jau pārvērtu�ies cilvēka skatā. � Vilkcilvēki pret suņcilvēkiem. Kauja būs aizraujo�a.

�� Mums tevi vajag, � D�o�s uzstājīgi iesaucās.

�� Mani? Vajag? � �ekspīrs nobrīnījās. � Kāpēc?

�� Tu tik daudz zini. Tu varētu mūs mācīt, � zēns nobēra.

Bards papurināja galvu, bruņām vizot. Pieklusinājis balsi, viņ�

vērsās tie�i pie D�o�a un Sofijas: � Alķīmiķim zināms vairāk � daudz vairāk � nekā man. Un Sofijai ir gadu tūksto�os krātas zinā�anas, viņa zina vairāk nekā iedomājas. Es jums esmu lieks. Ne�varu iemācīt pat stihiju maģiju. Tā ir jūsu prioritāte: ja gribat izdzī�vot tais laikos, kas nāk virsū, jums jāapgūst piecas �ķīstās maģijas.

�� Piecas! � D�o�s satrūkās. � Man �ķita � stihiju ir vien �et�ras. � Viņ� uzmeta skatu Sofijai. � Gaiss un Uguns, un tad Ūdens un Zeme.

�� �etras stihijas? � �ekspīrs pasmīnēja. � Esi piemirsis Ēte�ru, piekto maģiju � pa�u noslēpumaināko, pa�u spēcīgāko. Bet, lai to apgūtu, vispirms jāieprotas valdīt �etras pārējās. � Paslējis galvu, bards pagriezās pret alķīmiķi un pacēla balsi. � Tagad ejiet! Aizvediet viņus pie ķēniņa Gilgame�a. Un, Nikolas, � viņ� no�pietni piebilda, � piesargies. Tu zini, kāds viņ� ir.

��� Kāds tad viņ� ir? � steidzīgi, gandrīz nervozi ievaicājās D�o�s.

Barda blāvi zilās acis pievērsās Fleimelam. � Neesi teicis? � Paskatījies uz dvīņiem, viņ� aizvāza sejsegu, noslēpdams seju. Kad �ekspīrs pēc brī�a ierunājās, balss skanēja dobjā tuk�umā. � Ķē�niņa cildais prāts ir gāzts no troņa. Viņ� ir jucis. Galīgi nojūdzies.

D�o�s apcirtās pret alķīmiķi. � Tu neesi teicis�

Un tad nakts tumsā ielauzās baiss troksnis. Tur auroja brie�dis � mū�sens un pirmatnējs, dzīvnieciski bauri atbalsojās no metāla vaļņiem un viļņiem skrēja cauri zemei, tā ka ūdens paltis savirmojās.

Tūdaļ nelūgta uzplaiksnīja Sofijas aura, pati no sevis sablīvē�joties par aizsargbruņām; arī D�o�a aura kā vāra zeltaina gaisma iezaigojās viņam ap galvu un rokām.

Rūsējo�o vraku eļļaino smaku un Gabriēla suņu saslapu�ās vilnas smārdu piepe�i pārmāca spīva smirdoņa. Dvīņi acumirklī atminējās tādu jutu�i kādās ar vecākiem kopīgi pavadītās brīvdie�nās Peru: d�ungļu trūdi, �ķebīgi purva puvekļi, trupe�i, prauli un indes pilni ziedi.

Un tad Cernunns ar Me�onīgajiem dzinējiem metās uzbru�kumā.

D�o�s piepe�i attapās, ka rokās jau Klarents, lai gan nebija ne jausmas, kurā brīdī tas būtu izrauts no futrāļa. Ar ādu apvilktais rokturis sasvīdu�ajās plaukstās gūlās silts un sauss un kņudinājās kā skudriņa. Senlaiku zobens iesprak�ķējās, un no pelēkbaltā as�mens gaisā uzvijās dūmu vērpetes, bet asmenī iestrādātie kristāliņi iegailējās melnsarkani.

Acumirklī uzbrāzās izjūtas un domas. Tās bija sve�as, bet ar Klarentu viņ� jau bija pazīstams un tā prātus pazina, tāpēc bija skaidrs, ka ar zobenu tam nav sakara. �īs izjūtas bija jaunas un ne�pazīstamas. Viņ� jutās� citāds: pa�pārliecināts, stiprs, spēcīgs. Un dusmīgs. Visam pāri � briesmīgas dusmas. Tās svila pavēderē, tā ka vajadzēja saliekties ragā. No vēdera aug�up cēlās karstums, kas aizstrāvoja līdz plaukstām. Delnas iesvēlās gandrīz necie�ami kar�stas, un tad dūmi, kas cēlās no Klarenta, mainīja krāsu � vērtās melni sarkani. Zobens rokās noraustījās.

Sāpes pagaisa, un izslējies D�o�s atskārta, ka vairs nebīstas. No bailēm, kas bija mocīju�as dienas piecas, vairs nebija ne miņas.

Viņ� aplaida skatu visapkārt, novērtēdams aizsardzības po�zīcijas un aizsargspēku jaudu. Nebija ne jausmas, kas un cik lielā skaitā nāk uzbrukumā, un, lai gan metāla cietoksnim nebija ne vainas, instinkts vēstīja, ka līdz rītausmai tas nenoturēsies. Tas bija būvēts ar domu, ka uzbrukumā nāks cilvēki. Viņ� neviļus pa�vērās aug�up � lai pēc zvaig�ņu stāvokļa aplēstu laiku, bet de�besis klāja dzeltenīgi mākoņi� un tad viņ� atskārta, ka ir ta�u pulkstenis. Astoņi un divdesmit piecas. Stundas astoņas līdz rīt�ausmai, kad Me�onīgie dzinēji spruks atpakaļ uz savu krēslaino Ēnu valstību.

Akmens asmeni plak�ķinādams pret kreisās rokas plaukstu, viņ�, acis piemiedzis, raudzījās apkārt. Kā viņ� pats uzbruktu �ā�dai vietai? Skataha zinātu; Kareive varētu pateikt, pret ko cīnīties un tie�i kur gaidāms pirmais iebrukums. Viņ� pats sprieda, ka diez vai uzbrucēji nāk ar aplenkuma ma�īnām, jo tik izturīgi vaļņi pra�sītu gan daudz laika, gan līdzekļu. Ragainais dievs, visticamāk, lauzīsies cauri�

Un tad pēk�ņi nāca atskārta, ka Kareive �ajā reizē ir pilnīgi lieka. Viņ� jau tāpat visu zināja. Sofijai bija taisnība: kolīdz kara dievs Marss bija brāli atmodinājis, viņ� D�o�ā bija ielicis visu, ko zināja.

D�o�s pavērās uz Palamēdu un �ekspīru. Gabriēla suņi jau bija uztrausu�ies uz lū�ņu vaļņiem un piebiedroju�ies tiem, kas tur jau pulcējās. Kopskaitā � ap simtu, un D�o�s apzinājās, ka ar to ne tuvu nepietiek. Visi bija bruņoju�ies ar lokiem un bultām, arbaletiem un �ķēpiem. Kur mūsdienu iero�i? � viņ� iedomājās. Strēl�niekiem makos bija sauja bultu, �ķēpme�iem � �ķēpu pa divi, pa trīs. Iz�auj visas bultas un �ķēpus � viss! Atliek stāvēt un gaidīt, kad iebrucēji klāt.

D�o�s attapās pagriezies uz vārtu pusi, un gandrīz pati par sevi pacēlās roka, zobenu pavēr�ot pret vārtiem. Viņ� apzinājās, ka ikkatra cietok�ņa Ahilleja papēdis ir ieeja. Viņa lūpas sa�ķobījās baisā smīnā. � Viņ� uzbruks tie�i te, � zēns teica nezin kam, cie�i veroties uz vārtiem, un tūliņ, it kā piebalsojot, no asmeņa izvijās pelēkbaltu dūmu grīste. Tie�i tur Ragainais dievs lūkos ielauzties.

Tie�i tajā mirklī vārti salīgojās tik stipri, ka nodrebēja visi vaļņi. Vraku grēdas sazvārojās. Tad nakts tumsā aizrībēja vēl viens blāk�ķis � tarāns? Kaut kur tumsā pa labi zemē rībēdams novēlās kāds automobilis. �ķīda stikli.

Brie�u bullis ieaurojās atkal � �ķīsts spēks.

Klarents, pēc visa sprie�ot, to skaņu dzirdēja: noraustījās un, D�o�a satverts, sagrozījās. Karstums cēlās aug�up pa delmu, un puikas aura piepe�i iegailējās oran�sarkana.

� D�o�, � ie�ukstējās Sofija.

D�o�s pameta skatu uz dvīņumāsu un ieraudzīja, ka Sofija skatās uz viņa rokām. Paskatījās pats. Plaukstas, kas turēja zobena rokturi, tagad bija ieautas cimdos. It kā mīksta āda � nobru�āta, sadilusi, saskrāpēta, notraipīta putekļiem un dubļiem.

Vārti notrīcēja vēlreiz � trieciens bija baismīgs.

� Mūrus nenoturēsim, spēku par maz, � D�o�s balsī domāja un pastiepa uz priek�u Klarentu. � Lai Palamēds un �ekspīrs ver vārtus vaļā. Gabriēla suņi �aurajā ejā iebrucējus novāks pa vienam vien.

Fleimels panācās priek�ā un pastiepa roku uz D�o�a pusi. � Mums jātiek projām.

Kolīdz alķīmiķis pieskārās zēnam, viņa aura uzsprikstīja un caur krūtīm un rokām aizsvēlās zeltainas spēka dzīslas. Alķīmiķis atrāvās kā apdedzinājies. Akmens asmens uz brīdi iegailējās zeltā, bet tad apdzisa blāvi sarkanraibi melns. D�o�s bija ļāvies jūtu uz�plūdiem.

Bailes. �ausmīgas, nepārvaramas bailes no neradījumiem un rēgiem.

Zaudējuma sāpes. Sazin cik vīrie�u, sievie�u, bērnu, radu, draugu, kaimiņu.Visi miru�i.

Dusmas. Pāri visam � kūsājo�as, visaptvero�as dusmas.

Puika lēni pagriezās un uzlūkoja nemirstīgo � abu acis sasta�pās. D�o�s uzreiz atjauta, ka jaunajām izjūtām ar zobenu nav ne mazākā sakara. Klarents neba pirmoreiz rokās, un viņ� pazina tā specifiski atbaido�ās atmiņas un iespaidus. Un zināja, ka nule sa�manījis alķīmiķa domas. Fleimela pieskāriens viņā uzjundīja zau�dējuma sāpes, bailes un vēl ko citu: uz acumirkli norēgojās bērni� vesels bars, katrs ietērpts sazin kādā laikmetā ierastā ģērbā. Un, kad nemirstīgais atrāva roku, D�o�s joprojām bija un palika pārlie�cināts, ka tie visi biju�i dvīņi.

Paspēris soli pretim alķīmiķim, D�o�s pastiepa plaukstu ar iz�plestiem pirkstiem. Ja izdotos pieskarties Nikolasam un, kādu lai�ku tā pakavēties, varbūt beidzot nāktu klajā kāda skaidrība. Patie�sība � par nemirstīgo Nikolasu Fleimelu.

Alķīmiķis atkāpās no D�o�a. Lai gan Nikolasa lūpās vīdēja smaids, D�o�s redzēja, ka ve�uka pirksti sa�ņaudzas dūrēs un sa�zin kāda gaisma viņa nagus iekrāsojusi zaļus.Uzvēdīja viegla pi�parmētru smar�a, ta�u skābi rūgtena.

Lū�ņu novietni salīgoja vēl viens trieciens, vārti virās nodre�bēja. Ie�ņirkstējās un ied�inkstējās dzelzs � tie bija Me�onīgie dzi�nēji, kas nagiem un zobiem skrāpēja vaļņus. D�o�s saminstinājās: no vienas puses, alkdams izskaidroties ar alķīmiķi, no otras � tikt galā ar iebrucējiem. Pēk�ņi galvā ieskrēja kaut kas, ko savulaik bija skandinājis tētis. Viņi gāja gar Tenesija upes krastu un runāja p.u

Pilsoņu kara �ilohas kauju. "Labāk cīnīties soli pa solim, dēls," viņ� toreiz teica. "Tā būsi lielāks ieguvējs."

D�o�s aizgriezās. Vajadzēja aprunāties ar Sofiju, izstāstīt, kas redzēts, un tad � abi kopā � viņi varētu piespiest pie sienas Fleimelu. Viņ� metās klāt Palamēdam. � Pagaidi! � viņ� sauca.

�� Ne�auj!

Bet, iekams paguva izteikt kaut vārdu, viņ� izdzirdēja pa lū�ņu novietni aizdimdināmies saracēņu bruņinieka zemo balsi: � Uguni!

Torņu strēlnieki iz�āva bultas, tās �vīkstēdamas aiz�ņāca mel�najā tumsā.

D�o�s iekoda lūpā. Munīciju derēja pietaupīt, bet bija jāatzīst, ka saracēņu bruņinieks zina, ko dara. Vispirms bultas, tad �ķēpi, un jaudīgākie arbaleti pietaupīti tuvcīņai.

�� �ķēpme�i! � iesaucās saracēņu bruņinieks. � Aiziet!

Gabriēla suņi, sastāju�i mūros, aiz�āva savus garos �ķēpus,

bruņotus ar lapveida plātņu uzgaļiem.

D�o�s pie�ķieba galvu un ieklausījās, koncentrējoties uz pa�a saasināto uztveri, bet uzbrucēji nebija saklausāmi. �ķita neticami, bet Me�onīgie dzinēji tie�ām pārvietojās un kāvās pilnīgā klusumā.

�� Mums jāiet, � Nikolass uzstāja.

D�o�s nelikās zinis. Un tad sadzirdēja pret metālu �ņirkstam līkus nagus un zobus, kas plēsa nost aiz�ogojumu, grāva nost vraku grēdas.

��� Bultas, � no vaļņa viņas puses pakliedza �ekspīrs. � �auj vaļā!

Vārti atkal nolīgojās.

��� Vārti! � D�o�s iekliedzās skaļi un pavēlo�i. � Viņi nāks iek�ā pa vārtiem!

Palamēds un �ekspīrs apcirtu�ies pavērās uz puiku.

Klarents, turpu pavērsts, D�o�a rokās iegailējās melnsarkans.

�� Uzmaniet vārtus! Viņi mēģinās ielauzties!

Palamēds nogrozīja galvu, bet bards savus Gabriēla suņus acumirklī aizkomandēja pie vārtiem.

Klarents iegailējās ko�i sarkans, noraustījās, un D�o�s neviļus spēra soli uz priek�u, it kā klausīdams zobenam, kas rāva viņu tu�vāk ienaidniekam.

�� Vēl vienu cirtienu, � viņ� nomurmināja.

�� Vēl vienu cirtienu, � izdvesa Dī.

Dī un Basteta mēmi stāvēja un noskatījās, kā Me�onīgie dzi�nēji uzbrūk lū�ņu vaļņiem. Pretstatā parastiem vilkiem �ie ne rēja, ne rūca, tikai �ņirkstināja nagus pret asfaltu. Vairums lēk�oja ar visām �etrām, bet da�s uzkumpis steberēja ar divām, un Dī iedomājās, vai tie�i te nav rodamas saknes leģendai par vilka�iem. Suņi � Gabriēla suņi � alla� biju�i cilvēka pusē, savukārt Me��onīgie dzinēji alla� viņus medīju�i.

Savs simts veiklāko vilku jau bija izplēsu�ies cauri �ogam un joza tālāk pa vraku iejoztajām ejām. Un tad cietok�ņa aug�ā parā�dījās aizstāvji. Me�onīgo dzinēju priek�stāvju rindās ieurbās bul�tas, un tie, ko tās skāra, tūliņ pārvērtās. Dī samanīja pērtiķcilvēkus, romie�u centurionus, mongoļu kareivjus, Neandertāles alu cilvē�kus, prū�u virsniekus un angļu apaļgalvjus� kas tūliņ izputēja.

��� Cernunns izputina savus spēkus, � strupi noteica Basteta. Atkāpusies tumsā, viņa, tērpta garajā, melnajā ādas mētelī, gan�drīz nebija saredzama.

��� Viņ� novēr� uzmanību! � mags izspēra, uz Vecajo neskatī�damies. Kop� arhonts bija nolicis Bastetu pie vietas, viņa ierunājās pirmoreiz, un visapkārt teju vai sajūtami strāvoja dusmu viļņi. Magaprāt, neviens un nekas ar Vecajo līdz �im nebija �ādi runājis un palicis dzīvajos. Tāpat viņ� apzinājās, ka bijis liecinieks viņas pazemojumam: to Basteta nemū�am neaizmirsīs. Ar acs kaktiņu viņ� manīja, ka cēlā kaķe pavēr�as �urp � no aug�as. � Tie, kas uzbrūk vaļņiem, tikai novēr� uzmanību, � Dī steidzīgi taisnojās. � Galvenais trieciens paredzēts caur vārtiem. � Brīdi klusējis, viņ� ievaicājās: � Vai pareizi saprotu, ka arhontam tas nevar kaitēt?

Bastetas zīlītes savilkās �aurās svītrās. � Dzīvs paliks, � viņa no�ņācās. � Un, var gadīties, mirs.

� Man �ķita, arhonti dzīvo tikai teiksmās, � Dī nobēra. Velns viņu zina, cik daudz par arhontiem zināms dievietei ar kaķa galvu.

Vecā brīdi klusēja. Tad teica: � Vēl jaunības gados iemācījos, ka ik visos stāstos rodams patiesības grauds.

Dī nekādi nespēja iztēloties kaķu dievieti jaunības plaukumā, acu priek�ā sazin kāpēc nejēgā uzpeldēja balts, pūkains kaķēns. Vai tad Basteta tie�ām savulaik dzimusi vai arī iz�ķīlusies vai pa�saulē nākusi jau tāda, kāda ir? Tik daudz vēl nezināma! Viņ� pie�miedza acis, pāri ielai vērdamies uz Cernunnu. Un nu bija jauns noslēpums � arhonts. Dī Vecajo leģendas bija pētījis ne viena vien mū�a garumā. Ik pa laikam uznira liecības par noslēpumainu rasi, kas valdījusi pār zemi sensenos laikos, ilgi pirms tam, kad Di�ie vecajie no jūras dibena izcēla Danu Tālis. Stāsta, ka Vecajie savās im�pērijās visu noskatīju�ies no arhontiem un pat pārņēmu�i � ieņē�mu�i! � vienu otru senās rases būvētu, bet pamestu pilsētu. Bet Vecajo priek�ā te parāda nav! Skaidrs, ka ar arhontiem neviens ne�var mēroties. Vecajie un arī Nākamā paaudze ir neizmērojami spēcī�gāki nekā cilvēki, kas ir viņu sabiedrotie.

Mags noskatījās, kā arhonts paceļ savu di�o milnu un blie� pret vienlaidu dzelzs vārtiem. Dārds aizvilnīja naktī, un gaisā uz�sitās līdz baltkvēlei nokaitu�as �ķembas. Vārti notrīsēja un iekrak�ķējās, un, kad Cernunns atkal paķēra milnu, tai līdzi aizgrābās garas un lunkanas metāla sloksnes. Milzu ragainis nosvieda bozi, sagrāba iedragātos vārtus un pārplēsa tos uz pusēm kā papīra lapu.

Pakāpies sāņus, Cernunns ļāva Me�onīgajiem dzinējiem sprukt iek�ā � pa vārtiem. Viņ� uzlūkoja Dī un Bastetu, daiļā seja at�plauka starojo�ā smaidā. � Mielasts galdā! � Cernunns izsaucās.

D�o�s �āvās uz priek�u � uz vietu, no kurienes labi pārre�dzami vārti. Viņ� redzēja, kā biezā metāla plāksne ielokās, pārplīst, un uz mirkli � uz vienu acumirkli � pavīdēja milzīgs ragainis, kas aizsargsienu pārplēsa pu�u kailām rokām. Klarents atkal gri�bēja rauties no rokām laukā, rāvās uz priek�u, kur ir ko darīt; D�o�s novaldīja zobenu.

Un tad parādījās Me�onīgie dzinēji.

Augumā mazāki, nekā viņ� bija iedomājies, tomēr prāvāki un plecīgāki par vilkiem, kas redzēti iepriek�. Un ar visu ka�oku un smaku sejas tiem bija nepārprotami cilvēciskas. Me�onīgie mo�ķi gāzās iek�ā pa vārteju cits pāri citam, skrāpējās nagi un kņadzinājās zobi, bet vārtu stabi neļāva izretoties. Neviens nedz rēja, nedz rūca, tikai klik�ķēja nagi un klakstēja zobi.

�� Bultas! � D�o�s no�ukstēja.

��� Zalvi! � Palamēds, kas stāvēja uz kreisā brustvēra, tūliņ izsaucās, it kā būtu sadzirdējis �ukstu.

Pār Me�onīgajiem dzinējiem otrreiz nobira bultu krusa. Uz mirkli tie pārmainījās cilvēkos, kādi reiz biju�i: spartie�u karavīri, zili krāsoju�ies ķelti, drukni vikingi un stalti masaju mednieki. Tad vilna, miesa un kauli sa�ķīda aizlaiku pī�ļos. Tie, kuri dzinās no�pakaļ, ņēmās izmirk�ķināt no acīm putekļus, kas biezā slānī sitās pretim, tie�i purnā.

�� �aujiet! � no labā brustvēra kliedza �ekspīrs.

Vilkus tre�oreiz ķēra bultu krusa. Acu priek�ā tie vērtās no galvas līdz kājām bruņoju�os samurajos, gurkās, kas nokrāsoju��ies, lai būtu nemanāmi d�ungļu biezoknī, un alu cilvēkos, lai tūliņ sabirztu pī�ļos. Pa vidu bija krusta karu bruņinieki pilnā ietērpā un Otrā pasaules kara vācu virsnieki � viscaur pelēkā, fran�u leģionāri zilajās uniformās un nevaldāmie, ka�okādās ievīstīju�ies vandaļi. Visi tūdaļ pagaisa kā nebiju�i. D�o�s ievēroja, ka visiem uz lūpām smaids, � it kā "paldies" par to, ka beidzot nākusi at�pestī�ana.

�� Trīs zalves: Gabriēla suņiem vairs nav bultu, � D�o�s no�murmināja.

��� Tagad mums jāiet, � izspēra Fleimels, nostājies D�o�am tie�i priek�ā.

�� Nē, � D�o�s klusu noteica. � Nekur mēs neiesim.

�� Tu ta�u piekriti, ka jāiet projām, � Fleimels nelikās mierā. � Cīnīsimies � bet ne jau �odien.

�� Es pārdomāju, � D�o�s atcirta. Vienā ziņā, piesaucot vēsu saprātu, racionālus apsvērumus un loģiku, viņ� saprata, ka der bēgt, paslēpties un pārgrupēties. Viņ� paskatījās, kur �ekspīrs: tas stāvēja uz brustvēra Gabriēla suņu ielenkumā. Bards bija gatavs krist par upuri, lai pārējie pagūtu izglābties. No loģikas te nebija ne smakas � apņem�anos baroja emocijas. Un karā da�kārt tie�i emocijas, nevis auksti apsvērumi izrādās uzvaras ķīla. Klarents ro�kās noraustījās, un D�o�a prātā pirmoreiz uzplaiksnīja senlaiku zobena nēsātāji; visi bija metu�ies cīņā pret neiedomājamu pār�spēku, briesmoņiem, dēmoniem, milzu karapūļiem. Viens otrs � daudzi � bija kritu�i. Tomēr neviens nebija bēdzis. Akmens asmens D�o�am pauda to pa�u. īsts karotājs nebēg.

�� D�o�� � Alķīmiķa balsī jautās dusmas.

��� Mēs paliekam tepat! � zēns izgrūda. Viņ� pacirtās pret Fleimelu, no skata tāds, ka alķīmiķis atsprāga atpakaļ.

�� Tad iznāk, ka pats sevi un māsu iegrūd nāves briesmās, � Fleimels salti noteica.

�� Es teiktu, ka nāves briesmas mums draudēju�as no tā brī�a, kad satikām tevi, � D�o�s izmeta. Neviļus viņ� pasita gaisā un novēcināja kūpo�o zobenu, kas nopakaļ atstāja divas dūmu grīs�tes. � Pēdējās dienas esam aizvadīju�i, tev līdzi bēgot no vilka un uz lāci krītot. � Zēna zobi atiezās baisā smīnā. � Manuprāt, mums būtu derējis bēgt no tevis.

Alķīmiķis sakrustoja rokas uz krūtīm, un D�o�s tajā pa�ā brīdī samanīja sīvu piparmētru smar�u. � Pieņemsim, ka es to neesmu dzirdējis.

�� Ko teicu, to teicu. Un tie�ām tā arī domāju.

��� Tu esi pārguris, � Nikolass klusu sacīja. � Nule atmodi�nāts, un vēl neesi ar to saradis. Var būt, ka tevī iesūkusies druska mulsino�o Marsa zinību, un� � viņ� norādīja uz zobenu, � tev ir Gļēvuļa zobens. Es zinu, ko tas spēj, kādus sapņus uzbur, ko sola. Tas prot zēnam iestāstīt, ka viņ� ir vīrs. � Apklusis Fleimels ievilka elpu un mainīja toni � nu no pārmetuma vairs nebija ne vēsts. � D�o�, tev putra galvā.

�� Nav vis! � D�o�s iebilda. � Tie�i tagad man galva beidzot ir pa īstam skaidra. Tas, kas te notiek� viss� ir mūsu dēļ. � Viņ� pameta skatu tālāk � uz Me�onīgajiem dzinējiem, kas ņudzēja alķīmiķim aiz muguras.

Fleimels arī atskatījās. � Nūja, � viņ� piekrita. � Ta�u ne jau jūsu dēļ: ne jau Sofijas un D�o�a Ņūmenu dēļ! Bet tāpēc, ka esat tie, kas esat, un varat kļūt par to, par ko varat kļūt. Runa ir par kār�tējo kauju karā, kas ilgst jau tūksto�iem gadu.

�� Ja uzvari kaujā, esi uzvarējis karā, � D�o�s norādīja. � Tē�tis reiz teica, ka der cīnīties soli pa solim. Tagad cīnīsimies.

�� Varbūt aprunājies ar māsu� � Fleimels ieteica.

�� Pilnīgi lieki, � iejaucās Sofija, kas, padzirdējusi sarunu, jau bija nostājusies brālim blakus.

�� Tad jūs abi esat vienisprātis? � Fleimels noprasīja.

�� Divi, kas ir viens, � Sofija atteica, cie�i vērodama Fleimelu.

_ >

� Vai ne ta?

D�o�s pameta skatu uz vārteju. Gabriēla suņi bija aizsviedu�i visus �ķēpus un no arbaletiem iz�āvu�i pēdējās bultas. Metāla gai�tenī virmodams blīvējās baltu, �ķebīgu pī�ļu mākonis. Tur kustēja grūti saredzami stāvi, bet cauri vēl neviens nebija ticis. Palamēds un �ekspīrs bija nokāpu�i no aizsargvaļņiem un suņus raidīja vārtejā. D�o�s pēk�ņi pavērās aug�up � vaļņi nemaz nebija tik augsti, un viņ� nemaz nebrīnījās, ieraudzījis vilku galvas kārstā�mies tiem pāri.

�� Ja kāds no jums abiem kritīs, � Fleimels izmisīgi uzstāja, tagad jau uzrunādams Sofiju, � viss, ko esam darīju�i, ko esam panāku�i, būs velti. Sofij, tev ir Raganas atmiņas. Tu zini, ko Tum�ie vecajie cilvēkiem darīju�i. Ja viņi dabūs rokā tevi, tavu brāli un tās divas Grāmatas lappuses, pasauli piemeklēs tas pats � un būs vēl daudz, daudz ļaunāk.

Nemirstīgā vārdi uzjundīja baisas atmiņas, Sofija noskurinā�jās � acu priek�ā uznira murgaina, plūdos izmirusi pasaule. Dziļi uzelpojusi, viņa pamāja. � Bet, iekams notiek kaut kas tāds, tum��ajiem Vecajiem jādabū mūs rokā. � Viņa pastiepa kreiso roku, kas acu priek�ā ietērpās sudraba cimdā. � Un tagad mēs vairs neesam ar pliku roku ņemami, pat neesam vairs cilvēki, � viņa sūri pie�bilda.

�� Lai visi atkāpjas! � iekliedzās D�o�s un apcirtās pret māsu, kura ar �ausmām ieraudzīja brāļa acis spīgojam zeltā, izraibinātas melnsarkanas tāpat kā zobens, ko viņ� turēja rokā. Marsam acis bija sarkanas � tas bija palicis prātā. Pirms māsa paguva bilst kaut vārdu, D�o�s saķēra viņu aiz rokas. � Mēs viņus aizvedināsim grāvja viņpusē, � viņ� teica. � Un tad aizdedzināsim grāvi.

Sofija sablisinājās. D�o�s stāvēja stalts un apņēmīgs, Klarents kreisajā rokā zaigot zaigoja, un tad viņas acis vērtās sudrabā � uz�mācās Raganas atmiņas. D�o�a vietā tagad it kā stāvēja Marss sarkanzelta bruņās. Arī tam zobens bija kreisajā rokā.

Pamanījis bardu, D�o�s uzelpoja. � Sekspīr! � Skaļā un pa�vēlo�ā balss aizdimdēja klusumā, atskatījās ne vien bards, bet arī Palamēds. D�o�s pamājis norādīja uz vaļņiem, kam vilki jau līda pāri pulkiem vien. � Atkāpties! Grāvja otrā krastā!

Bards jau sāka grozīt galvu � sak, nekādā ziņā �, bet bruņās tērptais milzis viņu bez vārda runas apķēra ap vidu un uzsvieda plecā. Lai kā �ekspīrs spārdījās un bārās, saracēnis skrie�us viņu aizstiepa turp, kur stāvēja Fleimels ar dvīņiem. Gabriēla suņi � ij tie, kas cilvēka, ij tie, kas suņa veidolā, � aizjoza nopakaļ.

���� Malacis, � Palamēds teica D�o�am, ticis viņam līdzās.

���� Necik ilgi, būtu par vēlu. Tu mūs paglābi. � Saracēņu bruņi�nieks nokrāva no pleca �ekspīru un nostatīja uz kājām. Norāvis bruņucepuri, viņ� uzsmaidīja nemirstīgajam. � Paklau, ja tu vēl rakstītu, te iznāktu lielisks stāsts. � Palamēds paskatījās uz D�o�u.

�� Viss. Gabriēla suņi, cik ir, visi te. Svilinām grāvi!

��� Vēl ne. Lai sanāk tuvāk, � D�o�s noskaldīja. � Tad tālāk netiks. � Aprāvies viņ� uzlūkoja Palamēdu � uzvilnīja �aubas.

� Es� ta būs? Vai ar Me�onīgajiem dzinējiem kādreiz jau esi cīnījies?

Varenais bruņinieks pamāja. � Jā, esmu gan. Līdz �im neesmu redzējis nevienu, kas, būdams no miesas un asinīm, vienā mierā kāptu ugunī. Un, lai kāds būtu Cernunns, viņ� ir pa pusei zvērs.

��� Nenāks pāri. � �urp pavērsās pietvīkusi �ekspīra seja. Ace�nes uz deguna bija no�ķiebu�ās. � Es naftai �o to pie�āvu klāt. Minerālvielas, zālītes, eksotiskas gar�vielas, ko Vecajie un Nākamā paaudze diezin kāpēc necie� ne acu galā. Grāvim gar krastiem dzīv�sudrabs, un klāt piemaisīju arī dzelzsrūdu un vēl visādus oksīdus. Liesmām cauri neizbridīs pat Cernunns.

��� Arhonts nāk, � no�ukstēja Sofija, bet neviens nedzirdeja. Viņa sarāvās �okurā, lai apvaldītu trīsas. Endoras ragana pazina Cernunnu � pazina, baidījās un nīda. Sazin cik gadsimtus Ragana bija sistemātiski dzinusi pēdas visam, kas palicis pāri no arhontu tehnoloģijām, lai darītu tām galu: sadedzināja metāla grāmatas, iz�kausēja artefaktus, nonāvēja tos, kas joprojām zināja stāstīt aizlaiku stāstus. Centās izdzēst atmiņas par tiem, kas valdīju�i pirms Vecajiem. Tagad �īs atmiņas Sofijai mācās virsū.

Me�onīgo dzinēju pī�ļu blāķī pavīdēja milzīgs stāvs, un no lū�ņiem būvētajā vārtejā iznira Cernunns. Soļus viņ� spēra lēnām, nesteidzoties, vāle bija uzsviesta kreisajā plecā. Ragos dzirksteļo�damas zaigoja spo�baltas stīgas, izgaismojot daiļo, it kā akmenī cirsto seju. Pie�ķiebis galvu, viņ� savilka lūpas smaidā un paplēta rokas. Mute kustējās, bet vārdi, kas atskanēja pārējiem galvā, ar lūpu kustībām īsti negāja kopā, turklāt izklausījās, ka vienlaikus runā vesels balsu koris. Dvīņiem ausīs skanēja angļu valoda ar nepārprotamu Bostonas akcentu; Fleimelam � jaunības dienu fran�u mēle; Palamēds dzirdēja tuksnesīgās Babilonas runu, bet �ekspīrs � Elizabetes laika angļu valodu. � Nāku mieloties. Man vajag dvīņus. Vispār � nāku papriecāties. Nemū�am nebūtu do�mājis, ka priek�ā atradī�u senu draugu. � Cernunns pastiepa labo roku, un akmens asmens D�o�am rokā iegailējās melnsarkans, gaisā aizsprikstīdams tum�us izded�us. � Tev, puika, ir tas, kas pieder man. Atdod man manu zobenu!

D�o�s, zobenu satvēris cie�āk, attrauca: � Tagad tas pieder man.

Ragainā dieva smiekli bija gai�i un priecīgi, teju guldzo�i. � Tev! Vai tu maz zini, kas tev rokā? Ā�akāju nagus cirzdams dubļos, Cernunns spērās tuvāk. Viņ� apstājās aizsarggrāvja krastā, noraustīdams nāsis, un pārdabiski nekustīgajā sejā pirmoreiz ieza�gās kas līdzīgs pārdzīvojumam.

�� Zinu, kas tas ir, � D�o�s attrauca un paspēra soli pretim Ra�gainajam dievam. Tagad abus �ķīra tikai grāvis divu metru platu�mā, pilns melnas, staipīgas bie�ņas. D�o�s zobenu valdīja abām ro�kām, lai tas �tāv rāms un mierīgs. Ierocis trīsēja un raustījās. Un tad zēns atskārta, ka trīsas, kas skrien aug�up pa rokām, ir vienmērīgi puksti� tādi kā sirdspuksti. Gards siltums piestrāvoja miesu, krā�damies krūtīs un pavēderē, un D�o�s sajutās dro�s un stiprs � tāds, kam ne no kā un ne no viena nav bail. Ja Cernunns bruktu virsū, D�o�s viņu satriektu � tas bija skaidrs. � Tas ir Klarents, Uguns zobens, � puika nodārdināja negaidīti skanīgā balsī. � Esmu re�dzējis, ko tas nodarīja Nidhjegam. Zinu, ko tas var nodarīt tev.

�� Cilvēku puika man draud, � izbrīnījies noteica Ragainais dievs.

D�o�s nostājās pa�ā grāvja krastā un pāri virmojo�ajai zampai ieskatījās viņam tie�i acīs. Prātā uzvilnīja domu driskas, ainas no tiem laikiem, kad zobens piederējis Cernunnam.

�� Būs kauja, � D�o�s skaļi nosaucās. � Un, domāju, bez zo�bena neiztik�u.

Cernunns pasmaidīja. � Neaizmirsti, ka to dēvē arī par Gļē�vuļa zobenu, � dievs sacīja, nokrāva no pleca masīvo vāli, atspie�dās pret to, milzīgo ragaino galvu palieca uz priek�u, un dzintardzelteno redzokļu skatiens iedzēla tie�i D�o�am acīs. � Zobens ir nolādēts. Nolādēts ir katrs, pie kā tas nonāk.

�� Tas bijis pie tevis.

��� Tie�i tā, � Cernunns piekrita. � Un paskaties uz mani! Reiz es biju �im zobenam saimnieks, tagad klausu citiem saimnie�kiem. Tas zobens tevi saindēs un pēdīgi iznīcinās.

�� Un ja nu tu melo? � D�o�s attrauca, lai gan sirds dziļumos zināja, ka arhonts nemelo vis.

� Kāpēc lai es melotu? � Cernunns no tiesas izbrīnījās. � Ne�piederu ne pie Vecajiem, ne pie Nākamās paaudzes. Cilvēku mānīt man nav nekādas vajadzības.

Uz priek�u panācās Sofija � nostājās dvīņubrālim aiz mugu�ras. Pa pusei aizslēpusies no skata, viņa bija gatava piespiest īk�ķi delmā iesvilinātajam tetovējumam. Tagad atlika tikai piespiest pirkstu sarkanajam punktam zelta apļa centrā, un Uguns maģijai tiktu ļauta brīva vaļa. Ragainais dievs pievērsa viņai skatu, re�dzokļi iegailējās, zīlītes pārtapa �aurās, melnās, �ķērseniskās svīt�rās. � Tiekamies ne pirmoreiz, � viņ� pārsteigts ierunājās, pārmi�jus uzlūkodams abus Ņūmenus.

Abi dvīņi izbrīnā nogrozīja galvu.

�� Esam tiku�ies. � Ragainais dievs nelikās mierā.

�� Ko tādu mēs atcerētos, � sacīja Sofija.

�� Diez vai tevi būtu viegli aizmirst, � piebalsoja D�o�s.

��� Es jūs pazīstu, � Cernunns nelokāmi turpināja. � Bet gan jau �o mīklu at�ķetināsim vēlāk, � viņ� bilda Nikolasam, kas līdz ar Palamēdu un �ekspīru steidzās nostāties dvīņiem līdzās. Ragai�nais dievs noskatīja visus pēc kārtas, sākot un beidzot ar Nikolasu. Izslējies viņ� pacirta gaisā savu dinozauru laikmeta vāli un ar krokodila �okļa galu norādīja uz alķīmiķi. � Vakariņas! � viņ� izsau�cās, tad pavērsa vāli pret Palamēdu: � Pusdienas! � Tad, vēlreiz pārslīdējis pāri alķīmiķa krūte�ai, vāles gals pasitās pret �ekspīru: � Uzkodām!

�� Mani tūliņ ķers trieka, � nomurmināja bards.

Ragainais dievs paskatījās viņam tie�i virsū. � Un tavi Gab-

riēla suņi piepulcēsies Me�onīgajiem dzinējiem, abi sensenie klani saplūdīs vienā. � Dievs pacirta gaisā vāli. Tumsa viņam aiz mu�guras sakustējās, un piepe�i uz priek�u brāzās pūlis vilku atņirg�tām rīklēm.

Sofija aizvēra acis, koncentrējās, piespieda īk�ķi apaļajam teto�vējumam un saujā uzbūra sīku, liesmojo�u lodīti. Iekampusies D�o�am plecos, viņa pagrūda brāli nostāk no ceļa un zeltaino lo�dīti iesvieda grāvja biezajā, melnajā zampā.

Ieplunk�ķējusi naftā, tā brīdi peldēja pa virsu, tad �ņākdama nogrima, izvirdusi ballu garaiņu vērpeti.

�� Ak vai, � Sofija izdvesa, pēk�ņi aizsitās elpa. Uguns maģija bija apgūta tikai iepriek�ējā dienā, ta�u jau bija dala no viņas. Ma�ģija bija līdzējusi tikt galā gan ar disijām, gan gargujām, tomēr ta�gad kļuva skaidrs, ka nekas daudz par to nav zināms. Vēl tik daudz bija jāmācās.

Me�onīgie dzinēji kapa klusumā traucās uz aizsarggrāvi.

D�o�s pēk�ņi noslīga uz ceļgala un biezajā zampā iegrūda Klarentu. Vienā acumirklī nafta ar apdullino�u dārdoņu uzplaiksnīja rēco�ās, melnās liesmās, kas aizsnaikstījās padebe�os. Triecien�vilnis D�o�u un Sofiju nogāza dubļos vēk�pēdus, bet grāvja otrā krastā cits citu no kājām gāza Me�onīgie dzinēji, pūlēdamies aiz�bēgt no liesmām. Da�i joprojām, dubļos slīdēdami, nevil�us kārpī�jās uz priek�u, bet citus liesmās grūda tie, kas stūmās tuvāk no aiz�mugures. Visi tūdaļ pārvērtās cietos, melnos izded�os.

�� Par to tu man vēl samaksāsi! � Cernunns pacirta vāli pret D�o�u. � Un, puika� Es dabū�u savu zobenu, kad es tev saku!

��� Pamēģināsim vēlreiz. � Uzsitusi knipi, Sofija trieca spīvu dzeltenliesmas kūli pret Ragainā dieva vāli, un tā uzliesmoja, iz�platot pretīgu dego�a kaula dvaku. � Vai mamma tev nekad nav teikusi, ka nepieklājībai ir zināmas robe�as?

Pakāpusies uz apak�ējā izrūsēju�o kāpņu pakāpiena, Perenele Fleimela pavērās aug�up, lai saredzētu sīko, gai�zilo debess aplīti, kas vīdēja augstu virs galvas. Tad viņa sarauca pieri. Lejup gāzās tāds kā mākonis � tie�i uz dziļo �ahtu, kas Alkatrazas salas virsmu sajūdza ar seno kontrabandistu eju salas dzīlēs. Mākonis virmoja un vērpās, līdz sablīvējās par Huanu Manuelu de Aijalu.

�� Pereneles kundze? � kuģinieks ievaicājās nevainojamā spāņu valodā. � Kas tad jums te darāms?

�� īsti nezinu, � Perenelei bija jāatzīst. � Man �ķita, varētu ap�raudzīt Vārnu dievieti. � Vakar � vai tie�ām tikai vakardien? � Perenele un Areopenaps Vārnu dievieti līdz ar viņas karapūļiem bija satrieku�i pī�ļos un lupatās. Vecais zirneklis gribēja Moriganu izbarot saviem putnuzirnekļiem, bet Perenele teica � nē, un lū�dza, lai Vecais tīmekļos ietīto dievieti nogādā tum�ā pazemes ka�merā.

Lai atsvabinātu Areopenapu no gūsta, Perenele bija demon�tējusi klona dubļos iebūvētu, izgudrēm saliktu iz�aujamu �ķēpu sistēmu pie kameras durvīm. Ik �ķēpa uzgalis bija iezīmēts ar sen�senu Varas vārdu, ko salauzt nebija neviena Vecajā spēkos. Kad Areopenaps tīmekļos cie�i ievīstīto Moriganu nogādāja kamerā, Perenele, liekot lietā savas īpa�ās spējas it visu precīzi atsaukt at�miņā, to pa�u aizsargsistēmu bija ierīkojusi pie Vārnu dievietes ieslodzījuma vietas durvīm. Klona dubļos izvietojot glieme�vākus, viņa ar tiem aizvietoja �ķēpu uzgaļus, tā ka Moriganu tagad ieslo�dzījumā turēja Varas vārdi un simboli, kas par Vecajiem vēl senāki. Atbrīvot viņu varēja tikai cilvēks � ne Vecais, ne kāds no Nākumus paaudzes neredzamajam un nāvīgajam, aizlaikos darinātajam lās�tam nespēja ne tuvoties.

�� Kundze, � de Aijala steig�us ierunājās, � Jums jātiek projām no salas.

��� Zinu, � Perenele atteica un saviebās, ar kāju līdz potītei iepērusies smirdīgā zampā. � Par to tiek domāts. Vai nereīdas ma�nītas?

��� Piejūras klintīs kāds ducis gozējās saulītē, un vēl divas plun�ājās pie piestātnes. No tēva � Nēreja � ne miņas, lai gan skaidrs, ka viņ� tepat vien ir. � Rēgs izvirda baltas vērpetes, pats saraudamies �okurā. � Krastā viņa nākt nedrīkst� bet var. Un nāks.

Perenele �ļakstinādamās pagājās pa gaiteni un pārsteigta at�skatījās uz spoku. � Pirmā dzirdē�ana!

��� Nereīdas ir sievietes ar zivs asti. Nērejam ir tādas kā kājas. Da��kārt viņ� iznāk krastā, kur nomali zvejnieku ciemati, lai� pamielotos, vai uzzogas uz kāda kuģa, lai nogrābtu neuzmanīgu kuģinieku.

Perenele apstājusies noskatīja gaiteni. Tālais gals laidās lejup, jūrā, un piepe�i ienāca prātā, ka tur varētu parādīties Jūras vecis, kas trau�as �urp. Noskurinājusies un izpurinājusi tādas domas no galvas, viņa uzsita knipi un turpat pie pieres uzbūra sīku, baltu sveces liesmiņu. Tā līdzīgi kalnra�a gaismeklim pustumsā raidīja baltdzeltenu staru. Perenele atskatījās uz de Aijalu. � Vai pastā�vēsi sardzē? Pabrīdināsi, ja kāds � vai kaut kas � tuvojas?

�� Protams. � Spoks salocījās uz pusēm, bez visām kājām pū�lēdamies paklanīties. � Bet, kundze, kāpēc esat �eit? Te jau nav nekā, izņemot Vārnu dievieti.

Pereneles smaids gaiteņa puskrēslu darīja gai�āku. � Tie�i viņu jau es arī gribu apraudzīt.

�� Vai esi nākusi paņirgāties? � Morigana ierunājās �ērksto�i, gand rīz kā vīrs.

���� Nē ta�u, � Perenele vaļsirdīgi atsaucās. Nostājusies uz sliek�ņa, viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un ieskatījās kameras krēslā. � Atnācu aprunāties.

Areopenaps zemzemes cellē bija ieaudis brīnumskaistu apaļenisku tīmekli. Ik pavediens bija Pereneles mazā pirkstiņa resnumā, un visi gaismojās kā �ķidra sudraba dzīslas. Pa�ā tīmekļa viducī izplestām rokām, melnspalvainā apmetni ieskauta, rēgojās Vārnu dieviete. Izskatījās, ka viņa vienkār�i pakārta gaisā un kuru katru brīdi var izrauties savā vaļā.

���� Neizskaties diez ko labi, � pēc brī�a bilda Perenele. Pus�krēslā bija manāms, ka dievietes alabastra vaibsti vērtu�ies zaļgani. Melnādas ģērbs bija izkaltis un atplīsis vaļā plaisās, kuru dzīlēs vīdēja bāla miesa. Ādas jakas kniedes bija aptraipītas un samelnēju�as, masīvā ādas josta � piemirkusi, un apaļeniskie ģerboņi uz tās nupat vērtu�ies tikpat zaļgani kā Vārnu dievietes vaigs.

Nosmīnējusi Morigana aplaizīja melnās lūpas. � Tais stundās, kas aizritēju�as, kop� tikāmies, esi novecojusi. Mirsim kopā � tu un es!

Perenele novēcināja roku, un Moriganai pietuvojās liesmu mēle. Vārnu dieviete raudzīja pagrūst galvu sāņus, ta�u sudrabai�nais tīmeklis liedza. Viņas ogļu melnajās acīs uzzibsnīja atspulgi � it kā tur būtu zīlītes. Sejā iezīmējās kauli.

�� Tu izskaties slima, � Perenele teica. � Ka tik neaizej pirms manis.

��� Mani indē Derības zīmes, � Morigana atcirta, � tikai ne�saki, ka neko tādu nezini.

Perenele atskatījās uz virmojo�o zīmi, ko pati bija uzskrīpājusi uz �ķēpa uzgaļa. � Nezināju gan. Zināju tikai to, ka te iespundēts Areopenaps, bet viņam nekā citādi nebija ne vainas.

�� Areopenaps ir Vecais, es � no Nākamās paaudzes. Kā tu at�if�rēji zīmes? � Morigana prasīja, tūliņ dobji iekāsēdamās. �� Sazin cik Vecajo un mūsējo, no Nākamās paaudzes, domā, ka Derības zīmes un Varas vārdi nav nekas vairāk kā teiksma.

���� Es jau tos neatklāju. Tavs draugs Dī tie�i �ādi iespundēja Areopenapu kamerā � �ajā pa�ā, � Burve norādīja.

Moriganas melnās lūpas riebumā savilkās. � Dī? Dī zina se�nos vārdus? � Apklususi viņa nogrozīja galvu.

�� Tu man netici? � Perenele iejautājās.

��� Nē, nē, glu�i otrādi. Tev es ticu. Vienkār�i � domāju, ka angļu magu pazīstu labāk nekā jebkur� cits zemes virsū, ta�u, jo vairāk dabūju zināt, jo vairāk saprotu, ka neko nezinu. Pirmoreiz dzirdu, ka viņam zināms kaut kas tāds. � Morigana nopūtās.

���� Un tagad tev jādomā, diez kas viņu samācījis, � Perenele iedzēla. � Areopenaps teica � Dī bijis kāds sabiedrotais, it kā Vecais, bet tik varens, ka slēpts pat Vecā zirnekļa skatam. Nomaskējies � noslepenojies. Skaidrs, ka Dī saimnieks.

�� Dī Veco kungu neviens nepazīst.

Perenele pārsteigta sablisinājās. � Arī tu ne?

Moriganas garie, baltie zobi iecirtās melnajā apak�lūpā. � Es ne. Neviens to nezina, un tie, kas grib zināt, � Vecajie, Nākama pa�audze vai cilvēki � pazūd bez miņas. Tas ir liels noslēpums� lai gan vēl lielāka mīkla ir tā, kāpēc saimnieki viņu joprojām sargā un uztur pie dzīvības, kaut jēgas nekādas. Jau cik gadsimtu pagājis, un viņam nav izdevies notvert ne tevi, ne tavu vīru. � Vārnu die�viete smieklos gandrīz aizrijās. � Vecajos nenosauksi ne par kā�diem saproto�iem laipniem labvēļiem. Esmu redzējusi cilvēkus, kas pārvērsti pī�ļos tikai tāpēc, ka nav gana zemu paklanīju�ies.

��� Vai zini, ko Dī grib iesākt ar visiem tiem mo�ķiem, kas sa�pulcēti salas pazemes pagrabos?

Morigana mēmi vērās pretim.

Perenele pasmīnēja. � Kam gan man ko tādu zināt� īpa�i, ja mums abām, necik ilgi, lemta nāve!

Vārnu dieviete centās piekrīto�i pamāt, ta�u galva bija stingri ieķipusi tīmekļos. � Dī darīja, kā likts � savāca visus vienkopus, bet, tici man, dro�i vien pats nezina, kāpēc tas Vecajiem vajadzīgs.

�� Tu gan zini, vai ne? � Perenele ieprasījās.

�� Neba pirmoreiz kas tāds. Tā jau bijis � sensenos laikos, pat pēc cilvēku rēķiniem. Runa ir par vissugu karaspēku, � Vārnu dieviete gurdi atteica. � Kad pienāks īstais brīdis, tas tiks uzlaists virsū pilsētai.

Perenele noelsās. Acu priek�ā pēk�ņi uznira Sanfrancisko, kur debesīs lidinās vampīri, kanalizācijas �ahtās ņudz bubuļi un troļļi, krastmalā � mā�i, bet ielās � vindigo un pērtiķcilvēki. � Būs asinspirts.

��� Tā jau iecerēts, � Morigana no�ukstēja. � Ko, tavuprāt, cilvēki iesāks, ielās un debesīs ieraudzīju�i tikai mītos un leģendās mīto�us briesmoņus?

��� Būs �ausmās. Nespēs noticēt. � Perenele ievilka dziļu, trī�so�u elpu. � Civilizācijai būs gals klāt.

�� Neba pirmoreiz, � Morigana vienaldzīgi atkārtoja.

�� Bet tās atkal cēlu�ās! � Perenele a�i iebilda.

���� Vairs necelsies. Man nācis ausīs, ka līdzīgas kolekcijas � karapūļi, zoodārzi, zvērnīcas, sauc kā gribi, � savāktas ik konti�nentā. Es teiktu � visus palaidīs savā vaļā vienā un tajā pa�ā dienā. Cilvēku armijas tikai velti cīnīsies un notērēs munīciju� un tad, kad vairs nebūs spēka, zemes virsū atgriezīsies tie, ko jūs dē�vējat par tum�ajiem Vecajiem. � Vārnu dieviete iesmējās, tad aizri�jās rejo�ā kāsā. � Nu, tāds tas plāniņ�. Protams, viss izgāzīsies, ja Dī netiks pie Grāmatas divām beigu lapām. Bez Pēdējās zavestības Ēnu valstības ierindā netiks. � Viņa atkal aizklepojās. � Diez ko Dī saimnieks viņam nodarīs, ja viss noies greizi? Skaidrs, kaut ko baisu, � viņa piebilda teju ļaunā priekā.

�� Bet es iedomājos, ka esat draugos! � Perenele nevarēja vien nobrīnīties. � Gadsimtiem ilgi esat biju�i kā cimds ar roku.

��� Ne jau no brīva prāta, � Morigana atcirta. � Es kalpoju Dī tikai tāpēc, ka tā liek Vecajie, kam kalpo viņ�. Dieviete ķipīgajos tīmekļos lūkoja iegrozīties ērtāk, bet tie tikai savilkās cie�āk, �ņaugdami viņu vai nost. � Un re � kur tālab esmu nonākusi. � Acs kaktiņā sariesās spo�i melna asara un noritēja pār vaigu. � �o�dien es mir�u, Derības zīmju saindēta, un vairs nekad neredzē�u debesjumu.

Perenele noskatījās, kā melnā asara norit lejāk, pār Moriganas zodu. �ķīrusies no dievietes miesas, tā pārvērtās sniegbaltā dūnā, kas liegi noplanēja lejup, uz klona. � Varbūt Dī atsūtīs kādu, lai tevi izpestītu.

��� �aubos. � Vārnu dieviete iekāsējās. � Mana nāve būs ne vairāk kā nepatīkams starpgadījums. Saimnieks pie�ķirs Dī citu kalpu, un es nogrim�u aizmirstībā.

���� Izskatās, ka mags nodevis mūs abas, � Perenele no�uk�stēja. Vēl viena melna asara noritēja pār Vārnu dievietes vaigu un, lejup krizdama, pārvērtās baltā dūnā. � Morigana� kaut� kaut es varētu tev līdzēt, � Perenele noteica, � ta�u nezinu, vai varu uz tevi paļauties.

��� Skaidrs, ka man tu nevari ticēt! � Morigana atcirta. � Ja palaidīsi mani vaļā, es tevi nobeig�u. Tas ir manā dabā. � Bālais vaigs bija iekrāsojies tum�i zilzaļ�, piere un vaigi pārklāju�ies �ul�gām. Viņa sāka svaidīties tīmekļu �ņaugos, gaisā paputēja melnas spalvas, kas nolīgoja lejup, pie baltajām dūnām. � Man jā�mirst� � Vārnu dievietes acis iepletās platas, melnas un tuk�as, un tad pāri melnumam lēni, lēni, lēni aizvirmoja sarkandzeltenas spirāles, līdz acis vērtās gai�i oran�as. Izgrūdusi garu, smagu no�pūtu, viņa aizdarīja acis un vairs nekustējās.

�� Morigana? � Perenele ie�ukstējās.

Dieviete bija stinga un klusa.

�� Morigana? � Perenele uzrunāja viņu vēlreiz. Ar visu to, ka Vārnu dieviete gadsimtiem ilgi bija nīsta naidniece, Burve bija �o�kēta un satriekta, ka ļāvusi nebūtībā aiziet leģendai.

Pēk�ņi Moriganas redzokļi atsprāga vaļā. Tagad tie bija nevis melni, bet ko�i sarkani � svaigu asiņu krāsā.

�� Morigana�? � Perenele steig�us atkāpās.

Balss, kas nāca no Vārnu dievietes lūpām, tikko jau�ami at�ķī�rās no viņas ierastās balss. Sevi nepārprotami lika manīt īru vai skotu akcents. � Morigana tagad guļ� Es esmu Badba.

Acis lēnām aizvērās, tad atkal atsprāga vaļā. Tagad tās gailēja �ilbīgi dzeltenas.

��� Un es esmu Maka. � Ķeltu akcents bija vēl jo spēcīgāks, un balss � dobjāka, skarbāka.

Redzokļi atkal aizdarijās, un, kad no jauna atvērās, viena acs bija spo�i tum�sarkana, otra � mirdzo�i dzeltena. No vienām un tām pa�ām lūpām nāca divas balsis, ne glu�i saskanīgas.

�� Un mēs esam Moriganas māsas. � Sarkanā un dzeltenā acs reizē pagriezās uz Burves pusi. � Aprunāsimies!

���� Man �ķita, ka abas esat pagalam, � sacīja Perenele Fleimela. Skaidrs, ka būtu pienācies sabīties, bet viņa juta vienīgi at�vieglojumu. Un ziņkāri.

Liesmiņa, kas dejoja virs galvas, pār milzīgajā tīmeklī ielipu�o melno Vārnu dievietes stāvu lēja siltu, dzeltenu gaismu. Sarkanais un dzeltenais redzoklis tum�zaļajā, �ulgām klātajā sejā vērās pre�tim, un, kad melnās lūpas sakustējās, ierunājās divas balsis reizē: � Varbūt piemigu�as, jā. Bet ne pagalam.

Perenele pamāja; neizklausījās nemaz tik neticami. Uzaugusi rēgu pasaulē, viņa katru mīļu dienu bija redzējusies ar miru�ajiem, it bie�i ar tiem runājusies, tomēr zināja, ka balsīs, kas nāk no Moriganas, nebūt nerunā spoki. Tas bija kas cits. Viņa raudzīja atsaukt prātā visu, kas zināms par Vārnu dievieti. Tā nāca no Nākamās pa�audzes, dzimusi pēc Danu Tālis kri�anas. Apmetusies vietās, kas vēlāk kļuva pazīstamas kā Īrija un Britānija, un, necik ilgi, turienes ķelti viņu sāka pielūgt kā kara, nāves un asinspirts dievieti. Līdzīgi daudziem no Vecajo un Nākamās paaudzes aprindām, Morigana bija trīsvienīga � trejāda. Da�s Vecais mainījās laika gaitā, kā Hekatei lāsts lika ik dienu pārvērsties no jaunas meitenes ve�ā. Citi mainī�jās līdzi mēness fāzēm vai gadalaikiem, bet vēl citi vienkār�i satilpināja sevī trijus personības aspektus. Tomēr, ciktāl bija palicis at�miņā, Maka, Badba un Morigana bija katra par sevi, katra cita� visas gan ne�petnas un bīstamas.

����� Kad deviņpadsmitajā gadsimtā ar Nikolasu bijām Īrijā, kāda gudra ve�iņa man klāstīja, ka Morigana jūs abas esot sazin kā nogalēju�i.

��� Ne glu�i. � Uz bridi abas acis iegailējās sarkanas un balss vērtās vienā. � Nekad neesam biju�as trīs; vienmēr � katra pati.

Perenele savaldījās, lai sejā nekas nebūtu nolasāms. � Viena miesa, trīs personības? � viņa vaicāja. Tad pamāja. � Ak tad tā�pēc trīs māsas nekad nav redzētas kopā?

��� Atkarībā no mēness fāzes katra no mums pēc kārtas pār�ņem tiesības uz �o miesu.

Redzokļi iegailējās dzelteni, balss ieskanējās citāda, mazliet pārgrozījās arī sejas kauli, tā ka mainījās vaibsti. � Un arī kādās citās reizēs kāda no mums pārņem virsvadību. Man alla� kritu�i Ziemas saulgrie�i.

Kreisā acs iezvērojās sarkana, labā � spo�i dzeltena, un abas balsis atkal ierunājās reizē. � Bet lielākoties pār �īm miesām val�dījusi mūsu jaunākā māsa Morigana. � Neradījums iekāsējās tā, ka tīmeklis noraustījās, uz tā lūpām sakrājās biezs, melns �ķid�rums. Abi redzokļi pa�āvās uz �ķēpiem Perenelei aiz muguras.

�� Salauz Derības zīmes, Burve� tās mūs indē, beidz nost.

Perenele atskatījās. Gaitenī, pie alas mutes, divpadsmit koka �ķēpi bija salikti tā, ka veidoja sare�ģītu trijstūru un kvadrātu rakstu. Ar acs kaktiņu viņa manīja melnu atblāzmu virmojam starp �ķēpu metāla uzgaļiem, uz kuriem pati ar dubļiem bija uzvilkusi aizlaiku Spēkavārdus.

���� Burve� lūdzu. Lauz burvestību, � Vārnu dieviete �uk�stēja. � Mūsu māsa Morigana tevi pazīst� un ciena. Viņa zina, ka esi stipra un varena� bet ne cietsirdīga.

Izgājusi atpakaļ gaitenī, Perenele ar spēku izrāva no zemes vienu �ķēpu, sapostīdama rakstu. Tūliņ iestājās klusums � tikai tagad Perenele apjauta, ka iepriek� ausīs trink�ķējis, � un gaisā, kas spīvi oda pēc rūsas un metāla, atkal uzvēdīja parastās pazemes cietuma dvakas: sāls, sasmaku�i dubļi, pūsto�as zivis un jūras�zāles. �ķēpu cie�i sa�ņaugusi abās rokās, Burve atgriezās kamerā.

���� Lai nebūtu nekādu joku, � viņa brīdināja un grūda �ķēpu tu�vāk Vārnu dievietei. Uzgalis iespīdējās, tad uz�ķīda saltās, meln�baltās liesmās. Kad liesmojo�ais uzgalis pieskārās spalvu kaudzītei uz grīdas, tās ie�ūkstējās, iekūpējās, sa�okurojās un pārogļojās. No gruzdo�o spalvu smakas Perenelei acīs saskrēja asaras, un viņa iz�muka laukā no kameras.

Kodīgajiem dūmiem virmojot visapkārt, arī dieviete piemie�dza redzokļus. � Nekādā ziņā�

Un tad tīmekļos sagūstītās dievietes miesas noraustījās, sar�kanā un dzeltenā vizma acīs apdzisa � tās vērās pretim melnas un tuk�as. � Viņas melo! � iekliedzās Morigana. � Neklausi!

Perenele pacirta gaisā �ķēpu, tā ka zaigojo�ais metāla uzgalis gandrīz skāra dievietes seju. Zaļganajā ģīmī ie�ļācās melnbaltas gaismas straume, dieviete aizmiedza acis un velti centās novērsties. Kad redzokļi atkal atvērās, Badba un Maka bija atgriezu�ās. Māsām vienai caur otru runājot, acis uzliesmoja te sarkanas, te dzeltenas.

�� Morigana mūs piekrāpa, � vēstīja Badba.

�� Ieslodzīja, nobūra, nolādēja, � Maka piebalsoja.

��� Lika lietā negantu nekromantijas lāstu � iemācījās no Dī priek�gājēja �, lai mūs sava�otu, paverdzinātu, atņemtu visus spēkus�

��� Burvju varā esam jau gadsimtiem ilgi, � stāstīja sarkanacainā Maka. � Dzirdējām un redzējām visu to pa�u, ko māsa, bet pa�as nespējām neko � nedz pirkstu pakustināt, nedz ko iesākt�

�� Bet Derības zīmes burvju varu vājināja, un varējām pārņemt miesu.

�� Ko jūs gribat? � Perenele noprasīja, ļaudamās ziņkārei, lai gan stāsts uzvēdīja neizskaidrojamas skumjas.

��� Gribam būt brīvas. � Balsis saplūda vienā, kreisā acs jo�projām dega sarkana, labā � ko�dzeltena. � Māsa varbūt arī ir ar mieru upurēties. Bet mēs ne. Māsa varbūt arī ir Dī un Vecajiem ver�dzene. Mēs ne. Pēc Danu Tālis kri�anas ar cilvēkiem gan neesam biedroju�ās, ta�u neesam arī viņus apkaroju�as. Savulaik cilvēki mūs pat pielūgu�i, un pielūgsme mūs darījusi tikai stiprākas. Ik kar�, ko viņi izcīnīju�i, ik zaudēta vai uzvarēta kauja mūs barojusi cilvēku sāpēm un atmiņām. Viņi pat sēroju�i, kad pagaisām no Cilvēku pasaules. Un tas ir vairāk nekā jebkas, ko jelkad darīju�i tie no mūsu pa�u klana, ar ko esam rados vai pazinu�ās. Neviens nelikās zinis, neviens neiebilda, kad Morigana mūs sava�oja, sa�gūstīja, nobūra. Mums, Burve, nav pienākuma nedz Vecajo, nedz Nākamās paaudzes priek�ā.

Iegrūdusi �ķēpa kāta galu klona dubļos, Perenele to sakampa turpat pie metāla uzgaļa un atspiedās, lai ērtāka stāvē�ana. Ar dubļiem uztrieptā maģiskā zīme klusu pukstēja kā rimta sirds, vaigs juta tās siltumu, tikko jau�ami pulsēja kāts visā garumā.

��� Atsvabini mūs, � Vārnu dieviete neatlaidās, � un būsim tev pateicību parādā.

��� Piedāvājums ir ļoti kārdino�s, � Perenele atteica. � Bet kā lai zinu, vai varu uz jums pajauties? ja nu tūliņ, kolīdz tiksiet brī�vas, metīsities man virsū?

Timeklī sagūstītā neradījuma melnās lūpas savilkās smaidā, atklājot garos, baltos zobus. � Mēs dosim tev vārdu � dosim kareives, Vārnu dievietes nelau�amo zvērestu, � izgrūda dzeltenacainā dieviete.

�� Turklāt uz �ķēpa esi uzvilkusi arhontu zīmi, � piebilda sar�kana ce.

�� Arhontu? � Perenele pārjautāja. Garajā mū�ā �is vārds bija nācis ausīs labi ja divreiz.

��� Pirms Vecajiem pār �o planētu valdīja Divpadsmit Arhonti.

�� Pirms Vecajiem?

�� Pasaule ir vecāka un me�onīgāka, nekā esi iedomājusies. � Vārnu dieviete pasmaidīja. � Daudz vecāka. Daudz me�onīgāka.

Perenele pamāja. � Tā man alla� �ķitis. � Doma par arhontiem izklausījās valdzino�a � Nikolasam patiktu �, ta�u tagad bija jādomā par praktiskākām lietām. � Vai varat mani aizgādāt projām no salas? � viņa painteresējās. Pirksti ap �ķēpa kātu sa��ņaudzās cie�āk. No atbildes bija atkarīgs ļoti daudz.

Brīdi vilcinājusies, dieviete atbildēja: � To nevaram gan. Lai cik tu viegla, tevi nepanesīsim. Mums � tiem, kas no Vecajiem un Nākamās paaudzes prot laisties, ir gandrīz tuk�i kauli. Mums nav daudz spēka.

Burve pamājusi likās mierā. Atbilde jau bija paredzama: pirms nepilniem divsimt gadiem bija iznācis cīnīties ar harpiju baru Ro�mas Palātija pakalnā, Itālijā. Tad arī atklājās, ka, par spīti neganta�jam izskatam un asajiem nagiem, harpijas ir gau�ām nespēcīgas. Kamēr Nikolass līdzpaņemtajās mantās meklēja rokā kādu zobenu un �ķēpu, Perenelei bija izdevies viņas izgaiņāt ar ādas apmetni un ar pletni, sapītu no �ūskām, kas izrautas no Medūzas galvas, pār�vērst uzbrucējas akmenī. Būtu Vārnu dieviete solījusies aiznest viņu projām no salas, tie būtu skaidri meli.

��� Mirklī, kad nospriedi, ka mūsu māsa mirusi, � Vārnu die�viete turpināja, � samanījām, ka skumsti, ka no�ēlo. Atsvabini mūs, Burve, un, kamēr vien �īs miesas būs mūsu varā, nenostāsi�mies nedz pret tevi, nedz tavējiem. To mēs tev apsolām.

Ja Nikolass pēc dabas bija zinātnieks, Perenele Fleimela mēdza paļauties uz intuīciju. Viņa alla� klausīja instinktam, tas reti vīla; un, ja tagad iznāktu vilties un Vārnu dieviete atbrīvota bruktu virsū, atlika cerēt, ka glābs pa�as spēki apvienojumā ar nāvīgo �ķēpu.

�� Tad zvēriet, � Perenele pieprasīja.

���� Zvēram, � abas balsis saplūda vienā. � Nedarīsim tev pāri. Būsim tavas parādnieces.

���� Aizmiedziet acis, � Perenele pavēlēja. Paspērusi soli uz priek�u, viņa pavērsa �ķēpu pret tīmekli, piegrūda tam klāt uz�gali � pret griestiem uz�āvās pelēkbalti dūmu stabi, tīmeklis ie�ņācās un ie�ukstējās. Pavedienus, kas saistīja Vārnu dievieti, Burve grasījās piesardzīgi pārcirst pa vienam vien, lai gūstekni zemē nolaistu pamazām, bet tad viņa atcerējās, ka dieviete gandrīz nejūt sāpes. �ķēps ar varenu atvēzienu no�vīkstēja krusteniski, un dieviete pilnīgi bez trok�ņa nogāzās uz grīdas. No tīmekļa atbrī�vota, viņa joprojām tinās biezā kārtā pavedienu.

Sarkanais un dzeltenais redzoklis atvērās. � Uzmanies, Burve! � Vārnu dieviete izdvesa, kad Perenele devās viņai klāt, turēdama �ķēpu abās rokās. Gūstekne vērās uz kūpo�o uzgali. � Ik skramba var būt nāvējo�a.

��� Paturē�u prātā, � Burve apsolīja, piesardzīgi un, saudzīgi uz�ķērda gandrīz nesaredzamo kūniņu, atrāva to vaļā un atbrīvoja Vārnu dievieti.

Neradījums pietrūkās kājās un notrausa lipīgās �ķieznas no ādainajām bruņām, kas sedza muguru un krūtis. Tad, ādai gurk�stot, izstaipījās � izpleta rokas un izlocīja muguru. Iezumējās divējā balss: � Ak, cik labi atkal būt dzīvajos!

��� Vai var gadīties, ka Morigana atgrie�as? � Perenele nopra�sīja, izslējusies un sakampusi �ķēpu, ko vienā acumirklī bija gatava cirst pretim Vārnu dievietei.

Abi redzokļi iegailējās sarkani, tad dzelteni, tad atkal sarkani � Gan mēs mazo māsu pieskatīsim. � Tad galva pacirtās, it k.i dieviete būtu kiiut ko ieraudzījusi Perenelei aiz muguras.

Burve instinktīvi atskatījās, un vienlaikus ie�āvās prātā, kaut �is nebūtu vecais, labais, tik lētais triks.

Kameras durvīs planēja Huans Manuels de Aijala. Acu un mu�tes vietā spokam vīdēja tuk�umi, un garas, virmojo�as rēgainās miesas �ķieznas vilnīja viņam aiz muguras kā plīvojo�s karogs.

�� Kas ir? � Perenele uzsauca, acumirklī noprazdama, ka kaut kas nav labi. Viņa novēcināja �ķēpu, un rēgs, novērsies no Vārnu dievietes un uzlūkojis spīdo�o metāla uzgali, uz brīdi sabiezēja blīvs. � Nepatik�anas?

�� Nērejs ir klāt. � Spoka balss bija �ausmu pilna. � Jūras vecis ir klāt.

�� Kur? � Perenele prasīja.

���� Te\ � Rēgs izsaucās un apcirties ar kreiso roku norādīja tumsā. � Tikko izkāpa no jūras viņā ejas galā. Nāk jums pakaļ!

Un tie�i tobrīd no gaiteņa tālā gala �urp atvilnīja necie�ams puspuvu�u zivju un sasmaku�a trāna smārds.

Dzirksteļodamas, snaikstīdamās un sprak�ķēdamas ko�sarkanās, rūco�ās liesmas sitās aug�up, nakts gaisu virs lū�ņu novietnes piegānīdamas ar virmojo�iem melnu, smacīgu dūmu mākoņiem. D�ons Dī atgāza galvu un dziļi ievilka elpu, bet saoda tikai dego��as gumijas un naftas smārdu, no maģijas nebija ne miņas. � Ie�u pats, � viņ� noteica, uzmetis skatu Bastetai.

�� Es neieteiktu, � brīdināja dieviete ar kaķes galvu.

�� Kāpēc tā?

Tum�ā vecā atņirdza zobus tādā kā baisā smaidā un cie�āk ieti�nās garajā, melnajā apmetnī. � Būtu �ēl, ja kāds no Me�onīgajiem dzinējiem pārskatī�anās pēc tevi noturētu par pretinieku vai arhontam ienāktu prātā tevi piepulcēt viņu baram. Vilku rindas �o�nakt paretinātas, vajadzēs kādu, ko likt vietā.

���� Es, kundze, neesmu glu�i bezpalīdzīgs, � Dī atteica. No azotes izvilcis pastrupo akmens Ekskaliburu, viņ� pa izmiru�o ielu devās uz lū�ņu novietni. Pie masīvajiem vārtiem mags apstājās. Biezās plātnes izraibināja arhonta vāles zobu atstātie caurumi, un vietās, kur dzelzs bija pu�u, tas bija sa�okurojies un atlocījies kā alumīnija folija. Dī piegrūda zobenu tuvāk arhonta vāles atstāta�jām pēdām, bet nekas nenotika. Būtu Cernunns izmantojis kādu maģiju, Ekskaliburs to justu, ta�u asmens bija un palika auksts un melns. Dī pamāja: vārtus Ragainais dievs bija atlauzis vaļā ar bru�tālu spēku. Nupat bija jāsāk domāt, cik tie�i stipra Cernunnam ir aura un burvju spēks. Leģendas vēstīja, ka arhonti � un arī pirmie Vecajie, Di�ie vecajie, kas nāku�i pēc viņiem, � biju�i vai nu mil�i, vai atbaido�i briesmoņi, bet reizumis kā viens, tā otrs. Bet nekas nebija dzirdēts par to, ka arhonti butu burvji vai zintnieki. �īs spē�jas pirmie izkopu�i Di�ie vecajie.

Dī apvaldīja smaidu: tagad, kad bija dibināts pamats domāt, ka Cernunnam burvju spēka nav gandrīz nemaz, pa�pārliecība auga augumā. Dievs tika teicis, ka spēj lasīt domas, bet varbūt mā�nījās. Viņ� raudzīja precīzi atsaukt atmiņā arhonta vārdus, kad abi tikās pirmoreiz.

"Varu lasīt tavas domas un atmiņas, mag. Zinu visu, ko zini tu; zinu, kas esi bijis, un zinu, kas esi tagad."

Nu, tuk�i vārdi. Pasludinājis, ka zina, kas Dī prātā, Cernunns nekādi to nebija pierādījis. Un bija zināms, ka Dī Vecais arhontu instruējis.

"Alķīmiķis Fleimels un bērni ir pie saracēņu bruņinieka un barda � nomaskēta metāla cietok�ņa aizsegā. Tu gribi, lai mēs ar Me�onīgajiem dzinējiem iztriecam tev ceļu."

Cernunns arī netika pavēstījis neko jaunu. Vienkār�i atkārtoja vispārzināmo � to, kas Dī jau bija labi zināms, � un tad atstāstīja rīkojumus, ko saņēmis no Vecā. Viss tikai izklausījās tā, it kā būtu nolasīts Dī prātā.

Doktors D�ons Dī klusu nosmējās. Skaidrs, ka arhonts bija mū�sens, spēcīgs un nepārprotami bīstams. Bet pēk�ņi dievs vairs neiedvesa tik briesmīgas bailes.

Cie�i satvēris zobenu, mags ieslīdēja �aurajā vārtejā. Liesmas rūca jau tuvāk, sprak�ķēja un auroja, uz vaļņiem mezdamas dejo�jo�u, �audīgu atblāzmu. Dī aptvēra ka, sperot ik soli, gaisā saceļ virmojo�us biezu putekļu mākoņus. Cie�i sakniebis lūpas, viņ� no kabatas izvilka baltu nēzdogu un piespieda pie mutes: negribējās saelpoties Me�onīgo dzinēju pī�ļus. Tik garus gadus bijis mags, zintnieks, nekromants un alķīmiķis, Dī it labi spēja iedomāties, ko tādi pī�ļi var nodarīt. Plau�ās kas tāds bija pilnīgi lieks.

Zem kājām mētājās koka bultas ar akmens uzgaļiem, �ķēpi, tad viņ� pamanīja paīsas arbaleta �autras. Acu priek�ā atgriezās jaunības dienas. Elizabetes galma laikos bija pētīti aplenkumi un studēta karamāksla, un no iero�u atliekām bija skaidrs, kas te noti�cis: lielo vairumu Me�onīgo dzinēju aizstāvji bija iedzinu�i �aurajā ejā un pārvērtu�i pī�ļos. Bet kāpēc, diez, nebija paliku�i tepat, lai uzbrucējus iznīcinātu līdz pēdējam? Jo aptrūcies bultu un �ķēpu, mags minēja, atbildot pats uz savu jautājumu, tāpēc vajadzējis at�kāpties dro�ākās pozīcijās. Aiz baltā nēzdoga slēptās lūpas savil�kās platā smaidā. No vēstures Dī bija mācījies, ka, kolīdz aizstāvji sāk atkāpties, aplenkumam paredzams drīzs gals. Fleimels ar tiem pārējiem bija iedzīts lamatās.

Izgājis cauri ejai, mags ieraudzīja liesmojo�o aizsarggrāvi. Tas apjoza visai pieticīgu metāla baraku, kas slējās pa�ā cietok�ņa vidū. Dī pielika soli: viņ� zināja vairāk nekā desmit burvestību, kas ļautu uguni apdzēst; varēja arī naftu pārvērst smiltīs un tad ar per�sie�u buramvārdiem � smiltis stiklā.

Alķīmiķis ar dvīņiem stāvēja grāvja otrā krastā, puika un mei�tene � cie�i līdzās. Liesmu atblāzmā gai�ie mati plaiksnījās sarkanzeltaini. Turpat blakus � divi citi cilvēki: viens liels un masīvs, melnās bruņās, otrs pamazs un sīks, arī bruņās, bet tādās aplamās. Sīkulim visapkārt sargādami drūzmējās sarkanmatainie Gabriēla suņi, cits cilvēka, cits � suņa veidolā.

Uz trakojo�o liesmu fona iezīmējās arhonta stāvs, ragos rotājās uguns atblāzma, aiz muguras pacietīgi gaidīja vēl dzīvajos paliku�ies Me�onīgie dzinēji. Kamēr Dī pa dubļu jūru brida tuvāk, vilki ar cilvēka seju neizlaida viņu no acīm. Arī Cernunns, rumpi ne�kustinādams, pagrieza galvu, lai magu uzlūkotu. Ragainais dievs piekala skatu akmens zobenam, ko Dī turēja rokās; tagad no as�mens gaisā cēlās salti, zili dūmi.

�� Ekskaliburs un Klarents sastapu�ies, � Dī galvā iezumējās

Cernunna balsu koris. � Nudien vēsturisks brīdis. Vai zini, kad

�

�ie abi zobeni pēdējoreiz tiku�ies?

Dī jau grasījās skaidrot, ka abi tiku�ies Parīzē vēl vakar, ta�u nolēma paklusēt, lai dievu lieki nekaitinātu. Zemapziņā sāka briest baismīgs un bīstams plāns � tik neaptverams, ka gandrīz bija bail piedomāt cie�āk, � ja nu Cernunns tomēr spēj nolasīt domas. No�stājies dievam pie kreisā sāna, viņ�, saņēmis Ekskaliburu labajā rokā, sakrustoja rokas uz krūtīm. Gailo�ais asmens kreiso vaigu iekrāsoja nedabiski zilā gaismā. � Man �ķiet, te, Anglijā, � Dī ierunājās. � Kad Arturs Solsberijas līdzenumā kāvās ar savu mā�sasdēlu Mordredu. Tas ar Klarentu nodūra Arturu, � mags pie�bilda.

���� Arturu nodūru es, � klusu noteica Cernunns. � Mordredu ari. Un viņ� Arturam bija dēls, nevis māsasdēls. � Ragainā dieva galva atkal pagriezās pret liesmām. � Tu esot mags. Tad jau pra�tīsi nodzēst �īs liesmas?

���� Protams. � Jau tā piesmirdu�ajā gaisā ielauzās vēl cita smaka � puvu�u olu smārds. � Tu netiec cauri ugunij? � Dī ap�vaicājās, apzināti iztaustīdams Ragainā dieva spēju robe�as.

�� Ugunī ir metāls, � Cernunns strupi atteica.

Dī pamāja. Bija gadījies dzirdēt, ka da�i metāli, sevi�ķi dzelzs, Vecajiem ir tīrā inde. Tagad viņ� zināja, ka tāpat ir arī arhontiem. Ie�āvās prātā, ka abas rases varbūt ir rados; alla� bija �ķitis, ka tās, lai gan līdzīgas, tomēr ir no�ķirtas, tāpat kā Vecajie un cilvēki.

�� Varu apdzēst uguni, � Dī dro�i pavēstīja.

Arhonts paliecās uz priek�u, cie�i ieskatījās ugunī un tai cauri: viņa sīvais me�a smārds piepe�i pieņēmās spēkā. Sekodams viņa skatienam, Dī atklāja, ka tas pievērsts tam puikam, D�o�am. � Vari dabūt dvīņus, mag, un savas lapas. Es paturu tiesības uz trim ne�mirstīgajiem cilvēkiem un Gabriēla suņiem.

�� Sarunāts, � Dī nekavējoties atsaucās.

�� Un Klarentu. Pieprasu Uguns zobenu.

���� Skaidrs, ka to tu vari dabūt, � Dī nevilcinoties apsolīja. Viņ� tī�uprāt ļāva aurai visapkārt uzplaiksnīties ko�i dzeltenai un smirdīgai, jo zināja, ka tā apslāpēs domas. Atdot zobenu Cernunnam? Lika pagaidīt! Ekskalibura dvīnim Dī bija dzinis pēdas gad�simtiem ilgi, un viņam nebija ne prātā pieļaut, lai tas kopā ar Ra�gaino dievu pagaist kādā nomaļā Ēnu valstībā. Pārdro�ais plāns piepe�i bija skaidrs. � Bū�u pagodināts, ja drīkstē�u tev zobenu pasniegt pats savām rokām.

�� Lai būtu, � arhonts atteica ar tikko jau�amu augstprātības pieskaņu.

Dī pielieca galvu, lai dievs neredz uzvaras prieku iemirdza�mies viņam acīs. Viņ� nostāsies arhonta priek�ā ar Ekskaliburu labajā un Klarentu kreisajā rokā. Viņ� paklanīsies Ragainajam die�vam un spers soli uz priek�u� un iegrūdīs abus zobenus Cernunna miesās. Maga sēra dzeltenā aura satraukumā ieplaiksnījās arvien spo�āka un spo�āka. Kā tas būs? Ko viņ� iemācīsies? Ko da�būs zināt pēc tam, kad būs nogalinājis arhontu?

Kāsēdami, acīm asarojot, Sofija, D�o�s un trīs nemirstīgie klup�us kri�us kārpījās tālāk no necie�amās svelmes, kājām slīdot glumajos dubļos. Aiz uguns sienas viņi bija dro�ībā, ta�u arī slazdā.

D�o�s uzrāva māsu kājās. Mati uz pieres viņai bija sasvilu�i cietās grīstēs, vaigi dega ko�i sarkani, no uzacīm gandrīz nekas ne�bija palicis pāri.

Sofija pārvilka pirkstus pār D�o�a pieri. � Tev uzacis nosvi�lu�as.

��� Tev tāpat. � Viņ� pasmaidīja. Tad aptaustīja vaigus. Sejas āda �ķita nostiepta kā balona gumija, lūpas sausas un saplaisāju��as, un pēk�ņi viņ� aptvēra, cik ļoti laimējies. Būtu stāvējis grāvim par plaukstas tiesu tuvāk, būtu apdedzis pavisam. Sofija pastiepa roku, piespieda viņam pie vaiga mazo pirkstiņu, gaisā novēdīja vaniļa, un apsvilu�ajai ādai pāri pārskrēja remdējo�s vēsums. Sa�ķēris māsas roku, viņ� parāva to nostāk: pirksta spilventiņ� zaigoja sudrabā. � Tu nedrīksti likt lietā spēkus, � viņ� ba�īgi rājās.

���� Es jau tikai dziedinu � Zanna to sauca par "roku uzlik��anu". Tam auru nevajag gandrīz nemaz. Turpmāk � nekādu skrambu, ne zilumu. � Viņa nosmaidīja.

��� Man gan ir tāda sajūta, ka drīz vien vajadzēs uztraukties par daudz nopietnākām lietām, � D�o�s izmeta un atskatījās uz rēco�o uguns mūri. Grāvja otrā krastā pacietīgi stāvēja Ragainais dievs. Rokas viņ� bija sakrustojis uz masīvajām krūtīm, pie kājām kūpēja vāles gruzdo�ās atliekas. Simtiem Me�onīgo dzinēju bija pārvērsti pī�ļos, tomēr dzīvajos � mazākais, divreiz vairāk. Vaira kums pulcējās puslokā Cernunnam aiz muguras; cits sēdēja, cits gulēja, bet visi kā viens � atbaido�i cilvēciskās sejas pievērsu�i saimniekam. D�o�s noskatīja visu aizsarggrāvi. Pārējie Me�onīgie dzinēji bija izkārtoju�ies grāvim visgarām. Aplenkuma loks bija noslēgts. � Ko viņi dara? � zēns balsī ievaicājās.

�� Gaida, � aiz muguras nodārdināja Palamēds.

D�o�s atskatījās. � Gaida?

�� Zina, ka uguns izdegs.

�� Kad?

��� Pēc stundas. Varbūt divām. � Saracēnis atgāza galvu un pavērās debesīs. � Varbūt degs līdz pusnaktij, bet ar to nepie�tiks. � Viņ� paraustīja plecus. Melnās bruņas bija no�ķiestas ar dubļiem un kvēpiem, oda pēc naftas, un ik kustība lika tām �īkstēt un krak�ķēt. � Cietoksni mēs cēlām drīzāk tāpēc, lai no�ķirtos no pasaules, nevis kā aizsargbūvi, lai gan tas mūs godam pasar�gājis no viena otra ne�ķīsteņa, kas blandās te apkārt. Nemū�am nebija domāts, ka te jānoturas pret Cernunnam līdzīgiem uzbrucē�jiem. � Piepe�i Palamēds pa�ķielēja uz Sofiju, miklajās acīs, kur rotājās liesmu atblāzma, uz�ķīlās atskārta. � Tu proti valdīt pār uguni. Tu varētu gādāt, lai liesmas neapdziest.

��� Nē, � nekavējoties izspēra D�o�s un instinktīvi aizstājās māsai priek�ā. � Ja viņa kaut vai mēģinās, būs pagalam! Sadegs.

Alķīmiķis piekrīto�i pamāja. � Sofijai vajadzētu uguni uzturēt spēkā līdz rītausmai, un viņai nav tik daudz spēka. Pagaidām nav. Jāizdomā kaut kas cits.

��� Es protu �ādas tādas burvestības� � ierunājās �ekspīrs. � Tu, Palamēd, arī. Un kā ar tevi, Nikolas? Visi trīs kopā mēs no�teikti varētu� � Un tad barda galva pacirtās sāņus, nāsis iepletās, acis piemiedzās.

��� Kas ir? � noprasīja Palamēds, cen�oties sablenzt, kas no�tiek viņpus uguns sienai.

��� Dī, � �ekspīrs un Fleimels izgrūda vienā balsī. Vārds vēl nebija izskanējis, kad mazais cilvēka stāvs līdzās arhontam ietinās sēra dzeltenā aurā. Rokā viņam kūpēja zils zobens.

�� Ar Ekskaliburu, � Fleimels piebilda.

Kamēr viņi noskatījās, mags iegrūda Ekskaliburu liesmās un pagrieza asmeni �ķērsām. Zobens caururba uguni �ņākdams un �ukstēdams, un tad trakojo�ajās liesmās ielauzās spēja ledaina vējabrāzma, uguns mūri izcirzdama nevainojami apaļu caurumu � kā logu. Ieskatījies caurumā, Dī pasmaidīja � liesmu atblāzmā viņa zobi gailēja asinssarkani. � Tā, tā, tā, kas tad mums te ir? �ekspīra jaunskungs, alķīmiķa un maga māceklis. Nu re, gandrīz kā ģime�nes saiets. Un Palamēds, Melnais bruņinieks, gandrīz vai saticies ar zobeniem, kas valdīju�i pār tava kunga dzīvi un iegrūdu�i viņu nāvē. Un, protams, dvīņi. Tik jauki, Nikolas, ka esi atvedis viņus pie manis uz mājām, lai gan būtu bijis daudz parocīgāk, ja mēs visu būtu nokārtoju�i vēl Amerikā. Tagad vajadzēs viņus vest atkal atpakaļ. Lai kā būtu, dod nu abus �urp, un būsim izvairīju�ies no liekām nepatik�anām.

Alķīmiķis iesmējās, lai gan smiekli izklausījās visai māksloti. � Vai neesi kaut ko piemirsis, D�on?

Mags pie�ķieba galvu. � Manuprāt, esi slazdā, Nikolas. Visriņķī liesmas, visapkārt � Me�onīgie dzinēji. � Viņ� pameta ar īk�ķi uz milzīgo stāvu līdzās. � Un, protams, Cernunns. �oreiz glābiņa nav. Pat tev ne.

���� Mēs, trīs nemirstīgie, arī �o to spējam, � Fleimels klusu bilda. � Vai vari cīnīties viens pret mums trim?

��� Vai, nemaz nevajadzēs, � Dī atteica. � Atliek tikai apdzēst uguni. Pat jūs nevarat stāties pretim arhontam un Me�onīgajiem dzinējiem.

D�o�s paspēra soli uz priek�u, kreisajā rokā melns spulgoja Klarents, un uguns atblāzmā viņ� no vaiga izskatījās vecāks par saviem piecpadsmit gadiem. � Un mēs? Tas, kur� neņems mūs vērā, pieļāvis smagu kļūdu, � viņ� izsaucās. � Tu biji Parīzē. Tu redzēji, kā tikām galā ar gargujām.

�� Un Nidhjegu, � Sofija piebalsoja, nostājusies brālim līdzās.

Klarents iestenējās, un D�o�s cirta zobenu pretim Ekskalibu-

ram. Zobeni satikās uguns loga vidū un sacirtās, iz�ķiezdami mel�nas un zilas dzirkstis.

Un D�o�ā ielauzās Dī domas.

Bailes. Briesmīgas, bezdibenīgas bailes no puszvēriem un puscilvēkiem.

Zaudējuma sāpes. Neskaitāmas sejas � vīrie�i, sievietes, bērni, radi, draugi un kaimiņi. Visi miru�i.

Dusmas. Visam pāri � kūsājo�as, nevaldāmas dusmas.

Alkas. Nesalīga kare pēc zinā�anām, pēc varas.

Cernunns. Ragainais dievs. Arhonts. Guļ dubļos, pagalam, Di stāv līdzās ar Klarcntu vienā un Ekskaliburu otrā rokā, pirmais gail sarkanmelns, otrais � zilibalts.

Domas un emocijas triecās pretim ar jaudīgu spēku. D�o�s juta, ka ik pēc jauna lādiņa galva noraustās. Tomēr satrieco�ākais bija arhonts, kas parādījās, guļam dubļos. Dī bija nodomājis Cernunnu nogalēt. Ta�u �im nolūkam magam bija nepiecie�ams Klarents. Un �ķirties no Uguns zobena D�o�am nebija ne prātā. Cie�āk iekampies rokturī, viņ� grūda zobenu uz Ekskalibura pusi, bet tik�pat labi varēja cerēt pastumt akmens mūri. Sagrābis zobenu abās rokās, viņ� vēlreiz raudzīja Dī zobenu aizgrūst projām, akmens �ņirkstēja un meta dzirkstis, bet nekustējās ne no vietas. Uguns blāzmā Dī seja vērās pretim kā smīno�a miroņgalva.

D�o�s bija redzējis, kā Sofija fokusē savu auru, kā uzvērpj to visapkārt, bija pieredzējis, kā māsa pieprot sadziedēt brūces, bet nebija ne jausmas, kā tas panākams. Sofiju mācīja Zanna. D�o�u neviens nebija mācījis. � Mā�el�?

�� Es tepat. � Sofija acumirklī bija līdzās.

���� Kā tu� � Viņ� meklēja īstos vārdus. � Kā lai fokusē auru?

���� Nezinu. Es tikai� man �ķiet, vienkār�i koncentrējos, cik spēka.

Kārtīgi ievilcis elpu, D�o�s sarauca pieri, savilka uzacis un koncentrējās tik stipri, kā vien mācēja.

Nekā.

��� Aizver acis, � Sofija ieteica. � Skaidri uzbur acu priek�ā to, ko gribi panākt. Sāc ar kaut ko sīku, mazu�

D�o�s pamāja. Vēlreiz dziļi uzelpojis, viņ� cie�i aizmiedza acis. Ja Sofija spēja auru koncentrēt mazajā pirkstiņā, kāpēc lai viņ� ne�varētu�

Vienā acumirklī vēderā kaut kas sagriezās, tad �āvās aug�up uz krūtīm, lejup pa rokām un tad � plaukstās, kas stingri turēja zobena rokturi. Viņa aura uz�ķīlās �ilbīgā, spo�ā gaismā, kas ie�ā�vās zobenā.

Klarents iestenējās necie�amās mokās � akmens asmens vēr�tās zeltā. Tikko pieskāries Dī zobenam, tas noslāpēja Ekskalibura salto, zilbalto liesmu un pārvērta to vienkār�ā, pelēkā akmens ga�balā.

D�o�s izbrīnā sablisināja acis.

Un viņa aura apdzisa.

Tajā pa�ā brīdi apdzisa arī Klarenta zeltuguns un asmens atkal iegailējās melnsarkans, bet Ekskaliburs uz visām pusēm aiztrieca milzīgus dzirksteļu kūļus. Grīļīgs un trīco�s D�o�s pamanījās nepalaist vaļā Klarentu, toties Dī tika notriekts no kājām ar tādu joni, ka dubļi uz�ķīda gaisā kā geizers. Vēk�pēdus viņ� pa dubļu zampu aizslīdēja labu gabalu tālāk, un Ekskaliburs, mezdams kū�leņus, aiztriecās līdzi, pēdīgi iedūries zampā magam turpat pie galvas.

Lai izvilktu Klarentu no uguns, bija vajadzīga milzu piepūle. Apaļais logs uguns mūrī tūliņ aizsitās ciet. D�o�s izskatījās kā nā�vei parādā, zem acīm zilimelni loki, bet vāru smaidu viņ� tomēr izmocīja: � Re, mā�el, vienā mierā!

Pastiepusi roku, Sofija uzlika to D�o�am uz pleca. No viņas auras miesā iestrāvoja druska enerģijas, kājas stājās trīcēt.

� Diez ko Dī pasāks tagad? � viņa ieteicās.

Un nākamajā acumirklī gandrīz virs galvas nogranda pērkons un no�ķīda zibens. Lietus sāka gāzties nevaldāmās straumēs.

Perenele brida pa gaiteņa dubļiem, lai tiktu atpakaļ, pie kāp�nēm. Vienā rokā � �ķēps, ar otru viņa turēja ciet degunu, tomēr �ķebīgā zivju smaka jautās uz mēles un riklē ikreiz, kad vajadzēja norit siekalas.

Huans Manuels de Aijala lidinājās līdzi, paturēdams acīs gai�teņa viņu galu. No Vārnu dievietes vairs nebija ne miņas.

��� Ko tu baiļojies? � Perenele uzbārās. � Tu ta�u esi spoks, tev nekas nevar kaitēt. � Tad viņa pasmaidīja, un balss atmaiga.

���� Piedod. Negribēju sakliegt. Es ta�u zinu, cik grūti tev bija tikt līdz alas mutei, lai mani pabrīdinātu.

��� Kop� nopostīji Derības zīmes, jau vieglāk, � rēgs atsaucās. No viņa pāri bija paliku�i tikko nojau�ami vaibsti un galvas aprises, pārējais pagaisis. Puskrēslā spo�as mirdzēja viņa tum�ās acis.

���� Nērejs ir kuģinieka murgs, � viņ� atzinās. � Un es baiļojos ne jau par sevi; man bail par jums, Burve.

��� Kas tad ir ļaunākais, kas var notikt? � Perenele bezrūpīgi atsaucās. � Viņ� var mani tikai nogalināt. Vai pamēģināt ko tādu.

Spoka acis apmiglojās. � Ai nē, viņ� jūs nenogalinās vis. Ne uzreiz. Viņ� aizvilks jūs uz kādu zemūdens valstību un turēs pie dzīvī�bas gadsimtiem ilgi. Un, kad pa�am apniks, pārvērtīs jūs par kādu jūras lopu � par jūrasgovi vai dugongu.

���� Pasaciņas vien� � Perenele izmeta un tad aprāvās, atskārzdama, cik smieklīgs tāds apgalvojums: te nu viņa bija, rēga sabiedrībā bēga pa apak�zemes gaiteni nopakaļ aizlaiku ķeltu die�vietei, bet pa�ai pakaļ dzinās Jūras vecis. Gaiteņa galā viņa atgāza galvu un paskatījās aug�up. Tur, ļoti augstu, vīdēja zilas debess aplītis.

Norāvusi strēmeli no kleitas sadriskātās apak�malas, Perenele apsēja to ap vidu. Aizbāzusi �ķēpu mugurpusē aiz pa�darinātās jostas, viņa pasniedzās, lai iekamptos izrūsēju�o kāpņu glumajās redelēs.

�� Perenelel � de Aijala iekaucās un uz�āvās aug�up.

����� Kur tad tā steidzamies, Burve? � Gaiteni piedārdināja balss, kas nāca it kā caur ūdeni � �ļakstīga guldzoņa, gurguļo�ana, burzguļo�ana.

Atskatījusies Perenele nosvieda gaitenī sīku gaismas dzirksti, kas kā gumijas bumbiņa aizlēca līdz griestiem, tad atsitās pret sienu, pret grīdu un atkal palēcās gaisā.

Nērejs bija aizsprūdījis visu eju.

Pirms viņ� pasniedzās un noslāpēja dzirksti pleznai līdzīgajā saujā, Perenele paguva samanīt druknu, brīnum parasta izskata vīru ar kuplu, cirtainu matu bie�ņu, kas slīga līdz pleciem un sa�jaucās vienā jūklī ar paīsu, divās cie�ās grīstēs sagrieztu bārdu. Mugurā viņam bija no jūraszāļu lapām sadiegts bezpiedurkņu kamzolis, kreisajā rokā � bīstami ass akmens trij�uburis. Gaismai dziestot un ejai atkal ieslīgstot tumsā, Perenele atskārta, ka Jūras vecim nav kāju. Lejpus jostasvietai snaikstījās un locījās astoņkāja taustekļi.

Puvu�o zivju dvaka pieņēmās spēkā, kaut kas nozibēja, Perenelei ap potīti apvijās piesūcekņiem nobērts tausteklis un nelaidās vaļā. Otrs, lipīgs un glums, aptinās ap apak�stilbu.

��� Pakavējies vēl brītiņu, � Nērejs gurguļoja. Tre�ais taustek�lis apcirtās ap ceļgalu, piesūcekņi iezīdās ādā. Jūras vecis smējās tā, ka izklausījās � kāds no mazgājamā sūkļa spie� laukā ūdeni. � Lai nebūtu nekādu atrunu!

Kad liesmu siena sāka plakt un pārvērsties blīvos, baltos tvaika mutuļos, D�o�s apdullis atkrita sēdus. Lietus gāzmas zemi pārvērta biezos, necaurbrienamos dubļos, virs galvas bez mitas dārdēja pērkons. Plaiksnījās zibeņi, visu apkārt izgaismodami pelnu baltumā un ogļu melnumā.

��� Laiks! � apņēmīgi izspēra Palamēds, lietus straumēm gā��oties pār bruņucepuri. Viņ� pavērās uz Sofiju un D�o�u, Nikolasu un �ekspīru. Visi bija izmirku�i līdz kaulam, dvīņiem mati pielī�mēju�ies pie galvas. � Savs laiks karot, savs � bēgt. Krietns ka�ravīrs vienmēr zina, kurā brīdī kas darāms. Varam palikt un cīnī�ties ar Dī un Cernunnu, un neviens no mums nepaliks dzīvajos. Varbūt � izņemot jūs, � viņ� sacīja dvīņiem. Uguns dēļ tum�ā āda un bruņas tagad gaismojās iesarkanas. � Lai gan īsti nezinu, vai tum�ajiem Vecajiem derēsit par kalpiem. Tāpat � vai dzīvosit ilgi pēc tam, kad viņiem vairs nebūsit vajadzīgi.

Visapkārt vēlās biezi, kodīgi, �ķebīgi smirdo�i dūmi, kas lika kāpties atpakaļ, uz būdas pusi.

�� Vil, ņem Gabriēla suņus�

�� Nekur nebēg�u, � bards nekavējoties attrauca.

�� Es nesaku, lai bēdz, � Palamēds izgrūda. � Gribu, lai tu pārgrupē mūsu spēkus un neiz�ķied tos velti.

��� Mūsu spēkus? � pārvaicāja Nikolass. � Tikai nesaki, ka saracēņu bruņinieks beidzot nolēmis, kurā pusē nostāties.

��� Tikai uz laiku, tici man, � Palamēds atteica un atkal pie�vērsās bardam: � Vil, aizved Gabriēla suņus projām pa to eju, kas zem būdas. Gabriēl! � viņ� pasauca. Lielākais suņcilvēks steidzās klāt. Zilie tetovējumi uz vaigiem zem dubļu un asiņu kārtas vairs nebija saskatāmi, pelēkbrūnie mati slējās stāvus gaisā. � Sargā saimnieku. Dabū viņu laukā no Londonas un aizved uz Lielo krā�vumu. Tur gaidiet mani.

�ekspīrs pavēra muti, lai protestētu, bet, pamanījis saracēņu bruņinieka skatienu, tūliņ aizcirta ciet.

Gabriēls pamāja. � Tiks darīts. Cik ilgi lai Krāvumā gaidām?

��� Ja neesmu klāt līdz rītdienas saulrietam, ved Viļu projām uz kādu no tuvīnajām Ēnu valstībām, varbūt uz Avelonu vai Lionesu. Tur jums vajadzētu būt dro�ībā.

Par alķīmiķi nelikdamies zinis, Gabriēls asinīm pieplūdu�ās acis pievērsa dvīņiem. � Un kas būs ar diviem, kas ir viens?

D�o�s un Sofija mēmi nogaidīja, Palamēds nopūtās. � Viņus es vedī�u atpakaļ uz Londonu. � Saracēnis paskatījās uz alķīmiķi. � Viņus vedīsim pie ķēniņa.

Suņcilvēka asie zobi nozibēja smaidā. � Pie Cernunna viņus būtu dro�āk atstāt.

Sofija un D�o�s iesēdās melnā Londonas taksometra aizmugu�res sēdeklī un noskatījās, kā alķīmiķis, �ekspīrs un Palamēds rosās ap liesmojo�u dzelzs mucu, kurā dega �ķilas, skaidas un autoriepu gumijas gabali. Lietum nemitējoties, kurtuve sīca un �ūkstēja, bie�zie baltie dūmi, kas virmoja virs dziesto�ā aizsarggrāvja, jaucās ar ķepīgajiem, melnajiem mutuļiem, kas vēlās no mucas.

���� Es redzu viņu auras, � D�o�s gurdi nomurmināja. Pirmīt tik pēk�ņi uzbūris pa�a auru, viņ� tagad bija galīgi bez spēka. Pierē pukstēja trula sāpe, rokas un kājas trīcēja, pavēderē griezās nela�bums, vilka uz vēmienu. Pirksti, turēju�i Klarentu, bija kļuvu�i nejutīgi.

Sofija pavērās pa aizsvīdu�o logu � D�o�am bija taisnība: trīs nemirstīgie tinās tikko jau�amās aurās. Fleimels � smaragdzaļ�, Palamēds � tum�i olīvzaļ�, �ekspīrs pa vidu � citrondzeltens.

�� Ko viņi tur dara? � D�o�s nenocietās.

Sofija nospieda pogu, lai atvērtu logu, bet dzinējs bija izslēgts, un logs neklausīja. Viņa pārvilka plaukstu pār stiklu, lai to noti rītu, un noelsās. Nemirstīgo auras uz�ķīlās spo�ākas, un no viņu pirkstiem glu�i sajūtamas kā staipīgas urdziņas muca ietctvj.i spēka pavedieni. � Izskatās, ka Nikolass un Palamēds aizdod �ekspīram spēku. Bardam lūpas kustas, viņ� kaut ko saka� � Pa�vērusi vaļā durvis, lai labāk sadzirdētu, viņa saviebās � pustum��ajā salonā ie�ļācās lietus straume.

�� �iztēle ir pats galvenais, brāļi nemirstīgie, � teica �ekspīrs.

���� Jums atliek tikai koncentrēties, tad uzbur�u krietnas nepatik��anas.

�� Tā ir konjugācija, � Sofija aizgrābta izdvesa, tūliņ atjēgu�sies, ka �ādu vārdu izrunā pirmoreiz, ka tādu nav pat zinājusi.

Pie�ļūcis māsai tuvāk, arī D�o�s pablenza laukā, tumsā un lietū. � Kāda kongu� kongunācija�?

��� Viņ� rada kaut ko ne no kā, kaut ko saveidojot tikai ar iz�tēli. � Sofija pavēra durvis mazliet pla�āk, par lietus �altīm sejā neliekoties zinis. Viņa zināja � jo to zināja Ragana �, ka �ī maģija prasa visvairāk pūļu un spēka, neparastu izmaņu un koncentrē�a�nos.

�� Tikai ātri, � caur zobiem izspieda alķīmiķis. � Uguns jau gandrīz apdzisusi, un es īsti nezinu, cik spēka man vēl atlicis.

�ekspīrs pamājis iegrūda abas rokas liesmojo�ajā mucā. � Vā�ries un virsti, vāries un virsti, � viņ� ie�ukstējās, akcentam pieņe�moties spēkā un vēr�oties pierastam � Elizabetes laikmeta angļu valodā. � Vispirms ņemsim Nīlas �ūsku�

Dūmi ap mucu uzmutuļoja un savērpās, un no tās izvirda sim�tiem �ūsku, kas pāri mucas malai novēlās zemē.

�� �ūskas! Kāpēc mū�am tās �ūskas? � D�o�s ievaidējās un aizgriezās.

�� �lai raibas �ūskas, �ķeltas mēles� � �ekspīrs nerimās.

No mucas izvēlās vēl viens mud�eklis �ūsku, kas locīdamās

lo�ņāja nemirstīgajiem ap kājām. Garbiēla suņi klusēdami atkāpās, sarkano acu skatu piekalu�i �ūskām.

�� Un e�us vēl durstīgus, tritonus un glodenes� � �ekspīrs turpināja arvien skaļāk un dziedo�āk, it kā deklamētu kādu dzeju.

��� �un krupjus vēl � derdzīgus, indīgus krupjus, � viņ� piebilda jau dobjāk.

No mucas laukā gāzāsf simtiem treknu e�u, ķēmīgu krupju, glumu tritonu un ņudzo�u glodeņu.

��� �visbeidzot, plīvurpūces�

Dzirksteļu ieskautas, no liesmām iz�āvās savs desmits plīvui pū�u.

�ekspīrs piepe�i sa�ļuka un būtu pakritis, ja saracēņu bruņi�nieks viņu laikus nebūtu satvēris. � Pietiek, � Palamēds no�skaldīja.

��� Pietiek? � Atvēris acis, bards pavērās visapkārt. Visi trīs līdz potītēm slīga kustīgā masā, kur ņudzēja no mucas izburtie kustoņi. Tur vijās �ūskas, rāpās krupji, staipījās tritoni, locījās tārpi.

���� Nudien, tas padarīts. � Zibenim noplaiksnoties virs galvas, �ekspīrs saspieda alķīmiķa roku un �igli apskāva saracēņu bruņi�nieku. � Paldies, brāļi, draugi. Kad gan atkal tiksimies? � viņ� ievaicājās.

����� Rītvakar, � Palamēds teica. � Tagad aiziet! Aiziet! � Viņ� piesardzīgi pacēla kreiso kāju. No potītes nokrita melna odze.

�� Cik ilgi tā paliks? � viņ� noprasīja.

���� Diezgan ilgi. � �ekspīrs pasmaidīja. Atglaudis no acīm matu �ķipsnas, viņ� pacēla roku pret dvīņiem taksometrā. � Mēs �ķiramies, lai tiktos reiz atkal.

�� Tie nav tavi vārdi, � Palamēds norādīja.

��� Zinu, bet � kaut es to būtu teicis. � Tad, suņu ielenkts, Vil�jams �ekspīrs paslīdēja zem metāla barakas un projām bija. Gabriēls nogaidīja, līdz visi suņi aiziet bardam līdzi.

�� Sargā labi! � Palamēds uzsauca.

��� Sargā�u līdz nāvei, � Gabriēls atteica maigajā velsie�u iz�runā. � Tomēr saki, � viņ� pamāja uz mūd�iem, � tie� tur�? � viņ� neizteica līdz galam.

Palamēds smīnēja kā nelabais. � Maza dāvaniņa Me�onīga�jiem dzinējiem.

Gabriēla suns pamāja un, pirms iespruka zem būdas un pa�zuda ejā, sakumpa un pārvērtās par milzonīgo suni.

Un tad, vispēdīgi iz�ūkstēdamas pavisam, grāvja liesmas no�plaka. � Jāiet, � noteica Fleimels, uzmanīgi kātodams cauri �eks�pīra uzburtajiem lo�ņām. � Nezināju, ka viņ� to prot.

��� Radīja pilnīgi ne no kā � ar iztēli vien, � Palamēds pie krita. Atrāvis taksometra durvis, viņ� iestūma Nikolasu aizmugu res sēdeklī. � Piesprādzējieties, � viņ� ieteica, un tobrīd saracēņa melnās bruņas pagaisa kā nebiju�as. � Ceļ� būs grambains.

Trakais lietus mitējās tikpat pēk�ņi, kā bija sācies, un tad Me��onīgie dzinēji metās lēkt cauri pelēkajiem dūmiem.

Vēl pēc brī�a grāvim pāri pārkāpa Cernunns, ragiem tinoties dūmu vērpetēs. Atgāzis galvu, viņ� izgrūda dārdo�us, uzvaro�us smieklus. � Un kurp tad esat saposu�ies? � arhonts noprasīja, soļodams uz taksometra pusi. � No Ragainā dieva neviens vēl nav paglābies.

Ar vienu roku cie�i iekampusies metāla redelē, Perenele izrāva �ķēpu un ar spēku dūra to vienā no astoņkāja taustekļiem. Uzgalis tik tikko ieskrambāja glumo ādu, tomēr tausteklis spēji atrāvās, kāju atstādams izraibinātu krunkainiem, sarkaniem plankumiem vietās, kur biju�i piesūcekņi. Viņa atvēzējās otrreiz, bet abi pārējie taustekļi jau ievilkās atpakaļ, gaiteņa tumsā.

���� Burve, to nepieklājību! Ja nu būtu mani savainojusi? Vēl drusku dziļāk, un kāja man nost kā likts!

��� Tie�i tā jau bija domāts, � Perenele nomurmināja, aizbāza �ķēpu aiz jostas uz muguras un rāpās aug�up.

��� Gadsimtiem nevienu kāju neesmu zaudējis. Un tās tik lē�nām ataug, � Nērejs īgņojās grieķiski � atbaido�ā izrunā.

Perenele nelikās zinis un rāpās vien augstāk, uz gaismas pusi. Kas to lai zina, vai Nērejs maz spēja iespraukties �aurajā �ahtā. Pāri vēlās Ve�a necie�amā, �ķebīgā smaka, tā cirtās acīs. Vēderā sa�griezās nelabums, un viņa norīstījās. Sagriezusies ie�ķērsām, viņa pa�ķielēja lejup. Nērejs stāvēja �ahtas dibenā. Vārajā gaismā varēja iz�ķirt viņa galvu un plecus, pārējais � par laimi � grima tumsā. Jūras vecis paslēja un novēcināja trij�uburi. � Izskatās, Burve, ka esi sprukās. Nevari reizē rāpties un durstīties ar savu zobu bak�stāmo. Bet aizsniegt tevi varu�

�ahtas dibenā sakustējās astoņkāja taustekļi. Vispirms viens, tad otrs, tre�ais, ceturtais ņēmās snaikstīties tuvāk, vijās, locījās, pa miklajiem akmeņiem taustīdamies kā zaglīgi pirksti. � Vai tu maz zini, kas es esmu? � viņa uzsauca angliski. Un tad to pa�u � sen�grieķu valodā.

Nērejs paraustīja plecus tā, ka visas kājas noraustījās. � Atzīs�tos � nezinu gan.

��� Kāpēc tad esi �eit? � Perenele noprasīja, parāpdamās vēl mazliet augstāk pa izrūsēju�ajām trepēm. Viņasprāt, Jūras vecis iz�klausījās pēc garlaikota akadēmiķa.

���� Lai nomaksātu mū�senu parādu, � Nērejs nogurguļoja. � Viens di�ais Vecais man teica, ka būsim nolīdzināju�ies, ja at�griezī�os �ajā pasaulē un ieradī�os �ajā salā kopā ar meitām. Teica, ka varu tevi dabūt un nekāda labā kalpone no tevis neiznāk�ot, toties pēc gadsimta vai diviem varētu iznākt laba sieva. Zinu tikai to, ka tevi sauc par burvi.

�� Bet vai zini, kas es esmu par burvi? � Perenele izgrūda.

Jūras nezvērs iesmējās. � Vai, cilvēciņ, nedz zinu, nedz gribu

zināt. Manos laikos vārdam bija nozīme. Burve bija tāda, kam spēks, bijājama un cienījama. Bet te, �ajos laikos un �ajā pasaulē, senie vārdi, senie tituli it neko nenozīmē. Re � burvis, kā esmu atklājis, ne vairāk kā uzjautrina bērnus, velk trusī�us laukā no cepurēm.

Perenele iesmējās tik gardi, ka tum�ais Vecais pārsteigts ap�klusa. � Tad klausies, Veci, ko tev der zināt: es jokus neplē�u. Man jābrīnās, ka tavs Vecais nav izstāstījis, kam tu stājies pretim uz �ās salas. Vai varbūt � nav ko daudz brīnīties. Būtu tu zinājis, varbūt tik dumjā dēkā nebūtu ielaidies. � Pereneles balss dimdo�a vēlās lejup pa �ahtu. � Es esmu septītās meitas septītā meita. Uz �ās ze�mes mītu jau gandrīz septiņsimt gadu un līdzi nesu gadu simteņos krātu gudrību. Esmu gājusi mācībā pie labākajiem zintniekiem un magiem, burvjiem un �āvētājiem, kas jelkad dzīvoju�i. Par vienu otru varbūt pat esi dzirdējis. Biju Endoras Raganas mācekle un esmu skolojusies pie divām visu laiku di�ākajām burvēm � Kirkes un Mēdejas.

��� Pie Kirkes? � Nērejs neomulīgi sarosījās, taustekļus locī�dams. � Un Mēdejas? � viņ� izstomīja visai �ēlīgi.

�� Lai nu kam, bet tev gan vajadzētu zināt, ko viņas spēj.

�� Un biji laba skolniece? � Nērejs piesardzīgi painteresējās.

���� Pati labākā. Un, tavai zinā�anai: es, Jūras veci, nemū�am nebū�u tev sieva. Esmu salaulāta ar alķīmiķi � Nikolasu Fleimelu.

�� Ui, � Vecais klusiņām izdvesa.

�� Es esmu nemirstīgā Perenele Fleimele � no cilvēku cilts.

�� Ā, ta burve, � Nērejs nomurmināja.

��� Jā, tā pati. � Perenele izlauza no mūra metāla stieni, kon�centrēja auru rokā un noskatījās, ka izrūsēju�ais dzelzs gabals saujā izlokās, sakūst un pārvēr�as netīri brūnā zampā. � Skaties, ko man iemācīja pati Kirke! � Pagāzusi sauju uz leju, viņa ļāva metāla lāsēm krist lejup. Tumsā lejup aizsijājās desmitiem zeltaini brūnu lodī�u. Izkusu�ās dzelzs lietus �ņākdams un �ūkstēdams triecās pret Nēreja miesām, un gaisu piepe�i piestrāvoja ceptas zivs smārds. Astoņkāja taustekļi svaidījās un sitās gar sienām, Jūras vecis gaudoja un gānījās sazin cik cilvēku un necilvēku valo�dās. Perenele nokratīja no pirkstgaliem pēdējo lāsi un zelta asaru pavadīja ar skatienu. Tā krita lejup� un atsitās tie�i Nērejam pret pjeri, kur virsdegune. �oreiz viņ� iebaurojās tik skaļi, ka Perenelei ausīs iesitās tūksto�iem spārnu vēdu � kliegdami brēkdami gaisā uzspurdza uz salas sapulcēju�ies jūrasputni.

Nērejs aizvilkās tumsā, nopakaļ atstādams vien ceptas zivs smar�u. � Gan tu vēl dabūsi, burve Perenele! � viņ� �ņukstēja. � Dzīva projām netiksi!

Pēk�ņi uzbruka nepārvarams nogurums, bet Perenele, par spīti visam, rāpās vien augstāk. � Tā jau visi saka, � viņa murmi�nāja. � Bet es kā dzīva, tā dzīva.

���� Varējāt palīdzēt. � Perenele sēdēja uz pastaigu laukuma kāpnēm. Pavērsusi seju pret pēcpusdienas sauli, viņa ļāvās siltu�mam, kas caurstrāvoja miesu un uzlādēja auru.

���� Kāpēc? � Mazliet zemāk un pa labi, izplājusi melno ap�metni un arī pacēlusi galvu pret sauli, atvaicāja Vārnu dieviete. Tai acis slēpās aiz melnām spoguļbrillēm. Ada nu jau atkal bija ala�bastra baltumā, tikai maķenīt iezaļgana, �ulgu pēdas jautās tikai ap lūpām.

Perenele brīdi apdomājās, tad pamāja. Ko tur teikt? Nērejs jau nebija nekāds ienaidnieks.

�� Varējām arī aizlaisties, � Vārnu dieviete norādīja, pat galvu nepagriezdama.

Perenele jau sāka at�ķirt abu balsis: Badbai � drusku maigāka nekā skarbākajai, vīri�ķīgākajai Makai.

� Un kāpēc palikāt? � Perenele apvaicājās. Beidzot izrāpu�sies no �ahtas, vienos dubļos, pārguru�i līdz nelabumam, viņa zināja, ka nespēs stāties pretim Vārnu dievietei. Nebija ne prātā, ka tā vēl būs tepat, uz salas, bet tur nu viņa tupēja � blakus �ahtas bedrei, izrūsēju�ā ūdenstorņa pakājē, un rūpīgi diedza pie ap�metņa pirmīt izkritu�ās garās, melnās spalvas. � Kāpēc palikāt?

Vārnu dieviete sakustējās. � Moriganas gūstā esam aizvadīju��as ilgu laiku. Viņa izpriecājusies sazin cik gadsimtus, tagad ir mūsu kārta. Tad nu nospriedām, ka tuvākajās stundās aizraujo��āku vietu par Alkatrazu ar uguni nesameklēsi.

Atspiedusies uz elkoņiem, Perenele pavērās lejup uz dievieti. � Aizraujo�āku? Laikam ar �o vārdu mēs saprotam ne glu�i vienu un to pa�u.

Pagriezusi galvu, Vārnu dieviete ar garu, melnu nagu pabīdīja brilles zemāk uz deguna. Pretim vērās viena sarkana, otra dzeltena acs. � Ielāgo, cilvēk, mēs esam Badba un Maka. Mēs esam Nik�nums un Asinspirts. Mūsu māsa ir Nāve. Gadu tūksto�iem mūs vilināju�i kaujaslauki visās pasaules malās, tur ir ko mieloties ap kritu�o un mirsto�o sāpēm un atmiņām. � Melnās lūpas savilkās baismīgā smaidā, atiezās garie, baltie zobi. � Un tie�i tagad mums jābūt uz �ās salas. � Dieviete aplaizījās. � Manuprāt, te mūs, ne�cik ilgi, gaida īstas dzīres.

Riteņi brīdi dubļos griezās tuk�gaitā, tad atspēru�ies rāva tak�sometru uz priek�u. Sofija noelsās � vispirms siksna ie�ņaudzās vēderā, tad pati pieplacinājās atzveltnei. D�o�s nostenējās, kad siksna iegriezās jau tā jutīgajā pakrūtē.

�� Atvaino�anu! � iesaucās Palamēds. � Turieties! Re, kur �ie jau nāk�

Iegrābies gumijas tureklī, Nikolass paliecās uz priek�u. � Mēs ta�u braucam viņiem tie�i pretī! � viņ� ba�īgi iekliedzās.

�� Zinu. � Puskrēslā nozibēja Palamēda baltie zobi. � Labākā aizsardzība ir�

�� �uzbrukums, � piepalīdzēja D�o�s.

Vilki ar cilvēku sejām nāca virsū cie�ā ierindā. Brāzdamies caur joprojām kūpo�ajiem dūmiem, �ū�ļu klājienu viņi pamanīja tikai tad, kad jau bija par vēlu. �ūskas saslējās kā jautājuma zīmes vaļā rīklēm, raustīgām galvām� un Me�onīgo dzinēju priek�pulks ar joni pārvērtās smirdīgos pī�ļos, tā ka ma�īnas logā ietriecās biezu, ķēpīgu putekļu kārta. Palamēds uz�ļāca priek�logam maz�gājamo �ķidrumu un ieslēdza tīrītājus, bet tie pelēkos pī�ļus tikai izķēzīja putrā.

Pāri aizsarggrāvim pārlēca trīs milzīgi vilki, lielāki un druk�nāki par citiem� un uzlēca tie�i virsū e�iem. Uz to saslietajām ada�tām viņi sabakstīja ķetnas un pārvērtās pī�ļos, līdz pēdējam pār�steigti � tas bija lasāms viņu sejās.

Cernunns �ūsku un e�u klājienā iekāpa gaudodams un auro�dams. �ūskas metās virsū, e�i slēja gaisā adatas, bet viņam īsti neko nespēja padarīt. D�o�s nodrebinājies gandrīz apvēmās, redzēdams �ūskas vijamies aug�up pa Ragainā dieva druknajām kājām.

Palamēds piedeva gāzi, tad pārslēdza ātrumu un rāvās uz me�tāla tiltu, pārsviestu pār aizsarggrāvi, tie�i pretim vēl trim Me�onī�gajiem dzinējiem. Divus samala automa�īnas riteņi, tre�ais uzlēca uz pārsega un ar nagiem cirta priek�logā. Logs ieplaisāja, un saracēņu bruņinieks spēji nobremzēja. Taksometrs piepe�i apstājās, vilks no�ļuka no pārsega un iekrita tie�i od�u midzenī.

D�o�s atskatījās � Me�onīgie dzinēji saira, kolīdz pieskārās krupju indīgajai, eļļainajai ādai, citi sabira pī�ļos, paklupu�i pār tritoniem vai glodenēm. Gaisā pacēlās biezs, necaurredzams graudainu putekļu mākonis. No nakts tumsas, nagus izpletu�as, izvirda pūces � �āvās krustu �ķērsu, nopakaļ atstājot pī�ļu grīstes.

��� Un to visu uzbūris �ekspīrs? � pārsteigta vaicāja Sofija. Ve�roties pa aizmugures logu, viņa noraudzījās viscaur kustīgajā klā�jienā, kas sedza zemi.

��� Visu līdz pēdējam, � lepni atsaucās Palamēds. � Ikkatrs radies viņa iztēlē un atdzīvināts, pateicoties viņa aurai. Un � ielā�gojiet � viņ� ir pa lielākai daļai autodidakts! � Ielūkojies atpakaļskata spogulītī, viņ� samanīja alķīmiķa skatienu. � Manuprāt � ja būtu dabūjis kārtīgu mācību, ko visu nespētu!

Nikolass samulsis paraustīja plecus. � To es viņam neesmu mācījis.

�� Tomēr dro�i vien manīji, ka apdāvināts.

�� Dī! � izspēra D�o�s.

�� Nūjā, Dī to samanīja gan, � Palamēds piekrita.

�� Nē ta�u! Dī! Reku � tev degungalā! � D�o�s kliedza.

No dūmiem nupat iznira doktors D�ons Dī, Ekskaliburu krei�sajā rokā virpinādams tā, ka acu priek�ā zibinājās vien zilas gais�mas aplis. No labās rokas lejup pilēdama stiepās dzeltena enerģijas �ķiezna. Un viņ� stāvēja tie�i ceļā, tā ka garām tikt nebija ko domāt.

�� Viņ� ko� domā, ka nebrauk�u virsū? � noteica Palamēds.

Pastiepis zobenu pret taksometru, Dī izspēra enerģijas lādiņu.

Atlēcis no piemirku�ās zemes, tas paripoja zem automa�īnas. Dzi�nējs nolēmējās, pazuda elektrība, taksis apstājās un apklusa, strā�vas vairs nebija nemaz.

Aiz muguras samanījusi kaut ko nokustam, Sofija apcirtās� No pelēkajiem dūmu mutuļiem izkāpa �ūskām apvītais arhonta stāvs. � Nebūs labi, � viņa nomurmināja, ieķerdamās D�o�am piedurknē.

�� Slikti, � dvīņubrālis piebalsoja, ieraudzījis arhontu. � Pa�galam slikti.

�� Ko nu iesāksim?

�� Parasti vislabāk kauties soli pa solim. Tā var vinnēt vairāk.

�� Kur� to teicis? � Sofija apvaicājās. � Marss?

�� Tētis.

�� D�o�! � iekliedzās Nikolass.

D�o�s Ņūmens atrāva vaļā kreisās durvis un, pārliecinājies, ka zem kājām neņudz �ūskas, izlēca laukā. Klarents, izvilkts ar domu iet pretim DI, iesmilkstējās un ieņerkstējās. � Es viņu aizturē�u! � viņ� izsaucās. � Varēsi iedarbināt? � zēns uzkliedza bruņinie�kam.

���� Mēģinā�u, � Palamēds drūmi atteica. Viņ� atskatījās uz Nikolasu. � Akumulators tuk�s. Vari uzlādēt?

��� D�o�s Ņūmens, � Dī laipni apsveicinājās, ieraudzījis zēnu tuvojamies. � Tu ta�u no tiesas nedomā ar mani cīnīties, ko?

D�o�s nelikās zinis. Cie�i satvēris Klarentu abās rokās, viņ� manīja, ka zobens jūtas glu�i ērti.

Dī pasmīnēja un pacietīgi turpināja: � Es gribētu, lai tu apdo�mājies � ko īsti gribi panākt. Mēs ar Ekskaliburu esam kopā pava�dīju�i veselu mū�ību, Klarents pie tevis ir labi ja dienu. Mani tu nekādi nevari pārspēt.

Bez kāda brīdinājuma D�o�s pēk�ņi bruka virsū magam. Satriecies ar Ekskaliburu, Klarents iekliedzās � uzvaras priekā. D�o�s pat nemēģināja atcerēties visu, ko bija mācīju�as Zartna un Skatija; viņ� ļāvās zobenam, lai tas triecas un dur, cērt un �ķeļ. Un prāta aizkaktiņā nojauta, ka apsteidz ik Dī kustību, analizē viņa soļus, kā viņ� tur zobenu un piemiedz acis pirms izklupiena.

Klarents rāva D�o�u uz priek�u un novēcinājās tuk�ā gaisā. Atlika tikai ar abām rokām cie�i turēties pie roktura. It kā pavadas galā būtu nevaldāms suns � plēsīgs un traks.

Un uz mirkli prātā uzplaiksnīja doma, ka Klarents ir dzīvs un izbadis.

�� Sofij! � nodārdināja Nikolass.

Bet viņa neko nedzirdēja. Skatījās tikai uz brāli. Atgrūdusi vaļā taksometra labās puses durvis, viņa izlēca laukā, un, kolīdz kāja skāra zemi, uz�ķīlās aura un visapkārt uzaudās tādas kā Zannas bruņas. D�o�am bija ierocis, viņai � ne, toties bija zinā��anas Gaisa un Uguns maģijā. Meitene tī�i noārdīja aizsargbar�jeras, ko Zanna d'Arka bija uzkrāvusi, lai mazinātu Endoras raga�nas atmiņu iespaidu. Nupat vajadzēja aptvert it visu, kas Raganai zināms par arhontu Cernunnu.

Baumas, driskas, tenkas.

Reiz viņ� bija skaistulis. Milzis � liels, lepns un iedomīgs. Godā�jams zinātnieks. Vispirms eksperimentēja ar citiem un tad, kad nāca aiz�liegums, pats ar sevi. Visbeidzot, kļuva atbaido�s, jo visu acīm atsedzās galvaskauss un pēdas pārvērtās ā�a nagos. Palika tikai seja, kāda bijusi � ka baismīga pagājībā nogrimu�ās dailes atblāzma. Neapjau�amais laika ritums sagrāva di�o prātu, un nu viņ� bija labi ja zvērs. Mū�sens, varens, tomēr spējīgs cilvēkus vērst vilkos, viņ� mita nomaļu Ēnu valstību mik�los trūdu me�os�

Sofija lēsa, ka uguns netīk nevienam, un, ja reiz arhonts miti�nājās mitrājos, no uguns dro�i vien bijās. Uzbrāzās acumirklīgas bailes: ja nu uguns atkal pieviļ? Bet �o domu viņa atgainīja, cik spēka. �oreiz maģija nepievils. Pirms mirkļa, piespiedusi pirkstu tetovējumam, viņa, izlietojot pavisam mazu drusciņu auras, bija iedarbinājusi Gaisa maģiju.

Arhonts ietinās viesulī. Me�onīgo dzinēju atliekas, pī�ļi un putekļi savērpās ap Cernunnu blīvā, virmojo�ā seģenē. Tas, sargā�dams muti un nāsis, aizklāja seju. Tad Sofija piespieda īk�ķi ietetovētajam aplim un aizdedzināja pī�ļu mākoni. Pirms pati sabruka nesamaņā, viņa dzirdēja Ragaino dievu iekliedzamies. Nekas tāds vēl mū�ā nebija dzirdēts.

��� D�o�, � izdvesa Dī, izmisīgi raudzīdams atvairīt cirtienus, kas tirpināja rokas, � tu tik daudz vēl nezini. Es tik daudz tev va�rētu izstāstīt. Jautā � atbildē�u!

��� Es par tevi jau tāpat daudz zinu, mag. � Zobeniem � dvi ņubrāļiem � satriecoties, gaisā pa�ķīda zilibaltas un melnsarkanas sprikstis, pār cīnītājiem nobira svelo�as dzirksteles. D�o�a vaigs bija melni raibs, Dī uzvalkā vidēja neskaitāmi izsvilu�i caurumi. � Tev. Prātā. Bija. Nogalēt. Arhontu. � D�o�s ik vārdu izgrūda reizē ar zobena triecienu.

� Tev ir Klarents, � izdvesa DI. � Tu zini, ko tas spēj. Zini, ko var. Padomā: ja piebeigsi arhontu, tiksi pie zinā�anām, kas krā�ju�ās tūksto�iem � simtiem tūksto�u gadu. Dabūsi zināt visu par pasaules pirmsākumiem. Un ne tikai �ās pasaules vēsturi. Visu � par pasauļu miriādēm.

Pēk�ņi pāri brāzās vaniļas svelme, abi saļima. DI, ar skatu uz arhontu, gar�ļaukus atgāzās atsprākleniski, aizklājis seju rokām, lai no �ilblgās gaismas pasargātu acis. D�o�s, pavēlies nostāk, ieraudzīja zaļzeltainās liesmās tinu�os Ragaino dievu un māsu, kas bez samaņas gulēja zemē. Cīnoties ar �ķebīgām bailēm, viņ� uzkūņojās �etrrāpus, un turpat līdzās, pie labās rokas, dubļos gulēja Ekskaliburs. Pirksti instinktīvi sakļāvās ap rokturi, un pa kreiso roku, kur Klarents, aug�up aiz�āvās necie�ama sāpe. Viņ� mēģi�nāja nosviest Gļēvuļa zobenu, bet nevarēja � tas delnā bija glu�i ielīmēts, pirksti neklausīja. Pirkststarpās iestrāvojās asins tērcītes. Kolīdz viņ� atrāvās nostāk no Ekskalibura, sāpe kreisajā rokā mitē�jās. Uztrausies kājās, D�o�s, Klarenta asmeni piegrūdis Ekskali�bura rokturim, pasvieda to nostāk, tad joza pie māsas.

Dī slējās kājās, blisinādams ap�ilbu�ās acis. Viņ� manīja, kā D�o�s aizlidina Ekskaliburu pa roku galam, zobens aizvirpuļojis iekrita aizsarggrāvja kūpo�ajā melnajā, eļļainajā zaņķībā. Vienu brīdi tas peldēja pa virsu, tad nafta neganti uzkūsāja un zobens nogrima.

D�o�s �ausmās saļima uz ceļiem. Pacēlis Sofiju uz rokām, viņ� iestīvēja māsu taksometra pakaļsēdeklī, un tie�i tobrīd dzinējs ierūcās. Salonā iespruka arī Nikolass Fleimels, glu�i zaļ� no vaiga, no pirkstiem joprojām stiepās enerģijas �ķieznas, kas bija līdzēju��as iedarbināt dzinēju.

D�ons Dī bija spiests mukt nost no ceļa � taksometrs, kam visas durvis joprojām kārstījās vaļā, kaukdams laidās projām pa �auro ielu, zem riteņiem putrā malās bultas un �ķēpi. Mags izmi�sīgi centās sakopot domas un enerģiju, lai taksometru apturētu, bet it visi spēki � gan fiziskie, gan garīgie � bija izsīku�i. Pietrausies kājās, viņ� noskatījās, kā arhonts nozvejas gar zemi un vāļājas dubļos, lai apdzēstu uguni, kas ēda nost vilnu. Dzīvajos bija labi ja saujiņa Me�onīgo dzinēju, un divi pārvērtās pī�ļos tikai tāpēc, ka pats Cernunns nejau�i uzvēlās virsū.

Metālam �ņirkstot, spārniem un durvīm vaļā, metot dzirkste�les, melnais taksometrs cauri sapostītajiem vārtiem izrāvās laukā pieliju�ajā ieliņā un brāzās tālāk nakts tumsā. Brem�u ugunis gai�lēja sarkanas, tad taksometrs apcirtās ap stūri un pagaisa.

Ieslēpusies paēnā, Basteta no kabatas izvilka plāniņu mobilo tālruni un tastatūrā iebakstīja ātro savienojumu. Atbilde nāca pēc pa�a pirmā signāla. � Dī izgāzies, � viņa lakoniski pavēstīja un atslēdzās.

No miega Sofiju uztrūcināja rāviens, ar kādu taksometrs �āvās pāri guļo�ajam policistam. Galvā bija pilnīgs juceklis, un vajadzēja labu brīdi, lai izgaisinātu to, kas pirmajā brīdī �ķita sapņu lauskas, tad � īstas atmiņas. Ausīs joprojām skanēja Cernunna auri, un uz brīdi uzmācās �ēlums. Lēnām un stīvi uzraususies sēdus, viņa ap�laida skatu visriņķī. D�o�s sabrucis zvilnēja blakus, smagi vilk�dams elpu, seja apkvēpusi un apsvilusi vietās, kur trāpīju�as dzirk�steles. Tālāk, pie loga, tumsā sēdēja alķīmiķis, kas vērās laukā, naktī. Padzirdējis Sofiju sakustamies, viņ� pagrieza galvu �urp � gurdajās acīs atspulgojās pilsētas ugunis.

�� Cerēju, ka vēl pagulēsi, � viņ� klusu teica.

��� Kur mēs esam? � Sofija izvēla pār lūpām; mute un lūpas bija galīgi izkaltu�as, uz mēles jautās Me�onīgo dzinēju graudainie pī�ļi.

Fleimels pasniedza ūdens pudeli. � Esam Milbenkā. � Viņ� viegli piesita ar pirkstu pie rūts, un Sofija pavērās laukā. � Tikko pabraucām garām Parlamentam.

Caur aizmugures logu Anglijas Parlaments vīdēja brīni�ķīgi izgaismots. Silts, gandrīz pārpasaulīgs.

�� Kā jūties? � Nikolass apvaicājās.

�� Nav spēka, � viņa atteica.

��� Nav jau brīnums � pēc visa, ko esi sastrādājusi. Vai zini, ka tas, ko paveici �odien, vēl nekad nav pieredzēts? Tu sakāvi arhontu!

Sofija norija vēl malku ūdens. � Vai viņ� ir pagalam?

��� Nē, � Fleimels teica, un Sofija nojauta, ka alķīmiķis jūtas atvieglots. � Lai gan, ja atļauts teikt, būtu izdevies � ja tu būtu pilnībā izgājusi cauri mācībai� � Fleimels brīdi klusēja, tad ieru�nājās atkal: � Kad būsiet izmācīti, diez vai būs kas, ko tu � vai brālis � nespēsiet veikt.

��� Nikolas, � Sofija piepe�i saskuma, � es negribu mācīties. Gribu mājās � un viss. Man viss noriebies � tā bēg�ana un kau��anās. Man riebjas, ka visu laiku ir nelabi, ka sāp galva, ka sāp acis un ausis, ka spie� kuņģī. � Acīs kāpa asaras, un viņa saberzēja seju. Neies ta�u tagad raudāt. � Kad mēs tiksim mājās?

Atbildi ilgi bija jāgaida, un, kad Nikolass Fleimels ierunājās, fran�u akcents jautās izteiktāks nekā jebkad. � Ceru, ka dabū�u jūs atpakaļ uz Ameriku� varbūt pat rīt. Bet mājās netiksiet. Vēl ne.

��� Bet kad? Nevaram ta�u mū�am bēguļot un slēpties. Tētis un mamma jau nesapra�anā. Ko lai viņiem sakām? � Pastiepusi roku, viņa vēroja, kā pāri pārvelkas sudrabaina spoguļkārtiņa. � Kā lai ko tādu ieskaidro?

��� Nevajag, � Nikolass lieti�ķi atteica. � Varbūt arī nevaja�dzēs. Sofij, viss mainās acu priek�ā. � "Sofija", viņa izrunāta, iz�klausījās pagalam sve�ādi. � Ātrāk, nekā es iedomājos vai spēju paredzēt. Viss savelkas kopā. Tum�ie Vecie vairs nebīstas nekā � grib tikai dabūt rokā jūs un Grāmatas lappuses. Skat, ko sadarīju�i: palaidu�i savā vaļā Nidhjegu, Me�onīgos dzinējus un pat arhontu Cernunnu! Tie te kāju nav spēru�i gadsimtiem ilgi. Kur tas laiks, viņi mūs ar Pereneli kāroju�i sagūstīt dzīvus, jo zinām visu par dvīņiem un Grāmatu. Tagad viņi grib redzēt mūs miru�us. Tagad mēs esam lieki, jo gandrīz visa Grāmata viņiem jau ir un ir zināms, ka jūs ar brāli esat dvīņi, kas minēti pareģojumā. � Nikolass bez�spēkā nopūtās. � Reiz es domāju, ka mums būs labi ja mēnesis laika, iekams nemirstības burvestība sairs gan man, gan Perenelei un mēs abi pārvērtīsimies vecos sakārņos. Glu�i tā es vairs nedo�māju. Pēc nepilnām divām nedēļām klāt būs vasaras saulgrie�i. Tā ir ļoti nozīmīga diena � tad Ēnu valstības �ai pasaulei pietuvojas viscie�āk klāt. Manuprāt, tad ies vaļā � tā vai citādi.

�� Tas ir kā � ies vaļā? � Sofija vaicāja, drebuļiem pārskrejot pār muguru.

�� Viss mainīsies.

��� Viss jau tāpat ir mainījies, � meitene izgrūda, no bailēm iesvēlusies dusmās. D�o�s miegā noraustījās, bet nepamodas

���� Tev jau nekas. Tu visu laiku dzīvo pasaulē, kur briesmoņi, visādi mo�ķi un pasakas. Bet mums ar D�o�u ir citādi. Vismaz � bijis citādi, � viņa apķērās. � Pirms jūs ar sievu mūs izraudzījāties�

� Sofij, nūū, � Nikolass ļoti klusiņām iedūdojās, � ar mani un Pereneli tam nav nekāda sakara. � Viņ� pie sevis nosmējās.

�� Jūs ar brāli esat izredzēti jau sensenos laikos. � Tumsā viņ� pie�liecās tuvāk mirdzo�ām acīm. � Jūs esat sudrabs un zelts, mēness un saule. Jūsos ir dzīvi gēni, kas pirms desmit tūksto�iem gadu bija dvīņos, kas aizstāvēja Danu Tālis. Sofij � jūs ar brāli esat dievu pēcte�i.

���� Vai ir kāds, ko varētu pasaukt palīgā? � vaicāja Huans Manuels de Aijala.

��� Diez vai. � Perenele balstījās pret koka margām, gandrīz virs plakāta, kas sveica salas apmeklētājus.

SAVIENOTO VALSTU LABO�ANAS IESTĀDE ALKATRAZAS SALA, 5 HEKTĀRI 2,5 KM LĪDZ PIESTĀTNEI PIETAUVOTIES ĻAUTS TIKAI VALDĪBAS

TRANSPORTA LĪDZEKĻIEM PĀRĒJIEM IEVĒROT 200 M DISTANCI KRASTĀ BEZ ATĻAUJAS IZKĀPT AIZLIEGTS

Virs plakāta ar sarkanu krāsu bija aizzieķēti vārdi "SVEICAM INDIĀŅUS", savukārt zem tā lieli, pusdzisu�i sarkani burti vēs�tīja: "INDIĀŅU ZEME". Perenele zināja, ka tie te uzradu�ies 1969. gadā, kad salu ieņēma Amerikas indiāņu kustības desants.

Atliku�o pēcpusdienu Burve bija sistemātiski apsekojusi salu, lūkodama atrast kādu iespēju tikt projām. Laivu nebija, lai gan koku un baļķu netrūka, un uz brīdi prātā ie�āvās doma par plostu � baļķus varētu sasiet kopā ar dvieļiem un segām, kas jo�projām bija atrodami kamerās. Klīda runas, ka 1962. gadā trim cie�tumniekiem izdevies aizbēgt ar pa�taisītu plostu. Bet Perenele ap�zinājās, ka Nērejam un viņa me�onīgajām meitām garām neliks. Stāvēdama uz piestātnes klāja, virs grāmatu kioska, viņ.i rodzoj.) nereīdu galvas �ūpojamies viļņos turpat acu priek�ā, garie mati staipījās visapkārt kā ūdenszāles. Pa gabalu izskatījās pēc roņiem, ta�u pilnīgi nekustīgiem � un salto, pla�i ieplesto redzokļu ska�tiens stingi urbās taisni �urp. Ik pa laikam nozibēja asi zobi, sakampu�i lunkanu zivi. Skaidrs, ka visas zināja, kā Burve izrī�kojusies ar viņu tēvu.

Izsirojusi pa salu, Perenele bija atradusi drānas � tagad viņai mugurā bija raupjas cietumnieka bikses un krekls, abi teju divus izmērus par lielu un viscaur sadriskāti. Ģērbs reiz atdusējās eks�pozīcijā, ar ko bija aicināti iepazīties daudzie salas apmeklētāji. Ta�u jau daudzus mēne�us, kop� Alkatraza bija nonākusi Dī kompānijas pārziņā, te neviens apmeklētājs nebija kāju spēris. Perenele atklāja, ka cietuma kamerās mētājas savulaik ieslodzī�tajiem piederēju�as mantas. Starp tām bija smags, melns mētelis, pakārts uz vad�a; mēteli viņa pievāca. Tas gan oda pēc pelējuma un �ķita pievildzis, tomēr tik un tā sildīja labāk nekā plānā zīda kleita, tālab nebija jā�ķie� enerģija tikai tāpēc, lai nenosaltu. Nekā ēdama gan nebija, toties virtuvē viņa uzgāja pieputēju�u metāla tasi, to iztīrīja un apsekoja daudzās lietus peļķes, kādu uz salas netrūka. Ūdens gan bija iesāļ�, ta�u ne tik ļoti, lai ap dū�u mestos nelabi.

Tuvojoties novakarei, Perenele apmetās piestātnē, kur Alkatrazas apmeklējumu reiz sāka un noslēdza visi, kas te ieradās, � gan cietumnieki, gan tūristi. Pa kreisi no grāmatu kioska atradās kāp�nes, kas veda aug�up; viņa uzkāpa aug�stāvā. Tagad, atspiedusies pret margām, viņa vērās viļņos. Pilsēta vīdēja moko�i tuvu � nieka divarpus kilometru attālumā. Uzaugusi Bretoņā, Francijas saltajā ziemeļrietumu piekrastē, Perenele bija laba peldētāja un ūdens mīļotāja, bet par peldē�anu pāri viltīgajam un ledainajam līcim nevarēja būt ne runas � pat ja tur priek�ā negaidītu Nērejs ar meitām. Nu viņa no�ēloja, ka nebija iepratusies lido�anā toreiz, Indijā, Mogulu impērijas laikos.

Viļņi sitās pret piestātni, augstu gaisā uz�ķiezdami sudrabbaltas putas� un vizo�ajās lāsēs materializējās de Aijalas rēgs.

� Sanfrancisko ta�u jābūt kādam, ko varat pasaukt palīgā, � spoks bilda. � Varbūt kādu nemirstīgo?

Perenele nogrozīja galvu. � Mēs ar Nikolasu alla� esam turē�ju�ies savrup. Un neaizmirsti, ka gandrīz visi nemirstīgie ir tum�a�jiem Vecajiem kalpi vai pat vergi.

��� Nevar būt, ka visi nemirstīgie ir kādam Vecajam kalpos, � de Aijala �aubījās.

��� Ne jau visi, � viņa piekrita. � Mēs � ne, Sen�ermēns un �anna arī ne. Dzirdēts runājam, ka tādi ir vēl.

��� Un ja nu kāds no tādiem dzīvo Sanfrancisko? � Spoks nelikās mierā.

��� Pilsēta liela. Nemirstīgie labprāt apmetas lielpilsētās, kur cilvēki nāk un iet, jo tur vieglāk palikt anonīmam un nemanāmam. Tāpēc � jā, kāds dro�i vien atrastos.

Rēgs noplanēja uz viņas kreisās plaukstas virspuses. � Vai uz ielas jūs pazītu nemirstīgo, ja tāds nāktu pretim?

��� Es pazītu gan. � Perenele pasmaidīja. � Nikolass � var�būt arī ne.

Rēgs pacēlās tie�i acu priek�ā. � Bet ja jūs ne ar vienu no savē�jiem Sanfrancisko neesat sagāju�ies, kā Dī jums sadzina pēdas?

Perenele paraustīja plecus. � Labs jautājums, vai ne? Mū�am esam biju�i ļoti piesardzīgi, bet Dī netrūkst spiegu, un viņ� mūs alla� atrod � agrāk vai vēlāk. Taisnību sakot, es pat brīnos, ka mums Sanfrancisko izdevās tik ilgi noslēpties.

�� Bet draugi pilsētā jums ir? � spoks turpināja tirdīt.

�� Viens otrs paziņa, � Perenele atzina, � bet nedaudzi un ne sevi�ķi tuvi. � Atglaudusi no sejas sudrabainās matu �ķipsnas, viņa cie�i paskatījās uz miru�o kuģinieku. Pēcpusdienas saules gaismā de Aijala gandrīz nebija saskatāms � tikai nojau�ams kā ņirbo�s plankums ar valgām acīm. � Cik ilgi tu jau esi spoks? � viņa noprasīja.

�� Divsimt gadu un vēl vairāk�

�� Un vai tikmēr kaut reizi esi vēlējies būt nemirstīgs? � viņa vaicāja.

��� Nekad nav nācis prātā, � rēgs novilka. � Reizumis esmu vēlē�jies būt atkal dzīvs. Kad migla vāliem veļas pār līci vai vēja brāzmas rauj gaisā �ļakatas, man gribējies miesu uti asinis, lai varu sajust, kā tas ir. Bet nemirstīgam būt � nē, diez vai.

��� Nemirstība ir lāsts, � Perenele noskaldīja. � Vienas vieni gas sirdssāpes. Nedrīksti ne ar vienu satuvināties. Jau ar to vien, ka esi tuvumā, tu citus pakļauj briesmām. Dzīdams mums pēdas, Dī līdz ar zemi nolīdzinājis veselas pilsētas un, gribēdams mūs apturēt, izraisījis ugunsgrēkus, badu, pat zemestrīces. Tā nu mēs ar Nikolasu esam vadīju�i savas dienas bēguļojot, slēpjoties, slaps�toties pustumsā.

�� jūs negribējāt bēguļot? � spoks jautāja.

��� Vajadzēja apstāties un cīnīties. � Perenele piekrīto�i pa�māja. Atspiedusies pret koka margām, viņa pavērās lejup, uz pie�stātni. Gaiss virmoja, un uz mirkli tur, lejā, it kā drūzmējās ne�skaitāmi aizgāju�o laiku ģērbos un uniformās tērpti stāvi. Burve sasprindzināja skatienu, un Alkatrazas rēgi pagaisa. � Vajadzēja cīnīties. Mēs būtu Dī savaldīju�i. 1945. gadā Ņūmeksikā bija tāda iespēja, un divdesmit gadus pirms tam, 1923. gadā Tokijā viņ� bija mūsu varā, pēc pa�a izraisītās zemestrīces novārdzis teju līdz nāvei.

��� Un kāpēc pārdomājāt? � de Aijala gribēja zināt.

Perenele pētīja savas plaukstas � senāk tik gludajā ādā bija iegrauzu�ās jaunas rievas, tai pāri audās krunciņu tīkls. Adai cauri skaidri vīdēja zilzaļas vēnas, vēl vakar to tur nebija. � Jo Nikolass teica � tad mēs ne ar ko nebūtu labāki par Dī un viņa �laku.

��� Un jūs pati tā nedomājāt?

�� Vai esi dzirdējis par tādu itāli, vārdā Nikolo Makjavelli? � Perenele apvaicājās.

�� Nav iznācis.

��� Spo�s prāts, pats tik viltīgs, ne�ēlīgs un nu � diem�ēl un kā par brīnumu � strādā tum�o Vecajo labā, � Burve vēstīja. � Bet pirms daudziem gadiem tie�i viņ� teicis apmēram tā � ja iznāk kādam nodarīt pāri, rīkojies tik bargi, lai viņ� pēcāk nevarētu at�riebties.

�� Neizklausās pēc krietna cilvēka, � de Aijala atzina.

��� Tāds viņ� tie�ām nav. Ta�u viņam ir taisnība. Pirms trim gadsimtiem nemirstīgais cilvēks Temud�ins piedāvājās Dī uz mū��iem ieslodzīt kādā nomaļā Ēnu valstībā. Vajadzēja piekrist.

��� Un jūs gribējāt, lai tā notiek? � de Aijala jautāja.

�� Jā, es teicu, ka Dī vajag ieslodzīt Temud�ina mongoļu im�pērijas Ēnu valstībā.

�� Bet vīrs teica � nē?

��� Nikolass teica, ka mums uzdots sargāt Grāmatu un meklēt pareģojumā minētos dvīņus, nevis karot ar tum�ajiem Vecajiem. Bet nelieg�os � ja Dī mums visu laiku nebūtu vajātājos, ietu vieglāk. Tokijā mums bija iespēja atņemt Dī spēku un atmiņu, pat nemir�stību. Tad no viņa vairs nebūtu jābīstas. Tā arī vajadzēja rīkoties.

���� Bet tum�ie Vecajie jau tāpēc nebūtu atstāju�ies, vai ne? � spoks ieteicās.

Perenele brīdi apdomājās. � Viņiem dro�i vien ietu grūtāk, lēnāk, bet � jā, mierā viņi tik un tā neliktos.

��� Vai jūs abi nebūtu varēju�i pazust pavisam?

Pereneles lūpas savilkās sāpīgā smaidā. � Diez vai. Lai kur mēs apmestos, alla� pienāk brīdis, kad jādodas tālāk. Drīzāk vai vēlāk, vienmēr jādodas ceļā. � Viņa nopūtās. � Jau Sanfrancisko aizkavējāmies par ilgu. Pat kundzīte, kam pieder kafejnīca otrpus ielai, sāka apspriest manu nedabiski gludo ādu. � Perenele iesmē�jās. � Skaidrs, ka domā � es vaigos injicēju botulīnu. � Pacēlusi plaukstas, viņa tās noskatīja ar kritisku aci. � Diez ko viņa teiktu, ja redzētu mani tagad?

��� Vai tā kundze ir draugs? � de Aijala �igli ievaicājās. � Vai varētu palīdzēt?

��� Paziņa, nevis draugs. Un cilvēks. Viņai nebūtu iespējams ieskaidrot pat drusciņu no visa, kas te notiek, � Perenele atteica. � Tātad � nē, viņai es neko nelūg�u. Citādi iegrūdī�u nelaimē, tas arī viss.

�� Domājiet, kundze, domājiet: jābūt kādam, ko varat paaicināt palī�gos, � de Aijala izmisis lūdzās. � Kā būtu ar kādu Vecajo, kas jūsu pusē, kādu nemirstīgo, kas nav saistījies ar tum�ajiem Vecajiem? No�sauciet vārdu. Es sameklē�u, jūs gan esat stipra un varena, bet ar visu to nespēsit viena stāties pretim sfinksai, jūras vecim un pazemes kameru briesmoņiem. Un tas, kur� �orīt �urp atsūtīja mu�as, noteikti sadomās atkal ko citu, vēl jo baismīgāku.

�� Zinu, � Perenele drūmi atsaucās. Vērodama viļņos �ūpoja�mies nereīdu galvas, viņa iegrima domās. Nemirstīgie Sanfran�cisko dro�i vien bija � īstenībā Burve zināja, ka ir; vēl �odien bija uz acumirkli manījusi cie�u jauneklīga paskata pui�a skatienu. Puisis �urp vērās caur zīlējamo trauku. Burves lūpas savilkās smīnā � trauks vairs nebūs lietojams. Ta�u, atminoties, kā puisis kustējās un blenza �urp � tik me�onīgi, draudīgi �, prātā ie�ā�vās�

��� Kāds ir gan, � viņa piepe�i izspēra. � Dzīvojusi te gadu desmitiem, un deru, ka pazīst visus, kas pilsētā no Nākamās paau�dzes un Vecajiem. Viņa zinās, kam varam uzticēties.

�� Es do�os pie viņas, � de Aijala pieteicās. � Izstāstī�u, kur esat.

�� Jā, ta�u Sanfrancisko viņas acumirklī nav. � Perenele pa�smaidīja. � Bet tas nekas.

Rēgs izskatījās apjucis. � Kā tad jūs ar viņu sazināsities?

�� Zīlē�u.

�� Ko jūs sauksit? � Rēgs nespēja valdīt ziņkāri.

�� Jaunavu Kareivi: Skatahu Ēnu.

Pa Milbenku nobraucis garam Parlamentam, apskrambātais

�

un apdauzītais taksometrs apstājās pie sarkanās gaismas, un tūliņ no melnā metāla �oga atrāvās kārtu kārtās satuntulējies, ar matiem un bārdu noaudzis bezpajumtnieks � steidzās klāt. Iegrūdis zilā plastmasas spainelī logu tīrāmo verķi, viņ� prasmīgi, trijos ievin�grinātos vēzienos to pārvilka pār taksometra ieplaisāju�o priek�logu, tā ka no dubļiem un Me�onīgo dzinēju pī�ļu kunkuļiem vairs nepalika ne miņas. Nolaidis lejāk sānloga stiklu, Palamēds ve�u�kam pasniedza divu mārciņu monētu. � Rādās, draudziņ, mums abiem �odien gara diena. Turies?

��� Silts, sauss, arī māga nav tuk�a, Palij. Ko vairāk var vēlē�ties? Taisnību sakot, neko. Varbūt tikai suni. Es gribētu suni. � Balss cēlās un krita īpatnēji dziedo�a. Bomzis ar troksni ierāva gaisu nāsīs un riebumā savilka degunu. � Oho! Kaut kas smird. Vai tik nebūsi kaut kam pārbraucis pāri. Deru � pieķipis apak�ā. Labāk noskrāpē nost, citādi necik daudz nenopelnīsi. � Ve�uks iesmējās gurguļojo�us smieklus un tuvredzīgi piemiedza acis, tikai tagad pamanījis pasa�ierus salonā. � Opā, nemaz neredzēju. � Pieliecies Palamēdam tuvāk, viņ� skaidri sadzirdamā �ukstā nosēca: � Laikam visiem deguns ciet.

��� Nē, viņi lieliski zina, kas tas tāds, � Palamēds bezrūpīgi atteica. Luksoforā iedegās zaļā gaisma, viņ� ieskatījās atpakaļskata spogulītī, bet aiz muguras neviena nebija, tāpēc taksometrs ar ieslēgtu dzinēju vēl brīdi palika stāvam krustojumā. � Viss, kas palicis pāri no Me�onīgajiem dzinējiem. Vismaz no tiem, kas ne�pratās laikus pabēgt nost no ceļa.

��� Ak tad Me�onīgie dzinēji, ko? � Klaidonis ar īk�ķi paber�zēja sānskata spogulīti un putekļaino pirkstu piegrūda pie lūpām. No bārdas pinkām iz�āvās sārts mēlesgals. � Heti ar romie�u pie�prici un drusciņa maģāru. � Viņ� nospļāvās. � Vai tas ragainais izdzimums joprojām iedomājas, ka ir dzinēju pavēlnieks?

�� Tā ir.

�� No sākta gala man riebies, � bomzis izgrūda. � Kā �im iet?

�� Kad pēdējoreiz redzēju, dega zilās liesmās.

Ve�uks pārvilka roku pār tak�a apskrambātajām kreisajām sāndurvīm. � Ko tādu neaizdrīvēsi. � Pasmīnējis viņ� piemiedza aci. � Zinu vienu labu lū�ņu novietni � tur varētu atrast pārīti labu durvju.

��� Tās lū�ņu novietnes vairs nav, � Palamēds klusu atteica.

��� Tur pirms pāris stundām viesos ieradās Cernunns ar Me�onīga�jiem dzinējiem. Kad braucām projām, Cernunns liesmodams pa�lika pa�ā vidū. Baidos, nopratīs, ka meklējam tevi, � Palamēds rāmi turpināja, sarkanajai luksofora gaismai viņa seju un acu bal�tumus iekrāsojot asinssārtus.

���� Plātīzeris � neko nepasāks, � ve�uks iegrudzinājās, tad pēk�ņi kļuva nopietns. � Viņam, zin, no manis bail.

��� Ar viņu kopā ir tas angļu mags � Dī, � Palamēds pie�bilda.

Klaidoņa neparasti lieliskie zobi atiezās �ilbino�ā smaidā.

��� Un tam no manis ir briesmīgi bail. � Tad smaids apdzisa. � Lai gan viņ� ir gana stulbs, lai to neapjēgtu. � Iegrūdis logu tīrāmo spainī, viņ� aizkātoja līdz �ogam un mantas iegrūda krūmā.

���� Labs tīrāmais mūsdienās apkārt vis nemētājas, � ve�uks pa�vēstīja, atgriezies pie taksometra. � Nez cik ilgi jāņemas, līdz ielo�kās, kā nākas. � Atrāvis aizmugures durvis, viņ� ieblenza iek�ā.

�� Tā, kas tad te mums ir?

Durvīm atveroties, salonā iedegās gaismiņa, tā ka D�o�s pa�modās, piemiedza ap�ilbu�ās acis un piegrūda pie pieres plaukstu. Iztrūcināts saslējies, viņ� ieraudzīja salonā rāpjamies noskrandu�u un sasmirdu�u bezpajumtnieku. � Kas notiek? Kas� kas tu tāds? � zēns penterēja.

Bomzis nozibināja pretim pārsteidzo�i zilas acis, tad sarauca pieri. � Es� es esmu� � Viņ� uzlūkoja Sofiju. � Vai tu zini, kas es esmu? � Kad meitene papurināja galvu, viņ� pievērsās alķīmiķim, kas slēpās pustumsā. � Tu izskaties pēc mācīta vīra. Nu, kas es tāds esmu? � Ve�uks nelikās mierā.

� Tu esi ķēniņ� Gilgame�s, � Nikolass Fleimels rimti atteica. � Pasaulē vecākais nemirstīgais.

Bomzis ar jūsmīgu smaidu uz lūpām iespiedās starp Sofiju un D�o�u. � Esmu gan. � Viņ� nopūtās. � Es esmu tas ķēniņ�.

Luksofors iemirdzējās zaļ�, un taksometrs uzņēma gaitu. Aiz muguras Lielais Bens iezvanīja pusnakts stundu.

..

Sofija kā mācēdama centās no klaidoņa pastumties tālāk � bija bail, visas maliņas smeldza, spēka nebija nemaz. Ve�uks bija cie�i iespriedies dvīņiem pa vidu, salts slapjums no viņa vam�u kārtu kārtām sūcās viņas d�insu starā un kreisajā piedurknē. Arī brālis otrā pusē patlaban stūmās nostāk un tālāk, un ar acs kaktiņu viņa manīja, ka Nikolass atkal ierāvies atpakaļ tumsā un, it kā ne�jau�i pacēlis labo roku, piegrū� pie mutes, aizklājot seju, tā ka ra�dās iespaids � alķīmiķis cen�as paslēpties no ve�uka.

��� Ā, bet tā neies cauri. � Pieslējies kājās, Gilgame�s atkrita uz maza atvā�ama soliņa sēdētājiem pretim. � Tagad varu jūs kār�tīgi apskatīt. � Viņ� saplik�ķināja plaukstas. � Tātad � kas mums te ir?

Salonu ik pa brīdim pie�ļāca ielas lampu un citu automa�īnu starme�u gaismas. Pie�ķiebusi galvu, Sofija cie�i noskatīja bezpa�jumtnieku, saasinātajām maņām kāri tverot ik sīkumu. �is te ta�u nekādi nevarēja būt cilvēks, kura dēļ viņi ieradu�ies Londonā, ne�mirstīgais vārdā Gilgame�s, vecākais cilvēks uz planētas. Nikolass viņu bija nosaucis par ķēniņu, Palamēds teica � jucis, bet ve�uks neizskatījās ne pēc viena, ne otra. Parasts, nekaitīgs bomzis, kas mugurā savilcis par daudz drēbju un steidzami būtu vedams pie friziera. Bet, ja pāris pēdējās dienās vispār bija ko mācīju�as, tad to, ka neviens nav tas, pēc kā izskatās.

��� Nu, jauki gan, � Gilgame�s sacīja, salicis rokas klēpī. Viņ� līksmi smaidīja. Angļu mēle no viņa mutes skanēja ar vieglu, ne�nosakāmu, varbūt Tuvo Austrumu akcentu. � Alla� esmu teicis: kad no rīta mosties, nevari zināt, kā diena beigsies. Man tā patīk � jūties jauns.

�� Un cik tad tev gadu? � D�o�s tūliņ ieprasījās.

��� Daudz, � Gilgame�s attrauca un pasmīnēja. � Esmu ve�cāks, nekā izskatos, bet jaunāks, nekā jūtos.

Sofijai prātā ieplaiksnījās ainu druskas. Raganas atmiņas. �anna d'Arka bija iemācījusi par tām nelikties zinis un atvairīt ne�mitīgo balsu murdoņu un trok�ņus, kas skanēja ausīs, ta�u �oreiz Sofija tī�i ļāva modrībai atslābt�

Gilgame�s � mū�īgs un nemainīgs.

Gilgame�s � stalts un lepns valdnieks nez cik laikmetu un civilizā�ciju ģērbos: �umers, akādietis, babilonietis, ēģiptietis, grieķis un romietis, tad � zvērādās � galls un bretonis.

Gilgame�s � karotājs, cīņā pret cilvēkiem un briesmoņiem ved ķel�tus un vikingus, rusi�us un huņņus.

Gilgame�s � skolotājs baltā, vienkār�ā priestera tērpā, rokā ozolzars un āmulis.

Sofijas acis iespīgojās sudrabā, un pār lūpām nāca piesmacis �uksts: � Tu esi Dienu Sirmgalvis.

Gilgame�am aizrāvās elpa. � Tā mani neviens nav dēvējis jau ļoti sen, � viņ� gausi novilka. � Kur� tev to teicis? � Gandrīz iz�klausījās, ka viņ� sabijies.

Meitene nogrozīja galvu. � Vienkār�i zinu.

D�o�s nosmaidīja. � Vai tu esi tik vecs kā piramīdas?

�� Vecāks, daudz vecāks, � Gilgame�s mundri izsaucās.

��� Ķēniņa mū�s lē�ams gadu tūksto�os, nevis simtos, � pār plecu attrauca Palamēds.

Sofija sprieda, ka Gilgame�s augumā nav lielāks par D�o�u, druknāku viņu darīja tikai drēbju kārtas � vamzis uz vam�a, sazin cik d�emperu, T kreklu un kapu�jaku � un pēc ve�a viņ� iz�skatījās me�onīgās matu kodaļas un sapinkātās bārdas dēļ. Ieska�toties cie�āk, atklājās, ka Gilgame�s līdzinās viņas un D�o�a tēvam: tāda pati augsta piere, gar�, taisns deguns un ko�i zilas acis tum�i iedegu�ā sejā. Turklāt �ķila, ka abi varētu būt vienos gados � �etr�desmit trīs, varbūt �etrdesmit pieci.

Taksometrs brauca garām veikalam, kas laistījās vienās ugu�nīs, salonu piestrāvoja spo�a, dzeltenbalta gaisma, un Sofija at�skārta vēl to, ka �ķietamie traipi un pleķi uz ķēniņa drānām īste�nībā ir sve�ādi simboli un raksti, uzvilkti ar tādu kā resnu marķieri.

Sasprindzinājusi acis, viņa atpazina ķīļrakstus un ēģiptie�u hie�roglifus, savukārt tur, kur pirmajā mirkli it kā rēgojās plīsumi un caurumi, atklājās gariem dūrieniem, ar rupju pavedienu pavir�i diegts �uvums, kas izskatījās pēc pirmatnējām rakstu zīmēm. Lī�dzīgi skrāpējumi pavisam noteikti bija redzēti vecāku kabinetā � uz senlaiku māla plāksnītēm.

Sofija juta, kā vecais vīrs pēta viņus abus ar brāli, spo�i zilās acis pārmijus pievērsās te vienam, te otram, piere saraucās, rievas vaigos iegūla dziļākas. Un, iekams viņ� vēra muti, viņa zināja, kas būs.

�� Esam tiku�ies.

Sofija pa�ķielēja uz brāli. Ragainais dievs tika teicis to pa�u. D�o�s paskatījās pretim, saknieba lūpas un tikko manāmi papuri�nāja galvu � tas abiem bija norunāts signāls kop� bērnudienām. Sak, ciet klusu. � Kur tad? � viņ� noprasīja.

Atspiedies ar elkoņiem pret ceļgaliem, Gilgame�s pieliecās tu�vāk. Salicis kopā plaukstas, viņ� iespieda rādītājpirkstus padegu�nes rievās un skatījās uz abiem. � Esam tiku�ies ļoti sen, � viņ� pēdīgi teica, � kad biju jauns, jauns, jauns. � Tad zilais skatiens apmācās. � Nē, nevar būt. Redzēju, kā cīnījāties un kritāt� � Balss aiztrūka, un acīs piepe�i ievizējās asaras. Tad balss ieskanējās sāpju pilna: � Redzēju, kā abi gājāt bojā.

Sofija un D�o�s iztrūku�ies saskatījās, bet pustumsā sakustējās Fleimels, pasteidzies ierunāties, pirms dvīņi ko jautā. � Ķēniņam atmiņa mēdz klibot, � viņ� nobēra. � Ne visam, ko viņ� saka, var ticēt. Izklausījās pēc brīdinājuma.

�� Tu redzēji, kā nomirstam? � Sofija pārvaicāja, par Fleimelu nelikdamās zinis. Gilgame�a vārdi bija sakustināju�i atmiņu tī�mekli, bet ik pavediens tūdaļ netverams aizslīdēja un pagaisa.

���� Debess raudāja uguns asaras. Jūras vārījās, un zeme plīsa gabalos� � Gilgame�s mulsi no�ukstēja.

�� Kad tas bija? � D�o�s kāri noprasīja.

�� Pirmslaikos, aizvēsturē.

�� Ķēniņa vārdus nevar ņemt par pilnu, � Fleimels dzedri no�teica, balss salona klusumā ielauzās piepe�a un skaļa. Fran�u ak�cents bija pieņēmies spēkā, it kā alķīmiķis būtu uztraucies. � Diez vai cilvēka smadzenes būvētas tā, lai spētu uzglabāt gadu tūksto��iem krātas zinā�anas. Viņa majestāte bie�i jaucas.

Sotij.i pasniegusies saspieda brāļa roku. Kad viņ� paskatījās, �oreiz viņa saknieba lūpas un papurināja galvu, lai viņ� nesaka neko. Bija vajadzīgs laiks, lai izsijātu Raganas atmiņas un domas. Kaut kas kņudēja pa�ā prāta aizkaktiņā � kaut kas ļauns, atbaido�s, kaut kas, kam bija sakars ar Gilgame�u un dvīņiem. Brālis Itkko manāmi pamāja ar galvu, tad atkal pievērsās bomzim.

I'ad� tev ir desmittūksto� gadu? � viņ� piesardzīgi vaicāja.

�� Cilvēki parasti smejas, to teikdami, � Gilgame�s atsaucās.

�� Tu ne. Kāpēc?

D�o�s pasmīnēja. � Pēdējās pāris dienās mani atmodinājis ka�penēs ieslēgts mītisks tēls, esmu sēdējis pūķim mugurā un cīnījies ar Ragaino dievu. Esmu bijis Ēnu valstībā un redzējis koku, tik lielu kā pasaule. Esmu noskatījies, kā cilvēki pārvēr�as par vilkiem un suņiem, redzējis sievieti ar kaķa galvu� vai varbūt kaķi ar sievie�tes rumpi. Tad nu, taisnību sakot, desmittūksto� gadu vecs vīrs ne�maz nav tik liels brīnums. Un vispār tu no visiem cilvēkiem, ko esam satiku�i, laikam esi pats parastākais. Tikai neņem ļaunā, � viņ� steig�us piebilda.

��� Nekas. � Gilgame�s pamāja. � Varbūt man ir ne desmit�tūksto� gadu vien. � Tad balss mainījās un piepe�i ieskanējās gurda. � Bet varbūt esmu tikai jucis vecs muļķis. Nez cik rei�u mani tā saukāju�i. Lai gan visi, kas tā izrunāju�ies, ir pagalam. � Nosmīnējis viņ� sagrozījās un pieklauvēja pie stikla starpsienas.

�� Kurp braucam, Palij?

Saracēņu bruņinieks pustumsā bija tikko saskatāms. � Nu, vispirms gribējām satikt tevi�

Gilgame�s līksmi pasmaidīja.

��� �un tad dabūt �os te projām no salas. Vedu viņus uz Krā�vumu.

�� Uz Krāvumu? � Bomzis sarauca pieri. � Vai es tādu zinu?

��� Uz Stonhend�u, � tumsā ierunājās Fleimels. � Tev jāzina gan, tu ta�u līdzēji to uzcelt.

Gilgame�a ko�i zilais skats apmācās. Acis piemiedzis, viņ� ieblenza tumsā, no kurienes skanēja alķīmiķa balss. � Vai tad? Neatceros.

��� Tas bija ļoti sen, � Fleimels nomurmināja. � Manuprāt, akmeņus sāki sliet pirms vairāk nekā �etrtūksto� gadiem.

��� Nē, nē, senāk. � Gilgame�s pēk�ņi atplauka. � Pie darba ķēros vismaz tūksto� gadu agrāk. Un tur jau tolaik bija senvieta� � Balss apslāpa, viņ� paskatījās uz Sofiju, tad uz D�o�u. Pēc tam atkal pievērsās Palamēdam. � Un kāpēc braucam uz tu�rieni?

��� Pamēģināsim iedarbināt kādu no senajām joslām, lai �ie cil�vēki var tikt projām no valsts.

Gilgame�s pamāja. � Joslas. Jā, Solsberijā enerģijas joslu ne�trūkst. Pa daļai tāpēc cēlu tur vārtus. Un kāpēc gribam viņus dabūt projām no valsts?

�� Jo �ie bērni ir saule un mēness, � Fleimels stāstīja, � ar tīra zelta un sudraba aurām. Un viņiem dzen pēdas tum�ie Vecajie, kas �onakt atsauku�i zemes virsū arhontu. Pirms divām dienām Parīzē plosījās Nidhjegs. Tu zini, ko tas nozīmē.

Ķēniņa balss pārvērtās. Tagad tā bija dzedra un lieti�ķa. � Viņi metu�i pie malas piesardzību. Tas nozīmē, ka gals tuvojas. Drīzs gals.

��� Tuvojas atkal, � norādīja Nikolass Fleimels. Viņ� paliecās uz priek�u, un sejā ie�ļācās dzintardzeltena gaisma, vēr�ot to lī�dzīgu vecam pergamentam; ēnas izcēla dziļās rievas pierē un mai�siņus zem acīm. � Tu varētu to novērst.

�� Alķīmiķis! � Gilgame�a acis iepletās, un viņ� satraukts no�sēcās. � Palamēd! Ko tu esi sadarījis! � viņ� spalgi un nevaldāmi iekliedzās. � Tu esi mani nodevis!

Un pēk�ņi bomzim rokā uzradās gar� nazis ar melnu asmeni. Tas nozibēja, kad triecās uz Fleimela pusi.

Novārtījies un saburnīts, saplēstām un nota�ķītām drānām, me�onīgi izpūru�iem matiem doktors D�ons Dī klunkurēja pa tuk��ajām ielām, iemukdams ēnā, kad garām, sirēnām kaucot, aizjo�ņoja policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības automa�īnas. Aiz muguras nakts debesis izgaismoja dārdo�as eksplozijas � tur cita pēc citas sprāga degvielas kannas. Jūnija spirgto nakti piedraņķēja dego�as gumijas, sakarsu�as naftas, apsvilu�a metāla un kūsto�a stikla smārds.

Kolīdz Fleimels ar tiem citiem ma�īnā bija prom, Dī tika aizjo�zis līdz aizsarggrāvim, uz vēdera nogūlies dubļos un kreiso roku iegrūdis grāvja zaņķībā tur, kur noslīka Ekskaliburs. Grāvis bija dziļāks nekā �ķita, roka iegrima gandrīz līdz pa�am plecam. Ķēpa bija bieza un tur, kur degusi, vēl silta, pa�ā degungalā plīsa smir�dīgi burbuļi, ap dū�u sametās nelabi, galva griezās. Smaka neganti koda acīs. Viņ� izmisīgi meklēja un grābājās, bet neko neuztaustīja. Tālumā iekaucās sirēnas, liesmojo�ais aizsarggrāvis dro�i vien bija saredzams visā Ziemeļlondonā, un skaidrs, ka dienesti saņēmu�i desmitiem satrauktu zvanu. Labās rokas pirkstus iecirtis mīkstajos dubļos, viņ� atspēries liecās tālāk, ar vaigu iegrimdams zampā. Kur tas palicis? Bez zobena viņ� projām iet nedomāja. Beidzot pirksti sakļāvās ap gludu akmens asmeni. Izcelt Ekskaliburu no ķēpas bija briesmīgi grūti. No virsmas tas atrāvās ar pauk�ķi. Pār�vēlies uz muguras, viņ� piespieda zobenu pie krūtīm. Ar visu to, ka gandrīz nemaz vairs nebija spēka, Dī uz�ķīla auru plaukstā un ar dzeltenas enerģijas strēli noslaucīja akmens asmeni tīru.

Pietrausies kājās, viņ� aplaida skatu visapkārt. Bet nedz no Ragainā dieva, nedz Me�onīgajiem dzinējiem nebija ne miņas. Pa�mazām kā plīsto�i burbuļi gaisa �ekspīra zvērudārza paliekas � �ūskas, e�i un tritoni pārvērtās pa�i savās, it kā kvēpiem iekrāsotās aprisēs. Lū�ņu novietne bija izpostīta, ik uz soļa kaut kas liesmoja vai svila, no metāla barakas apak�as vēlās melni dūmi. Uguns�grēks plosījās arī pa�ā būdā. Kaut kur pa labi draudīgi nobrīk�ķēja vraku krāvums, tad lū�ņu grēda sa�ūpojusies gāzās gar zemi. Uz visām pusēm aizsvilpa metāla un stikla �ķembas.

Dī apcirties �āvās uz ielas pusi. Kā jau sagaidāms, tur vairs ne�bija ne Bastetas, ne limuzīna, ar ko abi tika atbrauku�i.

Viņ� bija pamests. Vēl vairāk � atstāts pilnīgi viens.

Viņ� līdz mielēm skaidri apzinājās, ka pievīlis savus tum�os Vecos saimniekus. Un tie bija tikpat skaidri liku�i saprast, kāds lik�tenis viņam tādā gadījumā lemts. Basteta pavisam noteikti par iz�gā�anos jau ziņojusi. Maga lūpas sa�ķobījās nelāgā smīnā. Gan, necik ilgi, tā kaķagalva viņu pieminēs. Bet vēl ne, acumirklī bija citas lietas darāmas. Pasākums izgāzies, bet ne viss bija pagalam, kamēr saimnieks nav atņēmis viņam nemirstību. Un, ja saimnieks gribēs viņu atkal padarīt par cilvēku, būs vajadzīgs pieskāriens � jāuzliek abas rokas. Tātad vai nu saimniekam pa�am jānāk laukā no Ēnu valstības, vai jāsūta kāds � vai kaut kas �, lai Dī sagūstītu un aizgādātu tiesas priek�ā.

Bet ne jau tūliņ. Vecajiem laika izpratne bija citāda nekā cilvē�kiem; lai sarīkotu soda ekspedīciju, paies diena, varbūt divas. Un tikmēr varēja notikt sazin kas.

Pat dzīves tum�ākajās nestundās doktors D�ons Dī neparko neatzina savu sakāvi un beigu beigās alla� bija svinējis uzvaru. Ja izdotos savaņģot dvīņus un atrast trūksto�ās lappuses, vaina pavi�sam noteikti būtu izpirkta.

Londona joprojām bija viņa varā. Firmas Enoch Enterprises birojs atradās Kenerivorfā. Te viņ� bija mājās � īstenībā mājas bija vairākas � un te bija viss, kas nepiecie�ams: kalpi, vergi, sabiedro�tie un algotņi.

No sākta gala Dī necieta muļķību � jo sevi�ķi pats savējo. Pār�ņemts ar to, ka uzradusies Basteta, ka parādījās arhonts un Me�o�nīgie dzinēji, viņ� netika spēris vajadzīgos piesardzības soļus. Iepriek� Fleimeliem izkulties bija līdzējusi veiksme, sagadī�anās vai pa�u izmaņa un spēks. Dī ne reizi nevainoja pats sevi. �oreiz bija citādi. �oreiz pie vainas bija viņ� pats. Bija novērtējis dvīņus par zemu.

Namu dēļiem aizsistos logus pārslaucīja zili baltas gaismas strēles, un mags aizspruka aiz stūra � garām aizjoņoja trīs polici�jas ma�īnas.

Viņ� zināja, ka meitene iepratusies vismaz divās � Gaisa un Uguns � maģijās, un, stājoties pretim arhontam, viņa pierādīja, ka ir neparasti, spējīga un drosmīga. Bet, ja meitene bija bīstama, tas puika� nu, puika � vismaz divtik. Neizdibināms. Nule atmodi�nāts, nevienas stihijas maģijā neapmācīts, viņ� ar Klarentu rīkojās tā, it kā būtu piedzimis ar zobenu rokā, un kāvās neiedomājami prasmīgi. Un tas nebija iespējams.

Mags nogrozīja galvu. Viņ� zināja �etru Varas zobenu dziļāko noslēpumu; zināja, ko tie nodara parastam cilvēkam. Zobeni pēc dabas bija viltīgi un bīstami, gandrīz kā vampīri. Tie �ukstēja par spo�ām uzvarām, deva mājienus par prātam neaptveramiem no�slēpumiem un solīja varu pār pasauli. Cilvēkam atlika tikai ieroci likt lietā� un tikmēr zobens laka cilvēka atmiņas, mielojās ar jū�tām un pārdzīvojumiem, līdz beidzot aprija visu auru. �ādā stā�voklī novests, cilvēks vairs nedz ēda, nedz dzēra. Spēcīgākie izdzī�voja vēl mēnesi, lielākā daļa nenovilka pat desmit dienas. Magi, līdzīgi pa�am Dī, desmitiem gadu gatavojās, iekams saltajiem ak�mens iero�iem kaut pirkstu dūra klāt; vajadzēja mēne�iem gavēt un vingrināties, lai ieprastos auras pārkausēt aizsargcimdos. Un pat tad zobeni joprojām bija tik vareni, ka pakļāva ne vienu vien magu un zintnieku.

Tad kā tas puika tiek galā ar Klarentu?

Un kā zināja, ka Dī sadomājis nogalināt arhontu?

Izbridis cauri �aurai, piedrazotai sānieliņai, mags izgāja izmi�ru�ā ielā. Piespiedis roku pie sāniem, viņ� cauri dubļos piemirku�ajam mētelim juta silstam Ekskaliburu. Visi �etri zobeni bija gau��ām līdzīgi, lai gan katrs � caurcaurēm unikāls. Kādā ziņā � par to magam īsti nebija pat nojausmas. Ekskaliburs no visiem �etriem bija izpētīts vislabāk un, kaut arī ne pats stiprākais, prata ko tādu, ko pārējie zobeni nespēja. Iemucis nākamajā tuk�ajā sānieliņā, D�ons Dī izvilka zobenu no azotes un noguldīja zemē, sev pie kā�jām. Mazais pirkstiņ� iegailējās dzeltens, sēra smaka tūdaļ iejuka atkritumu smārdā, viņ� piedūra zobenam pirkstu un no�ukstēja: � Klarents.

Akmens zobens noraustījās, ietrīsējās un tad lēnām pagriezās, norādot uz dienvidiem. Ekskaliburs alla� rādīja, kur atrodams viņa dvīnis. Paķēris zobenu, Dī steidzās tālāk.

Varas zobenus mags vāca kopā jau gadsimtiem ilgi. Nupat pie viņa bija jau trīs, un arī Klarents � turpat rokas stiepiena attālumā. Zobenu vilinājums nebija sve�s nedz Vecajiem, nedz Nākamajai pa�audzei. Klīda runas, ka savulaik Marss Atriebējs, divās saderīgās makstīs iebāztus, uz muguras nēsājis gan Ekskaliburu, gan Klarentu. Pirms tam Marss bija cilvēku varonis, pēc tam � pārvērtās briesmonī. Un, ja reiz divi zobeni spēja samaitāt Vecajo, kādas izre�dzes bija nemācītam cilvēku puikam? Ikreiz, kad puika ņēma Klarentu rokās, ikreiz, kad pieskārās rokturim, zobens viņu sava�oja arvien cie�āk. Un, kamēr puika no zobena ne�ķirsies, Dī viņu vien�mēr zinās atrast.

Atgāzies krēslā, Nikolo Makjavelli cie�i skatījās lielākajā un smalkākajā LCD sienas monitorā. Tur ņirbēja angļu SkyNeivs satelītziņas. Divos naktī kādā rūpnieciskā rajonā bija reģistrēts apjo�mīgs ugunsgrēks. Skats � no aug�as, un slīdo�ā lente ekrāna apak�ā vēstīja, ka uguns plosoties kādā autonovietnē Londonas ziemeļos. Savulaik cietok�ņus redzējis cik uziet, Makjavelli tūdaļ atpazina nocietinājumus � ar visu to, ka �ie bija drīzāk būvēti no automa�īnām, nevis akmens bluķiem. Kadrā skaidri melnēja aizsarggrāvis, no kura gaisā cēlās pelēkas dūmu grīstes.

Nosmīnējis Makjavelli pasniedzās pēc tālvadības pults un uzbakstīja skaļāku skaņu. Vietas vārds �ķita jau dzirdēts. Citā monitorā aktivizēja �ifrēto Vecajo, Nākamās paaudzes un nemirstīgo personāliju datubāzi un ievadīja meklētājā vārdu "Ziemeļlondona". Acumirklī izlēca divi vārdi: Palamēds, saracēņu bruņinieks, un Viljams �ekspīrs, bards.

Viņ� izbrauca cauri abām datnēm: �ekspīrs gadiem bijis Dī māceklis, līdz piepe�i sadumpojies. Nemirstīgs, lai gan nav skaidrs, kā pie nemirstības ticis, jo nav bijis sakaros ne ar vienu zināmu Vecajo. Par Palamēdu vispār nebija zināms gandrīz nekas. Augstdzimis Babilonas karavīrs, cīnījies kopā ar Arturu un bijis klāt līdz pēdējam brīdim, kad karalis nokauts. Atkal nebija skaidrs, kur� Palamēdam dāvājis nemirstību, bet Vecajo un tum�o Vecajo karos sa�racēņu bruņinieks līdz �im bija turējies nomaļus.

Ne ar vienu, ne otru nemirstīgo nebija gadījies tikties, bet par abiem bija dzirdēts jau kur tas laiks, un bardu jau sen bija gribējies sastapt vaigā. Makjavelli tika nokāvies ar minējumiem, kad un kur �ekspīrs un Palamēds sapazinu�ies. Datubāze vēstīja, ka pirmoreiz abi tiku�ies Londonā deviņpadsmitajā gadsimtā, bet Makjavelli gan domāja, ka viņi pazinu�ies jau ilgi pirms tam; da�as liecības ļāva spriest, ka bards septiņpadsmitā gadsimta sākumā Otello lomu rakstījis tie�i Palamēdam. �ekspīrs Londonā deviņpadsmitā gadsimta vidū uzradās kā lupatlasis, lietotu apģērbu sagādnieks. Viņa labā strādāja savi se�desmit baskājaini zeņķi, kas nak�ņoja doku noliktavas bēniņos un pa dienu siroja pilsētā, vākdami atkri�tumos izmestu apģērbu un lupatas. Datubāzē bija policijas ziņo�jums � biju�as aizdomas, ka noliktavā glabājas zagtas mantas, rei�zes divas tur bijusi kratī�ana. Ap to pa�u laiku Londonā bijis arī saracēņu bruņinieks, kas iztiku pelnījis kā aktieris Vestendas teāt�ros. Viņ� specializējies �ekspīra lugu monologu lasī�anā.

Makjavelli izpētīja miglainu fotogrāfiju � �is cilvēks esot iden�tificēts kā Viljams �ekspīrs. Bildēts ar mobilo tālruni, un attēlā, līkņājam pār automa�īnas dzinēju, bija redzams glu�i parasts vīrelis nospeķotā zilā kombinezonā, pie kājām � instrumentu un dzinēja detaļu klājiens. Dibenplānā � divi suņi, kam abiem iefotografētas sarkanas acis. Otrs uzņēmums bija skaidrāks. Tur milzīgs, tum��ādains vīrs stāvēja, atspiedies pret spo�a Londonas taksometra sā�niem, un no baltas kartona glāzītes malkoja tēju. Fonā � Londo�nas Panorāmas rats.

Istabā ielauzās reportiera balss: � �kas pēdējas divas stundas plosās autonovietnē. Acumirkli bojāgāju�ie notikuma vietā nav atrasti, un policisti uzskata, ka tādu te nav. Raizes sagādā milzīgais daudzums ugunsnedro�u un dego�u vielu, ugunsdzēsēji notikuma vielai var piekļūt, tikai apgādāju�ies ar skābekļa maskām. Pastāv ba�as, ka, sākot' degt riepu grēdām, apkaimē izplatīsies indīgas gāzes. Tomēr ir zināms mierinā�jums � �ā Londonas rajona apbūvi paredzēts nojaukt, gandrīz visi nami ir tuk�i un pamesti grausti�

Makjavelli nospieda taustiņu, lai balsi apklusinātu. Aizvēlies ādas krēslā, viņ� izlaida pirkstus caur īsi apcirptajiem sirmajiem matiem, kas nosprak�ķēja pēk�ņajā klusumā. Tad Dī būtu nonāvē�jis alķīmiķi un dabūjis rokā dvīņus?

Kadrā uznira reportieris, saujā turēdams tādus kā krama �ķēpa uzgaļus, un Makjavelli, steigdamies tikt pie skaņas, gandrīz nozvēlās no krēsla.

� �un dīvainā kārtā uziets simtiem priek�metu, kas izskalas pec krama �ķēpa uzgaļiem. � Kamera aizvēzējās pla�ā puslokā: zemi nu�dien klāja salauztas bultas un �ķēpi. Makjavelli atpazina strupās arbaleta �autras.

Nu, ja DT dvīņus tie�ām saņēmis ciet, tie nebūs padevu�ies bez cīņas.

Iedūcās Makjavelli mobilais tālrunis, viņ� satrūkās. Izvilcis aparātu no iek�kabatas, viņ� ieblenza ekrānā, tūliņ atpazīdams milzum garo ciparu virkni un neiespējamo tālsarunu kodu. Lai sa�ņemtos un atbildētu, bija dziļi jāievelk elpa. � Jā?

����� Di izgāzies. � Makjavelli Vecā balss bija ne vairāk kā �ukstiens, kas gandrīz trūka pu�u. Viņ� runāja ēģiptie�u Jaunās valsts laika mēlē, kas bija dzīva pirms vairāk nekā trim tūksto�iem gadu.

Makjavelli atsaucās savas jaunības laika smalkākajā itāļu va�lodā. � Skatos ziņas. Redzu, ka Londonā ugunsgrēks; zinu, ka vietai ir sakars ar diviem neitrāliem nemirstīgajiem. Pieļauju, ka abi notikumi ir saistīti.

�� Tur bija Fleiniels ar dvīņiem. Visi izbēgu�i.

���� Izskatās, ka bijusi aizstāvība; televīzija ziņo, ka bijusi kauja � viss pilns ar bultām, �ķēpiem un arbaleta �autrām. Varbūt angļu magu derēja apgādāt ar jēdzīgākiem resursiem? � Makja�velli piesardzīgi ieminējās.

�� Tur bija Basteta.

Makjavelli valdījās, lai seja paliktu neizdibināma: dievieti ar kaķa galvu viņ� nicināja, bet zināja, ka Vecajam pavēlniekam viņa ir tuva.

��� Un magam par palīgu bija likts būt Cernunnam.

Makjavelli neviļus slējās kājās. � Arhontam? � viņ� pārvai�cāja, pēc iespējas valdīdams balsi.

��� Un arhonts atveda līdzi Me�onīgus dzinējus. Tam mana akcepta nav bijis. Mēs visi balsojām pret. Mēs negribam, lai arhonts atkal siro pa �o pasauli.

�� Bet kas tad grib?

��� Tie pārējie, � balss strupi pavēstīja. � Dī saimnieki un viņu piekritēji. Mums tas tagad izdevīgi � kad mags izgāzies, viņiem vaja�dzēs rīkoties, lai viņu iznīcinātu.

Nolicis tālruni uz galda, Makjavelli nospieda skaļruņa taustinu. Noraustījis uz leju �aketi, viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm un noskatīja monitoriem klāto sienu. Ziemeļlondonas ugunsgrēks nu�pat jau liesmoja gandrīz visu kanālu ziņās. � Dī nav nekāds muļ�ķis, viņ� zina, ka ir briesmās.

�� Ir jau arī.

Makjavelli iedomājās sevi Dī vietā � kā rīkotos? � Viņ� zina, ka vajag dabūt rokā dvīņus un tās lappuses, � itāļu mags apņē�mīgi noteica. � Tikai tā viņ� spēs atgūt Vecajo labvēlību. Viņ� ir gatavs uz visu. Un, strupceļā iedzīts, cilvēks mēdz sastrādāt muļ�ķības.

Reportieris runājās ar satrauktu bārdaini, kas, pacēlis vienu �ķēpa uzgali, vicināja to pa gaisu.

�� Ko tu gribi, lai daru? � Makjavelli noprasīja.

���� Vai vari palīdzēt mums sadzīt pēdas Fleimelam un dvīņiem Anglijā, pirms tas izdodas Dī?

�� īsti nezinu, kā� � Makjavelli iesāka.

��� Kāpēc Fleimels ir Londonā? Kāpēc riskēt, iegrū�ot dvīņus pa�ā Dī impērijas sirdī? Mēs zinām, ka viņ� cen�as dvīņus apmācīt. Tad ar ko viņ� būtu paredzējis tur tikties � no Vecajiem, Nākamās paaudzes vai nemirstīgajiem?

�� Tāds varētu būt jebkur�. � Makjavelli pārsteigts sablisinājās. Paturēdams acīs TV ziņas, viņ� turpināja: � Es esmu Francijas slepenpolicijas priek�nieks. Kā lai zinu, kas tur Londonā vispār ir? � Viņ� ar prieku konstatēja, ka balss ir klausīga, rimta un mierīga.

�� Datubāzē ta�u to vari redzēt, � atteica balss tālrunī, un itālis varēja derēt, ka sadzirdējis smīnu.

�� Datubāzē? � viņ� piesardzīgi pārvaicāja.

�� Nūja, savā slepenajā datubāzē.

Makjavelli nopūtās. � Acīmredzot ne jau tik ļoti slepenajā. Cik tad ir tādu, kam par to zināms? � viņ� painteresējās.

��� Mags zina, � balss atsaucās, � un viņ� to izpaudis saviem saimniekiem� un es� nu, teiksim, es to dabūju zināt no viņiem.

Makjavelli ļoti centās, lai sejā nebūtu nolasāms it nekas, � ja nu saimnieks tie�ām viņu varēja redzēt. Tum�ie Vecie nebija vien�prātīgi � to viņ� zināja jau sen. Nebija nekāds pārsteigums. Savu laik tum�ie Vecie bija valdnieki, un visur, kur ir valdnieki, mū�am ir ari citi, kas gaida, vērpj intrigas un kaļ plānus, kā valdniekus gāzt. Tie�i tādu politiku Makjavelli izprata un tādā bija meistars.

Itālis apsēdies uzlika pirkstus uz tastatūras. � Ko tu gribi zināt? � viņ� nopūzdamies vaicāja.

��� Londona pieder magam. Bet Fh'imelam ir divi, kas ir viens, un abi jau atmodināti. Meitene prot rīkoties ar Gaisu un Uguni, zēns ne�prot neko. Kur� Londonā ir tāds, kas pieprot kādas stihijas maģiju un, kas jo svarīgāk, gana atbalstītu Fleimelu un viņa centienus apmācīt dvīņus?

�� To ta�u noteikti iespējams noskaidrot arī citā ceļā, � Mak�javelli izgrūda, klabinot plāniņās tastatūras taustiņus.

�� Protams.

Makjavelli saprata. Saimnieks negribēja, lai citi zina, ka viņ� vāc informāciju. Ekrānā uznira vārdi, da�am klāt bilde: Vecajie Lon�donā, pārzina vienas vai vairāku stihiju maģiju. � Londonā ir div�padsmit Vecajie, � viņ� paziņoja, � un visi mūsējie.

�� Kā ar Nākamo paaudzi?

Ekrānā parādījās se�padsmit vārdu. Pārbaudījis lojalitāti, Mak�javelli atkal papurināja galvu. � Visi mūsējie, � viņ� atkārtoja. � Tādu, kas izvēlēju�ies nostāties pret mums, Londonā nav gan�drīz nemaz, viens otrs gan apmeties Skotijā, viens vienīgs � Īrijā.

�� Paskaties nemirstīgos cilvēkus.

Makjavelli pirksti aizņirbēja pār taustiņiem, pusekrāns piebira pilns vārdiem. � Cilvēku sugas nemirstīgie izkaisīti pa visu Ang�liju, Velsu, Skotiju� � viņ� vēstīja, klabinot taustiņus, lai sa�auri�nātu meklējamo personu loku, � pa�ā Londonā ir pieci.

�� Kas viņi tad i?

�� �ekspīrs un Palamēds�

��� �ekspīrs pazudis bez vēsts � iespējams, gājis bojā Londonas ugunsgrēkā, � Makjavelli saimnieks nekavējoties atsaucās, � un Palamēds redzēts kopā ar alķīmiķi. Stihiju maģijas neviens nav zinātājs. Kas vēl?

�� Baibars Mameluks�

�� Palamēdam draugs, mums � ne. Stihiju maģiju nepārzina.

�� Vird�lnija Dēra�

��� Nāvīgi bīstama, paļaujas tikai pati uz sevi. Viņas saimnieks ir miris � manuprāt, tur pie vainas viņa pati. Gaisa Kundze, bet Fleimelu nemīl un reiz cīnījusies Dī pusē. Pie viņas Fleimels vis neies.

Makjavelli uzlūkoja pēdējo vārdu, kas mirgoja ekrānā. � Tad atliek Gilgame�s.

��� Ķēniņ�, � balss nopūtās, � kur� pārzina visas maģijas, ta�u ir bez spēka un nespēj tās likt lietā. Protams.

���� Kurā pusē ir viņ�? � Makjavelli pajautāja. � Viņa vārds nav saistīts ne ar vienu Veco.

����� Gilgame�am nemirstību pie�ķīris mags Ābrahams, Grāmatas autors. Manuprāt, tur kaut kas nogāja greizi. Prāts viņam sa�ķēlās, un gadsimtu gaitā viņ� kļuvis gan traks, gan aizmār�īgs. Dvīņus viņ� varētu mācīt, lai gan tikpat iespējams, ka atteiksies. Vai zini, kur viņ� dzīvo?

���� Pastāvīga dzīvesvieta nav zināma, � Makjavelli atsaucās. � Izskatās, ka mitinās uz ielas. Man te piezīmēts, ka parasti viņ� nak�ņo parkā netālu no Bakstona memoriāla, blakus Parlamentam. Ja Pleimels ar dvīņiem bijis tajā Ziemeļlondonas autonovietnē, cauri visai pilsētai tik ātri vis nevar tikt.

��� Mans spiegs ziņo, ka notikuma vietu lielā ātrumā atstājusi melna automa�īna.

Makjavelli uzklik�ķināja uz fotouzņēmuma, kurā Palamēds stāvēja līdzās melnam Londonas taksometram. Patinis bildi lejāk, viņ� uzgāja ma�īnas numuru. � Anglijas galvaspilsētā satiksmes un dro�ības kameru ir vairāk nekā jebkurā cilā Eiropas lielpil�sētā, � viņ� aizdomājies bilda. � Pat vairāk nekā Parīzē. Ta�u no�vēro�anas sistēma tādi pati kā pie mums. � Divi ekrāni apdzisa, tad tajos ieņirbējās paroles � Makjavelli pieslēdzās Londonas sa�tiksmes kamerām. � Arī programmatūra tā pati.

Itālis aktivizēja detalizētu Londonas karti, līdzās Parlamenta ēkai Viktorijas parkā atrada Bakstona memoriālu un uzmeklēja tu�vāko luksoforu. Pēc se�desmit sekundēm acu priek�ā bija satik�smes kameras videoieraksts. Pievērsies laika skalai, viņ� tina ierak�stu atpakaļ: 2.05� 2.04� 2.03� Ma�īnu bija maz, un Makjavelli pārslēdzās uz ātrāku pārtī�anas re�īmu, lēkdams atpakaļ laikā ik pa piecām minūtēm. Pulkstenis ierakstā rādīja 00.01, kad meklē�tais beidzot bija rokā. Gandrīz tie�i iepretim memoriālam pie luk�sofora apstājās melns taksometrs, un no parka iz�ļūca bārdains bezpajumtnieks, lai nomazgātu logus. Taksometrs nekustējās no vietas arī tad, kad luksoforā iedegās zaļā gaisma. Tad tas pats bomzis ierāpās aizmugures sēdeklī, un ma�īna aizbrauca.

�� Ir! � viņ� pavēstīja. � Brauc uz rietumiem, uz A302.

���� Uz kurieni? � Makjavelli saimnieks nelikās mierā. � Man jāzina, kurp viņi brauc.

���� Vienu minūti� � Vadīdams datorā nelegālus piekļuves kodus, Makjavelli pēc kārtas ieskatījās satiksmes kameru ierakstos un, sekodams taksometra numura zīmei, noskaidroja, ka tas pār�braucis pāri Parlamenta laukumam, Trafalgāras laukumam, tad no Pikadilijas izbraucis uz A4 ceļa. � Brauc laukā no Londonas, � viņ� pēdīgi pavēstīja.

�� Uz kuru pusi?

�� Uz rietumiem � pa M4.

��� Kurp viņi brauci � Vecais izgrūda. � Kāpēc brauc laukā no Londonas? Skaidrs, ka grib pierunāt Gilgame�u, lai tas māca dvīņiem stihiju maģiju. Bet to ta�u var darīt arī kādā dro�ā pilsētas mājā.

Makjavelli vēlreiz pievilka tuvāk karti, mar�rutā meklēdams kaut cik nozīmīgus objektus. � Stonhend�a, � viņ� piepe�i iz�spēra. � Deru, ka viņi dodas uz Stonhend�u. Solsberijas līdze�numā ir enerģijas joslas, � viņ� ar pārliecību noteica.

���� Tie vārti nedarbojas jau gadsimtiem ilgi, � Vecais aizrādīja.

�� Pat ja izvēlēsies īstos vārtus, bez spēcīgas auras tos neiedarbināsi.

��� Un Gilgame�am auras nav, � Makjavelli pusbalsī novilka.

��� Alķīmiķim vajadzēs visu darīt pa�am. Bet tas būtu neprāts � viņa stāvoklī, kad spēki cauri, tāda piepūle auru aizsvilinātu un viņ� sadegtu pāris sekundēs.

��� Varbūt ar to pietiks, lai vārtus atvērtu un izgrūstu dvīņus tiem cauri, � minēja Vecais.

Makjavelli pavērās uz ekrānu, kur melnais taksometrs joņoja pa A4 maģistrāli, atstarodams ielas lampu bāldzelteno gaismu.

�� Vai Nikolass upurētos dvīņu labā? � viņ� balsī aizdomājās.

�� Vai viņ� tic � tie�ām tic �, ka tie ir īstie dvīņi?

�� Jā. DI arī tam tic, un es tāpat.

�� Tad nav �aubu, ka viņ� ziedosies, lai tos abus glābtu.

��� Ir vēl viena iespēja, � Makjavelli sacīja. � Vai vārtus kopī�giem spēkiem nevarētu atvērt dvīņi? Mēs zinām, ka auras viņiem ir stipras.

Viņā galā labu brīdi valdīja klusums. Itālis saklausīja spokainu dziedā�anu, it kā kaut kur tālu darbotos radioaparāts. Bet tā bija

spartie�u kaujas balāde. � Solsberijas i'ārti ved uz Amerikas rietam krastu, josla virszemē iziet ziemeļos no Sanfrancisko.

�� To es būtu varējis pateikt, � Makjavelli atsaucās.

�� Attiecīgi koriģēsim savus plānus, � Vecais pavēstīja.

�� Jā, bet tie�i ko tas nozīmē�? � Makjavelli iesāka, ta�u tāl runis apklusa.

D�o�a labā roka pa�āvās uz priek�u, pirksti apvijās ap Gilgame�a delmu. To saspiedis un reizē pagriezis, viņ� panāca, ka nazis izkrīt bomzim no rokas, � tas stāvus iedūrās gumijas paklājiņā. Sofija a�i pieliecās un pievāca nazi.

�� Ei! � nokliedzās Palamēds, padzirdējis kņadu. � Kas jums tur ir?

��� Nekas, � Fleimels mudīgi atsaucās, apsteigdams D�o�u un Sofiju. � Viss nokārtots.

Gilgame�s atkrita sēdeklī, auklēdams saspiesto roku un nikni glūnēdams uz alķīmiķi. Zibo�ām acīm viņ� pa�ķielēja uz nazi Sofi�jai rokā. � Atdod.

Sofija to laida gar ausīm un pasniedza nazi brālim, tas � Nikolasam. Meiteni kratīja drebuļi � no visa, kas tikko pārdzīvots, un vēl� no bailēm. Tāds D�o�s vēl nebija redzēts. Pat ar visām pa��as atmodinātajām maņām brīdi, kad Gilgame�am rokā uzradās na�zis, viņa tikko piefiksēja, bet D�o�s jau rīkojās, ķēniņu viens un divi atbruņodams bez vārda runas, pat nepietrūcies kājās. Pierā�vusi ceļgalus pie zoda, viņa cie�i apķēra kājas. � Izstāstīsi, kas par lietu? � viņa klusu ievaicājās.

��� Uzreiz neatminējos, � drūmi atsaucās Gilgame�s, ar skatu urbdamies Fleimelā. � Bet nopratu, ka ar tevi kaut kas nav lāgā, ka esam tiku�ies. � Viņ� sarauca degunu. � To smaku man vaja�dzēja atminēties. � Ķēniņ� nosprauslājās. � Joprojām piparmēt�ras? Vai esi piemeklējis kaut ko piedienīgāku?

Dvīņi instinktīvi ierāva gaisu nāsīs, bet neko tādu nesaoda.

�� Joprojām piparmētras, � alķīmiķis savaldīgi atsaucās.

�� Noprotu, ka esat pazīstami, � ieteicās D�o�s.

�� �ad un tad esam tiku�ies, � Nikolass apstiprināja un pavē�rās uz ķēniņu. � Perenele liek sveicināt.

Ielu gaismu ap�ļākts, Gilgame�a vaigs pagriezās pret dvīņiem.

�� Un zinu, ka arī ar jums esam tiku�ies, � viņ� izgrūda.

��� Tevi mēs nekad mū�ā neesam redzēju�i, � D�o�s bez ap�linkiem atteica.

�� Goda vārds, neesam! � piebalsoja Sofija.

Nemirstīgā sejā iegūla mulsums, tad viņ� papurināja galvu.

���� Nekā nebija, melojat. Jūs esat amerikāņi. Esam tiku�ies. Mēs visi. � Ar pirkstu viņ� pa kārtai norādīja uz visiem trim. � Jūs abi bijāt kopā ar Fleimeliem. Kad centāties mani nogalināt.

�� Tie bija citi dvīņi, � Nikolass klusu novilka. � Un mēs ne�centāmies tevi nogalināt. Centāmies tevi glābt.

��� Varbūt es nemaz negribēju, lai kāds mani glābj, � Gilgame�sīgni atcirta un nolieca galvu tik zemu, ka matu kodaļa nokrita pār acīm. Tad viņ� paglūnēja uz dvīņiem. � Zelts un sudrabs, ko?

Tie abi apstiprino�i pamāja.

�� Leģendārie dvīņi?

��� Tā mums teikts. � D�o�s pasmaidīja. Pa�ķielējis uz māsu, viņ� manīja Sofiju noliecam galvu: viņa zināja, ko brālis tūliņ pra�sīs. Kolīdz D�o�s ierunājās, viņa koncentrējās uz alķīmiķi, lai re�dzētu, kā tas reaģēs, bet Nikolasam sejas vietā vīdēja neizdibināma maska, ko ielu gaismas vērta ļaunigu un atbaido�u. Brālis paliecās tuvāk Gilgame�am. � Vai atceries, tie�i kad tikies ar tiem ameri�kāņu dvīņiem?

���� Protams. � Ķēniņ� sarauca pieri. � Pag, vēl pagāj�mēnes� � Balss aiztrūka. Kad viņ� atkal ierunājās, vārdi skanēja �ēlīgi un bezcerīgi: � Nē. Ne pagāj�mēnes. Arī ne pērn. Arī ne pē�dējos desmit gados. Tas bija� � Skatiens apmiglojās, un viņ� vēr�sās pie alķīmiķa. � Kad tad tas bija?

Dvīņi pacirtās pret Fleimelu.

��� 1945. gadā, � tas izgrūda.

����� Un Amerikā? � Gilgame�s nerimās. � Amerikā ta�u, vai ne?

�� Ņūmeksikā.

Ķēniņ� sasita plaukstas. � Nu re, vismaz tiktāl pareizi. Kas notika ar tiem dvīņiem? � viņ� piepe�i noprasīja Fleimelam.

Alķīmiķis cieta klusu.

��� Es teiktu, ka mēs arī gribētu dzirdēt kādu atbildi, � dzedri ierunājās Sofija, acīm iezaigojoties sudrabā. � Mēs zinām, ka ir biju�i citi dvīņi.

�� Daudzi, � piebalsoja D�o�s.

��� Kas ar viņiem noticis? � Sofija nerimās. Zemapziņā atbilde jau bija it kā gatava, bet vajadzēja, lai Fleimels to izsaka balsī.

��� Jā, ir biju�i citi dvīņi, � Fleimels beidzot atzinās. � Bet tie nebija īstie.

��� Un visi gāju�i bojā?! � D�o�s izsaucās apvaldītās dusmās. Salonu piestrāvoja apelsīnu smar�a, ta�u tāda skābi rūgtena.

�� Nē, ne jau visi, � Fleimels atcirta. � Tikai da�i, bet citi no�dzīvoju�i līdz sirmam vecumam. Toskait � tie pēdējie.

��� Un kā gadījās, ka tie pārējie neizdzīvoja? � Sofija steig�us ieprasījās.

�� Viens otrs nepārcieta atmodinā�anu.

��� Nepārcieta? � Sofija nelokāmi nosprieda pra�ņāt tālāk, lai tiktu līdz kādai jēgai.

Alķīmiķis nopūtās. � Atmodināt var visus. Bet katrs reaģē citādi. Da�iem pietrūka spēka, lai savaldītu emociju gūzmu. Cits ieslīga komā, vēl da�s aizklīda sapņojumos, tā ka vairs nespēja tos at�ķirt no īstenības, vienam otram personība sa�ķēlās tiktāl, ka die�nas vajadzēja vadīt garīgi slimo patversmēs.

Sofijai uzmācās drebuļi. Fleimela vārdi burtiski uzdzina nela�bumu. Bailes uzbrāzās pat no tā, kā viņ� to visu stāstīja: salti, bez kādām emocijām. Tagad bija skaidrs, ka apstiprināju�ās D�o�a aiz�domas: uz alķīmiķi nedrīkstēja paļauties. Kad Nikolass Fleimels abus bija aizvedis pie Endoras Raganas, lai atmodinātu, viņ� skaidri apzinājās, ka viss var noiet greizi. Tomēr, par spīti visam, rīkojās tie�i tā.

Pa�ļūcis tuvāk māsai, D�o�s viņu cie�i apskāva. Trūka vārdu. Viņ� apzinājās, ka ir gatavs kuru katru brīdi alķīmiķim brukt virsū.

�� Cik daudz citu dvīņu bijis, Fleimel? � ievaicājās Gilgame�s. � Tu zemes virsū esi dzīvojis ilgāk nekā se�simt septiņdesmit gadu. Tad kā � pa dvīņu pārim ik simt gados? Divi? Trīs? Cik daudz mū�u esi sapostījis, meklēdams leģendāros dvīņus?

��� Daudz par daudz, � alķīmiķis no�ukstēja. Viņ� ierāvās sa�lona tum�ākajā stūrī, un ielas gaismas asaru pilnās acis iekrāsoja sēra dzeltenas. � Vairs neatceros, kāds izskatījās mans tēvs un kā runāja māte, bet esmu iegaumējis ik dvīņa vārdu un seju, un ik mīļu dienu viņus pieminu un nokaujos ar no�ēlu, ka viņi pazudi�nāti. Un tad no tumsas Sofijai un D�o�am pretim pa�āvās cie�i rokā sa�ņaugts nazis. � Ta�u ik misēklis, ik kļūdaina atmodinā�ana mani pamazām un neizbēgami vedinājusi tuvāk �iem te � īstajiem le�ģendas dvīņiem. Un �oreiz nav nekādas alo�anās. � Viņ� ierunā�jās skaļāk, skarbi un stingri. � Un, kolīdz viņi apgūs stihiju ma�ģiju, varēs stāties pretim tum�ajiem Vecajiem. Viņi ļaus �ai pasaulei noturēties cīņā, kas izcīnāma. Un tad tie, kas miru�i un pazudināti, nebūs cietu�i velti. � Paliecies uz priek�u, viņ� ar skatu ieurbās Gilgame�ā. � Samācīsi viņus? Palīdzēsi viņiem sakaut tum�os Vecajos? Apmācīsi abus Ūdens maģijā?

�� Kam man tas? � Gilgame�s taisnprātīgi noprasīja.

�� Vari palīdzēt glābt pasauli.

��� Esmu glābis ne reizi vien. Kaut viens būtu paldies pateicis. Un tagad pasaule ir tik satrunējusi kā vēl nekad.

Alķīmiķa smaids vērtās me�onīgs. � Māci! Dari viņus stiprus! Mēs atņemsim Grāmatu Dī un tum�ajiem Vecajiem un ielīmēsim tur divas pēdējās lappuses. Es Grāmatu atdo�u dvīņiem: pats zini, ka Ābrahama Grāmatā ir vārdi, kas �o pasauli var atkal padarīt par pa�radīzi.

Ķēniņ� pieliecās tuvāk dvīņiem. � Un Grāmatā ir arī vārdi, kas �o pasauli var pārvērst pelnos, � viņ� attrauca. Paslējās pirksts, pārmijus norādot uz abiem, un pār Gilgame�a lūpām vēlās aizlaiku vārdi: � Nemirstīgajam būs mācīt mirstīgos, un diviem, kas ir viens, būs vienam būt, kas viss. � Viņ� atkrita sēdeklī. � Viens pasauli glābs, otrs iznīcinās. Bet kur�?

Sofijai galvā ieņudzējās Raganas atmiņas, apziņā uzplaiksnīja saraustīti tēli.

Pār leknām pļavām gā�as paisuma viļņi, triecas pret me�u, noslau�kot visu savā ceļā�

Pa kārtai izvirdumos uzsprāgst virkne vulkānu, zeme sa�ķeļas un brūk, jūra uzmutuļo baltos tvaikos, sastopoties ar sarkani gailo�u lavu�

Debesīs skrien negaisa mākoņi, lietus lāses krīt smagas, pilnas pu�tekļiem, sniegpārslas piekvēpu�as melnas�

��� Neesmu nekāds pareģis, � noskaldīja Fleimels, � bet vienu zinu dro�i: ja dvīņi netiks apmācīti un nespēs par sevi pastāvēt, tum�ie Vecajie viņus sagūstīs, paverdzinās un viņu neparasti spēcī�gās auras izmantos kā atslēgas, ar ko atslēdzami Ēnu valstību vārti. �obrīd tum�ajiem Vecajiem trūkst Grāmatas Pēdējās zavestības, bet, lappuses dabūju�i rokā, viņi atkal pieteiks savas tiesības uz �o zemi.

���� Pat bez Grāmatas, bet, dabūju�i dvīņus, tum�ie Vecajie var ķerties pie darba, � rāmi un bezkaislīgi noteica Gilgame�s. � Pē�dējā zavestība visu Ēnu valstību vārtus atver reizē.

��� Un kas būs pēc tam? � D�o�s ieprasījās pēc ilga klusuma brī�a. Piespiedis plaukstas pie krūtīm, viņ� zem T krekla sa�am�dīja abas no Ābrahama Grāmatas izrautās lappuses.

��� Nebūs nekāda "pēc tam". Ne tev, ne kādam no cilvēkiem.

Teju desmit minūtes Palamēds nostūrēja kapa klusumā, tad

Gilgame�s nokrem�ķinājies ierunājās: � Apmācī�u jūs Ūdens ma�ģijā. Tikai ar vienu nosacījumu.

�� Kādu nosac� � izspēra D�o�s.

��� Lai būtu, � Sofija pasteidzās. Pametusi skatu uz brāli, viņa piebilda: � Kādi te vēl nosacījumi�

��� Beigu galā, ja visi būsim dzīvajos, apsoliet, ka atgriezīsities pie manis ar Ābrahama Grāmatu, � ķēniņ� teica.

D�o�am uz mēles jau bija nākamais jautājums, bet Sofija sa�spieda viņa pirkstus, cik spēka. � Atgriezīsimies, ja vien būs tāda iespēja.

���� Grāmatas pirmajā lappusē ir vieni buramvārdi. � Atgāzis galvu, ķēniņ� pievēra acis. Vārdi pār lūpām vēlās skaidros �ukstienos. � Stāvēju Ābrahamam aiz muguras, skatījos pār plecu un re�dzēju, kā viņ� tos pieraksta. Tie vārdi dod nemirstību. Tos man va�jag � atgādājiet!

�� Kāpēc? � D�o�s izbrīnījās. � Tu ta�u jau esi nemirstīgs!

Atvēris acis, ķēniņ� pavērās uz Sofiju, un viņa pēk�ņi atskārta,

kāpēc Gilgame�s alkst pēc Grāmatas. � Ķēniņ� grib, lai mēs vārdus apvēr�am otrādi, � viņa klusu noteica. � Viņ� grib atkal būt mirstīgs.

Gilgame�s nolieca galvu. � Gribu nodzīvot savu mū�u un mirt. Gribu atkal būt cilvēks. Gribu būt tāds kā visi.

Pretimsēdo�ā Sofija Ņūmena pamāja, teiktajam piekrizdama bez vārda runas.

Vaigi sila vēlīnās pēcpusdienas saules staros, bet Perenelei pie�pe�i uzbruka drebuļi. � Kā to saprast � Nikolass un bērni ir vieni pa�i? � viņa satraukta noprasīja, cie�i veroties ar duļķainu ūdeni pildītā metāla �ķīvī. �ķidruma virsmai pāri audās Burves baltās auras �ķieznas.

No ūdens pretim tuvplānā vērās divas milzīgas, ieplestas acis zāles zaļumā. � Pa�ķīrāmies. � Lai gan tik tikko saklausāma, Skatahas balss skanēja no�ēlas pilna. � Man gadījās neatliekamas da�rī�anas, � viņa nokaunējusies atzina, nu jau ar izteiktāku ķeltu akcentu.

Burve sēdēja, muguru atspiedusi pret Alkatrazas bākas silto sānu, un skatījās �ķīvī. Dziļi uzelpojusi, viņa pacēla acis � uz pil�sētu, kas vīdēja lī�a otrā krastā. Sirds sitās kā negudra � Nikolass ar bērniem kaut kur klīda vieni un neaizsargāti. Pirmīt, sarunājo�ties ar Nikolasu, viņa pa�saprotami iedomājās, ka Skataha ir kaut kur līdzās, kaut kur ir, bet tad uzkūlās �ekspīrs un uzradās vetalas. Viņa vēlreiz ieskatījās �ķīvī. Skataha nupat bija atkāpusies nostāk no atspulgojo�ās virsmas, un nu Perenele redzēja viņas seju. Pierē vīdēja garas, it kā nagu cirstas �vīkas, un uz viena vaiga greznojās zilums. � Neatliekamas darī�anas? Esi sveika un ve�sela? � viņa noprasīja. Nebija viegli noprast, ko Ēna domā, pie�saukdama "darī�anas".

Me�onīgā, necilvēciskā smaidā atiezās Ēnas vampīra ilkņi. � Galā tieku.

Perenele apzinājās, ka vajag saglabāt mieru un fokusēt auru. Zīlē�anai un saziņai ar Skatahu spēka vajadzēja tik daudz, ka citas maņas plaka un slāpa, bet visapkārt jau ņirbēja Alkatrazas spoki.

Pa vienam vien dzisa auras krāsainie aizsargslāņi, kas nozīmēja, ka rēgi tūdaļ sablīvēsies riņķī apkārt, mākdamies virsū, un saruna ar Jaunavu Kareivi pārtrūks. � Skataha! � viņa rāmi noskaldīja, veroties ūdens virsmā, � kur ir Nikolass ar dvīņiem?

Ūdenī ievizējās ko�i rudu matu kodaļa. � Londonā.

�� To es zinu. Nesen ar viņiem sazinājos. � Ta�u Kareives at�bilde bija nākusi ar vilcinā�anos. � Bet�

�� Jā, man �ķiet, ka viņi vēl ir Londonā.

��� �ķiet! � Ierāvusi gaisu krūtis, Burve apvaldīja dusmu uz�plūdus. �ķīvi pār�alca baltas gaismas vērpetes, attēls savirmojās un sa�ķēlās. Vajadzēja nogaidīt, iekams bilde no jauna noskaidro�jās. � Kas ir? Stāsti laukā visu, ko zini!

�� �onakt pilsētā �is tas noticis, ziņu kanāli vēsta�

�� �onakt? � Perenele apjukusi izsaucās. � Cikos? Kad � �o�dien?

�� Parīzē tagad ir otrdiena. Drusku pāri diviem naktī.

Aplēsusi galvā laika starpību, Perenele atskārta, ka Ameri�kas rietumkrastā joprojām ir pirmdiena, ap pieciem pēcpusdienā. � Kas tāds noticis? � viņa pra�ņāja.

�� SkyNews vēsta par negaisu un spēcīgu lietusgāzi vienā kon�krētā Londonas apvidū. Eiroziņas un France24 stāsta, ka tur, kādā autolū�ņu novietnē, izcēlies apjomīgs ugunsgrēks � arī Londonas ziemeļos.

�� Varētu būt nesakarā, � Perenele noteica, tomēr instinktīvi nojauta, ka tas saistīts ar Nikolasu un dvīņiem.

Atlantijas okeāna otrā krastā Skataha nogrozīja galvu. � Uguns�nelaimes vietā vesels klājiens krama uzgaļu, bronzas �ķēpu, arbaletu �autru. Viens reportieris kameras priek�ā demonstrēja veselu riek�avu bultu uzgaļu. No skata � nule kalti. Da�s vietējais vēstur�nieks saka � akmens laikmets, bet bronzas �ķēpi pieskaitāmi ro�mie�iem un arbaletu �autras � viduslaikiem. Visi esot īsti.

�� Viņi kāvu�ies, � Perenele izspēra. � Kas tad tur bija?

��� Nemāku teikt, bet vai tad nezini, kas tajā pilsētā mitinās?

Perenele zināja gan. Pateicoties enerģijas joslām un Ēnu val�stībām, Britu salās bija saviesu�ies sazin kādi mo�ķi. Pa lielākai daļai � tum�o Vecajo kalpi.

�� Bojāgāju�ie uzieti tai lū�ņu novietnē? � viņa drūmi vaicāja.

Ja Nikolasam vai dvīņiem būs kaut matiņ� nokritis no galvas, viņa bija gatava nograut visu Londonu, lai tiktu klāt Dī. Gan mednieks apjēgs, kā tas ir � būt par medījumu. Un krājumā vēl bija se�simt gados krātas burvestības.

��� Lū�ņu novietnē no līķiem ne miņas. Izskatās, ka aizdedzi�nāts ar naftu pildīts aizsarggrāvis, un visapkārt viss klāts ar biezu pelnu kārtu.

��� Pelni? � Perenele sarauca pieri. � Kas tie par pelniem, kā tu domā?

�� Viens otrs nobeigts pārvēr�as pī�ļos, � Skatija novilka.

�� Toskait � nemirstīgie cilvēki, � Perenele atsaucās.

�� Es neticu, ka Nikolass ir beigts, � Skatija izgrūda.

��� Es arī ne, � izdvesa Burve. Ja ar Nikolasu kas tāds būtu noticis, viņa zinātu. Justu.

�� Vai vari ar viņu sazināties? � Skatija ieprasījās.

�� Varu mēģināt, bet� ja viņ� ir tekulis un bēgulis�

��� Mani ta�u tu sadabūji rokā. � Kareive nosmaidīja. � Lai gan iztrūcināji ne pa jokam. � Skatija bija stāvējusi pie vannasistabas spoguļa, skrambām virsū zie�ot antiseptiķi, tad stikls aizmiglojās, un acu priek�ā uznira Perenele Fleimela. Skatija teju izbak�stīja sev aci.

Perenele bija ieņēmusi galvā, ka zīlē�anai var izmantot tā pir�mīt pieķertā nemirstīgā cilvēka anasazu kausu. Nosēdusies salas siltākajā vietā, kur saules staros sila bākas baltās plātnes, viņa ielēja �ķīvī ūdeni, atsēdās un ļāvās pēcpusdienas saulei, kas uzlā�dēja auru. Tad Burve palūdza, lai de Aijala tur Alkatrazas spokus pa gabalu, kamēr viņa tur sē� savā vaļā. Tāpat teica, lai de Aijala nāk pabrīdināt, kad tuvojas Vārnu dieviete. Tai Perenele ne sevi�ķi uzticējās.

Ar Ēnu sazināties bija brīnum viegli. Skatahu viņa pazina kop� senseniem laikiem. It viegli bija acu priek�ā uzburt visu, kas ar viņu saistījās: ko�i rudos matus, spo�i zaļās acis, apaļeniskās sejas aprises un vasarraibumu sēju ap taisno degunu. Nagi � alla� ro�baini un apkodīti. No skata � septiņpadsmitgadniece, lai gan īste�nībā viņai bija vairāk nekā divtūksto� piecsimt gadu un prasmī�gāku kaujas mākslu meistari pasaulē nevarētu atrast ne ar uguni. Viņa bija skolojusi gandrīz visus di�ākos karavīrus un leģendāros herojus, tap.it no nāves briesmām ne vienu reizi vien izpestījusi I leimelus. Tie abi nebija paliku�i pateicību parādā. Ar visu to, ka I na bija vairāk nekā astoņsimt gadu vecāka, Perenele viņu uzlū�koja ja ne glu�i par meitu, tad � pavisam noteikti � par krust�meitu. � Skatij, stāsti visu laukā! � Perenele pieprasīja.

Nikolass ar bērniem ticis līdz Londonai. Lai aizgādātu dvī�ņus pie Gilgame�a.

Perenele pamāja. � To es zinu. Nikolass teica. Arī to, ka abi dvīņi esot atmodināti.

��� Jā, abi divi, � Skatija apstiprināja. � Meitene apguvusi divu stihiju maģijas, puika � nevienu. Bet viņam ir Klarents!

���� Klarents, � Perenele nomurmināja. Bija redzēts, kā vīrs mūz�eno asmeni iegrū� Montmorensijas ielas mājas loga aplodā. Nez cik rei�u bija kārojies to iznīcināt � vīrs iebilda. Teica � zo�bens esot senāks par aizmū�iem, viņiem neesot tiesību to pazudi�nāt, tāpat nekas tāds dro�i vien nemaz neesot iespējams.

�� Un kur tad esi tu pati? � Perenele apvaicājās.

��� Parīzē. � Skatijas seja attēlā izplūda. � Gar� stāsts. Pa da�ļai � visai garlaicīgs. Jo sevi�ķi tai vietā, kad mani Sēnā ievilka Dagans�

�� Sēnā? � Nikolass par to netika bildis ne vārda.

Skatija apstiprino�i pamāja. � Tā bija � kolīdz tiku vaļā no Nidhjega, kas ārdījās pa Parīzes ielām.

Perenele blenza vaļā muti. Pēc laba laika viņa ierunājās: � Un kur tad tikmēr bija Nikolass ar dvīņiem?

��� Tie�i viņi jau Nidhjegam sadzina pēdas un mani izglāba.

Burve pārsteigumā iepleta acis. � Pēc mana Nikolasa galīgi

neizklausās.

��� Manuprāt, tur lielāki nopelni dvīņiem, � Skataha atteica. � Sevi�ķi tas puika, D�o�s� Izglāba man dzīvību. Man �ķiet, viņ� pūķi nokāva.

�� Un tad tu iekriti upē, � Perenele zināja sacīt.

��� Mani ievilka, � Skataha tūliņ pārlaboja. � Dagans iznira kā krokodils un sakampa mani ciet.

��� Vai tad reiz jau Kapri salā nesakāvi viņu līdz ar upesdievu baru?

Atkal nozibēja Skatijas asie vampīra zobi. � Jā, tā tik bija die�niņa! � Tad smaids apdzisa. � Bet lai kā, beigu beigās izrādījās, ka viņ� strādā pie Makjavelli � Parīzē.

�� Dzirdēts, ka itālis ir Parīzē. � Perenele pamāja.

��� Slepenpolicijas priek�nieks vai kaut kas uz to pusi. Biju jau pa pusei bez samaņas, kad Dagans parāva mani zem ūdens. Bet Sēna bija tik salta, ka tūliņ atģidos. Cīnījāmies stundām ilgi, tikmēr straume nesa mūs arvien lejāk. Ir jau gadījies kauties arī niknāk, bet Dagans jutās kā zivs ūdenī, un ūdens sitienam atņem spēku.

�� Redzu, ka viņ� tomēr tevi saskrāpējis.

��� Netī�ām. � Skatija atmeta ar roku. � Lejtecē, pie Ledānas, viņ� pazuda, atpakaļ līdz pilsētai kūlos divas dienas.

�� Tagad esi dro�ībā?

����� Pie Zannas. � Ēna pasmaidīja. � Un Sen�ermēna. � Smaids pletās vēl platāks. � Tie abi apprecēju�ies!

Parāvusi galvu sāņus, viņa ļāva ūdens spogulī ielīgot otrai sejai � sīkai, zēni�ķai, ar milzīgām, pelēkām acīm. � Fleimela madāma!

��� Zanna! � Perenele atplauka smaidā. Ja Skatiju viņa uzska�tīja par krustmeitu, Zanna noteikti bija meitas vietā. � Beidzot jūs ar Franci apprecēju�ies?

�� Jā, gadsimtiem ilgi tiekamies. Nu jau bija laiks.

��� Bija gan. Prieks tevi redzēt, Zanna, � Perenele turpināja. � Kaut nebūtu tāda nereize�

�� Tā ir, � Zanna d' Arka piebalsoja. � Laiki tie�ām traki. Se�vi�ķi Nikolasam un bērniem.

�� Vai viņi ir īstie, leģendas dvīņi? � Perenele apvaicājās, ziņ�kāri gaidīdama draudzenes atbildi.

��� Par to man nav nekādu �aubu, � Zanna d'Arka nekavējo�ties atsaucās. � Meitenei aura ir stiprāka un tīrāka par manējo.

�� Vai vari tikt līdz Londonai? � Burve jautāja.

Sīkā sejiņa acu priek�ā izplūda � �anna zemeslodes otrā pusē noliedzo�i papurināja galvu. � Nav iespējams. Makjavelli kontrolē visu Parīzi, noslēdzis pilsētu � it kā valsts dro�ības apsvērumu dēļ. Robe�as ciet. Dro�ībnieki izlikti lidostās, ostās un dzelzceļa stacijās, un varu derēt, ka viņiem izdalīti mūsu apraksti � Skatijas bilde noteikti. Policisti ir visur, aptur cilvēkus uz ielām, prasa per�sonu apliecino�us dokumentus, un deviņos vakarā faktiski sākas komandanta stunda. Visur izkarināta miglas bilde � policijas dro��ības kamera mūs ar Nikolasu, dvīņiem un Skatiju nofilmējusi pie Parīzes 1 )ievmātes.

Perenele nogrozīja galvu. � Labāk neprasī�u, kas jums bija darāms pie katedrāles.

�� Kāvāmies ar gargujām, � Zanna bezrūpīgi attrauca.

�� Tie�ām nevajadzēja prasīt. Es raizējos par Nikolasu un bēr�niem. Zinu, cik slikti viņ� orientējas, � ka tik nav jau apmaldīju��ies. Un Dī arī visur izlicis spiegus, � Perenele nosūkstījās. � Pil�nīgi skaidrs � tūliņ zināja, ka viņi klāt.

��� Ai, nekreņķējies, Francis jau sarunāja Palamēdu, lai viņus pieskata. Viņ� pasargās. Viņ� ir lādzīgs, � Zanna mierināja.

Perenele piekrīto�i pamāja. � Bet Ēna tomēr labāka.

�� Pati labākā, � Zanna izsaucās. � Kur tu pati esi?

���� Slazdā � Alkatrazā. Un man iet slikti, � Perenele pa�vēstīja.

�annas sejai līdzās iespraucās Skatijas vaigs. � Kas ir?

��� Cietuma kamerās �um un mud� briesmoņi, jūrā plun�ājas nereīdas. Nērejs sargā ūdeņus, pa gaiteņiem klimst sfinksa. Nu tā.

�annas d'Arkas smaids uz�ķīlās �ilbino�i spo�s. � Paklau, ja tev neiet labi, mums jāiet tev palīgā!

�� Bīstos, ka tas nav iespējams, � Perenele teica.

��� Bet, kundzīt, vai tad jūs pati man sensenos laikos neiemācī�jāt, ka tāda vārda � neiespējami � nemaz nav?

Perenele nosmaidīja. � Tā es teicu gan. Skatij, vai Sanfran�cisko nepazīsti kādu, kas varētu man palīdzēt? Man jātiek projām no salas. Man jātiek pie Nikolasa.

�� Tāda, uz ko var paļauties, tur nav. Varbūt kāds no maniem mācekļiem�

��� Nē, � Perenele noskaldīja. � Cilvēkus es briesmām nepa�kļau�u. Man prātā bija kāds no Vecajiem, kas mūsējie, vai no Nāka�mās paaudzes.

Skatija labu brīdi domāja, tad lēnām nogrozīja galvu. � Nav tāda, kam var uzticēties, � viņa atkārtoja. Atskatījusies Ēna ieklau�sījās sarunā aiz muguras, tad atkal pavērās pretim Perenelei, atplaukusi me�onīgā, līksmā smaidā. � Mums ir plāns. Vispār � Francim tāds ir. Vai vari vēl kādu brīdi paciesties? Mēs jau nākam.

�� Mēs? Kas � mēs? � Perenele nesaprata.

�� Mēs ar �annu. Lai�amies uz Alkatrazu.

���� Kā tad jūs tiksit �urp, ja netiekat pat līdz Londonai? � Perenele izsaucās, bet ūdens savirmojās un saviļņojās, un pēk�ņi visapkārt sabiezēja Alkatrazas rēgu miriādes, visi klaigāja un brēkāja, mācās virsū. Sakari bija pu�u.

Doktors D�ons DI stāvēja pie milzīga loga � Enoch Enterprises Londonas biroja augstceltnes aug�stāvā. No lielas krūzes strēb�dams kūpo�u zāļu tēju, viņ� vēroja rītausmu iegaismojamies ap�vār�ņa austrumpusē.

Svaigi nomazgājies, atpakaļ atsukātiem matiem, ieģērbies pēc pasūtinājuma �ūtā uzvalkā, viņ� vairs nemaz nelīdzinājās dubļai�najam vazaņķim, kas pirms nepilnas stundas bija pieklumzājis pie auto stāvlaukuma apsarga būdas. Mags ļoti uzmanījās, lai neno�nāktu apsardzes kameru darbības rādiusā, un apsargu atlika hip�notizēt, lai piepe�i neatvairāmas izliktos krustvārdu mīklas meln�baltās rūtiņas. No tām vīrs nebūtu spējis novērsties pat gribēdams. Kātodams tuk�ajam stāvlaukumam gar malu, Dī aizkļuva līdz privātajam liftam un, uzbakstījis personisko dro�ības kodu � 13071527 �, brauca aug�ā uz jumta stāvu.

Dī Enoch Enterprises birojs aizņēma veselu stāvu Lielbritānijas augstākajā celtnē � Kenerivorfas tornī, kas slējās pa�ā Londonas finan�u centra sirdī. Līdzīgi biroji viņam bija arī citviet pasaulē, un visos, lai cik reti apmeklētos, bija iekārtoti arī grezni privātie apar�tamenti. Ik birojā bija liels seifs, atverams tikai ar pa�a Dī plaukstas nospiedumu un tīklenes attēlu. Tur stāvēja drēbes, skaidra nauda da�ādu valstu valūtā, kredītkartes un vesela kaudze pasu ar vairāk nekā desmit vārdiem. Senāk ne reizi vien bija gadījies palikt bez drēbēm un naudas, un Dī bija nozvērējies, ka tas vairs neatkār�tosies.

Tikai nostājies zem svilino�i karstās du�as, kas aizskaloja no�tekā dubļus un kvēpus, viņ� sāka apsvērt savas izredzes. Vajadzēja atzīt, ka tās bija gau�ām niecīgas.

Varēja dabūt rokā alķīmiķi, viņu nomaitāt, atgūt trūksto�ās lappuses un sagūstīt dvīņus.

Vai � bēgt.

No Lielbritānijas varēja aizbraukt ar viltotu pasi, noslēpties kādā klusā, nomaļā vietiņā un līdz mū�a galam dzīvot vienās bai�lēs, kaut neuz�ķiltos aura, kas tūdaļ atklātu, kur viņ� atrodams, nemitīgi ba�īties, vai kāds nestāv aiz muguras, vienā laidā gaidīt, ka tūliņ klāt būs kāds no saimniekiem, lai uzliktu rokas� Kolīdz tās pieskarsies kailai miesai, nemirstības burvestība būs lauzta, viņ� acumirklī novecos un mirs. Bet varbūt notiks, kā solīts: viņ� atkal tiks padarīts mirstīgs, novecos par piecsimt gadiem, un pa�ā pēdējā mirklī atkal iemantos nemirstību� Dī notrīsēja. Tas nozī�mēja � būt dzīvam mironim.

Iznācis no du�as, viņ� ar plaukstu pārbrauca aizsvīdu�ajam spogulim un ieskatījās atspulgā. Tie�ām jaunas rievas pierē un ap acīm? Vai tikai iedomas? Gadsimtiem ilgi bija skriets riņķī ap�kārt � bēgts no briesmām, joņots pakaļ alķīmiķim un citiem tā�diem pa�iem. Dī bija slapstījies un slēpies, trīcējis bailēs no saviem Vecajiem kungiem, bez ierunām darījis visu, kas likts. Svīduma lā�ses noritēja lejup pa spoguli � kā asaras. Bet mags jau sen vairs nelēja asaras; pēdējoreiz bija raudājis 1597. gadā, kad nomira dē�liņ� � Nikolass.

Vairs nekādas apkārtskraidī�anas.

Maģijas un zintniecības studijas magam bija mācīju�as, ka pa�saule ir neizsmeļamu iespēju pilna, savukārt gadi, kas aizvadīti, kopā ar Fleimelu apgūstot alķīmiju, nesa atskārtu, ka viss � pat matērija � ir mainīgs un pārveidojams. Visu iespējams pakļaut sa�vai gribai. Garo mū�u viņ� bija nodzīvojis, lai pasauli mainītu uz labu � lai atdotu to atpakaļ tum�ajiem Vecajiem. Pirmajā mirklī tāds uzdevums �ķita nepaveicams, it kā ne mazāko izred�u, bet, gad�simtiem ritot, uzvara jau bija teju rokā, Vecie jau bija gandrīz gatavi atgriezties zemes virsū.

Pa�a stāvoklis gan acumirklī bija bezcerīgs un bīstams, tomēr labojams. Viņa dzīvības garantija bija pavisam vienkār�a � jāat�rod Fleimels.

Dī steig�us apģērbās, izbaudīdams tīru drānu pieskārienu mie�sai, un sabrūvēja krūzi tējas, tad aizgāja līdz logam � pavērties uz savu pilsētu. Tur nostājies un noskatījies ielu labirintā, viņ� at�skārta, cik uzdevums ir smags: nebija ne jausmas, kurp alķīmiķis aizvedis bērnus.

Aģentu Londonā gan netrūka � ne cilvēku, ne necilvēku. Ie�lās siroja Nākamā paaudze un nemirstīgie algotņi. Visi bija saņēmu�i svaigākos alķīmiķa un bērnu aprakstus, klāt likt var arī Palamēdu un bardu. Izsludināto atlīdzību der dubultot � nē, trīskār�ot. Āt�rāk vai vēlāk kāds viņus pamanīs.

Bet laika nebija nemaz.

Krū�u kabatā iezumējās mobilais tālrunis, tūliņ nospēlēdams X failu melodijas ievadtaktis. Mags saviebās � pēk�ņi tas nemaz vairs ne�ķita asprātīgi. Nolicis tējas krūzi, viņ� izmakarēja no ka�batas tālruni un cie�i sa�ņaudza saujā, pirms ieskatījās ekrānā. Jā, neiedomājami garais un mū�am mainīgais numurs. Tīri brī�nums, kāpēc zvans nāk ar tādu novēlo�anos; varbūt gribēju�i, lai viņ� pagūst sarūpēt gatavu ziņojumu. Pirksts apstājās virs taustiņa ar zaļo klausulīti, bet, kolīdz tas tiktu nospiests, Vecajie zinātu, kur Dī meklējams. Un tad diez vai pietiktu laika izmalkot tēju līdz galam.

Doktors D�ons Dī neatbildējis iebāza tālruni atpakaļ kabatā un pielika pie lūpām tējas krūzi.

Tad, pēc brī�a, viņ� atkal izrāva tālruni no kabatas un uzbak�stīja numuru, ko zināja no galvas. Atbilde nāca tūliņ, pēc pirmā signāla. � Gribu tev ko lūgt.

Nikolo Makjavelli izsprāga no krēsla kā korķis. � Favore? � viņ� atsaucās, neapzināti pārgājis uz itāļu mēli.

�� Kādu pakalpojumu, � Dī turpināja tajā pa�ā valodā. � No�teikti būsi dzirdējis, ka esmu iekūlies nelielās nepatik�anās.

�� Skatos ziņas � tas ugunsgrēks Londonā, � Makjavelli pie�sardzīgi bilda, skaidri apzinādamies, ka ik vārds var būt ierakstīts.

�� Spriedu, ka tev ar to kāds sakars.

�� Fleimels un pārējie aizmuka ar automa�īnu, � Dī turpināja.

�� Man viņi jāaiztur.

�� Tad tu tomēr dzīsies viņiem pakaļ? � Makjavelli noprasīja.

�� Līdz kapa malai, � mags apstiprināja. � Tā gan var izrādī�ties daudz tuvāk, nekā man gribētos, � viņ� piebilda. � Bet esmu zvērējis saimniekiem pildīt savu pienākumu. Tu ta�u saproti, kas ir pienākums, Makjavelli, vai ne?

Itālis pamāja. � Saprotu. � Viņ� atsēdās krēslā. � Ko tev no manis vajag? � Viņ� pa�ķielēja uz pulksteni. Parīzē 5.45 no rīta. � Lai tu zini � pēc pāris stundām lidoju uz Sanfrancisko.

��� Man vajag, lai piezvani. Tas arī viss.

Makjavelli apklusa, neko īsti negribēdams solīt. Saruna tie�ām varēja izrādīties ļoti bīstama. Viņa pa�a un Dī saimnieki nebija glu�i uz vienu roku, tomēr abi tiecās panākt vienu un to pa�u � lai zemes virsū atgrie�as tum�ie Vecajie. Un Makjavelli apzinājās, ka visvisādi jācen�as pierādīt sevi kā palīgu1 un atbalstītāju. Kolīdz tum�ie Vecajie būs atpakaļ, sāksies īstā cīņa par varu �ajā pasaulē. Dabiski, viņ� cerēja, ka uzvaru svinēs pa�a saimnieks ar saviem piekritējiem; bet ja nu sekmējas Dī saimniekiem? Tad Dī varētu noderēt kā sabiedrotais. Nosmīnējis Makjavelli saberzēja rokas � tādus plānus pēdējoreiz bija iznācis vērpt vecajos, labajos Bord�u laikos.

��� Kā fran�u slepenpolicijas priek�niekam tev noteikti ir sa�kari ar britu kolēģiem, � Dī turpināja.

��� Skaidra lieta. � Makjavelli jau sāka māt ar galvu, piepe�i atskārzdams, ko mags grib. � Sazinā�os. � Viņ� lieki nevilka ga�rumā. � Ziņo�u, ka teroristi, kas plosīju�ies pa Parīzi, ir jau Lon�donā. Ne�aubos, ka britu varas iestādes a�i vien noslēgs lidostas un dzelzceļa stacijas.

�� Vajadzēs arī posteņus un kontrolpunktus uz ceļiem.

�� Visas iespējas! � Makjavelli nosmējās. � Tūliņ zvanī�u.

Dī klusu nokrem�ķinājās. � Bū�u tavs parādnieks.

�� Zinu. � Makjavelli pasmīnēja.

�� Tad vēl viens � pats pēdējais lūgums, � Dī sacīja. � Vai tu varētu novilcināt brīdi, kad ziņosi Vecajiem, kur atrodos? Dod man vēl tikai �o dienu, lai varu sadabūt rokā alķīmiķi.

Makjavelli saminstinājās, tad ierunājās: � Tavam Vecajam neko neteik�u. Un tu zini, ka uz manu vārdu var paļauties.

�� Zinu.

�� Tev ir viena vienīga diena, � itālis turpināja, bet Dī jau bija pārtraucis savienojumu. Atspiedies pret atzveltni, Makjavelli plik��ķināja tālruni pret lūpām. Tad uzbakstīja numuru. Magam bija solīts, ka nekas netiks bilsts viņa saimniekam, bet pa�a Makjavelli Vecais saimnieks ko tādu noteikti gribēs zināt.

Londonā pie apvār�ņa ieplaiksnījās oran�sārtas un violeti mel�nas svēdras. Mags cie�i vērās debesīs, ar pelēkajām acīm iezīdies krāsās, � skatījās ar krūzi rokā tik ilgi, līdz tēja pavisam atdzisa. Dī zināja, ka �is ir varbūt pēdējais saullēkts viņa mū�ā. Ja neizdo�sies atrast alķīmiķi un dvīņus, tā arī būs.

Pēc saulrieta gaiss strauji kļuva vēsāks, un jūras vēj� no San�francisko lī�a pūta salts un sāļ�. Joprojām stāvēdama sargpostenī virs piestātnes, Perenele pārskatīja salu. Savilkusi mugurā visu, ko var, un ietuntulējusies vēl cietumkamerās salasītās segās, viņa to�mēr sala. Roku un kāju pirksti bija sastingu�i ragā � galīgi nejū�tīgi, un vajadzēja cie�i iekosties appelēju�ajā segā, lai zobi nekla�bētu tik skaļi.

Viņa neiedro�inājās izmantot auru, lai sasildītos, � sfinksa no ledus kapa jau bija izlauzusies un siroja pa salu.

Pirmīt, kad viņa bija aizgājusi līdz Areopenapa kūniņai, lai paskatītos, vai Zirneklis gadījumā nekust, nāsīs cauri sāļuma dves�mai iesitās nezvēra specifiskais smārds � �ūskas, lauvas un piepelēju�u spalvu smaka. Nākamajā acumirklī turpat acu priek�ā ma�terializējās de Aijala.

�� Zinu, � viņa pasteidzās. � Vai viss gatavs?

�� jā, � Rēgs strupi atteica. � Bet vienreiz jau mēģinājām�

Pereneles smaids bija plats un spo�s. � Sfinksa ir stipra un

briesmīga� ta�u ne briesmīgi gudra. � Cie�āk ietinusies segā, viņa nodrebinājās. � Kur viņa tagad ir?

�� Lo�ņā pa sarga mājiņas drupām. Tur laikam palikusi jūsu smar�a. Tikai neņemiet ļaunā, kundze, � viņ� steig�us piebilda.

��� Nekas, nekas. Pa daļai tāpēc jau nospriedu �onakt palikt laukā. Ceru, ka vēj� visu smar�u aizraus projām.

�� Doma laba, � de Aijala atzina.

�� Un kā tas neradījums izskatās? � Burve nenocietās. Paplik��ķinājusi pa Areopenapa biezo kūniņu, viņa apcirtusies steidzās projām.

Regs līksmi pasmaidīja. � Pēc nelaimes putna.

Pacēlusi milzīgo ķetnu, sfinksa to uzmanīgi lika pie zemes un saviebās, jo kāju caur�alca kaut kas gau�ām neparasts � sāpes. Pēdējais savainojums bija pieredzēts pirms trīssimt gadiem. Brūces jau sadzīst, skrambas un zilumi pazūd ātri vien, ta�u atmiņas par ievainotu lepnumu ir mū�am dzīvas.

Viņu kāds bija apspēlējis. Cilvēks!

Atsviedusi atpakaļ slaiko kaklu, sfinksa ierāva gaisu nāsīs, no pavērtajām sievietes lūpām iz�āvās garā, �ķeltā, melnā mēle, izgar��odama vēja nestās ziņas. Re, kur bija � mazdrusciņ pēc cilvēka. Bet ēkai trūka jumta, tā bija vaļā visiem vējiem, kas brāzās salai pāri, un smar�u tik tikko varēja nojaust. Sfinksa aizsteberēja līdz logam. Jā, te, bet pirms laba laika. �ķeltā mēle pār�āvās pāri ķieģe�ļiem. Tur Burve bija piespiedusi plaukstu. Galva pagriezās pret mūrī izgrauto caurumu. Pa to cilvēku sieviete bija izgājusi laukā, naktī.

Sfinksas daiļā, cilvēciskā seja domīgi saviebās. Papluku�os ērgļa spārnus piespiedusi cie�i pie muguras, viņa izspraucās no grausta un izlīda laukā, dzestrajā tumsā.

No Burves auras nebija ne smakas. Arī miesa nebija sao�ama.

Tomēr Burvei vajadzēja.būt tepat, uz salas, viņa nebūtu spē�jusi tikt projām. Sfinksa tika manījusi nereīdas jūrā un gaisā sa�odusi Jūras ve�a �ķebīgo smārdu. Bākas galā kā �ausmīgs vējrādis tupēja Vārnu dieviete, bet, lai cik valodās sfinksa to uzrunāja, pie�saukdama pat Danu Tālis mēli, dieviete nelikās dzirdam. Sfinksa lieki nesatraucās: da�s no Nākamās paaudzes, kā viņa pati, labāk dzīvojās pa tumsu, savukārt citi labprātāk kavējās saules gaismā. Vārnu dieviete dro�i vien gulēja.

Par spīti apjomīgajām miesām, sfinksa kustējās viegli un ātri un, nagiem skrapstot pret akmeņiem, laidās lejup, uz piestātni. Un tur nāsīs iesitās tik tikko jau�ama cilvēka smaka � sāls un gaļa.

Un tad viņa ieraudzīja Burvi.

Tumsā kaut kas sakustējās � it kā gari mati un plīvojo�a kleita.

Ar baisu uzvaras kliedzienu sfinksa klupa sievietei virsū. �o�reiz viņa gan nekur nespruks.

Stāvēdama augstu sargtornī, Perenele noskatījās, kā sfinksa aizbrā�as pakaļ sen miru�ā sarga sievas spokam.

Gandrīz neredzams kā vizo�a ņirboņa tumsā sabiezēja de Aijalas vaigs. � Alkatrazas rēgi ir kaujas gatavībā. Aizvilinās sfinksu uz salas tālo galu un aizkavēs tur līdz rītam. Tagad atpūtieties, kundze, izgulieties, cik saldi vien var. Kas zina, ko nesīs rīts\

��� Kur mēs braucam? � klusu ievaicājās Nikolass. � Kāpēc nogriezāmies no maģistrāles?

��� Nav labi, � pus�ukstus atsaucās Palamēds un pagrieza atpakaļskata spoguli, lai redzētu, kas notiek taksometram aiz mugu�ras, tumsā.

Alķīmiķis vienīgais bija nomodā. Dvīņi snauda, ie�ļuku�i dro��ības siksnās, bet Gilgame�s, miegā raustīdamies un murminā�dams �umeru mēlē, gulēja uz grīdas, sarāvies �okurā. Nikolass spogulī notvēra saracēņu bruņinieka tum�brūno acu skatienu.

���� Vienubrīd ma�īnu saradās, ka biezs, � bruņinieks turpi�nāja. � Tad iedomājos, ka varbūt kāds negadījums. � Taksometrs brāzās, ik pa laikam it kā nogriezdamies uz labu laimi, � pa �au�riem lauku ceļiem, kur �vīkstinājās gar lekniem, zaļiem dzīv�o�giem. � Visi lielie ceļi nosprostoti, policija pārmeklē katru ma��īnu.

���� Dī, � Fleimels izdvesa. Atsprādzējis dro�ības jostu, viņ� pārsēdās uz atlokāmā sēdekļa Palamēdam tie�i aiz muguras un sa�griezās tā, lai cauri stikla starplogam varētu skatīties uz priek�u. � Mums jātiek līdz Stonhend�ai, � viņ� bilda. � Citādi no Angli�jas projām netiksim.

��� Ir vēl citas enerģijas joslas. Es varētu jūs aizvest uz Velsas Holihedu, no turienes � ar prāmi uz Īriju. Ņūgreind�a joprojām darbojas.

��� Neviens nezina, kur Ņūgreind�a izved laukā, � Nikolass noskaldīja. � Solsberijas josla mani aiztransportēs gandrīz līdz Sanfrancisko.

Nogriezies uz ceļa, ko rotāja zīme "Privātīpa�ums", bruņinieks nobremzēja pie koka vārtiem ar pieciem resniem �ķērskokiem. Neizslēdzis dzinēju, viņ� izkāpa, lai noceltu vārtus no ceļa. Fleimels izkāpa līdzi, un par abiem viņi ceļu dabūja brīvu. Izdangāts ceļ� stiepās līdz pussagruvu�am koka �ķūnim. � Es pazīstu saim�nieku, � Palamēds strupi noteica. � Nobēdzināsimies tepat, līdz gaiss kļūst tīrāks.

Fleimels pasniedzies sakampa Palamēda roku. Acumirklī uz�vēdīja āboliņ�, un alķīmiķis atrāva pirkstus no piepe�i metālā sa�cietēju�ā dilba. � Mums jātiek līdz Stonhend�ai. � Alķīmiķis novēcināja uz to pusi, kur bija palicis lielceļ�. � Tikai trīs �etri kilometri�

�� Jā, esam pavisam tuvu, � Palamēds piekrita. � Kālab tāda steiga, alķīmiķi?

����� Man jātiek pie Pereneles. � Viņ� paspēra soli, aiz�ķēr�sodams bruņiniekam ceļu. � Paskaties uz mani, saracēni! Ko re�dzi? � Fleimels pacirta gaisā rokas � plaukstas tagad klāja zilu vēnu tīkls un brūni vecuma plankumi. Atgāzis galvu, viņ� atklāja skatam savu krunkaino kaklu. � Es mirstu, Palamēd, � alķīmiķis glu�i vienkār�i pavēstīja. � Daudz man vairs nav atlicis, un mirt es gribu kopā ar savu mīļo Pereneli. Arī tu ta�u reiz esi mīlējis, Palamēd. Tu sapratīsi.

Bruņinieks nopūties pamāja. � Ejam �ķūnī! Modināsim dvī�ņus un Gilgame�u. Viņ� solījās abiem ierādīt Ūdens maģiju. Ja ne�būs aizmirsis un tie�ām iemācīs, tūliņ steigsimies uz Stonhend�u. Ar GPS noteikti mācē�u aizlavierēt. � Viņ� saķēra Fleimelu pie ro�kas. � Bet iegaumē, Nikolas: kolīdz viņ� sāks mācības, dvīņu auras uzsprikstīs, un tad visi � un jebkas � skaidri zinās, kur viņi meklējami.

Pulksten 10.20 priek�pusdienā, ar divdesmit minū�u novēlo��anos, no �arla de Golla lidostas gaisā pacēlās Air France boings 747, lai dotos uz Sanfrancisko.

Iekārtojies krēslā, Nikolo Makjavelli pagrieza atpakaļ savu pulksteni � Sanfrancisko patlaban bija 1.20 naktī. Tad viņ� ērti at�laidās sēdeklī, salicis rokas uz vēdera, aizvēra acis un izbaudīja to reto prieku � neuztraukties, ka tūliņ kāds zvanīs. Tā būs vēl vien�padsmit stundas un piecpadsmit minūtes, nebūs arī ne e-vēstuļu, ne faksu. Lai kas pasauli piemeklētu, lai pa�i tiek galā. Lūpas sa�vilkās smaidā � glu�i kā mazs atvaļinājums, un pa īstam atpūsties nebija iznācis ilgi, vispār vairāk nekā divsimt gadu. Pēdējo atvaļi�nājumu � Ēģiptē 1798. gadā � sagandēja Napoleona iebrukums. Smaids bālēja, Makjavelli viegli nogrozīja galvu. Viņ� pats bija lī�dzējis Napoleonam sabrūvēt plānu, kas dotu "brīvību trim tau�tām", un Napoleona Kodeksu. Būtu korsikānis ieklausījies arī turpmāk, Francija valdītu pār visu Eiropu, Ziemeļāfriku un Tuva�jiem Austrumiem. Makjavelli pat tika sazīmējis plānus, kā ar jūras spēkiem iebrukt Amerikā un tad Kanādā.

�� Vai ko dzersit, mesjē?

Makjavelli pavēra acis � līdzās stāvēja garlaikota stjuarte. Viņ� papurināja galvu. � Pateicos, nē, un, lūdzu, mani vairs ne�traucējiet.

Jaunkundze pamāja. � Varbūt jūs pamodināt uz pusdienām vai vakariņām?

�� Nē, paldies. Man ir īpa�a diēta, � viņ� atteica.

��� Būtu jūs to darījis zināmu iepriek�, mēs noteikti būtu ko pagādāju�i�

Makjavelli paslēja aug�up plaukstu ar slaidajiem pirkstiem. � Viss labi. Pateicos, � viņ� noskaldīja, skatīdamies jaunkundzei garām, sak, ejiet ta�u.

� Es apziņo�u pārējos. � Stjuarte devās tālāk, lai aprūpētu pārējos trīs biznesa klases pasa�ierus. Salonu piestrāvoja garda nule uzlietas kafijas un svaigi ceptas maizes smar�a, un itālis, aiz�vēris acis, lūkoja atcerēties, kā gar�o īsts ēdiens � svaiga ēdmaņa. Viena no nemirstības blaknēm bija ēstgribas trūkums. Nemirstīga�jiem, protams, ēst vajadzēja, bet tikai tāpēc, lai nezaudētu enerģiju. Ta�u pa lielākai daļai ēdiens �ķita bezgar�īgs, ja vien nebija stipri sapiparots vai izteikti sasaldināts. Prātā ie�āvās Fleimels: vai viņam, kas nemirstīgs bija kļuvis pats no sevis, nevis pateicoties kādam Vecajam, bija tāpat?

Un, iedomājies Nikolasu, viņ� neviļus atminējās Pereneli.

Dī Vecajo bija grūti pārprast: � Nemēģini Pereneli ne sagūstīt, ne ieslodzīt. Nerunā ar viņu, nedomā kaulēties vai vienoties. Nogalē viņu, kolīdz ir tāda iespēja. Burve ir neskaitāmas reizes bīstamāka nekā alķī�miķis.

Makjavelli bija līdz izcilībai iepraties gan runas, gan ķermeņa valodā. Viņ� nekļūdīgi atpazina melus � par to liecināja acis, sa�kustēju�ās rokas, raustīgi pirksti un nemierīgas kājas. Un, pat ja kas tāds palika skatam slēpts, gadu simti, pavadīti kopā ar impera�toriem, karaļiem, prin�iem, politiķiem un zagļiem, bija mācīju�i, ka patiesība nereti meklējama nevis vārdos, kas izteikti, bet visā, kas nepateikts.

Dī Vecajie tika brīdināju�i, ka Burve ir neizmērojami bīstamāka par alķīmiķi. Bet � tie�i kādā ziņā�? Lai gan skaidrs bija viens � Dī Vecajie no viņas bīstas. Un, diez, kāpēc? Nemirstīgā no cilvēku sugas � jā, spēcīga un bīstama, bet kāpēc Vecajie trīc un dreb?

Pie�ķiebis galvu, Makjavelli pavērās laukā pa ovālo ilumina�toru. Boings, izniris virs mākoņiem, cēlās aug�up, pretim �ilbīgi zilam debesjumam, un mags atļāvās domās aizklīst gadu simteņos, kad kalpoja valdniekiem, ar tiem manipulēdams. Pretstatā Dī, kas iemantoja slavu kā karalienes Elizabetes privāts un sabiedrībā pla�i pazīstams padomnieks, Makjavelli alla� darbojās aizkulisēs, nāca klajā ar mājieniem, ierosinājumiem, ļaudams citiem grez�noties lauru vainagos, kad cerētais izdevās. Labāk � dro�āk � bija kavēties ēnā. Sena un viņam pa�am ļoti mīļa ķeltu paruna vēstīja, ka labāk dzīvot likumam nostāk no acīm. Alla� bija �ķitis, ka arī Perenele sprie� līdzīgi � labprāt paliek ēnā, lai visi lauri tiek vīram. Nikolasu Fleimelu Eiropā zināja kur� katrs. Par Pereneli reti kur� bija dzirdējis. Itālis neviļus pamāja � viņa bija spēks, kas vīru bal�stīja.

Par Fleimeliem ziņas bija vāktas gadsimtiem ilgi. Senākās � uz brīni�ķi iluminēta pergamenta, tad nāca biezs, ar roku velts, rakstāmspalvas saskrīpāts papīrs, vēl pēc tam � papīrs ar fotouz�ņēmumiem sēpijas toņos. Svaigākie bija ciparu formātā, ar augstas kvalitātes fotogrāfijām un video. Senākās liecības par alķīmiķi un viņa sievu saglabājis, itālis tās tomēr bija noskenējis un iekļāvis �ifrētajā datubāzē. Dati par Nikolasu gan bija gau�ām skopi, un par Burvi vispār nebija gandrīz nekā. Tik daudz kas tinās neziņas miglā! Kādā �etrpadsmitā gadsimta fran�u ziņojumā pat bija atro�dama norāde, ka ar Nikolasu salaulājusies atraitne! Un, kad alķīmi�ķis miris, viņ� visu savu iedzīvi atstājis Pereneles krustdēlam, vārdā Perjē. Makjavelli sprieda � lai gan nekādi nespēja pierā�dīt �, ka Perjē varētu būt Pereneles dēls no pirmās laulības. Perjē saņēma mantojumā visus alķīmiķa papīrus un mantas� un pa�zuda kā nebijis. Pēc vairākiem gadsimtiem Parīzē uzradās divi cil�vēki, kas uzdevās par Perjē pēcte�iem, un kardināls Ri�eljē tos tū�daļ iesvieda aiz restēm, tomēr abus bija spiests atbrīvot, kolīdz noskaidrojās, ka par slaveno senci viņi nezina it neko un nespēj uzrādīt arī nevienu Perjē piederēju�u grāmatu vai sacerējumu.

Perenele bija īsts noslēpums.

Sazin cik naudas bija iz�ķiests spiegiem, bibliotekāriem, vēs�turniekiem un pētniekiem, lai tie par mīklaino kundzi izdibina ko vairāk, bet ar visu to atklājās tikai pārsteidzo�i niecīga drusciņa. Un, kad abi aci pret aci cīnījās Sicīlijā 1669. gadā, izrādījās, ka viņai ir neparasta � teju stihiska vara. Likdams lietā simt gados krātās zinā�anas, Makjavelli toreiz Perenelei spēra pretim no visām pa�saules malām savāktas maģijas un alķīmijas formulas. Un Burve atbildēja ar zavestībām, kam, �ķiet, nebija ne gala, ne malas. Pret vakaru viņa spēki izsīka, aura dzistin dzisa, ta�u Perenele jopro�jām bija svaiga kā gurķītis. Nebūtu Etna izvirdusi un kauju pār�traukusi, Burve noteikti būtu viņu piebeigusi vai aizsvilinājusi auru, tā ka no viņa pāri paliktu labi ja pelnu �upiņa. Tikai pēcāk nāca atskārta, ka vulkāns dro�i vien izvirdis tie�i tāpēc, ka viņi abi tā ārdīju�ies, krustu �ķērsu �ķildami enerģijas kūļus.

Apmetis ap pleciem mīkstu vilnas segu, Nikolo Makjavelli piespieda pogu, kas ērto sēdekli pārvērta teju divus metrus garā gultā. Atlaidies viņ� aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Ko iesākt ar Burvi � to vēl apdomāsim turpmākajās pāris stundās, bet viens gan skaidrs kā diena: tum�ajiem Vecajiem no I'ereneles bail. Un pa�rasti baidies tikai no tā, kas var tevi iznīcināt. Kas īsti ir Perenele Fleimela? Ar �o domu itālis ieslīga snaudā.

Ar riteni ietrāpījis grambā, taksometrs salēcās, un dvīņi uz�trūkās no miega. � Piedo�anu! � Palamēds līksmi uzsauca pār plecu.

Galīgi stīvi, smeldzo�ām rokām un skaustu, D�o�s un Sofija izstaipījās. D�o�s neviļus izbrauca ar pirkstiem caur matiem, sapiņķētiem uz galvas kā vārnu ligzda, un plati no�āvājās, tad pavē�rās laukā pa logu. Acīs iecirtās saules stari. � Stonhend�a? � viņ� ievaicājās, blenzdams uz izkapti savu mū�u neredzēju�u, savvaļas puķēm piezēlu�u pļavu. Tad attapās un, satraukumā pacēlis balsi, atbildēja pats: � Nav nekāda Stonhend�a. � Sagrozījies sēdeklī, viņ� paskatījās uz alķīmiķi un stingri noprasīja: � Kurp tu mūs ved?

��� Viss kārtībā, � teica Palamēds. � Lielos ceļus nosprostoju��as policijas patruļas. Metam līkumu, tas arī viss.

Sofija nospieda pogu, un loga rūts noslīdēja lejup. Salonu piestrāvoja zāles smar�a. Viņa no�ķaudījās un, kolīdz deguns bija brīvs, atskārta, ka var saost ikkatras pļavas puķes smar�u. Izkārusi galvu pa logu, viņa pavērsa seju pret sauli un skaidrajām, zilzilajām debesīm. Kad atvēra acis, gar pa�u degungalu aizplivinājās sarkanraibs tauriņ�. � Kur mēs esam? � Sofija apjautājās Nikolasam.

��� Nav ne jausmas, � tas klusu atbildēja. � Palamēds pazīst �īs vietas. Stonhend�a ir tepat netālu.

Ma�īna atkal salēcās, un palēnām, ņurdot un kāsējot, pie sa�maņas nāca arī Gilgame�s. Turpat uz grīdas gulēdams, viņ� ņēmās plati staipīties un �āvāties, tad pietrūkās kājās un pieklupa pie loga, miegdams spilgtajā gaismā ap�ilbu�ās acis. � Sen nav būts laukos, � viņ� priecīgi bilda. Tad uzlūkoja dvīņus un sarauca pieri. � Sveiki.

�� Sveiks, sveiks, � D�o�s un Sofija atsaucās vienā balsī.

��� Vai kāds jums teicis, ka esat tik līdzīgi, ka izskatāties pēc dvīņiem? � viņ� turpināja un nosēdās uz grīdas, sakrustojis kājas. Sablisinājās un saviebās. � Dvīņi, � viņ� novilka. � Tie, par ko runa leģendā. Kāpēc jūs nesauc par leģendārajiem dvīņiem? � viņ� pēk�ņi noprasīja.

Tie abi saskatījās un mulsā neziņā nogrozīja galvu.

Pie�ķiebis galvu, Gilgame�s paskatījās uz alķīmiķi un sapīka. � Tevi es pazīstu. Tevi es nemū�am neaizmirsī�u. � Viņ� pameta skatu uz dvīņiem. � Vai zināt, ka viņ� gribēja mani nomaitāt? � Ķēniņ� sarauca pieri. � Skaidrs, ka zināt. Turpat vien bijāt.

Dvīņi purināja galvu. � Ne nu bijām, nekā, � Sofija rimti at�teica.

���� Nebijāt? � Skrandās tērptais ķēniņ� saslējās un cie�i sa�spieda galvu rokās. � A, bet ve�ukam tas piedodams. Esmu no�dzīvojis� ilgi � daudz par ilgu, daudz par ilgu � un tik daudz ko atceros, un vēl vairāk piemirsies. Atminos un sapņoju, un viss sajaucas un sapinas kopā. Galvā domas grie�as kā spiets. � Itin kā sāpēs saviebies, Gilgame�s apklusa, un, kad ierunājās, balsī jautās vienīgi dziļdziļas skumjas. � Da�kārt to, kas tie�ām bijis, grūti no��ķirt no tā, ko esmu vien iedomājies. � Iegrūdis roku dziļi zem drānu kārtām, viņ� dienas gaismā izvilka biezu ķīpu ar striķi caur��ūtu papīru. � Es pierakstu, � viņ� izspēra. � Tā arī atceros. � Ķēniņ� ņēmās �ķirstīt lapas. Tur bija piezīmju grāmatiņu lapiņas, mīkstsējumu grāmatu vāki, avī�lapas, restorānu ēdienkartes un salvetes, biezas pergamenta loksnes, pat ādas gabali, tāsis un plāniņas vara plāksnes. Visas lapas bija pataisītas vairāk vai mazāk vienlīdz lielas un klātas sīkā, drebelīgā rokrakstā rakstītām rindi�ņām. Gilgame�s pa kārtai uzlūkoja abus dvīņus. � Kādudien es uzrakstī�u arī par jums � tā es jūs atcerē�os. � Viņ� paglūnēja uz Fleimelu. � Un arī par tevi, alķīmiķi! Lai tevi nekad neaizmirstu.

Sofija piepe�i samirk�ķinājās, acīs saskrēja asaras, un acu priek�ā viss aizmiglojās. Pār vaigiem lejup noslīdēja divas tīra sud�raba asaras.

Ķēniņ� viņas priek�ā lēnām noslīga uz ceļiem un tad maigi, u/m<;nīgi ar rādītājpirkstu pieskārās asarām. Tās aizskrēja pa pirk�stu k.i dzīvsudraba piles. Saņēmis vienkop visus spēkus, Gilga�me�s asaras saberzēja starp rādītājpirkstu un īk�ķi. Kad viņ� pacēla acis, tajās vairs nebija ne miņas no apjukuma vai �aubām. � Vai zini, kad pēdējoreiz kāds lējis asaras par ķēniņu Gilgame�u? � Balss ieskanējās stipra un pavēlo�a, un savu vārdu un titulu viņ� izrunāja ar tikko jau�amu akcentu. � Jā, neatminamos laikos � kad laika un vēstures vēl nemaz nebija. � Sudraba dīķītis saskrēja viņam plaukstā, un ķēniņ� sa�ņaudza pirkstus dūrē. � Reiz bija meitene, kas raudāja sudraba asaras, apraudāja tās zemes vald�nieku, apraudāja mani un pasauli, ko grasījās iznīcināt. � Viņ� pa�vērās uz Sofiju, acis iepletis platas un stingas. � Kāpēc tu, mei�tene, raudi manis dēļ?

Nespēdama izteikt ne vārda, Sofija nogrozīja galvu. D�o�s ap�lika māsai roku ap pleciem.

�� Saki! � Gilgame�s nerimās.

Ie�ņukstējusies viņa vēlreiz nogrozīja galvu.

�� Lūdzu! Es gribētu zināt.

Ievilkusi dziļu, trīso�u elpu, Sofija izdvesa tikko saklausāmu �ukstu: � Endoras Ragana manī ielikusi savas atmiņas. Visu laiku cen�os tās atvairīt, nelikties zinis� bet tu tagad� centies atcerē�ties, ko esi piedzīvojis, visu pieraksti, lai neaizmirstu. Pēk�ņi sa�pratu � kā ir, kad neko nezini, neko neatceries.

��� Tā ir, � Gilgame�s atsaucās. � Cilvēks jau nav nekas vai�rāk kā pa�a atmiņu summa. � Atkal atslējis muguru pret durvīm, ķēniņ� izstiepa kājas. Pavēries uz klēpī nolikto pierakstu ķīpu, viņ� no azotes izvilka zīmuļa galu un ņēmās skrīpāt.

Alķīmiķis pieliecās, un vienu mirkli �ķita � tūdaļ uzliks roku ķēniņam uz pleca, ta�u tad viņ� roku pavilka atpakaļ un klusu ievaicājās: � Ko tu tagad iegaumē, Gilgame�?

Ķēniņ� piespieda pie lapas rādītājpirkstu un ierīvēja tur sud�raba lāses. � Dienu, kad kādam ienāca prātā manis dēļ nobirdināt kādu asaru.

��� Ceļam gals. � Palamēds uzblieza pa bremzēm, tās nokaucās, un taksometrs apstājās pie kaut kāda �ķūņa. Gaisā sacēlās iz�kaltu�as zemes putekļi, mutuļos aizvērpdamies gar logiem. Gilgame�s tūdaļ atgrūda vaļā durvis un izkāpa laukā, rēnajā rītā, pavērsa seju pret sauli un gardi izstaipījās, rokas plati izpletis. Dvīņi darīja tāpat, no kabatas izvilku�i lētās, alķīmiķa pirktās sau�lesbrilles.

Fleimels izrāpās pēdējais un vērīgi paraudzījās uz bruņinieku, kas negrasījās nedz izslēgt dzinēju, nedz kāpt laukā no taksometra.

�� Tu nenāksi?

�� Aizbrauk�u līdz tuvākajam ciematam, � Palamēds atteica.

��� Sadabū�u kaut ko ēdamu un dzeramu, paskatī�os un paklausī��os � kas te notiek. � Saracēņu bruņinieks atļāvās pievērst savu skatu ķēniņam un pieklusināja balsi. � Uzmanies gan. Tu zini, cik viņ� mudīgs.

Alķīmiķis mazliet pie�ķieba sānskata spogulīti, lai redzētu Gilgame�u un dvīņus dodamies iek�ā �ķūnī. Visapkārt tam vilnīja pļava. �ķūņa sienas, sensenas un ķērpjiem noaugu�as, bija būvētas no resniem, samelnēju�iem baļķiem, �ķirbas � māliem aizziestas. Divviru durvis �ķita nesenāk darinātas, Fleimels lēsa � deviņpa�dsmitajā gadsimtā. Nu tās stāvēja vaļā līdz kājai, un labā durvju puse karājās vienā vienīgā ādas siksnas virā. Apak�pusē durvis bija sapuvu�as � �ķēpeles vien, lai paldies salam, vējam, lietum un zvēru zobiem.

���� Puika iek�ā ies pirmais, � noteica Palamēds, vērdamies pāri alķīmiķa plecam.

Fleimels mēmi un piekrīto�i pamāja.

�� Viņu tu ari uzmani, � Palamēds atgādināja. � Lai nav visu laiku kopā ar zobenu.

Nikolass vēl mazliet pagrieza spogulīti. D�o�s, izrāvis Klarentu no kartona futrāļa, ielavījās �ķūnī, viņam uz pēdām sekoja māsa un ķēniņ�. � Ierocis viņam bija vajadzīgs, � alķīmiķis sa�cīja. � Aizsardzībai.

��� �ēl, ka tie�i �is. Vai tad zobenu trūkst? Ir ta�u citi, kas nav tik bīstami, nav tik� izbadu�i kā �is te.

�� Kolīdz viņ� apgūs stihiju maģiju, paņem�u nost, � Fleimels teica.

Palamēds novaidējās. � Nu, pamēģini. Diez vai izdosies. � Viņ� pārslēdza ātrumus. � Labāk brauk�u. Bū�u atpakaļ, cik drīz vien iespējams.

��� Vai mums te nekas nedraud? � Fleimels noprasīja, aplaizdams skatu visriņķī. Pļavu pla�ā lokā ieskāva mū�seni ozolkoki savērptiem stumbriem, tuvumā nebija ne māju, ne elektrības stabu. � Ja nu uzrodas saimnieks?

���� Neuzradīsies. � Palamēds nosmīnēja. � Saimnieks te ir �ekspīrs � viņam te pieder �is te un vēl vairāk visapkārt. Sapircies visu ko visā Anglijā. � Bruņinieks ar pirkstu piesita pie satelīta navigatorierīces, kas greznojās pie ieplaisāju�ā priek�loga. � Te mums uzrādās visi tie īpa�umi, tie�i tāpēc jau varēju atgādāt jūs �urp, dro�ībā.

Nikolass nogrozīja galvu. � Nemū�am nebūtu iedomājies Viļu kā nekustamā īpa�uma magnātu, ta�u, jāatzīst, arī kā automehāniķi viņu neesmu pazinis.

Bruņinieks piekrīto�i pamāja. � Viņ� bijis � un ir � aktieris. Iejūtas visādās lomās. Zinu, ka viņ� jau se�padsmitajā gadsimtā, kad rakstīja, sāka iepirkt īpa�umus. Un skandināja, ka tā nopelnot daudz vairāk nekā ar lugām. Bet nevar jau ticēt ne pusei no visa, ko viņ� stāsta, � �ausmīgs melis. � Palamēds atlaida gāzes pedāli un sagrieza stūri, lielais melnais taksometrs aiz�āvās pa pusapli, Fleimels gan neatkāpās no loga, kātoja līdzi. � �ķūni no ceļa ne�var redzēt, un vārtus es aiztaisīju. � Bruņinieks pa�ķielēja uz Fleimelu, tad pacirta zodu uz grausta pusi. � Tu tie�ām gribēji no�maitāt ķēniņu, kad pēdējoreiz tikāties?

Nikolass papurināja galvu. � Lai ko jūs par mani domātu, bruņinieka kungs, nekad neesmu bijis slepkavnieks. 1945. gadā mēs ar Pereneli strādājām Ņūmeksikā, Alamogordo. Darbiņ�, es teik�u, alķīmiķim kā radīts. Bet, lai gan tas skaitījās augstākajā mērā slepens, Gilgame�s sazin kā izdibināja, kas mums padomā.

�� Un kas tad jums bija padomā? � Palamēds nesaprata.

���� Uzspridzināt pasaulē pirmo atombumbu. Gilgame�s par katru cenu gribēja stāvēt tur, apak�ā, kad bumba iet gaisā. Teica � tikai tā viņ� varētu godam mirt.

Saracēņu bruņinieka vaigs savilkās līdzjūtīgs. � Un kas ar viņu notika? � Palamēds klusu jautāja.

��� Perenele ieslodzīja viņu garīgi slimo iestādē. Lai neiet bojā. Tur viņ� pavadīja desmit gadu, tad nospriedām, ka ir gana dro�i laist viņu laukā.

Palamēds nostenējās. � Ko tur brīnīties, ka viņ� tevi nīst, � viņ� noteica. Un, pirms alķīmiķis paguva ko teikt, viņ�, gāzes pe�dāli iespiedis grīdā, aizrūcināja projām, tīdamies putekļu mākonī.

���� Tie�ām nav nekāds brīnums, � Nikolass nomurmināja. Nogaidījis, līdz nosē�as putekļi, viņ� devās uz �ķūni. Atlika cerība, ka Gilgame�s apmācīs dvīņus tre�ās stihijas maģijā, pirms neat�minēsies glu�i visu � sevi�ķi to, ka ticis iespundēts. Uz �ķūņa sliek�ņa prātā uz�ķīlās doma: ja reiz ķēniņa prāts ir tik sadrumsta�lots; vai viņ� maz atceras aizlaiku Ūdens maģiju?

D�o�s piesardzīgi un klusiņām apsekoja �ķūni, Klarents rokās dusēja kluss un mierīgs, sīciņie kvarca kristāli asmenī vīdēja blāvi un nedzīvi. Viņ� lavījās uz pirkstgaliem, piepe�i apjauzdams, cik smalki tver visu, kas apkārt. Skaidrs, ka iepriek� te nav būts un pagaidām �ķūnis izpētīts tikai pavir�i, tomēr neatstājās pārliecība, ka viņ� te visu varētu uziet pat acīm ciet.

�ķūnī bija silts, smar�oja pēc pērnā siena un nule kaltu�as zā�les. Kaktos kaut kas rosījās, spārēs dūdoja balo�i, un, iekārtojies zem jumta kores, uzkrīto�i zumēja prāvs lapseņu pūznis. Lapsenes laidās te iek�ā, te ārā no pū�ņa. Tepat stāvēja sen pamesta lauk�saimniecības tehnika. D�o�s it kā atpazina vecmodīgu arklu un at�liekas no traktora, kam riepas nodriskātas līdz skrandām. Ik me�tāla detaļu klāja bieza, sarkanbrūna rūsas kārta. Izklaidus mētājās skalu kastes un tuk�as cisternas, vienā sienmalē rēgojās rupji dari�nāts beņķis � divi betona klu�iem pārlikti dēļi. Tie bija izlieku�ies un abos galos savērpu�ies. Apak�ā iestutēts vecs divriteņa rāmis, teju pilnīgi ieaudzis zālē un nātrēs.

� Te neviens gadiem nav kāju spēris, � D�o�s konstatēja. To teikdams, viņ� stāvēja pa�ā �ķūņa vidū un griezās uz riņķi. Iedūris Klarentu dubļos turpat starp kājām, viņ� sakrustoja rokas uz krū�tīm. � Viss labi.

Gilgame�s vēl klīda pa �ķūni, lēnām vilkdams nost liekos d�emperus un kreklus un atstādams tos guļam dubļos. Izrādījās, ka visam apak�ā ir kaut kas tāds, kas savulaik varētu būt uzska�tāms par smalku uzvalku. Smalksvītrotā �akete, protams, bija līdz pēdējam novalkāta, biksēm izdilu�i ceļgali un spīdīgs dibens. Ap kaklu � reiz elegantas adītas �alles paliekas. � Man �ādas vietas iet pie sirds, � ķēniņ� paziņoja.

�� Man arī patīk vēsturiskas vietas, � piebalsoja D�o�s, � bet kas tad te ir tāds, par ko priecāties?

Ķēniņ� paplēta rokas. � Ko redzi?

D�o�s nobolījās. � Lū�ņus. Izrūsēju�u traktoru, salūzu�u arklu, vecu divriteni.

��� Ā� bet es redzu traktoru, ar ko reiz apstrādāti �ie lauki. Redzu arklu, kas reiz aris. Redzu divriteni, kas ar gādību nogrūsts apak� galda, lai to nepiemeklē kas nelabs.

D�o�s lēnām pagriezās, lai vēlreiz uzlūkotu tās pa�as mantas.

��� Un skatos uz �īm mantām, un domāju � kā dzīvoju�i cil�vēki, kas savā �ķūnī no nelaika tik rūpīgi sargāju�i gan dārgo trak�toru, gan arklu, un pa�taisīto divriteni pabāzu�i zem galda, ko da�rināju�i savām rokām?

���� Kas tur ko brīnīties? � D�o�s iesaucās. � Un kāpēc tas būtu tik svarīgi?

��� Jo kādam to visu vajag paturēt atmiņā. � Gilgame�s pie�pe�i aizsvilās. � Jābūt kādam, kas atminas cilvēku, kur� minis divriteņa pedāļus un stūrējis traktoru, kur� aparis laukus, dzimis, dzīvojis un miris, kur� mīlējis, smējies un raudājis, kur� trīcējis salā un svīdis saules tveicē. � Viņ� atkal aizsoļoja pa �ķūņa klonu, pieskaroties ik lietai, līdz plaukstas, rūsas klātas, iekrāsojās sarka�nas. � Pagalam tu esi tikai tad, kad neviens tevi vairs neatceras. Lūk � īstā nāve.

��� Tad iznāk, ka tevi kāds atcerēsies vienmēr, Gilgame�, � Sofija klusu bilda. Apsēdusies uz vēk�pēdus apgāztas mucas, viņa ne acu nenolaida no ķēniņa. � "Eposs par Gilgame�u" joprojām tiek drukāts.

Ķēniņ� sastinga un aizdomājies pie�ķieba galvu. � Laikam gan. � Nosmīnējis viņ� noslaucīja rokas gar bik�u starām, tā ka tur palika sarkanas strīpas. � Vienreiz izlasīju. Nepatika. Tikai druska patiesības, un viss labākais izlaists.

Fleimels aizgrūda �ķūņa durvis ciet, lai saule netiek iek�ā. � Tu ta�u varētu par sevi uzrakstīt pats, � viņ� ieteica. � Iztāstīt visu � savu stāstu.

Ķēniņ� iesmējās tik dimdo�i, ka dūjas no spārēm sabiju�ās izspurdza gaisā. � Un kur� tad man, alķīmiķi, ticētu, ko? Ja es uz�rakstītu pusi visa, kas man zināms, tūdaļ tiktu palātā� � Balss aiztrūka, un acis aizmiglojās.

Nikolass steig�us paspēra soli uz priek�u un zemu, godbijīgi paklanījās � kā vecos laikos. Viņ� apzinājās, ka vajag pārņemt vadību, iekams Gilgame�s atceras visu, ko atcerēties nevajadzētu.

��� Majestāte, vai turēsiet vārdu un apmādsiet dvīņus Ūdens ma�ģijā?

Joprojām nenovērsdams skatu no Fleimela, ķēniņ� gausi pa�māja. � Tā darī�u.

Fleimels izslējās, bet dvīņi skaidri manīja uzvaras smaidu viņa kalsnajā sejā. � Sofija apguvusi Gaisu un Uguni. D�o�s � pagai�dām neko, tā ka nezina, kas tas ir, � alķīmiķis brīdināja.

D�o�s panācās tuvāk. � Tikai saki, kas darāms, � viņ� kais�mīgi izgrūda satraukumā svelo�ām acīm un uzsmaidīja māsai.

�� Necik ilgi, atkal būsim īsti dvīņi, � viņ� paziņoja.

Sofija atsmaidīja pretim. � Nav jau nekāda sacensība.

�� Tev varbūt arī ne!

Paķēris tuk�u mucu, Gilgame�s to nokrāva Sofijai līdzās. � Nāc, apsēdies māsai blakus!

���� Un ko lai es daru? � noprasīja Fleimels, atzvēlies pret �ķūņa durvīm un sabāzis rokas d�insu pakaļkabatās.

�� Ciet klusu un nedari neko � turies pa gabalu, � Gilgame�s atcirta. Alķīmiķi viņ� uzlūkoja zalgojo�ām acīm. � Un, kad būsim galā, tad abi drusku aprunāsimies� par tiem desmit gadiem, ko es aizvadīju trakonamā. Mums jānokārto �ādi tādi rēķini.

Nikolass Fleimels pamāja, sejā nebija lasāms itin nekas. � Par �o te, � viņ� ieteicās. � Vai dvīņu auras uz�ķilsies?

Ķēniņ� jautājumu apsvēra, pie�ķiebis galvu. � Var gadīties. Kāpēc prasi?

�� Viņu auras var izrādīties bākas. Ej nu sazini, ko pievilinās.

Gilgame�s pamāja ar galvu. � Darī�u, ko varē�u. Mācīt var

visādi. � Sakrustojis kājas, ķēniņ� noslīga uz klona un steig�us sa�berzēja rokas. � Nu, sāksim? � viņ� uzsauca dvīņiem.

D�o�s piepe�i atskārta, ka viņiem jāklausa juku�am klaidonim, kas ne vienmēr atminas, kā pa�am vārds. Kā gan tāds ve�uks var atcerēties mū�senas gudrības? Un ja nu viņ� visu iegaumējis tikai pa pusei? � Vai ko tādu jau esi darījis? � zēns ievaicājās, satrauk�damies arvien vairāk.

Ķēniņ� satvēra Sofijas labo un D�o�a kreiso roku, tad abus no�pietni uzlūkoja. � Tikai vienreiz. Un labi tas nebeidzās.

���� Kas bija? � D�o�s pacentās izrauties no nemirstīgā tvē�riena, bet Gilgame�a pirksti bija kā lamatas, nevis miesa, bet koka miza.

��� Viņ� pasaulei uzlaida plūdus. Tagad aizveriet acis! � ķē�niņ� pavēlēja.

Sofija acis aizmiedza acumirklī, bet D�o�s neklausīja. Viņ� vē�rās uz ķēniņu. Gilgame�s pagrieza galvu pretim, un viņa spo�i zilās, pla�i ieplestās acis piepe�i izpletās neiespējami milzīgas, tā ka D�o�am sareiba galva un sametās �ķērmi. Likās, ka viņ� �aujas uz priek�u� un krīt� un traucas aug�up. Viss reizē. Aiz�miedzis acis, viņ� cerēja no nelabuma tikt vaļā, bet ķēniņa neiedomājami lielās, zilās acis joprojām dega tīklenē, plezdamās arvien platākas, baltu, vijīgu pavedienu caurvītas. Atmiņā atausa� kas� kas� mākoņi.

Nodārdēja Gilgame�a balss: � Tagad iedomājieties�

�� �ūdeni.

D�o�s atvēra acis.

Tuk�umā peldēja milzīga, zila planēta. Visapkārt virmoja balti mākoņi, polos mirdzēja ledus.

Un tad viņ� krita � turp, lejup, kur zilas mirguļoja jūras. Ausīs skaļa, pavēlo�a, dimdo�a un dārdo�a sitās Gilgame�a balss, kas cēlās un krita kā paisums un bēgums.

��� Stāsta, ka Gaisa, Uguns un Zemes maģija esot tās stiprākās. Ga�līgi aplam. Ūdens maģija sit pu�u tās visas, jo ūdens dzīvību gan dod, gan to spēj atņemt.

Nespēdams izvelt ne vārdu pār lūpām, ne pakustēties, D�o�s gāzās cauri mākoņu vāliem, vērodams pasauli arvien pietuvināmies, acu priek�ā iezīmējās kontinenti, lai gan nepazīstami. Laiz�damies pār vilnījo�u zaļzāles jūru, viņ� traucās uz sarkanu punk�tiņu, kas vīdēja pie apvār�ņa, kam pāri slīga tum�u, blīvu mākoņu seģene.

Vulkāni. Vismaz ducis milzeņu rīstījās gar jūras klin�aino krastu, gaisā spļaudami uguni un izkusu�us akmeņus. Samanījusi līdz sarkankvēlei nokaitēto lavu, jūra rēca un putoja.

���� Ūdens var nodzēst uguni. Pat lava, kas nākusi no planētas dzī�lēm, nevar turēties tam pretim.

Kad lava ielija jūras viļņos, gaisā ar joni uz�āvās tvaiks. No bangām iznira kūpo�a, melna atdzisu�as magmas sala.

D�o�s atkal bija gaisā, ausīs skanēja tikai ķēniņa balss kā sirds�puksti � uzstājīgi, tomēr mierino�i, kā viļņi, kas sitas pret tālīnu krastu. Zēns pacēlās augstu pāri uguns lokam � uz rītiem, pretim ausmai. Lejāk sabiezēja mākoņi, �ķieznas sabiezēja pūkainos mu�tuļos, tie � vālos, kas sablīvējās negantos negaisa padebe�os.

�� Bez ūdens nav dzīvības�

D�o�s krita mākoņiem cauri. Mēms garām plaiksnīja zibens, un, dzirdīdams zaļos, pirmatnējos me�us, kur slējās neiedomājami augsti koki un milzu papardes, sāka gāzt lietus.

Ainava atkal pārvērtās, kadri nomainījās arvien straujāk un straujāk.Viņ� brāzās pāri izkaltu�am tuksnesim, kur uz visām pu�sēm stiepās lielas, vēja apglaudītas kāpas. Vienīgā krāsa, kas pie�saistīja aci, ceļinieku vedināja lejāk, lejāk, lejāk, tur vizo�a dīķī�a krastā ko�i zaļoja koki.

�� Neēdu�i cilvēki var ciest, bet bez ūdens iztikt nevar.

D�o�s gāzās lejup, kur varena upe grauzās cauri augstām klin�tīm. Līklo�u krastus izraibināja sīki ciemati, kas tumsā mirdzinājās kā spo�as a�teles. Laizdamies virs upes, viņ� manīja laiku paātrināmies. Vispirms ik ar sirdspukstu aizritēja desmit gadu, tad � simt. Kalnus pārslaucīja viesuļi, tos deldēdami un miecēdami. Salmu būdu vietā parādījās no māliem ķepētas, no baļķiem celtas, tad mūra ēkas; tad būdu puduri, tad tiem apkārt apjozās mūris; tad uzradās un sabruka pils, lai tai pa�ā vietā parādītos lielāks ciemats; tad acu priek�ā uzbūrās mazpilsēta ar zemiem koka un mūra nameļiem, tā izauga par lielpilsētu, kur gaisma atmirdzēja pulēta marmora plāksnēs un stikla logos, un, visbeidzot, saveidojās par mūsdienīgu metropoli, kas viscaur stiklā un metālā.

�� Cilvēki alla� buvēju�i pilsētas upju un jūru krastos.

Upe ietecēja okeāna pla�umos. Debesīs, nespējot tikt līdzi laika tecējumam, kā �ilbīga svītra spīdēja saule.

�� Ūdens bijis viņa lielceļ��

Ūdeni savirmoja laivas � vispirms kanoe, tad airu laivas, tad burinieki. Visi brāzās vēja ātrumā, acs nespēja izsekot līdzi. Bei�dzot parādījās tāljūru laineri un supertankeri.

��pieliekamais kambaris�

Zvejas kuģu flotile okeānā meta milzu tīklus.

�� �un liktenis�

Prātam neaptveramais, putās sakultais zilais okeāns triecās pret vientuļu piekrastes ciematu. Aizrāva laivas, tiltus un laipas, nopakaļ atstājot vien posta�u.

�� Ūdens spēkam pretim turēties nespēj nekas�

Mūslaiku lielpilsētas ielu pārskaloja ūdens vilnis. Mājas vienā ūdeni, automa�īnas aizrautas līdzi.

Piepe�i D�o�s brāzās aug�up, zeme zem kājām sarāvās arvien sīciņāka, un ķēniņa balss apslāpa līdz �ukstienam, ar kādu vēj� �alc smiltīs.

��� Dzīvību uz Zemes radīja ūdens. Tas pats ūdens, kas to gandrīz iznīcināja.

D�o�s pavērās lejup � uz zilo planētu. �ādu pasauli viņ� pa�zina. Tie pa�i kontinenti un valstis, Ziemeļamerikas un Dienvid�amerikas loki, Āfrikas izliekums. Tad piepe�i nāca atskārta, ka kontūras nav pareizas. Ģeogrāfijas stundās tās bija citādas. Mek�sikas līcis �ķita mazāks, Kalifornijas lī�a vispār nebija, bet Kārību līcis � nepārprotami sarāvies. Itālijas zābaks Vidusjūras reģionā nebija atpazīstams, arī Īrija un Lielbritānija pārvērtu�ās sazin kādā klunkucī.

Un acu priek�ā jūra sāka uzplūst, sauszemi slīcinādama, pār�plūdinādama�

Viņ� krita lejup, zilzilā ūdenī.

Un Gilgame�s sablisinājies novērsās.

Un tad abi dvīņi pamodās.

Francis � grāfs de Sen�ermēns � sēdēja pie stūres un atskatī�jās uz Skatahu. � Nu, neredzi?

Skataha pabāza galvu uz priek�u, starp Sen�ermēnu un �annu, kas sēdēja Francim blakus, un, sasprindzinājusi skatu, vē�rās uz priek�u, cauri vējstiklam. Tie�i priek�ā vīdēja di�enās Parīzes Dievmātes katedrāles sapostītā fasāde. Pasaulslavenās gargujas un ķēmi, kas reiz rotāja senās ēkas fasādi, tagad gulēja, sabiru�i pī�ļos. No visas Francijas sabrauku�i akadēmiķi, piepa�līdzot brīvprātīgo un studentu pulkam, mīcījās uz katedrāles lie�veņa, lūkodami akmens �ķembas atkal salikt kopā. Lielākās at�lūzas jau bija apgādātas ar maziem, ar cipariem apzīmētiem līmpapīriņiem.

�� Un kas tāds man te meklējams? � Skataha ievaicājās.

Sen�ermēns uzkrāva abas rokas uz melnā Renault stūres rata

un, paslējis aug�up smailo zodu, norādīja uz atlūzām piebiru�o laukumu. � Tu ko � neredzi gaismas pīlāru?

Skataha piemiedza ko�i zaļās acis, skatīdamās grozīja galvu �ā un tā, līdz beidzot sacīja: � Ne-e.

Grāfs uzlūkoja sievu.

�� Ne-e, � Zanna teica.

�� Re, kur ir! � Sen�ermēns nelikās mierā.

��� Es jau neko nesaku, ir! � Skataha steig�us nobēra. � Tikai � neredzu!

��� Bet es gan redzu, � Sen�ermēns apcerīgi novilka. � Tā � mīkla, � viņ� līksmi izspēra. � Domāju, pats par sevi saprotams, ka visi redz.

�anna dzel�ainā tvērienā sakampa vīra roku un saspieda, lai viņ� beidzot rimstas. � Mīklas, mīļais, minēsim vēlāk. Tagad nav laika.

���� A, protams, protams. � Grāfs atglauda no pieres garos, melnos matus un tad norādīja uz laukuma viduci. � No Parīzes uz Amerikas rietumkrastu stiepjas divas enerģijas joslas. Abas � neiedomājami senas, un viena � ja kas, tie�i �ī � apjo� visu ze�meslodi, vienkopus sajūdzot visas aizlaiku spēka vietas. � Pie��ķiebis atpakaļskata spogulīti, viņ� uzlūkoja Skatahu. � Kad jūs ar Nikolasu un dvīņiem ieradāties, �āvāties pa joslu, kam gals ir Monmartra� Svētās sirds bazilikā. Teorētiski joslai vajadzēja būt izdzisu�ai, ta�u tā atdzīvojās, laikam jau pateicoties Endoras ra�ganai.

���� Franci, � Zanna viņu pārtrauca, � vai tagad vajadzētu lasīt lekcijas vēsturē?

�� Jā, jā, jā. Tātad � otra josla, daudz jaudīgāka, ir te, Nulles punktā, pilsētas centrā, pie Svētās Dievmātes katedrāles.

�� Nulles punktā? � Skataha pārvaicāja.

���� Nulles punktā, � grāfs atkārtoja, norādot uz katedrāli.

��� Pa�ā Parīzes sirdī; �ī vieta jau gadu tūksto�iem skaitās ļoti īpa�a. Tas ir atskaites punkts � no �ejienes tiek lēsti visi attālumi.

�� Esmu bie�i domājusi, kāpēc izvēlēta tie�i �ī vieta, � Zanna izpauda. � Tad nav glu�i nejau�ība vai laimes spēle?

��� Diez vai. Kulta vieta te bijusi vēl pirms romie�iem. Vietai ir kāds pievilk�anas spēks, kas atzīts arī pēcāk. Varbūt DNS ierak�stīts, ka te biju�i enerģijas joslu tīkla vārti. Tādi nulles punkti vai nulles kilometri ir gandrīz visās pasaules valstu galvaspilsētās. Un teju visur blakus ir enerģijas joslu tīkla vārti. Savulaik es tos iz�mantoju, lai apceļotu pasauli.

Zanna pārsteigta paskatījās uz vīru. Abi pazinās jau simtiem gadu, tikai nupat bija apprecēju�ies, un piepe�i kļuva skaidrs, ka par Sen�ermēnu zināms gau�ām maz. Viņa norādīja uz katedrāli.

�� Ko tad tu tur redzi?

�� Redzu zeltgaismas kolonnu, kas iesniedzas debesīs.

Piemiegusi acis, �anna ieskatījās rīta saules apspīdētajā lau�kumā, bet neko tādu neredzēja. Aiz muguras nozibēja sarkani mati � arī Skataha purināja galvu. � Vai tās kolonnas vienmēr ir no zelta? � viņa noprasīja.

�� Ne vienmēr. Da�reiz no zelta, citkārt no sudraba. Kad apce�ļoju Tālos Austrumus, tur redzēju sudraba torņus. Reiz satiku cilvēku, kas, pirms zaudējis acu gaismu, esot spējis noteikt, kur vārti, vienkār�i veroties debesīs, kur paspīd zeltains vai sudrabains stars. � Sen�ermēns atskatījās uz Skatahu. � Vai Vecajie vārtus redz?

Skataha paraustīja plecus. � Nav ne jausmas, � viņa atvēcinājās. � Es neredzu un, pirms tu vaicā tālāk, nemū�am neesmu dzirdējusi, ka tos spētu saredzēt arī kāds no Nākamās paaudzes. � No skata glu�i jauneklīga viņa sakārtoja plecos uzkārtās melnās mugursomas lences un galvā uzsēja platu, melnu lakatu, apslēpjot sarkanos matus. Visi dun�i bija iebāzti cie�i satītā segā, rullis � uzkrauts mugursomai pa�ā aug�ā. � Nu? Ko darām?

Grāfs ieskatījās pulkstenī. � Vārti atdzīvosies tie�i vienos �etr�desmit deviņās pēcpusdienā, tad Parīzē ir pusdienlaiks pēc saules laika. Tad saule ir zenītā.

�� Es zinu, kas ir saules pusdienlaiks, � Skataha noburk�ķēja.

���� Ejiet uz Nulles punktu un tur stāviet. Bruģī ir aplis, kam vidū saule. Aplis sadalīts uz pusēm. Pieraugiet, lai katra kāja stāv savā pusē. Par pārējo gādā�u, � teica Sen�ermēns. � Kolīdz vārti atvērsies, aizraidī�u jūs projām.

���� Un �andarmi? � vaicāja Zanna, maukdama plecos pie�krautu mugursomu. Viņas zobens bija iemājots futrālī, kur reiz dzīvojies kinokameras trijkājis.

�� Gādā�u arī par viņiem. � Sen�ermēns atieza greizos zobus smaidā. � Palieciet tepat, ma�īnā, kamēr ar poli�iem izrunājos, tad ejiet. Un, lai kas te ietu vaļā, ejiet taisnā ceļā uz Nulles punktu. Tad gaidiet.

��� Un tad? � Skatija noprasīja. Viņai tie vārti nepatika. Alla� uzdzina nelabu dū�u.

Grāfs paraustīja plecus. � Nu, ja viss ies, kā cerēts, acumirklī attapsities Amerikas rietumkrastā.

��� Un ja ne? � Skatija satraukti vaicāja, kad Sen�ermēns jau kāpa laukā no ma�īnas. � Un ja neiet, kā cerēts? Kur mēs no�nāksim?

��� Kas to lai zina! � Erancis noplātīja rokas.� Vārtus darbina saule� vai mēness. Kur nu kur� tobrīd ir. Man �ķiet, ja kaut kas noiet greizi, varat aizrauties līdz saules centram vai mēness viņpusei. �ī josla sajūdz austrumus ar rietumiem � saules josla, � viņ� piebilda un pasmaidīja. � Būs labi. � Cie�i apskāvis �annu, viņ� uzspieda pa bu�ai uz abiem vaigiem un kaut ko ie�ukstēja ausī. Tad atskatījās uz Kareivi. � Turies. Dabū Pereneli projām no salas un tad dod ziņu. Aizbrauk�u jums pakaļ. � Grāfs izkāpa no automobiļa, sabāza rokas garā, melnā ādas mēteļa kabatās un it kā pastaigādamies devās pie tuvākā �andarma.

Zanna uzlūkoja Skatiju. � Tu izskaties aizdomīga, � viņa no�teica.

��� Kādā ziņā? � Skatija vientiesīgi atsaucās, zaļajām acīm iemirdzoties.

��� It kā gatava kauties. Pirmoreiz to redzēju, kad tu mani iz�rāvi no uguns. Tev seja mainās� tāda� skarbāka. � Pagriezusies atpakaļ, viņa pārlaida pirkstu pār Skatijas vaigu. Izskatījās, ka tur nav nekā vairāk kā ar ādu apvilkti kauli, izspīlējās galvaskauss. Vasarraibumi uz bālās ādas vīdēja kā asins piles.

�� Tas mans mantojums no vampīriem. � Ēna nosmīnēja, atiezdama garos, me�onīgos ilkņus. � Mums tā ir, kad satrauca�mies. Da�i, kas asinssūcēji, pārmaiņas nespēj valdīt un pārgrozās pilnīgi un galīgi � briesmoņos.

�� Tu satraucies, kad ej kauties? � Zanna klusiņām ieprasījās.

Skatija līksmi pamāja. � Uztraucos, ka traks: mums ta�u vajag

izpestīt draudzeni!

�� Viegli nebūs. Viņa iespundēta uz salas, kur �um un mud� nezvēri.

�� Un kas par to? Tu ta�u esi leģendārā �anna d'Arka, es � Ēna. Kas mums var turēties pretim?

�� Sfinksa? � Zanna minēja.

�� Neturēsies, � Skatija attrauca. � Ar sfinksu un viņas atbai�do�o māmuļu man jau bijusi darī�ana.

��� Un kam bija virsroka? � Zanna apvaicājās, iekodusi lūpā.

Uzmini! � Skatija izspēra, tad apdomājās. � Labi, vispār� aizmuku.

Muguras atspiedu�i pret �ķūņa sienu, kājas izstiepu�i, dvīņi klausījās, kā Nikolass strīdas ar Gilgame�u. Alķīmiķis gan stāvēja stings un kluss, kamēr ķēniņ� vicinājās un bļaustījās.

��� Kas tā par valodu? � D�o�s ieprasījās. � Izklausās pazīs�tama.

�� Senebreju, � Sofija instinktīvi atsaucās.

D�o�s piekrīto�i pamāja. Viņ� iekārtojās ērtāk. � Zini, es te iedomājos� � viņ� ierunājās, par spīti spēku izsīkumam meklē�dams īstos vārdus. � Man likās, ka viss būs� � Viņ� paraustīja plecus. � Nezinu. Iespaidīgāk.

��� Tu ta�u redzēji to pa�u, ko es. � Sofija gurdi pasmaidīja.

�� Vai tad nebija iespaidīgi?

Viņ� vēlreiz paraustīja plecus. � Interesanti. Bet nekas no jauna. Man �ķita� Nezinu. Man �ķita, kad bū�u apguvis kaut kādu maģiju, jutī�os tāds kā� stiprāks, Un vispār � kā to Ūdens maģiju lai lieto? � viņ� parasīja, pastiepis rokas acu priek�ā.

�� Kaut kā jāaktivē auras un jādomā par ūdeni? Jātrenējas?

��� Instinkts. īstajā brīdī acumirklī zināsi, ko darīt. � Sofija no�grūda brāļa rokas lejup. � Auru aktivēt nedrīkst, � viņa pieko�dināja, � citādi uzreiz būs skaidrs, kur esam meklējami. �ī ir jau tre�ā stihiju maģija, ko esmu apguvusi, � viņa piebilda, � un jā, tev taisnība, nav no tām iespaidīgākajām, bet tās citas jau tādas pa��as. Kad tiku pie Gaisa un Uguns, nejutos ne stiprāka, ne veiklāka, nekā. Ta�u� � viņa apklusa, meklēdama īstos vārdus, � �citāda gan.

��� Citāda? � D�o�s uzlūkoja dvīņumāsu. � Citāda tu izska�ties tikai tad, kad acis pārvēr�as sudrabā. Tad tīri bail metas.

Sofija pamāja. Viņa zināja, ko brālis grib teikt; pati bija redzē�jusi D�o�a acis pārvēr�amies zelta diskos � �ermuļi skrēja pār kauliem. Atspiedusi galvu pret gludajiem dēļiem, viņa aizvēra acis. � Vai atceries, kā pagāju�ajā gadā tev noņēma ģipsi no ro�kas?

D�o�s nokunkstējās. � Nemū�am neaizmirsī�u. � Pērnvasar sportojot gadījās salauzt roku, un ģipsī bija jāstaigā trīs mēne�us.

�� Ko tu teici, kad ģipsis bija nost?

Neviļus paslējis kreiso roku, viņ� to novēcināja un savilka pirkstus diīrē. Ģipsis viņu �ausmīgi tracināja, pēk�ņi neļāva pa�veikt tik daudz kā ierasta un pavisam vienkār�a, piemēram, aizsaitēt kurpes. � Teicu, ka atkal jūtos savā ādā.

�� Tie�i tā tagad jūtos es. � Atvērusi acis, Sofija paskatījās uz brāli. � Ik maģija, ko apgūstu, man liek justies arvien pilnestīgākai. It kā līdz �im man tik daudz kā trūcis, un nu es atkal saliekos kopā � pa gabaliņam vien.

D�o�s lūkoja iesmieties, bet pār lūpām izlauzās tikai tāds trīceklītis. � Tad jau laikam, kad samācīsies visu līdz pēdējam, es tev izrādī�os lieks.

Pasniegusies Sofija saspieda brāļa roku. � Neāksties. Tu esi mans dvīņubrālis. Mēs esam divi, kas ir viens.

�� Viens, kas ir viss, � viņ� piebalsoja.

�� Diez ko tas nozīmē, � Sofija no�ukstēja.

�� Man ir sajūta, ka to mēs dabūsim zināt � gribam vai negri�bam, � D�o�s atteica.

Sen�ermēns kā rokzvaigzne bija pazīstams visā Eiropā, un ga�dos jaunais policists viņu acumirklī pazina. Panācies tuvāk, viņ� pie�āva roku pie cepures un, kad grāfs pastiepa pretim roku, tūliņ norāva no savējās ādas cimdu. Ma�īnas salonā aiz aptum�otajiem logu stikliem divas sievietes � viena no Nākamās paaudzes, otra no nemirstīgajiem � noskatījās, kā Francis, paspiedis policistam roku, viņu izmanīgi pagrie� uz otru pusi, ar muguru pret ceļu.

��� Aiziet! � Klusām pavērusi durvis, �anna izslīdēja laukā, siltajā pēcpusdienas saulē. Nepagāja ne mirklis, un Skataha viņai sekoja, tad aizspieda durvis ciet. Plecu pie pleca abas no skata jau�nās sievietes soļoja uz katedrāles pusi. Francim un �andarmam viņas pagāja garām tik tuvu, ka sadzirdēja pāris vārdu, ko abi pār�mija.

���� �kauna lieta, valsts mēroga traģēdija. Man bija prātā sarī�kot koncertu, lai savāktu līdzekļus katedrāles remontam.

�� Es ietu, � �andarms tūdaļ solījās.

���� Visādā ziņā mūsu bra�ajiem policistiem, ātrās palīdzības mediķiem un ugunsdzēsējiem ieeja būs brīva.

Izlīdu�as pa apak�u policistu nostieptajai lentei, kas plivinā�damās norobe�oja posta vietu, �anna ar Skatahu aizlaipoja pa gru�ve�iem. Pa lielākai daļai akmeņi bija sabirzu�i putekļos, ta�u pa vidu gadījās lielākas lauskas, kurās joprojām varēja atpazīt ķēmus, kādi tie bija, pirms dvīņi ļāva vaļu stihiju maģijai. Skatija manīja nagu, knābju, līku ragu un izvītu astu paliekas. Līdzās sabirzu�ai rokai mētājās akmens lode. Viņa pa�ķielēja uz Zannu, un abas pa�griezās pret katedrāles fasādi. Posta�a bija briesmīga � celtnē izgrauti rēgojās milzu robi, dziļas skrambas, vietām izskatījās, ka te kāds strādājis ar mūru graujamo ma�īnu.

��� Mū�ā neko tādu neesmu redzējusi, � Skataha nomurmi�nāja, � un to ta�u viņi par abiem vien.

�� Un spēks nāca tikai no viena, � Zanna atgādināja.

��� Vai vari iedomāties, kas būs, kad viņi apgūs visu stihiju maģijas?

���� Ar tādu spēku varēs nopostīt pasauli. Vai uzcelt to no jauna, � �anna atteica.

���� Un tas stāv rakstīts pareģojumā, � Skataha lieti�ķi pie�bilda.

�� Ei, ei! Jūs abas! Stāviet uz vietas!

Balss atskanēja turpat virs galvas.

�� Stāt! Ne soli! � Otra balss � aiz muguras.

�� Ejam, ejam, � Skatija nomurmināja.

A�i atskatījusies, Zanna redzēja jauniņo �andarmu pūlamies izrauties no Fran�a dzel�ainajām skavām. Grāfs viņu piepe�i pa�laida vaļā, un �andarms nokrita. Cen�oties palīdzēt viņam piecel�ties, Francis piemina sava garā, melnā mēteļa stērbeli, paklupa un uzgāzās puisim virsū, piespiezdams viņu pie zemes.

��� Jūs abas! Kas jums te meklējams? � Turpat priek�ā kājās pielēca kāds pusmū�a zinātnieks skūtu galvu un pinkainu bārdu, tikko gulējis gar�ļaukus, vākdams vienkopus sīkas ērgļa spārna atlūzas, un nu nāca virsū, abām degungalā vicinādams piezīmju papīru paliktni. � Jūs bradājat pa nenovērtējamām vēstures lie�cībām.

�� Diez vai pat gribēdamas spēsim te ko sapostīt vēl vairāk. � Nepagausinot soli, Skatija izķēra kungam no rokām plastmasas papliktni, pārplēsa to uz pusēm kā nieka papīrīti un nosvieda viņam pie kājām. Zinātnieks, pavēries uz paliktņa paliekām, apcir�tās un aizjoza, kliegdams nelabā balsī.

�� Tik taktiski, tik nemanāmi, � Zanna noteica.

�� Toties iedarbīgi, � Skatija izmeta un iekāpa Nulles punktā.

Nulles punkts atradās pa�ā laukuma viducī. Bruģī iestrādāta,

tur vīdēja apaļa pelēka akmens plātne, sadalīta �etros sektoros. Pa�ā centrā � gai�āks akmens ar iegravētu saules attēlu. Saulei bija astoņi stari, divi no tiem neskaitāmu soļu un pirkstu nodeldēti un vairs nesaskatāmi. Aplim gar malu vijās uzraksts Point Zero Des Routes Dc France. Skatahai un Zannai vietas pietika pārpārēm � abas, saspiedu�as muguras kopā, nostājās apļa centrā, katra kāja savā sektorā.

� Kas tagad�? � Skataha iesāka.

�� �būs? � Skataha izteica līdz galam.

Tad viņa aizmiedza acis, ar vienu roku saķēra vēderu, ar otru aizspieda muti un saļima uz ceļgaliem. Pasaule sa�ķobījās, gribējās laist pār lūpu, un tad viņa piepe�i atskārta, ka zem ceļgaliem ir mīksta zeme. Acis joprojām cie�i aizmiegusi, viņa pa�amdījās ar roku � zeme un gara zāle. Stipras rokas uzrāva viņu kājās, vai�giem piekļāvās vēsas plaukstas. Pavērusi acis, viņa degungalā ieraudzīja Zannas seju. Francūzietes elegantās lūpas bija savilku��ās smaidā.

�� Kā ir ap dū�u? � �anna franciski noprasīja.

�� Jūras slimība.

��� Nekas, pāries. � �anna iesmējās. � Es savam karaspēkam mēdzu teikt � ja kas sāp, gan izķeipsit.

�� Deru, ka biji mīlēta, � Skatija noburk�ķēja.

�� Vispār jā, � �anna atteica.

��� Tātad saulē glu�i iekritu�as neesam. � Izslējusies Skataha paskatījās visapkārt. � Izdevās, � viņa nopūtās. � Ai, cik labi at�kal mājās.

�� Mājās? � �anna nesaprata.

��� Rietumkrastā esmu nodzīvojusi ilgi, Sanfrancisko man tik�pat kā mājas. Reiz man teikts, ka es nomir�ot tuksnesī, tad nu cen��os apmesties tuvāk pie ūdens.

Abas stāvēja lēzenā kalna nogāzē. Pēc miklā, piedūmotā Parī�zes gaisa dzestrais vējiņ� �ķita spirgts, pilns svaigas zāles smar�as, un, lai gan Parīzē pirms mirkļa bija agra pēcpusdiena, Amerikas rietumkrastā saule vēl nebija uzlēkusi. � Cik pulkstenis? � Ska�tija ieprasījās.

Ieskatījusies savā pulkstenī, �anna pieregulēja rādītājus. � Bez piecām pieci rītā. � Viņa pamāja uz rītiem, kur debesis sāka gaismoties violetas, lai gan virs galvas debesjums joprojām pletās melns, tālīnām, miglainām zvaigznēm izraibināts. Dziļāk ielejā gū�lās pelēkbalta migla. � Saullēkts būs pēc kādas stundas. � Fran�cūziete atskatījās uz tumsā tikko saredzamā kalna nogāzēm. � Tad, lūk, kāds ir Tamalpaiss. Biju iedomājusies, ka tas ir� lielāks.

���� Laipni lūdzam Tamkalnā, � Skatija nozibināja baltus zo�bus, � tā man Amerikā viena no mīļākajām vietām. � Viņa norā�dīja uz biezo miglas seģeni. � Esam kilometrus divdesmit piecus uz ziemeļiem no Sanfrancisko un Alkatrazas. Ēna piekārtoja plecos mantu somu. � Varam skriet�

��� Skriet! � �anna sasmējās. � Francis mani jau paguva brī�dināt, ka tu dro�i vien uz pilsētu gribē�ot skriet skrie�us. Mēs no�īrēsim ma�īnu, � viņa stingri teica.

��� Bet nav nemaz tik tālu� � Skatija ņēmās protestēt, bet tad aprāvās.

Tie�i zem kājām miglai cauri brida milzīgs stāvs, pelēkbaltos vālus jaukdams un savirmodams. � �anna� � viņa iesāka.

Sakustējās vēl citi tādi pa�i, miglas aizkars pēk�ņi pa�ķīrās, it kā pārrauts uz pusēm, un acu priek�ā atklājās daudzgalvains bars ar vilnu noaugu�u mastodontu, kas ganījās kalna pakājē. Tūliņ Kareive pamanīja arī divus zobenzobu tīģerus � tie, ieslēpu�ies augstajā zālē un pieplaku�i pie zemes, cie�i vēroja zālēdājus, viegli kustinādami melnos astes galiņus.

�anna joprojām vērās aug�up, uz kalna virsotni. Izvilkusi no kabatas mobilo tālruni, viņa nospieda ātrā savienojuma taustiņu. � Tikai pateik�u Francim, ka esam galā� � Vispirms piegrūdusi tālruni pie auss, viņa tūliņ ieskatījās ekrānā. � Tā, nav signāla. Skatij, pēc cik ilga laika mēs varētu tikt� � Un tad, pamanījusi pārbīli Skatijas sejā, viņa apcirtās, lai redzētu, kas tur ir.

Brīdis pagāja, iekams �anna spēja aptvert, cik milzīgs ir mas�todontu bars, kas cauri pirmsausmas miglas �ķieznām gausi brida tālāk. Ar acs kaktiņu samanījusi kustību, viņa atgāza galvu: nere�dzamu siltumstrāvu vizināti, augstu debesīs riņķoja trīs milzu kondori.

�� Skataha? � �anna �ausmās no�ukstēja. � Kur mēs esam?

��� Nevis � kur, bet � kad. � Ēnas vaibsti savilkās skarbi un neglīti, acis iezibsnījās zaļas un ne�ēlīgas. � Enerģijas vārti. Rieb�jas! � Viens no lielajiem tīģeriem paslēja galvu uz balss pusi un no�āvājās, nomirdzinādams baisos, gandrīz divdesmit centimetru garos ilkņus. Kareive noskatīja apkaimi. � Varbūt arī esam Tamalpaisā, ta�u ne jau divdesmit pirmajā gadsimtā. � Ar pla�u vē�zienu norādījusi uz mastodontiem, tīģeriem un kondoriem, viņa piebilda: � Zinu, kas tas ir: megafauna. Un tāda piederas pleis�tocēna ērai.

��� Kā� kā lai tiekam atpakaļ� uz mūslaikiem? � �anna iz�dvesa, nepārprotami satraukusies.

�� Nevaram, � Skataha drūmi atteica. � Esam slazdā.

�anna tūliņ iedomājās par Burvi. � Un kas būs ar Pereneli? �

Acīs saskrēja asaras. � Viņa mūs gaida. Uz mums cer.

Skatija cie�i apskāva Zariņu. � Gaidīt viņai var iznākt ilgi, � viņa skarbi atsaucās. � �anna, esam nonāku�as vismaz miljonu gadu senā pagātnē. Burvei atliek paļauties tikai uz sevi.

�� Un mums tāpat, � �anna ieelsojās.

�� Nav tik traki. � Skatija pasmīnēja. � Mēs esam divatā.

�� Ko iesāksim? � nemirstīgā francūziete ieprātojās, pikti no�trausdama asaras.

� To pa�u ko vienmēr � cīnīsimies, lai izdzīvotu.

�� Un kas būs ar Pereneli? � �anna vēlreiz jautāja.

Bet uz to Skatahai atbildes nebija.

Mazulītis Bilijs lieku reizi ieskatījās saujā ieslēptajā melnbal�tajā fotouzņēmumā, iegaumēdams Makjavelli bargos vaibstus. Sirmus, īsi apcirptus matus pamanīt nebūs grūti, viņ� nosprieda, fegrūdis bildīti atpakaļ d�insu pakaļkabatā, viņ� sakrustoja ro�kas uz kalsnās krūte�as un sāka pētīt pirmos pasa�ierus, kas nupat parādījās Sanfrancisko Starptautiskās lidostas zālē pie sagaidītā�jiem.

Tūristus varēja pazīt uzreiz, tie bija ģērbu�ies vienkār�i � d�insos vai �ortos un T kreklos, vairākums stūma ar �emodāniem pārkrautus bagā�as ratus: koferos bija satūcītas drēbes, kas tā arī paliks ne reizi neuzvilktas. Tad bija ļaudis, kas atbrauku�i darba darī�anās, tie � gai�os uzvalkos vai platās biksēs un sporta jakās, padusē mape, pie rokas neliels koferītis ar mantām pāris dienām, solis izlēmīgs, rokā jau mobilais tālrunis, ausī mirk�ķinās Bluetooth uzparikte. Sevi�ķi vērīgi Bilijs pētīja ģimenes: padzīvoju�i vecāki vai vecvecāki, kas sagaida mazbērnus, jauni vīrie�i un sievietes � varbūt studenti, kas atgrie�as mājās pie vecākiem, atkalsatiku�ies pāri. Lija asaras, skanēja smiekli, netrūka smaidu un rokasspie�dienu. Bilijs aizdomājās, kā ir, kad tevi tā sagaida; iznākt te, zālē, un noskatīt sejas, skaidri zinot, ka priek�ā būs kāds, kas tevi no sirds priecāsies redzēt, � māte, tēvs, brālis vai māsa, kāds draugs, ar ko kopā kaut kas piedzīvots.

Viņam nebija neviena. Jau ļoti sen. Pat īstās dzīves laikā drau�gus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tie pa�i pa lie�lākai daļai bija centu�ies Biliju nogalināt. Nevienam nebija sek�mējies.

Beidzot zālē stalts un elegants ienāca sirmais kungs no foto�grāfijas � mugurā smalks, melns uzvalks, plecā melna ādas datorsoma. Bilijs ar pūlēm novaldīja smaidu: var jau būt, ka kaut kur kādā Eiropas lidostā Makjavelli varēja cerēt iejukt pūlī nemanīts, bet �eit, uz krāsaino, tik ikdieni�ķi tērpto pasa�ieru fona viņ� acu�mirklī izcēlās. Pat ja Bilijam nebūtu nekādas fotogrāfijas, tūliņ būtu skaidrs, ka �is ir tas pats nemirstīgais eiropietis. Makjavelli uzlika uz deguna vienkār�as, melnas saulesbrilles un noskatīja pūli, tad, ne ar zīmi nelicis manīt, ka Biliju pazinis, nāca taisni �urp. Ameri�kānis ieprātojās, vai vajadzēs sarokoties. Daudzi nemirstīgie necie� citu cilvēku, sevi�ķi � nemirstīgo pieskārienus savai miesai. Ar angļu magu Bilijs bija ticies pāris rei�u, un Dī ne uz mirkli ne�ķīrās no pelēkajiem cimdiem.

Makjavelli pastiepa roku.

Bilijs pasmaidījis steig�us noberza delnu gar d�insu staru un pastiepa roku pretim. � Kā tu mani pazini? � viņ� apvaicājās itin pieņemamā fran�u valodā. Itāļa rokasspiediens bija cie�s, plauksta vēsa un sausa.

��� Parasti paļaujos uz degunu, � Makjavelli atteica franciski un tad, ievilcis gaisu nāsīs, pārgāja uz nevainojamu angļu valodu. � Mazliet pēc sarkanajiem pipariem, es teiktu.

�� Tie�i tā, � Bilijs piekrita un lūkoja saost itāļa auru, bet nāsīs iesitās tikai neskaitāmās lidostas smakas, plus � dīvaini gan � mazlietiņ no tā, ko ik kovbojs nemaldīgi saista ar klabur�ūskām.

��� Un skaidrs, ka ievācu par tevi ziņas tīmeklī. � Makjavelli greizi pasmīnēja. � Tu joprojām izskaties tāds pats kā tai slave�najā fotogrāfijā. Lai gan interesanti: kolīdz ienācu pa durvīm, tu mani pazini acumirklī. Jutu tavu skatienu.

�� Zināju, ko gaidu.

Makjavelli uzacis mēmā jautājumā sarāvās uz aug�u. Atbīdījis saulesbrilles uz augstās pieres, viņ� nozibināja pelēkās acis, uz Biliju skatīdamies no aug�as. Par amerikāni viņ� bija vismaz galvas tiesu garāks. � Esmu darījis visu, lai manas bildes nebūtu atroda�mas ne internetā, ne drukātā formātā.

�� Mūsu darba devēji man atsūtīja, re, �o. � Izmak�ķerējis no pakaļkabatas fotouzņēmumu, viņ� pastiepa to magam. Makjavelli to nopētīja, tikko jau�ami pasmīnēdams. Abi saprata, ko tas nozī�mē. Tum�ie Vecajie izspiegoja Makjavelli� kas dro�i vien nozīmēja, ka novērots tiek arī Bilijs. Makjavelli grasījās bildīti dot atpakaļ, bet Bilijs papurināja galvu. Ieskatījies itālim acīs, viņ� teica: � Nu jau savu darbu padarījusi. Varbūt pa�am noderēs.

Makjavelli pielieca galvu, saulesbrillēm nokrītot atpakaļ uz garā deguna. � Visādā ziņā. � Abi zināja, ka itālis, kolīdz atgrie�zīsies Parīzē, darīs visu, kas viņa spēkos, lai noskaidrotu, kur� bijis fotogrāfs.

Amerikānis noskatīja somu Makjavelli rokā. � Vai tā ir visa tava mantība?

�� Jā. Biju sakravājis lielāku koferi, bet tad sapratu, ka neuzka�vē�os te tik ilgi, lai novalkātu kaut desmito daļu visa, kas līdzi. Tā nu atstāju visu mājās, paņēmu tikai lieku pāri zeķu un apak�veļas kārtu. Un datoru, skaidra lieta.

Abi devās uz izeju � visai nesaskanīgs pāris: Makjavelli skro�dera �ūdinātā melnā uzvalkā, Bilijs rupjā kokvilnas kreklā, nodilu��os d�insos un zābakos ar no�ķiebtiem papē�iem. Ļau�u lidostā netrūka, tomēr neviens viņiem nestūmās un negrūdās virsū, pūlis it kā neapzināti pa�ķīra abiem ceļu.

�� Tātad ātri ceri tikt galā? � Bilijs apvaicājās.

�� Domāju atpakaļ braukt ar nākamo reisu. � Makjavelli pa�smaidīja.

�� Apbrīnoju tavu pa�paļāvību, � amerikānis tī�i vienaldzīgi sacīja, � jo turos pie viedokļa, ka Fleimela kundze vis nav ar pliku roku ņemama. � Viņi izgāja spo�ajā agras pēcpusdienas saulē, un Bilijs no krekla kabatas izvilka mū�vecas saulesbrilles.

�� Vai viss sagatavots? � Makjavelli noprasīja jau autonovietnes puskrēslā.

Bilijs izķeksēja no kabatas automa�īnas atslēgas. � Esmu no�īrējis laivu. Tā mūs gaidīs pie trīsdesmit devītās piestātnes. � Viņ� aprāvās, pēk�ņi konstatējis, ka itāļa līdzās vairs nav. Ar spilgti sar�kanā Thunderbird atslēgām rokā viņ� atskatījies ieraudzīja Makja�velli ar apbrīnas pilnām acīm veramies uz kabrioletu, kas visu citu ma�īnu pulkā greznojās neparasti ko�s un stilīgs.

���� Tūksto� deviņsimt piecdesmit devītā � nē, se�desmitā gada Thunderbird kabriolets, � itālis lēsa un pārlaida roku pār spo�o motora pārsegu un starme�iem. � Brīni�ķīgs.

Bilijs nosmaidīja. Viņ� bija priek�laikus gatavs tam, ka itālis nebūs no patīkamajiem tipiem, bet nupat Makjavelli izrādījās viņa acīs cēlies. � Mans prieks un lepnums.

Nemirstīgais apstaigāja ma�īnai apkārt, pieliecās, lai noskatītu riepas un izpūtēju. � Un kā gan citādi! Visas oriģinālās detaļas!

��� Ir, ir, � Bilijs lepni atsaucās. � Divreiz nomainīju izpūtēju, bet pieskatīju, lai detaļas nāk no identiska modeļa. � Iesēdies pie stūres, viņ� pagaidīja, lai Makjavelli piesprādzējas. � Es teiktu, ka tev prāts nesas uz Lamborghini vai � varbūt � Alfa Romeo.

�� Nu, Ferrari, jā, bet alfu � nemū�am.

�� Tev pa�am daudz ma�īnu? � Bilijs painteresējās.

�� Nevienas. Man ir firmas ma�īna un �oferis. Pats nebraucu, � itālis atzinās.

�� Nebrauc vai nemāki?

�� Man nepatīk stūrēt. Esmu tie�ām slikts braucējs, � viņ� at�teica, greizi nosmaidījis. � Toties braukt iemācījos ar trīsriteņu automobili.

�� Kad tad tas bija?

�� 1885. gadā.

��� Es nomiru tūksto� astoņsimt astoņdesmit pirmajā. � Bilijs nogrozīja galvu. � Nespēju iedomāties, kā var nemācēt braukt, � viņ� noburk�ķēja, stūrēdams laukā no novietnes. � Tāpat � kā var nemācēt jāt. � Amerikānis iemina gāzes pedāli grīdā, kabrio�lets ar joni rāvās uz priek�u un iejuka blīvajā lidostas satiksmes plūsmā. � Vai gribēsi kaut ko ieēst? � viņ� apvaicājās. � Te ir viens otrs labs fran�u, arī itāļu restorāns�

Makjavelli papurināja galvu. � Neesmu izsalcis. Ja vien pats negribi.

�� Es pēdējā laikā necik daudz neēdu, � Bilijs atsaucās.

Nopīkstēja Makjavelli tālrunis. � Atvaino. � Izvilcis plāniņo

aparātu, viņ� ieskatījās ekrānā. � Ā, � itālis iepriecināts novilka.

�� Labas ziņas? � Bilijs pajautāja.

Atzvēlies sēdeklī, Makjavelli nosmīnēja. � Vakar izliku slaz�dus, pirms pāris stundām aizcirtu�ies.

Viņu iesāņus uzlūkojis, Bilijs cieta klusu.

���� Kolīdz uzzināju, ka alķīmiķa sieva notverta Sanfrancisko, uzreiz sapratu, ka vai nu viņ� pats, vai kāds no sabiedrotajiem pa�centīsies atkļūt �urp. Ceļi tikai divi: vai nu ar lidma�īnu, ar ko tikko braucu es, vai caur Parīzes Dievmātes katedrāles enerģijas vārtiem.

��� Minē�u, ka esi kaut ko nodarījis tiem vārtiem. � Bilijs pa�smaidīja. � Vismaz es būtu rīkojies tie�i tā.

�� Vārti atveras Parīzes Nulles punktā. Vienkār�i noziedu ak�meņus ar alķīmisku mikstūru, sabrūvētu no saberztiem pleisto�cēna laikmeta mamutu kauliem, un visam piejaucu parastu pie�vilk�anas burvestību.

Luksoforā iedegās sarkanā gaisma, un Bilijs nobremzēja. No�vilcis rokas bremzi, viņ� pagriezās pret itāli ar neslēptu apbrīnu acīs. � Tātad tas, kas iegājis pa vārtiem�

��� � nonācis dziļā pagātnē, pleistocēna laikmetā.

��� Kad tad tāds bijis? � Bilijs prasīja. � Skolā necik neesmu gājis.

�� Laikposmā pirms 1,8 miljoniem līdz 11 tūksto�iem piecsimt gadu. � Makjavelli smaidīja.

��� Nu vienreizēji. � Bilijs nogrozīja galvu. � Un tev ir kāda nojausma par to, tie�i kur� vārtus iedarbinājis?

��� Pēdējās divdesmit �etras stundas tur stāv novēro�anas ka�mera. � Makjavelli pacēla aug�up tālruni. Ekrānā vīdēja divas sie�vietes, ar mugurām sastāju�ās kopā akmeņiem piekaisītā laukumā.

��� Nevaru iedomāties, kas ir tā mazākā, � itālis turpināja, � bet tā pa kreisi ir Skataha.

��� Ēna? � Bilijs no�ukstēja, pieliekdamies tālruņa ekrānam tuvāk. � Tā ir Jaunava Kareive? � Viņ� nelikās sevi�ķi pārsteigts.

�� Domāju, būs augumā lielāka.

�� Visi tā domā, � Makjavelli atteica. � Tā ir pati izplatītākā kļūda.

Aizmugurē iekaucās signāltaures, kāds nokliedzās, luksofors jau dega zaļ�.

Makjavelli ar interesi pavērās uz nemirstīgo amerikāni, lai re�dzētu, kā viņ� reaģēs. Bet izslavēto temperamentu Mazulītis Bilijs bija iepraties savaldīt jau kur tie gadi. Pacēlis roku, viņ� to atvaino�damies novēcināja un brauca tālāk.

�� Tātad ja Skataha nu vairs nebūs pa kājām, mums, cik no�protu, ies daudz vieglāk.

��� Neizmērojami, � Makjavelli piekrita. � Man bija neskaid�ras aizdomas, ka viņa varētu sazin kā uzrasties Alkatrazā un sa�postīt mums visus svētkus.

��� Nu, tagad tā vairs nenotiks. � Bilijs nosmaidīja, ta�u tūliņ kļuva nopietns. � Zem tava sēdekļa ir aploksne. Tur ir izdrukāta e-pasta vēstule, ko vakar pēcpusdienā saņēmu no Enoch Enterpri�ses: atļauja izkāpt Alkatrazā. Sala patlaban pieder Dī firmai. Turpat atradīsi fotogrāfiju, atsūtītu kā pielikumu anonīmam e-pastam. Tas pienāca �orīt. Domāju � tev. Man tā neko neizsaka.

Makjavelli izkratīja no aploksnes abas lapas. Uz Enoch Enter�prises veidlapas bija gar�, juridiski korekti noformēts dokuments, kas uzrādītājam deva tiesības izkāpt uz salas zemes un veikt "vēs�turisku izpēti". Paraksts � "D�ons Dī, filozofijas doktors". Uz ot�ras lapas � krāsains, skaidrs foto: zīmējumi uz kādas Ēģiptes pira�mīdas sienas.

�� Vai zini, ko tas nozīmē? � Bilijs apvaicājās.

Makjavelli pie�ķieba lapu. � Tā ir Unasa piramīda, viņ� val�dīja Ēģiptē pirms vairāk nekā �etriem tūksto�iem gadu, � viņ� gausi novilka. Perfekti manikirētais nags pārslīdēja pār hieroglifu rindu. � Savulaik tos dēvēja par Piramīdas tekstiem, �odien to saucam par Miru�o grāmatu. � Piesitis pirkstu pie fotoattēla, itālis klusu iesmējās. � Man nudien �ķiet, ka ar �iem vārdiem uzrausim kājās visus, kas uz salas guļ miegā. � Ieslidinājis lapas atpakaļ ap�loksnē, viņ� paskatījās uz gados jaunāko kolēģi. � Braucam uz Alkatrazu. Laiks piebeigt Pereneli Fleimelu.

Doktoram D�onam Dī rokā bija vizītkarte. Viņ� to pētīja. Vizīt�karte bija izcili skaista � sudraba tinte, biezs, ar rokām darināts, otrreiz pārstrādāts papīrs. Vārda gan nebija arī otrā pusē � tikai dubultaplī ieslēgts, stilizēts briedis lepniem ragiem. Pieliecies viņ� nospieda komunikatora pogu. � Ielaidiet d�entlmeni, pieņem�u tūliņ.

Kabineta durvis atvērās gandrīz tajā pa�ā acumirklī, un uz�traucies sekretārs ielaida staltu vīrieti asiem vaibstiem. � Misters Hanters, ser.

��� Uz zvaniem neatbildē�u, � Dī noskaldīja. � Netraucējiet mani nekādā gadījumā.

�� Klausos, ser. Vai vēl kas, ser?

��� Viss. Sakiet personālam, ka tagad var iet mājās. � Dī sa�viem darbiniekiem lika strādāt vēl ilgi pēc darbalaika beigām.

�� Jā, ser. Paldies, ser. Vai rīt būsit?

Dī nozibināja acis, un sekretārs laidās projām, ko kājas nes. Mags zināja, ka visi te sē� kā uz karstām oglēm, jo viņ� bija uzra�dies glu�i negaidot. Klīda baumas, ka Enoch Enterprises Londonas filiālei draud slēg�ana. Lai gan pulkstenis rādīja jau desmit vakarā, neviens negaudās, ka darbā jāsē� tik ilgi.

�� Iekārtojieties, mister Hanter. � Dī norādīja uz pazemu ādas un metāla krēslu turpat priek�ā, bet pats palika sē�am aiz melnā pulēta marmora rakstāmgalda, no ienācēja nenolaizdams ne acu. Kaut kas ar viņu nav lāgā, mags sprieda. Vaibsti � nepareizi un greizi, acis mazliet par augstu, katra savā krāsā, mute par zemu un izteikti plata. Izskatījās, ka viņu taisījis kāds, kur� nevienu cilvēku jau sen nav ne acīs redzējis. Viesim mugurā bija gai�zils, svītrots u/valks, bet bikses � drusciņ parisu, tā ka virs melno zeķu aug��malas rēgojās baltas miesas svītra, savukārt �aketes piedurknes slīga gandrīz līdz pirkstu galiem. Kurpes � nespodrinātas, biezā kārtā no�ķiestas dubļiem.

Hanters ielocījās krēslā stīvs un neveikls, it kā nezinātu, kur likt rokas un kājas.

Dī atļāvās pie�aut pirkstus Ekskaliburam, kas stāvēja piesliets zem rakstāmgalda. Tāpat viņ� zināja vismaz se�as auras burvestī�bas, no kurām viena palīdzēja auru uzlādēt līdz pilnam spo�u�mam. Tad atliktu vien parūpēties, lai no paklāja iztīrītu putekļus. Krēsls dro�i vien izkustu.

���� Kā tu zināji, ka esmu �eit? � Dī spēji ieprasījās. � �ajā birojā ierodos reti. Un stunda jau pārāk vēla, lai pieteiktos vizītē.

Garais, bālais vīrs lūkoja pasmaidīt, ta�u tā vietā tikai ērmīgi saverk�ķīja lūpas. � Mans boss zina, ka esi pilsētā, un sprieda, ka dosies tie�i �urp, jo te tiec klāt saviem sakariem. � Angliski viņ� runāja neparasti skaidri, tomēr diezgan smalkā balsī, tā ka runa iz�klausījās mazliet smieklīga.

��� Vai nevari runāt atklātu valodu? � Dī izspēra. Nogurums mācās virsū, un arī laika vairs nebija daudz. Par spīti stundām ilgajai ceļu blokādei un neskaitāmiem policijas kontrolpunktiem, no Fleimela un bērniem joprojām nebija ne miņas. Britu valdība jau cīnījās ar pieprasījumiem kontrolpunktus aizvākt. Visi ceļi, kas veda pilsētā iek�ā un no tās ārā, bija piestrēgu�i pilni, pati Lon�dona tāpat.

�� Vakar vēlā naktī tu tikies ar manu bosu, � bālģīmis vēstīja. � Apstākļi, pār kuriem tev nav varas, noteica to, ka tik�anās beig�sies, pirms sasniegts vēlamais rezultāts.

Mags piecēlies apgāja apkārt rakstāmgaldam. Labajā rokā Sa�tvēris Ekskaliburu, viņ� ar akmens asmeni plik�ķināja pa kreiso plaukstu. Sēdētājs nelikās zinis. � Kas tu esi? � Dī painteresējās. Nupat bija skaidrs, ka viesis nav īsti dabisks un, iespējams, pat ne cilvēks. Noslīdzis uz viena ceļgala, viņ� ieskatījās sēdētājam sejā, tie�i nesaderīgajos redzokļos. Zaļ� un pelēks. � Vai tu esi tulpa, golems, simulakrs vai homunkuls?

��� Es esmu domforma, � viesis atteica un pasmaidīja. Mute bija pilna brie�a zobu. � Cernunna saveidota.

Dī atsprāga atpakaļ, un viesis sāka pārvērsties. Rumpis jopro�jām palika tāds pats � gar� vīrs, kas ieģērbies ērmotās drēbēs, to�ties galva pārgrozījās skaista un sve�āda, izdīga di�i ragi. Ragainā dieva lūpas savilkās tikko jau�amā smīnā, iepletās acis ar līmenisko zīlīti, tā sarāvās �auriņa. � Aizslēdz durvis, doktor; būs labāk, ja tagad neviens nenāks.

Mezdams Cernunnam platu līkumu un pieraudzīdams, lai Ekskaliburs viņus �ķir, Dī aizvirzījās līdz durvīm, lai aizcirstu slē�dzeni. Ragainā dieva veikums bija apbrīnojams: tikai ar iztēli un gribasspēku arhonts bija radījis būtni no savas auras vien. Iznā�kums gan bija tālu no pilnības, tomēr gana labs. Dī zināja, ka mūs�dienās cilvēki reti cits citu kārtīgi uzlūko, un, pat ja kāds bija ma�nījis, ka vīrs izskatās savādi, dro�i vien pieklājīgi novērsās.

�� Visu cieņu, � Dī atzina. � Cik noprotu, tu domformu vadi pa gabalu?

�� Esmu tālāk, nekā tu vari iedomāties, � Cernunns atbildēja.

�� Man likās, ka burties nemaz neproti, � Dī atzinās, atgriez�damies savā vietā aiz rakstāmgalda. Smalkā sudraba vizītkarte pa�lēnām izkūpēja dzeltenbaltos dūmos, kas aizvijās līdz cilvēkam ar brie�a galvu viņpus galdam un iesūcās viņa miesās.

���� Nav nekāda bur�anās, parasta arhontu metode, � Cer�nunns attrauca. � Abas gan kā divas ūdens piles.

�� Pieļauju, ka esi nācis darī�anās, � Dī sacīja, � ne jau tikai tāpēc, lai parādītu �o� metodi.

Briedis pamāja ar spo�u smaidu uz lūpām. � Es zinu, kur ir Fleimels, Palamēds, Gilgame�s un dvīņi.

�� �obrīd?

�� �obrīd, � domforma apstiprināja. � Stundas braucienā no �ejienes.

�� Saki! � Dī izsaucās, tad piebilda: � Lūdzu.

Arhonts paslēja aug�up labo roku. Tai bija se�i pirksti. � Mani nosacījumi paliek iepriek�ējie, mag. Es gribu Fleimelu, Gilgame�u un Palamēdu � dzīvus. Un gribu Klarentu.

��� Sarunāts, � Dī uz karstām pēdām atsaucās. � Laipni lū�dzu. Tikai pasaki, kur viņi ir.

�� Un gribu Ekskaliburu.

Tobrīd mags būtu apsolījis arhontam vienalga ko. � Jā. Kolīdz

I leimcls bus pagalam, pats ielik�u to tev rokās. Cik tur vēl pā�rējo? viņ� dedzīgi noprasīja.

�� Neviena.

Neviena? Un Gabriēla suņi?

���� Muldoņas līdz ar saimnieku, bardu, pagaisu�i. Alķīmiķis, bruņinieks un ķēniņ� ir kopā ar dvīņiem.

�� Kā tu viņus atradi? � Dī vaicāja. Tie�ām � visu cieņu! � Es izmeklējos visur.

Viesis atkal sāka pārveidoties � piecēlās, ragi ielīda atpakaļ galvā. Calva un vaibsti tagad izskatījās mazlietiņ, bet biedējo�i citādi nekā iepriek�. � Aizgāju atpakaļ uz viņu metāla cietoksni un tad vienkār�i sekoju smakai.

��� �ajā pilsētā? Izsekoji pēc smakas? � Tas nu bija vēl lielāks varoņdarbs nekā domformas uzbur�ana. Vajadzēja iekost lūpā, lai novaldītu smaidu: acu priek�ā uzbūrās aina, kā Ragainais dievs ar visām �etrām jo� pa ielām, o�ņādamies pēc vienas vienīgas ma��īnas.

��� Arhontu metode. Pati vienkār�ība, � domforma attrauca.

�� Tā, ja nāksi līdzi, es atļau�os nokārtot, ka tiek aizgādāts�

��� Domforma � tas ir vienreizīgi, � mags vaļsirdīgi noteica,

��� bet, ja gribi izlikties par cilvēku, tie�ām der piestrādāt pie balss. Un drānām.

��� Par to nekas, � Cernunns atteica. � Drīz nekādu cilvēku vairs nebūs.

Pereneli Fleimelu grauza vil�anās.

Sarāvusies �okurā sargtornī, kur pārlaida nakti, Burve līdz pē�dējam cerēja, ka vismaz viena no laivām, kas izraibināja līci, pēk�ņi tuvosies salai un krastā izkāps Skatija un Zanna.

Bet diena jau bija klāt, un arvien skaidrāks kļuva, ka viņas ne�nāks.

Perenele ne�aubījās, ka abas mēģināju�as, un tikpat dro�i zināja, ka neizdo�anās iemesls var būt tikai kaut kas baismīgs. Bet dusmas mācās virsū arī pa�ai uz sevi � par ļau�anos bezcerībai.

���� Laivai � De Aijalas �ukstiens kreisajā ausī atskanēja tik pēk�ņi, ka viņa salēcās.

��� Huan! � viņa izspēra. � Tu mani iedzīsi kapā! � Pievirzī�jusies pie sargtorņa malas, viņa ļāvās neizmērojamam atviegloju�mam, mazlietiņ juzdamās vainīga, ka �aubījusies par draudzenēm. Burves seja savilkās cietsirdīgā smīnā: ja līdzās būs Zanna d'Arka un Ēna Skataha, pretim nespēs stāties nekas � pat ne Sfinksa un Jūras vecis.

Noplīk�ķēdami saplivinājās milzīgi, melni spārni, no bākas slaidos lokos lejup nolaidās Vārnu dieviete, piezemēdamās uz pie�stātnes dēļiem turpat lejā. Perenele sarauca pieri � kas tām pa�domā? Skataha viņu, visticamāk, izbaros nereīdām, kas ēdienkar�tes ziņā nebūt nebija izvēlīgas.

Viņa jau posās celties kājās un kāpt lejā no torņa, kad degun�galā pa pusei materializējās de Aijalas seja satraukumā ieplestām acīm. � Palieciet, kur esat. Pieplociet pie zemes!

Perenele darīja, kā likts. Lejā iepuk�ķējās piekaramais motors, koks no�īkstinājās gar koku, laivai piestājot pie laipām. Un tad at�skanēja balss. Vīrie�a balss.

� Kundze, kāds gods jūs �eit sastapt.

Balsī jautās kaut kas aizdomīgs, līdz �ausmām pazīstams� Piestūmusies pie torņa malas, viņa pa�ķielēja lejup. Gandrīz tie�i apak�ā Vārnu dievietei dziļi klanījās itāļu nemirstīgais Nikolo Makjavelli. Burve tūliņ pazina jaunekli, kas kāpa laukā no laivas � tas pats nemirstīgais, ko iepriek�ējā dienā bija izdevies pieķert spiegojam.

Iztaisnojis muguru, Makjavelli pacēla gaisā aploksni. � Te ir mūsu Vecajo saimnieka rīkojums. Mums likts uzraut no miega du�so�o armiju un nogalēt Burvi. Kur viņa ir? � itālis bargi noprasīja.

Vārnu dievietes smaids bija me�onīgs. � Nāciet, parādī�u.

Dvīņi gulēja, un abiem sapņos rādījās pilnīgi viens un tas pats.

Tur bija lietus un bangas, bezgala augsti ūdenskritumi, dziļi atvari un plūdi, kas reiz teju nopostīju�i visu pasauli.

Tā sapņodami, abi miegā raustījās un murmināja sazin cik va�lodās, un vienubrīd Sofija un D�o�s vienā balsī sauca pēc mātes mēlē, ko Gilgame�s atpazina kā senēģiptie�u valodu, kādā ļaudis sāka runāt pirms vairāk nekā pieciem tūksto�iem gadu.

Visu garo dienu Fleimels jau reizes desmit bija gribējis dvīņus uzraut no miega, bet Gilgame�s un Palamēds dro�i stāvēja sardzē. Ķēniņ� līdzās D�o�am pievēla mucu, bruņinieks kluknēja blakus Sofijai uz puslauztas kastes. Klona grīdā ieskrāpēju�i lauciņus, abi citu pēc citas spēlēja dambretes partijas, par kauliņiem izmantojot oļus un sēklas un pa vārdam pārmijot tikai retumis, kad ar �agaru turpat līdzās klonā ie�vīkāja rezultātu.

Kad Fleimels dvīņiem tuvojās pirmoreiz, tie abi pacēla galvu � vienlīdz dziļu aizdomu pilniem ģīmjiem. � Liec mierā. Viņiem jā�guļ, � Gilgame�s stingri noteica. � Ūdens maģija ir unikāla. Pārē�jās ir ārējas � vari iemācīties burvestības, uzstrāvot un pārveidot auru, bet Ūdens maģijas spēks nāk no dzīlēm. Mēs visi esam ūdens radības. Sī maģija mums �ūpulī ielikta. Es atmodināju �o zinā�anu dziļi viņu �ūnās, DNS. Tagad miesai jāsarod, jāpielāgojas un jāuzsūc tas, kas nule apgūts. Modināt viņus pa�laik ir par daudz bīstami.

Sakrustojis rokas, Fleimels noraudzījās uz aizmigu�ajiem dvī�ņiem. � Un cik tad ilgi lai te sē�am un gaidām?

� Ja vajadzēs, augu dienu un augu nakti, � Gilgame�s at�cirta.

I)i grie� kājām gaisā visu valsti, mūs meklēdams, mana l'erenele ir slazdā uz salas, kur pilns ar briesmoņiem. Mēs neva�ram vienkār�i� � Fleimels aizsvilās.

��� Varam gan. Un kā vēl varam. � Palamēds lēnām pieslējās kājās � liels kā tornis. Sejā viņam jautās nicinājums, rētas zem acīm tum�ajā ādā iegailējās ko�sārtas. � Vai tu man iepriek� ne�teici, ka nemēdz nevienu nogalināt?

�� Nemēdzu arī!

�� Nu, es gan.

�� Tu man draudi?

��� Jā, � bruņinieks atklāti atbildēja. � Nepacietība un stul�bums prasa vairāk upuru nekā iero�i. Tā ka tu klausītu ķēniņu! Ja tagad dvīņus uzrausi no miega, būsi viņus pazudinājis. � Mirkli klusējis, viņ� ar rūgtumu piebilda: � Tāpat kā esi pazudinājis tos citus pirms viņiem. � Aizgriezies viņ� pavērās uz Sofiju un D�o�u. � Vai tev nekad nav nācis prātā, ka arī kādi iepriek�ējie biju�i le�ģendas dvīņi un ka tikai tavas pārmēru dedzības dēļ viņi miru�i vai �ķīru�ies no prāta?

��� Es par viņiem iedomājos katru mīļu dienu, � alķīmiķis at�zinās.

Atkal apsēdies, saracēņu bruņinieks piekala skatienu klona grīdā ieskrāpētajam dambretes dēlim. Pārbīdījis vienu kauliņu, viņ� atkal pacēla galvu un ļoti klusiņām bilda: � Un, ja spersi kaut soli tuvāk, es tevi piebeig�u.

Fleimels ne mirkli ne�aubījās, ka tas domāts nopietni.

Lielāko daļu dienas Fleimels aizvadīja taksometrā, klausījās radio ziņas visos kanālos pēc kārtas un pūlējās tikt skaidrībā, kas notiek. Pieņēmumi izskanēja cits par citu trakāki, un gan sarunu �ovi, gan zvani tie�ajā ēterā liecināja, ka tiek izvirzītas arvien pār�dro�ākas teorijas. Bet īstu ziņu bija maz. Kolēģi Francijā bija brī�dināju�i par nopietniem teroraktu draudiem, tāpēc britu varas iestādes noslēgu�as visas Lielbritānijas gaisa un jūras ostas. Uz visiem lielākajiem ceļiem izlikti kontrolpunkti, policija lūdza cilvē�kus bez akūtas nepiecie�amības apkārt nebraukāt. Nikolass jau sen zināja, ka tum�ie Vecajie ir ietekmīgi un apgādāju�ies ar aģentiem ik cilvēku sabiedrības segmentā, bet nu �ī ietekme bija redzama skaidri un nepārprotami.

Dienai sliecoties pret vakaru, alķīmiķis ar ūdens pudeli, ko Palamēds bija nopircis tuvīnajā miestā, aizklīda pabrist pa garo zāli, kas vilnīja visapkārt �ķūnim. Parasti pacietīgāku cilvēku bija grūti atrast � pati alķīmija pēc savas dabas ir gau�ām lēna padarī��ana �, bet nu tāda vilcinā�anās viņu darīja vai traku. Līdz Stonhend�ai bija mērojams labi ja kilometrs, un pusgruvu�ajā akmens stabu lokā bija enerģijas vārti, kas veda uz Tamalpaisas kalnu. Fleimels labi saprata, ka ar pa�a spēkiem vien vārtus neatvērs, ta�u to spēja dvīņi. Nebija divu domu, ka viņi tikpat karsti vēlējās atkal nokļūt mājās. Tad viņ� dotos glābt Pereneli. Vai nu atbrīvotu, vai atdotu dzīvību viņas labā. Un, pat ja sekmētos un Periju izdotos aizdabūt projām no salas, cerības, ka abiem priek�ā vēl gar� mū�s dzīvojams, nupat sāka plakt.

Apstājies pie viena no di�ozoliem, kas auga gar pļavas malu, viņ� atspieda muguru pret stumbru, cauri biezajai lapotnei pavē�rās debesīs, tad noslīga uz cietās, sausās zemes un pacēla rokas pret gaismu. Dzīslām klātas ve�a rokas. Izlaidis pirkstus caur ma�tiem, viņ� redzēja saulē aizplivināmies īsus kum�ķī�us. Pirkstu kauliņi bija pietūku�i un neklausīgi, ceļoties un sē�oties gū�ā dūra asa sāpe. Vecums mācās virsū. Kop� pagāju�ās ceturtdienas, kad grāmatveikaliņā ienāca Dī, Nikolass bija novecojis par gadiem des�mit, lai gan izjūta teica � par visiem divdesmit. Aura bija tērēta uz nebēdu un ne reizes nebija atjaunota, kas noveco�anos tikai paātri�nāja. Enerģijas rezerves bija bīstami noplicinātas, un alķīmiķis skaidri saprata, ka tad, ja drīzumā iznāks auru tērēt vēl, viņam ir visas iespējas piepe�i pa�aizdegties.

Bez Grāmatas mirs gan viņ� pats, gan Perenele. Alķīmiķa lūpas sa�ķobījās rūgtā smaidā. Ābrahama Grāmata bija pie Dī un viņa kungiem � tie diez vai to dos atpakaļ. Izstiepis kājas, aizvēris acis un pavērsis vaigu pret sauli, viņ� ļāvās siltumam. Būs jāmirst. Ne jau kādreiz vispār, ne kaut kad, sazin kādā nākamībā � viņ� mirs pavisam drīz. Un kas tad notiks ar dvīņiem? Sofijai bija vēl divas maģijas apgūstamas, D�o�am � veselas �etras; kas gādās par viņu apmācību? Ja izdosies izkulties no acumirkļa ķezas, noteikti vaja�dzēs to nokārtot, iekams nāve klāt. Varbūt Sen�ermēns būtu ar mieru par dvīņiem gādāt? Tomēr pilnīgas paļau�anās uz grāfu trū�ka. Varbūt Amerikā ir kāds, kam to var lūgt, varbūt kāds no Ame�rikas indiāņu �amaņiem varētu�

Pārguris līdz spēku izsīkumam, alķīmiķis saules staros un pēc�pusdienas mierpilnajā klusumā ļāvās snaudai. Plaksti noraustījās, tad aizkrita, un viņ� aizmiga, zem koka sēdēdams.

Alķīmiķis sapņoja par Pereneli.

Bija viņu kāzu diena � 1350. gada 18. augusts, garīdznieks abus nule bija pasludinājis par vīru un sievu. Nikolass miegā no�trīsēja: tas bija sens sapnis � murgs, kur� bija rādījies ik nakti gad�simtiem ilgi, un viņ� zināja, kas tagad būs.

Pagriezu�ies ar muguru pret altāri, Nikolass un Perenele no�skatīja baznīcu. Izrādījās, ka nelielā mūra celtne ir stāvgrūdām pilna, un, sākot iet pa eju, atklājās, ka visi sanāku�ie ir dvīņi � puikas un meitenes, pusaud�i, jauni vīrie�i un sievietes, visi gai��iem matiem un zilām acīm. No vaiga visi kā Sofija un D�o�s Ņūmeni. Un visiem sejā vienas un tās pa�as �ausmas un riebums.

Nikolass uztrūkās no miega. Viņ� alla� uztrūkās vienā un tajā pa�ā sapņa vietā.

Alķīmiķis sēdēja rāms, līdz sirds rimās sisties kā neprātīga. Tad pārsteigts attapās, ka jau satumsis. Gaiss pie sviedriem klātās pieres glaudās vēss un sauss. Lapas virs galvas ie�abējās un ie�alcās, smaga uzvēdīja me�a trūdu smar�a�

Kaut kas nebija pareizi. Naktij piedienēja smar�ot pēc kokiem un zāles, bet no kurienes nāca tā pirmatnējo d�ungļu dvaka?

Kaut kur pa kreisi pārlūzdams nobrak�ķēja zars, kaut kur pa labi no�aukstēja pērnās lapas, un alķīmiķis saprata, ka �ķūnim kaut kas tuvojas.

�� Burve ir D bloka kamerā, � Vārnu dieviete pavēstīja. � Nā�ciet te! � Pakāpusies sāņus, viņa Makjavelli un Mazulīti Biliju pa�laida pa priek�u. Tad pagrieza galvu un, sarkandzeltenajām acīm spo�i degot bālajā vaigā, atskatījās uz sargtorņa smaili. Viņa piepacēla smalkās, it kā ar zīmuli uzvilktās uzacis, savilka melnās lū�pas smīniņā un noslēpa acis aiz saulesbrillēm. Savilkusi cie�āk ap pleciem melno spalvu apmetni, viņa, papē�iem skanot pret valga�jiem akmeņiem, aizklidzināja nopakaļ abiem nemirstīgajiem.

�� Kas tad tas bija? � apjucis ievaicājās de Aijala.

��� Parāds tika nomaksāts, � Perenele klusu atsaucās, ar ska�tienu pavadot dievieti, līdz tā pagaisa aiz mūra. � Nebija ne lūgts, ne cerēts, � viņa smaidot piebilda. Paķērusi �ķēpu, viņa ietinās segā un pa metāla trepēm nokāpa lejā, līdz piestātnei. Tur viņa dziļi ievilka gaisu nāsīs: jautās Makjavelli �ūskas dvaka un viņa pavadoņa smaka arī � sarkanie pipari. Abas viņa kārtīgi iegau�mēja.

���� ļums jānogaida, lai viņi nokāpj pagraba cellēs, pirms brūkat virsū, � ieteica de Aijala, sabiezēdams turpat līdzās. Nu viņam mugurā bija oficiālāks ietērps � spāņu flotes leitnanta uniforma. � Pārsteidziet viņus nesagatavotus. Vai aura jums stipra?

�� Cik nu iespējams. Kāpēc prasi?

��� Vai varat viņiem nograut griestus pār galvu?

Balstīdamās uz �ķēpa, Perenele noskatīja jūras un vēju saārdētās celtnes. � Jā, jā, to es varētu gan, � viņa piesardzīgi atteica. Jūras vēj� aizsvieda matu �ķipsnas acīm priek�ā. Burve tās at�glauda un tūliņ pamanīja, ka sirmuma tur vairāk nekā melnuma.

� Aura man jātaupa, bet es noteikti varu piemeklēt kādu nelielu burvestībiņu, kas saēdīs betona un metāla sijas.

Rēgs līksmi saberzēja rokas. � Protams, visi Alkatrazas spoki nāks jums, kundze, talkā. Tikai sakiet, kas jādara.

�� Paldies, Huan. Viņi jau gana līdzēju�i. � Sadriskātajās kur�pēs sperdama nedzirdamus soļus, Perenele aizlavījās trijotnei no�pakaļ. Pie stūra viņa apstājās un paskatījās, kas un kā. No Vārnu dievietes un nemirstīgajiem nebija ne miņas.

Klāt pielīgoja de Aijala. � Un kas tas par ledu, ko satriecāt virsū sfinksai? Tas bija labi � varbūt ar ledu aizblīvējam visu gaiteni?

��� Tas jau būtu grūtāk, � Burve atzinās un apcirtusies gar grāmatveikaliņu, apņēmīgi devās atpakaļ uz piestātni. Mute sa�vilkās negantā smīnā. � Lai kā, varu nostrādāt kaut ko tādu, lai viņiem ir ko pasvīst.

�� Ko tad? � de Aijala dedzīgi ieprasījās.

Perenele norādīja uz dēļu piestātni. � Nolaupī�u viņiem laivu. � Rēgs izskatījās tik ļoti vīlies, ka Burve iesmējās, ko nebija sen darījusi.

Caur greizo dēļu �ķirbām ielauzās �ilbīgi piparmētru zaļas gaismas stari un �autras, izgaismojot visu �ķūni.

Gaismas ielokā ar visiem milzīgajiem un draudīgajiem ragiem stāvēja arhonts Cernunns. Uz sienām �audījās vilku galvu ēnas.

Sofija iekliegdamās uztrūkās, visapkārt uzplaiksnījās aura, sa�blīvēdamās sudraba bruņās. D�o�am acis ar joni atsprāga vaļā, un viņ� pietrausās kājās, ar kreiso roku instinktīvi taustīdamies pēc Klarenta. Kolīdz pirksti sakļāvās ap rokturi, akmens zobens iezumējās un ie�ņācās, asmens visgarām iesprikstījās daudzkrāsu lāsumos.

Palamēda miesas ieauga gludajās, melnajās bruņās, un, norā�vis no pleca milzīgo skotu zobenu, viņ� aizstājās dvīņiem priek�ā. Gilgame�s klusu pasniedzās un izrāva līko persie�u zobenu, kas karājās bruņiniekam pie jostas. � Kur alķīmiķis? � Palamēds no�prasīja.

���� Sao�u piparmētras, � Sofija nekavējoties paziņoja, ievil�kusi gaisu nāsīs. Nakts gaisā smar�a jautās nepārprotama. Sirds smagi sitās, bet, pat zinādama, ka Nikolass ir laukā, bailes viņa nejuta. Vienreiz viņi ar arhontu jau bija tiku�i galā, un tagad bija nākusi klāt vēl Ūdens maģija.

�� Tā gaisma pēc krāsas ir tāda pati kā Nikolasa aura, � D�o�s piebalsoja. � Viņ� dro�i vien ir laukā.

��� Mums arī jātiek laukā, � Palamēds steig�us izsaucās, � lai neesam te kā sprostā. Pagriezies viņ� ar spēku gāzās pret sienu. Iz�puvu�ie dēļi padevās, pa�ķīda �ķēpelēs, un bruņinieks iztriecās laukā.

�� Aiziet! � iekliedzās Gilgame�s, paķēris Sofiju pie rokas un grūzdams viņu uz izsisto caurumu. � D�o�, pasteidzies!

D�o�s jau grasījās sekot, bet tobrīd no eņģēm izgāzās �ķūņa durvis. Cernunns pielieca galvu, lai ieskatītos iek�ā, ta�u tālāk ne�tika, jo ragi ķērās aiz aplodām. Daiļajā sejā rotājās smaids, balss trīsuļoja un zumēja D�o�am galvā. � Tad nu atkal tiekamies, puika. Nāku pēc sava zobena.

��� Nedomāju vis, � D�o�s izspieda caur sakostiem zobiem.

��� Nāku gan. Un �oreiz esmu sagatavojies. � Cernunns pa�vilka atpakaļ labo roku, un D�o�s ieraudzīja, ka Ragainajam die�vam rokā ir uzvilkts loks. Nostrink�ķēja stiegra, un gaisā iesvilpās bulta, �audamās tie�i D�o�am virsū.

Klarents sakustējies pacirtās aug�up un pieplaka D�o�a sirdij.

Bulta ar kaula uzgali atsitās pret akmens asmeni, neko ļaunu nenodarīdama, ta�u trieciens izrādījās gana stiprs, lai D�o�am va�jadzētu atstreipuļot da�us soļus atpakaļ. Cernunns pārskaities iebaurojās, tūliņ uzvilka loku un �āva nākamo bultu.

Klarents D�o�am rokā sarosījās, un asmens iedziedājies pār�cirta bultu uz pusēm.

Ragainajam dievam garām paspraucās divi milzīgi vilki ar cil�vēka seju, iespruka �ķūnī un nāca virsū katrs no savas puses. D�o�s kāpās atpakaļ, līdz atdūrās pret veclaiku traktoru. Tālāk ceļa nebija. Iecirtis kājas zemē un zobenu sagrābis abām rokām, viņ� stāvēja un skatījās, kā Me�onīgie dzinēji lien arvien tuvāk, kamēr arhonts liek lokā jaunu bultu.

�� Cik tad mudīgs, puika, esi? � Cernunns nobaurojās. Iz�au�dams bultu, viņ� izkliedza nesaprotamu vārdu, un abi vilki metās D�o�am virsū atņirgtām rīklēm.

No pustumsas iznāca Gilgame�s, nosvilpa smagais, līkais per�sie�u zobens. Pirmais vilks pat nepaguva pamanīt nemirstīgo � kolīdz saltais tērauds pieskārās viņa miesai, vilks sabira pī�ļos.

Otrais vilks klupa virsū D�o�am. Klarents pa�āvās uz priek�u, un nezvērs sa�ķīda putekļos. � Gilgame�! � D�o�s iekliedzās. � Piesargies!

Bet arhonta bulta jau bija ieurbusies nemirstīgajam augstu krūtīs, Gilgame�s apsviedās ap savu asi un saļima. Cernunns pa�ķēra nākamo bultu un, nomērķējis uz ķēniņu, atlaida stiegru.

Sofijas kliedziens bija baismīgs � izbīlis, zaudējuma sāpes un nevaldāms niknums reizē. Viņa spruka nost no saracēņu bruņi�nieka un iespraucās atpakaļ �ķūnī. Vizot sudraba auras necaursitamajām bruņām, viņa metās pie pakritu�ā ķēniņa un uzgūlās tam virsū. Cernunna bulta trāpīja viņai starp lāpstiņām, krama uzgalis gan sa�ķīda drumslās, tomēr trieciens novērsa uzmanību, un aura apdzisa un apsīka, meiteni atstājot neaizsargātu.

Arhonts nosvieda loku, jo bultas bija cauri, un ar milzīgajām rokām ņēmās graut �ķūni � baurodams, kājas stampādams, rēk�dams priekpilnās dusmās.

Sofija nometās pie Gilgame�a kņūpus un saudzīgi saņēma plaukstās viņa galvu. D�o�s nostājās starp arhontu un māsu, acīm �audoties uzbrukuma gaidās. Piespēra kāju pie zemes, un rumpis pats novietojās cīņas stājā: svars mazliet vairāk uz vienas kājas, zo�bens abās rokās ie�ķībi priek�ā krūtīm. Pēk�ņi visu miesu pār�alca miers, un D�o�s zināja, ka ar zobenu, kas zumēja un kūsāja rokās, tam nav nekāda sakara. Miers cēlās no apziņas, ka neko nevajag ne izvēlēties, ne izlemt. Darīt viņ� varēja tikai vienu � stāvēt un kauties ar arhontu, un viņ� bija gatavs mirt, māsu aizstāvēdams.

Nokustējās Gilgame�a lūpas, un Sofija pielieca tām tuvāk ausi, lai saklausītu vārdus. � Ūdeni, � viņ� izdvesa, un vārds silti no�glāstīja vaigu.

� Man nav, � viņa caur asarām teica. Sofija skaidri apjauta, ka jārīkojas, bet nespēja domāt, nespēja koncentrēties. Redzēja tikai veco vīru savās skavās, briesmīgo melno bultu, kas rēgojās viņam krūtīs. Gribēja palīdzēt, tikai nezināja � kā.

Ķēniņa lūpas savilkās sāpju pilnā smaidā. � Ne jau padzer�ties, � viņ� nogārdza. � Ūdeni � absolūto ieroci.

Iekams viņa spēja ko atbildēt, arhonts nogrāva visu �ķūņa sienu. Apcirtusies viņa pa izgrauto caurumu ieraudzīja, kas no�tiek laukā. Tur Nikolass Fleimels, aurai zaļi zibsnījot, cīnījās ar doktoru D�onu Dī, kas tinās virmojo�ā sēra dzeltenumā. Dī plīk�ķināja garu, dzeltenīgu enerģijas pātagu, bet alķīmiķis rau�dzīja viņu atvairīt ar vienlaidu zaļas gaismas �ķēpu. Palamēdu bija ielenku�i pārpaliku�ie Me�onīgie dzinēji, milzīgie vilki, zobiem un nagiem kampdami, mācās virsū no visām pusēm, bruņinieks cir�tās pretim ar garo zobenu.

��� D�o�, � Sofija rāmi pasauca. � Ķēniņ� saka � mums jā�liek lietā ūdens.

��� Ūdens? � Dvīņubrālis pa�ķielēja lejup. � Bet es nezinu,

kā�

�� Atceries, ko es teicu par instinktu? � Viņa pastiepa brālim labo roku, D�o�s pasniedzies to satvēra ar kreiso.

Nogrāvis �ķūņa priek�u, Cernunns izvilka aiz jostas aizbāztu draudīga paskata akmens bozi. � Tu nespēsi pasargāt sevi pa�u uti to meiteni, � viņ� noburk�ķēja.

�� Man vajag pasargāt tikai meiteni, � D�o�s no�ukstēja.

Cernunns spēra soli uz priek�u� un tad viņam zeme pazuda

zem kājām. Kur tikko bija ciets, noblietēts klons, ielīgojās staigns muklājs, kurā arhonts iegrima līdz potītēm. No zemes dzīlēm uzburbuļoja bieza, duļķaina rāva. Pa kādu plaisu laukā iz�āvās sīks geizeriņ�, un tūliņ plaisas pavērās viscaur un liels gabals klona iebruka staignājā. Arhonts klupa uz priek�u, boze iz�ļuka no ro�kām. Purva akacī pārvērtās vēl gabals klona, Cernunns tur iegrima līdz ceļgaliem, tad līdz gurniem. Drūmi klusēdams un naidā gailo��ās iegarenās, dzintardzeltenās acis cie�i pievērsis dvīņiem, norā�dījums ar milzu rokām iekampās klonā-dūņās un raudzīja iztrausties laukā.

�� Kļūda, � D�o�s no�ukstēja.

Zemo arhontam zem rokām sa�ķīda dubļos.

�� Vajag vēl mazliet ūdens, � izdvesa Sofija.

D�o�s no tiesas sajuta ūdeni �ļācamies cauri sablietētajai ze�mei, manīja spēku, ar kādu tas triecas aug�up, klausīdams neiz�mērojamam dzīļu spiedienam, kā lau�as cauri ie�iem, �ķīdinot augsni, pa priek�u grū�ot akmeņus un koku saknes.

Kaukdams un baurodams arhonts iegrima muklājā līdz krū�tīm, smagais rumpis pats sevi vilka arvien dziļāk dzelmē. Nezvēra rokas sitās pa dubļiem, kas �ķiedās uz visām pusēm. Viņ� lūkoja atrast kādu atbalsta punktu, bet visapkārt bija tikai �ķidri dubļi. Arhontam aiz muguras nopauk�ķēja burbulis, muklāja virspusē uznira akmens, vēl viens, tad tre�ais. Un pēk�ņi aug�up �ļācās brūni melna ķēpa, kas, lejup krītot, Cernunnu notrieca ar dubļu kārtu, koka sakņu gabaliem un akmeņiem. Visapkārt Cernunnam pavērās akacim līdzīgs padziļinājums, un arhontu aprija atvars � muklājs sakļāvās viņam pār galvu, laukā rēgojamies palika vien pa�i ragu galiņi.

Izrāvusi plaukstu no brāļa tvēriena, Sofija izpleta savus sud�raba pirkstus. Vietu, kur tikko sagriezās atvars, pār�alca balta kvēle, dubļus acumirklī sakausējot dzelzcietā bluķī.

�� Izdevās! � D�o�s smējās. � Izdevās! Es jutu, kā spēks plūst cauri. Ūdens maģija, � viņ� apbrīnā novilka.

���� D�o�, ej laukā. Ej viņiem palīgā, � Sofija uzsauca glu�i bāla, auru pavisam notērējusi.

�� Un tu?

�� Klausi, � viņa noskaldīja, acīm ievizoties sudrabā.

�� Tu man neesi nekāda priek�niece. � Viņ� pasmīnēja.

��� Esmu gan! � Pasmaidījusi viņa pasniedzās aug�up, lai sa�spiestu brāļa pirkstus. � Neaizmirsti, ka esmu vecākā.

Ar smaidu uz lūpām D�o�s izsteidzās laukā. Klarents svelp�dams cirtās pa priek�u, arvien tuvāk Palamēdam. Pirmajā mirklī gribējās mesties palīgā alķīmiķim, ta�u kāds dziļi iesakņots in�stinkts lika saprast, ka saprātīgāk būs vispirms izpestīt bruņinieku: divi karotāji � tas ir labāk nekā viens.

Gilgame�s cie�āk saspieda Sofijas pirkstus. � Tagad tev jā�iet, � viņ� izdvesa piesmaku�ā �ukstā. � Taisies, ka tiec.

�� Es tevi neatstā�u. Tu esi ievainots.

��� Tu mani nekad neatstāsi, � ķēniņ� teica, � jo tu mū�am paliksi man atmiņā. � Piepe�i saķēris bultas kātu, kas rēgojās krū�tīs, viņ� �autru izrāva un aizsvieda pa roku galam. � Un �is te, nūja, mani uz mirkli varbūt aizturēs, ta�u nobeigt mani tik viegli vis nevar. Tu ej vien, tagad ej. Jūsējās, arī vēl alķīmiķa un maga auras jau dro�i parādīju�as, tie�i kurp visiem apkaimes mo�ķiem jādzenas. Un, jādomā, arī policijai. � Viņ� ar acīm pameta uz zaļa�jiem un dzeltenajiem zib�ņiem, ko �ķīla nemirstīgo iero�i. � Nav �aubu, ka tādu uguņo�anu var redzēt kilometriem tālu. � Ķēniņ� saspieda Sofijas roku. � Ielāgo: ja tiksimies atkal, varu tevi neat�minēties. � No kreklapak�as izvilcis biezo, kopā sa�ūstīto nesa�derīgo lapu �ūksni, viņ� izrāva pa�u aug�ējo papīru un iespieda meitenei rokā. � Un, ja tā notiek, iedod man �o te. Tad atminē�os meiteni, kas nobirdinājusi kādu asaru par zudu�o ķēniņu. Tagad ej. Ejiet uz enerģijas vārtiem.

�� Bet es nezinu, kur tie ir, � Sofija iebilda.

�� Alķīmiķis zina� � Gilgame�s pagrieza galvu, lai paskatī�tos uz Fleimelu, un Sofija sekoja viņa skatienam. Tie�i tobrīd Fleimela aura apdzisa, un viņ� saļima. Dī izgrūda uzvaras saucienu un atvēzēja sprak�ķo�o, dzelteno pātagu.

Ar acs kaktiņu O�o�s manīja alķīmiķa auru apdziestam un pa�griezies redzēja, kā tas sabrūk.

Un viņ� apzinājās, ka nepagūs laikus piesteigties palīgā.

Zēns apcirtās, un Klarents uz pusēm pārcirta nopluku�u vilku vienaci � tas pa�ķīda pī�ļos. Un tad, iegriezies uz papē�a kā diska metējs, svieda ar zobenu Dī. Asmens, �ķeldams gaisu, iebrēcās kā kaķis un iegailējās sarkanmelns. Mags zobenu pamanīja pēdējā brīdī. Pātaga rokās pārvērtās spīdo�ā, apaļā vairogā, un Klarents iecirtās tam pa�ā vidū. Pa�ķīda melnas un dzeltenas dzirksteles, un trieciens nogāza magu no kājām. Aura uzsprikstēja un apdzisa. Un viņ� necēlās.

O�o�am virsū vaļā rīkli klupa vilks ar bērna seju, un zēns no�sēcās sāpēs, kad nagi noskrāpējās gar dilbu. Vilks piepe�i sa�ķīda putekļos. Sofija notrauca melnos kvēpus no persie�u dzelzs zo�bena � to bija iedevis Gilgame�s. � Sadabū ma�īnu, braucam projām.

D�o�s saminstinājās � iet pēc Klarenta vai uz ma�īnu. Virs galvas noplandīja spārni, un no nakts debesīm lejup �āvās tāda kā gandrīz divmetrīga �urka, ar nagiem snaikstīdamās pēc Sofijas. Uzvaro�ais �ņāciens pārvērtās gārdzienā � gaisā pa�āvās dzelzs asmens, un mo�ķis sabirza grants kaudzē. � D�o�, �igli! � Sofija mudināja, spļaudama laukā smiltis.

Dvīņubrālis apcirties skrēja uz taksometra pusi. Nakts klu�sumā tagad bija ielauzusies vesela kakofonija � gaudas, smilksti un rejas. Pret zemi dipēja nagi. Troksnis pieņēmās spēkā, tuvojās.

Palamēds atslēgu bija atstājis aizdedzē. Iesprucis pie stūres, D�o�s dziļi ievilka elpu un pagrieza atslēgu. Motors acumirklī ierūcās. Cie�i sagrābis stūri, zēns nospieda gāzes pedāli. Divi vilki, pakļuvu�i zem riteņiem, pārvērtās pī�ļu mākonī. Vēl viens uzlēca uz motora pārsega, bet pēc strauja stūres pagrieziena no�ļuka lejā, metālā atstājis garas, nagu ierautas �vīkas. Uztriecies virsū ogļmelnam vilkam, kas lavījās klāt Sofijai, D�o�s uzblieza pa bremzēm. � Taksi izsaucāt?

Bet Sofija nekāpa iek�ā. � Dabū Palamēdu, � viņa izspēra. Skrienot līdzās ma�īnai, viņa ar metāla zobenu cirtās cauri Me�o�nīgo dzinēju vilku baram, līdz abi tika līdz saracēņu bruņiniekam, kas stāvēja; līdz potītēm iegrimis melnu sodrēju kaudzē.

�� Kāp iek�ā, kāp! � D�o�s uzsauca.

Atrāvis vaļā durvis, Palamēds iegrūda taksometrā Sofiju, tad pats iespruka aizmugures sēdeklī. Riepām kaucot, D�o�s rāvās uz priek�u, lai nobremzētu līdzās Nikolasam, kas nekustīgs gulēja gar�ļaukus. Sofija, izliekusies pa pasa�ieru durvīm, iekampās alķīmiķim plecos un raudzīja viņu iestīvēt ma�īnā, bet Fleimels bija pārāk smags. Talkā nāca Palamēds un, lai cik pārguris un novār�dzis, ievilka alķīmiķi salonā ar vienu pa�u roku.

Sofija ar plaukstu uzplāja pa stikla starpsienu. � Brauc, D�o�, brauc!

�� Man jāsavāc Klarents.

�� Paskaties ta�u atpakaļ! � viņa iekliedzās.

Atpakaļskata spogulī visa pļava vīdēja briesmoņu pilna. Visi

izskatījās līdzīgi Me�onīgajiem dzinējiem, tomēr �ie vilki bija melni, ar dzīvnieciskām, tādām kā pērtiķcilvēku sejām, augumā divkārt lielāki par pelēkajiem. Vilkiem līdzās joza milzīgi, ogļumelni kaķi sarkanām, gailo�ām acīm.

�� Kas tie tādi? � D�o�s izsaucās.

���� Visādi Me�onīgie dzinēji no valsts malu malām, � Pala�mēds gurdi atteica.

D�o�s pa�ķielēja uz vietu, kur garajā zālē gulēja Klarents, un iz�ķīrās. Zobenu varēja paķert vienā acumirklī� bet tas nozīmēja visus pakļaut briesmām. Jau spiezdams gāzes pedāli, viņ� atskārta, ka iepriek�ējais D�o�s Ņūmens pa�a vajadzības būtu vērtējis augs�tāk un devies pēc zobena. Viņ� bija mainījies. Varbūt tam bija kāds sakars ar apgūto maģiju, tomēr diez vai. To, kas tie�ām ir svarīgi, bija iemācīju�as pēdējās pāris dienas.

Sofija izkārās pa logu, sakopoja spēkus, par kādiem līdz �im bija dzīvojusi neziņā, un piespieda īk�ķi delnā ietetovētajam aplim. Taisns kā bulta, gaisā uz�ķīlās divmetrīgs trakojo�u liesmu mūris, izplatīdams vaniļas smar�u, un sekotājiem vajadzēja ap�stāties.

�� Ko lai es daru? � nokliedzās D�o�s. � Kur braukt? � Star�me�u gaismā iznira koka vārti. Saņēmies viņ� ierāva galvu plecos un triecās vārtiem cauri � tie pa�ķīda smalkās �ķēpelēs. Viens koka gabals, nomaldījies no ceļa, izsita vējstiklā caurumu.

Sagrābis alķīmiķi, Palamēds visai skarbi sakratīja viņa galvu. Fleimela plaksti pavērās �aurā spraudziņā, lūpas sakustējās, bet pār tām nenāca ne skaņa. � Kurp mums jābrauc? � bruņinieks noprasīja.

�� Uz Stonhend�u, � Fleimels nomurmināja.

�� Jā, jā, to es zinu. Bet tie�i kurp?

��� Uz pa�u Krāvuma sirdi, � alķīmiķis izdvesa, galvai zvārojoties. Sofija manīja garus pu�umus viņa drānās � tur bija trāpījusi Dī pātaga. Āda tajās vietās bija tulznām klāta un jēla. Savākusi auras paliekas rādītājpirkstā, Sofija to pārvilka pār nejaukākajām brūcēm, tās aizrētodama un dziedēdama.

�� Kur Gilgame�s? � Palamēds atcerējās.

��� Tika ievainots. Teica, lai braucam. Piespieda braukt pro�jām. � Sofijai aiztrūka balss. � Es negribēju.

Saracēņu bruņinieks labsirdīgi pasmaidīja. � Viņu nobeigt nevar, � viņ� pavēstīja.

�� Kur lai braucu? � D�o�s atkal pakliedza pār plecu.

��� Es teik�u. � Palamēds pieliecās viņam tuvāk. � Griez pa kreisi. Turies uz maziem celiņiem, kur tuk�s�

Uz ceļa aiz muguras pēk�ņi iezibsnījās zilibaltas ugunis. Iegaismojās starme�u kūļi, iekaucās sirēnas. � Policija, � D�o�s noteica, lai gan viss tāpat bija skaidrs.

��� Brauc! � Palamēds mudināja. � Nekādā gadījumā neap�stājies. � Pavēries pa aizmugures logu uz policijas ma�īnām, viņ� paskatījās uz Sofiju. � Vai vari ko līdzēt?

Sofija papurināja galvu. � Man nekā nav atlicis. � Viņa pa�cēla roku. Tā neganti trīcēja, un no pirkstu galiem vērpās tievas dūmu strūkliņas.

�� Mūs tūliņ apdzīs trīs policijas ma�īnas! � D�o�s nokliedzās pār plecu. � Dariet ta�u kaut ko!

��� Pats dari, � Palamēds atsaucās. � Sofijai visi spēki izsī�ku�i. Vienīgā paļau�anās uz tevi.

�� Es stūrēju, � D�o�s protestēja.

�� Izdomā kaut ko, � bruņinieks atcirta.

�� Ko tad lai es daru? � zēns izmisis iesaucās.

�� Iedomājies lietusgāzi, � Sofija nomurmināja.

D�o�s iemina gāzi grīdā, taksometrs �āvās pa ceļu kaukdams, spidometrs tuvojās atzīmei "140". Lietus. Labs ir, dzīvot bija iznā�cis �ikāgā, Ņujorkā, Sietlā un Sanfrancisko. Par lietu bija zināms viss. Zēns iedomājās, kā tas gā�as no debesīm � smagām lāsēm, kā no spaiņa, vasaras smīla, ziemas slapjdraņķis.

�� Nekas nenotiek, � viņ� sauca.

Un piepe�i aiz muguras pret ceļu triecās lietusgāze � no mā�koņa, kura pirms mirkļa virs galvas pavisam noteikti nebija. Tu�vākā policijas ma�īna, ietrāpījusi peļķē, saslīdēja, otrā ietriecās tai aizmugures sāndurvīs, pārsprāga riepa. Tre�ā ma�īna iebrauca ot�rajai aizmugurē, un visas trīs kā lū�ņu kaudze �ļūca pa ceļu, to pil�nīgi nosprostojot. Sirēnu kaukoņa vērtās tālīnos pīkstos.

�� Labi nostrādāts, � Palamēds atzina.

�� Kur tagad?

Bruņinieks paslēja pirkstu. � Turp.

Pieliecis galvu, D�o�s pavērās pa kreisi. Stonhend�a bija ma�zāka, nekā viņ� bija iedomājies, un ceļ� stāvakmeņiem pievijās klāt pavisam tuvu.

�� Apstājies tepat. Kāpsim laukā un skriesim, � Palamēds no�rīkoja.

�� Kur � tepat? � D�o�s aplaida skatu visriņķī.

�� Tie�i te!

Uzbliezis pa bremzēm, D�o�s ar joni apturēja taksometru. Pa�lamēds izlēca no ma�īnas, alķīmiķi bez ceremonijām pārsviedis pār plecu. � Man pakaļ! � bruņinieks nokliedzās. Milzīgais zo�bens sacirta metāla �ogu lupatās.

Paķēris persie�u zobenu un vilkdams līdzi māsu, kas cīnījās, lai paliktu pie samaņas, D�o�s, cik ātri vien spēdams, pa garo zāli kūlās uz lokā sakrautajiem stāvakmeņiem.

�� Un lai kas, � sauca saracēņu bruņinieks, � tikai neskatie�ties atpakaļ.

Sofija un D�o�s abi reizē atskatījās.

�� Tu viņu pazīsti? � Mazulītis Bilijs vaicāja ar mutes kaktiņu, pieliecis galvu. Acu priek�ā vilnīja apmetnis � sieviete viņus ve�dināja arvien dziļāk mūra un metāla gaiteņu labirintā.

Makjavelli pamāja. � Esam �ad tad tiku�ies, � viņ� klusiņām atsaucās. � Tā ir Vārnu dieviete no Nākamas paaudzes.

Sievietes galva pagriezās atpakaļ par simt astoņdesmit grā�diem kā pūcei � viņa uzmeta abiem skatu. Acis slēpās aiz masīvajām spoguļbrillēm. � Un pārdzirdi nesūdzos.

Bilijs nosmīnēja. Paspēris divus �iglākus soļus uz priek�u, viņ� panāca melnajās ādās tērpto sievieti un pastiepa roku. � Viljams Bonijs, kundze. Savējiem � vienkār�i Bilijs.

Vārnu dieviete uzmeta skatu pastieptajai plaukstai un pasmai�dīja, garajiem ilkņiem ieduroties melnajā apak�lūpā. � Neskaries klāt. Es ko�u.

Bilijs turējās kā vīrs. � Nemirstīgs esmu ne sevi�ķi ilgi, vispār tikai drusciņ vairāk nekā simt divdesmit se�us gadus, un.nav iznā�cis daudz tikties nedz ar Vecajiem, nedz Nākamo paaudzi. Katrā ziņā ar tādiem kā jūs�

�� Viljam, � Makjavelli viņu paklusām apsauca. � Manuprāt, tev derētu Vārnu dievieti likt mierā.

�� Es jau neuzmācos, tikai prasu�

��� Tu, Viljam, esi nemirstīgs, nevis neievainojams. � Makja�velli nosmīnēja. � Ķelti Moriganu pielūdz kā Nāves dievieti. Vai nav skaidrs, kāda viņa ir? � Mags piepe�i apstājās. � Kas tur bija?

Mazulī�a Bilija roka iespruka azotē un izrāva �etrdesmit centi�metru garu medību dunci. Vaibsti vērtās kā akmenī cirsti. � Kas?

Makjavelli paslēja roku, apklusinādams amerikāni. Pie�ķiebis galvu, viņ� koncentrējās. � Izklausās pēc�

���� �piekaramā motora! � Bilijs metās skrie�us. Apveltījis Vārnu dievieti ar aizdomu pilnu skatienu, Makjavelli joza Bilijam pakaļ.

Pēc īsa mirkļa ap stūri parādījās sfinksa. Pamanījusi Vārnu dievieti, viņa apstājās, abas viena otrai laipni paklanījās. Viņas bija attālos rados � kāds kopīgs Vecajo sencis. � Man likās, kaut ko padzirdēju, � sfinksa sacīja.

�� �iem jau tāpat. � Vārnu dievietes smaids bija skarbs un ne��ēlīgs.

Nikolass brauk�anas mākslu tā arī nebija apguvis, toties Perenele pirms desmit gadiem bija izgājusi kursus un pēc se�ām prak�ses nedēļām eksāmenu nokārtojusi pirmajā piegājienā. Ma�īnu abi tā arī netika iegādāju�ies, bet Perenele visu bija labi iegaumējusi. Vajadzēja tikai īsu mirkli, lai sajēgtu, kā vadāma mazā, ko�i dzel�tenā motorlaiva. Pagriezusi atslēgu aizdedzē, viņa pagrūda kloķi, un piekaramais motors uzputoja ūdeni baltu. Sagriezusi stūri, viņa aizgrūda kloķi līdz galam, un laiva aiztraucās projām no Alkatrazas piestātnes, aiz sevis atstājot baltu putu ķīli.

Laivas priek�gala saceltajās �ļakatās uzmirdzēja de Aijalas vaigs. � Man likās, jūs iesit cīņā.

�� Ja nekas cits vairs neatliks, � Burve atsaucās, pārkliedzot vēja aurus un motora rūkoņu. � Būtu te Skataha ar Zannu, varbūt es būtu gājusi kauties ar sfinksu un diviem nemirstīgajiem. Bet nu man pa�ai jātiek galā.

��� Un kā ar Zirnekļu dievu?

��� Areopenaps spēj pats par sevi parūpēties, � Perenele at�kliedza. � Lai nu �ie cer, ka būs jau gabalā, kad viņ� modīsies. Zir�neklis būs izbadējies, un Vecajam zirneklim ēstgriba ir kā vilkam.

Tālē atskanēja klaigas, Perenele atskatījās. Uz piestātnes dē�ļiem stāvēja Makjavelli un viņa biedrs. Itālis stāvēja rāms un mie�rīgs, bet tas mazākais plātījās rokām, duncim zibsnījot saulē.

��� Vai viņi bursies? � de Aijala ieminējās.

�� Maģija teko�a ūdens tuvumā nav diez ko iedarbīga. � Pere�nele nosmīnēja.

��� Bīstos, ka man jādodas atpakaļ, kundze. Man jāatgrie�as uz sa�las. � Rēga seja ūdens �ļakatu aizkarā sāka gaist.

��� Lai tev paldies, Huan, par visu, ko esi darījis, � Perenele no sirds teica klasiskā spāņu mēlē. � Esmu tava parādniece.

�� Vai jūs atgriezīsities Alkāt ra�ā?

Perenele atskatījās uz cietumu. Zinot, ka pazemes cietuma ka�merās �um un mud� murgi, sala izskatījās pēc iemigu�a bries�moņa. � Atgriezī�os. � Nedrīkstēja pieļaut, ka snaudo�ais kara�pulks tiek uzrauts no miega. � Bū�u atpakaļ. Un drīz, � viņa nosolījās.

�� Gaidī�u, � de Aijala atsaucās un pagaisa.

Pagriezusi stūri, viņa notēmēja laivas priek�galu uz piestātnes pusi un noregulēja ātrumu. Sejā iezagās līksms smaids. Viņa bija brīva.

Dziļi uzelpojis, Nikolo Makjavelli nomierinājās. Dusmas apduļķoja saprātu, un tagad vairāk par visu bija nepiecie�ama skaidra galva. Burve kārtējo reizi bija novērtēta par zemu, un par �o alo�a�nos viņ� bija dabūjis maksāt. Nepiedodami. Atsūtīts uz Alkatrazu piebeigt Pereneli � un atkal izgā�anās. Par to nepriecāsies nedz viņa pa�a, nedz Dī pavēlnieks, lai gan neatstājās sajūta, ka Dī var�būt pat klusībā sapriecātos. Visticamāk, angļu mags ļausies ņir�gām.

No Burves, protams, bija bail, tomēr Makjavelli tie�ām kāroja viņu nobendēt. Sakāvi Etnas kalnā viņ� joprojām nebija ne aizmir�sis, ne piedevis un gadsimtiem ilgi bija vienkop vācis burvju vār�dus, lāstus un viltības ar vienu domu � kā Burvi pieveikt. Viņ� bija apņēmies atriebties. Un nu Perenele Fleimela viņu apvedusi ap stūri. Nedz ar maģijas, nedz auras palīdzību. Ar izmaņu� un �ajā lauciņā ta�u viņ� pats bija nepārspējams!

�� Apturi viņu! � Bilijs brēca. � Dari kaut ko!

��� Vai tu reiz stāvēsi klusu! � viņ� uz�ņāca amerikānim un izvilka mobilo tālruni. � Man jāziņo, un nevarētu teikt, ka gribas ko tādu darīt. Kam gan patīk piegādāt sliktas ziņas�

Un tad lī�a viņā krastā, tie�i pie laivas priek�gala, no ūdens iz�slējās Jūras vecis. Apvijis taustekļus ap mazo laiveli, viņ� lika tai apstāties, un Perenele nogāzās gar�ļaukus.

Makjavelli iegrūda tālruni kabatā � kazi, tomēr būs kas labs ziņojams.

Nēreja balss aiztrisuļoja pāri ūdeņiem, līgodama līdzi viļņiem: � Es zināju, Burve, kas vēlreiz tiksimies. � Makjavelli un Bilijs noskatījās, kā atbaido�ais Vecais, taustekļiem svaidoties, uztrau�as uz laivas priek�gala. Dēļi ievaidējās un ie�īkstējās, nelielais vēj�stikls viscaur saplaisāja, un svars, kas bija uzgūlis uz laivas priek��gala, pakaļgalam lika izcelties gaisā; piekaramajam motoram jo�projām kaucot un puk�ķinot.

Pielicis plaukstu pie pieres, Makjavelli redzēja Burvi pieslejamies kājās. Abās rokās viņa bija sagrābusi garu koka �ķēpu. Sau�lesstaros tas iezibsnījās zeltā, gaisā uzvērpās baltu dūmu strūkliņa. Reizi, vēl un vēl viņa cirta �ķēpu Nēreja taustekļos, tad � krūtīs. Gaisā augstu uz�ļācās strūklaka � Jūras vecis izmisīgi raudzīja pamukt no �ķēpa nostāk. Novēlies no laivas priek�gala, Vecais iegā�zās viļņos, virmojo�u burbuļu jūklī. Laiva straumē nolīdzsvarojās, motors uzkūla ūdeni, un tā atkal brāzās uz priek�u. Līdzi aizstie�pās trīs gari, joprojām kustīgi taustekļi, tad atpaliku�i palika kuļā�jamies viļņos. Nebija aizritējusi ne minūte.

Makjavelli nopūties atkal izvilka tālruni. Skaidrs, ka nekādu labo ziņu nebija, un kas vēl bija gaidāms? Pār galvu nolaidās ēna: paskatījies aug�up, viņ� ieraudzīja pāri lai�amies Vārnu dievieti. Viņa planēja augstu debesīs, melno apmetni izpletu�i kā spārnus, un tad precīzi piezemējās uz dzeltenās motorlaivas priek�gala.

Itālis nespēja novaldīt smaidu. Skaidrs � Vārnu dieviete izgrūdīs Burvi no laivas, lai nereīdām tiek tas prieks. Bet smaids tū�daļ pagaisa: tās abas � Nākamās paaudzes dieviete un nemirstīgā sieviete � apskāvās. Kad viņas atskatījās uz salu, lai pamātu ar�dievas, itāļu maga vaibsti bija ledū sasalu�i.

��� Man likās, ka Vārnu dieviete ir mūsējā, � Mazulītis Bilijs nogaudās.

-������ �ķiet, ka mūslaikos ne uz vienu vairs nevar paļauties, � at�trauca Nikolo Makjavelli, dodamies projām.

Me�onīgie dzinēji trencās pa Solsberijas līdzenumu.

Nezvēri, pirmīt noredzēti pa acu galam, tagad jau bija pavi�sam tuvu. Da�i pēc kaut kā izskatījās: melni suņi, pelēki vilki, mil�zīgi sarkanacaini kaķi, masīvi lā�i, kuiļi līkiem ilkņiem, ā�i, brie�i un zirgi. Bet Dzinējiem bija piepulcēju�ies vēl citi � akmenī cirsti cilvēku tēli, kam nopakaļ joza vēl citi, kam āda kā koku miza, mati kā lapas, rokas un kājas kā zari. Sofija un D�o�s atpazina Genii Cucullati � kapuces; turpat bija ķēdēm nokāru�ies kukubi skūtām galvām un bruņinieki pusdragātās un izrūsēju�ās bruņās. Ka�ok�ādās satinu�ies tetovēti kaujinieki un romie�u centurioni pusplīsu�ās bruņās klunkurēja nopakaļ rudmatainām dārgdvijām. Un pa vidu lēk�oja arī pavisam parasti cilvēki, bruņoju�ies �ķē�piem, dun�iem un zobeniem; D�o�am tie�i viņi likās pa�i baismī�gākie.

Dvīņi paskatījās uz Stonhend�as pusi � tā tumsā vīdēja melna un neskaidra, un bija pilnīgi skaidrs, ka laikus turp aizkulties neiz�dosies. � Stāvam un kaujamies, � D�o�s noelsās, novērtējis ap�stākļus un aplēsis tik ierobe�otās izredzes. � Man vēl drusku spēka ir� Varbūt varu izsaukt vēl kādu lietusgāzi�

Solsberijas līdzenumu pārskanēja me�onīgs, spalgs kauciens. D�o�s pamira, samanījis kaut ko nokustam turpat pa labi � �urp brāzās vēl viens bars, nogriezdams ceļu. � Nu ir ķeza, � viņ� no�teica.

� Tie�i otrādi. � Palamēds nosmīnēja. � Paskaties kārtīgi.

Un tad D�o�s atpazina bara vadoni. � �ekspīri

Bards vedināja Gabriēla suņus tie�i �urp. Labi apmācītie Mul�doņas ietriecās sala�ņu straumē, tā apstājās. Tumsā iezibsnījās dzelzs �ķēpi un tērauda zobeni, ieleju drīz vien pārklāja palsu pu�tekļu mākonis.

Ieģērbies mūslaiku policista kaujastērpā un ķiverē ar sejsegu, �ekspīrs nostājās līdzās Palamēdam. � Tie�i laikā, � viņ� bilda.

��� Man likās, es tev teicu negaidīt ilgāk par saulrietu, � saracēņu bruņinieks attrauca.

�� Ak, kas gaida, tas sagaida, � �ekspīrs sacīja. � Un vai tad nezini, ka es tev tik un tā nekad neklausu? � Bards bikli nosmaidīja. � Turklāt ceļi tuk�i, tāpēc nospriedu, ka esat atradu�i kādu vietu, kur nobēdzināties līdz tumsiņai.

Alķīmiķis bija bezsamaņā, Palamēds novilka viņu no pleca un sāka plik�ķināt Fleimelam pa vaigiem. � Mosties, Fleimel! Mos�ties. Mums jāzina, kur� akmens ir īstais.

Nikolasa gai�ās acis pavērās. � Uz Altārakmeni, � viņ� iz�dvesa.

No tumsas iznira Gabriēls. Kailo miesu klāja melnu kvēpu svēdras. Garie mati � pī�ļu pilni. � Viņu ir pārāk daudz, un nāk arvien klāt un klāt, � viņ� elsa. � Nevaram turēties pretim.

D�o�s norādīja uz akmeņu krāvumu. � Lai visi atkāpjas uz Stonhend�u. � Atkal uzbrāzās tas pats miers, kas pirmīt. Ne par ko vairs nevajadzēja ne iz�ķirties, ne domāt. Atlika tikai stāvēt un cīnīties. Un par māsu viņ� kausies līdz galam. Piespiedis roku krū�tīm, D�o�s manīja zem krekla no�aukstam abas pēdējās Kodeksa lapas.Varbūt derēja tās iznīcināt, lai gan trūka priek�stata � tie�i kā. Varbūt apēst? � Visi atkāpjamies! � viņ� nokliedzās. � Tad turēsimies līdz pēdējam.

��� Var jau arī citādi, � izgrūda �ekspīrs. � Me�onīgie dzinēji un visi pārējie grib dabūt ciet tevi un māsu, nāku�i uz jūsu auru smar�u un klausot Dī solījumiem par milzu atlīdzību. Par mums, pārējiem, viņiem nospļauties. Līdz ar to � atliek tikt no jums vaļā. Palamēd, Gabriēl! � bards nokliedzās. � Aizkavējiet viņus!

Saracēņu bruņinieks pamāja. Sadangātās bruņas pārveidojās un pārkārtojās, atkal vēr�oties melnas un spoguļgludas. Abās ro�kās sagrābis garo zobenu, viņ� metās pretim vilkiem un melnajiem kaķiem. Gabriēls ar pārpaliku�ajiem Muldoņām brāzās viņam no�pakaļ.

�ekspīrs balstīja alķīmiķi, D�o�s � Sofiju, lai tā neļimtu, un visi �etri, izklunkurēju�i starp diviem smil�akmens stabiem, iesteberēja Stonhend�as viducī.

Kolīdz D�o�s spēra aplī kāju, viņ� samanīja zumam aizlaiku enerģiju. Līdzīgi bija tad, kad rokās zumēja Klarents, � it kā pavi�sam klusiņām, ausij īsti nesaklausāmas, runātu visādas balsis. Ap�laidis skatu visriņķī, viņ� tomēr redzēja tikai akmeņus slejamies tumsā.

�� Cik sena ir �ī vieta? � viņ� ievaicājās.

���� Pirmās liecības � piectūksto� gadu sena pagātne, bet va�rētu būt arī pirms tam, � atsaucās �ekspīrs. Viņ� netī�ām uzgrū�dās kādam bluķim, kas plakaniski gulēja zemē. � Re, kur ir Altārakmens, � bards uzsauca alķīmiķim.

Nikolass Fleimels, smagi vilkdams elpu, noslīga uz akmens, plaukstu piespiedis krūtīm. � Sakiet, kas te ir, � viņ� nogārdza. � Uz kuru pusi ziemeļi?

�ekspīrs un I'alamēds kā sarunāju�i atgāza galvu, debesjumā meklēdami Ziemeļzvaigzni.

Pēk�ņi pa vārtiem iek�ā gāzās milzīgs melns kaķis atņirgtu rīkli, izplestiem nagiem, lēca tie�i virsū alķīmiķim. Fleimels pa�svieda aug�up rokas, nagi kā bārdasna�i pār�ķēla dilbu, un tad no�svilpa �ekspīra policista zizlis, kaķi aiztriekdams projām. Zvērs at�sitās pret akmens bluķi un pārvērtās putekļos. � Akmens viņiem ir inde, tāpat kā metāls, � bards nobēra. � Tiem viņi nedrīkst ne klāt skarties, tāpēc arī nemetas mums glu�i virsū. Klau, alķīmiķi, ja gribi ko pasākt, nekavējies! � Viņ� paslēja pirkstu. � Re, kur ziemeļi!

��� Meklējiet tre�o nesapostīto trilītu pa kreisi, � Fleimels no��ukstēja.

�� Tre�o � ko? � D�o�s apjucis pārvaicāja.

��� Trilītu. Divas pārjumtas plāksnes, � �ekspīrs skaidroja. � No sengrieķu valodas � 'trejakmens'.

���� Zināju jau� Man liekas, � D�o�s no�ukstēja un ņēmās skaitīt. � �is te. � Viņ� izlēmīgi norādīja. � Nu � un?

�� Palīdziet, � Nikolass nogārdza.

Pacēlis alķīmiķi uz rokām, �ekspīrs viņu aizstīvēja līdz divām stāvakmens plāksnēm. Ieticis starp abām, Nikolass izstiepa rokas, cik augstu vien spēja, pieplacināja plaukstas pie plāksnēm un iz�pleta kājas, līdz izskatījās pēc burta X.

Dzestrajā naktī ievēdījās piparmētru dvesma.

Pakaļkājās izslējās milzīgs lācis, ar ķetnām grābdams pēc alķīmiķa galvas. Un saracēņu bruņinieks nezvēru tūliņ atrāva nostāk, tad pasvieda Gabriēla suņiem � saplosī�anai. Tie gaļai metās virsū, me�onīgi kaukdami. Pa�ķīda pī�ļi.

Fleimelam virsū metās trīs vilki. Vienu D�o�s aizķēra ar per�sie�u zobenu, otru nograuza Gabriēls. D�o�s cirta tre�ajam, bet tas izlocījās, tomēr, no zobena vairīdamies, piespiedās stāvakmenim un acumirklī sabirza putekļos.

Pēk�ņi D�o�s attapās, ka dzīvajos paliku�i tikai labi ja saujiņa Gabriēla suņu un tie pa�i nemitīgi kāpjas atpakaļ, arvien dziļāk akmeņu lokā. Uz pakaļkājām saslējās zirga ģindenis, kam mugurā sēdēja jātnieks bez galvas, zirgs savicināja pakavus un aizķēra vienu suni, kas atpakaļeniski triecās pret akmeni un arī iz�ibēja, tā ka gaisā palika tikai pī�ļiem iezīmēta kontūra.

�� Alķīmiķi, �ekspīrs nobrīdināja, � dari ta�u kaut ko!

Nikolass saļima. � Nevaru.

�� Dro�i zini, ka vārti ir īstie? � noprasīja D�o�s.

��� Dro�i. Man spēka vairs nav nemaz. � Nikolass pacēla acis uz dvīņiem, un vienubrīd D�o�am norēgojās kaut kas savāds alķīmiķa skatienā. � Sofij, D�o�, vajadzēs jums�

��� Meitenei spēki cauri, � a�i ieteicās bards. � Ja viņa ko pa�sāks, aizdegsies.

Nikolass pasniedzies pavilka tuvāk D�o�u. � Tad tev�

�� Man? Bet es�

�� Tev vienīgajam ir tāda aura.

��� Vai ir kāda cita izeja? � D�o�s vaicāja, nespēdams atvairīt sajūtu, ka alķīmiķis to visu ieplānojis no sākta gala. Viens pats Fleimels tik un tā nebūtu spējis vārtus atvērt.

��� Nav. � Alķīmiķis norādīja uz nezvēriem, kas drūzmējās ap akmeņu loku. Tad � uz debesīm. �urp taustījās pro�ektora stars. Tam cie�i uz pēdām sekoja vēl divi. � Policijas helikopteri, � viņ� noteica. � Pēc pāris minūtēm būs klāt.

D�o�s pasniedza Fleimelam daudzcietu�o un mazliet no��ķiebto persie�u zobenu. � Kas man jādara?

��� Nostājies starp stāvakmeņiem izplestām rokām un kājām. Iztēlojies savu auru ieplūstam akmeņos. Ar to vajadzētu pietikt.

��� Un pasteidzies, � ieteica �ekspīrs. Gabriēla suņu vairs ne�bija vairāk par pieciem, un Palamēds kāvās ar purvainiem, kas vē�cinājās ar krama na�iem, � tie skrāpējās gar bruņām un �ķīla dzirksteles. Vilki un kaķi jau spiedās iek�ā akmeņu lokā.

�� Es palīdzē�u brālim, � izdvesa Sofija.

�� Nē, � �ekspīrs noskaldīja, � tas ir par daudz bīstami.

Kolīdz D�o�s nostājās starp akmens plātnēm, viņa aura sāka

vērpties laukā no miesas kā zelta dūmi. Papletis rokas, viņ� piekļāva plaukstas gludajam smil�akmenim, un apelsīnu smar�a pie�ņēmās spēkā.

To saodu�i, mo�ķi visapkārt iesvēlās nemierā un ar divkār�u sparu raudzīja tikt dvīņiem klāt. �ekspīrs ar Gabriēlu novietojās abpus akmenim, lai cik spēka pasargātu D�o�u.

Bet tas paplēta kājas, lai ar vienu pēdu pieskartos stāvakmenim pa labi, ar otru � tam pa kreisi, un tūliņ noskaidrojās balsis, kas galvā bija ieskanēju�ās jau tobrīd, kad viņ� spēra pirmo soli aizlaiku akmeņu lokā. Piepe�i bija skaidrs, kāpēc tās likās tik pazīs�tamas. Visas balsis saplūda vienā � Klarenta balsī. D�o�s atskārta, ka gan Klarents, gan Ekskaliburs tēsti no tiem pa�iem vulkāniska�jiem ie�iem, kas slējās te kā iezilgani akmens bluķi, neatminamos aizlaikos sakrauti pla�ā lokā. Acu priek�ā uznira sejas � cilvēki un necilvēki, bet da�s tāds pa pusei kā briesmonis �, tie, kas Krā�vumu bija darināju�i. Stonhend�ai nebija glu�i piectūksto� gadu, tā bija senāka � daudz, daudz senāka. Stāvēdams pa�ā apļa vidū, norēgojās Cernunns � zaigojo�s un daiļ�, bez ragiem, tērpies vis�caur baltā, abās rokās satvēris un augstu pacēlis necilu zobenu.

Bluķis pa kreisi iesprikstījās un iespīgojās zelta gaismā, tomēr tas pa labi joprojām palika tum�s un kluss.

Sacirtis me�akuili, kas bija ielauzies aplī, Fleimels vērsās pie Sofijas. � Tev jāiet brālim palīgā.

Meitene bija tik pārguru�i, ka tikko turējās kājās. Uzlūkojusi alķīmiķi, viņa ar pūlēm izvēla vārdus pār lūpām: � Bet Vils teica � ja vēl darbinā�u auru, tad aizdeg�os.

���� Un, ja vārti neatvērsies, pagalam būsim mēs visi, � Flei�mels atcirta. Sagrābis Sofiju aiz pleca, viņ� stūma meiteni uz ak�mens pusi. Kāja viņai aizķērās, un Sofija paklupa, tad krita, rokas pastiepusi uz priek�u� pirkstu gali pieskārās akmenim. Gaisā uz��āvās vaniļas smar�a, un akmens iespīdējās. No tā izvēlās blāvi sudrabainas miglas vērpetes, un bluķis iezaigojās pats, tā ka, necik ilgi, abas trilīta stāvplāksnes zaigoja zeltā un sudrabā, bet pārjums gaismojās oran�s.

Solsberijas līdzenumā bija nakts, ta�u starp akmens bluķiem parādījās saules apspīdēta kalna nogāze.

D�o�s skatījās, nespēdams ne acu novērst. Nāsis patiesi ma�nīja zāles smar�u, vaigus sildīja vasaras saule, gaiss vēdīja viegli iesāļ�. Viņ� atskatījās � aiz muguras tumsa nakts, debesīs spul�goja zvaigznes, bet priek�ā bija gai�a diena. � Kur? � viņ� iz�dvesa.

��� Tamalpaiss, � Fleimels pavēstīja uzvaras priekā. Uzrāvis Sofiju kājās, alķīmiķis viņu stūma un grūda uz gai�uma pusi. Ko�līdz meitenes pirksti atrāvās no akmens, tas sāka dzist.

�� Ej, � mudināja �ekspīrs. � Pasteidzies�

�� Pasaki Palamēdam�

�� Zinu. Taisies, ka tiec. �igli.

���� Padomā, kāda luga te iznāktu! � alķīmiķis piebilda, ap�mezdams arī D�o�am roku ap vidu un abus dvīņus stīvēdams uz spo�ajiem akmens vārtiem, aiz kuriem zaļoja zāle pasaules viņā pusē.

��� Traģēdijas man nekad nav gāju�as pie sirds, � no�ukstēja Viljams �ekspīrs.

Zeltgaisma apdzisa, kolīdz D�o�s atrāva roku no akmens, va�niļas un apelsīnu aromāts pagaisa, tagad nāsīs sitās tikai Gabriēla un pa�a pēdējā dzīvajos paliku�ā Muldoņas sīvais smārds.

Me�onīgie dzinēji un Nākamā paaudze, nemirstīgie un cilvēki � viss uzbrucēju karapūlis nekavējoties pagaisa naktī, nopakaļ atstā�ju�i tikai pī�ļus, putekļus un dubļos sadangātu pļavu. No tumsas grīļodamies iznāca Palamēds. Bruņas viņam bija saskrāpētas un vienos robos, milzīgais skotu zobens pārlūzis uz pusēm. Spēka iz�sīkums akcentu vērta daudz izteiktāku. � Jātiek projām, pirms policija klāt.

��� Es zinu vienu vietiņu, � atsaucās �ekspīrs. � Pavisam ne�tālu. Brīni�ķīgi saglabājies Edvarda laika �ķūnis.

Palamēds saspieda barda plecu. � Bīstos, ka tik ļoti brīni�ķīgi saglabājies laikam nebūs vis.

�� Tamkalns, � izdvesa Nikolass Fleimels, noslīgdams uz cejiem un pilniem malkiem vilkdams plau�ās silto gaisu. � Sanfran�cisko.

Galva reiba, acu priek�ā viss griezās, arī D�o�s nometās �etr�rāpus un paskatījās visapkārt. Nogāze gan sildījās spo�os saules staros, tomēr dziļāk ielejā jau sāka celties migla.

Sofija nometās brālim līdzās � bāla kā līķis, acis dziļi iegrimu��as dobuļos, gai�ie mati saķepu�i un pielipu�i galvai. � Kā jūties?

�� Laikam tikpat slikti, kā tu izskaties, � viņ� atteica.

Lēnām pieslējusies, Sofija palīdzēja pietrausties kājās arī dvī�ņubrālim. � Kur mēs esam? � viņa pavaicāja, grozīdama galvu, bet neredzēja itin nekā pazīstama.

�� Manuprāt, uz ziemeļiem no Sanfrancisko, � D�o�s sacīja.

Lejāk kaut kas sakustējās, migla sagriezās pla�ās vērpetēs. Visi

trīs pagriezās uz to pusi, skaidri apjauzdami, ka pret ienaidnieku neiespēs neko � spēki bija cauri. Neviens pat kājas vairs nespēja pavilkt.

No miglas iznira Perenele Fleimela � iznesīga un eleganta pat cietumnieku kreklā, biksēs un novārtītā melnā mētelī. � Cik tad ilgi var gaidīt! � viņa izsaucās un soļoja aug�ā pa nogāzi, plati smaidīdama.

Burve apskāva abus dvīņus un cie�i saspieda. � Ak, cik labi, ka esat sveiki un veseli! Es tā raizējos. � Viņa apglaudīja zilumus Sofijai uz vaiga, skrambu D�o�am uz pieres un saskrāpēto roku. Abi samanīja pārskrienam kņudino�u siltumu, un D�o�a acu priek�ā zilumi no māsas vaiga pagaisa kā nebiju�i.

�� Labi, ka esam atpakaļ, � D�o�s atsaucās.

Sofija piekrīto�i pamāja. � Prieks redzēt ari tevi, Perij.

Nikolass apskāva sievu un nelaida vaļā ļoti ilgi. Tad, uzlicis viņai plaukstas uz pleciem, soli atkāpās un nopētīja Pereneli ar kri�tisku aci. � Labi izskaties, mīļā, � viņ� pavēstīja.

��� Nemānies nu, esmu novecojusi, � viņa atteica. Tad zaļo acu skatiens pārskrēja vīra sejai, no jauna iegrauzu�ās rievas un grum�bas nepalika nemanītas. Pereneles rādītājpirksta raidīta baltās auras strēle pārslīdēja neskaitāmajām brūcēm un zilumiem, tie pa�zuda bez miņas. � Lai gan ne tik ļoti kā tu. Un tu esi desmit gadu jaunāks, � viņa atgādināja. � Bet �odien, � viņa iesmējās, � pēc visiem gadiem, ko esam nodzīvoju�i kopā, tu tie�ām izskaties par mani vecāks.

��� Pēdējās pāris dienas biju�as visai interesantas, � Fleimels piekrita. � Bet kā tu tiki te? Pēdējoreiz, kad runājām, biji Alkatrazas cietumā.

���� Tagad varu godam uzdoties par vienu no nedaudzajiem cietumniekiem, kam no Alkatrazas izdevies aizbēgt. � Ieslidinā�jusi pirkstus vīra saujā, viņa veda Nikolasu lejup pa nogāzi, apkārt iesmar�ojās agras pēcpusdienas migla, dvīņi nāca līdzi. � Tev pie�nāktos ar mani lepoties, Nikolas, � Perenele norādīja. � Visu ceļu �urp nobraucu pati.

��� Es ar tevi lepojos nemitīgi. � Viņ� aprāvās. � Bet mums ta�u nav ma�īnas.

��� Aizņēmos visai glītu Thunderbird kabrioletu � tas bija pa�mests pie piestātnes. Zināju, ka saimniekam tas tik drīz vis nebūs vajadzīgs.

Doktors D�ons DI gulēja mīkstajā zālē un vērās nakts debesīs. Tur atspīdēja un apdzisa zelta un sudraba blāzma, un pat te varēja samanīt atvēdījam vaniļas un apelsīnu smar�u. Padebe�os trīsuļoja policijas helikopteri, visās malās kauca sirēnas.

Tātad dvīņiem un Fleimelam izdevies aizbēgt.

Un līdzi viņi bija aizrāvu�i Dī dzīvību un visas izredzes. Uz parāda viņ� dzīvoja jau kop� vakarvakara neveiksmīgā uzbru�kuma, un tagad bija ne vairāk kā dzīvs mironis.

Mags gausi uzslējās sēdus, auklēdams kreiso roku. Tā bija ne�jūtīga līdz pat plecam, kur tika ietrāpījis viss Klarenta spēks. Vai tik nebūs lauzta.

Klarents.

Puika svieda to zobenu� to viņ� redzēja, ta�u, ka sviedējs būtu to savācis, nebija manīts. Apvēlies kukur�ņos uz vēdera, viņ� konstatēja, ka zobens guļ turpat blakus. Saudzīgi, teju bijīgi mags to izcēla no dubļiem un tad atkal atgūlās uz muguras � zobens uz krūtīm, abas rokas uz roktura.

�im ierocim Dī bija dzinis pēdas piecsimt gadu. Tie�i tāpēc bija apceļojis visu pasauli un ieskatījies Ēnu valstībās. Viņ� spalgi, gan�drīz histēriski iesmējās. Un � meklējumi bija beigu�ies gandrīz turpat, kur sāku�ies. Tronī sēdēja Henrijs VIII, un Dī bija piecpa�dsmit gadu vecs, kad ieradās meklēt zobenu zem Stonhend�as altārakmens.

Joprojām gulēdams pļavā, Dī ar labo roku no azotes izvilka Ekskaliburu. Tad pacēla abus zobenus gaisā. Tie pa�i no sevis sa�kustējās, rāvās viens otram tuvāk, apaļeniskie rokturi sagriezās, asmeņi viegli iekūpējās. Vienam sānam pārskrēja ledus aukstums, otram � silts vilnis. Uz�ķīlās aura, garās, dzeltenās �ķieznās iz�garodama no miesas, sāpes rimās, ievainojumi un sasitumi sa�dzija, visas vainas pārgāja. Mags sagrūda zobenus tuvāk, abus sa�krustoja.

Un tad tie pēk�ņi salipa kopā � it kā magnetizēti. Dī raudzīja tos at�ķirt, bet tie sakļāvās, sāns pie sāna, no�ķindēja un sakusa kopā � asmens ar asmeni, rokturis ar rokturi, tā ka Dī tagad rokā turēja glu�i parasta izskata zobenu, no kura kūpēja pelēki dūmi.

No tumsas iznira stāvs � kāds ve�uks, satuntuļojies nez cik mēteļos. Dzeltenajā atblāzmā spurojās me�onīga matu kodaļa un pinkaina bārda, spo�i zilās acis pretim vērās tuk�as un sapņai�nas. Ieraudzījis zobenu, viņ� sarauca pieri, sakopoja domas, lūkoja kaut ko atcerēties. Kad viņ� pastiepa trīco�u pirkstu, lai noglāstītu auksto akmeni, acis viņam pieskrēja asaru pilnas. � Divi, kas ir viens, � ve�uks nobubināja, � viens, kas ir viss. � Tad Dienu Sirmgalvis pagriezās un aiz�ļūca projām, tumsā.

Tre�ās grāmatas beigas

Stonhed�a un nolles punkts

Aizvēsturiskajā stāvakmeņu lokā Anglijas Solsberijas līdze�numā Sofija un D�o�s ierodas nakts laikā un savulaik di�o piemi�nekli, vienu no pasaulē pazīstamākajiem arheoloģiskajiem objek�tiem, tā īsti nemaz nedabū aplūkot.

Stonhend�a celta trijos, visai skaidri no�ķiramos cēlienos. �o�dien no visas būves paliku�as tikai drupas. Ir liecības, ka cilvēki Solsberijas līdzenuma apkaimi apdzīvoju�i jau pirms astoņiem tūksto�iem gadu (tolaik tur zaļojis me�s), ta�u pirmie akmeņi Stonhend�as kompleksā uzslieti pirms vairāk nekā pieciem tūksto�iem gadu. Izmantojot no brie�raga, akmeņiem un koka darinātus dar�barīkus, pirmie celtnieki iezīmēju�i un izraku�i milzīgu apļveida joslu gandrīz divu metru platumā, diametrs � teju kilometrs. Pa�ā vidū padziļinājums vietumis pārsniedza vairāk nekā divus met�rus. Divi akmens bluķi tika uzslieti kā vārti. Viens no tiem saglabā�jies � Kaujamais akmens.

Nākamā pārbūve sākusies pirms aptuveni piectūksto� gadiem. No �ā veikuma nav saglabājies nekas, bet arheologi domā, ka aplī uzcelta koka ēka. Uzietas māla lauskas un apdegu�as kaula �ķēpe�les, un ir hipotēze, ka Stonhend�a kalpojusi kā apbedījumu lauks vai varbūt upurvieta.

Turpmākajos gadu tūksto�os Stonhend�a papla�ināta, mainīta un pārbūvēta. Lielie bluķi, kas saglabāju�ies līdz mūsdienām, uz�slieti tie�i �ajā laikposmā.

Apļa vidū slēju�ies ap 80 smil�akmens stabu, tie biju�i izkār�toti divos puslokos � viens otrā iek�ā. Katrs bluķis svēris vismaz �etras tonnas, un tie nāku�i no Velsas Preseli kalnu akmeņlauztu�vēm, kas atrodas gandrīz �etrsimt kilometru attālumā. Atgādāt milzu bluķus līdz Stonhend�ai pa me�ainu apvidu, pāri kalniem un upēm � tas bija izcils veikums, kas pierāda, cik augstu senie celtnieki vērtēju�i �o būvi. Milzīgais Altārakmens, uz kura gulēja Nikolass Fleimels, sākumā, domājams, bijis uzsliets stāvus. Tas sver se�as tonnas.

Ap �o pa�u laiku papla�ināta ieeja, tā ka saule � sevi�ķi vasa�ras saulgrie�u rītā � bluķus apspīdējusi tā, ka tie metu�i garas ēnas, kas ietieku�ās apļa sirdī. Ziemas saulgrie�os saule rietējusi aiz bluķiem.

Mazliet vēlāk, varbūt pirms nedaudz vairāk kā �etriem tūksto��iem gadu, uzsliets trīsdesmit pārjumu loks. Tas uzskatāms par vēl vienu izcilu varoņdarbu. Ik stāvakmens sver aptuveni divdesmit piecas tonnas. Bluķi vesti no akmeņlauztuvēm, kas atrodas vairāk nekā trīsdesmit kilometru uz ziemeļiem no Stonhend�as, visi rū�pīgi iz�ķaidīti, nopulēti un izkalti pēc mēra. �ajā rindā virknējās puslokā izkārtoti pieci trilīti, galos mazāki, vidū lielāki. "Mazā�kais" trilīts bija se�us metrus augsts.

Gadsimtiem ritot, vieta tika pamesta un atstāta visu vēju varā. Sala, lietus un pa�u bluķu svara dēļ da�i nogāzās, izjaucot kārtīgos lokus.

Stonhend�a ir pārsteidzo�a, brīni�ķa un noslēpumaina, un, lai cik gadsimtus to esam pētīju�i, joprojām nezinām, kam tā bijusi domāta. Vai tur bijis kapulauks? Varbūt, kā domā ne viens vien, kulta vieta? �od ien Stonhend�a tiek saistīta ar druidiem, seno ķeltu priesteriem. Ķelti to noteikti izmantoju�i, tāpat kā daudzos apkaimē izliktos akmens bluķu apļus un pieminekļus, ta�u viņi nav Stonhend�u cēlu�i. �o vietu apvij neskaitami miti un leģen�das � tā saistīta pat ar Merlinu un karaļa Artura teiksmām.

Tie, kas dodas apmeklēt Stonhend�u, visvairāk brīnās, cik tuvu �im senajam piemineklim garām iet ātrgaitas lielceļi. A344 � ceļ�, uz kura D�o�s beidzot atstāja taksometru, � piectūksto� gadu senajam akmens bluķu lokam ir gandrīz blakus.

Stonhend�a iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā.

Pastāv arī Nulles punkts.

Francijas galvaspilsētas Parīzes oficiālais centrs meklējams laukumā pie Parīzes Dievmātes katedrāles ieejas un ir tie�i tāds, kāds aprakstīts "Burvē". Bruģī iestrādāts, �etros sektoros sadalīts aplis. Apli rotā uzraksts Point Zero Des Routes De France. Apļa vidū � saule ar astoņiem stariem, kas stiepjas uz visām pusēm.

�āds Nulles jeb Nulles kilometra punkts ir daudzās pasaules pilsētās, un tas kalpo kā atskaites punkts, no kura tiek mērīti attā�lumi pilsētas robe�ās. Cits izskatās kā guļo�s akmens, cits � kā plāksne vai piemineklis.

Nav ieteicams stāvēt uz Parīzes akmeņa, kad saule zenītā. Vai nezināt, kā izgāja Skatahai un �annai?

īpa�s ieskats ceturtaja nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu grāmatā "Nekromants"

Excerpt copyright � 2009 by Michael Scott Published by Delacorte Press

Man ir bail.

Ne jau par sevi, bet par tiem, kas paliks, kad manis vairs ne�būs: par Pereneli un dvīņiem. Esmu samierinājies � pie Grāmatas nepagūsim tikt laikus, sievu glābt neizdosies. Man atlikusi kāda nedēļa, varbūt divas, tad vecums mani nobeigs. Perenelei � ne vairāk par divām nedēļām.

Mirt es negribu. Esmu dzīvojis se�simt septiņdesmit se�us ga�dus un tik daudz vēl neesmu paspējis, tik daudz gribētu paveikt, ja vien būtu laiks.

Tomēr jūtos pateicīgs, ka izdevies atrast leģendas dvīņus, un lepns � jo, pateicoties man, viņi sāku�i apgūt maģijas pamatus. Sofija jau apguvusi trīs stihijas, D�o�s gan tikai vienu, toties aplie�cinājis citas spējas, un par dū�u viņu var tikai apskaust. ,

Esam atgriezu�ies Sanfrancisko, Dī palicis Londonā � viņam izred�u nekādu. Ceru, ka viņu vairs neredzēsim. Tomēr raizes sa�gādā ziņa, ka Makjavelli ir te. Perenele viņu ar vēl kādu atstājusi Alkatrazā kopā ar citiem briesmoņiem, bet ej nu sazini, cik ilgi sala cietīs tādu slogu kā tas nemirstīgais itālis.

Un mēs ar Pereneli esam vienisprātis, ka ar Alkatrazu par katru cenu jātiek galā, kamēr vēl varam. Zinot, kas tur pagrabos �um un mud�, asinis stingst dzīslās.

Tomēr vēl vairāk jāraizējas par to, ka Skataha un Zanna d'Arka pazudu�as bez pēdām. Parīzes Dievmātes enerģijas vārtiem pie�nācās viņas atgādāt �urp, uz Tamalpaisu, bet �ajā galā viņas tā arī neparādījās. Sen�ermēns vai jūk prātā, bet es viņam saku � Skatahai ir vairāk nekā divarpus tūksto�u gadu, un viņa ir absolūtā kareive.

Es pats visvairāk uztraucos par dvīņiem. Vairs īsti nesaprotu, ko viņi par mani domā. D�o�s no sākta gala man neuzticas, bet nu manu, ka abi nokaujas ar bailēm un aizdomām. Jā, manā biogrāfijā atklājies �is tas, ko labāk būtu vēlējies paturēt noslēpumā. Pats ne glu�i ar visu lepojos, tomēr neko arī neno�ēloju. Esmu darījis visu, lai gādātu par cilvēku rases izdzīvo�anu, un tie�i tāpat es rīkotos atkal un atkal.

Dvīņi aizgādāti atpakaļ pie Agnes tantes. Lai dienu vai divas atpū�as un atgūstas. Tad sāksim visu no jauna. Mācības jānoved līdz galam, viņiem jābūt gatavībā, kad atgriezīsies tum�ie Vecajie.

Jo tā diena ir tuvu.

Rakstīts �odien, otrdien, 5. jūnijā, Sanfrancisko, manā aud�upilsētā

>

��� Nemū�am nedomāju, ka te vēl kādreiz atgriezīsimies, � teica Sofija Ņūmena.

��� Prātā nenāca, ka par to tā priecā�os, � piebalsoja D�o�s. � Izskatās� Nezinu. Citādi.

��� Izskatās tie�i tāpat, � dvīņumāsa attrauca. � Mēs esam citādi.

Sofija un D�o�s Ņūmeni soļoja pa Skota ielu uz Agnes tantes māju � Sakramento ielas stūrī. Pirms piecām dienām � ceturt�dien, 31. maijā � abi bija aizgāju�i uz darbu: Sofija � uz kafejnīcu, D�o�s � uz grāmatnīcu. Diena sākās pavisam parasti� tomēr pa�rastām dienām līdz ar to bija pielikts punkts.

Todien abiem pasaule apgriezās kājām gaisā; arī viņi pa�i bija mainīju�ies � gan miesā, gan garā.

��� Ko viņai teiksim? � D�o�s nervozi ieprasījās. Agnes tantei bija astoņdesmit �etri gadi, par tanti viņa gan saucās, ta�u nekāda asinsradiniece nebija. Sofija sprieda, ka viņa varētu būt abu vec�māmiņas māsa� vai māsīca� vai varbūt tikai draudzene, bet īsti nezināja. Tante bija mīļa, bet viegli aizkaitināma veca kundzīte, kas pukstēja un raizējās, ja dvīņi novēlojās kaut par piecām minūtēm. Abus viņa darīja vai trakus un ik par mazāko sīkumu tūdaļ ziņoja vecākiem.

�� Jo vienkār�āk, jo labāk, � Sofija sacīja. � Turamies pie tā, ko teicām mammai un tētim: pirmkārt, grāmatveikals bija ciet, jo Perenelei sametās slikti, un tad, kad viņu izlaida no slimnīcas, Fleimeli�

�� Flemingi, � D�o�s pārlaboja.

�� Flemingi mūs ielūdza ciemos uz savu māju, kas tuksnesī.

�� Un kāpēc grāmatveikals aizklapējās?

�� Gāzes noplūde.

D�o�s pamāja. � Gāzes noplūde. Un kur tā tuksne�a māja ir?

�� D�o�uatrī.

��� Skaidrs, sapratu. � Viņ� pasmīnēja. � Zini, mēs dabūsim pa kaklu.

�� Zinu. Un vēl jau jāskaidrojas ar mammu un tēti.

D�o�s pamāja. � Es te prātoju, � viņ� gausi ierunājās. � Un ja nu mēs viņiem izstāstītu visu, kā ir?

Dvīņi gāja pāri D�eksonielai. Viktoriāņu stilā celtā tantes māja jau bija saskatāma � nieka trīs kvartālus tālāk.

Sofija nogrozīja galvu. � Tā, vai es pareizi saprotu? Tu mam�mai un tētim gribi teikt, ka viss, ko viņi mū�ā sastrādāju�i, nekam neder? Ka viss, ko viņi mācīju�ies � vēsture, arheoloģija, paleon�toloģija �, iederas kaķim zem astes? � Viņa pasmīnēja. � Spo�a ideja. Aiziet � bliez vaļā! Es paskatī�os.

D�o�s samulsis paraustīja plecus. � Nu labi, labi. Tad neko neteiksim.

�� Vismaz ne pagaidām.

�� Sarunāts, bet viss tik un tā nāks gaismā � agrāk vai vēlāk. No �iem jau neko nevar noslēpt, it kā tu nezinātu.

Garām lēnām pabrauca gar�, slaids, melns limuzīns. Vadītājs, pārliecies pār stūri, pētīja kokiem apstādītās ielas māju numurus. Kāda ma�īna ietaurējusies limuzīnu apdzina.

D�o�s pameta ar zodu uz limuzīna pusi. � Izskatās, ka pie Agnes tantes.

Sofija vienaldzīgi paskatījās. � Es tikai gribētu, lai tas būtu kāds, ar ko varam aprunāties, � viņa noteica. � Piemēram, Gilgame�s. � Acīs viņai saskrēja asaras. � Ceru, ka viņ� ir sveiks un vesels. � Pēdējoreiz nemirstīgais bija redzēts ievainots, ar Ragainā dieva �autu bultu krūtīs. Viņa pikti uzlūkoja brāli. � Tu jau pat neklausies.

���� Tā ma�īna tie�ām apstājusies pie Agnes tantes mājas, � D�o�s novilka. No limuzīna izkāpa slaiks �oferis melnā uzvalkā un kāpa aug�up pie namdurvīm, melnajā cimdā tērpto roku slidinā�dams pa metāla margām.

Dvīņu atmodinātajās ausīs skaidri atskanēja klauvējiens. Abi neviļus pielika soli.

Agnes tante atvēra durvis. Viņa bija smalka, kalsna, stūraina kundzīte ar mezglainiem ceļgaliem un artrīta saēstiem pirkstiem. D�o�s zināja, ka jaunībā viņa skaitījusies īsta skaistule. Bet Agnes tantes jaunības gadi, viņ� lēsa, laikam biju�i ļoti sen. Pie vīra viņa tā arī nebija izgājusi, un ģimenē klīda nostāsts, ka astoņpadsmit gadu vecumā viņa atstāta pie altāra stāvam viena pati.

��� Kaut kas nav labi, � D�o�s nomurmināja un metās skrie��us, Sofija aiz�āvās līdzi.

Nokustējās �ofera roka, Agnes tante no viņa kaut ko paņēma. Sametusies kūkumā, viņa pētīja priek�metu, kas līdzinājās fotogrā�fijai. Kolīdz kundzīte novērsās, �oferis paspraucās viņai garām un iespruka mājā.

��� Nelaid to ma�īnu projām! � D�o�s pakliedza Sofijai, pār�metās pāri ielai, uzskrēja pa lieveņa kāpnēm un iebrāzās mājā. � �au, Agnes tant, mēs esam mājās, � viņ� uzsauca, jozdams tan�tei garām.

Vecā kundze apgriezās uz papē�a, fotogrāfija izplivinājās viņai no pirkstiem.

Pārskrējusi pāri ielai, Sofija pieliekusies piespieda pirkstgalus limuzīna pakaļriepai. īk�ķis paberzēja uz delma ietetovēto apli, un pirksti nokaita līdz baltkvēlei. I'uk�! � un riepa bija pu�u. �ņāk�dams izpūtās gaiss, un limuzīns no�ķiebās.

�� Sofij! � vecā kundze iesaucās, kad meitene, uzbrāzusies pa pakāpieniem, saķēra ciet apjuku�o tanti. � Kas notiek? Kur jūs bijāt? Kas tas par jauko jaunkungu? Vai tas � te, tikko � bija D�o�s?

Sofija bez vārda runas pastūma tanti nostāk no durvīm, lai tad, kad D�o�s vai �oferis gā�as laukā pa durvīm, neviens viņu nenogrū� lejā pa kāpnēm.

Ieskrējis priek�telpā, D�o�s piespiedās pie sienas un nogaidīja, līdz acis aprod ar pustumsu. Vēl pagāju�onedēļ kas tāds nebūtu nācis ne prātā, tomēr pagāju�onedēļ viņ� nebūtu arī meties pakaļ kādam, kas ielauzies mājā. Būtu rīkojies saprātīgi un piezvanījis uz 911. Pasniedzies viņ� aizdurvē sataustīja lietussargu statīvu un no tā izcēla vienu no tantes spieķiem. Klarents glu�i nebija, bet gan jau derēs.

Viņ� stāvēja kluss un nekustīgs un, galvu pie�ķiebis, ieklausī�jās. Kur tas laupītājs bija?

Kāpnēs kaut kas nobrīk�ķēja, un no otrā stāva lejup skrēja slaiks jauneklis vienkār�ā, melnā uzvalkā, baltā kreklā ar tieviņu, melnu kaklasaiti. D�o�u pamanījis, viņ� saminstinājās, ta�u neap�stājās, un pasmaidīja � bet ne pa īstam, tikai savilka lūpas. Tagad, kad jauneklis bija tuvāk, D�o�s manīja, ka viņ� ir aziāts, varbūt ja�pānis.

D�o�s spēra soli uz priek�u, spieķi paslējis kā zobenu. � Tu ko iedomājies? Uz kurieni?

��� Tev garām vai cauri � man viena alga, � jauneklis atteica nevainojamā angļu valodā ar izteiktu japāņu akcentu.

�� Ko tu te dari? � D�o�s neatkāpās.

�� Kādu meklēju.

Nolēcis no pēdējā pakāpiena, iebrucējs devās uz izeju. D�o�s viņam aiz�ķērsoja ceļu ar spieķi. � Tu esi man atbildi parādā.

Melni uzvalkotais jauneklis saķēra spieķi, izrāva to D�o�am no rokas un pārlauza pret ceļgalu. D�o�s saviebās � tas nevarēja nesāpēt. Nosviedis spieķa puses uz grīdas, jauneklis noteica: � Tev es neko neesmu parādā.

Iz�āvies no mājas, jauneklis �igli noskrēja pa lieveņa pakāpie�niem, bet apstājās, ieraudzījis pārplēsto riepu. Sofija uzsmaidīja viņam un pavēcināja sveicienu.

Par pirksta tiesu nolaidās salona aizmugures logs, un japānis steig�us kaut ko nobēra, rādot uz samaitāto riepu.

Pēk�ņi durvis atsprāga vaļā, un no limuzīna izkāpa jauna sie�viete. Mugurā viņai bija brīni�ķīgi pa�ūdināts melns uzvalks un balta zīda blūze, rokās � melni cimdi, un uz deguna uztupinātas mazas, apaļas saulesbrillītes. Ta�u nekas nespēja noslēpt īsos, spu�rainos sarkanos matus un vasarraibumiem izraibināto bālo ādu.

�� Skataha! � Sofija ar D�o�u iegavilējās vienā balsī.

Sieviete pasmaidīja, atiezdama vampīra zobus. Pastūmusi le�jāk acenes, viņa nozibināja spo�i zaļas acis. � Diez vai, � viņa at�cirta. � Es esmu Ēnu Aife. Un gribu noskaidrot, ko esat nodarīju�i manai dvīņumāsai.

Lai pateiktos pilnīgi visiem, būtu vajadzīgs saraksts, kas iznāktu garāks par pa�u grāmatu. "Burve" nebūtu tapusi bez ļoti daudzu cil�vēku palīdzības, atbalsta, padoma, glaimiem un izpratnes.

īpa�i un jo sevi�ķi paldies:

Delacorte Press Beverlijai Horovicai, Kristai Marino un Kolīnai Felingemai

un

Berijam Krostam no BKM, tāpat Frenkam Veimanam no The Literāri/ Group.

Ir vēl citi, bez kuriem "Burves" nebūtu:

Klodeta Sazerlenda un Maikls Kerols.

Un tādi, kas "Burves" ceļu darīju�i vieglāku:

Patriks Kavanahs, Libija Lavella un Sāra Ba�evska.

Un tie, kas to darīju�i aizraujo�āku:

Saimons un Vendija Velsi, Hanss un Sūzena Cimmeri, Kellija Bikslere, Kristofers Apdaiks un Ri�ards Tompsons.

Un, bez �aubām, paldies:

D�ūlijai Blūetai-Grantai, Tamijai Veisenselai, Mārsijai Kenedijai, D�efrijam Smitam, Sonam Gardelam, D�eimijai Krakoverai, Roksanai Reno-Koderai un Kristenai Vinsko-Nolenai.

Maikls Skots ir eksperts mitoloģijā un folklorā, viens no panākumiem bagātākajiem īru rakstnie�kiem. Fantāzijas, �ausmu stāstu un folkloras meis�taru hish Times cildinājis kā "�o salu Fantāzijas ķē�niņu". "Burve" ir tre�ā grāmata ciklā par nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumiem. Lasiet arī abas pir�mās � "Alķīmiķi" un "Magu". Maikls Skots jūs gaida vietnē www.dillonscott.com .