Ursula Le Gvina
�Jūrzemes burvis
No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. R., Hekate, 1996.
�ī grāmata nepiecie�ama katram � gan jaunam, gan vecam �, kas grib ieraudzīt Savu Ēnu.
Dēmoni un burvji esam mēs pa�i, tāpat kā pa�i esam savu dvēseļu magi un burves, un mūsu dvēseles gars ir tā maģija, kas pēc katras romānā izlasītas nodaļas liks pārvērtēt rītdienas nodomus un izvēlēties vārdus, ko teiksim.
�ī fantāzija, kas jums sākumā liksies tikai kā jauks laika kavēklis vaļasbrīdim, kā dīvains un skaists stāsts, ko lasīt citam priek�ā, � nemanāmi jūs pārvērtīs par savu domu pēddzini un liks pārlasīt �o darbu vēl un vēlreiz.
Viens no nozīmīgākajiem darbiem fantāzijas �anrā �ajā gadsimtā.
Cik lieliski ir nokļūt tādas meistarīgas stāstnieces rokos kā Ursula Le Gvina, kuras
Lai uzzinātu burvju vārdus, viņ� darīju visu, ko burve lika, un ielāgoja visu, ko tā mācīju, kaut gan tas ne vienmēr biju patīkami. (Gontā ir pazīstums teiciens vāj� Kā sievietes burvju spēks", bet mēdz sacīt arī ci-tādi ļauns kā sievietes burvju spēks". Desmit Alk�ņu burve nebija melnās maģijas meistare; viņa nenodar-bojās arī ar augstām burvības mākslām un nesazinājās ar Senajiem spēkiem; ta�u, būdama neizglītota sieviete neizglītotu ļau�u vidū, viņa nereti izmantoja savu prasmi nesaprātīgiem un ap�aubāmiem mērķiem.
* * *
- Vai tu neatceries, ko es tev stāstīju - ka tās meitenes māte, valdnieka sieva, ir burve?
Arī pati meitene jau ir pa pusei burve. Ļoti iespē-jams, ka māte viņu sūtīja runāt ar tevi. Ļoti iespējams, ka tie�i vina atvēra grāmatu tajā lappusē, kuru tu lasīji.
tie spēki, kam vina kalpo, ir citi spēki, nevis tic, kuriem kalpoju es; man nav zināmi viņas mērķi, ta�u es zinu, ka vina man nevel labu. Tagad klausies, ko es tev teik�u, Ged! Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka spēku iskauj briesmas - tāpat kā gaismu ieskauj ēna? Burvju mākslas nav rotaļa, ko var spēlēt, lai izklaidētos vai izpelnītos uzslavu. Ielāgo: ikviens mūsu mākslas vārds vai darbs kalpo vai nu labajam, vai ļaunajam! pirms tu runā vai rīkojies, tev vienmēr jāzina, kāda maksa par to būs jāmaksā!
Ursula Le Gvina
Jūrzemes burvis
Saturs
1. Karotāji miglā
2. Ēna
3. Burvju skola
4. ���Ēnas izlau�anās
5. ���Pendoras pūķis
6. Bēg�ana
7. Vanaga lidojums
8. ���Vajā�ana
9. ���Ifi�as sala
10. Atklātā jūra
�.
Gontas sala -vientuļ� kalns, kas slej savu galotni jūdzes augstumā virs vētrainās Ziemeļaustrumu jūras, - ir slavena burvju zeme. Gan no pilsētiņām kalnāju ielejās, gan no ostām tum�ajos, �aurajos lī�os daudzi gontie�i devu�ies kalpot Arhipelāga valdniekiem, kļūdami par burvjiem vai magiem viņu pilsētās, vai ari, piedzīvojumu alku skubināti, devu�ies klejojumos pa visām Jūrzemes salām, likdami lietā savas burvju mākslas. Stāsta, ka pats izcilākais no izcilajiem �o jūrasbraucēju vidū esot bijis kāds vīrs, vārdā Zvirbuļ-vanags, kur� savā laikā kļuvis gan par pūķu valdnieku, gan par arhimagu. Par viņa dzīvi stāstīts "Geda varoņdarbā" un daudzās dziesmās, ta�u �is stāsts būs par laiku, pirms viņ� iemantoja slavu un pirms tika sacerētas viņam veltītās dziesmas.
Viņ� piedzima vientuļā ciematā ar nosaukumu Desmit Alk�ņi; �is ciemats atrodas augstu kalnā, Ziemeļu ielejas galā. Lejpus ciematam līdz jūrai pakāpeniski nolai�as pla�as ganību un aramzemju terases, un Aras upes līkumos paceļas citas pilsētiņas; virs ciemata slejas vienīgi me�otas kores, kas kāpj arvien augstāk un beidzot pārtop sniegotu akmeņu virsotnēs.
Bērnībā viņu sauca par Dāniju, un �o vārdu viņam bija devusi māte, kura spēja dot savam dēlam tikai �o vārdu un dzīvību, jo pati nomira, pirms bēms bija sasniedzis gada
vecumu. Viņa tēvs, ciemata bronzas kalējs, bija drūms un nerunīgs vīrs, un, tā kā Danija se�i brāļi bija ievērojami vecāki par viņu un pa vienam vien aizgāja projām no mājām, lai apstrādātu pa�i savu zemi, kuģotu pa jūru vai strādātu par kalējiem citos Ziemeļu ielejas ciematos, nebija neviena, kas dotu zēnam zaudēto mātes maigumu. Danijs izauga kā nezāle savvaļā - strauj�, gar�, skaļ� un lepns puisis ar visai neapvaldītu dabu. Kopā ar da�iem citiem ciemata zēniem zēns ganīja kazas zālainajās nogāzēs virs upes, un, kad viņ� bija pietiekami stiprs, lai darbinātu garās plē�as, tēvs lika viņam strādāt par kalēja palīgu, dāsni apveltīdams viņu ar dunkām un pērienu. Darbā no Danija liela labuma nebija. Viņ� alla� pamanījās kaut kur aizklīst - vai nu klaiņoja pa me�a dziļumiem, vai peldējās Āras upē, kas līdzīgi visām Gontas salas upēm ir ļoti strauja un auksta, vai ari rāpās pa klin�u �ķautnēm virsotnēs virs me�u līmeņa, no kurienes varēja redzēt jūru - pla�o ziemeļu okeānu, kurā aiz Peregalas vairs nav nevienas salas.
Ciematā dzīvoja viņa miru�ās mātes māsa. Viņa bija rūpējusies par Dāniju, kamēr tas vēl bija pavisam maziņ�, ta�u viņai pietika pa�ai sava darba, un, kad zēns bija tiktāl paaudzies, lai pats varētu gādāt par sevi, viņa tam vairs neveltīja nekādu uzmanību. Bet kādu dienu, kad Danijs bija septiņus gadus vecs, neskolots pui�elis, kas neko nezināja par da�ādām pasaules mākslām un spēkiem, viņ� dzirdēja savu tanti saucam kazu, kura bija uzlīdusi uz būdas salmu jumta un neparko negribēja nākt lejā; līdzko tante skaļi noskaitīja kādu savādu pantu, stūrgalvīgais dzīvnieks palēkdamies metās lejā pie viņas. Nākamajā dienā, ganīdams garspalvainās kazas Augstā Krituma pļavās, Danijs saka klaigāt dzirdētos vārdus, nenojauzdams nedz to mērķi, nedz nozīmi, nedz dziļāko būtību:
Līdzko zēns bija noskandējis �o pantiņu, kazas saskrēja viņam apkārt. Tās atsteidzās visas reizē un ļoti ātri, turklāt bez jebkādas skaņas. Atskrēju�as tās lūkojās viņā no savu dzelteno acu tum�ajām spraugām.
Danijs iesmējās un vēlreiz noskandēja skaitāmo, kas deva viņam varu pār kazām. Tās saspiedās cie�āk, drūzmēdamās un virzīdamās viņam arvien tuvāk. Piepe�i Danijam kļuva bail no to masīvajiem, �ķautņainajiem ragiem, savādajām acīm un savādās klusē�anas. Viņ� mēģināja izlauzties un bēgt. Kazas metās zēnam līdzi, saspiedu�ās lokā ap viņu, un tā viņi visi ieskrēja ciematā - glu�i kā ar virvi kopā sasaistīts kazu bars un to vidū pārbijies, raudo�s gans. Ciemata ļaudis izskrēja no mājām, lamāja kazas un smējās par zēnu. Kopā ar citiem ārā bija iznākusi arī Danija tante, ta�u viņa nesmējās. Sieviete pateica kazām kādu vārdu, un tās, atsvabināju�ās no burvju varas, sāka blēt un, skrubinādamas zāli, izklīda.
- Nāc man līdzi! - tante sacīja Danijam.
Viņa aizveda zēnu uz savu būdu, kurā dzīvoja viena pati. Parasti nevienam bērnam tur nebija ļauts ieiet, un bērni no �īs vietas baidījās. Tā bija patum�a mītne zemiem griestiem, bez logiem, un tajā vienmēr smar�oja pēc da�ādām zālēm, kas kaltējās, pakārtas sai�ķos pie jumta sijas; tur bija mētras, velnābols, timiāns, pela�ķi, arnika, driģenes, miltenes, asinszāle, bi�krēsliņi un lauru lapas. Tante sakrustotām kājām apsēdās pavarda priek�ā un, iesāņus skatīdamās uz zēnu caur melno matu lē�ķēm, noprasīja, ko viņ� sacījis kazām un vai zina, ko tas nozīmē. Noskaidrojusi, ka Danijs nekā no tā nezina un tomēr spējis apburt kazas un likt tām sev sekot, viņa saprata - �im zēnam �ūpulī ieliktas īpa�as spējas.
Kā māsasdēls Danijs �ai sievietei nebija nozīmējis neko, ta�u tagad viņa uz zēnu skatījās pavisam citām acīm. Paslavējusi Dāniju, tante sacīja, ka varētu iemācīt viņam vēl citus, interesantākus vārdus - piemēram, tādus, kas liek gliemezim izlīst no savas �aulas vai piekūnam nolaisties no debesīm.
� ���Jā, iemāci gan! � Danijs iesaucās, tagad jau atguvies no pārbīļa un juzdamies varen lepns, ka tante tā uzteikusi viņa gudrību.
Ja es tev iemācī�u tos vārdus, - burve teica, - tu nekad tos nesacīsi citiem bērniem.
� ���To es apsolu.
Sieviete pasmaidīja par zēna naivo neziņu. - Labi, labi. Bet es gādā�u, lai tu nevarētu �o solījumu pārkāpt. Tava mēle būs mēma, līdz es to atkal atraisī�u, un pat pēc tam, kaut ari spēsi runāt, tu nevarēsi pateikt manis iemācītos vārdus, citiem dzirdot. Mums ir jāglabā savas mākslas noslēpumi.
� ���Labi, - atbildēja zēns, jo viņ� nejuta nekādu vēlē�anos stāstīt �ādu noslēpumu saviem spēļubiedriem � Danijam patika zināt un mācēt to, ko citi nezināja un nemācēja.
Viņ� klusēdams sēdēja un gaidīja, kamēr tante atglauda atpakaļ nesukātos matus, sasēja jostu un, atkal apsēdusies sakrustotām kājām pie uguns, sāka mest liesmās sausu lapu saujas; biezi dūmi drīz piepildīja pustum�o telpu. Sieviete sāka dziedāt. Brī�iem viņas balss tonis spēji mainījās no zema uz augstu, it kā caur viņu dziedātu vēl kāda cita balss, un dziedā�ana turpinājās ilgi, ilgi, līdz zēns vairs nesaprata, vai ir nomodā vai miegā; visu �o laiku burves vecais, melnais suns, kur� nekad nerēja, dūmos sasarku�ām acīm tupēja viņam blakus. Tad burve uzrunāja Dāniju valodā, ko zēns nesaprata, un lika kopā ar viņu atkārtot noteiktus skaitām-pantus un vārdus, līdz Dāniju pārņēma burvju vara, kas lika viņam klusēt.
�Runā! - sieviete teica, lai pārbaudītu burvības spēku.
Zēns nespēja parunāt, ta�u viņ� iesmējās.
Tad tantei kļuva mazliet bail no Danija spēka, jo �ī bija pati stiprākā burvība, kādu viņa spēja savērpt: viņa bija mēģinājusi ne vien iegūt varu pār zēna runas spējām, bet reizē arī pakļaut viņu savai vadībai visās burvju mākslās. Un tomēr, pat burvības varā būdams, zēns smējās. Sieviete neko neteica. Viņa uzlēja liesmām tīru ūdeni, nogaidīja, līdz dūmi izgaist, un iedeva zēnam padzerties; kad gaiss bija tīrs un Danijs atkal spēja runāt, viņa tam iemācīja īsto piekūna vārdu, uz kādu �is putns vienmēr atsauksies un lidos �urp.
Ar �o pirmo soli sākās Danija ceļ�, pa kuru viņ� gāja visu turpmāko mū�u, - burvju mākslas ceļ�; ceļ�, kas visbeidzot lika viņam vajāt zemes un jūras ēnu līdz pat nāves valstības bezgaismas krastiem. Ta�u, sperot �os pirmos soļus, �ķita, ka ceļ� priek�ā mirdz plats un spo�s.
Kad Danijs pārliecinājās, ka savvaļas piekūni, dzirdēdami izsaukto vārdu, traucas pie viņa no debesīm un, skaļi plivinādami spārnus, notupstas viņam uz rokas kā prin�u medību putni, viņ� alka uzzināt arī citus līdzīgus vārdus un, aizgājis pie savas tantes, lūdza, lai tā viņam iemācot pasaukt zvirbuļvanagu, zivju ērgli un klin�u ērgli. Lai uzzinātu burvju vārdus, viņ� darīja visu, ko burve lika, un ielāgoja visu, ko tā mācīja, kaut gan tas ne vienmēr bija patīkami. Gontā ir pazīstams teiciens "vāj� kā sievietes burvju spēks", bet mēdz sacīt arī citādi - "ļauns kā sievietes burv ju spēks". Desmit Alk�ņu burve nebija melnās maģijas meistare; viņa nenodarbojās arī ar augstām burvības mākslām un ne sazinājās ar Senajiem spēkiem; ta�u, būdama neizglītota sieviete neizglītotu ļau�u vidū, viņa nereti izmantoja savu prasmi nesaprātīgiem un ap�aubāmiem mērķiem. Viņa neko nezināja par Līdzsvaru un Sistēmu, ko zina un ievēro īstens burvis un kas liek tam izmantot savas burvju spējas vienīgi sevi�ķas nepiecie�amības gadījumos. �ai sievai burvības bija alla� pie rokas, un viņu bez mitas tās izmantoja. Krietna daļa viņas zinību bija tuk�a acu apmānī�ana, un viņa pat neat�ķīra īstu burvību no viltojuma. Viņa zināja daudz lāstu un laikam gan labāk prata uzsūtīt slimību nekā to izārstēt. Kā jebkura ciemata ragana, Danija tante mācēja brūvēt mīlestības dziru, ta�u viņa mēdza vārīt arī citas, sliktākas dziras, kas kalpoja cilvēku greizsirdībai un naidam. Tomēr �ādas gudrības burve rūpīgi slēpa no sava jaunā mācekļa un cik spēdama mācīja viņam tikai godīgas amata prasmes.
Sākumā burvju māksla Danijam deva galvenokārt bērni�ķu prieku par savām slepenajām zinā�anām un par varu, ko viņ� tagad baudīja pār putniem un zvēriem. Un �o prieku viņ� saglabāja visu savu mū�u. Bie�i redzēdami zēnu kalnu ganībās ar kādu plēsīgo putnu uz rokas, pārējie bērni iesauca viņu par Zvirbuļvanagu, un tā viņ� ieguva vārdu, ko paturēja visu turpmāko dzīvi - tiem gadījumiem, kad viņa īstais vārds citiem nebija zināms.
Klausīdamies savas tantes stāstos par slavu, bagātību un lielo varu pār cilvēkiem, kuru var iemantot burvis, Danijs apņēmās iemācīties pēc iespējas vairāk derīgu amata gudrību. Tās viņ� apguva ļoti ātri. Burve cildināja Dāniju, un pārējie ciemata bērni sāka no viņa baidīties, bet zēns pats jutās pārliecināts, ka drīz kļūs par slavenu vīru. Tā nu viņ� burves vadībā mācījās vārdu pēc vārda un burvību pēc burvības, līdz sasniedza divpadsmit gadu vecumu; tagad viņ� zināja jau lielāko daļu no vecās sievas mākslām � tas nebija pārlieku daudz, ta�u pilnīgi pietiekami neliela ciemata burvei un vairāk nekā pietiekami divpadsmit gadus vecam zēnam. Viņa bija iemācījusi Danijam visas savas zāļu un dziedinā�anas gudrības un visu, ko prata, lai atrastu, saistītu, atvērtu un atklātu. Viņa bija izdziedājusi zēnam visus sev zināmos dziesminieku stāstus un Varoņdarbu vēstījumus un iemācījusi tam visus Patiesās valodas vārdus, ko pati savulaik apguvusi no zintnieka. Un no laikdariem un klejojo�iem burvju māksliniekiem, kuri ceļoja nu ciemata uz ciematu pa visu Ziemeļu ieleju un Austrumu me�u, Danijs bija iemācījies da�ādus trikus un laika kavēkļus, Ilūziju burvības. Tie�i ar vienu no �īm nenopietnajām burvībām viņ� pirmoreiz apliecināja, kādas izcilas spējas viņā mājo.
Tajos laikos ievērojams spēks bija Kargadu impērija. Tā sauc �etras lielās zemes, kas atrodas starp Ziemeļu un Austrumu robe�salām: Karego-Ata, Atuana, Hēr-At-Hēra un Atnini. Valoda, kādā runā turienes iedzīvotāji, nav līdzīga nevienai citai Arhipelāga vai pārējo robe�salu valodām, un tur dzīvo me�onīgi ļaudis ar baltu ādu un dzelteniem matiem, neapvaldīti karotāji, kam patīk asiņu skati un dego�u māju smaka. Iepriek�ējā gadā viņi bija uzbruku�i Toriklu salām un stiprajai Torhevenai, braukdami spēcīgā flotilē sarkanu buru kuģos. Sī ziņa atceļoja līdz Gontas ziemeļiem, ta�u Gontas valdnieki bija aizņemti pa�i savos sirojumos un daudz nebēdāja par to, kas notiek ar citām zemēm. Pēc tam par kargadie�u laupījumu kļuva Spevi sala, kura tika izlaupīta un nopostīta un kuras iedzīvotāji aizvesti verdzībā, tā ka vēl �obaltdien to sedz vienīgi gruve�i. Iekarojumu alku skubināti, kargadie�i traucās tālāk uz Gontu un milzīgā skaitā - trīsdesmit lielu kuģu - piestāja Austrumu ostā. Viņi iebruka pilsētiņā, sagrāba to un nodedzināja un tad, atstāju�i savus kuģus sargu uzraudzībā pie Aras lejteces, devās uz Ziemeļu ielejas pusi postīdami un laupīdami, apkaudami lopus un cilvēkus. Sirodami viņi sadalījās vairākos baros, un katrs bars devās laupīt, kur tam iepatikās. Drīz kalnu ciematos ieradās bēgļi ar brīdino�ām ziņām. Pēc neilga laika Desmit Alk�ņu iedzīvotāji ieraudzīja, ka austrumpuses debesis aptum�o dūmu mutuļi, un nākamajā uaktī tie, kuri uzkāpa Augstajos Kritumos, redzēja, ka Ieleja tinas dūmos un krāsojas uguns sārtumā -dega lauki, kuros drīz vajadzēja vākt labību, liesmoja augļu-dārzi, kuru zaros cepās nobriedu�ie augļi, un melni gruzdēja sabruku�ie �ķūņi un klētis.
Daļa iedzīvotāju aizbēga aizās un paslēpās me�os, citi sagatavojās cīnīties uz dzīvību un nāvi, un vēl citi tikai stāvēja un vaimanāja. Burve bija starp tiem, kuri aizbēga; viņa noslēpās savrup no citiem Kaperdinga kraujas alā un ar burvju vārdiem aizdarīja alas ieeju. Danija tēvs, bronzas kalējs, bija staip tiem, kuri palika, jo viņ� neparko negribēja pamest savu smēdi un kausētavu, kur bija nostrādājis piecdesmit gadu. Cauru nakti viņ� pavadīja, pārkaldams �ķēpos visu savu gatavo metālu, un citi strādāja kopā ar viņu, siedami uzgaļus pie kapļu un grābekļu kātiem, jo nebija laika tos pienācīgi apdarināt un piestiprināt. No iero�iem ciematā bija tikai medību loki un īsi na�i, jo Gontas kalnie�u ļaudis ir miermīlīga tauta, kas pazīstami nevis kā karotāji, bet kā kazu zagļi, jūrasbraucēji un burvji.
Saullēktā ciematu ietina bieza, balta migla, kāda rudens rītos bie�i ieskauj salas kalnāju apvidus. Ap Desmit Alk�ņu mājām un būdām visas līkumotās ielas garumā stāvēja ciemata ļaudis, gaidīdami iebrucējus ar lokiem un jaun-izkaltajiem �ķēpiem un pat nezinādami, vai kargadie�i vēl ir tālu vai tepat tuvumā; visi klusēja un raudzījās miglā, kas slēpa no viņu skatieniem jebkādus apveidus, attālumus un draudus.
Viņu vidū bija arī Danijs. Viņ� visu nakti bija darbinājis plē�as, piepūzdams un iztuk�odams divus garenos kazādas maisus, kas baroja liesmas ar gaisa �altīm. Tagad viņam tik ļoti sāpēja un drebēja rokas, ka viņ� pat nespēja noturēt izraudzīto �ķēpu. Danijs nesaprata, kā spēs cīnīties un kāds ciemata ļaudīm no viņa varētu būt labums. Sirds viņam sineldza, domājot, ka vajadzēs mirt tik jaunos gados, uzdurtam kargadie�u pīķa galā; ka vajadzēs doties uz tumsas zemi, neuzzināju�am savu īsto vārdu, savu patieso vīra vārdu. Viņ� palūkojās lejup uz savām tievajām rokām, kas bija slapjas no saltās miglas un rasas, un viņā bangoja dusmas par savu vājumu, jo viņ� zināja savu spēku. Ja vien viņ� prastu izmantot to, kas viņā mājo... Un Danijs domās pārskatīja visas sev zināmās burvības, meklēdams kādu līdzekli, kas viņam un līdzbiedriem palīdzētu gūt virsroku vai vismaz izdevību gaidāmajā sadursmē. Ta�u ar vajadzību vien nepietiek, lai iedarbinātu spēku, - ir nepiecie�amas zinā�anas.
Debesīs augstu virs galvas arvien spo�āk iekvēlojās saule, un migla palēnām izgaisa. Kad biezais plīvurs pa�ķirās un izklīda, aizveldamies lielos vālos un irdenās vērpetēs, ciemata (audis ieraudzīja kalnā kāpjam karotāju pulku. Tiem bija bronzas bruņucepures un kājsargi, krū�u bruņas no biezas ādas, koka un bronzas vairogi, un tie bija bruņoju�ies ar zobeniem un garajiem kargadie�u pīķiem. Spalvu pu�ķiem mirdzot un iero�iem �vadzot, nevienādos attālumos cits no cita, tie līkumotā virknē kāpa aug�up gar Aras stāvo krastu un bija jau gandrīz tik tuvu, ka varēja saskatīt to baltās sejas un dzirdēt, kā tie sasaucas savā starpā. �ajā uzbrucēju pulkā tobrīd bija apmēram simt karotāju, un tas nav daudz, ta�u ciematā viņus sagaidīja tikai astoņpadsmit vīru un zēnu.
Un tad nepiecie�amība modināja zinā�anas: Danijs, redzēdams miglu aizveļamies un izklīstam virs takas kargadie�u priek�ā, aptvēra, kura burvju māksla spētu viņam palīdzēt. Kāds vecs Ielejas laikdaris, vēlēdamies zēnu par savu mācekli, bija iemācījis viņam da�as burvestības. Vienu no �iem trikiem sauca par "miglas au�anu" - tā bija prasme uz kādu laiku sakopot miglu vienā vietā; cilvēks, kas pietiekami apguvis ilūziju radī�anas prasmi, var pie�ķirt miglai spokainus apveidus, kas pēc laiciņa izgaist. To zēns neprata, ta�u viņa nodoms bija citāds, un viņ� spēja pavērst burvību sev vēlamā virzienā. Ātri un skaļi viņ� nosauca vārdā ciemata galvenās vietas un robe�as un pēc tam sāka miglas au�anu, ta�u �iem burvestības vārdiem pa vidu viņ� ievija paslēp�anas vārdus un visbeidzot izsauca vārdu, kas iedarbināja burvju spēkus.
Tie�i tajā brīdī no mugurpuses pienāca Danija tēvs un tik spēcīgi iesita viņam pa ausi, ka zēns nokrita zemē. -Apklusti, stulbeni! Turi ciet savu nejēgas muti un, ja nespēj karot, tad pazudi no �ejienes!
Danijs piecēlās kājās. Tagad viņ� dzirdēja kargadie�us jau pie pa�as ciemata robe�as, blakus miecētavai pie lielā īves koka. Viņu balsis skanēja skaidri, labi varēja dzirdēt bruņu un iero�u �vadzē�anu un skrapstē�anu, ta�u pa�i karotāji nebija redzami. Pāri visam ciematam bija savil-kusies un sabiezējusi migla, aptum�odama gaismu un aizsegdama visu tiktāl, ka cilvēks vairs nevarēja saskatīt priek�ā paceltu roku.
- Es mūs visus paslēpu, - Danijs diezgan pikti teica, jo viņam sāpēja galva no tēva smagās rokas un divkār�ā bur�ana bija izsūkusi visus spēkus. - Uzturē�u miglu, cik ilgi varē�u. Savāc pārējos, un vediet nācējus uz Augsto Kritumu!
Kalējs neizpratnē raudzījās savā dēlā, kur� dīvainajā, drēgnajā miglā izskatījās pēc tikko samanāma rēga. Viņam vajadzēja brīdi, lai aptvertu Danija vārdu nozīmi, bet, sapratis to, viņ� tūdaļ skrie�us un bez trok�ņa metās meklēt pārējos; tā kā viņ� pazina katru ciemata �ogu un mājas stūri, tad drīz tos atrada un paskaidroja, kas darāms. Cauri pelēkajai miglai iegailējās spilgts sārtums: kargadie�i bija aizdedzināju�i kādas mājas salmu jumtu. Tomēr viņi vēl nenāca aug�up uz ciemata vidieni, bet gaidīja lejgalā, cerēdami, ka migla pacelsies un atsegs skatienam iecerēto laupījumu.
Miecētājs, kura māja bija aizdedzināta, aizsūtīja pāris zēnu uz kargadie�u pusi; ķircino�i klaigādami, tie aizzibēja iebrucējiem gar pa�u degungalu un atkal pazuda kā miglas rēgi miglā. Tikmēr vecākie vīri, slēpdamies aiz �ogiem un lavīdamies no mājas uz māju, piezagās karotājiem pavisam tuvu no otras puses un raidīja to cie�ajā pulkā spēju bultu un �ķēpu krusu. Viens kargadietis locīdamies nokrita zemē, jaunizkalta un vēl silta �ķēpa caurdurts. Citus ķēra bultas, un visus pārņēma negants niknums. Viņi metās uz priek�u, lai atdarītu saviem pārdro�ajiem uzbrucējiem, ta�u ap viņiem bija tikai balsu pilna migla. Kargadie�i sekoja balsīm, uz labu laimi durstīdami miglu ar garajiem, asiņainajiem pīķiem. Nikni kliegdami, viņi noskrēja pusi ielas garuma un pat nenojauta, ka ir jau izgāju�i cauri ciematam, kura tuk�o māju un būdu apveidi paretam parēgojās un atkal pazuda biezajos pelēkās miglas vālos. Ciemata ļaudis skrēja izklaidus un vairums turējās krietnu gabalu priek�ā, jo viņi pietiekami labi pazina apkārtni, tomēr da�i - mazākie zēni un vecākie vīri - kustējās pārāk lēni. Kargadie�i kapāja panāktos ar zobeniem un dūra ar pīķiem, aurodami savu kara saucienu - Atuanas Balto Krustbrāļu vārdus:
-
Da�i no skrejo�ā pulka apstājās, juzdami zem kājām raupju, akmeņainu pamatu, bet citi lauzās uz priek�u, meklēdami spokaino, neredzamo ciematu un sekodami neskaidri zibo�ajiem apveidiem, kas �audījās tepat acu priek�ā, bet nedevās rokā. Migla kā dzīva plandījās viņiem visapkārt spokaini ņirbo�u, skrejo�u, zūdo�u, virmojo�u tēlu izskatā. Viena kargadie�u grupa dzinās rēgiem pakaļ līdz pat Augstajam Kritumam, klin�u kraujai virs Aras ūdeņiem, un tur �ie rēgi izgaisa kā zūdo�a dūmakas vērpete, bet vajātāji kliegdami krita simt pēdu lejup seklajā, akmeņainajā upē, no miglas piepe�ā saulesgaismā. Un tie, kuri nāca no aizmugures un nenokrita, apstājās kraujas malā un klausījās.
Bailes pārņēma kargadie�u sirdis, un tagad tie spokainajā miglā sāka meklēt cits citu, nevis ciemata ļaudis. Iebrucēji sanāca kopā kraujas malā, un joprojām ap viņiem riņķoja rēgi un spokaini apveidi, bet citi neskaidri stāvi metās virsū no aizmugures, dūra ar �ķēpu vai nazi un atkal pazuda miglā. Visi barā karagadie�i metās bēgt un klupdami skrēja lejup pa nogāzi, neizdvesdami vairs ne skaņas, līdz beidzot piepe�i izkļuva no pelēkās, aklās miglas un ieraudzīja, ka upe un kalnu aizas lejpus ciematam mirdz spo�ā rīta saulē. Tad viņi apstājās, sapulcējās vienkop un paskatījās atpakaļ. Virs takas slējās viļņojo�a, ņirbo�a, pelēka siena, slēpdama visu, kas atrodas aiz tās. No �īs sienas streipuļodami un klupdami izlauzās divi vai trīs noklīdu�i karotāji, kuru garie pīķi nevarīgi �ūpojās virs pleciem. Neviens no kargadie�iem vairs nemēģināja skatīties atpakaļ. Visi metās lejup, cenzdamies pēc iespējas drīzāk aizkļūt no apburtās vietas.
Ziemeļu ielejas tālākajā galā sirotāji saņēma pilnu karotāju algu. Austrumu me�a ciemati no Ovarkas līdz pat piekrastei bija savāku�i savus vīrus un nosūtīju�i tos pretī Gontas iekarotājiem. Cita pēc citas aizstāvju grupas nāca lejā no kalniem, un tajā un nākamajā dienā kargadie�i tika aizdzīti atpakaļ uz Austrumu ostas piekrasti, kur atklāja, ka to kuģi nodedzināti; tā nu tie cīnījās ar muguru pret jūru, līdz tika nogalināti visi līdz pēdējam, un Aras lejteces smiltis brūnēja tum�as no asinīm līdz nākamā paisuma laikam.
Bet tajā rītā Desmit Alk�ņu ciematā un virs tā līdz pat Augstajam Kritumam vēl labu laiku kavējās drēgnā, pelēkā migla; tad tā piepe�i saviļņojās, sāka vāliem velties prom un izgaisa. Cits aiz cita vīri iznāca spo�ajā rīta gaismā un pārsteigti lūkojās apkārt. Zemē gulēja kāds nonāvēts kargadie�u sirotājs, kura dzeltenie mati bija izjuku�i un asiņaini; gabaliņu tālāk gulēja ciemata ādu miecētājs, kritis kaujā kā varonis.
Ciemata lejgalā joprojām liesmoja aizdedzinātā māja. Cilvēki steidzās turp, lai apdzēstu liesmas, jo �ī kauja bija beigusies ar viņu uzvaru. Uz ielas netālu no lielā īves koka viņi ieraudzīja bronzas kalēja dēlu Dāniju, kur� stāvēja savrup no citiem; zēns nebija ievainots, ta�u zaudējis valodu un apstulbis, itin kā apdullināts. Ciemata ļaudis zināja, ko viņ� ir paveicis, un aizveda zēnu uz tēva māju; pēc tam viņi devās saukt burvi, lai tā nāk lejā no savas kalnu alas un dziedina puisi, kur� glābis viņu visu dzīvības un mantību: kaut gan zaudēti bija �etri vīri un nodedzināta viena māja, pārējo bija izdevies pasargāt.
Zēnam nebija neviena ievainojuma, ta�u viņ� nespēja ne runāt, ne ēst, ne gulēt; �ķita, ka viņ� nedzird sev teiktos vārdus un neredz tos, kas atnāku�i viņu apraudzīt. Tuvākajā apkaimē nebija neviena pietiekami gudra zintnieka, kur� spētu viņu izdziedēt. Danija tante teica: - Viņ� ir pārtērējis savu spēku, - un ari viņas burvju mākslas nespēja zēnam palīdzēt.
Kamēr Danijs tā gulēja mēms un truls, stāsts par puisi, kur� noaudis miglu un aizbaidījis kargadie�u sirotājus ar ēnu rēgiem, izplatījās pa visu Ziemeļu ieleju, Austrumu me�u, augstu kalnos un kalna viņā pusē līdz pat Gontas Lielajai ostai. Tāpēc notika tā, ka piektajā dienā pēc Aras lejteces kaujas Desmit Alk�ņu ciematā ieradās kāds sve�inieks - ne īsti jauns, ne vecs, ietinies apmetnī, kailu galvu, rokā turēdams lielu ozola nūju, kas bija gandrīz tikpat gara kā viņ�. Viņ� nenāca aug�up gar Āras upi kā vairums citu, bet lejup no augstajiem kalnu me�iem. Ciemata sievas tūdaļ redzēja, ka nācējs ir burvis, un, kad sve�ais pavēstīja, ka esot dziednieks, tās tūlīt aizveda viņu uz kalēja māju. Sve�inieks aizsūtīja visus prom, atļaudams tuvumā palikt tikai zēna tēvam un tantei, un noliecās pāri guļvietai, kurā Danijs gulēja un stingi lūkojās tumsā. Viņ� tikai uzlika roku zēnam uz pieres un vienu reizi pieskārās tā lūpām - tas bija viss.
Danijs lēni piecēlās sēdus un paskatījās apkārt. Pēc īsa brī�a viņ� sāka runāt, un pamazām viņā atgriezās spēks un izsalkums. Dabūjis mazliet ēdiena un dzēriena, Danijs atkal atlaidās gu|us, visu laiku vērodams sve�inieku ar tum�ām, jautājo�ām acīm.
- ���Tu neesi parasts cilvēks, - bronzas kalējs sacīja atnācējam.
- Ari �is zēns nebūs parasts cilvēks, - sve�ais atbildēja.
- Stāsts par viņa veikumu, miglu au�ot, ir atceļojis līdz Re Albi, manai mājvietai. Es atnācu �urp, lai dotu viņam vārdu, ja viņ�, kā man sacīts, nav vēl iecelts vīra kārtā.
Burve pa�ukstēja kalējam: - Brāli, tas noteikti ir Re Albi mags, Ogions Klusais, tas, kur� savaldīja zemestrīci...
- ���Kungs, - teica bronzas kalējs, kur� neļāva ievērojamam vārdam sevi mulsināt, � manam dēlam nākamajā mēnesī paliks trīspadsmit gadu, bet mēs bijām iecerēju�i rīkot Iecel�anu �oziem, Saules Atgrie�anās svētkos.
�Vārds viņam jādod pēc iespējas drīzāk, - sacīja mags, -jo tas viņam ir vajadzīgs. Tagad man jādodas citās darī�anās, bet es atgriezī�os �eit jūsu izraudzītajā dienā. Ja jums tas liksies vēlams, es pēc tam ņem�u viņu sev līdzi. Un, ja viņ� izrādīsies piemērots, es paturē�u viņu par savu mācekli un gādā�u, lai viņ� tiek skolots atbilsto�i viņa spējām. Jo atstāt dzimu�a burvja prātu tumsībā - tas ir bīstami.
Ogions runāja ļoti rāmi un laipni, bet ar cie�u pārliecību, un pat bargais kalējs piekrita visam, ko viņ� teica.
Dienā, kad zēnam palika trīspadsmit gadu - krā�ņā agra rudens dienā, kad koki vēl tērpjas ko�u lapu rotā, - Ogions pēc saviem klejojumiem pa Gontas kalnu atgriezās ciematā, kur tika noturēta Iecel�anas ceremonija. Burve noņēma zēnam Danija vārdu, kuru tam mazam bija devusi māte. Kails un bez vārda viņ� iekāpa aukstajos Aras avotos, kas upes aug�tecē iztek no stāvajām klintīm. Kad viņ� iekāpa ūdeni, saules vaigu aizsedza mākoņi un pāri ūdens klajumam ap viņu sāka zibēt slīdo�as ēnas. Drebēdams no aukstuma, tomēr iedams lēni un stalti kā pienākas, zēns �ķērsoja nemierīgos, ledainos ūdeņus un aizgāja līdz pretējam krastam. Tur viņu gaidīja Ogions, kur� pastiepa pretī roku un, saspiezdams zēna elkoni, ie�ukstēja ausī viņa īsto vārdu: Geds.
Tā zēns ieguva vārdu, kādu mēdz pie�ķirt tiem, kuri savas neikdieni�ķās spējas izlieto ļoti prasmīgi un gudri.
Svinības vēl ritēja pilnā sparā, un ciemata ļaudis līksmojās, ēzdami bagātīgu mielastu, dzerdami alu un klausīdamies, kā dziesminieks no Ielejas zemākā gala dzied "Pūķu valdnieka varoņdarbus", kad mags savā rāmajā balsī sacīja Gedam: - Nāc, manu zēn! Saki ardievas saviem ļaudīm, un lai viņi turpina dzīres!
Geds savāca savas nedaudzās mantas - labu bronzas nazi, ko viņam bija izkalis tēvs, un ādas mēteli, ko miecētāja atraitne bija pār�uvusi pēc viņa mēra, un alk�ņa nūju, ko viņam bija apvārdojusi tante; tas bija viss viņa īpa�ums, ja neņem vērā vienīgo kreklu un bikses. Viņ� atvadījās no visiem Desmit Alk�ņu ļaudīm - uo visiem ļaudīm, ko pasaulē pazina, - un vēlreiz pārlaida skatienu savam ciematam, kur� pletās zem klintīm virs upes aug�teces. Tad kopā ar savu jauno saimnieku viņ� devās aug�up pa salas kalna stāvajām, me�otajām nogāzēm, cauri krā�ņā rudens ēnainajām lapotnēm.
Geds bija domājis, ka, būdams izcila maga māceklis, viņ� tūlīt iekļūs burvju varas mākslu un noslēpumu vidienē. Viņ� sapratīs zvēru valodu un me�a lapotņu sarunas, ar vārdu valdīs pār vējiem un spēs pārvērsties, par ko vien vēlēsies. Varbūt viņ� kopā ar savu skolotāju aulek�os cauri me�iem brie�a izskatā vai lidos pāri kalniem uz Re Albi ar ērgļa spārniem.
Ta�u tā nepavisam nenotika. Viņi devās klejojumos -vispirms lejup uz ieleju, tad pakāpeniski uz dienvidiem un uz rietumiem, apkārt kalnam, nak�ņodami mazos ciematos, kur kāds atvēlēja pajumti, vai pat savvaļā zem klajas debess kā nabaga apkārtceļojo�i burvji, skārdnieki vai ubagi. Noslēpumu valstībā viņi neiegāja. Nekas nenotika. Maga ozola nūja, ko Geds sākumā tika uzlūkojis ar dedzīgu interesi un bailēm, nebija nekas vairāk kā masīvs ceļa-spieķis. Pagāja trīs dienas, pagāja �etras dienas, bet Ogions joprojām Geda klātbūtnē nebija izrunājis nevienu burvju sakāmo un nebija iemācījis viņam nevienu vārdu, rakstu zīmi vai burvestību.
Kaut gan Ogions bija ļoti kluss vīrs, viņ� izturējās tik laipni un rāmi, ka Geds drīz vien zaudēja bijību pret viņu, un vēl da�as dienas vēlāk viņam pietika drosmes pajautāt: - Kad sāksies mana apmācība, skolotāj?
- Tā ir sākusies, - Ogions atbildēja.
Sekoja klusums, itin kā Geds gribētu sacīt vēl kaut ko. Tad viņ� saņēmās un teica: - Bet es vēl neko neesmu iemācījies!
-Tāpēc, ka tu neesi atklājis, ko es tev mācu, - atbildēja mags, savā noteiktajā, vienmērīgajā gaitā soļodams uz priek�u pa taku - augstu kalnu pāreju staip Ovarku un Visu. Viņ� bija melnīgsnējs vīrietis kā vairums gontiesu, ar vara brūnu ādu, iesirmiem matiem, kalsns, sīksts un nenogurdināms kā dzinējsuns. Viņ� runāja reti, ēda maz un gulēja vēl mazāk. Viņa acis un ausis bija alla� modras un sejas izteiksme nereti liecināja, ka viņ� uzmanīgi klausās.
Geds neatbildēja. Magam da�kārt ir pagrūti atbildēt.
- ���Tu gribi veikt burvības, - pēc brī�a Ogions teica, iedams uz priek�u. - Bet no tās akas tu esi smēlis jau pārlieku daudz. Pagaidi! Vīri�ķība nozīmē pacietību. Maga māksla nozīmē deviņkār�u pacietību. Kas ir tā zālīte tur, ceļa malā?
- ���Sausziede.
- ���Un tā?
- ���Es nezinu.
- ���To sauc par �etrlapi. - Ogions bija apstājies un atspiedis nūjas dzelzs uzgali pret zemi blakus mazajai zālītei, un Geds uzmanīgi ieskatījās tajā, noplūca sausu sēklu pāksti un, tā kā Ogions vairāk neko neteica, beidzot jautāja: - Kam tā noder, skolotāj?
- ���To es nezinu.
Geds kādu bridi nesa pāksti rokā sev līdzi, tad aizmeta to ceļmalā.
- ���Kad būsi iepazinis �etrlapi visos gadalaikos, kad pazīsi tās sakni, lapas un ziedus, izskatu, smar�u un sēklas, kad pazīsi tās būtību, tu varbūt uzzināsi tās īsto vārdu - jo būtība ir svarīgāka nekā noderība. Galu galā, kam noderi tu vai es? Kam noder Gontas kalns vai Atklātā jūra? - Nogājis vēl apmēram pusjūdzi, Ogions beidzot piebilda: - Lai dzirdētu, ir jāprot klusēt.
Zēns sarauca pieri. Viņam nepatika justies kā muļķim. Tomēr viņ� apspieda īgnumu un nepacietību un centās būt paklausīgs, lai Ogions beigu beigās tomēr piekristu kaut ko viņam iemācīt. Geds alka mācīties un iemantot burvju spējas. Tomēr viņam sāka likties, ka vairāk viņ� būtu iemācījies, staigādams kopā ar jebkuru zālī�u vācēju vai ciemata zintnieku, un, kad viņi gāja apkārt kalnam uz rietumu pusi, uz vientulīgajiem me�iem aiz Visas, viņ� arvien vairāk brīnījās, kur īsti slēpjas �ī lielā maga Ogiona lielums un maģija. Jo, kad lija lietus, Ogions pat neskaitīja tos vārdus, kurus zina ikviens laikdaris, lai atvairītu negaisu. Zemē, kurā mājo daudz burvju un zintnieku, piemēram, Gontā un Enladā, nereti gadās redzēt, ka lietusmākonis lēni ceļo no vietas uz vietu, no malas uz malu, jo burvju vārdi to arvien raida prom, līdz beidzot tas aizpeld virs jūras pla�uma, kur var netraucēti līt. Bet Ogions ļāva lietum līt netraucēti jebkurā vietā Viņ� uzmeklēja kuplu egli un apgūlās zem tās. Geds samircis un pikts tupēja zem pilo�ajiem zariem un domāja: kāda jēga no burvju spēka, ja tā īpa�nieks ir pārāk gudrs, lai to izmantotu... prātīgāk laikam būtu bijis iet mācībā pie vecā ielejas laikdara, jo tad vismaz varētu gulēt sausumā. Tomēr skaļi Geds savas domas neizteica. Viņ� nesacīja ne vārda. Viņa skolotājs pasmaidīja un aizmiga, lietum līstot.
Neilgi pirms Saules Atgrie�anās, kad Gontas kalnos sāka krist pirmais īstais sniegs, viņi sasniedza Re Albi, Ogiona mājvietu. Tas ir ciemats augsto Pārkares klin�u malā, un tā nosaukums nozīmē "Piekūna Ligzda". No tā dziļi lejā var redzēt Gontas Lielo ostu un tās torņus, un kuģus, kas iepeld līcī un izpeld no tā garām Bruņuklintīm, bet tālu rietumpusē pāri jūrai var saskatīt zilganos Oraneas kalnus, kas slejas Iek�ējo Salu pa�ā austrumu malā.
Maga māja bija liela un pamatīga koka būve ar pavardu un skursteni, nevis vienkār�u ugunskura bedri, tomēr citādā ziņā ļoti līdzīga Desmit Alk�ņu ciemata būdām: tajā bija tikai viena istaba, kam vienā pusē piebūvēts kazu aploks. Mājas rietumu sienā atradās tāda kā ni�a, kurā Gedam tika ierādīta guļvieta. Virs tās bija logs, kas pavēra skatu uz jūru, ta�u visbie�āk slēģi stāvēja aizvērti, jo visu ziemu no rietumiem un ziemeļiem pūta spēcīgi vēji. �īs mājas tum�ajā siltumā Geds pavadīja ziemu, pastāvīgi klausīdamies lietus un vēja �alkās aiz sienas vai krīto�a sniega klusumā un mācīdamies rakstīt un lasīt hardie�u Se�simt rūnas. Viņ� ļoti priecājās, ka var apgūt �o mācību, jo bez tās, ar vārdu iekal-�anu vien, nav iespējams sasniegt īstu meistarību. Arhipelāga hardie�u valodā neslēpjas vairāk maģiska spēka nekā jebkurā citā mēlē, bet tās saknes sniedzas Senvalodā, kurā lietas saucas savos īstajos vārdos; un ceļ� uz �o valodu ved caur rūnām, kas tika uzrakstītas tajos laikos, kad pasaules salas pirmoreiz pacēlās no jūras dzīlēm.
Bet joprojām nenotika nekādi brīnumi un nekādas burvju pārvērtības. Visu ziemu nebija nekā cita kā tikai smagās Rūnu grāmatas lappuses, lietus un sniegs aiz loga; Ogions ik pa laikam atgriezās no klejojumiem pa saltajiem me�iem vai no gājiena uz kazu aploku, nodauzīja no zābakiem sniegu un klusēdams apsēdās pie uguns. Un maga ilgā klusē�ana, kurā jautās vērīga klausī�anās, piepildīja istabu, piepildīja Geda prātu tiktāl, ka viņ� palaikam �ķita aizmirsis, kā skan vārdi; un, kad Ogions beidzot ierunājās, likās, ka viņ� tikai nupat pirmoreiz izgudrojis valodu. Tomēr vārdi, kurus mags teica, bija nenozīmīgi un attiecās tikai uz vienkār�ām lietām - maizi, ūdeni, laika apstākļiem un gulē�anu.
Kad spirgts un gai�s pienāca pavasaris, Ogions bie�i sūtīja Gedu lasīt augus un zāles pļavās virs Re Albi un ļāva viņam to darīt, cik ilgi viņ� vēlējās, tā ka zēns visu cauru dienu varēja klejot gar pārplūdu�ām upītēm, pa me�iem un cauri slapjiem, zaļiem, saules apspīdētiem laukiem. Geds ik reizes ar prieku izmantoja �o iespēju un palika ārā līdz pat vakaram, tomēr zāles un augus viņ� neaizmirsa. Kāpdams, brizdams, klīzdams un lodādams viņ� visu laiku lūkojās ari pēc tiem un ikreiz kaut ko pārnesa mājās. Reiz viņ� nonāca pļavā starp divām upītēm, kur bagātīgi auga baltās plīvurenes, un, tā kā �ie ziedi atrodami reti un dziednieki tos vērtē augstu, viņ� nākamajā dienā atkal atnāca �urp. �oreiz Geds tur sastapa kādu meiteni, kuru atcerējās redzējis agrāk, - tā bija vecā Re Albi valdnieka meita. Geds pirmais nebūtu sācis runāt, bet meitene pati tuvojās viņam un, laipni sveicinādama, viņu uzrunāja: - Es tevi pazīstu, tu esi Zvirbuļvanags, mūsu maga māceklis. Pastāsti man kaut ko par burvībām!
Geds paskatījās uz baltajām puķēm, kas kļāvās pie meitenes baltajiem svārkiem, un sākumā jutās bikls un samulsis; viņ� pat lāgā neprata atbildēt. Ta�u meitene turpināja �alot un darīja to tik brīvi, bezbēdīgi un pa�paļāvīgi, ka pamazām atraisījās ari Geds. Viņa bija gara auguma meitene apmēram Geda vecumā, un viņas āda bija neparasti gai�a, gandrīz balta; ciematā runāja, ka viņas māte esot no Oskilas vai tamlīdzīgas sve�as zemes. Viņas mati taisni un gari krita pār pleciem kā melns ūdenskritums. Gedam meitene likās ļoti neglīta, ta�u viņam gribējās tai izpatikt, iegūt tās atzinību un apbrīnu, un �ī vēlē�anās sarunas gaitā auga arvien lielāka. Meitene lika viņam izstāstīt visus savus miglas trikus, ar kuriem viņ� bija atvairījis kargadie�u karotājus, un klausījās ar interesi un bijību, tomēr skaļi nesacīja neviena cildinājuma vārda. Drīz vien viņa pārgāja uz citu tematu. - Vai tu vari atsaukt pie sevis putnus un dzīvniekus? - viņa jautāja.
- Varu, - Geds atbildēja.
Viņ� zināja, ka klintīs virs pļavas atrodas piekūna ligzda, un pasauca putnu vārdā. Putns atlidoja, tomēr nesēdās
Gedam uz rokas - acīmredzot to atturēja meitenes klātbūtne. Tas ieķērcās un, ar platajiem, robotajiem spārniem �ķeldams gaisu, atkal pacēlās gaisā.
- ���Kā sauc burvību, ar ko tu piespiedi piekūnu lidot �urp?
- ���Izsauk�anas burvība.
- ���Vai tu vari izsaukt pie sevis arī miru�o garus?
Geds nodomāja, ka meitene zobojas par viņu, tāpēc ka piekūns nebija pilnīgi pakļāvies viņa saucienam. Izzobot sevi nu gan viņ� neļaus! - Ja gribētu, tad varētu, � viņ� mierīgi atbildēja.
- ���Vai tas nav ļoti grūti vai bīstami - izsaukt garus?
- ���Grūti � jā. Bet bīstami?... - Geds paraustīja plecus.
�oreiz viņ� gandrīz ne�aubījās, ka meitenes acīs redzējis apbrīnu.
- ���Un vai tu proti pieburt mīlestību?
- ���Tā nav nekāda māksla.
- ���Pareizi, - meitene piekrita. - To var jebkura ciemata ragana. Bet vai tu proti pārvēr�anas burvības? Vai vari pārvērst pats savu izskatu, kā burvji reizēm darot?
Geds atkal nesaprata, vai tikai meitene nezobojas par viņu, tāpēc atkal atbildēja: - Ja gribētu, tad varētu.
Meitene sāka lūgties, lai viņ� par kaut ko pārvēr�oties -par vanagu, bulli, ugunskuru vai koku � pēc savas patikas. Geds atvairījās ar īsiem, mīklainiem vārdiem, kādus palaikam lietoja viņa skolotājs, tomēr neprata klaji atteikt meitenes lūgumam; turklāt viņ� pats nezināja, vai var ticēt saviem pārdro�ajiem apgalvojumiem. Tāpēc Geds devās projām, teikdams, ka viņa skolotājs mags gaidot viņu atpakaļ, un nākamajā dienā uz �o pļavu vairs nenāca. Tomēr aiznākamajā dienā viņ� atkal atnāca �urp, apgalvodams sev, ka jāsalasa pēc iespējas vairāk reto puķu, kamēr tās zied. Meitene bija jau priek�ā, un viņi abi kailām kājām brida pa purvaino zāli, plūkdami lielos, baltos plīvureņu ziedus. Spīdēja pavasara saule, un meitene tērzēja ar Gedu tikpat nebēdīgi kā jebkura viņa dzimtā ciemata kazu gane. Viņa atkal iztaujāja Gedu par burvībām un platām acīm klausījās zēna stāstos, un Gedā atkal iedegās vēlme padi�oties. Meitene pajautāja, vai Geds varētu parādīt kādu pārvēr�anas burvību, un, kad viņ� atvairījās, tā paskatījās uz viņu, atmezdama no pieres melnos matus, un noprasīja: - Vai tu baidies?
- Nē, es nebaidos.
Meitene mazliet augstprātīgi pasmaidīja un noteica: -Nu, varbūt tu esi par jaunu.
To Geds nevarēja paciest. Vārdos viņ� neko daudz nesacīja, ta�u apņēmās pierādīt meitenei savas spējas. Pateicis, lai viņa atnākot rīt uz �o pa�u pļavu, ja vēloties, Geds atsveicinājās un devās uz mājām. Viņa skolotājs �ajā laikā vēl nebija atgriezies, un Geds devās taisni pie grāmatu plaukta un paņēma divas Zinību grāmatas, kuras Ogions viņa klātbūtnē nekad vēl nebija atvēris.
Viņ� sāka meklēt pārvēr�anas burvību, bet rūnu lasī�ana viņam vēl padevās lēni, un daudz ko no lasītā viņ� nespēja saprast, tāpēc nevarēja atrast meklēto. �īs grāmatas bija ļoti vecas - Ogions tās bija ieguvis no sava skolotāja Heleta Viedā, un Helets pirms tam no savējā - no Peregalas maga, un tā arvien tālāk pagātnē līdz pat mītu laikiem. Raksts bija sīks un dīvains, un starp rindām redzami daudzu roku iesprausti labojumi un papildinājumi; visas �īs rokas bija sen pārvērtu�ās pī�ļos. Tomēr �ur tur Gedam izdevās lasīto saprast, un, visu laiku atcerēdamies meitenes jautājumus un zobgalības, viņ� �ķīra lappuses, līdz beidzot nokļuva tajā vietā, kur stāstīts par miru�o garu izsauk�anu.
Kamēr Geds to lasīja, svīzdams pār daudzajām rakstu zīmēm un simboliem, viņu pamazām pārņēma �ausmas. Viņa acis kā piekaltas vērās lappusē, un viņ� nespēja pacelt skatienu, iekams nebija izlasījis burvestības mācību līdz galam.
Pēc tam, pacēlis galvu, Geds ieraudzīja, ka mājā ir tum�s. Viņ� bija lasījis tumsā bez jebkāda apgaismojuma. Tagad, paskatīdamies lejup uz grāmatu, viņ� vairs nevarēja at�ķirt rūnas citu 110 citas. Tomēr �ausmu sajūta auga, tā �ķita sastindzinājusi viņu un piekalusi pie krēsla. Gedam sala. Paskatījies atpakaļ pāri plecam, viņ� blakus aizvērtajām durvīm ieraudzīja kaut kādu izplūdu�u apveidu -neskaidru, ēnainu kamolu, kas melnēja tum�āks par apkārtējo tumsu. Sī ēna �ķita sniedzamies pēc viņa, kaut ko �ukstam, kaut ko saucam, bet vārdus Geds nevarēja saprast.
Durvis spēji atsprāga vaļā. Tajās parādījās liels cilvēka stāvs spo�i baltas gaismas ielokā, un Geds izdzirda skaļu, bargu un pavēlo�u balsi. Tumsa un �uksti izgaisa un pazuda.
Ari �ausmas atkāpās� Geda, tomēr viņ� juta paniskas bailes, jo ienācējs bija Ogions: lielais mags stāvēja durvīs, spo�as gaismas apmirdzēts, un turēja rokā ozola nūju, kas izstaroja baltu mirdzumu.
Neteicis ne vārda, mags pagāja Gedam garām, iededza gaismu un nolika grāmatas atpakaļ plauktā. Pēc tam, pagriezies pret zēnu, viņ� sacīja:
- ���Tu nekad nedrīksti izmantot �o burvību, ja vien nav bīstami apdraudēts tavs spēks vai tava dzīvība. Vai tie�i tās dēļ tu atvēri �īs grāmatas?
- ���Nē, skolotāj, - zēns nomurmināja un nokaunējies izstāstīja Ogionam, ko meklējis un kāpēc to darījis.
- ���Vai tu neatceries, ko es tev stāstīju - ka tās meitenes māte, valdnieka sieva, ir burve?
Ogions to patiesi reiz bija teicis, bet Geds tam toreiz netika pievērsis uzmanību, kaut gan tagad viņ� jau zināja: Ogions nekad nesaka viņam neko bez nopietna iemesla.
- ���Arī pati meitene jau ir pa pusei burve. Ļoti iespējams, ka māte viņu sūtīja runāt ar tevi. Ļoti iespējams, ka tie�i viņa atvēra grāmatu tajā lappusē, kuru tu lasīji. Tie spēki, kam viņa kalpo, ir citi spēki, nevis tie, kuriem kalpoju es: man nav zināmi viņas mērķi, ta�u es zinu, ka viņa man nevēl labu. Tagad klausies, ko es tev teik�u, Ged! Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka spēku ieskauj briesmas � tāpat kā gaismu ieskauj ēna? Burvju mākslas nav rotaļa, ko var spēlēt, lai izklaidētos vai izpelnītos uzslavu. Ielāgo: ikviens mūsu mākslas vārds vai darbs kalpo vai nu labajam, vai ļaunajam! Pirms tu runā vai rīkojies, tev vienmēr jāzina, kāda maksa par to būs jāmaksā!
Kaunā tvīkdams, Geds iesaucās: - Kā lai es visu to zinu, ja tu man neko nemāci? Kop� dzīvoju pie tevis, es neko neesmu ne darījis, ne redzējis, ne...
- Tagad tu kaut ko esi redzējis, - sacīja mags. - Tumsā pie durvīm, pirms manas ienāk�anas.
Geds apklusa.
Ogions pietupās, salika pavardā malku un aizkūra uguni, jo māju bija pārņēmis saltums. Tad, nepieceldamies kājās, viņ� teica: - Ged, mans jaunais piekūn, tu neesi piesaistīts nedz man, nedz manai mācībai. Nevis tu nāci pie manis, bet es gāju pie tevis. Tu vēl esi ļoti jauns, lai izdarītu izvēli, ta�u es nevaru lemt tavā vietā. Ja vēlies, es sūtī�u tevi uz Roukas salu, kur tiek apgūtas visas augstās mākslas. Tu iemācīsies jebkuru prasmi, kādu vēlēsies, jo tavs spēks ir liels. Pat lielāks nekā tavs lepnums � vismaz es tā ceru. Es labprāt paturētu tevi �eit, jo man ir tas, kā tev trūkst, ta�u pret tavu gribu es tevi nemēģinā�u turēt. Tev jāizvēlas starp Re Albi un Rouku.
Geds stāvēja klusēdams un neziņas pārņemts. Viņ� bija iemīlējis �o neparasto vīru Ogionu, kur� tika izdziedinājis viņu ar savu pieskārienu un kur� nepazina dusmu; Geds viņu mīlēja, bet nebija to apjautis līdz pat �im brīdim. Viņ� paskatījās uz skursteņa kaktā nolikto ozola nūju, atcerējās tās spo�umu, kas tumsā bija izkveldinājis ļaunumu, un vēlējās palikt kopā ar Ogionu, klejot ar viņu pa tāliem me�iem un mācīties klusēt. Tomēr Gedā kvēloja arī citas alkas, kuras viņ� nespēja apspiest, - tieksme pēc slavas, vēlē�anās darboties. Ogiona ceļ� uz burvju mākslu �ķita ļoti gar�, tā bija klusa, rāma taciņa, bet Geds ilgojās traukties līdzi jūras vējiem taisni uz Iek�jūru, uz Visgudro salu, kur gaiss virmo no burvestībām un visu brīnumu vidū pastaigājas arhimags.
- ���Skolotāj, - viņ� teica, - es gribu doties uz Rouku.
Tā nu pēc da�ām dienām saulainā pavasara rītā Ogions
kopā ar Gedu devās lejup pa stāvo ceļu no Pārkares klintīm līdz piecpadsmit jūd�u tālajai Gontas ostai. Tur, pie vārtiem ar izgrebtām pūķu galvām, Gontas pilsētas sargi sveicināja izcilo magu, nomezdamies uz ceļgala ar kailu zobenu rokās. Tie viņu pazina un parādīja viņam godu gan pēc prin�a pavēles, gan pēc savas gribas, jo pirms desmit gadiem Ogions bija izglābis pilsētu no zemestrīces, kura būtu sagāzusi bagāto namu torņus un nosprostojusi Bruņuklin�u lī�a gultni ar akmeņu lavīnu. Ogions bija uzrunājis Gontas kalnu, pieklusinājis to un nomierinājis drebo�ās Pārkares klintis, kā da�s cits nomierina izbiedētu dzīvnieku. Geds bija dzirdējis �o stāstu, un tagad, redzēdams, kā bruņotie sargi metas ceļos viņa rāmā skolotāja priek�ā, viņ� to atcerējās atkal. Gandrīz vai ar bailēm viņ� palūkojās aug�up uz cilvēku, kur� bija apturējis zemestrīci, ta�u Ogiona seja bija tikpat mierīga kā vienmēr.
Viņi nogāja lejā līdz krastmalai, kur pretī steidzās ostas saimnieks, lai apsveiktu Ogionu un pavaicātu, ar ko var viņam pakalpot. Mags pateica, un vīrs tūlīt norādīja kuģi, kas dzīrās braukt uz Iek�jūru un varētu paņemt līdzi ari Gedu. - Ja viņ� prot valdīt pār laiku, - ostas saimnieks teica, - varbūt tie viņu paņems par vēju saucēju. Viņiem uz kuģa nav neviena laikdara.
- ���Viņ� māk mazliet darboties ar miglu, bet par jūras vējiem viņam nav nekādu zinā�anu, - mags teica, saudzīgi uzlikdams roku Gedam uz pleca - Nemēģini nekādus trikus ar jūru un jūras vējiem, Zvirbuļvanag, jo tu vēl joprojām esi sauszemes cilvēks! Saimniek, kā sauc to kuģi?
- ���"Ēna" no Andradas ostas; tas ved uz Hortas pilsētu zvērādas un ziloņkaulu. Labs kuģis, meistar Ogion.
Kad mags izdzirdēja kuģa nosaukumu, viņa seja apmācās, tomēr viņ� teica: � Lai notiek! Nodod �o ziņu Roukas skolas pārzinim, Zvirbuļvanag. Lai tev labs ceļavēj�! Paliec sveiks!
Tā bija visa atvadī�anās. Ogions pagriezās un devās projām pa ielu, kas veda no krastmalas aug�up kalnā. Geds palika stāvam viens un lūkojās pakaļ savam skolotājam.
- ���Nāc nu, zēn! - ostas saimnieks skubināja un devās lejup uz piekrastes molu, kur prombrauk�anas gatavībā stāvēja "Ēna".
Var likties savādi, ka salā, kuras platums nav lielāks par piecdesmit jūdzēm, un ciematā zem klintīm, kas kop� mū�seniem laikiem lūkojas jūrā, zēns var izaugt par vīru, ne reizes neiekāpis laivā un neiemērcis roku sāļā ūdenī, ta�u tā ir īstenība. Zemkopis, kazu gans, govju gans, mednieks un amatnieks ir un paliek sauszemes cilvēki un okeānu uzlūko par sāļu un nedro�u jomu, ar ko viņiem nav nekā kopīga. Ciemats, kur� atrodas divu dienu gājuma attālumā no pa�a mājām, ir sve�a zeme, un sala, kura atrodas dienas brauciena attālumā no pa�u salas, ir tīrās baumas � miglā tīti kalni viņā ūdens malā, nevis cieta, stingra zeme, kuru min pa�a kājas.
Tāpēc Gedam, kur� nekad agrāk nebija nokāpis lejā no kalniem, Gontas osta izraisīja bijību un �ķita brīnumu pilna - lielas mājas, akmenī cirsti torņi, krastmala ar piestātnēm, moliem, dokiem un pietauvo�anās vietām, jūras osta, kurā ap pussimts laivu un galeru �ūpojās piekrastes ūdeņos vai gulēja, izvilktas malā labo�anai un apgāztas ar dibenu uz aug�u, vai ari snauda reidā ar saritinātām burām un aizsegtiem duļļiein; jūrnieki sasaucās sve�ādās izloksnēs, un krāvēji ar smagām nastām steidzās �urp turp gar mucām, kastēm, virvju rituļiem un airu kaudzēm; bārdaini tirgoņi ka�okādu apmetņos klusi sarunājās, laipodami pa glumajiem krasta akmeņiem; zvejnieki cēla ārā no laivām lomu; mucenieki dimdināja, kuģu meistari klaudzināja, glieme�u pārdevēji dziedāja un kapteiņi klaigāja; un aiz tā visa pletās klusais, mirdzo�ais jūras līcis. Ap�ilbis, apdullis un apmulsis Geds sekoja ostas saimniekam uz plato doku, pie kura bija pietauvojusies "Ēna", un tur saimnieks sameklēja kuģa kapteini.
Viņi pārmija tikai da�us vārdus, un kapteinis piekrita ņemt Gedu līdzi savā ceļā, jo to bija lūdzis mags, un tad ostas saimnieks devās atpakaļ. "Ēnas" kapteinis bija resns liela auguma vīrs sarkanā apmetnī ar zvērādu apmali, kādas mēdza valkāt Andradas tiigoņi. Uz Gedu viņ� pat nepaskatījās, tikai dimdo�ā balsī noprasīja: - Vai tu proti pakļaut laiku, zēn?
- ���Protu.
- ���Vai vari izsaukt vēju?
Gedam vajadzēja atbildēt noliedzo�i, un kapteinis pieteica, lai viņ� sameklējot sev kādu nomaļāku vietu un paliekot tur.
Tagad uz klāja nāca airētāji, jo kuģim pirms krēslas vajadzēja iziet reidā un līdz rītausmai peldēt līdzi bēguma straumei. Nomaļas vietas nekur nebija, bet Geds uzrāpās pēc iespējas augstāk uz pakaļgalā nokrautā, ādām pārsegtā kravas kalna un sēdēja tur, vērodams notieko�o. Airētāji, sīksti vīri ar varenām rokām, palēkdamies steidzās uz klāja, un krāvēji dimdinādami vēla no doka ūdens mucas, novietodami tās zem airētāju soliem. Pamatīgi būvētais kuģis, uzņēmis kravu, manāmi iegrima ūdenī, tomēr turpināja viegli �ūpoties piekrastes viļņos, gatavs kuru katru brīdi doties ceļā. Tad stūrmanis ieņēma savu vietu kuģa pakaļgalā pa labi un pievērsa skatienu kapteinim, kur� stāvēja kuģa priek�galā uz plankas; priek�galu rotāja Andradas Vecā Pūķa galva. Kapteinis nodārdināja pavēles, "Ēna" tika atraisīta, un divas vilcējlaivas tauvā aizvilka to projām no dokiem. Tad kapteinis ieaurojās; - Duļļus vaļā! - un kuģa malās grabēdami izvietojās lielie airi, pa piecpadsmit katrā pusē. Airētāju spēcīgās muguras sāka vienmērīgi locīties, un jauns puisis, stāvēdams blakus kapteinim, ar bungām sita ritmu. Tagad kuģis, airu spārnots, slīdēja ar kaijas vieglumu, un pilsētas kņada un troksnis drīz palika tālu aizmugurē. Viņi izbrauca lī�a ūdeņu klusumā, un virs viņiem pacēlās Gontas kalna baltā galotne, kas �ķita itin kā karājamies virs jūras. Kādā seklākā līcītī Bruņuklin�u dienvidpuses aizvējā tika izmests enkurs, un tur viņi pavadīja nakti.
Starp septiņdesmit kuģa apkalpes vīriem bija vairāki tikpat jauni pui�i kā Geds, tomēr tie visi jau bija iecelti vīru kārtā. �ie pui�i aicināja viņu uz kopīgu maltīti un izturējās draudzīgi, kaut gan viņu joki bija parupji un zobgalīgi. Protams, tie viņu sauca par Kazuganu, jo viņ� bija no Gontas, tomēr asākas dzēlības nesekoja. Geds bija tikpat gar� un spēcīgs kā citi piecpadsmitgadnieki un prata a�i atsaukties gan uz labu vārdu, gan uz zobgalību, tāpēc drīz kļuva par savējo un jau pirmajā vakarā darīja to pa�u, ko citi, turklāt mācījās viņu darbu. Tas kuģa saimniekiem bija pa prātam, jo dīkiem ceļotājiem uz klāja nebija vietas.
Pat apkalpei �eit tik tikko pietika vietas, un ērtību nebija nekādu � neapjumts kuģis, pārblīvēts ar kravu un braucējiem, - bet vai Gedam rūpēja ērtības? Nakti viņ� pavadīja, atlaidies uz saritinātām ādām, kas bija iekrautas ziemeļu salās, un lūkojās pavasara zvaigznēs virs ostas ūdeņiem un piekrastes sīkajās gaismiņas, līdz iemiga cie�ā miegā, un no rīta pamodās, jauna prieka pārņemts. Neilgi pirms rītausmas sākās paisums. Kuģis pacēla enkuru un rāmi izslīdēja cauri Bruņuklin�u līcim. Kad saullēkts Gontas
kalnu krāsoja sārtu, kuģis pacēla buras un devās pāri Gontas jūrai uz dienvidrietumiem.
Posmā starp Bāmiskas salu un Torhevenu pūta viegls ceļavēj�, un otrajā dienā viņu priek�ā parādījās Havnora -Lielā sala. Arhipelāga dvēsele. Trīs dienas viņi vēroja Hav-noras zaļos pakalnus, braukdami gar salas austrumu krastu, bet malā nepiestāja. Pagāja vēl daudz gadu, iekams Geds spēra kāju uz �īs zemes un ieraudzīja Havnoras Lielās ostas baltos torņus pa�ā pasaules vidū.
Vienu nakti viņi aizvadīja Kembermutā, Vēja salas ziemeļu ostā, pēc tam pārgulēja pie nelielas pilsētiņas Fel-kvejas līcī; nākamajā dienā viņi apbrauca apkārt 0 salas ziemeļu ragam un iepeldēja Ebavnoras �aurumā. Tur viņi nolaida buras un ķērās pie airiem; abās pusēs visu laiku stiepās sauszeme, un netālu garām peldēja citi kuģi - lieli, un mazi, tirgoņu un pre�u kuģi; da�i brauca ar neparastu kravu no Arējām robe�salām pēc gadiem ilga ceļojuma, citi lēkāja kā zvirbuļi no vienas Iek�jūras salas uz nākamo. Pagriezu�ies uz dienvidiem, viņi izpeldēja no pārpilnā �auruma, atstādami Havnoruaiz muguras, un turpināja ceļu staip divām glītām salām - Ārku un lljenu, ko rotāja daudzu pilsētu torņi un terases; pēc tam, lietum līstot un vējam arvien pieņemoties spēkā, kuģis sāka savu ceļu pāri Iek�jūrai pretī Roukas salai.
Naktī, kad vēja brāzmas pūta pavisam neganti, viņi nolaida lejā gan buras, gan mastu un visu nākamo dienu strādāja ar airiem. Garais kuģis stingri turējās viļņos un slaidi slīdēja uz priek�u, bet stūrmanis pakaļgalā pie garā stūres aira raudzījās lietū, kas kapāja jūru, un redzēja tikai un vienīgi lietu. Viņi brauca uz dienvidiem, magnēta bultiņas norādītajā virzienā, un zināja savu ceļu, ta�u nezināja, kādus ūdeņus �ķērso. Geds dzirdēja vīrus runājam par sēkļiem Roukas ziemeļu pusē un par Borilu klintīm austrumos; citi apgalvoja, ka viņu kuģis dro�i vien esot krietni novirzījies no kursa un nokļuvis tuk�ajos ūdeņos uz dienvidiem no Kameri salas. Bet brāzmas joprojām pieņēmās un plosīja milzīgo viļņu malas lidojo�ās putu driskās, un viņi joprojām airēja dievidrietumu virzienā, vējam pū�ot no aizmugures. Airē�anas periodi kļuva arvien īsāki, jo airēt tagad bija ļoti grūti; jaunākie pui�i strādāja divatā ar vienu airi, un Geds palīdzēja visiem pēc kārtas, kā bija darījis jau kop� aizbrauk�anas no Gontas. Kad vīri neairēja, tie smēla ūdeni, jo viļņi spēcīgi �ļācās pāri bortam. Tā viņi cīnījās uz priek�u starp vēja dzītajiem viļņiem, kas izskatījās pēc kūpo�ām kalnu grēdām; salts lietus kapāja muguru, un bungas dimdēja cauri vētras troksnim kā duno�i sirdspuksti.
Viens no vīriem atnāca nomainīt Gedu pie aira un aizsūtīja viņu pie kapteiņa kuģa priek�galā. Lietus straumēm tecēja kapteinim no apmetņa, bet viņ� stāvēja stalts un nesatricināms kā pilna vīna muca. Paskatījies lejup uz Gedu, viņ� jautāja:
- ���Vai tu vari apturēt �o vēju, puis?
� ���Nē, ser.
� ���Vai proti rīkoties ar metālu?
Jautājums nozīmēja: vai Geds spēj pavēlēt kompasa adatai norādīt ceļu uz Rouku, piespie�ot magnētu vērsties nevis uz ziemeļiem, bet piemēroties braucēju vajadzībai. �ī prasme bija jūrasmeistaru noslēpums, un Gedam atkal vajadzēja atbildēt noliedzo�i.
- ���Nu tad tev Horttaunā vajadzēs meklēt citu kuģi, kas tevi var aizvest atpakaļ uz Rouku. Roukai tagad jābūt no mums uz rietumiem, un pa �ādu jūru tur nokļūt var vienīgi ar burvības palīdzību. Mums jāturas uz dienvidiem.
Gedam tas nepatika, jo viņ� bija dzirdējis jūmiekus runājam par Horttaunu - tajā neesot nekādu likumu, tur valdot ļauni spēki, cilvēki nereti tiekot sagūstīti un aizvesti verdzībā uz Dienvidu robe�salām. Atgriezies vecajā vietā, Geds turpināja airēt blakus savam ceļabiedram, plecīgam
Andradas puisim; viņ� dzirdēja vienmuļo bungu ritmu un kuģa pakaļgalā uz āķa redzēja gaismekli, kas raidīja lietainajā krēslā samocītus gaismas stariņus, zibsnījot un dziestot starp vēja brāzmām. Kad vien smagie airu vēzieni ļāva, Geds raidīja skatienus uz rietumu pusi. Un, kad kuģis pacēlās augstas bangas virsotnē, viņ� uz īsu brīdi virs tum�ā, putojo�ā ūdens saskatīja gaismu mākoņu starpā: varbūt tas bija pēdējais saulrieta gai�ums, ta�u tad tam vajadzēja būt sarkanīgam - bet tur spīdēja dzidra gaisma.
Otrs airētājs to nebija pamanījis, bet Geds skaļi pavēstīja par redzēto pārējiem. Kad kuģis atkiil pacēlās viļņa virsotnē, stūrmanis cie�i ieskatījās rietumu pamalē, un �oreiz gaismu redzēja gan viņ�, gan Geds, tomēr viņ� atkliedza, ka tā esot tikai rieto�ā saule. Tad Geds pasauca vienu no pui�iem, kuri smēla ūdeni, lai tas bridi atnākot viņa vietā pie aira, un vēlreiz pa piekrauto eju starp airsoliem devās uz kuģa priek�galu, kur, cie�i pieķēries izgrebtajai galvai, lainepār-lidotu pāri bortam, uzsauca kapteinim: - Kungs! Tur tā gaisma pa kreisi ir Roukas sala!
- Es nekādu gaismu neredzēju, - kapteinis nodārdināja atbildi, bet tie�i tajā brīdī Geds izstiepa roku, un tagad visi redzēja rietumu pusē virs versmojo�ās, putainās jūras iespīdamies dzidru, spo�u gaismu.
Nevis pasa�iera dēļ, bet tādēļ, lai glābtu savu kuģi no vētras briesmām, kapteinis tūlīt uzkliedza stūrmanim, lai tas virzot kuģi uz rietumiem pretī gaismai. Tomēr viņ� sacīja Gedam: - Zēn, tu runā kā jūrasmeistars, bet es tevi brīdinu: ja tu �ajā vētrā mums rādīsi nepareizu ceļu, es tevi pārsviedī�u pāri bortam, lai tu pats peldi uz savu Rouku!
Tagad vēj� vairs nepūta no muguras, bet vajadzēja airēt tam �ķērsām, un tas nebija viegli: sānu bangas visu laiku virzīja kuģi uz dienvidiem no jaunuzņemtā kursa, mētāja to un tik pamatīgi pielēja ar ūdeni, ka smelt vajadzēja bez pārtraukuma, un airētājiem bija jāuzmanās, lai kuģa svaidī�anās neizceltu airus no ūdens tie�i spēcīga vilciena brīdī un tādējādi nenogāztu viņus visus gar zemi. Negaisa mākoņi darīja apkārtni gandrīz pavisam tum�u, tomēr laiku pa laikam viņi atkal ieraudzīja rietumos gaismu, kas palīdzēja saglabāt pareizo virzienu, viņiem cīnoties uz priek�u. Beidzot vēj� mazliet pierima, un gaisma priek�ā kļuva spo�āka. Vīri airēdami izbrauca itin kā cauri priek�karam - brīdī starp diviem airu vilcieniem kuģis pēk�ņi izkļuva no vētras un iepeldēja mierīgā ūdenī, kur jūru un debesis apspīdēja norietēju�ās saules sārtums. Aiz baltajām viļņu putām viņi netālu priek�ā ieraudzīja augstu, apaļu, zaļu kalnu, zem kura blakus nelielam līcim pletās pilsēta; krastā noenkurotās laivas un kuģi pavisam mierīgi �ūpojās rāmajos ūdeņos.
Stūrmanis, atspiedies uz garā stūres aira, pagrieza galvu un uzsauca: � Kaptein! Vai tā ir īsta zeme vai burvestība?
- Ieturi kursu, tu muļķagalva! Airējiet, nīkuļi! Tas ir Tvila līcis un Roukas pakalns, un to pazīst katrs nejēga! Airējiet!
Bungu vienmuļās rīboņas pavadīti, viņi gurdi aizīrās līdz līcim. Tur ūdens bija pavisam rāms, un no pilsētas varēja dzirdēt cilvēku balsis un zvanu skaņas, un tikai tālumā vēl apslāpēti �ņāca un trakoja sabangotā jūra. Ziemeļos, austrumos un dienvidos jūdzes attālumā no salas gūzmējās tum�i mākoņi. Bet virs Roukas salas dzidrās un rāmās debesis mirdzēja spo�as zvaigznes.
To nakti Geds vēl pārgulēja uz "Ēnas" klāja, bet agri no rīta viņ� atvadījās no saviem jaunajiem jūrasbiedriem un, draudzīgu vēlējumu un klaigu pavadīts, devās uz krastu. Tvilas pilsētiņa nav liela, un nedaudzās augstās mājas, cie�i sadrūzmēju�ās cita pie citas, aizņem da�as �auras, stāvas ielas. Tomēr Gedam tā �ķita liela pilsēta, un, nezinādams, kurp doties, viņ� pajautāja pirmajam pretimnācējam, kur varētu meklēt Roukas skolas pārzini. Vīrietis viņu iesāņus nopētīja, tad atbildēja: - Gudrajam nav jāvaicā, bet muļķis taujā veltīgi, - un aizgāja savu ceļu. Geds devās aug�up kalnā, līdz nokļuva �etrstūrveida laukumā, kuru no trim pusēm ieskāva ēkas ar slīpiem, pelēkiem jumtiem, bet gar ceturto malu stiepās kādas lielas celtnes siena; nedaudzie mazie lodziņi tajā atradās augstāk nekā pārējo māju skursteņi, tā bija būvēta no milzīgiem, pelēkiem akmens bluķiem un izskatījās pēc cietok�ņa vai pils. Laukumā, �īs sienas pakājē, slējās tirgus būdas, gar kurām staigāja diezgan daudz cilvēku. Geds uzdeva savu jautājumu kādai vecai sievietei ar gliemeņu grozu, un tā atbildēja: - Pārzini ne vienmēr var atrast tur, kur viņ� ir, bet reizēm izdodas sastapt tur, kur viņa nav, - un devās tālāk, klaigājot daudzinādama savu preci.
Lielās ēkas sienā netālu no stūra bija redzamas mazas, neizskatīgas koka durtiņas. Piegājis pie tām, Geds
skaļi pieklaudzināja. Durvis atvēra vecs vīrs, un Geds teica:
- Man līdzi ir vēstule no Gontas maga Ogiona Roukas skolas pārzinim. Es gribu satikt pārzini, bet negribu vairs klausīties mīklas un zobgalības!
- ���Skola ir �eit, - vecais vīrs laipni sacīja. - Es esmu durvju saīgs. Nāc iek�ā, ja vari!
Geds paspēra soli uz priek�u. Viņ� domāja, ka ir pārkāpis pāl i slieksnim, tomēr izrādījās, ka viņ� joprojām stāv āipusē uz ietves tāpat kā iepriek�.
Geds vēlreiz spēra soli uz priek�u un vēlreiz palika stāvam aiz durvīm. Durvju sargs no iek�puses vēroja viņu ar laipnu skatienu.
Geds jutās drīzāk saniknots nekā apmulsis, jo domāja, ka atkal tiek izsmiets. Ar balss un rokas palīdzību viņ� veica Atvēr�anas burvību, ko krietni sen viņam bija iemācījusi tante; tā bija pati sare�ģītākā prasme vecās sievas mākslu klāstā, un Geds to veica meistarīgi. Ta�u tā bija tikai nieka zintnieces burvība un nemaz neietekmēja spēku, kas sargāja �īs durvis.
Kad �is mēģinājums neizdevās, Geds labu brīdi stāvēja un domāja. Beidzot viņ� paskatījās uz veco vīru, kur� gaidīja iek�pusē. � Es nevaru ieiet bez jūsu palīdzības, - Geds negribīgi teica.
- ���Pasaki savu vārdu! - aicināja durvju sargs.
Geds atkal labu brīdi stāvēja klusēdams, jo cilvēks nekad skaļi nenosauc savu īsto vārdu, ja vien netiek apdraudēts kaut kas dārgāks par viņa dzīvību.
- ���Es esmu Geds, - viņ� skaļi teica. Tad, paspēris soli uz priek�u, viņ� iegāja pa atvērtajām durvīm. Ta�u, kaut gan gaisma krita Gedam no muguras, viņam �ķita, ka cie�i pa pēdām seko kāda ēna.
Pagriezdamies Geds turklāt ievēroja, ka durvju arka, cauri kurai viņ� bija izgājis, nav no vienkār�a koka, kā bija licies sākumā, bet no ziloņkaula un bez jebkādiem salai dūmiem vai �uvēm; vēlāk viņ� uzzināja, ka tā izgrebta no Lielā Pūķa zoba. Durvis, kuras vecais virs aizvēra aiz viņa, bija veidotas no pulēta raga, kam cauri spīdēja blāva dienasgaisma, un to iek�pusē bija izgrebts Tūksto�lapu koks.
- Esi sveicināts �ajā namā, zēn! - teica durvju sargs un, vairāk neko nesacījis, sāka vest Gedu pa daudziem gaiteņiem un zālēm, līdz abi nonāca kādā iek�ējā pagalmā; ēkas ārsienas �ķita paliku�as pavisam tālu. Daļu pagalma sedza akmens plātnes, bet jumta virs galvas nebija, un zālienā starp jauniem kokiem saulē dzirkstīja strūklaka. Tur Geds kādu laiku gaidīja, palicis viens. Viņ� stāvēja nekustēdamies, un sirds viņam strauji dauzījās, jo viņam �ķita, ka te apkārt jūtama neredzamu garu un spēku darbība, un viņ� zināja, ka �ī vieta būvēta ne vien no akmens, bet ari no burvībām, kas stiprākas par akmeni. Geds atradās Visgudro nama visdziļākajā iek�telpā, kas bija atvērta debesīm. Tad piepe�i viņ� apjauta, ka caur strūkkikas krīto�ajiem ūdeņiem viņu vēro kāds balti tērpies vīrietis.
Kad viņu skatieni sastapās, koka zaros iedziedājās putns. Tajā brīdī Geds saprata putna dziesmu un krīto�ā ūdens valodu strūklakas baseinā, mākoņu apveidus, sākumu un galu vējam, kas trisināja koku lapas; j^aneklim �ķita, ka viņ� pats kļuvis par saulesgaismas izrunātu vārdu.
Tad �is brīdis pagāja, un Geds un visa pasaule kļuva tādi p;i�i kā iepriek�. Viņ� devās uz priek�u, lai nomestos uz ceļgala arhimaga priek�ā un pasniegtu tam Ogiona rakstīto vēstuli.
Arhimags Nemmerls, Roukas skolas pārzinis, bija vecs vīrs - runāja, ka vecāks par visiem tobrīd dzīvajiem. Balss viņam drebēja kā putnam, kad viņ� laipni apsveica Gedu. Mati, bārda un apmetnis viņam bija balti, un izskatījās, ka lēnais gadu ritums izvilinājis no viņa visu tum�o un smago, atstādams veco vīru baltu un gludu kā gadsimtiem ilgi upē pludinātu koku. - Manas acis ir vecas, un es nevaru izlasīt.
Tā nu Geds sāka burtot un lasīt skaļi Ogioua rakstītās hardie�u rūnas, un ziņa bija �āda: "Lord Nemmerl! Es tev nosūtu audzēkni, kas kļūs par di�āko Gontas burvi, ja vien pūtīs labs ceļavēj�." Vēstule bija parakstīta nevis ar Ogiona īsto vārdu, kuru Geds joprojām nezināja, bet ar Ogiona rūnu zīmi - Aizvērto Muti.
- ���Tevi ir atsūtījis viņ�, kas spēj savaldīt zemestrīci, un par to esi divkārt sveicināts! Jaunais Ogions, kas �eit ieradās no Gontas, man vienmēr bijis mīļ�. Pastāsti man tagad par savu braucienu, zēn, - kādas jūras izbrauci, kādas zīmes redzēji?
- ���Brauciens bija veiksmīgs, tikai vakar mūs pārsteidza vētra, kungs.
- ���Ar kādu kuģi tu atbrauci?
- ���Ar "Ēnu", kravas kuģi no Andradas.
- ���Pēc kā gribas tu nokļuvi �eit?
- ���Pats pēc savas gribas.
Arhimags palūkojās uz Gedu, tad novērsās un sāka runāt valodā, kuru Geds nesaprata; viņ� murmināja kā ļoti vecs vīrs, kura prāts izkaisīts daudzos garos gados un daudzās jūras salās. Tomēr �o neskaidro skaņu virknē bija dzirdami vārdi, kurus tika dziedājis putns un �ukstējis krīto�ais ūdens. Tie nebija burvības vārdi, tomēr vecā vīra balsī jautās spēks, kas pārņēma visas Geda domas, un īsu brīdi apmulsu�ajam jauneklim likās, ka viņ� redz sevi stāvam vienu starp ēnām sve�ādā, tuksnesīgā pla�umā. Ta�u visu laiku viņ� bija tepat, saulainā pagalma vidū, kur blakus �aloja krīto�ais strūklakas ūdens.
Pāri akmens terasei un zālienam tuvojās liels, melns putns - Oskilas krauklis. Pienācis arhimagam pavisam klāt, tas apstājās un, izslējis viscaur melno, aso knābi, iesāņus paskatījās uz Gedu ar apaļajām, akmentiņiem līdzīgajām acīm. Tad tas trīs reizes piesita ar knābi baltajai nūjai, uz kuras balstījās Nemmerls, un vecais burvis, pārtraucis muracīm. Tad tas trīs reizes piesita ar knābi baltajai nūjai, uz kuras balstījās Nemmerls, un vecais burvis, pārtraucis murmināt, pasmaidīja - Skrien parotaļāties, zēn! - viņ� beidzot sacīja Gedam glu�i kā mazam bērnam. Geds atkal nometās viņa priek�ā uz viena ceļgala. Kad viņ� piecēlās, arhimaga vairs nebija. Zālē stāvēja tikai krauklis, vērodams jaunatnācēju, un tā knābis joprojām bija izsliets tā, it kā putns grasītos knābt izgaisu�ajai nūjai.
Krauklis ierunājās, un Geds sprieda, ka tā varētu būt oskilie�u valoda -
-
Geds pagriezās, lai dotos projām no pagalma ta�u nezināja, kurp iet. Velvētajā durvju ailē viņ� sastapās ar gara auguma jaunekli, kur�, palocīdams galvu, viņu ļoti galanti sveicināja. - Mani sauc Kristāls, Envita dēls, un es nāku no Eolga valstības Havnoras salā. �odien man uzticēts tev pakalpot - izvadāt pa Lielo namu un, atbilsto�i savām spējām, atbildēt uz taviem jautājumiem. Saki, kā man tevi uzrunāt?
Ta�u Gedam - kalnu ciemata zēnam, kur� nekad nebija uzturējies starp bagātiem tirgoņiem un augstmaņiem, � �ķita, ka �is puisis ar savu izsmalcināto runasveidu un manierēm viņu vienkār�i izsmej. - Mani sauc par Zvirbuļ-vanagu, - viņ� īsi atbildēja.
Puisis brīdi klusēja itin kā gaidīdams vēl kādu pieklājīgāku piebildi, bet, kad tāda nesekoja, izslēja plecus un mazliet aizgriezās. Viņ� bija divus vai trīs gadus vecāks par Gedu, ļoti gar�, un viņa stāja un kustības bija tādas kā iestudēti graciozas (kā dejotājam, nodomāja Geds). Mugurā viņam bija pelēks apmetnis ar nolaistu kapuci. Vispirms viņ� aizveda Gedu uz ģērbtuvi, kur tas, būdams tagad skolas audzēknis, varēja izmeklēt sev piemērotu apmetni un jebkādu citu apģērbu, ko varētu ievājadzēties. Kad viņ� uzvilka
izraudzīto tum�i pelēko apmetni. Kristāls teica: - Tagad tu esi viens no mums.
Kristāls runādams mēdza tik tikko jau�ami smaidīt, un Gedam tāpēc likās, ka laipnajos vārdos slēpjas izsmiekls.
- ���Vai apģērbs dara par magu? - viņ� īgni noprasīja.
- ���Nē, - vecākais biedrs atbildēja. - Bet es esmu dzirdējis, ka manieres gan darot par vīru. Kurp iesim tālāk?
- ���Kurp tu vēlies. Es �o namu nepazīstu.
Kristāls sāka vadāt viņu pa Lielā nama gaiteņiem, izrādīdams iek�ējos pagalmus, zāles, Plauktu istabu, kurā glabājās zinību grāmatas un rūnu sējumi, lielo Kamīna zāli, kurā svinību dienās mēdza sapulcēties visa skola; pēc tam viņ� uzveda Gedu aug�stāvā, kur Sarādīja torņus un jumta istabas � nelielus kambarī�us, kuros nak�ņoja skolotāji un audzēkņi. Geda istaba bija Dienvidu tornī, un tās logs pavēra skatu lejup uz Tvilas pilsētiņas māju stāvajiem jumtiem, kas pletās līdz pat jūrai. Tāpat kā pārējās gujamtelpās �eit nebija nekādu mēbeļu, tikai salmiem piebāzts matracis vienā kaktā.
- ���Mēs �eit dzīvojam ļoti pieticīgi, - sacīja Kristāls.
- ���Bet es ceru, ka tev pret to nebūs iebildumu.
- ���Pie tā es esmu pieradis. � Pēc brī�a, cenzdamies parādīt, ka ir līdzvērtīgs pretinieks �im smalkajam, lepnīgajam jauneklim, Geds piebilda: - Tu gan diez vai biji pieradis, kad pirmoreiz atbrauci uz �ejieni.
Kristāls paskatījās uz Gedu, un viņa skatiens bez vārdiem teica: "Ko tu vari zināt par to, pie kā esmu vai neesmu pieradis es, Eolga valstības valdnieka dēls no Havnoras salas?" Bet skaļi Kristāls tikai sacīja: - Tagad iesim uz �o pusi!
Kamēr viņi staigāja pa aug�stāvu, bija noskanējis gongs, un vajadzēja doties lejā uz ēdamzāli, kur pie Garā galda pusdienas ieturēja apmēram simts vai pat vairāk zēnu un jaunu vīrie�u. Katrs pats gāja pakaļ ēdienam pie lūkām līdzīgiem lodziņiem, uz kuru apmalēm bija noliktas lielas kūpo�a ēdiena bļodas; audzēkņi no tām piepildīja �ķīvjus, pie reizes pamanīdamies pajokot ar ķēk�ām, kas lodziņu viņā pusē darbojās pa virtuvi, un devās atpakaļ pie Garā galda, kur varēja sēsties pēc patikas jebkurā brīvajā vietā.
- Pie �ī galda vienmēr pietiekot vietas visiem, lai cik ēdāju būtu vienlaikus sanāku�i, - Kristāls paskaidroja Gedam. Te patie�ām pietika vietas gan daudziem trok�ņainu zēnu pulciņiem, kas vienlaikus sparīgi tiesāja maltīti un sarunājās, gan vecākiem vīriem, kuri klusi sēdēja pa vienam vai divatā ar nopietnām, dompilnām izteiksmēm sejās, it kā tiem būtu ļoti daudz, ko pārdomāt. Kristāls apsēdināja Gedu blakus druknam, plecīgam puisim, vārdā Vīķis, kur� runāja maz, bet cītīgi tiesāja ēdienu. Viņa valodā jautās Austrumu robe�salu akcents, un viņa āda bija ļoti tum�a -nevis sarkanbrūna kā Gedam, Kristālam un vairumam Arhipelāga iedzīvotāju, bet brūngani melna. Viņ� izskatījās vienkār�s puisis bez uzspodrinātām manierēm. Pabeidzis ēst, viņ� kaut ko noņurdēja par pusdienām, bet tad pagriezās pret Gedu un teica: - Vismaz maltīte �eit nav ilūzija kā daudz kas cits - tā paliek ribās! - Geds īsti nesaprata, ko viņ� ar to grib sacīt, ta�u juta pret puisi tādas kā simpātijas un nopriecājās, kad tas pēc maltītes palika kopā ar viņiem.
Viņi devās lejā no kalna uz pilsētu, lai Geds iemācītos atrast ceļu. Tvilas nedaudzās ieliņas bija īsas, ta�u līkumotas un greizas, un tajās viegli varēja apmaldīties. �ī bija dīvaina pilsēta, un tajā dzīvoja dīvaini cilvēki - tāpat kā citur te mājoja zvejnieki, strādnieki un amatnieki, bet visi viņi bija tik pieradu�i pie burvestībām, kas Visgudro salā alla� vērpjas gaisā, ka pa�i �ķita gandrīz tādi kā burvji. Viņi sarunājās mīklās (kā Geds jau bija pārliecinājies) un nemēdza apmulst, redzot, ka zēns piepe�i pārvēr�as par zivi vai kāda māja paceļas gaisā; viņi zināja, ka tā ir kārtēja
skolas puiku nerātnība, un mierīgi turpināja pazolēt apavus vai cirst jērgaļu.
Zēni pagāja garām Aizmugures durvīm un Lielā nama dārziem un pa koka tiltu �ķērsoja dzidro, straujo Tvilbemu; pēc tam cauri me�iem un ganībām viņi devās uz ziemeļu pusi. Taka vijās aug�up kalnā. Viņi gāja gurām ozolu birzīm, kurās biezēja tum�as ēnas, par spīti spo�ajai saulei. Netālu pa kreisi pletās birzs, ko Geds nekādi nespēja skaidri saskatīt. Taka nekur īsti nesniedzās līdz birzs malai, kaut ari visu laiku �ķita tai tuvojamies. Viņ� pat nevarēja saprast, kādi koki aug tajā. Vīķis ievēroja viņa skatienu un klusi teica: - Tā ir Mū�īgā birzs. Tajā mēs pagaidām nevaram ieiet...
Tveicīgajās, saules piekarsētajās ganībās ziedēja dzeltenas puķes. � Dzirkstelenes, � sacīja Kristāls. - Tās aug tur, kur vēj� izkaisīja dego�ās Iljenas pelnus toreiz, kad Errets-Akbe aizstāvēja Iek�ējās salas pret Ugunsvaldnieku. - Viņ� uzpūta dva�u kādai pārziedēju�ai puķes galviņai, un atrautās sēklas aizlidoja līdzi vēja pūsmai kā ugunskura dzirksteles saulē.
Taka veda viņus aug�up un meta līkumu apkārt lielam, zaļam pakalnam; tas bija apaļ� un kails, un Geds to bija redzējis no kuģa, kad viņi iebrauca Roukas salas apburtajos ūdeņos. Kalna pakājē Kristāls apstājās.
- ���Savās mājās Havnorā es daudz tiku dzirdējis par alla� cildinātajām gontie�u burvībām, un man jau sen ir gribējies redzēt tās savām acīm. Te nu mums ir gontietis, un mēs stāvam pie Roukas pakalna, kura saknes sniedzas līdz zemes vidienei. �eit visas burvības ir īpa�i spēcīgas. Parādi mums kādu triku, Zvirbuļvanag! Parādi, kā to dara jūsējie!
Apmulsis un iztrūcies Geds klusēja.
- ���Vēlāk, Kristai, - Vīķis savā rāmajā balsī teica. - Lai viņ� drusku iejūtas.
- ���Viņam irvai nu prasme vai spēks, citādi durvju sargs viņu nebūtu laidis iek�ā. Kāpēc lai viņ� mums to neparādītu tūlīt pat? Vai ne, Zvirbuļvanag?
- ���Man ir gan prasme, gan spēks, - Geds teica. - Paskaidro tikai, par ko tu runā!
- ���Par ilūzijām, protams, - par trikiem, �ķietamības spēlēm. Re, tā!
Pastiepis pirkstu. Kristāls izrunāja vairākus sve�ādus vārdus, un tur, kurp viņ� rādīja, kalna nogāzē starp zaļajiem zāles puduriem sāka tecēt sīka urdziņa; tā auga arvien lielāka, pārtapa avotā, un pakalna nogāzi lejup plūda plata straume. Geds iemērca roku ūdenī, un tas bija slapj�; viņ� to padzērās, un tas bija vēss. Un tomēr tas neremdināja slāpes, jo bija tikai ilūzija. Pateicis citu vārdu. Kristāls apturēja ūdeni, un zāles puduri atkal sausi �ūpojās saulesgaismā.
- ���Un tagad tu, Vīķi, - viņ� teica ar savu rāmo smaidu.
Vīķis pakasīja pakausi un izskatījās saīdzis, tomēr paņēma saujā zemi un, kaut ko neskanīgi dziedādams, sāka to mīcīt un veidot ar saviem tum�ajiem pirkstiem; viņ� to spaidīja un glāstīja, līdz tā pēk�ņi kļuva par sīku radību, līdzīgu mēsluvabolei vai pūkainai mu�ai, dūkdama aizlidoja pāri Roukas pakalnam un piizuda tālumā.
Geds satriekts noskatījās tai pakaļ. Un ko prot viņ�, ja neņem vērā nenozīmīgas ciemata burvestības � vārdus, ar ko sasaukt kopā kazas, likvidēt kārpas, pārvietot nastas vai salāpīt katlus?
- ���Tādus trikus es nerādu, - viņ� teica. Vīķim ar to pietika, un viņ� devās tālāk, bet Kristāls nerimās: - Kāpēc ne?
- ���Burvju mākslas nav nekāda rotaļa. Mēs, gontie�i. ar tām nespēlējamies, lai izklaidētos vai nopelnītu uzslavu, -Geds lepnīgi atbildēja.
- ���Kādēļ tad jūs ar tām spēlējaties? - Kristāls taujāja.
- ���Naudas dēļ? _
- Nē! - Tomēr Geds nespēja izdomāt vēl kādu atbildi, lai slēptu savu neprasmi un saglābtu lepnumu. Kristāls labsirdīgi iesmējās un devās tālāk apkārt Roukas pakalnam. Geds sekoja sadrūmis un aizkaitināts, jo zināja, ka ir izturējies ļoti muļķīgi, un vainoja pie tā Kristālu.
Naktī, kad viņ�, apmetni ietinies, gulēja savā aukstajā, tum�ajā akmens cellē uz matra�a, Roukas Lielā nama mēmajā klusumā, viņu arvien vairāk pārņēma �īs vietas dīvainā sve�atnība un domas par �eit īstenotajām bur�anām un burvestībām. Visapkārt valdīja melna tumsa, un Gedu sagrāba bailes. Viņ� vēlējās atrasties jebkur citur, tikai ne �eit, Roukas salā. Bet tad durvis parādījās Vīķis, kuram virs galvas blāvoja maza, zilgana burvju gaismas lodīte, apgaismodama ceļu, un apvaicājās, vai varot ienākt pie Geda un brītiņu parunāties. Iztaujājis Gedu par Gontu, viņ� ar sirsnību sāka stāstīt pats par savu mājvietu Austrumu robe�salās un atcerējās, kā vakaros vēji nes pāri rāmajai jūrai daudzo pavardu dūmus starp mazajām saliņām, kurām ir dīvaini nosaukumi: Korpa, Kopa un Holpa, Venveja un Vemi�a, Ifi�a, Kopi�a un Snega. Gribēdams parādīt Gedam to izvietojumu, viņ� ar pirkstu uzvilka salu apveidus uz grīdas akmens plātnēm, un iezīmētās līnijas uz brīdi bāli iemirgojās kā uzvilktas ar sudraba irbuli, tad atkal izgaisa. Vīķis bija mācījies �ajā skolā jau trīs gadus, un drīz viņam vajadzēja kļūt par pilntiesīgu burvi; par sīkām burvju mākslām viņ� īpa�i vispār nedomāja, tāpat kā putns nedomā par savu lidojumu. Ta�u viņam piemita lielāka, iedzimta prasme - iejūtības un laipnības māksla. Gan tovakar, gan visas turpmākās dienas viņ� dāvāja Gedam savu draudzību, un Geds varēja vienīgi atbildēt ar to pa�u.
Tomēr Vīķis izturējās draudzīgi arī pret Kristālu, kur� toreiz, pirmajā dienā, Roukas pakalnā bija licis Gedam justies kā pēdējam muļķim. Geds to nespēja aizmirst, un �ķiet, ka to nespēja ari Kristāls, kur� ar viņu vienmēr sarunājas laipnā balsī un ar zobgalīgu smaidu. Gcda lepnums nevarēja samierināties ar �ādu tēvi�ķu noniecinājumu. Viņ� zvērēja, ka pierādīs Kristālam - un visiem pārējiem, kuru vidū Kristāls �ķita tāds kā vadonis, - cik liels īstenībā ir viņa spēks; jā, kādu dienu viņ� to pierādīs. Jo neviens no �iem visiem, lai kādus trikus tie būtu iemācīju�ies, nebija spējis ar savas burvības spēku izglābt veselu ciematu. Ne par vienu citu Ogions nebija rakstījis: viņ� būs Gontas izcilākais burvis.
Tā nu, cenzdamies dziedēt aizskarto lepnumu, Geds visu gribasspēku veltīja uzdotajam darbam, mācībām un mākslām, pagātnes gudrībām un prasmēm, ko mācīja pelēkos apmetņos tērptie Roukas skolotāji � Deviņi maģistri.
Ik dienas viņ� noteiktu laiku mācījās maģistra Dziesminieka vadībā, apgūdams "Varoņu brīnumdarbus� un "Gudrības dziedājumus" un sākdams ar pa�u senāko no visām dziesmām - ar "Ea zemes radī�anu". Pēc tam viņ� kopā ar duci citu pui�u Vēju maģistra vadībā vingrinājās vēju un laika pakļau�anas mākslā. Daudz saulainu pavasara un agrīnās vasaras dienu viņi pavadīja Roukas līcī mazās laiviņās, mācīdamies stūrēt ar vārda palīdzību, pieklusināt viļņus, sarunāties ar pasaules vējiem un uzburt magvēju. Tās ir ļoti sare�ģītas mākslas, un Geds nereti dabūja belzienu pa galvu ar kustīgo klīverkoku, kad laiva piepe�i apsviedās uz pretējo pusi, jo vēj� negaidot bija sācis pūst no aizmugures; citreiz gadījās, ka viņa laiva saduras ar citu, kaut gan to starpā, �ķiet, bija viss pla�ais līcis; vēl citkārt visi trīs pui�i no viņa laivas pēk�ņi attapās ķepurojamies ūdenī, jo laivu bija apgāzis milzīgs, neparedzēts vilnis. Citas dienas pagāja rāmākos pārgājienos kopā ar Zāļu maģistru, kur� mācīja viņiem augu valstības ziņas un noslēpumus, un Veiklības maģistru vadībā viņi apguva trikus un �onglē�anas mākslu, kā arī vienkār�ākas pārvēr�anas burvības.
Visās �ajās apmācībās Geds parādīja lielu atjautību un spējas un jau pēc mēne�a bija ticis priek�ā tiem, kuri Roukas skolā mācījās veselu gadu. Sevi�ķi viegli viņam padevās ilūziju triki - tā vien �ķita, ka viņ� tos zinājis jau kop� dzim�anas un tagad vajadzējis tikai atsvaidzināt atmiņu. Veiklības maģistrs bija laipns un omulīgs ve�uks un nekad nebeidza priecāties par skaistumu un atjautību, kas slēpās viņa mācītajās prasmēs. Geds drīz vairs nejuta nekādu baiļu no viņa un dro�i lūdza parādīt tādu vai citādu burvestību, un vecais vīrs ikreiz pasmaidīja un parādīja viņam gribēto. Bet tad kādu dienu, gribēdams beidzot atstāt Kristālu kaunā, Geds sacīja Veiklības maģistram �ķituma pagalmā: � Skolotāj, visas �īs burvības ir līdzīgas cita citai; ja zina vienu, tad zina ari pārējās. Un, līdzko bur�ana galā, ilūzija pazūd. Lūk, ja es, piemēram, pārvēr�u oli par dimantu... � un viņ� to izdarīja, pateicis vārdu un pagrozījis rokas locītavu, � kas jādara, lai �is dimants paliktu dimants? Kā iespējams pārvēr�anas burvību padarīt nemainīgu un ilgsto�u?
Veiklības maģistrs paskatījās uz dārgakmeni, kas laistījās Geda plaukstā spo�s kā trofeja no pūķa mantnīcas. Vecais meistars nomurmināja vienu vārdu: �
- Daļiņa akmens, no kā veidota Roukas sala, daļiņa sauszemes, uz kuras dzīvo cilvēki. Tas ir tas, kas ir. Daļiņa pasaules. Ar ilūziju pārvērtību var likt tam izskatīties kā dimantam - vai kā puķei, mu�ai, acij vai liesmai... - Akmens viņa plaukstā zibēdams mainīja apveidus pēc katra izrunātā vārda un beigās atkal kļuva par oli. - Bet tā ir tikai �ķietamība. Ilūzija piekrāpj skatītāja jutekļus, liek viņam redzēt, dzirdēt un just, ka lieta kļuvusi citāda. Bet lieta nemainās. Lai pārvērstu �o akmeni par dimantu, ir jāmaina tā patiesais vārds. Un to darīt, dēls, - kaut vai niecīgai pasaules daļiņai - nozīmē mainīt pasauli. Tas ir iespējams. Tas patie�ām ir iespējams. Tā ir Pārvērtību maģistra māksla, un, kad pienāks laiks, tu to apgūsi. Bet tu nedrīksti mainīt nevienu lietu - ne oli, ne smil�u graudiņu -, iekams nezini, kāds labums un ļaunums nāks līdzi �ai pārvērtībai. Pasaule atrodas līdzsvarā. Burvju spēja-pārvēr�anas un izsauk�anas spēja - var �o līdzsvaru satricināt. Un �ī spēja ir bīstama. Tā ir iznīcino�a. Tai jāpakļaujas zinā�anām un jākalpo vajadzībai. Iedegt sveci nozīmē radīt ēnu...
Vecais vīrs atkal paskatījās lejup uz oli. - Zini, akmens ari ir laba lieta, - viņ� noteica, un balss vairs neskanēja tik svinīgi. - Ja Jūrzemes salas visas būtu no dimanta, mums te būtu grūta dzīve. Priecājies par ilūzijām, zēn, un ļauj akmeņiem palikt akmeņiem! - Viņ� pasmaidīja, ta�u Geds devās prom neapmierināts. Mēģini tikai izdibināt maga noslēpumus, un viņ�, taisni tāpat kā Ogions, tūlīt sāk runāt par līdzsvaru, briesmām un tumsu! Bet burvim, kam bērni�ķie ilūziju triki paliku�i pagātnē, dodami vietu īstām izsauk�anas un pārvērtību mākslām, ta�u jābūt pietiekami stipram, lai viņ� varētu rīkoties pēc savas patikas un regulēt pasaules līdzsvaru pēc sava prāta, atvairot tumsu ar savas gaismas spēku!
Gaitenī viņ� sastapa Kristālu. Kop� skolā arvien bie�āk tika cildinātas Geda spējas, Kristāls ar viņu runāja itin kā draudzīgāk, toties balsī vēl vairāk jautās nievas un zobgalība. - Tu izskaties drūms, Zvirbuļvanag, - viņ� teica.
- ���Vai nepadevās kāds triks?
Kā vienmēr, cenzdamies sarunāties ar Kristālu kā līdzīgs ar līdzīgu, Geds nepievērsa uzmanību ironiskajam tonim.
- ���Man apniku�i triki, - viņ� atbildēja. - Visas tās ilūzijas der tikai par laika kavēkli dīkdienīgu valdnieku pilīs. Vienīgā patiesā maģija, ko viņi man te Roukā pagaidām iemācīju�i, ir burvju gaismas radī�ana un �is tas no laikdaru gudrībām. Viss pārējais ir tīrās blēņas.
- Muļķa rokās ari blēņas ir bīstamas, - sacīja Kristāls.
To dzirdēdams, Geds strauji pagriezās kā pliķi saņēmis un paspēra soli uz Kristāla pusi, bet vecākais biedrs tikai pasmaidīja, it kā nebūtu domājis nevienu ai/skart, palocīja galvu ierastajā, stīvi pieklājīgajā manierē un devās tālāk.
Geds palika stāvam, smacējo�i� niknuma pārņemts, un, noskatīdamies Kristālam pakaļ, zvērēja atdarīt sāncensim, turklāt nevis kaut kādās ilūziju triku sacīkstēs, bet nopietnā spēku pārbaudē. Viņ� pierādīs, ko spēj, un pazemos Kristālu. Viņ� vairs nepieļaus, ka �is kundziņ� skatās uz viņu no aug�as - tik pieklājīgi, nicino�i un naidīgi.
Geds nemēģināja sev vaicāt, par ko Kristāls viņu varētu ienīst. Viņ� zināja tikai to, kāpēc pats ienīst Kristālu. Pārējie audzēkņi drīz bija sapratu�i, ka reti var mēroties ar Gedu gan nenopietnās, gan nopietnās mākslās, un vai nu ar apbrīnu vai skaudību mēdza sacīt: "Viņ� ir dzimis burvis, viņ� nekad neļaus sevi pieveikt." Vienīgi Kristāls nedz slavēja Gedu, nedz vairījās no viņa, tikai nolūkojās viņā no aug�as, tikko jau�ami smaidīdams. Tāpēc Kristāls bija un palika sāncensis, at�ķirīgs no visiem pārējiem, un viņam jāsaņem kaupilns sods.
Geds nesaprata vai varbūt negribēja saprast, ka �ajā sāncensībā, kurai viņa iekveldinātā patmīlība pie�ķīra tik nozīmīgu lomu, slēpjas tie�i tās briesmas, tie tum�ie spēki, no kuriem viņu bija saudzīgi brīdinājis Veiklības maģistrs.
Brī�os, kad aklās dusmas bija noplaku�as, Geds glu�i labi saprata, ka joprojām nav nopietns pretinieks nedz Kristālam, nedz citiem vecākajiem pui�iem, tāpēc viņ� cītīgi nodevās darbam tāpat kā iepriek�. Vasaras beigās darba spars mazliet atslāba un atlika vairāk laika sportam un izklaidēm - ātruma sacīkstēm burvju laivās, ilūziju sacensībām Lielā nama iek�ējos pagalmos, aizrautīgām paslēpēm salas birzīs garajos vasaras vakaros - spēlei, kurā neredzami ir gan meklētāji, gan slēpēji, un, to spēlējot, starp kokiem dzirdamas tikai smejo�as balsis un saucieni, un a�as, bāli zibo�as burvju gaismiņas ķer cita citu un vairās cita no citas. Tad pienāca rudens, un audzēkņi ar jaunu spēku ķēms pie mācībām, cenzdamies apgūt vēl nezināmas burvju mākslas. Tādējādi Geda pirmie mēne�i Roukas salā aizskrēja ātri, kaismes un brīnumu piesātināti.
Ziema bija citāda. Gedu kopā ar septiņiem citiem zēniem aizsūtīja uz Roukas salas viņu malu, uz pa�u tālāko ziemeļu zemesragu, uz kura slejas Vientuļais tornis. Tur savrupībā dzīvoja Vārdu maģistrs, kura pa�a vārdam nebija nekādas nozīmes nevienā valodā: viņu sauca Kurrem-karmerruks. Torņa apkārtnē vairāku jūd�u attālumā nebija neviena mājokļa vai lauku saimniecības. Tornis drūmi slējās virs ziemeļu klintīm, pelēki mākoņi pletās virs ziemīgās jūras, un bezgalīgas rindas, lappuses un saraksti apgūstamu vārdu rindojās Vārdu skolotāja astoņu audzēkņu priek�ā. �o audzēkņu vidū Torņa augstajā istabā sēdēja pats Kurrem-karmeiruks savā augstajā sēdeklī, rakstīdams vārdu rindas, kas jāpagūst iemācīties, iekams pusnaktī izbalo tinte un pergaments atkal top tīrs. Tur bija auksts, pustum�s un vienmēr kluss, dzirdami bija tikai skolotāja spalvas �irksti un varbūt palaikam kāda audzēkņa nopūta, domājot, ka līdz pusnaktij jāiemācās vārdi ikvienam zemesragam, izcilnim, līcim, �aurumam, kanālam, ostai, sēklim, rifam un klintij mazās Losovas saliņas krastos Pelni�a jūrā. Ja audzēknis mēģināja �ēloties, skolotājs parasti neko neteica, tikai papildināja vārdu sarakstu; reizēm viņ� sacīja: - Tam, kur� vēlas būt j ūrasmeistars, j āzina īstenais vārds ikvienai ūdens lāsei jūrā.
Geds palaikam nopūtās, ta�u ne�ēlojās. Viņ� nojauta, ka �ai vienmuļajā, garlaicīgajā mācību vielā kā dārgakmens sausas akas dibenā slēpjas ikvienas vietas, priek�meta un būtnes īstais vārds un tas spēks, ko viņ� vēlas iemantot. Jo tie�i prasmē nosaukt katras lietas īsto vārdu slēpjas burvju mākslas būtība. To Kurremkarmerruks audzēkņiem bija pateicis pirmajā vakarā pēc iera�anās Tornī un nekad vairs netika atkārtojis, ta�u Geds viņa vārdus neaizmirsa.
- Daudz varenu burvju ir veltīju�i visu mū�u tam, lai atklātu vienas vienīgas lietas vārdu, - viņ� tika teicis, - pazudu�u vai dziļi apslēptu vārdu. Bet viss joprojām nav atklāts. Un nebūs, kamēr vien pastāvēs pasaule. Ieklausieties, un jūs sapratīsiet, kāpēc. �ajā pasaulē zem saules un tajā pasaulē, kurā saules nav, ir daudz kā tāda, kas nav saistīts nedz ar cilvēkiem, nedz ar cilvēku valodu, un tur pastāv spēki, kuri nepakļaujas mūsu varai. Ta�u burvju māksla - patiesa burvju māksla - dodas rokā vienīgi tiem, kuri prot Jūrzemes hardie�u valodu vai Senvalodu, no kuras tā cēlusies. Tā ir valoda, kurā runā pūķi; tā ir valoda, kurā runāja Segojs, kur� radīja pasaules salas; tā ir mūsu dziesmu, burvību, zin�u un lūg�anu valoda. Tās vārdi noslēpti un pārveidoti guļ starp mūsu hardie�u vārdiem. Mēs saucam viļņu putas
Un, lūk, kāds ir iemesls. Jūras vārds ir
Geds ilgi pārdomāja skolotāja teikto, un �ie vārdi dziļi iespiedās viņa prātā. Tomēr di�enais galamērķis nespēja darīt vieglāku un aizraujo�āku �ī garā gada darbu Tomi, un gada beigās Kurremkarmerruks viņam teica: - Tu esi labi sācis. - Ta�u tas bija viss. Burvji runā patiesību, un patiesība bija tāda, ka visas īsto vārdu zinā�anas, ko Geds �ajā gadā ar lielām pūlēm bija apguvis, nozīmēja tikai sākumu tam, ko vajadzēs mācīties visu mū�u. Viņ� tika atlaists no Vientuļā torņa agrāk nekā pārējie, kas bija ieradu�ies reizē ar viņu, jo īsākā laikā bija apguvis visas ieplānotās zinības, ta�u tā palika viņa vienīgā uzslava.
Bija ziemas sākums, Geds viens devās pāri salai uz dienvidiem pa tuk�iem neapdzīvotu apvidu ceļiem. Vakarā sākās lietus. Geds nemēģināja ar burvībām to novērst, jo laika apstākļi Roukas salā bija Vēju maģistra rokās, un viņa valstībā nedrīkstēja iejaukties. Geds sameklēja patvērumu zem liela koka un, apmetnī satinies, gulēja un domāja par savu veco skolotāju Ogionu, kur� varbūt pa�laik vēl veic savus rudens klejojumus pa Gontas kalnu apvidiem un nak�ņo zem kailu zaru jumtiem starp lietus sienām. Tas lika Gedam pasmaidīt, jo domas par Ogionu viņu alla� tīkami mierināja. Viņ� aizmiga saltajā tumsā starp lietus �ukstiem ar mieru sirdī. Rītausmā pamodies, Geds pacēla galvu un redzēja, ka lietus ir mitējies. Viņa apmetņa krokās aizmidzis gulēja mazs dzīvnieciņ�, kas tur bija ielīdis, meklēdams siltumu. Geds pabrīnījās, to redzēdams, jo tas bija rets un neparasts zvēriņ� - otaks.
�ie radījumi sastopami tikai �etrās Arhipelāga dienvidu salās � Roukā, Ensmerā, Poudijā un Votliortā. Tie ir mazi un spīdīgi gludi, ar platām sejām, tum�brūnu vai svītrainu spalvu un lielām, spo�ām acīm. Tiem ir asi zobi un plēsīga daba, tāpēc pieradinātu mīlu]u lomai tie neder. Tie nerūc, nepīkst un neizdod arī nekādas citas skaņas. Geds paglaudīja zvērēnu, un tas pamodies no�āvājās, atsegdams baltus zobus un mazu, brūnu mēlīti, ta�u neiztrūkās.
- Otak, - Geds teica, bet tad atcerējās tūksto� zvēru vārdus, ko bija iemācījies Tornī, un nosauca zvēriņu īstajā Senvalodas vārdā: - Hoeg! Vai gribi nākt man līdzi?
Otaks notupās uz Geda atvērtās plaukstas un sāka mazgāt ka�oku.
Geds uzlika to uz pleca starp apmetņa kapuces krokām, un tālāk viņi devās kopā. Dienas gaitā zvērēns laiku pa laikam nolēca zemē un iedrāzās me�ā, bet ik reizes atgriezās pie Geda un vienreiz atnesa zobos līdzi peli. Geds pasmējās un lika otakam to apēst, jo viņam esot gavēnis - �onakt gaidāmi Saules Atgrie�anās svētki. Lietainā vakara krēslā vi ņ� sasniedza Roukas pakalnu un ieraudzīja virs Lielā nama jumtiem lietū dzirkstījam spo�as burvju gaismas; drīz viņ� iegāja namā, kur uguns apgaismotā zālē viņu draudzīgi apsveica skolotāji un pārējie audzēkņi.
Gedam tā bija glu�i kā atgrie�anās mājās - viņam, k�un nebija māju, kur atgriezties. Viņ� jutās laimīgs, redzēdams tik daudz pazīstamu seju, un sevi�ķi priecājās, ieraudzīdams Vīķi, kur� nāca pretī viņu apsveikt ar platu smaidu tum�ajā sejā. Si gada laikā Gedam vecā drauga bija pietrūcis vairāk, nekā viņ� pats to apzinājās. Vīķis �ajā rudenī bija k|uvis par zintnieku un vairs nebija māceklis, ta�u tas viņus abus neatsve�ināja. Draugi tūdaļ nodevās sarunām, un Gedam �ķita, ka stundas laikā viņ� Vīķim pateicis vairāk, nekā runājis visa garā gada gaitā Vientuļajā tornī.
Kad viņi Pavarda zālē pie gariem galdiem ēda svētku maltīti, otaks joprojām tupēja Gedam uz pleca, iekārtojies kapuces krokās. Vīķis apbrīnoja sīko radījumu un vienreiz pastiepa roku, lai to noglāstītu, ta�u dzīvnieks tūlīt pavērsa pret viņu asos zobus. Vīķis iesmējās. - Ir tāds ticējums, Zvirbuļvanag: ar to, kur� iemantojis savvaļas zvēra labvēlību, Senie akmens un ūdens spēki runās cilvēku valodā!
- Stāsta, ka daudziem Gontas burvjiem esot savi mīluļi, - sacīja Kristāls, kur� sēdēja Vīķim otrā pusē. - Mūsu valdniekam Nemmerlam ir krauklis, un dziesmas stāsta, ka Arkas Sarkanais mags esot vadājis me�a kuili zelta ķēdē. Bet es nekad neesmu dzirdējis par burvi, kur� nēsātu kapucē �urku!
Visi sāka smieties, un Geds smējās līdzi. Tas bija jautrs vakars, un viņ� jutās priecīgs �ajā siltumā un jautrībā, svinēdams svētkus kopā ar saviem biedriem. Bet tāpat kā viss Kristāla teiktais arī �is �ķietamais joks jūtami aizskāra viņa patmīlību.
Tovakar skolas viesis bija O valdnieks, labi pazīstams burvis. Būdams kādreizējais arhimaga audzēknis, viņ� palaikam apciemoja Rouku vai nu Ziemas svinībās vai vasarā, Ilgās dejas laikā. Viņ� bija ieradies kopā ar savu sievu, slaidu, jaunu un dzirksto�u būtni, kuras melnajos matos mirdzēja opāli. Lielā nama zālēs reti mēdza ienākt sieviete, un vairāki vecie skolotāji iesāņus veltīja viņai neapmierinātus skatienus. Turpretī jaunie vīrie�i lūkojās viņā ar jūsmas pilnām acīm.
-�Tādas būtnes dēļ es spētu veikt lielas burvības, - Vīķis sacīja Gedam. Viņ� nopūtās un pēc tam iesmējās.
- ���Viņa ir tikai sieviete, - Geds atbildēja.
- ���Arī princese Elfarana bija tikai sieviete, - teica Vīķis, - bet viņas dēļ tika nopostīta visa Enlada, gāja bojā Havnoras varoņmags un Soleas sala nogrima jūras dziļumos.
- ���Vecas pasakas, - atmeta Geds. Tomēr arī viņa skatiens sāka ilgāk kavēties pie O valdnieces, un viņ� prātoja, vai tie�ām �is ir tas mirstīgo skaistums, kas apdziedāts vecās pasakās.
Maģistrs Dziesminieks bija nodziedājis "Jaunā karaļa varoņdarbu", un visi kopā bija nodziedāju�i Ziemas korāli. Nelielajā klusuma brīdī pirms maltītes beigām Kristāls piecēlās no savas vietas un aizgāja pie arhimaga, viesu un skolotāju galda, kas atradās vistuvāk pavardam, un uzrunāja O valdnieci. Kristāls vairs nebija zēns, bet jauns, stalts un izskatīgs vīrietis; viņa apmetnis pie kakla bija sasprausts ar sudraba adatu, jo arī viņ� �ajā gadā bija kļuvis par pilntiesīgu zintnieku, un sudraba saspraude bija tam apliecinājuma zīme. Sieviete noklausījās viņa vārdus un pasmaidīja, un opāli spo�i mirdzēja viņas matos. Kad maģistri labvēlīgi pamāja ar galvu, Kr istāls viņai par godu uzbūra ilūziju. No akmens grīdas piepe�i izauga balts koks. Tā zari skāra augstās zāles sijas, un ikvienā sīkākajā zariņā kā spo�a saule mirdzēja zelta ābols, jo tas bija Gadakoks. Piepe�i caur zariem izlidoja balts putns, kura aste atgādināja sniegpārslu vērpeti, un zelta āboli izgaisa, pārtapdami kristāla lāsēm līdzīgās sēklās. Grabēdamas kā lietus piles, tās nokrita no koka, un telpu piepildīja salda smar�a, bet koks �ūpodamies saplauka sārti ugunīgās lapās un baltos, zvaigznēm līdzīgos ziedos. Tud ilūzija izgaisa. O valdniece ar sajūsmas saucienu nolieca mirdzo�o galvu jaunā zintnieka priek�ā, cildinādama viņa prasmi. - Brauc mums Ildzi un dzīvo 0 zemē! Vai to var, mans kungs? - viņa kā bērns griezās pie sava bargā izskata vīra. Bet Kristāls atbildēja: - Kad bū�u apguvis savu maģistru un jūsu uzslavas cienīgas mākslas, valdniec, tad ar prieku do�os jums līdzi un ar prieku jums kalpo�u līdz mū�a galam.
Tā Kristāls iemantoja vispārēju prieku un atzinību, kam nepievienojās tikai Geds. Geda balss skanēja līdzi pārējo uzslavām, ta�u sirds mēmi klusēja. "Es būtu spējis kaut ko labāku," viņ� sev teica, kremto�as skaudības mocīts, un �is notikums viņam aptum�oja visu turpmāko vakara prieku.
Tajā pavasarī Geds reti redzēja Vīķi un Kristālu, jo viņi, būdami jau zintnieki, mācījās Veidotāja vadībā Mū�īgajā birzī, kur neviens māceklis nedrīkstēja spert kāju. Geds uzturējās Lielajā namā un skolotāju vadībā mācījās visas prasmes, ko prot un lieto zintnieki, kas vēl nav iemantoju�i burvja zizli: pārvaldīt vējus, pakļaut laiku, atrast un sasaistīt, uzburt un apvārdot, teikt runuzintis un dziesmuzintis, dziedināt vārgos un ar zālītēm stiprināt stipros. Naktīs, palicis viens savā guļamcellē, ar nelielu burvju gaismas lodīti lampas vai sveces vietā viņ� studēja Tālākās rūnas un Ea rūnas, kas tiek izmantotas Lielajās Burvībās. Visas �īs mākslas viņ� apguva viegli, un audzēkņu vidū klīda valodas, ka tas un tas skolotājs teicis: �is gontie�u puisis esot visattapīgākais skolnieks, kāds Roukā redzēts; turklāt sākās ari runas par Geda otaku - tas esot pārvērties gars, kas �ukstot Gedam ausī visas gudrības; tika dzirdētas pat baumas, ka arhimaga krauklis apsveicis Geda iera�anos ar izsaucienu: "Nākamais arhimags!" Vienalga, vai audzēkņi �iem stāstiem ticēja vai ne, vienalga, vai Geds viņiem patika vai ne, gandrīz visi viņu apbrīnoja un tiecās pēc viņa, kad garajos pavasara vakaros puisi paretam uzveica pārgalvīgs noskaņojums un viņ� iesaistījās pārējo spēlēs, tūdaļ kļūdams par vadoni. Tomēr pa lielākai daļai Geds bija lepns un kaismīgs darbam nodevies savrupnieks. Vīķis bija projām, pēc tāda nejuta vajadzības.
Gedam bija piecpadsmit gadu, un tik agrā vecumā tikai retais sāka apgūt burvju vai magu Augstās Mākslas - zi�ļu nesēju gudrības; tomēr viņ� tik ātri iemācījās visas ilūziju prasmes, ka Pārvērtību maģistrs, kur� pats bija gados jauns, drīz sāka viņu apmācīt �ķirti no pārējiem un ievadīt viņu īstenās Veido�anas burvībās. Skolotājs stāstīja viņam, kā jārikojas. ja patie�ām grib kādu lietu pārvērst par kaut ko citu, - proti, tai jāmaina vārds uz visu burvības pastāvē�anas laiku; viņ� stāstīja arī, kā �āda pārvērtība ietekmē visu apkārtējo lietu vārdus un dabu. Skolotājs stāstīja Gedam par draudiem, kas slēpjas pārvēr�anas mākslā un īpa�i bīstami kļūst tad, ja burvis pārvēr� pats savu izskatu, jo tādējādi var viegli nokļūt pats savas burvības slazdos. Pui�a pa�pārliecība un sapratnes spējas mazpamazām vedināja jauno skolotāju iet tālāk par skaidrojumiem vien. Viņ� iemācīja Gedam vispirms vienu, tad vēl kādu no Lielajām Pārvērtību burvībām un iedeva viņam pastudēt Veido�anas grāmatu. Tas tika darīts bez arhimaga ziņas un nepavisam nebija tālredzīgi, ta�u skolotājs nedomāja neko ļaunu.
Geds strādāja arī kopā ar Saucēju, ta�u �is maģistrs bija bargs vīrs, ko nocietinājusi gadu nasta un viņa drūmo, tum�o burvestību pieredze. Viņ� nenodarbojās ar ilūzijām, tikai ar īsteno maģiju, izsaukdams tādus enerģijas veidus kā gaisma, karstums, magnēta pievilk�anas spēks; viņa pārziņā bija arī tie spēki, ko cilvēks uztver kā svaru, formu, krāsu, skaņu - īstenie spēki, kas gūti no milzīgās, bezgalīgās Visuma enerģijas, ko nekāds cilvēka izmantojums vai burvestība nespēj nedz iztuk�ot, nedz izraut no līdzsvara. Laikdaru un jūrasmeistaru mākslas, kas deva varu pār vēju un ūdeņiem, viņa audzēkņi jau prata, bet tie�i viņa vadība tie uzzināja, kāpēc īsts burvis �īs prasmes izmanto tikai lielas nepiecie�amības reizēs � jo izsaukt �ādus zemes spēkus nozīmē mainīt zemi, kuras daļa ir viņi pa�i. - Lietus Roukā var nozīmēt sausumu Oskilā, - viņ� teica, - un bezvēj� Austrumu robe�salās var izraisīt vētru un posta�u rietumos, ja jūs nepratīsiet skaidri novērtēt stāvokli un savu mērķi.
Par īsteno lietu un dzīvo cilvēku izsauk�anu, kā arī par miru�o garu modinā�anu un Neredzamā piesauk�anu -burvībām, kas ir Saucēja mākslas un maga varas virsotnes, - viņ� ar audzēkņiem runāja ļoti reti. Geds pāris rei�u mēģināja uzvedināt maģistru uz �o noslēpumu pārrunām, ta�u Saucējs klusēdams veltīja viņam ilgu un drūmu skatienu, līdz Geds sāka justies neveikli un neteica vairs ne vārda.
Brī�iem viņ� jutās neveikli pat tad, kad Saucēja vadībā mācījās mazāk nozīmīgas burvības. Zinību grāmatā da�ās lappusēs bija rūnas, kas Gedam �ķita pazīstamas, kaut gan viņ� neatcerējās, kādās grāmatās tās redzējis agrāk. Izsauk�anas burvībās vajadzēja sacīt da�as frāzes, ko Gedam nepatika sacīt. Tās īsu mirkli uzvandīja atmiņas par ēnām tum�ā telpā; par aizvērtām durvīm un ēnām, kas sniedzas pēc viņa no aizdurves kakta. Geds steig�us atbīdīja �ādas domas malā un turpināja darbu. �ādi baiļu un tumsas brī�i, viņ� sev teica, ir tikai pa�a neziņas ēnas. Jo vairāk viņ� iemācīsies, jo mazāk vajadzēs baidīties, līdz beidzot viņ� iegūs pilnīgas, visaptvero�as burvja spējas un nebaidīsies vairs ne no kā visā pasaulē.
Vasaras otrajā mēnesī visa skola atkal sapulcējās Lielajā namā, lai svinētu Mēness nakti un Ilgo deju, kas tajā gadā sakrita vienlaikus un tika atzīmētas kā vieni svētki divu nak�u garumā; tā mēdz būt tikai reizi piecdesmit divos gados. Visu pirmo nakti � gada īsāko pilnmēness nakti � laukos skanēja flautas, Tvilas �aurās ieliņas pildīja lāpu gaisma un bungu rīboņa, un dziesmas pacēlās pāri Roukas lī�a mēnesspo�ajiem ūdeņiem. Kad nākamajā rītā uzlēca saule, Roukas Dziesminieki sāka dziedāt garo "Erreta-Akbes varoņdarbu", kas stāsta par to, kā tika būvēti Hav-noras baltie torņi un kā Errets-Akbe devās ceļojumos no Senās Ea salas cauri visam Arhipelāgam un robe�salām, līdz beidzot vistālākajās Rietumu robe�salās Atklātās jūras malā sastapa pūķi Ormu, un viņa kauli sadragātajās bruņās guļ starp pūķa kauliem vientuļajā Selidoras krastā, bet viņa zobens stāv uznests Havnoras augstākā torņa virsotnē un joprojām sarkani kvēlo saulrietā pār Iek�jūras ūdeņiem. Kad dziesma bija galā, sākās Ilgā deja. Pilsētnieki un maģistri, audzēkņi un zemnieki, vīrie�i un sievietes dejoja pa siltajām smiltīm, cauri siltajam mijkrēslim, lejup pa visiem Roukas ceļiem līdz pat piekrastei, un viņus pavadīja bungu dimdoņa un stabuļu un flautu vienmuļās melodijas. Dejodami viņi iegāja tie�i jūrā, un deja turpinājās visu otro nakti pēc pilnmēness iestā�anās; viļņu �ļaksti pārspēja mūzikas skaņas. Kad austrumu pamale sāka bālēt, viņi devās pa piekrastes ceļiem atpakaļ; bungu rīboņa bija apklususi, un dejotājus pavadīja tikai klusas, augstas flautas skaņas. Tā �ī nakts tika pavadīta visās Arhipelāga salās: viena un tā pati deja un mūzika vienoja visas zemes, ko �ķīra jūra.
Kad Ugā deja bija beigusies, vairums ļau�u nākamo dienu pavadīja miegā, bet vakarā atkal sapulcējās uz kopīgu maltīti. Pulciņ� jaunu pui�u, kuru vidū bija gan zintnieki, gan mācekļi, vakariņas no ēdamzāles iznesa Lielā nama pagalmā, lai turpinātu svinības �aurākā lokā; tie bija Vīķis, Kristāls un Geds, se�i vai septiņi viņu biedri un vēl da�i jauni pui�i, kas uz neilgu laiku atlaisti �urp no Vientuļā torņa, jo �ajos svētkos pat Kurremkarmerruks bija atstājis savu mītni. Visi ēda, smējās un tīrās izpriecas pēc kavēja laiku ar da�ādiem trikiem, kas izraisītu sajūsmu ikviena karaļa galmā. Kāds puisis bija apgaismojis pagalmu ar simt burvju gaismiņām da�da�ādās dārgakmeņu krāsās, un tās �ūpodamās lēni peldēja gaisā starp viņu galvām un īstajām zvaigznēm; divi citi zēni spēlēja ķegļus ar zaļu liesmu bumbiņām un vālēm, kas palēcās un izgaisa, bumbiņai tuvojoties; bet Vīķis visu laiku sakrustotām kājām sēdēja gaisā virs zemes, tiesādams ceptu cāli. Viens no jaunākajiem zēniem mēģināja novilkt viņu atpakaļ uz zemes, bet Vīķis tikai, rāmi smaidīdams, uzpeldēja drusku augstāk, kur viņu nevarēja aizsniegt. Laiku pa laikam viņ� aizmeta prom kādu cāļa kaulu, kas pārvērtās par pūci un ūjinot sāka lidināties starp burvju zvaigznēm. Geds raidīja uz pūcēm bultas no maizes druskām, un putni krita lejā, kur, saskardamies ar zemi, atkal pārvērtās par kauliem un maizes druskām, � ilūzija bija galā. Arī Geds mēģināja piebiedroties gaisā sēdo�ajam Vīķim, bet, tā kā nezināja �īs burvības pamatatslēgu, bija spiests visu laiku vēcināt rokas, lai noturētos gaisā, un pārējie uzjautrināti smējās par viņa vēzē�anos, kāpumiem un kritumiem. Tīrās izpriecas labad Geds kādu laiku to turpināja, pats smiedamies citiem līdzi, jo pēc �īm divām garajām dejās, mēnessgaismā, mūzikā un maģijā aizvadītajām naktīm viņu bija pārņēmis pārgalvīgs neprāts, kad iespējams liekas viss, kas vien gadītos ceļā.
Beidzot viņ� viegli nolaidās zemē un nostājās uz kājām tie�i blakus Kristālam, un Kristāls, kur� nekad nemēdza smieties skaļi, pakāpās sānis, teikdams: - Zvirbuļvanags, kur� neprot lidot...
- Bet vai kristāls prot mirdzēt? - Geds smīnēdams atcirta. - Ai, Kristāldzidrais no burvju vidus, ai, Havnoras Spo�ums, apmirdzi mūs ar savu gaismu!
Puisis, kur� bija radījis burvju gaismas, atsauca vienu no tām lejā, un tā dzirkstīdama saka riņķot ap Kristāla galvu. Kristāls sarauca pieri, vairs neizskatīdamies glu�i tik rāms un savaldīgs kā citkārt, un ar vienu rqkas vēzienu aizraidīja un apdzēsa burvju spīdekli. - Man apniku�i �ie puikas, troksnis un blēņo�anās, - viņ� noteica.
- ���Tu sāc novecot, zēn! - Vīķis no aug�as viņam uzsauca.
- ���Ja tev vajag drūmu klusumu, Tornī to vienmēr var atrast! - piebilda viens no jaunākajiem pui�iem.
- ���Ko tad tu īsti gribi, Kristāl? - jautāja Geds.
- ���Es gribu atrasties starp sev līdzīgiem, - Kristāls atbildēja. - Ejam, Vīķi! Lai mācekļi spēlējas pa�i savā nodabā.
Geds pagriezās pret Kristālu. - Kas zintniekiem ir tāds, kā nav mācekļiem? - viņ� noprasīja. Geda balss skanēja rāmi, bet visi zēni piepe�i apklusa un palika nekustīgi stāvam, jo gan viņa, gan Kristāla tonī pa�laik nepārprotami iezibējās abu savstarpējais naids - kā salts un spo�s ierocis, kas pēk�ņi izrauts no maksts.
- ���Spēks, - Kristāls atbildēja.
- ���Mans spēks nav mazāks par tavējo.
- ���Vai tu mani izaicini?
- ���Es tevi izaicinu.
Vīķis bija nolaidies zemē un tagad drūmu seju ienāca vidū starp abiem strīdniekiem. - Divkaujas burvju mākslā mums ir aizliegtas, un jūs to labi zināt. Izbeigsim!
Geds un Kristāls klusēja, jo abi patie�ām zināja Roukas likumu, turklāt viņi zināja, ka Vīķi vada mīlestība, bet viņus abus - naids. Tomēr jaunekļu niknums tikai drusku pieklusa, bet nenorima. Pēc brī�a Kristāls pavirzījās mazliet sāņus, itin kā gribēdams, lai viņu dzird tikai Vīķis, un ar saltu smaidu teica: - Labāk atgādini vēlreiz savam draugam kazu ganām, kāds likums viņu saigā. Viņ� izskatās sapīcis. Interesanti, vai viņ� tie�ām iedomājās, ka es pieņem�u izaicinājumu no pui�eļa, kas smird pēc kazām, - no mācekļa, kas nezina Pirmo pārvērtību?
- ���Kristāl, - Geds teica, - ko tu zini par to, ko es zinu?
Neviens nedzirdēja ne vārda, bet Geds piepe�i pazuda no visu skatieniem, un viņa vietā gaisā parādījās liels pie-kūns, pavēris līko knābi ķērcienam; tas ilga tikai mirkli, un nākamajā brīdī trīso�o lāpu gaismā atkal stāvēja Geds, pievērsis Kristālam savu satumsu�o skatienu.
Kristāls bija pārsteigumā atkāpies soli atpakaļ, bet tagad viņ� tikai paraustīja plecus un noteica: - Ilūzija!
Pārējo vidū atskanēja balsu murdoņa. Vīķis sacīja:
- Tā nebija ilūzija. Tā bija īsta pārvēr�anās. Un diezgan, Kristāl, paklausies...
�Diezgan, lai pārliecinātos, ka viņ�, maģistram nezinot, ielūrējis Veido�anās grāmatā, - nu, un tad? Turpini, kazu zēn! Man patīk skatīties, kā tu būvē pats sev lamatas. Jo vairāk tu pūlēsies pierādīt, ka esi man līdzvērtīgs, jo skaidrāk atklāsi, kāds esi īstenībā.
Tad Vīķis aizgriezās projām no Kristāla un ļoti klusi sacīja Gedam: - Zvirbuļvanag, vai tu vari būt vīrs un tūlīt to izbeigt? Nāc man līdzi...
Geds paskatījās uz draugu un pasmaidīja, bet sacīja pavisam ko citu: - Paturi brītiņu hoegu, labi? - Viņ� ielika Vīķim rokās savu mazo otaku, kur� kā vienmēr bija tupējis viņam uz pleca. Zvēriņ� nekad nebija ļāvis sevi aizskart kādam citam, ta�u �oreiz labprāt palika pie Vīķa un uzrāpās pa viņa roku uzple�a, nenovērsdams spo�ās actiņas no sava saimnieka.
- ���Nu tad saki, ko tu tādu vari izdarīt, lai pierādītu, ka esi par mani pārāks, Kristāl! � Geds tikpat klusi kā iepriek� teica Kristālam.
- ���Man nekas nav jādara, kazu zēn. Bet es darī�u. Es do�u tev iespēju - do�u izdevību. Skaudība grau� tevi kā tārps ābolu. Izlaidīsim �o tārpu ārā! Reiz Roukas pakalna malā tu lielījies, ka Gontas burvji nespēlējoties ar burvju mākslām. Dosimies tagad uz Roukas pakalnu, un tur tu varēsi parādīt, ko tad viņi īsti dara. Un varbūt pēc tam es tev parādī�u kādu drusku burvības.
- ���Jā, to es labprāt gribētu redzēt, - Geds atbildēja. Jaunākie zēni, kuri ne vienreiz vien bija redzēju�i, kā Geds
mēdz saniknoties pēc katra niecīgākā aizskāruma vai aizvainojuma, tagad pārsteigti vēroja viņa savaldīgo izturē�anos. Vīķis turpretī lūkojās Gedā nevis ar izbrīnu, bet ar augo�ām bailēm. Viņ� mēģināja iejaukties vēlreiz, ta�u Kristāls atmeta: - Nejaucies vidū, Vīķi! Kā tu izmantosi �o izdevību, ko es tev dodu, kazu zēn? Vai parādīsi mums ilūziju-kādu ugunsbumbiņu, kādu burvju līdzekli, kā izārstēt ka�ķi savām kazām?
- ���Un ko tu gribētu redzēt, Kristāl?
Sāncensis paraustīja plecus. - Man vienalga... Kaut vai izsauc kādu garu no miru�o pasaules.
- ���Es to izdarī�u.
- ���Neizdarīsi! - Kristāls paskatījās Gedam tie�i sejā, un piepe�i niknums viņā ņēma virsroku pār nicino�o augstprātību. - Neizdarīsi vis! Tu to nespēj! Tu tikai plāties un plāties...
- ���Pie sava vārda zvēru, ka izdarī�u!
Brīdi visi stāvēja sastingu�i un nekustīgi.
Atrāvies no Vīķa, kur� mēģināja turēt viņu ar varu, Geds neatskatīdamies izsoļoja no pagalma. Zibo�ās burvju gaismas virs galvas apdzisa un izgaisa. Kristāls mirkli vilcinājās, tad devās Gedam paka). Visi pārējie satrauktā barā sekoja - klusēdami, ziņkāres un slēptu baiļu pārņemti.
Roukas pakalna nolaidenie apveidi tum�i iezīmējās vasaras nakts tumsā pirms mēness uzlēk�anas. �is kalns, ap kuru bija veikts tik daudz brīnumu, kā drūms smagums �ķita gulstamies pār apkārtni un visiem atnācējiem. Tuvodamies kalna pakājei, viņi domāja par to, cik dziļi zemē stiepjas tā saknes � dziļāk nekā jūra, līdz pat senajām, aklajām, slepenajām ugunīm pa�ā pasaules sākotnē. Pie austrumu nogāzes viņi apstājās. Augstu virs galvas, virs melnās zāles kalna virsotnē mirdzēja zvaigznes. Gaisā nejuta nevienu vēja pūsmu.
Geds pagāja da�us soļus aug�up, tālāk no citiem, un pagriezies skaļā un skaidrā balsī uzsauca: - Kristāl! Ka garu lai es izsaucu?
- ���Sauc, ko gribi. Tikpat viņi neklausīsies. - Kristāla balss mazliet drebēja, varbūt aiz dusmām. Geds klusi un izsmejo�i attrauca: - Vai nobijies?
Viņ� pat neklausījās Kristāla atbildi, ja tāda vispār atskanēja. Kristāls viņam vairs nerūpēja. Tagad, stāvot Roukas pakalnā, naids un niknums bija pagaisu�i, un to vietā stājusies dro�a, ne�aubīga pārliecība. Viņam neviens nav jāapskau�. Viņ� zināja, ka viņa spēks �ajā naktī, �ajā burvību vietā, ir lielāks nekā jebkad agrāk, un drebuļi pārņēma visu viņa būtni, jo viņ� apzinājās �o spēku, ko tik tikko spēja noturēt gro�os. Tagad viņ� zināja, ka Kristāls stāv tālu aiz viņa un varbūt ir likteņa sūtīts tikai tādēļ, lai �onakt atvestu viņu �urp, � nevis sāncensis, bet nenozīmīgs ierocis Geda likteņgaitā. Zem kājām Geds juta kalna saknes stiepjamies tālos, tum�os dziļumos un virs galvas redzēja tālo, skaidro zvaig�ņu ugunis. Pa vidu starp abām �īm pasaulēm viss ir viņa varā, viss pakļauts viņa spēkam. Viņ� atrodas pasaules sirdī.
- ���Nebaidies! - Geds smaidīdams uzsauca. - Es izsauk�u sievietes garu. No sievietes tev nav jābaidās. Es izsauk�u Elfaranu, skaisto sievieti no "Enladas varoņdarba"!
- ���Viņa ir mirusi pirms tūksto� gadiem, un viņas kauli guļ nesasniedzamā dziļumā zem Ea jūras, un varbūt tādas sievietes īstenībā vispār nav bijis!
-- Vai miru�ajiem kaut ko nozīmē laiks un attālums? Vai dziesmas stāsta nepatiesību? - Geds atsaucās ar to pa�u zobgalīgo pārākumu balsī, tad piebilda: - Vērojiet gaisu starp manām plaukstām! - un, aizgriezies no visiem, palika nekustīgi stāvam.
Ar pla�u, lēnu kustību Geds izpleja rokas sveiciena �estā, ar kādu sākas aicinājums. Tad viņ� sāka runāt.
Izsauk�anas burvības rūnas viņ� pirms vairāk nekā diviem gadiem bija izlasījis Ogiona grāmatā un kop� tā laika vairs nebija redzējis. Toreiz viņ� tās bija lasījis tumsā. Tagad �ajā tumsā viņ� tās atkal redzēja acu priek�ā kā atvērtas grāmatas lappusē. Ta�u tagad viņ� lasīto saprata un vārdu pa vārdam izrunāja skaļi, un redzēja zīmes, kas norāda, kā burvības veido�anā jāpiedalās balss skaņai, roku un ķermeņa kustībām.
Pārējie zēni stāvēdami vēroja viņu un neteica ne vārda, pat nekustējās, tikai palaikam nodrebēja, jo varenā burvība sāka īstenoties. Geda balss joprojām skanēja klusi, ta�u savādāk, ar tādu kā dziedo�u pieskaņu, un vārdi, kurus viņ� teica, pārējiem nebija pazīstami. Tad Geds apklusa. Pēk�ņi sacēlās vēj� un aurodams sāka purināt zāli. Geds nokrita ceļos un skaļi iesaucās. Pēc tam viņ� nokrita ar seju uz priek�u, kā tiekdamies apskaut zemi ar izplestajām rokām, un, atkal piecēlies, turēja saspringtajās rokās kaut ko tum�u, kaut ko tik smagu, ka viss viņa augums drebēja no cel�anās piepūles. Karstais vēj� gaudoja melnajā, plando�ajā pakalna zālē. Ja zvaigznes joprojām mirdzēja, viņ� tās neredzēja.
Burvības vārdi �ņāco�i, murdo�i aizskanēja pāri Geda lūpām, un tad viņ� iekliedzās skaļi un skaidri: - Elfarana!
Un vēlreiz tumsā aizskanēja viņa sauciens: - Elfarana!
Bezveidīgā tumsas masa, ko Geds turēja rokās, sa�ķēlās. Tā saira, un starp viņa rokām iemirgojās bāla gaisma, blāvi zaigojo�s ovāls, kas sniedzās no zemes līdz viņa pacfcltajām plaukstām. Gaismas ovālā īsu mirkli uzzibsnīja apveidi -cilvēka apveidi; tā bija slaida sieviete, kas lūkojās atpakaļ sev pār plecu. Viņas seja bija skaista, skumja un bai|u pilna.
Gars iemirgojās tikai īsu mirkli. Tad blāvais ovāls starp Geda rokām kļuva spo�s. Tas auga arvien lielāks un pla�āks - kā atrauta vīle zemes un nakts melnajā tērpā, kā plīsums pasaules audumā. No tā kvēloja neizturams spo�ums. Un cauri �ai spo�ajai, negaidītajai plaisai a�i un zag-līci izkūleņoja kaut kas līdzīgs melnas ēnas kamolam un ielēca Gedam tie�i sejā.
Streipuļodams atpakaļ zem mīklainā uzbrucēja smaguma, Geds izgrūda īsu, aizsmaku�u kliedzienu. Mazais otaks, kas vēroja notieko�o, tupēdams Vīķim uz pleca, -dzīvnieciņ�, kuram nav balss, - arī spalgi iebrēcās un sagatavojās lēcienam.
Geds cīnīdamies un locīdamies nokrita zemē, bet spo�ais tumsas aizkara plīsums virs viņa pletās arvien pla�āks un garāks. Zēni, kuri līdz �im bija skatīju�ies, metās bēgt, un Kristāls nometās zemē, slēpdams acis no briesmīgās gaismas. Vienīgi Vīķis skrie�us metās pie sava drauga. Tāpēc vienīgi viņ� redzēja tum�o ēnas kamolu, kas bija pieplacis Gedam un plosīja tā miesu. Tas izskatījās pēc melna zvēra maza bērna lielumā; brī�iem tas piepūtās, brī�iem plaka, un tam nebija ne galvas, ne sejas, tikai �etras nagotas ķepas, ar kurām tas ārdīja un plēsa. Vīķis elsoja �ausmās, tomēr izstiepa rokas, lai mēģinātu atraut tum�o kamolu no Geda. Nepaguvis to aizskart, viņ� sastinga kā pārakmeņojies un nespēja vairs pakustēties.
Neizturamais spo�ums kļuva bālāks, un palēnām pasaules saplēstās malas sakļāvās atkal kopā. Kaut kur tuvumā skanēja klusa balss, kas atgādināja lapotņu �ukstus vai strūklaku �alkoņu.
Atkal iemirdzējās zvaigznes, un piekalnes zāle balti iezajgojās lēco�ā mēness gaismā. Nakts bija izdziedināta. Atgūts un atgriezies bija gaismas un tumsas līdzsvars. Nezvēra ēna bija pazudusi. Geds gulēja uz muguras plati izplestam rokām, it kā aizvien vēl paustu aicinājumu. Viņa seja bija melna no asinīm, un kreklu klāja lieli, tum�i plankumi. Mazais otaks iztrūcies drebēdams tupēja viņam pie pleca. Un blakus viņam stāvēja vecs vīrs, kura apmetnis blāvi mirgoja lēco�ā mēness staros - arhimags Nem-merls.
Nemmerla zi�ļa gals sudraboti mirdzēja virs Geda krūtīm. Nemmerls �ukstēdams pieskārās ar to viņam sirds apvidū. Geds sakustējās un pavēra lūpas, tverdams gaisu. Tad vecais arhimags pacēla zizli, nolaida to zemē un, nokāris galvu, smagi atspiedās uz tā, it kā tik tikko spētu nostāvēt kājās.
Vīķis atkal juta, ka ir brīvs un spēj kustēties. Paskatījies sev apkārt, viņ� redzēja, ka �urp atnāku�i arī citi - Saucējs un Pārvērtību maģistrs. Liela burvība nav iespējama bez �ādu cilvēku ziņas, un viņi spēja vajadzīgā brīdī ļoti ātri nokļūt notikuma vietā, ta�u neviens to nebija spējis tik zibenīgi kā arhimags. Tagad viņi sūtīja pēc palīdzības, un da�i atnāku�ie devās prom kopā ar arhimagu, bet citi, to vidū arī Vīķis, aiznesa Gedu uz Zāļu maģistra mītni.
Visu garo nakti Saucējs nostāvēja Roukas pakalnā, modri raudzīdamies apkārt. Uz nogāzes, vietā, kur tika pār plēsts pasaules audums, nebija jau�ama nekāda kustība. Neviena ēna nerāpoja pa mēness apgaismoto piekalni, meklējot plaisu, pa kuru nokļūt atpakaļ savā valstībā. Tā bija aizbēgusi no Nemmerla un no varenajām burvības sienām, kas ieskauj un pasargā Roukas salu, bet tagad tā bija izkļuvusi pasaulē. Un kaut kur pasaulē tā bija paslēpusies. Ja Geds būtu tonakt miris, varbūt tā bū& mēģinājusi atrast viņa atvērtās durvis un sekot viņam nāves valstībā vai aizlavīties atpakaļ vietā, no kuras nākusi, un tie�i tāpēc Saucējs stāvēja sardzē Roukas pakalnā. Bet Geds bija dzīvs.
Draugi viņu aiznesa un noguldīja dziedināmajā kambari, un Zāļu maģistrs apkopa brūces uz viņa sejas, kakla un pleciem. Ievainojumi bija dziļi un nelāgi, ar plēstām malām. No tiem bez mitas sūcās melnas asinis, kas nebija apturamas pat ar vārdo�anu un zirnekļu tīklā ievīstītām periota lapām, ko dziednieks lika uz brūcēm. Geds gulēja karsonī, neko neredzēdams un nedzirdēdams, degdams kā pagale lēnas liesmās, un nekāda burvība nespēja �o uguni dzēst vai slāpēt.
Pavisam netālu pagalmā ar strūklaku zem klajas debess tikpat nekustīgi gulēja arhimags, ta�u viņ� bija auksts, pavisam auksts; dzīvoja vienīgi viņa acis, kas vēroja mēness apspīdēto, krīto�o ūdeni un mēness apspīdēto lapu �ūpas. Tie, kas uzturējās pie viņa, nerunāja burvju vārdus un nenodarbojās ar dziedinā�anu. Palaikam tie klusi sarunājās savā starpā un tad atkal pievērsa skatienus savam valdniekam. Viņ� gulēja nekustēdamies, un vanaga deguns, augstā piere un baltie mati mēness gaismā izskatījās līķauta bālumā. Lai pārtrauktu nekontrolējamo burvību un aizdabūtu ēnu projām no Geda, Nemmerls bija iztērējis visu savu burvju spēku, un līdz ar to bija aizplūdis viņa fiziskais spēks. Viņ� lēni mira. Bet izcils mags, kur� savā dzīvē ir daudzkārt staigājis gar nāves bezdibeņa stāvo krauju, nemirst kā citi, un viņa nāve ir neparasta: mirējs neaiziet akli, bet dro�i un pārliecināti, zinādams savu ceļu. Kad Nemmerls palūkojās aug�up caur koku lapām, pārējie nezināja, vai viņ� redz rītausmā dziesto�ās vasaras zvaigznes vai pavisam citas zvaigznes, kas nekad nespīd pār kalniem un nesastopas ar ausmu.
Oskilas krauklis, kas trīsdesmit gadu bija dzīvojis arhimagam blakām kā viņa mīlulis, nekur nebija atrodams. Neviens nebija redzējis, kurp tas aizlaidies. - Tas ir devies viņam pa priek�u, - sacīja Veidotājs pārējiem, kuri stāvēja pie Nemmerla guļvietas.
Diena atausa skaidra un silta. Lielajā namā un Tvilas ielās valdīja klusums. Neviena balss neieskanējās skaļāk, lidz ap dienas vidu Dziesminieka tornī sāka drūmi dimdēt smagie metāla zvani.
Nākamajā diena Roukas Deviņi maģistri sapulcējās kādā vietā zem Mū�īgās birzs koku tum�ajiem zariem. Pat tur viņi uzcēla ap sevi deviņas klusuma sienas, lai nekāda būtne
Vili varai nespētu viņus uzrunāt vai sadzirdēt, kamēr viņi no visiem Jūrzemes magiem izvēlēsies to, kam jākļūst par jauno arhimagu. Tika izraudzīts Vēja salas mags Gen�ers. Tūlīt pāri Iek�jūrai uz Vēja salu tika nosūtīts kuģis, kam vajadzēja atvest nākamo arhimagu uz Rouku. Vēju maģistrs nostājās kuģa pakaļgalā, uzbūra burās vēju, un kuģis ātri aizpeldēja no krasta un pazuda skatienam.
Geds par to visu nezināja neko. �etras karstās vasaras nedēļas viņ� gulēja akls, kurls un mēms, tikai palaikam ievaidējās vai iebrēcās dzīvnieka balsī. Beidzot sāka iedarboties Zāļu maģistra pacietīgā dziedinā�anas māksla, Geda brūces palēnām aizvērās, un drudzis atkāpās. Maz-pamazām viņ�, �ķiet, sāka atkal dzirdēt, tomēr nerunāja ne vārda. Kādā skaidrā rudens dienā Zāļu maģistrs atvēra Geda istabas slēģus. Kop� liktenīgās nakts Roukas pakalnā Geds bija dzīvojis vienīgi tumsā. Tagad viņ� ieraudzīja dienasgaismu un sauli. Paslēpis rētaino seju plaukstās, viņ� sāka raudāt.
Bet arī tad, kad pienāca ziema, Geds spēja parunāt tikai lēni un stomīgi, un Zāļu maģistrs joprojām turēja viņu pie sevis dziednīcā, cenzdamies atjaunot viņa miesā un garā agrāko spēku. Tikai pavasara sākumā dziednieks ļāva Gedam doties projām un vispirms sūtīja viņu apliecināt savu uzticību arhimagam Gen�eram. Jo todien, kad Gen�ers ieradās Roukā, Geds nebija varējis veikt �o pienākumu kopā ar pārējiem.
Garo slimības mēne�u laikā Gedu nebija atļauts apciemot nevienam no viņa biedriem, un tagad, kad viņ� gāja tiem garām, vairāki pui�i jautāja cits citam: - Kas tas tāds ir? - Pirms slimības Geds bija slaiks, izveicīgs un stiprs. Tagad viņ� gāja lēni, sāpīgi klibodams, nokāris galvu, jo sejas kreiso pusi bija izvagoju�as baltas rētas. Viņ� vairījās gan no tiem, kuri viņu pazina, gan no tiem, kuri viņu nepazina, un devās tie�i uz strūklakas pagalmu. Tur, kur viņ� kādreiz tika gaidījis Nemmerlu, tagad viņu sagaidīja Gen�ers.
Tāpat kā vecais arhimags, Gen�ers bija tērpies baltā apmetnī, bet,tāpat kā lielākajai daļai Vēja salas un Austrumu robe�salu iedzīvotāju,viņa āda bija tum�a, un tum�s bija ari skatiens zem biezajām uzacīm.
Geds nometās uz ceļgala un apliecināja viņam uzticību un padevību. Gen�ers bridi klusēja.
- ���Es zinu, ko tu izdarīji, - viņ� beidzot teica, - bet nezinu, kas tu esi. Es nevaru pieņemt tavu apliecinājumu.
Geds piecēlās un, lai noturētu līdzsvaru, ar plaukstu atspiedās pret jauna koka stumbru blakus strūklakai. Viņam joprojām vajadzēja daudz laika, lai atrastu vārdus.
- ���Vai man jābrauc projām no Roukas, valdniek?
- ���Vai tu gribi aizbraukt no Roukas?
-Nē.
- ���Un ko tu gribi?
- ���Palikt. Mācīties. Novērst... izdarīto ļaunumu...
- ���To nespēja pat Nemmerls. Nē, es negribu, lai tu aizbrauc no Roukas. Tevi sargā vienīgi �ejienes skolotāju spēks un burvju vara, kas apņem �o salu, nelaizdama klāt ļaunos garus. Ja tu tagad aizbrauktu, tas, ko tu izlaidi brīvē, tevi tūlīt atrastu, iekļūtu tevī un sāktu valdīt pār tevi. Tu vairs nebūtu cilvēks, bet gebets, vadāma lelle, kas rīkojas pēc ļaunās ēnas gribas - tās ēnas, kuru tu izlaidi zemsaulē. Tev jāpaliek �eit, līdz tu iegūsi pietiekami daudz spēka un gudrības, lai aizstāvētos pret to - ja tas vispār būs iespējams. Jau tagad tā gaida tevi. Tā pavisam noteikti gaida tevi. Vai tu esi to redzējis kop� toreizējās nakts?
- ���Sapņos, valdniek. - Pēc īsa klusuma brī�a Geds turpināja, sāpju un kauna mocīts: - Valdniek Gen�er, es nezinu, kas tas bija. tas radījums, kas izlauzās no burvības un ieķērās mani ar nagiem
- ���Ari es to nezinu. Tam nav vārda. Tev �ūpuli ieliktas izcilas spējas, un tu �īs spējas izmantoji nepareizi, izraisīdams burvību, ko nespēji kontrolēt, nezinādams, kā �ī burvība ietekmē gaismas un tumsas, labā un ļaunā līdzsvaru. Un uz to tevi skubināja lepnība un naids. Kāds gan brinums, ja iznākums bija posto�s? Tu izsauci miru�as būtnes garu, bet tai līdzi atnāca kāds no Aizdzīves spēkiem. Tas nāca nesaukts no vietas, kurā nekam nav vārda. Tas ir ļauns spēks, kas grib īstenot savu ļaunumu caur tevi. Tava vara, kas tam palīdzēja ierasties, ir tam devusi varu pār tevi: jūs esat cie�i saistīti. Tā ir tavas iedomības ēna, tavas nezinā�anas ēna, tevis pa�a ēna. Vai ēnai var būt vārds?
Geds stāvēja, juzdamies nevarīgs un izvārdzis. Beidzot viņ� teica: - Kaut es labāk būtu nomiris!
- ���Kas tu esi, lai spriestu par to, - tu, kuram Nemmerls atdeva dzīvību? �eit tu esi dro�ībā. Dzīvosi �eit un turpināsi mācīties. Man teica, ka tu esot gudrs. Turpini savu darbu! Dari to labi! Tas ir viss, ko tu vari.
Ar �iem vārdiem Ge�ers pabeidza savu runu un spēji pazuda, kā magi mēdz darīt. Strūklaka �ļācās gaisā saules staros, un Geds kādu bridi to vēroja, klausīdamies tās balsī un domādams par Nemmerlu. Kādreiz viņ� �ajā pagalmā bija juties kā saulesgaismas izteikts vārds. Tagad bija ierunājusies ari tumsa, un tās teikto vārdu vairs nevarēja paņemt atpakaļ.
Geds izgāja no pagalma un atgriezās savā vecajā istabā dienvidu tornī, kura joprojām bija neapdzīvota un gaidīja viņu. Tur viņ� palika viens. Kad gongs aicināja vakariņās, Geds devās uz ēdamzāli, ta�u gandrīz nespēja sarunāties ar pārējiem jaunekļiem pie Garā galda vai pacelt seju pret viņiem - pat pret tiem, kuri viņu apsveica ļoti draudzīgi. Tā nu pēc da�ām dienām visi lika Gedu mierā. Tie�i to viņ� vēlējās, jo baidījās, vai ar nejau�u vārdu vai rīcību nenodarīs kādu ļaunumu.
Biedru vidū vairs nebija ne Vīķa, ne Kristāla, un Geds netaujāja pēc viņiem. Zēni, kuriem viņ� bija turējies labu gabalu priek�ā un bijis kā vadonis, tagad visi bija tikusi krietni tālāk daudzo zaudēto mēne�u dēļ, un tajā pavasari un vasarā viņ� mācījās kopā ar jaunākiem audzēkņiem nekā pats. Arī to vidū Geds neizcēlās, jo jebkuras burvestības vārdi, pat tie, kas vajadzīgi visvienkār�ākajām ilūzijām, nāca pār viņa lūpām stomīgi un rokas darbojās lēni un neveikli.
Rudenī Gedam vēlreiz vajadzēja doties uz Vientuļo torni, lai mācītos Vārdu skolotāja vadībā. Uzdevums, no kura viņ� savulaik tika baidījies, tagad viņam sagādāja prieku, jo viņ� meklēja klusumu un tiecās pēc ilgsto�as mācī�anās bez jebkādām burvībām, bez nepiecie�amības jebkad izmantot to spēku, ko viņ� joprojām apzinājās sevī esam.
Iepriek�ējā vakarā pirms do�anās uz Tomi viņa istabā ieradās viesis, ietinies brūnā ceļojuma apmetnī un rokā turēdams dzelzīm apkaltu ozola zizli. Ieraudzījis burvja zizli, Geds piecēlās kājās.
- ���Zvirbuļvanag...
Izdzirdis atnācēja balsi, Geds pacēla acis: viņa priek�ā stāvēja Vīķis - tikpat plecīgs un stūrains kā agrāk, ar tādu pa�u smaidu kā agrāk, vienīgi melnā, atklātā seja bija kļuvusi mazliet vecāka. Viņam uz pleca tupēja mazs zvēriņ� svītrainu ka�oku un spo�ām acīm.
- ���Viņ� palika pie manis, kamēr tu veseļojies, un tagad man �ēl no viņa �ķirties. Un vēl vairāk man �ēl �ķirties no tevis, Zvirbuļvanag. Tomēr es dodos mājās. Nu, hoeg, ej pie sava īstā saimnieka! - Vīķis paplik�ķināja otakam pa muguru un nolika to uz grīdas. Otaks aiztecēja līdz Geda guļvietai un ierāpās tajā, tad sāka mazgāt ka�oku ar sausu brūnu mēlīti, kas atgādināja lapu. Vīķis iesmējās, ta�u Geds nespēja pasmaidīt. Viņ� nolieca galvu, slēpdams seju, un noglāstīja otaku.
Es domāju, ka tu vairs neatnāksi pie manis, Vīķi, � viņ� sacīja.
Geds nebija domājis pārmest, ta�u Vīķis atbildēja: - Es nevarēju nākt pie tevis. Zāļu maģistrs man to aizliedza, un kop� ziemas sākuma es uzturējos Birzī kopā ar skolotāju un biju tikpat kā ieslēgts. Nevarēju kļūt brīvs, iekams nebiju nopelnījis zizli. Paklausies: kad arī tu būsi brīvs, atbrauc uz Austrumu Robe�salām. Es tevi gaidī�u. Turienes mazajās pilsētiņās ir dzīvespriecīgi ļaudis, un burvji vienmēr tiek labi uzņemti.
- ���Brīvs... - nomurmināja Geds un viegli paraustīja plecus, mēģinādams pasmaidīt.
Vīķis paskatījās uz viņu mazliet savādāk nekā agrāk; skatiens pauda tādu pa�u mīlestību, bet varbūt drusku vairāk burvja gai�redzības. - Vienmēr tu nepaliksi piesaistīts Rou-kai, - viņ� saudzīgi teica.
- ���Nezinu... Esmu domājis, ka varētu nākt un strādāt �eit Tornī kopā ar skolotāju, kļūt p;ir vienu no tiem, kuri meklē grāmatās un zvaigznēs zudu�os vārdus un... un, ja arī nepaveiktu neko di�u, vismaz nenodarītu lielāku Jaunumu.
- ���Var jau būt, - Vīķis atbildēja. - Es neesmu gai�reģis, tomēr tavā ceļā redzu nevis telpas un grāmatas, bet tālas jūras, pūķu ugunis, pilsētu torņus un visu to, ko redz vanags tālā un augstā lidojumā.
- ���Bet aiz manis - ko tu r?dzi aiz manis? - Geds jautāja un, to teikdams, piecēlās kājās, tā ka burvju gaisma, kas dega gaisā starp viņiem, meta viņam aiz muguras pār sienu un grīdu tum�u ēnu. Tad Geds aizgriezās un stomīdamies teica: - Bet labāk pastāsti man, kurp tu dodies un ko tu darīsi!
- ���Es do�os mājās tikties ar brāļiem un māsu, par kuru tu esi dzirdējis. Es viņu atstāju pavisam maziņu, un tagad viņai drīz būs Vārda do�ana - cik savādi to iedomāties! Un
tad es sameklē�u burvim atbilsto�u darbu kaut kur mazajās salās. Ai, cik labprāt es paliktu un parunātos ilgāk ar tevi, ta�u nevaru - mans kuģis �ovakar dodas ceļā, un paisums jau ir sācies. Zvirbuļvanag, ja vien tavs ceļ� kādreiz ved uz austrumiem, atbrauc pie manis! Un, ja kādreiz esmu tev vajadzīgs, sūti man pakaļ, sauc mani īstajā vārdā: Estariols.
To dzirdēdams, Geds pacēla rētaino seju un ieskatījās draugam acīs.
- Estariol, - viņ� teica, - mans vārds ir Geds.
Pēc tam viņi klusi atvadījās, un Vīķis pagriezies devās projām pa akmens gaiteni un projām no Roukas salas.
Geds brīdi stāvēja nekustēdamies - kā cilvēks, kas saņēmis svarīgu ziņu un ļauj dvēselei izplesties, lai tā spētu to uzņemt. Vīķis viņam bija pie�ķīris lielu dāvanu - darījis zināmu savu īsto vārdu.
Neviens nezina cilvēka īsto vārdu - tikai viņ� pats un tas, kur� viņam to devis. Pēc ilgāka laika viņ� var pateikt to savam brālim, sievai vai draugam, ta�u arī tie nekad nelietos �o vārdu tur, kur to var sadzirdēt kāds tre�ais. Citu klātbūtnē viņi tāpat kā visi lietos ierasto ikdienas vārdu, iesauku - tādu kā Zvirbuļvanags, Vīķis vai Ogions, kas nozīmē "egles �iekurs". Ja pat vienkār�ie cilvēki slēpj savu īsto vārdu un atklāj to tikai nedaudziem, kurus mīl un kuriem pilnībā uzticas, vēl svarīgāk tas ir burvjiem, kuri ir gan bīstamāki, gan vairāk apdraudēti pa�i. Tas, kur� zina cilvēka īsto vārdu, iegūst varu pār viņa dzīvi. Tāpēc Gedam, kur� bija zaudējis ticību pats sev. Vīķis bija pasniedzis tādu dāvanu, kādu var pasniegt tikai draugs - liecību par nesatricinātu un nesatricināmu uzticē�anos.
Geds apsēdās savā guļvietā un ļāva burvju gaismas lodei nodzist, un tā satumsdama izpūta gaisā vāju purva gāzes mutuli. Viņ� noglāstīja *otaku, kur� omulīgi izstaipījās un iekārtojās uz gulē�anu viņam klēpī, it kā nekad nebūtu gulējis citur. Lielajā namā valdīja klusums. Geds atcerējās, ka �is ir viņa pa�a Iecel�anas gadadienas priek�vakars. Tā bija diena, kad Ogions tika devis viņam vārdu, un kop� tās bija aizritēju�i �etri gadi. Geds atcerējās auksto kalnu avotu, pa kuru viņ� tika bridis kails un bez vārda. Viņ� sāka domāt par citiem dzidrajiem Āras upes ūdeņiem, kuros bie�i tika peldējies, un par Desmit Alk�ņu ciematu lielo, me�oto kalnu piekājē; par rīta ēnām pār ciemata putekļaino ielu, par ziemas pēcpusdienu smēdē un ēzes liesmām, kas ievēlojas pēc spēcīga plē�u pūtiena, par burves tum�o būdu, kur gaisā valda smar�as, dūmi un vārdojumu smārds. Geds sen nebija domājis par to visu. Tagad, �ajā vakarā pirms septiņpadsmitās dzim�anas dienas, biju�ais spēji atgriezās pie viņa. Visi īsās, iedragātās dzīves gadi un vietas saplūda viņa prātā vienkop, veidojot veselu ainu. Un beidzot pēc garā, moko�ā, velti iz�ķiestā laika Geds atkal saprata, kas viņ� ir un kur atrodas.
Bet kurp viņam jādodas nākotnē, to viņ� nespēja redzēt un baidījās ieraudzīt.
Nākamajā rītā Geds devās uz salas viņu malu, un otaks kā parasti tupēja viņam uz pleca. �oreiz ceļ� līdz Vientuļajam tornim prasīja trīs, nevis divas dienas, un, kad Geds beidzot sasniedza ziemeļu zemesragu, kur virs �ņāco�ās, verdo�ās jūras slējās Tornis, viņ� jutās bezgala pārguris. Torņa iek�ienē bija tikpat tum�s, kā viņ� atcerējās, un tikpat auksts, kā viņ� atcerējās, un Kurremkarmenuks sēdēja savā augstajā sēdeklī, rakstīdams garus vārdu sarakstus. Viņ� pameta skatienu uz Gedu un bez īpa�a sveiciena, it kā Geds vispār nebūtu bijis prom, teica: - Ej gulēt, jo nogurums dara trulu! Rīt varēsi atvērt Radītāju Veikumu grāmatu un mācīties no tās vārdus.
Ziemas beigās Geds atgriezās Lielajā namā. Tad viņ� tika iecelts zintnieku kārtā, un arhimags Gen�ers �oreiz pieņēma viņa uzticības apliecinājumu. Turpmāk Geds studēja augstākās burvju mākslas, pāriedams no ilūziju prasmēm uz īstas maģijas apguvi, un mācījās to, kas nepiecie�ams, lai iegūtu burvja zizli. Nesenās grūtības, izrunājot burvju vārdus, mēne�u gaitā izzuda, un arī viņa rokas atguva agrāko veiklību, tomēr tik viegli kā agrāk viņam vairs nepadevās nekas - bailes bija devu�as pārāk ilgu un bargu mācību. Bet nekādas ļaunas zīmes vai saskarsmes neradās pat tad, kad viņ� vingrinājās Lielajās Veido�anas un Radī�anas burvībās, kas ir bīstamākas par visām citām. Brī�iem Geds prātoja, vai ēna, kuru viņ� izlaidis pasaulē, varētu būt zaudējusi spēku, vai varbūt kaut kā izkļuvusi ārā no pasaules, jo viņa sapņus tā vairs netraucēja. Tomēr sirds dziļumos viņ� zināja, ka tā ir mānīga cerība.
No maģistriem un senajām zinību grāmatām Geds uzzināja visu iespējamo par tādām parādībām kā viņa atbrīvotā ēna, ta�u tas bija ļoti maz. �ādi radījumi nekur nebija aprakstīti vai pieminēti tie�ā veidā. Labākajā gadījumā �ur tur senajās grāmatās varēja atrast pa retam mājienam uz kaut ko līdzīgu redzētajam ēnas briesmonim. Tas nebija ne spoks, ne cilvēks; tā nebija arī Seno Zemes spēku būtne, tomēr �ķita, ka tie�i ar tiem tai varētu būt kāds sakars. Grāmatā "Par pūķu cilti", ko Geds izlasīja ļoti uzmanīgi, bija stāsts par kādu senu pūķu valdnieku, kuru sev pakļāvis viens no Senajiem spēkiem - runājo�s akmens, kas atradās kādā tālā ziemeļu zemē.
- Es nezinu. - Saucējs bija daudzkart nācis pie Geda viņa
slimības laikā. Viņ� bija tikpat drūms un nopietns kā vienmēr, bet Geds tagad bija iepazinis viņa līdzcietību un iemīlējis viņu. - Es nezinu. Zinu tikai to: tādu radījumu varēja izsaukt vienīgi izcils spēks, varbūt pat tikai viens spēks un viena balss - tavējā. Bet, ko savukārt nozīmē tas, es nevaru pateikt. Tu to atklāsi. Tev tas jāatklāj vai arī jāmirst - un vēl ļaunāk nekā jāmirst... - Viņ� runāja klusi, un viņa acis raudzījās Gedā ar drūmu nopietnību. - Zēns būdams, tu domāji, ka mags ir tas, kas spēj jebko. Arī es kādreiz tā domāju. Mēs visi tā domājām. Bet patiesība ir tāda, ka, augot cilvēka īstenajam spēkam un papla�inoties viņa zinā�anām, arvien �aurāks kļūst ceļ�, pa ko viņ� var iet, līdz beidzot viņ� neko vairs neizvēlas, bet dara tikai un vienīgi to, kas viņam
Pēc Geda astoņpadsmitās dzim�anas dienas arhimags aizsūtīja viņu mācīties pie Veidotāja. Par to, kādas mākslas tiek apgūtas Mū�īgajā birzī, neviens daudz nemēdz runāt. Stāsta, ka tur netiekot veiktas nekādas burvības, un tomēr visa �ī vieta ir burvību pilna. Reizēm �īs Birzs koki ir redzami, reizēm neredzami, un tie neatrodas vienmēr vienā un tai pa�ā Roukas salas vietā. Stāsta, ka Birzs koki pa�i esot visgudru ziņu pilni. Stāsta, ka Veidotājs mācoties savu augstāko maģiju tie�i tur, Birzī, un, ja ietu bojā koki, ietu bojā ari viņa gudrība; tādā dienā celtos ūdens un nogremdētu Jūrzemes salas, kuras Segojs pacēla no dzīlēm pirmsmītu laikos, - visas zemes, kurās mājo cilvēki un pūķi.
Ta�u tās ir tikai valodas, un burvji par to nerunā.
Mēne�i ritēja, un beidzot kādā pavasara dienā Geds atgriezās Lielajā namā, nezinādams un nenojauzdams, ko viņam liks darīt turpmāk. Durvīs, aiz kurām sākas taka pāri laukiem uz Roukas pakalnu, viņu gaidīja kāds vecs vīrs. Pirmajā brīdī Geds viņu nepazina, bet tad, sasprindzinājis atmiņu, atcerējās, ka �is cilvēks tika ielaidis viņu Burvju skolā pirmajā iera�anās dienā pirms pieciem gadiem.
Vecais vīrs pasmaidīja, sveicinādams uzrunāja viņu vārdā un jautāja: - Vai tu zini, kas es esmu?
Geds daudzkārt bija domājis, kā tas nākas, ka vienmēr tiek minēti Roukas Deviņi maģistri, jo viņ� zināja tikai astoņus: Vēju maģistru, Veiklības maģistru, Zāļu maģistru, Dziesminieku, Pārvērtību maģistru, Saucēju, Vārdu maģistru un Veidotāju. �ķita, ka par devīto cilvēki uzskata arhimagu. Ta�u tad, kad tika izraudzīts jauns arhimags, viņu izvēlējās deviņi maģistri.
� ���Es domāju, ka tu esi Durvju maģistrs, - Geds teica.
- ���Tā ir. Ged, tu varēji iekļūt Roukā, nosaukdams savu vārdu. Tagad tu vari atgūt brīvību, nosaukdams manējo, -vecais vīrs smaidīdams teica un gaidīja. Geds stāvēja, nespēdams attapties.
Protams, viņ� zināja tūksto�iem veidu, prasmju un paņēmienu, kā atklāt lietu un cilvēku vārdus; �āda prasme bija neatņemama daļa no visa, ko viņ� Roukā mācījies, jo bez tās nebūtu iespējama īsta, noderīga maģija. Ta�u atklāt maga un maģistra vārdu bija pavisam kas cits. Maga vārds slēpjas dziļāk nekā zivs jūrā, tas ir labāk apsargāts nekā pūķa midzenis. Meklē�anas burvība sastopas ar spēcīgāku burvību, vissmalkākie paņēmieni cie� neveiksmi, aplinku taujājumi tiek aplinkus atvairīti, un spēks posto�i vēr�as pret sevi pa�u.
-Tavas durvis ir �auras, skolotāj, � Geds beidzot teica.
- Man laikam vajadzēs pakavēties tepat laukos un gavēt, līdz pietiekami izdil�u un varē�u izslīdēt tām cauri.
- Cik ilgi vien vēlies, - Durvju maģistrs smaidīdams atbildēja.
Tā nu Geds pagājās mazliet tālāk, apsēdās zem alk�ņa Tvilberuas krastā un ļāva otakam noskriet lejā paplun�āties ūdenī un pamedīt dūņainajās piekrastēs upes vēzī�us. Saule norietēja spo�a un vēla, jo pavasaris jau bija krietnā plaukumā. Lielā nama logos iemirdzējās lampas un burvju gaismas, un Tvilas pilsētas ielas, kas stiepās lejup no kalna, pamazām satumsa. Virs jumtiem klaigāja pūces, un krēslā virs upes lidinājās sikspārņi, bet Geds joprojām sēdēja un domāja, ar kādu spēku, viltību vai burvību lai atklāj Durvju maģistra vārdu. Jo ilgāk viņ� domāja, jo bezcerīgāk likās starp visām burvju mākslām, ko viņ� bija apguvis �ais piecos Roukas gados, atrast tādu, kas spētu izvilināt �ādu noslēpumu no �āda maga.
Viņ� apgūlās turpat laukā un pārnak�ņoja zem zvaig�ņotām debesīm, un otaks ieritinājās viņam kabatā. Kad nākamajā rītā uzlēca saule, viņ�, joprojām gavēdams, devās pie Nama durvīm un pieklauvēja. Atvēra Durvju maģistrs.
� Skolotāj, - Geds viņam teica, - es nevaru atņemt tavu vārdu ar varu, jo neesmu pietiekami stiprs, un nevaru to izvilt ar viltu, jo neesmu pietiekami gudrs. Tāpēc es labprāt palik�u �eit un mācī�os vai kalpo�u pēc tavas gribas - ja vien tu neatbildēsi uz kādu manu jautājumu.
- ���Un tas būtu?
- ���Kāds ir tavs vārds?
Durvju maģistrs pasmaidīja un pateica savu vārdu, un Geds, to atkārtojis, iegāja �ajā Namā pēdējo reizi.
Kad viņ� atkal devās prom, viņam mugurā bija biezs, tum�i zils apmetnis - dāvana no Lovtomingas apgabala, uz kuru viņam vajadzēja dotie*, jo turienie�i vēlējās burvi. Rokā Geds turēja zizli - no īves koka grieztu, ar bronzu apkaltu nūju savā augumā. Durvju maģistrs, pateicis sveikas, atvēra viņam Lielā nama aizmugures durvis - raga un kaula durvis -, un Geds devās lejup pa Tvilas ielām uz kuģi, kas viņu gaidīja piekrastes spo�ajos rīta ūdeņos.
Uz rietumiem no Roukas starp divām lielām zemēm Hosku un Ensmeru, pla�ā puduri izkaisītas, atrodas Deviņdesmit salas. Vistuvāk Roukai atrodas Serda, bet vistālākā ir Sepi�a, kas atrodas gandrīz Pelni�a jūrā; vai to tie�ām kopā ir deviņdesmit, neviens nav īsti varējis pateikt: skaitot tikai salas ar saldūdens avotiem, var sanākt septiņdesmit, bet, ja pieskaita ikvienu klinti, skaits viegli var sasniegt simtu, un ari tas nebūs viss; turklāt jārēķinās ari ar paisuma un bēguma maiņām. Odens joslas starp saliņām ir �auras, un Iek�jūras citkārt rāmie uzplūdi un atplūdi, tridamies un spraukdamies gar tām, uzbango augstu un nokrītas zemu, tāpēc trīs saliņas, kas redzamas vienkop paisuma laikā, pēc bēguma iestā�anās var kļūt par vienu salu. Tomēr, par spīti visām �īm briesmām, ikviens bērns, kas prot staigāt, prot ari airēt, un viņam ir pa�am sava laiviņa; saimnieces nereti laivā �ķērso �aurumu, lai aizņemtos no kaimiņienes zāļu tēju; ceļojo�i tirgoņi daudzina savas preces vienā ritmā ar airu vēzieniem. Visi ceļi te ved pa sāļu ūdeni, un tos �ķērso tikai tīkli, kas nostiepti no mājas uz māju pāri �aurumiem, lai ķertu tajos sīkās zivtiņas tērbijas, kuru eļļa ir Deviņdesmit salu lielākā bagātība. Tiltu �ajā pusē ir maz, un lielu pilsētu salās nav. Visas saliņas ir nosētas zemnieku un zvejnieku mājām, un desmit vai divdesmit salu grupa veido kopīgu apgabalu. Viens �āds apgabals ir Lovtominga, kas atrodas tālākajā rietumu malā; no tās redz nevis Iek�jūru, bet klaju okeānu, tas ir savrupais Arhipelāga stūris, aizkura vēl ir tikai Pendora, pūķu apsēstā sala, un tālāk ple�as vientulīgie Rietumu robe�salu ūdeņi.
Jauno Lovtomingas burvi jau gaidīja viņam paredzētā māja. Tā atradās kalnā starp zaļiem mie�u laukiem, un no rietumu vējiem to sargāja birzs, kas pa�laik bija viscaur sarkanos ziedos. No mājas durvīm varēja redzēt citus niedru jumtus, birzis un dārzus un citas salas ar to jumtiem, laukiem un kalniem, un pa vidu tām daudzos mirdzo�os jūras �aurumus. Tā bija trūcīga māja bez logiem un bez grīdas virs zemes pamata, tomēr tā bija labāka nekā būda, kurā piedzima un uzauga Geds. Lovtorningas salinieki, godbijīgi uzlūkodami Roukas burvi, atvainojās par mitekļa vienkār�ību.- Mums nav akmeņu, no kā būvēt, - kāds paskaidroja. � Mēs neviens neesam bagāti, ta�u neviens arī necie�am badu, � sacīja cits, un tre�ais piebilda: � Tur vismaz būs sauss, jo es pats gādāju pārjumtu, kungs.
Gedam �ī mītne bija tikpat laba kā pils. Viņ� pateicās salinieku vadoņiem, un tie visi astoņpadsmit devās mājās - katrs savā laivā uz savu salu -, lai pastāstītu zvejniekiem un sievām, ka jaunais burvis ir savāds jauns, drūms puisis, kas runā maz, bet runā labi un bez lepnības.
Diez vai �ī Geda pirmā nosūtījuma vieta varēja dot iemeslu īpa�ai lepnībai. Burvji, kas mācīju�ies Roukā, parasti devās uz pilsētām vai pilīm, kur kalpoja ievērojamiem augstmaņiem un baudīja lielu godu. �iefri Lovtomingas zvejniekiem citkārt būtu vajadzējis apmierināties ar kādu pesteļotāju vai vienkār�u zintnieku, kas apvārdotu viņu zvejas tīklus, iedziedātu jaunās laivas un dziedinātu zvērus un cilvēkus no da�ādām kaitēm. Ta�u pēdējo gadu gaitā vecais Pendoras pūķis bija vairojis savu cilti, un klīda valodas, ka tagad midzenī starp Pendoras jūras valdnieku izpostītās pils torņiem rāpojot deviņi pūķēni, vilkdami zvīņotos vēderus aug�up lejup pa marmora kāpnēm un caur tuk�ajām durvju ailēm. Miru�ajā salā barības ilgi nepietiks, un, kad tie paaugsies, bads skubinās tos lidot uz citām vietām. �etri no tiem jau bija redzēti lidināmies virs Hoskas dienvidrietumu piekrastes; lejā tie nebija laidusies, bet izlūkoju�i aitu aplokus, �ķūņus un ciematus. Pūķim bada sajūta mostas lēni, ta�u ir grūti remdināma. Tāpēc Lovtomingas salinieki bija sūtīju�i ziņu uz Rouku, lūgdami burvi, kas varētu pasargāt viņus no rietumpuses draudiem, un arhimags bija spriedis, ka viņu bailes ir pilnīgi pamatotas.
- ���Tur nebūs ērta dzīve, � arhimags bija teicis Gedam todien, kad tika iecēlis viņu burvja kārtā. - Nebūs slavas, nebūs bagātības, un varbūt nebūs pat riska. Vai tu dosies turp?
- ���Jā, - Geds bija atbildējis un ne jau tikai paklausības skubināts. Kop� liktenīgās nakts Roukas pakalnā slava un āri�ķība viņam bija kļuvu�as tikpat nepatīkamas, cik agrāk �ķita vilino�as. Tagad viņ� alla� �aubījās par savām spējām un baidījās no sava spēka posto�ās ietekmes. Turklāt viņu ļoti ieinteresēja arī valodas par pūķiem. Gontā pūķi nebija redzēti jau simtiem gadu, un Roukas salai ar tās īpa�o burvību neviens pūķis neuzdrīkstētos rādīties pat tuvumā, tāpēc arī tur �os radījumus pazina tikai no dziesmām un pasakām, un neviena acs tos netika redzējusi. Skolā Geds bija iemācījies par pūķiem visu iespējamo, bet lasīt par tiem nozīmē pavisam ko citu nekā sastapties vaigu vaigā. �ī iespēja tagad aicino�i pavērās viņa priek�ā, un viņ� ar neviltotu gatavību atbildēja: - Jā, es do�os tuip!
Arhimags Gen�ers pamāja ar galvu, tomēr rādīja drūmu un norūpēju�os vaigu. - Saki man, - viņ� pēc brī�a teica, - vai tu baidies aizbraukt no Roukas vai tiecies projām ar nepacietību sirdī?
- ���Gan vienādi, gan otrādi, valdniek.
Gen�ersVēlreiz pamāja ar galvu. - Nezinu, vai rīkojos pareizi, sūtīdams tevi prom no �īs dro�ās vietas, - viņ� ļoti klusi sacīja. - Es neredzu tavu ceļu. Tas viscaur tīts tumsā. Un Ziemeļos ir kāds spēks, kas grib tevi iznīcināt, bet, kas tas ir un kur tas ir - tavā pagātnē vai nākotnē to es nevaru pasacīt: tas tinas ēnā. Kad �eit ieradās Lovtomingas vīri, es tūlīt iedomājos par tevi, jo tā likās dro�a un nomaļa vieta, kur tu laika gaitā varētu pieņemties spēkā. Tomēr es nezinu, vai tev kāda vieta ir dro�a un kurp ved tavs ceļ�. Es negribu sūtīt tevi nezināmā tumsā...
Sākumā Gedam �ī māja zem ziedo�ajiem kokiem �ķita pavisam gai�a vieta. Tur viņ� dzīvoja un no turienes bie�i vēroja rietumu debesis, uzmanīgi klausīdamies, vai neizdzirdēs gaisā zvīņoto spārnu �vīkstoņu. Ta�u pūķi nerādījās. Geds mak�ķerēja no krasta laipām un kopa nelielu dārza gabaliņu. Reizēm viņ� veselas dienas pavadīja, sēdēdams vasarīgajā gaisā zem kokiem un lauzīdams galvu par kādu lappusi, rindu vai vārdu Zinību grāmatās, kuras bija atvedis līdzi no Roukas; otaks tikmēr saritinājies snauda viņam blakus vai ari skraidīja pa zāles un margrietiņu biezokņiem. medīdams peles. Kad Lovtomingas ļaudīm vajadzēja dziednieka vai laikdara palīdzību, viņ� vienmēr atsaucās to lūgumam. Gedam pat prātā neienāca, ka burvim varētu būt jākaunas nodarboties ar tik vienkār�am mākslām, jo viņ� bija dzīvojis zintnieces būdā un audzis vēl nabadzīgāku ļau�u vidū. Tomēr salinieki burvi traucēja reti, jo juta pret viņu lielu bijību - gan tāpēc, ka Geds bija burvis no Visgudro salas, gan viņa klusē�anas un rētainās sejas dēļ. Kaut gan Geds bija jauns, viņam piemita kaut kas tāds, kā dēļ cilvēki viņa klātbūtnē jutās neveikli.
Un tomēr Geds sev atrada draugu - kādu laivu būvētāju no tuvākās saliņas austrumu pusē. Viņu sauca Pekvarijs. Pirmoreiz viņi bija satiku�ies uz krasta laipām, kad Geds apstājās, lai pavērotu, kā meistars pielāgo mastu nelielai
buru laivai. Pekvarijs bija paskatījies burvī ar zobgalīgu smaidu un teicis: -Te nu ir gandrīz pabeigts mēne�a darbs. Tu to dro�i vien dabūtu gatavu minūtes laikā, ar vienu vārdu, vai ne, kungs?
- ���Varbūt, - Geds atbildēja, - bet tā dro�i vien tūlīt nogrimtu, ja es pārtrauktu burvību. Tomēr, ja gribi... - Viņ� apklusa.
- ���Jā, kungs?
- ����ī laiva izskatās teicama. Tai nekas vairāk nav vajadzīgs. Bet, ja vēlies, es varētu apvārdot to ar dro�ības vārdiem, lai tā vienmēr paliktu vesela, un ar ceļavārdiem, kas tai palīdzētu atgriezties mājās no jūras.
Geds runāja vilcinādamies, jo negribēja apvainot meistaru, ta�u Pekvarija seja iemirdzējās priekā. - �ī mazā laiviņa ir domāta manam dēlam, kungs, un, ja tu varētu pie�ķirt tai tādu burvību, tas būtu varen laipni un draudzīgi darīts. - Un, uzkāpis uz laipām, viņ� tūdaļ pat satvēra un paspieda Geda roku, pauzdams savu pateicību.
Pēc tam viņi sāka bie�i strādāt kopā: Geds ievija savas burvības Pekvarija būvētajās vai labotajās laivās, un Pekvarijs savukārt iemācīja Gedam, kā laiva taisāma un vadāma bez burvības palīdzības, jo �ādas vienkār�as prasmes Roukā netika apgūtas. Geds, Pekvarijs un viņa mazais dēlēns Aiovits bie�i kopā braukāja pa �aurumiem un lagūnām te vienā, te citā laivā, līdz Geds bija prasmīgi apguvis jūrasbraucēja mākslu un starp viņu un Pekvariju bija izveidojusies cie�a draudzība.
Vēlu rudenī saslima laivu meistara dēls. Viņa māte aizsūtīja pēc Teska salas vārdotājas, kas labi prata dziedināt slimības, un pāris dienu viss likās labi. Tad piepe�i kādā vētrainā naktī Pekvarijs satraukts klaudzināja pie Geda durvīm, lūgdams viņu nākt un glābt bērnu. Geds aizsteidzās kopā ar Pekvariju liilz laivai, un abi, cik ātri vien tumsā un lietu iespējams, brauca pāri �aurumam uz laivu meistara māju. Tur Geds ieraudzīja uz lāviņas guļo�o bērnu, vina māti, kura bija mēmi sakņupusi tam līdzās, un vārdotāju, kas kūpināja korlo sakni un stieptā balsī vilka Nagie�u dziesmu - tāds bija viņas spēcīgākais dziedinā�anas paņēmiens. Ta�u burvim viņa pa�ukstēja: - Augstais burvi, man �ķiet, ka �is ir sarkandrudzis, un bērns līdz rītam būs miris!
Kad Geds notupās pie guļ vietas un uzlika bērnam rokas, viņ� nodomāja to pa�u un uz brīdi atrāvās. Viņa pa�a ilgās slimības pēdējos mēne�os Zāļu maģistrs viņam bija iemācījis daudz dziedinā�anas gudrību, un to pirmais un pēdējais likums bija �āds: dziedini brūces un ārstē slimību, bet ļauj mirsto�am garam iet savu ceļu!
Bērna māte redzēja viņa kustību un, sapratusi tās nozīmi, skaļi un izmisīgi iekliedzās. Pekvarijs noliecās viņai blakus un teica: - Valdnieks Zvirbuļvanags viņu izārstēs, sieva. Nevajag raudāt! Viņ� ir �eit. Viņ� to spēs.
Dzirdēdams mātes raudas un redzēdams, cik ļoti Pekvarijs viņam uzticas, Geds nespēja iedomāties, ka varētu pievilt viņu cerības. Viņ� nolēma neuzticēties savam spriedumam un cerēt, ka bērns varbūt vēl ir glābjams, ja izdotos mazināt drudzi. - Darī�u, ko varē�u, Pekvarij, - viņ� teica.
Geds sāka mazgāt zēnu ar aukstu, nupat saliju�u lietus-ūdeni, ko vecāki ienesa no āra, un runāt drud�a atvairī�anas vārdus. Burvība nepadevās un neiedarbojās, un pēk�ņi viņ� juta, ka bērns viņa rokās mirst.
Vienā mirklī izsaukdams visu savu spēku un atmezdams donias par sevi pa�u, viņ� raidīja savu garu pakaļ bērna garam, lai tas atvestu to atpakaļ mājās. Viņ� izsauca bērna vārdu: - Aiovit! - Ar iek�ējo dzirdi viņ� �ķita itin kā saklausām vārgu atbildi un iesaucās vēlreiz. Tad viņ� ieraudzīja mazo zēnu tālu priek�ā ātri skrienam lejup pa tum�u nepazīstama kalna nogāzi. Nedzirdēja ne skaņas. Zvaigznes virs kalna nebija tās zvaigznes, ko līdz �im skatīju�as viņa acis. Tomēr viņ� zināja visu zvaigznāju nosaukumus: Kūlis,
Durvis Tas, Kur� Grie�as, Koks. Tās bija zvaigznes, kas nenodziest un nenobāl, kad iestājas diena. Viņ� bija sekojis mirsto�ajam bērnam pārāk tālu.
To sapratis, Geds atguvās tum�ajā piekalnē viens. Atgriezties bija grūti - ļoti grūti.
Viņ� lēni pagriezās. Lēni viņ� paspēra vienu soli atpakaļ aug�up kalnā, pēc tam paspēra otru. Soli pa solim viņ� virzījās aug�up, un katra kustība prasīja lielu piepūli. Un katrs nākamais solis bija grūtāks par iepriek�ējo.
Zvaigznes bija pilnīgi nekustīgas. Pāri stāvajam kāpumam nestrāvoja ne mazākā vēja pūsmiņa. Visā pla�ajā tumsas karaļvalstī kustējās vienīgi viņ�, kas lēni, lēni virzījās aug�up. Uzkāpis kalna virsotnē, viņ� ieraudzīja zemu akmens sienu. Un aiz �īs sienas viņam pretī melnēja ēna.
Ēnai nebija ne cilvēka, ne zvēra apveidu. Tā bija bezveidīga un tik tikko saskatāma, ta�u tā viņam �ukstēja, turklāt �ukstēja bez vārdiem, un sniedzās viņam pretī. Tā atradās dzīvo pusē, bet viņ� - miru�o pusē.
Vai nu viņam jādodas lejā pa nogāzi miru�o pasaules tuksnesīgajos klajumos un bezgaismas pilsētās, vai ari jākāpj pāri akmens sētai atpakaļ dzīvē, kur viņu gaida bezveidīgais ļaunuma iemiesojums.
Geda rokā bija zizlis, un viņ� to pacēla augstu gaisā. Līdz ar �o kustību viņā ieplūda spēks. Kad viņ� sagatavojās lēcienam pāri zemajai akmens sienai tie�i uz ēnas pusi, zizlis piepe�i iekvēlojās balts, un tum�o apkārtni izgaismoja �ilbino�s spo�ums. Viņ� lēca, tad juta, ka krīt, un nākamajā brīdī neredzēja vairs neko.
Bet Pekvarijs, viņa sieva un vārdotāja tikmēr redzēja, lūk, ko: jaunais burvis bija piepe�i sastindzis ar bērnu rokās un bridi palika nekustīgs. Pēc tam viņ� saudzīgi nolika mazo Aiovitu uz lāviņas, piecēlās kājās un klusēdams stāvēja ar zizli rokās. Pēk�ņi viņ� pacēlā zizli gaisā, tas iekvēlojās baltās ugunīs, it kā burvja rokā būtu zibens �autra, un visi istabas priek�meti un piedemmi itin kā atdzīvojās un sve�ādi uzzibsnīja �ai dīvainajā acumirkļa gaismā. Kad vērotāju acis atkal spēja skaidri redzēt, viņi ieraudzīja jauno burvi guļam sakņupu�u uz zemes grīdas blakus guļvietai, kurā gulēja miru�ais bērns.
Pekvarijam �ķita, ka ari burvis ir miris. Viņa sieva raudāja, bet viņ� pats jutās pilnīgi apstulbis. Ta�u vārdotāja kaut ko zināja no burvju mākslām un tiem ceļiem, kādus var izvēlēties burvis, un parūpējās, lai Geds, kur� gulēja salts un nekustīgs, netiktu uzlūkots par miru�u, bet par sirdzēju, kas nokļuvis transā. Gedu aiznesa mājās, un pie viņa palika kāda veca sieviete, kurai vajadzēja vērot, vai viņ� pamodīsies vai paliks guļam uz visiem laikiem.
Mazais otaks tupēja, paslēpies aiz jumta spāres kā alla�, kad mājā ieradās sve�inieki. Tur tas palika lielāko nakts daļu, kamēr lietus grabināja pa mājas sienām, uguns pa'/ardā izplēnēja un nakts lēni, gurdi vilkās uz priek�u garām snaudo�ajai vecajai sievai pie pavarda oglēm. Tad otaks norāpās lejā un aiztecēja līdz guļvietai, kurā sastindzis un nekustīgs gulēja Geds. Ar lapai līdzīgo, sauso, brūno mēli tas sāka ilgi un pacietīgi laizīt Geda plaukstas un rokas. Notupies blakus Geda galvai, tas laizīja viņa deniņus, rētaino vaigu un saudzīgi laida mēli pār viņa aizvērtajiem plakstiem. Un no �ī glāsto�ā pieskāriena Gedā ļoti lēnām atgriezās dzīvība. Viņ� pamodās, nezinādams, kur bijis unfcur atrodas tagad, un kas ir tā bāli pelēkā gaisma, kura spraucās istabā, ritam austot. Tad otaks kā agrāk saritinājās Gedam pie pleca un laidās snaudā.
Vēlāk, atcerēdamies �o nakti, Geds zināja: ja tad, kad viņ� gulēja nemaņā, neviens nebūtu viņu aizskāris, neviens nebūtu kaut kādi aicinājis viņu atpakaļ, viņ� dro�i vien būtu aizgājis uz visiem laikiem. Viņu bija glābusi tikai mazā zvēriņa instinktīvā, neapzinātā gudrība, ar kādu dzīvnieks laiza ievainota drauga brūces, gribēdams sagādāt tam mierinājumu; un tomēr �ajā gudrībā Geds saskatīja kaut ko radniecīgu pats savam spēkam, kaut ko tikpat dziļu kā burvju māksla. Kop� tās dienas viņ� saprata, ka gudrs cilvēks neatraujas no citām dzīvām būtnēm, vienalga, vai tās spēj runāt vai ne, un turpmākajos gados viņ� daudz centās iemācīties visu, ko var iemācīties klusumā - no dzīvnieku acīm, no putnu lidojuma, no pla�ajiem, lēnajiem koku mājieniem.
Viņ� bija atgriezies - pirmoreiz neskarts veicis to pāreju, ko vaļējām acīm spēj veikt vienīgi burvis un kas pat izcilākajam magam nozīmē lielu risku. Ta�u viņ� bija atgriezies bēdās un bailēs. Bēdas viņam bija drauga Pekvarija dēļ un bailes pa�am sevis dēļ. Tagad viņ� zināja, kāpēc arhimags baidījies sūtīt viņu projām no salas un kas aptum�ojis un darījis neskaidru pat maga skatījumu nākotnē. Jo viņu bija gaidījusi pati tumsa, bezvārda radījums, kas nepiederēja pasaulei, � ēna, ko viņ� bija atsvabinājis vai radījis. Gara pasaulē, pie sienas starp dzīvību un nāvi, tā bija gaidījusi viņu visus �os garos gadus. Un tur tā bija viņu atradusi. Tagad tā sekos viņam pa pēdām, centīsies piekļūt viņam cie�i klāt, iesūkt viņa spēku sevī, izsūkt viņa dzīvību un ietērpties viņa miesā.
Neilgi pēc tam Geds sapnī redzēja lācim līdzīgu būtni bez galvas un bez sejas. Viņam �ķita, ka tas taustīdamies iet apkārt pa māju un meklē durvis. Neko tādu viņ� nebija sapņojis, kop� tika izdziedināts no sve�ā radījuma atstātajiem ievainojumiem. Pamodies Geds jutās nevarīgs, viņu kratīja salti drebuļi, un rētas uz pleca un sejas sāpīgi smeldza.
Tagad sākās grūts laiks. Kad vien Geds redzēja ēnu sapnī vai pat tikai iedomājās par to, viņu ikreiz pārņēma tās pa�as saltās �ausmas; spēks un saprāts viņu pameta, vietā atstājot trulumu un neziņu. Gedu plosīja -niknums par �ādu gļēvulību, ta�u tas neko nelīdzēja. Viņ� meklēja aizsardzību, bet tādas nebija: sve�ādais radījums nebija ne dzīva miesa, ne gars, tam nebija vārda, nebija satvara, nebija nekā cita kā vienīgi tas, ko tai devis viņ� pats; tas bija baiss spēks, kas pastāv ārpus zemsaules likumiem. Geds par to zināja tikai vienu: tas tiecas pēc viņa un centīsies īstenot savu gribu caur viņu, savu radītāju. Bet kādā izskatā tas tuvosies, pats vēl būdams bez sava apveida, kā tas ieradīsies un kad ieradīsies, to Geds nezināja.
Viņ� sacēla ap savu namu un salu visus sev zināmos burvības vaļņus. �ādas burvju sienas ir nemitīgi jāatjauno, un drīz Geds saprata: ja, tās celdams, viņ� iztērēs visu savu spēku, saliniekiem no viņa vairs nebūs nekāda labuma. Un ko viņ� iesāks, būdams starp diviem pretiniekiem, ja no Pendoras atlidos pūķis?
Geds atkal redzēja sapni, bet �oreiz ēna bija ienākusi viņa mājā un melnēja blakus durvīm, stiepdamās viņam pretī cauri tumsai un �ukstēdama vārdus, ko viņ� nesaprata. Geds �ausmās pamodās un iededza gaisā burvju gaismu, apgaismodams ik kaktu mazajā telpā, līdz nekur nebija nevienas ēnas. Tad viņ� piemeta pavardā malku un apsēdās blakus uguns gaismā, klausīdamies, kā rudens vēji plucina niedru jumtu un vaid lielajos, kailajos kokos virs galvas, un iegrima ilgās, dziļās domās. Viņa sirdī bija modu�ās vecas dusmas. Viņ� necietīs �o bezpalīdzīgo gaidī�anu, nesēdēs glu�i kā slazdā uz �īs mazās saliņas^murminādams nekur nederīgus atvairāmos vārdus. Ta�u viņ� nevar arī vienkār�i bēgt - tas nozīmētu lauzt saliniekiem doto vārdu un pamest tos neaizsargātus draudīgā pūķa varā. Atlika tikai viens ceļ�.
Nākamajā ritā Geds devās uz Lovtomingas galveno salu, uzmeklēja salinieku vadoni un teica:
- Man jādodas projām no �ejienes. Esmu nokļuvis briesmās un pakļauju briesmām jūs visus. Man jābrauc prom. Tāpēc es lūdzu tavu atļauju doties uz Pendoru pieveikt pūķus, lai mans pienākums pret jums būtu izpildīts un es varētu brīvi doties tālāk. Bet, ja cietī�u neveiksmi, tas notiktu arī tad, kad pūķi atlidotu �urp, un labāk to uzzināt tūlīt, nevis vēlāk.
Salinieku vadonis raudzījās Gedā ar pavērtu muti.
- Valdniek Zvirbuļvanag, - viņ� teica, - tur ir veseli deviņi pūķi!
- ���Stāsta, ka astoņi esot vēl tikai pūķēni.
- ���Bet vecais...
- ���Es tev saku: man jādodas prom no �ejienes. Un es lūdzu tavu atļauju vispirms atpestīt jūs no pūķu draudiem, ja spē�u to izdarīt.
- ���Kā vēlies, kungs, - vīrs drūmi atbildēja. Visi, kas to dzirdēja, nodomāju, ka viņu jaunais burvis perina viltību vai pakļaujas neprātīgai iedomai, un sadrūmu�ām sejām pavadīja viņu ceļā, necerēdami vairs saņemt no viņa kādu ziņu. Da�i izmeta, ka burvis tikai gribot gar Hosku atgriezties Iek�jūrā, atstādams viņus likstā; citi, to vidū arī Pekvarijs, sprieda, ka Zvirbuļvanags sajucis prātā un devies dro�ā nāvē.
Jau �etras paaudzes visi kuģi bija centu�ies turēties pa lielu gabalu no Pendoras salas. Neviens mags nebija braucis turp, lai mēģinātu cīnīties ar pūķi, jo sala atradās savrup no ierastajiem jūrasceļiem un tajā jau izsenis bija valdīju�i pirāti, vergu ķērāji, karu meklētāji, ko nīda visi Jūrzemes dienvidrietumu puses iedzīvotāji. Tāpēc neviens nebija īpa�i centies atriebt Pendoras valdnieku pēc tam, kad no rietumpuses negaidot atlidoja pūķis un, uguni spļaudams, nonāvēja viņu un viņa vīrus, kuri tobrīd tornī sēdēja pie mielasta galda, un iedzina jūrā visus kliedzo�os salas iemītniekus. Neatriebtā Pendora palika pūķa varā ar visiem izmētātajiem kauliem, torņiem un dārgakmeņiem, kas bija nolaupīti sen miru�iem prin�iem Palnas un Hoskas krastos.
Geds labfeināja to visu un vēl vairāk, jo kop� iera�anās Lovtomingā bija centies atsaukt atmiņā un pārdomāt visu, ko savulaik tika mācījies par pūķiem. Viņ� vadīja savu mazo laivu uz rietumiem, turklāt �oreiz neairēja un neizmantoja arī Pekvarija mācītās jūrasbraucēju gudrības, bet brauca, burvības vadīts, - ar magvēju burā un apvārdotiem laivas galiem, lai saglabātu pareizu virzienu; un visu laiku viņ� vēroja jūru, gaidīdams, kad pie apvār�ņa parādīsies mirusī sala. Geds gribēja traukties pēc iespējas ātrāk, tāpēc izvēlējās magvēju - viņu vairāk biedēja tas, kas var būt aiz muguras, nekā tas, kas var būt priek�ā. Bet, dienai ritot, viņa nepacietība no bailēm pārtapa tādā kā negantā līksmē. Vismaz �oreiz viņ� dodas briesmās pats pēc savas gribas, un, jo tuvāk tām viņ� piekļuva, jo dro�āka auga viņa pārliecība: vismaz �oreiz, vismaz �ajā stundā, kas varbūt ir pēdējā viņa mū�ā, viņ� ir brīvs. Ēna neuzdrīkstēsies sekot viņam pūķa zobos. Pelēkajā jūrā bangojās viļņi baltām galotnēm, un virs galvas ziemelis dzina pelēkus mākoņus. Geds traucās uz rietumiem ar straujo magvēju burā, un drīz viņa skatienam atklājās Pendoras klintis, miru�ās pilsētas ielas un izpostītie, pussagrautie torņi.
Pie ieejas ostā, seklā, ieapaļālīcī, viņ� ļāva vēja burvībai aprimt un apturēja savu mazo laivu, kas sāka rāmi �ūpoties viļņos. Tad Geds uzsauca pūķim: - Pendoras iekarotāj, nāc un aizsargā savu midzeni!
Viņa balsi apslāpēja viļņi, trok�ņaini sizdamies pret pelniem klāto piekrasti, bet pūķiem ir asa dzirde. Drīz no kāda pussagrauta nama kā melns milzu sikspārnis gaisā pacēlās radījums plāniem spārniem un dzeloņainu muguru un, mezdams apļus ziemeļu vējā, laidās uz Geda pusi. Geda sirds strauji iepukstējās, redzot radījumu, kas viņa ļaudīm bijis tikai mīts, un viņ�, skaļi iesmējies, uzsauca: - Ej un pasauc Veco, tu spārnotais tārps!
Jo �is bija viens no jaunajiem pūķēniem, kuri dzimu�i pirms trim gadiem, kad kāda pūķene no Rietumu robe�-salām saulainā torņa drupu kaktā bija izdējusi savas lielās, pelēkās olas sīkstā apvalkā, kā pūķu mātītes mēdz darīt, un atkal aizlidojusi, atstādama Vecajam Pendoras pūķim rūpes par jaunajiem radījumiem, kuri drīz izlīda no �aulām kā lielas, atbaido�as ķirzakas.
Jaunais pūķis neko neatbildēja Viņ� nebija gar� - varbūt �etrdesmit airu kuģa garumā - un izskatījās tievs kā tārps, par spīti melno, plēvjaino spārnu pla�ajam vēzienam. Viņ� vēl nebija pieaudzis, un vēl viņam nebija nedz skaļas balss, nedz pūķa viltības. Viņ� laidās tie�i virsū Gedam, kur� stāvēja mazajā laiviņā, un, atvēris garos, zobu pilnos �okļus, kā bulta traucās lejup, tā ka Gedam vajadzēja tikai ar vienu asu burvību saistīt viņa spārnus un locekļus un aizsviest viņu jūrā, kur viņ� kā akmens iekrita ūdenī. Nākamajā brīdī pār pūķēnu sakļāvās pelēkie viļņi.
No augstākā torņa pamatnes pacēlās vēl divi pūķi, tādi pa�i kā pirmais. Tie�i tāpat tie traucās virsū Gedam, un tie�i tāpat viņ� tos abus sasaistīja un iemeta jūrā; turklāt līdz �im viņ� vēl nebija pacēlis savu burvja zizli.
Pēc neilga laika no salas uz Geda pusi laidās vēl trīs pūķi. Viens no tiem bija krietni lielāks par pārējiem, un no mutes tam �āvās lokanas liesmu mēles. Divi mazākie pūķi, grabinādami spārnus, laidās Gedam virsū, bet lielais meta apļus tiem aizmugurē, kustēdamies ļoti a�i, un tiecās ar savu ugunīgo dva�u sadedzināt gan Gedu, gan viņa laivu. �os trīs nevarēja sastindzināt ar vienu burvību, jo divi laidās no ziemeļiem, bet tre�ais no dienvidiem. Līdzko Geds to aptvēra, viņ� nākamajā mirklī savērpa Pārvērtības burvību un uzlidoja gaisā no savas laivas pūķa izskatā.
Izpletis platos spārnus un izstiepis nagotās ķepas, viņ� metās pretī diviem pirmajiem, sadedzināja tos ar savu liesmoto elpu un tad pievērsās tre�ajam, kur� bija lielāks par viņu un arī spļāva uguni. Vēja brāzmā virs pelēkās jūras abi sastapās un metās cīņā: kampa, ķēra, krita un cēlās, līdz abus ietina dūmu mutuļi, kas sarkanīgi blāzmoja izvemtās uguns kvēlē. Geds spēji uzlidoja aug�up, un pūķis viņam sekoja. Geds sacēla spārnus, apstājās un metās atpakaļ lejā kā vanags, izstiepis nagotās ķetnas; ar tām viņ� iecirtās pretiniekam kaklā un spārnos un gremdēja to lejup. Melnie spārni drebēja, un melnas pūķa asinis rupjām lāsēm krita jūrā. Pendoras pūķis izrāvās un lēnā, zemā lidojumā aizkļuva līdz salai, kur paslēpās kādā no izpostītās pilsētas bedrēm vai alām.
Geds tūlīt atguva savu īsto izskatu un atgriezās laivā, jo pūķa izskatā ir bīstami palikt ilgāk nekā nepiecie�ams. Viņa rokas bija melnas no dedzino�ajām pūķa asinīm, un galvu vietām bija apsvilināju�as pretinieka liesmas, bet tam vairs nebija nozīmes. Tikko Geds atguva elpu, viņ� iesaucās: � Se�us esmu redzējis, piecus nogalējis, stāsta, ka pavisam esot deviņi! Lieniet ārā, rāpuļi!
Ilgu laiku uz salas nemanīja nekādu kustību un nedzirdēja nevienu balsi; tikai viļņi dārdēdami sitās pret krastu. Tad Geds pamanīja, ka visaugstākais tornis lēni maina apveidus un vienā pusē piebriest, it kā tam augtu roka. Viņ� baidījās no pūķu burvības, jo veci pūķi ir ļoti vareni un viltīgi savās burvestībās kā da�dien cilvēki; tomēr nākamajā brīdī viņ� saprata, ka tā nav vis pūķa viltība, bet viņa pa�a redzes māns. Tas, ko Geds bija noturējis par daļu no torņa, bija Pendoras pūķa plecs - radījums lēni ritinājās vaļā un slējās kājās.
Kad tas bija izslējies visā augumā, zvīņotā galva ar asu �uburu kroni un trim mēlēm pacēlās augstāk par sabruku�o torni un nagotās priek�ķepas balstījās lejā pret pilsētas drupām. Pūķa zvīņas bija pelēcīgi melnas, un dienasgaisma atspulgoja tajās kā �ķeltu akmeņu �ķautnēs. Radījums bija stiegrains kā dzinējsuns un milzīgs kā kalns. Geds ar bijību vērās neredzētajā būtnē. Nebija pasaulē nevienas dziesmas, neviena nostāsta, kas varētu sagatavot cilvēku �ādam skatam. Viņ� gandrīz ieskatījās pūķa acīs un tik tikko nenokļuva tā varā, jo pūķim acīs nedrīkst skatīties. Novērsis skatienu no zaļganajiem redzokļiem, kuri viņu vēroja, Geds pacēla sev priek�ā zizli, kas tagad izskatījās kā malkas �ķila, kā nieka zars.
- ���Man bija astoņi dēli, burvi, - nodimdēja pūķa dobjā balss. - Pieci ir mirusi, un viens mirst: diezgan! Tu neiegūsi manas bagātības, viņus apkaudams.
- ���Man nevajag tavu bagātību.
No pūķa nāsīm pacēlās dzelteni dūmi: tie bija viņa smiekli.
- ���Vai negribi izkāpt krastā to apskatīt, burvi? Ir vērts redzēt!
- ���Nē, pūķi. - Pūķu cilts ir draugos ar vēju un uguni, un virs jūras viņi labprāt necīnās. Tā līdz �im bija Geda priek�rocība, un viņ� to bija saglabājis, tomēr jūras strēmele starp viņu un varenajiem, pelēkajiem nagiem vairs nelikās sevi�ķi nozīmīgs attālums.
Bija grūti neieskatīties zaļajās, pēto�ajās acīs.
- ���Tu esi ļoti jauns burvis, - pūķis teica. - Es nezināju, ka cilvēki tik agri var iegūt �ādas spējas. - Tāpat kā Geds viņ� runāja Senvalodā, jo tā joprojām ir pūķu valoda. Kaut gan Senvalodas lietojums piesaista cilvēku patiesībai, uz pūķi �is likums neattiecas. Tā ir viņu pa�u valoda, un viņi var tajā melot, iz�ķobīt patiesus vārdus līdz nepatiesai nozīmei, sagūstīt nepiesardzīgu klausītāju spoguļ-vārdu labirintā, kur katrs vārds atspoguļo patiesību, bet neviens nenoved līdz galam. No tā Geds bija daudzkārt brīdināts, tāpēc pūķa valodā viņ� klausījās ar neuzticību un modrām �aubām. Tomēr pūķa vārdi �ķita tie�i un skaidri: - Vai tu esi atnācis �urp lūgt manu palīdzību, burvi? ���,
- ���Nē, pūķi.
- ���Un tomēr es varētu tev palīdzēt. Drīz tev būs vajadzīga palīdzība, lai stātos pret to, kas tevi vajā tumsā.
Geds apstulbis klusēja.
- ���Kas tevi vajā? Nosauc man to!
- ���Ja es varētu to nosaukt...- Geds iesāka un aprāvās.
Dzelteni dūmi savērpās virs pūķa iegarenās galvas, plūzdami no nāsīm - apaļām uguns atverēm.
- ���Ja tu varētu to nosaukt, tu varbūt varētu to pieveikt, burvi. Iespējams, ka es, redzēdams to tuvumā, varētu nosaukt tā vārdu. Un tuvumā tas būs redzams itin driz, ja tu kavēsies pie manas salas. Tas ies visur, kurp iesi tu. Ja negribi laist to sev tuvumā, tev jābēg, jābēg un mū�īgi jābēg no tā. Un tomēr tas sekos tev pa pēdām. Vai gribi, lai es uzzinu tā vārdu?
Geds klusēja. Viņ� nevarēja iedomāties nedz to, kā pūķis zina par viņa atsvabināto ēnu, nedz to, kā tas varē�u uzzināt ēnas vārdu. Arhimags bija teicis, ka ēnai neesot vārda. Tomēr pūķiem ir pa�iem sava gudrība, un tie ir senāka cilts nekā cilvēki. Tikai retais spēj izdibināt, ko zina pūķis un kā viņ� to zina, un �os retos sauc par pūķu valdniekiem. Geds skaidri zināja tikai vienu: kaut gan pilnīgi iespējams, ka pūķis runā taisnību, kaut gan pilnīgi iespējams, ka viņ� spētu pastāstīt Gedam ēnainā rēga dabu un vārdu, tādējādi dodams viņam varu pār to, - pat tādā gadījumā pūķis to darītu tikai pats savā labā.
- ���Ļoti reti gadās, ka pūķi piedāvājas darīt cilvēkiem labu, - jaunais burvis beidzot teica.
- ���Toties itin bie�i gadās, ka runcis paspēlējas ar peli, pirms to nogalina, - pūķis atbildēja.
- ���Bet es nebraucu �urp nedz spēlēties ar tevi, nedz ļaut tev spēlēties ar mani. Es braucu noslēgt ar tevi līgumu.
Ass kā zobens, bet pieckārt garāks par garāko zobenu virs bruņu klātās muguras gaisā izslējās pūķa astes gals;
izliecies kā skorpionu vēders, tas metu loku uugstūk par augsto torni. Pūķis suusi atmeta: � Es neslēdzu līgumus, es tikai ņemu. Ko tu vari man piedāvāt tādu, ko es pats nevarētu paņemt, ja vien gribētu?
- ���Dro�ību. Tavu dro�ību. Zvēri, ka tu nekad nelidosi uz austrumiem no Pendoras, un es zvērē�u, ka atstā�u tevi neskartu.
Dobja �erkstoņa izlauzās no pūķa rīkles kā tālas lavīnas troksnis, kā brūko�i akmeņi kalnos. Liesmas plandījās ap viņa trejzaraino mēli. Viņ� izslējās augstāk virs drupām kā milzu bieds. -Tu man piedāvā dro�ību! Tu man draudi! Ar ko?
- ���Ar tavu vārdu, Jīvod!
Geda balss nodrebēja, izrunājot �o vārdu, tomēr viņ� izsauca to skaļi un skaidri. To izdzirdis, vecais pūķis sastinga un palika nekustīgs, pavisam nekustīgs. Aizritēja minūte, tad otra, un tad Geds, stāvēdams savā mazajā nieka laiviņā, pasmaidīja. Sava ceļojuma iznākumu un pats savu dzīvību viņ� bija licis uz spēles, paļaudamies uz minējumu no senām, Roukā apgūtām pūķzinību hronikām, un �is minējums pieļāva, ka Pendoras pūķis ir tas pats pūķis, kur� izpostīja Oskilas rietumus Elfaranas un Morreda laikos un kuru no Oskilas tika padzinis burvis Elts, gudrs vārdu zinātājs. Minējums bija trāpījis mērķī.
- ���Mēs esam līdzīgi, Jīvod. Tev ir spēks, un man ir tavs vārds. Vai slēgsi ar mani līgumu?
Bet pūķis joprojām klusēja.
Daudz gadu viņ� bija gulējis uz salas, kur starp smiltīm, ķieģeļiem un kauliem izkaisīti mētājās sm;iragdi un zeltītas krū�u bruņas; vērojis, kā viņa melnie, ķirzakām līdzīgie pēcnācēji spēlējas starp sagrautiem namiem un izmēģina spārnus virs klintīm; garas stundas gul�ņājis saulē, sve�u balsu un kuģu netraucēts. Viņ� bija kļuvis vecs. Tagad viņam bija grūti izkustēties, pavārsties pret �o jauno burvi, �o trauslo pretinieku, kura zizlis vecajam pūķim Jīvodam iedvesa bailes.
- ���Tu vari izvēlēties deviņus akmeņus no maniem krājumiem, - pūķis beidzot teica, un viņa balss no garajiem �okļiem skanēja �ņāco�i un gaudulīgi. - Vari ņemt pa�us labākos, tas ir tavā ziņā. Un tad brauc projām!
- ���Man nevajag tavus akmeņus, Jīvod.
- ���Kur palikusi cilvēku alkatība? Senajās dienās ziemeļos cilvēki dievināja spo�us akmeņus... Es zinu, ko tu gribi, burvi. Arī es varu piedāvāt tev dro�ību, jo zinu, kas tevi var glābt. Zinu to vienīgo, kas tevi var glābt. Tev pa pēdām seko �ausmas. Es tev pateik�u to vārdu!
Geda sirds salēcās, viņ� cie�i satvēra zizli un palika stāvam tikpat nekustīgi kā pūķis. Brīdi viņ� cīnījās ar piepe�u, pacilātu cerību.
Nē, viņ� nav ieradies slēgt līgumu par savu pa�a dzīvību! Tikai ar vienu vienīgu prasmi viņ� spēj valdīt pār pūķi. Geds atstūma cerību malā un darīja to, kas viņam jādara.
- ���Ne jau to es prasu no tevis, Jīvod.
Kad Geds izrunāja pūķa vārdu, �ķita, ka viņ� tur milzu briesmoni tievā, smalciņā pavadā, kuru savelk arvien cie�āk ap vareno kaklu. Geds juta sev pievērstajā pūķa skatienā strāvojam mū�seno naidu un pieredzi ar cilvēku cilti, redzēja tērauda nagus, kuri ikviens bija viņa rokas delma garumā, akmenscieto ādu un dziesto�o uguni, kas vēl blāvoja pūķa rīklē; bet pavada savilkās cie�āk un cie�āk.
Viņ� ierunājās atkal; � Jīvod! Zvēri, ka tu un tavi dēli nemū�am nelidosiet uz Arhipelāgu!
No pūķa �okļiem spēji un dārdo�i izlauzās liesmu mēles, un viņ� ierēcās: - Zvēru pie sava vārda!
Tad pār salu nolaidās klusums, un Jīvods nokāra vareno galvu.
Kad viņ� to atkal pacēla un paskatījās apkārt, burvis jau bija projām un laivas bura vīdēja kā balts krislītis austrumpuses viļņos, traukdamās- pretī auglīgajām, dārgakmeņiem bagātajām iek�ējo jūru salām. Tad Pendoras vecais pūķis negantā niknumā metās gaisā, atgrudienā sagraudams augsto tomi un vēzēdams spārnus, kuri pletās visas nopostītās pilsētas platumā. Ta�u zvērests viņu saistīja, un viņ� ne todien, ne jebkad citreiz nemēģināja lidot uz Arhipelāga pusi.
Līdzko Pendora bija palikusi aizmugurē aiz apvār�ņa, Geds, lūkodamies uz austrumiem, juta, ka viņa sirdī atkal ielau�as moko�ās bailes no ēnas. Reālajām pūķu briesmām piemita zināms spo�ums, turpretī �īs �ausmas bija neredzamas, netveramas un bezcerīgas. Viņ� ļāva magvējam atslābt un turpināja ceļu ar pasaules vēju, jo tagad viņu vairs neskubināja ātruma alkas. Viņam pat nebija īstas skaidrības, kurp lai dodas. Jābēg, kā sacīja pūķis, - bet kuip? Uz Rouku, Geds nodomāja, jo tur viņ� vismaz ir pasargāts, un varbūt tur, starp gudro prātiem, izdosies atrast kādu padomu.
Tomēr vispirms vajadzēja vēlreiz aizbraukt uz Lov-tomingu, lai izstāstītu visu piedzīvoto saliniekiem. Kad paklīda valodas, ka piecas dienas pēc prombrauk�anas burvis atgriezies, salinieku vadoņi un puse iedzīvotāju steidzās sēsties laivās un irties Gedam pretī; tie ielenca viņu, lūkojās viņā kā brīnumā un klausījās viņa stāstā. Geds viņiem izstāstīja visu notiku�o, un viens no vīriem teica: - Bet kur� ir redzējis �os brīnumus, �o pūķu nokau�anu un iebiedē�anu? Ja nu viņ�...
- Ciet klusu! - salinieku vadonis skarbi uzsauca, jo viņ� tāpat kā vairums zināja: burvis var pasacīt patiesību aplinkus un var paturēt patiesību pie sevis, bet, ja viņ� kaut ko saka, tad tā arī ir. Tā ir viņa meistarības būtība. Cilvēki brīnījās, juta, ka bailes gaist, un sāka līksmot. Saspiedu�ies pulkā ap savu jauno burvi, viņi lūdza, lai tas atkārto savu stāstu. Ieradās citi salinieki, pēc tam atkal citi - un lūdza to pa�u vēlreiz. Kad pienāca vakars, Gedam vairs nevajadzēja pūlēties. Salinieki to varēja izdarīt viņa vietā, turklāt vēl labāk. Ciemata dziesminieki jau bija paguvu�i ietērpt notikumu senā meldijā un dziedāja �Dziesmu par Zvirbuļvanagu". Lieli ugunskuri liesmoja ne tikai Lovtomingas apgabalā, bet arī citās salās dienvidu un austrumu pusē. Zvejnieki nodeva jauno ziņu no laivas uz laivu, un tā ceļoja no salas uz salu: ļaunums novērsts, un pūķi no Pendoras nekad nelidos uz �o pusi!
�ī nakts, �ī viena nakts Gedam bija prieka pilna. Nekāda ēna neuzdrīkstēsies viņam tuvoties cauri �im pateicības ugunskuru spo�umam, kas kvēloja katrā kalnā un piekrastē, cauri smejo�ajiem dejotāju apļiem, kas griezās ap viņu, dziedādami slavas dziesmas un tik sparīgi vēcinādami lāpas brāzmainajā rudens gaisā, ka ap tām cēlās biezi, spo�i dzirksteļu kūļi, atkal ātri nomelnēdami vēja pūsmās.
Nākamajā dienā Geds tikās ar Pekvariju, kur� teica:
- Es nezināju, ka tu esi tik varens, valdniek! - �ajos vārdos skanēja bailes, jo viņ� bija uzdrīkstējies sadraudzēties ar Gedu, ta�u tajos slēpās ari pārmetums. Geds bija nogalinājis pūķus, bet nebija spējis izglābt viņa mazo bērnu. Pēc �īs tik�anās Geds atkal izjuta to pa�u neveiklību un nepacietību, kas bija skubinājusi viņu traukties uz Pendoru; tagad tā skubināja viņu projām no Lovtomingas. Kaut gan salinieki labprāt būtu paturēju�i Gedu pie sevis uz visiem laikiem, lai lepotos ar savu burvi un dziedātu viņam slavas dziesmas, viņ� devās projām no savas kalna mājas, līdzi nesdams tikai grāmatas, zizli un mazo otaku, kas tupēja viņam uz pleca.
Kopā ar diviem Lovtomingas zvejniekiem, kuri uzskatīja par lielu godu vest savājaivā vareno burvi, Geds �uzbrauca no salas. Visu laiku, peldot gar daudzajiem kuģiem, kas rindojās Deviņdesmit salu austrumu kanālos, gar namu
logiem un balkoniem ūdens malā, gar Nesas piestātnēm, gar Dromganas leknajām ganībām, gar Gitas smirdīgajām eļļas noliktavām, - it visur Gedam pa priek�u ceļoja stāsts par viņa varoņdarbu. Cilvēki, Gedam garāmbraucot, svilpoja "Dziesmu par Zvirbuļvanagu", cits caur citu tie aicināja viņu pie sevis pavadīt nakti un pastāstīt pūķu stāstu. Kad braucēji beidzot sasniedza Serdu, Geds lūdza kādam kuģa īpa�niekam aizvest viņu uz Rouku, un vīrietis paklanīdamies atbildēja: - Tas man ir liels pagodinājums, valdniek, un manam kuģim tāpat!
Tā nu Geds pagrieza muguru Deviņdesmit salām, bet jau tad, kad kuģis izbrauca no Serdas iek�ējās ostas un pacēla buru, no austrumiem sāka pūst spēcīgs pretvēj�. Tas likās savādi, jo ziemas debesis pletās skaidras un no rīta laiks bija �ķitis rāms un pastāvīgs. No Serdas līdz Roukai bija tikai trīsdesmit jūd�u, un viņi turpināja ceļi� arī tad, kad vēj� jūtami pieņēmās. Nelielajam kuģītim tāpat kā vairumam lek�jūras pre�u kuģu bija augsta slīpā bura, ko var grozīt atbilsto�i pretvējam, un tā īpa�nieks bija pieredzējis jūrasbraucējs, kur� lepojās ar savu prasmi. Tā nu viņi, lavierēdami brī�iem uz ziemeļiem, brī�iem uz dienvidiem, virzījās uz austrumu pusi. Vēj� sadzina lietus mākoņus, un drīz sāka tik spēcīgi līt un brāzmot, ka kuģim draudēja nopietnas briesmas. - Valdniek Zvirbuļvanag, -kuģa īpa�nieks sacīja jaunajam vīriefim, kur� stāvēja viņam blakus goda vietā, kuģa pakaļgalā; tiesa, �ādā vējā un lietū bija visai grūti saglabāt godpilnu stāju, un abu braucēju apmetņi bija izmirku�i cauri slapji. - Valdniek Zvirbuļvanag, vai tu nevarētu pateikt �im vējam kādu vārdu?
- ���Cik tālu vēl atlicis līdz Roukai?
- ���Mazāk nekā puse ceļa. Bet pēdējās stundas laikā mēs nemaz neesam tiku�i uz priek�u, kungs.
Geds uzrunāja vēju. Tas pierima, un kādu bridi viņi itin sekmīgi virzījās uz priek�u. Tad pēk�ņi no dienvidiem
gaudodamas sāka pūst asas brāzmas un aiznesa kuģi atkal rietumu virzienā Mākoņi debesīs joņoja un plosījās, un kuģa īpa�nieks nikni nokliedzās: - Tās sasodītās brāzmas pū� no visām pusēm reizē! �ādā laikā mūs var glābt vienīgi magvēj�, valdniek.
Geds izskatījās 'sadrūmis, ta�u kuģis un tā ļaudis bija briesmās, tāpēc viņ� izsauca burā magvēju. Kuģis tūlīt sāka gludi slīdēt uz austrumiem, un īpa�nieks manāmi atplauka. Ta�u, kaut gan Geds nepārtrauca burvību, magvēj� p;ikā-peniski atslāba un noplaka, līdz kuģis brīdi palika viļņos uz vietas ar nokāru�os buru, bet visapkārt trakoja lietus un vēj�. Tad ar sparīgu krakstu klīverkoks apmetās otrādi, kuģis sagriezās un ar izbiedēta kaķa lēcienu metās ziemeļu virzienā.
Geds tvēra pēc atbalsta, jo kuģis bija gandrīz sameties uz sāniem, un iesaucās: � Griez atpakaļ uz Serdu, saimniek!
Kuģa īpa�nieks nolamājās un atkliedza, ka viņ� to nedarī�ot. - Uz kuģa ir burvis, un es esmu labākais jūrasbraucējs tirgoņu vidū, un �is ir mans dro�ākais kuģis � es lai grieztos atpakaļ?!
Tad kuģis atkal sametās tā, it kā ķīli būtu sagrābis atvars, un arī īpa�niekam vajadzēja tverties pēc atbalsta, lai noturētos uz klāja. Geds viņam uzsauca: - Atstāj mani Serdā un brauc, kurp vēlies! �is vēj� nestājas pret tavu kuģi, bet pret rnani!
- ���Pret tevi - Roukas burvi?
- ���Vai tu nekad neesi dzirdējis par Roukas vēju, saimniek?
- ���Jā, tas attur ļaunos spēkus no Visgudro salas, bet kāds tam sakars ar tevi, ar pūķu dīdītāju?
- ���Tas pū� starp mani un manu ēnu, - Geds īsi atbildēja, ka burvim piederas, un neko vairs neteicu, kamēr kuģis straujā gaitā, vienmērīga vēja dzīts, debesīm skaidrojoties, devās pāri jūrai atpakaļ uz Serdu.
Kad Geds kāpa aug�up no Serdas piestātnes kalnā, viņa sirds bija smaga un baiļu pilna. Tuvojoties ziemai, dienas kļuva arvien īsākas, un agri iestājās krēsla. Krēslai biezējot, Geda nemiers alla� auga, un �oreiz pat katrs ielas pagrieziens �ķita slēpjam draudus; tikai ar lielu piepūli viņ� piespieda sevi neskatīties visu laiku atpakaļ pāri plecam, lai redzētu, kas ir aiz muguras. Geds aizgāja uz Serdas Juras-namu, kur ceļotāji un tirgoņi kopā varēja ieturēt labas vietējo saimnieku sagādātas maltītes un pārnak�ņot garajā zālē ar augstiem griestiem; �ādu viesmīlību mēdz piedāvāt pārtiku�ās Iek�jūras salas.
Geds pataupīja no pusdienām gabaliņu gaļas un vēlāk, sēdēdams pie uguns, izvilināja no kapuces krokām otaku, kas tur bija slēpies visu dienu, un mēģināja piedabūt zvēriņu to apēst; viņ� to glāstīja un mierino�i �ukstēja: - Hoeg, hoeg, mazais, klusais... - Tomēr otaks neēda un pēc brī�a atkal paslēpās Geda kabatā. Gan zvēriņa izturē�anās, gan pa�a Geda apātiskā nenoteiktība, gan dīvaini sve�atnīgā tumsa lielās telpas kaktos ļāva nojaust, ka ēna nav tālu no viņa.
�ai vietā neviens Gedu nepazina: te pulcējās ceļotāji no citām salām, kas nebija dzirdēju�i "Dziesmu par Zvirbuļvanagu". Neviens viņu neuzrunāja. Beidzot Geds sameklēja sev lāviņu un nolikās gulēt, ta�u visu nakti �ai augstajā zālē starp aizmigu�iem sve�iniekiem neaizvēra ne acu. Visu nakti viņ� gudroja, kā rīkoties tālāk, kurp doties un ko darīt, ta�u ikvienu domu, ikvienu plānu noslāpēja drūma lik-tens priek�nojauta. Lai kādu ceļu viņ� izvēlētos, uz tā var gaidīt ēna. Vienīgi Roukā viņ� no tās būtu pasargāts, bet ceļu uz Rouku aiz�ķērso sensenie, neredzamie aizsarg-spēki, kas gādā par �is salas dro�ību. Tas, ka Roukas vēj� tika stājies viņam pretī, ir nepārprotams apliecinājums tam, ka mīklainais vajātājs ir viņam jau pavisam tuvu uz pēdām.
�is vajātājs ir bezmiesīgs, akls pret saulesgaismu, būtne no bezgaismas, beztelpas, bezlaika valstības. Tas taustās pēc viņa cauri zemsaules dienām un pāri zemsaules jūrām un var iegūt redzamus apveidus tikai sapnī un tumsā. Tam vēl nav satvara un veidola, ko varētu apspīdēt saulesgaisma; "Houda varoņdarbā" ir vārdi: "Rītausma rada zemi un jūru, visus apveidus �ķir tā no ēnas, sapni uz tumsas valstību raida." Bet, ja ēna Gedu reiz panāks, tā var izsūkt viņam visu spēku, atņemt pa�u dzīvības sparu un siltumu, un gribasspēku, kas viņu virza.
Un �ādu drūmu likteni Geds redzēja savā priek�ā uz ikviena iespējamā ceļa. Turklāt viņ� zināja, ka var tikt ar viltu virzīts tam pretī, jo ēna, tuvodamās viņam, kļūst arvien stiprāka un varbūt jau tagad ir pietiekami spēcīga, lai pavērstu ļaunus spēkus vai ļaunus cilvēkus sev vēlamā virzienā - liktu tiem rādīt viņam maldu zīmes vai uzrunāt sve�inieka balsī. Kas zina, varbūt pat �onakt �ajā Jūrasnama zālē zem augstā jumta spārēm kādā kaktā guļ cilvēks, kurā iemiesojies viņa tum�ais vajātājs; atradis atbalsta vietu tum�ā dvēselē, tas gaida un vēro Gedu un pat �obrīd barojas no viņa vājuma, neziņas un bailēm.
Tas bija neizturami. Geds juta, ka jāpaļaujas uz aklu gadījumu un jābēg turp, kur �is gadījums viņu vedīs. Līdzko ārā bija jau�ams pirmais saltais rītausmas blāvums, viņ� piecēlās un zem dziesto�ajām zvaigznēm steig�us devās lejup uz Serdas kuģu piestātnēm, apņēmies aizceļot ar pirmo prombrauco�o kuģi, kas būs ar mieru ņemt viņu līdzi. Kāda galera pa�laik uzņēma turbīneļļas kravu un saullēktā grasījās doties ceļā uz Havnoras Lielo ostu. Geds lūdza tās īpa�niekam atļauju doties līdzi. Burvja zizlis uz kuģiem gandrīz vienmēr ir dro�a caurlaide un maksa par braucienu. Gedu labprāt pieņēma, un pēc nepilnas stundas kuģis devās ceļā. Līdz ar �etrdesmit garo airu pirmo vēzienu Geda noskaņojums uzlabojās, un bunguVīboņa, kas palīdzēja airētājiem saglabāt vienādu ritmu, skanēja viņa ausīs kā drosmīga, aicino�a iņūzika.
Un tomēr Geds nezināja, ko darīs Havnorā un kurp dosies no turienes. Ziemeļu virziens bija tikpat labs un tikpat bezcerīgs kā jebkur� cits. Viņ� pats bija nācis no ziemeļu puses; varbūt kāds kuģis aizvedīs viņu no Havnoras uz Gontu un viņ� atkal sastaps Ogionu. Bet varbūt viņ� atradīs kuģi, kas dotos līdz tālākajām Robe�salām, tik tālu, ka ēna viņu pazaudētu un pārtrauktu vajā�anu. Galvā zibēja tikai �ādas neskaidras domas, ta�u nekāda plāna nebija, un Geds nezināja, ko vajadzētu darit. Skaidrs bija tikai viens - viņam jābēg...
Līdz nākamās dienas saullēktam �etrdesmit airi bija aizvadīju�i kuģi pa ziemīgo jūru vairāk nekā simt piecdesmit jūd�u tālumā no Serdas. Viņi piestāja Orimi ostā lielās Hoskas salas austrumu krastā, jo lek�jūras tirdzniecības galeras cen�as turēties piekrastes tuvumā un, kad vien iespējams, pārlaist nakti ostā. Geds izkāpa krastā, jo vēl bija gai�a diena, un kādu laiku bezmērķīgi klejoja pa ostas pilsētiņas stāvajām ielām, nogrimis dziļās, drūmās domās.
Orimi ir veca, smagnēja pilsēta, būvēta no akmens un ķieģeļiem un apjozta ar mūri, lai aizsargātos pret Hoskas salas iek�zemes nelikumīgajiem valdniekiem; ostmalas noliktavas ir glu�i kā forti, un tirgoņu nocietinātajos namos iebūvēti torņi. Ta�u Gedam, klīstot pa ielām, �īs iespaidīgās savrupmājas �ķita kā priek�kari, aiz kuriem slēpjas tuk�ums un tumsa, bet cilvēki, kuri steidzās savās darī�anās viņam garām, likās nereālas būtnes-ēnas bez balss. Kad norietēja saule, Geds atgriezās piestātnē, un pat tur, sarkanajā gaismā un vakara vējā viņam gan jūra, gan zeme �ķita krēslainas un klusas.
� Kurp tu dodies, valdniek burvi?
Kāds viņu negaidot bija uzrunājis no aizmugures. Pagriezies Geds ieraudzīja pelēkā apmetnī ģērbu�os vīrieti, kuram rokā bija masīva koka nūja, ta�u tas nebija burvja zizlis. Kapuce slēpa sve�inieka seju no sarkanās gaismas, ta�u Geds juta, ka neredzamās acis skatās viņam sejā. Satrūcies viņ� soli atkāpās un pacēla savu īves zizli starp sevi un sve�inieku.
- ���No kā tu baidies? - vīrietis rāmi vaicāja.
- ���No tā, kas man seko.
- ���Ak tā? Bet es neesmu tava ēna.
Geds klusēja. Viņ� saprata, ka �is cilvēks, lai kas viņ� būtu, nav tas, no kā viņ� baidījies: tā nebija ēna, tas nebija rēgs vai radījums, ko sauc par gebetu. Nedzīvajā klusumā un mijkrēslī, kas bija ietinis pasauli, �is sve�ais bija saglabājis gan balsi, gan satvaru. Vīrietis atmeta kapuci atpakaļ. Sve�iniekam bija savāda, rētām izvagota galva bez matiem un grumbaina seja. Kaut gan balsī nebija dzirdamas nekādas vecuma pazīmes, viņ� izskatījās vecs.
- ���Es tevi nepazīstu, - teica pelēki tērptais vīrietis, - un tomēr man �ķiet, ka neesam satiku�ies nejau�i. Es reiz dzirdēju stāstu par jaunu cilvēku ar rētainu seju, kur� cauri tumsai izlauzies lielā godībā un pat kļuvis valdnieks. Es nezinu, vai tas ir tavs stāsts. Bet pateik�u tev, lūk, ko: ja tev vajadzīgs zobens, ar ko atvairīt ēnas, tad dodies uz Ter-renona pili. īves koka zizlis �ai vajadzībai nespēs kalpot.
Geds klausījās sve�iniekā, un cerība viņā mijās ar neuzticību. Ar burvju mākslām apveltīts cilvēks agri uzzina, ka viņam reti lemtas nejau�as tik�anās - vienalga, vai tās nestu labu vai ļaunu.
- ���Kādā zemē atrodas Terrenona pils?
- ���Oskilā.
Atskanot �im vārdam, Geda acu priek�ā īsu bridi iznira atmiņu aina - melns krauklis zaļā zālē iesāņus lūkojas aug�up uz viņu ar aci, kas līdzīga nopulētam akmentiņam, un kaut ko saka - ta�u vārdi hija aizmirsti.
- ���Tās zemes vārdam ir tum�a skaņa, - Geds teica, joprojām lūkodamies pelēki tērptajā vīrietī un cenzdamies izprast, kasViņ� varētu būt. Kaut kas sve�inieka izturē�anās veidā atgādināja zintnieku vai pat burvi, ar Gedu viņ� runāja dro�i un lepni, un tomēr viņā jautās tāda kā nospiestība, kas raksturīga sirdzējam, gūsteknim vai pat vergam.
- ���Tu esi no Roukas, - sve�ais teica. - Roukas burvji alla� saklausa tum�u skaņu burvju vārdos, kas nav viņējie.
- ���Kas tu esi par cilvēku?
- ���Ceļotājs, tirgoņu starpnieks no Oskilas; esmu �eit veikala darī�anās, - atbildēja pelēki tērptais vīrietis. Kad Geds vairāk neko nejautāja, viņ� klusi novēlēja jaunajam burvim labunakti un devās aug�up pa �aurās ieliņas pakāpieniem, kas veda projām no ostas piestātnes.
Geds pagriezās, nesaprazdams, vai ņemt vērā �o zīmi vai ne, un paskatījās uz ziemeļiem. Sarkanā gaisma kalnu virsotnēs un virs vēja bangotās jūras strauji dzisa. Sabiezēja pelēks mijkrēslis, un pa pēdām tam sekoja tumsa.
Strauji izlēmis, Geds steig�us devās uz priek�u gar piestātnēm pie kāda zvejnieka, kur� ritināja kopā tīklus un lika tos laivā, un uzrunāja viņu: - Vai tu zini �ajā ostā kādu kuģi, kas grasītos doties uz ziemeļiem - uz Semelu vai uz Enladu?
- ���Tur tas garais kuģis ir no Oskilas, varbūt tas piestās Enladā.
Tikpat strauji Geds devās uz zvejnieka norādīto lielo kuģi; tas bija tievs un gar� kā �ūska, ar se�desmit airiem, un tā augstais, izliektais priek�gals bija izrotāts ar glieme�-vāku diskiem, airu ieliktņu pārsegi nokrāsoti sarkani, un uz katra no tiem ar melnu krāsu uzvilkta Siflas rūna. Tas izskatījās drūms un ātrs kuģis, pilnīgā brauk�anas gatavībā, un visa komanda jau atradās uz klāja. Geds uzmeklēja kuģa īpa�nieku un jautāja, vai tas varētu aizvest viņu uz Oskilu,
- ���Vai vari samaksāt?
- ���Es protu rīkoties ar vējiem.
- ���Es pats esmu iaikdaris. Vai cita nekā tev nav? Naudas necik?
Lovtomingas salinieki bija centu�ies samaksāt Gedam ar ziloņkaula gabaliņiem, kurus izmanto Arhipelāga tirgoņi; viņ� bija paņēmis tikai desmit, kaut gan tie gribēja dot vairāk. Tos Geds tagad piedāvāja oskilietim, ta�u tas papurināja galvu. - �īs ripiņas mēs nelietojam. Ja tev nav, ar ko maksāt, man nav vietas uz klāja.
� ���Varbūt tev vajag airētāja? Es esmu airējis galeru.
� ���Jā, mums divu trūkst. Nu tad ej un sameklē savu solu! � atteica kuģa īpa�nieks un nelikās vairs par viņu zinis.
Tā nu Geds novietoja savu zizli un grāmatas zem airsola un uz desmit bargām ziemas dienām kļuva par ziemeļu kuģa airētāju. Viņi izbrauca no Orimi agrā rītā, un todien Gedam likās, ka viņ� nekādi nespēs izturēt �o darbu līdz galam. Kreisā roka viņam bija mazliet neveikla savulaik ievainotā pleca dēļ, un airē�ana Lovtomingas �aurumos nebija norūdījusi viņu garā galeras aira nesaudzīgajiem vilcieniem, vilcieniem, vilcieniem bungu rīboņas pavadībā. Katra airētāju grupa strādāja divas vai trīs stundas, un tad sekoja maiņa, bet atpūtas laiks bija tie�i tik ilgs, lai Geda muskuļi kļūtu stīvi, un tad atkal vajadzēja sēsties pie airiem. Otrā diena bija vēl ļaunāka, tomēr pēc tam Geds pierada pie smagā darba un jutās labāk.
�ajā kuģa komandā nevaldīja tāda saskaņa, kādu Geds bija iepazinis uz "Ēnas", kad pirmoreiz devās uz Rouku. Andradas un Gontas kuģu apkalpes vīri ir tirdzniecības partneri, kas darbojas kopīga mērķa labā, ta�u Oskilas tirgoņi par airētājiem izmanto vergus, dzimtkalpus vai algotņus, kam maksā ar nelielām zelta monētām. Zelts Oskilā ir liela vērtība. Ta�u tas nav draudzības stiprinātājs ne starp cilvēkiem, ne pūķiem, kuri arī to vērtē ļoti augstu. Tā kā puse �is komandas bija dzimtkalpi, kas spiesti strādāt pret savu gribu, kuģa saimnieki bija vergu uzraugi, turklāt nesaudzīgi savā lomā. Viņi nekad nepacēla pletni pret cilvēku, kur� airēja peļņas vai ceļanaudas dēļ, ta�u komandā, kurā da�i tiek sisti, bet da�i ne, nav iespējama nekāda draudzība. Geda biedri maz sarunājās savā starpā un ar viņu runāja vēl mazāk. Galvenokārt tie bija vīri no Oskilas, kas nerunāja Arhipelāga hardie�u valodā, bet pa�i savā dialektā; viņi bija skarbi vīri ar bālu ādas krāsu, melnām, noļuku�ām ūsām un taisniem matiem. Gedu viņi iesauca par Kelubu jeb sarkano. Kaut gan vīri zināja, ka Geds ir burvis, viņi pret to neizrādīja nekādu bijību, drīzāk izturējās ar piesardzīgu nepatiku. Arī Gedam pa�am nebija noskaņojuma meklēt draugus. Pat sēdēdams uz airsola, iekļāvies sparīgajā vēzienu ritmā un būdams viens no se�desmit airētājiem kuģī, kas traucas pār klajām, pelēkām jūrām, viņ� jutās neaizsargāts un pakļauts briesmām. Kad vakaros kuģis piestāja sve�ās ostās un Geds ieritinājās savā apmetnī, lai ļautos miegam, viņ�, par spīti nogurumam, sapņoja, modās un atkal sapņoja, un tie bija ļauni, murgaini sapņi, ko viņ� pamodies nespēja atsaukt atmiņā, ta�u tie �ķita gulstam pār �o kuģi un visiem kuģa ļaudīm, tā ka viņ� nevienam nespēja uzticēties.
Visi Oskilas brīvie vīri nēsāja pie sāniem garu nazi, un kādu dienu, kad Geda maiņas airētāji kopā ēda pusdienas maltīti, viens no �iem vīriem vaicāja Gedam: - Vai tu esi vergs vai zvēresta lauzējs, Kelub?
- ���Ne viens, ne otrs.
- ���Kāpēc tad tev nav na�a? Vai baidies cīnīties? - ņirdzīgi noprasīja vīrs, kuru sauca par Skiorhu.
-Nē.
- ���Vai tavs �unelis cīnās tavā vietā?
- ���Tas ir otaks, - teica cits vīrs, kur� klausījās viņu sarunā.
- Nevis suns, bet otaks. -* Viņ� kaut ko piebilda oskilie�u valodā,.un Skiorhs, nikni pablenzis, aizgriezās. Pirms viņ� novērsās, Geds pamanīja viņa sejā pārmaiņu, kaut kādu dīvainu vaibstu pārbīdi - it kā �o vīru īsu brīdi būtu izmantojis kāds cits, pa viņa acīm iesāņus paglūnēdams Gedā. Tomēr nākamajā brīdī Geds atkal redzēja Skiorhu vaigu vaigā, un viņ� izskatījās tāds pats kā vienmēr, tāpēc Geds sev apgalvoja, ka redzējis tikai pats savas bailes, savas �ausmas, kas atspoguļoju�ās otra cilvēka acīs. Bet naktī, ko viņi pavadīja Esenas ostā, Geds atkal sapņoja, un viņa sapņos staigāja Skiorhs. Pēc tam Geds centās pēc iespējas vairīties no �ī vīra, un �ķita, ka arī Skiorhs vairās no viņa; turpmāk abi vairs nepārmija neviena vārda.
Aizmugurē, agrīnas ziemas dūmakā tinu�ās, uz dienvidiem aizslīdēja Havnoras sniegotās kalnu virsotnes. Viņi aizīrās garām Ea jūras �aurumam, kur sensenos laikos noslīka Elfarana, un pabrauca garām Enladai. Divas dienas kuģis uzkavējās Berilas, Ziloņkaula pilsētas, ostā, kas balta pacēlās virs lī�a rietumos no mītiem apvītās Enladas. Visās ostās, kur viņi piestāja, apkalpei vajadzēja palikt uz kuģa, un nevienam netika ļauts spert kāju krastā. Un, kad debesīs pacēlās sarkana saule, kuģis devās uz Oskilas jūru, iepeldēdams ziemeļaustrumu vējos, kas neiegro�oti brāzmo pāri pla�ajiem Ziemeļu Robe�jūru ūdeņiem. �ķērsoju�i �o nemierīgo jūru, viņi otrajā dienā pēc izbrauk�anas no Berilas veiksmīgi nogādāja kravu austrumu Oskilas tirdzniecības pilsētas Ne�umas ostā.
Geds redzēja zemu vēja un lietus kapātu piekrasti, pelēku pilsētu, kas itin kā pieplakusi slēpās aiz garajiem akmens moliem, un aiz tās kailus kalnus zem sniega mākoņu aptum�otām debesīm. Saules apmirdzētā Iek�jūra bija palikusi tālu aiz muguras.
Uz klāja ieradās Ne�umas jūrasģildes krāvēji, lai nogādātu krastā kravu - zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, smalkus zīdus, dienvidu gobelēnus un citas vērtīgas lietas, ko iecienīju�i Oskilas di�ciltīgie, - un apkalpes brivcilvēki tika atlaisti. Geds vienu no tiem apturēja, lai pavaicātu ceļu; līdz �im neuzticība pret visiem apkārtējiem bija liegusi viņam runāt par savu ceļamērķi, bet tagad, nokļuvis viens sve�ā zemē, viņ� bija spiests meklēt palīdzību. Vīrietis nepacietīgi atmeta, ka nezinot, un devās tālāk, bet jautājumu dzirdēja Skiorhs un pārvaicāja: -Terrenonapils? Tā atrodas Keksemta tīreļos. Es eju uz to pusi.
Skiorha sabiedrību Geds nebūtu labprāt izvēlējies, bet, tā kā viņ� nezināja ne vietējo valodu, ne ceļu, izvēles nebija. Geds nodomāja, ka tam nav lielas nozīmes, jo ne jau savas gribas dēļ viņ� ir nokļuvis �eit. Liktenis viņu ir atdzinis �urp un turpina dzīt tālāk. Viņ� pārvilka pāri galvai kapuci, paņēma zizli un somu un sekoja oskiliedm cauri pilsētas ielām un aug�up sniegotajos kalnos. Mazais otaks netupēja viņam uz pleca, bet slēpās zem apmetņa aitādas tunikas kabatā, kā alla� mēdza darīt aukstā laikā. Kalni pārtapa drūmos, viļņotos tīreļos, kas sniedzās, cik tālu vien acs spēja saskatīt. Vīri gāja klusēdami, un pār visu pla�o apkārtni gūlās ziemas klusums.
� Cik tālu jāiet? � Geds jautāja, kad abi bija nogāju�i vairākas jūdzes, jo nekur nebija redzams ne ciemats, ne māja un viņ� sāka domāt, ka līdzi nav nekāda ēdamā. Skiorhs mirkli pagrieza galvu uz viņa pusi, tad uzvilka kapuci augstāk un atbildēja: - Nav tālu.
Tā bija neglīta, bāla, raupja un cietsirdīga seja, ta�u no cilvēka Geds nebaidījās; tiesa, viņ� būtu varējis baidīties no tā, kurp �āds cilvēks viņu aizvedīs. Viņ� pamāja ar galvu, un abi devās tālāk. Ceļ� bija tikai �aura �vīk�f plānā sniega un kailo krūmu tuksnesī. Laiku pa laikam to �ķērsoja vai no tā no�ķīrās citas takas. Tagad, kad Ne�umas skursteņu dūmi bija paslēpu�ies aiz kalniem un apkārt biezēja pēcpusdienas krēsla, nebija vairs nekādu zīmju, kurp un no kurienes viņi iet. Tikai vēj� visu laiku pūta no austrumiem. Pēc vairāku stundu gājiena Gedam likās, ka tālu ziemeļ-
rietumu kalnos, kurp veda viņu ceļ�, pret debesīm iezīmējas niecīga svītra, līdzīga baltam zobam. Ta�u īsās dienas gaisma dzisa, un nākamajā ceļa kāpumā �is ceļrādis � koks, tornis vai kaut kas cits � nebija saskatāms skaidrāk nekā iepriek�.
� Vai mēs ejam turp? � viņ� jautāja, pastiepdams roku.
Skiorhs neatbildēja, bet smagi soļoja uz priek�u, ietinies rupjajā apmetnī ar oskilie�u smailo ka�okādas kapuci. Geds sekoja viņam pa pēdām. Viņi bija nogāju�i tālu ceļu, un vienmuļais soļu ritums, kā arī uz kuģa pavadīto grūto, garo dienu un nak�u gurdums darīja Gedu miegainu. Viņam sāka likties, ka viņ� mū�īgi tā ir soļojis un soļos blakus �im klusajam gājējam pa �o kluso, tumsto�o zemi. Piesardzība un mērķtiecība viņā bija iemigusi. Geds gāja kā ilgā, garā sapnī, kam nav galamērķa.
Otaks viņa kabatā sakustējās, un reizē ar to ari Gedā pamodās un sakustējās neskaidras bailes. Viņ� piespieda sevi ierunāties: - Tuvojas tumsa un sniegs. Cik vēl tālu, Skiorh?
Pēc klusuma brī�a ceļabiedrs nepagriezdamies atbildēja: - Nav tālu.
Ta�u viņa balss neskanēja kā cilvēka balss � drīzāk tā bija rupja bezlūpu radījuma balss, kad tas mēģina runāt.
Geds apstājās. Visapkārt pletās kaili kalni un vēla vakara krēsla. Gaisā virpuļoja retas sniega pārslas. - Skiorh! - viņ� iesaucās, un pavadonis apstājās un pagriezās pret viņu. Zem smailās kapuces nebija sejas.
Iekams Geds paguva izteikt burvības vārdus vai izsaukt spēku, gebets savā rupjajā balsī iesaucās: � Ged!
Tagad jaunais cilvēks vairs nevarēja ņemt palīgā pārvērtību mākslu - viņ� bija iesprostots savas īstenās būtnes �aulā un palika bezspēcīgs gebeta priek�ā. Arī izsaukt palīgu viņ� �ajā sve�ajā zemē nevarēja, jo nekas un neviens viņam te nebija pazīstams un sauciens paliktu bez atbildes. Geds stāvēja viens, un no pretinieka viņu �ķira tikai īves koka zizlis labajā rokā.
Tas, kas bija aprijis Skiorha pratu un iemājojis viņa ķermeni, lika �im ķermenim spert soli uz Geda pusi, un rokas taustīdamās izstiepās viņam pretī. Niknums un �ausmas kā viesulis uzbangoja Gedā, un viņa zizlis svelpdams nokrita uz kapuces, kas slēpa ēnas seju. No sparīgā trieciena kapuce un apmetnis sabruka gandrīz līdz zemei, it kā to iek�ienē būtu tikai gaiss, bet nākamajā brīdī locīdamies un raustīdamies atkal slējās aug�ā. Gebeta ķermenim īstais saturs ir iztuk�ots, un tas ir līdzīgs �aulai vai garaiņu mākonim cilvēka izskatā - neīsta miesa, kas sedz īstu ēnu. Raustīdamās un viļņodamās kā spēcīga vēja pūsta, ēna izpleta rokas un tuvojās Gedam, cenzdamās viņu sagrābt tāpat, kā bija sagrābusi toreiz, Roukas pakalnā, un, ja tas izdotos, tā nomestu Skiorha apvalku un ieietu Gedā, apritu viņu no iek�puses, pārņemtu viņu savā varā - un tie�i tāds bija ļaunā, mīklainā spēka mērķis. Geds vēlreiz sita ar savu smago, kūpo�o zizli, atvairīdams uzbrucēju, bet tas tuvojās atkal, un Geds sita atkal, tad nometa zemē kvēlo�o un gruzdo�o zizli, kas bija apdedzinājis viņa plaukstu, un atkāpās. Nākamajā brīdī viņ� pagriezās un metās bēgt.
Viņ� skrēja, un gebets sekoja soļa attālumā, nespēdams viņu notvert, bet ari neatpalikdams. Geds ne reizes neatskatījās atpakaļ. Viņ� skrēja un skrēja cauri krēslainajam pla�umam, kas nesolīja nekādu patvērumu. Gebets vēlreiz savā piesmaku�ajā, svelpjo�ajā balsī izsauca viņa vārdu, ta�u tādējādi rēgs bija varējis laupīt tikai viņa burvja spējas, bet ne fizisko spēku un nevarēja piespiest viņu apstāties. Geds skrēja tālāk.
Tumsa sabiezēja ap vajātāju un vajāto, un smalks sniegs savērpās pāri takai, kuru Geds vairs nevarēja saredzēt. Asinis dunēja viņam galvā, elpa dedzināja krūtis, un viņ� vairs pat neskrēja, tikai klupdams streipuļoja uz priek�u; un tomēr nenogurdināmais vajātājs, �ķiet, nespēja viņu notvert un visu laiku palika soli aiz muguras. Tas bija sācis kaut ko �ukstēt un murmināt, saukt Gedu pie sevis, un Geds tagad zināja, ka �ie �uksti skanēju�i viņam ausīs visu mū�u pie pa�a dzirdamības sliek�ņa, bet tagad viņ� tos dzirdēja skaidri un zināja, ka jāpadodas, jāpakļaujas, jāapstājas. Un tomēr Geds lauzās uz priek�u, cīnīdamies aug�up pa garu, krēslainu piekalni. Viņam likās, ka priek�ā pazib kāda gaisma un kaut kur virs viņa atskan aicino�a balss: - �urp! �urp!
Geds mēģināja atsaukties, ta�u viņa balss neklausīja. Bālā gaisma kļuva skaidri saskatāma: tā mirdzēja no vārtiem, kas slējās viņa priek�ā; sienas viņ� neredzēja, bet vārtus saskatīja pavisam skaidri. Tos ieraudzījis, Geds mirkli apstājās, un gebets sagrāba viņa apmetni; rēga rokas taustījās Gedam gar sāniem, mēģinādamas aptvert viņu no mugurpuses. Ar pēdējiem spēkiem Geds metās cauri blāvi apgaismotajai ailei. Viņ� mēģināja pagriezties, lai aizvērtu vārtus aiz sevis, nosprostojot gebetam ceļu, bet nespēja vairs noturēties kājās. Geds sagrīļojās un tvēra pēc atbalsta. Gaisma acu priek�ā sāka �ūpoties un virmot. Geds juta, ka krīt, un jau kritienā apjauta, ka top satverts, ta�u galēji izmocītā apziņa aizslīdēja no viņa un pagaisa tumsā.
Geds pamodās un ilgu laiku apjauta vienīgi to, ka �ī pamo�anās ir patīkama, jo viņ� vairs nebija cerējis pamosties; patīkami bija arī ieraudzīt visapkārt gaismu -īstu, skaidru dienasgaismu. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņ� peldētu �ajā gaismā vai �ūpotos laivā ļoti mierīgos ūdeņos. Beidzot Geds aptvēra, ka atrodas gultā, ta�u tādā gultā viņ� nekad nebija gulējis. To turēja kopā �etri augsti, grebti stabi, un matra�a vietā bija liels, dūnām pildīts zīda maiss � tie�i tas bija izraisījis peldē�anas sajūtu �, un visam pāri karājās ko�i sarkani aizkari, neļaudami piekļūt nevienai vēja pūsmai. Divās malās aizkari bija atvilkti un atsieti, un Geds redzēja istabu ar akmens sienām un akmens grīdu. Pa trim augstiem logiem viņ� rēnajā ziemas saulē varēja saskatīt kailu, brūnganu tīreli, ko vietvietām izraibināja sniega laukumi. Istaba acīmredzot atradās augstu virs zemes, jo no tās varēja pārredzēt pla�u apkārtni.
Dūnām pildītais atlasa pārsegs noslīdēja malā, Gedam pieceļoties sēdus, un viņ� ieraudzīja, ka ir ģērbts kā augstmanis zīda tunikā un sudrabotā apmetnī. Uz krēsla līdzās gultai viņu gaidīja ādas zābaki un apmetnis ar ka�okādas apmali. Geds brīdi sēdēja nekustīgs un apdullis, kā burvības varā būdams, tad piecēlās un sniedzās pēc sava zi�ļa. Ta�u zi�ļa nebija.
Kaut gan viņa labā roka bija ieziesta ar dziedējo�u balzamu un pārsieta, viņ� redzēja, ka plaukstu un pirkstus klāj apdegumi. Nākamajā brīdī viņ� sajuta sāpes rokā un smeldzi visā ķermenī.
Geds atkal bridi stāvēja nekustēdamies. Tad viņ� klusā, bezcerīgā balsī iesaucās: - Hoeg, hoeg... - Jo pazudis bija ari mazais, sparīgais, uzticamais radījums, klusā būtne ar radniecīgo dvēseli, kas reiz atveda viņu atpakaļ no nāves valstības. Vai zvēriņ� bija pie viņa pagāju�ā naktī, bēg�anas laikā? Un vai tas notika pagāju�ā naktī vai varbūt pirms daudzām naktīm? Geds nezināja. Viņa domās viss bija saplūdis neskaidrā jūklī: gebets, dego�ais zizlis, bēg�ana, �uksti, vārti. Neko no tā visa viņ� nespēja atcerēties pietiekami skaidri. Un nekas nebija skaidrs ari tagad. Geds vēlreiz no�ukstēja sava mīluļa vārdu, bet uz atbildi necerēja, un viņa acīs sakāpa asaras.
Kaut kur tālumā ieskanējās pakluss zvans. Tīkami �ķindēdams, tam tepat netālu atsaucās otrs. Aizmugures sienā atvērās durvis, un istabā ienāca kāda sieviete. � Sveicināts, Zvirbuļvanag! - viņa smaidīdama teica.
Sieviete bija jauna un slaida, ģērbusies baltā, sudrabotā tērpā, ar sudrabotu tīkliņu virs melnajiem matiem, kas kā tum�i viļņi krita lejup pār pleciem.
Geds stīvi palocījās.
-Tu dro�i vien mani neatceries?
� ���Nē, kundze.
Skaistu sievieti, kas tērpusies atbilsto�i savam skaistumam, Geds bija redzējis tikai vienu reizi mū�ā: tā bija O valdniece, kura kopā ar savu valdnieku reiz bija ieradusies Roukā uz Saules Atgrie�anās svētkiem. Viņa bija izskatījusies kā sīka, spo�a sveces liesma, bet �ī sieviete dnzāk atgādināja baltu, jaunu mēnesi.
- ���Tā jau es domāju, - viņa smaidīdama teica. - Bet, kaut gan tu esi aizmār�īgs, tu tapsi uzņemts kā vecs draugs.
- ���Kas �ī ir par vietu? � Geds jautāja, joprojām stāvēdams kā sastindzis un runādams ar pūlēm. Viņ� juta, ka ir grūti runāt ar �o sievieti un grūti novērst skatienu no viņas. Greznās drānas, kurās viņ� bija ietērpts, �ķita sve�as, akmens grīda zem kājām nepazīstama, un pat gaiss, ko viņ� elpoja, sve�āds; tas vairs nebija viņ� pats, tas nebija agrākais Geds.
- ����o cietoksni sauc par Terrenona pili. Mans kungs, kuru sauc Benderesks, pārvalda �o zemi no Keksemta tīreļiem ziemeļos līdz Osa kalniem, un viņa rīcībā ir dārgakmens, kuru sauc par Terrenonu. Bet mani pa�u �eit, Os-kilā, sauc par Serretu - viņu valodā tas nozīmē "sudrabs". Un tevi, kā man zināms, reizēm dēvē par Zvirbuļvanagu, un tu kļuvi par burvi Visgudro salā.
Geds paskatījās lejup uz savu apdedzināto roku un pēc brī�a teica: - Es nezinu, kas es esmu. Kādreiz man bija burvja spēks. �ķiet, ka tagad esmu to zaudējis.
- ���Nē! Tu to neesi zaudējis, un, ja esi, tad vienīgi tālab, lai atgūtu desmitkārtīgi. �eit tu esi dro�ībā no tā spēka, kas tevi atdzina �urp, mans draugs. Ap �o tomi slejas varenas sienas, un ne visas no tām ir būvētas no akmens. �eit tu varēsi atpūsties un atkal atgūt savu spēku. Iespējams arī, ka tu �eit iegūsi citādu spēku un citādu zizli, kas tavā rokā nesadegs pelnos. Ļauns ceļ� var novest ari pie laba mērķa. Nāc tagad man līdzi un ļauj, lai tev izrādu mūsu valstību!
Sievietes balss skanēja tik jauki, ka Geds gandrīz neuztvēra vārdus un pakļāvās �īs balss aicinājumam vien. Viņ� devās sievietei līdzi.
Viņa istaba patie�ām atradās augstu tornī, kas līdzīgi asam zobam slējās gaisā no kalna virsotnes. Geds sekoja Serretai lejup pa spirālveidīgām marmora kāpnēm, cauri krā�ņām istabām un zālēm, garām augstiem logiem, kuri pavēra skatu uz ziemeļiem, rietumiem, dienvidiem un austrumiem, atsegdami acij zemus, brūnganus pakalnus, kas vienveidīgi un kaili, bez mājām un kokiem stiepās līdz pat apvārsnim zem dzidri saulainajām ziemas debesīm. Vienīgi tālu ziemeļos uz zilā debesu fona asi iezīmējās nelielas, baltas virsotnes, un dienvidu pusē varēja noģist, ka tālumā mirgo jūra.
Kalpi atvēra Gedam un sievietei durvis, pa�i pakāpdamies sānis; tie visi bija oskilie�i, bāli un skarbi vīri. Ari Serretas āda bija gai�a, bet at�ķirībā no pārējiem viņa labi prata hardie�u valodu, un Gedam pat brī�iem �ķita, ka viņ� dzird tajā Gontas akcentu. Vēlāk viņa aizveda Gedu pie sava vīra Bendereska, Teirenona pils valdnieka. Benderesks bija trīskārt vecāks par Serretu, bāls un kaulains vīrs aizplīvurotām acīm; viņ� apsveica Gedu ar dzedru pieklājību un aicināja būt viņu viesim tik ilgi, cik viņ� to vēlētos. Vairāk viņam gandrīz nekas nebija sakāms, un viņ� neiztaujāja Gedu nedz par ceļojumu, nedz par ienaidnieku, kas tika viņu vajājis līdz �ī cietok�ņa vārtiem; ari valdniece Serreta nebija par to taujājusi.
Tas likās savādi, ta�u tikpat savāda bija visa �ī vieta un viņa uzturē�anās tajā. Geda prāts joprojām bija diezgan miglains. Notikumu jēga palika viņam neizprotama. Viņ� nokļuvis �ajā cietok�ņa tornī aiz nejau�ības, un tomēr �ī nejau�ība �ķiet daļa no iepriek�nolemta plāna... vai varbūt viņ� nonācis te pēc iepriek�nolemta plāna un tomēr �is plāns īstenojies tikai nejau�ības rezultātā? Viņ� bija devies uz ziemeļiem, kāds sve�inieks Orimi tika ieteicis meklēt �eit palīdzību, krastā gaidīja oskilie�u kuģis, Skiorhs kļuva par viņa pavadoni. Cik liela daļa �ajās norisēs bija vajātājas ēnas rokudarbs? Vai varbūt tāda nemaz nebija; varbūt gan vajātāju, gan vajāto �urp atveda kāds cits spēks - varbūt viņ�, Geds, sekoja �im spēkam, bet ēna sekoja viņam un atbilsto�ā brīdī sagrāba Skiorbu, padarīdama to par savu ieroci? Visdrīzāk noticis tie�i tā, jo ēnai Terrenona pilī, kā sacīja Serreta, nav iespējams iekļūt. Kop� pamo�anās torņa istabā Geds nebija jutis nekādu draudīgu zīmju, kas liecinātu par tās tuvumu. Bet kas tad īsti atvedis viņu �urp? Jo �ādā vietā cilvēks nemēdz nokļūt nejau�i - to Geds sāka apjaust pat savā notrulu�ajā prātā. Nekādi citi sve�inieki �iem vārtiem nemēdza tuvoties. Tornis slējās savrup, tālu no apdzīvotām vietām, pavērsis muguru pret Ne�umu, kas bija pati tuvākā pilsēta. Neviens nenāca uz �o cietoksni, neviens no tā negāja projām. Tā logi raudzījās tuksnesīgos, neapdzīvotos klajumos.
Dienu pēc dienas Geds raudzījās ārā pa �iem logiem, uzturēdamies viens savā augstajā torņistabā un juzdamies apdullis, nelaimīgs un nosalis. Tomī vienmēr valdīja aukstums, par spīti daudzajiem paklājiem, sienu gobelēniem, bagātīgajiem apģērbiem ar ka�okādas apdari un lielajiem marmora kamīniem. Tas bija aukstums, kas ieko�as kaulos līdz pat smadzenēm un nav vairs aizdzenams. Turklāt Geda sirdi māca ari kauna saltums, kas nebija aizdzenams - tas dzēla ikreiz, kad viņ� atcerējās, kā tika sastapies ar ienaidnieku, kā tika sakauts un kā metās bēgt. Domās viņ� redzēja visus Roukas maģistrus un to vidū arhimagu Gen�eru ar sarauktu pieri; staip tiem bija ari Nemmerls, Ogions un pat Zintniece, kas tika iemācījusi viņam pirmās burvestības; visi tie lūkojās viņā, un viņ� saprata, ka ir pievīlis savu skolotāju uzticību. Viņ� mēģināja aizbildināties, teikdams: "Ja es nebūtu bēdzis, ēna būtu ienākusi manī; tā bija jau ieguvusi visu Skiorha spēku un daļu no manējā, un es nevarēju to uzveikt: tā zināja manu vārdu. Man vajadzēja bēgt! Burvis - gebets būtu briesmīgs spēks ļaunuma un iznīcības pusē. Man vajadzēja bēgt!" Bet neviens no viņa iedomātajiem klausītājiem neatbildēja. Un Geds lūkojās, kā sniega pārslas nemitīgi krīt lejā aiz loga pār tuk�ajiem līdzenumiem, un juta, kā trulais saltums iek�ā aug un briest, līdz viņ� nespēja just vairs neko citu kā vienīgi bezgalīgu gurdumu.
�īs no�ēlojamās sajūtas dēļ Geds daudzas dienas pavadīja pilnīgā savrupībā. Ari tajās reizēs, kad viņ� nokāpa lejā no savas istabas, viņ� bija mazrunīgs un jutās sasaistīts. Daiļā cietok�ņa valdniece mulsināja viņa prātu, un �ai bagātajā, greznajā, rūpīgi iekārtotajā cietoksnī viņ� skaidri izjuta, ka ir dzimis kazu gans un tāds arī paliks.
Redzēdami, ka Geds grib būt viens, cietok�ņa ļaudis lika viņu mierā, un, kad viņ� vairs nespēja paciest savas smagās domas un vērot krīto�o sniegu, palaikam kādā no lejas zālēm viņi tikās ar Serretu un kavējās sarunās starp greznajām, gobelēniem klātajām sienām pie spo�i dego�a kamīna. Cietok�ņa valdniece nebija jautra no dabas un nekad nesmējās, ta�u bie�i smaidīja un gandrīz ar smaidu vien lika Gedam justies brīvi. Būdams kopā ar viņu, Geds sāka piemirst savu stingumu un kaunu. Drīz vien viņi sāka satikties ik dienas un pie kamīna vai augstā torņa loga kavēt laiku garās, rāmās, maznozīmīgās sarunās, sēdēdami gabaliņu tālāk no Serretas kalponēm, kuras vienmēr pavadīja savu valdnieci.
Vecais valdnieks lielāko daļu laika kavējās savās istabās un tikai no rītiem izgāja kādā no cietok�ņa iek�ējiem sniegotajiem pagalmiem; tur viņ� staigāja turp atpakaļ kā vecs zintnieks pēc burvestībās aizvadītas nakts. Piebiedrojies Gedam un Serretai pie vakariņu galda, viņ� sēdēja klusēdams un palaikam pārlaida savai jaunajai sievai bargu, īpa�niecisku skatienu. Tad Gedam kļuva Serretas �ēl. Viņa bija kā balts, sagūstīts briedis, kā balts putns, k;un apcirpti spārni, kā sudraba gredzens uz vecā vīra pirksta. Viņa bija viens no Bendereska mantnīcas dārgumiem. Kad cietok�ņa valdnieks devās projām, Geds palika pie Serretas un mēģi-nāja kliedēt viņas vientulību tāpat, kā to bija dalījusi viņa, palīdzēdama Gedam.
- Kas tas ir par dārgakmeni, kura vārdā saucas jūsu pils? � Geds viņai jautāja, kad abi sēdēja pie iztuk�otajiem zelta �ķīvjiem un zelta kausiem kokgriezumiem rotātajā, sve�u apgaismotajā ēdamzālē.
- ���Vai tu neesi par to dzirdējis? Tas ir ļoti slavens akmens. *
-Neesmu. Zinu tikai to, ka Oskilas valdniekiem piederot izcili dārgumi.
- ���Bet �is dārgakmens pārspēj tos visus. Vai tu vēlies to redzēt?
Serreta pasmaidīja ar zobgalības un pārgalvības izteiksmi sejā, it kā drusku baidīdamās no tā, ko grasās darīt, un, izvedusi jauno cilvēku no zāles, pa �auriem gaiteņiem noveda viņu lejā līdz torņa pamatnei un vēl dziļāk pazemē, kur Geds ieraudzīja aizslēgtas durvis. Serreta tās atslēdza ar sudraba atslēgu, vēlreiz palūkodamās Gedā ar tādu pa�u smaidu, kas itin kā izaicināja, pārbaudīja viņa drosmi. Aiz durvīm stiepās �aurs gaitenis, un tā galā atklājās otras durvis, kuras Serreta atslēdza ar zelta atslēgu; aiz tām bija vēl tre�ās durvis, kuras viņa atslēdza ar kādu no Lielajiem Atdarī�anas vārdiem. Aiz �īm pēdējām durvīm svece apgaismoja nelielu, cietuma cellei līdzīgu istabiņu; tā bija tuk�a, un tās grīda, sienas un griesti bija no raupja akmens.
- ���Vai tu to redzi? - Serreta jautāja.
Geds aplaida istabai skatienu, un burvja trenētā acs ievēroja vienu no akmeņiem, kas veidojagridu. Tas bija tikpat raupj� un mikls kā visi citi - masīvs, neaptēsts bruģakmens, ta�u Geds sajuta tā spēku, itin kā akmens būtu viņu skaļi uzrunājis. Elpa iestrēga viņam kaklā, un uz mirkli viscaur pārņēma nelabums. Tas bija torņa pamatakmens. Te bija visa centrs, un te valdīja aukstums, stindzino�s aukstums; �o mazo telpu nekas nevarētu sasildīt. Geda priek�ā atradās kaut kas ļoti sens: neaptēstajā akmenī bija ieslodzīts vecs un ļauns gars. Viņ� neteica Serretai ne jā, ne nē, tikai stāvēja kā sastindzis, un pēc brī�a viņa, pametusi uz Gedu a�u, ziņkāru skatienu, norādīja uz akmeni. - Tas ir Terrenons. Vai kāds brīnums, ka mēs glabājam tik dārgu akmeni ieslēgtu visdziļākajā mantnīcas istabā?
Geds joprojām neatbildēja, tikai nekustīgi stāvēja, sasprindzis piesardzībā. Iespējams, ka Serreta viņu pārbauda... tomēr Geds nosprieda, ka viņa neapjau� akmens dabu, ja jau runā par to tik nebēdīgi un viegli. Viņa nezina pietiekami daudz, lai baidītos no tā. - Pastāsti, kāds ir tā spēks! - Geds beidzot teica.
- ���Tas tika radīts, pirms Segojs no Atklātās jūras izcēla pasaules salas. Tas tika radīts tad, kad tika radīta pati pasaule, un pastāvēs līdz pasaules pēdējai dienai. Laiks tam neko nenozīmē. Ja tu uzliksi uz tā roku un uzdosi jautājumu, tas tev atbildēs saskaņā ar to spēku, kāds ir tevī. Tam ir balss - ja vien tu proti klausīties. Tas stāsta par to, kas bijis, ir un būs. Tas stāstīja par tavu atnāk�anu jau ilgi pirms tās dienas, kad tu spēri kāju uz �īs salas. Vai gribi uzdot tam kādu jautājumu?
-Nē.
- ���Tas tev atbildēs.
- ���Man nav jautājuma, ko es gribētu tam uzdot.
- ���Tas tev varētu pateikt, - Serreta sacīja savā maigajā balsī, - kā tu pieveiksi savu ienaidnieku.
Geds stāvēja kā pārakmeņojies.
- ���Vai tu baidies no �ī akmens? - viņa vaicāja, it kā negribēdama tam ticēt, un Geds atbildēja: - Jā.
Telpas stindzino�ajā aukstumā un klusumā, starp daudzajām burvības un akmens sienām, savas vienīgās sveces gaismā Serreta vēlreiz paskatījās uz Gedu ar savādu mirdzumu acis. - Nē, Zvirbuļvanag, - viņa teica, - tu nebaidies.
- ���Bet es nerunā�u ar �o garu, - Geds atbildēja un, paskatījies Serretai tie�i sejā, drosmīgi un nopietni piebilda:
- Mana kundze, tas gars ir ieslēgts akmenī, un akmens ir aizslēgts ar aizdari�anas burvību, spēka vārdiem un zīmog-zintīm un noglabāts aiz trejām cietok�ņa sienām tuksnesīgas zemes vidū nevis tāpēc, ka būtu �dārgs, bet tāpēc, ka spēj
nodarīt lielu ļaunumu. Es nezinu, ko tev par to stāstīja, kad tu ieradies �eit. Bet tev, kas esi dk jauna un cēlsirdīga, nekad nevajag aizskart �o akmeni vai pat skatīties uz to. Tas tev nedarīs labu.
� ���Es jau esmu to aizskārusi. Esmu runājusi ar to un dzirdējusi tā atbildes. Tas man neko nav nodarījis.
Viņa aizgriezās, un abi devās ārā pa daudzajām durvīm un gaiteņiem, līdz plato torņa kāpņu lāpu gaismā Serreta nopūta sveci. Viņi �ķīrās, pārmiju�i tikai nedaudzus vārdus.
Tonakt Geds gulēja maz. �oreiz viņa miegu netraucēja doma par ēnu - to bija gandrīz atspiedusi malā cita doma, cits redzes tēls, kas nemitīgi atgriezās pie viņa: akmens, uz kura celts �is tornis, un viņam pievērstā Serretas seja, mirdzo�a un apēnota sveces gaismā. Atkal un atkal Geds juta viņas skatienu un mēģināja izprast, kāda izteiksme tika parādījusies viņas acīs, kad viņ� atteicās pieskarties akmenim, - nicinājums vai aizvainojums? Kad beidzot viņ� laidās miegā, gultas zīda palagi �ķita auksti kā Iedus, un pēc kāda laika viņ� atkal pamodās tumsā, domādams par akmeni un Serretas acīm.
Nākamajā dienā Geds sastapa Serretu izliektajā pelēka marmora zālē, kuru �obrīd apgaismoja rieto�ā saule un kurā viņa bie�i pavadīja pēcpusdienu, kavēdamās spēlēs vai auzdama kopā ar savām kalponēm. Viņ� teica: - Valdniece Serreta, es tevi aizvainoju. Man ļoti �ēl!
- ���Nē, - viņa domīgi atbildēja un apkārtoja: - Nē... -Viņa aizsūtīja kalpones projām un, kad abi bija paliku�i divatā, pagriezās pret Gedu. - Mans viesi, mans draugs, -viņa teica, - tavs skatiens ir ļoti ass, bet varbūt tu neredzi visu, kas ieraugāms. Gontā un Roukā māca lielas burvju gudrības. Bet �eit ir Oskila, Kraukļu zeme, �ī nav hardie�u zeme, un magi to nedz pārvalda, nedz pārzina. �eit gadās notikumi, ko neapsprie� dienvidu viedie vīri, un �eit ir lietas, kas nav minētas Vārdu sarakstos. Cilvēks baidās notā, ko
nepazīst. Bet tev �eit, Terrenona pilī, nav no kā baidīties. Cilvēkam, kur� vājāks par tevi, patie�ām būtu iemesls bailēm. Bet tev ne. Tev daba devusi spēku valdīt pār to, kas atrodas aizslēgtajā istabā. To es zinu. Tie�i tāpēc tu tagad esi �eit.
� ���Es nesaprotu.
- ���Tas ir tāpēc, ka mans valdnieks Benderesks nav bijis ar tevi pilnīgi atklāts. Turpretī es bū�u atklāta. Nāc, apsēdies �eit!
Geds apsēdās viņai blakus uz zemās, spilveniem izliktās loga apmales. Rieto�ās saules stari slīpi strāvoja istabā, dāsni apveltīdami viņus ar spo�umu, kurā nebija siltuma; tīreļi lejā jau tinās krēslā; iepriek�ējās nakts sniegs nebija nokusis un klāja zemi kā pelēcīgi balts līķauts.
Serreta tagad runāja ļoti maigi un klusi. � Benderesks ir Terrenona valdnieks un mantinieks, bet viņ� nevar akmeni izmantot, nevar pilnīgi pakļaut to savai gribai. To nevaru ari es�ne viena, ne kopā ar viņu. Ne viņam, ne man nepietiek prasmes un spēka. Tev piemīt abi.
Kā tu to zini?
�No pa�a akmens! Es jau tev teicu, ka tas pastāstīja par tavu gaidāmo iera�anos. Tas pazīst savu saimnieku. Tas tevi ir gaidījis. Jau pirms tavas dzim�anas tas gaidīja tevi - vienīgo, kas spēs pār to valdīt. Un tam, kur� spēs likt Terre-nonam atbildēt uz saviem jautājumiem, tam, kur� liks akmenim rīkoties pēc savas gribas, būs spēks un vara pa�am pār savu likteni: spēks satriekt jebkuru ienaidnieku, vai tas būtu mirstīgais vai aizsaules gars; tas iemantos tādu gai�redzību, zinā�anas, bagātību, autoritāti un burvja spējas, ar ko nevar mēroties pat arhimags! Tavā ziņā ir tikai vēlēties - vienalga, vai tas būtu daudz vai maz.
Un atkal viņa pacēla savas neparastās, mirdzo�ās acis pret Gedu, un �is skatiens skāra viņu tik dziļi, ka viņ� nodrebēja kā saltas elpas skaits. Tomēr Serretas sejā jautās bailes - lt kā viņa meklētu Geda palīdzību, bet būtu par lepnu, lai to lūgtu. Geds jutās apmulsis. Runādama Serreta bija uzlikusi savu plaukstu uz viņējās; tās pieskāriens bija viegls, un tā izskatījās �aura un balta uz viņa tum�ās, spēcīgās plaukstas. Geds lūdzo�i teica: - Serreta! Man nav tāda spēka, kā tu domā, - to, kas man bija, es aizmetu projām. Es tev nevaru palīdzēt, tev nebūs no manis labuma. Bet vienu es zinu: Senie Zemes spēki nav izmantojami cilvēkam. Tie nekad netika nodoti mūsu rokās, un mūsu rokās tie dara vienīgi postu. Nelāgi līdzekļi ved pie nelāga gala. Es tiku nevis atvests, bet atdzīts �urp, un tas spēks, kas mani atdzina, cen�as mani pazudināt. Es tev nevaru palīdzēt
- ���Tas, kur� aizmet prom savu spēku, reizēm iegūst vēl lielāku spēku, - Serreta smaidīdama teica, it kā Geda bailes un raizes būtu bērni�ķīgi untumi. � Varbūt es zinu vairāk par to, kas tevi atveda �urp. Vai kāds vīrs tevi neuzrunāja Orimi ielās? Tas bija sūtnis, Terrenona kalps. Kādreiz viņ� pats bija burvis, bet aizmeta savu zizli, lai kalpotu daudz varenākam spēkam par jebkura maga spēku. Un tu atbrauci uz Oskilu un tīrelī mēģināji pieveikt ēnu ar savu koka zizli; mēs gandrīz vairs nespējām tevi glābt, jo tas, kas tev seko, ir daudz viltīgāks, nekā mēs domājām, un bija jau atņēmis tev lielu daļu spēka... Tikai ēna var cīnīties pret ēnu. Tikai tumsa var pieveikt tumsu. Paklausies, Zvirbuļvanag! Kas tev vajadzīgs, lai tu spētu uzvarēt to ēnu, kura gaida tevi aiz �īm sienām?
- ���Man vajadzīgs tas, ko es nezinu. Tās vārds.
- ���Terrenons, kas zina jebkuru piedzim�anu un nāvi, jebkuru būtni pirms un pēc nāves, vēl nedzimu�os un nemiru�os, gai�o un tum�o pasauli, - viņ� tev pateiks �o vārdu!
- ���Un kāda būs maksa?
- ���Nekāda. Es tev saku: tas tevi paklausīs, kalpos tev kā tavs vergs.
Satricināts un �aubu mocīts, Geds neatbildēja. Tagad Serreta turēja viņa roku abās savējās un skatījās viņam sejā. Saule bija iegrimusi dūmakā virs apvār�ņa, un arī gaiss kļuvis miglains, bet viņas sejā arvien gai�āk iemirdzējās lepnums un gandarījums, jo, vērodama Gedu, viņa redzēja, ka ir sa�ķobījusi tā pārliecību. Serreta klusi no�ukstēja:
- Tu būsi varenāks par visiem, tu būsi ķēniņ� visu vidū! Tu valdīsi, un es valdī�u kopā ar tevi...
Geds spēji piecēlās un, paspēris vienu soli, aiz garās zāles sienas izciļņa blakus durvīm ieraudzīja Terrenona valdnieku, kas klausījās viņu sarunā un pie sevis smaidīja.
Geda skatiens un domas acumirklī ieguva skaidrību. Viņ� paskatījās lejup uz Serretu. - Tumsu var pieveikt tikai gaisma, - viņ� teica. - Gaisma!
To teikdams, viņ� visu redzēja tik skaidri, it kā pa�a vārdi būtu kļuvu�i par lāpu, kas apgaismo ceļu: redzēja un saprata, kā viņ� atvilināts �urp, kā tie abi izmantoju�i viņa bailes, kas dzina viņu uz priek�u, un kā tie iecerēju�i viņu paturēt. Jā, tie bija izglābu�i viņu no ēnas, jo negribēja, lai ēna iemājotu viņā, iekams viņ� nav kļuvis par Akmens vergu. Kad viņa gribu būtu sagūstījusi Akmens vara, tad tie ielaistu ēnu cietoksnī, jo gebets ir vēl labāks vergs nekā cilvēks. Ja Geds būtu kaut reizi aizskāris akmeni vai uzrunājis to, viņ� būtu pagalam uz visiem laikiem. Un tomēr -tāpat kā ēna nebija spējusi viņu noķert un sagrābt, ari Akmens nebija spējis viņu sev pakļaut; viņ� bija izglābies par mata tiesu - un tomēr izglābies. Gandrīz padevies, ta�u tikai gandrīz... Viņ� nebija pakļāvies citu gribai. Ļaunumam ir ļoti grūti dabūt savā varā tādu dvēseli, kas nepakļaujas.
Geds stāvēja starp viņiem abiem, kas bija padevu�ies un pakļāvu�ies, un raudzījās no viena uz otru. Benderesks panācās uz priek�u.
- Es jau tev teicu, - Teruenona valdnieks sausi sacīja savai sievai, - ka viņ� izslīdēs no tavām rokām, Serret.
Viņi ir gudri nejēgas, tie tavi gontie�u pesteļotāji. Un arī tu, Gontas sieviete, esi nejēga, ka cerēji piekrāpt gan viņu, gan mani un valdīt pār mums abiem ar savu skaistumu, un izmantot Terrenonu saviem mērķiem. Bet Akmens valdnieks esmu es, un, lūk, ko es daru ar neuzticīgu sievu:
- ���Nāc, - viņa sacīja drebo�ā balsī, - nāc, Zvirbuļvanag, a�āk, iekams viņ� nav izsaucis Akmens kalpus...
Glu�i kā atbalss tornim pārskrēja �uksti, sausa, drebo�a murdoņa akmens sienās un grīdā, it kā pati zeme būtu sākusi runāt.
Sagrābusi Geda roku, Serreta kopā ar viņu metās cauri gaiteņiem un zālēm, lejup pa garajām, līkumotajām kāpnēm. Viņi izskrēja pagalmā, kur virs netīrā, sabradātā sniega vēl kavējās pēdējā sudrabotā dienasgaisma. Viņiem ceļu aiz�ķērsoja trīs pils kalpi, itin kā turēdami viņus aizdomās par sazvērestību pret savu valdnieku. � Kļūst tum�s, valdniece, - viens no tiem teica, un otrs piebilda: - Tagad jūs nevarat jāt ārā no pils!
- ���Prom no mana ceļa, tārps! - Serreta uzkliedza un kaut ko piebilda svelpjo�ajā oski lie�u valodā. Vīri klupdami atkāpās un locīdamies nokrita zemē; viens no tiem skaļi iekliedzās.
- ���Mums jādodas ārā pa vārtiem, cita ceļa nav. Vai tu tos redzi? Vai vari tos atrast, Zvirbuļvanag?
Viņa paraustīja Gedu aiz rokas, bet viņ� vilcinājās.
- Kā tu viņus apbūri?
- ���Ielēju viņos karstu svinu, un viņi no tā nomirs. A�āk, es tev saku - viņ� atbrīvos Akmens kalpus, un es nevaru atrast vārtus, jo tie ir apburti. A�āk!
Geds nesaprata, kāpēc viņa tā runā, jo pats apburtos vārtus redzēja tikpat skaidri kā pagalma akmens arku, pa kuru tie bija saskatāmi. Viņ� izveda Serretu tai cauri, un pa priek�ējā pagalma vēl nesabradāto sniegu abi aizsteidzās līdz burvju sienas vārtiem, kur Geds pateica Atdarī�anas vārdu, un viņi izkļuva ārpusē.
Kad Terrenona pils sudrabainā krēsla palika viņiem aiz muguras, Serreta tūdaļ pārvērtās. Viņas skaistums tīreļa drūmajā pusgaismā neizgaisa un nemazinājās, ta�u ieguva ļauni raganīgu izteiksmi, un beidzot Geds pazina viņā Re Albi valdnieka un Oskilas burves meitu, kura pirms daudziem gadiem bija zobgalīgi ķircinājusi viņu zaļajās pļavās virs Ogiona mājas un pavedinājusi viņu lasīt to burvību, kas atsvabina ēnu. Tomēr Geds par to daudz nedomāja, jo tagad saspringtā modrībā lūkojās apkārt pēc sava ienaidnieka - pēc ēnas, kas viņu gaida kaut kur ārpus �īm burvju sienām. Tā joprojām var slēpties Skiorha nedzīvajā �aulā un parādīties kā gebets, un tā var glūnēt kaut kur milsto�ajā tumsā, gaidīdama, kad varēs viņu sagrābt un ieplūdināt savu bezveida esību viņa dzīvajā miesā. Geds juta tās tuvumu, bet vēl to neredzēja. Tomēr, ieskatīdamies cie�āk, viņ� netālu no vārtiem pamanīja kaut ko mazu un melnu, pa pusei ieraku�os sniegā. Geds pieliecās un saudzīgi pacēla to abās plaukstās. Tas bija otaks - viegls, auksts un sastindzis, ar sarecēju�u asiņu kamoliem īsajā, zīdainajā spalvā.
- ���Pārvērties! Pārvērt savu izskatu, jo viņi tuvojas! -iekliedzās Serreta, sagrābdama viņa roku un norādīdama uz tomi, kas pustumsā $lējās aiz viņiem kā gar�, balts zobs. Pa zemākajiem, spraugām līdzīgajiem logiem līda ārā
tum�i radījumi, vēcinādami garus spārnus; tie riņķodami cēlās gaisā un laidās pāri mūrim uz Geda un Serretas pusi, kuri neaizsargāti stāvēja uz sniegotās nogāzes. �uksto�ā murdoņa, ko viņi bija dzirdēju�i cietok�ņa iek�ienē, kļuva arvien skaļāka, un zeme �ķita drebam un vaidam zem viņu kājām.
Niknas dusmas uzbangoja Geda sirdī - kvēlo�s naids pret visiem �iem ne�ēlīgajiem, nāvējo�ajiem spēkiem, kas viņu krāpj, gūsta un vajā. - Pārvērties! - Serreta iekliedzās vēlreiz un pati, zibenīgi izdvesusi burvju vārdus, pārvērtās par pelēku kaiju un aizlidoja projām. Bet Geds pieliecās un noplūca zāles stiebru, kas tievs un sauss slējās ārā no sniega tajā vietā, kur bija gulējis beigtais otaks. Pacēlis stiebru gaisā, viņ� skaļi uzrunāja to Patiesajā valodā, un stiebrs sāka augt garumā un briest resnumā. Kad vārdi bija izrunāti, Geda rokās atradās liels zizlis - burvja zizlis. Tas neiegailējās sarkanā, posto�ā ugunī, kad melnie radījumi no Terrenona galma metās viņam virsū un viņ� trieca ar to pa zibo�ajiem spārniem; �is zizlis kvēloja tikai ar baltu maga guni, kas nededzina, bet atvaira tumsu.
Uzbrucēji neatlaidās; tie bija neredzēti radījumi no senseniem laikiem pirms putnu, pūķu un cilvēku ra�anās, sen pagaisu�i no zemsaules atmiņas, ta�u atdzīvināti ar Akmens ļaunās, mū�vecās atmiņas spēku. Kā mākonis tie apņēma Gedu no visām pusēm. Viņ� jfita �vīkstam ap sevi nagotās ķetnas, un radījumu �ķebino�ā dvaka izraisīja nelabumu. Geds neganti trieca un cirta uz visām pusēm, atvairīdams uzbrucējus ar ugunīgo zizli, ko bija radījis viņa naids un savvaļas zāles stiebrs. Un piepe�i tie visi pacēlās gaisā kā kraukļi, kas iztraucēti, plosot laupījumu, un ar paklusu �alkoņu aiztraucās uz to pusi, kurp kaijas izskatā bija aizlaidusies Serreta. Lielie spārni �ķita vēzējamies lēni, ta�u tie lidoja ātri, un katrs vēziens tos strauji virzīja uz priek�u. Neviena kaija nespētu ātrumā sacensties ar tādiem vajātājiem.
Tikpat zibenīgi kā kādreiz Roukā Geds pārvērtās par pelēku vanagu; nevis par zvirbuļvanagu, kā viņu mēdza dēvēt, bet par klejotājpiekūni^kas lido kā bulta, kā doma. Savēcinājis svītrainos, smailos, spēcīgos spārnus, viņ� uzlidoja gaisā un metās pakaļ saviem uzbrucējiem. Tumsa sabiezēja, bet starp mākoņiem parādījās zvaigznes, apgaismodamas ceļu. Priek�ā viņ� redzēja, kā melnais, zibo�ais bars metas lejup un brā�as virsū kādam tik tikko saskatāmam punktam. Aiz melnējo�ā bara pletās jūra, un bālais ūdens zaigoja pēdējā palsajā vakara gaismā. Strauji un neapturami Geds vanaga izskatā �āvās virsū Akmens radījumiem, un tie pa�ķīda uz visām pusēm kā ūdens lāses no ūdenī iemesta akmens. Tomēr savu upuri tie jau bija notvēm�i. Vienam no knābja pilēja asinis, otram pie nagiem lipa baltu spalvu ku�ķi, un virs bālganā jūras klajuma vairs nebija ieraugāma neviena kaija.
Uzbrucēji atkal vērsās pret Gedu un tuvojās strauji un smagi, pastiepu�i un atpletu�i tēraudcietos knābjus. Apmetis loku virs tiem, viņ� izaicino�ā niknumā iekliedzās vanaga balsī un tad aiz�āvās pāri zemajai Oskilas piekrastei jūras pla�umā.
Akmens kalpi kādu laiku ķērkdami pariņķoja un tad cits pēc cita smagi laidās atpakaļ uz iek�zemes tīreļiem. Senie Spēki nevar �ķērsot jūru, tie ir piesaistīti katrs savai salai, savai noteiktai vietai, alai, akmenim vai plūsto�am strautam. Melnās varas izstarojumi atgriezās torņa cietoksnī, kur Terrenona valdnieks Benderesks tos sagaidīja, varbūt raudādams, varbūt smiedamies. Bet Geds lidoja tālāk ar piekūna spārniem, ar piekūna spīvumu, kā neapturama bulta, kā neaizmirsta doma, ziemas vējā un tumsā pāri Oskilas jūrai uz austrumu pusi.
Ogions Klusais pēc rudens klejojumiem bija vēlu atgriezies savās Re Albi mājās. Oadiem ritot, viņ� bija kļuvis arvien klusāks un noslēgtāks. Jaunais Gontas valdnieks, kas mājoja zemāk, pilsētā, nebija izdabūjis no viņa ne vārda, kaut gan pats tika kāpis aug�ā uz Piekūna Ligzdu, lai meklētu maga palīdzību kādā iecerētā sirojumā uz Andradu. Ogions, kur� sarunājās ar zirnekļiem tīklos un bija redzēts bijīgi sveicinām kokus, neatbildēja Salas valdniekam neviena vārda, un tas devās atpakaļ vīlies un neapmierināts. Iespējams, ka arī Ogions sirds dziļumos jutās neapmierināts un nemierīgs, jo visu vasaru un rudeni viņ� bija pavadījis kalna virsotnē viens un tikai tagad, neilgi pirms Saules Atgrie�anās, atnācis atpakaļ pie sava vecā pavarda.
Nākamajā rītā pēc atgrie�anās Ogions piecēlās vēlu un, gribēdams izdzert krūzi zāļu tējas, izgāja pasmelt ūdeni piekalnes avotā gabaliņu zem mājas. Gar avota malām bija savilcies ledus, un sakaltu�ajā sūnā starp akmeņiem dzirkstīja sala zvaigznītes. Bija jau gai�a diena, ta�u saule vēl kādu stundu neapspīdēs kalna vareno plecu: visa rietumu Gonta no piekrastes līdz kalna virsotnei bija pelēka un klusa, un pār to valdīja ziemas rīta spirgtums. Kamēr mags stāvēja pie avota, lūkodamies pāri nogāzēm uz piekrasti un pelēko jūras tālumu, viņam virs galvas atskanēja spārnu �alkoņa. Ogions paskatījās aug�up un mazliet pacēla vienu roku. Uz tās, skaļi vēzēdams spārnus, nolaidās liels vanags. Tas turējās pie maga rokas kā apmācīts medību putns, bet tam nebija ne pārrautas saites, ne gredzena, ne zvaniņa. Nagi cie�i iespiedās Ogiona plaukstas locītavā, svītrainie spārni drebēja, un apaļajā zelta acī gailēja truls, drud�ains spīdums.
- Vai tu esi vēstnesis vai vēsts? - Ogions rāmi vaicāja vanagam. - Nāc man līdzi... - Dzirdot maga vārdus, vanags paskatījās uz viņu. Ogions mirkli klusēja. - Man �ķiet, ka es tev reiz devu vārdu, - viņ� noteica, tad devās uz māju un iegāja iek�ā, joprojām nesdams putnu uz rokas. Nolicis vanagu pavarda siltumā, viņ� tam piedāvāja ūdeni. Putns nedzēra. Tad Ogions sāka aust burvību - ļoti klusi, darinādams maģisko audumu vairāk
Geds bija grezni un sve�zemnieciski ģērbies zvērādās, zīdā un sudrabā, bet drēbes bija saplēstas un stīvas no sāļā jūras ūdens, un viņ� nekustīgi stāvēja, kalsns un salīcis, matiem krītot pāri rētainajai sejai.
Ogions noņēma viņam no pleciem notraipīto, grezno apmetni, aizveda viņu līdz kambarim, kurā reiz bija gulējis viņa māceklis, un apguldīja viņu uz lāviņas. Nomurminājis da�us guļamvārdus, viņ� atstāja Gedu vienu. Ogions nebija mēģinājis viņu uzrunāt, jo zināja, ka pa�laik viņam nav cilvēka valodas.
Zēna gados Ogions tāpat kā citi zēni bija domājis, cik tā būtu interesanta rotaļa, ja ar burvju mākslas palīdzību varētu mainīt savu izskatu un pārvērsties pēc patikas par citu cilvēku, zvēru, koku vai mākoni un tēlot neskaitāmu būtņu lomas. Bet, burvis būdams, viņ� bija uzzinājis, kāda ir maksa par �o spēli - tas ir risks pazaudēt pa�am sevi, rotaļā pazaudēt patiesību. Jo ilgāk cilvēks saglabā sve�o izskatu, jo lielāki kļūst �ie draudi. Ikviens māceklis un zintnieks savā skolo�anās gaitā iepazīst stāstu par Vejas burvi Bord�eru, kuram patika pārvērsties par lāci. Darīdams to arvien bie�āk un kavēdamies lā�a izskatā arvien ilgāk, viņ� ļāva lācim izaugt sevī tiktāl, ka cilvēks gāja bojā; kļuvis par lāci, viņ� me�ā nogalināja pats savu mazo dēlēnu, un vēlāk viņu pa�u panāca un nogalināja mednieki. Un neviens nezina, cik daudzi no delfīniem, kuri peld Iek�jūras ūdeņos, kādreiz ir biju�i cilvēki - gudri cilvēki, kas aizmirsu�i savu gudiību un savu vārdu nemierīgās jūras priekos.
Geds bija pārvērties par vanagu spīva niknuma un izmisuma bridi, un, kad viņ� traucās projām no Oskilas, viņa prātā valdīja tikai viena doma: izbēgt gan no Akmens, gan no ēnas, tikt projām no aukstajām, nodevīgajām zemēm un atgriezties mājās. Piekūna niknums un kaisme saplūda ar viņa pa�a izjūtām, un viņa lidotgriba kļuva par piekūna lidotgribu. Tā viņ� bija pārlidojis pāri Enladai un tikai reizi nolaidies zemē, lai padzertos ūdeni no vientuļa me�a avota, bet tūlīt atkal cēlies spārnos, jo viņu dzina bailes no vajātājas ēnas. Tā viņ� bija �ķērsojis lielo jūras �aurumu, ko sauca par Enladas Rīkli, traucies tālāk un tālāk uz dienvidaustrumiem, pa labi atstādams tikko saskatāmos Oraneas kalnus un pa kreisi vēl grūtāk saskatāmos Andradas kalnus; vienīgi jūra pletās viņa priek�ā līdz pat brīdim, kad beidzot virs viļņiem pacēlās viens nemainīgs vilnis, kas kļuva arvien augstāks un pārtapa baltajā Gontas kalna virsotnē. Visa �ī garā lidojuma saulesgaismā un tumsā viņ� bija valkājis piekūna spārnus, lūkoj ies caur piekūna acīm, aizmirsis pats savas domas un beidzot zinājis tikai to, ko zina piekūns: izsalkumu, vēju un savu ceļamērķi.
Viņ� aizlidoja uz pareizo patvērumu. Tikai nedaudzi cilvēki Roukā un tikai viens cilvēks Gontā varēja padarīt viņu atkal par cilvēku.
Kad Geds pamodās, viņ� izskatījās me�onīgs un nerunāja ne vārda. Ogions nemēģināja viņam neko sacīt, tikai iedeva gaļu un ūdeni un ļāva apmesties pie uguns, kur viņ� drūmi tupēja kā liels, paguris, pikts vanags. Kad pienāca vakars, viņ� likās gulēt. Tre�ajā rītā Geds pienāca pie pavarda, kur sēdēja mags, lūkodamies liesmās, un teica:
- Skolotāj...
- ���Sveiks, manu zēn, - sacīja Ogions.
- ���Es esmu atgriezies pie tevis tāds pats, kāds aizgāju: muļķis, -jaunais cilvēks teica, un viņa balss bija piesmakusi un neskaidra. Mags tik tikko jau�ami pasmaidīja un pamāja, lai Geds apsē�as viņam pretī pie pavarda uguns, tad sāka gatavot abiem tēju.
Ārā krita sniegs - pirmais ziemas vēstnesis �eit, Gontas zemākajās nogāzēs. Ogiona logi bija cie�i aizslēģoti, tomēr viņi dzirdēja, kā slapjais sniegs klusi krīt uz jumta, un juta dziļo sniega klusumu visapkārt mājai. Abi ilgi sēdēja pie uguns, un Geds izstāstīja savam vecajam skolotājam visu aizgāju�o gadu stāstu kop� tiem Lūkiem, kad bija aizpeldējis no Gontas salas laivā ar nosaukumu "Ēna". Ogions neko nejautāja un, kad Geds bija beidzis, vēl ilgu laiku rāmi klusēja, iegrimis domās. Tad viņ� piecēlās un uzlika uz galda sieru, maizi un vīnu, un abi kopā ieturēja maltīti. Kad tā bija galā un istaba piekopta, Ogions pirmoreiz ierunājās.
- ���Tev ir dziļas rētas, manu zēn, - viņ� teica.
- ���Man nepietiek spēka, lai cīnītos ar savu vajātāju, -Geds atbildēja.
Ogions papurināja galvu un ilgāku laiku klusēja.
- ���Savādi, - viņ� beidzot sacīja. - Tev pietika spēka, lai pārspētu burvi viņa pa�a valstībā, tur Oskilā. Tev pietika spēka, lai turētos pretī vilinājumiem un atvairītu Senā Zemes Spēka kalpu uzbrukumu. Un Pendorā tev pietika spēka, lai stātos pretī pūķim.
- ���Oskilā mani izglāba veiksme, nevis spēks, - Geds atbildēja un atkal nodrebēja, atcerēdamies pārdabisko, stindzino�o Terrenona pils aukstumu. - Bet pūķim es zināju vārdu. Ļaunumam, ēnai, kas mani vajā, vārda nav.
- ���Vārds ir
- ���Ja ēnai ir vārds, - Geds beidzot teica, - diez vai tā pūlēsies man to pasacīt...
- ���Nē, - Ogions piekrita, - tāpat kā tu neesi pūlējies sacīt tai savu vārdu. Un tomēr ēna to zināja. Oskilas tīreļos tā nosauca tevi vārdā, vārdā, kuru tev devu es. Tas ir savādi, savādi...
Viņ� atkal iegrima domās. Beidzot Geds teica: - Es devos �urp meklēt padomu, nevis patvērumu, skolotāj. Es negribu atvest �o ēnu pie tevis, bet, ja palik�u �eit, tā drīz vien būs klāt. Tu reiz izdzini to no �īs pa�as istabas...
- ���Nē, tā bija tikai priek�vēstnese - ēnas ēna. Tagad es to nevarētu padzīt. To spēj vienīgi tu.
-Bet es esmu bezspēcīgs tās priek�ā. Vai ir kāda vieta...? - Geda balss pamira, iekams viņ� bija izteicis jautājumu līdz galam.
- ���Dro�as vietas nav, - Ogions saudzīgi teica. - Nemaini vairs savu izskatu, Ged. Ēna cen�as iznīcināt tavu patieso būtību. Tai tas gandrīz izdevās, piespie�ot tevi iemājot vanagā. Nē, es nezinu, kurp tu varētu doties. Bet es nojau�u, ko tev vajadzētu darīt. Grūti ir tev to pasacīt.
Geda klusē�ana kliedza pēc atbildes, un Ogions beidzot teica: - Tev jāgrie�as atpakaļ.
- ���Jāgrie�as atpakaļ?
- ���Ja tu dosies uz priek�u, ja turpināsi bēgt, tu visur sastapsi briesmas un ļaunumu, jo ēna ir tā, kas tevi dzen, un tie�i tā izvēlas tavu ceļu. Jāizvēlas ir tev. Tev jāmeklē tas, kas meklē tevi. Tev jāvajā tavs vajātājs.
Geds neko neatbildēja.
-Es devu tev vārdu pie Aras avota,-magsturpināja.
- Aras upe krīt lejā no kalniem un ietek jūrā. Cilvēks var uzzināt savu galamērķi, ta�u to viņ� var tikai tad, ja grie�as atpakaļ un atgrie�as savā sākumā, un ieslēdz �o sākumu sevī. Ja viņ� nav upes atvaros un mutuļos mētāts sprungulis, tad viņam jābūt pa�ai upei, visai upei no avota līdz iztekai jūrā. Tu atgriezies Gontā, tu atgriezies pie manis, Ged. Tagad pagriezies atpakaļ un ej meklēt pa�u avotu un to, kas ir pirms avota. Tur atrodas tava spēka cerība.
- ���Tur, skolotāj? - Geds pāijautāja ar bailēm balsī. - Bet kur?
Ogions neatbildēja.
- ���Ja es griezī�os atpakaļ, - pēc brī�a sacīja Geds, - ja es vajā�u vajāto, kā tu teici, tad �ī vajā�ana, �ķiet, nevilksies ilgi. Ēna ta�u gaidīt gaida, kad varēs sastapties ar mani vaigā. Divas reizes tai ir bijusi tāda iespēja, un abas reizes tā ir mani pieveikusi.
- ���īstā reize ir tre�ā, - sacīja Ogions.
Geds sāka staigāt turp atpakaļ pa istabu - no pavarda līdz durvīm un no durvīm līdz pavardam. - Un, ja tā pieveiks mani pavisam, - viņ� noteica, iebilzdams varbūt Ogionam, bet varbūt pats sev, - tā paņems manas zinā�anas un manu spēku un tos izmantos. Pagaidām tā man tikai draud. Bet, ja tā iekļūs manī un iegūs varu pār mani, tad ar manu palīdzību nodarīs lielu ļaunumu.
- ���Taisnība. Ja pieveiks tevi.
- ���Bet, ja es atkal bēg�u, tā noteikti mani atradīs... Un bēgdams es tērēju savu spēku. - Geds vēl brīdi soļoja turp atpakaļ, tad pēk�ņi pagriezās un, nometies uz ceļgala maga priek�ā, teica: � Es esmu staigājis kopā ar izciliem burvjiem un dzīvojis Visgudro salā, bet tu esi mans visīstākais skolotājs, Ogion. - Viņa balsī skanēja mīlestība un tāds kā grūtsirdīgs prieks.
- ���Labi, - sacīja Ogions. - Tagad tu to zini. Labāk tagad nekā nekad. Ta�u visbeidzot tu būsi mans skolotājs. - Viņ� piecēlās un sabikstīja uguni, lai tā iedegtos spo�ās liesmās, un pakāra virs tām katliņu, tad uzvilka savu aitādas ka�oku un teica: - Man jāaiziet brīdi pieskatīt kazas. Uzmani tikmēr katliņu, zēn!
Kad viņ� atgriezās, viscaur apsnidzis ar smalka sniega kārtiņu, un nodauzīja sniegu no kazādas zābakiem, viņam rokā bija gara, raupja īves nūja. Visu atliku�o pēcpusdienu un ari pēc vakariņām Ogions sēdēja pie gaismekļa un darbojās ap to ar nazi, pulējamo akmeni un burvju mākslām. Daudz rei�u viņ� pārvilka kokam ar plaukstu kā meklēdams apslēptu nepilnību. Strādādams Ogions ilgu laiku klusi dziedāja. Geds klausījās, joprojām juzdamies paguris, un, kad virsroku ņēma miegs, viņ� redzēja sevi kā mazu zēnu burves būdā, Desmit Alk�ņu ciematā: bija sniegota nakts, tumsā kvēloja pavarda uguns, gaisā valdīja spēcīga zāļu un dūmu smar�a, un Geda domas aizklīda sapņu ceļos, klausoties ilgo, kluso dziedājumu par burvībām un varoņdarbiem, ko sensenos laikos tālās salās veiku�i di�i vīri, cīnīdamies pret tumsas spēkiem, un kā tie uzvarēju�i vai zaudēju�i.
- Te būs, - Ogions teica, pasniegdams viņam pabeigto zizli. - Arhimags tev iedeva īves koka zizli; tas bija labs, un es nolēmu palikt pie tā. �o koku biju noskatījis lokam, bet labāk būs tā, kā tagad. Ar labu nakti, dēls.
Kad Geds, neatradis vārdus, kā pateikties Ogionam, pagriezās uz sava kambarī�a pusi, Ogions noraudzījās viņam pakaļ un teica - tik klusi, ka Geda ausis �ie vārdi nesasniedza: - Laimīgu lidojumu, mans jaunais piekūn!
Kad Ogions saltajā rītausmā pamodās, Geda būdā vairs nebija. Viņ� bija atstājis tikai pēc burvju para�ām rakstītu ziņu - pavarda akmenī ieskrāpētas sudraba rūnu zīmes, kas izgaisa, līdzko Ogions tās izlasīja: "Skolot�g, es dodos vajāt vajātāju."
Geds bija devies projām pa Re Albi ceļu ziemas tumsā pirms saullēkta, un neilgi pirms pusdienlaika viņ� sasniedza Gontas ostu. Ogions viņam Oskilas grezno drānu vietā bija iedevis piemērotus gontie�u stulpiņus, kreklu un ādas vesti, kā ari atbilsto�u veļu, tomēr Geds bija paturējis lepno apmetni ar ka�okādas apmali. �ādi ģērbies, rokā nesdams vienīgi tum�o, jaundarināto nūju sava auguma garumā, Geds piegāja pie Zemes Vārtiem, un kareivji, kas dīki balstījās pret kokā grieztajiem pūķu tēliem, bez īpa�as ieskatī�anās saprata, ka viņu priek�ā ir burvis. Atvilkdami nost �ķēpus, viņi bez taujā�anas palaida Gedu garām un nolūkojās, kā viņ� aizsoļo pa ielu tālāk.
Krasta piestātnēs un Jūras ģildes namā viņ� vaicāja pēc kuģiem, kas varētu doties uz ziemeļiem - uz Enladu, An-dradu, Oraneu. Visi atbildēja, ka tagad, tik neilgi pirms Saules Atgrie�anās, neviens kuģis no Gontas ostas neizbrauk�ot, un Jūras ģildē viņam paskaidroja, ka pat zvejas laivas �ādā nepastāvīgā laikā nebrauk�ot cauri Bruņu-klintīm.
Jūras ģildes noliktavā Gedam piedāvāja pusdienas: burvim reti jālūdz maltīte pa�am. Viņ� kādu laiku pasēdēja kopā ar ostas krāvējiem, kuģu būvētājiem un laikdariem, ar patiku klausīdamies to lēnajā, atturīgajā valodā, kurā jautas gontie�iein raksturīgā rūkoņa. Viņam radās liela vēlē�anās palikt turpat Gontā, aizmirst visas burvestības un dēkas, spēkus un �au�alas un dzīvot mierīgi, kā dzīvo visi citi �ajā pazīstamajā, mīļajā dzimtajā vietā. Tā bija vēlē�anās, bet griba runāja citu. Uzzinājis, ka no ostas neviens kuģis jūrā nebrauks, Geds ilgi nekavējās ne Jūras ģildē, ne pilsētā. Viņ� devās uz priek�u pa lī�a piekrasti, līdz sasniedza pirmo ciematu ziemeļos no Gontas pilsētas, un tur sāka izvaicāt vietējos zvejniekus, vai kāds nebūtu ar mieru pārdot viņam savu laivu.
Zvejnieks, kuru viņ� uzmeklēja, bija barga izskata vecs vīrs. Viņa divpadsmit pēdas garā, meistarīgi būvētā laiva bija tā savērpusies un ieplaisājusi, ka neizskatījās vairs diez ko derīga jūrasbraucieniem, tomēr viņ� par to prasīja augstu cenu: lai viņa laiva, viņ� pats un viņa dēls tiktu apvārdoti ar jūrasdro�ības vārdiem vesela gada garumā. Jo gontie�u zvejnieki nebaidās nedz no burvjiem, nedz no citiem spēkiem - vienīgi no jūras.
Jūrasdro�ības vārdi, kam Ziemeļu Arhipelāgā tika pie�ķirta liela nozīme, nespēja glābt cilvēku no vētras brāzmām vai vētras bangām, bet, ja tos sacīja kāds, kas labi pazina vietējos ūdeņus, laivas un jūrasbraucēju māku, tie noauda ap zvejnieku zināmu ikdienas dro�ību. Geds veica burvību labi un godīgi, un tā viņam paņēma visu nakti un nākamo dienu; viņ� darbojās noteikti un pacietīgi, neko neizlaizdams un neaizmirsdams, kaut arī visu laiku viņu māca bailes un domas klejoja tum�us ceļus, mēģinādamas iztēloties, kādā izskatā ēna viņam parādīsies nākamreiz, cik drīz tas notiks un kur tas varētu notikt. Kad burvība bija noausta, Geds jutās ļoti noguris. Tonakt viņ� pārgulēja zvejnieka būdā, guļamtīklā no vaļa zarnām, un rītausmā piecēlās, dvako-dams kā kaltēta siļķe; līcī zem Katnortas klints viņu gaidīja jaunā laiva, un viņ� devās turp.
Geds iestūma laivu rāmajā ūdenī blakus piestātnei, un tajā tūlīt sāka ieplūst ūdens. Viegliem kaķa soļiem iekāpis laivā, Geds iztaisnoja savērptos dēļus un nostiprināja satrunēju�ās tapas gan ar darbarīku, gan burvju vārdu palīdzību, kā bija darījis Lovtomingā ar Pekvarija laivu. Netālu klusēdami sapulcējās ciemata ļaudis, vērodami viņa veiklās rokas un klausīdamies rāmajā balsī. Arī �o darbu Geds veica prasmīgi un pacietīgi, līdz viss bija galā un laiva pilnīgi dro�a un gatava braucienam. Tad viņ� uzslēja Ogiona doto zizli masta vietā, nostiprināja to ar burvju vārdiem un tam �ķērsām pielika rāju no laba, stipra koka. Lejup no rājas viņ� vēja stellēs noauda burvju buru, �etrstūrainu buru, tik baltu kā sniegs Gontas virsotnē. Sievietes, kas nolūkojās viņā, izdvesa skaudīgu nopūtu. Pēc tam, stāvēdams pie masta, Geds izsauca vieglu magvēju. Laiva izslīdēja dziļākos ūdeņos un pagriezās uz Bruņuklintīm lielā lī�a pretējā pusē. Kad zvejnieki, kuri bija klusēdami viņu vēroju�i, redzēja, ka saplaisājusī laiva ar paceltu buru uzņem gaitu tik viegli un līgani kā spārnos pacēlies putns, tie sāka skaļi gavilēt, smaidīt un dauzīt kājas pret krasta smiltīm, un Geds, īsu bridi atskatīdamies, redzēja, ka tie, uzmudrino�as sveikas mādami, joprojām stāv aukstajā vējā zem Katnortas klints tum�ā, robainā blāķa, virs kura augstu mākoņos pacēlās Gontas kalna sniegotie klajumi.
Viņ� pārbrauca pāri līcim un izslīdēja cauri Bruņuklintīm Gontas jūrā; tur viņ� pagriezās uz ziemeļrietumiem un virzīja laivu uz ziemeļiem no Oraneas, tāpat kā bija devies �urp. Viņam nebija ne īpa�a plāna, ne stratēģijas -viņ� domāja tikai par atpakaļceļu iepriek�ējā virzienā. Sekodama piekūna lidojumam no Oskilas, ēna varēja gan mest līklo�us pa toreizējām dienām un vējiem, gan doties taisni � to bija grūti uzminēt. Tomēr skaidrs bija viens: ja tā nav pilnīgi atgriezusies ēnainajā sapņu valstībā un ja Geds atklāti turpinās savu ceļu, tai kaut kur jūras pl īsumos būs jāsastopas ar viņu vaigu vaigā.
Ja �ī sastap�anās neizbēgama, tad Geds gribēja, lai tā notiktu jūrā. Viņ� to īsti neprata izskaidrot, ta�u iespēja vēlreiz sastapt pretinieku uz sauszemes likās pārāk �ausmino�a. Jūras pla�umos gadās sastapties gan ar vētrām, gan ar jūras nezvēriem, ta�u ļaunie spēki tur nemājo -ļaunums ir zemes auglis. Un tajā tum�ajā zemē, kur Geds tika reiz nokļuvis, nebija ne jūras, ne upes, ne avota. Nāves valstība ir sausuma valstība. Kaut arī jūra �ī untumainā gadalaika vējos slēpa sevī ne mazums draudu, �ie draudi, laika untumi un nepastāvība Gedam �ķita drīzāk aizsargs un palīgs. Un, ja viņ� �ī neprātīgā brauciena gaitā patie�ām sastapsies ar ēnu, varbūt vismaz izdosies sagrābt to, tāpat kā tā bija centusies sagrābt viņu, un ar sava ķermeņa svaru, ar savas bojāejas spēku noraut to jūras dzīļu tumsā, kur tā vairs nespētu atbrīvoties no viņa tvēriena un nekad nepaceltos virs ūdens. Tādā gadījumā vismaz viņa nāve pieliktu punktu tam ļaunumam, ko radījusi viņa dzīve.
Jūra bija nemierīga un sabangota, un mākoņi gūzmējās virs tās kā lieli, pelēki nelaimes kalni. Geds tagad neizmantoja magvēju un ļāva laivu dzīt pasaules vējam, kas asi pūta no ziemeļrietumiem, un, kamēr viņ�, palaikam �ukstus izsaukdams kādu vārdu, uzturēja burvības austo buru, tā pati pēc vajadzības pagriezās un uztvēra vēju. Ja Geds nebūtu ņēmis palīgā burvību, viņam būtu grūti �ādā vētrainā jūrā noturēt niecīgo, sagrabēju�o laiviņu vēlamajā virzienā. Viņ� traucās uz priek�u un modri raudzījās uz visām pusēm. Zvejnieka sieva bija iedevusi Gedam divus maizes klaipus un ūdens kruzj� un pēc vairākām stundām, kad viņ� pirmoreiz ieraudzīja Kamebera klinti - vienīgo salu starp Gontu un Oraneu, viņ� paēda, padzēris un ar pateicību atcerējās kluso Gontas sievieti, kas sagādājusi viņam pārtiku. Geds virzīja laivu tālāk, garām tik tikko saskatāmajam zemes plankumam, tagad turēdamies vairāk uz rietumiem; gaisā jautās sīks, drēgns lietiņ� - uz sauszemes varbūt sniga. Apkārt valdīja klusums, tikai palaikam ie�īkstējās laivas dēļi un ap priek�galu viegli �ļakstēja viļņi. Tuvumā nebija redzama neviena cita laiva, gaisā nelidinājās neviens putns. Nebija nekādas kustības, tikai mū�īgais ūdens viļņojums un mākoņu slīdējums virs galvas; Geds miglaini atcerējās, ka redzējis tos pa�us mākoņus sev visapkārt, kad piekūna izskatā tika lidojis uz austrumiem pa �o pa�u ceļu, pa kuru tagad brauca uz rietumiem; toreiz viņ� bija caudzījies lejup uz pelēko jūru, tāpat kā tagad lūkojās aug�up pelēkajās debesīs.
Ja pārlaida skatienu apkārtnei, priek�ā nekas nebija redzams. Geds piecēlās, nosalis un paguris no saspringtās skatī�anās miglainajā tuk�umā. - Nu tad nāc, - viņ� nomurmināja, - Nāc, Ēna, ko tu gaidi? - Atbildes nebija, un tum�ajā miglā virs tum�ajiem viļņiem neredzēja nekādu vēl tum�āku kustību. Tomēr Geds arvien skaidrāk un noteiktāk juta, ka pretinieks nav vairs tālu un akli tausta viņa pēdas saltajā ūdens ceļā. Un viņ� spēji, skaļi iesaucās: - Es esmu �eit! Es, Geds Zvirbuļvanags, izaicinu savu ēnu!
Laiva �īkstēja, viļņi �ukstēja, vēj� viegli �alca baltajā burā. Ritēja mirkļi. Geds joprojām gaidīja, ar vienu roku aptvēris laivas īves koka mastu, un raudzījās cauri smalkajam, saltajam lietum, kas lēni, nevienādi virzījās pāri jūrai no ziemeļiem. Ritēja mirklis aiz mirkļa. Un tad tālumā, lietainajā miglā virs jūras viņ� ieraudzīja gaidīto pretinieku.
Ēna bija nometusi oskilie�u airētāja Skiorha apvalku, un tas nebija gebets, kas tuvojās viņam pāri sabangotajam ūdens klajumam. Tam nebija arī nezvēra apveidu, kādos Geds to bija redzējis Roukas pakalnā un savos murgu sapņos. Un tomēr ēnai bija savi apveidi, ko Geds redzēja pat dienasgaismā. Vajādama Gedu un cīnīdamās ar viņu tīrelī, tā bija atņēmusi viņam spēku un iesūkusi to sevī, un iespējams, ka viņa sauciens, kas izskanēja skaļā balsī un dienas gai�umā, bija tai devis vai uzspiedis kādu izskatu
vai līdzību. Tagad tā bija nepārprotami līdzīga cilvēkam, kaut arī, būdama ēna, tā nemeta ēnu. Sādā izskatā tā iznira no Enladas Rīkles un pāri jūrai virzījās uz Gontas pusi -neskaidrs, baiss rēgs, kas neveikli soļoja pāri viļņiem, raudzīdamies pa vējam; saltais lietus �ļācās tai cauri.
Tā kā dienasgaisma bija to ap�ilbinājusi un tā kā Geds pats bija to saucis, viņ� to ieraudzīja pirmais. Viņ� to pazina uzreiz, tāpat kā būtu to pazinis jebkādu būtņu, rēgu un ēnu vidū.
Geds stāvēja baigajā ziemas jūras vientulībā un raudzījās uz to, kas tika viņu biedējis. Likās, ka vēj� pū� ēnu tālāk no laivas, un viļņi �ļācās tai pa apak�u, apgrūtinot redzamību, ta�u ar katru brīdi tā �ķita tuvojamies. Geds nevarēja pateikt, vai tā kustas vai ne. Tagad tā bija viņu ieraudzījusi. Visu Geda būtni pārņēma �ausmino�as bailes no tās pieskāriena, no saltajām, melnajām sāpēm, kad tiks izsūkta viņa dzīvība, tomēr viņ� palika nekustīgi stāvam un gaidām Tad piepe�i viņ� skaļā balsī izsauca strauju un spēcīgu magvēju baltajā burā, un laiva, lēkādama pāri pelēkajiem viļņiem, aiztraucās pretī draudīgajai būtnei, kas rēgojās vējā virs jūras pla�uma.
Pilnīgā klusumā ēna sagrīļojās, pagriezās un metās bēgt.
Tā bēga ziemeļu virzienā, pret vēju. Pret vēju traucās ari Geda laiva; ēnas ātrums sacentās ar burvja spēju; lietus un vēj� cīnījās pret abiem. Jaunais cilvēks izkliedza saucienu laivai, burai, vējam un viļņiem sev priek�ā, kā mednieks mēdz skubinādams uzkliegt dzinējsuņiem, kad bēgo�ais vilks labi redzams acu priek�ā, un burvības austajā burā viņ� izsauca tādu vēju, kas būtu saplosījis jebkuru parasta auduma buru un kas nesa laivu pāri jūrai kā niecīgu putu vērpeti, ar katru bridi samazinot attālumu starp Gedu un bēgo�o rēgu.
Pēk�ņi ēna apmeta pusloku un apgriezās; tagad tā bija kļuvusi miglaināka un blāvāka un vairs tik daudz neatgādināja cilvēku, bet drīzāk dūmu vērpeti vējā. Tā metās atpakaļ vēja virzienā, it kā gribētu atgriezties Gontā.
Ar roku un burvību palīdzību Geds pagrieza laivu, un tā izlēca kā delfīns no ūdens, straujajā pagriezienā sasvērdamās uz sāniem. Viņ� sekoja bēglim vēl ātrāk nekā iepriek�, ta�u ēna kļuva arvien grūtāk saskatāma. Lietus jaucās ar slapju sniegu, kas dzeldīgi sitās sejā un mugurā, un Geds neredzēja tālāk par simt jardiem sev acu priek�ā. Drīz vētra pieņēmās spēkā, un ēna pazuda no skatienā. Tomēr Geds dro�i sekoja tai pa pēdām, itin kā redzētu tās tikpat skaidri kā zvēra pēdas sniegā, nevis vajātu tik tikko saskatāmu rēgu virs ūdens. Kaut gan vēj� tagad pūta pretī, viņ� saglabāja burā dziedo�o magvēju; ūdens �ļakstēja, laivai lecot pāri viļņiem, un no strupā priek�gala gaisā cēlās baltu putu mākonis.
Ilgu laiku vajātājs un vajātais turpināja �o dīvaino sa-cīksti, ta�u diena strauji slīdēja uz vakara pusi. Geds zināja: ja vairākas stundas nobrauktas tādā ātrumā, viņam tagad jābūt dienvidos 110 Gontas; pēc tam ceļ� vedīs uz Spevi vai Torhevenu, vai pat garām �īm salām uz Ārējo Robe�joslu. Turpmāko ceļu viņ� skaidri nezināja. Viņam tas nerūpēja. Viņ� vajāja, dzinās pa pēdām, un bailes traucās viņam pa priek�u.
Tad piepe�i viņ� īsu mirkli ieraudzīja ēnu pavisam netālu no laivas. Pasaules vēj� bija pierimis, un slapjā sniega vētrainās brāzmas bija nomainījusi salta, briesto�a migla. Cauri �ai miglai viņ� pamanīja ēnu, kas savā skrējienā bija novirzījusies drusku pa labi no iesāktā ceļa. Geds uzrunāja vēju un buru, pagrieza stūres grozīkli un metās ēnai pakaļ, ta�u skrējiens atkal bija akls, jo migla strauji biezēja, burbuļodama un virmodama vietās, kur sastapās ar maga uzburto vēju; tā ietina laivu no visām pusēm, un cauri vienmuļajam bālumam nekas vairs nebija saskatāms. Līdzko Geds izrunāja pirmo kliedē�anas burvju vārdu, viņ� atkal ierau-dzija ēnu, joprojām pa labi no uzsāktā ceļa, bet pavisam tuvu, un tā kustējās lēni. Cauri sejas blāvajam tuk�umam plūda migla, tomēr radījumam bija cilvēka apveidi, tikai izkropļoti un mainīgi - kā cilvēka ēna. Geds vēlreiz pagrieza laivu, domādams, ka iedzinis pretinieku strupceļā, bet nākamajā brīdī tas pazuda, un Geda laiva uztriecās klintīm, ko migla bija slēpusi no skatiena. Geds gandrīz izkrita no laivas, tomēr pirms nākamā viļņa paguva satvert zi�ļa mastu. Sekoja pamatīgs vilnis, kas uzmeta nelielo laiviņu gaisā un nosvieda atpakaļ uz klints, kā cilvēks varētu uzsviest gaisā glieme�vāku un sadragādams nomest to lejā.
Stiprs un maģiska spēka pilns bija Ogiona darinātais zizlis. Tas nesalūza, bet kā sauss baļķis turējās virs ūdens. Joprojām ieķēries tajā, Geds juta, ka zemstraume velk viņu atpakaļ dziļumā, un tā viņ� tika paglābts no trieciena pret klinti, kamēr samilza nākamais vilnis. Apdullis, rīstīdamies sāļajā ūdenī, viņ� centās noturēt galvu virs ūdens un turēties pretī jūras varenajai velkmei. Mazliet iesānis no klintīm pletās smil�aina piekraste, un Geds, cenzdamies izvairīties no nākamā viļņa, to redzēja vairākas reizes. Ar visu savu spēku un zi�ļa spēku Geds pūlējās tikt līdz �ai piekrastei. Tomēr tuvāk tai viņ� nepiekļuva. Bangas un atpakaļslīdo�ie viļņi mētāja viņu kā skaidu, un jūras aukstums laupīja visu ķermeņa siltumu, novārdzinot tiktāl, ka viņ� vairs nespēja pacelt rokas. Geds vairs neredzēja ne klintis, ne smil�aino krastu un neaptvēra, uz kuru pusi jātiecas. Ap viņu, zem viņa un virs viņa mutuļoja viens vienīgs ūdens, laupīdams redzi un elpu un vilkdams dziļumā.
Tad spēcīgs vilnis zem izpluinītā miglas pārsega sagrāba viņu, apmeta vairākas reizes apkārt un kā sausu skaidu izsvieda krasta smiltīs.
Tur Geds palika nekustīgi guļam. Abās rokās viņ� joprojām cie�i turēja īves koka zizli. Viņam pāri skalojās sīkāki vilnī�i, kas, plūzdami atpakaļ, centās viņu atkal ieraut ūdenī; virs viņa te �ķirās, te sakļāvās miglas vāli, un vēlāk pār viņu sāka brāzties slapja sniega �altis.
Pēc ilga laika Geds sakustējās. Uzslējies �etrrāpus, viņ� sāka lēni rāpties augstāk krastā, attālinādamies no ūdens malas. Tagad visapkārt pletās melna nakts, ta�u Geds pa�ukstēja zizlim da�us vārdus, un ap to iemirdzējās blāva burvju gaismiņa. Vadīdamies pēc tās, viņ� palēnām cīnījās uz priek�u un rāpās aug�up kāpās. Geds jutās tik pārmocīts, nevarīgs un nosalis, ka �is lēnais aug�upceļ� pa slapjajām smiltīm, cauri tumsai, vēja svelpoņai un jūras dārdiem �ķita grūtākais attālums, kādu viņam jebkad vajadzējis pārvarēt. Un pāris rei�u viņam likās, ka viss dārdo�ais jūras un vēja troksnis pagaist tālumā un slapjās smiltis zem viņa plaukstām pārvēr�as putekļos, bet mugurā urbjas nekustīgu, sve�ādu zvaig�ņu stingais skatiens; tomēr viņ� nepacēla galvu, bet rāpās tālāk un pēc kāda laika atkal sadzirdēja pats savu saraustīto elpu un sajuta sejā skaudri sitamies vēju un lietu.
Beidzot kustības viņu kaut cik sasildīja, un, kad viņ� bija uzrāpies kāpās, kur lietainā vēja brāzmas bija mazāk jūtamas, viņ� uzslējās kājās. Apkārtne tinās piķa melnumā, un Geds izsauca ap zizli spēcīgāku gaismu; tad, atspiezdamies uz tā, viņ� devās uz priek�u un, brī�am klupdams, brī�am stādamies, nogāja apmēram pusjūdzi iek�zemes virzienā. Pēc tam, nākamās kāpas virsotnē, viņ� atkal izdzirda jūras troksni � tas bija skaļāks nekā iepriek� un skanēja priek�ā, nevis aiz muguras: kāpas nogāze veidoja otru piekrasti. Geds nebija nokļuvis uz salas, bet uz neliela izciļņa, uz smil�u pakalna okeāna vidū.
Viņ� jutās pārlieku paguris, lai ļautos izmisumam, tikai ieelsojās un palika neziņā stāvam, balstīdamies pret savu zizli, un nostāvēja tā ilgu laiku. Pēc tam viņ� ar stūrgalvīgu apņēmību pagriezās pa kreisi, lai vēj� vismaz pūstu no muguras, un sāka �ļūkt lejā no augstās kāpas,' meklēdams saltajā, saplaku�ajā kāpu zālē kādu iedobi vai alu, kur laiciņu patverties. Pacēlis zizli augstāk, lai apgaismotu sev ce|u, Geds burvju gaismas apļa tālākajā malā pēk�ņi pamanīja blāvu spīdumu: tā bija salijusi koka siena.
Tā bija būda vai nojume - maza un ļodzīga, it kā to būtu cēlis bērns. Geds ar zizli pieklaudzināja pie durvīm. Tās neatvērās. Viņ� atgrūda tās vaļā un iegāja būdā, krietni saliekdamies, lai to varētu izdarīt. Pilnā augumā viņ� tur izslieties nevarēja. Pavardā gailēja ogles, un to blāvajā gaismā Geds redzēja vīrieti ar baltiem, gariem matiem, kur� bija �ausmās pieplacis pie tālākās sienas; vēl kāda būtne -viņ� neredzēja, vai tā ir sieviete vai vīrietis, - raudzījās aug�up no lupatu un ādu kaudzes uz grīdas.
- Es jums neko nedarī�u, - Geds teica.
Sve�ie neatbildēja. Viņu skatieni skraidīja no viena uz otru. Acīs spīdēja aklas �ausmas. Kad Geds nolika zizli, uz grīdas sakņupusī būtne �ņukstēdama paslēpās lupatu kaudzē. Geds noņēma saliju�o, apledoju�o apmētai, izģērbās un notupās pavarda priek�ā. - Iedodiet man kaut ko, kur ietīties! � viņ� teica. Viņa balss bija aizsmakusi, un klabo�o zobu un krampjaino drebuļu dēļ viņ� tik tikko spēja parunāt. Ja arī sve�ie viņu dzirdēja, neviens uz �iem vārdiem neatbildēja. Geds pasniedzās un paņēma no guļvietas kaudzes kādu lupatu - iespējams, ka pirms daudziem gadiem tā bijusi kazāda, bet nu jau sen pārvērtusies par melnu, taukainu skrandu. No guļvietas lupatām atskanēja baiļu vaids, bet Geds tam nepievērsa uzmanību. Noberzies sauss, viņ� �ukstus noprasīja: - Vai jums ir malka? Sakur lielāku uguni, vīrs! Es atnācu piejums, bargas vajadzības dzīts, un nedarī�u nekā ļauna!
Vecais vīrs nepakustējās, tikai skatījās viņā, sastindzis �ausmās.
- Vai jūs mani saprotat? Varbūt jūs nerunājat hardie�u valodā? � Geds bridi apklusa, tad jautāja: - Varbūt esat kargadie�i?
Izdzirdīs �o vārdu, vecais virs tūlīt pamāja ar galvu -vienu reizi, kā sērīga, veca lelle, ko rausta aiz aukliņas. Bet, tā kā Geds kargadie�u valodu neprata, saruna ar to beidzās. Pie vienas sienas viņ� atrada kaudzē sakrautu malku, pats aizkūra uguni, tad ar �estiem lika saprast, ka gribētu padzerties: no sāļā jūras ūdens viņam bija kļuvis nelāgi, un tagad mocīja slāpes. Vecais vīrs padevīgi parādīja uz lielu glieme�vāku ar ūdeni un pastūma uz pavarda pusi citu glieme�vāku, kura bija kūpinātas zivs gabali. Sēdēdams sakrustotām kājām pie uguns, Geds padzērās, mazliet ieēda, un, kaut cik atguvis spēku un skaidru domā�anu, sāka prātot, kur viņ� varētu atrasties. Pat ar magvēja palīdzību viņa laiva nevarēja tik ātri nokļūt līdz Kargadas salām. �ai saliņai jā-būt kaut kur Robe�joslā, uz austrumiem no Gontas, bet uz rietumiem no Karego-Atas. �ķita dīvaini, ka tik niecīgā un vientuļā vietā, gandrīz vai uz smil�u strēles, var dzīvot cilvēki. Varbūt izmesti te pēc kuģa avārijas... Ta�u Geds jutās pārāk izmocīts, lai lauzītu par to galvu.
Laiku pa laikam viņ� pagrozīja apmetni uguns priek�ā. Sudrabotā ka�okāda iz�uva ātri, un, līdzko arī vilnas audums bija kārtīgi izsilis - kaut arī ne glu�i sauss viņ� ietinās tajā un izstiepās guļus pavarda priek�ā. - Liecieties gulēt, nabaga ļaudis, - viņ� sacīja nerunīgajiem saimniekiem, nolaida galvu uz smil�u grīdas un ļāvās miegam.
�ajā bezvārda salā Geds pavadīja trīs naktis, jo pirmajā rītā pēc pamo�anās juta sāpīgu smeldzi ikvienā muskulī, turklāt viņu mocīja drudzis un nelabums. Visu dienu un nākamo nakti viņ� nogulēja būdā nekustīgs kā koks. Nākamajā rīta pamozdamies, Geds joprojām jutās stīvs un nevesels, tomēr krietni atlabis. Viņ� uzvilka atkal savas drēbes, kas bija pārklāju�ās ar sāls kārtiņu, jo te nebija pietiekami daudz tīra ūdens, kurā tās izskalot, un, izgājis pelēkā, vējainā rīta dzestrumā, pārlaida skatienu vietai, uz kuru ēna bija viņu atvilinājusi.
Klin�ainā smil�u strēle bija apmēram jūdzi plata un tikai nedaudz garāka; no visām pusēm to ietvēra sēkļi un klints-akmeņi. Uz tās neauga neviens koks vai krūms, un vienīgais augs te bija asa kāpu zāle. Būda atradās kāpu ieplakā, un vecais vīrietis un sieviete dzīvoja tajā divi vien, pilnīgā pamestībā pla�as jūras vidū. Būda bija celta - pareizāk sakot, sakrauta - no izskalotiem dēļiem un zariem. Ūdeni viņi smēla no seklas, pasāļas akas līdzās būdai, pārtika no svaigām vai kaltētām zivīm un mīkstmie�iem, un no klin�u aļģēm. Skrandainās ādas būdā, nelielie kaula adatu un mak�keiāķu krājumi un cīpslas mak�ķerauklām nebija iegūti no kazām, kā Gedam sākumā likās, bet no plankumainajiem roņiem; un �ī patie�ām likās tāda vieta, kur roņi varētu vasara audzēt mazuļus. Ta�u neviens cits �urp acīmredzot nebrauca. Abi vecie baidījās no Geda nevis tāpēc, ka uzskatītu viņu par rēgu, un ne tāpēc, ka viņ� bija burvis, bet tikai tāpēc, ka viņ� bija cilvēks. Viņi bija aizmirsu�i, ka pasaulē ir vēl arī citi cilvēki.
Vecā vīra drūmās bailes ne brīdi nepierima. Ikreiz, kad Geds piegāja viņam rokas stiepiena attālumā, viņ� steig�us kliboja prom, vairākkārt pamezdams atpakaļ tum�u, izbiedētu skatienu no netīro, sirmo matu apak�as. Vecā sieviete sākumā, Gedam sakustoties, ik reizi tika �ņukstējusi un slēpusies zem lupatu kaudzes, bet vēlāk, kad Geds gulēja drudzī, viņ� būdas pustumsā bija redzējis, kā tā notupusies pēta viņu ar savādu, trulu, bet dīvainu ilgu pilnu skatienu; bridi vēlāk sieviete bija atnesusi viņam padzerties. Kad Geds bija piecēlies sēdus, lai saņemtu glieme�vāku no viņas rokām, viņa bija izbīlī nosviedusi to zemē, izlaistīdama visu ūdeni, un pēc tam sākusi raudāt, slaucīdama acis ar garajām, sirmajām matu �ķipsnām.
Tagad sieviete vēroja, kā Geds piekrastē strādā, likdams kopā izskalotus kokus un vecās laivas gabalus un meistarodams sev jaunu laivu ar sirmgalvja rupjās akmens cērtes
un burvju vārdu palīdzību. Tā īsti nebija nedz labo�ana, nedz jaunas laivas būve, jo Gedam nebija pietiekami daudz laba koka un lielu daļu materiāla vajadzēja aizstāt ar tīro burvību. Tomēr sieviete vēroja ne tik daudz Geda brīnumaino darbo�anos, cik viņu pa�u, un viņas acīs jautās tas pats alkainais, ilgu pilnais skatiens. Pēc brī�a viņa kaut kur pazuda un atkal atgriezās, nesdama sauju gliemeņu, ko bija salasījusi starp klintīm. Geds apēda jēlo, sāļi slapjo cienastu un pateicās devējai. Tad sieviete, �ķiet, sakopoja drosmi, aizgāja uz būdu un atgriezdamās atkal kaut ko turēja plaukstās - �oreiz tas bija lupatā ietīts sainītis. Viņa to bikli attina vaļā, visu laiku vērodama Geda seju, un parādīja izņemto priek�metu.
Tā bija mazas meitenes kleitiņa no zīda brokāta, viscaur no�ūta sīkām pērlītēm, gadu gaitā nodzeltējusi un vietām klāta sāls traipiem. Uz nelielā ņieburiņa pērles veidoja zīmējumu, ko Geds pazina: tā bija Kaigadas impērijas Dievbrāļu divkār�ā bulta ar karaļa kroni aug�daļā.
Vecā, grumbainā, netīrā sieviete neveikli sa�ūtā roņādas apģērbā ar pirkstu parādīja uz mazo zīda kleitiņu, pēc tam uz sevi un pasmaidīja; smaids bija gai�s kā bērnam, bez slēptas nozīmes. No kādas svārkos ie�ūtas slēptuves viņa izvilka nelielu priek�metu un pastiepa to Gedam apskatīt. Tas bija tumsa metāla gabaliņ�, varbūt salauztas rotas daļa - kaut kas līdzīgs gredzena puslokam. Geds to apskatīja, bet sieviete ar �estiem rādīja, lai viņ� ņem to sev, un nelikās mierā, iekams viņ� to nebija paņēmis; pēc tam viņa pamāja ar galvu un atkal pasmaidīja, acīm redzami apmierināta, ka pasniegusi dāvanu. Ta�u mazo kleitiņu viņa rūpīgi ievīstīja atpakaļ taukainajās ādu skrandās un aiz�ļūca uz būdu, lai noglabātu dāvanu vecajā vietā.
Geds ielika salauztā gredzena pusi tunikas kabatā gandrīz ar tādu pa�u rūpību, jo viņa sirds bija �ēluma pilna. Tagad viņ� noprata, ka �ie abi cilvēki, iespējams, ir kāda
Kargadas impērijas karaļnama bērni; varbūt kāds tirāns vai uzurpators, kas baidījies izliet karaliskās asinis, licis aizvest vigus uz nezināmu, kartē neatzīmētu saliņu tālu no Karego-Atas, lai tur tie vilktu dzīvību saviem spēkiem vai arī ietu bojā. Viens no bērniem varbūt bijis gadus astoņus vai desmit vecs zēns, otrs - maza, tukla princesīte pērlēm iz�ūtā zīda kleitiņā; bērni izdzīvoju�i un �etrdesmit vai piecdesmit gadus pavadīju�i vieni uz klin�ainas saliņas okeāna vidū -Pamesto valstības princis un princese.
Tomēr tas bija tikai minējums, un īsteno patiesību Geds uzzināja tikai pēc gadiem, kad Erreta-Akbes gredzena meklējumi aizveda viņu uz Kargadas zemēm un Atuanas kapenēm.
Geda tre�ā nakts uz vientu)ās saliņas pārtapa rāmā, blāvā saullēktā. �ī bija Saules Atgrie�anās diena - gada īsākā diena. Viņa nelielā, no burvībām un koka gabaliem sameistarotā laiviņa bija gatava. Viņ� bija mēģinājis paskaidrot abiem vecī�iem, ka aizvedīs tos uz kādu zemi vajadzīgs - uz Gontu, Spevi vai Toriklu; viņ� bija ar mieru pat atstāt tos kādā vientuļā Karego-Atas piekrastē, ja tie abi to vēlētos, kaut arī Kargadas ūdeņi Arhipelāga iedzīvotājam nav dro�a vieta. Ta�u abi vecie neparko negribēja atstāt savu kailo salu. Sieviete, �ķiet, nesaprata, ko Geds grib teikt ar saviem �estiem un klusajiem vārdiem, turpretī vecais vīrs viņu saprata un no piedāvājuma atteicās. Visas viņa atmiņas par citām zemēm un citiem cilvēkiem saistījās ar bērna gadu �ausmām, asinsizlie�anu, mil�iem un kliedzieniem; kad vecais vīrs nepiekāpīgi purināja galvu, Geds to skaidri lasīja viņa sejā.
Tā nu Geds tajā rītā piepildīja roņādas maisu ar seklās akas ūdeni un, tā kā nevarēja nedz pateikties saimniekiem par siltumu un pārtiku, nedz pasniegt sievietei piemērotu dāvanu, viņ� izdarīja vienīgo, ko spēja: ar burvību pārvērta iesāļo, nedro�o avotiņu. No smiltīm pacēlās dzidra straumīte, kuras ūdens bija tik tīrs un salds kā ikvienā Gontas kalnu avotā, un �ī straumīte nekad vairs neizsīka. �ī avota dēļ kailā smil�u un klintsakmeņu strēle tagad ir atzīmēta kartē un ieguvusi vārdu: jūrasbraucēji sauc to par Avota salu. Ta�u būdas uz tās vairs nav, un daudzu ziemu vētras ir dzēsu�as visas pēdas, kas liecinātu, ka tur savrupībā pavadīju�i mū�u un miru�i divi vientuļi cilvēki.
Kad Geds atstūma savu laivu no salas dienvidgala smil�ainā krasta, abi vecie bija paslēpu�ies būdā, itin kā baidīdamies vērot notieko�o. Geds ļāva pasaules vējam, kas vienmērīgi pūta no ziemeļiem, piepildīt burvības austo buru, un laiva strauji sāka slīdēt pāri viļņiem.
Dīvains bija �is Geda jūrasbrauciens, jo viņ� labi apzinājās, par kādu neparastu mednieku ir kļuvis: nedz viņ� zināja, kas ir viņa vajātais, nedz nojauta, kurā Jūrzemes malā tas meklējams. Jāvadās pēc minējumiem, jāpaļaujas uz nejau�ību, uz izdevību � tāpat kā ēna tika vajājusi viņu. Abi pretinieki bija akli viens pret otru: netveramā bezveida ēna Gedu mulsināja tie�i tāpat, kā ēnu �ilbināja dienasgaisma un mulsināja taustāmā lietu pasaule. Geds bija dro�s tikai par vienu: �obrīd viņ� patie�ām ir vajātājs, nevis vajātais. Jo ēna, aizvilinājusi viņu uz klintīm, viegli būtu varējusi pieveikt savu upuri, kamēr tas pusdzīvs gulēja krastā vai vētrainajā tumsā rāpās aug�up kāpās - ta�u tā nemaz nebija gaidījusi �ādu izdevību. Ievilinājusi Gedu likstā, tā bija tūlīt bēgusi tālāk, neuzdrīkstēdamās stāties viņam pretī. Tātad Ogionam taisnība: ēna nespēj atņemt viņa spēku, kamēr viņ� pats vēr�as tai pretī. Viņam jāturpina vērsties pret to, dzīties tai pakaļ, kaut arī �is ceļ� ved tālu pār saltām jūrām un viņa vienīgais palīgs ir pasaules vēj�, kas pū� uz dienvidiem, un pavisam neskaidra nojausma, tīrais minējums, ka jāturas uz dienvidu vai austrumu pusi.
Pa�ā vakarā Geds kreisajā pusē ievēroja kādas lielas zemes garo, tik tikko saskatāmo krasta līniju un sprieda, ka tai jābūt Karego-Atai. Tātad viņ� nokļuvis tie�i �o balto, barbarisko (au�u jūrasceļos. Geds modri vēroja, vai kaut kur neparādīsies kāds kargadie�u kuģis vai galera, un, braukdams pa jūru sarkanā saulrieta gaismā, atcerējās kādu bērnības ritu Desmit Alk�ņu ciematā - kareivji ar spalvu pu�ķiem pie bruņcepurēm, bieza migla... Un, domādams par to dienu, viņ� piepe�i, sirdij sa�ņaudzoties, saprata, ka ēna sastap�anās brīdī viņu pieveikusi ar viņa pa�a ieroci, izsaukdama jūrā miglu ap viņa laivu glu�i kā no viņa pa�a pagātnes, tādējādi neļaudama saskatīt briesmas un gandrīz ievilinādama viņu nāvē.
Geds turpināja braukt uz dievidaustrumiem, un, kad austrumu apvārsni ietina tumsa, tālā zemes mala pazuda skatienam. Viļņu ieplakās biezēja melnums, bet krēpēs vēl laistījās dzidri rūsganais saulrieta atspulgs. Geds skaļi dziedāja Ziemas korāli, "Jaunā karaļa varoņdarbu" un citas dziesmas, ko mēdz dziedāt Saules Atgrie�anās svētkos. Viņa skaidrā, skaņā balss izgaisa bezgalīgajā jūras pla�umā un klusumā. Strauji sabiezēja tumsa, un virs galvas iedegās zvaigznes.
�o gada garāko nakti Geds pavadīja nomodā, vērodams, kā virs kreisās rokas iemirdzas zvaigznes, kā tās ceļo pāri debess kupolam un kā nogrimst tālajā, melnajā ūdenī apvār�ņa labajā pusē, un spēcīgais ziemas vēj� dzina viņu pa neredzamo jūru uz dienvidiem. Tikai retus, īsus brī�us viņ� ļāvās snaudai un ikreiz spēji uztrūkās no miega. Laiva, kurā viņ� brauca, būtībā nebija īsta laiva, bet burvības sasaistīti dēļu un koku gabali, kas drīz vien izirtu un pa vienam izkaisītos viļņos, līdzko viņ� ļautu atslābt veido�anas burvībai un saistī�anas burvībai. Ari bura bija austa no maģijas un gaisa, un, ja Geds ļautos miegam, tā ilgi neizturētu vēja brāzmas, bet pati pārvērstos vēja pūsma. Geda austās burvības bija spēcīgas un noturīgas, bet, ja viela, uz kuras pamata au� burvību, ir niecīga, ik pa brīdim ir jāatjauno spēks, kas to uztur, un tāpēc Geds �ajā naktī nevarēja gulēt. Pārvērties par piekūnu vai delfīnu, viņ� būtu ātrāk un vieglāk ticis uz priek�u, ta�u Ogions bija ieteicis viņam nemainīt izskatu, un viņ� zināja, cik vērtīgs ir Ogiona padoms. Tā nu Geds turpināja ceļu uz dienvidiem zem rieto�ajām zvaigznēm, un garā nakts vilkās lēni, tomēr beidzot jūras pla�umu apmirdzēja jaunā gada pirmā diena.
Drīz pēc saullēkta Geds priek�ā ieraudzīja zemi, ta�u laiva tai tuvojās ļoti lēni. Līdz ar ausmu pasaules vēj� bija norimis. Geds izsauca burā nelielu magvēju, kas virzīja viņu uz cietzemes pusi. Ieraugot �o zemi, viņu atkal bija pārņēmu�as vecvecās bailes, stindzino�ās �ausmas, kas urdīja apgriezt laivu un doties atpakaļ, bēgt projām. Tomēr viņ� sekoja �īm bailēm, kā mednieks seko lā�a plato, strupo, nagoto ķetnu nospiedumiem, zinādams, ka vajātais kuru katru brīdi var mesties ārā no biezokņa un uzbrukt viņam. Jo Geds zināja: pretinieks tagad ir pavisam tuvu.
Zeme, kas pacēlās virs jūras klajuma, izskatījās diezgan savāda. Kalni, kas no attāluma �ķita veidojam vienlaidu sienu, patiesībā sastāvēja no vairākām garām un stāvām grēdām, kas varbūt bija pat atsevi�ķas salas, starp kurām jūra veidoja �aurus lī�us vai kanālus. Roukas salā Vārdu maģistra Tornī Geds bija izpētījis un iepazinis daudz jūras kar�u, ta�u tās galvenokārt attiecās uz Arhipelāgu un iek�ējām jūrām. Tagad viņ� atradās Austrumu Robe�joslā un nezināja, kas �ī varētu būt par salu. Patiesībā viņ� daudz par to nelauzīja galvu. Priek�ā gaidīja bailes, kas slēpās un uzglūnēja tur, salas kalnu spraugās vai me�os, un viņ� devās tie�i tām pretī.
Tum�ie, me�otie klintāji slējās augstu virs laivas; viļņi plīsdami triecās pret krastu, un gaisā cēlās �ļakatas, triekdamās burā, kamēr magvēj� ievirzīja laivu starp diviem lieliem zemes izciļņiem dziļā, �aurā jūrasceļā, kas stiepās tālu salas iek�ienē un nebija platāks par divu galeru garumu.
Iegro�otā jūra bija nemierīga un sitās pret stāvajiem krastiem. Lēzenu krastmalu te nebija, klintis stāvus slējās ārā no ūdens, mezdamas tajā saltus atspulgus. Vēja nebija, un apkārt valdīja klusums.
Ēna bija aizvilinājusi viņu Oskilas tīreļos un miglā uzvilinājusi klintīm - kāda būs tās tre�ā viltība? Vai viņ�, Geds, ir atdzinis ēnu �urp, vai varbūt tā atvilkusi �urp viņu un iedzinusi lamatās? Geds to nezināja. Viņ� zināja tikai vienu: jāpārvar moko�ās bailes un jādodas uz priek�u, lai darītu to, kas jādara: jāpanāk ļaunums, jātiek līdz savu baiļu pa�ai saknei. Geds stūrēja ļoti piesardzīgi, vērodams apkārtni sev priek�ā, aiz muguras un abās pusēs, virs klintīm un zem tām. Jaunās dienas gaisma bija palikusi aizmugurē, atklātā jūrā. �eit viss tinās tumsā. Ieeja starp abiem zemesragiem atskatoties �ķita kā tāli, spo�i gaismas vārti. Kad Geds tuvojās vidienes kalna pakājei, klintis ap vinu slējās arvien augstākas un ūdensceļ� kļuva arvien �aurāks. Geds vērīgi lūkojās tum�ajā kalnu spraugā un abos klin�ainajos, alu izvagotajos un akmeņiem nobārstītajos krastos, virs kuriem auga kropli kociņi pa pusei gaisā izslietām saknēm. Neredzēja nekādu kustību. Tagad viņ� jau tuvojās �auruma galam, kur pletās augsts grubuļainu klintsakmeņu valnis; ūdensceļ� pārtapa �aurā strautiņā, un pēdējie vilnī�i vārgi skalojās pret krastu. Ceļu vēl vairāk sa�aurināja nogruvu�i akmeņi, satrunēju�i stumbri un ķeburainas koku saknes, un laiva tik tikko spēja virzīties uz priek�u. Tās ir lamatas, tum�as lamatas zem mēmā kalna saknēm, un viņ� ir iekļuvis �ajās lamatās! Ne priek�ā, ne virs galvas nebija manāma nekāda kustība. Valdīja kapa klusums. Tālāk ceļ� bija slēgts.
Geds sāka griezt laivu apkārt, virzīdams to ļoti uzmanīgi un piepalīdzēdams ar burvju vārdiem un pagaidu airi, lai tā nesadruptu pret zemūdens akmeņiem un neiestrēgtu zaru vai sakņu nodevīgajos pinekļos; kad tā bija pavērsta pretējā virzienā un viņ� dzīrās izsaukt vēju, lai pa �o pa�u ceļu
izbrauktu ārā no �auruma, burvības vārdi piepe�i sasala uz viņa lūpām un sirdi sa�ņaudza ledaina roka. Geds paskatījās pāri plecam atpakaļ. Ēna stāvēja laivā viņam aiz muguras.
Ja Geds būtu zaudējis kaut mirkli, viņ� būtu pagalam; ta�u viņ� bija gatavs pretsparam un ar strauju kustību tvēra netveramo rēgu, kas trīso�i viļņoja rokas stiepiena attālumā. Te vairs nevarēja palīdzēt nekāda burvība � vienīgi pa�a spēks, dzīvība pret bezdzīvību. Viņ� neteica ne vārda, tikai devās uzbrukumā; laiva spēcīgi sa�ūpojās un sasvērās no straujās kustības. Asas sāpes izskrēja cauri rokām un iesitās krūtīs, aizraujot elpu; ledains aukstums pārņēma visu ķermeni, skatiens aizmiglojās - tomēr rokās, kas tvēra ēnu, nebija nekā, vienīgi tumsa un gaiss.
Geds klupa uz priek�u, tverdamies pie masta, lai noturētos kājās, un ar spēju �ilbumu viņa acīs atgriezās gaisma. Viņ� redzēja, kā ēna drebēdama atraujas no viņa, savelkas kamolā, tad uz brīdi izstiepjas liela un gara, paceldamās pāri viņam un laivas burai. Tad bezveidīgā masa kā vēja pūsta melnu dūmu vērpete atrāvās no laivas un metās bēgt atpakaļ pa ūdensceļu pretī spo�ajiem klin�u ieejas vārtiem.
Geds noslīga uz ce|iem. Nelielā, burvības radītā laiva atkal sasvērās, sa�ūpojās un pamazām pierima, viegli līgodamās līdzi ūdens kustībai. Geds tupēja tajā apdullis, nespēdams domāt, un centās atgūt elpu, līdz aukstais ūdens, pieskardamies plaukstām, atgādināja, ka jāgādā par laivu, jo burvības spēks, kas to saista kopā, sāk atslābt. Geds uzslējās kājās, turēdamies pie zi�ļa, kas kalpoja laivai par mastu, un, cik spēdams, atjaunoja saistī�anas burvību. Viņ� jutās nosalis un paguris, rokas un plaukstas sāpēja, un spēka bija ļoti maz. Viņam gribējās apgulties �eit, �ajā tum�ajā vietā, kur kalns sastop jūru, un gulēt, gulēt, gulēt virs līganā, �ļaksto�ā ūdens.
Viņ� nezināja, vai �o gurdumu izraisījusi burvestība, ko viņam bēgdama uzsūtījusi ēna, vai skaudrais saltums, tai pieskaroties, vai vienkār�i izsalkums, miega bads un spēku izsīkums; ta�u viņ� visiem spēkiem turējās tam pretī, piespieda sevi izsaukt burā vieglu magvēju un doties atpakaļ pa tum�o, �auro jūrasceļu turp, kur bija aizbēgusi ēna.
Visas bailes bija zudu�as. Viss prieks bija zudis. Tā vairs nebija pakaļdzī�anās. Tagad viņ� vairs nebija ne vajātais, ne vajātājs. Tre�o reizi pretinieki bija tiku�ies un saskāru�ies; pats pēc savas gribas viņ� bija vērsies pret ēnu un mēģinājis to tvert ar savām dzīvajām rokām. Viņ� to nebija noturējis, bet gan radījis staip abiem netrūksto�u saiti. Nevajadzēja vairs nedz sekot ēnai, nedz to meklēt, nedz uzmanīt, lai tā neaizbēgtu. Aizbēgt vairs nevarēja neviens no viņiem. Nonāku�i savas pēdējās tik�anās laikā un vietā, viņi neizbēgami sastapsies.
Bet Geds zināja: pirms �ī vieta un laiks būs sasniegti, viņ� nekur un ne bridi neradīs mieru - ne dienu, ne nakti, ne uz jūras, ne sauszemes. Tagad viņ� zināja to, ko zināt nebija viegli: viņa uzdevums nekad nav bijis atdarīt nodarīto, bet gan pabeigt iesākto.
Laiva izslīdēja no tum�o klin�u aizsega; jūru apmirdzēja skaidrs, saulains rīts, un no ziemeļiem pūta viegls vēj�.
Geds izdzēra roņādas maisā atliku�o ūdeni un virzīja laivu apkārt rietumu zemesragam, līdz nokļuva platā ūdens joslā starp to un blakus salu rietumu pusē. Tad, atsaucis atmiņā Austrumu Robe�joslas karti, viņ� pazina �o vietu. Sīs divas vientuļās salas sauca par Plaukstām, un tās vērsa savus kalnotos pirkstus pret ziemeļiem, Kargadu zemēm. Geds devās tālāk pa �aurumu starp abām salām, un, kad pēcpusdienā virs galvas savilkās tum�i negaisa mākoņi, kas kāpa aug�up no ziemeļu puses, viņ� piestāja mala rietumu salas dienvidu piekrastē. Tur, augstāk krastā, viņ� bija pamanījis nelielu ciematu, no kura pa stāvo nogāzi lejup traucās neliela upe, un Geds nebēdāja par to, vai tiks uzņemts pietiekami laipni, ja vien bija cerība tikt pie dzeramā ūdens, siltuma un atpūtas.
Ciemata ļaudis bija skarbi un noslēgti cilvēki, kuros burvja zizlis viesa bijību un sve�a seja izraisīja piesardzību, tomēr tie izturējās viesmīlīgi pret cilvēku, kur� ieradies viens no jūras pirms negaisa. Geds dabūja pietiekami daudz gaļas un ūdens un varēja baudīt pavarda siltumu un klausīties mierino�ajās cilvēku balsīs, turklāt savas dzimtās hardie�u valodas skaņā; un pats tīkamākais bija ciematnieku piedāvātais karstais ūdens, ar ko viņ� varēja noskalot jūras saltumu un sāļumu, un gulta, kurā beidzot varēja ļauties netraucētam miegam.
�ajā Rietumu Plaukstas ciematā Geds pavadīja trīs dienas, atgūdams spēkus un sagādādams sev laivu, kas �oreiz nebija veidota no burvības saistītiem izskalotiem lū�ņiem, bet no īsta koka, ar visiem nepiecie�amajiem stiprinājumiem un drivējumiem, ar izturīgu mastu un buru, lai braukt būtu viegli un brauciena laikā varētu gulēt Tāpat kā lielākā daļa Ziemeļu un Robe�joslu laivu tā bija pamatīgi būvēta - dēļi pārsedza cits citu un bija nevainojami sastiprināti, lai izturētu ceļojumu atklātā jūrā; ikviena laivas daļa bija rūpīgi un pamatīgi apdarināta. Geds nostiprināja koku, dziļi caurstrāvodams to ar burvību, jo paredzēja, ka �ajā laivā vajadzēs veikt garu ceļu. Laiva bija piemērota diviem vai trim braucējiem, un vecais vīrs, kam tā piederēja, apgalvoja, ka kopā ar saviem brāļiem esot braucis ar to pa atklātu jūru sliktos laika apstākļos un tā nekad viņu neesot pievīlusi.
At�ķirībā no izmanīgā gontie�u zvejnieka, �is vecais vīrs savā bijībā un cieņā pret burvja spējām būtu atdevis laivu Gedam par velti. Tomēr Geds viņam samaksāja ar zintnieka mākslu, izārstēdams sirmgalvja acis, kurām katarakta draudēja ar drīzu aklumu. Tad vecais vīrs iepriecināts teica: � Mēs �o laivu saucām par "Gārni", bet tev vajadzētu saukt to par "Tālredzi" un blakus priek�galam uzkrāsot acis - tad no aklā koka lūkosies mana pateicība un atturēs tevi no rifiem un klintīm. Jo es biju aizmirsis.
cik pasaulē daudz gaismas, iekams tu atdevi man to atpakaļ
�ajās trīs dienās ciematā uz Plaukstas me�otās, stāvās piekalnes Geds, atguvis spēkus, paveica vēl citus labus darbus. Te dzīvoja tādi cilvēki, kādus viņ� atcerējās no savas bērnības Gontas Ziemeļu ielejā, tikai �ejienie�i bija vēl trūcīgāki nekā viņa ļaudis. Kopā ar �iem cilvēkiem Geds jutās kā mājās, un tas nekad nebija iespējams bagāto pilīs; �ejienie�u skaudrākās vajadzības viņ� zināja bez teik�anas. Geds apvārdoja sirgsto�us, klibus bērnus ar dziedinā�anas un atvairī�anas vārdiem; pār ciematnieku trūcīgajiem kazu un aitu ganāmpulkiem viņ� izsauca pieauguma burvību; viņ� uzvilka Simna rūnu zīmi uz vērpjamratiņiem un stellēm, uz laivu airiem un visiem bronzas un akmens darbarīkiem, ko ciematnieki viņam atnesa, lai darbs ar tiem vienmēr veiktos labi; un uz būdu jumtiem viņ� uzvilka Pirra rūnu, kas pasargā māju un tās iemītniekus no uguns, vēja un ārprāta.
Kad laiva "Tālredze" bija gatava un labi apgādāta ar ūdeni un kaltētām zivīm, Geds vēl vienu dienu uzkavējās ciematā, lai iemācītu turienes jaunajam dziesminiekam "Morreda varoņdarbu" un "Havnoras balādi". Plaukstu salās ļoti reti iegriezās kāds Arhipelāga kuģis, un dziesmas, kas sacerētas pirms simt gadiem, �iem ciematniekiem bija jaunas, turklāt viņi dedzīgi vēlējās klausīties dziesmas par varoņiem. Ja Geds būtu brīvs, viņ� ļoti labprāt būtu palicis �eit vēl nedēju vai mēnesi un izdziedājis ļaudīm visus savus klājumus, lai izcilās dziesmas kļūtu pazīstamas vēl uz kādas salas. Ta�u viņ� nebija brīvs, un nākamajā rītā laiva ar paceltu buru devās uz dienvidiem, pāri pla�ajiem Robe�joslas ūdeņiem. Jo ēna bija aiztraukusies uz dienvidiem. Gedam nebija jāņem talkā meklē�anas burvība; viņ� virzienu zināja tik dro�i, it kā viņu ar ēnu saistītu smalka, neat�ķetināma saite, vienalga, kādas jūras, zemes un attālumi abus �ķirtu.
Tāpēc viņ� devās savā izvēlētajā ceļā noteikti, nesteidzīgi un bez īpa�ām cerībām, un ziemas vēj� dzina viņu uz dienvidiem.
Veselu dienu un nakti Geds brauca pa vientuļo jūras klajumu, un otrajā dienā nonāca pie kādas nelielas salas, kuru tās iemītnieki nosauca par Vemi�u. Cilvēki nelielajā ostā uzlūkoja atbraucēju ar neuzticību, un drīz uz piekrasti atsteidzās viņu zintnieks. Paskatījies uz Gedu, viņ� paklanījās un teica uzsvērti svinīgā un reizā pieglaimīgā balsī: - Burvja kungs! Atvaino manu pārdro�ību un pagodini mūs, pieņemdams visu, kas var noderēt tavā ceļojumā -ēdienu, dzērienu, buru audumu, virves; mana meita patlaban iet uz tavu laivu ar pārīti nupat ceptu vistu... Tomēr man �ķiet, ka prātīgi būtu, ja tu turpinātu ceļu tik drīz, cik vien tev iespējams. Mūsu ļaudis ir drusku satraukti. Jo pavisam nesen, pirms pāris dienām, pie mums tika redzēts kāds sve�inieks, kur� �ķērsoja mūsu necilo salu kājām no ziemeļiem uz dienvidiem, bet netika redzēta neviena laiva, kas būtu viņu atvedusi vai aizvedusi, turklāt �im sve�iniekam nebija ēnas. Tie, kuri viņu redzēja, apgalvo, ka viņ� esot izskatījies līdzīgs tev.
To dzirdējis, Geds paklanījās, pagriezās un devās atpakaļ uz Vemi�as piestātni, no kuras tūdaļ atgrūda laivu un neatskatīdamies peldēja projām. Nebūtu nekādas jēgas biedēt salas iemītniekus vai sanaidoties ar viņu zintnieku. Labāk vēl kādu nakti pārgulēt uz jūras un pārdomāt zintnieka teikto. Jaunā ziņa Gedu manāmi mulsināja.
Diena beidzās, un visu nakti virs jūras �ukstēdams rasināja auksts lietus, kas turpinājās arī pelēkās rītausmas laikā. Tomēr pūta viegls ziemeļvēj�, nesdams "Tālredzi" uz priek�u. Pēcpusdienā lietus un migla izgaisa un palaikam uzspīdēja saule; pievakarē Geds ieraudzīja priek�ā lielas salas zemos, zilganos kalnus, ko apmirdzēja ziemas vakara saule. Kalnu starpās virs nelielu pilsētiņu jumtiem gaisā cēlās pavardu dūmi, un redzamā aina patīkami atdzīvināja vienmuļo, pla�o jūras līdzenumu.
Geds sekoja zvejas laivām, kas brauca uz ostas pusi, un drīz izkāpa krastā; zeltainajā ziemas vakarā staigādams pa pilsētiņas ielām, viņ� atrada viesnīcu, kur viņa miesu un garu sasildīja un spirdzināja pavarda uguns, alus un ceptas jēra ribiņas. Pie galdiem sēdēja vēl da�i jūrasbraucēji -Austrumu Robe�salu tirgotāji, bet lielākā daļa apmeklētāju bija vietējie pilsētiņas iedzīvotāji, kas iegriezu�ies iedzert labu alu, uzzināt jaunākos notikumus un parunāties. �ie cilvēki nebija bikli un noslēgti kā Plaukstu iemītnieki, bet īsti pilsētnieki � acīgi un pa�pārliecināti ļaudis. Protams, viņi tūlīt redzēja, ka Geds ir burvis, ta�u neko par to neteica, tikai viesnīcas saimnieks sarunas laikā izmeta (turklāt viņ� bija visai pļāpīgs vīrs), ka viņu pilsētai Ismejai tāpat kā citām �īs salas pilsētām esot ļoti laimējies: viņiem esot izcils burvis, kur� skolojies Roukā un saņēmis savu zizli no pa�a arhimaga rokām; pa�laik �is burvis gan esot kaut kur aizceļojis, bet viņ� dzīvojot tepat Ismejā, pats savu sen�u mājā, tāpēc viņu pilsētai neesot vajadzības pēc cita Augsto Mākslu pratēja. - Mēdz sacīt, ka divi zi�ļi vienā pilsētā viegli nonākot sadursmē, vai nav tiesa, kungs? - viesnīcas saimnieks smaidīdams omulīgi piebilda. �ādā veidā Gedam tika paziņots, ka ceļojo�am burvim, kur� vēlas gūt iztiku ar burvju mākslām, �eit nebūs vietas. Tā nu viņ� bija saņēmis strupu noraidījumu Vemi�ā un laipnu atteikumu Ismejā un pabrīnījās, atcerēdamies, ka Austrumu Robe�salu iemītnieki viņam tiku�i raksturoti kā ļoti laipni un viesmīlīgi ļaudis. �ī bija Ifi�as sala, kurā dzimis viņa draugs Vīķis. Tā nemaz nelikās tik viesmīlīga, kā viņ� savulaik bija stāstījis.
Un tomēr Geds atzina, ka apkārtējo sejas izskatās laipnas. Iemesls, �ķiet, bija tas, ka cilvēki nojauta to, ko Geds pats zināja skaidri: ka viņ� ir no�ķirts no pārējiem, atrauts no tiem, ka viņ� pakļauts likteņa lēmumam un seko tum�ai parādībai. Viņ� bija kā auksta vēja pūsma, kas iestrāvojusi izkurinātā istabā, kā melns putns, ko vētras atnesu�as no tālām un sve�ām zemēm. Jo drīzāk viņ� dosies projām, nesdams |auno likteni sev līdzi, jo labāk būs visiem �iem ļaudīm.
� Man ir darī�anas caurbraucot, � Geds paskaidroja saimniekam. - Pavadī�u te tikai vienu vai divas naktis. -Viņa balss skanēja drūmi. Viesnīcas saimnieks neko neatbildēja, tikai pameta skatienu uz lielo īves koka zizli kaktā un bagātīgi piepildīja Geda krūzi ar brūnu alu, līdz tas putodams pārlija pāri malām.
Geds zināja, ka Ismejā viņam vajadzētu pavadīt tikai �o vienu nakti. Neviens viņu �eit negaida atplestām rokām un negaidīs arī citur. Jāiet turp, kur lemts. Ta�u viņ� bija paguris no saltās jūras tuk�uma un klusuma, kurā viņu neuzrunāja neviena balss. Geds sev iegalvoja, ka uzkavēsies Ismejā tikai vienu dienu un nākamajā rītā brauks projām. No rita viņ� pamodās vēlu; ārā nedaudz sniga, un viņ� izgāja pastaigāties pa pilsētiņas ielām un �ķērsielām un pavērot cilvēku rosību. Geds vēroja bērnus, kas, satinusies ka�okādu apmetņos, spēlēja sniega pilis un cēla sniegavīrus; pa atvērtajām durvīm ielas pretējā pusē līdz viņam atplūda tērzē�anas �alas; citā mājā viņ� redzēja darbojamies kalēju un tā mazo palīgu, kur� sarkanu seju nosvīdis pūta lielās plē�as blakus ēzei; pa logiem, kuros, īsajai dienai krēslojot, iedegās blāvas, zeltaini sarkanas uguntiņas, varēja redzēt pie stellēm sēdo�as sievietes, kas palaikam pagrieza galvu, lai veltītu vārdu vai smaidu bērnam vai vīram aiz sienām istabas siltumā. To visu Geds redzēja no malas, no attāluma, un viņa sirds bija smaguma pilna, kaut gan viņ� pats neparko nebūtu atzinies, ka ir grūtsirdīgs. Kad iestājās tumsa, viņ� joprojām klīda pa ielām, nevēlēdamies atgriezties viesnīcā. Pa ielu uz pilsētas laukuma pusi, mo�i sarunādamies, viņam garām pagāja kāds vīrietis kopā ar meiteni, un Geds tūdaļ pagriezās, jo bija pazinis vīne�a balsi.
Viņ� devās gājējiem pakaļ un, drīz tos panācis, piesteidzās klāt; apkārtnes tumsu mazliet kliedēja tikai attālu laternu blāvā gaisma. Meitene atrāvās soli atpakaļ, bet vīrietis cie�i ieskatījās Gedam sejā, tad spēji pacēla sev priek�ā zizli, ko turēja rokā, itin kā aiz�ķērsodams ceļu draudiem vai ļaunumam. To Geds vairs nespēja izturēt. Drebo�ā balsī viņ� teica: - Es nu gan domāju, ka tu mani pazīsi, Vīķi!
Pat pēc tam Vīķis vēl bridi vilcinājās.
- ���Es tevi pazīstu, - viņ� teica, nolaida zizli, satvēra Geda roku un apskāva viņa plecus. - Es tevi pazīstu! Esi sveicināts, draugs, esi sveicināts! Cik no�ēlojami es tevi sagaidīju - kā rēgu, kas piezogas no mugurpuses... Bet es tiku gaidījis tevi, tiku meklējis...
- ���Tātad tu esi tas burvis, ar kuru lepojas Ismejā? Es tie�i prātoju...
- ���Jā, es esmu viņu burvis, bet pagaidi, draugs: ļauj man paskaidrot, kāpēc es tevi nepazinu. Varbūt pārāk cītīgi lūkojos pēc tevis. Pirms trim dienām... Vai tu biji �eit, Ifi�ā, pirms trim dienām?
- ���Es atbraucu vakar.
- ���Es tevi redzēju pirms trim dienām kādā Kvoras ielā, ciematā augstāk kalnos. Tas ir, es redzēju tavu atveidojumu vai atdarinājumu, vai vienkār�i cilvēku, kas tev ļoti līdzīgs. Viņ� gāja man pa priek�u, ārā no pilsētas, un, kad viņ� ceļa līkumā pagriezās, es redzēju viņa seju. Iesaucos, ta�u atbildes nebija; sekoju, bet nevienu vairs neredzēju; nebija arī nekādu pēdu, bet zeme bija sasalusi. Tas bija dīvaini... un tagad, kad tu tik piepe�i izniri no tumsas, es domāju, ka atkal topu maldināts. Piedod, Ged! � Geda īsto vārdu viņ� izrunāja tik klusi, ka meitene, kura gaidīja da�us soļus attālāk, to nevarēja dzirdēt.
Ari Geds atbildēja klusi, lai varētu izrunāt drauga īsto vārdu: - Nekas, Estariol. Bet tas patie�ām esmu es un ļoti priecājos, tevi redzot...
Iespējams, ka Vīķis viņa balsī saklausīja kaut ko vairāk nekā tikai prieku. Viņ� vēl nebija atlaidis Geda plecu un teica draugam Patiesajā valodā: -Tu nāc no tumsas un rai�u mocīts, Ged, bet man prieks par tavu atnāk�anu. -Pēc tam viņ� turpināja savā hardie�u Robe�joslu dialektā:
- ���Nāc līdzi, nāc uz mūsu mājām, jo ir laiks iet ārā no tumsas! �ī ir mana māsa, pati jaunākā no mums visiem; kā redzi, skaistāka par mani, ta�u gudrībā līdzi man netiek; viņu sauc Dzelzszāle. Dzelzszāle, �is ir Zvirbuļvanags, mans labākais draugs.
- ���Labdien, burvja kungs, - meitene sveicināja Gedu un graciozi nolieca galvu, ar plaukstām aizsegdama acis par cieņas apliecinājumu, kā mēdza darīt Austrumu robe�salu sievietes; kad viņa atkal atsedza acis, Geds redzēja, ka tās ir dzidras, biklas un ziņkāras. Meitenei varēja būt ap �etrpadsmit gadu, viņa bija tikpat tum�ādaina kā brālis, ta�u ļoti trausla un slaida. Piedurknē viņai bija ieķēries spārnots un nagots pūķēns apmēram plaukstas lielumā.
Viņi kopā devās projām pa pustum�o ielu, un Geds teica:
- ���Gontie�i uzskata, ka viņu sievietes ir ļoti drosmīgas, ta�u es nekad neesmu redzējis, ka tās aproces vietā nēsātu uz rokas pūķi!
Dzelzszāli �ie vārdi uzjautrināja, un viņa atsaucās:
- ���Tas ta�u ir tikai hareki! Vai tad Gontā to nav? - Tad viņa atkal sakautrējās un paslēpa acis.
- ���Nē, un pūķu ari nav. Vai tad �is radījums nav pūķis?
- ���Ir, bet mazs, tāds, kas dzīvo ozolos, ēd lapsenes, tārpus un zvirbuļu olas un lielāks nemaz neaug. Ai, kungs, cik daudz man brālis ir stāstījis par to dzīvnieciņu, kas tev esot bijis - par savvaļas zvēriņu otaku... Vai tev tas vēl ir?
- ���Nē. Vairs nav.
Vīķis jautājo�i paskatījās uz Gedu, ta�u neko neteica līdz krietni vēlākam brīdim, kad abi bija paliku�i divatā un sēdēja Vīķa namā pie akmens pavarda.
Kaut gan Vīķis bija visas Ifi�as salas galvenais burvis, viņ� bija apmeties Ismejā, mazajā pilsētiņā, kur pats bija dzimis, un dzīvoja kopā ar savu jaunāko brāli un māsu. Viņu tēvs bija braukājis pa jūrām, tirgodams preces, un māja bija pamatīgi būvēta un pla�a; tā lepojās ar bagātīgiem māla podu, audumu, bronzas un misiņa trauku krājumiem, grebtiem plauktiem un lādēm. Lielākās istabas vienā kaktā stāvēja liela taonie�u arfa, otru aizņēma Dzelzszāles au�amās stelles, kuru lielais rāmis bija rotāts ar ziloņkaulu. �eit Vīķis, par spīti necilajai, neuzkrīto�ajai ārienei un manierēm, bija varens burvis un sava nama saimnieks. Te dzīvoja vēl pāris vecu kalpotāju, kam klājās tikpat labi kā pa�am namam, Vīķa jaunākais brālis, dzīvespriecīgs puisis, un Dzelzszāle, a�a un klusa kā sīka zivtiņa; māsa pasniedza abiem draugiem vakariņas, paēda kopā ar viņiem un bridi paklausījās sarunās, tad neuzkrīto�i pazuda savā istabā. Viss �ajā namā �ķita savā īstajā vietā, viss �ķita izstarojam rāmu mieru un pārliecību, un Geds, aplaizdams skatienu uguns apgaismotajai istabai, nopūzdamies teica: - Tie�i tā cilvēkam vajadzētu dzīvot!
- ���Nu, �ī ir viena no labajām iespējām, - atbildēja Vīķis.
- Ir arī citas. Tagad, draugs, ja vari, pastāsti man, ko esi guvis, ko zaudējis kop� mūsu pēdējās sarunas piims diviem gadiem. Un pastāsti, kādā ceļā esi devies, jo es labi redzu, ka ilgi tu pie mums negrasies palikt.
Geds viņam visu izstāstīja, un Vīķis ilgi sēdēja, iegrimis domās. Pēc tam viņ� teica: - Es do�os tev līdzi, Ged.
-Nē.
- ���Jā, es tā gribu.
- ���Nē, Estariol. Tas nav nedz tavs uzdevums, nedz tavs lāsts. Viens es saku �o ļauno ceļu, un viens es to pabeig�u � negribu, lai no tā ciestu vēl kāds cits un vismazāk tu, kas jau no pa�a sākuma centies atturēt mani no ļaunās rīcības, Estariol.
- ���Tavu prātu alla� ir vadījis lepnums, - draugs smaidīdams noteica, it kā runa būtu par kaut ko glu�i nenozīmīgu.
- ���Bet padomā: skaidrs, ka tas ir tavs ceļ� un uzdevums, ta�u, ja tu cietīsi neveiksmi, vai tavā tuvumā nevajadzētu būt vēl kādam, kur� varētu brīdināt Arhipelāgu? Jo tādā gadījumā ēna kļūs par varenu spēku. Un, ja tu pieveiksi ēnu, vai tuvumā nevajadzētu būt vēl kādam, kas par to izstāstītu visā Arhipelāgā, lai �is veikums kļūtu zināms un tiktu apdziedāts? Es zinu, ka liela labuma no manis tev nebūs, tomēr domāju, ka man vajadzētu braukt kopā ar tevi.
Pēc �āda lūguma Geds vairs nespēja draugam atteikt, tomēr sacīja: - Man nevajadzēja pavadīt �o dienu �eit. Es to zināju un tomēr paliku tepat!
- ���B urvji nemēdz sastapties nejau�ības dēļ, - sacīja Vīķis.
- ���Un galu galā tu pats teici: es biju kopā ar tevi �ī ceļa sākumā. Man jābūt arī tā beigās. - Viņ� piemeta ugunij malku, un bridi abi sēdēja klusēdami un raudzīdamies liesmās.
- ���Ir cilvēks, par kuru es neko neesmu dzirdējis kop� tās liktenīgās nakts Roukas pakalnā, - Geds teica. - Un man nebija drosmes kādam skolā apvaicāties par viņu. Tas ir Kristāls.
- ���Viņ� neieguva burvja zizli. Tajā pa�ā vasarā viņ� aizbrauca no Roukas uz O salu, lai kļūtu par zintnieku 0 valdnieka galmā O-Toknē. Vairāk neko es par viņu nezinu.
Abi atkal bridi klusēja, lūkodamies ugunī; nakts bija salta, un pavarda siltums tīkami glāstīja kājas un sejas; sē�ot uz platā sola pavarda priek�ā, viņi ar pēdām gandrīz skāra kvēlo�ās ogles.
Beidzot Geds klusi ierunājās: - Ir kaut kas, no kā es baidos, Estariol. Un baidī�os vēl vairāk, ja tu dosies man līdzi. Plaukstu salās, aklā lī�a pa�ā galā es sastapos ar ēnu vaigu vaigā, es varēju aizsniegt to ar roku, un es to tvēru -mēģināju satvert. Tajā nebija nekā satverama un noturama. Es to nevarēju pieveikt. Tā bēga, un es dzinos paka). Bet tas var notikt vēl un vēlreiz no jauna. Man nav varas pār �o rēgu. Var gadīties, ka ceļa galā mani negaida ne nāve, ne triumfs; varbūt nebūs nekāda cildināma veikuma, varbūt nebūs pat beigu. Var gadīties, ka man viss mū�s jāpavada, braukājot no jūras uz jūru, no zemes uz zemi, dzenoties pakaļ ēnai bezgalīgos un veltīgos meklējumos.
- ���Prom tādas domas! - iesaucās Vīķis, paceldams kreiso roku �estā, kas atvaira pieminētu ļaunumu. Par spīti drūmajam noskaņojumam, Gedam tas izvilināja smaidu, jo tas drīzāk bija bērna, nevis burvja paņēmiens; Vīķim alla� bija piemitusi lauku zēna bērni�ķā nevainība. Tomēr viņ� bija ari asredzīgs, gudrs un alla� saskatīja lietas būtību. Tagad Vīķis teica: - Tas būtu bargs liktenis, un es ticu, ka tas nepiepildīsies. Domāju, ka to, ko redzēju sākamies, redzē�u ari beidzamies. Tu kaut kā izzināsi ēnas dabu un būtību, izpratīsi, kas tā ir, un tad notversi to, sasaistīsi un iznīcināsi. Bet visgrūtākais ir jautājums: kas tā ir? Es kaut ko nespēju izprast, un tas man dara raizes. Rādās, ka tagad ēna staigā tavā izskatā vai vismaz tev ļoti līdzīgā izskatā � tādu to ļaudis redzēja Vemi�ā, un tādu es to redzēju �eit, īfi�ā. Kā tas var būt, kāpēc tas notiek, un kāpēc tā neko tamlīdzīgu nedarīja Arhipelāgā?
- ���Stāsta, ka Robe�joslā visi likumi mainoties.
- ���Jā, un es varu apliecināt, ka tie ir patiesi vārdi. Roukā es iemācījos da�as lieliskas burvības, kas �eit ir bezspēcīgas vai dod greizus rezultātus; savukārt �eit iespējamas citas burvības, par kurām Roukā es neuzzināju ne vārda. Katrai zemei ir savs spēks, un jo tālāk no Iek�zemes, jo grūtāk uzminēt, kāds tas ir un pēc kādiem likumiem darbojas. Bet man �ķiet, ka tas nav vienīgais iemesls, kāpēc ēna ir pārvērtusies.
- ���Arī man tā liekas. Man �ķiet, kad es pārstāju bēgt no tās un stājos tai pretī, manas gribas pavērsiens pie�ķīra tai apveidus un formu, bet reizē laupīja tai iespēju atņemt man spēku. Katrs mans solis rod tajā atbalsi... tā ir kā daļa no manis.
- ���Oskilā tā nosauca tevi vārdā un tādējādi aiz�ķērsoja ceļu jebkādai burvībai, ko tu būtu varējis pret to izmantot. Kāpēc tā nedarīja to pa�u nākamajā reizē, Plaukstu līcī?
- ���Es nezinu. Varbūt spēju runāt tā var smelties tikai no mana vājuma. Tā runā gandrīz kā ar manu muti; kā tā varēja zināt manu vārdu? Par to esmu nemitīgi lauzījis galvu jau kop� tā brī�a, kad aizbraucu no Gontas, bet atbildes nav. Varbūt pati savā apveidā vai bezveidā tā nemaz nespēj runāt un tai vajadzīga citas būtnes, piemēram, gebeta mēle. Es nezinu.
-Tādā gadījumā tev jāuzmanās, lai tu atka1 to nesastaptu gebeta izskatā.
- ���Man �ķiet, ka tas nenotiks, - Geds atbildēja, pastiepdams rokas pret kvēlo�ajām oglēm, it kā viņu mocītu iek�ējs saltums. - Tagad tā ir piesaistīta man tikpat cie�i kā es tai. Tā nevar no manis tiktāl atsvabināties, lai sagrābtu citu cilvēku un iztuk�otu tā gribu un būtību, kā tā izdarīja ar Skiorhu. Bet tā var iemājot manī. Ja es atkal kļū�u vāj� un mēģinā�u bēgt, pārraut �o saiti, tā mani panāks un iemājos manī. Un tomēr, kad es turēju to no visa spēka, tā pārvērtās tvaikos un aizbēga no manis... un tāpat notiks citreiz; ta�u pilnīgi aizbēgt tā nevar, jo es vienmēr to atradī�u. Esmu piesaistīts �ai ļaunajai, cietsirdīgajai parādībai un tāds palik�u vienmēr, ja neuzzinā�u vienīgo vārdu, kas pār to valda: ēnas vārdu.
- ���Vai tumsas valstībā vispār ir vārdi? - draugs domīgi jautāja.
-Arhimags Gen�ers teica, ka neesot. Bet mans skolotājs Ogions domā citādi.
- ���Bezgalīgi un mū�īgi ir magu da�ādie spriedumi, -Vīķis noskandēja ar drūmu smaidu uz lūpām.
- ���Tā, kura kalpoja Oskilas Senajiem Spēkiem, zvērēja, ka Akmens varot man pateikt ēnas vārdu, ta�u viņas teikto es nevērtēju augstu. Bet bija arī pūķis, kur� piedāvājās pasacīt man �o vārdu, lai tiktu no manis vaļā, un es domāju: kur magu domas at�ķiras, tur varbūt gudrība ir pūķa pusē.
- ���Gudrība jā, ta�u ne labestība. Bet kas tas par pūķi? Tu man neteici, ka pēc mūsu pēdējās tik�anās esi runājis ar pūķi.
Draugi tovakar ilgi kavējās sarunās, un, kaut gan valoda ikreiz atgriezās pie Gedam lemtā smagā uzdevuma, atkalredzē�anās prieks pārspēja citas izjūtas, jo viņu mīlestība bija spēcīga un noturīga, laika un nejau�ības nesatricināta. No rīta Geds pamodās drauga siltajā pajumtē un, pat pusmiegā būdams, juta tādu tīkamu mieru, it kā atrastos vietā, kurai nevar piekļūt nekāds ļaunums. Visu dienu viņa domās kavējās drusciņa no �ī sapņainā miera, un viņ� to uztvēra nevis kā labu zīmi, bet kā dāvanu. Gedam �ķita, ka, atstādams �o namu, viņ� atstās aiz sevis pēdējo patvērumu, kādu ir pazinis, bet, kamēr nav izgaisusi pēdējā sapņa drusciņa, viņ� jutīsies laimīgs.
Tā kā Vīķim vajadzēja �o to nokārtot pirms aizbrauk�anas no Ifi�as, viņ� devās uz citiem salas ciematiem kopā ar kādu puisi, kur� kalpoja viņam par mācekli. Geds palika kopā ar Dzelzszāli un viņas brāli, kuru sauca Alks un kur� bija vecāks par māsu, bet jaunāks par Vīķi. Alks izskatījās glu�i parasts zēns, viņā nebija ne dzirksts no maga spējām, un viņ� nekad nebija devies tālāk par Ifi�u, Toku un Holpu; viņa dzīve bija viegla uz ritēja bez raizēm. Geds vēroja viņu ar apbrīnu un nelielu skaudību, un tie�i tāpat Alks skatījās uz Gedu: abiem likās ļoti savādi, ka otrs arī ir deviņpadsmit gadus vecs, bet tik at�ķirīgs. Geds brīnījās, kā cilvēks, kur� nodzīvojis pasaulē deviņpadsmit gadus, var būt tik brīvs no rūpēm un raizēm. Skatīdamies Alka pievilcīgajā, mo�ajā sejā, Geds pats jutās neveikls un skarbs un pat nenojauta, ka Alks apskau� viņu pat par rētām uz sejas, uzskatīdams tās par pūķa atstātām pēdām un visīstāko varoņa pazīmi.
�ī iemesla dēļ abi jaunie cilvēki viens pret otru juta zināmu neveiklību, toties Dzelzszāle ļoti drīz pārvarēja bijību pret Gedu, jo jutās saimniece pati savās mājās. Geds pret meiteni izturējās ļoti laipni, un viņa tam uzdeva daudz jautājumu, jo Vīķis nekad viņai neko nestāstot. Turpmākās divas dienas Dzelzszāle cītīgi rosījās, cepdama sausus kvie�u plāceņus, ko dot abiem braucējiem līdzi ceļā; turklāt viņa sagatavoja tik daudz kaltētu zivju un gaļas sainī�u, ka Geds sāka iebilst, teikdams, ka nedomājot braukt līdz pat Selidorai bez apstā�anās.
- ���Kur atrodas Selidora?
- ���Ļoti tālu Rietumu Robe�joslā, kur pūķi ir tikpat parasti radījumi kā peles.
- ���Tad labāk paliec �eit, Austrumu robe�salās, jo mūsu pūķi ir tikpat mazi radījumi kā peles! Tā, �eit būs gaļa, bet vai patie�ām pietiks? Paklausies, es nesaprotu: jūs abi ar manu brāli esat vareni burvji, kam pietiek pavicināt ar roku un kaut ko nomurmināt, un viss notiek tā, kā jūs gribat. Kāpēc tad jūs esat izsalku�i? Kad jūrā pienāk vakariņu laiks, kāpēc jūs nevarat pateikt: "Gaļas pīrāgu!" - un tas parādītos, un jūs to apēstu?
- ���Jā, mēs to varētu. Ta�u mēs, kā mēdz sacīt, nevēlamies apēst savus vārdus. "Gaļas pīrāgs" jau ir tikai vārds... Mēs varam darīt to smar�īgu, gar�īgu, pat barojo�u, tomēr tas ir un paliek vārds. Tas piemāna vēderu un salksto�am cilvēkam nedod spēku.
- ���Tātad burvji nav nekādi pavāri, - noteica Alks, kur� sēdēja Gedam pretī pie virtuves pavarda un greba no koka lādītes vāku; pēc amata viņ� bija galdnieks, kaut gan pārlieku neaizrāvās ar savu darāmo.
- ���Un pavāri, diem�ēl, nav burvji, - piemetināja Dzelzszāle, nometusies uz ceļiem, lai paskatītos, vai pēdējais cepiens uz pavarda ķieģeļiem ir sācis brūnēt. - Un tomēr es nesaprotu, Zvirbuļvanag. Esmu redzējusi, kā mans brālis un pat viņa māceklis ar vienu pa�u vārdu tum�ā vietā uzbur gaismu, un �ī gaisma spīd, tā ir spo�a - ceļu rāda nevis vārds, bet tie�i gaisma!
- ���Jā, - Geds apstiprināja. - Gaisma ir spēks. Liels spēks, kas ļauj mums pastāvēt, bet pastāv ari pats neatkarīgi no mūsu vajadzībām. Saules gaisma un zvaig�ņu gaisma ir laiks, un laiks ir gaisma. Saules gaismā, dienās un gados pastāv dzīvība. Tum�ā vietā dzīvība var radīt gaismu, nosaucot to vārdā. Bet parasti, kad burvis nosauc vārdu un liek parādīties kādai būtnei vai lietai, tas nav glu�i tas pats -parasti viņ� izsauc spēku, kur� nav lielāks par viņējo, un tas, kas parādās, ir tikai ilūzija. Lai izsauktu lietu, kuras nav pat tuvumā, lai panāktu tās klātbūtni, saucot to īstajā vārdā, ir vajadzīga liela meistarība, ko nedrīkst izmantot joka pēc. Ari nieka izsalkuma dēļ ne. Dzelzszāle, tavs pūķēns no�iepa plāceni!
Dzelzszāle bija tik saspringti klausījusies, lūkodamās Gedā, ka nebija pamanījusi, ko dara viņas hareki: dzīvnieciņ�, kur� visu laiku bija tupējis siltā vietā uz katliņu āķa virs pavarda, bija norāpies lejā un pakampis kvie�u plāceni, kas bija lielāks par viņu pa�u. Meitene paņēma zvīņoto radījumu klēpī un sāka to barot ar drupatām un sīkiem gabaliņiem, domādama par Geda teiktajiem vārdiem.
- ���Tātad tu nemēģinātu uzburt īstu gaļas pīrāgu tādēļ, lai neizjauktu to, ko bie�i piemin mans brālis... Kā nu bija?...
-Līdzsvaru, - Geds paskaidroja, redzēdams, ka meitene ir ļoti nopietna.
- ���Jā. Bet toreiz, kad tevi izmeta uz klintīm, tu aizpeldēji no turienes laivā, ko turēja kopā galvenokārt burvība, un tomēr tajā nesūcās ūdens. Vai tā bija ilūzija?
- ���Nu, daļēji jā, jo man nepatīk redzēt laivā lielus caurumus, pa kuriem iek�ā skatās jūras ūdens, tāpēc es tos "aizlāpīju" tīrā izskata pēc. Tomēr laivas izturība nebija ilūzija; tā bija radīta nevis ar izsauk�anu, bet ar cita veida mākslu - ar saistī�anas burvību. Koks tika sasaistīts kā vienots veselums, kā vienlaidu priek�mets, kā laiva. Un kas gan cits ir laiva, ja ne priek�mets, kurā nesūcas ūdens?
- ���Es esmu smēlis ūdeni no laivām, kurās tas sūcas, - iestarpināja Alks.
- ���Arī manējā sūcās, ja es neuzmanīju un neatjaunoju burvību.- Paliecies uz priek�u no savas sēdvietas, viņ� paņēma no ķieģeļiem plāceni un bridi pamētāja to no vienas rokas otrā. - Es ari nozagu plāceni.
- ���Tad tu apdedzināji pirkstus. Un, kad bezgalīgā ūdens pla�umā, tālu no salām tevi sāks mocīt izsalkums, tu iedomāsies �o plāceni un teiksi: "Ak, ja es nebūtu �ore iz to nozadzis, tagad varētu ēst!� Bet es apēdī�u sava brāļa plāceni, lai viņ� badojas kopā ar tevi...
-Tā tiek saglabāts Līdzsvars, - Geds piemetināja, kamēr meitene paņēma un sāka ko�ļāt karstu, pusizceptu plāceņa gabalu, un pēc brī�a iesmiedamās sāka klepot. Tomēr drīz viņa atkal kļuva nopietna un teica: - �ēl, ka man tik grūti saprast, ko tu stāsti. Esmu pārāk dumja!
- ���Mazā māsiņ, - Geds iebilda, - es vienkār�i neprotu paskaidrot. Ja mums būtu vairāk laika...
- ���Mums būs vairāk laika, - Dzelzszāle atbildēja. - Kad mans brālis atkal atgriezīsies mājās, tu ta�u brauksi viņam līdzi, kaut vai uz laiciņu, vai ne?
- ���Ja varē�u, - Geds klusi apsolīja.
Sekoja neilgs klusuma bridis, un tad Dzelzszāle, vērodama, kā hareki pūķēns rāpjas atpakaļ uz sava āķa, vaicāja: - Ja tas nav noslēpums, pastāsti man, kādi vēl lieli spēki pastāv līdzās gaismai!
- ���Noslēpums tas nav. Viss spēks, manuprāt, nāk no viena avota un iet uz vienu mērķi. Gadi un attālumi, zvaigznes un sveces, ūdens, vēj� un burvība, cilvēka roku veiklība un koka sakņu gudrība - tam visam ir viena izcelsme. Mans vārds un tavējais, saules vai avota, vai nedzimu�a bērna īstais vārds - tie visi ir zilbes lielajā vārdā, kuru ļoti lēni izrunā zvaig�ņu gaisma. Cita spēka nav. Nav cita vārda.
Iedūris nazi kokā, Alks noprasīja: � Un nāve?
Meitene klausījās, noliekusi mirdzo�o, melno galvu.
- ���Lai izrunātu kādu vārdu, � Geds lēni atbildēja, - ir vajadzīgs klusums. Pirms un pēc. - Tad viņ� piepe�i piecēlās kājās un teica: - Man nav tiesību runāt par �īm lietām. To vārdu, ko varēju sacīt, es pateicu nereizē. Būs labāk, ja cietī�u klusu un vairs nerunā�u. Varbūt īsts spēks pastāv tikai tumsā. - Paņēmis savu apmetni, viņ� izgāja viens no siltās virtuves saltajā āra lietū.
- ���Viņu nospie� kāds lāsts, � teica Alks, ar tādu kā izbiedētu skatienu raudzīdamies Gedam nopakaļ.
- ���Man �ķiet, ka ceļojums, kurā viņ� po�as, ved viņu pretī nāvei, � sacīja meitene, - un viņ� no tā baidās, tomēr iet, kurp jāiet. � Pacēlusi galvu, viņa lūkojās sarkanajās liesmās un itin kā redzēja vientuļu laivu, kas atbrauc pāri ziemīgai jūrai un atkal aizbrauc atklātas jūras pla�umā. īsu brīdi viņas acis pieplūda asarām, tomēr viņa neko nesacīja.
Vīķis atgriezās nākamajā dienā un atvadījās no Ismejas vecākajiem, kuri ļoti negribēja laist viņu ziemas vidū nezināmos jūras ceļos, turklāt briesmu pilnos meklējumos, kas neskāra viņu pa�u, ta�u pārmetumi bija veltīgi, un nekas nespēja Vīķi atturēt no viņa nodoma. Kad viņam apnika veco vīru tirdī�ana, viņ� teica: - Es esmu jūsējais pēc savas izcelsmes, para�ām un uzticētā pienākuma. Es esmu jūsu burvis. Bet jums ir laiks atcerēties vienu: kaut gan es esmu kalps, tomēr neesmu jūsu kalps. Kad bū�u brīvs un varē�u atgriezties, es to darī�u, bet līdz tam laikam - palieciet sveiki!
Rītausmā, kad austrumu pusē virs jūras sāka svīst pelēka gaisma, abi jaunie cilvēki Ismejas ostā iekāpa "Tālredzē" un pacēla brūnu, labi noaustu buru, kurā sāka pūst ziemeļu vēj�. Piestātnē stāvēja Dzelzszāle, noskatīdamās viņiem pakaļ tāpat kā jūrasbraucēju sievas un māsas visos Jūrzemes krastos, pavadīdamas savus vīrie�us jūrā: tās nemāj ar roku un nesauc sveikas, tikai nekustīgi stāv krastā, ietinu�ās pelēkos vai brūnos apmetņos, līdz cietzemes mala braucēju skatieniem saraujas arvien mazāka un tālāka, bet ūdens pla�ums starp laivu un krastu ple�as ar katru bridi lielāks.
Mājīgais patvērums tagad bija pazudis skatienam, un "Tālredzes" uzkrāsotās, viļņu izmērcētās acis lūkojās ūdeņos, kas kļuva arvien pla�āki un vientulīgāki. Divās dienās un naktīs abi draugi veica ceļu no Ifi�as līdz Soderas salai - simt jūd�u nelabvēlīga laika un mainīgu vēju cīniņa. Viņi uzkavējās ostā pavisam īsu bridi, lai no jauna piepildītu ādas maisu ar dzeramo ūdeni un nopirktu darvotu buru audeklu, kas neapsegtajā laivā pasargātu līdzpaņemtos krājumus no lietus un jūras ūdens. To viņi iepriek� nebija sagādāju�i, jo burvji parasti nodro�inās pret �ādām sīkām neērtībām ar burvību palīdzību: tās �ajos gadījumos ir pavisam niecīgas un vienkār�as; arī jūras ūdeni var ļoti vienkār�i pārvērst saldūdenī un aiztaupīt pūles, kas saistītas ar dzeramā ūdens līdzņem�anu. Ta�u Geds, �ķiet, ļoti nevēlējās izmantot savu prasmi un centās atturēt no tā ari Vīķi. Viņ� pateica tikai: - Labāk ne, - un draugs neiebilda un neko nejautāja. Jo brīdī, kad vēj� pirmoreiz piepūta buru, viņus abus pārņēma smaga priek�nojauta, salta kā ziemas vēj�. Mājoklis, osta, miers, dro�ība - tas viss bija atstāts aiz muguras. Viņi no tā bija novērsu�ies. Tagad viņu priek�ā stiepās ceļ�, kurā viscaur draudēja briesmas un kurā nekas nenotika bez nozīmes. Viņu izraudzītajā ceļaposmā ikviena mazākā burvība varēja mainīt izredzes, spēku līdzsvaru un likteni, jo tagad viņi devās uz �ī līdzsvara pa�u centru, pretī vietai, kurā sastopas gaisma ar tumsu. Tie, kuri sāku�i �ādu ceļu, nevienu vārdu neizrunā bez apdoma.
Viņi atkal devās jūrā un, nobrauku�i gabalu gar Soderas piekrasti, kurā balti sniega lauki pārtapa miglainos kalnos, pagrieza laivu uz dienvidiem; tagad tā iepeldēja ūdeņos, kur nekad nemēdza braukāt Arhipelāga lielie tirgoņi, -Robe�joslas pa�ā ārējā malā.
Vīķis neko nejautāja par izraudzīto ceļu, jo zināja, ka Geds to neizvēlas, bet brauc turp, kur jābrauc. Kad Soderas sala aiz muguras kļuva bāla un maziņa, viļņi arvien spēcīgāk �ņāca un sitās gar laivas priek�galu un visapkārt līdz debesu pamalei pletās liels, pelēks ūdens klajums. Geds jautāja:
- Kādas zemes būs �ajā ceļā?
- ���Uz dienvidiem no Soderas nav nekādu zemju. Dienvidu virzienā var braukt ilgi, bet ieraudzīt maz: Pelimeru, Komeju, Gosku un Astovelu, kuru dēvē ari par Pēdējo zemi. Aiz tām sākas Atklātā jūra.
- ���Un kas ir uz dienvidrietumiem?
- ���Rolamenija - viena no mūsu Austrumu robe�salām; ap to ir vēl citas sīkākas saliņas, bet pēc tam nav nekā līdz pat Dienvidu robe�salām: Rodai, Tomai un Auss salai, uz kuru cilvēki nebrauc.
- ���Mēs varbūt brauksim, - Geds nīgri noteica.
- ���Es negribētu, - atbildēja Vīķis. - Stāsta, ka tā esot atbaido�a vieta, pilna kauliem un ļaunām zīmēm. Jūrasbraucēji apgalvo, ka no Auss salas un Fārsorras ūdeņiem esot redzamas zvaigznes, ko nevarot redzēt ne no vienas citas vietas un kam nekad neesot bijis vārdu.
- ���Jā, par to man reiz stāstīja jūrnieks, kur� pirmoreiz aizveda mani uz Rouku. Un vēl viņ� stāstīja par Plostu ļaudīm tālajās Dienvidu robe�salās - tie piebraucot cietzemē tikai reizi gadā, lai sagādātu baļķus plostiem, bet visu pārējo gadu peldot līdzi okeāna straumēm, tālu no jebkādām salām. Man patiktu redzēt �ādus plostu ciematus.
- ���Man gan ne, - Vīķis pasmīnēdams teica. - Man labāk patīk zeme un zemes ļaudis. Jūrai sava vieta, man sava...
- ���Man būtu paticis redzēt visas Arhipelāga pilsētas, -sacīja Geds, turēdams buras auklu un vērodams pelēko pla�umu sev acu priek�ā. - Havnoru pa�ā pasaules sirdī, Ea zemi, kur dzimu�i mīti, un strūklakas Vēja salā; visas pilsētas un lielās zemes. Un ari mazās zemes, ari Ārējo Robe�joslu sve�ādās zemes. Aizbraukt taisni līdz Pūķu ceļam rietumu pusē. Vai uz ziemeļiem, cauri ledus kalniem līdz pat Hogenas zemei. Da�i stāsta, ka tā esot lielāka par visu Arhipelāgu, bet citi apgalvo, ka tur esot tikai rifi un klintis, un pa vidu ledus. Neviens īsti nezina. Man gribētos redzēt vaļus ziemeļu jūrās... Bet es nevaru. Man jāiet turp, kur lemts, un gai�ie krasti jāatstāj aiz muguras. Kādreiz es pārāk steidzos, un nu vairs nav atlicis laika. Iztirgoju visu saules gaismu, pilsētas un tālās zemes par saujiņu varas, par ēnu, par tumsu. - Un, kā mēdz darīt tie, kas apveltīti ar burvju spējām, Geds ielika savas bailes un no�ēlu dziesmā, īsā dziedrunas elēģijā, kas stāstīja ne tikai par viņu vien; draugs savukārt atbildēja ar vārdiem no "Erreta-Akbes varoņdarba": "Ak, kaut es vēlreiz spētu skatīt zemes pavardu spo�o, Havnoras torņus baltos..."
Tā viņi turpināja savu cie�i nosprausto ceļu pla�ajos, vientulīgajos ūdeņos. Pa visu dienu viņiem gadījās redzēt tikai sudraba zivtiņu baru, kas peldēja uz dienvidiem, bet viļņos neparādījās neviens delfīns, un pelēko gaisu virs galvas ne reizi ne�ķēla kaijas, ķīra vai alka spārnu vēzieni. Kad austrumi sāka satumst, bet rietumi iekvēlojās sarkani, Vīķis izņēma ēdamo, sadalīja to divās daļās un teica: - Te ir pēdējie alus malki. Es dzeru uz tās veselību, kura iedomājās ievelt laivā muciņu izslāpu�iem vīriem jūras aukstumā - par savu māsu Dzelzszāli!
Tad Geds nopurināja drūmās domas, pārstāja stingi raudzīties jūras tālumā un pieminēja Dzelzszāli varbūt vēl sirsnīgāk nekā Vīķis. Doma par meiteni atsauca atmiņā viņas jauko, bērni�ķo gudrību. Dzelzszāle bija citāda nekā visi, ko viņ� pazinis agrāk. (Vai viņ� vispār bija pazinis kādu jaunu meiteni? Ta�u Geds par to neiedomājās.) - Viņa ir kā maza zivtiņa, kā rauda, kas peld dzidrā strautā, - viņ� teica. - Neaizsargāta, bet nenotverama.
To dzirdēdams, Vīķis ar smaidu paskatījās draugam sejā.
- ���Tu esi dzimis mags, - viņ� teica. - Viņas īstais vārds ir Kesta. � Geds zināja, ka Senvalodā
Tomēr Vīķis, kur� to nebija darījis viegli un bez apdoma, atbildēja: - Pie tevis viņas vārds ir tādā pa�ā dro�ībā kā manējais. Turklāt tu to jau zināji bez teik�anas...
Uguns kvēlums rietumu pamalē pārtapa pelnos, un pelnu pelēkums sabiezēja melnumā. Visa jūra un debesis ietinās pilnīgā tumsā. Geds izstiepās laivas dibenā un, ietinies savā vilnas un ka�okādu apmetnī, iekārtojās uz gulē�anu. Vīķis, turēdams buras auklu, klusi dziedāja "Enladas varoņdarbu", vietu, kur mags Morreds Baltais aizbrauc no Havnoras savā garajā bezairu laivā un dodas uz Soleas salu, kur pavasara dārzos ierauga Elfaranu. Geds aizmiga, nenoklausījies stāstu par abu mīlestības bēdīgajām beigām, MoiTeda nāvi, Enladas bojāeju un viļņiem, kas milzīgi un ne�ēlīgi noslīcināja Soleas augļu dārzus. Ap pusnakti viņ� pamodās un nomainīja Vīķi. Nelielā laiva, spēcīga vēja dzīta, naski traucās pāri pla�ajiem ūdeņiem, cauri nakts aklumam. Tomēr mākoņi pamazām saplaisāja, un neilgi pirms ausmas gar to brūnganajām malām izspraucās tievi mēness stari, mezdami pār jūru bālganu mirdzumu.
- ���Mēness pavērsis tum�o pusi, - rītausmā pamodies, nomurmināja Vīķis; aukstais vēj� �obrīd bija pierimis. Geds paskatījās aug�up uz tievo, balto pusloku virs bālajām austrumu debesīm, ta�u neko neteica. Laiku, kad mēness pēc Saules Atgrie�anās pirmoreiz sadilst, sauc par Atelpu, un tas ir pretstats Mēness dienām un vasaras Ilgajai Dejai. Tas ir neveiksmīgs laiks ceļotājiem un sirdzējiem; Atelpas laikā bērniem netiek dots īstais vārds, cilvēki neapdzied varoņdarbus, netrin zobenus vai darbarīkus un nedod zvērestus. Tas ir gada tum�ais pols, kad diuītais nedarās un labais nedodas rokās.
Pēc triju dienu brauciena no Soderas, vadīdamies pēc jūrasputnu lidojuma un piekrastes aļģēm, viņi sasniedza Pelimeru, nelielu saliņu, kas slējās augstu virs pelēkās jūras pla�uma. Tās iedzīvotāji runāja hardie�u valodā, ta�u vietējais dialekts skanēja sve�ādi pat Vīķa ausīm. Abi ceļotāji izkāpa krastā, lai sagādātu dzeramo ūdeni un drusku atpūstos no brauciena, un sākumā tika uzņemti laipni, ar bijību un satrauktu pacilātību. Salas galvenajā pilsētiņā dzīvoja zintnieks, ta�u viņa prāts bija nevesels. Viņ� runāja tikai par milzu �ūsku, kas rijot Pelimeras pamatus, tāpēc sala drīz aizpeldē�ot okeānā kā laiva, kas atrauta no piestātnes, un pārslīdē�ot pāri pasaules robe�ai. Sākumā viņ� jaunos burvjus saņēma ar cieņu, ta�u pamazām, runādams par �ūsku, sāka uzlūkot Gedu greizi un vēl pēc kāda laika sāka tos abus turpat uz ielas lamāt par spiegiem un jūras�ūskas kalpiem. Pēc tam salas iedzīvotāji kļuva pret viņiem nelaipni, jo pa�u zintnieks, kaut ari nevesels prātā, tomēr paliek pa�u zintnieks. Tāpēc Geds ar Vīķi ilgāk tur neuzkavējās un jau pirms krēslas devās projām, virzīdami laivu tālāk uz dienvidaustrumiem.
�ajās ceļojuma dienās un naktīs Geds ne reizes nepieminēja ēnu un tie�i nerunāja par sava brauciena mērķi; vienīgais Vīķa jautājums �ajā sakarā bija �āds (jo viņi visu laiku brauca vienā un tajā pa�ā virzienā arvien tālāk no pazīstamajiem Jūrzemes apvidiem): - Vai tu dro�i zini ceļu? - Uz to Geds tikai atbildēja: - Vai dzelzs dro�i zina, kur atrodas magnēts? - Vīķis pamāja ar galvu, un viņi brauca tālāk, par to vairs nerunādami. Bet laiku pa laikam viņi sarunājās par mākslām un paņēmieniem, ar kādiem senlaiku magi mēdza izzināt posto�u spēku un būtņu īstos vārdus: kā Neregers no Palnas tika uzzinājis Melnā Maga vārdu, noklausīdamies pūķu sarunu, un kā Morreds ieraudzījis sava ienaidnieka vārdu Enladas līdzenumu kaujaslauka smiltīs, kur to ierakstīju�as krīto�as lietus lāses. Viņi runāja par atra�anas burvībām, piesauk�anām un tiem Atbildamajiem Jautājumiem, kurus drīkst uzdot tikai Veidotājs. Ta�u sarunas beigās Geds bie�i nomurmināja vārdus, kurus viņam senaizgāju�ā rudenī uz Gontas kalna atzara tika sacījis Ogions: "Lai dzirdētu, ir jāprot klusēt.." Un viņ� apklusa un stundām ilgi kavējās domās, visu laiku vērodams ceļu laivas priek�ā. Reizēm Vīķim likās, ka draugs cauri visām nākamajām jūdzēm, bangām un pelēkajām dienām redz to, kam viņi seko, un �ī ceļojuma tum�o nobeigumu.
Pieturoties nelāgam laikam, viņi izbrauca caur Komeju un Gosku, nevienu no abām salām miglā neredzēdami; ka tās paliku�as aizmugurē, viņi uzzināja tikai nākamajā dienā, kad priek�ā ieraudzīja smailu klintāju salu; virs tās lielos baros laidelējās kaijas, kuru kliedzieni bija dzirdami pāri visai jūrai.
- ���Sprie�ot pēc izskata, tā būs Astovela, - sacīja Vīķis.
- ���Pēdējā Zeme. Uz austrumiem un dienvidiem no tās kartes ir tuk�as.
- ���Bet tie, kas tur dzīvo, varbūt zina kaut ko par tālākajām zemēm, - atbildēja Geds.
- ���Kāpēc tu tā runā? - jautāja Vīķis, jo Geda vārdi bija skanēju�i samocīti, un arī atbilde bija dīvaina un stomīga.
- ���Tur ne, - Geds teica, stingi lūkodamies uz Astovelu un tai garām vai varbūt cauri. - Tur ne. Uz jūras ne. Nevis uz jūras, bet uz cietzemes, bet uz kādas zemes? Pie Atklātās jūras avotiem, aiz avotiem, aiz dienasgaismas vārtiem...
Tad viņ� apklusa, un, kad pēc kāda laika ierunājās atkal, viņa balss skanēja ikdieni�ķi, it kā viņ� būtu atsvabinājies no burvības vai vīzijas un redzēto vairs īsti neatcerētos.
Astovelas osta pie upītes iztekas starp augstiem klints-akmeņiem atradās salas ziemeļu pusē, un visas ciemata būdas bija pavērstas pret ziemeļiem un rietumiem; izskatījās glu�i tā, it kā sala pat no �ī lielā attāluma būtu vēlējusies raudzīties uz Jūrzemes pusi, uz cilvēkiem.
�ai gadalaikā, kad laivas Astovelas tuvumā nemēdza braukāt, sve�inieku iera�anās izraisīja lielu satraukumu un nemieru. Sievietes paslēpās no klūgām pītajās būdās, mezdamas bailīgus skatienus pa durvīm, slēpdamas bērnus svārku krokās un steig�us atkāpdamās mājas tum�ajā iek�ienē, kad sve�ie atbraucēji nāca no piekrastes aug�up. Vīri, kalsni stāvi trūcīgos ietērpos, sapulcējās ap Gedu un Vīķi cie�ā, drūmā lokā, un katram rokā bija akmens cirvis vai no glieme�nīcas izgrebts nazis. Bet, kad salinieku bailes bija rimu�as, viņi kļuva pret sve�iniekiem ļoti viesmīlīgi un apbēra tos ar neskaitāmiem jautājumiem. Viņu krastā reti piestāja kāds kuģis - pat no Soderas vai Rolamenijas ne, jo �ejienie�iem nebija nekā vērtīga, ko iemainīt pret bronzu un smalkajiem izstrādājumiem; viņiem nebija pat koka. Viņu laivas bija pītas no niedrēm, un tikai lielākie drosminieki uzdrīkstējās tādās doties līdz Goskai vai Komejai. �ejienie�i dzīvoja savrup no citām apdzīvotam vietām, visu kar�u attālākajā malā. Viņiem nebija ne savas burves, ne zintnieka, un �ķita, ka viņi pat nepazīst atbraucēju zi�ļus un apbrīno tos tikai tāpēc, ka tie gatavoti no bezgala vērtīgā materiāla - koka. Viņu vadonis izskatījās ļoti vecs un vienīgais no visiem jebkad bija redzējis cilvēku, kur� dzimis Arhipelāgā. Tāpēc Geds visos izraisīja lielu apbrīnu, un cilvēki veda savus mazos dēlēnus palūkoties uz arhipelāgieti, lai tie viņu atcerētos vecuma dienās. Asto-velie�i nekad nebija dzirdēju�i par Gontas salu un zināja tikai Havnoras un Ea vārdus, tāpēc noturēja Gedu parHav-noras augstmani. Viņ� centās pēc iespējas atbildēt uz salinieku jautājumiem par balto pilsētu, kuru nekad nebija redzējis. Bet, vakaram tuvojoties, Geds kļuva arvien nemierīgāks, un, kad viņi kopā ar ciemata ļaudīm sēdēja pie pavarda bedres, kurā gruzdēja kazu mēsli un niedru sai�ķi - vienīgais �ejienie�u kurināmais-, viņ� tiem jautāja:
- ���Kas atrodas uz austrumiem no jūsu zemes?
Ciematnieki klusēja; da�ās sejās uzplaiksnīja smīns, citi izskatījās drūmi.
- ���Jūra, - atbildēja vecais vadonis.
- ���Vai nekādu zemju tur vairs nav?
- ����ī ir Pēdējā Zeme. Tālāk zemju vairs nav. Līdz pat pasaules malai ple�as tikai ūdens.
Viņi ir gudri vīri, tēv,-teica kāds jaunāks vīrietis,
- ���ceļotāji, jūrasbraucēji. Varbūt viņi zina kādu zemi, par kuru mēs neesam dzirdēju�i.
- ���Uz austrumiem no �ejienes nav nevienas zemes, -vecais vīrs atkārtoja, ilgi lūkojās Gedā un pēc tam vairs neteica neko.
�o nakti braucēji pavadīja būdas dūmu siltumā. Jau pirms ausmas Geds pamodināja draugu un �ukstus teica: -Mosties, Estariol! Mēs te nedrīkstam palikt, mums jābrauc tālāk!
- ���Kāpēc tik agri? - Vīķis samiegojies atjautāja.
- ���Nevis agri, bet drīzāk par vēlu. Es esmu sekojis pārāk gausi. Ēna ir pamanījusies izbēgt, un tās man ir beigas. Tā nedrīkst aizbēgt no manis, man tai jāseko, vienalga, cik tālu. Ja es to pazaudē�u, tad bū�u pagalam.
- ���Kurp mēs tai sekosim?
- ���Uz austrumiem. Nāc! Es jau piepildīju maisus ar ūdeni.
Abi draugi izgāja no būdas, kamēr visi salinieki vēl gulēja; tikai kaut kur tumsā ieraudājās bērns, kas drīz atkal apklusa. Bālajā zvaig�ņu gaismā viņi atrada ceļu līdz upītes iztekai un, atraisīju�i "Tālredzi" no klints izciļņa, iestūma to melnajā ūdenī. Tad viņi pagrieza laivu uz rietumiem no Astovelas un devās uz Atklāto jūru. Tas notika pirmajā Atelpas dienā, pirms saules lēkta.
Todien debesis turējās skaidras. Pasaules vēj� bija auksts, un no ziemeļaustrumiem pūta spēcīgas brāzmas, ta�u Geds bija izsaucis magvēju: tā bija pirmā burvība, ko viņ� veica pēc aizbrauk�anas no Plaukstu salām. Laiva ļoti ātri traucās uz austrumiem. Pret to kūpēdami sitās lielie, saules apmirdzētie viļņi, un laiva drebēja no triecieniem, ta�u dro�i turpināja ceļu, apstiprinādama sava būvētāja vārdus un atsaukdamās uz magvēju tik veiksmīgi kā ikviens Roukas burvību radīts kuģis.
Geds visu rītu neko nerunāja, tikai palaikam pateica nepiecie�amos vārdus, lai uzturētu vēju vai buras apburto spēku, un Vīķis tupināja iztraucēto snaudu laivas pakaļgalā. Ap dienas vidu abi ieturēja maltīti. Geds sadalīja ēdamo ļoti taupīgi, �īs rīcības iemesls bija acīm redzams, un abi notiesāja savu sālītās zivs gabalu un kvie�u plāceni, nesacīdami ne vārda.
Visu pēcpusdienu viņi brauca uz austrumiem, nesamazinādami ātrumu un nenogriezdamies sānis. Reiz Geds pārtrauca klusumu, jautādams: - Kuriem tu piekrīti: tiem, kuri domā, ka aiz Ārējām Robe�joslām ir tikai jūra un nav nevienas zemes, vai arī tiem, kuri tic, ka otrā pasaules pusē ir vēl citi Arhipelāgi un pla�as, neatklātas zemes?
- ���Pagaidām es piekrītu tiem, kuri domā, ka pasaulei ir tikai viena puse un ka tie, kuri brauc pārāk tālu, var pārkrist pāri pasaules malai.
Geds nepasmaidīja: viņā vairs nebija atlicis nekā no jautrības. - Kas zina, ko tur, ārpusē, var satikt vai ieraudzīt? Ko varam spriest mēs, kas vienmēr esam turēju�ies tikai pie saviem krastiem?
- ���Da�i ir brauku�i meklēt un pētīt, bet nav atgriezu�ies.
Un neviens kuģis pie mums nav atbraucis no zemēm, kuras mums nebūtu pazīstamas.
Geds neatbildēja.
Visu �o dienu, visu �o nakti spēcīgais magvēj� dzina viņus pāri okeānam uz austrumu pusi. Geds vēroja apkārtni no krēslas iestā�anās līdz pat rītausmai, jo spēks, kas dzina viņu uz priek�u, tumsā kļuva vēl jo spēcīgāks. Visu laiku viņ� skatījās uz priek�u, kaut arī mākoņainā nakts viņa acīm ļāva saskatīt tikpat maz kā krāsotajām acīm laivas aklajā priek�galā. Rītausmā viņa seja izskatījās pelēka aiz paguruma, un aukstums tik ļoti bija sastindzinājis viņa locekļus, ka grūti bija pat izstiepties, lai atpūstos. Geds �ukstus teica:
- Uzturi magvēju no rietumiem, Estariol! - un iegrima cie�ā miegā.
Saule neparādījās, un drīz laivas priek�galu sāka kapāt lietus, ko vēj� atnesa no ziemeļaustrumiem. Tā nebija vētra, tikai ilgsto�s, salts ziemas vēj� un lietus. Drīz vien viss, kas atradās neapsegtajā laivā, bija viscaur izmircis, par spīti iegādātajam buraudekla pārklājam; Vīķim likās, ka a*ī viņ� pats ir izmircis līdz kaulam, un Geds miegā drebēja. Gribēdams pa�ēlot draugu un varbūt arī pats sevi, Vīķis mēģināja uz bridi pavērst sāņus ne�ēlīgo, nerimtīgo vēju, kas nesa lietu. Bet, kaut gan viņ� varēja sekmīgi uzturēt spēcīgu un vienmērīgu magvēju, kā bija licis Geds, izrādījās, ka viņa laikdara spējas �eit, tik tālu no zemes, zaudēju�as savu iedarbīgumu, un Atklātās jūras vēj� atteicās klausīties viņa balsī.
To aptvēris, Vīķis sāka nopietni ba�īties, cik viņam un Gedam atliks burvju spēka, braucot arvien tālāk un tālāk no zemēm, ko apdzīvo cilvēki.
Naktī sardzē atkal stājās Geds un visu laiku virzīja laivu uz austrumiem. Kad pienāca rīts, pasaules vēj� mazliet atslāba un brī�iem pat parādījās saule; tomēr viļņi bangoja tik augstu, ka "Tālredzei" vajadzēja celties tajos kā kalnos un atkal laisties lejā; vienu bridi tā turējās pa�ā krēpju virsotnē, bet pēc mirkļa strauji pazuda dzi|umā; tad kāpa aug�up atkal un atkal nākamajā kalnā, un tā bez gala un bez mitas.
Tās dienas vakarā Vīķis pārtrauca ieilgu�o klusumu.
- Mans draugs, - viņ� teica, - tu kādreiz izteicies tā, it kā justos dro�s, ka mēs beigu beigās sasniegsim kādu zemi. Es neap�aubītu tavu nojautu, ja vien man nerastos ba�as, ka �is var būt triks � maldi, ko uzspiedis tas, kam tu seko, jo tas varbūt vēlas aizvilināt tevi tālāk, nekā cilvēkam pieļaujams doties okeāna ceļos. Sve�ās jūrās mūsu spēks var mainīties un vājināties. Bet ēna nenogurst, necie� badu un nevar noslīkt.
Viņi sēdēja blakus uz laivas soliņa, ta�u Geds reizēm paskatījās uz draugu it kā no liela attāluma, it kā no bezdibeņa otras malas. Viņa acis pauda ba�as, un atbilde ilgi negribēja nākt pār lūpām.
Beidzot viņ� teica: - Estariol, mēs esam tuvu.
Izdzirdis �os vārdus, draugs saprata, ka tā ir taisnība. Viņā uzbangoja bailes. Bet viņ� tikai uzlika roku Gedam uz pleca un teica: � Nu tad ir labi... tas ir labi.
Nakti Geds atkal pavadīja sardzē, jo tumsā viņ� nespēja gulēt. Un gulēt viņ� nespēja ari tre�ajā dienā. Un tomēr viņi joprojām traucās pa jūru ar tādu pa�u nerimtīgu, vieglu un baisu ātrumu, un Vīķis brīnījās par Geda spējām, kas ļāva uzturēt tik spēcīgu magvēju daudzas stundas pēc kārtas �eit, Atklātajā jūrā, kur Vīķa spēks bija nepārprotami sa�ķobījies un vājinājies. Viņi traucās arvien uz priek�u, līdz Vīķim sāka likties, ka Geda sacītais tie�ām piepildīsies - ka drīz viņi aizceļos garām jūras pirmsākumiem un izpeldēs cauri dienasgaismas vārtiem. Geds stāvēja laivas priek�galā un tāpat kā vienmēr raudzījās tālumā Ta�u tagad viņa skatiens vairs nebija pievērsts okeānam - vismaz ne tam okeānam, ko redzēja Vīķa acis; tas nevēroja bangoto ūdens klajumu, kas pletās līdz debess malai. Geda acu priek�ā bija tum�a vīzija, kas aizēnoja un aizsedza pelēko jūru un pelēkās debesis; tumsa biezēja, un aizkars kļuva arvien blīvāks. Vīķis neko tamlīdzīgu neredzēja, un vienīgi tad, kad viņ� ieskatījās draugam sejā, tumsa uz īsu bridi parādījās ari viņa acīm. Laiva traucās tālāk un tālāk. Un, kaut gan viņus abus nesa viena un tā pati laiva un dzina viens un tas pats vēj�, �ķita, ka Vīķis traucas pa pasaules jūru uz austrumiem, bet Geds viens pats dodas valstībā, kurā nav ne austrumu, ne rietumu, ne saullēktu, ne saulrietu, ne zvaig�ņu kustības debesīs.
Piepe�i Geds laivas priek�galā izslējās taisni un kaut ko skaļi teica. Magvēj� norima. Laiva zaudēja viizienu un sāka mētāties augstajos viļņos kā koka skaida. Kaut gan no ziemeļiem pa�laik spēcīgi pūta pasaules vēj�, brūnā bura karājās ļengana un nekustīga. Tāpēc laiva tikai �ūpojās lielajos, lēnajos viļņos, bet nebrauca vairs nevienā virzienā.
- Nolaid buru! - Geds teica, un Vīķis to a�i izdarīja, kamēr Geds izcēla airus, nostiprināja tos vietā un ķērās pie airē�anas.
Vīķis, kur� līdz pa�ai pamalei redzēja tikai viļņu kāpumus un kritumus, nespēja saprast, kāpēc viņiem pēk�ņi jāpāriet pie airiem; tomēr viņ� klusēdams gaidīja un drīz juta, ka pasaules vēj� mitējas un bangas pierimst. Laivas �ūpas kļuva arvien rāmākas, līdz beidzot tā �ķita slīdam uz priek�u, Geda spēcīgo airu vēzienu virzīta, un ūdens klajums pletās apkārt gandriz līdzens un nekustīgs kā zemes ieskautā līcī. Un, kaut gan Vīķis nevarēja redzēt to, ko redzēja Geds, kur� starp airu vēzieniem ik pa brīdim paskatījās atpakaļ, -kaut gan Vīķis nevarēja redzēt tum�ās nogāzes zem nekustīgajām zvaigznēm -, ar savu burvja aci viņ� tomēr sāka saskatīt tumsu, kas brieda viļņu ieplakās visapkārt laivai, un redzēja, ka viļņu �ūpas kļūst gausas un smagas, ūdenim pārtopot smiltīs.
Ja tā bija ilūzijas burvība, tad neticami spēcīga, jo tikai milzu spēks varēja likt Atklātajai jūrai izskatīties kā cietzemei. Cenzdamies sakopot drosmi un saglabāt skaidru galvu, Vīķis sāka runāt Atklāsmes burvības vārdus, pēc katras lēni izrunātās zilbes lūkodamies, vai dīvaini �ūsto�ajā un zūdo�ajā okeāna klajumā nenotiek kāda pārmaiņa vai ilūzijas sairums. Ta�u nekas tamlīdzīgs neuotika. Varbūt burvībai, pat tādai, kas ietekmē tikai viņa pa�a redzes tēlu, nevis apkārtējās maģiskās norises, �ai vietā nav nekāda spēka. Bet varbūt �ī nemaz nav ilūzija un viņi ir nonāku�i pasaules malā?
Nekam citam nepievērsdams uzmanību, Geds turpināja airēt; vēzieni k)uva lēnāki, un, atskatīdamies pār plecu atpakaļ, viņ� virzīja laivu pa noteiktu ceļu starp sēkļiem un zemūdens ciļņiem, ko redzēja vienīgi viņ� pats. Laiva drebēja, ķīlim dzenot ceļu. Zem �ī ķīļa pletās jūras dzīles, tomēr braucēji atradās uz zemes. Geds pacēla airus aug�up, un tie nograbēja duļļos; troksnis likās baiss, jo apkārt valdīja pilnīgs klusums. Jebkādas ūdens, vēja, koka vai buras skaņas bija pazudu�as milzīgā, neaptveramā klusumā, kas �ķita mū�īgs un nesatricināms. Laiva gulēja nekustēdamās. Gaisā nejuta ne mazākās vēja pūsmiņas. Jūra bija pārvērtusies smiltīs, ēnainā, nekustīgā tuksnesī. Ne tum�ajās debesīs, ne sausajā, nedabiskajā zemē nebija nekādas kustības, un bezgalīgais pla�ums attālinādamies pārtapa tumsā, kas sabiezēdama ieskāva laivu no visām pusēm.
Geds piecēlās, paņēma zizli un viegli pārkāpa laivas malai. Vīķim likās, ka viņ� tūlīt nogrims un pazudīs jūrā -jo jūrai ta�u noteikti jābūt zem �ī sausā, tum�ā pārsega, kas slēpj ūdeni, debesis un gaismu. Ta�u jūras vairs nebija. Geds devās projām no laivas. Tum�ajās smiltīs palika viņa pēdu nospiedumi, un tās viegli �irkstēja zem viņa soļiem.
Geda zizlis sāka spīdēt - nevis ar burvju gaismu, bet ar dzidru, baltu kvēlumu, kas drīz kļuva tik spo�s, ka viņa pirksti, turēdami mirdzo�o koku, izskatījās glu�i sarkani.
Geds soļoja uz priek�u, projām no laivas, bet bez jebkāda virziena. �eit virzienu nebija, �eit nebija nedz ziemeļu, nedz dienvidu, nedz rietumu, nedz austrumu - tikai uz priek�u un projām.
Vīķim, kur� vēroja Gedu, viņa nestā gaisma izskatījās kā liela, lēna zvaigzne, kas virzās cauri tumsai. Un tumsa ap to biezēja, melnēja, blīvējās. To redzēja ari Geds, kur� visu laiku vēroja apgaismoto ceļu sev priek�ā. Un pēc neilga laika viņ� sava gaismas loka vistālākajā, blāvajā malā ieraudzīja ēnu, kas pa smiltīm nāca viņam pretī.
Sākumā tai nebija nekādu apveidu, bet, slīdēdama tuvāk, tā kļuva līdzīga cilvēkam. �ķita, ka pretimnācējs ir vecs, sirms, drūms vīrs, bet, līdzko Geds �ajā stāvā pazina sava tēva, kalēja, apveidus, viņ� aptvēra, ka tas nav vecs, bet pavisam jauns cilvēks. Tas bija Kristāls: viņam pretī vērās Kristāla skaistā, nekaunīgā, jaunā seja, stāvu sedza pelēks apmetnis ar sudraba saspraudi, un soļi bija manierīgi stīvi. Naida pilns bija skatiens, ko viņ� cauri tumsai pievērsa Geda sejai. Geds neapstājās, bet palēnināja gaitu un, iedams uz priek�u, pacēla zizli mazliet augstāk. Tas iemirdzējās vēl spo�āk, un �ajā gaismā pretimnācējs zaudēja Kristāla ārieni un pārvērtās par Pekvariju. Ta�u Pekvarija seja bija uzpūtusies un bāla kā slīkonim, un viņ� pastiepa roku dīvainā, aicino�ā �estā. Geds tomēr neapstājās, bet gāja tālāk, kaut gan abus �ķīra vairs tikai pāris jardu. Tad pretinieks pilnīgi pārvērtās un izplūda uz abām pusēm, itin kā atplezdams milzīgus, plānus spārnus; tas locījās, piebrieda un atkal sarāvās. īsu bridi Geds tajā redzēja Skiorha balto seju, tad divas aizmiglotas, stingas acis, tad piepe�i pārbiedētu seju-grūti pateikt, briesmekļa vai cilvēka seju, - ar pār�ķiebtām lūpām un bezdibeņiem līdzīgām acīm, kurās rēgojās melns, dziļ� tuk�ums.
Tad Geds pacēla zizli, cik augstu varēja, un tas iekvēlojās tādā �ilbino�ā baltumā un spo�umā, ka atvairīja un caursita pat �o senatnīgo tumsu. �ajā gaismā Geda pretimnācējam nokrita un izgaisa visas cilvēku pazīmes. Radījums savilkās, sarāvās, samelnēja un nokrita rāpus smiltīs uz �etrām īsām, nagotām ķetnām. Un tomēr tas virzījās uz priek�u, pacēlis Gedam pretī aklu, izplūdu�u purnu bez lūpām, ausīm un acīm. Kad abi pretinieki sastapās, tas kļuva pilnīgi melns baltajā maģijas mirdzumā, kas apņēma to no visām pusēm. Rēgs izslējās stāvus. Pilnīgā klusumā cilvēks un ēna sastapās vaigu vaigā un apstājās.
Skaļi un skaidri, pārtraukdams senatnīgo klusumu, Geds izsauca ēnas vārdu, un tajā pa�ā brīdī ēna bez lūpām un bez mēles izrunāja to pa�u vārdu: - Ged! - Un abas balsis bija kļuvu�as par vienu balsi.
Geds izstiepa rokas, nomezdams zizli, un sagrāba savu ēnu, savu melno esību, kas stiepās viņam pretī. Tumsa savienojās ar gaismu un saplūda vienā būtnē.
Bet Vīķim, kur� �ausmās vēroja notieko�o cauri krēslainajai pustumsai, pāri smil�u klajumam, �ķita, ka Geds ir uzvarēts, jo viņ� redzēja, ka dzidrais spo�ums izbālē un satumst. Niknuma un izmisuma pārņemts, viņ� izlēca no laivas smiltīs, lai palīdzētu draugam vai mirtu kopā ar viņu, un metās uz to pusi, kur tumsā un tuk�umā uz sausās zemes mirgoja sīkā, dziesto�ā gaismiņa. Ta�u skrienot pamats iegrima viņam zem kājām, un viņ� cīnījās itin kā plūsto�ās smiltīs, itin kā spēcīgā ūdens straumē iekļuvis, līdz piepe�i ar dārdo�u troksni, ar mirdzo�u dienasgaismu, ar skaudru ziemas aukstumu un skaudru sāļuma gar�u ap viņu atgriezās pasaule un viņ� atradās īstas, dzīvas jūras viļņos.
Netālu pelēkajā ūdenī �ūpojās tuk�ā laiva. Neko citu Vīķis tuvumā nespēja saskatīt; lūsto�ās viļņu krēpes �ļācās
viņam acīs un aizmigloja redzi. Nebūdams īpa�i labs peldētājs, viņ� tomēr turējās visiem spēkiem un, ticis līdz laivai, ierāpās tajā. Klepodams un cenzdamies nopurināt ūdeni, kas pilēja no matiem, viņ� izmisīgi lūkojās apkārt, ta�u nezināja, kur meklēt. Tomēr beidzot krietnu gabalu attālāk, kur pirms brī�a bija pletu�ās smiltis, bet tagad mutuļoja ūdens, viņ� pamanīja viļņos kaut ko tum�u. Sagrābis airus, Vīķis sparīgi virzīja laivu uz drauga pusi un, satvēris Gedu aiz rokām, palīdzēja viņam iekļūt laivā.
Geds bija apdullis, un viņa skatiens stingi vērās tuk�umā, ta�u viņam nebija nekādu ievainojumu. Labajā rokā viņ� bija sa�ņaudzis zizli - melnu īves koka nūju. kas zaudējusi visu mirdzumu; to viņ� neparko nelaida vaļā. Draugs nesacīja neviena vārda. Izvārdzis, izmircis un drebo�s viņ� tupēja, atspiedies pret mastu un ne reizes nepaskatījās uz Vīķi, kur� pacēla buru un pagrieza laivu tā, lai to dzītu ziemeļaustrumu vēj�. Geds neko neredzēja no pasaules tik ilgi, līdz priek�ā satumsu�ajās debesīs starp garenajiem mākoņiem dzidri zilas gaismas ielokā iemirdzējās jauns mēness - kā ziloņkaula sirpis, kas, atstarodams saules gaismu, apspīdēja tumsas okeānu.
Geds pacēla seju un pievērsa skatienu tālajam, spo�ajam puslokam rietumu pamalē.
Tā viņ� skatījās ilgi, tad piecēlās un izslējās taisni, turēdams zizli abās rokās kā kareivis tur savu garo zobenu. Viņ� pārlaida skatienu debesīm, jūrai, brūnajai, piepūstajai burai virs galvas un sava drauga sejai.
- Estariol, � Geds teica, � zini, tas ir izdarīts. Tas ir galā. � Viņ� iesmējās. - Brūce ir sadziedēta, - viņ� turpināja.
- Es esmu vesels un brīvs. � Pēc tam viņ� saguma, paslēpa seju rokās un sāka raudāt kā mazs zēns.
Līdz �im brīdim Vīķis bija vērojis viņu ar rai�pilnām bailēm, jo nebija sapratis, kas īsti noticis tur, tumsas zemē.
Viņ� nezināja, vai laivā kopā ar viņu ir Geds vai cita būtne, un viņa roka stundām ilgi bija gatavībā turējusi enkuru, lai vajadzības gadījumā izsistu dējos caurumu un nogremdētu ļaunuma iemiesojumu tepat, jūras vidū; lai neaizvestu atpakaļ uz Jūrzemi rēgu, kas varbūt piesavinājies Geda izskatu un apveidus. Tagad, skaidri redzot savā priek�ā draugu un dzirdot viņa balsi, izgaisa visas �aubas. Vīķis sāka aptvert patiesību: Geds nav ne zaudējis, ne uzvarējis, bet, nosaukdams savas nāves ēnu pats savā vārdā, izdziedinājis sevi un iepazinis savu patieso esību; tagad viņu nevar pakļaut nekāds sve�s spēks - vienīgi pa�a griba; viņ� kļuvis par cilvēku, kura dzīve var kalpot tikai dzīvībai, nevis iznīcībai, sāpēm, naidam vai tumsai. "Ea zemes radī�anā", vissenākajā no dziesmām, ir teikts: "Vien klusumā vārds, vien tumsā gaisma, vien nāvē dzīve: spilgti mirdz vanaga ceļ� tuk�o debesu tālē." �o dziesmu Vīķis tagad skanīgi dziedāja, virzīdams laivu uz rietumiem un ļaudams aukstajam ziemas nakts vējam no Atklātās jūras pla�umiem sparīgi pūst mugurā.
Viņi peldēja astoņas un vēlreiz astoņas dienas, līdz pirmoreiz ieraudzīja priek�ā cietzemi. Daudz rei�u viņiem vajadzēja piepildīt ādas maisus ar jūras ūdeni un saldināt to ar burvības vārdiem; viņi mēģināja ķert zivis, bet pat ar zvejnieku burvības vārdiem tās negribēja doties rokā, jo Atklātās jūras zivis nezina savus īstos vārdus un nepadodas maģijai. Kad no ēdamā bija atliku�as vairs tikai pāris kripatas �āvētas gaļas, Geds atcerējās, ko bija teikusi Dzelzszāle, kad viņ� no pavarda ķieģeļiem no�iepa plāceni: ka viņ� to no�ēlo�ot, jūras vidū ciezdams izsalkumu; tomēr, par spīti izsalkumam, �īs atmiņas bija patīkamas. Jo viņa bija teikusi ari to, ka Geds kopā ar viņas brāli atkal pārbrauk�ot mājās.
Magvēj� bija nesis viņus uz austrumiem tikai trīs dienas, bet atceļ� uz rietumiem prasīja se�padsmit dienas. Neviens cilvēks vēl nebija atgriezies no tādas Atklātās jūras tālienes, no kādas atgriezās jaunie burvji Estariols un Geds ziemas Atelpas laikā ar savu vaļējo zvejas laivu. Viņi nesastapa bargas vētras un brauca vienmērīgi, ar kompasa un Tol-begrenas zvaigznes palīgu, virzīdami laivu mazliet uz ziemeļiem no turpceļa mar�ruta. Tāpēc viņi vairs nenokļuva Astovelā, bet, pabrauku�i garām Tālajai Tolijai un Snegai, nemaz tās neredzēdami, pirmoreiz piestāja cietzemē netālu no Kopi�as dienvidu gala. Virs viļņiem viņi kā milzu cietok�ņus redzēja slejamies akmens klintis. Pār viļņiem lidinādamies, klaigāja jūrasputni, un vēj� nesa �urp zilganus pavardu dūmus no mazajiem ciematiem.
No turienes līdz Ifi�ai ceļ� vairs nebija tāls. Viņi iebrauca Ismejas ostā rāmā, tum�ā vakarā, īsi pirms sāka snigt. Piesēju�i laivu, kas bija uzticami aizvadījusi viņus līdz nāves valstības krastiem un atpakaļ, draugi pa �aurajām ielās devās uz burvja māju. Neparasti vieglām sirdīm abi draugi iegāja siltumā un gaismā, kas valdīja zem �ī jumta, un pretī viņiem ar līksmiem prieka saucieniem steidzās Dzelzszāle.
* * *
Ja Estariols turēja vārdu un sacerēja dziesmu par �o Geda pirmo varoņdarbu, tad tā ir pazudusi. Austrumu robe�salās ceļo stāsts par kādu laivu, kas daudzas dienas peldējusi tālu no visiem krastiem, pārpeldējusi okeāna bezdibenim un nokļuvusi uz cietzemes. Ifi�ā runā, ka �o laivu esot vadījis Estariols, bet Tokā stāsta, ka tajā brauku�i divi zvejnieki, kurus vētra aizdzinusi Atklātajā jūrā; savukārt Holpā tas viss tiek piedēvēts kādam holpie�u zvejniekam, kur� nevarējis izkustināt laivu no neredzamajām smiltīm, kurās iebraucis, un tāpēc aizvien vēl klīstot turpat. Tā nu no dziesmas par ēnu paliku�as tikai da�as leģendas drusciņas, kas garo gadu gaitā kā peldo�i koku gabali ceļoju�as no salas uz salu. Bet "Geda varoņdarbā" par �o ceļojumu nekas nav teikts; tur nav stāstīts arī par Geda sastap�anos ar ēnu, pirms viņ� neskarts aizpeldēja pa Pūķu ceļu, atveda no Atuanas kapenēm uz Havnoru Erreta-Akbes gredzenu un beidzot vēlreiz atgriezās Roukā, kļuvis par visu pasaules salu arhimagu.