Kristofers Paolīni

vecākais

.

Kad Eragons, piecpadsmit gadus vecs lauku zēns, dzen pēdas medījumam kalnu grēdā, ko dēvē par Kori, viņu pārsteidz pulēta, zila akmens pēk�ņa parādī�anās. Eragons pārnes akmeni lauku sētā, kurā dzīvo kopā ar tēvoci Garovu un brālēnu Roranu. Garovs un viņa nelaiķe sieva Mariana ir uzaudzināju�i Eragonu. Par zēna tēvu nekas nav zināms, bet viņa māte, Garova māsa Selēna, kop� Eragona dzim�anas vairs nav devusi par sevi ne ziņas.

Pēc kāda laiciņa akmens sāk plaisāt un no tā iz�ķiļas sie�vie�u kārtas pūķa mazulis. Kad Eragons viņai pieskaras, uz zēna plaukstas parādās sudrabota zīme, un starp abu prātiem izvei�dojas nepārraujama saikne, kas padara Eragonu par vienu no daudzinātajiem Pūķu Jātniekiem.

Pūķu Jātnieku vienība tika izveidota pirms daudziem gadu tūksto�iem, pēc lielā elfu un pūķu kara, un tās uzdevums bija gādāt, lai starp abām varenajām ciltīm valdītu miers. Jātnieki kļuva par mierne�iem, skolotājiem, dziedniekiem, prātniekiem un zintniekiem, jo saikne ar pūķi ikvienu padarīja par burvi. Jāt�nieku lolota un sargāta, zeme piedzīvoja zelta laikus.

Kad Alagēzijā ieradās cilvēki, arī viņi iekļāvās varenā ordeņa rindās. Pēc daudziem miera gadiem baisie un kareivīgie urgļi nogalināja jaunā Pūķu Jātnieka, cilvēku dzimuma pārstāvja Galbatoriksa, pūķi. Pēc vecajo atteikuma savienot viņu ar jaunu pūķi Galbatorikss zaudējuma neprātā nozvērējās iznīcināt Jāt�niekus.

Galbatorikss nozaga citu pūķi, nodēvēja to par Sruikanu un ar melno zin�u palīdzību piespieda cēlo radījumu kalpot sev. Tad Galbatorikss sapulcināja ap sevi divpadsmit citus nodevējus tos sāka dēvēt par Trīspadsmit Atkritējiem. Ar ne�ēlīgo sekotāju palīdzību Galbatorikss sakāva Jātniekus un nonāvēja viņu vadoni Vraelu. Tad ļaundaris pasludināja sevi par Alagēzijas karali. �ajā ziņā gan Galbatoriksam sekmējās vien daļēji elfi un rūķi sagla�bāja savu slepeno apmetņu neatkarību, bet dumpinieki no cilvēku vidus izveidoja savu nepakļāvīgo valsti Surdu Alagēzijas dienvi�dos. Beidzamos divdesmit gadus starp abām naidīgajām pusēm gan valdīja pamiers, kas iestājās pēc astoņdesmit gadu sīviem cīniņiem kop� Jātnieku iznīcinā�anas.

�ādā politiski nestabilā situācijā par vēsturisko notikumu dalībnieku kļūst arī Eragons. Zēns saprot, ka viņam draud nāves briesmas, jo visiem ir zināms, ka Galbatorikss ir nogalinājis ikvienu Jātnieku, kas atteicies pāriet viņa pusē. Tāpēc Eragons sākotnēji pūķi slēpj pat no savējiem. Kad pūķu meitene ir paaugu�sies, Eragons dod viņai Safiras vārdu to savulaik kā citas pūķenes vārdu ir minējis ciema stāstnieks Broms. Drīz vien Eragona brālēns Rorans pamet lauku sētu viņ� vēlas nopelnīt tik daudz naudas, lai apprecētu miesnieka meitu Katrīnu.

Kad Safira augumā jau pārspēj Eragonu, Kārvahallā parā�dās divi ne�petni, vabolēm līdzīgi sve�inieki razaki. Viņi meklē akmeni, kas pēcāk izrādījās esam Safiras ola. Safira uztraukusies nolaupa Eragonu un aiznes zēnu dziļi Kores pirmatnībā. Eragons pārliecina pūķeni atgriezties, ta�u viņa māju jau ir nopostīju�i razaki. Mājas krāsmatās Eragons atrod drausmīgi spīdzināto, smagi ievainoto Garovu.

Drīz vien Garovs mirst, un Eragons nozvēras izsekot un nonāvēt razakus. Eragonu uzrunā Broms, kur� zina par Safiru. Stāstnieks vēlas pievienoties Eragonam. Kad Eragons piekrīt, Broms viņam uzdāvina zobenu Zaroku, kas savulaik kalpojis citam Jātniekam. Tiesa, Broms atsakās paskaidrot, kā ieguvis �o ieroci.

Kopīgo ceļojumu laikā Broms iemāca Eragonam cīnīties ar zobenu, izmantot maģiju un vēl daudz citu noderīgu prasmju. Pēc kāda laika viņi pazaudē razaku pēdas un nonāk Teirmas pilsētā. Broms domā, ka viņa vecais draugs D�eods varētu zināt, kur meklēt razaku midzeni.

Teirmā zāļu zintniece And�ela izzīlē Eragona nākotni. Viņa pareģo, ka par jaunekļa likteni cīnīsies vareni spēki, ka viņu gaida cēla aizrau�anās ar kādu augstdzimu�u jaunkundzi, ka reiz viņ� pametī�ot Alagēziju, lai tur vairs neatgrieztos; tāpat burve pareģo, ka viņu reiz nodos kāds no pa�a ģimenes. And�elas pava�donis kaķacis Solembums arī dod Eragonam da�us padomus. Tad Eragons, Broms un Safira po�as ceļā i^Drasleonu, kur cer atrast razakus.

Broms visbeidzot atklāj savu saistību ar vārdeniem, dumpi�nieku grupu, kas vēlas gāzt Galbatoriksu, un izstāsta, ka slē�pies Eragona ciematā, gaidot, kad parādīsies jauns Pūķu Jāt�nieks. Broms paskaidro, ka pirms divdesmit gadiem viņ� kopā ar D�eodu nozadzis Safiras olu Galbatoriksam. Sadursmes laikā Broms nogalinājis Morzanu, pirmo un pēdējo Atkritēju. Esot paliku�as vien divas pūķu olas, un abas glabājot Galbatorikss.

Drasleonas pievārtē Eragonam un viņa ceļabiedriem no slēpņa uzbrūk razaki, un Broms, glābjot Eragonu, tiek nāvīgi ievainots. Razakus padzen noslēpumains jauneklis, vārdā Murtags. Viņ� izstāsta, ka sekojis razakiem pa pēdām. Nākamajā naktī Broms mirst. Pirms nāves viņ� atzīstas, ka reiz pats bijis Jātnieks un ka viņa pūķi, ko nogalināju�i ienaidnieki, arī sauku�i par Safiru. Eragons apglabā Bromu smil�akmens kapā, kuru Safira pārvēr� dimantā.

Zaudēju�i Bromu, Eragons un Safira nolemj pievienoties vār�deniem. Tomēr viņiem nepaveicas Gileadas pilsētā Eragonu sagūsta un aizved pie Ēnas Durzas, Galbatoriksa labās rokas. Ar Murtaga palīdzību Eragons bēg no cietuma, izglābjot vēl vienu gūstekni elfu Arju, kas atrodas bezsamaņā. Pa to laiku Eragons un Murtags ir kļuvu�i par labiem draugiem.

Arja ar telepātijas palīdzību pavēsta Eragonam, ka vedusi Safi�ras olu no elfu zemes pie vārdeniem, cerot, ka tā varētu iz�ķilties kādam no dumpinieku bērniem. Ta�u pēdējā ceļojuma laikā viņai uzglūnējis Durza un piespiedis olu pārnest uz Kori, kur to atradis Eragons. Arja ir smagi ievainota, un viņai ir nepiecie�ama ārstē��anās. Par to varētu parūpēties vārdeni, tāpēc elfa ar prāta tēlu starpniecību parāda Eragonam, kur atrast dumpiniekus. Sākas pakaļdzī�anās. Eragons un viņa draugi astoņās dienās pieveic �etrsimt jūd�u. Viņiem pakaļ dzenas urgļu vienības, kas panāk bēgļus varenajos Beoru kalnos. Murtags, kur� nav vēlējies doties pie vārdeniem, ir spiests Eragonam atzīties, ka ir Morzana dēls.

Tiesa, Murtags ir nosodījis tēva rīcību un aizbēdzis no Galbatoriksa aizbildnības, lai pats kaltu savu likteni. Viņ� parāda milzīgu rētu, kas �ķērso visu muguru, to agrā bērnībā cirtis tēva Morzana mestais zobens Zaroks. Tādējādi Eragons uzzina, ka viņa zobens reiz piederējis Murtaga tēvam, kur� nodevis Jāt�niekus Galbatoriksam un nogalinājis daudzus no saviem senajiem cīņubiedriem.

Mirkli pirms nonāk�anas urgļu nagos Eragonu un viņa drau�gus izglābj vārdeni, kuri iznirst no klints sienas. Izrādās, ka dum�pinieki ir apmetu�ies Farthendurā, desmit jūd�u augstā un desmit jūd�u platā kalnā ar dobu vidu. Tajā atrodas arī rūķu galvaspilsēta Troņheima. Kad Eragons iekļūst kalnā, viņu aizved pie vārdenu vadoņa A�ihada, bet Murtagu viņa izcel�anās dēļ iesloga cietumā. A�ihads daudz ko izskaidro Eragonam, arī to, ka vārdeni, elfi un rūķi savulaik vienoju�ies kolīdz parādīsies jauns Jātnieks, viņu vispirms skolos Broms, bet pēcāk �im māceklim vai māceklei būs jādodas pie elfiem, lai pabeigtu apmācību.

Eragons sastop arī rūķu karali Hrotgaru un A�ihada meitu Nasuadu. Jaunekli pārbauda Dvīņi, divi plikgalvaini un neganti magi, kuri kalpo A�ihadam. Kad Arja ir atlabusi, viņa un Eragons reizēm cīkstas ar zobeniem. Eragons atkal satiek And�elu un Solembumu arī viņi ir piebiedroju�ies vārdeniem. Vēl Eragons un Safira dod savu svētību kādai vārdenu bārenei.

Eragona vieso�anos izjauc ziņas par urgļu armijas ielau�anos rūķu pazemes ejās. Sākas ne�ēlīga kauja, kuras laikā Eragons no�ķiras no Safiras, tāpēc ir spiests stāties pretī Durzam vien�atnē. Būdams krietni stiprāks par jebkuru cilvēku, Durza viegli pieveic Eragonu un pār�ķeļ jaunekļa muguru no pleca līdz pat gurnam. Tajā brīdī Safira un Arja sa�ķaida kalna iek�pusē izvei�doto kupolu se�desmit pēdu platu safīra zvaigzni -, tā novēr�ot

Durzas uzmanību. Tas ļauj Eragonam ietriekt zobenu Durzam sirdī. Bez Durzas burvestību spēka urgļi zaudē kauju, un viņus patriec atpakaļ pazemes ejās.

Kamēr Eragons pēc kaujas guļ bez samaņas, ar viņu miegā sazinās kāda būtne, kas uzdodas par Togiru Ikonoku Veselo Kropli. Viņ� sola atbildēt uz visiem Eragona jautājumiem un mudina jaunekli meklēt viņu Ellesmērā kur mājo elfi.

Kad Eragons pamostas, viņ� atklaj; ka, par spīti And�elas pūliņiem, muguru �ķērso milzīga, Murtaga rētai līdzīga brūce. Apmulsis jauneklis aptver, ka Durzu uzveikt viņam ļāvusi neti�cama veiksme un ka viņam jāturpina mācīties.

Pirmās grāmatas beigās Eragons nolemj atrast Togiru Iko�noku un doties pie viņa mācībā. Tēraudacu Likteņmātes vērpums ir sācis ritēt straujāk, zemi pār�alc pirmās kara nojausmas, un ātri tuvojas laiks, kad Eragonam nāksies stāties pretī viņa īstajam ienaidniekam karalim Galbatoriksam.

Kritu�o dziesmas un izdzīvoju�o vaimanas. Tā, kāpdams pāri zobenu sakapātam urglim, nodomāja Eragons. Visapkārt skanēja sievie�u �ēlabas viņas mēģi�nāja atrast savus tuviniekus Farthenduras asiņainajos dubļos. Safira, kas sekoja Eragonam, uzmanīgi apmeta līķim loku. Viņas zaigojo�i zilās zvīņas likās esam vienīgā krāsa staignajā krēslā, kas valdīja dobā kalna iek�pusē.

Kop� vārdenu un rūķu kaujas ar urgļiem par Troņheimu, jūdzi augsto konisko pilsētu, kas slējās Farthenduras vidū, bija pagāju�as jau trīs dienas, ta�u cīņas lauku vēl arvien klāja kri�tu�ie. Līķu bija tik daudz, ka apglabā�ana prasīja laiku. Tālumā, pie Farthenduras sienas, dūmoja milzīgs, drūms ugunskalns tur dega nogalinātie urgļi. Tie nezvēri nebija pelnīju�i izvadī�anu vai cienīgu atdusas vietu.

Pamodies no nemaņas un sapratis, ka And�ela ir sadziedējusi Durzas cirsto brūci, Eragons trīs reizes mēģināja pielikt roku kritu�o apglabā�anas darbos, ta�u ik reizes viņu aizkavēja draus�mīgas sāpes, kas likās uzspridzinām mugurkaulu. Dziednieki piedāvāja da�ādas uzlieves un dziras. Arja un And�ela apgalvoja, ka viņ� esot pilnīgi vesels. Ta�u sāpes bija neizturamas. Arī Safira nespēja viņam palīdzēt, tik vien kā dalīties cie�anās, kad tās pār��alca gara saikni, kas abus vienoja.

Eragons ar roku pārbrauca pār seju un paskatījās aug�up uz zvaigznēm, kas bija saskatāmas caur mākoņu plaisu Farthendu�ras tālajā virsotnē. Likās, pat tās bija apkvēpu�as sārta dūmu mutuļos. Trīs dienas. Trīs dienas, kop� viņ� nogalināja Durzu. Trīs dienas, kop� cilvēki sāku�i dēvēt viņu par Ēnkāvi. Trīs dienas viņa prātu plosīja burvja apziņas atliekas. No tām viņu izglāba noslēpumainais Togira Ikonoka, Veselais Kroplis. Par redzēto vīziju Eragons nebilda nevienam ne vārda, vienīgi Safirai. Cīniņ� ar Durzu un tum�ajiem gariem, kas valdīja pār burvi, bija pārvērtis Eragonu; tiesa, jauneklis vēl nebija pārliecināts, vai pārmaiņas ir labas vai sliktas. Viņ� jutās viegli ievainojams, it kā pēk�ņs trieciens salāpīto miesu un garu varētu sa�ķaidīt sīkās drumslās.

Drūma vēlme pārliecināties par kaujas sekām bija likusi viņam atgriezties cīņas laukā. Ieradies viņ� juta vien urdo�u nāves un sabrukuma klātbūtni, nevis slavas spo�umu, par ko lika domāt varonību daudzino�ās dziesmas.

Ja ne tēvo�a Garova nāve razaku nagos pirms vairākiem mēne��iem, tad cilvēku, rūķu un urgļu ne�ēlība, visticamāk, būtu satrie�kusi Eragonu. Arī tagad tā stindzināja. Ar Safiras atbalstu viņ� bija aptvēris, ka vienīgā iespēja saglabāt skaidru prātu �ādās sāpēs ir rīcība. Ārpus rīcības, viņaprāt, dzīvībai nebija dziļākas jēgas vismaz ne pēc tam, kad tu esi redzējis, kā vīrus saplosa kuiļi, milzu auguma urgļi, ne pēc tam, kad esi skatījis zemi, pārklātu ar pirmsnāves trīsu raustītiem locekļiem, ne pēc tam, kad zeme bijusi slacīta ar asinīm tik bagātīgi, ka tās sūcas cauri zābaku pazolēm. Ja vien karā bija iespējams gods, Eragons sprieda, tad tas izpaudās cīņā, lai pasargātu no posta citus.

Jauneklis pieliecās un no dubļiem pacēla izsistu dzerokli. Mētādams to plaukstā, viņ� kopā ar Safiru apmeta loku ap izmī�dīto lauku. Viņi apstājās klajuma malā, kad ievēroja Jormunduru A�ihada vietnieku vārdenu rindās steidzamies uz viņu pusi no Troņheimas. Pienācis tuvāk, Jormundurs paklanījās. Era�gons apzinājās, ka vēl pirms pāris dienām �ādu cieņas izpausmi nesagaidītu.

Priecājos, ka atradu tevi laikus, Eragon. Rokā viņ� bija sa�ņaudzis pergamenta tīstoklīti. A�ihads atgrie�as, un viņ� vēlas, lai tu viņu gaidītu. Arī pārējie ir sapulcēju�ies pie Troņheimas rietumu vārtiem. Mums nāksies pielikt soli, lai pagūtu turp laikā.

Eragons pamāja un, uzlicis roku uz Safiras sāna, devās uz vārtu pusi. Pagāju�o trīs dienu laikā A�ihads urgļus bija vajājis rūķu pazemes ejās, kas veidoja tuneļu tīmekli zem Beoru kalniem. Vienīgajā reizē, kad Eragons starp vajā�anas ekspedīcijām redzēja vārdenu vadoni, tas plosījās dusmās, atklājis, ka meita Nasuada nav paklausījusi viņa pavēlei pirms kaujas doties projām ar citām sievietēm un bērniem, bet slepus cīnījusies kopā ar vārdenu loka �āvējiem.

Vajā�anā kopā ar A�ihadu piedalījās arī Murtags un Dvīņi Dvīņi tāpēc, ka tas bija bīstams darbs un vārdenu vadonim bija vajadzīgas viņu maģiskās spējas, bet Murtags tāpēc, ka vēlējās apliecināt savu uzticību vārdeniem. Eragonu pārsteidza, cik ļoti bija mainījusies cilvēku attieksme pret Murtagu, ņemot vērā apstākli, ka viņa tēvs bija Pūķu Jātnieks Morzans, kur� reiz nodeva Jātniekus Galbatoriksam. Lai gan Murtags neieredzēja tēvu un bija uzticams Eragonam, apkārtējie sākotnēji viņu uzņēma ar naidu un aizdomām. Bet tagad neviens nevēlējās tērēt spēkus sīkam naidam, ja reiz bija tik daudz darāmā. Eragonam pietrūka sarunu ar Murtagu, tāpēc viņ� gaidīja brīdi, kad draugs atgriezī�sies un viņi varēs no sirds izrunāties par visu notiku�o.

Apmetu�i loku ap Troņheimu, Eragons un Safira pie baļķu vārtiem luktura mestā gaismas aplī saskatīja nelielo gaidītāju pulciņu. Starp viņiem bija arī Oriks rūķis nepacietīgi mīņājās, cilādams ducīgās kājas, un Arja. Pustumsā pārsējs ap viņas aug�delmu teju spīdēja, mezdams atblāzmu uz elfas matu galiem. Eragona augumam pārskrēja savādas trīsas kā ikreiz, redzot Arju. Elfa paskatījās uz Jātnieku un Safiru, zaļajām acīm uz mir�kli uzzibsnījot. Tad viņa atkal pievērsās A�ihadam.

Sa�ķaidot Isidara Mitrimu, di�eno zvaig�ņu safīru, no kura bija izgriezta se�desmit pēdu platā roze, Arja bija palīdzējusi Era�gonam nonāvēt Durzu un tādējādi panākt uzvaru kaujā. Tomēr rūķi bija varen pikti uz elfu, jo viņa bija iznīcinājusi rases lielāko dārgumu. Viņi atteicās aizvākt safīra atliekas tās vēl arvien vei�doja milzīgu loku Troņheimas galvenajā zālē. Arī Eragons, pirms kāda laika iedams gar lausku apli, bija izjutis rūķu skumjas par zudu�o skaistumu.

Jauneklis un Safira apstājās līdzās Orikam un pārlaida ska�tienu tuksnesīgajam klajumam, kas pletās jūdzes piecas uz visām pusēm no Troņheimas līdz pat Farthenduras pakājei. No kuras puses sagaidāma A�ihada parādī�anās? Eragons vaicāja.

Oriks norādīja uz vairākiem lukturiem, kas izgaismoja liela tuneļa muti pāris jūd�u tālāk. Viņam vajadzētu drīz parādīties.

Eragons pacietīgi gaidīja kopā ar pārējiem, atbildēdams uz pie�zīmēm, kas skāra tie�i viņu, bet pārējā laikā dodams priek�roku bezvārdu sarunai ar Safiru. Jauneklim patika, ka Farthendurā valda klusums.

Pagāja apmēram pusstunda, pirms tālajā ejā pazibēja kustība. No pazemes izkāpa kāds desmits vīru, tad viņi palīdzēja izrāpties no tuneļa tikpat daudziem rūķiem. Viens no vīriem Eragons nosprieda, ka tas ir A�ihads, pacēla roku, un kareivji izkārtojās divās kolonnās aiz viņa. Vēl viens rokas mājiens, un vienība sāka bra�i soļot uz Troņheimas pusi.

Ta�u viņi nebija nogāju�i ne piecus soļus, kad ejā aiz muguras kaut kas noņirbēja. Virszemē izlēca vēl vairāki stāvi. Eragons pie�miedza acis, jo no tāda attāluma nespēja skaidri saskatīt notieko�o.

Tie ir urgļi! Safira izsaucās, un viņas ķermenis saspringa kā uzvilkta stopa stiegra.

Eragonam nenāca ne prātā pārjautāt vēlreiz. Urgļi! viņ� iekliedzās un uzlēca Safirai mugurā, no�ēlodams, ka atstājis Zaroku, savu zobenu, istabā. Kop� urgļu armijas sakāves neviens nebija gaidījis jaunu uzbrukumu.

Ievainojums iesmeldzās. Safira savicināja zilos spārnus un metās uz priek�u, ar katru soli celdamās arvien augstāk. Lidojums kļuva ātrāks un ātrāks. Zem viņiem, teju panākdama Safiru, uz tuneļa pusi traucās Arja. Oriks kopā ar vairākiem vīriem skrēja viņai aiz muguras, bet Jormundurs metās atpakaļ uz barakām pēc papildspēkiem.

Eragonam nācās bezpalīdzīgi noskatīties, kā urgļi uzbrūk A�i�hada vienības arjergardam. Tik tālu viņa burvestība nesniedzās. Negaidītais uzbrukums nodro�ināja priek�rocības nezvēriem drīz vien �etri karotāji jau bija kritu�i, bet pārējie cilvēki un rūķi bija spiesti veidot loku ap A�ihadu, lai pasargātu vadoni. Kauja kļuva arvien sīvāka, gaisā zibēja zobeni un cirvji. Viens no Dvī�ņiem cīņas mutulī raidīja gaismas zibsni, un kāds urglis sabruka, satvēris burvestības nocirstās rokas stumbeni.

Kādu brīdi likās, ka vārdeniem un rūķiem izdosies atvairīt urgļus, bet tad gaisā kaut kas uzvirmoja. Likās, ka cīnītājus pārklāj viegla migla. Kad tā izklīda, stāvus paliku�i bija vien �etri vīri A�i�hads, Dvīņi un Murtags. Urgļu loks sakļāvās ap viņiem arvien cie��āk, līdz, Eragonam par �ausmām, aizsedza karotājus skatienam. Nē! Nē! Nē!

Pirms Safira sasniedza kaujas vietu, urgļu pulks metās atpa�kaļ uz ejas pusi un nozuda zem zemes, atstājot aiz sevis vien kritu�os.

Tikko Safiras ķetnas pieskārās zemei, Eragons nolēca no pūķa muguras un nozvārojās, skumju un dusmu pārņemts. Es to nespē�u. Tas pārāk tie�i atgādināja atgrie�anos tēvo�a saim�niecībā, kad viņ� bija atradis Garovu mirstam. Cen�oties atvairīt traģisko priek�nojautu, jauneklis sāka meklēt izdzīvoju�os.

Notikuma vieta dīvaini atgādināja kaujas lauku, pa kuru Era�gons bija klīdis iepriek�, tikai �eit asinis bija svaigas.

Slaktiņa vidū gulēja A�ihads. Viņa krū�ubruņas klāja draus�mīgu cirtienu pēdas, bet ap vārdenu vadoni nekustīgi gulēja pieci viņa nonāvēti urgļi. A�ihads saraustīti elpoja. Eragons notupās viņam līdzās un nolieca galvu, lai asaras nekristu uz vadoņa brū�cēm. �ādus ievainojumus nespētu sadziedēt neviens. Pieskrēja Arja. Sapratusi, ka A�ihadu glābt neizdosies, viņa uz mirkli apstā�jās, un elfas seju pārvērta dziļas skumjas.

-�� Eragon, pār A�ihada lūpām pārslīdēju�ais vārds bija kluss kā vēja �uksts.

-�� Es klausos.

-�� Eragon, liec pie sirds� Es vēlos tev dot pēdējo pavēli. Era�gons pieliecās tuvāk, lai saklausītu mirsto�ā vīra vārdus. Tev man jāapsola, ka tu� neļausi haosam pārņemt vārdenus. Viņi ir vienīgais spēks, kas spēj pretoties Impērijai. Vārdeniem ir jābūt stipriem. Apsoli to man.

-�� Es apsolu.

-�� Tad lai miers valda tavā sirdī, Ēnkāvi Eragon� Izdvesis pēdējo elpu, A�ihads aizvēra acis, un viņa cildenā seja sastinga nāves miegā.

Eragons nolieca galvu. Kaklā sakāpu�ais kamols likās neti�cami ciets, un katrs elpas vilciens sagādāja sāpes. Arja svētīja A�ihadu ar senvalodas vārdu straumi, tad melodiskā balsī pie�bilda: Diem�ēl viņa bojāeja izraisīs milzu spriedzi. Viņam ir taisnība tev jādara viss, lai novērstu cīņu par varu. Es palīdzē�u, cik spē�u.

Nespēdams bilst ne vārda, Eragons pārlaida skatienu pārējiem ķermeņiem. Viņ� būtu atdevis visus pasaules dārgumus, lai tobrīd atrastos kur citur. Safira apostīja vienu no urgļiem un sacīja: Kaut kas tāds nedrīkstēja notikt. Tā ir tum�o spēku sazvērestība. Un jo ļaunāk, ka �ī nelaime mūs piemeklējusi tie�i �obrīd, kad mums dro�ībā vajadzēja svinēt uzvaru. Viņa nopētīja kādu citu līķi un tad strauji pagrieza galvu. Kur ir Dvīņi un Murtags ? Starp miru�ajiem viņu nav.

Eragons apskatīja kritu�os. Tev taisnība. Cerību uzplaiks�nījums lika viņam mesties uz pazemes ejas pusi. �eit reco�as asiņu peļķes krājās soļu tūksto�u nodeldēto pakāpienu iedobēs, atgādinādamas melni mirdzo�u, garenu spoguļu rindu, vedinot domāt, ka pa kāpnēm lejup vilkti vairāki ievainotie. Acīmredzot urgļi ir viņus aizvedu�i sev līdzi. Bet kāpēc? Viņi ta�u neņem gūstekņus? Jaunekli atkal pārņēma izmisums. Bet kāda gan tam nozīme ? Mēs nevaram tiem dzīties pakaļ bez papildspēkiem. Turklāt tu nemaz nespētu iespraukties ejā.

-�� Iespējams, viņi vēl ir dzīvi. Vai tu viņus pametīsi ?

-�� Kas, tavuprāt, man būtu jādara ? Rūku ejas veido bezgalīgu labirintu. Es tur tikai apmaldī�os. Turklāt es neesmu tik ātrs, lai panāktu urgļus. Tiesa, Arja varbūt to spētu.

-�� Tad lūdz, lai viņa tos panāk.

-�� Arja! Eragons saminstinājās. No vienas puses, viņ� gribēja rīkoties. No otras viņ� nevēlējās pakļaut Arju briesmām. Un tomēr no vārdeniem tikai viņa spētu turēties līdzi urgļiem. Ar smagu sirdi Eragons izstāstīja elfai par savu atklājumu.

Arjas ieslīpās uzacis savilkās neizpratnē. Izklausās dīvaini.

-�� Vai tu spēsi viņus panākt?

Elfa uzmeta Eragonam smagu domu pilnu skatienu. Wiol ono. Tevis dēļ. Arja metās uz priek�u un, elfai nozūdot zem zemes, vēl spo�i uzmirdzēja viņas zobens.

Dedzino�a sarūgtinājuma apmāts, Eragons apsēdās līdzās A�ihadam un sakrustoja kājas. Viņ� vēl īsti nespēja aptvert notiku�o: vārdenu vadonis bija kritis, bet Murtags izgaisis. Murtags. Atkritēja dēls un viņa draugs. Jā, trī^gadsmit Atkritēji palīdzēja Galbatoriksam iznīcināt viņu pa�u ordeni un pasludināt uzurpatoru par Alagēzijas valdnieku. Reizēm Eragons vēlējās, kaut Murtags izgaistu, bet tagad, kad draugs bija ar varu aizvests, viņa prombūtne bija atstājusi jaunā Pūķu Jātnieka sirdī negai�dītu tuk�umu. Kad piesteidzās Oriks ar pārējiem vīriem, Eragons nekustīgi sēdēja līdzās kritu�ajam vārdenu vadonim.

Ieraudzījis A�ihadu, Oriks sāka kājām stampāt zemi un lādē�ties rūķu valodā. Visbeidzot viņ� dusmās trieca cirvi kāda urgļa līķī. Vīri satriekti stāvēja lokā ap kritu�ajiem. Saberzējis zemes �ķipsnu starp tulznu klātajiem pirkstiem, Oriks noņurdēja: Tā, tagad sirseņu pūznis ir pamodināts. Starp vārdeniem vēl ilgi nebūs miera. Barzūln, viegli nebūs. Vai viņ� vēl paguva tev ko pateikt?

Eragons paskatījās uz Safiru. Es to gribētu atkārtot tikai īsto personu klātbūtnē.

Saprotu. Un kur ir Arja?

Eragons pamāja ar roku.

Oriks vēlreiz nolamājās, tad papurināja galvu un pietupās.

Drīz vien ieradās Jormundurs ar divpadsmit kareivju vadiem pa se�iem vīriem katrā. Viņ� pavēlēja tiem gaidīt gabaliņu no kaujas vietas, bet pats pienāca pie kritu�ajiem. Pieliecies viņ� pieskārās A�ihada plecam. Kāpēc gan, mans vecais draugs, lik�tenis ir tik ne�ēlīgs? Es būtu atgriezies �eit agrāk, ja ne �ī kalna nolādētais milzīgums. Tad, iespējams, mums būtu izdevies tevi izglābt. Tā vietā mums uzvaras brīdī nākas izjust jauna zaudē�juma sāpes.

Eragons klusā balsī pastāstīja viņam par Arju, kā arī par Dvīņu un Murtaga pazu�anu.

-�� Elfai nevajadzēja dzīties tiem pakaļ, izsliedamies sacīja Jormundurs, ta�u tagad mēs tur neko vairs nevaram līdzēt. Atstāsim �eit sargus, bet paies vēl vismaz stunda, iekams mums izdosies sameklēt rūķu ceļve�us, lai vēlreiz sūtītu ekspedīciju pazemes eju tīklā.

-�� Es labprāt vadītu �os vīrus, piedāvāja Oriks.

Jormundurs pavērās atpakaļ uz Troņheimu. Viņa skatienā

jautās atsve�inātība. Nē, tagad tu būsi vajadzīgs Hrotgaram. Kaujiniekus nāksies vadīt kādam citam. Piedod, Eragon, bet visiem svarīgajiem ir jāpaliek �eit, līdz tiks izvēlēts A�ihada pēc�tecis. Arjai nāksies ar visu tikt galā pa�ai� Un mēs tik un tā viņu nepanāktu.

Eragons pamāja, pieņēmis nenovēr�amo.

Jormundurs pavērās apkārt un tad skaļi, lai visi viņu dzirdētu, pavēstīja: A�ihads ir miris īsta vīra cienīgā nāvē! Skatiet, viņ� nokāva piecus urgļus, lai gan mazāk di�ens karotājs nebūtu ticis galā ar vienu. Izvadīsim viņu ar godu un cerēsim, ka dievi pieņems viņa garu. Celsim mūsu vadoni un viņa biedrus uz vairogiem, lai aiznestu atpakaļ uz Troņheimu. Un nekaunēsimies, ja apkārtējie pamana mūsu asaras, jo �o skumjo dienu atcerēsies ikviens. Lai debesis sniedz mums to godu pēc iespējas drīzāk triekt zobenu asmeņus nezvēros, kas pastrādāja �o briesmu darbu un nonāvēja mūsu vadoni!

Kareivji nometās uz ceļgala un noņēma bruņucepures, tā godi�not A�ihadu. Tad viņi piecēlās stāvus un uzcēla miru�o vadoni uz vairogiem, kurus turēja starp pleciem. Daudzi vārdeni raudāja, ļaujot asarām ritēt lejup pa bārdu, tomēr A�ihadu viņi neap�kaunoja, neļaujot rokām nodrebēt un vadonim noslīdēt zemē. Drūmiem vaigiem viņi soļoja atpakaļ uz Troņheimu. Eragons un Safira turējās procesijas vidū.

Eragons pamodās un, aizvēlies līdz gultas malai, pārlaida skatienu istabai, ko vāri izgaismoja lukturis ar pievērtām durtiņām. Viņ� piecēlās sēdus unjjrīdi vēroja Safiru. Pūķa muskuļotie sāni pacēlās un nolaidās, plau�u milzīgajām plē�ām dzenot gaisu caur zvīņotajām nāsīm. Eragons prātoja par ugunīgo elli, kuru viņa tagad prata izsaukt, kad vien vēlējās, un varenā, rēco�ā straumē triekt no mutes pret jebkuru ienaidnieku. Tas bija varens skats, kad liesmas, kas spētu izkausēt metālu, plūda pār viņas mēli un spo�i baltajiem zobiem, nenodarot pa�ai ne mazāko ļaunumu. Viņa pirmo reizi bija spļāvusi uguni, Eragonam cīnoties ar Durzu, no Troņheimas augstumiem traukdamās viņam palīgā. Safira bija varen lepna par jauniegūto spēju. Viņa pastāvīgi spēlē�jās ar mazām liesmu strūkliņām un izmantoja katru iespēju kaut ko aizdedzināt.

Tagad, kad Isidara Mitrims bija sa�ķaidīts, Eragons un Safira vairs nevarēja uzturēties pūķu mājoklī virs Troņheimas. Rūķi viņiem ierādīja mājokli kādā tuk�ā sardzes telpā pilsētas zemā�kajā līmenī. Telpa bija pamatīga, tiesa, griesti bija zemāki un sienas tum�ākas.

Atceroties vakardienas notikumus, Eragonu atkal pārņēma izmisums. Jaunekļa acīs sakāpa asaras un sāka plūst lejup pa vaigiem. Vienu no karstajām lāsēm Eragons notvēra uz plaukstas. Līdz pat vēlam vakaram no Arjas nebija saņemtas nekādas ziņas. Līdz ar tumsas iestā�anos viņa iznāca no pazemes ejas nogurusi un noberztām kājām. Par spīti pieliktajām pūlēm un izmantotajām burvestībām, urgļi bija kā ūdenī iekritu�i. Vie�nīgais, ko es atradu, bija �is, viņa sacīja un izritināja vienu no Dvīņu purpura talāriem, Murtaga apmetni un ādas cimdus. Drēbes bija saplosītas un asinīm klātas. �īs lietas bija izmētā�tas melna bezdibeņa malā. Turp neveda neviena no rūķu ejām. Visticamāk, urgļi ir paņēmu�i upuru bruņas un iero�us, bet

pa�us nometu�i no kraujas. Es mēģināju pieredzēt gan Murtagu, gan Dvīņus, bet man izdevās saskatīt vien bezdibeņa ēnas. Elfa ieskatījās Eragonam acīs. Piedod, bet viņu vairs nav.

Eragons skuma par Murtagu. Drausmīgo stindzino�ā zaudē�juma un �ausmu izjūtu vēl vairāk pastiprināja apziņa, ka pēdējo mēne�u laikā viņ� sāk pie tās pierast.

Eragons nopētīja asaru, kas gulēja plaukstā, mazu, mirdzo�u kupoliņu un tad nolēma pieredzēt pazudu�o trijotni pats. Viņ� apzinājās, cik bezcerīgi un veltīgi tas bija, bet vajadzēja pa�am pārliecināties, ka Murtags ir zudis. Tomēr viņ� nebija pārliecināts, vai vēlas gūt panākumus tajā, kas Arjai nebija bijis pa spēkam, vai justos labāk, ja izdotos saskatīt Murtaga sadragāto ķermeni guļam melnā bezdibenī kaut kur zem Farthenduras.

Eragons no�ukstēja: Draumr kopa. Asaru apņēma tumsa, pārvērzdama to niecīgā nakts punktiņā uz jaunekļa sudrabotās plaukstas. Nozibēja neskaidra kustība, it kā putns būtu aiz�āvies garām mākoņu aizsegtam mēnesim� un viss.

Līdzās pirmajai asarai nokrita otra.

Eragons ievilka dziļu elpu, atlaidās gultā un mēģināja nomie�rināties. Kop� Durzas cirstās brūces sadziedē�anas viņ� apzinā�jās vienu tā bija pazemības pilna apziņa, ka uzvarēt izdevies, tikai pateicoties veiksmei. Ja nāksies cīnīties ar citu Ēnu, kādu razaku vai pa�u Galbatoriksu, man ir jābūt stiprākam, lai cerētu uz uzvaru. Broms varēja man iemācīt vairāk, es zinu, ka varēja. Tomēr bez viņa atliek tikai viens doties pie elfiem.

Safiras elpa kļuva ātrāka, viņa atvēra acis un plati no�āvājās. Labrīt, mazais!

Vai tie�ām �is rīts ir labs ? Eragons paskatījās lejup un atbalstī�jās uz dūrēs sa�ņaugtajām rokām. Tas ir briesmīgi� Murtags un A�ihads� Kāpēc gan ejās izvietotie sargkareivji nebrīdināja mūs par urgļiem? Kā gan tie briesmoņi spēja sekot A�ihada vienībai, palikdami nepamanīti?� Arjai ir taisnība, vakardienas notikumi bija dīvaini.

Iespējams, mēs nekad neuzzināsim, kas īsti tur notika, Safira samierino�i sacīja. Viņa piecēlās, ar spārniem skardama zemos griestus. Tev būtu jāpaēd, pēc tam mums jānoskaidro, kā vārdeni iecerēju�i rīkoties. Nekavēsimies jauno vadoni var izvēlēties tuvāko stundu laikā.

Eragons piekrita, atcerēdamies, kā vakar visi bija izklīdu�i kur nu kurais Oriks ar nelaimes vēsti aizsteidzās pie karaļa Hrotgara, Jormundurs nogādāja A�ihada ķermeni uz vienu no Troņheimas zālēm, kur tas atradīsies līdz bērēm, tikai Aija viena un sastingusi vēroja pārējo gaitas.

Eragons piecēlās, apjoza Zaroku, uzmeta plecā loku, tad pie�liecās un pacēla Ledusliesmas sedlus. Tad viņa ķermenī iecirtās sāpju sirpis, likdams saļimt. Jauneklis locījās uz grīdas, pūlē�damies pieskarties mugurai. Viņ� jutās tā, it kā viņu zāģētu uz pusēm. Kad ploso�ā sāpe sasniedza Safiru, pūķis ieņurdējās. Viņa ar prātu mēģināja remdēt Eragona cie�anas, ta�u neveiks�mīgi. Pūķa aste instinktīvi paslējās aug�up, it kā gatavotos cīņai.

Pagāja vairākas minūtes, līdz lēkme pierima un no pēdējā sāpju dūriena palika vien atbalss. Eragons smagi elsoja. Seju klāja sviedri, mati bija salipu�i �ķipsnās, un acis sūrstēja. Viņ� atlieca roku atpakaļ un trīco�iem pirkstiem aptaustīja rētu. Apdzijusī brūce �ķita iekaisusi un svila. Pieskāriens lika tai iesmelgties. Safira pieliecās un piedūra purnu Jātnieka rokai. Turies, mazais�

�oreiz bija ļaunāk, viņ� sacīja, grīļīgi piesliedamies stāvus. Safira nostājās līdzās, lai Eragons varētu atbalstīties pret viņas plecu. Jauneklis noslaucīja seju un sāka piesardzīgi virzīties uz durvju pusi.

Vai jūties gana spēcīgs, lai ietu ?

Mums ir jāiet. Kā pūķim un Jātniekam mums visu priek�ā ir jāizdara izvēle par labu nākamajam vārdenu vadonim. Iespējams, mums pat nāksies ietekmēt �o izvēli. Mums neklātos nelikties ne zinis par mūsu vārda svaru; tagad tam vārdenu acīs būs īpa�a nozīme. Vismaz te vairs nav Dvīņu, kuri dro�i vien mēģinātu iesēs�ties A�ihada vietā. Pa�reizējos apstākļos tā ir vienīgā labā ziņa.

Labi, bet lai Durza cie� tūksto�gadu mocības par to, ko noda�rīja tev.

Eragons kaut ko norūca pie sevis. Bet turies man līdzās.

Kopā viņi devās cauri Troņheimai uz tuvākās virtuves pusi. Gaiteņos un zālēs ļaudis apstājās un klanījās viņiem, murminot "Argetlam" vai "Ēnkāvi". Pat viens otrs rūķis pielieca galvu, tiesa, ne pārāk daudzi. Eragonu pārsteidza cilvēku nopietnās, drūmās sejas un tum�ās drānas, kuras viņi bija apģērbu�i, lai parādītu dziļās skumjas. Daudzas sievietes bija tērpu�ās pilnīgi melnā, un viņu sejas sedza me�ģīņu plīvuri.

Virtuvē Eragons paņēma akmens paplāti ar ēdienu un apsē�dās pie zema galda. Safira vēroja savu Jātnieku, uzmanīdama, vai nesākas vēl viena lēkme. Vairāki cilvēki grasījās pienākt pie viņiem, bet pūķis atieza zobus un ieņurdējās, tā atgaiņājot nelūg�tos ciemiņus. Eragons brīdi knakstījās ap ēdienu, izlikdamies, ka apkārtējais viņu neinteresē. Beidzot, mēģinādams izmest no prāta domas par Murtagu, viņ� vērsās pie Safiras ar jautājumu. Kuram, tavuprāt, ir gana liels atbalsts, lai uzņemtos vārdenu vadību tagad, kad A�ihads un Dvīņi ir zudu�i ?

Viņa mirkli vilcinājās. �āds atbalsts, iespējams, būtu tev, ja mēs tulkotu A�ihada pēdējos vārdus kā svētību savas lomas man�totājam. Pret tevi nez vai kāds iebilstu. Tomēr man tā neliktos prātīga izvēle. Ilgākā laikā tā sagādātu daudz galvassāpju.

Piekrītu. Turklāt tam nepiekristu Arja, un viņa var būt bīs�tama pretiniece. Elfi senvalodā nespēj melot, ta�u mūsu mēlē viņus nekas nekavē ja viņai tas liktos nevēlami, Arja varētu noliegt, ka A�ihads jelkad būtu teicis ko tamlīdzīgu. Nē, es nevēlos stāties vārdenu priek�galā� Ko tu domā par Jormundwu?

A�ihads dēvēja viņu par savu labo roku. Diem�ēl mēs nezinām neko daudz ne par viņu, ne citiem vārdenu vadoņiem. Kop� mūsu iera�anās ir pagājis tik īss laika sprīdis. Mums nāksies pieņemt lēmumu, balstoties uz izjūtām un iespaidiem, jo �ajā reizē pieredze nepalīdzēs.

Eragons stumdīja zivs gabaliņu ap kartupeļu biezeņa pikuci. Neaizmirsti Hrotgaru un rūku klanus. Viņiem noteikti būs savs viedoklis. No elfiem tikai Arjai ir kāda teik�ana jaunā vadoņa izvēlē �is lēmums tiks pieņemts, pirms elfi uzzinās par A�ihada bojāeju. Tomēr ar rūķiem nāksies rēķināties. Hrotgars ir labvēlīgs vārdeniem, bet, ja iebildīs pārāk daudz klanu, viņ� var būt spiests atbalstīt vārdenu, kur� nav īsti piemērots vadoņa lomai.

Un kur� tas varētu būt?

Kāds viegli iespaidojams cilvēks. Eragons aizvēra acis un atlaidās sē�amajā. �ādu cilvēku Farthendurā nav mazums, par to nav nekādu �aubu.

-Ar

Krietnu brīdi abi klusējot prātoja par gaidāmajiem notiku�miem. Pirmā ierunājās Safira. Eragon, kāds vēlas runāt ar tevi. Es nespēju viņu aizbiedēt.

Kas? Jātnieks pavēra acis un tad atkal samiedza, līdz tās aprada ar gaismu. Pie galda stāvēja bāls jauneklis. Zēns blenza uz Safiru tā, it kā baidītos nokļūt viņai uz kārā zoba. Kas noticis? vaicāja Eragons, mēģinādams kliedēt jaunekļa bailes.

Zēns sastomījās, uztraukumā saminstinājās un visbeidzot paklanījās. Argetlam, tevi aicina Vecajo padome!

-�� Kas viņi tādi būtu?

�is jautājums vēl vairāk samulsināja jaunekli. Padome bija� ir� cilvēki, kurus mēs tas ir, vārdeni, bijām izvēlēju�ies mūsu vārdā runāt ar A�ihadu. Tie bija viņa uzticamie padomdevēji, un tagad viņi vēlas tikties ar tevi. Tas ir liels gods! izmocījis savu sakāmo, zēns �igli pasmaidīja.

-�� Vai tu mani pavadīsi pie viņiem?

-�� Tie�i tā.

Safira jautājo�i palūkojās uz Eragonu. Viņ� paraustīja plecus, atstāja ēdienu pusapēstu un pamāja zēnam, lai rāda ceļu. Jaunek�lis mirdzo�ām acīm vēroja Zaroku, bet tad sakautrējies nolaida acis.

-�� Kā tevi sauc? vaicāja Eragons.

-�� D�ār�a, kungs.

-�� Labs vārds. Un tu biji lielisks, nododot man �o svarīgo ziņu, vari būt lepns. D�ār�a starodams pielika soli.

Viņi nonāca pie arkveida akmens durvīm. D�ār�a tās atstūma. Skatam pavērās apaļa telpa, kuras zilos velvju griestus grez�noja zvaigznāji. Zāles vidū stāvēja apaļ� marmora galds, kuru greznoja Dūrgrimst Ingeitum vapenis veseris, ko ieskāva div�padsmit zvaig�ņu aplis. Pie galda sēdēja Jormundurs un vēl divi vīri viens slaids, otrs plecīgs; līdzās viņiem sieviete ar cie�i sakniebtām lūpām, tuvu izvietotām acīm un rūpīgi nosmiņķētiem vaigiem un vēl kāda kundze ar milzīgu sirmu matu kodeļu un māti�ķi mīļu seju, ar kuru krasi kontrastēja kuplā tērpa krokās manāmais dun�a spals.

-�� Tu esi brīvs, Jormundurs vērsās pie D�ār�as. Jauneklis a�i paklanījās un izgāja no zāles.

Apzinādamies, ka viņu vēro, Eragons nopētīja telpu, tad apsē�dās brīvu krēslu rindas vidū tā, ka padomes locekļiem nācās pagriezties, lai viņu redzētu. Safira nometās viņam cie�i aiz mugu�ras. Jātnieks juta, kā pūķa karstā elpa pa brīdim apdve� viņa skaustu.

Jormundurs paslējās krēslā, lai viegli paklanītos, tad nolai�dās atpakaļ sēdeklī. Paldies, ka varēji ierasties, Eragon, par spīti drauga zaudējumam. �is ir Umerts, A�ihada padomdevējs norādīja uz garo vīru, Falberds tā sauca plecīgo, tad Sabreja un Elesari, viņ� iepazīstināja ar abām sievietēm.

Eragons pielieca galvu, tad pēc mirkļa vaicāja: Vai arī Dvīņi bija �īs padomes locekļi?

Sabreja strauji nogrozīja galvu un ar garu nagu piesita pie galda. Viņiem nebija nekādas daļas gar padomi. Viņi bija glumi tipi pat vēl ļaunāk. īstas dēles, kas rūpējas tikai par savu labumu. Viņi nebūt nevēlējās kalpot vārdeniem. Tāpēc viņiem padomē nebija vietas. Pat galda otrā pusē Eragons juta viņas biezās, eļļainās smar�as, kas atgādināja trūdo�u ziedu. Iedomājies �o salīdzinājumu, viņ� a�i apspieda smaidu.

-��� Gana. Mēs �eit neesam sapulcēju�ies, lai apspriestu Dvīņus, iejaucās Jormundurs. A�ihada bojāeja ir radījusi krīzi, kas ātri un pienācīgi jāatrisina. Ja A�ihada pēcteci neizvēlēsimies mēs, to izdarīs kāds cits. Hrotgars jau sazinājās ar mums, lai izteiktu līdz�jūtību. Lai cik pieklājīgs būtu rūķu karalis, viņ� �obrīd noteikti kaļ pats savus plānus. Mums ir jāpatur prātā arī Duvrangragāta, burvestību zinātāji. Vairums no viņiem ir uzticami vārdeniem, tomēr pat mierīgākos laikos ir bijis grūti paredzēt viņu rīcību. Viņi var nolemt stāties pretī mūsu viedoklim, lai gūtu labumu pa�i sev. Mums ir vajadzīgs tavs atbalsts, Eragon, lai nodro�inātu papildu atbalstu cilvēkam, kuram būs jāstājas A�ihada vietā.

Falberds pieslējās stāvus un atbalstīja gaļīgās plaukstas pret galdu. Mēs pieci jau esam izlēmu�i, ko atbalstīsim. Mēs esam vienisprātis, ka tā ir pareizā izvēle. Bet, vīrs pacēla resnu pirk�stu, pirms mēs to atklājam, tev ir jādod godavārds, ka nekas no sarunas nenonāks ārpus �īs telpas sienām. Vai nu tu piekritīsi mūsu izvēlei, vai neatbalstīsi to.

Kāpēc tādi nosacījumi ? Eragons vērsās pie Safiras.

Nezinu. Viņa nosprauslājās. Iespējams, tie ir slazdi� Bet �o izaicinājumu tev nāksies pieņemt. Tiesa, tu dro�i vien ievēroji, ka man viņi neko nelūdza zvērēt. Vajadzības gadījumā es varē�u izstāstīt Arjai visu, ko viņi teiks. Cik muļķīgi no viņu puses pie�mirst, ka esmu tikpat saprātīga būtne kā jebkur� cilvēks.

Pūķa vārdi nomierināja Eragonu, un viņ� teica: Ļoti labi, es dodu savu godavārdu. Kam, jūsuprāt, būtu jākļūst par vārdenu vadoni?

Nasuadai.

�is vārds izrādījās tik negaidīts, ka Eragons nolaida skatienu, drud�aini domādams. Nasuadu kā iespējamo A�ihada aizstājēju viņ� nebija iedomājies meitenes jaunības dēļ viņa bija tikai pāris gadu vecāka par Eragonu. Protams, nebija īstu iemeslu, kāpēc Nasuada nevarētu stāties tēva vietā, tikai kāpēc Vecajo padome bija izvēlējusies tie�i A�ihada meitu? Kāds viņiem no tā labums? Jaunais Jātnieks atminējās Broma padomu un mēģināja apcerēt tikko uzzināto no visiem iespējamiem viedokļiem, vienlaikus apzi�nādamies, ka lēmums viņam jāpieņem tūlīt un tagad.

Nasuadai ir dzel�ains tvēriens, Safira atgādināja. Viņa līdzi�nāsies tēvam.

Iespējams, bet kāpēc viņi ir izvēlēju�ies tik jaunu meiteni ?

Lai iegūtu laiku, Eragons vaicāja: Kāpēc ne tu, Jormundur? A�ihads tevi dēvēja par savu labo roku. Vai tas nenozīmē, ka viņa vietā bija jāstājas tev?

Padomes locekļi neveikli saminstinājās. Sabreja iztaisnoja jau tā neticami taisno muguru un sa�ņaudza rokas sev priek�ā uz galda. Umerts un Falberds drūmi saskatījās, bet Elesari tikai pasmaidīja, dun�a spalam zvārojoties starp varenajām krūtīm.

-�� Tāpēc, Jormundurs iesāka, rūpīgi izvēlēdamies vārdus,

-�� ka toreiz A�ihads runāja par karo�anas lietām, ne par ko vairāk. Turklāt es esmu �īs padomes loceklis, un mums ir kāda teik�ana tikai tik ilgi, kamēr atbalstām cits citu. Būtu muļķīgi un bīstami vienam no mums pacelties pāri pārējiem. Kad Jormundurs beidza savu sakāmo, padome atviegloti uzelpoja un Elesari pat paplik�ķināja pa Jormundura aug�delmu.

Ha! Safira iesaucās. Viņ�, visticamāk, labprāt būtu stājies A�i�hada vietā, ja vien varētu piespiest pārējos �o atbalstīt. Paskat, kā viņi blen� uz Jormunduru. Kā avis uz vilku.

Vai drīzāk kā �akāļi.

-�� Vai Nasuadai pietiks pieredzes? Eragons vaicāja.

Elesari paliecās uz priek�u, uzgāzdamās galda malai. Es �eit

biju nodzīvojusi jau septiņus gadus, kad A�ihads pievienojās vār�deniem. Esmu vērojusi, kā Nasuada pieaug no mīļas meitenītes par nelokāmu sievieti. Varbūt viņai vēl reizēm vēj� galvā, bet viņa ir laba izvēle vārdenu vadoņa lomai. Cilvēki viņu iemīlēs. Es, Elesari sirsnīgi paplik�ķināja pa krūtīm, un mani draugi �ajā padomē vienmēr palīdzēsim Nasuadai pārvarēt jebkuras grūtības. Viņai nekad netrūks mūsu padoma. Pieredzes trūkumam nevaja�dzētu kļūt par �ķērsli tam, lai viņa ieņemtu tēva vietu.

Tagad Eragons visu saprata. Viņi grib izvēlēties raustāmu ķiparu!

-�� A�ihada bēres notiks pēc divām dienām, iestarpināja Umerts.

-�� Mēs esam iecerēju�i uzreiz pēc tam iecelt Nasuadu par vārdenu jauno vadoni. Mums vēl ir jālūdz viņas piekri�ana, bet, esmu pār�liecināts, viņa piekritīs. Mēs vēlamies, lai tu esi klāt brīdī, kad pasludinām viņu par A�ihada pēcteci, tad neviens, pat Hrotgars, nevarēs neko iebilst. Tad pat tu varētu zvērēt uzticību vārdeniem. Tas atdotu cilvēkiem ticību, kas līdz ar A�ihada nāvi ir sa�ķobīju�sies, un novērstu iespējamos �ķel�anās mēģinājumus.

Uzticības zvērests!

Safira strauji pieskārās Eragona garam. Ievēro, viņi nevēlas, lai tu zvērētu Nasuadai, tikai vārdeniem kopumā.

Jā, un viņi vēlas būt tie, kas ieceļ Nasuadu, tas norādītu, ka padome ir varenāka par jauno vadoni. Viņi varēja lūgt Arjai vai mums, lai ieceļam Nasuadu, bet tas nozīmētu, ka viņi atzīst �īs darbības veicējs ir varenāks par ikvienu no vārdeniem. Ja viss notiks pēc viņu ieceres, viņi uzsvērs savu pārākumu pār Nasu�adu, ar uzticības zvēresta palīdzību iegūs varu pār mums, turklāt uzspodrinās savas spalvas ar to, ka Jātnieks būs visu priek�ā atbalstījis Nasuadu.

-�� Kas notiktu, Eragons vaicāja, ja es izlemtu nepiekrist jūsu piedāvājumam?

-�� Piedāvājumam? Falberds, �ķietami apmulsis, pārvaicāja. Kāpēc tu tā jautā? Nekas, protams, nenotiks. Tikai būtu varen nelāgi, ja tevis nebūtu klāt Nasuadas iecel�anas brīdī. Ja Fart�henduras kaujas varonis novēr�as no viņas, viņai gribot negribot jādomā, ka �is Jātnieks neuzskata viņu par atbalstī�anas cienīgu un vārdenus kalpo�anas vērtus! Kur� gan spētu pārciest tādu kaunu?

Tātad padomes atbilde bija skaidrāka par skaidru. Eragons zem galda sa�ņaudza Zaroka spalu. Jauneklis vēlējās kliegt, ka nevajag viņu ar varu piespiest atbalstīt vārdenus, ka viņ� to būtu darījis arī no brīva prāta. Ta�u tagad viņ� instinktīvi vēlējās dum�poties, izvairīties no va�ām, kurās viņu mēģināja iekalt. Ņemot vērā to, ka Jātniekus tur augstā godā un cieņā, es domāju, ka mani pūliņi būtu visauglīgākie, ja pats nostātos vārdenu priek�galā.

Gaisotne telpā kļuva nospiedo�a. Tas nebūtu prātīgs lēmums, Sabreja noskaldīja.

Eragons prātā meklēja izeju no saspīlētās situācijas. Tagad, pēc A�ihada nāves, Safira ierunājās, var izrādīties neiespējami saglabāt neatkarību no visām ieinteresētajām pusēm, kā to būtu vēlējies viņ�. Mēs nedrīkstam sadusmot vārdenus, un, ja �ī padome spēs saglabāt savu spēku arī tad, kad par vadoni kļūs Nasuada, mums jāsaglabā labas attiecības arī ar viņiem. Atceries, arī viņu rīcību tāpat kā mūsējo nosaka vēlme saglabāt savu vietu starp vārdeniem.

Bet ko viņi prasīs no mums tad, kad būsim zvērēju�i tiem uzticību? Vai viņi saglabās spēkā vārdenu vieno�anos ar elfiem un ļaus mums doties uz Elesmēru pabeigt mācības vai varbūt pavēlēs mums darīt ko citu ? Jormundurs liekas esam godavīrs, bet kā ar pārējiem padomes locekļiem ? To es nezinu.

Safira ar zodu iedro�ino�i pieskārās Jātnieka galvai. Piekriti piedalīties ceremonijā par godu Nasuadai! To, manuprāt, mums nāktos darīt jebkurā gadījumā. Ja runājam par uzticības zvē�rē�anu, raugies, lai tevi nepiespie� rīkoties tā, kā tu nevēlies. Iespējams, līdz ceremonijai vēl notiks kas tāds, kas mainīs mūsu stāvokli� Varbūt Arja ieteiks kādu labu risinājumu.

Eragons negaidīti pamāja ar galvu un paziņoja: Lai notiek, kā vēlaties. Es piedalī�os ceremonijā, kurā Nasuadu iecels par vārdenu vadoni.

�ķita, ka Jormundurs atviegloti uzelpo. Labi, ļoti labi. Pirms tu dodies projām, mums gan ir jāatrisina vēl viena lieta jāsaņem Nasuadas piekri�ana. Ja reiz visi esam sanāku�i vienuviet, nav iemesla to atlikt uz vēlāku laiku. Es lūg�u uzaicināt Nasuadu un arī Arju mums ir vajadzīga elfu piekri�ana, pirms paziņojam par �o lēmumu publiski. Arjas piekri�anai nevajadzētu radīt grū�tības viņa ta�u neiebildīs mūsu padomei un tev, Eragon. Viņai nāksies piekrist mūsu viedoklim.

-�� Pagaidiet, atskanēja Elesari pavēlo�ā balss, un viņas acīs iedzalkstījās tērauda spīdums. Tavs godavārds, Jātniek! Vai tu piekriti ceremonijas laikā dot uzticības zvērestu?

-�� Jā, to tev vajadzētu apsolīt, Falberds piebalsoja. Tas būtu apkaunojums vārdeniem, ja mēs nespētu tevi pienācīgi pasargāt.

Cik skaisti viņ� to aprakstīja!

Bija vērts mēģināt, Safira viņu mierināja. �ķiet, ka �obrīd tev nav citas iespējas kā vien piekrist.

Viņi neuzdro�ināsies kaut ko uzsākt pret mums, pat ja es atteik�os.

Neuzdro�ināsies gan, ta�u viņi var pamatīgi bojāt mums dzīvi. Ne jau sevis tevis pa�a dēļ es saku: piekriti. Ir neskaitāmas briesmas, no kurām es nespēju tevi, Eragon, pasargāt. Ņemot vērā, ka mums būs jāstājas pretī Galbatoriksam, tev ir vajadzīgi sabiedrotie, nevis ienaidnieki. Mēs nevaram vienlaikus stāties pretī Impērijai un vārdeniem.

-�� Es do�u uzticības zvērestu. Ap galdu bija skaidri manāmas atvieglojuma zīmes pat Umerts nemākulīgi mēģināja noslēpt uzelpu. Viņi baidās no mums!

Un pareizi dara. Safiras teiktajā izskanēja izsmiekls.

Jormundurs paaicināja D�ār�u un ar strupu pavēli aizsū�tīja pēc Nasuadas un Arjas. Kamēr zēns bija projām, sarunas apsīka un zālē iestājās neveikls klusums. Eragons nelikās zinis par padomi viņ� prātoja, kā labāk atrisināt pēdējo dienu noti�kumu radīto dilemmu. Pagaidām pieņemamu atbildi viņ� nespēja saskatīt.

Kad durvis atkal pavērās, visi paskatījās uz nācējiem. Pirmā pāri slieksnim kāpa Nasuada augsti paceltu galvu, stingru, tie�u skatienu. Viņas iz�ūtais tērps likās melnāks par melnu, tum�āks pat par meitenes ādu. To atdzīvināja vien karaliska purpura josla, kas �ķērsoja kleitu no pleca līdz gurnam. Aiz A�ihada meitas vieglā un līganā kaķenes solī nāca Arja, bet aiz abām sievietēm galvu snaikstīja acīmredzami apstulbu�ais D�ār�a.

Kad zēns bija aizraidīts, Jormundurs palīdzēja Nasuadai apsēsties. Eragons piecēlās, lai palīdzētu Arjai, ta�u viņa izlikās nemanām �o laipnību un nostājās nostāk no galda. Safira, Jāt�nieks vērsās pie pūķa, izstāsti viņai, kas �eit notika. Man ir aiz�domas, ka padome nepavēstīs viņai, kā pārliecināja mani zvērēt uzticību vārdeniem.

-�� Arja, Jormundurs paklanījās pret elfu, tad pievērsās Nasu�adai. Nasuada, A�ihada meita, Vecajo padome vēlas izteikt tev vissirsnīgāko līdzjūtību sakarā ar milzīgo zaudējumu, kas tevi skar dziļāk nekā mūs, pārējos� Klusākā balsī viņ� piebilda: Arī mēs personiski izsakām tev līdzjūtību. Mēs visi zinām, kā jūtas cilvēks, kad kādu no viņa tuvākajiem nonāvē Impērija.

-�� Pateicos, Nasuada klusi nomurmināja, novērsdama mandeļveida acu skatienu. Viņa sēdēja pie galda nokautrējusies un atturīga. Ap viņu likās virmojam trausla ievainojamības gaisotne, kas Eragonā radīja vēlē�anos pa�ēlot meiteni. A�ihada meitas izturē�anās tik ļoti at�ķīrās no enerģiskās jaunās sievietes, kas pirms kaujas apciemoja viņu un Safiru pūķu mītnē.

-�� Lai arī �is tev ir skumju laiks, ir kāds jautājums, kas mums nekavējoties jāatrisina. �ī padome nevar stāties vārdenu priek��galā. Un kādam pēc tava tēva bērēm ir jāstājas viņa vietā. Mēs esam nolēmu�i lūgt tevi kļūt par vārdenu vadoni. �is gods tev pienākas kā viņa mantiniecei vārdeni cer, ka tu to nesīsi godam.

Nasuadas acis mirdzēja, viņa nolieca galvu. Meitenes balsī bija skaidri saklausāmas dziļas bēdas: Es nespēju iedomāties, ka mani aicinās stāties tēva vietā, esot tik jaunai. Ta�u� ja jūs uzstā�jat, ka tāds ir mans pienākums� es stā�os vārdenu priek�galā.

Vecajo padomes locekļi staroja, līksmodami, ka Nasuada ir piekritusi viņu vēlmei. Mēs uzstājam, apstiprināja Jormundurs, tevis pa�as un visu vārdenu labā. Arī pārējie vecajie māja ar galvu un vēlīgi pauda savu atbalstu, bet Nasuada pieņēma �īs labvēlības izpausmes ar skumju smaidu. Manīdama, ka Eragons neiesaistās sajūsmas pau�anā, Sabreja uzmeta viņam piktu skatienu.

Laipnību apmaiņas laikā Eragons vēroja Arju, cerēdams ierau�dzīt kādu reakciju uz Safiras pavēstīto vai padomes paziņojumu. Nedz viens, nedz otrs jaunums nelika mainīties elfas bezkaislīga�jai sejas izteiksmei. Tiesa, Safirai bija kas sakāms. Viņa pēc tam vēlas aprunāties ar mums.

Pirms Eragons paguva atbildēt, Falberds uzrunāja Arju: Vai elfiem �āds lēmums būtu pieņemams?

Arja brīdi skatījās uz vīru, līdz, caururbjo�ā skatiena samulsi�nāts, viņ� sāka lauzīt pirkstus. Es nevaru runāt savas karalienes vārdā, bet man pa�ai pret to nekas nav iebilstams. Lai Nasuadu pavada mana svētība!

Kā gan viņa būtu riskējusi kaut ko iebilst, ņemot vērā to, ko mēs viņai pastāstījām ? Eragons ar rūgtumu nodomāja. Mēs visi esam iedzīti stūrī.

Arjas teiktais acīmredzami iepriecināja padomi. Nasuada pateicās elfai un vaicāja Jormunduram: Vai ir vēl kas apsprie��ams? Es jūtos nogurusi.

Jormundurs papurināja galvu. Mēs veiksim visus priek�dar�bus. Es apsolu, ka neviens tevi netraucēs līdz pa�ām bērēm.

Vēlreiz pateicos. Vai tagad varat atstāt mani vienu? Man ir vajadzīgs laiks, lai apsvērtu, kā vislabāk parādīt godu tēvam un kalpot vārdeniem. Jūsu piedāvājums prasīs garas pārdomu stun�das. Ar �iem vārdiem Nasuada piespieda plaukstu tum�ajam audumam, kas klāja viņas augumu.

Likās, Umerts jau grasījās iebilst pret to, ka padomi lūdz aiz�iet, ta�u Falberds pamāja ar roku, dodams zīmi klusēt. Protams, ja tas sniedz tev mieru. Ja vajadzīga palīdzība, mēs esam gatavi tev pakalpot. Ar �estu devis pārējiem norādījumu sekot, viņ� garām Arjai gāja uz durvīm.

-�� Eragon, vai tu varētu mirkli pakavēties?

Pārsteigtais Eragons atslīga atpakaļ krēslā, nelikdamies zinis par padomes locekļu tramīgajiem skatieniem. Falberds mirkli vil�cinājās pie durvīm, pēk�ņi vairs nevēlēdamies doties projām, bet tad tomēr lēnām izgāja no telpas. Arja aizgāja pēdējā. Pirms aiz�vērt durvis, viņa palūkojās uz Eragonu, un viņas acīs atspoguļojās ba�as un nelāgas priek�nojautas, ko līdz �im elfa bija veiksmīgi slēpusi.

Nasuada sēdēja, daļēji aizgriezusies no Eragona un Safiras. Tad nu mēs atkal esam satiku�ies, Jātniek. Tu mani nesveici�nāji. Vai esmu tevi aizvainojusi?

-�� Neesi gan, Nasuada. Es nevēlējos runāt, jo baidījos pateikt ko nepieklājīgu vai muļķīgu. Pa�reizējie apstākļi nav īsti piemēroti pārsteidzīgiem paziņojumiem. Eragonu sagrāba nepārvaramas aizdomas, ka viņus varētu noklausīties. Izlauzies cauri prāta cel�tajiem mūriem, viņ� ķērās pie burvestības un noskandēja: -Atra nosu ivaise vārdo fra eld hornya� Tagad mēs varam sarunāties, nebaidoties, ka mūs varētu dzirdēt cilvēks, rūķis vai elfs.

Nasuadas saspringtā sejas izteiksme noskaidrojās. Paldies, Eragon! Tu pat nespēj iedomāties, cik vērtīga reizēm ir �ī spēja. Viņas vārdi skanēja bra�āk un pa�pārliecinātāk nekā iepriek�.

Aiz Eragona krēsla sarosījās Safira. Pūķis uzmanīgi apgāja apkārt galdam un nostājās Nasuadas priek�ā. Safira nolaida savu milzīgo galvu, līdz viena no safīrzilajām acīm ieskatījās Nasuadas melnajās acīs. Pūķis veselu minūti pētīja A�ihada meitu, tad klusi nosprauslājās un atkal izslējās pilnā augumā. Pasaki Nasuadai, Safira lūdza, ka skumstu līdz ar viņu �ajā milzu zaudējuma brīdī. Un arī to, ka viņas spēkam ir jākļūst par vārdenu spēku, kad viņa stāsies A�ihada vietā. Vārdeniem būs vajadzīgs par sevi pārlieci�nāts vadonis.

Eragons atkārtoja pūķa vārdus, piebilzdams: A�ihads bija di�ens vīrs, viņa vārds saglabāsies mūsu atmiņā uz laiku laikiem� Man tev kaut kas ir jāizstāsta. Pirms nāves A�ihads man uzdeva, nē, pat pavēlēja rūpēties, lai vārdenus nepārņemtu jukas. Tie bija viņa pēdējie vārdi. Arī Arja tos dzirdēja. Es biju domājis tos patu�rēt noslēpumā iespējamo seku dēļ, ta�u tev ir tiesības tos dzirdēt. Neesmu īsti dro�s, ko tie�i A�ihads ar teikto domāja, ko tie�i viņ� gribēja, lai es darītu, bet par vienu gan esmu pārliecināts: es vien�mēr ar visiem spēkiem aizstāvē�u vārdenus. Es vēlējos, lai tu to zinātu, kā arī to, ka man nav ne mazākās vēlmes uzurpēt vārdenu vadoņa vietu.

Nasuadas smiekli izklausījās vienlaikus cieti un trausli. Bet arī man ta�u nav atvēlēta vadoņa loma, vai ne? Jaunās sievietes atturība bija pagaisusi, atstājot tikai nosvērtību un apņēmību. Es zinu, kāpēc tevi �urp uzaicināja pirms manis, es zinu, ko mēģina panākt padome. Vai tie�ām tu domā, ka garajos gados, strādādami plecu pie pleca ar tēvu, mēs ne reizes neapspriedām �ādu apstākļu iespējamību? Es paredzēju, ka padome rīkosies tie�i tā, kā rīkojās. Un tagad viss ir sagatavots, lai es varētu stāties vārdenu priek�galā.

-�� Tu netaisies pieļaut, ka viņi izrīko tevi? Eragons pārsteigts jautāja.

-�� Netaisos. Lūdzu, saglabā A�ihada norādes noslēpumā. Nebūtu prātīgi tās izplatīt pa visu pasauli, jo cilvēki varētu nospriest, ka A�ihads savā vietā vēlējās redzēt tevi. Tas sa�ūpotu manu autoritāti un radītu nevajadzīgu viļņo�anos starp vārde�niem. Viņ� izteica to, kas, viņaprāt, bija jāsaka, lai pasargātu vār�denus. Es britu rīkojusies tie�i tāpat. Mans tēvs� Viņa uz mirkli aprāvās. Es pabeig�u tēva aizsākto, kaut arī tas novestu mani nāvē. Es vēlētos, lai Tu kā Jātnieks to saprastu. Visas A�ihada ieceres, stratēģijas un mērķi tagad ir manējie. Es nepievil�u tēvu, būdama vāja. Impēi'ija tiks sakauta, Galbatorikss tiks nomests no troņa, un viņa vietā tiks iecelts pilntiesīgs un taisnīgs valdnieks.

Kad Nasuada beidza savu sakāmo, pār viņas vaigu noritēja asara. Eragons apstulbis skatījās uz meiteni, lieliski izprazdams viņas stāvokļa sare�ģītību un ievērodams rakstura noteiktību, ko līdz �im nebija saskatījis. Un kas, tavuprāt, man būtu jādara vārdenu rindās?

Viņa ieskatījās Eragonam tie�i acīs. Tu vari rīkoties tā, kā pats vēlies. Padomes locekļi ir stulbi, ja iedomājās, ka varēs pakļaut tevi savai varai. Tu esi varonis ne tikai vārdenu un rūķu acīs, arī elfi daudzinās tavu uzvaru pār Durzu, kad ziņas par to nonāks līdz viņu zemēm. Ja tu nostāsies pret padomi vai pret mani, mums nāksies piekāpties, jo cilvēki par tevi stāvēs un kritīs. �obrīd tu esi varenākais starp vārdeniem. Bet, ja pieņemsi mani kā savu vadoni, es raudzī�u, lai viss notiktu tā, kā bija iecerējis A�ihads: tu kopā ar Arju dosies pie elfiem, turpināsi mācības un pēc tam atgriezīsies pie vārdeniem.

Kāpēc viņa ir tik atklāta pret mums? Eragons brīnījās. Un, ja viņai ir taisnība, vai tie�ām mēs varējām noraidīt padomes prasības ?

Safira neatbildēja uzreiz. Lai nu kā, tagad jau ir par vēlu. Tu esi piekritis viņu vēlmēm. Es domāju, ka Nasuada ir tik atklāta tāpēc, ka tava burvestība ļauj viņai tādai būt, un vēl tāpēc, ka viņa cer: mēs nostāsimies viņas, ne vecajo pusē.

Pēk�ņi Eragonam ie�āvās prātā kāda ideja, ta�u, pirms to izklāstīt, viņ� vaicāja Safirai, vai mēs varam būt dro�i, ka viņa pildīs to, ko nupat teica? Tas ir ļoti svarīgi.

Pildīs, atbildēja Safira. Viņa runāja no visas sirds.

Tad Eragons izklāstīja savu ieceri Safirai. Pūķis tai piekrita, tāpēc Jātnieks izvilka Zaroku un devās pie Nasuadas. Viņ� manīja, ka meitenes acīs pazib bailes, viņa �igli pameta skatienu uz durvju pusi un, ieslidinājusi roku drānu krokā, kaut ko satvēra dūrē. Eragons nostājās Nasuadas priek�ā un, nometies uz ceļa, pasniedza Zaroku jaunajai sievietei.

Nasuada, mēs ar Safiru ieradāmies �eit glu�i nesen. Tomēr �ajā laikā A�ihads iemantoja mūsu cieņu un tagad mūsu cieņu esi iemantojusi arī tu. Tu cīnījies pie Farthenduras, kad citi slē�pās dro�ībā, ieskaitot abas padomes kundzītes. Tu izturējies pret mums atklāti, nevis ar viltu. Tāpēc es piedāvāju tev savu zobenu� un savu Jātnieka uzticību.

Eragons izteica �os vārdus, apzinādamies to svaru. Viņ� zināja arī to, ka pirms kaujas tos nekad nebūtu bildis. Tomēr tik daudzu vīru nāve turpat, rokas stiepiena attālumā, bija mainījusi viņa pasaules redzējumu. Cīņa pret Impēriju vairs nebija vientuļa vilka atriebība par viņam nodarītu pārestību, bet gan kar�, lai palīdzētu vārdeniem un visiem tiem, kas smaka Galbatoriksa jūgā. Lai cik ilga būtu �ī kauja, viņ� bija nolēmis to izcīnīt līdz galam. Un �obrīd visnoderīgākā bija kalpo�ana vārdeniem.

Tiesa, uzticības zvērē�ana Nasuadai pakļāva Eragonu un Safiru milzīgam riskam. Padome pret to nevarētu iebilst, jo Jāt�nieks bija solījis zvērēt uzticību, bet nebija pateicis kam tie�i. Viņi ar Safiru nevarēja būt pilnīgi pārliecināti, ka Nasuada tie�ām izrādīsies izcila vārdenu vadone. Labāk ir zvērēt uzticību godīgam muļķim, ne melojo�am prātniekam, izlēma Eragons.

Nasuadas sejai pārskrēja pārsteiguma izteiksme. Viņa saņēma Zaroka spalu, pacēla zobenu un vērodama asinssarkano asmeni nolaida smaili uz Eragona galvas. Es pieņemu tavu uzticības zvērestu, Jātniek! Pildi godam visus pienākumus, ko tev uzdo�u. Celies, manu bruņiniek, un ņem savu zobenu!

Eragons paklausīja. Piecēlies viņ� piebilda: Tagad es tev kā savai pavēlniecei varu visu atklāti izstāstīt. Padome piespieda mani zvērēt vārdeniem pēc tam, kad tu būtu iecelta par vadoni. �is bija vienīgais veids, kā mēs ar Safiru varējām apiet vecajos.

Nasuadas smieklos izskanēja patiess uzvaras prieks. Raugos, ka tu jau esi iemācījies spēlēt mūsu spēlītes. Ļoti jauki! Vai tu kā mans pirmais un vienīgais bruņinieks piekristu zvērēt man uzti�cību vēlreiz visu priek�ā, kad padome gaidīs tavu solījumu?

-�� Protams.

-�� Lieliski! Tas noliks vecajos pie vietas. Tagad, lūdzu, atstājiet mani vienu. Man ir vajadzīgs laiks, lai visu saplānotu un sagata�votos bērēm� Ņem vērā, Eragon, ka �īs saistības ir abpusējas es uzņemos atbildību par tavu rīcību, tāpat kā tu uzņemies kalpot man. Nedari man kaunu!

-�� Un tu nedari kaunu man.

Nasuada uz brīdi apklusa, tad ieskatījās Eragonam acīs un klusākā balsī piebilda: Izsaku līdzjūtību arī tev, Eragon. Es apzinos, ka ne man vienai �is ir sēru brīdis; es esmu zaudējusi tēvu, tev ir zudis draugs. Man Murtags patika, ir tik skumji, ka viņ� nu ir prom� Visu labu, Eragon!

Eragons pamāja un saknieba lūpas, atceroties rūgto zaudē�jumu. Tad Jātnieks kopā ar pūķi izgāja no zāles. Gaitenis visā savā pelēkajā garumā bija tuk�s. Eragons atbalstīja plaukstas pret gurniem, atlieca galvu un nopūtās. Diena bija tik tikko sākusies, bet trauksme un emocijas, kas bija brāzu�ās pāri viņam, lika jus�ties iztuk�otam.

Safira ar purnu pabakstīja viņu. Uz turieni. Neko vairāk nepa�skaidrojusi, viņa devās uz tuneļa labo pusi. Pūķa pulētie nagi klik�ķēja uz cietās grīdas.

Eragons saviebās, bet sekoja Safirai. Kurp mēs ejam? Pūķis neatbildēja. Safira, lūdzu, atbildi! Viņa tikai no�ūpoja asti. Jāt�niekam atlika vien gaidīt, tāpēc viņ� turpināja. Mūsu stāvoklis ir pamatīgi mainījies. Es vairs nezinu, ko man gaidīt no nākamās dienas vien to, ka tā nesis jaunas bēdas un asinsizlie�anu.

Nav jau tik ļauni, Safira iebilda. Mēs tomēr izcīnījām lielu uzvaru. Tā būtu jāsvin, nevis jāļaujas sērām.

Ja jācīnās ar visādām muļķībām, �l apziņa īsti neglābj.

Safira dusmīgi nosprauslojās. Smaila liesmu mēlīte iz�āvās viņai no nāsīm un apsvilināja Eragona plecu. Viņ� sāpēs iekliedzās un atlēca sāņus, sakozdams zobus, lai apvaldītu lamu straumi, kas lauzās no mutes. Ak! noteica Safira un papurināja galvu, lai izkliedētu dūmus.

Ak! Tu gandrīz uz�morēji manas ribiņas!

Tas nebija tī�ām. Es vēl mēdzu piemirst, ka sāku elpot uguni, kad neesmu piesardzīga. Iedomājies ja ik reizes, kad tu paceltu roku, līdzās iespertu zibens. Nebūtu grūti ar nevil�u mājienu kaut ko netī�ām iznicināt.

Tas tiesa� Piedod, ka pukojos uz tevi.

Pūķis piemiedza aci zvīņu klātie plakstiņi pievērās ar kau�lainu klik�ķi. Neņem galvā. Es vienkār�i gribēju atgādināt, ka pat Nasuada nevar piespiest darīt tevi to, ko nevēlies.

Bet es ta�u devu viņai Jātnieka vārdu!

Iespējams, ta�u, ja man nāksies to lauzt, lai pasargātu tevi, vai lai rīkotos tā, kā uzskatu par pareizu, es ne mirkli nevilcinā�os. Tā ir nasta, kuru varu nest bez kādām grūtībām. Es gan esmu saistīta ar tevi, mans gods nav atraujams no tava zvēresta. Tomēr esmu neatkarīga būtne, kuru �is zvērests nesaista. Ja man nāksies to darīt, es nolaupī�u tevi. Tādā gadījumā vainu par nepaklausību nevarēs uzvelt tev.

Cerams, ka līdz �ādai nepiecie�amībai nenonāksim. Ja mums vajadzēs ķerties pie �ādiem trikiem, lai rīkotos godpilni, tad Nasu�ada un vārdeni būs ne�ēlīgi pievīlu�i visus, kas viņiem tic.

Safira apstājās. Viņi stāvēja pie akmens kalumiem grezno�tās ieejas Troņheimas bibliotēkā. Milzīgajā telpā valdīja klu�sums, tāpēc tā likās tuk�a, tomēr cie�i izvietoto plauktu rindas ar kolonnām starp tām spētu paslēpt simtiem cilvēku. Lukturi lēja nespodru gaismu pār sienām, ko klāja senu vīstokļu jūra, un izgaismoja lasāmkabinetus, kas bija iekārtoti līdztekus plauk�tiem.

Līkumodama starp tiem, Safira aizvadīja Eragonu līdz vienam no lasāmkabinetiem, kur sēdēja Arja. Eragons mirkli vilcinājās, vērodams elfu. Tik satrauktu jauneklis viņu nekad nebija redzējis, lai gan �o satraukumu varēja nojaust vien saspringtajās kustībās. �oreiz elfa bija bruņota ar zobenu, ko greznoja elegants spals, kuru Arja bija satvērusi.

Eragons apsēdās marmora galda pretējā pusē. Safira iekārto�jās starp jaunekli un elfu, lai ne viens, ne otrs nevarētu izvairīties no viņas skatiena.

-�� Ko tu esi izdarījis? negaidīti naidīgi vaicāja Arja.

-�� Kas noticis?

Elfa paslēja aug�up zodu. Ko tu apsolīji vārdeniem? Ko tu esi izdarījis?

Pēdējie vārdi sasniedza Eragonu arī garā. Viņ� aptvēra, ka elfa varētu teju teju zaudēt apvaldu. Jaunekļa sirdij pārskrēja baiļu ēna. Mēs rīkojāmies tā, kā apstākļi spieda. Es nepārzinu elfu iera�as, tāpēc, ja esam tevi apbēdināju�i, lūdzu, piedod mums. Bet dusmas gan neko nevērsīs uz labu.

-�� Muļķis! Tu par mani neko nezini. Jau septiņus gadu desmi�tus es �eit pārstāvu mūsu karalieni piecpadsmit gadus rūpējos par Safiras olas aizgādā�anu no elfiem pie vārdeniem un atkal atpakaļ. Visu �o laiku esmu pūlējusies, lai vārdeniem būtu vieds, spēcīgs vadonis, kur� spētu pretoties Galbatoriksam un uzklausītu mūsu ieteikumus. Broms palīdzēja man, panākot vieno�anos par jauno Jātnieku par tevi. A�ihads piekrita, ka tev jāsaglabā neat�karība, lai nodro�inātu spēku līdzsvaru. Bet tu nostājies, apzināti vai neapzināti, Vecajo padomes pusē, lai kontrolētu Nasuadu! Tu esi iznīcinājis pūliņus cilvēka mū�a garumā! Ko tu esi izdarījis?

Satriektais Eragons meta pie malas visas viltības. īsos, skaid�ros vārdos viņ� izstāstīja, kāpēc bija piekritis padomes prasībām un kā viņi ar Safiru bija mēģināju�i tās apiet.

Kad jauneklis beidza runāt, Arja noteica: Tā.

-�� Tā. Septiņdesmit gadu. Lai gan viņ� zināja, ka elfi dzīvo ļoti ilgi, viņam nekad nebija ienācis prātā, ka Aija ir tik veca un pat, iespējams, krietni vecāka, jo pēc izskata viņa atgādināja sievieti, kas nesen pārkāpusi divdesmit gadu slieksni. Sejā, kurā nemanīja ne grumbiņas, vienīgā vecuma liecība bija elfas smaragdzaļās acis dziļas, zino�as, visbie�āk nopietnības pilnas.

Arja atliecās atpakaļ, turpinādama pētīt Jātnieku. Tu esi nonācis stāvoklī, kādā tevi skatu nelabprāt, tomēr tas nav tik ļauns, kā sākotnēji likās. Es izturējos nepieklājīgi. Safira� tu� saproti vairāk, nekā spēju iedomāties. Panākto kompromisu elfi pieņems, tomēr tu nekad nedrīksti aizmirst, ka par Safiru tev ir jāpateicas mums. Bez mūsu pūliņiem nekādu Jātnieku nebūtu.

-�� �ī pateicība deg manās asinīs un manā plaukstā, Era�gons atbildēja. Klusumā, kas iestājās pēc �iem vārdiem, jauneklis izmisīgi prātā meklēja sarunas turpinājuma pavedienu, jo vēlējās pagarināt sarunu un, ja iespējams, uzzināt ko vairāk par Arju. Tu jau tik ilgi esi projām no mājām; vai tev nepietrūkst Elesmēras? Vai tu mitinājies kaut kur citur?

-�� Elesmēra bija un vienmēr būs manas mājas, Arja atbildēja, skatīdamās kaut kur tālumā jauneklim aiz muguras. Es neesmu dzīvojusi mūsu ģimenes mājā, kop� devos pie vārdeniem. Toreiz sienas un logus klāja pirmo pavasara ziedu vītnes. Pēc tam es Elesmērā esmu bijusi vien īsus brī�us, kas elfa ilgajā mū�ā līdzi�nās vien izgaisto�iem atmiņu puteklī�iem.

Viņ� atkal sajuta, ka no elfas uzvēdī saberztu prie�u skuju dvesma. Smar�a bija tikko jau�ama, tomēr viegli dzēlīga, tā lika atvērties Eragona maņām un atsvaidzināja jaunekļa prātu. Dro�i vien nav viegli dzīvot starp visiem �iem rūķiem un cilvēkiem te, kur nav neviena savējā.

Arja pielieca galvu. Tu runā par cilvēkiem tā, it kā pats nebūtu cilvēks.

-�� Iespējams� Eragons saminstinājās, iespējams, es esmu kas cits� divu rasu jauktenis. Safira dzīvo manī tikpat lielā mērā, kādā es dzīvoju viņā. Mums ir kopīgas jūtas, maņas, domas, reizēm man �ķiet, ka mēs esam viens gars, ne divi. Safira piekrizdama pielieca galvu, ar vareno purnu gandrīz sadragādama galdu.

-�� Tā arī ir jābūt, Arja paskaidroja. Jūs saista daudz senāks un daudz varenāks līgums, nekā spējat aptvert. Tiesa, tu īsti nesa�pratīsi, ko nozīmē būt Jātniekam, iekams nebūs beigu�ās tavas mācības. Bet par to mēs spriedīsim pēc bērēm. Bet līdz tam lai zvaigznes apgaismo tavu ceļu!

Ar �iem vārdiem elfa devās projām, ieslīdēdama bibliotēkas tumsto�ajās dzīlēs. Eragons samiedza acis. Izskatās, ka �odien ne tikai es, bet arī citi svaidās no vienas galējības otrā. Kaut vai Arja te viņa ir dusmīga kā negaisa mākonis, bet jau nākamajā mirklī dod man savu svētību.

Neviens nejutīsies pārāk omulīgi, līdz lietas neatgriezīsies ierastajā gultnē.

Kur ir tā ierastā gultne ?

♦ ♦ ♦

Rorans smagi kāpa kalnā.

Tad apstājās un, piemiedzis acis, cauri nepaklausīgo matu �ķipsnām pavērās uz sauli. Piecas stundas līdz saulrietam. Es nevarē�u kavēties ilgi. Viņ� nopūtās un turpināja ceļu gar gobu rindu ap koku stumbriem pletās nepļautas zāles puduri.

�is bija pirmais nāciens uz saimniecību kop� dienas, kad viņ� kopā ar Horstu un vēl se�iem Kārvahallas vīriem paņēma visu, ko bija vērts ņemt no izpostītās mājas un nodedzinātās klēts. Pagāja veseli pieci mēne�i, pirms viņ� spēja piespiest sevi atgriezties posta vietā.

Sasniedzis kalna virsotni, Rorans apstājās un sakrustoja rokas uz krūtīm. Ieplakā rēgojās viņa bērnības māju drupas. Klajumā slējās viens mājas stūris, saļodzījies un apsvilis, bet viss pārējais bija nolīdzināts līdz ar zemi un jau apaudzis ar zāli un usnēm. Klēts likās pazudusi bez pēdām. Tie da�i akri, kurus viņi katru gadu apstrādāja, tagad bija noaugu�i ar pienenēm, savvaļas sine�pēm un vārpatu. �ur tur bija izdzīvojusi kāda biete vai rācenis, bet tas arī bija viss. Tūlīt aiz vietas, kur bija atradies māju puduris, biezi saaugusi koku josla aizsedza Anoras upi.

Rorans sa�ņaudza dūri, �okļa muskuļi sāpīgi saspringa, cen��oties apvaldīt dusmu un skumju sajaukumu. Viņ� nostāvēja kā saknes izdzinis stabs vēl vairākas garas minūtes, nodrebēdams ik reizes, kad atcerējās ko patīkamu un gai�u. Vēl tik nesen �ī vieta bija visa viņa dzīve pat vairāk. Tā bija viņa pagātne un viņa nākotne. Rorana tēvs Garovs reiz teica: "Zeme ir kas īpa�s. Rūpējies par to, un tā parūpēsies par tevi. Dzīvē tu ar tādu dās�numu sastapsies reti." Rorans bija iecerējis palikt pie zemes līdz brīdim, kad viņa pasauli saplosīja Baldora klusi pavēstītā ziņa.

Ar vaidu viņ� pagriezās un aizsoļoja atpakaļ uz ceļa pusi. Tā brī�a izraisītais sprādziens vēl arvien atbalsojās jauneklī. Vienā mirklī liktenis bija atņēmis Roranam visus, ko viņ� mīlēja, un tas bija dvēseli ploso�s pārdzīvojums, no kura viņ� nekad neatlabs. Ar to bija piesūkusies katra viņa ķermeņa �ūna un jebkura rīcība.

�im notikumam bija vēl kādas sekas tās piespieda Roranu domāt vairāk nekā jebkad iepriek�. �ķiet, agrāk viņa prātu bija saistīju�as cie�as skavas, tagad tās bija pārtrūku�as, ļaujot prātot par idejām, kas vēl nesen bija liku�ās neiedomājamas. Piemēram, tāda, ka viņ�, iespējams, tomēr nekļūs par zemnieku, vai tāda, ka taisnīgumam lielākajai vērtībai dziesmās un leģendās dzīvē tomēr ir visai niecīga loma. Reizēm �īs domas piepildīja apziņu tik blīvi, ka viņ�, to smaguma nospiests, no rīta tik tikko spēja izrausties no gultas.

Izgājis uz ceļa, Rorans devās uz ziemeļiem cauri Palankāras ielejai atpakaļ uz Kārvahallu. Par spīti pavasara zaļumam, kas bija cauraudis ieleju pēdējās nedēļās, smailos kalnus ceļa abās pusēs klāja sniegs. Virs galvas uz virsotņu pusi slīdēja vientuļ�, pelēks mākonis.

Rorans pārbrauca ar plaukstu zodam, sajuzdams rugājus. �o nelaimi izraisīja Eragons viņ� un viņa nolādētā ziņkārība: kam viņam vajadzēja atstiept mājās to akmeni no Kores ? Pagāja vai�rākas nedēļas, līdz Rorans nonāca pie �ī secinājuma. Viņ� noklau�sījās, ko teica cilvēki, kuriem par to bija kas sakāms. Rorans bija vairākkārt lūdzis pilsētas dziedniecei Ģertrūdei, lai nolasa viņam priek�ā Broma atstāto vēstuli. Cita skaidrojuma nebija. Lai kas tas akmens arī būtu, bet tas bija atvilcis �urp sve�iniekus. �ī iemesla dēļ vien Rorans Garova nāvē vainoja Eragonu, lai gan uz viņu par to nedusmojās; Rorans zināja, ka Eragons nebija domājis neko ļaunu. Nē, viņa niknumu vairoja tas, ka Eragons bija atstā�jis Garovu neapglabātu un tad aizbēdzis no Palankāras ielejas, pamezdams savus pienākumus, lai kopā ar veco stāstnieku aizauļotu kaut kādā tuk�paurainā ceļojumā. Kā gan Eragonam varēja tik maz rūpēt mājāspalicēji ? Vai viņ� bēga tāpēc, ka jutās vainīgs ? Nobijies? Vai Broms viņam sajauca galvu ar me�onīgām pasa�kām par senseniem piedzīvojumiem? Un kāpēc gan Eragons bija klausījies tādos pekstiņos tik briesmīgā brīdī?� Es pat nezinu, vai �obrīd viņ� ir dzīvs vai miris.

Rorans saviebās un, cenzdamies noskaidrot prātu, izvingrināja plecus. Broma vēstule� Nolāpīts! Viņ� nekad iepriek� nebija dzir�dējis tik smieklīgu savārstījumu, kurā aizdomas mijās ar draudī�giem mājieniem. Vienīgais, ko viņ� saprata skaidri, bija ieteikums turēties pa gabalu no sve�iniekiem bet to ta�u zināja pat mazs bērns! Tas vecis ir nojūdzies, nosprieda Rorans.

Ar acu kaktiņu pamanīta kustība lika jauneklim pagriezties un viņ� ieraudzīja divpadsmit brie�us, starp tiem arī jaunu buku ar samtainiem ragiem pazūdam starp kokiem. Viņ� iegaumēja �o vietu, lai rīt varētu tos uziet. Rorans lepojās, ka spēja medīt gana veiksmīgi, lai Horsta namā būtu mazāk jārūpējas par gaļu, tomēr tik izveicīgs kā Eragons viņ� nebija.

Iedams viņ� turpināja kārtot domas. Pēc Garova nāves Rorans bija pametis darbu Demptona dzirnavās un no Terinsfordas pārcē�lies atpakaļ uz Kārvahallu. Horsts bija ļāvis viņam apmesties pie sevis un turpmākajos mēne�os arī sagādājis darbu smēdē. Sēras uz krietnu brīdi bija aizkavēju�as Rorana lēmumus par nākotni, līdz beidzot pirms divām dienām viņ� izlēma, kā rīkosies turpmāk.

Jauneklis gribēja precēt Katrīnu, miesnieka meitu. Uz Terinsfordu viņ� bija devies pirmām kārtām tādēļ, lai nopelnītu naudu un nodro�inātu pēc iespējas bezrūpīgu kopīgās dzīves iesākumu. Bet tagad, zaudējis laukus, māju un jebkādu iespēju uzturēt sievu, Rorans nespēja ar tīru sirdsapziņu lūgt Katrīnas roku. Viņa pa��lepnums to nepieļautu. Tāpat Katrīnas tēvs Slouns, viņaprāt, īsti nepriecātos par precinieku ar tik trūcīgām nākotnes izredzēm. Pat pirms katastrofas Roranam bija licies, ka nāksies grūti pārlie�cināt Slounu, lai tas dotu meitu viņam par sievu; abi nekad nebija īsti labi sapratu�ies. Un precēties ar Katrīnu bez tēva ziņas nebija iespējams, ja vien viņi nevēlējās sa�ķelt meitenes ģimeni, sadus�mot ciematu ar tradīciju neievēro�anu un, visticamāk, izraisīt asinsnaidu ar Slounu.

Domājot par stāvokli, kādā viņ� bija nonācis, Roranam vienīgā iespēja likās mājas atjauno�ana un lauku sakop�ana, pat ja nāktos to visu paveikt vienatnē. Sākt ar tuk�ām rokām būtu smagi, bet, kad māja un klēts būtu zem jumta, viņ� varētu vērsties pie Slouna ar augsti paceltu galvu. Nākamais pavasaris ir agrākais brīdis, kad es varētu iet pie viņa runāties, saviebies nodomāja Rorans.

Viņ� zināja, ka Katrīna ir gatava gaidīt vismaz kādu laiku.

Viņ� turpināja raitā solī iet līdz pa�am vakaram un tad jau arī skatienam pavērās ciemats. Nelielajā ēku pudurī uz auklām starp logiem karājās iz�autā veļa. Vīri nāca mājup-no apkārtējiem laukiem, kuros bija biezi sakuploju�i ziemas kvie�i. Aiz Kārvahallas pusjūdzi augstais Igualdas ūdenskritums, mirdzēdams saul�rietā, gāzās no Kores Anorā. �ī aina ar savu ierastību sasildīja Rorana sirdi. Kas gan varēja būt mierino�āks par apziņu, ka viss atrodas tur, kur tam vajadzētu būt.

Nogriezies no ceļa, viņ� kāpa pakalnā, kur ar skatu uz Kori bija uzcelta Horsta māja. Durvis stāvēja vaļā. Rorans iesoļoja namā, devās uz virtuvi, kur skanēja balsis.

Pie telpas stūrī iestumtā galda, atbalstījis pret to rokas ar atrotītām piedurknēm, sēdēja Horsts. Vīram līdzās bija piesēdusi Elēna, viņa sieva, gaidību piektajā mēnesī eso�ās sievietes lūpās rotājās kluss smaids. Pretī vecāku pārim sēdēja dēli Albrihs un Baldors.

Kad ienāca Rorans, Albrihs pabeidza iesākto teikumu: � un es vēl nebiju izgājis no smēdes! Teins zvērēja, ka redzējis mani, bet es ta�u biju pilsētas otrā galā.

-�� Kas noticis? Rorans vaicāja, nolaizdams no pleca mantu maisu.

Elēna saskatījās ar Horstu. Paga, sarūpē�u tev kaut ko ēdamu. Viņa nolika jaunekļa priek�ā maizi un auksta sautējuma bļodu. Tad sieviete ieskatījās Roranam acīs, it kā meklēdama viņa skatienā kādu īpa�u izteiksmi. Kā tur izskatījās?

Rorans paraustīja plecus. Viss, kas bija no koka, ir vai nu sadedzis, vai trupēs pārņemts nav nekā izmantojama. Aka ir kārtībā, un par to man laikam jāpriecājas. Kokus jaunai mājai būtu jācērt pēc iespējas ātrāk, ja gribu dabūt jumtu virs galvas līdz sējas laikam. Tagad pastāstiet man, kas noticis!

-�� Ha! izsaucās Horsts. Pilsētiņā izcēlās pamatīgs jampadra�cis. Teinam ir pazudusi izkapts, un viņ� uzskata, ka to paņēmis Albrihs.

-�� Visticamāk, tā iekritusi kaut kur zālē, un viņ� neatceras, kur to atstājis, Albrihs iespurdzās.

-�� Iespējams, smaidot piekrita Horsts.

Rorans nokoda maizes kumosu. Nav jau īsti gudri apvainot tevi. Ja tev būtu vajadzīga izkapts, tu to vienkār�i izkaltu.

-�� Es zinu, Albrihs sacīja, atlaizdamies krēslā, bet tā vietā, lai to meklētu, viņ� sāk ņurdēt, ka esot redzējis kādu aizejam no viņa lauka un ka tas esot mazliet atgādinājis mani� un, ņemot vērā, ka man nelīdzinās neviens cits, tad izkapti esot nozadzis es.

Tas gan tiesa, Albriham nelīdzinājās neviens cits. Puisis bija mantojis tēva vareno stāvu un mātes medus blondos matus, kas padarīja viņu labi pamanāmu Kārvahallā, kur izplatītākā matu krāsa bija brūnā. Pretstatā brālim Baldors bija tievāks un mati viņam bija tum�i.

-�� Esmu pārliecināts, ka izkapts atradīsies, Baldors klusi pie�bilda. Tikmēr gan mēģini pārāk nedusmoties par to.

-�� Tev viegli runāt.

Apēdis pēdējo maizes kumosu un ķerdamies pie sautējuma, Rorans vaicāja Horstam: Vai rīt bū�u tev vajadzīgs?

-�� Ne īpa�i. Es turpinā�u ņemties ar Kvimbija ratiem. Nolādē�tais rāmis kā negrib, tā negrib stāvēt taisni.

Rorans apmierināts pamāja. Tas labi. Tad es nenāk�u uz smēdi, bet do�os medīt. Dziļāk ielejā redzēju bariņu ne pārāk izkāmēju�u brie�u. Vismaz to ribas nebija manāmas.

Baldora garastāvoklis jūtami uzlabojās. Vai es varu iet medī�bās kopā ar tevi?

-�� Protams. Dosimies ceļā līdz ar rītausmu.

Pabeidzis ēst, Rorans nomazgāja seju un rokas, tad izgāja no mājas ieelpot svaigu gaisu, lai izvēdinātu galvu. Laiski izstaipījies, viņ� devās uz pilsētiņas galveno laukumu.

Pusceļā uzmanību piesaistīja satrauktu balsu �ala pie "Septi�ņiem kūlī�iem". Viņ� ieinteresēts pagriezās un devās uz krodziņa pusi, kur Roranu sagaidīja savāds skats. Uz lieveņa sēdēja pusmū�a vīrs no ādas gabaliņiem �ūdinātā mētelī. Līdzās viņam stāvēja mantu maiss, kuru greznoja iz�uvums slazdenieka amata rīku tērauda �okļi. Vairāki du�i ciematnieku klausījās, kā viņ�, dzīvi �es�tikulējot, stāsta: Tā nu, kad ierados Terinsfordā, gāju pie tā vīra Neila. Goda vīrs es viņam palīdzu lauku darbos pavasarī un vasarā.

Rorans pamāja. Ziemu slazdenieki pavadīja kalnos, lai pava�sarī atgrieztos pārdot ādas kādam no ādmiņiem, piemēram, Gedrikam. Tad viņi parasti pieteicās darbā, visbie�āk par pui�iem lauku sētās. Ņemot vērā, ka Kārvahalla bija uz ziemeļiem vistālākais ciemats Korē, daudzi slazdenieki izvēlējās iet caur �ejieni un tas bija viens no iemesliem, kāpēc kārvahallie�iem bija pa�iem savs krogs, kalējs un ādminis.

Pēc pāris alus krūkām lai ieeļļotu manu runājamo, jūs tak saprotat, pēc pusgadu ilgas nīk�anas, teju nepasakot ne vārda, ja nu vienīgi nolādot �o pasaulīti līdz pa�am apvārsnim, kad gadī�jies zaudēt lā�kodēju, es atnāku līdz tam Neilam ar svaigām putām bārdā, un mēs sākam dzīt kla�u. Kad nu esam iesilu�i, es �im draudzīgi prasu, kas dzirdams par Impēriju, kas dzirdams par karali kaut viņam zobi izbirtu un pats viņ� no gangrēnas sapūtu! Vai dzimis, miris, pasludināts ārpus likuma kāds, par ko man nebūtu jāzina? Un uzminiet, ko �is! Neils paliecas uz priek�u, sametas pagalam nopietns un teic, ka pienākot ziņas par savādiem notikumiem, tā gan, te no Drasleonas, te no Gileadas, te no citiem Alagēzijas nostūriem. Urgļi esot pavisam pazudu�i no cilvēku apdzīvotiem novadiem un labi, ka tā, tikai neviens nezina, kāpēc un uz kurieni tie aizgāju�i. Tirdzniecība Impērijā esot teju pamirusi pārāk daudz uzbrukumu un laupī�anu, turklāt, cik nu esmu dzirdējis, tas neesot prastu laupītāju roku darbs, uzbrukumi esot pārāk pla�i un smalki aprēķināti. Preces pat nenozogot, tik sadedzinot vai citādi samaitājot. Bet tas vēl nav viss, ak nē, zvēru pie tavas svētītās vecmāmiņas ūsu galiem.

Slazdenieks papurināja galvu un, ierāvis malku no sava vīna maisa, turpināja: Ļaudis sa�ukstas, ka ziemeļu novados ploso�ties Ēna. �is esot manīts pie pa�a Duveldenvardena un tad atkal Gileadas tuvumā. Mēļo, ka �ā zobi esot novīlēti smaili, acis sar�kanas kā vīns un mati sarkani kā asinis, ko viņ� dzer. Vēl ļaunāk, �ķiet, kaut kas mūsu jauko, aptaurēto karali ir pamatīgi satraci�nājis. Pirms piecām dienāmļ �onglieris no dienvidiem, vientuļi kātojot uz Ceunonu, iegriezās Terinsfordā. Viņ� zināja stāstīt, ka karapulki visās malās mar�ējot un pulcējoties, lai gan, kam tas, viņam neesot jau�ams. Vīrs paraustīja plecus. Kā mans paps mācīja, kad es vēl pupu zīdu, kur mana dūmus, tur var meklēt guni. Iespējams, pie vainas ir vārdeni. Viņi vecajiem Dzel�u Kau�liem ir sagādāju�i ne vienu vien sāpīgu suņanaglu uz pēcpuses. Vai varbūt Galbatorikss beidzot nolēmis, ka viņam apnicis auklēties ar Surdu. Vismaz �is zina, kur to meklēt, ne tā kā ar tiem dumpi�niekiem. Viņ� nospiedīs Surdu, kā lācis nospie� skudru, nospiedīs kā likts.

Rorans samiedza acis, kad ap slazdenieku uzsprāga jautājumu uguņo�ana. Stāsts par Ēnu likās ap�aubāms izklausījās pārāk līdzīgs stāstam, ko varētu izdomāt piedzēries me�cirtējs, ta�u pārējais izklausījās gana nelāgi, lai patie�ām varētu būt taisnība. Swda� Kārvahallu sasniedza vien ziņu druskas par �o tālo zemi, bet vismaz Rorans zināja: lai gan formāli starp Surdu un Impēriju bija noslēgts miers, surdie�i dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka daudz spēcīgākais ziemeļu kaimiņ� varētu iebrukt viņu zemē. �ī iemesla dēļ, kā runāja, Surdas karalis Orins atbalstīja vārdenus.

Ja slazdeniekam bija taisnība par Galbatoriksu, tas varēja nozīmēt, ka tuvākajā nākotnē uzglūnēja nelāgs kar�, ko, vistica�māk, papildinās augstāki nodokli un piespiedu karaklausība. Es labāk dzīvotu laikmetā bez milzu notikumiem. Lieli satricinājumi padara dzīvi grūtu, bet tādu kā mūsējā teju nepanesamu.

Kas vēl? Esot dzirdēti stāsti pat par� Te slazdenieks apklusa un ar zinīgu izteiksmi pabakstīja ar rādītājpirkstu degunu. Stāsti par jaunu Jātnieku Alagēzijā. Tad viņ� palaida lielu, sirsnīgu smieklu, klapēdams vēderu un atgāzdamies atpakaļ.

Arī Rorans iesmējās. Stāsti par Jātniekiem parādījās ik pēc pāris gadiem. Pirmajās divās trīs reizēs tie izraisīja viņā interesi, bet drīz vien viņ� iemācījās neticēt �ādām pasakām, jo tās visas ātri vien iz�ākstēja. Tie, kas ilgojās pēc labākas nākotnes, �ajās baumās uzdeva vēlamo par eso�o.

Viņ� jau grasījās doties tālāk, kad pamanīja pie krodziņa stūra stāvam Katrīnu. Viņa bija tērpusies garā, sarkanbrūnā kleitā, kas bija greznota ar zaļu lenti. Viņa vērās uz Roranu ar tādu pa�u aizrautību, ar kādu puisis skatījās uz viņu. Jauneklis piegāja pie meitenes, pieskārās viņas plecam, un abi kopā aizslīdēja projām.

Viņi aizgāja līdz Kārvahallas nomalei, kur apstājās un sāka vērot zvaigznes. Debesis �onakt bija īpa�i spo�as, zaigodamas ar tūksto�iem Visuma liesmiņu. Un lokā pār viņu galvām no ziemeļiem uz dienvidiem stiepās majestātiska, pērļaina josla. Tā sniedzās no apvār�ņa līdz apvārsnim glu�i kā dimanta putekļi, kas izbērti no bezgalīgi dziļas krūkas.

Nepaskatījusies uz Roranu, Katrīna nolieca galvu viņam uz pleca un jautāja: Kā tev �odien gāja?

-�� Es biju atgriezies mājās. Viņ� juta, ka meitene saspringst.

-�� Kā tur izskatījās?

-�� �ausmīgi. Roranam aizlūza balss, un viņ� apklusa, cie�i apskāvis mīļoto. Meitenes rudo matu smar�a uz vaiga likās kā vīna, gar�vielu un smar�u eliksīrs. Tā iesūcās dziļi viņā, silta un mierino�a. Māja, klēts, lauki viss ir nopostīts� Es nebūtu tos atradis, ja nezinātu, kur meklēt.

Viņa beidzot pagrieza seju pret Roranu. Meitenes acīs zaigoja zvaigznes, bet sejā jautās skumjas. Ak, Roran. Viņa viegli noskūpstīja puisi, tik tikko pieskardamās viņa lūpām. Tu esi zaudējis tik daudz, tomēr tavs spēks neļauj tev padoties. Vai tagad tu atgriezīsies savā sētā?

-�� Atgriezī�os gan. Lauku darbi ir vienīgais, ko es protu.

-�� Un kas notiks ar mani?

Rorans vilcinājās. Kop� brī�a, kad viņ� bija sācis aplidot Kat�rīnu, starp abiem pastāvēja vārdos neizteikts pieņēmums, ka viņi reiz apprecēsies. Nebija īstas vajadzības apspriest viņa nodo�mus tie bija skaidri kā diena, tāpēc meitenes jautājums satrauca jaunekli. Tāpat nelikās pieņemami atklāti izrunāt �o jautājumu brīdī, kad viņ� nebija gatavs izteikt bildinājumu. Tā ta�u bija viņa loma izteikt piedāvājumu vispirms Slounam, tad Kat�rīnai -, nevis meitenes pienākums. Ta�u tagad, kad mīļotā bija paudusi savas ba�as, viņam nāksies bilst kādu vārdu. Katrīn� Es �obrīd nevaru uzrunāt tavu tēvu, kā biju iecerējis. Viņ� par mani tikai pasmiesies un viņam būs taisnība. Mums ir jāpa�gaida. Kad bū�u uzcēlis māju, kur mums dzīvot, un pats ievācis pirmo ra�u, tad viņ� uzklausīs, kas man sakāms.

Katrīna vēlreiz pavērās debesīs un kaut ko tik klusi no�uk�stēja, ka Rorans nesaklausīja viņas teikto. Kā, lūdzu?

-�� Es jautāju vai tu baidies no viņa?

-�� Protams, nebaidos! Es�

-�� Tad tev ir jāprasa viņam atļauja jau rīt un jānosaka saderi�nā�anās diena. Liec viņam saprast kaut arī tev �obrīd nekā nav, tu nodro�ināsi man māju un kļūsi par znotu, ar kuru tēvs varēs lepoties. Nav ne mazākā iemesla �ķiest mūsu dzīves gadus, dzīvo�jot atsevi�ķi, ja jūtas liek mums būt kopā.

-�� Es nevaru to darīt, Rorana balsī ieskanējās izmisums un lūgums viņu saprast. Es nespēju nodro�ināt tev pieklājīgu dzīvi, es nespēju�

-�� Vai tad tu nesaproti? Meitene pakāpās atpakaļ, un viņas saspringtajā balsī ieskanējās nepacietība. Es mīlu tevi, Roran, un es vēlos būt kopā ar tevi, bet tēvam ir citas ieceres. Apkārtnē netrūkst par tevi turīgāku vīru, un, jo ilgāk tu atliec sarunu ar tēvu, jo uzstājīgāk viņ� spie� mani izvēlēties kādu, kur� viņam pa�am iet pie sirds. Viņ� baidās, ka palik�u vecmeitās un arī mani par to māc ba�as. Kārvahallā mans laiks un manas izvēles iespējas ir tādas, kādas tās ir� Ja man nāksies iziet pie cita, es arī izie�u. Kad Katrīna pavērās uz Roranu ar jautājo�u skatienu, viņas acīs mirdzēja asaras. Viņa gaidīja pui�a atbildi, līdz beidzot, pacēlusi kleitas apak�malu, aizsteidzās atpakaļ uz māju pusi.

Rorans stāvēja klajumā, sastindzis pārsteigumā. Katrīnas prombūtne viņam izrādījās tikpat sāpīga kā tēva sētas zaudē�jums pasaule pēk�ņi kļuva auksta un nemīlīga. Viņam likās, it kā tumsā būtu aizsteigusies daļa viņa pa�a.

Pagāja vairākas stundas, pirms viņ� spēja atgriezties Horsta namā un ieslīdēt gultā.

Zem Rorana zābakiem bir�a zemes kukur�ņi. Viņ� gāja pa priek�u, laizdamies lejup ielejā, kas mākoņainā rīta pir�majās stundās likās vēsa un blāva. Baldors sekoja cie�i aiz muguras, un abiem rokās bija uzvilkti loki. Neviens nebilda ne vārda mednieki vēroja, vai kaut kur apkārtnē manīs brie�us.

-�� Skaties, Baldors ierunājās klusā balsī, norādīdams uz pēdu virkni, kas veda dzelk�ņainu krūmu pudurī pa�ā Anoras krastā.

Rorans pamāja un devās uz priek�u pa pēdām. Tās izskatījās kādu dienu vecas, tāpēc viņ� riskēja uzdot jautājumu: Vai tu, Baldor, varētu līdzēt man ar padomu? Manuprāt, tu labi izproti cilvēkus.

-�� Protams. Ko tu gribēji jautāt?

Krietnu brīdi mednieku kāju dipoņa bija vienīgais troksnis. Slouns vēlas izprecināt Katrīnu un nejau man. Katra diena, kas paiet, palielina iespēju, ka viņ� sarīkos laulības pēc sava prāta.

-�� Ko par to saka Katrīna?

Rorans paraustīja plecus. Tas ir viņas tēvs. Katrīna nevarēs iebilst pret tēva gribu, ja viņas roku lūgt nenāks tas, kuru viņa vēlas redzēt sev līdzās.

-�� Proti, tu.

-�� Tā gan.

-�� Tad tāpēc tu pamodies tik agri. �is nebija jautājums.

Īstenībā Rorans bija tā uztraucies, ka tā arī neaizvēra ne acu.

Viņ� pavadīja visu nakti, prātodams par Katrīnu, pūlēdamies rast risinājumu �ķietami neatrisināmajam samezglojumam. Es neizturē�u, ja zaudē�u viņu. Bet nedomāju, ka Slouns mums dos savu svētību, ņemot vērā manu rocību un visu pārējo.

-�� Arī es domāju, ka nedos, Baldors piekrita. Viņ� ar acu kak�tiņu paskatījās uz Roranu. Tad kādu padomu tu vēlies no manis?

Roranam paspruka smiekli. Kā man pārliecināt Slounu sev par labu? Kā atrisināt �o abpusgriezīgo stāvokli, nesākot

asinsnaidu? Viņ� pacēla rokas pret debesīm. Ko gan man darīt?

-�� Vai tev pa�am ir kāda doma?

-�� Būt jau ir, vienīgi man tā ne�ķiet īpa�i daudzsolo�a. Man ienāca prātā, ka mēs ar Katrīnu vienkār�i varētu paziņot, ka esam saderināju�ies to gan mēs vēl neesam izdarīju�i -, un nelikties ne zinis par sekām. Tas piespiestu Slounu samierināties ar mūsu laulībām.

Baldora piere savilkās krunkās. Iespējams, bet tas arī noska�ņotu vairumu Kārvahallas ļau�u pret jums. Tikai retais atbalstītu �ādu rīcību. Turklāt nebūtu īsti prātīgi likt Katrīnai izvēlēties starp tevi un viņas ģimeni; viņa var to tev pārmest garus gadus.

-�� Zinu jau, zinu, bet vai gan man ir cita iespēja?

-��� Pirms spert tik pārgalvīgu soli, es tomēr ieteiktu mēģināt noskaņot Slounu par labu sev. Ir iespēja, ka tev tas tomēr izdosies, ja viņ� sapratīs, ka neviens nevēlēsies precēties ar nelaimīgu un pūcīgu Katrīnu. Jo īpa�i tad, ja tu būsi tepat tuvumā, lai nabaga vīram uzliktu ragus. Rorans saviebās un nepacēla skatienu no zemes. Baldors iesmējās. Ja tev tas neizdosies nu ko, tad tu vari rīkoties ar apziņu, ka esi izmēģinājis visas citas iespējas. Un arī cilvēki retāk nospļausies tev aiz muguras, pārmetot iera�u neievēro�anu, turklāt da�s labs teiks, ka tie�i Slouna stūrgalvība piespieda jūs tā rīkoties.

-�� Ne viens, ne otrs ceļ� nav viegls.

-�� To tu jau zināji. Baldors atkal kļuva nopietns. Nav �aubu, ka jums nāksies dzirdēt skarbus vārdus, ja tu nostāsies pret Slounu, ta�u viss galu galā nokārtosies iespējams, ne īpa�i patī�kami, bet vismaz cie�ami. Ja neņem vērā Slounu, jūs aizvainosiet tikai tādus vīzdeguņus kā Kvimbijs. Starp citu, es nesaprotu, kā Kvimbijs spēj izbrūvēt tādu varenu dziru, pats būdams tik stīvs un nīgrs.

Rorans, visu saprazdams, pamāja. Kārvahallā aizvaino�jumi mēdza gruzdēt gadiem ilgi. Es priecājos, ka mēs varējām aprunāties. Man ir bijis� Viņ� apklusa, atcerēdamies bez�galīgās sarunas ar Eragonu. Eragons reiz sacīja: kaut arī viņi nav asinsbrāļi, tomēr ir brāļi itin visādā citādā ziņā. Apziņa, ka līdzās ir kāds, kur� tevi vienmēr uzklausīs, lai vai kāda dien�nakts stunda vai citi apstākļi, bija sniegusi dziļu mierinājumu. Turklāt varēji paļauties, ka �is cilvēks tev vienmēr palīdzēs, lai ko tas maksātu.

Eragona pazu�ana lika Roranam justies tā, it kā viņ� pats būtu izsmelts tuk�s.

Baldors neuzbāzās, lai Rorans pabeigtu iesākto teikumu, tikai apstājās iedzert malku ūdens no ādas maisa. Rorans paspēra vēl vairākus soļus uz priek�u un tad arī apstājās, jo viņa pārdomas pārtrauca smārds, kas iecirtās degunā.

Kaut kur netālu smagi smar�oja pēc apsvilinātas miesas un sadegu�iem priedes zariem. Kur� gan te vēl varētu atrasties bez mums ? Dziļi elpodams, viņ� apgriezās uz riņķi, cenzdamies noteikt virzienu, no kura vējoja īpatnējā smar�a. Pa ceļu uz to pusi, no kuras viņi bija atnāku�i, aiztraucās viegla vēja brāzma, uzvēdī�dama karstu, dūmainu vilni. Ēdiena aromāts bija tik izteikts, ka mutē saskrēja siekalas.

Viņ� pamāja Baldoram, un ceļabiedrs atsteidzās �urp. Vai saod?

Baldors palocīja galvu. Abi kopā viņi atgriezās uz ceļa un devās pa to uz dienvidiem. Pēdas trīsdesmit tālāk ceļ� meta līkumu ap papeļu puduri, lai pēc tam pagaistu no skatiena. Tuvodamies pagriezienam, viņi saklausīja te pieaugo�u, te atplūsto�u balsu �alkoņu tās slāpēja rīta miglas biezais klājiens ielejā.

Pie papeļu pudura Rorans palēnināja soli un tad apstājās. Būtu muļķīgi pārsteigt cilvēkus, kuri, iespējams, arī bija devu�ies medībās. Tomēr kaut kas darīja jaunekli tramīgu. Varbūt tas bija daudzo balsu dēļ runātāju pulciņ� likās esam prāvāks nekā vis�lielākā ielejas ģimene. īpa�i nedomādams, viņ� nogāja no ceļa un ieslīdēja krūmos, kas robe�ojās ar koku puduri.

Ko tu dari? �ukstus vaicāja Baldors.

Rorans pielika pirkstu pie lūpām, tad devās uz priek�u paralēli ceļam, cenzdamies spert soļus pēc iespējas klusāk. Aiz līkuma viņ� apstājās kā zemē iemiets.

Ceļmalas zālītē bija izkārtojusies kareivju apmetne. Rīta gais�mas strēle apspīdēja trīsdesmit bruņucepures, kamēr to īpa�nieki mielojās ar me�a putniem un sautējumu, kas vira uz vairākiem ugunskuriem. Vīri izskatījās no�ķiedu�ies ar dubļiem un citiem ceļojot iegūtiem traipiem, ta�u Galbatoriksa ģerbonis liesmu mēle ar zeltā iz�ūtu apmali bija skaidri saskatāms uz viņu sarkanajām tunikām. Zem tām kareivji nesāja brigandīnus, sma�gus ādas bruņukreklus, kam bija piestiprinātas rievotas tērauda plāksnītes, kā arī biezi oderēti gambesoni, kas pasargāja vietas, ko nesedza bruņas. Vairums kareivju bija bruņoti ar zobenu, tiesa, bariņā manīja kādu duci loka �āvēju un vēl pusduci vīru ar baisa izskata arbaletiem.

Tad starp kareivjiem Rorans pamanīja divus uzkumpu�us, greizus stāvus, kurus pazina pēc cieminieku daudzajiem stāstiem, ko bija dzirdējis pēc atgrie�anās no Terinsfordas. Tie bija radī�jumi, kas nopostīja viņa sētu. Asinis sastinga Rorana dzīslās. Viņi kalpo Impērijai! Jauneklis jau sāka lavīties uz priek�u, pastiep�dams roku pēc bultas, bet tad viņa ādas vesti satvēra Baldors un novilka Roranu pie zemes.

-�� Nevajag. Mūs abus nogalinās.

Rorans uzmeta biedram piktu skatienu, tad nikni izgrūda: Tie� tie ir tie nelie�i� Viņ� aprāvās, pamanījis, kā trīc pa�a rokas. Tie ir atgriezu�ies!

-�� Roran, Baldors uzstājīgi no�ukstēja, tu neko nevari darīt. Klausies, viņi atrodas karaļa dienestā. Pat ja tev izdosies aizbēgt, tevi pasludinās ārpus likuma visā Impērijā, turklāt dabūs ciest visa Kārvahalla.

-�� Ko viņi grib? Ko viņi varētu gribēt? Karalis. Kāpēc gan Galbatorikss pieļāva mana tēva spīdzinā�anu ?

-� Ja viņi no Garova nedabūja to, kas viņiem vajadzīgs, un Era�gons aizbēga kopā ar Bromu, tad, visticamāk, viņi ir nāku�i pēc tevis. Baldors apklusa, ļaujot Roranam saprast izteikto vārdu nozīmi. Mums ir jāsteidzas atpakaļ un jābrīdina pārējie. Tad tev ir jāpaslēpjas. Zirgi ir tikai savādajiem radījumiem. Mēs nokļūsim Kārvahallā pirmie, ja skriesim.

Rorans pablenza cauri krūmiem uz bezrūpīgajiem kareivjiem. Viņa sirds me�onīgi sitās atriebes alkās, saukdama uzbrukt un cīnīties, redzēt abus nelaimes nesējus bultu caururbtus un tais�nīgu sodu saņēmu�us. Rorans bija gatavs krist, ja vien izdotos aizmirst sāpes un skumjas vienā vienīgā trauksmainā acumirklī. Jauneklim vajadzēja vien iznākt no slēptuves. Viss pārējais atri�sinātos pats.

Tikai viens mazs solītis.

Apslāpējis vaidu, viņ� sa�ņaudza dūri un nolaida galvu. Es nedrīkstu pamest Katrīnu. Mirkli viņ� stāvēja sastindzis cie�i aiz�miegtām acīm, tad moko�i lēni pakāpās pāris soļu atpakaļ. Tad nu uz mājām.

Negaidīdams Baldora atbildi, Rorans slīdēja projām starp kokiem, cik ātri vien uzdrīkstējās. Kad nometne pagaisa no ska�tiena, viņ� izlauzās uz ceļa un metās skrie�us pa noblietēto zemi, pārvērzdams ātrumā vil�anos, dusmas un pat bailes.

Baldors klup�us kri�us turējās viņam aiz muguras, atklātajās vietās tuvodamies biedram. Rorans palēnināja soli līdz ērtam riksītim, pagaidīja, līdz Baldors panāk viņu un sāk skriet līdzās, un tad teica: Tu brīdināsi cieminiekus. Man jāaprunājas ar Horstu. Baldors pamāja, un viņi atkal pielika soli.

Pēc divām jūdzēm abi apstājās, lai padzertos un mirkli atpūs�tos. Kad elsas norima, viņi turpināja ceļu pāri zemajiem pakal�niem, kas apjoza Kārvahallu. Paugurainā apkārtne krietni kavēja pui�u skrējienu, tomēr, par spīti tam, drīz vien pie apvār�ņa parā�dījās viņu ciemats.

Rorans metās uz smēdes pusi, bet Baldors devās uz pilsētiņas galveno laukumu. Auļodams garām mājām, Rorans izmisīgi plā�noja, kā varētu izbēgt vai arī nogalināt sve�iniekus, neizraisot Impērijas dusmas.

Viņ� iebrāzās smēdē brīdī, kad Horsts dzina ķīli Kvimbija ratu sānos un dziedāja:

� hei o!

Un zvanot un skanot

Dimd senā dzelzs! Nīgrā senā dzelzs.

Te sitiens, te blieziens pa zemes kauliem,

Es uzvarē�u nīgro seno dzelzi!

Ieraudzījis Roranu, Horsts sastinga ar gaisā paceltu veseri. Kas noticis, puis? Vai Baldors ievainots?

Rorans papurināja galvu un pieliecās, cenzdamies atgūt elpu. īsos, aprautos teikumos viņ� izstāstīja to, ko abi bija redzēju�i, un iespējamās sekas, īpa�i uzsvērdams to, kas tagad bija skaidrs, dīvainie radījumi bija Impērijas uzsūtīti.

Horsts iebrauca ar pirkstiem bārdā. Tev ir jādodas projām no Kārvahallas. Paņem kaut ko ēdamu no mājas, tad aizskrien pēc manas ķēves Ivors ar lopiņu plē� celmus un tad jāj uz kalnu piekāji. Kad zināsim, ko kareivji grib, es aizsūtī�u Albrihu vai Baldoru ar ziņu.

-�� Ko tu teiksi, ja viņi vaicās pēc manis?

-�� Ka esi devies medībās un ka mēs nezinām, kad tu atgrie�zīsies. Tas nebūtu di�i samelots, un es �aubos, vai viņi metīsies klīst pa me�u tevis meklējumos, jo baidīsies palaist garām tavu atgrie�anos. Ja pieņemam, ka viņi tik tie�ām meklē tevi.

Rorans pamāja, tad pagriezās un skrie�us metās uz Horsta māju. Priek�namā viņ� paķēra pie sienas pakārtos ķēves seglus un somas, �igli satina segās riek�u kāļu, da�as bietes, kaltētu gaļu un maizes klaipu, tad pagrāba skārda katliņu un, pirms traukties tālāk, uz mirkli pakavējās, lai izstāstītu Elēnai, kas noticis.

Mantas veidoja neparocīgu vīstokli un traucēja, skrienot uz Ivora sētu austrumos no Kārvahallas. Ivoru viņ� atrada aiz mājas, ar vītola stibu skubinot ķēvi, kas, muskuļus sasprindzinājusi, rāva no zemes nogāztas gobas skarainās saknes.

-�� Saņemies, mazā! sauca zemnieks. Vēl mazliet! Zirgs, sakopojis visus spēkus un iekozdamies putu klātajos lau�ņos, ar iz�ķiro�o rāvienu izgāza celmu uz sāniem, tā ka tā saknes pastie�pās pret debesīm kā samezglotu pirkstu puduris. Ivors pārtrauca ķēves pūliņus, pievilcis gro�us un labsirdīgi paplik�ķinājis zirgam pa muguru. Labi pastrādāts� Nu jau būs gana.

Rorans pa labu gabalu sveicināja sētas saimnieku un, piestei�dzies tuvāk, norādīja uz ķēvi. Man vajadzēs to aizņemties. Tad jauneklis izstāstīja, ko bija nolēmu�i kopā ar Horstu.

Ivors nolamājās un purpinādams sāka izjūgt ķēvi. Un tā vienmēr, tikko esmu sācis kaut ko darīt, notiek kas negaidīts un man jāmet iesāktajam miers. Kamēr neesmu ķēries pie darba, nekas tāds nenotiek. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņ� pikti noskatījās, kā Rorans rūpīgi apseglo zirgu.

Kad viss bija kārtībā, Rorans uzlēca tam mugurā un paņēma rokā loku. Atvaino par traucējumu, bet vajadzība izrādījās neat�liekama.

-�� Ko tur padarīsi� Neuztraucies! Tikai uzmanies, lai tevi nenoķer.

-�� Uzmanī�os.

Iecirtis papē�us ķēvei sānos, Rorans vēl dzirdēja Ivora sau�cienu: Un nedomā slapstīties mana strautiņa aug�tecē!

Rorans pasmaidīja un papurināja galvu, bet pēc tam noliecās zemāk un pieplaka zirga kaklam. Drīz vien viņ� sasniedza Kores piekalnes un devās aug�up kalnos, kas veidoja Palankāras ielejas ziemeļu galu. Pēcāk viņ� uzkāpa vēl augstāk līdz vietai, no kuras varēja vērot Kārvahallu, pats palikdams neredzams. Tad viņ� piesēja zirgu un iekārtojās uz gaidī�anu.

Vērodams tum�ās priedes, Rorans nodrebinājās. Atra�anās tik tuvu Korei darīja viņu nemierīgu. Tikai retais kārvahallietis uzdro�inājās spert kāju �ajā kalnu grēdā, un no tiem, kam pietika dū�as, daudzi neatgriezās.

Nepagāja ilgs laiks, kad Rorans pamanīja, kā pa ceļu divās rindās aizsoļo kareivji, kuriem priek�galā jāja divi draudīgi, melni stāvi. Kārvahallas nomalē viņus apturēja nīgru vīru pulciņ� turklāt vairāki no viņiem bija bruņoju�ies ar kapļiem. Abas puses apmainījās ar da�ām frāzēm, tad vienkār�i nostājās viena pret otru kā rūco�i suņi, kuri gaida, vai kāds uzbruks pirmais. Pēc krietna brī�a Kārvahallas vīri pagāja malā un ļāva nelūgtajiem viesiem doties uz ciemu.

Kas gan notiks tagad ? prātoja Rorans, pa�ūpodamies uz pēdām.

Līdz vakaram kareivji bija iekārtoju�i nometni turpat līdzās ciematam. Viņu teltis veidoja zemu, pelēku kvartālu, ko pa brīdim izraibināja nometnes perimetru apsargājo�ie vīri. Nometnes cen�trā iekurtais milzu ugunskurs vēla dūmu mutuļus debesīs.

Arī Rorans bija iekārtojis savu apmetni un tagad vienkār�i vēroja Kārvahallu un domāja. Jauneklis vienmēr bija uzskatī�jis, ka tajā reizē, kad sve�inieki nopostīja viņa dzimto sētu, viņi atrada, ko bija meklēju�i, proti, Eragona no Kores pārnesto akmeni. Tad jau viņi to tomēr nav atradu�i, nosprieda Rorans. Iespējams, Eragons paguva aizbēgt ar visu akmeni� Iespējams, viņam likās, ka jābēg, lai pasargātu atradumu. Jauneklis savie�bās. Tas glu�i labi izskaidrotu, kāpēc Eragons bija devies pro�jām, ta�u Roranam �āds skaidrojums tik un tā likās aiz matiem pievilkts. Lai kāds būtu iemesls, tam akmenim jābūt neticami vērtīgam karaļa acīs, lai sūtītu tādu vīru pulku tam pakaļ. Es nesaprotu, kas varētu padarīt to tik nozīmīgu. Varbūt tam ir kāds sakars ar burvestībām ?

Rorans dziļi ieelpoja vēso gaisu, ieklausīdamies pūces ūjinā�anā. Pēk�ņi viņa uzmanību piesaistīja ar acs kaktiņu pama�nīta kustība. Ieskatījies rūpīgāk, jauneklis ievēroja, ka no kalna pakājes cauri me�am aug�up kāpj kāds vīrs. Uzvilcis loku, Rorans paslēpās aiz klintsbluķa. Viņ� nogaidīja, līdz bija dro�s, ka nācējs ir Albrihs, tad klusi iesvilpās.

Albrihs ātri vien nonāca līdz klintsbluķim. Viņam uz mugu�ras bija pamatīgi piebāzts maiss, kuru nācējs ar spēcīgu elsienu nometa zemē. Es jau domāju, ka neatradī�u tevi.

-�� Esmu pārsteigts, ka tev tas tomēr izdevās.

-�� Negribu teikt, ka klī�ana pa me�u pēc saulrieta man būtu sagādājusi milzu prieku. Likās, ka teju teju uzskrie�u virsū lācim vai kam ļaunākam. Manuprāt, Kore nav cilvēkam īsti piemērota vieta.

Rorans atskatījās uz Kārvahallu. Tad kāpēc viņi ir ieradu��ies?

-�� Lai aizturētu tevi. Viņi ir gatavi gaidīt, kamēr tu atgriezī�o�ties no "medībām".

Rorans ar smagu būk�ķi atkrita sēdus, un nelāgi ledaina priek��nojauta sa�ņaudza viņa sirdi. Vai viņi minēja kādu iemeslu? Vai kāds kaut ko teica par akmeni?

Albrihs papurināja galvu. Viņi tikai pasludināja, ka tas esot karaļa uzdevums. Visu dienu kareivji izpra�ņāja ciematniekus par tevi un Eragonu ne par ko citu viņi neinteresējas. Tad Albrihs saminstinājās. Es paliktu, bet viņi pamanīs, ja rīt no rīta nebū�u ciematā. Es atnesu gana ēdamā, kā arī segas, tāpat da�as Ģertrū�des ziedītes, ja nu tev gadās savainoties. Te vajadzētu būt visam, kas dzīvo�anai nepiecie�ams.

Rorans pasmaidīja. Paldies par izlīdzē�anu!

Ikviens būtu rīkojies tāpat, Albrihs atbildēja, neveikli paraustīdams plecus. Viņ� piecēlās, lai dotos atpakaļ, bet tad pāri plecam izmeta: Starp citu, tos dīvainos radījumus� tos dēvē par razakiem.

♦ ♦ ♦

Nākamajā rītā pēc tik�anās ar Vecajo padomi, kad Eragons, uzmanīdamies, lai nepārpūlētu sevi, tīrīja un ieeļļoja Safiras seglus, viesos atnāca Oriks. Rūķis nogaidīja, līdz Era�gons tiek galā ar vienu no siksnām, tad vaicāja: Vai �odien tu jūties labāk?

-�� Mazliet.

-�� Labi, mums būs vajadzīgs viss tavs spēks. Starp citu, es nācu gan apvaicāties par tavu veselību, gan pavēstīt, ka ar tevi vēlas runāt Hrotgars, ja tev tagad ir brīvs brīdis.

Eragons piemiedza aci un uzsmaidīja. Man vienmēr atradī�sies brīvs brīdis viņam. Karalim tas būtu jāzina.

Oriks iesmējās. Ak, bet laipni palūgt norāda uz labu audzinā��anu. Eragons nolika sāņus seglus, bet Safira tikmēr izritinājās no sava stūra un sveicināja Oriku ar draudzīgu rūcienu. Labs rīts arī tev, rūķis paklanīdamies atņēma sveicienu.

Oriks izvadīja viņus caur vienu no Troņheimas �etriem galve�najiem gaiteņiem līdz pilsētas centrālajai zālei, kur divas kāpnes, izvietotas viena otrai pretī kā spogulī, veda lejup uz rūķu karaļa troņkambari. Pirms viņi nonāca līdz goda telpai, Oriks nogriezās sāņus pa �aurām, īsām trepītēm. Tikai pēc brī�a Eragons aptvēra, ka rūķis izvēlējies apkārtceļu, lai viņam nebūtu jāskata izpostītais Isidara Mitrims.

Viņi apstājās pie granīta durvīm, uz kurām bija izcirsts kronis ar septiņiem �uburiem. Katrā ieejas pusē stāvēja pa septiņiem bruņotiem rūķiem, un viņi sveica nācējus, vienlaikus triecot savu veseru kātus pret grīdu. Koka klaudzieni pret akmeni vēl atbal�sojās gaitenī, kad durvis atvērās uz iek�pusi.

Eragons pamāja Orikam un tad kopā ar Safiru iegāja krēslai�najā telpā. Abi devās uz kambara tālajā galā novietotā troņa pusi garām hirnām, seno rūķu karaļu stingajām statujām. Masīvā melnā troņa pakājē Eragons paklanījās. Atbildot uz sveicienu, rūķu karalis pielieca galvu, kuru ieskāva sudrabainas krēpes.

Viņa zeltītajā bruņucepurē iestrādātie rubīni nespodri uzmirdzēja blāvajā gaismā glu�i kā nokaitēta tērauda pilieni. Kaujas veseris Volands bija nolikts uz ceļgaliem, ko sedza bruņas.

Hrotgars: Esi sveicināts manā kambarī, Ēnkāvi. Kop� mēs pēdējo reizi tikāmies, tu esi paveicis di�us darbus. Un tas nozīmē, ka man par Zaroku nebija taisnība. Morzana asmeni Troņheimā turp�māk sagaidīs ar godu tik ilgi, kamēr tas karāsies pie taviem sāniem.

-�� Pateicos, Eragons sacīja, izsliedamies pilnā augumā.

-�� Turklāt, ducināja rūķis, mēs vēlamies, lai tu paturi bruņas, kas sargāja tevi Farthenduras kaujas laikā. �obrīd mūsu izveicīgākie kalēji beidz tās labot. Arī pūķa bruņas mēs savedīsim kārtībā, lai Safira varētu tās izmantot vienmēr, kad vēlas, vai tik ilgi, līdz viņa no tām izaug. Tādējādi mēs gribam izrādīt kaut nelielu daļu pateicības, ko esam jums parādā. Ja ne kar� ar Galbatoriksu, tev par godu tiktu rīkots mielasts un svinības� tomēr ar svētkiem būs jānogaida līdz piemērotākam brīdim.

Pauzdams savas un Safiras jūtas, Eragons atbildēja: Jūs esat pārmēru dāsns. Mēs ar pateicību pieņemam �īs cēlās dāvanas.

Redzami apmierināts, Hrotgars tomēr saviebās, savilkdams spurainās uzacis kopā. Diem�ēl mēs nevaram kavēt laiku ar laipnībām. Mani ir apsēdu�i klani, pieprasot, lai A�ihada pēcte�a sakarā es rīkotos �ādi vai tādi. Kad Vecajo padome vakar paslu�dināja, ka atbalstīs Nasuadu, sekoja tāda sa�utuma vētra, kādu nebiju piedzīvojis kop� kāp�anas tronī. Klanu vecākajiem bija jāizlemj, vai pieņemt Nasuadu vai meklēt citu kandidātu. Vairums piekrita, ka vārdeni jāvada Nasuadai, bet es vēlējos noskaidrot tavu viedokli �ajā jautājumā, pirms pau�u savu viedokli. Karalim nepiestāv izskatīties muļķīgi.

Cik daudz mēs drīkstam viņam stāstīt? Eragons vaicāja Safi�rai, ātri pārcilādams prātā sakāmo.

Viņ� vienmēr ir bijis atklāts pret mums, bet mēs nevaram zināt, ko viņ� kādam ir apsolījis. Tāpēc labāk būsim uzmanīgi, pirms Nasuada ir pārņēmusi vārdenu vadību.

Lieliski.

-�� Mēs ar Safiru esam piekritu�i palīdzēt viņai. Mēs neiebildīsim pret to, ka viņa stājas A�ihada vietā. Un� Eragons sāka �aubīties, vai neatklāj pārāk daudz, � es lūdzu jūs rīkoties tāpat. Vārdeni nevar atļauties �ķel�anos. Viņiem ir vajadzīga vienotība.

-�� Oei, Hrotgars noteica, atlaizdamies pret troņa atzveltni,

-�� tu runā ar jauniegūtu pārliecību. Tavs priek�likums ir cienījams, bet tad man tev jāuzdod jautājums: vai tu uzskati, ka Nasuada būs gudra vadone, vai arī viņas izvēli nosaka citi iemesli?

Tas ir pārbaudījums, brīdināja Safira. Viņ� vēlas saprast, kāpēc mēs atbalstījām A�ihada meitu.

Eragons juta, ka viņa lūpām pārskrien tikko jau�ams smaids.

-�� Es uzskatu, ka viņa ir krietni gudrāka un attapīgāka, nekā varētu domāt viņas jaunības dēļ. Viņa būs laba vārdenu vadone.

-�� Un vai tāpēc tu viņu atbalstīji?

-�� Jā gan.

Hrotgars pamāja, un garā, sniegotā bārda nolaidās zemāk uz krūtīm. Tas sniedz man gandarījumu. Beidzamajā laikā mēs pārāk reti prātojam par to, kas ir taisnīgs un labs, un pārāk bie�i par to, kas nesīs varu mums pa�iem. Ir grūti nedusmojoties vērot tādu stulbumu.

Iestājās neveikls klusums, un garajā troņa zālē kļuva smacīgāk. Lai kliedētu neomulīgo sajūtu, Eragons vaicāja: Kas notiks ar pūķu mītni? Vai tur tiks ieklāta jauna grīda?

Pirmo reizi sarunas laikā karaļa skatienā iezagās skumjas, padziļinot krunciņas, kas staroja ap acīm kā spieķi ap ratu rumbu.

-�� Mums ir daudz kas jāpārsprie�, pirms varam ķerties pie �ī darba. Tas, ko izdarīja Safira un Arja, ir briesmīgs zaudējums. Iespējams, vajadzīgs, bet briesmīgs tik un tā. Ak, varbūt pat būtu labāk, ja urgļi būtu mūs pieveiku�i, pirms Isidara Mitrims tika izpostīts. Troņheimas sirds ir sa�ķīdusi drumstalās un mūsējās arī. Hrot�gars piespieda dūri pie krūtīm, tad lēnām atlaida pirkstus un nolaida roku, lai satvertu Volunda ar ādu apdarināto rokturi.

Safira pieskārās Eragona prātam. Viņ� nojauta pūķī vairākas izjūtas, ta�u īpa�i viņu pārsteidza, ka visizteiktākās no tām bija no�ēla un vainas apziņa. Viņa patiesi skuma par Zvaig�ņu rozes izpostī�anu, kaut gan bija skaidrs, ka tas bija neizbēgami. Mazais, viņa teica, palīdzi man. Man ir jārunā ar Hrotgaru. Pavaicā viņam, vai rūķi spētu salikt Isidara Mitrimu no rozes lauskām!

Kad Eragons atkārtoja pūķa vārdus, Hrotgars kaut ko nomur�mināja savā valodā, tad atbildēja: Prasme mums būtu, bet ko gan tā dod? �āds uzdevums prasītu ne mēne�us, drīzāk gadus, un iznā�kumā mūsu priek�ā būtu sapostīta daile, kas reiz greznoja Troņ�heimu! Un tā būtu ņirgā�anās un zaimo�ana, kādu es nepieļau�u.

Safira turpināja, acu nemirk�ķinot, vērties karalī. Tagad pasaki viņam: ja Isidara Mitrimu saliktu kopā tā, ka netrūktu ne �kembiņas, es, �ķiet, spētu to padarīt kā jaunu.

Eragons, acis iepletis, paskatījās uz pūķi, pārsteigumā aiz�mirsdams par Hrotgaru. Safira! Tam būtu vajadzīgs neaptverams enerģijas daudzums. Tu pati teici, ka nespēj pēc pa�as vēlē�anās izmantot burvestības, kāpēc tu domā, ka spētu paveikt ko tādu ?

Es spētu to paveikt, jo vajadzība ir gana liela. Tā būtu mana dāvana rūķiem. Vai atceries Broma kapu ? Lai tas aizskalo tavas �aubas! Un aizver muti neklājas tā stāvēt, karalim redzot.

Kad Eragons izklāstīja Safiras piedāvājumu, Hrotgars izslējās tronī un iesaucās: Vai tas būtu iespējams? Kaut ko tādu nespētu paveikt pat elfi!

-�� Viņa ir pārliecināta par savām spējām.

-�� Tad mēs atkal uzbūvēsim Isidara Mitrimu, kaut tas pra�sītu simt gadu. Mēs izveidosim dārgakmens rāmi un ievietosim katru drumsliņu tās sākotnējā vietā. Mēs neaizmirsīsim nevienu puteklīti. Pat ja nāksies sadalīt lielākās atlūzas, lai tās pārvietotu, mēs to paveiksim, liekot lietā paaud�u paaudzēs krātās iemaņas, un gādāsim, lai nezustu ne kripatiņas. Tad, kad mēs savu darbu būsim paveiku�i, jūs ieradīsieties, lai dziedinātu Zvaig�ņu rozi!

-�� Mēs ieradīsimies, Eragons apstiprināja un paklanījās.

Hrotgars pasmaidīja tas atgādināja nepieejamas granīta sie�nas plaisā�anu. Safira, tevis dāvātais iepriecinājums ir bezgalīgs. Es atkal jūtu jēgu gan dzīvot, gan valdīt. Ja tev izdosies to paveikt, rūķi paaud�u paaudzēs visur daudzinās tavu vārdu. Tagad ejiet ar manu svētību, lai varu pavēstīt jaunumus pārējiem klaniem. Un neuzskatiet, ka jums būtu jāgaida mans paziņojums, jo ikvienam rūķim ir jādzird �ī ziņa. Izstāstiet to katram, ko satiksiet. Lai Troņheimas zālēs atbalsojas mūsu rases gaviles.

Vēlreiz paklanīju�ies, Eragons un Safira izgāja no zāles, pamez�dami smaido�o rūķu karali viņa tronī. Aiz zāles durvīm Eragons izstāstīja Orikam, kas noticis. Rūķis noliecās un noskūpstīja grīdu Safiras priek�ā. Viņ� piecēlās ar smaidu uz lūpām un satvēra Era�gona roku, piebilzdams: Patiesi brīnums. Tu esi devis cerību, kāda mums bija vajadzīga, lai pārvarētu nesenos notikumus. Varu saderēt, ka �ovakar putos kausi!

Un rīt ir bēres.

Orika seja uz mirkli atkal kļuva nopietna. Rīt, tas tiesa. Bet līdz tam neļausim skumjām domām traucēt mūs! Ejam!

Saņēmis Eragona roku, rūķis vilk�us aizvilka viņu cauri visai Troņheimai uz dzīru zāli, kur pie akmens galdiem sēdēja daudzi jo daudzi rūķi. Oriks uzlēca uz viena no galdiem, notriekdams veselu lēveni �ķīvju uz grīdas, un dārdo�ā balsī paziņoja jaunumus par Isidara Mitrimu. Gaviles un kliedzieni, kas sekoja viņa teiktajam, teju padarīja Eragonu kurlu. Rūķi sastājās ap Safiru un visi kā viens ņēmās skūpstīt grīdu viņas priek�ā, kā to bija darījis Oriks. Tiku�i ar to galā, viņi atmeta ar roku ēdieniem un piepildīja savus akmens kausus ar alu un medus miestiņu.

Eragons piebiedrojās dzīrēm ar tādu aizrautību, ka pārsteidza pats sevi. Tā palīdzēja izkliedēt melanholiju, kas bija pārņēmusi viņa sirdi. Tiesa, viņ� centās neļauties pārmēru trakulībām, jo apzinājās, kādi pienākumi viņu gaida nākamajā dienā un tiem vajadzēja skaidru galvu.

Pat Safira iedzēra malku miestiņa, un, atklāju�i, ka viņai tas gar�o, rūķi izripināja zālē veselu mucu. Uzmanīgi ievirzījusi varenos �okļus mucā, kam bija norauts dibens, viņa ar trim kārtī�giem malkiem iztuk�oja to sausu, tad pacēla galvu pret griestiem un pūķa atraugu pavadīja milzīga liesmu mēle. Pagāja vairākas minūtes, līdz Eragonam izdevās pārliecināt rūķus, ka tuvoties viņai nav bīstami, bet, kad rūķi nomierinājās, viņi, par spīti pavāra iebildumiem, izvēla vēl vienu mucu un apbrīnā noskatījās, kā Safira izdzer arī to.

Safira noreiba vēl vairāk, tāpēc viņas jūtas un domas viļņojās pāri Eragonam arvien lielākā un lielākā spēkā. Pienāca brīdis, kad Jātniekam kļuva grūti paļauties uz pa�a maņām: pūķa redze sāka pārmākt viņa pa�a skatienu kustības kļuva izplūdu�as un priek�meti mainīja krāsu. Pat smar�as, ko viņ� saoda, brī�am likās citādas asākas, spēcīgākas.

Tad rūķi ķērās pie kopdziedā�anas. Safira stāvēja, mazliet �ūpodamās, un mēģināja dungot līdzi, pabeigdama katru rindiņu ar rēcienu. Eragons pavēra muti, lai pievienotos dziesmai, bet ar pārsteigumu secināja, ka no viņa mutes vārdu vietā atskan pūķa balss �erkstē�ana. Tas, viņ� papurināja*galvu, nu ir par daudz� Vai varbūt es vienkār�i esmu piedzēries ? Viņ� nosprieda, ka tam nav īpa�as nozīmes, un turpināja skaļi dziedāt, lai tā būtu vai nebūtu pūķa balss.

Rūķi turpināja plūst uz zāli, jo ziņas par Isidara Mitrimu izplatījās ar neticamu ātrumu. Drīz vien pie galdiem sēdēja daudzi simti un ap Eragonu un Safiru bija izveidojies cie�s jo cie�s loks. Oriks sameklēja muzikantus, kuri iekārtojās stūrī un noņēma zaļa samta pārvalkus no saviem instrumentiem. Drīz vien pāri pūlim skanēja rūķu atskaņotas arfu, lautu un sudrabotu flautu melodijas.

Pagāja vairākas stundas, pirms troksnis un sajūsma sāka noplakt. Kad zālē kļuva klusāk, Oriks vēlreiz uzkāpa uz galda. Ar kausu rokā un aizsargmici greizi uz vienas auss viņ� nostā�jās plati paplestām kājām, lai nezaudētu līdzsvaru, un iesaucās: Klausieties! Klausieties! Beidzot esam kārtīgi nosvinēju�i mūsu uzvaru. Urgļi ir patriekti, un Ēna ir pagalam! Rūķi, atbalstot tikko dzirdēto, sāka dauzīt pa galdiem. Tā bija laba runa īsa un būtiska. Ta�u Orikam bija vēl kas piebilstams: Par Eragonu un Safiru! viņ� noaurojās, paceldams kausu. Arī �o tostu apkārtējie sagaidīja ar gavilēm.

Eragons piecēlās un paklanījās, tas izraisīja jaunas gaviles. Līdzās stāvo�ā Safira pakāpās atpakaļ un pacēla priek�kāju, lai pie�liktu to pie sirds, mēģinādama atkārtot Eragona �estu. Tajā brīdī viņa sagrīļojās, un rūķi, aptvēru�i stāvokļa bīstamību, metās kur nu kurais. Un viņi paspēja pamukt sāņus laikā. Ar skaļu būk�ķi Safira apvēlās atmuguriski, piezemēdamās tie�i uz banketa galda.

Eragona muguru pār�ķēla necie�amas sāpes, un viņ� bezsa�maņā sabruka līdzās pūķa astei.

Mosties, Knurlhiem! Tagad nav vaļas gulēt. Visi pul�cējas pie vārtiem, un bez mums viņi nesāks. Eragons ar milzu pūlēm atvēra acis, apzinādamies, ka sāp galva un smeldz viss ķermenis. Viņ� gulēja uz auksta akmens galda. Ko? Sajutis mutē nelāgu gar�u, viņ� saviebās.

Oriks paraustīja savu brūno bārdu. A�ihada izvadī�ana. Mums tajā ir jāpiedalās!

-�� Nē, es jautāju, kā tu mani tikko uzrunāji! Viņi vēl arvien atradās svinību zālē, ta�u tā bija tuk�a, izņemot viņu, Oriku un Safiru, kura gulēja uz sāniem starp diviem galdiem. Viņa sagrozī�jās un pacēla galvu, pavērdamās apkārt ar miegainām acīm.

-�� Akmensgalva! Es nosaucu tevi par Akmensgalvu, jo jau stundu cen�os tevi pamodināt.

Eragons pieslējās sēdus un noslīdēja no galda. Prātā pazibēja vakardienas notikumu fragmenti. Safira, kā tu jūties ? viņ� vai�cāja, grīļīgi pieiedams pie pūķa.

Pūķis pagrozīja galvu, pārlaida ar spilgti sarkano mēli pār zobiem kā kaķis, kas apēdis kaut ko nelāgu. Laikam esmu vienā gabalā� Kreisais spārns uzvedas mazliet dīvaini. Iespējams, es vakar uz tā nokritu. Un manā galvā ir ieurbies tūkstotis karstu bultu.

-� Vai kāds cieta, kad Safira nokrita? norūpējies vaicāja Era�gons.

No rūķa varenā krū�kurvja izsprāga sirsnīgu smieklu �alts. Tikai tie, kuri smiedamies novēlās no krēsliem. Pūķis, kur� piedzeras un tad mēģina paklanīties! Esmu pārliecināts, ka par �o notikumu dziedās ne vienu vien desmitgadi. Safira izlocīja spār�nus un stīvi uzgrieza viņiem muguru. Mēs nospriedām, ka atstā�sim tevi, Safira, tepat, jo nespējām izkustināt no vietas. Pavārs bija drausmīgi uztraucies viņam bija bail, ka tu varētu izdzert visu viņa labāko alu, ne tikai tās �etras mucas, kuras pieveici.

Un tu mani toreiz kaunināji par dzer�anu! Ja es izdzertu �et�ras mucas, es būtu pagalam!

Protams! Jo tu neesi pūķis.

Oriks iespieda Eragonam rokās drēbju saini. Te būs, uzvelc �īs. Būs vairāk piemērotas bērēm nekā tavas pa�reizējās drānas. Bet pasteidzies gan mums nav daudz laika. Eragons �igli uzrāva atnesto apģērbu baltu, gaisīgu kreklu ar saitītēm pie�durkņu galos, sarkanu, ar zelta tresēm un iz�uvumiem rotātu vesti, tum�as bikses, melnus, spo�us zābakus, kuru papē�i klau�dzēja uz akmens grīdas, un plīvojo�u apmetni, kas zem zoda bija jāsastiprina ar dārgakmeņiem rotātu saktu. Ierastās ādas siksnas vietā Zaroks bija piestiprināts pie greznas jostas.

Eragons apslacīja seju ar ūdeni un mēģināja pieglaust matus. Oriks steidzināja abus ar Safiru uz zāles durvju pusi un tālāk uz Troņheimas dienvidu vārtiem. Tur sāksies ceremonija, rūķis paskaidroja, par spīti paīsajām, resnajām kājām pārvietodamies pārsteidzo�i ātri, jo tajā vietā pirms trijām dienām apstājās pro�cesija ar kritu�o A�ihadu. Ceļu līdz kapam nedrīkst pārtraukt, citādi viņa gars neradīs miera.

Savāda iera�a, ieminējās Safira.

Eragons viņai piekrita, ievērodams tikko manāmu grīļo�anos pūķa gaitā. Kārvahallā miru�os parasti apglabāja pa�a sētā vai, ja viņi bija dzīvoju�i ciematā, tad nelielā kapsētā. Vienīgie izvadī�a�nas rituāli bija norunātas dzejas rindas no noteiktām balādēm un bēru mielasts, kuru pēc tam sarīkoja radiniekiem un draugiem. Vai tu izturēsi bēres? viņ� apvaicājās, kad Safira atkal sagrīļojās.

Vina uz mirkli saviebās. Izturē�u un izturē�u arī Nasuadas >

iecel�anu, bet tad gan man vajadzēs pagulēt. Kaut velns parautu to miestiņu!

Atkal uzrunādams Oriku, Eragons vaicāja: Kur apglabās A�ihadu?

Oriks palēnināja soli un piesardzīgi palūkojās uz Eragonu. Paī�so jautājumu starp klaniem bija pamatīga villo�anās. Kad nomirst rūķis, mēs uzskatām, ka viņa ķermenis ir jāieslēdz akmenī, citādi viņ� nekad nevarēs pievienoties saviem sen�iem� Tas ir sare�ģīti, un vairāk izklāstīt es nerūķim nedrīkstu� bet mēs darām visu iespējamo, lai nodro�inātu �ādu apglabā�anu. Ģimene vai klans krīt kaunā, ja ļauj kādam no savējiem atdusēties vienkār�ākā iezī.

Zem Farthenduras ir izcirsti kambari, kuros atdusas visi tie knurlani, visi rūķi, kuri ir miru�i �eit. Turp aiznesīs arī A�ihadu. Nav iespējams viņu ieslēgt akmenī kā da�dien rūķi, jo viņ� ir cilvēks, ta�u viņam ir atvēlēta īpa�a ni�a. Tur vārdeni varēs viņu apmeklēt, netraucējot mūsu svēto grotu mieru, un A�ihads saņems pelnīto godu.

-� Jūsu karalis vārdenu labā ir paveicis ļoti daudz, Eragons atzina.

-�� Ir rūķi, kuri uzskata pārāk daudz.

Pirms pamatīgajiem vārtiem, kuri bija pacelti ar neredzamu ķē�u palīdzību, ielai�ot pazemē blāvo dienasgaismu, kas ieplūda no Farthenduras, viņi ieraudzīja rūpīgi izkārtoju�os kolonnu. Tās priek�galā uz balta, se�u melnās bruņās tērpu�os vīru nestas mar�mora plātnes gulēja A�ihads. Nelaiķim galvā bija ar dārgakme�ņiem nosēta bruņucepure. Rokas bija saliktas kopā uz krūtīm virs atsegtā zobena ziloņkaula spala. Pārējo zobenu, kā arī A�ihada vidukli un kājas sedza vairogs. Sudraba bruņukrekls, kas atgādi�nāja kopā savītus mēnesstaru gredzenus, klāja viņa locekļus un gūlās krokās uz plātnes.

Tūlīt aiz nelaiķa stāvēja Nasuada nopietna, tērpusies sabuļ�ādās, staltu stāju, tomēr viņas seju slacīja asaras. Mazliet sāņus stāvēja Hrotgars tum�ās drānās, tad Arja, Vecajo padome ar noti�kumam piemērotām skumjām sejas izteiksmēm un tālāk garum gara sērotāju virkne, kas stiepās labu jūdzi aiz Troņheimas.

Ikvienas durvis un vārtrūme �etrus stāvus augstajā gaitenī, kas veda uz Troņheimas galveno zāli, bija vaļā, un tajās pulcējās tiklab rūķi, kā cilvēki. Parādoties Safirai un Eragonam, garie vimpeļi, kas nokarājās starp pelēkajām sejām, no�ūpojās nopūtu un �ukstu vilnī.

Jormundurs pamāja, lai nācēji pievienojas viņiem. Cenzdamies neizjaukt procesiju, Eragons un Safira izlīkumoja starp sērotājiem un nostājās līdzās Jormunduram, pa ceļam izpelnīju�ies nosodo�u skatienu no Sabrejas. Oriks nostājās līdzās Hrotgaram.

Viņi turpināja gaidīt, Eragons gan nezināja, ko tie�i.

Visi lukturi bija daļēji aizsegti, tāpēc visapkārt valdīja vēsa krēsla, pie�ķirdama notieko�ajam spocīgu gaisotni. �ķita, neviens nedz pakustas, nedz elpo: uz īsu mirkli Eragons iedomājās, ka viņi visi ir mū�ībā sastingu�as statujas. No katafalka uz krēslainajiem griestiem vijās viena vienīga dūmu strūkliņa no kvēpināmo zāļu trauka, uzvēdīdama ciedra un kadiķa smar�u. Tā bija vienīgā kus�tība gaitenī mutuļojo�ā lente meta līganus līklo�us te uz vienu, te uz otru pusi.

Dziļi Troņheimā atskanēja bungu dārdiens. Bomm. Skanīgais, zemais troksnis likās novibrējam sērotāju kaulos, likdams nodre�bēt visam pilsētkalnam un piepildīdams to ar atbalsi kā milzīgu akmens zvanu.

Procesija sāka kustēties.

Bomm. Pēc otrā sitiena pirmajām bungām pievienojās vēl vie�nas, un katrs to sitiens neapturami vēlās cauri gaitenim. Skaņas spēks virzīja viņus uz priek�u majestātiskā ritmā, pie�ķirdams katram solim notikumam atbilsto�u nozīmi, mērķi un nopietnību. �ajā soļu un bungu ritmā nebija vietas nevienai pa�ai domai, tikai emociju kāpinājumam, ko bungas prasmīgi uzbūra, likdamas gan asarām saskriet acīs, gan pildīdamas sirdis ar saldi rūgtu prieku.

Bomm. Kad gaitenis beidzās, A�ihada nesēji, pirms ieiet gal�venajā zālē, apstājās zem oniksa kolonnām. Eragons ievēroja, ka, ieraugot Isidara Mitrimu, rūķi kļūst vēl nopietnāki.

Bomm.

Procesija virzījās cauri kristāla kapsētai. Milzu zāles vidū slējās gigantisku �ķembu loks, kas ieskāva āmura un piecstaru zvaig�ņu inkrustācijas. Daudzas lauskas bija lielākas par Eragona pūķi Safiru. Safīra zvaigznes stari vēl arvien mirdzēja fragmentos, un uz da�iem no tiem varēja manīt izgrebtās rozes ziedlapiņas.

Bomm.

Nesēji turpināja ceļu starp daudzajām �iletes asuma �ķaut�nēm. Tad procesija pagriezās un pa platajām kāpnēm devās lejup tuneļos, kas stiepās zem zāles. Viņi izsoļoja cauri neskaitāmām alām, paiedami garām daudziem akmens namiņiem, kuru durvis rūķu bērni ķērās pie mātēm un platām acīm vēroja notieko�o.

Bomm.

Atskanot beidzamajam kre�endo, procesija apstājās zem rie�votiem stalaktltiem, kas greznoja milzīgu katakombu, gar kuras sienām rindojās ni�as. Katrā ni�ā atradās kapavieta, virs kuras bija iegrebts vārds un klana vapenis. Te bija apglabāti tūksto�i, pat simti tūksto�i rūķu. Vienīgo gaismu meta sarkani lukturi, kas bija izvietoti krietnu gabalu cits no cita, tāpēc ēnainajā telpā tie likās blāvi.

Pēc brī�a nesēji devās uz nelielu telpu, kas bija savienota ar lielo alu. Mazākās telpas vidū slējās pacēlums, kurā pavērās grez�nas kapli�as tum�ā ieeja. Virs tās bija iegravētas rūnas:

Lai ikviens rūķis, cilvēks vai elfs -

atceras

�o vīru.

Jo viņ� bija cēls, spēcīgs un vieds.

Guntera Aruna

Kad visi sērotāji sapulcējās telpā, A�ihadu nolaida kapli�ā, un tiem, kas viņu bija pazinu�i personiski, ļāva pienākt tuvāk. Eragons un Safira bija piektie rindā aiz Arjas. Kad viņi kāpa lejup pa marmora pakāpieniem, lai atvadītos no vārdenu vadoņa, pār Eragonu pārklājās neremdināmu skumju sega, ko vēl jo sāpīgāku darīja atziņa, ka, ciktāl tas attiecās uz viņu, �īs bija ne vien A�i�hada, bet arī Murtaga bēres.

Apstājies līdzās �ķirstam, Eragons pavērās lejup uz A�ihadu. Kritu�ais likās mierīgāks un rezignētāks, nekā Eragons viņu atce�rējās no kopā pavadītā laika, it kā nāve būtu atzinusi viņa di�umu un pagodinājusi A�ihadu, izdzē�ot no vaibstiem visas pasaulīgo trauksmju pēdas. Eragons bija pazinis vārdenu vadoni vien īsu brīdi, bet arī �ajā laikā viņ� bija izpelnījies Eragona cieņu gan kā cilvēks, gan kā zīme jo viņ� simbolizēja brīvību no tirānijas.

Turklāt A�ihads bija pirmā būtne, kura bija devusi patvērumu Eragonam un Safirai, kop� viņi pameta Palankāras ieleju.

Satriektais Eragons mēģināja iedomāties, kā varētu skanēt atvadu vārdi, kas darītu godu �im di�ajam vīram. Galu galā, par spīti kaklā sakāpu�ajam kamolam, Eragons no�ukstēja: Tevi atcerēsies laiku laikos, A�ihad. Es to zvēru. Dusi mierā ar apziņu, ka Nasuada turpinās tevis aizsākto un ka Impērija reiz kritīs, pateicoties tam, ko tu paveici. Sajutis Safiras pieskārienu rokai, Eragons nokāpa no paaugstinājuma un ļāva vietu ieņemt Jormunduram.

Kad visi bija atvadīju�ies no A�ihada, pāri nelaiķim noliecās Nasuada un pieskārās tēva rokai, saņemdama to savā. Izdvesusi sāpjpilnu nopūtu, viņa sāka dziedāt savādā, vaimanājo�ā balsī, piepildīdama alu ar savām skumjām.

Tad pienāca ducis rūķu un uzbīdīja marmora bluķi pāri A�i�hada aug�up vērstajai sejai. Viņa ceļ� �aisaulē bija galā.

Kamēr cilvēki aizņēma vietas pazemes amfiteātri, Eragons no�āvājās un aizklāja muti ar roku. Pla�ajā arēnā atbalso�jās balsu murdoņa tur apsprieda bēres, kuras tikko bija beigu�ās.

Eragons sēdēja pirmajā rindā, vienā līmenī ar runātāja tribīni. Līdzās viņam izvietojās Oriks, Arja, Hrotgars, Nasuada un Vecajo padome. Safira stāvēja kāpnēs, kas veda aug�up uz pārējām rin�dām. Oriks pieliecās un sacīja: Kop� Korgana laikiem visi mūsu karaļi ir izvēlēti �eit. Ir tikai pareizi, ka arī vārdeni savu vadoni iecels �ajā zālē.

Vēl nevar zināt, nodomāja Eragons, vai �ī varas pārņem�ana neizraisīs nemierus. Viņ� paberzēja aci, notraukdams sariesu�ās asaras bēru ceremonija viņu bija satriekusi.

Viņa sirdi �ņaudza nemiers, kas mijās ar skumju atplūdiem. Viņ� ba�ījās par savu lomu gaidāmajos notikumos. Pat ja viss atri�sinātos labi, bija skaidrs, ka viņi ar Safiru jau �odien iedzīvosies ietekmīgos ienaidniekos. Viņa plauksta pieskārās Zarokam un sa�ņaudzās ap spalu.

Pagāja vairākas minūtes, līdz zālē sanāca visi, kam �eit bija jābūt. Tad uz paaugstinājuma uzkāpa Jormundurs. Godājamie vārdeni, beidzamo reizi mēs �eit sapulcējāmies pirms piecpadsmit gadiem, kad mū�ībā aizgāja Deinors. Viņa pēctecis A�ihads, lai pretotos Impērijai un Galbatoriksam, paveica vairāk nekā mūsu iepriek�ējie vadoņi. Viņ� izcīnīja neskaitāmas uzvaras kaujās pret skaitliski pārākiem pretiniekiem. Viņ� teju nonāvēja Durzu, atstā�dams skrambu uz Ēnas asmens. Un viens no A�ihada di�ākajiem darbiem bija Jātnieka Eragona un Safiras uzņem�ana Troņheimā. Tagad pienācis brīdis izvēlēties jaunu vadoni tādu, kur� nesīs mums jaunas uzvaras.

Kāds aug�ējās rindās iesaucās: Ēnkāvis!

Eragons centās izlikties, ka nav to dzirdējis, un ar ganda�rījumu ievēroja, ka Jormundura sejā nenotrīsēja ne vaibsts.

A�ihada "labā roka" turpināja: Iespējams, nākamajos gados, ta�u �obrīd viņam ir citi pienākumi, citi uzdevumi. Vecajo padome pēc ilgām pārdomām secināja, ka ir vajadzīgs kāds, kur� saprot mūsu vajadzības un alkas, kāds, kur� ir dzīvojis un cietis kopā ar mums. Kāds, kur� atteicās laisties lapās arī tad, kad kauja bija neizbēgama.

�ajā brīdī Eragons juta, kā klausītāju rindas pār�alc apjaus�mas vilnis. Vārds atskanēja vispirms kā tūksto� rīkļu �uksts, bet tad to nosauca arī pats Jormundurs: Nasuada. Jormundurs paklanījās un pagāja sāņus.

Nākamā pie pults devās Arja. Viņa pārlaida skatienu zālē gai�do�ajiem un teica: �ovakar elfi ar godu atvadījās no A�ihada� Un karalienes Islanzadi vārdā es atzīstu Nasuadu par vārdenu vadoņa pēcteci un apsolu viņai tādu pa�u atbalstu un draudzību, kādu saņēma viņas tēvs. Lai zvaigznes sargā viņu!

Hrotgars uzkāpa uz paaugstinājuma un īsi paziņoja: Arī es un mūsu klani atbalstām Nasuadu. Tad arī viņ� pagāja malā.

Bija pienākusi Eragona kārta. Stāvēdams pūļa priek�ā un juz�dams skatienus, kas pētīja viņu un Safiru, jauneklis teica: Arī mēs atbalstām Nasuadu. Safira apstiprino�i ierūcās.

Kad atbalsta vārdi bija izskanēju�i, Vecajo padome ar Jormunduru priek�galā nostājās abās pusēs pultij. Stalti izslējusies, pienāca Nasuada un nometās Jormundura priek�ā uz ceļgala, iegrimdama kraukļmelnās kleitas kupenā. Pacēlis balsi, Jormun�durs paziņoja: Pamatojoties uz pēctecību un tikumu, mēs esam izvēlēju�ies Nasuadu. Pamatojoties uz viņas tēva sasniegumiem un viņas līdzcilvēku svētību, mēs esam izvēlēju�ies Nasuadu. Un tagad es vaicāju jums: vai mūsu izvēle ir pareiza?

Atskanēja apdullino�s daudzu balsu rēciens. Jā!

Jormundurs pamāja. Tad, izmantojot pilnvaras, kas pie�ķir�tas �ai padomei, mēs nododam A�ihadam reiz uzticētās privilēģi�jas un pienākumus viņa vienīgajai mantiniecei Nasuadai. Viņ� uzmanīgi uzlika sudraba stīpu Nasuadai galvā. Paņēmis jaunās sievietes roku, Jormundurs palīdzēja viņai piecelties un tad paslu�dināja: Jūsu priek�ā ir vārdenu jaunā vadone!

Minūtes desmit vārdeni un rūķi gavilēja, visai zālei drebot un dārdot. Kad kliedzieni pierima, Sabreja pamāja Eragonam un pa�ukstēja: Tagad tev pienācis laiks pildīt solījumu.

Mirklī visi trok�ņi Eragonam pagaisa kā nebiju�i. Norima arī uztraukums to likās nodzēsis brī�a svarīgums. Ievilcis elpu, lai saņemtos, Eragons kopā ar Safiru devās uz Jormundura un Nasuadas pusi. Katrs solis likās velkamies mū�ību. Iedams viņ� vēroja Sabreju, Elesari, Umertu un Falberdu un pamanīja pado�mes locekļu sejās pussmaidus, pa�apmierinātību un Sabrejas gadī�jumā nepārprotamu nicinājuma izteiksmi. Aiz viņu mugurām stāvēja Arja. Elfa uzmundrino�i pamāja.

Mēs tūlīt mainīsim vēstures gaitu, Safira bilda.

Mēs metamies lejup no klints, nezinot, cik dziļ� ir ūdens tās pakājē.

Bet lidojums ir elpu aizraujo�s!

Uzmetis īsu acumirkli Nasuadas nopietnajai sejai, Eragons paklanījās un nometās uz ceļgala. Izslīdinājis Zaroku no maksts, viņ� paņēma zobena asmeni plaukstās un pacēla to aug�up, kā likās, lai piedāvātu Jormunduram. Kādu mirkli zobens it kā svār�stījās starp Jormunduru un Nasuadu, balansēdams starp diviem at�ķirīgiem likteņiem. Eragons juta, kā aiz�ņaudzas kakls, tik vienkār�a izvēle, no kuras var izrādīties atkarīga viņa turpmākā dzīve. Pat vairāk nekā dzīve �ī izvēle ietekmēs arī Safiru, karali, visu Impēriju.

Tad, spēji ievilcis elpu, Eragons strauji pavērsās pret Nasuadu. Dziļā cieņā� un, apzinoties grūtības, kas stāv tavā priek�ā� es, Eragons, vārdenu pirmais Jātnieks, Ēnkāvis un Argetlams, dāvāju savu zobenu un savu uzticību tev, Nasuada.

Vārdeni un rūķi kā apstulbu�i blenza notieko�ajā. Tajā pa�ā mirklī Vecajo padomes triumfējo�ie smīniņi pārtapa bezspēcīga niknuma viepļos. Viņu skatieni dega ar nodotu cilvēku spīvo indi. Pat Elesari patīkamo izturē�anos likās uzspridzinām dusmas. Vienīgi Jormundurs pēc acumirklīga, pārsteiguma pilna satrici�nājuma likās pieņemam nupat izskanēju�o paziņojumu ar mierīgu sirdi.

Nasuada pasmaidīja un satvēra Zaroka spalu, tad pieskārās ar zobena smaili Eragona pierei. Es esmu pagodināta, ka tu, Jātniek Eragon, esi nolēmis kalpot man. Es pieņemu tavu kalpo��anu, tāpat kā tu pieņem visus pienākumus, kas ar to saistās. Es pasludinu tevi par savu vasali. Celies un ņem savu zobenu!

Eragons izpildīja teikto un tad kopā ar Safiru pakāpās atpakaļ. Skanot uzmundrino�iem atbalsta saucieniem, pūlis pielēca kājās, rūķi ritmā dimdināja grīdu ar saviem naglotajiem zābakiem, bet vārdenu karotāji �ķindināja zobenus pret vairogiem.

Pagriezusies pret pulti, Nasuada satvēra to ar abām rokām un pārlaida skatienu amfiteātrī sanāku�ajiem. Viņas sejā staroja neviltots prieks. Mani vārdeni!

Iestājās klusums.

-�� Tāpat kā mans tēvs pirms manis, es apņemos veltīt savu dzīvi jums un jūsu mērķiem. Es nepārstā�u cīnīties ne mirkli, līdz urgļi būs noslaucīti no zemes virsas, Galbatorikss miris un Alagēzija atkal brīva!

Nodārdēja aplausu un gaviļu vilnis.

-�� Tāpēc atgādinu tagad mums ir jāgatavojas iz�ķiro�iem noti�kumiem. �eit, Farthendurā, pēc neskaitāmām sīkām sadursmēm mēs izcīnījām pirmo lielo uzvaru. Nu ir pienākusi mūsu kārta uzbrukt. Pēc tik lieliem zaudējumiem Galbatorikss ir novājināts, un otras tik lieliskas iespējas var ari nebūt. Tā nu es vēlreiz pie�kodinu jums mums ir jāgatavojas, lai uzvarētu atkal un atkal!

Pēc Nasuadas uzstājās vēl vairāki runātāji, ari dusmās vēl arvien kūsājo�ais Falberds, un tad amfiteātris sāka tuk�oties. Kad Eragons grasījās doties projām, viņa roku satvēra Oriks. Rūķis vērās vēl arvien izbrīnītām acīm. Eragon, vai tu to visu biji izplānojis jau iepriek�?

Eragons brīdi prātā pārlika, vai var būt atklāts, tad pamāja. Biju gan.

Oriks nopūtās un no�ūpoja galvu. Tas bija drosmīgs solis. Jau no pirmās dienas vārdenu priek�galā Nasuadas pozīcijas ir krietni stiprākas. Un izskatās, ka tavs solis bija gana bīstams, vismaz sprie�ot pēc tā, kādus ģīmjus rādīja Vecajo padome. Vai Arja atbalstīja tavu rīcību?

Viņa piekrita, ka tā ir nepiecie�ama.

Rūķis domīgi nopētīja Eragonu. Esmu pārliecināts, ka tā arī ir. Tu, Eragon, tikko mainīji spēku līdzsvaru. �īsdienas soļa dēļ arī nākotnē tevi nekad nenovērtēs par zemu� Tomēr uzmanies no drūpo�a akmens. Tu esi ieguvis vairākus spēcīgus ienaidniekus. Rūķis uzsita Eragonam pa plecu un devās projām.

Safira noskatījās, kā Oriks aiziet, un tad ierunājās. Mums vajadzētu posties projām no Farthenduras. Padome alks atriebties. Jo ātrāk m,ēs izkļūsim no viņu ietekmes loka, jo labāk.

Tovakar, kad Eragons atgriezās pēc mazgā�anās savā miteklī, viņu pārsteidza slaida sieviete, kas gaidīja priek�telpā. Viņai bija tum�i mati, neticami zilas acis, bet mute likās pau�am nepatiku. Ap sievietes delnu vijās �ņāco�as �ūskas veidolā izlocīta zelta rokassprādze. Eragons cerēja, ka viņa nav ieradusies, lai lūgtu padomu, kā to darīja daudzi vārdeni.

-�� Argetlam. Sieviete graciozi pakniksēja.

Eragons palocīja galvu. Vai varu jums kā palīdzēt?

-�� Ceru, ka varat. Es esmu Triāna, Duvrangragātas burve.

-�� Vai tie�ām? Burve? Sievietes teiktais bija ieinteresējis Eragonu.

-�� Turklāt arī kaujas mags, spiegs es daru visu, kas vārdeniem vajadzīgs. Vārdenu vidū nav pārlieku daudz maģijas pratēju, tāpēc katram no mums ir pusducis pienākumu. Viņa pasmai�dīja, nozibinot līdzenus, baltus zobus. Tas arī ir mana �īsdienas nāciena iemesls. Mēs justos pagodināti, ja tu uzņemtos mūsu kopas vadību. Tu esi vienīgais, kur� spētu aizstāt Dvīņus.

Nemaz īsti neapzinādamies, Eragons atbildēja viņai ar smaidu. Sieviete izturējās tik draudzīgi un apburo�i, ka viņ� ienīda sevi par to, ka viņam jāatsaka. Diem�ēl es nevarē�u uzņemties �o godu. Mēs ar Safiru drīzumā dodamies projām no Troņheimas. Turklāt man vispirms būtu jāapsprie�as ar Nasuadu. Un es nevēlos iepīties vēl kādos politiskos samezglojumos� jo īpa�i ar cilvēkiem, kurus vēl nesen vadīju�i Dvīņi.

Triāna iekoda lūpā. Mani apbēdina �ī ziņa. Viņa panācās solīti tuvāk. Iespējams, mēs varētu pirms jūsu do�anās ceļā satikties vēl kādu reizi. Es tev parādītu, kā izsaukt un vadīt garus� Tas būtu ļoti izglītojo�i mums abiem.

Eragons juta, kā sejā ielīst silts sārtums. Es pateicos par piedāvājumu, ta�u �obrīd esmu pārāk aizņemts.

Triānas acīs nozibēja dusmu dzirkstele, tomēr tā pagaisa tik ātri, ka Eragons sāka prātot, vai vispār to redzējis. Tad viņa ele�ganti nopūtās. Es saprotu.

Jaunā sieviete izklausījās tik vīlusies un izskatījās tik nosku�musi, ka Eragons jau jutās vainīgs par atteikumu. No tā, ka aprunā�os ar viņu da�as minūtes, ta�u nevarētu celties nekāds ļaunums, viņ� sevi pārliecināja. Man gan būtu viens jautājums kā tu apguvi maģiju?

Triāna atplauka. Mana māte bija dziedniece Surdā. Viņai piemita nelielas dotības, un viņa man iemācīja pirmās seno zin�u iemaņas. Protams, es ne tuvu neesmu tik varena kā Jātnieks. Durzu vienatnē nespētu pieveikt neviens no Duvrangragātas bet tu to paveici. īsts varoņdarbs.

Apmulsu�ais Eragons sāka zābakiem �vīkāt grīdu. Bez Arjas iejauk�anās es nebūtu palicis dzīvs.

-�� Tu, Argetlam, esi pārāk pieticīgs, viņa glaimoja. Tie�i tu devi Ēnai iz�ķiro�o triecienu. Tev vajadzētu lepoties ar �o varoņdarbu. Tā ir pa�a Vraela cienīga uzvara. Sieviete paliecās uz Eragona pusi. Jauneklis ieelpoja viņas smar�as samtainas un biezas, ar eksotisku gar�vielu atblāzmu. Vai esi jau dzirdējis dziesmas, kas sacerētas par tevi? Vārdeni tagad katru vakaru tās dzied pie ugunskuriem. Ļaudis runā, ka tu esot nācis, lai atņemtu troni Galbatoriksam!

-�� Nē! Eragons strauji iebilda. Tās nu bija baumas, kuras viņ� nespēja pieņemt. Lai ko viņi teiktu, es nekāroju kāpt tronī. Lai kāds izrādītos mans liktenis, man nav vēlmes valdīt.

-�� Viedi vārdi. Kas gan galu galā ir karalis, ja ne pa�a pienā�kumos ieslodzīts cilvēks? Tas būtu pēdējā Jātnieka un viņa pūķa necienīgi. Nē, tu darīsi tikai to, ko vēlēsies, un tādējādi veidosi Alagēzijas nākotni. Viņa uz mirkli apklusa. Vai tev Impērijā palika ģimene?

Kas tas par jautājumu? Tikai brālēns.

-�� Un tu neesi saderināts?

�is jautājums pārsteidza Eragonu nesagatavotu. Neviens neko tādu viņam nebija vaicājis. Nē, es neesmu saderināts.

-�� Ir ta�u jābūt kādam, kas rūpējas par tevi. Viņa pienāca vēl soli tuvāk, un lentēm greznotā piedurkne pārslīdēja pār jaunekļa delmu.

-�� Kārvahallā man nebija draudzenes, Eragonam nodrebēja balss. Un pēc tam ilgu laiku esmu pavadījis ceļā.

Triāna mazliet atvirzījās un pacēla roku tā, lai �ūskas rokas�sprādze būtu acu augstumā. Vai tev tā patīk? viņa vaicāja. Eragons tikai piemiedza acis un pamājat lai gan jutās visai dīvaini. Es to saucu par Lorgu. Viņa ir mans dēmons un sargātājs. Paliekusies uz priek�u, viņa uzpūta rokassprādzei un nomurmi�nāja: Sē orūm thornessa hāvr sharjalvi lifs.

Kaut kas sausi no�aukstēja, un �ūska atdzīvojās. Eragons apburts vēroja, kā radījums vijas ap Triānas bālo roku, tad izslējās virs tās un piekaļ zaigojo�o rubīnu acis viņam. Ik pa brīdim no �ūskas mutes iz�āvās metālisks mēles dzelksnis. Likās, ka �ūskas acis arvien izple�as, līdz kļūst Eragona dūres lielumā. Viņ� jutās ierauts to liesmojo�ajā dzelmē kā atvarā; lai kā jauneklis censtos, viņ� nespēja novērst skatienu.

Tad. atskanēja strupa pavēle, �ūska atgriezās iepriek�ējā stā�voklī un sastinga. Ar noguru�u nopūtu Triāna atspiedās pret sienu. Vairums ļau�u nesaprot, ko mēs, maģijas pratēji, darām. Ta�u es gribēju atgādināt, ka starp vārdeniem ir cilvēki, kas līdzi�nās tev, un mēs tev palīdzēsim, kā vien spēsim.

Eragons neviļus uzlika roku uz Triānas plaukstas. Nekad iepriek� viņ� pat nebija mēģinājis �ādi tuvoties sievietei, ta�u instinkti dzina viņu uz priek�u, liekot izmēģināt laimi. Tas bija satrauco�i un biedējo�i. Ja vēlies, mēs varam kopā aiziet ieturē�ties. Tepat netālu ir viena no rūķu virtuvēm.

Triānas roka pārslīdēja pār Eragona plaukstu pirksti likās gludi un vēsi, tik at�ķirīgi no raupjajiem tvērieniem, pie kuriem viņ� bija pieradis. Labprāt. Vai mēs� Tad Triānai aiz mugu�ras strauji vērās durvis un viņa klup�us kri�us paspēra soli uz priek�u. Burve strauji pagriezās un vārgi iekliedzās. Pāris sprī�u attālumā no viņas sejas zvēroja Safiras acis.

Safira stāvēja kā sastingusi, tikai aug�lūpa lēnām pacē�lās, atklājot robotu zobu rindu. Tad viņa ierūcās. Rūciens bija pasakains tā bagātajā toņu gammā varēja just gan nicinājumu, gan draudus. Tas vispirms pieņēmās spēkā un tad pamazām noklusa, kopumā aizņemdams kādu minūti. Dzirdēt �o rūcienu nozīmēja noklausīties niknuma pilnu tirādi, kas lika tirpām pār�skriet pār muguru.

Visu �o laiku Eragons neatrāva no Safiras ne acu.

Kad rūciena atbalss bija noklususi, Triāna abās dūrēs dru�d�aini �ņaudzīja kleitas audumu. Burve izskatījās nobijusies. Viņa �igli pakniksēja Safiras priek�ā, tad, �ķietami tikko valdīdamās, lai nesāktu skriet, pagriezās un izslīdēja no telpas. Izturēdamās tā, it kā nekas nebūtu noticis, Safira pacēla priek�kāju un nolai�zīja vienu no nagiem. Durvis atvērt izrādījās teju neiespējami, viņa teica, paostīdama gaisu.

Eragons vairs nespēja valdīties. Kāpēc tu to darīji?! viņ� uzsprāga. Tev nebija nekāda iemesla iejaukties!

Tev bija vajadzīga mana palīdzība, Safira mierīgi atbildēja.

Ja man būtu vajadzīga tava palīdzība, es būtu saucis!

Nekliedz uz mani, viņa skarbi atteica, sacērtot �okļus. Era�gons nojauta, ka Safirā kūsājo�ās jūtas nav mazāk trauksmainas par viņējām. Es nepieļau�u, ka tu �ubinies ar lo�ņu, kam vairāk rūp, ka esi Jātnieks, nevis kāds esi tu pats kā cilvēks.

Viņa nebija nekāda lo�ņa! Eragons kliedza. Viņ� dusmās trieca dūri pret sienu. Safira, es jau esmu pieaudzis vīrietis, nevis mūks. Tu ta�u nedomā, ka nelik�os� nelik�os zinis par sievietēm tikai tāpēc, ka esmu tas, kas esmu. Turklāt nejau tev būtu jāpieņem �ie lēmumi. Galu galā varbūt man tīri labi patika parunāties ar viņu pēc visām tām �ausmām, ko esam piedzīvoju�i beidzamajā laikā. Mūsu saikne ir pietiekami cie�a, lai tu zinātu, kā jūtos. Kāpēc tu nevarēji likt mūs mierā ? Kas gan mūsu sarunā bija tik slikts ?

Tu to nesaproti. Viņa novērsa acis, neļaudama Eragonam tajās ieskatīties.

Nesaprotu ?! Vai tu stāsies man ceļā, kad gribē�u apņemt sievu, kad mēs gribēsim bērnus ? Vai man nebūs tiesību uz ģimeni ?

Eragon. Viņa beidzot paskatījās uz jaunekli ar lielu, apaļu aci. Mūsu saikne ir bezgala dziļa.

Protams!

Un, ja tev būs attiecības ar manu svētību vai bez tās, ja tu pieķersies� kādai, �ajā savienībā būs iesaistītas ari manas jūtas. Tas tev būtu jāatceras. Tāpēc un es tevi brīdinā�u tikai �o vienu reizi esi uzmanīgs ar savu izvēli, jo tā skars mūs abus.

Viņ� mirkli apsvēra Safiras teikto. Tiesa, mūsu saikne ir abpu�sēja. Ja tu ienīdīsi kādu, ari mani tas iespaidos līdzīgi� Es saprotu tavas ba�as. Tad tā nebija vienkār�i greizsirdība ?

Viņa vēlreiz nolaizīja nagu. Ja nu vienīgi mazliet.

�oreiz ierūcās Eragons. Viņ� pabrāzās garām pūķim, paķēra Zaroku un devās projām, pa ceļam sprādzēdams pie jostas zobenu.

Viņ� vairākas stundas klīda pa Troņheimu, vairīdamies kādu satikt. Notiku�ais sāpināja Eragonu, kaut gan viņ� nevarēja noliegt Safiras vārdu patiesumu. No visa tā, kas viņus saistīja, �ī bija vissavrupākā joma un viņi par to bija runāju�i vismazāk. To nakti pirmo kop� sagūstī�anas Gileādā viņ� aizvadīja �ķirti no Safiras, sameklēdams guļvietu vienā no rūķu barakām.

Eragons atgriezās ierādītajā miteklī nākamajā rītā. Ievēro�jot vārdos neizteiktu vieno�anos, ne viņ�, ne Safira nepieminēja notiku�o. Strīdēties būtu bezjēdzīgi, ja nedz viena, nedz otra puse netaisījās piekāpties ne soli. Turklāt abi jutās atviegloti, ka atkal var būt kopā, tāpēc nevēlējās vēlreiz apdraudēt draudzību.

Kad viņi pusdienoja un Safira plosīja kāda lopiņa asiņainu cisku, atsteidzās D�ār�a. Kā jau ierasts, viņ� platām acīm blenza uz pūķi, vērojot katru Safiras kustību, kamēr viņas asie zobi no�ķeļ pamatīgam kaulam galu. Kas noticis? Eragons vaicāja, slaucīdams zodu un prātodams, vai Vecajo padome atkal vēlas tikties ar viņu. Kop� bērēm viņi nebija devu�i nekādu ziņu.

D�ār�a novērsās no Safiras tikai uz mirkli, kas bija vajadzīgs, lai izgrūstu: Kungs, ar jums vēlas runāt Nasuada. Viņa gaidīs tēva kabinetā.

Kungs! Eragons gandrīz iesmējās. Vēl glu�i nesen viņ� tā uzrunāja cilvēkus, bet ne otrādi. Jātnieks pavērās uz Safiru. Vai esi beigusi pusdienot vai varbūt tev ir vajadzīga vēl kāda minūte?

Pārgriezusi acis, Safira iedabūja atliku�o gaļas kluci mutē un ar skaļu krak�ķi pārkoda kaulu. Esmu beigusi.

Labi, pieceldamies sacīja Eragons, tu, D�ār�a, vari iet. Mēs zinām ceļu.

Kalnpilsēta bija tik liela, ka viņiem nācās pavadīt ceļā pus�stundu, lai nokļūtu līdz A�ihada kabinetam. Tāpat kā A�ihada laikā durvis tika apsargātas, tikai divu cilvēku vietā te bija sapul�cināta vesela kaujās rūdītu vīru vienība, kas bija gatava novērst vismazākās briesmas. Varēja redzēt, ka viņi bija gatavi upurēt pa�i sevi, lai aizstāvētu savu jauno vadoni uzbrukuma gadījumā. Lai gan vīri, protams, pazina Eragonu un Safiru, ceļ� tika aiz��ķērsots, lai paziņotu Nasuadai par viesiem. Tikai tad abiem ļāva pārkāpt pār slieksni.

Eragons uzreiz pamanīja pārmaiņas: kabinetā bija parādī�jusies vāze ar puķēm. Nelielie, violetie ziedi likās necili, tomēr tie caurstrāvoja gaisu ar siltu smar�u, kas Eragonam atgādināja vasaru tikko lasītas avenes un nopļautus laukus, kas karstajā saulē pamazām sāka līdzināties bronzai. Viņ� ieelpoja �o smar�u, novērtēdams, cik prasmīgi Nasuada ir uzspiedusi telpai savas klātbūtnes zīmogu, neaizēnojot atmiņas par tēvu.

Viņa sēdēja aiz platā galda, vēl arvien ģērbusies melnā sēru tērpā. Kad Eragons apsēdās krēslā un Safira nometās viņam līdzās, Nasuada sacīja: Eragon. Tas izskanēja vienkār�i kā uzruna nedz draudzīga, nedz naidīga. Viņa uz mirkli pagriezās projām un tad atkal pievērsās Jātniekam jaunās vārdenu vado�nes skatienā jautās tērauds un mērķtiecība. Pāris beidzamās dienas esmu pavadījusi, pārskatot vārdenu lietu stāvokli. Tas izrādījās visai bēdīgs. Mums pietrūkst naudas un roku visam, kas jāpadara, krājumi iet uz beigām, turklāt no Impērijas mums piebiedrojas arvien mazāk dumpinieku. Es gribu mainīt �o situ�āciju.

Rūķi nespēs uzturēt mūs bezgalīgi ilgi �ogad ra�as bija sliktas, turklāt viņi pa�i ir cietu�i zaudējumus. Ņemot to vērā, esmu nolēmusi kopā ar vārdeniem pārcelties uz Surdu. Tas ir grūts lēmums, tomēr uzskatu, ka nepiecie�ams lai gādātu par mūsu pa�u dro�ību. Kad būsim Surdā, mums beidzot būs iespēja uzbrukt tie�i Impērijai.

Pat Safira pārsteigta sarosījās. �ī iecere prasīs milzīgus saga�tavo�anās darbus! bilda Eragons. Būs vajadzīgi vairāki mēne�i, līdz vārdeni spēs nogādāt Surdā gan visus cilvēkus, gan iedzīvi. Turklāt, ļoti iespējams, ceļā viņiem mēģinās uzbrukt. Es domāju, ka karalis Orins neuzdro�ināsies atklāti nostāties pret Galbatoriksu, viņ� iebilda.

Nasuada skumji pasmaidīja. Kop� mēs pieveicām urgļus, viņa nostāja ir mainījusies. Viņ� dos vārdeniem pajumti, paba�ros mūs un cīnīsies kopā ar mums. Daudzi vārdeni jau atrodas Surdā galvenokārt sievietes un bērni, kuri nespēja vai nevēlējās doties kaujā. Arī viņi mūs atbalstīs, citādi es lieg�u viņiem vār�denu vārdu.

-�� Kā gan, Eragons vaicāja, tev izdevās tik ātri sazināties ar karali Orinu?

-�� Rūķi izmanto spoguļu un lukturu sistēmu, lai nodotu ziņas pa pazemes ejām. Viņi var nosūtīt ziņojumu no �ejienes līdz Beoru kalnu rietumu piekājei nepilnas dienas laikā. Pēc tam kurjeri to nogādā uz Surdas galvaspilsētu Aberonu. Lai cik ātri tas būtu, �ī metode tomēr ir pārāk gausa tad, kad Galbatorikss mūs pārsteidz ar veselu urgļu armiju, neatstājot ne dienu, lai sagatavotos. Es vēlos nodro�ināt krietni ātrāku saziņas veidu, saucot talkā Duvrangragātas un Hrotgara magus.

Atvērusi galda atvilktni, Nasuada izņēma no tās pamatīgu pergamenta tīstokli. Vārdeni dosies projām no Farthenduras mēne�a laikā. Hrotgars ir apņēmies gādāt par mūsu dro�ību, kamēr atrodamies pazemes ejās. Turklāt viņ� nosūtīja vienības uz Ortiadu, lai sakautu urgļu armijas paliekas un noslēgtu tune�ļus. Tad negaidīti uzbrukumi, izmantojot gaiteņus, vairs nebūtu iespējami. Var gadīties, ka ar �iem pasākumiem nebūs gana, lai nodro�inātu vārdenu izdzīvo�anu, tāpēc gribēju ko lūgt īpa�i tev.

Eragons pamāja. Viņam jau bija licies, ka gaidāms lūgums vai pavēle. Tas varēja būt vienīgais izsaukuma iemesls. Esmu tavā rīcībā.

-�� Lai tā būtu. Uz mirkli Nasuada pievērsās Safirai. Tiesa, �ī nav pavēle, un es vēlos, lai tu rūpīgi apdomā atbildi, pirms to dod. Lai panāktu lielāku atbalstu vārdeniem, es vēlos Impērijā izplatīt ziņas, ka jaunais Jātnieks Eragons Ēnkāvis kopā ar savu pūķi Safiru ir pievienojies mums un cīnīsies mūsu pusē. Pirms ko tādu darīt, es vēlējos saņemt jūsu piekri�anu.

Tas ir pārāk bīstami, Safira iebilda.

Vēstis par mūsu parādī�anos sasniegs Impēriju �ā vai tā, Era�gons sprieda. Vārdeni gribēs palielīties ar savu uzvaru un Durzas nāvi. Tas notiks neatkarīgi no tā, vai piekritīsim tam vai ne, tāpēc, manuprāt, varam �ādu atļauju arī dot.

Safira klusi nosprauslājās. Mani uztrauc Galbatorikss. Līdz �im mēs neesam skaļi paziņoju�i, kurā pusē būsim.

Mūsu rīcība runā skaidrāk par jebkādiem vārdiem.

Tiesa, bet tad, kad Durza cīnījās Troņheimā, viņ� nemēģināja nogalināt tevi. Ja mēs atklāti paudīsim, ka esam nostāju�ies pret Impēriju, nākamajā reizē Galbatorikss var nebūt tik pielaidīgs. Kas gan zina, kādi spēki vai plāni viņam ir padomā, mēģinot mūs pakļaut savai varai ? Tik ilgi, kamēr mūsu nostāja nebūs skaidra, viņ�, iespējams, nezinās, kā rīkoties.

Neskaidrību laiks ir beidzies, Eragons palika pie sava. Mēs kāvāmies pret urgļiem, nogalinājām Durzu, un es devu uzticības zvērestu vārdenu vadonim. Viss ir ļoti skaidri. Nē, es piekristu Nasuadas piedāvājumam, ja arī tu piekriti.

Krietnu brīdi pūķis klusēja, tad nolieca milzu galvu. Dari, kā vēlies.

Eragons uzlika plaukstu uz Safiras sāna un atkal pievērsās Nasuadai: Rīkojies tā, kā uzskati par pareizu. Ja �ādi mēs spē�jam palīdzēt vārdeniem, lai tā notiek.

-�� Paldies. Es saprotu, ka tas bija nopietns lēmums. Tagad, kā jau spriedām pirms bērēm, jūs dosieties uz Elesmēru, lai pabeigtu mācības.

-�� Kopā ar Arju?

-�� Protams. Kop� viņu sagūstīja, elfi bija pārtrauku�i jebkādu saziņu gan ar cilvēkiem, gan rūķiem. Vienīgi Arja spētu pārlieci�nāt viņus atjaunot sakarus.

-� Vai tad viņa nevarēja izmantot maģiju, lai paziņotu par izglāb�anos?

-�� Diem�ēl ne. Kad elfi pēc Jātnieku sakāves atkāpās Duveldenvārdenas dziļumos, viņi apkārt �im mū�ame�am uzbūra maģiskus slēgus, kas viņu valstībā neļauj iekļūt ne domai, ne priek�metam, ne dzīvai būtnei, lai kādas burvestības tiktu liktas lietā. Tiesa, ja es pareizi tulkoju Arjas teikto, �ie slēgi nedarbojas pretējā vir�zienā. Tāpēc, lai pārliecinātu karalieni Islanzadi, ka Arja ir dzīva, ka tava un Safiras eksistence nav baumas, ka posts un triumfs, ko piedzīvoju�i vārdeni pēdējos mēne�os, ir īsts, pa�ai Arjai ir jādodas uz Duveldenvārdenu. Nasuada pasniedza viņam tīs�tokli. Tas bija apzīmogots ar vaska spiedogu. Tas ir vēstījums karalienei Islanzadi par vārdenu pa�reizējo stāvokli un manām nākotnes iecerēm. Sargā to kā pa�a dzīvību! Tas nodarīs milzu postu, ja nonāks ienaidnieka rokās. Es ceru, ka pēc visa notiku�ā Islanzadi būs gana labvēlīgi noskaņota, lai atjaunotu diplomātis�kās attiecības ar mums. Viņas palīdzība, iespējams, var izrādīties iz�ķiro�ais apstāklis, kas nosver uzvaras kausus mūsu labā. Arja to saprot un ir piekritusi atbalstīt mūs, tomēr es gribēju, lai arī tu zini, kāds ir stāvoklis, un izmantotu katru mazāko iespēju, kāda varētu rasties.

Eragons aizbāza pergamentu aiz vestes. Kad mēs dodamies ceļā?

-�� Rīt no rīta� ja vien tev nav citu plānu. -Nē.

-�� Lieliski. Viņa saņēma plaukstas kopā. Ak jā, ņem vērā, ka kopā ar jums ceļos vēl kāds. Eragons jautājo�i palūkojās uz vārdenu vadoni. Karalis Hrotgars uzstāja, ka būtu tikai godīgi, ja tavu izglīto�anu novērotu arī rūķu pārstāvis, jo tas ietekmēs arī viņu rasi. Tāpēc viņ� sūta jums līdzi Oriku.

Pirmajā mirklī �ī ziņa Eragonu sakaitināja. Viņ� bija iedomā�jies, ka Safira spētu pacelties spārnos ar Jātnieku un Arju mugurā un nogādāt abus līdz Duveldenvārdenai, tā aiztaupot lieku ceļo�jumu vairāku nedēļu garumā. Orika klātbūtne spiestu mērot �o ceļu pa zemi.

Tomēr, apsvēris visu mirkli ilgāk, Eragons saprata Hrotgara lūguma tālredzību. Bija svarīgi, lai Eragons un Safira saglabātu pēc iespējas lielāku vienlīdzību attiecībās ar da�ādajām rasēm. Jātnieks pasmaidīja. Jā, tas mazliet pagausinās mūs, tomēr, pēc manām domām, mums ir jāuzklausa Hrotgara vēlme. Godīgi sakot, es priecājos, ka Oriks būs kopā ar mums. Ceļot pāri visai Alagēzijai ar Arju vien varētu būt mazliet biedējo�i. Viņa�

Arī Nasuada pasmaidīja. Viņa ir citāda.

-�� Tiesa. Tad viņ� atkal kļuva nopietns. Vai tu tie�ām gata�vojies uzbrukt Impērijai? Tu pati minēji, ka vārdeni esot vāji. Neliekas, ka tā būtu pareizākā izvēle. Ja mēs nogaidīsim�

-� Ja mēs nogaidīsim, Nasuada viņu pārtrauca, Galbatorikss kļūs tikai stiprāks. �ī ir pirmā reize kop� Morzana nogalinā�anas, kad mums ir kaut mazākā cerība pārsteigt viņu nesagatavotu. Galbatoriksam nebija ne mazāko iemeslu �aubīties par urgļu uzvaru bet, pateicoties tev, viņ� piedzīvoja rūgtu sakāvi, tāpēc karalis nav gatavs iebrukumam Impērijā.

Iebrukums! Safira iesaucās. Un kā gan viņa iedomājas nonāvēt Galbatoriksu, ja tas izlidos pretī vārdenu armijai un ar maģiju vienatnē to iznīcinās ?

Kad Eragons atkārtoja �īs ba�as skaļi, Nasuada noliedzo�i nogrozīja galvu. Mūsu pieredze liek domāt, ka viņ� nedosies cīņā, iekams nebūs apdraudēta Urubaena. Galbatoriksam nerūp, ka mēs varētu iznīcināt pusi Impērijas, lai tikai būtu spiesti lauz�ties pie viņa, ne otrādi. Un kāpēc gan viņam par kaut ko uztrauk�ties? Ja mūsu armija spēs nokļūt līdz Impērijas galvaspilsētai, kareivju rindas būs krietni retākas un atliku�ie vīri pārguru�i, tāpēc viņam būs krietni vieglāk mūs sakaut.

-�� Tu tomēr neatbildēji uz Safiras jautājumu, iebilda Era�gons.

-�� Tāpēc, ka pagaidām es to nespēju. �is būs ilgs kar�. Kad pienāks iz�ķiro�ā kauja, iespējams, tu būsi gatavs pieveikt Galba�toriksu vai varbūt mums pievienosies elfi� un viņu burvībie�i ir spēcīgākie Alagēzijā. Lai kas notiktu, mēs nevaram atļauties vilcināties. Tagad ir īstais brīdis riskēt un rīkoties tā, kā neviens to negaida. Pārāk ilgi vārdeni ir dzīvoju�i ēnā mums ir vai nu jācīnās pret Galbatoriksu, vai jāpadodas un jāizgaist.

Eragonu biedēja Nasuadas ieceres milzu mērogs. Tajā slēpās tik daudz risku un nezināmu briesmu, ka likās teju absurdi pat apsvērt �ādu rīcību. Tomēr neba Jātnieka rokās bija �is lēmums, tāpēc viņ� to pieņēma. Eragons negrasījās par to strīdēties. Tagad mums ir jāuzticas viņas viedoklim.

Bet kā ar tevi pa�u? Vai tu būsi dro�ībā, kamēr mēs būsim projām? Es atceros savu zvērestu. Tagad tas ir mans pienā�kums gādāt, lai tuvākajā laikā mums nenāktos domāt par tavām bērēm.

Nasuadas �okļu muskuļi saspringa, un viņa pamāja uz durvju un aiz tām izvietoto kareivju pusi. Par to neuztraucies, esmu dro�i pasargāta. Tad viņa novērsa skatienu. Es atzī�os� viens no iemesliem, kāpēc dodamies uz Surdu, ir sena pazī�anās ar Orinu, un tā nodro�inās patvērumu. Es nevaru palikt �eit, ja jūs ar Arju dodaties projām. Vecajo padome nav zaudējusi savu varu. Viņi neatzīs mani par vadoni, līdz es pilnīgi un galīgi nepierādī�u, ka vārdenus vadu es, nevis padome.

Tad likās, ka Nasuada sakopo visus iek�ējos spēkus, viņa izrieza plecus un pacēla zodu, kļūdama atsve�inātāka un auk�stāka. Tagad ej, Eragon! Gatavo zirgu, parūpējies par provi�antu tiekamies līdz ar saullēktu pie ziemeļu vārtiem!

Eragons zemu paklanījās, pielāgodamies Nasuadas oficiālajai izteiksmei, un tad kopā ar Safiru izgāja no telpas.

Pēc vakariņām Eragons un Safira devās palidot. Viņi pacēlās augstu virs Troņheimas, kur no Farthenduras sienām nokarājās robotas lāstekas, veidojot ap viņiem milzīgu, baltu gredzenu. Lai gan līdz saulrietam bija vēl vairākas stundas, kalna iek�ienē jau teju valdīja tumsa.

Eragons atgāza galvu, izbaudīdams gaisa plūsmu, kas sitās sejā. Viņam pietrūka vēja vēja, kas traucas caur zāli un pluina mākoņus, līdz viss ir sabu�ināts un svaigs. Vēja, kas nes lietu un vētru un purina kokus, liekdams tos pie zemes. Starp citu, arī koku man pietrūkst, viņ� nodomāja. Farthendura ir pārsteidzo�a vieta, bet tajā nav vairāk augu un dzīvnieku kā A�ihada kapli�ā.

Safira piekrita. Skiet, rūki uzskata, ka dārgakmeņi var aiz�stāt puķes. Tad pūķis apklusa. Turpināja tumst. Kad kļuva tik naksnīgs, ka Eragons vairs īsti nevarēja saskatīt apkārtni, viņa ierunājās atkal: Ir jau vēls. Mums būtu jādodas atpakaļ.

Tā arī darām.

Safira milzīgos, laiskos lokos sāka lēnām slīdēt uz zemes pusi, pamazām tuvodamās Troņheimai, kas kā bāka zaigoja Farthendu�ras vidū. Viņi vēl atradās krietnu gabalu no pilsētkalna, kad pūķis pagrieza galvu un ieminējās: Skaties!

Eragons pavērās Safiras norādītajā virzienā, tomēr spēja saskatīt vien pelēku, neizteiksmīgu līdzenumu. Kas tur bija?

Tā vietā, lai atbildētu, viņa viegli savicināja spārnus un pagrie�zās pa kreisi, tuvodamās zemei uz viena no �etriem ceļiem, kas no Troņheimas veda ārā uz visām �etrām debesu pusēm. Kad abi nolaidās, Eragons pamanīja uz viena no tuvējiem pakalniem baltu plankumu. Pustumsā tas savādi zvārojās, glu�i kā peldo�a svece sīkos vilnī�os, bet, ejot tuvāk, pārvērtās zintniecē And�elā viņa bija tērpusies gai�ā vilnas tunikā.

Zintniece nesa milzīgu, teju �etras pēdas platu klūgu grozu, pilnu ar da�ādām sēnēm vairums no tām Eragonam nelikās pazīstamas. Kad And�ela pienāca tuvāk, viņ� pamāja uz groza pusi un jautāja: Tu lasi suņusēnes?

-�� Sveicināts, And�ela iesmējās, nolikdama ne�ļavu zemē. Nē, nē, suņusēnes ir pārāk vispārīgs apzīmējums. Turklāt tās drīzāk būtu jāsauc par kaķusēnēm, nevis suņusēnēm. Viņa sāka tās cilāt. �ī ir rūgtā sērsēne, un �ī ir pelēkā tintene, te ir silāja iedobīte, te pundura jumtene, nobiru vērdiņsēne, asiņu gredzenkāte un �ī plankumainā bērzlapene. Apbrīnojami, vai ne? Beidzamo viņa pacēla sēni, kuras galviņa likās ap�ļakstīta ar sārtām, gai�i violetām un dzeltenām �ļakatām.

-�� Un kas ir �ī? Eragons norādīja uz sēni ar zibens ziluma kātiņu, kvēlojo�i oran�ām lapiņām un spo�i melnu divkārtainu cepurīti.

And�ela ar mīlestību palūkojās uz to. Elfi to dēvē par Fricai Andlāt. Kātiņ� var nogalināt vienā acumirklī, savukārt cepurīte spēj neitralizēt in�u iedarbību. No tās iegūst Tunivora nektāru. Fricai Andlāt aug tikai Duveldenvārdenas un Farthenduras alās, turklāt �eit tā iznīktu, ja rūķi savus ateju izsmeļus sāktu vest kaut kur citur.

Eragons atskatījās uz pakalnu un tikai tad saprata, kā tas bija veidojies.

-�� Sveika, Safira, bilda zintniece, pasniegdamās garām Jāt�niekam, lai noglāstītu pūķa purnu. Safira piemiedza acis, un astes no�ūpo�anās liecināja, ka pūķim pieskāriens ļoti gājis pie sirds. Tad parādījās arī Solembums, �okļos cie�i satvēris ļenganu �urku. Neparaustījis ne ūsu, kaķacis apgūlās uz zemes un sāka tiesāt grauzēju, nelikdamies zinis par klāteso�o trijotni.

-�� Tātad, And�ela sacīja, pieglauzdama atrisu�u �ķipsnu mil�zīgajai matu gubai, projām uz Elesmēru? Eragons pamāja. Viņ� pat nemēģināja zintniecei vaicāt, kā viņa to zina, jo viņa vienmēr zināja visu, kas notiek. Eragons turpināja klusēt, tāpēc And�ela sarauca pieri. Neizturies nu tik īgni! Nav jau nekāds nāvessods!

-�� Es zinu.

-�� Tad pasmaidi, jo, ja tas nav tavs nāvessods, tev vajadzētu justies laimīgam! Bet tu esi sa�ļucis glu�i kā Solembuma �urka. Sa�ļucis. Brīni�ķīgs vārds, vai ne?

And�elas teiktais lika viņam pasmaidīt, un pat dziļi Safiras rīklē noguldza smiekli. Tev �ķiet, ka viss ir tik brīni�ķīgi, bet, tiesa, es izprotu, ko gribi teikt.

-�� Priecājos, ka to izproti. Izpratne ir laba lieta. Saraukusi uzacis puslokā, viņa paāķēja pirkstu zem vienas no sēnēm un ar nagu apmeta to otrādi, lai apskatītu lapiņas. Tad zintniece piebilda: Labi gan, ka mēs �ovakar satikāmies, jo jūs dodaties projām un es� es kopā ar vārdeniem posī�os uz Surdu. Kā jau reiz teicu, man patīk atrasties notikumu mutulī un �is mutulis pārceļas uz turieni.

Smaids Eragona sejā kļuva platāks. Tad jau mūsu ceļojums būs dro�s, citādi tu ta�u piebiedrotos?

And�ela paraustīja plecus, tad nopietni piebilda: Duveldenvārdenā esi piesardzīgs. Tas, ka elfi neizrāda savas jūtas, nebūt nenozīmē, ka viņos nemājo dusmas un kaislība tāpat kā pārējos mirstīgajos. īpa�i bīstamus viņus padara spēja to slēpt, reizēm pat gadiem ilgi.

-�� Vai esi tur bijusi?

-�� Reiz, sensenos laikos.

Pēc klusuma brī�a Eragons pavaicāja: Un ko tu domā par Nasuadas iecerēm?

-� Mmm� viņa piedzīvos savu likteni, tu piedzīvosi savu likteni, viņi visi piedzīvos savu likteni. Tad And�ela iesmējās tik spēji, ka saliecās viduklī, bet pēc mirkļa tikpat strauji iztaisnojās. Ņem vērā, ka es nebildu, kāds �is liktenis būs, tāpēc, lai kas notiktu, varē�u lepoties, ka to paredzēju. Cik viedi no manas puses! Viņa atkal pacēla grozu, atbalstīdama to pret gurnu. Laikam es jūs tagad kādu laiciņu nesatik�u, tāpēc veiksmi, izdo�anos visās lietās un izvairieties no ceptiem kāpostiem, neēdiet ausu sēru un vairāk raugieties uz dzīves saulaino pusi! Un, nebēdnīgi pamirk��ķinājusi, zintniece pagriezās un devās projām, pamezdama Era�gonu mulsi blisinām acis.

Pēc krietnas pauzes Solembums pacēla no zemes savas vaka�riņas un varen pa�apzinīgi sekoja And�elai.

Līdz saullēktam vēl bija atlikusi kāda pusstunda, kad Era�gons un Safira nonāca līdz Troņheimas ziemeļu vārtiem. Tie bija puspacelti tikai tik daudz, lai Safira varētu pa tiem iziet, tāpēc abi steig�us izgāja vārtu otrā pusē, kur augstu virs galvām slējās sarkanas ja�mas pīlāri, bet starp asinskrāsas balstiem bija novietoti zobus atņirgu�i fantastiski nezvēri. Maz�liet tālāk, uz pa�as Troņheimas robe�as, slējās trīsdesmit pēdu augsti zelta grifi. Visus pilsētkalna vārtus sargāja tie�i tāds pats spārnotu aizbildņu pāris. Tuvumā nemanīja nevienas dzīvas radības.

Eragons turēja Ledusliesmas pavadu. Ērzelis bija izsukāts, no jauna apkalts un apseglots. Tā seglu somas vai plīsa no visādiem labumiem. Zirgs nepacietīgi kārpīja zemi Eragons nebija ar to jājis vairāk nekā nedēļu.

Drīz vien atlā�oja arī Oriks, stiepdams uz muguras varenu saini un vēl pamatīgu vīstokli nesdams rokās. Tu bez zirga? mazliet pārsteigts jautāja Eragons. Vai kāds ir iedomājies, ka mēs visu ceļu līdz pa�ai Duveldenvārdenai iesim kājām ?

Oriks nokrek�ķējās. Mēs piestāsim Tarnagā, mazliet tālāk uz ziemeļiem. Tur kāpsim uz plostiem, lai veiktu ceļu no Az Ragni līdz Hedartai tā ir apmetne, kura izveidota tirdzniecībai. Pirms Hedartas zirgi mums nebūs vajadzīgi, tāpēc �o ceļa gabalu es paļau�os uz pa�a kājām.

Kad viņ� nolika vīstokli zemē, tas skaļi no�vadzēja. Tad rūķis atritināja saini un atklājās Eragona bruņas. Vairogs bija pārkrā�sots tagad ozols tā vidū izcēlās skaidrāk un visas iedobes un cirtienu pēdas bija salabotas. Zem vairoga spo�i mirdzēja garā bruņukrekla nopulētie un ieeļļotie gredzeni. Nemanīja ne mazāko pēdu vietā, kur Eragona muguru bija pār�ķēlis Durzas zobens. Arī pārējās bruņu sastāvdaļas cimdi, aproces, kājsargi un ķivere izskatījās kā jauni.

-�� To visu salaboja mūsu labākie kalēji, Oriks paskaidroja. Safira, ari tavas bruņas ir sakārtotas. Tiesa, ņemot vērā, ka ceļojumam pūķa bruņas būtu pārāk smagas, mēs tās nodevām vārdeniem, lai paglabā līdz atgrie�anās brīdim.

Pasaki viņam paldies manā vārdā, lūdza Safira.

Eragons izpildīja viņas vēlmi, tad piesaitēja kājsargus un apro�ces, bet pārējās bruņas noglabāja somā. Beidzot viņ� pasniedzās pēc bruņucepures, ta�u izrādījās, ka to tur rokās Oriks. Rūķis pasvārstīja ķiveri, tad bilda: Nesteidzies, Eragon, to likt galvā. Tev vispirms ir jāizdara kāda izvēle.

-�� Un kas tā būtu par izvēli?

Paceldams bruņucepuri, Oriks atklāja tās nopulēto pieres daļu. Tagad Eragons ievēroja, ka tur parādījies jauns gravējums uz spo�ā tērauda izcēlās Ingeitumu, Hrotgara un Orika klana veseris un zvaigznes. Oriks saviebās, izskatīdamies vienlaikus gandarīts un uztraucies, tad oficiālā balsī turpināja: Mans karalis Hrotgars ir vēlējies, lai es pasniedzu �o ķiveri kā zīmi draudzībai, ko viņ� izjūt pret tevi. Līdz ar �o bruņucepuri Hrotgars piedāvā tev kļūt par vienu no Durgrimstu Ingeitumiem, par mūsu dzimtas locekli.

Eragons vēlreiz palūkojās uz ķiveri, pārsteigts par �ādu Hrot�gara �estu. Vai tas nozīmē, ka kļūstu atkarīgs no viņa pavēlēm?� Ja man arī turpmāk katru otro dienu nāksies dot uzticības zvē�restus, tad drīz vien es vairs nebū�u spējīgs ne soli paspert, nepār�kāpjot kādu solījumu!

Tu vari nelikt to galvā, minēja Safira.

Un riskēt, ka tā varu aizvainot Hrotgaru? Mēs atkal esam iekritu�i slazdā.

Iespējams, ka tā tomēr ir dāvana, vēl viens ottu apliecinājums, nevis lamatas. Varbūt tā viņ� grib mums pateikties par manu pie�dāvājumu salabot Isidara Mitrimu.

Tas Eragonam nebija ie�āvies prātā, jo pa�a domas bija nodar�bināju�as ba�as, kā gan rūķu karalis varētu iegūt papildu varu pār Jātnieku un pūķi. Tiesa. Bet, manuprāt, tas vienlaikus ir mēģinā�jums atjaunot spēku līdzsvaru, kas mainījās, kad zvērēju uzticību Nasuadai. Nez vai rūķiem tāds notikumu pavērsiens di�i gāja pie sirds. Jauneklis atkal paskatījās uz Oriku, kur� nepacietīgi gai�dīja. Cik bie�i kādam izsaka �ādu piedāvājumu?

-�� Kādam cilvēkam? Nekad. Hrotgars strīdējās ar Ingeitumu ģimenēm veselu dienu un nakti, pirms viņi piekrita pieņemt tevi. Ja tu piekritīsi nest mūsu ģerboni, tev būs tie�i tādas pa�as t iesības kā jebkuram no mūsu klana. Tu varēsi piedalīties mūsu sapulcēs un paust savu viedokli ikvienā jautājumā. Un, rūķis kļuva vēl nopietnāks, ja tu vēlēsies, tevi apglabās līdzās mūsu aizgājējiem.

Tikai tagad Eragons līdz galam aptvēra Hrotgara rīcības cēlos nodomus. Tas bija augstākais gods, kādu nerūķim varēja parādīt rūķi. Ar strauju kustību Jātnieks paņēma bruņucepuri no Orika rokām un uzlika sev galvā. Man ir liels gods pievienoties Durgrimstu Ingeitumu klanam.

Oriks apmierināts pamāja ar galvu un piebilda: Tad saņem �o Knurlnīnu, �o Akmens Sirdi, starp plaukstām jā, tie�i tā! Tagad tev ir jāsaņemas un jāpārgrie� roka, lai slacītu akmeni ar savām asinīm. Ar da�ām lāsēm būs gana� Un nu atkārto kopā ar mani: Os il dom qirānū cam dur thargen, zeitmen, oen grimst vor formu edaris rak skilfz. Narho is belgond� Solījums bija diezgan gar� un vērtās vēl garāks, jo Oriks ik pa brīdim to pārtrauca, lai pārtulkotu iepriek�ējos teikumus. Kad rituāls bija galā, Eragons ar maģijas palīdzību sadziedēja griezumu delnā.

-�� Lai ko klani kādreiz teiktu par �o notikumu, atzina Oriks, tu rīkojies nosvērti un cieņpilni. To nu viņi nevarēs neņemt vērā. Tad rūķis pasmaidīja. Tagad mēs esam vienā klanā, ko? Tu esi mans brālis! Citā reizē Hrotgars pats būtu pasniedzis tev bruņucepuri, turklāt vēl sarīkojis pamatīgas dzīres par godu tavai uzņem�anai Durgrimstu Ingeitumu klanā, ta�u notikumi risinās pārāk strauji, lai vilcinātos. Un nedomā, ka �ādi tev izrāda necieņu! Tava uzņem�ana klanā tiks nosvinēta ar pla�u vērienu un visiem sen�u rituāliem, kad jūs ar Safiru nākamreiz ieradīsieties Farthendurā. Tev nāksies mieloties un tuk�ot kausus, dejot un parakstīt veselu kaudzi papīru, lai līdz galam apstiprinātu savu jauno vietu starp rūķiem.

-�� Es ar nepacietību gaidī�u to dienu, Eragons pateicās. Viņ� vēl arvien drud�aini prātoja, kādas sekas varētu radīt viņa piede�rība Durgrimstu Ingeitumiem.

Oriks apsēdās un atbalstījās pret vienu no pīlāriem, tad pavandījās savā sainī un izvilka no tā kaujas cirvi, kuru sāka rokās mētāt. Pēc pāris minūtēm viņ� paliecās, lai palūkotos Troņheimas virzienā. Barzūl knurlar! Kur tad �ie aizķēru�ies? Arja lai solījās būt �eit pirms ausmas. Ha! Elfiem ir savdabīga laika izpratne viņi ierodas vai nu vēlu, vai vēl vēlāk.

-� Vai tev bie�i iznāku�as darī�anas ar viņiem? pietupies vai�cāja Eragons. Safira ziņkārīgi vēroja abus.

Tad rūķis pēk�ņi iesmējās. Eta. Tikai ar Arju, un arī tad neregulāri, jo viņa ļoti bie�i devās projām no Troņheimas. Septi�ņās desmitgadēs, kop� viņu pazīstu, esmu iemācījies tikai vienu: nesteidzini elfu. Tas būtu tāpat kā kalt vīli varbūt salauzt to izdosies, bet saliekt gan ne.

-�� Vai tad rūķi nav tādi pa�i?

-�� O, akmens tomēr var izkustēties, vismaz ar laiku. Oriks nopūtās un papurināja galvu. No visām rasēm elfi mainās vis�mazāk, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc uz viņu valstību es dodos nelabprāt.

-�� Bet mēs ta�u satiksim karalieni Islanzadi, redzēsim Elesmēru un ko tik vēl ne! Kad pēdējo reizi rūķi ielūdza ciemoties Duveldenvārdenā?

Oriks sarauca uzacis. Kam man tie burvīgie skati? Troņheimā un citās mūsu pilsētās darāmā netrūkst, bet man jākāto pāri visai Alagēzijai paust laipnības un, vecam kļūstot, jāgaida, kamēr viņi tevi izskolo. Tas ta�u var vilkties gadiem ilgi!

Gadiem ilgi!� Lai nu kā, ja tas ir vajadzīgs, lai pieveiktu Ēnas un razakus, es to izturē�u.

Safira pieskārās Eragona prātam. Es �aubos, vai Nasuada ļaus mums kavēties Elesmērā ilgāk par da�iem mēne�iem. Sprie�ot pēc tā, ko viņa mums pavēstīja, mūsu palīdzība būs nepiecie�ama jau drīzā nākotnē.

-�� Beidzot! Oriks iesaucās, piesliedamies kājās.

Vārtiem tuvojās Nasuada kurpes �āvās ārā no viņas kleitas apak�malas glu�i kā divas peles, kas pabā� degunu no alas; aiz viņas Jormundurs un Arja ar Orika sainim līdzīgu ne�ļavu uz pleca. Elfa bija tērpusies tajā pa�ā melnas ādas kamzolī, kurā Era�gons viņu redzēja pirmo reizi, bet pie sāniem viņai karājās zobens.

Tajā mirklī Eragonam ie�āvās prātā, ka Arja un Nasuada, iespējams, nepriecāsies par viņa pievieno�anos Ingeitumiem. Vai�nas apziņa lika notrīsēt jauneklis aptvēra, ka vispirms bija vaja�dzējis apspriesties ar Nasuadu. Un Arju! Eragons iek�ēji sarāvās, atcerēdamies, kā elfa dusmojās pēc viņa pirmās tik�anās ar Vecajo padomi.

Kauna pārņemts, jauneklis novērsa skatienu, kad Nasuada nostājās viņa priek�ā. Bet vārdenu vadone vienkār�i noteica: Tu to pieņēmi. Viņas balss skanēja mierīgi un apvaldīti.

Vēl arvien ar acīm urbdamies zemē, viņ� pamāja.

-�� Es nezināju, kā tu rīkosies. Tagad atkal visas trīs mūsu rases ir līdzdalīgas tavā liktenī. Rūķi uzskatīs tevi par sabiedroto, jo tu esi Durgrimstu Ingeitumu klanā, elfi tevi apmācīs un veidos, un, iespējams, viņu ietekme būs visstiprākā, jo tevi un Safiru saista viņu burvestības, savukārt man, cilvēkam, tu esi zvērējis uzticību. Iespējams, tā arī ir vislabāk tu būsi vienlīdz atbildīgs visu triju rasu priek�ā. Uz Eragona pārsteigto skatienu viņa atbildēja ar savādu smaidu, tad iespieda jauneklim saujā nelielu ādas maisiņu ar monētām un pakāpās sāņus.

Jormundurs pasniedza roku, un mazliet apjuku�ais Jātnieks to paspieda. Laimīgu ceļu, Eragon! Sargi sevi.

-�� Ejam, Arja bilda, viņiem garām ieslīdēdama Farthenduras krēslā. Mums ir laiks doties ceļā. Aijedails ir norietējis, un mūsu priek�ā ir tāla gaita.

-�� Tiesa, Oriks piekrita un izvilka no sava saiņa sarkanu lākturi.

Nasuada vēlreiz pārlaida skatienu promgājējiem. Lieliski. Eragon, Safira, lai jūs pavada vārdenu un arī mana svētība! Lai dro�s jūsu ceļojums! Atcerieties, jūs nesat mūsu cerību un gaidu nastu, tāpēc rīkojieties ar godu.

-�� Mēs darīsim, ko spēsim, Eragons apsolīja.

Stingri satvēris Ledusliesmas gro�us, viņ� devās Arjas pēdās elfa jau bija aizsteigusies vairākus jardus uz priek�u. Aiz viņiem gāja Oriks, bet pēdējā lā�oja Safira. Eragons vēl pamanīja, ka, iedama garām Nasuadai, Safira uz mirkli apstājas un viegli nolaiza viņai vaigu. Tad pūķis pielika soli, lai panāktu pārējos.

Viņi turpināja soļot pa ceļu uz ziemeļu pusi, vārti aiz muguras rāvās arvien mazāki un mazāki, līdz sarāvās līdz �aurai gaismas svēdrai, uz kuras varēja saskatīt divus sīkus siluetus, tur viņus ar skatieniem vēl arvien pavadīja Nasuada un Jormundurs.

Beidzot sasniegu�i Farthenduras klin�u sienu, gājēji nonāca pie milzīgām, trīsdesmit pēdu augstām durvīm. Tās jau gaidīja atvērtas. Trīs rūķu sargi paklanījās un atbrīvoja ceļu. Aiz durvīm ceļinieku skatieniem pavērās tikpat grandiozs tunelis, kura sānus pirmās piecdesmit pēdas greznoja kolonnas un izgaismoja later�nas. Pēc tam tas aizstiepās tālāk tuk�s un kluss kā kapenes.

�ie vārti mats matā atgādināja Farthenduras rietumu ieeju, ta�u Eragons zināja, ka �is ir cits gaitenis. Eja, kurā viņi atradās �obrīd, nebija izkalta vien jūdzi garajā kalna sānā tā stiepās zem neskaitāmu kalnu virknes līdz pat rūķu pilsētai Tarnagai.

-�� �is ir mūsu ceļ�, Oriks noteica, paceldams lākturi.

Rūķis un elfa pārkāpa pār slieksni un devās tālāk, bet Era�gons, pēk�ņi zūdot pārliecībai, saminstinājās. Tumsa viņu gan nebiedēja, tomēr ienir�ana mū�īgajā naktī līdz pa�ai Tarnagai arī neielīksmoja sirdi. Un, reiz spēris kāju nemīlīgajā gaitenī, viņ� atkal tiktu ierauts notikumu virpulī un būtu spiests atteikties no tām nedaudzajām lietām, pie kurām bija pieradis, dzīvojot starp vārdeniem, lai ļautos nezināmajam liktenim.

Vai kas noticis? Safira jautāja.

Nekas.

Viņ� dziļi ieelpoja un tad sāka soļot uz priek�u, ļaujot kalna akmens bezgalībai sevi aprīt.

♦ ♦ ♦

Trīs dienas pēc razaku parādī�anās Rorans attapās, ka soļo �urpu turpu pa savu mazo Kores apmetnīti, pats to nemaz neapzinādamies. Kop� Albriha iepriek�ējā apmeklējuma nekādu jaunu ziņu no Kārvahallas nebija, un arī miesta vēro�ana neļāva saprast, kas īsti ielejā notiek. Viņ� uzmeta skatienu tāla�jām teltīm, kurās mitinājās kareivji, tad turpināja soļot.

Ap dienas vidu Rorans notiesāja mazas, sausas pusdienas. Ar plaukstas aug�pusi noslaucījis muti, viņ� sāka prātot: "Nez cik ilgi razaki taisās gaidīt?" Ja tā bija mēro�anās ar pacietību, tad Rorans bija apņēmies uzvarēt.

Lai īsinātu laiku, viņ� vingrinājās loka �au�anā, par mērķi izmantodams trūdo�u baļķēnu. Bet, kad bulta sa�ķīda pret līdzās stumbram gulo�u akmeni, Rorans meta �ai nodarbei mieru. Atlika tikai viens turpināt soļot pa taciņu, kas stiepās no klintsbluķa līdz viņa guļvietai.

Viņ� vēl arvien staigāja turp un atpakaļ, kad zemāk biezoknī atskanēja soļi. Satvēris loku, Rorans paslēpās un sāka gaidīt. Kad no bie�ņas iznira Baldora seja, bēgli no galvas līdz kājām pār�alca atvieglojuma izjūta. Rorans pamāja nācējam.

Kad abi bija apsēdu�ies, Rorans ievaicājās: Kāpēc neviens te nav rādījies?

-��� Nevarējām, Baldors atteica, norausdams no pieres svied�rus. Karavīri pārāk cie�i visus uzmana. �ī bija pirmā iespēja, kad kādam no mums izdevās izlavīties no ciema. Un man drīz vien ir jāpo�as atpakaļ. Baldors pavērsa seju pret smaili, kas slējās pār viņiem, un nodrebinājās. Tev ir vairāk dū�as nekā man, ja spēj te mierīgi nak�ņot. Vai tev ir nācies saķerties ar vilkiem, lā�iem vai klin�u kaķiem?

-�� Nē, nē, viss kārtībā. Vai karavīri runā ko jaunu?

-�� Viens vakar Mornam lielījās, ka viņu vienība esot īpa�i atla�sīta �im uzdevumam. Rorans saviebās. Un viņi neizturas pārāk

klusi� Katru vakaru vismaz divi trīs piedzeras līdz nemaņai. Jau pirmajā dienā kareivju bariņ� izdemolēja Morna lielo zāli.

-�� Vai viņi samaksāja par nodarīto skādi?

-�� Protams, ne.

Rorans pagriezās, lai uzmestu skatienu ciemam. Es vēl arvien nespēju aptvert, ka Impērija tā pūlas, lai notvertu mani. Ko es viņiem varētu dot? Ko, viņuprāt, es tiem varētu dot?

Baldors pavērās turp, kur skatījās Rorans. �odien razaki tincināja Katrīnu. Kāds bija minējis, ka jums ir tuvas attiecības, un razaki gribēja zināt, vai meitene zinot, kur tu varētu būt.

Rorans ieskatījās Baldora atklātajā sejā. Vai ar viņu viss kārtībā?

-�� Nu, lai viņu nobiedētu, ar diviem tādiem mērgļiem nepie�tiek, Baldors viņu mierināja. Bet kalēja dēla nākamais teikums izskanēja piesardzīgi, jautājo�i. Varbūt tev ir jāapsver iespēja padoties?

-�� Es drīzāk vispirms pakār�u viņus un pēc tam pakār�os pats! Rorans atkal pielēca kājās un turpināja mīt iestaigāto taciņu, pa brīdim piecirzdams kāju. Kā tu vari kaut ko tādu piedāvāt? Tu ta�u zini, kā viņi mocīja manu tēvu!

Satvēris drauga roku, Baldors turpināja: Kas notiks, ja turpi�nāsi slēpties, bet kareivji nepadosies un paliks ciemā? Viņi uzska�tīs, ka esam sameloju�i, lai palīdzētu tev aizbēgt. Bet Impērija nodevējiem nepiedod.

Rorans izrāva roku no Baldora tvēriena. Viņ� apmetās apkārt, vēlreiz piecirta kāju un strauji apsēdās. "Ja es neparādī�os pats, razaki vainos tos, kuri viņiem būs tuvāk pa rokai. Ja es mēģinātu aizvilināt razakus projām no ciema�" Bet tad Rorans saprata, ka nav tik izveicīgs me�a pazinējs, lai aizbēgtu no trīsdesmit vīriem un vēl pāris razakiem. "Eragons to spētu, bet es nespē�u." Tomēr, ja vien kaut kas nemainītos, tā viņam būtu vienīgā iespējamā izvēle.

Viņ� paskatījās uz Baldoru. Es negribu, lai kāds ciestu manis dēļ. Pagaidām vēl nogaidī�u, ta�u, ja razaki kļūs nepacietīgi un kādam piedraudēs� Tad man nāksies domāt, ko darīt tālāk.

-�� Stāvoklis ir diezgan draņķīgs, Baldors ieminējās.

Bet es tomēr mēģinā�u tikt cauri ar veselu ādu.

Drīz pēc tam Baldors devās atpakaļceļā, pametot Roranu uz iemītās taciņas vienatnē ar viņa domām. Tā bēglis nosoļoja jūdzi pēc jūdzes, līdz pārdomu smagums bija iestaigājis nogāzes zālē un sūnās skaidri saskatāmu celiņu. Kad līdz ar krēslu uzdvesa dzes�trums, Rorans novilka zābakus, baidīdamies tos nomīt caurus, un turpināja savu gaitu basām kājām.

Tajā mirklī, kad virs apvār�ņa parādījās augo�s mēness un iz�ķīdināja nakts ēnas marmorvēsas gaismas svēdrās, Rorans pamanīja, ka Kārvahalla sakustas kā iztramdīts skudru pūznis. Tum�ajā ciematā zibēja vairāki desmiti lukturu acu, te parādīda�mies, te nozuzdami aiz mājām. Dzeltenie plankumiņi saplūda Kār�vahallas galvenajā laukumā un tad juceklīgi spietoja uz pilsētas nomali, kur tos sagaidīja kareivju nometnes lāpu nelokāmā rinda.

Veselas divas stundas Rorans vēroja, kā satraukto lukturu mutulis bezspēcīgi sitas pret lāpu taisno sienu. Beigu beigās pre�tinieku rindas pa�ķīda un gaismiņu bariņi saira un nozuda vieni teltīs, citi mājās.

Kad viss bija norimis, Rorans atraisīja guļvietas tīstokli un ieslīdēja zem segas.

Visu nākamo dienu Kārvahallā valdīja nepieredzēta trauksme. Starp mājām zibēja cilvēku stāvi, turklāt, pa�am par lielu pār�steigumu, Rorans pamanīja, ka jātnieki dodas uz tuvējām Palan�kāras ielejas viensētām. Pusdienlaikā divi vīri devās uz kareivju nometni un uz veselu stundu nozuda razaku teltī.

Viņ� bija tā aizrāvies ar notieko�ā vēro�anu, ka teju visu dienu nekustīgi pavadīja vietā, no kuras vislabāk varēja saskatīt ciemu.

Kad Rorans bija sācis ēst vakariņas, kā jau bēglis bija cerējis, parādījās Baldors. Esi izsalcis? Rorans vaicāja, pamādams uz ēdiena pusi.

Baldors papurināja galvu un, manāmi piekusis, piesēda. Zem acīm viņam bija iezīmēju�ās tum�as līnijas, kas lika ādai izskatī�ties plānai un viegli ievainojamai. Kvimbijs ir pagalam.

Atsitoties pret zemi, nograbēja Rorana bļodiņa. Lādēdamies viņ� norausa auksto sautējumu no kājas, tad vaicāja: Kā tas gadījās?

-�� Vakar vakarā divi trīs kareivji nelika mieru Tarai. Tara bija Morna sieva. Viņa neko īpa�i neiebilda, bet tad vīru strīds par to, kur� viņai jāapkalpo pirmais, pārauga kautiņā. Krogu bija ienācis arī Kvimbijs, lai pārbaudītu alus mucu, kas, pēc Morna vārdiem, bija ierūdzis, un brūveris mēģināja kau�ļus iz�ķirt. Rorans pamāja. Tas izskatījās pēc Kvimbija iejaukties, lai gādātu, ka apkārtējie uzvedas piedienīgi. Tikai nelaime tā, ka viens no kareivjiem svieda viņam ar kausu un trāpīja tie�i pa deniņiem. Nabags bija uz vietas pagalam.

Rorans blenza zemē, salicis rokas uz gurniem un pūlēdamies apvaldīt saraustītos gārdzienus. Viņ� jutās tā, it kā Baldors būtu viņam iezvēlis pa krūtīm un aiz sitis elpu. "Tas likās neiespējami� Kvimbijs un pagalam?" Fermeris un alus darītājs viņ� bija tikpat nemainīga Kārvahallas ainavas sastāvdaļa kā apkārtējie kalni, vienmēr pamanāms cieminieku dienas gaitās. Vai kareiv�jus sodīs?

Baldors pacēla roku. Tūlīt pēc Kvimbija nāves razaki izzaga viņa ķermeni no tavernas un aizstiepa uz savām teltīm. Vakar naktī mēģinājām to atgūt, bet ar mums neviens nerunāja.

-�� To es redzēju.

Baldors norūcās un ar plaukstām saberzēja seju. Tētis un Lorings �odien tikās ar razakiem un pārliecināja, lai atdod Kvim�bija mirstīgās atliekas. Tiesa, kareivji netiks sodīti. Tad viņ� uz mirkli apklusa. Es taisījos ceļā pie tevis, kad atdeva Kvimbija pī�ļus. Vai zini, ko dabūja viņa sieva? Kaulus.

-�� Kaulus?!

-�� Un tie visi bija tīri noskrubināti. Uz kauliem varēja redzēt zobu pēdas, turklāt vairums bija pārkosti, lai tiktu pie kaulu smadzenēm.

Roranam sametās nelabi ap dū�u, un vienlaikus viņu pārņēma dziļas �ausmas par Kvimbija likteni. Visi ta�u zināja, ka cilvēka gars negūst mieru, kamēr viņa pī�ļi nav pienācīgi apglabāti. �āda apgānī�ana Roranam likās pretīga, tāpēc viņ� vaicāja: Kur� tad viņu apēda?

-�� Kareivji bija tādās pa�ās �ausmās kā mēs. Laikam jau pie vainas bija razaki.

-�� Kāpēc tā? Kāda tam jēga?

-�� Nedomāju, atzina Baldors, ka razaki ir cilvēciskas būtnes. Neviens viņus nav skaidri redzējis tuvumā, turklāt viņi nelāgi o� un vienmēr tin seju melnā �allē. Muguras �iem ir uzkumpu�as un sariezu�ās, bet savā starpā viņi sazinās ar klik�ķiem. Pat karavīri, �ķiet, baidās no razakiem.

-� Ja viņi nav cilvēciskas būtnes, kas tad viņi var būt? Rorans gribēja zināt. Urgļi ta�u viņi nav.

-�� Kas gan to zina?

Tagad pretīguma sajūtai Rorana sirdī pievienojās bailes bailes no pārdabiskā. Viņ� redzēja, kā Baldors sa�ņaudz rokas kalēja dēls izjuta ko līdzīgu. Lai kādi stāsti būtu dzirdēti par Galbatoriksa negantībām apziņa, ka imperatora ļaunie spēki plosās starp pa�u mājām, tomēr satrieca. Roranu pārņēma pēk��ņa apjausma, ka viņiem ir darī�ana ar radījumiem, par kuriem iepriek� dzirdēts vien dziesmās un stāstos. Mums ir jārīkojas, viņ� nomurmināja.

Naktī kļuva arvien siltāk, un nākamajā pēcpusdienā visā Palankāras ielejā gaiss likās vai trīsam negaidītā pavasara kar�stuma vilnī. Zem skaidrajām, zilajām debesīm Kārvahalla �ķita miera pilna, tomēr Rorans teju varēja izgar�ot rūgto no�ēlu, kas savos negantajos nagos bija sagrābusi ciema iedzīvotājus. Miers līdzinājās vējā cie�i nostieptam plānam palagam.

Par spīti gaidām, kas virmoja gaisā, diena izrādījās necie�amas garlaicības pilna. Vairumu laika Rorans pavadīja, sukājot Horsta ķēvi. Visbeidzot viņ� devās pie miera, raudzīdamies aug�up uz zvaig�ņu plīvuru, kas klājās starp prie�u augstajiem torņiem, greznodams naksnīgo debesjumu. Zvaigznes likās tik tuvu, ka jauneklim �ķita viņ� krīt starp tām arvien dziļāk vismelnākajā tuk�umā.

Kad Rorans pamodās, mēness jau rietēja un kaklu likās izko�du�i dūmi. Viņ� sāka klepot un apvēlās, lai pielēktu kājās. Acis svila un asaroja, tāpēc viņ� vairākas reizes tās samirk�ķināja. Dzēlīgie dūmi traucēja elpot.

Rorans paķēra segas un apsegloja pārbiedēto ķēvi, tad, skubi�nādams nabaga dzīvnieku, uzjāja augstāk pa kalna nogāzi, cerē�dams atkal nonākt svaigā gaisā. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka dūmi vijas aug�up kopā ar viņu, tāpēc Rorans nogriezās un devās �ķērsām cauri me�am. Pēc vairāku minū�u ilgas līkumo�anas tumsā viņi beidzot izlauzās no bie�ņas un izjāja uz dzegas, kur dūmus bija izklīdināju�as vēja brāzmas. Cenzdamies ar dziļiem elpas vilcieniem iztīrīt plau�as, Rorans pārlaida a�u skatienu iele�jai, meklēdams ugunsgrēku. Viņ� acumirklī to pamanīja.

Pār Kārvahallas siena �ķūni dejoja baltu liesmu viesulis, pārvērzdams tik vērtīgo saturu dzintarainu jāņtārpiņu lietū. Rorans drebēja, vērodams, kā dūmos izkūp pilsētas lopiņu pār�tika. Viņam gribējās kliegt un mesties cauri me�am, lai palīdzētu cieminiekiem ar ūdens spaiņiem, neliekoties ne zinis par pa�a dro�ību.

Tad nomaldījusies dzirkstele nolaidās uz Delvina mājas jumta. Pēc pāris sekundēm lubiņu jumtu bija pār�alcis liesmu vilnis.

Tie�i �ī iemesla dēļ nevērība pret uguni Kārvahallā bija pār�kāpums, par kuru draudēja pakār�ana. Rorans spēja vien lādēties un plēst matus, asarām plūstot pār seju. Vai tā bija nejau�ība? Vai varbūt pie vainas bija kareivji ? Vai razaki soda ciema iedzīvotājus par to, ka viņi nenodod mani'?� Vai esmu kaut nedaudz atbildīgs par notieko�o ?

Nākamā aizdegās Fiska māja. Satriektais Rorans spēja vien novērst seju, ienīzdams pats sevi par mazdū�ību.

Līdz saules lēktam visi ugunsgrēki bija nodzēsti vai arī izde�gu�i pa�i. No iznīcības liesmu jūrā pārējo Kārvahallu bija paglā�busi neticama veiksme un bezvēja nakts.

Rorans nogaidīja, līdz bija pārliecināts, ka uguns norimusi, tad atgriezās nometnē un devās pie miera. No pirmās līdz pēdējai gaismai viņu ar apkārtējo pasauli saistīja vien drud�aini, saraus�tīti sapņi.

Pamodies Rorans vienkār�i gaidīja vēstnesi, kam viņ� l>ija pārliecināts vajadzēja kuru katru mirkli būt klāt. �oreiz nācējs bija Albrihs. Viņ� parādījās puskrēslā ar drūmu, noguru�u izteiksmi sejā. Tev jānāk man līdzi, viņ� sacīja.

Rorans saspringa. Kāpēc? "Vai viņi ir izlēmu�i nodot mani kareivjiem?" Ja viņ� bija ugunsgrēka cēlonis, Rorans lieliski saprastu cieminieku vēlmi tikt no viņa vaļā. Viņ� pat bija gatavs piekrist, ka tas būtu nepiecie�ams. Būtu muļķīgi pieņemt, ka visai Kārvahallai ir jāupurē sevi viņa dēļ. Tiesa, tas nebūt nenozīmēja, ka Rorans grasījās ļaut, lai viņu tā vienkār�i atdod razaku nagos. Pēc tā, ko abi briesmoņi izdarīja ar Kvimbiju, Rorans bija gatavs cīnīties līdz nāvei, lai nekļūtu par viņu gūstekni.

-�� Tāpēc, ka �ķūni aizdedzināja kareivji, saspringstot �okļu muskuļiem, atbildēja Albrihs. Morns aizliedza viņiem parādīties "Septiņos klaipos", bet �ie tomēr sadzērās pa�i savu alu, un viens no viņiem pa ceļam uz teltīm iemeta lāpu sienā.

-�� Vai kāds ir cietis? Rorans vaicāja.

-�� Da�i apdedzinājās. Bet Ģertrūde visus ir apkopusi. Mēs mēģi�nājām uzsākt sarunas ar razakiem. Viņi uzspļāva mūsu prasībai, lai Impērija sedz visus zaudējumus un nodod vainīgos taisnai tiesai. Viņi pat atteicās liegt kareivjiem atstāt tel�u apmetni.

-�� Un kāpēc man ir jāatgrie�as?

Albrihs iesmējās, kaut arī prieka �ajos smieklos bija maz. Pēc vesera un knaiblēm. Mums ir vajadzīga tava palīdzība� lai tiktu galā ar razakiem.

-�� Vai jūs to tie�ām esat gatavi darīt manis dēļ?

-�� Mēs jau neriskējam tevis dēļ vien. Tagad viņi apdraud visu ciematu. Vismaz atnāc, izrunājies ar tēvu un pārējiem, uzklausi viņu domas� Manuprāt, arī tu tīri labprāt kādu nakti pavadītu mājā, ne �ajos nolādētajos kalnos.

Rorans krietnu brīdi pārdomāja Albriha piedāvājumu un tad nolēma piebiedroties kalēja dēlam. "Man ir tikai divas izvēles vai nu �ī, vai bēg�ana. Un bēgt es pagū�u arī vēlāk." Viņ� atveda ķēvi, piesēja somas pie segliem un tad kopā ar Albrihu devās lejup ielejā.

Tuvodamies Kārvahallai, viņi palēnināja soli, izmantojot kokus un krūmus kā aizsegu. Paslēpies aiz mucas lietusūdens savāk�anai, Albrihs vispirms pārliecinājās, ka ielās nemana neko aizdomīgu, tad pamāja Roranam. Viņi kopā lavījās no ēnas uz ēnu, vērodami, vai kaut kur neparādīsies Impērijas pakalpiņi. Kad abi nonāca līdz Horsta smēdei, Albrihs pavēra dubultdurvīs vien tik platu spraugu, lai Rorans un ķēve varētu nemanāmi ieslīdēt darbnīcā.

Smēdes iek�pusi izgaismoja vientuļa svece, kas meta trīco�u gaismu pāri seju lokam, kas likās kā pakārts apkārtējā tumsā. Smēdē bija Horsts, viņa milzu bārda iesniedzās gaismas aplī kā pūkains plaukts, viņam līdzās manīja Delvina, Gedrika, arī Loringa nopietnos vaibstus. Pārējie bija jaunāki Baldors, Loringa trīs dēli, Parrs un Kvimbija puika Nolfavrels tikko trīspadsmit gadu veci.

Kad smēdē ienāca Rorans, visi klāteso�ie pagriezās pret viņu. O, tu esi atgriezies. Vai, nak�ņojot Korē, tevi nepiemeklēja kas ļauns?

-�� Man laimējās.

-�� Tad mēs varam turpināt.

-�� Ko īsti? Rorans gribēja zināt, piesiedams ķēvi pie vienas no laktām.

Atbildēja Lorings. Kurpnieka pergamentam līdzīgo seju vagoja tūksto�iem dziļāku grumbu un sīkāku grumbiņu. Mēs mēģinā�jām panākt kādu vieno�anos ar tiem razakiem� ar tiem iebru�cējiem. Viņ� apklusa, kad trauslo augumu salieca nepatīkams, metālisks kāss, kas likās plosāmies dziļi vīra krūtīs. Viņi ir attei�ku�ies no jebkuras saprātīgas sarunas. Viņi apdraud mūs visus bez mazākā �ēluma. Lorings nokrem�ļojās un tad apņēmīgi noskaldīja: Viņiem� ir� jāpazūd. �ādiem radījumiem�

-�� Nē, iebilda Rorans, tie nav radījumi, tie ir neradījumi.

Ļau�u sejas saviebās, un viņi sāka piekrīto�i māt ar galvu.

Delvins turpināja: Mums jāsaprot, ka ir apdraudētas mūsu visu dzīvības. Ja uguns būtu izplatījusies tālāk, varēja iet bojā desmi�tiem cilvēku, bet tie, kuri paliktu dzīvi, zaudētu visu, kas tiem pie�der. Tāpēc mēs esam vienoju�ies patriekt razakus no Kārvahallas. Vai tu mums piebiedrosies?

Rorans mirkli vilcinājās. Kas notiks, ja viņi atgriezīsies vai izsauks papildspēkus? Mēs nespēsim uzvarēt visu Impēriju.

Nespēsim, nopietni piekrita Horsts, tomēr mēs nevaram klusējot noskatīties, kā kareivji nogalina mūs, kā viņi iznīcina mūsu mājas. Katra vīra pacietībai reiz pienāk gals, un tad viņam ir jāceļas, lai dotu pretsparu.

Lorings iesmējās, atmetis atpakaļ galvu tā, ka sveces liesma izgaismoja vecā vīra zobu strupuļus. Vispirms mēs nostiprinā�simies, viņ� spītīgi no�ukstēja, un tad kausimies! Razaki vēl no�ēlos dienu, kad viņu pū�ņojo�ās acis ieraudzīja Kārvahallu! Ha, ha!

Kad Rorans bija piekritis vīru iecerei, Horsts izdalīja visiem lāpstas, mēslu dak�as, spriguļus rīkus, kas likās piemē�roti kareivju un razaku patriek�anai.

Rorans paņēma lauzni, bet tad nolika to atpakaļ. Kaut gan viņ� nekad nebija pievērsis lielu uzmanību Broma stāstiem, viens no tiem, "Dziesma par Gerandu", saviļņoja Roranu katrā klau�sī�anās reizē. Dziesma vēstīja par di�āko sava laika karotāju Gerandu, kur� atteicās no zobena, lai apņemtu sievu un strādātu lauku sētā. Tomēr mieru di�ais vīrs nerada, jo kāds greizsirdīgs kungs uzsāka asinsatriebību pret Geranda dzimtu, un tas pie�spieda Gerandu atkal nogalināt. Tiesa, viņ� vairs nepacēla dau�dzināto zobenu, bet cīnījās ar vienkār�u veseri.

Piegājis pie sienas, Rorans paņēma vidēja lieluma veseri ar garu kātu un noapaļotu vienu galvas pusi. Viņ� to pasvārstīja rokās, tad piegāja pie Horsta un vaicāja: Vai drīkstu aizņemties �o te?

Horsts paskatījās vispirms uz darbarīku, tad uz Roranu. Tikai liec to lietā ar prātu. Tad kalējs vērsās pie pārējiem: Atcerie�ties mēs grasāmies pabiedēt viņus, ne nogalināt. Salauziet kādu kaulu, bet neaizraujieties. Un, lai ko jūs darītu, nestāviet uz vietas kā iemieti un neiesaistieties kaujā. Lai cik varonīgi un bezbailīgi jūs justos, atminieties, ka viņi ir labi apmācīti karotāji.

Kad ikviens no vīriem bija apgādāts ar kādu ieroci, pulciņ� pameta smēdi un, metot līklo�us cauri Kārvahallai, nonāca līdz razaku nometnei. Kareivji jau bija devu�ies pie miera, vien �etri sargi vēroja to, kas notika ap pelēkajām teltīm. Abu razaku zirgi bija piesieti līdzās izplēno�am ugunskuram.

Horsts klusā balsī deva pavēles, likdams Albriham un Delvinam tikt galā ar vienu sargkareivju pāri un uzticēdams Parram un Roranam uzbrukt pārējiem diviem.

Rorans ar aizturētu elpu piezagās karavīram, kur� neko neno�jauta. Kad locekļos kā zibens iecirtās enerģijas vilnis, jaunekļa sirds nodrebēja. Viņ� trīsēdams paslēpās aiz mājas stūra un gai�dīja Horsta zīmi. Gaidi.

Gaidi.

Ar varenu rēcienu Horsts izlēca no savas slēptuves un vadīja vīrus uzbrukumā teltīm. Rorans metās uz priek�u un novicināja veseri. Viņ� trāpīja sargkareivim pa plecu, un tas nelāgi nobrak�ķēja.

Vīrs ieaurojās un nometa zemē savuāvu. Kad nākamie Rorana triecieni ķēra ribas un muguru, viņ� sagrīļojās. Rorans vēlreiz pacēla veseri, un nabaga vīrs metās bēgt, saukdams palīgā.

Rorans skrēja viņam pakaļ, kaut ko nesakarīgi kliegdams. Viņ� iezvēla pa telts sānu, notriekdams no kājām neredzamo ienaidnieku, nākamais belziens ķēra bruņucepuri, kas parādījās citas telts atverē. Metāls no�ķindēja līdzīgi zvanam. Rorans ar acu kaktiņu pamanīja, kā garām aizdejo Lorings vecais vīrs gārdzo�i smējās un tumsā auroja, bakstīdams kareivjus ar dak�ām. Visap�kārt valdīja apjukums, vīri klupa cits pār citu, radīdami ķermeņu ņudzekli.

Pametis skatienu atpakaļ, Rorans pamanīja kareivi, kur� mēģina nospriegot loku. Jauneklis metās uz priek�u, un tērauda vesera zvēliens sa�ķaidīja loku. Karavīrs deva kājām ziņu.

Drausmīgi spiegdami, razaki izpiņķējās no savām teltīm ar zobeniem rokā. Ta�u, pirms viņi paguva kādam uzbrukt, Baldora atsietie zirgi auļos metās putnubiedēkļiem līdzīgo stāvu virzienā. Razaki skrēja katrs uz savu pusi, tad atkal sameklēja cits citu, bet panikas pārņemto kareivju bēg�anas vilnis aizrāva viņus līdzi.

Tad viss bija galā.

Rorans klusumā skaļi elsoja, rokai vēl arvien krampjaini �ņau�dzot vesera kātu. Pēc mirkļa viņ�, līkumodams starp sagāzto tel�u un izmētāto segu kaudzēm, devās pie Horsta. Kalēja kuplajā bārdā vīdēja smīns. Sitais bija jestrākais kautiņ�, kāds man nācis priek�ā beidzamo gadu laikā.

Vīriem aiz muguras modās Kārvahalla ļaudis mēģināja saprast, kas tā par jezgu nakts vidū. Rorans manīja, kā aiz aiz�slēģotajiem logiem iedegas lukturi, bet tad klusa raudā�ana lika viņam pagriezties.

Nolfavrels, Kvimbija puika, tupēja līdzās kāda kareivja nekusļ tīgajam ķermenim un elsodams atkal un atkal trieca nazi nabaga i krūtīs. Piesteidzās Gedriks un Albrihs un nocēla Nolfavrelu no līķa.

-�� Viņam nevajadzēja nākt kopā ar mums, Rorans bilda.

Horsts paraustīja plecus. Mēs nevarējām viņam to liegt.

"Tomēr razaku vīra nāve tikai apgrūtinās neradījumu paļ

triek�anu," viņ� nodomāja. Mums būtu jāuzbūvē barikādes uz� ceļa un starp mājām, lai viņi nevarētu mūs pārsteigt. Pārlaidis skatienu vīriem, vai kāds nav ievainots, Rorans pamanīja, ka� Delvinam ir pār�ķelts apak�delms. Zemnieks to bija nosaitējis ar strēmeli, noplēstu no asinīm klātā krekla.

Ar pāris strupiem uzsaucieniem Horsts izrīkoja savus vīrus.� Albriham un Baldoram bija jāatgādā Kvimbija rati no smēdes, ! bet Loringa dēliem un Parram uzticēja savākt no kārvahallie�iem visu, kas varētu derēt ciema nostiprinā�anai.

Kamēr viņ� deva pavēles, lauka malā sapulcējās cilvēki, blenz�dami uz razaku nometnes atliekām un miru�o kareivi. Kas notika? Fisks uzsauca.

Lorings panācās uz priek�u un ieskatījās namdarim tie�i acīs. Kas notika? Es tev tūlīt izstāstī�u, kas notikal Mēs patriecām tos sūdabrāļus� pārsteidzām ar nolaistām biksēm un pamatīgi noslānījām!

-�� Man prieks par jums, vīri. Tā bija Birgitas balss. Rudmatainā sieviete stāvēja, Nolfavrelu piespiedusi pie krūtīm, kaut arī puikas seja bija asinīm nota�ķīta. Viņi ir pelnīju�i gļēvuļu nāvi par to, ka nogalināja manu vīru.

Ciematnieku rindas pār�alca atzinīga murminā�ana, bet tad ierunājās Teins: Vai tu, Horst, esi galīgi nojūdzies? Pat ja tu aiz�biedēji razakus un viņu kareivjus, Galbatorikss nākamreiz atsūtīs lielāku pulku. Impērija neliksies mierā, kamēr nedabūs Roranu.

-�� Mums viņ� ir jāizdod, noņurdēja Slouns.

Horsts pacēla rokas. Es piekrītu, neviens atsevi�ķs cilvēks nav tik svarīgs kā visa Kārvahalla kopumā. Bet, pat ja mēs izdosim Roranu, vai jūs uzskatāt, ka Galbatorikss mūs nesodīs par preto��anos? Viņa acīs mēs neesam ne ar ko labāki par vārdeniem.

-�� Tad kāpēc jūs uzbrukāt? Teins uzstājīgi jautāja. Kas piln�varoja jūs pieņemt �o lēmumu? Tagad jūs esat nolēmu�i postam inūs visus!

�oreiz atbildēja Birgita: Vai tu ļautu viņiem nogalināt savu ,sievu? Viņa piespieda abas plaukstas dēla sejai un tad pacēla l>ret Teinu asinīm klātās rokas. Vai tu ļautu viņiem nodedzināt visu ciemu?� Kur ir tava vīri�ķība, kaļķeniek?

Uzrunātais nolaida acis, nespēdams izturēt Birgitas liesmo�jo�o skatienu.

-�� Viņi nodedzināja manas mājas, Rorans ierunājās, aprija Kvimbiju un gandrīz nolīdzināja Kārvahallu līdz ar zemi. Tādi noziegumi nedrīkst palikt nesodīti. Vai mēs esam pārbiedēti tru�sī�i, kas gatavi nolaist ausis un bezspēcīgi gaidīt nokau�anu? Nē! Mums ir tiesības aizstāvēties. Kad ielas galā, vilkdami ratus, parādījās Albrihs ar Baldoru, viņ� apklusa. Mēs varam sprie�delēt vēlāk. Tagad ir jāgatavojas aizsardzībai. Kur� nāks mums palīgā?

Pieteicās vēl kādi �etrdesmit vīri. Kopīgiem spēkiem viņi ķērās pie sare�ģīta uzdevuma kā padarīt Kārvahallu neieņemamu. Rorans strādāja, nenolai�ot rokas, te nagloja �ogu latiņas starp mājām, te cēla akmeņiem piebērtas mucas citu uz citas, tā veido�jot pagaidu mūrus, te vilka baļķus pāri galvenajam ceļam, ko vīri aizbarikādēja, apgāzdami uz sāniem divus ratus.

Kad Rorans steidza no viena paveikta darba pie nākamā, kādā �ķērsielā viņu pārsteidza Katrīna. Viņa apskāva jaunekli un atzi�nās: Es tā priecājos, ka esi atgriezies, ka esi sveiks un vesels!

Viņ� maigi noskūpstīja meiteni. Katrīna� Mums ir jāaprunā�jas, tikko būsim tiku�i ar visu galā. Meitene mīklaini pasmaidīja, bet viņas acīs uzmirdzēja cerību uguntiņa. Tev bija taisnība. Vilcinoties es rīkojos kā muļķis. Katrs brīdis, ko pavadām kopā, ir zelta vērts, un es negribu iz�ķiest laiku, kas mums dots, ja kuru katru mirkli likteņa kaprīze var iz�ķirt mūs.

Brīdī, kad Rorans laistīja ar ūdeni Kiselta mājas jumtu, lai tas neaizdegtos, atskanēja Parra kliedziens: Razaki!

Nometis spaini, Rorans metās pie ratiem, kur bija atstājis savu veseri. Paķēris ieroci, viņ� pacēla acis loka �āviena attālumā, ceļa vidū apturējis zirgu, notieko�o vēroja viens no razakiem. Neradījumu apgaismoja lāpa, kuru viņ� turēja kreisajā rokā, bet labā likās atliekta atpakaļ, it kā viņ� gatavotos kaut ko mest.

Rorans iesmējās. Vai �is taisās mūs ar akmeņiem nomētāt? Viņ� ta�u atrodas pārāk tālu, lai trāpītu� Tomēr Rorans aprā�vās pusvārdā razaks �āva roku uz priek�u, gaisā uzmirdzēja stikla pudele un trāpīja pa ratiem, kas atradās pa labi no jaunekļa. Mirkli vēlāk uguns bumba uzsvieda ratus gaisā, bet svilino�a gaisa dūre trieca Roranu pret tuvējo mūri.

Apdullis viņ� nokrita knūpus, mēģinādams atgūt elpu. Cauri ausīs pulsējo�ai dunoņai Rorans saklausīja zirga auļu dipu. Viņ� piespieda sevi iz slieties stāvus un pavērties uz skaņas pusi. Jau�neklis tikko paguva parauties sāņus, kad garām cauri dego�u barikā�u spraugai aiztraucās abi razaki.

Tie apturēja savus rik�otājus un sāka ar zobeniem kapāt apkār�tējos cilvēkus. Rorans redzēja, kā trīs vīri saļimst, bet Horsts un Lorings, nokļuvu�i līdz neradījumiem, ar dak�ām sāk tos spiest atpakaļ. Ta�u, pirms cieminieki paguva attapties, cauri barikādēm sāka velties karavīri, tumsā akli skaldot pa labi un pa kreisi.

Rorans saprata, ka uzbrucēji jāaptur, citādi viņi ieņems Kārva�hallu. Viņ� metās virsū tuvākajam karavīram un pārsteidza to ar vesera triecienu tie�i sejā. Kareivis, neizdvesis ne skaņas, sabruka zemē. Kad uz viņa pusi metās kritu�ā biedri, Rorans izrāva no ienaidnieka ļenganās rokas vairogu par laimi, pēdējā brīdī, jo vēl pēc acumirkļa jauneklim nācās atvairīt pirmo zobena cirtienu.

Atkāpdamies uz razaku pusi, Rorans atvairīja vēl vienu dūrienu, tad vēza veseri pret kareivja zodu. Arī �is uzbrucējs saļima. Pie manis! iesaucās Rorans. Sargājiet savas mājas! Jauneklis izvairījās no kārtējā cirtiena, uzmanīdamies, lai pieci kareivji nepagūtu viņu ielenkt. Pie manis!

Pirmais viņam piebiedrojās Baldors, tad arī Albrihs. Da�us mirkļus vēlāk piesteidzās Loringa dēli, pēc tam arī citi vīri. No sānielām sievietes un bērni nomētāja karavīrus ar akmeņu krusu.

-� Turieties kopā! Rorans pavēlēja, neatkāpdamies ne par sprīdi. Mūsu ir vairāk.

Redzēdami, ka cieminieku rindas viņu priek�ā kļūst arvien blī�vākas, kareivji saminstinājās. Juzdams, ka aiz viņa sapulcēju�ies savi simt vīri, Rorans pamazām sāka virzīties uz priek�u.

-�� Uzbrūcsssiet, muļķi! viens no razakiem no�ņācās, izvairī�damies no Loringa dak�ām.

Uz Rorana pusi �ņākdama �āvās vientuļa bulta. Viņ� ar vai�rogu to atvairīja un iesmējās. Tagad razaki bija atspiesti līdzās karavīriem un bezspēcīgās dusmās spēja vien �ņākt. Neradījumi blenza uz cieminiekiem no savu piķa melno kapu�u apak�as. Pēk�ņi Roranu pārmāca miegs un bezgalīgs nespēks; likās, viņ� nespēj ne tikai pakustēties, bet arī padomāt. It kā spēku izsīkums būtu pieķēdējis viņa rokas un kājas pie zemes.

Tad kaut kur tālāk starp Kārvahallas mājām atskanēja Birgitas spalgais kliedziens. Vēl pēc mirkļa pāri Rorana galvai aiz�āvās akmens, kas lidoja uz razaka pusi. Viņ� gan ar pārdabiski strauju kustību paguva no tā izvairīties. Tomēr �is it kā acumirklīgais traucēklis atbrīvoja Rorana prātu no miegu uzdzeno�ās miglas. "Vai tā bija maģija?" viņ� pie sevis nodomāja.

Jauneklis nometa vairogu, satvēra veseri abās rokās un pacēla augstu virs galvas glu�i kā Horsts, kad kala tēraudu. Rorans pastiepās uz pirkstgaliem, atlieca ķermeni tālu atpakaļ un tad ar svilpienu vēza rokas uz priek�u. Veseris aizvirpuļoja gaisā un triecās pret razaka vairogu, atstādams tajā pamatīgu iedobi.

Ar diviem uzbrukumiem bija gana, lai izkliedētu razaku dīvai�nās burvestības iespaidu. Viņi �igli apmainījās ar vairākiem klik��ķiem, bet cieminieki aurodami tikmēr virzījās uz priek�u. Bei�dzot razaki pievilka savu auļotāju pavadas un pagrieza tos projām no ciema.

-�� Atkāpjamies, viņi noņurdēja, jādami garām kareivjiem. Purpurā tērptie karavīri sapīku�i virzījās ārā no Kārvahallas, cirzdami katram, kur� pienāca pārāk tuvu. Tikai atkāpu�ies krietnu gabalu no dego�ajiem ratiem, viņi uzdrīkstējās pagriezt ciemam muguru.

Rorans nopūtās un aizgāja pacelt savu veseri, pirmo reizi sajuzdams sasitumus uz sāniem un muguras no triek�anās pret mūri. Ieraudzījis, ka sprādziens nonāvējis Parru, jauneklis nolieca galvu. Kritu�i bija vēl deviņi vīri. Sievu un mā�u vaimanas jau plosīja nakts klusumu.

"Kā gan �eit varēja notikt kaut kas tāds?"

-�� Nāciet �urp! atskanēja Baldora sauciens.

Rorans samiedza un atkal atvēra acis, tad devās pie Baldora, kur� stāvēja ceļa vidū. Tikai jardus divdesmit tālāk zirgā sēdēja vabolei līdzīgs razaks. Neradījums ar līki savilktu pirkstu norādīja uz Roranu un sacīja: Tu� tu od pēcssss sssava brālēna. Mēs nekad neaizmirstam sssmar�u.

-�� Ko jūs gribat? Rorans iesaucās. Kāpēc jūs esat atvilku�ies uz �ejieni?

Razaks iesmējās tie bija spalgi, kukainiski smiekli. Mēs gribam� informāciju. Neradījums atskatījās pāri plecam, kur tumsā bija nozudu�i viņa sabiedrotie, tad iekliedzās: Atdodiet mums Roranu, un jūsss tiksssiet pārdoti verdzsssībā. Aizssstāviet viņu un mēsss apēdīsssim jūsss visssusss. Apdomājiet sssavu atbildi mēsss drīzsss atgriezīsssimiesss. Un apdomājiet, lai tā būtu pareizsssā atbilde!

♦ ♦ ♦

Durvīm veroties, ejā ieplūda gaisma. Eragons samiedza acis pēc tik ilga pazemē pavadīta laika tās bija atradu��as no dienasgaismas. Līdzās Safira no�ņācās un atlieca kaklu, lai labāk apskatītu apkaimi.

Gājiens pa pazemes ejām no Farthenduras bija ildzis divas die�nas, kaut arī Eragonam �ķita, ka tas prasījis vairāk laika bezga�līgās tumsas un klusē�anas dēļ, ko tā likās uzspie�am ceļotājiem. Tagad Jātnieks spēja atminēties vien pāris teikumu, ar kuriem viņi bija apmainīju�ies �ajā laikā.

Ceļojot kopā, Eragons bija cerējis uzzināt ko vairāk par Arju, ta�u priek�statu par elfu viņam izdevās papildināt tikai ar pa�a vērojumiem. Nekad iepriek� viņ� ar to kopā nebija ieturējies, tāpēc tagad pārsteigts skatījās, ka elfa ēd tikai pa�as līdzpaņemto pārtiku un nelieto gaļu. Kad Eragons apvaicājās, kāpēc tā, Arja atbildēja: Pēc mācībām Elesmērā tu nekad vairs neēdīsi dzīv�nieka miesu vai, ja ēdīsi, tad ļoti, ļoti retos gadījumos.

-�� Kāpēc lai es atteiktos no gaļas? viņ� ķircinot jautāja.

-�� Es to nespē�u izstāstīt vārdiem, bet tu visu sapratīsi, kolīdz nonāksim elfu galvaspilsētā.

Tagad tas viss likās pagaisis no prāta Eragons steidza uz durvju pusi, lai aplūkotu vietu, kur viņi bija nonāku�i. Viņ� atklāja, ka stāv uz granīta dzegas vairāk nekā simt pēdu virs sar�kani iekrāsota ezera, kas spo�i mirdz austrumos uzlēku�ās saules staros. Glu�i kā Kostamerna, ūdens stiepās no kalna līdz kalnam, aizpildīdams visu ielejas galu. No ezera uz ziemeļiem iztecēja Az Ragni, līkumodama starp smailēm, līdz kaut kur tālumā upe izplūda austrumu līdzenumos.

Pa labi slējās kailas kalnu virsotnes, starp kurām manīja vien retu taku, bet pa kreisi� pa kreisi skatam pavērās rūķu pilsēta Tarnaga. Te paaud�u paaudzes bija pārvērtu�as �ķietami nepie�ejamos Beoru kalnus veselā tera�u virknē. Zemākajās terasēs

izvietojās galvenokārt lauku saimniecības tum�ie augsnes loki gaidīja sējas laiku. Ēkas te bija zemas, cik varēja spriest, celtas tikai un vienīgi no akmens. Virs �iem salīdzino�i tuk�ajiem tera�u lokiem slējās savstarpēji saistītu māju labirints, kuru vainagoja milzīgs balti zeltīts kupols. �ķita, ka visa pilsēta veido tikai pakā�pienus, kas ved uz �o templi. Kupols mirdzēja kā nopulēts mēnesakmens, līdzinoties pienainai pērlei, kas lidinās virs pelēkas slā�nekļa piramīdas.

Oriks atbildēja uz Eragona jautājumu, pirms Jātnieks paguva to uzdot: Tas ir Selbedeils, visas rūķu pasaules di�ākais templis un Durgrimstu Kvanu jeb Kvanu klana mājvieta. Viņi ir dievu kalpi un vēstne�i.

Vai viņi pārvalda Tarnagu ? Safira vaicāja. Eragons atkārtoja jautājumu.

-�� Nē, iedama viņiem garām, bilda Arja. Kvani gan ir spē�cīgi, tomēr viņu nav daudz par spīti klana varai pār pēcnāves dzīvi� un pār zeltu. Tarnagu pārvalda Ragni Heftini Upes Sardze. Kamēr uzturēsimies �eit, mēs būsim viņu klana vadoņa Undina viesi.

Elfai pa pēdām visi �ķērsoja klints izcilni un iegāja mezglainu koku me�iņā, kas sedza kalna nogāzi. Oriks pa�ukstēja Eragonam: Neliecies par to ne zinis. Viņa jau gadiem strīdas ar Kvaniem. Katru reizi, kad viņa parādās Tarnagā un uzsāk sarunu ar kādu no priesteriem, izceļas tāds ka�ķis, kas spētu nobiedēt pat kuili.

-�� Arja?

Oriks nopietni pamāja. Es par to neko daudz nezinu, bet esmu dzirdējis, ka viņa nepiekrīt ļoti daudzām lietām, kam tic Kvani. Laikam elfi īsti neņem par pilnu "murminā�anu pret debe�sīm, cerot, ka tā palīdzēs".

Kamēr viņi gāja lejup pa nogāzi, Eragons vēroja Arjas muguru, prātodams, vai Orika teiktais ir tiesa un, ja tā tie�ām bija, kam ticēja pati Arja? Tad viņ� dziļi ieelpoja un mēģināja izmest tikko dzirdēto no prāta. Bija tik brīni�ķīgi atkal nokļūt zem atklātām debesīm, kur smar�oja sūnas un papardes, un koki, kur saule silti apspīdēja seju, kur apkārt klusi dūca bites un citi kukaiņi.

Taka aizveda lejup līdz ezera krastam, tad atkal sāka kāpt aug�up uz atvērto Tarnagas vārtu pusi. Kā jums ir izdevies paslēpt Tarnagu no Galbatoriksa? Eragons vaicāja. Farthendura ir kas cits, to es saprotu, bet �ī pilsēta� Es nekad neesmu redzējis neko tādu.

Oriks klusi iesmējās. Paslēpt? Nē, tas būtu neiespējami. Pēc Jātnieku sakāves mēs bijām spiesti pamest visas savas pilsētas virszeme un atkāpties pazemes gaiteņos, lai paglabtos no Galba�toriksa un Atkritējiem. Viņi bie�i lidoja uz Beoriem, slepkavodami ikvienu, kas trāpījās ceļā.

-�� Es biju iedomājies, ka rūķi vienmēr dzīvoju�i pazemē.

Oriks savilka biezās uzacis izbrīnā. Kāpēc lai mēs to darītu?

Tiesa, mēs izprotam un godājam akmeni, tomēr atklātas debesis mums patīk ne mazāk kā elfiem vai cilvēkiem. Ta�u tikai pirms piecpadsmit gadiem, pēc Morzana nāves, mēs uzdro�inājāmies atgriezties Tarnagā un citās mūsu senajās apme�anās vietās. Pro�tams, Galbatorikss ir nedabiski spēcīgs, tomēr pat viņ� vienatnē neuzbruktu veselai pilsētai. Tiesa, ja karalis to vēlētos, viņ� ar savu pūķi varētu mums sagādāt briesmīgus brī�us, ta�u pēdējos gados viņi reti pamet Urubaenu, izvairoties pat no īsiem ceļoju�miem. Un, lai atvestu �urp armiju, Galbatoriksam būtu vispirms jāieņem Buraga un Farthendura.

Viņam tas gandrīz izdevās, Safira atgādināja.

Viņiem ejot pāri nelielam pakalnam, Eragonu iztrūcināja dzīv�nieks, kas no tuvējiem brik�ņiem pēk�ņi izskrēja uz takas. Kaulai�nais radījums atgādināja kalnu kazu, kādu varēja nomedīt Korē, tikai bija par tre�daļu lielāks, bet milzīgo, rievoto ragu rituļi teju paslēpa vaigus salīdzinājumā ar �iem urgļu ragi atgādināja knapi aizmetu�os burkānus. Vēl dīvaināki likās segli kazas mugurā un tajos stingri sēdo�ais rūķis, kur� bija pavērsis pār nācēju galvām pusuzvilktu loku.

-�� Hert dūrgrimst? Fild rastn? uzsauca sve�ais rūķis.

-�� Orik Thrifkz menthiv oen Hrethcarach Eragon rak Dūrgrimst Ingeitum, atbildēja Oriks. Wharn, az vanyali-carharūg Arja. Nē oc Undinz grimstbelardn. Kazai līdzīgais dzīvnieks ar aizdomām vēroja Safiru. Eragons pamanīja, ka dzīvnieka acis �ķita īpa�i spo��as un saprātīgas, kaut gan tā purns sudrabotās bārdas un drūmās izteiksmes dēļ likās diezgan smieklīgs. Radījums viņam mazliet atgādināja Hrotgaru, tāpēc Eragons teju iesmējās, iedomājies, cik gan ļoti dzīvnieks līdzinās rūķim.

-� Azt jok jordn rast, turpināja sve�ais.

Pēk�ņi bez kāda manāma paskubinājuma no rūķa puses kaza aizlēca tādu gabalu uz priek�u, ka vienu brīdi likās tā pacēlusies spārnos. Tad jātnieks un viņa rumaks nozuda starp kokiem.

-�� Kas tas bija par zvēru? pārsteigtais Eragons jautāja.

Oriks turpināja ceļu. Feldunosts, viens no pieciem dzīvnie�kiem, kurus var sastapt tikai un vienīgi �ajos kalnos. Par godu katram no tiem ir nosaukts kāds klans. Tiesa, Durgrimstu feldunostus uzskata par dro�sirdīgāko un godājamāko starp citiem.

-�� Kāds tam iemesls?

-�� Feldunosti nodro�ina mums pienu, vilnu un gaļu. Bez viņiem mēs nespētu dzīvot Beoros. Kad Galbatorikss un Jātnieki-nodevēji teroi'izēja rūķus, Durgrimstu feldunosti riskēja ar savu dzī�vību un �ajā ziņā nekas daudz nav mainījies lai pieskatītu ganāmpulkus un koptu laukus. Tāpēc mēs visi esam viņiem patei�cību parādā.

-� Vai visi rūķi jāj ar feldunostiem? Eragons mazliet saminstinājās, izrunājot neparasto vārdu.

-�� Tikai kalnos. Feldunosti ir izturīgi un piemēroti kalnu takām, tomēr viņi labāk jūtas klintīs, nevis atklātos līdzenumos.

Safira pabakstīja Eragonu ar degunu, liekot Ledusliesmai pakāpties sāņus. �os būtu labi pamedīt, pat Korē nekā tāda nebija! Ja man Tarnagā būs kāds brīvs brīdis�

Labāk to nedarīt, Jātnieks iebilda. Mēs nedrīkstētu aizvainot rūķus.

Pūķis sarūgtināts nosprauslājās. Es varētu vispirms palūgt atļauju.

Taka, kas tik ilgi bija vijusies zem tum�ajiem koku zariem, paslēpjot gājējus skatienam, izveda milzīgā klajumā, kas pletās ap Tarnagu. Laukos sāka pulcēties ziņkārīgu vērotāju bariņi, bet tad no pilsētas izauļoja septiņi feldunosti dārgakmeņiem rotā�tos iejūgos. To mugurā sēdo�ie jātnieki rokās turēja �ķēpus, pie kuru smailēm kā pātagas vējā cirtās vimpeļi. Apturējis dīvaino dzīvnieku, jātnieku vadonis uzrunāja nācējus: Sveicinām jūs Tarnagas pilsētā. Pēc Undina un Ganela ottu, es, Torvs Broka dēls, miera vārdā piedāvāju mūsu namu viesmīlību. �is rūķis runāja ar rūco�i klepojo�u akcentu, kas nebūt nelīdzinājās Orika valodai.

-�� Un pēc Hrotgara ottu, mēs, Ingeitumi, pieņemam jūsu vies�mīlību, Oriks atbildēja.

-�� Tāpat kā es Islanzadi vārdā, piebilda Arja.

Izskatīdamies gandarīts, Torvs pamāja pārējiem jātniekiem,

tie iecirta pie�us sānos saviem feldunostiem un izveidoja savda�bīgu godasardzi ap ceļinieku �etrotni. Lepni paceltām galvām rūķi pavadīja viņus līdz Tarnagai un ieveda pa pilsētas vārtiem.

Ārējais mūris bija pēdu �etrdesmit biezs un veidoja krēslainu tuneli, kas izveda pie vienas no daudzajām lauku saimniecībām, kuru loks apjoza Tarnagu. Viņi �ķērsoja vēl piecas terases, katru no tām sargāja nocietināti vārti, līdz cauri laukiem nonāca pa�ā pilsētā.

Kaut arī ēkas Tarnagā bija būvētas no akmens, tomēr tas bija darīts ar tādu izveicību, ka pretstatā raupjajiem mūriem �ķita graciozas un vieglas. Mājas un veikalus greznoja drosmī�gas, izteiksmīgas skulptūras, kas galvenokārt attēloja da�ādus dzīvniekus. Bet vispārsteidzo�ākais izrādījās pats akmens: visās iedomājamās un neiedomājamās krāsās no spilgti asinssarkanas līdz niansēti zaļai caurspīdīgos slāņos klāja kalna nogāzi.

Visā pilsētā izkarināto rūķu bezliesmas lukturu daudzkrā�sainās dzirksteles kalpoja kā Beoru garo un tum�o nak�u priek�vēstneses.

At�ķirībā no Troņheimas Tarnaga bija uzcelta atbilsto�i vidējā rūķa stāvam, nerēķinoties ar viesiem cilvēkiem, elfiem vai pūķiem. Durvis nebija augstākas par piecām pēdām, un itin bie�i tās tikko sasniedza �etras ar pusi. Eragons bija vidēja auguma jau�neklis, ta�u tagad jutās kā milzis, kas uzkāpis uz leļļu skatuves.

Pilsētas ielas bija platas un dzīvības pārpilnas. Da�ādu klanu rūķi steidza savās ikdienas gaitās vai kaulējās daudzajos veika�los un veikaliņos. Daudzi bija tērpu�ies savādos, eksotiskos tēr�pos, piemēram, kādā kvartālā Eragons ievēroja ne�petna izskata melnpinkainus rūķus, kuri nēsāja no sudraba kaltas ķiveres, kas atgādināja vilku galvas.

Jaunekli īpa�i pārsteidza rūķu sievietes, jo Troņheimā viņ� tās bija manījis ļoti maz. Viņas likās brangākas par vīriem, sejas vaibsti �ķita smagnēji, ta�u rūķeņu acis mirdzēja, mati veselīgi spīdēja, un rokas maigi aprūpēja mazmazītiņos bērneļus. Rūķu sievietes vairījās no greznības, tās rotāja vienīgi nelielas, smalki kaltas tērauda un akmens saktiņas.

Izdzirdu�i feldunostu kapājo�os soļus, rūķi atskatījās uz ceļi�niekiem. Viņi neuzgavilēja, kā Eragons bija gaidījis, tikai klanī�jās un murmināja: Ēnkāvis. Bet, kad viņi ievēroja veseri un zvaigznes uz Eragona bruņucepures, apbrīnu nomainīja satrau�kums un bie�i pat sa�utums. Dusmīgākie rūķi sapulcējās ap feldunostiem un, starp dzīvniekiem blenzdami uz jaunekli, izsauca da�ādas lamas.

Eragonam pār muguru pārskrēja drebuļi. �ķiet, Hrotgara aizbildnība nepadara mani �eit īpa�i iemīļotu.

Tā izskatās gan, Safira piekrita. Viņ� gan ir nostiprinājis savas attiecības ar tevi, bet tajā pa�ā laikā sadusmojis citus rūku klanus� Mums labāk pazust no acīm, pirms sāku�as līt asinis.

It kā nekāda pūļa nebūtu,Torvs un pārējie sargi jāja uz priek�u, atbrīvodami ceļu cauri vēl septiņiem līmeņiem, līdz kavalkādi no Selbedeila �ķīra vairs tikai vieni vārti. Tad Torvs nogriezās pa kreisi, uz liela nama pusi, kur� likās pielipis kalna nogāzei un kuru sargāja neliels cietoksnis ar diviem �aujamlūkām izraibinā�tiem torņiem.

Ceļiniekiem tuvojoties lielajam namam, no apkārtējām ēkām izsteidzās krietns pulks bruņotu rūķu un aiz�ķērsoja ielu. Viņu sejas sedza gari purpura plīvuri, kas nokarājās pāri pleciem glu�i kā bruņukapuces.

Ceļinieku pavadītāji apturēja savus feldunostus, un viņu sejās iegūla akmens cieti vaibsti. Kas noticis? Eragons vaicāja

Orikam, bet rūķis tikai papurināja galvu un devās uz priek�u, uzlicis roku kaujas cirvim.

-�� Etzil nithgech! iesaucās viens no rūķiem, paceldams dūri.

-�� Formu Hrethcarach� formu Jurgencarmeitder nos eta goroth bahst Tarnag, dur ensesti rak kythn! Jok is warreu az barzūlegūr dur dūrgrimst, Az Sweldn rak Anhūin, mogh tor rak Jurgenuren ? Ne ūdim etal os rast Knurlag. Knurlag^ ana� Krietnu brīdi rūķis turpināja savu monologu, kļūdams arvien dusmīgāks un dusmīgāks.

-�� Vrron! Torvs norējās, pārtraucot runātāju, bet tad abi rūķi sāka strīdēties. Par spīti karstajai vārdu apmaiņai, Eragons juta, ka Torvs �ķietami respektē otru rūķi.

Eragons paspēra pussolīti sāņus, lai labāk redzētu garām Torva feldunostam, un rūķis ar plīvura klāto seju pēk�ņi apklusa, ar �ausmu izteiksmi sejā norādīdams uz Eragona bruņucepuri.

-� Knurlag qana qirānū Dūrgrimst Ingeitum! viņ� ieaurojās.

-�� Qarzūl ana Hrotghar oen uolfild�

-�� Jok is frekk dūrgrimsturen ? brēcēju klusi pārtrauca Oriks, izvilkdams cirvi. Satrauktais Eragons pavērās uz Aiju, ta�u viņa cie�i sekoja notieko�ajam, tāpēc jaunekļa skatienu nemanīja. Viņ� nemanāmi nolaida roku zemāk un sa�ņaudza ar stiepli notīto Zaroka spalu.

Savādais rūķis pikti paskatījās uz Oriku, izvilka no kabatas dzelzs gredzenu, izplūca no savas bārdas trīs garus pavedienus, aptina tos ap gredzenu, tad ar griezīgu d�inkstoņu trieca to pret bruģi un vēl nospļāvās aizripoju�ā gredzena virzienā. Nebildu�i ne vārda, sarkanplīvurotie rūķi atbrīvoja ceļu.

Gredzenam atsitoties pret granītā bruģēto ietvi, Torvs, Oriks un pārējie kareivji nodrebēja. Likās, pat Arja ir uztraukusies. Divi jaunākie rūķi nobālēja un pastiepās pēc iero�iem, bet, kad Torvs norējās: Eta! viņi nolaida rokas.

�āds notikumu pavērsiens satrauca Eragonu vairāk nekā dus�mīgā vārdu apmaiņa. Kad Oriks viens pats paspēra pāris soļu uz priek�u un, pacēlis gredzenu, noglabāja to pie jostas piekārtajā makā, Eragons vaicāja: Ko tas nozīmē?

-�� Tas nozīmē, Torvs atbildēja, ka jums ir ienaidnieki.

Pulciņ� steig�us izsoļoja cauri nelielajam cietoksnim un nonāca

pla�ā pagalmā, kur stāvēja trīs ar lukturiem un karogiem rotāti mielasta galdi. Pie galdiem gaidīja bariņ� rūķu, kā likās, vilkādā tērpta sirmbārdaina rūķa vadībā. Viņ� paplēta rokas un sacīja: Laipni lūgti Tarnagā, Durgrimstu Ragni Heftinu mājvietā. Mēs esam dzirdēju�i neskaitāmus ļaudis daudzinām tevi, Eragon Ēnkāvi. Es esmu Undins, Derunda dēls un �ī klana vadonis.

Tad uz priek�u panāca cits rūķis. Viņam bija karotāja platie pleci un krūtis, bet biezu uzacu noēnotās acis ne mirkli nenovēr�sās no Eragona sejas. Es esmu Gannels, Orma Asinscirvja dēls un Durgrimstu Kvanu klana vadonis.

-�� Mums ir liels gods viesoties pie jums, Eragons atbildēja, pie�liecot galvu. Viņ� juta Safiras aizkaitinājumu, jo par viņu neviens nelikās ne zinis. Tikai mieru, Eragons noteica un piespieda sevi pasmaidīt.

Pūķis nosprauslojās.

Klanu vadoņi sasveicinājās arī ar Arju un Oriku, ta�u Oriku dzirdētās laipnības neaizkustināja par atbildi viņ� pastiepa roku ar dzelzs gredzenu uz plaukstas.

Undina acis iepletās, viņ� negribīgi paņēma gredzenu, turot starp īk�ķi un rādītājpirkstu tā, it kā tā būtu indīga �ūska. Kas tev to iedeva?

-�� Tie bija Az Sweldn rak Anhūin. Un ne jau man Erago�nam.

Kad apkārtējo sejas savilkās tramīgā izteiksmē, Eragons atkal sajutās nelāgi. Viņ� bija redzējis, kā viens rūķis, aci nepamirk��ķinot, stājas pretī vairākiem kuiļiem. Acīmredzot �is gredzens nozīmēja kaut ko patie�ām briesmīgu, ja spēja satraukt �os bez�bailīgos karotājus.

Undins, pieri saraucis, uzklausīja savu padomdevēju �ukstus, tad beidzot teica: Mums vajag apspriesties par notiku�o. Ēnkāvi, �ie mielasta galdi ir klāti tev par godu. Ja neiebilsti, mani kalpi pavadīs tevi uz ierādīto mītni, kur vari noskalot ceļa putekļus, un tad mēs varam sēsties pie kausiem.

Pateicos. Eragons pasniedza Ledusliesmas pavadu vienam no kalpotājiem un sekoja pavadonim, kur� veda viņu dziļāk namā. Kāpdams pāri slieksnim, viņ� atskatījās pār plecu un pamanīja, ka Arja un Oriks kopā ar klanu vadoņiem ir sastāju�ies cie�ā lokā un iegrimu�i spraigā sarunā. Es nekavē�os ilgi, Jātnieks apsolīja Safirai.

Pēc puskumpus pārvieto�anās pa rūķu nama gaiteņiem viņ� ar atvieglojumu atklāja, ka ierādītā istaba ir gana prāva, lai izslietos visā augumā. Kalpotājs paklanījās un sacīja: Es atgriezī�os, kad Grimstborits Undins būs gatavs.

Kad rūķis aizgāja, Eragons uz mirkli sastinga un ievilka dziļu elpu, pateicīgs, ka beidzot iestājies klusums. Saķer�anās ar rūķiem vēl arvien malās pa galvu, neļaujot atslābt. Labi, ka mums Tarnagā nav jāuzkavējas ilgi. Tam vajadzētu novērst nopietnākas sadursmes.

Novilcis cie�i piegulo�os cimdus, Eragons piegāja pie marmora bļodas, kas bija nolikta uz grīdas līdzās zemai gultai. Viņ� ielika rokas ūdenī un tūlīt tās ar nevil�u kliedzienu ati'āva. Ūdens bija teju verdo�s. Laikam rūķu para�a, jauneklis nosprieda. Nogaidījis, līdz ūdens nedaudz atdziest, Eragons ap�ļakstīja un tad noberza seju un kaklu, garaiņiem virmojot uz ādas.

Juzdamies svaigāks, viņ� novilka bikses un tuniku, lai pārģērb�tos drānās, kurās vēl tik nesen apmeklēja A�ihada bēres. Jātnieks pacilāja Zaroku, bet tad izlēma, ka pie Undina galda tas varētu kādu aizvainot, tāpēc piesprādzēja pie jostas vien medību nazi.

Eragons no somas izvilka pergamenta vīstokli, kura nogā�dā�anu Islanzadi bija uzticējusi Nasuada, un pasvārstīja rokā, prātodams, kur to labāk noslēpt. Vēstījums bija pārāk svarīgs, lai atstātu vietā, kur kāds to varēja izlasīt vai nozagt. Nespēdams iedomāties labāku slēptuvi, viņ� iebāza vīstokli piedurknē. Te tas būs dro�ībā ja vien nesanāks kāda plūk�anās, bet tad man būs jāuztraucas par nopietnākām lietām.

Kad pēc krietna brī�a atgriezās kalpotājs, bija vien kāda stunda pēc dienvidus, bet saule jau bija nogrimusi aiz milzīgās kalnu grēdas, un Tarnagu klāja krēsla. Eragons izgāja no zāles, un viņu pārsteidza pilsētas pārvēr�anās līdz ar tumsas priek�laicīgo iestā�anos rūķu laternas atklāja savu patieso jaudu, pielejot ielas ar tīru, vienmērīgu gaismu, kas lika uzzaigot visai ielejai.

Undins un pārējie rūķi bija sapulcēju�ies pagalmā. Turpat galda galā tupēja Safira. Ne�ķita, ka kāds grasītos ap�aubīt viņas izvēli.

Vai kas noticis? Eragons vaicāja, piesteigdamies pie pūķa.

Undins izsauca papildspēkus un pēc tam noslēdza vārtus.

Vai viņ� gaida uzbrukumu?

Vismaz viņ� norūpējies par �ādu iespēju.

Eragon, lūgtum man līdzās, Undins uzrunāja Jātnieku, norādot uz krēslu pie labās rokas. Vispirms apsēdās Eragons un klana vadonis, tad viņu piemēram steidzīgi sekoja pārējie.

Eragons nopriecājās viņam blakus, izrādījās, sē� Oriks, bet tie�i pretī, galda otrā pusē, vieta bija ierādīta Arjai. Tiesa, abi ceļabiedri izskatījās sadrūmu�i. Pirms Jātnieks paguva pavaicāt Orikam par gredzenu, Undins uzplāja ar plaukstu pa galdu un ieaurojās: -Ignh az voth!

No nama sāka plūst kalpotāji ar zeltā kaltiem �ķīvjiem, uz kuriem slējās gaļas gabalu, pīrāgu un augļu kalni. Viņi sadalījās trīs straumēs katra no tām devās pie sava galda un ar izcilu iznesību novietoja ēdienu starp viesiem.

Uz galda parādījās zupas un sautējumi ar da�ādām saknēm, cepta brie�a gaļa, gari, karsti ar iejavu raudzētas maizes klaipi un medus kūkas, no kurām vai pilēja aveņu ievārījums. Zaļumu ligzdā gardē�us gaidīja foreles fileja ar pētersīļiem, bet mazliet tālāk marinēts zutis skumīgi vērās uz siera plati, it kā cerētu noslīdēt no galda un aizlocīties atpakaļ līdz upei. Uz katra galda cēli slējās pa gulbim, bet tiem apkārt pildītu irbī�u, zosu un pīļu pulki.

Visur varēja vērot sēnes apceptas, sulīgas sloksnes, salik�tas kā aube putnam ap galvu vai izgrieztas mazu piļu veidolā un novietotas pie mēr�u "aizsarggrāvjiem". Sēņu da�ādība likās neaptverama te bija gan gaisīgas, baltas sēnes Eragona dūres lielumā, gan neredzēti brīnumi, kas atgādināja raupju koka mizu, gan maigas, suņusēnēm līdzīgas savādnieces, kas bija pārgrieztas teju uz pusēm, lai atklātu spilgti zilo mīkstumu.

Tad atnesa mielasta galveno ēdienu milzīgu, uz atklātas uguns ceptu vepri, kas laistījās, pārliets ar mērcēm. Vismaz Era�gonam likās, ka tas ir vepris, jo tā rumpis bija Ledusliesmas lie�lumā un to knapi spēja panest se�i rūķi. Milzeņa ilkņi bija garāki par apak�delmiem, bet �ņukurs cilvēka galvas platumā. Turklāt apkārt uzvilnīja spēcīga, savdabīgi asa smar�a, kas nomāca visas pārējās un lika acīm asarot.

-�� Nagra, pa�ukstēja Oriks. Milzu me�akuilis. Tas tev, Era�gon, ir liels pagodinājums no Undina puses. Nagras uzdro�inās medīt tikai visdrosmīgākie rūķi, un to pasniedz tikai di�iem vie�siem. Turklāt, manuprāt, viņ� �ādi dod mājienu, ka atbalstīs tevi attiecībās ar Durgrimstu nagrām.

Eragons pieliecās tuvāk Orikam, lai citi viņu nedzirdētu. Tātad �is ir vēl viens Beoriem raksturīgs dzīvnieks. Kādi ir pārējie?

-�� Me�a vilki gana lieli, lai uzbruktu nagrām, un gana izvei�cīgi, lai panāktu feldunostu. Alu lā�i, kurus mēs dēvējam par ur�adniem, bet elfi sauc par beorniem. Elfi viņu vārdā ir nosau�ku�i �os kalnus, tiesa, mēs pa�i grēdai esam devu�i citu vārdu. Mūsu nosaukums gan tiek glabāts noslēpumā, to mēs neizpau�am nevienam citas rases pārstāvim. Un�

-�� Smer uoth, Undins pavēlēja un uzsmaidīja viesiem. Kal�potāji nekavējoties izvilka nelielus, līkus dun�us un sāka griezt nagru, noliekot pa �ķīvim ar gaļu katra mielasta dalībnieka priek�ā. Arja no gaļas atteicās, savukārt Safirai tika pamatīgs vepra gabals. Undins atkal pasmaidīja, paņēma dunci un nogrieza gabaliņu cienasta.

Eragons pasniedzās pēc sava na�a, bet Oriks satvēra drauga roku.

-�� Pagaidi.

Undins lēni ko�ļāja kumosu, bolīdams acis un pārspīlēti mādams ar galvu, tad norija un paziņoja: Ilf gauhnith!

-�� Tagad, Oriks teica, pievērsdamies ēdienam. Vienlaikus ap galdiem sāka risināties sarunas.

Eragons savā dzīvē nebija baudījis neko, kas līdzinātos me�akuilim. Tas bija sulīgs, mīksts un ar īpatnēji asu gar�u it kā gaļa pirms cep�anas būtu mērcēta medū un sidrā -, to vēl vairāk izcēla klāt pievienotā piparmētra. Kā gan viņiem ir izdevies izcept kaut ko tik milzīgu ?

Ļoti lēnītēm, Safira bilda, skrubinādama savu nagras gabalu.

Ēzdams Oriks paskaidroja: �is paradums ir saglabājies kop� laikiem, kad klani indēja cits citu uz nebēdu. Vakara saimnieks pirmais nogar�o ēdienu un atzīst, ka tas nav bīstams viņa viesiem.

Mielasta laikā Eragons centās apvienot da�ādo gardumu bau�dī�anu un sarunas ar Oriku, Arju un rūķiem, kas sēdēja tālāk pie galda. Tā stundas aizsteidzās nemanot, maltīte izvērtās tik pamatīga, ka pēdējo ēdienu pasniedza, pēdējo kumosu notiesāja un pēdējo kausu pie trijiem galdiem iztuk�oja tikai vēlā pēcpus�dienā. Kad kalpotāji ķērās pie trauku novāk�anas, Undins vērsās pie Eragona: Vai maltīte tev likās garda?

Tā bija brīni�ķīga.

Undins pamāja. Man prieks, ka tev gar�oja. Es vakar liku gal�dus iznest pagalmā lai pūķis varētu ieturēties kopā ar mums. Runādams viņ� ne mirkli nenolaida pēto�u skatienu no Eragona.

Eragons iek�ēji sastinga. Tī�i vai netī�i, Undins tikko bija iztu�rējies pret Safiru kā pret kuru katru dzīvnieku. Eragons sākotnēji gribēja par aizplīvurotajiem rūķiem klana vadonim apvaicāties zem �etrām acīm, bet tagad vēlēdamies samulsināt Undinu viņ� sacīja: Mēs ar Safiru esam tev pateicīgi. Un tad piebilda: Ser, bet kāpēc mums meta ar gredzenu?

Pagalmā iestājās vārīgs klusums. Ar acs kaktiņu Eragons pamanīja, ka Oriks saviebjas. Toties Arja pasmaidīja it kā saprastu, kāpēc jauneklis tā rīkojas.

Undins saviebās un nolika dunci uz galda. Knurlagni, kurus tu satiki, pārstāv klanu ar traģisku likteni. Pirms Jātnieku sakā�ves viņi bija starp senākajām un bagātākajām dzimtām mūsu karaļvalstī. Ta�u viņu likteni iz�ķīra divas kļūdas: viņi dzīvoja Beoru kalnu pa�os rietumos un viņu di�ākie kareivji brīvprātīgi pievienojās Vraelam.

Undina balsī asi ieskanējās dusmas. Galbatorikss un viņa nolādētie Atkritēji apkāva viņus jūsu Urubaenas pilsētā. Tad uzurpators un viņa rokaspui�i metās slepkavot rūķus. No viņu dzimtas izdzīvoja tikai Grimstkarvlorsa Anhuina un viņas apsargi. Anhuina drīz vien mira dziļās skumjās, tāpēc viņas vīri pieņēma nosaukumu Az Siveldn rak Anhūin Anhuinas asaras. Sejas viņi aizklāj tāpēc, lai atgādinātu pa�i sev par piedzīvoto zaudējumu un vēlmi atriebties.

Eragona vaigus durstīja kauns, bet viņ� darīja visu iespējamo, lai �ī izteiksme neparādītos sejā. Tad, Undins turpināja, blenz�dams uz vienu no nedaudzajām paliku�ajām kūkām, vairāku gadu desmitu laikā viņi pamazām atjaunoja klanu, nogaidīdami un meklēdami iespēju atgūt savu lomu starp rūķiem. Bet tad ierodies tu ar Hrotgara zīmi uz pieres. Viņiem tas ir nāvīgs aiz�vainojums par spīti visam, ko tu paveici Farthendurā. Tāpēc arī gredzens augstākais izaicinājums. Tas nozīmē, ka Az Siveldn rak Anhūin stāsies tavā ceļā, kā vien spēs, visos iedomājamos veidos, visās iedomājamās situācijās, vai tās būtu svarīgas vai nesvarīgas. Viņi ir nostāju�ies pret tevi, pasludināju�i sevi par taviem asinsnaidniekiem.

-� Vai viņi ir gatavi man uzbrukt, lai ievainotu vai pat nogali�nātu? stīvi jautāja Eragons.

Undina skatiens uz mirkli nosvārstījās viņ� uzmeta īsu mir�kli Gannelam, tad papurināja galvu un izgrūda raupju smieklu, kur�, iespējams, bija mazliet par skaļu apkārt valdo�ajai gaisotnei.

-�� Ko tu, Ēnkāvi! Pat viņi neuzdro�inātos nodarīt pāri viesim. Tas ir aizliegts. Viņi vienkār�i vēlētos, lai tu pazūdi, pazūdi, pazūdi. Tomēr �ī atbilde Eragonu īsti nepārliecināja. Tad Undins piebilda:

-�� Lūgtum, nerunāsim vairs par �o nepatīkamo notikumu. Mēs ar Gannelu no tīras sirds un dziļā draudzībā esam cēlu�i tev priek�ā ēdienus un dzērienus; vai tad tas nav galvenais? Priesteris kaut ko piekrīto�i nomurmināja.

-�� Es jums pateicos, Eragons beidzot sacīja.

Safira nopietnām acīm paskatījās uz savu Jātnieku un tad teica: Viņi baidās, Eragon. Viņi baidās un no�ēlo, ka ir spiesti pieņemt Jātnieka palīdzību.

Tiesa. Viņi, iespējams, cīnās līdzās mums, bet viņi necīnās par mums.

Rīts pienāca bez īsta saullēkta, un Eragons to sagaidīja Undina nama lielajā zālē, klausīdamies, kā klana vado�nis rūķiski sarunājas ar Oriku. Kad Eragons pienāca tuvāk, Undins pievērsās Jātniekam: Sveicināts, Ēnkāvi. Vai labi gulēji?

-�� Labi gan.

-�� Lieliski. Vadonis norādīja uz Oriku. Mēs apspriedāmies par jūsu do�anos tālāk. Biju cerējis, ka varēsiet pavadīt pie mums ilgāku brīdi. Bet, ņemot vērā apstākļus, liekas, ka jums būtu labāk turpināt ceļojumu rīt agri no rīta, kad ielās nebūs daudz to, kas varētu jūs traucēt. Pa�laik, mūsu sarunas laikā, tiek gatavots pro�viants un transports. Hrotgars bija pavēlējis, lai sargi pavada jūs līdz Serisai. Es devu rīkojumu palielināt sargu skaitu no trijiem līdz septiņiem.

-�� Ko mēs iesāksim līdz rītrītam?

Undins paraustīja zvērādu klātos plecus. Man bija nodoms izrādīt jums Tarnagas brīnumus, bet tagad laikam būtu muļķīgi riskēt, klīstot pa pilsētu. Tiesa, Grimstborits Gannels ir ielūdzis jūs apciemot viņu Seldebeilā. Varat izmantot �o ielūgumu. Pie viņa jūs būsiet dro�ībā. Likās, ka klana vadonis ir piemirsis pa�a iepriek� izteikto apgalvojumu: Az Siveldn rak Anhūin nekad neuzdrīkstētos nodarīt pāri viesim.

-�� Pateicos, iespējams, tā arī darī�u. Ejot ārā no zāles, Era�gons pavilka Oriku sāņus un apvaicājās: Cik nopietns ir �is ienaids? Es gribu zināt patiesību.

Varēja just, ka Oriks atbild pagalam negribīgi: Senāk asinsnaids bie�i turpinājās paaudzēm ilgi. Tā dēļ daudzas dzimtas ir pagaisu�as no zemes virsas. Tas, ka Az Sweldn rak Anhūin ir ķēru�ies pie vecajiem paņēmieniem, man liekas pārāk skarbi; nekas tāds nebija noticis kop� klanu karu laikiem� Līdz tam brīdim, kad viņi atsauc savu solījumu, tev ir jāsargās no viņu

sazvērestībām, lai tas būtu gads vai simt gadu. Man �ēl, ka drau�dzība ar Hrotgaru pavērsās tik nelāgi, Eragon. Ta�u vienu mēs tevi nepametīsim. Durgrimstu Ingeitumi vienmēr būs tev līdzās.

Kad abi iznāca no nama, Eragons piesteidzās pie Safiras viņa nakti saritinājusies bija pavadījusi pagalmā zem klajas debess. Vai tev būtu kas iebilstams, ja es dotos uz Seldebeilu ?

Ej vien, ja tev jāiet. Bet paņem Zaroju. Eragons tā arī izdarīja, pie reizes paslēpdams azotē arī Nasuadas doto vīstokli.

Kad Eragons pienāca pie Undina nama pagalma vārtiem, pieci rūķi pacēla rupji tēstos aizliktņus, saslēdzās cie�ā lokā ap viņu, turēdami cirvjus un zobenus pa tvērienam, un rūpīgi nopētīja ielu. Sargi pavadīja Jātnieku ceļā līdz Tarnagas aug�ējā loka slēgtajiem vārtiem.

Eragons nodrebinājās. Pilsēta likās nedabiski tuk�a. Durvis bija slēgtas, logi aizslēģoti, un nedaudzie gājēji, kurus viņi sastapa, novērsa skatienu vai pat nogriezās �ķērsielā, lai nebūtu jāmijas ar Jātnieku un viņa pavadītājiem. "Viņi baidās tikt pama�nīti manā tuvumā," Eragons nodomāja. "Iespējams, tāpēc, ka zina Az Sweldn rak Anhūin atriebsies ikvienam, kas man palī�dzēs." Vēlēdamies pēc iespējas ātrāk pazust no nedraudzīgās ielas, Eragons pacēla roku, lai pieklauvētu pie durvīm, bet, pirms viņ� paguva to izdarīt, tās pavērās un melnā tērpies rūķis aicināja viņu ienākt. Saraustījis zobena siksnu, Eragons iegāja pa durvīm, atstādams sargus pie ieejas.

Vispirms viņu pārsteidza krāsas. Ap Seldebeila pīlāriem pletās spo�i zaļ� mauriņ� glu�i kā mantija, kas uzmesta uz simetriska kalna pleciem, virs kuriem kā galva slejas milzu templis. Nama senās sienas �ņaudza efeju virves uz smailajām lapām vēl arvien mirdzēja rasas lāses. Un pāri visam, izņemot kalnu virsotnes, staroja di�enais baltais kupols ar kalta zelta svēdrām.

Nākamo pārsteigumu dāvāja smar�as. Gaisā jaucās ziedu un kvēpināmo zāļu gaisīgie aromāti, un Eragonam brīdi �ķita, ka viņ� varētu pārtikt no smar�ām vien.

Visbeidzot izbrīnīja skaņa vai drīzāk tās trūkums. Par spīti tam, ka pa mozaīkas celiņiem un pla�ajiem pagalmiem �urpu turpu soļoja priesteru pulciņi, vienīgais troksnis, ko Eragons spēja saklausīt, bija pāri galvai lidojo�a kraukļa klusie spārnu vēzieni.

Rūķis atkal pamāja un pa platāko ceļu devās uz Seldebeila pusi. Kad viņi iegāja zem nama arkām, Eragonam atlika vien apbrīnot apkārt redzamo greznību un amatnieku prasmi. Sie�nas izraibināja da�ādu krāsu un slīpējumu dārgakmeņi turklāt ikviens izskatījās nevainojams. Akmens sienas un griestus klāja izmanīgi kalta sarkanā zelta me�ģīnes, kurās ik pa gabaliņam uzmirdzēja kāds pērles vai sudraba akcents. Brīdi pa brīdim viņi pagāja garām aizslietņiem, kas bija izgriezti no tīra nefrīta.

Templī nekur nemanīja audumus vai gobelēnus. To vietā zāle bija pilna ar izcilu meistaru kaltām skulptūrām daudzas no tām attēloja briesmoņus un dievības episku kauju mirkļos.

Viņi uzkāpa vairākus stāvus augstāk, izgāja cauri ar vaskam līdzīgu sūbējumu klātām un sare�ģītiem mezglu ornamentiem greznotām vara durvīm un nonāca lielā, patuk�ā telpā ar koka grīdu. Sienas no vienas vietas klāja bruņas, starp kurām manīja ne vienu vien āvu, kas līdzinājās tai, kuru kaujā pie Farthenduras izmantoja And�ela.

Telpas vidū Gannels cīnījās ar trijiem jaunākiem rūķiem. Klana vadoņa tērps bija uzrotīts virs gurniem, lai spētu kustēties, drānu netraucēts. Viņa seja bija saraukta niknā grimasē, iero�a koka kāts glu�i vai virpuļoja rokā, bet mācību iero�u trulie asmeņi zibēja gaisā kā satracināti ir�i.

Divi jaunuļi metās virsū Gannelam, bet viņu uzbrukums ātri vien apsīka koka un metāla klaudzienos. Klana vadonis aizgriezās abiem garām, trāpīdams te pa celi, te pa galvu un notriekdams uzbrucējus uz grīdas. Eragons pasmaidīja, vērodams, kā Gannels ar izveicīgu triecienu virkni atbruņo pēdējo uzbrucēju.

Tikai tad klana vadonis pamanīja Eragonu un atvadījās no pārējiem rūķiem. Kamēr Gannels atlika ieroci atpakaļ vietā, Era�gons ierunājās: Vai visi Kvani tik prasmīgi rīkojas ar āvām? Tā priesterim �ķiet savāda iemaņa.

Gannels paskatījās uz jaunekli. Mums ta�u jābūt gataviem aizsargāt pa�iem sevi, vai ne tā? �ai zemei uzglūn daudzi jo daudzi ienaidnieki.

Eragons pamāja. �ie ir īpa�i iero�i. Pirmo reizi dzīvē tos redzēju kaujā pie Farthenduras kādas zālī�u zinātājas rokās.

Rūķis ievilka dziļu elpu un tad ar �ņācienu izpūta caur sakos�tiem zobiem. And�ela. Gannels manāmi saskāba. Viņa �o āvu ieguva no kāda priestera mīklu minē�anas spēlē. Tas bija ne�petns joks, jo tikai mēs drīkstam lietot huthvirnu. Viņa un Arja� Tad rūķis paraustīja plecus un piegāja pie maza galdiņa, kur ielēja eilu divās pamatīgās krūzēs. PasniegdariTs vienu Eragonam, viņ� sacīja: Es tevi ielūdzu �urp, jo tā vēlējās Hrotgars. Viņ� bilda, ka tad, ja tu pieņem�ot viņa piedāvājumu kļūt par Ingeitumu, man tevi jāiepazīstina ar rūķu para�ām.

Eragons klusēdams sūca eilu, vērodams, kā Gannela biezajās uzacīs sapinas gaisma un kā no stūrainās pieres pāri vaigiem nolai�as tum�as ēnas.

Klana vadonis turpināja: Nekad iepriek� āriniekam nav atklāti mūsu slepenie ticējumi, tāpēc tu nedrīksti par tiem runāt nedz ar cilvēku, nedz ar elfu. Tiesa, bez �īm zinā�anām tu nespēsi aptvert, ko nozīmē būt knurlam. Tagad tu esi Ingeitums: mūsu asins, mūsu miesa, mūsu gods. Vai tu to saproti? -Jā.

-��� Iesim. Ar eila krūzi rokā Gannels izveda Eragonu cauri mācību telpai un tad pa pieciem majestātiskiem gaiteņiem aizva�dīja līdz arkai, kurā pavērās durvis uz pustum�u kambari. Gaisā jautās kvēpināmo zāļu dūmaka. Telpā ar seju pret viņiem bija manāms druknas skulptūras apveids. Tā smagi slējās no grīdas līdz griestiem, un knapajā gaismā varēja saskatīt, ka drūmā rūķa vaibsti ar �ejienes meistariem neraksturīgu raupjumu ir iztēsti no brūna granīta.

-�� Kas tas ir? bijīgi jautāja Eragons.

-�� Dievu karalis Guntera. Viņ� ir reizē karotājs un zinātnieks, tiesa, svārstīgu omu, tāpēc mēs kūpinām smar�zāles, lai nodro�i�nātu viņa labvēlību saulgrie�os, pirms sējas, kā arī tad, kad kāds mirst vai dzimst. Gannels izlocīja roku savādā �estā un pakla�nījās statujas priek�ā. Viņam mēs lūdzamies pirms kaujām, jo Guntera radīja �o pasauli no sena mil�a kauliem un tie�i viņ� ir noteicis �īs pasaules kārtību. Viss ir Gunteras rokās.

Tad Gannels ierādīja Eragonam, kā pareizi godāt rūķu dievu, un izskaidroja zīmes un vārdus, ko izmanto, lai paustu Gunteram savu cieņu. Priesteris pla�āk izklāstīja kvēpināmo zāļu nozīmi par to, ka tās simbolizē dzīvi un laimi, bet pēc tam krietnu brīdi pavadīja, stāstot leģendas par Gunteru par to, kā viņ� zvaig�ņu lēkta brīdī piedzimis vilcenei jau pieaudzis, kā kāvies ar briesmo�ņiem un mil�iem, lai izcīnītu savam dzimumam iespēju apmesties Alagēzijā, un par to, kā viņ� apņēmis par sievu upju un jūras dievieti Kilfu.

Pēc tam viņi devās pie Kilfas statujas, kas ar izcilu izveicību bija izkalta no gai�i zila akmens. Viņas mati, slīdot lejup pār kaklu un apēnojot jautrās ametista acis, atgādināja plūsto�us vilnī�us. Plaukstās sieviete turēja ūdensrozi un sarkanu, porainu akmeni, kādu Eragons iepriek� nebija redzējis.

Viņ� norādīja uz to un vaicāja: Kas tas par akmeni?

-�� Korallis no jūras dzelmes vietā, kur beidzas Beori.

-�� Korallis?

Gannels iedzēra eila malku, tad atbildēja: To atrada mūsu nirēji, meklēdami pērles. �ķiet, ir tādi akmeņi, kas sāļajā ūdenī aug līdzīgi augiem.

Eragons spēja vien pārsteigumā blenzt uz tādu brīnumu. Viņ� nekad nebija iedomājies, ka oļi vai klintsbluķi varētu būt dzīvi, bet viņa acu priek�ā bija pierādījums, ka, lai dzīvotu, tiem nepie�cie�ams vien ūdens un sāls. Te, lūk, bija izskaidrojums tam, kāpēc akmeņi atkal un atkal parādījās Palankāras ielejas laukos, kaut katru pavasari tos nolasīja tīrus. Tie auga!

Vēl viņi apskatīja Ururu, gaisa un padebe�u pavēlnieku, un viņa brāli Morgotalu, uguns dievu. Pie Morgotala karmīnsarka�nās statujas priesteris izstāstīja, ka brāļi tā mīl viens otru, ka nespēj dzīvot �ķirti. Tāpēc dienas laikā Morgotala liesmojo�ā pils ir ieraugāma debesīs, bet naktīs mums virs galvām ir redzamas viņa smēdes dzirksteles. Vēl priesteris bilda, ka Ururs rūpējas, lai viņa brālis vienmēr būtu paēdis, citādi tas mir�ot.

Templī bija atliku�i vēl divi dievi zemes māte Sindri un Helcvogs.

Helcvoga statuja manāmi at�ķīrās no pārējām. Kailais dievs bija noliecies pāri pelēka krama gabalam rūķa augstumā un likās glāstām to ar rādītājpirksta galu. Dieva muguras muskuļi bija savilku�ies un samezgloju�ies �ķietami pārmēru lielā piepūlē, ta�u sejas izteiksme �ķita bezgala maiga, it kā viņa priek�ā atrastos tikko piedzimis bērniņ�.

Gannels pārgāja uz mazliet �erksto�iem �ukstiem: Lai arī Guntera ir dievu karalis^ mūsu sirdis visvairāk silda Helcvogs. Tie�i viņam likās, ka pēc mil�u izgai�anas zemei ir vajadzīgi jauni iemītnieki. Pārējie dievi tam nepiekrita, bet Helcvogs nelikās ne zinis un slepeni no kalnu saknēm radīja pirmo rūķi.

-�� Kad viņa nodarījumu atklāja, Gannels turpināja, dievus pārņēma greizsirdība, un Guntera radīja elfus, lai paturētu Alagēziju savā varā. Tad Sindri no zemes izveidoja cilvēkus, bet Ururs kopā ar Mortogalu, apvienojot savas zinā�anas, laida pasaulē pūķus. Savaldījās vien Kilfa. Tā pasaulē radās pirmās rases.

Eragons klausījās Gannela stāstījumā, pieņemdams, ka klana vadonis to visu runā no tīras sirds, tomēr jauneklim nedeva miera vienkār�s jautājums: Kā viņ� to visu zina ? Nojauzdams, ka tāds vaicājums varētu izrādīties nevietā, viņ� turpināja klausīties un piekrīto�i māt ar galvu.

-��� Tagad, Gannels sacīja, izdzerdams pēdējo eila lāsi, esam nonāku�i līdz pa�am svarīgākajam rituālam zinu, ka Oriks ar tevi par to jau ir runājis� Ikvienam rūķim ir jāatdusas akmenī, citādi viņa gars nekad nespēs piebiedroties Helcvogam viņa pilī. Mēs neesam radīti ne no zemes, ne gaisa, ne uguns, bet no akmens. Un kā Ingeitumam tev ir jāgādā, lai ikviens rūķis, kur� jebkad varētu mirt tavā klātbūtnē, tiek pienācīgi apglabāts. Ja tu to nepaveiksi izņēmums var būt vien smags ievainojums vai ienaidnieka klātbūtne -, Hrotgars izraidīs tevi trimdā, un visi rūķi izliksies tevi neredzam līdz pat tavai nāvei. Gannels atlieca plecus un uzmeta Eragonam akmens cietu skatienu. Tev vēl daudz kas ir jāmācās, tomēr, ja ievērosi para�as, par kurām stās�tīju �odien, tev klāsies labi.

-�� Es neko neaizmirsī�u, Eragons apsolīja.

Gannels gandarīts vadīja viņu projām no statuju zāles uz vītņu kāpnēm, kas veda aug�up. Kāpjot pa pakāpieniem, klana vadonis iebāza roku aiz talāra un izvilka vienkār�u kaklarotu cauri maza sudraba veserī�a kāta pogai bija izvērta ķēdīte. Viņ� to pasniedza Eragonam.

-�� Tas ir vēl viens Hrotgara lūgums, Gannels paskaidroja. Viņ� uztraucas, ka Galbatorikss varētu būt no�ūrējis tavu atspulgu no Durzas, razaku vai tevi Impērijā redzēju�o kareivju prātiem.

-�� Kāpēc gan par to būtu jāuztraucas?

-�� Tāpēc, ka tad Galbatorikss spētu tevi pieredzēt. Iespējams, viņ� to jau ir izdarījis.

Pār Eragona muguru kā ledaina �ūska aizslīdēja nelāgu priek��nojautu drebulis. "Man pa�am par to vajadzēja iedomāties," viņ� norāja sevi.

-�� Kaklarota, ja vien būsi to aplicis, pasargās tevi un tavu pūķi no pieredzē�anas. Es pats to nobūru, tāpēc tai vajadzētu iztu�rēt pat spēcīgāko prātu tīkojumus. Ta�u man tevi jābrīdina ja kāds tevi mēģinās pieredzēt, kaklarota izsūks tavus spēkus līdz mirklim, kad to noņemsi vai briesmas būs garām.

-�� Un ja nu es tajā brīdī bū�u aizmidzis? Vai kaklarota var izsūkt visu manu enerģiju, man to nemaz nenojau�ot.

-�� Nē, tā tevi pamodinās.

Eragons pagrozīja veserīti pirkstos. Atvairīt citu raidītās bur�vestības nebija viegli, īpa�i, ja �is cits bija Galbatorikss. "Ja reiz Gannels ir tik izveicīgs, kādi vēl nobūrumi varētu slēpties viņa dāvanā?" Jauneklis pamanīja rūnu rindiņu, kas bija iegravēta uz veserī�a kāta. Tur bija rakstīts Astim Hefthyn. Kad trepes bija galā, Eragons vaicāja: Kāpēc rūķi raksta ar tādām pa�ām rūnu zīmēm kā cilvēki?

Gannels iesmējās pirmo reizi kop� satik�anās. Rūķa balss aizdārdēja pa visu templi, un viņa platie pleci noraustījās. Īste�nībā ir otrādi cilvēki raksta ar mūsu rūnām. Kad jūsu sen�i nonāca Alagēzijā, viņi līdzinājās trusī�iem neprata nedz lasīt, nedz rakstīt. Tomēr drīz vien viņi pieņēma mūsu alfabētu un pielāgoja to savai valodai. No rūķiem ir aizgūti pat daudzi jūsu vārdi, piemēram, tēvs, kas sākotnēji skanēja tēvns.

-� Tātad Farthendura nozīmē?� Eragons pārslidināja kakla�rotu pāri galvai un paslēpa to zem krekla.

-�� Mūsu tēvs.

Apstājies durvīs, Gannels ielaida Eragonu lokveida galerijā, kas atradās tie�i zem kupola. Gaitenis apjoza Seldebeilu, un caur atklātajām arkām varēja skatīt gan kalnus aiz Tarnagas, gan terasēs izkārtoto pilsētu, kas pletās tālu lejā.

Tomēr Eragons lielisko skatu teju nemanīja, jo galerijas iek��ējo sienu klāja vienlaidu gleznojums bezgalīgs stāsts, kas sākās ar to, kā Helcvogs rada pirmo rūķi. Stāvi un priek�meti reljefi izcēlās uz virsmas, kopā ar piesātinātajām, zaigojo�ajām krāsām un rūpīgi izstrādātajām detaļām pie�ķirdami panorāmai neticami dzīvu iespaidu.

Izcilā meistardarba apburts, Eragons ievaicājās: Kā tas ir paveikts?

-�� Katra no ainiņām ir izkalta uz nelielas marmora plāksnītes, kura pēc tam pārklāta ar emalju, apdedzināta un iestiprināta kopējā ainā.

-�� Vai tad nebūtu bijis vienkār�āk izmantot krāsu?

-�� Būtu, atzina Gannels, bet mēs vēlējāmies, lai �ī aina saglabājas nemainīga gadsimtiem, pat gadu tūksto�iem ilgi. At�ķi�rībā no eļļas krāsām emalja nekad neizbalē un nezaudē spilgtumu. Pirmais fragments tika izkalts gadus desmit pēc Farthenduras atklā�anas, krietnu brīdi pirms tam, kad Alagēzijā parādījās elfi.

Priesteris paņēma Eragonu pie rokas un vadīja gar milzīgo panorāmu. Katrs solis nozīmēja neskaitāmus vēstures gadus.

Eragons atklāja, ka rūķi reiz biju�i klejotāji �ķietami bez�galīgos līdzenumos, tad zeme kļuvusi tik karsta un tuksnesīga, ka viņiem nācies doties uz dienvidiem, līdz tika sasniegti Beoru kalni. Tad tā ir radies Hadaraka tuksnesis, apbrīnā aptvēra jauneklis.

Iedams gar emaljas gleznojumu arvien tālāk Seldebeila dzi�ļumā, Eragons teju piedzīvoja visu rūķu vēsturi gan feldunostu piejaucē�anu un Isidara Mitrima radī�anu, gan pirmo rūķu un elfu tik�anos, gan katra nākamā rūķu karaļa kronē�anu. Pano�rāmā bie�i parādījās pūķi dedzinādami un slepkavodami. Erago�nam nācās savaldīties, lai pie �īm ainām neizteiktu kādas nepie�mērotas piezīmes.

Kad gleznojums pievērsās notikumam, par kuru Eragons bija vēlējies uzzināt vairāk, karam starp elfiem un pūķiem -, viņ� pagausināja soli. Postam, ko Alagēzijai bija nesusi sadursme starp abām rasēm, rūķi bija veltīju�i pārsteidzo�i daudz vietas. Eragons �ausmās nodrebēja, vērodams, kā elfi un pūķi nogalina cits citu. Kauju ainas stiepās daudzu soļu garumā, katra nākamā aina asiņaināka par iepriek�ējo, bet tad tumsa zuda un gleznojums attēloja jaunu elfu, kas bija nometies uz klints malas ar baltu pūķa olu rokās.

-�� Vai tas ir?� �ukstus vaicāja Eragons.

-�� Jā, tas ir Eragons, Pirmais Jātnieks. Turklāt attēlojums ir ļoti precīzs, jo viņ� savulaik piekrita pozēt mūsu meistariem.

Ziņkāres vilkts, Eragons pieliecās tuvāk un nopētīja vārdabrāļa vaibstus. "Man vienmēr licies, ka viņ� bija vecāks." Elfa ieslīpās acis, kumpais deguns un asais zods pie�ķīra skarbu izskatu. Tā bija sve�a seja, kas ne detaļā nelīdzinājās viņējai� tomēr augstais, saspringtais plecu izvērsums atgādināja Eragonam, kā viņ� bija juties, kad atrada Safiras olu. "Mēs nemaz neesam tik at�ķirīgi, brāl," viņ� nodomāja, pieskardamies vēsajai emaljai. "Un tad, kad manas ausis līdzināsies tavējām, mēs patiesi kļūsim par brāļiem� Interesanti, vai tu vienmēr būtu rīkojies tā, kā rīkojos es?" Vienā ziņā tas bija noticis viņi abi bija paturēju�i olu.

Eragons dzirdēja, kā atveras un aizveras durvis, un pagriezies ieraudzīja, kā viņiem no galerijas tālā gala tuvojas Arja. Viņa pār�laida panorāmai to pa�u tuk�o skatienu, kuru savulaik bija veltī�jusi Vecajo padomei. Lai kādas jūtas valdīja viņas sirdī, Eragons nojauta, ka notieko�ais viņai nebija īsti pa prātam.

Aija nolieca galvu. Grimstborit.

-Arja.

-�� Tu izklāsti Eragonam rūķu mitoloģiju?

Gannels māksloti pasmaidīja. Ir labi, ja tu izproti, kam tic sabiedrība, pie kuras piederi.

-�� Tomēr izpratne ne vienmēr nozīmē ticību. Viņas pirksti paknibināja vienu no pīlāriem pie tuvākās arkas. Un tie, kas izplata �o ticību, ne vienmēr to dara augstāku mērķu, bet gan savtīga labuma dēļ.

-�� Tu vēlies noliegt upurus, ko nes mans klans, lai mierinātu mūsu ciltsbrāļus?

-�� Es neko nenoliedzu, tikai domāju, cik daudz laba varētu izdarīt, ja jūsu bagātības atdotu trūcīgajiem, izsalku�ajiem, tiem, kam nav jumta virs galvas. Vai varbūt lai nopirktu proviantu un iero�us vārdeniem. Nevis sakrautu �os dārgumus jūsu pa�u iedo�mām veltītā piemineklī.

-�� Ja ne mūsu lūg�anas, labība laukos nonīktu. Upes un ezeri pārplūstu. Mūsu ganāmpulkos dzimtu vienacu briesmoņi. Un dievu dusmas sa�ķaidītu pa�as debesis! Arja pasmaidīja. Tikai mūsu lūg�anas un kalpo�ana novēr� tādu postu! Ja nebūtu Helcvoga, kur gan�

Eragons drīz vien vairs nespēja izsekot strīdam. Viņ� nesa�prata Arjas aizplīvurotos pārmetumus Durgrimstu Kvaniem, bet no Gannela atbildēm jauneklis nojauta: netie�ā veidā Arja apgalvo, ka rūķu dievu nav, un �aubās par katra templī ienāko�a rūķa veselo saprātu. Turklāt viņa norādīja uz nepilnībām pries�tera spriedumos un darīja visu to patīkamā, pieklājīgā balsī.

Pēc pāris minūtēm Arja pacēla roku, liekot Gannelam aprauties pusvārdā, un sacīja: Tā arī ir galvenā at�ķirība starp tevi un mani, Grimstborit. Tu esi veltījis savu dzīvi tam, kam tici, bet ko nespēj pierādīt. Un jautājums ir, vai mēs tam piekrītam vai nepie�krītam. Tad viņa pievērsās Eragonam: Az Sweldn rak Anhūin musina Tarnagas iedzīvotājus pret tevi. Undins uzskata un es viņam piekrītu -, ka tev līdz mūsu aizie�anai vajadzētu uzturēties vina namā.

Eragons svārstījās. Viņ� vēlējās pabeigt Seldebeila apskati, bet, ja draudēja briesmas, Jātnieka vieta bija līdzās savam pūķim. Viņ� paklanījās Gannelam un atvainojās par nepiecie�amību atvadīties.

Neatvainojies, Ēnkāvi, attrauca klana vadonis. Viņ� uzmeta piktu skatienu Arjai. Dariet, kas jums jādara, un lai Gunteras svētība pavada jūs jūsu gaitās!

Eragons kopā ar Arju izgāja no tempļa un kareivju du�a pavadībā teju pusskrie�us devās atpakaļ uz Undina nocietināto namu. Zemā�kajās terasēs skanēja satracināta pūļa kliedzieni. Gaisā nosvilpa akmens. Eragons pavērsa skatienu lidojuma virzienā un pamanīja tum�u dūmu mutuli, kas cēlās gaisā kaut kur pilsētas nomalē.

Atgriezies Undina namā, Eragons steig�us devās uz savu istabu. Tur viņ� �igli uzrāva bruņukreklu, piesprādzēja kāju un delmu sargus, uzmeta galvā ādas cepuri, uzvilka bruņukapuci un visbeidzot arī ķiveri. Paķēris vairogu, saini un seglu somas, viņ� izsteidzās atpakaļ pagalmā un apsēdās, atbalstījies ar muguru pret Safiras priek�kāju.

Tarnaga līdzinās izārdītam lapseņu pūznim, pūķis minēja.

Cerēsim, ka mūs nesadzels.

Abiem drīz vien pievienojās Arja un piecdesmit smagi bruņotu rūķu pulks, kas izvietojās pagalma vidū. Rūķi mierīgi gaidīja turp�mākos rīkojumus, sarunādamies ar klusiem rūcieniem, kā arī ik pa brīdim uzmezdami skatienu slēgtajiem vārtiem un kalnam aiz tiem.

-� Viņi baidās, Arja paskaidroja, apsēzdamās līdzās Erago�nam, ka pūļi var traucēt mums nokļū�anu līdz plostiem.

-�� Safira var mūs turp nogādāt pa gaisu.

-�� Un kā ar Ledusliesmu? Un Undina sargiem? Nē, ja mūs aizkavēs, nāksies nogaidīt, līdz rūķi nomierinās. Viņa nopētīja tumsto�ās debesis. �ēl gan, ka tu negribot esi sadusmojis tik daudzus rūķus, bet laikam jau tas bija neizbēgami. Klani vienmēr ir tik nesamierināmi kas gandarī vienu, tracina citu.

Viņ� knibināja pirkstos bruņukrekla malu. Kaut nu es nebūtu pieņēmis Hrotgara piedāvājumu�

-�� Ko nu vairs par to. Manuprāt, tāpat kā Nasuadas gadījumā tā bija vienīgā iespējamā rīcība. Tevi notiku�ajā nevar vainot. Ja kāds kļūdījās, tad tas bija Hrotgars, izsakot tev �o piedāvājumu. Viņam vajadzēja paredzēt iespējamās sekas.

Pāris minū�u valdīja klusums. Kāds pusducis rūķu staigāja �urpu turpu pa pagalmu, izlocīdami kājas. Visbeidzot Eragons apvaicājās: Vai tev Duveldenvārdenā palika kādi radinieki?

Pagāja krietns brīdis, pirms Arja atbildēja. Neviena, ar kuru mani saistītu siltas jūtas.

-�� Kāpēc� kāpēc tā?

Elfa atkal vilcinājās. Viņiem nepatika, ka nolēmu kļūt par karalienes sūtni un vēstnieci, viņiem tas likās nepieņemami. Kad neuzklausīju viņu iebildumus un tomēr ietetovēju sev uz pleca yawē tas nozīmē, ka veltu dzīvi mūsu rases di�ajiem mērķiem, tu rīkojies līdzīgi, pieņemot Broma gredzenu, ģimene atteicās no manis.

-�� Bet tas ta�u bija pirms septiņdesmit gadiem, jauneklis iebilda.

Arja novērsās, seju aizsedza matu plīvurs.

Eragons mēģināja iedomāties, kā viņa bija jutusies ģimenes atgrūsta, spiesta apmesties starp divām pilnīgi at�ķirīgām rasēm. "Nav brīnums, ka viņa ir tik noslēgta," viņ� aptvēra. Vai ārpus Duveldenvārdenas dzīvo vēl kādi elfi?

Vēl arvien ļaudama matiem aizsegt seju, Arja atbildēja: No Elesmēras mēs devāmies projām trijatā. Faolins un Glenvings vienmēr ceļoja kopā ar mani, kad pārvedām Safiras olu no Duvel�denvārdenas uz Troņheimu un atpakaļ. Tomēr Durzas uzbru�kumā izdzīvoju tikai es.

-�� Kādi viņi bija?

-�� Lepni kareivji. Glenvingam patika prātā sarunāties ar put�niem. Viņ� mēdza stundām ilgi stāvēt me�ā dziedātājputnu pulka vidū un klausīties viņu dziesmās. Pēc tam viņ� mums atdarināja skaistākās no dzirdētajām melodijām.

-� Un Faolins? �oreiz Arja atteicās atbildēt, tikai viņas pirksti sa�ņaudzās cie�āk ap loku. Nelikdamies to manām, Eragons ķērās pie citas tēmas. Kāpēc tev tik ļoti nepatīk Gannels?

Viņa pēk�ņi paskatījās uz jaunekli un maigi, ar pirkstu galiem pieskārās viņa vaigam. Eragons pārsteigumā nodrebēja. Tā, Arja atbildēja, ir saruna citai reizei. Tad elfa piecēlās un mie�rīgi pārgāja pagalma otrā pusē.

Apjuku�ais Eragons noskatījās viņai pakaļ. Es nesaprotu, viņ� noteica, atbalstīdamies pret Safiras vēderu. Viņa uzjautrinājumā nosprauslojās, tad sakļāva kaklu un asti lokā apkārt savam Jāt�niekam un tūlīt pat aizmiga.

Ieleju pārklāja tumsa, un Eragons vēl kādu brīdi cīnījās ar miegu. Jauneklis izvilka Gannela doto kaklarotu un vairākas reizes pārbaudīja tās burvestību, tomēr atklāja vien priestera minēto aizsargburvestību. Pārtraucis �o nodarbi, viņ� atkal paslēpa veserīti zem drēbēm, sev pāri uzvilka vairogu un devās pie miera.

Eragons pamodināja Safiru, tikko debesīs virs galvas parādījās pirmā ausmas atblāzma tiesa, pati ieleja vēl arvien grima ēnās, tās mēdza pagaist tikai īsu brīdi pirms pusdienas. Rūķi jau rosī�jās viņi tina iero�us visādos kankaros, lai spētu izlavīties cauri Tarnagai bez mazākās skaņas. Undins pat lika Eragonam apsaitēt ar lupatām Safiras nagus un Ledusliesmas pakavus.

Kad visi bija gatavi doties ceļā, Undins un kareivji izkārtojās ap Eragonu, Safiru un Arju. Tad piesardzīgi atvēra vārtus ieeļ�ļotās eņģes pat neie�īkstējās un viņi steidzās uz ezera krastu.

Tarnaga likās kā izmirusi namos, kas slējās gar tuk�ajām ielām, neko nenojau�ot, sapņoja pilsētas iemītnieki. Nedaudzie rūķi, kurus procesija satika, klusējot pablenza uz viņiem un kā rēgi izgaisa puskrēslā.

Pie katra līmeņa vārtiem sargs, nebilzdams ne vārda, pamāja gājējiem. Drīz vien apbūve beidzās, un viņi turpināja ceļu pa Tarnagas pievārtes klajajiem laukiem. Procesija nonāca pie akmenī izmūrētas krastmalas, kas norobe�oja mierīgo, pelēko ūdeni.

Pie piestātnes ceļotājus gaidīja divi plati, līdzās pietauvoti plosti. Uz pirmā plosta tupēja trīs rūķi, uz otrā �etri. Kad parā�dījās Undins, viņi pielēca kājās.

Eragons palīdzēja rūķiem uzlikt Ledusliesmai pinekļus un klapes uz acīm un uzmanīt tramīgo zirgu uz otrā plosta. Tur dzīv�nieku apguldīja un sasēja. Tikmēr Safira no piestātnes klusi ienira ezerā. Virs ūdenslīmeņa bija redzama vien pūķa galva.

Undins saņēma Eragona roku. Te nu mēs �ķiramies. Kopā ar tevi ir mani labākie viri, viņi sargās tevi, līdz jūs sasniegsiet Duveldenvārdenu. Eragons mēģināja pateikties klana vadonim, bet tas tikai papurināja galvu. Tev neklājas pateikties. �is ir mans pienākums. Vienīgais man kauns, ka tavu vieso�anos Tarnagā aptum�oja Az Sweldn rak Anhūin naids.

Eragons paklanījās, tad kopā ar Oriku un Arju uzkāpa uz pirmā plosta. Piestātnē stāvo�ie rūķi atraisīja tauvas, un plost�nieki ar garām kārtīm atstūmās no krasta. Drīz vien abi plosti slī�dēja uz Azragni iztekas pusi un starp tiem draiski peldēja Safira.

♦ ♦ ♦

Impērija izpostīja manas mājas. Tā prātoja Rorans, ieklausīdamies iepriek�ējās nakts kaujā ievainoto viru moko�ajos vaidos. Viņa ķermeni tik ilgi raustīja baiļu un naida drebuļi, līdz �ķita, ka visu būtību pārņem dru d�ainas trīsas, kas liek vaigiem degt un kaklam aiz�ņaugties. Un vēl viņu māca bezgalīgas, bezgalīgas skumjas� it kā razaki būtu izpostīju�i viņa bērnības atmiņu nevainīgumu.

Atstājis dziednieci Ģertrūdi gādājam par cietu�ajiem, Rorans devās uz Horsta māju. Pa ceļam viņ� pamanīja barikādes, kas aiz�ķērsoja ceļu starp mājām: tās veidoja dēļi, mucas, akmeņu kaudzes, turpat mētājās arī abu razaku saspridzināto ratu atlie�kas. Barikādes izskatījās no�ēlojami trauslas.

Nedaudzie cilvēki, kurus viņ� sastapa Kārvahallas ielās, nāca pretī stingiem skatieniem, it kā viņus būtu apstulbināju�as skum�jas, �oks un pārgurums. Arī Rorans jutās piekusis tik piekusis, kā nekad iepriek� dzīvē nebija juties. Kop� aizpagāju�ās nakts viņ� nebija ne acu aizvēris, un rokas un mugura sāpēja no vesera cilā�anas kaujā.

Jauneklis iegāja Horsta mājā un pirmo pamanīja Elēnu viņa stāvēja pie pavērtajām ēdamistabas durvīm un klausījās sarunu vien�mērīgajā plūdumā. Ar rokas mājienu viņa paaicināja Roranu tuvāk.

Pēc tam kad ciematniekiem bija izdevies atsist razaku pret�uzbrukumu, Kārvahallas ievērojamākie iedzīvotāji no�ķīrās no pārējiem, lai izspriestu, kā rīkoties turpmāk un vai Horsts ar saviem atbalstītājiem jāsoda par sadursmes uzsāk�anu. Pulciņ� lauza �ķēpus jau kop� pa�a agra rīta.

Rorans pameta skatienu ēdamistabā. Pie garā galda sēdēja Birgita, Lorings, Slouns, Gedriks, Delvins, Fisks, Morns un vēl vairāki ciematnieki. Galda galā bija piesēdis Horsts.

� bet es saku, ka tas bija neapdomīgi un muļķīgi! Kiselts izsaucās, atbalstījies uz kaulainajiem elkoņiem. Tev nebija nekāda iemesla apdraudēt�

Morns atmeta ar roku. �o mēs izrunājām jau iepriek�. Vai vajadzēja darīt to, kas ir izdarīts, vairs nav apsprie�anas vērts. Tam es piekrītu. Galu galā Kvimbijs bija mans draugs tāpat kā daudziem citiem, un man bail pat iedomāties, ko tie briesmoņi izdarītu ar Roranu, bet� bet tas, ko es vēlos zināt, ir: kā mums rīkoties �ajā kļūmīgajā stāvoklī?

-�� Vienkār�i apsitam tos zaldātus, norēja Slouns.

-�� Un pēc tam? Viņiem pa pēdām atsūtīs nākamos, līdz mēs noslīksim sarkanu kamzoļu jūrā. Pat ja mēs atdosim Roranu, tas mūs neglābs pa�i dzirdējāt, ko teica tas razaks: �ie mūs noga�linā�ot, ja mēģināsim puisi aizstāvēt, un padarī�ot par vergiem, ja atdosim viņu tiem. Nezinu, ko domā citi, bet es drīzāk mirstu, nevis aizvadu savas mū�a dienas kā vergs. Morns papurināja galvu, sakniebis lūpas plānā, taisnā svītrā. Mums nav nekādu izred�u izdzīvot.

Fisks paliecās uz priek�u. Mēs varētu doties projām.

-�� Mums nav kurp doties, attrauca Kiselts. Aiz mūsu mugu�rām slejas Kore, ceļu ir aizsprostoju�i kaveivji, bet aiz viņiem ple�as pārējā Impērija.

-�� Tu pie visa esi vainīgs! kratīdams pirkstu uz Horsta pusi, iesaucās Teins. Tevis dēļ viņi nosvilinās mūsu mājas un nokaus mūSu bērnus! Tevis dēļ!

Horsts pielēca kājās tik strauji, ka krēsls atsprāga atpakaļ un apgāzās. Kur ir tavs vīra godaprāts? Vai tu ļautu viņiem mūs dzīvus apēst, nemaz nemēģinot pretoties?!

-�� Jā, ja otra iespēja ir tīrā pa�nāvība. Teins aplaida drūmu skatienu ap galdu, tad garām Roranam izmetās ārā no telpas. Vīra seju bija saverk�ķīju�as dzīvnieciskas bailes.

Tajā brīdī Gedriks ievēroja Roranu un pamāja, lai puisis nāk tuvāk. Nāc, nāc, mēs tevi gaidījām.

Rorans salika rokas uz muguras, un viņā ieurbās krietns ducis pētīgu acu. Kā es varu līdzēt?

-�� Manuprāt, sacīja Gedriks, esam vienisprātis, ka, nododot tevi Impērijai, mēs �obrīd neko nepanāktu. Vai mēs būtu tam gatavi, ja tas kaut ko mainītu, ir cits jautājums. Viss, ko varam darīt, ir gatavoties nākamajam uzbrukumam. Horsts izkals �ķēpu uzgaļus un citus iero�us, ja pietiks laika, un Fisks ir piekritis uzmeistarot kādus vairogus. Par laimi, viņa galdniecība nav cie�tusi no uguns. Un kādam vajadzētu pārbaudīt mūsu aizsardzības būves. Mēs vēlamies to uzticēt tev. Pārējie, kā spēs, tev palīdzēs.

Rorans pamāja. Darī�u visu, kas manos spēkos.

Līdzās Mornam kājās piecēlās Tara. Garāka par vīru, viņa bija pamatīga sieva ar sirmām svēdrām matos un krampīgām rokām, kas vienlīdz labi prata apgriezt vistai kaklu vai iz�ķirt divus kau�ļus. Viņa noteica: Dari gan, Roran, citādi mūs gaida jaunas bēres. Tad viņa pievērsās Horstam: Pirms dodamies katrs pie saviem darbiem, mums vēl ir jāapglabā kritu�ie. Varbūt vajadzētu bērnus aizsūtīt uz kādu dro�āku vietu, piemēram, uz Koliju sētu pie Nosta strauta. Arī tev vajadzētu iet kopā ar bērniem, Elēn.

-�� Es palik�u kopā ar Horstu, mierīgi atbildēja kalēja sieva.

Tara saspurojās. Te nav īstā vieta sievietei, kas jau piekto

mēnesi gaidībās. Ja turpināsi tā skraidīt apkārt, paliksi bez mazuļa.

-�� Man vairāk skādēs mocī�anās neziņā nekā palik�ana tepat. Esmu iznēsājusi visus savus dēlus. Un palik�u līdzās vīram tāpat kā tu un visas citas Kārvahallas sievas līdzās savējiem.

Horsts apgāja apkārt galdam un ar maigu sejas izteiksmi saņēma Elēnas roku. Un es nevēlos, lai tu būtu kur citur kā vien man līdzās. Bet bērniem gan vajadzētu turēties no �ejienes pa gabalu. Kolijs par viņiem parūpēsies, vienīgi mums jāpārliecinās, vai ceļ� līdz viņa sētai ir brīvs.

-�� Vēl kas, nosēcās Lorings, mums �obrīd nevajadzētu sazināties ar saimēm, kas dzīvo zemāk ielejā, protams, izņemot Koliju. Viņi nespētu palīdzēt, un mēs nevēlamies, lai pēc tam �ie apgānītāji kluptu krāgā viņiem.

Visi piekrita, ka Loringam ir taisnība, tad arī sapulce bija galā un tās apmeklētāji izklīda pa visu Kārvahallu. Tiesa, drīz vien visi sapulcējās vēlreiz kopā ar vairumu pārējo cieminieku mazajā kapsētiņā aiz Ģertrūdes mājas. Desmit baltā tērptu nelaiķu tika izkārtoti līdzās izraktajiem kapiem, uz sastingu�ajām krūtīm katram uzlikts pa egles zariņam un ap kaklu pa sudraba amu�letam.

Ģertrūde paspēra soli uz priek�u un nosauca kritu�o vārdus: Parrs, Viglifs, Geds, Bardriks, Farolds, Heils, Gārners, Kelbijs, Melkolfs un Albems. Viņa uzlika melnus oļus uz bojāgāju�o plakstiņiem, tad pacēla rokas virs galvas un acis pret debesīm un drebo�ā balsī uzsāka izvadī�anas dziesmu. No viņas aizvērto acu kaktiņiem sīkās straumītēs plūda asaras, bet balss tikmēr nopūz�damās un vaidēdama cēlās un krita, izdziedādama kop� neatmi�namiem laikiem no paaudzes paaudzē nodotos vārdus, pau�ot visa ciema pārdzīvotās bēdas. Dziedniece dziedāja par zemi, par nakti un par cilvēku dzimuma bezgalīgajām skumjām, no kurām nebija pasargāts neviens.

Kad klusumā bija izskanējusi pēdējā izvadī�anas dziesmas nots, kritu�o radi daudzināja aizgājēju paveiktos darbus un labās rakstura īpa�ības. Tad viņus apglabāja.

Kamēr Rorans klausījās Ģertrūdes dziedājumā, viņa skatienu piesaistīja beznosaukuma pauguriņ�, kur atdusējās trīs nonāvētie karavīri. "Vienu nogalināja Nolfavrels, bet pārējos es." Viņ� vēl arvien izjuta primitīvo triecienu un to, kā padodas muskuļi un kauli� kā tie salūst� sa�ķīst zem viņa vesera. Viņam sametās nelaba dū�a un nācās saņemties, lai nesāktu vemt visa ciema acu priek�ā. "Tos pui�us nogalināju tie�i es." Rorans nekad nebija iedomājies, ka viņam nāksies nonāvēt, viņ� nekad nebija to vēlē�jies un, par spīti tam, uz viņa sirdsapziņas gūlās vairāk dzīvību nekā jebkuram citam Kārvahallā. Roranam pat sāka likties, ka viņa piere ir iezīmēta ar asinīm.

Viņ� aizgāja no bērēm, tikko tas likās iespējams, pat nepakavēdamies, lai aprunātos ar Katrīnu. Rorans uzkāpa Korē līdz vietai, kur visa Kārvahalla bija kā uz delnas, un sāka prātot, kā labāk aizsargāt ciematu. Diem�ēl mājas bija celtas pārāk tālu cita no citas, lai varētu izveidot aizsardzības loku, vienkār�i aizbarikādējot ejas starp ēkām. Arī doma, ka karavīri kautos ciematnieku pagalmos, izbradājot rūpīgi koptos dārziņus, nelikās īpa�i prātīga. "Anoras upe sargā mūsu kreiso spārnu," viņ� prātoja, "bet pārējo

Kārvahallu mēs nespētu nosargāt pat no nebēdņa puikas� Vai gan mēs spējam pāris stundu laikā uzcelt ko tādu, kas puslīdz dro�i aizkavētu kareivjus?"

Vēl pēc mirkļa viņ� jau bija noskrējis lejā līdz ciematam un sauca: Visi, kas ir brīvi, nāciet man palīgā gāzt kokus! Drīz vien no mājām ielās iznāca vīri. Nāciet visi, kas spēj cilāt cirvi, man vajadzēs daudz cilvēku! Jāpalīdz katram, kur� spēj! Rorans nogaidīja, līdz ap viņu sanāku�o pulks likās gana liels.

Darmens, viens no Loringa dēliem, izspraucās līdz Roranam.

-�� Ko esi iecerējis?

Rorans ierunājās skaļāk, lai visi viņu dzirdētu. Mums ap Kārvahallu jāuzceļ siena. Jo biezāka, jo labāk. Manuprāt, ja mēs nocirstu lielākus kokus, izkārtotu tos līdzās citu citam lokā un noasinātu zarus, razakiem nāktos krietni papūlēties, lai tiktu tiem pāri.

-�� Kā tev liekas, cik koku mums vajadzēs? vaicāja Orvals.

Rorans pieklusa, cenzdamies prātā aprēķināt Kārvahallas

perimetra garumu. Vismaz piecdesmit. Varbūt visus se�desmit, lai visu izdarītu kārtīgi. Vīri sāka apspriesties un strīdēties.

-�� Pagaidiet! Rorans ātri saskaitīja, cik vīru ir sapulcējies. �etr�desmit astoņi. Ja nākamās stundas laikā katrs no jums varētu nogāzt pa kokam, lielo darba daļu mēs būtu paveiku�i. Vai spēsiet, vīri?

-��� Par ko tu mūs turi? Orvals atsaucās. Tad, kad man pēdējo reizi vajadzēja stundu koka nocir�anai, es biju desmit gadus vecs!

Tad ierunājās Darmens: Un kā ar kazenājiem? Mēs varētu pie kokiem piesiet visādus dzelk�ņainus krūmus. Tad tiem būtu vēl grūtāk pārrāpties pāri.

Rorans pasmaidīja. Lieliska doma. Vīri, kuriem ir dēli, lie�ciet puikām iejūgt zirgus, lai varam atvilkt kokus līdz vajadzīgajai vietai. Ve�i piekrīto�i māja ar galvu, tad izklīda pa Kārvahallu, lai sarūpētu cirvjus un zāģus. Rorans apturēja Darmenu un pieko�dināja: Pārliecinies, lai kokiem visā stumbra garumā būtu zari, citādi tie nederēs.

-�� Kur būsi tu pats? Darmens vaicāja.

-� Būvē�u otro aizsardzības līniju. To pateicis, Rorans atstāja Darmenu vienu un aizskrēja līdz Kvimbija mājai, kur Birgita nagloja ciet logus.

-� Ko gribēji? viņa vaicāja, pametusi skatienu uz Rorana pusi.

Viņ� ātri izklāstīja savu ieceri par kokiem. Koku loka iek��pusē varētu izrakt grāvi tas aizkavētu ikvienu, kuram tomēr izdotos izlauzties cauri. Mēs pat varētu grāvja dibenā saspraust noasinātus mietus un�

-�� Saki, ko tu gribi, Roran!

-�� Es gribu, lai tu sapulcini visas darbos neaizņemtās sievas un bērnus, vispār ikvienu, ko spēj atrast, lai izraktu grāvi. Es viens ar to netik�u galā, un mums nav daudz laika� Rorans ieskatījās viņai tie�i acīs. Lūdzu.

Birgita sarauca pieri. Kāpēc tu to lūdz man?

-�� Tāpēc, ka tu līdzīgi man ienīsti razakus un es zinu, tu darīsi visu iespējamo, lai apturētu tos briesmoņus.

-�� Labi, Birgita no�ukstēja, tad �irgti sasita plaukstas. Lieliski, darī�u, kā tu gribi. Bet, Roran Garova dēls, es nekad neaizmirsī�u, ka tie�i tu un tava dzimta ir vainīga pie mana vīra nāves. Un, pirms Rorans paguva atbildēt, depīgā sieva bija prom.

Viņ� ar mierīgu sirdi pieņēma Birgitas pārmetumus pēc tik sāpīga zaudējuma to arī varēja sagaidīt. Labi, ka viņa nepasludināja asinsnaidu. Rorans noskurinājās un aizsteidzās līdz vietai, kur Kār�vahallā ienāca galvenais ceļ�. Tas bija ciemata aizsardzības vājākais punkts, un par to vajadzēja parūpēties īpa�i rūpīgi. Nedrīkst ļaut razakiem vienkār�i uzspridzināt mūsu nocietinājumus.

Rorans sameklēja Baldoru, un abi kopā sāka rakt grāvi �ķēr�sām ceļam. Man drīz būs jāskrien, starp cērtes vēzieniem brī�dināja Baldors. Tētim vajadzēs manu palīdzību smēdē.

Rorans tikai noņurdēja, ka dzirdējis, un turpināja rakt. Kamēr viņ� strādāja, prātā atkal sāka virmot atmiņas par kareivjiem par to, kā viņi izskatījās pēc vesera trieciena, un par sajūtu, drausmīgo sajūtu, kāda pārņēma, kad viņ� sa�ķaidīja ķermeni kā satrunēju�u celmu. Nelabuma pārņemts, Rorans apstājās un pamanīja, ka Kārvahallā valda satraukums: cilvēki gatavojās nākamajam uzbrukumam.

Kad Baldors aizgāja, Rorans vienatnē pabeidza rakt grāvi, kas sniedzās pieaugu�am vīram līdz viduklim, bet pēc tam devās uz Fiska darbnīcu. Ar galdnieka atļauju viņ� ar zirgiem aizvilka līdz grāvim piecus kārtīgi nostāvēju�os baļķus. Rorans nostiprināja baļķus grāvī stāvus tā, ka tie izveidoja nepārvaramu �ķērsli, kas noslēdza ieeju Kārvahallā.

Brīdī, kad Rorans beidza nomīdīt zemi ap ieraktajiem mie�tiem, piesteidzās Darmens. Koki ir nogāzti. �obrīd nogādājam tos īstajā vietā. Rorans kopā ar jaunekli aizgāja līdz Kārvahallas ziemeļu nomalei, kur ducis vīru izkārtoja rindā �etras kuplas, zaļas priedes, bet zirgu iejūgs, kuru vadīja jauns puika, devās atpakaļ uz Kores piekāji. Vairums no vīriem palīdz izkārtot nocirstos kokus. Pārējie laikam ir aizrāvu�ies kad skrēju pēc tevis, likās, ka viņi ir gatavi nogāzt visus kokus �ajā me�ā.

Lieliski, papildu baļķi mums noderēs.

Darmens norādīja uz pamatīgu kazenāju kaudzi, kas bija sakrauta Kiselta lauka malā. Es tos sacirtu pie Anoras. Liec lietā, kā uzskati par vajadzīgu, es sacirtī�u vēl.

Rorans uzsita jauneklim uz pleca, tad devās uz Kārvahallas austrumu pusi. Tur garā, līkumotā rindā sastāju�ās sievietes, bērni un vīri raka zemi. Piegājis tuvāk, viņ� ievēroja Birgitu pamatīgā sieva komandēja pārējos kā dzimis ģenerālis un dalīja racējiem ūdeni. Grāvis jau bija piecas pēdas plats un divas pēdas dziļ�. Kad Birgita noklusa, lai atvilktu elpu, Rorans viņu uzsla�vēja: Iespaidīgi!

Pat nepaskatīdamās uz viņu, Birgita atrausa matu �ķipsnu no pieres un noteica: Mēs sākām ar to, ka uzarām zemi. Tā rakt ir krietni vieglāk.

-Vai te ir kāda lāpsta, kuru es varētu likt lietā? Rorans vaicāja. Birgita norādīja uz darbarīku kaudzi grāvja otrā galā. Iedams pēc lāpstas, Rorans starp līkņājo�ajām mugurām pama�nīja Katrīnas matu kodaļas kapara spīdumu. Līdzās viņai Slouns ar niknu, apmātu enerģiju kapāja mīksto smil�mālu, it kā censtos pārplēst un nodīrāt zemes mālu ādu, lai atklātu zem tās paslēp�tos muskuļus. Slouna acis me�onīgi mirdzēja, zobi vīdēja, atiezti saspringtā izteiksmē, neliekoties ne zinis par putekļiem un zemes piku�iem, kas bija izraibināju�i viņa lūpas.

Slouna izskata satraukts, Rorans nodrebinājās un steidzās tālāk, novērsdams skatienu, lai nebūtu jāredz Katrīnas tēva asinīm pieplūdu�ās acis. Rorans paķēra lāpstu un trieca to zemē, cenzdamies ar fizisku piepūli pēc iespējas ātrāk aizgaiņāt prātu pārņēmu�ās ba�as.

Diena turpinājās tikpat drud�aini, cilvēki nepārtrauca darbu, nedz lai paēstu, nedz lai atpūstos. Grāvis kļuva arvien garāks un dziļāks, līdz apjoza divas tre�daļas ciemata un sasniedza Anoras krastu. Izraktā zeme bija sakrauta gar grāvja iek�malu, lai apgrū�tinātu ikvienu, kur� mēģinātu pārlēkt pāri grāvim vai izrāpties no tā.

Agrā pēcpusdienā arī koku siena bija gatava. Rorans meta mieru rak�anai, lai palīdzētu noasināt neskaitāmos zarus tos, cik nu iespējams, savija kopā, pāri pārklājot dzelk�ņu klēpjus. Palaikam viņiem nācās pavilkt kādu stumbru sāņus, lai ielaistu ciema iek�ienē tuvējo sētu zemniekus, piemēram, Ivoru ar viņu lopiņiem.

Pret vakaru nocietinājumi izskatījās pamatīgāki un dro�āki, nekā Rorans bija uzdro�inājies cerēt. Tiesa, pie tiem vēl vajadzēja piestrādāt pāris stundu, lai visu paveiktu godam.

Rorans sēdēja, piemeties uz zemes, un grauza rupjmaizes ņuku, brīdi pa brīdim pamezdams noguruma apmiglotās acis pret zvaigznēm. Viņa plecam pieskārās roka, un, pacēlis ska�tienu, Rorans ieraudzīja Albrihu. Te būs. Albrihs pasniedza no apzāģētiem dēļiem rupji sanaglotu vairogu un pēdas se�as garu �ķēpu. Rorans pateicās, Albrihs devās tālāk, dalīdams �ķēpus un vairogus katram, ko satika.

Rorans pieslējās kājās, pie Horsta savāca savu veseri un, tā apbruņots, devās uz ieeju ciematā pie galvenā ceļa, kur sardzē stāvēja Baldors un vēl divi viri. Pamodiniet mani, kad gribēsiet atpūsties, Rorans piekodināja un apgūlās mīkstajā zālē zem tuvējās mājas pak�a. Viņ� sakārtoja iero�us tā, lai spētu tos atrast arī tumsā, un aizvēra acis, kārodams kādu brīdi nosnausties.

-�� Roran?

�uksts atskanēja tie�i pie viņa labās auss. Katrīn? Puisis uzrausās sēdus, samiegdams acis, kad meitene pavēra luktura slēģus un gaismas stars apspīdēja viņa kāju. Ko tu �eit dari?

-�� Es gribēju satikt tevi. Lielās acis noslēpumaini mirdzēja bālajā sejā, kuru vēl izteiksmīgāku padarīja nakts ēnas. Meitene paņēma Rorana roku un aizveda jaunekli līdz kādas pamestas mājas lievenim, kur viņus nespēja saklausīt nedz Baldors, nedz pārējie sargi. Tad Katrīna saņēma Rorana seju plaukstās un maigi noskūpstīja. Rorans jutās pārāk noguris un trauksmainu domu nomocīts, lai atbildētu meitenei ar tādu pa�u maigumu. Viņa atvirzījās nostāk un nopētīja draugu. Kas noticis, Roran?

No jaunekļa lūpām kā rējiens izlauzās tuk�i smiekli bez mazā�kās prieka pieskaņas. Tu jautā, kas noticis? Viss ir noticis! Pasaule liekas apgāzta kājām gaisā. Viņ� trieca pamatīgo dūri sev pret krūtīm. Es pats sev liekos apgāzts kājām gaisā. Ik reizes, kad mēģinu atbrīvoties, es redzu tos kareivjus saļimstam zem mana vesera. Tos vīrus, kurus es, Katrīn, nogalināju. Un viņu acis� viņu acisl Karavīri zināja, ka tūlīt mirs, un zināja, ka nespēj tur neko mainīt. Viņ� nodrebēja pie visām miesām. Viņi to zināja� es to zināju� un tik un tā man tas bija jādara. Es nespēju� Tad Roranam aizlūza balss un viņ� juta, kā pāri vaigiem sāk plūst karstu asaru tērcītes.

Kamēr Rorans izraudāja pēdējo dienu satrieco�os notikumus, Katrīna turēja drauga galvu klēpī apskautu. Jauneklis raudāja par Garovu un Eragonu, par Parru, Kvimbiju un pārējiem bojāgāju��ajiem; viņ� raudāja pats par sevi; un viņ� raudāja par likteni, kas gaidīja Kārvahallu. Rorans �ņukstēja, līdz jūtu spriedze pamazām atslāba, atstādama viņu sausu un tuk�u kā veca mie�u vārpa.

Ar lielu piespie�anos Rorans dziļi ieelpoja, tad paskatījās uz Katrīnu un ieraudzīja asaras arī meitenes acīs. Viņ� ar īk�ķi tās notrausa tās likās kā mazi dimantiņi nakts tumsā. Es tevi mīlu, Katrīn. Tad viņ� vēlreiz atkārtoja �os vārdus. Mana mīļā. Man nav nekā cita, ko tev dot, kā vien mana mīlestība. Tomēr� es gribu tev uzdot �o jautājumu. Vai tu nāksi pie manis par sievu?

Drebo�ajā laternas starā viņ� redzēja tīru prieku un izbrīnu izgaismojam mīļotās seju. Viņa mirkli vilcinājās un Rorans uztraukumā jau sāka �aubīties. Viņam^ta�u neklājās lūgt mei�tenes roku, viņai neklājās atbildēt bez Slouna piekri�anas� Bet tad Rorans aptvēra, ka nu jau viņam ir vienalga. Viņam vajadzēja uzzināt un uzzināt tūlīt, vai Katrīna ir gatava nodzīvot savu dzīvi viņam līdzās.

Tad viņa klusītēm atbildēja: Jā, Roran, es ie�u.

Tonakt lija.

Pāri Palankāras ielejai cits pēc cita vēlās smagi pievilgu�i mākoņi, ar ķēpīgām rokām ķerdamies pie kalniem un pildī�dami gaisu ar aukstu dūmaku. Paslēpies zem jumta, Rorans vēroja, kā, mākoņiem izgā�ot sakrāto ūdeni, pelēkas pātagas vico koku plando�os cekulus, pārvēr� grāvi ap Kārvahallu dubļainā upelē un ar blāķīgiem pirkstiem skrubina lubu jumtus un dzegas. Viss likās sa�vīkots, izplūdis un izmērcēts negaisa neapturamajā straumē.

Priek�pusdienā vētra norima, lai gan garlaikota lī�ņa turpi�nāja kapāt miglu. Lāses ātri samērcēja Rorana matus un drānas, kad pienāca viņa kārta stāties sardzē pie barikādes, kas aiz�ķēr�soja galveno ceļu. Viņ� notupās pie stāvus saslietajiem baļķiem, nopurināja ūdeni no apmetņa un, cenzdamies nelikties ne zinis par drēgnumu, uzvilka kapuci dziļāk uz acīm.

Par spīti nemīlīgajam laikam, Rorana sirds lidinājās kaut kur augstu virs sapīku�ajiem mākoņiem tik ļoti viņu bija iepriecinā�jis Katrīnas jāvārds. Viņi bija saderināju�ies! Sajūta bija tāda, it kā pasaules aina, kurā visu laiku bija trūcis kaut kā ļoti svarīga, pēk�ņi ir pabeigta. Tas nesa jaunu pārliecību par sevi, lika justies neievainojamam. Kāda gan nozīme kareivjiem, razakiem vai pat pa�ai Impērijai, ja viņus abus saista tāda mīlestība? Tie visi bija tikai nodeguļi līdzās ugunsgrēkam.

Tomēr svētlaime nāca ar jaunām ba�ām, kas tagad likās kļu�vu�as par Rorana eksistences galveno satvaru, kā gan parūpē�ties, lai Katrīna necie� no Galbatoriksa dusmām? Kop� pamo�a�nās viņ� nebija domājis ne par ko citu. Lieliski būtu, ja Katrīna dotos pie Kolijiem, viņ� nosprieda, vērodams migliņā tīto ceļu, bet viņa nemū�am nepiekritīs aiziet no Kārvahallas� ja nu vienīgi Slouns liktu viņai to darīt. Varbūt man izdotos pierunāt viņu? Esmu pārliecināts, ka tēvs vēlas pasargāt Katrīnu no briesmām tikpat ļoti kā es.

Kamēr Rorans prātoja, kā vislabāk uzrunāt miesnieku, mākoņi atkal savilkās gubās un lietus ar jaunu spēku sāka sloksnēt cie�matu, gāzdamies pār namiem dzeļo�os viļņos. Peļķes ap Roranu burtiski salēcās, kad smagās lāses sāka bungot to spoguļus. Vis�apkārt kā izbiedēti sienā�i lēkāja ūdens �ļakatas.

Sajutis izsalkumu, Rorans nodeva sardzi Larnem Loringa jaunākajam dēlam, un pats devās sarūpēt pusdienu tiesu. Viņ� pārvietojās ar īsiem pārskrējieniem no viena pak�a pavēņa līdz nākamajam. Nogriezies ap stūri, Rorans pārsteigts ieraudzīja Albrihu uz mājas lieveņa strīdamies ar pulciņu vīru.

Ridlijs kliedza: � tu esi akls turies tuvāk papelēm, un viņi neko nepamanīs! Tu izvēlējies auna ceļu!

-�� Tad rādi piemēru, ja esi tik gudrs! atcirta Albrihs.

-�� Un parādī�u ar'!

-�� Pēc tam pastāstīsi, vai tev labi gar�oja bultas.

-�� Varbūt, iejaucās Teins, mēs neesam tik kleini kā tu.

Albrihs pievērsa runātājam dusmās savilktu seju. Tavi

vārdi ir tikpat truli kā tavs prāts. Es neesmu tik stulbs, lai ris�kētu, paļaudamies uz pāris lapiņām, kuras pats nemaz neesmu redzējis. �ķita, ka Teina acis sprāgst no pieres laukā un seja piesarkst bietes krāsā. Ko nu? Albrihs viņu ķircināja. Mēli esi norijis?

Teins ierēcās un zvēla ar dūri Albriham pa vaigu. Kalēja dēls iesmējās. Tava roka ir vārga kā vecai ve�iņai. Tad viņ� sagrāba Teina plecu un nolidināja sitēju no lieveņa ar tādu sparu, ka tas apstulbis novēlās dubļos.

Saņēmis �ķēpu kā rungu, Rorans ar vienu lēcienu nostājās līdzās Albriham, neļaudams Ridlijam un pārējiem mesties virsū kalēja dēlam. Gana, pārskaities no�ņāca Rorans. Mums ir citi ienaidnieki. Kad tiksim galā ar tiem, sasauksim sapulci lai tā izsprie�, kam atlīdzība pienākas Albriham vai Teinam. Bet savā starpā mēs nedrīkstam plēsties.

-�� Tev viegli runāt, Ridlijs izgrūda. Tev nav ne sievas, ne bērnu. Tad viņ� palīdzēja Teinam piecelties un vīru pulciņ� devās projām.

Rorans stingri paskatījās uz Albrihu un violeto zilumu, kas pletās zem pui�a labās acs. Kur� sāka ķīviņu? Rorans jautāja.

-Es� Albrihs saviebdamies apklusa un pataustīja �okli. Mēs ar Darmenu gājām izlūkos. Razaki ir izliku�i kareivjus uz vairākiem tuvējiem kalniem. Viņi redz Anoras otru krastu, kā arī pamatīgu ielejas posmu gan augstāk, gan zemāk par Kārvahallu. Viens vai divi cilvēki varbūt vēl spētu nemanīti aizlavīties viņiem garām, bet mēs nemū�am neaizgādāsim bērnus līdz Kolija sētai, ja nenogalināsim sargus bet tad tikpat labi pa�i varam paziņot razakiem, kurp dodamies.

Roranu sastindzināja bailes, kā inde caurstrāvodamas viņa sirdi. Ko gan es spēju izdarīt? Nenovēr�amības izjūta uzdzina jaunu nelabuma vilni. Aplicis roku Albriham ap pleciem, viņ� teica: Iesim, parādīsim tevi Ģertrūdei.

-�� Nē, Albrihs attrauca, nopurinādams Rorana plaukstu no pleca. Viņai rūpju pietiek ari bez manis. Viņ� dziļi ievilka elpu, it kā grasītos ienirt ezerā, un tad aizlumpa�oja lietū uz smēdes pusi.

Rorans noskatījās viņam pakaļ, tad no�ūpoja galvu un iegāja namā. Priek�telpā bērnu bariņa vidū sēdēja Elēna viņi ar vīlēm un galodām asināja �ķēpu uzgaļus. Rorans ar mājienu paaicināja Elēnu pie sevis. Abi iegāja blakusistabā, un Rorans izstāstīja par tikko pieredzēto.

Roranam par lielu pārsteigumu nekad iepriek� viņ� nebija dzirdējis neko tādu no mīlo�ās namamātes mutes Elēna sulīgi nolamājās, tad vaicāja: Kā tu domā, vai Teinam ir iemesls paslu�dināt asinsnaidu?

-�� Iespējams, pieļāva Rorans. Viņi abi aizvainoja viens otru, bet Albriha vārdi skanēja krietni aizskaro�āk. Tiesa, Teins pir�mais pacēla roku. Jūs pa�i varētu pasludināt asinsnaidu.

-�� Blēņas, Elēna atmeta ar roku un savilka �alli cie�āk ap pleciem. Lai �o jautājumu iz�ķir sapulce. Ja būs jāmaksā sāpju nauda, maksāsim, galvenais iztikt bez asinsizlie�anas. Tad viņa ar noasinātu �ķēpa uzgali rokā izgāja no mājas.

Satrauktais Rorans sameklēja virtuvē maizi un gaļu, tad, maz�liet uzkodis, ņēmās palīdzēt bērniem asināt uzgaļus. Kad atnāca

Felda, kāda mazā palīga mamma, Rorans atstāja bērnus viņas uzraudzībā, bet pats cauri Kārvahallai soļoja atpakaļ uz posteni pie galvenā ceļa.

Kad viņ� bija notupies dubļos pie aiz�ogojuma, starp māko�ņiem uzmirdzēja saules stars un izgaismoja lietus sienu tā, ka katra lāsīte iezaigojās kā mazs dārgakmens. Rorans pārsteigts vēroja �o dabas brīnumu, nelikdamies^ne zinis par ūdeni, kas gāzās pāri sejai. Sprauga mākoņos kļuva arvien platāka, līdz pāri lielākajai Palankāras ielejas daļai rietumu pusē krāvās milzīgu negaisa mākoņu grēda, bet pretī tai pletās tīru, zilu debesu strē�mele. Gubīgais jumts virs galvas un īpa�ais leņķis, kādā krita saules stari, sadalīja lietus izmērcēto apkārtni divās daļās viena puse mirdzēja visās varavīksnes krāsās, bet otrā sulīgas ēnas lau�kiem, krūmiem, kokiem, upei un kalniem pie�ķīra visnegaidītākās krāsas. Likās, it kā visa pasaule būtu pārtapusi pulēta metāla skulptūrā.

Tajā brīdī Rorans ar acs kaktiņu pamanīja kustību un, paska�tījies tās virzienā, uz ceļa ieraudzīja kareivi, kura bruņas spīdēja kā ledus. Vīrs pārsteigts blenza uz Kārvahallas jaunajiem nocieti�nājumiem, tad pagriezās un nozuda atpakaļ zeltītajā miglā.

Karavīri! Rorans iesaucās, pielēkdams kājās. Jauneklis nodomāja, ka būtu noderējis loks, tomēr, lai pasargātu to no lie�tus, viņ� bija atstājis ieroci mājā. Vienīgo mierinājumu sniedza apziņa, ka Impērijas kareivjiem bija vēl grūtāk saglabāt iero�us sausus.

No mājām izskrēju�ie vīri un sievas bija sapulcēju�ies grāv�malā un mēģināja kaut ko saskatīt cauri nogāzto prie�u aizspros�tam. Lejup pa garajiem zariem ritēja lāses glu�i kā caurspīdīgi dārgakmeņi, kuros atspoguļojās satrauktu acu pulks.

Līdzās Roranam bija nostājies Slouns. Kreisajā rokā miesnie�kam bija viens no Fiska gatavotajiem vairogiem, bet labajā pus�mēne�a formā izliekts gaļas cirtnis. Viņa jostu greznoja vēl vismaz ducis na�u, visi pamatīgi un neticami asi. Vīrs mundri pamāja Roranam, jauneklis atbildēja ar to pa�u, un tad abi atkal pievērsās vietai, kur bija pagaisis kareivis.

Pēc nepilnas minūtes no miglas izlocījās razaka bezķermeniskā balss: Turpinot aizssstāvēt Kārvahallu, jūsss esssat izdarīju���i nepareizo izvēli un parakstīju���i sssev nāvesss ssspriedumu. Jūsss visssi mirsssiet!

Lorings atbildēja: Pabāziet tikai �urp savus tārpu izlodātos purnus, ja pietiek dū�as, jūs, pū�ļvēderainie, līkkājainie, �ūskacainie kēmi\ Mēs iedauzīsim jūsu paurus un ar jūsu asinīm noba�rosim treknus mūsu veprus!

Uz viņu pusi pēk�ņi �āvās tum�s apveids, bet vēl pēc mirkļa mazu gabaliņu no Gedrika kreisās rokas durvīs ar trulu blāk�ķi ieurbās �ķēps.

Aizsegā! no cieminieku vidus atskanēja Horsta balss. Rorans notupās aiz vairoga un turpināja vērot notieko�o pa sīku spraugu starp diviem dēļiem. Viņ� tikko paguva paslēpties, jo jau nākamajā mirklī pāri koku aizsprostam pārlidoja pusducis �ķēpu un piezemējās starp iztramdītajiem ciema aizstāvjiem.

Kaut kur miglā atskanēja asinis stindzino�s kliedziens.

Roranam sāpīgi notrīsēja sirds. Jauneklis elsodams mēģināja atgūt elpu, kaut gan nebija ne pakustējies, un viņa rokas klāja lipīgi sviedri. Kārvahallas ziemeļu pusē vispirms atskanēja tikko dzirdama stikla plī�ana� bet tad tai sekoja sprādziena duna un lūsto�a koka brīk�ķi.

Strauji pagriezu�ies blīk�ķa virzienā, viņi abi ar Slounu metās uz Kārvahallas pretējo malu. Tur viņi uzdūrās se�iem kareiv�jiem, kuri mēģināja aizvākt vairāku saspridzinātu koku atliekas. Mazliet nostāk, lietus svēdrās bāli un spocīgi, sēdēja razaki savu melno zirgu mugurā. Pat nepagausinājis soli, Rorans uzklupa tuvākajam karavīram, durdams tam ar �ķēpu. Pirmo un otro dūrienu atvairīja pacelta roka, bet Rorans trāpīja nelaimīgajam vispirms gurnā un tad, kad tas pakrita, arī kaklā.

Slouns iegaudojās kā satracināts zvērs un svieda savu gaļas cirtni. Tas pār�ķēla vēl viena kareivja bruņucepuri un sadra�gāja vīra galvaskausu. Divi citi kareivji, izrāvu�i zobenus, metās miesniekam pretī. Slouns, nu jau smiedamies, palēca sāņus un ar vairogu atvairīja pirmos cirtienus. Viens no tiem izrādījās tik spēcīgs, ka zobena asmens iestrēga vairogā. Slouns pavilka uzbru�cēju uz savu pusi un, izrāvis no jostas atkaulo�anai paredzētu nazi, ietrieca to nabagam acī. Izvilcis vēl vienu cirtni, Slouns ar maniaka cienīgu smīnu sāka mest lokus apkārt otram kareivim. Vai man tev izgāzt iek�as vai pārgriezt dzīslas zem ceļgaliem? miesnieks vaicāja, teju auļodams ap upuri ar drausmu, asiņainu naidu acīs.

Kad Rorans sadūrās ar nākamajiem diviem kareivjiem, viņ� palika bez �ķēpa. Jauneklis tik tikko paguva izraut veseri, lai atvai�rītu zobena cirtienu, kur� draudēja no�ņāpt viņam kāju. Kareivis, kur� bija izrāvis viņam �ķēpu, tagad meta ar to, tēmēdams krūtīs, ta�u Rorans nometa veseri, noķēra �ķēpu gaisā tas vienlīdz pārsteidza gan kareivjus, gan viņu pa�u -, pagrieza ieroci pretējā virzienā un iztrieca asmeni cauri uzbrucēja bruņām un ribām. Nu jauneklis bija palicis bez iero�a, tāpēc viņam n^cās atkāpties dzīvi paliku�ā kareivja priek�ā. Viņ� paklupa pār vienu no līķiem, turklāt krītot sagrieza uz zobena kāju, tad pavēlās sāņus, lai izvairītos no cirtiena, un vienlaikus izmisīgi meklēja dubļos kaut ko jebko -, ko varētu izmantot kā ieroci. Tajā mirklī pirksti sataustīja spalu, viņ� izrāva asmeni no dubļiem un cirta karei�vim pa roku, kas turēja zobenu, no�ņāpdams pretiniekam īk�ķi.

Vīrs stulbi palūkojās uz asinīm nota�ķīto stumbeni, tad noteica: Tā notiek, ja tu nepiesedz sevi ar vairogu.

Kā nu ne, Rorans piekrita un nocirta karavīram galvu.

Pēdējo kareivi pārņēma panika, un viņ� metās uz to pusi, kur �ķita stāvam razaki, un Slouns viņu pavadīja ar apvainojumu un lamu straumi. Kad kareivis cauri lietus mirdzo�ajam aizkaram bija nonācis līdz melnajiem stāviem, Rorans ar �ausmām noska�tījās, kā abas kroplīgās figūras kumeļu mugurās noliecas un no abām pusēm sagrābj kareivja kaklu. Ne�ēlīgie pirksti sa�ņaudzās, vīrs izmisumā iekliedzās, noraustījās un saļima. Viens no raza�kiem uzmeta līķi uz zirga, tad abi pagriezās un aizjāja.

Rorans noskurinājās un paskatījās uz Slounu miesnieks tīrīja savus na�us. Tu vareni kāvies. Viņ� nekad nebija iedo�mājies, ka �ajā vīrā varētu mājot tāds niknums.

Slouns klusā balsī attrauca: Manu Katrīnu viņi nekad neda�būs. Nekad, kaut man nāktos nodīrāt simtiem kareivju vai kauties pret tūksto� urgļiem un vēl karali piedevām. Es nogāzī�u debesis uz zemes un noslīcinā�u Impēriju viņas pa�as asinīs, pirms viņi piedurs Katrīnai kaut pirkstiņu. Tad viņ� saknieba lūpas, aiz�bāza pēdējo notīrīto nazi aiz jostas un ķērās pie sprādzienā izmē�tātajiem baļķiem, lai atjaunotu aizsprostojumu.

Tikmēr Rorans aizvēla kritu�os kareivjus tālāk no nocieti�nājumiem. "Tagad esmu nogalinājis jau piecus." Ticis galā ar miru�ajiem, viņ� izslējās un pavērās apkārt. Nekur nedzirdēja ne skaņas, tik vien kā lietus �alkoņu. "Kāpēc neviens nenāca mums palīgā?"

Prātodams, kas varētu būt noticis, viņ� kopā ar Slounu atgrie�zās pirmā uzbrukuma vietā. Uz baļķu no�ogojuma slidenajiem zariem bez dzīvības karājās divu karavīru līķi, bet Rorana un Slouna uzmanību pievērsa kas cits. Horsts un citi cieminieki bija satupu�i lokā ap mazu ķermenīti. Roranam aizrāvās elpa. Tas bija Elmunds, Delvina dēlēns. Desmitgadīgajam puikam bija trāpījis �ķēps. Zēna vecāki pārakmeņotām sejām sēdēja dubļos līdzās mazajam.

"Mums kaut kas ir jādara," Rorans nodomāja, nomezdamies uz ceļiem un atbalstīdamies pret �ķēpu. Tikai retais bērns te nodzīvoja līdz piecu se�u gadu vecumam. Bet zaudēt savu pirm�dzimto dēlu tagad, kad visas pazīmes liecināja, ka puika izaugs slaids un spēcīgs, lai ar laiku ieņemtu tēva vietu Kārvahallā, �āds notikumu pavērsiens varēja satriekt ikvienu. "Katrīna� bērni� mums viņi visi ir jāpasargā."

"Bet kā?� Kā?� Kā?�"

♦ ♦ ♦

Pirmajā dienā pēc izbrauk�anas no Tarnagas Eragons mēģi�nāja iemācīties visu Undina sargu vārdus. Rūķus sauca Ama, Trihga, Hedins, Eksvars, �jrrgniens �is vārds nu nekādi neļāvās izrunājams, lai gan nozīmēja glu�i vienkār�i "Vilka Sirds" -, Dutmērs un Torvs.

Katra plosta vidū slējās pa nelielam namiņam. Eragons laiku vislabprātāk kavēja, sēdēdams uz baļķiem plosta galā un vēro�dams, kā garām slīd Beoru kalni. Pāri dzidrajai upei �audījās zivjdzenī�i un kovārņi, zilie gārņi, kā uz ķekatām sakāpu�i, stāvēja pie dūksnainā krasta, kur lazdu, di�skābar�u un vītolu sienā ik pa brīdim pazibēja saulstaru kūļi. Laiku pa laikam kādā papar�u pudurī iekurkstējās vēr�a varde.

Kad līdzās viņam iekārtojās Oriks, Eragons atzina: Skaisti.

-�� Tiesa gan. Rūķis klusiņām aizkūpināja pīpīti, tad atlaidās un sāka to pak�ķināt.

Eragons klausījās, kā �īkst koks un virve tur Trihga, stāvot pakaļgalā, ar garu airi stūrēja plostu. Orik, vai tu zini, kāpēc Broms pievienojās vārdeniem? Es par viņu zinu tik ļoti maz. Lie�lāko dzīves daļu es viņu pazinu vienkār�i kā miesta stāstnieku.

-�� 0, viņ� nepievienojās vārdeniem; viņ� palīdzēja tos radīt. Oriks uz brīdi pieklusa, lai izpurinātu pelnus ūdenī. Kad Galba�torikss kļuva par karali, Broms, izņemot Atkritējus, bija vienīgais dzīvais Jātnieks.

-�� Bet tajā laikā viņ� jau vairs nebija Jātnieks. Viņa pūķi noga�lināja kaujā pie Doru Araibas.

-�� Labi, ta�u viņam bija Jātnieka zinā�anas un iemaņas. Broms pirmais sāka pulcēt trimdā izklīdu�os Jātnieku draugus un sabied�rotos. Tie�i viņ� pārliecināja Hrotgaru, lai ļauj vārdeniem apmes�ties Farthendurā, tie�i viņ� gādāja par elfu atbalstu.

Kādu brīdi valdīja klusums. Kāpēc Broms atteicās stāties vārdenu priek�galā? Eragons vaicāja.

Oriks ironiski pasmaidīja. Iespējams, viņam nekārojās varas. Tas norisinājās kādu laiku pirms tam, kad Hrotgars mani adop�tēja, tāpēc es Bromu Troņheimā tiku sastapis maz� Viņ� vienmēr bija projām vai nu lai cīnītos ar Atkritējiem, vai nu lai kārtotu kādus citus jautājumus.

-�� Vai tavi vecāki ir miru�i?

-�� Tā gan. Viņi saslima ar bakām, kad es vēl biju mazs, bet Hrotgars bija tik laipns, ka pieņēma mani savā namā un, tā kā viņam pa�am bērnu nav, pasludināja mani par savu manti�nieku.

Eragons iedomājās par savu bruņucepuri ar Ingeitumu zīmi. "Arī pret mani Hrotgars bija ļoti laipns."

Kad pēcpusdienā iestājās krēsla, rūķi katrā plosta stūrī izkāra pa apaļam lukturim. Tie izstaroja sarkanu gaismu. Eragons atce�rējās, ka tā neap�ilbina un palīdz labāk redzēt tumsā. Nostājies līdzās Arjai, viņ� pētīja lukturu tīro, nekustīgo staru. Vai zini, kā viņi gatavo �os lukturus? Eragons ievaicājās.

-�� �os buramvārdus mēs iemācījām rūķiem pirms daudziem jo daudziem gadiem. Viņi tos izmanto ar izcilu meistarību.

Jauneklis pakasīja zodu un vaigus, �ur un tur sataustīdams rugāju saliņas. Vai tu man varētu iemācīt kādas burvestības, kamēr mēs ceļojam?

Arja paskatījās uz Eragonu, apbrīnojami stabili stāvēdama uz ļodzīgajiem baļķiem. Tā nav mana loma. Tevi gaida skolotājs.

-�� Tad vismaz izstāsti, viņ� nelikās mierā, ko nozīmē mana zobena vārds?

Arja pieklusināja balsi. "Posts" ir tava zobena vārds. Un to arī tas nesa, pirms nonāca tavās rokās.

Eragons ar riebumu paskatījās uz Zaroku. Jo vairāk viņ� uzzi�nāja par savu ieroci, jo ļaunāks tas likās, it kā asmens spētu nest nelaimi pats pretēji saimnieka gribai. Morzans ar to ne vien noga�lināja Jātniekus pat Zaroka vārds ir ļaunumu vēsto�s. Ja vien �o zobenu Eragonam nebūtu iedevis Broms un ja ne apstāklis, ka Zaroks nekad nezaudēja asumu un to nebija iespējams salauzt, jauneklis tajā pa�ā mirklī būtu iesviedis to upē.

Pirms satumsa pavisam, Eragons aizpeldēja līdz Safirai. Pirmo reizi kop� Troņheimas viņi izlidojās kopā pēc sirds patikas, pacel�damies augstu virs Az Ragni, kur gaiss kļuva retinātāks, bet upe lejā atgādināja violetu svēdru.

Lidojot bez segliem, Eragonam nācās īpa�i stingri piespiest ceļ�galus Safirai pie sāniem, un cietās zvīņas atkal pieskārās rētām, ko bija atstājis abu pirmais lidojums.

Kad pūķis sasvērās pa kreisi, lai uztvertu aug�upejo�u gaisa strāvu, Jātnieks pamanīja, kā no klints sienas lejāk atdalās trīs brūni punktiņi un strauji ceļas uz aug�u. Pirmajā mirklī Eragons noturēja tos par piekūniem, bet, kad radījumi pielidoja tuvāk, viņ� aptvēra, ka tie ir vismaz divdesmit pēdu gari, ar �aurām astēm un ādu pārklātiem spārniem. Starp citu, tie līdzinājās pūķiem, tikai ķermeņi bija mazāki, kārnāki, un tajos jautās kas �ūskām radnie�cīgs. Turklāt to zvīņas nebija spo�as un klājās pamī�us zaļos un brūnos plankumos.

Pārsteigtais Eragons norādīja uz radījumiem Safirai. Vai tie varētu būt pūķi ?

Es nezinu. Viņa turpināja mierīgi planēt, vērodama jaunpienācējus, kas tagad meta lokus ap viņiem. Izskatījās, ka Safira mul�sina radījumus. Tie ik pa brīdim metās uz pūķa pusi, lai pēdējā mirklī no�ņāktos un pārlaistos viņai pār galvu.

Eragons pasmaidīja un mēģināja ar prātu pieskarties dīvaino lidoņu domām. Visi trīs uzreiz atsprāga nostāk un sāka satraukti sakliegties vai drīzāk saspiegties. Pavērtie purni vēl vairāk pastiprināja līdzību ar �ūskām. Spiedzienu tonalitāte izrādījās ne vien mentāli, bet arī fiziski bīstama. Tā ar me�onīgu spēku ielauzās Eragona būtībā, mēģinot padarīt viņu rīkoties nespējīgu. Arī Safira to sajuta. Turpinādami griezīgi spiegt, radījumi metās viņiem virsū ar saviem dun�a asuma nagiem.

Turies, brīdināja Safira. Viņa sakļāva kreiso spārnu un pagrie�zās sāņus, tā izvairīdamās no diviem radījumiem, tad strauji savicināja spārnus un pacēlās pāri tre�ajam. Tikmēr Eragons izmisīgi centās nobloķēt spiedzienu. Tikko viņa prāts no tā atbrīvojās, viņ� gribēja ķerties pie maģijas. Nenogalini tos, ieminējās Safira. Es gribu paplosīties.

Kaut gan radījumi likās izmanīgāki par Safiru, pūķis bija krietni masīvāks un spēcīgāks. Kad viens no briesmoņiem straujā pikējumā metās viņai virsū, Safira apsviedās ar muguru pret zemi un, atpakaļ krizdama, trieca priek�kājas uzbrucējam krūtīs.

Spiedziens kļuva krietni klusāks, un ievainotais ienaidnieks atkāpās.

Safira izpleta spārnus un sagriezās pa labi, lai stātos pretī pārējiem diviem radījumiem, kuri atkal gatavojās uzbrukt. Pūķis izlieca kaklu, Eragons dziļi starp viņas ribām sajuta dobju dunoņu, un tad no Safiras �okļiem iz�āvās liesmu mēle. Pūķa galvu ieskāva nokaitēti zils oreols, un dārgakmeņiem līdzīgās zvīņas uzmir�dzēja, it kā Safira būtu nule piedzimusi jauna zvaigzne.

Abi pūķveidīgie briesmoņi satraukti ieķērcās un pa�ķīda katrs uz savu pusi. Uzbz'ukums Eragona prātam apsīka, draudīgajiem lidoņiem steig�us dodoties projām. Visbeidzot uzbrucēji pagaisa skatienam kaut kur starp klintīm.

Tu gandrīz nometi mani, Eragons piktojās, atlai�ot rokas, ar kurām bija cie�i apskāvis pūķa kaklu.

Safiras skatienā jautās lepnums pa�ai par sevi. Gandrīz neskaitās.

Tā gan, jauneklis nosmējās.

Uzvaras sajūsmināti, viņi atgriezās pie plostiem. Kad Safira nolaidās ūdenī, uzsizdama gaisā divas varenas �altis, atskanēja Orika sauciens: Vai visi sveiki un veseli?

-�� Veseli, veseli, atsaucās Eragons. Safirai peldot uz plosta pusi, ledainais ūdens virmoja ap viņa kājām. Vēl viena tikai Beoriem raksturīga dzīvnieku suga?

Oriks palīdzēja Eragonam uzkāpt uz plosta. Mēs tos dēvējam par fanguriem. Tie nav tik gudri kā pūķi un nespēj spļaut uguni, tomēr no fanguriem jāpiesargās.

-�� To mēs ātri vien sapratām. Eragons masēja deniņus, cen��oties i'emdēt galvassāpes, ko bija atstājis fanguru uzbrukums. Labi, ka Safira izrādījās krietni pārāka par �iem.

Protams, piebilda pūķis.

-�� Tā tie medī, Oriks paskaidroja. Viņi ar prāta spēku sastindzina upuri un tad saplosa to.

Safira ar asti uzsita pamatīgu ūdens �ļakatu, trāpīdama Era�gonam. Lieliska doma. Varbūt izmēģinā�u �o paņēmienu nāka�majā reizē, kad pati do�os medībās.

Viņ� pamāja. Arī kaujā tas varētu noderēt.

Arja pienāca pie plosta malas. Es priecājos, ka nenogalinā�jāt tos. Fanguri ir visai reti sastopami, triju zaudējums būtu ļoti būtisks.

-�� Lai arī reti, viņi tik un tā pamanās aizstiept milzumu mūsu lopu, no namiņa norūca Torvs. Rūķis aizkaitinājumā gremoja tik sparīgi, ka līdzi kustējās visa pinkainā bārda. Iznācis pie Eragona, viņ� bilda: Un būtu labāk, ja tu, Ēnkāvi, nelidinātos apkārt, kamēr mēs esam Beoru kalnos. Tāpat jau nav viegli pasargāt tevi no da�ādām nepatik�anām, lai tu ar savu pūķi vēl plēstos ar vēja�ūskām.

-�� Mēs turēsimies pie zemes, līdz sasniegsim līdzenumus, Eragons apsolīja.

-�� Lieliski.

Kad viņi piestāja krastā, lai pārnak�ņotu, rūķi pietauvoja plostus pie apsēm blakus mazas upītes ietekai. Ama iekūra uguns�kuru, bet Eragons tikmēr palīdzēja Eksvaram nogādāt Ledusliesmu uz zemes. Viņi piesēja ērzeli leknā pļaviņā.

Torvs pārraudzīja se�u lielu tel�u uzslie�anu. Hedins savāca gana malkas, lai tās pietiktu līdz nākamajam rītam, bet Dutmērs nonesa pārtiku no otrā plosta un ķērās pie vakariņu gatavo�anas. Arja stājās sardzē nometnes malā, un, tiku�i galā ar saviem pienā�kumiem, viņai piebiedrojās Eksvars, Ama un Trihga.

Aptvēris, ka viņam vairs nav ko darīt, Eragons notupās pie ugunskura līdzās Orikam un Srrgnienam. Kad �rrgniens novilka cimdus un pacēla rētu klātās rokas pret liesmām, Eragons pama�nīja, ka no visu pirkstu kauliņiem, izņemot īk�ķi, slejas apmēram ceturtdaļcollu augsti pulēta tērauda dzelk�ņi.

-�� Kas tie tādi? jauneklis vaicāja.

�rrgniens paskatījās uz Oi'iku un iesmējās. Tās ir manas askudgamlnas� manas "tērauda dūres". Nepieceldamies viņ� pagriezās un trieca dūri pret apses stumbru, atstādams mizā

�etrus simetriskus caurumus. �rrgniens iesmējās vēlreiz. Tie ir visai noderīgi, ja nākas kādam sist.

Redzētais vēl vairāk uzkurināja Eragona ziņkāri un skaudību. Kā tos taisa? Nu, es gribēju vaicāt, kā tos dzel�us piestiprina pie rokām?

�rrgniens saminstinājās, laikam cenzdamies atrast pareizos vārdus. Vispirms dziednieks tevi aizmidzina, lai tu nejustu sāpes. Tad katrā locītavā izurbj, ja? caurumu� Viņ� pār�trauca sakāmo un kaut ko �igli izklāstīja Orikam rūķu valodā.

-��� Katrā caurumā ievieto metāla ligzdu, Oriks turpināja stāstu. To ar maģijas palīdzību nostiprina vietā, un, kad rokas ir pilnīgi sadziju�as, ligzdās var ieskrūvēt da�āda lieluma un veida dzelk�ņus.

-Jā, redzi, smaidīdams piebilda �rrgniens. Viņ� saņēma dzelksni virs kreisās rokas rādītājpirksta, uzmanīgi izskrūvēja to no locītavas un pasniedza Eragonam.

Eragons smaidot pasvārstīja aso metāla gabalu plaukstā. Es ari gribētu "tērauda dūres". Tad viņ� atdeva dzelksni �rrgnienam.

-�� Tā ir bīstama operācija, Oriks brīdināja. Vien retais rūķis izvēlas askudgamlnas, jo, ja urbis nejau�i ieurbjas par dziļu, roka var kļūt nekustīga. Viņ� pacēla savu dūri un parādīja to Erago�nam. Turklāt rūķu kauli ir resnāki par cilvēku kauliem, tāpēc, iespējams, cilvēkam askudgamlnas nemaz nevar ieriktēt.

-�� Lik�u aiz auss. Tiesa, Eragons nespēja izmest no galvas ainu, kā viņ�, cīnoties ar askudgamlnām un nebīstoties savainot rokas, triektu dūri krūtīs kaut vai bruņās tērptam urglim. Tā būtu lieliska iespēja.

Pēc vakariņām Eragons nozuda savā teltī. Ugunskurs liesmoja gana gai�i, lai viņ� spētu saskatīt Safiras apveidu līdzās teltij tas līdzinājās no melna papīra izgrieztam un pie audekla sienas pielīmētam siluetam.

Uzsedzis segas uz kājām, Eragons truli vērās pats sev klēpī. Nogurums māca, bet gulēt vēl īsti negribējās. Prāts nelūgti aizklīda domās par mājām. Viņ� gudroja, kā klājas Roranam, Horstam un pārējiem kārvahallie�iem, vai laiks Palankāras ielejā ir gana silts, lai zemnieki varētu sākt sējas darbus. Eragonu pēk�ņi pārņēma ilgas un skumjas. Viņ� izņēma no somas bļodiņu un no ūdensmaisa piepildīja to līdz malām ar �ķidrumu. Tad viņ� sakopoja domas, raidīdams tās uz Rorana tēlu, un no�ukstēja: Draumr kopa.

Kā jau ierasts, ūdens vispirms kļuva melns, lai pēc tam noskaidrotos, atklājot vīziju. Eragons^ieraudzīja Roranu sē�am sve�u izgaismotā guļamistabā tā izskatījās pēc Horsta mājas. Rorans laikam ir pametis darbu Terinsfordā, Eragons nosprieda. Brālēns sēdēja, atbalstījies uz ceļgaliem un saņēmis plaukstas vienu otrā, un skatījās pi'etējā sienā. Eragons pazina �o sejas izteiksmi tā parasti nozīmēja, ka Rorana prātu nodarbina kāds sare�ģīts jautājums. Lai nu kā, Rorans izskatījās gana labi, ja nu varbūt mazliet saspringts, un tas nomierināja Eragonu. Pēc da�ām minūtēm viņ� pārtrauca burvestību un brālēna tēls pagaisa no ūdens virsas.

Pārliecinājies, ka mājās viss kārtībā, Eragons iztuk�oja trauku un apgūlās, uzvilkdams segas līdz zodam. Viņ� aizvēra acis un iegrima siltajā puskrēslā, kas no�ķir apziņu no miega, kurā reali�tāte liecas un �ūpojas domu vējā, kur rado�u ideju ziedi pāraug īstenības robe�as un padara visu iespējamu.

Jaunekļa acu priek�ā pavērās drūmi melnas debesis, pāri kurām vēlās sarkani dūmu mutuļi. Vārnas un ērgļi meta lokus augstu debesis, virs bultu mākoņiem, ko milzu kaujas laukā pre�tinieki raidīja cits citam. Sadangātajos dubļos saļima kāds vīrs ar sadragātu ķiveri un asinīm nota�ķītu bruņukreklu viņa seja nebija saskatāma, to aizsedza aug�up pamesta roka.

Eragona acu priek�ā parādījās bruņu klāta plauksta. Cimds atradās tik tuvu, ka ar pulēta tērauda mirdzumu aizsedza pusi no ainas. Kā nepielūdzama ma�īna īk�ķis un trīs pēdējie pirksti savilkās dūrē, atstājot rādītājpirkstu ar liktenīgu nenovēr�amību norādām uz pakritu�o vīru.

Kad Eragons izlīda no telts, redzētā vīzija vēl arvien nodarbi�nāja viņa prātu. Safiru viņ� atrada kādu gabaliņu ārpus nometnes

163

ko�ļājam kaut ko spalvainu. Kad viņ� izstāstīja, ko redzējis, viņa uz mirkli sastinga pavērtu muti, tad atgāza galvu un norija gaļas kumosu.

Pēdējo reizi, kad tu ko tādu piedzīvoji, viņa atgādināja, tas izrādījās patiess paredzējums par citviet notieko�o. Vai, tavuprāt, kaut kur Alagēzijā notiek liela kauja?

Jauneklis paspēra nokritu�u zaru. Neesmu pārliecināts� Broms skaidroja, ka ir iespējams pieredzēt tikai cilvēkus, vietas un lietas, kuras tu jau iepriek� esi redzējis. Tomēr redzētajā vietā es nekad neesmu bijis. Tiesa, arī Arju pirms sapņa Teirmā es nebiju saticis.

Varbūt Togira Ikonoka spēs to izskaidrot ? Posdamies ceļā, rūķi likās esam krietni bezrūpīgāki laikam tāpēc, ka Tarnaga bija palikusi krietnu gabalu aiz muguras. Kad pavadoņi sāka ar kārtīm stumties lejup pa Az Ragni, Eksvars rūķis, kur� stūrēja Ledusliesmas plostu, iedziedājās savā raup�jajā basā:

Pa �alco�o ezerupi, Pa Klifa asiņu straumi Mēs lejup uz baļķa traucam Dzimtas pavardu meklēt.

Zem ērgļu debesīm augstām, Caur vilku biezokņiem dziļiem Mūs asiņains baļķis vada Zeltu un dimantus meklēt.

Lai krastā zvaniķis zvana, Lai akmeņu grēdas mūs sargā, Jo, atstājis tēvtēvu mājas, Es sve�ā tuk�umā traucos.

Pārējie rūķi pievienojās Eksvaram, pēc pāris nodziedātiem pantiem pāriedami uz rūķu valodu. Viņu balsu dobjā dunoņa pavadīja Eragonu, kur� uzmanīgi aizlaipoja līdz plosta priek�ga�lam, kur, sakrustojusi kājas, sēdēja Arja.

-Es� miegā redzēju vīziju, Eragons ierunājās. Elfa iein�teresēti pacēla acis, un viņ� atkārtoja, ko bija skatījis. Ja tā ir pieredzē�ana, tad�

-�� Tā nav pieredzē�ana, Arja viņu pārtrauca. Viņa runāja īpa�i lēni, it kā lai novērstu jebkāda pārpratuma iespēju. Es ilgi domāju, kā tu varēji saskatīt mani, ieslodzītu Gileadā. Manuprāt, kamēr es gulēju bezsamaņā, mans gars meklēja palīdzību, lai kaut kur spētu rast atbalstu.

-�� Bet kāpēc tie�i es?

Arja pamāja turp, kur ūdenī kūleņoja Safira. Piecpadsmit gadu sargājot Safiras olu, pieradu pie viņas klātbūtnes. Es mēģi�nāju aizsniegt kaut ko radniecīgu, kad pieskāros taviem sapņiem.

-�� Vai tie�ām tu esi tik spēcīga, ka no pa�as Gileadas spēj aiz�sniegt cilvēku Teirmā? Turklāt ņemot vērā to, ka biji sazāļota?

Arjas lūpām pārslīdēja tikko jau�ams smaids. Es varētu stāvēt pie pa�iem Vrengardas vārtiem un sarunāties ar tevi tik�pat skaidri kā tagad. Viņa apklusa. Ja tu nepieredzēji mani Teirmā, tad nevarēji pieredzēt arī �īsnakts sapni. Visticamāk, tā ir priek�nojauta. Tā ir novērota visās saprātīgajās rasēs, jo īpa�i starp maģijas pratējiem.

Plosts nolīgojās, un Eragons pieturējās pie tīkla, ar kuru bija nostiprinātas mantas. Ja tas, ko es redzēju, nenovēr�ami notiks, tad kā gan mēs varam mainīt nākotni? Vai mūsu izvēlei ir kaut jel kāda nozīme? Ja nu es tūlīt mestos no plosta ūdenī un noslīktu?

-�� Bet tu ta�u tā nerīkosies. Arja iemērca kreisās rokas rādī�tājpirkstu upē un tad brīdi vēroja ūdens lāsi tā galā piliens atgādināja drebo�u lēcu. Reiz, jau ļoti sen, kāds elfs, vārdā Merzadi, piedzīvoja priek�nojautu, ka drīz vien kādā kaujā nejau�i nogalinās savu dēlu. Tā vietā, lai ļautu kam tādam notikt, viņ� izdarīja pa�nāvību, izglābdams dēlu un pierādīdams, ka nākotne neatbilst priek�nojautai. Tiesa, ja tu pats sevi nenogalini, tev ir mazāk iespēju mainīt savu likteni, jo nezini, kādas izvēles aizvedīs tevi līdz punktam laikā, par kuru tev bija priek�nojauta. Elfa papurināja roku, un ūdens lāse sa�ķīda pret baļķi. Mēs zinām, ka ir iespējams iegūt informāciju no nākotnes, pareģi bie�i jūt, kurp cilvēku vedis viņa dzīve, ta�u mēs neesam pratu�i �o procesu padarīt pietiekami precīzu, lai varētu izvēlēties, ko, kur un kad gribētu ieraudzīt.

Eragonam ideja par zinā�anu iegū�anu pāri laika robe�ām likās nepatīkami satrauco�a. Tā uzdeva pārāk daudz jautājumu par realitātes būtību. Neatkarīgi no tā, vai liktenis un iepriek�nolemtība patie�ām pastāv, vienīgais, ko spēju, ir baudīt tagadni un dzīvot pēc iespējas godprātīgāk. Tomēr viņ� nespēja neuzdot vēl vienu jautājumu: Bet kas mani atturēs pieredzēt kādu no savām atmiņām? Es tajās visu esmu redzējis� tātad man vajadzētu spēt tās skatīt vēlreiz ar maģijas palīdzību.

Arja ieskatījās Eragonam acīs. Ja tev ir dārga dzīvība, nekad nemēģini darīt ko tādu. Pirms daudziem gadiem vairāki mūsu zintnieki nolēma atminēt visas laika miklas. Mēģinot izsaukt pagātni, viņiem izdevās savos spoguļos radīt vien izplūdu�u ainu, bet tad burvestība izsūca viņu enerģiju un visus nogalināja. Mēs vairs nemēģinājām atkārtot �ādus eksperimentus. Da�i uzskata, ka burvestība varētu izdoties, ja tajā piedalītos vēl vairāk magu, tomēr neviens negrib uzņemties tādu risku, tāpēc pagaidām �is pieļāvums tā arī paliek nepierādīts. Turklāt, pat ja kādam izdotos pieredzēt pagātni, tam nebūtu īpa�i lielas jēgas. Bet, lai pieredzētu nākotni, magam ir precīzi jāzina, kas, kur un kad notiks, un tad tam vairs nav īpa�as nozīmes.

Tātad, viņa turpināja, tas ir noslēpums, kā cilvēki miegā spēj piedzīvot priek�nojautas, kā viņi spēj neapzināti paveikt to, kas nav bijis pa spēkam mūsu di�ākajiem burvjiem. Priek�nojau�tas, iespējams, saistās ar maģijas dabu un dziļāko būtību� vai varbūt tās darbojas līdzīgi pūķu senatmiņām. Mēs to nezinām. Mēs vēl ļoti daudz ko nezinām par maģiju. Elfa ar līganu kustību piecēlās kājās. Tikai uzmanies un neapmaldies starp priek�no�jautām.

Visu rīta cēlienu ieleja arvien pletās pla�umā un plosti trau�cās pretī gai�ai spraugai starp diviem kalniem. Ap pus�dienu viņi to sasniedza, un, ēnainajai ielejai paliekot aizr muguras, skatam pavērās saules pielieta prērija, kas pletās uz ziemeļu pusi.

Kad straume panesa plostus garām ledus klātajām virsot�nēm, pasaules sienas izgaisa, atklājot milzīgas debesis un taisnu apvār�ņa līniju. Gaiss tūlīt kļuva siltāks. Az Ragni aizlocījās uz austrumu pusi, veidodama robe�u starp kalnu piekājēm vienā un līdzenumiem otrā pusē.

Likās, ka bezgalīgais pla�ums padara rūķus tramīgākus. Viņi kaut ko murmināja savā starpā un ar ilgām atskatījās uz alai līdzīgo aizu, kas bija palikusi aiz muguras.

Saules gaisma lika Eragona dzīslās ielīt jaunai dzīvībai. Kad trīs ceturtdaļas dienas nācās pavadīt puskrēslā, bija grūti atkal sajust īstu spirgtumu. Aiz Eragona vadītā plosta no ūdens iznira Safira un pacēlās spārnos pāri prērijai, līdz saruka līdz mazam, ņirbo�am punktiņam bezgalīgajā zilumā, kas pletās virs galvas.

Ko tu redzi ? Jātnieks vaicāja.

Ziemeļos un austrumos ganās milzīgi gazeļu bari. Rietumos redzu Hadarakas tuksnesi. Tas arī viss.

Un neviena cita? Ne urgļu, ne vergdziņu, ne klejotāju ?

Mēs �eit esam vieni.

Tovakar Torvs nolēma apmesties nelielā līcītī. Kamēr Dutmērs gatavoja vakariņas, Eragons izmīdīja nelielu laukumiņu līdzās tel�tij, tad izvilka Zaroku un ieņēma stāju, kuru viņam pirmajā cīņas treniņā bija ierādījis Broms. Eragons zināja, ka elfiem ir iedzimta izveicība, tāpēc viņ� negribēja ierasties Elesmērā kā ierūsējis.

Moko�i un lēni viņ� apgrieza Zaroku virs galvas un nolaida lejup, satvēris zobenu ar abām rokām, it kā cirstu pa pretinieka

bruņucepuri. Viņ� uz mirkli sastinga �ajā stāvoklī. Saglabādams kustību mērķtiecību, viņ� pagriezās pa labi pavērsdams Zaroka smaili, lai atvairītu iedomātu cirtienu, tad atkal apstājās, sasprin�dzinājis rokas.

Ar acs kaktiņu Eragons pamanīja, ka viņu vēro Oriks, Arja un Torvs. Viņ� nelikās par biedriem ne zinis, pilnībā koncentrē�damies vienīgi uz rubīnsarkano asmeni; viņ� turēja zobenu tā, it kā tā būtu �ūska, kas varētu izlocīties no viņa tvēriena un iedzelt rokā.

Atkal pagriezies, Eragons plūsto�i izpildīja vairākas figūras, ar izsvērtu vieglumu pamazām palielinādams kustību ātrumu. Prātā viņ� bija pārcēlies no ēnainā upes ieloka uz kaujas lauku, kur viņu aplenca ne�petnu urgļu un kuiļu loks. Viņ� te pieliecās, te cirta, tad atkal atvairīja cirtienu, atbildēja ar pretuzbrukumu, palēca sāņus un dūra, sasaistot kustības virpuļojo�ā virknē. Viņ� cīnījās, neapzinātas enerģijas pārņemts, glu�i tāpat, kā bija to darījis pie Farthenduras, ne mirkli neaizdomādamies par pa�a dro�ību, tikai lauzdamies uz priek�u un iznīcinādams iedomātos ienaidniekus.

Eragons vēlreiz pagrieza Zaroku, mēģinādams pārmest tā spalu no vienas plaukstas otrā, bet tad zobens izslīdēja viņam no pirkstiem muguru pārcirta lauzīts sāpju zibens. Kājas saļodzī�jās, un jauneklis pakrita. Virs galvas varēja dzirdēt Arjas un rūķu neskaidrās balsis, bet redzēt viņ� redzēja vienīgi sarkanu dzirk�steļu miglu, it kā pasaulei būtu pārklāts asiņains �ķidrauts. Sāpes pārmāca visas citas sajūtas un nodzēsa ikvienu domu, ikvienu apziņas uzplaiksnījumu, atstājot vien me�onīgu dzīvnieku, kur� rēca, mēģinot izlauzties brīvībā.

Kad Eragons atkal sāka apjaust apkārt notieko�o, viņ� atta�pās savā teltī, cie�i satīts segās. Līdzās sēdēja Arja, bet telts ieejā varēja manīt Safiras galvu.

Vai es ilgi biju bez samaņas? Eragons vaicāja.

Krietnu brītiņu. Beigās tu mazliet pagulēji. Es mēģināju tevi pārcelt no tava ķermeņa savējā, lai pasargātu no sāpēm, bet man nekas daudz nesanāca, jo tu gulēji bez atmaņas.

Eragons pamāja un aizvēra acis. Viss ķermenis drebēja. Ievil�cis dziļu elpu, viņ� paskatījās uz Arju un klusītēm vaicāja: Kā gan es spē�u mācīties?� Kā gan es spē�u cīnīties vai izmantot maģiju?� Es esmu kā saplēsts trauks. Runājot viņam likās, ka viņ� ir novecojis par simt gadiem.

Elfa atbildēja tikpat klusi: Tu spēj sēdēt un skatīties. Tu spēj klausīties. Tu spēj lasīt. Tātad tu spēj jnācīties.

Par spīti vārdos pateiktajam, Eragons viņas balsī saklausīja �aubu, pat baiļu pieskaņu. Viņ� pagriezās uz sāniem, lai nebūtu jāredz elfas acis. Viņam bija kauns par savu bezspēcību Arjas priek�ā. Kā gan Ēna varēja man nodarīt kaut ko tādu?

Uz to, Eragon, mēs nespējam atbildēt. Es neesmu nedz gud�rākā, nedz stiprākā starp elfiem. Mēs katrs darām visu, ko spējam, un tevi nevar vainot par �īm sāpēm. Varbūt laiks sadziedēs tavu ievainojumu. Arja, uzlikusi pirkstus uz Eragona pieres, nomurmi�nāja: Se mor'ranr ono finna, un ar �iem vārdiem izgāja no telts.

Eragons pieslējās sēdus un, saspringtajiem muguras mus�kuļiem iestiepjoties, saviebās. Viņ� nolaida skatienu uz savām rokām, bet neredzēja tās. Nez vai Murtaga ievainojums sagādāja viņam tādas pa�as sāpes ?

To es nezinu, Safira atbildēja.

Iestājās kapa klusums. Man ir bail.

Kāpēc gan ?

Jo� viņ� saminstinājās. Jo, lai ko darītu, es nespē�u izvairīties no nākamās lēkmes. Es nezinu, kad un kur tā mani ķers, bet zinu, ka tā ir nenovēr�ama. Tad nu es gaidu un ik mirkli baidos, ka, paceļot smagāku priek�metu vai neveikli pagrie�oties, sāpes atgrie�zīsies. Manis pa�a ķermenis ir kļuvis par manu ienaidnieku.

Safira dobji nopūtās. Arī uz to man nav atbildes. Dzīvē mūs gaida gan sāpes, gan prieks. Ja nu �ī ir pārāk dārga cena par stundām, kas ielīksmo?

Jā, Jātnieks noskaldīja. Viņ� nosvieda segas un aizspraucās garām pūķim, izstreipuļodams nometnes vidū, kur Arja un rūķi sēdēja apkārt ugunskuram. Vai ir palicis kas ēdams? Eragons jautāja.

Dutmērs, ne vārda nebilzdams, piepildīja bļodiņu un pasnie�dza jauneklim. Ar cieņas pilnu izteiksmi sejā Torvs apvaicājās:

-�� Vai tagad tu jūties labāk? Likās, ka viņam un arī pārējiem rūķiem redzētais ir iedvesis dziļu bijību.

-�� Viss kārtībā.

-�� Tu, Ēnkāvi, nes smagu nastu.

Eragons saviebās un, aizgājis līdz uzceltajām teltīm, apsēdās, pagriezis tām muguru, un vērās tumsā. Viņ� juta, ka tepat kaut kur līdzās ir Safira, ta�u pūķis lika viņu mierā. Jātnieks klusi pie sevis no�ķendējās un tad ar trulām dusmām metās virsū Dutmēra pagatavotajam sautējumam.

Pēc pirmā kumosa līdzās atskanēja Orika balss: Tev nevaja�dzētu izturēties pret viņiem tik strupi.

Eragons pablenza uz ēnu pārvērsto Orika seju. Ko?

-�� Torvs un viņa vīri ir �eit, lai pasargātu tevi un Safiru. Ja vajadzēs, viņi par tevi atdos dzīvību, uzticoties tev un cerot, ka tu apglabāsi viņus atbilsto�i sen�u svētītajam rituālam. To tev vajadzētu atcerēties.

Eragons apvaldīja vēlmi atcirst rūķim, tad, mēģinādams nomierināties, pavērās uz upes melno, vienmēr kustīgo virsmu.

-�� Tev ir taisnība. Es ļāvu nelāgajam garastāvoklim aizvainot tos, kas nebija to pelnīju�i.

Tumsā uzdzirkstīja zobs Oriks smaidīja. Tā ir mācība, kas jāapgūst ikvienam komandierim. Man to iedzina Hrotgars pēc tam, kad sviedu ar zābaku rūķim, kur� savu āvu bija atstājis tur, kur kāds tai varēja uzkāpt.

-�� Trāpīji?

-�� Salauzu degunu, Oriks iespurdzās.

Negribot arī Eragons iesmējās. Lik�u aiz auss, lai man kas tāds negadītos. Viņ� aptvēra bļodiņu ar abām plaukstām, lai tās sasildītu.

Atskanēja metāla �vadzoņa Oriks kaut ko izvilka no mai�siņa, kuru nēsāja pie jostas. Ņem, rūķis noteica, ieslidinājis Eragona plaukstā savstarpēji savienotu zelta gredzenu murskuli.

-�� Tas ir galvlauzis, ko mēs izmantojam, lai pārbaudītu gudrību un izveicību. Te ir astoņas cilpas. Ja sakārtosi pareizi, tās izvei�dos gredzenu. Man pa�am tas ir lieti noderējis, novēr�ot prātu no satrauktām domām.

-�� Paldies, nomurmināja Eragons. �ķita, viņu jau tagad apbū�rusi mirdzo�ās ligzdas neticamā sare�ģītība.

-�� Ja spēsi to salikt, vari paturēt.

Atgriezies teltī, Eragons apgūlās uz vēdera un blāvajā gaismā, ko cauri telts ieejas audumam meta ugunskurs, ņemas pētīt gre�dzenus. �etri posmi bija savienoti ar �etriem citiem posmiem. Apak�daļā visi bija gludi, bet aug�puse atgādināja asimetriskus zigzagus te gredzeniem vajadzēja sakrist citam ar citu.

Izmēģinādams da�ādus salikumus, Eragons drīz sapīka likās neiespējami novietot abas gredzenu grupas paralēli tā, lai tās būtu iespējams savienot.

Izaicinājuma aizrauts, viņ� ātri vien aizmirsa par tikko pie�dzīvotajām �ausmām.

Eragons pamodās īsu brīdi pirms saullēkta. Izberzējis miegu no acīm, viņ� izrāpās no telts un izstaipījās. Elpa uzmeta baltu mutuli dzedrajā rīta gaisā. Viņ� ar galvas mājienu pasveicināja �rrgnienu, kuram bija uzticēta rīta sardze, tad nokāpa līdz upes krastam un nomazgāja seju, samiegdamies no aukstā ūdens dzēlīguma.

Viņ� ar prātu sameklēja Safiru, tad apjoza Zaroku un devās uz pūķa pusi cauri di�skābar�iem, kas auga gar Az Ragni. Drīz vien Eragona rokas un seja bija izmirku�i rasā, kas klāja vijķir�u krūmus, kuriem nācās spraukties cauri. Saņēmis spēkus, jaunek�lis izlauzās cauri zaru tīklam, un viņa skatienam pavērās klusē�jo�ais līdzenums. Mazliet tālāk uz priek�u slējās apaļ� pakalns. Tā virsotnē kā divas senas statujas stāvēja Safira un Arja. Viņas raudzījās uz austrumiem, kur debesīs audās sarkanīga blāzma, likdama prērijai uzplaukt dzintara spo�umā.

Kad abus siluetus skāra pirmie tie�ie saules stari, Eragons atcerējās, kā savulaik, pāris stundu pēc iz�ķil�anās, Safira, tupot viņa gultas galvgalī, bija vērojusi saullēktu. Dzedrās, mirdzo��ās acis zem kaulainajām uzacīm, kakla spraigais liekums un stiegrainais spēks, kas likās iegravēts katrā ķermeņa līnijā, pada�rīja viņu līdzīgu vanagam vai piekūnam. Safira bija medniece un viņai pilnā mērā piemita tas me�onīgais skaistums, ko ietvēra �ī vārda nozīme. Arjas stūrainie vaibsti un panteras grācija lieliski atbilda pūķim viņai līdzās. �ajā mirklī, kad Arja un Safira stāvēja, pirmo saullēkta staru apmirdzētas, starp abu būtībām nevarēja atrast ne mazāko neatbilstību.

Pār Eragona muguru pārskrēja apbrīnas un prieka trīsas. �ī bija viņa īstā sūtība būt par Jātnieku. Viņam bija tik ļoti laimējies, ka tie�i viņ� viens visā Alagēzijā bija savienots ar �o brīnumu. Jauneklim acīs saskrēja prieka asaras un lūpas savilkās nevaldāmas pacilātības smaidā, tīru emociju vilnim aizskalojot visas �aubas un bailes.

Vēl arvien smaidīdams, viņ� uzkāpa pakalnā un nostājās līdzās Safirai, lai kopā ar savu pūķi vērotu jaunas dienas piedzim�anu.

Arja paskatījās uz viņu. Eragons pavērās elfai acīs, un viņa sirdī kaut kas nodrebēja. Jauneklis nosarka, nesaprazdams, kāpēc tā notiek. Viņ� pēk�ņi izjuta saikni ar elfu, viņ� pēk�ņi aptvēra, ka Arja saprot viņu labāk nekā visi pārējie, izņemot Safiru. �īs izjū�tas samulsināja Eragonu, jo neviens nekad iepriek� viņu nebija tā saviļņojis.

Visas dienas garumā, atminējies no rīta piedzīvoto, Eragons smaidīja un pakrūtē izjuta savādu, vārdā nenosaucamu emociju rosī�anos. Teju līdz pa�am vakaram viņ� nosēdēja, atbalstījies pret nojumes sienu, mēģinot salikt Orika gredzenu un vērojot mainīgo ainavu.

Ap pusdienlaiku viņi iebrauca vēl vienā ielejā, kur Az Ragni ietecēja vēl kāda upe, divkār�odama tās platumu un straumes ātrumu. Nu jau krasti atradās teju veselu jūdzi viens no otra. Rūķiem nācās norauties vaiga sviedros, lai noturētu plostus vare�najā straumē un izvairītos no koku stumbriem, kuri pa brīdim trāpījās ceļā, draudot sa�ķaidīt viņu peldlīdzekļus.

Kādu jūdzi pēc upju sateces Az Ragni pagriezās uz ziemeļiem un plūda garām vientuļai, mākoņu vainaga apvītai virsotnei, kas slējās atstatu no pārējās Beoru grēdas glu�i kā milzīgs sargtornis, kas vēro līdzenumā notieko�o.

Ieraugot smaili, rūķi tai paklanījās, un Oriks paskaidroja Era�gonam: Tas ir Molduns Lepnais. Beidzamais īstais kalns, ko redzēsim �ī ceļojuma laikā.

Kad vakarā plostus pietauvoja krastā, Eragons redzēja, kā Oriks rūpīgi iztin garu, melnu kārbu ar perlamutra, rubīnu un sudraba dzīsliņu inkrustācijām. Oriks atvēra slēdzīti, tad pacēla kārbas vāku. Skatienam pavērās nenostiegrots loks sarkana samta ligzdā. Loks bija darināts no melnkoka, bet uz tā ar zeltu bija uzburtas izsmalcinātas vīteņu, ziedu, dzīvnieku un rūnu līnijas. Eragonam ierocis likās tik izcils, ka nez vai kāds vispār uzdrīkstētos tādu izmantot.

Oriks nospriegoja loku tas bija teju rūķa augumā, tomēr Era�gona acīs ne�ķita lielāks par bērna apmācībai paredzētu ieroci -, nolika kasti sāņus un bilda: Ie�u sagādāt kādu mazumiņu svai�gas gaļas. Bū�u atpakaļ pēc stundas. Ar �iem vārdiem rūķis nozuda brik�ņos. Torvs neapmierināti norūca, tomēr neaizkavēja mednieku.

Kā solījis, Oriks atgriezās ar divām garkakļu zosīm. Uzgāju bariņu, bija satupu�as kokā, viņ� noteica, pasviezdams putnus Dutmēram.

Kad Oriks atkal izņēma dārgakmeņiem rotāto kārbu, Eragons vaicāja: No kāda koka ir darināts tavs loks?

-�� No koka? Oriks iesmējās, papurinādams galvu. Ar tik īsu loku no koka tālāk par divdesmit jardiem nevar aiz�aut; turklāt tas vai nu salūzīs, vai pēc pāris �āvieniem padosies stiegras spriegojumam. Nē, �is loks ir gatavots no urgļa raga!

Eragons aizdomīgi nopētīja rūķi, pirmajā brīdī iedomādamies, ka viņu velk uz zoba. Rags nav pietiekami lokans un atsperīgs, lai no tā gatavotu loku.

-�� O, Oriks iesmējās, tas tāpēc, ka cilvēki neprot to pareizi apstrādāt. Mēs vispirms iemācījāmies apstrādāt feldunostu ragus, bet tie�i to pa�u var izdarīt arī ar urgļu ragiem. Vispirms ragu pārzāģē uz pusēm gareniski, tad izgrebj ārējo spirāli, līdz tā ir vajadzīgajā biezumā. Tad iegūto sloksni novāra, lai padarītu to gludu, un ar smil�papīru pie�ķir galīgo apveidu, tad ar līmi, kas pagatavota no zivju zvīņām un foreļu aukslēju ādas, no iek�pu�ses pielīmē izliektai o�koka kārtij. Tad kārts otru pusi pārklāj ar vairākiem dzīslu slāņiem tie pie�ķir lokam piecirtienu. Pēdējais posms ir izgrezno�ana. Viss �is process var aizņemt teju desmit�gadi.

-�� Es nekad iepriek� nebiju dzirdējis par �ādi gatavotiem lokiem, Eragons atzinās. Pēc Orika stāsta viņa pa�a ierocis likās vien pavir�i noskaldīts zars. Cik tālu ar to var aiz�aut?

-�� Pārliecinies pats, Oriks sacīja. Rūķis pasniedza loku Era�gonam, viņ� to drebo�ām rokām paņēma, baidīdamies sabojāt grezno apdari. Oriks izvilka no bultu maka �autru un iedeva jauneklim. Tikai tu būsi man parādā bultu.

Eragons iegrebumu bultas galā pielāgoja stiegrai, nomērķēja pāri Az Ragni un uzvilka loku. To varēja atvilkt tikai pēdas divas, tomēr pa�am par lielu pārsteigumu viņ� saprata, ka loks ir krietni smagāks par viņējo. Viņam tikko pietika spēka, lai noturētu stiegru uzvilktu. Jauneklis atlaida bultu, un tā ar skaļu �vīks! izgaisa, lai parādītos tālu virs upes. Eragons, neticēdams pa�a acīm, vēroja, kā bulta iekrīt ūdenī Az Ragni vidū.

Jātnieks tūlīt pat iesniedzās prātā, lai viņu piestrāvotu burvju spēks, un nomurmināja: Gath sem oro un lam iet. Pēc pāris sekundēm bulta parādījās gaisā un iekrita Eragona pastieptajā plaukstā. Un te būs, viņ� pasmaidīja, bulta, kuru biju tev parādā.

Oriks piesita ar dūri pie krūtīm un tad ar acīmredzamu gan�darījumu paņēma gan loku, gan bultu. Lieliski! Tātad man vēl arvien ir apaļi divi du�i. Citādi būtu jāgaida līdz Hedartai, lai papildinātu bultu maku. Rūķis izveicīgi atlaida loka stiegru un ielika to kastē, pa�u kasti rūpīgi ievīstīdams mīkstā drānā.

Eragons tikai tagad pamanīja, ka viņu vēro Arja. Viņ� vērsās pie elfas ar jautājumu: Vai arī jūs izmantojat raga lokus? Jūs, elfi, esat tik spēcīgi, ka koka stops sa�ķīstu skaidās, ja nebūtu pietiekami smags jūsu spēkam.

Mēs savus lokus izdziedam no kokiem, kuri neaug. To pateikusi, Arja aizgāja.

Vairākas dienas ceļotāju plosti slīdēja garām laukiem, ko klāja pavasara zāle, bet Beoru kalni pārvērtās baltā, dūmaku klātā sienā tālu aiz muguras. Krastos bie�i manīja milzīgus gazeļu un nelielu, sarkanu brie�u pulkus, kas valgām acīm viņus vēroja.

Tagad, kad vairs nedraudēja fanguru uzbrukumi, Eragons teju vai katru dienu kārtīgi izlidojās ar Safiru. �ī bija pirmā reize kop� Gileadas, kad viņi varēja tik daudz laika pavadīt gaisā, un abi to labprāt izmantoja. Turklāt lidojumi deva iespēju izvairīties no neveiklā, mulsino�ā Arjas tuvuma plosta �aurībā; tas sagādāja Eragonam jūtamu atvieglojumu.

Eragons un ceļabiedri plostoja tālāk pa Az Ragni, līdz tā iete�cēja Eddas upē, kas tālāk plūda uz sve�ajiem austrumiem. Abu upju satecē viņi paviesojās rūķu tirdzniecības apmetnē Hedartā, kur samainīja plostus pret ēzeļiem. Nelielā auguma dēļ rūķi nekad neizmantoja zirgus.

Ar ja atteicās no piedāvātā lopiņa, paskaidrodama: Es netai�sos atgriezties savu sen�u zemē ēzeļa mugurā.

Torvs sarauca pieri. Kā tad tu tiksi mums līdzi?

Skrie�us. Un viņa skrēja tik ātri, ka vienādiņ apsteidza Ledusliesmu un ēzeļus, ik pa brīdim sagaidīja tos, sēdēdama uz nākamā pakalna vai kādā koku pudurī. Par spīti lielajai slodzei, nelikās, ka viņa būtu īpa�i piekususi, kad vakarā ceļotāji iekārtoja kārtējo apmetni. Tāpat ne�ķita, ka viņai būtu interese pārmīt vai�rāk par pāris vārdiem laika sprīdī starp brokastīm un vakariņām. �ķita, ka ar katru sperto soli viņa kļūst arvien saspringtāka.

No Hedartas viņi devās uz ziemeļiem aug�up gar Eddas upi uz tās izteci no Eldora ezera.

Pēc trijām dienām viņi jau varēja saskatīt Duveldenvārdenu. Me�s vispirms parādījās kā miglaina, robota līnija virs apvār�ņa, tad ātri izpletās par mū�vecu ozolu, di�skābar�u un kļavu sma�ragdzaļo jūru. Sē�ot Safiras mugurā, Eragons redzēja, ka me�i vienlaidus aizstiepjas līdz horizontam gan ziemeļos, gan rietu�mos, turklāt viņ� zināja, ka tie sniedzas vēl tālāk, visā Alagēzijas garumā.

Ēnas zem koku arkveidīgajiem zariem likās vienlaikus noslē�pumainas, vilino�as un arī bīstamas, jo tur ta�u dzīvoja elfi. Kaut kur daudzkrāsu Duveldenvārdenas sirds dziļumos slēpās Elesmēra pilsēta, kurā turpināsies viņa apmācība, kā arī Osilona un citas elfu pilsētas, kuras kop� Jātnieku kri�anas bija izdevies apciemot vien retajam neelfam. Me�s, Eragons juta, bija parastiem

mirstīgajiem bīstama vieta, savādas maģijas caurstrāvota un vēl dīvaināku radījumu apdzīvota.

�ī ir glu�i cita pasaule, vērodams apkārtējo, Eragons nosprieda. No tum�ā me�a biezokņa, virpuļodami viens ap otru, izlidoja divi tauriņi.

Ceru, piebilda Safira, ka starp kokiem atradīsies kāda vietiņa, kur piezemēties arī man. Es nespē�u visu laiku lidināties gaisā.

Esmu pārliecināts, ka Jātnieku laikā viņi tīri labi izmitināja arī pūķus. Mhm.

Tovakar mirklī, kad Eragons jau sāka meklēt segas, līdzās viņam parādījās Arja glu�i kā gars, kas materializējies no zila gaisa. Elfas pēk�ņā parādī�anās lika jauneklim salēkties; viņ� nesaprata, kā Arja spēj pārvietoties tik klusi. Pirms Jātnieks paguva pajautāt, ko elfa vēlas, viņas prāts pieskārās viņējam, un Arja bilda: Seko man, cik klusu spēdams.

Lūgums pārsteidza Eragonu ne mazāk kā pati pieskar�anās. Tiesa, bēgot uz Farthenduru, viņi tika dalīju�ies ar domām tomēr toreiz tā bija vienīgā iespēja sazināties ar komā duso�o elfu. Kop� Arjas izveseļo�anās viņ� nebija pat mēģinājis tuvoties viņas prātam. Tas �ķita pārāk personiski. Katru reizi, kad Eragons pieskārās kādas citas personas apziņai, jauneklim bija sajūta, it kā viņa kailās dvēseles �ķautne triektos pret otra kailo dvēseli. Tāpēc likās pagalam nepieklājīgi uzsākt kaut ko tik delikātu bez īpa�a uzaicinājuma, turklāt �ādi varēja sagraut elfas trauslo uzti�cē�anos viņam. Eragons baidījās, ka saikne varētu atklāt jaunās, mulsuma pilnās jūtas pret Arju, un viņ� nebūt nevēlējās, lai kāds par tām pasmietos.

Jauneklis sekoja elfai. Viņa izslīdēja no tel�u loka, rūpīgi izvai�roties no Trihgas, kuram bija tikusi pirmā sardzes maiņa, un devās tālāk tumsā, kur rūķi viņus nevarētu dzirdēt. Safira sagla�bāja saikni ar Eragonu un prātā sekoja viņam, gatava kuru katru brīdi nostāties savam Jātniekam līdzās, ja rastos tāda vajadzība.

Pat nepaskatījusies uz jaunekli, Arja notupās uz patrunēju�a koka stumbra ar biezu sūnu bārdu un apņēma rokas ap ceļgaliem.

-�� Ir �is tas, kas tev būtu jāzina, pirms mēs nonākam Serisā un Elesmērā, lai tu ar savu nezinā�anu neapkaunotu pats sevi vai mani.

-�� Piemēram? Eragons ieintriģēts nometās tupus elfai pretī.

Arja mirkli vilcinājās. Garajos gados, ko nokalpoju kā Islan�zadi vēstnese, es ievēroju, ka cilvēki un rūķi ir visai līdzīgi. Jums ir kopīgi daudzi ticējumi un aizrau�anās. Ne viens vien cilvēku rases pārstāvis ir omulīgi dzīvojis starp rūķiem, jo viņ� vai viņa ir spējusi izprast rūķu kultūru, tāpat kā viņi izprot jūsējo. Abas jūsu rases mīl, iekāro, ienīst, plē�as un rada līdzīgi. To apliecina tava draudzība ar Oriku un uzņem�ana par Durgrimstu Ingeitumu. Eragons pamāja, kaut gan viņam īpatnības �ķita esam krietni būtiskākas. Ta�u elfi at�ķiras no citām rasēm.

-�� Tu runā tā, it kā nebūtu elfa, viņ� iebilda, piesaukdams to, ko viņa pati savulaik tika teikusi Farthendurā.

-�� Esmu nodzīvojusi starp vārdeniem gana ilgi, lai pierastu pie viņu tradīcijām, Arjas atbildē ieskanējās asa nots.

-Ak tā� Un vai tu gribi teikt, ka elfi nepazīst tās jūtas, kas raksturīgas rūķiem un cilvēkiem? Man ir grūti tam noticēt. Visām dzīvajām būtnēm ir līdzīgas pamatvajadzības un alkas.

-�� Es negrasos apgalvot neko tādu! Eragons sarāvās, tad sarauca uzacis un nopētīja elfu. Nebija ierasts redzēt viņu tik strupu. Arja aizvēra acis un, ievilkusi dziļu elpu, ar pirkstga�liem pieskārās pie deniņiem. Ņemot vērā, ka elfi dzīvo tik ilgus gadus, mēs uzskatām pieklājību par augstāko sabiedrisko tikumu. Nedrīkst aizvainot otru, ja ļaunu prātu var turēt des�mitgadēm vai pat gadsimtiem ilgi. Pieklājība ir vienīgais veids, kā gādāt, lai �ādas preti�ķības nesakrātos. Ne vienmēr mums tas izdodas, bet mēs stingri turamies pie saviem rituāliem, jo tie pasargā no pārmērībām. Turklāt elfi nav diez ko auglīgi, tāpēc ir tik būtiski izvairīties no sadursmēm pa�u starpā. Ja mums būtu tikpat augsts noziegumu īpatsvars kā pie cilvēkiem vai rūķiem, mēs sen būtu izmiru�i.

-�� Ir īpa�s veids, kā sveicināt Serisas sargus, īpa�i rituāli un para�as, kas jāievēro, kad tevi stādīs priek�ā karalienei Islanzadi, kā arī simtiem at�ķirīgu uzrunu, kā vērsties pie apkārtējiem, tāpēc bie�i labāk nebilst ne vārda.

-� Visas �īs jūsu tradīcijas, Eragons uzdrīkstējās iestarpināt, rada tikai papildu iespējas aizvainot kādu.

Uz elfas lūpām pazibēja smaids. Iespējams. Tomēr gan tu, gan es labi zinām, ka tevi vērtēs ļoti prasīgi. Ja tu kļūdīsies, elfi domās, ka darīji to tī�ām. Turklāt, ja_viņi sapratīs, ka vainīga nezinā�ana, būs tikai ļaunāk. Labāk lai tevi uzskata par nepieklā�jīgu un rīkoties spējīgu nekā nepieklājīgu un vēl rīkoties nespē�jīgu, citādi ar tevi var manipulēt kā ar �ūsku rūnu zīlē�anas spēlē. Mūsu politiku raksturo cikli, kas mēdz būt gana izsmalcināti un ilgi. Tas, ko elfs saka vai dara �odien, var izrādīties sīks gājiens stratēģijā, kas aizsākta pirms tūksto�iem gadu, turklāt tas var nekādi neietekmēt to, kā �is elfs rīkosies rītdien. Tā ir spēle, kuru mēs visi spēlējam, bet vien nedaudzi pārzina un vada, un tā ir spēle, kurā tu drīz vien iesaistīsies.

-�� Tagad, Arja turpināja, tu, iespējams, saproti, kāpēc es teicu, ka elfi nelīdzinās citām rasēm. Arī rūķu mū�s ir ilgs, ta�u viņi ir krietni auglīgāki par mums, turklāt viņiem nav raksturīga mūsu savaldība vai mūsu intrigu kāre. Un cilvēki� Viņas balss taktiski apklusa.

-�� Cilvēki, Eragons bilda, dara visu iespējamo ar to, kas viņiem dots.

-�� Lai tā būtu.

-�� Kāpēc tu visu to nestāsti arī Orikam? Arī viņ� būs Elesmērā tāpat kā es.

Arjas balsī ieskanējās nepacietība. Viņ� �o to zina par mūsu etiķeti. Tomēr būtu labi, ja tu kā Jātnieks atstātu mazliet izglīto�tāku iespaidu par viņu.

Eragons uztvēra elfas pārmetumu bez iebildumiem. Kas man ir jāapgūst?

Tā Arja sāka mācīt Jātniekam (un ar viņa līdzdalību arī Safi�rai) elfu sabiedrībā pieņemtās labās manieres. Vispirms viņa paskaidroja, ka divi elfi sastopoties apstājas un pieskaras ar īk�ķi un rādītājpirkstu pie lūpām, tā norādot, ka "sarunas laikā mēs negrēkosim pret patiesību". Tam seko frāze "Atra esterni ono thelduin", uz kuru otrs atbild "Atra du evarinya ono varda".

-�� Un, turpināja Arja, ja vēlies būt īpa�i pieklājīgs, tu pasaki vēl tre�o frāzi: "Un atra mor'ranr lifa unin hjarta onr," kas nozīmē: "Un lai miers iemājo tavā sirdī." �īs rindas ir aizgūtas no svētības, ko noskaitīja pūķis, kad bijām noslēgu�i mieru ar viņiem. Tā skanēja:

Atra esterni ono thelduin,

Mor'ranr lifa unin hjarta onr,

Un du evarinya ono varda.

Jeb "Lai veiksme smaida pār tevi, lai miers iemājo tavā sirdī un lai zvaigznes sarga tevi".

-�� Kā zināt, kuram jārunā pirmajam?

-�� Ja tev jāsveicinās ar kādu par tevi augstākstāvo�u vai ja tu vēlies izrādīt godu padotajam, tad runā pirmais. Ja tev jāsveicinās ar kādu par tevi zemākstāvo�u, runā otrais. Ta�u, ja tu neesi pār�liecināts par savu statusu, ļauj satiktajam uzrunāt tevi pirmajam, bet, ja viņ� klusē, runā pats. Tāds ir noteikums.

Vai tas attiecas ari uz mani ? Safira vaicāja.

Arja pacēla no zemes izkaltu�u lapu un saburzīja to starp pirk�stiem. Viņai aiz muguras nometne iegrima dziļāk tumsā, jo rūķi ar zemi apslāpēja liesmas, lai ogles un gruzdo�ie nodeguļi turpinātu kvēlot līdz rītam. Mūsu kultūrā nav nekā augstāka par pūķi. Pat karaliene neuzskatītu, ka ir pārāka par tevi. Tu vari darīt un teikt, ko un kā vēlies. Mēs neuzskatām, ka pūķiem vajadzētu pakļauties mūsu likumiem.

Tad viņa parādīja Eragonam, kā izlocīt labo roku un uzlikt to uz krūtīm savdabīgā �estā. �ādi, viņa turpināja, tu sveicināsi karalieni Islanzadi. Tā tu norādi, ka piedāvā viņai savu lojalitāti un paklausību.

-�� Vai tas ir saisto�i, kā mans uzticības zvērests Nasuadai?

-�� Nē, tā vienkār�i ir pieklājība, turklāt ne pārāk nozīmīga.

Eragons cerēja, ka būs puslīdz iegaumējis visas da�ādās uzru�nas formas, ko Arja centās viņam iemācīt. Ar at�ķirīgu sveicienu vīrietis sveicināja sievieti, pieaugu�ais bērnu, zēns meiteni, lurklāt daudz ko noteica arī stāvoklis sabiedrībā un presti�s. Uzrunu skaits veidojās visai liels, ta�u Eragons saprata, ka tās viņam jāiemācās nevainojami.

Kad viņ� bija iegaumējis visu, ko spēja, Arja piecēlās un nopu�rināja rokas. Ja vien kaut ko neaizmirsīsi, ar �o tev vajadzētu pietikt. Tad viņa pagriezās, lai dotos grojām.

-�� Pagaidi, Eragons lūdza. Viņ� pacēla roku, lai aizkavētu elfu, bet tad atrāva to, pirms Arja pamanīja viņa vaļību. Viņa pameta skatienu pāri plecam, un elfas tum�ajās acīs pavīdēja jautājums. Jaunekļa muskuļi saspringa, mēģinot izteikt vārdos domas, kas viņu nomāca. Par spīti visiem centieniem, viņ� no sevis izspieda vien: Vai ar tevi, Arja, viss kārtībā?� Kop� mēs pame�tām Hedartu, tu liecies izklaidīgāka un tramīgāka nekā parasti.

Elfas seja atkal sastinga neizteiksmīgā maskā, un Eragons iek�ēji sarāvās, nojauzdams, ka izvēlējies nepareizu pieeju, kaut gan nesaprata, kāpēc tik vienkār�s jautājums bija aizvainojis Arju.

-�� Kad nonāksim Duveldenvārdenā, viņa paziņoja, ceru, ka tu nekad neuzrunāsi mani tik vulgārā veidā, ja vien nevēlēsies aizvainot mani. To pateikusi, elfa aiz soļoja.

Skrien viņai pakaļ! iesaucās Safira.

Ko?

Mēs nevaram, atļauties, ka viņa dusmojas uz tevi. Ej un atvai�nojies!

Jaunekļa pa�lepnums sadumpojās. Nē! Tā ir viņas pa�as vaina, ne manējā!

Ej un atvainojies, Eragon, vai ari es piebāzī�u tavu telti ar maitām. Tas neizklausījās pēc tuk�iem draudiem. Kā?

Safira uz mirkli iegrima pārdomās, tad izklāstīja savu ieceri. Vairs nestrīdēdamies, Eragons pielēca kājās un aiz�āvās garām Arjai, likdams viņai apstāties. Viņa uzmeta jauneklim augstprā�tīgu skatienu.

Eragons pieskārās ar pirkstiem pie lūpām un teica: Aija Svitkona, likdams lietā nupat apgūtu uzrunu, ar kuru bija jāvēr�as pie izcili viedas sievietes. Es runāju nelāgi un par to izlūdzos piedo�anu. Mēs ar Safiru bijām norūpēju�ies par tavu labsajūtu Pēc visa tā, ko esi paveikusi mūsu labā, likās, ka varam vismaz piedāvāt nelielu palīdzību, ja tev tā būtu vajadzīga.

Beidzot Arja piekāpās un atbildēja: Jūsu rūpes ir novērtētas. Arī es runāju nelāgi. Viņa nolaida acis. Tumsā viņas auguma apveids �ķita sāpīgi sasprindzis. Tu, Eragon, vaicāji, kas mani uztrauc. Vai tie�ām vēlies to zināt? Tad es tev to izstāstī�u. Viņas balss nupat līdzinājās dad�a pūku �aboņai vēja pūsmā. Man ir bail.

Apstulbu�ais Eragons neattapa atbildēt, un elfa pagāja jau�neklim garām, pamezdama viņu vienu naktī.

Ceturtās dienas rītā, kad Eragons jāja līdzās �rrgnienam, rūķis ievaicājās: Saki man, vai cilvēkiem tie�ām ir des�mit kāju pirksti, kā runā! Es tie�ģjn nekad neesmu ceļojis ārpus rūķu valstības robe�ām.

Protams, mums ir desmit kāju pirksti! pārsteigts apstipri�nāja Eragons. Viņ� pagriezās sāniski Ledusliesmas seglos, pacēla kāju, novilka labo zābaku un zeķi un pakustināja kāju pirkstus �rrgnienam par lielu izbrīnu. Vai tad jums arī nav desmit?

�rrgniens papurināja galvu. Nē tak, mums uz katras kājas ir pa septiņiem. Tādus nu Helcvogs mūs ir radījis. Pieci ir pārāk maz, un se�i nav lāga skaitlis, bet septiņi� septiņi izklausās labi. Viņ� vēlreiz paskatījās uz Eragona kāju, tad ar pie�iem paskubināja savu ēzelīti un sāka dzīvi sarunāties ar Amu un Hedinu, kuri pēc brī�a iebēra viņam saujā vairākas sudraba monētas.

Manuprāt, pie sevis noteica Eragons, vilkdams atpakaļ zābaku, par mani bija noslēgtas deribas. Nesaprotamu iemeslu dēļ Safirai tas likās varen uzjautrino�i.

Kad satumsa un debesīs pacēlās pilns mēness, Eddas upe pagriezās vēlreiz, lai turpinātu plūst gar pa�u Duveldenvārdenas malu. Ceļotāji jāja lejup pa �auru taku, kas vijās starp balto grimoņu un kaislīgi ziedo�u me�rozī�u brik�ņiem. Vakara gaisā virmoja ziedu siltā smar�a.

Arvien bie�āk Eragons ar gaidām ielūkojās tum�ajā me�a bie�zoknī -jauneklis zināja, ka viņi jau atrodas elfu valstībā un Serisa ir tepat kaut kur līdzās. Viņ� paliecās uz priek�u Ledusliesmas seglos, gro�us cie�i sa�ņaudzis rokās. Safira bija tikpat satraukta kā viņas Jātnieks; pūķis lidinājās virs ceļotājiem, nepacietīgi kūļājot asti.

Eragonam likās, it kā viņi būtu ieklīdu�i sapnī. Pilnīgi nereāla sajūta, viņ� bilda.

Tā gan. �eit senās leģendas vēl arvien dzīvo zemes virsū.

Beidzot viņi nonāca nelielā pļaviņā, kas pletās starp upi un me�u. Apstājieties, klusi noteica Arja. Elfa pagājās uz priek�u, līdz palika viena leknajās zālēs, tad iesaucās senvalodā: Parā�dieties, brāļi! Jums nav jābīstas no mums. Es esmu Elesmēras Arja. Mani ceļabiedri ir draugi un sabiedrotie; viņiem nav ļaunu nolūku. Viņa piebilda vēl da�us vārdus, kurus Eragons nesaprata.

Vairākas minūtes vienīgā skaņa bija upes �alkoņa aiz muguras, līdz aiz nekustīgo lapu sienas atskanēja frāze elfu valodā, pārāk �igla un gaisīga, tāpēc Eragons nepaguva uztvert tās nozīmi. Aija atbildēja: Es apsolu.

No�abēja brik�ņi, un me�a malā parādījās divi elfi, bet vēl divi viegli uzskrēja pa mezglaina ozola zariem. Uz zemes stāvo�o bruņojumā bija gari �ķēpi ar baltiem uzgaļiem, bet otri divi turēja lokus. Visi bija tērpti sūnu un koku mizas krāsas tērpos, virs kuriem plīvoja ar ziloņkaula saktām sasprausti apmetņi. Viena elfa cirtas bija tikpat melnas kā Arjai. Pārējo triju mati bija zvaig��ņu gaismas krāsā.

Elfi noslīdēja no kokiem un apskāva Arju, smiedamies tīrās, skanīgās balsīs. Viņi sadevās rokās un sāka dejot ap Arju kā bērni, jautri dziedādami un griezdamies garajā zālē.

Eragons pārsteigts vēroja notieko�o. Lūkojoties uz Arju, viņam nekad nebija radu�ās aizdomas, ka elfiem varētu patikt vai ka viņi pat spētu smieties. Smiekli skanēja burvīgi, glu�i kā flautas un arfas līksmotu par pa�u spēlēto mūziku. Viņ� iedomājās, ka varētu elfu smieklos klausīties mū�īgi.

Tad pāri upei pārslīdēja Safira un nolaidās līdzās Eragonam. Pamanīju�i pūķi, elfi satraukti sasaucās un nomērķēja iero�us uz viņas pusi. Arja �iglām frāzēm nomierināja savus ciltsbrāļus, norādīdama vispirms uz Safiru, tad uz Eragonu. Kad viņa apklusa, lai atvilktu elpu, Eragons atlocīja labās rokas cimdu, pagrieza plaukstu tā, lai viņa gedwēy ignasia apspīdētu mēnesgaisma, un sacīja, kā reiz bija sacījis Arjai jau tik sen atpakaļ: Eka fricai un Shur'tugal. Es esmu Jātnieks un draugs. Un, atcerēdamies vakardienas mācībstundu, viņ� ar diviem pirkstiem pieskārās lūpām un piebilda: Atra esterni ono thelduin.

Elfi nolaida iero�us, un viņu stūrainās sejas atplauka starojo�ā priekā. Viņi pielika rādītājpirkstu pie lūpām, paklanījās Safirai un Jātniekam, nomurminādami atbildes senvalodā.

Abi saskatījās, norādīja uz rūķiem un sāka smieties kā par kādu viņiem vien zināmu joku. Dodamies atpakaļ me�a biezoknī, viņi māja ar rokām un sauca: Nāciet, nāciet!

Eragons kopā ar Safiru un rūķiem sgkoja Arjai pa pēdām. Rūķi par kaut ko neapmierināti sa�ukstējās. Kad ceļotāji pazuda starp kokiem, lapotne virs galvām sakļāvās un viņi ienira samtainā tumsā, kuru brīdi pa brīdim izgaismoja mēnesstari, kas iespīdēja pa spraugām lapu kupolā. Eragons visapkārt dzirdēja elfu sa�ukstē�a�nos un smieklus, kaut gan pa�i smējēji palika neredzami. Reizēm, kad viņ� vai rūķi nomaldījās no ceļa, pavadoņi uzsauca norādes.

Priek�ā starp kokiem varēja saskatīt gaismu, kas lika ēnām kā me�a gariņiem lēkāt pa lapām klāto zemi. Nonākot gaismas lokā, Eragons ieraudzīja trīs nelielus namiņus, kas bija satupu�i pie milzīga ozola saknēm. Augstu kokā bija iebūvēta apjumta plat�forma, no kuras sargs varēja pārskatīt upi un me�u. Starp divām būdiņām bija pārmesta kārts uz tās �āvējās da�ādu augu kūlī�i.

Visi �etri elfi nozuda būdiņās un drīz vien atkal iznāca kla�jumā ar augļu un dārzeņu pilnām,rokām bet bez gaļas -, un sāka gatavot viesiem maltīti. Strādādami viņi dziedāja, lēkājot no vienas melodijas uz citu, kā nu viņiem ienāca prātā. Kad Oriks apvaicājās pēc viņu vārdiem, tum�matainais elfs norādīja uz sevi un sacīja: Es esmu Lifēns no Rilvenara nama. Un mani biedri ir Edurna, Seldins un Nari.

Eragons apsēdās līdzās Safirai, laimīgs, ka beidzot var atpūs�ties un pavērot elfus. Lai gan visi �etri bija vīrie�u dzimuma, viņu sejas līdzinājās Arjas vaibstiem tās pa�as plānās lūpas, smalkais deguns un lielās, ieslīpās acis, kas mirdzēja zem uzacīm. Tāpat visiem bija �auri pleci un slaidi locekļi. Katrs no elfiem izskatījās pievilcīgāks un di�ciltīgāks par jebkuru no Eragona redzētajiem cilvēkiem, tomēr �is skaistums likās savādi eksotisks un gaisīgs.

"Kur� gan varēja iedomāties, ka man reiz nāksies viesoties elfu zemē?" Eragons pats sev vaicāja. Viņ� pasmaidīja un atlaidās pret namiņa stūri. Ugunskura siltums darīja Jātnieku miegainu. Virs viņa Safiras dejojo�i zilās acis ar nekļūdīgu vērību sekoja katrai elfu kustībai.

�ajā rasē, viņa beidzot secināja, maģijas ir vairāk nekā cilvē�kos vai rūķos. Nerodas sajūta, ka viņi nāktu no zemes vai akmens, drīzāk no citas pasaules, it kā �eit viņi atrastos tikai pa pusei, kā atspīdumi, ko var saskatīt ūdenī.

Viņi ir tik graciozi, Eragons piebilda. Elfi pārvietojās kā dejo�tāji, katra kustība likās plūsto�a un izsmalcināta.

Broms savulaik tika stāstījis Eragonam, ka nav pieklājīgi bez atļaujas telepātiski sazināties ar Jātnieka pūķi un ka elfi ievēro �o iera�u to, ko viņi gribēja teikt Safirai, viņi teica skaļi un pūķis viņiem atbildēja tie�i. Safira parasti nepieskārās cilvēku un rūķu domām, ļaudama Eragonam atkārtot viņas teikto, jo tikai retais �o rasu pārstāvis bija apmācīts aizsargāt prātu, lai saglabātu to neskartu. Turklāt nelikās īpa�i gudri tik intīmu saziņas veidu izmantot dieni�ķām sarunām. Ta�u elfiem �ādu aizspriedumu nebija viņi laipni uzņēma Safiru savos prātos, labprāt baudīdami viņas klātbūtni.

Pēc kāda laiciņa maltīte bija gatava. To pasniedza uz �ķīvjiem, kas �ķita izgrebti no blīva kaula, kaut arī starp ziediem un vīteņiem, kas greznoja �ķīvja malu, varēja saskatīt koka �ķiedru. Era�gonam pasniedza arī ērk�ķogu vīna krūku tā bija gatavota no tā pa�a savādā materiāla ap tās kakliņu bija apvijusies pūķa figūra.

Kamēr ceļotāji ieturējās, Lifēns sameklēja niedru stabules un, pirkstiem �igli skraidot starp atverēm, sāka spēlēt līgani plūsto�u melodiju. Drīz vien garākais no sudrabmatu elfiem Nari piebalsoja:

O!

Ir diena galā; zvaigznes mirdz;

Balts mēness spīd; dus mierā sirds.

Nu visas cie�anas un bēdas galā -

Ir Menas meita atkal dzimtā malā!

Tas me�a bērns, kas zuda mums,

Nu atgrie�as, kad vakars tumst.

No bailēm un no liesmām brīva, Tā tagad laimīga, tā dzīva!

Jau atkal pūki spārnus ceļ Un asins straumes pretī veļ. Lai stingra roka, asmens ass Laiks atriebt viņas cie�anas!

O!

Pū� vējiņ� maigs; nakts rītu jau�; Vēl kokos putni klusi snau�. Visapkārt miers; rāms upes krasts. Klāt stunda tā, kad prieku rast!

Kad Nari pabeidza dziesmu, Eragons saprata, ka to klausījies ar aizturētu elpu. Nekad iepriek� viņ� nebija dzirdējis tādu balsi. Likās, it kā elfs būtu atklājis savu dziļāko būtību, pa�u dvēseli.

-�� Tas bija tik skaisti, Nari-vodhr.

-�� Vienkār�a dziesmiņa, Argetlam, Nari pieticīgi atbildēja.

-�� Bet paldies par labajiem vārdiem.

Torvs noducināja. Ļoti jauki, meistar. Tiesa, mums vajadzētu apspriest nopietnākas lietas par pantiņu trallinā�anu. Vai mums Eragons jāpavada arī tālāk?

-�� Nē, Arja atbildēja tik strauji, ka pārējie elfi paskatījās uz viņu. Jūs rīt no rīta varat doties atpakaļceļā. Mēs gādāsim, lai Eragons dro�i sasniegtu Elesmēru.

Torvs nolaida galvu. Tad jau mūsu uzdevums ir paveikts.

Gulēdams elfu sarūpētajā guļvietā, Eragons mēģināja saklau�sīt Arjas teikto balsis plūda no tuvākā namiņa. Kaut arī viņas senvaloda bija piebārstīta ar iepriek� nedzirdētiem vārdiem, viņ� noprata, ka elfa stāsta, kā pazaudējusi Safiras olu un kas noti�cis pēc tam. Kad Arja apklusa, iestājās ilgs klusums, līdz viens no elfiem sacīja: Labi, ka tu esi atgriezusies, Arja Drottningu. Islanzadi dziļi noskuma, kad tevi sagūstīja un ola pazuda, turklāt to ta�u izdarīja urgļi! Viņa bija un vēl arvien ir ļoti nobēdājusies.

-�� Klusāk, Edurna� klusāk, runātājam pārmeta kāda cita balss. Dvergāri gan ir mazi, bet viņiem ir laba dzirde un, ja viņiem kas nāks ausīs, viņi noteikti visu izstāstīs Hrotgaram.

Tad balsis noklusa un Eragons spēja saklausīt vien neskaidru murdoņu, kas, viņam lai�oties miegā, saplūda ar lapu �ukstiem. Sapņos atkal un atkal atkārtojās elfa dziedātā dziesma.

Kad Eragons pamodās saules pielietajā Duveldenvārdenā, gaisu pildīja bieza puķu smar�a. Virs galvas pletās �alco�u lapu vainagi, ko balstīja sausā, skrajā zemē saknes ielaidu�i resni stumbri. Tum�i zaļajā ēnā spēja izdzīvot vien sūnas, ķērpji un reti krūmiņi. Pame�a trūkums ļāva redzēt tālu starp mezglotajiem pīlāriem un bez kādiem traucēkļiem pārvietoties zem griestiem, kuru krāsa nepārtraukti mainījās.

Piecēlies Eragons sastapa Torvu un pārējos pavadoņus rūķi jau bija sasaiņoju�i mantas un gatavi doties ceļā. Orika ēzelis bija piesiets aiz Eksvara rik�otāja. Eragons piegāja pie Torva un patei�cās: Paldies jums visiem, ka pasargājāt mani un Safiru tālajā ceļā. Lūdzu, nododiet mūsu pateicības vārdus Undinam.

Torvs piespieda dūri pie krūtīm. Tavi vārdi būs dro�ībā pie manis. Viņ� saminstinājās un atskatījās uz namiņiem. Tie elfi ir savāda rase, viņos ir daudz gaismas un arī daudz tumsas. No rīta viņi iedzer kopā ar tevi, bet vakarā iedur dunci mugurā. Raugi, Ēnkāvi, lai tev aiz muguras vienmēr būtu siena. Viņi ir pārāk nepastāvīgi.

-�� Es paturē�u prātā tavus vārdus.

-�� Mhm. Torvs norādīja uz upi. Viņi ir iecerēju�i doties līdz Eldora ezeram laivās. Ko tu iesāksi ar savu zirgu? Mēs varētu to aiz�vest līdz Tarnagai un tad parūpēties, lai tas nonāk līdz Troņheimai.

-�� Laivās?! pārsteigts iesaucās Eragons. Viņam vienmēr bija licies, ka uz Elesmēru viņ� dosies jā�us Ledusliesmas mugurā. Zirgs bija varen noderīgs, kad Safira bija projām vai tur, kur pūķim bija par �auru. Viņ� paberzēja retos bārdas rugājus. Paldies par laipno piedāvājumu. Vai jūs pārliecināsieties, lai par Ledusliesmu labi parūpējas? Es ļoti pārdzīvotu, ja ar viņu atgadītos kas nelāgs.

-� Zvēru pie sava goda, apsolīja Torvs, kad atgriezīsies, atra�dīsi savu zirgu labi pabarotu un spodri izsukātu.

Eragons atveda Ledusliesmu un nodeva rik�otāju, seglus un zirga kop�anas rīkus Torva pārziņā. Viņ� atvadījās no katra kareivja un tad kopā ar Safiru un Oriku noskatījās, kā rūķi aizjāj atpakaļ pa ceļu, pa kuru dienu iepriek� visi bija ieradu�ies elfu valstībā.

Atgriezu�ies pie namiņiem, viņi sasaiņoja mantas un sekoja elfiem cauri biezoknim uz Eddas upes krastu. Tur pie krietna klintsbluķa bija piesietas divas baltas kanoe laivas ar sānos iegreb�tiem vīteņiem.

Eragons iekāpa tuvākajā laivā un iekārtoja saini zem kājām. Viņu pārsteidza laivas vieglums likās, to varētu pacelt ar vienu roku. Satrieca arī tas, ka priek�gali bija veidoti no vairākiem bērza mizas paneļiem, kas �ķita sakausēti vienā veselumā bez kādām �uvēm. Ziņkāres mākts, viņ� pieskārās laivas malai. Miza bija stingra un spriega, glu�i kā nostiepts pergaments, un vēsa lai�kam no saskares ar ūdeni. Jauneklis pieklauvēja pie malas. Sķiedrotais apvalks novibrēja kā pieklusinātas bungas.

-�� Vai visas jūsu laivas ir �ādi būvētas? Jātnieks apvaicājās.

-�� Visas, izņemot pa�as lielākās, Nari atbildēja, nomezdamies Eragona laivas priek�galā. Tās mēs izdziedam no īpa�i izmeklē�tiem ciedriem un ozoliem.

Pirms Eragons paguva pajautāt, ko nozīmē izdziedāt laivas, pie viņiem iekāpa Oriks, bet Arja un Lifens iesēdās otrā laivā. Tad Arja pievērsās Edurnam un Seldinam, kuri palika upes krastā, un piekodināja: Sargājiet �o ceļu, lai neviens mums nevarētu sekot, un nestāstiet nevienam, ka esam ieradu�ies elfu zemē. Par to pirmajai jāuzzina karalienei. Tikko nonāksim līdz Siltrimai, es nosūtī�u jums papildspēkus.

-�� Arja Drotningu.

-�� Lai zvaigznes jūs sargā! elfā atbildēja.

Salieku�ies uz priek�u, Nari un Lifēns pacēla no laivām asas, pēdas desmit garas kārtis un sāka stumties aug�up pa straumi. Safira ieslīdēja ūdenī aiz laivām un devās uz priek�u pa upes gultni, līdz panāca tās. Kad Eragons paskatījās uz pūķi, viņa laiski piemiedza ar aci, tad ienira zem ūdens, liekot upei uzsist caurspī�dīgu vilni virs viņas izliektās muguras. To redzot, elfi iesmējās un uzteica pūķi par iespaidīgo spārnu vēzienu un spēku.

Aptuveni pēc stundas viņi sasniedza Eldora ezeru, ko ņir�bināja sīki, robaini vilnī�i. Putni un kukaiņi spietoja gar koku sienu ezera rietumu krastā, bet austrumu krasts lēzeni pārgāja bezgalīgā līdzenumā, kur ganījās simtiem brie�u.

Tagad, kad vairs nenācās irties pretī straumei, Nari un Lifēns nolika kārtis vietā un izsniedza katram pa airim ar koka lapai līdzīgu lāpstiņu. Oriks un Arja jau zināja, kā ar to rīkoties, bet Nari nācās �o māku ierādīt Eragonam. Mēs virzīsimies uz to pusi, kurā airēsi tu, elfs skaidroja. Tātad, ja es airē�u laivas labajā pusē, bet Oriks kreisajā, tad tev jāairē pārmaiņus te vienā, te otrā, citādi mēs novirzīsimies no kursa. Saules gaismā Nari mati mirdzēja kā sīkas, liesmojo�as stieplītes.

Eragons drīz vien saprata, kas jādara, un, kad kustības kļuva ritmiskas, viņa prāts aizklīda nomoda sapņos. Laiva, kurā viņ� sēdēja, slīdēja pāri ezeram, bet viņa domas aizmaldījās fantasti�kas pasaulē, kas slēpās jaunekļa iztēlē. Izcēlis airi no ūdens, lai atpūtinātu rokas, Jātnieks vēlreiz izvilka Orika iedoto gredzenu ķēdīti un mēģināja sakārtot spītīgos apļus vienā.

Nari pamanīja viņa nodarbi. Vai es drīkstu aplūkot tavu gredzenu?

Eragons pasniedza prātlauzi elfam, un tas uzgrieza viņam muguru. Kādu laiciņu Eragons un Oriks airēja laivu divatā, bet Nari tikmēr knibinājās ap gredzeniem. Tad ar priecīgu izsaucienu Nari pacēla aug�up roku, un uz viņa lielā pirksta uzdzirkstīja gatavais gredzens. Brīni�ķīga mīkla, Nari atzina. Viņ� novilka gredzenu no pirksta un sapurināja to, lai atdotu Eragonam sākot�nējo riņķī�u mud�ekli.

-�� Kā tev izdevās to salikt? Eragons gribēja zināt, pārsteigts un pat mazliet greizsirdīgs par to, ka elfam bija izdevies to atrisināt tik ātri. Nē, pagaidi! Nestāsti man neko. Es vēlos to salikt pats.

-�� Protams, Nari smaidot atbildēja.

Trīs un vēl pusi dienas Kārvahallas iedzīvotāji apsprieda bei�dzamo uzbrukumu, jaunā Elmunda nāvi un to, ko varētu darīt, lai izbēgtu no �īs trīskārt nelādētās bezizejas. Par to strīdējās visās mājās, visās istabās. Pietika viena vārda, lai draugi kristu krāgā draugiem, vīri saķīvētos ar sievām, lai bērni nostātos pret vecākiem un lai visi pēc maza mirkļa atkal salīgtu mieru, jo mērķis visiem bija viens izdzīvot.

Da�i uzstāja, ka Kārvahalla ir nolemta iznīcībai, tāpēc viņi mierīgi varot nogalināt razakus un atliku�os kareivjus, tā vismaz izbaudot atriebes saldmi. Citi sprieda: ja Kārvahalla tie�ām lemta bojāejai, tad vienīgā prātīgā izeja esot padoties un paļauties uz karaļa �ēlastību, pat ja tas nozīmētu Rorana spīdzinā�anu un nāvi, kā arī verdzību visiem pārējiem. Vēl vairāki nepiekrita ne vieniem, ne otriem, bet iegrima drūmā, tum�ā naidā, ko vērsa pret ikvienu, kuru uzskatīja par atbildīgu ciemu piemeklēju�ajā nelaimē. Un kur nu vēl tie, kuri savu paniku slēpa kārtīga alus kausa dziļumos.

Acīmredzot arī pa�i razaki saprata, ka pēc vienpadsmit kareivju zaudējuma viņu spēki nav tik vareni, lai uzbruktu Kārvahallai, tāpēc vienība bija atkāpusies tālāk pa ceļu. Karaļa vīri bija izli�ku�i sargkareivjus vairākās Palankāras ielejas vietās un tagad vienkār�i nogaidīja. Gaida utainus papildspēkus no Ceinonas vai Gileadas, ja jūs gribat zināt manu viedokli, Lorings pavēstīja vienā no sapulcēm. Rorans noklausījās gan viņa domas, gan vēl vairākus vīrus, tad pats klusībā pārcilāja varbūtējo rīcību. Visas iespējas likās bīstamas un riskantas.

Rorans tā arī nebija atzinies Slounam, ka viņi ar Katrīnu saderināju�ies. Jaunais vīrietis apzinājās, ka vilkt to garumā ir pagalam muļķīgi, bet baidījās no tā, kā miesnieks varētu rīkoties, uzzinājis, ka Rorans un Katrīna nav liku�ies ne zinis par tradīci�jām un tādējādi arī par tēva autoritāti. Turklāt darāmā netrūka,

un tas novērsa Rorana domas; viņ� pārliecināja pats sevi, ka aizsargbūvju nostiprinā�ana ap Kārvahallu �obrīd ir pats svarīgākais uzdevums.

Sameklēt palīgus izrādījās vieglāk, nekā Rorans bija domājis. Pēc iepriek�ējā vakara kaujas cieminieki rūpīgāk ieklausījās viņā un precīzāk izpildīja rīkojumus vismaz tie, kuri neuzskatīja viņu par nelāgās situācijas vaininieku. Jaunā varas apziņa jau�nekli mulsināja, līdz viņ� saprata, ka tā, visticamāk, ir saistīta ar apbrīnu, cieņu un pat bailēm, ko citiem iedve� viņa nogalinātie kareivji. Tagad viņu sauca par Di�veseri. Par Roranu Di�veseri.

Iesauka viņam tīri labi patika.

Kad pār ieleju nolaidās tumsa, Rorans atspiedās pret sienu Horsta ēdamistabā un pievēra acis. Pie sve�u izgaismotā galda sasēdu�ie vīri un sievas risināja sarunu. Pa�reiz Kiselts izklāstīja, kā Kārvahallā ir ar ēdamā un citu cīņām noderīgu mantu krāju�miem. Badu mēs necietīsim, viņ� pabeidza savu stāstu, bet, ja nevarēsim apkopt laukus un laist ganībās lopus, mums labāk pārgriezt sev rīkli vēl pirms nākamās ziemas pienāk�anas. Tas būtu �ēlsirdīgāks gals.

Horsts saviebās. Sūdu bū�ana!

-�� Sūdu bū�ana vai ne sūdu bū�ana, Ģertrūde sacīja, mums izdosies to noskaidrot. Kad kareivji ieradās, mūsu skaitliskais pār�svars bija desmit pret vienu. Viņi ir zaudēju�i vienpadsmit vīru; mūsu pusē ir kritis apaļ� ducis, vēl deviņi ir ievainoti. Kas, Horst, notiks, kad viņiem būs pārsvars desmit pret vienu?

-�� Bardiem būs iemesls iegaumēt mūsu vārdus, Horsts atbil�dēja. Ģertrūde skumji pa�ūpoja galvu.

Tad Lorings trieca dūri galdā. Un es saku, ka mums tagad vajadzētu uzbrukt, pirms viņiem pievienojas papildspēki. Pulciņ� ar �ķēpiem un vairogiem bruņotu vīru iznīdētu �o lapseņu pūzni. To varētu paveikt jau �onakt!

Rorans nemierīgi sakustējās. Visas �īs runas jau bija dzir�dētas, un, tāpat kā tas bija noticis iepriek�, arī �oreiz Loringa vārdi sacēla mazu vētru, kas aizrāva sapulcēju�os. Vēl pēc stundas sprie�anai nemanīja ne gala, ne malas un vienīgā jaunā ideja bija

Teina ieteikums Gedrikam izmiecēt pa�am savu ādu, kas gandrīz beidzās ar dūru palai�anu.

Kad strīdi beidzot pieklusa, Rorans piekliboja pie galda, cik 11u ātri savainotā kāja ļāva. Viņ� dziļi ieelpoja. Neizlēmība mūs nogalinās tikpat dro�i kā zobens vai bulta. Orvals pārgrieza acis, bet pārējie ieklausījās. Es nezinu, vai mums vajadzētu uzbrukt vai bēgt�

-�� Kurp tad? iespurdzās Kiselts.

-�� � ta�u es zinu vienu mūsu bērni, mūsu mātes, mūsu ievai�notie ir jāpasargā no briesmām. Razaki ir nogriezu�i ceļu uz Kolija un citu zemnieku saimniecībām vairāk ielejā. Kā rīkoties? Mēs pazīstam �o pusi labāk nekā jebkur� cits Alagēzijas iemītnieks, un ir kāda vieta� ir kāda vieta, kur mūsu mīļotie būs dro�ībā. Es runāju par Kori.

Rorans saviebās, kad pār viņu nolija piktu balsu �altis. Visska�ļāk kliedza Slouns: Es drīzāk ļau�u, lai mani pakar, ne sper�u kāju tajos nolādētājos kalnos!

-�� Roran, Horsts ierunājās, pieklusinādams kliedzējus. Tu jau nu labāk par citiem zini, ka Kore ir pārāk bīstama! Un tie�i tur Eragons atrada akmeni, kas atveda �urp razakus! Kalnos ir auksti, turklāt tie ir pilni ar vilkiem, lā�iem un citiem briesmo�ņiem. Kāpēc pieminēt kaut ko tik neprātīgu?

Lai pasargātu Katrīnu! Rorans gribēja iekliegties. Tomēr viņ� savaldījās un teica: Lai cik lielu karapulku savāktu razaki, viņi neuzdro�ināsies spert kāju Korē. Galu galā Galbatorikss tur zau�dēja pusi savas armijas.

-�� Tas bija ļoti sen, Morna balsī skanēja �aubas.

Roranam to tikai vajadzēja. Un kop� tā laika stāsti ir tikai

sabiezināju�i krāsas! Līdz Igualdas ūdenskrituma virsotnei ved taka. Mums tikai jāaizvada turp bērni un pārējie. Viņi atradīsies tepat līdzās, piekalnē, tomēr būs dro�ībā. Ja razaki ieņems Kār�vahallu, bēgļi varēs nogaidīt, līdz kareivji aiziet, un tad meklēt patvērumu Terinsfordā.

-�� Tas ir pārāk bīstami, Slouns noņurdēja. Miesnieka pirk�sti bija sa�ņaugu�i galda malu tik cie�i, ka kauliņi vīdēja balti.

Aukstums, zvēri. Neviens prātīgs vīrs nesūtītu savus tuvākos tādās briesmās.

Bet� Rorans saminstinājās un apklusa, Slouna piebildes samulsināts. Jauneklis gan zināja, ka miesnieks neieredz Kori vairāk par citiem cieminiekiem savulaik viņa sieva gāja bojā, nokrītot no klints netālu no Igualdas ūdenskrituma. Rorans bija cerējis, ka vīra apsēstā vēlme pasargāt Katrīnu būs gana spēcīga, lai pārmāktu nepatiku. Jauneklis saprata, ka viņam nāksies pār�liecināt Slounu tāpat arī visus pārējos. Rorans turpināja pielai�dīgākā balsī: Tur nav tik traki. Sniegs uz virsotnēm pamazām kūst. Korē nav neko aukstāks, kā bija �eit pirms pāris mēne�iem. Un es �aubos, vai vilki un lā�i uzdrīkstēsies uzbrukt tik lielam ļau�u pulkam.

Slouns saviebās, savilka lūpas, atsedzot zobus, un noraido�i papurināja galvu. Korē mūs gaida tikai un vienīgi nāve.

Izskatījās, ka pārējie sliecas viņam piekrist, bet tas tikai stip�rināja Rorana pārliecību, ka viņa mīļotajai draud nāves briesmas, ja neizdosies pārliecināt cieminiekus par savu taisnību. Jauneklis pārlaida skatienu seju lokam, lūkodams ieraudzīt kādu, kas piei kristu viņa viedoklim. Piedod, Delvin, es zinu, ka runā�u ne�ē�līgi, bet, ja Elmunds būtu aizgājis kalnos, nevis palicis Kārvahallā, viņ� būtu dzīvs. Kā gan tu neredzi, ka tā ir vienīgā iespēja? Tev ir iespēja paglābt citus vecākus no cie�anām, kas piemeklēju�as tevi!

Visi klusēja. Un tu, Birgit! Rorans pagājās uz sievietes pusi, pievilkdams kāju un tverdamies pie krēslu atzveltnēm, lai nezau�dētu līdzsvaru. Vai vēlies, lai Nolfavrelu piemeklē tēva liktenis?! Viņam ir jādodas projām. Vai tad tu neredzi, ka tikai Korē viņ� būs dro�ībā?� Kaut gan Rorans centās savaldīties, viņ� juta, kā acīs sarie�as asaras. Tas ta�u ir bērnu dēļ! viņ� sa�utis iesaucās.

Istabā valdīja klusums. Rorans blenza uz koka virsmu zem plaukstām, cenzdamies nomierināties. Pirmais sagrozījās Delvins. Es nepametī�u Kārvahallu, kamēr mana puikas slepkavas būs kaut kur tuvumā. Tomēr, viņ� apstājās un tad lēnām turpi�nāja, it kā katrs vārds sagādātu sāpes, es nevaru noliegt, ka tu runā prātīgi. Bērni ir jānogādā dro�ībā.

-�� Un es to teicu jau pa�ā sākumā, paziņoja Tara.

Tad bija kārta Baldoram: Roranam ir taisnība. Bailes nedrīkst padarīt mūs aklus. Vairums no mums vismaz pāris rei�u ir biju�i līdz pa�am ūdenskritumam. Tas ir gana dro�s kāpiens.

-�� Arī man, beidzot piebalsoja Birgita, ir jāpiekrīt.

Horsts pamāja. īsti jau man tas nepatīk, bet, ņemot vērā

apstākļus� Manuprāt, mums nav citu iespēju. Vēl pēc brī�a arī pārējie vīri un sievas negribīgi piekrita Rorana priek�likumam.

-�� Muļķības! Slouns ieaurojās. Viņ� piecēlās un norādīja ar pirkstu uz Roranu. Kas viņus apgādās ar pārtiku, ja gaidīt nāk�sies vairākas nedēļas? Panest to viņi nespēs. Kā viņi rūpēsies par siltumu? Ja iekurs ugunskurus, viņus pamanīs! Kā, kā, kā? Ja viņi nenomirs badā, tad nosals. Ja nenosals, viņus aprīs. Ja viņus ueaprīs� Kur� lai to zina? Viņi vai" nokrist no kādas klints!

Rorans paplēta rokas. Ja mēs visi nāksim talkā, pārtikas viņiem būs gana. Ugunskuriem nevajadzētu būt saskatāmiem, ja tos kurinātu dziļāk me�ā bet to nāktos darīt tik un tā, jo pie pa�a ūdenskrituma ir pārāk maz vietas, lai ierīkotu apmetni.

-�� Aizbildinājumi! Taisno�anās!

-�� Kā, tavuprāt, mums vajadzētu rīkoties? Morns vaicāja, ar izbrīnītu skatienu nopētot Slounu.

Miesnieks rūgti iesmējās. Ne �ādi!

-�� Tad kā?

-�� Vienalga. Bet �ī ir nepareiza izvēle.

-�� Tu vari nelaist savējos kalnos, Horsts piebilda.

-�� Un nelaidī�u arī, Slouns atcirta. Dariet, kā zināt, bet ne es, ne kāds mans rads nespers kāju Korē, kamēr vien man galvā būs smadzenes. Viņ� paķēra savu cepuri un, uzmetis Roranam indīgu skatienu, izgāja no telpas. Arī Rorans nepalika grimasi parādā.

Pēc jaunekļa domām, Slouns ar savu auna stūrgalvību apdrau�dēja Katrīnu. Ja viņ� nespēj saņemties un aptvert, ka Kore būtu labākais patvērums, Rorans nolēma, tad viņ� kļūst par manu ienaidnieku un spie� mani visus lēmumus pieņemt pa�am.

Horsts, atbalstījies uz elkoņiem, pasvērās uz priek�u un saņēma resnos, spēcīgos pirkstus. Tā� Ja mēs esam izlēmu�i par labu Rorana plānam, kas mums vajadzīgs, lai to īstenotu? Klāteso�ie pārmija piesardzīgus skatienus un tad pamazām ķērās pie jautājuma apsprie�anas.

Rorans nogaidīja, līdz bija pārliecināts, ka sasniedzis iece rēto, un tad izslīdēja no ēdamistabas. Mezdams lokus cauri krēs�las pārklātajam ciematam, viņ� apstaigāja koku aizsargsienu un mēģināja atrast Slounu. Pēc brī�a viņ� ieraudzīja miesnieku vīrs tupēja lāpas mestas gaismas lokā, atbalstījis vairogu pret ceļiem. Rorans strauji pagriezās un skrie�us aizmetās uz Slouna veika�liņu, kur ātriem soļiem devās uz virtuvi mājas dziļumā.

Katrīna tobrīd klāja vakariņu galdu, un mīļotā parādī�anās viņu pārsteidza. Roran! Kāpēc tu esi �eit? Vai izstāstīji tēvam par mums?

-�� Nē. Viņ� panācās uz priek�u un saņēma meitenes roku, izbaudīdams pieskāriena siltumu. Jau tas vien, ka viņi atradās vienā telpā, pildīja jaunekļa sirdi ar prieku. Man tev ir kāds liels lūgums. Mēs nolēmām sūtīt bērnus līdz ar vēl da�iem ciematniekiem uz Kori, lai viņi virs Igualdas ūdenskrituma iekārtotu apmetni un nogaidītu iespējamos uzbrukumus dro�ībā. Katrīna aizturēja elpu. Es vēlos, lai tu dotos kopā ar bēgļiem.

Ar satriektu izteiksmi sejā Katrīna atvilka roku un pagriezās pret atklāto pavardu. Viņa apņēma rokas ap pleciem un brīdi vēroja kvēlojo�ās ogles. Krietnu laiciņu viņa nebilda ne vārda. Pēc mammas nāves tēvs man aizliedza spert kāju ūdenskrituma tuvumā. Beidzamo desmit gadu laikā es neesmu bijusi dziļāk Korē par Albema sētu. Viņa nodrebēja, un meitenes balsī ieskanējās pārmetums. Kā tu vari gribēt, lai es pametu gan tevi, gan tēvu? �eit ir ne tikai tavas, bet arī manas mājas. Un kāpēc lai es dotos kalnos, ja Elēna, Tara un Birgita paliek Kārvahallā?

-�� Katrīn, es tevi lūdzu. Viņ� piesardzīgi uzlika rokas uz mei�tenes pleciem. Razaki te ir manis dēļ, un es sev nepiedotu, ja tāpēc tev nāktos ciest. Kamēr tev draud briesmas, es nespēju visas domas un spēkus veltīt �obrīd galvenajam proti, Kārvahallas aizsardzībai.

-� Kur� gan mani cienīs, ja bū�u kā gļēvule iebēgusi me�ā? Viņa pacēla zodu. Man būtu kauns stāvēt Kārvahallas sievie�u priek�ā un saukt sevi par tavu sievu.

-�� Gļēvule? Bērnu aizgādā�ana dro�ībā uz Kori nav nekāda gļēvulība. Galu galā ir vajadzīgs vairāk drosmes, lai dotos kalnos, nevis paliktu �eit.

-�� Kas tās par �ausmām? Katrīna �ukstus vaicāja. Meitene pagriezās Rorana apskāvienā, acīm mirdzot un mutei sakniebjoties taisnā līnijā. Vīrietis, kur� teju kļūs par manu vīru, vairs nevēlas redzēt mani sev blakus.

Jauneklis papurināja galvu. Tas nav tiesa. Es�

-�� Tas ir tiesa! Un ja nu tevi nonāvē, kamēr esmu projām?

-�� Nerunā�

-�� Nē! Kārvahallai ir maz cerību, ka izdosies izdzīvot, un, ja mums jāmirst, es drīzāk mirstu tev blakus, nevis slapstos pa Kori bez dzīves un bez sirds. Lai tie, kuriem ir bērni, tiek galā pa�i. Un es arī galā tik�u pati. Lejup pa meitenes vaigu noritēja asara.

Katrīnas uzticība lika pateicības un izbrīnās vilnim pār�alkt pār Roranu. Viņ� ieskatījās dziļi meitenes acīs. Es vēlos, lai tu dodies kalnos tāpēc, ka mīlu tevi. Es saprotu, kā tu jūties. Es zinu, ka tas ir visgrūtākais upuris, kādu vien mēs varam nest otra labā, un es tev to tagad lūdzu.

Katrīna nodrebēja, saspringusi no galvas līdz kājām. Nobālu�ās rokas �ņaudzīja muslīna jostu. Ja es tev �oreiz piekritī�u, meitene trīco�ā balsī turpināja, tev te un tagad ir jāapsola, ka nekad vairs �ādu lūgumu neizteiksi. Tev ir jāapsola, ka pat tad, ja mēs stātos pretī Galbatoriksam un tikai viens no mums varētu izglābties, tu nelūgsi man doties projām.

Rorans bezspēcīgi palūkojās uz mīļoto. Es nespēju to solīt.

-�� Tad kāpēc tu gribi, lai es daru to, ko pats atsakies darīt?! viņa iesaucās. Tāda ir mana cena, un tavu zvērestu neaizstās nedz zelts, nedz dārgakmeņi, nedz skaisti vārdi. Ja tu, Roran Di�veseri, nespēj nest arī savu upuri, tad pazūdi no �ejienes un nekad nerādies man acīs!

Es nedrīkstu viņu zaudēt. Lai kā tas plosītu viņa sirdi, jaunek�lis, nodūris galvu, pateica: Es tev to apsolu.

Katrīna arī pamāja ar galvu un atslīga krēslā meitenes augums vēl arvien likās sasprindzis un ar piedurknes malu notrausa asaras. Klusā balsī viņa piebilda: Tētim tas ļoti nepa�tiks.

-�� Kā tu viņam to izstāstīsi?

-�� Es nestāstī�u, viņa apņēmīgi sacīja. Viņ� nekad mani I nelaistu uz Kori, bet viņam jāsaprot, ka tas ir mans lēmums. Lai nu kā, kalnos viņ� neuzdro�ināsies man sekot; viņ� no tiem baidās vairāk nekā no nāves.

-�� Bet varbūt vēl vairāk viņ� baidīsies zaudēt tevi?

-�� Tad jau redzēs. Ja� kad� pienāks laiks atgriezties, es ceru, tu jau būsi izrunājies ar viņu par saderinā�anos. Tad viņam būs gana laika samierināties ar mūsu lēmumu.

Rorans aptvēra, ka piekrīto�i māj ar galvu, bet prātā virpuļo viena doma: viņiem būs ļoti laimējies, ja viss izdosies tik gludi,

Nākamās dienas rītausmā Rorans pamodās un mirkli gulēja atvērtām acīm, skatīdamies nobalsinātajos griestos un klausīdamies pats savā lēnajā eļpā. Pēc kāda brī�a viņ� novēlās no gultas, apģērbās un devās uz virtuvi, kur sameklēja maizes ņuku, apsmērēja to ar mīkstu sieru un izgāja uz lieveņa, lai notiesātu brokastis, priecājoties par saullēktu.

Rīta apcerīgumu drīz vien iztraucēja resgaļu bariņ�, kas, sajūsmā spiegdami, izspurdza no tuvējās mājas dārza bērni spēlēja "Ķeram kaķi". Atvasēm pa pēdām steidza vairāki pieaugu�ie, cenz�damies notvert savus mantiniekus. Rorans noskatījās, kā trok��ņainā parāde nozūd aiz stūra, iebāza mutē atliku�o maizes kancīti un atgriezās virtuvē, kurā tagad pulcējās pārējie ģimenes locekļi.

-�� Labrīt, Roran, sveicināja Elēna. Viņa atgrūda loga slēģus un pavērās aug�up uz debesīm. Izskatās, ka atkal varētu līt.

-� Jo vairāk līs, jo labāk, Horsts nopriecājās. Tas nozīmē, ka mūs būs grūtāk pamanīt, kamēr kāpsim Narnmora kalnā.

-�� Mūs? Rorans pārvaicāja. Viņ� apsēdās līdzās Albriham kalēja dēls vēl berzēja miegu no acīm.

Horsts pamāja. Slounam bija taisnība par ēdienu un pārē�jām dzīvei vajadzīgajām mantām mums jāpalīdz uznest tās līdz ūdenskritumam, citādi viņiem drīz pietrūks ēdamā.

-�� Vai te, lejā, paliks gana vīru, lai aizstāvētu Kārvahallu?

-�� Protams, protams.

Kad visi bija ieturēju�i brokastis, Rorans palīdzēja Baldoram un Albriham sasaiņot pārtiku, segas un vēl �ādas tādas sadzīvē noderīgas mantas trijos pamatīgos saiņos. Uzmetu�i tos plecos, viņi devās uz ciemata ziemeļu galu. Kājas liels vēl arvien sāpēja, bet pacie�ami. Pa ceļam viņi satika trīs brāļus Darmenu, Larni un Hamundu ar līdzīgiem saiņiem uz muguras.

Pāris soļu no grāvja, kas meta loku ap ēkām, Rorans un viņa biedri nonāca palielā bērnu, vecāku un vecvecāku pūlī visi gatavojās pārgājienam. Vairākas ģimenes bija nodevu�as bēgļu rīcībā savus ēzeļus, kam vajadzēja palīdzēt uznest kalnā saiņus un mazākos bērnus. Nastu nesēji veidoja nepacietīgu, brēco�u rindu, kas jucekli tikai vairoja.

Rorans nolika savu saini zemē un, pārlaidis skatienu bēgļu pulkam, pamanīja Ivora tēvoci Svārtu viņ� savos gandrīz se��desmit gados bija vecākais vīrs visā Kārvahallā. Svārts sēdēja uz drānu ķīpas, ļaudams kādam mazulim spēlēties ar sirmās, garās bārdas galu. Nolfavrelu pieskatīja Birgita, norūpējies vaigs bija Feldai, Nollai, Kalitai un citām mātēm. Vairums cilvēku gan vīri, gan sievas nelikās pārāk priecīgi par notieko�o. Ļau�u pulkā Rorans pamanīja arī Katrīnu. Viņa pameta skatienu uz mīļotā pusi, pasmaidīja un tad atkal noliecās, lai pabeigtu sasiet mezglu uz vienas no paunām.

Roranam radās iespaids, ka gatavo�anos ceļam neviens īsti nevada, tāpēc viņ�, cik nu spēja, centās palīdzēt ar kravu saiņo��anu un rīkojumiem. Jauneklis secināja, ka trūkst ūdensmaisu, bet, kad viņ� par to ieminējās, tos sanesa tik daudz, ka vairāki izrādījās lieki. �ādi sīkumi aizkavēja procesu un aizņēma ne vienu vien agrā rīta stundu.

Runādamies ar Loringu par iespējamo nepiecie�amību sagādāt papildu apavus, Rorans pēk�ņi apklusa viņ� pamanīja, ka vienā no ejām starp mājām stāv Slouns.

Kad miesnieks brīdi bija vērojis kustīgo ņudzekli, viņa lejup pavērstajos lūpu kaktiņos iezagās nicinājuma izteiksme. Viņ� pamanīja Katrīnu un, ieraudzījis, ka meitene uzcēlusi plecos savu saini, saprata, ka viņa nav vienkār�i atnākusi palīgā. Slouna smīns pārtapa satracināta dzīvnieka dusmās. Uz miesnieka pieres izspiedās un sāka pulsēt asinsvads.

Rorans steig�us devās pie Katrīnas, ta�u Slouns nonāca pie meitas pirmais. Miesnieks sagrāba meitenes saini un sāka to no visa spēka raustīt. Kur� tevi piespieda tā rīkoties? Katrīna bilda kaut ko par bērniem un mēģināja izrauties no tēva tvēriena, liet Slouns vēl stiprāk parāva saini, ar plecu siksnām atlauzdams Katrīnas rokas atpakaļ, nometa saini zemē tā, ka saturs izbira zālē. Vēl arvien kliegdams, Slouns sagrāba meitas roku un sāka vilkt viņu projām. Meitene iecirta papē�us zemē un sāka pretoties, kaparkrāsas matu kodaļa virpuļoja ap viņas galvu kā smil�u vētra.

Rorans pārskaities metās virsū Slounam un atrāva miesnieku no meitas, pagrūzdams vecāko vīru tik gtipri, ka tas aizsteberēja vairākus soļus atpakaļ. Liecies mierā! Es gribēju, lai viņa dotos kalnos.

Slouns nikni paskatījās uz Roranu un noņurdēja: Tev nav ne mazāko tiesību!

-�� Man ir visas tiesības. Rorans pamanīja, ka ap viņiem ir sastājies skatītāju loks, tāpēc nākamo teikumu pateica skaļi, lai to dzirdētu ikviens klāteso�ais: Mēs ar Katrīnu esam saderi�nāju�ies, un es nepieļau�u, lai kāds tā izturas pret manu topo�o sievu! Pirmo reizi tajā dienā ciematnieki apklusa visi kā viens; pat ēzeļi neizdvesa ne skaņas.

Slouna izmocītajā sejā uzplaiksnīja pārsteigums un dziļa, neremdināma sāpe, bet acīs saskrēja asaras. Pirmajā mirklī Rora�nam kļuva vīra �ēl, bet tad Slouna seju cita pēc citas saverk�ķīja arvien briesmīgākas grimases, līdz viņ� piesarka kā biete. Katrī�nas tēvs nolamājās un sacīja: Ak tu, divkosīgo gļēvuli! Kā gan tu uzdrīkstējies skatīties man acīs un runāt ar mani kā godīgs vīrs, ja vienlaikus bez atļaujas lakstojies ar manu meitu? Es pret tevi izturējos kā godavīrs pret godavīru, bet tu man aiz muguras izpostīji mūsu ģimenes pavardu.

-�� Biju cerējis visu izdarīt, kā pienākas, Rorans paskaid�roja, ta�u notikumi pavērsās pret mani. Ne brīdi neesmu vēlējies nodarīt tev pāri. Un, kaut gan viss ir risinājies tā, kā to nevēlējās neviens no mums, es tomēr būtu pateicīgs par tavu svētību, ja tu mums to dotu.

-�� Tad lai drīzāk par manu dēlu kļūst tārpu sagrauzts kuilis, ne tu! Tev nav saimniecības. Tev nav radu. Un tev nav ko darīt manas meitas tuvumā! Miesnieks vēlreiz nolamājās. Un viņai nav ko darīt Kores tuvumā!

Slouns sniedzās pēc Katrīnas, ta�u Rorans aiz�ķērsoja viņam ceļu. Jaunekļa seja �ķita tikpat akmens cieta kā savilktās dūres. Abi vīrie�i blenza viens uz otru, teju sadūru�ies ar pierēm, drebē�dami no ploso�ā kaislību spēka. Slouna piesārtu�ajās acīs jautās apsēstības pilna spriedze.

-�� Nāc �urpu, Katrīn, miesnieks pavēlēja.

Rorans pakāpās soli nostāk tagad visi trīs veidoja trijstūri un paskatījās uz Katrīnu. Pāri meitenes vaigiem plūda asaras, un viņas skatiens �audījās starp mīļoto un tēvu. Viņa paspēra soli uz priek�u, tad saminstinājās, līdz beidzot atskanēja stiepts, izmisuma pilns kliedziens un viņa, nespējot iz�ķirties, sāka plēst sev matus.

-�� Katrīn! Slouna balss nodrebēja bailēs.

-�� Katrīn, nomurmināja Rorans.

Kad atskanēja jaunekļa balss, asaru straumītes uz meitenes vaigiem apsīka un viņa nomierinājusies izslējās visā augumā. Tad Katrīna teica: Piedod, tēt, bet es esmu izlēmusi precēties ar Roranu, un nostājās līdzās mīļotajam.

Slouns kļuva balts kā krīts. Viņ� tik stipri iekoda lūpā, ka uz tās izspiedās rubīnsarkana asiņu lāse. Tu nevari aiziet no manis! Tu esi mana meita! Tēvs metās uz meitenes pusi, saliecis pirk�stus kā maitasputns. Tajā brīdī Rorans ierēcās un no visa spēka sita Slounam, notriekdams to putekļos visa ciema acu priek�ā.

Slouns lēnām pieslējās kājās apkaunojumā piesarku�u seju un kaklu. Kad miesnieks atkal ieraudzīja Katrīnu, likās, viņ� iek�ēji sabruka, saraudamies pat augumā, līdz Roranam �ķita, ka viņa priek�ā stāv tik pazīstamā vīra rēgs. Klusā balsī Slouns no�ņāca: Tā jau tas ir lielākās sāpes nodara tie, kurus mīli visvairāk. Tu, �ūska, pūrā no manis nesaņemsi neko, un arī mātes mantojumu tev neredzēt kā savas ausis. Rūgti raudādams, Slouns pagriezās un straujiem soļiem devās uz sava veikaliņa pusi.

Katrīna atbalstījās pret Roranu, un jauneklis aplika roku mīļotajai ap pleciem. Jaunie�i turējās kopā, bet tikmēr ap viņiem spietoja cilvēki, gan izteikdami līdzjūtību un dodami padomus, gan apsveikdami, gan nosodīdami. Neraugoties uz apkārt valdo�o niidzekli, Rorans juta tikai vienu jauno sievieti, kuru turēja savā apskāvienā un kura turēja savā apskāvienā viņu.

Tad piesteidzās Elēna, cik nu ātri viņai ļāva grūtniecība. Ak tu, manu nabadzīti Horsta sieva iesaucās, apņemdama Katrīnu, kas atraisījās no Rorana apskāviena. Vai tiesa, ka esat saderinā�ju�ies? Katrīna pamāja un pasmaidīja, bet tad, piespiedusi seju Elēnas plecam, sāka aizgūtnēm raudāt. Rimsties, rimsties. Hiēna maigi apskāva meiteni, glaudīja viņai matus un mēģināja nomierināt, ta�u velti katru reizi, kad Roranam jau �ķita, ka jūtu vētra ir norimusi, Katrīna atsāka raudāt ar jaunu sparu. Galu galā Elēna pāri Katrīnas drebo�ajam plecam palūkojās uz jaunekli un noteica: Es viņu aizvedī�u mājās.

-�� Es ie�u kopā ar jums.

-�� Nevajag, Elēna viņam neļāva. Viņai ir jānomierinās, un arī tev ir ko darīt. Vai vēlies padomu? Rorans apjucis pamāja. Pacieties līdz vakaram. Varu apsolīt, ka līdz tam laikam viņa jau būs atguvusies un būs spirgta kā bērzu birztala pavasarī. Un rīt viņa varēs piebiedroties pārējiem. Nesagaidījusi Rorana atbildi, Elēna vadīja �ņuksto�o Katrīnu dziļāk ciematā, projām no nocie�tinājuma sienas.

Rorans brīdi stāvēja apstulbis un bezpalīdzīgs, rokas ļengani nolaidis gar sāniem. Ko mēs esam izdarīju�i ? Tagad viņ� no�ē�loja, ka par saderinā�anos nebija pateicis Slounam jau iepriek�. Viņ� no�ēloja, ka viņi ar Slounu nespēja vienoties, lai kopīgiem spēkiem pasargātu Katrīnu no Impērijas. Un viņ� no�ēloja, ka mīļotajai viņa dēļ nācās atteikties no ģimenes. Tagad jauneklis jutās divtik atbildīgs par meitenes labklājību. Viņiem atlika viena vienīga iespēja apprecēties. Es visu esmu salaidis grīstē. Rorans nopūtās un sa�ņaudza dūri, saviebdamies, kad nobrāztie pirkstu kauliņi iesmeldzās.

-�� Kā jūties? apstājies līdzās, jautāja Baldors.

Rorans izmocīja smaidu. Viss pavērsās citādi, nekā biju iedo�mājies. Slouns zaudē jēgu, tikko ir runa par Kori.

-�� Un Katrīnu.

-�� Arī. Es� Rorans apklusa, jo pie abiem jaunekļiem pienāca Lorings.

-�� Tā nu gan bija muļķīga rīcība! norūca kurpniekmeis tars, raukdams degunu. Viņ� paslēja aug�up zodu, nosmīnēj un atieza bojātos zobus. Bet es novēlu tev un tai mei�ai visādu izdo�anos. Lorings papurināja galvu. Tā tev, Di�veseri, bū vajadzīga!

-�� Mums visiem tā būs vajadzīga, nosprēgāja Teins, iedam viņiem garām.

Lorings pamāja ar roku. Bā, rūgumpods. Klau, Roran, esmu nodzīvojis Kārvahallā garus jo garus gadus, un, cik nu varu spriest pēc savas pieredzes, varbūt pat labāk, ka tas notika tie�i tagad, nevis citā reizē, kad visi jūtas omulīgi un laiski.

Baldors pamāja, bet Rorans vaicāja: Kāpēc tad tā?

-�� Vai tad tu nesaproti? Labākos laikos par tevi un Katrīnu mēles trītu astoņus mēne�us. Lorings pielika pirkstu pie deguna. Bet tagad visu �o notikumu juceklī par jums drīz vien aizmirsīs un, visticamāk, liks mierā.

Rorans saviebās. Nu, es labāk izvēlētos aprunā�anu, ne tos zaimotājus gabaliņu tālāk uz mūsu ceļa.

-�� Tāpat kā mēs, visi pārējie. Tomēr tā ir laime nelaimē un mums ir jābūt pateicīgiem par katru mazumiņu laimes. Jūs to sapratīsiet, kad apprecēsieties! Lorings �againi iesmējās un pabakstīja ar pirkstu Rorana virzienā. Tu, puis, nupat piesarki glu�i sarkans!

Rorans norūca un nometās kņūpus, lai savāktu pa zemi izsvai�dītās Katrīnas mantas. Kamēr Rorans to darīja, viņam nācās uzklausīt ne vienu vien piezīmi teju no katra garāmgājēja un tas nepalīdzēja jauneklim atgūt mieru. Sūdu bū�ana, viņ� pie sevis nomurmināja pēc kāda īpa�i indīga komentāra.

Lai gan do�anos uz Kori aizkavēja cieminieku tikko pieredzē�tais neparastais atgadījums, cilvēku un ēzeļu karavāna aug�up uz Igualdas ūdenskritumu pa Narnmora kalna nogāzē ieskrā�pēto, vientulīgo taku devās jau krietnu brīdi pirms pusdienlaika. Kāpiens bija visai stāvs, tāpēc virzīties nācās lēnām, jo gājēju vidū bija daudz bērnu, bet pieaugu�ie nesa smagus saiņus.

Rorans ceļa lielāko daļu gāja aiz Teina sievas Kalitas un viņu pleciem bērniem. Viņam tas tīri labi patika, jo ļāva pasaudzēt ievai�noto kāju un mierīgi pārcilāt prātā nesenos notikumus. Sadursme tu Slounu viņu uztrauca. Vismaz, viņ� sevi mierināja, Katrīna i'nirs ilgi neaizkavēsies Kārvahallā. Sirds dziļumos Rorans bija pārliecināts, ka ciemu visai drīz ieņems. Tas bija skarbs, tomēr nenovēr�ams fakts.

Kad bija noiets trīs ceturtdaļas ceļa, viņ� apstājās atpūsties un utspiedās pret koku, lai izbaudītu skatu pāri Palankāras ielejai. Jauneklis mēģināja saskatīt razaku nometni viņ� zināja, ka tā atrodas ceļa dienvidu pusē nedaudz pa kreisi no Anoras upes, ta�u nespēja saskatīt pat ne dūmu stīdziņas.

Igualdas ūdenskrituma dārdoņu varēja saklausīt krietnu brīdi pirms tam, kad gājēji ieraudzīja pa�u ūdenskritumu. Straume atgādināja sniegaini sirmas pinkas, kas no Narnmora punainās galvas vēlās un gāzās lejup ielejā savu pusjūdzi zemāk. Pa ceļam straume izlocījās vairākos virzienos, jo da�ādos augstumos vēj� pūta uz da�ādām pusēm.

Pasoļojis garām slānekļa kraujai, pāri kurai krita Anoras upe, Rorans izgāja cauri ielejai, kas no viens vietas bija noaugusi ar kazenēm, un nonāca lielā izcirtumā, kuru no vienas puses sargāja pamatīga klintsbluķu grēda. Tur viņ� ieraudzīja, ka procesijas sākumā gāju�ie jau sāk iekārtot nometni. Me�ā atbalsojās bērnu saucieni un �alas.

Nocēlis saini no pleciem, Rorans atraisīja tam piesieto cirvi un kopā ar vēl vairākiem vīriem ķērās pie krūmu izcir�anas. To paveiku�i, viņi sāka cirst kokus, lai nometni ie�ogotu. Drīz gaisu pildīja prie�u sveķu smar�a. Rorans strādāja raiti, un skaidas �ķīda gaisā vienā ritmā ar cirvja vēzieniem.

Kad no�ogojums bija pabeigts, pārējie nometnē bija uzslēju�i septiņpadsmit teltis no vilnas auduma, iekārtoju�i �etrus nelie�lus pavardus. Tiesa, cilvēku un pat ēzelī�u noskaņojums likās padrūms. Neviens nevēlējās doties projām un neviens nevēlējās palikt.

Rorans pārlaida skatienu ar �ķēpiem bruņoto zēnu un sirmo vīru pulciņam un nodomāja: "Vieniem pieredzes ir pārāk daudz, otriem pārāk maz. Vectēvi zina, kā stāties pretī lā�iem un citiem zvēriem, bet vai viņu mazdēliem pietiks spēka ar tiem tikt galā?" Tad viņ� ievēroja skarbo mirdzu sievie�u acīs un saprata, ka pat tad, kad viņu rokas turēja zīdaini vai apkopa nobrāztu celi, vai�rogi un �ķēpi bija nolikti turpat pa tvērienam. Rorans pasmaidīja. "Varbūt� varbūt mums tomēr ir cerība."

Tad viņ� pamanīja Nolfavrelu sē�am vienu uz baļķa un vera�mies uz Palankāras ieleju. Viņ� apsēdās līdzās zēnam, un puika nopietni paskatījās uz Roranu. Vai tu drīz dosies atpakaļ? viņ� vaicāja. Rorans pamāja, Nolfavrela savaldības un apņēmības pār�steigts. Tu ta�u darīsi visu iespējamo, lai nogalinātu razakus un atriebtu manu tēti? Es izdarītu to pats, tikai mamma saka, ka man jāsargā brāļi un māsas.

-�� Ja spē�u, atnesī�u tev viņu galvas, Rorans apsolīja.

Zēna zods nodrebēja. Tas ir labi!

-�� Nolfavrel� Rorans saminstinājās, meklēdams īstos vārdus. Tu �eit, izņemot mani, esi vienīgais, kuram nācies nogalināt cil�vēku. Tas nenozīmē, ka esam labāki vai sliktāki par pārējiem, bet tas nozīmē, ka varu uzticēties tev, ja jums uzbruks, tu cīnīsies kā īsts vīrs. Kad rīt ieradīsies Katrīna, lūdzu, parūpējies, lai viņa ir dro�i pasargāta!

Nolfavrels lepnumā izslējās. Es sargā�u Katrīnu, lai kurp viņa ietu. Tad zēns pēk�ņi noskuma. Nu� vismaz tad, kad man nevajadzēs pieskatīt�

Rorans visu saprata. O, protams, brāļi un māsas ir pirmajā vietā. Bet varbūt Katrīna var apmesties jūsu teltī?

-�� Var gan, lēni atbildēja Nolfavrels. Jā, manuprāt, tā būtu vislabāk. Tu vari paļauties uz mani.

-�� Paldies tev. Rorans uzsita puikam uz pleca. Jauneklis būtu varējis lūgt palīdzību vecākam un spēcīgākam vīram, ta�u pieau�gu�ie bija pārāk aizņemti ar saviem tie�ajiem pienākumiem, lai aizstāvētu Katrīnu, ja tāda vajadzība rastos. Nolfavrelam savukārt būs gan iespēja, gan vēlē�anās gādāt, lai Katrīna būtu dro�ībā.

Kamēr būsim �ķirti, viņ� stāsies manā vietā. Tuvojās Birgita, un Itorans piecēlās.

Uzmetusi Roranam bezkaislīgu skatienu, viņa noteica: Iesim, ir laiks. Tad viņa apskāva jaunekli un kopā ar pārējiem ciematniekiem, kam bija jāatgrie�as Kārvahallā, devās uz ūdenskrituma pusi. Visi mazās nometnes iemītnieki sapulcējās pie nogāztajiem kokiem un cauri spraugām starp stumbriem drūmi noskatījās pakaļ saviem mīļajiem.

Pārējo dienas daļu Rorans aizvadīja, veikdams da�ādus aiz�sardzībai vajadzīgus darbus, ta�u Kārvahallas tuk�ums atbalsojās dziļi viņa sirdī. It kā daļa viņa pa�a būtu atrauta un paslēpta Korē. Tagad, kad bērni bija projām, ciemats pēk�ņi atgādināja armijas apmetni. Un likās, ka tas visus padara nopiet�nus un drūmus.

Kad saule beidzot pazuda aiz Kores plēsonīgajiem zobiem, Rorans uzkāpa pakalnā pie Horsta mājas. Viņ� apstājās pie ārdurvīm un uzlika roku uz durvju roktura, bet tad sastinga, nespēdams ieiet namā. Kāpēc tas mani biedē tikpat loti kā karo��ana?

Galu galā viņ� aizgriezās no galvenās ieejas un caur mājas sānu durvīm ieslīdēja virtuvē. Tomēr jauneklim nepaveicās pie galda sēdēja un adīja Elēna, vienlaikus sarunādamās ar Katrīnu galda otrā pusē. Abas sievietes pagriezās pret viņu, un Rorans spēja vien dabūt pār lūpām: Vai� vai ar tevi viss kārtībā?

Katrīna pienāca pie mīļotā. Būs jau labi. Viņa maigi pasmai�dīja. Tas tomēr bija briesmīgs trieciens, kad tēvs� kad� Viņa uz mirkli nolaida acis. Elēna bija ļoti mīļa pret mani. Pa nakti viņa piekrita izguldināt mani Baldora istabā.

Priecājos, ka jūties labāk, Rorans noteica. Viņ� apskāva meiteni, cenzdamies ar �o vienkār�o pieskārienu izteikt visu savu mīlestību un pielūgsmi.

Elēna salocīja savu adīkli. Iesim nu. Saule jau ir norietējusi, un tev, Katrīn, ir laiks doties pie miera.

Rorans negribīgi atlaida Katrīnu meitene noskūpstīja viņu uz vaiga un atvadījās: Tiksimies no rīta!

Jauneklis grasījās viņai sekot, bet sastinga, kad Elēna asā tonī noskaldīja: Roran! Viņas skaistā seja bija nopietna un nepielūdzama. -Jā?

Elēna nogaidīja, līdz atskanēja kāpņu �īksti, tas nozīmēja, ka Katrīna viņus vairs nedzird. Es ceru, ka visi tie solījumi, kurus tu �odien viņai izteici, nāk tev no sirds, jo, ja tā nebija, es sasauk�u ciema sapulci un panāk�u, lai tevi nedēļas laikā izsūta no ciemata.

Rorans apstulba. Protams, no sirds. Es mīlu Katrīnu.

-Viņa �odien tevis dēļ atteicās no visa, kas viņai piederēja, no visa, kas viņai bija dārgs. Elēna cie�i ieskatījās viņam acīs. Esmu redzējusi pui�us, kas pasvie� mīļus vārdus jaunām meite�nēm, kā da�dien pasvie� graudus vistām. Tad meitas pū� un aiz laimes raud, un iedomājas, ka ir īpa�as, bet pēc tam izrādās, ka puisim tas ir bijis vien nevērīgs uzjautrinājums. Tu, Roran, gan vienmēr esi bijis godīgs, ta�u vīrie�u mantība mēdz pārvērst pat visprātīgākos vīrus dī�ājo�os ērzeļos vai viltīgās, glumās lapsās. Kā ir ar tevi? Jo Katrīnai nevajag nedz muļķi, nedz krāpnieku, pat mīlestību ne; viņai vairāk par visu ir vajadzīgs vīrs, kur� gādās par viņu. Ja tu viņu pametīsi, viņa kļūs par trūcīgāko cilvēku Kārva�hallā, kam nāksies dzīvot no draugu �ēlastības vai ubagot. Zvēru pie asinīm, kas plūst manās dzīslās, es to nepieļau�u.

-�� Un arī es to nepieļau�u, uzstāja Rorans. Ja es tā rīkotos, es būtu bezsirdis vai vēl kas ļaunāks.

Elēna pa�ūpoja galvu. Tie�i tā. Neaizmirsti, ka tu esi solījis precēt meiteni, kura zaudējusi gan savu pūru, gan mātes man�tojumu. Vai tu saproti, ko Katrīnai nozīmē zaudēt visu? Viņai nebūs ne sudraba galda piederumu, ne linu palagu, ne me�ģīņu, ne citu kārtīgā saimniecībā vajadzīgu lietu. Tās bie�i ir vienīgās lietas, kas mums pieder, tās mātes nodod meitām kop� laikiem, kad cilvēki pirmo reizi ienāca Alagēzijā. Tās nosaka mūsu vērtību. Sieviete bez mantojuma ir kā� ir kā�

-�� Ir kā vīrietis bez saimniecības vai amata, Rorans pabeidza viņas vietā.

-�� Tie�i tā. Liegt mantojumu tas bija ne�ēlīgi no Slouna puses, bet tagad tur neko nevar mainīt. Nevienam no jums abiem nav naudas vai kādu citu iztikas līdzekļu. Dzīve ir gana grūta arī bez �ādām papildu klapatām. Jūs sāksiet tuk�ā vietā un ar tuk�ām kabatām. Vai �āda nākotne tevi nebiedē? Es jautāju tev vēlreiz un nemelo, jo citādi tu to no�ēlosi līdz mū�a galam: vai tu gādāsi par viņu bez aizvainojuma?

-�� Gādā�u.

Elēna nopūtās un, nocēlusi no āķa krūku, kas karājās pie sijām, pielēja divas māla krūzes ar sidru. Viņa pastūma vienu krūzi uz Rorana pusi un apsēdās pretī jauneklim pie galda. Tad es ieteiktu tev uzcelt Katrīnai māju un parūpēties par pārticību, lai viņa un jūsu meitas varētu nekaunoties stāvēt starp pārējām Kārvahallas sievām.

Rorans iemalkoja vēso sidru. Ja mēs to piedzīvosim.

-�� Tas gan. Viņa atmeta no pieres gai�o matu cirtu un papu�rināja galvu. Tu, Roran, esi izvēlējies grūtu ceļu.

-�� Man vajadzēja panākt, lai Katrīna tiktu projām no Kārva�hallas.

Elēnas uzacs pavilkās uz aug�u. Tad tāpēc. Par to strīdēties es negrasos. Vienu gan es nesaprotu: kāpēc tu nepateici Slounam par jūsu saderinā�anos pirms �īrīta saķer�anās? Kad Horsts uzru�nāja manu tēvu, viņ� uzdāvināja manējiem divpadsmit aitu, suķi un astoņus pārus kaltas dzelzs sve�turu, nemaz nezinot, vai mani vecāki piekritīs viņa bildinājumam. Arī tev vajadzēja rīkoties �ādi. Varēji ta�u izdomāt labāku pieeju nekā topo�ā sievastēva iekaustī�ana.

Rorans sāpīgi iesmējās. Vajadzēt jau vajadzēja, bet, ņemot vērā nemitīgos uzbrukumus, visu laiku �ķita vēl nav īstais laiks.

-�� Razaki ir liku�i mūs mierā teju se�as dienas.

Viņ� saviebās. Tiesa, bet� tas bija� Ah, es pats nesaprotu! Rorans sarūgtinājumā trieca dūri pret galdu.

Elēna nolika savu krūzi uz galda un saņēma jaunekļa pama�tīgo dūri savās smalkajās rokās. Ja tev izdotos atrisināt dom�starpības ar Slounu tagad, pirms sakrājas garu aizvainojuma gadu smagums, tu padarītu savu un Katrīnas dzīvi daudz, daudz vieglāku. Rīt no rīta tev vajadzētu aiziet līdz miesniekam un palūgt viņam piedo�anu.

-�� Es neko nelūg�u. Viņam ne.

-�� Roran, paklausies, ko tev teik�u. Ir vērts lūgties veselu mēnesi no vietas, lai ģimenē valdītu miers. Es to zinu no savas pieredzes tādas domstarpības var izpostīt saskaņu.

-�� Slouns ienīst Kori. Viņ� manī neklausīsies.

-�� Tomēr tev vajadzētu mēģināt, Elēna nopietni teica. Pat ja viņ� noraidīs tavu atvaino�anos, vismazjtev nevarēs pārmest, ka neesi mēģinājis izlīgt mieru. Ja tu mīli Katrīnu, aizmirsti par savu pa�lepnumu un izdari to, kas vajadzīgs viņai. Neļauj meitenei ciest par tavām kļūdām. Kalēja sieva izdzēra savu sidru, ar alvas kausiņu nodzēsa sveces un atstāja Roranu vienu sē�am tumsā.

Pagāja vairākas minūtes, pirms Rorans sadū�ojās piecelties. Viņ� pastiepa roku, noslidināja to gar leti, līdz sataustīja durvis, un devās aug�up pa kāpnēm, vēl arvien skardams ar pirkstiem sienu raupjo apmetumu, lai nepakluptu. Nonācis istabā, viņ� noģērbās un iemetās gultā.

Apskāvis ar vilnu pildīto spilvenu, viņ� ieklausījās naksnīgās mājas klusajās skaņās: bēniņos �abinājās un brīdi pa brīdim iepīk�stējās pele, �ad un tad no�īkstēja nakts dzestrumā atdziesto�ās sijas, istabas loga pārsedzi laiku pa laikam �ukstus noglāstīja viegla vēja pūsma un� un tad gaitenī aiz viņa durvīm atskanēja klusu soļu �vīksti.

Viņ� noskatījās, kā mēlīte virs durvju roktura paceļas, tad ar vieglu �īkstu durvīs parādās sprauga. Istabā ieslīdēja tum�s stāvs, durvis aizvērās, un Rorans juta, kā viņa seju noglāsta matu aizkars, bet lūpām pieskaras ro�u ziedlapiņām līdzīgas lūpas. Jauneklis nopūtās.

Katrīna.

Roranu no miega izrāva pērkona dārdi.

Zibens uzliesmojums iecirta acīs, un pagāja pāris mirkļu, pirms viņ� aptvēra, kas notiek, glu�i kā nirējs, kur� pēc izmi�sīgas trauk�anās aug�up beidzot sasniedz ūdens virsmu. Atvēris acis, viņ� ieraudzīja savās durvīs izspridzinātu caurumu. Pa to istabā iebrāzās se�i kareivji un viņiem nopakaļ arī abi razaki, piepildot telpu ar spokainu vibrāciju. Viens no kareivjiem bija piespiedis Roranam pie kakla zobena smaili. Katrīna, kas gulēja līdzās, iespiedzās un savilka ap sevi segu.

-�� Celiesss! pavēlēja razaks. Rorans piesardzīgi uztrausās kājās. Likās, sirds krūtīs tūlīt uzsprāgs. Sssasssieniet viņam rokasss un vediet līdzi.

Kad uz Rorana pusi panācās kareivis ar virvi rokās, Katrīna vēlreiz iekliedzās un metās virsū kareivjiem, nikni kozdama un skrāpēdama. Meitenes asie nagi atstāja tum�as svītras pārsteigto vīru sejās, un drīz vien vairāki no viņiem apjuku�i slaucīja asinis.

Rorans nometās uz viena ceļa un paķēra no grīdas savu veseri, tad, rēkdams kā lācis, sāka griezt to ap galvu. Razaki metās uz viņa pusi, cerēdami ar skaitlisko pārsvaru pievārēt jaunekli, bet velti: ja Katrīnai draudēja briesmas, viņ� bija neapturams. Vesera triecieni sadragāja pāris vairogu, uzplēsa brigandīnas un bruņukreklus, sa�ķaidīja razaku ķiveres. Drīz vien divi vīri bija ievainoti, trīs saļimu�i, lai vairs nekad neceltos.

Cīņas troksnis pamodināja pārējos mājiniekus; kā caur vati Rorans saklausīja Horsta un viņa dēlu balsis gaiteņa otrā galā. Razaki kaut ko no�ņāca cits citam, tad ar necilvēcīgu sparu metās uz priek�u, sagrāba Katrīnu un, pacēlu�i meiteni uz pleca, metās ārā no istabas.

-�� Roran! gaisu pār�ķēla mīļotās izmisīgais kliedziens.

Saņēmis visus spēkus, Rorans notrieca zemē divus atliku�os

kareivjus. Viņ� iestreipuļoja gaitenī un ieraudzīja, ka razaki kāpj laukā pa logu. Jauneklis metās uz viņu pusi un iesita vienam, kas teju teju grasījās noslīdēt no palodzes. Pavilcies aug�up, razaks satvēra Rorana plaukstas locītavu un, pretīgi puveklainai elpai cērtoties jaunekļa sejā, apmierināti no�irkstēja: Jā, jā! Mumsss esssi vajadzīgsss tu!

Rorans mēģināja izraut roku, ta�u razaks neatlaida tvērienu. Ar brīvo roku jauneklis dauzīja radījuma galvu un plecus tie likās cieti, glu�i kā no dzelzs izkalti. Izmisis un niknuma pār�ņemts, viņ� sagrāba razaka kapuces malu un norāva to no bries�moņa galvas, atklādams uzbrucēja vaibstus.

Roranu pārsteidza �ausmīga, kroplīga seja. Āda mirdzēja spo�i melna, glu�i kā vaboles spārni. Uz galvas nebija matu. Bezplaknl iņu acis pletās dūres lielumā un zaigoja kā nopulēta hematīta lode; acīs nevarēja saskatīt nedz varavīksneni, nedz zīlīti. Deguna, mutes un zoda vietā rēgojās pamatīgs knābis ar smailu galu, un I ujā zibēja dzelk�ņaina purpurkrāsas mēle.

Rorans ierēcās un iecirta papē�us loga rāmī, cenzdamies atbrī�voties no briesmoņa, bet galu galā razakam izdevās izvilkt jau�nekli no mājas. Viņ� redzēja Katrīnu pakritusi zemē, viņa vēl arvien kliedza un cīnījās.

Kad Rorans jau draudēja saļimt, līdzās parādījās Horsts un apmeta mezgloto roku jauneklim ap krūtīm, noturēdams viņu uz vietas. Atnesiet �ķēpu! kalējs iekliedzās. Viņ� atņirdza zobus, asinsvadi uz varenā kakla pietūka Rorana noturē�ana prasīja visus Horsta spēkus. Jūs, dēmoni, mūs nepieveiksiet!

Razaks parāva jaunekli vēl pēdējo reizi, tad, sapratis, ka neiz�dosies izraut viņu no kalēja tvēriena, briesmonis pielieca galvu un no�ņācās: Mēsss tevi dabūsssim ciet! Tad tas zibens ātrumā metās uz priek�u un Rorans iekaucās, juzdams, kā razaka knābis iecērtas labajā plecā, pār�ķeļot muskuli. Tajā pa�ā brīdī nokrak��ķēja arī jaunekļa plauksta. Ar ļaunu ķērcienu razaks atlaida viņu un nozuda tumsā.

Horsts un Rorans elsdami gulēja zemē. Viņi aizveda Kat�rīnu, jauneklis novaidējās. Kad viņ� mēģināja atbalstīties uz kreisās rokas, labā bezspēcīgi nokarājās. Rorana acīs kaut kas uzzibēja, un tad skatiens sāka tumst. No Rorana istabas, nota�ķī�ju�ies asinīm, iznāca Albrihs un Baldors. Aiz viņiem gulēja tikai līķi. Tagad es esmu nogalinājis astoņus. Rorans sameklēja savu veseri un devās projām pa gaiteni, bet tad viņam ceļu aiz�ķērsoja Elēna, tērpusies baltā naktskreklā.

Viņa nopētīja jaunekli, tad saņēma viņa roku un lika apsēsties uz koka lādes, kas stāvēja pie sienas. Tev vajadzētu atrādīties Ģertrūdei.

-Bet�

Ja viņa neapturēs asiņo�anu, tu drīz zaudēsi samaņu.

Viņ� paskatījās uz labo sānu tas tie�ām mirka asinīs. Mums vispirms jāizglābj Katrīna� sāpju lēkme lika Roranam sakost zobus, �pirms tie nodara viņai ko ļaunu.

-�� Puisim taisnība, mēs nedrīkstam vilcināties, piekrita Horsts. Pārsien viņu, cik nu labi spēj, un mēs dosimies viņiem pakaļ. Elēna saknieba lūpas un aizsteidzās pie drēbju skapja. Kalēja sieva atgriezās ar vairākām lupatām, cie�i nosēja Rorana saplosīto plecu un lauzto plaukstas locītavu. Tikmēr Albrihs un Baldors bija noņēmu�i kritu�ajiem kareivjiem bruņas un zobenus. Horsts paņēma vien �ķēpu.

Elēna uzlika plaukstu vīram uz krūtīm: Esi piesardzīgs. Viņa paskatījās uz dēliem. Tas attiecas arī uz jums.

-�� Mēs būsim uzmanīgi, Albrihs apsolīja. Sieviete saņēmās, lai pasmaidītu, un noskūpstīja savējos uz vaiga.

Vīri izsteidzās no mājas un skrie�us metās uz Kārvahallas nomali. Tur viņi atklāja, ka sardzē atstātais Bērds ir nogalināts, bet koku aizsprostojums izjaukts. Baldors notupās un izpētīja ķermeni, tad aizlauztā balsī noteica: Nodurts no mugurpuses. Dunoņa Rorana ausīs bija tik skaļa, ka viņ� tikko spēja saklausīt kalēja dēla vārdus. Roranam noreiba galva, tāpēc viņ� atspiedās pret tuvējās ēkas stūri un mēģināja atgūt elpu.

-�� Hei! Kas tur notiek?

Sargkareivji no pārējiem posteņiem pamazām pulcējās ap nogalināto biedru, līdz notikuma vietā �ūpojās daudzu pievērtu lukturu spiets. Horsts pusbalsī izstāstīja par uzbrukumu un Katrīnas nolaupī�anu. Kur� nāks mums palīgā? viņ� jau�tāja. Pēc īsām pārrunām pieci vīri piekrita pievienoties kalējam; citi palika apsargāt pārrāvumu aizsargvalnī un modināt pārējos cieminiekus.

Rorans atgrūdās no sienas un sīkā riksī ieņēma vietu pul�ciņa priek�galā, lai cauri laukiem dotos dziļāk ielejā uz razaku nometnes pusi. Katrs solis sagādāja necie�amas sāpes, tomēr tam nebija nekādas nozīmes; nekam nebija nekādas nozīmes, izņemot Katrīnu. Kad viņ� paklupa, Horsts, nebilzdams ne vārda, noturēja jaunekli kājās.

Pusjūdzi no Kārvahallas Ivors uz kāda paugura pamanīja sar-gkareivi tas pārliecināja kārvahallie�us apmest krietnu likumu. Vēl pēc da�iem simtiem jardu viņi pamanīja lāpu sar�kano atblāzmu. Rorans pacēla veselo roku, likdams pagausināt Moli. Tad viņ� cauri biezajai zālei, iztrūcinot trusi, sāka zagties tuvāk nometnei. Vīri sekoja Roranam. Jauneklis virzījās uz paliela vilkvāļu pudura pusi. Sasniedzis to, viņ� apstājās un pa�ķīra stub�lāju aizkaru, lai nopētītu atliku�os trīspadsmit kareivjus.

Kur ir Katrīna ?

Kareivji krietni at�ķīrās no tiem bravūrīgajiem vīriem, kuri t ik nesen bija ieradu�ies Kārvahallā. Viņi izskatījās pikti un nogu�ru�i, iero�i skrambu klāti, bet bruņās manīja ne viena vien cirtiena pēdas. Lielākajai daļai karavīru bija kāds ievainojums uz saitēm varēja manīt sakaltu�u asiņu rūsainos plankumus. Kareivji bija sapulcēju�ies cie�ā grupiņā ar seju pret abiem raza�kiem nezvēru galvas sedza kapuces. Starp karavīriem un raza�kiem plēnēja ugunskurs.

Viens no vīriem kliedza: �vairāk nekā pusi no mums ir nogali�nāju�i lauķi ar glieme�u smadzenēm, kuri nespēj at�ķirt pīķi no āvas, kuri nespēj atrast zobena smaili pat tad, kad tā ietriekta �iem zarnās, jo jums nav pat tik daudz veselā saprāta, cik mūsu pulka desmitgadī�gajam bundziniekam! Lai pats Galbatorikss laiza jums zābakus, bet mēs nepakustināsim ne pirksta, pirms mums nebūs jauna koman�diera. Pārējie vīri māja ar galvu. Komandieris, kur� ir cilvēks.

-�� Vai tie�ām? razaks klusi pārvaicāja.

-��� Mums ir apnicis uzklausīt jums līdzīgu kumpaiņu pavēles, mums ir noriebusies jūsu klik�ķinā�ana un tējkannas cienīga sasvilp�anās! Un es nezinu, ko jūs izdarījāt ar Sardsonu, bet, ja jūs līdz rītam nebūsiet aizvāku�ies no �ejienes, mēs ļausim jums nobaudīt mūsu zobenu tēraudu un paskatīsimies, kādā krāsā ir jūsu asinis. Tiesa, meiteni varat atstāt tepat, viņa�

Vīrs nepaguva pabeigt teikumu, jo lielākais razaks pārlēca pāri ugunskuram un piezemējās uz nabaga pleciem kā milzīga vārna. Kareivis iekliedzās un saļima zem pamatīgā svara. Viņ� mēģināja izraut zobenu, ta�u razaks divreiz ieknāba upurim kaklā, un kareivis saļima.

Un mums ar tiem būs jācīnās? Roranam aiz mugura nomurmināja Ivors.

Kareivji kā sastingu�i vēroja razakus, kuri laka asinis n miru�ā kakla. Kad melnie radījumi atkal pieslējās stāvus, ti saberzēja mezglainās rokas, it kā tās mazgātu, un no�ņācās Jā. Mēsss dosssimiesss. Palieciet, ja gribat; papildssspēki iera dīsssiesss pēc pārisss dienām. Atgāzu�i galvas, razaki sāka ķērkt pret debesīm, ķērcieni kļuva arvien spalgāki, līdz tos vairs nebija iespējams sadzirdēt.

Arī Rorans palūkojās aug�up. Sākumā viņ� neko neredzēja, bet tad viņu sagrāba vārdos neizsakāmas �ausmas augstu virs Kores, aizsegdamas zvaigznes, parādījās divas dzelk�ņainas ēnas. Tās strauji tuvojās, kļūdamas arvien lielākas un lielākas, līdz likās aizsedzam pusi debesjuma. Pāri zemei pār�alca nelāgi smakojo�a vēja brāzma, kas likās atnesam sēra dvaku tā bija tik spēcīga, ka Roranam teju sametās slikta dū�a.

Arī kareivji bija �ausmās viņu lāsti atbalsojās klajumā, bet viņi pa�i spieda piedurknes un �alles pie deguniem.

Ēnas virs klajuma uz mirkli apstājās, tad sāka laisties zemāk, pārsegdamas nometni ar draudīgas tumsas kupolu. Nedaudzās lāpas nodrebēja un, likās, tūlīt izdzisīs, tomēr tās vēl arvien deva gana gaismas, lai Rorans spētu starp teltīm saskatīt abus nezvē�rus, kas tuvojās zemei.

Lidoņu ķermeņi bija kaili, bez apmatojuma glu�i kā tikko dzimu�iem pelēniem. Pāri stiegrainajiem krū�kurvjiem un vēde�riem bija cie�i nostiepta pelēka āda. Apveidā tie līdzinājās izkā�mēju�iem suņiem, vienīgi pakaļkājas ar milzīgajiem muskuļiem likās gana spēcīgas, lai sa�ķaidītu klintsbluķi. No �auro galvu pakau�iem slējās smailas kaula sekstes, kas līdzsvaroja garu, taisnu, melnkoka krāsas knābi upura caurdur�anai. Aukstās, uz āru izspiedu�ās acis kā divas ūdens lāses līdzinājās razaku redzok�ļiem. No nezvēru pleciem aizmugurē aug�up slējās milzīgi spārni, kas lika gaisam ievaidēties, kad radījumi tos savicināja.

Kareivji visi kā viens nometās zemē un aizsedza galvas. No būtnēm staroja �au�alīga, sve�āda saprāta vibrācija, kas vēstīja par rasi, kas ir daudz senāka un daudz varenāka par cilvēkiem. Korāns nobijās, ka viņu misija varētu neizdoties. Aiz muguras Horsts �ukstus pavēlēja vīriem nekustēties un neatstāt slēptuvi, Ja viņi gribēja palikt dzīvi.

Razaki paklanījās briesmekļiem, tad ieslīdēja vienā no teltīm ii n atgriezās, nesdami sasieto Katrīnu. Kopā ar razakiem no telts

iznāca Slouns. Miesnieks gāja pats, viņam nekādus valgus nemanīja.

***

Rorans blenza, nespedams saprast, pa kuru laiku Impērijas pakalpiņi varēja sagūstīt Slounu. Viņa māja ta�u atrodas pama�tīgu gabalu no Horsta nama. Tad jauneklis visu saprata. Mūs nodevis Slouns, Rorans pārsteigts no�ukstēja. Viņa dūre lēnām sa�ņaudzās ap vesera kātu, kad notiku�ā �ausmas kā pulvera muca uzsprāga viņa apziņā. Viņ� nogalināja Bērdu un nodeva mūs! Dusmu asaras sāka plūst pār jaunekļa vaigiem.

Roran, nomurmināja Horsts, notupdamies līdzās viņam. Mēs �obrīd nevaram uzbrukt. Mūs vienkār�i noslaktēs. Roran� vai tu mani dzirdi?

Jauneklis saklausīja vien tālu �ukstu, jo vēroja, kā mazākais razaks uzlec mugurā vienam no neradījumiem, apsē�as tam uz pleciem, tad noķer otra razaka aug�up pasviesto Katrīnu. Nu gan Slouns izskatījās satraukts un nobijies. Viņ� sāka strīdēties ar razakiem, purinādams galvu un norādīdams uz zemi. Beidzot viens no razakiem iesita miesniekam pa seju, un nabags zaudēja samaņu. Pārsviedis Slounu pār plecu, lielākais razaks uzkāpa mugurā otram spārnotajam briesmonim un noteica: Mēsss atgriezīsssimiesss, kad te būsss dro���āk. Tikai nenogaliniet to puiku apgriezīsssim jumsss kaklusss. Tad razaku rumaki sasprindzināja varenos gurnus un aiztraucās debesīs, atkal pārvērzdamies ēnās augstu starp zvaigznēm.

Rorans jutās iztuk�ots viņā vairs nebija ne vārdu, ne emo�ciju. Viņ� bija iznīcināts. Atlika tikai viens apkaut kareivjus. Jauneklis piecēlās kājās un pacēla veseri, lai dotos uzbrukumā, bet, tikko viņ� paspēra soli uz priek�u, zeme sagrīļojās zem kājām, kaut kas spo�i uzplaiksnīja, un viņ� zaudēja samaņu.

Katru dienu, kop� Serisa bija palikusi aiz muguras, dūma�kainus rītus nomainīja siltas pēcpusdienas, kuras ceļotāji pavadīja, vispirms iroties pāri Eldora ezeram, bet pēcāk aug�up pa Gaenas upi. Ap viņiem starp smaragdzaļo prie�u sienām guldzēja straume, aizvīdamās arvien dziļāk Duveldenvārdenā.

Eragonam ļoti patika ceļot kopā ar elfiem. Nari un Lifēns visu laiku smaidīja, smējās un dziedāja, īpa�i, ja tuvumā bija Safira. Ja pūķis bija līdzās, viņi retumis uzlūkoja kādu citu vai runāja par kādu citu tēmu.

Tomēr, lai cik līdzīgi, elfi nebija cilvēki. Viņi kustējās krietni straujāk, krietni līganāk nekā parastie mirstīgie ar miesu un asinīm. Un, kad elfi runāja, viņi bie�i izmantoja aplinku izteicie�nus un aforismus, kas parasti tikai samulsināja Eragonu, nevis kaut ko paskaidroja. Starp jautrības izvirdumiem Lifēns un Nari stundām ilgi nebilda ne vārda, vērodami apkārtni ar mierpilnu sajūsmu. Ja �ajos apcerīguma brī�os Eragons vai Oriks mēģināja viņus uzrunāt, atbildes nekad nebija garākas par pāris vārdiem.

Tas ļāva Eragonam novērtēt, cik tie�a un atklāta salīdzinā�jumā ar �iem diviem elfiem bija Arja. Brī�iem pat likās, ka viņa Lifena un Nari klātbūtnē jūtas neērti, it kā viņa vairs nebūtu īsti pārliecināta, kā jāuzvedas savu ciltsbrāļu vidū.

Kanoe priek�galā sēdo�ais Lifēns palūkojās pāri plecam un lūdza: Eragon-finiarel, vai tu man varētu pastāstīt, par ko tavi ļaudis dzied �ajā tum�ajā laikā? Es atceros epus un dziesmas, ko savulaik dzirdēju Ilirejā, sāgas par jūsu lepnajiem karaļiem un grāfiem, bet tas bija ļoti, ļoti sen, un manas atmiņas līdzinās skaistām, bet nokaltu�ām puķēm. Kādus jaunus darbus cilvēki ir radīju�i? Eragons sarauca pieri, cenzdamies atcerēties Broma skandēto leģendu nosaukumus. Kad Lifēns to uzklausīja, viņ� skumji papurināja galvu un noteica: Tik daudz kas ir zudis. Galma balādes ir aizmirstas, un, ja runājam godīgi, aizmirsta ir lielākā daļa no jūsu vēstures un mākslas, atstājot vien krā�ņas pasakas, kurām Galbatorikss atļāvis uzplaukt.

-� Broms reiz stāstīja mums par Jātnieku kri�anu, Eragons kā taisnodamies sacīja. Jauneklim prātā nozibēja briedis, kur� lēca pāri trūdo�iem koka stumbriem, Safira medīja kaut kur netālu me�ā.

-�� Dro�sirdīgs vīrs. Apmēram minūti Lifēns airēja, nebilz�dams ne vārda. Arī mēs dziedam par Kri�anu� bet reti. Lielākā daļa no mums jau bija piedzimu�i, kad Vraels nozuda tuk�umā, un mēs arvien apraudam mūsu nodedzinātās pilsētas, Evaijēnas sarkanās lilijas, Lutivīras kristālus un mūsu nokautos tuviniekus. Laiks nespēj dziedēt �o zaudējumu cirstās brūces, pat ja paietu tūksto�iem un tūksto�iem gadu un pati saule izdzistu, liekot pasaulei virpuļot mū�īgajā naktī.

Oriks laivas aizmugurē nokrem�ļojās. Arī mēs, rūķi, to neaizmirsīsim. Atminies, elf, Galbatorikss iznīcināja veselu rūķu klanu.

-�� Un mūsu karali Evandaru.

-�� Es par to nebiju dzirdējis, Eragons pārsteigts atzina.

Lifēns pamāja un ar vieglu rokas vēzienu novirzīja laivu

apkārt zemūdens akmenim. Daudzi nav dzirdēju�i. No Broma gan tu to varēji dzirdēt viņ� bija �eit, kad tika dots iz�ķiro�ais trieciens. Pirms Vraela nāves elfi stājās pretī Galbatoriksam Ilirejas līdzenumos, pēdējo reizi cen�oties sakaut uzurpatoru. Tur Evandars�

-�� Kur atrodas Ilireja? Eragons gribēja zināt.

-�� Tā ir tā pati Urubaena, Oriks paskaidroja. Savulaik tur mājoja elfi.

Nelikdamies ne zinis par iejauk�anos viņa stāstā, Lifēns turpi�nāja: Kā Oriks minēja, Ilireja reiz bija viena no mūsu pilsētām. Mēs to pametām, kad karojām ar pūķiem, un tad, daudzus gad�simtus vēlāk, pēc karaļa Palankāra izsūtī�anas, cilvēki to paslu�dināja par savu galvaspilsētu.

Eragons pārjautāja: Karalis Palankārs? Kas viņ� bija? Vai viņa vārdā ir nosaukta Palankāra ieleja?

�oreiz elfs pagriezās pret Eragonu un viņa skatienā pazibēja izbrīns. Tavu jautājumu, Argetlam, ir vairāk nekā lapu kokā.

-�� Broms uzskatīja tāpat.

Lifēns pasmaidīja, tad pieklusa, it kā sakopodams domas. Kad pirms astoņiem gadsimtiem jūsu sen�i ienāca Alagēzijā, viņi klīda pa zemi, meklēdami piemērotu apme�anās vietu. Visbeidzot viņi apmetās Palankāra ielejā tiesa, tolaik to vēl tā nesauca, jo tā bija viena no nedaudzajām vietām, kuru viegli nosargāt un kurā nedzīvojām ne mēs, ne rūķi. Tur jūsu karalis Palankārs sāka veidot varenu valsti.

Vēlēdamies papla�ināt valsts robe�as, elfs turpināja, viņ� pieteica karu mums, lai gan no elfu puses nekādu provokāciju nebija. Palankārs uzbruka mums trīs reizes, bet visas trīs reizes mēs guvām virsroku. Elfu spēks tā pārbiedēja Palankāra augst�maņus, ka viņi lūdza savam valdniekam noslēgt mieru. Karalis neuzklausīja savu vasaļu padomu. Tad tie vērsās ar piedāvājumu noslēgt līgumu tie�i pie mums, un mēs to parakstījām bez karaļa ziņas.

Tad, stāsts vijās tālāk, ar mūsu palīdzību Palankārs tika gāzts no troņa un izraidīts no galvaspilsētas, bet viņ� ar ģimeni un tuvākajiem līdzgaitniekiem atteicās aiziet no ielejas. Mums nebija ne mazākās vēlmes kādu nogalināt, tāpēc mēs uzcēlām Ristvakbaenas torni, lai Jātnieki varētu paturēt Palankāru acīs urt gādātu, lai karalis nekad vairs nenāktu pie varas un neuz�bruktu nevienam Alagēzijā.

Drīz vien, pēc mirkļa pauzes elfs turpināja, Palankāru nogalināja viens no viņa dēliem, kur� nevēlējās gaidīt, iekams karalis aizies pats. Pēc tam viņa dzimtā valdīja slepkavību, node�vību un citu nejēdzību laiks, kas kādreiz vareno Palankāra namu pārvērta no�ēlojamā ēnā. Tomēr karaļa pēcte�i tā arī palika ielejā un karaļu asinis vēl arvien rit Terinsfordas un Kārvahallas ļau�u dzīslās.

-�� Skaidrs, Eragons pamāja.

Lifēns izbrīnīti pacēla vienu uzaci. Vai tie�ām? Tam bija vairāk iespaida, nekā tu spēj iedomāties. Tie�i �is notikums pārliecināja Anurinu Jātnieku vadoni pirms Vraela ļaut arī cilvēkiem kļūt par Jātniekiem, lai novērstu līdzīgas sadursmes.

Oriks nicīgi iesmējās. Varu iedomāties, kādus strīdus �im vajadzēja izstrīdēt.

-�� Tas nebija īpa�i respektēts lēmums, Lifēns atzina. Pat vēl tagad daudzi ap�auba tā viedumu. Lēmums radīja tādu spriedzi starp Anurinu un karalieni Dellaniru^ka Anurins at�ķēlās no mūsu valdības un kopā ar Jātniekiem apmetās Vrengardā, kļūstot par neatkarīgu vienību.

-�� Bet, ja reiz Jātnieki at�ķēlās no jūsu valdības, tad kā viņi spēja uzturēt mieru, kā bija paredzēts? Eragons vaicāja.

-�� īsti jau nespēja, Lifēns sacīja. Bet tad karaliene Dellanira saprata, ka Jātnieku neatkarībai no pavēlniekiem un karaļiem ir būtiska jēga, tāpēc viņa ļāva Jātniekiem atkal ierasties Duveldenvārdenā. Tiesa, viņa nekad nesamierinājās ar to, ka pastāvēja kāda par viņu augstāka vara.

Eragons sarauca pieri. Bet vai tad tāda nebija sākotnējā iecere?

-�� Jā� un nē. Jātniekiem vajadzēja pasargāt no da�ādu valdību un rasu patvaļas, bet kur� gan pieskatīja pa�us pieskatītājus? Tie�i �ī nepilnība izraisīja Kri�anu. Nebija neviena, kas spētu pamanīt trūkumus Jātnieku iedibinātajā kārtībā, jo viņi stāvēja it kā augstāk pār ikvienu citu, pār jebkurām aizdomām un tie�i tāpēc aizgāja bojā.

Eragons pavēzēja airi vispirms vienā laivas pusē, tad otrā un tikmēr apsvēra Lifēna stāstīto. Airis nodrebēja viņa rokās, diago�nāli �ķeļot straumi. Kas mantoja elfu troni pēc Dellaniras?

-�� Evandars. Viņ� sēdās mezglu tronī pirms piecsimt gadiem, kad Dellanira, lai apgūtu maģijas noslēpumus, atkāpās no varas un valdīja līdz pat savai nāvei. Tagad elfu karaliene ir viņa sieva Islanzadi.

-Tas ir� Eragons aprāvās ar puspavērtu muti. Viņ� jau gribēja teikt neiespējami, bet tad saprata, cik smieklīgi izklausī�tos �āds apgalvojums. Tā vietā viņ� pavaicāja: Vai elfi ir nemir�stīgi?

Lifēns klusā balsi atbildēja: Reiz mēs līdzinājāmies cilvē�kiem bijām spo�i, mirsto�i un gaisīgi kā rīta rasa. Tagad mūsu mū�i stiepjas bezgalīgi cauri putekļainu gadu virknēm. Jā, mēs esam nemirstīgi, tiesa gan, mūs ir iespējams ievainot un nogalināt ar ieroci.

-�� Jūs kļuvāt nemirstīgi? Kā? Elfs atteicās to paskaidrot, lai kā Eragons viņu tincinātu. Beidzot Eragons vaicāja: Cik veca ir Arja?

Lifēns pievērsa dzirksto�u acu skatienu jautātājam, pētīdams Eragonu ar neomulību izraiso�u tie�umu. Arja? Kāpēc viņa tevi tā interesē?

-�� Es� Eragons saminstinājās, pēk�ņi nebūdams pārliecināts par to, kāpēc uzdevis �o jautājumu. Jaunekļa simpātijas pret Arju sare�ģīja apstāklis, ka viņa bija elfa un varēja būt daudz, daudz vecāka par Eragonu. "Varbūt viņa saskata manī bērnu." Es nezinu, viņ� godīgi atzinās. Bet viņa izglāba man dzīvību un Safiras dzīvību arī, tāpēc vēlos par viņu uzzināt pēc iespējas vairāk.

-�� Man ir kauns, Lifēns sacīja, rūpīgi izrunādams katru vārdu, ka uzdevu tev �ādu jautājumu. Mūsu vidū nav pieņemts izrādīt ziņkāri par otra nodomiem� Vienīgais, gribu piebilst un ceru, ka Oriks man piekritīs, ka tev, Argetlam, ir jāsargā sava sirds. Nebūtu labi, ja tagad kāds to salauztu, turklāt �ī nebūtu tam piemērotākā vieta.

-�� Tiesa gan, Oriks norūca.

Asinīm sakāpjot galvā, Eragonu pār�alca karstuma vilnis, it kā kāds būtu uzlējis viņam uz galvas karstu vasku. Pirms viņ� paguva ko atbildēt, prātā parādījās Safira un teica: Un tagad ir īstais brīdis pievaldīt mēli. Viņi vēl tev labu. Neaizvaino viņus.

Viņ� ievilka dziļu elpu un nogaidīja, lai apmulsums norimst. Vai tu esi vienisprātis ar viņiem ?

Es domāju, Eragon, ka tu esi mīlestības pilns un meklē kādu, kur� atbildētu tev ar to pa�u. Par to nav jākaunas.

Viņ� ar zināmām pūlēm pieņēma pūķa teikto. Vai tu drīz atgriezīsies ?

Es jau lidoju atpakaļ.

Atkal pievērsdamies apkārt notieko�ajam, Eragons pamanīja, ka gan elfs, gan rūķis viņu vēro. Es izprotu tavas rūpes� bet varbūt tu tomēr varētu atbildēt uz manu jautājumu?

Lifēns brīdi vilcinājās. Arja ir diezgan jauna. Viņa piedzima gadu pirms Jātnieku sakāves.

Simts! Lai gan viņ� bija gaidījis līdzīgu skaitli, Eragonu tas tik un tā satrieca. Viņ� neļāva sejā noraustīties ne vaibstam. Viņas mazmazbērni varētu būt vecāki par mani! Vairākas minūtes viņ� drūvējās par tikko uzzināto, bet tad, lai izkliedētu nepatīkamās domas, sacīja: Tu teici, ka cilvēki atklāja Alagēziju pirms astoņ�simt gadiem. Bet Broms minēja, ka mēs esot ieradu�ies �eit trīs gadsimtus pēc Jātnieku izveides, kas notika pirms vairākiem tūksto�iem gadu.

-�� Pirms divtūksto� septiņsimt �etriem gadiem, pēc mūsu laika skaitī�anas, Oriks precizēja. Bromam ir taisnība, ja par cilvēku "iera�anos" Alagēzijā uzskata vienu kuģi ar divdesmit kareivjiem. Viņi izcēlās krastā dienvidos, kur tagad atrodas Surda. Mēs viņus sastapām, izlūkojot apkārtni, mēs apmainījāmies ar dāvanām, bet tad viņi devās projām un mēs netikām redzēju�i nevienu citu cilvēku gandrīz divus tūksto�us gadu, līdz parādījās karalis Palan�kārs ar savu floti. Likās, ka cilvēki tad jau bija pilnīgi aizmirsu�i par mums, ja neņem vērā neskaidras leģendas par spalvainiem kalnu cilvēkiem, kuri naktīs uzglūn maziem bērniem. Blēņas!

-�� Vai jūs zināt, no kurienes ieradās Palankārs? Eragons vaicāja.

Oriks sarauca pieri, brīdi pako�ļāja ūsu galu un papurināja galvu. Mūsu leģendas vēsta vien to, ka viņu dzimtene atradusies tālu dienvidos, aiz Beoru kalniem, un ka cilvēki bēgu�i no kara un bada.

Eragonu �ī ziņa iejūsmināja, tāpēc viņ� ieminējās: Tātad varētu pastāvēt vēl kādas citas valstis, kuras palīdzētu mums cīņā pret Galbatoriksu?

-�� Iespējams, atzina Oriks. Tomēr nenāktos viegli tās atrast, pat lidojot pūķa mugurā, un es �aubos, vai viņi saprastu valodu, kurā runājam mēs. Un kāpēc lai kāds gribētu mums palīdzēt? Ko vārdeni var piedāvāt citai valstij? Turklāt nav viegli nogādāt armiju no Farthenduras līdz Urubaenai, nemaz nerunājot par pārgājieniem vairāku simtu, ja ne tūksto�u jūd�u attālumā.

-�� Turklāt tu mums esi vajadzīgs �eit, Eragonam sacīja Lifēns.

-�� Es tomēr� Eragons apklusa, jo tajā mirklī virs upes parā�dījās Safira, kurai sekoja satrauktu zvirbuļu un strazdu pulks, cenzdamies aizdzīt pūķi tālāk no savām ligzdām. Vēl pēc brī�a tuvējo koku zaros sāka sasvilpties un sa�akstināties neredzamu vāveru armija.

Lifēna seja atplauka smaidā, un viņ� iesaucās: Vai gan viņa nav lieliska? Raugiet, kā saules staros uzmirdz viņas zvīņas! Nekādas pasaules bagātības nespēj līdzināties �ai ainai! Līdzīgas sajūsmas gaviles skanēja no Nari mutes otrā laivā.

-�� Es to vairs nespēju izturēt, bārdā norūca Oriks. Eragons novaldījās, lai nepasmaidītu, lai gan viņ� piekrita rūķim. Elfiem nekad neapnika jūsmot par Safiru.

Kas ļauns no pāris komplimentiem ? Safira sacīja. Viņa iegāzās ūdenī ar milzīgu �ļakstu un pabāza galvu zem ūdens, lai izvairītos no piķējo�a zvirbuļa.

Nekas, nekas, piekrita Eragons.

Safira paskatījās uz savu Jātnieku, neizceļot galvu no ūdens. Vai es saklausīju tavā balsī sarkasmu ?

Eragons iesmējās un neko neatbildēja. Pametis skatienu uz otru laivu, Eragons brīdi vēroja, kā Arja airē ideāli taisna mugura, seja bez mazākās izteiksmes -, tā viņa slīdēja, ienirstot raibajos gaismas tīmekļos, ko saule meta cauri sūnām klāto koku lapotnēm. Elfa likās tik neizprotama un nopietna, ka Eragonā uzdzirkstīja vēlme samīļot Aiju. Lif'ēn, viņ� jautāja tik klusu, lai Oriks nedzirdētu, kāpēc Arja ir tik� nelaimīga? Tu un�

Lifēna pleci zem rūsganās tunikas saspringa, un viņ� atbildēja tik klusu, ka Eragons tikko spēja saklausīt elfa �ukstus: Mums ir liels gods kalpot Arjai Drotningu. Viņa mūsu tautas dēļ ir pār�cietusi vairāk, nekā tu spēj iedomāties. Mēs līksmojam par to, ko viņai ir izdevies paveikt ar Safiru, bet sapņos mēs lejam rūgtas asaras par viņas nesto upuri� un viņas lielo zaudējumu. Ta�u Ai jas skumjas pieder viņai pa�ai, un es nedrīkstu par tām stāstīt liez viņas atļaujas.

Vakarā sē�ot pie ugunskura un nevērīgi glāstot sūnu paklāju, kas mazliet atgādināja tru�a ka�oku, Eragons pēk�ņi izdzirda I i-oksni dziļāk me�ā. Saskatījies ar Safiru un Oriku, viņ� izvilka Zaroku un sāka lavīties uz skaņas pusi.

Eragons apstājās nelielas gravas malā un paskatījās uz otru nogāzi, kur sniegogu krūmā sitās medību piekūns ar salauztu spārnu. Ieraudzījis cilvēku, plēsējputns sastinga, tad pavēra knābi un izgrūda stindzino�i spalgu kliedzienu.

Kāds ne�ēlīgs liktenis nespēt pacelties spārnos, bilda Safira.

Kad parādījās Arja, viņa nopētīja piekūnu, tad uzvilka loku un nekļūdīgi trāpīja putnam krūtīs. Pirmajā mirklī Eragons nodo�māja, ka viņa to no�āvusi maltītei, bet elfa netaisījās iet nedz pēc putna, nedz pēc bultas.

Kāpēc? jauneklis vaicāja.

Sejā nenoraustoties ne vaibstam, Arja atlaida loka stiegru.

-�� Putns bija pārāk smagi savainojies, lai es spētu to izārstēt. Būtu nomiris pa nakti vai vēlākais rīt. Tāda ir lietu daba. Es atbrīvoju to no mocībām vairāku stundu garumā.

Safira nodūra galvu un piegrūda purnu Arjas plecam, tad devās atpakaļ uz nometni, ar asti noraujot mizu no kokiem. Kad Eragons taisījās sekot pūķim, jauneklis juta, ka Oriks parauj viņa piedurkni, un pieliecās, lai dzirdētu, kā rūķis pusbalsī norūc:

-�� Nekad nelūdz elfam palīdzību, viņ� var nospriest, ka tev labāk nemocīties, vai ne?

♦ ♦ ♦

Lai gan iepriek�ējā dienā pamatīgi piekusis, Eragons piespied sevi piecelties vēl pirms saullēkta, cerēdams, ka viņam izdo sies pārsteigt kaut vienu no elfiem guļam. Tā viņam bija kļu vusi par spēli atklāt, cikos elfi ceļas, ja viņi vispār gāja gulēt jo nevienu no viņiem jauneklis vēl nebija redzējis aizvērtām acīm �is rīts nebija izņēmums.

-�� Labrīt, no lapotnes viņam virs galvas atskanēja Nari un Lifēna balsis. Eragons atgāza galvu un ieraudzīja elfus viņi stāvēja uz priedes zara kādas piecdesmit pēdas augstāk. Ar kaķa veiklību pārlecot no zara uz zaru, elfi pēc mirkļa piezemējās viņam līdzās

-�� Mēs stāvējām sardzē, Lifēns paskaidroja.

-�� No kā būtu jābaidās?

No koka aizsega iznāca Arja un paskaidroja: No manām

ba�ām. Duveldenvārdenā mājo daudzi noslēpumi un apdraudē jumi, jo īpa�i Jātniekam. Mēs te mitināmies tūksto�iem gadu un negaidītās vietās vēl arvien slēpjas senas burvestības; maģija caurau� gaisu, ūdeni un zemi. Da�kārt burvesti ir ietekmēju�i ari zvērus. Reizēm me�a biezoknī parādās savādi radījumi un ne vienmēr tie ir draudzīgi noskaņoti.

-Vai tie� Eragons apklusa, jo tajā brīdī iekņudējās viņa gedwēy ignasia. Gannela dotais sudraba veserītis uz krūtīm pamazām sakarsa, un jauneklis juta, kā amuleta maģija izsūc viņa spēkus.

Kāds mēģināja pieredzēt Eragonu.

Vai tas varētu būt Galbatorikss? viņ� nobijies prātoja. Jaunek lis satvēra piekariņu un izvilka virs krekla, gatavs noraut, ja viņ� kļūtu pārāk vāj�. No apmetnes otras puses piesteidzās Safira, lai atbalstītu draugu ar savām enerģijas rezervēm.

Vēl pēc mirkļa veserītis sāka atdzist, līdz atkal vēsi pieskārās jaunekļa ādai. Viņ� pamētāja to uz plaukstas, tad atkal paslēpa zem drēbēm, bet Safira ieminējās: Mūsu ienaidnieki mūs meklē.

Ienaidnieki? Varbūt tas bija kāds no Duvrangragātas?

Domāju, Hrotgars būs pateicis Nasuadai, ka lūdzis Gannelam noburt tavu piekariņu� Pat iespējams, ka tas ir bijis tie�i viņas ieteikums.

Kad Eragons paskaidroja, kas noticis, Arja sarauca pieri.

Tātad vēl jo vairāk ir jācen�as pēc iespējas ātrāk nokļūt Elesinērā, lai turpinātu tavu apmācību. Notikumi Alagēzijā nestāv uz vietas, un baidos, ka tev var pietrūkt laika, lai pilnībā pabeigtu mācības.

Eragons gribēja turpināt aizsākto sarunu, ta�u Arja steidzi�nāja pamest nometni. Kad mantas bija sakrautas laivās un uguns�kurs nomīdīts, viņi devās tālāk aug�up pa Gaenas upi.

Kādu stundu pēc do�anās ceļā Eragons ievēroja, ka upe kļūst platāka un dziļāka. Vēl pēc da�ām minūtēm viņi nonāca līdz ūdenskritumam, kas pildīja Duveldenvārdenu ar dobju dunoņu. Klints, no kurienes gāzās straume, bija savas simt pēdas augsta, turklāt aug�pusē to noslēdza pārkare tas nozīmēja, ka uzrāpties tajā nav iespējams. Kā mēs tiksim tālāk? Viņ� jau juta vēsu pilienu migliņu uz pieres.

Lifēns norādīja uz kreiso krastu, kur kādu gabaliņu no ūdens�krituma aug�up pa stāvo nogāzi veda iestaigāta taka. Mums nāksies nest laivas un pārējās mantas kādu puslīgu, līdz upe atkal kļūs kuģojama.

Pieci ceļotāji atraisīja starp kanoe soliem nostiprinātos saiņus, sadalīja tos vienādās daļās un salika mugursomās. Uff, Era�gons noelsās, paceldams savējo. Tā svēra reizes divas vairāk nekā nasta, ko viņ� bija pieradis stiept, ejot kājām.

Es varu aiznest to aug�up pa straumi� visus jūsu saiņus, Safira piedāvāja, izrāpdamās dubļainajā krastā un nopurinādamās.

Kad Eragons atkārtoja pūķa piedāvājumu, Lifēns izskatī�jās satriekts. Mēs nekad nespētu pat pieļaut domu, ka varētu izmantot pūķi kā nastu nesēju. Tas noniecinātu tevi, Safira, un Eragonu kā �urtugalu, kā arī apkaunotu mūsu viesmīlību.

Safira nosprauslojās, un no viņas nāsīm iz�āvās liesmu strūkla, iztvaicēdama ūdeni uz upes virsmas un uzmezdama gaisā pamatīgu garaiņu mākuli. Tās ir muļķības. Pastiepusi zvīņoto ķepu, viņa aizāķēja nagus aiz Eragona mugursomas plecu siks nām un pacēlās gaisā. Noķeriet mani, ja spējat!

Klusumu pārtrauca dzidru smieklu zvaniņi, kas atgādināja lakstīgalas trelli. Eragons pārsteigts pagriezās un paskatījās uz Arju. Tā bija pirmā reize, kad viņ� dzirdēja elfu smejamies un viņam patika, kā skanēja �ie smiekli. Arja uzsmaidīja Lifēnam Tev vēl daudz jāmācās, ja uzskati, ka vari pamācīt pūķi, ko viņai darīt un ko ne.

-�� Bet negods�

-�� Tas nav nekāds negods, ja Safira to dara no brīvas gribas, Arja atgādināja. Tagad ilgāk nekavēsimies un dosimies ceļā.

Cerēdams, ka smagums neizraisīs jaunu muguras sāpju lēkmi Eragons kopā ar Lifēnu vienu no kanoe laivām uzcēla sev plecos Jauneklim nācās paļauties uz elfa norādēm, jo pats viņ� redzēja tikai zemi tie�i zem kājām.

Pēc stundas aiz muguras bija palikusi kraujas mala, ceļinieki bija pagāju�i garām bīstamajām krācēm un nonāku�i līdz vietai kur Gaena atkal plūda mierīga kā spogulis. Kādā upes ielokā viņus gaidīja Safira, aiz gara laika ķerdama seklumā zivis un ik pa brīdim cirzdama ūdenī savu trīsstūraino galvu glu�i kā gārnis.

Arja piesauca Safiru un paskaidroja viņai un Eragonam: Aiz nākamā līkuma ple�as Ardvenas ezers, un tā rietumu krastā slejas Siltrima, viena no mūsu di�ākajām pilsētām. Pirms sasniegsim Elesmēru, mums nāksies noiet vēl garu ceļu cauri me�a bie�zokņiem. Pie Siltrimas mēs sastapsim daudzus elfus. Tomēr es nevēlos, lai jūs redzētu vēl kāds elfs, pirms mēs būsim runāju�i ar karalieni Islanzadi.

Kāpēc tā? Safira vaicāja, izteikdama arī Eragona neizpratni.

Arja savā muzikālajā balsī nodziedāja: Jūsu klātbūtne mūsu karalistei nozīmē lielas, bet arī draudīgas pārmaiņas, un tās var kļūt bīstamas, ja tās neuztver pietiekami piesardzīgi. Karalienei pirmajai jūs jāsatiek. Tikai viņai ir gana autoritātes un gudrības, lai gādātu par �īm pārmaiņām.

-�� Tu viņu vērtē ļoti augstu, Eragons secināja.

Kad jauneklis to pateica, Nari un Lifēns sastinga un piesar�dzīgi palūkojās uz Arju. Viņa nobālēja, bet tad lepni izslējās.

Viņa ir vadījusi mūs godam� Eragon, es zinu, ka tavos saiņos Inu kop� Troņheimas ir noglabāts apmetnis ar kapuci. Pirms atkal nonāksim me�os, kur nebūs jābaidās no nejau�iem vērotājiem, es liigtu tevi nēsāt �o apmetni un gādāt, lai tava galva vienmēr būtu apsegta, citādi kāds var ieraudzīt tavas apaļās ausis un saprast, ka esi cilvēks. Eragons pamāja ar galvu. Un, Safira, tev pa dienu vajadzētu slēpties, bet pa nakti mūs atkal panākt. A�ihads minēja, ka �ādi jūs rīkojāties, �ķērsojot Impērijas zemes.

Un man riebās katrs tādas slapstī�anās mirklis, viņa noņur�dēja.

-�� Tas ilgs tikai divas dienas, �odien un rīt. Pēc tam jau būsim gana tālu no Siltrimas un mums vairs nevajadzēs uztraukties, ka mūs varētu redzēt kāds vērā ņemams elfs, Arja apsolīja.

Safira pievērsa debeszilo skatienu Eragonam. Kad mēs izkļuvām no Impērijas, es nozvērējos, ka vienmēr turē�os tev cie�i līdzās, lai katrā mirklī varētu nākt palīgā. Ikreiz, kad mēs bijām �ķirti, notika kas nelāgs: Jazuakā, Daretā, Drasleonā, tad tas atgadījums ar vergdziņiem.

Teirmā viss bija kārtībā.

Tu saproti, ko vēlos teikt! Un man ļoti negribas tevi pamest vienatnē, jo savainotās muguras dēļ tu pat nespēj pienācīgi aiz�stāvēties.

Es ticu, ka Arja un pārējie spēs parūpēties par mani. Vai tev par to ir kādas �aubas ?

Safira mirkli vilcinājās. Es uzticos Arjai. Pūķis pagriezās un aiz�āpoja gabaliņu augstāk gar upi, pasēdēja tur kādu mirkli, tad atgriezās. Labi, lai tā būtu. Safira noraidīja savu piekri�anu Arjai, piebilzdama: Ta�u es negaidī�u ilgāk par rītdienas nakti, pat ja jūs tajā brīdī būtu Siltrimas galvenajā laukumā.

-�� Es visu saprotu, Arja teica. Tomēr uzmanies, lidojot arī pēc tumsas iestā�anās, jo elfi labi redz arī naktī, ja vien nevalda piķa melna tumsa. Ja kāds tevi ieraudzīs, tev var uzbrukt ar maģijas palīdzību.

Brīni�ķīgi, iestarpināja Safira.

Kamēr Oriks un elfi atkal sakrāva visu laivās, Eragons un Safira izpētīja krēslaino me�u, raudzīdamies pēc piemērotas slēp�tuves. Viņi izvēlējās sausu iedobi, kuru ieskāva padrupu�as klin�tis un kuras dibenu klāja patīkami mīksts prie�u skuju paklājs. Safira saritinājās uz zemes un pamāja ar galvu. Tagad ej. Ar mani viss būs kārtībā.

Eragons apskāva pūķa kaklu piesardzīgi, lai nesavainotos ar tā asajiem dzelk�ņiem, un tad negribīgi, ik pa brīdim atska�tīdamies, devās atpakaļ pie pārējiem. Pirms kāp�anas laivā viņ� uzmeta mugurā apmetni, un viņi turpināja ceļu.

Kad skatienam pavērās Ardvena ezers, gaisā nejuta ne vēsmi�ņas, tāpēc milzīgais ūdens klajums gulēja viņu priek�ā mierīgs un gluds, ideāls spogulis kokiem un mākoņiem. Ainava bija tik nevai�nojama, ka Eragonam vienu brīdi likās, it kā viņam būtu radusies iespēja caur logu ieskatīties citā pasaulē un, ja viņi turpinātu ceļu, tad laivas iekristu bezgalīgi tālajā zilo debesu atspulgā. �ī doma lika viņam nodrebēt.

Dūmakainajā tālē pa ezera virsmu kā ūdensmērītāji, elfu spēka un izveicības dzītas, neticami ātri �audījās neskaitāmas baltas bērza tāss laivas. Eragons nodūra galvu zemāk un savilka kapuces malas, lai būtu dro�s, ka tā pilnībā nosedz viņa seju.

Jo tālāk slīdēja laivas, jo vājāka kļuva saikne ar Safiru, līdz abus saistīja vien trausls domu pavediens. Kad pienāca vakars, viņ� vairs nespēja sajust pūķa klātbūtni pat tad, ja sasprindzināja prātu no visa spēka. Pēk�ņi Duveldenvārdena likās krietni vien�tulīgāka un tuk�āka.

Kad krēsla kļuva dziļāka, kādu jūdzi tālāk visos iespējamos augstumos koku zaros iezīmējās baltu gaismu puduri. Dzirksteles likās mii-dzam pilna mēness sudrabainajā spo�umā tik dīvainas un noslēpumainas nakts tumsā.

Tur ple�as Siltrima, Lifēns sacīja.

Ar klusu �ļakstu pretējā virzienā viņiem garām paslīdēja tum�a laiva, no kuras atskanēja elfa stūrmaņa klusi nomurmi�nāts "Kvetha Fricai".

Arja pieairēja savu laivu pie Eragona kanoe. �onakt mēs pārnak�ņosim �eit.

Viņi iekārtoja nometni krietnu gabalu no Ardvena ezera, kur zeme bija gana sausa, lai uz tās gulētu. Asinskāro odu spieti pie�spieda Arju noskaitīt pretodu burvestību, un tikai tad viņi spēja puslīdz mierīgi paēst vakariņas.

Visi pieci ceļotāji sēdēja ap ugunskuru, vērdamies zeltītajās liesmās. Eragons atspieda galvu pret koka stumbru un noskatī�jās, kā pāri debesjumam aiz�aujas meteors. Likās, ka plakstiņi teju teju aizkritīs, bet tad no Siltrimas puses cauri me�am jau�neklis sadzirdēja sievietes balsi, tikko saklausāmu �abē�anu, kas noglāstīja viņa ausi kā dūna. Viņ� sarauca pieri un izslējās sēdus, cenzdamies labāk sadzirdēt tālo �ukstu.

Līdzīgi dūmu pavedienam, kas kļūst biezāks un biezāks, tikko iekurtai ugunij arvien pieņemoties spēkā, tā tālā balss kļuva spē�cīgāka un spēcīgāka, līdz viss me�s �ķita elpojam kopā ar aicino�o vijīgo melodiju, kas cēlās un krita ar me�onīgu atbrīvotību. �ai ārpuszemes dziesmai pievienojās arī citas balsis, izgreznodamas sākotnējo tēmu ar neskaitāmu variāciju dzīpariem. Likās, ka pat gaiss iemirdzas �īs vētrainās mūzikas krāsās.

Pārdabiskās ainavas trieca te sajūsmas, te �ausmu tirpas pār Eragona muguru. Skaņas aptum�oja jaunekļa maņas, ievilinā�damas viņu samtainajā naktī. Vilino�o no�u saukts, viņ� pielēca kājās, gatavs mesties me�ā un meklēt balsu avotu, gatavs dejot starp kokiem un sūnām, gatavs darīt visu, lai pievienotos elfu svi�nībām. Ta�u, pirms viņ� spēja izkustēties no vietas, Arja satvēra viņa roku un parāva, pagriezdama ar seju pret sevi.

Eragon! Iztīri savu prātu! Viņ� veltīgi mēģināja izrauties no elfas tvēriena. -Eyddr eyreya onr! Iztīri savas ausis! Nākamajā mirklī viss noklusa, it kā viņ� pēk�ņi būtu kļuvis kurls. Eragons vairs nemēģināja izrauties un paskatījās apkārt, nesaprazdams, kas tikko bija noticis. Ugunskura otrā pusē Lifēns un Nari klusē�dami centās savaldīt Oriku.

Eragons redzēja, ka Aijas mute kustas viņa kaut ko teica, tad ar pauk�ķi pasaule atkal atguva skaņu, tiesa, mūziku viņ� vairs nedzirdēja. Kas?� viņ� apdullināts jautāja.

-� At�ujieties, Oriks norūca. Lifēns un Nari pacēla rokas un atkāpās no rūķa.

-�� Atvaino, Orik-vodhr, Lifēns sacīja.

Arja palūkojās uz Siltrimas pusi. Esmu kļūdījusies, skaitot

dienas; mums nevajadzēja būt pilsētas tuvumā Dag�elgra laikā Mūsu saturnālijas un svētki var izrādīties bīstami mirstīgajiem Mēs dziedam senvalodā, un dziesmu vārdos netrūkst kaisles un ilgu burvestības, kurai pat mēs spējam pretoties vien ar lielām grūtībām.

Nari nemierīgi sagrozījās. Mums būtu jādodas uz birzi.

-�� Būtu gan, piekrita Arja, ta�u mēs pildīsim savu pienā�kumu un nogaidīsim.

Satriektais Eragons apsēdās tuvāk pie ugunskura, vēlēdamies kaut Safira būtu kaut kur tuvumā; viņ� bija pārliecināts, ka pūķis būtu spējis pasargāt viņa prātu no mūzikas iespaida. Pastāstiet vairāk par Dag�elgru! viņ� lūdza.

Arja nometās līdzās jauneklim, sakrustodama garās kājas Dag�elgrs gādā, lai me�s vienmēr būtu vesels un auglīgs. Katru pavasari mēs apdziedam kokus, apdziedam pārējos augus un apdziedam dzīvniekus. Ja nebūtu elfu, Duveldenvārdena būtu uz pusi mazāka. It kā apstiprinot Arjas teikto, putni, brie�i rudās un pelēkās vāveres, svītrainie āp�i, lapsas, tru�i, vilki, var�des, krupji, bruņrupu�i un visas citas dzīvās radības, kas atradās tuvumā, aizmirsa par slēp�anos un sāka juceklīgi �audīties pa me�u smilkstu un kaucienu kakofonijas pavadījumā. Tie vēlas pāroties un meklē otru pusīti, Arja paskaidroja. �o dziesmu elfi dzied visā Duveldenvārdenā, katrā mūsu pilsētā. Jo vairāk mūsējo piedalās piesauk�anā, jo spēcīgāka kļūst burvestība un jo spēcīgāka burvestība, jo lielāka �ogad kļūs Duveldenvārdena.

Eragons parāva nost roku, jo gar viņa gurnu aizvēlās trīs e�i. Visās malās atbalsojās trok�ņi. Es esmu nonācis pasakā, jauneklis nodomāja, apņemdams ar rokām ceļgalus.

Oriks atgriezās pie ugunskura un skaļā balsī, lai tā būtu sadzirdama apkārtējā kņadā, paziņoja: Zvēru pie savas bārdas un cirvja, es nepieļau�u, ka pret manu gribu pār mani valdītu maģija. Arja, ja tas notiks vēlreiz, zvēru pie Helcvoga akmens jostas, es atgriezī�os Farthendurā, un jums nāksies domāt, kā tikt galā ar Durgrimsta Ingeitumu dusmām.

-�� Man nenāca ne prātā pakļaut jūs Dag�elgra ietekmei, Arja paskaidroja. Es lūdzu piedot manu kļūdu. Un, kaut gan es �obrīd atvairu Dag�elgra burvestību, Duveldenvārdenā no maģijas izbēgt nav iespējams, tā ir visur. ^

-�� Tad, lūdzu, gādā, lai tā vismaz neapgānītu manu prātu. Oriks papurināja galvu un pārslidināja pirkstus pār cirvja kātu, vienlaikus vērodams dzīvnieku ēnas, kas klīda krēslā aiz uguns�kura mestā gaismas loka robe�ām.

Tonakt negulēja neviens. Eragons un Oriks nespēja aizmigt, jo apkārt nerimās satrauco�ie trok�ņi un gar telti ik pa brīdim aiz�ā�vās kāds lielāks vai mazāks dzīvnieks; elfi negulēja, jo vēl arvien ieklausījās dziedā�anā. Lifēns un Nari nenogursto�i meta lokus ap ugunskuru, bet Arja ar izslāpu�u skatienu vērās Siltrimas virzienā, un �onakt zem viņas gai�brūnās ādas īpa�i asi izcēlās augstie vaigu kauli.

Kad skaņu un kustību jampadracis bija ildzis stundas �etras, pie tum�ajām debesīm parādījās Safira. Viņas acis savādi mir�dzēja. Pūķis nodrebēja un izlieca kaklu, elsodams puspavērtu muti. Me�s, viņa izgrūda, ir dzīvs. Un es esmu dzīva. Manas asinis kūsā tā, kā nekad iepriek� nav kūsāju�as. Tās kūsā tā, kā kūsā tavējās, kad tu domā par Arju. Es� saprotu!

Eragons uzlika roku uz Safiras pleca un sajuta trīsas, kas brīdi pa brīdim pārskrēja viņas varenajam stāvam; viņas sāni vibrēja pūķis dungoja līdzi elfu dziedātajai melodijai. Safiras ziloņkaula nagi kārpīja zemi, viņas muskuļi savilkās un saspringa, pūķim cen�oties savaldīties, lai netrauktos naktī. Safiras astes galiņ� ik pa brīdim noraustījās, it kā viņa būtu gatava kuru katru mirkli uzbrukt.

Arja piecēlās un pievienojās Eragonam un Safirai. Arī elfa uzlika roku uz pūķa pleca, un viņi trijatā vērās tumsā, vienoti dzīvā ķēdē.

Kad uzausa rīts, pirmais, ko Eragons ievēroja, bija spo�i zaļas adatiņas prie�u zaru galos. Viņ� pieliecās, aplūkoja sniegogu puduri pie kājām un atklāja, ka ikviens krūmiņ�, liels vai mazs, pa nakti ir laidis jaunus dzinumus. Me�s vibrēja krāsu spēkā, viss bija kupls, svaigs un tīrs. Gaiss smar�oja tā, it kā tikko būtu lijis.

Safira noskurinājās līdzās Eragonam un sacīja: Drudzis ir pārgājis; es atkal esmu es pati. Es izjutu ko tādu� It kā pasaule dzimtu no jauna un es palīdzētu to radīt ar uguni, kas plūst manos locekļos.

Kā jūties ? Proti, kā tu jūties iek�ēji ?

Man būs vajadzīgs kāds laiks, lai saprastu, ko es �onakt pie�dzīvoju.

Tā kā mūzika bija noklususi, Arja noņēma burvestību no Era�gona un Orika. Viņa piebilda: Lifēn, Nari, dodieties uz Siltrimu un sagādājiet mums visiem zirgus. Mēs nevaram visu ceļu no �ejienes līdz Elesmērai iet kājām. Un brīdiniet kapteini Damitu, ka Serisai ir nepiecie�ami papildspēki.

Nari paklanījās. Un ko mums teikt, kad viņa vaicās, kāpēc esam pametu�i savu posteni.

-�� Pasakiet kapteinei, ka ir noticis tas, uz ko viņa reiz cerēja� un baidījās piedzīvot. �ūska ir iekodusies pati sev astē. Viņa sapratīs.

Viņi vispirms izkrāva mantas no laivām, tad abi elfi devās uz Siltrimu. Trīs stundas vēlāk Eragons izdzirda, kā me�ā pārlūst zariņ�, un, pacēlis acis, ieraudzīja elfus atgrie�amies baltu, lepnu auļotāju mugurā. Elfiem sekoja vēl �etri zirgi, cits citam līdzīgi kā ūdens lāses. Lieliskie dzīvnieki slīdēja starp kokiem neomulīgi klusu, un baltā spalva zaigoja smaragdzaļajā puskrēslā. Nevienam no zirgiem nebija nedz seglu, nedz iemauktu.

-�� Blothr, blothr, Lifēns nomurmināja, un viņa kumeļ� apstā�jās, kārpīdams zemi ar tum�ajiem pakaviem.

-�� Vai visi jūsu zirgi ir tikpat cēli kā �ie? Eragons vaicāja. Dzīvnieku skaistuma pārsteigts, jauneklis uzmanīgi piegāja pie viena no tiem. Rik�otāji bija vien pāris collu augstāki par poni�jiem tas ļāva tiem veikli līkumot starp kokiem arī biezā me�ā. Nelikās, ka viņus īpa�i uztrauktu Safira.

-���� Visi nav, iesmējās Nari, sudraba matiem noplīvojot gaisā, bet vairums gan. Mēs tos esam audzēju�i daudzu gadsimtu

garumā.

-�� Kā uz tiem jāj?

Arja paskaidroja: Elfu zirgs klausa senvalodā dotām koman�dām, pasaki tam, kurp vēlies doties, un tas tevi nogādās vajadzī�gajā vietā. Tomēr mūsu zirgiem nedrīkst darīt pāri nedz ar sitie�niem, nedz lamām, jo tie ir nevis mūsu vergi, bet mūsu draugi un biedri. Tie nesīs tevi tik ilgi, cik vēlēsies; tas ir liels gods jāt ar elfu zirgu. Man izdevās izglābt Safiras olu tikai tāpēc, ka viens no mūsu zirgiem sajuta ko nelāgu un apstājās, neļaujot mums iejāt Durzas izliktajās lamatās� Tie neļaus tev nokrist no muguras, ja vien tu pats tī�ām nelēk�i nost, un tie ir gana prasmīgi, lai izvē�lētos dro�āko, ātrāko ceļu cauri bīstamām vietām. �ajā ziņā tie līdzinās rūķu feldunostiem.

-�� Tas tiesa, Oriks norūca. Feldunosts tevi uznesīs klints virsotnē un nonesīs atkal lejā bez nevienas skrambiņas. Bet kā gan mēs nostiprināsim pārtiku un pārējās mantas, ja zirgiem nav seglu? Es nejā�u ar pilnu paunu mugurā.

Lifēns nosvieda Orikam pie kājām kaudzi ādas somu un norā�dīja uz sesto zirgu. Tev arī nenāksies to darīt.

Pagāja apmēram pusstunda, iekams viņi salika mantas somās un sasēja tās kunkuļainā vīstoklī uz zirga muguras. Pēc tam Nari pamācīja Eragonu un Oriku, ar kādiem vārdiem jāvada rik�otāji: Gānga fram lai zirgs ietu uz priek�u, blothr lai zirgs apstā�tos, hlaupa ja jālai�as rik�os, un gānga aptr lai ietu atpakaļ. Ja zinā�anas senvalodā ir pla�ākas, zirgam var dot arī precīzākas pavēles. Elfs pieveda Eragonu pie zirga un iepazīstināja: �is ir Folkvirs. Pastiep roku.

Eragons pacēla plaukstu, un rik�otājs, iepletis nāsis, nosprauslojās. Folkvirs apostīja Eragona pirkstus, tad pieskārās rokai ar purnu un ļāva jauneklim noglāstīt muskuļoto kaklu. Lieliski, Nari noteica, izskatīdamies gandarīts. Tad elfs lūdza Orikam līdzīgi iepazīties ar citu zirgu.

Kad Eragons uzkāpa mugurā Folkviram, Safira pienāca tuvāk. Jātnieks paskatījās uz savu pūķi, ievērodams, cik satraukts tas

ir vēl arvien kop� pagāju�ās nakts. Tikai vēl viena diena, viņā atgādināja.

Eragon� Safira apklusa. Atrazdamās elfu burvestības varā, es sāku domāt par kādu lietu. Līdz �im es to uzskatīju par mazsva�rīgu, bet tagad tā slienas manī kā melnas neziņas kalns katram radījumam, lai cik tas būtu skaists vai kroplīgs, ir otra pusīte. Tikai man tādas nav. Viņa nodrebēja un aizvēra acis. �ajā ziņā es esmu viena.

Safiras teiktais atgādināja, ka viņa ir tikai astoņus mēne�us veca. Vairumā gadījumu viņas jaunība nebija manāma pateico�ties iedzimto instinktu un atmiņu ietekmei -, ta�u �ajā ziņā viņa bija vēl mazāk pieredzējusi par savu Jātnieku, kur� tomēr varēja palepoties ar pāris vārgām, romantiskām attiecībām Kārvahallā un Troņheimā. Eragonā pamodās līdzjūtība, ta�u viņ� to apspieda, pirms emociju uzplūds pa prāta saikni sasniedza pūķi. Safirā �ādas jūtas izraisītu tikai nicinājumu: ne tās atrisināja viņas problēmu, ne ļāva viņai justies labāk. Tā vietā Jātnieks atgādināja: Galba�toriksam ir vēl divas pūku olas. Kad mēs pirmo reizi tikāmies ar Hrotgaru, tu minēji, ka gribētu tās atgūt. Ja mēs spētu�

Safira sarūgtināti nosprauslojās. Līdz tam, iespējams, paies vairāki gadi, un, pat ja mums izdosies atkarot olas, es nevaru būt ' dro�a ne par to, ka tās vispār iz�ķilsies, ne par to, ka iz�ķīlu�ies pūki būs vīri�ķa dzimuma, ne par to, ka mēs patiksim viens otram, ļ Liktenis ir nolēmis manu rasi iznīk�anai. Viņa izmisumā strauji sa�ūpoja asti, netī�i nocirzdama pusaugu priedīti. Likās, ka Safira ir bīstami tuvu asarām.

Ko es varu teikt? Safiras bēdu uztraukts, sacīja Eragons. Tu nedrīksti zaudēt cerību. Tev vēl arvien ir cerība atrast dzīves�draugu, tikai tev jāapbruņojas ar pacietību. Pat ja Galbatoriksa olas sagādās vil�anos, kaut kur pla�ajā pasaulē ir jāmīt arī citiem pūķiem, tāpat kā citiem cilvēkiem, citiem elfiem un citiem urgļiem. Tikko būsim izpildīju�i mūsu pienākumu, es palīdzē�u tev viņus atrast. Sarunāju�i?

Sarunāju�i, pūķis no�ņaukājās. Tad viņa atgāza galvu un izpūta baltu dūmu mutuli, kas izzuda starp koku zariem virs gal�vas. Man nevajadzētu ļaut sajūtām tā sajaukt galvu.

Nieki. Tad tev jābūt izkaltai no akmens, lai neko nejustu. Tas ir tikai dabiski� Tikai apsoli, ka nepārdzīvosi to, kad paliksi ciena.

Viņa pievērsa Jātniekam vienu no milzīgajām safīra acīm. Apsolos. Viņu pār�alca siltuma vilnis tā bija pūķa pateicība par litbalstu un izpratni. Noliecies Eragons pieskārās Safiras raupja�jam vaigam ar plaukstu un mirkli to paturēja uz zvīņām. Jāj vien, mazais, viņa nomurmināja. Tiksimies vēlāk.

Eragonam pagalam nepatika pamest Safiru �ādā noskaņo�jumā. Viņ� nelabprāt iejāja me�ā kopā ar Oriku un elfiem, lai dotos rietumu virzienā, uz pa�u Duveldenvārdenas sirdi. Stundu lauzījis galvu, viņ� par pūķa pārdzīvojumiem pastāstīja Arjai.

Arjas pierē ievilkās tikko manāmas krunciņas. Tas ir viens no Galbatoriksa briesmīgākajiem noziegumiem. Es nezinu, vai pastāv risinājums, bet cerība vienmēr paliek. Mums ir jācer.

♦ ♦ ♦

Duveldenvārdenā jau bija pavadīts tik daudz dienu, k Eragons sāka ilgoties pēc klajumiem, laukiem, kaut v kalniem, lai tikai acs skatītu ko citu nekā bezgalīgos kok stumbrus un knapo pame�u. Lidojumi kopā ar Safiru nesniedza īpa�as pārmaiņas viss, ko viņi redzēja, bija smaili roboti zaļum viļņi, kas aizvēlās tālumā līdzīgi smaragda jūrai.

Da�kārt zari virs galvas bija saaugu�i tik cie�i, ka nebija iespē�jams saprast, kur saule lec un kur noriet. Puskrēsla apvienojumā ar ainu, kas likās bezgalīgi atkārtojamies, Eragonam radīja sajūtu, ka viņi ir bezcerīgi apmaldīju�ies par spīti tam, ka Arja un Lifēns atkal un atkal norādīja viņam uz debesu pusēm. Jauneklis bija pārliecināts ja nebūtu elfu, viņ� varētu maldīties pa Duveldenvārdenu visu atliku�o dzīvi, tā arī neatrodot izeju no biezokņa.

Ja lija, mākoņi un mū�ame�a lapotne pārvērta dienu tum�ā naktī, radot sajūtu, ka viņi pārvietojas dziļi pazemē. Lietus lāses sakrājās uz melno prie�u skujām un tad krita lejup uz viņu gal�vām no simt vai pat vairāk pēdu augstuma līdzīgi tūksto� maziem ūdenskritumiem. �ādās reizēs Arja uzbūra zaļi mirdzo�u lodi, kas lidinājās gaisā virs viņas labās plaukstas un kļuva par vienīgo gaismas avotu sazarotai alai līdzīgajā silā. Reizēm viņi apstājās un saspiedās zem kāda koka, līdz vētra norima, bet pat tad uz daudza�jiem zariem uzkrātais ūdens mēdza, niecīgākās vēja brāzmas sa�ūpots, nolīt pār jājēju galvām arī vairākas stundas pēc lietus beigām.

Jo dziļāk Duveldenvārdenas sirdī viņi jāja, jo resnāki un augs�tāki kļuva koki. Tāpat pieauga attālums starp stumbriem, lai rastu vietu varenajiem zariem. Priedes gludi, brūni masti, kas slējās aug�up debesis nosedzo�ajos, ribotajos griestos, kuri ēnu dēļ likās neskaidri saskatāmi un pat mazliet izplūdu�i, bija vai�rāk nekā divsimt pēdu augstākas par jebkuru koku, ko viņ� bija redzējis Korē vai Beoros. Eragons mēģināja nomērīt kāda koka apkārtmēru. Tas līdzinājās septiņdesmit pēdām.

Viņ� par to ieminējās Arjai, un viņa pamājusi sacīja: Tas nozīmē, ka mēs tuvojamies Elesmērai. Elfa pastiepa roku un uzlika plaukstu uz mezglotas saknes ar tādu maigumu, it kā pieskartos drauga vai mīļotā plecam. �ie koki ir vienas no vecā�kajām dzīvajām būtnēm visā Alagēzijā. Elfi tos tur lielā godā, kop� mēs pirmo reizi ieraudzījām Duveldenvārdenu, un mēs esam darīju�i visu iespējamo, lai tie te justos labi. Blāvs gaismas asmens izdūrās cauri nespodri zaļā smaragda zariem virs galvas un pārklāja elfas roku un seju ar plūsto�u zeltu, kas uzmirdzēja �ilbino�i spo�i uz drūmā fona. Mēs, Eragon, esam ilgi ceļoju�i kopā, bet tagad tu stāvi uz manas pasaules sliek�ņa. Sper katru soli ar apdomu, jo zeme un gaiss te ir atmiņu caurausts, un nekas nav tāds, kā pirmajā acu uzmetienā izskatās� �odien nelidojiet ar Safiru, jo mēs jau esam liku�i strādāt vairākām burvestībām, kas sargā Elesmēru. Nebūtu prātīgi pamest �o taku.

Eragons pamāja un devās pie Safiras, kas gulēja saritinājusies uz sūnu paklāja un izklaidējās, izpūzdama no nāsīm dūmu mutulī�us un tad vērodama, kā tie aizvirmo gaisā. Bez kāda ievada viņa atzina: Tagad man arī uz zemes ir gana vietas. Man nebūs nekādu grūtību.

Jauki. Eragons uzlēca Folkvira mugurā un sekoja Orikam un elfiem dziļāk tuk�ajā, klusajā me�ā. Safira lumpa�oja viņam līdzās. Blāvajā puskrēslā gan viņa, gan baltie zirgi mirdzēja.

Eragons brīdi pakavējās, apkārtnes mierīgā skaistuma pār�ņemts. Viss apkārt likās sirmas senatnes piesātināts, it kā zem �īm skujām nekas nebūtu mainījies jau tūksto�iem gadu un nekas arī nemainīsies nākotnē; �ķita, ka pats laiks ir aizmidzis, lai nekad vairs nemostos.

Vēlu pēcpusdienā puskrēslā pēk�ņi parādījās elfs, kas stāvēja viņu priek�ā neticami spilgtā gaismas starā, kas krita no spraugas lapotnē. Viņ� bija tērpies brīvi plando�ās drānās, bet galvu viņam apvija sudraba stīpiņa. Elfs likās sens, cēls un mierīgs.

Eragon, Arja pa�ukstēja. Parādi viņam plaukstu un gre�dzenu!

Uzlocījis labo piedurkni, Eragons pacēla roku, lai elfs vispirms ieraudzītu Broma gredzenu un pēc tam arī gedwēy ignasia. Elfs pasmaidīja, aizvēra acis un paplēta rokas viesmīlības �estā. Viņ� sastinga un palika stāvam �ādā pozā.

Ceļ� ir brīvs, Arja paskaidroja. Izskanēja klusa pavēle, un viņas kumeļ� devās uz priek�u. Ceļinieki apjāja apkārt elfam glu�i kā straume, kas apliec mū�vecu klintsbluķi upes vidū, kad visi bija sargam garām, tas izslējās, saņēma rokas un izgaisa, bet gaisma, kas bija apspīdējusi elfu, izdzisa.

Kas viņ� bija ? Safira vaicāja.

Arja atbildēja: Gilderiens Gudrais, Miolandras nama prin�cis, Vandilas Baltās Liesmas nesējs un Elesmēras sargātājs kop� Du Fyrn Skulblaka mūsu kara ar pūķiem laikiem. Neviens nedrīkst ienākt pilsētā bez viņa atļaujas.

Ceturtdaļu jūdzes tālāk me�s kļuva retāks un lapotnes gries�tos iezīmējās robi, kas ļāva ņirbo�as saules gaismas strēlēm ik pa brīdim �ķērsot ceļu. Tad ceļinieki izjāja zem diviem punainiem stumbriem, kas augstāk balstījās viens pret otru, un apstājās tuk�a klajuma malā.

Zemi klāja blīvi saaugu�u puķu puduri. Te bija gan sārtas rozes, gan me�a hiacintes un lilijas. Pavasara gaisīgie dārgumi, kas atgādināja rubīnus, safīrus un opālus, likās sabērti kaudzēs. Reibino�ā smar�a bija pievilinājusi veselus kameņu spietus. Kla�juma labajā pusē aiz krūmu rindas �aloja strauts, bet ap klints�bluķi viena otru dzenāja divas vāveres.

Pirmajā acu uzmetienā Eragonam likās, ka �ī varētu būt vieta, ko naktsguļai izvēlētos brie�i. Bet, ieskatoties cie�āk, viņ� pama�zām saskatīja takas, kas slēpās starp krūmiem un kokiem; siltu, maigu gaismu tur, kur vajadzēja būt ēnām; savādus rakstus zaru un puķu izkārtojumā visas �īs dīvainības bija tik tikko saskatā�mas un norādīja, ka tas, ko viņ� redzēja, nebija īsti dabas radīts. Tad Eragons samirk�ķināja acis un pēk�ņi visu ieraudzīja mazliet citādi it kā viņam acu priek�ā būtu pieliktas lēcas. Viss ieguva pazīstamus apveidus. Jā, tie tie�ām bija celiņi. Jā, tās tie�ām bija puķes. Bet tas, ko viņ� pirmajā brīdī uztvēra kā punainus, same��ģītus zarus, izrādījās esam gaumīgi namiņi, kas likās izaugam tie�i no priedēm.

Viens no kokiem uzbilda pie pamatnes, izveidojot divstāvu māju, zem kuras smil�mālā ieurbās sakņu vainags. Abi stāvi i/.skatījās se�stūraini, tiesa, otrais �ķita reizes divas mazāks par pirmo, tāpēc namiņ� atgādināja terasi. Jumtus un sienas veidoja I iklotas zaru segas, kas bija pārmestas pāri se�ām resnām sijām. No jumtu pārkarēm nokarājās garas sūnu un dzeltenu ķērpju bārdas, kas daļēji aizsedza katrā �ķautnē zaigojo�os daudzkrāsu logus. Ieejas durvis atgādināja noslēpumainu tum�u siluetu, kas vīdēja zem aplodas, izgreznotas ar savādiem simboliem.

Cits nams bija iekārtojies starp trijām priedēm un balstījās uz vairākiem līkiem zariem. Pateicoties �iem vieglajiem balstiem, gaisīgā māja slējās piecu stāvu augstumā. Netālu no tās karājās neliels, no vītolu zariem un kizila nopīts namiņ�, ko greznoja par pangāboliem nomaskēti bezliesmu lukturi.

Katra no ēkām bija unikāla, iekļaujoties un papildinot apkārtni, nemanāmi saplūstot ar pārējo me�u, līdz vairs nebija iespējams at�ķirt, kur beidzās elfu radītais un sākās dabā dzimu�ais. Abas �īs puses atradās pilnīgā līdzsvarā. Tā vietā, lai mainītu apkārtējo, elfu izvēle bija pieņemt pasauli tādu, kāda tā bija, un pielāgoties tai.

Vēl pēc kāda brī�a Eragons ar acu kaktiņu pamanīja pirmo Elesmēras iemītnieku kustības tās bija gandrīz neredzamas kā skuju �ūpas vējā. Tad jauneklis pamanīja kādu plaukstu, kādu bālu seju, sandalē ieautu kāju, paceltu roku. Cits pēc cita klajumā parādījās elfi, piekalu�i mandeļu acu skatienu Safirai, Arjai un Eragonam.

Sievietes nēsāja matus izlaistus. Tie viļņos plīvoja lejup pār viņu mugurām sudrabainos un sabuļkrāsas viļņos. Bie�i matos pazibēja ievīti tikko plūkti ziedi, tāpēc mati mēdza atgādināt dārza ūdenskritumus. Viņas visas bija trausli, gaisīgi skaistas, kas likās esam pretrunā ar elfu nesalau�amo spēku; Eragonam viņas �ķita esam pati pilnība. Vīrie�u kārtas pārstāvji izskatījās tikpat skaisti augstiem vaigu kauliem, smalkiem deguniem un smagiem plakstiņiem. Abi dzimumi bija tērpu�ies vienkār�ās zaļās un brūnās tunikās, ko izraibināja neuzkrīto�i oran�i, rūsas un zelta krāsas plankumi.

Nav melots, dēvējot viņus par Daiļajiem Ļaudīm, nodomāja Eragons. Sveicinot elfus, viņ� pieskārās lūpām.

Elfi, visi kā viens, dziļi noliecās. Viņi pasmaidīja un sāka smie�ties patiesā priekā. Tad atskanēja sievietes balss: 1

Gala O Wyrda brunhvitr, Abr Berundal vandr-fodhr, Burthro laufsblādar ekar undir, Eom kona dauthleikr�

Eragons aizspieda ausis ar plaukstām, baidīdamies, ka arī �ī dziesma ir burvestība līdzīgi tai, ko viņi bija dzirdēju�i Siltrimā, bet Arja papurināja galvu un satvēra jaunekļa rokas. Tajā nav maģijas. Tad viņa, vērsdamās pie sava zirga, noteica: Gānga. Rik�otājs klusi iezviedzās un aizdipināja tālāk klajumā. Palai�diet vaļā savus zirgus! Mums tie vairs nebūs vajadzīgi, lai bauda pelnītu atpūtu mūsu staļļos.

Kamēr Arja soļoja uz priek�u pa bruģēto taku, kurā pa brīdim uzmirdzēja zaļi turmalīni un kura līkumoja starp kār�rozēm, mājām un kokiem, dziesma pieņēmās spēkā. Visbeidzot celiņ� �ķērsoja strautu. Elfi dejoja ap ceļotāju pulciņu, �audīdamies �urpu turpu, kā nu viņiem ienāca prātā, visu laiku smiedamies un palaikam uzlēkdami kādā zarā, lai paskrietos virs pārējo gal�vām. Elfi sajūsminājās par Safiru, saukdami pūķi par "Di�nadzi", "Gaisa un uguns meitu" un "Visstipro".

Eragons smaidīja, tādas sagaidī�anas iepriecināts un apburts. Es varētu te dzīvot, viņ� nodomāja, sajuzdams apkārt valdo�o mieru. Kas nekaitētu iekārtoties Duveldenvārdenā, dzīvot tikpat pilsētā, cik me�ā, dro�ībā no pārējās pasaules� Jā, viņam ļoti patika Elesmēra, krietni labāk par visām rūķu pilsētām. Viņ� norādīja uz namiņu, kas atradās kādas priedes stumbra iek�pusē, un vaicāja Arjai: Kā tas ir iespējams?

Mēs dziedam me�am senvalodā un dodam tam savu spēku, lai tas augtu tā, kā mums nepiecie�ams. Visas mūsu ēkas un instrumenti ir radīti �ādā veidā.

Taka beidzās pie sakņu tikla, kas veidoja pakāpienus tie ,'itgādināja lāsmainas māla saliņas. Uzkāpu�i pa kāpnēm, viņi nonāca pie durvīm tievu dzinumu sienā. Kad durvis �ķietami pa�as no sevis atvērās un skatam atklājās no koku stumbriem veidota zāle, Eragona sirds sāka sisties straujāk. Daudzi simti /aru savijās kopā, veidojot �ūnveidīgus griestus. Zemāk pie abām pretējām sienām atradās pa divpadsmit^krēsliem.

Tajos gaidīja divdesmit �etri elfu augstmaņi gan vīrie�i, gan sievietes.

Gaidītāji izskatījās cēli un viedi, ar gludām, laika neskartām sejām un dzīvām acīm, kurās mirdzēja lielu notikumu priek�no�jauta. Tie visi kā viens paliecās uz priek�u, turēdamies pie krēslu paro�iem, un nopētīja Eragona pulciņu ar neslēptu apbrīnu un cerībām. At�ķirībā no citiem elfiem augstmaņiem pie jostām karā�jās zobeni to spalus greznoja berili un granāti un pieres apvija diadēmas.

Zāles tālajā galā bija redzams balts paviljons, kurā slējās no samezglotām saknēm veidots tronis. Tajā sēdēja karaliene Islan�zadi. Valdniece bija daiļa kā rudens saulriets, lepna un valdonīga, ar tum�ām uzacīm, kas cēlās aug�up kā savicināti spārni, lūpām akmeņozola ogu sārtumā un pusnakts melnuma matiem, saņem�tiem ar dimantiem klātu diadēmu. Viņas tunika bija tum�i sar�kana. Zelta vijumu josta apņēma gurnus. Ap kaklu sasprādzēts, līdz pa�ai zemei lēzenās krokās nokarājās samta apmetnis. Par spīti karaliskajai sejas izteiksmei, valdniece likās trausla, it kā viņa glabātu sirdī dziļas sāpes.

Pie karalienes kreisās rokas atradās izliekts zizlis ar gravē�jumiem klātu �ķērskoku galā. Uz tā tupēja spo�i balts krauklis, kur� nepacietīgi mīņājās no kājas uz kāju. Tas pielieca galvu un ar krauklim neierasti saprātīgām acīm nopētīja Eragonu un tad gari, klusi noķērcās: Wyrda Eragons nodrebēja tik spēcīgs likās �is viens, ieplīsu�a zvana dimdai līdzīgais vārds.

Durvis aiz ienācējiem aizvērās. Viņi devās dziļāk zālē uz kara�lienes troņa pusi. Arja pirmā nometās uz ceļa uz sūnām klātās grīdas un nolieca galvu; tie�i tāpat rīkojās Eragons, Oriks, Lifēns

un Nari. Arī Safira, kura nekad nebija klanījusies, pat A�ihada va Hrotgara priek�ā ne, pielieca galvu.

Islanzadi piecēlās un, apmetnim velkoties pa zemi, nokāp lejup pa pakāpieniem, kas veda uz troni. Viņa apstājās Arja priek�ā, uzlika drebo�as rokas uz Eragona ceļabiedres plecie un, valdīdama drebo�o balsi, pavēlēja: Piecelies. Arja izpildīj teikto, un karaliene lēni un rūpīgi nopētīja viņas seju, līdz radās sajūta, ka valdniece cen�as at�ifrēt noslēpumainu tekstu.

Beidzot Islanzadi, sāpīgi nopūtusies, apskāva Arju, sakot: 0, mana meita, es biju netaisna pret tevi!

Fantastiskajā zālē, ko veidoja augo�u koku stumbri, teju mītis�kajā zemē, Eragons nometās uz ceļa elfu karalienes un viņas padomnieku priek�ā, tomēr satriekts viņ� bija par kaut ko pil�nīgi citu: Arja ir princese! Savā ziņā tas viņai pat piestāvētu elfa vienmēr bija izturējusies mazliet pavēlnieciski, ta�u Eragonam �is Jaunums sagādāja rūgtu vil�anos, jo uzcēla vēl vienu �ķērsli starp viņiem abiem brīdī, kad viņ� vairāk par visu alka tos visus noār�di!. Jaunums atstāja mutē mieles. Jauneklis atcerējās And�elas pravietojumu, ka iemīlē�ot kādu augstdzimu�u sievieti� un viņas brīdinājumu, ka viņa neredzot, vai tas beig�oties labi vai slikti.

Viņ� sajuta, ka arī Safiru vispirms pārņem pārsteigums, bet tad pūķis likās esam uzjautrināts. Izskatās, ka, nemaz nezinot, esam ceļoju�i karaliskas personas klātbūtnē.

Kāpēc viņa to mums nepateica?

Iespējams, tad viņai draudētu lielākas briesmas.

Islanzadi Drottning, Arja sausi noteica.

Karaliene parāvās atpakaļ, it kā viņai būtu iedzelts, un tad atkārtoja senvalodā: O, mana meita, es biju netaisna pret tevi! Valdniece aizklāja seju. Kop� brī�a, kad tu pazudi, es nespēju ne aizmigt, ne norīt kaut kumosu. Man miera nelika tavs liktenis, un es baidījos, ka nekad vairs tevi neredzē�u. Aizliegums tev parādī�ties manā tuvumā ir lielākā kļūda, ko jelkad esmu pieļāvusi� Vai tu spēsi man piedot?

Sapulcēju�ies elfi pārsteigumā saknosījās.

Arja krietnu brīdi klusēja, bet tad beidzot teica: Septiņdes�mit gadus es esmu dzīvojusi un mīlējusi, cīnījusies un nogalinā�jusi, nepārmijot ne vārda ar tevi, māt. Mūsu dzīves gan ir garas, bet, pat ņemot to vērā, tas nav nekāds īsais brīdis.

Islanzadi atlieca muguru un pacēla zodu. Pār viņas augumu pārskrēja trīsas. Es nespēju mainīt pagātni, Arja, lai kā es to vēlētos.

-�� Un es nespēju aizmirst pārciesto.

-�� Tev nekas nav jāaizmirst. Islanzadi saņēma meitas rokas.

-�� Arja, es mīlu tevi. Tu esi man tuvākais cilvēks. Ej, ja tev jāiet, bet, ja vien tu nevēlies atteikties no manis, es gribētu izlīgt ar tevi.

Garu, biedējo�u brīdi likās, ka Arja neatbildēs karalienei vai, vēl ļaunāk, noraidīs viņas piedāvājumu. Eragons redzēja, kā Arja svārstās un pārlai� a�u skatienu pārējiem klāteso�ajiem. Tad viņa, nolaidusi acis, sacīja: Nē, māt. Es nespētu aiziet. Islan�zadi nedro�i pasmaidīja un vēlreiz apskāva meitu. �oreiz arī Arja apskāva māti, un pārējo elfu sejās atplauka smaidi.

Baltais krauklis palēcās uz savas laktas, izķērkdams: �ais durvīs mū�u mū�os viedais raksts ir kalts, kas mūsu sirdīs alla� mājo tīrs un balts.

-�� Ku�, Blagden! Islanzadi apsauca kraukli. Paturi savas per�as pie sevis! Atraisījusies no meitas skāviena, karaliene pagriezās pret Eragonu un Safiru. Man ir jāatvainojas, ka biju nepieklājīga un nepievērsos jums, mūsu svarīgākajiem viesiem.

Eragons pieskārās lūpām, bet labo roku uzlika saules pinu�mam, kā Arja bija to mācījusi. Islanzadi Drottning. Atra esterni ono thelduin. Viņam nebija ne mazāko �aubu par to, kuram �ajā situācijā jārunā pirmajam.

Islanzadi tum�ās acis iepletās. Atra du evarinya ono varda.

-Un atra mor'ranr lifa unin hjarta onr) Eragons atbildēja, pabeigdams rituālu. Viņ� juta, ka elfu para�u pārzinā�ana ir pār�steigusi visus klāteso�os. Prātā viņ� dzirdēja, kā Safira atkārto viņa sveicienu karalienei.

Kad pūķis bija galā ar laba vēlējumiem, Islanzadi vaicāja:

-�� Pūķi, kāds ir tavs vārds?

Safira.

Karalienes sejai pārslīdējusī izteiksme liecināja, ka viņa �o vārdu pazīst, tomēr viņa neko neteica. Laipni lūgta Elesmērā! Un kā sauc tevi, Jātniek?

-�� Eragons Ēnkāvis, Jūsu Augstība. �oreiz pār elfiem, kas sēdēja viņiem aiz muguras, pārskrēja labi dzirdamas sa�ukstē�a�nās vilnis; pat Islanzadi izskatījās pārsteigta.

-�� Tu nes di�enu vārdu, viņa klusi piebilda, mēs tādu reti ilodam saviem bērniem� Laipni lūgts Elesmērā, Eragon Ēnkāvi. Mēs gaidījām tevi ļoti ilgi. Karaliene pievērsās Orikam, apsveici�nājās ar rūķi, tad atgriezās savā tronī un pārmeta samta apmetņa npak�malas stūri pār roku. Sprie�ot pēc tā, ka tu atrodies �eit tik īsu brīdi pēc Safiras olas iz�ķil�anās, pēc gredzena tev pirkstā un zobena pie tava sāna, es noprotu, ka Broms ir miris un ka skolo��anās pie viņa palikusi nepabeigta. Es vēlos noklausīties visu tavu stāstu arī par to, kā krita Broms un kā tu satiki manu meitu vai kā viņa satika tevi, kā nu tur īsti bija. Tāpat es labprāt uzzinātu par tavu misiju, rūķi, un par tevis piedzīvoto, Arja, kop� nodevīgā uzbrukuma Duveldenvārdenā.

Eragons par pieredzēto bija stāstījis jau iepriek�, tāpēc viņam nenācās grūti to vēlreiz pārstāstīt karalienei. Nedaudzajās reizēs, kad jaunekli pievīla atmiņa, Safira spēja palīdzēt ar notikumu precīzu atstāstu. Par vairākiem piedzīvojumiem viņ� vienkār�i ļāva vēstīt pūķim. Kad viņi bija beigu�i, Eragons no mugursomas izvilka Nasuadas tīstokli un pasniedza to Islanzadi.

Karaliene paņēma pergamenta rulli, pārlauza sarkano vaska spiedogu un, izlasījusi vēstījumu, nopūtās un uz brīdi aizvēra acis.

-�� Tagad es saskatu savas kļūdī�anās patieso dziļumu. Manas sēras būtu galā krietni agrāk, ja es nebūtu atsaukusi mūsu kareiv�jus un nelikusies zinis par A�ihada ziņne�iem pēc tam, kad uzzi�nāju par uzbrukumu Arjai. Es nedrīkstēju vainot vārdenus viņas bojāejā. Es reizēm rīkojos pārāk muļķīgi vismaz tik vecai elfai�

Iestājās ilgs klusums, jo neviens neuzdrīkstējās nedz piekrist, nedz iebilst. Saņēmis visu savu dū�u, Eragons sacīja: Ja reiz Arja ir atgriezusies dzīva, vai jūs piekristu palīdzēt vārdeniem tāpat kā iepriek�? Citādi Nasuadai nav nekādu cerību uz panākumiem, un es esmu zvērējis viņai palīdzēt.

-�� Manas domstarpības ar vārdeniem ir kā putekļi vējā, Islan�zadi atbildēja. Nebīsties mēs palīdzēsim vārdeniem, kā iepriek� to darījām, pat vairāk gan tevis dēļ, gan tāpēc, ka viņi uzva�rēja urgļus. Atbalstījusies uz vienas rokas, karaliene paliecās uz priek�u. Vai tu, lūdzu, pasniegtu man Broma gredzenu? -

Nevilcinādamies ne mirkli, viņ� novilka to no pirksta un padev karalienei, kas ar saviem smalkajiem pirkstiem paņēma gredzen no jaunekļa plaukstas. Tev, Eragon, nevajadzēja to nēsāt, jo ta nebija domāts tev. Tomēr, ņemot vērā visu, ko tu esi paveicis vārdenu un manas ģimenes labā, es tagad pasludinu tevi par Elfu Draugu un pie�ķiru �o gredzenu, sauktu par Ārenu, tie�i tev, lai ikvien elfs, lai kurp tu dotos, zinātu, ka tev var uzticēties, un palīdzētu tev.

Eragons pateicās Islanzadi un uzmauca gredzenu atpakaļ pirk stā, juzdams, ka karaliene turpina viņu vērot ar satrauco�i pētīgu, cie�u skatienu. Jauneklim �ķita, ka Islanzadi zina visu, ko viņ� varētu teikt vai darīt. Karaliene sacīja: Tik daudz jaunumu, cik pastāstīji tu, mēs te, Duveldenvārdenā, nebijām dzirdēju�i dau�dzu gadu garumā. Mēs esam pieradu�i pie lēnāka dzīves ritējuma nekā pārējā Alagēzija, un mani satrauc, ka daudz kas ir noticis tik strauji, bet ne vārds nav sasniedzis manas ausis.

-�� Kā būs ar manām apmācībām? Eragons pameta �iglu ska�tienu uz sēdo�ajiem elfiem, prātodams, vai kāds no viņiem varētu būt Togira Ikonoka būtne, kas bija ienākusi viņa prātā un pēc Farthenduras kaujas atbrīvojusi no Durzas nelāgā nospieduma. Viņa bija iedro�inājusi Eragonu doties uz Elesmēru.

-�� Tā sāksies, kad tai jāsākas. Tomēr baidos, ka tava apmācība būs veltīga, iekams tu neatbrīvosies no ievainojuma sekām. Ja tu nespēsi pieveikt Ēnas maģiju, tu būsi vien bandinieks. Tu vari būt noderīgs, bet tikai kā mūsu vairāk nekā gadsimtu loloto cerību ēna. Islanzadi balsī nedzirdēja pārmetumu, tomēr viņas vārdi ķēra Eragonu kā vesera triecieni. Viņ� zināja, ka elfu valdniecei ir taisnība. Tu neesi vainīgs pie sava stāvokļa, un man ir sāpīgi nosaukt �īs lietas skaļi, tomēr tev ir jāsaprot �īs tavas varē�anas vai nevarē�anas nopietnās sekas� Man ļoti �ēl.

Tad Islanzadi vērsās pie Orika: Ir pagāju�i gari gadi, kop� kāds no tavas rases pārstāvjiem ir apciemojis mūsu pilsētas. Eragons-finiarels izskaidroja tavas klātbūtnes iemeslus, bet vai tev pa�am arī ir kas piebilstams?

-�� Es tikai vēlos nodot cieņas pilnus sveicienus no mūsu karaļa Hrotgara un lūgumu, kas nu jau ir lieks, atkal atbalstīt vārdenus.

Man jāpārliecinās, ka līgums, ko panāca Broms starp elfiem un cilvēkiem, turpina darboties.

-�� Mēs pildām solījumus, dotus �ajā mēlē vai senvalodā. Es pie�ņemu Hrotgara sveicienus un lūdzu nosūtīt viņam savējos. Vis�beidzot Islanzadi pievērsās Arjai un Eragons bija pārliecināts, ka elfu valdniece gaidījusi �o mirkli jau kop� viesu iera�anās. Viņa palūkojās uz Arju un vaicāja: Pastāsti mums, ko tu esi piedzī�vojusi!

Arja lēni plūsto�ā balsī izstāstīja vispirms par sagūstī�anu, tad par ilgo ieslodzījumu un spīdzinā�anu Gileadā. Safira un Eragons apzināti bija izvairīju�ies izklāstīt gūsta �ausmas, ta�u pati Arja par piedzīvoto likās stāstām bez kādām grūtībām. Viņas bez�kaislīgie vārdi Eragonā iesvēla tikpat spējas dusmas kā tad, kad viņ� pirmoreiz ieraudzīja ceļabiedres vātis. Elfi Arjas stāsta laikā neizdvesa ne skaņas, lai gan rokas sa�ņaudzās ap zobenu spaliem un seja meta nāvējo�i asus, auksta naida pilnus skatienus. Pa Islanzadi vaigu noritēja viena vienīga asara.

Kad Arja apklusa, kāds smalks elfu augstmanis sāka soļot �urpu turpu starp krēsliem pa sūnu klāto velēnu. Es, Arja Drotningu, zinu, ka paudī�u mūsu visu domas, sakot, ka mana sirds gruzd skumjās, klausoties par tavām cie�anām. Tādam noziegu�mam nevar būt piedo�anas vai izlīdzinājuma, un Galbatorikss par to ir jāsoda. Turklāt mēs esam tavi parādnieki, jo tu neizpaudi Ēnai mūsu pilsētu atra�anās vietu. Vien retais no mums būtu spējis pretoties viņam tik ilgi.

-�� Pateicos tev, Dethedr-vor.

Tad ierunājās Islanzadi, un viņas balss starp kokiem dimdēja kā zvans. Gana. Mūsu viesi ir noguru�i no garā ceļa, un mēs pietiekami ilgi esam klausīju�ies par briesmīgiem notikumiem. Es nevēlos, lai satik�anās prieku aptum�otu atmiņas par pagātnes cie�anām. Viņas lūpās uzmirdzēja �ilbino�s smaids. Ir atgrie�zusies mana meita, mums ir piebiedrojies pūķis un Jātnieks, un es vēlos to pienācīgi nosvinēt! Karaliene piecēlās slaida un valdo�nīga tum�i sarkanajā tunikā un sasita plaukstas. Pāri klāteso�o galvām no divdesmit pēdu augstuma nolija liliju un ro�u lietus.

Ziedi laidās lejup kā krāsainas sniegpārsliņas, piepildot gaisu ar galvu reibino�ām smar�ām.

Viņa neizmantoja senvalodu, ievēroja Eragons.

Jauneklis pamanīja, ka brīdī, kad visi apbrīnoja krīto�os zie�dus, Islanzadi maigi pieskaras Arjas plecam un teju nedzirdami nomurmina: Ja tu būtu paklausījusi mani, tev nebūtu nācies piedzīvot tādas cie�anas. Man bija taisnība, kad iebildu pret tavu lēmumu pieņemt yawē.

-�� Tas bija lēmums, ko vajadzēja pieņemt man pa�ai.

Karaliene, brīdi klusējusi, pamāja un pastiepa roku. Blag-

den! Savicinājis spārnus, krauklis pārlaidās no laktas uz viņas kreiso plecu. Kad Islanzadi devās uz zāles galu, pārējie klāteso�ie nolieca galvas. Atgrūdusi durvis, kas atklāja skatienam pamatīgu elfu pulku, karaliene kaut ko īsi pateica senvalodā, bet Eragons viņas teikto nesaprata. Elfi uzgavilēja un sāka �audīties �urpu turpu.

-�� Ko viņa sacīja? Eragons �ukstus jautāja Nari.

Elfs pasmaidīja. Viņa lika atvērt labāko dzērienu mucas un iekurt pavardus ēdienu gatavo�anai, jo �ī nakts piederē�ot svi nē�anai un dziesmām. Nāc! Viņ� paņēma Eragonu zem rokas un vadīja nopakaļ karalienei, kas aizlīkumoja starp pinkainām priedēm un spurainām papar�u audzēm. Kamēr viņi atradās zālē, saule bija nolaidusies zemu virs apvār�ņa, pieliedama me�u ar dzintarainu gaismu, kas klāja kokus un augus kā mirdzo�a eļļas kārtiņa.

Tu ta�u saprati, ierunājās Safira, ka Lifēna pieminētais kara�lis Evandars, visticamāk, ir Arjas tēvs ?

Eragons gandrīz paklupa. Tev taisnība� Un tas nozīmē, ka viņu nogalināja vai nu Galbatorikss, vai Atkritēji.

Apli, kas pārklājas.

Viņi apstājās neliela pakalna virsotnē, kur vairāki elfi bija uzstādīju�i garu galdu uz steķiem un saliku�i tam abās pusēs krēslus. Visapkārt me�s vai zumēja no priecīgas steigas. Vakaram tuvojoties, Elesmēru izraibināja ugunskuru jautrās liesmas, bet netālu no galda dega pamatīgs sārts.

Kāds pasniedza Eragonam kausu, kas bija pagatavots no tās pa�as savādās koksnes, kuru viņ� ievēroja jau Serisā. Jauneklis Iedzēra traukā ielieto caurspīdīgo dzērienu, un tā ugunīgums lika iii /.sisties elpai. Tas atgādināja sidra un miestiņa sajaukumu, kas uzkarsēts kopā ar gar�vielām. Dzira lika tirpām pārskriet no pirkstu galiem līdz pat ausīm, un vēl pēc mirkļa viņu pārņēma brīni�ķīgas skaidrības sajūta. Kas tas,ir? viņ� jautāja Nari.

Elfs iesmējās. Fēlnirvs? Mēs to brūvējam no saspaidītām plū�koka ogām un savērptiem mēnesstariem. Ja nepiecie�ams, spēcīgs vīrs var ceļot trīs dienas, nebaudot neko citu.

Safira, tev tas ir jāpagar�o. Pūķis apostīja kausu, tad pavēra muti un ļāva Eragonam ieliet atliku�o fēlnirvu sev rīklē. Safiras acis iepletās, un aste noraustījās.

Gar�īgs gan! Vai varam dabūt vēl kādu malku?

Pirms Eragons paguva atbildēt, piesoļoja Oriks. Karalienes meita, rūķis, purinādams galvu, norūca. Gribētu gan es �ito izstāstīt Hrotgaram un Nasuadai. Viņi to labprāt uzzinātu.

Islanzadi apsēdās krēslā ar augstu atzveltni un vēlreiz sasita plaukstas. No pilsētas puses atsteidzās elfu �etrotne ar mūzikas instrumentiem. Diviem muzikantiem bija ķir�koka arfas, tre�a�jam no niedrēm gatavotas stabules, bet ceturtajai elfai bija vien viņas balss, kuru dziedātāja nekavējās likt lietā, izvijot rotaļīgu meldiju, kas klausītāju ausīm �ķita viegla kā deja.

Eragons saprata vien katru tre�o dziesmas vārdu, ta�u arī tie lika viņam pasmaidīt. Stāsts vēstīja par briedi, kur� nespēj nodzerties no ezera, jo �im nekādi neliek mieru kāda �agata.

Kamēr jauneklis klausījās dziesmā, viņa skatiens aizklīda maz�liet nostāk, un viņ� pamanīja mazu meiteni, kas līkņāja karalienei aiz muguras. Ieskatījies vērīgāk, Eragons saprata, ka pinkainie mati nav vis sudrabaini kā tik daudziem elfiem, bet gan vecuma izbalināti un ka ve�as seja ir grumbu izvagota kā izkaltis, sa�ervelējies ābols. Viņa nebija nedz elfu, nedz rūķu, nedz vismaz Era�gonam tā likās cilvēku rases pārstāve. Savādā būtne uzsmaidīja jauneklim, un viņ� pamanīja asu zobu rindu.

Kad dziesma beidzās, ieskanējās dūdas un lautas, un Eragons ievēroja, ka ap viņu drūzmējas krietns elfu pulciņ� tie gribēja iepazīties ar viņu un vēl vairāk, Jātnieks nojauta ar Safiru.

Elfi stādījās priek�ā, viegli paklanīdamies un pieskardamiea lūpām ar īk�ķi un lielo pirkstu. Eragons atbildēja ar to pa�u, atkal un atkal atkārtojot sveicienu senvalodā. Elfi pieklājīgi apvaicājās Jātniekam par viņa paveikto, ta�u krietni pla�āk tie izvaicāja Safiru.

Sākumā Eragons pat priecājās, ka pūķis var izrunāties pēc sirds patikas, jo �ī bija pirmā reize kopīgo gaitu laikā, kad kādu interesēja saruna tikai un vienīgi ar Safiru. Tomēr drīz viņu sāka kaitināt, ka par viņu neliekas ne zinis; Eragons bija pieradis, ka tad, kad runāja viņ�, pārējie uzmanīgi ieklausījās. Aptvēris, ka ļāvies skaudībai, jauneklis drūmi pasmaidīja, samulsis par to, ka kop� pievieno�anās vārdeniem kļuvis teju atkarīgs no apkārtējo uzmanības. Eragons piespieda sevi atslābt un ļauties svinībām.

Drīz vien klajumā sāka smar�ot ēdiens, un ap galdiem �audījās elfi, kas iznēsāja ar da�ādiem gardumiem piekrautas paplātes. Izņemot siltas maizes klaipus un mazas, apaļas medusmaizītes, pārējie ēdieni bija gatavoti tikai un vienīgi no augļiem, dārzeņiem un ogām. Visvairāk bija ogu no tām bija gatavota gan melleņu zupa, gan aveņu mērce, gan kazeņu �eleja. Ar sīrupu aplietas un me�a zemenēm apbārstītas ābolu �ķēles bija novietotas līdzās sēņu pīrāgiem ar spinātu, timiāna un upeņu pildījumu.

Gaļas ēdienus nemanīja, pat zivis vai putnus ne un tas mulsināja Eragonu. Kārvahallā un arī citur Impērijā gaļa bija sabiedriskā stāvokļa un greznības zīme. Jo vairāk zelta tev bija, jo bie�āk tu varēji atļauties liellopa un teļa gaļu. Pat sīki mui�nieciņi katrā ēdienreizē baudīja gaļu. Citāda rīcība nozīmētu apkauno�jo�u naudas trūkumu. Ta�u elfiem �āda pārliecība bija sve�a par spīti viņu acīmredzamajai pārticībai un tam, cik viegli viņi spēja medīt, izmantojot maģiju.

Eragons nobrīnījās, ar kādu steigu elfi sasēdās pie galda. Goda vieta pienācās Islanzadi, kam uz pleca sēdēja krauklis Blagdens; pie viņas kreisās rokas apsēdās Dethedrs, pie labās Arja un

I'lragons. Otrā pusē galdam sēdēja Oriks, bet tālāk pārējie elfi, Htarp viņiem arī Nari un Lifēns. Galda tālajā galā krēslu nebija, I ikai milzīgs no koka izgrebts �ķīvis Safirai.

Maltītei turpinoties, viss ap Eragonu notieko�ais �ķita iz�ķīstam �alu un smieklu ņirbā. Līksmības pārņemts, viņ� aizmirsa lnika ritējumu, manīdams vien apkārt valdo�o jautrību, nesa�protamus vārdus, kas virmoja virs galvas, un silto starojumu, kas pārņēma vēderu pēc pāris fēlnirva kausiem. Ausis palaikam noglāstīja gaisīgas arfu spēles melodijas, kas lika sajūsmas tirpām pārskriet pār muguru. Brīdi pa brīdim viņa uzmanību piesaistīja bērnsievietes ieslīpo acu laiski pētīgais skatiens, kuru viņa neno�laida no Eragona pat maltītes laikā.

Sarunu ieaijāts, Eragons pagriezās pret Arju, kura svinību laikā bija pateikusi labi ja duci vārdu. Jātnieks neko neteica, tikai skatījās uz elfu un prātoja, kāda viņa ir īstenībā.

Arja saknosījās. To nezināja pat A�ihads.

-�� Par ko tu?

-�� Ārpus Duveldenvārdenas par mani neviens neko nezināja. Vienīgais izņēmums bija Broms galu galā mēs iepazināmies �eit, bet pēc mana lūguma viņ� neizpauda �o mazo noslēpumu.

Eragons prātoja, vai Arja viņam to skaidro pienākuma izjūtas dēļ vai arī juzdamās vainīga, ka slēpusi savu izcelsmi no viņa un Safiras. Broms reiz teica, ka tas, ko elfi noklusē, bie�i esot sva�rīgāks par to, ko viņi pasaka.

-�� Viņ� mūs saprata labāk nekā daudzi citi.

-�� Bet kāpēc? Vai tad kaut kas mainītos, ja kāds to zinātu?

Arja uz mirkli saminstinājās. Kad devos projām no Elesmē-

ras, es nevēlējos, lai kāds atcerētos manu vietu elfu sabiedrībā. Turklāt nelikās, ka tas palīdzētu pildīt man doto uzdevumu starp vārdeniem un rūķiem. Tam nebija nekādas nozīmes, darot to, ko es darīju� tajā, par ko es kļuvu� tajā, kas es esmu. Viņa paska�tījās uz karalieni.

-�� Varēji pateikt vismaz mums ar Safiru.

Likās, ka pārmetums Eragona balsī sadusmo Arju. Man nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka Islanzadi ir mainījusi savas

domas par mani, turklāt tas, ka būtu jums to izstāstījusi, nek nemainītu. Manas domas pieder man vienai, Eragon. Viņ nosarka, nojauzdams, ko Arja gribēja teikt: kāpēc gan viņai, dip lomātei, princesei, elfai, kas bija vecāka gan par viņa tēvu, g vectēvu, lai kas viņi būtu, vajadzētu uzticēties se�padsmitgadī�gam cilvēku rases pui�elim?

-�� Tu vismaz, viņ� nomurmināja, izlīgi ar māti.

Elfa savādi pasmaidīja. Vai man bija cita izvēle?

Tajā mirklī Blagdens nolaidās no Islanzadi pleca un pa galda

vidu, �ūpodams galvu, it kā klanītos abās pusēs sēdo�ajiem, aizgāja līdz galda galam. Putns apstājās Safiras priek�ā, dobji nokrek�ķi�nājies, noķērca:

Pūķiem kā mucām Ir sāni.

Pūķiem kā krūkām Ir kakli.

Ja mucās un krūkās var alu liet, Tad pūķi brie�u medībās iet!

Elfi sastinga, gaidot, kā rīkosies Safira. Pēc krietna klusuma brī�a pūķis pacēla acis no sava cidoniju pīrāga un izpūta dūmu mutuli, kas uz brīdi paslēpa kraukli no skatiena. Mums gar�o arī mazi putneļi, viņa noteica, ļaudama �īs domas saklausīt ikvie-j nam. Elfi atviegloti iesmējās, kad Blagdens, grīļodamies, sa�u-j tumā ķērkdams un vicinādams spārnus, lai izkliedētu dūmus, pastreipuļoja atpakaļ.

-�� Man jāatvainojas par Blagdena dīvainajiem skaitāmpanti-! ņiem, Islanzadi bilda. Mūsu krauklis vienmēr ir izcēlies ar veiklu mēli, kaut gan mēs esam mēģināju�i panākt, lai putns vismaz reizēm to pievalda.

Atvaino�anos pieņemu, Safira mierīgi noteica un turpināja maltīti.

-�� Kā krauklis nokļuva pie karalienes? Eragons vaicāja, no vienas puses, mēģinādams nolīdzināt uzsprēgāju�os negludumus, no otras -, patiesi ieinteresēts dzirdēt ko vairāk par savādo putnu.

-��� Blagdens, Arja atbildēja, reiz izglāba manam tēvam il/ivību. Cīnoties pret kādu urgli, Evandars paklupa un izlaida no rokām zobenu. Pirms urglis paguva viņu sakapāt, Blagdens uzmetās uzbrucējam uz sejas un ieknāba tam acī. Neviens nezina, kāpēc putns to izdarīja, ta�u tēvs atkal tika kājās un nogalināja briesmoni. Mans tēvs vienmēr izcēlies ar augstsirdību un dās�numu, tāpēc viņ� pateicās krauklim, maģiski apveltot putnu ar gudrību un ilgu mū�u. Tiesa, �īm burvestībām bija arī divas nepa�redzētas izpausmes: Blagdena spalva zaudēja krāsu un krauklis ieguva spēju reizēm pareģot gaidāmos notikumus.

-�� Vai tas spēj saskatīt nākotni? Eragons pārsteigts vaicāja.

-�� Saskatīt? Nē. Bet, iespējams, Blagdens spēj sajust to, kas gaidāms. Lai nu kā, krauklis vienmēr runā mīklās, kurās parasti ir krietna deva muļķību. Tāpēc, ja putns pienāk pie tevis un kaut ko saka un ja �is pateiktais nav joks vai vārdu spēle, labāk ieklau�sies tā vārdos.

Kad visi bija paēdu�i, Islanzadi piecēlās, liekot sarosīties un piecelties kājās arī pārējiem. Tad karaliene sacīja: Ir jau vēls, un es vēlos atgriezties savā lapenē. Safira, Eragon, nāciet man līdzi, es parādī�u, kur varat pārnak�ņot. Islanzadi pamāja ar roku Arjai, tad devās projām no mielasta galda. Arja viņai sekoja.

Iedams apkārt galdam pie Safiras, Eragons apstājās pie bērnsievietes, viņas kaķīgā skatiena apburts. Viss viņas izskatā no acīm līdz pinkainajiem matiem un baltajiem ilkņiem viņam kaut ko atgādināja. Tu esi kaķace, vai ne? Būtne samirk�ķināja acis un atieza zobus bīstamā smaidā. Es satiku vienu no tavas dzim�tas, Solembumu, Teirmā un pēc tam arī Farthendurā.

Kaķaces smaids kļuva platāks. Ak jā. Viņ� ir jauks. Cilvēki mani garlaiko, ta�u viņam liekas saisto�i ceļot kopā ar to raganu, And�elu. Izgrūdusi skaņu, kas pa pusei atgādināja rūcienu, pa pusei atzinīgu murrājienu, būtne pievērsās Safirai.

Kā tevi sauc? Safira vaicāja.

-��� Duveldenvārdenas sirdī vārdi var izrādīties neticami spēcīgi, tā gan, pūķi. Bet� starp elfiem mani dēvē par Vērotāju, Straujķepu un Sapņu Dejotāju, un jūs varat mani saukt par Modu.

Kaķace sapurināja krēpju stīvās, baltās lēk�ķes. Steidziet pakaļ karalienei, jaunuļi; viņai nepatīk muļķi un sliņķi.

-�� Bija prieks ar tevi, Mod, iepazīties, Eragons sacīja. Viņ� paklanījās, un Safira pielieca galvu. Eragons pameta skatienu uz Oriku, prātodams, kur elfi izguldīs rūķi, un tad devās pakaļ Islanzadi.

Viņi panāca karalieni mirklī, kad Islanzadi piegāja pie viena no kokiem. Uz stumbra izcēlās smalki pakāpieni, kas aizvijās aug�up līdz ieapaļu namiņu pudurim, kuru koka lapotnē balstīja zaru sai�ķi.

Islanzadi pacēla smalko roku un norādīja uz platformu kokā.

-�� Tev, Safira, būs jāuzlido tur pa�ai. Audzējot kāpnes, mums. neienāca prātā, ka pa tām reiz varētu iet pūķis. Tad karaliene pievērsās Eragonam: Te parasti apmetās Pūķu Jātnieku vado�nis, kad uzturējās Elesmērā. Es uzticu �o mājokli tev, ja reiz tu esi ieņēmis �o vietu� Tas ir tavs mantojums. Pirms jauneklis paguva pateikties, Islanzadi pagāja viņam garām. Arja veltīja Eragonam ilgu, cie�u skatienu, bet tad kopā ar māti izgaisa pilsētas krēslā.

Vai palūkosim, kādu naktsmītni elfi mums sarūpēju�i ? apvai�cājās Safira. Pūķis palēcās gaisā un cie�ā lokā aplidoja kokam, pavērsis viena spārna galu pret zemi teju perpendikulāri zemei.

Eragons uzkāpa uz pirmā pakāpiena un ieskatījās Islanzadi bija taisnība, kāpnes un koks bija viens vesels. Miza zem kājām bija daudzu soļu nogludināta un izlīdzināta, tomēr tā vēl arvien bija daļa no stumbra, tāpat kā liektais, zirnekļtīkla smalkuma margu re�ģis un pa�as margas zem viņa labās plaukstas.

Kāpnes bija veidotas, ņemot vērā elfu spēku un izveicību, tāpēc tās likās stāvākas nekā parasti, un Eragona kāju muskuļi drīz vien iesmeldzās. Kad jauneklis sasniedza mitekļus un cauri lūkai ielīda vienā no istabām, viņ� elsoja tik smagi, ka nācās ar rokām atbalstīties pret ceļgaliem un noliekties, lai atgūtu elpu. Pēc vairākām dziļām ieelpām un izelpām viņ� iztaisnojās un nopē�tīja telpu, kurā bija nonācis.

Eragons atradās apaļā priek�namā ar paaugstinājumu vidū no tā slējās skulptūra, kurā divas rokas vijās viena ap otru, tā arī

nesaskaroties. Priek�nama sienās bija trīs durvis vienas veda uz vienkār�i iekārtotu viesistabu, kurā varētu papusdienot ne vairāk pnr desmit cilvēkiem, aiz otrām atklājās neliels kambaris ar iedo�bumu grīdā, kura izmantojumu Eragons nespēja iedomāties, bet pēdējās durvis vērās uz guļamistabu, no kuras atklājās skats pāri I luveldenvārdenas koku galotnēm.

Nocēlis lukturi no āķa, piestiprināta pie griestiem, Eragons iegāja guļamistabā, likdams uzvirmot ēnu pulkam, kas virpuļoja un lēkāja pa telpu kā neprātīgu dejotāju viesulis. Arējā sienā bija izveidots ūdens lāses apveida atvērums gana liels, lai tur varētu iekārtoties pūķis. Gulta bija novietota tā, lai, guļot uz muguras, varētu vērot debesis un mēnesnīcu; pavards bija pagatavots no pelēka koka, kas zem pirkstu galiem likās ciets un auksts kā tērauds, it kā koksne būtu saspiesta līdz neticamam blīvumam; grīdā pletās milzīga, ar mīkstām segām izklāta "bļoda" ar zemām malām tā bija Safiras guļvieta.

Kamēr Eragons aplūkoja guļamistabu, pūķis nolaidās uz atvē�ruma malas. Safiras zvīņas zaigoja kā zilu zvaigznī�u galaktika. Aiz viņas pāri me�am plūda saules pēdējie stari, iekrāsodami pakalnus un kalnu grēdas dūmakaina dzintara tonī, kas lika skujām zaigot kā nokaitētai dzelzij un izdzenāja ēnas līdz pat violetajam apvār�snim. Viņi atradās tik augstu, ka no pilsētas varēja saskatīt vien vairākas spraugas bezgalīgajā lapotnē, atsevi�ķas miera saliņas �alco�ajā okeānā. Tikai tagad varēja apjaust Elesmēras patieso lie�lumu tā aizstiepās vairākas jūdzes uz rietumiem un ziemeļiem.

Ja Vrēls parasti dzīvoja �ādi, tad mana cieņa pret Jātniekiem tikai aug augumā, Eragons sacīja. Te ir daudz pieticīgāk, nekā biju iedomājies. Viss miteklis viegli no�ūpojās vēja brāzmā.

Safira apostīja segas. Mēs vēl neesam biju�i Vrongārdā, viņa brīdināja, kaut gan varēja nojaust, ka pūķis viņam piekrīt.

Aizbīdīdams guļamistabas aizvirtni, Eragons telpas stūrī pama�nīja vītņu kāpnes, kas pirmajā apskates reizē bija paslīdēju�as garām skatienam. Tās aizvijās aug�up tum�a koka tunelī. Pacēlis lukturi virs galvas, viņ� uzmanīgi, pakāpienu pa pakāpienam, devās aug�up. Apmēram divdesmit pēdu augstāk jauneklis nonāca kabinetā ar rakstāmgaldu uz tā stāvēja spalvas, tintes pude lītes, papīrs, tikai pergamentu nemanīja un vēl vienu ligzdu kur iekārtoties pūķim. Kabinetā bija atvērta arī pretējā siena, la pūķis varētu izlidot cauri telpai.

Safira, paskaties uz �o!

Kā ? viņa jautāja.

Pa ārpusi. Eragons piemiedza acis, jo, Safirai pa mitekļa ārsienu rāpjoties aug�up, gaisā no�ķīda nagu at�ķeltas mizas loks nes. Patīk? viņ� apvaicājās, kad Safira tika līdz kabinetam. Pūķis palūkojās Jātniekā ar savām zilajām acīm, tad nopētīja telpas sienas un mēbeles.

Tikai vienu es nesaprotu, viņa noteica, kā elfi te nenosalst, ja telpas ir atklātas visām dabas stihijām ?

Nezinu gan. Eragons izpētīja sienas atveres abās pusēs, pārlaiz�dams roku abstraktajiem rakstiem, ko elfu dziesmas bija izvilinā�ju�as no koka. Pēc mirkļa viņ� sataustīja vertikālu izcilni mizā. Eragons to pavilka, un no gropes sienā izritinājās caurspīdīga, plāna �alūzija. Pavilcis to zemāk pāri atverei, viņ� atklāja otru gropi, kurā varēja nostiprināt aizkara apak�malu. Tikko Eragons to izdarīja, gaiss likās kļūstam biezāks un kabinetā kļuva krietni siltāk. Te arī ir atbilde uz tavu jautājumu, viņ� noteica. Kad jauneklis atbrīvoja �alūzijas malu, tā, �ūpodamās �urpu turpu, ieritinājās atpakaļ griestos.

Kad viņi atgriezās guļamistabā, Eragons izkravāja somas, bet Safira tikmēr saritinājās savā ligzdā. Jauneklis rūpīgi novie�toja vairogu, rokusargus, kājsargus, bruņukapuci un ķiveri, tad novilka kamzoli un arī bruņukreklu ar ādas mugurdaļu. Izģērbies līdz viduklim, viņ� apsēdās uz gultas un brīdi vēroja saeļļotos gre�dzenus, pārsteigts, cik ļoti tie līdzinās Safiras zvīņām.

Mēs esam to paveiku�i, viņ� mazliet samulsis noteica.

Gar� ceļojums� bet, jā, mēs esam to pievārēju�i. Laimīgā kārtā ceļā negadījās nekādas īpa�as nelaimes.

Jātnieks pamāja. Drīz mēs uzzināsim, vai tas ir bijis visu grūtību vērts. Reizēm es prātoju, ka varbūt vajadzēja palikt, lai palīdzētu vārdeniem.

Eragon! Tu ta�u saproti, ka mums jāturpina apmācība. To būtu vēlējies arī Broms. Turklāt Elesmēra un Islanzadi vien ir ceļojuma vērta.

Iespējams. Visbeidzot viņ� pajautāja: Kādi ir pirmie iespaidi ?

Safira mazliet pavēra �okļus tā, ka pazibēja asie zobi. Nezinu. Elfi man �ķiet pat noslēpumaināki par Bromu, un ar burvestībām vini spēj paveikt to, kas man vienmēr ir licies neiespējami. Man nav ne mazākās nojausmas, kādus paņēmienus elfi izmanto, lai liktu �iem kokiem augt tik savādos veidos, tāpat es nesaprotu, kā Islanzadi uzbūra gaisā ziedus. Man pietrūkst padoma.

Eragons atviegloti uzelpoja neba viņu vienīgo �odien piere�dzētais bija pārsteidzis. Un Arja?

Kas ir ar Arju ?

Nu, tas, ka viņa izrādījās karalienes meita.

Viņa nav m,ai,nījusies, mainījusies ir tikai tava uztvere. Dziļi Safiras rīklē atskanēja smiekli, kas atgādināja divu dzirnakmeņu ber�anos vienam pret otru. Tad pūķis nolaida galvu uz priek�kājām.

Debesīs spo�i mirdzēja zvaigznes, un Elesmēras klusumā brīdi pa brīdim ieskanējās pū�u klusā sasauk�anās. Nomierinājusies un pieklususi, pasaule ļāvās plūsto�ās nakts dusai.

Eragons ieritinājās zem pūkainajiem palagiem un pastiepa roku, lai aizvērtu luktura slēģīti, ta�u sastinga pussprīdi no gais�mekļa durtiņām. Te nu viņ� bija elfu galvaspilsētā, vairāk nekā simt pēdu augstumā, gultā, kurā reiz bija dusējis Vrēls.

�ī doma lika viņam nodrebēt.

Jauneklis pieslējās sēdus, ar vienu roku paķēra laternu, ar otru Zaroku un pārsteidza Safiru, ierāpdamies pūķa ligzdā un iekārtodamies pie viņas siltā sāna. Safira klusi iedūcās un ar samtaino spārnu pārsedza Jātnieku, bet viņ� izdzēsa lukturi un aizvēra acis.

Tā viņi Elesmēras sirdī iegrima ilgā un dziļā miegā.

Eragons pamodās, saulei austot, un jutās lieliski atpūties. Viņ� paplik�ķināja Safirai pa sāniem, un pūķis pacēla spārnu. Izslidinājis pirkstus caur matiem, jauneklis aizgāja līdz plat�formas malai un ar plecu atspiedās pret apmales raupjo mizu. Zemāk me�s zaigoja kā dimantu lauks, jo ikviens koks atstaroja rīta gaismu neskaitāmās rasas lāsēs.

Viņ� pārsteigumā satrūkās, kad Safira aiz�āvās garām, it kā taisītos ieurbties lapotnē, bet pēdējā mirklī uz�āvās aug�up un izmeta loku debesīs, līksmi iekliedzoties: Rīts, mans mazais! Jāt�nieks pasmaidīja, juzdamies laimīgs, jo Safira jutās laimīga. i Atvilcis aizslietni, viņ� aiz tā atrada divas paplātes ar ēdienu tur bija pārsvarā augļi. Pa nakti kāds bija nolicis traukus uz pārsedzes. Līdzās paplātēm stāvēja drānu sainītis ar tam piespraustu papīra zīmīti. Eragons ar grūtībām at�ifrēja plūsto�o rokrakstu galu galā viņ� nebija lasījis vairāk kā mēnesi un da�i burti bija piemirsu�ies. Beidzot viņ� saprata, kas zīmītē rakstīts:

"Sveicināti, Safira Bjartskulara un Eragon Ēnkāvi. Es, Belēns no Miolandras nama, pazemīgi atvainojos Tev, Safira, par �o pieticīgo maltīti. Elfi nemedī, tāpēc nedz Elesmērā, nedz citās mūsu pilsētās galu neatrast. Ja vēlies, vari rīkoties kā seno laiku pūķi, kas pa�i medīja Duveldenvārdenas biezokņos. Mēs tikai lūgtu: nomedīto atstāj dziļāk me�ā, lai mūsu gaisu un ūdeni neapgānītu ar asinīm.

Eragon, �īs drēbes ir domātas Tev. Tās kā dāvanu Tev ir noau�dusi Nidēna no Islanzadi nama. Lai veiksme smaida pār Tevi, lai miers iemājo Tavā sirdī, un lai zvaigznes sargā Tevi!

Belēns du Hljodrs "

Kad Eragons pārstāstīja zīmītes saturu Safirai, viņa noteica: Ihm nav īpa�as nozīmes; pēc vakardienas mielasta ēdiens man kādu brīdi nebūs vajadzīgs. Tomēr viņa uzkoda da�as sēklu mai�zītes. Lai nebūtu nepieklājīgi, viņa paskaidroja.

Kad Eragons bija paēdis brokastis, viņ� nolika drānu saini uz gultas un uzmanīgi atlocīja tās. Sainī bija divas garas, rūsganas I unikas, apdarinātas ar lentēm kazeņu lapu zaļumā, tad krēmkrānas kājauti un trīs tik mīkstu zeķu pāri, ka tās atgādināja siltu ūdeni, kad tas plūst pāri plaukstai. Audums bija neticami mīksts un gluds ne Kārvahallas sievu, ne rūķu darinājumi, kuros Era�gons bija tērpies �obrīd, nespētu ar to sacensties.

Eragons priecājās par jaunajām drēbēm. Viņa vecais kamzolis un bikses lietū un saulē aizvadītajās nedēļās kop� aizbrauk�a�nas no Farthenduras bija krietni padilu�as. Noģērbis vecās drā�nas, jauneklis apvilka vienu no jaunajām tunikām, izbaudīdams zīdaino pieskārienu ādai.

Eragonam saitējot zābakus, pie guļamistabas aizslietņa kāds pieklauvēja. Ienāciet, viņ� uzsauca, pasniegdamies pēc Zaroka.

Vispirms parādījās Orika galva. Tad rūķis ienāca istabā, ik pa solim uzmanīgi ar kāju pārliecinādamies par grīdas stiprību. Oriks pameta skatienu pret griestiem. Es jau nu drīzāk izvēlētos alu �ādas putnu ligzdas vietā. Kā pagāja nakts, Eragon? Safira?

-�� Glu�i jauki. Un kā gulēji tu? Eragons apvaicājās.

-�� Kā akmens. Rūķis iespurdzās par savu joku, viņa zods ieslīga dziļāk bārdā un pirksti pārbrauca pār cirvja galvu. Ska�tos, ka esat paēdu�i, tāpēc aicinā�u tevi nākt man līdzi. Arja, karaliene un pulciņ� citu elfu gaida tevi pie koka saknēm. Viņ� nopētīja Eragonu ar cie�u skatienu. Notiek kaut kas tāds, par ko viņi mums nav stāstīju�i. Nezinu, ko elfi vēlas no tevis, tomēr tas ir kas svarīgs. Islanzadi izturas saspringti kā stūrī iedzīta vilcene� Man likās, labāk brīdinā�u tevi laikus.

Eragons pateicās draugam, un abi pa kāpnēm devās lejup, bet Safira noplanēja zemē pa koka ārpusi. Pie koka viņus sagaidīja Islanzadi, tērpusies kuplā gulbja spalvu apmetnī, kas atgādināja sniega kupenu uz kardināla krūte�as. Padevusi labrītu, karalien sacīja: Nāciet man līdzi.

Vairāki līklo�i aizveda gājēju pulciņu līdz Elesmēras nomalei kur namu bija krietni mazāk un retās takas likās aizaugu�as jo diendienā pa tām neviens nestaigāja. Pie kokiem noaugu� paugura Islanzadi apstājās un baisā balsī sacīja: Pirms mē dodamies tālāk, jums visiem trijiem senvalodā jāapzvēr, ka nekad nevienam sve�iniekam nestāstīsiet par to, ko tūlīt redzēsiet, bea manas, manas meitas vai cita troņmantnieka atļaujas.

-�� Kāpēc man aizbāzt sev muti? Oriks gribēja zināt.

Tie�ām, kāpēc? Safira vaicāja. Vai jūs mums neuzticaties?

-�� Runa nav par uzticē�anos, runa ir par dro�ību. Mums visiem iespējamiem līdzekļiem ir jāsargā �īs zinā�anas jo tās ir mūsu lielākā priek�rocība pār Galbatoriksu un, ja jūs saistīs zvērests senvalodā, jūs nekad apzināti neatklāsiet �o noslēpumu. Orikvodhr, tu �eit ieradies, lai pārraudzītu Eragona apmācību. Ja tu nedosi man savu godavārdu, tu tikpat labi vari atgriezties Farthendurā.

Beidzot Oriks sacīja: Domāju, ka jūs nevēlaties nodarīt neko ļaunu rūķiem vai vārdeniem, citādi es nekad tam nepiekristu. Un ceru, ka jūsu troņa zāles un klana gods neļaus jums manu zvē�restu izmantot, lai mūs pieviltu. Sakiet, kas man jāteic!

Kamēr karaliene mācīja Orikam pareizo izrunu, Eragons vai�cāja Safirai: Vai man zvērēt?

Vai mums ir izvēle ? Eragons atcerējās, ka Arja vakar bija uzde�vusi �o pa�u jautājumu, un viņ� sāka nojaust, ko ceļabiedre bija domājusi: karaliene neatstāja vietu nejau�ībām.

Kad Oriks bija ticis galā ar sakāmo, Islanzadi gaido�i parau�dzījās uz Eragonu. Viņ� mirkli vilcinājās, tad pateica zvērestu, pēc tam zvērēja arī Safira. Paldies, karaliene pateicās. Mēs varam doties tālāk.

Paugura virsotnē aiz koku sienas pletās ar sarkanu āboliņu noaugusi klaja josla vairāku jardu platumā, kas aprāvās ar augstu krauju. Krauja stiepās vismaz līgu uz katru pusi un bija savas tūk�sto� pēdas augsta. Zem kraujas pletās me�s, kas tālumā saplūda ar debesīm. Likās, it kā viņi stāvētu uz pasaules malas, raudzīdamies ļim i bezgalīgajam biezoknim.

Es zinu, kas �ī ir par vietu, Eragons aptvēra, atcerēdamies vīziju ar Togiru Ikonoku.

Bom. Gaiss nodrebēja no satricinājuma spēka. Bom. Vēl viens Iruls blieziens lika noklabēt Eragona zobiem. Bom. Viņ� iebāza pirkstus ausīs, cenzdamies pasargāt tās no sāpīgā spiediena. Elfi nekustīgi stāvēja turpat līdzās. Bom. Pēk�ņa vēja brāzma piepla�cināja āboliņu pie zemes.

Bom. No kraujas malas gaisā pacēlās milzīgs, zeltains pūķis,

kuram plecos sēdēja Jātnieks.

♦ ♦ ♦

Rorans paskatījās uz Horstu. Viņi abi atradās Baldora istabā. Rorans bija iekārtots sēdu gultā. Viņ� klausījās kalēja vārdos: Kas man, tavupr bija jādara? Mēs nevarējām uzbrukt, kad tu paģībi. Turklāt vi nebija spējīgi doties kaujā. Un es nevaru viņus vainot. Es pa gandrīz nokodu sev mēli, kad ieraudzīju tos briesmoņus. Horst papurināja pinkainās krēpes. Roran, mēs esam iekūlu�ies kau kādā sendienu pasakā, un man tas nepavisam nepatīk. Roran turpināja klausīties ar akmens cietu sejas izteiksmi. Klausie Ja vēlēsies, varēsi slepkavot kareivjus, tikai tev ir jāatgūst spēki Brīvprātīgo tev netrūks; vīri kaujas laukā tev uzticas, jo īpa�i kop pagāju�ās nakts, kad tu tiki galā ar krietnu bariņu. Rorans nea bildēja, tāpēc Horsts nopūtās, uzsita jauneklim uz veselā pleca un izgājis no istabas, aizvēra aiz sevis durvis.

Rorans pat nepamirk�ķināja. Līdz �im viņam dzīvē bija rūpē�ju�as tikai trīs lietas: viņa ģimene, viņa māja Palankāra ielejā un Katrīna. Pagāju�ajā gadā viņa ģimeni iznīcināja. Viņa māju sagrāva un nodedzināja, tiesa, zeme bija palikusi un tas, iespē jams, bija vissvarīgākais.

Bet tagad viņam bija atņemta arī Katrīna.

Kaklā iespraucās aizlauzts �ņuksts. Roranu plosīja divas izvē�les: vienīgā iespēja izglābt Katrīnu nozīmēja dzīties pakaļ raza�kiem un atstāt Palankāra ieleju aiz muguras, tomēr tad Kārva�halla būtu jāpamet karavīru varā, un to viņ� nedrīkstēja pieļaut. Ta�u aizmirst Katrīnu jauneklis arī nespēja.

Mana sirds vai manas mājas, viņ� ar rūgtumu nodomāja. �īs lietas likās bezvērtīgas viena bez otras. Ja viņam izdotos apkaut kareivjus, tas, visticamāk, tikai kavētu razaku un, iespējams, arī Katrīnas atgrie�anos. Turklāt uzbrukums būtu bezjēdzīgs, ja kaut kur tuvumā izrādītos Impērijas papildspēki to parādī�anās nozīmētu kārvahallie�u sakāvi.

Pārsieto plecu sagrāba jauna sāpju lēkme, Rorans sakoda zobus un aizvēra acis. "Es ceru, ka Slounu apēdis tāpat kā Kvimbiju." Tas nodevējs bija pelnījis visbriesmīgāko nāvi. Rorans nolā�dēja Slounu ar baisākajiem lāstiem, kādus zināja.

"Pat ja es varētu doties projām no Kārvahallas, kā es spētu atrast razakus? Kur� varētu zināt, kur tie mājo? Kur� uzdro��inātos atklāt Galbatoriksa kalpu atra�anās vietu?" Viņ� brīdi lauzīja galvu par �o jautājumu, bet tad viņu pārmāca izmisums. Jauneklis iedomājās, ka nonācis vienā no Impērijas lielpilsētām un starp netīrām mājām un sve�inieku pūļiem bezmērķīgi meklē kaut mazāko mājienu, kaut netveramākās pēdas, kaut vissīkāko pavedienu, kas varētu aizvest pie mīļotās.

Tas bija bezcerīgi.

Rorans nolieca galvu, un pāri vaigiem sāka līt asaru straumes. �ausmu un baiļu spēks lika jauneklim ievaidēties. Viņ� �ūpojās uz priek�u un atpakaļ, neredzēdams itin neko, tikai pasaules postu.

Pagāja krietns laika sprīdis, līdz Rorana �ņuksti pierima un pārvērtās vārgās, nelaimīgās elsās. Viņ� izslaucīja acis un ar lielu piespie�anos ievilka garu, drebelīgu elpu. Tad jauneklis saviebās. Likās, ka viņa plau�as ir pilnas ar stikla lauskām.

Man ir jādomā, viņ� piekodināja pats sev.

Jauneklis atspiedās pret sienu un, likdams lietā visu gribas�spēku, mēģināja citu pēc citas apvaldīt juceklīgās sajūtas, lai sakopotu domas vienīgajā, kas varēja paglābt viņu no sajuk�anas prātā. Un �is vienīgais bija saprāts. No milzīgās piepūles Roranam drebēja gan kakls, gan pleci.

Jauneklis savaldījies sakārtoja domas, glu�i kā labs amata meistars sakārto rindās savus amata rīkus. Kaut kur manā galvā ir jābūt risinājumam, tikai man ir jāliek lietā visa sava izdoma.

Sekot razakiem pa gaisu viņ� nespēja. Tas nu reiz bija skaidrs. Kādam būtu jāatklāj viņam razaku slēptuve, un dro�i vien vārdeni to zinātu vislabāk. Tiesa, vārdenus atrast nebūtu vieglāk kā apgā�nītājus, un laika, lai meklētu viņus, Roranam, visticamāk, nebūs. Ta�u� Viņam galvā ieskanējās klusa balss, kas atgādināja no medniekiem un tirgotājiem dzirdētās baumas, ka Surda slepeni atbalstot vārdenus�

Surda. �ī valsts atradās Impērijas pa�ā tālākajā nostūrī vai vismaz Roranam tā bija stāstīts, jo jauneklis nekad nebija redzē�jis Alagēzijas karti. Ideālos apstākļos, lai sasniegtu Surdu, zirga mugurā būtu jāpavada vairākas nedēļas vai vēl ilgāk, ja būtu jābē�guļo no kareivjiem. Protams, visātrāk tur varētu nokļūt, burājot uz dienvidiem gar krastu, bet tas nozīmētu do�anos līdz Torkas upei un tad līdz Teirmai, lai atrastu piemērotu kuģi. Un tas prasītu pārāk daudz laika. Turklāt arī tur viņu varētu aizturēt kareivji.

-Jā, būtu, spētu, varētu, viņ� nomurmināja pie sevis, sa�ņaugdams dūrē un atkal atlaizdams kreiso roku. Uz zieme�ļiem no Teirmas Rorans zināja tikai vienu ostu Nardu, bet, lai sasniegtu �o pilsētu, viņam nāktos �ķērsot Kori visā tās platumā un pat no mednieku mutes tādi varoņdarbi nebija dzirdēti.

Jauneklis klusi nolamājās. �ādi spriedelējumi bija bezjēdzīgi. Man būtu jādomā, kā izglābt Kārvahallu, nevis aizbēgt no �ejie�nes. Problēma gan bija tāda, ka, viņaprāt, ciemats un visi cilvēki, kas tur palika, ir lemti postam. Acu kaktiņos atkal sariesās asa�ras. Visi, kas tur palika�

Kā� kā būtu, ja visi kārvahallie�i dotos man līdzi vispirms uz Nardu un tad uz Surdu ? Tā viņ� spētu sasniegt abus mērķus.

Domas pārdro�ums apstulbināja Roranu.

Pieņemt, ka viņ� spēs pārliecināt zemniekus pamest laukus un tirgotājus aizmirst par savām bodītēm, likās ķecerīgi, pat zaimojo�i� un tomēr� un tomēr kāda gan cita iespēja, izņemot verdzību vai nāvi, viņiem atlika? Vārdeni bija vienīgie, kas dotu patvērumu bēgļiem no Impērijas, un Rorans bija pārliecināts, ka dumpinieki atplestām rokām pieņemtu veselu ciemu savā kara�pulkā, jo īpa�i tāpēc, ka �is ciems bija pierādījis sevi arī kaujā. Tur�klāt, atvedot cieminiekus, viņ� izpelnītos vārdenu uzticību; tas palīdzētu iegūt ziņas par razaku atra�anās vietu. Un varbūt viņi spēs man izskaidrot, kāpēc Galbatorikss tik loti vēlas sagūstīt mani.

Tiesa, lai �ī iecere izdotos, viņiem bija jādodas projām, pirms papildspēki sasniegtu Kārvahallu un tās bija vien da�as dienas vni pat mazāk, lai sagatavotu ceļam savus trīssimt cilvēkus. Un ilnrba te bija tik daudz, ka bail.

Rorans zināja, ka ar saprātīgiem padomiem vien cieminiekus pārliecināt nebūs iespējams; viņ� zināja, ka būs jāliek lietā mesinniska aizrautība, lai uzjundītu cilvēku emocijas, lai liktu viņiem iiirds dziļumos sajust vajadzību atteikties no savas patības, no līdz Mm dzīvotās dzīves. Bija skaidrs, ka arī ar baiļu iedve�anu vien l>ūs par maz, jo viņ� zināja, ka apdraudētais bailēs mēdz pretoties jo spīvāk. Drīzāk Roranam būs jāiedve� cieminiekiem mērķa un misijas apziņa, lai liktu tiem noticēt kā bija noticējis viņ� pats -, ka pievieno�anās vārdeniem un pretestība Galbatoriksa tirānijai bija cēlākā iespējamā rīcība.

Un tam bija vajadzīga kaisme, kuru nespētu apdraudēt grūtī�bas, aizkavēt cie�anas vai apdzēst nāve.

Rorana gara acu priek�ā nostājās Katrīna bāla un spokaina, ar nopietnām dzintarkrāsas acīm. Viņ� atcerējās meitenes ādas svelmi, viņas matus, kas smar�oja pēc piparkūkām, un visas tās tūksto� sajūtas, kas saistījās ar divvientulību zem tumsas segas. Tad garā rindā aiz Katrīnas izkārtojās Rorana radi, draugi un visi, visi kārvahallie�i, kurus viņ� bija pazinis, gan dzīvie, gan miru��ie. Ja ne Eragons� un ja ne es� razaki nekad nebūtu ieradu�ies �eit. Man ir jāizglābj ciemats no Impērijas un man ir jāizrauj Katrīna no to apgānītāju nagiem.

Vīzijas spēka pārņemts, Rorans izkāpa no gultas. Savainotajā plecā atkal iedūra nokaitēta sāpe. Viņ� sagrīļojās un atspiedās pret sienu. Vai es vēl kādreiz spē�u izmantot labo roku? Jauneklis cerēja, ka sāpes norims, ta�u tās nepārgāja, tāpēc viņ� sakoda zobus, izslējās un izgāja no istabas.

Gaitenī Elēna locīja dvieļus. Ieraudzījusi puisi, viņa pārstei�gumā iesaucās: Roran! Ko tu�

-�� Nāc, viņ� noņurdēja, paiedams sievietei garām.

Ar ba�īgu izteiksmi sejā Baldors panācās pāris soļu uz priek�u.

-�� Roran, tev nevajadzētu staigāt apkārt. Tu esi zaudējis pārāk daudz asiņu. Es palīdzē�u�

-�� Nāc.

Kāpdams lejup pa liektajām kāpnēm un dodamies uz māj ārdurvīm, Rorans dzirdēja, ka uzrunātie nāk viņam nopakaļ. Pi izejas runādamies stāvēja Horsts un Albrihs. Viņi izbrīnīti pask tījās uz Roranu.

-�� Nāciet.

Viņ� nelikās ne zinis par jautājumu krusu, atvēra durvis u izgāja vakara puskrēslā. Mākoņu grēdas virs galvas krāsojās sar kani zeltainas.

Rorans nelielā pulciņa priek�galā turpināja soļot uz Kārvahal las nomali atkārtodams savu strupo aicinājumu ikvienam vīra vai sievai, ko satika ceļā. Tur viņ� izrāva no stīgrajiem dubļie kārti, kuras galā bija piestiprināta lāpa, tad pagriezās un devā atpakaļ uz ciema galveno laukumu. Nostājies tā vidū, viņ� ietriec kārti zemē, pacēla kreiso roku un ieaurojās: "NĀCIET!"

Varenais sauciens atbalsojās starp ciemata mājām. Rorans atkārtoja �o vienu vārdu atkal un atkal. Cilvēki sāka plūst no mājām un ēnainajām �ķērsielām, lai pulcētos ap jaunekli. Da�i likās ziņkāres pārņemti, citu sejās varēja nolasīt līdzjūtību, vēl kāds izskatījās apmulsis vai dusmīgs. Ielejā atkal un atkal nodār�dēja Rorana aicinājums. Pienāca Lorings ar dēliem. No pretējās puses parādījās Birgita, Delvins un Fisks ar sievu Izoldi. Morns un Tara iznāca no krodziņa un pievienojās skatītājiem.

Kad ap viņu bija sapulcējies Kārvahallas iedzīvotāju vairā�kums, Rorans apklusa un sa�ņaudza kreiso dūri, līdz nagi iedūrās plaukstā. Katrīna. Pacēlis roku, viņ� iztaisnoja pirkstus un ikvie�nam parādīja tum�sarkanās lāses, kas riesās brūcītēs un plūda lejup pa plaukstu.

-�� �īs, viņ� sacīja, ir manas sāpes. Ieskatieties tajās rūpīgi, jo jums būs jāpārcie� kas līdzīgs, ja mēs nespēsim pieveikt lāstu, ko ne�ēlīgais liktenis mums uzsūtījis. Jūsu draugus un tuviniekus sakals ķēdēs un aizdzīs verdzībā uz tālām zemēm vai jūsu acu priek�ā tos uz�ķērdīs Impērijas algotņu ne�ēlīgie zobeni. Galba�torikss nobārstīs jūsu laukus ar sāli, lai tie nekad vairs nedotu ra�u. Es esmu to piedzīvojis. Es to zinu. Viņ� soļoja �urpu turpu kā būrī ieslodzīts vilks, drūmu sejas izteiksmi �ūpodams galvu.

Jauneklim bija izdevies pievērst cieminieku uzmanību. Tagad it!lika vien iedegt viņos to pa�u kaismi, kas kvēloja viņa krūtīs.

-�� Manu tēvu nogalināja apgānītāji. Mans brālēns bija spiests liegt. Manu saimniecību nolīdzināja līdz ar zemi. Un manu līgavu nolaupīja viņas pa�as tēvs, kur� noslepkavoja Bērdu un nodeva inus visus! Kvimbijs ir apēsts, siena �ķūnis nosvilināts līdz ar h'iska un Delvina māju. Pars, Vīglifs, Geds, Bārdriks, Farolds, lleils, Gārners, Kelbijs, Melkolfs, Olbems un Elmunds visi nokauti. Daudzi nojums ir ievainoti līdzīgi man, un tāpēc jūs vairs nevarat uzturēt ģimeni. Vai tad vēl nepietiek ar to, ka mēs katru dzīves dienu aizvadām smagā darbā, cenzdamies savilkt galus par spīti dabas untumiem? Vai tad vēl nepietiek ar to, ka esam iipiesti dzel�aini maksāt Galbatoriksam nodokļus? Kāpēc mums ir jāpakļaujas �īm bezjēdzīgajām mocībām? Rorans maniakāli iesmējās, iekaucās pret debesīm un saklausīja pats savā balsī neprātu. Cieminieku pulkā neviens pat nepakustējās.

-�� Es esmu izpratis Impērijas un pa�a Galbatoriksa patieso būtību; un tā ir ļauna. Galbatorikss ir sērga, kas piemeklējusi �o pasauli. Viņ� iznīcināja Jātniekus un di�āko mieru un pārticību, ko cilvēki bija piedzīvoju�i. Viņam kalpo kaut kādā aizlaiku bedrē dzimu�i ļauni dēmoni. Bet vai Galbatoriksam ir gana ar to, ka viņ� visus ir nospiedis zem sava papē�a? Nē! Viņ� vēlas saindēt visu Alagēziju, nosmacēt mūs ar savu posta apmetni. Mūsu bērniem un bērnu bērniem kā pazemotiem vergiem, tārpiem, kā sala�ņām būs jādzīvo viņa tum�ajā ēnā līdz pat laika galam un jāpacie� viņa prieks par sagādātajām mocībām. Ja vien�

Rorans ieskatījās cieminieku pla�i ieplestajās acīs, apzinā�damies, ka tagad visi ir viņa varā. Neviens nekad nebija uzdro��inājies pateikt to, ko viņ� tūlīt pateiks. Viņ� ļāva, lai vārdi, kas izlau�as no rīkles, skan griezīgi: Ja vien mums nebūs drosmes stāties pretī ļaunumam.

Mēs esam cīnīju�ies pret kareivjiem un razakiem, jauneklis turpināja, bet tam nebūs nekādas nozīmes, ja mēs kritīsim �eit vieni un aizmirsti vai arī tad, ja mūs kā lopus aizdzīs no �ejienes. Mēs nevaram palikt �eit, un es nepieļau�u, lai Galbatorikss iznī�cinātu visu, kā dēļ ir vērts dzīvot. Es neļau�u viņam uzvarēt, tad

lai man drīzāk izrauj acis un nocērt rokas! Es izvēlos pretoties! E izvēlos celties no man izraktā kapa un darīt visu, lai iedzītu taj savus ienaidniekus! Es izvēlos doties projām no Kārvahallas, viņ� noskaldīja.

Es �ķērso�u Kori un tad ar kuģi do�os no Nardas uz Surdu Tur es pievieno�os vārdeniem, kuri jau gadu desmitiem cīnās, lai atbrīvotu mūs no apspiedējiem. Likās, ka cieminiekus �ī doma ir satriekusi. Ta�u es nevēlos turp doties viens pats. Nāciet kopā ar mani un izmantojiet �o iespēju vērst savu dzīvi uz labu! Nometiet va�as, kas jūs saista �eit! Rorans ar pirkstu norādīja te uz vienu te nākamo klausītāju. Kādi vārdi pēc simt gadiem skanēs no dziesminieku lūpām? Horsts� Birgita� Kiselts� Teins� Sāgajļ daudzinās mūsu paveikto. Viņi dziedās "Kārvahallas epu", jo mēa būsim vienīgais ciems, kam pietika dū�as nepakļauties Impērijai.

No Rorana acīm sāka plūst lepnuma asaras. Kas gan būtu vēl cēlāk par to, ka mēs iztīrītu Galbatoriksa traipu no Alagēzijas? Mums vairs nenāktos dzīvot bailēs, ka mūsu saimniecības kāds var izpostīt, ka mūs var nogalināt un pat apēst. Mūsu novāktā labība piederētu mums pa�iem, un likumīgajam karalim mēs sūtītu tikai to, ko pa�i vēlētos tam dāvināt. Upes un strauti būtu zelta pilni. Mēs dzīvotu dro�ībā un laimē un pat pieņemtos miesās no visas 1 tās pārticības. Tāds ir mūsu liktenis, jauneklis pabeidza.

Rorans turēja roku priek�ā savai sejai un lēnām salieca pirk�stus pāri asiņojo�ajām brūcēm. Jauneklis stāvēja, mazliet salie�cies, it kā sargātu ievainoto roku, un, daudzajiem skatieniem duroties viņā kā pīķiem, gaidīja atbildi uz savu runu. Neviens nebilda ne vārda. Pēc krietna klusuma brī�a Rorans saprata, ka cieminieki vēlas, lai viņ� turpina; tie vēlējās dzirdēt ko vairāk par viņa iztēloto mērķi un nākotni.

Katrīna.

Naktij satumstot ap lāpas mestās gaismas loku, Rorans izslē�jās taisnāk un turpināja. Viņ� neko neslēpa, tikai pūlējās, lai cie�minieki saprastu viņa domas un sajūtas, lai arī viņi sajustu mērķa apziņu, kas lika tā rīkoties viņam pa�am. Mūsu iepriek�ējā dzīve tuvojas galam. Mums ir jāceļas, jāmet kauliņi un jādodas pie vārdeniem, lai mums un mūsu bērniem būtu izredzes dzīvot kā

Iiriviem cilvēkiem. Viņa runā niknums un medus plūda vienādās ■ Ievās, ta�u visu caurstrāvoja kaismīga pārliecība un tas ļāva noturēt klausītāju uzmanību.

Kad visas tēlu bultas bija iz�autas, Rorans ieskatījās draugu un kaimiņu sejās un sacīja: Es do�os ceļā pēc divām dienām. Ja vēlaties, varat nākt man līdzi, bet es ie�u projām, lai vai kā. Tad viņ� nolieca galvu un izgāja no gaismas loka.

Dilsto�ais mēness virs galvas spīdēja aiz mākoņu stērbelēm. Cauri Kārvahallai izskrēja viegla vēja brāzma. Uz kāda jumta no�īkstēja tērauda vējrādis, pagriezdamies gaisa plūsmas vir�zienā.

Pacēlusi garos svārkus, lai nepakluptu, no pūļa gaismas lokā iznāca Birgita. Ar nomāktu sejas izteiksmi viņa sakārtoja lakatu.

�odien mēs piedzīvojām� Sieviete aprāvās, sapurināja galvu un iesmējās, it kā būtu nokaunējusies. Man ir grūti runāt pēc Rorana. Man diez ko nepatīk viņa iecere, ta�u uzskatu, ka tā ir jāīsteno. Man gan ir cits iemesls: es vēlos sadzīt �o razaku pēdas un atriebt vīra nāvi. Es ie�u kopā ar Roranu. Un ņem�u līdzi savus bērnus. Birgita izgāja no gaismas apļa.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad, apskāvu�i viens otru, uz priek�u panāca Delvins un viņa sieva Lenna. Lenna palūkojās uz Birgitu un ierunājās: Es saprotu tavu nodomu, māsiņ. Arī mēs vēlamies atriebties, tomēr vēl vairāk mēs vēlamies, lai mūsu pārējie bērni būtu dro�ībā. Un �ī iemesla dēļ ceļā dosimies arī mēs. Tad runāja vēl vairākas sievietes, kuru vīri bija nogalināti, un piekrita Lennai.

Cieminieki kādu brīdi klusināti sarunājās savā starpā, tad pieklusa un palika stāvam savās vietās. Likās, neviens cits nevēlas runāt; tā bija pārāk liela iz�ķir�anās. Rorans saprata cilvēkus. Arī viņ� pats vēl mēģināja aptvert iecerētās rīcības iespējamās sekas.

Vēl pēc brī�a pie lāpas pienāca Horsts un saspringti paskatī�jās uz liesmu. Runāt vairs nav jēgas� Mums ir vajadzīgs laiks, lai visu apdomātu. Katram ir jāizlemj pa�am. Rīt� rīt būs jauna diena. Iespējams, tad viss liksies skaidrāk. Viņ� papurināja galvu un paņēma lāpu, tad pavērsa to lejup un izdzēsa pret zemi, likdams saprast, ka visiem jāmeklē mājupceļ�, paļaujoties vien uz mēnessgaismu.

Rorans pievienojās Albriham un Baldoram, kuri soļoja gaba�liņu aiz vecāku muguras, lai ļautu tiem netraucēti apspriesties. Neviens no brāļiem pat nepacēla skatienu uz Roranu. Satraukts par brāļa atturību, Rorans vaicāja: Vai domājat, ka vēl kāds cits arī posīsies ceļā? Vai es runāju gana labi?

Albrihs strupi iesmējās. Gana labi!

-�� Roran, Baldors savādā balsī piebilda, �onakt tu būtu pār�liecinājis urgli ķerties pie arkla un pārtapt par zemnieku.

-�� Tie�ām?

-�� Kad tu beidzi runāt, es biju gatavs paķert �ķēpu un pakaļ tev mesties pāri Korei. Un es nebiju vienīgais, kas tā jutās. Jautājums jau nav par tiem, kuri izlems doties tev līdzi, bet drīzāk par tiem, kuri nolems palikt. Tas, ko tu teici� es nekad iepriek� neko tādu nebiju dzirdējis.

Rorans sarauca pieri. Viņ� bija gribējis pārliecināt cilvēkus pieņemt viņa ieceri, nevis sekot viņam pa�am. "Bet, ja reiz tāda ir likme," jauneklis nodomāja un paraustīja plecus. Tomēr �āda iespēja pārsteidza viņu negaidot. Vēl pirms kāda laiciņa tāds pavēr�siens būtu uztraucis Roranu, bet tagad viņ� jutās pateicīgs par jebko, kas ļautu viņam izglābt Katrīnu un pasargāt cieminiekus.

Baldors paliecās uz brāļa pusi. Tēvam nāksies pamest �eit lielāko daļu darbarīku. Albrihs drūmi pamāja.

Rorans zināja, ka kalēji bie�i gatavo palīgierīces kāda noteikta darba paveik�anai, un �ie īpa�ie rīki bija tas mantojums, ko tēvs nodod dēlam vai meistars māceklim. Viena no galvenajām kalēja turības un amata prasmes mērauklām bija tie�i darbarīku skaits. Horstam atteik�anās no lielākās daļas instrumentu būtu� "Tas nebūtu neko daudz smagāk par izvēlēm, ko nāktos izdarīt arī citiem kārvahallie�iem," nodomāja Rorans. Varēja vienīgi no�ē�lot, ka Horsta izvēle atņems daļu mantojuma gan Albriham, gan Baldoram.

Kad viņi nonāca līdz mājai, Rorans devās uz Baldora istabu un atlaidās gultā. Cauri sienām ilgi varēja dzirdēt Horsta un Elēnas sarunu. Jauneklis aizmiga, prātodams, ka līdzīgas sarunas risinās visā Kārvahallā, tā iz�ķirot viņa un pārējo cieminieku likteni.

Nākamajā rītā Rorans pamodies paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja, kā ducis vīru iziet no Kārvahallas un dodas uz Igualdas ūdenskrituma pusi. Jauneklis no�āvājās un lejup pa kāpnēm aizkliboja līdz virtuvei.

Pie galda sēdēja viens pats Horsts, virpinādams rokā miestiņa krūzi. Labs rīts, kalējs sveicināja.

Rorans norūca atbildes sveicienu, paņēmis no letes maizes klaipu, nolauza tam galiņu un apsēdās galda pretējā galā. Ēzdams viņ� ievēroja Horsta piesārtu�ās acis un izspūru�o bārdu. Rorans uojauta, ka kalējs pavadījis nomodā visu nakti. Vai zini, kāpēc tas vīru pulciņ� devās kalnos?

Esot jāizrunājas ar ģimenēm, Horsts strupi paskaidroja.

Jau kop� pa�as rītausmas vīri cits pēc cita dodas uz Kori. Kalējs ar paskaļu blīk�ķi nolika krūzi uz galda. Tu laikam pat nesaproti, ko esi izdarījis, aicinot mūs doties projām. Viss ciems vārās. Tu iedzini mūs stūrī, no kura ir tikai viena izeja tevis piedāvātā. Būs cilvēki, kuri tevi par to ienīdīs līdz mū�a galam. Protams, ne viens vien tevi ienīda tik un tā, uzskatot, ka tie�i tu esi vainojams notieko�ajā.

Maize Rorana mutē viļājās kā zāģskaidas, un krūtīs iesmeldza aizvainojums. "Olu mājās pārstiepa Eragons, nevis es." Un ko domā pārējie?

Horsts iedzēra malku alus un saviebās. Pārējie tevi dievina. Nedomāju, ka piedzīvo�u dienu, kad vecā Garova dēls saviļņos manu sirdi ar kaut kādām tur runām, bet vakar tu to paveici, puis, paveici gan. Viņ� ar mezglaino roku apmeta loku sev virs galvas. Un ko darīt ar �o? Es uzcēlu māju Elēnai un saviem dēliem. Es būvēju to septiņus gadus! Vai redzi to siju virs durvīm? Es salauzu trīs kājas pirkstus, pūlēdamies to iedabūt vietā. Un zini? Es atteik�os no tā visa, jo mani uzrunāja tas, ko tu vakar teici.

Rorans klusēja; tie�i to viņ� bija vēlējies. Kārvahallu vajadzēju pamest, par to nevarēja būt ne mazāko �aubu, un, ja reiz viņ� biji pieņēmis �ādu lēmumu, jauneklis neredzēja iemeslu mocīt sev ar vainas apziņu un no�ēlu. Tas ir izlemts. Es pieņem�u sekai ne�ēlojoties, lai cik skarbas tās būtu, jo �ī ir mūsu vienīgā iespēja paglābties no Impērijas nagiem.

-�� Tomēr ir viens "bet", piebilda Horsts un, atbalstījies uz elkoņa, paliecās uz priek�u, melnajām acīm gailot zem uzacJ lokiem, tev jāpatur prātā, ka tad, ja īstenība izrādīsies draņķī�gāka par tevis uzburtajām gaisa pilīm, tev nāksies par to samak�sāt. Ja tu vispirms sniegsi tiem cerību, bet pēc tam to atņemsi, viņi tevi iznīcinās.

Roranu tas neuztrauca. "Ja mēs nokļūsim līdz Surdai, dum�pinieki sagaidīs mūs kā varoņus. Ja mums tas neizdosies, mūsu nāve nolīdzinās visus parādus." Sapratis, ka kalējs pateicis visu, ko vēlējās, jauneklis pavaicāja: Kur ir Elēna?

Horsts saviebās par tik strauju sarunas pavērsienu. Aiz mājas. Viņ� piecēlās un saraustīja kamzoli pār platajiem ple�ciem. Man ir jāsakārto smēde un jāizlemj, kurus darbarīkus? ņemt līdzi ceļā. Pārējos es paslēp�u vai iznīcinā�u. Impērijai no mana darba netiks nekas.

-�� Es palīdzē�u. Rorans atgrūda krēslu no galda.

-�� Nevajag, Horsts strupi sacīja. To es varu darīt tikai kopā ar Albrihu un Baldoru. �ī smēde glabā visu manu dzīvi un arī viņējo� Turklāt savainotās rokas dēļ tu nekāds lielais palīgs nebūtu tik un tā. Paliec tepat. Varbūt noderēsi Elēnai.

Kad kalējs aizgāja, Rorans atvēra aizmugures durvis un ierau�dzīja, ka Elēna runājas ar Ģertrūdi pie lielas malkas kaudzes, kurai Horsts neļāva noplakt visu cauru gadu. Dziedniece pienāca pie Rorana un pielika plaukstu jaunekļa pierei. Baidījos, vai tik tev pēc vakardienas satraukumiem nepiemetīsies drudzis. Tavā dzimtā visiem viss dzīst neticami ātri. Es nespēju noticēt savām acīm, kad Eragons sāka staigāt divas dienas pēc tam, kad bija nodīrājis kājas glu�i jēlas. Brālēna piesauk�ana lika Roranam saspringt, ta�u sieviete, �ķiet, to pat nepamanīja. Vai palūkosi�mies, kā klājas tavam plecam?

Rorans nolieca galvu, lai Ģertrūde varētu atraisīt mezglu, kas turēja vietā vilnas lakatu, kurā karājās ievainotā roka. Kad mezgls bija vaļā, jauneklis ie�inoto apak�delmu uzmanīgi nolaida lejup, līdz roka iztaisnojās. Ģertrūde paslidināja pirkstus zem pārsēja, kas sedza ievainojumu, un noņēma to no brūces.

-�� Kas mums te būs? viņa noteica.

Gaisā uzvēdīja biezs sasmaku�u tauku smārds. Rorans sakoda zobus, lai savaldītu nelabumu, tad palūkojās lejup. Āda zem pārnēja bija kļuvusi bāla un valkana glu�i kā milzīga dzimumzīme, kas atgādināja tārpu. Knābja cirtienu Ģertrūde bija sa�uvusi, kamēr viņ� gulēja bezsamaņā, tāpēc Rorans redzēja tikai nelī�dzenu, sārtu, ar asinīm apkaltu�u līniju pleca priek�pusē. Pietūkuma un iekaisuma dēļ no kaķu zarnām savītie pavedieni bija dziļi iegriezu�ies miesā, bet no pa�a ievainojuma sūcās caurspīdīgs �ķidrums.

Pētīdama ievainojumu, Ģertrūde pa brīdim paklak�ķināja mēli, tad sakārtoja pārsēju un ieskatījās Roranam acīs. Izskatās tīri cie�ami, ta�u audi varētu iekaist. Pagaidām es to vēl nezinu. Ja tā notiks, mums nāksies plecu piededzināt.

Rorans pamāja. Vai roka darbosies, kad sadzīs?

-�� Ja vien muskulis sadzīs pareizi. Turklāt tas ir atkarīgs no tā, ko tu taisies darīt. Tu�

-�� Vai es varē�u karot?

-�� Ja tu vēlies karot, Ģertrūde lēnām sacīja, es tev ieteiktu mācīties izmantot kreiso roku. Viņa papliķēja jauneklim pa vaigu un aizsteidzās atpakaļ uz savu namiņu.

Mana roka. Rorans paskatījās uz pārsieto locekli, it kā tas vairs nepiederētu viņam. Līdz �im brīdim jauneklis nekad nebija iedomājies, cik cie�i sevis apzinā�anās ir saistīta ar ķermeņa stā�vokli. Miesas ievainojums radīja ievainojumu psihē un otrādi. Rorans lepojās ar savu ķermeni, un tagad, ieraugot to savainotu, viņ� satrūkās, jo īpa�i tāpēc, ka roka bija sakropļota uz visiem laikiem. Pat ja tā atkal darbosies, pamatīga rēta atgādinās par �o ievainojumu līdz pat mū�a beigām.

Paņēmusi Roranu zem rokas, Elēna ieveda jaunekli atpa�kaļ mājā. Horsta sieva saplucināja pāris izkaltu�u piparmētru stublāju tējkannā un uzlika to uz plīts uzvārīties. Tu viņu tie-J �ām mīli, vai ne?

-�� Ko? Rorans pārsteigts paskatījās uz Elēnu.

Kalēja sieva uzlika roku sev uz vēdera. Katrīnu. Viņa pasmaidīja. Es neesmu akla. Es zinu, ko tu izdarīji viņas dēļ, un es lepojos ar tevi. Ne katrs vīrs uzdrīkstētos ko tādu.

-�� Tam nebūs nekādas nozīmes, ja nespē�u viņu atbrīvot.

Tējkanna sāka uzstājīgi svilpt. Tev tas izdosies, kaut kā, bet

izdosies� Elēna ielēja tēju. Mums būtu jāsāk gatavoties ceļam, Es sāk�u ar virtuvi. Kamēr rosī�os �eit, vai tu varētu uziet aug�ā un nonest visas drēbes, gultas veļu un visu citu, kas, tavuprāt, noderētu ceļā?

-�� Kur to visu salikt? Rorans vaicāja.

-�� Viesistaba būs gana laba.

Tā kā kalni bija pārāk stāvi un me�i pārāk biezi, lai izmantotu ratus, Rorans saprata, ka viņi var paņemt līdzi vien to, ko pa�i spēj panest vai ko var uzkraut mugurā abiem Horsta zirgiem. Tiesa, vienu no kumeļiem nevai'ēja īpa�i pārslogot, lai Elēna I varētu kāpt tam mugurā ikreiz, kad ceļ� izrādītos pārāk grūts� sievietei stāvoklī.

Visu vēl nelāgāku padarīja apstāklis, ka daudzām Kārvahallas� ģimenēm nemaz nebija gana zirgu gan nastām, gan tiem pārāk jaunajiem, pārāk vecajiem vai pārāk slimajiem, kas nespētu turēties līdzi pārējiem gājiena laikā. Bija skaidrs, ka kravas nāksies� dalīt. Jautājums gan bija: ar ko �ī dalī�anās būs iespējama? Viņi vēl arvien nezināja, kur�, izņemot Birgitu un Delvinu, dosies ceļā� kopā ar kalēja ģimeni.

Tāpēc tad, kad Elēna beidza saiņot līdzņemamās mantas galvenokārt pārtiku un drānas -, viņa aizsūtīja Roranu noskaidrot,� vai kādam nav vajadzīga papildu vieta uz nastu nesējiem dzīv�niekiem un, ja nav, vai viņa varētu uz kāda zirga novietot savas mantas, jo mājā palika krietni daudz mazāk nozīmīgu lietu, kuras viņa labprāt ņemtu līdzi, ja būtu brīva vieta, bet citādi pamestu tepat.

Par spīti tam, ka ļaudis �audījās �urpu turpu pa Kārvahallas ieliņām, ciemā valdīja uzspiests stingums, nedabisks miers, kas slēpa drud�aino rosību aiz namu sienām. Gandrīz neviens nesa�runājās, visi gāja nodurtām galvām, iegrimu�i katrs savās domās.

Kad Rorans pienāca pie Orvala mājas, viņam nācās dauzīt ar klauvēkli teju veselu minūti, līdz zemnieks atvēra durvis. Ak, tas esi tu, Di�veseri. Orvals iznāca uzjieveņa. Piedod, ka tev nācās gaidīt, bet es biju aizņemts. Kā es varu tev palīdzēt? Viņ� pret plaukstu izdauzīja garu, melnu pīpi un tad sāka to nervozi virpināt pirkstos. Rorans dzirdēja, kā mājas iek�ienē tiek bīdīti krēsli un cits pret citu sitas kastroļi un pannas.

Rorans raiti pārstāstīja Elēnas piedāvājumu un lūgumu. Orvals paraudzījās aug�up debesīs. Manuprāt, ar savām mantām es tik�u galā pats. Parunājies ar pārējiem, ja tev tomēr vajadzēs vietu, man ir pāris vēr�u, kuriem varētu vēl kaut ko uzkraut.

-�� Tātad tu nāksi?

Orvals apmulsis pārvēla ķermeņa smagumu uz otras kājas. Nu, es glu�i tā neteiktu. Mēs vienkār�i� gatavojamies, ja nu notiktu vēl viens uzbrukums.

-�� Ak tā. Rorans nobrīnījās un smagi aiz soļoja uz Kiselta mājas pusi. Viņ� drīz vien atklāja, ka neviens viņam nesaka, vai viņi izlēmu�i doties projām no Kārvahallas, lai gan gatavo�anās ceļam bie�i bija acīmredzama.

Turklāt ciematnieki izturējās pret Roranu ar tādu bijību, ka viņam sametās neērti. Tas bija manāms katrā sīkumā: līdzjū�tībā par viņa nelaimi, cieņpilnajā klusē�anā, kad viņ� runāja, un piekrīto�ajā murminā�anā, kas pavadīja katru jaunekļa apgalvo�jumu. Likās, ka viņa rīcība kop� kareivju parādī�anās būtu cēlusi Rorana stāvokli sabiedrībā un iedvesusi bailes cilvēkos, kurus jauneklis pazina kop� bērna kājas, radot grūti pārvaramu atsve��inātību.

"Es esmu iezīmēts," Rorans nodomāja, soļodams pa dub�ļiem. Viņ� apstājās pie kādas peļķes un pieliecās, lai izpētītu pa�a atspulgu, prātodams, vai pamanīs tajā kaut ko tik ļoti at�ķirīgu no vecā Rorana.

Viņ� redzēja vīru saplēstās, ar asinīm notraipītās drānās, 4s uzkumpu�u muguru un pie krūtīm piesietu, neveikli savilkt� roku. Pakakli un vaigus klāja bārdas rugāji, bet mati bija sapin kāju�ies niknās virvēs, kas vijās ap galvu kā savāds oreols. Tai� visbiedējo�ākās bija acis tās bija iegrimu�as dziļi dobumoll liekot viņam izskatīties teju apsēstam. Sajās divās baisajās alāfl kā nokaitēts tērauds kvēloja skatiens, kurā liesmoja zaudējuma! niknuma un nevaldāmu alku virpuļi.

Rorana sejai pārslīdēja greizs smaids, padarot tās izteiksmi vēl jo biedējo�āku. Jauneklim patika, kā viņ� izskatījās. Tas atbildi viņa sajūtām. Tagad Rorans saprata, kā viņam bija izdevies ietek mēt cieminiekus. Viņ� atieza zobus. Man �is izskats vēl noderēs, Tas man palīdzēs iznīcināt razakus.

Pacēlis galvu, viņ�, apmierināts pats ar sevi, devās tālāk pa ielu. Tajā brīdī Roranu panāca Teins un sagrāba jaunekļa apak�J delmu sirsnīgā tvērienā. Di�veseri! Tu nemaz nevari iedomāties, kā es priecājos tevi redzēt!

Vai tie�ām? Rorans nobrīnījās pa �o nakti pasaule tie�ām likās apgriezu�ies ar kājām gaisā.

Teins sparīgi pamāja ar galvu. Kop� mēs uzbrukām kareiv�jiem, man viss likās bezcerīgi zaudēts. Man ir sāpīgi to atzīt, bet tā nu tas bija. Sirds visu laiku sitās tā, it kā man tūlīt, tūlīt būtu jāieveļas akā; rokas drebēja, un es jutos nedziedināmi slims. Man pat �ķita, ka mani kāds ir saindējis! Tas bija ļaunāk par pa�u nāvi! Bet tas, ko tu vakar pateici, mani uz vietas izdziedināja, ļāva atkal saskatīt pasaulē mērķi un jēgu! Es� es pat nespēju izskaidrot tās �ausmas, no kurām tu mani izglābi. Esmu tavs parādnieks līdz mū�a galam. Ja tev ir kas vajadzīgs, tikai pasaki man, un es palīdzē�u.

Arī Rorans aizkustinājumā satvēra zemnieka apak�delmu un sacīja: Paldies tev, Tein. Paldies. Teinam acīs sariesās asaras, tad viņ� nolieca galvu, atlaida Rorana roku un atstāja jaunekli stāvam vienu ielas vidū.

Ko es esmu izdarījis ?

Kad Rorans iegāja "Septiņos klaipos", Morna krodziņā, viņu apņēma biezu garaiņu dūmaka. Viņ� apstājās zem urgļa ragiem, kas bija piesisti virs durvījņ, un nogaidīja, līdz acis liļirod ar puskrēslu pla�ajā telpā. Vai te kāds ir? jauneklis uzsauca.

Durvis uz virtuvi atsprāga vaļā, pa tām izbrāzās Tara un aiz viņas arī Morns. Abi drūmi paglūnēja uz Roranu. Tara iesprauda |(ii|.īgās dūres gurnu apaļumos un prasīja: Ko tu te meklē?

Rorans mirkli pētīja sievieti, cenzdamies izprast pēk�ņā nai�dīguma iemeslu. Vai esat izlēmu�i doties kopā ar mani pāri Korei?

-�� Tā nav tava darī�ana! Tara atcirta.

Ir gan, ir gan. Ta�u jauneklis savaldījās un tā vietā atbildēja: Lai kādi būtu jūsu nodomi, ja jūs nolemtu nākt kopā ar mums, l'llēna vēlējās uzzināt, vai jūsu saiņos atrastos vieta da�ām viņas mantām vai varbūt jums pa�iem ir vajadzīga papildu vieta. Viņa�

-�� Papildu vieta, kā tad! Morns izgrūda. Viņ� pamāja uz sienu aiz bāra letes, kur rindojās ozolkoka mucas. Man tur, ievīstītas salmos, ir divpadsmit mucas visdzidrākā ziemas eila, kuras pēdē�jos piecus mēne�us esmu turējis tam mats matā nepiecie�amajā vēsumā. Tas ir Kvimbija beidzamais brūvējums! Ko man ar tām iesākt? Un ko darīt ar miestiņa un tum�alus vātīm? Ja es tās atstā�u krogū, kareivji nedēļas laikā visu iztemps vai varbūt viņi mucas sadragās un alu izlies zemē, kur vienīgās radības, kas to nobaudīs, būs tārpi. Ko nu tur! Morns apsēdās un, purinādams galvu, sāka lauzīt rokas. Divpadsmit pūliņu gadi! Kop� tēva nāves es diendienā strādāju krogū, kā viņ� to man ierādīja. Un tad jūs ar Eragonu savārāt �itās ziepes. Tas� Viņ�, saraustīti elpodams, apklusa un tad ar piedurkni noslaucīja tuklo seju.

-�� Būs jau labi, Tara noteica. Viņa aplika roku Mornam ap pleciem un ar varenu pirkstu pabakstīja Rorana virzienā. Kas tev ir devis tiesības ar savām savādajām runām sabuntot Kārv hallu? Ja mēs dosimies ceļā, kā mans nabaga vīrs nopelnīs iztiku Viņ� nevar paņemt savu amatu līdzi kā Horsts vai Gedriks. Viņ nevar mitināties plikā laukā un audzēt tur labību kā tu! Tas na iespējams! Visi pametīs ciemu, un mums būs jācie� bads. Pat ta ja mēs dosimies tev līdzi, mums tik un tā būs jācie� bads. Tu e izpostījis mūsu dzīvi!

Rorans no sievietes piesarku�ās, piktās sejas pārlaida skatien uz Morna satrauktajiem vaibstiem, tad pagriezās un atvēra dur vis. Uz sliek�ņa viņ� apstājās un klusā balsī teica: Es vienmēr uzskatīju jūs par saviem draugiem. Es nevēlos, lai Impērija jū nokautu. Izgājis pa durvīm, viņ� savilka vesti cie�āk un devā projām no kroga, pa ceļam prātodams par tikko dzirdēto.

Kad viņ� apstājās pie Fiska akas, lai padzertos, pienāca Bir gita. Viņa noskatījās, kā jauneklis nopūlas, ar vienu roku mēģino uzvilkt spaini. Ar da�ām ierastām rokas kustībām sieviete izcēl spaini no akas un, pati nepadzērusies, pasniedza to Roranam. Viņ iedzēra pāris malku vēsā �ķidruma, tad sacīja: Es priecājos, k izlēmi pamest Kārvahallu. Jauneklis pasniedza spaini atpak

Birgita nopētīja Roranu. Es pazīstu to dziņu, kas dod tev spēku, jo tā urda arī mani; mēs abi gribam dabūt rokā razakus. Tomēr, kad tas būs paveikts, es prasī�u no tevis atlīdzību pa Kvimbija nāvi. To gan nekad neaizmirsti. Viņa atlaida pilno spaini, un, vin�as rokturim zibot gaisā, tas aizlidoja lejup akā. Pēc mirkļa akas dziļumos atbalsojās skaļ� plunk�ķis.

Rorans pasmaidīja, noskatoties pakaļ aizejo�ajai Birgitai. Viņas paziņojums jaunekli drīzāk iepriecināja, nevis apbēdināja; viņ� zināja, ka pat tad, ja visi kārvahallie�i pamestu viņu vai mirtu, Birgita palīdzētu nomedīt razakus. Bet pēc tam ja vien �āds "pēc tam" vispār būs iespējams viņam nāktos samaksāt sievietes prasīto cenu vai arī nogalināt viņu. Tādās lietās cits risi�nājums nebija iespējams.

Pret vakaru mājā atgriezās Horsts un abi dēli, nesdami divus nelielus, vaskadrānā ievīstītus saiņus. Vai tas ir viss? vaicāja

Klēna. Horsts tikko jau�ami pamāja, tad nolika saiņus uz galda un atritināja tos, atklādams apkārtējiem �etrus veserus, trīs knaib�les, skrūvspīles, vidēja izmēra plē�as un nelielu laktu.

Kad viņi visi piecatā sēdās pie vakariņu galda, Albrihs un Bal�dors sāka stāstīt, ka manīju�i daudzus ciematniekus neuzkrīto�i gatavojamies ceļam. Rorans uzmanīgi klausījās, cenzdamies izse�kot, kur� kuram aizdevis ēzeļus, kurās saimniecībās nav manīta nekāda rosība un kuriem varētu būt vajadzīga palīdzība, lai sasai�ņotu ceļam vajadzīgo.

-��� Lielākā liksta, zināja teikt Baldors, ir ēdamais. Mēs varam paņemt līdzi tikai zināmu daudzumu pārtikas, bet Korē samedīt zvērus un putnus diviem vai trijiem simtiem cilvēku būs ļoti grūti.

-�� Mmm. Horsts pakratīja pirkstu, jo mute bija pilna ar pupiņām, tad viņ� tās norija. Nē, medības nederēs. Jāņem līdzi ganāmpulki. Mums pa visiem kopā būs gana aitu un kazu, lai pārtikas pietiktu mēnesim vai pat ilgākam laikam.

Rorans pacēla nazi. Vilki.

-�� Mani vairāk uztrauc tas, ka dzīvnieki noklīdīs me�ā, Horsts atbildēja. Ar ganī�anu mēs krietni pamocīsimies.

Nākamo dienu Rorans aizvadīja, palīdzēdams visiem, kam vien spēja. Viņ� runāja maz, ļaujot cilvēkiem pa�iem redzēt, kā viņ� nopūlas ciema labā. Vēlu vakarā jauneklis pārguris, bet cerību pilns ievēlās gultā.

Pirmie saules stari pārdūra Rorana sapņus, un viņ� pamodās, liktenīgu gaidu pārņemts. Jauneklis piecēlās un uz pirkstgaliem nogāja lejā pa kāpnēm, tad devās ārā no mājas un, rīta klusuma apņemts, paskatījās uz dūmakā tītajiem kalniem. Elpa uzmeta gaisā baltu mutuli, tomēr Roranam nesala, jo sirds sitās baiļu un cerību rakstā.

Pēc brokastīm, kuru laikā neviens neko daudz nerunāja, Horsts izveda zirgus mājas priek�ā, kur Rorans palīdzēja Albri�ham un Baldoram piesprādzēt seglu somas un pārējos mantu saiņus. Tad Rorans pacēla savu ne�ļavu, sa�utumā no�ņākdamies, kad ādas siksna iegriezās ievainotajā plecā.

Horsts aizvēra mājas durvis. Kalējs mirkli pakavējās, ar pirk�stiem noglāstīdams tēraudā kalto durvju rokturi, tad paņēma Elēnas roku un noteica: Iesim.

Kamēr viņi gāja cauri Kārvahallai, Rorans redzēja, kā norū�pēju�ās ģimenes pulcējas pie saviem namiem starp iedzīves sai�ņiem un trok�ņojo�iem mājdzīvniekiem. Viņ� manīja aitas un suņus ar mugurā uzsietām somām, noraudāju�os bērnus ēzelī�u seglos un steigā sameistarotas ragavas, kurās bija iejūgti zirgi, kam pie sāniem karājās būri ar apjuku�ām, kluksto�ām vistām. Viņ� redzēja savu vārdu triumfu un nezināja, priecāties vai raudāt.

Viņi apstājās Kārvahallas ziemeļu galā un gaidīja ļaudis, kas viņiem pievienotos. Pagāja neilgs brīdis, tad no sāniem parādī�jās Birgita kopā ar Nolfavrelu un mazākajiem bērniem. Birgita sasveicinājās ar Horstu un Elēnu un nostājās netālu no kalēja.

Vēl pēc brī�a Ridlijs kopā ar savu ģimeni gar baļķu �oga ārpusi atdzina teju simt aitu no Palankāra ielejas austrumu puses. Nolēmu, ka labāk tās netriekt cauri Kārvahallai, Ridlijs uzsauca, cenzdamies pārkliegt aitu sacelto troksni.

-�� Prātīga doma! atbildēja Horsts.

Tad parādījās Delvins, Lenna un viņu pieci bērni, Orvals ar savējiem, Lorings ar dēliem, Kalita un Teins viņ� veltīja Rora�nam platu smaidu, pēc tam arī Kiselta saime. Sievietes, kuras nesen bija paliku�as atraitnēs, pulcējās ap Birgitu. Pirms saule pakāpās pāri kalnu virsotnēm, ciematnieku lielākā daļa bija izvie�tojusies gar baļķu �ogu. Tomēr daudzu vēl trūka.

Vajadzēja sagaidīt Mornu, Taru un vēl vairākus citus. Parādī�jās Ivors, ta�u bez mantām. Tu laikam paliec, Rorans secināja. Jauneklis pakāpās nostāk no spītīgu kazu pulciņa, ko mēģināja noganīt Ģertrūde.

-�� Tā gan, Ivors noguris novilka. Viņ� nodrebēja un, sakrus�tojis kaulainās rokas, it kā mēģinātu noturēt kādu nieku siltuma, pagriezās pret lēco�o sauli un pacēla galvu, lai caurspīdīgie stari apspīdētu seju. Svārts atteicās pamest mājas. Eh! Jau pierunā��ana paslēpties Korē bija ir�anās pret straumi. Kādam ir jārūpējas par viņu, un man nav bērnu, tāpēc� Viņ� paraustīja plecus. Tiesa, �aubos, vai es spētu pamest sētu.

-�� Un ko tu darīsi, kad ieradīsies kareivji?

-�� Pacīnī�os, lai viņiem ir ko atcerēties.

Rorans izgrūda aizsmaku�u smējienu un uzsita Ivoram uz pleca, cenzdamies neizrādīt, ka viņi abi saprot, kas sagaida visus palicējus.

Tievs, vidēju gadu vīrs, vārdā Etlberts, pienāca pie ceļam sapo�su�os kārvahallie�u pulka un iekliedzās: Jūs visi esat muļķi! Pūlis draudīgi sakustējās, lai palūkotos uz apsūdzētāju. Visa �ī neprāta laikā es centos saglabāt skaidru galvu un prātu, ta�u es neseko�u pļāpīgam apmātajam! Ja viņa vārdi nebūtu padarīju�i jūs aklus, jūs saprastu, ka viņ� ved jūs dro�ā nāvē! Lai nu kā, es nekur neie�u! Mēģinā�u aizlavīties garām kareivjiem un meklē�u glābiņu Terinsfordā. Viņi vismaz ir mūsējie, ne kaut kādi tur Surdas barbari. Viņ� nospļāvās un, apgriezies uz papē�a, aizsoļoja atpakaļ.

Baidīdamies, ka Etlberta rīcība varētu likt pārdomāt vēl kādam, Rorans pārlaida skatienu tiem, kas bija sanāku�i, lai dotos projām, un ar atvieglojumu manīja vien nemierīgu sa�ukstē�anos. Tomēr viņ� negribēja vilcināties un ļaut ļaudīm mainīt savu lēmumu. Jauneklis klusu pavaicāja Horstam: Cik ilgi mēs gaidīsim?

-�� Albrih un Baldor, cik ātri spējat, apskrieniet visas mājas un pārliecinieties, vai vēl kāds nāks mums līdzi. Un tad dodamies ceļā. Brāļi aizsteidzās uz pretējām pusēm.

Pēc pusstundas Baldors atgriezās ar Fisku, Izoldi un zirgu, ko viņiem bija izdevies aizņemties. Pametusi vīru velkamies aiz�mugurē, Izolde piesteidzās pie Horsta, ar rokām kā vējdzirnavām atgaiņādama ikvienu, kas trāpījās ceļā, laikam nemaz nemanī�dama, ka puse matu ir izsprauku�ies no pavir�i sapītā mezgla un tagad kūļājas dīvainās �ķipsnās ap galvu. Sieviete apstājās un aizgūdamās mēģināja tikt pie elpas. Atvainojiet, ka tā aizkavē�jāmies, ta�u Fiskam bija grūti pamest darbnīcu. Nespēja izlemt, kuras ēveles un kaltus ņemt līdzi. Viņa spalgi, gandrīz histēriski iesmējās. Nabags izskatījās kā runcis, ko ielenku�as peles, tāpēc nevar iz�ķirties, kurai klupt virsū. Fisks cilāja te vienu instru mentu, te otru.

Horsta lūpas savilka līdzjūtīgs smaids. Es viņu lieliski sa protu. It

Rorans mēģināja saskatīt Albrihu, tomēr velti. Viņ� sakoda zobus. Kur viņ� ir?

Horsts uzsita jauneklim uz pleca. Izskatās, ka tur.

Starp mājām parādījās Albrihs ar uzmestu lūpu un mugurā uzsietām trim alus mu�elēm. Skats bija gana komisks, lai Baldors un vēl vairāki cieminieki sāktu smieties. Vienā pusē Albriham, salīku�i zem milzīgiem saiņiem, nāca Morns ar Taru. Arī ēzelis un divas kazas, ko viņi vilka līdzi, teju ļima zem savām nastām Rorans ar pārsteigumu secināja, ka arī dzīvniekiem mugurā ir uzsietas mucas.

-�� Viņi nespēs noiet ne jūdzi, Rorans norūca, dusmodamies par laulātā pāra muļķīgo izrīko�anos. Un ēdamā viņiem pie�trūks. Vai viņi domā, ka pārējiem �ie jābaro?�

Horsta apslāpētais smējiens pārtrauca jaunekļa puko�anos.

-�� Par pārtiku es neko daudz neuztrauktos. Morna alus node�rēs omas uzturē�anai un tā mums būs vajadzīga vairāk par vienu otru maltīti. Gan redzēsi.

Tikko Albrihs bija ticis vaļā no mucām, Rorans pārvaicāja abiem kalēja dēliem: Vai nu ir visi? Kad brāļi atbildēja apstipri�no�i, Rorans no�ķendējās pie sevis un trieca dūri pret gurnu. Bez Ivora Palankāra ielejā bija nolēmu�as palikt vēl trīs Etlberta, Parra un Knuta ģimenes. "Es nevaru viņus piespiest doties pro�jām." Rorans nopūtās. Labi. Nav nozīmes gaidīt ilgāk.

Cieminieku pūlis satraukumā noviļņojās; beidzot bija pienācis atvadu brīdis. Horsts un vēl pieci vīri pavilka sāņus �oga baļķus un tad pārmeta izraktajam grāvim dēļus, lai cilvēki un dzīvnieki vieglāk tiktu tam pāri.

Horsts pamāja. Es domāju, ka tev, Roran, būtu jāiet priek��galā.

-�� Pagaidiet! Fisks pieskrēja un ar acīmredzamu lepnumu pasniedza Roranam melninātu, se�as pēdas garu vilkābeles nūju ar nopulētu sakņu mezglu vienā un strupu zilgana tērauda uzgali otrā galā. Es to pagatavoju pagāju�ajā naktī, namdaris paskaid�roja. Man likās, ka tev tas varētu noderēt.

Rorans pārslidināja kreiso roku pār nūju, apbrīnodams koka gludumu. Tā ir lieliska dāvana. Tava amata prasme ir tik izcila� Paldies. Fisks greizi pasmaidīja un pakāpās atpakaļ.

Apzinādamies, ka viņu vēro viss cieminieku pūlis, Rorans pagriezās pret kalniem un Igualdas ūdenskritumu. Plecs zem ādas siksnas pulsēja. Viņam aiz muguras palika tēva pī�ļi un viss, ko viņ� bija pieredzējis �ajā dzīvē. Priek�ā bālajās debesīs slējās robainas kalnu virsotnes, aiz�ķērsodamas ceļu uz nosprausto mērķi un pārbaudīdamas viņa apņēmību. Ta�u viņ� izrādīsies stiprāks. Un viņ� neatskatīsies.

Katrīna.

Ar paceltu zodu Rorans devās uz priek�u. Nūjas uzgalis noklaudzēja pret pārmestajām laipām, un jauneklis izgāja no Kārvahallas, vezdams cieminiekus kalnu pirmatnībā.

♦ ♦ ♦

Bom.

Eragona un pārējo Telnēras kraujas malā sanāku�o ļau�u priek�ā gaisā varenos spārnus plivināja pūķis saules spo��umā, apdvesdams visus ar ritmiskām vēja brāzmām. �ilbino�o rītausmas staru apspīdēts, pūķa ķermenis �ķita liesmojam. Mil�zeņa zelta zvīņas izraibināja zemi un kokus ar ņirbo�iem saules zaķī�iem. Pūķis bija krietni lielāks par Safiru un, sprie�ot pēc apmēriem, varēja būt vairākus gadsimtus vecs. Arī tā kakls, locekļi un aste bija krietni masīvāki. Pūķa mugurā sēdēja Jātnieks, kura baltās drēbes skaisti izcēlās uz spo�o zeltaino zvīņu fona.

Pavērsis seju aug�up, Eragons nometās ceļos. Es tomēr neesmuļ viens� Apbrīns un atvieglojums pārņēma sirdi. Tagad viņam vairs nenāksies vienam uzņemties atbildību par vārdenu un Galbatoriksa sadursmes iznākumu. Te bija viens no sendienu mierne�iem, atvests �urp no laika dzīlēm, lai vadītu Eragona gaitas, dzīvs simbols un apliecinājums leģendām, kuras Safiras Jātnieks bija klausījies bērnībā. Te bija viņa skolotājs. Te bija dzīva leģenda!

Kad pūķis pagriezās, lai nolaistos, Eragonam aizrāvās elpa; milzīgā radījuma kreiso priek�ķetnu bija no�ķēlis briesmīgs cir�tiens, reiz varenā iero�a vietā atstādams nevarīgu, baltu strupuli. Jauneklim acīs sariesās asaras. j j

Pūķis nolaidās mīkstajā āboliņā, kalna virsotnē saceļot izkal�tu�u zariņu un lapu virpuli, un sakļāva spārnus. Jātnieks uzma�nīgi norausās pa pūķa veselo priek�ķetnu un, salicis rokas pie krūtīm, pienāca pie Eragona. Elfam bija sudrabaini mati, un viņ� izskatījās neiespējami vecs, lai gan vienīgā gadu nastas zīme bija bezgalīgas līdzjūtības un skumju izteiksme sejā.

Osthato Chetowā, Eragons sveicināja elfu. Sērojo�o Zintniek� Tu mani sauci, un es esmu ieradies. Tad jauneklis pēk�ņi atcerējās Arjas mācītos pieklājības rituālus un pieskārās lūpām. -Atra esterni ono thelduin.

Jātnieks pasmaidīja. Viņ� saņēma Eragonu aiz pleciem un pacēla aug�up, vērdamies jauneklī ar tādu sirsnību, ka Eragons nespēja novērst no elfa skatienu; viņ� likās nogrimstam Jātnieka acu bez�galīgajā dzelmē. Eragon Ēnkāvi, mans īstais vārds ir Oromiss.

Tu to zināji, Islanzadi no�ukstēja, un aizvainojums kara�lienes balsī strauji pārvērtās dusmu vētrā. Tu zināji par Era�gona pastāvē�anu, tomēr man nebildi ne vārda? Kāpēc tu mani piekrāpi, Surtugal?

Atbrīvojis Eragonu no sava suģestējo�ā skatiena, Oromiss pie�vērsās karalienei. Es neko neteicu tāpēc, ka nebiju pārliecināts, vai Eragons un Arja nodzīvos gana ilgi, lai sasniegtu Elesmēru. Man nebija ne mazākās vēlē�anās dot tev tik trauslu cerību, kas varēja sa�ķīst jebkurā mirklī.

Islanzadi apmetās uz papē�a, gulbja spalvu apmetnim uzsitoties gaisā kā spārniem. Tev nebija nekādu tiesību slēpt �ādas ziņas no manis! Es varēju nosūtīt kareivjus, lai tie pasargātu Arju, Eragonu un Safiru jau Farthendurā un atgādātu viņus uz �ejieni.

Oromiss skumji pasmaidīja. Es no tevis, Islanzadi, neko neslēpu tikai to, ko tu pati biji izvēlējusies neredzēt. Ja tu būtu pieredzējusi zemi, kā tev to pienāktos darīt, tu būtu pamanījusi Alagēziju piemeklēju�o juku cēloni un uzzinājusi patiesību par Arju un Eragonu. To, ka savās sērās tu varēji piemirst par vār�deniem un rūķiem, es saprotu, bet kā tu varēji aizmirst Bromu? Vinr Alfakyn? Pēdējo no Elfu Draugiem? Tu, karalien, esi sēdējusi savā tronī akla un neuzmanīga pret pasauli. Es nevarēju atļauties novirzīt tavas domas vēl tālāk no valdī�anas pār elfu valsti, liekot tev pārdzīvot vēl vienu zaudējumu.

Islanzadi dusmas norima. Karaliene stāvēja klajumā ar bālu seju un no�ļauptiem pleciem. Tu norādīji manu īsto vietu, viņa no�ukstēja.

Zelta pūķis pieliecās, lai nopētītu Eragonu ar dzirksto�i zibo��ajām acīm, un apdvesa jaunekli ar karstu, miklu elpu. Es prie�cājos satikt tevi, Eragon Ēnkāvi. Es esmu Glēdrs. Pūķa balss jo viņ� neap�aubāmi bija vīrie�u dzimuma dunēja Eragona prātā kā kalnu lavīnas dārdoņa.

Jauneklis spēja vien pieskarties lūpām un pateikt: Tas man ir milzīgs gods.

Tad Glēdrs pievērsās Safirai. Viņa stāvēja nekustoties, stīv izliekusi kaklu, kamēr Glēdrs apostīja viņas vaigu un spārn malu. Eragons manīja, kā Safiras saspringtie ķetnu muskuļi nevil��us nodreb. Tu smar�o pēc cilvēkiem, Glēdrs bilda, un par savu rasi tu zini vien to, ko tev iemācīju�i pa�as instinkti, tomēr tev ir īsta pūka sirds.

�īs klusās sarunas laikā Oriks stādījās priek�ā Oromisam.

-�� Patiesi, tas ir daudz vairāk, nekā es uzdrīkstējos cerēt vai iztēloties. Tu, Jātniek, esi patīkams pārsteigums �ajos drūmajos laikos. Viņ� piespieda dūri pie sirds. Ja vien es neatļaujos pārāk daudz, tad mana karaļa un mana klana vārdā es gribētu uzdot tev kādu jautājumu, kā tas ir ierasts starp rūķiem.

Oromiss pamāja. Un es uz to atbildē�u, ja vien tas būs manos spēkos.

-�� Tad saki man, kāpēc tu visus �os gadus slēpies! Mums tevis, Argetlam, ļoti pietrūka.

-�� Ak, nopūtās Oromiss. �ajā pasaulē sāpju ir pārpārēm, un viena no lielākajām ir nespēja palīdzēt tiem, kuri nonāku�i postā. Es nedrīkstēju riskēt un pamest �o slēptuvi, jo, ja es būtu gājis bojā, pirms iz�ķiltos kāda no Galbatoriksa olām, tad vairs nepaliktu neviena, kas spētu nodot mūsu noslēpumus jaunajam Jātniekam, un tad pieveikt viltvārdi būtu krietni grūtāk.

-�� Vai tas bija patiesais iemesls? Oriks izgrūda. Tie ir gļēvuļa vārdi! Olas varēja tā arī neiz�ķilties.

Klajumu pārņēma nāvējo�s klusums, kurā varēja saklausīt vien Glēdra slāpēto ņurdē�anu. Ja tu nebūtu mans viesis, Islanzadi sacīja, es pati tevi nogalinātu par tādu apvainojumu.

Oromiss paplēta rokas. Nē, viņa teiktais mani neaizvainoja. Tā ir saprotama sajūta. Tev jāzina, Orik, ka mēs ar Glēdru nespē�jam cīnīties. Glēdrs ir smagi savainots, un es, elfs pielika roku pie deniņiem, arī esmu smagi cietis. Kad atrados Atkritēju gūstā, viņi manī kaut ko salauza. Tiesa, es vēl spēju mācīt un mācīties, ta�u es vairs nespēju valdīt pār maģiju, ja nu vienīgi likt lietā kādas

nenozīmīgas burvestības. Senais spēks neatgrie�as manī, lai kā es Censtos. Kaujā es būtu nederīgāks par nederīgu es būtu mūsu armijas vājais posms un apdraudējums; kāds, kuru viegli sagūstit un pēc tam izmantot pret sabiedrotajiem. Tāpēc mūsu visu nākotnes vārdā es paslēpos no Galbatoriksa ietekmes uz visiem laikiem, kaut gan vairāk par visu alku atklāti stāties viņam pretī.

-�� Veselais Kroplis, Eragons nomurmināja.

-�� Piedod man, Oriks atvainojās^Viņ� izskatījās pagalam Hatriekts.

-�� Tam nav nozīmes. Oromiss uzlika roku uz Eragona pleca.

Ar jūsu atļauju, Islanzadi Drottning?

-�� Ej, karaliene gurdi sacīja. Ej ar mieru.

Glēdrs pieplaka pie zemes, un Oromiss pa pūķa kāju izveicīgi uzrausās seglos. Lidojiet man līdzi, Eragon un Safira. Mums daudz kas jāpārrunā. Zeltainais pūķis pacēlās spārnos no kraujas malas un izmeta pla�u loku, celdamies aug�up ar gaisa strāvu.

Eragons un Oriks atvadījās ar cie�u rokasspiedienu. Nes godu mūsu klanam, rūķis noteica.

Kāpdams Safirai mugurā, Eragons jutās tā, it kā dotos bezga�līgā ceļojumā, un tāpēc viņam jāatvadās no visiem, kas paliek aiz muguras. Tomēr viņ� vienkār�i paskatījās uz Arju un pasmaidīja, ļaudams sejā uzplaukt sajūsmas un prieka izteiksmei. Elfa sarauca pieri, viņas vaibstos pazibēja satraukums, bet tad jau Eragons bija projām, Safiras aizrautīgā lidojuma uznests debesīs.

Abi pūķi gar balto klinti nolidoja vairākas jūdzes uz zieme�ļiem. Varēja dzirdēt vien vareno spārnu radītos �vīkstus. Safira lidoja līdzās Glēdram. Viņas dedzība savērpa mutulī Eragona prātu, padarīdama spēcīgākas arī jaunekļa izjūtas.

Viņi nolaidās kādā citā klajumā uz kraujas malas gandrīz tur, kur atklātā akmens siena bija nobrukusi līdz pa�ai zemei. Klaja taka veda no bezdibeņa malas līdz zemas, starp �etru koku stum�briem izaudzētas, mājas slieksnim. Viens no kokiem auga pāri straumītei, kas iztecēja no me�a noslēpumainajiem dziļumiem. Glēdram namiņ� bija par mazu; tas bija tik pieticīgs, ka viegli ietilptu pūķa krū�kurvī.

-�� Laipni lūgts manās mājās, sacīja Oromiss, ar neparast izveicību nolēkdams uz zemes. Es mitinos �eit, Telnēras krauj jas pa�ā malā, jo tas man dod iespēju netraucēti domāt un pētīt Mans prāts labāk darbojas projām no Elesmēras un citu lau� traucējo�ās klātbūtnes.

Oromiss nozuda mājā, tad atgriezās ar diviem ķeblī�iem u divām dzidra, auksta ūdens krūkām. Viens ķeblītis un krūka tiki Eragonam. Jauneklis padzērās un, cenzdamies neizrādīt apbrīnr un nervozitāti, pārlaida skatienu pla�ajai Duveldenvārdenas aina� vai. Viņ� gaidīja, kad elfs ierunāsies. Es esmu saticis vēl vienu Jāt�nieku! Safira, kas tupēja līdzās Eragonam, bija piekalusi skatienu Glēdram un starp varenajiem nagiem lēni mīcīja zemi.

Klusums stiepās arvien ilgāk un ilgāk. Pagāja desmit minū�ļ tes� pusstunda� tad arī stunda. Pēc tam Eragonam nācās sekot laika ritējumam, vērojot saules kustību debesīs. Sākumā viņam] prātā zumēja neskaitāmi jautājumi un domas, bet pamazām jau�neklis klusi samierinājās ar notieko�o un vienkār�i ar baudu vēroja aizejo�o dienu.

Tikai tad Oromiss sacīja: Tu nupat iemācījies pacietības vērtību. Tas ir labi.

Pagāja brīdis, līdz Eragons atguva balsi. Tu nevari panākt briedi, ja steidzies.

Oromiss nolika ūdens krūku. Tiesa. Ļauj aplūkot tavas rokas. Esmu atklājis, ka tās spēj pastāstīt ļoti daudz par savu īpa�nieku. Eragons novilka cimdus un ļāva elfam ar tievajiem, sausajiem pirkstiem satvert delnas. Viņ� iztaustīja jaunekļa tulz�nas, tad minēja: Labo mani, ja kļūdos. Izkapti un arklu tu esi cilājis bie�āk nekā zobenu, lai gan loks tev nav sve�s.

-�� Tiesa.

-�� Un tev nav nācies daudz rakstīt vai zīmēt, varbūt tu vispār neesi ar to saskāries.

-�� Broms man Teirmā ierādīja burtus.

-�� Mmm. Bez darba un kara rīkiem,ko tev nācies cilāt, es vēl redzu, ka tu mēdz būt pārgalvīgs un nevērīgs pret pa�a dro��ību.

-� Pēc kā jūs sprie�at, Oromis-elda? Eragons vaicāja, izman�todams viscienījamāko un oficiālāko pagodinājuma uzrunu, kādu vien spēja iedomāties.

-� Elda nav pareizi, Oromiss viņu izlaboja. Tu sauksi mani par skolotāju �ajā valodā un ebrithil senvalodā, nekā citādi. Tāpat tev jāuzrunā Glēdrs. Mēs esam jūsu skolotāji, jūs esat mūsu audzēkņi, tāpēc izturieties ar pienācīgu cieņu un padevību. Oro�miss runāja miei'īgi, bet ar tādu noteiktību, it kā būtu piei'adis pie bezierunu paklausības.

-�� Jā, skolotāj Oromis.

-�� Tas pats attiecas arī uz tevi, Safira.

Eragons juta, cik grūti Safirai nākas pārvarēt lepnumu, lai pateiktu: Jā, skolotāj.

Oromiss pamāja. Tā. Ikviens ar tik bagātu rētu klāstu ir vai nu bezcerīgs neveiksminieks, cīnās kā apmāts, vai tī�ām meklē briesmas. Vai tu cīnies kā apmāts? -Nē.

-�� Tāpat neliekas, ka tu būtu neveiksminieks, glu�i otrādi. Tad mums atliek viens vienīgs izskaidrojums. Ja vien tev nav cita viedokļa?

Eragons atcerējās to, ko bija pieredzējis mājās un ceļā, lai labāk izprastu savu rīcību. Es drīzāk teiktu, ka tad, ja es apņemos kaut ko izdarīt, es to arī izdaru par katru cenu� īpa�i, ja apdraudēts ir kāds, ko es mīlu. Viņ� uzmeta �iglu mirkli Safirai.

-�� Un vai tu ļaujies izaicinājumiem?

-�� Man patīk izaicino�i notikumi.

-�� Tātad tu izjūti vēlmi stāties kādam pretī, lai pārbaudītu savas spējas.

-�� Man patīk pārvarēt izaicinājumus, ta�u es esmu piedzīvojis gana grūtību, lai zinātu, ka ir muļķīgi padarīt stāvokli vēl grū�tāku, nekā tas jau ir. Reizēm nākas likt lietā visu izveicību, lai paliktu dzīvs.

-�� Un tomēr tu nolēmi sekot razakiem, kaut gan vieglāk būtu bijis palikt Palankāra ielejā. Un tad tu ieradies �eit.

-�� Tā rīkoties man likās pareizi� skolotāj.

Vairākas minūtes neviens nebilda ne vārda. Eragons mēģināja nojaust, ko elfs domā, ta�u nespēja nolasīt ne mazākās izjūtas mas� kai līdzīgajā sejā. Beidzot Oromiss sakustējās. Varbūt tev, Eragon, Tarnagā kaut ko iedeva? Rotaslietu, bruņas vai varbūt monētu?

-�� Iedeva gan. Viņ� pabāza roku zem kamzoļa un izvilku kaklarotu ar smalko sudraba veserīti. Pēc Hrotgara rīkojuma �o man pagatavoja Gannels, lai neļautu nevienam pieredzēt Safiru vai mani. Rūķi baidījās, ka Galbatorikss varētu būt uzzinājis, kfl es izskatos� Kā tu to zināji?

-�� Jo, Oromiss atbildēja, es vairs nespēju tevi sajust.

-� Apmēram pirms nedēļas, kad bijām Siltrimā, kāds mēģināja mani pieredzēt. Vai tas biji tu?

Oromiss noliedzo�i papurināja galvu. Pēc tam kad es pirmo reizi pieredzēju tevi kopā ar Arju, man vairs nevajadzēja izman�tot tik rupju paņēmienu, lai atrastu tevi. Es spēju pieskarties tavam prātam ar savējo, piemēram, toreiz, kad tu gulēji ievainots Farthendurā. Paņēmis amuletu, viņ� nomurmināja da�us tei�kumus senvalodā, tad atdeva veserīti Eragonam. Tajā nav citu burvestību, kuras es spētu noteikt. Vienmēr nēsā to sev līdzi; tā ir vērtīga dāvana. Viņ� salika abu roku pirkstus citu pret citu. Elfa nagi bija apaļi un spo�i kā zivs zvīņas. Tad skolotājs caur pirkstu spraugām palūkojās uz balto apvārsni. Kāpēc tu, Eragon, esi �eit ieradies?

-�� Lai pabeigtu apmācību.

-�� Un ko, tavuprāt, tas ietver?

Eragons apmulsis sagrozījās. Jaunas zinā�anas par maģiju un cīņas mākslu. Broms nepaguva man iemācīt visu, ko zināja.

-�� Maģija, prasme rīkoties ar zobenu un citas līdzīgas mākslas ir bezjēdzīgas, ja tu nezini, kur un kā tās izmantot. Un to tad arī es tev mācī�u. Tiesa, kā to pierādīja Galbatorikss, spēks bez sirdsskaidrības ir bīstamākais, kas �ajā pasaulē ir iespējams. Tad nu mans galvenais uzdevums ir palīdzēt jums abiem saprast, kas jūs virza, lai jūs neizdarītu pareizās izvēles nepareizu iemeslu dēļ. Jums ir jāapgūst pa�iem sevi tas, kas jūs esat, un tas, ko jūs spējat izdarīt. Tie�i tāpēc jūs esat �eit.

Kad mēs sāksim apmācību? vaicāja Safira.

Oromiss gribēja kaut ko teikt, ta�u tad sastinga. Krūka izkrita elfam no rokas, seja tum�i piesarka, bet pirksti savilkās līkos nagos, kas ķērās drānās kā smaildad�a dzelk�ņi. Pārvērtība bija biedējo�a un pēk�ņa. Pirms Eragons paguva sabīties, elfs atkal atbrīvojās, ta�u tagad likās, ka viņa ķermeni ir pārmācis nogurums.

Eragons norūpējies uzdrīkstējās pajautāt: Vai tu jūties labi?

Oromisa mutes kaktiņu aug�up paviltā smaida atblāzma. Ne tik labi, kā vēlētos. Mēs, elfi, uzskatām sevi par nemirstī�giem, ta�u pat mums neiet secen da�a laba miesas kaite, kuru pat mūsu maģijas zinā�anas spēj vien pagausināt. Neuztraucies� tas nav nekas lipīgs, tomēr vaļā no �īs ligas es pats nespēju tikt. Viņ� nopūtās. Jau gadu desmitiem ilgi es balstu sevi ar simtiem sīku, vāju burvestību, kas, klādamās cita pār citu, pastiprina senāku, man vairs neaizsniedzamu buramvārdu iedarbību. Tas man ļāvis nodzīvot gana ilgi, lai pieredzētu pēdējo pūķu dzim�anu un sek�mētu Jātnieku atdzim�anu no mūsu pieļauto kļūdu krāsmatām.

-�� Cik ilgi vēl�

Oromiss parāva uz aug�u smailo uzaci. Cik ilgi vēl man atlicis līdz nāvei? Kāds laiciņ� mums ir, bet tā nav daudz, īpa�i, ja vārdeni izlems saukt tevi talkā. Tāpēc un tā, Safira, būs atbilde uz tavu jautājumu mēs sāksim apmācības nevilcinoties un mācīsimies ātrāk, nekā pagātnes un nākamības Jātnieki to jebkad darīju�i vai darīs, jo man ir jāsaspie� desmitgadēm krātas zinā�anas mēne�os un nedēļās.

-�� Tu jau zini, Eragons sacīja, vaigiem mulsumā un kaunā svil �stot, par manu� par manu ievainojumu. Viņ� izmocīja pēdējo vārdu, ienīzdams pat to, kā tas skan. Arī es esmu sakropļots.

Oromisa skatienā iezagās līdzjūtība, ta�u balss skanēja tikpat stingri. Eragon, tu kļūsti par kropli tikai tad, kad uzskati sevi par tādu. Es saprotu, kā tu jūties, ta�u tu nedrīksti zaudēt cerību, jo sakāvi paredzo�s noskaņojums ir briesmīgāka vaina par jeb�kuru miesīgu vāti. Es zinu, ko runāju, jo pats to esmu piedzīvojis. Sevis �ēlo�ana nepalīdzēs nedz tev, nedz Safirai. Mēs kopā ar citiem zintniekiem izpētīsim tavu ievainojumu un raudzīsim, vai varam mazināt tā iespaidu, bet tikmēr tavas apmācības risināsie tā, it kā viss būtu kārtībā.

Iedomājies iespējamās sekas, Eragons juta, kā saules pinum savelkas kamolā un mutē pazib �ults gar�a. Nevar būt, ka Oromis piespiedīs mani vēlreiz pārciest tādas mocības! Sāpes ir necie�a mas, jauneklis drud�aini bilda. Tās mani nogalinās. Es�

Nē, Eragon. Tās tevi nenogalinās. Tik daudz par tavu lāstu es zinu. Tiesa, katram no mums ir savs pienākums: tev vārdenu bet man tavā priek�ā. Mēs nevaram no tā izvairīties kaut kādu sāpju dēļ. Pārāk daudz ir likts uz spēles, tāpēc mums nedrīks neizdoties. Eragons spēja vien papurināt galvu, jo viņu draudēj pārņemt �ausmu lēkme. Viņ� mēģināja atvairīt Oromisa teikto, ta�u tajos ietvertā patiesība bija nenoliedzama. Eragon, tev jāuzņemas �ī nasta no brīva prāta. Vai tad nav neviena, kura dēļ tu gribētu ziedot sevi?

Pirmo jauneklis iedomājās Safiru, bet viņas dēļ Eragons to nedarītu. Arī Nasuadas dēļ ne. Pat Arjas dēļ ne. Kas tad īsti viņu virzīja? Tad, kad viņ� zvērēja uzticību Nasuadai, viņ� to darīja Rorana un pārējo Impērijas apspiesto iedzīvotāju dēļ. Bet vai ļaudis viņam nozīmēja tik daudz, lai uzņemtos tādas cie�anas? Jā, viņ� nolēma. Jā, viņi nozīmē tik daudz, jo es esmu vienīgais, kuram ir kaut mazākās izredzes palīdzēt viņiem. Turklāt es pats atbrīvo�os no Galbatoriksa ēnas tikai tad, kad no tās būs brīvi arī visi pārējie. Un tas ir manas dzīves vienīgais mērķis. Kā citādi es varu rīkoties? Drebot pie visām miesām, Eragons izteica �os biedējo�os vārdus: Es uzņemos �o cīņu Alagēzijas iedzīvotāju dēļ, visu to rasu dēļ, kas cietu�as no Galbatoriksa varmācības. Lai kādas sāpes es ciestu, zvēru, ka bū�u uzcītīgākais māceklis, kāds tev jelkad bijis.

Oromiss pamāja ar nopietnu izteiksmi sejā. Tie�i to es no tevis sagaidu. Viņ� uzmeta skatienu Glēdram, tad turpināja: Piecelies un novelc kamzoli. Paskatīsimies, ko tu spēj.

Paga, iejaucās Safira. Skolotāj, vai Broms zināja, ka jūs mājo�jat �eit ? Eragons sastinga, jo viņam �āds jautājums nebija ienācis prātā.

-� Protams, Oromiss atbildēja. Savulaik viņ� bija mans midzēknis Ilirejā. Esmu pateicīgs, ka jūs viņu pienācīgi apglabājāt, jo dzīve viņam nebija viegla un reti kur� izrādīja viņam jelkādu :;irsnību. Es ceru, ka pirms izzu�anas tuk�umā viņ� rada mieru.

Eragons lēnām sarauca pieri. Vai arī Morzanu tu pazini?

-�� Viņ� bija mans māceklis pirms Broma.

-�� Un Galbatoriksu?

-� Es biju viens no Vecajiem, kas liedza viņam otru pūķi, kad pirmo nogalināja, bet, nē, man laimējās, jo pie manis apmācībā viņ� nav bijis. Galbatorikss pats sameklēja un nogalināja visus savus skolotājus.

Eragons vēlējās uzdot vēl vairākus jautājumus, ta�u saprata, ka labāk to atlikt uz vēlāku laiku, tāpēc piecēlās un atraisīja kamzoļa saites. Izskatās, viņ� vērsās pie Safiras, ka mēs nekad neuzzināsim visus Broma noslēpumus. Novilcis kamzoli, jaunek�lis nodrebinājās, jo gaiss likās dzestrs. Tad viņ� atlieca plecus un izrieza krūtis.

Oromiss apgāja viņam apkārt, pārsteigti apstādamies un iesaukdamies, kad ieraudzīja rētu, kas stiepās pāri Eragona mugu�rai. Vai tad Arja vai kāds no vārdenu dziedniekiem nepiedāvāja noņemt sarētojumu? Tad mugura neizskatītos tik briesmīgi.

-Arja par to ieminējās, bet� Eragons apklusa, nespēdams izteikt savas sajūtas vārdos. Tad viņ� piebilda: Tagad �ī vāts ir daļa no manis, tāpat kā Murtaga rēta ir daļa no viņa.

-�� Murtaga rēta?

-�� Murtagam bija līdzīga zīme. To atstāja Zaroks, ar kuru viņam, vēl bērnam esot, svieda Morzans, viņa tēvs.

Oromiss krietnu brīdi nopietni pētīja savu audzēkni, tad pamāja un turpināja apskati. Tev ir tīri pieklājīgi muskuļi, turklāt tu neesi greizs kā vairums to, kas cīnās ar zobenu. Vai tu vienlīdz izveicīgi rīkojies ar abām rokām?

-�� Ne glu�i, ta�u man nācās mācīties izmantot kreiso roku, kad es pie Teirmas salauzu labo plaukstu.

-�� Lieliski. Tā mēs ietaupīsim kādu laiku. Satver plaukstas aiz muguras un pacel, cik augstu spēj. Eragons izpildīja lūgumu, ta�u �āda stāja lika iesmelgties pleciem un viņam tikko izdevAO sadot pirkstus. Tagad paliecies uz priek�u, turot ceļgalus taifl nus. Mēģini pieskarties zemei. �is uzdevums Eragonam padevāļ vēl grūtāk; beigu beigās viņ� stāvēja sakumpis kā kuprītis, rokā� bezspēcīgi nokarājoties, bet ceļgala saites likās svilstam ugunH Jaunekļa pirksti vēl arvien atradās krietnas deviņas desmit collaB no zemes. Vismaz tu vari staipīties, nenodarot sev pāri. Es uz t(ļ pat necerēju. Tu vari izpildīt vairākus lokanības vingrinājumus, pārāk nenomokot sevi. Lūk.

Tad Oromiss vērsās pie Safiras. Es vēlētos iepazīt arī tavas ļ spējas. Viņ� piedāvāja pūķim ieņemt vairākus sare�ģītus stāvok�j ļus, kas lika katrai viņas stiegrā auguma pēdai izlocīties visneie-j domājamākajos veidos. Vingrinājumu virkne noslēdzās ar tādiem! kūleņiem gaisā, kādus Eragons nekad nebija pieredzējis. Viņai] neizdevās izpildīt vien da�us Oromisa lūgumus, piemēram, apmesti atmugurisku cilpu, no liela augstuma spirālē traucoties lejup.

Kad Safira nolaidās, Glēdrs sacīja: �ķiet, mēs esam pārāk loloA ju�i mūsu Jātniekus. Ja pūkēniem būtu nācies rūpēties pa�iem par sevi savvaļā kā tev un taviem sen�iem tad, iespējams, viņu lido�anas prasmes būtu biju�as krietni labākas.

Nedomāju, Oromiss iebilda, pat ja Safira būtu uzaugusi ļ Vrongardā un apmācīta, izmantojot ierastos paņēmienus, viņa tik un tā būtu izcila lidotāja. Esmu reti redzējis debesīs tik izvei�cīgu pūķi. Safira samirk�ķināja acis, tad sakārtoja spārnus un sāka tīrīt vienu no nagiem tā, ka viņas galva pazuda skatienam. Protams, tu vari vēl pilnveidot sevi tāpat kā mēs visi, tomēr tikai nedaudz, ļoti nedaudz. Elfs atkal apsēdās, izslējis muguru ļ pilnīgi taisni.

Nākamās piecas stundas vismaz tā Eragonam likās Oro�miss tērpināja viņu un Safiru par zinā�anām da�ādās jomās no botānikas līdz kokapstrādei, no kalēja darbiem līdz ārstniecībai, kaut gan visvairāk elfu interesēja jaunā Jātnieka un viņa pūķa izpratne par vēsturi un senvalodu. Izvaicā�ana nomierināja Era�gonu, jo tā atgādināja Broma pra�ņā�anu garajos pārgājienos uz Teirmu un Drasleonu.

Kad viņi pārtrauca nodarbību, lai paēstu pusdienas, Oromiss ieaicināja Eragonu mājā, atstādams abus pūķus vienus. Elfa nams likās ļoti pieticīgi aprīkots te bija tikai kāds nieks pārtikas, bļoda, lai nomazgātos, un prāta meklējumiem nepiecie�amais. I )ivas sienas bija klātas ar iedobēm, kurās glabājās tīstokļu simti. I līdzās galdam karājās zeltīta maksts Glēdra zvīņu krāsā un pieskaņots zobens, kura asmens zaigoja bronzas krāsā.

Durvju iek�pusē, iestrādāts koka serdē, bija sprīdi augsts un divus sprī�us plats �etrstūris, kurā bija redzama skaista, stāvā nogāzē izbūvēta pilsēta. Tās daudzos torņus apgaismoja austo�a pilnmēness sarkanīgā gaisma. Debesu ķermeņa rētaino seju pār��ķēla apvārsnis, tāpēc tas atgādināja notraipītu kalna lieluma kupolu, kas slejas virs zemes. Aina bija tik skaidri un pilnīgi izzī�mēta, ka pirmajā acumirklī Eragons noturēja to par burvju logu; tikai pēc tam, kad viņ� saprata, ka attēls ir nekustīgs, jauneklis samierinājās, ka tas ir mākslas darbs.

-�� Kur tas atrodas? viņ� vaicāja.

Oromisa ieslīpie vaibsti uz mirkli saspringa. Iegaumē labi �o ainavu, jo tur slēpjas tava posta sakne. Tu �obrīd skati Ilirejas pilsētu tādu, kāda tā reiz izskatījās. Du Fyrn Skulblaka laikā to nodedzināja un pameta, tad tā kļuva par Broddringu karalistes galvaspilsētu, bet tagad to dēvē par melno Urubaenu. Es paga�tavoju �o dailni naktī, kad kopā ar pārējiem biju spiests bēgt no mūsu mājām, jo pilsētai tuvojās Galbatorikss.

-�� Vai tu uzgleznoji �o� dailni?

-�� Nē, nē. Dailnis ir attēls, ko ar maģijas palīdzību saglabā uz �etrstūrainas, iepriek� ar vairākām pigmenta kārtām pārklātas nopulēta slānekļa plāksnītes. Pie durvīm redzamā ainava attēlo Ilireju tie�i tādu, kādu es to skatīju mirklī, kad izteicu buramvārdus.

-��� Un, Eragons vaicāja, nespēdams neuzdot nākamo jautā�jumu, kas bija Broddringu karaliste?

Oromisa ieplestajās acīs pazibēja vil�anās. Tu to nezini? Eragons papurināja galvu. Kā gan tas iespējams? Ņemot vērā visu, kas ar tevi noticis, kā arī bailes, ko Galbatorikss iedve� jūsu puses ļaudīs, es vēl varu saprast, ka tevi audzināju�i neziņā par tavu mantojumu. Ta�u es nevaru paslavēt Bromu par tādu pavir��ību tavā apmācībā viņam vajadzēja pastāstīt tev to, ko zina vismazākais elfs vai rūķis. Jūsu vārdenu bērni spētu par pagātni man pastāstīt ko vairāk.

-�� Bromam vairāk rūpēja, kā saglabāt manu dzīvību, nevis mācīt par jau miru�iem ļaudīm, Eragons saspurojās.

�ie vārdi lika Oromisam apklust. Beidzot elfs sacīja: Piedod man. Es negribēju ap�aubīt Broma izvēli, mani tikai māc pārmē�rīga nepacietība; laika mums nav daudz, un katrs sīkums, kas tev jāapgūst, mazina tavas iespējas iemācīties kaut ko citu. Viņ� atvēra pāris skapī�u, kas bija paslēpti izliektajā sienā, un izņēma maizes doniņas un augļu bļodas, kuras sarindoja uz galda. Pirms sākt maltīti, viņ� mirkli sastinga ar aizvērtām acīm. Brod�dringu karaliste bija cilvēku zeme, kas pastāvēja pirms Jātnieku kri�anas. Pēc tam kad Galbatorikss nonāvēja Vrēlu, viņ� kopā ar Atkritējiem uzbruka Ilirejai un gāza karali Angrenostu, piesavi�nādamies tā troni un titulus. Tad Broddringu karaliste kļuva par Galbatoriksa mītni, no kuras viņ� iekaroja citas zemes. Viltvārdis pievienoja tai Vrongardu un citas pilsētas uz austrumiem un dien�vidiem, radīdams to Impēriju, kurā tu dzīvoji. Būtībā Broddringu karaliste turpina pastāvēt, ta�u �obrīd tā nav nekas vairāk kā nosaukums uz karaliskajām pavēlēm.

Baidīdamies tincināt elfu ar citiem jautājumiem, Eragons ķērās pie ēdiena. Laikam viņa sejā pazibēja kas tāds, kas lika Oromisam piebilst: Tu man atgādini Bromu laikā, kad izvēlējos viņu par savu mācekli. Viņ� bija jaunāks par tevi, gadus desmit vecs, bet arī viņa zinātkāre vai plūda pāri malām. Manuprāt, veselu gadu no viņa mutes skanēja tikai "kā", "kas", "kad", bet visbie�āk "kāpēc". Nekautrējies vaicāt to, kas tev uz sirds.

-�� Es vēlos uzzināt tik daudz ko, �ukstus atzinās Eragons. Kas tu esi? No kurienes tu nāc?� Kur bija dzimis Broms? Kāds bija Morzans? Kā, kas, kad, kāpēc? Un es gribu zināt visu par Vrongardu un Jātniekiem. Tad varbūt arī manis pa�a ceļ� kļūs skaidrāks.

Iestājās klusuma brīdis, kura laikā Oromiss rūpīgi sadalīja kazeni, pa vienai atdalīdams sulīgās kniepadatas galviņas. Kad pēdējā lodīte nozuda starp lūpām portvīna sārtumā, viņ� saberzēja rokas Garovs būtu teicis, "nopulēja plaukstas" un turpināja: Tad nu par sevi. Esmu dzimis pirms vairākiem gadsimtiem elfu pilsētā Lutivirā, kas slējās me�os pie Tīdostena ezera. Divdesmit gadu vecumā, kā jau visus elfu bērnus, arī mani aizveda pie olām, ko pūķi bija dāvāju�i Jātniekiem, un man iz�ķīlās Glēdrs. Mūs apmācīja par Jātniekiem, un gandrīz simt gadus mēs ceļojām pa pasauli, pildīdami Vrēla rīkojumus. Tad pienāca diena, kad mēs varējam aiziet no dienesta, lai nodotu savu pieredzi nākamajai paaudzei. Mēs apmetāmies Ilirejā un sākām apmācīt jaunos Jāt�niekus, līdz Galbatorikss mūs sakāva.

-�� Un Broms?

-�� Broms nāca no Kuastas grāmatu ilustrētāju ģimenes. Viņa māti sauca Nelda, bet tēvu Holkombs. Kuastu no pārējās Ala�gēzijas norobe�o Kore, tāpēc laika gaitā tā ir kļuvusi par dīvainu vietu, kurā valda savādas iera�as un māņticība. Krietnu brīdi pēc iera�anās Ilirejā Broms mēdza trīs reizes pieklauvēt pie durvju aplodas gan ieejot telpā, gan izejot no tās. Citi mācekļi mēdza viņu par to vilkt uz zoba, tāpēc viņ� atmeta klauvē�anu līdz ar citiem ieradumiem.

Morzans, elfs turpināja, izrādījās mana lielākā neveiksme. Hroms viņu dievināja. Vienmēr visur gāja kopā ar Morzanu, nekad tam neiebilda un neticēja, ka jelkad varētu Morzanu pārspēt. Morzans, man ar kaunu jāatzīst jo es būtu varējis to novērst -, l.o lieliski apzinājās un izmantoja Broma uzticē�anos visos iespē�jamos veidos. Morzans kļuva tik iedomīgs un ne�ēlīgs, ka es jau sāku apsvērt nepiecie�amību no�ķirt viņu no Broma. Ta�u, pirms paguvu to izdarīt, Morzans palīdzēja Galbatoriksam nozagt pūķēnu, Sruikanu, lai ar to aizstātu Galbatoriksa nonāvēto pūķi. Zādzības brīdī viņi nogalināja pūķēna īsto Jātnieku. Tad Morzans kopā ar Galbatoriksu aizbēga, lemdami mūs iznīcībai.

Tu pat nespēsi iedomāties, Oromiss sacīja, kā Morzana nodevība satrieca Bromu, iekams neizpratīsi, cik ļoti viņ� bija I (ieķēries draugam. Un, kad beidzot Galbatorikss atgriezās un Atkritēji nogalināja Broma pūķi, Broms visas savas dusmas un sāpi vērsa pret to, kuru uzskatīja par vainīgu savas pasaules sagrau�anā, proti, pret Morzanu.

Oromiss drūmu seju apklusa. Vai tu zini, kāpēc, Jātniekam zaudējot pūķi vai pūķim zaudējot Jātnieku, arī izdzīvoju�ais bie�i iet bojā?

-�� Es varu to iedomāties, Eragons atbildēja. �ī doma lika viņam nodrebēt.

-�� Reizēm tam par cēloni kļūst briesmīgās sāpes, ta�u ne vien�mēr. Krietni posto�āka ir sajūta, ka nomirst daļa tava prāta, daļa tavas būtības. Kad �ī liksta piemeklēja Bromu, baidos, viņ� uz kādu laiku zaudēja sajēgu. Pēc tam kad nokļuvu gūstā un atkal izbēgu, es dro�ības labad atvedu Bromu uz Elesmēru, ta�u viņ� atteicās te uzkavēties, lai kopā ar mūsu armiju dotos uz Ilirejas līdzenumiem, kur krita karalis Evandars.

Valdīja neticams apjukums, Oromiss turpināja. Galba�torikss sagrāba savās rokās arvien lielāku varu, rūķi atkāpās dziļāk kalnos, dienvidrietumos plosījās kar� tur cilvēki sacēlās pret viltvārdi un ne�ēlīgās cīņās izveidoja Surdu. Mēs bijām tikko zaudēju�i karali. Atriebes alku dzīts, Broms mēģināja apjukumu izmantot savā labā. Viņ� sapulcināja ap sevi daudzus trimdā izdzītos, atbrīvoja vairākus sagūstītos un no �īs dumpinieku sau�jiņas izveidoja vārdenus. Da�us gadus viņ� tos vadīja, tad nodeva �o amatu kādam citam, lai pats mēģinātu panākt savu patieso mērķi proti, Morzana bojāeju. Broms nogalināja trīs Atkritējus, starp viņiem arī Morzanu, turklāt palīdzēja iznīcināt vēl piecus. Dzīves laikā viņam nācās piedzīvot maz prieka, tomēr viņ� bija labs Jātnieks un krietns vīrs, es lepojos, ka pazinu viņu.

-�� Nekad nebiju dzirdējis pieminam viņa vārdu saistībā ar Atkritēju nāvi, Eragons iebilda.

-�� Galbatorikss nevēlējās, lai cilvēki zinātu, ka viņa kalpus kāds tomēr spēj pieveikt. Liela daļa viņa varas slēpjas uzskatā, ka viltvārdis ir neievainojams.

Eragonam vēlreiz nācās mainīt savu priek�statu par Bromu no ciema stāstnieka, kādu viņ� to bija iepazinis, būdams bērns, uz kareivi un burvi, kur� kopā ar Eragonu bija ceļojis pa Alagēziju, līdz beidzot kļuvis par Jātnieku. Bet tagad izrādījās, ka Broms bijis arī dedzīgs dumpinieku vadonis un aukstasinīgs slepkava. Eragonam bija grūti aptvert, ka vienam cilvēkam varētu būt tik daudz lomu. Es jūtos tā, it kā tik tikko būtu pazinis viņu. Kaut man jel reizi būtu bijusi iespēja par to visu dzirdēt no viņa pa�a.

Viņ� bija krietns vīrs, Eragons piekrita.

Jauneklis palūkojās ārā pa vienu no apaļajiem lodziņiem, kas atklāja skatu uz kraujas malu un ļāva^pēcpusdienas siltumam piestrāvot istabu. Viņ� mirkli vēroja, kā Safira izturas Glēdra klātbūtnē viņa likās vienlaikus kautrīga un izaicino�a. Te viņa pagriezās, lai kaut ko rūpīgi nopētītu klajumā, bet jau pēc mirkļa cilāja spārnus �ķita, ka viņa kaitina lielo pūķi, �ūpodama galvu un kūļādama asti, it kā grasītos uzbrukt briedim. Safira Erago�nam atgādināja kaķēnu, kur� mēģina iekost vecam runcim, lai tas paspēlētos ar viņu, ta�u Glēdrs saglabāja mieru par spīti viņas centieniem.

Safira, viņ� pasauca. Pūķis atbildēja ar izklaidīgu domu uzplaiksnījumu, �ķietami pat nepamanīdama savu Jātnieku. Safira, lūdzu, atbildi man.

Kas noticis?

Es zinu, ka esi satraukta, bet nepataisi sevi par muļķi.

Tu esi pataisījis sevi par muļķi ne vienu reizi vien, pūķis atcirta.

Safiras atbilde bija tik pārsteidzo�a, ka apstulbināja Eragonu. Tā bija nevērīgi ne�ēlīga piezīme, ar kādām bie�i apmainās cil�vēki, ta�u no sava pūķa viņ� ko tādu nebija gaidījis. Viņ� beidzot spēja izgrūst: Bet tāpēc tava izturē�anās nekļūst prātīgāka. Viņa kaut ko noņurdēja un noslēdza savu prātu, lai gan Eragons vēl arvien spēja uztvert pūķa sajūtu pavedienu, kas abus saistīja.

Eragons attapa, ka Oromisa smagās, pelēkās acis viņu vēro. Elfa skatiens likās tik caururbjo�s, ka Eragons bija pārliecināts skolotājs saprata, kas tikko bija norisinājies. Jauneklis izmocīja smaidu un pamāja uz Safiras pusi. Lai gan mēs esam saistīti, es nekad nespēju paredzēt, kā viņa rīkosies nākamajā mirklī. Jo vai�rāk es par viņu uzzinu, jo vairāk saprotu, cik ļoti mēs at�ķiramies.

Tad Oromiss pateica pirmo apgalvojumu, kas Eragonam likās patiesi vieds: Tie, kurus mēs mīlam, mums bie�i liekas vissve�ākie. Tad elfs uz mirkli apklusa. Viņa ir ļoti jauna tāpat kā tu. Mums ar Glēdru bija vajadzīgas vairākas desmitgades, lfl iemācītos vienam otru saprast pilnībā. Jātnieka saikne ar pūķ līdzinās jebkurām citām attiecībām proti, tās vienmēr jāpiln veido. Vai tu uzticies viņai?

-�� Esmu gatavs uzticēt viņai savu dzīvību.

-�� Un vai viņa uzticas tev? -Jā.

-�� Tad ļauj viņai vaļu. Tu uzaugi kā bārenis. Viņa uzauga, uzskatot, ka ir pēdējā pie pilna prāta eso�ā savas rases pārstāve. Un pēk�ņi izrādās tā nav bijusi taisnība. Nebrīnies, ja būs vaja�dzīgs da�s labs mēnesis, pirms viņa beigs kaitēties ar Glēdru un atkal pievērsīsies tev.

Eragons paviļāja melleni starp īk�ķi un rādītājpirkstu; ēst�griba likās nez kur pagaisusi. Kāpēc elfi nekad neēd gaļu?

-��� Kāpēc gan mums to darīt? Oromiss paņēma zemeni un pagrozīja tā, lai gaisma atspīdētu uz tās bedrainās miziņas un izceltu sīkos matiņus, kas klāja ogu. Visu, kas mums nepie�cie�ams, mēs izdziedam no augiem, to skaitā arī pārtiku. Būtu me�onīgi likt dzīvniekiem ciest tikai tāpēc, lai uz galda būtu vēl kāds ēdiens� Tu drīz vien labāk izpratīsi mūsu izvēli.

Eragons sarauca pieri. Viņ� vienmēr bija ēdis gaļu, un iespēja pārtikt tikai no augiem un dārzeņiem visa Elesmēras apciemo�juma laikā viņu diez ko nevilināja. Bet vai gar�as jums nepie�trūkst?

-�� Tev nevar pietrūkt tā, ko tu neesi mēģinājis.

-�� Un kā ar Glēdru? Viņ� ta�u nespētu pārtikt no zāles vien? 1

-�� Nē, bet viņ� nekad nesagādā nevajadzīgas cie�anas. Mēs abi cen�amies pēc iespējas pilnīgāk sadzīvot ar to, kas mums dots. Tu nevari mainīt to, par ko esi piedzimis.

-�� Un kā ar Islanzadi? Viņas apmetnis bija darināts no gulbju spalvām.

-�� No gulbjiem izkritu�ajām spalvām, kas savāktas garu gadu garumā. Lai taptu viņas apģērbs, neviens putns nav cietis.

Abi pabeidza maltīti, un Eragons palīdzēja Oromisam noberzt �ķīvjus ar smiltīm. Likdams tos atpakaļ skapītī, viņ� vaicāja: Vai

I.u �orīt nomazgājies? Tāds jautājums pārsteidza Eragonu, ta�u viņ� atbildēja, ka neesot vis. Lūdzu, rīt noteikti nomazgājies, l āpāt arī visās nākamajās dienās.

-�� Katru dienu?! Ūdens ir pārāk auksts. Tā es dabū�u drudzi. Oromiss izbrīnīti paskatījās uz jaunekli. Tad sasildi to.

Tagad bija Eragona kārta brīnīties. Es neesmu tik spēcīgs, lai ar maģijas palīdzību sasildītu visu strautu.

Istabā noskanēja Oromisa smieklu atbalss. Glēdrs pagrieza galvu pret logu, lai nopētītu elfu, tad atgriezās iepriek�ējā pozā.

-�� Es pieļauju, ka tu vakar izpētīji savu mītni. Eragons pamāja.

-� Un vai tu pamanīji nelielu telpu ar padziļinājumu grīdā?

-�� Es iedomājos, ka tā paredzēta drēbju un palagu mazgā�anai.

-�� Tā ir paredzēta tevis mazgā�anai. Sānu sienā virs padziļinā�juma ir paslēptas divas sprauslas. Atver tās un mazgājies jebkādas temperatūras ūdenī. Turklāt, viņ� pamāja uz Eragona zodu,

kamēr tu esi mans audzēknis, tev vajadzēs būt gludi noskūtam līdz brīdim, kad varēsi atlaist kārtīgu bārdu ja tu to vēlēsies. Pa�laik tu atgādini koku, kam vēj� nopūtis pusi lapu. Elfiem nav jāskujas, tomēr es palūg�u, lai tev sagādā skuvekli un spoguli.

Tas bija trieciens pa�lepnumam, ta�u Eragons apsolīja pildīt �īs norādes. Viņi atkal izgāja ārā. Oromiss paskatījās uz Glēdru, un pūķis sacīja: Mēs esam izstrādāju�i apmācības plānu jums ar Safiru.

Elfs turpināja: Jūs sāksiet apmācību� � rīt stundu pirms saullēkta, Sarkanās Lilijas laikā. Jums jāierodas �eit.

-�� Un paņemiet līdzi Broma darinātos seglus, Oromiss pie�bilda. Pārējā laikā varat darīt, ko vēlaties. Elesmērā sve�zem�nieks atradīs gana daudz brīnumu, ja vien vēlēsies to ieraudzīt.

-�� Es paturē�u to prātā, Eragons atbildēja un nolieca galvu.

-�� Pirms es dodos projām, skolotāj, es vēlos tev pateikties, ka palī�dzēji man Troņheimā, kad biju nogalinājis Durzu. �aubos, vai būtu izdzīvojis bez tava atbalsta. Esmu tev parādā.

Mēs abi esam tev parādā.

Oromiss tikko jau�ami pasmaidīja un pielieca galvu sāņus.

Tikko Oromiss un Glēdrs nozuda skatienam, Safira sacīja: Eragon, vēl viens pūķis! Vai tu spēj to iedomāties? Jauneklis paplik�ķināja viņai pa plecu. Tas ir brīni�ķīgi. Augstu virs Duveldenvārdenas vienīgā pazīme par elfu klātbūtni me�ā bija rets spokainu dūmu mutulītis, kas pacēlās no koka lapotnes, lai drīz vien izgaistu dzidrajā gaisā.

Es nebiju cerējusi, ka sastap�u vēl kādu pūķi, izņemot Sruikanu. Jā, varbūt izdotos atņemt olas Galbatoriksam, bet tas bija lielākais, uz ko es cerēju. Bet tagad! Viņa priekā izvijās zem Era�gona. Glēdrs bija lielisks, vai ne? Viņ� ir sens un spēcīgs, un viņa zvīņas ir tik �ilbino�as. Viņ� ir divas, nē, trīs reizes lielāks par mani. Vai tu redzēji viņa nagus? Tie�

Viņa turpināja tādā garā vairākas minūtes, daiļrunīgi aprak�stīdama Glēdra satrieco�ās īpa�ības. Ta�u daudz izteiksmīgākas par vārdiem bija Safiras emocijas, kuru kūsā�anu Eragons juta pūķī: aizrautību un dedzību likās pārņēmusi sajūta, ko varētu dēvēt par ilgpilnu apbrīnu.

Eragons mēģināja izstāstīt Safirai, ko bija uzzinājis no Oro�misa, jo jauneklis zināja, ka pūķis nebija pievērsis tam uzma�nību, ta�u viņam tā arī neizdevās mainīt sarunas tematu. Era�gons klusēdams sēdēja Safiras mugurā un, vērodams zaļo okeānu, kas pletās zem viņiem, jutās kā vientuļākais cilvēks pasaulē.

Atgriezies miteklī, Jātnieks nolēma atlikt Elesmēras apskati: dienas notikumi un ceļojums vairāku nedēļu garumā bija viņu pamatīgi nogurdināju�i. Un Safira likās ļoti apmierināta ar iespēju saritināties savā guļvietā un �alot par Glēdru, kamēr Eragons pētīja elfu mazgā�anās kambara noslēpumus.

Pienāca rīts, un līdz ar rītu arī Oromisa solītais pauspapīrā ietīts bārdas nazis un spogulis. Asmens bija elfu darināts, tāpēc tam nebija vajadzīga asinā�ana. Vispirms Eragons viebdamies

ielīda kūpo�i karstā vannā, tad paņēma spoguli un ieskatījas sejā.

Es izskatos vecāks. Vecāks un vairāk noguris. Turklāt tagad vaibsti �ķita stūraināki, pie�ķirdami viņam atturīgu, plēsējputnam līdzīgu izskatu. Viņ�, protams, nebija elfs, ta�u, ja kāds papētītu uzmanīgāk, Eragonu nevarētu noturēt par tīrasiņu cil�vēku. Atmetis atpakaļ matus, viņ� atsedza ausis, kas likās veido�jam smailus galus. Tā bija vēl viena liecība tam, ka jaunekli bija izmainījusi saikne ar Safiru. Eragons pieskārās vienai ausij, ļaujot pirkstiem pārslīdēt pār nepazīstamo apveidu.

Viņam nenācās viegli pieņemt pārmaiņas, kas notika ķermenī. Kaut gan Eragons zināja, ka tās notiks un reizēm pat gaidīja kā pēdējo apliecinājumu tam, ka viņ� tie�ām ir Jātnieks, īstenība lika viņam justies apjuku�am. Jaunekli sarūgtināja doma, ka viņ� nespēj ietekmēt to, kā mainījās ķermenis. Bet vienlaikus viņ� vēlējās uzzināt, kā �īs pārmaiņas norisināsies turpmāk. Turklāt Eragons apzinājās, ka nav noslēdzies arī glu�i parastais, cilvēku dzimumam raksturīgais pārejas vecums ar tam piemīto�ajiem noslēpumiem un grūtībām.

Kad es beidzot uzzinā�u, kas es esmu ?

Jauneklis pielika skuvekļa asmeni pie vaiga tā, kā atcerējās Garovu to darām, un pārvilka pāri ādai. Viņam izdevās no�ņāpt vienu otru rugāju, tomēr aiz bārdas na�a paliku�ie bija gari un nevienādi. Eragons izmainīja asmens leņķi un mēģināja vēlreiz tagad viņam veicās jau mazliet labāk.

Ta�u tad, kad jauneklis nonāca līdz zodam, skuveklis paslīdēja un pār�ķēla ādu no mutes kaktiņa līdz pat apak��oklim. Viņ� iekaucās un nometa bārdas nazi, ar plaukstu pārklādams brūci, no kuras lejup pa kaklu plūda asinis. Izgrūzdams vārdus caur atieztiem zobiem, viņ� sacīja: Waise heill. Burvestībai savelkot brūci, sāpes uzreiz norima, ta�u sirds no pārdzīvotā vēl turpināja skaļi sisties.

Eragon! iesaucās Safira. Viņa iegrozīja galvu un plecus priek��telpā un ar purnu atvēra mazgā�anās kambara durvis. Sajūtot asins smaku, viņas nāsis iepletās jo pla�as.

Es izdzīvo�u, Eragons apsolīja pūķim.

Safira nopētīja iesarkano ūdeni. Esi uzmanīgāks. Tad labāk staigā noplucis kā briedis ka�oka me�anas laikā nekā nogriez sev galvu, mēģinot iznesīgi noskaties.

Tā būtu arī mana izvēle. Ej vien, ar mani viss būs kārtībā.

Safira nosēcās un negribīgi izlocīja galvu no mitekļa.

Eragons apsēdās, blenzdams uz bārdas nazi. Visbeidzot viņ� nomurmināja: Kam man tas? Saņēmies viņ� pārcilāja savu senvalodas vārdu krājumu, izvēlējās nepiecie�amos un tad izteica jaunizgudroto burvestību. Maģijai pārvēr�ot rugājus putekļos, no sejas nobira gaisīga melna pūdera straumīte. Vaigi tagad bija zīdaini gludi.

Apmierināts ar paveikto, Eragons devās apseglot Safiru. Pūķis nekavējoties pacēlās gaisā un devās ceļā gar Telnēras krauju. Pēc brī�a viņi nolaidās namiņa priek�ā, kur abus gaidīja Oromiss un Glēdrs.

Elfs izpētīja Safiras seglus. Viņ� pārlaida pirkstus katrai siksni�ņai, īpa�u vērību pievēr�ot �uvumam un sprādzēm, un tad atzina, ka, ņemot vērā to, kur un kā segli bija tapu�i, tie ir visai prasmīgi pa�ūti. Bromam bija izveicīgas rokas. Izmanto �os seglus, kad tev ir jāceļo ļoti ātri. Bet ja vari atļauties ērtības� Oromiss uz mirkli nozuda mājā un atgriezās ar bieziem, izliektiem segliem, kuru sēdvietu un kāp�ļu siksnas rotāja zeltīti raksti. Izmanto �os. Tie ir darināti Vrongardā un noburti tā, lai nekad nepieviltu tevi grūtā brīdī.

Paņemdams seglus no Oromisa, Eragons nogrīļojās tie bija ļoti smagi un līdzinājās Broma darinātajiem. Abās pusēs karājās pa sprād�u rindai, kam vajadzēja cie�i saturēt viņa kājas. Dziļā sēdvieta bija izveidota no ādas tā, lai tajā varētu lidot stundām ilgi, gan sē�ot taisni, gan noguļoties uz Safiras kakla. Pūķa krū�tīm paredzētās siksnas bija aprīkotas ar cilpām un mezgliem, lai, pūķim augot, ļautu tās pagarināt vēl daudzus gadus uz priek�u. Tad Eragons pamanīja divas platu sai�u rindas seglu priek�pusē. Jauneklis apvaicājās, kam tās paredzētas.

Glēdrs noducināja: Tās ļauj nostiprināt plaukstas un apak��delmus, lai tu nemirsti kā līdz nāvei sapurināta �urka, kad Safira veic kādu īpa�i sare�ģītu kustību.

Oromiss palīdzēja noņemt Safiras vecos seglus. Safira, tu �odien dosies lidojumā kopā ar Glēdru, bet mēs ar Eragonu turpi�nāsim darboties tepat.

Kā tu vēlies, viņa atsaucās un sajūsmā ierūcās. Glēdrs atrāva no zemes savu zeltīto, smago rumpi un devās uz ziemeļiem. Safira sekoja mazu gabaliņu aiz viņa.

Oromiss neļāva Eragonam ilgi apcerēt Safiras izgai�anu rīta debesīs. Elfs aizveda viņu līdz blīvi nomīdītas zemes �etrstūrim, kas pletās tālajā malā zem vītola klajuma. Nostājies jauneklim pretī, Oromiss sacīja: Tagad es tev parādī�u Rimgaru jeb �ūs�kas un dzērves deju. Tā ir kustību virkne, ko mēs izstrādājām, lai sagatavotu kareivjus kaujai, kaut gan tagad to izmanto visi elfi, lai saglabātu veselību, lokanību un spēku. Rimgaram ir �etri līmeņi, cits par citu sare�ģītāki. Mēs sāksim ar pirmo.

Gaidāmo cie�anu priek�nojautā Eragonam kļuva tik slikti, ka viņ� tik tikko spēja pakustēties. Jauneklis sa�ņaudza dūres un kumpi savilka plecus, juzdams, kā rēta uz muguras nostiepj ādu. Acis pētīja zemi starp pēdām.

-�� Atbrīvojies, Oromiss lūdza. Eragons atlaida dūres un ļāva plaukstām atslābt, kaut gan rokas palika saspringtas. Es liku tev atbrīvoties, Eragon. Tu nevari izpildīt Rimgaru, ja esi stīvs kā nemiecēta teļāda.

-�� Jā, skolotāj. Eragons viebdamies un nelabprāt atslābināja muskuļus un locītavas, lai gan spriedzes kamols vēderā tā arī neatlaidās.

-�� Saliec pēdas kopā un nolaid rokas gar sāniem. Skaties taisni uz priek�u! Tagad dziļi ieelpo un pacel rokas virs galvas un saliec plaukstas kopā� Jā, tie�i tā. Izelpo un noliecies uz priek�u, cik tālu spēj, pieliec plaukstas pie zemes, vēlreiz ieelpo� un lec atpa�kaļ. Labi. Ieelpo un atliecies, skatoties uz debesīm� tagad izelpo, pacel gurnus, līdz augums veido trijstūri. Dziļi ieelpo it kā ar rīkles aizmuguri� un izelpo. Iek�ā� un ārā. Iek�ā�

Eragonam par milzīgu atvieglojumu, kustības izrādījās pietie�kami saudzīgas, lai neizraisītu sāpes mugurā, tomēr gana grūtas, lai pēc maza brī�a liktu uz pieres izspiesties sviedru lāsītēm. Vēl pēc kāda laiciņa jauneklis jau elsoja. Tad viņ� saprata, ka atvieg�lojuma priekā plati smaida. Piesardzība pagaisa, un Eragons it kā plūda kustībās daudzas no tām gan prasīja lokanību, kāda viņam nebija pa spēkam, ar tādu sparu un pārliecību, kādu nebija jutis kop� kaujas pie Farthenduras. Varbūt esmu izdziedinājies?

Oromiss izpildīja Rimgaru kopā ar Eragonu, parādīdams tādu spēku un lokanību, ka Eragons nespēja vien nobrīnīties īpa�i ņemot vērā elfa vecumu. Skolotājs spēja pieliekt pieri pie kāju pirkstiem. Visā vingrojumu laikā viņ� neizrādīja ne mazāko nogu�ruma pazīmi, it kā tas, ko viņ� darīja, būtu ikdieni�ķa pastaiga pa dārza celiņiem. Apmācību laikā Oromiss izturējās mierīgāk un pacietīgāk par Bromu, ta�u vienlaikus ļoti prasīgi. Viņ� nepieļāva ne mazāko novirzi no pareizā ceļa.

Nomazgāsim sviedrus no mūsu miesām, Oromiss teica, kad vingrojumi bija galā.

Aizgāju�i līdz piemājas strautiņam, viņi �igli noģērbās. Era�gons slepus vēroja elfu viņ� gribēja redzēt, kā skolotājs izskatās bez drēbēm. Oromiss bija ļoti tievs, tomēr zem ādas skaidri izcēlās muskuļi, atgādinot kokgriezuma precīzās līnijas. Uz krūtīm un kājām apspalvojumu nemanīja, pat uz kaunuma ne. Elfa ķermenis salīdzinājumā ar Kārvahallā redzēto vīru augumiem Eragonam likās pārāk smalks, pat grotesks, tomēr tam piemita galanta izne�sība glu�i kā me�akaķim.

Kad abi bija nomazgāju�ies, Oromiss aizveda Eragonu uz nelielu ieplaku dziļi Duveldenvārdenā. Nolieku�ies tum�ie koku stumbri ar zariem un pinkainām ķērpju bārdām aizsedza debesis virs ieplakas. Viņu kājas iegrima sūnās pāri potītēm. Apkārt val�dīja dziļ� klusums.

Norādījis uz balti nopulētu, pēdas desmit platu celmu ieplakas vidū, Oromiss sacīja: Apsēdies uz tā. Eragons izpildīja lūgumu. Sakrusto kājas un aizver acis. Pasaule ap viņu satumsa. No labās puses atskanēja Oromisa �uksts: Eragon, atver savu prātu.

Atver prātu un ieklausies pasaulē ap sevi, katras �ajā klajumā mīto�ās būtnes domās no skudrām koku galotnēs līdz sliekām dziļi zemē. Klausies, līdz tu spēsi sadzirdēt tās visas un saprast �o radībiņu dabu un mērķus. Klausies un tad, kad nedzirdēsi vairs neko jaunu, atnāc pie manis un izstāsti, ko būsi uzzinājis.

Tad me�s apklusa.

Nebūdams pārliecināts, ka Oromissjr projām, Eragons uzma�nīgi pavēra barjeras, kas slējās ap viņa prātu, un papla�ināja savu apziņu kā reizēs, kad mēģināja no liela attāluma sazināties ar Safiru. Sākumā viņu ieskāva tuk�ums, bet tad tumsā sāka parādīties gaismas un siltuma puteklī�i, kas pieņēmās spēkā, līdz jauneklis sēdēja virpuļojo�u zvaigznāju galaktikas vidū un katrs no mirdzo�ajiem punktiem nozīmēja dzīvību. Iepriek�, kad viņ� ar kādu būtni Kadoku, Ledusliesmu vai Solembumu sazinājās ar prāta starpniecību, viņ� vienmēr bija pievērsis visu uzmanību tai, ar kuru gribēja sarunāties. Bet tagad� tagad �ķita, ka viņ� būtu kā kurls stāvējis pūļa vidū, bet nu pēk�ņi atklājis sarunu straumes, kas mutuļoja ap viņu.

Jauneklis pēk�ņi jutās apdraudēts; viņ� bija pilnībā atvēries apkārtējai pasaulei. Jebkur� vai jebkas, kam būtu vēlē�anās ielēkt Eragona prātā un pārņemt varu pār viņu, tagad varētu to viegli izdarīt. Viņ� neapzināti saspringa, ieraudamies sevī, un klajuma apjausma pazuda. Atcerēdamies vienu no Oromisa mācībām, Era�gons palēnināja elpo�anu, iedziļinoties tajā, kā cilājas plau�as, līdz vēlreiz atbrīvojās un spēja atkal atvērt prātu.

Lielākā daļa dzīvo būtņu, ko viņ� spēja sajust, bija kukaiņi. To daudzums pārsteidza. Desmiti tūksto�i mita vienā pēdā sūnu, mazajā ieplakā to bija vairāki miljoni, bet tālāk me�ā mud�o�o skaits bija vienkār�i neaptverams. Tāda pārpilnība pat nobiedēja Eragonu. Jauneklis gan zināja, ka Alagēzijā cilvēku nav īpa�i daudz, ta�u tik milzīgs parastu vaboļu pārsvars viņam pat prātā nebija ienācis.

Eragons pievērsa uzmanību sarkano skudru rindām, kas tipi�nāja pa savām zemes takām un tad rāpās aug�up pa savvaļas ro�ukrūma zariem, jo tās bija vienas no nedaudzajiem kukaiņiem, ko viņ� pazina, un arī Oromiss tika tos pieminējis. To, ko jaunek�lis sajuta, nevarēja īsti nosaukt par domām skudru smadzenes bija pārāk vienkār�as -, bet drīzāk par vēlmēm: par vēlmi atrast pārtiku un izvairīties no ievainojumiem, par vēlmi aizsargāt savu teritoriju, par vēlmi kopoties. Pētīdams skudru instinktus, Era�gons sāka prātot par kukaiņu uzvedību.

Sev par lielu pārsteigumu viņ� atklāja izņemot da�as skud�ras, kas izlūkoja apkārtni aiz ierastās valstības robe�ām, kukaiņi skaidri zina, kurp dodas. Jauneklis nespēja īsti izprast, kas viņas vada, ta�u skudras pārvietojās pa skaidri noteiktām takām no pū�ņa līdz ēdienam un tad atkal atpakaļ uz pūzni. Skudru pārtika sagādāja vēl vienu pārsteigumu. Eragons bija iedomājies, ka tās nogalina citus kukaiņus un apēd to līķī�us, ta�u vairums pūliņu skudras veltīja, aprūpējot� aprūpējot kaut ko, kas lielā skaitā apdzīvoja ro�ukrūmu. Lai kāds dzīvības paveids tas būtu, radībiņas bija tik sīkas, ka viņ� tās tik tikko spēja sajust. Viņ� pievērsās tām tik rūpīgi, cik vien spēja, cenzdamies saprast, kas īsti tās bija, un tādējādi apmierināt savu ziņkāri.

Atbilde izrādījās tik vienkār�a, ka, aptvēris to, viņ� skaļi iesmējās: tās bija laputis. Skudras ganīja laputis, pārdzīdamas tās no vienas vietas uz nākamo, aizsargādamas tās un, ar taustekļu galiņiem masējot laputu vēderus, iegūdamas no laputīm pārtiku. Sākumā Eragons nespēja tam noticēt, ta�u, jo ilgāk viņ� vēroja notieko�o, jo vairāk pārliecinājās, ka tā tie�ām ir.

Tad jauneklis izsekoja skudrām pazemē, kur pletās to sare��ģītais midzeņu labirints, un pavēroja, kā tās rūpējas par savu ciltsmāsu, kas bija vairākas reizes lielāka par parastajām darba skudrām. Tiesa, Eragonam neizdevās īsti izprast milzenes lomu; viņ� tikai redzēja, kā kalpotājas spieto ap to, pagrie� uz vienu vai otru pusi un paņem kaut kādus pikucī�us, ko milzene izdalīja ar vienādām laika atstarpēm.

Pēc kāda laika Eragons nosprieda, ka ir uzzinājis par skud�rām visu, ko spēj, galu galā viņ� netaisījās te pavadīt visu dienu un jau grasījās atgriezties savā ķermenī, kad klajumā parādījās vāvere. Ņemot vērā to, cik cie�i jauneklis bija pievērsies kukaiņiem, lielākas būtnes parādī�anās bija kā neticami spo�s gaismas uzzibsnījums. Apdullināts viņ� ļāvās maņu un sajūtu plūsmai, kas strāvoja no dzīvnieciņa. Eragons saoda me�u ar tās degunu, juta, kā tās līkie nadziņi iegrimst koka mizā un kā gaiss strāvo caur pacelto astes karogu. Salīdzinājumā ar skudru vāverē kūsāja neticama enerģija un tai neap�aubāmi piemita prāts.

Tad radībiņa pārlēca uz tālāku zarjj. un pagaisa no jaunekļa apziņas.

Kad Eragons atvēra acis, me�s likās krietni tum�āks un klu�sāks nekā iepriek�. Viņ� dziļi ieelpoja un palūkojās apkārt, pirmo reizi mū�ā ar izbrīnu aptverdams, cik gan pasaulē ir daudz dzīvī�bas. Izlocījis stīvās kājas, viņ� piegāja pie ro�ukrūma.

Jauneklis pieliecās un sāka pētīt zarus un lapas. Drīz vien viņ� pamanīja laputis un to sarkanos apsargus. Pie krūma saknēm slē�jās prie�u skuju uzkalniņ�, kas iezīmēja ieeju skudru pūznī. Bija tik savādi redzēt to visu pa�a acīm; nekas neliecināja par daudza�jām sīkajām norisēm, par kurām viņ� nupat bija uzzinājis.

Iegrimis domās, Eragons atgriezās klajumā, prātodams, ko gan viņ� samin katrā solī. Iznākot no biezokņa, viņ� pārsteigts ieraudzīja, ka saule jau ir nolaidusies zemu virs apvār�ņa. Es tur nosēdēju vismaz stundas trīs.

Oromisu jauneklis uzgāja namiņā kaut ko rakstām ar zoss spalvu. Elfs pabeidza rindiņu, tad, noslaucījis rakstāmspalvas galu un ielicis tintnīcā aizbāzni, vaicāja: Un ko tu, Eragon, dzirdēji?

Eragons aizrautīgi izstāstīja pieredzēto. Viņ� dzirdēja, kā, stāstot par skudru sabiedrības gaitām, balss sajūsmā kļūst ska�ļāka. Jauneklis izklāstīja visu, ko spēja atcerēties, līdz pa�iem niecīgākajiem un �ķietami nesvarīgākajiem novērojumiem, lepns par visu uzzināto.

Kad stāsts bija galā, Oromiss pavilka uz aug�u uzaci. Vai tas bija viss?

Es� Eragonu pārņēma vil�anās, jo viņ� saprata, ka kaut ko nav uztvēris skolotāja uzdevumā. Jā, Ebrithil.

-�� Un kā ar citiem zemes un gaisa radījumiem? Vai vari man pastāstīt, ko darīja tie, kamēr tavas skudras gādāja par saviem ganāmpulkiem?

-�� Nevaru, ebrith.il.

-�� Tā arī ir tava kļūda. Tev jāmācās apjaust viss apkārtējais vienlaikus, nevis ierobe�ot savu uzmanību, lai pievērstos kaut kam atsevi�ķam. Tā ir svarīga prasme, un, iekams tu to neapgūsi, tev katru dienu uz tā celma būs stundu jāmeditē.

-�� Kā es zinā�u, ka esmu to apguvis?

-�� Tas būs tad, kad tu spēsi, raugoties uz vienu, zināt visu.

Oromiss ar mājienu aicināja Eragonu piesēst pie galda, tad

nolika jaunekļa priek�ā tīru papīra lapu, spalvu un tintnīcu.

-�� Līdz �im tu esi izticis ar nepilnīgām senvalodas zinā�anām. Neviens no mums nezina visus tās vārdus, ta�u tev jāapgūst valodas gramatika un uzbūve, lai tu nenogalinātu sevi, izvēloties darbības vārdam nepareizu vietu teikumā vai kā citādi kļūdoties. Es neceru, ka tu runāsi mūsu valodā kā elfs lai to iemācītos, tev būtu vajadzīga visa dzīve, ta�u es ceru, ka tu apgūsi senvalodu gana labi, lai varētu prasmīgi lietot, par to nedomājot.

Turklāt, elfs turpināja, tev būs jāiemācās lasīt un rakstīt senvalodā. Tas ne vien palīdzēs tev atcerēties vārdus �ī prasme ir ļoti svarīga, sacerot garākus buramvārdus, kad nevar paļauties uz atmiņu vien, vai arī tad, kad tu atklāj �ādu burvestību jau pie�rakstītu un vēlies to izmantot.

Katrai rasei, Oromiss paskaidroja, ir savs senvalodas pie�raksta paņēmiens. Rūķi izmanto savu rūnu alfabētu, ko no viņiem pārņēmu�i arī cilvēki. Tiesa, tas ir pielāgots veids, kas nespēj pil�nībā atklāt valodas dziļākos smalkumus tik labi kā mūsu Liduen Kvaedhi, Dzejiskais Raksts. Liduen Kvaedhi tika izveidots, lai būtu izsmalcināts, skaists un pēc iespējas precīzs. To veido �etr�desmit divas at�ķirīgas zīmes, kas atspoguļo da�ādas skaņas. �īs zīmes var apvienot da�ādos hieroglifos, atveidojot vai nu atse�vi�ķus vārdus, vai veselas frāzes. Viens �āds hieroglifs ir uz tava gredzena redzamais simbols. Cits simbols uz Zaroka� Tad nu sāksim: kāds ir senvalodas pamatpatskanis?

-Kas?

Drīz kļuva skaidrs, ka Eragona zinā�anas par senvalodas pa�iem pamatiem ir no�ēlojamas. Kad viņi ceļoja kopā ar Bromu, vecais stāstnieks Eragonam parasti lika iegaumēt vārdus, kas varēja noderēt, lai izdzīvotu, vai arī slīpēja jaunekļa izrunu. Sajās divās jomās Eragonam veicās ļoti labi, ta�u viņ� nespēja izskaid�rot at�ķirību pat starp priedēkli un piedēkli. Pat ja robi jaunekļa zinā�anās sagādāja Oromisam vil�anos, viņ� neizrādīja to nedz ar vārdiem, nedz rīcību, bet cītīgi gādāja par to aizpildī�anu.

Kādu brīdi pēc nodarbības sākuma Eragons ieminējās: Man burvestībās nekad nav nācies izmantot daudz vārdu; redzot, ko es spēju izdarīt ar vienu pa�u brisingr, Broms domāja, ka man esot īpa�as spējas. �ķiet, visvairāk vārdu senvalodā es izteicu tad, kad prātā sarunājos ar Arju un kad Farthendurā svētīju bāreni.

-�� Tu svētīji bērnu senvalodā? pēk�ņi uztraucies pārvaicāja Oromiss. Vai tu atceries svētības vārdus?

-Jā.

-�� Noskaiti tos man. Eragons izpildīja lūgumu, un Oromisa seja savilkās patiesu �ausmu izteiksmē. Viņ� iesaucās: Tu izman�toji skolir?\ Vai esi pārliecināts? Varbūt tu lietoji skoliro?

Eragons sarauca pieri. Nē, skolir. Kāpēc man nevajadzēja to izteikt? Skolir ta�u nozīmē "pasargāt" "�un esi pasargāta no nelaimēm". Tā bija laba svētība.

-�� Tā nebija nekāda svētība, bet gan lāsts. Tik uztrauku�os Eragons elfu vēl nebija redzējis. Izskaņa "o" veido pagātni, ja darbības vārds beidzas ar "r" un "i". Skoliro nozīmē "pasargāt", bet skolir nozīmē "vairogs". Tātad tu pateici: "Lai laime un prieks tev seko un lai tu esi vairogs no nelaimēm." Tā vietā, lai paglābtu �o bērnu no likteņa triecieniem, tu esi licis viņam uzņemties citu nelaimes un ciest, lai apkārtējie varētu dzīvot mierā.

Nē, nē! Tā nevar būt! Notiku�ā baisums lika Eragonam sarau�ties. Burvestības ietekmi nosaka ne vien vārda nozīme, bet arī tās izteicēja nodoms, un es negribēju nodarīt kādam pāri�

-�� Tu nevari pārvērst vārda patieso nozīmi uz pretmetu. Jā, ir iespējams vārdu pielāgot, to vadīt. Bet nav iespējams mainīt tā jēgu, lai tas nozīmētu pilnīgi pretējo. Oromiss sakrustoja pirkstus un nolaida skatienu pret galdu, sakniebis lūpas plānā, baltā svītrā. Es ticu, ka tu nevēlēji ļaunu, citādi atteiktos tevi apmācīt. Ja biji godīgs un tava sirds bija tīra, tad �ī svētība, iespē�jams, nodarīs mazāk ļauna, nekā varētu nodarīt, ta�u, vienalga, nozīmēs vairāk sāpju, nekā mēs varētu vēlēties.

Kad Eragons saprata, ko viņ� nodarījis nevainīgam bērnam, viņu pārņēma drud�ainas trīsas. Iespējams, tas neizlabos manu kļūdu, viņ� piebilda, ta�u varbūt mazinās tās iespaidu; Safira iezīmēja meitenes pieri, tāpat kā viņa iezīmēja manu plaukstu ar gedwēy ignasia.

Pirmo reizi dzīvē Eragons redzēja apstulbu�u elfu. Oromisa pelēkās acis iepletās jo plati, mute pavērās, un viņ� sa�ņaudza krēsla paroceņus ar tādu spēku, ka koks spriedzē ievaidējās. Kāds, kas nes Jātnieka zīmi, ta�u nav Jātnieks, viņ� nomur�mināja. Visā savā mū�ā es neesmu sastapis tādus kā jūs abi. Ikviens lēmums, ko pieņemat, �ķiet, izraisa neiedomājami tālas sekas. Jūs maināt pasauli ar savām iegribām.

-�� Tas ir labi vai slikti?

-�� Ne labi, ne slikti, tā vienkār�i ir. Kur tagad ir meitenīte?

Eragonam vajadzēja kādu brīdi, lai sakopotu domas. Pie

vārdeniem vai nu Farthendurā, vai Surdā. Vai domā, ka Safiras zīme viņai palīdzēs?

-�� Es nezinu, Oromiss atbildēja. Tas nekad iepriek� nav noticis, lai spriestu pēc pieredzes.

-�� Ir ta�u jābūt kādam veidam, lai noņemtu �o svētību, lai aptu�rētu burvestības darbību, Eragons gandrīz lūdzās.

-�� Tāds ir. Ta�u, lai palīdzība būtu pēc iespējas iedarbīgāka, �is rituāls būtu jāizpilda tev pa�am, ta�u �obrīd tava vieta ir �eit. Pat labākajā gadījumā tavas maģijas atliekas vajās meiteni līdz pat mū�a galam. Tāds ir senvalodas spēks. Elfs apklusa. Es redzu, ka saproti stāvokļa nopietnību, tāpēc teik�u to tikai vienu reizi: uz tavas sirdsapziņas guļas visa atbildība par meitenītes likteni un, ņemot vērā tavu pāridarījumu, tie�i tev jāpalīdz viņai, kad vien rodas tāda iespēja. Jātnieku likums uzstāj, ka, nodarot ko tādu, tu esi apkaunojis sevi, līdzīgi tam, it kā tu būtu viņu neprecētu padarījis grūtu, kas starp cilvēkiem skaitās netikums, ja es pareizi atceros.

-�� Skaidrs, Eragons no�ukstēja. Es visu saprotu. "Es saprotu, ka uzspiedu neaizsargātai mazulītei baisu likteni, nedodams viņai ne mazāko izvēli. Bet vai kāds var būt patiesi labs, ja viņam nav iespējas rīkoties slikti? Es padarīju viņujpar verdzeni." Tāpat jau�neklis apzinājās: ja kāds būtu uzlicis �ādu lāstu viņam bez viņa ziņas, viņ� ienīstu savu pāridarītāju ar katru �ūnu.

-�� Tad vairs nerunāsim par to.

-�� Jā, Ebrithil.

Dienas beigās Eragons vēl arvien jutās nomākts, pat satriekts. Viņ� tik tikko pacēla skatienu, kad viņi izgāja no namiņa, lai sagaidītu atgrie�amies Safiru un Glēdru. Koki no�ūpojās abu pūķu spārnu saceltajā vētrā. Likās, Safira lepojas ar sevi; viņa izlieca kaklu un cilpoja uz Eragona pusi, atiezusi zobus plēsonīgā smīnā.

Brīdī, kad Glēdrs pagrozīja galvu un paskatījās uz Eragonu ar savu milzīgo aci tā bija pusdienu �ķīvja lielumā -, zem mū�vecā pūķa kājas sabirza akmens. Glēdrs vaicāja: Kāds ir tre�ais likums, kas nosaka lejup ejo�u gaisa strāvu atklā�anas paņēmienus, un piektais likums, kas norāda, kā no tām izvairīties ?

Izrauts no drūmajām pārdomām, Eragons apjucis pamirk�ķi�nāja acis. Es to nezinu.

Tad Oromiss pievērsās Safirai un jautāja: Kādus radījumus apkopj skudras, un kā tās iegūst no tiem pārtiku?

Kā lai es to zinu? Safira brīnījās. Viņa izskatījās teju apvaino�jusies.

Oromisa acīs pazibēja dusmīgs spīdums, un viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm, tiesa, sejas vaibsti palika miera pilni. Pēc tā, ko abi esat piedzīvoju�i kopā, biju iedomājies, ka esat apguvu�i galveno Shur'tugal mācību: dalies visā ar savu biedru. Vai tu no brīva prāta nocirstu sev labo roku? Vai tu mēģinātu lidot ar vienu spārnu? Nekad. Tad kāpēc jūs aizmirstat saikni, kas jūs vieno? Tā jūs atstumjat lielāko dāvanu un neizmantojat spēju, kas dod jums pārsvaru pār jebkuru atsevi�ķu pretinieku. Turklāt nepietiek ar sarunām prātā, jums drīzāk jāsakausē abas apziņas, līdz jūs spējat rīkoties un domāt kā viens vesels. Es ceru, ka turpmāk zināsiet, ko ir apguvis otrs.

-�� Un kā tad ar mūsu privātumu?

Privātumu? Glēdrs pārvaicāja. Paturiet savas domas pie sevis, kad dosieties projām no �ejienes, bet, kamēr mēs apmācām jūs, aizmirstiet par privātumu.

Eragons paskatījās uz Safiru, juzdamies vēl draņķīgāk nekā iepriek�. Pūķis izvairījās no viņa skatiena, tad piecirta kāju un ieskatījās Jātniekam acīs. Ko nu?

Viņiem ir taisnība. Mēs bijām pavir�i.

Tā nav mana vaina.

Es jau nevainoju tevi. Ta�u viņa bija nojautusi Eragona vie�dokli. Jauneklim nepatika uzmanība, ko Safira veltīja Glēdram, vienlaikus attālinoties no sava Jātnieka. Nākamreiz mēs labosi�mies, vai ne?

Protams! Safira atcirta.

Tomēr viņa atteicās atvainoties Oromisam un Glēdram, atstā�dama to Eragona ziņā. Mēs neliksim jums vēlreiz vilties.

-�� Pielūkojiet, lai tā arī būtu. Rīt mēs jums abiem atkal vai�cāsim, ko otrs ir iemācījies. Ar �iem vārdiem Oromiss pavēra plaukstu uz tās stāvēja apaļ� koka nieciņ�. Ja neaizmirsīsiet to uzvilkt, �ī ierīce ļaus ik rītus ierasties laikā. Atgriezieties �eit, tikko būsiet nomazgāju�ies un paēdu�i.

Eragons paņēma priek�metu tas izrādījās neparasti smags. Ierīce nebija lielāka par valriekstu. Ap portulakas zieda apveidā izgrebto galviņu vijās dziļi iegriezti gredzeni. Jauneklis izmēģi�not pagrieza galviņu un dzirdēja, kā iek�pusē trīs reizes noklik�ķ paslēptais sprūdrats.

-�� Paldies, viņ� noteica.

Kad Eragons un Safira bija atvadīju�ies no skolotājiem, viņi aizlidoja atpakaļ uz mitekli Elesmērā. Safira priek�ķepās nesa jaunos seglus. Pat īsti to neaptverot, viņi bija pakāpe�niski atvēru�i prātus un ļāvu�i saiknei starp abiem papla�ināties un padziļināties, lai gan apzināti viņi viens pēc otra nebija sniegu�ies. Eragona jūtu mutulis gan noteikti bija pārāk spēcīgs, lai Safira to nepamanītu, tāpēc viņa pavaicāja: Kas īsti notika ?

Kamēr viņ� stāstīja par Farthendurā nevil�us izdarīto baiso noziegumu, pakausī iemetās pulsējo�as sāpes. Arī Safiru dzirdē�tais nomāca ne mazāk par jaunekli. Viņ� paskaidroja: Iespējams, tava dāvana palīdzēs meitenītei, bet tam, ko izdarīju es, nav attais�nojuma, un �ī aplamā svētība sagādās viņai tikai sāpes.

Tu neesi vienīgais vainīgais. Es par senvalodu zinu to pa�u, ko tu, un arī es nepamanīju kļūdu. Kad Eragons neatbildēja, pūķis piebilda: Vismaz mugura tev �odien nesagādāja nepatīkamus pār�steigumus. Esi pateicīgs par to.

Eragons kaut ko norūca, nevēlēdamies, lai viņu aizvilina prom no nelāgās omas. Un ko tu iemācījies �ajā jaukajā dienā ?

To, kā pazīt un izvairīties no bīstamiem laikapstākliem. Viņa apklusa, acīmredzot gatava ar Jātnieku dalīties atmiņās, ta�u Eragons, pārdzīvodams par kļūdaino svētību, bija pārāk aizņemts, lai uzdotu pūķim vēl kādu jautājumu. Turklāt �obrīd viņ� nebija gatavs tik dziļai personiskai sarunai. Tā kā jauneklis vairs neko nevaicāja, arī Safira ierāvās sevī.

Kad Eragons atgriezās guļamistabā, viņ� pie aizslietņa atrada paplāti ar ēdienu tāpat kā iepriek�ējā vakarā. Aiznesis maltīti līdz gultai, uz kuras bija uzklāti tīri palagi, viņ� nometās uz tās, lai paēstu, klusībā pukojoties par gaļas trūkumu. Pēc Rimgara vin�grojumiem jūtot smeldzi visā ķermenī, viņ� atbalstījās spilvenos un jau grasījās likt mutē pirmo kumosu, kad pie ieejas miteklī atskanēja klusa grabinā�anās. Ienāciet, jauneklis norūca un iedzēra malku ūdens.

Tikai pēc tam Arja piegāja pie kalējas. "Atra esterni ono thel�duin. "

Elfa pagriezās pret viesiem, un ogļu asinssarkanā gaisma no apak�as izgaismoja viņas seju. Vaibstus klāja sīku grumbiņu tīkls, kas atgādināja ādā iestrādātas, nospriegotas stieplītes. Tā bija izteikta vecuma pazīme, ko Eragons jebkad bija manījis elfā. Kalēja neatbildēja Arjai, kas, jauneklis zināja, bija aizvainojo�i un nepieklājīgi, jo īpa�i tāpēc, ka karalienes meita nepazīstamo elfu bija pagodinājusi, uzrunādama to pirmā.

-�� Rhundn-elda, esmu atvedusi pie tevis jauno Jātnieku, Era�gonu Ēnkāvi.

-�� Es dzirdēju, ka esi mirusi, Runona uzrunāja Arju. Kalējas balss at�ķīrās no visām līdz �im dzirdētajām elfu balsīm tik ļoti tā drebēja un �īkstēja. Tās skaņa Eragonam atgādināja Kārvahal�las ve�ukus, kuri sēdēja uz māju lieveņiem, pīpēja savas pīpītes un stāstīja savādas leģendas.

Arja pasmaidīja. Kad tu, Runona, pēdējo reizi izgāji no mājas.

-�� Tev vajadzētu atcerēties. Toreiz tu mani piespiedi vilkties uz vasaras saulgrie�u mielastu.

-�� Tas bija pirms trim gadiem.

-�� Tie�ām? Runona sarauca pieri, tad sarausa ogles kaudzītē un pārsedza tās ar vāku. Nu, un kas par to? Mani sabiedrība nogurdina. Bezjēdzīgi �alojo�s pūlis, kas� Viņa pablenza uz Arju. Kāpēc mēs runājam �ajā nelāgajā valodā? Tu dro�i vien gribi, lai es izkalu viņam zobenu? Tu ta�u zini, ka es nozvērējos nekad vairs nedarināt nāves rīkus pēc tam, kad tas nodevīgais Jātnieks ar manu zobenu izpostīja pusi pasaules.

-�� Eragonam jau ir zobens, Arja sacīja. Viņa pacēla roku un pasniedza kalējai Zaroku.

Paņemot Zaroku, Runonas acīs uzzibsnīja izbrīna. Viņa noglās�tīja vīnsarkano maksti, pakavējās pie melnās, tajā iegrebtās zīmes, nobraucīja no spala kādu netlrumiņu, tad sa�ņaudza pirkstus ap rokturi un ar kareivja pārliecību izvilka zobenu no maksts. Kalēja nopētīja abas asmens malas un salieca zobenu rokās, līdz Eragons nobijās, ka tas varētu salūzt. Tad vienā vēzienā Runona pacēla zobenu virs galvas un trieca pret knaiblēm, kas vēl arvien stāvēja uz laktas, ar skanīgu troksni pārcirzdama tās uz pusēm.

-�� Zarok, Runona noteica, es atceros tevi. Viņa saņēma ieroci tā, kā da�dien māte saņem savu pirmdzimto. Tikpat lielisks kā dienā, kad tevi pabeidza. Uzgriezusi muguru, viņa paskatījās aug�up uz mezglainajiem zariem, vienlaikus glāstī�dama spala pogas liekumu. Visu dzīvi e�hiu aizvadījusi, kaldama no rūdas �os zobenus. Bet tad ieradās viņ� un tos visus iznīcināja. Vienā acumirklī izdzēsa pūliņus daudzu gadsimtu garumā. Cik man bija zināms, ir saglabāju�ies vien �etri manas mākslas radīti iero�i. Viņa zobens, Oromisa zobens un vēl divi citi, kurus sargā�jo�ajām dzimtām izdevās izglābt no Vīrdfeliem.

No Vīrdfeliem ? Eragons uzdrīkstējās prātā pavaicāt Arjai.

Tas ir otrs Atkritēju nosaukums.

Runona pievērsās Eragonam. Tagad Zaroks ir atgriezies pie manis. Divus zobenus es vairs necerēju turēt rokā �o un viņam piedero�o. Kā tu tiki pie Morzana asmens?

-�� Man to iedeva Broms.

-�� Broms? Kalēja pa�ūpoja Zaroku. Broms� Es atceros Bromu. Viņ� lūdza, lai izkalu viņam zobenu pazaudētā vietā. Patiesi, es labprāt būtu viņam palīdzējusi, ta�u tobrīd jau biju devusi savu zvērestu. Mans atteikums viņu pamatīgi sadusmoja. Oromisam nācās iezvelt Bromam tā, ka viņ� zaudēja samaņu, tikai tā viņu dabūja no �ejienes projām.

Eragons ziņkāri ieklausījās kalējā. Tavs darinājums, Rhunonelda, man ir kalpojis godam. Ja nebūtu Zaroka, es jau būtu miris. Es ar to nogalināju Ēnu Durzu.

-�� Patiesi? Tad tas ir izdarījis arī kaut ko labu. Iestūmusi Zaroku atpakaļ makstī, Runona it kā mazliet nelabprāt to atdeva Eragonam, tad Jātniekam garām paskatījās uz Safiru. Ak! Esi sveicināta, Skulblaka.

Esi sveicināta, Rhunon-elda.

Nelikdamās ne zinis par atļaujas prasī�anu, Runona piegāja pie Safiras pleca un ar vienu no īsi apgrieztajiem nagiem uzsita pa kādu no zvīņām, tad brīdi grozīja galvu no vienas puses uz otru, mēģinādama ar acīm ieurbties caurspīdīgajā plāksnītē. Lieliska krāsa. Ne tāda kā tiem brūnajiem pūķiem, kas izskatās tum�i kā dubļiem nota�ķīti. Godīgi sakot, Jātnieka zobena krāsai ir jāatbilst viņa pūķim, un no �ī zilā būtu iznācis lielisks asmens� Likās, tikko izteiktā doma izsūc visu viņas sparu. Kalēja atkal pievērsās laktai un nopētīja sabojātās knaibles, it kā vēlme tās nomainīt būtu pametusi viņu.

Eragonam �ķita, ka nebūtu lāgā pabeigt sarunu tik drūmā noskaņā, ta�u viņ� nespēja iedomāties pieklājīgu veidu, kā mainīt sarunas tematu. Tad jaunekļa uzmanību piesaistīja zaigojo�ā bruņuveste un, pētot to, viņ� pārsteigts atklāja, ka ikviens gredzens ir savienots sakaļot. Ņemot vērā, ka sīkie posmiņi atdzisa ļoti ātri, tos parasti nācās aizkalt pirms pievieno�anas bruņām. Tas nozī�mēja, ka pat vissmalkākajiem darinājumiem tādiem kā Eragona bruņukrekls sakaltie gredzeni mijās ar vienkār�i sakniedētiem. Ja vien, kā jauneklis tagad saprata, kalējam piemita vecās elfas ātrums un precizitāte.

-�� Es nekad neesmu redzējis bruņutērpu, kas līdzinātos tevis darinātajam, pat pie rūķiem ne. Kā gan tev pietiek pacietības aizkalt katru posmiņu? Kāpēc tu neizmanto maģiju un neaiztaupi savus pūliņus?

Runonas atbilde izrādījās negaidīti aizrautīga. Viņa papuri�nāja īsi apgrieztos matus un sacīja: Un atņemt sev visu prieku, ko tas sagādā? Tiesa, teju katrs otrais elfs un arī es spētu likt lietā burvestības, lai apmierinātu mūsu vēlmes, un da�i tā arī rīko�jas -, bet kāda tad jēga ir dzīvei? Kā tu pavadītu laiku? Pastāsti man!

-�� Es nezinu, atzinās Eragons.

-�� Tikai pilnveidojot to, ko tu visvairāk mīli. Tad, kad tu vari izdarīt visu, ko vēlies, nomurminot pāris vārdu, mērķis zaudē nozīmi un jēgu saglabā vien ceļojums līdz tam. Lai tas kļūst tev par mācību! Ja nodzīvosi gana ilgi, tu saskarsies ar �o pa�u izvēli� Bet tagad ejiet! Esmu nogurusi no �īm pļāpām. Ar �iem vārdiem Runona nocēla smēdes vāku, paņēma jaunas knaibles un, pilnīgi iegrimusi darbā, uzlika uz oglēm jaunu gredzenu, un ar otru roku sāka pūst plē�as.

-�� Rhundn-elda, Arja sacīja, neaizmirsti, es atnāk�u pēc tevis Agaeti Blodhren vakarā. Kā atbilde atskanēja kalējas rūciens.

Vientuļi kā nāvesputna kliedzieni naktī viņus cauri kizila tunelim līdz pa�ai takai pavadīja tērauda triecieni pret tēraudu. Runona viņiem aiz muguras atgādināja vien melnu stāvu, kas salīcis pār smēdes drūmo kvēli.

-�� Vai viņa ir izkalu�i visus Jātnieku zobenus? Eragons vai�cāja. Pilnīgi visus?

-�� Un ne tikai tos vien. Viņa ir izcilākā kalēja, kāda jebkad dzīvojusi. Man likās, ka jums vajadzētu satikties gan viņas, gan tevis pa�a dēļ.

-�� Paldies.

Vai viņa vienmēr ir tik nelaipna? Safira vaicāja.

Arja iesmējās. Vienmēr. Pēc Runonas domām, nekam nav nozīmes, tikai viņas amatam. Un viņa ir slavena ar savu neiecie�tību pret jebko vai jebkuru, kas traucē viņai darbā. Ta�u izcilās meistarības un lielisko darinājumu dēļ mēs pacie�am viņas īpat�nības.

Kamēr Arja runāja, Eragons mēģināja izprast vārdu Agaeti Blodhren nozīmi. Viņ� bija diezgan dro�s, ka blodh nozīmē "asi�nis", tādējādi blodhren vajadzēja nozīmēt "asinszvērests", ta�u vārdu agaeti viņ� nekad iepriek� nebija dzirdējis.

-�� "Svinības", Arja paskaidroja, kad jauneklis uzdeva �o jau�tājumu. Mēs pulcējamies uz Asinszvēresta svinībām reizi gad�simtā, lai godinātu ar pūķiem noslēgto vieno�anos. Jums abiem ir laimējies, ka esat Elesmērā, jo svinības notiks pavisam drīz� Elfa sarauca pieri, un viņas slīpās uzacis saskārās. Liktenis ir parūpējies par ļoti zīmīgu sagadī�anos.

Eragonam par lielu pārsteigumu, Arja vadīja viņus dziļāk Duveldenvārdenā, tālāk pa nātrēm un upeņu krūmiem apaugu�ām takām, līdz gaismas pagaisa aiz muguras un viņi nonāca nemier�pilnā biezoknī. Lai nenomaldītos, Eragonam nācās paļauties uz

Safiras spēju redzēt tumsā. Raupjie koki kļuva arvien resnāki un auga arvien cie�āk cits citam līdzās, draudot izveidot necaurejamu �ķērsli. Kad likās, ka tālāk viņi netiks, me�s beidzās un trijotne izgāja klajumā, ko izgaismoja zemu debesu austrumpusē spo�i spīdo�ais mēness sirpis.

Klajuma vidū slējās vientuļa priede. Tā nebija augstāka par savām māsām bet tik resna kā simt parastu prie�u. Līdzās �im kokam normāla priede līdzinājās trauslam, vēja locītam stādi�ņam. Sakņu sega pletās uz visām pusēm ap milzīgo stumbru, pārklādama zemi ar mizas klātiem asinsvadiem, tā radot sajūtu, it kā viss apkārtējais me�s izplūstu no �ī koka, it kā tā būtu visas Duveldenvārdenas sirds. Priede valdīja pār me�iem kā lādzīga karaliene, ar saviem zariem pasargādama pārējos biezokņa iemīt�niekus.

Raugiet, �is ir Menojas koks, Arja pa�ukstēja. Agaeti Blodhren mēs svinam tā pavēnī.

Eragons atcerējās �o vārdu un pār viņa muguru pārskrēja aukstas skudriņas. Toreiz, kad And�ela Teirmā pareģoja viņa nākotni, pienāca Solembums un sacīja: Kad pienāks laiks un tev būs vajadzīgs ierocis, meklē to zem Menojas koka saknēm. Tad, kad liekas, ka viss ir zaudēts un tev pietrūkst spēka, dodies pie Kutiāna klints un pasaki savu vārdu, lai atvērtu Dvēseļu Kam�bari. Eragons nespēja iedomāties nedz to, kāds ierocis varētu būt paslēpts zem koka saknēm, nedz to, kā �o ieroci atrast.

Vai tu kaut ko redzi ? viņ� vaicāja Safirai.

Neredzu gan. Lai gan nedomāju, ka Solembuma vārdu nozīme kļūs saprotama, pirms būs noskaidrojusies mūsu vajadzība.

Eragons pastāstīja Arjai par kaķa�a padoma abām daļām, lai gan tāpat kā sarunās ar A�ihadu un Islanzadi viņ� neatklāja And�elas pareģojumu, jo tas attiecās uz viņu pa�u, turklāt jau�neklis baidījās, ka tas ļautu Arjai nojaust, ka elfa viņam liekas pievilcīga.

Kad Eragons beidza savu stāstu, Arja sacīja: Kaķa�i reti pie�dāvā savu palīdzību, un, ja viņi tā rīkoju�ies, �os padomus neklā�tos neņemt vērā. Cik man zināms, te nekāds ierocis nav paslēpts, vismaz par to nav dzirdēts pat dziesmās vai leģendās. Kas attiecas uz Kutiāna klinti� �is vārds skan manā galvā kā balss no pusaizmirsta sapņa it kā pazīstams, tomēr sve�s. Es esmu to dzirdējusi jau iepriek�, tikai neatceros, kur īsti.

Kad viņi piegāja tuvāk Menojas kokam, Eragona uzmanību piesaistīja milzīgais skaits skudru, kas lo�ņāja pa tā saknēm. Tumsā kukaiņi atgādināja tikko redzamus melnus traipiņus, ta�u Oromisa dotais uzdevums bija padarījis jaunekli jutīgāku pret apkārtējo dzīvību, un ar prātu viņ� spēja sajust skudru primi�tīvo apziņu. Viņ� atvēra aizsargbarjeras un ļāva apziņai izplūst ap sevi, viegli pieskaroties Safirai un Arjai, pēc tam izplesties arvien pla�āk, lai uzzinātu, kas vēl dzīvo �ajā klajumā.

Negaidīti pēk�ņi Eragons saskārās ar kaut ko milzīgu, ar tik bezgalīgi saprātīgu būtni, ka tās prāta robe�as viņ� pat nespēja nojaust. Pat Oromisa neticami pla�ais prāts, ar kuru Eragons bija sazinājies Farthendurā, salīdzinājumā ar �o klātbūtni likās sīks un niecīgs. Likās, ka pat gaiss zum no enerģijas un spēka, kas strāvoja no� kokal

Saprāta avots bija nepārprotams.

Mērķtiecīgās un neapturamās koka domas nesteidzīgi plūda visapkārt, lēnas kā �ļūdoņa pārvieto�anās pāri granīta klintij. Koks nelikās manām Eragonu vai, jauneklis bija pārliecināts, kādu citu atsevi�ķu personu. Tā domas bija nodarbinātas ar to, kā klājas augiem, kas aug un zeļ spo�ā saules gaismā: ar ka�ņepju kendiru un liliju, ar naktssveci un zīdaino uzpirkstīti, un dzelteno sinepi, kas slējās līdzās me�ābelei ar tās violetajiem ziediņiem.

Koks ir nomodā! Eragons iesaucās, pārsteigumā paceldams balsi. Es gribēju teikt� tam piemīt saprāts. Viņ� zināja, ka arī Safira to sajūt; viņa pielieca galvu uz Menojas koka pusi, it kā ieklausītos, tad uzlaidās uz viena no priedes zariem, kas bija tik�pat plats kā ceļ� no Kārvahallas uz Terinsfordu. Tur viņa nosēdās, ļaujot astei brīvi nokarāties lejup. Līgani �urpu turpu kustējās tikai pats tās galiņ�. Pūķis koka zarā �ī aina likās tik savāda, ka Eragons gandrīz iesmējās.

-�� Protams, viņ� ir nomodā, Arja sacīja. Viņas balss nakts gaisā izskanēja klusi un melodiski. Vai gribi, lai izstāstu tev teiksmu par Menojas koku?

-�� Es labprāt to noklausītos.

Gaisā nozibēja kaut kas balts, spokam līdzīgs, un nometās blakus Safirai kraukļa Blagdena apveidā. Putna �aurie pleci un izliektais kakls padarīja to līdzīgu sīkstulim, kas tīksminās par savas zelta kaudzes mirdzumu. Krauklis pacēla bālo galvu un izkliedza savu draudīgo: Wyrda!

-�� Lūk, kāds ir stāsts. Reiz, gar�vielu un vīna laikmetā, vēl pirms mūsu kara ar pūķiem un pirms mēs kļuvām tik nemirstīgi, cik nu būtne ar ievainojamu miesu var būt, dzīvoja kāda sieviete, vārdā Lineja. Viņa sasniedza sirmu vecumu, tā arī neiepazīstot dzīvesdrauga plecu vai bērnu �alas, turklāt viņa nejuta vēlmi pēc tā tiekties. Lineja vadīja dienas, dziedot augiem un �ajā ziņā viņa bija talantīgāka par daudziem citiem. Tas ir, līdz dienai, kad pa viņas durvīm ienāca jauns vīrietis un apbūra viņu ar mīlestī�bas vārdiem. Jaunekļa uzmanības pierādījumi atmodināja Linejā jūtas, kuras viņa nekad iepriek� nebija izjutusi un pat nojautusi, ka viņai tādas piemīt. Viņa vēlējās izbaudīt to, ko nezinot bija ziedojusi. Otrā iespēja likās pārāk kārdino�a likteņa dāvana, lai no tās atteiktos. Lineja pameta novārtā savu darbu un veltīja sevi visu jaunajam vīrietim. Kādu laiku abi jutās laimīgi.

Ta�u jauneklis bija pārāk jauns, turpināja Arja, tāpēc drīz vien viņ� sāka ilgoties pēc dzīvesdraudzenes pa�a vecumā. Viņ� ieskatījās kādā jaunā sievietē, sāka aplidot un iekaroja tās sirdi. Un arī �ie divi kādu laiku jutās laimīgi.

Kad Lineja atklāja, Arja teica, ka ir atraidīta, noniecināta un pamesta, viņa skumjās zaudēja prātu. Jauneklis bija izdarījis pa�u briesmīgāko viņ� bija ļāvis Linejai nobaudīt dzīves pilnības gar�u, bet tad to atrāvis bez kāda apdoma, glu�i kā gailis, kas, nominis vienu vistu, pārlai�as pie nākamās. Lineja sameklēja savu biju�o kopā ar jauno sievieti un neprātīgās dusmās nodūra.

Viņa zināja, elfa stāstīja, ka pastrādājusi briesmu darbu. Tāpat viņa zināja, ka pat tad, ja viņu ap�ēlotu par izdarīto slepkavību, viņa nespēs atgriezties iepriek�ējā dzīvē, jo tā likās zaudējusi visu prieku. Tāpēc Lineja devās pie vecākā koka Duvel�denvārdenā, piespiedās pie tā stumbra un iedziedāja sevi mizā, tā atteikdamās no savas rases. Viņa dziedāja trīs dienas un trīs naktis, un, kad dziesma bija galā, Lineja bija saplūdusi ar reiz mīlētajiem augiem. Un kop� tā laika viņa tūksto�iem gadu ir gādājusi par �o me�u� Tā ir radies Menojas koks.

Stāsta nobeigumā Arja un Eragons*sēdēja viens otram līdzās uz milzīgas saknes divpadsmit pēdu virs zemes. Jauneklis �ūpoja kājas tā, ka papē�i sitās pret koku, un prātoja, vai Arja �o skumjo notikumu izstāstījusi kā brīdinājumu viņam vai vienkār�i kā parastu pagātnes notikumu.

�aubas pārtapa pārliecībā, kad elfa apvaicājās: Vai tu uzskati, ka traģēdijā bija vainojams jaunais vīrietis?

-�� Es domāju, Eragons sacīja, zinādams, ka neveikla atbilde noskaņos Arju pret viņu, ka viņ� rīkojās ne�ēlīgi� bet arī Lineja rīkojās pārsteidzīgi. Taisnība nav nedz vienam, nedz otram.

Arja cie�i skatījās Eragonam acīs, līdz viņ� bija spiests novērst skatienu. Viņi nebija piemēroti viens otram.

Jauneklis grasījās noliegt to, bet tad apklusa. Elfai bija tais�nība. Un viņa bija palīdzējusi Eragonam nokļūt apstākļos, kur viņam nācās to skaļi atzīt, turklāt atzīt viņai. Iespējams, viņ� piekrita.

Klusums krājās starp abiem kā smiltis, kas pamazām veido sienu, kuru nevēlas nojaukt nedz viens, nedz otrs. No klajuma malas skanēja cikā�u spalgā dziesma. Beidzot viņ� ierunājās: Izskatās, ka atgrie�anās mājās tev ir nākusi par labu.

-�� Tā gan. Ar nevērīgu vieglumu viņa noliecās un pacēla tievu, no Menojas koka nokritu�u zariņu un sāka pīt skuju sloti�ņas, pārvēr�ot tās mazā groziņā.

Kamēr Eragons vēroja Arju, viņam sejā iesitās asinis. Viņ� cerēja, ka mēness nav tik gai�s, lai atklātu, ka vaigi pārklāju�ies ar sarkaniem plankumiem. Kur� kur tu dzīvo? Vai jums ar Islanzadi ir pils vai cietoksnis?

-�� Mēs dzīvojam mūsu sen�u namā, Tialdari zālē, tā atrodas Elesmēras rietumu daļā. Es labprāt tev to izrādītu.

-�� Ah. Pēk�ņi Eragona juceklīgajās domās ie�āvās tīri prak�tisks jautājums, kas ļāva aizgaiņāt kauna izjūtu. Arja, vai tev ir brāļi vai māsas? Elfa papurināja galvu. Tātad tu esi elfu troņa vienīgā mantiniece?

-�� Protams. Kāpēc tu to jautā? Likās, viņu mulsina jaunekļa ziņkāre.

-�� Nesaprotu, kāpēc tev atļāva kā sūtnei doties pie vārdeniem un rūķiem, kā arī pārvest Safiras olu no �ejienes uz Troņheimu. Tas ta�u ir bezgala bīstams uzdevums princesei, turklāt tādai, kas ir karalienes tie�ā mantiniece.

-��� Tu gribēji teikt, ka tas ir pārāk bīstami cilvēku sievietei. Es jau reiz tev teicu, ka neesmu viena no jūsu bezpalīdzīgajām mei��ām. Tu nesaproti vienu: mēs uz saviem valdniekiem raugāmies citādi nekā jūs vai rūķi. Mums karaļa vai karalienes augstākais pienākums ir kalpot savai tautai, kur vien un kā vien iespējams. Ja tāpēc ir jāupurē dzīvība, mēs to uzņemamies kā iespēju pierā�dīt savu uzticību kā rūķi teiktu pavardam, mājai un godam. Ja es, pildot savus pienākumus, būtu gājusi bojā, elfi starp mūsu daudzo namu pārstāvjiem izvēlētos citu mantinieku. Pat tagad neviens neuzstās, lai kļūstu par karalieni, ja man �ī iespēja ne�ķi�tīs vēlama. Mēs neizraugāmies vadoņus, kuri nevēlas veltīt turp�māko dzīvi savu pienākumu pildī�anai. Viņa mirkli vilcinājās, tad ar rokām pievilka ceļgalus pie krūtīm un atbalstīja pret tiem zodu. Man ir bijusi iespēja gadiem ilgi slīpēt �os pamatojumus sarunās ar māti. Kādu brīdi nekas netraucēja cikā�u dziesmai, kas skanēja klajumā. Tad elfa vaicāja: Kā veicas apmācībās pie Oromisa?

Eragons kaut ko noburk�ķēja, jo līdz ar nepatīkamo atmiņu vilni atgriezās nelāgā oma, sabojājot patīkamo vakaru kopā ar Arju. Tagad viņ� gribēja tikai vienu ierāpties gultā, aizmigt un aizmirst piedzīvoto. Oromis-elda, jauneklis sacīja, pirms izteik�anas rūpīgi apviļādams mutē katru vārdu, ir diezgan rūpīgs skolotājs.

Eragons saviebās, kad Arja ar biedējo�u spēku satvēra viņa aug�delmu. Kas ir noticis?

Jauneklis mēģināja izraut roku. Nekas.

-�� Esmu pietiekami daudz laika pavadījusi kopā ar tevi, lai saprastu, kad tu esi laimīgs, dusmīgs� vai kad tev sāp. Vai starp tevi un Oromisu notika kas nelāgs? Ja tā, tad tev viss man jāiz�stāsta, lai nekavējoties varētu labot, kas labojams. Vai varbūt tev atkal sāpēja mugura? Mēs varam�

-�� Es neesmu radīts �ai apmācībai! -^Par spīti aizvainojumam, Eragons pamanīja, ka elfas uztraukums likās patiess, un tas sniedza kaut nelielu, bet gandarījumu. Pajautā Safirai. Viņa tev izstāstīs visu.

-�� Es vēlos to dzirdēt no tavas mutes, Arja klusi uzstāja.

Eragons sakoda zobus tik cie�i, it kā �okļu muskuļos būtu

iemeties krampis. Tad viņ� klusā, par �ukstiem tik tikko skaļākā balsī vispirms izstāstīja, kā izgāzies, meditējot ieplakā, un pēc tam par notikumu, kas saindēja sirdi kā krūtīs saritinājusies odze: par viņa doto svētību.

Arja atlaida jaunekļa roku un, lai noturētu līdzsvaru, satvēra Menojas koka sakni. Barzūl. Rūķu lāsts satrauca Eragonu; nekad iepriek� viņ� no Arjas mutes nebija dzirdējis lamas, bet �is lāsts bija biedējo�i trāpīgs, jo nozīmēja "ļaunu likteni". Es, protams, zināju, ka tu Farthendurā to izdarīji, tikai nespēju iedo�māties� Man neradās ne mazākās aizdomas, ka varētu notikt kaut kas tāds. Piedod, lūdzu, ka �ovakar izvilku tevi no mājām. Es nezināju, ka jūties tik draņķīgi. Tu dro�i vien gribi palikt viens.

-�� Nē, Eragons atbildēja. Nē, paldies par sabiedrību un par visu, ko man parādīji. Viņ� uzsmaidīja elfai, un pēc brī�a viņa atbildēja ar to pa�u. Abi sēdēja kopā pie mū�senā koka saknēm, sīki un nekustīgi, un vēroja, kā mēness apmet augstu loku pāri mierpilnajam me�am, līdz nozūd aiz mākoņu segas. Es tikai uztraucos, kas notiks ar meitenīti.

Augstu virs viņu galvām Blagdens saboza kaula baltās spalvas un griezīgi iesaucās: Wyrda!

Nasuada sakrustoja rokas uz krūtīm, nemaz necenzdamās slēpt nepacietību, un nopētīja abus priek�ā stāvo�os vīrie�us. Milzim, kas stāvēja pa labi, kakls bija tik resns, ka likās izbīdījis galvu uz priek�u teju taisnā leņķī pret pleciem, pie�ķirot vīram stūrgalvīgu, aprobe�otu izskatu. To vēl vairāk pastiprināja smagā piere ar divām sapinkāju�os uzacu klintīm tās izskatījās gana garas, lai teju varētu aizsegt acis, un uzblīdu�ās lūpas, kas atgādināja sārtu sēni pat tad, kad viņ� runāja. Ta�u vārdenu vadone glu�i labi zināja, ka neklājas viņu vērtēt pēc nepatīkamā izskata. Par spīti neglītajam mājoklim, vīra mēle bija izveicīga kā galma ākstam.

Otrā vīra vienīgā iezīme bija bālā āda, kas spītīgi nekļuva tum��āka arī Surdas svilino�ajā saulē, kaut gan vārdeni galvaspilsētā Aberonā bija ieradu�ies jau pirms vairākām nedēļām. Pēc ādas, matu un acu krāsas Nasuada sprieda, ka viņ� dzimis Impērijas pa�os ziemeļos. Vīrs rokā turēja adītu vilnas cepurīti, ko uztrau�kumā bija savērpis cie�ā virvē.

-�� Tā, pastāsti, viņa sacīja, norādīdama uz bālo. Cik vistu �is īsti nokāva?

-�� Trīspadsmit, kundze.

Nasuada atkal pievērsās neglītenim. Nelaimīgs skaitlis, meis�tar Gembl, lai kā mēs uz to raudzītos. Un tāds tas ir izrādījies arī tev. Tu esi vainīgs zādzībā un otra vārdena īpa�uma iznīcinā�anā, nemaksājot pienācīgu atlīdzību.

-�� Es nekad to neesmu noliedzis.

-�� Brīnos tikai par vienu kā tev izdevās apēst trīspadsmit vistu �etrās dienās. Vai tu, meistar Gembl, kādreiz jūties paēdis?

Neglītenis rotaļīgi pasmīnēja un pakasīja vaigu. Neapgriezto nagu �vīkstē�ana pret bārdas rugājiem kaitināja Nasuadu, un viņai nācās likt lietā visu savu gribasspēku, lai nepavēlētu viņam rimties.

-�� Kundze, es nevēlos izrādīt necieņu, ta�u mana vēdera pie�pildī�ana neradītu nekādas grūtības, ja jūs mūs pienācīgi barotu, ņemot vērā visus darāmos darbus. Es esmu pamatīgs vīrs, un man tak vajag kādu kriksīti gaļas vēderā pēc tam, kad pusi dienas esmu ar lauzni dauzījis akmeņus. Es daru, ko spēju, lai pārvarētu kārdinājumu, tā gan. Ta�u trūcīgas maltītes trīs nedēļu garumā, ja zemnieki visapkārt gana trekni nobarotus mājlopus un putnus, ar kuriem �ie nav gatavi dalīties pat tad, ja tu, cilvēks, ciet badu� Nu ko, atzīstos, tas mani salauza. Ja runājam par pārtiku, tad es neesmu pārlieku savaldīgs. Man patīk, ja ēdiens ir karsts un ja tā ir daudz. Turklāt nedomāju, ka esmu vienīgais; kur� vēlas kādu lieku kumosu sagādāt sev pats.

Tur jau tas suns aprakts, nodomāja Nasuada. Vārdeni nespēj pienācīgi pabarot visus savējos, kaut gan Surdas karalis Orins palīdz viņiem, cik spēj. Orins pat ļāva vārdeniem ņemt naudu no karalistes kases, ta�u atteicās rīkoties, kā to parasti darīja Galba�torikss, kur�, armijai pārvietojoties pa Impēriju, vienkār�i atņēma pārtiku zemniekiem, neko par to nemaksājot. Cēla nostāja, kas gan padara manu uzdevumu vēl grūtāku. Tomēr Nasuada saprata, ka �āda rīcība at�ķīra viņu, Orinu, Hrotgaru un Islanzadi no Gal�batoriksa despotisma. Pārkāpt �o robe�u, nemaz nemanot, būtu pavisam viegli.

-�� Meistar Gembl, es saprotu tevis teikto. Kaut gan vārdeni nav valsts un mēs nepakļaujamies nevienam, izņemot mūs pa�us, tomēr tas nedod tiesības nedz tev, nedz kādam citam neievērot manu priek�te�u rakstītos likumus vai tos, kas tiek ievēroti �eit, Surdā. Tāpēc es pavēlu tev samaksāt vara grasi par katru nozagto vistu.

Gembls pārsteidza Nasuadu, piekrizdams bez kādām iebil�dēm. Kā pavēlēsiet, kundze, viņ� atbildēja.

-�� Tik vien? iesaucās bālais. Viņ� savērpa savu cepuri vēl cie��āk. Tā nav godīga cena. Ja tās pārdotu tirgū, es saņemtu�

Nasuada vairs nespēja valdīties. Tiesa, tu saņemtu vairāk! Bet tā nu ir sanācis, ka es zinu meistars Gembls nevar atļauties tev atlīdzināt pilnu vistas cenu, jo es esmu tā, kas maksā viņam algu! Tāpat kā es maksāju arī tev. Tu piemirsti, ka tad, ja es nolemtu iegādāties tavas vistas vārdenu vajadzībām, tu, iespē�jams, pat grasi par katru nesaņemtu un varētu priecāties par to. Vai tu mani saprati?

-�� Viņ� nedrīkst�

-�� Vai tu mani saprati?

Pēc brī�a bālais vīrs padevās un nomurmināja: Jā, kundze.

-�� Lieliski. Jūs abi varat iet. Ar nievājo�as apbrīnas izteiksmi sejā Gembls pacēla roku pie pieres un paklanījās Nasuadai, tad, kāpdamies atmuguriski, kopā ar savu pretinieku izgāja no akmenī kaltās telpas. Arī jūs esat brīvi, viņa piebilda, vērsdamās pie sargiem, kas stāvēja durvju abās pusēs.

Tikko visi bija projām, Nasuada ar noguru�u nopūtu atgā�zās krēslā un pasniedzās pēc vēdekļa, veltīgi cenzdamās no�āvēt sviedru lāsītes, kas bija izspiedu�ās uz pieres. Nemitīgais kar�stums izsūca pēdējos spēkus un pat sīkāko pienākumu padarīja par smagu darbu.

Jaunajai sievietei bija aizdomas, ka arī tad, ja tagad būtu ziema, viņa justos nogurusi. Lai cik labi Nasuada pārzināja vār�denu lielākos noslēpumus, tomēr visa dumpinieku pulka pārcel��ana no Farthenduras cauri Beoru kalniem uz Aberonu Surdā bija prasījusi krietni vairāk pūliņu, nekā viņa bija iedomājusies. Viņa nodrebinājās, atcerēdamās garās, moko�ās dienas, ko nācās pava�dīt seglos. Aizceļo�anas plāno�ana un pēcāk arī pati do�anās uz Surdu bija ļoti sare�ģīta tāpat kā iedzīvo�anās jaunajā vidē, ko nācās savienot ar gatavo�anos iebrukumam Impērijā. Man dienā pietrūkst stundu, lai atrisinātu visas �is problēmas, viņa sūrojās.

Galu galā viņa nosvieda vēdekli un paraustīja zvana auklu, izsaukdama istabeni Fariku. Aizkars pa labi no ķir�koka galda no�ūpojās, atveroties slepenām durvīm. Farika ieslīdēja telpā un, nolaidusi acis, nostājās līdzās Nasuadai.

-�� Vai vēl kāds? vārdenu vadone vaicāja.

-�� Nē, kundze.

Nasuada apvaldījās, lai atvieglojums nebūtu pārāk acīm�redzams. Reizi nedēļā viņa noturēja atklātas tiesas sēdes, lai atrisinātu da�ādus strīdus starp vārdeniem. Ikviens, kuram likās, ka viņam nodarīts pāri, varēja lūgt pieņem�anu pie Nasuadas un uzklausīt viņas spriedumu. Jaunajai sievietei bija grūti iedomāties sūrāku un nepateicīgāku uzdevumu. Nasuada atcerējās, kā tēvs mēdza teikt pēc sarunām ar Hrotgaru: Pēc laba kompromisa panāk�anas visi ir pikti. Tagad viņa to izbaudīja uz savas ādas.

Aizgainījusi drūmās domas, viņa vērsās pie Farikas: Es vēlos, lai Gemblu nozīmētu kaut kur citur. Tur, kur noderētu viņa izvei�cīgā mēle. Varbūt armijas apgādē? Tikai skaties, lai viņ� saņemtu pilnu pārtikas devu. Es nevēlos, lai man vēlreiz būtu jārunā ar viņu par zag�anu.

Farika pamāja un piegāja pie galda, kur uz pergamenta pie�rakstīja Nasuadas rīkojumus. �īs prasmes dēļ vien istabene bija nenovērtējama. Farika pavaicāja: Kur varu viņu sameklēt?

-�� Akmeņlauztuvēs.

-�� Tiks izpildīts, kundze. Starp citu, kamēr bijāt aizņemta, karalis Orins lūdza, lai jūs ienākot viņa laboratorijā.

-�� Ko tad viņ� tur atkal sadarījis izdedzinājis sev acis? Nasu�ada apslacīja iek�delmus un kaklu ar lavandas ūdeni, Orina dāvi�nātajā, spo�i pulētajā sudraba spogulī paskatoties, pārliecinājās, ka mati ir kārtībā, un saraustīja uz leju kamzoļa piedurknes.

Apmierināta ar savu izskatu, vārdenu vadone kopā ar Fariku izgāja no saviem apartamentiem. Todien saule spīdēja tik spo�i, ka Boromeo pils izgaismo�anai nebija vajadzīgas lāpas, un tas bija patīkams atvieglojums, jo karstums tāpat likās nomāco�s. Cauri krustveida bultu lūkām puskrēslā iespīdēja gaismas strēles un izgaismoja gaiteņa dziļāko sienu, ik pēc pāris soļiem sasvītrodamas gaisu ar zelta puteklī�u stariem. Pa vienu no �aujamlūkām Nasuada palūkojās ārā uz vārtu nocietinājumiem, kur aptuveni trīs desmiti oran�ajos kamzoļos tērptu Orina jātnieku devās vienā no ierastajām patruļām ap Aberonu.

Neko daudz jau tas nedotu, ja Galbatorikss pats nolemtu mums uzbrukt, vārdenu vadone ar rūgtumu nodomāja. Vienīgais, kas Surdu un vārdenus no tā pasargāja, bija viltvār�a pa�lepnums un viņa cerēja Galbatoriksa bailes no Eragona. Visi valdnieki apjēdza, ka viņu troni kāds var apdraudēt, ta�u pa�i uzurpatori jo īpa�i baidījās no iespējas, ka viens apņēmīgs karotājs var viņus iznīcināt. Nasuada apzinājās, ka iesaistījusies ļoti bīstamā spēlē ar visvarenāko neprāti visā Alagēzijā. Ja viņa bija pārvērtējusi Galbatoriksa pacietību, gan viņa pati, gan pārējie vārdeni varēja aiziet bojā un līdz ar viņiem zustu arī cerība gāzt viltvārdi.

Pils tīrā smar�a Nasuadai atgādināja reizes, kad viņa te vie�sojās agrā bērnībā, vēl Orina tēva, karaļa Larkina, valdī�anas laikā. Tolaik viņa Orinu nekad nesatika. Princis bija piecus gadus vecāks par meiteni un jau pildīja troņmantnieka pienākumus. Ta�u tagad bie�i likās, ka viņa ir vecākā no abiem.

Pie Orina laboratorijas durvīm Nasuadai nācās apstāties un pagaidīt, kamēr karaļa miesassargi pieteica iera�anos karalim. Drīz vien kāpņu telpā nodimdēja Orina balss: Lēdija Nasuada! Priecājos, ka varēji atnākt. Gribu kaut ko parādīt.

Sakopojusi visu iecietību, viņa kopā ar Fariku iegāja labora�torijā. Galdu labirintu klāja neticams retor�u, menzūru un kolbu jūklis, kas kā stikla biezoknis ar neskaitāmiem trausliem zariem snaikstījās pēc sve�inieku drānu krokām. Metālu garaiņu smagais smārds iecirtās Nasuadai acīs, liekot tām asarot. Pacēlu�as kleitas apak�malu, abas sievietes viena aiz otras aizlīkumoja uz telpas tālo galu, garām smil�u pulksteņiem un svariem, noslēpumai�niem sējumiem ar melnas dzelzs apkalumiem, rūķu darinātiem astrolabiem un fosforescējo�a kristāla prizmu kaudzēm, kas ik pa mirklim drud�aini uzplaiksnīja ar zilu gaismu.

Orins stāvēja pie galda ar marmora virsmu un ar trīs pēdas garu, bet tikai ceturtdaļcollu resnu stikla caurulīti, kurai viens gals bija aizkausēts, bet otrs atvērts, maisīja tīģelī dzīvsudrabu.

-Augstība, Nasuada sacīja. Būdama līdzvērtīga karalim, viņa sasveicinājās pilnā augumā, bet Farika dziļi pakniksēja. Izskatās, ka esat atlabis pēc pagāju�ās nedēļas sprādziena.

Orins labsirdīgi saviebās. Esmu secinājis, ka nav īpa�i prātīgi slēgtā traukā sajaukt fosforu un ūdeni. Iznākums var izrādīties visai neparedzams.

Vai dzirde ir atjaunojusies?

-�� Ne pilnīgi, tomēr� Smaidīdams kā puika, kam uzdāvināts pirmais īstais duncis, viņ� pie ogļu pannā gailo�ajām oglēm aizde�dzināja tievu sveci. Nasuada nesaprata, kā viņ� tādā svelmē spēj paciest vēl vienu karstuma avotu. Tad ar dego�o sveci rokā Orins piegāja pie sola un aizdedzināja ar aromātiskām tabakas lapām piebāztu pīpi.

-�� Nezināju, ka jūs pīpējat.

-� Īstenībā es nemaz nepīpēju, karalis atzinās, tikai atklāju, ka mana bungādiņa nav pilnībā noslēgusies, tāpēc pagaidām spēju izdarīt �ādi� Ievilcis dūmu, viņ� piepūta vaigus, un pēc īsa mir�kļa pa Orina kreiso ausi izplūda tieva dūmu strūkliņa un, glu�i kā �ūska izvijusies no sava midzeņa, saritinājās gaisā līdzās viņa galvai. Notiku�ais tā pārsteidza Nasuadu, ka viņa sāka smieties. Nākamajā mirklī Orins viņai pievienojās, izpūzdams atliku�os dūmus pa muti. Ļoti savāda sajūta, viņ� atzinās. Dūmiem izplūstot no auss, neprātīgi kut.

Atguvusi nopietnību, Nasuada apvaicājās: Vai bija vēl kas, ko vēlējāties apspriest ar mani?

Karalis uzsita knipi. Protams. Iegremdējis garo stikla cau�rulīti atpakaļ tīģelī, viņ� piepildīja to ar dzīvsudrabu, aizspieda atvērto galu ar pirkstu un parādīja caurulīti Nasuadai. Vai pie�krītat, ka �ajā caurulītē ir tikai dzīvsudrabs?

-�� Piekrītu. Vai tas ir vienīgais, kāpēc viņ� vēlējās mani satikt?

-�� Un tagad? Ar �iglu kustību viņ� apgrieza caurulīti otrādi un ievietoja atvērto galu tīģelī, pirms tam parāvis sāņus pirkstu. Nasuada gaidīja, ka viss dzīvsudrabs izlīs no caurulītes, ta�u izlija tikai apmēram puse, bet pārējais metāls palika caurulītē. Orins norādīja uz tuk�umu virs dzīvsudraba līmeņa. Karalis vaicāja: Un kas atrodas �eit?

-�� Laikam jau gaiss, sprieda Nasuada.

Orins pasmaidīja un papurināja galvu. Ja tas tā būtu, kā gan gaiss būtu ticis garām dzīvsudrabam? Vai varbūt iesūcies cauri stiklam? Gaiss nekādi nevarēja nokļūt caurulītē. Tad viņ� pamāja Farikai. Un kāds ir tavs viedoklis, jaunkundz?

Farika palūkojās uz caurulīti, tad paraustīja plecus un noteica: Tur neatrodas nekas, Augstība.

-�� Ak, manuprāt, tur ir tie�i tas, ko tu teici: nekas. Uzskatu, ka esmu atrisinājis vienu no dabas filozofijas senākajām mīklām, man ir izdevies radīt vakuumu un pierādīt tā esamību. Tas pilnībā apgā� Vahera teoriju un nozīmē, ka Lādins bija īsts ģēnijs. Nolā�pītajiem elfiem vienmēr izrādās taisnība!

Nasuadai nācās savaldīties, lai saglabātu balsī sirsnību. Un kāda gan ir �ī atklājuma nozīme?

-��� Nozīme? Orins palūkojās uz vārdenu vadoni ar patiesu pārsteigumu. Nozīmes tam nav nekādas. Vismaz nespēju to iedomāties. Tomēr �is atklājums palīdzēs izprast mūsu pasau�les mijiedarbības, da�ādu parādību izcelsmi un norisi. Tas ir brīni�ķīgs atklājums. Kas gan to zina, kādus vēl noslēpumus mums izdosies uzzināt, pateicoties �im atklājumam? Runādams viņ� iztuk�oja caurulīti un uzmanīgi ielika ar samtu iztapsētā kastē līdzās citiem smalkiem rīkiem. Tiesa, mani īpa�i saista iespēja izmantot maģiju, lai izvilinātu no dabas tās noslēpumus. Piemēram, vakar ar vienu vienīgu burvestību Trianna palīdzēja man atklāt divas pilnīgi jaunas gāzes. Iedomājieties, ko visu mēs varētu uzzināt, ja mērķtiecīgi izmantotu maģiju da�ādās dabas filozofijas jomās?! Es apsveru iespēju pats apgūt burvestības, ja atklātos, ka man piemīt vajadzīgās dotības, un man izdotos pie�runāt kādus maģijas lietpratējus atklāt viņu noslēpumus. �ēl, ka ar jums nav Pūķu Jātnieka Eragona; esmu pārliecināts, ka viņ� spētu man palīdzēt.

Paskatījusies uz Fariku, Nasuada lūdza: Pagaidi mani ārpusē. Sieviete pakniksēja un izgāja no laboratorijas. Kad Nasuada saklausīja aizveramies durvis, viņa sacīja: Orin. Vai esat zaudējis prātu?

-�� Ko jūs ar to gribat teikt?

-�� Kamēr jūs aizvadāt cauras dienas, veicot nevienam nesapro�tamus eksperimentus, un apdraudat savu dzīvību, jūsu valstij kuru katru brīdi var uzbrukt. Jūsu lēmumus gaida simtiem jautājumu, bet jūs pū�at no ausīm dūmus un spēlējaties ar dzīvsudrabu.

Karaļa sejas vaibsti nocietinājās. Nasuada, es lieliski apzinos savus pienākumus. Jūs vadāt vārdenus, bet es vēl arvien esmu Surdas valdnieks un ieteiktu jums to atcerēties, pirms ņemat mutē tik nicīgus vārdus. Vai man atgādināt, ka jūsu atra�anās �eit ir atkarīga tikai un vienīgi no manas labvēlības?

Nasuada apzinājās, ka tie ir tuk�i draudi; pārāk daudzi surdie�i bija rados ar vārdeniem. Abas puses bija gana cie�i saistītas, lai pamestu viena otru nelaimē. Nē, TDrina aizvainojuma īstais iemesls bija viņa varas ap�aubījums. Ņemot vērā, ka ilglaicīgi turēt kaujas gatavībā lielus kareivju pulkus nebija iespējams Nasuada pati bija pārliecinājusies, ka tik liela bezdarbībā nīksto�u vīru skaita pabaro�ana ir murgains pārbaudījums viņas apgād�niekiem, vārdeni pamazām sāka meklēt darbu, iekopa zemi un citādi iekļāvās Surdas saimnieciskajā dzīvē. Ko pēc kāda laiciņa darī�u es pati ? Komandē�u neeso�u armiju ? Kalpo�u par Orina ģenerāli vai padomnieku ? Stāvoklis bija neskaidrs. Ja viņa rīkotos pārāk strauji un uzņēmīgi, Orins varētu to uztvert kā apdraudē�jumu un nostāties pret viņu, jo īpa�i tagad, kad Nasuada varēja gozēties vārdenu pie Farthenduras izcīnītās uzvaras slavā. Ta�u, ja viņa vilcinātos pārāk ilgi, viņi zaudētu iespēju izmantot Gal�batoriksa mirkļa vājumu. Nasuadas vienīgais trumpis cīņā pret apkārt valdo�o �aubu un pretestības mud�ekli bija iemesls, kāpēc viņa bija rīkojusies tik izlēmīgi, proti, Eragons un Safira.

Es neap�aubu jūsu varu, Orin. Tāds nekad nav bijis mans nodoms un atvainojiet, ja jums radās aplams iespaids. Viņ� stīvi palocīja galvu. Domādama, kā turpināt sarunu, viņa ar pirk�stiem atbalstījās pret sola malu. Vienīgais� tik daudz kas ir jāpaveic. Es strādāju dienu un nakti pat turu pierakstu tāfelīti blakus gultai, ja nu miegā kas ie�aujas prātā, un tik un tā nespēju pagūt visu; mani nepamet izjūta, ka visu laiku staigāju pa briesmīgas nelaimes asmeni.

Orins paņēma lieto�anas nomelninātu piestu un sāka to virpināt starp plaukstām vienmērīgā, hipnotizējo�ā ritmā. Pirms jūs te ieradāties� Nē, tā nebūs pareizi. Pirms jūsu Jātnieks uzra�dās no zila gaisa, glu�i kā Moratensiss no savas strūklakas, biju iedomājies, ka nodzīvo�u savu mū�u līdzīgi tēvam un vectēvam. Proti, slepeni nepakļaujoties Galbatoriksam. Piedodiet, man dro�i vien būs vajadzīgs kāds laiciņ�, lai sarastu ar jaunajiem apstākļiem.

Nez vai viņa varēja vēlēties dziļāku atvaino�anos. Es visu saprotu.

Piesta uz mirkli apstājās karaļa plaukstās. Jūs vārdenu vadību uzņēmāties ļoti nesen, bet es tronī esmu jau vairākus gadus. Ja varu atļauties pārdro�ību un piedāvāt jums padomu, esmu atklājis: lai nezaudētu spriestspēju, man zināma dienas daļa jāatvēl tam, kas mani saista.

Es nevaru to atļauties, Nasuada iebilda. Katrs mirklis, ko izniekoju, var izrādīties iz�ķiro�ais cīņā ar Galbatoriksu.

Piesta atkal apstājās. Jūs kaitējat vārdeniem, nemitīgi pār�pūloties. Neviens nespēj, kā nākas, rīkoties, ja nevelta laiku mie�ram un klusumam. �iem atelpas brī�iem nav jābūt gariem, bie�i pietiek ar piecām vai desmit minūtēm. Tās var veltīt kaut vai loka �au�anai arī pēc tam var tiekties pēc augstā mērķa, tomēr tas izdosies pilnvērtīgāk� Tie�i �ī iemesla dēļ es liku iekārtot labora�toriju. Tie�i �ī iemesla dēļ es pū�u dūmus no ausīm un spēlējos ar dzīvsudrabu, kā jums labpatikās to apzīmēt, es tā rīkojos tāpēc, lai atliku�o dienas daļu man nenāktos gaudot bezspēcīgās dusmās.

Lai gan viņai nenācās viegli mainīt viedokli par Orinu kā par bezrūpīgu vējgrābsli, Nasuada atzina, ka Surdas karaļa vārdos ir patiesības grauds. Es paturē�u prātā jūsu ieteikumu.

Atgrie�oties omulīgajai jautrībai, Orins pasmaidīja. Tas ir viss, ko varu lūgt.

Piegājusi pie loga, Nasuada atgrūda slēģus un pavērās lejup uz Aberonu. Lejāk �iglpirkstu tirgotāji mēģināja iemānīt savu preci lētticīgajiem garāmgājējiem; pa rietumu ceļu, saceļot dzeltenus putekļu mākoņus, pilsētas vārtiem tuvojās karavāna, virs jumtu māla dakstiņiem virmoja uzkarsu�ais gaiss, kurā jautās tabakas lapu un vīraka smar�a, kas pacēlās no marmora tempļiem. Ap Aberonu kā ziedlapiņas gūlās lauki.

Nepagriezdamās pret karali, vārdenu vadone jautāja: Vai esat saņēmis mūsu pēdējos ziņojumus no Impērijas?

-�� Esmu. Arī Orins pienāca pie loga.

-�� Ko jūs par tiem domājat?

-�� Ka tie ir pārāk nepilnīgi un neskaidri, lai izdarītu tālejo�us secinājumus.

-�� Nekā labāka mums diem�ēl nav. Pastāstiet par savām aizdo�mām un sajūtām! Spriediet, izmantojot jūsu rīcībā eso�os faktus, it kā �is būtu viens no jūsu izmēģinājumiem. Viņa pasmaidīja pie sevis. Apsolu, ka jūsu teikto neuztver�u pārāk nopietni.

Orina atbildi Nasuadai nācās kādu mirkli gaidīt, un tad tā izskanēja ar sēru pastardienas pareģojuma nopietnību. Paaug�stināti nodokļi, tuk�as kazarmas, zirgu un vēr�u atņem�ana armi�jas vajadzībām visā Impērijā� �ķiet, ka Galbatorikss gatavo kara�spēku, lai stātos mums pretī, tiesa, es pagaidām nesaprotu, vai viņ� gatavojas uzbrukt vai aizsargāties. Aiz loga strazdu bars apmeta vairākus lokus, aizsedzot sauli, un ņirbo�ās ēnas atvē�sināja sakarsu�ās sejas. �obrīd manas domas nodarbina viens jautājums: cik ilgā laikā viņ� spēs pabeigt gatavo�anos karam? Jo tam būtu jānosaka mūsu stratēģija.

-�� Pēc pāris nedēļām. Vai mēne�iem. Vai varbūt gadiem. Es nespēju paredzēt viņa rīcību.

Karalis pamāja. Vai jūsu aģenti turpina izplatīt ziņas par Eragonu?

-�� Turpina gan, ta�u tas kļūst arvien bīstamāk. Es ceru: ja mums izdosies pārplūdināt tādas pilsētas kā Drasleona ar bau�mām par mūsu Jātnieka izveicību un spēku, kad mūsu pulki nonāks pie �īm pilsētām un to iedzīvotāji ieraudzīs Eragonu, tie brīvprātīgi pievienosies mums. Tā mēs varētu izvairīties no aplenkumiem.

-�� Kar� parasti nav tik vienkār�s.

Nasuada neiebilda. Un kā jums veicas ar armijas mobilizē��anu? Vārdeni kā vienmēr ir gatavi cīņai.

Orins paplēta rokas, it kā lūgtu atvaino�anos. Ziniet, ir grūti uzjundīt tautu cīņai. Man ir jāpārliecina galminieki, jāsagādā bruņas un iero�i, jānodro�ina pārtika�

-�� Bet kā man pa to laiku pabarot savējos? Mums būtu vaja�dzīgs vairāk zemes, nekā esat pie�ķīris�

-�� Nu, to es saprotu, viņ� sacīja.

-�� �un pie zemes mēs tiksim tikai tad, kad iebruksim Impē�rijā, -ja vien jūs negrasāties padarīt vārdenus par Surdas pastāvī�gajiem iedzīvotājiem. Ja tā, jums nāksies atrast mājas tūksto�iem ļau�u, kas kopā ar mani ieradās no Farthenduras, un tas nez vai patiks Surdas pilsoņiem. Lai kāda būtu jūsu izvēle, lemiet ātri, jo es baidos: ja turpināsiet vilcināties, vārdeni pārtaps nevaldāmā pūlī. Nasuada pacentās, lai �ie vārdi neizklausītos pēc draudiem.

Lai nu kā, Orinam pārmetums diez ko negāja pie sirds. Karaļa aug�lūpa savilkās, un viņ� sacīja: Jūsu tēvs vienmēr turēja vārdenu vīrus cie�i kā dūrē. Es ceru, ka tas izdosies arī jums, ja gribat arī turpmāk būt vārdenu pavēlniece. Kas attiecas uz mūsu gatavo�anos karam mēs nevaram pagūt visu tik īsā laikā; jums nāksies nogaidīt, līdz būsim gatavi.

Nasuada sa�ņaudza palodzi ar tādu spēku, ka uz rokām izspie�dās asinsvadi un nagi iedzēlās plaisās starp akmeņiem, ta�u viņa parūpējās, lai uzbangoju�ās dusmas nebūtu dzirdamas balsī: Vai �ādā gadījumā jūs varētu aizdot vārdeniem vairāk zelta pārtikas iegādei?

-�� Nē. Es jums atvēlēju visu naudu, ko varēju atļauties.

-�� Tad kā es pabaro�u savējos?

-�� Es ieteiktu jums pa�iem mēģināt sagādāt līdzekļus.

Pārskaitusies Nasuada uzsmaidīja karalim platāko, �ilbino��āko smaidu un smaidīja tik ilgi, līdz Orins neomulīgi saknosījās. Tad vārdenu vadone dziļi kā kalpone pakniksēja, visu laiku paturot seju savilktu nievājo�ā grimasē. Palieciet sveiks, Jūsu Augstība. Es ceru, ka dienas atlikusī daļa jums būs tikpat patī�kama kā mūsu saruna.

Orins nomurmināja kaut ko nesaprotamu nopakaļ jaunajai sievietei, kas pagriezās un devās uz laboratorijas durvīm. Dusmās Nasuada ar labo piedurkni aizķēra nefrīta pudelīti un to apgāza. Plānais akmens saplīsa, un viņas piedurkni un svārkus nota�ķīja dzeltena �ķidruma �alts. Neapstādamās viņa atmeta ar roku.

Trepēs Nasuadai piebiedrojās Farika, un viņas abas kopā devās cauri gaiteņu labirintam uz vārdenu vadones mitekli.

Atgrūdusi durvis, Nasuada aizsoļoja līdz galdam un iezvē1ās krēslā, nemanīdama apkārt notieko�o. Mugura bija tā saspringta, ka lāpstiņas nepiesjķārās atzveltnei. Vārdenu neatrisināmās grūtības viņu glu�i vai stindzināja. Kādu brīdi krūtis strauji cilājās, tad trauksmainais ritms pierima, līdz to vairs nevarēja manīt. Man nekas neizdosies, bija vienīgā doma, kas �audījās galvā.

-�� Kundze, jūsu piedurkne!

Izrauta no pārdomām, Nasuada pēk�ņi pamanīja, ka Farika dauza viņas labo roku ar putekļu lupatu. No me�ģīņotās piedurk�nes vijās tik tikko jau�ama dūmu strūkliņa. Vārdenu vadone pie�lēca no krēsla un pacēla roku, mēģinādama ieraudzīt dūmu avotu. Tērpa piedurkne un svārki lēnām pārvērtās krītainos zirnekļa tīmekļos, turklāt gaisā jautās nelāgs smārds.

-�� Palīdzi man to novilkt, Nasuada pavēlēja.

Pastiepusi notraipīto roku, viņa piespieda sevi nekustēties, lai Farikai būtu vieglāk atraisīt tērpa saites. Kalpones pirksti izmisīgā steigā piņķerēja vaļā mezglus, līdz beidzot vilnas tērps, kas ieskāva ķermeni, kļuva vaļīgāks. Tikko tas notika, Nasuada izrāva rokas no piedurknēm un izlocījās no kleitas.

Jaunā sieviete elsodama stāvēja pie galda, tērpusies tikai kur�pēs un plānos lina apak�svārkos. Par laimi, �ķidrums nebija sabo�jājis dārgo un smalko veļas audumu, kaut gan tas nelāgi oda.

-�� Vai jūs apdedzinājāties? Farika uztraucās. Nasuada papu�rināja galvu, īsti neuzticēdamās mēlei. Farika pabakstīja zemē nokritu�o tērpu ar kurpes purngalu. Kas tā par nejaucību?

-�� Viens no Orina dīvainajiem brūvējumiem, Nasuada klusi noteica. Es to uzgāzu uz tērpa viņa laboratorijā. Vairākkārt dziļi ievelkot elpu, vārdenu vadone nomierinājās un skumji nopētīja sabojāto apģērba gabalu. To bija audu�as Durgrimsta Ingeitumu sievietes kā dāvanu Nasuadas pēdējā dzim�anas dienā un �ī

kleita bija viens no viņas smalkākajiem tērpiem. Nekā cita, ko varētu vilkt sabojātā apģērba vietā, Nasuadai nebija, turklāt, ņemot vērā vārdenu naudas grūtības, viņa nevarēja atļauties pasūtīt jaunu kleitu. Kaut kā nāksies izlāpīties ar tiem tērpiem, kas man paliku�i.

Farika nogrozīja galvu. �ēl izmest tik skaistu kleitu. Kal�pone apgāja apkārt galdam, sameklēja �ujamlietu groziņu un atgriezās ar �ķērēm, ko rotāja gravējumi. Kādu daļu auduma mēs varam saglābt. Es nogriezī�u sabojāto un sadedzinā�u.

Nasuada, savilkusi skābu seju, sāka soļot �urpu turpu pa istabu, piktodamās par pa�as neveiklību un vēl vienām galvas�sāpēm, kas nu papildināja jau tā bezgalīgo rūpju sarakstu. Ko tagad es vilk�u galmā? viņa vaicāja.

�ķēres iedzēlās mīkstajā vilnā ar griezīgu uzstājību. Varbūt lina kleitu?

-�� Tā ir pārāk ikdieni�ķa, lai stātos Orina un viņa augstmaņu priek�ā.

-�� Kundze, ļaujiet man padarboties. Esmu pārliecināta, ka varētu to uzlabot, lai tā ir ģērbjama arī svinīgākos gadījumos. Kad bū�u tikusi galā, kleita izskatīsies divreiz lepnāk par sabojāto.

-�� Nē, nē. Tur nekas nesanāks. Viņi mani izsmies. Jau pie�nācīgās drānās viņu cieņa ir grūti panākama, kur nu vēl tad, ja es galmā parādī�os lāpītos tērpos, kas liecinās par vārdenu trū�kumu.

Sirmā sieviete uzmeta Nasuadai stingru skatienu. Viss būs kārtībā, ja vien jūs pati nejutīsieties vainīga par savu tērpu. Tur�klāt varu apsolīt, ka jūsu tērps apkārtējām dāmām tā patiks, ka viņas gribēs jūs atdarināt. Pati redzēsiet. Piegājusi pie durvīm, viņa pavēra tās un atdeva sabojāto auduma gabalu vienam no sargiem. Kundze vēlas, lai �is tiktu sadedzināts. Izdari to slepus un nebilsti nevienam ne vārda, citādi es lik�u tev trūkties. Sargs salutēja un devās izpildīt rīkojumu.

Nasuada bija spiesta pasmaidīt. Kā gan es iztiktu bez tevis?

-�� Domāju, glu�i labi.

Uzvilkusi zaļu medību kostīmu, kura plānie svārki izrādījās patīkams atvieglojums dienas karstumā, Nasuada nolēma, ka, par spīti dusmām pret Orinu, viņa paklausīs Surdas valdnieka padomam un atliks iecerētos valstiskos darbus, lai vienkār�i palī�dzētu Farikai izārdīt sabojātās kleitas vīles. Atklājās, ka vienmuļā nodarbe lieliski palīdz sakopot domas. Raustīdama diedziņus, viņa ar Fariku izrunāja vārdenu likstas, cerot, ka kalpotāja, iespējams, iedomāsies risinājumu, kas viņai pa�ai paslīdējis garām.

Galu galā Farikas vienīgā palīdzība bija acīmredzams vēro�jums: Izskatās, ka teju viss �ajā pasaulē ir saistīts ar zeltu. Ja mums tā būtu gana daudz, mēs vienkār�i varētu nopirkt melno troni no pa�a Galbatoriksa� iespējams, mums pat nenāktos cīnī�ties ar viņa vīriem.

Vai tie�ām es iedomājos, ka manu darbu kāds cits izdarīs manā vietā? Nasuada nokaunināja pati sevi. Es ievedu vārdenus �ajā strupceļā un man jāatrod izeja.

Mēģinot atārdīt vīli, Nasuadas roka paslīdēja un na�a gals aizķēra smalko me�ģīņu apdari, pār�ķeļot to uz pusēm. Viņa noskatījās uz uzplēsto brūci smalkajā vijumā pergamenta krāsas pavedienu atrisu�ie gali locījās pār kleitas audumu kā neskaitāmi ņudzo�i tārpi. Kaklā skrāpējās histēriski smiekli, bet acīs sariesās asaras. Kādas nelaimes vēl viņu gaidīja?

Me�ģīnes bija vērtīgākā kleitas daļa. Lai gan me�ģīņu izgata�vo�anai bija vajadzīgi izveicīgi pirksti, to retumu un augsto cenu galvenokārt noteica milzīgs, prātam neaptverams laika patēriņ�. Me�ģīņu au�ana aizņēma tik daudz laika, ka tad, ja kāds mēģinātu pagatavot vienkār�u plīvuru pats, tam nāktos rēķināties nevis ar daudzām nedēļām, bet gan ar daudziem mēne�iem. Ar zelta vai sudraba unci bija krietni par maz, lai nopirktu unci me�ģīņu.

Jaunā sieviete pārslidināja pirkstus pār smalkajiem pavedie�niem, apstādamās pie iegriezuma, kurā varēja vainot vienīgi pati sevi. Lai noaustu me�ģīnes, nav nepiecie�ams daudz enerģijas, tikai daudz laika. Viņa dusmojās uz sevi par tādu neveiklību. Enerģija� enerģija� Tajā mirklī Nasuadas prātā uzzibēja atmiņu ainas: viņa atcerējās, kā Orins stāstīja par maģijas izmanto�anu pētījumos; par Triānu sievieti, kas kop� Dvīņu nāves bija stāju�sies Duvrangragātas priek�galā; to, kā reiz piecu se�u gadu vecumā bija klausījusies, kā viens no vārdenu dziedniekiem izskaidro burvestību pamatus. �ie da�ādie notikumi izveidoja spriedumu virkni, kas pirmajā mirklī likās tik neprātīgi un neticami, ka viņa beidzot ļāva vaļu kaklā iesprūdu�ajiem smiekliem.

Farika uzmeta kundzei izbrīnītu skatienu un gaidīja paskaid�rojumu. Piecēlusies Nasuada ļāva kleitas daļai no klēpja nokrist uz grīdas. Tūlīt sameklē man Triānu, vārdenu vadone lika. Lai ko viņa darītu, sūti viņu nekavējoties pie manis.

Ap Farikas acīm savilkās grumbiņas, ta�u kalpotāja paknik�sēja un atbildēja: Kā vēlaties, kundze. Viņa izgāja pa slepena�jām kalpu durvīm.

Paldies, Nasuada no�ukstēja, stāvēdama viena tuk�ajā telpā.

Viņa glu�i labi saprata kalpones nepatiku. Nasuada pati jutās neomulīgi ikreiz, kad nācās saskarties ar burvjiem. Vārdenu vadone tā īsti uzticējās vienīgi Eragonam, jo viņ� bija Jātnieks tiesa, viņa apzinājās, ka tas vēl neko nenozīmē, kā to bija pierā�dījis Galbatorikss, un viņ� bija devis vārdenu vadonei uzticī�bas zvērestu, kuru, Nasuada bija pārliecināta, jauneklis nekad nelauztu. Tomēr viņu biedēja burvju un magu spēks. Bija grūti iedomāties, ka �ķietami parasts cilvēks spēja nogalināt ar vienu vārdu; ielauzties tavā prātā, ja to vēlējās; krāpties, melot un zagt nesodīti; un arī citādi kaitēt līdzcilvēkiem teju bez kāda riska, ka viņu varētu notvert�

Nasuadas sirds sāka sisties straujāk.

Kā gan panākt likuma varu, ja daļai tavu padoto piemīt īpa��as spējas? Vārdenu kar� pret Impēriju patiesībā bija vien mēģi�nājums saukt pie atbildības cilvēku, kur� savas maģiskās spējas izmantoja nelietīgiem mērķiem. Galbatoriksu vajadzēja apturēt, lai viņ� nepastrādātu jaunus noziegumus. Visas �īs cie�anas un posts tikai tāpēc, ka neviens nespēja sakaut viltvārdi. Viņ� nav miris, kaut nodzīvojis krietni ilgāk par parastam cilvēkam atvē�lēto mū�u!

Kaut gan Nasuadai maģija nepatika, viņa zināja, ka tai būs milzīga loma Galbatoriksa gā�anā un ka viņa nedrīkst sanaido�ties ar burvjiem, pirms nav izcīnīta iz�ķiro�a uzvara. Pēc tam vārdenu vadone bija nolēmusi atrisināt ar magiem saistītās problēmas.

Viņas domas pārtrauca dro�s klauvējiens pie durvīm. Savilkusi lūpas patīkamā smaidā un parūpējusies^ par prāta aizsardzību tā, kā bija mācīta, Nasuada sacīja: Ienāciet! Bija svarīgi izturēties pieklājīgi pēc tik nepieklājīgas pavēles ierasties nekavējoties.

Durvis atvērās, un telpā ienāca Triāna. Viņas tum�ie mati bija saņemti augstu virs galvas acīmredzamā steigā. Izskatījās, ka burve ir piecelta no gultas. Paklanījusies, kā tas bija ierasts pie rūķiem, viņa sacīja: Jūs gribējāt mani redzēt?

-�� Gribēju gan. Atlaidusies krēslā, Nasuada ļāva skatienam nomērīt Triānu no galvas līdz kājām. Sajutusi vārdenu pavēlnieces acu skatienu, burve paslēja zodu augstāk. Atgādini man, lūdzu: kāds ir maģijas galvenais likums?

Triāna sarauca pieri. Lai ko tu darītu ar maģiju, tas prasa tikpat daudz enerģijas, cik būtu nepiecie�ams, lai paveiktu to ar citiem līdzekļiem.

-�� Un to, ko burvis spēj izdarīt, ierobe�o vien viņa dotības un senvalodas zinā�anas.

-��� Pastāv arī citi ierobe�ojumi, ta�u būtībā tā ir. Kundze, kāpēc jūs to vaicājat? Kaut arī par �iem maģijas principiem nerunā uz katra stūra, esmu pārliecināta, ka jums tie ir lieliski zināmi.

-�� Tas tiesa. Gribēju pārliecināties, ka es tos saprotu pareizi. Nepieceldamās no krēsla, Nasuada pieliecās un paņēma kleitu, lai Triāna redzētu sabojātās me�ģīnes. Tātad, piemēram, �o dotību, zinā�anu un ierobe�ojumu ietvaros tu spētu radīt burvestību, kas ļautu tev izgatavot me�ģīnes, izmantojot maģiju.

Burves tum�ajās lūpās iezagās augstprātīgs smīns. Duvrangragāta pilda svarīgākus pienākumus nekā jūsu apģērba lāpī�ana. Mūsu māksla nav tik vienkār�a, lai izmantotu visādiem niekiem. Esmu pārliecināta, ka jūsu �uvējas un drēbnieki lieliski tiks galā ar �o vajadzību. Ja jūs mani atvainotu, es�

-�� Apklusti, Nasuada noteica bezkaislīgā balsī. Pārsteigtā Triāna aprāvās pusvārdā. Redzu, ka man jāatgādina Duvrangragātai tas pats, ko reiz biju spiesta iemācīt Vecajo padomei, jā, es esmu jauna, bet es vairs neesmu bērns, pret kuru jāizturas aizbildnieciski. Es vaicāju par me�ģīnēm tāpēc, ka tad, ja tu spētu tās ātri un viegli izgatavot ar maģijas palīdzību, tad tas mums ļautu papildināt vārdenu kasi. Mēs pārdotu me�ģīnes par saprātīgu cenu visā Impērijā, tādējādi Galbatoriksa ļaudis mums sagādātu izdzīvo�anai nepiecie�amos līdzekļus.

-�� Bet tas ta�u ir smieklīgi, Triāna iebilda. Pat Farika, �ķiet, �aubījās. Nav iespējams samaksāt par karu ar me�ģīnēm.

Nasuada sarauca uzacis. Kāpēc gan ne? Sievietes, kuras nekad nav varēju�as atļauties me�ģīnes, būs laimīgas par iespēju iegādāties mūsējās. Tās iekāros ikviena zemnieka sieva, kas grib izskatīties turīgāka nekā patiesībā ir. Pat bagāti tirgotāji un augstmaņi labprāt atvērs savus zelta muķus, jo mūsu me�ģīnes būs smalkākas par tām, kas darinātas ar rokām. Mēs drīz būsim tikpat bagāti kā rūķi. Protams, ja tu esi pietiekami prasmīga maģijā, lai paveiktu to, ko vēlos.

Triāna atmeta matus. Jūs ap�aubāt manas spējas?

-�� Tātad tas ir iespējams!

Triāna mirkli vilcinājās, tad paņēma kleitu no Nasuadas un krietnu brīdi pētīja me�ģīņu joslu. Beidzot viņa sacīja: Tam vajadzētu būt iespējamam, ta�u man vēl ir vajadzīgs laiks, lai visu izpētītu un pārbaudītu, pirms kaut ko apsolu.

-�� Tad nekavējoties ķeries pie darba! No �ī brī�a tas ir tavs gal�venais uzdevums. Un sameklē pieredzēju�u me�ģīņu darinātāju, lai palīdz tev ar rakstiem.

-�� Jā, Nasuadas kundze.

Nasuada ļāva balsij atmaigt. Lieliski. Vēl es gribu tevi lūgt sapulcināt spējīgākos Duvrangragātas magus un kopā ar viņiem radīt jaunus maģiskus paņēmienus, kas varētu palīdzēt vārde�niem. Tas tad būtu tavs pienākums, nevis manējais.

-�� Jā, Nasuadas kundze.

-�� Tagad tu vari iet. Es gaidī�u tavu ziņojumu rīt no rīta.

-�� Jā, Nasuadas kundze.

Nasuada apmierināta noskatījās pakaļ burvei, tad aizvēra acis un ļāvās izbaudīt lepnuma mirkli par tikko paveikto. Viņa zināja, ka neviens vīrietis, pat ne viņas tēvs, nebūtu iedomājies �ādu risinājumu. �is tad būs mans ieguldījums vārdenu uzvarā, viņa noteica pati pie sevis, vēlēdamās, kaut A�ihads būtu līdzās. Skaļāk viņa sacīja: Farika, vai es tevi pārsteidzu?

-�� Jūs vienmēr pārsteidzat mani, kundze.

Kundze?� Kundze, ir vajadzīga jūsu klātbūtne. Kas lēcies? Nevēlēdamās nekur iet, Nasuada pavēra acis un ieraudzīja telpā ienākam Jormunduru. Stiegrainais kareivis noņēma bruņucepuri, pasita to zem labās rokas un pienāca tuvāk, kreiso roku uzlicis uz zobena spala.

Bruņukrekla gredzeni no�vadzēja, viņam paklanoties. Mana pavēlniece.

-� Sveicināts, Jormundur. Kā �odien jūtas dēls? Viņa priecājās par bruņinieka klātbūtni. Starp visiem Vecajo padomes locekļiem viņ� visvieglāk bija pieņēmis Nasuadas patstāvīgumu un kalpoja viņai ar to pa�u sunisko uzticību un apņēmību, ar kādu bija kalpo�jis A�ihadam. Ja visi mani kareivji būtu kā viņ�, neviens nespētu mūs apturēt.

-�� Viņa kāss ir pierimis.

-�� Priecājos to dzirdēt. Kāpēc esi ieradies?

Jormundurs sarauca pieri. Ar brīvo roku viņ� pārbrauca pār matiem, kas aizmugurē bija saņemti zirgastē, tad attapās un nolaida roku atpakaļ pie sāniem. Maģija, turklāt ļoti dīvaina maģija.

-�� Tie�ām?

-�� Vai atceraties meitenīti, kuru Eragons svētīja?

-Atceros gan. Nasuada mazulīti bija redzējusi tikai reizi, ta�u bija dzirdējusi pārspīlētus stāstus, kas klīda starp vārdeniem, kā arī zināja par cerībām, kuras vārdeni loloja tad, kad meitenīte pieaugs. Nasuada pret to visu izturējās lieti�ķāk. Lai par ko kļūtu mazulīte, tas notiks pēc daudziem, daudziem gadiem, bet tad kauja ar Galbatoriksu jau būs uzvarēta vai zaudēta.

-�� Mani lūdza aizvest jūs pie viņas.

-�� Lūdza? Kur�? Un kāpēc?

-� Kāds zēns apmācību laukumā minēja, ka jums vajadzētu redzēt bērniņu. Teica, ka jums bū�ot interesanti. Viņ� atteicās nosaukt savu vārdu, bet izskatījās kā mūsu raganas kaķacis, kad tas pārvēr�as par cilvēku, tāpēc es iedomājos� Lai nu kā, tagad jūs visu zināt. Jormundurs izskatījās samulsis. Es apvaicājos par meitenīti ļaudīm un dzirdēju visādas savādas lietas� viņa esot citāda.

-�� Kādas lietas?

Vecais karavīrs paraustīja plecus. Gana savādas, lai uzska�tītu, ka jums jāizpilda kaķa�a lūgums.

Nasuada sarauca pieri. Seni stāsti nebeidza atgādināt, ka nelikties ne zinis par kaķa�a padomiem ir muļķības kalngals un bie�i var iznīcināt cilvēku. Tiesa, kaķa�a pavadone zālī�u pazinēja And�ela bija vēl viena maģijas pratēja, kurai Nasuada īsti neuz�ticējās; viņa likās pārāk neatkarīga un neparedzama. Maģija, viņa novilka, it kā tas būtu lāsts.

-�� Maģija, piekrita Jormundurs, tikai viņa mutē �im vārdam bija apbrīnas un baiļu pieskaņa.

-�� Lieliski! Dosimies pie meitenītes. Vai viņa dzīvo pilī?

-��� Orins viņai un aprūpētājai ierādījis mitekli pils rietumu spārnā.

-�� Aizved mani pie viņas.

Sakārtojusi svārkus, Nasuada lika Farikai atcelt visas todien paredzētās tik�anās un izgāja no sava kambara. Vārdenu pavēlniece dzirdēja, kā Jormundurs viņai aiz muguras uzsit knipi un pavēl �etriem sargiem pavadīt viņus. Pēc mirkļa viņ� panāca Nasuadu un izstāstīja, kur jāiet.

Boromeo pils bija sakarsusi tā, ka likās viņi ir iesprostoti mil�zīgā maizes krāsnī. Gaiss virs palodzēm virmoja kā izkausēts stikls.

Lai gan Nasuada nejutās īpa�i ērti, viņa zināja, ka tum�ās ādas dēļ pacie� karstumu krietni labāk nekā daudzi citi vārdeni. Visgrūtāk svelmi izturēt bija kareivjiem teiksim, Jormunduram un apsargiem, kuri visu dienu aizvadīja bruņās pat tad, ja nācās stāvēt ārpusē saules ne�ēlīgajos staros.

Nasuada vēroja piecus vīrus, kas viņu pavadīja. Vārdenu vadone redzēja, kā uz ādas izspie�as sviedru lāsītes un elpa kļūst arvien saraustītāka. Kop� iera�anās Aberonā vairāki vārdeni karstuma dūriena dēļ bija zaudēju�i samaņu un divi da�as stundas vēlāk pat miru�i. Viņa netaisījās zaudēt vēl vairāk savu pavalstnieku, liekot pārpūlēties tik necilvēcīgos apstākļos.

Kad likās, ka kareivjiem vajadzīga atpūta, Nasuada, neņemot vērā vīru iebildes, lika apstāties un pavēlēja kādam kalpam sagā�dāt ko dzeramu. Es negribu, lai kāds nogā�as kā ķeglis.

Pirms nonākt līdz mērķim parastām durvīm gaiteņa sienā -, gājējiem nācās apstāties vēl divas reizes. Grīda pie durvīm bija piekrauta ar dāvanām.

Jormundurs pieklauvēja, un no iek�ienes atsaucās trīco�a balss: Kas tur ir?

-�� Lēdija Nasuada, kas atnākusi, lai satiktu meitenīti, viņ� sacīja.

-�� Vai jūsu sirds ir atklāta un apņēmība cie�a?

�oreiz atbildēja Nasuada: Mana sirds ir tīra un apņēmība dzel�aina.

-�� Tad laipni lūgti pār slieksni.

Durvis pavērās, un viņi nonāca priek�namā, ko apgaismoja viens vienīgs rūķu lukturis ar sarkanu blāzmu. Pie durvīm neviena nebija. Iegājusi dziļāk, Nasuada ievēroja, ka sienas un griestus klāj tum�a auduma drapērijas, kas telpu padarīja līdzīgu alai vai midzenim. Viņai par lielu izbrīnu gaiss istabā �ķita diezgan vēss, gandrīz dzestrs glu�i kā skaidrā rudens naktī. Tad drūma nojauta ietrieca savus indīgos nagus Nasuadai pakrūtē. Maģija.

Ceļu aiz�ķērsoja melns �ķidrauts. Pa�ķīrusi to malā, jaunā sie�viete nonāca telpā, kas reiz likās bijusi viesistaba. Visas mēbeles bija aizvāktas, atstājot vien da�us krēslus, kas bija sarindoti gar audumā tītajām sienām. Vaļīgā auduma krokā pie griestiem karā�jās blāvs rūķu lukturu ķekars, kas meta savādas daudzkrāsainas ēnas uz visām pusēm.

No viena kakta Nasuadu vēroja salīkusi ve�a. Abās pusēs tai stāvēja zālī�u pazinēja And�ela un kaķacis, kura spalva �ķita saslējusies stāvus. Istabas vidū tupēja bāla meitenīte, kas Nasu�adai likās trīs vai �etrus gadus veca. Bērniņ� kaut ko ēda no paplātes, kuru turēja klēpī. Visi klusēja.

Nasuada apmulsusi vaicāja: Kur tad ir zīdainis?

Meitenīte pacēla galvu.

Nasuadai aizrāvās elpa uz bērna pieres spo�i mirdzēja pūķa zīme. Vārdenu vadone dziļi ieskatījās meitenītes violetajās acīs. Bērns savilka lūpas baisā veca cilvēka smaidā. Es esmu Elva.

Nasuada neapzināti sarāvās un satvēra dunci, ko nēsāja pie�sprādzētu pie kreisā aug�delma. Tā bija pieaugu�a cilvēka balss, pilna ar pieaugu�a cilvēka pieredzi un izsmieklu. No bērna mutes tā skanēja zaimojo�i.

-�� Nebēdz, Elva sacīja. Es esmu tavs draugs. Viņa nolika tuk�o paplāti sāņus un pavēlēja ve�iņai: Vēl ēdamo! Sirm�galve izsteidzās no istabas. Elva paplik�ķināja pa grīdu sev līdzās. Lūdzu, apsēdies! Es gaidu tevi jau kop� dienas, kad iemācījos runāt.

Neatlaizdama dun�a spalu, Nasuada nometās uz akmeņiem klātās grīdas. Kad tas notika?

-�� Pagāju�ajā nedēļā. Elva salika rokas klēpī. Viņa piekala spocīgās acis Nasuadai, ar sava skatiena nedabisko spēku sais�tīdama jauno sievieti sev līdzās. Vārdenu pavēlniecei likās, it kā galvaskausā būtu ietriekts violets �ķēps, kuru kāds groza viņas prātā, saplosīdams domas un atmiņas. Viņa apvaldīja vēlmi iekliegties.

Paliekusies uz priek�u, Elva pasniedzās un uzlika mīkstu bērna rociņu Nasuadai uz vaiga. Zini, A�ihads nespētu vadīt vārdenus labāk par tevi. Tu izvēlējies pareizo ceļu. Gadsimtiem ilgi tavu vārdu daudzinās par drosmi un tālredzību pārcelt vārde�nus uz Surdu un uzbrukt Impērijai tad, kad visi citi to uzskatīja par neprātu.

Nasuada apstulbusi skatījās uz meitenīti. Glu�i kā atslēga atbilst slēdzenei, tā Elvas vārdi ideāli atbilda Nasuadas dziļāka�jām bailēm un �aubām, kas neļāva vārdenu pavēlniecei naktīs gulēt, bet lika svīstot svaidīties tumsā. Viņu pār�alca neapzinātu emociju vilnis, atstājot aiz sevis pārliecības un miera izjūtu, kādu viņa nebija baudījusi kop� A�ihada nāves. Acīs sariesās atvieg�lojuma asaras un sāka plūst lejup pa vaigiem. Likās, Elva bija pateikusi īstos vārdus, lai nomierinātu Nasuadu.

Tie�i tāpēc vārdenu pavēlniecei meitenīte �ķita jo bīstamāka.

Svētlaime viņā cīnījās ar nepatiku pret to, kā �is vājuma mirk�lis tika izraisīts un pret to, kas to bija izdarījis. Viņa neuzticējās Elvas labajiem nodomiem.

-�� Kas tu esi? Nasuada uzstājīgi vaicāja.

-�� Es esmu tā, par ko Eragons mani padarīja.

-�� Viņ� svētīja tevi.

Baisās, mū�senās acis uz mirkli novērsās no Nasuadas Elva tās pamirk�ķināja. Viņ� neapzinājās, ko dara. Kop� Eragons mani nobūra, es, satiekot cilvēku, uzreiz jūtu visu, kas viņu nomāc un kas viņu nomāks nākotnē. Kad biju mazāka, nevarēju neko iesākt. Tāpēc es nolēmu paaugties.

-�� Kāpēc�

-�� Manās asinīs tagad rit burvestība, kas liek man aizsargāt cilvēkus no sāpēm� par spīti tam, kādas cie�anas tas sagādā man pa�ai, par spīti tam, vai es vēlos palīdzēt vai ne. Bērna smaidā iezagās rūgtums. Man nākas maksāt pārāk dārgi, ja es mēģinu pretoties �ai vēlmei.

Nasuada saprata, ka nemieru, ko iedvesa Elva, izraisa cie�a�nas, kurām meitenīte bija pakļauta. Vārdenu pavēlniece nodrebinājās, iedomājoties visas mocības, ko bērniņ� pārcietis. Tas dro�i vien ir briesmīgi, ja tevi plosa �ī vajadzība palīdzēt, bet tu neko nespēj izdarīt. Par spīti saprāta balsij, viņu pārņēma līdzjūtība pret Elvu.

-�� Kāpēc tu man visu to stāsti?

-�� Man likās, ka tev jāzina, kas es esmu. Elva apklusa, un uguns viņas skatienā kļuva jo dzelo�āka. Un ka es cīnī�os par tevi ar visiem spēkiem un līdzekļiem. Izmanto mani tā, kā izman�totu slepkavu, slepeni, nakts tumsā un bez �ēlastības. Meitenīte iesmējās augstā, stindzino�i griezīgā balsī. Tu jautā sev, kāpēc es tā rīkojos. Es redzu tavas �aubas. Redzi ja �is kar� nebeigsies turklāt, jo drīzāk, jo labāk, es zaudē�u prātu. Man ir gana grūti tikt galā ar ikdieni�ķām cie�anām, lai vēl uzņemtos kaujas lauka ne�ēlības. Izmanto mani, lai beigtu karu, un es gādā�u, lai tava dzīve būtu tik laimīga, cik vien cilvēks var vēlēties.

Tajā mirklī istabā iesteidzās sirmgalve, paklanījās Elvai un pasniedza viņai jaunu ēdiena paplāti. Nasuada izjuta teju fizisku atvieglojumu, kad bērns paskatījās uz maltīti un uzbruka jēra ciskai, ar abām rokām stūķējot mutē gaļu. Meitenīte rija ar izsal�ku�a vilka alkatību, nelikdamās ne zinis par manierēm. Tagad, kad melnās cirtas bija nosegu�as violetās acis un pūķa zīmi, viņa atkal izskatījās pēc parasta, nevainīga bērniņa.

Nasuada nogaidīja, līdz saprata, ka ETva ir pateikusi visu, ko gribēja teikt. Tad And�ela pamāja vārdenu pavēlniecei un kopā ar zālī�u pazinēju pa sāndurvīm izgāja no istabas, atstādamas bālo meitenīti vienu tum�ās, ar audumu izklātās istabas vidū glu�i kā bīstamu, milzīgas sievietes klēpī paslēptu augli, kas gaida īsto brīdi, lai nāktu pasaulē.

Pārliecinājusies, ka durvis ir cie�i aizvērtas, And�ela pa�uk�stēja: Elva tikai ēd un ēd. Mēs nespējam apmierināt viņas ēst�gribu ar pa�reizējām pārtikas devām. Vai jūs varētu�

-�� Es par to parūpē�os. Neuztraucies par ēdienu. Nasuada saberzēja rokas, it kā mēģinot izdzēst atmiņas par baisajām, draudīgajām acīm�

-�� Pateicos jums.

-�� Vai kas līdzīgs ir noticis ar vēl kādu?

And�ela papurināja galvu tik izteiksmīgi, ka sprogainie mati glu�i vai lēkāja pa pleciem. Nekas tāds nav piedzīvots visā maģi�jas vēsturē. Es mēģināju pareģot meitenes nākotni, ta�u tas ir bezcerīgs muklājs jauks vārds, muklājs -, jo viņas dzīve savijas ar tik daudzām citām.

-�� Vai viņa ir bīstama?

-�� Mēs visi esam bīstami.

-�� Tu saprati, ko es jautāju.

And�ela paraustīja plecus. Viņa ir bīstamāka par daudziem un mazāk bīstama par citiem. Ta�u, ja viņa kādu nogalinās, tad tā, visticamāk, būs viņa pati. Ja Elva satiek kādu, kam draud briesmas, un Eragona burvestība iedarbojas, pirms viņa pagūst to aizkavēt, viņa ieņems nolemtā cilvēka vietu. Tāpēc Elva lielāko laika daļu pavada savā kambarī.

-�� Cik tālu nākotni viņa spēj paredzēt?

-�� Divas trīs stundas, augstākais.

Atspiedusies pret sienu, Nasuada apsvēra jaunāko sare�ģī�jumu savā dzīvē. Ja Elvu izmantotu pareizi, viņa varētu kļūt par draudīgu ieroci. Ar viņas palīdzību es varētu izzināt pretinieku grūtības un vājās vietas, kā arī to, kas viņus gandarītu un pada�rītu pretimnāko�ākus. Briesmu gadījumā viņa varētu kalpot kā nemaldināms sargs, ja būtu jāpasargā kāds no vārdeniem, teik�sim, Eragons vai Safira.

Viņu nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Man ir vajadzīgs kāds, kas viņu pieskata. Kāds, kas saprot maģiju un savā ādā jūtas gana labi, lai pretotos Elvas ietekmei� turklāt �im cilvēkam ir jābūt uzticamam un godīgam. Viņa uzreiz atmeta domu par Triānu.

Nasuada paskatījās uz And�elu. Kaut gan zālī�u pazinējas klātbūtnē īsti omulīgi nejutās, Nasuada zināja, ka And�ela palī�dzējusi vārdeniem ļoti svarīgos un jutīgos jautājumos piemēram, ārstējot Eragonu, un nekad nav prasījusi nekādu atlīdzību. Nasuada nespēja iedomāties nevienu citu, kam būtu gana laika, vēlmes un prasmes pieskatīt Elvu.

-�� Es apzinos, vārdenu vadone sacīja, cik tas ir pārgalvīgi no manas puses, jo tu neesi manā pakļautībā un es neko nezinu par tavu dzīvi un pienākumiem, tomēr es vēlētos lūgt tev palīdzību kādā jautājumā.

-�� Turpiniet! And�ela pamāja ar roku.

Nasuada mirkli vilcinājās, tad izteica visu, ko bija iecerējusi. Vai tu pieskatītu ar vienu aci Elvu? Manis dēļ. Man ir�

-� Protams! Turklāt pieskatī�u ar abām, kad vien būs nepiecie��ams. Es ļoti priecātos par iespēju papētīt meitenīti sīkāk.

-�� Tev nāksies ziņot man, Nasuada brīdināja.

-Ak, rozīņu maizītē paslēptais saindētais dzelksnis! Manu�prāt, es tik�u ar to galā.

-�� Vai esam vienoju�ās?

-�� Sieva un vārds.

Nasuada, atviegloti uzelpodama, atslīga tuvējā krēslā. Kas par jucekli. Kas par muklāju. Kā Eragona pavēlniece esmu atbildīga par viņa rīcību, ta�u nekad nebiju iedomājusies, ka viņ� būtu spējīgs uz kaut ko tik briesmīgu. Tas ir traips gan viņa, gan manam godam.

Telpu pār�alca spalgu knak�ķu kārta tur And�ela izlocīja pirkstu kauliņus. Patiesi. Arī man būs kāds vārds bilstams, kad viņ� atgriezīsies no Elesmēras.

Zālī�u pazinējas sejas izteiksme bija tik skarba, ka Nasuada teju nobijās. Tikai nesavaino viņu. Viņ� mums vēl noderēs.

Nesolu� bet tas nebūs nekas nedziedināms.

Badīga vēja kauciens pamodināja Eragonu no miega. Vētra ielauzās viņa guļamkambarī, segas plandījās kā karogi, mantas lidoja pa gaisu, un lukturi sitās pret sienu. Ārā debesis klāja melni negaisa mākoņi.

Safira noskatījās, kā Eragons pieslienas stāvus, cen�oties noturēt līdzsvaru, jo koks līgojās kā kuģis bangojo�ā jūrā. Viņ� nolieca galvu pret vēju un, turēdamies pie sienas, aizcīnījās pāri istabai, līdz nonāca pie ovālas atveres sienā, caur kuru telpā pūta brāzmainais vēj�.

Eragons paskatījās pāri �ūpīgās grīdas malai lejup. Likās, ka �urpu turpu viļņojas zeme. Jauneklis norija siekalas un centās nemanīt bango�anos pa�a vēderā.

Tad viņ� sataustīja auduma pārklāja malu, ko varēja izvilkt no koka pāri atverei. Eragons jau taisījās mesties uz atveres otru pusi. Ja paslīdētu kāja, starp viņu un koka saknēm būtu vien simt pēdu brīva gaisa.

Pagaidi, Safira sacīja.

Viņa nokāpa no zemā paaugstinājuma, uz kura gulēja, un nolaida asti tā, lai Eragons varētu to izmantot kā margas.

Turēdams pārklāju vienā rokā un tas prasīja sasprindzināt visus spēkus -, Eragons izmantoja dzelk�ņu rindu uz Safiras astes, lai pārvilktos līdz atveres otrai pusei. Ticis tik tālu, viņ� satvēra audumu ar abām rokām un iespieda tā malu paredzētajā gropē.

Istabā valdīja klusums.

Vēj� iepūta auduma gabalā, ta�u nelikās, ka tas varētu pār�plīst. Eragons pabakstīja ar pirkstu: audums bija nostiepts kā bungu āda.

Elfu prasmes ir satrieco�as, viņ� sacīja.

Safira pielieca galvu un, pacēlusi to pret griestiem, ieklausījās. Vajadzētu aizvērt ari darbistabu, citādi vētra to izpostīs.

Kāpjot aug�up pa kāpnēm, koks pamatīgi �ūpojās. Eragonam saļodzījās kāja, un viņ� stipri sadauzīja ceļgalu.

Nolādēts! jauneklis norūca.

Darbistabā gaisā virpuļoja papīri un spalvaskāti, it kā tiem būtu izaugu�i spārni. Aizklājis ar rokām galvu, Eragons metās viesulī. Kad viņam trāpīja spalvu asie gali, likās, it kā kāds viņu sāpīgi apmētātu ar sīkiem akmentiņiem.

Eragonam nācās papūlēties, lai aizvilktu atveri bez Safiras palīdzības. Mirklī, kad viņ� to bija paveicis, muguru pār�ķēla sāpes bezgalīgas, apdullino�as sāpes.

Jauneklis iekliedzās, un balss pēk�ņi aizlūza no kliedziena spēka. Acu priek�ā pazibēja sarkani un dzelteni plankumi, tad tie sakusa melnā �ķidrautā un Eragons novēlās uz sāniem. Viņ� dzirdēja, kā lejā bezspēcībā iekaucas Safira kāpņu telpa bija pārāk �aura, bet vēj� ārā pārāk spēcīgs, lai pūķis nokļūtu līdz Jātniekam. Saikne ar Safiru atslāba. Viņ� ļāvās apkārt valdo�ajai tumsai, lai tā atbrīvotu viņu no briesmīgajām sāpēm.

Eragons pamodās ar skābenu gar�u mutē. Viņ� nezināja, cik ilgi bija nogulējis uz grīdas, ta�u roku un kāju muskuļi bija notir�pu�i no savilk�anās cie�ā kamoliņā. Vētra vēl arvien tricināja koku, turklāt tagad to pavadīja lietus dārdoņa, kas likās sitamies vienā ritmā ar viņa sirdi.

Safira?�

Es esmu tepat. Vai spēsi nokāpt lejā ?

Mēģinā�u.

Eragons jutās pārāk vārgs, lai nostāvētu uz grīļīgās grīdas, tāpēc aizrāpoja līdz kāpnēm un pakāpienu pa pakāpienam vēlās lejup, katru reizi sāpēs saviebdamies. Pusceļā viņu sagaidīja Safira, kas, iebāzusi galvu un kaklu tik tālu ejā, cik spēja, izmi�sumā plosīja koku.

Mans mazais. No pūķa mutes pa�āvās milzīga mēle, un tās asais gals skāra Jātnieka roku. Viņ� pasmaidīja. Tad pūķis izlieca kaklu un mēģināja pavilkt galvu atpakaļ, bet nespēja to pat izkus�tināt.

Kas notika?

Esmu iesprūdusi.

Tu esi� Eragons nespēja novaldīties. Lai gan sāpēja visas maliņas, viņ� iesmējās. Abu stāvoklis bija pārāk nejēdzīgs.

Safira no�ņācās un sasprindzināja vareno ķermeni. Koks nodrebēja, un Eragons novēlās uz sāniem. Pūķis elsodams saļima. Klau, nesēdi tur, smīnēdams kā pārgudra lapsa! Palīdzi man!

Apspiezdams vēlmi iesmieties, viņ� atbalstīja kāju pret pūķa degunu un grūda to tik stipri, cik uzdrīkstējās, bet Safira tikmēr mētājās un locījās, mēģinot atbrīvoties.

Pagāja minūtes desmit, līdz viņai tas izdevās. Tikai tad Era�gons ieraudzīja, kāds posts bija nodarīts kāpnēm. Viņ� ievaidējās. Asās zvīņas bija saplosīju�as mizu un iznīcināju�as smalkos, kokā ieaudzētos rakstus.

Vai! noteica Safira.

Vismaz to izdarīji tu, nevis es. Tev elfi, iespējams, piedos. Viņi caurām dienām un naktīm dziedātu rūku mīlas balādes, ja tu viņiem to lūgtu.

Eragons piebiedrojās Safirai viņas midzenī, atspiedās pret pūķa vēdera gludajām zvīņām, ieklausīdamies vētrā, kas rēkdama plosījās apkārt. Drāna atveres priek�ā caurspīdīgi izgaismojās ik reizes, kad otrā pusē uzplaiksnīja zibens robotās �autras.

Kā tu domā, cik ir pulkstenis ?

Līdz brīdim, kad mums jātiekas ar Oromisu, ir paliku�as vai�rākas stundas. Ej gulēt un atjauno spēkus! Es palik�u nomodā.

Un, par spīti koka �ūpām, Eragons iemiga.

Oromisa dotā ietaise dūca kā milzīgs sirsenis, drebinā�dama Eragona bungādiņas, līdz viņ� sameklēja knibuli un uzvilka mehānismu. ^

Sasistais ceļgals bija zils; gan no piedzīvotās lēkmes, gan elfu �ūskas un Dzērves Dejas sāpēja visas maliņas, turklāt kakls bija tā aizsmacis, ka jauneklis tik tikko spēja parunāt. Tomēr lielākais ievainojums bija nelāgā priek�nojauta, ka �ī nav pēdējā reize, kad Durzas cirstā brūce liks sevi manīt. No �īs domas vien viņam sametās nelaba dū�a, tā izsūca gan viņa spēkus, gan gribu.

Kop� iepriek�ējās lēkmes bija pagāju�as jau tik daudzas nedē�ļas, viņ� ierunājās, ka es jau sāku cerēt iespējams, brūce tomēr ir sadzijusi� Tagad iznāk, ka ilgais brīdis starp lēkmēm ir tikai laimīga sagadī�anās.

Pastiepusi kaklu, Safira piegrūda purnu Eragonam pie rokas. Tu ta�u zini, ka neesi viens, mazais. Es darī�u visu iespējamo, lai tev palīdzētu. Jātnieks vārgi uzsmaidīja pūķim. Tad Safira nolai�zīja viņam seju un piebilda: Mums ir jāpo�as.

Zinu. Puisis nodūra galvu, saprazdams, ka viņam nepavi�sam negribas kaut kur posties, tad piespieda sevi aizvilkties līdz mazgā�anās kambarim. Tur viņ� kārtīgi noberzās un, izmantojot burvestību noskuvās.

Slaucīdamies Eragons pēk�ņi sajuta kādu pieskārāmies savam prātam. Viņ� tūlīt sāka stiprināt prāta aizsardzību, pievērsis abso�lūtu uzmanību kājas īk�ķim, lai norobe�otos no visa pārējā. Tad viņ� izdzirda Oromisu. Pieklājīgi, bet lieki. �odien paņem līdzi Zaroku. Tad klātbūtne pagaisa.

Eragons satraukti elpoja. Man ir jābūt modrākam, viņ� vērsās pie Safiras. Ja tas būtu bijis ienaidnieks, viņ� pārņemtu mani savā varā.

Ne tad, ja es esmu līdzās.

Saposies Eragons atsprādzēja atveres pārvalku un, pasitis Zaroku padusē, uzkāpa Safiras seglos.

Pūķis pacēlās spārnos, apdvesdams viņu ar vēja brāzmu, tad sasvērās uz Telnēras kraujas pusi. No lidojuma augstumiem viņi varēja redzēt postu, ko vētra bija nodarījusi Duveldenvārdenai. Elesmērā nebija nolauzts ne koks, bet tālāk, kur elfu maģija kļuva vājāka, varēja redzēt daudzas nolauztas priedes. Vēj� vēl arvien bija diezgan pamatīgs, tas lika zariem un stumbriem berzēties citam pret citu, piepildot biezokni ar spalgu �īkstienu un vaidu kori. No kokiem un puķēm pacēlās zelta putek�ņu mākonī�i, biezi kā putekļi.

Lidojot pie Oromisa, Eragons un Safira atgādināja viens otram iepriek�ējās dienas mācības. Jātnieks izstāstīja pūķim, ko bija uzzinājis par skudrām un apguvis senvalodā, bet viņa jauneklim pastāstīja visu par lejupejo�ajām gaisa strāvām un citām bīsta�mām gaisa plūsmām, kā arī to, kā no tām izvairīties.

Tāpēc tad, kad viņi nolaidās pie Oromisa mājas un elfs iztau�jāja Eragonu par Safiras apmācību, bet Glēdrs Safiru par Jāt�nieka apgūto, viņi spēja atbildēt uz visiem jautājumiem.

-�� Ļoti labi, Eragon-uodhr.

Tie�ām, krietni pastrādāts, Bjartskular, Glēdrs uzslavēja Safiru.

Tāpat kā iepriek� Safira aizlidoja kopā ar Glēdru, bet Eragons palika uz klints. �oreiz viņi pievērsa lielāku uzmanību saiknei starp abiem, lai varētu sekot viens otra apmācībai.

Kad pūķi bija aizlidoju�i, Oromiss apvaicājās: �odien, Era�gon, tava balss ir raupjāka. Vai nejūties labi?

-�� Naktī man atkal sāpēja mugura.

-�� Ak tā. Izsaku līdzjūtību. Tad skolotājs pamāja ar vienu pirkstu. Pagaidi tepat.

Eragons noskatījās, kā Oromiss ieiet namiņā un tad atkal iznāk no tā, izskatīdamies skarbs un kareivīgs, viņa sudrabotās krēpes plandījās vējā un rokā viņ� turēja bronzas krāsas zobenu. �odien, viņ� sacīja, izlaidīsim Rimgaru un tā vietā krustosim mūsu zobenus, Nēglingu un Zaroku. Izvelc savu zobenu un notru�lini tā asmeni, kā tev mācīja tavs pirmais skolotājs.

Eragons vairāk par visu gribēja atteikties. Ta�u viņam nebija ne mazākās vēlmes lauzt doto solījumu vai ļaut apņēmībai saļodzīties

Oromisa priek�ā. Jauneklis norija bailes. Lūk, ko nozīmē būt Jāt�niekam, viņ� nodomāja.

Saņēmis visus spēkus, Eragons dziļi prātā sameklēja pave�dienu, kas savienoja viņu ar maģijas me�onīgo straumi. Jaunek�lis iegrima tās plūdumā, un viņu pārņēma enerģija. Gēuloth du knifr, Eragons sacīja, un starp labo īk�ķi un rādītājpirkstu uzzibsnīja un sāka lēkāt �urpu turpujdla zvaigznīte viņ� ar to apstrādāja Zaroka bīstamo asmeni.

Mirklī, kad abu zobeni saskārās, Eragons saprata, ka Oromiss pārspēj viņu, tāpat kā viņu pārspēja Durza un Arja. Starp cilvē�kiem Eragons tiktu uzskatīts par izcilu zobena meistaru, ta�u viņ� nespēja sacensties ar kareivjiem, kuru dzīslās ritēja senāka maģija. Jaunekļa roka bija pārāk vāja, bet refleksi pārāk gausi. Tomēr tas nekavēja viņu turpināt cīņu un mēģināt uzvarēt. Viņ� cirta zobenu, cik labi vien spēja, pat tad, ja galu galā viss būtu veltīgi.

Oromiss pārbaudīja Eragonu tūksto� da�ādos veidos, piespiez�dams izmantot visu viņa cirtienu, pretcirtienu un bloku klāstu. Tomēr viss bija velti. Jauneklis nespēja aizsniegt elfu. Beigu bei�gās viņ� ķērās pie pēdējā salmiņa mēģināja mainīt cīņas stilu, kas spētu izsist no ritma pat rūdītāko veterānu. Tas beidzās ar �auru, sāpīgu skrambu uz gurna.

Kājām jākustas ātrāk, uzsauca Oromiss. Tas, kur� kau�jas laukā stāv, iemiets kā stabs, tur arī paliek. Tas, kur� lokās kā niedre, uzvar!

Elfs bija lielisks, ideāls pa�savaldī�anās un nevaldāma spēka sakausējums. Viņ� lēca kā kaķis, cirta kā gārnis, kā arī zvārojās un izlocījās ne sliktāk par lunkanu zebieksti.

Abi cīnījās jau teju divdesmit minū�u, kad Oromiss saminstinājās un viņa asos vaibstus uz mirkli sastindzināja sāpju izteiksme. Eragons saprata, ka tā ir Oromisa noslēpumainās kai�tes izpausme, un metās uz priek�u ar Zaroku. Tas bija negodīgs paņēmiens, ta�u jaunekli tā mocīja pa�a neveiklības apzinā�a�nās, ka viņ� bija gatavs izmantot jebkuru iespēju, lai cik tā būtu zemiska, lai vismaz vienreiz aizsniegtos līdz Oromisam un ar gandarījumu atstātu Zaroka zīmi arī uz elfa ķermeņa.

Ta�u zobens mērķi nesasniedza. Eragons griezdamies sastiepa muguru.

Bez kāda brīdinājuma to atkal sagrāba sāpes.

Pēdējais, ko viņ� dzirdēja, bija Safiras kliedziens. Eragon!

Par spīti lēkmes stiprumam, Eragons samaņu nezaudēja ne uz mirkli. Tiesa, apkārt notieko�o viņ� nemanīja, tikai juta lies�mas, kas svilināja augumu un katru sekundi pārvērta bezgalībā. Visļaunākais viņ� nespēja iesākt neko, lai pārtrauktu cie�anas, viņ� varēja vien gaidīt�

�un gaidīt�

Eragons elsodams gulēja aukstajos dubļos. Juzdams, ka redze atgrie�as, viņ� samirk�ķināja acis un ieraudzīja, ka Oromiss sē� uz sola līdzās viņam. Pierausies uz ceļiem, Eragons ar no�ēlu un riebumu nopētīja jauno kamzoli. Smalkais, brūnganais audums, viņam raustoties krampjos, bija aplipis ar dubļiem. Arī mati bija pieķepu�i ar netīrumiem.

Viņ� juta prātā arī Safiru pūķis izstaroja ba�as, gaidot, kad Jātnieks viņu ievēros. Kā tu spēj to turpināt? Safira pukojās. Sāpes tevi iznicinās.

Pūķa �aubas sa�ķobīja Eragona gara spēka beidzamās atliekas. Safira nekad iepriek� nebija ba�ījusies par to, ka viņam iecerētais varētu neizdoties, nedz Drasleonā, nedz Gileadā, nedz Farthendurā, lai arī kādas briesmas viņiem draudētu. Pūķa pārliecība deva Eragonam drosmi. Tagad viņ� bija patiesi nobijies.

Tev jādomā par mācībām, jauneklis sacīja.

Man ir jādomā par tevi.

Liec mani mierā! Eragons uz�ņāca viņai kā ievainots dzīv�nieks, kas vēlas laizīt savas brūces klusumā un tumsā. Safira apklusa, atstādama atvērtu vien sīku saiknes stīdziņu tik vien, lai viņ� neskaidri nojaustu, ka Glēdrs māca viņai par ugunspuķi, kas pūķiem jāko�ļā, lai uzlabotu gremo�anu.

Eragons notrausa dubļus no matiem, tad izspļāva asiņu kamolu. Sakodu mēli.

Oromiss pamāja, it kā būtu ko tādu paredzējis. Vai man to sadziedēt?

-Nē.

-�� Lieliski. Saved kārtībā zobenu, tad nomazgājies un dodies uz celmu pļaviņā, lai klausītos me�a domas. Noklausies un, kad vairs neko nedzirdēsi, atgriezies, lai izstāstītu man, ko būsi uzzinājis.

-�� Jā, skolotāj.

Sēdēdams uz celma, Eragons aptvēra, ka domu un jūtu vētra neļauj viņam pienācīgi sakopot uzmanību, lai atvērtu prātu un sajustu klajumā mīto�ās radības. Turklāt �obrīd tas viņu nesaistīja.

Tomēr apkārtnes miers pamazām izkliedēja aizvainojumu, apjukumu un spītīgās dusmas. Tas nepadarīja Eragonu laimīgu, ta�u atnesa zināmu fatālistisku samierinā�anos. Tāds nu ir mans liktenis, tāpēc labāk pie tā pierast, jo drīzā nākotnē uz labu nekas nemainīsies.

Pēc stundas ceturk�ņa jaunekļa maņas atguva ierasto asumu un viņ� atsāka pētīt vakar atklāto sarkano skudru pūzni. Ņemot vērā Oromisa norādi, jauneklis centās aptvert arī visu pārējo, kas notika klajumā.

�is tas Eragonam izdevās glu�i labi. Ja viņ� atbrīvojās un ļāva pa�a būtībai uzsūkt svārstības, ko izraisīja visi apkārtējie saprāti, viņa galvā uzbangoja attēlu un sajūtu tūksto�i, �iglos skaņas un krāsas, taustes un smar�as, sāpju un baudas zib�ņos nomainī�dami cits citu. Informācijas apjoms bija milzīgs. Ieraduma dēļ jaunekļa prāts no tēlu straumes paķēra te vienu, te citu detaļu, izslēgdams visas pārējās, līdz viņ� pamanīja kļūmi un piespieda sevi atgriezties pasīvas uztveres stāvoklī. �ie uzmanības atplūdi viņu pārņēma ik pēc da�ām sekundēm.

Par spīti tiem, viņ� spēja pilnveidot savu izpratni par skudru pasauli. Eragons sāka aptvert katras skudras lomu pūznī, kad saprata, ka milzīgā skudra pazemes midzeņa vidū ik pa minūtei dēj oliņas tātad tai vajadzēja būt sievie�u dzimuma. Izsekojot sarkano skudru pulciņam ceļā aug�up pa me�rozītes stiebru, Eragons ļoti spilgti piedzīvoja kāda skudru ienaidnieka uzbru�kumu no lapas apak�as iz�āvās kaut kas un nogalināja vienu no skudrām, kuras viņ� vēroja. Jauneklim bija grūti nojaust, kas īsti �is radījums bija, jo skudras redzēja tikai atsevi�ķas tā ķermeņa daļas, turklāt kukaiņi vairāk paļāvās uz o�u, nevis redzi. Ja skudru vietā būtu cilvēki, viņ� uzbrucēju būtu mēģinājis aprakstīt kā baisu pūķa lieluma nezvēru, kura �okli likās milzīgi kā Teirmas nolai�amo vārtu pīķi un kur� spēja pārvietoties ar vēja ātrumu.

Skudras ielenca briesmoni kā zirgupui�i, kas gūsta izbēgu�u zirgu. Tās cita pēc citas bezbailīgi metās uz priek�u, kozdamas briesmoņa punainajās kājās un atraudamās atpakaļ mirklī, pirms sīkaļu satvēra briesmoņa dzel�ainās spīles. Aplenkuma lokam pievienojās arvien vairāk un vairāk skudru. Tās darbojās kopīgi, lai pieveiktu uzbrucēju, neatkāpdamās ne soli, kaut gan milzenis divas skudras pamanījās noķert un nogalināt, bet vairākas citas novēlās no zara zemē.

Tā bija izmisīga kauja: nedz viena, nedz otra puse nevēlējās piekāpties ne par mata tiesu. No briesmīgas nāves cīnītājus varēja glābt vien bēg�ana vai uzvara. Eragons vēroja sadursmi, elpu aizturējis. Jaunekli izbrīnīja skudru bezbailība, tas, kā tās tur�pināja cīnīties par spīti ievainojumiem, kas jebkuru cilvēku būtu padarīju�i rīkoties nespējīgu. Par tādiem varoņdarbiem vajadzētu sacerēt dziesmas un dziedāt visā karalistē.

Eragons tā aizrāvās ar cīniņa vēro�anu, ka tad, kad skudras galu galā guva virsroku, viņ� sajūsmā iekliedzās tik skaļi, ka no ligzdām tuvējos kokos gaisā uzspurdza putni.

Ziņkāres pārņemts, Eragons atgriezās ķermenī un piegāja pie me�rozī�u krūma, lai savām acīm aplūkotu briesmoni. Viņ� ieraudzīja parastu brūnu zirnekli ar kamolā savilktām kājām, kuru skudru pūlītis stiepa uz pūzni notiesā�anai.

Satrieco�i.

Viņ� jau grasījās doties projām no klajuma, kad aptvēra, ka atkal bija zaudējis vērību un piemirsis sekot pārējiem neskaitāmi daudzajiem kukaiņiem un dzīvniekiem, kas mita klajumā. Jau�neklis aizvēra acis un iz�āvās cauri vairāku desmitu radību prā�tiem, cenzdamies iegaumēt pēc iespējas vairāk saisto�u sīkumu. Tie bija vāj� ilgsto�u novērojumu aizvietotājs, ta�u viņ� bija izsal�cis un skolotāja dotā stunda arī bija pagājusi.

Kad Eragons atgriezās pie Oromisa namiņa, elfs vaicāja: Ko uzzināji �oreiz?

-�� Skolotāj, es varētu dienu un nakti nākamo divdesmit gadu garumā sēdēt uz celma, bet ari tad es nezinātu visu, kas notiek me�ā.

Oromiss pacēla vienu no uzacīm. Tu esi �o to sapratis. Pēc tam kad Eragons izstāstīja, ko bija pieredzējis, Oromiss secināja: Domāju, ar to tomēr ir par maz. Tev, Eragon, ir jāstrādā cītī�gāk. Es zinu, ka tu to spēj. Tu esi saprātīgs un neatlaidīgs, tev ir dotības, lai kļūtu par di�u Jātnieku. Lai cik grūti tas liktos, tev jāiemācās aizmirst par satraukumiem un bailēm, kas tevi māc, lai visu uzmanību pievērstu uzdotajam. Atrodi mieru sevī un ļauj, lai tava rīcība izrietētu no �īs sajūtas.

-�� Es daru visu, ko spēju.

-�� Nē, tas nav viss. Tu pats jutīsi, kad būsi izdarījis visu iespē�jamo. Elfs domīgi apklusa. Iespējams, tev veiktos labāk, ja tu varētu sacensties ar otru mācekli� Es par to padomā�u.

Oromiss izņēma no skapī�iem svaigi ceptas maizes klaipu, lazdu riekstu sviesta podiņu to elfi izmantoja sviesta vietā un pāris bļodiņu, kurās viņ� iesmēla dārzeņu sautējumu, kas virda katlā virs stūra pavardā kvēlo�ajām oglēm.

Eragons ar nepatiku palūkojās uz sautējumu viņam elfu ēdiens bija noriebies kā rūgta nāve. Viņam kārojās gaļas, zivju vai medījuma, kaut kā sātīga, kur iecirst zobus, nevis bezgalīga augu klāsta. Skolotāj, jauneklis iejautājās, lai izkliedētu nelāgās domas, kāpēc tu liec man meditēt? Vai tikai tāpēc, lai es saprastu dzīvnieku un kukaiņu gaitas, vai arī tajā slēpjas kas vairāk?

-�� Vai tu nespēj iedomāties citu iemeslu? Kad Eragons papu�rināja galvu, Oromiss nopūtās. Tas notiek ar katru manu jauno mācekli, un jo īpa�i ar cilvēkiem; prāts ir beidzamais muskulis, kuru viņi vingrina vai lieto, turklāt arī nekādā augstā vērtē tas netiek turēts. Pavaicā viņiem par zobena mācību, un viņi atce�rēsies katru cirtienu, ko izmantoju�i divcīņā pirms mēne�a, bet atliek lūgt atrisināt kādu uzdevumu vai savirknēt vārdus saprā�tīgā atziņā, un� man jāpriecājas, ja atbilde nav tuk�a blen�ana. Tu esi jaunienācējs gramārijas pasaulē tā pareizi sauc maģiju -, ta�u tev jāsāk apzināties tās lieto�anas iespējamās sekas.

-�� Proti?

-�� Uz mirkli iedomājies, ka tu esi Galbatorikss un ka tavā rīcībā ir karapulki, zelts, burvestības un viss pārējais. Vārdeni ar jauna Pūķa Jātnieka palīdzību ir sakāvu�i tavu urgļu armiju. Tu zini, ka viņu vismaz daļēji ir apmācījis Broms, viens no taviem bīstamākajiem un nesamierināmākajiem ienaidniekiem. Tev ir ziņas, ka ienaidnieki pulcina spēkus Surdā, lai, iespējams, iebruktu tavā Impērijā. Ņemot to visu vērā, kāds, tavuprāt, būtu vienkār�ākais visu �o draudu novēr�anas veids, ja pieņemam, ka tu pats kaujā nedosies.

Pārdomādams uzdoto jautājumu, Eragons apmaisīja sautē�jumu, lai tas ātrāk atdzistu. Manuprāt, viņ� lēnām sacīja, vis�vienkār�āk būtu apmācīt burvju vienības tiem pat nevajadzētu būt pārāk vareniem, likt tiem zvērēt man uzticību senvalodā, tad iesūtīt tos Surdā, lai viņi traucētu vārdenu pūliņiem, saindētu akas, noslepkavotu Nasuadu, karali Orinu un citus preto�anās kustības vadoņus.

-�� Un kāpēc Galbatorikss to līdz �im brīdim nav izdarījis?

-�� Jo līdz �im brīdim Surda viņu neinteresēja, bet vārdeni gadu desmitiem ilgi mitinājās Farthendurā, kur viņi varēja pārbaudīt katru jaunpienācēju, vai tā prātā neslēpjas ļauni nodomi. Tagad Surdā tas nav iespējams, jo valsts ir pārāk pla�a un iedzīvotāju pārāk daudz.

-�� Mani secinājumi bija tie�i tādi pa�i, Oromiss noteica. Ja vien Galbatorikss nepametīs savu midzeni Urubaenā, vislielākās briesmas vārdenu karagājiena laikā tev, visticamāk, draudēs no citiem maģijas lietotājiem. Tu ne sliktāk par mani zini, cik grūti ir aizsargāties no burvestībām, īpa�i, ja ienaidnieks senvalodā zvērējis tevi par katru cenu nogalināt. Tāpēc tā vietā, lai vispirms mēģinātu iebrukt tavā prātā, �āds burvis vienkār�i raidītu pret tevi nāvējo�u lāstu, tiesa gan mirklī pirms bojāejas tu vēl spētu atbildēt ar to pa�u. Tomēr ir viens "bet" tu nevari satriekt savu slepkavu, ja nezini, kur� tas ir un kur atrodas.

-�� Tātad reizēm nemaz nav nepiecie�ams iebrukt pretinieka prātā?

-�� Reizēm, tomēr tas ir risks, no kura vajadzētu vairīties. Oromiss apklusa, lai iestrēbtu pāris karo�u sautējuma. Tagad, lai izprastu �īs mūsu sarunas būtību, gribu tev vaicāt kā tu aizsargāsies no nezināmiem ienaidniekiem, kuri spēj ignorēt jeb�kādus reālus dro�ības pasākumus un nogalina ar klusi nomurmi�nātu vārdu?

-�� Es nezinu, ja vien� Eragons saminstinājās un tad pasmai�dīja. Ja vien es neuztvertu visu apkārtējo cilvēku apziņu. Tad es spētu sajust, ja kāds vēlētu man ļaunu.

Izskatījās, ka Oromisu jaunekļa atbilde ir iepriecinājusi. Tie�i tā, Eragon-finiarel. Un tā arī ir atbilde uz tavu jautājumu. Meditācija māca tavam prātam atklāt un izmantot spraugas tavu pretinieku prāta bruņojumā, lai cik niecīgas tās būtu.

-�� Bet vai tad cits maģijas lietotājs nejutīs, ja es pieskar�os viņa prātam?

-�� Tiesa, viņi zinās, ta�u vairums cilvēku to nemanīs. Bet, kas attiecas uz magiem, viņi to zinās, bet baidīsies tikt atklāti, tāpēc bailēs pastiprinās savu prāta aizsardzību, un tie�i tāpēc tu viņus pamanīsi.

-�� Vai nav bīstami atstāt apziņu neaizsargātu? Ja man uzbruktu garīgi, mani viegli varētu sakaut.

-�� Tas ir mazāk bīstami nekā klīst pa pasauli aklam.

Eragons pamāja. Iegrimis domās, viņ� sāka ritmiski klaudzi�nāt ar karoti pa bļodu, tad sacīja: Kaut kas te nav kārtībā.

-�� Vai tie�ām? Paskaidro.

-�� Kā tad ar ļau�u privātumu? Broms mani mācīja nekad nelauz�ties otra cilvēka prātā, ja vien tas nav absolūti nepiecie�ami� Laikam man īsti nepatīk doma par lūrē�anu citu cilvēku noslēpu�mos� tajos noslēpumos, ko ikvienam ir tiesības paturēt pie sevis. Viņ� pie�ķieba galvu. Kāpēc gan Broms man to visu neizstāstīja, ja reiz tas ir tik svarīgi? Kāpēc viņ� pats to man neiemācīja?

-�� Broms tev izstāstīja to, Oromiss sacīja, kas tev bija jāzina noteiktos apstākļos. Iegrim�ana prātu jūrā var izraisīt atkarību, jo īpa�i tad, ja cilvēkam ir ļaunprātīga daba vai viņ� raujas pie varas. Jātnieku mācekļiem to nemācījām lai gan mēs likām tiem meditēt visas apmācības laikā, tāpat kā to darīsi tu, iekams nebijām pilnīgi pārliecināti, ka viņi ir gana nobriedu�i, lai neļau�tos kārdinājumam.

Tas ir privātuma pārkāpums, elfs atzina, un �ādā veidā tu uzzināsi daudz ko tādu, ko nekad neesi vēlējies uzzināt. Tomēr tas ir nepiecie�ams tevis pa�a dro�ībai un vārdenu mērķu sasnieg�a�nai. Es to varu apgalvot no savas pieredzes, turklāt esmu vērojis, kā citi Jātnieki piedzīvo to pa�u, �ī prasme labāk par jebko citu palīdzēs tev saprast, kas tad īsti virza cilvēkus. Un izpratne dzemdina iejūtību un līdzcietību pat pret nejaukāko ubagu Alagēzijas nemīlīgākajā pilsētā.

Kādu brīdi viņi klusēdami ēda, tad Oromiss pavaicāja: Vai vari man nosaukt svarīgāko prāta rīku, kas kādam var piederēt?

Tas bija ļoti nopietns jautājums, tāpēc Eragons tikai pēc krietna pārdomu brī�a atbildēja: Apņēmība.

Oromiss ar garajiem, baltajiem pirkstiem pārlauza maizes klaipu uz pusēm. Es spēju saprast, kāpēc tu nonāci pie �āda seci�nājuma, apņēmība tev ir lieti noderējusi ceļojumu laikā -, tomēr tā nav pareizā atbilde. Es vaicāju par rīku, kas vislabāk der, lai noteiktos apstākļos izvēlētos vispareizāko rīcību. Apņēmību mēs varam sastapt neattapīgos un glupos cilvēkos tikpat bie�i kā gud�ros un apgarotos. Tātad apņēmība nav tas, ko mēs meklējam.

�oreiz Eragons pievērsās jautājumam kā atjautības uzdevu�mam viņ� saskaitīja zilbju skaitu frāzē, izrunāja vārdus skaļi, lai noskaidrotu, vai tajos ir kādas atskaņas, un mēģināja atklāt to slēpto nozīmi. Diem�ēl atjautības uzdevumu risinā�anā viņa spējas bija knapi viduvējas pat Kārvahallas gadskārtējā atjau�tības uzdevumu sacensībā viņ� nekad nebija ieņēmis augstas vietas. Eragons domāja pārāk burtiski, lai atrisinātu uzdevumus, ar kuriem iepriek� nebija saskāries, tās acīmredzot bija Garova praktiskās audzinā�anas sekas.

-�� Gudrība, viņ� beidzot sacīja. Gudrība ir svarīgākais rīks, kas var būt cilvēka rīcībā.

-�� Prātīgs minējums, tomēr atkal kļūdains. Atbilde ir loģika. Vai, citiem vārdiem, spēja spriest analītiski. Ja to izmanto pareizi, loģika aizstās gudrības trūkumu, jo gudrību var iegūt, tikai gadu gaitā krājot pieredzi.

Eragons sarauca pieri. Jā, bet vai tad laba sirds nav svarī�gāka par loģiku? Tīra loģika var novest pie morāli nepieņema�miem secinājumiem, ta�u, ja tu esi tikumīgs un taisnīgs, tu nevarēsi rīkoties apkaunojo�i.

Oromisa lūpas savilkās smaidā tik plānā kā nazis. Tu jauc divas da�ādas lietas. Es vēlējos zināt, kas ir lietderīgākais rīks, kas var būt cilvēka rīcībā neatkarīgi no tā, vai viņ� ir labs vai ļauns. Es piekrītu, ka tikumīga daba ir svarīga,"tomēr uzskatu: ja būtu jāizvēlas dot cilvēkam cēlu raksturu vai iemācīt viņam skaidri domāt es izvēlētos skaidru domā�anu. Pārāk daudz nelaimju �ajā pasaulē izraisa cilvēki ar cēlu dabu un izplūdu�u prātu.

Pagātnē ir neskaitāmi piemēri, Oromiss atgādināja, kad cilvēki, uzskatot, ka dara labu, �o cēlo mērķu dēļ pastrādāju�i baisus noziegumus. Atceries, Eragon, neviens neuzskata sevi par ļaundari, un retais atzīst, ka pieņemtais lēmums ir bijis kļūdains. Pat tad, ja cilvēkam pa�a izvēle nepatīk, viņ� turas pie tās, jo pat nelāgākajos apstākļos viņ� uzskatīs, ka tā attiecīgajā brīdī bijusi labākā iespējamā izvēle.

Tas, ka tu esi lāga cilvēks, elfs sprieda, vēl nenozīmē, ka tu rīkosies pareizi, tāpēc mums jāatgrie�as pie vienīgā, kas mūs spēj pasargāt no demagogiem, krāpniekiem un pūļa neprāta. Mūsu dro�ākais ceļvedis cauri dzīves neparedzamajām zemūdens klintīm ir skaidra un argumentēta domā�ana. Loģika tevi nekad nepievils, ja vien tu neapzinies vai tī�i neliecies zinis par savas rīcības sekām.

-�� Ja reiz elfi ir tik loģiski, Eragons sacīja, tad jums ļoti viegli jāvienojas par jebkuru jautājumu.

-�� Nebūt ne, Oromiss iebilda. Tāpat kā katrā rasē, arī starp mums valda da�ādi uzskati, tāpēc mēs bie�i pat identiskās situācijās nonākam pie pretrunīgiem secinājumiem. Pie secināju�miem, es varu piebilst, kas �ķiet pilnīgi loģiski no katra atsevi�ķa elfa viedokļa. Un, kaut gan man ir kauns to atzīt, ne visi elfi pie�nācīgi vingrina savu prātu.

-�� Kā tu grasies man iemācīt �o loģiku?

Oromisa smaids kļuva platāks. Ar vecāko un iedarbīgāko paņēmienu ar sarunām. Es tev uzdo�u jautājumu, tu uz to atbildēsi un aizstāvēsi savu viedokli. Elfs pagaidīja, kamēr Era�gons ielej sev vēl kausiņu sautējuma. Piemēram, kāpēc tu cīnies pret Impēriju?

Pēk�ņā sarunas priek�meta maiņa pārsteidza Eragonu nesa�gatavotu. Viņam bija sajūta, ka Oromiss visas sarunas laikā apzi�nāti virzījis viņu uz �o jautājumu. Es jau teicu lai, pirmkārt, palīdzētu tiem, kas smok zem Galbatoriksa jūga, un, otrkārt, es pats vēlos viņam atriebties.

-�� Tātad tu cīnies humānu mērķu dēļ?

-�� Kā tu to domā?

-�� Proti, tu cīnies, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem Galbatorikss ir nodarījis pāri, un lai gādātu, ka viņi vairs necie�.

-�� Tie�i tā, Eragons apstiprināja.

-�� Ak, manu jauno Jātniek, tad atbildi man uz �ādu jautājumu: vai tad tavs kar� pret Galbatoriksu neradīs vairāk cie�anu nekā novērsīs? Vairums Impērijas iemītnieku dzīvo vienkār�u, lietderīgu dzīvi, valdnieka neprāta neskarti. Kā tu attaisnosi iebrukumu viņu valstī, viņu māju izpostī�anu, viņu dēlu un meitu nogalinā�anu?

Eragons palika sē�am pārsteigumā pavērtu muti kā gan Oromiss varēja uzdot �ādu jautājumu? Galbatorikss ta�u bija ļau�numa iemiesojums. Ta�u vēl vairāk jaunekli pārsteidza nespēja viegli rast atbildi. Eragons zināja, ka viņam ir taisnība, bet kā gan lai to pierāda? Vai tad tu neuzskati, ka Galbatoriksu vajadzētu gāzt no troņa?

-�� Jautājums nav par to.

-�� Vai tad attaisnojums nav Galbatoriksa despotisms? Era�gons uzstāja. Kaut vai tas, ko viņ� nodarīja Jātniekiem.

Pamērcējis maizi sautējumā, Oromiss turpināja maltīti, ļau�dams Eragonam pukoties klusumā. Pabeidzis ēst, elfs sakrustoja rokas klēpī un vaicāja: Vai es tevi sadusmoju?

-�� Sadusmoji gan.

-�� Skaidrs. Labi, tad nu turpini prātot par �o jautājumu, līdz radīsi atbildi. Un ceru, ka tā būs pārliecino�a atbilde.

Abi nokopa galdu un traukus iznesa ārā pie mājas, kur noberza tos ar smiltīm. Oromiss sadrupināja atliku�o maizi un izbārstīja zemē putniem, tad viņi atgriezās istabā.

Oromiss sarūpēja spalvas un tinti, un viņi atkal ķērās pie Liduen Kvaedhi, senvalodas rakstītā paveida, kas bija krietni izsmalcinātāks par cilvēku vai rūķu rūnām. Eragons iegrima savādo zīmju pasaulē, laimīgs, ka �ajā nodarbībā nebija nepiecie��ams nekas vairāk par mehānisku iekal�anu.

Kad viņi bija aizvadīju�i vairākas stundas, nolīku�i pār papīra lapām, Oromiss pamāja ar roku un teica: Būs gana. Turpināsim rīt. Eragons atliecās atpakaļ un izapļoja plecus, bet Oromiss tikmēr no padziļinājumiem sienās izvilka piecus vīstokļus. Divi no tiem ir senvalodā, pārējie trīs tavā dzimtajā mēlē. Vīstokļi tev palīdzēs labāk apgūt abus alfabētus, tāpat sniegs vērtīgu informā�ciju, kuras skandē�ana man aizņemtu pārāk daudz laika.

-�� Skandē�ana?

Ar nekļūdīgu precizitāti Oromisa rokas pa�āvās un izvilka no sienas vēl vienu īpa�i resnu vīstokli. Elfs to pievienoja piramīdai, ko Eragons turēja rokās. �ī ir vārdnīca. �aubos, vai spēsi, bet mēģini to izlasīt no viena gala līdz otram.

Kad elfs pavēra durvis, izlaizdams Eragonu no mājas, jaunek�lis ierunājās: Skolotāj?

-�� Jā, Eragon?

-�� Kad mēs sāksim apgūt maģiju?

Oromiss ar vienu roku atspiedās pret durvju aiļu, saļimdams, it kā būtu zaudējis gribu noturēties stāvus. Tad viņ� nopūtās un teica: Tev, Eragon, ir jāuzticas man, es virzī�u tavu apmācību, cik labi spē�u. Lai gan, �ķiet, būtu muļķīgi to atlikt uz vēlāku laiku. Atstāj vīstokļus uz galda un nāc man līdzi ieskatīsimies gramārijas noslēpumos.

Stāvēdams zālienā mājas priek�ā, Oromiss pavērās tālē aiz Telnēras kraujas. Elfs stāvēja ar muguru pret Eragonu, iepletis

kājas un rokas saņēmis uz krustiem. Neatskatoties viņ� vaicāja: Kas ir maģija?

Enerģijas pārveide, izmantojot senvalodu.

Oromiss atbildēja pēc klusuma brī�a. Ja skaidro burtiski, tev ir taisnība, un daudzi, kas niekojas ar buramvārdiem, nekad neko vairāk arī nesaprot. Ta�u tava definīcija neskar maģijas būtību. Maģija ir domā�anas māksla, nevis spēka vai valodas māksla tu jau zini, ka ierobe�ots vārdu krājums nekavē maģijas izmanto��anu. Tāpat kā viss cits, kas tev jāapgūst, arī maģija balstās uz sakārtotu prātu.

Broms neievēroja ierasto apmācības secību, Oromiss skaid�roja, un neņēma vērā gramārijas smalkumus, lai tu apgūtu prasmes, kas tev bija nepiecie�amas izdzīvo�anai. Arī man ir jāmaina apmācības kārtība, lai lielāku uzmanību pievērstu prasmēm, kuras tev, visticamāk, noderēs drīzajās kaujās. Tiesa, Broms tev iemācīja maģijas mehāniskos paņēmienus, bet es tev palīdzē�u apgūt tās smalkākos pielietojumus, tos noslēpumus, kurus parasti mācīja tikai gudrākajiem Jātniekiem: kā noga�lināt, netērējot vairāk enerģijas, cik nepiecie�ams, lai pakusti�nātu pirkstu; paņēmienu, kas ļauj vienā acumirklī pārcelt kādu priek�metu no vienas vietas uz otru; buramvārdus, kas tev palī�dzēs noteikt indi ēdienā un dzērienā; pieredzē�anas paņēmienu, kas ļauj tev ne vien redzēt, bet arī dzirdēt; to, kā uzsūkt enerģiju no apkārtnes, lai taupītu savējo, kā arī visus iespējamos veidus, kā daudzkār�ot spēkus.

�ie paņēmieni ir enerģijas pilni un bīstami, tos nekad nemācīja jaunajiem Jātniekiem tādiem kā tu, ta�u apstākļi paģēr, lai es tos tev atklāju. Tomēr es paļaujos, ka tu tos izmantosi, kā pienākas. Pacēlis labo roku pie sāniem, savilcis plaukstu kā putna nagus, Oromiss iesaucās: -Adurna!

Eragons vēroja, kā no strauta savēlās ūdens lode un pa gaisu aizslīdēja līdz Oromisa izstieptajiem pirkstiem.

Straume zem koku zariem likās tum�i brūna, ta�u no ūdens uzburtā lode bija bezkrāsaina kā stikls. Tajā lēnām peldēja sūnu, smil�u un vēl citi nenosakāmas izcelsmes krikumi.

Vēl arvien raudzīdamies uz apvārsni, Oromiss uzsauca: Ķer! Viņ� pasvieda lodi pāri plecam uz Eragona pusi.

Jauneklis mēģināja noķert bumbu, ta�u, tikko tā pieskārās viņam, ūdens zaudēja savilk�anās spēku un iz�ķīda pret krūtīm.

-�� Ķer to ar maģijas palīdzību, Oromiss pamācīja. Tad atkal iesaucās: Adurna! Un no strauta virsmas vēlreiz pacēlās ūdens sfēra un nolaidās uz elfa rokas kājDieradināts vanags, kas paklausa saimniekam.

�oreiz Oromiss svieda lodi bez brīdinājuma. Ta�u Eragons bija sagatavojies un sagaidīja to ar vārdiem: Reisa du adurna, vien�laikus paceldams bumbai pretī roku. Ūdens lode apstājās mata tiesu no plaukstas.

-�� Ne pārāk veikla vārdu izvēle, Oromiss sacīja, tomēr bur�vestība nostrādāja.

Eragons pasmaidīja un no�ukstēja: Thrjsta.

Lode mainīja kustības virzienu un aiz�āvās Oromisa sirmās galvas virzienā, ta�u nepiezemējās tur, kur Eragons bija iecerē�jis, tā pa�āvās garām elfam, apmeta loku un ar milzīgu paātri�nājumu lidoja atpakaļ Eragona virzienā.

Ūdens izrādījās ciets un smags kā pulēts marmors, kad tas trā�pīja Eragonam, ar dobju būk�ķi atsizdamies pret jaunekļa pieri. Blieziens notrieca viņu zemē. Jauneklis mirkli gulēja apdullis, mirk��ķinādams acis, bet debesīs tikmēr ņirbēja pulsējo�as gaismiņas.

-�� Jā, Oromiss sacīja. Labāks vārds varēja būt letta vai kodthr. Viņ� beidzot pagriezās, lai palūkotos uz Eragonu, un tad acīmredzamā pārsteigumā sarauca uzacis. Ko tu tur dari? Celies! Mēs nevaram visu dienu vāļāties zālītē.

-�� Jā, skolotāj, Eragons novaidējās.

Kad jauneklis atkal pieslējās kājās, Oromiss lika viņam izpil�dīt da�ādus maģiskus vingrinājumus ar ūdeni tas bija jāsasien sare�ģītos mezglos, jāpanāk, lai mainītos ūdens uztvertā vai atsta�rotā gaisma, tad jāsasaldē da�ādos veidos. Visu to Eragons paveica bez kādas piepūles.

Vingrinājumi turpinājās tik ilgi, līdz jaunekļa sākotnējā ziņ�kāre pagaisa un tās vietā stājās nepacietība un apjukums. Viņ� negribēja aizvainot elfu, ta�u pa�reizējā nodarbe viņam �ķita pilnīgi bezjēdzīga; likās, ka Oromiss izvairās izmantot kaut vienu burvestību, kurai būtu vajadzīgs mazliet vairāk par kripatiņu viņa spēka. Es jau esmu parādījis, ko protu. Kāpēc viņ� uzstāj, lai es niekotos ar �īm bērni�kībām? Beidzot Eragons neizturēja: Sko�lotāj, �o visu es zinu. Vai mēs varētu ķerties pie kaut kā grūtāka?

Oromisa kakla muskuļi saspringa, bet pleci glu�i vai pārvērtās nesatricināmā, kaltā granītā; pat elfa elpa aizrāvās, pirms viņ� pateica: Vai tu, Eragon-vodhr, reiz iemācīsies, ko nozīmē cieņa? Lai būtu, kā vēlies! Skolotājs pateica �etrus vārdus senvalodā tik klusu, ka Eragons nesaprata to nozīmi.

Juzdams, ka kājas līdz ceļgaliem sagrābj savāds spiediens, kas neļauj paspert ne soli, jauneklis iesmilkstējās. Augstāk ķermenis un kājas saglabāja kustīgumu, bet sajūta bija tāda, it kā kāds viņu būtu iegremdējis kaļķa javā un ļāvis tai sacietēt.

Atbrīvojies, Oromiss sacīja.

�is bija pārbaudījums, ar kādu Eragons nekad iepriek� nebija saskāries, kā tikt galā ar kāda cita uzliktu burvestību. Neredza�mās va�as varēja pārraut ar diviem at�ķirīgiem paņēmieniem. Lai izmantotu pirmo, jauneklim bija jāzina, kā Oromiss bija sais�tījis viņu vai nu noburot tie�i locekļus, vai lietojot kādu ārēju avotu -, jo tad viņ� varētu novirzīt stihiju vai spēku, lai tas izkliedē Oromisa burvestību. Otrs paņēmiens ļāva izmantot vispārīgāku, aptuvenāku burvestību, kas aizkavētu Oromisa rīcību. �īs pieejas lielākais trūkums tā nozīmētu mēro�anos ar spēkiem viņu abu starpā. Reiz tam bija jānotiek, Eragons nodomāja. Viņ� neloloja ne mazāko cerību, ka varētu pārspēt elfu.

Apdomājis nepiecie�amos vārdus, viņ� sakārtoja tos teikumā: Losna kalfya iet. "Atbrīvo manas kājas."

Enerģijas vilnis, kas aizplūda no Eragona, izrādījās krietni pamatīgāks, nekā jauneklis bija gaidījis, no mērena noguruma, ko bija atstāju�as sāpju lēkmes un nodarbības, līdz pārgurumam, it kā viņ� kop� rīta būtu strauji gājis pa �ķēr�ļotu apvidu kalnos. Tad spiediens no kājām pagaisa un Eragonam nācās grīļojoties paspert pāris soļu, lai atgūtu līdzsvaru.

Oromiss papurināja galvu. Muļķīgi, viņ� nopūtās, ļoti muļķīgi. Ja es būtu papūlējies mazliet vairāk, lai noturētu savu burvestību, tu aizietu bojā. Nekad neizmanto absolūtus.

-�� Absolūtus?

-�� Nekad neveido savas burvestības tā, ka ir iespējami tikai divi iznākumi: panākums vai nāve. Ja tavas kājas būtu saistījis ienaid�nieks un viņ� izrādītos stiprāks par tevi, tu iztērētu visu savu enerģiju, mēģinot atbrīvoties no viņa burvestības. Un tu nomirtu, jo nespētu apturēt pats savus buramvārdus, kad saprastu, ka mēģinājums izrauties ir veltīgs.

-�� Tad kā no tā izvairīties? Eragons vaicāja.

-�� Dro�āk ir padarīt burvestību par procesu, kuru tu spēj pār�traukt jebkurā mirklī. Tā vietā, lai teiktu "atbrīvo manas kājas", kas ir absolūts, tu varētu teikt "vājini maģiju, kas saista manas kājas". Mazliet garāk, toties tev būtu iespēja pa�am izlemt, cik ļoti tu vēlies mazināt pretinieka buramvārdu spēku un vai ir dro�i atbrīvoties no tiem pilnībā. Mēģināsim vēlreiz!

Tikko Oromiss bija izteicis nedzirdamo burvestību, Eragona kājas atkal apņēma spiediens. Jauneklis jutās tik noguris, ka �aubījās, vai spēs izrādīt kaut cik vērā ņemamu pretestību. Tomēr viņ� ķērās pie maģijas.

Ta�u, pirms Eragons paguva izteikt senvalodas vārdus, viņ� sajuta kaut ko savādu likās, ka kājas saisto�ais spēks pakāpe�niski atslābst. Kājas kutēja, un sajūta bija tāda, it kā kāds viņu celtu ārā no aukstu, slidenu dubļu staignāja. Jauneklis pameta skatienu uz Oromisu elfa sejā jautās savāda aizrautība, it kā viņ� būtu ieguvis kaut ko sirdij dārgu, kaut ko tādu, ko baidītos pazau�dēt vairāk par visu pasaulē. Oromisa deniņos pulsēja asinsvads.

Burvju va�ām pagaistot, elfs sarāvās, it kā viņam būtu iedzēlusi lapsene, un kādu laiku stāvēja, blenzdams uz savām plaukstām. Oromisa krūtis smagi cilājās. Apmēram minūti viņ� nostāvēja �ādā pozā, tad izslējās taisni un aizgāja līdz pa�ai Telnēras kraujas malai, iezīmēdams vientuļu apveidu pret blāvajām debesīm.

Eragonu pārņēma no�ēla un skumjas glu�i kā toreiz, kad viņ� pirmo reizi ieraudzīja Glēdra sakropļoto priek�ķetnu. Jauneklis aprāja sevi par augstprātīgo izturē�anos pret Oromisu, par nevē�rību pret elfa kaitēm un par neuzticē�anos skolotāja viedoklim. Es neesmu vienīgais, kuram jātiek galā ar seniem ievainojumiem. Toreiz, kad Oromiss paskaidroja, ka tagad spēj tikt galā tikai ar pa�u vienkār�āko maģiju, Eragons nebija pilnībā izpratis, ko elfs ar to gribēja teikt. Tagad jauneklis apjauta skolotāja stāvokļa traģismu un sāpes, ko tas viņam sagādāja, īpa�i ņemot vērā viņa rasi, kurā katrs bērns dzima ar �ūpulī ieliktu maģiju un jau no agras bērnības tika apmācīts to izmantot.

Eragons piegāja pie Oromisa, nometās uz ceļiem, paklanī�jās, kā to mēdza darīt rūķi, un piespieda sāpo�o pieri pie zemes.

-�� Ebrithil, es lūdzu, piedod man.

Elfs neizrādīja, ka būtu dzirdējis jaunekļa vārdus.

Abi palika kā sastingu�i, bet saule viņu priek�ā tikmēr laidās arvien zemāk, putni sāka vīterot vakara dziesmas, bet gaiss kļuva vēsāks un mitrāks. No ziemeļu puses atskanēja tikko dzirdamie Safiras un Glēdra spārnu �vīksti arī pūķi atgriezās no apmācībām.

Tad Oromiss ierunājās klusā, sve�ādā balsī: Rīt atkal ķersi�mies pie darba, mūs gaida gan maģija, gan citi priek�meti. No elfa profila Eragons sprieda, ka skolotājs ir atguvis ierasto mierīgo atturību. Vai tev tas būtu pieņemami?

-�� Jā, skolotāj, Eragons atbildēja, pateicīgs par uzdoto jautā�jumu.

-�� Manuprāt, būtu labi, ja kop� �ī brī�a tu mēģinātu sarunāties tikai senvalodā. Mums ir ļoti maz laika, un tā tu visātrāk apgūsi valodu.

-�� Pat tad, kad es sazinos ar Safiru?

-�� Pat tad.

Eragons elfu valodā apņēmās: Tad es strādā�u bez atelpas, līdz ne tikai domā�u, bet arī sapņo�u tavā valodā.

-Ja tev tie�ām tas izdosies, Oromiss atbildēja senvalodā,

-�� mēs būsim guvu�i lielu panākumu. Skolotājs apklusa. Rīt no rīta nelido uzreiz uz �ejieni. Es aizsūtī�u pie tevis kādu elfu, lai aizved tevi uz Elesmēras kareivju apmācības laukumu. Padarbo�jies tur stundu ar zobenu, tad atgriezies �eit.

-�� Vai tu pats mani nemācīsi? Eragons vaicāja, juzdamies noniecināts.

-�� Man tev nav ko mācīt. Tu esi starp labākajiem zobena meis�tariem, kādus esmu saticis. Es par zobena cīņām zinu ne vairāk par tevi, bet to, kas piemīt man un tev ne, nespēju tev iedot. Tev atliek vien saglabāt prasmi pa�reizējā līmenī.

-�� Kāpēc es nevaru vingrināties kopā ar tevi� skolotāj?

-�� Tāpēc, ka man nepatīk sākt dienu* ar trauksmi un zobenu cilā�anu. Viņ� paskatījās uz Eragonu, tad piekāpās un piebilda: Un arī tāpēc, ka tev būtu labi iepazīties ar citiem mūsu pilsētas iemītniekiem. Es neesmu vienīgais savas rases pārstāvis. Bet gana par to! Skaties, viņi tuvojas.

Pūķi slīdēja pāri saules plakanajam aplim. Pirmais, gaisam vaidot, lidoja Glēdrs, pirms nolai�anās zālē ar savu vareno stāvu aizsegdams teju pusi debesjuma. Piezemējies viņ� salocīja zeltītos spārnus. Mirklīti pēc viņa nolaidās arī Safira, ātra un �igla, glu�i kā zvirbulis līdzās ērglim.

Tāpat kā no rīta Oromiss un Glēdrs uzdeva vairākus jautāju�mus, lai pārliecinātos, ka Eragons un Safira sekoju�i viens otra nodarbībām. Brī�am saikne bija pārtrūkusi, tomēr, sadarbojoties un apmainoties ar informāciju savā starpā, viņi spēja atbildēt uz visiem jautājumiem. Vienīgais klup�anas akmens bija sve�ā valoda, kurā viņiem lūdza sazināties.

Labāk, pēc iztaujā�anas noducināja Glēdrs. Krietni labāk. Viņ� pagriezās, lai uzmestu skatienu Eragonam. Tev drīz būs jāsāk apmācības kopā ar mani.

-�� Protams, Skulblaka.

Vecais pūķis nosprauslojās un aiz�āpoja pie Oromisa. Brī�am Glēdram nācās zaudētā locekļa dēļ palēkties ar veselo priek��kāju. Pa�āvusies uz priek�u, Safira iekampa Glēdra astes galā, pasviezdama to gaisā ar strauju galvas kustību, kādu viņa reizēm izmantoja, lai pārlauztu kaklu nomedītam briedim. Kad Glēdrs apsviedās uz riņķi un no�ņakstināja milzīgos ilkņus sprī�a tiesu no Safiras kakla, nemiera cēlēja atsprāga atpakaļ.

Eragons saviebās un mazliet par vēlu aizsedza ausis, lai pasar�gātu tās no Glēdra rēciena. Glēdra straujā un izteiksmīgā rīcība liecināja, ka �ī nav pirmā reize, kad Safira viņu kaitina. Ta�u no�ēlas vietā Eragons savā pūķī sajuta teju aklu pieķer�anos otram pūķim un satrauktu rotaļīgumu. Safira izturējās kā bērns, kam parādījusies jauna spēļmantiņa.

Safira, uzvedies piedienīgi! Oromiss uzsauca. Zilais pūķis palēca pāris soļu atpakaļ un apsēdās uz pakaļkājām, ta�u viņas izteiksmē nemanīja ne mazāko vainas izjūtu. Eragons nomurmi�nāja vārgu atvaino�anos, bet Oromiss pamāja ar roku, noteik�dams: Pazūdiet, jūs abi!

Eragons uzrausās Safirai mugurā. Jauneklim nācās paskubi�nāt pūķi pacelties spārnos. Safira uzstāja, ka apmetīs trīs lokus pāri pļaviņai. Tikai tad Eragonam izdevās piedabūt pūķi pagriez�ties uz Elesmēras pusi.

Kas tev uznāca, kāpēc tu viņam iekodi? viņ� jautāja. Eragonam likās, ka viņ� nojau� iemeslu, ta�u vēlējās, lai pūķis to apstiprina.

Es tikai spēlējos.

Tai vajadzēja būt patiesībai, jo viņi sarunājās senvalodā, tomēr jauneklim bija aizdomas, ka tā ir vien daļiņa no kādas lielākas patiesības. Skaidrs. Un kas tā bija par spēli? Pūķis zem viņa saspringa. Tu aizmirsti savu pienākumu. Tā� Viņ� brīdi meklēja īsto vārdu. Nespēdams to atrast, viņ� pārgāja uz dzimto valodu: Izaicinot Glēdru, tu novērs viņa, Oromisa un manu uzmanību un kavē to, kas mums kopā jāpaveic. Iepriek� tu nekad neesi bijusi tik bezrūpīga.

Nemēģini kļūt par manu sirdsapziņu.

Tad Eragons iesmējās, pirmajā mirklī nelikdamies ne zinis, ka sē� augstu mākoņos. Jātnieks parāvās sāņus tik spēji, ka teju nokrita no pūķa pleciem. Ak, kāda smalka sagadī�anās pēc tām neskaitāmajām reizēm, kad tu mani esi pamācījusi, kā pareizi rīkoties. Es, Safira, esmu tava sirdsapziņa, tāpat kā tu esi manējā. Pagātnē tev ir bijis iemesls strostēt un brīdināt mani, un tagad man ir jārīkojas tie�i tāpat: beidz kacināt Glēdru ar saviem uzma�nības pierādījumiem.

Pūķis klusēja.

Safira?

Es tevi dzirdu.

Cerams.

Pēc neilga klusuma brī�a Safira apvaicājās: Divas lēkmes vienā dienā ? Kā tu jūties ?

Vārīgs kā jēla ola. Viņ� saviebās. Dala smeldzes laikam ir no Rimgara un zobena apmācības, bet lielais vairums, �ķiet, ir lēkmju sekas. Tās ir kā inde, kas vājina muskuļus un aizmiglo prātu. Ceru, ka nezaudē�u prātu pietiekami ilgi, lai pabeigtu mūsu apmācību. Ta�u pēc tam� es nezinu, ko darīt. Skaidrs ir viens �ādi nekāds lielais palīgs vārdenu karā es nebū�u.

Par to nedomā, pūķis sacīja. Tu neko nevari mainīt savā stā�voklī un, ja �austīsi sevi, jutīsies tikai sliktāk. Dzīvo tagadnē, atceries pagātni un nebaidies no nākotnes, jo tās nav un nekad nebūs. Ir tikai �is brīdis.

Eragons paplik�ķināja Safirai pa plecu un pasmaidīja, pateicī�bas pilns. Pa labi no viņiem siltā gaisa strāvā planēja vistu vanags, vērodams vētras sagāztos kokus un mēģinādams starp tiem ierau�dzīt savas vakariņas. Eragons brīdi vēroja putnu, lauzīdams galvu par Oromisa uzdoto jautājumu: kā gan attaisnot cīņu pret Impē�riju, ja �ī cīņa sagādās tik daudz posta un sāpju?

Man ir atbilde, Safira ieminējās.

Un kāda tā būtu ?

Ka Galbatorikss� Tad viņa saminstinājās un pēc mirkļa pie�bilda: Nē, es tev to neteik�u. Tev jāizdomā pa�am.

Safira! Esi nu prātīga!

Tie�i tāda es esmu. Ja tu nezini, kāpēc tas, ko mēs darām, ir pareizi, tu tikpat labi vari padoties Galbatoriksam. Lai cik pār�liecino�i Eragons pamatotu savu lūgumu, jauneklis nespēja neko izmānīt no Safiras, jo pūķis vienkār�i izslēdza viņu no atbilsto�ās sava prāta daļas.

Kad abi atgriezās ligzdā, Eragons paēda vieglas vakariņas un jau grasījās atritināt vienu no Oromisa vīstokļiem, kad klusumu pārtrauca klauvējiens pie aizvirtņa.

Ienāciet, viņ� uzsauca, cerēdams, ka atkal atnākusi Arja.

Tā patiesi bija viņa.

Elfa sasveicinājās ar Eragonu un Safiru un tad teica: Es iedo�mājos, ka jums varētu sagādāt prieku Tialdari nama un tā dārzu apmeklējums vismaz vakar tu izteici tādu vēlmi. Protams, ja neesi pārāk noguris. Arja bija tērpusies plando�ā sarkanā kleitā, kas bija iz�ūta ar smalkiem, melniem rakstiem. Krāsu izvēle atgā�dināja karalienes drānas un uzsvēra pārsteidzo�o līdzību starp māti un meitu.

Eragons vīstokļus pastūma sāņus. Es tie�ām priecātos tos apskatīt.

Viņ� gribēja teikt, ka mēs priecātos, piebilda Safira.

Arja �ķita izbrīnīta, ka viņi abi runā senvalodā, tāpēc Eragons pastāstīja par Oromisa norādi. Lieliska doma, Arja atzina un arī pārgāja uz senvalodu. Turklāt, atrodoties �eit, tā būs krietni piedienīgāk.

Kad visi trīs bija tiku�i lejā no koka, Arja veda viņus uz rie�tumu pusi, uz Elesmēras daļu, kurā pilsētas viesi vēl nebija biju�i. Pa ceļam viņi sastapa ne vienu vien elfu un tie visi apstājās, lai paklanītos Safirai.

Eragons ievēroja, ka nekur nemana elfu bērnus. Viņ� ieminē�jās par to Arjai, un viņa atbildēja: Tas tiesa, bērnu mums nav daudz. �obrīd Elesmērā ir tikai divi Dusans un Alana. Bērnus mēs vērtējam augstāk par visu, jo tie ir tik reti. Bērns tas ir lie�lākais gods un lielākā atbildība, kādu var uzņemties dzīva būtne.

Galu galā gājēji nonāca pie ribveida balstiem nostiprinātas smailarkas tā bija ieaudzēta starp diviem kokiem un kalpoja par ieeju pla�ā pagalmā. Arja noskaitīja senvalodā: O, koku saknes, o, staipekņu stīgas, manām asinīm veriet uz mājām stigu!

Arkā paslēptās durvis nodrebēja, tad abas puses atvērās uz āru, izlaizdamas piecus monarhtauriņus, kas aizplivinājās krēs�lainajās debesīs. Aiz arkas pavērās milzīgs puķu dārzs, kas bija iekopts tā, lai būtu tikpat me�onīgs un dabisks kā me�a pļava. Vienīgās pazīmes, kas liecināja par to, ka dārzs tomēr ir stādīts, bija neticamā augu bagātība; daudzas puķes ziedēja, kaut arī tām nebija ziedē�anas laiks; daudzas no tām nāca no siltākām vai aukstākām vietām, tāpēc pa�as nespētu zelt un plaukt bez elfu maģijas palīdzības. Ainu izgaismoja dārgakmeņiem līdzīgi bezliesmas lukturi, kurus papildināja virmojo�i naktstauriņu zvaig�znāji.

Arja uzrunāja Safiru: Pieskati, lūdzu, asti, lai tā netrāpa kādā dobē.

Trijotne �ķērsoja dārzu un iegāja izklaidus augo�u koku me�iņā. Pirms Eragons aptvēra, kur atrodas, koku kļuva arvien vairāk, līdz tie izveidoja sienu. Viņ� attapās stāvam uz pulētā kokā izaudzētas zāles sliek�ņa, pat neapzinādamies, ka iegājis namā.

Telpa likās silta un mājīga vieta, kurā valda miers, pārdomas un ērtības. Zāli veidoja koku stumbri, kam no vienas puses bija nolobīta miza. Pēc tam tie bija nospodrināti un ieziesti ar eļļu, līdz koksne spīdēja kā dzintars. Spraugas starp stumbriem kalpoja kā logi. Gaisā jautās saberztu prie�u skuju smar�a. Zālē atradās vairāki elfi viņi lasīja un rakstīja, bet tum�ākā stūrī kāds spē�lēja meldru stabuli. Visi klāteso�ie pārtrauca savas nodarbes un pielieca galvu, lai sasveicinātos ar Safiru.

-�� Jums būtu jāpaliek �eit, Arja paskaidroja, ja jūs nebūtu Jātnieks un pūķis.

-�� �eit ir lieliski, Eragons atbildēja.

Arja izvadāja viņus pa visām telpām, kur vien pūķis varēja iekļūt. Katra nākamā istaba sagādāja jaunu pārsteigumu tās nelīdzinājās cita citai, un katra telpa at�ķirīgi izmantoja me�a klātbūtni. Vienā istabā lejup pa mezglaino sienu plūda sidraba strauts, kas pa oļiem izliktu gultni aiz�aloja pāri telpai, lai pēc tam iztecētu atpakaļ zem debesīm. Citā istabā visas sienas bija noaugu�as ar vīteņiem, to nebija tikai uz grīdas. Stīgas veidoja lapām klātu zaļu ka�oku, ko greznoja maigi sārtas un baltas ziedu taurītes. Arja paskaidroja, ka tas esot liānu vītenis.

Daudzās telpās viņi redzēja izcilus mākslas darbus te bija gan daiļņi un gleznas, gan skulptūras un zaigojo�as krāsaina stikla mozaīkas -, tie visi kā viens attēloja augu un dzīvnieku vijīgos apveidus.

Atvērtā paviljonā, kas ar segtiem gaiteņiem bija savienots ar divām citām ēkām, viņi uz īsu mirkli sastapa Islanzadi. Karaliene apvaicājās par Eragona mācībām un arī par ievainojumu mugurā. Uz abiem jautājumiem jauneklis atbildēja ar īsiem, pieklājīgiem teikumiem. Likās, ka tas pilnībā apmierina elfu valdnieci. Viņa pārmija da�us vārdus ar Safiru un devās savās karaliskajās gaitās.

Pastaigas beigās trijotne atkal atgriezās dārzā. Eragons gāja līdzās Arjai, bet Safira sekoja abiem aiz muguras. Jauneklis kā apburts klausījās elfas balsī, kas stāstīja par da�ādām puķēm kur tās cēlu�ās, kā tās tiek koptas un kā pārveidotas, izmantojot maģiju. Viņa zināja arī augus, kas ziedlapiņas pavēra tikai naktī, piemēram, balto velnābolu.

-�� Kura no puķēm tev patīk vislabāk?

Arja pasmaidīja un pieveda Eragonu pie koka dārza tālajā malā tas auga meldru ieskauta dīķī�a krastā. Ap koka viszemāko zaru bija apvijies di�tītenis ar trijiem melniem, samtainiem aiz�vērtiem ziediem.

Uzpūtu�i ziediem elpu, Arja no�ukstēja: Atveries!

Ziedlapas �aukstēdamas atritinājās un izpleta savus tintes krāsas svārkus, lai atklātu nektāra slēptuvi puķes sirdī. Ziedu mutes likās izstarojam karaliski zilu gaismu, kas pakāpeniski pārgāja piķa melnā zieda vainagā, glu�i kā dienas atblāzma pārtop naktī.

-�� Vai tad �is zieds nav pati pilnība? Arja vaicāja.

Eragons uzmeta elfai garu mirkli, lieliski apzinādamies, cik

viņi ir tuvi. Jā� pati pilnība, jauneklis teica un, pirms drosme bija viņu pametusi, piebilda: Tāpat kā tu.

Eragon! iesaucās Safira.

Arja cie�i paskatījās uz jaunekli un pētīja viņu, līdz Eragons bija spiests novērsties. Kad viņ� uzdro�inājās atkal pacelt acis uz elfu, jaunekļa kauns kļuva tikai vēl dziļāks Arja smaidīja, it kā Eragona rīcība viņu uzjautrinātu. Tu esi pārāk labs, viņa nomurmināja. Pastiepusies aug�up, viņa pieskārās zieda malai un paskatījās uz jaunekli. Faolins pirms daudziem gadiem kādos vasaras saulgrie�os to radīja īpa�i man.

Eragons neveikli pamīņājās no kājas uz kāju un nomurmināja pāris nesaprotamu vārdu, sāpināts un apvainojies, ka elfa viņa komplimentu neuztver necik nopietni. Viņ� vēlējās, kaut spētu kļūt neredzams, un pat apsvēra domu izmēģināt burvju vārdus, lai to īstenotu.

Galu galā viņ� izslējās pilnā augumā un sacīja: Lūdzu, piedod mums, Arja Svit-kona, tomēr ir gana vēls, tāpēc mums jāatgrie�as mājās.

Elfas smaids kļuva dziļāks. Protams, Eragon. Es visu saprotu. Viņa aizvadīja viesus līdz galvenajai ieejai, atvēra durvis un atva�dījās: Arlabunakti, Safira. Arlabunakti, Eragon.

Arlabunakti, atbildēja Safira.

Par spīti piedzīvotajam kaunam, Eragons nespēja aiziet nepavaicājis: Vai rīt mēs tevi satiksim?

Arja pielieca galvu. Manuprāt, es rīt bū�u aizņemta. Tad durvis aizvērās, aizsegdamas skatam elfu, kas atgriezās lielajā pagalmā.

Pieliekusies jo zemu, Safira iebadīja ar degunu Eragonam sānos. Beidz sapņot un rausies man mugurā. Pakāpies uz pūķa kreisās priek�ķetnas, viņ� ieņēma ierasto vietu, tad cie�āk pieķē�rās kakla dzelksnim, jo Safira piecēlās pilnā augumā. Pēc pāris soļiem viņa vaicāja: Kā tu vari man pārmest izturē�anos pret Glēdru un pēc tam pats izstrādāt ko tādu ? Par ko tu domāji ?

Tu ta�u zini par manām jūtām pret Arju, jauneklis norūca.

Ak! Ja tu esi mana sirdsapziņa un es esmu tavējā, tad mans pienākums ir tev atklāt, ka tu tikko uzvedies kā driģenes saēdies papagailis. Tu neizmanto loģiku, kaut gan Oromiss mums stingri piekodināja to darīt. Ko īsti tu domā kas var būt starp tevi un Arju ? Viņa ta�u ir princese!

Un es esmu Jātnieks.

Viņa ir elfa, tu esi cilvēks!

Es ar katru dienu arvien vairāk izskatos pēc elfa.

Eragon, viņa ir vairāk nekā simt gadu veca!

Es nodzīvo�u tikpat ilgi kā viņi vai jebkur� cits elfs.

Tikai tu vēl neesi nodzīvojis tikpat ilgi tur jau tā at�ķirība. Un tu nevari vienā mirklī pārlēkt pāri tik milzīgai at�ķirībai. Viņa ir pieaugusi sieviete ar pieredzi gadsimta garumā, bet tu esi�

Kas? Kas es esmu? Viņa balss skanēja izaicino�i. Bērns? Vai to tu gribēji teikt?

Nē, ne jau bērns. īpa�i pēc tā visa, ko esi redzējis un paveicis kop� mūsu satik�anās. Bet tu esi jauns pat tavas īsmū�u rases mērogā nemaz nerunājot par rūķiem, pūķiem un elfiem.

Tāpat kā tu.

Eragona piezīme lika Safirai uz brīdi apklust. Es tikai vēlos pasargāt tevi, Eragon. Tas arī viss. Es vēlos, lai tu būtu laimīgs, un es baidos, ka tu tāds nekad nekļūsi, ja uzstājīgi mēģināsi ieka�rot Arjas sirdi.

Abi jau taisījās doties pie miera, kad priek�namā pēk�ņi atsprāga ieejas lūka un, bruņām �vadzot, kāds ienāca viņu miteklī. Paķēris Zaroku, Eragons atgrūda vaļā ieejas durvis, gatavs stāties ceļā nelūgtajam viesim.

Kad jauneklis uz grīdas ieraudzīja Oriku, roka ar zobenu nolaidās. Rūķis ierāva kārtīgu malku no pudeles, ko turēja krei�sajā rokā, tad piemiegtām acīm palūkojās uz Eragonu, Kalni un kauli, kur tad tu e�? O, tepat arī �tāvi. Es domāju, kur tu palic�. Nevarēju atrast, tāpēc nospriedu, ka �ajā jaukajā, �kumju pilnajā vakarā ie�u tevi sameklē�u� un te tu e�i! Par ko mē� abi parunā�sim, tagad, kad e�am kopā �itajā omulīgajā putna ligzdiņā.

Satvēris rūķa brīvo roku, Eragons uzvilka draugu kājās, kār�tējo reizi nobrīnīdamies par Orika smagajiem kauliem likās, ka rūķis ir neliela klintsbluķa svarā. Kad jauneklis atlaida viesi, tas draudīgi nozvārojās, brī�am nonākdams tik bīstamā leņķī, ka, likās, mazākais pieskāriens viņu apgāztu.

Nāc dziļāk, Eragons cilvēku valodā aicināja, aizvērdams ieejas lūku. Vēl saaukstēsies.

Oriks pablenza uz Eragonu un samirk�ķināja savas apaļās, acu dobumos dziļi paslēptās acis. Nee�mu tevi red�ēj� savā lapai�najā iz�ūtījumā, nee�mu gan. E�i pametis mani tajā elfu barā� no�ēlojama, garlaicīga publika �ie ir, jā gan.

Viegla vainas apziņa lika Eragonam paslēpties aiz neveikla smaida maskas. Jauneklis, jauno pienākumu un iespaidu pār�ņemts, patie�ām bija aizmirsis par rūķi. Piedod, Orik, ka neaizstaigāju pie tevis, ta�u man �obrīd daudz jāmācās. Padod apmetni. Palīdzējis druknajam stāvam izkļūt no virsdrēbēm, Eragons vaicāja: Ko tu dzer?

-�� Fēlnirvu, Oriks atbildēja. Varen jauka, smieklīga d�iriņa. Labākai� un di�ākai� no elfu viltīgajiem izdomājumiem ta� padara tevi dikti runīgu. Vārdi plū�t no tava� mēle� kā �puras plīk�ķino�u grunduļu pulki, kā alpaini kolibri bari, kā ņudzo�u �ū�ku upe�. Rūķis apklusa, laikam pa�a vareno salīdzinājumu aizgrābts. Kad Eragons ievirzīja viesi guļamistabā, Oriks sveici�nāja Safiru, novicinot gaisā savu pudeli, un sacīja: Sveicināta, o, D�elz��obe. Lai tava� �vīņa� mirdz �po�i kā Morgotala �mēde� uguni�.

Sveicināts, Orik, Safira atbildēja, nolikdama galvu uz guļvie�tas apmales. Kas tevi novedis tādā stāvoklī? Tu nemaz nelīdzinies pats sev. Eragons atkārtoja viņas jautājumu rūķim.

-�� Ka� mani novedis tādā �tāvoklī? Oriks pārvaicāja. Viņ� iegāzās Eragona pasniegtajā krēslā (tagad rūķa kājas �ūpojās plaukstas tiesu virs grīdas) un sāka purināt galvu. Sarkana mi�īte, zaļa mi�īte, elfi pa labi un elfi pa kreisi. Es slīkstu elfo� un viņu trī�kārt nolāpītajā pieklājībā. Kaut �ie be� a�inīm paliktu. Nerunīgie koka gabali. Jā, kungs, nē, kungs, trī� pilni mai�i, kungs. Un neko vairāk e� no �iem nevaru iz�piest. Viņ� palū�kojās Eragonā ar sērpilnu sejas izteiksmi. Ko man darīt, kamēr tu staigā zinību ceļu līklo�us? Vai man �ēdēt un virpināt īk�ķu�, līdz pārvērtī�o� akmenī un piepulcē�o� savu sen�u gariem? Atbildi man, ak, viedo Jātniek!

Vai tad tev nav kādas prasmes vai aizrau�anās, kas palīdzētu īsināt tavas dienas ? Safira vaicāja.

-�� Ir gan, Oriks atbildēja. E�mu glu�i cie�ams kalēj�, ja nu kād� to gribētu zināt. Bet kāpēc gan man kalt spo�a� bruņa� un zobenu� tiem, ka� to� ne�pēj novērtēt? �eit e� nee�mu nevienam vajadzīg�. Tikpat nevajadzīg� kā trejkāju felduno�t�.

Eragons pastiepa roku pēc pudeles. Uzcienāsi? Oriks paska�tījās vispirms uz draugu, tad uz pudeli, novaibstījās un padeva dzērienu jauneklim. Fēlnirvs ielija Eragona kaklā auksts kā ledus, dzeldams un skrāpēdams. Viņ� samirk�ķināja acis, jo tajās sariesās miklums. Iedzēris vēl vienu malku, jauneklis atdeva pudeli Orikam, kuram niecīgais dziras atlikums, �ķiet, sagādāja pama�tīgu vil�anos.

-�� Un ko gudru, Oriks vaicāja, jums ir izdevie� izmānīt no Oromisa un �iem bukoliskajiem me�iem?

Rūķis te smējās, te vaidēja, kamēr Eragons stāstīja par apmā�cību, kļūmīgo svētību Farthendurā, Menojas koku, muguras savaino�anu un pārējiem notikumiem, kas bija aizņēmu�i pāris beidzamo dienu. Eragons beidza stāstu ar to, kas viņam pa�am �obrīd likās vissvarīgākais, ar Arju. Dzēriena iedro�ināts, jau�neklis atzinās savās jūtās un aprakstīja, kā elfa bija atraidījusi viņa uzmanības apliecinājumus.

Purinādams pirkstu, Oriks sacīja: Klint�, uz kuras tu �tāvi, nav dro�a, Eragon. Neizaicini likteni. Arja� Rūķis apklusa, ierūcās un tad ieņēma vēl vienu fēlnirva malku. Ak, ir pārāk vēl� tādām runām. Ka� e� tād� e�mu, lai noteiktu, ka� ir prātīgi un ka� nav?

Safira pirms mirkļa bija aizvērusi acis. Nepavērdama tās, viņa pajautāja: Vai tu esi precējies, Orik? �is vaicājums pārsteidza Eragonu viņ� vienmēr bija prātojis, kāda ir Orika privātā dzīve.

-�� Ne-e, Oriks atbildēja. Lai gan esmu apsolīt� daiļajai Hvedrai, Torgerda Viena�a un Himinglada� meitai. Mum� vaja�dzēja apprecētie� �ajā pavasarī, bet tad uzbruka urgļi un Hrotgar� aizsūtīja mani �itajā nolāpītajā ceļojumā.

-�� Vai viņa ir no Durgrimstu Ingeitumiem? Eragons vaicāja.

-�� Protam�! Oriks ierēcās, triekdams dūri pret krēsla malu. Vai tad tu iedomājie�, ka e� varētu izprecētie� ārā no sava klana? Viņa ir mana� tante� Vardrunas Hrotgara tre�ā� pakāpe� māsīca� mazmeita ar baltiem, apaļiem, atla�a maiguma lieliem un ābolu �arkanuma vaigiem viņa ir daiļākā rūķu jaunava, kāda jebkad dzīvoju�i.

Bez �aubām, Safira novilka.

-�� Esmu pārliecināts, ka drīz vien tu atkal satiksi viņu, Era�gons sacīja.

-�� Hm. Oriks pa�ķielēja uz Eragonu. Vai tu tici mil�iem? Milzīgiem mil�iem, �tipriem mil�iem, re�ņiem un bārdainiem mil�iem ar lāpstas lieluma pirk�tiem?

-�� Neesmu nevienu redzējis, nedz arī dzirdējis par kādu, Era�gons atzinās, ja nu vienīgi pasakās. Ja tādi kaut kur dzīvo, tad ne Alagēzijā.

-�� Nē, viņi pa�tāv! Pa�tāv! izsaucās Oriks, �ūpodams pudeli virs galvas. Pasaki man, Jātniek, ja bais� milzi� tevi satiktu uz dārza taka�, par ko viņ� tevi sauktu, ja ne par vakariņām?

-�� Manuprāt, par Eragonu.

-��� Nē, nē. Viņ� sauktu tevi par rūķi, jo tu viņam liktos kā rūķis. Oriks vareni iesmējās un iebakstīja Eragonam sānos ar cieto elkoni. Vai tagad saproti? Cilvēki un elfi ir mil�i. Visa� mala� ir pilna� ar �iem, te, tur, visur kur, �ie tik �tampā apkārt uz savām milzu kājām un met uz mum� bezgalīga� ēna�. Viņ� turpināja smieties, �ūpodamies krēslā, līdz tas apgāzās un rūķis ar skaļu būk�ķi nokrita uz grīdas.

Palīdzējis Orikam tikt uz kājām, Eragons sacīja: Labāk paliec tepat pa nakti. Tavā stāvoklī nebūtu īpa�i prātīgi rausties lejā pa �īm kāpnēm aklā tumsā.

Oriks jautrā bezrūpībā piekrita. Viņ� ļāva Eragonam atsprā�dzēt bruņukreklu un noguldīt sevi vienā gultas pusē. Tad Eragons nopūtās, aizsedza lukturus un atlaidās otrā guļvietas malā.

Jauneklis aizmiga, klausoties, kā rūķis murmina: Hvedra� Hvedra� Hvedra�

Saulainais rīts pienāca pārāk agri.

Vibrējo�ā laikrā�a uzrauts no miega, Eragons sagrāba medību dunci un izlēca no gultas, jo viņam likās, ka jāatvaira uzbru�kums. Jauneklim aizrāvās elpa no pēdējo divu dienu pārslodzes ķermenis teju ievaimanājās pie katras kustības.

Samirk�ķinājis acis, lai slēptu asaras, Eragons uzgrieza laikrādi. Oriks jau bija projām acīmredzot rūķis bija aizlavījies vēl pirms ausmas. Eragons aizkliboja līdz mazgā�anās kambarim, kur dieni�ķos rīta rituālus izpildīja kā vecs, reimatisma mocīts vīrs.

Kad viņi abi ar Safiru koka pakājē bija gaidīju�i minūtes des�mit, pienāca nopietns elfs ar melniem matiem. Viņ� paklanījās, pieskārās ar diviem pirkstiem pie lūpām Eragons atkārtoja to pa�u un tad pasteidzās pirmais novēlēt: Lai veiksme smaida pār tevi!

Un lai zvaigznes sargā tevi, Eragons atbildēja. Vai tevi atsūtīja Oromiss?

Nelikdamies ne zinis par uzdoto jautājumu, elfs vērsās pie Safi�ras: Esi sveicināts, pūķi! Es esmu Vanirs no Haldtinu nama. Eragons aizkaitināts saviebās.

Esi sveicināts, Vanit:

Tikai tad elfs uzrunāja Eragonu: Es tev parādī�u, kur tu varēsi vingrināties zobena mākslā. Ar �iem vārdiem viņ� pagrie�zās un devās projām, negaidīdams, kad Eragons viņu panāks.

Apmācību laukumā varēja redzēt krietnu pulku abu dzimumu elfu, kas cīnījās pāros vai lielākos pulciņos. īpa�ās ķermenis�kās dotības padarīja cirtienu virknes tik straujas, ka tās skanēja līdzīgi krusas graudu triecieniem pa dzelzs zvanu. Zem kokiem, kuri lokā ieskāva laukumu, vairāki elfi izpildīja Rimgara vingri�nājumus ar tādu lokanību un cēlumu, kādu, Eragonam �ķita, viņ� nekad nespēs sasniegt.

Pēc tam kad visi laukumā eso�ie elfi pārtrauca katrs savu nodarbi, lai sasveicinātos ar Safiru, Vanirs izvilka savu �auro asmeni. Ja tu, Sudrabroci, nodro�inātu savu zobenu, mēs varētu sākt.

Eragons ar apbrīnu vēroja pārējo elfu pārcilvēcisko izveicību, cīnoties ar zobenu. Kāpēc man tas jādara? viņ� vaicāja. Tas beig�sies ar pazemojumu.

Ar tevi viss būs kārtībā, Safira sacīja, ta�u jauneklis sajuta, ka arī viņa ir norūpējusies.

Labi.

Kamēr Eragons gatavoja Zaroku, rokas drebēja nelāgās priek��nojautās. Cīņas sākumā viņ� nemetās uz priek�u, bet centās paturēt Vaniru mazliet tālāk no sevis. Jauneklis izvairījās, pielie�coties un metoties te pa labi, te pa kreisi, vienlaikus cenzdamies nepārpūlēties, lai nesāktos jauna sāpju lēkme. Par spīti Eragona izvairī�anās mēģinājumiem, Vanirs straujām kustībām �etrreiz pieskārās viņam pie sāniem, kājas un abiem pleciem.

Vanira sākotnējā pacietīgas bezkaislības izteiksme drīz vien pārtapa atklātā nicinājumā. Paspēris pāris dejojo�u soļu uz Era�gona pusi, elfs pārslidināja savu zobenu Zarokam visā tā garumā, vienlaikus sagriezdams jaunekļa zobenu tā, ka tas izlauza Era�gona plaukstas locītavu. Eragons ļāva Zarokam izlidot no rokas, nevis mēģināja pretoties elfam, kur� spēka ziņā bija krietni pārāks.

Vanirs nolaida zobenu uz Eragona kakla un noteica: Miris. Atgrūzdams notrulināto asmeni, Eragons aizvilkās pēc zemē nokritu�ā Zaroka. Tu esi miris, Vanirs atkārtoja. Kā tu iedomājies sakaut Galbatoriksu? Es biju iedomājies, ka pat vārgs cilvēciņ� ir spējīgs uz ko vairāk.

Tad kāpēc tu pats nepieveic Galbatoriksu, bet slēpies Duvel�denvārdenā?!

Vanirs dusmās sastinga. Tāpēc, viņ� ledaini un augstprātīgi atbildēja, ka es neesmu Jātnieks. Un, ja es būtu Jātnieks, tad ne tāds gļēvulis kā tu.

Laukumā visi stāvēja sastingu�i un nebilda ne vārda.

Uzgriezis muguru Vaniram, Eragons pārliecās pāri Zarokam un, pavērsis skatienu pret debesīm, nikni pie sevis no�ņāca: Viņ� neko nezina. �is ir tikai vēl viens pārbaudījums, kas tev jāiztur.

Es vēlreiz saku gļēvulis. Tavas asinis ir tikpat �ķidras kā pārējiem tavas rases ļautiņiem. Manuprāt, Galbatoriksa burves�tības ir sajauku�as Safirai galvu, tāpēc viņa izvēlējās nepareizo Jātnieku. Elfiem, kas vēroja notieko�o, pēc Vanira vārdiem aizrāvās elpa, un viņi sāka sa�ukstēties, atklāti izrādot nepatiku pret tik klaju un nekaunīgu etiķetes pārkāpumu.

Eragons sakoda zobus. Jauneklis bija gatavs paciest pret sevi vērstus apvainojumus, bet ne tos, kas noniecināja Safiru. Pūķis jau virzījās uz viņu pusi, kad Eragona vil�anās, bailes un sāpes uzsprāga kā milzīgs vulkāns un viņ�, sagriezies kā atspere, lika Zaroka smailei nosvilpt gaisā.

Cirtiens būtu nogalinājis Vaniru, ja vien elfs nebūtu pēdējā mirklī to nobloķējis. Izskatījās, ka uzbrukuma spīvums bija viņu pārsteidzis. Nelikdamies ne zinis par iespējamām sekām, Eragons lika lietā visus spēkus, visu izveicību, lai, neprātīgi durdams un cirzdams, piespiestu Vaniru atkāpties līdz laukuma vidum, cie�i nolēmis, ka ievainos elfu, kā vien spēs. Viņ� trāpīja Vaniram pa gurnu pietiekami spēcīgi, lai tur, par spīti Zaroka notrulinātajam asmenim, parādītos asinis.

Tajā mirklī pār Eragona muguru pārskrēja tik spēja sāpju lavīna, ka viņ� to sajuta ar visām piecām maņām: kā apdullino�i dārdo�u ūdenskritumu, kā dzelzs gar�u uz mēles, kā svilino�u, etiķim līdzīgu smārdu nāsīs, kā pulsējo�as krāsas un pāri visam kā sajūtu, ka Durza tikko vēlreiz pār�ķēlis viņa muguru.

Eragons redzēja, ka Vanirs stāv virs viņa, nicino�i smīnēdams. Tad Jātnieks aptvēra, ka elfs ir ļoti jauns.

Lēkmei beidzoties, Eragons ar plaukstu noslaucīja asinis no mutes un parādīja tās Vaniram, vaicādams: Vai gana �ķidras? Vanirs neaplaimoja viņu ar atbildi, ielika zobenu atpakaļ makstī un devās projām.

-�� Kur tad tu iesi? Eragons vaicāja. Mēs nepabeidzām to, ko iesākām.

-�� Tu neesi spējīgs cīnīties, elfs izsmējīgi novilka.

-�� Paskatīsimies. Pat ja Eragons daudzējādā ziņā atpalika no elfiem, viņ� netaisījās padoties bez cīņas, lai ļautu kādam ar gandarījumu gūt apliecinājumu zemajam viedoklim par viņu. Jauneklis vēlējās panākt cieņu kaut vai ar bezgalīgu neatlaidību, ja ne ar ko citu.

Viņ� uzstāja, ka pabeigs Oromisa noteikto stundu. Safira pie�gāja pie Vanira un pieskārās elfa krūtīm ar vienu no saviem ziloņ�kaula krāsas nagiem. Miris, viņa sacīja. Vanirs nobālēja. Pārējie elfi atkāpās no viņa.

Kad abi bija pacēlu�ies gaisā, Safira sacīja: Oromisam bija taisnība.

Kādā ziņā ?

Tu spēj vairāk, ja tev ir pretinieks.

Pie Oromisa būdas diena ieguva ierasto ritumu: Safira kopā ar Glēdru aizlidoja, bet Eragons palika kopā ar Oromisu.

Eragons ar �ausmām uzzināja, ka papildus zobena apmācībām Oromiss vēlas, lai jauneklis izpildītu arī Rimgara vingrojumus. Jauneklim nācās saņemt visu drosmi, lai paklausītu. Ta�u ba�as izrādījās veltīgas, jo �ūskas un Dzērves Deja bija pārāk līgana, lai savainotu viņu.

Rimgars un tam sekojo�ā meditācija vientuļajā pļaviņā ļāva Eragonam pirmo reizi kop� vakardienas sakārtot domas un apsvērt Oromisa uzdoto jautājumu.

Vienlaikus jauneklis vēroja, kā sarkanās skudras, pieveikda�mas pretiniekus un nolaupīdamas to krājumus, ieņem mazāku skudru pūzni. Kaujas beigās dzīva bija palikusi vien saujiņa sān�cen�u, kas tagad vientuļi un bezmērķīgi klīda milzīgajos un nai�dīgajos prie�u skuju līdzenumos.

Glu�i kā pūķi Alagēzijā, Eragons nodomāja. Tikko viņ� iedo�mājās par pūķu briesmīgo likteni, saikne ar skudrām pagaisa. Pamazām atklājās atbilde uz skolotāja jautājumu atbilde, kurai viņ� spēja ticēt un ziedot savu dzīvi.

Beidzis meditāciju, jauneklis atgriezās pie namiņa. �oreiz Oro�miss izskatījās glu�i apmierināts ar Eragona paveikto.

Kamēr Oromiss klāja pusdienu galdu, Eragons sacīja: Es zinu, kāpēc ir vērts cīnīties pret Galbatoriksu, kaut gan, iespē�jams, mirs tūksto�iem cilvēku.

-�� Tie�ām? Oromiss apsēdās. Tad pastāsti man!

-�� Jo pēdējo simt gadu laikā Galbatorikss ir sagādājis vairāk cie�anu nekā visi citi nelie�i Alagēzijas pastāvē�anas vēsturē. Turklāt viņ� nav parasts tirāns, lai vienkār�i gaidītu viņa nāvi. Ja mēs viņu negāzīsim no troņa, viņ� var valdīt gadsimtiem vai pat gadu tūksto�iem ilgi, visu �o laiku vajādams un mocīdams savus pavalstniekus un visus apkārtējos. Ja Galbatorikss kļūtu vēl stip�rāks, viņ� varētu doties iekarot rūķu pilsētas un arī Duveldenvārdenu, slepkavojot vai paverdzinot abas �īs rases. Un� Eragons paberzēja plaukstu pret galda malu, � tikai atņemot viņam atliku�ās divas olas, mēs varam cerēt, ka izglābsim pūķus.

Oromisa tējkannas spalgais vīteris iejaucās sarunā, pieņemdamies spēkā, līdz Eragonam ausīs sāka zvanīt. Elfs piecēlās un noņēma to no uguns, lai uzlietu melleņu tēju. Grumbiņas ap viņa acīm atmaiga. Tagad, Oromiss sacīja, tu to saproti.

-�� Saprast gan saprotu, bet gandarījumu tas man nesagādā.

-�� Nu protams! Bet tagad mēs varam būt pārliecināti, ka tu nenovērsīsies no mērķa, saskaroties ar netaisnībām un vardar�bību, ar kurām tev neizbēgami nāksies saskarties arī vārdenu rīcībā. Mēs nevaram atļauties, lai tu �aubītos brī�os, kad tavs spēks un apņēmība ir visvairāk vajadzīgi. Oromiss salika pirk�stus kā lūdzoties un brīdi vērās tējas tum�ajā spogulī, pārdomā�dams naksnīgajā atspulgā ieraudzīto. Vai tu uzskati, ka Galba�torikss ir ļauns?

-�� Bez �aubām!

-�� Kā tu domā, vai viņ� pats sevi uzskata par ļaunu?

-�� Nē, nedomāju vis.

Oromiss pabungoja rādītājpirkstus vienu pret otru. Tad tu dro�i vien uzskati, ka arī Durza bija ļauns?

Atgriezās saraustītās atmiņas, kuras Eragons bija manījis Durzas prātā tad, kad abi cīnījās pie Troņheimas. Tās atgādināja, kā jauno Ēnu toreiz vēl sauktu par Karsaibu sev pakļāva lie�tuvēni, kurus viņ� bija izsaucis, lai atriebtu sava skolotāja Hēga nāvi. Viņ� pats nebūt nebija ļauns tādi izrādījās gari, kas ieguva varu pār viņu.

-�� Un kā ar urgļiem? Oromiss jautāja, malkodams tēju. Vai viņi ir ļauni?

Eragons tik cie�i sa�ņaudza karoti, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Kad es domāju par nāvi, es redzu urgļa seju. Viņi ir ļaunāki par plēsoņām. Tas, ko tie nodarīja� Jauneklis papurināja galvu, nespēdams pabeigt teikumu.

-�� Eragon, kāds būtu tavs viedoklis par cilvēkiem, ja vienīgais, ko tu par viņiem zinātu, būtu kareivju rīcība kaujas laikā?

-�� Tas nav� Viņ� dziļi ieelpoja. Tas ir citādi. Urgļus vaja�dzētu noslaucīt no zemes virsas, visus līdz pēdējam.

-�� Arī viņu sievietes un bērnus? Tos, kuri nekad nav nodarīju�i tev neko ļaunu un, visticamāk, arī nenodarīs? Visus nevainīgos? Vai tu nogalinātu arī viņus un nolemtu veselu rasi iznīcībai?

-�� Ja rastos tāda iespēja, viņi mūs nesaudzētu.

-�� Eragon! Oromiss dzēlīgi iesaucās. Es negribu, lai tu vēl kaut reizi izmantotu �o aizbildinā�anos, proti, ka tev jārīkojas noteiktā veidā tāpēc, ka tā rīkojies vai varētu rīkoties kāds cits. Tas ir truli, pretīgi un norāda uz zemisku prātu. Vai skaidrs?

-�� Jā, skolotāj.

Elfs pacēla krūzi pie lūpām un padzērās, ne uz mirkli nenolaizdams spo�ās acis no Eragona. Ko īsti tu zini par urgļiem?

-�� Es zinu viņu stiprās un vājās puses, un es zinu, kā viņus nogalināt. Tas ir viss, kas man jāzina.

-�� Kāpēc viņi neieredz cilvēkus un karo pret tiem? Kā ar viņu vēsturi, ar viņu leģendām, kā ar viņu dzīvesveidu?

-�� Vai tam ir kāda nozīme?

Oromiss nopūtās. Atceries vienu, viņ� klusi sacīja, var pienākt brīdis, kad tavi ienaidnieki var kļūt par taviem sabiedro�tajiem. Tā ir iekārtota dzīve.

Eragons apspieda vēlmi iebilst. Viņ� saskaloja tēju, pārvērz�dams �ķidrumu melnā atvarā ar baltu putu vainadziņu virpuļa dziļumā. Vai tāpēc Galbatorikss nolīga urgļus?

-�� �is nav piemērs, kuru es būtu izvēlējies, bet jā.

-�� Liekas tik dīvaini, ka viņ� spēj sadzīvot ar tiem. Galu galā tie�i viņi nogalināja Galbatoriksa pūķi. Rau, ko viņ� izdarīja ar mums, ar Jātniekiem, kaut gan mēs pat nebijām vainīgi viņa zaudējumā.

-�� Ak, Oromiss atbildēja, Galbatorikss gan ir neprātīgs, tomēr viņ� vienlaikus ir arī viltīgs kā lapsa. Manuprāt, viņ� gra�sījās izmantot urgļus, lai sakautu vārdenus un rūķus, un jebkuru citu, kas stātos ceļā, ja viņam būtu izdevies uzvarēt Farthendurā. Tā Galbatorikss būtu iznīcinājis divus savus ienaidniekus un pie�devām padarījis krietni vājākus urgļus, no kuriem viņ� pēc tam varētu atbrīvoties daudz vieglāk.

Senvalodas nodarbībās pēcpusdiena aizlidoja nemanot, bet pēc tam viņi ķērās pie maģijas. Oromisa mācības lielākā daļa vēstīja par to, kā pareizi vadīt da�ādas enerģijas piemēram, gaismu, siltumu, elektrību un pat gravitāciju. Skolotājs paskaidroja, ka �ie spēki enerģiju patērē krietni straujāk nekā cita veida buramvārdi, tāpēc dro�āk bija tos atrast jau pastāvo�us dabā un tikai tad pārveidot ar gramārijas palīdzību, nevis mēģināt �os spēkus radīt no nekā.

Mainīdams sarunas tematu, Oromiss pavaicāja: Kā tu nonā�vētu ar maģiju?

-�� Esmu jau to darījis, turklāt da�ādos veidos, Eragons atbil�dēja. Es esmu medījis ar oli vadot un nomērķējot to ar maģiju, esmu izmantojis vārdu jierda, lai salauztu urgļiem kājas un kaklu. Reiz ar thrysta apstādināju kāda vīra sirdi.

-�� Ir ari iedarbīgāki paņēmieni, atklāja Oromiss. Eragon, kas ir vajadzīgs, lai nogalinātu cilvēku? Ietriekt zobenu krūtīs? Pārlauzt sprandu? Likt viņam noasiņot? Pietiek saspiest vienu vienīgu artēriju smadzenēs vai pār�ķelt noteiktu nervu. Ar pie�mērotu burvestību var iznīcināt veselu armiju.

-�� Man vajadzēja par to iedomāties Farthendurā, Eragons novilka, lādēdams sevi par neattapību. Turklāt ne tikai Farthen�durā, bet arī tad, kad kuiļi dzinās mums pakaļ no pa�a Hadaraka tuksne�a. Atkal jāvaicā: kāpēc Broms man to neiemācīja?

-Jo viņ� neiedomājās, ka tev tuvāko mēne�u vai pat gadu laikā nāksies stāties pretī veselai armijai; �īs burvestības parasti nemāca nepārbaudītiem Jātniekiem.

-�� Ja nogalināt cilvēkus ir tik viegli, kādēļ mēs un Galbatorikss pulcina armiju?

-�� īsos vārdos taktika. Kad magi cīnās garīgajā sfērā, viņus var viegli pārsteigt ar fizisku uzbrukumu. Tāpēc ir vajadzīgi kareivji, lai burvjus aizsargātu. Savukārt burvjiem ir japarūpējas, lai kareivji, vismaz zināmā mērā, būtu pasargāti no maģiskiem uzbrukumiem, citādi tos apkaus pāris minū�u laikā. �ie trūkumi nozīmē, ka tad, kad armijas stājas viena otrai pretī, magi ir izkai�sīti pa visu karaspēku, tuvu priek�ējām līnijām, tomēr ne tik tuvu, lai būtu apdraudēti. Magi abās pusēs atver prātu un mēģina noteikt, vai kāds izmanto vai grasās izmantot maģiju. Ņemot vērā apstākli, ka ienaidnieki var atrasties ārpus magu aizsniedzamības robe�as, burvji vienlaikus izveido ap sevi un saviem karavīriem garīgas aizsardzības līnijas, lai novērstu vai vismaz aizkavētu uzbrukumus no lielāka attāluma, piemēram, no jūdzes attāluma ar maģiju triekts olis, kas varētu trāpīt magam pa galvu.

-� Viens burvis ta�u nespētu pasargāt visu armiju, Eragons sacīja.

-Vienatnē nespētu, ta�u, ja magu ir gana daudz, tad viņi var nodro�ināt tīri pieklājīgu aizsardzību. �ādas sadursmes laikā bīstamākais drauds ir atjautīgs mags, kur� spēj izdomāt nepiere�dzētu uzbrukumu, kas apiet aizsardzības līnijas, neiedarbinot tās. Ar to vien var būt gana, lai iz�ķirtu kaujas likteni.

Vēl, Oromiss turpināja, jāņem vērā, ka spēja izmantot maģiju ir ļoti reti sastopama visās rasēs. Mēs, elfi, neesam izņē�mums, kaut gan būrēju īpatsvars starp mums ir lielāks. Tam par iemeslu ir zvēresti, ar kuriem saistījām sevi pirms daudziem gad�simtiem. Vairumam ar maģiju svētīto nav vērā ņemama talanta. Viņi ar grūtībām spēj sadziedēt parastu zilumu.

Eragons pamāja. Viņ� starp vārdeniem bija sastapis arī �ādus magus. Tomēr, lai kaut ko paveiktu, tik un tā ir jāpatērē tāds pats enerģijas daudzums.

-�� Par enerģiju tev taisnība, ta�u vājāki magi sliktāk par tevi vai mani sajūt maģijas plūsmu un nespēj tai pieslēgties. Vien retais mags ir gana spēcīgs, lai apdraudētu veselu armiju. Un tie, kuri tādi ir, visbie�āk kaujas lielāko daļu aizvada, izvairoties cits no cita, mēģinot atrast cits citu un tad cīnoties savā starpā. No parasto karavīru viedokļa tā ir milzu veiksme, jo citādi tie aizietu bojā pāris acumirkļos.

Eragons satraukts atzina: Starp vārdeniem magu ir ļoti maz.

-�� �is ir viens no iemesliem, kāpēc tu esi tik svarīgs.

Pagāja krietns brīdis, kamēr Eragons pārdomāja Oromisa bei�dzamos vārdus. Vai tad, kad aizsardzības līnijas nostrādā, tās patērē tavu enerģiju?

-�� Patērē gan.

-�� Vai mēs varam apgalvot, ka, paejot pietiekami ilgam lai�kam, mags var izveidot ap sevi neskaitāmas aizsardzības līnijas? Viņ� var kļūt� Eragons mēģināja atrast senvalodā piemērotu vārdu, �neaizskarams?� pasargāts?� pasargāts no jebkura maģiska vai fiziska uzbrukuma.

-�� �āda aizsardzība, Oromiss paskaidroja, ir saistīta ar tava ķermeņa spēku. Ja ķermeņa iespējas tiks pārsniegtas, tu aiziesi bojā. Lai cik aizsardzības līniju tu būtu ap sevi izveidojis, tu spēsi novērst uzbrukumus tikai tik ilgi, kamēr tavs ķermenis spēs nodro�ināt pietiekamu enerģiju.

-�� Un Galbatoriksa spēks ar katru gadu tikai pieaug� Kā tas ir iespējams?

Tas bija retorisks jautājums, ta�u, kad Oromiss klusēdams pie�kala mandelēm līdzīgās acis bezdelīgu trijotnei, kas �audījās virs galvas, Eragons saprata, ka elfs apsver, kāda būtu labākā atbilde. Putni dzenāja cits citu vairākas minūtes. Kad bezdelīgas pagaisa no skatiena, Oromiss sacīja: �is brīdis nav īsti piemērots sarunai par tevis uzdoto jautājumu.

-�� Tātad tu zini, kā viņam tas izdodas? Eragons pārsteigts iesaucās.

-�� Zinu gan. Ta�u, pirms to atklāju, tev būtu vēl �is tas jāap�gūst. Tu vēl neesi tam gatavs. Oromiss paskatījās uz Eragonu, it kā gaidītu, ka jauneklis iebildīs.

Eragons paklanījās. Kā vēlies, skolotāj. Viņam nekad iepriek� nebija izdevies izvilināt no elfa ko tādu, ko skolotājs nevēlējās atklāt, tad kāpēc velti mēģināt? Tiesa, jauneklis prā�toja, kas varētu būt tik bīstams, lai Oromiss neuzdro�inātos to atklāt, un kāpēc elfi to bija paturēju�i noslēpumā no vārdeniem. Tad Eragonam prātā ie�āvās kāda cita doma un viņ� sacīja: Ja kaujas starp magiem notiek tā, kā tu aprakstīji, tad kāpēc pie Farthenduras A�ihads ļāva man cīnīties bez kādas aizsardzības? Es pat nezināju, ka man jāpatur prāts atvērts, lai laikus pamanītu ienaidniekus. Un kāpēc Arja nenogalināja vairumu vai pat visus urgļus? Viņu armijā nebija citu magu, izņemot Durzu, un viņ� nespētu pasargāt savus kareivjus, atrodoties pazemē.

-�� Vai tad A�ihads nelūdza Arjai vai kādam no Duvrangragātas izveidot aizsardzības līnijas ap tevi? Oromiss brīnījās.

-�� Nē, skolotāj!

-�� Un tu cīnījies tāpat?

-�� Jā, skolotāj!

Oromisa skatiens aizklīda tālumā, un viņ�, nekustīgi stāvē�dams mauriņa vidū, likās ieraujamies sevī. Rūķis pēk�ņi ierunā�jās: Es sazinājos ar Arju viņa teica, ka vārdenu Dvīņiem bija pavēlēts novērtēt tavas spējas. Viņi esot paziņoju�i A�ihadam, ka tu lieliski pārvaldot visus maģijas veidus, to skaitā aizsardzības apļu izveidi. Nedz A�ihadam, nedz Arjai nebija iemesla ap�aubīt viņu atzinumu.

-�� Nodevīgie, utainie suņi ar lunkanajām mēlēm un plikajiem pauriem! Eragons �ķendējās. Viņi gribēja, lai mani nogalina! Pārgājis uz cilvēku valodu, viņ� veltīja burvjiem pāris vēl niknāku lamuvārdu.

-�� Neapgāni gaisu, Oromiss samierinieciski viņu pārtrauca. Tas tev nepiedien� Katrā ziņā man ir aizdomas, ka Dvīņi raidīja tevi kaujā bez aizsardzības nevis tāpēc, lai tevi nogalinātu, bet gan tāpēc, lai Durza spētu tevi sagūstīt.

-�� Kā tā?

-�� Tu ta�u pats stāstīji A�ihadam biju�as aizdomas, ka starp vārdeniem ir kāds nodevējs, kad Galbatorikss ļoti mērķtiecīgi sāka vajāt jūsu sabiedrotos Impērijā. Dvīņiem vārdenu cilvēki bija labi zināmi. Turklāt Dvīņi aizmānīja tevi uz Troņheimas sirdi, tādējādi at�ķirot no Safiras un padarot aizsniedzamu Durzam. Tātad secinājums, ka viņi varēja būt nodevēji, ir tikai loģisks.

-�� Ja viņi bija nodevēji, Eragons sacīja, tagad tam vairs nav nozīmes viņi sen jau ir miru�i.

Oromiss pielieca galvu. Lai nu kā, Arja teica, ka urgļu armijā pie Farthenduras esot biju�i daudzi magi viņa pati ar vairākiem esot cīnījusies. Vai neviens no tiem tev neuzbruka?

-�� Nē, skolotāj!

-�� Tikai vēl viens pierādījums tam, ka Durzam vajadzēja sagūs�tīt jūs ar Safiru un nogādāt pie Galbatoriksa. Smalkas lamatas.

Nākamās stundas laikā Oromiss iemācīja Eragonam desmit nonāvē�anas veidus un neviens no tiem neprasīja vairāk enerģi�jas kā tintē iemērktas spalvas pacel�ana. Kad jauneklis bija iegau�mējis pēdējo no �īm burvestībām, kāda prātā ie�āvusies doma lika viņam pasmaidīt. Nākamajā reizē, kad razaki man stāsies ceļā, tiem nebūs ne mazāko izred�u.

-�� No tiem neradījumiem tev vajadzētu piesargāties, Oromiss brīdināja.

-�� Kāpēc gan? Trīs vārdi un tie būs pagalam!

-�� Ko ēd zivjērgļi?

Eragons samiedza acis. Zivis, protams.

-�� Un, ja kāda zivs būtu mazliet ātrāka un prātīgāka par citām ciltsmāsām, vai tā spētu izbēgt no ērgļa nagiem?

-�� �aubos, Eragons nogrozīja galvu. Vismaz ne pārāk ilgi.

-�� Tāpat kā zivjērgļi ir izveidoju�ies par labākajiem zivju med�niekiem, tā vilki ir kļuvu�i par labākajiem brie�u un citu me�a zvēru medniekiem. Katram dzīvniekam ir īpa�as spējas, kas padara to sevi�ķi piemērotu tā dzīvesveidam. Un razaki ir īpa�i piemēroti, lai medītu cilvēkus. Tie ir tumsā mīto�i briesmoņi, mikli naktsmurgi, kas vajā jūsu rasi.

Eragonam pārskrēja baiļu trīsas. Kas tie īsti ir par radīju�miem?

-�� Tie nav nedz elfi, cilvēki, rūķi, pūķi; nedz zvīņoti, spalvoti vai ka�okoti zvēri, abinieki, kukaiņi vai jebkādi citādi dzīvnieki.

Eragons māksloti iesmējās. Kas tad tie ir augi, vai?

-�� Nē, arī augi tie nav. Razaki vairojas, dējot olas, glu�i kā pūķi. Kad iz�ķiļas mazuļi vai drīzāk kūniņas -, tie apaug ar melnu ārējo skeletu, kas līdzinās cilvēka stāvam. Tas ir ļoti aptuvens, grotesks atdarinājums, ta�u gana pārliecino�s, lai razaki spētu tuvoties izvēlētajam upurim, to lieki nesatraucot. Visās jomās, kurās cilvēki ir vāji, razaki ir stipri. Tie spēj redzēt pat nomāku�ās naktīs, dzīt pēdas ne sliktāk par medību suni, tie lec augstāk un vispār kustas krietni ātrāk. Tiesa, spilgta gaisma sagādā razakiem sāpes, un tie nāvīgi baidās no dziļa ūdens, jo nespēj peldēt. Razaku bīstamākais ierocis ir to nelāgā elpa, kas aptum�o cilvēka prātu un daudzus pat padara rīkoties nespējīgus -, tiesa, rūķi ir krietni mazāk uzņēmīgi pret to, bet elfus tā neapdraud itin nemaz.

Eragons nodrebēja, atcerējies pirmo reizi, kad Kārvahallā ieraudzīja razakus un kā nespēja ne pakustēties, kad tie pama�nīja viņu. Tas likās kā sapnis, kurā es gribu bēgt, ta�u nevaru, lai kā censtos.

-�� Ļoti atbilsto�s apraksts, Oromiss atzina. Kaut gan razaki nespēj izmantot maģiju, neklājas tos novērtēt par zemu. Ja tie nojautīs, ka tu tiem dzen pēdas, razaki nerādīsies atklātās vie�tās, bet turēsies ēnā, kur tie ir īpa�i spēcīgi, un mēģinās uzbrukt tev no slēpņa, kā tie rīkojās pie Drasleonas. Pat Broma pieredze nepasargāja viņu no razakiem. Nekļūsti pa�pārliecināts, Eragon! Nekļūsti augstprātīgs, jo tad tu kļūsi pavir�s un taviem ienaid�niekiem radīsies iespēja izmantot tavu vājumu.

-�� Jā, skolotāj!

Oromiss cie�i paskatījās uz Eragonu. Razaki, pamazām pie�augot, kūniņā pavada divdesmit gadus. Divdesmitā gada pirmajā pilnmēnesī tie nomet ārējos skeletus, izple� spārnus un iznāk no kūniņas, gatavi medīt jebkuru dzīvu radību, ne tikai cilvēkus.

-�� Tātad spārnotie radījumi, uz kuriem razaki pārvietojas pa gaisu, īstenībā ir�

-�� Jā, tie ir razaku vecāki.

Beidzot es saprotu manu ienaidnieku dabu, Eragons nodoKop� razaku pirmās parādī�anās Kārvahallā jauneklis bija izjutis dziļas bailes ne tikai tāpēc, ka bija pie�redzējis to briesmu darbus, bet arī tāpēc, ka par �iem radījumiem zināja tik maz. �īs neziņas dēļ jauneklis bija piedēvējis razakiem draudīgākas spējas, nekā tiem patie�ām piemita, un uztvēris tos ar teju māņticīgām �ausmām. īsti naktsmurgi. Bet tagad, kad Oromisa skaidrojums bija izkliedējis razaku noslēpumainības auru, tie vairs nelikās tik draudīgi. Tas, ka razaki baidījās no gaismas un ūdens, stiprināja Eragona pārliecību, ka nākamajā tik�anās reizē viņ� iznīcinās briesmoņus, kas nogalināja Garovu un Bromu.

-�� Vai to vecākus arī sauc par razakiem? jauneklis vaicāja.

Oromiss papurināja galvu. Mēs tos saucam par letrblakiem.

Un, ja to kūniņas ir viltīgas, tomēr aprobe�otas, letrblaki saprāta ziņā neatpaliek no pūķiem. Ne�ēlīgiem, ļauniem un samaitātiem pūķiem.

-�� No kurienes tie parādījās Alagēzijā?

-�� No zemes, kura savulaik pameta tavi sen�i. Iespējams, karali Palankāru viņa dzimto zemi atstāt piespieda tie�i letrblaku uzbru�kumi. Kad mēs, Jātnieki, uzzinājām par razaku parādī�anos Ala�gēzijā, darījām visu iespējamo, lai tos izskaustu, glu�i kā lapu puvi. Diem�ēl mums tas līdz galam neizdevās. Divi letrblaki izbēga, un tie�i tie kopā ar savām kūniņām arī sagādāja tev tik daudz sāpju. Nogalinājis Vrēlu, Galbatorikss tos sameklēja un nolīga savā die�nestā, apsolot aizstāvēt un nodro�ināt viņus ar iecienīto pārtiku. Tie�i tāpēc Galbatorikss atļauj tiem dzīvot netālu no Drasleonas tā tomēr ir viena no Impērijas lielākajām pilsētām.

Eragons sakoda zobus. Viņiem nāksies atbildēt par dau�dziem pāri darījumiem. Un reiz tas notiks, ja vien man būs lemts dabūt tos rokās.

Tas gan tiesa, Oromiss piekrita. Nozudis namiņa ieejas melnajā ēnā, viņ� pēc brī�a atgriezās, nesdams pusduci apmē�ram puspēdu platu un pēdu augstu slānekļa plāksnī�u. Skolotājs pasniedza vienu no tām Eragonam. Atliksim nepatīkamās saru�nas uz kādu brīdi! Iedomājos, ka tu labprāt iemācītos pagatavot dailni. Turklāt tas ir lielisks paņēmiens, kad nepiecie�ams sako�pot domas. Slāneklis ir piesūcināts ar tinti, lai uz tā varētu uzburt jebkuru krāsu. Tev tikai cie�i jāieskatās ainā, ko vēlies iemū�ināt, un tad jāsaka: Lai tas, ko es redzu ar prāta acīm, atainojas uz �īs plāksnītes virsmas! Kamēr Eragons pētīja mālam līdzīgo, gludo slānekli, Oromiss pamāja ar roku uz klajumu. Paskaties apkārt, Eragon, un atrodi kaut ko iemū�inā�anas cienīgu.

Vispirms Eragons pamanīja acīm redzamo, ta�u gan dzeltenā lilija, kas auga pie kājām, gan Oromisa vīteņiem klātais namiņ�, gan dzidrais strauts un pati ainava likās pārāk banāla. Te nebija nekā vienreizīga. Neviens neliktos ne zinis par tādu dailni, nedz arī par personu, kas to radījusi. Saglabāt ir vērts tikai to, kas mainās un zūd, jauneklis nodomāja. Viņa skatiens apstājās pie gai�i zaļajiem pavasara dzinumiem koka zaru galos, kā arī pie dziļās, �aurās plaisas, kas pār�ķēla stumbru vietā, kur vētra bija nolauzusi pamatīgu zaru, noplē�ot arī garu mizas sloksni. Gar plaisu gaismu uztvēra un atstaroja caurspīdīgi sastingu�u sveķu burbulī�i.

Eragons nostājās pie stumbra, lai redzētu, kā koka sakaltu�o asiņu izliektie puni izceļas sānskatā un tos ietver jauno, spo�o skuju slotiņas. Tad viņ� rūpīgi iegaumēja ainu un izteica buramvārdus.

Pelēkās plāksnītes virsma sāka mainīties kā hameleona āda spilgtu krāsu traipi izpletās un sajaucās, līdz ieguva vajadzīgos toņus. Kad attēls sastinga, Eragonam atklājās kaut kas glu�i cits nekā aina, kuru viņ� bija gribējis iemū�ināt. Sveķi un skujas mir�dzēja sulīgās krāsās un izteiksmīgās detaļās, bet viss pārējais bija izplūdis un izsmērēts, it kā būtu skatīts caur puspievērtām acīm. Eragona veikums krietni at�ķīrās no Oromisa darinātā Ilirejas daiļņa skaidrības.

Kad skolotājs pamāja, Eragons pasniedza plāksnīti viņam. Elfs kādu mirkli to pētīja, tad atzina: Tev, Eragon-finiarel, ir neparasts domu gājiens. Vairums cilvēku nespēj pienācīgi sakopot domas, lai radītu atpazīstamu attēlu. Tu savukārt pamani teju visu, kas tevi varētu interesēt. Tomēr tas ir �aurs skatījums. �eit tu saskaries ar tām pa�ām grūtībām, kas tevi vajā meditācijas laikā. Tev ir jāatbrīvojas, jāpapla�ina redzes apvārsnis un jāļauj sev uztvert visu apkārtējo, nemēģinot atdalīt svarīgo no maz�svarīgā. Nolicis attēlu sāņus, Oromiss pacēla no zāles nākamo plāksnīti un pasniedza to Eragonam. Mēģini vēlreiz, ņemot vērā to, ko es�

-�� Sveicināts, Jātniek!

Pārsteigtais Eragons pagriezās un ieraudzīja no me�a iznā�kam Oriku un Arju. Rūķis pacēla roku sveicienam. Milzīgā bārda bija nesen apgriezta un sapīta bizē, mati saņemti atpakaļ kārtīgā zirgastē, bet tērpies viņ� bija jaunā, elfu dāvinātā kamzolī no sarkani brūna auduma ar zelta iz�uvumiem. Orika izskatā nekas neliecināja par viņa vakardienas stāvokli.

Eragons, Oromiss un Arja sasveicinājās, kā tas bija pieņemts pie elfiem, tad Oromiss, pārgājis no senvalodas uz cilvēku un rūķu mēli, sacīja: Kāds iemesls ir �im apmeklējumam? Es labprāt uzņemtu jūs savā namiņā, tikai �obrīd, kā redzat, es strādāju ar Eragonu un tas ir ļoti svarīgi.

-Es atvainojos par traucējumu, Oromis-elda, Arja iesāka, ta�u�

-�� �oreiz es esmu vainīgs, Oriks iejaucās. Viņ� paskatījās uz Eragonu, tad turpināja: Mani uz Elesmēru atsūtīja Hrotgars, lai es pārliecinātos, ka Eragons saņem labāko apmācību. Es par to ne�aubos, tikai vēlējos pats savām acīm skatīt kādu apmācības dienu, lai, atgrie�oties Troņheimā, varētu sniegt mūsu karalim patiesu liecību par Elesmērā pieredzēto.

Oromiss atbildēja: Tas, ko mācu Eragonam, nav paredzēts nevienam citam. Jātnieku noslēpumi ir domāti tikai viņam vienam.

-�� Un to es lieliski saprotu. Tomēr mēs dzīvojam nedro�os laikos. Akmens, kas reiz bija ciets un nemainīgs, tagad ir sācis ļodzīties. Lai izdzīvotu, mums ir jāpielāgojas. No Eragona veik�smes ir atkarīgs pārāk daudz, tāpēc mums, rūķiem, ir tiesības zināt, ka viņa apmācība norisinās tā, kā mums solīts. Vai tu uzskati, ka �ādam viedoklim nav pamata?

-�� Tu, godājamo rūķi, runā prātīgi, Oromiss atzina. Tikpat neizprotams kā vienmēr, elfs pāris rei�u sasita kopā abu plaukstu pirkstgalus. Vai varu uzskatīt, ka tev tas ir uzticēts kā pienā�kums?

-�� Reizē pienākums un gods.

-�� Un ne viens, ne otrs tev neļaus piekāpties �ajā jautājumā?

-�� Domāju, ka ne, Oromis-elda, Oriks atbildēja.

-�� Lieliski. Tu drīksti palikt �eit un noskatīties �o mūsu nodar�bību. Vai ar to būs gana?

Oriks sarauca pieri. Vai nodarbības beigas ir tuvu?

-�� Mēs tikko sākām.

-�� Tad, jā, man būs gana. Vismaz �im brīdim.

Kamēr rūķis sarunājās ar elfu, Eragons centās saskatīties ar Arju, ta�u viņas uzmanība bija pievērsta tikai un vienīgi Oromi�sam.

-�� �Eragon!

Jauneklis samiedza acis, izrauts no romantiskajām domām. Jā, skolotāj?

-�� Nenovērsies, Eragon! Es vēlos, lai tu izgatavo vēl vienu dailni. Paturi prātu atvērtu, kā es tev mācīju iepriek�.

-�� Jā, skolotāj! Eragons paņēma plāksnīti jaunekļa rokas bija mazliet miklas, jo viņa veikumu �oreiz vērtēs arī Oriks un Arja. Viņ� vēlējās izpildīt uzdevumu pēc iespējas labāk, lai pie�rādītu, ka Oromiss ir lielisks skolotājs. Tomēr viņam neizdevās sakopot uzmanību uz priedes skujām un sveķiem. Viņa domas pievilka Arja, tāpat kā ziemeļi pievelk kompasa adatu, piesaistot uzmanību ik reizes, kad Eragons pievērsās kaut kam citam.

Beidzot jauneklis saprata, ka pretoties viņas valdzinājumam ir veltīgi. Viņ� prātā pievērsās elfas tēlam tam bija nepiecie�ams viens vienīgs mirklis, jo Eragons zināja katru viņas vaibstu labāk par savējiem, un izteica buramvārdus senvalodā, ielikdams pārpasaulīgās maģijas plūsmā visu savu apbrīnu, mīlestību un bailes, kas saistījās ar Arju.

Iegūtais iznākums satrieca jaunekli tā, ka viņ� zaudēja valodu.

Dailnī Arjas galva un pleci izcēlās uz tum�a, neskaidra fona. No labās puses elfu izgaismoja ugunskura liesmas, un viņa vērās skatītājā ar izpratnes pilnu skatienu turklāt attēlā jautās kas vairāk par viņas ikdienas izskatu; to papildināja arī tas, kā elfu redzēja Eragons viņa bija noslēpumaina, savdabīga un skaistākā sieviete pasaulē. Portrets nekādā ziņā nebija pati pilnība, ta�u no tā elpoja tāda spriedze un alkas, ka Eragons nodrebēja. Vai es tie�ām redzu Arju �ādi ? Lai kas būtu �ī sieviete, viņa bija pārāk vieda, pārāk varena un pārāk harismātiska bija skaidrs, ka viņa iznīcinās jebkuru parastu mirstīgo.

No milzu tāluma atskanēja Safiras �uksts: Esi piesardzīgs�

-�� Eragon, ko tu uzbūri? Oromiss apvaicājās.

-�� Es� es nezinu. Kad Oromiss pastiepa roku pēc daiļņa, Era�gons mirkli vilcinājās, jo nevēlējās, lai viņa veikumu redzētu kāds cits, jo īpa�i Arja. Pēc garas, baisas pauzes jauneklis ar mokām atlaida sa�ņaugtos pirkstus un atdeva plāksnīti Oromisam.

Kad elfs pavērās uz dailni, viņa vaibsti, ja tas vien bija iespē�jams, kļuva vēl nopietnāki, tad viņ� atkal paskatījās uz Eragonu. Jauneklis sarāvās zem skolotāja smagā skatiena. Nebildis ne vārda, Oromiss pasniedza plāksnīti Arjai.

Kad elfa noliecās pār dailni, mati aizsedza viņas seju, ta�u Eragons pamanīja, kā uz rokām, kas cie�i sakļāvās ap slānekļa attēlu, izspie�as dzīslas un asinsvadi. Plāksnīte Arjas tvērienā drebēja.

-�� Nu, kas tur ir? Oriks jautāja.

Pacēlusi dailni virs galvas, Arja trieca to pret zemi, sa�ķai�dīdama tūksto� lauskās. Tad viņa izslējās pilnā augumā un ar milzīgu pa�cieņu sejā pagāja garām Eragonam, �ķērsoja klajumu un nozuda Duveldenvārdenas me�onīgajā biezoknī.

Oriks pacēla vienu no slānekļa lauskām. Uz tās nekā nebija plāksnītei sa�ķīstot, attēls bija pagaisis. Rūķis paraustīja bārdu.

-�� Visus gadu desmitus, kop� pazīstu Arju, �ī ir pirmā reize, kad viņa zaudē savaldī�anos. Pirmā. Ko tu izdarīji, Eragon?

Apjuku�ais jauneklis atbildēja: Izgatavoju viņas attēlu.

Oriks samulsis sarauca pieri. Attēlu? Kāpēc gan tas tā�

-�� Manuprāt, tev tagad vajadzētu iet, Oromiss viņu pārtrauca. Katrā ziņā nodarbība ir beigusies. Atnāc vēlreiz rīt vai parīt, ja vēlies uzzināt ko vairāk par Eragona apmācību.

Rūķis piemiegtām acīm pavērās uz Eragonu, tad pamāja un notrausa gru�us no plaukstām. Jā, tā arī darī�u. Pateicos par tavu laiku, Oromis-elda. Es to vērtēju ļoti augstu. Dodoties atpa�kaļ uz Elesmēru, Oriks pār plecu uzsauca Eragonam: Ja vēlāk gribēsi ar mani aprunāties, es bū�u Tialdari namā.

Kad Oriks bija projām, Oromiss pavilka uz aug�u tuniku, nometās tupus un sāka lasīt lauskas. Eragons skatījās uz skolo�tāju, nespēdams ne pakustēties.

-�� Kāpēc tā? viņ� vaicāja senvalodā.

-�� Iespējams, Oromiss atbildēja, tu nobiedēji Arju.

-�� Nobiedēju? Es viņu nekad neesmu redzējis nobiju�os. Ta�u, tikko izteicis �os vārdus, Eragons aptvēra, ka tā nav taisnība. Vienkār�i viņa savas bailes spēja paslēpt labāk nekā citi. Nome�ties uz viena ceļa, jauneklis pacēla daiļņa lausku un iespieda to Oromisam plaukstā. Kāpēc lai viņa baidītos no manis? viņ� vaicāja. Izskaidrojiet, lūdzu!

Oromiss piecēlās un aizgāja līdz strautiņam, kur nobēra slā�nekļa lauskas straumes malā, ļaudams pelēkajām pārslām izslīdēt caur pirkstiem. Daiļņi rāda tikai to, ko tu vēlies. Ar daiļņa palī�dzību ir iespējams melot, radīt viltus attēlu, ta�u tam ir nepiecie��ama krietni augstāka prasme, un tev tāda vēl nepiemīt. Arja to zina. Tātad viņa saprot, ka dailnis attēloja tavas patiesās jūtas pret viņu.

-�� Bet kāpēc lai tas viņu tā nobiedētu?

Oromiss skumīgi pasmaidīja. Jo dailnis atklāja tavas apmātī�bas spēku. Elfs salika abu roku pirkstus citu pret citu, izveidojot arku virkni. Paraudzīsimies uz notiku�o no malas. Lai gan tu esi gana vecs, lai starp cilvēkiem tevi uzskatītu par pieaugu�u vīrieti, mūsu acīs tu esi vien bērns. Eragons saviebās kaut ko līdzīgu vakar bija teikusi arī Safira. Parasti es nemēdzu salīdzināt cilvēka un elfa vecumu, ta�u tev reiz piemitīs mūsu ilgais mū�s, tāpēc man tevi jāmēra ar elfu mērauklu.

Turklāt tu esi Jātnieks, Oromiss atgādināja. Mēs paļau�jamies uz tavu palīdzību, lai sakautu Galbatoriksu. Ja kaut jel kas novērstu tavas domas no mācībām, sekas varētu būt baisas visai Alagēzijai.

Tātad, elfs turpināja, kā Arja varēja uztvert tavu dailni? Skaidrs ir viens tu uz viņu lūkojies ar mīlas pilnām acīm, tomēr un man nav ne mazāko �aubu, ka arī Arjai tu patīc, savienība starp jums abiem nav iespējama tavas jaunības, audzinā�anas, rases un pienākumu dēļ. Tava aizrautība nostāda Arju nelāgā stāvoklī. Viņa neuzdro�inās tev to atklāti pateikt, baidoties, ka tas var nelāgi ietekmēt mācības. Tomēr kā karalienes meita viņa nevar nelikties par tevi ne zinis un aizvainot jo īpa�i to Jāt�nieku, no kura tik daudz kas ir atkarīgs� Pat tad, ja jūs būtu viens otram piemēroti, Arja vairītos dot tev kādas cerības, jo tev visa enerģija ir jāvelta apmācībai. Viņa ziedotu savu laimi kopī�gās lietas labad. Oromisa balss kļuva dobjāka: Tev, Eragon, jāsaprot viens Galbatoriksa sakāve ir kas svarīgāks par katra atsevi�ķa cilvēka, elfa vai rūķa likteni. Visam citam nav nekādas nozīmes. Skolotājs apklusa, līdzjūtīgi paskatījās uz Eragonu un tad piebilda: Ja ņemam vērā visu izklāstīto, vai tev vēl arvien liekas savādi, ka Arja nobijās, sapratusi tavas jūtas pret viņu var apdraudēt visu, kā vārdā mēs esam cīnīju�ies?

Eragons papurināja galvu. Viņam bija dziļ� kauns, ka neapdo�mīgā rīcība bija satraukusi Arju. Jauneklis saprata, ka uzvedies pārgalvīgi un bērni�ķīgi. Es varēju aiztaupīt visus �os pārdzīvo�jumus gan sev, gan citiem, ja vien būtu mazliet labāk valdījis pār sevi.

Oromiss pieskārās Eragona plecam un ieveda jaunekli atpakaļ namiņā. Nedomā, ka es nenovērtēju tavas jūtas, Eragon. Ikvie�nam no mums dzīvē pienāk mirklis, kad piedzīvojam kaislības un alkas. Tā ir daļa no mūsu likteņa. Un es lieliski zinu, cik tev ir grūti atteikties no dzīves mazajiem priekiem, tomēr tas ir nepie�cie�ams, ja mēs gribam sasniegt mērķi.

-�� Jā, skolotāj.

Viņi abi sēdēja pie galda, un Oromiss sāka izkārtot Eragona priek�ā rakstāmlietas Liduen Kvaedhi apguvei. Būtu neprāts uzskatīt, ka tu aizmirsīsi savas jūtas pret Arju, tomēr es gribētu, lai tās nekad vairs netraucē mūsu mācības. Vai vari man to apsolīt?

-Jā, skolotāj. Es apsolu.

-�� Un kā ar Arju? Kāda būtu visgodprātīgākā rīcība, lai arī viņa lieki neciestu?

Eragons vilcinājās. Es nevēlos zaudēt viņas draudzību.

-�� Tiesa.

-�� Tāpēc� es do�os pie viņas, atvaino�os un apņem�os nekad vairs apzināti neradīt viņai tādas grūtības. Eragonam nenācās viegli izteikt �os vārdus, bet, kad tie bija izskanēju�i, viņ� izjuta zināmu atvieglojumu, it kā kļūdas atzī�ana būtu atbrīvojusi viņu no nesenā pārpratuma.

Oromiss likās apmierināts. Tavi vārdi liecina, ka tu kļūsti pieaugu�āks.

Eragona rokas nolīdzināja papīra lapas pret galdu. Viņ� kādu brīdi vēroja balto laukumu, tad iemērca spalvu tintē un sāka pār�rakstīt zīmju stabiņu. Katra dzelk�ņainā līnija atgādināja viņam nakts iecirstu �vīku, bezdibeni, kurā viņ� varēja mesties, lai aiz�mirstu savas mulsās jūtas.

Nākamajā rītā Eragons devās meklēt Arju, lai atvainotos. Viņ� vairāk nekā stundu aizvadīja elfas meklējumos, ta�u veltīgi. Likās, ka viņa būtu izgaisusi kādā no Elesmēras daudzajiem slepenajiem nostūriem. Brīdī, kad jauneklis gaidīja pie Tialdari nama ieejas, viņ� tālumā pamanīja Arju un mēģināja pasaukt, ta�u, pirms Eragons paguva viņu panākt, Arja jau bija izgaisusi. Viņa izvairās no manis, jauneklis beidzot saprata.

Dienām ritot, Eragons ķērās pie Oromisa uzdevumiem ar tādu aizrautību, ka vecais Jātnieks viņu uzslavēja. Jauneklis visus spē�kus veltīja mācībām, lai nebūtu jādomā par Arju.

Dienu un nakti Eragons apguva kaut ko jaunu. Viņ� iegau�mēja radī�anas, piesaistes un izsauk�anas buramvārdus, iemā�cījās augu un dzīvnieku patiesos nosaukumus, kā arī pētīja ar pārvēr�anos saistītās briesmas, apguva prasmi uzrunāt vēju un jūru, kā arī daudzas citas prasmes, kas palīdzēja saprast pasaulē valdo�os spēkus. īpa�i labi jauneklim padevās burvestības, kas prasīja milzīgu enerģijas patēriņu un bija saistītas, piemēram, ar gaismu, siltumu un magnētismu, jo viņam piemita spēja ļoti precīzi noteikt, cik tie�i spēka būs vajadzīgs, lai paveiktu iecerēto, un vai tas nepārsniegs viņa ķermeņa iespēju robe�as.

Ik pa laikam parādījās Oriks. Ne vārda neteikdams, rūķis stāvēja klajuma malā un vēroja, kā Oromiss apmāca Eragonu vai Eragons vienatnē nopūlas, apgūstot kādu īpa�i grūtu burves�tību.

Oromiss gādāja, lai Eragonam netrūktu izaicinājumu. Lai jauneklis spētu smalkāk valdīt pār gramāriju, elfs lika viņam izmantojot maģiju uzvārīt ēdienu. Pirmie mēģinājumi beidzās ar piededzinātiem katliem. Tad elfs ierādīja Eragonam, kā noteikt un padarīt nekaitīgas da�ādas indes. Pēc tam māceklim nācās ik reizes pārbaudīt ēdienu, jo Oromiss mēdza tiem piejaukt vienu vai otru bīstamu vielu. Ne vienu reizi vien Eragonam bija jāiztiek bez

maltītes, ja viņ� nespēja noteikt indi vai nespēja to neitralizēt. Divas reizes jauneklis tā saindējās, ka Oromisam nācās viņu dziedēt. Vēl elfs lika Eragonam izteikt vairākas burvestības vienlaikus tas prasīja milzīgu uzmanību, lai buramvārdi iedarbotos tie�i uz paredzētajiem priek�metiem, nevis juceklīgi mētātos starp tiem.

Oromiss ilgas stundas veltīja prasmei piesātināt matēriju ar enerģiju, lai vajadzīgā brīdī to atbrīvotu vai lai pie�ķirtu priek�metam noteiktas īpa�ības. Elfs paskaidroja: Tie�i tā Runona ir nobūrusi Jātnieku zobenus, lai tie nekad nelūztu un nekļūtu neasi; tie�i tā mēs apdziedam augus, lai tie augtu tā, kā mēs vēla�mies; tie�i tā mēs varam paslēpt kārbiņā lamatas, kas aizkritīs tikai tad, kad kāds to atvērs. Ar �īs burvestības palīdzību elfi un rūķi izgatavo mūsu lukturus, erisdarus, un tā var dziedināt ievai�notos. Turklāt tie ir tikai da�i no veidiem, kā izmantot �o paņē�mienu. �ādas burvestības ir neticami varenas, jo tās spēj mierīgi snaust kādā slēptā vietā veselu gadu tūkstoti. Turklāt tās ir grūti gan noteikt, gan novērst. Visa Alagēzija ir pilna ar tām enerģijas burvestības veido �o zemi un nosaka tajā mīto�o likteņus.

Eragons jautāja: �ķiet, �o paņēmienu varētu izmantot, lai pārvērstu pa�a ķermeni, vai ne? Vai varbūt tas ir pārāk bīstami?

Oromisa lūpās pazibēja tik tikko jau�ams smaids. Ak vai, tu esi izpratis elfu lielāko vājību mūsu pa�tīksminā�anos. Mēs mīlam skaistumu visās tā izpausmēs, tāpēc tiecamies atklāt tā ideālu mūsu pa�u izskatā. Tie�i tāpēc mūs dēvē par Daiļo Cilti. Katrs elfs izskatās tie�i tā, kā vēlas izskatīties. Kad mēs apgūstam buramvārdus, kas ļauj audzēt un mainīt visu dzīvo, bie�i nolem�jam mainīt izskatu, lai tas labāk atainotu katra iek�ējo būtību. Ir da�i elfi, kuri ir gāju�i vēl tālāk, viņi ir mainīju�i ne vien savu izskatu, bet pat anatomiju, lai labāk piemērotos vienai vai otrai videi. Par to tu varēsi pārliecināties pats Asinszvēresta svinību laikā. Bie�i viņos ir vairāk no dzīvnieka nekā no elfa.

Tiesa, enerģijas pārnese uz dzīvu būtni, Oromiss turpināja skaidrot, ir citāda nekā enerģijas pārnese uz nedzīvu priek��metu. Ne visas matērijas ir piemērotas enerģijas uzglabā�anai vairums vai nu ļauj enerģijai izkliedēties, vai arī uzlādējas tik spēcīgi, ka tad, kad kāds pieskaras uzlādētajam priek�metam, to ķer zibens spēriens. Mēs esam atklāju�i, ka vispiemērotākie �im mērķim ir dārgakmeņi. Kvarcs, ahāti un citi zemākas raudzes akmeņi nav tik labi kā, piemēram, dimants, ta�u noderēs arī citi dārgakmeņi. Tie�i tāpēc Jātnieku zobena pogā vienmēr ir iestrā�dāts kāds vērtīgs akmens. Un tāpēc tavai rūķu kaklarotai vienmēr būs jāuzsūc enerģija no ārēja avota tā ir gatavota no metāla un tajā saglabāt enerģiju nav iespējams.

Arī tad, kad Eragons nebija kopā ar Oromisu, viņ� papildināja zinā�anas, lasot elfa dotos daudzos vīstokļus, un drīz vien �is paradums kļuva par atkarību. Eragona sākotnējā skolo�anās cik nu par tādu varēja uzskatīt trūcīgās mācības pie Garova bija saistīta tikai ar tām zinā�anām, kādas bija nepiecie�amas zem�nieka sētas darbos. Jaunais, ko Eragons atklāja, pārskatot papīra jūdzes, iesūcās viņā kā lietus lāses izkaltu�ā tuksnesī un remdēja nekad iepriek� nepazītas slāpes. Viņ�, var teikt, "aprija" vīstok�ļus, kas stāstīja par ģeogrāfiju, bioloģiju, anatomiju, filozofiju un matemātiku, tāpat arī slavenu cilvēku atmiņas, dzīvesstāstus un sacerējumus par vēsturi. Vēl svarīgāk par pa�iem faktiem bija tas, ka viņ� apguva alternatīvus domā�anas veidus. Tie lika ap�aubīt līdz�inējos uzskatus un vēlreiz pārbaudīt pieņēmumus par itin visu no indivīda tiesībām sabiedrībā līdz iemesliem, kāpēc saule kustas debesīs.

Viņ� ievēroja, ka viens otrs vīstoklis stāsta arī par urgļiem un to kultūru. Eragons tos gan izlasīja, bet Oromisam neko vairāk nevaicāja, un arī skolotājs par tiem pēc tam neieminējās.

Pētot vīstokļus, jauneklis uzzināja daudz jauna arī par elfiem �ai jomai viņ� pievērsa īpa�u uzmanību, jo cerēja, ka tas ļaus viņam labāk izprast Arju. Sev par lielu pārsteigumu Eragons atklāja, ka elfu sabiedrībā laulāties nav pieņemts, ka viņi vienkār�i atrod sev piemērotu pāri uz vēlamo laika sprīdi vai nu tā būtu diena, vai gadsimts. Bērnu elfiem bija maz, un, ja kāds dzima, to uzskatīja par augstāko mīlestības izpausmi.

Tāpat Eragons uzzināja, ka kop� abu rasu sastap�anās ir biju�i tikai da�i elfu un cilvēku pāri visbie�āk Jātnieki no cilvēku vidus atrada sev piemērotu otru pusīti starp elfiem. Tiesa, cik nu varēja noprast no mīklainajiem pārstāstiem, vairums �ādu attiecību bei�dzās ar traģēdiju vai nu tāpēc, ka mīlnieki nespēja atrast kopīgu valodu, vai tāpēc, ka cilvēki novecoja un mira, bet elfi spēja izbēgt no laika posto�ās rokas.

Oromiss bie�i deva Eragonam ne tikai zinātniskos vīstokļus, bet arī elfu izcilāko dziesmu, dzejoļu un epu manuskriptus. Tie aizrāva jaunekļa iztēli, jo līdz �im viņ� bija saskāries tikai ar Broma skandētajām vārsmām Kārvahallā. Eragons baudīja epus kā labi pagatavotu maltīti, atkal un atkal pārlasīdams Gedas darbus vai Balādi par Umhodanu un atkal un atkal gūdams bezgalīgu prieku no �īm leģendām.

Arī Safiras apmācība virzījās uz priek�u straujiem soļiem. Ņemot vērā prātu saikni, Eragons varēja vērot, ka vingrinājumi, kurus Glēdrs uzdod Safirai, nav ne par kripatiņu vieglāki par Oromisa nodarbībām. Viņa mācījās teju nekustīgi turēties gaisā, vienlaikus paceļot klintsbluķus. Tam sekoja uzrāvieni, pikējumi un citi akrobātiski triki. Lai uzlabotu pūķa izturību, Glēdrs lika stundām ilgi pūst liesmas uz akmens stabu, mēģinot to izkausēt. Sākumā Safira spēja izturēt tikai pāris minū�u, bet pēc kāda lai�ciņa svilino�ā liesmu upe no viņas purna vēlās nepārtraukti jau vairāk nekā pusstundu, balti nokaitējot akmens bluķi. Eragons sekoja arī pūķu zintīm, par kurām Glēdrs stāstīja Safirai, stāsti par pūķu dzīvi un vēsturi papildināja viņas instinktīvās apjaus�mas. Daudz ko Eragons nesaprata, turklāt viņam bija aizdomas, ka �o to Safira no viņa slēpj tie bija pūķu rases noslēpumi, kurus tie neatklāja nevienam, izņemot savus ciltsbrāļus un ciltsmāsas. Vienu gan jauneklis uzzināja un tas Safirai bija ļoti svarīgi, proti, ka viņas tēva vārds bija Jormungrs un māti sauku�i par Vervadu senvalodā tas nozīmēja "Vētras Asmens". Jormungrs bija saistīts ar Jātnieku, bet Vervada mitinājās savvaļā; viņa savulaik izdējusi neskaitāmas olas, bet tikai vienu uzticēja Jātniekiem proti, Safiru. Abi pūķi gāja bojā Kritiena laikā.

Da�as dienas Eragons un Safira pavadīja kopā ar Oromisu un Glēdru, apgūstot gaisa kaujas prasmes vai dodoties uz senām drupām dziļi Duveldenvārdenas biezokņos. Citās dienās jaunais Jātnieks un viņa pūķis mainījās ar skolotājiem Eragons pavadīja laiku kopā ar Glēdru, bet Safira palika uz Telnēras kraujas kopā ar Oromisu.

Katru rītu Eragons vismaz stundu aizvadīja, cīnoties ar Vaniru. Cīņas ikreiz beidzās ar vienu vai pat vairākām sāpju lēkmēm. Stāvokli vēl ļaunāku padarīja elfa augstprātīgi vis�ēlīgā attiek�sme. Viņ� atkal un atkal izmeta netie�as nievas, kas ārēji nekad nepārkāpa pieklājības robe�as, un neļāvās dusmām, lai kādas dzēlības izteiktu Eragons. Jauneklis neieredzēja elfu, tā saval�dību un labi audzināto izturē�anos, kas bija vien ārēja. Likās, ka Vanirs apvaino Eragonu ar katru savu kustību. Turklāt arī Vanira biedri, sprie�ot pēc visa, elfu jaunākās paaudzes pārstāvji pret Eragonu izturējās ar līdzīgu slēptu nepatiku, kaut gan attieksme pret Safiru bija cieņas pilna.

Sāncensība sasniedza kulmināciju brīdī, kad Vanirs, pieveicis Eragonu se�as reizes pēc kārtas, nolaida zobenu un sacīja: Atkal miris, Ēnkāvi. Cik garlaicīgi vienmēr viens un tas pats. Vai vēlies turpināt? Elfa balss tonis liecināja, ka, viņaprāt, tas būtu bezjēdzīgi.

-�� Jā, norūca Eragons. Torīt viņ� jau bija pārdzīvojis kārtējo sāpju vilni, tāpēc tagad viņam nebija ne mazākās vēlmes mētāties ar dzēlībām.

-�� Vai atklāsi man kādu noslēpumu? Vanirs vaicāja. Es nekādi nesaprotu, kā nonāvēji Durzu, ja reiz esi tik gauss? Es nespēju iedomāties, kā tev tas izdevās.

Eragons neizturēja un no�ņāca: Es viņu pārsteidzu nesaga�tavotu.

-�� Piedod man vajadzēja aizdomāties, ka esi izmantojis kādu netīru paņēmienu.

Eragons savaldījās, lai nesāktu griezt zobus. Ja es būtu elfs vai tu cilvēks, tev nebūtu ne mazāko iespēju sacensties ar mani izveicībā ar zobenu.

-�� Iespējams, Vanirs atbildēja. Viņ� ieņēma divcīņas pozīciju un tad trijās sekundēs ar diviem cirtieniem atbruņoja Eragonu.

Kaut gan es tā nedomāju. Tev nevajadzētu plātīties izcilāka karavīra priek�ā, citādi viņ� var nolemt, ka tevi jāsoda par pār�dro�ību.

Tajā mirklī Eragons zaudēja savaldī�anos. Viņ� iesniedzās dziļi savā būtībā un pieslēdzās maģijas strāvām. Jātnieks atbrī�voja uzkrāto enerģiju ar vienu no vājākajiem sasaistes vārdiem, izsaukdamies: Malthinae! Tā viņ� sava�oja Vanira kājas un rokas, kā arī sastindzināja viņa �okļus, lai elfs nespētu izteikt pretburvestību. Vanira acis dusmās teju izsprāga no pieres.

Eragons piebilda: Un tev nevajadzētu plātīties izcilāka maga priek�ā.

Vanira tum�ās uzacis savilkās pieres vidū.

Bez kāda brīdinājuma, bez mazākās skaņas neredzams spēks triecās pret Eragona krūtīm un atsvieda viņu jardus desmit atpa�kaļ. Viņ� nokrita uz sāniem zālē belziens bija aizsitis jauneklim elpu. Trieciens bija pārtraucis Eragona maģijas plūsmu un atbrī�vojis Vaniru.

Kā viņ� to spēja?

Pienācis pie pakritu�ā, Vanirs sacīja: Tava neizglītotība tevi pieviļ, cilvēciņ. Tu nesaproti, par ko runā. Man ir sāpīgi iedomā�ties, ka tu esi izvēlēts, lai stātos Vrēla vietā, ka tu esi iemitināts viņa mājoklī, ka tev ir tas gods kalpot Sērojo�ajam Zintniekam� Elfs papurināja galvu. Man metas nelaba dū�a, ka tādi pagodi�nājumi tiek kādam tik necienīgam. Tu pat nesaproti, kas ir maģija un kā tā darbojas.

Eragona dusmas uzbangoja ar jaunu spēku. Ko gan tādu, viņ� sacīja, es esmu izdarījis, lai tu mani ienīstu? Vai tad tu justos labāk, ja nebūtu Jātnieka, kas spētu stāties pretī Galbato�riksam?

-�� Manam viedoklim nav īpa�as nozīmes.

-�� Tiesa, tomēr es to labprāt uzklausītu.

-�� Klausī�anās, Nuala rakstīja savā vīstoklī "Sasauk�anās", ir ceļ� uz viedumu tikai tad, ja tā izriet no apzināta lēmuma, nevis uztveres spējas trūkuma.

-�� Vanir, runā skaidru valodu un vienkār�i atbildi man!

Vanirs dzestri pasmaidīja. Kā pavēlēsi, Jātniek. Pieliecies tuvāk, lai tikai Eragons dzirdētu viņa kluso balsi, elfs sacīja: Astoņdesmit gadu garumā kop� Jātnieku sakāves mums nebija ne mazāko cerību uz uzvaru. Mēs izdzīvojām, slēpdamies ar viltus un maģijas palīdzību, bet tas ir īslaicīgs glābiņ�, jo pienāks brīdis, kad Galbatorikss būs gana spēcīgs, lai dotos karagājienā pret mums un satriektu mūsu aizsardzību. Tad, kad mēs jau bijām samierināju�ies ar nenovēr�amo likteni, Broms un D�eods izglāba Safiras olu un atkal parādījās cerība pieveikt ne�ķīsto viltvārdi. Tu vari iedomāties, kāds prieks un gaviles te valdīja! Mēs apzinājā�mies, ka jaunajam Jātniekam, lai stātos pretī Galbatoriksam, būs jābūt varenākam par visiem saviem priek�te�iem, varenākam par pa�u Vrēlu. Un kā mūsu pacietība tiek atalgota? Ar vēl vienu cil�vēku, tādu pa�u kā Galbatorikss. Vēl ļaunāk� ar kropli. Brīdī, kad tu, Eragon, pieskāries Safiras olai, tu pazudināji mūs visus. Tāpēc nebrīnies, ja mēs nepriecājamies par tavu klātbūtni. Vanirs pie�skārās lūpām ar īk�ķi un rādītājpirkstu, tad apgāja apkārt Erago�nam un atstāja apmācību lauku, pamezdams Eragonu guļam zemē.

Viņam ir taisnība, Eragons nodomāja. Es neesmu īpa�i piemē�rots �im uzdevumam. Jebkur� no �iem elfiem, pat Vanirs, kļūtu par labāku Jātnieku nekā es.

Safira padarīja saikni starp abiem pla�āku. Eragons juta, ka pūķī kūsā dusmas. Vai tu, Eragon, tik zemu vērtē manu spriest�spējui? Tu aizmirsti, ka tad, kad es biju olā, Arja mani parādīja ikvienam no �iem elfiem tāpat kā neskaitāmiem vārdenu bēr�niem bet es noraidīju tos visus. Es neizvēlētos par Jātnieku kādu, kur� nespētu palīdzēt tavai, manai un elfu rasei, jo visām trijām ir kopīgs liktenis. Tu esi īstā persona īstajā vietā un īstajā laikā. Nekad to neaizmirsti.

Ja arī tā bija, jauneklis iebilda, tad pirms Durza mani ievai�noja. Tagad es mūsu nākotnē redzu vien tumsu un ļaunumu. Es nepado�os, bet mani māc ba�as, ka mums var neizdoties. Var�būt mūsu uzdevums nav gāzt Galbatoriksu, bet gan sagatavot ceļu nākamajam Jātniekam, kuru izvēlēsies kāda no atliku�ajām olām.

Atgriezies pie Telnēras kraujas, Eragons sastapa Oromisu sē�am pie galda namiņā un ar melnu tinti gleznojam ainavu tikko pabeigta vīstokļa apak�malā.

Eragons paklanījās un nometās uz ceļa. Skolotāj.

Pagāja apmēram stundas ceturksnis, kamēr Oromiss pabeidza izzīmēt skuju pu�ķī�us greiza kadiķa zaros, nolika tintnīcu sāņus, izskaloja sabuļa spalvas otiņu māla podiņā ar ūdeni un tad vērsās pie Eragona ar vārdiem: Kāpēc tu ieradies tik agri?

-�� Piedod, ka traucēju tevi, ta�u Vanirs nodarbības vidū aizgāja no laukuma, un es nezināju, ko citu darīt.

-�� Kāpēc Vanirs aizgāja, Eragon-vodhrl

Oromiss salika rokas klēpī, un Eragons izstāstīja par sadursmi, pabeigdams atzī�anos ar atvaino�anos: Man nevajadzēja zaudēt savaldī�anos, tomēr es to zaudēju, tāpēc izskatījos jo smieklīgāk. Es esmu pievīlis tevi, skolotāj.

-�� Esi gan, piekrita Oromiss. Pat ja Vanirs tevi apvainoja, tev nebija nekāda iemesla atbildēt ar to pa�u. Tev, Eragon, ir jāiemācās labāk valdīt pār savām jūtām. Tu vari zaudēt dzīvību, ja kaujas laikā ļausi dusmām aptum�ot veselo saprātu. Turklāt �ādas bērni�ķības ir kā medusmaize tiem elfiem, kam tu nepatīc. Mūsu rīcībai ir jābūt smalkākai, tajā nedrīkst būt �ādas kļūdas.

-�� Piedod, skolotāj. Tas vairs neatkārtosies.

Likās, ka Oromiss ir noskaņots pagaidīt, līdz pienāks brī�dis, kad viņi kā vienmēr nodarbosies ar Rimgaru, tāpēc Eragons izmantoja iespēju un pajautāja: Kā Vanirs spēja izmantot maģiju bez vārdiem?

-�� Vai tie�ām? Iespējams, kāds cits elfs nolēma izpalīdzēt viņam.

Eragons papurināja galvu. Pirmajā dienā, kad mēs ieradā�mies Elesmērā, es redzēju, kā Islanzadi izsauc puķu lietu, vien�kār�i sasitot plaukstas. Un Vanirs teica, ka es nesaprotot, kā darbojas maģija. Ko viņ� ar to gribēja teikt?

-�� Tu atkal, Oromiss rezignēti noteica, mēģini izprast to, kam vēl neesi gatavs. Tomēr, ņemot vērā mūsu apstākļus, es nevaru tev liegt izskaidrojumu. Tikai zini vienu: to, ko tu jautā, parasti nemāca Jātniekiem un nemāca arī mūsu magiem, pirms viņi ir apguvu�i visus citus maģijas veidus, jo �is ir maģijas un senvalodas patiesās būtības noslēpums. Tie, kuriem �is noslēpums ir atklāts, var iegūt milzu spēku, tas tiesa, tomēr arī risks ir mil�zīgs. Skolotājs uz mirkli apklusa. Kā senvaloda ir saistīta ar maģiju, Eragon-vodhr?

-�� Senvalodas vārdi spēj atbrīvot ķermenī uzkrāto enerģiju un tādējādi iedarbināt burvestību.

-��� Tātad tu gribi teikt, ka noteiktas skaņas, noteiktas gaisa vibrācijas kaut kā ierosina �o enerģiju? Skaņas, ko var izraisīt jebkura dzīva radība vai lieta?

-�� Jā, skolotāj!

-�� Vai tas neliekas mazliet absurdi?

Eragons apjucis atbildēja: Tam, ka tas varētu likties absurdi, nav nekādas nozīmes, skolotāj! Tas vienkār�i tā ir. Vai tad es varu uzskatīt par absurdu Mēness pieaug�anu un dil�anu vai gadalaiku maiņu, vai to, ka putni ziemā dodas uz dienvidiem?

-�� Protams, ne. Bet kā visnotaļ parasta skaņa spēj paveikt kaut ko tik neaptveramu? Vai īpa�i skaņas augstuma un skaļuma sako�pojumi tie�ām spēj ierosināt reakcijas, kas ļauj mums izmantot enerģiju tā, kā vēlamies?

-�� Un tomēr tās spēj.

-�� Skaņa nevalda pār maģiju. Svarīgi ir nevis izteikt vārdu vai to virkni senvalodā, svarīgi ir nodomāt tos senvalodā. Oromiss pamāja ar plaukstu, un uz tās parādījās zeltaina liesma. Nāka�majā mirklī tā pagaisa. Tiesa, ja vien stāvoklis neliek ķerties pie �ī paņēmiena, mēs cen�amies izrunāt buramvārdus skaļi, lai kāda juceklīga doma neizjauktu iecerēto burvestību �āda iespēja apdraud pat vispieredzēju�ākos maģijas zinātājus.

�ī atklāsme satrieca Eragonu. Viņ� atcerējās, kā reiz teju noslīka Kostamernas ezera ūdenskritumā, jo nespēja izmantot maģiju tāpēc, ka visapkārt bija ūdens. Ja es būtu zinājis, ka bur�vestību var izsaukt ar domām, es toreiz būtu spējis izglābties pats, viņ� nodomāja. Skolotāj, jauneklis sacīja, ja skaņa neietekmē maģiju, kāpēc to spēj domas?

Oromiss pasmaidīja. Tie�ām, kāpēc? Gribu uzsvērt mēs pa�i neesam maģijas avots. Maģija var pastāvēt pati par sevi neat�karīgi no burvestībām. Tādas, piemēram, ir maldugunis purvos pie Arougsas, sapņu aka Mani alās, kas atrodas Beoru kalnos, vai Eoamas lidojo�ais kristāls. �āda me�onīga maģija ir bīstama, neparasta un bie�i stiprāka par to, ko spējam izsaukt mēs.

Pirms daudziem jo daudziem gadu tūksto�iem visa maģija bija �āda. Lai to izmantotu, bija nepiecie�ama vien spēja sajust maģiju ar prātu un bez �ādas spējas tu nemaz nevari kļūt par magu -, kā arī vēlē�anās un spēks, lai to izmantotu. Bez sakārtotības, ko maģijai pie�ķir senvaloda, burvji nespēja savaldīt savu talantu un tādējādi atbrīvoja neskaitāmus lāstus, kas nogalināja tūksto�us. Pamazām viņi atklāja, ka ieceres nosauk�ana tālaika valodā ļauj sakārtot domas un izvairīties no bīstamām kļūdām. Ta�u arī �is paņēmiens nebija dro�s. Tad notika briesmīga nelaime, kas teju iznīcināja visas dzīvās būtnes pasaulē. Mēs zinām par �o noti�kumu no vīstokļu atliekām, kas saglabāju�ās no tiem laikiem, ta�u nezinām, kas izmantoja liktenīgo burvestību. Manuskripti stāsta, ka pēcāk rase, ko dēvēja par Pelēko Cilti tie nebija elfi, mēs tobrīd bijām pārāk jauni -, sakopoja visas savas zinā�anas un radīja, iespējams, di�enākos buramvārdus pasaules vēsturē. Pelēkā Cilts kopīgiem spēkiem pārvērta pa�u maģijas dabu. Viņi panāca, ka Pelēkās Cilts valoda senvaloda spēj valdīt pār to, ko burvestība paveic� tā spēja ierobe�ot maģiju tā, ka, piemēram, ja tu pateici "durvis, aizdedzieties", bet nejau�i paskatījies uz mani un nodomāji par mani, maģija tomēr aizdedzināja durvis, nevis mani. Un vēl Pelēkā Cilts pie�ķīra senvalodai divas īpa�as iezīmes tas, kur� runā �ajā valodā, nespēj melot, un senvaloda spēj aprakstīt lietu patieso būtību. Kā viņi to paveica, ir un paliek noslēpums.

Manuskriptos, elfs turpināja, var atrast divus da�ādus viedokļus par to, kas notika ar Pelēko Cilti, kad �is milzu darbs bija pabeigts, ta�u rodas iespaids, ka �ie buramvārdi izsūca visu tās spēku un pārvērta senās varenības blāvos atspulgos. Viņi pamazām izgaisa, izvēlēdamies palikt savās pilsētās, līdz akmeņi sabirza putekļos, vai atrada dzīvesdraugus starp jaunākām rasēm, tā pagaistot mū�ības tumsā.

-�� Vai tas nozīmē, Eragons vaicāja, ka vēl arvien ir iespē�jams izmantot maģiju bez senvalodas?

-�� Kā tad Safira, tavuprāt, spēj spļaut uguni? Un tu ta�u pats stāstīji, ka viņa neizmantoja vārdus, lai pārvērstu Broma kapu dimantā vai lai svētītu meitenīti Farthendurā. Pūķu prāts at�ķi�ras no mūsējā; tam nav vajadzīga aizsardzība no maģijas. Viņi nespēj to izmantot apzināti, izņemot uguns spļau�anu, bet, ja pūķis ir apveltīts ar maģijas talantu, tā spēks var būt neaptve�rams� Eragon, tu izskaties satraukts. Kas noticis?

Eragons palūkojās lejup uz plaukstām. Ko tas nozīmē man, skolotāj?

-�� Tas nozīmē, ka tu turpināsi apgūt senvalodu, jo ar tās palī�dzību tu vari paveikt to, kas citādi būtu pārāk sare�ģīti vai bīs�tami. Tas nozīmē, ka pat tad, ja esi sasiets un tev ir aizbāzta mute, tu spēsi izmantot maģiju, lai atbrīvotos, kā to izdarīja Vanirs. Tas nozīmē, ka tad, ja tevi sagūstītu un sazāļotu tā, ka tu nespētu atcerēties senvalodu, jā, pat tad tu spētu lietot burvestības, bet tikai tad, ja tā ir vienīgā izeja. Un tas nozīmē, ka tad, ja tu vēlētos ar burvestību izraisīt darbību, kam nav nosaukuma senvalodā, tu to spētu. Elfs apklusa. Ta�u piesargies no kārdinājuma likt �īs spējas lietā. Pat viedākie starp mums nevēlas ar tām spēlēties, jo bīstas no nāves vai vēl kā ļaunāka.

Nākamajā rītā un arī visos turpmākajos rītos, kamēr Era�gons uzturējās Elesmērā, viņ� cīnījās ar Vaniru, ta�u vairs nekad nezaudēja savaldī�anos, lai ko elfs teiktu vai darītu.

Turklāt Eragons nolēma netērēt enerģiju �ai sāncensībai. Mugura sāpēja arvien bie�āk, brī�am likās, ka jauneklis neizturēs. Ploso�ās lēkmes padarīja ķermeni jutīgāku; darbības, kas iepriek� neradīja nekādas grūtības, tagad reizēm beidzās, sāpēs lokoties uz zemes. Sāpju eksplozijas sāka izraisīt pat Rimgars, jo īpa�i tagad, kad vingrinājumi bija kļuvu�i grūtāki. Bija reizes, kad vienā dienā viņam nācās pārciest trīs �etras lēkmes.

Eragona sejā ievilkās asas līnijas. Jauneklis gāja, smagi ceļot kājas, kustības kļuva lēnākas un piesardzīgākas, jo viņ� mēģi�nāja saglabāt spēkus. Skaidri domāt un sekot Oromisa nodar�bībām kļuva arvien grūtāk, turklāt sāka parādīties pārrāvumi atmiņā, kad viņ� neatcerējās, ko darīs. Brīvajā laikā Eragons atsāka darboties ar Orika gredzenu, labprātāk sakopodams visu uzmanību uz mulsino�i savītajiem gredzeniem, nevis domādams par veselības stāvokli. Kad Safira bija kopā ar Jātnieku, pūķis uzstāja, lai jauneklis visur dotos jā�us viņa mugurā. Viņa darīja visu iespējamo, lai Eragons justos ērti un piepūlētos pēc iespējas mazāk.

Kādu rītu, turēdamies pie Safiras kakla dzelk�ņa, Eragons ierunājās: Es izdomāju jaunu nosaukumu savām sāpēm,.

Un kāds tas būtu ?

Izdzēsējas. Jo tad, kad uznāk lēkme, viss pārējais beidz pastā�vēt. Nav nedz domu, nedz sajūtu. Tikai alkas paglābties no sāpēm. Ja Izdzēsējas ir gana stipras, tās atņem mums visu, kas mēs esam, līdz padara par radījumiem, kas ir primitīvāki par dzīvniekiem, kam ir tikai viena vienīga vēlme un mērķis paglābties.

Labs vārds.

Safira, es tūlīt sabruk�u. Kā vecs zirgs, kas aparis pārāk daudz lauku. Turi mani ar savu prātu, citādi es aizklīdī�u zūdībā un aizmirsī�u, kas esmu.

Es tevi nekad neatlaidī�u.

Drīz pēc tam Eragonu piemeklēja trīs sāpju lēkmes viena, cīnoties ar Vaniru, un vēl divas, izpildot Rimgaru. Kad viņ� atri�tinājās no kamola, kurā bija sāpēs savilcies, Oromiss sacīja: Era�gon, saku vēlreiz: tev ir jāuzlabo līdzsvars.

Eragons papurināja galvu un tik tikko dzirdamā balsī novai�dējās: Nē. Jauneklis sakrustoja rokas, lai nebūtu redzams, kā tās dreb.

-�� Ko tu teici? -Nē.

-�� Eragon, piecelies un mēģini vēlreiz.

-�� Nē! Pildi tos vingrojumus pats! Es neko nedarī�u.

Oromiss notupās līdzās Eragonam un uzlika vēsu plaukstu uz jaunekļa vaiga. Neatraudams roku, viņ� paskatījās uz Eragonu ar tādu sirsnību, ka jauneklis saprata, cik dziļa ir elfa līdzjūtība. Ja tas būtu iespējams, Oromiss labprāt uzņemtos Eragona sāpes, lai atvieglotu baisās cie�anas. Nezaudē cerību, Oromiss sacīja. Nekad nezaudē cerību. Likās, ka no elfā plaukstas Eragonā ieplūst jauni spēki. Mēs esam Jātnieki. Mēs stāvam starp gaismu un tumsu un gādājam, lai abas būtu līdzsvarā. Neziņa, bailes, naids tie ir mūsu ienaidnieki. Cīnies pret tiem ar visiem spē�kiem, citādi mēs paliksim zaudētājos. Elfs piecēlās un pastiepa roku Eragonam. Tagad celies, Ēnkāvi, un pierādi, ka spēj būt pārāks par miesas instinktiem!

Eragons dziļi ieelpoja un, saviebdamies no piepūles, atspiedās uz vienas rokas. Viņ� spēja notupties, tad, mirkli nogaidījis, pie�slējās stāvus un ieskatījās Oromisam acīs.

Elfs uzmundrino�i pamāja.

Eragons nebilda ne vārda, pirms bija pabeidzis Rimgaru. Tad, dodoties uz upīti, lai nomazgātos, viņ� ierunājās: Skolotāj?

-�� Jā, Eragon?

-�� Kāpēc man ir jāpacie� �ī spīdzinā�ana? Tu varētu izmantot maģiju, lai dotu man vajadzīgās iemaņas, lai izveidotu manu ķer�meni tāpat, kā jūs veidojat kokus un augus.

-� Jā, es to spētu, ta�u, ja es to izdarītu, tu nesaprastu ne to, kā ieguvi savu ķermeni, ne savas spējas, ne to, kā tās uzturēt. Tajā ceļā, kas tev, Eragon, ejams, nav taisnāko taku.

Eragons ienira strautiņā, un pār viņa ķermeni sāka plūst ledains ūdens. Jauneklis pabāza galvu zem ūdens un pieķērās pie akmens, lai straume viņu neaiznestu. Viņ� gulēja izstiepies un jutās kā bulta, kas �ķeļ ūdeni.

Rorans atbalstījās uz viena ceļgala un, kasīdams ceļojuma laikā izaugu�o jauno bārdiņu, paskatījās lejup uz Nardu. Mazā pilsētiņa slējās tum�a, eg cie�i kopā sabūvētiem namiem, glu�i kā rupjmaizes garoziņa, kas iekritusi aizā piejūras krasta. Rieto�ās saules pēdējos staros mirgoja vīnsarkanā jūra. Ūdens apbūra jaunekli: tas pilnībā at�ķīrās no ainavas, kādu viņ� bija vērojis visu dzīvi.

Mums tas izdevās.

No skatu laikuma kalna galā Rorans devās atpakaļ uz savu steigā uzslieto telti, dziļi ieelpodams sāļo gaisu. Kārvahallie�i bija apmetu�ies augstu Kores piekalnēs, lai viņus nepamanītu kāds, kur� par bēgļu atra�anās vietu varētu brīdināt Impēriju.

Iedams starp ciematnieku pulciņiem, kas bija satupu�i zem kokiem, Rorans vēroja savējos ar skumjām un dusmām. Ceļ� no Palankāra ielejas izrādījās ļoti grūts visi bija nomocīju�ies un pārguru�i, daudzi arī slimi; ļau�u sejas bija izkritu�ās pārtikas trūkuma dēļ; drēbes noplīsu�as. Gandrīz visiem ap rokām bija satītas lupatas, lai pasargātu pirkstus no sala dzestrajās kalnu naktīs. Garās, ar smagām ne�ļavām plecos pavadītās nedēļas bija salieku�as reiz tik lepnos vīrus. Visgrūtāk klājās bērniem: tie visi bija izkāmēju�i un nedabiski klusi.

Viņi ir pelnīju�i ko labāku, Rorans nodomāja. Es �obrīd būtu razaku nagos, ja viņi nebūtu mani aizstāvēju�i.

Vairāki kārvahallie�i pienāca pie jaunekļa. Vairumam vajadzēja vien uzsitienu uz pleca vai uzmundrino�u vārdu. Da�i piedāvāja kādu ēdiena kumosu, ta�u no tā viņ� atteicās. Ja nu ciematnieks uzstāja, pāi'tika tika kādam citam. Tie, kuri turējās no Rorana pa gabalu, vēroja viņu ar apaļām, izbalēju�ām acīm. Viņ� zināja, ko tie aiz muguras runā, jauneklis esot traks, garu apsēsts, pat razaki nespējot viņu pieveikt kaujas laukā.

Kores �ķērso�ana izrādījās grūtāka, nekā Rorans bija iedomā�jies. Me�ā vienīgie ceļi bija dzīvnieku iemītas takas, kas izrādījās pārāk �auras, stāvas un līkumotas, lai ciematnieki tās varētu izmantot. Tāpēc bēgļiem bie�i nācās izcirst jaunus ceļus starp kokiem un krūmiem. Tas bija grūts darbs, ko visi ienīda, turklāt tas atvieglotu pakaļdzī�anos, ja Impērijas kareivji nolemtu viņiem sekot. Vienīgais labums �is darbs Roranam ļāva pamazām ievin�grināt savainoto plecu, līdz tas atguva agrāko spēku; tiesa, viņam vēl arvien bija grūti pacelt roku noteiktā leņķī.

Netrūka arī citu pārbaudījumu. Reiz pēk�ņa vētra pārstei�dza kārvahallie�us uz klajas pārejas, tur, kur koki vairs neauga. Sniegā nosala trīs cilvēki Hida, Brenna un Nesbits -, visi jau krietnos gados. Tajā naktī Rorans pirmo reizi pārbijās, ka viss cie�mats var aiziet bojā tikai tāpēc, ka ļaudis viņam sekoja. Drīz pēc tam kāds zēns pakrita un salauza roku, un vēl pēc pāris dienām Sausvels noslīka ledāja straumē. Vilki un lā�i pastāvīgi uzglūnēja lopiem, neliekoties zinis par ugunskuriem, kurus ciematnieki iededzināja naktīs, kad viņus no Palankāra ielejas vairs nespēja saskatīt nīstamie Galbatoriksa kareivji. Izsalkums mocīja viņus kā ne�ēlīgs parazīts, grauzdams lielu un mazu vēderus, aprīdams kārvahallie�u spēkus un izsūkdams gribasspēku doties tālāk.

Ta�u viņi bija izdzīvoju�i, parādot to pa�u stūrgalvību un apņēmību, kas reiz viņu sen�iem ļāva izturēt Palankāra ielejā par spīti badam, kariem un sērgām. Kārvahallas ļaudīm reizēm bija vajadzīga puse mū�a, lai pieņemtu lēmumu, ta�u tad, kad bija nolemts, nekas nespēja novirzīt viņus no izvēlētā ceļa.

Tagad, kad bija sasniegta Narda, nometnē valdīja cerību un izdo�anās gaisotne. Neviens nezināja, kas notiks rīt, ta�u apstāk�lis, ka viņi bija nokļuvu�i tik tālu, deva paļāvību uz pa�u spēkiem.

Mēs nebūsim, dro�ībā, kamēr netiksim projām no Impērijas, Rorans nodomāja. Un man ir jāgādā, lai mūs nenoķertu. Tagad es esmu atbildīgs par visiem �iem cilvēkiem� �o atbildību jau�neklis bija uzņēmies ar vieglu sirdi, jo tā ļāva gan pasargāt ciematniekus no Galbatoriksa nagiem, gan tuvināja viņu otram mērķim izglābt Katrīnu. Pagājis jau tik ilgs laiks kop� viņas sagūstī�anas. Nez vai viņa vēl ir dzīva? Rorans nodrebinājās un aizgainīja nelāgās domas. Viņ� zināja, ka sajuks prātā, ja ļausies �aubām par Katrīnas likteni.

Rītausmā Rorans, Horsts, Baldors, Loringa trīs dēli un Ģer�trūde devās uz Nardu. Viņi piesardzīgi, lai neviens viņus nepa�manītu, nokāpa no kalniem līdz lielceļam, kas veda uz pilsētu. Zemienē gaiss Roranam likās biezs un stīgrs; jauneklim bija sajūta, it kā būtu jāelpo zem ūdens.

Kad gājēji tuvojās Nardas vārtiem, Rorans satvēra pie jostas piekārto veseri. Ieeju pilsētā sargāja divi kareivji. Viņi skarbiem skatieniem nopētīja kārvahallie�u pulciņu, īpa�u uzmanību pievēr��ot noskrandu�ajām drānām, tad ar āvām aiz�ķērsoja viņiem ceļu.

-�� No kurienes nākdami? vaicāja labajā pusē stāvo�ais sargs. Vīrs nevarēja būt vecāks par divdesmit pieciem gadiem, ta�u galva viņam jau bija pilnīgi sirma.

Izriezis krūtis, Horsts sakrustoja rokas un atbildēja: No Teirmas apkaimes, ja jums tā labpatikas.

-�� Kāpēc esat atnāku�i?

-�� Lai tirgotos. Mūs atsūtīja vietējie veikalnieki, kuri vēlas iegā�dāt preces tie�i no Nardas, nevis caur ierastajiem starpniekiem.

-�� Vai patiesi? Un kas tās par precēm?

Kad Horsts saminstinājās, Ģertrūde pārņēma sarunas pave�dienu: Man ir uzticēts sagādāt da�ādas zālītes ārstniecībai. Tās, ko mums piegādāja tirgotāji, izrādījās nekam nederīgas vai nu vecas, vai pat sapelēju�as. Gribu iepirkt svaigas.

-�� Mēs ar brāļiem, piebilda Darmens, gribam salīgt preces no jūsu kurpniekiem. Pēc ziemeļu parauga taisītas kurpes ir modē gan Drasleonā, gan Urubēnā. Viņ� saviebās. Vai vismaz bija, kad mēs devāmies ceļā.

Atguvis pārliecību, Horsts apstiprino�i pamāja. Tiesa. Un es esmu ieradies, lai sava saimnieka uzdevumā saņemtu dzelzslietu sūtījumu.

-�� Tā tu saki. Un kā ar �o te? Ar ko viņ� nodarbojas? kareivis vaicāja, norādīdams ar ieroci uz Roranu.

-�� Ar podniecību, Rorans sacīja.

-�� Ar podniecību?

-�� Ar podniecību.

-�� Tad kam tev āmurs?

-�� Kā tad, tavuprāt, var panākt plaisiņu rakstu uz pudeles vai krūkas glazūras? Tas, vai zini, nenotiek pats no sevis. Pa to trauku ir jāuz�auj. Rorans ar vienaldzīgu sejas izteiksmi izturēja sirmā vīrie�a neticīgo skatienu, it kā izaicinātu sargu ap�aubīt tikko teikto.

Karavīrs norūcās un vēlreiz pārlaida skatienu pulciņam. Pēc tirgotājiem jūs neizskatāties. Vairāk pēc izbadēju�amies bezmāju run�iem.

-�� Ceļ� nebija viegls, Ģertrūde sacīja.

-�� Tam gan es labprāt ticu. Ja ceļojāt no Teirmas, kur ir jūsu zirgi?

-� Atstājām nometnē, Hamunds paskaidroja. Viņ� norādīja uz dienvidiem, uz pretējo pusi no kalna nogāzes, kur gaidīja pārējie kārvahallie�i.

-�� Nepietiek naudas, lai nak�ņotu pilsētā? Ar nicīgu smējienu kareivis pacēla savu āvu un pamāja biedram, lai tas rīkotos tāpat. Labi, ejiet, tikai pielūkojiet lai nebūtu nepatik�anu. Citādi jūsu ciemo�anās beigsies siekstā vai kādā vēl nelāgākā vietā.

Tikko viņi bija tiku�i cauri vārtiem, Horsts pavilka Roranu ielas malā un ieņurdēja jauneklim ausī: Tā nu gan bija muļķība. Vai nevarēji izdomāt kaut ko ticamāku? Glazūras uz�āvējs! Vai tu gribi kautiņu? Mēs nedrīkstam� Ģertrūde paraustīja kalēja piedurkni, un viņ� apklusa.

-�� Paskaties, nomurmināja dziedniece.

Pa kreisi no pilsētas vārtiem slējās pēdas se�as augsts ziņo�jumu dēlis ar mazu jumtiņu, kam vajadzēja pasargāt dzeltējo�ās pergamenta loksnes no lietus. Puse no dēļa bija atvēlēta pilsētas tēvu ziņojumiem un pavēlēm. Otru pusi klāja plakāti ar da�ādu noziedznieku attēliem. Pa�ā redzamākajā vietā bija Rorana port�rets, tiesa gan, tajā viņam nebija bārdas.

Rorans satraukti palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens garāmgājējs neatrodas pārāk tuvu, lai salīdzinātu oriģinālu ar zīmējumu, un sāka pats pētīt plakātu. Jauneklis nebija cerējis, ka Impērija tā vienkār�i liksies mierā un aizmirsīs par viņu, tomēr vajā�anas apliecinājums satrieca viņu. "Galbatorikss tērē milzī�gas pūles, lai mūs noķertu." Kamēr kārvahallie�i atradās Korē, bija viegli aizmirst par apkārtējās pasaules pastāvē�anu. "Varu saderēt, ka mans ģīmis ir sanaglots pie ziņojumu dēļiem visā Impērijā." Viņ� pasmīnēja, nopriecādamies, ka pārstājis skūties un ka viņi izlēmu�i Nardā saukties izdomātos vārdos.

Atlīdzība bija pierakstīta ar tinti plakāta apak�ā. Garovs netika mācījis Roranam un Eragonam lasīt, tomēr ciparos gan bija puikas iedīdījis, jo, kā viņ� mēdza teikt: "Tev ir jāzina, kas tev pieder, ko tas ir vērts un par cik tev tas ir jāpārdod, lai tevi nevarētu ap�maukt kāds divkosīgs blēdis." Rorans saprata, ka Impērija par viņu piedāvā desmit tūksto� kronu pietiekami daudz, lai vairākas desmitgades varētu nodzīvot, cepuri kuldams. Dīvainā kārtā atlīdzības lielums jaunekli iepriecināja tas lieci�nāja, ka viņ� ir svarīgs putns.

Tad Rorans pamanīja nākamo plakātu.

Tajā bija attēlots Eragons.

Rorana iek�as savilkās, it kā kāds viņam būtu iesitis. Pāris sekun�u viņ� pat nespēja paelpot.

Brālēns ir dzīvs!

Kad sākotnējais atvieglojums norima, Rorans sajuta vecās dusmas par Eragona lomu Garova nāvē un saimniecības nopostī��anā. Vienlaikus viņam ļoti kārojās uzzināt, kāpēc Impērija medī arī Eragonu. Iespējams, tam ir kāda saistība ar zilo akmeni un razaku pirmo parādī�anos Kārvahallā. Roranam atlika vien atkal lauzīt galvu, kādos velni�ķos notikumu līklo�os ir sapinies viņ� pats kopā ar pārējiem ciematniekiem.

Atlīdzības skaitļa vietā uz Eragona plakāta bija divas rūnu rin�das. Kādā noziegumā viņu apsūdz? Rorans vaicāja Ģertrūdei.

Ģertrūde ņēmās pētīt uzrakstīto, un āda ap viņas acīm savil�kās sīkās krunciņās. Jūs abus apsūdz nodevībā. Te ir rakstīts, ka Galbatorikss Eragona notvērējam kā atlīdzību pie�ķir�ot grā�fisti. Un piebilsts, ka visiem, kas to mēģinā�ot darīt, jābūt varen piesardzīgiem, jo Eragons esot ļoti bīstams.

Rorans pārsteigumā samiedza acis. Eragons? Tas likās neti�cami, bet tad Rorans atcerējās, kā pats mainījies pēdējo nedēļu laikā. "Mūsu dzīslās rit vienas asinis. Iespējams, Eragons kop� nozu�anas ir paveicis tikpat, cik es, vai pat vairāk."

Klusā balsī ierunājās Baldors: Ja Galbatoriksa vīru nonāvē��ana un nepakļau�anās razakiem ir tikai desmit tūksto� kronu vērta un tā nav maza nauda kas gan ir jāizdara, lai par tavu galvu solītu veselu grāfisti?

-�� Jāuzkāpj uz var�acīm pa�am karalim, Larne ieminējās.

-�� Nu būs gana, Horsts noskaldīja. Pievaldi mēli, Baldor, citādi mūsu nāciens beigsies va�ās. Un tu, Roran, mēģini nepie�vērst sev uzmanību. Ieraugot tādu atlīdzību, ne viens vien alka�tīgais dro�i vien nopēta katru sve�inieku, vai nepamanīs kaut ko aizdomīgu. Izlaidis pirkstus caur matiem, Horsts savilka jostu un sacīja: Labi. Mums katram ir savi darbi darāmi. Atgriezīsi�mies �eit pusdienlaikā un izstāstīsim, kā veicies.

Kārvahallie�u pulciņ� sadalījās trijās grupās. Darmens, Larne un Hamunds devās iegādāt pārtiku gan lai nodro�inātu ciemi�nieku �ībrī�a vajadzības, gan lai sagatavotu uzkrājumus turp�mākajam ceļa posmam. Ģertrūde kā jau bija klāstījusi sar�gam vēlējās papildināt dziedniecības augu, smērī�u un uzlievju krājumus. Savukārt Rorans, Horsts un Baldors lejup pa slīpajām ielām soļoja uz piestātni, kur cerēja nolīgt kuģi, kas ciematniekus aizvestu līdz Surdai vai vismaz līdz Teirmai.

Kad vīri nonāca līdz vēju, saules un ūdens izbalinātajai dēļu grīdai, kas klāja pludmali, Rorans apstājās un paskatījās uz oke�ānu. Zemo mākoņu dēļ tas viļņojās pelēks, bet brāzmainais vēj� izraibināja viļņu galotnes ar baltām putu cepurēm. Viņ� nekad nebūtu spējis iedomāties, ka apvārsnis var būt tik nevainojami taisns. Ūdens dobjie būk�ķi, zem kājām sitoties pret pāļiem, radīja sajūtu, it kā viņ� stāvētu uz milzīgām bungām. Zivju smārds svaigu, izķidātu un trūdo�u pārmāca visas citas smar�as.

Paskatījies uz Baldoru, kur� arī kā apburts vērās bezgalīgajā pla�umā, Horsts sacīja: Iespaidīgs skatiņ�, ne?

-�� Tiesa, Rorans atbildēja.

-�� Liek cilvēkam justies diezgan niecīgam, ko?

-�� Tiesa, atsaucās Baldors.

Horsts pamāja. Atceros, kad es pirmo reizi redzēju okeānu, mani pārņēma līdzīga bijība.

-��� Kad tas bija? Rorans vaicāja. Starp kaiju bariem, kas lidinājās virs lī�a, jauneklis pamanīja uz piestātnes sē�am kādu citu, iepriek� nekad neredzētu putnu. Tam bija �ķietami neveikls, sodrēju melns ķermenis, balta galva un kakls, bet svītroto knābi putns turēja, atspiedis pret krūtīm kā vecs, augstprātīgs vīrs. Putns pacēla knābi, un zem tā atklājās ādas maiss.

-�� Bartrams, kalējs, kur� strādāja Kārvahallā pirms manis, Horsts stāstīja, nomira, kad man bija piecpadsmit, gadu pirms mācību laika beigām. Man nācās meklēt kalēju, kur� būtu ar mieru pabeigt cita vīra iesākto, tāpēc es aizceļoju uz Ceunonu, kas stiepjas gar Ziemeļu jūru. Tur es sastapu Keltonu, negantu vecu vīru, bet labu kalēja amata pratēju. Viņ� piekrita izskolot mani līdz galam. Horsts iesmējās. Kad apmācība bija galā, es nevarēju iz�ķirties pateikties viņam vai nolādēt.

-�� Manuprāt, tev vajadzētu pateikties, Baldors sacīja. Citādi tu nebūtu apprecējis mammu.

Rorans saviebās un nopētīja piestātnes. Te nav diez cik daudz kuģu, viņ� vēroja. Ostas dienvidu galā bija noenkuroti divi kaut cik vērā ņemami kuģi, bet tre�ais gaidīja pretējā pusē. Pa starpu bija tikai zvejas laivas. Vienam no kuģiem dienvidu pusē bija nolauzts masts. Rorans neko daudz nesaprata no kuģiem, bet, viņaprāt, neviens no tiem neizskatījās gana liels, lai pārvadātu teju trīssimt cilvēku.

Apstaigāju�i kuģus, Rorans, Horsts un Baldors uzzināja, ka tie visi jau ir nolīgti vai citu iemeslu dēļ neizmantojami. Jauna masta uzstādī�ana nolauztā vietā prasītu mēnesi vai pat ilgāk. Tam līdzās stāvo�ais kuģis, "Viļņskrējis", bija aprīkots ar ādas burām, lai dotos uz ziemeļiem, uz grūti sasniedzamām salām, kurās bija sastopams seitra augs. Savukārt "Albatross", pēdējais kuģis, tik tikko bija ieradies no tālās Feinsteras un pēc �uvju pārdrīvē�anas posās tālāk ar savu vilnas kravu.

Kāds doka krāvējs tikai pasmējās par Horsta jautājumiem.

-� Jūs esat ieradu�ies gan par vēlu, gan par agru. Vairums pava�sara kuģu te jau piestāja un tad pirms divām trijām nedēļām atkal devās tālāk. Pēc kāda mēne�a sāks pūst ziemeļrietumu vēji tad atgriezīsies roņu un jūraslauvu mednieki, tāpat parādīsies kuģi no Teirmas un citām Impērijas ostām, lai iepirktu ādas, gaļu un taukus. Tad varbūt jums būtu iespēja nolīgt kapteini bez kravas. Pārējā laikā kuģu ir tikpat maz kā tagad.

Izmisu�ais Rorans vaicāja: Vai būtu vēl kāds veids, kā pār�vest preces no �ejienes uz Teirmu? Pat ja tas nebūtu īpa�i ātri vai ērti.

-�� Nu, brīdi padomājis, vīrs atbildēja un uzmeta plecos pama�tīgu kasti, ja kuģim nav jābūt ātram un jūs dodaties tikai līdz Teirmai, varat mēģināt aprunāties ar Klovisu. Krāvējs norādīja uz peldo�u, laivu glabā�anai paredzētu nojumju rindu starp divām piestātnēm. Viņam pieder vairākas bar�as, kas rudenī pārvadā graudus. Pārējo gadu Kloviss iztiek ar zveju tā kā vairums Nardas iedzīvotāju. Vīrs sarauca pieri. Kādas preces jūs taisāties pār�vadāt? Aitas jau ir nocirptas, un labība vēl nav ienākusies.

-�� �o un to, Horsts atbildēja un pameta vīram sīku vara monētu.

Krāvējs iebāza to kabatā un piemiedza aci. Tiesa, kungs. �o un to. Es saprotu, ja cilvēks negrib par kaut ko runāt. Ta�u nebīstieties no vecā Ulrika. Viņ� prot turēt mēli aiz zobiem. Līdz vēlākam, kungs. To pateicis, vīrs svilpodams aizgāja.

Kā izrādījās, Klovisa ostā nemaz nebija. Uzzināju�i ceļu līdz viņa namam, kārvahallie�i pusstundas laikā tika līdz otram Nar�das galam, kur viņi satika Klovisu stādām īrisus pie celiņa, kas veda uz mājas durvīm. Kloviss izrādījās dū�īgs vīrs ar saules apsvilinātiem vaigiem un sirmumu bārdā. Pagāja vesela stunda, līdz vīriem izdevās pārliecināt kuģotāju, ka viņus patie�ām inte�resē iespēja nolīgt viņa bar�as, neraugoties uz savādo gadalaiku. Tad viņi visi kopā devās atpakaļ uz nojumēm. Kloviss tās atslēdza, parādot trīs vienādas bar�as "Meribellu", "Edelīnu" un "Sar�kano Vepri".

Katra no bar�ām bija septiņdesmit piecas pēdas gara, div�desmit pēdu plata un nokrāsota rūsas sarkana. Liellaivām bija atklātas kravas tilpnes, kuras varēja pārvilkt ar brezentu, ligzda uzslejamam mastam, kas spēja nest vienu kvadrātveida buru, kā arī vairākas kajītes kuģa pakaļgalā.

-�� Tām ir dziļāka iegrime nekā plakandibena liellaivām, kas paredzētas piekrastes pārvadājumiem,^ Kloviss paskaidroja, tāpēc nav jābaidās no apgā�anās nemierīgā jūrā, kaut gan lielā vētrā nevajadzētu doties ārā no ostas. �īs bar�as nav paredzētas atklātai jūrai. Krastam vienmēr jābūt saskatāmam. Tāpēc tagad nebūtu lāga laiks posties ceļā. Zvēru pie sava goda nākamo mēnesi vai katru pēcpusdienu gaidāmi pērkona negaisi.

-�� Vai jums ir apkalpe visām trijām? Rorans vaicāja.

-�� Tā arī ir problēma. Vairums vīru, kas strādā pie manis, pirms pāris nedēļām devās medīt roņus, kā viņi to dara ik gadu. Tā kā es �os varu izmantot tikai ra�as laikā, pārējo gadu viņi iet un nāk, kā uzskata par vajadzīgu� Esmu pārliecināts, ka jūs, kungi, to saprotat. Kloviss mēģināja pasmaidīt, tad pārlaida skatienu Roranam, Horstam un Baldoram, it kā nesaprastu, pie kā īsti viņam jāvēr�as.

Rorans izstaigāja "Edelīnu", pētīdams, vai nemanīs kādus bojājumus. Liellaiva izskatījās veca, ta�u koks bija stiprs un krāsa svaiga. Ja mēs sameklēsim aizstājējus trūksto�ajiem vīriem, cik mums izmaksātu brauciens līdz Teirmai ar visām trijām bar�ām?

-�� Tad man jāpadomā, Kloviss sacīja. Jūrnieks parasti saņem piecpadsmit vara gra�u dienā, kā arī kārtīgu ēdienu, cik lien, un viskija �ļuku piedevām. Cik jūs maksājat savējiem, ir jūsu pa�u ziņā. Es viņus nerēķinā�u. Parasti es salīgstu arī sargus, ta�u �obrīd�

-�� Es saprotu arī medībās, Rorans viņu pārtrauca. Mēs sagādāsim arī sargus.

Ādamābols Klovisa nosauļotajā kaklā nolēkāja vīrs norija sie�kalas. Izklausās gana pieņemami. Bez apkalpes algām es prasu vēl divsimt kronu, kā arī atlīdzību par jebkādiem bojājumiem, ko laivām nodarītu jūsu vīri, turklāt kā īpa�nieks un kapteinis divpadsmit procentu no kopējās kravas pārdo�anas peļņas.

-�� Mums peļņas nebūs.

Tas likās satraucam Klovisu vairāk nekā visa līdz�inējā saruna. Viņ� ar kreiso īk�ķi paberzēja bedrīti zodā, divreiz sāka kaut ko teikt, atkal aprāvās, līdz beidzot izmocīja: Tādā gadījumā es vēlos vēl �etrsimt kronu brauciena beigās. Ko, ja drīkstu vaicāt, jūs taisāties pārvadāt?

Mēs viņu nobiedējām, Rorans nodomāja. Lopus.

-�� Aitas, govis, zirgus, vēr�us?�

-�� Mūsu ganāmpulkos ir da�ādi lopi.

-�� Un kāpēc jūs taisāties tos vest uz Teirmu?

-�� Mums ir savi apsvērumi. Redzot Klovisa apjukumu, Rorans gandrīz pasmaidīja. Vai jūs apdomātu braucienu arī tālāk par Teirmu?

-�� Nē! Tālāk gan ne. Es nepazīstu ūdeņus aiz Teirmas, turklāt nevēlos uz ilgāku laiku �ķirties no sievas un meitas.

-�� Kad varat būt gatavs ceļam?

Kloviss vilcinājās un paspēra divus mazus solī�us. Kādas piecas vai se�as dienas� Nē� nē, labāk lai būtu pilna nedēļa. Man pirms prombrauk�anas vēl �is tas jānokārto.

-�� Mēs piemaksāsim vēl desmit kronu, lai dotos projām parīt.

-�� Es nezinu�

-�� Divpadsmit kronu.

-�� Parīt. Lai būtu, Kloviss piekrita. Lai nu kā, es tik�u galā līdz tam laikam.

Pārlaidis roku liellaivas margapmalei, Rorans pamāja un, nepaskatīdamies uz Klovisu, lūdza: Vai es varu mirkli apspries�ties ar saviem biedriem vienatnē?

-�� Kā vēlaties, kungs. Kamēr jūs runāsieties, es apmetī�u kādu loku pa ostu. Iedams ārā no nojumes, kapteinis pārvaicāja: Pie�dodiet, kāds bija jūsu vārds? Baidos, ka iepriek� tam nepievērsu uzmanību vai arī aizmirsu atmiņa beidzamajā laikā niķojas.

-�� Di�veseris. Mani sauc par Di�veseri.

-�� Ak jā, protams. Labs vārds.

Kad durvis aizvērās, Horsts un Baldors pieliecās tuvāk Rora�nam. Baldors uztraucās: Mēs nevaram atļauties viņu nolīgt.

-�� Mēs nevaram atļauties nenolīgt, Rorans iebilda. Mums nav zelta, lai nopirktu bar�u, turklāt es negribētu pats mācīties ar to kuģot tad, kad no tā ir atkarīgas visa ciema dzīvības. Būs ātrāk un dro�āk samaksāt par apkalpi.

-�� Tas tomēr ir pārāk dārgi, Horsts papurināja galvu.

Rorans pabungoja ar pirkstiem pa margapmali. Mēs varam

samaksāt Klovisa prasītās divsimt kronas. Kad tiksim līdz Teir�mai, mēs vai nu nozagsim bar�as, izmantojot apgūtās kuģo�anas iemaņas, vai sasiesim Klovisu un viņa vīrus, līdz tiksim projām kā citādi. Tādējādi mums nebūs jāmaksā atliku�ās �etrsimt kronas un jūrnieku algas.

-�� Man īsti nepatiktu nokrāpt kādam viņa godīgi nopelnīto naudu, Horsts sacīja. Es nejustos diez cik labi.

-�� Arī man tas nepatīk, bet vai mums ir kāda cita iespēja?

-�� Kā mēs visi satilpsim uz bar�ām?

-�� Lūgsim, lai Kloviss piestāj kādu līgu tālāk, kur tas no Nardas nebūtu redzams.

Horsts nopūtās. Labi, tā arī darām, kaut gan īsti priecīgs es neesmu. Baldor, pasauc Klovisu atpakaļ līgsim viņu.

Tovakar kārvahallie�i sapulcējās ap mazu, zemē ieraktu uguns�kuru, lai dzirdētu par Nardā notiku�o. Tupēdams zemē, Rorans raudzījās kvēlojo�ajās oglēs un klausījās Ģertrūdes un trīs brāļu stāstā par viņu piedzīvojumiem. Ziņas par Rorana un Eragona plakātiem ciematnieki sagaidīja ar tramīgu murdoņu.

Kad Darmens bija beidzis, viņa vietā stājās Horsts un īsos, strupos teikumos izstāstīja par to, ka kārtīgu kuģu Nardā nav, par krāvēja ieteikto Klovisu un pēcāk noslēgto vieno�anos. Ta�u tajā mirklī, kad no Horsta mutes izskanēja vārds "bar�as", klausītāju dusmīgie un neapmierinātie izsaucieni pārmāca kalēja balsi.

Iznācis priek�ā, Lorings pacēla rokas, pievērsdams ciematnieku uzmanību. Bar�as? iesaucās kurpnieks. Bar�as? Mēs nevēlamies nekādas smirdīgas bar�as! Viņ� nospļāvās pie kājām, skanot atbalsta saucieniem no pūļa.

-�� Klusāk! Delvins sacīja. Ja tā bļaustīsimies, mūs sadzir�dēs. Kad uguns sprakstē�ana atkal bija skaļākais dzirdamais troksnis, viņ� lēnā balsī turpināja: Es piekrītu Loringam. Bar�as mums neder. Tās ir pārāk lēnas un nedro�as. Turklāt mēs būsim saspiesti kā siļķes vienā mucā, bez mazākās iespējas mirklim vienatnē, bez kāda patvēruma. Un cik ilgi? Horst, Elēne ir sestajā mēnesī. Tu ta�u negribi, lai viņa un citi, kas nejūtas veseli vai gana stipri, nedēļām ilgi sēdētu svelmainos saules staros.

-�� Mēs varam pārvilkt pāri tilpnēm brezentu, Horsts atbil�dēja. Nekas labs jau tas nav, bet vismaz pasargātu mūs no saules un lietus.

Kārvahallie�u sa�ukstē�anos pārtrauca Birgitas balss: Mani uztrauc vēl kas cits. Ļaudis pa�ķīrās, lai viņa varētu iznākt pie ugunskura. Ja sarēķinām divus simtus Klovisam maksājamo kronu un naudu, ko Darmens ar brāļiem iztērēja �odien, esam paliku�i teju tuk�iem makiem. Mūsu bagātība at�ķirībā no pil�sētnieku bagātības nekad nav slēpusies zeltā, bet mājlopos un saimniecībās. Mūsu saimniecības palika Kārvahallā, un atlicis ir vien pāris lopiņu. Pat ja mēs kļūstam par pirātiem un bar�as nozogam, kā mēs nopirksim pārtiku ceļojumam līdz Teirmai un pēc tam tālāk uz dienvidiem?

-�� Svarīgi, Horsts noducināja, būtu vispirms nokļūt līdz Teirmai. Kad būsim tur, tad domāsim par to, kā rīkoties turp�māk� Iespējams, mums nāksies ķerties pie krasākiem paņēmie�niem.

Loringa kaulainā seja savilkās grumbu mud�eklī. Pie krasā�kiem? Ko tu ar to gribi teikt? Vai tad līdz�inējais ceļojums nebija gana krass? Lai ko tu teiktu, es nesēdī�os tajās nolāpītajās bar�ās, vēl jo vairāk pēc tā visa, ko mēs pārcietām Korē. Bar�as ir pare�dzētas graudiem un lopiem. Mums ir vajadzīgs kuģis ar kajītēm un nārām, kurās var ērti izgulēties. Kāpēc nepagaidīt vēl nedēļu vai mazliet ilgāk, ja nu ierodas kāds kuģis, kuru varam nolīgt? No tā ta�u nekļūs ļaunāk, ko? Vai varbūt� Lorings turpināja skaļi prātot krietnu stundas ceturksni, sadomādams veselu iebildumu gūzmu, tad deva vārdu Teinam un Ridlijam, kuri atbalstīja viņa viedokli.

Ta�u runas aprāvās, kad Rorans izlocīja kājas un izslējās pilnā augumā, ar piecel�anos vien apklusinādams kārvahallie�us. Viņi aizturētu elpu gaidīja vēl vienu aizrautīgu runu.

Vai nu bar�as, vai gājiens kājām, jauneklis pateica.

Un tad devās gulēt.

Kad Rorans izrausās no telts, kurā nak�ņoja kopā ar Baldoru, augstu virs galvas karājās spo�s mēness. Jauneklis aiz�āpoja līdz nometnes robe�ai un nomainīja sardzē stā�vo�o Albrihu.

Neko neparastu nemanīju, Albrihs no�ukstēja un aizslīdēja tumsā.

Rorans nospriegoja loku un iesprauda zemē pa ķērienam trīs bultas ar zosu spalvām galā, tad ietinās cie�āk segā un saritinājās pie klints, kas slējās pa kreisi no viņa. No �īs vietas varēja lieliski pārskatīt nogāzi un tuvējos tum�os pakalnus.

Rorans bija pieradis sadalīt apkārtni kvadrātos un tad katru rūpīgi pētīt veselu minūti, mēģinot ieraudzīt kādu kustību vai gaismas atblāzmu, kas varētu liecināt par ienaidnieka tuvo�anos. Ta�u drīz vien jaunekļa domas aizklīda no �īs garlaicīgās nodar�bes, sapņainā juceklībā svaidīdamās no viena priek�meta pie cita. Viņ� iekoda vaiga iek�pusē, lai piespiestu sevi sakopot uzmanību. Tik siltā laikā bija grūti palikt nomodā�

Rorans priecājās, ka viņam nebija iekritusi kāda no divām sardzes maiņām pirms rītausmas, jo tās neļāva kārtīgi izgulēties, tāpēc visu dienu viņ� jutās noguris.

Uzbrāzmoja vēj�, pakutinādams ausi un likdams pār kaklu pār�skriet nelāgai nojausmai. Savādais pieskāriens nobiedēja Roranu, nodzēsdams visas sajūtas un to vietā atstādams vien pārliecību, ka viņam un pārējiem kārvahallie�iem draud nāves briesmas. Sirdij strauji sitoties, viņ� drebēja kā drudzī, savaldīdamies, lai nebūtu jāņem kājas pār pleciem.

Kas ar mani notiek ?! Pat bultas uzlik�ana uz stiegras prasīja neticamu piepūli.

Austrumos pie apvār�ņa pavīdēja ēna. Saskatāma vien kā tuk�ums starp zvaigznēm, tā līdzīgi saplosītam �ķidrautam slī�dēja pār debesīm, līdz aizsedza mēnesi, kur tā uz brīdi aizkavējās.

Izgaismotus no aizmugures, Rorans ieraudzīja razaku dīvainā auļotāja caurspīdīgos spārnus.

Melnais neradījums atvēra knābi un izgrūda garu, griezīgu spiedzienu. Rorans saviebās skaņas skaļums un augstums sāpīgi iedzēla ausīs, asinis stindzināja, bet prieku un cerību pārvērta nomāktībā un izmisumā. Kliedziens pamodināja visu me�u. Putni un dzīvnieki daudzu jūd�u apkārtnē pamodās ar satrauktu, baiļu pārņemtu balsu kori, un, Roranam par lielu satraukumu, tiem pievienojās arī kārvahallie�u nu jau pavisam nelielais ganām�pulks.

Streipuļodams no koka pie koka, Rorans atgriezās nometnē, �ukstēdams ikvienam sastaptajam: Tuvumā ir razaki. Esiet klusi un palieciet savās vietās. Viņ� ievēroja, ka arī pārējie sargi steidzīgi apstaigā ciematniekus, atgādinādami tiem ko līdzīgu.

No telts ar �ķēpu rokā izmetās Fisks un ierēcās: Vai mums uzbrūk? Kas sacēla �o nolāpīto� Tajā mirklī Rorans uzgāzās virsū namdarim, lai apklusinātu viņu, un, nogāzies uz ievainotā labā pleca, sāpēs izgrūda apslāpētu vaidu.

-�� Razaki, Rorans nogārdza.

Fisks sastinga un �ukstus vaicāja: Ko man darīt?

-�� Palīdzi nomierināt lopus.

Abi kopā aizlavījās cauri nometnei uz tuvējo pļaviņu, kur nak�ņoja kazas, aitas, ēzeļi un zirgi. Zemnieki, kam piederēja vairums mājlopu, gulēja tuvāk saviem aizbilstamajiem; viņi bija pamodu�ies un mēģināja nomierināt dzīvniekus. Rorans pateicās liktenim, ka savā paranojā bija uzstājis, lai lopus piesietu gar pļa�vas malu, kur koki un krūmi palīdzētu tos paslēpt no nevēlamām acīm.

Mēģinādams nomierināt aitu pulciņu, Rorans pacēla skatienu uz baiso melno ēnu, kas vēl arvien aizsedza mēnesi kā milzīgs sikspārnis. Jauneklis ar �ausmām pamanīja, ka tā sāk virzīties uz viņu slēptuves pusi. "Ja tas briesmonis atkal iebrēksies, mēs būsim pagalam."

Tad, kad razaks parādījās virs nometnes, vairums dzīvnieku bija apklusu�i, izņemot kādu ēzelīti, kur� spītīgi turpināja īdēt.

Rorans, ilgi negaidīdams, nometās uz viena ceļa, uzmeta bultu uz stiegras un ietrieca to lopiņam starp ribām. �āviens trāpīja tie�i mērķī, un dzīvnieks bez skaņas novēlās zemē.

Tomēr izrādījās par vēlu ēzeļa brēcienus bija sadzirdējis razaks. Briesmonis pagrieza galvu klajuma virzienā un sāka nolaisties, izstiepis nagus uz priek�u un apdvesdams visu ar neiz�turamu smirdoņu.

"Ir pienācis laiks, lai pārliecinātos, vai mēs spējam nogalināt visļaunākos murgus," Rorans nodomāja. Fisks, nometies kņūpus viņam līdzās, pasvārstīja rokā �ķēpu, gatavodamies sviedienam, tikko bi'iesmonis nonāktu aizsniedzamības robe�ās.

Mirklī, kad Rorans uzvilka loku cerēdams sākt un beigt kauju ar vienu trāpīgu �āvienu -, viņa uzmanību novērsa kus�tību vilnis me�malā. No krūmiem izlēk�oja brie�u bars. Tie aizauļoja pāri pļavai, nelikdamies ne zinis par kārvahallie�iem un lopiem, jo dzīvniekus dzina vienīgi alkas izglābties no razaka. Gandrīz veselu minūti brie�i �āvās garām Roranam, sacirzdami mālaino augsni ar saviem asajiem nagiem un pa brīdim pazibinādami mēnessgaismā balto ieloku ieskautās acis. Pārbiedētie radījumi atradās tik tuvu, ka jauneklis spēja saklausīt to saraus�tīto elpu.

�ķita, ka daudzie brie�i izkliedēju�i briesmoņa aizdomas un novērsu�i tā uzmanību no ciematniekiem, jo spārnotais monstrs likās pārdomājam, tad apmeta vēl vienu loku pār pļavu, lai pēcāk pagrieztos uz dienvidu pusi un aizslīdētu tālāk gar kori, beigu beigās pazuzdams naktī.

Rorans un pārējie kārvahallie�i palika kā sastingu�i savās slēptuvēs, līdzīgi plēsoņas medītiem tru�iem, kuri baidās, ka razaka aizlido�ana ir tikai manevrs, lai izvilinātu tos atklātā vietā, kur tiem uzbruktu otrs radījums, kas palicis uzglūnēt no slēpņa. Saspringu�i un uztraukti viņi nogaidīja vairākas stun�das, vairīdamies pakustināt kaut pirkstu, ja nu vienīgi tādēļ, lai uzvilktu loku.

Kad mēness sāka laisties uz rietu, tālumā atskanēja razaka sirdi stindzino�ā kliedziena atbalss� un tad viss noklusa.

"Mums paveicās," Rorans nosprieda, pamozdamies nākamajā rītā. "Bet mēs nevaram paļauties, ka veiksme mūs izglābs arī nākamajā reizē."

Pēc razaka parādī�anās nevienam vairs nebija iebildumu pret ceļo�anu bar�ā. Glu�i pretēji, visi vēlējās pēc iespējas ātrāk doties projām, daudzi pat apjautājās Roranam, vai nevar sarunāt aizce�ļo�anu jau �odien, nevis gaidīt līdz rītam.

-�� Kaut nu tas būtu iespējams, viņ� atbildēja, ta�u mums vēl ir pārāk daudz darāmā.

Vēl pirms brokastīm viņ� kopā ar Horstu un vēl vairākiem vīriem devās uz Nardu. Rorans apzinājās, ka viņ� riskē, jo varēja tikt sazīmēts, tomēr veicamais uzdevums bija pārāk svarīgs, lai uzticētu to kādam citam. Turklāt jauneklis bija pārliecināts, ka �obrīd viņa izskats stipri at�ķiras no plakātā attēlotā, tāpēc nevie�nam neienāks prātā, ka tas varētu būt viens un tas pats cilvēks.

�oreiz viņi iekļuva pilsētā bez kādām grūtībām, jo pie vārtiem stāvēja cits sargu pāris. Viņi devās uz ostu un aizgādāja Klovisam salīgtos divus simtus kronu. īpa�nieks komandēja vīru pulciņu, kas gatavoja bar�as braucienam.

-�� Paldies tev, Di�veseri, kapteinis pateicās, piesiedams mai�siņu ar monētām pie jostas. Kas gan labāk par zeltu padara gai��āku cilvēka dienu? Viņ� aizveda kārvahallie�us pie darba galda un izritināja uz tā Nardas apkārtnes ūdeņu karti ar piezīmēm par da�ādu straumju stiprumu, klin�u, smil�u sēkļu un citu bīstamu veidojumu izvietojumu un dziļuma mērījumiem daudzu gadu des�mitu garumā. Ar pirkstu novilcis līniju līdz mazam līcītim tie�i uz dienvidiem no Nardas, Kloviss sacīja: Te mēs uzņemsim jūsu lopus. �ajā gadalaikā paisumi un bēgumi nav lieli, ta�u mēs nevē�lamies cīnīties ar tiem, tāpēc neņemiet ļaunā, bet mums jādodas projām tūlīt pēc tam, kad paisums sasniegs augstāko punktu.

-�� Paisums? Rorans pārvaicāja. Vai tad vieglāk nebūtu sagaidīt bēgumu un ļaut tam iznest mūs jūrā?

Kloviss pielika pirkstu pie deguna un piemiedza aci. Jā, tas tiesa, un arī es esmu tā sācis ne vienu vien braucienu. Ta�u �oreiz negribam atrasties pludmalē, dzenot jūsu lopus uz klāja, kad sāk celties ūdens, tas aiznestu mūs tālāk uz zemes pusi. Ja izvēlēsimies paisumu, tad tādas briesmas nedraudēs. Tiesa, mums jākustas raiti, lai nepaliktu uz sēkļa, kad ūdeņi sāks atkāpties. Ja tas izdosies, jūra papūlēsies mūsu vietā, ko?

Rorans pamāja. Viņ� uzticējās Klovisa pieredzei. Cik viru vajadzēs, lai aizpildītu komandas?

-�� Nu, man izdevās atrast septiņus pui�us spēcīgus, uzti�camus, labus jūrniekus, kas piekrita �im mazajam, dīvainajam piedzīvojumam. Lieciet aiz auss, vairums vīru vakar, kad viņus sadzinu rokā, strēba grādīgo, nodzerdami pēc pēdējā brauciena saņemto algu, bet rīt no rīta viņi būs skaidri kā stikliņi, to es varu apsolīt. Tā kā varēju atrast tikai septiņus, man vajadzētu vēl �etrus.

-�� Skaidrs. Būs �etri, Rorans atbildēja. Mani vīri neko nesa�prot no jūrā brauk�anas, toties ir spēcīgi un gatavi mācīties.

Kloviss nokrek�ķējās. Katrā braucienā es �ā vai tā parasti ņemu līdzi pārīti jauniņo. Ja tik �ie izpildīs pavēles, viss būs kārtībā. Ja ne, dabūs ar atsaites tapu pa galvu, to es apsolu. Man vajadzēs deviņus sargus pa trim uz katras liellaivas. Bet tiem nu gan nevajadzētu būt tik zaļiem kā jūsu jūrnieki, citādi es nekustē�u projām no �īs piestātnes, pat ja jūs piesolītu man visu pasaules viskiju.

Rorans atļāvās drūmi pasmaidīt. Katrs mans vīrs ir daudz�kārt pārbaudīts kaujā.

-�� Un viņi visi pakļaujas tev, Di�veseri? vaicāja Kloviss. Vēro�dams Gedriku, Delvinu un pārējos, kurus viņ� redzēja pirmo reizi, kapteinis pakasīja zodu. Cik daudz vīru tev ir?

-�� Pietiekami.

-�� Pietiekami, tu saki. Es tikai lauzīju galvu. Tad Kloviss atmeta ar roku. Neliecies par mani ne zinis! Mana mēle reizēm skrien pa priek�u veselajam saprātam vismaz tēvs mani par to strostēja. Mans pirmais palīgs, vārdā Torsons, �obrīd pie tirgotāja iepērk pārtiku un aprīkojumu. Jums tak lopi būs jābaro, ja pareizi saprotu?

-�� Tas tiesa.

-�� Tad varbūt atgādājiet barību �urp! Sakrausim tilpnēs, tikko būsim uzslēju�i mastus.

Visu rīta cēlienu un pēcpusdienu Rorans un pārējie Kārva�hallas vīri nopūlējās vaiga sviedros, lai nogādātu Loringa dēlu sagādāto pārtiku no noliktavas, kur tā glabājās, uz nojumēm, kur ceļam tika postas bar�as.

Kad Rorans pa laipu uznesa uz "Edelīnas" klāja un padeva jūrniekam, kas gaidīja tilpnē, maisu ar miltiem, Kloviss nogrozīja galvu: Vairums te nebūt nav lopu barības, Di�veseri.

-�� Tas tiesa, Rorans atbildēja. Bet mums tas viss ir vaja�dzīgs. Viņam par lielu atvieglojumu, Kloviss neuzmācās ar izpra�ņā�anu.

Kad viss bija sanests tilpnēs, Kloviss pasauca Roranu. Jūs varat doties atpakaļ. Mēs ar pui�iem sakārtosim pārējo. Tikai atceries trīs stundas pēc saullēkta tev ar visiem solītajiem vīriem ir jābūt piestātnē, citādi mēs nokavēsim paisumu.

-�� Mēs būsim klāt.

Atgriezies nometnē, Rorans palīdzēja Elēnai un pārējiem sasai�ņot mantas. Tam nevajadzēja daudz laika, jo viņi bija pieradu�i ik rītu nometni nojaukt. Tad viņ� izvēlējās duci vīru, kuriem kopā ar viņu nākamajā rītā vajadzēja doties uz Nardu. Visi ciema vīri bija dū�īgi karotāji, ta�u Rorans lūdza labākos, tādus kā Horsts un Delvins, palikt kopā ar pārējiem kārvahallie�iem, gadījumāja parādītos Impērijas kareivji vai atgrieztos razaki.

Kad iestājās nakts, ciematnieki sadalījās divās grupās. Rorans, tupēdams uz klintsbluķa, noskatījās, kā Horsts aizved ļau�u rindu lejup pa nogāzi uz līcīti, kur tie rīt sagaidīs liellaivas.

Pienāca Orvals un sakrustoja rokas uz krūtīm. Kā tu, Di�ve�seri, domā, vai viņi būs dro�ībā? Viņa balsī jautās uztraukums, glu�i kā uzvilkta loka stiegra.

Arī Rorans bija nemierīgs, tomēr viņ� atbildēja: Domāju, ka viss būs kārtībā. Varu saderēt ar tevi uz mucu sidra, ka viņi vēl saldi gulēs, kad mēs rīt piestāsim krastā. Tu, sev par prieku, varēsi pamodināt Nollu. Kā tas izklausās? Orvals pasmaidīja, kad Rorans pieminēja viņa sievu, un pamāja, vismaz ārēji atguvis sirdsmieru.

Es ceru, ka man ir taisnība. Rorans palika tupam uz bluķa, salīcis kā skarba gārgola, kamēr ciematnieku tum�ā virkne nepagaisa no skatiena.

Vīri pamodās stundu pirms rītausmas, tikko debesis sāka iekrāsoties gai�i zaļas. Miklais nakts gaiss stindzināja roku pirk�stus. Rorans apslacīja seju ar ūdeni, tad uzsēja mugurā loku un bultu maku, aizbāza aiz jostas veseri un paņēma rokās Fiska gata�voto vairogu un Horsta kalto �ķēpu. Arī pārējie apbruņojās līdzīgi, tikai aplikdami kaujās pie Kārvahallas iegūtos zobenus.

Visi trīspadsmit vīri skrie�us devās lejup pa nogāzi, līdz nonāca pie Nardas ceļa un drīz pēc tam arī pie pilsētas galvenajiem vārtiem. Rorans ar ba�ām ievēroja, ka sardzē atkal stāv tie divi kareivji, kuri bija pra�ņāju�i viņus pirmajā reizē. Arī tagad ieeju pilsētā aiz�ķērsoja sakrustotas āvas.

-�� �oreiz jūsu ir krietni vairāk, sirmais secināja. Arī sejas ir citas. Izņemot tevi. Viņ� norādīja uz Roranu. Laikam tu gribi, lai es noticu, ka arī �ķēpu un vairogu tu izmanto, lai virpotu podus?

-�� Nē. Mūs salīga Kloviss, lai mēs aizsargātu viņa liellaivas ceļā līdz Teirmai.

-�� Jūs? Algotņi? Kareivji sāka smieties. Tak iepriek� teicāt, ka tirgotāji.

-�� Par sargā�anu maksā labāk.

Sirmais vīrs saviebās. Tu melo. Es reiz izmēģināju algotņa amatu un bie�āk gāju gulēt neēdis nekā ēdis. Cik tad jūsu tirgotāju pulks ir liels? Septiņi vakar un divpadsmit �odien trīspadsmit, ieskaitot tevi. Izskatās pārāk liels pulks pāris vei�kalnieku pavadī�anai. Sarga acis samiedzās �aurāk, kad viņ� ņēmās pētīt Rorana seju. Tu izskaties kaut kur redzēts. Kā tad tevi godāt?

-�� Di�veseris.

-�� Un varbūt tavs priek�vārds ir Rorans, ko�

Rorans trieca �ķēpu uz priek�u, caururbdams sirmā kareivja kaklu. Iz�ļācās spilgti sarkanu asiņu �alts. Atlaidis �ķēpa kātu, Rorans izrāva veseri un pagriezās, lai ar vairogu atvairītu otra kareivja āvu. Tad veseris apmeta gaisā slaidu loku un Rorans sa�ķaidīja vīra bruņucepuri.

Viņ� elsodams stāvēja starp abiem līķiem. Tagad esmu noga�linājis desmit. ^

Orvals un pārējie vīri satriekti vērās uz Roranu. Nespēdams izturēt viņu skatienus, Rorans uzgrieza tiem muguru un pamāja uz caurteku, kas bija izbūvēta zem ceļa. Paslēpiet ķermeņus, pirms kāds tos ir pamanījis, viņ� strupi pavēlēja. Vīri metās izpildīt rīkojumu, bet Rorans tikmēr nopētīja mūrus, vai nemanīs vēl kādu sargu. Par laimi, nevienu nemanīja nedz uz mūriem, nedz uz ielas vārtu tuvumā. Viņ� noliecās un izrāva savu �ķēpu, ar zāles kum�ķi notīrīja asmeni.

-��� Darīts, izrāpies no grāvja, ziņoja Mandels. Par spīti bārdai, jaunais vīrietis izskatījās bāls.

Rorans pamāja un, saņēmis dū�u, vērsās pie vīriem. Klau�sieties. Mēs dosimies uz piestātnēm raitā, bet nosvērtā solī. Mēs neskriesim. Ja sacelsies trauksme iespējams, kāds tomēr kaut ko dzirdēja vai manīja -, izturieties pārsteigti, izrādiet ziņkāri, bet ne bailes. Lai ko jūs darītu, nedodiet cilvēkiem iemeslu turēt mūs aizdomās. No tā ir atkarīgas jūsu tuvinieku un draugu dzīvības. Ja mums uzbruktu, jāparūpējas tikai par vienu lai bar�as dotos ceļā. Nekam citam nav nozīmes. Vai visi visu saprata?

-�� Skaidrs, Di�veseri, vīri atbildēja.

-�� Tad ejam.

Soļodams cauri Nardai, Rorans izjuta tādu spriedzi, ka likās viņ� varētu uzsprāgt tūksto� sīkās lauskās. Par ko es esmu sevi padarījis? viņ� prātoja. Jauneklis nopētīja katru pretimnācēju vīrus, sievietes, bērnus, pat suņus, mēģinādams saskatīt iespēja�mos ienaidniekus. Viss apkārt �ķita nedabiski spilgts un izzīmēts līdz katram sīkumam; likās, ka viņ� spēj saskatīt katru diedziņu cilvēku drānās.

Ostā viņi nonāca bez kādiem kavēkļiem. Kloviss ieminējās: Agri gan, Di�veseri. Man tas cilvēkos patīk. Ļaus mums visu sakārtot uz Ūsiņu, pirms dodamies jūrā.

-�� Vai mēs varam būrāt projām jau tagad? Rorans vaicāja.

-�� Tas nu gan nebūtu prāta darbs. Jāpagaida, līdz paisums būs beidzis kāpt, jā gan. Kloviss apklusa un pirmo reizi kārtīgi nopētīja trīspadsmitnieku. Tad kapteinis sacīja: Klau, kas noti�cis, Di�veseri? Jūs izskatāties tā, it kā būtu redzēju�i vecā labā Galbatoriksa rēgu.

-�� Tas nav nekas tāds, ko pāris stundās svaigā jūras gaisā nevarētu izvēdināt, Rorans attrauca. Viņ� bija tā uztraucies, ka nespēja pasmaidīt, tomēr izdarīja visu iespējamo, lai sejas izteiksme kļūtu kaut nedaudz rāmāka, tā cerot nomierināt kap�teini.

Kloviss uzsvilpa un pasauca divus jūrniekus no bar�ām. Abi bija nosauļoju�ies lazdu rieksta brūnumā. �is te ir Torsons, mans pirmais palīgs, kapteinis iepazīstināja, norādīdams uz vīru labajā pusē. Uz Torsona kailā pleca bija ietetovēts lidojo�s pūķis. Viņ� būs galvenais uz "Meribellas". Un �is melnais suns ir Flints. Viņ� komandēs "Edelīnu". Kamēr esat uz klāja, katrs viņu vārds ir likums tāpat kā manējais uz "Sarkanā vepra". Jūs visi paklausieties viņiem un man, nevis Di�veserim� Tagad, ja sapratāt mani, varat to apliecināt ar skaļu "jā".

-�� Jā, atsaucās kārvahallie�i.

-�� Tā, tagad tiekam skaidrībā: kuri būs palīgi un kuri apsargi? Pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība, es nespētu at�ķirt vienus no otriem.

Jau piemirsu�i Klovisa piekodinājumu, ka tagad visu noteiks viņ�, nevis Rorans, ciematnieki pievērsās jauneklim, lai saprastu, vai paklausīt kapteinim. Rorans pamāja, un vīri sagrupējās divos pulciņos, kurus Rorans sadalīja vēl sīkākās grupiņās, norādot, uz kuras bar�as katram kārvahallietim kāpt.

Turpmākās pusstundas laikā Rorans kopā ar jūrniekiem bei�dza gatavot "Sarkano vepri" ceļam, vienlaikus klausīdamies, vai nemanīs kādu trauksmes zīmi. Mūs sagūstīs vai pat nogalinās, ja kavēsimies ilgāk, viņ� nodomāja un, uzmetis skatienu ūdenslīme�nim pie piestātņu pāļiem, norausa no pieres sviedrus.

Rorans satrūkās, kad Kloviss saņēma viņa apak�delmu.

Glu�i neapzināti jauneklis paķēra veseri un līdz pusei izvilka no aizjostes. Nemiers bija aiz�ņaudzis kaklu.

Klovisu �āda iztrūk�anās pārsteidza. Klau, Di�veseri, es tevi visu laiku vēroju un netieku gudrs kā tu panāc tādu uzticību no saviem vīriem? Esmu burājis ar neskaitāmiem kapteiņiem, pat nespē�u visus atcerēties, tomēr neviens no tiem nav spējis panākt tādu paklausību, nepaceļot balsi.

Rorans nesavaldījās un iesmējās. Es tev atklā�u savu noslē�pumu. Es viņus izglābu no verdzības vai pat apē�anas.

Klovisa uzacis uzrāvās aug�up teju līdz vietai, kur sāka augt mati. Vai tie�ām? Tas nu būtu stāsts, ko es gribētu dzirdēt.

-�� Negribētu vis.

Pēc mirkļa Kloviss atzina: Nē, laikam tev taisnība. Viņ� paskatījās pāri bortam. Kaut mani pakārtu. Cik nu saprotu, mēs varam atdot galus. O, un tur nāk mana mazā Galina, tie�i laikā kā tāds pulkstenītis.

Ducīgais vīrs pārlēca uz laipas, no tās uz piestātnes, kur apskāva tum�matainu, gadus trīspadsmit vecu meiteni un sie�vieti, kura, pēc visa sprie�ot, bija viņas māte. Kloviss sabu�ināja meitenes matus un noteica: Uzvedies godīgi, kamēr bū�u pro�jām, sarunāju�i?

-�� Jā, tēt.

Vērodams, kā Kloviss atvadās no savējiem, Rorans iedomā�jās kareivjus, kas gulēja grāvī pie pilsētas vārtiem. "Arī viņiem, iespējams, bija ģimene. Sievas un bērni, kuri viņus mīlēja, un mājas, kurās katru vakaru atgriezties�" Kaklā sakāpa nelabums, tāpēc, lai nesāktu vemt, viņ� piespieda sevi domāt par gaidāmo ceļojumu.

Kārvahallie�i uz liellaivām izskatījās arvien satrauktāki. Bai�dīdamies, ka viņi varētu zaudēt savaldību, Rorans izstaigājās pa klāju un izstaipījās, izlikdamies pilnīgi mierīgs. Beidzot Kloviss uzkāpa atpakaļ uz "Sarkanā vepra" un uzsauca: Atdodam galus, pui�i! Mūs sauc sāļie pla�umi!

Viri uzvilka laipas uz klāja, atraisīja virves, kas noturēja liel�laivas pie piestātnēm, un uz visām trijām bar�ām pacēla buras. Gaisā ieskanējās pavēles, ko drīz nomainīja dziedo�a sasauk�a�nās tur vīri ritmā vilka tauvas.

Viņiem aiz muguras uz piestātnes palika stāvam Galina un viņas māte, vērodamas, kā bar�as dodas jūrā. Viņas sastingu�as klusēja, un pāri abu drūmajām sejām tum�as ēnas meta kapuces.

-�� Mums, Di�veseri, ir paveicies, Kloviss noteica, uzsizdams jauneklim pa plecu. �odien vēj� mums bi�ķi palīdz. Varbūt mums pat nevajadzēs ķerties pie airiem, lai tiktu līdz līcītim, pirms paisumu nomainīs bēgums!

Kad "Sarkanais vepris" bija Nardas lī�a vidū un vēl savas desmit minūtes līdz atklātas jūras solītajai brīvībai, notika tas, par ko Rorans bija baidījies, pāri viļņiem no akmens ēku puses atskanēja zvanu un tauru skaņas.

-�� Kas tur? viņ� vaicāja.

-�� Nezinu gan, Kloviss novilka. Saraucis pieri, viņ� vēroja pilsētu. Varētu būt ugunsgrēks, tiesa, dūmus nekur nemana. Varbūt apkaimē pamanīti urgļi� Tad kapteiņa sejā iezagās rūpju rieva. Vai jūs no rīta kādu uz ceļa nemanījāt?

Rorans papurināja galvu, baidīdamies, ka balss viņu var nodot.

Flints iznāca viņiem līdzās uz "Edelīnas" klāja un uzsauca:

-�� Kaptein, vai griezīsimies atpakaļ? Rorans sagrāba bar�as sānu ar tādu spēku, ka sadzina skabargas zem nagiem, gatavs iejaukties, tomēr negribēdams izskatīties pārāk satraukts.

Atrāvis skatienu no Nardas, Kloviss noaurojās: Nē. Mēs nokavēsim paisumu.

-�� Skaidrs, kaptein! Bet es atdotu dienas algu, lai uzzinātu, kas tur par traci.

-�� Es arī, Kloviss nomurmināja.

Ēkām un mūriem aiz muguras sarūkot arvien mazākiem, Rorans notupās bar�as pakaļgalā, apņēma ceļgalus ar rokām un atspiedās pret kajītēm. Viņ� paskatījās debesīs, izbrīnīts par to dziļumu, dzidrumu un krāsu, tad pameta skatienu atpakaļ "Sar�kanā vepra" mutuļojo�i zaļajā ķīļūdenī, kurā plīvoja jūraszāļu lentes. Liellaivas �ūpo�anās ieaijāja viņu kā �ūpulis. "Cik gan skaista diena," viņ� nodomāja, pateicīgs, ka var to piedzīvot.

Kad bar�as tika ārā no ostas Roranam par milzīgu atvieg�lojumu jauneklis pa kāpnēm uzkāpa uz klāja aiz kajītēm, kur stāvēja Kloviss, turēdams roku uz stūres sviras un vadīdams liellaivu. Kapteinis sacīja: O, ceļojuma pirmā diena vienmēr ir priecīga satraukuma pilna, tikai vēlāk tu saproti, cik draņķīgs ir ēdamais, un sāc ilgoties pēc mājām.

Rorans apzinājās, ka viņam vajag izdibināt pēc iespējas vairāk par bar�as vadī�anu, tāpēc iztaujāja Klovisu par da�ādu uz klāja redzamu ierī�u nosaukumiem un pielietojumu. Kapteinis ar lielu prieku izstāstīja jauneklim par bar�u un kuģu vadī�anu, kā arī par burā�anas mākslu kopumā.

Pēc divām stundām Kloviss norādīja uz �auru pussalu, kas stiepās �ķērsām viņu kursam. Aiz tās būs mūsu līcītis. Rorans izslējās pilnā augumā pie laivas borta un izstiepa kaklu, mēģinā�dams pārliecināties, ka ar kārvahallie�iem viss ir kārtībā.

Kad "Sarkanais vepris" aplieca akmeņaino zemesragu, līcī�a tālajā malā atklājās balta smil�u pludmale, kurā bija sapulcēju�ies bēgļi no Palankāra ielejas. Ļaudis uzgavilēja un sāka māt, kad aiz klintīm parādījās bar�as.

Rorans atviegloti nopūtās.

Līdzās stāvo�ais Kloviss ne�petni nolamājās. Man bija nelāga nojauta no pirmā brī�a, kad tu, Di�veseri, parādījies manā pagalmā. Mājlopi, ko tu neteiksi. Bāc! Apvedi mani ap stūri kā puiku, tā gan!

-�� Tu aizvaino mani, Rorans atbildēja. Es nemeloju. �is ir mans ganāmpulks, un es esmu tā gans. Vai tad es nedrīkstu viņus nosaukt par "avīm", ja vēlos?

-�� Sauc �os, kā gribi, bet es nesalīgu vest cilvēkus uz Teirmu. Kādēļ gan tu man neatklāji, ko taisies pārvadāt, es tagad sāku prātot un vienīgā atbilde, ko spēju saskatīt pie apvār�ņa, liecina: lai kas tev būtu aiz ādas, tas nozīmē nepatik�anas� nepatik�anas tev un nepatik�anas man. Man vajadzētu jūs vienkār�i izsēdināt krastā un atgriezties Nardā.

-�� Bet tu to nedarīsi, Rorans stindzino�i klusi noskaldīja.

-�� Tie�ām? Kāpēc tad ne?

-�� Tāpēc, Klovis, ka man �īs bar�as ir vajadzīgas, un es darī�u visu iespējamo, lai tās paturētu. Visu. Izpildi salīgto, un tevi gaida mierīgs ceļojums un atkalredzē�anās ar Galinu. Ja ne� Draudi izklausījās draņķīgāk, nekā bija domāti; Rorans netaisījās noga�lināt Klovisu, tomēr, ja kapteinis nepiekristu, viņ� bija gatavs nardieti izsēdināt jebkurā piekrastē.

Klovisa seja piesarka, ta�u viņ� pārsteidza Roranu, nokrem�ļojoties un nosakot: Skaidrs, Di�veseri. Apmierināts ar kap�teiņa piekri�anu, Rorans atkal pievērsās pludmalei.

Tad aiz viņa kaut kas noklak�ķēja.

Glu�i instinktīvi Rorans pieliecās, palēca sāņus un aizsedza galvu ar vairogu. Viņa roka nodrebēja, kad pret vairogu sa�ķīda atsaites tapa. Rorans nolaida aizsegu un drūmi paskatījās uz Klo�visu, kur� pa klāju lēnām kāpās atpakaļ.

Rorans papurināja galvu, nenovērsdams acis no pretinieka.

-�� Tu, Klovis, mani nepieveiksi. Es vaicā�u vēlreiz: vai tu pildīsi salīgto? Ja ne, es izsēdinā�u tevi krastā, pārņem�u laivas savā ziņā un piespiedī�u tavus vīrus kopā ar mani doties līdz Teirmai. Es nevēlos izpostīt tavu arodu, bet ja tu mani piespiedīsi to darīt� Kā būs? �is var būt parasts, mierīgs brauciens, ja tu mums palīdzēsi. Atceries, mēs tev jau samaksājām.

Saņēmies un lepni izriezis krūtis, Kloviss atbildēja: Ja es piekritī�u, tad tev būs jāpagodina mani ar skaidrojumu, kāpēc bija vajadzīga �ī krāp�anās, kāpēc �ie cilvēki atrodas krastā un no kurienes viņi nāk. Lai cik zelta tu man solītu, es nedarī�u neko tādu, kas neatbilst maniem uzskatiem; nedarī�u gan. Vai jūs esat laupītāji? Vai kalpojat nolāpītajam karalim?

-�� Tas, ko es varu izstāstīt, pakļaus tevi vēl lielākām bries�mām.

-�� Es uzstāju.

-�� Vai esi dzirdējis par Kārvahallu Palankāra ielejā? Rorans vaicāja.

Kloviss pasvārstīja plaukstu. Reizi vai divas. Kāpēc tu jautā?

-�� Tu redzi �o ciematu tur, pludmalē. Mums bez kāda iemesla uzbruka Galbatoriksa kareivji. Mēs pretojāmies, bet, kad stā�voklis kļuva ļaunāks, �ķērsojām Kori un gar krastu sasniedzām Nardu. Galbatorikss ir piedraudējis ikviens kārvahallietis, lai tas būtu vīrs, sieva vai bērns, tiks nogalināts vai padarīts par vergu. Lai izdzīvotu, mums ir tikai viena iespēja nokļūt līdz Surdai. Rorans apzināti neminēja razakus; viņ� negribēja pārbiedēt Klovisu līdz nāvei.

Rūdītais jūras vilks izskatījās nobālējis. Vai jums vēl arvien dzenas pakaļ?

-�� Dzenas gan. Tikai Impērijai mūs vēl ir jāatrod.

-�� Un vai tu zini, kāpēc pilsētā sacēlās trauksme?

Ļoti klusu Rorans atzina: Es nogalināju divus kareivjus, kas atpazina mani. Atzī�anās pārsteidza Klovisu kapteinim iepletās acis, viņ� paspēra pāris soļu atpakaļ, un, sa�ņaudzoties dūrēm, zem apak�delmu ādas noviļņoja muskuļi. Kāda būs tava izvēle, Klovis? Krasts jau ir tuvu.

Kad jūrnieka pleci no�ļuka un no sejas nozuda bramanīgā izteiksme, Rorans zināja, ka guvis virsroku. Velns par stenderi! Es karalim neesmu nekāds draugs; aizgādā�u jūs līdz Teirmai. Bet pēc tam vairs negribu jūs ne acīs redzēt.

-�� Vai apsoli, ka nemēģināsi kādu nakti aiz�maukt vai kā citādi mūs piemānīt?

-�� Apsolu, apsolu.

Smiltis un akmeņi no�virkstēja zem "Sarkanā Vepra" priek�vadņa, bar�ai piestājot pludmalē. Tai sekoja arī abas pārējās bar�as. Ūdens bezgalīgā, ritmiskā si�anās pret krastu atgādināja milzīga briesmoņa elpo�anu. Kad buras bija nolaistas un laipas izmestas krastā, Torsons un Flints ieradās uz "Sarkanā Vepra", lai noprasītu Klovisam, kas te īsti notiek.

-�� Mums ir mainīju�ies plāni, Kloviss atbildēja.

Rorans izskaidroja stāvokli paturēdams pie sevis patieso iemeslu, kāpēc kārvahallie�i bija spiesti pamest Palankāra ieleju, tad izlēca smiltīs un devās ļau�u pūlī sameklēt Horstu. Pama�nījis kalēju, Rorans pavilka viņu sāņus un izstāstīja par diviem nogalinātajiem Nardā. Ja viņi sapratīs, ka es aizburāju jūrā kopā ar Klovisu, mums pakaļ var dzīties jātnieki. Tāpēc, jo ātrāk visi tiks uz bar�ām, jo labāk.

Horsts ieskatījās jauneklim dziļi acīs. Tu esi kļuvis par skarbu vīru, Roran, par tik skarbu, kāds es nekad nebū�u.

-�� Dzīve mani piespieda.

-�� Tikai neaizmirsti, kas tu esi.

Nākamās trīs stundas Rorans pavadīja, kraudams un kārto�dams ciematnieku mantas "Sarkanajā Veprī", līdz Kloviss atzina, ka viss ir kārtībā. Saiņus vajadzēja nostiprināt, lai tie, pēk�ņi veļoties, kādu nesavainotu, turklāt tos nācās izvietot tā, lai bar�a taisni sēdētu ūdenī. Tas izrādījās visai sare�ģīts uzdevums, jo saiņi bija da�āda lieluma un smaguma. Tad nācās uzmānīt uz klāja arī dzīvniekus, kuriem tas diez ko nepatika, un piesiet tos pie laivu bortā iestiprinātajiem dzelzs riņķiem.

Visbeidzot laivās sāka kāpt cilvēki. Arī viņus vajadzēja sasēdi�nāt līdzsvarā, lai bar�as neapgāztos. Galu galā Kloviss, Torsons un Flints stājās liellaivu priek�galā un izrīkoja tilpnē sakāpu�os kārvahallie�us.

Kas tur noticis? Rorans izdzirdēja, ka pludmalē uzplaiksnījis strīds. Viņ� aizspraucās līdz vietai, kur skanēja paceltās balsis, un ieraudzīja Kalitu tupam līdzās savam patēvam Veilandam un mēģinām nomierināt veco vīru.

-�� Nē! Es nekāp�u tajā briesmonī! Jūs mani nepiespiedīsiet, sūrojās Veilands. Viņ� mētājās ar izkaltu�ajām rokām un daudzīja papē�us pret zemi, mēģinot izrauties no Kalitas skavām. No vīra mutes uz visām pusēm �ķīda siekalas. Atlaid mani, es teicu! Atlaid!

Vairīdamās no sitieniem, Kalita sacīja: Viņ� izturas dīvaini kop� pagāju�ā vakara.

"Visiem būtu bijis labāk, ja vecais vīrs būtu nomiris Korē, nevis sacēlis tādu traci tagad," Rorans nodomāja. Viņ� pievienojās Kalitai, un kopā viņiem izdevās nomierināt Veilandu tiktāl, ka ve�uks pārstāja aurot un vicināt rokas. Kā atlīdzību par labo uzvedību

Kalita sagādāja viņam kaltētas gaļas gabaliņu, kas novērsa sirmā vira uzmanību. Kamēr Veilands savā bezzobu mutē kāri �ļembāja gaļu, Roranam izdevās uzmānīt viņu uz "Edelīnas" klāja un iekār�tot nomaļākā stūrītī, kur viņ� pārāk netraucētu pārējos.

-�� Kustiniet savas pēcpuses, miegamices, Kloviss uzsauca. Tūlīt sāksies bēgums. Hop, hop, hop.

Liellaivās vēl tika sasteigti pēdējie kārto�anas darbi, tad laipas ievilka bar�ās. Pludmalē palika savi divdesmit vīri, kas sadalījās pulciņos pie katras no bar�ām, lai iestumtu tās atpakaļ ūdenī.

Rorans vadīja vīrus pie "Sarkanā vepra". Skaļi saukdams, lai saskaņotu grū�anas ritmu, viņ� kopā ar pārējiem pielika plecu milzīgajai bar�ai. Kājas dziļi grima pelēkajās smiltīs, baļķi un virves vaidēja, un gaisā jautās sviedru smārds. Brīdi likās, ka viņiem neizdosies izkustināt liellaivu, ta�u tad "Sarkanais vepris" nodrebēja un ieslīdēja par pēdas tiesu dziļāk ūdenī.

-�� Vēlreiz! Rorans uzsauca. Pēdu pa pēdai viņi iestūma bar�u jūrā, līdz aukstais ūdens sniedzās stūmējiem līdz viduklim. Kāds lielāks vilnis pārvēlās pāri Rorana galvai, pie�ļākdams muti ar sālsūdeni. Viņ� krietnu brīdi spļaudījās, mēģinot atbrīvoties no neparastās gar�as, sāļums izrādījās krietni izteiktāks, nekā viņ� bija iedomājies.

Kad bar�a bija nostumta no krasta un sāka līgoties viļņos, Rorans piepeldēja pie "Sarkanā vepra" un pa vienu no pāri bor�tam pārmestajām virvēm uzrāpās uz klāja. Tikmēr jūrnieki ar garām kārtīm ņēmās stumt liellaivu arvien tālāk no krasta; tāpat rīkojās arī "Meribellas" un "Edelīnas" komandas.

Tikko viņi bija nonāku�i gana tālu no pludmales, Kloviss pavēlēja aizvākt kārtis un ķerties pie airiem; ar tiem jūrnieki iegrieza "Sarkanā vepra" priek�vadni līcī�a mutes virzienā. Tad tika uzvilkta bura, iegriezta vieglajā vējiņā, un bar�u trijotnes priek�galā "Sarkanais vepris" pāri bangojo�ās jūras noslēpumai�najai dzelmei uzņēma kursu uz Teirmu.

Dienas, ko Eragons pavadīja Elesmērā, saplūda vienā virknē bez kādām at�ķirībām; �ķita, ka laikam �ajā prie�u pil�sētā nav varas. Nekas nevēstīja par iespējamu gadalaiku maiņu, kaut gan pēcpusdienas un vakari stiepās garāki, piepil�dīdami me�u ar dziļām ēnām. Elfu maģijas mudinātas, pilsētā ziedēja visu gadskārtu puķes, ko baroja ar burvestībām pilnais gaiss.

Eragons iemīlēja Elesmēras skaistumu un klusumu, graciozās ēkas, kas likās izplūstam no kokiem, valdzino�ās dziesmas, kas atbalsojās puskrēslā, noslēpumainajos mitekļos paslēptos mākslas darbus un pa�u elfu dziļo ieskatī�anos sevī, kas mijās ar jautrības uzplaiksnījumiem.

Duveldenvārdenas me�a zvēri nebaidījās no medniekiem. Era�gons no savas ligzdas bie�i vēroja, kā elfs noglāsta staltbriedi vai pelēko lapsu vai murmina kaut ko kautrīgam lācim, kas kaut kur lavās gar klajuma malu, nevēlēdamies parādīties atklātā vietā. Da�iem dzīvniekiem pat nebija sava veidola. Tie mēdza parādīties naktīs, lai rūkdami klīstu pa krūmājiem un izgaistu, kad Eragons uzdrīkstējās pienākt tuvāk. Reiz viņ� pamanīja kādu radījumu, kas līdzinājās �ūskai ar biezu ka�oku, bet citā vakarā baltā tērpu��ās sievietes stāvs nozvārojās un izgaisa viņa acu priek�ā, tā vietā atklājot savādi smīno�u vilcēni.

Eragons un Safira turpināja pētīt Elesmēru, kad vien radās tāda iespēja. Viņi devās pastaigās vai nu vieni, vai kopā ar Oriku, jo Arja viņiem vairs nepievienojās. Kop� tās reizes, kad elfa sa�ķai�dīja Eragona uzburto dailni, jauneklis ar viņu nebija runājis. Rei�u reizēm viņ� Arju manīja pazibam starp kokiem, bet vien�mēr, kad viņ� mēģināja tuvoties, cerot atvainoties, viņa pagaisa, pamezdama Eragonu vienu starp senajām priedēm. Beidzot jau�neklis aptvēra, ka nāksies uzņemties iniciatīvu, lai paliktu kaut mazākā cerība izlīgt ar elfu. Tāpēc kādu vakaru Eragons saplūca

puķes turpat netālu no taciņas, kas veda uz viņa koku, un tad ar lielu piespie�anos aizvilkās uz Tialdari namu, kur kādam koptelpā satiktam elfam palūdza izstāstīt ceļu līdz Arjas miteklim.

Kad Eragons nonāca līdz elfas kambariem, vieglās durvis bija pavērtas. Viņ� pieklauvēja, ta�u neviens neatbildēja. Jauneklis iegāja pla�ā viesistabā ar vīnstīgām noaugu�ām sienām un pavē�rās apkārt, ieklausīdamies, vai nedzirdēs tuvojamies soļus. No lielās telpas pavērās skats uz mazu guļamistabu vienā un kabinetu otrā pusē. Uz sienas bija redzami divi daiļņi: viens portrets attē�loja bargu, lepnu elfu ar sudrabotiem matiem Eragons nojauta, ka tas varētu būt karalis Evandars, bet otrā bija redzams jaunāks elfs, kuru jauneklis nepazina.

Eragons klīda pa apartamentiem, pētīdams iedzīvi, bet neko neaiztikdams, baudīdams iespēju ieskatīties Arjas dzīvē, vēro�dams, vai neuzzinās ko jaunu par to, ar ko viņa aizrāvās, par to, kā viņa pavadīja savu brīvo laiku. Līdzās elfas gultai viņ� pamanīja stikla lodi ar tajā iekausētu melnā di�vīteņa ziedu; uz galda ievē�roja kārtīgi saliktus vīstokļus ar tādiem nosaukumiem kā "Osilons: ziņojums par ra�u" un "Armijas pārvieto�anās pie Gileadas sargtorņa"; uz erkerā ierīkotā atvērtā loga palodzes stāvēja trīs mazmazītiņi koki, kas bija izaudzēti kā senvalodas rakstu zīmes un nozīmēja "miers", "spēks" un "viedums"; līdzās kociņiem gulēja papīra strēmele, uz kuras varēja izlasīt nepabeigtu dzejoli, ko izraibināja izsvītroti vārdi un steigā uz�ņāptas piezīmes. Dze�jolis skanēja �ādi:

Zem mēness, baltā mēness Rāms sudrabezers ple�as Starp biezokņiem un brik�ņiem, Un tum�ām priedēm.

Krīt akmens, dzīvais akmens. Lūst spo�ie mēness stari Starp biezokņiem un brik�ņiem, Un tum�ām priedēm.

Lūk, gaismas strēles ņirbot

Pār ūdens virsmu ple�as,

Un klusais kalnu ezers

Kā snaudā nodreb.

Un naktī, tum�ā naktī

Klīst apmulsu�as ēnas,

Kas kādreiz�

Uz mazā galdiņa pie ieejas Eragons nolika savu ziedu pu�ķi un pagriezās, lai dotos projām. Jauneklis sastinga durvīs stāvēja Arja. �ķiet, elfu viņa klātbūtne pārsteidza, ta�u vēl pēc mirkļa karalienes meita paslēpa savas jūtas zem bezkaislīgas maskas.

Viņi klusēdami vērās viens otrā.

Eragons pacēla ziedus un nedro�i pastiepa uz Arjas pusi. Es neprotu radīt īpa�u, tev veltītu puķi, kā to izdarīja Faolins, ta�u �īs ir skaistākās, ko spēju atrast, un es tās atnesu no tīras sirds.

-�� Es, Eragon, nevaru tās pieņemt.

-�� Nu, tā nav� tā nav tāda dāvana, nepārproti. Jauneklis apklusa. Es nemēģinu taisnoties, ta�u pirms daiļņa uzbur�anas neaptvēru, ka tas nostādīs tevi tik nelāgā stāvoklī. Es to dziļi no�ēloju un gribēju tev atvainoties� Es tikai gribēju izgatavot dailni, nevis radīt sare�ģījumus. Un es lieliski saprotu manu nodarbību svarīgumu tu vari būt dro�a, ka nepametī�u tās novārtā, lai sapņotu par tevi. Eragons sa�ūpojās un atspiedās ar plecu pret sienu, jo viņam pēk�ņi noreiba galva un bija vajadzīgs vēl kāds atbalsts, lai noturētos kājās. Tas arī viss.

Elfa krietnu brīdi vēroja jaunekli, tad lēnām pastiepa roku, paņēma ziedus un pacēla tos, lai pasmar�otu. Arjas skatiens ne uz mirkli nenovērsās no Eragona acīm. Ziedi, nesti no tīras sirds, viņa beidzot piekāpās. Elfas skatiens pārskrēja jaunekļa augumam, tad viņa atkal ieskatījās Eragonam acīs. Slimoji?

-�� Nē. Mugura.

-�� Biju par to dzirdējusi, ta�u neiedomājos�

Jauneklis atgrūdās no sienas. Man būtu jāiet.

-�� Pagaidi. Arja mirkli vilcinājās, tad aizveda viņu pie atvērtā loga un apsēdināja uz mīksti tapsēta sola, kura liektā virsma likās izaugam no sienas. Izņēmusi no skapī�a divus kausus, Arja saberza tajos izkaltētas nātru lapas, tad piepildīja traukus ar ūdeni un, pateikusi "Vārīties!", sasildīja tēju.

Vienu no kausiem elfa pasniedza Eragonam, kur� saņēma to abās rokās, lai ķermenis uzsūktu izstrāvoto siltumu. Viņ� paska�tījās ārā pa logu pāris desmitu pēdu z&māk pa karalisko dārzu pastaigājās Arjas ciltsbrāļi. Viņi sarunājās un dziedāja, bet tum�sto�ajā vakara gaisā sāka lidināties jāņtārpiņi.

-�� Es vēlētos� Eragons ierunājās, es vēlētos, kaut �ādi būtu vienmēr. Tik klusi, tik mierīgi.

Arja apmaisīja tēju. Kā klājas Safirai?

-�� Kā jau vienmēr. Un tev?

-�� Es po�os atpakaļ pie vārdeniem.

Eragona ķermeni kā zibens �autra pārskrēja satraukums. -Kad?

-�� Pēc Asinszvēresta svētkiem. Esmu iestrēgusi te krietni par ilgu, tomēr gribēju vēl pakavēties; arī Islanzadi vēlas, lai pagai�dām palieku Elesmērā. Turklāt� es nekad neesmu piedalījusies Asinszvēresta svinībās un tie ir svarīgākie no mūsu svētkiem. Pāri kausa malai elfa nopētīja Eragonu. Vai Oromiss nekā nespēj tev palīdzēt?

Jauneklis gurdi paraustīja plecus. Viņ� izmēģināja visu, ko zināja.

Abi turpināja malkot tēju un vēroja pārus, kas klīda pa dārza celiņiem. Kā veicas mācībās? elfa vaicāja.

-�� Labi. Klusuma brīdī, kas iestājās pēc tam, Eragons pacēla papīra loksni, kas gulēja starp kociņiem un pārskrēja ar acīm Arjas rakstītajām vārsmām, it kā lasītu tās pirmoreiz. Vai tu bie�i raksti dzeju?

Elfa pastiepa roku pēc papīra un, kad jauneklis viņai to pasnie�dza, saritināja lapu, lai vārdi vairs nebūtu redzami. Iera�a nosaka katram, kas piedalās Asinszvēresta svinībās, jāsacer dze�jolis, dziesma vai kāds cits pa�a radīts mākslas darbs, ko svētku laikā celt priek�ā pārējiem. Esmu tikai sākusi pie tā strādāt.

-�� Manuprāt, tas būs labs dzejolis.

-�� Ja tu būtu lasījis vairāk dzejas�

-�� Es esmu lasījis vairāk dzejas�

Arja aprāvās un, pieliekusi galvu, sacīja: Piedod. Tu vairs neesi tas cilvēks, ko es satiku Gileadā.

-�� Neesmu gan. Es� Viņ� apklusa un, meklēdams īstos vār�dus, pavirpināja kausu starp plaukstām. Arja� tu drīz dosies projām. Būtu �ēl, ja �ī kļūtu par mūsu pēdējo tik�anos pirms tavas aizbrauk�anas. Varbūt mēs varētu palaikam satikties kā iepriek� un tu mums ar Safiru parādītu citas Elesmēras ievērojamākās vietas?

-�� Tā nebūtu prātīga rīcība, elfa atbildēja klusā, bet izlēmīgā balsī.

Eragons paskatījās uz Arju. Vai tad man par neapdomību būs jāsamaksā ar mūsu draudzību? Es nespēju neko mainīt tajā, ko jūtu pret tevi. Ta�u es drīzāk ļautu, lai mani vēlreiz pār�ķeļ Durzas zobens, nevis piedzīvotu brīdi, kad biedriskumu, kas val�dīja mūsu starpā, iznīcina pa�a muļķība. Man tas nozīmē pārāk daudz.

Pacēlusi kausu, Arja izdzēra pēdējo tējas malku. Mūsu drau�dzība, Eragon, nekur nepazudīs. Kas attiecas uz kopīgu laika pavadī�anu� Elfu meitenes lūpās iezagās smaida atblāzma.

-�� Iespējams. Tiesa, mums ir jānogaida, lai zinātu, kā attīstīsies noti�kumi, �obrīd es esmu pārāk aizņemta un nevaru tev neko apsolīt.

Eragons saprata, ka elfas vārdi bija tuvākais izlīgumam, ko viņ� varēja sagaidīt, tāpēc jauneklis jutās pateicīgs par tiem.

-�� Protams, Arya Svit-kona, viņ� sacīja un nolieca galvu.

Viņi vēl apmainījās ar da�ām pieklājības frāzēm, ta�u bija skaidrs, ka Arja �ajā dienā vēl uz kādām citām laipnībām nav gatava, tāpēc Eragons ar atjaunotām cerībām sirdī atgriezās pie Safiras. Tagad lai visu iz�ķir liktenis, viņ� nodomāja, ķerdamies pie pēdējā Oromisa dotā vīstokļa.

Iebāzis roku pie jostas piesietajā maisiņā, Eragons izvilka ziepjakmens trauciņu ar nalgasku bi�u vaska un lazdu riekstu eļļas maisījumu un uzsmērēja ziedi uz lūpām, lai pasargātu tās no aukstā vēja, kas �austīja seju. Aizsējis maisiņu, viņ� apskāva ar rokām Safiras kaklu un apslēpa seju elkoņa ielokā, lai piesegtu acis, kuras �ilbināja saules stari, kas dzirkstīja cauri zemāk pel�do�o, sakulto mākoņu spraugām. Visskaļāk jaunekļa ausīs dunēja Safiras spārnu plīk�ķi augstāki un bie�āki nekā viņiem pa priek�u lidojo�ā Glēdra spārnu vēzienu duna.

No rītausmas līdz agrai pēcpusdienai viņi lidoja uz dienvid�rietumiem, bie�i uz brīdi aizkavēdamies, lai Safira un Glēdrs varētu izcīnīt aizrautīgas gaisa divcīņas. �o cīniņu laikā Erago�nam nācās piesprādzēt rokas pie segliem, lai galvu reibino�o piru�e�u laikā nenoveltos no pūķa muguras. Pēc gaisa kaujām jauneklis ar zobiem raisīja vaļā savilku�os mezglus.

Ceļojums noslēdzās pie �etriem kalniem, kas slējās pāri koku galotnēm. Tās bija pirmās augstienes, ko Eragons bija redzējis Duveldenvārdenā. Vēju �austītās, sniegiem klātās smailes dūrās cauri mākoņu segai un atklāja robotās kraujas spo�ajai saulei, kas tik lielā augstumā īsti nesildīja.

Salīdzinājumā ar Beoriem tie izskatās tik sīki, Safira sacīja.

Kā ierasts nedēļām ilgo meditācijas vingrinājumu laikā, Era�gons izpleta prātu uz visām pusēm, pieskardamies apkārtējām apzinām un mēģinādams sajust, vai kāda no tām varētu vēlēt viņam ļaunu. Jauneklis sajuta alā silti saritināju�os murk�ķi, kraukļus, dzilnī�us un vanagus, neskaitāmas vāveres, kas skrai�dīja aug�up lejup pa koku stumbriem, un lejāk pa kalna nogāzi arī vairākas klin�u �ūskas, kas slīdēja pa krūmājiem, meklēda�mas kādu peli. Protams, apkārt mud�ēja arī visureso�o kukaiņu mākoni.

Kad Glēdrs nolaidās uz pirmā kalna kailās kores, Safirai nācās pagaidīt, līdz viņ� salocīja varenos spārnus, lai atbrīvotos gana daudz vietas arī viņai. Klintsbluķiem nokaisīto nogāzi, virs kuras piezemējās pūķi, spilgti dzeltenu padarīja asu, smalku ķērpju paklājs. Pāri viņiem slējās melna, kaila klints. Tā kalpoja reizē kā balsts un aizsprosts zila ledus apmalei, kas vējā te ievaidējās, te sa�ķēlās, nosēdama granīta nogāzi ar robainiem ledus blāķiem.

�o virsotni sauc par Fionulu, Glēdrs paskaidroja. Tās brāļi ir Etrundrs, Merogovens un Griminsmals. Par katru no tiem ir cita leģenda es tās pārstāstī�u atpakaļceļā. Bet tagad vēlos izstāstīt �ī ceļojuma mērķi, proti, par saikni, kas tika izveidota vispirms starp pūķiem un elfiem, bet pēcāk arī starp pūķiem un cilvēkiem, par �īs saiknes būtību. Jūs abi kaut ko par to zināt un es esmu Safirai devis mājienus par tās visaptvero�o nozīmi, bet tagad ir pienācis laiks izprast savienības dziļāko jēgu, lai jūs spētu to saglabāt, kad Oromisa un m,anis vairs nebūs.

-�� Skolotāj? Eragons ievaicājās, cie�āk ietīdamies apmetnī, lai tik ļoti nesaltu.

Jā, Eragon.

-�� Kāpēc Oromiss nelidoja kopā ar mums?

Tāpēc, nodimdināja Glēdrs, ka �is ir mans pienākums tāpat kā iepriek�ējos gadsimtos tas vienmēr ir bijis vecākā pūka pienā�kums gādāt, lai Jātnieku jaunākā paaudze izprastu savu pienā�kumu patieso svarīgumu. Turklāt Oromiss nebūt nav tik vesels, kā izskatās.

Kad Glēdrs saritinājās uz nogāzes akmeņiem un nolika majestātisko galvu uz zemes �ķērsām Eragonam un Safirai, klintsbluķi zem viņa svara vaidēdami saplaisāja. Vecais pūķis nopētīja abus ar vienu no milzīgajām zelta acīm vairoga lielumā, kas bija rūpīgi nopulēta vismaz divreiz spo�āka par metālu. No viņa nāsīm cēlās pelēku dūmu strūkliņas, ko drīz vien izgaiņāja vēja brāzmas. Daudz kas no tā, ko es atklā�u, ir labi zināms gan elfiem, gan Jātniekiem, gan mācītiem cilvēkiem, ta�u daļu no tā zināja tikai Jātnieku vadonis, saujiņa elfu, tābrī�a cilvēku vald�nieks un, protams, pa�i pūķi.

Tagad klausieties, mani jaunuļi, Glēdrs iesāka. Kad mūsu kara beigās tika noslēgts miers starp pūķiem un elfiem, mūsu sen�i nolēma radīt Jātniekus, lai �āda sadursme starp mūsu rasēm vairs nekad nebūtu iespējama. Elfu karaliene Tarmunora un pūķis, kuram bija uzticēts pārstāvēt mūs visus un kura vārdu� tad viņ� apstājās un noraidīja Eragonam ainu virkni: gar� zobs, balts zobs, nodrupis zobs; uzvarētas cīņas, zaudētas cīņas; neskaitāmi apēsti �rrgi un nagras; septiņas un divdesmit radītas olas un deviņpa�dsmit līdz briedumam izaudzināti pēcnācēji, �nav iespējams izteikt nevienā valodā, nolēma, ka ar parastu līgumu nebūs gana. Parakstīts papīrs pūķim neko nenozīmē. Mūsu asinis ir pārāk karstas un biezas, tāpēc bija skaidrs, ka pēc zināma laika notiks jauna sadursme ar elfiem tāpat kā mēs tūksto�iem gadu esam atkal un atkal karoju�i ar rūķiem. Tomēr at�ķirībā no kariem ar rūķiem nedz mēs, nedz elfi nevarēja atļauties vēl vienu sadursmi. Abas rases bija pārāk varenas, tāpēc varēja iznīcināt viena otru. Viens no veidiem, kā to novērst un izveidot ilgsto�u saskaņu, bija vienot mūsu rases, izmantojot maģiju.

Eragons nodrebinājās, un Glēdrs mazliet izbrīnīts noteica: Safira, tu rīkotos prātīgi, ja ar savu uguni uzkarsētu vienu no �iem klintsblukiem, lai tavs Jātnieks nesasaltu ragā.

Safira izlieca kaklu, un starp viņas varenajiem, milzu zāģim līdzīgajiem zobiem iz�āvās zila liesma un triecās pret akmeņiem, nosvilinādama ķērpjus un piepildīdama gaisu ar rūgtu deguma smārdu. Gaiss tā sakarsa, ka Eragons bija spiests novērsties. Viņ� juta, kā kukaiņi zem akmeņiem izcepas �ajā ellē. Pēc minūtes Safira aizcirta �okļus un nogāzē vīdēja piecas pēdas plats, ķir�u sarkanumā nokaitētu akmeņu loks.

Paldies, pateicās Eragons. Jauneklis notupās sakarsētā gra�nīta apļa malā un sasildīja virs tā rokas.

Safira, neaizmirsti izmantot mēli, lai virzītu liesmu, atgā�dināja Glēdrs. Un tā� elfu viedākajiem magiem bija vajadzīgi deviņi gadi, lai radītu iecerētos buramvārdus. Kad tie bija gatavi, efli un pūķi sapulcējās Ilirejā. Elfi deva burvestības būtību, pūķi pie�ķīra tai spēku, un tā viņi kopīgām pūlēm sakausēja elfu un pūku dvēseles.

�is savienojums mainīja mūs visus. Mēs, pūķi, kop� tā laika spējam izmantot valodu un citas civilizācijas iezīmes, savukārt elfi, kuru dzīves līdz tam bija tikpat īsas kā cilvēkiem, ieguva pūķiem raksturīgo ilgmū�ību. Galu galā elfi pārvērtās vairāk. Mūsu maģija, pūķu maģija kas caurstrāvo katru mūsu dzīslu tika nodota elfiem un ar laiku pie�ķīra tiem daudzināto spēku un izveicību. Cilvēkus pūku maģija nekad nav ietekmējusi tik spēcīgi, jo jūs pievienoja burvestībai vēlāk, tādējādi tai ir bijis krietni mazāk laika iedarboties uz jums. Tomēr� Glēdra acis iezaigojās, �mūsu maģija rupjos me�oņus, kas reiz ieradās Alagēzijā, spēja padarīt laipnākus un gudrākus, tiesa, pēc Kri�anas jūs atkal pamazām pārvēr�aties uz slikto pusi.

Vai rūķi jelkad ir biju�i piederīgi �ai burvestībai? Eragons vaicāja.

Nē, un tāpēc neviens rūķis nekad nav kļuvis par Jātnieku. Viņiem pūki ir vienaldzīgi tāpat kā viņi mums un rūķiem doma par savienību ar mums likās pretīga. Iespējams, ka rūku atteik��anās pievienoties burvestībai izrādīsies veiksme, jo viņi ir izvai�rīju�ies no pagrimuma, kas skāris cilvēkus un elfus.

No pagrimuma, skolotāj? ievaicājās Safira, turklāt Eragons varēja zvērēt, ka saklausīja viņas balsī kaitē�anos.

Jā, no pagrimuma. Ja kādu no mūsu trijām rasēm piemeklē posts, tas skar arī pārējās divas. Nogalinādams pūķus, Galbato�rikss nodarīja pāri arī savai rasei un elfiem. Jūs to, visticamāk, nejūtat, jo esat Elesmērā pirmo reizi, ta�u elfi kļūst vājāki; viņu spēks ir krietni sarucis. Arī cilvēki ir zaudēju�i krietnu daļu kultū�ras, viņu sabiedrību ir pārņēmis haoss un pagrimums. Tikai tad, ja izdosies atjaunot līdzsvaru starp mūsu trijām rasēm, pasaulē atgriezīsies kārtība.

Vecais pūķis ar nagiem sadrupināja oļos pāris klintsbluķu, lai varētu ērtāk iekārtoties nogāzē. Burvestībā, kas bija radīta karalienes Tarmunoras aizgādībā, bija iestrādāts veids, kā saistīt pūka mazuli ar viņa vai viņas Jātnieku. Kad pūķis izlemj nodot olu Jātniekiem, ola tiek apvārdota ar noteiktu burvestību, kuru es jums vēlāk iemācī�u. Tā neļauj pūkītim olā iz�ķilties, pirms viņ� nenonāk saskarsmē ar personu, ar kuru izlemj savienoties. Ņemot vērā to, ka pūķis spēj palikt olā bezgalīgi ilgi, laikam nav īpa�as nozīmes, jo mazulim nekādi netiek kaitēts. Tu, Safira, pati tam esi lielisks piemērs.

Saikne, kas izveidojas starp Jātnieku un pūki, ir vien senās, starp mūsu rasēm pastāvo�ās saiknes pilnīgāks veids. Cilvēks vai elfs kļūst spēcīgāks un glītāks, savukārt pūka negantākās iezīmes izlīdzina Jātnieka saprātīgais skatījums� Eragon, es redzu, ka tev uz mēles ir kāds jautājums. Kāds tas būtu ?

-�� Redzi� Viņ� vilcinājās. Man ir grūti iedomāties, ka tu vai Safira varētu būt vēl negantāki. Nu, nav jau tā, viņ� uztraucies piebilda, ka tas būtu kas slikts�

Zeme nolīgojās, it kā būtu sākusies lavīna, Glēdrs iesmējās, paslēpdams milzīgo aci zem ragainā plakstiņa un tad atkal atvēr�dams to. Tad, ja tev kādreiz izdosies sastapt nesaistītu pūki, tu vairs tā neteiksi. Pūķis viens nejūtas atbildīgs neviena priek�ā, tas ņem, ko vēlas, un pat neiedomājas par �ēlastību pret kādu, kas nav tā tuvākais rads. Me�onīgie pūki bija ne�petni un lepni, pat iedomīgi� To mātītes izturējās tik draudīgi, ka starp Jātnieku pūķiem pāro�anās ar tām skaitījās milzīgs panākums.

Tie�i tādēļ, ka trūkst �īs saiknes, Galbatoriksa saikne ar savu otro pūki, Sruikanu, ir tik samaitāta. Sruikans neizvēlējās Gal�batoriksu par savu biedru; kalpot viltvār�a neprātam pūki ir pie�spiedusi melnā maģija. Galbatorikss ir radījis starp tevi, Eragon, un tevi, Safira, valdo�o attiecību samaitātu atdarinājumu kādu viņ� pats zaudēja, kad urgļi nonāvēja viņa pirmo pūki.

Glēdrs apklusa un paskatījās vispirms uz Eragonu, tad uz Safiru. Kustējās tikai viņa acs. Tas, kas jūs saista, ir kas pārāks par jebkādu iespējamu prātu savienību. Jo pirmelementu līmenī ir sakausētas jūsu dvēseles, jūsu būtības. Zelta acs pievērsās Era�gonam. Vai tu tici, ka cilvēka dvēsele ir kaut kas no viņa ķermeņa atsevi�ķi pastāvo�s?

-�� Es nezinu, Eragons atzinās. Reiz Safira palīdzēja man iziet no mana ķermeņa un ieraudzīt pasauli caur viņas acīm� Man likās, ka es vairs neesmu saistīts ar savu miesu. Un, ja spēj pastāvēt riebēja izsaukti gari, tad, iespējams, arī mūsu apziņa nav atkarīga no ķermeņa.

Pastiepis priek�ķetnas nagu, kas likās ass kā adata, Glēdrs apvēla akmeni, zem kura savā midzenī slēpās klin�u �urka. Pūķis pazibināja sarkano mēli, un �urka nozuda starp viņa �okļiem; Eragons juta, kā izdzisa zvēriņa dzīvība, un saviebās.

Kad tiek iznīcināta miesa, tiek iznīcināta arī dzīvība, Glēdrs sacīja.

-�� Bet dzīvnieks ta�u nav cilvēciska radība, Eragons iebilda.

Vai tad pēc garajām meditāciju stundām tu vēl arvien uzskati,

ka mēs at�ķiramies no klin�u �urkas ? Ka mēs esam apveltīti ar kādām brīnumainām īpa�ībām, kādas nepiemīt citām dzīvām būtnēm un kaut kā saglabā mūsu būtību arī pēc nāves ?

-�� Nē, nomurmināja Eragons.

Tā jau es domāju. Mēs esam tik cie�i saistīti, ka tad, ja ievaino vai nu pūki, vai Jātnieku, otram ir jānocietina sirds un jāsarauj saikne starp abiem, lai pasargātu sevi no nevajadzīgām cie�anām, pat neprāta. Un, ņemot vērā to, ka dvēseli nav iespējams atraut no miesas, jums ir jāpretojas kārdinājumam ielaist otra dvēseli savā ķermenī, lai sniegtu tai patvērumu, jo �ādi jūs aiziesiet bojā abi. Pat ja tas būtu iespējams, vairāku apziņu pastāvē�ana vienā ķermenī būtu kaut kas �ausmīgs.

-�� Cik briesmīgi, Eragons iestarpināja, būtu mirt vienatnē, �ķirtam no sev tuvākās būtnes pasaulē.

Ikviens, Eragon, mirst vienatnē. Lai tu būtu karalis kaujas laukā vai trūcīgs zemnieks, kas guļ gultā ģimenes lokā, neviens nespēj tevi pavadīt tuk�umā� Tagad es jum,s iemācī�u atdalīt jūsu apziņas. Sāksim ar�

Eragons paskatījās uz paplāti ar vakariņām, kas bija nolikta viņa koka mājas priek�telpā. Viņ� pārlaida acis ēdienam: maize ar lazdu riekstu sviestu, ogas, pupiņas, bļodiņa ar zaļajiem salātiem, divas cieti vārītas olas kuras saskaņā ar elfu ticējumiem nebija apaugļotas -, kā arī krūka, kurā dzirkstīja svaigs avota ūdens. Viņ� zināja, ka visi ēdieni ir gatavoti ar īpa�u rūpību, ka elfi liek lietā visu savu pavārmākslu, lai viņa maltītes gar�otu izcili, un ka pat karalienei Islanzadi netiek pasniegti labāki ēdieni.

Viņ� nespēja noskatīties uz pasniegtajiem ēdieniem un novēr�sās.

Es vēlos gaļu, jauneklis ievaidējās un aizsoļoja atpakaļ uz guļamistabu. Safira pacēla galvu no guļvietas. Mani apmierinātu kaut zivs vai putns, jebkas, tikai ne �ī nebeidzamā dārzeņu straume. Es nespēju no tiem paēst. Es neesmu zirgs tad kāpēc mani baro kā tādu rik�otāju ?

Safira izlocīja kājas, piegāja pie atvēruma, no kura pavērās skats pāri Elesmērai, un sacīja: Arī man vajadzētu ieturēties. Vai gribi lidot kopā ar mani ? Varēsi izcept tik gaļas, cik kārosies, tur�klāt elfi neko neuzzinās.

Tas būtu lieliski, Eragons atplauka. Vai paņemt seglus?

Mēs nelidosim īpa�i tālu.

Eragons savās somās sameklēja sāli, gar�vielas un citus gata�vo�anai vajadzīgus sīkumus, tad uzmanīgi, lai nepārpūlētos, ierausās spraugā starp diviem dzelk�ņiem Safirai uz muguras.

Pūķis palēcās un ļāva aug�up ejo�ai gaisa strāvai pacelt viņu virs pilsētas, tad noslīdēja no siltā gaisa plūsmas un sāka planēt lejup, mezdama līklo�us virs upītes, kas, te sadalīdamās vairākās straumēs, te atkal saplūzdama vienā, vijās cauri Duveldenvārdenai. Pēc pāris jūdzēm upe aizveda viņus līdz dīķim. Tā krastā Safira nolaidās un pietupās cie�āk pie zemes, lai Eragonam būtu vieglāk nokāpt.

Pūķis sacīja: Zālēs gar krastu parasti slēpjas tru�i. Mēģini kādu noķert. Es tikmēr pamedī�u brie�us.

Vai tad tu negribi dalīties medījumā ar mani ?

Negribu gan, viņa īdzīgi novilka. Lai gan, protams, arī tev kaut kas tiks, ja tās lielās peles negribēs doties tev rokās.

Eragons pasmaidīja un, kad Safira atkal pacēlās spārnos, pie�vērsās samud�inātajiem zāles un latvāņu ceriem un sāka pētīt, vai nemanīs kaut kur lecam savas vakariņas.

Pēc nepilnas minūtes Eragons izcēla no migas pārīti beigtu tru�u. Lai ar prātu tos atrastu un tad nogalinātu ar vienu no div�padsmit nāves vārdiem, bija vajadzējis vien pāris mirkļu. Tas, ko viņam bija iemācījis Oromiss, atņēma medībām jebkādu izaicinā�jumu un spriedzi. Man pat nevajadzēja tiem piezagties, viņ� nodo�māja, atcerēdamies garos gadus, ko bija pavadījis, lai pilnveidotu pēdu dzī�anas iemaņas. Viņ� saviebās gandarījumā jautās arī rūgtums. Es beidzot varu nonāvēt jebkuru medījumu, kādu vien vēlos, un tas man liekas bezjēdzīgi. Tad, kad kopā ar Bromu es medīju ar oļa palīdzību, bija vajadzīga vismaz kaut kāda izvei�cība, bet tagad� tagad tā ir tīrā slepkavo�ana.

Tad viņ� atcerējās zobenu kalējas Runonas brīdinājumu: Tad, kad tu vari izdarīt visu, ko vēlies, nomurminot pāris vārdu, mēr�ķis zaudē nozīmi un jēgu saglabā vien ceļojums līdz tam.

Man vajadzēja rūpīgāk ieklausīties viņas vārdos, Eragons aptvēra.

Ar ierastu kustību viņ� izvilka veco medību dunci, nodīrāja un izķidāja tru�us un tad, atlicis malā sirdis, plau�as, nieres un aknas, apraka pārējās atliekas, lai smaka nepievilinātu maitēdājus. Tad jauneklis izraka bedri, piepildīja to ar malku un, izman�tojot burvestību aizdedzināja nelielu ugunskuru, jo bija piemirsis paķert līdzi kramu un tēraudu uguns uz�ķil�anai. Nogriezis kizila stibu, viņ� novilka tai mizu un apdedzināja koksni uz oglēm, lai nosvilinātu rūgto sulu, tad uzdūra tru�us uz iesma un uzlika to uz divām zemē iedzītām staklēm. Paglabātās iek�as Eragons uzlika uz iepriek� ietaukota akmens, pārvērzdams to savdabīgā pannā, un akmeni novietoja uz oglēm.

Kad atgriezās Safira, viņ� tupēja pie ugunskura un, lai gaļa izceptos vienmērīgi, lēnām grozīja iesmu. Pūķis nolaidās līdzās savam Jātniekam �okļos tam karājās ļengans brie�a ķermenis, bet nagos bija sagrābtas otra brie�a atliekas. Atlaidusies smar�ī�gajā zālē, viņa turpināja mieloties ar medījumu, apēzdama visu briedi, pat tā ādu. Kauli krak�ķēja starp zobena asuma zobiem kā zari, kad me�u plosa vētra.

Kad tru�i bija gatavi, Eragons pavicināja iesmu gaisā, lai tie ātrāk atdzistu, tad paskatījās uz spīdīgo, zeltaino gaļu un ievilka nāsīs neizturami kārdino�o cepe�a smar�u.

Kad jauneklis pavēra muti, lai nokostu pirmo kumosu, domas nelūgtas pievērsās garajām meditāciju stundām. Viņ� atcerējās, kā bija iegājis putnu, vāveru un peļu apziņā, cik enerģijas pilni �ie radījumi viņam bija �ķitu�i un cik apņēmīgi tie cīnījās par iespēju saglabāt dzīvību pat vislielāko briesmu priek�ā. Un, ja �ī dzīvība ir viss, kas tiem pieder�

Pretīguma pārņemts, Eragons aizsvieda gaļu, uztraucies par tru�u nogalinā�anu tik ļoti, it kā būtu nonāvējis divus nevainīgus cilvēkus. Vēderā kaut kas sagriezās, un viņam likās, ka tūlīt būs jāsāk vemt.

Safira pārstāja gremot, lai uzmestu viņam norūpēju�os ska�tienu.

Dziļi ievilcis elpu, Eragons atspieda dūres pret ceļgaliem, mēģinādams savaldīties un saprast, kāpēc kaut kas tik ierasts kā medījums bija viņu tā satricinājis. Visu dzīvi viņ� bija ēdis gaļu, zivis, arī putnus. Un ēdis ar baudu. Ta�u tagad pat doma par iespējamo ieturē�anos ar tru�a gaļu lika justies viņam fiziski slimam. Eragons palūkojās uz Safiru. Es to nespēju, viņ� noteica.

Pasaule ir tā iekārtota visi ēd visus. Kāpēc tu pretojies �ai dabiskajai kārtībai ?

Viņ� pārdomāja pūķa uzdoto jautājumu. Eragons nenosodīja tos, kas uzturā lietoja gaļu, viņ� zināja, ka trūcīgam zemniekam tā ir vienīgā iztik�ana. Ta�u pa�am ēst gaļu likās nepieņemami, ja nu tikai tad, ja viņ� ciestu badu. Tad, kad tu esi bijis tru�a apziņā un jutis to, ko jūt trusis� ēst �ādu dzīvu radību būtu tāpat kā ēst pa�am sevi. Jo mēs varam kļūt labāki, Eragons atbildēja Safirai. Vai mums ir jāļaujas vēlmei ievainot vai nogalināt katru, kas mūs sadusmo, atņemt vājākajam visu, ko iekārojam, un nelikties ne zinis par citu jūtām ? Mēs dzimstam nepilnīgi, tāpēc mums jāsargājas no pa�u trūkumiem, lai tie mūs neiznīcinātu. Viņ� pamāja uz tru�iem. Kā Oromiss teica kāpēc gan mums izraisīt nevajadzīgas cie�anas ?

Vai tas nozīmē, ka tu noliegsi visas savas vēlmes ?

Tikai posto�ās.

Vai esi cie�i apņēmies tā rīkoties ?

Jā gan.

Tādā gadījumā, Safira noteica, panākdamās uz viņa pusi, �is būs lielisks saldais. Vienā acumirklī viņa aprija ceptos tru�us, tad nolaizīja no akmens iek�as, ar mēles dzelk�ņiem saskrāpē�dama plāksni. Es galu galā, nespētu izdzīvot no augiem vien tā ir medījuma, ne pūka barība. Un es atsakos kaunēties par to, kā man ir jāuztur savi dzīvības spēki. Visam pasaulē ir sava vieta. To zina pat trusis.

Es nemēģinu piespiest tevi izjust vainu, Eragons iebilda, uzsiz�dams viņai pa ķetnu. Tas ir mans iek�ējs lēmums. Un es negrasos savu izvēli uzspiest kādam citam.

Prātīgi darīts, pūķis sacīja, balsī ieskanoties tik tikko jau�a�mam izsmieklam.

Saņemies, Eragon, Oromiss mudināja, tomēr balsī varēja saklausīt arī līdzjūtību. Eragons samiedza un izberzēja acis, cenzdamies sakopot uzmanību uz priek�ā izklātās, ar zīmēm izraibināto papīra loksni. Atvainojiet, skolo�tāj! Nogurums gausināja katru viņa kustību kā locekļiem pie�sieti svina smagumi. Piemiedzis acis, viņ� vēlreiz nopētīja zīmju liekumus un spices, tad pacēla zoss spalvu un atsāka pārrakstīt tekstu.

Cauri logam, kas atradās Oromisam aiz muguras, zaļo joslu virs Telnēras kraujas izraibināja rieto�ās saules mestās ēnas. Tālumā debesis sa�vīkoja viegli, gaisīgi mākoņi.

Pēk�ņi Eragonam kājā iecirtās sāpju adata. Nodrebot rokai, viņ� nolauza spalvas galu un izlēja tinti uz papīra, sabojādams to. Satrūkās arī galda otrā pusē sēdo�ais Oromiss un satvēra savu labo roku.

Safira! Eragons iesaucās. Viņ� ar prātu mēģināja sasniegt pūķi un, sev par lielu pārsteigumu, atdūrās pret nepārvaramu aizsardzību, ko Safira bija izveidojusi ap sevi. Jauneklis tik tikko spēja sajust viņu. Eragonam likās, ka viņ� mēģina satvert spo�i nopulēta granīta lodi, kas pārklāta ar eļļu. Safira atkal un atkal izslīdēja no viņa apziņas.

Viņ� paskatījās uz Oromisu. Ar viņiem kaut kas ir noticis, vai ne?

Es nezinu. Glēdrs atgrie�as, tomēr atsakās runāt ar mani. Paņēmis no sienas savu zobenu Nēglingu, Oromiss izgāja no namiņa un apstājās kraujas malā, ar paceltu galvu gaidīdams zeltītā pūķa parādī�anos.

Eragons nostājās viņam līdzās, prātā pārcilādams visas iespēja�mās un neiespējamās likstas, kas varētu būt piemeklēju�as Safiru. Abi pūķi aizlidoja uz ziemeļu pusi pusdienlaikā, lai apmeklētu vietu, ko dēvēja par Sa�ķaidīto Olu Akmeni, sensenos laikos tur bija ligzdoju�i savvaļas pūķi. Lidojums bija licies vienkār�s un dro�s. Tie nevarēja būt urgļi elfi viņus neielai� Duveldenvār�denā, Jātnieks sevi mierināja.

Beidzot augstu starp tumsto�ajiem mākoņiem parādījās punk�tiņ� tas bija Glēdrs. Kad viņ� nolaidās, Eragons pūķa labās priek�ķetnas aizmugurē pamanīja brūci �ņāpiens zvīņu klājumā bija jaunekļa rokas platumā. Zvīņu starpās varēja manīt asinis.

Tikko Glēdrs pieskārās zemei, Oromiss metās tam klāt, bet sastinga, pūķim draudīgi ieņurdoties. Lēkdams uz ievainotās kājas, Glēdrs aizvilkās līdz me�malai, tad, uzgriezis Eragonam muguru, saritinājās zaru pavēnī un ņēmās laizīt ievainojumu.

Oromiss pagājās uz viņa pusi un notupās āboliņā netālu no Glēdra, tomēr ievērodams pieklājīgu attālumu. Bija skaidrs, ka elfs gaidīs tik ilgi, cik būs nepiecie�ams. Minūtes ritēja, un Era�gons kļuva arvien nemierīgāks. Beidzot kāda nepateikta zīme ļāva Oromisam pienākt tuvāk Glēdram un apskatīt ievainojumu. Kad elfs uzlika roku uz cirtiena pūķa zvīņās, no viņa gedwēy ignasia uzmirdzēja maģiska gaisma.

-�� Kā ievainojums? vaicāja Eragons, kad Oromiss atkal atgrie�zās pie viņa.

-�� Izskatās briesmīgi, tomēr tik lielai būtnei kā Glēdrs tā ir vien sīka skramba.

-�� Kas noticis ar Safiru? Es vēl arvien nespēju ar viņu sazinā�ties.

-�� Tev būtu jādodas pie viņas, Oromiss sacīja. Viņa ir ievai�nota turklāt ne vienā vien veidā. Glēdrs par notiku�o neko daudz nepastāstīja, tomēr, ja nojautas mani neviļ, tev vajadzētu pasteigties.

Eragons palūkojās apkārt, mēģinādams iedomāties kādu par kājām ātrāku pārvieto�anās līdzekli, un tad ievaidējās, �ausmās saprazdams, ka tāda nav. Kā gan es nokļū�u līdz viņai? Tas ir pārāk tālu, lai vienkār�i aizskrietu turp, nekādi ceļi turp neved, un es nespē�u�

-�� Nomierinies, Eragon. Kā sauca zirgu, uz kura tu atjāji �urp no Siltrimas?

Eragonam bija vajadzīgs mirklis, lai to atcerētos. Folkvirs.

-�� Tad sasauc to, izmantojot gramarye zinā�anas. Nosauc zirga vārdu un savu vajadzību visvarenākajā no valodām, un tas steig�sies tev palīgā.

Ļaudams maģijai pārņemt balsi, Eragons pasauca Folkviru, sūtot steidzamo lūgumu pāri me�otajiem pakalniem uz Elesmēru.

Oromiss apmierināts pamāja. Lieliski.

Pēc divpadsmit minūtēm no tum�ajām ēnām starp kokiem kā sudrabots spoks iz�āvās Folkvirs, mētādams kuplās krēpes un satraukumā sprauslādams. Ērzeļa sāni pēc straujā skrējiena cilājās.

Uzlēcis nelielā elfu zirdziņa mugurā, Eragons atvadījās: Es atgriezī�os, tikko spē�u.

-�� Dari, kas tev jādara, Oromiss novēlēja.

Tad Eragons ar papē�iem pieskārās Folkvira sāniem un uzsauca: Traucies, Folkvir! Traucies! Zirgs metās uz priek�u un ieskrēja Duveldenvārdenā, ar neticamu izmanību mezdams līklo�us starp mezglainajām priedēm. Eragons vadīja rik�otāju uz Safiras pusi, izmantodams prāta ainas.

Ņemot vērā to, ka ceļa cauri pame�am nebija, nokļū�ana līdz Sa�ķaidīto Olu Akmenim tādam zirgam kā Ledusliesma būtu prasījusi trīs �etras stundas. Folkvirs turp nokļuva pēc mazliet vairāk nekā stundas.

Bazalta klints pakājē, kas pacēlās no zemes kā zaļi plankumots pīlārs un slējās krietnas simt pēdas virs koku galotnēm, Era�gons nomurmināja: Stāt! un noslīdēja zemē. Viņ� paskatījās uz tālumā vīdo�o Sa�ķaidīto Olu Akmens virsotni. Safira atradās tur, aug�ā.

Jauneklis apgāja apkārt klintij, meklēdams aug�upceļu, ta�u velti laikazoba noslīpētais akmens izskatījās nepieejams. Nekur zemes tuvumā nemanīja plaisas, izciļņus vai citus negludumus, ko viņ� varētu izmantot, lai uzrāptos pa stāvo sienu.

"Tas var izrādīties pagrūti," viņ� nodomāja.

-�� Gaidi tepat, Eragons pavēlēja Folkviram. Zirgs paskatījās uz viņu saprātīgām acīm. Paganies, ja gribi, bet gaidi tepat, sarunāju�i? Folkvirs klusi iezviedzās un ar samtaino purnu pabakstīja Eragona roku. Jā, labs puika. Tu man krietni izlīdzēji.

Piekalis skatienu klints virsotnei, jauneklis sakopoja visus savus spēkus un tad iesaucās senvalodā: Aug�up!

Tikai pēc tam viņ� aptvēra ja nebūtu pieradis atrasties gaisā Safiras mugurā, pieredzētais varēja izrādīties tik satrauco�s, ka viņ� būtu zaudējis burvestībai nepiecie�amo uzmanību un nosi�ties. Zeme zem kājām strauji attālinājās, bet koku stumbri kļuva arvien tievāki. Viņ� ielidoja zaru bie�ņā un turpināja traukties aug�up, pretī tumsto�ajām vakara debesīm. Zari �austīja seju un plecus, bet Eragons tikai lauzās aug�up. Tomēr at�ķirībā no Safiras pikējumiem �oreiz svara sajūta nezuda likās, it kā zem kājām viņam vēl arvien būtu stingrs pamats.

Pacēlies virs Sa�ķaidīto Olu Akmens virsotnes, Eragons pali�doja gabaliņu uz priek�u, atlaidās no burvestības un piezemē�jās sūnām klātā laukumiņā. Piepūles nogurdināts, viņ� nometās tupus un mirkli nogaidīja, lai pārliecinātos, vai sasprindzinājums neliks iesāpēties mugurai. Tomēr nekas nenotika, un jauneklis atviegloti nopūtās.

Klints virsotni veidoja vairāki roboti torņi, ko norobe�oja dziļas un platas vagas, kurās auga vien reta savvaļas puķe. Smai�les bija sacaurumoju�as neskaitāmas alas. Da�as bija dabiski veidoju�ās, bet citas milzīgu nagu izkasītas bazaltā. Alu grīdu klāja biezs ķērpju izraibinātu kaulu slānis tās bija seno pūķu medījumu atliekas. Tur, kur reiz bija ligzdoju�i pūķi, tagad mājoja putni vanagi, piekūni un ērgļi, kas no ligzdām vēroja sve�inieku, gatavi uzbrukt, ja tas apdraudētu viņu perējumu.

Eragons devās uz priek�u pa nemīlīgo kori, uzmanīdamies, lai uz ļodzīgajiem akmeņiem neizme�ģītu potīti vai lai nepieietu pārāk tuvu aizām, kas ik pa brīdim �ķērsoja kolonnu. Ja viņ� tādā ieveltos, kritiens nozīmētu dro�u nāvi. Vairākas reizes viņam nācās rāpties pāri paaugstām akmeņu sienām, bet vēl divas rei�zes pacelties gaisā ar maģijas palīdzību.

Pūķu pazīmes varēja manīt visur te vīdēja dziļi skrāpējumi bazaltā, te skatam pavērās izkausēta akmens apļi, te plaisās starp akmeņiem līdz ar citiem gru�iem varēja manīt krāsu zaudēju�as zvīņas. Viņ� pat uzmina uz kādas asas �ķembas, kas, apskatot tuvāk, izrādījās zaļas pūķa olas lauska.

Klints austrumu pusē slējās visaugstākais tornis, kura vidū kā uz sāniem sagāzta ogļraktuve vīdēja vislielākā ala. Tajā Eragons beidzot uzgāja Safiru. Pūķis gulēja, saritinājies pie tālākās sienas un uzgriezis muguru alas mutei. Safiras ķermeni raustīja trīsas. Uz alas sienām varēja manīt svaigas liesmu pēdas, un trauslo kaulu kaudzes bija izvandītas pa grīdu, it kā te būtu notikusi ne�ēlīga cīņa.

Safira, Eragons ierunājās balsī, jo viņas prāts vēl arvien bija slēgts.

Pūķa galva uz�āvās gaisā, un Safira paskatījās uz savu Jāt�nieku tā, it kā viņ� būtu kāds sve�inieks. Pielāgojoties saulei, kas spīdēja jauneklim aiz muguras, pūķa acu zīlītes sarāvās �aurās, melnās spraudziņās. Safira ierūcās atņirgtiem zobiem, glu�i kā noklīdis suns, un tad atkal novērsās. Tajā mirklī viņa pacēla kreiso spārnu, atklādama garu, nelīdzenu brūci gurna aug�pusē. Eragonam likās, ka sirds apstāsies krūtīs.

Jātnieks saprata, ka pūķis neļaus tuvoties, tāpēc rīkojās tāpat, kā bija darījis Oromiss, nogaidot Glēdra vēlību: jauneklis notupās starp izmētātajiem un sa�ķaidītajiem kauliem un gaidīja. Gaidīja nekustīgi, nebilzdams ne vārda, līdz kājas notirpa un rokas sasala ragā. Ta�u viņ� ne�ēlojās par neērtībām. Tā bija cena, ko Eragons bija gatavs maksāt, lai palīdzētu Safirai.

Pēc krietna brī�a viņa ierunājās: Es izturējos kā muļke.

Ikviens no mums reizēm izturas kā muļķis.

Tas nepadara vieglāku brīdi, kad saproti, ka �ī ir tava kārta.

Laikam jau ne.

Es vienmēr esmu zinājusi, kā jārīkojas. Kad gāja bojā Garovs, es zināju, ka pareizi būtu dzīties razakiem pa pēdām. Kad mira Broms, zināju, ka, mums jādodas vispirms uz Gileadu un tad pie vārdeniem. Un, kad nogalināja A�ihadu, es zināju, ka tev jāzvēr uzticība Nasuadai. Man vienmēr ir bijis skaidrs, kur� ceļ� jāizvē�las. Izņemot �o brīdi. �obrīd es neko nesaprotu.

Safira, kas īsti notika ?

Ta�u tā vietā, lai atbildētu, pūķis mainīja sarunas tematu un sacīja: Vai tu zini, kāpēc �o vietu sauc par Sa�ķaidīto Olu Akmeni ?

Nezinu gan.

Tāpēc, ka kara laikā starp pūķiem un elfiem elfi mūs izsekoja līdz �ai vietai un apkāva visus, kamēr mēs gulējām. Viņi izpostīja mūsu ligzdas, tad, izmantojot maģiju sa�ķaidīja olas. Todien me�os zem �īs klints lija asiņu lietus. Kop� tās nakts te nav dzīvo�jis neviens pūķis.

Eragons klusēja. Ne jau �ī iemesla dēļ viņ� bija atsteidzies �urp. Jauneklis bija gatavs gaidīt, līdz Safira spēs saņemties, lai runātu par to, kas bija noticis pirms viņa iera�anās.

Pasaki ta�u kaut ko! uzstāja pūķis.

Vai ļausi sadziedēt kāju ?

Liec tai mieru.

Tad es klusē�u kā statuja un sēdē�u alas stūrī, līdz pārvērtī�os putekļos, jo tu ta�u man esi dāvājusi pūka cienīgu pacietību.

Vēl pēc brī�a sāka plūst vārdi saraustīti, rūgtuma un pa�iro�nijas pilni: Man ir kauns to atzīt. Kad mēs ieradāmies Elesmērā un es ieraudzīju Glēdru, mani pārņēma milzīgs prieks, ka ir izdzī�vojis vēl kāds manas rases pārstāvis, izņemot Sruikanu. Iepriek� pūki es biju līdzējusi tikai Broma atmiņās. Un es iedomājos� es iedomājos, ka Glēdrs priecāsies par manu pastāvē�anu tikpat ļoti, kā es priecājos par viņējo.

Bet viņ� ta�u arī priecājās.

Tu nesaproti. Es iedomājos, ka viņ� kļūs par manu dzīves�biedru, kaut gan iepriek� biju pārliecināta, ka nāksies visu mū�u aizvadīt vienai. Es iedomājos, ka mēs kopā ļausim atdzimt pūku rasei. Viņa nosprauslojās, un no nāsīm iz�āvās liesmu mēles. Ta�u es kļūdījos. Viņ� mani nevēlas.

Eragons rūpīgi izsvēra atbildi, lai neaizvainotu Safiru un vien�laikus nomierinātu viņu. Tas ir tāpēc, ka viņ� zina tavs liktenis slēpjas vienā no divām atliku�ajām olām. Turklāt nebūtu īsti pareizi, ja viņ� pārotos ar tevi, būdams skolotājs.

Vai varbūt viņ� neuzskata mani par gana pievilcīgu�

Safira, pūķi nemēdz būt neglīti, un tu esi visskaistākā starp visiem pūķiem.

Es esmu muļke, viņa novilka. Ta�u tad Safira pacēla kreiso spārnu, aicinādama apkopt viņas ievainojumu.

Eragons piekliboja pie pūķa un nopētīja tum�i sarkano brūci, pateicīgs Oromisam par daudzajiem vīstokļiem, kas stāstīja par pūķu anatomiju. Cirtiens viņ� �aubījās, kas bija vainīgs, nags vai zobs, bija pār�ķēlis �etrgalvaino muskuli zem Safiras ādas, tomēr ne tik dziļi, lai atsegtu kaulu. Eragons neskaitāmas reizes bija apārstējis virspusējas skrambas, ta�u �oreiz ar to vien nebūtu gana bija jāsadziedē arī savainotais muskulis.

Eragons izmantoja garus un sare�ģītus buramvārdus, kaut gan pat nesaprata visas to daļas, jo bija iegaumējis burvestību no kāda sena teksta, kas neko daudz nepaskaidroja, tikai norādīja, ka tad, ja nav lauzti kauli vai skarti iek�ējie orgāni, "�ie burvju vārdi izārstēs jebkuru varmācīgā ceļā gūtu brūci, izņemot drūmo nāvi". Tikko jauneklis bija beidzis burties, viņ� ar apbrīnu vēroja, kā Safi�ras muskulis sakustējās zem plaukstas, vēnas, nervi un muskuļu �ķiedras saauga kopā un �ķēlums aizvērās. Ievainojums bija tik liels, ka, ņemot vērā pa�a vājumu, viņ� neuzdrīkstējās to dziedēt tikai ar pa�a enerģiju, tāpēc Eragons izlīdzējās arī ar Safiras spēku.

Tagad tur niez, pūķis noteica, kad dziedē�ana bija galā.

Eragons nopūtās un atslīga pret raupjo bazalta sienu, cauri puspievērtajiem plakstiņiem vērodams saulrietu. Rādās, ka tev mani nāksies stiept projām no �ejienes uz savas muguras. Esmu pārāk noguris, lai pakustētos.

Pūķim pagrie�oties, sausi no�abēja alas grīda, un Safira nolika galvu turpat uz kauliem līdzās Eragonam. Kop� iera�anās Elesmērā esmu izturējusies pret tevi nelāgi. Es neņēmu vērā tavu padomu, kaut gan man vajadzēja klausīt tevi. Tu brīdināji mani par Glēdru, bet es biju pārāk lepna, lai saklausītu tavu vārdu patiesumu� Es izrādījos slikts biedrs, es nodevu pūku dzimuma būtību un aptraipīju Jātnieku godu.

Nē, tā nekad nerunā, Eragons kaismīgi iebilda. Safira, tu pildi savu uzdevumu godam. Iespējams, ir pieļauta kāda kļūda, ta�u tā ir godīga kļūda, turklāt tāda, ko tavā stāvoklī varēja pieļaut ikviens no mums.

Tas neattaisno manu izturē�anos pret tevi.

Jauneklis mēģināja ieskatīties Safiras acīs, ta�u viņa izvairījās no Eragona skatiena, līdz viņ� pieskārās pūķa kaklam un sacīja: Safira, ģimenes locekļi piedod cits citam pat tad, ja ne vienmēr saprot, kāpēc tuvinieks rīkojas tie�i tā, kā rīkojas� Tu esi mana ģimene tikpat, cik Rorans, pat vairāk. Un to nekas nespēs mainīt. Nekas. Kad Safira neatbildēja, Eragons pasniedzās un pakutināja aiz vienas no pūķa ausīm. Vai dzirdi mani? Nekas!

Safira, mēģinot apvaldīt smieklus, noklepojās, tad izlieca kaklu un pacēla galvu, lai izvairītos no Jātnieka dancojo�ajiem pirk�stiem. Kā gan es spē�u paskatīties acīs Glēdram ?! Viņ� bija draus�mīgi nikns� Visa klints notrīcēja, kad viņ� dusmās sāka plosīties.

Tu vismaz stājies viņam pretī, kad Glēdrs uzbruka.

Bija otrādi.

Eragons pārsteigumā sarauca uzacis. Lai būtu kā būdams, ir tikai viena iespēja tev jāatvainojas viņam.

Jāatvainojas!?

Tie�i tā. Aizlido pie viņa un pasaki, ka jūties vainīga, ka tas nekad vairs neatkārtosies un ka tu vēlies turpināt mācīties pie viņa. Esmu pārliecināts, ka viņ� visu piedos, ja tu dosi viņam tādu iespēju.

Lieliski, viņa klusā balsī novilka.

Kad būsi to izdarījusi, jutīsies labāk. Viņ� pasmaidīja. To es zinu no pa�a pieredzes.

Safira norūcās un aiz�āpoja līdz alas ieejai. Tur viņa nometās kņūpus un pārlaida skatienu bezgalīgajam me�am. Mums vaja�dzētu doties ceļā. Drīz iestāsies tumsa. Sakodis zobus, Eragons pieslējās stāvus katra kustība likās prasām pēdējos spēkus un, rausdamies pūķa mugurā, patērēja divreiz vairāk laika nekā parasti. Eragon?� Paldies, ka atsteidzies pie manis! Es zinu, cik bīstami tas bija muguras ievainojuma dēļ.

Viņ� viegli uzsita pūķim pa plecu. Vai mēs atkal esam viens?

Mēs esam viens.

Dienas pirms Agaeti Blodhren svinībām Eragonam nesa reizē prieku un cie�anas. Muguras trauma lika sevi manīt bie�āk nekā iepriek�, iedragādama viņa veselību un iztu�rību, kā arī izpostīdama sirdsmieru: viņ� visu laiku baidījās izrai�sīt jaunu lēkmi. Toties attiecības ar Safiru bija tuvākās kop� pūķa iz�ķil�anās. Viens otra prātā viņi pavadīja tikpat laika, cik pa�i savā. Rei�u reizēm, kad Arja apciemoja kokā ieaudzēto mitekli, viņi devās pastaigās pa Elesmēru. Tomēr elfa nekad nenāca viena viņai līdzi vienmēr bija vai nu Oriks, vai kaķace Moda.

�o pastaigu laikā Arja iepazīstināja Eragonu un Safiru ar izcilā�kajiem elfiem di�iem karotājiem, dzejniekiem un māksliniekiem. Viņa veda abus uz koncertiem, kas norisinājās zem prie�u zariem, un izrādīja viņiem daudzus nemanāmus Elesmēras brīnumus.

Eragons izmantoja katru iespēju aprunāties ar Arju. Viņ� izstāstīja elfai par puikas gadiem Palankāra ielejā, par Roranu, Garovu un Marianas tanti, atsauca atmiņā savādus atgadījumus ar Slounu, Etlbertu un citiem ciematniekiem, atzinās mīlestībā uz kalniem, kas slējās apkārt Kārvahallai, un uzbūra �audīgos gaismas palagus, kas naktīs mēdza greznot ziemīgās debesis. Jau�neklis atcerējās reizi, kad Gedrika miecē�anas mucā bija iekritusi lapsa, kuru nācās zvejot ārā ar tīklu. Viņ� pastāstīja, kādu prieku sagādāja dārzeņa stādī�ana, ravē�ana un aprūpē�ana, tas, kā zaļie asni, viņa koptie asni pabāza galvu no zemes Eragons zināja, ka Arja spēs to novērtēt labāk par daudziem citiem.

Arī Eragons uzzināja da�ādus sīkumus par elfas dzīvi. Viņ� dzirdēja pieminam viņas bērnību, viņas draugus un radus, atklāja daudz ko jaunu par to, ko Arja bija piedzīvojusi starp vārdeniem, par to viņa runāja visatklātāk, piesaukdama reidus un kaujas, kurās piedalījusies, līgumus, kurus palīdzējusi noslēgt, bezgalīgās pārrunas ar rūķiem un di�ākos notikumus, kurus pieredzējusi, kalpodama par elfu vēstnieci.

Eragonam pavadot daudz laika kopā ar Arju un Safiru, viņa sirdi pārņēma miers, ta�u tas bija tik trausls, ka mazākais trie�ciens spētu to sagraut. Pat laiku jauneklis uztvēra kā ienaidnieku, jo pēc Agaeti Blodhren svinībām Arja grasījās doties projām no Duveldenvārdenas. Tāpēc Eragons turēja augstā vērtē katru ar elfu kopā pavadītu mirkli un ar ba�ām gaidīja svētku tuvo�anos.

Elfi Agaeti Blodhren svinē�anai gatavojās ar lielu aizrautību visa pilsēta, var teikt, mutuļoja. Eragons nekad iepriek� nebija redzējis �īs rases pārstāvjus tik satrauktus. Viņi izgreznoja me�u ar krāsainiem audumiem un lukturiem, jo īpa�i Menojas koka apkārtnē. Pa�am Menojas kokam tika pa lukturim katra zara galā tie tur karājās kā mirdzo�as asaras. Eragons ievēroja, ka pat augi, �ķiet, gatavojās svētkiem, ietērpdamies jaunu, spilgtu ziedu rotās. Viņ� bie�i dzirdēja, kā elfi vēlu vakaros tiem dzied.

Katru dienu Elesmērā no citām me�os izkaisītajām pilsētām ieradās simtiem elfu, jo neviens nevēlējās palaist garām gadsimtkārtējās svinības par godu līgumam ar pūķiem. Eragons nojauta, ka daudzi no viņiem ieradu�ies arī tāpēc, lai satiktu Safiru. Brī��am rodas sajūta, ka es to vien daru kā atņemu viņu sveicienus, jauneklis nodomāja. Elfi, kuri pienākumu dēļ nevarēja ierasties Elesmērā, gatavojās svinēt svētkus vienlaikus ar svētkiem galvas�pilsētā. Zināmu līdzdalības izjūtu bija iecerēts radīt, ar apburtu spoguļu palīdzību pieredzot Elesmēras ceremonijas. Turklāt gal�vaspilsētā novietotajos spoguļos varētu redzēt arī skatītājus, tā novēr�ot domu, ka svētku dalībniekus kāds izspiego.

Nedēļu pirms Agaeti Blodhren svinībām, kad Eragons un Safira grasījās atgriezties no Telnēras kraujas savā miteklī, Oro�miss ieminējās: Jums abiem vajadzētu padomāt, ko ņemsiet līdzi uz Asinszvēresta svētkiem. Ja vien iecerēto darbu radī�anai vai darbībai nav vajadzīga maģija, es ieteiktu izvairīties no gramarye izmanto�anas. Neviens necienīs jūsu veikumu, ja to būs radījusi burvestība, ne jūsu pa�u rokas. Tāpat es ieteiktu katram pagata�vot kaut ko savu. Tāda ir iera�a.

Kad abi lidoja mājup, Eragons jautāja Safirai: Vai tev ir kas padomā?

Iespējams. Bet, ja neiebilsti, es gribētu pārliecināties, ka viss notiek tā, kā esmu iedomājusies, pirms savu ideju atklāju tev. Viņ� paguva ievērot daļu ainas akmens pirkstu, kas slējās no me�a sūnām, bet tad pūķis noslēpa �o attēlu viņa gara acīm.

Jauneklis pasmaidīja. Varbūt dosi vismaz kādu mājienu ?

Liesmas. Vesela liesmu jūra.

Atgriezies mājās un pārdomājis visas savas prasmes, Eragons nosprieda: Visvairāk es zinu par laukiTkop�anu, ta�u nez vai ar to kādu varētu pārsteigt. Es nespē�u sacensties ar elfiem nedz maģijas ziņā, nedz tajos amatos, no kuriem kaut ko saprotu. Elfu prasmes ir krietni izcilākas par Impērijas labāko meistaru spējām.

Ta�u tev ir kāda īpa�ība, kuras nav nevienam citam, Safira atgādināja.

Un kāda tā būtu ?

Tava būtība. Tevis piedzīvotais, tavs veikums, tavs stāvoklis. Izmanto to visu, lai radītu kaut ko vienreizēju. Lai ko tu izvēlētos, liec tam pamatā to, kas tev ir vissvarīgākais. Tikai tad tam būs dziļums un nozīme, un tikai tad tas uzrunās apkārtējos.

Eragons pārsteigts palūkojās uz Safiru. Nebiju iedomājies, ka tu tik daudz zini par mākslu.

Neko daudz jau es nezinu, viņa atzinās. Tikai tu aizmirsti, ka es pavadīju vienu pēcpusdienu, vērodama, kā Oromiss apglezno savus vīstokļus, kamēr tu lidoji kopā ar Glēdru. Toreiz Oromiss diezgan pla�i apsprieda �o priek�metu.

Ak jā. Pavisam biju piemirsis.

Kad Safira aizlidoja, lai ķertos pie savas ieceres, Eragons sāka staigāt �urpu turpu gar pla�o atvērumu guļamistabas sienā, pār�domādams pūķa teikto. Kas man ir vissvarīgākais ? viņ� vaicāja pats sev. Protams, Safira un Arja. Tāpat es gribu kļūt par labu Jāt�nieku, bet ko gan es varu pateikt par �īm tēmām tādu, kas nebūtu garlaikojo�i acīmredzams ? Mani saista skaistais dabā, tomēr arī �ajā ziņā elfi mani ir sen apsteigu�i. Pati Elesmērā ir dzīvs piemi�neklis viņu aizrautībai. Viņ� ieskatījās sevī un mēģināja aptvert, kas aizskar patības dziļākās, tum�ākās stīgas. Kas uzjunda gana kaismes lai tā balstītos mīlestībā vai naidā ko viņ� aizrautīgi vēlētos pavēstīt apkārtējiem?

Pēc garām pārdomām Eragons izlēma par trijām lietām: Dur�zas cirsto ievainojumu, bailēm, ka pienāks diena, kad viņam būs jāsatiekas kaujas laukā ar Galbatoriksu, un elfu epiem, kas viņu tik ļoti sajūsmināja.

Kad prātā sāka veidoties stāsts, kas apvienoja �os trīs ele�mentus, Eragona domas pārņēma spēj� satraukums. Viņ� viegli uzskrēja aug�ā pa vītņu kāpnēm, vienā reizē pārlēkdams diviem pakāpieniem, iesteidzās kabinetā, tad apsēdās pie galda, iemērca spalvu tintē un drebēdams sastinga virs baltas papīra lapas.

Spalva ie�irkstējās, uzrakstīdama pirmās rindiņas:

Jūras malā karaļvalsts Zilu kalnu pakājē�

Vārdi likās pa�i plūstam no spalvas. Eragons jutās tā, it kā nevis radītu �o stāstu, bet kalpotu par starpnieku jau gatava stāsta nāk�anai pasaulē. Nekad iepriek� jauneklis neko nebija sacerējis, tāpēc tagad viņu pārņēma atklājuma prieks, kas saistās ar jauniem apvār�ņiem, jo īpa�i tāpēc, ka iepriek� viņam ne mir�kli nebija radu�ās aizdomas par gandarījumu, ko varētu sagādāt barda loma.

Viņ� kā apmāts turpināja rakstīt, aizmirsdams par maizi un ūdeni, uzrotījis piedurknes pāri elkoņiem, lai pasargātu tās no tintes �ļakatām, kas neprātīgajā rakstī�anas ritmā �ķīda pa gaisu. Eragons bija tā iegrimis radī�anā, ka dzirdēja vien dzejoļa pant�mēru, redzēja vien balto lapu un domāja tikai un vienīgi par rin�dām, kas liesmoja viņa acu priek�ā.

Pēc pusotras stundas jauneklis izlaida spalvu no stīvuma savilktajiem pirkstiem, atgrūda krēslu no galda un piecēlās. Viņa priek�ā gulēja �etrpadsmit pierakstītu lapu. Nekad iepriek� viņ� vienā ņēmienā nebija uzrakstījis tik daudz. Eragons apzinājās, ka viņa dzejolis nelīdzināsies elfu un rūķu di�āko poētu darbiem, ta�u cerēja, ka tā tie�ums liegs elfiem izsmiet viņa pūliņus.

Kad pārradās Safira, Eragons nolasīja dzejoli viņai. Ak, Era�gon, tu esi tik ļoti mainījies kop� brī�a, kad mēs devāmies projām no Palankāra ielejas. Domāju, tu nemaz nepazītu to zaļo puiku, kur�, atriebes alku dzīts, metās pa pēdām ļaundariem. Tas Era�gons nespētu uzrakstīt elfu cienīgu epu. Es labprāt redzētu, par ko tu kļūsi nākamo piecdesmit vai simt gadu laikā.

Viņ� pasmaidīja. Ja vien es nodzīvo�u tik ilgi.

-�� Skarbi, bet patiesi, Oromiss atzina, kad Eragons nolasīja dzejoli arī viņam.

-�� Tad tev tas patīk?

-�� Tas labi ataino tavu pa�reizējo prāta stāvokli, un to bija interesanti klausīties, ta�u dzejolis nebūt nav meistardarbs. Vai tev likās, ka atzī�u to par tik izcilu?

-�� Laikam jau ne.

-�� Tomēr esmu pārsteigts, ka spēji ko tādu radīt senvalodā. �ajā mēlē ir iespējams sarakstīt izdomātus notikumus. Grūtības rodas, ja sacerējums ir jānolasa, jo maģija neļauj izteikt nepatiesību.

-�� Es varu to noskaitīt arī balsī, Eragons atbildēja, jo uzskatu, ka viss tur rakstītais ir patiess.

-�� Un tas pie�ķir tavam sacerējumam milzu spēku� Esmu patī�kami pārsteigts, Eragon-finiarel. Tavs dzejolis kļūs par cienīgu Asinszvēresta svinību papildinājumu. Pacēlis pirkstu, Oromiss iebāza roku drēbju krokās un iedeva Eragonam ar lenti pārsietu vīstokli. Uz �īs lapas ir deviņi atbūrumi es vēlos, lai tu ar tiem aizsargātu sevi un rūķi Oriku. Kā tu ievēroji Siltrimā, mūsu svinī�bas ir spēka pilnas un var nodarīt postu tiem, kuru gars ir vājāks par mūsējo. Bez aizsardzības pastāv iespēja, ka jūs nomaldīsieties mūsu maģijas tīklos. Es esmu to pieredzējis. Pat ar �iem atbūrumiem jums ir jāpiesargās, lai vēja nestas ģeķības nesagrozītu galvu. Esi modrs, jo �ajā laikā mēs, elfi, mēdzam ļauties neprā�tam brīni�ķīgam, pacilājo�am, tomēr neprātam.

Agaeti Blodhren svinību priek�vakarā svētki parasti ilga trīs dienas Eragons, Safira un Oriks kopā ar Arju aizstaigāja līdz

Menojas kokam, kur bija sapulcējies krietns elfu bariņ�. Viņu mel�nie un sudrabotie mati ik pa brīdim uzmirdzēja lukturu gaismā. Islanzadi stāvēja uz saknes, kas bija pacēlusies virs zemes netālu no stumbra, slaida, bāla un skaista kā bērzs. Blagdens tupēja uz karalienes kreisā pleca, bet kaķace Moda lo�ņāja viņai aiz muguras. Te bija arī Glēdrs, sarkanās un melnās drānās tērpies Oromiss, kā arī citi elfi, kurus Eragons pazina, piemēram, Lifēns un Nari, un, jauneklim par lielu nepatiku, Vanirs. Virs galvas samtainajās debesīs mirdzēja zvaigznes.

-�� Pagaidiet �eit, Arja lūdza. Viņa izslīdēja cauri pūlim un atgriezās kopā ar Runonu. Kalēja, vērodama apkārt notieko�o, mirk�ķināja acis kā pūce. Eragons sasveicinājās ar sirmo elfu, un viņa pamāja jauneklim un Safirai. Priecājos atkal satikt jūs, Spo�zvīne un Ēnkāvi. Tad viņa pamanīja Oriku un uzrunāja viņu rūķiski. Oriks atsaucās ar lielu aizrautību, acīmredzot prie�cādamies aprunāties ar kādu dzimtās zemes raupjajā valodā.

-�� Ko viņa teica? Eragons pieliekdamies pavaicāja.

-�� Viņa ielūdza mani ciemos, lai es varētu aplūkot viņas vei�kumu un aprunāties par metāla apstrādi. Orika sejā atplauka apbrīnas pilna izteiksme. Eragon, viņa amatu esot mācījusies no pa�a Futarka viena no Durgrimsta Ingeitumu slavenākajiem grimstboritniem! Ko gan es atdotu, lai varētu viņu sastapt!

Kopā viņi sagaidīja pusnakts stundu, tad Islanzadi pacēla kailu kreiso roku kā marmora �ķēpu pret jauno mēnesi. Virs viņas plaukstas no Menojas kokā sakārtajiem lukturiem savilkās maigi baltas gaismas lode. Tad Islanzadi pa sakni aizgāja līdz milzīga�jam stumbram un ielika lodi mizas iedobumā, kur tā turpināja pulsējot spīdēt.

Eragons pagriezās pret Arju. Vai svētki ir sāku�ies?

-�� Tie ir sāku�ies! Viņa iesmējās. Un beigsies, kad māņuguns izdzisīs.

Elfi sadalījās mazākos pulciņos un izklīda me�ā un klajumā ap Menojas koku. �ķietami no nekurienes viņi uzbūra ar fantas�tiskiem ēdieniem augsti piekrautus galdus, kuru pārpasaulīgais izskats liecināja, ka to radī�anā vienlīdz papūlēju�ies gan magi, gan pavāri.

Tad elfi sāka dziedāt savās dzidrajās, flautām līdzīgajās balsīs. Viņi dziedāja da�ādas dziesmas, ta�u tās visas bija lielāka skaņ�darba dala, kas caurauda �o sapņaino nakti ar savu nobūrumu, saasinādama sajūtas, izgaisinādama kavēkļus un likdama svinī�bām uzmirdzēt ar pārdabisku maģiju. Dziesmu vārdi stāstīja par varoņdarbiem un tāliem ceļojumiem uz senaizmirstām zemēm zem kuģu burām un zirgu mugurās, kā arī pauda skumjas par zaudēto skaistumu. Pulsējo�ā mūzika apņēma Eragonu, un viņ� juta, kā visu būtni atraisa me�onīga brīvības izjūta, trakojo�a vēlme aizbēgt no savas dzīves un visu atliku�o mū�u aizvadīt, dejojot elfu valstības silos. Līdzās jauneklim, puspievērusi stiklai�nās acis, Safira mēģināja dūkt līdzi melodijai.

To, kas notika pēc tam, Eragons nekad nespēja īsti atsaukt atmiņā. Likās, it kā viņu pārņemtu drudzis, kas lika te zaudēt, te atgūt apziņu. Atsevi�ķus notikumus viņ� atcerējās spilgti un skaidri spo�us, smar�īgus, jautrības pārpilnus uzplaiksnīju�mus -, tomēr viņ� nespēja tos sarindot uz laika ass kādā noteiktā secībā. Viņ� vairs nesaprata, vai bija diena vai nakts, jo jebkurā diennakts laikā me�ā valdīja krēsla. Tāpat viņ� nespētu atbildēt, vai svinību laikā kaut uz mirkli iesnaudās vai viņam �ajās trijās dienās vispār nāca miegs�

Eragons atcerējās, kā dejojot meta lokus, sadevies rokās ar elfu jaunavu ķir�sarkanām lūpām, kā gar�oja medus uz mēles un kā gaisā smar�oja pēc kadiķiem�

Viņ� atcerējās uz Menojas koka varenajiem zariem satupu�os elfus, kas atgādināja strazdu baru. Viņi strink�ķināja zeltītās arfas un uzdeva mīklas Glēdram, kas bija nometies pie koka saknēm, un brīdi pa brīdim pacēla pirkstu pret debesīm, kas lika krāsainu uguntiņu mākoņiem izveidot da�ādus apveidus, kas pamazām izkusa tumsā�

Viņ� atcerējās sevi sē�am nelielā ieplakā ar muguru pret Safiru un skatāmies, kā tā pati elfu jaunava �ūpojas klausītāju priek�ā, dziedādama:

Projām, projām, tev jālido projām Pāri kalniem un lejām

Uz tāltālām zemēm.

Projām, projām, tev jālido projām,

Lai neatgrieztos pie manis.

Projām! Projām tu būsi no manis, Un neredzē�u vairs tevi. Projām! Projām tu būsi no manis, Bet gaidī�u tevi es mū�am.

Viņ� atminējās bezgalīgus dzejoļus: da�us skumjus, citus priecīgus, lai gan vairums bija reizē bēdīgi un līksmi. Viņ� noklau�sījās Arjas dzejoli no pirmās līdz pēdējai rindiņai un viņam tas likās patie�ām izcils. Islanzadi dzejolis bija garāks, bet tikpat labs. Visi elfi sapulcējās pie Menojas koka, lai dzirdētu �os divus sacerējumus�

Viņ� atcerējās da�ādus brīnumus, ko elfi bija pagatavoju�i svinībām, daudzus no kuriem viņ� pirms tam būtu uzskatījis par neiespējamiem, pat ne ar maģijas palīdzību. Galvlau�i un rotaļlie�tas, mākslas darbi un iero�i, kā arī neskaitāmi priek�meti, kuru pielietojums viņam nebija saprotams. Kāds elfs bija apbūris stikla lodi tā, lai tās vidū ik pēc pāris sekundēm uzziedētu jauna puķe. Cits bija pavadījis vairākas desmitgades, lai apceļotu Duveldenvārdenu un atcerētos dabā saklausītās skaņas un tagad skaistā�kās no tām viņ� atskaņoja no simt baltu liliju taurītēm.

Runona bija atnesusi nepārcērtamu vairogu, no tērauda pave�diena novītu cimdu pāri, kas nēsātājam ļāva turēt plaukstā izkau�sētu svinu un līdzīgus metālus, nebaidoties apdedzināties, kā arī smalku, lidojumā attēlotu �ubīti, kas bija izkalta no vesela metāla klu�a un izkrāsota tik prasmīgi, ka izskatījās kā dzīva.

Oriks bija pagatavojis astoņas collas augstu koka piramīdu, ko veidoja piecdesmit astoņas savstarpēji sastiprināmas detaļas. Elfus rūķa darinājums tā sajūsmināja, ka viņi atkal un atkal lūdza izjaukt un atkal salikt piramīdu. Viņi dēvēja Oriku par "meistaru Garbārdi" un nebeidza skandināt: Gudri pirksti norāda uz gudru prātu�

Eragons atcerējās mirkli, kad Oromiss pavilka viņu sāņus, kur mūzika neskanēja tik skaļi. Viņ� pajautāja elfām: Vai kaut kas noticis?

-�� Tev ir jānoskaidro prāts. Oromiss aizvadīja jaunekli līdz nokritu�am kokam un lika viņam apsēsties. Pasēdi te da�as minūtes. Tu jutīsies labāk.

-�� Es jau jūtos labi. Man nav vajadzīga atpūta, Eragons iebilda.

-�� Tu �obrīd nespēj spriest pats par savu stāvokli. Es gribu, lai tu pasēdi �eit, līdz vari uzskaitīt visas gan lielās, gan mazās pārvērtību burvestības -, tad vari atgriezties pie pārējiem. Apsoli to man!

Eragons atcerējās tum�us un savādus radījumus, kas atklīda uz svinību vietu no me�a biezokņiem. Vairums bija dzīvnieki, kurus pārvērtu�as Duveldenvārdenā sakrāju�ās burvestības un kurus Agaeti Blodhren vilināja tāpat, kā slāpēs mirsto�u cilvēku vilina ūdens. Likās, ka elfu maģijas klātbūtne liek tiem atdzī�voties. Vairums uzdrīkstējās atklāt sevi tikai kā ārpus lukturu mestās gaismas loka gailo�i acu pāri. Viens no dzīvniekiem, kas atklāja sevi pilnībā, bija vilcene, kura pārvērtās balti tērptā sie�vietē un kuru Eragons bija saticis jau iepriek�. Viņa trīņājās aiz kāda kizila krūma, atiezusi dun�iem līdzīgos zobus izbrīnītā smaidā un �audīdama dzeltenās acis uz visām pusēm.

Ta�u ne visi radījumi bija dzīvnieki. Te bija vairāki elfi, kas likās mainīju�i savu sākotnējo veidolu, lai iegūtu jaunas spējas vai tiektos pie jauna skaistuma ideāla. Kāds brūni svītrotām spalvām klāts elfs pārlēca pāri Eragonam un tad turpināja spriņģot pa klajumu te uz visām �etrām, te tikai uz pakaļkājām. Dīvainā elfa galva bija �aura un garena, ausis vedināja domāt par kaķi, rokas nokarājās līdz pat ceļgaliem, bet plaukstu savādumu uzsvēra garie pirksti un raupjie spilventiņi zem tiem.

Pēcāk iepazīties ar Safiru ienāca divas pilnīgi vienādas elfas. Viņām paceļot rokas pie lūpām tradicionālajā sveicienā, katra kustība bija neticami lēna un neticami gracioza. Eragons starp elfu pirkstiem pamanīja caurspīdīgu plēvi. Mēs esam ieradu��ās no tālām zemēm, viņas �ukstus sacīja. Kad elfas runāja, uz viņu slaidajiem kakliem pulsējo�ās trīs �aunu rindas atklāja sārtu gļotādu zem tām. Abu āda mirdzēja, it kā būtu pārklāta ar eļļu. Taisnie, it kā miklie mati nokarājās uz elfu �aurajiem pleciem.

Vēl jauneklis sastapa elfu, kuru, glu�i kā pūķi, klāja cita citu pārklājo�as zvīņas. Uz galvas viņam slējās no kaula veidojusies sekste, pāri mugurai stiepās dzelk�ņu rinda, bet no paplestajām nāsīm ik pa brīdim iz�āvās divas blāvas liesmiņas.

Viņ� satika arī citas dzīvas būtnes, kuras nebija tik viegli sazīmēt: elfus, kuru apveids likās izplūdis, it kā to skatītu caur ūdeni; elfus, kurus, ja tie sastinga, nebija iespējams at�ķirt no kokiem; slaidus, biedējo�i skaistus elfus ar pilnīgi melnām acīm pat acāboli tiem bija melni -, kuri, saskaroties gan ar lietām, gan citiem elfiem, izslīdēja tiem cauri kā ēnas.

�īs parādības spilgtākais piemērs bija pats Menojas koks, kas reiz bija mitis Elesmērā kā elfa Lineja. �ķita, ka, pateicoties svinību dunai klajumā, sulas tā zaros sāk ritēt straujāk. Zari ik pa brīdim nolīgojās, kaut vēju nemanīja; rei�u reizēm stumbra ie�īkstē�anās �ķietami sasaucās ar mūzikas plūdumu, turklāt no koka likās strāvojam gai�a labvēlība, kas gūlās pār visiem tuvumā eso�ajiem�

Tad vēl Eragons atcerējās divas sāpju lēkmes, to, kā viņ� bija kliedzis un vaidējis �audīgajās ēnās, kamēr elfi turpināja līksmot viņam apkārt un tikai Safira piesteidzās, lai palīdzētu�

Agaeti Blodhren svinību tre�ajā dienā bet to Eragons uzzi�nāja tikai pēcāk viņ� stājās elfu priek�ā, lai noskaitītu savas vārsmas. Jauneklis piecēlās un paziņoja: Es neesmu nedz kalējs, nedz prasmīgs grebējs, audējs, podnieks, gleznotājs vai kādu citu mākslu piekopējs. Es nevaru līdzināties jums spējā veikt brīnu�mus ar buramvārdiem. Tāpēc vienīgais, kas man atliek, ir manis pa�a piedzīvotais, ko esmu centies atainot stāstā, kaut gan arī

bards es neesmu. Tad, glu�i kā Broms savulaik Kārvahallā bija cēlis priek�ā savas dziesmas, Eragons sāka skandēt:

Jūras malā karaļvalsts

Zilu kalnu pakājē;

Tur saltā ziemas mijkrēslī

Reiz dzima vīrs, kam mērķis viens:

Sakaut naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Viedu vīru audzināts Seno koku paēnā,

Viņ� noskrēja brie�us un uzveica lā�us, Un vecajo padomus guva,

Kā uzveikt naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Mācījās viņ� zagli tvert, Kas pēc laupījuma tīko, Un atvairīt bultas, un nelabo veikt Ar senajām gudrības zintīm,

Lai kautu naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Ātri gadi projām trauc, Jauneklis jau kļuvis vīrs, Tā dzīslās dego�s nemiers verd Un jauno sirdi plosa kvēls.

Drīz viņ� sastop meiteni, Slaidu, prātīgu un daiļu, Kam apkārt Gedas Gaisma plūst Un apmirdz viņas balto pieri.

Viņas acīs zila nakts Blāzmo tā kā ūdens klaids;

Jauneklis tajās rītu redz, Kad būs tie kopā un nebīsies

Vairs naidnieka no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Nākamajos pantos Eragons atklāja, kā dziesmas varonis dodas uz Durzas zemi, kur viņ� atrod naidnieku un cīnās pret to, par spīti ledainajām �ausmām, kas stindzina viņa sirdi. Un, lai gan apdzie�dātais vīrs galu galā uzvarējis, viņ� atturējies no pēdējā cirtiena, jo tagad, kad viņ� bija pieveicis ienaidnieku, viņu vairs nebiedēja mirstīga cilvēka liktenis. Viņam vairs nevajadzēja nogalināt pre�tinieku Durzā. Tad dziesmas varonis ieslidinājis zobenu atpakaļ makstī, lai atgrieztos mājās un kādā vasaras vakarā apņemtu par sievu savu mīļoto. Abi kopā viņi aizvadīju�i daudzas gai�as dienas, līdz vīra garā bārda nosirmojusi. Ta�u

Tumsā, pirms vēl gaisma svīst, Istabā dus sirmais vīrs. Redzot pretnieku tik vāju, Naidnieks pielavās pie cisām.

Paceļ galvu vecais vīrs, Paraugās bez baiļu sejā Saltai, drūmai, bargai Nāvei, Mū�īgai nakts karalienei.

Sen jau vīra vecā sirds Mierā pieņēmusi to; Tagad klusu gaida viņ� Pēdējo nakts apskāvienu.

Maigi tā kā rīta vēj� Nāve noliecas pār vīru, Atņem pulsējo�o garu. Un tie dodas no tā laika Mū�am mājot Durzā, Tālā ēnu zemē.

Eragons apklusa un, juzdams, ka visi uz viņu skatās, ierāva galvu plecos un a�i atrada savu vietu. Viņam bija kauns, ka atklā�jis tik daudz par sevi.

Tad ierunājās elfu augstmanis Datedrs: Tu, Ēnkāvi, nonie�cini savu veikumu. Liekas, tu esi atklājis sevī jaunas spējas.

Islanzadi pacēla bālo roku. Eragon-finiarel, tavas vārsmas nonāks Tialdari nama di�ajā bibliotēkā, lai tās varētu baudīt ikviens, kas vēlas. Lai gan tavs sacerējums ir alegorija, tas palī�dzēja daudziem no mums labāk izprast grūtības, ar kurām tev nācās saskarties kop� Safiras olas parādī�anās tavā dzīvē par to lielā mērā esam atbildīgi arī mēs. Nolasi mums dzejoli vēlreiz, lai mēs varētu dziļāk izprast katru rindu!

Gandarītais Eragons pamāja ar galvu un izpildīja karalienes lūgumu. Pēc tam pienāca Safiras kārta rādīt elfiem savu veikumu. Viņa pacēlās spārnos un aizlidoja naktī, lai atgrieztos ar melnu akmeni reizes trīs lielāku par dū�īgu vīru. Nolaidusies uz pakaļ�kājām, viņa nolika akmeni stāvus klajuma nostūrī, kur tas ikvie�nam bija redzams. Spīdīgais bluķis likās izkausēts un pēc tam nesaprotamā veidā pārveidots savādos lokos, kas vijās cits ap citu kā sasalu�i viļņi. Rievotās akmens mēles vijās tik dīvainos rakstos, ka acij bija grūti izsekot vienai līnijai no pamatnes līdz virsotnei skatiens nevil�us pārlēca no viena spirāles loka uz nākamo.

�ī bija pirmā reize, kad Eragons redzēja Safiras skulptūru, tāpēc viņ� vēroja to ar tikpat lielu interesi kā elfi. Kā tu to izvei�doji ?

Safirai acīs uzdzirkstīja gandarījuma prieks. Laizot izkusu�u klinti. Tad viņa pieliecās un apdvesa akmeni ar liesmu straumi, ieskaudama milzu stabu zeltainā kolonnā, kas cēlās aug�up pret zvaigznēm, mēģinādama tās nogrābt no debesīm ar saviem mir�dzo�ajiem pirkstiem. Kad Safira aizvēra �okļus, skulptūras malas papīra plānumā meta ķir�sarkanu atblāzmu, bet akmens tum�a�jās iedobēs un rievās lēkāja mazas liesmiņas. Klints plūsto�ie loki likās kustamies hipnotizējo�ā gaismā.

Starp elfiem atskanēja apbrīnas izsaucieni, viņi sāka aplau�dēt un dejot ap akmeni. Kāds iesaucās: Labi pastrādāts, Spo�zvīne!

Tik skaisti, Eragons sacīja.

Safira ar purnu pieskārās jaunekļa rokai. Paldies, mazais.

Tad savu darinājumu izrādīja Glēdrs tas bija no sarkanā ozola bluķa ar viena naga smaili izgrebts Elesmēras skats no putna lidojuma. Pēc tam pienāca Oromisa kārta elfs bija pabei�dzis vīstokli, kuru viņ� mēdza ilustrēt Eragona stundu laikā. Vīstokļa aug�malā virknējās zīmju rinda "Dziesma par Vestari Jūrasbraucēju", bet apak�pusi greznoja ar elpu aizraujo�u prasmi vissīkākajās detaļās izzīmēta fantastiska ainava.

Nākamajā mirklī Arja saņēma Eragona roku un izvadīja cauri me�am pie Menojas koka. Tur elfa sacīja: Skaties, kā dziest māņuguns. Līdz rītausmai mums ir atliku�as vien da�as stundas un tad visiem nāksies atgriezties aukstajā saprāta pasaulē.

Ap koku pulcējās arī citi elfi, kuru sejās gai�i mirdzēja aizrau�tīgas gaidas. No viņu vidus cēli iznāca Islanzadi un pa koka sakni takas platumā uzkāpa līdz vietai, kur tās lēzenais slīpums kļuva krietni stāvāks, līdz izliecās pāri viņas galvai. Karaliene apstājās uz mezglainās plaknes virs savu slaido, gaido�o pavalstnieku gal�vām. Kā nosaka mūsu para�a un līgums, ko Pūķu kara beigās noslēdza karaliene Tarmunora, pirmais Eragons un baltais pūķis, kur� pārstāvēja savu rasi un kura vārdu nedrīkst nosaukt nedz �ajā, nedz kādā citā valodā, saistot elfu un pūķu likteņus, mēs esam satiku�ies, lai godinātu mūsu asinszvērestu ar dziesmām un dejām, un mūsu darba augļiem. Pirms daudziem jo daudziem gadiem, pēdējā reizē, kad notika �īs svinības, mūsu stāvoklis likās bezcerīgs. Kop� tā laika, pateicoties mūsu, rūķu un vārdenu pūli�ņiem, tas ir nedaudz uzlabojies, tomēr pār Alagēziju vēl arvien klājas Wyrdfell, Atkritēju, tum�ā ēna, un mums vēl arvien ir jāsa�dzīvo ar apkaunojo�o apziņu, ka esam pievīlu�i pūķus.

No senatnes jātniekiem, karaliene turpināja, ir izdzīvojis vien Oromiss un Glēdrs. Pagāju�ajā gadu simtā tuk�umā aizgāja gan Broms, gan daudzi citi. Ta�u tagad mums ir jauna cerība Eragona un Safiras veidolā, tāpēc viņu atra�anās �eit �ajā brīdī ir tikai pa�saprotama, jo mēs ta�u vēlreiz apliecinām zvērestu starp visām trijām rasēm.

Karaliene pamāja, un elfi atbrīvoja pla�u laukumu Menojas koka pakājē. Visapkārt �im aplim viņi sasprauda zemē kokgriezu�miem rotātas kārtis ar lukturiem, bet tikmēr mūziķi ar flautām, arfām un bungām sapulcējās uz vienas no garajām saknēm. Arjas aizvadīts līdz laukuma malai, Eragons tika apsēdināts starp elfu un Oromisu, bet abās pusēs trijotnei nometās Safira un Glēdrs kā divi dārgakmeņiem izrotāti klintsbluķi.

Oromiss uzrunāja Eragonu un Safiru: Esiet uzmanīgi, jo tas būs ļoti svarīgi jums kā Jātniekiem.

Kad visi elfi bija iekārtoju�ies, divas elfu jaunavas aizgāja līdz apļa vidum un nostājās ar muguru viena pret otru. Abas bija ļoti skaistas un pilnīgi vienādas, izņemot matu krāsu: vienai cirtas bija melnas kā aizmirsts dīķis, bet otras elfas mati mirdzēja kā spulga sudraba pavedieni.

Tās ir Sargātājas, Iduna un Neija, Oromiss pa�ukstēja.

Uz Islanzadi pleca sēdo�ais Blagdens iesaucās: Wyrda!

Kustēdamās pilnīgā saskaņā, abas elfas pacēla rokas pie kakla un atsprādzēja piespraudes, kas ļāva baltajiem tērpiem noslīdēt zemē. Viņas palika pilnīgi kailas, tiesa, abu ķermeņus klāja lāsmojo�s pūķa tetovējums. Tas sākās ar pūķa asti, kas bija apvijusies ap Idunas kreiso potīti, tad vijās aug�up pa elfas kāju un gurnu, tad �ķērsoja Neijas muguru, lai beigtos ar galvu, kas atdusējās uz Neijas krūtīm. Katra pūķa zvīņa bija citā krāsā; spilgtie toņi padarīja tetovējumu līdzīgu varavīksnei.

Elfas savija rokas tā, ka pūķis saplūda vienā veselā, līgani, bez kādiem pārrāvumiem pārvilnīdams no viena ķermeņa uz otru.

Tad abas pacēla gaisā pa kailai pēdai un ar klusu būk�ķi cirta tās pret nomīdīto zemi.

Atskanēja vēl viens būk�ķis.

Kad klajumā atbalsojās tre�ais būk�ķis, bundzinieki uztvēra ritmu. Vēl pēc viena būk�ķa artisti ķērās pie savu zeltīto instru�mentu stīgām, bet vēl pēc mirkļa pulsējo�ajai melodijai pievieno�jās elfi ar flautām.

Iduna un Neija sāka dejot, sākumā lēni, bet tad arvien ātrāk, iezīmēdamas ritmu ar kāju cirtieniem pret zemi un izvīdamās tā, ka �ķita kustas nevis elfās, bet gan uz viņu ķermeņiem uzteto�vētais pūķis. Abas meta loku pēc loka, un pūķis likās traucamies apkārt pa apli.

Tad dvīnes pievienoja melodijai savas balsis, pastiprinot duno�o ritmu ar spalgiem izsaucieniem. Buramvārdu vārsmas bija tik sare�ģītas, ka Eragons nesaprata to jēgu. Kā vēj� pieņe�mas spēkā pirms vētras, tā elfi pievienojās skandējumam, dzie�dādami vienā valodā, vienā garā un vienā saliedētībā. Eragons nezināja vārdus, ta�u kādā brīdī aptvēra, ka, neapturamās skaņu straumes aizrauts, izrunā tos kopā ar pārējiem. Viņ� dzirdēja, ka arī Safira un Glēdrs ducina līdzi melodijai �ī pulsējo�ā skaņa bija tik spēcīga, ka likās vibrējam viņa kaulu smadzenēs, liekot pār kaklu pārskriet tirpām un gaisam ņirbēt.

Iduna un Neija griezās arvien straujāk, līdz viņu pēdas pārvēr�tās putekļainā viesulī, mati kā vēdekļi planda ap galvu, bet elfu ādu pārklāja tikko jau�ama sviedru membrāna. Drīz viņas kus�tējās pārcilvēciskā ātrumā un arī mūzika kulminēja neprātīgi izkliegtu vārsmu vētrā. Tad pār pūķa tetovējumu pārskrēja gais�mas zibsnis, no galvas līdz pat astes galiņam, un pūķis sakustējās. Pirmajā mirklī Eragons nodomāja, ka tas ir māns, bet tad radī�jums samirk�ķināja acis, pacēla spārnus un salieca asos nagus.

No pūķa �okļiem iz�āvās liesmu strūkla, un tas metās uz priek�u, atbrīvodamies no elfu ādas, pacēlās gaisā, tur brīdi sastinga uz vietas, tikai vēcinot spārnus. Astes galiņ� palika savienots ar dvīnēm uz zemes glu�i kā zaigojo�a nabassaite. Mil�zīgais nezvērs pacēlās augstāk pretī melnajam mēnesim, izgrūda nepieradinātas būtnes senlaiku rēcienu, tad pagriezās un pārlaida acis elfu pulkam.

Kad pūķa draudīgā acs pievērsās Eragonam, viņ� saprata, ka �is radījums nav vis uzburts rēgs, bet maģijas saistīta un uzturēta saprātīga būtne. Safiras un Glēdra dungo�ana kļuva arvien ska�ļāka, līdz tā bija vienīgā skaņa, ko Eragons spēja saklausīt. Viņu rases gars nolaidās zemāk pār elfiem, skardams tos ar bezmiesisku spārnu. Pūķis apstājās Eragona priek�ā, piekaldams jauneklim bezgalīgu, atvaram līdzīgu skatienu. Nezināma instinkta vadīts, Eragons pacēla labo roku. Pār plaukstu pārskrēja tirpas.

Jaunekļa prātā atbalsojās ugunīga balss: Tā ir mūsu dāvana tev, lai tu varētu veikt to, kas tev jāpaveic.

Pūķis pielieca kaklu un ar purnu pieskārās Eragona gedwēy ignasia. Starp abiem nosprak�ķēja dzirkstele, un Eragons sastinga, juzdams, kā viņa ķermenī ielīst baltkvēles karstums un izkausē visu ap sevi. Acu priek�ā uzplaiksnīja sarkans un melns, tad rēta uz muguras sāka sūrstēt tā, it kā tiktu dedzināta ar nokaitētu dzelzi. Mēģinādams nokļūt dro�ībā, Eragons iekrita jo dziļi sevī, kur viņu satvēra tumsa un viņam nebija spēka tai pretoties.

Pēdējais, ko Jātnieks dzirdēja, bija ugunīgā balss: Tā ir mūsu dāvana tev.

Kad Eragons pamodās, viņ� bija viens. Viņ� atvēra acis un virs galvas ieraudzīja mitekļa kok�griezumiem rotātos griestus. Ārā vēl valdīja tumsa, un no mirgojo�ās pilsētas cēlās elfu svinību skaņas.

Pirms viņ� paguva aptvert ko vairāk, prātā ie�āvās norūpē�jusies un uztraukusies Safira. Viņa noraidīja ainu, kurā stāvēja līdzās Islanzadi zem Menojas koka, tad apvaicājās: Kā tu jūties ?

Es jūtos� labi. Labāk, nekā esmu juties pēdējā laikā. Cik ilgi es�

Tikai kādu stundu. Es būtu palikusi kopā ar tevi, bet elfiem bija vajadzīga Oromisa, Glēdra un mana klātbūtne, lai pabeigtu ceremoniju. Ja tu būtu redzējis viņu sejas, kad zaudēji samaņu! Nekas tāds iepriek� nebija pieredzēts.

Vai tu, Safira, to izdarīji ?

Es viena to nespētu, un pat Glēdrs ne. Mūsu rases atmiņas, kam veidolu un saturu pie�ķīra elfu maģija, svētīja tevi ar tām prasmēm, kādas mums, pūķiem, piemīt, jo vienīgi tu spēj paglābt mūs no nebūtības.

Es neko nesaprotu.

Ieskaties spogulī, pūķis ieteica. Tad atpūties un atgūsti spē�kus es rītausmā atgriezī�os.

Safira izgāja no viņa apziņas. Eragons piecēlās un izstaipījās, pārsteigts par labo sajūtu, kas caurstrāvoja visu ķermeni. Aizgājis līdz mazgā�anās kambarim, viņ� sameklēja spoguli, kuru izman�toja skujoties, un iznesa to tuvākā luktura gaismā.

Jauneklis pārsteigumā sastinga.

Daudzās fiziskās pārmaiņas, kas laika gaitā pārvēr� cilvēku rases Jātnieka izskatu un ko Eragons jau bija sācis izjust, kop� izveidoja saikni ar Safiru, bija guvu�as beigu veidolu īsajā brīdī, kamēr viņ� bija gulējis bezsamaņā. Viņa seja tagad bija gluda un stūraina kā elfam, ausis smailas un acis ieslīpas kā viņiem, bet bālā alabastra krāsas āda likās tikko jau�ami zaigojam, it kā maģiskas gaismas apspīdēta. "Es izskatos kā princis." Eragons nekad nebija lietojis apzīmējumu "skaists" attiecībā uz vīrieti, kur nu vēl sevi, ta�u �obrīd tas likās vienīgais vārds, kā raksturot pa�a izskatu. Tomēr no elfa viņ� vēl arvien at�ķīrās. �oklis bija izteiktāks, uzacis biezākas, un seja platāka. Viņ� �ķita glītāks par teju ikvienu cilvēku un tomēr raupjāks par ikvienu elfu.

Ar drebo�iem pirkstiem Eragons pasniedzas, lai sataustītu rētu pie kakla pamatnes.

Viņ� neko nejuta.

Eragons norāva kamzoli un pagriezās ar muguru pret spoguli. Tā bija tikpat gluda kā pirms Farthenduras kaujas. Pārslidinot roku pār vietu, kur vēl nesen bija Durzas cirstais ievainojums, Eragonam acīs saskrēja asaras. Jauneklis zināja, ka viņ� uz visiem laikiem var aizmirst par me�onīgajām muguras sāpēm.

Bija pagaisis ne vien baisais lāsts, kuru viņ� savulaik nolēma paturēt, bet arī visas citas rētas un skrambiņas, padarot viņu tīru kā tikko dzimu�u zīdaini. Eragona pirksti pārslīdēja vietai, kuru viņ� savulaik bija sagriezis, asinot Garova izkapti. No ievainojuma nebija ne miņas. Bija pazudu�as arī plankumainās rētas no aug��stilbiem atmiņas par pirmo lidojumu Safiras mugurā. Pirmajā mirklī viņam to likās pietrūkstam, glu�i kā būtu zudu�as liecības par piedzīvoto, ta�u no�ēla ātri pagaisa, kad viņ� saprata, ka pat vissīkākā ievainojuma sekas ir novērstas.

"Es esmu kļuvis par to, par ko man bija jākļūst," viņ� nodo�māja un dziļi ieelpoja reibino�o gaisu.

Jauneklis nometa spoguli uz gultas un ietērpās vissmalkākajās drānās: viņ� uzmeta mugurā ar zelta pavedienu iz�ūtu sarkanu kamzoli, aplika ar baltu nefrītu rotātu jostu, uzvilka siltas, cie�i piegulo�as filca bikses, elfu darinātus auduma zābakus un rūķu savulaik dāvinātus ādas uzro�us.

Nokāpis no koka, Eragons devās paklaiņot pa ēnu sa�vīkoto Elesmēru un pavērot, kā elfi līksmo drud�ainajā naktī. Neviens viņu nepazina, ta�u sveicināja kā vienu no savējiem un aicināja pievienoties priekpilnajā uzdzīvē.

Eragons slīdēja tumsā, apzinādamies, ka viņa maņas kļuvu�as daudz asākas, tāpēc viņ� uztver neredzētas ainas, nedzirdētas skaņas, nebaudītas smar�as un nepiedzīvotas sajūtas. Viņ� spēja ar vienu pieskārienu sajust matiņu skaitu uz koka lapas. Viņ� spēja saost apkārt virmojo�ās smar�as ne sliktāk par vilku vai pūķi. Viņ� spēja saklausīt peļu soļus tuvējos krūmos un bērza tāss strēmelītes nolai�anos uz zemes, bet pa�a sirdspuksti dunēja ausīs kā bungas.

Brīdi bezmērķīgi klīdis, viņ� attapās pie Menojas koka un sāka vērot Safiru līksmojo�ā elfu pulka vidū, pats palikdams me�a pavēnī un neatklādams sevi apkārtējiem.

Kur tu ej, mazais ? pūķis ievaicājās.

Eragons pamanīja, kā karalienei līdzās sēdo�ā Arja pieceļas, izlīkumo starp līksmojo�ajiem elfiem un tad kā me�a feja ieslīd starp kokiem klajuma malā. Es eju starp sveci un tumsu, viņ� atbildēja un devās Arjai pa pēdām.

Eragons spēja sajust elfu, pateicoties viņas atstātajai vieglajai saberztu skuju smar�ai, pateicoties viņas pēdu gaisīgajiem pie�skārieniem zemei, pateicoties tikko jau�amajiem virpuļiem, kas palika aiz viņas gaisā. Viņ� uzgāja Arju vienu stāvam klajuma malā, saspringtu un nepieradinātu. Elfa vēroja zvaigznāju kus�tību debesīs.

Kad Eragons iznāca no me�a, Arja paskatījās uz viņu. Likās, it kā elfa redzētu viņu pirmo reizi. Arjas acis iepletās, un viņa vaicāja: Vai tas esi tu, Eragon?

-�� Jā gan.

-�� Ko viņi ar tevi ir izdarīju�i?

-�� Es nezinu.

Viņ� nostājās līdzās Arjai, lai abi kopā dotos paklejot pa me�a biezokņiem, kas atbalsoja no svinību vietas skano�o mūziku un balsis. Notiku�ās pārmaiņas ļāva Eragonam daudz skaidrāk izjust Arjas klātbūtni, viņas drānu sa�ukstē�anos ar ādu, gai�o, maigo kakla liekumu un skropstas, kas bija ieziestas ar eļļu, tāpēc likās uzmirdzam un izliecamies kā melnas, rasas slacītas ziedlapiņas.

Viņi apstājās �auras upītes krastā. Tā bija tik dzidra, ka blā�vajā gaismā likās neredzama. Vienīgais, kas liecināja par tās klātbūtni, bija ūdens dobjā �alk�ana pār akmeņiem. Apkārt cie�i saaugu�o prie�u zari �ķita veidojam alu, kas paslēpa Eragonu un Arju no pārējās pasaules un apslāpēja skaņas dzestrajā gaisā, kurā nejuta ne vēsmiņas. Klajums likās pārlaicīgs, it kā būtu nodalīts no pārējās pasaules un dīvainas maģijas pasargāts no laika rituma posto�ā pieskāriena.

�ajā noslēpumainajā vietā Eragons pēk�ņi sajuta īpa�u tuvību ar Arju, un viņa apziņu pārņēma jūtas, ko jauneklis loloja pret elfu. Cauri dzīslām pulsējo�ā spēka un dzīvīguma, kā arī me�a nostūri pārņēmu�ās maģijas apreibināts, viņ� atmeta jebkādu piesardzību un sacīja: Cik gan koki ir slaidi, cik gan zvaigznes ir spo�as� un cik gan skaista tu esi, Arya Svit-kona. Ikdieni��ķos apstākļos viņ� uzskatītu �ādu rīcību par muļķības kalngalu, ta�u �ajā pārpasaulīgajā, neprātīgajā naktī tā likās pilnībā pieņe�mama.

Elfa saspringa. Eragon�

Viņ� nelikās ne zinis par brīdinājumu. Arja, es darī�u visu iespējamo, lai iekarotu tavu roku un sirdi. Es seko�u tev līdz pasaules malai. Es ar kailām rokām uzcel�u tev pili. Es�

-�� Vai tu reiz pārstāsi mani vajāt? Vai tu vari man to apsolīt? Kad jauneklis saminstinājās, elfa pienāca tuvāk un klusā, mierīgā balsī sacīja: Eragon, tas nav iespējams. Tu esi jauns, un es esmu veca tas nekad nemainīsies.

-�� Vai tu pret mani neko nejūti?

-�� Es tevi mīlu kā draugu, viņa atbildēja, bet ne vairāk. Esmu pateicīga, ka izglābi mani Gileadā, man ir patīkama tava sabiedrība. Tas arī viss� Atsakies no �iem veltīgajiem mēģinā�jumiem tie sagādās tev tikai sirdēstus un atrodi kādu sava vecuma būtni, ar kuru kopā aizvadīt garus un laimīgus gadus.

Jauneklim acīs sariesās asaras. Kā gan tu spēj būt tik ne�ē�līga?

-�� Es neesmu ne�ēlīga, glu�i pretēji. Mēs neesam paredzēti viens otram.

Viņ� izmisis ierosināja: Ja tu dalītos ar mani savās atmiņās, mana pieredze un zinā�anas līdzinātos tavām.

Tā būtu zaimo�ana. Arja pacēla zodu aug�up. Nopietno, cēlo seju sudraboja tālo zvaig�ņu mirga. Elfas balss skanēja cieti kā tērauds. Uzklausi mani uzmanīgi, Eragon! Tas nevar notikt un nekad arī nenotiks. Un, pirms tu iemācies valdīt pats pār sevi, mūsu draudzībai ir jābeidzas, jo tavas jūtas traucē mums pildīt mūsu pienākumus. Viņa paklanījās. Paliec sveiks, Eragon Ēnkāvi. Tad Arja pagāja garām jauneklim un izgaisa Duvelden�vārdenā.

Asaras nevaldāmā straumē sāka līt pār Eragona vaigiem un lāsot sūnās zem kājām, kur tās mirdzēja kā pa smaragdzaļu samtu izkaisītas pērles. Garīgi iztuk�ots, jauneklis apsēdās uz trūdo�a stumbra un, paslēpis seju rokās, raudāja par to, ka viņa kaislei pret Arju tā arī lemts palikt bez atbildes, un arī par to, ka ar savu rīcību viņ� atgrūdis elfu vēl tālāk projām no sevis.

Pēc īsa mirkļa parādījās Safira. Ak, mazais. Viņa ar purnu pabakstīja savu Jātnieku. Kāpēc tev vajadzēja to sev nodarīt ? Tu ta�u zināji, kas notiks, ja tu vēlreiz mēģināsi aplidot Arju.

Es nespēju savaldīties. Eragons, apņēmis sevi ar rokām, �ūpo�jās �urpu turpu, nespēdams savaldīt �agām līdzīgās elsas, ko bija izraisījis prātam neaptveramais izmisums. Pārsegusi viņu ar siltu spārnu, Safira pievilka jaunekli sev tuvāk, glu�i kā piekūnu māte piekļauj tuvāk savu mazuli. Jātnieks, savilcies kamoliņā cie�i pie pūķa sāniem, sagaidīja brīdi, kad nakts pārvērtās dienā un Agaeti Blodhren svinības beidzot bija galā.

Rorans stāvēja uz klāja "Sarkanā Vepra" pakaļgalā, sakrus�tojis rokas uz krūtīm un kājas papletis plecu platumā, lai saglabātu līdzsvaru, bar�ai �ūpojoties viļņos. Sāļais vēj� jauca matu cirtas, pluinīja biezo bārdu un kutino�i �ķirstīja spal�viņas uz kailajiem apak�delmiem.

Līdzās pie stūres vadaira stāvēja Kloviss. Rūdītais jūrnieks norā�dīja uz krastu virs lēzena kalna, kas iestiepās visai tālu okeānā, slējās kaijām noklāta klints. Teirma atrodas tūlīt aiz tās virsotnes.

Rorans piemiedza acis pēcpusdienas saulē, kas �ilbino�i atspī�dēja no ūdens virsmas. Tad pagaidām piestāsim tepat.

-�� Vai tu vēl nevēlies doties uz pilsētu?

-�� Visiem kopā tas būtu pārāk riskanti. Sazinies ar Torsonu un Flintu un pavēli piestāt krastā. Liekas, �ī būs piemērota vieta nometnei.

Kloviss saviebās. Eh. Biju cerējis �ovakar tikt pie silta ēdiena. Rorans viņu labi saprata: Nardā sapirktā svaigā pārtika sen jau bija apēsta, tāpēc viņi iztika ar sālītu cūkgaļu un siļķēm, mari�nētiem dārzeņiem, skābētiem kāpostiem un sausiņiem, ko kārvahallie�i bija pagatavoju�i no iegādātajiem miltiem; svaiga gaļa bija liels retums ja nu kāds no ciematniekiem nokāva vienu no nedaudzajiem atliku�ajiem lopiņiem vai viņiem, piestājot krastā, izdevās kaut ko nomedīt.

Klovisa raupjā balss pārvēlās pāri viļņiem, sasaucot abu pārējo liellaivu stūrmaņus. Kad tie piebrauca tuvāk, kapteinis pavēlēja doties uz krastu, izraisot abu vīru kaismīgus iebildumus. Gan stūrmaņi, gan pārējie jūrnieki bija cerēju�i todien tikt līdz Teirmai un patērēt nopelnīto algu par pilsētas piedāvātajiem labumiem.

Kad bar�as bija izstumtas krastā, Rorans apstaigāja ciematniekus, �ur tur palīdzēdams uzsliet kādu telti, izkraut vajadzīgās mantas, atnest ūdeni no tuvējās upītes, līdz visi bija iekārtoju�ies pludmalē. Viņ� pakavējās mirkli, lai uzmundrinātu Mornu un

Taru, jo abi izskatījās pagalam sadrūvēju�ies, bet viņu atbilde likās ļoti piesardzīga. Kop� Palankāra ielejas pame�anas krodzi�nieks un viņa sieva izturējās pret Roranu ne visai laipni. Kopumā kārvahallie�i jutās labāk nekā pirms iera�anās Nardā, jo brau�ciens bar�ās bija ļāvis vairumam atgūt spēkus, tomēr stāvoklis nebija tik labs, kā Rorans bija cerējis, nemitīgie uztraukumi un dabas stihiju plosī�anās prasīja savu.

-�� Di�veseri, vai tu �ovakar pavakariņosi kopā ar mums? pie�nācis pie Rorana, apvaicājās Teins.

Rorans atteica viņam, cik nu laipni spēja, tad pagriezās, lai ieraudzītu savā priek�ā stāvam Feldu, kuras vīru Bīrdu bija noga�linājis Slouns. Viņa �igli pakniksēja un tad vaicāja: Vai es varu aprunāties ar tevi, Roran Garova dēls?

Viņ� uzsmaidīja sievietei. Protams, Felda. Tu ta�u to lieliski zini.

-�� Paldies. Ar tramīgu izteiksmi sejā knibinādama lakata bārkstis, viņa atskatījās uz savu telti. Es gribēju lūgt tavu palī�dzību. Runa ir par Mandeļu� Rorans pamāja. Feldas vecākais dēls bija kopā ar viņu tajā liktenīgajā gājienā uz Nardu, kad viņam nācās nogalināt abus sargus. Toreiz Mandels turējās dū�īgi, arī pēcāk viņ� palīdzēja jūrniekiem uz "Edelīnas" klāja un apguva, ko nu spēja, par kuģo�anu ar bar�ām. Viņ� ir diezgan cie�i sadrau�dzējies ar mūsu liellaivas jūrniekiem un pasācis spēlēt kauliņus ar tiem bezgo�iem. Ne jau uz naudu tās mums glu�i vienkār�i nav -, bet uz visādiem sīkumiem. Vajadzīgiem sīkumiem.

-�� Vai lūdzi, lai viņ� to pārstāj darīt?

Bārkstis savijās ap Feldas pirkstu. Kop� tēva nāves viņ� man vairs neklausa tā kā agrāk. Kļuvis ne�petnāks un spītīgāks.

Mēs visi esam kļuvu�i ne�petnāki, Rorans nodomāja. Un kā, tavuprāt, es te varētu līdzēt? viņ� iejūtīgi apvaicājās.

-�� Tu vienmēr esi pratis atrast ar viņu kopīgu valodu. Mandels tevi ļoti ciena. Ja tu aprunātos ar viņu, puika paklausītu.

Rorans brīdi domāja, tad atbildēja: Labi, es darī�u, ko spē�u. Feldas saspringtais augums atvieglojumā atslāba. Tikai ko īsti viņ� ir nospēlējis kauliņos?

-�� Galvenokārt ēdienu. Felda mirkli vilcinājās, tad piebilda: Ta�u es zinu, ka reiz viņ� riskēja ar manas vecmāmiņas rokas�sprādzi, lai tiktu pie tru�a, ko vīri bija noķēru�i cilpā.

Rorans sarauca pieri. Nomierinies, Felda. Es visu nokārto�u, tiklīdz spē�u.

-��� Paldies tev. Felda atkal pakniksēja, tad aizslīdēja starp teltīm, pamezdama Roranu pārdomājam tikko dzirdēto.

Dodamies tālāk, viņ� izklaidīgi pakasīja bārdu. Turklāt Mandela un jūrnieku attiecības nebija vienīgā problēma; Rorans bija pamanījis, ka ceļojuma laikā no Nardas viens no Torsona vīriem, vārdā Frevins, ir sācis pievērst uzmanību Katrīnas draudzenei Odelei. Kad mēs �ķirsimies no Klovisa, tur var rasties pamatīgs saspīlējums.

Cenzdamies nepievērst lieku uzmanību, Rorans izgāja cauri nometnei un sapulcināja ciematniekus, kuriem uzticējās visvai�rāk, un lūdza tiem visiem sanākt Horsta teltī. Kad visi bija klāt, Rorans sacīja: Kā vienojāmies, pieci izvēlētie cilvēki dosies ceļā tūlīt, lai mūs nepārsteigtu tumsa. Horsts paliks par galveno manas prombūtnes laikā. Atcerieties vissvarīgākais ir gādāt, lai Kloviss neaizmūk ar bar�ām vai kā citādi tās nesabojā. Var izrādīties, ka liellaivas ir vienīgais veids, kā nokļūt līdz Surdai.

-�� Un vēl sargieties, lai jūs nepamana, Orvals piebilda.

-�� Tie�i tā. Ja neviens no mums neatgrie�as līdz aizparītdienas vakaram, uzskatiet, ka esam sagūstīti. Ņemiet bar�as un burājiet uz Surdu, tikai nepiestājiet Kuastā, lai iepirktu pārtiku. Iespē�jams, tur jums var uzglūnēt Impērijas armija. Ēdienu nāksies meklēt kaut kur citur.

Kamēr ceļabiedri posās, Rorans aizgāja līdz Klovisa kajītei uz "Sarkanā vepra". Jūs iesiet tikai piecatā? Kloviss pārjautāja, kad Rorans bija izklāstījis savu ieceri.

-�� Tie�i tā. Viņ� paskatījās uz Klovisu ar savu dzel�aino ska�tienu un ļāva tam ui'bties jūrnieka acīs tik ilgi, līdz vīrs nemierīgi saknosījās. Un, kad atgriezī�os, es ceru, ka gan tu, gan �īs bar��as, gan visi tavi vīri vēl arvien būsiet tepat.

-�� Kā tu uzdro�inies ap�aubīt manu godaprātu pēc tam, kad es esmu pildījis visu, ko salīgām?

-�� Es neko neap�aubu, tikai paskaidroju, ko sagaidu. Pārāk daudz ir likts uz spēles. Ja tu mūs tagad nodotu, viss ciemats tiktu nolemts nāvei.

-�� To es saprotu, Kloviss nomurmināja un novērsās.

-�� Mani vīri aizstāvēsies, kamēr bū�u projām. Kamēr vien viņi elpos, nevienam neizdosies viņus sagūstīt, piekrāpt vai pamest. Un, ja ar viņiem gadīsies kāda liksta, es atrieb�u ikvienu kārvahallieti, kaut man nāktos kājām noiet tūksto� līgu un sakaut pa�u Galbatoriksu. Piemini manus vārdus, kapteini Klovis, jo es runāju patiesību.

-�� Mēs nebūt neesam tik lielā sajūsmā par Impēriju, kā tu, �ķiet, uzskati, Kloviss iebilda. Es viņu labā nepakustinātu ne mazo pirkstiņu.

Rorans drūmi pasmaidīja. Cilvēki mēdz darīt savādas lietas, lai pasargātu savus tuviniekus un mājas.

Kad Rorans pacēla durvju aizvaru, Kloviss vēl pajautāja: Ko tu darīsi, kad nokļūsi līdz Surdai?

-Mēs�

-�� Es nejautāju pārjums visiem, bet tie�i par tevi. Ko tu darīsi, Roran? Es klausos, ko tur runā. Un tu izskaties lāga vīrs, lai gan man ne visai patika, kā tu izrīkojies ar mani. Ta�u es nespēju iedomāties, ka tu, nonācis Surdā, noliksi malā veseri un atkal ķersies pie arkla.

Rorans sa�ņaudza aizvaru rokā tik spēcīgi, ka pirkstu kau�liņi kļuva balti. Kad es bū�u nogādājis visus kārvahallie�us Surdā, viņ� atbildēja balsī, tuk�ā kā izdedzis tuksnesis, es do�os medīt.

-�� Ak tā. To savu rudmataino skuķi? �o to esmu par to dzirdē�jis, ta�u nepievērsu tam�

Roranam izejot no kajītes, durvis skaļi aizcirtās. Viņ� ļāva dus�mām acumirklī uzplaiksnīt līdz baltkvēlei izbaudīdams straujo jūtu uzplūdu, tad ņēmās savaldīt savas vētrainās kaislības. Rorans aizgāja līdz Feldas teltij, pie kuras Mandels mētāja medību dunci pret satrunēju�u celmu.

Feldai bija taisnība: kādam jāved �is puisis pie prāta. Tu velti tērē savu laiku, Rorans ierunājās.

Mandels pārsteigumā pagriezās pret runātāju. Kāpēc tu tā saki?

-�� īstā kaujā tu tā drīzāk izbakstīsi sev acis, nevis ievainosi pretinieku. Ja tu nezini precīzu attālumu starp sevi un mērķi� Rorans paraustīja plecus. Tad labāk svaidi akmeņus.

Viņ� ar slēptu ziņkāri vēroja, kā jaunajā puisī uzsprakstī lep�nums. Gunārs man stāstīja par Sitri pusē satiktu vīru, kur� spējis astoņās reizēs no desmit trāpīt lidojo�ai vārnai.

-�� Un atliku�ajās divās reizēs tevi nogalinās. Parasti kaujas laukā nav prātīgi aizsviest savu ieroci. Rorans pamāja ar roku, apklusinādams Mandela iebildi. Savāc savas mantas un pēc stundas ceturk�ņa gaidi mani tajā pakalnā otrpus upītei. Esmu nolēmis, ka tu nāksi mums līdzi uz Teirmu.

-�� Klausos! Ar aizrautīgu smaidu sejā Mandels iemetās teltī un sāka gatavoties ceļam.

Iedams projām, Rorans sastapa Feldu. Uz viena gurna viņa nesa jaunāko meitiņu. Sieviete palūkojās vispirms uz Roranu, tad uz Mandela rosī�anos teltī, un viņas vaibsti saspringa. Gādā, lai viņ� būtu dro�ībā, Di�veseri! Nolikusi mazulīti zemē, viņa devās palīgā Mandelam sakārtot visu nepiecie�amo.

Norunātajā vietā pirmais ieradās Rorans. Viņ� notupās uz balta akmens un, vērodams jūru, izplānoja gaidāmo gājienu. Kad ieradās Lorings, Ģertrūde, Birgita un viņas dēls Nolfavrels, Rorans nolēca no bluķa un sacīja: Mums vēl ir jāsagaida Man�dels; viņ� nāks kopā ar mums.

-�� Kāpēc tā? Lorings gribēja zināt.

Arī Birgita sarauca pieri. Manuprāt, mēs vienojāmies, ka neviens cits mums nepiebiedrosies. Jo īpa�i Mandels, jo viņu redzēja Nardā. Jau tava un Ģertrūdes klātbūtne ir bīstama, bet Mandels tikai vairos risku, ka mūs var sazīmēt.

-�� Esmu gatavs uzņemties �o risku. Rorans ieskatījās acīs visiem ceļabiedriem pēc kārtas. Viņam ir jābūt kopā ar mums. Galu galā pārējie paklausīja Roranam, un, kad ieradās Mandels, viņi se�atā devās uz dienvidu pusi, uz Teirmu.

Piekrasti pa ceļam uz Teirmu veidoja zemi, lēzeni pakalni, ko klāja sulīga zāle un da�s labs me�rozī�u krūms, vītols un papele. Mīkstā, miklā zeme grima zem kājām un apgrū�tināja ie�anu. Pa labi no viņiem pletās ņirbo�ā jūra. Tālumā pa kreisi bija manāms Kores purpura siluets. Sniegiem klātās virsot�nes tinās mākoņos un dūmakā. >

Kad Rorana pulciņ� sasniedza īpa�umus, kas bija izvietoju�ies Teirmas pievārtē te bija gan mazākas saimniecības, gan pama�tīgas mui�as -, viņi darīja visu iespējamo, lai paliktu nepamanīti. Nonāku�i līdz ceļam, kas veda uz Teirmu no Nardas, viņi a�i pārskrēja tam pāri un nogāja vairākas jūdzes uz austrumu pusi, uz kalniem, un tikai tad atkal pagriezās uz dienvidiem. Pārlieci�nāju�ies, ka apmetu�i pilsētai līkumu, viņi atkal devās okeāna vir�zienā, līdz sasniedza ceļu, kas veda uz Teirmu no dienvidu puses.

Kamēr viņi burāja uz "Sarkanā vepra", Rorans apsvēra, ka Nardas priek�nieki, iespējams, nospriedu�i, ka sargu slepkavas varēja atrasties starp vīriem, kuri aizburāja uz Klovisa bar�ām. Ja tā, ziņne�i brīdinātu Teirmas garnizonu, lai tie pievēr� uzma�nību ikvienam, kur� varētu atbilst ciematnieku aprakstiem. Un, ja Nardu tomēr apciemoju�i razaki, tad kareivji varēja zināt arī to, ka jāmeklē ne vien saujiņa slepkavnieku, bet Rorans Di�veseris un Kārvahallas bēgļi. Tādējādi Teirma varēja kļūt par milzīgām lamatām. Tomēr apiet pilsētu nebija iespējams, jo viņiem vaja�dzēja pārtiku un citu pārvieto�anās līdzekli.

Rorans nolēma, ka labākā piesardzība pret iespējamo sagūs�tī�anu būtu gājienam uz Teirmu neizvēlēties tos, kurus redzēja Nardā. Izņēmums būtu Ģertrūde un viņ� pats Ģertrūde tāpēc, ka viņa vienīgā zināja zālēm vajadzīgās sastāvdaļas, bet Rorans tāpēc, ka, par spīti vislielākajai atpazī�anas iespējai, viņ� neuz�drīkstējās uzticēt nevienam citam to, kas bija jāpaveic Teirmā. Jauneklis apzinājās, ka viņam piemita spēja rīkoties tad, kad citi vilcinājās, piemēram, kā reizē, kad nācās nogalināt sargus. Pārējos gājējus izvēlējās, lai raisītu pēc iespējas mazāk aizdomu. Lorings bija pavecs, tomēr sīksts cīnītājs un lielisks melis. Bir�gita bija pierādījusi, ka spēj būt gan viltīga, gan stipra, bet viņas dēls, par spīti nedaudzajiem gadiem, jau bija nogalinājis karavīru kaujas laukā. Rorans cerēja, ka kopā viņi atgādinās vien ceļojo�u radinieku pulciņu. "Proti, tad, ja Mandels kaut ko nesalaidīs dēlī," nodomāja Rorans.

Arī to, ka ienākt Teirmā vajadzētu no dienvidu puses, bija izdomājis Rorans. Tādējādi aizdomas, ka viņi nāk no Nardas, būtu krietni mazākas.

Tuvojās vakars, kad viņi ieraudzīja Teirmu, baltu un spokainu rieto�ās saules staros. Rorans apstājās, lai nopētītu pilsētu. Mūru ieskauta, tā slējās liela lī�a malā, neatkarīga un labi pasargāta pret jebkādu uzbrukumu. Starp mūra "zobiem" dega lāpas tur lokiem bruņoti kareivji devās bezgalīgās apgaitās. Augstu virs sienām pacēlās cietoksnis, bet virs tā daudz�ķautņaina bāka, kuras dūmakainais stars taustīja tum�os ūdeņus.

-�� Tā gan ir liela, Nolfavrels sacīja.

Neatraudams skatienu no Teirmas, Lorings no�ūpoja galvu. Tas gan tiesa.

Rorana uzmanību pievērsa kuģis, kur� bija pietauvots pie vie�nas no akmens piestātnēm, kas stiepās ārpus pilsētas. Trīsmastu burinieks izskatījās lielāks par visiem Nardā redzētajiem. Tam bija augsts priek�gals, divas airu rindas un divpadsmit pamatīgu, �ķēpu �au�anai piemērotu ballistu katrā klāja pusē. Lieliskais kuģis izskatījās vienlīdz piemērots kā tirdzniecībai, tā karo�anai. Vēl svarīgāk Roranam likās, ka tas varētu varētu uzņemt visus ciematniekus.

-�� Tas ir tas, kas mums vajadzīgs, viņ� noteica, norādīdams uz kuģi.

Birgita rūgti nogremzās. Mums nāksies pārdoties verdzībā, lai atļautos braucienu ar to briesmoni.

Kloviss bija brīdinājis, ka Teirmas vārtus saulrietā aizslēdz, tāpēc viņi pielika soli, lai nakti nenāktos pavadīt klajā laukā. Jo tuvāk gai�ajām sienām viņi nāca, jo blīvāka kļuva divkār�ā ļau�u straume: vieni steidzās pamest Teirmu, otri tur nokļūt.

Rorans nebija iedomājies, ka satiksme uz ceļa izrādīsies tik dzīva, ta�u drīz vien aptvēra, ka tas palīdzēs viņu pulciņam izvai�rīties no nevēlamas uzmanības. Pasaucis Mandeļu, Rorans sacīja:

-�� Atpaliec pārdesmit soļus un cauri vārtiem nāc kopā ar citiem ļaudīm, lai sargi nedomātu, ka esi kopā ar mums. Mēs tevi pagai�dīsim mazu strēķīti aiz vārtiem. Ja tev ko jautā, atbildi, ka vēlies salīgt darbu uz kāda kuģa.

-�� Skaidrs.

Kad Mandels bija dro�ā attālumā, Rorans no�ļaupa vienu plecu, ļāva gaitā iezagties klibumam un ņēmās galvā atkārtot stāstu, ko Lorings bija izdomājis, lai izskaidrotu viņu klātbūtni Teirmā. Kad garām aizzvārojās rati ar tajos iejūgtiem vēr�iem, Rorans nolēca ceļmalā un nolieca galvu, pateicīgs par ēnām, kas paslēpa viņa vaibstus.

Gājēju priek�ā parādījās vārti, kurus izgaismoja raustīgi oran�os lāpturos iestiprināto pagaļu uguns abpus ieejai. Zem lāpām stāvēja pāris kareivju, uz kuru sarkanajiem kamzoļiem bija iz�ūta Galbatoriksa līklo�u liesma. Apbruņotie vīri nepie�vērsa ne mazāko uzmanību nedz Roranam, nedz viņa ceļabied�riem, kas gausi izsoļoja zem vārtu pīķiem un tālāk cauri īsajam tunelim aiz tiem.

Rorans atlieca plecus un juta, ka daļa spriedzes pagaist. Kārva�hallie�i sanāca pulciņā pie kāda mājas stūra, kur Lorings nomur�mināja: Pagaidām viss kārtībā.

Kad pārējiem pievienojās arī Mandels, viņi devās sameklēt lētu iebrauktuvi, kurā varētu noīrēt istabu. Ejot Rorans izpētīja pilsētas izkārtojumu aizsardzībai piemērotās mājas, jo tuvāk cietoksnim atradās, jo augstāk slējās. Ielas bija izplānotas ļoti precīzi. Ziemeļu-dienvidu virzienā ejo�ās apjoza citadeli, kā stari apjo� debesu spīdekli, savukārt austrumu-rietumu virzienā izvie�totās bija nedaudz izliektas, visas kopā veidodamas zirnekļa tīk�lam līdzīgu rakstu un nodro�inādamas neskaitāmas vietas, kur varēja uzbūvēt barikādes un izvietot karavīrus.

"Ja Kārvahalla būtu bijusi uzcelta �ādi, viņ� nodomāja, mūs nespētu uzveikt neviens, izņemot pa�u karali."

Līdz krēslas laikam viņi bija salīgu�i naktsmājas "Zaļajā kas�tanī" visai draņķīgā krogū ar necie�amu alu un blusu apsēstām gultām. Vienīgā priek�rocība bija neticami zemā maksa par istabu. Lai ietaupītu mazumiņu naudas, viņi devās pie miera nevakariņoju�i, saspie�oties pēc iespējas cie�āk, lai kāds no pārējiem krogus viesiem neno�ieptu viņu makus.

Nākamajā rītā vēl pirms rītausmas Rorans kopā ar saviem biedriem pameta "Zaļo kastani", lai salūkotu pārtiku un jaunu pārvieto�anās līdzekli.

Ģertrūde ieminējās: Esmu dzirdējusi stāstām par kādu izcilu zālī�u pazinēju, vārdā And�ela, kura dzīvojot Teirmā un pro�tot vārīt brīnumainas ziedes un mikstūras. Iespējams, viņa pat pieprotot kādu nieku maģijas. Es labprāt viņu sameklētu, jo, ja kādam ir tas, ko es meklēju, tad tā būs viņa.

Tev nevajadzētu doties turp vienai, Rorans bilda. Tad viņ� paskatījās uz Mandeļu. Pavadi Ģertrūdi, palīdzi ar iepir�kumiem un dari visu iespējamo, lai pasargātu viņu, ja nu gadī�jumā jums uzbrūk. Iespējams, reizēm spriedze būs liela, tomēr pacenties, lai nesaceltu trauksmi, citādi tu nodosi savus draugus un ģimeni.

Mandels pie�āva roku pie pieres un pamāja, ka visu sapratis. Tad viņ� un Ģertrūde aizgāja taisnā leņķī pa tuvāko �ķērsielu, bet Rorans un pārējie turpināja savas gaitas.

Roranam piemita upurim uzglūno�as plēsoņas pacietība, ta�u pat viņ� sāka nepacietīgi dungot, kad rīts bija pārvērties pēcpus�dienā, bet viņiem tā arī nebija izdevies atrast kuģi, kas varētu aiz�vest kārvahallie�us uz Surdu. Jauneklis bija uzzinājis, ka noska�tītais trīsmastnieks, kuru sauca par "Pūķa spārnu", esot tik tikko uzbūvēts un tiekot posts pirmajam jūrasbraucienam; un ka viņiem neesot ne mazāko cerību salīgt to ar Blekmūra kuģo�anas kompāniju, ja vien viņi negrasoties piebērt kapteiņa kajīti ar rūķu sarkano zeltu; turklāt Rorans lieliski apzinājās, ka ciematniekiem nebija naudas, lai noīrētu pat visdraņķīgāko tupeli. Problēmu neati'isinātu pat Klovisa bar�u piesavinā�anās, jo paliktu neatbil�dēts jautājums: ko viņi ēstu ceļojuma laikā?

Tas būs ļoti grūti, novilka Birgita, būs ļoti grūti nozagt kaut ko nepiecie�amu �eit, kur �um un mud� no kareivjiem, kur mājas ir sabūvētas cie�i jo cie�i līdzās, bet vārtus vienmēr pieskata sargi. Ja mēs mēģināsim izvest no Teirmas ar pārtiku piekrautus ratus, viņi gribēs zināt, kur esam to dabūju�i.

Rorans pamāja. Ari tas.

Rorans bija ieminējies Horstam: ja ciematniekiem nāk�oties bēgt no Teirmas tikai ar tiem pārtikas atlikumiem, kas bija pali�ku�i no Nardas, viņi varētu aplaupīt da�u labu saimniecību, lai nebūtu jāmirst badā. Tiesa, Rorans lieliski saprata, ka tad viņi nebūtu ne ar ko labāki par nīstajiem ienaidniekiem. Un tas nu viņam galīgi negāja pie sirds. Viena lieta bija cīnīties pret Galba�toriksa pakalpiņiem un nogalināt tos vai pat atņemt Klovisam bar�as, jo viņam galu galā bija citas iespējas sagādāt sev iztiku; bet glu�i kas cits bija atņemt krājumus nevainīgiem zemniekiem, kuri cīnījās par izdzīvo�anu tikpat izmisīgi, kā bija cīnīju�ies kār�vahallie�i Palankāra ielejā. Tā līdzinātos slepkavo�anai.

�ie acīmredzamie fakti nospieda Rorana sirdi kā smagi akmens bluķi. Viņa iecere jau no sākta gala bija bijusi ļoti riskanta; tā vienlīdz balstījās uz bailēm, izmisumu, optimismu un pēdējā mir�kļa improvizāciju. Viņ� baidījās, ka ir ievedis ciematniekus ienaid�nieku midzenī, kur viņus pieķēdēs pa�u nabadzība. Es varētu glābties vienatnē un turpināt Katrīnas meklējumus, bet kas gan tā būtu par uzvaru, ja es pamestu pārējos ciematniekus vergot Impērijas labā? Lai kā mums veiktos Teirmā, es palik�u kopā ar tiem, kas man uzticējās tik ļoti, ka manu vārdu dēļ bija gatavi pamest sen�u mājas.

Lai remdētu izsalkumu, viņi iegāja kādā maizes ceptuvē un nopirka svaigi ceptas rudzu maizes klaipiņu, kā arī mazu podiņu medus, lai nebūtu jāēd glu�i sausa maize. Maksājot par pirkumu, Lorings ieminējās maiznieka palīgam, ka viņi meklējot kuģi, aprī�kojumu un pārtiku.

Sajutis uzsitienu uz pleca, Rorans pagriezās. Vīrs ar pinkai�niem melniem matiem un pamatīgi izspīlētu vēderu sacīja: Pie�dodiet, ka noklausījos jūsu sarunu ar jaunskungu, bet, ja jūs interesē kuģi un tamlīdzīgas lietas par labu cenu, tad es jums ieteiktu doties uz izsoli.

-�� Kas tā par izsoli? Rorans apvaicājās.

-� Ak, skumj� stāsts, lai gan tagadiņās tādu nav retums. Vienu no mūsu tirgotājiem, vārdā D�eods D�eods Garkājis, kā mēs viņu mēdzam dēvēt �im aiz muguras, beidzamā laikā piemek�lējusi gara nelaimju virkne. Nepilna gada laikā viņ� zaudēja �et�rus kuģus un, kad mēģināja pārvest savas preces pa sauszemi, viņa karavānai uzbruka laupītāji un iznīcināja visu, ko nenozaga. Tie, kas �im bija aizdevu�i naudu, piespieda D�eodu pasludināt bankrotu, un tagad aizdevēji grasās izpārdot viņa īpa�umus, lai atgūtu zaudēto zeltu. Nezinu, kā izsolē būs ar pārtiku, bet esmu pārliecināts, ka gandrīz visu citu jūs tur atradīsiet.

Rorana krūtīs iegailējās vārga cerības dzirkstele. Kad izsole notiks?

-�� Nu, diena ir atrodama uz visiem pilsētas ziņojumu dēļiem. Tas būs parīt, tā gan.

Nu Rorans saprata, kāpēc viņi par izsoli nebija uzzināju�i agrāk; kārvahallie�i turējās no ziņojumu dēļiem pa gabalu, lai kāds neatpazītu Roranu no plakāta ar izziņoto atlīdzību.

-�� Lielum lielais paldies, viņ� pateicās vīram. Iespējams, jūs aiztaupījāt mums lielas klapatas.

-�� Bija prieks izpalīdzēt.

Iznāku�i no maiznīcas, Rorans un pārējie kārvahallie�i sanāca cie�ā lokā ielas malā. Rorans vaicāja: Kā jūs domājat, vai mums vajadzētu apsvērt �o iespēju?

-�� Tā ir vienīgā iespēja, ko mēs varam apsvērt, norūca Lorings.

-�� Birgita?

-�� Man vari nevaicāt tas ta�u ir acīm redzams. Tiesa, mēs nevaram gaidīt līdz parītdienai.

-�� Nevaram gan. Mēs varētu mēģināt tikties ar �o D�eodu un noslēgt darījumu pirms izsoles. Vai visi tam piekrīt?

Tā kā iebildumu nebija, viņi, apbruņoju�ies ar kāda pretim�nācēja norādēm, devās meklēt D�eoda namu. Māja vai drīzāk neliela pils atradās Teirmas rietumu pusē, netālu no cietok�ņa, starp citām tikpat greznām mājām, ko rotāja arabeskas, kaltas dzelzs vārti, statujas un jautri �alojo�as strūklakas. Rorans nemaz īsti nespēja aptvert tādu pārticību; viņu pārsteidza, cik ļoti �o ļau�u dzīve at�ķīrās no viņējās.

Rorans pieklauvēja pie D�eoda nama parādes durvīm, kas atradās līdzās slēgtam veikalam. Pēc mirkļa tās atdarīja tukls virssulainis, kura muti rotāja neticami spo�i zobi. Viņ� nopētīja �etrus uz sliek�ņa stāvo�os sve�iniekus ar nicīgu skatu, tad �ilbino�i uzsmaidīja un pavaicāja: Kā varu jums palīdzēt, kungi un dāma?

-�� Mēs labprāt tiktos ar D�eodu, ja viņam būtu brīvs brīdis.

-�� Vai jums ir norunāta tik�anās?

Rorans nosprieda, ka virssulainis lieliski apzinās nekādas norunas nav bijis. Mūsu uzturē�anās Teirmā ir pārāk īsa, tāpēc nepaguvām pieteikt vieso�anos iepriek�.

-�� Ak, tad man ar no�ēlu jāsaka, ka velti esat tērēju�i savu laiku. Manam kungam ir jārisina neskaitāmas problēmas. Viņ� nevar veltīt uzmanību kuram katram skrandainu klaidoņu bari�ņam, kas iedomājas klauvēt pie viņa durvīm, lai lūgtu �ēlastības dāvanas, virssulainis paziņoja. Viņ� vēlreiz nozibināja izcilos zobus un sāka vērt ciet durvis.

-�� Pagaidiet! Rorans iesaucās. Mums nav vajadzīgas dāva�nas; mēs esam atnāku�i pie D�eoda ar lieti�ķu piedāvājumu.

Viena no sulaiņa uzacīm parāvās uz aug�u. Vai tie�ām?

-�� Tie�ām. Palūdziet, lai viņ� mūs uzklausa. Mēs esam pārva�rēju�i ceļu neiedomājami daudzu līgu garumā, un mums būtu ļoti svarīgi tikties ar D�eodu tie�i �odien.

-�� Vai drīkstu apvaicāties par jūsu piedāvājuma dabu?

-�� To es jums diem�ēl nevaru atklāt.

-��� Lieliski, kungs, virssulainis sacīja. Es nodo�u jūsu lūgumu, ta�u man jūs jābrīdina, ka �obrīd D�eods ir aizņemts, un es �aubos, vai viņ� vēlēsies atrauties no pa�reizējās nodarbes. Kā man jūs pieteikt?

-�� Piesakiet mani kā Di�veseri. Virssulaiņa mute noraustījās, it kā vārds būtu viņu uzjautrinājis, tad tuklais vīrs nozuda durvīs un aizvēra tās.

-�� Ja viņa vaigi būtu vēl mazliet apaļāki, viņ� ne mazmājiņā netilptu iek�ā, caur mutes kaktiņu nomurmināja Lorings. Nol�favrels nokrek�ķēja īsu smiekliņu.

Birgita ieteicās: Cerēsim, ka kalps neatdarina sava kunga manieres.

Pēc kāda brī�a durvis atkal pavērās un virssulainis visai strupi paziņoja: D�eods ir piekritis pieņemt jūs savā kabinetā. Viņ� pagāja sāņus un ar roku pamāja, lai kārvahallie�i nāk dziļāk. Iesim turp! Kad visi bija sapulcēju�ies lepnajā priek�namā, virssulainis paslīdēja viņiem garām un devās pāri zālei ar pulēta koka apdari, līdz apstājās pie vienas no daudzajām durvīm, atvēra tās un vedināja ciematniekus ienākt.

Ja Rorans prastu lasīt, viņu būtu vairāk pārsteigu�as retās grāmatas, kas no grīdas līdz griestiem bija izkārtotas plauktos gar kabineta sienām. Ta�u tagad viņ� lielāko uzmanību pievērsa slaidam vīram ar sirmot sāku�iem matiem, kur� stāvēja pie ovāla rakstāmgalda. Vīrs Rorans pieņēma, ka tas ir pats D�eods, izskatījās tikpat noguris, cik noguris jutās Rorans. Kabi�neta saimnieka seju klāja grumbas, vaibsti likās rūpju nomākti un skumji. Kad viņ� pagriezās pret ienācējiem, pie kreisajiem deniņiem pazibēja nelāga rēta. Pēc Rorana domām, tā liecināja par to, ka �ajā vīrā slēpjas tērauds. Iespējams, dziļi noglabāts un sen nelietots, tomēr tērauds.

-�� Sēdieties, lūdzu, D�eods aicināja. Es savā mājā nemīlu ceremonijas. Viņ� ar ziņkāres pilnām acīm vēroja kārvahallie�us, kas uzmanīgi iekārtojās ar mīkstu ādu apvilktajos klubkrēslos. Vai varu piedāvāt jums smalkmaizītes un glāzīti apriko�u liķiera? Es �obrīd nevaru runāties īpa�i ilgi, bet redzu, ka esat pavadīju�i ceļā ne vienu vien nedēļu, un es pats glu�i labi atceros, cik sausa bija mana rīkle pēc tādiem ceļojumiem.

Lorings pasmaidīja. Tiesa gan. Malciņ� liķiera mums patie��ām noderētu. Jūs esat ļoti laipns, kungs.

-�� Manam puikam gan tikai glāzi piena, Birgita piekodināja.

-�� Protams, kundze. D�eods piezvanīja virssulainim, nodeva rīkojumus, tad atkal atlaidās savā krēslā. Baidos, ka esmu nelabvēlīgākā stāvoklī. Cik noprotu, jūs zināt manu vārdu, bet es nezinu jūsējos.

-�� Di�veseris, gatavs jums pakalpot, Rorans sacīja.

-�� Mardra, gatava jums pakalpot, piebalsoja Birgita.

-�� Kells, gatavs jums pakalpot, Nolfavrels teica.

-�� Un es bū�u Volijs, gatavs jums pakalpot, pabeidza Lorings.

-�� Esmu jūsu rīcībā, atsaucās D�eods. Rolfs minēja, ka jums esot kāds lieti�ķs piedāvājums. Būs tikai godīgi, ja darī�u jums zināmu, ka �obrīd nevaru nedz pirkt, nedz pārdot preces, turklāt man nav zelta, lai ieguldītu, vai lepnu kuģu, lai pārvadātu vilnu un pārtiku, dārgus akmeņus un smalkas gar�vielas pāri nemierī�gajai jūrai. Ko es varu darīt jūsu labā?

Rorans atbalstīja elkoņus pret ceļgaliem, tad sakrustoja pirk�stus un, skatīdamies uz tiem, sakopoja domas. Viens neveikls vār'ds var mās nogalināt, viņ� sev atgādināja. Es runā�u vien�kār�i, kungs. Mēs pārstāvam cilvēku grupTi, kurai da�ādu iemeslu dēļ ir jāiegādājas krietns daudzums pre�u par ļoti nelielu naudas summu. Mēs zinām, ka jūsu īpa�umus aizparīt pārdos izsolē, lai atgūtu naudu parādu atmaksai, tāpēc mēs vēlētos piedāvāt tik, cik spējam, par tām lietām, kas mums būtu vajadzīgas. Mēs lab�prāt sagaidītu izsoli, ta�u apstākļi neļauj mums kavēties vēl divas dienas. Ja mēs varam noslēgt ar jums darījumu, tam ir jānotiek �ovakar vai, vēlākais, rīt.

-�� Kas īsti jums ir nepiecie�ams? D�eods vaicāja.

-�� Pārtika un citas kuģa aprīko�anai noderīgas lietas mēs po�amies tālākā jūras braucienā.

D�eoda noguru�ajā sejā uzdzirkstīja ziņkāre. Vai jums padomā ir kāds noteikts kuģis? Jo es zinu ikvienu burinieku, kas vagojis �os ūdeņus beidzamo divdesmit gadu laikā.

-�� Mēs vēl neesam izlēmu�i.

D�eods �o atbildi pieņēma bez turpmākas iztaujā�anas. Tagad es saprotu, kāpēc nolēmāt ierasties pie manis, ta�u domāju, ka jūs īsti neizprotat manu stāvokli. Viņ� paplēta rokas, norādīdams uz apkārtējo telpu. Viss, ko jūs redzat, vairs nepieder man, bet gan maniem kreditoriem. Es nedrīkstu pārdot savus īpa�umus un, ja es to darītu bez viņu piekri�anas, visticamāk, nonāktu cietumā par aizdevēju krāp�anu.

Kad kabinetā ar lielu sudraba paplāti, uz kuras atradās smalk�maizītes, slīpēta kristāla biķeri, glāze piena un karafe ar liķieri, ienāca virssulainis, nama saimnieks apklusa. Kalpotājs nolika paplāti uz polsterēta kāju soliņa un tad pasniedza dzērienus un uzkodas. Rorans paņēma savu biķeri un iemalkoja izturēto liķieri, prātodams, cik drīz būtu pieklājīgi atvadīties no D�eoda un tur�pināt meklējumus.

Kad Rolfs izgāja no istabas, nama saimnieks vienā rāvienā iztuk�oja biķeri un tad turpināja: Es laikam jums nevarē�u palīdzēt, ta�u es pazīstu vairākus savas jomas pārstāvjus, kuri, iespējams� iespējams� spētu nākt jums talkā. Ja jūs man izklās�tītu mazliet sīkāk, ko vēlaties nopirkt, es labāk saprastu, kuru no �īm paziņām jums ieteikt.

Neredzēdams �ajā lūgumā nekādus draudus, Rorans sāka uzskaitīt to, bez kā kārvahallie�i nevarēja iztikt, tad to, kas viņiem varēja noderēt, un, visbeidzot, lietas, kuras viņi gribēja, bet nekad nevarētu atļauties, ja vien neuzsmaidītu negaidīta veiksme. Brīdi pa brīdim Birgita vai Lorings atgādināja kaut ko, ko Rorans bija piemirsis, piemēram, lampu eļļu. Sajās reizēs D�eods uz mirkli pievērsās viņiem bet tad atkal ar smago plakstiņu aizēnota�jām acīm arvien cie�āk uzlūkoja Roranu. D�eoda interese darīja Roranu nemierīgu; likās, ka tirgotājs zina vai vismaz nojau�, kas viņiem slēpjams.

-�� Cik nu es noprotu, ierunājās D�eods, kad Rorans tika galā ar visu vajadzību uzskaiti, ka ar jums vajadzīgo pietiktu, lai nogā�dātu vairākus simtus cilvēku līdz Feinsterai vai Arougsai� vai pat tālāk. Atzī�os, beidzamajās nedēļās esmu bijis visai aizņemts, ta�u neesmu dzirdējis par tādu ļau�u pulku tuvākajā apkaimē, turklāt nespēju iedomāties, no kurienes tāds varētu rasties.

Nekustīgu seju Rorans izturēja D�eoda skatienu, ta�u neko neatbildēja. Iek�ēji viņ� vārījās dusmās pats uz sevi par to, ka ļāvis D�eodam uzzināt pietiekami daudz, lai izdarītu �ādu seci�nājumu.

D�eods paraustīja plecus. Labi, lai nu kā būtu, tā ir jūsu pa�u darī�ana. Kas attiecas uz pārtiku, es ieteiktu jums aprunāties ar Galtonu Tirgus ielā, bet ar visu pārējo jums varētu palīdzēt vecais Hamils ostā. Abi ir godavīri un jūs neapkrāps. Viņ� pastiepās, paņēma no paplātes smalkmaizīti, nokoda kumosu un, kad bija to apēdis, vērsās pie Nolfavrela: Nu, ko, Kell, kā tev patika vie�so�anās Teirmā?

-�� Tīri labi, kungs, puisis atbildēja un pasmaidīja. Nekad nebiju redzējis tik lielu pilsētu, kungs.

-�� Vai tie�ām?

-�� Jā, kungs. Es�

Juzdams, ka saruna ieguvusi bīstamu pavērsienu, Rorans pārtrauca Nolfavrelu: Es, kungs, gribēju apvaicāties, kas tas par veikaliņu līdzās jūsu mājai? Likās savādi, ka starp tik smalkām ēkām iekārtojusies tik necila bodīte.

Pirmo reizi sarunas laikā, kaut arī tik tikko manāms, smaids izgaismoja D�eoda seju, likdams viņam izskatīties par vairākiem gadiem jaunākam. Nu, tas piederēja kādai mazliet savādai sie�vai, zālī�u pazinējai And�elai, vienai no labākajām dziedniecēm, kādu man jelkad nācies sastapt. Viņa saimniekoja tajā bodītē vai�rāk nekā divdesmit gadu, bet tad pirms pāris mēne�iem pārdeva veikaliņu un devās projām nezināmā virzienā. Viņ� nopūtās. �ēl gan, viņa bija interesanta kaimiņiene.

-�� Tā ta�u ir tā dziedniece, kuru gribēja satikt Ģertrūde? Nol�favrels iejautājās un paskatījās uz māti.

Rorans tik tikko apvaldīja uzbrēcienu un uzmeta puikam tik brīdino�u skatienu, ka tas lika Nolfavrelam ierauties dziļāk krēslā. Vārds D�eodam dro�i vien neko nenozīmēja, ta�u, ja Birgitas dēls nepievaldīs mēli, viņ� varēja izpļāpāt arī bīstamākas lietas. "Laiks doties projām", Rorans nosprieda un nolika savu biķeri.

Ta�u tad viņ� saprata, ka dzirdētais vārds D�eodam kaut ko tomēr nozīmēja. Tirgotāja acis izbrīnā iepletās, un viņ� sagrāba roku balstus ar tādu spēku, ka pirkstgali kļuva balti kā kauls.

-�� Tas nevar būt! D�eods ieurbās ar acīm Roranā, pētīdams jaunekļa seju tā, it kā mēģinātu saskatīt, kas slēpjas aiz biezās bārdas, un tad izdvesa: Rorans� Rorans Garova dēls.

Rorans jau bija izrāvis aiz jostas aizbāzto veseri un lēca kājās, kad atskanēja viņa tēva vārds. Tikai tas atturēja viņu mesties pāri istabai un triekt ieroci D�eodam pret galvu. Kā gan viņ� zina, kas ir Garovs? Blakus kājās pielēca arī Lorings un Birgita, izraudami dun�us no piedurknēm. Pat Nolfavrels sagatavojās cīņai, satvēris rokā nazi.

-�� Tu ta�u esi Rorans, vai ne? D�eods klusi pārvaicāja. Neli�kās, ka kārvahallie�u iero�i viņu īpa�i uztrauktu.

-�� Kā tu to nojauti?

-�� Jo Broms pirms kāda laika bija atvedis uz �ejieni Eragonu un tu esi mazliet līdzīgs savam brālēnam. Kad es ieraudzīju tavu plakātu līdzās Eragona plakātam, es sapratu, ka Impērijas ļaudis ir mēģināju�i sagūstīt tevi, bet tev ir izdevies izmukt no viņu nagiem. Tiesa, D�eods pievērsās pārējiem trijiem, pat vispār�galvīgākajās fantāzijās es nespēju iedomāties, ka būsi devies bēgļu gaitās kopā ar visu Kārvahallu.

Rorans apstulbis atkrita krēslā un nolika veseri uz ceļgaliem, gatavs jebkurā brīdī likt to lietā. Eragons bija �eit?

-�� Bija gan. Kopā ar Safiru.

-�� Ar Safiru?

Tagad pārsteigums pavīdēja D�eoda sejā. Tad jūs neko nezi�nāt?

-�� Ko īsti?

D�eods krietnu brīdi pētīja jaunekli. Manuprāt, Roran Garova dēls, ir pienācis laiks nomest maskas un izrunāties atklāti, bez meliem. Es varu atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas nodar�bina tevi, piemēram, kāpēc Impērija dzen tev pēdas, ta�u tev būs jāizstāsta man iemesls, kāpēc ieradāties Teirmā� īstais iemesls.

-�� Kāpēc mums uzticēties tev, Garkāji? Lorings vaicāja. Iespējams, tu darbojies Galbatoriksa labā, ļoti iespējams.

-�� Es sadraudzējos ar Bromu divdesmit gadu pirms tam, kad viņ� kļuva par stāstnieku Kārvahallā, D�eods sacīja, un es darīju visu, kas bija manos spēkos, lai palīdzētu viņam un Era�gonam, kamēr abi mitinājās zem mana jumta. Bet, ņemot vērā, ka neviena no viņiem �eit nav, lai apliecinātu manus vārdus, es labprāt nodo�u savu dzīvību jūsu rokās dariet, kā vēlaties. Es varētu saukt palīgā, bet to nedarī�u. Un nepreto�os jums. Es lūdzu tikai vienu izklāstiet savu stāstiTun uzklausiet manējo. Tad varēsiet pa�i izlemt, kāda rīcība būtu visatbilsto�ākā. Tūlī�tējas briesmas jums nedraud; ko gan ļaunu varētu nodarīt īsa saruna?

Rorans pamanīja, ka Birgita nepārliecināti saviebās. Iespē�jams, viņ� mēģina glābt savu ādu.

-�� Iespējams, Rorans piekrita, ta�u mums ir jānoskaidro viss, ko viņ� zina. Rorans pārvilka pāri telpai klubkrēslu un atbals�tīja atzveltni pret durvīm, pēc tam apsēdās krēslā, lai neviens nevarētu iebrukt kabinetā un pārsteigt viņus nesagatavotus. Tad Rorans ar veseri pamāja D�eodam. Labi. Tu gribēji aprunāties? Tad aprunāsimies.

-�� Būs labāk, ja tu sāksi pirmais.

-�� Ja mēs rīkosimies �ādi, bet pēcāk mūs neapmierinās tavas atbildes, mums nāksies tevi nogalināt, Rorans brīdināja.

D�eods sakrustoja rokas uz krūtīm. Lai tā būtu.

Par spīti aizdomām, Roranu pārsteidza tirgotāja bezbailība; likās, ka D�eodu neuztrauc pa�a liktenis, ja nu vienīgi viņu nodeva drūmi savilktā mute. Lai tā būtu, Rorans piekrita.

Jauneklis gana bie�i bija pārcilājis galvā visu, kas notika pēc razaku parādī�anās Kārvahallā, ta�u nekad iepriek� viņam nebija nācies notiku�o visos sīkumos izklāstīt sve�iniekam. Stāstīdams viņ� pēk�ņi aptvēra, cik gan daudz un cik īsā laikā bija pie�dzīvojis gan viņ� pats, gan pārējie ciematnieki. Vēl viņu satrieca vieglums, ar kādu Impērija bija iznīcinājusi viņu dzīvi Palankāra ielejā. Piedzīvoto �ausmu atsauk�ana atmiņā sāpināja Roranu, ta�u gandarījumu sagādāja D�eoda neviltotais apbrīns, kad tir�gotājs dzirdēja, kā ciematnieki patrieca karavīrus un razakus no �o nometnes, par sekoju�o Kārvahallas aplenkumu, Slouna nodevību, Katrīnas nolaupī�anu, kā arī par to, kā Roranam bija izdevies pārliecināt ciematniekus doties bēgļu gaitās un kādas grūtības viņi bija piedzīvoju�i, līdz sasniedza Teirmu.

-�� Pie Zudu�ajiem Karaļiem! D�eods izsaucās. Viens no nepa�rastākajiem stāstiem, kādu man jebkad nācies dzirdēt. Satrieco�i! Iedomājies tik, jūs uzdrīkstējāties nepakļauties Galbatoriksam un �obrīd visa Kārvahalla slēpjas rokas stiepiena attālumā no Teir�mas vienas no Impērijas lielākajām pilsētām, bet karalis to pat nenojau�� Tirgotājs apbrīnā papurināja galvu.

-�� Jā, te nu mēs esam, Lorings norūca, un mūsu stāvoklis nav diez cik dro�s, tāpēc labāk izstāsti labi rūpīgi, kāpēc mums riskēt un atstāt tevi dzīvu.

-�� Tas mani nostāda�

D�eods apklusa, jo kāds nospieda durvju rokturi aiz Rorana krēsla un mēģināja atvērt durvis. Kad tas neizdevās, atskanēja nepacietīgi klauvējieni pa ozolkoka dēļiem. Priek�namā atskanēja skaļa sievietes balss: D�eod! Laid mani iek�ā, D�eod! Tu nevari mū�īgi slēpties savā alā!

-�� Atļausiet? D�eods nomurmināja.

Rorans uzsita knipi un pamāja Nolfavrelam, lai puika pamet viņam nazi, tad, noķēris to, Rorans aizslīdēja aiz galda un pie�spieda asmeni D�eodam pie kakla. Saki, lai viņa aiziet.

Paceldams balsi, D�eods uzsauca: Es tagad nevaru ar tevi runāt. Man ir tik�anās.

-�� Meli! Kāda gan tik�anās?! Tu esi mūs izputinājis! Iznāc ārā un paskaties man acīs, gļēvuli! Vai tu esi vīrietis vai neesi, ja nespēj pat atzīt savu muļķību pa�a sievai? Viņa apklusa uz mirkli, it kā gaidītu atbildi, bet tad spiedzieni kļuva vēl skaļāki: Gļēvulis! Tu, bezmugurkaula �urka, smirdīgais, dzeltenvēderainais aitu kosli, kuram trūkst apķērības, lai saimniekotu miesnieka bodītē, kur nu vēl vadītu kuģniecības uzņēmumu! Ja ne tu, mans tēvs nebūtu zaudējis tādu lērumu naudas!

Apvainojumu straumei turpinoties, Rorans saviebās. "Es nevarē�u savaldīt D�eodu, ja viņa drīzumā neapklusīs."

-�� Apklusti, sieviete! pavēlēja D�eods, un iestājās klusums. Iespējams, viss vēl varētu vērsties uz labu, ja tev pietiktu prāta pievaldīt mēli un nelamāties kā zivju tirgus ķideniecei.

Sekoja ledaina atbilde: Es uzgaidī�u ēdamistabā, mīļo lauleni, līdz tev labpatiksies man pievienoties, bet, ja tu pie vakariņu galda man nepaskaidrosi savu rīcību, es pametī�u �o nolādēto māju un nekad te vairs neatgriezī�os. Tad aiz durvīm atskanēja soļi un pagaisa nama dziļumā.

Pārliecinājies, ka nemiera cēlēja ir projām, Rorans noņēma dunci no D�eoda kakla, tad atdeva ieroci Nolfavrelam un atkal apsēdās pie durvīm piestumtajā krēslā.

D�eods paberzēja kaklu un tad ironiski piebilda: Ja mums neizdosies vienoties, labāk nogaliniet mani; tā būs vienkār�āk, nevis skaidrot Helēnai, kāpēc es uz viņu sakliedzu par niekiem.

-�� Izsaku tev līdzjūtību, Garkāji, Lorings novilka.

-��� Tā nav viņas vaina� nepavisam. Viņa vienkār�i nesaprot, kāpēc mūs piemeklēju�as tādas likstas. D�eods nopūtās. Iespē�jams, pats esmu pelnījis pārmetumus, jo neuzdro�inājos viņai visu izstāstīt.

-�� Ko visu? Nolfavrels iepīkstējās.

-�� To, ka esmu vārdenu aģents. D�eods uz mirkli apklusa, vērodams kārvahallie�u apstulbu�ās sejas. Varbūt man būtu jāsāk no pa�a sākuma. Roran, iespējams, beidzamo mēne�u laikā tavas ausis ir sasniegu�as baumas par jaunu Jātnieku, kas gatavs stāties pretī Galbatoriksam?

-Jā, �ādas tādas pļāpas ir dzirdētas, bet es tām īsti neticu.

D�eods vilcinājās. Es nezinu, kā citādi to pateikt, Roran� ta�u Alagēzijā i?- jauns Jātnieks un tas ir tavs brālēns Eragons. Korē atrastais akmens īstenībā bija pūķa ola, kuru vārdeni pirms daudziem gadiem ar manu palīdzību nozaga Galbatoriksam. Pūķis pieņēma Eragonu un iz�ķīlās viņa aizgādībā, brālēns nosauca pūķi par Safiru. �ī iemesla dēļ razaki parādījās Palankāra ielejā pirmo reizi. Viņi atgriezās, jo Eragons bija kļuvis par bīstamu Impērijas ienaidnieku un Galbatorikss cerēja, ka, sagūstot tevi, viņiem izdosies savaldīt arī tavu brālēnu.

Rorans atgāza galvu un sāka neprātīgi, kauco�i smieties, līdz acīs sariesās asaras un vēders sāka sāpēt no krampjiem. Lorings, Birgita un Nolfavrels uzlūkoja smējēju ar izteiksmi, kas likās radniecīga bailēm, ta�u Roranam viņu viedoklis tobrīd bija vien�aldzīgs. Viņ� smējās par D�eoda apgalvojuma absurdumu. Viņ� smējās par baiso iespējamību, ka tirgotāja stāstītais ir patiesība.

Dziļi, gārdzo�i rīdams gaisu, Rorans pamazām atguvās, kaut gan brīdi pa brīdim viņu tomēr pārņēma ne visai līksmu spurdzienu lēkmes. Noslaucījis seju piedurknē, viņ� ar skarbu smaidu lūpās paskatījās uz D�eodu. Faktiem tevis stāstītais atbilst; tas man ir jāatzīst. Bet tiem atbilst vēl savs pusducis skaidrojumu, par kuriem esmu domājis savā prātā.

Tad ierunājās Birgita: Ja Eragona akmens bija pūķa ola, no kurienes tā radās?

Ak jā, D�eods atbildēja, par �iem notikumiem es visu zinu sīki un smalki�

Iekārtojies krēslā ērtāk, Rorans, nespēdams noticēt pats savām ausīm, klausījās, kā D�eods risina fantastisku stāstu par to, ka Broms vecais īgņa Broms! reiz esot bijis Jātnieks un pat palīdzējis izveidot vārdenus, tad D�eods atklājis slepenu pazemes eju uz Urubēnu. Pēc tam vārdeni izdomāju�i, kā nozagt Galbato�riksam trīs atliku�ās pūķa olas, tomēr kad Broms stājies pretī Atkritēju Morzanam un nogalinājis viņu izdevies izglābt tikai vienu olu. It kā viss iepriek� stāstītais neizklausītos pilnīgi neie�spējami, D�eods sāka klāstīt par vieno�anos starp vārdeniem, rūķiem un elfiem, ka ola tik�ot ik pa laikam nogādāta no Duveldenvārdenas uz Beoru kalniem un atpakaļ tāpēc ola un tās pavadoņi atradu�ies netālu no milzīgā me�a, kad tiem no slēpņa uzbrucis Ēna.

Ēna gan ha! nodomāja Rorans.

Kaut arī Rorans vēl arvien nespēja noticēt tam, ko dzirdēja, viņ� pievērsās D�eoda stāstam ar divkār�u uzmanību, kad sākās runa par to, kā Eragons atrada olu un uzaudzēja Safiru me�ā netālu no Garova saimniecības. Tolaik arī Rorans pats bija ļoti aizņemts viņ� gatavojās pārcelties uz Demptona dzirnavām

Terinsfordā ta�u jauneklis ļoti labi atcerējās, cik izklaidīgs bija Eragons, kā viņ� katru brīvu mirkli pavadīja ārpus mājas, darot sazin ko�

Kad D�eods izskaidroja, kā un kāda iemesla dēļ gāja bojā Garovs, Rorans pārskaitās uz brālēnu kā gan viņ� uzdrīkstējās turēt pūķa parādī�anos noslēpumā, ja tā nepārprotami apdrau�dēja visus apkārtējos?! Viņ� ir vainīgs rņana tēva nāvē!

-�� Ko gan viņ� domāja? Rorans izgrūda.

D�eods paskatījās uz jaunekli ar mierīgu izpratni un Roranu tas satracināja vēl vairāk. Tirgotājs teica: Es �aubos, vai Eragons visu saprata. Jātnieki un viņu pūķi ir saistīti tik cie�i, ka parasti ir grūti nodalīt vienu no otra. Eragons vienkār�i nespētu nodarīt pāri Safirai ne vairāk kā spētu no brīva prāta nozāģēt sev kāju.

-�� Labāk būtu to izdarījis, Rorans nomurmināja. Viņa dēļ es esmu piedzīvojis ne mazāk sāpīgus notikumus.

-�� Tev ir tiesības justies tā, kā jūties, D�eods piekrita, ta�u neaizmirsti, ka Eragons devās projām no Palankāra ielejas tādēļ, lai pasargātu tevi un pārējos kārvahallie�us. Uzskatu, ka viņam tā bija ļoti grūta iz�ķir�anās. No Eragona viedokļa raugoties, viņ� upurēja sevi, lai parūpētos par tavu dro�ību un mēģinātu atriebt tava tēva nāvi. Un, kaut gan viņa bēg�ana tomēr nedeva iecerēto iznākumu, domāju, sekas būtu daudz briesmīgākas, ja Eragons būtu palicis Kārvahallā.

Rorans nebilda ne vārda līdz brīdim, kad D�eods minēja iemeslu, kāpēc Broms un Eragons ieradu�ies Teirmā, proti, lai izpētītu pilsētas kuģu grāmatas un mēģinātu noskaidrot razaku midzeņa atra�anās vietu. Un vai viņiem tas izdevās? izsliedamies pilnā augumā, iesaucās Rorans.

-�� Izdevās gan.

-�� Nu, kur tad viņi slēpjas? �ēlīgā debess, D�eod, saki ātrāk! Tu ta�u saproti, cik tas man ir svarīgi!

-�� No ierakstiem bija acīmredzams un vēlāk es saņēmu ziņu no vārdeniem, ka Eragons apstiprinājis mūsu pieņēmumu, razaku midzenis atrodas vietā, ko sauc par Helgrindu, netālu no Drasleonas.

Rorans satraukumā sa�ņaudza dūrē vesera kātu. Līdz Drasleonai ir tāls ceļ�, ta�u pie Teirmas atrodas vienīgā izmantojamā pāreja starp �ejieni un Kores dienvidu galu. Ja man izdotos visus dro�i aizvadīt ceļā, tad es varētu doties uz �o Helgrindu, izglābt Katrīnu, ja viņa tur atrastos, un tad gar D�ietas upi doties lejup uz Surdu.

Laikam Rorana domas bija atspoguļoju�ās viņa sejā, jo D�eods papurināja galvu: Tas nav iespējams, Roran.

-Kas?

Nav vēl piedzimis vīrs, kur� spētu vienatnē nokļūt Helgrindā. Tā ir melna, kaila klints, kurā nav iespējams uzrāpties. Turklāt neaizmirsti par razaku negantajiem lidoņiem; visticamāk, viņu ligzda atrodas tuvu Helgrindas virsotnei, nevis tās pakājē, kur tiem varētu visvieglāk uzglūnēt. Ja tā, kā tu tiksi viņiem klāt? Un, ja tomēr spētu, vai tu tie�ām tici, ka varēsi pieveikt abus razakus un abus lidoņus ja vien tur to nav vairāk? Es ne�aubos, ka esi varens karotājs galu galā tavās un Eragona dzīslās rit vienas asinis -, ta�u �ie briesmoņi ir pārāk baisi, lai tos spētu pieveikt parasts mirstīgais.

Rorans papurināja galvu. Es nespēju aizmirst Katrīnu. Tas var izrādīties veltīgi, ta�u man jāmēģina viņu atbrīvot, pat ja tas maksātu man dzīvību.

-Ja tu aiziesi bojā, Katrīnai tas nekādi nenāks par labu, D�eods atgādināja. Ja drīkstu dot padomu: mēģini tikt līdz Surdai, kā biji iecerējis. Kad nonāksi tur, esmu pārliecināts, varēsi saukt talkā Eragonu. Pat razaki nespētu pieveikt Jātnieku un pūķi atklātā cīņā.

Rorans acu priek�ā ieraudzīja milzīgos, pelēkos nezvērus, uz kuriem jāja razaki. Lai kā tas viņu sāpinātu, jauneklim nācās atzīt, ka viņ� nespētu nogalināt �ādus monstrus, lai cik spēcīgs vai apņēmīgs viņ� būtu. Tajā mirklī, kad Rorans pieņēma �o patiesību, jauneklis beidzot noticēja D�eoda stāstam jo, ja viņ� tā nerīkotos, Katrīna viņam būtu zudusi uz visiem laikiem.

Eragons, viņ� nodomāja. Eragons! Pie asinīm, ko esmu izlē�jis, pie posta, ko esmu nesis, un pie sava tēva kapa es zvēru, ka piespiedī�u tevi izlīdzināt visu, ko esi nodarījis, kopā ar mani dodoties uzbrukumā Helgrindai. Ja tu visu �o putru savārīji, tad man nāksies to izstrēbt.

Rorans pamāja D�eodam. Turpini vien. Mēs labprāt uzklau�sītu �īs skumjās lugas nākamo cēlienu, pirms vēl nav pienācis vakars.

Tad D�eods pavēstīja par Broma nāvi; par Murtagu Morzana dēlu; par gūstu un glāb�anos Gileadā; par izmisīgo lidojumu, lai izglābtu kādu elfu; par urgļiem, rūķiem un milzu kauju vietā, ko sauca par Farthenduru; par kauju, kurā Eragons pieveica Ēnu. Un tad D�eods darīja viņiem zināmu, ka vārdeni esot pametu�i Beoru kalnus, lai dotos uz Surdu, un ka arī �obrīd Eragons atradās dziļi Duveldenvārdenas biezokņos, kur viņ� apguva elfu maģijas un karamākslas lielākos noslēpumus, bet ka drīz varēja gaidīt viņa atgrie�anos pie vārdeniem.

Kad tirgotājs apklusa, Rorans sapulcināja Loringu, Birgitu un Nolfavrelu kabineta tālajā galā un vaicāja viņu domas. Pieklusi�nājis balsi, Lorings atzina: Es tā arī netiku gudrs, vai viņ� melo vai stāsta patiesību, ta�u vīrs, kur� spēj savērpt tādu stāstu brīdī, kad viņam pie rīkles pielikts nazis, ir pelnījis palikt dzīvs. Jauns Jātnieks! Un Eragons piedevām! Viņ� papurināja galvu.

-�� Birgita? Rorans vaicāja.

-�� Nezinu. Izklausās tik pārpasaulīgi� Viņa saminstinājās. Ta�u laikam jau būs tiesa. Vēl viens Jātnieks varētu būt vienī�gais iemesls, kāpēc Impērija mūs tik uzstājīgi vajā.

-�� Tiesa, Lorings piekrita. Vīra acis saviļņojumā spo�i mir�dzēja. Mēs esam iejaukti krietni svarīgākos notikumos nekā spējām iedomāties. Jauns Jātnieks. Padomā tik! Ka es jums saku, vecajai kārtībai drīz vien pienāks gals� Tev, Roran, bija taisnība.

-�� Nolfavrel?

Aicinājums izteikt viedokli padarīja zēnu jo īpa�i nopietnu. Viņ� iekoda lūpā, tad noteica: D�eods liekas esam godīgs vīrs. Es domāju, mēs varam viņam uzticēties.

-�� Lai tā būtu, Rorans sacīja. Viņ� atgriezās pie D�eoda, atbal�stījās uz sa�ņaugtām dūrēm pret galda malu un vaicāja: Man,

Garkāji, ir vēl divi jautājumi: kā izskatījās Broms un Eragons un kā tu zināji Ģertrūdes vārdu?

-�� Ģertrūdi savulaik pieminēja Broms, sakot, ka atstājis pie viņas tev adresētu vēstuli. Bet izskatījās viņi �ādi: Broms bija mazliet īsāks par mani, ar biezu bārdu, līku degunu un kokgrie�zumiem rotātu nūju pie rokas. Es teiktu, ka viņ� reizēm mēdza būt viegli aizkaitināms. Rorans pamāja: tas bija par Bromu. Eragons bija� jauniņ�. Brūniem matiem un acīm, ar rētu uz plaukstas locītavas, un viņam mū�īgi bija kāds jautājums uz mēles. Rorans vēlreiz pamāja: tas bija par viņa brālēnu.

Rorans aizbāza vesera kātu aiz jostas. Birgita, Lorings un Nolfavrels paslēpa makstīs dun�us. Tad Rorans nostūma krēslu no durvīm un visi �etri apsēdās, kā labi audzinātiem ļaudīm pieklājās. Kā rīkosimies, D�eod? Rorans jautāja. Vai tu vari mums palīdzēt? Es zinu, ka esi grūtā stāvoklī, bet mēs� mēs esam izmisumā, un mums nav neviena cita, pie kā vērsties. Vai kā vārdenu pārstāvis tu vari mums apsolīt vārdenu aizstāvību? Mēs esam gatavi kalpot viņiem, ja vārdeni pasargās mūs no Gal�batoriksa dusmām.

-�� Vārdeni, D�eods sacīja, ar prieku uzņemtu jūs. Ar lielu prieku. Domāju, ka to jūs nojautāt pa�i. Ja runājam par palī�dzību� Viņ� pārlaida roku pāri kalsnajai sejai un garām Loringam paskatījās uz grāmatu rindām plauktos. Pēdējā gada laikā es atkal un atkal pārliecinos, ka par manu un man līdzīgu tirgotāju gan �eit, gan citās Impērijas pilsētās darbību vārdenu labā kāds ziņo Impērijai. �ī iemesla dēļ es neuzdro�inājos bēgt uz Surdu. Ja es to mēģinātu, Impērija mani apcietinātu, un, kas zina, kādas �ausmas tad mani gaidītu. Tā nu man nācās vērot, kā pakā�peniski tiek iznīcināts mans uzņēmums, nespējot tam pretoties vai izvairīties no tā. Turklāt, vēl ļaunāk, tagad, kad vairs nespēju neko nosūtīt vārdeniem un viņi neuzdro�inās sūtīt ziņne�us pie manis, es baidos, ka lords Risthārts pavēlēs iekalt mani va�ās un ieslodzīs pazemes cietumā, jo Impēriju es vairs neinteresēju. Jau kop� brī�a, kad paziņoju, ka esmu izputināts, es gaidu viņa sargus kuru katru dienu.

-�� Iespējams, ieminējās Birgita, viņi vēlas, lai tu bēgtu, lai varētu sagūstīt tevi kopā ar tiem, kas dosies tev līdzi?

D�eods pasmaidīja. Iespējams. Bet tagad, kad esat ieradu�ies Teirmā, man ir parādījusies iespēja, kuru viņi nebūs iedomāju�ies.

-�� Tātad tev ir plāns? Lorings vaicāja.

D�eoda seja atplauka smaidā. O jā, man ir plāns. Vai jūs redzējāt "Pūķa spārnu", kuģi, kas noenkurots ostā?

Rorans atcerējās vareno burinieku. Redzējām gan.

-��� "Pūķa spārns" pieder Blekmūra kuģniecības uzņēmumam, kas ir Impērijas armijas aizsegs. Viņi apgādā karaspēku, kas bei�dzamajā laikā tiek mobilizēts ar satrauco�u sparu armijā iesauc pat zemniekus, rekvizē zirgus, ēzeļus, vēr�us. D�eods sarauca uzacis. Neesmu pārliecināts, ko īsti tas nozīmē, bet, iespējams, Galbatorikss gatavojas uzbrukt Surdai. Lai nu kā, "Pūķa spār�nam" pēc nedēļas ir jādodas uz Feinsteru. �is ir viens no labāka�jiem kuģiem, kāds jebkad uzbūvēts, tas ir kuģubūves meistara Kinnela jaunākais brīnumdarbs.

-�� Un tu esi iecerējis to nozagt, Rorans secināja.

-�� Tie�i tā. Ne tikai tāpēc, lai ieriebtu Impērijai, vai tāpēc, ka "Pūķa spārnu" uzskata par ātrāko sava tilpuma buru kuģi, bet arī tāpēc, ka tas ir pilnībā apgādāts ar visu garam jūras braucienam vajadzīgo. Un, ņemot vērā, ka kravā ir pārtika, tās pietiks arī veselam ciematam.

Lorings saspringti iesmējās. Es ceru, ka tu spēj tādu mil�zeni vadīt, Garkāji, jo mēs neprotam apieties ne ar ko lielāku par bar�u.

-�� Da�i vīri no manu kuģu komandām vēl arvien ir Teirmā. Viņu stāvoklis ir līdzīgs manējam viņi nevar nedz cīnīties, nedz bēgt. Esmu pārliecināts, ka vīri ļoti priecātos par iespēju nokļūt Surdā. Viņi jums iemācīs, ko darīt uz "Pūķa spārna" klāja. Tas nebūs viegli, ta�u �ajā ziņā, �ķiet, mums nav lielu izvēles iespēju.

Rorans pasmaidīja. Plāns viņam tīri labi gāja pie sirds strauj�, izlēmīgs un negaidīts.

-�� Tu minēji, atgādināja Birgita, ka pagāju�ajā gadā neviens no taviem kuģiem tāpat kā citu vārdeniem draudzīgo tirgotāju kuģiem nesasniedza galamērķi. Tad kāpēc būtu jāizdodas tik pārgalvīgai iecerei, ja daudzas citas piedzīvoja neveiksmi?

D�eodam par atbildi nebija jādomā. Jo �oreiz mūsu pusē ir pārsteigums. Likums pieprasa, lai tirdzniecības kuģi iesniedz savu mar�ruta pieteikumu apstiprinājumam ostas pārvaldei vismaz divas nedēļas pirms izbrauk�anas. Lai sagatavotu kuģi ceļoju�mam, ir vajadzīgs krietns laiks, tāpēc tad, ja mums izdotos izrau�ties no ostas bez brīdinājuma, Galbatoriksam vajadzētu vismaz nedēļu vai pat ilgāk, lai raidītu mums pakaļ vajātājus. Ja mums paveiksies, viss, ko mēs redzēsim, būs Impērijas kuģu mastu gali. Tātad, D�eods turpināja, ja jūs esat gatavi �im pārgalvīgajam pasākumam, tad mums būtu jārīkojas �ādi�

Apspriedu�i D�eoda piedāvājumu no visiem iespējamiem skatpunktiem un piekritu�i, ka tā ir cerīga iespēja, kār vahallie�i ieteica pāris izmaiņu Plānā, bet Rorans aizsū�tīja Nolfavrelu uz "Zaļo kastani" pēc Ģertrūdes un Mandela, jo D�eods piedāvāja ciematniekiem apmesties viņa namā.

-�� Tagad lūg�u mani atvainot, pieceldamies sacīja D�eods, es vēlos izklāstīt sievai to, ko man nekad nevajadzēja no viņas slēpt, un pajautāt, vai viņa man pievienosies ceļā uz Surdu. Jūs varat iekārtoties otrā stāva istabās. Rolfs jūs pasauks, kad vakariņas būs galdā. Ar gariem, gausiem soļiem viņ� izgāja no kabineta.

-�� Vai ir prātīgi ļaut viņam visu stāstīt tai briesmonei? Lorings �aubījās.

Rorans paraustīja plecus. Nezinu, prātīgi vai ne, tomēr mēs nevaram viņam to liegt. Un, manuprāt, viņ� neatgūs sirdsmieru, kamēr nebūs to izdarījis.

Rorans negāja uz istabu, bet devās pastaigā pa namu, instink�tīvi izvairīdamies no kalpotājiem un pārdomādams D�eoda stās�tīto. Viņ� apstājās pie erkera loga, no kura varēja redzēt aiz mājas uzcelto stalli, un ievilka plau�ās dzestro gaisu, kurā jautās dūmu smar�a un tik pazīstamais kūtsmēslu smārds.

-�� Vai tu viņu ienīsti?

Rorans satrūkās un pagriezās durvīs stāvēja Birgita. Nāk�dama tuvāk, viņa cie�i savilka ap pleciem lakatu.

-�� Ko tad? jauneklis pārvaicāja, kaut gan labi zināja, par ko Birgita jautā.

-�� Eragonu. Vai tu viņu ienīsti?

Rorans palūkojās tumsto�ajās debesīs. Es nezinu. Es ienīstu to, ka viņa rīcība kļuva par iemeslu tēva nāvei, tomēr viņ� ir un paliek mans brālēns, tāpēc es viņu arī mīlu� Iespējams, ja man nebūtu vajadzīga Eragona palīdzība, lai izglābtu Katrīnu, es krietnu laiciņu negribētu neko par viņu dzirdēt.

-�� Tie�i to pa�u es izjūtu pret tevi, Di�veseri, tu reizē man esi vajadzīgs un nīstams.

Viņ� iespurdzās drūmā priekā. Jā, mēs esam sasieti vienā jūgā, vai ne? Tev jāpalīdz man atrast Eragonu, lai es varētu atrieb�ties razakiem par Kvimbija nāvi.

-�� Un lai pēcāk es varētu atriebties tev�

-�� Protams! Rorans izturēja Birgitas vērīgo skatienu, sapraz�dams, cik cie�a ir saite, kas viņus vieno. Kopīgais mērķis, kopīgā dusmu liesma, kas ļāva viņiem rīkoties, kad citi nolaida rokas, likās sniedzam viņam savādu gandarījumu. Viņ� �ajā sievietē juta radniecīgu dvēseli.

Klīzdams tālāk pa māju, Rorans pie ēdamistabas izdzirdēja D�eoda balsi un apstājās. Ziņkāres dzīts, jauneklis piespieda aci spraugai pie durvju vērtnes. D�eods stāvēja pretī slaidai, gai�ma�tainai sievietei, kura, pēc visa sprie�ot, bija Helēna.

-�� Ja tas, ko tu apgalvo, ir patiesība, vai tu vari prasīt, lai es tev uzticos?

-�� Nevaru, D�eods atbildēja.

-�� Un tomēr tu piedāvā man kļūt par bēgli tevis dēļ?

-�� Reiz tu solīji pamest savu ģimeni un klīst pa pla�o pasauli kopā ar mani. Tu lūdzi, lai es aizvedu tevi no Teirmas.

-�� Reiz. Toreiz tu ar savu zobenu un rētu man likies satrieco�i pievilcīgs.

-�� Zobens un rēta man vēl arvien ir, viņ� klusi piebilda. Es esmu pieļāvis ne vienu vien kļūdu attiecībās ar tevi, Helēna. Tagad es to apzinos. Tomēr es tevi vēl arvien mīlu un vēlos, lai tu būtu dro�ībā. �eit mums nav nākotnes. Ja palik�u �eit, es tikai kaitē�u tavai ģimenei. Tu vari atgriezties pie tēva vai nākt man līdzi. Rīkojies tā, kā tev liekas labāk. Tomēr es lūdzu tevi dod man vēl vienu iespēju, uzdro�inies pamest �o pilsētu un atstāt aiz muguras rūgtās atmiņas, kas saistās ar mūsu dzīvi Teirmā. Mēs varam sākt visu no sākuma Surdā.

Sieviete krietnu brīdi klusēja. Vai tas jaunais puisis, kur� te pirms kāda laika mitinājās, patie�ām bija Jātnieks?

-�� Patie�ām. Helēna, pū� pārmaiņu vēji. Vārdeni gatavojas uzbrukumam, rūķi pulcē spēkus, un pat elfi ir sarosīju�ies savos senajos mājokļos. Tuvojas kar� un, ja mums paveiksies, arī Gal�batoriksa kri�ana.

-�� Vai tu esi vārdeniem svarīgs cilvēks?

-�� Viņi augstu vērtē manu ieguldījumu, palīdzot iegūt Safiras olu.

-�� Tātad viņi tev Surdā varētu pie�ķirt kādu amatu?

-�� Ļoti iespējams. Viņ� uzlika rokas sievai uz pleciem, un viņa neatstūma D�eodu.

Tad Helēna no�ukstēja: D�eod, D�eod, nesteidzini mani. Es nevaru �ādu lēmumu pieņemt vienā mirklī.

-�� Bet vai tu par to padomāsi?

Sieviete notrīsēja. O jā. Es par to noteikti padomā�u.

Iesmeldzoties sirdij, Rorans devās projām.

Katrīna.

Pie vakariņu galda Rorans ievēroja, ka Helēnas skatiens bie�i kavējas pie viņa, pētot un novērtējot un, jauneklis bija pārlieci�nāts, salīdzinot viņu ar Eragonu.

Pēc vakariņām Rorans pasauca Mandeļu un izveda viņu pagalmiņā aiz mājas.

-�� Kas noticis? Mandels apvaicājās.

-�� Es gribēju aprunāties ar tevi zem �etrām acīm.

-�� Par ko?

Rorana pirksti pārslīdēja pār vesera ieliekto galvu, un viņ� iedomājās, ka jūtas glu�i kā Garovs toreiz, kad tēvs izklāstīja viņam savus uzskatus par atbildību; Rorans pat juta, ka uz mēles gulstas tie pa�i vārdi. "Un tā viena paaudze nomaina otru," viņ� nodomāja. Tu pēdējā laikā esot cie�i sadraudzējies ar jūrnie�kiem.

-�� Viņi ta�u nav mūsu ienaidnieki. Mandels bija gatavs aiz�stāvēties.

-�� �obrīd visi ir mūsu ienaidnieki. Kloviss un viņa vīri kuru katru mirkli var nostāties pret mums. Tiesa, tā būtu tikai puse nelaimes, bet kopā ar jūrniekiem pavadītais laiks ir licis tev aiz�mirst savus pienākumus. Mandels saspringa, un pui�a vaigi piesarka, ta�u viņ� nemēģināja noliegt Rorana pārmetumu, tā nopelnīdams vecākā biedra cieņu. Rorans gandarīts pajautāja: Kas, Mandel, ir svarīgākais, ko mēs �obrīd spējam darīt?

-�� Aizsargāt mūsu ģimenes.

-�� Tiesa. Un kas vēl?

Mandels mirkli vilcinājās, tad atzinās: Es nezinu.

-�� Mēs varam palīdzēt cits citam. Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot. Mani īpa�i sarūgtināja, ka tu esot kauliņos nospēlējis pārtiku, tā apdraudot visu ciematu. Labāk aizvadi laiku medījot, nevis mētājot kauliņus vai na�us. Tagad, kad tavs tēvs ir miris, tev ir jārūpējas par mammu un mazajiem. Viņi paļaujas uz tevi. Vai tas tev ir skaidrs?

-�� Skaidrs, aizlūzu�ā balsī atbildēja Mandels.

-�� Vai kaut kas tāds vēl notiks?

-�� Nekad.

-�� Lieliski. Galu galā es tevi pasaucu �urp, nejau lai strostētu. Tu izskaties apķērīgs puika, tāpēc vēlos tev uzticēt ko tādu, ko neuzticētu nevienam citam, izņemot sevi pa�u.

-�� Es klausos!

-�� Es vēlos, lai rīt no rīta tu atgriezies nometnē un nodod ziņu Horstam. D�eodam ir aizdomas, ka spiegi uzmana viņa māju, tāpēc ir ļoti svarīgi pārliecināties, ka tev neviens neseko. Vispirms tiec ārā no pilsētas, tad sajauc pēdas, ja kāds mēģina tev dzīties pakaļ. Ja nav citas izejas, nogalini sekotāju. Kad satiksi Horstu, izstāsti viņam� Kamēr Rorans izklāstīja norādes, viņ� vēroja, kā Mandela sejā izbrīnu nomaina �oks, bet �oku apbrīns.

-�� Un ja nu Kloviss nepiekritīs? Mandels vaicāja.

-�� Tad naktī salauziet liellaivu stūres, lai tās kļūtu nevadāmas. Ne visai jauka rīcība, ta�u, ja Kloviss vai kāds no viņa vīriem tiks līdz Teirmai pirms tevis, sekas var būt briesmīgas.

-�� Es gādā�u, lai tas nenotiktu, Mandels apņēmās.

Rorans pasmaidīja. Lieliski. Apmierināts, ka izdevies tikt

galā ar Mandela uzvedību, un pārliecināts, ka puisis izdarīs visu iespējamo, lai nogādātu ziņas Horstam, Rorans iegāja atpakaļ namā un, pirms doties pie miera, novēlēja saimniekam labu nakti.

Rorans un pārējie uz Teirmu atnāku�ie kārvahallie�i, izņemot Mandeļu, nākamo dienu aizvadīja D�eoda namā, izmantodami aizkavē�anos, lai atpūstos, savestu kārtībā iero�us un vēlreiz pārspriestu pārdro�o ieceri.

Laikā starp saullēktu un vakara krēslu viņi vairākkārt redzēja Helēnu steidzam no vienas telpas uz nākamo; vēl bie�āk ciemat�nieki manīja Rolfu un viņa pērļainos zobus; D�eoda savukārt mājās nebija sirmais tirgotājs bija devies pastaigā pa pilsētu, lai �ķietami nejau�i satiktos ar vairākiem vīriem, kuriem viņ� uzti�cējās un kurus vēlējās iesaistīt karakuģa nolaupī�anā.

Atgriezies mājās, viņ� ziņoja Roranam: Mēs varam rēķināties ar vēl pieciem roku pāriem. Cerēsim, ka ar to būs gana. Atliku�o vakara daļu D�eods aizvadīja kabinetā, sagatavodams �ādus tādus juridiskus papīrus un nokārtodams jautājumus, kurus varēja pagūt nokārtot.

Trīs stundas pirms saullēkta Rorans, Lorings, Birgita, Ģer�trūde un Nolfavrels piecēlās un, cīnīdamies ar milzu �āvām, sapul�cējās tirgotāja nama priek�telpā. Tur viņi ietinās garos apmetņos un paslēpa sejas. Kad D�eods piebiedrojās kārvahallie�iem, viņam pie sāniem karājās rapieris. Rorans nosprieda, ka �aurais asmens piestāv slaikajam vīram un atgādināja D�eodam, kas viņ� īste�nībā ir.

D�eods aizdedzināja luktura dakti un pacēla gaismekli. Vai esam gatavi? viņ� vaicāja. Kārvahallie�i pamāja. Tad D�eods atbīdīja durvju bultu un viņi izgāja uz tuk�ās ielas. Tirgotājs mirkli aizkavējās aiz ciematniekiem un pameta ilgpilnu skatienu uz kāpnēm, kas atradās pa labi no viņa, ta�u Helēna tā arī nepa�rādījās. D�eods nodrebinājās, izgāja no savas mājas un aizvēra durvis.

Rorans uzlika plaukstu vīram uz rokas. Kas darīts, tas darīts.

Es zinu.

Viņi sīkā riksī devās cauri tum�ajai pilsētai, palēninādami soli tikai tad, kad sastapās ar sargiem vai kādu citu nakts radību tiesa, vairums nozuda kā ēnas, tikko pamanīja nācēju pulciņu.

Reiz viņi dzirdēja soļus uz blakus eso�ās mājas jumta. Pilsēta ir uzbūvēta tā, D�eods paskaidroja, ka zagļiem ir ļoti viegli pārvietoties, pārlecot no jumta uz jumtu.

Nonāku�i pie Teirmas austrumu vārtiem, viņi atkal pagausināja soli. �ie vārti veda uz pilsētas ostu, tāpēc tos slēdza tikai �etras stundas naktī, lai nekaitētu tirdzniecībai un kravu pārva�dājumiem. Patie�ām par spīti agrajai stundai, cauri vārtiem jau staigāja pirmie vīri.

Lai gan D�eods bija viņus brīdinājis, ka sargi reizēm mēdz iztaujāt nācējus, bet, kad kārvahallie�u priek�ā nolaidās pīķi un kareivis vaicāja, kurp �ie dodoties, Roranu pārņēma bailes. Viņ� mēģināja rīt siekalas izkaltu�ajā mutē un centās stāvēt nedīdoties, kamēr vecākais karavīrs pētīja D�eoda padoto vīstokli. Pēc gara pārdomu brī�a sargs pamāja un atdeva pergamentu tirgotā�jam. Jūs varat iet.

Kad gājēji bija nonāku�i līdz piestātnei un sargi vairs nevarēja viņus sadzirdēt, D�eods atviegloti nopūtās: Labi gan, ka viņ� neprata lasīt.

Se�i ceļotāji apstājās uz miklajām laipām un sāka gaidīt. Drīz cits pēc cita no miglas, kas klāja krastu, parādījās D�eoda vīri. Viņi bija drūmi un klusi, bizēs sapītie mati sniedzās pāri lāpstiņām. Rorans ar cieņu noskatījās uz pamatīgajām, ar darvu notriepta�jām plaukstām un daudzajām rētām. Jauneklim jūrnieki likās uzticami un viņ� juta, ka arī viņ� ir izpelnījies jūras vilku cieņu. Ta�u Birgita vīriem nepatika.

Viens no jūrniekiem, plecīgs milzenis, pameta ar īk�ķi uz viņas pusi un pārmeta D�eodam. Tu neteici, ka uz kau�anos ņemsi līdzi sievi�ķi. Kā gan lai es cīnos, ja man pa kājām maisās tās lauķes brun�i?

-�� Neuzdrīksties tā runāt par viņu, caur sakostiem zobiem no�ņācās Nolfavrels.

-�� Ak, te ir arī viņas kucēns?

D�eods mierīgā balsī sacīja: Birgita ir stājusies pretī raza�kiem. Un viņas dēls jau ir nogalinājis vienu dū�īgu Galbatoriksa algotni. Vai tu, Utar, vari ar to palepoties?

-�� Lāgā tas nav, galvu no�ūpoja kāds cits jūrnieks. Es nejū�tos īsti dro�i, kad bābietis blakus. �īs tikai pievelk nelaimi. Dāmai nevajadzētu�

Tomēr teikumu viņ� nepaguva pabeigt, jo tajā mirklī Birgita izdarīja ko pagalam "nedāmīgu". Panākusies soli uz priek�u, viņa iespēra Utaram starp kājām, tad sagrāba otru vīru un pie�spieda nazi �im pie kakla. Mirkli paturējusi jūrnieku iespiestu zem varenās paduses, lai visi redzētu, ko viņa spēj, Birgita atlaida savu gūstekni. Utars tikmēr vāļājās pa piestātnes dēļiem dū�īga�jai kārvahallietei pie kājām, turēdams savu vīrie�a mantību un bārstīdams ne�petnus lāstus.

-�� Vai vēl kādam ir iebildes? Birgita vēlējās zināt. Viņai līdzās, pārsteigumā par mātes apņēmīgo rīcību ieplētis muti, stāvēja Nolfavrels.

Rorans pavilka kapuci zemāk priek�ā sejai, lai slēptu smaidu. Labi, ka jūrnieki nepamanīja Ģertrūdi, viņ� nodomāja.

Kad uz Birgitas izaicinājumu neviens neatbildēja, D�eods sacīja: Vai jūs atnesāt to, ko es lūdzu? Jūrnieki izvilka no azo�tes pa smagai, īsai vālei un virves ritulim.

Tā bruņoju�ies, viņi lavījās cauri ostai uz "Pūķa spārna" pusi, darīdami visu iespējamo, lai viņus nepamanītu. Rorans nesa savu lukturi aizvērtu. Pie karakuģa doka viņi paslēpās aiz noliktavas un brīdi vēroja, kā �urpu turpu pa klāju �ūpojas gaismiņas sargu rokās. Tiltiņ�, kas pa dienu veda uz krastu, pa nakti bija pacelts.

-�� Atcerieties, D�eods �ukstus atgādināja, galvenais, lai līdz brīdim, kad būsim gatavi pacelt buras, nevienam neizdotos sacelt trauksmi.

-�� Divi vīri uz klāja, divi zem? Rorans pārjautāja.

Utars atbildēja: Tā ir pieņemts.

Rorans un Utars noģērbās līdz apak�biksēm, apsēja pāris virves līkumu un vāli ap vidukli Rorans savu veseri atstāja krastā -, tad aizsteidzās uz doka tālo galu, kur sargi viņus nere�dzēja, un lēnām iebrida ledainajā ūdenī.

-�� Brr, kā man nepatīk �is darbiņ�! Utars nodrebinājās.

-�� Vai tev jau ir nācies darīt ko līdzīgu?

Jau ceturtā reize. Kusties, citādi nosalsi!

Tverdamies pie glumajiem pāļiem, kas balstīja piestātni, viņi aizpeldēja atpakaļ līdz vietai, kur sākās akmens mols, kas veda uz "Pūķa spārnu", tad pagriezās pa labi. Utars, pieliecies tuvāk, ie�ukstēja Roranam ausī: Es ņem�u labās puses enkuru. Rorans pamāja, ka sapratis jūrnieku.

Tad abi ienira melnajā ūdenī un aizpeldēja katrs uz savu pusi. Utars kā varde panira zem kuģa priek�vadņa, bet Rorans devās taisnā ceļā pie kreisā enkura un pieķērās pie tā resnās ķēdes. Viņ� no vidukļa atraisīja vāli un saņēma to starp zobiem gan lai atbrīvotu rokas, gan lai zobi no aukstuma neklabētu, tad sāka gaidīt. Raupjais metāls izsūca siltumu no viņa rokām tikpat ātri kā ledus.

Nepagāja ne trīs minūtes, kad Rorans izdzirda Birgitas zāba�kus noklaudzam viņam virs galvas dro�sirdīgā kārvahalliete aiz�gāja līdz mola galam un, nostājusies pretī "Pūķa spārna" vidum, sāka sarunāties ar kuģa sargiem. Tagad atlika cerēt, ka viņai izdosies novērst kareivju uzmanību no burinieka priek�gala.

Uz priek�u!

Rorans sāka vilkties aug�up pa ķēdi. Labais plecs vietā, kur bija iecirtis razaks, dega kā ugunī, tomēr jauneklis nelikās par to ne zinis. Ticis līdz iluminatoram, pa kuru enkura ķēde nozuda kuģa iek�ienē, Rorans pa ribām, kas balstīja izkrāsoto priek�vadņa figūra, uzrāpās uz klāja. Utars pilēdams un elsodams viņu jau gaidīja.

Satvēru�i vāles, viņi, pārskriedami no aizsega uz aizsegu, lavījās uz kuģa vidu, līdz nonāca pēdas desmit aiz sargkareivjiem. Vīri, pārlieku�ies pār margām, bezrūpīgi �aloja ar Birgitu.

Vienā acumirklī Rorans un Utars izlēca no savas slēptuves un iezvēla abiem pa galvu, pirms tie paguva izraut zobenu. Birgita uz mola pamāja D�eodam un pārējiem, tad viņi kopīgiem spēkiem nolaida tiltiņu un Utars to ar virvi piesēja pie kuģa margām.

Kad Nolfavrels uzskrēja uz klāja, Rorans pasvieda viņam virvi. Sasien viņus kārtīgi! Un aizbāz mutes arī.

Tad visi, izņemot Ģertrūdi, nokāpa zem klāja, lai sameklētu pārējos sargus. Kārvahallie�i atrada vēl �etrus vīrus naudzini, bocmani, pavāru un pavāra palīgu un izcēla �os no gultām. Tie, kuri mēģināja pretoties, saņēma vieglu belzienu pa galvu, tad visus cie�i sasēja. Birgita atkal pierādīja, ka nav ar pliku roku ņemama, viņa pati notvēra divus "Pūķa spārna" vīrus.

D�eods lika nelaimīgos gūstekņus sarindot uz klāja, lai viņus varētu viegli pieskatīt, tad piekodināja: Mums ir daudz darāmā un maz laika. Roran, kapteinis uz "Pūka spārna" ir Utars. Gan tev, gan parejiem jāpilda viņa pavēles.

Nākamās divas stundas uz klāja kūsāja rosība. Kamēr jūrnieki sagatavoja takelā�u un buras, Rorans ar pārējiem kārvahallie�iem atbrīvoja tilpnes no nevajadzīgās kravas, piemēram, nekārstas vilnas ķīpām. Tās uzmanīgi nolaida pāri bortam ūdenī, lai kāds nejau�i neizdzirdētu plunk�ķus. Lai satilpinātu uz "Pūķa spārna" visu ciematu, vajadzēja pēc iespējas vairāk brīvas vietas.

Brīdī, kad Rorans sēja virvi ap mucu, pēk�ņi atskanēja kluss, ta�u ba�īgs uzsauciens: Kāds nāk! Visi, kas atradās uz klāja, izņemot D�eodu un Utaru, nometās gar�ļaukus un nolika iero�us pa tvērienam. Kājās paliku�ie vīri sāka staigāt pa kuģa klāju, it kā būtu sargi. Rorana sirds draudēja izlēkt ārā pa muti, kamēr viņ� nekustīgi gulēja uz klāja dēļiem, prātodams, kas tagad notiks. Kad D�eods uzrunāja nācēju, Rorans aizturēja elpu� tad soļi noklaudzēja uz tiltiņa.

Nācēja bija Helēna.

D�eoda sieva bija tērpusies vienkār�ā kleitā, matus paslēpusi zem lakatiņa un uz pleca nesa rupja auduma maisu. Nebildu�i ne vārda, viņa aiznesa savas mantas uz kopkajīti un atgriezusies nostājās līdzās D�eodam. Rorans nosprieda, ka nekad iepriek� nav redzējis laimīgāku cilvēku.

Debesis virs Kores virsotnēm tik tikko bija sāku�as sārtoties, kad viens no jūrniekiem, kas kārtoja takelā�u, norādīja uz zieme�ļiem un uzsvilpa, lai dotu ziņu, ka pamanījis kārvahallie�us.

Rorans sāka kustēties vēl ātrāk. Laika vairs nebija. Viņ� steig�us uzkāpa uz klāja un paskatījās uz tum�o cilvēku rindu, kas tuvojās gar krastu. �ī viņu plāna daļa bija iespējama tikai tāpēc, ka at�ķirībā no citām piekrastes pilsētām Teirmai arī jūras pusē bija mūris, kas pasargāja to no bie�ajiem pirātu uzbrukumiem. Tas nozīmēja, ka ostu un tās ēkas nekas nenorobe�oja un ciematniekiem bija iespēja bez traucēkļiem sasniegt "Pūķa spārnu".

-�� Pasteidzamies, pasteidzamies, pasteidzamies! skubināja D�eods.

Pēc Utara pavēles jūrnieki iznesa uz klāja krietnu skaitu lielajām ballistām paredzēto �ķēpu, kā arī vairākas mucas stipri smirdo�as darvas. Atsitu�i mucas, vīri nozieda ar darvu �ķēpu aug�daļu. Tad viņi uzvilka un pielādēja klāja labās puses ballistas. Lai uzvilktu milzīgā iero�a stiegru, diviem vīriem nācās nopūlē�ties vaiga sviedros.

Kārvahallie�i bija nogāju�i divas tre�daļas ceļa līdz kuģim, kad Teirmas mūrus sargājo�ie kareivji pamanīja viņus un sāka pūst trauksmi. Pirms apklusa pirmās tauru skaņas, Utars ierēcās: Aizdedziniet �ķēpus un �aujam!

Atrāvis vaļā D�eoda lukturi, Nolfavrels metās no ballistas pie ballistas, ar gaismekļa liesmu aizdedzinādams darvas klātos �ķē�pus. Tikko lādiņ� uzliesmoja, pie ballistas stāvo�ais vīrs parāva auklu, kas atbrīvoja stiegru, un �ķēps ar smagu būk�ķi aizlidoja pilsētas ostas virzienā. Divpadsmit no "Pūķa spārna" iz�autie uguns apņemtie �ķēpi ķēra gan kuģus, gan ēkas līdzīgi rēco�iem, sarkani nokaitētiem meteorītiem, kas nokritu�i no debesīm.

-�� Pārlādēt ballistas! Utars pavēlēja.

Atkal no�īkstēja divpadsmit milzīgie loki tur vīri atvilka vītās stiegras. Ballistās tika ielādēti jauni �ķēpi. Nolfavrels vēlreiz apskrēja visus �aujamrīkus. Rorans juta, kā nodreb klājs, kad no tuvākās ballistas ostas virzienā aiz�āvās nāvējo�ā bulta.

Drīz vien piekraste bija pārvērtusies ugunīgā sienā, kas neļāva kareivjiem cauri Teirmas austrumu vārtiem nokļūt līdz "Pūķa spārnam". Rorans bija cerējis, ka dūmi paslēps kuģi no loka �āvē�jiem, kuri tagad bija sapulcēju�ies uz mūriem, ta�u tas aizņēma krietnu laiciņu; vairāki desmiti bultu sasniedza takelā�u, un viena �autra iedūrās klājā Ģertrūdei pie kājām. Tikai tad dūmu mākonis pilnībā aizsedza kuģi.

-�� �aujiet, kur pagadās! Utars nobļāva, stāvēdams kuģa priek�galā.

Kārvahallie�i klupdami krizdami skrēja pa krastu. Kad viņi nonāca līdz mola ziemeļu galam, vairāki cilvēki saļima viņus ķēra Teirmas kareivju bultas. Bērni bailēs raudāja. Tad ciemat�nieki metās uz priek�u ar jaunu sparu. Rībinādami pa piestātnes dēļiem, viņi steidza garām dego�ajām noliktavām un arvien tālāk pa molu. Drīz vien elsojo�ais pūlis sasniedza kuģi un milzu murskulī sāka velties uz klāja.

Birgita un Ģertrūde virzīja kārvahallie�u straumi uz priek��gala un pakaļgala lūkām. Pāris minū�u laikā katrs kuģa brīvais stūrītis bija aizpildīts ar cilvēkiem, sākot no kravas tilpnes un beidzot ar kapteiņa kajīti. Tie, kuriem neatradās vieta lejāk, palika uz klāja, saspiedu�ies cie�ā pulciņā un aizsegu�ies ar Fiska vairogiem.

Kā Rorans bija norādījis Horstam nosūtītajā lūgumā, dū�ī�gākie Kārvahallas vīri sapulcējās pie grotmasta un gaidīja rīko�jumus. Rorans pamanīja starp viņiem Mandeļu un ar lepnumu pamāja puisim.

Tad Utars pamāja vienam no jūrniekiem un norēja pavēli:

-�� Bonden! Triec tās sauszemes �urkas pie vin�ām, paceliet enkurus un tad visi pie airiem! Un darām visu divreiz ātrāk nekā parasti! Tad viņ� vērsās pie vīriem, kas rosījās pie ballistām. Puse pie kreisā borta ballistām! Gādājiet, lai mums netiek klāt ar abordā�as āķiem!

Rorans bija viens no tiem, kas pārgāja uz kuģa pretējo pusi. Kamēr viņ� gatavoja �āvienam ballistas, kuģi cauri kodīgajiem dūmiem sasniedza vairāki atpalicēji. Līdzās D�eods un Helēna pa tiltiņu noripināja uz doka visus se�us gūstekņus.

Drīz vien enkuri bija pacelti, tiltiņa virves pārcirstas un zem kājām sāka dunēt bungas, norādīdamas ritmu, kādā jācilā airi. Ļoti lēnām "Pūķa spārns" pagriezās pa labi, pret atklāto jūru, un tad, pamazām uzņemdams ātrumu, aizslīdēja no mola.

Rorans kopā ar D�eodu aizgāja līdz kuģa pakaļgalam, kur viņi brīdi vēroja liesmojo�o elli, kas aprija ikvienu dego�u priek�metu starp Teirmu un okeānu. Aiz dūmu segas kā plakans, uzburbis, oran�s disks pāri pilsētai debesīs cēlās saule.

"Cik cilvēku es tagad esmu nogalinājis?" Rorans iedomājās.

It kā atbildēdams uz domās izteikto jautājumu, D�eods noteica:

-�� Uguns nodarīs postu daudziem nevainīgiem cilvēkiem.

Vainas apziņa lika Roranam atbildēt spīvāk, nekā viņ� bija gribējis: Vai tad tu labprātāk sēdētu lorda Risthārta cietumā? Es �aubos, vai daudzus ievainos uguns, un, pat ja kāds apdedzināsies, tam nevajadzētu būt nekam nāvējo�am. Ja mēs kristu Impērijas nagos, mūsu izredzes izdzīvot būtu krietni mazākas.

-�� Roran, es iztik�u bez tavām pamācībām. Es pats lieliski zinu visus "par" un "pret". Mēs rīkojāmies tā, kā mums bija jārīkojas. Tikai neprasi, lai es izjustu gandarījumu par cie�anām, kuras esam nodarīju�i, lai nogādātu sevi un savējos dro�ībā!

Ap pusdienlaiku airi jau bija ievilkti kuģī un "Pūķa spārns" traucās uz priek�u ar buru spēku, labvēlīga ziemeļu vēja nests. Brāzmas lika takelā�ai virs galvas pa brīdim dobji iezumēties.

Kuģis bija pārpildīts līdz pēdējai iespējai, ta�u Rorans bija pār�liecināts, ka, mazliet piekārtojot steigā samestās mantas un rūpī�gāk izvietojot cilvēkus, viņiem izdosies sasniegt Surdu, necie�ot no milzīgām neērtībām. Lielākās galvassāpes varēja sagādāt vienīgi ierobe�otās pārtikas devas; lai nodro�inātos pret badu ceļojuma otrā pusē, tām bija jābūt stipri niecīgām. Turklāt, atrodoties tik cie�i citam pie cita, varēja viegli izplatīties da�ādas kaites.

Pēc tam kad Utars bija īsumā izklāstījis, cik svarīga ir kārtība uz kuģa, ciematnieki ķērās pie neatliekamajiem darbiem tika aprūpēti ievainotie, izsaiņotas nedaudzās atliku�ās mantas, kā arī iekārtotas guļvietas uz katra no klājiem. Tāpat tika izvēlēti cilvēki, kam vajadzēja doties palīgā Utaram: "Pūķa spārnam" bija vajadzīgi gan pavāri, gan jūrnieku palīgi, kurus apmācītu Utara vīri, gan kuģapuika.

Palīdzēdams Elēnai uzkārt guļamtīklu, Rorans neviļus iesais�tījās karstā strīdā starp Odeli, viņas ģimeni un Frevinu, kur� acīmredzot bija dezertējis no Torsona komandas, lai paliktu kopā ar meiteni. Abi vēlējās precēties, ta�u pret to kvēli iebilda Odeles vecāki, kā iemeslu minēdami apstākli, ka jaunajam jūrnie�kam nebija nedz ģimenes, nedz cienījama amata, nedz līdzekļu, lai nodro�inātu viņu meitai kaut pieticīgāko iztik�anu. Rorans uzskatīja, ka mīlniekiem labāk palikt kopā likās ne pārāk apdo�mīgi mēģināt viņus no�ķirt kuģa �aurībā, tomēr Odeles vecāki atteicās uzklausīt vina apsvērumus.

Rorans sapīcis sacīja: Ko tad jūs iesakāt darīt? Jūs ta�u nevarat savu meitu turēt aiz atslēgas, un, manuprāt, Frevins ir pierādījis savu jūtu patiesumu vairāk nekā�

-�� Razaki!

Sauciens atskanēja no masta groza.

Ilgi nedomādams, Rorans izrāva veseri, apmetās uz papē�a un, uzrausies aug�ā pa kāpnēm un pa ceļam apdauzīdams kāju, cauri priek�gala lūkai izsteidzās uz klāja. Tad viņ� aizskrēja līdz cilvēku pulciņam, kas pakaļgalā satraukti vēroja debesis, un apstājās līdzās Horstam.

Kalējs pacēla pirkstu.

Viens no spārnotajiem nezvēriem ar razaku mugurā līdzīgi vēja plosītai ēnai plivinājās pie pa�a krasta. Par spīti gai�ajai die�nai, abi briesmoņi iedvesa Roranā �ausmas. Viņ� nodrebinājās, kad spārnotais radījums izgrūda savu asinis stindzino�o spie�dzienu, bet tad pāri ūdeņiem tāla, bet skaidra noskanēja razaka kukainīgā balss: Jūsss neaizbēgsssiet!

Rorans palūkojās uz ballistām, bet tās nebija iespējams pagriezt tā, lai varētu iz�aut uz razaka pusi. Vai kādam ir loks?

-�� Man, Baldors atsaucās. Viņ� nometās uz viena ceļgala un uzvilka stiegru. Aizstājieties man priek�ā, lai tas mani neredz. Visi uz klāja stāvo�ie saspiedās cie�āk ap Baldoru, aizsegdami viņu no razaka baisā skatiena.

-�� Kāpēc viņi neuzbrūk? Horsts norūca.

Rorans apjucis mēģināja rast tam izskaidrojumu, ta�u nespēja. Tad D�eods ieminējās: Varbūt ir pārāk gai�s. Razaki parasti medī naktī, un, cik nu man zināms, tie nelabprāt aizklīst tālu no saviem midzeņiem, kamēr vien debesīs spīd saule.

-�� Turklāt, Ģertrūde lēnām piebilda, man ir aizdomas, ka tie baidās no okeāna.

-�� Baidās no okeāna? Horsts izsmējīgi pārjautāja.

-�� Paskatieties briesmoņi lido, skardami ūdens virsu labi ja pāris pēdu dziļi.

-�� Tev taisnība, Rorans atzina. Beidzot kāda nepilnība, ko varē�u izmantot pret viņiem!

Pēc kāda brī�a Baldors uzsauca: Esmu gatavs!

Cilvēku bariņ� pa�ķīrās, lai dotu ceļu bultai. Baldors pielēca kājās un ar vienu kustību pacēla spalvu pie vaiga un atlaida no niedres darināto �āviņu.

Tas bija pārgalvīgs �āviens razaks lidinājās krietni tālāk, nekā Rorans bija redzējis kādu loka �āvēju trāpām iecerētajam mērķim, ta�u Baldors nekļūdījās. Bulta ietriecās lidojo�ajam radījumam labajā sānā. Nezvērs sāpēs iekliedzās tik spalgi, ka vairāku kajī�u iluminatoriem sa�ķīda stikli, bet akmeņi krastā sabirza putekļos. Rorans ar plaukstām aizsedza ausis, lai pasar�gātu tās no griezīgās skaņas viļņa. Vēl arvien kliegdams, bries�monis aizlaidās projām no krasta, līdz nozuda aiz dūmakā tītu pakalnu virknes.

-�� Vai tu to nogalināji? D�eods bālu vaigu vaicāja.

-�� Baidos, ka ne, Baldors atbildēja. No tāda attāluma bulta tikai aizķēra tā miesu.

Lorings, kur� tik tikko bija pienācis pie viņu pulciņa, apmie�rināts noteica: Tiesa. Tomēr tu tam sagādāji sāpīgu mirkli, un varu derēt, ka nākamreiz tie kārtīgi apdomāsies, pirms mums uzbrukt.

Ta�u Roranu pārņēma drūmas priek�nojautas. Pataupīsim līksmību vēlākam laikam, Loring. �ī nebija nekāda uzvara.

-�� Kāpēc tad ne? Horsts gribēja zināt.

-�� Tāpēc, ka tagad Impērija skaidri zina, kur mēs atrodamies. Uz klāja iestājās klusums, jo vīri aptvēra nupat dzirdēto vārdu baiso nozīmi.

Un �is, Triāna sacīja, ir jaunākais mūsu izgudro�tais raksts.

Nasuada paņēma melnās me�ģīnes no burves un pārlaida pār tām pirkstus, apbrīnodama smalkā darinājuma zīdainumu. Cilvēka rokas nespētu radīt neko tik izcilu. Viņa ar ganda�rījumu pārlūkoja uz galda izkārtotās kārbiņas ar Duvrangragātas burvju darināto me�ģīņu paraugiem. Lieliski pastrādāts, vār�denu vadone sacīja. Daudz labāk, nekā biju cerējusi. Jūs esat pelnīju�i visaugstākās atzinības vārdus. Jūsu darbs ir milzīgs atspaids vārdeniem.

Triāna starodama pielieca galvu. Es nodo�u jūsu vārdus pārējiem burvjiem.

-Vai viņiem jau�

Nasuadas iesākto teikumu pārtrauca kņada pie viņas kambara durvīm. Atskanēja sargu skaļās lamas, tad sāpju smilksts. Priek��telpā dzelzs nozvanīja pret dzelzi. Nasuada satraukumā atkāpās no durvīm un izvilka no maksts dunci.

-� Bēdziet, pavēlniec! Triāna uzsauca. Burve nostājās priek�ā Nasuadai un uzrāva augstāk piedurknes, atkailinot rokas, gatava ķerties pie maģijas. Izmantojiet kalpu izeju!

Ta�u, pirms Nasuada paguva pakustēties, atsprāga durvis un maza auguma būtne ietriecās viņai kājās, nogāzdama vārdenu pavēlnieci uz grīdas. Nasuada krītot pamanīja, kā viņai virs galvas nozib sudrabots priek�mets un ar dobju būk�ķi ietriecas tālākajā sienā.

Telpā ieskrēja �etri sargi un milzīgā juceklī atrāva uzbrucēju no vārdenu pavēlnieces. Kad Nasuadai izdevās atkal piecelties kājās, viņa ieraudzīja vīru varenajās rokās �ūpojamies Elvu.

-�� Ko tas viss nozīmē? Nasuada vēlējās zināt.

Tum�matainā meitenīte pasmaidīja, tad saliecās un apvēma

bārkstaino paklāju. Pēc tam viņa piekala violeto acu skatienu

Nasuadai un baisā, visu zino�ā balsī sacīja: Liec, lai tava burve pārbauda sienu, ak, A�ihada meita, un pārliecinās, vai esmu izpil�dījusi tev solīto.

Nasuada pamāja Triānai, kas pieslīdēja pie skabargainā cau�ruma sienā un noskaitīja buramvārdus. Burve atgriezās pie valdnieces, turēdama rokā metāla �autru. Tā bija ieurbusies kokā.

-�� Bet no kurienes tā atlidoja? Nasuada neizpratnē vaicāja.

Triāna pamāja uz atvērto logu, aiz kura pavērās Aberonas

pilsēta. Visticamāk, no ārpuses.

Nasuada atkal pievērsās bērnam. Ko tu, Elva, par to zini?

Meitenītes drausmais smaids kļuva vēl platāks. Tas bija slepkava.

-�� Kas to sūtīja?

-�� �im slepkavam tum�ās maģijas zintis mācīja pats Galbato�rikss. Smagie plakstiņi daļēji nolaidās pār dego�ajām acīm, it kā viņa iegrimtu transā. �is vīrs tevi neieredz. Viņ� mēģinās tevi nogalināt. Un viņam tas jau būtu izdevies, ja es neiejauktos. Meitenīte atkal sarāvās un izvēmās, iz�ķiezdama pussagremoto ēdienu pa grīdu. Nasuadai riebumā aizrāvās elpa. Ta�u viņu gaida baisas sāpes.

-�� Kāpēc tad sāpes?

-�� Tāpēc es tev izstāstī�u viņ� mitinās iebrauktuvē Feina ielā, kādā no aug�stāva istabiņām. Labāk pasteidzies, citādi slep�kava aizbēgs� aizbēgs. Elva ievaidējās kā ievainots dzīvnieks un satvēra vēderu. Pasteidzies, pirms Eragona burvestība liek man aizkavēt tavu atriebību! To tev nāktos rūgti no�ēlot!

Triāna jau steidzās ārā pa durvīm, kad Nasuada uzsauca:

-�� Izstāsti Jormunduram, kas notika, tad ņem talkā savus labā�kos burvjus un notveriet �o vīru, vislabāk dzīvu. Ja neizdodas, nogaliniet viņu. Kad burve bija projām, Nasuada palūkojās uz saviem vīriem un ievēroja, ka to kājas klāja daudzas sīkas, asiņo�jo�as brūcītes. Tikai tad viņa aptvēra: Elva bija cīnījusies, lai tā savainotu pieaugu�us, spēcīgus vīrie�us. Ejiet, viņa pavēlēja. Sameklējiet dziednieku, kas apkops jūsu ievainojumus.

Sargkareivji papurināja galvu, un to komandieris sacīja: Nē, kundze. Mēs paliksim jums blakus, līdz būsim pārliecināti, ka atkal esat dro�ībā.

-�� Kā teiksiet, kapteini.

Vīri aizbarikādēja logus tas padarīja Boromeo pilī valdo�o svelmi vēl necie�amāku, tad viņi visi papildu dro�ībai nocietinājās apartamentu dziļumā.

Nasuada staigāja �urpu turpu pa telfm, sirdij strauji sitoties: viņa tik tikko bija par mata tiesa izglābusies no nāves. "Kas būtu noticis ar vārdeniem, ja slepkavas nodoms būtu izdevies?" viņa prātoja. "Kur� nāktu manā vietā?" Viņa ar �ausmām aptvēra, ka nav atstājusi nekādas norādes vārdeniem, kā rīkoties viņas bojāejas gadījumā, kas �obrīd likās esam liktenīga tuvredzība. "Es ta�u nedrīkstu pieļaut, ka vārdenus pārņem haoss, ja esmu piemirsusi piesardzību!"

Viņa apstājās. Esmu tev parādā, Elva.

-�� Tagad un mū�īgi mū�os.

Nasuada saminstinājās, kārtējo reizi meitenes atbildes apmul�sināta, tad turpināja: Piedod, ka neesmu piekodinājusi sargiem tevi ielaist pie manis jebkurā diennakts laikā. Man vajadzēja paredzēt �ādu notikumu pavērsienu.

-�� Vajadzēja gan, Elva izsmējīgi piekrita.

Nasuada atsāka soļot pa istabu gan lai izvairītos no nepie�cie�amības uzlūkot Elvas akmens balto, ar pūķa zīmi apzīmogoto seju, gan lai izkliedētu pa�as nervu spriedzi. Kā tu izkļuvi no sava mitekļa bez pavadības?

-�� Es pateicu savai aprūpētājai Grētai to, ko viņa vēlējās dzirdēt.

-�� Tik vienkār�i?

Elva piemiedza acis. Tas, ko teicu, padarīja viņu ļoti laimīgu.

-�� Kur bija And�ela?

-�� Viņa no rīta aizgāja darī�anās.

-�� Lai nu kā būtu, esmu tev ļoti pateicīga, ka izglābi man dzīvību. Prasi, ko vēlies, un, ja vien tas būs manā varā, es tev to sagādā�u.

Elva, pārlaidusi skatienu greznajai guļamistabai, pavaicāja: Vai tev ir kas ēdams? Es esmu izsalkusi.

Pēc divām stundām atgriezās Triāna, bet aiz viņas nāca divi kareivji, stiepdami ļenganu ķermeni. Triāna pateica īsu komandu, un sargi nometa līķi uz grīdas. Mēs atradām slepkavu tur, kur Elva norādīja. Viņa vārds bija Dreils, burve teica.

Drūmas ziņkāres dzīta, Nasuada nopētīja seju �is vīrs bija mēģinājis viņu nogalināt. Slepkava bija maza auguma, bārdains, vienkār�a izskata vīrs, kur� ne ar ko neat�ķīrās no neskaitā�miem citiem �īs pilsētas iedzīvotājiem. Vārdenu vadone pat izjuta zināmu saikni ar miru�o, it kā mēģinājums nogalināt viņu un viņas pavēle, kura bija izraisījusi sve�inieka nāvi, būtu saistījusi abus tik cie�i, cik divi cilvēki vispār var būt saistīti. Kā viņ� mira? Nasuada vaicāja. Es neredzu nekādus ievainojumus.

-�� Slepkava ar maģijas palīdzību nonāvējās pats. Mēs bijām uzlauzu�i viņa aizsardzību un iegāju�i viņa prātā, bet nepaguvām aizkavēt �o rīcību.

-�� Vai jums izdevās uzzināt kaut ko noderīgu, pirms viņ� mira?

-�� Izdevās gan. Dreils bija viens no Galbatoriksam uzticamiem aģentiem, kas darbojas �eit, Surdā. Viņus dēvē par Melno Roku. Viņi izspiego mūs, kavē gatavo�anos karam un cik nu mums izdevās ieskatīties Dreila atmiņās, pirms viņ� izdzisa, ir atbildīgi par vairākiem du�iem noslepkavotu vārdenu. Acīmredzot viņi bija gaidīju�i iespēju nogalināt jūs jau kop� brī�a, kad mēs ieradāmies no Farthenduras.

-�� Bet kāpēc �ī Melnā Roka nav nogalinājusi karali Orinu?

Triāna paraustīja plecus. Nemāku teikt. Iespējams, Gal�batorikss uzskata jūs par lielāku draudu nekā Orins. Var izrā�dīties, ka tikko Melnā Roka aptvers: jūs esat pasargāta no viņu uzbrukumiem īpa�ā veidā, pēc �iem vārdiem burve uzmeta �iglu skatienu Elvai, Orins nenodzīvos ne mēnesi, ja viņu dienu un nakti nesargās burvji. Vai varbūt Galbatorikss atturējās no tik nepārprotamas rīcības, jo vēlējās, lai Melnās Rokas darbība netiktu pamanīta. Surda ilgus gadus ir pastāvējusi tikai tāpēc, ka viltvārdis to pieļāva. Tagad, kad tā kļūst par apdraudējumu�

-�� Vai tu spētu pasargāt arī Orinu? Nasuada vērsās pie Elvas.

Viņas violetās acis likās iegailamies. Ja viņ� mani mīļi palūgtu.

Nasuada steig�us prātoja, kā vislabāk novērst �o jauno apdrau�dējumu. Vai visi Galbatoriksa aģenti pārzina maģiju?

-�� Dreila prātā valdīja pamatīgs apjukums, tāpēc dro�i to apgal�vot es nevaru, Triāna atbildēja, ta�u pieļauju, ka zinā�anas par burvestībām ir ne vienam vien.

Maģija, Nasuada klusībā no�ķendējās. Lielākais apdraudē�jums vārdeniem no burvju vai citu prāta izmanto�anā apmācītu cilvēku puses likās esam tie�i spiego�ana, nevis slepkavības. Bur�vji spēja nolasīt ikviena domas un uzzināt informāciju, ko Gal�batorikss varēja izmantot, lai iznīcinātu vārdenus. Tie�i tāpēc gan Nasuada, gan citi vārdenu vadītāji bija apmācīti sajust, kad viņu prātam pieskaras kāds sve�inieks, un pasargāt sevi no �ādas nevēlamas uzmanības. Nasuada pieļāva, ka arī Orins un Hrotgars ir spēru�i līdzīgus soļus, lai pasargātu sevi un savus valstsvīrus no spiego�anas.

Tiesa, bija teju neiespējami iemācīt aizsardzības prasmes ikvienam, kur� nonāca saskarē ar iespējami bīstamu informā�ciju, tāpēc viens no Duvrangragātas daudzajiem uzdevumiem bija medīt katru, kur� meklētu �ādas ziņas cilvēku prātos. �ādas pie�sardzības rezultātā Duvrangragāta izsekoja vārdenus ne mazāk kā vārdenu ienaidniekus. �o apstākli gan vārdenu vadone slēpa no vairuma savu padoto, jo tas tikai izraisītu lieku saspīlējumu, neuz�ticē�anos un neapmierinātību. Nasuadai pa�ai prātu izspiego�ana diez ko negāja pie sirds, ta�u citu iespēju viņa nesaskatīja.

Ziņas par Melno Roku tikai stiprināja Nasuadas pārliecību, ka burvjus nepiecie�ams kontrolēt, ta�u pagaidām viņa nesaprata, kā to izdarīt.

-�� Kāpēc, viņa vaicāja, jums neizdevās to atklāt agrāk? Es saprastu, ja caur maģijas tikla acīm izslīd vientuļ� slepkava, ta�u vesels burvju tīkls, kas darbojas, lai mūs iznīcinātu? Vai vari to paskaidrot, Triāna?

Pārmetums lika burves acīm iedzalkstīties. Tas notika tāpēc, ka �eit at�ķirībā no Farthenduras mums nav iespējas pārbaudīt ikviena prātu. Aberonā ir pārāk daudz cilvēku, lai mēs, burvji, spētu izsekot visiem. Tāpēc mēs uzzinājām par Melno Roku tikai tagad, kundze.

Nasuada mirkli klusēja, tad pielieca galvu. Skaidrs. Vai jums izdevās atklāt citu Melnās Rokas locekļu vārdus?

-�� Da�us.

-�� Labi. Izmantojiet viņus, lai noskaidrotu pārējos aģentus. Triāna, iznīcini �o tīklu manis dēļ. Iznīcini, it kā tev būtu jāiznī�cina �urku bars, kas apsēdis labības apcirkņus. Burve paklanī�jās. Kā vēlaties, kundze.

-�� Saki, cik daudz vīru tev vēl vajag.

Kad atskanēja klauvējiens pie durvīm, sargi izvilka zobenus un nostājās abās pusēs ieejai. Komandieris bez brīdinājuma atrāva vaļā durvis. Aiz tām stāvēja jauns pā�s, pacēlis roku, lai klauvētu vēlreiz. Viņ� apstulbis noskatījās uz ķermeni, kas gulēja uz grīdas, un nostiepās kā stīga, kad kapteinis vaicāja: Ko tu, puis, gribēji?

-�� Karalis Orins sūtīja mani ar ziņu pie lēdijas Nasuadas.

-�� Tad runā un dari to �igli, Nasuada pavēlēja.

Pā�am bija vajadzīgs mirklis, lai sakopotu domas. Karalis Orins vēlējās, lai jūs apciemotu viņu padomes zālē, jo esot saņem�tas svarīgas ziņas no Impērijas.

-�� Vai tas ir viss?

-�� Jā, kundze.

-Man ir jāiet. Triāna, tev ir zināms, kas jādara. Kaptein, norī�kojiet vienu no saviem vīriem, lai viņ� aizvāc Dreila ķermeni!

-�� Klausos, kundze.

-�� Un palūdziet, lai jūsu kareivis sameklē kalponi Fariku vaja�dzētu iztīrīt manu kabinetu.

-�� Un kā ar mani? pie�ķiebusi galvu, apvaicājās Elva.

-�� Tu, Nasuada sacīja, nāksi man līdzi. Protams, ja tu jūties pietiekami labi, lai man sekotu.

Meitenīte atmeta galvu, un no mazās, apaļās mutītes atska�nēja ledaini smiekli. Es esmu gana stipra. Un tu?

Nelikdamās ne zinis par jautājumu, Nasuada sargu pavadībā devās uz karaļa padomes zāli. Karstumā pils akmeņi smar�oja pēc zemes. Aizmugurē skanēja Elvas solī�u tipinā�ana, un Nasuadai sagādāja dīvainu prieku apziņa, ka spokainajam bērnam nākas teju skriet, lai piemērotos pieaugu�a cilvēka garajiem soļiem.

Sargi palika priek�telpā pie padomes zāles, bet Nasuada un Elva iegāja pa durvīm. Zāle bija ļoti vienkār�a, pat skarba, it kā atspoguļotu Surdas kareivīgo dabu. Nelielās valsts valdnieki zeltu tērēja, lai aizsargātu savu tautu un gāztu no troņa Galbatoriksu, nevis lai greznotu Boromeo pili ar tuk�iem vizuļiem, kā to bija izdarīju�i rūķi Troņheimā.

Telpā atradās rupji tēsts, pēdas divpadsmit gar� galds, uz kura bija izklāta liela Alagēzijas karte. Katrā stūrī bija iedurts pa dun�cim. Kā pieņemts, galda galā sēdēja Orins, bet tālāk bija izkārtoju��ies viņa daudzie padomnieki. Nasuada zināja, ka ne viens vien no �iem padomniekiem kaismīgi ienīst viņu. Zālē atradās arī Vecajo padomes locekļi. Kad Jormundurs paskatījās uz savu pavēlnieci, Nasuada ievēroja viņa norūpēju�os vaigu un secināja, ka Triāna paguvusi pastāstīt viņam par Dreilu.

-Jūsu Augstība, vai aicinājāt mani?

Orins piecēlās. Aicināju gan. Mēs tagad� Ieraudzījis Elvu, karalis aprāvās pusvārdā. Ak jā, Zaigojo�ā Pierīte. Man līdz �im nav bijusi iespēja pieņemt tevi audiencē, ta�u esmu daudz dzir�dējis par tavām spējām un, jāatzīstas, ļoti vēlējos tevi satikt. Vai manis pie�ķirtās telpas tevi apmierina?

-�� Paldies, Augstība, tās ir ļoti ērtas. Kad no meitenītes mutes atskanēja savādā pieaugu�a cilvēka balss, visi pie galda sēdo�ie sarāvās.

Premjerministrs Irvins, izslējies savā krēslā, norādīja ar dre�bo�u pirkstu uz Elvu. Kāpēc jūs atvedāt uz �ejieni �o� �o radī�jumu!

-�� Jūs piemirstat labas manieres, kungs, Nasuada atbildēja, lai gan glu�i labi saprata vīra izjūtas.

Orins sarauca pieri. Jā, Irvin, jums vajadzētu savaldīties. Tiesa, Nasuada, premjera teiktajā ir arī daļa patiesības; mēs neva�ram ļaut bērnam piedalīties mūsu sēdē.

-�� Impērija, vārdenu pavēlniece paziņoja, tikko mēģināja mani noslepkavot. Telpu pār�alca pārsteiguma saucienu atbal�sis. Ja ne Elvas izlēmīgā rīcība, es būtu mirusi. Tāpēc es viņai pilnībā uzticos; turpmāk, lai kur es ietu, viņa nāks man līdzi. -Lai nu viņi lauza galvu, ko īsti Elva spēj.

-�� Kādas briesmīgas ziņas! iesaucās karalis. Vai jums izde�vās notvert vaininieku?

Redzēdama valdnieka padomnieku ziņkārīgās sejas, Nasuada saminstinājās. Augstība, es labprāt jums izklāstī�u notiku�o visos sīkumos, kad paliksim divatā.

�ī atbilde likās apbēdinām Orinu, ta�u viņ� neuzstāja. Ļoti labi. Bet sēdieties, sēdieties! Mēs tikko saņēmām ļoti satrauco�u ziņojumu. Kad Nasuada apsēdās galda otrā galā pretī Orinam un Elva piemetās viņai aiz muguras, karalis turpināja: Izskatās, ka mūsu spiegiem Gileadā ir bijis nepareizs priek�stats par Gal�batoriksa armijas lielumu un izvietojumu.

-�� Kas liek jums tā uzskatīt?

-�� Viņi domāja, ka viltvār�a armija atrodas Gileadā, ta�u viens no mūsu cilvēkiem Urubaenā ziņo, ka pirms pusotras nedēļas garām galvaspilsētai uz dienvidiem devies milzīgs karapulks. Esot bijusi nakts, tāpēc viņ� nav pārliecināts par kareivju skaitu, ta�u mūsu izlūks uzsvēra, ka to ir bijis krietni vairāk par se�padsmit tūksto�iem kareivju, kas, mūsuprāt, veidoja Galbatoriksa armijas mugurkaulu. Viņ� pieļāva iespēju, ka karapulkā esot biju�i simts tūksto�i vai pat vairāk vīru.

Simts tūksto�i! Nasuadai pakrūtē iegula milzīgs, auksts baiļu akmens. Vai jūsu avots ir uzticams?

-�� Līdz �im viņa sniegtās ziņas nav bijis pamata ap�aubīt.

-�� Es īsti nesaprotu, Nasuada nogrozīja galvu, kā gan Galbatorikss spēja pārvietot tik milzīgu armiju, mums nezinot?

Vezumnieku kolonnām vien vajadzēja stiepties vairāku jūd�u garumā. Mums bija skaidrs, ka viņ� pulcina karaspēku, ta�u nekas neliecināja, ka Impērija jau ir gatava raidīt �o armiju cīņā.

Uzsitis pa galdu, lai vairāk uzsvērtu savus vārdus, ierunājās Falberds: Mēs esam piekrāpti. Visticamāk, mūsu izlūkiem ar maģijas palīdzību iedvests, ka armija vēl arvien atrodas Gileadas barakās.

Nasuada juta, kā viņa nobāl. Vienīgais, kur� spētu tik ilgi uzturēt �āda mēroga ilūziju�

-�� �ir pats Galbatorikss, Orins pabeidza viņas vietā. Tāds bija arī mūsu secinājums. Tas nozīmē, ka viltvārdis beidzot ir izlīdis no midzeņa, lai dotos pret mums atklātā cīņā. Arī tagad, kamēr mēs sprie�am par turpmāko rīcību, viņa melnie spēki tuvojas Surdai.

Irvins paliecās uz priek�u. Tagad mums ir jāizlemj, ko darīt. Protams, mēs nevaram atstāt �os draudus bez ievērības, bet kā mums rīkoties? Kur? Kad? Mūsu armija vēl nav gatava tāda mēroga karagājienam, bet jūsu spēki, lēdija Nasuada, jūsu vār�deni, jau ir izbaudīju�i kara ne�ēlīgo dunu.

-�� Ko jūs ar to vēlaties teikt? Vai to, ka mums ir jāatdod savas dzīvības par jūsu brīvību ?

-�� Es tikai secināju acīmredzamo. Uztveriet to, kā vēlaties.

Tad ierunājās Orins: Ja būsim vieni, tik milzīga armija mūs

sakaus. Mums ir jāmeklē sabiedrotie un, lai stātos pretī Galba�toriksam, mums būs vajadzīga Eragona palīdzība. Nasuada, vai varat nosūtīt kādu viņam pakaļ?

-�� Es tā arī rīkotos, ja vien spētu, ta�u līdz brīdim, kad atgriezī�sies Arja, man nav nekādu iespēju sazināties ar elfiem vai izsaukt Eragonu.

-�� Tādā gadījumā, Orins noteica dobjā balsī, mums jācer, ka viņa ieradīsies Aberonā, pirms būs par vēlu. Laikam jau mēs neva�ram rēķināties, ka elfi mūs atbalstīs �ajā kampaņā. Pat ja pūķis spētu �ķērsot daudzās līgas starp Elesmēru un mūsu galvaspilsētu vanaga ātrumā, elfi nepagūtu sapulcināt karapulkus un nokļūt līdz �ejienei pirms Impērijas armijas. Tas nozīmē, ka mēs varam cerēt tikai uz rūķiem. Es zinu, ka vārdeni daudzus gadus uztur draudzīgas attiecības ar Hrotgaru; vai nosūtīsiet viņam palīdzības lūgumu mūsu visu vārdā? Viņi ta�u vienmēr ir solīju�i nākt talkā, kad pienāks liktenīgā stunda.

Nasuada pamāja. Duvrangragātai ir vieno�anās ar vairākiem rūķu magiem, kas ļauj zibenīgi apmainīties ar ziņām. Es nodo�u viņiem jūsu mūsu lūgumu. Un es lūg�u, lai Hrotgars nosūta ziņnesi uz Serisu, lai nodotu elfiem jaunumus par pēdējo noti�kumu pavērsienu, lai viņi vismaz būtu brīdināti.

Labi. No Farthenduras ir pamatīgs ceļ� veicams, ta�u, ja mums izdotos aizkavēt Impērijas armiju kaut uz nedēļu, rūķi varētu pagūt ierasties laikus.

Sarunas turpinājums izvērtās visai drūms. Pastāvēja vairākas taktikas, kas ļautu sakaut lielāku bet ne labāk apmācītu armiju, ta�u neviens no klāteso�ajiem nespēja iedomāties, kā pieveikt Gal�batoriksu, jo īpa�i tāpēc, ka salīdzinājumā ar vecā karaļa spēkiem Eragona spēki vēl arvien likās ļoti vāji. Niecīga cerība uz panā�kumu varēja būt tikai tad, ja izdotos Eragonam palīgā raidīt pēc iespējas lielāku burvju pulku gan cilvēkus, gan rūķus un tad piespiest Galbatoriksu vienu stāties pretī �iem apvienotajiem spē�kiem. "�ai iecerei ir kāds būtisks trūkums," Nasuada nodomāja. "Tad, kad Galbatorikss iznīcināja Jātniekus, viņ� pieveica krietni rūdītākus pretiniekus, turklāt kop� tā laika viltvārdis ir kļuvis vēl spēcīgāks." Vārdenu pavēlniece bija pārliecināta, ka arī pārējie to apzinās. "Protams, ja mūsu rindās būtu arī elfu zintnieki, uzvaras kausi varētu nosvērties uz mūsu pusi. Ta�u bez tiem� Ja mēs nespēsim pieveikt Galbatoriksu, atliks tikai viena iespēja bēgt no Alagēzijas pāri pla�ajai jūrai un atrast jaunu zemi, kur uzsākt jaunu dzīvi. Un tur gaidīt viņa nāves brīdi. Pat karalis ta�u neva�rēja dzīvot mū�īgi. Vienīgais, par ko cilvēks varēja būt dro�s, bija apziņa, ka viss ir pārejo�s."

Pārspriedu�i taktiku, viņi pievērsās loģistikai, ta�u sarunas turpinājums pārvērtās dzēlīgā vārdu karā starp Vecajo padomi un Orina padomniekiem par pienākumu sadali starp vārdeniem un Surdu: kam jāmaksā par vienu vai otru darbu, kam jānodro�ina pārtika strādniekiem, kas veic abām pusēm vajadzīgus darbus, kam jāapgādā attiecīgās puses kareivji un vēl par daudziem jo daudziem citiem jautājumiem.

Piktā strīda vidū Orins izvilka aiz jostas aizbāztu pergamenta vīstokli un uzrunāja Nasuadu: Ja reiz runājam par naudu, vai jūs būtu tik laipna un izskaidrotu kādu visai savādu apstākli, kas nupat nācis man ausīs?

-�� Ceru, ka spē�u, Augstība.

-�� �ī ir sūdzība no audēju ģildes, kas apgalvo, ka audēji visā Surdā tikko zaudēju�i krietnu daļu savas peļņas, jo tirgu pārplūdi�nāju�as neparasti lētas me�ģīnes, un �īs me�ģīnes, viņi apgalvo, piegādājot vārdeni. Karaļa sejā iezagās sāpīga izteiksme. Lie�kas muļķīgi pat jautāt, bet vai viņu sūdzībai varētu būt kāds pamats? Un, ja tā, kāpēc vārdeni �ādi rīkojas?

Nasuada pat nemēģināja slēpt smaidu. Ja atceraties, Augstība, kad atteicāties aizdot vārdeniem naudu, jūs devāt padomu, lai atrodu citu veidu, kā atbalstīt savus ļaudis.

-�� Tā tie�ām bija. Un ko jūs ar to vēlaties teikt? Orins vaicāja, piemiegdams acis.

-�� Redziet, es kādā brīdī aptvēru, ka me�ģīnes ir ļoti dārgas, jo to izgatavo�ana prasa daudz laika, toties to au�anai nav nepie�cie�ams daudz enei'ģijas, tāpēc tās ir viegli pavairot, izmantojot maģiju. Jums kā dabas filozofam vajadzētu augstu novērtēt �o ideju. Pārdodot mūsu me�ģīnes gan �eit, gan Impērijā, mums ir izdevies pilnībā nodro�ināt ar naudu gatavo�anos karam un citas vajadzības. Nevienam vārdenam vairs netrūkst ēdiena vai pajumtes.

Neticības pilnā izteiksme Orina sejā sagādāja Nasuadai tādu gandarījumu, kādu dzīvē bija nācies piedzīvot vien retu reizi. Pergamenta vīstoklis sastinga pusceļā starp zodu un galdu, mute palika puspavērta, bet mīklaini sarauktā piere liecināja par pār�steigtu vīru, kur� tikko redzējis kaut ko tādu, ko nesaprot. Nasu�ada pilnībā izbaudīja �o ainu.

-�� Me�ģīnes? viņ� izgrūda.

-�� Jā, Augstība.

-� Jūs ta�u netaisāties pieveikt Galbatoriksu ar me�ģīņu palī�dzību!

-�� Un kāpēc gan ne?

Viņ� mirkli minstinājās, tad noņurdēja: Tāpēc� tāpēc, ka tas nav cienīgi. Kur� gan dziesminieks, rakstot dziesmu par mūsu varoņdarbiem, piesauks me�ģīnes?

-Mēs necīnāmies tāpēc, lai mums par godu sacerētu dzies�mas.

-� Labi, aizmirsīsim par dziesmām! Bet ko man atbildēt audēju ģildei? Pārdodot me�ģīnes tik lēti, jūs izputināt cilvēkus un kai�tējat valsts ekonomikai. Tas nekur neder. Tas galīgi nekur neder.

Ļaujot smaidam kļūt saldam un siltam, Nasuada visdraudzī�gākajā balsī piebilda: Ak, vai. Ja tā ir tik smaga nasta jūsu kasei, vārdeni ar lielu prieku piedāvās jums aizdevumu pateicībā par mums izrādīto laipnību� protams, es ceru, ka mēs vienosimies par saprātīgu procentu likmi.

Vecajo padomes locekļi spēja saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, bet Nasuadai aiz muguras īsi, bet līksmi iesmējās Elva.

Tajā mirklī, kad virs koku iezīmētā apvār�ņa parādījās saule, Eragons sāka elpot dziļāk, lika sirdij sisties straujāk un, atgūdams pilnu apziņu, atvēra acig. Kop� piedzīvotās pār�vērtības viņam miegs vairs nebija vajadzīgs. Kad jauneklis jutās noguris un atlaidās, lai atpūstos, viņ� mēdza ieiet stāvoklī, kas līdzinājās nomoda sapnim. �ādos brī�os viņu piemeklēja daudzi brīnumaini redzējumi un viņ� spēja doties garās pastaigās starp atmiņu pelēkajām ēnām, tomēr vienlaikus apzināties visu, kas notiek ap viņu.

Viņ� brīdi vēroja saullēktu, bet tad prātu piepildīja domas par Arju. Tiesa, kop� Agaeti Blddhren noslēguma pirms divām dienām tās bija pastāvīgas jaunekļa apziņas vie�ņas. Nākamajā rītā pēc svinībām viņ� devās uz Tialdari namu, lai sameklētu elfu cerot, ka izdosies izlūgties piedo�anu par uzvedību iepriek�ējā naktī, ta�u izrādījās, ka viņa jau devusies ceļā uz Surdu. "Kad es viņu atkal satik�u?" jauneklis prātoja. Gai�ā dienas laikā Eragons aptvēra, cik ļoti Agaeti Blddhren svinību naktī viņa prātu bija apdullinājusi elfu un pūķu maģija. "Iespējams, es rīkojos kā muļ�ķis, tomēr tā nebija tikai mana vaina vien. Es nesapratu, ko daru, glu�i tāpat, it kā būtu piedzēries."

Tiesa, jauneklis zināja, ka ikvienu Arjai pateikto vārdu viņ� bija domājis no visas sirds pat ja parastos apstākļos būtu saval�dījies, lai neatklātu savu patieso jūtu dziļumu. Elfas atraidījums neizsakāmi sāpināja Eragonu. Atbrīvojies no apmātības, kas svētku naktī bija aizmiglojusi apziņu, viņ� bija spiests atzīt, ka daudzējādā ziņā viņai, iespējams, bija taisnība, ka vecumu star�pība bija pārāk liela. Jauneklim nenācās viegli to atzīt, ta�u tad, kad viņ� to pieņēma, �ī atziņa tikai vairoja cie�anas.

Eragons arī iepriek� bija dzirdējis teicienu "salauzta sii'ds". Līdz �im viņ� to uzskatīja par krā�ņu, tēlainu izteicienu, ne īstu, fizisku sajūtu. Tagad jauneklis izjuta dziļas sāpes krūtīs tā, kā

reizēm mēdza sāpēt pārpūlēts muskulis, ko pastiprināja katrs sirdspuksts.

Vienīgo mierinājumu sniedza Safira. Pēdējās divās dienās viņa ne reizes nebija pārmetu�i svinību nakts rīcību. Viņa teju vienmēr atradās līdzās savam Jātniekam, sniedzot atbalstu ar savu klāt�būtni vien. Turklāt Safira daudz runāja ar Eragonu, darīdama visu iespējamo, lai izvilinātu viņu no klusē�anas �aulas.

Lai mazāk nāktos lauzīt galvu par Arju, Eragons uz nakts�galdiņa sameklēja Orika gredzenus un sāka tos virpināt starp pirkstiem, izbrīnīts par to, cik asa kļuvusi arī taustes sajūta. Viņ� spēja sataustīt katru mazāko skrambiņu vai nelīdzenumu metālā. Pētīdams gredzenus, viņ� pēk�ņi saskatīja loģiku zelta apļu izkār�tojumā, loģiku, kas līdz �im bija palikusi viņam slēpta. Uzticēda�mies instinktam, jauneklis salika gredzenus tā, kā vedināja domāt novērojums. Eragonam par lielu sajūsmu izrādījās, ka visi astoņi apļi tie�ām saguļas vienā veselumā. Viņ� uzslidināja gredzenu uz labās rokas zeltne�a, apbrīnodams, kā gaisma atstarojas smalko dzīsliņu vijumā.

Iepriek� tu to nespēji, Safira atzīmēja, laiskodamās savas guļ�vietas iedobē.

Es spēju saskatīt daudzas lietas, kas iepriek� bija no manis slēptas.

Eragons aizgāja uz mazgā�anās kambari, lai noskalotos un noskūtos kā nu jau ierasts, ar maģijas palīdzību. Par spīti tam, ka tagad viņ� daudz vairāk līdzinājās elfam, bārda nebija pārstā�jusi augt.

Oriks sagaidīja Eragonu un Safiru cīņu apmācības laukumā. Rūķa acis iemirdzējās, kad jauneklis pacēla roku un parādīja salikto gredzenu. Tev tātad izdevās tikt ar to galā!

-�� Tas man prasīja vairāk laika, nekā biju iedomājies, Eragons atzina, ta�u tagad esmu to pieveicis. Vai arī tu atnāci pacīnī�ties?

-�� Eh. Es jau mazliet pavicināju savu veco cirvīti kopā ar kādu elfu, kur� ar negantu prieku iebelza man pa galvu. Nē� es labāk paskatī�os, kā veiksies tev.

-�� Tu ta�u jau esi redzējis, kā es cīnos, Eragons iebilda.

-�� Ne beidzamajā laikā.

-�� Tu gribi teikt, ka tevi māc ziņkāre, kā notiku�ās pārvērtī�bas ir ietekmēju�as manu spēju rīkoties ar zobenu? Oriks tikai paraustīja plecus.

Pāri laukumam uz viņu pusi nāca Vanirs. Viņ� pa gabalu uzsauca: Ēnkāvi, vai tu esi gatavs cīņai? Elfa nicinājums kop� pēdējā dueļa pirms Agaeti Blodhren svinībām likās gājis mazumā, bet tikai par mata tiesu.

-�� Esmu gan.

Eragons un Vanirs atrada brīvāku laukumiņu un stājās viens otram pretī. Iztuk�ojis prātu, Eragons satvēra Zaroku un ar zibe�nīgi ātru rokas kustību izrāva to no maksts. Viņ� pārsteigts seci�nāja, ka zobens likās sveram ne vairāk par vītola rīksti. Neizjūtot gaidīto pretestību, Eragona roka iztaisnojās pārāk strauji, tāpēc ierocis izrāvās no plaukstas, nolidoja jardus divdesmit pa labi un ietriecās kādas priedes stumbrā.

-�� Jātniek, vai tu vairs nespēj pat zobenu rokā noturēt? Vanirs irgoja.

-�� Piedod, Vanir-vodhr, Eragonam bija aizrāvusies elpa. Viņ� satvēra elkoni un sāka to berzēt, lai mazinātu sāpes locītavā. Es nenovērtēju savus spēkus.

-�� Raugi, lai otrreiz tā vairs nenotiktu. Piegājis pie koka, Vanirs satvēra Zaroka spalu un mēģināja izraut asmeni no kok�snes. Ierocis nepakustējās ne par mata tiesu. Elfs sarauca uzacis par sarkanā zobena nepakļāvību, jo viņam radās aizdomas, ka te iejaukta kāda burvestība. Saņēmis visus spēkus, Vanirs vēlreiz parāva Zaroku. �oreiz, stumbram nokrak�ķot, viņam izdevās izvilkt zobenu no priedes.

Eragons paņēma ieroci no Vanira un pasvārstīja to rokā, ba�ī�damies par tā neparasto vieglumu. Kaut kas nav kārtībā, viņ� nodomāja.

-�� Ieņem vietu!

�oreiz uzbrukumā devās Vanirs. Vienā lēcienā viņ� pārvarēja attālumu starp abiem un mēģināja trāpīt Eragonam labajā plecā.

Jauneklim likās, ka elfs kustas lēnāk nekā parasti, it kā Vanira straujums būtu gājis mazumā un tagad līdzinātos parasta cilvēka iespējām. Eragons viegli atvairīja elfa zobenu. Tiem cērtoties vie�nam pret otru, gaisā pa�ķīda zilas dzirksteles.

Vanirs pārsteigts uz mirkli sastinga. Tad elfs atkal metās uz priek�u, bet �oreiz Eragons izvairījās no zobena, vienkār�i noliek�damies atpakaļ, glu�i kā vēja �ūpots bērzs. Cits citam sekoja vēl vairāki strauji cirtieni, ta�u Eragons te izvairījās no tiem, te atsita ar Zaroku vai zobena maksti, padarīdams veltus Vanira pūliņus.

Eragons drīz aptvēra, ka pūķa gars no Agaeti Blodhren ir mai�nījis ko vairāk par viņa ārējo izskatu; tagad jauneklim piemita arī elfa fiziskā izveicība un spēks viņ� ne ar ko neatpalika no viņu labākajiem karotājiem.

�īs atziņas spārnots un vēlēdamies pārliecināties par jauna�jām iespējām, Eragons palēcās gaisā. Zaroks sarkani uzmirdzēja saules staros, jauneklis uzlidoja savu desmit pēdu augstumā, kā akrobāts apmeta kūleni un piezemējās Vaniram aiz muguras.

No Eragona lūpām izlauzās spīvi smiekli. Tagad viņ� vairs nebija bezspēcīgs elfu, ēnu un citu maģisku būtņu priek�ā. Viņam vairs nebūs jāpiedzīvo Vanira un pārējo elfu nievas. Viņam vairs nenāksies paļauties uz Safiras vai Arjas palīdzību, lai paglābtos no tādiem ienaidniekiem kā Durza.

Viņ� metās uzbrukumā Vaniram, un laukumam pārskanēja dusmīgu cirtienu zvani. Abi cīnījās kā zvēri, te mezdamies uz priek�u, te atkāpdamies pa nomīdīto zāli. Cirtienu spējums sacēla vēja brāzmas, kas sajauca matus pinkās. Koku zari virs galvas drebēja un birdināja pār cīnītāju galvām skuju �altis. Cīniņ� ilga krietnu brīdi, jo, par spīti Eragona jauniegūtajām spējām, Vanirs vēl arvien bija cienīgs pretinieks. Ta�u galu galā Eragons guva virsroku. Nozibinājis Zaroku pla�ā lokā virs galvas, viņ� pa�āva to garām Vanira mēģinājumam atvairīt cirtienu un trāpīja elfam pa apak�delmu, salauzdams pretiniekam roku.

Nobālējis sāpēs, Vanirs izlaida zobenu no rokas. Cik gan ātrs ir tavs zobens, viņ� bilda, un Eragons atcerējās, ka tā ir rinda no slavenās "Balādes par Umhodanu".

-�� Augstie dievi! Oriks iesaucās. �ī bija labākā divcīņa, kādu man jebkad nācies vērot, bet es ta�u redzēju, kā tu cīnījies ar Arju Farthendurā.

Tad Vanirs izdarīja ko tādu, ko Eragons nebija gaidījis: veselo roku uzticības �estā pielika pie krūtīm un paklanījās. Lūdzu, piedod man agrāko uzvedību, Eragon-elda. Es uzskatīju, ka tu esi nolēmis manu rasi iznīcībai, tāpēc bailēs izturējos no�ēlojami. Tagad redzu, ka tava izcelsme vairs neapdraud mūsu mērķus. Un tad elfs it kā nelabprāt piebilda: Tagad tu esi Jātnieka vārda cienīgs.

Arī Eragons paklanījās. Tas man ir liels gods. Piedod, ka savainoju tev roku. Vai ļausi to sadziedēt?

-�� Nē, es ļau�u, lai viss notiek tā, kā daba lēmusi, atstājot man piemiņu par to, ka reiz krustoju zobenus ar pa�u Eragonu Ēnkāvi. Ta�u neuztraucies par rītdienas divcīņu mana kreisā roka ir tikpat izveicīga.

Abi vēlreiz paklanījās, un tad Vanirs aizgāja.

Oriks uzsita ar plaukstu pa gurnu un iesaucās: Tagad mums ir cerība uzvarēt, liela cerība! Es to jūtu savos kaulos. Mēdz teikt, ka rūķu kauli esot kā akmens. O, �ī ziņa bezgalīgi iepriecinās gan Hrotgaru, gan Nasuadu.

Eragons saglabāja mierīgu sirdi un rūpīgi noņēma Zaroka asmenim truluma nobūrumu, piebilstot Safirai: Ja Galbatoriksa sakau�anai būtu vajadzīgs tikai spēks, elfi to būtu paveiku�i jau pirms daudziem gadiem. Tiesa, nevarēja noliegt, ka jaunās spējas sagādā viņam prieku tāpat kā sengaidītā atbrīvo�anās no mugu�ras sāpēm. Bez pastāvīgajām, moko�ajām lēkmēm jauneklis jutās tā, it kā būtu izklīdusi prātā sabiezējusī migla, ļaujot viņam atkal domāt skaidri jo skaidri.

Atlika vēl kāds brīdis līdz laikam, kad viņiem bija norunāta tik�anās ar Oromisu un Glēdru, tāpēc Eragons noraisīja pie Safi�ras segliem piesieto loku un bultu maku un aizgāja līdz laukuma tālajam galam, kur elfi slīpēja loka �au�anas prasmi. Ņemot vērā, ka elfu loki bija daudz jaudīgāki par viņējo, jauneklim nācās �aut no pusceļa, jo citādi elfu mērķi bija pārāk mazi un pārāk tāli.

Ieņēmis ierasto vietu, Eragons uzlika uz stiegras bultu un uzvilka loku, priecādamies, cik viegli tas viņam padodas. Viņ� nomērķēja, atlaida stiegru un uz mirkli sastinga, vērodams, vai trāpīs mērķī. Kā traks irsis �āviņ� aiztraucās līdz mērķim un ietriecās pa�ā vidū. Jauneklis pasmaidīja. Viņ� raidīja uz mērķi bultu pēc bultas, līdz ar pieaugo�o pārliecību iz�audams tās arvien straujāk un straujāk, līdz �au�anas ātrums sasniedza trīsdesmit bultu minūtē.

Gatavodams iz�au�anai trīsdesmit pirmo bultu, viņ� uzvilka stiegru mazliet stiprāk, nekā jebkad iepriek� to bija darījis vai spējis to izdarīt. Ai" skaļu sprak�ķi īves loks viņa kreisajā rokā pārlūza uz pusēm, noskrambādams pirkstus un sa�ķīzdams sīkās �ķēpelēs. Trieciens izrādījās tik spēcīgs, ka roka notirpa.

Zaudējuma apbēdināts, Eragons uzmeta skatienu iero�a atlie�kām. Pirms trijiem gadiem to viņam kā dzim�anas dienas dāvanu bija pagatavojis Garovs. Kop� tā brī�a loks tika likts lietā teju katru nedēļu. Tas ne reizi vien bija palīdzējis sagādāt maltīti mājiniekiem arī tad, kad citādi būtu nācies doties pie miera tuk��iem vēderiem. Ar �o loku Eragons savulaik no�āva savu pirmo briedi. Ar �o loku viņ� nogalināja savu pirmo urgli. Un ar �o loku rokās viņ� pirmo reizi izmantoja maģiju. Zaudējot ierasto ieroci, Eragons jutās tā, it kā būtu zaudējis vecu draugu, uz kuru varēja paļauties pat visdraņķīgākajos brī�os.

Safira apostīja koka gabalus, kas karājās stiegrā, un noteica: Izskatās, ka tev būs vajadzīgs jauns stibu metējs. Eragons norū�cās prāts viņam nenesās uz sarunām un pikti aizsoļoja pie mērķa, lai paņemtu iz�autās bultas.

No apmācības laukuma viņ� kopā ar Safiru aizlidoja līdz bal�tajai Telnēras kraujai. Oromisu viņi satika sē�am uz soliņa mājas priek�ā un ar vērīgajām acīm pētām kaut ko tālumā aiz kraujas malas. Elfs ierunājās: Vai tu, Eragon, esi pilnībā atguvies no Asinszvēresta svinību varenās maģijas?

Esmu, skolotāj.

Iestājās ilgāks klusums, kura laikā, no tasītes dzerdams kazeņu tēju, Oromiss turpināja vērot seno me�u. Eragons pacietīgi gaidīja;

kop� iepazī�anās ar veco Jātnieku viņ� jau bija pieradis pie �ādiem brī�iem. Beidzot Oromiss sacīja: Glēdrs, cik nu labi spēja, izstās�tīja man, kas ar tevi notika svinību laikā. �is ir pirmais tāds gadī�jums Jātnieku vēsturē� Pūķi apliecināja, ka spēj ko vairāk, nekā mēs varējām iedomāties. Viņ� iedzēra malciņu tējas. Glēdrs īsti nezināja, kādas pārmaiņas tevi gaida, tāpēc es vēlos, lai tu izstāsti visus sīkumus par notiku�o pārvērtību, izskatu ieskaitot.

Eragons raiti izklāstīja to, ko bija pāfhanījis, sākot ar to, ka asākas bija kļuvu�as visas maņas redze, o�a, dzirde un tauste, un beidzot ar secinājumiem, kurus varēja izdarīt pēc divcīņas ar Vaniru.

-�� Un kā, Oromiss vaicāja, tas liek tev justies? Vai tevi apbē�dina, ka tavs ķermenis ir pārvērsts bez tavas piekri�anas?

-�� Nē, nē! Nepavisam nē! Es par to, iespējams, būtu uztraucies pirms Farthenduras kaujas, bet tagad es esmu bezgala pateicīgs, jo muguras sāpes ir zudu�as. Lai atbrīvotos no Durzas lāsta, es būtu gatavs arī uz lielākām pārmaiņām. Nē, es jūtu tikai bezga�līgu pateicību.

Oromiss pamāja. Priecājos, ka esi gana prātīgs, lai uztvertu notiku�o �ādi, jo pūķu dāvana ir vērtīgāka par visu pasaules zeltu. Tā beidzot ļauj mums nostāties uz pareizā ceļa. Elfs iedzēra vēl vienu tējas malku. Tad nu turpināsim. Safira, Glēdrs tevi gaida pie Sa�ķaidīto Olu akmens. Bet tu, Eragon, �odienas mācības sāksi ar tre�ā līmeņa Rimgaru, ja vien spēsi. Es vēlos izzināt tavu jauno spēju robe�as.

Eragons devās uz nomīdīto klajumiņu, kur viņi parasti izpil�dīja �ūskas un Dzērves deju, bet tad, redzēdams, ka sudrabsirmais elfs paliek sē�am, saminstinājās. Skolotāj, vai tad tu man nepiebiedrosies?

Pār Oromisa seju pārslīdēja skumj� smaids. Ne �odien, Era�gon. Asinszvēresta svinību burvestības man prasīja daudz spēka. Un kopā ar manu� kaiti. Man nācās sakopot visus atliku�os spē�kus, lai iznāktu no mājas.

-�� Man ļoti �ēl, skolotāj. "Vai viņ� no�ēlo, ka pūķi neizdziedi�nāja arī viņu?" Eragons iedomājās un tūlīt arī atmeta �īs aizdo�mas. Oromiss nevarēja būt tik sīkumains.

Tev neklājas izjust �ēlumu. Ne jau tu esi vainojams manā kroplumā.

Nopūlēdamies ap Rimgara tre�o līmeni, Eragons bija spiests atzīt, ka viņam vēl arvien trūkst īsti elfiskas līdzsvara sajūtas un lokanības. Tiesa, arī pa�iem elfiem nācās krietni piestrādāt, lai attīstītu �īs spējas līdz pilnībai. Savā ziņā viņ� priecājās par �iem trūkumiem, jo, ja viņ� būtu ideāls, viņam vairs nebūtu, uz ko tiekties.

Nākamās nedēļas nebija vieglas. No vienas puses, apmācība virzījās uz priek�u milzu soļiem: tagad viņam raiti padevās arī tie priek�meti, kuri iepriek� bija sagādāju�i pamatīgas grūtības. Oro�misa nodarbības vēl arvien bija izaicinājumu pilnas, ta�u Eragons vairs nejutās kā ierauts pa�a mazspējas atvarā. Lasīt un rakstīt bija kļuvis vieglāk, un spēku pieaugums nozīmēja, ka tagad viņ� spēja izmantot arī tos elfu buramvārdus, kas prasīja īpa�i daudz enerģijas un iepriek� būtu nonāvēju�i parastu cilvēku. Jauniegū�tais spēks arī ļāva beidzot apjaust, cik gan vāj� salīdzinājumā ar citiem elfiem bija Oromiss.

Ta�u, par spīti �iem sasniegumiem, Eragonu māca arvien pieaugo�a neapmierinātība. Lai kā viņ� censtos izmest no galvas Arju, katra nākamā diena tikai vairoja viņa alkas. �o agoniju jo moko�āku vērta apziņa, ka elfa nevēlējās nedz viņu redzēt, nedz ar viņu sarunāties. Turklāt jaunekli urdīja priek�nojauta, ka aiz apvār�ņa milst vētra vētra, kas varēja sākties kuru katru mirkli un traukties pāri zemei, izpostot visu savā ceļā.

Arī Safirai bija nemierīgs prāts. Pasaule, Eragon, ir nosprie�gota līdz pēdējam. Drīz �is vadzis lūzīs un visapkārt sāks trakot neprāts. Tu jūti to pa�u, ko jūtam mēs, pūki, un ko jūt elfi neno�vēr�amu baisas nolemtības vilni, kas iezīmē mūsu laikmeta bei�gas. Sēro par tiem, kuri kritīs viesulī, kas brāzīsies pāri Alagēzijai. Un ceri, ka mums ar tava zobena un vairoga, kā arī manu ilkņu un nagu palīdzību izdosies izcīnīt gai�āku nākotni.

Pienāca diena, kad Eragons me�a klajumiņā aiz Oromisa mājas, apsēdies uz spo�i nopulētā celma sūnu klātās iepla�kas vidū un tad atverot prātu, lai vērotu apkārt ņudzo�ās dzīvās radībiņas, spēja sajust ne tikai putnus, dzīvniekus un kukaiņus, bet arī augus.

Augu apziņa at�ķīrās no dzīvnieku apziņas tā bija lēna, mērķtiecīga un izkliedēta, ta�u tā uztvēra apkārtni tikpat skaidri kā Eragons pats. Augu apziņas nesteidzīgais pulss likās ik pa brī�dim ar maigu, visu aptvero�u gaismas vilni sa�ūpojam jaunekļa acu priek�ā ņirbo�o zvaig�ņu galaktikas, kurās katra mirdzo�ā dzirkstelīte iezīmēja dzīvību. Pat �ķietami neauglīgākā oļu mēle upītes krastā bija dzīvu radību pilna; pati zeme likās elpojo�a un saprātīga.

Viņ� atklāja, ka ar apziņu apveltīta dzīvība caurau� it visu.

Iegrimstot apkārtējo būtņu domās un jūtās, Eragons spēja sasniegt tik dziļu iek�ējā miera sajūtu, ka meditācijas laikā viņ� pārstāja izjust sevi kā atsevi�ķu indivīdu. Viņ� ļāva sev pārtapt par tuk�umu, par neko, par ausi, kas saklausa pasaules balsis. Nekas nepaslīdēja garām viņa vērīgajam prātam, jo, nepievēr�ot uzmanību nekam, viņ� bija pievērsis to visam.

Viņ� pats kļuva par me�u un tā iemītniekiem.

"Vai �ādi jūtas dievs?" atgriezies sevī, nodomāja Eragons.

Pārnācis no klajuma, viņ� sameklēja Oromisu, nometās elfa priek�ā uz ceļa un sacīja: Skolotāj, esmu paveicis to, ko tu man uzdevi. Es klausījos, līdz vairs nespēju neko sadzirdēt.

Oromiss pārstāja rakstīt un domīgi palūkojās uz mācekli. Pastāsti man par to! Pusotru stundu Eragons aizgūtnēm klās�tīja par klajumā apjausto augu un dzīvnieku apziņas sīkumiem, līdz Oromiss pacēla roku un pārtrauca viņu: Tu mani pārlieci�nāji; tu tie�ām esi dzirdējis visu, ko varēja dzirdēt. Bet vai tu to visu arī saprati?

-�� Nē, skolotāj!

-�� Tā tam arī jābūt. Izpratne nāks ar gadiem� Ļoti labi, Eragon-finiarel. Ļoti labi. Ja tu būtu mans māceklis Ilirejā, pirms tur varu sagrāba Galbatorikss, tu būtu beidzis apmācību un kļuvis par pilntiesīgu mūsu brālības locekli, saņemot tādas pa�as tiesī�bas un privilēģijas kā cienījamākie un vecākie Jātnieki. Oromiss piecēlās no krēsla un sa�ūpojies apstājās. Man būs vajadzīgs tava pleca atbalsts palīdzi man iziet ārā. Locekļi vairs neklausa.

Piesteidzies pie skolotāja, Eragons apņēma elfā trauslos plecus un palīdzēja Oromisam aizklibot līdz strautam, kas kūleņoja uz Telnēras kraujas pusi. Tagad, kad tavas apmācības pirmais posms ir beidzies, varu tev atklāt vienu no maģijas di�ākajiem noslēpu�miem noslēpumu, kuru, iespējams, nezina pat Galbatorikss. Tas ļautu mums ar lielākām cerībām stāties pretī viņa spēkam. Elfa skatiens likās kļūstam asāks. Eragon, ko maģija prasa?

-�� Enerģiju. Burvestība patērē tikpat daudz enerģijas, cik nāk�tos iztērēt, lai nepiecie�amo darbību paveiktu parastā veidā.

Oromiss pamāja. Un no kurienes tiek ņemta enerģija?

-�� No burvja ķermeņa.

-�� Vai tā vienmēr ir jābūt?

Eragons drud�aini apsvēra Oromisa jautājumā ietverto neti�camo mājienu. Tu gribi teikt, ka tā varētu nākt arī no citiem avotiem?

-�� Tas ta�u notiek katru reizi, kad Safira palīdz tev ar kādu burvestību.

-�� Jā, bet mūs saista īpa�a saikne, Eragons iebilda. Un �ī saikne dod man iespēju lietot arī viņas spēku. Lai izmantotu kāda cita spēku, man nāktos ieiet� Jauneklis apklusa, saprazdams, kurp viņu vedina Oromiss.

-�� Tev nāktos ieiet būtnes vai vairāku būtņu apziņā, lai iegūtu enerģiju, Oromiss pabeidza Eragona domu. �odien tu pierā�dīji, ka spēj ieiet pat vissīkāko dzīvo būtņu apziņā. Tagad� Elfs apklusa un, piespiedis roku pie krūtīm, ieklepojās, tad turpināja: � Es vēlos, lai tu pacel no strautiņa ūdens lodi, izmantojot tikai no apkārtējā me�a iegūtu enerģiju.

-�� Labi, skolotāj.

Kad Eragons sāka apzināties tuvumā eso�os augus un dzīvnie�kus, jauneklis juta, kā viņa prātam pieskaras Oromisa apziņa. Elfs vēroja un vērtēja Eragona darbo�anos. Piepūlē saraucis pieri, Era�gons mēģināja izvilināt spēku no apkārtējās vides un saglabāt sevī līdz mirklim, kad būs gatavs raidīt burvestību strauta virzienā.

-�� Eragon! Neņem spēku no manis! Es jau tā esmu gana vāj�.

Jauneklis apmulsis saprata, ka meklējamo enerģijas avotu

vidū trāpījies arī elfs. Piedod, skolotāj, viņ� nokaunējies sacīja. Eragons atsāka procesu, pielūkodams, lai neatņemtu enerģiju Oromisam. Kad jauneklis bija gatavs, viņ� pavēlēja: Aug�up!

Klusa kā nakts, no upītes virsmas pacēlās apmēram pēdu plata ūdens lode un apstājās Eragona acu augstumā. Eragons izjuta ierasto spriedzi, ta�u burvestība pati neizraisīja ne mazāko nogurumu.

Ta�u pāris mirkļu pēc lodes pacel�anās gaisā pļaviņai pār�skrēja nāves vilnis: aizgāja bojā neskaitāmas sīkās būtnes, ar kurām Eragons bija saistījies. Skudru rinda novēlās uz sāniem un palika nekustīgi guļam. Mazam pelēnam aizrāvās elpa, un tas aizgāja nebūtībā, jo sirdij pietrūka spēka pukstēt. Neskaitāmi augi nokalta un sabirza putekļos.

Eragons sarāvās, pa�a izraisītās iznīcības vētras satriekts. Ņemot vērā jauniegūto cieņu pret dzīvības svētumu, tikko noti�ku�ais jauneklim likās kā briesmīgs noziegums. Vēl ļaunāku to padarīja apstāklis, ka viņa apziņa bija cie�i saistīta ar katras bojā�gāju�ās radības apziņu, tāpēc �ķita, it kā viņ� pats atkal un atkal mirtu. Jauneklis pārtrauca maģijas plūsmu un ļāva ūdens lodei sa�ķīst pret zemi. Tu zināji, ka tie mirs! Eragons bija sa�utis.

Vecā Jātnieka seja ieguva dziļu skumju izteiksmi. Tas bija nepiecie�ams, viņ� atbildēja.

-�� Bija nepiecie�ams, lai tik daudzas būtnes mirtu?

-�� Bija nepiecie�ams, lai tu saprastu, cik baisa cena ir jāmaksā par �āda veida maģiju. Vārdi vien nespēj atklāt sajūtu, ko izraisa ar tevi saistīto apziņu nāve. Tev tas bija jāpiedzīvo pa�am.

-�� Es to vairs nedarī�u, Eragons nozvērējās.

-�� Es vairs nelik�u tev to darīt. Ja būsi mazliet uzmanīgāks, tu izvēlēsies uzņemt enerģiju tikai no tiem augiem un dzīvniekiem, kuriem zaudējums nav bīstams. Kaujā tas nav pārlieku noderīgi, ta�u nodarbībās to var izmantot. Oromiss pamāja, un Eragons, vēl arvien iek�ēji mutuļodams, ļāva elfam atbalstīties uz pleca un palīdzēja atgriezties mājā. Tagad tu saproti, kāpēc �o paņē�mienu nemāca jaunajiem Jātniekiem. Turklāt, ja to uzzinātu burvis ar ļauniem nodomiem, viņ� varētu izpostīt pusi pasaules, jo būtu grūti apturēt ikvienu, kam būtu pieeja tādam milzumam enerģijas. Kad abi bija laimīgi nokļuvu�i mājās, elfs nopūtās un, atlaidies krēslā, sakļāva plaukstas.

Arī Eragons apsēdās. Ja reiz ir iespējams uzņemt enerģiju no� viņ� pamāja ar roku, � no dzīvā, vai ir iespējams to uzņemt no gaismas, uguns vai pārējām enerģijas formām?

-�� Ak, Eragon, ja tas būtu iespējams, mēs spētu iznīcināt Gal�batoriksu vienā acumirklī. Mēs varam saņemt enerģiju no citām dzīvām būtnēm un arī tām nodot, mēs varam izmantot �o enerģiju, lai kustētos vai uzturētu buramvārdus, mēs pat spējam saglabāt �o enerģiju noteiktos priek�metos, lai izmantotu vēlāk, ta�u mēs nespējam izmantot dabas pamatstihijas. Prāts liek domāt, ka tas būtu iespējams, ta�u nevienam nav izdevies radīt buramvārdus, kas ļautu to paveikt.

Deviņas dienas vēlāk, atkal satiekoties ar Oromisu, Eragons vaicāja: Skolotāj, vakar vakarā es pēk�ņi aptvēru, ka nedz tu, nedz daudzie simti rakstu vīstokļu, ko esmu izlasījis, nepiemin jūsu reliģiju. Kam elfi tic?

Oromisa pirmā atbilde bija gara jo gara nopūta. Tad viņ� turpināja: Mēs ticam, ka pasaule darbojas atbilsto�i noteik�tiem, nemainīgiem likumiem un ka nemitīgi pūliņi ļauj atklāt �os likumus un izmantot tos, lai paredzētu zināmus notikumus, kad apstākļi atkārtojas.

Eragons piemiedza acis. Tas nebija glu�i tas, ko viņ� vēlējās uzzināt. Bet ko jūs pielūdzat?

-�� Neko.

-�� Vai jūs pielūdzat priek�statu par neko?

-�� Nē, Eragon! Mēs vispār neko nepielūdzam.

�ī doma likās tik savāda, ka Eragonam bija vajadzīgs krietns brīdis, lai aptvertu Oromisa teikto. Arī Kārvahallas ciematniekiem nebija vienotas, visaptvero�as doktrīnas, tomēr viņi visi vairāk vai mazāk ticēja da�ādiem māņiem un rituāliem, kuru galvenais uzdevums bija neveiksmes atvairī�ana. Apmācību laikā Eragons bija aptvēris, ka daudzas parādības, ko ciematnieki pie�dēvēja pārdabiskiem spēkiem, īstenībā bija dabas parādības. Pie�mēram, viņ� uzzināja, ka tārpi iz�ķiļas no mu�u oliņām, nevis rodas no mēsliem, kā viņ� bija uzskatījis iepriek�. Tāpat jauneklis tagad zināja, ka nav vērts atstāt ēdienu kā upuri mājas laumiņām, lai tās nesaskābētu pienu, jo piena saskāb�anu izraisīja sīku organismu savairo�anās tajā. Tomēr Eragons vēl arvien bija pār�liecināts, ka pārpasaulīgi spēki spēj ietekmēt pasaulē notieko�o, un iepazī�anās ar rūķu reliģiju �o uzskatu bija tikai stiprinājusi. Jauneklis vaicāja: No kurienes tad, tavuprāt, radās pasaule, ja to neizveidoja dievi?

-�� Kuri dievi, Eragon?

-�� Jūsu dievi, rūķu dievi, mūsu dievi� kādam ta�u vajadzēja to radīt?

Oromisa uzacs izbrīnā parāvās uz aug�u. Atļau�os tev nepie�krist. Tomēr, jāatzīst, es nespēju pierādīt, ka dievu nav. Tāpat es nespēju pierādīt, ka pasaule un viss tajā rodamais nav tālā pagātnē kādas būtnes vai būtņu radīts. Tomēr vienu gan es varu dro�i apgalvot daudzajos gadu tūksto�os, kop� elfi pēta dabu, mēs ne reizes neesam saskāru�ies ar apstākļiem, kuros pārstātu darboties likumi, kas nosaka pasaulē notieko�o. Proti, mēs nekad neesam saskāru�ies ar brīnumu. Ir biju�as daudzas parādības, kuras sākotnēji neesam spēju�i izskaidrot, ta�u mēs esam pār�liecināti, ka mums tas nav izdevies tikai tāpēc, ka vēl daudz ko nezinām par Visumu, nevis tāpēc, ka kāda dievība būtu mainījusi dabas kārtību.

-�� Dievam nemaz nevajadzētu mainīt dabas kārtību, lai piepil�dītos viņa griba, Eragons uzstāja. Viņ� varētu īstenot savus mērķus jau eso�ajā pasaules uzbūvē� Viņ� varētu izmantot maģiju, lai ietekmētu notikumus.

Oromiss pasmaidīja. Tiesa gan. Bet, Eragon, uzdod sev �ādu jautājumu: ja dievi pastāv, vai viņi ir biju�i labi Alagēzijas aiz�bildņi? Nāve, slimības, trūkums, tirānija un neskaitāmas citas nelaimes apdraud �o zemi. Ja tās ir dievi�ķu būtņu rīcības sekas, tad pret tām ir jāsaceļas un jāgā�, nevis tās jāpielūdz, jāgodā un tām jāpakļaujas.

-�� Rūķi tic�

-�� Tie�i tā! Rūķi tic. Zināmos jautājumos viņi paļaujas nevis uz saprātu, bet ticību. Ir zināms, ka viņi izliekas nemanām pierādī�tus faktus, kas ir pretrunā ar viņu uzskatiem.

-�� Piemēram? Eragons jautāja.

-�� Rūķu priesteri izmanto koraļļus kā pierādījumu tam, ka akmens ir dzīvs un spēj augt: tas it kā apstiprina viņu leģendu, ka Helcvogs esot radījis rūķu rasi no granīta. Ta�u mēs, elfi, esam atklāju�i, ka koraļļus īstenībā veido mazmazītiņu rifos dzīvojo�u radībiņu ārējais skelets. �īs dzīvās radības spēj sajust ikviens bur�vis, tikko viņ� atver savu prātu. Mēs esam skaidroju�i to rūķiem neskaitāmas reizes, ta�u viņi atsakās to uzklausīt, apgalvojot, ka dzīvība, ko spējam sajust, mājo ikvienā akmenī. Tiesa, vienīgie, kuri it kā spējot sajust dzīvību uz sauszemes atrodamajos akme�ņos, esot viņu priesteri.

Krietnu brīdi Eragons vērās ārā pa logu, pārdomādams Oro�misa vārdus. Tad jau tu netici pēcnāves dzīvei.

-�� Sprie�ot pēc Glēdra teiktā, tu to jau zināji.

-�� Un tu netici dieviem.

-�� Mēs uzticamies tikai tam, kā pastāvē�anu spējam pierādīt. Ņemot vērā, ka mēs neesam spēju�i atrast dievu, brīnumu un citu pārdabisku parādību esamības pierādījumus, mēs par to vienkār�i neliekamies ne zinis. Ja �ajā ziņā kaut kas mainītos, piemēram, ja mūsu priek�ā pēk�ņi nostātos Helcvogs, tad mēs pieņemtu �o jauno informāciju un atbilsto�i tai pārskatītu savu pasaules redzējumu.

-�� Pasaule liekas auksta� ja tajā nav kaut kas lielāks.

Glu�i pretēji, Oromiss iebilda, �āda pasaule ir labāka. Jo tā ir vieta, kurā mēs pa�i esam atbildīgi par savu rīcību, kurā varam laipni izturēties cits pret citu tāpēc, ka to vēlamies, un tāpēc, ka tā ir labāk, nevis tāpēc, ka baidāmies no dievi�ķa soda draudiem. Es tev, Eragon, nepavēlē�u, kam ticēt. Mēs uzskatām, ka ir svarīgi iemācīt ikvienam domāt kritiski un tad atļaut pa�am izdarīt secinājumus, nevis uzspiest sve�us priek�status. Tu jau�tāji, kāda ir mūsu reliģija, un es tev atbildēju pēc labākās sirdsap�ziņas. Tagad tu pats vari izlemt, kā rīkoties.

�ī saruna kopā ar ba�ām, kas bija māku�as Eragonu iepriek�, tā satrauca jaunekli, ka viņam vairākas dienas bija grūti pievērst nepiecie�amo uzmanību mācībām, pat tad ne, kad Oromiss sāka ierādīt, kā dziedāt augiem, ko Eragons vienmēr bija sapņojis iemācīties.

Eragons saprata, ka arī pa�a piedzīvotais ir licis viņam pie�ņemt skeptiskāku skatījumu uz pasauli; viņ� piekrita daudz kam no tā, ko Oromiss bija teicis. Ta�u kāda būtiska problēma nedeva jauneklim miera ja elfiem bija taisnība, tad maldījās teju visi cilvēki un rūķi, un to Eragonam bija grūti pieņemt. "Tik daudzi nevar kļūdīties," viņ� mēģināja pārliecināt pats sevi.

Kad Jātnieks par savām pārdomām pastāstīja Safirai, viņa atbildēja: Mani, Eragon, tas neskar. Pūki nekad nav ticēju�i aug�stākām varām. Kāpēc mums to darīt, ja brie�i un pārējais medī�jums par augstākām radībām uzskata mūs? Eragons iesmējās. Vienīgais nezaudē saikni ar īstenību, lai padarītu dzīvi sev ērtāku, jo, ja tu to izdarīsi, citiem būs krietni vieglāk maldināt tevi.

Tonakt �aubas pārņēma savā varā Eragona nomoda sapņus, kas kā ievainots lācis svaidījās jaunekļa prātā, izplēsdams jucek�līgus tēlus no atmiņām un savirknēdams tādā murskulī, ka viņ� jutās, it kā būtu nonācis atpakaļ Farthenduras kaujas haosā. Viņ� redzēja Garovu guļam miru�u Horsta mājā, tad vientuļajā smil�akmens alā izdzisu�o Bromu, un, visbeidzot, zālī�u pazinē�jas And�elas seja no�ukstēja: Uzmanies, Argetlam, gaisā virmo nodevība. Un tā nāks no tevis pa�a dzimtas. Sargies, Ēnkāvi!

Tad sarkanās debesis pārsprāga un Eragona acu priek�ā atkal parādījās vīzija ar divām armijām, kuras pirmoreiz viņ� redzēja Beoru kalnos. Kareivju viļņi triecās viens pret otru oran�i dzeltenā laukā, pār kuru skanēja melno vārnu alkatīgie ķērcieni un melnu bultu svilp�ana. Pati zeme likās degam: zaļas liesmas kā zemes atraugas pa brīdim uzvirda no apsvilu�ām iedobēm, kas klāja lauku, pārogļodamas sakropļotos līķus, kurus armijas atstāja pēc sevis. Viņ� izdzirdēja virs galvas milzīga nezvēra rēcienu tas strauji tuv�

Eragons uzsprāga gultā sēdus un sataustīja rūķu kaklarotu, kas dedzināja kaklu. Izmantodams kamzoļa malu, lai pasargātu roku, jauneklis pacēla sudraba veserīti virs ādas, tad palika sē�am un gaidām tumsā. Sirds no pārsteiguma sitās kā negudra. Era�gons juta, kā spēki viņu atstāj, Ganela burvestība centās aizka�vēt kādu, kur� mēģināja pieredzēt Jātnieku un viņa pūķi. Viņam ie�āvās prātā, ka tā ir pa�a Galbatoriksa maģija vai varbūt vainīgs bija kāds no karalim padotajiem burvjiem.

Eragons sarauca pieri. Kad veserī�a metāls bija atdzisis, viņ� izlaida to no plaukstas. Kaut kas nav labi. Tik daudz es saprotu, turklāt saprotu jau kādu laiku un to zina arī Safira. Būdams pārāk satraukts, lai atgrieztos transam līdzīgajā stāvoklī, kas tagad viņam aizstāja miegu, Eragons uzmanīgi, lai nepamodinātu Safiru, izslīdēja no guļamistabas un uzkāpa pa vītņu kāpnēm kabinetā. Tur viņ� pavēra baltā luktura durtiņas un, lai nomie�rinātos, laiku līdz saullēktam pavadīja, lasot vienu no Analīzijas epiem.

Tikko jauneklis bija nolicis vīstokli, cauri atvērumam aus�trumu sienā ielidoja Blagdens un, savicinājis spārnus, nolaidās uz kokgriezumiem rotātā rakstāmgalda stūra. Baltais krauklis cie�i ieskatījās Eragonā ar savām spo�ajām acīm un noķērcās: Wyrda!

Eragons pie�ķieba galvu. Un lai zvaigznes sargā tevi, skolo�tāj Blagden!

Krauklis pielēca tuvāk. Putns nolieca galvu uz sāniem, rejo�i ieklepojās, glu�i kā nokrem�ļotos, tad savā raupjajā balsī noskaitīja:

Pret kaulu kauls, No praula prauls; Ir naidnieks kauts, Un as'nīs strauts.

-�� Ko tas nozīmē? Eragons vaicāja.

Blagdens noskurinājās un atkārtoja pantiņu. Kad Eragons otrreiz lūdza to izskaidrot, putns saboza spalvas, it kā būtu vīlies, un noķērcās: Dēls pēc tēva, abi akli kurmji.

-�� Pagaidi! iesaucās Eragons, izsliedamies kā dzelts. Vai tu zini, kas bija mans tēvs? Vai tu zini?

Blagdens atkal noķērcās tikai tagad izklausījās, ka putns smejas.

Kaut divi vienmēr divi Un viens ir tikai viens, Var viens būt divi.

-�� Nosauc man vārdu, Blagden! Tikai vārdu! Kad krauklis turpināja klusēt, Eragons pastiepās uz putna pusi ar savu prātu, grasīdamies izraut vārdu no putna atmiņām.

Ta�u krauklis izrādījās gana manīgs. Blagdens atvairīja Era�gona mēģinājumu ar savu domu zibsni. Iebrēcies "Wyrda!", putns metās uz priek�u, paķēra no tintnīcas spo�o stikla aizbāzni un, sagrābis guvumu knābī, aizlaidās. Blagdens pagaisa no skatiena, pirms Eragons paguva raidīt tam pakaļ burvestību un notvert blēdi.

Eragons tā nomocījās, mēģinādams atminēt abas kraukļa mīklas, ka jaunekļa pavēdere no piepūles savilkās mezglā. Lai nu ko, bet viņ� nebija gaidījis, ka izdzirdēs kādu pieminam viņa tēvu Elesmērā. Beidzot viņ� nomurmināja: Tā nu tas ir. Es pēcāk atradī�u Blagdenu un izspiedī�u no viņa patiesību. Bet pagaidām� Es būtu muļķis, ja neliktos ne zinis par �iem brī�dinājumiem. Viņ� pielēca kājās un, skrienot lejā pa kāpnēm, ar prātu pamodināja Safiru un izstāstīja, ko bija piedzīvojis naktī.

Sameklējis mazgā�anās kambara skapītī spoguli, pie kura mēdza skūties, Eragons apsēdās starp Safiras priek�ķetnām, lai viņa varētu skatīties pāri plecam un redzēt to, ko redzēja viņ�.

Arjai nepatiks, ka tu viņu vēro, Safira brīdināja.

Man ir jāpārliecinās, ka viņai nekas nedraud.

Safira pieņēma �o paskaidrojumu bez iebildumiem. Kā tu atra�dīsi viņu ? Tu pats stāstīji, ka pēc ieslodzījuma viņa esot izlikusi ap sevi nobūrumus, kas līdzīgi tavai kaklarotai pasargā viņu no pieredzējumiem.

Ja man izdotos pieredzēt tos, kas ir kopā ar viņu, es, vistica�māk, varētu saprast, vai ar Arju viss ir kārtībā. Sakopojis domas, Eragons pievērsās Nasuadas tēlam, pārlaida roku pār spoguli un nomurmināja ierasto vārdu: Sapņacs.

Spogulis iezaigojās, un viss kļuva balts, izņemot deviņus cilvē�kus, kas bija sapulcēju�ies ap neredzamu galdu. Eragons pazina Nasuadu un Vecajo padomes locekļus. Ta�u viņ� nespēja iedomā�ties, kas ir savādā meitenīte apmetnī ar melno kapuci, kas ne soli neatkāpās no Nasuadas. Tas mulsināja jaunekli, jo mags spēja pieredzēt tikai tos cilvēkus, radījumus un lietas, ko reiz jau bija redzējis, ta�u Eragons bija pārliecināts, ka �o bērnu nekad nav skatījis vaigā. Ta�u drīz vien viņ� aizmirsa par meitenīti, jo ierau�dzīja, ka gan vīri, gan Nasuada bija apbruņoju�ies kaujai.

Paklausīsimies, ko viņi runā, Safira ierosināja.

Tikko Eragons mazliet pamainīja burvestību, no spoguļa atskanēja Nasuadas balss: � un apjukums mūs iznīcinās. Mūsu armijai �ī kara laikā var būt tikai viens komandieris. Orin, nolem, kur� tas būs, tikai dari to ātri.

No tuk�uma atskanēja balss, kuras īpa�nieka ķermenis nebija redzams. Kā vēlies; tu vari stāties karaspēka priek�galā.

-�� Bet, Augstība, viņai nav pieredzes!

-�� Gana, Irvin, karalis apsauca runātāju. Viņai ir vairāk pie�redzes karalietās nekā visai Surdai kopā. Un vārdeni ir vienīgais karapulks, kam kaut reizi izdevies uzvarēt kādu no Galbatoriksa armijām. Ja Nasuada būtu surdie�u ģenerālis kas gan būtu savādi, tam man jāpiekrīt -, tu nevilcinoties ieceltu viņu armijas virspavēlnieka amatā. Es labprāt risinā�u jautājumus par varu �ajā valstī, ja tādi radīsies pēc gaidāmās sadursmes, jo tas nozī�mēs, ka es vēl arvien esmu �aisaulē, nevis guļu zem zemes. �obrīd, bīstos, mēs esam nolemti sakāvei, ja līdz nedēļas beigām Hrotgara armija nesasniegs Aberonu, jo pretinieka skaitliskais pārsvars ir pārāk liels. Tā kur palika tas nolādētais vīstoklis par sagādes vezumiem?� Ak, paldies, Arja. Vēl trīs dienas bez�

Pēc tam saruna aizvirzījās par loku stiegru trūkumu un, nesa�skatot tajā neko sev noderīgu, Eragons pārtrauca burvestību. Spogulis noskaidrojās, un pēc mirkļa viņ� vērās pats savā sejā.

Viņa ir dzīva, jauneklis nomurmināja. Ta�u pār atvieglojuma sajūtu gūlās tikko dzirdētā baisā ēna.

Safira paskatījās uz Eragonu. Mēs esam vajadzīgi Surdā.

Tiesa. Kāpēc gan Oromiss mums nepastāstīja par gaidāmo sadursmi ? Viņam vajadzēja par to zināt.

Varbūt viņ� negribēja pārtraukt mācības ?

Satrauktais Eragons sāka prātot, kas vēl svarīgs varētu būt noticis Alagēzijā, par ko viņ� neko nenojauta. Rorans. Sirdī ieduroties vainas dzelksnim, Eragons aptvēra, ka pēdējo reizi par brālēnu domājis pirms vairākām nedēļām, bet tā reize, kad viņ� mēģināja Roranu pieredzēt, bija �ķietami mū�ību tālā pagātnē vēl pa ceļam uz Elesmēru.

Pēc Eragona pavēles spogulis atklāja divus stāvus uz pilnīgi balta fona. Pagāja krietns brīdis, līdz jauneklis labajā pusē stā�vo�ajā vīrietī pazina Roranu. Brālēns bija tērpies garā ceļā nonē�sātās drānās, aiz siksnas viņam bija aizbāzts veseris, seju klāja bieza bārda, un apmātība vaibstos liecināja par izmisumu. Pa kreisi no Rorana stāvēja D�eods. Vīri svaidījās aug�up un lejup, skanot dārdo�ām viļņu �alkām, kas brī�am apslāpēja abu teikto. Pēc brī�a brālēns pagriezās un devās projām cik nu Eragons varēja spriest, pa kuģa klāju, atklājot spogulim vairākus du�us citu kārvahallie�u.

Kur viņi atrodas un kāpēc tur ir arī D�eods ? nesaprata Eragons.

Novirzījis maģijas plūsmu, viņ� uz īsu mirkli pieredzēja Teirmu un nodrebinājās, redzot, ka ostas noliktavas un piestātnes ir nopostījusi uguns, tad Terinsfordu, pēc tam Garova veco saim�niecību un, visbeidzot, Kārvahallu. Tajā mirklī no Eragona lūpām izlauzās ievainota zvēra vaids.

Ciemats bija noslaucīts no zemes virsas.

Itin visas ēkas, pat Horsta varenais nams, bija nodedzinātas līdz zemei. Kārvahallas vietā pie Anoras upes pletās sodrējiem klāts zemes pleķis. Vienīgie miesta iemītnieki bija �etri pelēki, izkāmēju�i vilki, kas klīda pa krāsmatām.

Spogulis izslīdēja Eragonam no rokas un sa�ķīda uz grīdas. Viņ� atspiedās pret Safiru, bet acis svilināja karstas asaras par nu jau uz visiem laikiem zaudētajām mājām. Safira dobji iedūcās un maigi piebikstīja zvīņām klāto zodu Eragona rokai, ietīdama Jātnieku siltā līdzjūtības segā. Es zinu, tev nav viegli, mazais, bet tavi draugi tomēr ir dzivi.

Jauneklis nodrebinājās un tad juta, kā zem saules pinuma savelkas negrozāma lēmuma kamols. Mēs esam biju�i atrauti no pasaules pārak ilgi. Ir pienācis laiks doties projām no Elesmēras un stāties pretī mūsu liktenim, lai kāds tas būtu. Pagaidām Rora�nam nāksies tikt galā vienam, ta�u vārdeniem� vārdeniem mēs varam palīdzēt.

Vai ir pienācis laiks kaujai ? Safira vaicāja, balsī ieskanoties savādai nopietnības notij.

Viņ� saprata, ko pūķis grib jautāt: vai pienācis laiks izaicināt Impēriju uz atklātu cīņu, laiks nogalināt un postīt, cik jaudas, laiks atbrīvot viņu kopīgo naidu, līdz Galbatorikss gulēs miris viņu priek�ā? Vai ir pienācis laiks doties karā, kas ilgs gadu des�mitiem ilgi?

Ir laiks.

Eragons piecu minū�u laikā sakārtoja mantas ceļam. Oromisa dotos seglus viņ� piesprādzēja Safirai, uzsvieda mugurā savas somas un piestiprināja tās pie segliem.

Safira, iepletusi nāsis, papurināja galvu un noteica: Es gaidī�u tevi divcīņu laukumā. Ierēkusies viņa metās lejup no mitekļa platformas, gaisā savicināja zilos spārnus un aiztraucās, teju skardama koku galotnes.

Strauji kā elfs Eragons aizskrēja uz Tialdari namu, kur samek�lēja Oriku rūķis sēdēja iemīļotajā stūrītī un spēlēja rūnas. Oriks sagaidīja draugu ar sirsnīgu uzsitienu pa plecu. Eragon! Ko tu dari �eit tik agrā rīta stundā? Vai tad tev nevajadzēja cīnīties ar Vaniru?

-�� Mēs ar Safiru dodamies projām, Eragons paskaidroja.

Oriks sastinga pavērtu muti, tad piemiedza acis un kļuva

nopietns. Vai ir kādi jaunumi?

-�� Izstāstī�u vēlāk. Vai gribi mums pievienoties?

-�� Uz Surdu? -Jā.

Orika bārdainajai sejai pārslīdēja plats smaids. Mani vaja�dzētu iekalt va�ās, lai es paliktu te viens pats. Es ta�u Elesmērā neko nedaru, tikai kļūstu resnāks un slinkāks. Kāds nieks piedzī�vojumu man noteikti noderētu. Kad mēs dodamies ceļā?

-�� Jo ātrāk, jo labāk. Savāc mantas, un tiekamies pie divcīņu laukuma. Vai tu varētu sarūpēt pārtiku, lai mums abiem pietiktu vienai nedēļai?

-�� Vienai nedēļai? Bet ar ko�

-�� Mēs lidosim ar Safiru.

Orins nobālēja. Eragon, rūķiem augstums diez ko neiet pie sirds. Pat vairāk galīgi neiet. Labāk būtu jāt ar zirgiem, tāpat kā mēs ieradāmies Elesmērā.

Eragons papurināja galvu. Tas aizņemtu pārāk daudz laika. Turklāt lidot Safiras mugurā ir ļoti viegli. Viņa tevi noķertu nagos,

ja tu izveltos no segliem. Oriks kaut ko norūca izskatījās, viņam nav labi ap dū�u un arī Eragona solījums viņu īsti nepārliecina. Izgājis no Tialdari nama, Eragons cauri me�a pilsētai aizsteidzās pie Safiras, lai ar pūķi aizlidotu uz Telnēras krauju.

Nolaidu�ies klajumiņā, viņi ieraudzīja Oromisu, kur� sēdēja, pagriezis Glēdram muguru. �ķita, ka pūķa zvīņu atspīdumi ar tūksto� zelta gaismas lāsumiņiem izgaismo ainavu. Nedz elfs, nedz Glēdrs pat nepakustējās. Noslīdējis no Safiras muguras, Eragons paklanījās. Skolotāj Glēdr. Skolotāj Oromis.

Ierunājās Glēdrs: Jūs esat nolēmu�i atgriezties pie vārdeniem ?

Jā, esam, atbildēja Safira.

Sa�utums par nodevību guva virsroku pār Eragona spēju savaldīties. Kāpēc gan jūs slēpāt no mums patiesību? Vai esat tik cie�i apņēmu�ies aizkavēt mūs Elesmērā, ka jāķeras pie �ādiem zemiskiem trikiem? Vārdeniem kuru katru mirkli uzbruks, bet jūs par to neesat bildu�i ne pu�plēsta vārdiņa!

Kā parasti nesatricināms, Oromiss pavaicāja: Vai vēlaties dzirdēt, kāpēc mēs tā rīkojāmies?

Vēlos turklāt loti, skolotāj, pirms Eragona paguva atbildēt Safira. Un, izmantojot viņu īpa�o saikni, uzrūca savam Jātnie�kam: Esi pieklājīgāks!

-�� Mēs noklusējām ziņas par pēdējiem notikumiem divu iemeslu dēļ. Galvenais vēl pirms deviņām dienām pa�i nezinājām, ka vārdeniem draud uzbrukums. Turklāt arī trīs dienas pēc tam Impērijas karaspēka patiesais lielums, atra�anās vieta, kā arī pār�vieto�anās ātrums palika mums slēpti, jo tikai tad lordam Dātedram izdevās uzlauzt burvestības, ko izmantoja Galbatorikss, lai maldinātu mūsu pieredzējumus.

-�� Tas neizskaidro jūsu klusē�anu. Eragons kļuva pikts. Un man ir vēl viens jautājums kāpēc tad, kad jūs atklājāt, ka vār�deniem draud briesmas, Islanzadi nesauca elfus pie iero�iem? Vai tad mēs neesam sabiedrotie?

-�� Karaliene, Eragon, ir saukusi elfus pie iero�iem. Visā Duvel�denvārdenā atbalsojas kalēju veseru duna, bruņuzābaku �ķinda un �ķir�anās vaimanas. Pirmo reizi pēdējā gadsimta laikā mūsu rase izies no Duveldenvārdenas, lai stātos pretī lielākajam ienaid�niekam. Ir pienākusi stunda, kad elfi atkal iznāks Alagēzijas līdzenumos. Tad Oromiss klusi piebilda: Beidzamajā laikā tu, Eragon, biji izklaidīgāks nekā parasti, un es saprotu, kāpēc. Tagad tev ir jāapzinās, kas notiek tev apkārt. Pasaule prasa, lai tu pievērstu tai visu savu uzmanību.

Eragonu pārņēma kauns, un viņ� spēja vien atvainoties: Pie�dod, skolotāj. Jauneklis atcerējās Blagdena vārdus un atļāvās rūgti pasmaidīt. Es esmu akls kā kurmis.

-�� Tā glu�i nav, Eragon. Par spīti milzīgajiem pienākumiem, kurus esam uzkrāvu�i tavos jaunajos plecos, tu esi turējies godam. Oromiss satraukts pavērās uz mācekli. Tuvākajās dienās mēs gaidām ziņu no Nasuadas, kurā viņa lūdz Islanzadi palīdzību un tavu atgrie�anos pie vārdeniem. Es grasījos tev paziņot par vārdenu nelaimi brīdī, kad �is lūgums sasniegtu Elesmēru, jo tev būtu pietiekami daudz laika, lai tiktu līdz Surdai, pirms tiktu cilāti zobeni. Ja es būtu tev kaut ko pateicis agrāk, tad tavs uzticības zvērests liktu tev pamest mācības un steigties palīgā savai pavēlniecei. �ī iemesla dēļ es un Islanzadi turējām mēli aiz zobiem.

-�� Manām apmācībām nebūs nekādas jēgas, ja vārdenus iznī�cinās.

-�� Taisnība. Ta�u tu vari izrādīties vienīgais cilvēks, kur� spēs pasargāt viņus no iznīcības, jo pastāv iespēja ne pārāk liela, tomēr tāpēc ne mazāk briesmīga -, ka kaujas laukā atradīsies arī Galbatorikss. Mūsu karavīri nepagūs ierasties palīgā vārdeniem ir krietni par vēlu, bet tas nozīmē: ja Galbatorikss patie�ām ir devies karā, tev nāksies stāties viņam pretī vienatnē, bez mūsu burvju aizsardzības. �ajos apstākļos likās svarīgi, lai tava apmā�cība turpinātos pēc iespējas ilgāk.

Vienā acumirklī Eragona dusmas pagaisa, un to vietā nāca auksta, skarba un brutāli lieti�ķa apjēgsme par to, kāpēc Oro�misam bija jāklusē. Tik draudīgās situācijās kā �ī personiskajām jūtām nebija nekādas nozīmes. Mierīgā balsī jauneklis atzina: Tev ir taisnība. Mans uzticības zvērests liktu man rūpēties par

Nasuadas un vārdenu dro�ību. Tiesa, es neesmu gatavs stāties pretī Galbatoriksam. Vēl neesmu.

-�� Es ieteiktu rīkoties �ādi, Oromiss sacīja, ja Galbatorikss parādīsies kaujas laukā, dari visu iespējamo, lai novērstu viņa uzmanību no vārdeniem, līdz iz�ķirsies cīņas liktenis, un izvairies no tie�as divcīņas ar karali. Pirms jūs dodaties ceļā, es gribu, lai apsolāt kādu lietu: proti, ka jūs ar Safiru, kad notikumi to ļaus, atgriezīsieties �eit, lai pabeigtu apmācības, jo jums vēl jāapgūst ļoti daudz.

Mēs atgriezīsimies, senvalodā apsolīja Safira, pārvērzdama �os vienkār�os vārdus nepārkāpjamā zvērestā.

-�� Mēs atgriezīsimies, Eragons atkārtoja, apzīmogojot abu likteni.

Gandarīts par saņemto solījumu, Oromiss pasniedzās pēc sar�kana iz�ūta maisiņa un atvilka tā auklas. Nojauzdams, ka tev būs jādodas projām, esmu sagatavojis tev, Eragon, trīs dāvanas. Vispirms elfs no maisiņa izvilka sudraba bla�ķi. Te ir ar manām burvestībām uzlabots fēlnirvs. �ī dzira atjaunos tev spēkus, kad nekas cits vairs nelīdzēs, turklāt var izrādīties, ka dzēriens tev noder arī citos apstākļos. Lieto �o fēlnirvu prātīgi es paguvu pagatavot vien da�us malkus burvju �ķidruma.

Pasniedzis bla�ķi Eragonam, Oromiss izņēma no maisiņa garu, melni zilu zobena jostu. Pasvārstījis to rokās, jauneklis nosprieda, ka josta ir neparasti bieza un smaga. To greznoja liānu vīteņu rakstā izausti pavedieni. Oromisa iedro�ināts, Eragons pavilka lentīti jostas galā. Kad jostas vidus paslīdēja sāņus, atklājot div�padsmit dimantus, katru apmēram collu diametrā, Eragonam aizrāvās elpa. �etri dimanti bija caurspīdīgi, �etri melni, bet pārējie krāsaini: sarkans, zils, dzeltens un brūns. Pirmajos sau�les staros tie zaigoja auksti un spo�i kā ledus, mezdami daudzkrā�sainas atblāzmas uz Eragona plaukstām.

-�� Skolotāj� Jauneklis papurināja galvu, krietnu brīdi nespē�dams izdvest ne vārda. Vai ir dro�i ko tādu uzticēt man?

-�� Sargā to labi, lai nevienam nerastos kārdinājums jostu nozagt. Tā savulaik piederēja Belotam Viedajam tu par viņu lasīji atmiņās par Tumsas gada notikumiem un tiek uzskatīta par vienu no Jātnieku lielākajiem dārgumiem. �ie ir vērtīgākie dārgakmeņi, ko Jātnieki visos savas pastāvē�anas gados spēju�i sameklēt. Da�us mēs iemainījām no rūķiem. Citus ieguvām kaujā vai izrakām no zemes pa�i. Akmeņiem nav maģiska spēka, ta�u tu vari tos izmantot kā savas enerģijas glabātavu, lai vajadzības gadī�jumā tev būtu iespēja pasmelties no �īs rezerves. �ī josta kopā ar Zaroka spala pogā iestrādāto rubīnu ļaus tev uzkrāt pietiekamu dau�dzumu enerģijas, lai kaujas laikā, izmantojot burvestības vai pat stājoties pretī ienaidnieka burvjiem, tu pārāk nenokausētu sevi.

Pa�u pēdējo Oromiss izvilka ne pārāk resnu vīstoklīti, kas bija paslēpts koksnes futrālī ar reljefu Menojas koka attēlu. Atri�tinājis loksni, Eragons saprata, ka tas ir dzejolis, ko viņ� nolasīja Agaeti Blodhren laikā. Tas bija pārrakstīts Oromisa izsmalcināti kaligrāfiskajā rokrakstā un ilustrēts ar elfa izcilajiem tintes glez�nojumiem. Katras �etrrindes pirmo zīmi veidoja uzgleznotu augu un dzīvnieku savijums, bet vārdu kolonnas un attēlus ierāmēja smalki spirālveida raksti.

-��� Man likās, Oromiss noteica, ka tu labprāt paglabātu vienu dzejoļa norakstu pie sevis.

Eragons stāvēja ar divpadsmit neaptverami vērtīgajiem dimantiem vienā rokā un Oromisa vīstokli otrā un saprata, ka dzejolis viņam �ķiet krietni dārgāks par jostu. Jauneklis paklanī�jās; pateicības jūtu pārpilnība ļāva Eragonam pateikt vien divus vienkār�us vārdus: Paldies, skolotāj.

Tad Oromiss pārsteidza Eragonu, aizsākdams elfu tradicio�nālo sveicienu un tādējādi izrādīdams īpa�u godu savam mācek�lim: Lai veiksme smaida pār tevi!

-�� Lai zvaigznes sargā tevi.

-�� Un lai miers iemājo tavā sirdī, pabeidza elfs ar sudrabaina�jiem matiem. Tad viņ� atkārtoja �o pa�u rituālu ar Safiru. Tagad lidojiet ātri kā ziemeļu vēj� un ziniet, ka jūs abi Safira Spo�zvīņe un Eragons Ēnkāvis nesat līdzi Oromisa, Trandurina nama pēdējās atvases, pazīstama arī kā Sērojo�ā Zintnieka un Veselā Kropļa, svētību.

Un arī manējo, piebilda Glēdrs. Pastiepis kaklu, pūķis ar degungalu pieskārās Safiras degungalam. Viņa zelta acis uzmir�dzēja kā gailo�u ogļu atvari. Gādā par savu sirdi, Safira. Safira par atbildi dobji iedūcās.

Viņi visi vēlreiz sirsnīgi atvadījās. Safira pacēlās virs Duveldenvārdenas biezokņiem, un Oromiss ar Glēdru uz kraujas malas saruka arvien mazāki. Par spīti Elesmērā piedzīvotajām grūtībām, Eragons zināja, ka viņam pietrūks elfu, jo �eit viņ� pirmo reizi kop� bēg�anas no Palankāra ielejas bija atkal juties kā mājās.

"Es dodos projām no �īs me�a pilsētas kā glu�i cits cilvēks," viņ� nodomāja un, cie�āk pieķēries Safirai, aizvēra acis.

Pirms satikt Oriku, viņi piestāja vēl vienā vietā Tialdari namā. Safira uzmanīgi nolaidās ie�ogotajā dārzā, lai ar asti vai ķetnām nenolauztu kādu retu puķi. Negaidīdams, kad pūķis pietupsies, Eragons nolēca zemē. Vēl pirms neilga laika �āda pārgal�vība būtu beigusies ar savainojumu vai asām sāpēm mugurā.

No nama iznāca kāds elfs, pieskārās lūpām ar īk�ķi un rādītāj�pirkstu un apvaicājās, kā var pakalpot. Eragons lūdza audienci pie Islanzadi. Lūdzu, pagaidi �eit, Sidrabroci, elfs sacīja.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad no Tialdari nama dziļumiem parādījās pati karaliene. Viņas sarkanā tunika atgādināja asins lāsi starp balti tērptajiem elfu augstmaņiem un galma dāmām, kas viņu pavadīja. Sasveicinājusies atbilsto�i etiķetei, Islanzadi sacīja: Oromiss man pavēstīja par tavu vēlmi doties projām no Elesmēras. Man jūsu aizlido�ana liekas pārsteidzīga, tomēr neviens nevar pretoties likteņa gribai.

-�� Nē, Jūsu Augstība� Jūsu Augstība, pirms do�anās projām no Elesmēras mēs atnācām jums pateikties. Jūs bijāt ļoti laipna, tāpēc sakām paldies jums un jūsu namam par drānām, mitekli un dieni�ķo maizi. Mēs esam jūsu parādnieki.

-�� Par parādiem, Jātniek, nevar būt ne runas. Mēs tikai atmak�sājām niecīgu daļiņu no tā, kas pienācās jums un pūķiem par mūsu no�ēlojamo nespēju rīkoties Kritiena laikā. Tomēr esmu ganda�rīta, ka novērtējat mūsu viesmīlību. Karaliene uz brīdi apklusa. Kad nonāksiet Surdā, nododiet manus karaliskos sveicienus lēdijai Nasuadai un karalim Orinam un dariet viņiem zināmu, ka mūsu karaspēks drīzumā uzbruks Impērijas ziemeļiem. Ja mums uzsmaidīs veiksme, pārsteigsim Galbatoriksu nesagatavotu un ar laiku sa�ķelsim viņa armiju uz pusēm.

-�� Kā pavēlat!

-�� Tāpat jums ir jāzina, ka esmu nosūtījusi divpadsmit mūsu labākos zintniekus uz Surdu. Ja tu vēl būsi dzīvs, kad viņi iera�dīsies Aberonā, elfu burvji stāsies tavā pkkļautībā un darīs visu iespējamo, lai dienu un nakti pasargātu tevi no briesmām.

-�� Paldies, Jūsu Augstība!

Islanzadi pastiepa roku, un viens no elfu augstmaņiem pasnie�dza viņai seklu, vienkār�u koka kasti. Oromiss tev jau pasniedza savas dāvanas, tagad pienākusi mana kārta. Lai tās tev atgādina par laiku, ko pavadīji kopā ar mums zem tum�ajām priedēm. Viņa atvēra kasti tajā, guldīts uz samta, atradās gar�, tum�s, izliekts loks ar savītiem galiem. Loka rokas balstu un plecus rotāja sudraba plāksnītes ar kizila lapu gravējumu. Līdzās.ierocim atradās bultu maks ar jaunām bultām, ko greznoja baltas gulbja spalvas. Tagad, kad esi ieguvis mūsu spēku, tev pienākas viens no mūsu lokiem. Es pati to izdziedāju no īves. Stiegra nekad nepārtrūks. Un, kamēr vien tu izmantosi �īs bultas, tev būs grūti netrāpīt mērķim pat brāzmainā vējā.

Eragonu kārtējo reizi pārsteidza elfu dāsnums. Jauneklis paklanījās. Ko gan es varu teikt, Jūsu Augstība? Tas, ka jūs uzticat man savu roku darinājumu, man ir milzīgs gods.

Islanzadi pamāja, it kā piekristu viņam, tad pagāja pāris soļu viņam garām un sacīja: Safira, tev es nekādas dāvanas neatnesu, jo nespēju iedomāties, kas tev varētu noderēt, bet, ja Elesmērā ir jel kas, ko tu vēlies, saki un tu to saņemsi.

Pūķiem, Safira atbildēja, nav nepiecie�amas mantas, lai viņi justos laimīgi. Kam gan mums dārgumi, ja mūsu āda ir krā�ņāka par jebkuru bagātību krātuvi? Nē, man ir gana ar laipnību, ko jūs izrādījāt Eragonam.

Islanzadi novēlēja viņiem laimīgu ceļu. Tad karaliene pagrie�zās un, sarkanajam apmetnim uzplandot, devās projām no dārza. Pie ieejas namā viņa apstājās un sacīja: Ak jā, Eragon?

-�� Jā, Jūsu Augstība!

-�� Kad tu satiksi Arju, lūdzu, nodod viņai, ka ļoti viņu mīlu un ka Elesmērā viņas ļoti pietrūkst. Vārdi izskanēja stīvi un oficiāli. Nesagaidījusi atbildi, karaliene kopā ar elfu augstmaņiem un galma dāmām izgāja no dārza un pazuda starp ēnainajiem kokiem, kas norobe�oja Tialdari nama iek�telpas.

Safirai bija vajadzīga nepilna minūte, lai aiznestu Eragonu līdz divcīņu laukumam, kura malā uz milzīga mantu saiņa sēdēja Oriks pikti sarauktu pieri, mētādams savu kaujas cirvi no rokas rokā. Bija jau laiks, rūķis norūca. Viņ� piecēlās un aizslidināja iero�a kātu aiz siksnas. Eragons atvainojās par aizkavē�anos, tad uzsēja Orika ne�ļavu aiz segliem. Rūķis paskatījās uz Safiras muguru, kas slējās augstu pār viņa galvu. Un kā, pie Morgotala melnās bārdas, es tik�u tur aug�ā? Tu, Safira, esi gludāka par visgludāko akmeni.

�ādi, pūķis atbildēja, nogūlās uz vēdera un pastiepa pakaļkāju uz priek�u, cik tālu tā sniedzās, izveidodams mezglainu pakā�pienu. Ar skaļu nopūtu uzrausies uz pūķa kājas, Oriks rāpās pa to augstāk. Safira iesprauslojās, un no viņas nāsīm iz�āvās sīkas liesmu mēlītes. Pasteidzies man kut!

Uz Safiras gurna veidotās "plakankalnes" Oriks mirkli atvilka elpu, tad pārcēla vienu kāju otrpus pūķa muguras dzelk�ņiem un uzmanīgi aizgāja līdz segliem. Viņ� paplik�ķināja pa vienu no ziloņkaula krāsas dzelk�ņiem sev starp kājām un noteica: �is būtu izcilākais veids, kā zaudēt savu vīrie�a mantību.

Eragons pasmaidīja. Tikai nepaslīdi. Kad Oriks apsēdās seglu priek�pusē, Eragons uzkāpa Safirai mugurā un iekārtojās aiz rūķa. Lai Oriks varētu noturēties seglos, kad pūķis pagrieztos vai mestu gaisā kūleni, Eragons izvilka garākas auklas un lika rūķim iemaukt tajās kājas.

Safira piecēlās pilnā augumā, Oriks nozvārojās, tad sagrāba dzelksni, kas slējās viņam priek�ā. Brrr! Eragon, neļauj man vērt vaļā acis, kamēr esam gaisā, citādi, baidos, man sametīsies nelāga dū�a. �itā ir viena nedabiska lieta. Rūķi nav paredzēti jā�anai pūķu mugurā. Nekas tāds nekad nav noticis.

Nekad?

Oriks, neizdvesdams ne skaņas, tikai papurināja galvu.

Elfi lielākos un mazākos pulciņos lēni iznāca no Duveldenvārdenas un sastājās gar lauka malu, nopietnām sejām vērodami, kā Safira paceļ caurspīdīgos spārnus, lai paceltos gaisā.

Juzdams, kā zem kājām saspringst pūķa varenie muskuļi, Eragons cie�āk satvēra seglu siksnas. Pēc īsa ieskrējiena Safira uz�āvās zilajās debesīs, strauji un spēcīgi vēzēdama spārnus, lai paceltos virs milzīgo koku galotnēm. Viņa apmeta vairākus lokus, celdamās arvien aug�up, līdz sasniedza lidojumam piemērotāko augstumu, tad pagriezās uz dienvidiem, uz Hadaraka tuksne�a pusi.

Kaut gan Eragonam ausīs skaļi kauca vēj�, viņ� saklausīja, kā Elesmērā atskan skaidras sievietes balss dziedāta dziesma, glu�i kā toreiz, kad viņi ieradās prie�u pilsētā. Viņa dziedāja:

Projām, projām, tev jālido projām Pāri kalniem un lejām Uz tāltālām zemēm. Projām, projām, tev jālido projām, Lai neatgrieztos pie manis.

Zili melni viļņi �ūpojās zem "Pūķa spārna", ik pa brīdim uzsviezdami kuģi augstu gaisā. Tur tas mirkli sastinga putu klātā ūdens blāķa draudīgajā virsotnē, lai drīz sagāz�tos uz priek�u un pa viļņa muguru trauktos lejup melnajā, miklajā aizā. Dzeļo�as miglas grīstes plandījās dzestrajā gaisā, bet vēj� vaidēja un kauca kā milzīgs apsēsts spoks.

Rorans stāvēja, sagrābis klāja labās puses margas, un vēma, noliecies pār kuģa bortu; vētra no kuņģa vairs spēja izspiest vien skābenu �ulti. Viņ� bija lepojies, ka uz Klovisa bar�ām jūras sli�mība ne reizes nepiemetās, ta�u vētra, no kuras viņi mēģināja aizbēgt, bija tik stipra, ka pat Utara vīri visi kā viens sālī un darvā līdz kaulam mērcēti ar grūtībām spēja paturēt izdzerto viskiju sevī.

Roranam likās, ka viņam starp lāpstiņām trāpījusi vai puse aisberga, kad milzīgs vilnis, sitoties pret kuģa sāniem, pār�ļāca klājam ūdens kalnu, kas pēc tam nozuda novades lūkās un tālāk putojo�ajā, pinkainajā, piktajā okeānā, no kura bija nācis. Ar nosalu�ajiem pirkstiem, kas kustējās neveikli kā koka gabali, viņ� izslaucīja no acīm sāļo ūdeni un, piemiedzis tās, paskatījās uz apvārsni tintes melnumā aiz kuģa pakaļgala.

Varbūt vētra nojauks mūsu pēdas. Kop� brī�a, kad viņi pabrauca garām Dzelzs klintīm un aplieca ragu, ko D�eods nosauca par Edur Carthungavē, bet Utars dēvēja par Ratbara piesi, "Pūķa spārnam" pakaļ dzinās trīs korvetes ar melnām burām. Kores asteskauls, ko neteiksi, pasmīnēdams zemesragu raksturoja Utars. Sekotāju kuģi bija ātrāki par "Pūķa spārnu", kuru smag�nēju darīja ciematnieku pulks un viņu mantas, tāpēc tie drīz vien panāca tirdzniecības kuģi un pāris rei�u nobēra pār to bultu krusu. Ļaunākais bija tas, ka lielākajā korvetē, �ķiet, atradās burvis, jo no tās �autās bultas bija pārpasaulīgi precīzas tās pār��ķēla virves, sabojāja ballistas un ieķīlēja vin�as. Uzbrukumi lika

Roranam noprast, ka Impērija ir atmetusi domu par viņa sagūstī��anu un tagad darīs visu iespējamo, lai viņ� neatrastu patvērumu pie vārdeniem. Viņ� jau gatavoja kārvahallie�us abordā�as atvai�rī�anai, kad mākoņi virs galvas satumsa draudīgi violeti, sāka gāzties pātagojo�s lietus, bet no ziemeļrietumiem viņus panāca plēsonīga vētra. �obrīd Utars bija iegriezis "Pūķa spārnu" �ķēr�sām vējam viņi devās uz Dienvidu salām, kur kapteinis cerēja izbēgt no vajātājiem Beirlendas sēkļu ūfl lī�u labirintā.

Starp diviem ducīgiem negaisa mākoņiem aiz�āvās horizon�tāla zibens �autra, uz mirkli pārvērzdama pasauli bāla marmora cilnī, bet tad visam atkal uzgūlās tumsa. Katrs �ilbino�ais zibens uzliesmojums atstāja Rorana skatienā nekustīgu ainu, kas tur pulsēja vēl krietnu brīdi pēc tam, kad �autru bija aprijusi nakts.

Tad debesis pārcirta nākamā zibens pātaga un Rorans redzēja glu�i kā melnbaltu gleznojumu virknē kā bezānburas stenga sagriezās, nokrak�ķēja un iegāzās bangojo�ajā jūrā pa kreisi no kuģa. Pagrābis glāb�anas trosi, Rorans aizvilkās līdz kvarterklājam un kopā ar Bondenu sāka cirst tauvas, kas vēl arvien saistīja stengu ar "Pūķa spārnu", novelkot kuģa priek�galu uz leju. Pār�cirstās virves aiz�āvās gaisā, locīdamās kā �ūskas.

Kad tas bija paveikts, Rorans noslīga uz klāja, labo roku ieāķējis margapmalē, lai noturētos vietā, kad kuģis traucās divdesmit� trīsdesmit pēdu lejup starp viļņiem. Pāri augumam pārvēlās kār�tējais ūdens vāls, izdzīdams pēdējo siltumu no kauliem. Jaunekļa ķermeni sāka kratīt nevaldāmi drebuļi.

Neļauj man te nomirt, viņ� lūdzās, lai gan nezināja, pie kā īsti ar �o lūgumu vēr�as. Ne �ajos ne�ēlīgajos viļņos. Mans mērķis vēl nav sasniegts. Tajā garajā naktī jauneklis glābās atmiņās par Katrīnu, smeldamies tajās mierinājumu, kad likās, ka pārguru�o ķermeni draud atstāt pēdējā cerība.

Vētra ilga divas pilnas dienas un norima, kad nakts sāka griez�ties uz rīta pusi. Nākamais rīts pienāca ar blāvi zaļganu saullēktu, skaidrām debesīm un trim melnām burām pie apvār�ņa ziemeļ�pusē. Dienvidrietumos varēja saskatīt dūmakā tīto Beirlendas apveidu, kas dusēja zem mākoņu kroņa apvīta milzu kalna.

Rorans, D�eods un Utars sanāca mazajā priek�gala kajītē pla�ā kapteiņa kajīte bija atvēlēta sirdzējiem. Utars izritināja uz galda karti un norādīja uz punktu virs Beirlendas. Mēs pa�laik atrodamies �eit, viņ� paskaidroja. Tad viņ� paņēma lielāku karti, kas attēloja visu Alagēzijas krasta līniju, un pielika pirkstu pie D�ietas upes grīvas. Un te mums vajadzētu nokļūt, jo pārtikas līdz Rīvstounai nepietiks. Tiesa, kā turp nokļūt, izvairoties no vajātājiem, es nezinu. Ar salauztu bezānmastu tās nolāpītās korvetes mūs panāks rīt ap pusdienlaiku vai vēlākais pret vakaru, ja mums izdosies labi nostrādāt ar burām.

-Vai mēs spētu uzstādīt rezerves mastu? D�eods vaicāja. Parasti uz tik lieliem kuģiem tādi ir, lai veiktu nepiecie�amos remontdarbus.

Utars paraustīja plecus. Tas būtu iespējams, ja vien starp mums būtu kārtīgs kuģa namdaris. Ņemot vērā, ka tāda starp mums nav, es negribētu, lai kāds nepieredzējis cilvēks mēģina uzsliet mastu, tas var nogāzties uz klāja un kādu savainot.

Tad ierunājās Rorans: Ja nebūtu jābaidās no burvja vai burv�jiem, es ieteiktu sagaidīt korvetes un doties pret viņiem tuvcīņā, jo uz �ī kuģa ir krietni vairāk ļau�u nekā korve�u apkalpēs. Tomēr �ajos apstākļos es vairītos no kaujas. Pastāv liela iespēja, ka mēs negūsim virsroku galu galā bez pēdām ir izgaisu�i tik daudzi kuģi, kas devu�ies palīgā vārdeniem.

Utars krekstēdams uzvilka apli apkārt viņu pa�reizējai atra�a�nās vietai. Tik tālu mēs varētu aizbūrāt līdz rītdienas vakaram, pieņemot, ka saglabājas mums labvēlīgs vēj�. Mēs, ja vēlētos, varētu izkāpt krastā vai nu Beirlendā, vai Nijā, ta�u es �aubos, vai tas mums kaut kā līdzētu. Tās būtu kā lamatas. Tur mūs viegli nomedītu vai nu korve�u kareivji, vai razaki, vai pats Galbatorikss.

Rorans sarauca pieri, prātodams par bēgļu iespējām. Kauja ar korvetēm likās neizbēgama.

Vairākas minūtes kajītē valdīja klusums, kurā bija dzirdami tikai viļņu �ļaksti pret kuģa sāniem. Tad D�eods uzlika pirkstu uz punkta kartē starp Beirlendu un Niju, paskatījās uz Utaru un iejautājās: Un kā ar Kuiļa Aci?

Roranam par lielu pārsteigumu rētu klātais jūrasbraucējs nobālēja. Es to neuzņem�os, D�eod, nekad mū�ā. Es drīzāk stā��os pretī korve�u vīriem un mir�u atklātā jūrā, nevis do�os uz to nolādēto vietu. Tur nebūtībā ir aizrauts divreiz vairāk kuģu nekā visā Galbatoriksa flotē.

-�� Es atminos lasījis, D�eods iebilda, atlaizdamies dziļāk krēslā, ka paisuma un bēguma pīķī to var �ķērsot pilnīgi dro�i. Vai tad tā nav?

Ļoti negribīgi Utars atzina: Tiesa. Ta�u Acs ir tik plata, ka �ķērsojums jāsāk tie�i pareizajā laikā, lai neaizietu bojā. Un mums tas būs teju neiespējami, lai vienlaikus izbēgtu no korvetēm.

-�� Toties, ja mums tas izdotos, D�eods uzstāja, ja mums izdotos uzsākt �ķērsojumu tie�i laikā, korvetes aizietu bojā vai ja viņi zaudētu dū�u būtu spiestas apbraukt Niju. Tad mums būtu gana laika, lai paslēptos kaut kur Beirlendas krastos.

-�� Pārāk daudz "ja"� Ja kāds no �iem "ja" nepiepildīsies, mēs barosim zivis jūras dibenā.

-�� Liecies mierā, Utar, bailes nomāc tavu veselo saprātu. Atzīstu, tas, ko es piedāvāju, ir bīstami, ta�u ne bīstamāk par bēg�anu no Teirmas. Vai tu ap�aubi savu spēju �ķērsot �aurumu? Vai tev pietrūkst dū�as?

Utars sakrustoja kailās rokas uz krūtīm. Tu, D�eod, nez vai esi redzējis Kuiļa Aci, ko?

-�� Es melotu, ja teiktu, ka esmu.

-�� Nav jau tā, ka man trūktu vīra dū�as, ta�u Acs ir kas pārcilvēcīgs; salīdzinājumā ar to mūsu lielākie kuģi ir kā skaidas, mūsu di�ākās ēkas kā leļļu namiņi. Mēģinājums �ķērsot to līdzinātos mēģinājumam aizbēgt no lavīnas kalnos; mums tas var izdoties, bet tikpat labi mūs var samalt putekļos.

-�� Kas, Rorans jautāja, ir Kuiļa Acs?

-�� Visu aprijo�a okeāna rīkle, Utars noskaldīja.

D�eods mierīgākā balsī piebilda: Tas, Roran, ir ūdens vir�pulis, kas veidojas, starp Beirlendu un Niju saduroties paisuma vai bēguma straumēm. Starp bēgumu un paisumu Acs grie�as no ziemeļiem uz rietumiem. Starp paisumu un bēgumu tā grie�as no ziemeļiem uz austrumiem.

-�� Tas neizklausās pārāk bīstami.

Utars papurināja galvu tik nikni, ka bize kā pātaga uz�āva pa vēju aprauto kaklu, un iesmējās. Ne pārāk bīstami, ko tu neteiksi! Ha!

-�� Tas, ko tu nespēj iedomāties, D�eods turpināja, ir atvara lielums. Parasti Acs vidus diametrs ir kāda līga, bet virpuļa malas var sniegties desmit piecpadsmit jūd�u platumā. Kuģis, kam nepa�veicas un ko Acs ierauj sevī, tiek novilkts dzelmē un sa�ķaidīts pret zemūdens klintīm. Atlūzas bie�i tiek izskalotas abu salu pludmalēs.

-�� Vai kādam ienāks prātā, ka mēs varētu izvēlēties �o ceļu? Rorans gribēja zināt.

-��� Neienāks gan, un tam ir acīmredzams iemesls, Utars norūca. D�eods tikmēr papurināja galvu.

-�� Vai pastāv iespēja, ka mums tomēr izdotos �ķērsot Aci?

-�� Mēģināt to būtu pēdējā muļķība.

Rorans pamāja. Utar, es saprotu, ka tevi �ī iespēja īsti nevi�lina, ta�u mums nav daudz variantu. Es neesmu jūrnieks, tāpēc man ir jāpaļaujas uz tavu spriedumu: vai mēs varam �ķērsot Aci?

Kapteinis mirkli vilcinājās. Varbūt varam, varbūt ne. Ir jābūt galīgi trakam, lai pie tā briesmoņa piebrauktu tuvāk par piecām jūdzēm.

Izvilcis veseri, Rorans ieblieza pa galdu, atstādams tajā puscollu dziļu robu. Tad es bū�u galīgi traks! Viņ� izturēja Utara skatienu, līdz kapteinis nepatikā novērsās. Vai man jāatgādina, ka mēs esam nokļuvu�i tik tālu, jo darām to, ko, pēc drūvīgu vaimandieniņu domām, nav iespējams vai vismaz nevajadzētu darīt. Mēs, kārvahallie�i, uzdro�inājāmies pamest savas mājas un pāriet Kori. D�eods uzdro�inājās iedomāties, ka ir iespējams nozagt "Pūķa spārnu". Kāda, Utar, ir tava uzdro�inā�anās? Ja mēs metīsim izaicinājumu Acij un izdzīvosim, lai pavēstītu par to Alagēzijai, tevi paaud�u paaudzēs daudzinās par vienu no di�āka�jiem jūrasbraucējiem �īs zemes vēsturē. Tagad atbildi man, tikai atbildi patiesi: vai to ir iespējams izdarīt?

Utars pārbrauca ar plaukstu sejai. Pēc mirkļa viņ� ierunājās klusā balsī, it kā Rorana vārdi būtu liku�i viņam atmest bravū�rīgo spītē�anos. Es nezinu, Di�veseri� Ja mēs gaidīsim, lai Acs aprimst, korvetes vai* izrādīties pārāk tuvu, tātad ja izglābsimies mēs, izglābsies arī viņi. Un, ja norims vēj�, straume mūs sagrābs un mēs nespēsim izrauties no virpuļa.

Vai tu kā kapteinis vēlies to mēģināt? Nedz D�eods, nedz es mēs nevaram uzņemties "Pūķa spārna" vadī�anu tavā vietā.

Krietnu brīdi Utars, salicis plaukstas vienu uz otras, pētīja kartes. Viņ� novilka pāris līniju no viņu pa�reizējās atra�anās vietas un, sarakstījis Roranam nesaprotamus skaitļus stabiņos, veica kaut kādus aprēķinus. Beidzot viņ� sacīja: Es baidos, ka mēs dodamies nāvē, bet, jā, es darī�u visu, ko spēju, lai mēs tiktu pāri Acij sveiki un veseli.

Rorans gandarīts nolika veseri uz galda. Lai nu tā būtu.

Dienas gaitā korvetes arvien tuvojās "Pūķa spārnam". Kad vien iespējams, Rorans vēroja Impērijas karakuģus, uztraukdamies, ka tie varētu pietuvoties bēgļiem pietie�kami tuvu, lai uzbruktu, pirms "Pūķa spārns" sasniegtu Aci. Ta�u izskatījās, ka Utaram izdosies saglabāt pietiekamu attālumu no vajātājiem, vismaz tik ilgi, lai uzsāktu pārdro�o manevru.

Izpildot Utara pavēli, Rorans un pārējie ciematnieki sakārtoja kuģi pēc vētras un sagatavoja to gaidāmajam pārbaudījumam. Līdz tumsai darbi bija pabeigti, un bēgļi izdzēsa visus lukturus uz klāja, tā cerot novērst Impērijas jūrnieku uzmanību no "Pūķa spārna" mērķa. �ī mazā viltība izdevās, jo, kad uzlēca saule, Rorans ieraudzīja, ka korvetes novirzīju�ās apmēram jūdzi uz ziemeļrietumiem, tomēr ātrie karakuģi drīz vien atguva iekavēto.

Vēlāk tajā rītā Rorans uzrāpās mastā un ierausās masta grozā krietnas simt trīsdesmit pēdas virs klāja no turienes cilvēki izskatījās ne lielāki par mazo pirkstiņu. Ūdens un debesis, "Pūķa spārnam" svaidoties viļņos, likās draudīgi �ūpojamies ap viņu.

Rorans pielika pie acs līdzpaņemto tālskati un brīdi regulēja, līdz varēja skaidri saskatīt korvetes, kas atradās nepilnas �etras jūdzes aiz muguras un tuvojās straujāk, nekā viņam būtu gribē�jies. "Viņi laikam ir sapratu�i, ko grasāmies darīt," viņ� nodo�māja. Pagriezis tālskati pretējā virzienā, Rorans sāka pētīt okeāna virsmu, cerēdams ieraudzīt kādas Kuiļa Acs pazīmes. Viņ� apstā�jās, pamanījis salas lieluma putu apli, kas griezās no ziemeļiem uz austrumiem. "Mēs esam nokavēju�i," viņ� nodomāja, vēderam bailēs saraujoties. Paisums jau bija beidzies, un, ūdenim atplūstot no sauszemes, Kuiļa Acs pieņēmās ātrumā un spēkā. Rorans pavērsa tālskati lejup, pāri masta groza malai, un ieraudzīja, ka mezglainā virve, ko Utars bija piesējis kuģa aizmugurē pie labā borta, lai noteiktu, kad "Pūķa spārns" nonāks virpuļa darbības laukā tā �obrīd peldēja līdzās kuģim, nevis aiz tā kā iepriek�.

Vienīgā mazā priek�rocība viņi traucās Acs straumes virzienā, nevis pretī tai. Ja būtu otrādi, viņiem atliktu tikai viens gaidīt, kad bēgums beigsies un sāksies paisums.

Rorans dzirdēja, kā lejā Utars sauc ciematniekus pie airiem. Vēl pēc mirkļa "Pūķa spārna" sānos parādījās divas rindas kār�u, kas lika kuģim izskatīties kā milzīgam ūdensmērītājam. Atskanot vēr�ādas bungu sitienam, ko ar saucienu papildināja Bondens, kuram bija uzticēts uzturēt airē�anas ritmu, airi �āvās uz priek�u, ienira zaļajā ūdenī un tad atkal pacēlās virs okeāna virsmas, atstādami aiz sevis baltu, sakultu putu pēdas. "Pūķa spārns" uzņēma ātrumu, tagad traucoties straujāk par korvetēm, kuras vēl atradās ārpus Acs ietekmes.

Rorans baisā apbrīnā vēroja izrādi, kas norisinājās viņa acu priek�ā. Teju svarīgākais "lugas" elements, no kura atkarīgs iespējamais iznākums, bija laiks. Kaut arī viņi iebrauca virpulī par vēlu, vai "Pūķa spārns", liekot lietā gan airus, gan buras, būs gana ātrs, lai �ķērsotu Aci? Un vai korvetēm arī to komandas bija ķēru�ās pie airiem izdosies samazināt attālumu līdz bēg�ļiem, lai nodro�inātu savu izglāb�anos? Viņ� to neprata noteikt. Dārdo�ās bungas likās skaitām minūtes; Rorans spilgti izjuta katru garām skrieno�o mirkli.

Jauneklim par lielu pārsteigumu, uz groza malas pēk�ņi parā�dījās roka, bet aiz tās arī Baldora seja. Kalēja dēls paskatījās uz viņu un teica: Padod, lūdzu, roku! Citādi es tūlīt novel�os atpa�kaļ lejā.

Rorans sasprindzināja augumu un palīdzēja Baldoram ieraus�ties grozā. Kalēja dēls pasniedza viņam sausiņu un kaltētu ābolu sauju. Iedomājos, ka tu varbūt gribi kaut ko uzkost. Pateicībā pamājis galvu, Rorans nokoda sausiņa gabalu un atkal paņēma tālskati. Kad Baldors pavaicāja: Vai tu jau redzi Aci? Rorans iedeva viņam tālskati un pats pievērsās ēdienam.

Nākamās pusstundas laikā putu virpuļa grie�anās kļuva arvien ātrāka, līdz tas riņķoja kā vilciņ�. Ūdens apļa malās sāka pakāpeniski celties aug�up, bet putas likās nozūdam milzīgas bed�res dibenā. Tum�ais atvars kļuva arvien lielāks un dziļāks. Gaisu virs tā piepildīja virpuļojo�as miglas ciklons, bet no bezdibeņa piķa melnās rīkles izlauzās mokpilns kauciens, kas atgādināja ievainota vilka gaudas.

Ātrums, ar kādu veidojās Kuiļa Acs, satrieca Roranu. Labāk kāp lejā un izstāsti Utaram, ko redzējām, viņ� sacīja.

Baldors izkāpa no groza. Piesien sevi pie masta, citādi tevi izsviedīs no groza.

Labi, labi.

Aptinot virves ap augumu, Rorans atstāja rokas brīvas, lai tad, ja rastos nepiecie�amība, viņ� varētu izvilkt no maksts nazi un pārgriezt valgus. Spriedze auga augumā. Atvara centrs tagad atradās apmēram jūdzi aiz "Pūķa spārna" pakaļgala, savukārt korvetes jūdzes divas aiz bēgļiem; Acs strauji pieņēmās spēkā. Tad notika kas ļaunāks sagrieztā ūdens masa likās paraujam sev līdzi arī vēju: te tas pūta no vienas, te no otras puses. Buras uz mirkli piepūtās, tad atkal noplaka, tad atkal piepūtās, apjuku��ajam vējam mētājoties ap kuģi.

Iespējams, Utaram bija taisnība, Rorans nodomāja. Iespējams, es gāju soli par tālu un stājos ceļā pretiniekam, kuru nevar pie�veikt ar pārliecības spēku vien. Iespējams, es esmu nolēmis visus ciematniekus nāvei. Dabas spēkus nav iespējams iebiedēt.

Kuiļa Acs virpuļa ārējā robe�a veidoja gandrīz deviņas ar pusi jūdzes lielu apli. Cik jūras asu dziļa tā bija, nezināja neviens, tikai tie, ko Acs savulaik bija nogremdējusi. Atvara malas slējās �etrdesmit piecu grādu slīpumā; tās likās seklu rievu sa�vīkotas, glu�i kā mikls māls, ko uz ripas veido izveicīgas podnieka rokas. Dobjais kauciens kļuva vēl skaļāks, līdz Roranam likās: pasaulei jāsabirst putekļos no vibrācijas spēka. No miglas pāri virpuļojo�a�jam bezdibenim pacēlās pasakaini skaista varavīksne.

Ūdens plūsma �ķita kļuvusi vēl straujāka; cērtoties ap vir�puļa malu, tā rāva "Pūķa spārnu" neticamā ātrumā, padarīdama arvien mazāk un mazāk ticamu iespēju, ka kuģim izdosies izrau�ties no atvara skavām Acs dienvidu pusē. Virpuļa straujums bija licis "Pūķa spārnam" sagāzties tik tālu uz labā borta pusi, ka Rorans karājās gaisā virs putojo�ā ūdens.

Par spīti "Pūķa spārna" ātrumam, korvetes likās virzāmies arvien tuvāk un tuvāk. Impērijas kuģi peldēja līdzās cits citam ar nepilnas jūdzes atstarpi. To airi tika vēzēti pilnīgā saskaņā, glu�i kā divas spuras, kas cilājas pie laivas korpusa, arot okeāna virsmu. Rorans ar apbrīnu noskatījās uz �o ainu.

Tad jauneklis aizbāza tālskati aiz krekla tas vairs nebija vajadzīgs. Korvetes atradās pietiekami tuvu, lai saskatītu tās ar neapbruņotu aci, savukārt atvaru arvien blīvāk aizsedza baltas miglas mākoņi, kas cēlās no konusa malas. Pēc tam arī mākoņus ievilka virpuļa dziļumā, līdz migla atgādināja gaisīgu Kuiļa Acs dubultnieku.

Kādā brīdī "Pūķa spārns" mainīja halzi, novirzīdamies no straumes, lai pēc Utara pavēles mēģinātu izlauzties atklātā jūrā. Ķīlis nodrebēja sakultajā ūdenī, un kuģa ātrums nokritās uz pusi, "Pūķa spārnam" raujoties ārā no Kuiļa Acs nāvīgā skāviena. Drausmīgas trīsas uzskrēja aug�up pa mastu, likdamas Rorana zobiem noklabēt, un masta grozs no�ūpojās tik spēcīgi, ka jau�neklim noreiba galva.

Kuģis virzījās uz priek�u arvien lēnāk, un Roranu pārņēma bailes. Viņ� pārgrieza virves un, nelikdamies ne zinis par dro�ību, pārliecās pāri groza malai, pieķērās pie vantīm un sāka rāpties lejup pa takelā�u tik strauji, ka reiz pat nesatvēra virvi un noli�doja vairākas pēdas brīvā kritienā, līdz spēja atkal pieķerties vantīm. Viņ� nolēca uz klāja, aizskrēja līdz priek�gala lūkai un nolaidās lejup pie airētājiem, kur pievienojās Baldoram un Albri�ham pie garā ozolkoka aira.

Neviens nerunāja ne vārda, tikai izmisīgi cilāja airus, elpai smagi gārdzot kaklā, bungām neprātīgi dārdot, Bondenam aiz�smaku�ā balsī saucot ritmu un Kuiļa Acij aiz borta rēcot. Rorans juta, kā varenais atvars pretojas katram aira vilcienam.

Tomēr, par spīti pūliņiem, "Pūķa spārns" teju apstājās. Mums tas neizdosies, Rorans nodomāja. Mugura un kājas smeldza no piepūles. Plau�ās dūra. Starp bungu sitieniem viņ� dzirdēja, kā Utars pavēl jūrniekiem virs klāja pagriezt buras tā, lai pēc iespējas labāk izmantotu mainīgo vēju.

Teins un Ridlijs sēdās Darmena un Hamunda vietā, bet nogu�ru�ie airētāji atkrita gar�ļaukus ejā un palika tur guļam, trīcot pie visām miesām. Pēc nepilnas minūtes vēl kāds no vīriem sabruka savā vietā, un viņu tūlīt aizstāja Birgita un vēl kāda no sievietēm.

Ja mēs izdzīvosim, Rorans saprata, tad tikai tāpēc, ka mums ir gana daudz cilvēku, lai uzturētu lielāko iespējamo ātrumu tik ilgi, cik nepiecie�ams.

Likās, viņ� veselu mū�ību cīnās ar airi pustum�ajā, slikti vēdi�nātajā telpā, vispirms celdams to uz priek�u, tad vilkdams atpakaļ un darīdams visu iespējamo, lai nepievērstu uzmanību smeldzei ķermenī, kas kļuva arvien neizturamāka. Kakls sāpēja, jo galvu nācās turēt noliektu, lai neapdauzītu pret zemajiem griestiem. Aira roktura tum�o koku klāja asinis no pārplīsu�ajām tulznām. Viņ� norāva kreklu, nomezdams tālskati uz grīdas, un, aptinis audumu ap airi, turpināja airēt.

Beidzot arī Rorana spēki bija galā. Kājas saļima, un viņ� nogā�zās uz sāniem, sviedrainajam augumam ieslīdot ejā starp soliem. Viņa vietā sēdās Orvals. Rorans palika uz grīdas, līdz viņam izde�vās atgūt elpu, tad jauneklis uzrausās uz ceļgaliem un aizrāpoja līdz lūkai.

Kā drud�a apdullināts, viņ� uzlīda aug�ā pa kāpnēm, �ūpo�damies līdzi kuģim un ik pa brīdim atspiezdamies pret sienu, lai atpūstos. Izkļuvis uz klāja, Rorans mirkli izbaudīja svaigo gaisu, tad aizstreipuļoja uz kuģa pakaļgalu, kur atradās stūre. Likās, ka viņa kājas kuru katru mirkli saraus krampji.

Kā mums veicas? jauneklis izdvesa, vērsdamies pie Utara, kur� stāvēja pie stūres rata.

Utars papurināja galvu.

Paskatījies pāri aizmugures bortam, Rorans pamanīja, ka visas trīs korvetes atrodas pusjūdzes attālumā mazliet uz rietumiem, tuvāk Acs centram. Izskatījās, ka Impērijas kuģi stāv uz vietas vismaz salīdzinājumā ar "Pūķa spārnu".

Sākumā Roranam likās, ka visu �etru kuģu atra�anās vieta nemainās. Tad pēk�ņi viņ� sajuta kustību, it kā kuģis būtu �ķērsojis kādu lūzuma punktu un spēki, kas to kavēja, pamazām kļūtu vājāki. Starpība ātrumā bija niecīga, tās varbūt bija pāris pēdu minūtē ta�u pietiekami liela, lai redzētu, ka attālums starp bēgļu kuģi un korvetēm sāk palielināties. Ar katru airu vēzienu "Pūķa spārnu" ātrums pieauga.

Korvetes nespēja pārvarēt atvara baiso spēku. To airi cilājās arvien lēnāk un lēnāk, līdz cits pēc cita kuģi sāka slīdēt atpakaļ miglā, kas slēpa piķa melnā ūdens virpuļojo�ās sienas un ne�ēlī�gās klintis okeāna dzelmē.

Viņi vairs nespēj paairēt, Rorans aptvēra. Viņu komandas ir pārāk mazas, viņi ir pārāk noguru�i. Pret pa�a gribu viņ� izjuta �ēlumu pret korve�u vīriem.

Tajā brīdī no tuvākās korvetes tika iz�auta bulta, un, uzlies�mojusi zaļās ugunīs, tā traucās uz "Pūķa spārna" pusi. Acīmre�dzot �autru nesa burvestības spēks, jo citādi tā nespētu aizlidot tik tālu. Kad bulta trāpīja bezānburai, tā sa�ķīda eļļainās uguns lodītēs, kas aizdedzināja visu, ar ko saskārās. Pēc pāris mirkļiem gar mastu, uz klāja un zem tā liesmoja divdesmit mazi uguns�grēki.

-�� Mēs nespējam nodzēst liesmas, kliedza viens no jūrniekiem ar �ausmu izteiksmi sejā.

-Atskaldiet visu, kas deg, un sviediet pār bortu! norēcās Utars.

Izrāvis pie jostas piekārto dunci, Rorans ņēmās izgriezt no klāja dēļiem zaļi kvēlojo�u uguns liesmu, kas dega viņam pie kājām. Pagāja vairākas spriedzes pilnas minūtes, līdz izdevās atbrīvoties no pārdabiskajām ugunīm un kļuva skaidrs, ka kuģis ir pasargāts no ugunsgrēka.

Kad atskanēja sauciens "Viss kārtībā!", Utars atlaida vaļīgāk stūres ratu. Ja tas ir viss, uz ko ir spējīgs viņu burvis, tad es uzdro�inos apgalvot, ka varam no viņa vairs nebaidīties.

-�� Mēs ta�u tiksim ārā no Acs, vai ne? Rorans jautāja, uztraukti gaidīdams, ka jūrasbraucējs apstiprinās viņa cerības.

Utars iztaisnoja muguru un nozibināja �iglu smaidu, vienlai�kus lepodamies ar tikko paveikto un īsti nespēdams tam noticēt.

-�� Glu�i tūlīt mums tas neizdosies, bet daudz vairs nav atli�cis. Mēs netiksim daudz tālāk no virpuļojo�ā briesmoņa, kamēr nebeigsies paisums. Aizej pasaki Bondenam, lai mazliet palēnina ritmu; es nevēlos, lai ļaudis pie airiem zaudētu samaņu, kad tas vairs nav vajadzīgs.

Nokāpis zem klāja, Rorans noairēja vēl vienu maiņu, bet, kad viņ� atkal iznāca svaigā gaisā, atvars pamazām norima. Virpuļa spokainos kaucienus bija nomainījusi vēja ierastā �alk�ana. Ūdens virsma izskatījās mierīga un gluda, it kā te vēl nupat nebūtu plosījusies baisa dabas stihija; saraustītie miglas vāli, kas bija spokaini viju�ies virs bezdibeņa, izkusa saules siltajos staros, un gaiss tagad bija dzidrs kā stikls. No pa�as Kuiļa Acs pāri nepalika nekas kā Rorans pārliecinājās, ieskatījies tālskatī, tikai tas pats dzelteno putu aplis, kas lēni griezās uz ūdens virsmas.

Jauneklim likās, ka �ī apļa vidū viņ� spēj tik tikko iz�ķirt trīs salauztus mastus un melnu buru, kas griezās un griezās nebei�dzamā virpulī. Bet, iespējams, tā bija tikai viņa iztēle.

Vismaz viņ� tā iegalvoja pats sev.

Elēna nostājās līdzās jauneklim, uzlikusi roku uz lielā vēdera. Klusā balsī viņa sacīja: Mums, Roran, paveicās, paveicās vairāk, nekā varējām cerēt.

-�� Tiesa gan, viņ� piekrita.

♦ ♦ ♦

Zem Safiras līdz baltajam apvārsnim uz visām pusēm stie�pās bezceļu me�s, no vistum�ākā zaļuma izbalēdams līdz dūmakaini bālganam purpuram. Ieraudzīju�as Safiru, �urkstes, krauķi un citi me�a putni �audījās virs mezglotajām priedēm, satraukti sakliegdamies. Pūķis lidoja zemu virs koku galotnēm, lai pasargātu savus pasa�ierus no ledainā gaisa, kas valdīja augstāk debesīs.

Kop� reizes, kad viņi kopā ar Safiru bija bēgu�i no razakiem uz Kori, �ī bija pirmā reize, kad Eragons sava pūķa mugurā varēja lidot garāku ceļa gabalu bez apstā�anās vai kavē�anās, lai pagai�dītu biedrus, kas pārvietojās pa zemi. Safirai lidojums sagādāja īpa�u baudījumu, un viņa ar prieku izrādīja, ka Glēdra uzdotie vingrinājumi bija padarīju�i viņu spēcīgāku un izturīgāku.

Kad sākotnējais uztraukums bija norimis, Oriks uzrunāja Era�gonu: �aubos, vai es pats kādreiz gaisā jutī�os cik necik omulīgi, ta�u tagad es saprotu, kāpēc tev un Safirai tā patīk lidot. Lido�jumā tu vari justies brīvs un neierobe�ots, glu�i kā asacu vanags, medījot savu upuri! Tas liek manai sirdij sisties straujāk, jā gan.

Lai negarlaikotos ceļojuma laikā, Oriks un Safira minēja mīk�las. Eragons atvainojās, ka nepiedalās spēlē, jo minē�ana viņam nekad nebija padevusies īpa�i labi. Attapība, kas nepiecie�ama, lai veiksmīgi risinātu mīklas, nebija jaunekļa stiprā puse. �ajā ziņā Safira bija krietni pārāka par viņu. Kā vairumam pūķu, arī Safirai mīklu minē�ana sagādāja daudz prieka, turklāt viņa tās risināja ar apbrīnojamu vieglumu.

Oriks ieminējās: Tiesa gan, visas mīklas, ko es zinu, ir rūķiski. Es centī�os tās pārtulkot pēc iespējas labāk, tomēr neņem ļaunā, ja tās skanēs neveikli. Tad viņ� uzdeva pirmo mīklu:

Kad jauna gara.

Kad veca īsa.

Kamēr dzīvībā mirdzu, Urura elpas es bīstos.

Tas nav godīgi, Safira norūca. Es neko nezinu par jūsu die�viem. Eragonam pat nevajadzēja atkārtot pūķa vārdus, jo Oriks bija ļāvis viņai tos projicēt tie�i savā prātā.

Oriks iesmējās. Vai tu padodies?

Nekādā gadījumā. Vairākas minūtes vienīgā skaņa bija Safiras spārnu vēdas, līdz viņa vaicāja: Vai tā ir svece?

Trāpīts.

Pūķim iesmejoties, karstu dūmu mutulis iesitās Orikam un Eragonam sejā. Man �āda veida mīklas sagādā lielas grūtības. Es neesmu bijusi nevienā mājā kop� dienas, kad iz�kīlos, un uzdevumi, kas saistās ar mājsaimniecības lietām, man nepadodas īpa�i viegli. Tad mīklu uzdeva Safira:

Kāda suņa mēle ārstē visas kaites?

�is izrādījās briesmīgs pārbaudījums Orikam. Viņ� rūca un vaidēja, un bezspēcībā grieza zobus. Sēdēdams rūķim aiz mugu�ras, Eragons nevarēja novaldīt smaidu, jo viņ� redzēja atbildi pūķa prātā. Beidzot Oriks vaicāja: Labi, kas tas ir? �oreiz tu esi mani pārspējusi.

Kā melnā kraukļa grēkā, Tā atbilde būs laikā.

Tagad bija Orika kārta sa�ust: Tā nav godīgi! �ī ta�u nav mana dzimtā valoda. Tu nevari cerēt, ka es uztver�u tik smalkas vārdu spēles!

Bija, bija godīgi. Tā ir īsta mīkla.

Eragons noskatījās, kā muskuļi Orika sprandā savelkas kamo�los rūķis pastiepa galvu uz priek�u. O, Dzelzszobe, ja tava nostāja ir �āda, tad atmini �o mīkliņu, kuru zina katrs rūķu bērns.

Mani dēvē par Morgotala Smēdi un Helcvoga Klēpi.

Es pārklāju �ķidrautu Nordviga Meitai un nesu pelēko nāvi,

Un pārradu pasauli no jauna ar Helcuoga Asinīm.

Kas es esmu ?

Tā nu viņi abi turpināja cīkstēties, uzdodami viens otram arvien grūtākas mīklas, bet tikmēr zem viņiem garām slīdēja Duveldenvārdena. Zaru jumta spraugās ik pa mirklim uzzibēja sudrabs tās bija upes, kas caurvija me�u. Apkārt Safirai pasa�kainu arhitektūru uzbūra mākoņi: te bija gan izliektas arkas, gan vareni kupoli, gan slaidas kolonnas; brī�am pavīdēja roboti mūri, kalna lieluma torņi, kā arī saules mirdzuma izgaismotas kalnu grēdas un ielejas, kas Eragonam lika justies tā, it kā viņi lidotu cauri sapnim.

Safira bija tik ātra, ka, krēslai iestājoties, Duveldenvārdena jau bija palikusi aiz muguras un viņi lidoja virs rūsganajiem lau�kiem, kas �ķīra di�o me�u no Hadaraka tuksne�a. Viņi ierīkoja nometni garajā zālē un iekūra mazu ugunskuru, būdami pilnīgi vieni uz zemes plakanās virsmas. Tovakar noskaņojums visiem bija drūms, runāts tika maz, jo vārdi tikai uzsvērtu viņu niecību �ajā kailajā un tuk�ajā zemē.

Eragons izmantoja atpūtu, lai uzlādētu ar savu enerģiju rubīnu, kas rotāja Zaroka spala pogu. Rubīns uzsūca visu jaunekļa raidīto enerģiju, kā arī Safiras devumu, kad viņa piebiedrojās savam Jāt�niekam. Eragons secināja, ka būs nepiecie�amas vairākas dienas, pirms viņi spēs piesātināt ar enerģijas rezervēm gan rubīnu, gan Belota Viedā jostā paslēptos divpadsmit dimantus.

Piekusis no piepūles, jauneklis ietinās segā, apgūlās līdzās Safirai un iegrima trauslā miegā, kurā nakts tēli izspēlēja savas lomas zvaig�ņu jūrā, kas pletās viņiem virs galvas.

Di'īz pēc tam, kad viņi nākamajā rītā bija atsāku�i lidojumu, viļņoto zāli nomainīja brūngani krūmāji, kuri pakāpeniski kļuva arvien zemāki un retāki, līdz to vietā bija vairs tikai saules svelmē saplaisājusi, kaila zeme, kurā saknes dzina vien reti, īpa�i pieticīgi augi. Parādījās sarkanīgi zeltainas kāpas. No skatpunkta Safiras mugurā Eragonam kāpas atgādināja viļņu rindas, kas veļas un veļas uz tālu krastu.

Kad saule sāka laisties uz apvār�ņa pusi, tālu austrumos jauneklis pamanīja kalnu puduri un saprata, ka tā ir Dufelsa Nangorota, kurp savulaik savvaļas pūķi lidoja vairoties, audzināt jaunuļus un galu galā arī mirt. Mums reiz vajadzētu uz turieni aizlidot, ievērojusi, kurp Eragons skatās, Safira ieminējās.

Jā gan.

Tonakt Eragons izjuta vientulību vēl stiprāk nekā iepriek�, jo �oreiz apmetne atradās Hadaraka tuksne�a visnomaļākajā nostūrī, kur gaisā mitruma bija tik maz, ka viņam drīz vien sasprēgāja lūpas par spīti tam, ka viņ� tās ik pēc pāris minūtēm iezieda ar nalgasku. Zemē varēja sajust ļoti maz dzīvības, tikai saujiņu puspanīku�u augu, starp kuriem manīja retu kukaini vai ķirzaku.

Tāpat kā toreiz, kad viņi cauri tuksnesim bēga no Gileadas, Eragons no augsnes savāca ūdeni, lai papildinātu maisus, un, pirms ļaut ūdenim aizplūst atpakaļ smiltīs, peļķes atspīdumā pie�redzēja Nasuadu, lai noskaidrotu, vai vārdeniem jau ir uzbrukts. Jauneklim par lielu atvieglojumu sadursme ar Impērijas spēkiem vēl nebija notikusi.

Tre�ajā lidojuma dienā sāka pūst vēj�, kas aiznesa Safiru tālāk, nekā viņai būtu izdevies aizlidot pa�ai. Arī Hadaraka tuks�nesis palika aiz muguras.

Netālu no smil�u klajuma viņi pārlidoja pāri pulciņam zirgu mugurā sasēdu�u klejotāju. Lai pasargātu sevi no svelmes, viņi bija tērpu�ies vieglās, plando�ās drēbēs. Vīri kaut ko nokliedza savā raupjajā valodā un kratīja uz Safiras pusi zobenus un �ķē�pus, ta�u neviens no viņiem neuzdro�inājās raidīt pūķa virzienā bultu.

Tonakt Eragons, Safira un Oriks apmetās Sudrabme�a pa�ā dienvidu galā, netālu no Tudostena ezera. Me�s bija �ādi nosaukts, jo tajā auga gandrīz tikai di�skābar�i, vītoli un apses. At�ķirībā no bezgalīgās puskrēslas, kas valdīja zem Duveldenvārdenas drū�majām priedēm, Sudrabme�s bija spo�as saules gaismas, cīruļu un zaļo lapu maigas �aboņas pilns. Eragonam koki �ķita jauni un laimīgi, un viņ� bija priecīgs, vienkār�i tur atrodoties. Un, kaut gan nekādas tuksne�a pazīmes vairs nevarēja manīt, laiks bija krietni siltāks nekā Palankāra ielejā �ajā gadalaikā. Likās, it kā pavasari jau būtu nomainījusi vasara.

No Sudrabme�a viņi taisnā ceļā devās uz Surdas galvaspilsētu Aberonu, izmantodami norādes, ko Eragons "izlasīja" sastapto putnu atmiņās. Safira pat nemēģināja slēpties, tāpēc no ciema�tiem, kuriem viņi traucās pāri, bie�i atskanēja pārsteiguma un baiļu saucieni.

Ceļotāji sasniedza Aberonu vēlā pēcpusdienā. Viņu priek�ā pletās zema, mūriem apjozta pilsēta, kas bija izaugusi ap varenu klinti līdzenajā ainavā. Klints virsotnē slējās Boromeo pils. Pla�o citadeli aizsargāja trīs mūru loki, daudzi torņi un Eragons ievē�roja vairāki simti pūķu notriek�anai paredzētu ballistu. Zemās saules sulīgi dzintarainā gaisma izzīmēja Aberonas ēku apveidu un apmirdzēja putekļu mākoni pie pilsētas rietumu vārtiem, ko bija sacēlis uz pilsētu soļojo�u kareivju pulks.

Kad Safira devās lejup, lai nolaistos pils iek�pagalmā, Eragons sajuta visu Surdas galvaspilsētas iedzīvotāju domas. Pirmajā mir�klī troksnis viņu apdullināja: kā gan viņ� spēs vienlaikus uzmek�lēt ienaidniekus un pildīt citus uzdevumus? Ta�u tad jauneklis aptvēra, ka viņ�, kā tas vēl arvien mēdza gadīties, pārāk lielu uzmanību pievēr� detaļām. Viņam ta�u vajadzēja tikai sajust cil�vēku nodomus! Eragons papla�ināja domu tvērienu, un atsevi�ķās balsis, kas likās pieprasām viņa uzmanību, pagaisa apkārt mutu�ļojo�o emociju bezgalībā. Tā līdzinājās ūdens slānim, kas pārklāj apkārtējo ainavu un svārstās līdz ar ļau�u priekiem un bēdām, kā arī uzvilnī brī�os, kad kādu plosa īpa�i kaismīgas jūtas.

Eragons apzinājās satraukumu, kas, izplatoties runām par Safiras parādī�anos, pārņēma pilsētas iedzīvotājus. Uzmanīgi, viņ� brīdināja pūķi. Mēs nevēlamies, lai viņi mums uzbruktu.

Kad Safira nolaidās pagalma vidū, katrs viņas vareno spārnu vēziens uzsita gaisā putekļu mākoņus. Visbeidzot, lai atgūtu līdzsvaru, viņa iecirta nagus zemē. Pagalmā piesietie zirgi bailēs zviedza tik skaļi, ka Eragonam nācās ieiet to prātos un nomierināt tos ar pāris senvalodas vārdiem.

Pirmais no pūķa muguras norāpās Oriks, pēc tam zemē noslī�dēja arī Eragons, ievērodams uz mūriem daudzos kareivjus, kas bija saskrēju�i ap ballistām un pielādēju�i tās. Iero�i jaunekli nebiedēja, viņ� tikai nevēlējās uzsākt kauju ar saviem sabiedro�tajiem.

No cietok�ņa izsteidzās divpadsmit cilvēku pulciņ� un devās pie Safiras. Vairāki vīri bija tērpu�ies kaujai. Pulciņa priek�galā soļoja slaids vīrs ar tikpat tum�u ādu kā Nasuadai tikai tre�ais cilvēks ar �ādu ādas krāsu, ko Eragonam bija nācies satikt. Apstā�damies desmit soļu attālumā, vīrs paklanījās, un kopā ar viņu paklanījās arī pārējie sagaidītāji. Tad viņ� teica: Laipni lūgts, Jātniek. Es esmu Davars, Kedara dēls. Es kalpoju par karaļa Orina sene�ālu.

Eragons pielieca galvu. Un es esmu Eragons Ēnkāvis, nezi�nāma tēva dēls.

-�� Un es, Oriks, Trifka dēls.

Un es, Safira, Vervadas meita, Safira sacīja, un Eragons atkār�toja viņas vārdus skaļi.

Davars atkal paklanījās. Atvainojos, ka tik augsti viesi jāsa�gaida tik niecīgai personai kā es, ta�u karalis Orins, lēdija Nasu�ada un visi vārdeni jau pirms krietna laika devās pretī Galbato�riksa armijai. Eragons pamāja. Tie�i to viņ� bija gaidījis. Viņi atstāja norādes: ja jūs parādītos, jums nekavējoties vajadzētu pie�vienoties, jo jūsu cīņas prasme var izrādīties iz�ķiro�a, lai mums būtu cerības uzvarēt.

-� Vai varat kartē parādīt, kur meklēt vārdenu armiju? Era�gons vaicāja.

-�� Protams, kungs! Kamēr atnesīs karti, varbūt jūs vēlaties nākt paēnā, lai patvertos no �īs svelmes, un nobaudīt ko atsvai�dzino�u?

Eragons papurināja galvu. Mēs nedrīkstam kavēties ne mir�kli. Turklāt karti vajadzētu aplūkot Safirai, nevis man, un es �aubos, vai jūsu pilij ir kādas tik lielas durvis.

Likās, ka �ie Eragona vārdi pārsteidz sene�ālu nesagatavotu. Viņ� piemiedza acis un, paskatījies uz pūķi, sacīja: Jums tais�nība, kungs. Katrā gadījumā laipni lūdzam. Ja jums vai jūsu ceļabiedriem ir kas vajadzīgs, jūs tikai pasakiet.

Pirmo reizi Eragons aptvēra, ka varētu pavēlēt un �īs pavēles tiktu izpildītas. Mums vajadzētu pārtiku nedēļai. Man tikai augļus, dārzeņus, miltus, sieru, maizi� kaut ko tādu. Turklāt mums vajadzētu piepildīt ūdens maisus. Viņu mazliet izbrīnīja tas, ka Davars neapvaicājās par gaļu. Toties Oriks palūdza saulē kaltētas liellopa strēmelītes, bekonu un citus līdzīgus produktus.

Uzsitis knipi, Davars aizsūtīja divus kalpotājus uz cietoksni pēc pārtikas, un tie skrie�us aizsteidzās izpildīt rīkojumu. Kamēr viņi gaidīja vīrus atgrie�amies, Davars apvaicājās: Vai es varu uzskatīt, ka jūsu iera�anās �eit norāda, ka esat pabeidzis mācības pie elfiem?

-�� Manas mācības nebūs pabeigtas, kamēr vien es bū�u dzīvs.

-�� Es saprotu. Pēc kāda mirkļa Davars uzdeva vēl vienu jau�tājumu: Lūdzu, atvainojiet manu uzmācību, jo es neko daudz par Jātniekiem nezinu, bet vai tad jūs neesat cilvēks? Es biju dzirdējis, ka jūs esat no mūsu rases.

-�� Ir, viņ� ir cilvēks, Oriks norūca. Tikai viņ�� piedzīvoja pārvērtību. Un es jūsu vietā priecātos, ka tā notika Jo citādi mūsu izredzes būtu krietni mazākas. Davars bija pietiekami smalk�jūtīgs, lai neturpinātu iztaujāt ceļiniekus, ta�u no viņa domām Eragons secināja, ka sene�āls būtu samaksājis krietnu kaudzīti zelta par smalkāku notiku�ā izklāstu Orina valdībai jebkuras ziņas par Eragonu vai Safiru bija augstā vērtē.

Pārtiku, ūdeni un karti drīz vien atnesa divi pā�i, kuru acis nerimsto�ā izbrīnā bija plati ieplestas. Pēc Eragona norādes viņi, acīmredzami pārbiju�ies, nolika atnesto līdzās Safirai, tad paslē�pās aiz Davara muguras. Notupies zemē, sene�āls atritināja karti, kas attēloja Surdu un tuvāko apkārtni, un novilka līniju uz zie�meļrietumiem no Aberonas līdz Sitrijai. Tad viņ� paskaidroja:

-� Jaunākās ziņas, kas mani sasniegu�as, vēsta, ka karalis Orins un lēdija Nasuada ir apstāju�ies �eit, lai papildinātu pārtikas krājumus. Tiesa, viņi grasās drīz doties tālāk, jo Impērijas armija virzās uz dienvidiem gar D�ietas upi, un viņi vēlas ierasties iespē�jamās kaujas laukā pirms Galbatoriksa karaspēka. Vārdeniem vajadzētu būt ceļā no Sitrijas uz D�ietas upes krastiem. �is gan ir vien mans pazemīgs pieņēmums, bet es teiktu, ka visdro�āk būtu viņus meklēt Liesmojo�ajā līdzenumā.

-�� Liesmojo�ajā līdzenumā?

Davars pasmaidīja. Tad jūs dro�i vien zināt �īs vietas seno nosaukumu, kuru vēl arvien lieto elfi, Duvollareldravarja.

-�� Ak jā. Tagad Eragons atcerējās. Viņ� bija lasījis par �o vietu vienā no vēsturiskajiem vīstokļiem, ko Oromiss bija licis viņam studēt. Līdzenums, zem kura slēpās milzīgi kūdras krā�jumi, pletās gar D�ietas upes austrumu krastu, kur upi �ķērsoja Surdas robe�a. �eit savulaik notika kauja starp Jātniekiem un Atkritējiem. Cīņas laikā, spļaujot uguni, pūķi neviļus aizdedzināja kūdru, un tā zem zemes gruzd vēl �obaltdien. �o apvidu uzskatīja par neapdzīvojamu, jo no kvēlojo�ām iedobēm melni apdegu�ajā zemē vēlās indīgi tvaiki.

Eragons nodrebēja, atceroties savu vīziju: kareivju viļņi, kas veļas cits pret citu oran�i dzeltenā laukā, skanot spalgiem vārnu ķērcieniem un melnu bultu svilpoņai. Viņ� nodrebinājās vēlreiz. Mūs gaida tik�anās ar likteni, viņ� sacīja Safirai. Tad, pamājis uz karti, apvaicājās: Vai redzēji visu, ko gribēji redzēt ? Jā.

Viņi, Orikam piepalīdzot, �igli sasaiņoja pārtiku, atkal uzkāpa seglos un, sē�ot pūķa mugurā, pateicās Davaram par palīdzību. Brīdī, kad Safira jau cēlās spārnos, Eragons sarauca pieri: tuvējos prātos, kuriem viņ� sekoja, bija iezagusies ļauna nodoma ēna.

-�� Davar, staļļos nupat sastrīdējās divi zirgu pui�i, un viens no viņiem, vārdā Tatals, grasās izdarīt slepkavību. Jūs pagūsiet viņu aizkavēt, ja tūlīt pat nosūtīsiet turp vīrus.

Davara acis pārsteigumā iepletās; pat Oriks pagriezās, lai nopētītu Eragonu. Sene�āls vaicāja: Kā jūs to zināt?

Eragons vienkār�i atbildēja: Jo esmu Jātnieks.

Tad Safira izpleta spārnus, un visi palicēji pamuka sāņus, lai izvairītos no varenajām vēja brāzmām, kas pārskrēja laukumam, kad Safira, savicinot spārnus, uz�āvās debesīs. Kad Boromeo pils palika aiz muguras, Oriks ieminējās: Vai tu, Eragon, spēj dzirdēt arī manas domas?

-�� Vai gribi, lai to pamēģinu? Tu jau zini, bez tavas atļaujas es to nekad nedarītu.

-�� Pamēģini!

Eragons sarauca pieri, sakopoja uzmanību uz rūķa apziņu un sev par lielu pārsteigumu atklāja, ka Orika prātu dro�i sargā pamatīgi mentāli mūri. Jauneklis spēja sajust rūķa klātbūtni, ta�u ne viņa domas un jūtas. Es neko nejūtu.

Oriks pasmaidīja. Tad jau labi. Gribēju pārliecināties, vai neesmu aizmirsis savulaik mācīto.

Pēc vārdos neizteiktas vieno�anās viņi neapstājās vakarā, lai pārnak�ņotu, bet turpināja traukties uz priek�u melnajās debesīs. Nemanīja nedz mēnesi, nedz zvaigznes, pat ne mazāko uzmirdzējumu vai blāvāko atblāzmu, kas kaut mazliet kliedētu nospiedo�o tumsu. Mironīgās stundas uzblīda un vilkās, un Eragonam �ķita ķērās pie katra mirkļa, it kā nevēlētos nozust pagātnē.

Kad beidzot pamalē atgriezās saule, pieliedama pasauli ar sen�gaidīto gaismu, Safira nolaidās neliela ezeriņa krastā, lai Eragons un Oriks varētu izstaipīt kājas, nokārtoties un iekost brokastis bez nemitīgās zvāro�anās, ko nācās izjust pūķa mugurā.

Tikko viņi atkal pacēlās spārnos, pamalē parādījās gar�, zems, brūns mākonis, glu�i kā valriekstu krāsas tintes traips uz baltas papīra lapas. Jo tālāk lidoja Safira, jo platāks pletās mutulis, līdz vēlākā rīta cēlienā visu zemi pārklāja indīgu izgarojumu līķauts.

Trijotne bija sasniegusi Alagēzijas Liesmojo�o līdzenumu.

Kad Safira cauri dūmu vāliem nolaidās zemāk un pagriezās uz dūmakā paslēptās D�ietas upes pusi, Eragons sāka klepot. Viņ� samiedza acis un norausa no tām asaras. Izgarojumi koda acis.

Tuvāk zemei dūmu bija mazāk, tāpēc Eragons varēja saskatīt viņu ceļa mērķi. Melni sarkano dūmu viļņojo�ais plīvurs filtrēja saules starus tā, ka zemes tuvumā viss �ķita apliets ar neiztu�rami spilgtu oran�u krāsu. Pa brīdim vēj� kādā vietā pārplēsa izgarojumu drūmo segu, un tad zemi sasniedza bālas gaismas svēdras, kas stāvēja laukā kā caurspīdīga stikla pīlāri, līdz tos atkal nodzēsa klaiņojo�ie dūmu mākoņi.

Trijotnes priek�ā pavērās D�ietas upe plata un uzblīdusi kā �ūska, kas tikko aprijusi trusi. Ūdens sa�vīkātā virsma bija tajā pa�ā spocīgajā krāsā, kas klāja visu Liesmojo�o līdzenumu. Pat vietās, kur straumi uz brīdi apspīdēja garaiņu neizkropļota gaisma, ūdens likās krītaini balts, necaurspīdīgs, ar varavīk�ņainu atspīdumu gandrīz vairāk līdzinādamies kāda baisa briesmoņa pienam. Likās, ka pati upe izstaro savādu gaismu.

Gausi plūsto�ās upes austrumu krastā bija izkārtoju�ās divas armijas. Uz dienvidiem aiz vairākām �ogu un grāvju rindām stā�vēja vārdeni un Surdas karapulki. Gaisā plīvoja krāsaini karogi, nometnē slējās lepnas teltis, un starp tām dī�ājās piesietie karaļa Orina ka Valērijas zirgi. Lai gan pirmajā acu uzmetienā armija likās liela, tā nobālēja salīdzinājumā ar pulkiem, kas bija sapulcēti tālāk ziemeļos. Galbatoriksa karapūļi bija tik milzīgi, ka armija pletās jūdzes trīs līdzenuma dziļumā, bet garumā tā stiepās tik tālu, ka pie apvār�ņa atsevi�ķu kareivju stāvi saplūda ēnainā masā.

Starp nāvīgajiem ienaidniekiem pletās apmēram divas jūdzes plats lauks. Gan �o zemes strēmeli, gan nometņu teritoriju klāja neskaitāmas atveres, no kurām lēkāja zaļas uguns liesmas. No �īm nedabiskajām lāpām vēlās dūmu mutuļi, kas aizsedza sauli. Izkaltu�ajā zemē bija izdedzināta katra zālīte, katrs krūmiņ�, atstājot vien melnu, oran�u un dzeltenzaļu ķērpju plankumus, kas no gaisa izskatījās kā kreveles un pū�ņojo�i iekaisumi.

�ī bija visbaisākā ainava, kādu Eragonam bija nācies skatīt.

Safira pārlidoja neitrālajai joslai, kas �ķīra abas drūmās armi�jas, tad pagriezās un iespējami lielākā ātrumā piķēja uz vārdenu pusi, jo tikmēr, kamēr viņi atradās Impērijas armijas redzeslokā, viņus apdraudēja Galbatoriksa burvju uzbrukumi. Eragons papla��ināja apziņu uz visām pusēm, cik tālu vien spēja, meklēdams naidīgi noskaņotus prātus, kas sajustu viņa pieskārienu un sāktu rīkoties, viņ� meklēja magu prātus un to apziņas, kas bija apmā�cītas atvairīt burvju uzbrukumus.

Tomēr vispirms viņ� sajuta pēk�ņu baiļu vilni, kas pārņēma vārdenu sargkareivjus, Eragons saprata, ka daudzi no viņiem nekad iepriek� nav redzēju�i Safiru. Bailes vīriem lika aizmirst veselo saprātu, un gaisā uz�āvās dzelk�ņainu bultu spiets, lai pūķi aizkavētu.

Pacēlis labo roku, Eragons iesaucās: Letta orya thorna! Bul�tas sastinga uz vietas. Pamājis ar roku un pateicis vārdu "Gānga", viņ� raidīja �autras uz neitrālās teritorijas pusi, kur tās ieurbās tuksnesīgajā zemē, nenodarot nekādu postu. Tiesa, viņ� palaida garām vienu bultu, kuru kāds iz�āva pāris sekun�u pēc pirmās zalves.

Eragons paliecās pa labi, cik tālu spēja, un brīdī, kad bulta�āvās garām Safirai, viņ� ātrāk par jebkuru parastu cilvēku satvēra to plaukstā.

Tikai simt pēdu virs zemes Safira izpleta spārnus, lai nobrem�zētu stāvo kritienu, tad piezemējās vispirms uz pakaļkājām, bet pēc tam arī uz priek�ķetnām un noskrēja vēl krietnu gabaliņu starp vārdenu teltīm.

Drūvīgi, Oriks noņurdēja, atraisīdams saites, kas turēja viņa kājas. Es labāk cīnos ar duci kuiļu, nekā vēlreiz piedzīvoju �ādu nolai�anos. Rūķis pieķērās pie segliem un tad, mirkli karājies gaisā, nolēca uz Safiras priek�kājas, bet no turienes uz zemes.

Kamēr Eragons kāpa nost no pūķa muguras, vairāki du�i kareivju sapulcējās ap Safiru. No viņu pulciņa iznāca milzīgs, lācīgs vīrs, kuru Eragons pazina: tas bija Fredriks, vārdenu iero�meistars no Farthenduras, vēl arvien tērpies spalvainajās vēr�ādas bru�ņās. Nu tak rimstieties, ļenganie mīkstmie�i! Fredriks norēcās. Nestāviet te, mutes iepletu�i! Visi atpakaļ uz saviem posteņiem, citādi es da�am labam pierakstī�u papildu sardzes maiņas! Pēc mil�a pavēles vīri, sa�ukstoties un ik pa brīdim pametot skatienu atpakaļ, sāka izklīst. Kad Fredriks pienāca tuvāk, Eragons pama�nīja, kā meistaru pārsteidz pārvērtības jaunekļa ārienē. Bārdai�nais vīrs darīja visu iespējamo, lai neizrādītu izbrīnu; pieskāries pierei, viņ� teica: Sveicināts, Ēnkāvi. Tu esi ieradies tie�i laikā� Man ir milzīgs kauns par uzbrukumu. �ī kļūda gulsies kā melns traips uz visu sargu sirdsapziņas. Vai kāds no jums ir ievainots? -Nē.

Fredrika sejai pārslīdēja atvieglojuma izteiksme. Labi, ka tā. Vainīgie ir atsaukti no sardzes. Katrs saņems kārtīgu pērienu un tiks pazemināts dienesta pakāpē� Vai �āds sods tevi apmierinās, Jātniek?

Es vēlos viņus redzēt, Eragons sacīja.

Milzu vīrs pēk�ņi izskatījās noba�ījies; acīmredzot viņ� baidī�jās, ka Eragons vēlas baisi un ne�ēlīgi atriebties sargkareivjiem. Fredriks, neatklājis sava uztraukuma iemeslu, noteica: Tad sekojiet man, lūdzu.

Cauri nometnei viņ� aizvadīja trijotni līdz svītrotai virsnieku teltij, kurā savi divi desmiti nelaimīga izskata vīru, apsargu acīgi pieskatīti, lika kaudzē iero�us un bruņas. Ieraudzīju�i Eragonu un Safiru, apcietinātie nometās uz viena ceļa un uzsauca: Lai dzīvo Ēnkāvis!

Nebilzdams ne vārda, Eragons nogāja gar vīru rindu, pētī�dams to prātus. Zābaki ar draudīgu �irkstu lūza cauri zemes apdegu�ajai garozai. Visbeidzot viņ� ierunājās: Jūs varat būt lepni, ka tik strauji reaģējāt uz mūsu parādī�anos. Ja uzbruktu Galbatorikss, jums jārīkojas tie�i tāpat, lai gan es �aubos, vai bultas būtu īpa�i iedarbīgākas pret viņu, nekā tās izrādījās pret mani un Safiru. Nespēdami noticēt savām ausim, sargkareivji pacēla pret runātāju sejas, kuras mainīgā gaisma bija iekrāsojusi apsūbēju�a misiņa toni. Tikai viens lūgums nākamreiz, lūdzu, pirms �au�anas veltiet mazu bridi, lai noskaidrotu, kas tuvojas draugs vai ienaidnieks. Var izrādīties, ka nepamanu jūsu bultas. Vai sapratāt mani?

-�� Jā, Ēnkāvi! viņi cits caur citu sauca.

Apstājies, pie pirmspēdējā vīra rirfflā, Eragons pastiepa uz priek�u bultu, kuru, sēdēdams Safirai mugurā, bija noķēris gaisā.

-�� �ī, Hārvin, laikam ir tava.

Apmulsu�ais Hārvins paņēma �autru. Patiesi! Uz tās ir baltā josla, kādu es uzkrāsoju uz visām savām bultām, lai varētu tās pazīt starp citām. Paldies, Ēnkāvi!

Eragons pamāja un tad tā, lai viņu dzirdētu visi klāteso�ie, uzrunāja Fredriku: �ie ir labi un uzticami vīri, un es nevēlos, lai viņi ciestu pārpratuma dēļ.

-�� Es pats par to parūpē�os, Fredriks noteica un pasmaidīja.

-�� Un tagad mēs labprāt satiktu lēdiju Nasuadu.

-�� Klausos, Ēnkāvi.

Sargkareivji palika teltī. Eragons zināja, ka viņa laipnības dēļ �ie vīri būs uzticami viņam līdz kapa malai, savukārt viņa rīcību drīz pārrunās visa vārdenu armija.

Ceļ� starp teltīm, kuru izvēlējās Fredriks, lika Eragonam cie�i saskarties ar bezgalīgu skaitu apziņu tik daudz prātu vienlai�kus viņ� nekad iepriek� nebija aptvēris. Simtiem domu, attēlu un sajūtu ņudzēja ap viņa apziņu. Par spīti centieniem paturēt tās zināmā attālumā no sevis, jauneklis tomēr uzsūca da�u labu atklāsmi par apkārtējo dzīvēm. Daudzas Eragonam likās satrieco��as, citas bezjēdzīgas; vienas viņu aizkustināja, bet citas, glu�i pretēji, izraisīja riebumu. Netrūka arī atklāsmju, kas lika viņam justies neērti. Da�u ļau�u pasaules uztvere tik ļoti at�ķīrās no citu cilvēku skatījuma, ka tādus prātus nebija iespējams nepamanīt.

Cik gan viegli būtu �os vīrus uzlūkot vienkār�i kā priek�metus, ar kuriem es un vēl da�i citi spēj manipulēt, kā vēlas. Ta�u katram no viņiem ir cerības un sapņi, iespējas kaut ko sasniegt un atmi�ņas par jau paveikto. Un viņi visi izjūt sāpes.

Vairāki prāti, kuriem viņ� pieskārās, sajuta kontaktu un izvai�rījās no tā, paslēpdami sava īpa�nieka iek�ējo dzīvi aiz da�āda stipruma aizsardzības. Pirmajā mirklī Eragonu pārņēma satrau�kums viņ� iedomājās, ka atklājis vārdenu rindās milzumu ienaidnieka spiegu, ta�u, ieklausījies mazliet rūpīgāk, saprata, ka tie ir Duvrangragātas burvji.

Safira noteica: Viņi dro�i vien ir pārbiju�ies līdz nāvei, domā�dami, ka viņiem tūlīt uzbruks kāds nepazīstams burvis.

Kamēr viņi mani bloķē, es nespē�u nevienu pārliecināt par pretējo.

Tev vajadzētu satikties ar viņiem vaigu vaigā, pirms viņi nolemj apvienoties un uzbrukt tev.

Tiesa. Lai gan nedomāju, ka viņi varētu mūs nopietni apdrau�dēt� Duvrangragātas nosaukums vien norāda uz viņu nepilnī�gajām zinā�anām. Pareizā senvalodā bija jābūt Dugātavrangra.

Nu viņi bija sasniegu�i ceļa mērķi lielu, sarkanu telti vār�denu nometnes dziļumā, virs kuras plīvoja karogs ar iz�ūtu melnu vairogu un diviem slīpiem, paralēli izvietotiem zobeniem zem tā. Fredriks pavēra ieejas audumu, un Eragons kopā ar Oriku iegāja teltī. Safira teltī iebāza galvu, lai pāri abu pleciem varētu vērot notieko�o.

Mēbelētās telts vidū atradās plats galds. Vienā galda galā, ar rokām atbalstījusies uz virsmas, stāvēja Nasuada, pētīdama kar�u un vīstokļu kalnu. Eragona vēders sarāvās �okurā pretējā galda pusē viņ� ieraudzīja Arju. Abas sievietes bija tērpu�ās bruņās glu�i kā vīri pirms do�anās kaujā.

Nasuada pagrieza mandeļveida seju pret ienācējiem. Era�gon? viņa no�ukstēja.

Jaunekli pārsteidza prieks, kas viņu pārņēma, ieraugot Nasu�adu. Ar platu smaidu sejā viņ� elfiem pieņemtajā uzticības �estā pielika roku virs saules pinuma un paklanījās. Esmu gatavs pakalpot.

Eragon! �oreiz Nasuadas balsī izskanēja gan prieks, gan atvieglojums. Arī Arja izskatījās gandarīta. Kā tev izdevās tik ātri saņemt mūsu ziņu?

-�� Es to nesaņēmu. Par Galbatoriksa armiju es uzzināju, kad mēģināju pieredzēt tevi. Tajā pa�ā dienā es devos projām no Eles�mēras. Viņ� vēlreiz uzsmaidīja A�ihada meitai. Es priecājos, ka atkal varu būt starp vārdeniem.

Kamēr Eragons runāja, Nasuada viņu ziņkāri nopētīja. Kas ar tevi ir noticis?

Laikam Arja nav viņai neko stāstījusi, Safira ieminējās.

Tad Eragons visos sīkumos izklāstīja, ko viņi piedzīvoju�i, kop� pirms tik ilga laika Farthendurā viņi bija �ķīru�ies. Daudz no stāstītā Nasuadai likās jau zināms vai nu no rūķiem, vai Arjas, ta�u viņa nepārtrauca runātāju. Par mācībām Eragonam nācās runāt aplinkus, jo viņ� bija apņēmies bez atļaujas neatklāt to, ka Oromiss, viens no vecajiem Jātniekiem, vēl ir dzīvs. Arī nodar�bību saturu viņ� nedrīkstēja necik daudz atklāt, tomēr jauneklis centās, cik labi vien spēja, dot Nasuadai pietiekamu priek�statu par jauniegūtajām iemaņām un ar tām saistītajiem riskiem. Par Agaeti Blodhren svinībām viņ� vienkār�i piebilda: � un svētku laikā pūķi pārvērta manu ķermeni, pie�ķirot man elfa izveicību un spēku, kā arī sadziedējot muguru.

-�� Vai tagad tava rēta ir sadzijusi? Nasuada jautāja. Eragons pamāja. Stāstījuma nobeigumā viņ� piebilda vēl pāris teikumu, īsi izklāstot iemeslu, kāpēc viņi devās projām no Duveldenvārdenas, un pastāstot, kā viņi nonāca līdz Surdai. Nasuada papurināja galvu. Tas tik bija stāsts! Kop� Farthenduras jūs esat piedzīvo�ju�i neticami daudz.

-�� Tāpat kā tu. Viņ� norādīja uz telti. Tu esi paveikusi neti�cami daudz. Ne mazumu pūļu dro�i vien prasīja vārdenu ceļojums uz Surdu� Vai Vecajo padome tev sagādāja daudz grūtu brī�u?

-�� Reizēm, bet tas nebija nekas īpa�s. �ķiet, viņi ir samierinā�ju�ies ar mani kā vārdenu vadoni. Bruņām �vadzot, Nasuada apsēdās lielā krēslā ar augstu atzveltni un pievērsās Orikam, kur� vēl nebija bildis ne vārda. Viņa sasveicinājās ar rūķi un apjautā�jās, vai viņam būtu kas piebilstams Eragona vēstījumam. Oriks izstāstīja vien pāris smieklīgu atgadījumu, ko viņi bija piedzīvo�ju�i Elesmērā, tāpēc Eragonam bija aizdomas, ka īsto notikumu pārstāstu rūķis pietaupa savam karalim.

Kad Oriks beidza, Nasuada turpināja: Mani stiprina ziņa, ka tad, ja mums izdosies atsist �o uzbrukumu, mums palīgā nāks arī elfi. Vai, lidodami �urp no Aberonas, jūs nemanījāt Hrotgara vīrus? Mēs gaidām viņu papildspēkus.

Nē, ar Eragona muti atbildēja Safira. Tiesa, mēs lidojām tumsā, un es bie�i atrados virs mākoņiem vai sta?-p tiem. �ādos apstākļos es viegli varēju nepamanīt nometni. Turklāt �aubos, vai mūsu ceļi varēja krustoties, jo es lidoju no Aberonas taisni uz �ejieni, bet rāki, visticamāk, izmantoja jau iebrauktus ceļus, nevis lauzās cauri me�iem un brik�ņiem.

-�� Kāds, Eragons vaicāja, ir mūsu pa�reizējais stāvoklis?

Nasuada nopūtās un izklāstīja, kā viņa un Orins uzzināju�i

par Galbatoriksa armiju un pie kādiem drastiskiem pasākumiem biju�i spiesti ķerties, lai Liesmojo�o līdzenumu sasniegtu pirms karaļa karavīriem. Beigās vārdenu pavēlniece piebilda:

-�� Impērijas armija ieradās pirms trim dienām. Kop� tā laika mēs esam apmainīju�ies ar divām ziņām. Vispirms viņi piepra�sīja mūsu pado�anos, un mēs to noraidījām, bet tagad gaidām viņu atbildi.

-�� Cik liela ir viņu armija? Oriks noņurdēja. No Safiras muguras tā likās makten varena.

-�� Tiesa. Mūsu aplēses liecina, ka Galbatoriksam ir izdevies sapulcināt kādus simt tūksto�us vīru.

Eragons nespēja savaldīties: Simt tūksto�us?! No kurienes tie radu�ies? Liekas neiespējami, ka viņ� varētu atrast kaut duci cilvēku, kas viņam kalpotu no brīvas gribas.

-�� Viņus vienkār�i iesauca. Mēs varam tikai cerēt, ka no mājām atrautie ļaudis nebūs īpa�i kaismīgi karotāji. Ja mums izdotos viņus gana stipri pārbiedēt, viņi varētu neizturēt un mesties bēgt. �obrīd mūsu armija ir lielāka nekā pie Farthenduras, jo mums pievienojās arī karaļa Orina armija, turklāt kop� brī�a, kad sākām izplatīt ziņas par tevi, Eragon, mums pievienojas arvien jauni brīvprātīgie. Tomēr mēs vēl esam krietni vājāki par Impēriju.

Tad Safira uzdeva baisu jautājumu un Eragons bija spiests to atkārtot skaļi: "Kādas, tavuprāt, ir mūsu izredzes uzvarēt?"

Tas, uzsvērdama katru vārdu, atbildēja Nasuada, lielā mērā ir atkarīgs no tevis un Eragona, kā arī no burvjiem, kas atrodas mūsu rindās. Ja jums izdosies atrast un iznicināt ienaid�nieka magus, tad Impērijas armija paliks bez aizsardzības un jūs varēsiet dro�i viņiem uzbrukt. Iz�ķiro�a uzvara, manuprāt, �obrīd ir mazticama, ta�u, iespējams, mēs spēsim apturēt Galbatoriksa uzbrukumu, līdz viņiem beigsies pārtika vai mums palīgā nāks Islanzadi. Bet� ja kaujā dosies pats Galbatorikss� Tad, es baidos, vienīgā iespēja būs atkāp�anās.

Tajā bridi Eragons sajuta tuvojamies savādu prātu. Par spīti jaunekļa apziņas pieskārienam, tas neatrāvās. Prāts likās esam auksts, skarbs, aprēķina pilns. Noba�ījies, ka viņiem varētu drau�dēt briesmas, Eragons pavērās telts dziļumā. Tur viņ� ieraudzīja to pa�u melnmataino meitenīti, kuru bija redzējis, no Elesmēras pieredzot Nasuadu. Bērns, ieskatoties viņā ar violetajām acīm, sacīja: Priecājos tevi redzēt, Ēnkāvi. Priecājos redzēt arī tevi, Safira.

Balss lika Eragonam nodrebēt tā bija pieaugu�a cilvēka balss. Jaunekļa mute sametās sausa, un viņ� jautāja: Kas tu esi?

Neteikdama ne vārda, meitenīte atstūma no pieres mirdzo�ās cirtas un parādīja sudrabaini balto zīmi, kas mats matā līdzi�nājās Eragona gedwēy ignasia. Jauneklis saprata, kas stāv viņa priek�ā.

Neviens nekustējās, izņemot Eragonu, kur� piegāja pie bērna, un Safiru, kas izstiepa kaklu dziļāk telts iek�ienē. Nometies uz viena ceļa, jauneklis paņēma meitenītes labo roku savējā tā bija tik karsta, it kā viņu kratītu drudzis. Elva nepretojās Eragonam, bet vienkār�i ļāva rokai gulēt jaunekļa tvērienā. Senvalodā un arī prātā, lai bērns viņu saprastu, Eragons sacīja: Man ir loti �ēl. Vai tu spēsi man piedot to, ko nodarīju tev ?

Meitenītes skatiens atmaiga, viņa noliecās uz priek�u un noskūpstīja Eragonu uz pieres. Es tev piedodu, viņa no�uk�stēja, pirmo reizi izklausoties pēc bērna. Kā gan es spētu tev nepiedot? Jūs ar Safiru padarījāt mani par to, kas es esmu, un zinu, ka jums nebija ļauna nodoma. Es tev piedodu, ta�u gribu, lai tas, ko tev atklā�u, līdz mū�a galam mocītu tavu sirdsapziņu: tu mani esi nolēmis apzināties visas cie�anas man apkārt. Pat �obrīd tavi buramvārdi dzen mani palīgā kādam vīram trīs teltis tālāk, kur� tikko sagriezis roku, dzen palīgā jaunam karognesē�jam, kur� rata spieķos salauzis kreiso rādītājpirkstu, dzen palīgā neskaitāmiem citiem vīriem un sievām, kuri cietu�i vai tūlīt cietīs kādā nelaimē. Man nākas dārgi maksāt par atteik�anos pakļau�ties �īm dziņām, jo īpa�i tad, ja es apzināti nodaru kādam pāri, kā, piemēram, tagad, kad visu to saku� Mana līdzjūtība neļauj man pat naktīs aizmigt. Tāda ir tava dāvana, Jātniek. To sakot, meitenītes balsī bija atgriezies rūgtais, izsmējīgais tonis.

Safira iespraucās starp Eragonu un meitenīti un ar purnu pieskārās zīmei bērna pierē. Lai miers ar tevi, Pārtapusi! Tavā sirdī mājo daudz dusmu.

-�� Tev nav visa dzīve jāaizvada �ādās mocībās, Eragons iemi�nējās. Elfi man iemācīja atsaukt burvestības, un es domāju, ka spētu atbrīvot tevi no lāsta. Tas nebūtu viegli, tomēr paveicami.

Meitenīte likās uz mirkli zaudējam savu apskau�amo pa�savaldību. No viņas lūpām izlauzās tikko dzirdamas elsas, roka Eragona plaukstā nodrebēja, un acīs iezaigojās asaras. Tad tikpat strauji viņa paslēpa jūtas zem ņirdzīga uzjautrinājuma maskas:

-�� Paskatīsimies, paskatīsimies. Lai nu kā, tev nevajadzētu mēģināt mani atburt pirms �īs kaujas.

-�� Es aiztaupītu tev milzīgas sāpes.

-�� Tev neklātos tērēt spēkus brīdī, kad no tavām spējām var izrādīties atkarīga mūsu visu izdzīvo�ana. Es nemēģinu sevi mānīt tu esi svarīgāks par mani. Meitenes sejai pārslīdēja vil�tīgs smīns. Turklāt, ja tu atbursi mani tagad, es nespē�u palīdzēt nevienam no vārdeniem, kam draudēs briesmas. Tu ta�u nevēlies, lai tavas labās sirds dēļ aizietu bojā Nasuada, vai ne?

-��� Nevēlos gan, Eragons atzina. Viņ� krietnu brīdi klusēja, apsvērdams stāvokli, tad sacīja: Labi, es pagaidī�u. Bet apzvēru: ja mēs uzvarēsim �ajā kaujā, es izlabo�u savu kļūdu.

Meitenīte pie�ķieba galvu sānis. Es tevi, Jātniek, turē�u pie vārda.

Pieceldamās no krēsla, Nasuada atgādināja: Elva bija tā, kas Aberonā izglāba mani no slepkavas.

-Vai tie�ām? Tad es esmu tavs parādnieks� Elva� tu pasar�gāji manu pavēlnieci.

-�� Tagad iesim, Nasuada aicināja. Man jāstāda jūs priek�ā karalim Orinam un viņa augstmaņiem. Orik, vai tu jau esi ticies ar karali?

Rūķis papurināja galvu. Es pirmoVeizi esmu tik tālu rietu�mos.

Nasuada gāja visiem pa priek�u ar Elvu līdzās, Eragons savu�kārt mēģināja iekārtoties tā, lai varētu aprunāties ar Arju, ta�u, tiklīdz viņ� tuvojās elfai, viņa pielika soli un panāca Nasuadu. Arja iedama pat nepaskatījās uz viņa pusi �ī nevērība sāpināja viņu vairāk par jebkuru dzīvē pārciesto fizisko ievainojumu. Elva atskatījās uz Jātnieku, un viņ� saprata, ka meitenīte jūt viņa sirdēstus.

Drīz vien viņi nonāca pie citas lielas telts �ī bija balti dzeltenā krāsā. Tiesa, Liesmojo�ajam līdzenumam raksturīgās spokainās atblāzmas dēļ īsti saprast, kādā tonī ir audums, bija visai grūti. Kad nācējus ielaida teltī, Eragonam par lielu pārsteigumu, viņus sagaidīja ekscentriska menzūru, retor�u un citu dabas filozofijas piederumu jūra. Kuram gan ienācis prātā stiept visu �o līdzi uz kaujas lauku ? viņ� samulsis prātoja.

-�� Eragon, Nasuada ierunājās, es vēlos stādīt tevi priek�ā Orinam, Larkina dēlam, Surdas karaļvalsts monarham.

No juceklīgā stikla kolbu me�a parādījās visai slaids, glīts vīrie�tis; matus, kas nokarājās viņam pāri pleciem, saturēja vienkār�s zelta kronis. Arī viņa prātu, tāpat kā Nasuadas apziņu, sargāja dzelzs sienas acīmredzot viņ� bija labi apmācīts �ajā prasmē. Sarunas laikā Orins atstāja gana patīkamu iespaidu, ja nu vienīgi viņ� likās par zaļu un maz pieredzēju�u, lai komandētu kara�pulku kaujas laukā, turklāt viņ� atstāja liela savādnieka iespaidu. Kopumā Eragons vairāk uzticējās Nasuadas spējai vadīt armiju.

Atbildējis uz neskaitāmiem Orina jautājumiem par uzturē�a�nos pie elfiem, Eragons krietnu brīdi bija spiests veltīt pieklājības prasību ievēro�anai. Jauneklis, smaidīdams un laipni mādams ar galvu, sasveicinājās ar grāfiem, kas garā virknē soļoja viņam garām, paspie�ot roku un paziņojot, kāds gan gods esot tikties ar Jātnieku. Visi kā viens ielūdza viņu apmeklēt savas grāfistes. Era�gons uzcītīgi iegaumēja daudzos vārdus un titulus viņ� zināja, ka Oromiss to vēlētos, un darīja visu iespējamo, lai saglabātu mieru, jo iek�ēji viņu plosīja neizpratne par notieko�o.

Mums tūlīt ir jādodas kaujā pret lielāko armiju Alagēzijas vēsturē, bet mēs te tērējam laiku, apmainīdamies ar laipnībām.

Pacietību, noteica Safira. Daudz viņu vairs nav atlicis. Starp citu, palūkojies uz notieko�o no citas puses: ja mēs �odien uzva�rēsim, tu būsi mums nodro�inājis lepnus mielastus visa gada garumā, ja var ticēt viņu solījumiem.

Eragons apspieda smieklus. Es domāju, ka viņi būtu krietni atturīgāki, ja zinātu, cik daudz tu spēj apēst. Nemaz nerunājot par to, ka tu spētu vienā vakarā iztuk�ot viņu alus un vīna pagrabus.

Es nekad nerīkotos tik pārgalvīgi, viņa no�ņaukājās un pie�bilda: Es mēģinātu savaldīties un izturēt divus vakarus.

Kad beidzot viņi izkļuva no Orina telts, Eragons vaicāja Nasu�adai: Ko mums tagad darīt? Kā es varu tev palīdzēt?

Nasuada izbrīnīti nopētīja viņu. Kā, tavuprāt, tu vari man palīdzēt? Tu pārzini savas spējas krietni labāk par mani. Pat Arja bija pievērsusies Eragonam un gaidīja viņa atbildi.

Jauneklis palūkojās asinssarkanajās debesīs, apsvērdams atbildi. Es varētu pārņemt Duvrangragātas vadību, kā viņi reiz mani lūdza, un izvietot mūsu burvjus tā, lai varētu kaujas laikā tos komandēt. Ja darbosimies kopā, mūsu izredzes pieveikt Gal�batoriksa magus krietni pieaugs.

-�� Tā ir lieliska doma.

Vai te ir kāds kakts, Safira apvaicājās, kur Eragons varētu atstāt savas somas ? Es vēlētos pēc iespējas ātrāk tikt vaļā gan no saiņiem, gan �iem segliem.

Kad Eragons atkārtoja pūķa lūgumu skaļi, Nasuada atbildēja:

-�� Protams. Pagaidām jūs visu �obrīd nevajadzīgo varat atstāt manā teltī, bet es do�u rīkojumu, lai tev, Eragon, uzceļ atsevi�ķu telti, kur jūsu mantas atrastos, kamēr būsim Liesmojo�ajā līdze�numā. Vēl es ieteiktu uzreiz ietērpties bruņās. Tās var noderēt kuru katru mirkli� Starp citu, Safira, tas man atgādināja, ka mums līdzi ir arī tavas bruņas. Es lik�u tās izsaiņot un aizgādāt tev.

-�� Un ko darīt man? Oriks vaicāja.

-�� Kopā ar mums ir vairāki Durgrimstu Ingeituma knurlani viņi gādā par zemes nocietinājumu izbūvi. Ja velies, vari stāties viņu priek�galā.

�ķiet, Oriku iepriecināja iespēja atkal satikties ar savas rases pārstāvjiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka tie bija no viņa pa�a klana. Viņ� teatrāli iesita ar dūri pa krūtīm un atbildēja: Tā arī darī�u. Atvainojiet mani, es tūliņ ķēros pie darba. Pat neatskatīdamies rūķis aiz�āpoja cauri nometnei uz ziemeļu pusi, kur tika celts brustvērs.

Pārējie atgriezās pie Nasuadas telts. Tur vārdenu pavēlniece sacīja Eragonam: Ziņo man uzreiz, tikko būsi vienojies par visu ar Duvrangragātu. Tad viņa pastūma sāņus ieejas audumu un abas ar Elvu nozuda tum�ajā atverē.

Kad Arja devās pakaļ Nasuadai, Eragons pieskārās viņas rokai un senvalodā lūdza: Pagaidi. Elfa apstājās un paskatījās uz jaunekli. Viņas skatienā nevarēja nolasīt itin neko. Eragons neno�vēr�oties izturēja Arjas skatienu, dziļi ielūkodamies elfas acīs, kas likās izstarojam savādu gaismu. Arja, es neatvaino�os par savām jūtām pret tevi. Tiesa, es gribēju, lai tu zini, ka no�ēloju savu izturē�anos Asinszvēresta svinību laikā. Tonakt, �ķiet, es biju zaudējis jebkādu savaldī�anos. Citādi es nekad nebūtu tik tie�s ar tevi.

-�� Un tu tā nekad vairs nerīkosies?

Jauneklis apspieda smieklus, kuros bija maz prieka. Ja es ko līdzīgu izdarītu vēlreiz, tas ta�u neuzlabotu mūsu attiecības, vai ne? Kad elfa neatbildēja, viņ� piebilda: Lai kā nu būtu� Es nevēlos satraukt tevi, pat ja tu� Tad viņ� aprāva sakāmo pusvārdā, jo zināja, ka iecerēto teikuma nobeigumu viņam pēcāk nāksies rūgti no�ēlot.

Arjas vaibsti kļuva nedaudz laipnāki. Eragon, es necen�os nodarīt tev pāri. Tev tas ir jāsaprot.

-�� Es to saprotu, jauneklis bez īstas pārliecības balsī atbildēja.

Iestājās gar� neveikla klusuma brīdis. Cik nopratu, lidojuma

laikā jūs nepiedzīvojāt neko nepatīkamu?

-�� Nē, viss bija kārtībā.

-�� Vai tuksnesī nesaskārāties ar kādām grūtībām?

-�� Par ko tu runā?

-�� Es tikai apvaicājos. Tad vēl maigākā balsī nekā iepriek� Arja jautāja: Pastāsti, Eragon, kā tev ir klājies kop� svinībām! Es dzirdēju, ko tu stāstīji Nasuadai, bet tu tikai garāmejot pieminēji muguru.

-�� Es� Jauneklis mēģināja melot, jo nevēlējās, lai elfa uzzina, cik ļoti bija ilgojies pēc viņas, ta�u senvaloda apslāpēja vārdus un neļāva izdvest ne skaņas. Beidzot viņ� ķērās pie paņēmiena, kuru jo bie�i izmantoja pa�i elfi: viņ� mēģināja izstāstīt daļu patiesības tā, lai radītu visai patiesībai pretēju iespaidu. Es jūtos labāk nekā iepriek�, Eragons sacīja, prātā pārcilādams savainotās muguras stāvokli.

Tomēr nelikās, ka �ī mazā viltība pārliecinātu Arju. Ta�u viņa neturpināja tincināt Eragonu, tikai piebilda: Tas mani ieprie�cina. No telts atskanēja Nasuadas balss, Arja uz mirkli pagriezās tās virzienā, tad atkal pievērsās jauneklim: Mani gaida citur, Eragon� Mūs abus gaida citur. Drīz sāksies kauja. Pacēlusi audekla aizkaru, viņa palika stāvam pie ieejas tum�ajā teltī, tad saminstinājās un piebilda: Esi uzmanīgs, Eragon Ēnkāvi.

Pateikusi �os vārdus, viņa nozuda.

Izmisums likās piekalis Eragonu vietai, kur viņ� stāvēja. Viņ� bija izdarījis to, ko vēlējās izdarīt, bet �ķita, ka tas ne par mata tiesu nav mainījis attiecības starp viņu un Aiju. Jauneklis sa�ņau�dza rokas dūrēs, nolaida plecus un, cerību sabrukumam plosot sirdi, krietnu brīdi, neko neredzēdams, blenza vienā punktā.

Kad Safira ar purnu piebakstīja Eragonam pie pleca, viņ� satrū�kās. Saņemies, mazais, pūķis sirsnīgi teica. Tu nevari te palikt uz visiem laikiem, turklāt man no �iem segliem niez mugura.

Eragons pavilka ap pūķa kaklu aplikto siksnu, tad klusi nosodījās, kad kaut kas sprādzē saķērās. Pirmajā brīdī viņ� pat vēlējās, lai siksnas āda pārtrūktu. Pēc tam viņ� atsprādzēja pārējās siks�nas, ļaudams segliem kopā ar visām mantām noslīdēt zemē lielā, juceklīgā kaudzē. Cik patīkami tikt no tiem vaļā, Safira noteica, izvingrinādama varenos plecus.

Sameklējis seglu somās bruņas, Eragons ietērpās spo�ajā kara tērpā. Vispirms viņ� pāri elfu kamzolim pārvilka bruņukreklu, tad piesprādzēja gravējumiem klātās kāju bruņas un inkrustācijām rotātos roku sargus. Galvā viņ� vispirms uzvilka polsterēto ādas cepuri, tad rūdīta tērauda kapuci un visbeidzot arī zeltā un sudrabā mirdzo�o bruņucepuri. Pa�ās beigās viņ� parasto cimdu vietā uzvilka bruņucimdus ar tērauda gredzentiņu virspusēm.

Zaroks karājās pie jaunekļa sāniem Belota Viedā siksnā. Era�gons pārlika pār plecu Islanzadi dāvināto bultu maku ar bultām, ko rotāja baltās gulbju spalvas, un tikai tad sev par lielu prieku atklāja, ka pie bultu maka var piestiprināt arī elfu karalienes izdziedāto loku pat tad, ja tas bija nospriegots.

Noglabājis savas un Orika mantas teltī, Eragons un Safira devās sameklēt Triānu, pa�reizējo Duvrangragātas vadoni. Viņi tikko bija paspēru�i pāris soļu, kad Eragons kaut kur tuvumā sajuta labi aizsargātu prātu. Nospriedis, ka tam jābūt vienam no vārdenu burvjiem, viņ� devās meklēt tā īpa�nieku.

Pavisam netālu no Nasuadas telts viņi uzgāja mazu, zaļu audekla namiņu, pie kura durvīm bija piesiets ēzelītis. Pa kreisi no telts uz metāla trijkāja virs vienas no atverēm, kas izvēma zemes dzīlēs dzimu�ās, smirdīgās liesmas, karājās nomelnējis �uguna katls. Uz pāri katla mutei pārstieptajām auklām bija izklāti da�ādi augi un sēnes: te bija naktene, velnarutks, rodo�dendrs, kazaku kadiķis un īves koka miza, kā arī zaļās mu�mires un plankumainās tīmeklenes. Visus �os augus un sēnes Eragons bija iemācījies pazīt Oromisa stundās, kurās viņi runāja par indēm. Līdzās katlam, ar garu koka karoti maisīdama virumu, stāvēja zālī�u zinātāja And�ela, bet viņai pie kājām sēdēja Solem�bums.

Kaķacis �ēli ieņaudējās, un And�ela pacēla acis no sava brūvē�juma. Sīkās sprogās savītie mati veidoja milzīgu negaisa mākoni ap viņas nosvīdu�o seju. Sievietei saraucot pieri, seja likās kļūs�tam pavisam spocīga, jo to no apak�as izgaismoja drebelīga, zaļa liesma. Tātad jūs esat atgriezu�ies, ko?

-�� Esam gan, Eragons atbildēja.

-�� Vai tas ir viss, ko tu spēj pateikt par piedzīvoto? Vai tu jau satiki Elvu? Vai tu redzēji, ko esi nodarījis nabaga meitenītei?

-Jā.

-� Jā?! And�ela iesaucās. Cik gan mazvārdīgs var būt viens pui�a cilvēks? Veselu mū�ību nomācījies Elesmērā pie elfiem un tik vien spēj pateikt kā "jā"? Tad, aunapiere, ļauj man izteikties tavā vietā: ikviens, kur� ir tik stulbs, lai izdarītu to, ko tu esi izdarījis, ir pelnījis�

Eragons salika rokas aiz muguras un nogaidīja, kamēr And�ela, izmantojot viennozīmīgus, nepārprotamus un varen rado�us tēlai�nās izteiksmes līdzekļus, aprakstīja, cik liels aunapiere viņ� esot. Viņa tā aizrāvās, ka piedēvēja vienam no viņa vecvecākiem kopo��anos ar urgļiem, kā arī "piedāvāja" baisos sodus, kas viņam būtu jāsaņem par plānprātīgo rīcību. Ja kāds cits būtu aizvainojis Eragonu ar līdzīgiem vārdiem, viņ� izaicinātu aizskārēju uz div�kauju, ta�u And�elas �ultaino izturē�anos viņ� pacieta, jo zināja, ka nevar mērīt zāļenieci ar to pa�u mērauklu kā citus cilvēkus, turklāt jauneklis zināja, ka viņas dusmas ir pamatotas viņ� patie�ām bija pieļāvis briesmīgu kļūmi.

Kad And�ela apklusa, lai ievilktu elpu, Eragons iejaucās: Tev ir pilnīga taisnība, es centī�os atsaukt burvestību, tiklīdz kaujas liktenis būs iz�ķirts.

Zāļu sieva trīsreiz pēc kārtas samirk�ķināja acis, tad uz mirkli pavēra muti, lai izmocītu klusu "O!", un atkal aizvēra lūpas. Ar zināmu aizdomīgumu balsī viņa pavaicāja: Tu ta�u nesaki to tādēļ vien, lai izpatiktu man?

-�� Es nemū�am tā nerīkotos.

-�� Un tu tie�ām taisies noņemt savu lāstu? Man likās, ka �ādas burvestības ir uz mū�u mū�iem.

-�� Elfi ir atklāju�i da�ādus paņēmienus, kā apieties ar maģiju.

-O� Nu, tad jau viss tiks atrisināts, ko? And�ela plati uzsmaidīja Eragonam, tad piegāja pie Safiras un papliķēja pūķa vaigus. Es priecājos tevi atkal redzēt. Tu esi paaugusies.

Arī es priecājos tevi satikt.

And�ela atsāka maisīt savu brūvējumu, un Eragons ieteicās:

-�� Tā bija iespaidīga tirāde.

-�� Paldies. Es pie tās strādāju vairākas nedēļas. �ēl, ka tu nedzirdēji beigas tās būtu neaizmirstamas. Ja gribi, es varu tās tev noskaitīt.

-�� Nē, nē, būs jau labi. Es glu�i labi varu iedomāties, kādas tās bija. Ar acs kaktiņu pametis skatienu uz And�elas pusi, Eragons bilda: Tu neizskaties pārsteigta par to, kā es esmu mainījies.

-�� Man ir savi ziņu avoti. Manuprāt, pārvērtība ir nākusi tev par labu. Pirms tam tu biji� ak, kā lai pasaka?� mazliet nepa�beigts, vai?

-�� Tas gan tiesa. Jauneklis pamāja uz augiem un sēnēm. Ko tu taisies darīt ar �iem?

-�� Ak, man ir viena iecere vai projekts, ja tev labpatikas.

-�� Skaidrs. Pētīdams krāsu svēdras uz izkaltu�as sēnes cepu�rītes, kas �ūpojās viņam deguna priek�ā, Eragons apvaicājās: Vai tev izdevās noskaidrot, kā tur ir ar tiem krupjiem?

-�� Vai zini, izdevās gan! Cik nu es saprotu, visi krupji ir vardes, bet ne visas vardes ir krupji. Ja mēs raugāmies no �āda viedokļa, tad krupju nav, tātad man bija taisnība no pa�a sākuma. Tad And�ela pēk�ņi aprāva �alo�anu pusvārdā, paliecās sāņus un, paķērusi no sola, kas stāvēja viņai līdzās, krūzi, piedāvāja to Era�gonam: �e, iedzer kādu malku tējas!

Eragons vispirms pārlaida skatienu nāvīgo augu klājienam, tad ieskatījās And�elas atklātajā sejā un tikai pēc tam paņēma krūzi. Tomēr pirms dzer�anas viņ� klusītēm pie sevis lai zāļu sieva to nedzirdētu nomurmināja trīs buramvārdus indes noteik�anai. Pārliecinājies, ka tējā nav nekā aizdomīga, Eragons uzdro�inājās iedzert malku. Karstais dzēriens izrādījās ļoti gards, kaut gan viņ� nespēja noteikt tā sastāvdaļas.

Tajā brīdī Solembums piegāja pie Safiras un, uzmetis kūkumu, pieglaudās pūķa kājai glu�i kā parasts kaķis. Pagriezusies, Safira noliecās lejup un pārslidināja degungalu pār kaķa�a muguru. Pūķis ierunājās: Elesmērā es satiku kādu tavu paziņu.

Solembums pārstāja glausties un pie�ķieba galvu. Vai tie�ām?

Tie�ām. Viņu dēvēja par Straujkepu un Sapņu Dejotāju, kā arī par Modu.

Solembuma zeltainās acis iepletās. Viņa augums notrīsēja dobjā, aizsmaku�ā murrājienā, un viņ� ar jaunu sparu ņēmās glausties pie Safiras.

-�� Starp citu, And�ela ierunājās, cik noprotu, ar Nasuadu, Arju un karali Orinu jūs jau tikāties. Eragons pamāja. Un ko tu domā par veco labo Orinu?

Eragons atbildēja, rūpīgi apdomājot katru vārdu, jo viņ� apzi�nājās, ka runā par karali. Kā lai saka� izskatās, ka viņam ir ne viena vien aizrau�anās.

-�� Jā, viņ� ir aptaurēts kā mēnessērdzīgais pilnmēness naktī. Lai gan tādi jau visi mēs esam, tādā vai citādā ziņā.

And�elas atklātības uzjautrināts, Eragons atzina: Viņam ir jābūt trakam, lai no pa�as Aberonas stieptu uz �ejieni tādu stikla trauku lērumu.

Zāļu sieva izbrīnā parāva uz aug�u vienu uzaci. Par ko tu runā?

-Vai tad tu neesi redzējusi, kā izskatās viņa telts iek�ienē?

-�� At�ķirībā no da�a laba, viņa pavīpsnāja, es neskrienu glai�mot kuram katram karalim, ko nākas sastapt. Tad nu Eragons izstāstīja And�elai par da�ādajiem traukiem un instrumentiem, kurus Orins bija atgādājis uz Liesmojo�o līdzenumu. And�elu stāsts tā aizrāva, ka viņa pat pārstāja maisīt savu virumu. Tikko jauneklis bija pabeidzis stāstīt, zāļu sieva sāka rosīties ap katlu, celdama nost no auklām augus, pa brīdim to darīdama ar garām knaiblēm. Pēc mirkļa viņa noteica: Tā, man laikam tomēr jādo�das vizītē pie Orina. Jums abiem par Elesmērā piedzīvoto nāksies pastāstīt kādu citu reizi� Tagad, ti�, abi! Pazūdiet!

Vēl arvien turēdams rokās tējas krūzi, Eragons papurināja galvu, bet mazā sieviņa tik dzina viņus abus ar Safiru projām no savas telts. Sarunas ar viņu vienmēr ir tik�

� savādas? Safira piedāvāja.

Tie�i tā.

Pagāja krietna pusstunda, līdz viņiem izdevās atrast Triānas telti, kas acīmredzot kalpoja kā Duvrangragātas neoficiālais �tābs. Telts meklē�ana bija aizņēmusi daudz laika, jo tikai retais zināja par tādas pastāvē�anu un vēl mazāk satikto ļau�u varēja pateikt, kur tā atrodas, jo telts bija uzcelta aiz klints izciļņa, lai paslēptu vārdenu burvjus no Galbatoriksa magu acīm.

Kad Eragons un Safira tuvojās teltij, tās ieeja pavērās un no tās, uzrotījusi piedurknes un gatava likt lietā maģiju, izme�tās Triāna. Aiz viņas drūzmējās pulciņ� apņēmīgu un nobiju�os burvju. Daudzus no viņiem Eragons bija manījis kaujas laukā pie Farthenduras. Viņi vai nu cīnījās vārdenu rindās, vai apkopa ievainotos.

Eragons zināja, kas sekos, Triāna un viņas biedri izbrīnīti nopētīja jaunekļa izskatu. Nolaidusi rokas, Triāna sacīja:

-�� Ēnkāvi, Safira. Jūs varējāt par savu iera�anos paziņot agrāk. Mēs gatavojāmies stāties pretī kādam, ko uzskatījām par drau�dīgu ienaidnieku.

-�� Mums nebija nodoma jūs lieki satraukt, Eragons atbil�dēja, ta�u tūlīt pēc nolai�anās mums bija jātiekas ar Nasuadu un karali Orinu.

-�� Un kāpēc gan jūs esat aplaimoju�i mūs ar savu klātbūtni tagad? Nekad iepriek� tu, Eragon, nepagodināji mūs, lai gan mēs līdzināmies tev vairāk par jebkuru citu vārdenu.

-�� Esmu ieradies, lai pārņemtu Duvrangragātas vadību. �im paziņojumam sekoja pārsteigta sa�ukstē�anās, un Triāna saspringa. Eragons juta, ka vairāki burvji pieskaras viņa apziņai, mēģinot nojaust patiesos nodomus. Tā vietā, lai aizsargātu savu prātu tas viņu padarītu aklu pret iespējamiem uzbrukumiem Eragons atbildēja, asi uzcirzdams pa lo�ņu prātiem, liekot tiem atkāpties aiz pa�u aizsardzības vaļņiem. Kad tas bija paveikts,

Eragons ar gandarījumu noskatījās, kā divi vīri un kāda sieviete saraujas un novēr� skatienu.

-�� Kāpēc? Triāna uzstājīgi vaicāja.

-�� Tā ir Nasuadas pavēle.

-�� Ak tā, burves sejā uzplauka uzvaro�s smaids, tikai Nasu�adai nav tie�as varas pār mums. Mēs palīdzam vārdeniem pēc brīvas gribas.

Triānas iebildumi samulsināja Eragonu. Esmu pārliecināts, ka Nasuada būtu pārsteigta par �iem vārdiem, jo īpa�i pēc tā visa, ko viņa un viņas tēvs ir darīju�i Duvrangragātas labā. Tas varētu radīt viņā ba�as, ka jums vairs nav vajadzīgs vārdenu atbalsts un aizsardzība. Viņ� uz mirkli apklusa, ļaujot klāteso�ajiem labāk uztvert izskanēju�os draudus. Turklāt, cik nu es atceros, pirms kāda laika tu pati piedāvāji man �o lomu. Kas tagad ir mainījies?

Triāna izbrīnīta pacēla uzacis. Tu, Ēnkāvi, atteicies no mana piedāvājuma� vai tu to jau esi aizmirsis? Viņa runāja ļoti pa��pārliecināti, tomēr balsī ieskanējās arī taisno�anās nots. Eragons juta, ka viņa neuzskata savu stāvokli par absolūti dro�u. Tagad burve viņam likās vairāk nobriedusi nekā pēdējā tik�anās reizē, bet tas bija saprotami, ja atcerējās visas viņas piedzīvotās grūtī�bas: vārdenu pārcel�anos pāri Alagēzijai uz Surdu, atbildību par Duvrangragātas burvjiem un gatavo�anos karam.

-�� Tolaik mēs nevarējām uzņemties neko tādu. Tam vēl nebija pienācis īstais laiks.

Pēk�ņi mainīdama balss toni, viņa jautāja: Kāpēc gan Nasu�ada uzskata, ka tev vajadzētu komandēt mūs? Esmu pārliecināta, ka tu un Safira būtu noderīgāki citviet.

-� Nasuada vēlas, lai �ajā kaujā Duvrangragātas burvjus vadītu es, tāpēc tā arī būs. Eragonam �ķita, ka nebūtu īsti vietā piemi�nēt, ka tā bija viņa pa�a ideja.

Piktā grimase lika Triānai izskatīties draudīgai. Viņa norā�dīja uz burvjiem, kas mīņājās viņai aiz muguras. Mēs visu savu dzīvi esam ziedoju�i, lai apgūtu �o mākslu. Tu pirmo burvestību izmēģināji pirms nepilniem diviem gadiem. Kāpēc gan tu uzskati, ka esi piemērotāks �im uzdevumam par jebkuru no mums?� Lai gan tam vairs nav lielas nozīmes. Labāk izstāsti, kāda būs tava stratēģija? Kā tu esi iecerējis izmantot mūsu prasmes?

-�� Mans plāns ir ļoti vienkār�s, Eragons atbildēja. Jūs apvie�nosiet prātus un mēģināsiet atrast ienaidnieka magus. Kad būsiet kādu atradu�i, es pieslēg�os jums ar savu spēku un mēs satrieksim �ī burvja pretestību. Pēc tam varēsim iznīcināt nogalinātā maga iepriek� aizsargātos kareivjus.

-�� Un ko tu darīsi pārējā laikā?

-�� Cīnī�os kopā ar Safiru.

Pēc neveikla klusuma mirkļa viens no vīriem Triānai aiz muguras atzina: Tas ir labs plāns. Triāna uzmeta viņam niknu skatienu, burvis sarāvās.

Tad viņa lēnām atkal pagriezās pret Eragonu. Es vadu Duvrangragātu kop� Dvīņu nāves. Manā vadībā �ie burvji ir spē�ju�i sagādāt zeltu, lai apmaksātu vārdenu gatavo�anos karam, iznīcināju�i Melno Roku Galbatoriksa spiegu tīklu, kam bija dots uzdevums nogalināt Nasuadu, kā arī palīdzēju�i vārdeniem daudzos citos veidos. Es nelielos, kad uzdro�inos apgalvot tie ir vērā ņemami sasniegumi. Un esmu pārliecināta, ka arī turpmāk spē�u nodro�ināt līdzīgus panākumus� Tad kāpēc Nasuada vēlas atcelt mani no amata? Kā es esmu likusi viņai vilties?

Tajā mirklī Eragons visu saprata. Viņa ir pieradusi pie iegūtās varas un nevēlas atteikties no tās. Turklāt un tas Triānai ir vēl svarīgāk viņa uzskata, ka manis iecel�ana viņas vietā nozīmē viņas spēju ap�aubī�anu.

Tev ir jāatrisina �īs domstarpības turklāt ātri, ierunājās Safira. Laika kļūst arvien mazāk.

Eragons izmisīgi prātoja, kā varētu panākt Duvrangragātas paklausību, vēl vairāk neaizvainojot Triānu. Visbeidzot viņ� teica:

-�� Es neesmu ieradies �eit, lai ķīvētos. Es nācu, lai lūgtu jūsu palīdzību. Viņ� vērsās pie visiem burvjiem, ta�u skatījās tikai un vienīgi uz Triānu. Jā, es esmu spēcīgs. Mēs ar Safiru, visticamāk, spētu sakaut krietnu pulku Galbatoriksa izauklēto magu. Bet mēs nespējam aizsargāt ikvienu vārdenu. Mēs nevaram būt visur. Un, ja Impērijas burvji apvienos savus spēkus, tad pat mums nāktos pacīnīties par izdzīvo�anu� Mēs nevaram uzvarēt �ajā kaujā divatā. Tev, Triāna, ir pilnīga taisnība tu kopā ar Duvrangragātu esi paveikusi neticami daudz, bet es neesmu ieradies �eit, lai stātos tavā vietā uz visiem laikiem. Skaidras ir divas lietas pirm�kārt, �obrīd kā burvim man ir jāsadarbojas ar Duvrangragātu, un, otrkārt, man kā Jātniekam var nākties dot jums pavēles. Pavēles, par kuru bezierunu izpildi man ir jābūt pilnīgi pārliecinātam. Ir jāvienojas par komandķēdi. Tomēr atcerieties, ka vairumā gadī�jumu jūs darbosieties patstāvīgi. Vairumā gadījumu es bū�u pārāk aizņemts, lai veltītu visu uzmanību Duvrangragātai. Turklāt es labprāt uzklausī�u jūsu padomus, jo lieliski apzinos, ka daudzi no jums un īpa�i tu, Triāna, esat krietni pieredzēju�āki par mani� Tātad es vaicā�u vēlreiz: vai jūs mums palīdzēsiet vārdenu uzva�ras labā?

Triāna mirkli klusēja, tad nolieca galvu. Protams, Ēnkāvi, vārdenu uzvaras labā. Doties kaujā tavā vadībā tas Duvrangra�gātai būs liels gods.

Tad ķersimies pie darba.

Da�ās nākamajās stundās Eragons izrunājās ar visiem klāt�eso�ajiem burvjiem. Daudzu burvju �eit nebija, jo viņi pildīja citus vārdenu komandieru dotos uzdevumus. Viņ� darīja visu, lai pēc iespējas labāk izprastu katra zinā�anas par maģiju. Jauneklis uzzināja, ka vairums Duvrangragātas vīru un sievu ir apguvu�i savas prasmes no kāda radinieka turklāt parasti dziļā slepenībā, lai izvairītos no liekas uzmanības; galu galā daudzi ļaudis baidī�jās no maģijas, turklāt vislielākās briesmas, protams, draudēja no pa�a Galbatoriksa. Tikai saujiņa burvju bija izgāju�i kārtīgu apmācību, aizvadot mācekļa gadus pie cienījamiem skolotājiem. Tādējādi vairumam Duvrangragātas burvju bija ļoti vājas senva�lodas zinā�anas neviens nespēja teko�i sarunāties tajā, turklāt viņu uzskatus par maģiju bie�i izkropļoja reliģiska māņticība. Viņi neko nenojauta par neskaitāmām gramarye izmanto�anas iespējām.

Nav brīnums, ka Dvīņi, pārbaudot tevi pēc mūsu iera�anās Fart�hendurā, tik ļoti interesējās par tavu senvalodas vārdu krājumu,

Safira atcerējās. Tie viņiem palīdzētu vēl vairāk nostiprināt varu pār �iem knapajiem burvī�iem.

Ta�u labāku mūsu rīcībā nebūs.

Tiesa. Ceru, ka tagad tu redzi, ka man bija taisnība: Triāna savas vēlmes stāda augstāk par visu kopīgo labumu.

Tev tie�ām bija taisnība, Eragons atzina. Bet es viņu par to nenosodu. Viņa rīkojas tā, kā prot, tāpat kā mēs visi. Jā, es to neatbalstu, tomēr saprotu, un kā teica Oromiss izpratne vairo iejūtību.

Mazliet vairāk par tre�daļu klāteso�o burvju galvenokārt nodarbojās ar dziedinā�anu. Tos Eragons atlaida pirmos, iemācījis piecus jaunus buramvārdus, kas ļautu viņiem ārstēt arī bīstamā�kus ievainojumus. Darbu ar pārējiem burvjiem Jātnieks uzsāka, ieceļot Triānu par savu vietnieci, kurai vajadzēja rūpēties, lai viņa pavēles tiek izpildītas precīzi. Pēc tam Eragons sāka strādāt, lai apvienotu tik at�ķirīgās personības saliedētā kaujas vienībā. Drīz vien viņ� saprata, ka mēģinājums pārliecināt burvjus sadarboties līdzinās centieniem piespiest suņus pacienāt citam citu ar gaļīgu kaulu. Nelīdzēja arī acīmredzamā apbrīna, ko Duvrangragāta izjuta pret viņu, jo Eragons nespēja atrast veidu, kā izmantot savu ietekmi, lai izlīdzinātu domstarpības starp ka�ķīgajiem magiem.

Lai labāk novērtētu burvju prasmes, Eragons lika katram no viņiem izpildīt vairākas burvestības. Vērodams, kā burvji nopūlas ap nobūrumiem, kas viņam pa�am tagad likās bērni�ķi vienkār�i, Eragons aptvēra, cik daudz viņ� ir iemācījies pie elfiem. Tad Jāt�nieks ar smaidu atgādināja Safirai: Iedomājies, reiz es ar milzī�gām grūtībām spēju noturēt gaisā oli.

Iedomājies, pūķis atbildēja, Galbatoriksam ir bijis vesels gad�simts, lai izkoptu savas dotības.

Saule rietumu pusē laidās arvien zemāk, padarīdama rūgsto�i oran�o gaismu vēl spēcīgāku, līdz vārdenu nometne, līķa bālā D�ietas upe un viss Liesmojo�ais līdzenums kvēloja neprātīgā, svēdrotā atblāzmā, kas atgādināja ainu no vājprātīgā murgiem. Kad debesu spīdeklis atradās vien pirksta platuma tiesu virs apvār�ņa, ieradās ziņnesis. Viņ� pavēstīja Eragonam, ka Nasuada vēlas viņu nekavējoties redzēt. Un labāk pasteidzieties, ja drīkstu jums to piekodināt.

Izspiedis no Duvrangragātas solījumu, ka viņi visi būs gatavi, kad viņ� tos sauks cīņā, Eragons līdzās Safirai starp pelēku tel�u rindām skrie�us devās uz Nasuadas paviljona pusi. Skaļ�, jucek�līgs troksnis virs galvas lika Eragonam uz mirkli atraut acis no nodevīgi sacaurumotās zemes un pamest skatienu aug�up.

Tur viņ� ieraudzīja milzīgu putnu baru, kas svaidījās starp abām armijām. Viņ� pamanīja ērgļus, vanagus un piekūnus, tāpat arī neskaitāmas badīgas vārnas un to lielākos, alkatīgos "brā�lēnus" kraukļus ar dun�iem līdzīgiem knābjiem un zilmelnām mugurām. Putni katrs savā balsī pieprasīja asinis, ar ko izska�lot rīkli, un gana siltas gaļas, ar ko piepildīt vēderu un remdēt izsalkumu. Pieredze un instinkti liecināja, ka armiju parādī�anās Alagēzijā nozīmē akriem pla�us līķu laukus varenam mielastam.

Savelkas kara mākoņi, Eragons ieminējās.

Eragons iegāja paviljonā, bet Safira kā iepriek� iebāza tur tikai galvu un kaklu. Jātnieku sagaidīja tērauda �vīkstoņa Jormundurs un pusducis Nasuadas komandieru izrāva no makstīm zobenus, lai stātos pretī ienācējiem. Ieraudzīju�i Eragonu, viņi nolaida iero�us, bet Nasuada sacīja: Nāc tuvāk, Eragon.

-�� Kas noticis? jauneklis apvaicājās.

-�� Mūsu izlūki ziņo, ka no ziemeļaustrumiem tuvojas aptuveni simt vīru liela kuiļu vienība.

Eragons sarauca pieri. Viņ� bija iedomājies, ka �ajā kaujā ar urgļiem nenāksies sastapties, jo, pirmkārt, vairs nebija Durzas, kas tos komandētu, un, otrkārt, tik daudzi krita pie Farthendu�ras. Ta�u, ja urgļi atradās �eit, tad tie atradās �eit. Eragons juta, kā dzīslās atmostas alkas nogalināt, un viņ� atļāvās asinskārā priekā pasmaidīt, iedomādamies, kā liks lietā jauniegūto spēku, lai iznīcinātu briesmoņus. Uzsitis pa Zaroka spalu, viņ� sacīja:

-�� Es ar prieku iznīcinā�u tos. Ja vēlies, mēs tiksim ar kuiļiem galā divatā ar Safiru.

Nasuada vērīgi nopētīja Eragonu, piebilzdama: Mēs nedrīks�tam tā rīkoties, Eragon. Viņi nāk ar baltu karogu kuiļi ir lūgu�i tik�anos ar mani.

Eragons neticīgi paskatījās uz vārdenu pavēlnieci. Tu ta�u netaisies tos pieņemt?

-�� Es pret viņiem izturē�os tie�i tāpat kā pret jebkuru ienaid�nieku, kur� ierodas ar pamiera karogu.

-�� Tie ta�u ir me�oņi! Briesmoņi! Ielaist tos nometnē būtu liela kļūda� Nasuada, es esmu redzējis urgļu pastrādātos �ausmu darbus. Tie izbauda citu sāpes un cie�anas, tāpēc nav pelnīju�i vairāk �ēlastības kā traks suns. Kāpēc tev tērēt laiku, lai iekristu viņu slazdos? Tikai pavēli, un gan es, gan ikviens karavīrs �ajā nometnē tavā vārdā ar lielu prieku nonāvēs �os baisos radījumus.

-�� �ajā ziņā, Jormundurs ierunājās, es piekritu Eragonam. Ja tu, Nasuada, neuzklausi mūs, vismaz uzklausi viņu.

Vispirms Nasuada �ukstus vērsās pie Eragona, lai neviens cits viņus nedzirdētu: Ja tu esi tik akls, tad tava apmācība tie�ām ir palikusi nepabeigta. Tad viņa ierunājās skaļāk, un Nasuadas balsī jauneklis sadzirdēja to pa�u dzel�aino pārliecību, kāda bija piemitusi viņas tēvam: Jūs aizmirstat, ka arī es cīnījos pie Fart�henduras līdzās jums visiem un redzēju urgļu me�onīgumu� Un tomēr es redzēju, ka arī mūsu vīri var pastrādāt briesmu darbus. Es netaisos noniecināt cie�anas, ko mums sagādāju�i urgļi, ta�u es arī neatraidī�u iespējamus sabiedrotos brīdī, kad Impērijas armijai ir tik milzīgs skaitlisks pārsvars.

-�� Nasuada, tik�anās ar kuiļiem var izrādīties pārāk bīstama.

-�� Pārāk bīstama? Nasuada izbrīnīti sarauca uzacis. Tagad, kad mani sargā Eragons, Safira, Elva un visa mana armija?! Es tā neuzskatu.

Eragons jutās tik bezspēcīgs, ka sāka griezt zobus. Safira, pasaki kaut ko. Tu spētu viņu pārliecināt aizmirst �o neprātīgo ieceri.

Nē, es to nedarī�u. Sajā jautājumā tavs prāts ir aptum�ojies.

Tu ta�u nevari būt vienisprātis ar Nasuadu! Eragons pār�steigts iesaucās. Tu biji Jazuakā kopā ar mani; tu zini, ko urgļi izdarīja ar ciemata iedzīvotājiem. Un kas notika pēc tam, kad mēs pametām Teirmu; kas notika, kad mani sagūstīja pie Gileadas; kas notika Farthendurā? Ik reizes, kad esam tiku�ies ar urgļiem, viņi ir mēģināju�i mūs nogalināt vai nodarīt mums ko vēl bries�mīgāku. Viņi nav ne ar ko labāki par ne�ēlīgiem plēsoņām.

Du Fyrn Skulblaka laikā elfi domāja tie�i to pa�u par pūķiem.

Pēc Nasuadas rīkojuma sargi atsaitēja paviljona priek�ējo daļu un sānus, tā padarot telts iek�pusi redzamu visiem klāteso�ajiem un ļaujot Safirai piesēst līdzās Eragonam. Tad vārdenu pavēlniece apsēdās savā krēslā ar augsto atzveltni, bet Jormundurs un pārējie komandieri izkārtojās divās paralēlās rindās tā, lai ikviens, kur� ierastos uz tik�anos ar Nasuadu, būtu spiests iziet viņiem pa vidu. Eragons nostājās viņai pie labās, bet Elva pie kreisās rokas.

Pēc nepilnām piecām minūtēm nometnes austrumu pusei pār�vēlās varens dusmu rēciens. Ņirgā�anās un apvainojumi kļuva arvien skaļāki, līdz starp teltīm parādījās viens vienīgs kuilis, kur� nāca uz Nasuadas pusi, kamēr vārdenu pūlis raidīja viņa vir�zienā lamu �altis. Urglis Eragons atcerējās, ka tos mēdza dēvēt arī par teķiem, soļoja, augstu pacēlis galvu, un pa brīdim atieza dzeltenos ilkņus, bet citādi nelikās manām pret sevi vērstos lās�tus. Viņ� bija izcils milzenis astoņarpus pēdas gar�, ar spēcīgiem, lepniem kaut raupji cirstiem vaibstiem, vareniem ragiem, kas apvija galvu, un vareniem muskuļiem, kas vedināja domāt, ka viņ� spētu ar vienu sitienu nogalināt lāci. Kuiļa vienīgais apģērba gabals bija mezglots gurnauts, da�as rupja kaluma dzelzs plāk�snes, ko kopā saturēja metāla gredzenu ķēdītes. Starp ragiem bija nostiprināts izliekts metāla disks, kam vajadzēja pasargāt galvvidu. Pakausī kuilim kūļājās zirgastē saņemtie garie, melnie mati.

Eragons juta, kā lūpas savelkas naida izteiksmē; viņam nācās savaldīties, lai neizrautu Zaroku un nemestos pretī nācējam. Ta�u, par spīti �īm sajūtām, viņ� nespēja neapbrīnot urgļa bez�bailību, tam vienatnē, bez kādiem iero�iem ienākot ienaidnieka armijas nometnē. Turklāt jauneklis pārsteigts atklāja, ka kuiļa prāts ir pamatīgi aizsargāts.

Kad urglis apstājās netālu no paviljona, neuzdro�inādamies pienākt vēl tuvāk, Nasuada pavēlēja saviem sargiem apsaukt pūli, lai tas apklustu. Visi vērās uz milzeni, prātodami, ko gan viņ� tagad darīs.

Urglis pacēla mezglotās rokas pret debesīm, dziļi ieelpoja, un tad, pavēris muti, ieaurojās, it kā vērstos pie Nasuadas. Nākamajā acumirklī pret viņu pacēlās zobenu me�s, ta�u kuilis nelikās par tiem ne zinis un turpināja rēkt, līdz viss gaiss no plau�ām bija izkliegts. Tad viņ� paskatījās uz Nasuadu, pat nemanīdams cil�vēku simtus, kas neap�aubāmi alka sakapāt viņu sīkos gabaliņos, un tad dobjā balsī norūca: Kāpēc tāda nodevība, Nakts Mednieces kundze? Man tika solīta dro�ība. Vai cilvēki tik viegli lau� doto vārdu?

Pieliecies tuvāk Nasuadai, viens no viņas virsniekiem sacīja:

-�� Pavēlniec, ļaujiet viņu sodīt par tādu nekaunību. Kad būsim viņam iemācīju�i, ko nozīmē cieņa, tad jūs varēsiet uzklausīt, kas �im sakāms, lai kas tas būtu.

Eragons labprāt būtu paklusējis, ta�u zināja, ka viņam ir pie�nākums dalīties zinā�anās ar Nasuadu un vārdeniem, tāpēc jau�neklis noliecās viņai pie pa�as auss un �ukstus sacīja: Neuztver to kā apvainojumu. Tā urgļi sveicina savus karavadoņus. Parasti �ādās reizēs viņi triecas viens pret otru ar pierēm, ta�u pieļauju, ka tu to negribēsi izmēģināt.

-� Vai to tev iemācīja elfi? viņa nomurmināja, neatraudama skatienu no gaido�ā kuiļa.

-�� Jā, elfi.

-�� Ko vēl tu no viņiem uzzināji par urgļiem?

-�� Daudz ko, viņ� negribīgi atzina.

Tad Nasuada uzrunāja kuili un arī savus vīrus, kas mīņājās milzenim aiz muguras: Vārdeni nav tādi meļi kā Galbatorikss un Impērija. Saki, kas tev sakāms. Kamēr starp mums valda pamiers un mēs vedam sarunas, tev nav no kā baidīties.

Urglis nokrek�ķējās un paslēja kaulaino zodu augstāk, atklā�dams kaklu; Eragons atcerējās, ka �is bija īpa�i draudzīgs �ests. Urgļu rasē galvas noliek�anu uzskatīja par lielākajiem draudiem, jo tas nozīmēja, ka urglis taisās uzbrukt ar ragiem. Es esmu Nārs Gar�vogs no bolveku cilts. Es runāju savas tautas vārdā.

-�� Likās, ka viņ� apzelē katru vārdu, pirms izgrūst to pāri lūpām.

-�� Urgļus neieredz vairāk par visām citām rasēm. Elfi, rūķi, cil�vēki visi mūs medī, dedzina, padzen no mūsu mājām.

-�� Tam ir savs iemesls, Nasuada ieminējās.

Gar�vogs pamāja. Tam ir iemesls. Mūsu ļaudīm patīk karot. Ta�u cik gan bie�i mums uzbrūk tikai tāpēc, ka uzskata mūs par neglītiem? Arī jūs mūsu acīs neesat nekādi skaistuļi. Kop� Jātnieku kri�anas mūsu skaits ir krietni vairojies. Urgļu ciltis tagad ir tik lielas, ka liesā zeme, uz kuras mītam, vairs nespēj mūs pabarot.

-�� Vai tāpēc jūs noslēdzāt darījumu ar Galbatoriksu?

-Jā, Nakts Mednieces kundze. Viņ� solīja mums dāsnāku zemi, ja mēs nogalināsim viņa ienaidniekus. Ta�u karalis mūs pie�krāpa. Viņa ugunsmatu �amanis Durza samaitāja mūsu virsai�u prātus un piespieda ciltis darboties kopīgi, kaut starp urgļiem tā nav pieņemts. Kad rūķu caurajā kalnā mēs to beidzot aptvērām, mūsu valdniece, ko dēvē par herndālu, aizsūtīja manu bērnu māti pie Galbatoriksa, lai pieprasītu paskaidrojumus par tādu izrīko�anos ar mums. Gar�vogs papurināja tik loti dīvaino galvu. Viņa nepārnāca. Mūsu di�ākie teķi krita Galbatoriksa labad, bet tad viņ� mūs pameta kā salauztu zobenu. Viņ� ir drajl, viņ� ir bezragu nodevējs ar �ūskas mēli. Nakts Mednieces kundze, tagad mūsu rindas ir kļuvu�as retākas, bet, ja tu to ļausi, mēs kausimies tavā pusē.

-�� Kāda ir cena? Nasuada vaicāja. Jūsu Herndāla dro�i vien gribēs kādu atlīdzību?

-��� Mēs gribam asinis. Galbatoriksa asinis. Un, ja Impērija kristu, mēs gribētu, lai tu ierādi mums zemi, kur dzīvot un vairo�ties, lai nākotnē vairs nebūtu jākaro.

Nasuadas sejas izteiksme ļāva Eragonam paredzēt viņas lēmumu, vēl pirms pār vārdenu pavēlnieces lūpām bija izskanējis pirmais vārds. Laikam to pa�u nojauta arī Jormundurs, jo viņ� pieliecās pie pavēlnieces un pusbalsī sacīja: Nasuada, tu nedrīk�sti tā rīkoties. Tas ir pretrunā ar lietu dabisko kārtību.

-�� Daba nepalīdzēs mums pieveikt Impēriju. Mums ir vajadzīgi sabiedrotie.

-�� Karavīri dezertēs, ja viņus spiedīs karot kopā ar urgļiem.

-�� Ar to mēs tiksim galā. Eragon, vai viņi turēs doto vārdu?

-�� Tikai tik ilgi, kamēr mums būs kopīgs ienaidnieks.

Spēji pamājusi, Nasuada atkal ierunājās pilnā balsī: Lieliski, Nār Gar�vog. Tu ar saviem karotājiem vari apmesties mūsu armi�jas labajā spārnā, mazliet nostāk no mūsu galvenajiem spēkiem, un tad mēs varam apspriest vieno�anās nosacījumus.

-Ahgrat ukmar, kuilis noņurdēja, uzsizdams ar dūrēm sev pa pieri. Tu, Nakts Medniec, esi vieda herndāla.

-�� Kāpēc tu mani tā dēvē?

-�� Par herndālu?

-�� Nē, par Nakts Mednieci.

Gar�voga rīklē atskanēja kas līdzīgs ruk�ķienam Erago�nam likās, ka tie varētu būt smiekli. Par Nakts Mednieku mēs sākumā nosaucām tavu tēvu, jo viņ� medīja mūs tum�ajos gai�teņos zem rūķu kalna, un arī viņa tum�ās ādas dēļ. Tu esi viņa cienīga pēctece un cienīga viņa vārda mantiniece. Tad kuilis pagriezās un devās ārā no nometnes.

Piecēlusies kājās, Nasuada pasludināja: Ikviens, kur� uzbruks urgļiem, tiks sodīts tā, it kā būtu uzbrucis savējiem. Raugiet, lai �ī ziņa tiek nodota visām vienībām.

Tiklīdz viņa bija nodevusi �o pavēli, Eragons ieraudzīja, ka, apmetnim plīvojot vējā, straujiem soļiem tuvojas karalis Orins. Piesteidzies mazliet tuvāk, viņ� iesaucās: Nasuada! Vai tiesa, ka tu tikies ar urgli? Kāpēc tu tā rīkojies, un kāpēc man par to nepaziņoja ātrāk? Es nesaprotu�

Ta�u karali pārtrauca kāds sargkareivis, kur� izskrēja no tel�u mud�ekļa un iesaucās: Tuvojas jātnieks no Impērijas nometnes!

Jau nākamajā mirklī karalis Orins bija aizmirsis visus pārme�tumus un aizsteidzās pakaļ Nasuadai, kas straujiem soļiem devās uz armijas priek�ējo līniju pusi. Viņiem sekoja savs simts cilvēku. Nevēlēdamies spaidīties pūlī, Eragons uzrausās mugurā Safirai un ļāva viņai nogādāt savu Jātnieku līdz mērķim.

Kad pūķis apstājās pie uzbērumiem, ierakumiem un zemē sadzītajiem noasinātajiem mietiem, kas sargāja vārdenu pozīci�jas, Eragons ieraudzīja vientuļu jātnieku, kas me�onīgos auļos triecās pāri neitrālajai joslai. Viņam virs galvas zemu riņķoja maitasputni, lai noskaidrotu, vai gadījumā gaidāmo dzīru galdā nav parādīju�ās uzkodas.

Jardus trīsdesmit no brustvēra jātnieks pievilka melnā ērzeļa gro�us, saglabādams iespējami lielāko attālumu starp sevi un vārdeniem. Tad viņ� nokliedza savu ziņojumu: Atsakoties no karaļa Galbatoriksa piedāvātajiem saprātīgajiem pado�anās notei�kumiem, jūs esat nolēmu�i sevi nāvei. Pārrunas tiek pārtrauktas. Draudzības roka pārtop kara dūrē! Ja kādā no jums vēl mājo bijā�ana pret mūsu likumīgo valdnieku, visgudro un visspēcīgo karali Galbatoriksu, tad bēdziet! Lai neviens nestājas mums ceļā, kad mēs dosimies �ķīstīt Alagēziju no visiem likumpārkāpējiem, nodevējiem un musinātājiem. Un, kaut gan tas sāpina mūsu karali jo viņ� zina, ka uz visiem �iem dumpjiem vienkār�os ļaudis samusina vīlu�ies un apmāti vadoņi, mēs �ķīstīsim neli�kumīgi pa�pasludināto valsteli, ko mēdz dēvēt par Surdu, un pie�vienosim taisnīgā karaļa Galbatoriksa valdījumiem, jo tikai viņ� dienu un nakti pūlas savas tautas labā. Tāpēc bēdziet, es saku, vai piedzīvosiet jūsu ziņne�a likteni.

Ar �iem vārdiem jātnieks atraisīja auduma maisu un izvilka nocirstu galvu. Viņ� pasvieda to gaisā un noskatījās, kā baisais priek�mets nokrīt starp vārdeniem, tad pagrieza savu ērzeli, iecirta tam sānos pie�us un aiztraucās uz Galbatoriksa armijas melno rindu pusi.

Vai man viņu nogalināt? Eragons jautāja.

Nasuada papurināja galvu. Drīz mums būs iespēja atriebt viņa nāvi. Es neapgānī�u sūtņu neaizskaramības likumu pat tad, ja Impērija to darīs.

-Kā tu� Pēk�ņi Eragons pārsteigumā iekliedzās un pie�ķērās Safiras kaklam, lai nenokristu no pūķa muguras, jo viņa saslējās pakaļkājās un uzlika priek�ķetnas uz zaļganās zemes vaļņa. Pavērusi �okļus, Safira izgrūda garu, dobju rēcienu glu�i kā Gar�vogs, tikai �is rēciens izskanēja kā nepiekāpīgs izaicinājums viņu ienaidniekiem, kā brīdinājums par dusmām, ko Impērija bija sējusi viņu sirdīs, un kā cīņā sauciens ikvienam, kas ienīda Galbatoriksu.

Pastardienas bazūnēm līdzīgā balss tā pārbiedēja ziņne�a auļotāju, ka tas parāvās sāņus, paslīdēja uz nokaitētās zemes un nogāzās uz sāniem. Kareivis izlidoja no segliem un iekrita vienā no kvēlo�ajām iedobēm, no kuras tajā pa�ā mirklī uz�āvās zaļas liesmas. Nelaimīgais izgrūda tik briesmīgu kliedzienu, ka Era�gona pakausim pārskrēja tirpas, tad kliedziens aprāvās un upuris vairs neizdvesa ne skaņas.

Putni sāka laisties lejup.

Vārdeni uzgavilēja Safiras panākumam. Pat Nasuada atļā�vās tik tikko jau�ami pasmaidīt. Tad viņa sasita plaukstas un sacīja: Manuprāt, viņi uzbruks rīt no rīta. Eragon, sapulcini Duvrangragātu, un sagatavojieties cīņai. Nākamās stundas laikā tu saņemsi manas pavēles. Uzlikusi roku uz Orina pleca, viņa vadīja karali atpakaļ nometnes dziļumā. Augstība, mums ir jāpieņem vairāki lēmumi. Man ir izstrādāts plāns, ta�u tā īsteno��anai būs nepiecie�ama�

Lai viņi nāk, ierunājās Safira. Viņas astes galiņ� raustījās kā kaķim, kas uzglūn �urkai. Viņi visi sadegs.

Pāri Liesmojo�ajam līdzenumam bija nolaidusies nakts. Necaurspīdīgu dūmu jumts aizsedza mēnesi un zvaigznes, atstādams zemi piķa melnā tumsā, kuru ik pa brīdim caur�dūra dego�ās kūdras pēk�ņi uzplaiksnījumi un tūksto�iem lāpu, kas tika aizdegtas abās armijas nometnēs. Eragonam, kur� stāvēja netālu no vārdenu priek�ējām līnijām, Impērijas tel�u pozīcijas atgādināja plando�u oran�u liesmu ligzdu, kas pletās veselas pil�sētas pla�umā.

Piesprādzējis pēdējo bruņu sastāvdaļu pūķa astei, Eragons aizvēra acis, lai labāk justu Duvrangragātas burvjus. Viņam vaja�dzēja iemācīties atrast tos jebkurā mirklī, jo vēlāk viņa dzīvība būs atkarīga no spējas ātri un efektīvi sazināties ar palīgiem. Savukārt magiem vajadzēja iemācīties pazīt Eragona prāta pie�skārienu, lai neatgrūstu to brīdī, kad jauneklim būtu vajadzīgs Duvrangragātas atbalsts.

Eragons pasmaidīja un sacīja: Sveiks, Orik. Tad viņ� atvēra acis, lai sagaidītu rūķi, kas rāpās aug�up pa nelielo klintsbluķi, uz kura bija apmeties Eragons ar pūķi. Oriks bija tērpies pilnās bru�ņās un kreisajā rokā nesa savu no urgļa ragiem pagatavoto loku.

Notupies līdzās Eragonam, rūķis norausa no pieres sviedrus un papurināja galvu. Kā tu zināji, ka tas esmu es? Es lietoju aizsardzību.

Katra apziņa ir citāda, Safira paskaidroja. Tās at�ķiras, tāpat kā at�ķiras divas balsis.

Skaidrs.

Eragons apvaicājās: Kas tevi dzina �urp nakts melnumā?

Oriks paraustīja plecus. Likās, ka tev �ajā drūmajā naktī varētu noderēt kāda sabiedrība. Jo īpa�i tāpēc, ka Arja ir aizņemta citur, bet kaujā kopā ar tevi nebūs Murtaga.

"Jā, viņa plecs man noderētu," Eragons nodomāja. Murtags bija vienīgais cilvēks, kur� izveicībā ar zobenu neatpalika no

Eragona, vismaz līdz Agaeti Blodhren naktī piedzīvotajām pār�vērtībām. Divcīņas ar draugu bija viens no nedaudzajiem prieka brī�iem laikā, ko viņi abi pavadīja kopā. "Es labprāt atkal pacīnī�tos ar tevi, vecais draugs!"

Atmiņas par to, kā Murtags aizgāja bojā, urgļu aizvilkts pazemē pie Farthenduras, lika Eragonam atzīt stindzino�u patie�sību: lai cik di�s karotājs tu būtu, ļoti bie�i tīra nejau�ība iz�ķīra, kur� karā izdzīvo un kur� karā krīt.

Sajuzdams Eragona noskaņojumu, rūķis uzsita jauneklim uz pleca un noteica: Viss būs kārtībā. Iedomājies, kā jūtas ienaid�nieka karavīri, zinot, ka drīz vien viņiem būs jāstājas pretī tev\

Eragons pateicīgi pasmaidīja. Es priecājos, ka tu atnāci.

Orika degungals piesarka, un viņ� nolaida skatienu, neveikli grozīdams loku mezglainajās rokās. Ak, ko nu tur, viņ� norūca, Hrotgaram diez ko nepatiktu, ja es ļautu kam nelāgam notikt ar tevi. Turklāt mēs ta�u esam aud�ubrāļi, ko?

Safira ar Eragona starpniecību pavaicāja: Kur ir pārējie rūķi ? Vai tad tu viņus nekomandē?

Orika acis iedzirkstījās. Kā tad ne! Un viņi drīz vien piebied�rosies mums. Ņemot vērā, ka Eragons ir Durgrimstu Ingeituma loceklis, mums pienākas cīnīties pret Impēriju visiem kopā. Tādē�jādi jūs abi būsiet labāk pasargāti un varēsiet visu uzmanību veltīt Galbatoriksa burvju meklē�anai, nevis uztraukties par parastu kareivju uzbrukumiem.

-�� Prātīga doma. Paldies tev!

Priecīgs par uzslavu, Oriks samulsis kaut ko nesakarīgi nomurmināja. Tad Eragons vaicāja: Ko tu domā par Nasuadu un urgļiem?

-�� Viņa izdarīja pareizu izvēli.

-�� Tātad tu viņai piekriti?!

-�� Piekrītu gan. Arī man tie briesmoņi nepatīk, ta�u lēmums bija pareizs.

Iestājās klusums. Eragons sēdēja, atspiedies pret Safiru, un centās apvaldīt arvien pieaugo�o nemieru. Minūtes vilkās kā glieme�i. Viņam bezgalīgās gaidas pirms kaujas likās tikpat saspringtas kā pati kauja. Jauneklis ieeļļoja Safiras seglus, notīrīja no bruņukrekla pāris rūsas traipiņu un tad turpināja darboties ar Duvrangragātas burvju prātiem, lai kaut kā nosistu laiku.

Bija pagājusi vairāk nekā stunda, kad viņ� pārtrauca iesākto nodarbi, jo sajuta, ka pāri neitrālajai zonai starp armijām tuvojas divas būtnes. And�ela? Solembums? Apjucis un satraukts, viņ� pamodināja piemigu�o Oriku un pastāstīja, ko bija pamanījis.

Rūķis sarauca pieri un izvilka aiz jostas aizbāzto kara cirvi.

-�� Es to zālī�u sievu esmu saticis vien pāris rei�u, ta�u viņa neatgādināja tādu, kas varētu mūs nodot. Viņa jau desmitiem gadu ir labi ieredzēta vārdenu vidū.

-�� Tomēr mums vajadzētu noskaidrot, ko viņa tur darīja, Era�gons uzstāja.

Viņi kopā devās cauri nometnei, lai pārtvertu nācējus, kad tie sasniedza nocietinājumus. Drīz vien lāpu mestajā gaismā, sīkā riksītī skriedama, parādījās And�ela, bet viņai pa pēdām sekoja Solembums. Ragana bija ietinusies garā, tum�ā apmetnī, kas ļāva viņai pilnībā saplūst ar apkārtni. Liekot lietā glu�i neticamu �irg�tumu, spēku un lokanību, viņa pārvarēja vairākus rūķu uzbūvētos brustvērus, te pieķerdamās kādam no mietiem, te pārlēkdama pāri grāvim un visbeidzot strauji noskriedama pa pēdējā uzbē�ruma stāvo kranti, zāļu sieva elsodama apstājās līdzās Safirai.

Atmetusi atpakaļ kapuci, And�ela priecīgi pasmaidīja. Sagai�dītāji! Cik patīkami! Kamēr viņa bilda �os vārdus, kaķacis nodre�bēja pie visām miesām un viņa ka�okam pārskrēja savāds vilnis. Tad parādības apveids izplūda, it kā to būtu pārklājis saduļķots ūdens, līdz Solembuma aprises atkal kļuva skaidrākas, tikai tagad viņu priek�ā stāvēja kails zēns ar pinkainiem matiem. And�ela iebāza roku maisā, kas karājās viņai pie jostas, un padeva kaķacim bērna kamzoli un bikses, kā arī mazu, melnu dunci, kuru viņ� izmantoja kaujā.

-�� Ko jūs tur darījāt? Oriks vaicāja, ar aizdomīgu skatienu pētīdams zāļu sievu un viņas pavadoni.

-�� �o un to.

-�� Labāk pastāstiet, ko tie�i, Eragons uzstāja.

And�elas sejā iegūla skarbāki vaibsti. Ko tad tā? Vai jūs neuz�ticaties mums ar Solembumu? Kaķacis atieza asos zobus.

-�� Laikam jau ne līdz galam, Eragons atzina, tikko jau�ami pasmaidīdams.

-�� Prātīgi darīts, And�ela noteica un paplik�ķināja jauneklim pa vaigu. Dzīvosi ilgāk. Ja nu reiz jūs gribat zināt, tad es darīju visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu pieveikt Impēriju, vienīgais, manā paņēmienu klāstā diem�ēl nav auro�anas un skraidī�anas apkārt ar zobenu rokā.

-�� Varbūt tu mums tomēr atklāsi, kādi ir tavi paņēmieni?

Zāļu sieva brīdi neko neteica, jo bija aizņemta, salokot

apmetni cie�ā vīstoklī un noglabājot to maisiņā pie jostas. Es labprāt paturētu tos pie sevis. Cerēju, ka tas kļūs par pārstei�gumu. Turklāt ilgi gaidīt jums nenāksies. Viss sāksies pēc pāris stundām.

Oriks paraustīja bārdu. Kas sāksies? Ja tu nespēj dot skaidru atbildi, mums nāksies vest tevi pie Nasuadas. Varbūt viņa spēs izdabūt no tevis ko jēdzīgu.

-�� Nav jēgas vilkt mani pie pavēlnieces, And�ela atmeta ar roku. Tie�i viņa man atļāva �ķērsot frontes līniju.

-�� Tā tu saki, nu jau diezgan naidīgi norūca Oriks.

-�� Un arī es tā saku, Nasuada piebilda, pienākdama no aiz�mugures, bet Eragons jau bija jutis viņas tuvo�anos. Tāpat viņ� bija jutis, ka kopā ar vārdenu pavēlnieci ir �etri kuiļi, to starpā arī Gar�vogs. Saviebies viņ� pagriezās pretī nācējiem, nemaz nemē�ģinādams slēpt nepatiku par urgļu klātbūtni.

-�� Pavēlniec, Eragons nomurmināja.

Orikam ar savaldī�anos veicās sliktāk viņ�, sirdīgi nolamā�jies, atsprāga atpakaļ un mēģināja izraut savu kara cirvi. Rūķis gan uzreiz aptvēra, ka viņiem neviens negrasās uzbrukt, un strupi sasveicinājās ar Nasuadu. Ta�u Orika roka neaizklīda tālu no iero�a kāta, bet skatiens nenolaidās no milzīgajiem urgļiem. And�elu Nasuadas pavadoņi, �ķiet, neuztrauca. Zāļu sieva nosvērti sasveicinājās ar savu pavēlnieci, tad uzrunāja urgļus viņu pa�u asajā valodā, tā sagādājot kuiļiem acīmredzamu prieku.

Nasuada pavilka Eragonu sāņus, lai pārmītu da�us vārdus zem �etrām acīm. Tad viņa teica: Es vēlos, lai tu uz mirkli apvaldi savu nepatiku un novērtē to, ko tev tūlīt izklāstī�u, loģiski un saprātīgi. Vai tu to spēsi? Jauneklis stīvi pamāja. Lieliski. Es daru visu iespējamo, lai rīt mēs neciestu sakāvi. Ta�u tam, cik labi mēs cīnīsimies, cik prasmīgi es vadī�u vārdenus, vai pat tam, ka mēs izcīnīsim uzvaru, nebūs nekādas nozīmes, ja tu, viņa ar pirkstu sāpīgi iedūra Eragonam krūtīs, ~�ajā kaujā iesi bojā. Vai to tu saproti? Eragons vēlreiz pamāja. Es nespē�u tevi aizsar�gāt, ja kaujas laukā parādīsies Galbatorikss. Ja tas tie�ām notiks, tu stāsies viņam pretī vienatnē. Ja Duvrangragāta bija bezspēcīga pret tevi, viņi būs bezspēcīgi arī pret karali, un es nevaru viņus upurēt bez svarīga iemesla.

-�� Es kop� sākta gala zinu, Eragons sacīja, ka pretī Galba�toriksam man būs jāstājas vienam kopā ar Safiru.

Pār Nasuadas lūpām pārslīdēja skumj� smaids. Lāpas raustīgajā gaismā viņa likās pārguru�i. Nu ko, nav iemesla meklēt nepatik�anas tur, kur to nav. Iespējams, Galbatoriksa te nemaz nav. Ta�u nelikās, ka vārdenu pavēlniece pati tic saviem vār�diem. Lai nu kā, es vismaz varu parūpēties, lai tu nemirtu no vēderā ietriekta zobena. Es dzirdēju, ko grasās darīt rūķi, un nodomāju, ka varētu pilnveidot viņu ieceri. Es lūdzu, lai Gar�vogs kopā ar vēl trim teķiem uzņemas tavu apsardzi, tiesa, ar notei�kumu, ka viņi piekrīt un to viņi arī izdarīja -, ka tu pārbaudi, vai viņu prātā neslēpjas nodevīgas domas.

Eragons sastinga. Tu nevari prasīt, lai es cīnos plecu pie pleca ar tiem briesmoņiem. Turklāt es jau pieņēmu rūķu piedāvā�jumu aizsargāt Safiru un sevi. Viņi apvainosies, ja noraidī�u viņu vēlmi un do�u priek�roku urgļiem.

-�� Tad lai tevi sargā gan vieni, gan otri, Nasuada sacīja. Viņa krietnu brīdi pētīja Eragona seju, mēģinādama tur saskatīt kaut ko Eragonam neatminamu. Ak, Eragon. Es biju cerējusi, ka tu spēsi pacelties pāri savam naidam. Ko citu tu būtu darījis manā vietā? Kad Jātnieks neatbildēja, vārdenu vadone nopūtās. Ja kādam ir iemesls ienīst urgļus, tad tā esmu es. Tie nogalināja manu tēvu. Ta�u es nevaru ļaut tam ietekmēt manus lēmumus par to, kas ir vārdeniem labākais iespējamais risinājums� Vismaz pajautā Safiras viedokli, pirms atbildi. Es, protams, varu tev pavē�lēt pieņemt urgļu aizsardzību, ta�u es labprāt tā nerīkotos.

Tu izturies muļķīgi, Safira piebilda.

Kas ir muļķīgi ? Tas, ka nevēlos, lai manu muguru sargā kuilis ?

Nē, mūsu �ībrī�a stāvoklī muļķīgi ir atteikties no palīdzības, lai kas to piedāvātu. Padomā pats. Tu lieliski zini, kā rīkotos Oromiss, un tu zini, ko viņ� teiktu. Vai tad pat viņa viedoklim tu vairs neuzticies?

Viņam nevar būt taisnība pilnīgi visos jautājumos, Eragons turpināja spītēties.

Tas nav arguments� Ieklausies pats sevī un atbildi, vai man ir taisnība! Tu zini pareizo ceļu. Es justos vīlusies, ja tu nespētu saņemties un izvēlēties visiem labāko risinājumu.

Safiras un Nasuadas pierunā�ana vēl vairāk nostiprināja Era�gona gatavību nepiekrist �im piedāvājumam. Tomēr viņ� apzi�nājās, ka citas izvēles viņam nav. Labi, lai viņi apsargā mani, bet tikai tad, ja neatradī�u viņu prātos neko aizdomīgu. Vai tu apsoli, ka pēc �īs kaujas vairs neliksi man cīnīties plecu pie pleca ar urgļiem?

Nasuada papurināja galvu. Es nevaru apsolīt to, kas var kai�tēt vārdeniem. Tad viņa uz mirkli apklusa, bet pēc tam piebilda: -Akjā� Eragon?

-�� Jā, pavēlniec?

-� Ja nu es kristu �ajā kaujā, es esmu izvēlējusies tevi par savu pēcteci. Ja nu tas notiek, es ieteiktu ieklausīties Jormundura padomos viņam ir vairāk pieredzes nekā pārējiem Vecajo pado�mes locekļiem. Un es ceru, ka vislielāko vērību tu veltītu savu pavalstnieku labklājībai. Vai es izteicos gana skaidri?

�ī piebilde pārsteidza Eragonu. Viņas dzīvē pats svarīgākais bija vārdeni. Tāpēc Nasuadas lēmums nozīmēja visdziļāko uzti�cē�anos Eragonam. Vārdenu pavēlnieces pārliecība lika viņam izjust pazemību un aizkustinājumu; jauneklis nolieca galvu. Es censtos būt tikpat labs vārdenu pavēlnieks kā tu un A�ihads. Tas, Nasuada, man ir liels gods.

-�� Es to apzinos. Tad Nasuada pagriezās un piebiedrojās pārējiem.

Nasuadas vārdu pārņemts, Eragons juta, ka dusmas pamazām noplok, un lēnām atgriezās pie Safiras. Viņ� nopētīja Gar�vogu un pārējos urgļus, mēģinādams izprast to garastāvokli, ta�u kuiļu sejas vaibsti tik ļoti at�ķīrās no ierastajām cilvēku, elfu un rūķu izteiksmēm, ka viņ� spēja nojaust vien loti vispārīgas izjūtas. Un arī līdzjūtību pret urgļiem savā sirdī Eragons nespēja atrast. Viņa acīs tie bija plēsīgi dzīvnieki, kas viņu drīzāk nogalinātu, jo tie nebija spējīgi nedz uz mīlestību, nedz maigumu, pat ne uz patiesu saprātu. īsāk sakot, urgļi bija zemākas būtnes.

Dziļi jaunekļa prātā atskanēja Safiras �uksts: Esmu pārlieci�nāta, ka Galbatorikss uzskata tie�i tāpat.

Iespējams, �oreiz viņam ir pamatots iemesls, viņ� norūca, cerē�dams pārsteigt pūķi. Apvaldīdams pretīgumu, Eragons bilda:

-�� Nār Gar�vog, man ir teikts, ka jūs, visi �etri, esat piekritu�i ielaist mani savos prātos.

-�� Tas tiesa, Ugunszoben. Nakts Mednieces kundze mums izstāstīja, kas bū�ot vajadzīgs. Mums ir liels gods cīnīties līdzās tādam varenam karavīram, kur� turklāt tik daudz ir paveicis mūsu labā.

-�� Ko tu ar to gribi teikt? Es esmu nogalinājis neskaitāmus tavus ciltsbrāļus. Ta�u tad Eragonam atmiņā nelūgts atausa fragments no kāda Oromisa vīstokļa. Viņ� atcerējās lasījis, ka gan vīrie�u, gan sievie�u dzimuma urgļu vietu sabiedrībā nosaka kaujā, un tie�i �is ieradums, krietni bie�āk nekā citi iemesli, bija pamatā vairumam sadursmju starp urgļiem un citām rasēm. Tātad, viņ� aptvēra, ja urgļi apbrīnoja viņa varoņdarbus kaujā, tad bija glu�i iespējams, ka tie pielīdzina viņu kādam no saviem kara virsai�iem.

-�� Nogalinot Durzu, tu atbrīvoji mūs no viņa varas. Mēs esam tavi parādnieki, Ugunszoben. Neviens no mūsu teķiem nekad neizaicinātu tevi, un, ja tu apciemotu mūsu namus, gan tevi, gan tavu pūķi, Liesmmēli, uzņemtu tā, kā neviens sve�inieks nekad nav uzņemts.

Lai nu ko, bet pateicību Eragons nebija gaidījis, tāpēc pirmajā mirklī viņam to bija grūti aptvert. Nespēdams izdomāt neko citu, viņ� noteica: Es to neaizmirsī�u. Tad jauneklis mirkli vēroja pārējos urgļus, līdz atkal pievērsās Gar�vogam un tā dzeltenajām acīm. Vai esi gatavs?

Jā, Jātniek.

Kad Eragons iegāja Gar�voga apziņā, tas viņam atgādināja, kā viņa pa�a prātā ielauzās Dvīņi, kad viņ� pirmo reizi ieradās Fart�hendurā. Iegrimdams urgļa būtībā, viņ� drīz vien piemirsa torei�zējās izjūtas. Meklējamās informācijas daba iespējama ļauna nodoma atra�ana kaut kur Gar�voga pagātnē lika Eragonam pārsijāt kuiļa atmiņas vairāku gadu garumā. At�ķirībā no Dvī�ņiem jauneklis centās nenodarīt tī�as sāpes, tomēr arī pārlieku saudzīgs viņ� nebija. Eragons manīja, kā, izjuzdams sve�os pieskā�rienus, Gar�vogs brī�am saraujas. Arī urgļa prāts, līdzīgi rūķu un elfu prātiem, at�ķīrās no cilvēka prāta. Urgļa prāta uzbūves gal�venās iezīmes bija nelokāmība un hierarhija to laikam noteica urgļu dalī�anās ciltīs -, bet kopumā prāts likās vienkār�s un raupj�, vardarbīgs un viltīgs, visnotaļ kā savvaļas dzīvnieka prāts.

Lai gan Eragons nemēģināja uzzināt vairāk par Gar�vogu kā īpatni, jauneklis nespēja izvairīties no da�ādiem urgļa dzīves noti�kumiem. Gar�vogs nepretojās. Glu�i pretēji likās, viņ� labprāt atsauc atmiņā piedzīvoto, lai pārliecinātu Jātnieku, ka urgļi nav viņa asinsnaidnieki. Mēs nevaram atļauties vēl vienu Jātnieku, kur� dzivo ar domu, ka mūsu rase ir jāiznicina, Gar�vogs sacīja. Skaties rūpīgāk, Ugunszoben, un pārliecinies, vai mēs patiesi esam tādi briesmoņi, par kādiem tu mūs uzskati�

Eragonam gar acīm zibēja tik daudz tēlu un sajūtu, ka vienā mirklī viņ� teju apjuka: Gar�voga bērnība kopā ar citiem viņa sai�mes bērniem pussagruvu�ā ciematiņā kaut kur dziļi Kores sirdī; māte, kas ķemmē viņam matus ar brie�raga ķemmi un klusiņām dzied; Gar�vogs mācās medīt brie�us un citus me�a zvērus ar kai�lām rokām; viņ� izaug lielāks un lielāks, līdz kļūst skaidrs, ka viņa dzīslās plūst senā asins un viņa augums pārsniegs astoņas pēdas, tā padarot viņu par kuili; daudzi du�i izaicinājumu gan pa�a mestie, gan pieņemtie, bet visi uzvarēti; tad do�anās projām no dzimtā ciemata, lai meklētu slavu, kas ļautu viņam kopoties; tas, kā viņ� pamazām iemācās ienīst pasauli, neuzticēties tai un baidī�ties -jā, baidīties no likteņa, kas bija nolēmis viņa rasi iznīcībai; tad sekoja kauja pie Farthenduras; atklājums, ka Durza viņus ir pievīlis un izmantojis; un atklāsme, ka viņu vienīgā cerība uz labāku dzīvi liek aizmirst par pretrunām, atrast kopīgu valodu ar vārdeniem un gāzt Galbatoriksu. Nekas neliecināja, ka Gar�vogs varētu melot.

Eragons nespēja aptvert tikko redzēto. Atrāvies no Gar�voga prāta, viņ� iegāja pārējo triju urgļu apziņā. To atmiņas apstipri�nāja Gar�voga prātā redzēto. Viņi nemēģināja slēpt reizes, kad bija nogalināju�i cilvēkus, ta�u tas bija noticis pēc Durzas pavēles laikā, kad burvis valdīja pār urgļu apziņu, vai arī reizēs, kad notika sadursmes ar cilvēkiem, cīnoties par pārtiku vai zemi. Mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt, lai mūsu saimes izdzīvotu, viņi paskaidroja.

Kad Eragons bija beidzis, viņ� klusēdams stāvēja Gar�voga priek�ā un aptvēra, ka urgļa ciltskoks ir īsteni karalisks. Jau�neklis aptvēra, ka Gar�vogs ir lielisks komandieris un tikpat izcils domātājs un filozofs kā Oromiss, tikai neizglītots. Katrā ziņā, viņ� ir apdāvinātāks par mani, Eragons atzina Safirai. Kā cieņas apliecinājumu atsedzis kaklu, Jātnieks skaļi sacīja: Nār Gar�vog, pirmo reizi saprazdams titula "nārs" neticami augsto vietu urgļu sabiedrībā. Es lepojos, ka būsiet man līdzās. Tu vari paziņot herndālai, ka tik ilgi, kamēr urgļi turēs doto vārdu un nevērsīs savus iero�us pret vārdeniem, arī es nepacel�u pret jums roku. Eragons gan �aubījās, ka varētu pienākt brīdis, kad viņam kāds urglis patiktu, ta�u dzel�ainā pārliecība par aizspriedumu pamatotību, kas vēl pirms pāris brī�iem bija aptum�ojusi viņa prātu, tagad likās no�ēlojama un nekavējoties aizmirstama, ja viņ� vēlējās palikt godīgs pats pret sevi.

Safira pie�āva aso mēli jaunekļa rokai, likdama bruņukrekla gredzeniem no�vadzēt. Ir vajadzīga liela drosme, lai atzītu, ka tev nebija taisnība.

To dara tikai tad, ja baidās izskatīties muļķīgi, bet es ta�u izskatītos daudz muļķīgāk, ja mēģinātu tverties pie kļūdaina pieņēmuma.

Klau, mazais, tu tikko izteici prātīgu domu. Par spīti zobgalī�bai pūķa balsī, viņ� tur saklausīja arī sirsnīgu lepnumu par to, ko tikko bija izdarījis.

-�� Kā jau teicu, mēs esam tavi parādnieki, Ugunszoben, Gar�vogs atkārtoja. Viņ� un pārējie urgļi pacēla roku un piespieda dūri pie izcilnajām pierēm.

Eragons juta, ka Nasuada labprāt uzzinātu vairāk par tikko notiku�o, ta�u savaldījās. Lieliski. Tagad, kad �ī vieno�anās ir panākta, man ir jādodas tālāk. Kad pienāks laiks, tu, Eragon, saņemsi manu pavēli no Triānas. Ar �iem vārdiem Nasuada aizsoļoja tumsā.

Kad Eragons iekārtojās blakus Safirai, klusi piezagās Oriks.

-�� Labi gan, ka līdzās būsim mēs, rūķi, ko? Mēs neizlaidīsim tos kuiļus no acīm kā modri vanagi, tā gan. Mēs neļausim viņiem pārsteigt tevi pat tad, kad būsi uzgriezis tiem muguru. Tikko kāds mēģinās tev uzbrukt, mēs nocirtīsim �im kājas.

-Man likās, tu piekriti Nasuadas viedoklim, ka man jāpieņem urgļu piedāvājums.

-�� Tas ta�u nenozīmē, ka uzticos tiem vai vēlos cīnīties plecu pie pleca, vai ne tā? Eragons pasmaidīja, bet negribēja strīdēties; viņam, visticamāk, neizdotos pārliecināt Oriku, ka urgļi nebūt nav alkatīgi slepkavas, jo arī jauneklis pats pirms ieskatī�anās urgļu atmiņās nespēja pieļaut �ādu iespēju.

Gaidot rītausmu, nakts likās kā smags slogs visapkārt. Oriks izvilka no kabatas galodu un sāka asināt izliektā cirvja asmeni. Kad ieradās pārējie rūķi, viņi ķērās pie tās pa�as nodarbes, un metāla �vīksti uz akmens piepildīja gaisu ar griezīgu skaņu. Kuiļi sēdēja gabaliņu nostāk, klusi skandējot nāves dziesmas. Eragons ņēmās izlikt aizsardzības burvestības ap sevi, Safiru, Nasuadu, Oriku un pat Arju. Viņ� zināja, ka ir bīstami mēģināt pasargāt tik daudzus, ta�u viņ� nepiedotu sev, ja kāds no viņiem gaidāmajā kaujā ietu bojā. Beidzis burties, viņ� ielādēja Belota Viedā jostā paslēptajos dimantos tik enerģijas, cik uzdro�inājās, lai nepārpū�lētu sevi.

Jauneklis ziņkāri noskatījās, kā And�ela ietērpjas zaļi melnās bruņās, ko izņēma no kokgriezumiem rotātas koka lādes, tad sastiprina savu zoben�ķēpu, vidū saskrūvējot divas atsevi�ķas kāta daļas ar ūdens tērauda asmeņiem. Viņa sagrieza ieroci ap galvu un tad, �ķiet, nosprieda, ka ir gatava kaujai.

Rūķi zāļu sievas darbo�anos pavadīja ar piktiem skatieniem, un Eragons dzirdēja, kā viens no viņiem norūc: �zaimo�ana, ka hutviru izmanto vēl kāds, izņemot Durgrimstu Kvanus.

Pēc tam nakts klusumā varēja dzirdēt vien iero�u trī�anas spiedzīgo mūziku.

Tuvāk rītam atskanēja kliedzieni. Eragons un Safira saasināto maņu dēļ tos sadzirdēja pirmie, ta�u drīz vien agonijas gaudas pieņēmās spēkā tiktāl, ka tās varēja saklausīt arī pārējie. Piecēlies stāvus, Oriks paskatījās Impērijas nometnes virzienā kakofonija skanēja no tās puses. Ko gan viņi spīdzina, lai izspiestu �ādus baisus kaucienus? Tā skaņa pārvēr� kaulu smadzenes ledū, tā gan.

-�� Es ta�u jums teicu, ka gaidīt nenāksies ilgi, And�ela noteica. Zāļu sievas labā oma bija zudusi, viņa izskatījās pelēki bāla un saspringusi, it kā viņu mocītu kāda slimība.

Stāvēdams līdzās Safirai, Eragons apvaicājās: Vai tas ir tavu roku darbs?

-�� Tie�i tā. Es saindēju viņu sautējumu, maizi, dzērienus visu, kam tiku klāt. Da�i mirs tūlīt, da�i mirs vēlāk, iedarbojoties da�ādām indēm. Virsnieku ēdienam es piejaucu nakteni un citus līdzīgus augus, lai viņiem kaujas laikā rādītos halucinācijas. Zāļu sieva mēģināja pasmaidīt, ta�u īsti labi tas viņai neizdevās. Ne pārāk godīgs paņēmiens, cik nu es saprotu, tomēr es labāk ķēros pie �ādām viltībām nekā mirstu kaujas laukā. Labāk lai ienaidnieka nometnē valda apjukums.

-�� Indi izmanto tikai gļēvuļi vai zagļi! Oriks izsaucās. Vai ceri iegūt slavu, sakaujot slimu pretinieku? Sarunas laikā klie�dzieni arvien pieņēmās spēkā.

And�ela nepatīkami iesmējās. Slava? Ja tu alksti slavas, tad tur ir tūksto�iem kareivju, kuriem mana inde netika. Esmu pār�liecināta, ka iespēju tikt pie slavas tev �odien būs atliku likām.

-�� Vai tāpēc tev bija vajadzīgs aprīkojums no Orina telts? Eragons apvaicājās. And�elas rīcība viņam likās riebīga, ta�u jauneklis neizlikās, ka saprastu, vai tā ir laba vai ļauna. Zāļu sieva bija saindējusi Galbatoriksa kareivjus tā pa�a iemesla dēļ, kāpēc Nasuada pieņēma urgļu draudzības piedāvājumu, varēja izrādīties, ka tā ir viņu vienīgā cerība izdzīvot.

-�� Tie�i tā.

Ienaidnieka kareivju gaudas arvien pieņēmās spēkā un pla��umā, līdz Eragons vēlējās aizbāzt ausis un apklusināt �īs skaņas. Tās lika viņam viebties un nemierā dīdīties. �ķita, jauneklis kuru katru mirkli zaudēs savaldī�anos. Ta�u viņ� piespieda sevi klausī�ties. Tāda bija maksa par stā�anos pretī Impērijai. Būtu kļūdaini nelikties par to ne zinis. Tāpēc Eragons sēdēja, sa�ņaudzis dūres un sakodis zobus, kamēr Liesmojo�ajā līdzenumā atbalsojās mir�sto�u vīru nedabiskās balsis.

Pāri zemei pārslīdēja pirmie rītausmas stari, un Eragona galvā atskanēja Triānas vārdi: Ir laiks. Enerģijas uzvilnījums aizskaloja miegainumu. Pielēcis kājās, viņ� uzsauca apkārtējiem, lai po�as, tad ierausās Safiras seglos un izvilka no bultu maka jauno bultu. Kuiļi un rūķi sapulcējās ap pūķi, lai visi kopā dotos lejup pa brustvēru, līdz nonāca pie atveres mietu �ogā, kas bija izveidota pa nakti.

Vārdeni plūda ārā pa �iem vārtiem, cik klusu vien spēdami. Kareivju pulki cits pēc cita aizsoļoja uz ienaidnieka pusi, notinu�i bruņas un iero�us ar lupatām, lai neviena skaņa neliecinātu par viņu tuvo�anos Impērijas pozīcijām. Kad starp vīriem Arjas un Triānas pavadībā sava auļotāja mugurā parādījās Nasuada, gājie�nam pievienojās arī Safira. Visi pieci karotāji tikai ātri saskatījās, neko vairāk.

Nakts laikā smirdīgie izgarojumi bija sakrāju�ies zemu pār klajumu, un nu blāvā rīta gaisma apzeltīja uzblīdu�os miglas vālus, padarīdama tos pienaini baltus. Tādējādi vārdeniem izde�vās �ķērsot teju trīs ceturtdaļas klajā lauka starp abām armijām, pirms viņus pamanīja Impērijas sargkareivji. Kad ienaidnieka nometnē atskanēja trauksmes taures, Nasuada iesaucās: Tagad, Eragon! Pavēsti Orinam, lai viņ� dodas uzbrukumā! Aiz manis, vārdenu vīri! Cīņā, lai atgūtu zaudētās mājas! Cīņā, lai pasargātu savas sievas un bērnus! Cīņā, lai gāztu Galbatoriksu! Uz priek�u iemērciet savus zobenus mūsu ienaidnieku asinīs! Uz priek�u! Viņa iecirta pie�us zirgam sānos, un, varenam kaujas saucienam pār�alcot vārdenu rindas, vīri, vicinot virs galvas iero�us, devās kaujā aiz savas vadones.

Eragons noraidīja Nasuadas pavēli Bārdenam burvim, kas pavadīja karali Orinu. Mirkli vēlāk jauneklis izdzirdēja pakavu dārdoņu tur austrumos uzbrukumā devās arī Surdas kavalērija kopā ar pārējiem kuļļiem, kuri spēja paskriet tikpat ātri kā zirgi.

Jātnieki triecās Impērijas flangā, atspie�ot ienaidnieku pie D�ie�tas upes, novēr�ot Galbatoriksa vīru uzmanību tik ilgi, lai vārdeni pagūtu �ķērsot atliku�o attālumu līdz ienaidnieka pozīcijām bez kādas pretestības.

Abas armijas sadūrās ar apdullino�o rēcienu. Pīķi triecās pret �ķēpiem, veseri pret vairogiem, zobeni pret bruņucepurēm, bet pāri laukam griezās izsalku�u, pilnā kaklā ķērco�u vārnu virpulis, kas likās zaudēju�as prātu no svaigo asiņu smārda zem sevis.

Sirds Eragona krūtīs sāka sisties kā negudra. "Tagad mani ir jānogalina vai jākrīt pa�am." Nākamajā mirklī viņ� juta, kā aiz�sardzības nobūrumi sāk izsūkt viņa spēkus, atvairot uzbrukumus Arjai, Orikam, Nasuadai un Safirai.

Safira turējās nostāk no pa�ām priek�ējām līnijām, jo tur Gal�batoriksa magiem viņi būtu pārāk viegli saskatāmi. Dziļi ievilcis elpu, Eragons sāka meklēt ienaidnieka burvjus, vienlaikus �au�dams bultu pēc bultas.

Duvrangragāta atklāja pirmo Impērijas magu. Tikko saņēmis �o ziņu, Eragons pieslēdzās sievietei, kas bija atklājusi pretinieku, un tad tālāk arī burvim, ar kuru viņa cīnījās. Nomērķējis visu savu spēku, Eragons sagrāva maga aizsardzību, pārņēma viņa apziņu cenzdamies nemanīt �ausmas, kas sagrāba vīru. Jaunek�lis noskaidroja, kurus kareivjus viņa upuris aizsargā, un nogali�nāja burvi ar vienu no desmit nāves vārdiem. Pēc tam Eragons nevilcinoties iegāja bez aizsardzības paliku�o kareivju prātos un nogalināja arī tos. Kad ienaidnieka ierindā bez redzama iemesla saļima krietns pulciņ� vīru, vārdeni uzgavilēja.

Vieglums, ar kādu viņam bija izdevies nogalināt tik daudzus cilvēkus, pārsteidza Eragonu. Kareivjiem nebija ne mazākās iespējas bēgt vai pretoties. "Farthendurā bija pavisam citādi," viņ� nodomāja. Eragonu mazliet samulsināja pa�a prasmju spēks, ta�u daudzās nāves tik un tā lika vēderam savilkties kamolā. Bet domāt par to nebija laika.

Attapusies no vārdenu pēk�ņā uzbrukuma, Impērijas armija ķērās pie kara ma�īnām katapultas raidīja pret ienaidnieku apa�ļas apdedzināta māla lodes, trebu�eti bija pielādēti ar aizdedzinātu �ķidrumu, bet ballistas bombardēja uzbrucējus ar se�as pēdas garu bultu krusu. Māla lodes un dego�ais �ķidrums nodarīja milzu postu. Viens no lādiņiem uzsprāga nepilnus desmit metrus no Safiras. Eragons parāvās aiz vairoga, bet liela �ķemba, kas lidoja tie�i viņa galvas virzienā, pēk�ņi sastinga gaisā, aizsardzības nobūruma apturēta. Pēk�ņais enerģijas zudums lika jauneklim samiegt acis.

Kara ma�īnas drīz apturēja vārdenu virzī�anos uz priek�u, sēdamas paniku visur, kur tās tika notēmētas. "Tās ir jāiznīcina, ja mēs gribam nokausēt Impēriju," Eragons saprata. Safirai nebūtu grūti izārdīt mehānismus, bet, baidoties no burvju uzbrukumiem, pūķis neuzdro�inājās pacelties spārnos virs ienaidnieka armijas.

Tad, izlauzu�ies cauri vārdenu ierindai, astoņi Galbatoriksa vīri mēģināja ar pīķiem uzbrukt Safirai, ta�u, pirms Eragons paguva izraut Zaroku, rūķi un kuiļi nogalināja visus uzbrucējus.

-�� Laba kauja! ierēcās Gar�vogs.

-�� Laba kauja! atbildēja Oriks, un viņa asinīm nota�ķītā seja atplauka smaidā.

Eragons saprata, ka buramvārdi pret kara ma�īnām nelīdzēs. Tās noteikti bija nodro�inātas pret visu iespējamo maģiju. Ja vien� Pēc nelielas meklē�anas viņ� atrada kareivi, kas apkalpoja vienu no katapultām. Lai gan Eragonam bija aizdomas, ka vīru aizsargā kāds burvis, viņam izdevās ielauzties kareivja prātā, uzspiest tam savu gribu un no attāluma vadīt sava upura rīcību. Jauneklis lika vīram doties pie kara ma�īnas, kurā tobrīd tika lādēts jauns �āviņ�, un ar zobenu pārcirst savīto virvi, kuras spriegums darbināja ieroci. Virve bija pārāk resna, lai to pār��ķeltu ar vienu cirtienu, un viņa biedri uzreiz atvilka kareivi nost no katapultas, ta�u bojājums izrādījās pietiekams, lai pēc pāris mirkļiem atsaite pārtrūktu un katapultas svira triektos atpakaļ, ievainodama vairākus vīrus. Lūpām savelkoties smaidā, Eragons ķērās pie nākamās katapultas un tā citu pēc citas sabojāja visas Impērijas kara ma�īnas.

Atgriezies sevī, Eragons aptvēra, ka apkārt Safirai kā no�pļauti saļimst vairāki du�i vārdenu bija pieveikts viens no

Duvrangragātas burvjiem. Izgrūdis baisu lāstu, Eragons metās izsekot maģijas pēdām, lai atrastu vīru, kas bija raidījis nāvīgo burvestību, uzticēdams pa�a dro�ību Safirai un saviem sargiem.

Vairāk nekā stundu Eragons meklēja Galbatoriksa magus, ta�u veltīgi magi bija izmanīgi un viltīgi, tāpēc neuzbruka jauneklim tie�i. �īs paslēpes mulsināja Eragonu, līdz no kāda ienaidnieku burvja prāta pirms tas izdarīja pa�nāvību -, viņam izdevās izraut domas skrandu: � pavēlēja nenonāvēt tevi vai pūķi� nenonāvēt tevi vai pūķi.

Te nu ir atbilde uz manu jautājumu, viņ� sacīja Safirai, bet kāpēc gan Galbatorikss vēl arvien vēlas mūs sagūstīt dzīvus? Viņ� ta�u saprot, ka esam nostāju�ies vārdenu pusē.

Pirms pūķis paguva atbildēt, viņu priek�ā parādījās Nasuada. Viņas seju klāja putekļi un asiņu �ļakatas, vairogu atvairīto cir�tienu �vīkas, bet lejup pa kreiso kāju no ievainojuma gurnā plūda asinis. Eragon, viņa aizelsusies lūdza. Man vajag, lai jūs abi dodaties kaujā. Parādieties mūsu vīriem, iedro�iniet mūsējos� un pārbiedējiet ienaidnieku.

Vārdenu pavēlnieces stāvoklis satrieca Eragonu. Ļauj man vispirms sadziedēt tavas brūces, jauneklis iesaucās, baidīdamies, ka viņa kuru katru mirkli var zaudēt samaņu. "Man vajadzēja parūpēties, lai viņa būtu labāk aizsargāta."

-�� Nē! Es pagaidī�u, bet mūs sakaus, ja tu neapturēsi preti�nieku. Viņas acis likās stiklainas un tuk�as glu�i kā bezjēdzīgi caurumi sejā. Mums ir vajadzīgs� Jātnieks. Pēc �iem vārdiem viņa no�ūpojās seglos.

Eragons sveicināja Nasuadu ar paceltu Zaroku. Es klausos, pavēlniec.

-�� Ej, viņa pavēlēja, un, ja dievi ir, lai viņi tevi sargā!

Sē�ot Safiras mugurā, Eragons atradās pārāk augstu, lai ar

zobenu aizsniegtu ienaidniekus, tāpēc viņ� izlēca no segliem un nostājās pie pūķa labās priek�ķetnas. Tad viņ� pavēlēja Orikam un Gar�vogam: Aizsargājiet Safiru no kreisās puses. Un, lai kas notiktu, raugieties, lai netrāpāties mums ceļā.

-�� Tevi noslaucīs, Ugunszoben.

Nē, Eragons atbildēja, nenoslaucīs. Tagad visi pa vie�tām! Kad visi atradās savās vietās, jauneklis uzlika plaukstu uz Safiras kājas un ieskatījās viņas dzidrajā safira acī. Nu, ko, uzdejosim, mana sirdsmīļā?

Uzdejosim, mazais.

Tad pūķis un Jātnieks sakausēja savas patības vēl cie�āk, izgaisinot visas at�ķirības un kļūstot par vienu veselumu. Viņi ierēcās un metās uz priek�u, uz pirmajām līnijām. Kad viņi tur nonāca, Eragons pat nesaprata, no kura mutes izlauzās liesmu mēle, kas aprija duci ienaidnieka kareivju, burtiski uzcepdama tos pa�u bruņās, tāpat kā viņ� nevarēja pateikt, kā roka atvē�zienā trieca Zaroku lejup, pār�ķeļot kāda kareivja bruņucepuri uz pusēm.

Gaisā jautās metālisks asiņu smārds, un pāri Liesmojo�a�jam līdzenumam stīdzēja dūmu strēles, te paslēpdamas, te atkal atklādamas skatienam cīņas pārņemtu ķermeņu mezglus, pudu�rus, rindas un pūļus. Virs galvām maitasputni gaidīja maltītes sākumu, bet saule tuvojās augstākajam punktam debesīs.

No apkārtējo prātiem Eragons un Safira uzzināja, kā viņus uztver no malas. Safiru vienmēr pamanīja pirmo: milzīgu asins�kāru radījumu ar sarkaniem nagiem un ilkņiem, kas nonāvē it visus savā ceļā te ar ķetnu vēzieniem, te ar astes cirtieniem, te ar bangojo�iem liesmu viļņiem, kas aprij desmit vai vairāk kareivju vienā ņēmienā. Viņas spo�ās zvīņas mirdzēja kā zvaig�znes, ar atstaroto gaismu ap�ilbinot ienaidniekus. Tad pamanīja Eragonu, kas cīnījās līdzās pūķim. Jauneklis kustējās tik ātri, ka ienaidnieki nespēja noticēt savām acīm, kur nu vēl izsekot viņa kustībām. Ar pārcilvēcisku spēku viņ� ar vienu vienīgu cirtienu spēja pār�ķelt vairogu, uz�ķērst bruņas un sa�ķaidīt zobenu tam, kur� uzdrīkstējās pacelt pret viņu ieroci. Raidītie �āviņi un bultas nobira indīgajā zemē desmit pēdu no Jātnieka, viņa nobūrumu apturēti.

Eragonam un tāpēc arī Safirai bija grūtāk cīnīties pret savas rases pārstāvjiem. Toreiz pie Farthenduras nogalināt urgļus bija krietni vieglāk. Ik reizes, kad viņ� redzēja �ausmu pārņemtu seju vai ieskatījās Impērijas kareivja prātā, viņ� bija spiests nodo�māt: "Viņa vietā varēju būt es." Ta�u nedz viņ�, nedz Safira nevarēja atļauties �ēlastību: ja karavīrs stājās viņiem pretī, tad tas tur arī mira.

Trīs reizes ienaidnieks metās uzbrukumā, un trīs reizes Era�gons un Safira nogalināja katru vīru Impērijas armijas pirmajās rindās, lai pēcāk atkāptos pie vārdenu galvenajiem spēkiem un tādējādi izvairītos no aplenkuma. Pēc pēdējā uzbrukuma Erago�nam nācās noņemt vai vismaz pavājināt aizsardzības nobūrumus ap Arju, Oriku, Nasuadu, Safiru un sevi, lai burvestības pārāk ātri neizsmeltu viņa spēkus. Jo, lai cik varens viņ� būtu, arī kaujas apmēri bija milzīgi.

Esi gatava? pēc maza atelpas brī�a Eragons jautāja Safirai. Viņa apstiprino�i noņurdēja.

Tikko jauneklis metās atpakaļ cīņā, viņa virzienā svilpdams gāzās bultu mākonis. Ar elfa cienīgu izmanību jauneklis no lielākās to daļas izvairījās burvestība pret raidītajām �autrām viņu vairs neaizsargāja, vēl divpadsmit bultu viņ� uztvēra ar vairogu, tomēr divas viņam trāpīja viena pa vēderu, otra pa sāniem, un Eragons paklupa. Kaut arī �autras necaururba bruņas, tās aizsita jaunek�lim elpu un atstāja zilumus krietna ābola lielumā. "Tikai neapstā�jies! Tu esi ticis galā arī ar ļaunākām sāpēm!" viņ� sev pavēlēja.

Mezdamies astoņu ienaidnieka karavīru bariņā, Eragons �au�dījās no viena vīra pie cita, pasizdams sāņus to pīķus un triekdams Zaroku kā nāvīgu zibens bultu. Tomēr kaujas duna bija notruli�nājusi jaunekļa maņas, tāpēc vienam no kareivjiem izdevās izdurt �ķēpa smaili cauri Eragona bruņukreklam, aizķerot viņa kreisās rokas muskuli.

Safira ierēcās, un pretinieki bailēs sarāvās.

Eragons izmantoja mirkļa apjukumu un, liekot lietā Zaroka spala pogā iestrādātajā rubīnā noglabāto enerģiju, atjaunoja spē�kus un nonāvēja trīs atliku�os Impērijas kareivjus.

Novēzēdama asti savam Jātniekam tie�i virs galvas, Safira notrieca no kājām pāris desmitu vīru. Atelpas mirklī, kas iestājās pēc tam, Eragons palūkojās uz sāpēs pulsējo�o roku un noteica:

Waise heill. Vienlaikus, izmantodams Zaroka rubīnā un Belota Viedā jostā paslēptajos dimantos atliku�o enerģiju, viņ� sadziedēja arī sasitumus.

Pūķis un Jātnieks lauzās tālāk uz priek�u.

Likās, ka zem Eragona un Safiras atstāto līķu smaguma ielie�cas Liesmojo�ā līdzenuma zeme, ta�u Impērijas armija neno�drebēja, tā neatkāpās. Katra nogalinātā ienaidnieka vietā stājās jauns vīrs. Eragonu pamazām pārņēma bezspēcības izjūta Impē�rijas vīru bezgalīgie pūļi atspieda vārdenus līdz viņu nometnei. Eragons redzēja, ka viņa izmisums atspoguļojas arī kaujas laukā sastaptās Nasuadas, Arjas, karaļa Orina un pat And�elas sejā.

Pat pēc tik smagām apmācībām mēs nespējam apturēt Impē�riju, Eragons sirdījās. Viņu armijā ir pārāk daudz kareivju! Mēs nespēsim turpināt cīņu bezgalīgi. Turklāt nedz Zarokā, nedz jostā enerģijas gandrīz vairs nav atlicis.

Tu vari iegūt to no apkārtnes, ja nāksies.

Es tā nerīko�os, ja vien neizdosies nonāvēt vēl kādu Galbato�riksa magu un enerģiju paņemt no ienaidnieka kareivjiem. Citādi es tikai kaitē�u pārējiem vārdeniem, jo te ta�u nav augu vai dzīv�nieku, kurus es varētu izmantot, lai stiprinātu mūs.

Garās kaujas stundas turpināja vilkties kā glieme�i. Erago�nam smeldza visas maliņas, ķermeni māca milzīgs nogurums, un, ņemot vērā to, ka daudzi aizsardzības nobūrumi vairs nedarbojās, miesu klāja vairāki du�i sīku ievainojumu. Kreisā roka bija notir�pusi no neskaitāmajiem triecieniem, kurus viņ� bija atvairījis ar nu jau sacirsto vairogu. No ieskrambātās pieres plūsto�ais karsto asiņu un sviedru maisījums ik pa brīdim padarīja jaunekli aklu. Likās, ka salauzts arī viens no rokas pirkstiem�

Safirai neklājās daudz labāk. Kareivju bruņas bija uzplēsu��as brūces pūķa mutē, daudzi zobenu cirtieni un bultu trāpī�jumi savainoju�i neaizsargātos spārnus, bet kāds �ķēps caururbis viņas bruņas un ievainojis plecu. Eragons redzēja lidojo�o �ķēpu un mēģināja to atvairīt ar buramvārdiem, ta�u tie izrādījās par gausu. Tagad katra Safiras kustība nota�ķīja zemi ar simtiem asiņu lāsī�u.

Kritu�i bija trīs no Orika vīriem un arī divi kuiļi.

Saule sāka laisties uz rieta pusi.

Kad Eragons un Safira posās septītajam, pēdējam, uzbru�kumam, austrumos atskanēja skaļas un dzidras taures. Karalis Orins iegavilējās: Rūķi ir klāt! Rūķi ir klāt!

Rūķi? Eragons piemiedza acis un apjucis palūkojās apkārt. Ap sevi viņ� redzēja tikai kareivjus. Tad, kad jauneklis aptvēra, ko īsti nozīmēja karaļa vārdi, viņu pārņēma sajūsma. Rūķi! Viņ� uzrāpās Safirai mugurā, pūķis gaisā palēcās, mirkli vēcinādams saplosītos spārnus, lai viņi varētu pārskatīt kaujas lauku.

Patie�ām no austrumiem uz Liesmojo�ā līdzenuma pusi soļoja milzīga armija. Tās priek�galā, tērpies zelta bruņās, ar dārgakmeņiem rotāto bruņucepuri galvā un savu mū�veco kara veseri Volundu dzel�ainajā tvērienā jāja karalis Hrotgars. Ierau�dzījis Eragonu un Safiru, rūķu karalis pacēla Volundu sveicie�nam.

Eragons no visa spēka ieaurojās un atbildēja ar to pa�u, novi�cinādams gaisā Zaroku. Jauni spara uzplūdi lika jauneklim aiz�mirst par ievainojumiem, ļāva atkal justies niknuma pilnam un mērķtiecīgam. Safira ierēcās kopā ar viņu, iedvesdama atjaunotu cerību vārdenos, bet Impērijas kareivjiem likdama bailēs saminstināties.

-�� Ko tu redzēji? Oriks iesaucās, kad Safira nolaidās uz zemes. Vai tas ir Hrotgars? Cik vīru ir kopā ar viņu?

Atvieglojuma sajūsmināts, Eragons piecēlās stāvus seglu kāp��ļos un iekliedzās: Stipriniet savas sirdis, karalis Hrotgars ir klāt! Un izskatās, ka kopā ar viņu ir visa rūķu armija! Mēs sakausim Impēriju! Kad gaviles pieklusa, Jātnieks piebilda: Tagad izvelciet savus zobenus un atgādiniet tiem utainajiem gļēvuļiem, kāpēc viņiem ir jābīstas no mūsu drosmes! Uz priek�u!

Tajā mirklī, kad Safira metās uz ienaidnieka pusi, atskanēja otrs kliedziens, �oreiz no rietumu puses: Kuģis! Pa D�ietas upi tuvojas kuģis!

-�� Nolādēts, Eragons norūca. "Mēs nevaram ļaut �im kuģim piestāt krastā, ja tajā atrodas Impērijas papildspēki." Sazinājies ar Triānu, viņ� sacīja: Pasaki Nasuadai, ka mēs ar Safiru tiksim galā ar kuģi. Ja tur ir Galbatoriksa vīri, mēs to vienkār�i nogrem�dēsim.

Kā teiksi, Argetlam, atbildēja burve.

Safira nekavējoties pacēlās spārnos, mezdama augstus lokus pāri nomīdītajam, kūpo�ajam līdzenumam. Kad kaujas nemitīgā duna Eragona ausīs noklusa, viņ� dziļi ievilka elpu, juzdams, kā prāts noskaidrojas. Pametis skatienu lejup, viņ� pārsteigts ievēroja, cik sadrumstalotas tagad izskatījās abas armijas. Gan Impērijas, gan vārdenu karapulki bija sa�ķēlu�ies neskaitāmās nelielās grupiņās, kas cīnījās cita pret citu visā Liesmojo�ā līdze�numa pla�umā. Tad �ajā bangojo�ajā apjukumā iesoļoja rūķi, pārsteigdami Impēriju no flanga glu�i tāpat, kā tas bija izdevies Orina kavalērijai kaujas sākumā.

Kad Safira pagriezās pa kreisi un cauri mākoņiem aiztraucās uz D�ietas upes pusi, kaujas lauks pagaisa no skatiena. Vēja brāzma izkliedēja dego�ās kūdras dūmus, viņu priek�ā parādījās liels trīsmastu kuģis, kas, divām airu rindām cilājoties ritmā, lauzās aug�up pa upes straumi. Burinieks izskatījās pamatīgi bojāts, turklāt pie tā mastiem nemanīja karogus, kas norādītu uz tā piederību. Lai nu kā, Eragons sagatavojās iznīcināt nelūgtos viesus. Kad Safira metās pikējumā, viņ� pacēla pāri galvai Zaroku un izgrūda pār lūpām me�onīgu kaujas saucienu.

Rorans stāvēja "Pūķa spārna" priek�galā un klausījās, kā ūdenī �vīkst airi. Viņ� tik tikko bija beidzis airē�anas maiņu, un labo plecu pārņēma aukstas, ploso�as sāpes. "Vai man mū�am nāksies mocīties ar �īm razaku atstātajām atmi�ņām?" Viņ� notrausa sviedrus no pieres un centās nelikties ne zinis par smeldzi, tā vietā pievērsdams skatienu upei, kuru aizse�dza sodrējainu mākoņu vāli.

Pienāca Elēna un apstājās viņam līdzās pie kuģa borta. Kalēja sieva uzlika roku uz lielā vēdera. Pat ūdens izskatās ļauns, viņa noteica. Varbūt mums vajadzēja palikt Dautā, nevis meklēt jaunas nepatik�anas?

Rorans baidījās, ka sievietei ir taisnība. Pēc Kuiļa Acs viņi no Dienvidu salām aizburāja atpakaļ pie krasta un tad pa D�ietas upi devās līdz Surdas ostas pilsētai Dautai. Kad beidzot viņi piestāja krastā, pārtikas krājumi bija izsīku�i, bet pa�i kārvahallie�i novārgu�i un slimi.

Sākumā jauneklis grasījās palikt Dautā, vēl jo vairāk tāpēc, ka pilsētas galva, lēdija Alarisa, viņus uzņēma ar lielu prieku. Ta�u tāds bija Rorana nodoms, pirms viņ� uzzināja par Galbatoriksa armiju. Ja vārdenus sakautu, viņ� nekad vairs neredzētu Katrīnu. Tāpēc viņ� ar D�eoda palīdzību pārliecināja Horstu un daudzus citus ciematniekus: ja viņi vēlējās dzīvot Surdā un nebaidīties no Impērijas, tad viņiem jādodas aug�up pa D�ietu un jāiet talkā vārdeniem. �oreiz ar pārliecinā�anu veicās īpa�i smagi, ta�u galu galā Roranam tas izdevās. Kad viņi izklāstīja lēdijai Alarisai par ieceri doties palīgā vārdeniem, viņa apgādāja kārvahallie�us ar visu nepiecie�amo.

Kop� do�anās ceļā Rorans bie�i prātoja, vai izdarījis pareizo izvēli. "Pūķa spārns" bija visiem noriebies. Ļaudis staigāja saspringti un viegli aizkaitināmi, un apziņa, ka viņi dodas kaujā, tikai saasināja stāvokli. "Vai tā bija savtība no manas puses?"

Rorans lauzīja galvu. "Vai es to tie�ām daru ciematnieku labad vai tikai tāpēc, lai nokļūtu solīti tuvāk Katrīnai?"

-�� Iespējams, viņ� atbildēja Elēnai pēc pārdomu brī�a.

Viņi kopīgi vēroja biezo dūmu segu, kas krājās virs galvas, padarīdama tum�as debesis, aizsegdama sauli un pārvērzdama atliku�o gaismu tā, ka apkārt viss iekrāsojās nelabumu uzdzeno�ā oran�ā tonī. Mutuļi iegremdēja apkaimi spokainā puskrēslā Rorans nespetu iedomāties, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams. Jūrnieki uz klāja bailīgi vērās apkārt, skaitīja lūg�anu pantiņus un cilāja akmens amuletus, kam vajadzēja pasargāt viņus no ļaunas acs.

-�� Ieklausies, Elēna, pieliekusi galvu, ierunājās. Kas tā par skaņu?

Rorans piepūlēja dzirdi un uztvēra tik tikko saklausāmu �ķin�doņu, metālam triecoties pret metālu. Tur, viņ� atbildēja, skan mūsu liktenis. Pagriezies viņ� uzsauca pāri plecam: Kaptein, tur priek�ā notiek kauja!

-�� Vīri, pie ballistām! ierēcās Utars. Divkār�o airē�anas mai�ņas ilgumu, Bonden. Un visi, kas spēj cilāt iero�us, gatavojieties cīņai, ja negribat vakarā likt pagalvī pa�u zarnas!

Rorans palika kuģa priek�galā, bet viņam aiz muguras "Pūķa spārnu" pārņēma steiga. Par spīti troksnim uz klāja, viņ� vēl arvien spēja saklausīt �vadzē�anu, ar kādu tālumā zobeni cirtās pret vairogiem. Tagad varēja dzirdēt arī cilvēku vaidus un kāda milzu dzīvnieka rēcienus.

Viņ� paskatījās pāri plecam pie viņiem pienāca D�eods. Tir�gotāja vaigs izskatījās pagalam bāls. Vai tev ir nācies piedalīties kaujā? Rorans vaicāja.

D�eodam norijot siekalas, kaklā noraustījās ādamābols. Viņ� papurināja galvu. Mums kopā ar Bromu ir biju�as neskaitāmas sīkas saķer�anās, ta�u kaut ko tik milzīgu es piedzīvo�u pirmoreiz.

-�� Tātad �ī būs pirmā reize mums abiem.

Dūmu vāls labajā pusē kļuva mazliet plānāks, atklājot skatam melnas zemes strēli, kas ik pa brīdim izgrūda ugunīgas atraugas un slimīgi oran�us garaiņus. Uz tās viena pret otru izmisīgi cīnījās divas milzīgas armijas. Vairs nebija iespējams saprast, kuri ir Impērijas un kuri vārdenu vīri, ta�u Rorans aptvēra, ka kau�jas likteni jebkur� sīkums var iz�ķirt par labu gan vieniem, gan otriem. "Mēs varētu kļūt par �o sīkumu."

Pāri ūdeņiem noskanēja kāda vīra balss: Kuģis! Pa D�ietas upi tuvojas kuģis!

-�� Tev tagad vajadzētu kāpt zem klāja, Rorans lūdza Elēnai. Te drīz vairs nebūs dro�i. Viņa pamāja un aizsteidzās uz priek�gala lūkas pusi, nokāpa lejā pa trepēm un aizvēra aiz sevis lūku. Vēl pēc mirkļa pienāca Horsts un padeva Roranam vienu no Fiska vairogiem.

-�� Iedomājos, ka tev tas varētu noderēt, kalējs sacīja.

-�� Paldies. Es�

Rorans apklusa gaiss ap viņiem novibrēja, it kā pret to būtu triecies kāds milzīgs priek�mets. Dumm. Jaunekļa zobi nevil�us sacirtās. Dumm. Spiediens lika iesāpēties ausīm. Drīz pēc otrā būk�ķa atskanēja tre�ais dumm un to pavadīja aizlauztas balss kliedziens, kuru Rorans lieliski pazina, jo bērnībā bija dzirdējis neskaitāmas reizes. Viņ� palūkojās aug�up un ieraudzīja no mutu�ļojo�ajiem mākoņiem iznirstam milzīgu safīra krāsas pūķi. Tam mugurā, vietā, kur savienojās kakls un pleci, sēdēja viņa brālēns Eragons.

Tiesa, tas nebija Eragons, kuru viņ� atcerējās no pēdējās tik�a�nās reizes. Likās, it kā mākslinieks būtu paņēmis brālēna galvenās iezīmes un uzlabojis tās, padarot vaibstus vienlaikus cēlākus un skarbākus. �is Eragons bija tērpies kā princis smalkās drānās un bruņās, kuras gan klāja kaujas putekļi un asinis. Labajā rokā brālēns turēja paceltu sarkani mirgojo�u zobenu. �is Eragons, Rorans redzēja, varēja nogalināt nevilcinoties. �is Eragons bija varens un nepielūdzams� �is Eragons spētu nonāvēt razakus un baisos, spārnotos radījumus, kuru mugurā briesmoņi sēja �aus�mas visā Impērijā, un palīdzētu izglābt Katrīnu.

Vicinādams caurspīdīgos spārnus, pūķis strauji apstājās un palika karājamies gaisā kuģa priek�ā. Tad Eragons ieraudzīja Roranu.

Līdz pat �im mirklim Rorans īsti neticēja D�eoda stāstam par Eragonu un Bromu. Tagad, kad viņ� raudzījās savā brālēnā, jaunekli pār�alca pretrunīgu izjūtu vilnis. Eragons ir Jātnieks! Likās neticami, ka slaidais, pārlieku aizrautīgais puika ar mū�am svārstīgo garastāvokli, ar kuru Rorans uzauga kopā, tagad ir kļu�vis par varenu karotāju. Ieraudzījis brālēnu dzīvu, Rorans ļāvās negaidīta prieka vilnim. Ta�u tajā pa�ā laikā viņā pamodās baisas, labi pazīstamas dusmas par Eragona lomu Garova navē un Karvahallas aplenkumā. �ajos pāris mirkļos Rorans nespēja iz�ķirties, vai viņ� mīl vai ienīst Eragonu.

Rorans sastinga uztraukumā, kad viņa prātam pieskārās milzīga, sve�āda būtne. No �īs apziņas atskanēja brālēna balss: Roran ? -Jā.

Tu vari tikai nodomāt savas atbildes es tās dzirdē�u. Vai visi kārvahallie�i ir kopā ar tevi ?

Gandrīz.

Kā tev� Nē, mēs nevaram sākt �o sarunu, mums nav laika. Palieciet, kur esat, līdz kauja būs beigusies. Vēl labāk, ļaujiet, lai upe aiznes jūs tālāk pa straumi, kur Impērija nevarēs jums uzbrukt.

Mums ir jārunā, Eragon! Man nepiecie�amas atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem.

Mirkli vilcinājies, Eragons noteica: Es zinu. Bet ne tagad, vēlāk. Bez kāda redzama paskubinājuma pūķis pagriezās projām no kuģa un aizlidoja uz austrumiem, nozuzdams dūmakā, kas cēlās pār Liesmojo�o līdzenumu.

Tad atskanēja sajūsmināta Horsta balss: Jātnieks! īsts Jāt�nieks! Es neticēju, ka piedzīvo�u �o dienu, kur nu vēl ka tas būs Eragons! Kalējs papurināja galvu. Tad jau sanāk, ka tu, Gārkāji, runāji patiesību, ko? D�eods tikai pasmaidīja, izskatīdamies pēc laimīga bērna.

Rorana ausīs abu pārējo vīrie�u vārdi skanēja apslāpēti. Jau�neklis blenza uz klāju, gatavs kuru katru mirkli uzsprāgt no neizturamās spriedzes. Pāri prātam gāzās neatbildētu jautājumu gūzma. Viņ� piespieda sevi nelikties par tiem ne zinis. "Es tagad nedrīkstu domāt par Eragonu. Mums ir jādodas kaujā. Vārdeniem IR jāuzvar Impērija."

Viņu pār�alca dusmu paisums. Jauneklis bija izjutis ko līdzīgu arī iepriek� �ādi neprātīgas apsēstības uzplaiksnījumi ļāva viņam pārvarēt teju jebkuru �ķērsli, pacelt smagumus, kurus parastā stāvoklī viņ� pat nespētu izkustināt no vietas; stāties pretī ienaidniekam kaujā, neizjūtot ne mazāko baiļu. Viņ� pazina �o trakumu par to liecināja saspringtie muskuļi, straujā elpa un sirds neprātīgā si�anās.

Rorans atgrūdās no margām, pārskrēja pāri kuģa klājam uz pakaļgalu, kur pie stūres rata stāvēja Utars, un uzsauca: Griez kuģi krastā!

-Ko?

-�� Griez kuģi krastā, es saku! Paliec �eit ar pārējiem vīriem izmantojiet ballistas, lai sētu paniku ienaidnieka rindās, raugies, lai Impērijas kareivji netiktu uz kuģa klāja. Sargājiet mūsu ģime�nes līdz pēdējam elpas vilcienam! Vai visu saprati?

Utars brīdi vērās viņā ar stingām acīm. Rorans jau satrūkās, ka kapteinis varētu nepaklausīt viņa pavēlei. Tad rētām klātais jūras vilks nokrem�ļojās un atbildēja: Labi, labi, Di�veseri.

Smagi soļi pavēstīja par Horsta tuvo�anos pūpei. Ko tu, Roran, grasies darīt?

-�� Ko darīt? Rorans iesmējās un pagriezās pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam, lai nostātos aci pret aci ar kalēju. Kā ko darīt? Es taisos mainīt Alagēzijas vēsturi!

Eragons pat īsti nepamanīja, kā Safira aiznesa viņu atpakaļ kaujas trauksmainajā mutulī. Viņ� gan zināja, ka Rorans atrodas jūrā, ta�u nespēja nedz iedomāties, ka Rorans varētu būt devies uz Surdu, nedz nosapņot, Јa viņi satiksies �ādā brīdī. Un vēl brālēna skatiens! Likās, viņa acis ieurbās Eragonā jau�tājo�as, atvieglotas, dusmu pilnas� apsūdzo�as. No tām Eragons saprata, ka brālēns zina par viņa lomu Garova nāvē un nav to viņam piedevis.

Kad pret Eragona kāju bruņām no�vadzēja zobens, viņ� atkal pievērsās apkārtējiem notikumiem. Jātnieks izgrūda aizsmaku�u kliedzienu un vēza zobenu lejup, nodurdams kareivi, kur� bija viņam trāpījis. Lādēdamies par pa�a nevērību, Eragons ar prātu uzmeklēja Triānu un sacīja: Nē, uz tā kuģa nau ienaidnieku. Nodod ziņu, lai tam neviens neuzbruktu. Palūdz Nasuadai, lai viņa aiz�sūta ziņnesi līdz kuģim, tā ļaudīm izskaidro visu notieko�o un parūpējas, lai viņi neiejauktos kaujā, mēs būtu viņai ļoti pateicīgi.

Kā vēlies, Argetlam.

No kaujas rietumu flanga, kur Safira nolaidās, viņa pāris milzu lēcienos �ķērsoja Liesmojo�o līdzenumu, apstādamās Hrotgara un rūķu karapulku priek�ā. Nokāpis no pūķa muguras, Eragons piegāja pie karaļa, kur� uzrunāja jaunekli: Sveicināts, Argetlam! Sveicināta, Safira! Izskatās, ka elfi pie tevis ir piestrādāju�i pat vairāk, nekā solīja. Līdzās rūķu valdniekam stāvēja Oriks.

-�� Nē, Augstība, to paveica pūķi.

-�� Patiesi? Es noteikti noklausī�os tavu stāstu, kad būsim paveiku�i �o asiņaino darbiņu. Es priecājos, ka pieņēmi manu piedāvājumu kļūt par Durgrimstu Ingeitumu. Man ir liels gods būt ar tevi vienā klanā.

-�� Tāpat kā man jūsējā.

Hrotgars iesmējās, tad pievērsās Safirai un sacīja: Es, pūķi, neesmu aizmirsis tavu solījumu atjaunot Isidara Mitrimu. Pat

tagad mūsu izcilākie meistari atjauno zvaigznes safīru Troņhei�mas vidū. Es ļoti gaidu mirkli, kad tas atkal būs vesels.

Safira nolieca galvu. Kā solīju, tā arī būs.

Kad Eragons atkārtoja pūķa vārdus, Hrotgars pastiepa mez�glotu pirkstu un padauzīja pa vienu no metāla plāksnēm, kas sedza Safiras sānus. Es redzu, ka tu nēsā mūsu kaltās bruņas. Ceru, ka tās tev ir kalpoju�as godam.

Lieliski, karali Hrotgar, ar Eragona muti atbildēja Safira. Tās ir pasargāju�as mani no neskaitāmiem ievainojumiem.

Hrotgars izslējās stāvus un pacēla Volandu, bet karaļa dziļajās acīs uzdzirkstīja uguntiņa. Nu ko, tagad dosimies kaujā un vēl�reiz norūdīsim �o mazulīti kara smēdē! Viņ� palūkojās atpakaļ uz saviem kareivjiem un nokliedzās: Akh sārtos oen dūrgrimst!

Vor Hrothgarz korda! Vor Hrothgarz korda!

Eragons paskatījās uz Oriku, kur� ar varenu saucienu pār�tulkoja tik tikko skandēto: Pie Hrotgara vesera! Eragons un Safira, atkārtoju�i Orika teikto, metās uz sarkanā tērpu�os kareivju rindām.

Ar rūķu palīdzību uzvaras kausi beidzot nosvērās par labu vār�deniem. Kopējiem spēkiem viņi atspieda atpakaļ Impērijas armiju, sa�ķēla to vairākās grupās un pa vienai sakāva. Vārdenu un rūķu apvienotie spēki piespieda Galbatoriksa karapulkus pamest pozī�cijas, kurās tie atradās kop� rīta. Savu artavu deva arī And�elas indes, kas pamazām iedarbojās uz upuriem. Daudzi Impērijas armijas virsnieki uzvedās nesaprotami, dodami pavēles, kas ļāva uzbrūko�ajiem vārdeniem iespiesties dziļāk ienaidnieka rindās un visapkārt sēt paniku. Karaļa vīri likās aptveram, ka viņiem veiksme vairs nesmaida, tāpēc daudzi simti padevās gūstā, vēl citi pārgāja vārdenu pusē un uzbruka biju�ajiem cīņasbiedriem, bet daudzi vienkār�i nometa iero�us un bēga.

Pienāca vēla pēcpusdiena.

Eragons cīnījās ar diviem ienaidnieka kareivjiem; pēk�ņi viņam pār galvu rūkdams aiz�āvās liesmojo�s �ķēps un ieurbās vienā no Impērijas virsnieku teltīm, kas atradās jardus divdes�mit tālāk, un aizdedzināja audumu. Ticis galā ar pretiniekiem,

Eragons palūkojās atpakaļ un ieraudzīja, kā no D�ietas upes krastā stāvo�ā kuģa iz�aujas krietns ducis liesmojo�u �āviņu. "Ko tu, Roran, mēģini panākt?" Eragons nobrīnījās un metās virsū nākamajam pretinieku pulciņam.

Drīz pēc tam Impērijas armijas aizmugurē atskanēja taures pūtiens, kam pievienojās otra taure, tad tre�ā. Kāds sāka sist skanīgas bungas un to dārdu atbalsis bija tik skanīgas, ka kau�jas laukā visi apstājās un sāka lūkoties^no kurienes nāk dunoņa. Eragons pamanīja, ka ziemeļu pusē no apvār�ņa atdalās milzīgs siluets un paceļas Liesmojo�ā līdzenuma spilgti krāsotajās debe�sīs. Vārnas pajuka melnās ēnas priek�ā tā nekustīgi planēja aug��upejo�ajās siltā gaisa strāvās. Pirmajā mirklī Eragons nodomāja, ka tas ir letrblaks spārnotais nezvērs, kuru izmantoja razaki, lai pārvietotos. Bet tad cauri mākoņiem izlauzās gai�s stars un izgaismoja apveidu no rietumu puses.

Virs viņiem planēja sarkans pūķis, kvēlodams un dzirkstī�dams saules starā kā sarkani nokaitētas ogles kalēja smēdē. Tā caurspīdīgie spārni līdzinājās vīnam, kas pacelts pret luktura gaismu. Pūķa nagi un ilkņi, kā arī dzelk�ņi pāri mugurai bija balti kā sniegs. Briesmoņa purpurkrāsas acīs liesmoja baiss izsmiekls. Pūķim mugurā bija piesprādzēti segli, kuros sēdēja vīrs pulēta tērauda bruņās ar garu zobenu rokā.

Eragonu sagrāba �ausmas. "Galbatoriksam ir izdevies izperēt vēl vienu pūķi!"

Pūķa mugurā sēdo�ais vīrs pacēla kreiso roku, un no viņa plaukstas izstaroja rubīnsarkanas, dzirksteļojo�as enerģijas stars, kas trāpīja Hrotgaram krūtīs. Rūķu burvji ievaidējās agonijā, jo mēģinājums aizkavēt uzbrukumu zibenīgi izsūca no viņu ķerme�ņiem visu enerģiju. Rūķu magi saļima zemē miru�i, arī Hrotgars ķēra roku pie sirds un pakrita zemē. Redzot, kā karalis sagumst, rūķu ierindu pār�alca drūms vaids.

Nē! iesaucās Eragons, un Safira nikni ierēcās. Jauneklis ar naidā kvēlojo�ām acīm paskatījās uz ienaidnieka Jātnieku. "Par to es tevi nogalinā�u."

Eragons zināja, ka viņi ar Safīru ir pārāk noguru�i, lai stā�tos pretī tik varenam ienaidniekam. Pametis skatienu visapkārt,

Eragons pamanīja dubļos gulo�u zirgu, kuram sānos bija ietriekts �ķēps. Ērzelis vēl arvien bija dzīvs. Eragons, uzlicis plaukstu tam uz kakla, no�ukstēja: "Guli, brāl!" Tad viņ� pārraidīja auļotāja atliku�os dzīvības spēkus sev un Safirai. Enerģijas nebija tik daudz, lai atjaunotu visus spēkus, ta�u tā remdēja sāpo�os mus�kuļus; arī locekli vairs pārgurumā netrīcēja.

Atguvies Eragons uzlēca Safirai mugurā un uzsauca: Orik, stājies savu ciltsbrāļu priek�galā! Jauneklis redzēja, ka tālāk laukā stāv Arja un ar ba�ām vēro viņu. Eragons izmeta elfu no prāta un pievilka seglu siksnas ap kājām. Tad Safira pacēlās gaisā un devās pretī sarkanajam pūķim, spēji vēcinot spārnus, lai sasniegtu nepiecie�amo ātrumu.

Es ceru, ka tu atceries visu, ko iemācīja Glēdrs, viņ� noteica un sagrāba cie�āk vairogu.

Safira neatbildēja, tikai raidīja savu domu rēcienu pret otru pūķi: Nodevējs! Olu �ķaidītājs, zvēresta lauzējs, slepkava! Tad viņa un Eragons kā viens veselums uzbruka ienaidnieku pāra prātiem, mēģinot pārvarēt to aizsardzību. Sve�ā Jātnieka apziņa Eragonam likās savāda tajā it kā mājoja vairākas personas; viņa prāta dziļumos sa�ukstējās neskaitāmas at�ķirīgas balsis glu�i kā ieslodzīti gari, kas lūdz, lai tos atbrīvotu.

Tikko prāti saskārās, Jātnieks deva atbildes triecienu un tas bija daudz varenāks par jebko, ko Oromiss spēja uzburt. Eragons atkāpās aiz saviem aizsardzības nobūrumiem, izmisīgi skaitīdams ākstīgu pantiņu, ko Oromiss bija mācījis izmantot �ādās bīstamās reizēs:

Zem aukstām ziemas debesīm Mazs vīriņ� ar sudraba zobenu Kā apsēsts lēkāja un dūra Ēnu baram, kas mācās virsū�

Uzbrukums Eragona prātam atslāba, kad Safira un sarkanais pūķis triecās viens pret otru glu�i kā divi zaigojo�i meteori, kas saskrienas pieri pierē. Pūķi saķērās, cenzdamies ar pakaļkājām trāpīt pretiniekam vēderā. Nagi, cirzdamies pret Safiras bruņām un sarkanā pūķa gludajām zvīņām, piepildīja gaisu ar neizturami griezīgiem �vīkstiem. Sarkanais pūķis bija mazāks par Safiru, ta�u ar muskuļotākām kājām un pleciem. Tam izdevās uz mirkli atsist zilo uzbrucēju, tad abi atkal pielidoja tuvāk un mēģināja ar �okļiem sagrābt ienaidnieka kaklu.

Kad pūķi sāka kūleņot uz zemes pusi, raidīdami viens pret otru briesmīgus kāju un astes triecienus, Eragons tik vien spēja kā noturēt rokā Zaroku. Gandrīz piecdesmit jardu virs Liesmojo�ā līdzenuma Safira un sarkanais pūķis beidzot atrāvās viens no otra un mēģināja noturēties gaisā. Apturējusi kritienu, Safira atlieca galvu glu�i kā �ūska, kas gatavojas cirtienam, un raidīja pret ienaidnieku varenu liesmu straumi.

Uguns nesasniedza savu mērķi pēdas divpadsmit no sarkanā pūķa kvēlo�ā upe sa�ķēlās divās attekās, un tās aizplūda garām pretiniekiem. "Sasodīts," nodomāja Eragons. Kad sarkanais pūķis pavēra �okļus, Eragons iekliedzās: Skolir nosu fra brisingr! Viņ� paguva pateikt buramvārdus pēdējā mirklī, jo liesmas, kas uzbangoja ap viņiem, pat nepieskārās Safiras zvīņām.

Safira un sarkanais pūķis, �audīdamies �urpu turpu, lai nokļūtu virs ienaidnieka, rāvās aug�up cauri svēdrainajiem dūmiem dzid�rajās, skaidrajās debesīs. Sarkanajam pūķim izdevās iekampt Safirai astē; viņa un Eragons iesmilkstējās kopīgās sāpēs. Piepūlē elsodama, Safira apmeta grūtu atmugurisku cilpu, nokļūdama aiz sarkanā ciltsbrāļa. Tas savukārt parāvās pa kreisi un mēģināja lidojumā pa aug�upejo�u spirāli nokļūt virs Safiras.

Kamēr pūķi cīnījās, likdami lietā arvien sare�ģītākus akro�bātikas trikus, Eragons sajuta, ka lejā, Liesmojo�ajā līdzenumā, notiek kas nelāgs: Duvrangragātas burvjus apdraudēja divi jauni Impērijas magi. Sie maģijas pratēji bija krietni varenāki par iepriek�ējiem. Pāris jau bija nogalinājis vienu no Duvrangragātas locekļiem un pa�laik grāva otra aizsardzību. Eragons prātā izdzir�dēja Triānas izmisuma saucienu: Ēnkāvi! Tev mums ir jāpalīdz! Mēs nespējam viņus apturēt. Viņi nogalinās visus vārdenus. Palī�dzi, tas�

Balss galvā pagaisa, jo sve�ais Jātnieks uzbruka Eragona apzi�ņai. Man ar viņu jātiek galā, caur sakostiem zobiem izgrūda jauneklis, cenzdamies atvairīt agresiju. Pāri Safiras kaklam viņ� redzēja, ka sarkanais pūķis metas pikējumā uz viņu pusi, mēr�ķēdams tie�i zem Safiras. Eragons neuzdrīkstējās atvērt prātu, lai brīdinātu viņu, tāpēc viņ� skaļi uzsauca: Noķer mani! Ar diviem Zaroka cirtieniem viņ� pār�ķēla kāju saites un nolēca no Safiras muguras.

"Tas ir neprāts," Eragons nodomāja. Kad viņu pārņēma bez�svara sajūta, viņ� iesmējās reibino�ā priekā. Gaiss norāva ķiveri no jaunekļa galvas un iedzēla sejā tā, ka acīs saskrēja asaras. Nometis vairogu, Eragons, lai stabilizētu lidojumu, izpleta rokas un kājas, kā Oromiss bija mācījis. Tēraudā tērptais Jātnieks pamanīja Eragona rīcību. Sarkanais pūķis parāvās pa kreisi, ta�u nepaguva izvairīties no jaunekļa: lidodams garām, Eragons ar Zaroku no visa spēka cirta pūķim un juta, kā asmens ieurbjas dziļi kājā, skardams dzīslas.

Ievainotais pūķis baisās sāpēs ierēcās.

Trieciena spēks sagrieza Eragona augumu gaisā, un viņ� sāka kūleņot. Kad jauneklim izdevās pārtraukt grie�anos, viņ� jau bija izlidojis cauri dūmu mākoņiem un traucās pretī ātrai un neiz�bēgamai nāvei Liesmojo�ajā līdzenumā. Ja nekas cits neatliktu, viņ� spētu apturēt sevi ar maģijas palīdzību, bet tā viņ� iztērētu pēdējos enerģijas pārpalikumus. Eragons paskatījās vispirms pār vienu, tad pār otru plecu. Safira, kur tu esi?

Glu�i kā atbildot uz sava Jātnieka jautājumu, Safira iz�ā�vās cauri kodīgajai dūmakai, spārnus cie�i piekļāvusi ķermenim. Pūķis pa�āvās zem viņa un mazliet paplēta spārnus, lai piebrem�zētu kritienu. Uzmanīgi, lai neuzdurtos uz kāda no muguras dzelk�ņiem, Eragons iekārtojās atpakaļ seglos, atviegloti sajuz�dams gravitācijas spēku, kad pūķis izgriezās no pikējuma.

Nekad vairs tā nedari, viņa uzrūca.

Eragons aplūkoja kūpo�ās asinis uz Zaroka asmens. Man tomēr tas izdevās, ko ?

Gandarījuma izjūta gan pagaisa, kad viņ� saprata, ka �is triks ir atstājis Safiru sarkanā pūķa varā. Tas no aug�as metās viņai virsū, apdraudēdams te no vienas, te no otras puses un pamazām dzīdams Safiru tuvāk zemei. Zilais pūķis mēģināja izvairīties no neizdevīgā stāvokļa zem pretinieka, ta�u ikvienu mēģinājumu pārtrauca sarkanais briesmonis, kozdams un pātagodams viņu ar varenajiem spārniem, tā piespie�ot mainīt lido�juma virzienu.

Pūķi kūleņoja un uzbruka viens otram, līdz viņu mēles ļengani nokarājās no mutes un astes gurdi �ūpojās lejup. Viņi pārstāja vēcināt spārnus un tikai planēja virs līdzenuma.

Eragons atkal bija noslēdzis prātu jebkādai saziņai, arī drau�dzīgai, tāpēc viņ� skaļi noteica: Safira, piezemējies! �ādi mums nekas nesanāks. Es cīnī�os ar viņu uz zemes.

Rezignētā nogurumā ieņurdējusies, Safira nolaidās tuvākajā puslīdz līdzenajā klajumā uz maza klints plato, kas stiepās gar D�ietas upes rietumu krastu. Kaujā izlietās asinis bija padarīju�as ūdeni sarkanu. Tikko pūķis piezemējās, Eragons izlēca no segliem un paspēra pāris soļu, pārbaudot pamatu zem kājām. Klints bija gluda un cieta te nebija nekā tāda, aiz kā varētu aizķerties. Viņ� apmierināts pamāja ar galvu.

Pēc da�ām sekundēm pāri galvai pār�āvās sarkanais pūķis un nolaidās plato pretējā malā. Tas vairījās pieskarties zemei ar kreiso pakaļkāju dziļais cirtiens bija teju pār�ķēlis muskuli līdz kaulam. Pūķis drebēja pie visām miesām kā nopērts suns. Tas mēģināja palēkt kādu soli uz priek�u, bet tūlīt apstājās un atieza pret Eragonu zobus.

Impērijas Jātnieks atsprādzēja kājas un noslīdēja zemē gar pūķa veselo sānu. Tad viņ� apgāja pūķim apkārt un nopētīja brūci. Eragons ļāva viņam to netraucēti darīt, jo zināja, cik sāpīgs Jāt�niekam ir cie�i saistītās būtnes ievainojums. Ta�u Eragons nogai�dīja pārāk ilgi, jo ienaidnieks nomurmināja da�us nesaprotamus vārdus un triju sekun�u laikā pūķa brūce bija sadzijusi.

Eragons nodrebēja bailēs. "Kā gan viņam izdevās to paveikt tik ātri, turklāt ar tik īsiem buram vārdiem?" Lai kas arī būtu �is jaunais Jātnieks, tas noteikti nebija Galbatorikss, jo karaļa pūķis bija melns.

Tas deva Eragonam kaut nelielu cerību, dodoties pretī ienaid�nieka Jātniekam. Kad viņi sastapās plakanās klints vidū, arī pūķi meta lokus, gatavodamies cīņai.

Pretinieks saņēma zobenu abās rokās un, atvēzējis to pāri galvai, cirta Eragonam, kur� pacēla Zaroku, lai atvairītu uzbru�kumu. Asmeņi sadūrās, uz�ķiezdami gaisā sarkanu dzirksteļu spietu. Tad Eragons atgrūda sve�inieku un nobēra pār viņu sare��ģītu cirtienu krusu. Jauneklis dūra un atvairīja dūrienus, viegli dejodams ap ienaidnieku un piespiezdams to atkāpties līdz pa�ai klints malai.

Kad viņi nonāca līdz kraujai, Jātnieks apstājās un atvairīja visus Eragona uzbrukumus, lai cik izveicīgi tie būtu. "�ķiet, ka viņ� spēj paredzēt katru manu nākamo kustību," Eragons vīlies nodomāja. Ja Eragons būtu paguvis atjaunot spēkus, vis�ticamāk, viņ� pieveiktu Jātnieku, ta�u tagad viņ� nespēja pār�spēt sve�inieku. Tam, protams, nepiemita elfa ātrums un spēks, tomēr prasmes ziņā bruņinieks pārspēja Vaniru un neatpalika no Eragona.

Jauneklis izjuta panikas uzplaiksnījumu sākotnējais ener�ģijas vilnis sāka noplakt, un viņam bija izdevies vien ieskram�bāt pretinieka spo�ās krū�u bruņas. Zaroka rubīnā un Belota Viedā jostā atlika enerģijas vien kādai minūtei. Tad ienaid�nieks paspēra soli uz priek�u. Tad vēl vienu. Un, pirms Eragons paguva attapties, viņi atkal stāvēja klints vidū, apmainīdamies ar cirtieniem.

Zaroks Eragona rokā kļuva arvien smagāks viņ� tik tikko jaudāja to noturēt. Plecs svila sāpēs, katrs elpas vilciens nāca ar milzu piepūli, un sviedri gāzās pāri sejai. Pat vēlme atriebt Hrotgaru nepalīdzēja pārvarēt nogurumu.

Beigu beigās Eragons paslīdēja un nokrita. Apņēmies nemirt guļus, viņ� pavēlās sāņus un, uzrausies kājās, mēģināja iedurt Jāt�niekam, ta�u tas ar laisku plaukstas kustību atvairīja Zaroku.

Veids, kā pretinieks pēc tam novēzēja zobenu strauji sagriez�dams to sev pie sāniem -, Eragonam pēk�ņi likās pazīstams tāpat kā daudzi jo daudzi cīņā izmantotie paņēmieni. Viņ� ar

pieaugo�ām �ausmām blenza uz ienaidnieka zobenu, tad atkal mēģināja ieskatīties spoguļspo�ās bruņucepures spraugā, līdz bei�dzot iekliedzās: Es tevi pazīstu!

Eragons metās virsū Jātniekam, iespīlēdams abus zobenus starp ķermeņiem, tad pagrūda pirkstus zem bruņucepures malas un norāva to pretiniekam no galvas. Uz gludās klints Alagēzijas Liesmojo�ā līdzenuma malā stāvēja Murtags.

Murtags pasmaidīja. Tad viņ� izrunāja divus vārdus: Thrysta vindr. Starp viņiem savilkās blīva gaisa lode un ietriecās Eragonam krūtīs, aizsviezdama jaunekli div�desmit pēdu tālāk.

Triekdamies ar muguru pret zemi, Eragons dzirdēja Safiras rūcienu. Acu priek�ā nozibēja sarkanas un baltas dzirksteles, un viņ� mirkli palika guļam, gaidīdams, kad sāpes pāries. Prieku par atkalredzē�anos ar Murtagu aptum�oja �īs tik�anās drūmie apstākļi. Jauneklī mutuļoja pārsteiguma, apjukuma un dusmu sprādzienbīstams sajaukums.

Nolaidis zobenu, Murtags savilka visus pirkstus, izņemot rādī�tājpirkstu, dzelk�ņainā dūrē un pacēla roku pret Eragonu. Tu nekad nepadodies.

Eragonam pār muguru pārskrēja ledainas trīsas, jo viņ� atce�rējās vīziju, ko bija redzējis, plostojot lejup pa Azragni uz Hedartu: Sadangātajos dubļos saļimis vīrs ar salocītu ķiveri un asinīm nota�ķītu bruņukreklu viņa seja nebija saskatāma, to aizsedza aug�up pamesta roka. Eragona acu priek�ā parādījās bruņu klāta roka un norādīja uz pakritu�o vīru ar liktenīgu nenovēr�amību.

Pierausies kājās, jauneklis noklepojās un teica: Murtag� kā gan tu izdzīvoji? Es pats savām acīm redzēju, kā urgļi aizvelk tevi pazemē. Es mēģināju pieredzēt tevi, ta�u spēju saskatīt vien tumsu.

No Murtaga mutes atskanēja bezkaislīgi smiekli. Tu nespēji neko saskatīt, tāpat kā es nespēju neko saskatīt, kad mēģināju pieredzēt tevi no Urubaenas.

Bet tu ta�u nomiri! Eragons apjucis iesaucās. Tu aizgāji bojā zem Farthenduras. Arja pazemes ejā atrada tavas asiņainās drānas.

Murtaga sejai pārslīdēja ēna. Nē, es neaizgāju bojā. Tas bija Dvīņu roku darbs, Eragon. Viņi pārņēma savā varā urgļu

vienību un sarīkoja pēk�ņu uzbrukumu, lai nogalinātu A�ihadu un saņemtu gūstā mani. Tad Dvīņi nobūra mani, lai nevaru aiz�bēgt, un aizgādāja uz Urubaenu.

Eragons papurināja galvu, nespēdams saprast, kas īsti toreiz notika. Bet kāpēc tu piekriti kalpot Galbatoriksam? Tu ta�u teici, ka ienīsti karali. Tu man teici�

-�� Piekritu?! Murtags atkal iesmējās, un tagad viņa balsī varēja saklausīt neprātu. Es nepiekritu. Vispirms Galbatorikss sodīja mani par to, ka pēc visiem viņa aizbildnībā nodzīvotajiem gadiem Urubaenā es atteicos paklausīt viņa gribai un aizbēgu. Tad viņ� izvilka no manis visu, ko es zināju par tevi, Safiru un vārdeniem.

-��� Tu mūs nodevi! Es sēroju par tavu bojāeju, bet tu mūs nodevi!

-�� Man nebija izvēles.

-A�ihads rīkojās pareizi, ieslogot tevi. Tev vajadzēja sapūt pazemē, tad nekas ļauns nebūtu�

-�� Man nebija izvēles! Murtags noskaldīja. Un tad, kad man iz�ķīlās Torns, Galbatorikss piespieda mūs abus senvalodā zvērēt viņam uzticību. Tagad mums ir jāpakļaujas viņam.

Eragonu pārņēma no�ēlas un pretīguma sajūta. Tu esi kļuvis par savu tēvu.

Murtaga acīs iegailējās savāda uguns. Nē, ne par savu tēvu. Es esmu spēcīgāks par Morzanu. Galbatorikss man iemācīja tādus maģijas paņēmienus, par kuriem tu pat sapņojis neesi� Tik vare�nus buramvārdus, ka elfi, no�ēlojamie gļēvuļi, pat neuzdro�inās tos izrunāt. Senvalodas vārdus, kas likās zudu�i līdz brīdim, kad Galbatorikss tos atklāja no jauna. Veidi, kā iegūt enerģiju� Noslē�pumi, baisi noslēpumi, kas spēj iznīcināt tavus ienaidniekus un piepildīt tavas vēlmes.

Eragons atcerējās vairākas Oromisa nodarbības un atbildēja:

-�� Ir noslēpumi, kam jāpaliek noslēpumiem.

-�� Ja tu tos zinātu, tu tā nerunātu. Broms bija puskoka lēcējs, nekas vairāk. Un vēl tie elfi! Viņi spēj vien slēpties savā me�ā un gaidīt, kad �os sakaus! Murtaga acis pārslīdēja Eragonam.

Tagad tu izskaties pēc elfa. Vai to ar tevi izdarīja Islanzadi? Kad Eragons neatbildēja, Murtags pasmaidīja un paraustīja ple�cus. Labi, lai nu paliek. Drīz vien es tik un tā visu uzzinā�u. Viņ� apstājās, sarauca pieri, tad palūkojās uz austrumiem.

Arī Eragons pagriezās un ieraudzīja Dvīņus, kas stāvēja Impē�rijas armijas priek�ējās rindās un raidīja enerģijas lodes vārdenu un rūķu virzienā. Dūmu mutuļi traucēja skaidri saskatīt notie�ko�o, ta�u Eragons bija pārliecināts, ka plikpaurainie magi ņirdz un priecājas, slepkavodami vīrus, kuriem savulaik zvērēja mū�īgu draudzību. Vienu gan Dvīņi nepamanīja toties Eragons un Mur�tags no augstā skatpunkta to lieliski redzēja uz viņu pusi no sāniem lavījās Rorans.

Eragonam sirds nodrebēja, kad viņ� saprata, ka tas ir viņa brā�lēns. "Muļķis tāds! Turies no viņiem pa gabalu! Tevi nogalinās!"

Bet, kad viņ� pavēra muti, lai izteiktu buramvārdus un nogā�dātu Roranu dro�ībā pat nedomādams par iespējamām sekām -, ierunājās Murtags: Pagaidi. Es gribu redzēt, ko viņ� darīs.

-�� Kāpēc?

Murtaga sejā iezagās ledains smīns. Dvīņi ar baudu spīdzi�nāja mani, kad nokļuvu viņu gūstā.

Eragons ar aizdomām palūkojās uz biju�o draugu. Tu neno�darīsi viņam neko ļaunu? Tu nebrīdināsi Dvīņus?

-�� Vel einradhin iet ai Shur'tugal. Zvēru pie Jātnieka vārda.

Abi vēroja, kā Rorans paslēpās aiz kritu�o kalna. Eragons

saspringa, kad Dvīņi paskatījās Rorana virzienā. Uz mirkli likās, ka viņi pamanīju�i brālēnu, ta�u tad burvji atkal aizgriezās. Rorans izlēca no slēptuves, atvēza savu veseri un blieza vienam no Dvīņiem pa galvu, sa�ķaidīdams to. Otrs dvīnis, raustīdamies krampjos, nokrita zemē un izgrūda bezvārdu kliedzienu, kuru pēc mirkļa apklusināja Rorana veseris. Tad Eragona brālēns uzlika kāju uz ienaidnieku līķiem, pacēla veseri virs galvas un ieaurojās uzvaras priekā.

-�� Ko tu darīsi? novērsis skatienu no kaujas lauka, Eragons uzstājīgi jautāja. Vai esi �eit, lai nogalinātu mani?

-�� Protams, ne. Galbatorikss vēlas sagūstīt tevi dzīvu.

-�� Kāpēc gan?

Murtaga lūpas pārsteigumā savilkās. Vai tad tu nezināji? Ha. Tad nu gan joks. Lai gan runa nav par tevi; runa ir par viņu. Viņ� ar pirkstu norādīja uz Safiru. Pūķis Galbatoriksa pēdējā olā pats pēdējais �īs pasaules pūķis, ir vīrie�u dzimuma. Safira ir vienīgā dzīvā pūķu mātīte. Ja viņa sāktu dēt olas, viņa varētu kļūt par visas pūķu rases pirmmāti. Vai tagad saproti? Galbatorikss nevēlas iznīdēt pūķus. Viņ� vēlas izmantot Safiru, lai atjaunotu Jātniekus. Un, lai viņa iecere īstenotos, viņ� nedrīkst nogalināt jūs ne vienu, ne otru� Un, Eragon, ja tu zinātu, cik grandioza ir viņa iecere! Ja tu dzirdētu, kā viņ� to izklāsta, varbūt tavas domas par karali mainītos. Vai tad ir kas ļauns vēlēties apvienot visu Alagēziju zem viena karoga, novērst vajadzību karot un atjaunot Jātniekus?

-�� Starp citu, viņ� ir tas, kur� iznīcināja Jātniekus.

-�� Tam bija pamatots iemesls, Murtags uzstāja. Jātnieki bija kļuvu�i veci, apvēlu�ies un samaitāti. Viņu rīcību noteica elfi un izmantoja Jātniekus, lai pakļautu cilvēkus. Bija nepiecie�ams tos iznīcināt, lai mēs varētu visu sākt no jauna.

Eragona seja pauda pamatīgu niknumu. Viņ� brīdi, smagi elpodams, soļoja �urpu turpu pa klinti, tad, norādīdams uz kaujas lauku, jautāja: Vai gan iespējams attaisnot tādu cie�anu jūru, klausoties viena neprā�a buldurē�anā? Galbatorikss nav izdarījis neko citu kā vien slepkavojis, dedzinājis un pakļāvis sev visus, ko spējis pakļaut. Viņ� melo. Viņ� nogalina. Viņ� manipulē. Un tu to zini\ Tie�i �o iemeslu dēļ tu reiz atteicies sadarboties ar viņu. Eragons uz mirkli apklusa, tad jau mierīgākā balsī turpināja: Es spētu saprast, ka tevi piespieda rīkoties pret pa�a gribu un ka tu neesi atbildīgs par Hrotgara nonāvē�anu. Bet tu ta�u vari bēgt. Esmu pārliecināts, ka mēs ar Arju spētu izdomāt veidu, kā saraut Galbatoriksa maģiskās va�as� Pievienojies man, Murtag! Tu varētu paveikt tik daudz vārdenu labā. Kopā ar mums tevi daudzinātu un apbrīnotu, ne bailēs lādētu un ienīstu.

Kad Murtags paskatījās uz sava zobena roboto asmeni, Era�gons mirkli cerēja, ka viņ� pieņems �o piedāvājumu. Tad Murtags klusā balsī atbildēja: Tu, Eragon, nespēj man palīdzēt. No zvē�resta mani var atbrīvot vienīgi Galbatorikss, un viņ� to nekad nedarīs� Viņ� zina īstos vārdus� Mēs esam viņa vergi uz laiku laikiem.

Eragons nespēja apslāpēt līdzjūtību, ko izjuta pret Murtaga ne�ēlīgo likteni, kaut mēģināja to darīt. Jauneklis drūmi sacīja:

-�� Tad ļaujiet mums nogalināt jūs abus.

-�� Nogalināt mūs?! Kāpēc lai mēs pieļautu ko tādu?

Eragons, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, paskaidroja: Tas atbrī�votu jūs no Galbatoriksa varas. Un izglābtu dzīvību simtiem, ja ne tūksto�iem cilvēku. Vai tad tas nav gana cēls iemesls, lai upurētu sevi?

Murtags papurināja galvu. Iespējams, tu to spētu, bet es pārāk mīlu dzīvi, lai tik viegli no tās �ķirtos. Kāpēc lai kāda sve�inieka dzīvība man būtu dārgāka par sevis pa�a vai Torņa dzīvību?

Lai kā viņam tas nepatiktu patiesību sakot, viņam riebās visa �ī situācija kopumā -, Eragons zināja, kas viņam jādara. Atkal mezdamies uzbrukumā Murtaga prātam, viņ� vienlaikus atspērās ar abām kājām un triecās virsū pretiniekam, gribēdams ietriekt tam kaklā dunci.

-�� Letta! norējās Murtags.

Eragons nokrita atmuguriski uz zemes, un ap viņa rokām un kājām apvijās neredzamas saites, neļaudamas pakustināt ne pirk�stiņu. Safira izgrūda mutuļojo�u liesmu straumi un metās virsū Murtagam kā kaķis, kas uzbrūk pelei.

-� Risa! Murtags pavēlēja, pastiepdams pretī zilajam pūķim plaukstu ar saliektiem pirkstiem, it kā taisītos to noķert.

Safira pārsteigumā iesmilkstējās Murtaga burvestība aptu�rēja viņu lēcienā, un pūķis palika karājamies gaisā vairākas pēdas virs klints. Lai kā Safira censtos, viņa nespēja nedz aizsniegt zemi, nedz pacelties augstāk gaisā.

"Kā gan cilvēkam var piemist tāds spēks," Eragons brīnījās. "Pat ar jauniegūtajām spējām kaut kas tāds būtu atstājis mani bez elpas un bez spēka pavilkt kājas." Balstīdamies uz iemaņām, kuras viņ� bija guvis, darbojoties pret Oromisa burvestībām, Era�gons noskaitīja: Brakka du vanyali sem huildar Saphira un eka!

Murtags pat nemēģināja aizkavēt Eragonu, tikai bezkaislīgi paskatījās uz viņu, it kā Eragona mēģinājumi pretoties būtu vien bezjēdzīga neērtība. Atņirdzis zobus, Eragons mēģināja vēlreiz ar divkār�u piepūli. Maģijai izsūcot enerģiju no viņa ķermeņa, rokas kļuva aukstas, kauli iesmeldzās un pat sirdspuksti kļuva lēnāki. Safira bez prasī�anas pieslēdza savus spēkus, ļaujot Eragonam pasmelties no viņas ķermeņa milzīgajiem krājumiem.

Pagāja piecas sekundes�

Divdesmit� Murtaga kaklā pulsēja liels asinsvads.

Minūte�

Pusotra� Pār Eragona augumu pārskrēja nevaldāmas trīsas. Roku un kāju muskuļi sāka raustīties. Pat ja spētu piecelties kājās, pēc mirkļa viņ� bezspēcīgi sabruktu.

Pagāja divas minūtes.

Beidzot Eragons bija spiests pārtraukt maģijas plūsmu, jo viņ� riskēja zaudēt samaņu un pagaist nebūtībā. Glu�i bez spēka viņ� ļengani gulēja uz klints.

�ī nebija pirmā reize mū�ā, kad viņu pārņēma bailes, ta�u iepriek� viņ� baidījās, ka varētu pievilt apkārtējo cerības. �oreiz viņ� baidījās, jo nezināja, uz ko vēl Murtags ir spējīgs.

-�� Tu nespēj stāties man pretī, Murtags noteica. Neviens nespēj, tikai pats Galbatorikss. Piegājis pie Eragona, viņ� pielika zobena smaili gulo�ajam pie kakla, viegli ieskrambādams ādu. Eragons apvaldīja vēlmi paraut galvu sāņus. Cik gan viegli būtu aizgādāt tevi uz Urubaenu.

Eragons dziļi ieskatījās biju�ā drauga acīs. Nedari to! Atlaid mani.

-�� Tu tikko mēģināji mani nogalināt.

-�� Tu manā vietā būtu rīkojies tāpat. Kad Murtags neko neat�bildēja un arī viņa sejā neparādījās nekādas emocijas, Eragons turpināja: Mēs reiz bijām draugi. Mēs cīnījāmies plecu pie pleca. Galbatorikss nevarēja tevi pārvērst tik ļoti, lai tu visu aizmirstu� Ja tu, Murtag, to izdarīsi, tu pazudināsi sevi uz visiem laikiem.

Iestājās ilgs klusums, kurā varēja dzirdēt vien dunu kaujas laukā. Tur, kur zobena smaile bija pār�ķēlusi ādu, pa kaklu tecēja asinis. Safira bezspēcīgās dusmās plivināja spārnus.

Beidzot Murtags sacīja: Man tika pavēlēts mēģināt sagūstīt tevi un Safiru. Viņ� apklusa. Es to arī mēģināju izdarīt� Tikai pielūko, lai mūsu ceļi nekad vairs nekrustotos. Galbatorikss pie�spiedīs mani teikt jaunus zvērestus senvalodā, lai neļautu �ādu �ēlastību izrādīt arī nākamajā reizē. Murtags nolaida zobenu.

-�� Tu rīkojies pareizi, Eragons sacīja. Viņ� mēģināja pavirzī�ties atpakaļ, ta�u vēl arvien nespēja pakustēties.

-�� Iespējams. Ta�u pirms mēs �ķiramies� Pastiepies uz pre�tinieka pusi, Murtags atlauza Eragona pirkstus un izrāva no viņa tvēriena Zaroku, tad atsprādzēja no Belota Viedā jostas zobena sarkano maksti. Ja reiz es esmu pārvērties par savu tēvu, tad vismaz es apjozī�u viņa asmeni. Mana pūķa vārds ir Torns, un viņ� būs dzelksnis, kas apdraudēs visus mūsu ienaidniekus. Tāpēc ir tikai taisnīgi, ja es nēsā�u zobenu, kam dots "Posta" vārds. Posts un dzelksnis cik jauka savienība! Turklāt Zaroku mantojumā vajadzēja saņemt Morzana vecākajam dēlam, ne jaunākajam. Tas vienmēr ir pienācies man.

Eragona pakrūti it kā sa�ņaudza auksta dūre. "Tas nav iespē�jams."

Murtaga sejā parādījās ne�ēlīgs smaids. �ķiet, es ne reizes neesmu minējis tev savas mātes vārdu? Tāpat kā tu neesi pateicis, kā sauca tavējo. Nu es to atklā�u: viņa bija Selēna. Gan mana, gan tava māte. Un mūsu tēvs bija Morzans. To, pētīdami tavu prātu, saprata Dvīņi. Galbatoriksam �is jaunums likās visai inte�resants.

-�� Tu melo! Eragons iesaucās. Viņ� nespēja izturēt domu, ka varētu būt Morzana pēctecis. "Vai Broms to zināja? Un vai to zina Oromiss?� Kāpēc neviens nav man to teicis?" Tad viņ� atcerējās And�elas pareģojumu, ka viņu nodo�ot kāds no pa�a tuvākajiem radiem. "Viņai bija taisnība."

Murtags papurināja galvu un atkārtoja teikto, tikai �oreiz senvalodā, tad pieliecās pie Eragona auss un pa�ukstēja: Tu un es, mēs esam vienādi. Glu�i kā attēls spogulī. Un to tu nevari noliegt.

Tev nav taisnība, Eragons noņurdēja, mēģinādams izrau�ties no burvestības skavām. Mūsos nav itin nekā līdzīga. Man uz muguras vairs nav rētas.

Murtags sarāvās, it kā viņam būtu iedzēlusi bite, tad seja kļuva stinga un auksta. Viņ� pacēla Zaroku acu augstumā un to nopētīja. Lai nu tā būtu. Es, brāl, tikai paņem�u savu manto�jumu. Paliec sveiks.

Tad Murtags pacēla no zemes ķiveri un iekāpa Torņa seglos. Viņ� pat neatskatījās uz Eragonu. Pūķis pietupās, savicināja spār�nus, pacēlās no klints un aizlidoja ziemeļu virzienā. Maģijas tīkls atbrīvoja Eragonu un Safiru tikai tad, kad Torns bija nozudis aiz apvār�ņa.

Nagiem noklakstot pret akmeni, Safira nolaidās uz klints. Viņa pie�āpoja pie Eragona un ar degunu pieskārās jaunekļa rokai. Vai ar tevi viss kārtībā, mazais?

Būs jau labi. Ta�u viņ� jutās nelāgi, un pūķis to zināja.

Aizgājis līdz klints malai, Eragons pārlaida skatienu Liesmo�jo�ajam līdzenumam un kaujas sekām jo kauja bija beigusies. Pēc Dvīņu nāves vārdeni un rūķi bija atguvu�ies un spēju�i sakaut apmulsu�os ienaidnieka kareivjus, iedzīdami dzīvi paliku�os upē vai aiztriekdami atpakaļ turp, no kurienes tie bija ieradu�ies.

Lai gan Impērijas armijā vīru netrūka, bija atskanēju�as atkāp�anās taures. Acīmredzot bija nolemts pārkārtot spēkus un sagatavot otru iebrukumu Surdā. Kaujas laukā palika juku jukām sakritu�u līķu kaudzes gana vīru un rūķu, lai piepildītu veselu pilsētu. No ķermeņiem, kas bija ievēlu�ies gruzdo�ajā kūdrā, debesīs vēlās melni dūmi.

Tagad, kad cīņa bija rimusi, vanagi un ērgļi, vārnas un kraukļi kā līķauts nolaidās pāri laukam.

Eragons aizvēra acis, un zem plakstiņiem sariesās asaras.

Viņi bija izcīnīju�i uzvaru, ta�u viņ� pats bija piedzīvojis zau�dējumu.

Eragons un Safira līkumoja starp līķiem, kas klāja Liesmojo�o līdzenumu. Ievainojumu un pārguruma dēļ viņi tik tikko vilka kājas. Pa ceļam abi satika citus izdzīvoju�os steberējam pa izdedzināto kaujas lauku tie bija vīri tuk�iem skatieniem, kas vērās kaut kur tālumā, neko īsti neredzēdami.

Tagad, kad asinskāre bija rimusies, Eragons spēja just vien sēras. Cīņa likās pagalam bezjēdzīga. Cik gan traģiski, ka jāmirst tik daudziem, lai apturētu vienu neprāti. Viņ� apmeta līkumu ap dubļos sadūru�os bultu bie�ņu un ievēroja Torņa zobu atstātu brūci Safiras astē. Ja tu man aizdotu spēkus, es tevi sadziedinātu.

Vispirms glāb tos, kuriem draud nāve.

Vai esi pārliecināta ?

Pilnīgi, mazais.

Samierinājies ar pūķa nostāju, Eragons pieliecās un sadziedēja kāda kareivja pār�ķelto kaklu, tad devās tālāk pie viena no vārde�niem. Viņ� ne�ķiroja ienaidnieks vai savējais, ārstēja kā vienus, tā otrus, cik nu labi spēja.

Eragons bija tā iegrimis savās domās, ka pievērsa maz uzma�nības tam, ko darīja. Viņ� labprāt būtu atmetis Murtaga apgalvo�jumus kā melus, tomēr biju�ā drauga teiktais par savu māti vai, precīzāk, viņu māti pilnībā atbilda tam nedaudzajam, ko viņ� zināja par �o sievieti: Selēna bija devusies projām no Kārvahallas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, tad vienreiz atgriezusies, lai dotu dzīvību Eragonam, un pēc tam pazudusi uz visiem lai�kiem. Viņ� atsauca prātā pirmo reizi, kad abi ar Murtagu nonāca Farthendurā. Murtags toreiz stāstīja, kā viņa māte pagaisusi no Morzana pils, kamēr pats Morzans medījis Bromu, D�eodu un Safiras olu. "Pēc tam kad Morzans bija metis Murtagam ar Zaroku, gandrīz nogalinot puisēnu, māte acīmredzot noslēpa savu grūtniecību un atgriezās Kārvahallā, lai pasargātu mani no Mor�zana un Galbatoriksa."

Eragona sirdi sildīja apziņa, ka Selēna bija tik pa�aizliedzīgi rūpējusies par viņu. Jaunekli skumdināja apziņa, ka māte ir mirusi un viņi nekad vairs netiksies, jo viņā bija mājojusi cerība, lai arī ļoti trausla cerība, ka vecāki vēl varētu būt dzīvi. Erago�nam vairs nebija ne mazākās vēlē�anās iepazīties ar tēvu, tomēr apziņa, ka viņam liegta iespēja veidot apliecības ar māti, atstāja sirdī rūgtu vil�anās sajūtu.

Jau kop� brī�a, kad viņ� bija pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka ir aud�ubērns, Eragons prātoja, kas bija viņa tēvs un kāpēc māte atstāja viņu audzinā�anā pie sava brāļa Garova un viņa sievas Marianas. Tagad �īs atbildes viņ� bija saņēmis no pagalam negaidīta cilvēka pagalam nelabvēlīgos apstākļos, tāpēc vēl nespēja pilnībā aptvert visu notiku�o. Būs vajadzīgi vairāki mēne�i vai pat gadi, līdz viņ� spēs samierināties ar tik tikko piedzīvoto.

Eragons līdz �im uzskatīja, ka priecāsies, uzzinot, kas bijis viņa tēvs. Tagad, kad tas bija noticis, viņ� juta tikai un vienīgi pre�tīgumu. Zēna gados viņ� bie�i bija izklaidējis sevi, iedomājoties, ka tēvs ir kāds di�s un svarīgs vīrs, kaut gan pat tolaik Eragons saprata, ka pretējais ir krietni ticamāks. Ta�u viņam nekad, pat vispārdro�ākajos nomoda sapņos neienāca prātā iztēloties sevi kā Jātnieka un vēl jo vairāk, Atkritēja dēlu.

�ī apziņa pārvērta nevainīgos sapņus briesmīgā murgā.

Mani radījis briesmonis� Mans tēvs nodeva Jātniekus Galba�toriksam. Eragons jutās garīgi aptraipīts.

Ta�u nē� Sadziedēdams kāda vīra lauzto mugurkaulu, viņ� saprata, ka var palūkoties uz situāciju no cita viedokļa no tāda, kas ļauj viņam atgūt vismaz daļu pa�apziņas: "Pat ja Morzans mani radīja, viņ� nekļuva par manu tēvu. Mans tēvs bija Garovs. Viņ� mani uzaudzināja. Viņ� man iemācīja, kā dzīvot pareizi, cienījami un godprātīgi. Es esmu tas, kas esmu, Garova dēļ. Pat Broms un Oromiss ir mani tēvi vairāk nekā Morzans. Un mans brālis ir Rorans, ne Murtags."

Eragons pa�ūpoja galvu, apņemdamies palikt pie �ādiem uzska�tiem. Līdz �im brīdim viņ� nebija vēlējies pilnībā atzīt Garovu par tēvu. Un, lai gan sirmais vīrs bija miris, tagad �ī atziņa sniedza Eragonam atvieglojumu, deva viņam pabeigtības izjūtu, palīdzēja kliedēt ba�as par Morzanu.

Tu esi kļuvis prātīgāks, Safira noteica.

Prātīgāks? Eragons papurināja galvu. Nē, es vienkār�i esmu iemācījies domāt. Vismaz to es spēju no Oromisa iemācīties. Norausis dubļu pikas no kritu�a karognesēja sejas un pārliecinā�jies, ka zēns patie�ām ir miris, viņ� izslējās stāvus, saviebdamies, kad smeldze lika muskuļiem sarauties krampjos. Tu ta�u saproti, ka Bromam �o visu vajadzēja zināt. Jo kāpēc gan viņ� uzturējās Kārvahallā, gaidot, kad tu iz�ķilsies?� Viņ� gribēja paturēt acīs ienaidnieka dēlu. Viņ� jutās nelāgi, jau iedomājoties vien, ka Broms varēja viņu uzskatīt par apdraudējumu. Turklāt viņam bija taisnība. Kas tik viss galu galā ar mani ir noticis!

Safira sabu�ināja jaunekļa matus ar karstas elpas dvesmu. Atceries vienu lai ko vienā vai otrā brīdī domāja Broms, viņ� vienmēr centās pasargāt mūs no briesmām. Viņ� mira, glābjot tevi no razakiem.

To es nekad neaizmirsī�u� Vai domā, ka viņ� man neizstāstīja par tēvu, jo baidījās, ka es varētu iet Morzana pēdās, kā to tagad dara Murtags ?

Protams, ne.

Eragons ziņkāri palūkojās uz pūķi. Kā tu vari būt tik pārlieci�nāta? Safira pacēla galvu augstāk, tā, ka jauneklis nespēja ieskatī�ties viņai acīs. Lai nu būtu pēc tava prāta. Nometies uz ceļa līdzās vienam no karaļa Orina vīriem, kam no vēdera rēgojās bulta, Eragons satvēra nelaimīgā rokas, lai apturētu svaidī�anos.

-�� Tagad rimsties.

-�� Ūdeni, novaidējās kareivis. Ap�ēlojieties par mani, iedo�diet padzerties. Mans kakls ir izkaltis kā tuksne�a smiltis. Lūdzu, Ēnkāvi! Ievainotā seju klāja sviedru lāsītes.

Eragons pasmaidīja, cenzdamies nomierināt vīru. Es varu tevi padzirdīt arī tagad, ta�u labprātāk to darītu pēc tam, kad bū�u tevi izdziedinājis. Vai spēsi paciesties? Ja apņemies pagaidīt, es apsolu, ka varēsi dzert tik, cik vēlēsies.

-�� Tu apsoli, Ēnkāvi?

-�� Apsolu.

Varēja redzēt, ka viņa ķermenim pārskrien vēl viens necie��amu sāpju vilnis. Nekas cits jau man neatliek.

Ar maģijas palīdzību Eragons izvilka �autru, tad kopā ar Safiru sadziedēja savainotās zarnas, liekot lietā arī daļu pa�a kareivja enerģijas, lai stiprinātu buramvārdus. Tas aizņēma vai�rākas minūtes. Pēc tam ievainotais nopētīja vēderu, piespieda pie gludās ādas abas rokas un, asarām rie�oties acīs, paskatījās uz Eragonu. Es� Tu, Ēnkāvi�

Eragons pasniedza viņam ādas maisu ar ūdeni. Ņem, paturi to sev. Tev to �obrīd vajag vairāk nekā man.

Simt jardu tālāk Eragons un Safira izgāja cauri kodīgu dūmu sienai. Tur Oriks un vēl desmit rūķi starp viņiem arī sievietes stāvēja uz ceļiem ap Hrotgara ķermeni, kas bija novietots uz �etriem vairogiem, lielisks savās zelta bruņās. Rūķi plēsa matus, dauzīja krūtis un gaudoja pret debesīm. Eragons nolieca galvu un nomurmināja: Stydja unin mor'ranr, Hrothgar Konungr.

Pēc kāda brī�a viņus pamanīja Oriks un piecēlās. Rūķa seja bija piesarkusi no asarām, un ierastā bārdas bize atrisusi. Viņ� piestreipuļoja pie Eragona un bez kāda ievada jautāja: Vai tu nogalināji gļēvuli, kur� to izdarīja?

-�� Viņ� aizbēga. Eragons nespēja saņemties, lai izstāstītu Orikam, ka vainīgais Jātnieks bija Murtags.

Rūķis ietrieca dūri otrā plaukstā. Barzūln!

-�� Ta�u es tev zvēru pie visiem Alagēzijas akmeņiem, ka, būdams viens no Durgrimstu Ingeitumiem, es izdarī�u visu, lai atriebtu Hrotgara nāvi.

-�� Jā, tu un vēl elfi esat gana spēcīgi, lai �is no�ēlojamais slep�kava saņemtu to, ko pelnījis. Un, kad atradīsi viņu� samal �ā kaulus putekļos. Izrauj neģēlim zobus un piepildi dzīslas ar izkau�sētu svinu; liec viņam ciest par katru Hrotgara dzīves mirkli, ko viņ� nolaupīja.

-�� Vai tad tā nebija laba nāve? Vai tad Hrotgars nebūtu gribējis mirt kaujas laukā ar Volundu rokā?

-��� Kaujas laukā gan, ta�u, krustojot �ķēpus ar godīgu preti�nieku, kur� uzdrīkstas stāties tev pretī un cīnīties kā vīrs. Ne jau saļimt, zemisku maģijas pekstiņu ķerts� Papurinājis galvu, Oriks atskatījās uz Hrotgaru, tad sakrustoja rokas uz krūtīm un atspieda zodu pret atslēgkaulu. Rūķis vairākas reizes drud�aini ievilka gaisu. Kad mani vecāki nomira no bakām, Hrotgars atdeva man dzīvi. Viņ� pieņēma mani savā namā. Padarīja par savu mantinieku. Zaudēt viņu� Oriks ar īk�ķi un rādītājpirkstu saspieda virsdeguni un tad aizsedza seju. Zaudēt viņu nozīmē vēlreiz zaudēt tēvu.

Rūķa balsī skanēja tik patiesas, skaidras bēdas, ka Eragonam likās tās ir arī viņējās. Es tevi saprotu, jauneklis sacīja.

-�� Es zinu, Eragon, ka saproti� Es zinu. Pēc kāda mirkļa Oriks noslaucīja asaras un pamāja pārējiem rūķiem. Pirms darām ko citu, mums ir jāaizgādā Hrotgars atpakaļ uz Farthenduru, lai viņ� varētu atdusēties kopā ar saviem sen�iem. Durgrimstu Ingeitumiem ir jāizvēlas jauns grimstborits, un tad visiem trīspadsmit klanu vadoņiem arī tiem, kas ieradu�ies �eit, no sava vidus jānosauc mūsu nākamais karalis. Kas notiks pēcāk, es nezinu. �ī traģēdija iedro�inās vienus klanus, bet citiem ļaus atteikties no mūsu mērķiem� Rūķis vēlreiz papurināja galvu.

Eragons uzlika roku uz Orika pleca. Par to tagad nelauzi galvu. Ja tev kas nepiecie�ams, tikai bilsti vārdu, un gan mana roka, gan mana griba būs tavā rīcībā� Ja vēlies, vari atnākt uz manu telti, iedzersim kādu kausu miestiņa Hrotgara piemiņai.

-�� Es labprāt tev pievienotos. Ta�u vēl nevaru. Mēs neesam beigu�i izlūgties dieviem, lai tie gādātu par vieglu ceļu uz viņsauli mūsu karalim. Atstājis Eragonu, Oriks atgriezās rūķu aplī un pievienoja savu balsi apraudātājiem.

Kad viņi devās tālāk pāri Liesmojo�ajam līdzenumam, Safira ieminējās: Hrotgars bija di�ens karalis.

Jā, un patīkams rūķis arī. Eragons nopūtās. Mums vajadzētu sameklēt Arju un Nasuadu. Es vairs nespēju sadziedēt ne skrambiņas un viņām ir jāzina par Murtagu.

Sarunāju�i.

Viņi nogriezās uz dienvidiem, uz vārdenu nometnes pusi, ta�u pēc pāris soļiem Eragons pamanīja Roranu, kas nāca no D�ietas upes puses. Eragons satraukti gaidīja brālēna tuvo�anos. Rorans apstājās tie�i viņu priek�ā un mirkli vēroja Eragonu. Brālēna apak��oklis kustējās aug�up lejup, it kā viņ� vēlētos runāt, bet nespētu dabūt pāri lūpām ne vārda.

Tad viņ� trieca dūri pret Eragona zodu.

Eragons varēja viegli izvairīties no sitiena, ta�u viņ� ļāva tam trāpīt, tikai mazliet atliecoties atpakaļ, lai Rorans nesalauztu pirkstu kauliņus.

Tas bija sāpīgi.

Sāpēs viebdamies, Eragons uzrunāja brālēnu: Laikam es biju to pelnījis.

-�� Biji gan. Mums jāaprunājas.

-�� Tagad?

-�� Nekavējoties. Razaki sagūstīja Katrīnu, un man ir vajadzīga tava palīdzība, lai izglābtu viņu. Katrīna ir to briesmoņu nagos kop� brī�a, kad mēs pametām Kārvahallu.

Tad te tas suns aprakts. Vienā mirklī Eragons saprata, kāpēc Rorans izskatījās tik drūms, pat apsēsts un kāpēc viņ� bija atve�dis uz Surdu visu ciematu. Bromam bija taisnība Galbatorikss aizsūtīja razakus atpakaļ uz Palankāra ieleju. Eragons sarauca pieri, nespēdams iz�ķirties starp vēlē�anos uzklausīt Roranu un pienākumu ziņot Nasuadai. Man vispirms vajadzētu izdarīt vienu lietu, tad varam visu izrunāt. Vai neiebilsti? Un vari nākt man līdzi, ja gribi�

-�� Es ie�u.

Kamēr viņi gāja pār lauku, kas atgādināja bakurētainu ķer�meni, Eragons ik pa brīdim ar acs kaktiņu pa�ķielēja uz brālēna pusi. Beidzot viņ� klusi atzinās: Man tevis pietrūka.

�ķita, ka Rorans sapinas pats savās kājās. Pēc acumirkļa brā�lēns strupi pamāja ar galvu un pēc da�iem soļiem apvaicājās: Un �ī ir Safira, ja? D�eods teica, ka tā viņu saucot.

-�� Safira gan.

Pūķis pavērās uz Roranu ar vienu no mirdzo�ajām acīm. Brā�lēns izturēja Safiras pētīgo skatienu pat nenovērsdamies, kā, iespējams, būtu rīkojies vairums cilvēku. Es vienmēr-gribēju iepa�zīties ar Eragona ligzdas biedru.

-�� Viņa runā! Rorans iesaucās, kad Eragons atkārtoja pūķa teikto.

�oreiz Safira vērsās pie brālēna tie�i: Ko? Vai tu iedomājies, ka esmu mēma kā klin�u ķirzaka?

Rorans piemiedza acis. Es ļoti atvainojos. Es nezināju, ka pūķi ir tik saprātīgi. Viņa lūpas savilkās drūmā smaidā. Vis�pirms razaki un burvji, tagad rūķi, Jātnieki un runājo�i pūķi. Liekas, ka visa pasaule būtu zaudējusi prātu.

-�� Tā varētu likties.

-�� Es redzēju, kā tu cīnies ar to otru Jātnieku. Vai tu viņu ievai�noji? Vai tāpēc viņ� aizbēga?

-�� Pagaidi. Tu tūlīt visu dzirdēsi.

Kad viņi bija nonāku�i līdz meklētajam paviljonam, Eragons pavēra durvju aizkaru un kopā ar Roranu iegāja teltī, savukārt Safira tāpat kā iepriek� iebāza tur galvu un kaklu. Telpas centrā uz galda malas sēdēja Nasuada, ļaujot kalponei atsprādzēt sadau�zītās bruņas, bet pati tikmēr karsti strīdējās ar Arju. Ievainojums gurnā jau bija sadziedēts.

Ieraudzījusi nācējus, Nasuada aprāvās teikuma vidū. Viņa pieskrēja pie Eragona un, apskāvusi jaunekli, iesaucās: Kur tu biji? Mēs domājām, ka esi nogalināts vai ar tevi noticis vēl kas ļaunāks.

-�� Tik briesmīgi jau nav.

-�� Svece vēl arvien liesmo, Arja nomurmināja.

Pagājusies pāris soļu atpakaļ, Nasuada sacīja: Mēs nespējām

saskatīt, kas notika ar tevi un Safiru pēc tam, kad jūs nolaidāties uz tās klints. Kad sarkanais pūķis aizlidoja, bet jūs neatgriezāties, Arja mēģināja sazināties ar tevi, bet nespēja neko sajust, tāpēc mēs ba�ījāmies� Viņa nepabeidza teikumu. Mēs tikko spriedām, kā vislabāk varētu pārcelt Duvrangragātu un kareivju rotu pāri upei.

-�� Piedodiet, es negribēju jūs uztraukt. Pēc kaujas es jutos tā pārguris, ka aizmirsu atcelt aizsardzības nobūrumus. Tad Era�gons pabīdīja uz priek�u Roranu. Nasuada, es vēlos tevi iepazīs�tināt ar savu brālēnu Roranu. Iespējams, A�ihads kādā sarunā tev viņu tika pieminējis. Roran, �ī ir lēdija Nasuada, vārdenu pavēlniece, kurai es esmu zvērējis uzticību. Un tā ir Arja Svit-kona, elfu vēstnese. Rorans paklanījās vispirms vienai, tad otrai.

-�� Tas ir liels gods iepazīties ar Eragona brālēnu, Nasuada sacīja.

-�� Arī man, Arja piebilda.

Kad iepazī�anās bija galā, Eragons paskaidroja, ka ar "Pūķa spārnu" Surdā ir ieradies viss Kārvahallas ciemats un ka Rorans ir vīrs, kur� nonāvēja Dvīņus.

Nasuadas uzacs atzinīgi pa�āvās uz aug�u. Vārdenu vārdā es tev pateicos, ka apturēji viņu plosī�anos. Kas zina, kādu postu Dvīņi būtu nodarīju�i, pirms viņiem pretī varētu stāties Eragons vai Arja? Tu palīdzēji mums uzvarēt �ajā kaujā. Mēs to neaizmir�sīsim. Lai arī mūsu iespējas nav bezgalīgas, es gādā�u, lai ikviens cilvēks uz �ī kuģa būtu apģērbts un pabarots, bet savārgu�ajiem tiktu vislabākā aprūpe.

Rorans pieliecās vēl zemāk. Paldies, lēdija Nasuada.

-�� Ja man būtu mazliet vairāk laika, es labprāt noklausītos, kā un kāpēc tu kopā ar pārējiem kārvahallie�iem aizbēgi no Gal�batoriksa kareivjiem, atceļoji uz Surdu un tad atradi mūs. Pat vienkār�s jūsu ceļojuma notikumu pārstāsts ir leģendas vērts. Es ceru iztaujāt tevi par to visos sīkumos jo īpa�i tāpēc, ka man ir aizdomas: tam ir kāda saistība ar Eragonu -, bet �obrīd man ir jārisina citi, neatliekamāki jautājumi.

-�� Protams, lēdija Nasuada.

-�� Tad tu vari iet.

-�� Lūdzu, Eragons bilda, atļauj viņam palikt. Es gribu, lai arī viņ� dzirdētu to, ko tūlīt pastāstī�u.

Nasuada jautājo�i paskatījās uz viņu. Labi. Ja tu tā vēlies. Ta�u gana pļāpu! Ķeries vērsim pie ragiem un pastāsti mums par to Jātnieku.

Eragons ātri pastāstīja par trim pēdējām pūķa olām, divas no kurām tagad bija iz�ķīlu�ās, kā arī par Morzanu un Murtagu, lai Rorans labāk saprastu jaunumu svarīgumu. Turpinājumā viņ� pastāstīja par to, kā viņi ar Safiru cīnījās pret Torņu un noslē�pumaino Jātnieku, īpa�i sīki izklāstot par �ī vīra neparastajām spējām. Tikko viņ� savicināja savu zobenu, es uzreiz sapratu, ka esmu cīnījies ar viņu jau iepriek�, tāpēc es metos viņam virsū un norāvu no galvas bruņucepuri. Eragons apklusa.

-�� Tas bija Murtags, vai ne? Nasuada klusi vaicāja.

-�� Kā gan?�

Vārdenu pavēlniece nopūtās. Ja reiz izrādījās, ka Dvīņi ir dzīvi, likās ticami, ka izdzīvojis arī Murtags. Vai viņ� tev atklāja, kas īsti notika todien pie Farthenduras? Tad Eragons izstāstīja, kā Dvīņi bija nodevu�i vārdenus, pārņēmu�i savā varā urgļu vie�nību un nolaupīju�i Murtagu. Nasuadai pār vaigu noritēja asara. Cik �ēl, ka ar Murtagu notika tāda nelaime, viņam jau iepriek� bija nācies pārciest tik daudz grūtību. Kamēr viņ� uzkavējās Troņheimā, es labprāt uzturējos viņa sabiedrībā un uzskatīju par mūsu labvēli par spīti tam, kur un kā viņ� bija audzināts. Man ir grūti uztvert viņu kā mūsu ienaidnieku. Pagriezusies pret Roranu, viņa piebilda: Tagad izrādās, ka man ir jāsaka tev paldies ari pa�ai savā vārdā tu nogalināji nodevējus, kuru dēļ aizgāja bojā mans tēvs.

"Tēvi, mātes, brāļi, brālēni," Eragons nodomāja. "Ģimene tomēr ir visa pirmsākums." Saņēmis dū�u, viņ� pabeidza stāstīt par to, kā Murtags atņēma viņam Zaroku, un atklāja baiso noslē�pumu par Eragona izcelsmi.

-�� Tas nav iespējams, Nasuada no�ukstēja.

Eragons redzēja, kā Rorana sejai pārslīd pārsteiguma un pre�tīguma izteiksme, tiesa gan, brālēns ātri vien apvaldīja savas izjūtas. Tas Eragonam likās īpa�i sāpīgi.

-�� Vai Murtags varēja melot? vaicāja Arja.

-�� Kā gan viņ� to spētu? Kad es viņam pārjautāju par tēvu, viņ� atkārtoja to pa�u senvalodā.

Paviljonā iestājās ilgs, neomulīgs klusums.

Tad ierunājās Arja: Nevienam citam tas nav jāzina. Vārdenus gana pamatīgi satrieca jauna Jātnieka parādī�anās. Un, ja viņi uzzinās, ka tas ir Murtags, ar kuru plecu pie pleca viņi cīnījās Farthendurā, kuram viņi uzticējās kā savējam, būs vēl ļaunāk. Savukārt, ja cilvēki uzzinās, ka Eragons Ēnkāvis ir Morzana dēls, viņi piedzīvos milzu vil�anos un vien retais gribēs mums pievieno�ties. Par notiku�o nevajadzētu stāstīt pat karalim Orinam.

Nasuada saberzēja deniņus. Sķiet^ka tev ir taisnība. Jauns Jātnieks� Viņa papurināja galvu. Es zināju, ka tas ir iespē�jams, tomēr īsti neticēju, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo pie Galbatoriksa paliku�ās olas tik ilgi ne�ķīlās un ne�ķīlās�

-�� Notiku�ajā ir zināms līdzsvars, Eragons piebilda.

-�� Mūsu uzdevums tagad ir divtik grūts. �odien mēs izturējām, ta�u Impērijas armija skaitliski vēl arvien ir krietni pārāka par mūsu armiju, turklāt tagad mums ir jācīnās nevis ar vienu, bet diviem Jātniekiem, turklāt abi ir spēcīgāki par tevi, Eragon. Vai tu domā, ka spētu uzveikt Murtagu ar elfu burvju palīdzību?

-�� Iespējams. Ta�u nez vai viņ� būs tik pavir�s, lai vienlaikus ielaistos cīņā ar elfiem un mani.

Vairākas minūtes viņi apsprieda, kāda varētu būt Murtaga ietekme uz �o karu, kā arī paņēmienus, kas ļautu ierobe�ot vai pat novērst viņa iespaidu. Beidzot Nasuada sacīja: �odienai būs gana. Mēs nevaram pieņemt lēmumus, esot asinīm nota�ķīti, pār�guru�i un ar kaujas apmiglotiem prātiem. Ejiet atpūtieties mēs atsāksim �īs sarunas rītdien.

Kad Eragons pagriezās, lai izietu no telts, pie viņa pienāca Arja un ieskatījās jauneklim tie�i acīs. Neļauj tam pārāk nomākt tevi, Eragon-elda. Tu neesi nedz tavs tēvs, nedz tavs brālis. Tev nav jākaunas par viņu zemiskajiem darbiem.

-�� Tie�i tā, Nasuada apliecināja. Un neiedomājies, ka tas jelkādi ietekmējis mūsu augstās domas par tevi. Viņa pastiepās un saņēma Eragona seju plaukstās. Es tevi pazīstu, Eragon. Tev ir laba sirds. Un tava tēva vārds to nekādi nevar mainīt.

Eragonam kļuva silti ap sirdi. Viņ� paskatījās vispirms uz Nasuadu, tad uz elfu, tad, abu draudzības aizkustināts, pielika roku pie krūtīm un pateica: Paldies.

Eragons kopā ar brālēnu izgāja no telts. Viņ� atbalstīja plaukstas pret gurniem un dziļi ievilka plau�ās dūmiem piesā�tināto gaisu. Bija vēla pēcpusdiena, un pusdienlaika spocīgais oran�ums likās pierimis un pārvērties dūmakaini zeltainā gaismā, kas apspīdēja nometni un kaujas lauku, pie�ķirot visam savādu skaistumu. Tagad tu visu zini, viņ� sacīja.

Rorans paraustīja plecus. Ābols no ābeles tālu nekrīt.

-�� Tā gan nerunā, Eragons norūca. Tā nekad nerunā.

Rorans brīdi pētīja brālēnu. Tev taisnība nelāga doma. Es

ta�u tā nemaz nedomāju. Viņ� nobraucīja bārdu un, piemiedzis acis, paskatījās uz uzblīdu�o sauli, kas tuvojās apvārsnim. Nasu�ada ir citāda, nekā es biju iedomājies.

Eragons, par spīti nogurumam, iesmējās. Tu, visticamāk, iedomājies viņas tēvu A�ihadu. Ta�u Nasuada ir tikpat laba vadone kā tēvs, ja ne labāka.

-�� Vai viņas āda ir krāsota?

-�� Nē, tāda viņa ir kop� dzim�anas.

Tajā mirklī Eragons sajuta, ka uz viņu pusi steidzas D�eods, Horsts un vēl pulciņ� kārvahallie�u. Apgāju�i ap telts stūri un ieraudzīju�i Safiru, ciematnieki pagausināja soli. Horst! Era�gons izsaucās. Pagājies uz priek�u, viņ� apskāva kalēju. Kā es priecājos tevi atkal redzēt!

Horsts pārsteigts ieskatījās Eragonā, tad spēkavīra sejā atplauka apmierināts smaids. Nolāpīts, ja arī es nepriecājos tevi redzēt! Tu esi pieņēmies miesās, kop� esi projām no Kārvahallas.

-�� Tu gribēji teikt kop� aizbēgu.

Sastap�anās ar ciemata iedzīvotājiem Eragonam likās paga�lam savāda. Smagais ceļojums da�us vīrus bija pārvērtis tik ļoti, ka viņus bija grūti pazīt. Un viņi izturējās pret Eragonu citādi nekā iepriek� kārvahallie�u attieksmē jautās apbrīna un bijība. Notieko�ais �ķita kā sapnis, kurā viss pazīstamais pēk�ņi ir kļuvis sve�s. Eragonu satrauca, cik nepiederīgs viņ� jutās starp cilvē�kiem, kuru vidū bija nodzīvojis lielāko daļu dzīves.

Eragons piegāja pie D�eoda un, mirkli klusējis, pavaicāja: Tu jau laikam zini par Bromu?

-�� A�ihads man atsūtīja ziņu, ta�u es priecātos, ja varētu dzir�dēt par viņa bojāeju no tavas mutes.

Eragons skumīgi pamāja. Tikko man būs tāda iespēja, mēs par visu izrunāsimies.

D�eods, piegājis pie Safiras, paklanījās pūķim. Esmu gaidījis visu dzīvi, lai skatītu pūķi, un tagad es vienā dienā redzēju vese�lus divus. Es esmu laimīgs vīrs. Tiesa, tu esi tas pūķis, ar kuru es gribēju iepazīties.

Pieliekusi kaklu, Safira pieskārās D�eoda pierei. Tirgotājs nodrebēja pie visām miesām. Pasaki viņam lielu paldies par to, ka palīdzēja izglābt mani no Galbatoriksa nagiem. Citādi es vēl arvien gaidītu karaļa dārgumu kambarī. Viņ� bija Broma draugs tātad viņ� ir arī mūsu draugs.

Kad Eragons bija atkārtojis Safiras teikto, D�eods piebilda:

-�� Atra esterni ono thelduin, Saphira Bjartskular, pārsteig�dams visus ar senvalodas zinā�anām.

-�� Kur tu biji pazudis? Horsts jautāja Roranam. Mēs tevi izmeklējāmies malu malās, bet, kop� devies medīt tos divus burv�jus, tu likies kā akā iekritis.

-�� Kāda tam vairs nozīme� Dodieties atpakaļ uz kuģi un izsēdi�niet visus krastā; vārdeni solīja mums sagādāt pārtiku un pajumti. �onakt mēs varam pārgulēt uz cietzemes! Vīri uzgavilēja.

Eragons ziņkāri vēroja, kā Rorans izkomandē apkārtējos. Kad D�eods un ciematnieki beidzot devās projām, Eragons secināja:

-�� Viņi tev uzticas. Pat Horsts klausa bez ierunām. Vai tagad tu runā visas Kārvahallas vārdā?

-�� Tā sanāk.

Kad viņi atrada nelielo divvietīgo telti, ko vārdeni bija iekār�toju�i Eragonam, pāri Liesmojo�ajam līdzenumam jau klājās smaga tumsa. Tā kā telts bija pārāk maza pat Safiras galvai, viņa saritinājās zemē līdzās teltij un apņēmās sargāt abu jaunekļu miegu.

Tikko es bū�u kaut cik atguvis spēkus, es apārstē�u tavus ievai�nojumus, apsolīja Eragons.

Es saprotu. Tikai nepļāpājiet pārāk ilgi.

Teltī Eragons sameklēja lukturi, ko aizdedzināja ar krama un tērauda stienī�a palīdzību. Viņ� tagad lieliski redzēja arī tumsā, bet Roranam bija vajadzīga gaisma.

Viņi apsēdās viens otram pretī: Eragons piemetās uz guļ�vietas, kas bija saklāta gar vienu telts sienu, bet Rorans atrada stūrī pieslietu salokāmo krēslu. Eragons īsti nezināja, kā uzsākt sarunu, tāpēc nebilda ne vārda, tikai skatījās luktura dejojo�ajā liesmā.

Abi sēdēja pilnīgi nekustīgi.

Kad bija aizritēju�as daudzas jo daudzas minūtes, Rorans bei�dzot sacīja: Pastāsti, kā mira mans tēvs.

-�� Mūsu tēvs. Par spīti tam, ka Rorana sejas vaibstos iezagās akmens cietums, Eragons saglabāja mieru. Viņ� mierīgā balsī uzru�nāja brālēnu: Man ir tādas pa�as tiesības saukt viņu par tēvu kā tev. Ieskaties pats sevī tu zini, ka man ir taisnība.

-�� Lai tā būtu. Kā mira mūsu tēvs.

Eragons par tās dienas notikumiem bija stāstījis jau vairākkārt. Ta�u �oreiz viņ� nenoklusēja itin neko. Viņ� ne tikai uzskaitīja noti�kumus, bet arī aprakstīja visu, ko bija domājis un jutis, kop� atrada Safiras olu, gribēdams, lai Rorans saprot, kāpēc Eragons rīkojās tā, kā viņ� rīkojās. Nekad agrāk viņ� nebija juties tik satraukts.

-�� Man nevajadzēja slēpt Safīru no pārējās ģimenes, Eragons atzina, ta�u es baidījos, ka jūs varat pieprasīt, lai nogalinu viņu. Turklāt es īsti neapzinājos, kādas briesmas mums viņas dēļ draud. Ja es būtu to aptvēris� Pēc Garova nāves es nolēmu doties projām no Kārvahallas, jo vēlējos sadzīt razaku pēdas un pasargāt cie�matu no jaunām briesmām. No viņa lūpām izlauzās grūtsirdīgi smiekli. Izrādījās, ka ar manu pazu�anu ir par maz. Tiesa, ja es būtu palicis Kārvahallā, kareivji būtu parādīju�ies krietni agrāk. Un kā viss būtu risinājies tad? Iespējams, Palankāra ielejā būtu ieradies pats Galbatorikss. Iespējams, es kļuvu par iemeslu, kāpēc Garovs mūsu tēvs gāja bojā, ta�u es ne mirkli nevēlējos pakļaut viņu briesmām nedz arī pakļaut tevi vai jebkuru citu kārvahallieti cie�anām tikai tāpēc, ka pieņēmu zināmus lēmumus� Viņ� bezspēcīgi noplātīja rokas. Es darīju, ko varēju, Roran.

-�� Un vai viss pārējais tas, ka Broms izrādījās bijis Jātnieks, Arjas glāb�ana no Gileadas un Ēnas nonāvē�ana pie rūķu galvas�pilsētas arī patie�ām notika?

-�� Notika gan. Cik ātri spēdams, Eragons īsos vārdos pārstāstīja visu, kas bija noticis kop� brī�a, kad viņi trijatā ar Safiru un Bromu devās projām no Kārvahallas, to skaitā par ceļojumu uz Elesmēru un Agaeti Blodhren svinību laikā piedzīvoto pārvērtību.

Paliecies uz priek�u, Rorans atbalstīja elkoņus uz ceļgaliem, saņēma rokas un brīdi neko neredzo�ām acīm vērās zemē. Era�gons nevarēja nojaust brālēna emocijas, neiesniedzoties apziņā, un to viņ� netaisījās darīt, jo apzinājās, ka neatļauta ieie�ana Rorana slēptākajās domās būtu nelabojama kļūda.

Rorans klusēja tik ilgi, ka Eragons jau sāka prātot, vai maz brā�lēns viņam ko atbildēs. Tad atskanēja Rorana balss: Tu esi pieļāvis kļūdas, ta�u tās nav lielākas par manis pa�a kļūdām. Garovs gāja bojā, jo tu noslēpi no mums Safiru. Daudzi citi mira, jo es atteicos padoties Impērijas kareivjiem� Mēs abi esam vainīgi. Tad viņ� pacēla acis un lēnām pastiepa uz Eragona pusi labo roku. Brāļi?

-�� Brāļi, atbildēja Eragons.

Viņ� satvēra Rorana apak�delmu, abi sakļāvās varenā apskā�vienā, apvienodami to ar draudzīgu lau�anos, kā bie�i bija darīju�i mājās. Kad pēc brī�a viņi atlaida viens otru, Eragonam nācās ar delnas virspusi notraukt miklumu no acīm. Tagad, kad atkal esam kopā, Galbatoriksam atliek vien padoties, viņ� pajokoja. Kur� gan spēj stāties pretī mums abiem? Tad viņ� atkal atlaidās guļ�vietā. Tagad pastāsti man, kā razakiem izdevās sagūstīt Katrīnu!

Rorana sejā uzmirdzējusī laimes sajūta pazuda kā nebijusi. Viņ� sāka runāt klusā, bezkaislīgā balsī, un Eragons arvien pie�augo�ā pārsteigumā sekoja brālēna stāstam par uzbrukumiem, aplenkumu un nodevību, par do�anos projām no Kārvahallas, Kores �ķērso�anu, Teirmas piestātņu nodedzinā�anu un brau�cienu cauri baisajam okeāna atvaram.

Kad Rorans beidza stāstīt, Eragons no�ūpoja galvu. Tu esi di�āks vīrs par mani. Es nespētu paveikt ne pusi no tā, ko tu esi izdarījis. Cīņā es neatpaliktu, tas tiesa, tomēr man neizdotos pār�liecināt veselu ciematu sekot līdzi uz pasaules malu.

-�� Man nebija citas izvēles. Kad viņi aizveda Katrīnu� Roranam aizlūza balss. Es varēju padoties un mirt vai mēģināt izlauzties no Galbatoriksa slazdiem, lai tas maksātu ko maksā�dams. Brālēna liesmojo�o acu skatiens ieurbās Eragonā. Es esmu melojis, dedzinājis un slepkavojis, lai nonāktu līdz �ejienei. Tagad man vairs nav jāatbild par ikvienu kārvahallieti turpmāk par to parūpēsies vārdeni. Nu manā dzīvē ir tikai viens mērķis atrast un izglābt Katrīnu, ja vien viņa nav mirusi. Vai tu, Eragon, man palīdzēsi?

Eragons pasniedzās pēc seglu somām, kuras vārdeni bija noli�ku�i telts stūrī, tad sameklēja tajās koka bļodu un sudraba bla�ķīti ar Oromisa doto apburto fēlnirvu. Viņ� iedzēra mazu malciņu �ķidruma, lai ātrāk atgūtu spēkus, un noelsās vien, kad dedzino��ais malks ielija kaklā, liekot nerviem nokņudēt no ledainās uguns pieskāriena. Tad viņ� ielēja fēlnirvu bļodā, līdz izveidojās sekls plaukstas lieluma spogulis.

-�� Skaties. Sakopojis jaunās enerģijas uzvilnījumu, Eragons noteica: Draumr kopa.

�ķidrums uzmirgoja un kļuva melns. Pēc pāris sekundēm bļodas vidū uzmirdzēja tievs gaismas stariņ�, atklādams Katrīnu. Viņa gulēja, atspiedusies pret neredzamu sienu, rokas bija piekal�tas virs galvas ar neredzamām va�ām, bet vara sarkanie mati kā vēdeklis klājās meitenei pār muguru.

-�� Viņa ir dzīva! Rorans pārliecās pār bļodu, pieķerdamies tās malām tā, it kā grasītos ienirt fēlnirvā un apskaut Katrīnu. Viņa cerības un apņēmība likās sakūstam maigas mīlestības pilnā izteiksmē. Eragons saprata, ka tikai nāve atturēs Roranu no mēģinājuma atbrīvot meiteni.

Nespēdams ilgāk uzturēt burvestību, Eragons ļāva attēlam pagaist. Viņ� atbalstījās pret telts sienu, lai atgūtos. Jā, viņ� gurdi noteica, Katrīna ir dzīva. Un, iespējams, viņa ir ieslodzīta Helgrindā, razaku midzenī. Eragons sapui'ināja brālēna plecus. Un atbilde uz tavu jautājumu ir "jā, brāli". Es do�os uz Drasleonu kopā ar tevi. Es tev palīdzē�u izglābt Katrīnu. Un tad mēs abi kopā nogalināsim razakus, lai atriebtu mūsu tēva nāvi.

Pavir�ākam vērotājam da�ādie personu un vietu vārdi, ar kuriem bezbailīgs ceļotājs sastapsies Alagēzijā, varētu likties nejau�s da�ādu nosaukumu mistrojums bez skaidri izprotamas izcelsmes, kultūras vai vēstures. Tomēr kā ikvienā zemē, kur sastopamas da�ādas kultūras vai kā �ajā gadījumā pat da�ā�das rases -, Alagēzijas vārdi ir cēlu�ies no pla�a at�ķirīgu avotu klāsta to skaitā rūķu, elfu, cilvēku un pat urgļu valodas. Tāpēc mēs runājam par Palankāra ieleju (cilvēku dots nosaukums), Anoras upi un Ristvakbēnu (elfu vārdi) un Utgardas kalnu (rūķu vārds) da�u kvadrātjūd�u lielā teritorijā.

Vēsturiski tas izraisa lielu interesi, tomēr ikdienā ne vienu vien pārpratumu izrunas ziņā. Diem�ēl sve�iniekam Alagēzijā nav pieejami skaidri un vienkār�i noteikumi. Katra nosaukuma izruna ir jāiegaumē atsevi�ķi, ja vien nav iespējams uzreiz noteikt izcelsmes valodu. �o procesu jo īpa�i sare�ģītu padara apstāklis, ka laika gaitā atklājas daudzu sākotnējo nosaukumu rakstību un izrunu jaunienācēji ir mainīju�i, lai tā labāk atbilstu viņu valodai. Lielisks piemērs ir Anoras upe. Sākotnēji to dēvēja par Aienoras upi, jo "āenora" senvalodā nozīmē "plats". Cilvēki, savā raks�tībā vārdu vienkār�ojot, izveidoja "anora", kas līdz ar patskaņu miju, kurā sare�ģīto "aie-" nomainīja vienkār�ākais "a", radīja to vārdu, ar kuru mēs sastopamies Eragona laikā.

Da�i senvalodas vārdi un teicieni

adurna ūdens

Agaeti Blodhren Asinszvēresta svinības Aiedail/Aijedails Rīta zvaigzne Argetlam Sudraba Roka

Atra esterni ono thelduin/Mor'ranr lifa unin hjarta onrIUn du euarmya ono varda. Lai veiksme smaida pār tevi, lai miers iemājo tavā sirdī un lai zvaigznes sarga tevi! Atra guliā un ilian tauthr ono un atra ono ivaise skolir fra rauthr! Lai veiksme un laime seko tev pa pēdām un lai tu kļūsti par vairogu pret nelaimēm! Atra nosu waise vārdo fra eld hornya! Lai esam pasargāti no

noklausītājiem! Bjartskular Spo�zvīne blothr apstāties, stāt

Brakka du vanyali sem huildar Saphira un eka! Lai iet mazumā

maģija, kas sava�o Safiru un mani! brisingr uguns Dagshelgr Svētā Diena draumr kopa sapņu skats Du Fells Nāngoroth Sagrautie kalni Du Fyrn Skulblaka Pūķu kar� Du Vollar Eldrvarya Liesmojo�ais līdzenums Du Vrangr Gata/Duvrangragāta Līklo�u taka Du VVfeZcterauartierc/Duveldenvārdena Sargājo�ais me�s dvergar rūķi ebrithil skolotājs edur tors jeb izcilība

Eka fricai un Shur'tugal. Es esmu Jātnieks un draugs.

elda izcils pagodinājums, ko var piemērot neatkarīgi no dzimuma

Eyddr eyreya onr! Iztuk�o savas ausis!

fairthļdailnis ar maģijas palīdzību radīts attēls

finiarel pagodino�a jauna, daudzsolo�a vīrie�a uzruna

Fricai Andlat nāvesdraugs (indīga sēne)

Gala O Wyrda brunhvitrJAbr Berundal vandr-fodhrJBurthro laufsblādar ekar undirJEom kona dauthleikr� Dziedi, ak, sirmais Likten,/Par nelaimes ķerto Barundālu,/Kas zem ozola zariem piedzima/Mirstīgai sievai� gānga aptr iet atpakaļ gānga frarn iet uz priek�u

Gath sem oro un lam iet. Savieno �o bultu ar manu roku!

gedwēy ignasia starojo�ā plauksta **

Gēuloth du knifr. Notrulini nazi!

haldthin velnābols

Helgrind Nāves vārti

hlaupa skriet

hljodhr klusējo�s

jierda saplēst; iesist

kodthr noķert

Kvetha Fricai! Esi sveicināts, draugs!

lethrblaka sikspārnis; radījums, kura mugurā pārvietojas razaki

(burtiski ādas plivinātājs) letta apturēt

Letta orya thorna! Apturi �īs bultas!

Liduen Kvaedhi Dzejiskais Raksts

Losna kalfya iet! Atbrīvo manus lielus!

malthinae saistīt, noturēt uz vietas; ierobe�ot

nalgask bi�u vaska un lazdu riekstu eļļas maisījums, ko izmanto,

lai mitrinātu ādu Osthato Chetoivā Sērojo�ais Zintnieks reisa du adurna pacelt ūdeni risa pacelties

Sē mor'ranr ono finna! Lai tu rastu mieru!

Se onr sverdar sitha hvass! Lai jūsu zobeni nezaudē asumu!

Sē orum thornessa hdvr sharjalvi lifs! Lai �ī �ūska iegūst dzīvības

kustību! skolir aizsargāt

Skolir nosu fra brisingr! Aizsargā mūs no uguns! skoliro aizsargāts

skulblaka pūķis (burtiski zvīņu plivinātājs) Stydja unin mor'ranr, Hrothgar Konungr. Dusi mierā, karali Hrotgar!

svit-kona formāla, pagodino�a uzruna viedai elfu sievietei

thrysta grūst; saspiest

thrysta vindr saspiest gaisu

Togira Ikonoka Veselais Kroplis

uarden sargi

Vel einradhin iet ai Shur'tugal! Zvēru pie Jātnieka vārda!

Vinr Ālfakyn Elfu Draugs

vodhr vidēji pagodino�a uzruna vīrietim

uor pagodino�a uzruna vīrietim tuvam draugam

Waise heill! Topi dziedināts!

wiol ono domāts tev

wyrda liktenis

Wyrdfell vārds, kādā elfi dēvē Atkritējus yawē uzticības saite zar'roc posts

Vārdi un teicieni no rūķu valodas

Akh sārtos oen durgrimst! Par ģimeni un klanu! ascūdgamlna tērauda dūres

Astim Hefthyn Pieredzē�anas Sargs (uzraksts uz Eragonam

dāvinātās kaklarotas) az Ragni upe

Az Svueldn rak Anhūin Anhuina asaras Azt jok jordn rast. Tad jūs varat iet. barzūl lāsts kādam ar nelaimīgu likteni Barzūl knurlar! Lai viņi nolādēti!

barzūln nolādēt kādu, ko piemeklēju�as vairākas nelaimes Beor alu lācis (aizguvums no elfu valodas) durgrimst klans (burtiski mūsu nams/māja) eta nē

Etzil nithgech! Apstājies �eit! Farthen Dur Mūsu Tēvs

Feldūnost sarmbārde (Beoru kalnos dzīvojo�a kazu suga) Formv Hrethcarach� formv Jurgencarmeitder nos eta goroth bahst Tarnag, dur ensesti rak kythn! Jok is warreu az barzūlegūr dur dūrgrimst, Az Sweldn rak Anhūin, mogh tor rak Jurgenvren? Ne ūdim etal os rast Knurlag. Knurlag ana� �im Ēnkāvim� �im Pūķu Jātniekam nav ko darīt Tarnagā, svētākajā no mūsu pilsētām! Vai esat aizmirsu�i, ka mūsu klana, Anhuina Asaru, lāsts nāk no Pūķu Kara? Mēs neļausim viņam ienākt. Viņ� ir� grimstborith klana vadonis grimstcarvlorss mājas uzturētājs Guntera Arūna Gunteras svētība Hert dūrgrimst? Fild rastn? No kāda klana? Kas nāk? hirna līdzība; statuja

hūthvir zoben�ķēps ar diviem asmeņiem, kādu lieto Durgrimstu Kvani

Ignh az voth! Atnesiet ēdienu!

Ilf gauhnith īpa�s rūķu izteiciens, kas nozīmē "Tas ir dro�s un gards". Parasti to pasaka mielasta saimnieks, un �is teiciens ir saglabājies no laikiem, kad starp rūķu klaniem bija izplatīti noindē�anas mēģinājumi Ingeitum uguns strādnieki; kalēji Isidar Mithrim Zvaig�ņu Roze

Jok is frekk dūrgrimsturen? Vai jūs vēlaties karu starp kla�niem? knurl akmens; klints knurla rūķis (burtiski no akmens)

Knurlag qana qirānū Dūrgrimst Ingeitum! Qarzūl ana Hrotghar oen volfild� Viņ� ir pieņemts Ingeitumu klanā! Lai nolādēts Hrotgars un visi, kuri� knurlagn vīri Knurlhiem Akmensgalva Knurlnien Akmens Sirds

nagra milzīgas me�acūkas, kas dzīvo Beoru kalnos

oei jā; apstiprinājums

Orik Thrifkz menthiv oen Hrethcarach Eragon rok Durgrimst Ingeitum. Wharn, az vanyali-carharūg Arja. Ne oc Undinz grimstbelardn. Oriks, Trifka dēls, un Enkāvis Eragons no Ingeitumu klana. Un arī elfu sūtne Arja. Mēs esam Undina nama viesi.

Os il dom qiranū carn dur thargen, zeitmen, oen grimst vor formu edaris rak skilfz. Narho is belgond� Lai mūsu miesa, gods un nams top kā viens caur manām asinīm. Es zvēru� otho ticība

Ragni Hefthyn Upes Sargs �rrgs milzu vilks, kas dzīvo Beoru kalnos Smer voth. Pasniedziet maltīti! Tronjheim Mil�u Bruņucepure Urzhad alu lācis

vanyali elfs (rūķi �o vārdu aizguvu�i no senvalodas, kurā tas

nozīmē "maģija") Vor Hrotgarz korda! Pie Hrotgara vesera! vrron gana

iverg izsauciens, kas norāda uz nepatiku ("fu" analogs rūķu valodā)

No urgļu valodas

Ahgrat ukmar Tas ir darīts! drajl tārpu kamols

nar pagodino�a uzruna, ko var attiecināt uz abiem dzimu�miem

Divas nelaimes�������������.

Vecāko padome�������������

Kā draugs draugam����������..

Rorans���������������� �-

Kad medniekus medī����������

Safiras solījums�������������

Rekviēms����������������

Uzticības zvērests�����������..

Burve, �ūska un pergamenta vīstoklis. .

Hrotgara dāvana��������� i. . . .

Veseris un knaibles�����������

Pretspars ���������������

Az Sweldn rak Anhūin���������

Seldebeils���������������.

Dimanti naktī�������������

Zem tum�ajām debesīm��������

Lejup pa �alco�o ezerupi�������..

Uz plostiem��������������.

Arja Svit-Kona�������������

Serisa�����������������

Pagātnes brūces������������

Tagadnes brūces�����������..

Ienaidnieka vaigs�����������.

Bulta sirdī���������������

Dag�elgra piesauk�ana��������..

Prie�u pilsēta�������������.

Karaliene Islanzadi����������.

No pagātnes��������������

Pārliecība���������������.

Atbalsis����������������.

Atvadas ����������������

Uz Telnēras kraujas����������

Skudru slepenā dzīve���������.

Zem Menojas koka����������..

Pretestības labirints���������.

Pavediens��������������..

Elva�����������������.

Atgādinājums������������..

Par ko tu cīnies�����������..

Melnais di�tītenis����������..

Ļaunuma daba������������

Pati pilnība������������� A

Izdzēsējas��������������..

Narda����������������.

Kad veseris krīt�����������.

Vieduma pirmsākumi��������..

Saplēstā ola un izpostītā ligzda����

Pūķu dāvana�������������

Zvaig�ņotajā klajumā��������..

Zeme�����������������

Teirma����������������

D�eods Garkājis�����������.

Negaidīts sabiedrotais��������.

Bēg�ana ���������������

Bērnu spēle�������������.

Kara priek�nojautas���������.

Sarkanais asmens un baltais asmens.

Tāli un tuvi pieredzējumi������..

Dāvanas���������������.

Okeāna rīkle�������������

Pāri Kuiļa Acij������������.

Uz Aberonu�������������..

Liesmojo�ais līdzenums�������.

Kara mākoņi�������������

Nārs Gar�vogs. . ����������..

Raganas virums�����������.

Vētra�����������������

Atkalredzē�anās�����������.

Vecākais���������������.

Mantojums��������������

Atkal kopā��������������

Par nosaukumu izcelsmi�������