Aleksandrs Beļajevs

Profesora Dovela galva

Tautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam ir miniatūra �Kuģu būvētāji�. Pie Daugavas attekas divi pui�eļi drā� kuģī�us no prie�u mizas un iedomās skata pa�u radīto tvaikoņu tālās gaitas pasaules jūrās un okeānos." Prie�u mizas kuģī�us pla�ajos ceļos izvada zēnu sapņi. Dzejnieks saka: �Kas bija dzīve, kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens, kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un salts iegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai � tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūst kvēla un pie�vilcīga, tad cilvēkam vērts dzīvot.�

Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidot un apgūt kosmosa telpu, sapnis devis iespēju izdarīt visneparastākās operācijas un pārvei�dot dabu. Ja cilvēku kop� mū�seniem laikiem nebūtu vadījusi tieksme sapņot un fantazēt, nez vai �odien varētu priecāties par izcila�jiem zinātnes sasniegumiem. Nemierpilna�jiem fantastiem bie�i vien nācies cīnīties pret aizspriedumu un dogmu �ķēr�ļiem, vēs�tures da�ādos laikos viņi liku�ies bīstami vai smejami, un tomēr arvien viņi raidīju�i savas iedomu bultas cauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātās nakts tumsai. Pārdro�o fantastu saimei pieder Zils Verns, �o plejādi pārstāv arī padomju zinātniski fantastiskās literatū�ras �anra aizsācējs un izkopējs Aleksandrs Beļajevs. Latvie�u lasītāji rakstnieku pazīst kā romāna �Cilvēks amfībija� autoru, skatī�tāji iemīļoju�i tāda pa�a nosaukuma filmas varoni ētiski skaidro Ihtiandru, kas spēj dzī�vot gan uz zemes, gan ūdens dzelmē.

Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884. gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņas pilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā par nākamā rakstnieka labākajiem draugiem kļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi, vēlāk viņ� aizrautīgi lasa Herberta Velsa romānus. Alku kārajam jauneklim tuva un saprotama liekas rakstnieku fantastu radītā pasaule.

A. Beļajevs mācās universitātes juridiskajā fakultātē un konservatorijā. Ikdiena ir grū�tību pilna, un, lai nopelnītu studijām iztiku, jauneklis strādā visda�ādākos darbus: spēlē orķestrī, glezno dekorācijas, raksta laikrak�stiem korespondences. Aktīvu �urnālistisko darbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arī pēc studiju beig�anas nākamais rakstnieks bie�i maina darba vietas un profesijas: viņ� bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā, fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors, bibliotekārs, Izglītības tautas komisariāta juriskonsults.

Aleksandrs Beļajevs meklēja dzīvē jaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt, līdz 1925. gadā viņ� pievēr�as vienīgi rakstniecībai un kļūst par profesionālu literātu.

Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolo da�ādos apstākļos. Citam tās ir kalnu gāles, kas rada ilgas sniegties augstāk, citam līdzena stepe iedve� pla�uma alkas. Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākos sapņus izauklē tad, kad apstākļi viņu novedu�i grūtā situācijā. Tā no�tiek arī ar Aleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceres vada viņu jau kop� bērnības. Zēns grib lidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņ� uzrāpjas uz �ķūņa jumta un lēc, bet zemes pievilk�anas spēks ir pārāk liels, puisēns krīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi: mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavada gultā, pilnīgā miera stāvoklī. Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns. Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916. gadā uzliesmo saasinājums, sākas mugurkaula tuberkulozes pro�cess. Trīs garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal ir pilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī. Viņ� var pakustināt vienīgi galvu, citas kustības jaunietim liegtas. Arī vēlāka�jos gados slimība rei�u reizumis liek rakst�niekam palikt gultā. Tad viņ� alla� raugās ārā pa logu, veras debesīs, un domā, domā �

Izeju no dzīves skarbās īstenības viņ� rod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt, kustē�ties, iztēle dod viņam iespēju piepildīt tajā brīdī neiespējamo. Aleksandrs Beļajevs pievēr�as zinātniskās fantastikas �anram. 1925. gadā �urnālā parādās stāsts �Profe�sora Dovela galva�, ko vēlāk (1937. gadā) Aleksandrs Beļajevs pārveido par romānu.

Izmantodams profesora Dovela eksperi�mentu rezultātus, viņa asistents Kerns, nonā�vējis profesoru, atdzīvina viņa galvu. Dovelam sākas pavisam savāds, neiedomājams dzīves veids: viņa galva strādā, domā, jūt, profesors sapņo un ilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.

Grāmatā neparasti spilgti notēlotas profe�sora Dovela galvas izjūtas. Tēlojuma pamatā ir pa�a rakstnieka pārdzīvojumi slimības laikā.

Lasot romānu, liekas: kā gan rakstniekam var ienākt prātā �āda absurda situācija � no ķermeņa atdalītas cilvēka galvas eksis�tence. Beļajevs kādreiz lasījis par BraunaSekāra eksperimentiem. �is zinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt miru�u cilvēku. Zināt�niski fantastiskās literatūras priek�rocība ir tā, ka autors var likt piepildīties visnereālā�kajiem sapņiem. Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīves realitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānu pamatā ir zinātnes atklā�jumi vai eksperimenti. Ta�u rakstnieks saviem varoņiem dod iespēju piepildīt to, ko sava laika zinātne vēl nevarēja.

Tikko bija iespiests A. Beļajeva romāns, par to sāka dzīvi interesēties Ļeņingradas medicīnas institūta studenti, notiek pat īpa�s seminārs, kurā iztirzā grāmatā risinātās problēmas no medicīnas aspekta. Semināra darbā toreiz piedalās arī profesors Ņegovskis, kas daudzus gadus vēlāk kā pirmais medicīnas vēsturē atdzīvinājis cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve. 1925. gadā daudzas A. Beļajeva darbā izklāstītās idejas likās fantastiskas un pārdro�as. Ta�u vēl vakar neiespējamo �odien medicīna padarījusi par iespējamu. Svarīgākais �ajā ziņā ir cilvēka fantāzijas lidojums.

Aleksandra Beļajeva doma rosījusies vis�da�ādākajos virzienos, un rakstnieks savos romānos arvien centies izplest cilvēka iespēju loku. Mēs pazīstam un esam sara�du�i ar mūsu mīļo, zaļo zemi. Bet vēl ir okeānu dzīles, ir kosmosa izplatījums, kas cilvēkam paver neaptverami pla�as iespaidu bagātības.

A. Beļajeva romānu varoņi spēj dzīvot gan virs zemes, gan ūdenī, spēj lidot, viņi var mainīt seju un izskatu. Romāna �Cil�vēks, kas atguvis seju� varonis kinoaktieris Tonio Presto bijis ārkārtīgi neglīts, ta�u izskats viņam palīdzējis iemantot populāra komiķa slavu. Doktora Corna izgudrotie iek�ējās sekrēcijas preparāti dod iespēju arēji pārvērsties, un Tonio Presto kļūst par skaistuli. Bet līdz ar to viņ� zaudē sa.vu bagātību, zaudē slavu � skatītāji mīlēju�i un cienīju�i populāro neglīto Tonio. Aktierim jāuzsāk skaudra cīņa par tiesībām strādāi, par tiesībām dzīvot.

Vairākos romānos un stāstos A. Beļajevs pievēr�as kosmosa tēmai, bet arī tai dots viņa daiļrades pamatproblēmai raksturīgs pavērsiens � tā ir rakstnieka tieksme papla��ināt cilvēka iespēju robe�as, viņa dro�ā ticība cilvēka prāta varenumam.

Tāpat kā citus zinātniski fantastiskos romānus, arī kosmosa tēmai veltītos darbus A. Beļajevs pamato ar nopietnām attiecīgās zinātnes nozares studijām, viņ� iepazīstas ar K. Ciolkovska teorijām par starpplanētu lido�jumiem. Kad ievērojamais krievu zinātnieks izlasījis A. Beļajeva grāmatu �Lēciens nebūtība� (1933), viņ� atsauksmē raksta: �No visiem man zināmajiem tulkotajiem un oriģinālstāstiem par starpplanētu lidojumiem A. Beļajeva romāns man �ķiet vissaturīgā�kais un zinātniskākais.� K. Ciolkovska idejas caurstrāvo A. Beļajeva romānu �Zvaigzne KEC� (1936).

Aleksandra Beļajeva romānos stingri ievē�rota �anra specifika: rakstnieks skaidri apzi�nājies, ka rada darbus zinātniskās fantasti�kas un piedzīvojumu literatūras �anrā. Autors prot cie�i samezglot romāna darbību, tās gaitā ievijas arvien jauni, asi pagriezieni. Viņa darbus lasot, pārņem sajūta, kāda rodas, ātri braucot pa kalnainu apvidu: aiz katra ceļa līkuma paveras jauna, pārstei�dzo�a aina.

A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras �anru rakstnieks piesātina ar pamatotu psi�holoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā �Profesora Dovela galva� viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajū�tai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķer�meni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav glu�i pārliecino�a jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, ta�u literārā jā ziņā viņas rakstura pārtap�ana atklāta interesanti.

Kāda no romāna �Profesora Dovela galva� nodaļām saucas �Labais un ļaunais�; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par pla�ām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. �ie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Be�ļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesī�gumam, labajam.

Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietī�gajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās �psihiatriskās slimnīcas� galvenais ārsts Ravino tēlots kā patie�ām prasmīgs psihologs.

�aja, grāmatā ievietotais garais stāsts �Nogrimu�o Kuģu sala� (1926�1927) ir A. Beļajeva pirmais pla�ākais darbs, tajā vēl nejūt nobriedu�a rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais si�eta risinājums un autora neizsīksto�ā fantāzija.

Aleksandrs Beļajevs dro�i ieņem vado�o vietu padomju zinātniski fantastiskā �anra rakstniecībā. Viņ� radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kop� 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apme�tas uz dzīvi Pu�kinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Pu�kinas parki ir kā radīti fan�tāzijas ceļiem. Pu�kinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risi�nāt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidma��īnas. Viņ� rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visvarenumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu �Arielam� � pēdējam viņa romā�nam �, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.

�Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve� �

�ie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Alek�sandra Beļajeva būtību.

Viktors Hausmanis

Aleksandrs Belajevs

Profesora Dovela galva

Veltīju savai sievai Margaritai Koristantiriovnai Beļajevai

.

� Lūdzu, sēstieties!

Marija Lorāna atsēdās dziļā ādas klub�krēslā.

Kamēr profesors Kerns atplēsa aploksni un lasīja vēstuli, viņa pavir�i aplūkoja kabinetu.

Cik drūma istaba! Toties darbam te vajag labi veikties, jo nekas neatvilina uzmanību. Ar matētu aba�ūru segtā lampa apgaismo vienīgi rakstāmgaldu, kas nokrauts grā�matām, rokrakstiem un korektūru loksnēm. Smagnējās melnā ozolkoka mēbeles tik tikko var samanīt. Tum�as tapetes, tum�as drapērijas. Pustumsā tikai viz masīvajos skapjos sarindoto sējumu zeltītie burti. Vienmērīgi un līgani �ūpojas senatnīgā sienas pulksteņa svārsteklis.

Ar skatienu apstājusies pie Kerna, Lorāna neviļus pasmaidīja: profesors pats pilnīgi at�bilda kabineta stilam. Kerna drūmais, smag�nējais, it kā no ozola bluķa iztēstais stāvs likās piederam telpas iekārtai. Lielās acenes bruņurupu�a bruņas ietvarā atgādināja divas pulksteņa ciparnīcas. Viņa pelnu pelekās acis, rindu pēc rindas sekodamas vēstules tekstam, kustējās kā divi svārstekji. Taisnais deguns, taisnā acu un mutes līnija un kvad�rātveidīgais uz priek�u izvirzītais zods pie��ķīra sejai tēlnieka kubista darinātas deko�ratīvas maskas izskatu.

�Tāda maska labi greznotu kamīnu,� Lo�rāna nodomāja.

��� Kolēģis Sabatjē man jau minēja par jums. Jā, palīdze man vajadzīga. Vai jūs esat ārste? Lieliski. �etrdesmit franki dienā. Alga katru nedēļu. Brokastis, pusdienas. Ta�u man ir viena prasība �

Ar kalsnajiem pirkstiem pabungājis pa galdu, profesors Kerns uzdeva negaidītu jau�tājumu:

��� Vai jūs protat klusēt? Visas sievietes ir pļāpas. Jūs esat sieviete, un tas ir slikti. Jūs esat skaista, � un tas ir vēl ļaunāk.

��� Kāds sakars �

�� Vistie�ākais. Skaista sieviete ir divkārt sieviete. Tas nozīmē, ka viņai divkārt piemīt arī sievie�u trūkumi. Jums dro�i vien ir vīrs. draugs, līgavainis. Un tad visi noslēpumi vējā.

��� Bet�

��� Nekādu �bet�! Jums jābūt mēmai kā zivij. Jums jāklusē par visu. ko te redzēsit un dzirdēsit. Vai jūs �o noteikumu pieņemat?

Es gribu jūs brīdināt: neizpildī�anas gadī�jumā sekas būs ārkārtīgi nepatīkamas. Ārkār�tīgi nepatīkamas.

Lorāna bija apmulsusi un saintriģēta.

��� Es esmu ar mieru, ja vien te nav �

�������� Noziedzības, jūs gribat sacīt? Varat būt pilnīgi mierīga. Jums ne par ko nebūs jāatbild� Vai nervi jums kārtībā?

��� Es esmu vesela �

Profesors pamāja ar galvu.

������� Vai jūsu ģimenē alkoholiķi, neirastēniķi, epileptiķi vai vājprātīgie nav biju�i?

��� Nē.

Kerns vēlreiz pamāja ar galvu.

Viņa iz�uvu�ais, smailais pirksts piespieda elektriskā zvana pogu.

Durvis klusi atvērās.

Kā attīstāmā foto platē Lorāna krēslainajā istabā ieraudzīja tikai acu baltumus, � pēc tam pamazām parādījās nēģera spīdo�ās se�jas apveidi. Viņa melnie mati un uzvalks saplūda ar durvju tum�ajām drapērijām.

������� D�on! Parādiet Lorānas jaunkundzei laboratoriju.

Aicinādams sekot, nēģeris pamāja ar galvu un atvēra otras durvis.

Lorāna iegāja pilnīgi tum�ā istabā. No�klak�ķēja slēdzis, un telpu piepildīja �etru matētu puslo�u spilgtā gaisma. Lorāna ne�viļus piemiedza acis. Baltās sienas pēc drūmā kabineta �ilbināja� Stikla skapji, kuros at�radās spo�i ķirurģijas instrumenti, mirdzēja. Aukstu gaismu strāvoja Lorānai nepazīstami tērauda un alumīnija aparāti. Siltas, dzelte�nas gaismas atspīdumus meta pulētās vara detaļas. Caurules, spirāles, kolbas, stikla ci�lindri � Stikls, kau�uks, metāls �

Istabas vidu atradās liels sekciju galds. Tam blakus � stikla kaste, kurā pulsēja cil�vēka sirds. No sirds stiepās caurules uz ba�loniem.

Lorāna paskatījās sānis un pēk�ņi ierau�dzīja kaut ko tādu, kas viņu pārsteidza kā spēj� zibens spēriens.

Viņā nolūkojās cilvēka galva � tikai galva vien, bez ķermeņa.

Tā bija piestiprināta pie kvadrātveida stikla plāksnes. Plāksne balstījās uz �etrām augstām, mirdzo�ām metāla kājiņām. No pārgrieztajām vēnām un artērijām cauri at�verēm stikla plāksnē uz baloniem stiepās pa pāriem sastiprinātas caurules. Resnākā cau�rule nāca no mutes un bija savienota ar lielu cilindru. Cilindram un baloniem bija krāni, manometri, termometri un citi Lorānai nepa�zīstami mērinstrumenti.

Galva, mirk�ķinādama acis. uzmanīgi un skumji vērās Lorānā. Nevarēja būt �aubu: galva, atdalīta no ķermeņa, dzīvoja patstā�vīgu un apzinātu dzīvi.

Kaut arī iespaids bija satrieco�s, Lorāna pamanīja, ka galva ir apbrīnojami līdzīga nesen miru�ā ievērojamā zinātnieka � ķir�urga profesora Dovela galvai. Profesoru padarīja slavenu viņa eksperimenti, atdzīvi�not no tikko miru�a cilvēka atdalītus orgānus. Lorāna ne vienu vien reizi bija apmeklē�jusi viņa publiskās lekcijas un labi iegaumē�jusi augsto pieri, raksturīgo profilu, cirtainos, ar sarmas sudrabu piebārstītos biezos, rūsga�nos matus, zilās acis � Jā, tā bija profesora Dovela galva. Tikai lūpas un deguns bija k)uvu�i plānāki, deniņi un vaigi iekritu�i, acis dziļāk iegrimu�as dobumos un baltā āda ieguvusi tum�i dzeltenu nokrāsu, kā mūmijai. Ta�u acīs pulsēja dzīvība, pulsēja doma.

Kā apburta Lorāna nespēja atraut ska�tienu no �īm zilajām acīm.

Galva bez skaņas kustināja lūpas. Lorānas nerviem tas bija par daudz. Viņa bija tuvu ģībonim. Nēģeris viņu atbalstīja un izveda no laboratorijas.

��� Tas ir �ausmīgi, tas ir �ausmīgi� � atlaizdamās krēslā, Lorāna atkārtoja.

Profesors Kerns klusēdams bungoja ar pirkstiem pa galdu.

��� Sakiet, lūdzu, vai tie�ām �ī galva?,..

��� Ir profesora Dovela? Jā, tā ir viņa galva. Mana cienījamā miru�ā kolēģa Do�vela galva, kam es atdevu dzīvību. Par no��ēlo�anu, esmu spējis atdzīvināt tikai galvu. Ne viss izdodas uzreiz. Nabaga Dovels sirga ar kādu pagaidām neārstējamu kaiti. Mirstot viņ� novēlēja savu ķermeni zinātniskiem eksperimentiem, pie kuriem mēs kādreiz ko�pīgi strādājām. �Visa mana dzīve bijusi vel�tīta zinātnei. Lai zinātnei kalpo arī mana nāve. Labāk lai manu līķi graiza draugs zi�nātnieks nekā grau� tārpi,� � tādu novēlē�jumu atstāja profesors Dovels, un es ieguvu viņa ķermeni. Man izdevās atdzīvināt ne ti�kai viņa sirdi, bet arī apziņu, atdzīvināt �dvēseli�, runājot pūļa vārdiem. Kas te ir �ausmīgs? Līdz �im cilvēki par �ausmīgu uzlūkoja nāvi. Vai par miru�a cilvēka atdzī�vinā�anu cilvēce nav sapņojusi tūksto�iem gadu?

��� Es gan dotu priek�roku nāvei, nevis tādai atdzīvinā�anai.

Profesors Kerns nenoteikti pamāja ar roku.

��� Jā, atdzīvinātajam ir savas neērtības. Nabaga Dovelam būtu nepatīkami stāties klausītāju priek�ā tādā� nepilnīgā izskatā. Tāpēc mēs �o eksperimentu turam slepenībā. Es saku �mēs�, jo tāda ir pa�a Dovela griba. Turklāt eksperiments vēj nav novests galā.

��� Kādā veidā profesors Dovels, tas ir, viņa galva, savu gribu darīja zināmu? Vai galva var runāt?

Profesors uz mirkli apmulsa.

��� Nē� profesora Dovela galva nerunā. Bet tā dzird, saprot un ar mīmikas palīdzību spēj atbildēt�

Lai mainītu sarunas tematu, profesors Kerns jautāja:

��� Nu kā, vai jūs manu piedāvājumu pie�ņemat? Lieliski. Es gaidu jūs rīt no rīta. Devi�ņos. Bet iegaumējiet: klusēt, klusēt un klusēt.

Marijas Lorānas dzīve nebija no vieglajām. Viņai bija septiņpadsmit gadu, kad nomira tēvs. Uz Marijas pleciem gūlās rūpes par slimo māti. Tēva atstātie skopie līdzekli ātri izsīka, vajadzēja mācīties un uzturēt ģimeni. Da�us gadus viņa strādāja avīzes redakcijā par nakts korektori. Ieguvusi ārsta profesiju, Marija velti pūlējās atrast darbu. Viņai piedā�vāja braukt uz nomaļiem Jaungvinejas rajo�niem, kur plosījās dzeltenais drudzis. Uz turieni ar slimu māti Lorāna braukt negribēja, bet viņa negribēja arī no mātes �ķirties. Pro�fesora Kerna , piedāvājums viņai palīdzēja izkļūt no strupceļa.

Kaut arī darbs bija pavisam savāds, viņa piekrita gandrīz bez domā�anas.

Lorāna nezināja, ka pirms pieņem�anas darbā profesors Kerns par viņu bija ievācis precīzas ziņas.

Jau divas nedēļas Marija strādāja pie Kerna. Viņas pienākumi bija vienkār�i. Visu dienu viņai vajadzēja uzmanīt aparātus, kas uzturēja dzīvības funkcijas galvā. Naktī Lorānu nomainīja D�ons.

Profesors Kerns viņai paskaidroja, kā jārī�kojas ar balonu krāniem. Norādīdams uz lielo cilindru, no kura uz galvas muti stiepās resna caurule, Kerns ārkārtīgi stingri Lorānai aiz�liedza atgriezt krānu.

� Ja atgriezīsit krānu, galva tūliņ ies bojā. Kādreiz es jums izskaidro�u visu galvas baro��anas sistēmu un �ī cilindra jēgu. Pagaidām jums pietiek ar to, ka jūs protat apieties ar aparātiem.

Ta�u ar solīto izskaidro�anu Kerns nestei�dzās.

Vienā galvas nāsī bija dziļi iebāzts neliels termometrs. Noteiktās stundās vajadzēja to izņemt un pierakstīt temperatūru. Arī pie balo�niem bija termometri un manometri. Lorāna uzraudzīja �ķidrumu temperatūru un spie�dienu balonos. Aparāti bija labi noregulēti, darbojās ar pulksteņa mehānisma precizitāti un raizes viņai nedarīja. Pie galvas deniņiem bija pielikts sevi�ķi jutīgs aparāts, kas mehā�niski vilka pulsācijas līkni. Lenta ik dienas bija jāmaina. Balonu saturs tika uzpildīts pirms Lorānas iera�anas.

Marija pamazām pierada pie galvas un pat sadraudzējās ar to.

Kad Lorāna gājienā un svaigā gaisā piesārtu�iem vaigiem no rīta ienāca laboratorijā, galva mazliet pasmaidīja un tās plaksti svei�cinādami notrīsēja.

Galva nevarēja runāt. Ta�u tās un Lorānas starpā drīz izveidojās nosacīts, kaut arī ļoti ierobe�ots, sazinā�anās veids. Plakstu nolai��ana lejup nozīmēja �jā�, pacel�ana uz aug�u � �nē�. Mazliet piepalīdzēja lūpas, kas kustējās bez skaņas.

�� Kā jūs �odien jūtaties? � Lorāna jau�tāja.

Galvai pārlaidās smaida ēna, un plaksti nolaidās lejup: �Paldies, labi.�

��� Kā jūs gulējāt?

Tā pati mīmika.

Uzdodama jautājumus, Lorāna veikli pa�veica rīta pienākumus. Pārbaudīja aparātus, temperatūru, pulsu. Izdarīja ierakstus �ur�nālā. Pēc tam ārkārtīgi uzmanīgi ar ūdenī un spirtā samitrinātu sūkli viņa apmazgāja gal�vai seju un ar higroskopisko vati iztīrīja a.usu glieme�nīcas. Noņēma skropstām pielipu�o vates piciņu. Izmazgāja acis, ausis, muti, degunu � mutē un degunā �im nolūkam ieva�dīja ipa�as caurulītes. Sasukāja matus.

Viņas rokas darbojās ātri un veikli. Galvas seja pauda apmierinātību.

��� �odien ir brīni�ķa diena, � sacīja Lorāna. � Zilas, zilas debesis. Tīrs, stindzi�no�s gaiss. Tā vien gribas ieelpot ar pilnu krūti. Skatieties, cik spo�i spīd saule, pavisam pavasarigi.

Profesora Dovela lūpu kaktiņi bēdīgi nolie�cās uz leju. Acis skumji paraudzījās pa logu, un skats apstājās pie Lorānas.

Viņa nosarka, dusmodamās pati uz sevi. Jūtīgas sievietes instinkts Lorānu atturēja runāt par visu, kas galvai bija nesasniedzams un varēja lieku reizi atgādināt par tās kroplo fizisko eksistenci.

Marija juta pret galvu gandrīz vai mātes līdzcietību, kā pret bezpalīdzīgu bērnu, kam daba nodarījusi pāri.

��� Nu, sāksim strādāt! � cenzdamās labot savu kļūdu, Lorāna steidzīgi sacīja.

No. rītiem līdz profesora Kerna atnāk�anai galva lasīja. Lorāna atnesa un parādīja gal�vai kaudzi medicīnas �urnālu un grāmatu. Galva tās pārlūkoja. Atrodot vajadzīgo rak�stu, galva savilka uzacis. Lorāna uzlika �ur�nālu uz paliktņa, un galva iegrima lasī�anā. Vērodama galvas acis, Lorāna iemanījās nojaust, kuru rindiņu galva lasa, un laikā pār��ķīra lappusi.

Kad vajadzēja ko atzīmēt, galvas plaksti nolaidās lejup. Lorāna, sekodama galvas ska�tienam, vilka ar pirkstu pa rindiņām un lap�puses malā ar zīmuli piesvītroja.

Kādā nolūkā galva lika lappuses malās atstāt atzīmes, to Lorāna nesaprata, viņa arī necerēja sagaidīt izskaidrojumu ar trūcīgās mīmikas valodas palīdzību un tāpēc neko nejautāja.

Kādreiz, iedama cauri Kerna kabinetam, kad profesora tur nebija, Lorāna uz rakstām�galda ieraudzīja �urnālus, uz kuru malām pēc galvas norādījuma viņa bija atstājusi atzī�mes. Atzīmētās vietas uz papīra lapas bija pārrakstītas profesora Kerna rokrakstā. Sis fakts Lorānai �ķita aizdomīgs.

Tagad to atcerēdamās, Lorāna nespēja sevī apslapēt jautajumu. Varbūt ka galva varēs kaut kā atbildēt.

� Sakiet, lūdzu, kāpēc zinātniskajos rak�stos da�as vietas mēs atzīmējam?

Profesora Dovela sejā atplaiksnījās neap�mierinātība un nepacietība. Galva izteiksmīgi paraudzījās Lorānā, tad uz krānu, no kura uz galvas rīkli stiepās caurule, un divas reizes savilka uzacis. Tas nozīmēja lūgumu. Lorāna saprata, ka galva vēlas, lai viņa atgrieztu aizliegto krānu. Ne jau pirmo reizi galva izteica viņai �ādu lūgumu. Ta�u Lorāna to iztulkoja pēc sava prāta: galva acīmredzot grib beigt savu skumjo eksistē�anu. Un Lorā�nai necēlās roka atgriezt aizliegto krānu. Viņa negribēja būt par galvas nāves vaininieci, vairījās no atbildības un baidījās pazaudēt vietu.

� Nē, nē, � Lorāna atbildēja izbaiļu pilna balsī. � Ja es atgriezī�u krānu, jūs mirsit. Es negribu, nevaru, nedrīkstu jūs nogalināt.

No nepacietības un bezpalīdzības sajūtas galva nodrebēja kā drudzī.

Trīs reizes tā enerģiski pacēla uz aug�u plakstiņus un acis �

�Nē, nē, nē � Es nemir�u!� � tā Lorāna saprata. Viņa svārstījās.

Galva sāka bez skaņas kustināt lūpas, un Lorānai �ķita, it kā lūpas censtos pateikt: �Atveriet! Atveriet! Es jūs lūdzu!��

Lorānas ziņkāre bija sakāpināta līdz pēdē�jam. Viņa nojauta, ka te ir kāds noslēpums.

Galvas acīs strāvoja neizmērojamas skum�jas. Acis lūdza, lūdzās, prasīja. Likās, ka viss cilvēka domu spēks, viss gribas spēks būtu sakoncentrējies �ajā skatienā.

Lorāna iz�ķīrās.

Kad Marija uzmanīgi atgrieza krānu, viņas sirds strauji pukstēja, roka drebēja.

Tajā pa�ā brīdī no galvas kakla atskanēja �ņākoņa. Lorāna izdzirda nevarigu, neska�nīgu, aizlūsto�u balsi, kas �ākstēja un �ņāca kā bojāta gramofona plate.

� Es jums � pa-tei-cos �

Aizliegtais krāns palaida no cilindra saspiestu gaisu. Plūzdams cauri rīklei, gaiss iedarbināja balss saites, un galva ieguva spēju runāt. Rīkles muskuli un saites gan vairs nedarbojās normāli. Gaiss �ņākdams plūda cauri kaklam arī tad, kad galva neru�nāja. Pie kakla pārgrieztie nervu gali traucēja balss sai�u muskuļu darbību, uu balsij bija neskanīgs, �āksto�s tembrs.

Galvas seja pauda apmierinātību.

Ta�u tajā brīdī kabinetā atskanēja soļi un slēdzenes �ķindoņa (laboratorijas durvis arvien no kabineta puses tika noslēgtas). Lorāna tik tikko paguva aizgriezt krānu. �ņā�koņa galvas kaklā mitējās.

Ienāca profesors Kerns.

Kop� tā laika, kad Lorāna atklāja aizliegtā krāna noslēpumu, bija pagājusi apmēram nedēļa.

Draudzība starp Lorānu un galvu nostipri�nājās aizvien vairāk. Tajās stundās, kad pro�fesors Kerns atradās universitātē vai klīnikā, Lorāna atgrieza krānu, ielaizdama galvas kaklā nelielu gaisa strūklu, lai galva varētu skaidri �ukstēt. Arī Lorāna runāja klusām. Abi baidījās, ka viņu balsis varētu sadzirdēt nēģeris.

Kā varēja spriest, viņu sarunas labvēlīgi ietekmēja profesora Dovela galvu. Viņa acis kļuva dzīvākas, un pat izlīdzinājās sāpju rie�vas starp uzacīm.

Galva runāja labprāt un daudz, it kā gūdama gandarījumu par piespiestās klusē��anas laiku.

Pagāju�ajā naktī Lorāna profesora Dovela galvu redzēja sapni un pamodusies domāja: �Vai Dovela galva arī sapņo?�

���� Sapņi� � klusi no�ukstēja galva. � Jā, es redzu sapņus, un es nezinu, vai tie sagādā man vairāk skumju vai prieka. Sapņos es sevi ieraugu veselu, spēka pilnu un atmostos div�kārt no�ēlojams. No�ēlojams gan fiziski, gan garīgi. Man ta�u ir atņemts viss, kas pieejams dzīviem cilvēkiem. Man ir atstāta vienīgi spēja domāt. �Es domāju. Tas nozīmē, ka es eksis�tēju�, � ar rūgtu smaidu uz lūpām galva citēja filozofu Dekartu. � Eksistēju �

��� Ko jūs redzat sapņos?

��� Es vēl nekad neesmu sevi redzējis savā pa�reizējā izskatā. Redzu sevi tādu, kāds es biju kādreiz� redzu tuviniekus, draugus� Nesen redzēju savu miru�o sievu un pārdzī�voju ar viņu mūsu mīlas pavasari. Betija, no ma�īnas kāpjot izme�ģījusi kāju, kādreiz iera�dās pie manis slimnieku pieņem�anas kabi�netā kā paciente. Tā mēs iepazināmies. Kaut kā uzreiz kļuvām viens otram tuvi. Pēc cetur�tās vizītes es lūdzu, lai viņa aplūko manas līgavas portretu, kas atrodas uz rakstām�galda. �Ja viņa būs ar mieru, es ar viņu apprecē�os,� es teicu. Viņa piegāja pie galda un ieraudzīja uz tā nelielu spoguli; palūkoju�sies tajā, Betija iesmējās un sacīja: �Es domāju � viņa neatteiks.� Pēc nedēļas viņa jau bija mana sieva. �ī aina nesen aiztraucās manā acu priek�ā pa sapņiem. Betija nomira te � Parīzē. Jūs zināt, es atbraucu �urp no Amerikas kā ķirurgs Eiropas kara laikā. Man piedāvāja vadīt katedru, un es piekritu, lai dzīvotu mīļotās kapa tuvumā. Mana sieva bija apbrīnojama sieviete �

Galvas seja no atmiņām atplauka, bet tūdaļ sadrūma.

��� Cik tas bija bezgala sen!

Galva iegrima domās. Gaiss kaklā klusi �ņāca.

��� Pagāju�ajā naktī redzēju sapnī savu dēlu. Es ļoti gribētu vēl reizi paraudzīties uz viņu. Ta�u neuzdrīkstos sagādāt viņam tādu pārbaudījumu � Viņam es esmu miris.

-Vai viņ� ir pieaudzis? Kur viņ� pa�reiz dzīvo?

��� Jā, pieaudzis. Viņ� ir gandrīz vienos gados ar jums vai mazliet vecāks. Pa�reiz viņam vajadzētu uzturēties Anglijā pie savas tantes pa mātes līniju. Nē, labāk sapņus nere�dzēt. Ta�u mani, -� brīdi klusējusi, galva tur�pināja, � moka ne tikai sapņi. Nomodā mani moka maldīgas izjūtas. Lai arī cik savādi tas būtu, da�kārt man �ķiet, ka es sajūtu savu ķermeni. Man pēk�ņi gribas dziļi ieelpot, pastiepties un pla�i izplest rokas, kā to dara cilvēks, kas ilgi sēdējis. Citreiz es sajūtu kreisajā kājā podagras sāpes. Smieklīgi, vai nav tiesa? Kaut gan kā ārstei jums to vaja�dzētu saprast. Sāpes ir tik reālas, ka es neviļus paraugos lejup un, protams, ka cauri stiklam ieraugu zem sevis tuk�umu un grīdas akmens plāksnes� Reizēm �ķiet, ka tūliņ sāks aptrūkt elpa, un tad es par savu �pēc�nāves eksistenci� gandrīz priecājos, jo tā mani vismaz izglābusi no astmas� Tā visa ir kādreiz ar ķermeņa dzīvi saistīto smadzeņu �ūnu tīri refleksīva darbība �

��� �ausmīgi!� � Lorāna nenovaldījās.

��� Jā, �ausmīgi� Savādi, dzīvam esot, man likās, ka es dzīvoju tikai garīgu dzīvi. Nodevies zinātniskajam darbam, es tik tie�ām savu ķermeni neizjutu. Un tikai tagad, kad man tā vairs nav, es īsti apzinos, ko esmu zaudējis. Pa�reiz vairāk nekā jebkad visas manas dzīves laikā es domāju par ziedu smar�u, aromātisku sienu me�a pļaviņā, par tālām pastaigām, par jūras �alkoņu � O�as, taustes un citas sajūtas es neesmu zaudējis, ta�u esmu �ķirts no visas daudzveidīgo izjūtu pasaules. Siena smar�u īsti izjūt laukos, tad tā saplūst kopā ar tūksto�iem citu sajūtu: gan ar me�a smar�u, gan dziesto�a saulrieta daili, gan ar putnu dziesmām. Mākslīgās smar�as man nevar aizstāt dabiskās. Vai smar�ai �Roze� var aizstāt ziedu? Mani tas apmierina tikpat daudz, cik izsalku�o � pastētes smar�a; bez pa�as pastētes. Zaudēdams ķermeni, esmu pazaudējis pasauli � visu neaptveramo,., brīni�ķo pasauli, kuru es nepamanīju, pasauli, ko var paņemt rokās, aptaustīt un tajā pa�ā? laikā sajust savu ķermeni, sevi pa�u. Cik lab�prāt gan es atdotu savu �ķietamo eksistenci�, lai tikai varētu izjust rokās parasta akmens, svaru! Ja jūs zinātu, kādu baudu man sagādā sūkļa pieskar�anās, kad jūs rītos mazgājat man seju. Tauste � tā ir vienīgā iespēja sajust sevi reālo lietu pasaulē � Patstāvīgi es spēju vienīgi pieskarties ar mēles galiņu savu izkaltu�o lūpu malai, tas ir viss.

Tovakar Lorāna atgriezās mājās izklaidīga un satraukta. Viņas vecā māte kā parasti bija uzvārījusi tēju un sagatavojusi aukstas uzko�das, ta�u Marija sviestmaizēm nepieskārās, a�i izdzēra glāzi tējas ar citronu un piecēlās, lai ietu uz savu istabu. Viņā raudzījās mātes vērīgās acis.

��� Marij, vai tu esi par kaut ko satraukta? � ve�iņa jautāja. � Vai darbā kādas nepatik��anas?

��� Nē, nekas, māmiņ, es vienkār�i esmu nogurusi, un man sāp galva. Es ātrāk ie�u pie miera, un viss pāries.

Māte viņu neaizkavēja, nopūtās un, palikusi viena, iegrima domās.

Kop� Marija sāka strādāt, viņa bija ļoti pārvērtusies! Kļuvusi nervoza, sevī noslēgta. Māte un meita vienmēr bija patiesas draudze�nes. Viņu starpā nebija noslēpumu. Bet tagad tāds radies. Vecā Lorāna juta, ka meita no viņas kaut ko slēpj. Uz mātes jautājumiem par darbu Marija atbildēja ļoti īsi un neno�teikti.

��� Profesora Kerna mājās ir iekārtota klī�nika, no medicīnas viedokļa raugoties, īpa�i interesantiem slimniekiem. Es viņus kopju.

��� Kas tie par slimniekiem?

��� Da�ādi. Ir da�i ļoti smagi gadī�jumi � � Marija sarauca pieri un novirzīja sarunu uz citu tematu.

Viņas atbildes ve�iņu neapmierināja. Viņa pat sāka ievākt ziņas pa aplinkus ceļiem, ta�u mātei neizdevās uzzināt neko tādu, ko jau nezinātu no meitas stāstiem.

�Vai tik viņa nav iemīlējusies Kernā, un varbūt bezcerīgi, negūdama pretmīlu? . . vecīte domāja. Tomēr tudaļ �o domu norai�dīja: meita par savām jūtām mātei neslēptu. Un vai Marija nebija izskatīga? Kerns ta�u ir neprecējies. Ja vien Marija viņu mīlētu, tad Kerns, protams, nespētu palikt vienaldzīgs. Otru tādu kā Marija visā pasaulē neatradīsi. Nē, te bija kaut kas cits� Ve�iņa ilgi neva�rēja iemigt, grozīdamās augsti uzbu�inātajos pēļos no vieniem sāniem uz otriem.

Arī Marija negulēja.

Nodzēsusi gaismu, lai māte noturētu viņu par aizmigu�u, Marija sēdēja uz gultas malas plati ieplestām acīm. Viņa atsauca atmiņa katru galvas teikto vārdu un centās sevi iztē�loties galvas vietā � ar mēli .viegli pieskārās lūpām, aukslējām, zobiem un domāja:

�Tas ir viss, ko galva spēj darīt. Vai iekost lūpās un mēles galiņā. Vai savilkt uzacis. Pagriezt acis. Tās aizvērt un atvērt. Un vai�rāk nekādas kustības. Nē, vēl var mazliet saraukt pieri. Un vairāk neko ��

Marija vēra acis ciet un vaļā, vaibstīja seju. Ai, ja �inī brīdī viņu redzētu māte! Vecīte domātu, ka viņas meita sajukusi prātā.

Pēc tam Marija pēk�ņi aptvēra savus ple�cus, ceļus, rokas, glāstīja sev krūtis, iebrauca ar pirkstiem biezajos matos un �ukstēja:

��� Mans dievs! Cik es esmu laimīga! Cik daudz man ir dots! Cik es esmu bagāta! Un es to nezināju, neapjautu!

Nogurums tomēr ņēma virsroku. Marijas acis neviļus aizvērās, un tad viņa ieraudzīja Dovela galvu. Tā skatījās viņā vērīgi un skumji. Galva atrāvās no sava galdiņa un lidoja pa gaisu. Marija skrēja tai pa priek�u. Kerns kā vanags metās galvai virsū. Līku�moti gaiteņi � Masīvas durvis � Marija pūlējās tās atvērt, bet durvis nekustējās, un Kerns panāca galvu, tā spiedza un �ņāca jau pie pa�as auss � Marija juta, ka viņai trūkst elpas. Krūtīs dauzījās sirds, tās paātrinātie pukstieni atbalsojās visā ķermenī. Pār muguru pārskrēja aukstas tirpas � Viņa atver arvien jaunas~lin jaunas durvis � Ai, kādas �ausmas!�

��� Marij! Marij! Kas tev kai�! Atmosties ta�u, Marij! Tu vaidi�

Ta.s vairs nebija sapnis. Pie pagalvja stāv māte un norūpējusies glāsta viņas matus.

��� Nekas, māmiņ. Es vienkār�i redzēju nejēdzīgu sapni.

��� Mans bērns, tu pārāk bie�i sāc redzēt nejēdzīgus sapņus �

Ve�iņa nopūzdamās aiziet, bet Marija vēl labu laiku guļ atvērtām acīm un strauji puk�sto�u sirdi.

��� Nervi gan man vairs nekur neder, � viņa klusi �ukst un �oreiz iegrimst cie�ā miegā.

nAve vai slepkavība?

Reiz, pirms gulētie�anas pārlūkodama medicīnas �urnālus, Lorāna izlasīja profesora Kerna rakstu par jauniem atklājumiem zinātnē. Rakstā Kerns atsaucās uz citu �īs nozares zinātnieku darbiem. Visi citāti bija ņemti no zinātniskajiem �urnāliem un grāma�tām un precīzi atbilda tiem, kurus Lorāna pēc galvas norādījuma bija atzīmējusi no rītiem nodarbību laikā.

Nākamajā dienā, ftkko radās iespēja paru�nāt ar galvu, Lorāna vaicāja:

��� Ko profesors Kerns dara laboratorijā manas prombūtnes laikā?

Brīdi �aubījusies, galva atbildēja:

��� Mēs ar viņu turpinām pētījumus.

��� Tas nozīmē, ka visus �os pasvītrojumus jūs izdarāt viņa labā? Bet vai jums ir zināms, ka jūsu pētījumus viņ� publicē ar savu vārdu?

�� Jā, es nojautu.

��� Tas ir nejēdzīgi! Ķā jūs to pieļaujat?

��� Ko es varu darīt?

�� Ja jūs nevarat, tad es varu! � dusmīgi iesaucās Lorāna.

��� Klusāk � Tas ir veltīgi� Manā situā�cijā būtu smieklīgi izvirzīt pretenzijas par autora tiesībā m. Nauda? Kam man ta vaja�dzīga? Slava? Ko man var dot slava? � Tur�klāt � ja viss nāks gaismā, darbs netiks pabeigts. Betes pats esmu ieinteresēts, lai darbs tiktu novests galā. Man jāatzīstas, ka gribu redzēt sava darba rezultātus.

Lorāna iegrima pārdomās.

�� Jā, tāds cilvēks kā Kerns ir spējīgs uz visu, � viņa klusi noteica. � Kad es sāku pie profesora Kerna strādāt, viņ� man sacīja, ka jus esot miris no nedziedināmas slimības un savu ķermeni pats esot novēlējis zinātnis�kiem eksperimentiem. Vai tas ir tiesa?

��� Man par to grūti runāt. Es varu maldī�ties. Tā ir patiesība, bet var būt� ka ne viss ir patiesība. Mēs kopīgi risinājām problēmu, kā atdzīvināt atsevi�ķus tikko miru�a cilvēka orgānus. Kerns bija mans asistents. Tajā laika par savu pētījumu galamērķi es izvirzīju no cilvēka ķermeņa atdalītas galvas atdzīvi�nā�anu. Es biju pabeidzis sagatavo�anas dar�bus. Mēs jau atdzīvinājām dzīvnieku galvas, ta�u nolēmām par mūsu sasniegumiem neko neizpaust, līdz izdosies atdzīvināt un node�monstrēt cilvēka galvu. Pirms �ī pēdējā eks�perimenta, par kura sekmīgu iznākumu man nebija �aubu, es nodevu Kernam visa manis veiktā pētījuma manuskriptu, lai to sagata�votu iespie�anai. Vienlaicīgi mēs pētījām vēl citu zinātnisku problēmu, un arī tās atrisinā�jums bija tuvu. Tad man uznāca drausmīga astmas lēkme � tā bija viena no slimībām, kuru es kā zinātnieks centos uzveikt. Mēs jau sen cīnījāmies viens ar otru. Visu vajadzēja iz�ķirt laikam: kur� no mums pirmais uzva�rēs? Es zināju, ka uzvaru varēja iegūt viņa, un es tie�ām novēlēju savu ķermeni anatomis�kiem pētījumiem, lai gan negaidīju, ka tiks atdzīvināta tie�i mana galva. Nu, tā� �is pēdējās lēkmes laikā Kerns bija man līdzās un sniedza medicīnisko palīdzību. Viņ� man ie�ļircināja adrenalīnu. Varbūt� deva bija pārāk liela, bet var arī būt, ka astma darīja savu.

��� Bet pēc tam?

��� Asfiksija (nosmak�ana), īsa agonija � un nāve, kas man nozīmēja tikai samaņas zau�dē�anu � Pēc tam es pārdzīvoju diezgan dīvainas pārejas pakāpes� Ļoti lēnām atgriezās apziņa. Man likās, ka atguvu samaņu no asām sāpēm kakla apvidū. Sāpes pamazām pierima. Tajā brīdī es nesapratu, ko tas nozīmē. Kad mēs ar Kernu eksperimen�tējām, atdzīvinādami no suņa ķermeņa atda�lītu galvu, mēs pievērsām uzmanību apstāk�lim, ka suņi pēc atdzīvinā�anas izjūt ārkārtīgi skaudras sāpes. Suņa galva traukā mētājās tik sparīgi, ka da�reiz izrāva no asinsvadiem caurulītes, pa kurām pieplūda barojo�ais �ķī�dums. Tad es ierosināju griezuma vietu anestezēt. Lai tā neapkalstu un tajā neiekļūtu baktērijas, galvas kaklu iegremdēju īpa�ā Ringena�Loka�Dovela �ķīdumā. �is �ķī�dums satur gan barojo�as, gan antiseptiskas, gan anestezējo�as vielas. Tādā �ķīdumā tika iemērkta arī mana kakla griezuma vieta. Neveicot �os piesardzības pasākumus, drīz pēc atmodinā�anas es varēju nomirt pa otram lāgam, tāpat kā gāja bojā suņu galvas mūsu sākotnējos eksperimentos. Ta�u, kā jau teicu, tajā momentā es par to gan nedomāju. Es visu jutu tik neskaidri, it kā kāds mani būtu uzmodinājis pēc pamatīgas iedzer�anas, kad alkohola iespaids vēl nav pārgājis. Manās smadzenēs tomēr pazibēja līksma doma, ka es neesmu miris, ja jau esmu atguvis kaut vai neskaidru apziņu. Gulēdams vēl aizvērtām acīm, es domāju par to, cik savāda bija pēdējā lēkme. Parasti astmas lēkmes man pārgāja pēk�ņi. Citreiz aizdusa aprima pamazām. Ta�u es vēl nekad nebiju pēc lēkmes zaudējis samaņu. Tas bija kaut kas jauns. Tāpat jauna bija aso sāpju izjūta kakla apvidū. Un vēl viena dīvainība: man likās, ka es nemaz neelpotu un tāpēc nejustu aizdusu. Es mēģi�nāju dziļi ievilkt elpu, bet nespēju. Vēl vairāk, es nejutu vairs savas krūtis. Es nevarēju izplest krū�u kurvi, kaut gan, kā man �ķita, es sevi�ķi stipri savilku krū�u muskuļus. �Kaut kas dīvains,� es domāju, �laikam es sapņoju�� Ar pūlēm man izdevās atvērt acis. Tumsa. Ausīs neskaidrs troksnis. Es atkal aizvēru acis� Jūs zināt, ka, cilvēkam mirstot, viņa maņu orgāni nebeidz savu dar�bību vienlaicīgi. Vispirms cilvēks zaudē gar��as sajūtu, pēc tam izdziest redze, tad dzirde. Acīmredzot maņu orgāni atsāka darbību atgriezeniskā secībā. Pēc kāda brī�a es atkal pavēru plakstus un ieraudzīju blāvu gaismu. It kā es būtu ieniris dziļi dzelmē. Pēc tam zaļganā migla sāka izklīst un es neskaidri savā priek�ā saskatīju Kerna seju un tajā pa�ā laikā jau diezgan noteikti izdzirdu viņa balsi: �Vai atguvāties? Es ļoti priecājos, ka atkal varu jūs skatīt dzīvu.� Sakoncentrējis visu gribas spēku, piespiedu savu apziņu āt�rāk noskaidroties. Palūkojos, lejup un ierajjdzīju tie�i zem zoda galdu � toreiz �ī galdiņa vēl nebija, tā vietā atradās parasts, tāds kā virtuves galds, ko Kerns uz ātru roku bija pielāgojis eksperimenta vajadzībām. Es gri�bēju palūkoties atpakaļ, ta�u nevarēju pagriezt galvu. Līdzās �im galdam stāvēja otrs � sek�ciju galds, kas bija mazliet augstāks. Uz tā gulēja kāds līķis bez galvas. Es paraudzījos uz līķi, un, kaut arī tam nebija galvas un krū�u kurvis bija uz�ķērsts, man tas likās dīvaini pazīstams. Turpat blakus stikla kastē pulsēja kāda cilvēka sirds� Nesapratnē palūkojos Kernā. Es, vēl nespēju aptvert, kāpēc mana galva atrodas uz galda un kāpēc es neredzu savu augumu. Gribēju pastiept roku, ta�u nejutu viņu. �Kas noticis?� es gra�sījos prasīt Kernam, ta�u bez skaņas tikai kustināju lūpas. Kerns raudzījās manī un smaidīja. �Vai jūs to nepazīstat?� viņ� man vaicāja, pamādams sekciju galda virzienā. �Tas ir jūsu ķermenis. Tagad jūs uz visiem laikiem esat ticis vaļā no astmas.� Viņ� vēl bija spējīgs jokot! � Tad es beidzot sapratu visu. Atzīstos, ka pirmajā mirklī man gribējās kliegt, tikt prom no galdiņa un nogalināt sevi un Kernu � Nē, ne glu�i tā. Ar prātu aptvēru, ka man vajag dusmoties, kliegt, sa�ust, un tajā pa�ā laikā es biju pārsteigts par ledaino mieru, kas mani stindzināja. Es dro�i vien arī biju sa�utis, ta�u raudzījos uz sevi un pasauli it kā no malas. Mana psihe bija pārvērtusies�

Es tikai sadrūmu un� klusēju. Vai tad es varēju uztraukties tāpat kā agrāk, ja tagad mana sirds pulsēja stikla traukā, bet par jauno sirdi kalpoja motors?

Lorāna �ausmās lūkojās uz galvu.

��� Un pēc visa tā � pēc tā jūs turpināt kopā ar viņu strādāt. Nebijis Kerna, jūs uzveiktu astmu un tagad justos vesels� Viņ� ir zaglis un slepkava, un jūs palīdzat viņam iet pretī slavas augstumiem. Jūs viņa labā strādājat. Kerns kā parazīts ekspluatē jūsu smadzeņu darbību, jūsu galvu viņ� pār�vērtis par rado�u domu akumulatoru un pelna ar to naudu un slavu. Un jūs! � Ko viņ� dod jums? Kāda ir jūsu dzīve? � Jums ir laupīts viss. Jūs esat no�ēlojams kroplis, kurā jums pa�am par nelaimi vēl mājo alkas. Kerns jums nolaupījis visu pasauli. Atvainojiet, bet es jūs nesaprotu. Vai tie�ām jūs padevīgi un bez ierunām strādājat viņa labā?

Galva skumji pasmaidīja.

�� Galvas protests? Tas būtu efektīgi. Ko gan es varētu izdarīt? Man ta�u ir atņemta pat cilvēka pēdējā iespēja � izdarīt pa�nā�vību.

��� Jūs varējāt atteikties ar viņu strādāt!

�� Ja vēlaties, arī tāda stadija bija. Ta�u es neprotestēju tādēļ, ka Kerns izmanto manu smadzeņu darbu. Galu galā, kāda gan nozīme ir autora vārdam? Svarīgi ir tas, lai ideja ietu tautās un padarītu savu darāmo. Es protestēju vienīgi tādēļ, ka man bija grūti pierast pie mana jaunā eksistences veida. Es labāk būtu izvēlējies nāvi� Izstāstī�u kādu notikumu, kas ar mani tajā laikā atgadījās. Es laborato�rijā reiz biju viens. Pēk�ņi pa logu ielidoja liela, melna vabole. No kurienes tā varēja rasties milzīgās pilsētas centrā? Nezinu. Var�būt to bija atvedusi automa�īna, kas atgrie�zās no izbraukuma ārpus pilsētas. Vabole pariņķoja virs manis un nolaidās man līdzās uz galdiņa stikla plāksnes. Es savilku acis un vēroju pretīgo kukaini, nespēdams viņu aiz�dzīt. Vaboles kājiņas slīdēja pa stiklu, un, loceklī�us skrap�ķinādama, viņa lēni tuvojās manai galvai. Nezinu, vai jūs mani sapratī�sit� Es vienmēr esmu izjutis sevi�ķu rie�bumu, pretīguma sajūtu pret �ādiem kukai�ņiem. Es nekad nevarēju sevi piespiest pie�skarties tiem pat ar pirkstu. Un tagad es biju bezspēcīgs pret �o nieka pretinieku. Bet mana galva tam bija tikai tramplīns, no kura var ērtāk pacelties gaisā. Kukainis, �aukstinādams kājas, joprojām lēni tuvojās. Ar zināmu piepūli tam izdevās ieķerties manas bārdas pavedienos. Bārdā sapinies, kukainis ilgi spārdījās, ta�u neatlaidīgi rāpās aizvien aug�stāk. Tā viņ� pārrāpoja pāri manām saknieb�tajām lūpām, uzrāpās pa deguna kreiso pusi, pārlīda pāri pievērtai kreisajai acij, līdz bei�dzot, sasniedzis pieri, nokrita uz stikla plāk�snes, bet no turienes � uz grīdas. Nieka gadī�jums. Ta�u uz mani tas atstāja satricino�u iespaidu � Kad atnāca profesors Kerns, es kategoriski atteicos turpināt kopā ar viņu zinātnisko darbu. Es zināju, ka viņ� neuzdro��ināsies manu galvu publiski demonstrēt. Tāpat arī viņ� neturēs galvu, no kuras nav nekāda labuma, bet kas var būt pierādījums pret viņu pa�u. Tādēļ viņ� mani nogalinās. Tāds bija mans aprēķins. Starp mums izraisī�jās cīņa. Kerns ķērās pie diezgan ne�ēlīgiem līdzekļiem. Reiz vēlu vakarā viņ� ienāca ar kādu elektrisku aparātu rokās, pielika pie maniem deniņiem elektrodus un, neieslēdzis vēl strāvu, sāka runāt. Viņ� stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, un runāja ļoti laipnā, maigā tonī, kā īsts inkvizitors. �Dārgais kolēģi,� viņ� iesāka. �Mēs te esam vieni, aci pret aci, aiz biezam mūra sienām. Starp citu, ja arī tās būtu plānākas, stāvoklis nemainītos, jo jūs neesat spējīgs kliegt. Jūs esat pilnīgi manā varā. Es varu jums sagādāt visdrausmī�gākās mocības un palik�u nesodīts. Bet kāpēc mocības? Mēs abi esam zinātnieki un varam viens otru saprast. Es zinu, ka jums dzīvot nav viegli, bet es neesmu vainīgs. Jūs man esat vajadzīgs, un es nevaru jūs atbrīvot no moko�ās dzīves, bet pats jūs tagad nespējat aizbēgt no manis pat uz nebūtību. Vai tad labāk mums lietu neizbeigt miera ceļā? Jūs turpināsit mūsu eksperimentu �� Es nolie�dzo�i savilku uzacis, un manas lūpas bez ska�ņas no�ukstēja: �Nē!� � �Jūs mani ļoti apbē�dināt. Vai nevēlaties papirosu? Es zinu, ka jūs nevarat izjust pilnīgu baudu, jo jums nav plau�u, caur kurām nikotīns varētu iesūkties asinīs, tomēr pazīstamas sajūtas�� Viņ� izņēma no etvijas divus papirosus, vienu aiz�smēķēja pats, bet otru iebāza man mutē. Ar kādu baudu es izspļāvu �o papirosu! �Nu labi, kolēģi,� viņ� sacīja tajā pa�ā laipnajā, nosvēr�tajā balsī, �jūs piespie�at mani rīkoties�� Un* viņ� ieslēdza strāvu. �ķita, ka caur manām smadzenēm izurbtos nokaitēts svārpsts � �Kā jūs jūtaties?� viņ� gādīgi man vaicāja, tie�i kā ārsts pacientam. �Galva sāp? Varbūt gribat to izārstēt? Jums vajag tikai�� � �Nē!� atbildēja manas lūpas. � ��ēl, ļoti �ēl. Nāksies strāvu mazliet pa�stiprināt. Jūs mani ļoti apbēdināt.� �oreiz strāva bija tik spēcīga, ka man �ķita, it kā galva uzliesmotu. Sāpes bija neizturamas. Es griezu zobus. Mana apziņa sāka aptum�oties. Kā es vēlējos zaudēt samaņu! Ta�u .diem�ēl nezaudēju. Estikai aizvēru acis un sakniebu lūpas. Kerns smēķēja, pūta man sejā dūmus un turpināja cepināt uz lēnas uguns manu galvu. Viņ� mani vairs necentās pierunāt. Kad atvēru acis, es ieraudzīju, ka mana nelokā�mība viņu ir satracinājusi. �Velns parāvis! Ja jūsu smadzenes man nebūtu tik vajadzī�gas, es tās saceptu un �odien pat ar tām pabarotu savu pin�eru. Fu, stūrgalvis!� Viņ� bez ceremonijām norāva no manas galvas visus vadus un aizgāja. Ta�u priecāties bija par agru. Drīz viņ� atgriezās un piemaisīja �ķīdumam, kas baroja galvu, uzbudino�as vielas, kuras izraisīja manī stipras, moko�as sāpes. Kad es negribot saviebos, viņ� man jautāja: �Tātad kā jūs, kolēģi, izlēmāt? Jopro�jām nē?� Es paliku nelokāms. Viņ�, apveltījis mani ar tūksto�iem lāstu, aizgāja, vēl negan�tāk saniknots. Es triumfēju. Vairākas dienas Kerns laboratorijā neparādījās, un es dienu no dienas gaidīju pestītāju nāvi. Piektajā dienā viņ� ienāca, jautri svilpodams kādu dziesmiņu, it kā nekas nebūtu bijis. Nelikda�mies par mani ne zinis, viņ� turpināja darbu. Divas vai trīs dienas es to vēroju, neņemdams nekādu līdzdalību. Tomēr darbs nevarēja mani neinteresēt. Un, kad viņ� eksperimentu gaitā pielaida da�as kļūdas, kas varēja pazudināt visus mūsu pūliņu rezultātus, es neizturēju un pamāju Kernam. �Sen jau tā vajadzēja!� ar apmierinātu smaidiņu viņ� noteica un atgrieza gaisa krānu, lai es varētu runāt. Es izskaidroju viņam kļūdas būtību un kop� tā laika turpinu vadīt eksperimentus � Viņ� bija.pieveicis mani ar viltu.

Kop� Lorāna bija uzzinājusi galvas noslē�pumu, viņa Kernu ienīda. Dienu no dienas �īs jūtas auga augumā. Ar tām viņa iemiga un atmodās. Viņa Kernu redzēja kā drausmīgu murgu pa sapņiem. No naida viņa kļuva taisni slima. Pēdējā laikā, tikdamās ar Kernu, Marija tik tikko valdījās, lai nepateiktu viņam tie�i acīs: �Slepkava!�

Viņas attiecības ar Kernu bija saspīlētas un vēsas.

��� Kerns ir drausmīgs noziedznieks! � palikusi vienatnē ar galvu, Marija iesaucās. � Es par viņu ziņo�u � par viņa noziegu�miem es klieg�u, es nerim�os, iekams nebū�u atmaskojusi �o zagto slavu, iekams neatklā�u visas viņa ļaundarības. Es sevi ne�ēlo�u.

��� Klusāk! � Nomierinieties, � Dovels centās viņu pierunāt. � Es jau jums teicu, ka manī nav atriebības jūtu. Bet, ja jūsu ētiskie principi ir aizskarti un alkstat atmaksas, es jūs neatrunā�u� tikai nesteidzieties. Es lūdzu jūs pagaidīt, līdz beigsies mūsu eksperi�menti. Jo Kerns pa�reiz man vajadzīgs tāpat kā es viņam. Bez manis viņ� nevar pabeigt pētījumu, bet tāpat arī es bez viņa ne. Un tas ir viss, kas man vēl atlicis. Neko vairāk man nebūs lemts radīt, bet iesāktie darbi jāpabeidz.

Kabinetā atskanēja soļi

Lorāna ātri aizgrieza krānu un, vēl jopro�jām būdama sa�utusi, atsēdās ar grāmatu rokās. Dovela galva, kā snaudā iegrimusi, pievēra plakstus.

Ienāca profesors Kerns.

Viņ� aizdomīgi paraudzījās Lorānā.

��� Kas noticis? Vai jūs kaut kas nomāc? Vai viss ir kārtībā?

�� Nē � nekas � viss ir kārtībā � nepa�tik�anas ģimenē�

��� Dodiet jūsu pulsu �

Lorāna negribīgi pastiepa roku.

��� Pulss paātrināts� Nervi niķojas� Nervoziem cilvēkiem �is darbs tie�ām ir grūts.

Ta�u es esmu ar jums apmierināts. Es divkārt palielinā�u jūsu algu.

��� Es jums pateicos, man nevajag.

�� �Man nevajag.� Kam gan nevajag nau�das? Jums ta�u ir ģimene.

Lorāna neko neatbildēja.

��� Lieta tāda, ka mums jāveic da�i saga�tavo�anās darbi. Profesora Dovela galvu mēs novietosim istabā aiz laboratorijas. Pagaidām, kolēģi, pagaidām � Vai jūs neguļat? � viņ� jautāja galvai. � Bet te rit atvedīs divus svaigus līķus, un no tiem mēs iztaisīsim pāris labi runājo�as galvas un nodemonstrēsim tās zinātnieku aprindām. Laiks darīt zināmu mūsu atklājumu.

Kerns atkal pēto�i paskatījās uz Lorānu.

Lai pirms laika visā pilnībā neatklātu savu naidu, Lorāna piespieda sevi izlikties vienal�dzīgai un pasteidzās uzdot jautājumu, kas pirmais ie�āvās viņai prātā.

��� Kas tie būs par līķiem, ko atvedīs?

��� Es nezinu, un neviens to nezina. Tāpēc, ka pagaidām tie vēl nav līķi, bet dzīvi, vese�līgi cilvēki. Veselīgāki par mums abiem. To es varu teikt pilnīgi dro�i. Man ir nepiecie��amas pilnīgi veselu cilvēku galvas. Ta�u rīt viņus gaida nāve. Bet ne vēlāk kā stundu pēc nāves viņi būs �eit, uz sekciju galda. Es par to parūpē�os.

Lorāna, kas no profesora Kerna bija gatava sagaidīt visu, pavērās viņā tik izbie�dētu skatienu, ka Kerns uz mirkli apjuka, bet pēc tam skaļi iesmējās.

� Nekas nav vienkār�āk. Es pasūtīju morgā divus svaigus līķus. Lieta, redziet, tāda, ka pilsēta, �is mūsdienu elks, ik dienas prasa cilvēku upurus. Kā negrozāmi ir dabas likumi, tā katru dienu pilsētā transporta kus�tības katastrofās iet bojā vairāki cilvēki, ne�skaitot nemaz nelaimes gadījumus rūpnīcās, fabrikās un būvvietās. �ie nāvei nolemtie dzīvespriecīgie, spēkpilnie, veselīgie cilvēki �odien mierīgi aizmigs, nezinādami, kas viņus sagaida rīt. Rīt no rīta viņi piecelsies un, jautri dungodami, apģērbsies, lai dotos, kā viņi pa�i domā, uz darbu, bet īstenībā � lai dotos pretī savai neizbēgamai nāvei. Tajā pa�ā laikā citā pilsētas malā, tikpat bezrū�pīgi dungodams, ģērbsies viņu bende: �oferis vai vagona vadītājs. Pēc tam upuris izies no savas istabas, bet bende pilsētas otrā malā izbrauks no savas garā�as vai tramvaju parka. Pārvarot ielu kustības straumi, viņi neatlaidīgi viens otram tuvosies, nepazīdami viens otru, līdz viņu ceju liktenīgajam krusto�anās punktam. Tad uz īsu acumirkli kāds no viņiem aizsapņosies, � un gatavs. Statistiskajos rādītājos, kas reģistrē ielu satiksmes nelaimes gadījumus, nāks klāt viens kāsītis. Tūksto�iem nejau�ību novedīs viņus pie �ī fatālā sadursmes punkta. Un tomēr neizbēgami tas viss notiks tikpat pre�cīzi, kā pulksteņa mehānisms uz mirkli sabīda kopā vienā plaknē divus rādītājus, kas virzās uz priek�u ar da�ādiem ātrumiem.

Nekad vēl profesors Kerns nebija bijis ar

Lorānu tik runīgs. Kas viņā izraisījis �o pēk�ņo dāsnumu? �Es divkārt palielinā�u jūsu algu ��

�Viņ� grib man pielabināties, uzpirkt mani,� domāja Lorāna. �Viņam, kā liekas, ir aizdomas, ka es daudz ko nojau�u vai pat zinu. Ta�u uzpirkt mani viņam neizdosies.�

No rīta profesora Kerna laboratorijā uz sekciju galda tie�ām atradās divi svaigi līķi.

Divas jaunās galvas, kas bija nolemtas publiskai demonstrē�anai, nedrīkstēja zināt par profesora Dovela galvas eksistenci. Tā�pēc piesardzības labad Kerns to bija pārvie�tojis uz blakus telpu.

Viens no atvestajiem bija transporta kustī�bas straumē bojā gāju�a trīsdesmit gadus veca strādnieka līķis. Viņa varenais ķerme�nis bija sadragāts. Puspievērtajās stiklaina�jās acīs sastingu�as izbailes.

Profesors Kerns, Lorāna un D�ons baltos virsvalkos darbojās gar līķiem.

� Bija vēl da�i līķi, � stāstīja profesors Kerns. � Kāds strādnieks bija nokritis no stala�ām. Es to izbrāķēju. Viņam no satri�cinājuma varēja būt bojātas smadzenes. Izbrāķēju arī pāris pa�nāvniekus, kas noindēju�ies. �is puisis bija piemērots. Un vēl �ī� nakts skaistule,

Viņ� ar galvas mājienu norādīja uz sie�vietes līķi ar skaistu, bet pavītu�u seju. Uz sejas bija saglabāju�ās sārtā smiņķa un grima zīmuļa pēdas. Seja bija mierīga. Tikai uz aug�u savilktās uzacis un puspavērtā mute pauda bērni�ķu izbrīnu.

� Dziedātāja no bāra. Piedzēru�u apa�u strīda laikā viņu nogalinājusi nomaldījusies lode. Taisni sirdī � jūs redzat? Gribēdams tā netrāpīsi.

Profesors Kerns strādāja veikli un noteikti. Galvas tika atdalītas no ķermeņiem, līķi aiz�nesti.

Vēl da�as minūtes � un galvas jau bija novietotas uz augstiem galdiņiem. Rīklē, vēnās un miega artērijā tika ievadītas cauru�lītes.

Kerns bija patīkami uzbudinātā jutoņā. Tuvojās viņa triumfa brīdis. Par veiksmi viņ� ne�aubījās.

Uz profesora Kerna paredzēto lekciju un demonstrējumiem zinātniskajā biedrībā bija uzaicināti zinātnes korifeji. Veiklas rokas vadīta, prese jau iepriek� publicēja rakstus, kuros cildināja profesora Kerna zinātnieka ģēniju. �urnāli ievietoja viņa portretus. Kerna lekciju, kuras laikā viņ� demonstrēs savu apbrīnojamo eksperimentu rezultātu � atdzīvinātas miru�u cilvēku galvas �, uz�skatīja par nacionālās zinātnes triumfu.

Līksmi svilpodams, profesors Kerns nomaz�gāja rokas, aizpīpēja cigāru un pa�apmieri�nāti noraudzījās uz galvām.

���� He, he! Uz �ķīvja nonākusi ne tikai Jāņa Kristītāja, bet arī pa�as Salomes galva. Tik�anās nebūs slikta. Atliek tikai atgriezt krānu, un � miru�ie atdzīvosies. Nu ko, jaunkundz? Atdzīviniet! Atgrieziet visus trīs krānus. �ajā lielajā cilindrā atrodas saspiests gaiss, nevis inde, he-he �

Lorānai jau sen tas nebija jaunums. Ta�u viņa ar gandrīz neapzinātu viltību neko neiz�rādīja.

Kerns sadrūma un pēk�ņi kļuva nopietns. Piegājis Lorānai cie�i klāt, viņ�, noskaldī�dams katru vārdu, sacīja:

���� Ta�u es lūdzu jūs profesoram Dovelam gaisa krānu neatgriezt. Viņam ir� bojātas balss saites un �

Uztvēris Lorānas neuzticīgo skatienu, viņ� dusmīgi piemetināja:

���� Lai kā arī tas būtu � es jums aizlie�dzu. Ja jūs negribat iedzīvoties lielās nepa�tik�anās, esiet paklausīga!

Kerns kļuva atkal jautrāks, viņ� gari stiepti nodziedāja �Pajaci� motīvu:

��� Mēs tagad sākam.

Lorāna atgrieza krānu.

Vispirms dzīvības zīmes izrādīja strād�nieka galva. Tikko jau�ami nodrebēja plaksti. Redzokļi noskaidrojās.

��� Cirkulācija ir. Viss noris labi�

Pēk�ņi galvas skatiens mainīja virzienu

un pavērsās pret logu. Lēnām atgriezās apziņa.

��� Dzīvo! � Kerns jautri iesaucās. � Pa�stipriniet gaisa pieplūdi!

Lorāna atgrieza krānu vairāk.

Gaiss kaklā iesvilpās.

��� Kas tas? � Kur es atrodos? � � galva neskaidri izdvesa.

��� Slimnīcā, mans draugs, � teica Kerns.

��� Slimnīcā? � � galva paskatījās ap�kārt, pavērās lejup un ieraudzīja zem sevis tuk�umu.

��� Bet kur tad ir manas kājas? Kur manas rokas? Kur ir mans ķermenis?

�� Tā vairs nav, balodīt. Tas ir sa�ķaidīts drumstalās. Neskarta palika vienīgi galva, rumpi nācās nogriezt.

��� Kā tā � nogriezt? Nu nē, es neesmu ar mieru. Kas tad tā par operāciju? Kam es tāds derē�u? Ar galvu vien nenopelnīsi ne kumosa maizes. Man ir vajadzīgas rokas. Bez rokām un bez kājām mani neviens darbā nepieņems � Iziesi no slimnīcas � Tfu! � Nav jau uz kā iziet. Ko nu lai iesāk? Est un dzert vajag. Jūsu slimnīcas es pazīstu. Drusku paturēsit, pēc tam patrenksit: sak, izārstējām. Nē, es neesmu ar mieru, � viņ� atkārtoja.

Viņa izloksne, platā, iedegusī, ar vasaras raibumiem klātā seja, matu sasukājums, zilo acu naivais skatiens � viss liecināja, ka viņ� ir laucinieks.

Trūkums bija atrāvis viņu no dzimtajiem laukiem, pilsēta saplosīja viņa jauno, vese�līgo augumu.

��� Varbūt vismaz kaut kādu pabalstu iedos? � Bet kur ir tas? � � pēk�ņi viņ� atcerējās, un acis plati iepletās.

��� Kas?

��� Nu tas � kas mani sabrauca � Te tramvajs, tur cits tramvajs, te automobilis, bet viņ� taisni man virsū �

��� Neuztraucieties. Viņ� dabūs, ko pelnī�jis. Smagās automa�īnas numurs ir pierak�stīts: �etri tūksto�i septiņi simti vienpadsmit, ja tas jūs interesē. Kā jūs sauc? � jautāja profesors Kerns.

��� Mani? Sauca par Tomā. Tomā Bu�s, tā mani sauca.

��� Nu tad klausieties, Tomā � Jums nekā netrūks, un jūs necietīsit ne salu, ne badu, ne slāpes. Jūs neizmetīs uz ielas, nebaidie�ties.

��� Vai tacl mani par velti ēdinās jeb vai par naudu gadatirgū rādīs?

��� Rādīt rādīsim, ta�u ne gadatirgos. Zinātniekiem parādīsim. Bet tagad atpūtie�ties. � Paskatījies uz sievietes galvu, Kerns norūpējies piebilda: � Salome liek ilgi gai�dīt uz sevi.

�Ko, vai arī tā galva ir bez ķermeņa? � Tomā galva jautāja.

��� Kā redzat, lai jums nebūtu garlaicīgi, mēs papūlējāmies uzaicināt kompānijā jaun�kundzi � Lorāna, aizgrieziet gaisa krānu, lai viņ� ar savu pļāpā�anu netraucē.

Kerns izņēma no sievietes galvas nāss ter�mometru. ,

��� Temperatūra ir augstāka nekā līķim, ta�u joprojām zema. Atdzīvo�anās noris lēni�

Laiks gāja. Sievietes galva neatdzīvojās. Profesors Kerns sāka uztraukties. Viņ� stai�gāja pa laboratoriju, brīdi pa brīdim palūko�jās pulkstenī, un katrs viņa uz grīdas akmens plāksnēm spertais solis skaļi atbal�sojās lielajā telpā.

Tomā galva neizpratnē skatījās viņā un bez skaņas kustināja lūpas.

Beidzot Kerns piegāja pie sievietes galvas un uzmanīgi aplūkoja kau�uka caurulī�u stikla uzgaļus, kas bija ievadīti miega artē�rijā.

��� Vaina būs �eit. �ī caurulīte artērija ieiet pārāk brīvi un tāpēc cirkulācija ir lēna. Pasniedziet platāku caurulīti!

Kerns apmainīja caurulīti, un pēc da�ām minūtēm galva atdzīvojās.

Brikes � tā sauca sievieti � galva uz savu atdzīvinā�anu reaģēja vētraināk. Pilnīgi atguvusi samaņu un spēju runāt, viņa sāka aizsmaku�ā balsī kliegt un lūgt, lai viņu labāk nogalinot nekā liekot dzīvot tādai kroplei.

��� Ai, ai, ai! � Mans ķermenis � mans nabaga ķermenis! � Ko jūs esat izdarīju�ļ ar mani? Glābiet mani vai arī nogaliniet! Es nevaru dzīvot bez ķermeņa!� Ļaujiet man uz to kaut vai paskatīties � nē, nē � ne�vajag. Tas ir bez galvas� Kādas �aus�mas! � Kādas �ausmas!�

Mazliet nomierinājusies, viņa teica:

��� jūs sakāt, ka esat mani atdzīvinājis. Ēs esmu neizglītota, ta�u zinu, ka galva nevar dzīvot bez ķermeņa. Kas tas ir � brīnums vai burvestība?

��� Ne viens, ne otrs. Tas ir zinātnes sasniegums.

��� Ja jūsu zinātne spēj darīt tādus brīnu�mus, tad tai jāvar vēl vairāk. Pielieciet man jaunu ķermeni! Stulbenis Zor�s ietrieca manī lodi � Ta�u ne mazums meiteņu ielai� sev lodi pierē. Atgrieziet kādai ķermeni un savie�nojiet ar manu galvu. Tikai vispirms ķer�meni parādiet man. Bet tā es nevaru � Sie�viete bez ķermeņa.. . Tas ir sliktāk nekā vīrietis bez galvas, � un, vērsdamās pie Lorānas, viņa lūdza:

��� Esiet tik laipna, iedodiet ma4i spoguli.

Skatīdamās spogulī, Brike ilgi un pamatīgi sevi pētīja.

��� �ausmas!� Vai es varu jūs lūgt sakār�tot man matus? Es nevaru pati sev uztaisīt frizūru.

��� Jums, Lorāna, nāks klāt jauns darbs, � Kerns iesmējās. � Attiecīgi tiks paaugsti�nāta arī jūsu alga. Man laiks doties prom.

Viņ� paskatījās pulkstenī un, pienācis Lorānai klāt, �ukstēja:

��� Viņu klātbūtnē, � viņ� ar skatienu norādīja uz galvām, � ne vārda par pro�fesora Dovela galvu! �

Kad Kerns izgāja no laboratorijas, Lorāna devās apciemot profesora galvu.

Dovela acis skumji raudzījās viņai pretī. Lupās bija sāpīgs smaids.

��� Manu nabaga nelaimīgo profesor! � �ukstēja Lorāna. � Bet drīz jūs tiksit atriebts!

Galva savilka uzacis. Lorāna atgrieza gaisa krānu.

��� Labāk pastāstiet, kā norisēja eksperi�ments, � tikko jau�ami smaidīdama, galva teica.

Tomā un Brikes galvām bija vēl daudz grūtāk pierast pie jaunā eksistences veida nekā Dovela galvai. Dovela smadzenes tagad nodarbināja tās pa�as zinātniskās problē�mas, kas viņu interesēja senāk. Tomā un Brike bija vienkār�i cilvēki, un bez ķermeņa viņu dzīvei trūka jēgas. Pilnīgi saprotams, ka drīz viņiem kļuva garlaicīgi.

��� Vai tad tā ir dzīve? � sūdzējās Tomā. � Nīksti kā celms. Visas sienas līdz pat pē�dējai �ķirbiņai esi izpētījis . ..

�Zinātnes gūstekņu� � kā Kerns viņus jokodams dēvēja � nomāktais garastāvoklis profesoru darīja nemierīgu. No garlaicības galvas varēja sākt nīkuļot, pirms vēl pie�nāks viņu demonstrē�anas diena.

Profesors Kerns visādi centās tās izklaidēt. Viņ� sagādāja kinoaparātu, un Lorāna ar D�onu vakaros rīkoja kinoseansus. Par ek�rānu kalpoja laboratorijas baltā siena.

Tomā galvai īpa�i patika komiskās filmas ar Carlija Caplina un Montija Benksa pieda�lī�anos. Raugoties viņu dēkās, Tomā uz laiku aizmirsa par savu nevarību. No viņa kakla izlauzās pat kaut kas līdzīgs smiekliem, bet acis pierietēja asarām.

Tad Benkss beidza lēkāt, un uz istabas baltās sienas parādījās fermas attēls. Maza meitenīte baro cāļus. Kluksto�a vista gādīgi cienā savus mazulī�us. Uz kūts fona jauna, veselīga sieviete slauc govi, ar elkoni atgai�ņādama telēnu, kas grū� purnu pie tesmeņa.

Jautri mādams ar asti, aizskrien pinkains suns, aiz viņa parādās zemnieks. Viņ� ved aiz iemauktiem zirgu.

Tomā pēk�ņi nosēcās neparasti augstā, ne�dabiskā balsī un iekliedzās:

��� Nevajag! Nevajag�

D�ons, darbodamies gar aparātu, uzreiz nesaprata, kas par lietu.

��� Pārtrauciet demonstrē�anu! � iesaucās Lorāna un pasteidzās iedegt gaismu. Izbalē�ju�ie attēli kādu brīdi vēl mijās, līdz beidzot izgaisa. D�ons izslēdza projekcijas aparātu.

Lorāna paskatījās uz Tomā. Viņa acīs mir�dzēja asaras, bet tās vairs nebija smieklu asaras. Platā seja bija savilkusies apvainota bērna grimasē, mute saviebta.

��� Tāpat kā pie mums � uz laukiem� � viņ� �ņukstēdams izdvesa. � Govs � vis�tiņa � Pagalam, tagad viss pagalam �

Gar aparātu jau ņēmās Lorāna. Gaisma drīz tika izdzēsta, un uz baltās sienas sāka kustēties ēnas. Harolds Loids cen�as aiz��maukt no saviem vajātājiem � policistiem. Ta�u Tomā garastāvoklis bija sabojāts. Re�dzot tagad cilvēkus, kas spēj kustēties, viņ� kļuva vēl bēdīgāks.

��� Redz tikai, nesas kā sadedzis, � teica Tomā galva. � Vajadzētu viņu uzsēdināt tā kā mani, tad viņ� vairs nelēkātu.

Lorāna mēģināja vēlreiz mainīt program�mu.

Augstākās sabiedrības balles ainas pavi�sam sabojāja Brikes omu. Daiļās sievietes un greznās tualetes viņu kaitināja.

������� Nevajag� es negribu skatīties, kā citi dzīvo, � viņa sacīja.

Kinoaparātu aizvāca.

Radiouztvērējs viņus uzjautrināja mazliet ilgāk.

Abus iejūsmināja deju mūzika, it sevi�ķi tautas deju motīvi.

������� Ak dievs, kā es kādreiz dejoju �o de�ju! � izplūzdama asarās, reiz iesaucās Brike.

Nācās pāriet pie citiem izklaidē�anas vei�diem.

Brike bija kaprīza, ik minūti pieprasīja spoguli, izgudroja jaunas frizūras, lūdza ar zīmuli iekrāsot viņai acis, smiņķēt seju. Viņu kaitināja nemākulīgā Lorāna, kura nepavi�sam nespēja apgūt kosmētikas noslēpumus.

������� Vai tie�ām jūs neredzat, � saniknoti runāja Brikes galva, � ka labā acs apvilkta tum�āka nekā kreisā? Paceliet spoguli aug�stāk!

Brike lūdza, lai viņai atnes modes �urnā�lus un audumus, un lika drapēt galdiņu, uz kura atradās viņas galva.

Viņa nonāca līdz dīvainībām: novēlotas kautrības sajūtas vadīta, pēk�ņi paziņoja, ka nevar gulēt vienā istabā ar vīrieti.

������� Norobe�ojiet pa nakti mani ar aizsegu vai vismaz ar grāmatu.

Un Lorāna izveidoja �aizsegu� � uzlika uz stikla plāksnes pie Brikes galvas atvērtu grāmatu.

Tomā sagādāja ne mazāk rūpju.

Reiz viņ� pieprasīja vīnu, un profesoram Kernam vajadzēja viņam radīt noreibuma baudu, piemaisot barojo�ajiem �ķīdumiem nelielu devu reibino�as vielas.

Da�reiz Tomā un Brike dziedāja duetu. Novājinātās balss saites neklausīja. Tas bija drausmīgs duets.

��� Mana nabaga balss� Ja jūs būtu dzir�dēju�i, kā es dziedāju agrāk! � stāstīja Bri�ke, un viņas uzacis savilkās uz aug�u cie��anu pilnā izteiksmē.

Vakaros viņiem uzmācās pārdomas. Nepa�rastais eksistences veids pat �iem vienkār��ajiem cilvēkiem lika pārdomāt dzīvības un nāves problēmu.

Brike ticēja nemirstībai. Tomā bija mate�riālists.

��� Protams, ka mēs esam nemirstīgi, � sacīja Brikes galva. � Ja reizē ar miesu no�mirtu arī dvēsele, tā neatgrieztos galvā.

��� Kur tad jums dvēsele sēdēja: galvā vai miesā? � Tomā indīgi jautāja.

��� Nu, protams, ka bija miesā� visur bija� � nedro�i atbildēja Brikes galva, Tomā jautājumā saklausot kādu ļaunu no�lūku,

��� Kā tad nu iznāk, jūsu miesas dvēsele tagad viņā saulē klīst bez galvas?

��� Pats jūs esat bez galvas, � Brike ap�vainojās.

��� Es esmu ar galvu. Tā vien tikai man ir, � Tomā nemitējās. � Bet vai jūsu gal�

vas dvēsele nav palikusi viņā saulē? Vai viņa pa �o gumijas zarnu atgriezās atpakaļ uz zemes? Nē, � viņ� sacīja jau nopietni, � mēs esam kā dampis. Ielai� tvaiku � un atkal sāk darboties. Bet, ja tas sa�ķīdīs drumslās, nekāds tvaiks nepalīdzēs �

Katrs iegrima savās domās.

Tomā argumenti Briki nepārliecināja. Par spīti vieglajam dzīves veidam, viņa bija zvērināta katoliete. Brike bija dzīvojusi diez�gan vētraini, un viņai neatlika laika ne tikai domāt par aizkapa eksistenci, bet pat aiziet uz baznīcu. Ta�u viņā sīksti turējās bērnībā ieaudzinātā reliģiozitāte. Un tagad, likās, ir pienācis visīstākais brīdis, lai reliģiozitātes sēkla dzītu asnus. Viņas pa�reizējā dzīve bija drausmīga, bet nāve � otrreizējas nā�ves iespēja � viņu baidīja vēl vairāk. Naktīs Briki mocīja aizkapa dzīves murgi.

Viņai rēgojās elles uguns liesmas. Brike redzēja, kā viņas grēcīgā miesa jau cepās uz milzīgas pannas.

Brike pamodās �ausmās klabo�iem zobiem, gandrīz bez elpas. Jā, viņa tie�ām sajuta elpas trūkumu. Viņas uzbudinātās smadzenes prasīja spēcīgāku skābekļa pieplūdumu, bet viņai nebija sirds � tā dzīvā dzinēja, kas tik ideāli regulē vajadzīgā asins daudzuma pie�gādi visiem ķermeņa orgāniem. Viņa pūlējās kliegt, lai atmodinātu D�onu, kas de�urēja turpat istabā. Ta�u D�onam bie�ie izsaukumi bija apniku�i, un, lai mierīgi pāris stundas varētu pagulēt, viņ�, neievērodams profesora Kerna norādījumus, da�reiz izslēdza gaisa krānus pie galvām. Brike kā no ūdens izvilkta zivs plātīja muti un mēģināja kliegt, bet viņas kliedziens nebija skaļāks par zivs pirmsnāves saucienu � Pa istabu joprojām klaiņoja himēru melnās ēnas, elles liesmas apgaismoja to sejas. Izstiepu�as ķetnas ar drausmīgiem nagiem, himēras viņai tuvojās. Brike aizvēra acis, bet tas nelīdzēja: viņa joprojām tās redzēja, un viņai �ķita, ka sirds no �ausmām pamirst un kļūst auksta.

� Kungs dievs! Kungs dievs, vai tie�ām tu nepiedosi savai verdzenei, tu esi visuva�rens, � bez skaņas kustējās viņas lūpas, � tavai �ēlastībai nav robe�u. Es daudz esmu grēkojusi, bet vai es esmu vainīga? Tu ta�u zini, kā tas viss sanāca. Savu māti es neatceros, nebija, kas mani mācītu uz labu � Es cietu badu � Cik rei�u es neesmu lūgusi, lai tu man palīdzi. Nedusmojies, kungs dievs, es tev nepārmetu, � viņa bailīgi turpināja savu mēmo lūg�anu. � Es gribu sacīt, ka tik vainīga nemaz neesmu, un, būdams tik �ēlsirdīgs, varbūt tu mani aizsūtīsi uz �ķīs�tītavu � Tikai ne uz elli! Es nomir�u no �ausmām� Cik es gan esmu dumja, tur ta�u nemirst! � Un viņa atkal uzsāka savas naivās lūg�anas..

Arī Tomā gulēja slikti. Ta�u viņu elles mo�ķi nevajāja. Tomā kremta ilgas pēc �īs

zemes lietām. Tikai pirms da�iem mēne�iem viņ� bija aizgājis no dzimtā ciema, atstādams visu, kas sirdij dārgs, paņemdams ceļā līdzi vienīgi nelielu maisiņu ar plāceņiem un ce�rību � sapelnīt pilsētā naudu, par ko no�pirkt savu zemes stūrīti. Tad viņ� varēs ap�precēties ar veselīgo sārtvaidzi Mariju � O, tad viņas tēvs vairs nepretosies laulībām.

Un nu viss pagalam. Uz sava nejau�ā cietuma baltās sienas viņ� ieraudzīja fermu un jautru, veselīgu, Marijai tik līdzīgu sie�vieti, kas slauca govi. Tomā vietā kāds cits vīrietis pārveda pāri pagalmam, garām kluksto�ajai vistai un cālēniem, zirgu, kas ar asti vienmērīgi atgaiņāja mu�as. Bet, viņ�, Tomā, ir beigts, iznīcināts, un viņa galva uzbāzta uz mieta kā vārnu biedēklis. Kur ir viņa spē�cīgās rokas, veselīgais ķermenis? Aiz izmi�suma Tomā sāka griezt zobus. Pēc tam viņ� klusi raudāja, un asaras bira uz stikla pa�liktņa., >

�� Kas tad tas? � rīta apgaitas laikā prar sīja pārsteigtā Lorāna. � No kurienes te radies ūdens?

Kaut arī D�ons gaisa krānu tālredzīgi bija jau atgriezis, Tomā neatbildēja. Drūmi un naidīgi viņ� paskatījās uz Lorānu, bet, kad viņa piegāja pie Brikes galvas, puisis nosē�cās viņai pakaļ:

�� Slepkava! � � Tomā jau bija aizmir�sis par �oferi, kas viņu sabrauca, un visu savu naidu izgāza uz cilvēkiem, kas bija ap viņu.

������� Ko jūs teicāt, Tomā? � Lorāna atgriezās. Tomā lūpas atkal bija cie�i sa�kniebtas, bet acis pilnas neapslāpēta naida.

Lorāna bija izbrīnījusies un gribēja izvai�cāt D�onu par Tomā sliktā garastāvokļa cē�loņiem, ta�u viņas uzmanību pilnībā piesais�tīja Brike.

�������� Esiet tik laba, pakasiet man deguna labo pusi. �ī bezpalīdzība ir drausmīga � Vai tās nav pūtītes? Bet kāpēc tad tā niez? Padodiet, lūdzu, man spoguli.

Lorāna pienesa Brikes galvai spoguli.

������� Pagrieziet pa labi, es neredzu. Vēl� Nu, tā. Sārtums ir. Varbūt ieziest ar koldkrēmu?

Lorāna pacietīgi zieda krēmu.

������� Tā. Tagad, lūdzu, nopūderējiet. Patei�cos � Lorāna, es jums gribēju vaicāt par�vienu lietu ..

��� Lūdzu.

�������� Sakiet man, ja � ļoti grēcīgs cilvēks izsūdz garīdzniekam savus grēkus un tos no��ēlo, vai tāds cilvēks var cerēt uz piedo�anu un nonākt debesīs?

������� Protams, ka var, � Lorāna nopietni atbildēja.

������� Es tik ļoti baidos no elles mocībām �� Brike atzinās. � Es jūs lūdzu, ataiciniet pie manis kirē � es gribu nomirt kā kristīgā �

Brikes galva ar mirsto�as mocekles izteik�smi pavērsa skatu aug�up. Tad viņa nolaida acis un iesaucās:

��� Cik jūsu kleitai interesants piegriezums!

Vai tā ir pēdējā mode? Jūs man sen neesat rādījusi modes �urnālus.

Brikes domas atgriezās pie �īs pasaules lietām.

��� īsa� īsie svārki skaistām kājām ir ļoti izdevīgi. Manas kājas! Manas nabaga kājas! Vai jūs tās redzējāt? O, kad es de�joju, �o kāju dēļ vīrie�i zaudēja prātu!

Istabā ienāca profesors Kerns.

��� Kā klājas? � viņ� jautri jautāja.

��� Paklausieties, profesora kungs, � Brike pievērsās viņam. � Es tā nevaru � jums jāpierīko man kā nebūt ķermenis � Es jums jau reiz to lūdzu un tagad lūdzu vēlreiz. Es ļoti lūdzu. Es esmu pārliecināta, ka jūs, ja vien gribat, varat to izdarīt�

�Velns parāvis, bet kāpēc gan ne?� nodo�māja profesors Kerns. Kaut arī visu slavu par cilvēka galvas atdzīvinā�anu viņ� piesa�vinājās sev, sirds dziļumos Kerns apzinājās, ka nopelni par �ī eksperimenta veiksmi pie�der vienīgi profesoram Dovelam. Bet kāpēc neiet tālāk par Dovelu? No diviem bojā gā�ju�iem cilvēkiem radīt vienu dzīvu � tas būtu vareni! Un eksperimenta veiksmes gadījumā viss gods ar pilnām tiesībām tad pienāktos Kernam vienam pa�am. Starp citu, Dovela galvas padomus tomēr varētu ņemt vērā. Jā, par to noteikti jāpadomā.

�� Vai jūs ļoti gribētu vēl dejot? � Kerns pasmaidīja un uzpūta Brikes galvai cigāra dūmu strūklu.

��� Vai es gribētu? Es dejo�u dienu un nakti. Es mā�u ar rokām kā vējdzirnavu spārniem, es lidinā�os kā tauriņ� � Dodiet man ķermeni, jaunu, skaistu sievietes ķermeni!

��� Kāpēc tie�i sievietes ķermeni? � Kerns koķeti jautāja. � Ja vien jūs vēlētos, es va�rētu dot jums arī vīrie�a ķermeni.

Brike palūkojās viņā ar izbrīnu un �ausmām.

�� Vīrie�a ķermeni? Sievietes galva uz vī�rie�a ķermeņa? Nē, nē, tā būtu drausmīga bezjēdzība! Pat apģērbu grūti izdomāt�

��� Bet tad jau jūs vairs nebūsit sieviete. Jūs pārvērtīsities par vīrieti. Jums izaugs ūsas un bārda, pārmainīsies arī balss. Vai jūs negribētu pārvērsties par vīriefi? Dau�dzas sievietes no�ēlo to, ka nav piedzimu�as par vīrie�iem �

�� Tās dro�i vien ir sievietes, kam vīrie�i nav pievērsu�i uzmanību. Tādām, protams, . būtu izdevīgāk, ja viņas pārvērstos par vīrie��iem. Bet man � man to nevajag. � Un Brike lepni uzrāva savas skaistās uzacis.

��� Lai notiek pēc jūsu prāta, jūs paliksit sieviete. Es papūlē�os sameklēt jums atbil�sto�u ķermeni.

�� Ai, profesor, es bū�u jums bezgalīgi pateicīga. Vai to varētu izdarīt jau �odien? Es iedomājos, kas tas būs par efektu, kad atkal atgriezī�os ��anuārā� �

��� Tik ātri tās lietas neiet.

Brike turpināja pļāpāt, bet Kerns jau bija piegājis pie Tomā un vaicāja:

��� Kā klājas, draudziņ?

Tomā profesora un Brikes sarunu nebija dzirdējis. Iegrimis pārdomās, viņ� drūmi pa�skatījās Kernā un neko neatbildēja.

Kop� Kerns bija apsolījis Brikei jaunu ķermeni, viņas garastāvoklis krasi izmainī�jās. Elles mo�ķi viņu pārstāja vajāt. Par aiz�kapa valstību viņa vairs nedomāja. Visas vi�ņas domas saistījās ap gaidāmo �īs zemes dzīvi. Lūkodamās spogulī, Brike uztraucās par to, ka seja novājē un āda gūst dzeltenīgu nokrāsu. Viņa nomocīja Lorānu, likdama vei�dot sev matus, taisīt frizūru un grimēt seju.

��� Profesor, vai es tie�ām palik�u tik vāja un dzeltena? � viņa uztraukti jautāja.

�� Jūs kļūsit skaistģķa nekā bijāt, � Kerns viņu nomierināja!

��� Nē, ar krāsām te neko nevar līdzēt, tas ir pa�apmāns, � viņa sacīja pēc profesora aizie�anas. � Lorānas jaunkundz, mēs seju apmazgāsim ar aukstu ūdeni un masēsim. Pie acīm un no deguna līdz lūpām man pa�rādīju�ās jaunas grumbiņas. Ja krietni ma�sētu, es domāju, tās pazustu. Kāda mana draudzene � Ak jā, es ta�u aizmirsu pavai�cāt, vai jūs sameklējāt pelēko zīda audumu kleitai? Pelēka krāsa man ļoti piestāv. Un vai modes �urnālus atnesāt? Lieliski! Cik �ēl, ka vēl nevar sākt uzlaiko�anu. Es nezinu, kāds augums man būs. Būtu labi, ja viņ� sadabūtu slaidāku, ar �auriem gurniem � Atveriet �ur�nālu!

Viņa iedziļinājās sievie�u tērpu skaistuma noslēpumos.

Profesora Dovela galvu Lorāna neaizmirsa.

Viņa tāpat kā agrāk galvu apkopa un no rītiem lasīja priek�ā, bet sarunām neatlika laika, lai gan Lorāna vēl par daudz ko gri�bēja parunāt ar profesoru Dovelu. Viņa aiz�vien vairāk pārpūlējās un kļuva nervoza. Brikes galva viņai nedeva miera ne uz brīdi. Da�reiz Lorānai nācās pārtraukt lasī�anu un steigties pie Brikes tikai tāpēc vien, lai sakārtotu kādu iziru�u sprogu un atbildētu, vai viņa bijusi veļas veikalā.

� Bet jūs ta�u nezināt sava auguma iz�mērus, � niknumu valdīdama, sacīja Lorāna un, uz ātru roku sakārtojusi Brikes cirtas, steidzās pie Dovela galvas.

Doma par drosmīgo eksperimentu Kernu bija aizrāvusi.

Gatavodamies �ai sare�ģītajai operācijai, Kerns cītīgi strādāja. Viņ� bie�i ieslēdzās is�tabā kopā ar profesora Dovela galvu un ilgi ar viņu sarunājās. Pie labākās gribas viņ� nevarēja iztikt bez profesora Dovela padoma. Dovels norādīja viņam uz virkni da�ādu grūtību, par kurām Kerns nebija iedomājies un kas varēja ietekmēt eksperimenta rezultā�tus. Dovels ieteica vispirms izdarīt da�us eksperimentus ar dzīvniekiem un vadīja �o darbu. Un � tāds reiz bija profesora Dovela intelekta spēks � viņ� pats ārkārtīgi ieinteresējās par gaidāmo eksperimentu. Dovela galva pat kļuva it kā mundrāka. Viņa domas darbojās neparasti skaidri.

Par tik lielu Dovela palīdzību Kerns bija reizē apmierināts un neapmierināts. Jo tālāk uz priek�u virzījās darbs, jo vairāk viņ� pār�liecinājās, ka bez Dovela galā netiktu. Un savu patmīlību Kerns mierināja vienīgi ar to, ka �o jauno eksperimentu realizēs viņ� pats.

��� Jūs esat miru�ā profesora Dovela cie�nīgs pēctecis, � ar tikko jau�amu ironisku smaidu viņam reiz sacīja Dovela galva.

��� Ak, kaut es �ajā darbā varētu ņemt aktī�vāku līdzdalību!

Tas nebija ne lūgums, ne smalks mājiens. Dovels pārāk labi zināja, ka Kerns negribēs, neuzdro�ināsies dot viņam jaunu ķermeni.

Kerns sabozās, bet izlikās, it kā nebūtu dzirdējis �o izsaucienu.

��� Nu, tā, eksperimenti ar dzīvniekiem vainagoju�ies panākumiem, � viņ� teica.

��� Es operēju divus suņus. Nogriezis abiem galvas, es pie�uvu viena suņa galvu otra rumpim. Abi ir veseli, �uvju vietas kaklā sa�dzīst.

��� Kā jūs viņus barojat?

��� Pagaidām vēl mākslīgi. Caur muti dodu vienīgi dezinficējo�u �ķīdumu ar joda pie�maisījumu. Ta�u drīz pārie�u uz normālu baro�anas veidu.

Pēc da�ām dienām Kerns paziņoja:

��� Suņi ēd normāli. Pārsēji ir noņemti, un es domāju, ka pēc divām trim dienām viņi varēs skriet.

������� Pagaidiet vēl kādu nedēļu, � galva ieteica, � jauni suņi strauji purina galvu, un �uves var iet pu�u. Neforsējiet. � �Laurus plūkt paspēsit,� galva gribēja vēl piebilst, bet savaldījās. � Un vēl kāda lieta: turiet suņus da�ādās telpās. Abi kopā viņi sāks plosīties un var pa�i sev nodarīt pāri.

Beidzot pienāca diena, kad profesors Kerns ar svinīgu sejas izteiksmi ieveda Dovela is�tabā suni ar melnu galvu un baltu rumpi. Suns, kā liekas, jutās labi: acis bija dzīvības pilnas, un tas jautri luncināja asti. Ieraudzī�jis profesora Dovela galvu, suns pēk�ņi sa�cēla spalvu, sāka rūkt un me�onīgā balsī riet. Neparastais skats acīmredzot viņu pār�steidza un izbiedēja.

��� Pavadājiet suni pa istabu, � galva , teica,

Kerns pagājās pa istabu, vezdams aiz se�vis suni. Ievingrinātajam, asajam Dovela skatam nekas nepalika nepamanīts.

��� Bet kas tad tas? � Dovels jautāja. � Suns ar kreiso pakaļkāju mazliet klibo. Un balss nav īsti kārtībā.

Kerns apmulsa.

��� Suns kliboja jau pirms operācijas, � viņ� sacīja, � kāja ir lauzta.

��� No ārpuses deformāciju nevar manīt, bet aptaustīt diem�ēl nespēju. Vai tad jūs nevarējāt dabūt pāris veselus suņus? � galva jautāja aizdomu pilnā balsī. � Es do�māju, ka ar mani jūs, cienījamais kolēģi, va�rat būt pilnīgi atklāts. Ar atdzīvinā�anas operāciju jūs, dro�i vien, noņēmāties pārāk ilgi, un ieilga apstādinātās sirdsdarbības un elpo�anas �nāves pauze�, bet tā rezultātā, kā jums ir zināms no maniem eksperimen�tiem, nereti iestājas nervu sistēmas darbības traucējumi. Ta�u neraizējieties, tādas parā�dības var izzust. Tikai pacentieties, lai jūsu Brike nesāktu klibot ar abām kājām.

Kerns bija saniknots, bet centās, to neizrā�dīt. Viņ� atkal pazina kādreizējo profesoru Dovelu � tie�u, prasīgu un pa�pārliecinātu.

�Pretīgi,� Kerns domāja. �Sī galva, kas �ņāc kā pārdurta riepa, turpina mani mācīt un zoboties par manām kļūdām, bet es, glu�i kā skolnieks, esmu spiests noklausīties pamācī�bas � Viens krāna pagrieziens, un dvēsele aizlidos no �ī sapuvu�ā ķirbja �� Ta�u, neiz�rādīdams savu noskaņojumu, viņ� uzmanīgi uzklausīja vēl da�us padomus.

��� Es pateicos par jūsu norādījumiem, � sacīja Kerns un, pamājis ar galvu, izgāja no istabas.

Aiz durvīm viņ� kļuva atkal jautrs.

�Nē,� Kerns sevi mierināja, �darbs paveikts teicami. Izdabāt Dovelam nav tik viegli. Suņa klibā kāja un me�onīgā balss � tas viss ir sīkums salīdzinājumā ar paveikto.�

Iedams cauri telpai, kur atradās Brikes galva, viņ� apstājās un, norādīdams uz suni, teica:

��� Brikes jaunkundz, jūsu vēlē�anās drīz piepildīsies. Vai redzat �o suni? Tāpat kā jums, arī viņam bija tikai galva bez ķermeņa, un paraugieties suns skrien un dzīvo, it kā nekas nebūtu bijis.

��� Es neesmu suns, � aizvainota atbildēja Brikes galva.

��� Bet tas ta�u ir nepiecie�ams eksperi�ments. Ja ar sve�u ķermeni spēj dzīvot suns, tad dzīvosit arī jūs.

��� Es nesaprotu, kāds tam sakars ar suni, � Brike tiepīgi atkārtoja. � Man gar suni nav nekādas daļas. Labāk pasakiet, kad* es tik�u atdzīvināta. Tā vietā, lai drīzāk atdzī�vinātu mani, jūs ķēpājaties ar suņiem.

Kerns bezcerīgi atmeta ar roku un, jopro�jām jautri smaidīdams, sacīja:

��� Tagad drīz. Jāatrod tikai piemērots līķis� tas ir, ķermenis, un jūs būsit, kā mēdz teikt, pilnā kārtībā.

Aizvedis suni, Kerns atgriezās ar centi�metra mēru rokās un rūpīgi izmērīja Brikes kakla apkārtmēru.

�� Trīsdesmit se�i centimetri, � viņ� sacīja.

��� Mans dievs, vai es tie�ām esmu tā novā�jējusi?� iesaucās Brikes galva. � Man bija trīsdesmit astoņi, bet kurpes es valkāju �

Ta�u Kerns, viņā neklausīdamies, ātri devās uz savu kabinetu. Viņ� vēl nebija paspējis apsēsties pie rakstāmgalda, kad pie durvīm klauvēja.

��� Lūdzu!

Durvis atvērās. Ienāca Lorāna. Marija cen�tās izturēties mierīgi, ta�u viņas seja pauda satraukumu.

������� Kas noticis? Vai kaut kas atgadījiesar galvām? � pacēlis skatu no papīriem, jautāja Kerns.

������� Nē� bet es gribēju ar jums parunāt, profesora kungs.

Kerns atgāzās pret krēsla atzveltni.

��� Es klausos, Lorānas jaunkundz.

������� Sakiet, lūdzu, vai jūs nopietni domājat Brikes galvai dot jaunu ķermeni jeb vai tikai mierināt viņu?

��� Pavisam nopietni.

������� Un jūs cerat, ka operācija būs veik�smīga?

��� Pilnīgi. Jūs ta�u redzējāt suni?

������� Vai Tomā jūs nedomājat� atdot nor�mālo dzīvi? � aplinkus iesāka Lorāna.

������� Kāpēc gan ne? Viņ� man to jau lūdza. Tomēr visu reizē nevar.

�������� Bet Dovelam � � Lorāna sāka runāt ātri un satraukti. � Protams, ka katram ir tiesības dzīvot, dzīvot normālu, cilvēcisku dzīvi, gan Tomā, gan Brikei. Ta�u jūs, domā�jams, saprotat, ka profesora Dovela galva ir daudz vairāk vērta nekā citas jūsu galvas � un, ja jūs gribat atdot normālu dzīves veidu Tomā un Brikei, tad daudz svarīgāk ir ļaut atgriezties dzīvē profesoram Dovelam.

Kerns sadrūma. Viņa skatiens kļuva sa�sprindzināti pēto�s un bargs.

������� Profesors Dovels, pareizāk sakot, viņa galva jūsu personā ir atradusi brīni�ķu aizstāvi, � viņ� teica, ironiski smaidīdams. � Ta�u �āds aizstāvis viņam diem�ēl nav vajadzīgs, un jūs par velti uzbudināties un uztraucaties. Protams, ka es esmu domājis arī par Dovelu.

��� Kāpēc tad jūs eksperimentu nesākat ar viņu?

��� Tie�i tāpēc, ka Dovela galva ir vairāk vērta par tūksto�iem citu cilvēku galvām. Pirms apveltu ar ķermeni Brikes galvu, es iesāku ar suni. Brikes galva ir tikpat daudz rei�u vērtīgāka par suņa galvu, cik Dovela galva vērtīgāka par Brikes galvu.

��� Cilvēka un suņa dzīvības nav salīdzi�nāmi jēdzieni, profesora kungs �

��� Tāpat kā Dovela un Brikes galvas. Vai jums vairāk nekā nav ko sacīt?

��� Nē, profesora kungs, � Lorāna atbil�dēja un devās uz durvīm.

��� Tādā gadījumā, jaunkundz, man ir da�i jautājumi jums. Pagaidiet, jaunkundz.

Jautājo�i skatīdamās uz Kernu, Lorāna palika pie durvīm stāvam.

��� Pienāciet, lūdzu, pie galda, apsēstieties.

Lorāna noba�ījusies apsēdās dziļajā klub�krēslā. Kerna seja neko labu nevēstīja. Kerns atgāzās pret klubkrēsla atzveltni un ilgi pētī�jo�i skatījās Lorānai acīs, kamēr viņa tās nolaida. Tad viņ� ātri izslējās savā varenajā augumā, ar dūrēm stingri atspiedās pret galdu un, paliecis galvu uz Lorānas pusi, vai�cāja klusi, bet draudīgi:

������ Sakiet, vai jūs neesat atgriezusi Dovela galvas gaisa krānu? Vai jūs neesat ar viņu sarunājusies?

Lorāna juta, ka viņai pirkstu galiņi kļūst auksti. Galvā sagriezās domu viesuļi. Naids, ko viņā izraisīja Kerns, mutuļoja un solījās kuru katru brīdi izlauzties uz āru.

�Teikt viņam patiesību vai nē?� Lorāna svārstījās. O, kāda bauda būtu pateikt �im cilvēkam acīs vārdu �slepkava�, bet tāds atklāts izlēciens varēja visu sabojāt.

Lorāna neticēja, ka Kerns Dovela galvai dos jaunu ķermeni. Viņa zināja jau pārāk daudz, lai ticētu tādai iespējai. Un viņa ilgojās tikai pēc viena � lai sabiedrības acīs varētu atmaskot Kernu, kas bija piesavinājies Dovela pētījumu rezultātus, un lai varētu atklāt viņa noziedzību. Lorāna zināja, ka Kerns gatavs iet pāri līķiem un, uzsākdama atklātu cīņu, viņa riskē ar savu dzīvību. Tomēr pa�aizsargā�anās jūtas viņu neaizkavēja. Viņa tikai negribēja mirt, iekams nebūs atklāti Kerna noziegumi, un tāpēc vajadzēja melot. Ta�u sirdsapziņa, viņā ieaudzinātie principi viņai neatļāva melot. Vēl nekad dzīvē Lorāna nebija melojusi un tagad briesmīgi uztraucās.

Kerns joprojām raudzījās viņā.

��� Nemelojiet, � viņ� izsmējīgi teica, � neuzkraujiet savai sirdsapziņai melu grēku. Jūs sarunājāties ar galvu, neliedzieties, es to zinu. D�ons visu ir noklausījies �

Nodūrusi galvu, Lorāna klusēja.

�� Man tikai gribētos zināt, par ko jūs ar galvu runājāt?

Lorāna juta, kā viņas sejā sakāpj asinis. Viņa pacēla galvu un paraudzījās Kernam tie�i acīs.

��� Par visu ko.

� Tā, � teica Kerns, rokas no galda neno�ņemdams. � Tā jau es domāju. Par visu ko.

Iestājās klusums. Lorāna no jauna nodūra acis un sēdēja kā noziedzniece, kas gaida spriedumu.

Kerns pēk�ņi piegāja pie durvīm un tās aizslēdza. Tad, aizlicis rokas aiz muguras, viņ� pastaigāja �urpu turpu pa kabineta mīksto paklāju. Pēc tam klusi pienāca pie Lorānas un prasīja:

��� Un ko tad jūs, mīļo meitenīt, domājat uzsākt? Nodot asinskāro briesmoni Kernu tie�sai? Iemīt viņa vārdu dubļos? Atmaskot viņa noziegumus? Dovels jums dro�i vien to lūdza?

��� Nē, nē, � aizmirsusi par savām bailēm, dedzīgi ierunājās Lorāna, � es jums galvoju, ka profesora Dovela galva nepavisam nelolo atriebības jūtas. Ai, cik cildena ir �ī dvēsele! Viņ� pat� mani atrunāja. Viņ� nav tāds kā jūs, nedrīkst spriest pēc sevis! � Lorāna mir�dzo�ām acīm beidza runāt jau izaicino�ā tonī.

Kerns iesmējās un atkal sāka staigāt pa kabinetu.

��� Tā, tā, lieliski. Tātad jūs tomēr domājāt mani atmaskot, un, ja vien Dovels jūs neattu�rētu, tad profesors Kerns jau sēdētu cietumā. Ja cildenais nevar triumfēt, tad vismaz jāsoda ļaunais. Tā ir beigu�ies visi tikumiskie romāni, kurus jūs esat lasījusi, vai nav tiesa, mīļo meitenīt?

��� Un ļaunums tiks sodīts! � viņa iesau�cās, gandrīz vairs nevaldīdama pār sevi.

��� O, jā, protams, tur, debesīs. � Kerns paskatījās griestos, kas bija noklāti ar melnā ozolkoka plāksnēm. � Ta�u te, zemes virsū, triumfē ļaunums un tikai ļaunums, lai tas jums, naivo cilvēciņ, ir zināms! Bet cilde�nais� cildenais stāv ar izstieptu roku un izlūdzas gra�us no ļaunā, vai arī kvern, lūk, tur. � Kerns norādīja uz istabu, kurā atradās Dovela galva. � Kvern kā putnu biedēklis, pārdomādams par visa pasaulīgā nīcību.

Piegājis Lorānai cie�i klāt, viņ� zemā balsī teica:

��� Jūs zināt, ka gan jūs, gan profesora Dovela galvu es varu vārda vistie�ākajā nozīmē samalt miltos un neviens cilvēks par to neuzzinās.

��� Es zinu, jūs esat gatavs uz jebkādu .. .

��� Noziegumu? Un ļoti labi, ka jūs to zināt.

Kerns atkal sāka staigāt pa istabu un, it kā skaļi domādams, turpināja runāt jau parastā balsī:

��� Ta�u ko jūs pavēlēsit ar sevi darīt, daiļā atriebēja? Jūs diem�ēl piederat tai ļau�u sugai, kas neapstājas nekādu �ķēr�ļu priek�ā un taisnības labad gatavi nest mocekļa ērk�ķu kroni. Jūs esat trausla, nervoza, jūtīga, bet jūs nevar iebiedēt. Vai man jūs nogalināt? �odien pat, tūlīt? Slepkavības pēdas man izdosies likvidēt, ta�u mazliet ar to tomēr Vajadzēs noņemties. Bet laiks man ir dārgs. Jus uzpirkt? Tas ir grūtāk nekā jūs iebie�dēt � Nu, sakiet, ko man ar jums iesākt?

��� Lai viss paliek tāpat kā bijis� līdz �im laikam es ta�u jūs neesmu nodevusi.

��� Un nenodosit?

Lorāna ar atbildi vilcinājās, pēc tam atbil�dēja klusi, bet nelokāmi:

��� Nodo�u.

Kerns piecirta kāju.

��� U, cik spītīgs skuķis! Tad, lūk, ko es jums teik�u. Tūliņ sēstieties pie mana rak�stāmgalda. Nebaidieties, es vēl netaisos jūs ne �ņaugt, ne indēt. Nu, sēstieties ta�u.

Lorāna neizpratnē palūkojās viņā, pado�māja un apsēdās atzveltnes krēslā pie rak�stāmgalda.

��� Galu galā, jūs man esat vajadzīga. Ja es jūs tagad nogalinā�u, man nāksies pieņemt vietnieci vai vietnieku. Man nav garantijas, ka jūsu vietā negadīsies kāds �antā�ists, kas, atklājis Dovela galvas noslēpumu, sāks no manis izspiest naudu, lai gala rezultātā tomēr mani nodotu. Jūs es vismaz pazīstu � Nu, tā, rakstiet: �Dārgo māmiņ � vai kā jūs tur saucat savu māti �, manis kopto slimo cilvēku veselības stāvoklis prasa, lai es ilgu laiku neizietu no profesora Kerna mājas ��

�� Jūs gribat man laupīt brīvību? Aizturēt savā mājā? � Loiāna sa�utusi jautāja un nerakstīja.

��� Tie�i tā, mana cēlā palīdze.

�� Tādu vēstuli es nerakstī�u, � Lorāna noteikti paziņoja.

��� Diezgan! � Kerns pēk�ņi iesaucās tā, ka notink�ķēja pulksteņa atspere. � Saprotiet ta�u, ka citas izejas man nav. Galu galā, neesiet stulbene.

��� Pie jums es nepalik�u, un �o vēstuli nerakstī�u!

��� Ak tā! Nu, labi. Varat vākties uz visām �etrām debess pusēm! Ta�u, pirms no �ejienes iziesit, jūs kļūsit lieciniece, kā es izdzēsī�u profesora Dovela galvai dzīvību un pa�u galvu izkausē�u ķīmiskā �ķīdinājumā. Ejiet tad un kliedziet pa visu pasauli, ka pie raanis esat redzējusi Dovela galvu. Jums neviens neticēs. Par jums smiesies. Ta�u sargieties! Jūsu nodevību es neatstā�u bez atmaksas. Nu, tad ejam!

Kerns sagrāba Lorānu aiz rokas un vilka uz * durvju pusi. Fiziski viņa bija pārāk nespēcīga, lai spētu pretoties �ādai rupjai varai.

Kerns atrāva durvis, ātri izgāja cauri Tomā un Brikes istabai un iegāja telpā, kur atradās profesora Dovela galva.

Dovels bija pārsteigts par �o neparasto vizīti. Bet Kerns, nepievērsdams galvai uzma�nību, ātri piegāja pie aparātiem un strauji aiztaisīja asins piegādes balona aizgriezni.

Galvas acis neizpratnē, bet mierīgi parau�dzījās uz krāna pusi, pēc tam paskatījās uz Kernu un samulsu�o Lorānu. Gaisa krāns bija aizgriezts, un galva nespēja runāt. Tā tikai kustināja lūpas, un Lorāna, kas bija pieradusi sadedzinājis krematorijā. �ādos gadījumos krematorija ir loti izdevīga.

Kerns pazvanīja. Ienāca D�ons.

��� D�on, tu aizvedīsi Lorānas jaunkundzi uz balto istabu, no kuras paveras skats uz dārzu. Tā kā sagaidāms lielāks darbs, Lorā�nas jaunkundze pārnāk dzīvot manā mājā. Pajautā, kas jaunkundzei vajadzīgs, lai ērtāk iekārtotos, un sagādā visu nepiecie�amo. Visu vari manā vārdā pasūtīt pa telefonu no veika�liem. Rēķinu es apmaksā�u. Nepiemirsti pasū�tīt jaunkundzei pusdienas.

Atvadījies Kerns aizgāja.

D�ons pavadīja Lorānu uz viņai ierādīto istabu.

Kerns nebija melojis:" istaba patie�ām bija loti laba � gai�a, pla�a un mājīgi iekārtota. Caur milzīgo logu varēja redzēt dārzu. Ta�u pats drūmākais cietums nebūtu atstājis nomā�co�āku iespaidu kā �ī gai�ā, greznā istaba. Kā nemaņā Lorāna aizvilkās līdz logam un paska�tījās dārzā.

�Otrais stāvs � augstu � no �ejienes neaizbēgsi�� viņa domāja. Turklāt, ja arī varētu aizbēgt, viņa to nedarītu, jo tas būtu tikpat kā nāves spriedums Dovela galvai.

Lorāna nespēkā noslīga uz ku�etes un iegrima smagās pārdomās. Viņa nevarēja pateikt, cik ilgi tā bija sēdējusi.

��� Galds klāts, � viņa kā pa sapņiem izdzirda D�ona balsi un atvēra noguru�os plakstus.

Pateicos, es neesmu izsalkusi, lūdzu, novāciet ēdienus. .

Izdresētais sulainis bez vārda runas izpil�dīja pavēli un aizgāja.

Lorāna atkal ieslīga pārdomās. Kad pretē�jās mājas logā iedegās gaisma, viņai uzmā�cās tāda vientulības sajūta, ka viņa nolēma tūliņ apciemot galvas. Jo sevi�ķi Marijai gri�bējās redzēt Dovela galvu.

Lorānas negaidītā vizīte ārkārtīgi ieprieci�nāja Brikes galvu.

�������� Beidzot! � viņa iesaucās. � Vai ir jau klāt? Vai atnesa?

��� Ko?

������� Manu ķermeni, � Brike to sacīja tada tonī, it kā runa ietu par jaunu tērpu.

�������� Nē, vēl nav atnesu�i, � nevijus pasmai�dījusi, atbildēja Lorāna. � Ta�u drīz atnesīs, tagad jau jums ilgi vairs nebūs jāgaida.

��� Ai, kaut tas notiktu ātrāk! �

������� Bet vai arī man pie�ūs jaunu ķer�meni? � vaicāja Tomā.

������� Jā, protams, � Lorāna viņu nomieri�nāja. � Un jūs būsit tikpat veselīgs un stiprs kā senāk. Jūs sakrāsit naudu, atgriezīsities uz laukiem un apprecēsit savu Mariju.

Lorāna jau zināja galvas slepenās domas.

Tomā no�āpstināja lūpas.

��� Kaut tas notiktu ātrāk!

Lorāna aizsteidzās uz Dovela istabu.

Tikko bija atgriezts gaisa krāns, galva Lorānai jautāja:

��� Ko tas viss nozīmē?

Lorāna pastāstīja par sarunu ar Kernu un savu apcietinājumu.

��� Tas ir nekrietni!� � Dovels teica. � Ja vien es spētu jums palīdzēt� Un man �ķiet, ka es to varu, ja tikai jūs man palīdzēsit�

Dovela acīs kvēloja naids un apņēmība.

��� Viss ir ļoti vienkār�i. Aizgrieziet baro�a�nas cauruļu krānus, un es mir�u. Ticiet man, es biju pat vīlies, kad Kerns atkal atgrieza krānu un mani atdzīvināja. Es nomir�u, un Kerns atlaidīs jūs mājās.

��� Par tādu cenu es nekad neatgriezī�os mājās! � Lorāna iesaucās.

��� Es vēlētos, kaut man būtu Cicerona daiļ�runība, lai varētu pārliecināt jūs to izdarīt.

Lorāna noliedzo�i papurināja galvu.

��� Mani nepārliecinātu pat Cicerons. Es nekad neuzdro�inā�os izdzēst cilvēka dzī�vību �

��� Nu, vai tad es esmu cilvēks? � vaicāja galva, skumji smaidot.

��� Atcerieties, jūs pats reiz atkārtojāt Dekarta vārdus: �Es domāju. Tātad es eksis�tēju,� � Lorāna atbildēja.

��� Pieņemsim, ka tā tas ir, bet tādā gadī�jumā es Kernu vairs neinstruē�u, un ne ar kādām mocībām viņ� mani vairs nepiespiedīs sev palīdzēt. Tad viņ� pats mani nogalinās.

��� Nē, nē, es jūs lūdzu! � Lorāna pienāca pie galvas. � Uzklausiet mani! Agrāk es domāju par atriebību, tagad domāju par citu. Ja Kernam izdosies Brikes galvai pielikt ķer�meni un operācija beigsies veiksmīgi, tad ir cerība arī jus atdot dzīvei� Ja ne Kerns, tad kāds cits.

��� Diem�ēl cerības ir joti vājas, � Dovels atbildēja. � Diezin vai pat Kernam izdosies �is eksperiments. Viņ� ir ļauns un noziedzīgs cilvēks, godkārīgs kā tūksto� Herostratu. Tomēr viņ� ir talantīgs ķirurgs un, jāatzīst, pats spējīgākais no maniem biju�ajiem asis�tentiem. Ja to neizdarīs viņ�, kas līdz pat �ai dienai izmantojis manus padomus, tad to neiz�darīs neviens. Ta�u es �aubos, ka arī viņ� spēs veikt �o nepieredzēto operāciju.

��� Bet suņi�

��� Suņi � tā ir cita lieta. Pirms galvas pārstādī�anas operācijas abi suņi sveiki un veseli gulēja uz viena galda. Tas viss notika ļoti ātri, un arī tad Kernam acīmredzot izde�vies atdot dzīvību tikai vienam sunim. <Zitādi, lai palepotos, viņ� būtu atvedis pie manis abus suņus. Bet līķi var atvest �urp tikai pēc vairākām stundām, kad, iespējams, jau ir sācies trūdē�anas process. Par operācijas komplicētību jūs kā ārste varat spriest pati. Tas nebūt nav tas pats, kas pie�ūt pa pusei atgrieztu pirkstu. Rūpīgi jāsa�uj visas artēri�jas, vēnas un, galvenais, jāsavieno nervi un mugurkaula smadzenes, citādi radīsies krop�lis; pēc tam jāatjauno asinsrite� Nē, tas ir bezgala grūts uzdevums, kas mūsdienu ķirur�giem nav pa spēkam.

�� Vai tie�ām jūs pats neizdarītu tādu ope�rāciju?

������ Es esmu visu apsvēris, izdarījis eksperimentus ar suņiem un domāju, ka man vajadzētu izdoties �

Durvis pēk�ņi atvērās. Uz sliek�ņa stāvēja Kerns.

� Vai te notiek sazvērnieku apspriede? Es jūs netraucē�u. � Un aizcirta durvis.

Brikei �ķita, ka sameklēt un pie�ūt galvai jaunu ķermeni ir tikpat vienkār�i kā pielaikot un uz�ūt jaunu tērpu. Ja kakla apkārtmērs zināms, atliek tikai atrast līķi ar tādu pa�u kakla izmēru.

Ta�u drīz viņa pārliecinājās, ka viss nav tik vienkār�i.

No rīta pie viņas ieradās Kerns, Lorāna un D�ons, tērpu�ies baltos<virsvalkos. Kerns lika, lai Brikes galvu uzmanīgi noņem no stikla pamatnes un novieto ar seju uz aug�u tā, ka būtu redzama visa kakla griezuma vieta. Galvu joprojām turpināja barot ar skābekli piesātinātām asinīm. Kerns rūpīgi pētīja un mērīja kakla griezuma vietu,

� Lai gan cilvēka anatomija ir vienvei�dīga, � teica Kerns, � katram ķermenim ir savas individuālās īpatnības. Da�kārt ir grūti, piemēram, at�ķirt ārējo miega artēriju no iek�ējās. Pat cilvēkiem ar vienādu kakla apkārtmēru artēriju �ķērsgriezums un elpvada platums ir da�āds. Vajadzēs krietni noņem�ties arī ar nerviem.

��� Bet kā tad jūs operēsit? � jautāja Lorāna. � Salikdams kopā kaklu ar rumpi, jūs līdz ar to aizsegsit visu griezumu.

��� Tur jau ir tā lieta. Mēs ar Dovelu �o problēmu esam izstudēju�i. Vajadzēs izdarīt veselu virkni garenisku griezumu, virzoties no centra uz perifēriju. Tas ir ļoti sare�ģīts darbs. Galvas un līķa kaklā būs jātaisa jauni griezumi, lai sasniegtu neatmiru�as, dzīvot�spējīgas �ūnas. Ta�u galvenā grūtība ir cita. Galvenais � kā līķa ķermenī iznīcināt infek�cijas perēkļus un trūdē�anas procesa produk�tus, kā attīrīt asinsvadus no sarecēju�ām un piepildīt tos ar svaigām asinīm, kā no jauna iedarbināt organisma �motoru� � sirdi � Un mugurkaula smadzenes? Visniecīgākā pie�skar�anās izraisa tajās ārkārtīgi spēcīgu reakciju, kam bie�i vien ir vissmagākās sekas.

��� Un kā jūs domājat visas �īs grūtības pārvarēt?

��� O, pagaidām tas ir mans noslēpums. Ja eksperiments izdosies, es publicē�u miru�a cilvēka atdzīvinā�anas procesa aprakstu. Bet �odienai pietiks. Nolieciet galvu atpakaļ. Ielai�diet tajā gaisa strūklu. Kā jūs, jaunkundz, jūtaties? � vērsdamies pie Brikes galvas, Kerns jautāja.

��� Pateicos, labi. Paklausieties, profesora kungs, es esmu ļoti satraukta � Jūs te runā�jāt par da�ādām nesaprotamām lietām, bet vienu es saprotu � jūs gatavojaties graizīt manu kaklu krustām �ķērsām. Bet tā ta�u būtu tīrā bezjēdzība. Kur es rādī�os ar tādu kaklu, kas atgādina kotleti?

��� Es pacentī�os, lai rētas būtu pēc iespē�jas maz redzamas. Ta�u pilnīgi noslēpt ope�rācijas pēdas, protams, neizdosies. Nesavelciet tik drūmi uzacis, jaunkundz, jūs varēsit nēsāt ap kaklu samta lenti vai pat krelles. Lai notiek, jūsu �dzim�anas� dienā es jums tās uzdāvinā�u. Jā, un vēl kas. Pa�reiz jusu galva Ir mazliet novājējusi. Kad jūs atsāksit nor�mālu dzīvi, galva apmēros kļūs pilnīgāka. Lai uzzinātu jūsu kakla īsto apkārtmēru, vajadzēs jūs jau tagad �uzbarot�, citādi var iznākt nepatik�anas.

��� Bet es ta�u nevaru ēst, � Brike skumīgā balsī atbildēja.

��� Mēs uzbarosim jūs pa caurulīti. Es sagatavoju īpa�u sastāvu, � viņ� sacīja Lorā�nai. � Bez tam vajadzēs palielināt asins pie�plūdi.

�� Vai barojo�ajam �ķīdumam jūs piemai�sīsit arī taukvielas?

Kerns nenoteikti pamāja ar roku.

��� Ja galva arī neuzbarosies, tad vismaz �piebriedis�, bet tie�i tas mums vajadzīgs. Tātad paliek pats svarīgākais, � viņ� sacīja, nobeigdams sarunu. � Lūdziet dievu, Brikes jaunkundz, lai drīzāk ietu bojā kāda skaistule, kas pēc nāves varētu aizdot jums savu daiļo augumu.

��� Tā nerunājiet, tas ir drausmīgi! Cilvē�kam jāiet bojā, lai es iemantotu ķermeni� Turklāt es baidos, doktor. Tas ta�u būsiīķa augums. Un ja nu pēk�ņi viņa ierodas Uti pieprasa, lai to atdod?

��� Kāda viņa?

��� Mirusī.

��� Viņai ta�u nebūs kāju, lai atnāktu, � Kerns smiedamies atbildēja. � Un, ja arī viņa atnāks, pateiksit, ka jūs esat atdevusi viņas ķermenim galvu, nevis viņa atdevusi jums augumu, un viņa, protams, par �ādu dāvanu būs pateicīga. Es aizeju uz morgu de�urēt. Novēliet man labu veiksmi!

Eksperimenta pozitīvs iznākums daudzē�jādā ziņā bija atkarīgs no līķa svaiguma, tāpēc-Kerns pameta visus darbus un, gaidī�dams uz laimīgu gadījumu, pārcēlās gandrīz vai uz dzīvi morgā.

Ar cigāru mutē viņ� soļoja pa garo telpu tik mierīgi; it kā pastaigātos pa bulvāri. No griestiem uz garajām marmora galdu rindām krita blāva gaisma. Uz katra galda gulēja ar ūdens strūklu apmazgāts kails līķis.

Sabāzis rokas mēteļa kabatās, cigāru kūpi�nādams, Kerns apstaigāja garās galdu rin�das, ielūkojās līķu sejās un laiku pa laikam pacēla ādas pārklāju, lai apskatītu kādu ķer�meni.

Turpat staigāja arī miru�o radinieki un draugi.. Kerns uz viņiem raudzījās ar aizdo�mām, baidīdamies, ka tie varētu �nocelt no deguna� viņam piemērotu līķi. Sameklēt līķi nemaz nebija tik vienkār�i. Piederīgie līķus varēja izņemt trīs dienu laikā, bet tāds trīs dienās pussatrunējis līķis Kernu vairs neinteresēja. Viņam bija nepiecie�ams pilnīgi svaigs, pat vēl neatdzisis līķis.

Kerns neskopojās ar dzeramnaudām, lai pir�mais varētu �apskatīt katru jaunatnestu līķi. Līķa numuru varēja samainīt, un, galu galā, kādu neveiksminieci varēja arī iegrāmatot kā �bez vēsts pazudu�u�.

�Brikes gaumei atbilsto�u Diānu nav nemaz tik viegli atrast,� apskatīdams līķu platās pēdas un tulznainās rokas, Kerns nodomāja. Lielākā tiesa notiem, kas tagad gulēja uz gal�diem, dzīvi būdami, limuzīnos nebija braukā�ju�i. Kerns staigāja no zāles viena gala uz otru. �ajā laikā da�i līķi bija identificēti un aiznesti, bet to vietā atstiepa citus. Ta�u arī starp jaunatnestajiem līķiem Kerns nevarēja atrast operācijai piemērotu eksemplāru. Da�i līķi bez galvām atgadījās, ta�u tiem vai nu nebija piemērotas ķermeņa uzbūves, vai nu miesā bija rētas, vai arī, visbeidzot, tie bija jau sāku�i trūdēt. Diena gāja uz beigām, Kerns sajuta izsalkumu un labsajūtā iedomā�jās par vistas kotletēm ar kūpo�iem zirnī�iem.

�Neveiksmīga diena,� paraudzīdamies pulk�stenī, Kerns nodomāja. Cauri izmisuma, skumju un �ausmu māktajam pūlim, kas klīda gar līķiem, Kerns devās uz izeju. Kalpotāji* viņam pretī nesa sievietes līķi bez galvas. Nomazgātais, baltais ķermenis spīdēja kā balts marmors.

�O, tas ir kaut kas piemērots,� viņ� nodo�māja un sekoja sargiem. Kad līķis bija novie�tots uz galda, Kerns ātri to aplūkoja un viņā nobrieda vēl cie�āka pārliecība, ka meklēto atradis. Kerns jau grasījās pa�ukstēt kalpo�tājiem, lai līķi aiznes, kad pēk�ņi pie miru�ās pienāca slikti ģērbies ve�uks ar sen neskūtu bārdu un ūsām.

�� Tā ir viņa, Marta! � viņ� iesaucā? un ar roku notrauca no pieres sviedrus.

�Velns viņu �urp attriecis!� Kerns nolamā�jās un, piegājis pie ve�uka, teica:

�� Vai jūs līķi sazīmējāt? Tam ta�u nav galvas.

Vecais vīrs parādīja lielu dzimumzīmi uz līķa kreisā pleca.

�� Tā ir Martas dzimumzīme, � viņ� atbildēja.

Kerns bija pārsteigts, ka vecais vīrs runā tik mierīgi.

��� Kas viņa jums bija? Sieva vai meita?

���� Dievs ir �ēlīgs, � atteica runātīgais ve�uks. � Viņa man bija māsasmeita, parei�zāk sakot, māsīcas meita. Māsīca nomira, un viņas trīs meitas palika man uz kakla. Bet man pa�am �etri bērni. Paknapi. Bet ko iesāksi, kungs? Nav ta�u kaķēni, aiz durvīm neizliksi. Un tā nu mēs dzīvojām. Kamēr atgadījās nelaime. Mēs dzīvojām vecā mājā. Mūs jau sen no turienes liek laukā, bet kur lai paliek? Nu, tā arī pienāca gals. Jumts iebruka. Citi bērni tikai apdauzījās, bet �ai galvu sadragāja. Mēs ar veceni nebijām mājās, mēs pārdodam ceptus kastaņus. Pār�nāku, bet Marta jau aizvesta uz morgu. Kāpēc uz morgu? Kā saka, kompānijas pēc. Arī citos dzīvokļos cilvēki beigti, da�i no viņiem dzīvo�ju�i vientuļi, un tad nu visi atgādāti uz �ejieni. Atgrie�os mājās, eh, sasodīts, nevar tikt iek�ā, izskatās kā pēc zemestrīces.

�Piemērots gadījums,� nodomāja Kerns, un, pavilcis ve�uku sānis, viņam sacīja:

�� Kas bijis � bijis. Es, redziet, esmu ārsts, un man vajadzīgs līķis. Runā�u atklātu valodu. Dodu jums simts frankus � un varat �āpot uz māju.

�� Jūs viņu izķidāsit. � Vecais nosodo�i pa�ūpoja galvu un sāka pārdomāt. � Viņai, protams, tā vai tā jāsapūst� Mēs esam nabadzīgi ļautiņi� Bet tomēr nav ta�u sve��as asinis �

��� Divi simti.

�� Trūkums negants, bērniņi izsalku�i � �ēl tomēr . .. Viņa bija laba meitene, ļoti laba, ļoti labsirdīga, un seja kā ro�lapiņa, ne jau tāda, kā �iem sala�ņām � � Vecis nicīgi pamāja uz galdiem ar līķiem.

�Ir nu gan vecis! �ķiet, ka viņ� sāk uzlie�līt savu preci,� Kerns nodomāja un nolēma mainīt taktiku.

�� Nu, kā -vēlaties, � viņ� nevērīgi sacīja. � Līķu te netrūkst, un da�i nepavisam nav sliktāki par jūsu māsīcas meitu. � To tei�cis, Kerns gāja prom.

��� Nē, kā tad tā, ļaujiet padomāt� � ve�uks tipināja viņam pakaļ, acīmredzami ieinteresēts darījumā.

Kerns jau triumfēja, bet situācija vēlreiz neparedzēti mainījās.

��� Vai tu jau esi te? � atskanēja sa�traukta, vecīga balss.

Kerns pagriezās un ieraudzīja, ka ātrā gaitā nāk �urp apaļīga vecīte ar tīru, baltu aubi galvā. Viņu ieraugot, ve�uks neviļus iestenējās.

��� Vai atradi? ,� vecīte jautāja, bailīgi skatīdamās apkārt un murminādama lūg��anu.

Vecais vīrs klusēdams parādīja ar roku uz līķa pusi.

��� Ak tu, mūsu balodīt, ak tu, nelaimīgā cietēja! � tuvodamās līķim, ve�a iegaudojās.

Kerns saprata, ka ar ve�u sarunāt būs grūti.

��� Paklausieties, kundze, � viņ� tai laipni sacīja. � Es te runāju ar jūsu vīru un uz�zināju, ka jūs dzīvojat lielā trūkumā.

��� Vienalga, dzīvojam bagāti vai nabagi, �ēlastības dāvanas nelūdzam, � vecīte lepni atcirta.

��� Jā, bet� redziet, es esmu apbedī�anas labdarības biedrības biedrs. Varu nokārtot, lai jūsu māsīcas meitu apbeda uz biedrības rēķina, un visas rūpes uzņemos es. Ja vēla�ties, uzdodiet to man, bet pa�i ejiet mierīgi mājās, jūs gaida jūsu bērni� un bāreņi.

��� Ko tu te esi samuldējis? � ve�iņa klupa virsū vīram. Pagriezusies pret Kernu, viņa sacīja:

��� Pateicos, kungs, bet es pati izdarī�u visu, kā pienākas. Kaut kā jau tiksim galā arī bez jūsu labdarības biedrības palīdzības.

Ko boli acis? � Sarunā ar vīru viņa pārgāja uz parasto toni. � Pievāc miru�o! Braucam! Es atstūmu ķerru.

Visu viņa pateica tik noteikti, ka Kerns atturīgi palocīja galvu un devās prom.

Muļķīgi! Nē, �odien ir galīgi neveiksmīga diena.

Viņ� gāja uz izeju un, pasaucis sānis sargu, klusi teica:

������� Tad nu turiet acis vaļā un, ja vien ga�dās kaut kas piemērots, lūdzu, nekavējoties man piezvaniet.

������� Visādā ziņā, kungs. � Dabūjis no Kerna krietnu dzeramnaudu, sargs centīgi māja ar galvu.

Kerns restorānā pamatīgi paēda un atgrie�zās mājās.

Kad viņ� ienāca Brikes istabā, tā viņu sa�gaidīja ar pēdējā laikā tik parasto jautā�jumu.

��� Vai atradāt?

������� Atradu gan, bet neveiksmīgi, velns lai parauj! � viņ� atteica. � Pacietieties!

������� Vai tad tie�ām nebija nekā piemē�rota? � Brike neatlaidās.

������� Bija tādi līkkājaini ērmi. Ja gribat, es�

������� Ai, nē, tad labāk pacietī�os. Es negribu būt par ērmu.

Kerns nolēma doties pie miera ātrāk nekā parasts, lai agrāk varētu piecelties un steig�ties atkaļ uz morgu. Viņ� vēl nebija paguvis aizmigt, kad pie gultas iezvanījās tele�fons. Kerns nolamājās un paņēma klausuli.

������� Halo! Es klausos. Jā, profesors Kerns. Kas? Pie pa�as stacijas noskrējis no sliedēm vilciens? Milzums līķu? Nu, protams, neka�vējoties. Es jums pateicos.

Kerns sāka veicīgi ģērbties, izsauca D�onu un uzkliedza:

��� Ma�īnu!

Pēc piecpadsmit minūtēm viņ� jau drāzās pa naksnīgajām ielām kā uz ugunsgrēku.

Sargs nebija melojis. �ajā naktī nāve bija ievāku�i bagātu ra�u. Nepārtraukti morgā nesa iek�ā līķus. Visi galdi bija pilni. Drīz līķus nācās novietot uz grīdas. Kerns bija sajūsmināts. Viņ� pateicās liktenim, ka �ī katastrofa nenotika dienā. Ziņa par katas�trofu dro�i vien vēl nebija aplidojusi pilsētu. Morgā sve�u cilvēku pagaidām nebija. Kerns apskatīja neizģērbtos un neapmazgātos līķus. Visi tie bijavēl pavisam silti. Ārkārtīgi veik�smīgs gadījums. Slikti tikai tas, ka �is veik�smīgais gadījums nebija rēķinājies ar Kerna īpa�ajām prasībām. Vairums līķu bija sa�ķai�dīti vai arī stipri sakropļoti. Tā kā upurus arvien vēl nesa klāt, Kerns nezaudēja cerī�bas.

��� Parādiet man, lūk, to, � viņ� sacīja kalpotājam, kas nesa pelēkā kostīmā tērptas meitenes līķi. Tam bija sadragāts pakausis. Mati vienās asinīs, tāpat arī drānas. Ta�u tās nebija saņurcītas. Acīmredzot ķermenis nav daudz cietis.. . Derēs. Miesas uzbūve bija diezgan plebejiska. �Dro�i vien kāda is�tabene; ta�u labāk tāds ķermenis nekā ne�kāds,� Kerns nodomāja.

��� Bet �ī? � Kerns norādīja uz citām nes�tuvēm. � Tas ta�u ir īsts atradums! Vesels dārgums! Velns lai parauj, cik bēdīgi tomēr, ka gājusi bojā tāda sieviete!

Uz grīdas nolika jaunas sievietes līķi ar neparasti skaistu, aristokrātisku seju, kurā bija sastingusi vienīgi dziļa izbrīna izteik�sme. Viņai bija iedragāts galvaskauss virs labās auss. Domājams, ka nāve iestāju�sies vienā acumirkli. Uz baltā kakla mirdzēja lielu īsto pērļu virkne. Elegantais melnā zīda tērps bija ieplēsts tikai lejasdaļā un no kakla izgriezuma līdz pleca galam. Uz kailā pleca redzama dzimumzīme.

�Tāpat kā tai,� Kerns nodomāja. �Bet �ī� kāds daiļums!� Kerns ātri izmērīja kakla ap�kārtmēru. �Kā pēc pasūtījuma.�

Kerns norāva dārgo pērļu kaklarotu, pa�meta to kalpotājam un teica:

� Es ņemu �o te līķi. Ta�u, tā kā man nav laika līķus te pamatīgi apskatīt, katram gadījumam es ņemu vēl arī �o. � Viņ� no�rādīja uz pirmās meitenes līķi. � Ātrāk, āt�rāk! Ievīstiet līķus audeklā un nesiet ārā! -Vai jūs dzirdat? Sāk lasīties pūlis. Jums va�jadzēs atvērt morgu, un pēc pāris minūtēm te būs īsta Bābele.

Līķus iznesa, novietoja Kerna automa�īnā un ātri aizveda uz viņa māju.

Viss operācijai nepiecie�amais bija saga�tavots jau iepriek�. Brikes aug�āmcel�anās diena, pareizāk sakot, nakts bija klāt. Kerns negribēja zaudēt ne minūti.

Abus līķus nomazgāja un, palagos satītus, ienesa Brikes istabā, un nolika uz operāciju galda.

Brike kaisa nepacietībā paskatīties uz savu jauno augumu, bet Kerns ar nolūku novietoja galdu tā, lai viņa līķus neredzētu, iekams nav pabeigti visi sagatavo�anās darbi.

Kerns veikli nogrieza līķiem galvas. Ievīs�tītas audeklā, D�ons tās aiznesa prom. Tad Kerns apmazgaja griezuma vietas un operā�ciju galdu, sagatavoja ķermeņus.

Kritisku skatu vēlreiz aplūkojis līķus, Kerns norūpējies pa�ūpoja galvu. Ķermenim ar dzi�mumzīmi uz pleca bija nevainojama forma, un tas īpa�i izcēlās salīdzinājumā ar �ista�benes� plātkaulaino, stūraino, neproporcio�nālo, bet spēcīgo augumu. Brike, protams, izvēlēsies �īs aristokrātiskās Diānas augumu. Ta�u, rūpīgi apskatot līķi, Kerns ievēroja, ka Diānai, kā viņ� to tagad sauca, ir arī de�fekts: labās kājas pēdu bija savainojis kāds dzelzs gabals. Brūce pārāk bīstama nelikās. Kerns to piededzināja ar jodu, un par asins saindē�anos nebija pamata ba�īties. Tomēr labākus rezultātus solīja operācija ar �ista�benes� ķermeni.

��� Pagrieziet Brikes galvu, � Kerns sa�cīja Lorānai. Lai Brike sagatavo�anas darbu laikā netraucētu ar savu pļāpā�anu, viņai bija aizbāzta mute, tas ir, bija atvienots ba�lons ar saspiesto gaisu. � Tagad var palaist gaisa strūklu.

Kad Brike ieraudzīja līķus, viņa iekliedzās kā apdedzinājusies. Viņas acis no �ausmām iepletās. Vienam no �iem līķiem vajadzēja kļūt par viņas pa�as ķermeni. Pirmo reizi līdz sāpīgumam asi viņa izjuta, cik operā�cija ir neparasta, un sāka �aubīties.

�� Nu, ko jūs sakāt? Kā jums patīk �ie līķ � �ie augumi?

������ Es � baidos � � galva nosēca. � Nē, nē, es nebiju domājusi, ka tas viss ir tik �aus�mīgi � es negribu �

��� Jūs negribat? Tādā gadījumā es līķim pie�ū�u Tomā galvu. Tomā pārvērtīsies par sievieti. Vai, jūs, Tomā, tūliņ gribat iemantot �o augumu?

��� Nē, pagaidiet, lūdzu, � Brike izbijās. � Es esmu ar mieru. Man gribas to augu�mu � ar dzimumzīmi uz pleca.

��� Es jums ieteiktu izvēlēties, lūk, �o. Tas nav tik glīts, ta�u bez nevienas skrambiņas.

��� Es neesmu veļas mazgātāja, bet aktrise, � lepni atcirta Brikes galva. � Es gribu, lai man būtu skaists augums. Un dzimumzīme uz pleca � Vīrie�iem tādas ļoti patīk�

��� Lai notiek, kā jūs vēlaties, � Kerns atbildēja. � Lorānas jaunkundz, pārnesiet Brikes jaunkundzes galvu uz operāciju galdu. Dariet to ļoti uzmanīgi, galvas asinsrite ne�drīkst pārtrūkt līdz pēdējam brīdim.

Lorāna veikli rosījās, veikdama pēdējos sagatavo�anās darbus operācijai. Brikes seja pauda ārkārtīgu sasprindzinātību un satrau�kumu. Kad galvu novietoja uz galda, Brike neizturēja un iekliedzās tā, kā viņa nekad vēl nebija kliegusi:

�� Es negribu! Es negribu! Nevajag! Labāk nogaliniet mani! Man ir bailes! A-ā-ā-a! �

Kerns, nepārtraukdams darbu, skarbi uz�bļāva Lorānai:

������� A�āk aizveriet gaisa krānu! Piejauciet barojo�ajam �ķīdumamhedonālu, un viņa iemigs.

��� Nē, nē, nē!

Krāns tika aizgriezts, un galva apklusa, ta�u turpināja kustināt lūpas un raudzījās ar �ausmju un kvēla lūguma izteiksmi acīs.

��� Profesora kungs, vai mēs drīkstam tai�sīt operāciju pret viņas gribu? � vaicāja Lorāna.

�� Tagad nav īstais laiks, lai risinātu ēti�kas problēmas, � Kerns sausi atteica.� Pēc tam viņa pati būs pateicīga. Dariet savu darbu vai arī ejiet prom un netraucējiet mani!

Lorāna zināja, ka aiziet nevar, � ja viņa nepalīdzēs, operācijas izdo�anās kļūs vēl vai�rāk ap�aubāma. Sevi pārvarējusi, viņa turpi�nāja darbu. Brikes galva tā raustījās, ka caurulītes tik tikko vairs turējās asinsvados. D�ons palīdzēja galvu saturēt. Pamazām galva pārstāja raustīties, acis aizvērās: iedarbojās hedonāls.

Profesors Kerns sāka operāciju.

Klusumu pārtrauca vienīgi Kerna aprau�tās pavēles, kad viņ� prasīja kādu instru�mentu. No piepūles Kernam uz pieres izspie�dās dzīslas. Viņ� lika lietā savu spīdo�o ķi�rurga tehniku; veiklība apvienojās ar izcilu precizitāti un uzmanību. Kaut arī Lorāna Kernu ienīda, �ajās minūtēs viņa nespēja par to nesajūsmināties. Viņ� darbojās kā māk�slinieks iedvesmas brīdī. Viņa veiklie, jutīgie pirksti veica brīnumus.

Operācija ilga stundu un piecdesmit piecas minūtes.

��� Darīts, � Kerns beidzot sacīja, atliek�dams muguru. � No �ī brī�a Brike pārstāj eksistēt kā galva bez ķermeņa. Atliek tikai iepūst viņai dzīvību: jāliek pukstēt sirdij un jāiedarbina asinsriņķo�ana. Ta�u ar to es tik�u galā viens pats. Jūs varat atpūsties, Lorānas jaunkundz.

��� Es vēl spēju strādāt, � viņa atbildēja.

Par spīti nogurumam, Lorāna vēlējās re�dzēt �īs neparastās operācijas pēdējo posmu. Ta�u Kerns acīmredzot negribēja, lai viņa uzzinātu atdzīvinā�anas noslēpumu. Viņ� vēl�reiz kategoriski ieteica Lorānai iet atpūsties, un viņa paklausīja.

Kerns viņu atkal izsauca pēc stundas. Viņ� izskatījās vēl vairāk noguris, ta�u seja pauda dziļu pa�apmierinātību.

��� Pataustiet pulsu, � viņ� teica Lorānai.

Meitene, iek�ēji nodrebot, satvēra Brikes roku, to pa�u roku, kas vēl pirms trim stun�dām bija auksta un mirusi. Tagad tā bija jau silta un varēja sataustīt pulsa sitienus. Kerns pielika Brikei pie mutes spoguli. Tas norasoja.

��� Elpo. Tagad vajag mūsu jaunpiedzimu�o kārtīgi ietīt autiņos. Da�as dienas vi�ņai vēl nāksies pagulēt pilnīgi nekustīgi.

Virs Brikes kakla apsējiem Kerns aplika ģip�a veidni. Ķermeni cie�i ievīstīja autos, bet muti aizsēja.

��� Lai viņai neienāktu prātā runāt, � Kerns paskaidroja. � Ja sirdsdarbība būs normāla, pirmās diennaktis mēs viņu turēsim miegā.

Briki ienesa telpā, kas atradās līdzās Lo�rānas istabai, uzmanīgi apguldīja un iemi�dzināja ar elektronarkozi.

��� Kamēr saaugs �uves, mēs viņu barosim mākslīgi. Jums būs viņa jākopj.

Tikai tre�ajā dienā Kerns atļāva Brikei �atgūt samaņu�.

Pulkstenis bija �etri dienā. Slīps saules stars ielauzās istabā un apgaismoja Brikes seju. Viņa mazliet savilka uzacis un atvēra acis. Vēl atrazdamās pa pusei nesamaņā, viņa paraudzījās uz gai�o logu, tad Lorānā un beidzot nolaida skatu lejup. Tur vairs ne�bija tuk�uma, viņa ieraudzīja krūtis, kas viegli cēlās un grima, un augumu � viņas augumu; tas bija pārklāts ar palagu. Pār Brikes seju pārlaidās tikko jau�ams smaids.

��� Nemēģiniet runāt un guliet klusu, � teica Lorāna. � Operācija izdevās teicami, un tagad viss ir atkarīgs no jums. Jo mierī�gāk gulēsit, jo ātrāk varēsit tikt uz kājām. Pagaidām mēs sazināsimies ar mīmikas pa�līdzību. Kad jūs plakstus nolaidīsit uz leju, tas nozīmēs �jā�, kad pavērsīsit uz aug�u, � �nē�. Vai jums kaut kas sāp? Te. Kakls un kāja. Tas pāries. Vai jūs gribat dzert? Ēst?

Brikei ēst negribējās, bet dzert gan.

Lorāna piezvanīja Kernam. Viņ� tūdaļ at�nāca no sava kabineta.

��� Nu, kā jūtas jaunpiedzimusī? � Viņ� apskatīja Briki un bija apmierināts. � Viss kārtībā. Pacietību, jaunkundz, un drīz jūs va�rēsit dancot. � Kerns deva da�us norādīju�mus un aizgāja.

�Izveseļo�anās� dienas Brikei likās bezga�līgi garas. Viņa bija priek�zīmīga slimniece: iegro�oja savu nepacietību, gulēja mierīgi un izpildīja visus norādījumus. Beidzot pienāca diena, kad viņu iztina no autiem, ta�u runāt vēl neļāva.

�� Vai jūs jūtat savu ķermeni? � mazliet satraukti jautāja Kerns.

Brike nolaida plakstus.

�� Pamēģiniet pavisam uzmanīgi pakusti�nāt kāju pirkstus.

Brike acīmredzot mēģināja to darīt, jo vi�ņas sejā atplaiksnījās piepūle, ta�u pirksti neklausīja.

��� Redzams, ka centrālā nervusistēma pilnībā vēl nefunkcionē, � autoritatīvi no�teica Kerns. � Tomēr es ceru, ka tā atsāks funkcionēt drīz vien, un līdz ar to atjauno�sies arī kustību iespēja. � Ta�u pie sevis nodomāja: �Kaut tik Brike tie�ām nesāktu klibot ar abām kājām.�

�Atjaunosies � cik dīvaini skan �is vārds,� Lorāna nodomāja, atcerēdamās auksto līķi uz operāciju galda.

Brikei radās jaunas rūpes. Tagad viņa stundām mēģināja pakustināt kāju pirkstus. Lorāna vēroja �o procesu ar gandrīz tikpat lielu interesi kā Brike.

Reiz Lorāna priecīgi iesaucās:

��� Kustas! Kreisās kājas īk�ķis kustas!

Tālāk viss noritēja ātrāk. Sāka kustēties arī citi roku un kāju pirksti. Drīz vien jau varēja rokas un kājas mazliet pacelt.

Lorāna bija pārsteigta. Viņas acu priek�ā bija noticis brīnums.

�Lai arī kāds noziedznieks Kerns būtu,� Lorāna domāja, �viņ� ir neparasts cilvēks. Tiesa, bez Dovela palīdzības viņam nebūtu izdevies miru�u cilvēku divkārt atdzīvināt. Ta�u Kerns pats ir ļoti talantīgs cilvēks, � to uzsvēra arī Dovela galva. Ai, kaut Kerns atdzīvinātu arī Dovelu! Bet nē, to gan viņ� nedarīs.�

Pēc da�ām dienām Brikei atļāva runāt. Iz�rādījās, ka viņai ir diezgan patīkama, bet aizlūsto�a tembra balss.

� Uzlabosies, � apgalvoja Kerns. � Viņa vēl dziedās.

Brike drīz vien arī mēģināja dziedāt. Par viņas dziedājumu Lorāna bija ļoti pārsteigta. Aug�ējos toņus Brike dziedāja diezgan spie�dzo�ā, ne visai patīkamā balsī, vidējā reģis�trā balss bija neskanīga un aizsmakusi. To�ties apak�ējie toņi skanēja brīni�ķi. Tā bija lieliska krū�u kontralta balss.

�Balss saites ta�u atrodas virs griezuma vietas un ir pa�as Brikes,� Lorāna domāja, �no kurienes tad rodas �ī dubultā balss, aug��ējā un apak�ējā reģistra da�ādie tembri? Fi�zioloģijas mīkla. Vai tam par cēloni nav Bri�kes galvas atjauninā�anās process, jo galva bija vecāka par tagadējo augumu? Jeb var�būt tas kaut kādā veidā ir saistīts ar centrā�lās nervu sistēmas traucējumiem? Pilnīgi nesaprotami� Interesanti zināt, kas reiz bi�jusi �ī sieviete ar jaunavīgo, graciozo augumu, kādu nelaimīgu galvu tas bija nesis ��

Brikei nekā nesacīdama, Lorāna pārlūkoja laikrakstus, kuros bija iespiesti dzelzceļa ka�tastrofā bojā gāju�o cilvēku saraksti. Drīz viņa uzdūrās informācijai, ka bez vēsts pa�zudusi ievērojamā itālie�u aktrise An�elika Gaja, kas braukusi katastrofu cietu�ajā vil�cienā"! Viņas līķis nebija atrasts, un avī�u korespondenti centās viens otru pārspēt, mek�lēdami mīklas atminējumu. Lorāna bija gan�drīz pilnīgi pārliecināta, ka Brikes galva ieguvusi bojā gāju�ās aktrises ķermeni.

Beidzot Brikes dzīvē pienāca lielā diena. Viņai noņēma pēdējos pārsējus, un profesors Kerns atļāva tai celties.

Brike piecēlās un, balstīdamās uz Lorānas roku, mazliet pagājās pa istabu. Viņas kus�tības bija nedro�as un it kā saraustītas. Da��brīd dīvaini bija viņas �esti: līdz zināmai robe�ai roka kustējās vienmērīgi, tad it kā apstājās, noraustījās, līdz beidzot kustība at�kal izlīdzinājās.

� Tas viss pāries, � Kerns pārliecināti teica.

Viņu nedaudz uztrauca vienīgi nelielais ievainojums Brikes pēdā. Rēta dzija lēnām.

Ta�u pamazām tā bija sadzijusi tiktāl, ka Brike nejuta pat sāpes, sperot soli ar slimo kāju. Pēc da�ām dienām Brike jau mēģināja dejot.

��� Es nesaprotu, kas tas ir, � viņa teica. � Da�as kustības man iznāk brīvi, ar citām iet grūti. Dro�i vien es vēl neprotu pārvaldīt savu jauniegūto ķermeni� Ta�u tas ir lie�lisks! Paskatieties uz manām kājām, Lorā�nas jaunkundz. Arī auguma garums ir ļoti labs. Vienīgi �īs rētas uz kakla � Nāksies tās aizsegt. Toties dzimumzīme uz pleca ir burvīga, vai nav tiesa? Es uz�ū�u tērpu ar tādu piegriezumu, lai to varētu redzēt� Nēr ar savu augumu es esmu pilnīgi apmierināta.

�Ar savu augumu!� Lorāna domāja. �Na�baga And�elika Gaja!�

Viss, ko Brike sevī tik ilgi bija apslāpējusi, pēk�ņi izlauzās" uz āru. Viņa nomocīja Lo�rānu ar prasībām, pasūtījumiem, lūgumiem pēc tērpiem, vejas, kurpēm, cepurēm, modes �urnāliem, kosmētikas piederumiem.

Tērptu jaunā, pelēkā zīda kleitā, Kerns viņu stādīja priek�ā profesoram Dovelam. Tā kā tā bija vīrie�a galva, Brike nevarēja no�ciesties, mazliet nepakoķetējusi, un viņa ju�tās loti glaimota, kad Dovela galva nokārca:

��� Lieliski! Jūs teicami esat ticis galā ar savu uzdevumu, es jūs apsveicu, kolēģi!

Kerns ar Briki zem rokas, starodams kā jaunlaulātais, izgāja no istabas.

������ Jaunkundz, lūdzu, sēdieties, � viņ� ga�lanti sacīja, kad abi bija ienāku�i viņa ka�binetā.

��� Es nezinu, kā lai jums pateicos, profe�sora kungs, � Brike teica, sapņaini nolaiz�dama acis un pēc tam uzmezdama Kernam koķetu skatienu. � Jūs esat izdarījis manā labā tik daudz� Bet man nav ar ko jums atlīdzināt.

��� Tas arī nav vajadzīgs. Es esmu saņē�mis lielāku atlīdzību, nekā jūs domājat.

��� Es ļoti priecājos. � Un Brike apveltīja Kernu ar vēl starojo�āku skatienu. � Bet tagad ļaujiet man iet� izrakstīties no slim�nīcas.

��� Kā iet? No kādas slimnīcas? � Kerns uzreiz pat nevarēja saprast.

��� Iet mājās. Es iedomājos par draudze�nēm. Kādu furoru sacels mana iera�anās!

Viņa taisās iet prom! Kerns nepieļāva pat tādu domu. Viņ� bija paveicis milzīgu darbu, atrisinājis vissare�ģītāko uzdevumu un izda�rījis neiespējamo ne jau tādēļ, lai Brike sa�celtu furoru savās vieglprātīgajās draudze�nēs. Viņ� pats gribēja radīt furoru, demon�strējot Briki zinātniekiem. Var jau būt, ka vēlāk viņ� dos Brikei arī zināmu brīvību, bet pa�reiz par to nebija pat ko sapņot.

��� Diem�ēl es jūs nevarē�u atlaist, Brikes jaunkundz. Kādu laiku jums vēl jāpaliek manā mājā, manā uzraudzībā.

��� Kāpēc? Es jūtos lieliski, � rotaļādamās ar roku, viņa iebilda.

�� Jā, bet jums var kļūt sliktāk.

��� Tad es pie jums atnāk�u.

��� Atjaujiet labāk man to zināt, kad jūs drīkstēsit no �ejienes aiziet, � jau asi no�teica Kerns. � Un neaizmirstiet, kas jūs būtu bez manis.

��� Par to es jums jau pateicos. Ta�u es neesmu ne meitene, ne verdzene un drīkstu pati par sevi ņoteikt!

�Oho, viņa ir sieviete ar raksturu!� izbrī�nījies nodomāja Kerns.

��� Nu, par to mēs vēl parunāsim, � viņ� teica. � Bet pagaidām esiet tik laipna un ejiet uz savu istabu. D�ons dro�i vien ir jau atnesis jums buljonu.

Brike uzmeta lūpu, piecēlās un, Kernā ne�skatīdamās, izgāja.

Brike pusdienoja kopā ar Lorānu viņas is�tabā. Kad Brike ienāca, Lorāna jau sēdēja pie galda. Brike atslīga krēslā un ar labas rokas delnu nevērīgi, graciozi pamāja. Lo�rāna ne vienu vien reizi bija ievērojusi �o �estu un domāja, kam īsti tas pieder: An�elikai Gajai vai Brikei? Vai tad An�elikas Gajas ķermenī nevarēja saglabāties kustību automātiskums, kas kādreiz nostiprinājies kustību nervos?

Lorānai visi �ie jautājumi bija pārāk sa�re�ģīti.

�Par tiem dro�i vien ieinteresēsies fizio�logi,� viņa nodomāja.

�� Atkal buljons! Man ir apniku�i �ie slim�nīcas ēdieni, � Brike kaprīzi teica. � Es labprāt pa�reiz notiesātu duci austeru un uz�dzertu glāzi �ablī. � Viņa iedzēra no tasītes pāris malkus buljona un turpināja: � Profe�sors Kerns man tikko paziņoja, ka viņ� vēl da�as dienas nelaidīs mani mājās. Lika drusku pagaidīt! Es neesmu no rāmajām aiti�ņām. Te var nobeigties no garlaicības. Nē, man patīk dzīvot tā, lai viss grieztos kā ka�ruselī. Ugunis, mūzika, ziedi, �ampanietis.

Nepārtraukti tark�ķēdama, Brike ātri paēda pusdienas, piecēlās un, piegājusi pie loga, uzmanīgi palūkojās lejup.

� Ar labu nakti, Lorānas jaunkundz, � viņa atgriezusies sacīja. � Es �odien agri lik�os gulēt. No rīta, lūdzu, nemodiniet mani. �ajā mājā vislabākais laika kavēklis ir miegs.

Pamājusi ar galvu, viņa iegāja savā is�tabā.

. Lorāna sāka rakstīt vēstuli mātei. Visas vēstules Kerns kontrolēja. Lorāna zināja, cik stingri Kerns viņu uzmana, tāpēc pat necen�tās nevienu vēstuli aizsūtīt bez viņa cenzū�ras.

Starp citu, lai neuztrauktu māti, viņa no�lēma tai nerakstīt patiesību par savu pie�spiedu ieslodzījumu, kaut arī izdotos kādu vēstuli aizsūtīt bez Kerna ziņas.

Tajā naktī Lorāna gulēja sevi�ķislikti. Domādama par nākotni, viņa ilgi grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. Viņas dzīvība bija briesmās. Ko Kerns uzsāks, lai padarītu viņu nekaitīgu?

Varēja just, ka ari Brikei nenāk miegs. Viņas istabā bija dzirdams apslāpēts trok�snis.

�Uzlaiko jaunos tērpus,� Lorāna nodo�māja. Pēc tam viss apklusa. Neskaidri, it kā pa miegam, Lorāna izdzirda aprautu klie�dzienu un pamodās. �Mani nervi vairs nekur neder,� viņa nodomāja un no jauna ieslīga dziļā rīta miegā.

Viņa pamodās septiņos no rīta; kā parasti Brikes istabā viss vēl bija klusu. Lorāna no�lēma viņu netraucēt un iegāja Tomā galvas istabā. Tomā joprojām bija drūms. Pēc tam kad Kerns bija �pie�uvis� ķermeni Brikes galvai, Tomā sadrūma vēl vairāk. Viņ� prasījaL lūdza, pavēlēja, lai arī viņam drīzāk sagādātu jaunu ķermeni, beidzot viņ� sāka rupji lamāties. Lorānai bija krietni jānopū�las, lai viņu nomierinātu. Pabeigusi Tomā galvas rīta tualeti, viņa atviegloti uzelpoja un devās uz nākamo istabu pie Dovela gal�vas, kas viņu sagaidīja ar laipnu smaidu.

� Dzīve gan ir dīvaina lieta! � sacīja Dovels. � Vēl nesen es gribēju mirt. Bet manas smadzenes turpina strādāt, un pirms trim dienām man ienāca prātā ārkārtīgi dros�mīga un oriģināla ideja. Ja izdotos �o ieceri realizēt, tas radītu apvērsumu medicīnā. Es izklāstīju savu ideju Kernam, un vajadzēja redzēt, kā iekvēlojās viņa acis. Kerns laikam iedomās jau skatīja pieminekli, ko viņam vēl dzīvam esot uzcels pateicīgie laikabiedri� Un arī man ir jādzīvo viņa dēļ, idejas dēļ,

tas nozīmē, sevis pa�a dēļ. Patiesi, iznāk bur�vju loks.

��� Kas tā ir par ideju?

��� Kad tā būs vēl pilnīgāk izkristalizēju�sies manās smadzenēs, es jums kādreiz iz�stāstī�u �

Pulksten deviņos Lorāna pieklauvēja pie Brikes istabas durvīm, bet neviens neatbil�dēja. Satrauktā Lorāna mēģināja durvis at�vērt, bet izrādījās, ka tās no iek�puses aiz�slēgtas. Lorānai neatlika nekas cits, kā par visu notiku�o ziņot profesoram Kernam.

Kerns kā arvien rīkojās ātri un noteikti.

��� Uzlauziet durvis! � viņ� pavēlēja D�o�nam. Nēģeris zvēla ar plecu, smagās durvis nobrak�ķēja un izgāzās no eņģēm. Kerns, Lorāna un D�ons iegāja istabā.

Brikes savandītā gulta bija tuk�a. Kerns pieskrēja pie loga. No roktura lejup stiepās virve, kas bija sasieta no saplēsta palaga un diviem dvieļiem. Puķu dobe zem loga bija izbradāta.

��� Tas ir jūsu darbs! � pagriezis pret Lo�rānu saniknoto seju, Kerns uzkliedza.

�� Ticiet man, ka par Brikes jaunkundzes bēg�anu neko nezināju, � Lorāna stingri pateica.

��� Nu, ar jums mēs vēl parunāsim, � atbildēja Kerns, lai gan Lorānas noteiktā atbilde viņu tūliņ pārliecināja, ka Brike ir rīkojusies bez līdzzinātājiem. � Tagad jārū�pējas par to, lai bēgli noķertu.

Kerns iegāja savā kabinetā un uztraukts soļoja no kamīna līdz galdam, no galda līdz kamīnam. Vispirms viņ� gribēja izsaukt poli�ciju. Ta�u �o domu viņ� tūdaļ atmeta. Sajā notikumā vismazāk jēgas bija iejaukt poli�ciju. Būs jālūdz privātdetektīvu palīdzība.

�Velns lai parauj, es pats esmu vainīgs � Vajadzēja apsargāt. Bet kas to varēja iedo�māties? Aizbēdzis vakardienas līķis!� Kerns nikni iesmējās. �Un pats ļaunākais, ka Brike visiem izpļāpās, kas ar viņu atgadījies � Viņa ta�u runāja par furoru, ko sacels viņas parādī�anās� Par �o notikumu uzzinās laikrakstu korespondenti, un tad� Nevaja�dzēja viņu rādīt Dovela galvai � Nu gan savārīja putru. īstā pateicība.�

Kerns pa telefonu izsauca privātdetektīvu kantora aģentu, iedeva viņam lielu naudas summu, apsolīja vēl lielāku, ja meklē�ana vainagosies panākumiem, un sīki raksturoja pazudu�o sievieti.

Aģents vērīgi apskatīja bēg�anas vietu un pēdas, kas veda pie dārza dzelzs �oga. Tā augstajiem metāla stieņiem bija smaili gali. Aģents pa�ūpoja galvu: �Varens skuķis!� Uz viena no �oga pīķiem viņ� ieraudzīja gaba�liņu pelēka zīda, noņēma to un uzmanīgi ielika kabatas portfelī.

� �is tērps viņai bijis mugurā bēg�anas dienā. Tātad meklēsim sievieti pelēkā tērpā.

Apgalvojis Kernam, ka �sieviete pelēkā tērpā� ne vēlāk kā pēc diennakts būs atrasta, aģents aizgāja.

Privātdetektīvs bija sava amata meistars. Viņ� sameklēja Brikes pēdējā dzīvokļa un da�u viņas biju�o draudzeņu adreses, iepazi�nās ar �īm draudzenēm, pie vienas viņ� at�rada Brikes fotogrāfiju un uzzināja, kādos kabarē Brike uzstājusies. Bēgles sameklē��anai uz �iem kabarē tika nosūtīti vairāki aģenti.

� Putniņ� tālu neaizlidos, � apgalvoja detektīvs.

Ta�u �oreiz viņ� maldījās. Pagāja divas dienas, bet joprojām neizdevās tikt Brikei uz pēdām. Tikai tre�ajā dienā kāds Monmartra krodziņa pastāvīgs apmeklētājs paziņoja aģentam, ka bēg�anas naktī tur ieradusies �aug�āmcēlusies� Brike. Kur viņa pēc tam palikusi, neviens nezināja.

Kerns uztraucās arvien vairāk. Tagad viņ� baidījās ne vien ( tā, ka Brike izpļāpās par viņa noslēpumiem. Kerns baidījās uz visiem laikiem pazaudēt vērtīgo �eksponātu�. Tiesa, viņ� varēja iztaisīt otru � no Tomā galvas, ta�u �is process prasīja laiku un kolosālu spēka patēriņu. Turklāt jaunais eksperiments varēja beigties mazāk veiksmīgi. Atdzīvināta suņa demonstrē�anai, bez �aubām, nebūtu tāda efekta. Nē, Brike ir jāatrod, lai tas maksā ko maksādams. Viņ� dubultoja, trīskār�oja summu par �aizbēgu�ā eksponāta� atra�anu.

Katru dienu aģenti viņam paziņoja par meklējumu rezultātiem. Ta�u �ie rezultāti ne�bija iepriecino�i. Brike bija kā zemē ielīdusi.

Kad Brike, liekot lietā savu jauno, veiklo, lokano un spēcīgo augumu, bija pārrāpusies pāri �ogam un tikusi uz ielas, viņa apturēja taksometru un pateica dīvainu adresi:

��� Perla�ēzas kapsēta.

Ta�u, neaizbraukusi līdz Bastīlijas lauku�mam, viņa no taksometra izkāpa un ar nā�kamo devās uz Monmartru. Iesākumam Brike bija paņēmusi Lorānas somiņu, kurā atradās da�i desmiti franku. �Vai nav vienalga � viens grēks vairāk vai mazāk; turklāt tas bija nepiecie�ams,� viņa pati sevi mierināja. Grēku no�ēlo�anu viņa atlika vēlākam lai�kam. Brike atkal sajuta sevi par pilnvērtīgu, dzīvu, veselu cilvēku, pie tam jaunāku, nekā viņa bija agrāk. Līdz operācijai viņai, pēc sievie�u gadu skaitī�anas rēķina, bija tuvu pie trīsdesmit. Jaunajam ķermenim nevarēja būt vairāk par divdesmit gadiem. �ī ķermeņa sekrēcijas dziedzeri atjaunināja Brikes galvu: rieviņas no sejas izzuda, uzlabojās ādas krāsa. �Tagad tik varētu padzīvot,� domāja Brike, sapņaini raudzīdamās mazā spogulītī, ko viņa bija atradusi rokassomiņā.

�� Apturiet te, � viņa pavēlēja �oferim un, nokārtojusi rēķinu, turpināja ceļu kājām.

Pulkstenis bija apmēram �etri no rīta. Brike piegāja pie tik pazīstamā kabarē �Sanuārs�, kur viņa uzstājās tajā liktenīgajā naktī, kad nomaldījusies lode aprāva pus�vārdā viņas dziedāto jautro dziesmiņu. Ka�barē logi vēl bijā spilgti apgaismoti.

Manāmi uztraukta, Brike iegāja pazīsta�majā vestibilā. Noguru�ais �veicars, kā li�kās, viņu nepazina. Viņa ātri atvēra sāndurvis un, �ķērsojusi gaiteni, iegāja aktieru telpā, kas atradās blakus skatuvei. Vispirms viņa sastapa Rudo Martu. No bailēm ieklie�gu�ies, Marta ieslēdzās savā ģērbtuvē. Brike iesmējās un pieklauvēja, ta�u Rudā Marta neatvēra.

��� O, Bezdelīga! � Brike izdzirda vīrie�a balsi. Sādu iesauku Brike kabarē bija ieman�tojusi tādēļ, ka viņai ļoti gar�oja konjaks ar bezdelīgas attēlu uz etiķetes. � Tātad tu esi dzīva? Bet mēs sen tevi uzskatījām p�ar mi�ru�u!

Brike atskatījās un ieraudzīja skaistu, ele�ganti ģērbtu vīrieti ar gludi skūtu ļoti bālu seju. Tādas bālas sejas ir cilvēkiem, kas reti uzturas saulē. Tas bija Zans, Rudās Martas vīrs. Par savu profesiju viņ� nemīlēja runāt. Viņa draugi un pudeles brāļi uzskatīja, ka nav taktiski izpra�ņāt par iztikas līdzekļu avotu. Pietika ar to, ka Zanam parasti turē�jās nauda un ka viņ� bija �sirds cilvēks�. Tajās naktīs, kad Zans atvēra maku, plūda vīna straume un Zans maksāja par visiem,

��� No kurienes tu atlidoji, Bezdelīga?

��� No slimnīcas, � atbildēja Brike.

Baidīdamās, ka viņas jauniegūto ķermeni

varētu atņemt tā īpa�nieces radinieki vai draugi, Brike nolēma par neparasto operā�ciju nevienam nestāstīt.

��� Es biju ļoti smagā stāvoklī, � viņa tur�pināja melot. � Mani uzskatīja par miru�u un aizveda pat uz morgu. Ta�u tur kāds stu�dents, kas apskatīja līķi, sataustīja manā rokā tikko manāmu pulsu. Es biju vēl dzīva. Lode bija gājusi garām pa�ai sirdij, to ne�skardama. Mani tūliņ aizsūtīja uz slimnīcu, un viss beidzās laimīgi.

��� Lieliski! � iesaucās Zans. � Mūsējie būs briesmīgi pārsteigti. Tavu aug�āmcel�a�nos vajag apslacīt.

Noklak�ķēja atslēga. Aiz durvīm noklausī�jusies �o sarunu, Rudā Marta pārliecinājās par to, ka Brike nav spoks, un atvēra durvis. Draudzenes apkampās un sirsnīgi saskūp�stījās.

�� Tu, Bezdelīga, esi kļuvusi it kā tievāka, slaidāka un graciozāka, � Marta sacīja, ziņ�kārīgi un drusku izbrīnēti apskatīdama tik nejau�i ieradu�ās draudzenes augumu.

��� Pats par sevi saprotams, ka esmu kļu�vusi vājāka, � Brike atbildēja. � Mani ba�roja vienīgi ar buljonu. Slaidāka? Es nopirku sev kurpes ar ļoti augstiem papē�iem. Bez tam arī tērpa piegriezums �

��� Bet kāpēc tu esi atnākusi tik vēlu uz �ejieni?

��� Ai, tas ir gar� stāsts� Vai tu jau nodziedāji? Varbūt vari kādu brītiņu pasēdēt kopā ar mani?

Marta apstiprino�i pamāja ar galvu. Drau�dzenes apsēdās liela spoguļa priek�ā pie tua�letes galdiņa, uz kura bija sakrautas grima zīmuļu un krāsu kastītes, smar�u pudelītes, pūdernīcas, visda�ādākās kārbiņas ar adatām un saspraudēm.

Zans apsēdās līdzās, kūpinādams Ēģiptes papirosu.

��� Es aizbēgu no slimnīcas. Visklasiskākā veidā, � paziņoja Brike.

��� Kāpēc?

��� Man apriebās buljons. Tu saproti, bul�jons, buljons un buljons. Es jau sāku baidī�ties, ka noslīk�u tai buljonā. Ta�u ārsts mani negribēja laist projām. Viņam vajadzēja mani vēl parādīt studentiem. Es baidos, ka mani meklēs policija � Mājās es nevaru at�griezties un gribētu palikt pie tevis vai visla�bāk � uz pāris dienām pavisam pazust no Parīzes � Bet man ir tik maz naudas.

Rudā Marta no brīnumiem pat sasita plaukstas, � tas viss likās tik interesanti.

��� Nu, protams, ka tu paliksi pie manis,� viņa sacīja.

��� Bīstos, ka arī mani meklēs policija, � izpūzdams dūmu mutulīti, domīgi sacīja Zans. � Arī man uz da�ām dienām derētu nozust no apvār�ņa.

Bezdelīga bija pa�u cilvēks, un Zans no viņas savu profesiju neslēpa. Bezdelīga zi�nāja, ka Zanam ir pla�s vēriens. Viņa specia�litāte bija seifu uzlau�ana.

��� Lai�amies, Bezdelīdziņ, uz dienvidiem. Tu, es un Marta. Uz Rivjēru, ieelpot jūras gaisu. Es esmu iesūbējis, gribas izvēdināties. Tici vai ne, bet es vairāk nekā divus mēnesus neesmu redzējis sauli un sāku jau aiz�mirst, kāda tā izskatās.

��� Brīni�ķīgi! � Marta sasita plaukstas.

Zans paskatījās dārgā zelta rokaspulk�stenī.

��� Mums vēl ir stunda laika. Velns lai parauj, tev jānodzied sava dziesmiņa līdz galam. Bet pēc tam lidojam, un lai tevi meklē veseli.

Brike �im priek�likumam labprāt piekrita. Kā bija cerējusi, viņas uzstā�anās radīja furoru.

Zans izgāja uz estrādes kā konferansjē, atgādināja par traģisko notikumu, ko Brike pirms pāris mēne�iem bija tepat piedzīvojusi, bet tad paziņoja, ka Brikes jaunkundze uz klausītāju vēlē�anos aug�āmcēlusies, jo viņ� � Zans � pacienājis Briki ar glāzīti konjaka �Bezdelīga�.

��� Bezdelīga! Bezdelīga! � ieaurojās pub�lika.

�ans pamāja ar roku un, kad saucieni bija aprimu�i, turpināja:

��� Bezdelīga atsāks dziesmiņu no tās pa��as vietas, kurā viņu tik negaidīti pārtrauca. Orķestri, lūdzu, �Kaķēnu�!

Orķestris sāka spēlēt, un no panta vidus, vētrainu aplausu pavadīta, Brike savu dzies�miņu nodziedāja līdz galam. Tiesa gan, ap�kārt valdīja tāds troksnis, ka viņa pati savu balsi nedzirdēja, bet tas arī nebija nepiecie��ams. Brike jutās tik laimīga kā vēl nekad, reibināja apziņa, ka viņu nebija aizmirsu�i un tik silti uzņēma. Tas, ka siltumu daudzē�jādā ziņā bija radīju�i vīna tvaiki, Briki ne�mulsināja.

Pabeigusi dziesmu, viņa ar labās rokas delnu iztaisīja neparasti elegantu �estu. Tas bija kas jauns. Publika aplaudēja vēl skaļāk.

�Kur viņa tādu ņēmusi? Kādas brīni�ķas manieres. �is �ests būs no viņas jāpār�ņem�� Rudā Marta iedomājās.

Brike nokāpa no estrādes zālē. Draudzenes viņu skūpstīja, paziņas sniedza pretī glāzes un saskandināja ar viņu. Brike piesarka, viņas acis mirdzēja. Panākumi un vīns sa�grozīja galvu. Aizmirsusi par vajātājiem, viņa bija ar mieru te nosēdēt visu nakti. Ta�u Zans, kas dzēra ne mazāk par citiem, nezau�dēja kontroli pār sevi.

Laiku pa laikam viņ� ieskatījās pulkstenī un beidzot piegāja pie Brikes un pieskārās viņas rokai.

��� Ir laiks!

��� Bet es negribu. Jūs varat braukt vieni pa�i. Es nebrauk�u, � sapņaini blisinādama acis, atbildēja Brike.

Tad Zans klusēdams paņēma viņu uz ro�kām un nesa uz izeju.

Publika sāka kurnēt.

�� Seanss beidzies! � būdams jau pie dur�vīm, �ans uzsauca. � Uz redzē�anos nā�kamo svētdien!

Viņ� iznesa Briki, kas neganti turējās pretī, uz ielas un iesēdināja automa�īnā. Drīz iz�nāca arī Marta ar nelielu �emodāniņu rokās,

� Uz Republikas laukumu! � �ans pa�teica �oferim, negribēdams nosaukt gala punktu. Viņ� bija paradis braukt ar pārsē�anos.

Vidusjūras viļņi ritmiski apskaloja smil��aino plūdmali. Viegls vējiņ� tikko jaudāja piepūst jahtu un zvejnieku kuģī�u buras. Virs galvām debesu zilgmē mīlīgi rūca pelēki hid�roplāni, kas devās īsos izpriecas lidojumos no Nicas uz Mentonu.

Jauns cilvēks baltā tenisa tērpā sēdēja pītā krēslā un lasīja avīzi. Blakus krēslam atra�dās apvalkā iebāzta tenisa rakete un da�i jaunākie angļu zinātniskie �urnāli.

Viņam līdzās zem milzīga, balta saules�sarga pie molberta darbojās viņa draugs, gleznotājs Armāns Larē.

Nelaiķa profesora Dovela dēls Artūrs Do�vels un Armāns Larē bija ne�ķirami draugi, un �ī draudzība vislabāk apliecināja, ka tei�cienam �Pretējie poli pievelkas� ir taisnība.

Artūrs Dovels bija diezgan pakluss un at�turīgs. Viņ� mīlēja kārtību un prata strādāt neatlaidīgi un sistemātiski. Viņam bija jā�studē vairs tikai viens gads, un viņu jau pa�turēja universitātē, bioloģijas katedrā.

Larē. kā jau īstam francūzim dienvidniekam bija ārkārtīgi viegli ierosināms, haotisks, ne�nosvērts raksturs. Nereti viņ� uz vairākām nedēļām pameta otas un krāsas, lai pēc tam no jauna aizrautīgi nodotos darbam, Un tad nekāda vara viņu nespēja atraut no molberta.

Tikai vienā ziņā draugi bija līdzīgi: abi viņi bija talantīgi un prata tuvoties reiz nospraustam mērķim,, kaut arī katrs uz to gāja pa savu ceļu: viens brāzmaini, izrāvie�niem, otrs � vienmērīgā solī.

Artūra Dovela bioloģiskie pētījumi piesais�tīja ievērojamāko speciālistu uzmanību, un viņu gaidīja spo�a karjera zinātnes laukā. Larē gleznas izstādēs izraisīja daudz pār�runu, un vairākas no tām bija jau nopirku�i da�ādu valstu ievērojamākie muzeji.

Artūrs Dovels nometa avīzi smiltīs, atlaida galvu pret krēsla atzveltni un sacīja:

��� An�elikas Gajas līķis tā arī nav at�rasts.

Larē neremdināmās bēdās papurināja galvu un smagi nopūtās.

��� Tu vēl joprojām nespēj viņu aizmirst? � jautāja Dovels.

Larē ,tik strauji pagriezās pret Artūru, ka viņ� neviļus iesmējās. Viņa priek�ā atradās nevis vairs aizrautīgs mākslinieks, bet bru�ņinieks, kam kreisajā rokā bija vairogs � palete � un �ķēps � paletes nazis �, bet labajā rokā zobens � ota �, aizvainots bru�ņinieks, kas gatavs nogalināt savu ienaid�nieku.

��� Aizmirst An�eliku!� � Larē iesau�cās, vicinādams savus iero�us, � aizmirst to, kura �

Pēk�ņi piezagās vilnis, �alkdams ap�ļāca viņa kājas gandrīz līdz ceļiem, un Larē me�lanholiski pabeidza iesākto domu:

��� Vai tad An�eliku var aizmirst? Pa�saule ir kļuvusi pelēka, kop� apklusu�as viņas dziesmas�

Par An�elikas Gajas nāvi, pareizāk sakot, bezvēsts nozu�anu, Larē pirmo reizi uzzināja Londonā, uz kurieni bija aizbraucis, lai glez�notu �Londonas miglas simfoniju�. Larē bija ne vien dziedātājas talanta pielūdzējs, bet ari viņas draugs, viņas bruņinieks.-Ne velti viņ� bija dzimis Provansas dienvidos, kur visapkārt slējās viduslaiku pilsdrupas.

Uzzinājis, kāda nelaime piemeklējusi Gāju, viņ� bija tik satriekts, ka pirmo reizi mū�ā pārtrauca savu glezno�anas skurbuli daiļra�des kulminācijas brīdī.

Artūrs, atbraucis no Kembrid�as uz Lon�donu, gribēja draugu kaut kā novirzīt no drū�majām domām un ieteica �o ceļojumu uz Vidusjūras piekrasti.

Arī te Larē neatrada mieru. Atgriezies no plūdmales viesnīcā, viņ� pārģērbās, sēdās vilcienā un devās uz Montekarlo spēļu namu, kur vienmēr mud�ēja cilvēki. Viņ� gribēja aizmirsties.

Kaut gan bija vēl agrs, pie zemās ēkas jau drūzmējās apmeklētāji. Larē iegāja pirmajā zālē. Cilvēku te bija maz.

��� Sāciet spēli, � uzaicināja ar lāpstiņu bruņojies krupjē.

Larē devās nākamajā zālē, uz kuras sie�nām bija uzgleznotas puskailas sievietes me�dībās, jā�anas un pauko�anās sacīkstēs, ar vārdu sakot, tēloja ainas, kas uzkurināja azartu. Kaislīgas cīņas, azarta un alkatības sakāpinātas jūtas dvesa pretī no gleznām, bet vēl spēcīgāk �ī izteiksme izpaudās ap spēļu galdu sanāku�o cilvēku sejās.

Lūk, resns, bālsejains komersants ar trīco��ām, resnām, vasaras raibumiem un rūsga�nām spalviņām klātām rokām pasniedz naudu. Viņ� elpo smagi kā astmas slimnieks. Skatiens sasprindzināti seko līdzi ruletes gai�tai. Larē ir pārliecināts, ka resnvēderis ir pamatīgi paspēlējis un tagad cerībā uz vin�nestu liek galdā pēdējos frankus. Bet, ja nu nelaimēsies, tad �is miesās izplūdu�ais cil�vēks dro�i vien dosies uz pa�nāvnieku aleju un tur noslēgs rēķinus ar dzīvi.

Aiz resnvēdera stāv slikti ģērbies, gludi skuvies vecs vīrs ar pinkainiem, sirmiem ma�tiem un maniaka acīm. Viņam rokās ir pie�zīmju grāmatiņa un zīmulis. Viņ� pieraksta laimestus un spēlējo�os numurus, kaut k� rēķina � Savu mantību viņ� jau sen ir pa�spēlējis un kļuvis par ruletes vergu. Spēļu nama administrācija viņam katru mēnesi iz�maksā nelielu pabalstu iztikai un spēlei: tā ir sava veida reklāma. Tagad viņ� taisa savu �varbūtības teoriju� un studē Fortūnas kap�rīzo raksturu. Kad viņa pieņēmumi nepiepil�dās, viņ� ar zīmuli nikni klapē pa piezīmju grāmatiņu, lēkā uz vienas kājas, kaut ko murk�ķ un atkal cītīgi rēķina. Kad izrādās, ka viņa pieņēmumi pareizi, vecā vīra seja staro un viņ� pagrie� galvu pret blakus stā�vētājiem, it kā gribēdams sacīt: redziet, bei�dzot man ir izdevies atklāt gadījuma likum�sakarību.

Divi sulaiņi zem rokas ieved un apsēdina krēslā pie galda veceni melnā zīda kleitā, ar briljanta rotu uz krunkainā kakla. Vecenes seja ir nopūderēta tik balta, ka nobālēt viņai nav iespējams. Ieraugot mistisko bumbiņu, kas dala bēdas un prieku, viņas iegrimu�ajās acīs iedegas alkatības uguns un tievie, gre�dzeniem rotātie pirksti sāk drebēt.

Jauna, daiļa, stalta, elegantā tum�zaļā kleitā tērpta sieviete, iedama garām galdam, ar nevērīgu �estu uzmet tūksto� franku zīmi, paspēlējusi bezrūpīgi iesmejas un dodas uz nākamo zāli.

Larē lika uz sarkanās krasas simts fran�kus un laimēja.

��odien man jālaimē,� viņ� nodomāja, likdams tūkstoti, � un paspēlēja. Ta�u gleznotāju neatstāja pārliecība, ka galu galā viņ� tomēr laimēs. Viņu jau bija pārņēmis azarts.

Pie ruletes galda pienāca trīs cilvēki: slaids, plecīgs vīrietis ar ļoti bālu seju un divas sie�vietes, vienai bija rudi mati, otra bija ģēr�busies pelēkā tērpā � Uzmetis viņai skatu, Larē izjuta savādu satraukumu. Vēl neapjauzdams, kas īsti viņu satrauc, gleznotājs

sāka vērot pelēkajās drānās tērpto sievieti, un viņu pārsteidza kāds �ests, ko tā izdarīja ar labo roku. �Kaut kas pazīstams! Ai, tāds �ests bija An�elikai Gajai!� �ī doma Larē tā satrieca, ka viņ� vairs nespēja spēlēt. Kad beidzot trīs sve�ie smiedamies atgāja nost no galda, Larē, nepaņēmis laimēto naudu, vi�ņiem sekoja.

Pulksten �etros no rīta pie Artūra Dovela durvīm kāds skaļi pieklauvēja. Dovels nikni uzrāva sev rītasvārkus un atvēra durvis.

Istabā iestreipuļoja Larē un, gurdi ieslīdzis krēslā, teica:

��� Man liekas, ka es zaudēju prātu.

��� Kas noticis, veco zēn? � iesaucās Do�vels.

��� Noticis tas, ka � es nezinu, kā jums to lai pasaku � Es spēlēju no vakardienas līdz diviem naktī. Laimestam sekoja paspēle. Pēk�ņi es ieraudzīju sievieti, un kāds �ests mani tā pārsteidza, ka es pametu spēli un sekoju viņai uz restorānu. Es apsēdos pie galdiņa un pasūtīju tasi stipras kafijas. Kad nervi pārāk saspīlēti, man arvien palīdz ka�fija � Nepazīstamā sieviete sēdēja pie bla�kus galdiņa. Kopā ar viņu bija jauns, pieklā�jīgi ģērbies vīrietis, kas tomēr neiedvesa īpa�u uzticību, un diezgan vulgāra sieviete rudiem matiem. Mani kaimiņi dzēra vīnu un jautri trieca. Sve�ā sieviete sāka dziedāt dziesmiņu. Viņai bija diezgan nepatīkama, spiedzo�a balss. Bet tad pēk�ņi viņa paņēma da�us zemus toņus krū�u balsī� � Larē saķēra galvu. � Dovel! Tā bija An�elikas Gajas balss. Starp tūksto�iem balsu es to pazītu.

�Nelaimīgais! Cik tālu viņ� nogājis,� Dovels nodomāja un, maigi uzlicis roku draugam uz pleca, teica:

�� Jums tikai tā izlicies, Larē. Saņemiet sevi rokās. Tā ir nejau�a sagadī�anās�

��� Nē, nē! Es galvoju, � Larē dedzīgi iebilda. � Es sāku dziedātāju vērīgi aplūkot. Viņa bija diezgan skaista, skaidrs profils un patīkamas, �ķelmīgas acis. Bet viņas augums, viņas augums! Dovel, lai velni mani sa�plosa tūksto� gabalos, ja dziedātājas augums nelīdzinās An�elikas Gajas augumam kā divas ūdens lāses.

��� Zināt ko, Larē, iedzeriet bromu, paejiet zem aukstas du�as un liecieties gulēt. Kad jūs rīt, pareizāk sakot, �odien atmodīsities�

Larē pārmeto�i paskatījās Dovelā.

�� Jūs domājat, ka es esmu sajucis? Neiz�dariet pāragru secinājumu. Noklausieties mani līdz galam. Tas vēl nav viss. Kad dzie�dātāja pabeidza dziesmiņu, viņa, lūk, tā pa�māja ar roku. Tas ir An�elikas iemīļotais �ests, pilnīgi individuāls, neatkārtojams.

��� Bet ko jūs gribat sacīt? Jūs ta�u ne�domāsit, ka sve�ajai dziedātājai ir An�elikas ķermenis?

Larē paberzēja pieri.

��� Es nezinu� te patie�ām var prātu zaudēt� Bet klausieties tālāk. Dziedātājai ap kaklu bija dīvaina kaklarota, pareizāk sakot, pat ne kaklarota, bet ar sīkām pērlī�tēm iz�ūta vismaz �etrus centimetrus plata apkaklīte. Viņas tērpam ir diezgan plats dekoltē, kas atsedz dzimumzīmi uz viņas pleca � An�elikas Gajas dzimumzīmi. Kak�larota atgādina pārsēju. Virspus tā � man nepazīstamas sievietes galva, lejpus � līdz sīkākām līniju un formas detaļām iepazītais An�elikas Gajas augums. Neaizmirstiet, Do�vel, ka es esmu gleznotājs. Es protu iegau�mēt cilvēka auguma vienreizīgās līnijas un individuālās īpatnības� Es esmu tik daudz rei�u An�eliku skicējis un uzgleznojis tik dau�dzus viņas portretus, ka es nevaru kļūdīties.

��� Nē, tas nav iespējams! � iesaucās Do�vels. � An�elika ta�u ir gājusi bo �

��� Gājusi bojā? Tur jau ir tā lieta, ka ne�vienam tas nav zināms. Viņa pati vai viņas līķis ir pazudis bez vēsts. Bet tagad �

�� Jūs satiekat atdzīvoju�os An�elikas līķi?

��� O-o! � � Larē novaidējās. � Es do�māju tie�i par to.

Dovels piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Kā liekas, �onakt vairs neizdosies aizmigt.

��� Spriedīsim vēsu prātu, � viņ� teica. � Jūs sakāt, ka nepazīstamajai dziedātājai esot it kā divas balsis: savējā � sliktāka par viduvēju un otra � An�elikas Gajas?

������� Zemais reģistrs � viņas vienreizīgais

kontralts, � apstiprino�i pamājis ar galvu, atbildēja Larē.,

� Bet fizioloģiski tas nav iespējams. Jūs ta�u nedomājat, ka augstos toņus veido cil�vēka balss sai�u aug�daļa, bet zemos � apak�daļa? Skaņas augstums ir atkarīgs no visas balss saites lielākas vai mazākas saspriegtības. Tas ir tāpat kā ar stīgu: jo tā stingrāk novilkta, jo lielāks ir svārstību skaits, tai vibrējot, "un jo augstāka skaņa, un otrādi. Ja arī iztaisītu tādu operāciju, tad balss saites tiktu saīsinātas un balss būtu ļoti augsta. Turklāt diez vai pēc tādas operā�cijas cilvēks spētu dziedāt: �uves traucētu balss sai�u normālu vibrāciju, un labākajā gadījumā balss būtu pavisam neskanīga � Nē, tas nekādā ziņā nav iespējams. Un, vis�pēdīgi, lai �atdzīvinātu� An�elikas ķermeni, būtu vajadzīga kāda galva bez ķermeņa.

Dovels pēk�ņi apklusa, jo atcerējās gadī�jumus, kas savā ziņā apstiprināja Larē ver�siju.

Artūrs pats bija piedalījies da�os teva ek�sperimentos. Profesors Dovels beigta suņa asinsvados bija ievadījis līdz + 37�C sasildītu barojo�u �ķīdumu kopā ar adrenalīnu � uzbu�dino�u vielu, kas liek asinsvadiem sarauties. Kad �is �ķidrums zināma spiediena rezul�tātā nonāca sirdī, tas atjaunoja sirdsdarbību, un pa asinsvadiem sāka plūst asinis. Maz pamazām asinsriņķo�ana pilnīgi normalizē�jās un dzīvnieks atdzīvojās. �Pats galvenais organisma nāves cēlonis,� toreiz bija teicis

Artūra tēvs, �ir tas, ka orgāni vairs nesaņem asinis un skābekli.� � �Tas nozīmē, ka var atdzīvināt arī cilvēku?� � �Jā,� līksmi atbil�dēja tēvs, �es apņemos izdarīt atdzīvinā�anu un kādreiz �o �brīnumu� realizē�u. Mani eksperimenti tam arī tiek veltīti.�

Tātad miru�u cilvēku ir iespējams atdzī�vināt. Bet vai var atdzīvināt līķi, ja ķerme�nis ņemts no viena cilvēka, bet galva no cita? Vai tāda operācija ir iespējama? Par to Artūrs �aubījās. Tiesa, viņ� bija vērojis, cik prasmīgi tēvs veica neparasti drosmīgas operācijas, pārstādot audus un kaulus. Ta�u tas nebija tik sare�ģīti, un tādas operācijas izdarīja tikai viņa tēvs.

�Ja mans tēvs būtu dzīvs, es dro�i vien ticētu, ka Larē versijai par sve�u galvu uz An�elikas Gajas ķermeņa ir zināms pamats. Tikai tēvs iedro�inātos veikt tik sare�ģītu un neparastu operāciju. Varbūt asistenti turpi�nāju�i viņa eksperimentus?� iedomājās Do�vels. �Ta�u viena lieta bija atdzīvināt galvu vai pat visu līķi, bet cilvēka galvu pie�ūt otra cilvēka ķermenim � tas ir pavisam kas cits.�

��� Ko jūs domājat tagad darīt? � Dovels jautāja.

��� Es gribu sameklēt �o sievieti pelēkajā tērpā, iepazīties ar viņu un noslēpumu atklāt. Vai jūs man palīdzēsit?

��� Nu protams, � atbildēja Dovels.

Larē cie�i paspieda viņam roku, un abi sāka apspriest rīcības plānu.

,

Pēc pāris dienām Larē jau bija iepazinies ar Briki, tās draudzeni un 2anu. Viņ� iero�sināja izbraukumu ar jahtu, un �is priek�li�kums tika pieņemts.

Kamēr Zans un Rudā Marta uz klāja tēr�zēja ar Dovelu, Larē uzaicināja Briki nokāpt lejā un apskatīt kajītes. To bija divas, pavi�sam mazas, un vienā no tām atradās kla�vieres.

��� O, te ir pat pianīno! � iesaucās Brike.

Viņa apsēdās pie klavierēm un sāka spē�lēt fokstrotu. Jahta vienmērīgi �ūpojās jūras viļņos. Larē stāvēja pie klavierēm, raudzījās Brikē un apsvēra, kā iesākt patiesības izzi�nā�anu.

��� Nodziediet kaut ko, � viņ� sacīja.

Brike nebija lūdzama. Viņa sāka dziedāt,

reizi pa reizei koķeti uzlūkodama Larē. Viņ� tai patika.

��� Kāda jums� dīvaina balss, � teica Larē un cie�i raudzījās viņai sejā. �= Tā it kā apvieno divas balsis, divu sievie�u bal�sis�

Brike apmulsa, ta�u, ātri saņēmusi sevi rokās, māksloti iesmējās.

��� O, jā!� Tas man ir jau kop� bērnības. Viens dziedā�anas profesors atklāja, ka man esot kontralts, cits � ka man esot mecosop�rāns. Katrs manu balsi gribēja nostādīt ci�tādi, bet iznāca � turklāt es nesen saaukstē�jos �

�Vai viens fakts netiek pārāk pla�i izskaid�rots?� Larē nodomāja. �Un kāpēc viņa tā apmulsa? Mana hipotēze sāk apstiprināties. Te kaut kas slēpjas.�

��� Kad jūs dziedat zemos toņus, � viņ� skumīgi iesāka, � man �ķiet, it kā es dzir�dētu kādas savas ļoti labas paziņas balsi� Viņa bija slavena dziedātāja. Nelaimīgā sie�viete gāja bojā vilciena katastrofā. Lai cik savādi tas būtu, viņas līķi neatrada � Viņas un jūsu augums ir līdzīgi kā divas ūdens lāses. Varētu pat domāt, ka tas ir viņas augums.

Brike palūkojās uz Larē ar neslēptu �ausmu izteiksmi sejā. Viņa saprata, ka �o sarunu Larē nav uzsācis nejau�i.

��� Gadās cilvēki, kas viens otram ir ļoti līdzīgi� � viņa drebo�ā balsī teica.

��� Jā, bet tādu līdzību es vēl nebiju redzē�jis. Turklāt� jūsu �esti.., lūk, �is, �ests ar delnu � Un vēl� jūs tikko ar roku aizskārāt galvu, it kā sakārtodama kuplus matus. Tādi mati bija An�elikai Gajai. Un tā viņa sakār�toja nepaklausīgo sprogu pie deniņiem � Bet jums nav garu matu. Jums tie ir īsi, apgriezti pēc pēdējās modes.

��� Arī man senāk bija gari mati, � pie�celdamās teica Brike. Viņas seja bija nobā�lējusi un pirkstu gali jūtami trīcēja. � Te ir smacīgi� Kāpsim aug�ā �

��� Pagaidiet, � tāpat satraukts, Larē viņu aizturēja. � Man ar jums jāparunā.

Viņ� ar varu apsēdināja Briki pie ilumi�natora.

��� Man ir nelabi� Es neesmu pieradusi pie �ūpo�anās! � iesaucās Brike, cenzdamās tikt prom. Ta�u Larē it kā nejau�i ar roku pieskārās viņas kaklam un mazliet pacēla kaklarotu. Viņ� ieraudzīja sārtu rētu.

Brike sagrīļojās. Larē tik tikko paguva viņu satvert: Brike bija paģībusi.

Nezinādams, ko iesākt, mākslinieks ie�ļāca viņai sejā ūdeni tie�i no karafes. Brike drīz atguvās. Viņas acīs iekvēlojās neaprakstā�mas �ausmas. Da�as bezgalīgi garas minū�tes viņi klusēdami raudzījās viens otrā. Brike domāja, ka pienācis atmaksas brīdis. Baigais atmaksas brīdis par sve�ā ķermeņa piesavi�nā�anos.

��� Nepazudiniet mani!� �ēlojiet�

��� Nomierinieties, es netaisos jūs pazudi�nāt � bet man jāatklāj �is noslēpums. � Larē pacēla Brikes roku, kas nokarājās kā pātaga, un cie�i to saspieda. � Atzīstieties � tas nav jūsu augums? Kā jūs to ieguvāt? Stāstiet man visu patiesību!

��� Zan! � Brike pūlējās iekliegties, bet Larē ar roku aizspieda viņai muti un no��ņāca pie pa�as auss:

�� Ja jūs vēlreiz iekliegsities, jūs vairs ne�iziesit no �īs kajītes.

Pēc tam, atgājis no Brikes, viņ� a�i aiz�slēdza kajītes durvis un cie�i aizvēra ilumi�natoru.

Brike ieraudājās kā bērns. Ta�u Larē bija nepielūdzams.

��� Asaras jums nepalīdzēs! Runājiet drī�zāk, kamēr es neesmu zaudējis pacietību.

��� Es neesmu vainīga, � �ņukstēdama Brike ierunājās. � Mani nogalināja � Pēc tam es atdzīvojos � Tikai mana galva � uz stikla paliktņa� Tas bija tik �aus�mīgi!� Turpat atradās arī Tomā galva� Es nezinu, kā tas notika � Profesors Kerns � tas bija viņ�, kas mani atdzīvināja� Es lūdzu, lai viņ� atdod man ķermeni. Viņ� ap�solīja � un atveda no kaut kurienes �o ķer�meni � � viņa gandrīz ar �ausmām paska�tījās uz saviem pleciem un rokām. � Kad es ieraudzīju līķi, es atteicos� Man bija tik baigi� Es negribēju, es lūdzu, lai manu galvu neliek klāt līķim � To var apliecināt Lorāna � viņa mūs kopa. Ta�u Kerns ne�klausīja. Viņ� mani iemidzināja, un es atmo�dos, lūk, tāda. Es negribēju palikt pie Kerna un aizbēgu uz Parīzi, bet pēc tam uz �e�jieni � Es zināju, ka Kerns man sekos � Es jūs lūdzu, nenogaliniet mani un nevienam neko nesakiet. Es negribu zaudēt savu ķer�meni, tagad tas ir kļuvis mans� Man nekad nav biju�as tik vieglas kustības � Vienīgi kāja sāp� Bet tas pāries� Es negribu atgriezties pie Kerna!

Klausīdamies nesakarīgajā runā, Larē do�māja: �Liekas, ka Brike tie�ām nav vainīga. Bet �is Kerns� Kā viņ� varēja dabūt Gajas līķi un izlietot tādam briesmīgam eksperimentam? Kerns? Par viņu es esmu dzirdējis no Artūra. Kerns, kā liekas, bija viņa tēva asistents. �is noslēpums jāatklāj.�

��� Beidziet raudāt un uzmanīgi paklausie�ties manī, � viņ� stingri teica. � Es jums palīdzē�u, ta�u ar tādu noteikumu, ka jūs nevienam nestāstīsit par to, kas ar jums līdz pat �im brīdim noticis. Nevienam, izņemot vienu cilvēku, kur� tūliņ te ieradīsies. Tas ir Artūrs Dovels � jūs viņu jau pazīstat. Jums visās lietās jāklausa man. Tikko nepaklau�sīsit, jūs piemeklēs bargs sods. Jūs esat izda�rījusi noziegumu, par ko soda ar nāvi. Un jūs nekur nepaslēpsit savu galvu un piesa�vināto sve�o augumi. Jūs atradīs un giljotn nēs. Uzklausiet mani. Vispirms, nomierinie�ties. Otrkārt, sēdieties pie klavierēm un dzie�diet. Dziediet pēc iespējas skaļāk, lai arī tur aug�ā varētu sadzirdēt. Jums ir ļoti jautri un jūs negribat vēl kāpt aug�ā uz klāja.

Brike piegāja pie pianīno, apsēdās un sāka dziedāt, pati spēlēdama pavadījumu, lai gan viņas pirksti tik tikko klausīja.

�� Skaļāk, jautrāk, � komandēja Larē un atvēra iluminatoru un durvis.

Tā bija ļoti dīvaina dziesma � izmisuma un �ausmu kliedzieni ma�ora toņkārtā.

�� Spēcīgāk sitiet pa taustiņiem! Tā! Spē�lējiet un gaidiet. Jūs brauksit mums līdzi uz Parīzi. Neiedomājieties bēgt. Parīzē jūs būsit dro�ībā, gan mēs pratīsim jūs paslēpt.

Ar jautru sejas izteiksmi Larē uzkāpa uz klāja. Nosvērusies uz labajiem sāniem, jahta ātri slīdēja pa vieglajiem viļņiem. Valganais jūras vēj� atspirdzināja Larē. Viņ� piegāja pie Artūra Dovela un, neuzkrīto�i pavedis draugu sānis, teica:

��� Nokāpiet kajītē un lieciet, lai Brikes jaunkundze atkārto visu to pa�u, ko viņa sa�cīja man. Bet es pakavē�u viesiem laiku.

��� Kā jums patīk jahta, madam? � viņ� jautāja Rudajai Martai un uzsāka ar viņu raitu sarunu.

2ans, atlaidies pītā krēslā, būdams tālu prom no policijas un detektīviem, vai kusa svētlaimē. Viņ� negribēja vairs ne domāt, ne uzmanīties, viņ� gribēja aizmirst mū�īgo pie�sardzību. Lēni sūkdams brīni�ķu konjaku no mazas glāzītes, viņ� aizvien vairāk slīga pus�snaudā. Neko izdevīgāku Larē nevarēja vēlē�ties.

Arī Rudā Marta jutās lieliski. Izdzirdusi no kajītes plūstam draudzenes dziesmu, viņa sarunas starplaikos piebalsoja rotaļīgajai me�lodijai.

Vai nu spēlē�ana bija Briki nomierinājusi, vai arī Artūrs viņai likās mazāk bīstams sa�runu biedrs, bet �ajā reizē savu nāves un aug�āmcel�anās stāstu viņa izstāstīja sakarīgāk un jēdzīgāk.

��� Tas ir viss. Vai tad es esmu vainīga? � jau smaidīdama viņa vaicāja un nodziedāja īsu �ansoneti �Vai es gan vainīga esmu?�, un Marta uz klāja viņai piebalsoja.

������� Aprakstiet man, kāda izskatījās tre�ā galva, kas dzīvoja pie profesora Kerna, � sacīja Dovels.

��� Tomā?

��� Nē, tā, kurai profesors Kerns jūs parā�dīja! Lai gan �

Artūrs Dovels steidzīgi izvilka kabatas portfeli, parakājās tajā, izņēma fotogrāfiju un parādīja to Brikei.

��� Sakiet., vai te attēlotais vīrietis ir lī�dzīgs mana � mana paziņas galvai, ko jūs redzējāt pie Kerna?

��� Tas ta�u ir viņ�! � Brike iesaucās. Viņa pat pārstāja spēlēt. � Dīvaini! Ar pleciem. Galva ar ķermeni. Vai tad tie�ām arī viņam jau paguvu�i pie�ūt ķermeni? Mans dārgais, kas jums kai�? � līdzjūtīgi un izbiedēti viņa jautāja.

Dovels sagrīļojās. Viņa seja nobālēja. Ar pūlēm savaldīdamies, viņ� paspēra da�us so�ļus, smagi noslīga krēslā un aizsedza ar ro�kām seju.

��� Kas jums kai�? � Brike viņam jautāja vēlreiz. Ta�u Dovels nekā neatbildēja. Pēc tam viņa lūpas no�ukstēja: �Nabaga tēvs�, bet Brike �os vārdus nesadzirdēja.

Artūrs Dovels ļoti ātri saņēma sevi rokās. Kad viņ� pacēla galvu, seja bija gandrīz pa�visam mierīga.

��� Piedodiet, es jūs laikam izbiedēju, � viņ� teica. � Man da�reiz uznāk nelielas sirdslēkmes. Nu jau viss ir pāri.

������� Bet kas ir tas cilvēks? Viņ� ir tik lī�dzīgs� Vai tas ir jūsu brālis? � Brike sāka interesēties.

��� Lai arī kas viņ� būtu, jums jāpalīdz mums �o galvu atrast. Jūs brauksit mums līdzi. Mēs jūs iekārtosim tik nomaļā vietā, ka neviens neatradīs. Kad jūs varat braukt?

���� Kaut vai �odien, � Brike atbildēja. "� Bet vai jūs � neatņemsit manu augumu?

Dovels uzreiz nesaprata, pēc tam pasmai�dīja un teica:

��� Protams, ka ne� ja tikai jūs mums paklausīsit un palīdzēsit. Ejam uz klāju.

��� Nu, kā jums patīk brauciens? � at�griezies uz klāja, viņ� jautri vaicāja. Tad ar pieredzēju�a jūrnieka skatienu palūkojās uz horizontu, ba�īgi pa�ūpoja galvu un teica:

��� Jūra man nepatīk. Vai jūs redzat pie horizonta to tum�o svītru? Ja mēs laikā neatgriezīsimies �

��� Ai, mudīgāk braucam atpakaļ! Es ne�gribu noslīkt! � pusnopietni, puspajokam iesaucās Brike.

Nekādu vētras priek�pazīmju nebija. Do�vels vienkār�i nolēma savus viesus iebiedēt, lai ātrāk varētu atgriezties krastā.

Larē norunāja ar Briki pēcpusdienā tikties tenisa laukumā, �ja vien nebūs vētras�. Viņi �ķīrās tikai uz da�ām stundām.

��� Paklausieties, Larē, mēs nejau�i esam nokļuvu�i uz pēdām lieliem noslēpumiem, � sacīja Dovels, kad viņi bija atgriezu�ies vies�nīcā. � Vai jūs zināt, kura cilvēka galva vēl

atrodas pie Kerna? Mana tēva, profesera Dovela galva!

Larē; kas bija jau apsēdies krēslā, uzsprāga stāvus aug�ā kā bumba.

��� Galva? Dzīva jūsu tēva galva! Vai tad tas ir iespējams? Un to visu Kerns? Viņ� � es viņu saplosī�u gabalos! Mēs atradīsim jūsu tēva galvu.

��� Es baidos, ka dzīvu mēs to vairs neat�radīsim, � skumji atteica Artūrs. � Tēvs pats pierādīja, ka iespējams atdzīvināt no ķermeņa atdalītu galvu, ta�u �īs galvas dzīv voja ne ilgāk kā pusotras stundas, tad tās aizgāja bojā, tāpēc ka asinis sarecēja, bet mākslīgi barojo�ie �ķīdumi dzīvības funkcijas spēja nodro�ināt uz vēl īsāku laika sprīdi.

Artūrs Dovels nezināja, ka viņa tēvs īsi pirms nāves bija izgudrojis preparātu, ko viņ� nosauca �Dovels 217� un ko Kerns bija pār�dēvējis par �Kerns 217�. Ievadīts organismā, �is preparāts pilnīgi novēr� asins sarecē�anu, un tāpēe galva spēj eksistēt ilgāk.

��� Dzīva vai mirusi, bet tēva galva mums jāatrod. Drīzāk uz Parīzi!

Larē aizsteidzās uz savu numuru sakravāt mantas.

Veicīgi paēdis pusdienas, Larē aizsteidzās uz tenisa laukumu.

Brike mazliet aizkavējās un bija ļoti prie�cīga, ieraugot, ka Larē viņu jau gaida. Kaut

ari �is cilvēks iedvesa viņai �ausmas, Brike joprojām uzskatīja viņu par ļoti interesantu vīrieti.

� Bet kur ir jūsu rakete? � viņa vīlusies jautāja. � Vai tad jūs �odien nemācīsit mani spēlēt?

Larē jau vairākas dienas mācīja Brikei spēlēt tenisu. Izrādījās, ka viņa ir ļoti spē�jīga skolniece. Ta�u Larē �o spēju noslēpumu zināja labāk par pa�u Briki: viņai bija An�e�likas trenētais augums, un An�elika bija tei�cama tenisiste. Kādreiz viņa pati bija mācī�jusi Larē da�us sitiena veidus. Tagad Larē vajadzēja tikai panākt, lai trenētajam Gajas augumam pieskaņotos Brikes vēl netrenētās smadzenes � vajadzēja smadzeņu �ūnās no�stiprināt ķermenim ierastās kustības. Brī�iem Brikes kustības bija nedro�as, stūrainas. Ta�u reizēm, pa�ai par brīnumu, viņa spēlēja neparasti veikli. Larē, piemēram, bija ārkār�tīgi pārsteigts, kad viņa sāka padot iegriez�tās serves � neviens Brikei to nebija mācī�jis. Ta�u ar �o veiklo un grūto paņēmienu savā ziņā lepojās An�elika. Raugoties Bri�kes kustībās, Larē da�brīd aizmirsa, ka ne�spēlē ar An�eliku. Tie�i tenisu spēlējot, dzima Larē maigums pret �atdzimu�o An�eliku�, kā viņ� da�kārt dēvēja Briki. Tiesa gan, �īs jū�tas ne tuvu nelīdzinājās tai dziļajai cieņai un dievinā�anai, ko viņ� veltīja An�elikai.

Brike stāvēja līdzās Larē, aiz raketes slēp�dama seju no vakara saules stariem, � tas bija viens no An�elikas �estiem.

��� �odien mēs nespēlēsim.

��� Cik �ēl! Es labprāt spēlētu, kaut ari man �odien stiprāk nekā parasti sāp kāja, � teica Brike.

��� Nāciet man līdz. Braucam uz Parīzi.

��� Tūdaļ?

��� Nekavejoties.

��� Bet man ta�u jāpārģērbjas un �is tas jāpaņem līdzi.

��� Labi. Lai sakravātu mantas, dodu jums �etrdesmit minūtes laika, ne minūtes vairāk. Mēs aizbrauksim jums pakaļ ar automa�īnu. Ejiet drīzāk posties ceļam.

�Viņa tie�ām mazliet klibo,� � noskatīda�mies pakaļ aizejo�ajai Brikei, nodomāja Larē.

Ceļā uz Parīzi Brikes kāja sāka sāpēt ne pa jokam. Brike gulēja savā kupejā un klusi vaidēja. Larē mierināja viņu kā mācēdams. Brauciens viņus tuvināja vēl vairāk. Larē likās, ka savas rūpes viņ� velta nevis Brikei, bet An�elikai Gajai. Ta�u Brike uztvēra Larē gādību kā vienīgi viņai veltītu. �āda uzma�nība viņu ļoti aizkustināja.

��� Jūs esat tik labs, � viņa sentimentāli sacīja. � Tur, uz jahtas, jūs mani nobaidī�jāt. Ta�u tagad es no jums vairs nebīstos. � Viņa pasmaidīja tik apburo�i, ka Larē atbil�dēja ar smaidu. Atbildes smaids jau pilnībā bija veltīts galvai: smaidīja ta�u Brikes galva. Viņa guva panākumus, pati to neap�zinādamās.

Netālu no Parīzes notika sīks atgadījums, kas Briki vēl vairāk iepriecināja, bet samul�

sināja pa�u �ī gadījuma vaininieku. Sevi�ķi asas sāpju lēkmes laikā Brike pastiepa roku un teica:

��� Ja jūs zinātu, kā man sāp �

Larē neviļus satvēra pastiepto roku un to noskūpstīja. Brike nosarka, bet Larē samulsa.

�Velns parāvis,� viņ� domāja, �liekas, ka es viņu noskūpstīju. Bet tā jau bija tikai roka � An�elikas roka. Ta�u sāpes cie� galva, tas nozīmē, ka, noskūpstīdams roku, es pa�ēloju arī galvu. Galva jūt sāpes tāpēc, ka sāp An�elikas kāja, ta�u An�elikas sāpes jūt Brikes galva �� Viņ� pavisam sapinās un apmulsa vēl vairāk.

��� Kā jūs pēk�ņo aizbrauk�anu izskaidro�jāt savai draudzenei? � jautāja Larē, lai drīzāk aiztrauktu neērtības sajūtu.

�� Nekā. Viņa ir pieradusi pie maniem ne�parastajiem gājieniem. Starp citu, ari viņa ar vīru drīz atbrauks uz Parīzi. Es gribu viņu redzēt� Jūs, lūdzu, uzaiciniet viņu pie manis. � Un Brike iedeva Rudās Martas adresi.

Larē un Artūrs Dovels nolēma iekārtot Briki di Mena avēnijā, nelielā, tuk�ā mājā, kas piederēja Larē tēvam.

�� Blakus kapsētai! � māņticīgi iesaucās Brike, kad automa�īna brauca garām Monparnasa kapsētai.

�� Tas nozīmē, ka jūs ilgi dzīvosit, � Larē viņu mierināja.

�� Vai tad ir tads ticējums? jautāja Brike, būdama māņticīga.

��� Neapstrīdams.

Brike nomierinājās.

Slimniecei ierādīja diezgan mājīgu istabu, kur viņu apguldīja milzīgā vecmodīgā gultā ar baldahīnu. Atlaizdamās spilvenu kaudzē, Brike nopūtās.

�� Jums katrā ziņā jāizsauc ārsts un ko�pēja, � teica Larē. Ta�u Brike kategoriski iebilda. Viņa baidījās, ka sve�ie cilvēki viņu nodos.

Ar lielām pūlēm Larē pierunāja Briki pa�rādīt kāju viņa draugam �jaunam ārstam � un par kopēju uzaicināt vārtsarga meitu.

�� �is vārtsargs pie mums strādā jau div�desmit gadus. Uz viņu un viņa meitu var dro�i paļauties.

Ataicinātais ārsts apskatīja uztūku�o un stipri sasārtu�o kāju, parakstīja kompreses, nomierināja Briki un kopā ar Larē izgāja otrā istabā.

��� Nu, kā ir? � Larē uztraukti jautāja.

��� Pagaidām nekā nopietna nav, ta�u uz�manīt vajag. Es viņu apmeklē�u ik pārdie�nas. Slimniecei nepiecie�ams pilnīgs miers.

Larē katru rītu apciemoja Briki. Reiz viņ� klusi ienāca istabā. Kopējas nebija. Brike snauda vai bija tikai pievērusi acis. Dīvaini, bet viņas seja �ķita kļūstam aizvien jaunāka. Tagad Brikei varēja dot ne vairāk kā div�desmit gadu. Viņas vaibsti bija izlīdzināju��ies un kļuvu�i maigāki. Larē uz pirkstga�liem piegāja pie gultas, noliecās, ilgi lūkojās �ajā sejā un . .. pēk�ņi maigi to noskūpstīja uz pieres. �oreiz Larē neanalizēja, vai viņ� skūpsta An�elikas �ēnu�, Brikes galvu vai pa�u Briki.

Brike lēni pavēra plakstus, paskatījās uz Larē, un viņas lūpās pavīdēja vārs smaids.

��� Kā jūs jūtaties? � jautāja Larē. � Vai es jūs neuzmodināju? .

��� Nē, es negulēju. Pateicos, es jūtos labi. Ja tikai nesāpētu �

�� Ārsts saka, ka nekā nopietna nav. Guliet mierīgi, un jūs drīz izveseļosities �

Ienāca kopēja. Larē pamāja ar galvu un izgāja. Brike viņu pavadīja ar maigu ska�tienu. Viņas dzīvē bija ienācis kas jauns. Viņa gribēja drīzāk izveseļoties. Kabarē, de�jas, �ansonetes, ��anuāra� iereibu�ie jautrie viesi � tas viss aizpeldēja kaut kur tālu prom, zaudēja jēgu un vērtību. Viņas sirdi modās jauni sapņi par laimi. Var jau būt, ka tas bija lielākais atdzim�anas brīnums, ko neapjauta ne pati �atdzimusī�, ne Larē. Skaidrais, jaunavīgais An�elikas Gajas augums ne vien atsvaidzināja Brikes galvu, bet arī pārvērta viņas domu gaitu. Vaļīgā kabarē dziedātāja pārvērtās kautrā meitenē.

Kamēr Larē nodevās vienīgi rūpēm par Briki, Artūrs Dovels ievāca ziņas par Kerria māju. Laiku pa laikam draugi apspriedās ar Briki, kas viņiem pastāstīja visu, ko zināja par Kerna namu un tā iemītniekiem.

Artūrs Dovels nolēma rīkoties ļoti piesar�dzīgi. Kop� Brikes pazu�anas Kerns noteikti ievēroja modrību. Pēk�ņi viņu pārsteigt nez vai izdosies. Jādarbojas tā, lai Kerns līdz pēdējam brīdim nenojaustu, ka pret viņu sākts uzbrukums.

��� Mēs rīkosimies pēc iespējas viltīgāk, � viņ� teica Larē. � Vispirms jāuzzina, kur dzīvo Lorānas jaunkundze. Ja viņa nav ar Kernu uz vienu roku, viņa daudzējādā ziņā mums palīdzēs, � daudz vairāk nekā Brike.

Uzzināt Lorānas adresi bija pavisam vien�kār�i. Ta�u, kad Dovels aizgāja uz Lorānas dzīvokli, viņu gaidīja vil�anās. Lorānas vietā Artūrs sastapa vienīgi viņas māti � cienī�jamu, tīri ģērbu�os, bēdu sagrauztu sirm�galvi saraudātām, neuzticības pilnām acīm.

��� Vai es varētu runāt ar Lorānas jaun�kundzi? � viņ� vaicāja.

Vecā sieviete neizpratnē pavērās viņā.

��� Manu meitu? Vai tad jūs viņu pazīs�tat? � Ar ko man ir tas gods, un kāpēc jums vajadzīga mana meita?

��� Ja atļausit�

��� Lūdzu. � Lorānas māte ieveda ciemiņu nelielā viesistabā, kurā atradās vecmodīgas mīkstās mēbeles "baltos pārvalkos, ar me�ģīņu sedziņām uz atzveltnēm. Pie sienas liels por�trets. �Interesanta meitene,� nodomāja Ar�tūrs.

��� Mans uzvārds ir Radjē, � viņ� teica.

Es esmu provinces ārsts, tikai vakar iebraucu no Tulonas. Agrāk es pazinu kādu Lorānas jaunkundzes universitātes laika draudzeni. Te, Parīzē, es nejau�i satiku �o draudzeni un no viņas uzzināju, ka Lorānas jaunkundze strādā pie profesora Kerna.

�� Bet kā sauc manas meitas universitātes laika draudzeni?

��� Kā sauc? Ri�ā!

��� Ri�ā, Ri�ā � Tādu uzvārdu es neesmu dzirdējusi, � piemetināja Lorāna un jau ar neslēptu neuzticību prasīja: � Vai jūs nav sūtījis Kerns?

��� Nē, mani nav sūtījis Kerns, � smaidot atbildēja Artūrs. � Bet es ļoti gribētu ar viņu iepazīties. Viņ� strādā medicīnas nozarē, par kuru es interesējos. Man ir zināms, ka dau�dzus, turklāt pa�us interesantākos eksperi�mentus Kerns izdara mājās. Ta�u viņ� ir ļoti noslēgts cilvēks un nevienu negrib ielaist savā svētnīcā.

Vecajai Lorānai tas �ķita ticami. Kad meita bija sākusi strādāt pie profesora Kerna, viņa sacīja, ka profesors dzīvo ļoti noslēgti un nevienu nepieņem. �Ar ko viņ� nodarbojas?� viņa bija meitai taujājusi un saņēmusi neno�teiktu atbildi: �Ar visādiem zinātniskiem eks�perimentiem.�

��� Tā nu es, � turpināja Dovels, � nolēmu vispirms iepazīties ar Lorānas jaunkundzi un lūgt viņas padomu, kā man drīzāk tikt pie inerķa. Viņa varētu nolīdzināt ceļu, jau iepriek� ar Kernu parunāt, iepazīstināt mani ar viņu un ievest viņa namā.

Jaunā cilvēka izskats modināja uzticību, ta�u viss, kas bija saistīts ar Kerna vārdu, radīja Lorānas kundzes sirdī tādu nemieru un satraukumu, ka viņa nezināja, ko tālāk teikt. Viņa smagi nopūtās un, valdīdamās, lai ne�sāktu raudāt, teica:

�� Manas meitas nav mājās. Viņa ir slim�nīcā.

��� Slimnīcā? Kādā slimnīcā?

Lorānas kundze neizturēja. Pārāk ilgi viņa bija dzīvojusi vienatnē ar savām bēdām un tagad, aizmirsdama jebkādu piesardzību, izstāstīja savam viesim visu: kā viņas meita pēk�ņi atsūtījusi vēstuli par to, ka darba apstākļu dēļ viņai kādu laiku vajadzēs palikt pie Kerna, lai koptu smagi slimos; kā viņa, māte, nesekmīgi bija mēģinājusi tikties ar meitu Kerna mājā; kā viņa uztraukusies, kad Kerns beidzot paziņojis, ka viņas meita sasli�musi ar nerviem un nogādāta psihiatriskajā slimnīcā.

��� Es neieredzu �o Kernu, � vecīte sacīja, ar kabatas lakatu slaucīdama acis. � Viņ� manu meitu novedis līdz ārprātam. Es nezinu, ko viņa Kerna mājā pieredzēja un ko tur darīja � par to viņa pat man nestāstīja �, ta�u vienu es zinu: tiklīdz Marija iestājās �ai darbā, tā arī kļuva nervoza. Es viņu vairs nepazinu. Meita nāca mājās bāla, satraukta, viņai bija zudusi ēstgriba, viņa mocījās ar bezmiegu. Naktīs Mariju māca murgi. Viņa trūkās aug�ā un pa miegam runāja, ka viņu vajājot Kerns un kaut kāda tur Dovela galva � Kerns pa pastu man piesūta meitas algu, diezgan krietnu summu, sūta līdz pat �im laikam. Ta�u es �ai naudai nepieskaros. Veselību ne par kādu naudu neatgūsi� Meitu es esmu zaudējusi .., � Un vecīte izplūda asarās.

�Nē, �eit Kerna atbalstītājus velti meklēt,� nodomāja Artūrs Dovels. Viņ� nolēma ilgāk neslēpt nāciena īsto iemeslu.

��� Kundze, � viņ� sacīja, � es tagad teik�u atklāti, ka man ir ne mazāks pamats ienīst Kernu. Man bija vajadzīga jūsu meita, lai ar Kernu nokārtotu da�us rēķinus un � atklātu viņa noziegumus.

Lorānas kundze iekliedzās.

��� Nē, neuztraucieties, jūsu meita �ajos noziegumos nav iejaukta.

��� Mana meita drīzāk mirs, nekā izdarīs noziegumu, � Lorāna lepni atbildēja.

��� Es gribēju lūgt Lorānas jaunkundzes palīdzību, bet tagad redzu, ka viņai pa�ai vajadzīga palīdzība. Es domāju, ka jūsu meita nav zaudējusi prātu, bet Kerns viņu ļaunprātīgi ieslodzījis trako namā.

��� Kāpēc? Par ko?

��� Tie�i tāpēc, ka jūsu meita labāk mirs, nekā izdarīs noziegumu, kā jūs sacījāt. Acīm�redzot Kernam viņa likās bīstama.

��� Bet par kādiem noziegumiem jūs runā�jat?

Artūrs Dovels Lorānu vēl maz pazina un baidījās no vecītes pjāpīguma, tāpēc nolēma viņai visu nestāstīt.

��� Kerns taisīja nelikumīgas operācijas. Sakiet, lūdzu, kurā slimnīcā Kerns jūsu meitu ievietojis?

Uztrauktā Lorāna tik tikko spēja koncentrē�ties, lai turpinātu sakarīgi runāt. Vārdi jaucās ar asarām, kad viņa atbildēja:

��� Kerns ilgu laiku man negribēja to teikt. Pie sevis mājās viņ� mani neielaida. Nācās rakstīt vēstules. Viņ� atbildēja izvairīgi, cen�tās mani mierināt un apgalvot, ka meitas veselības stāvoklis uzlabojas un ka drīz viņa varēs atgriezties mājās. Kad mans pacietības mērs bija pilns, es viņam rakstīju, ka sūdzē��os par viņu, ja viņ� tūlīt man nepaziņos, kur ir Marija. Tad viņ� uzrakstīja slimnīcas adresi. Tā atrodas Parīzes apkaimē, So. Pri�vātā slimnīca pieder ārstam Ravino. Ak, es uz turieni aizbraucu! Bet mani pat pagalmā neielaida. Tas ir kā īsts cietums, visapkārt mūra �ogs. �Pie mums ir tāda kārtība,� sargs paskaidroja, �ka slimnieku tuviniekus, kaut arī tā būtu māte, mēs slimnīcā neielai�am.� Es izsaucu de�urējo�o ārstu, bet viņ� man atbildēja to pa�u. �Kundze,� viņ� teica, �tuvi�nieku iera�anās slimniekus vienmēr satrauc un pasliktina viņu psihisko stāvokli. Es varu jums pateikt tikai to, ka jūsu meita jūtas labāk.� Un aizcirta vārtus manā priek�ā.

�� Es tomēr pacentī�os sastapt jūsu meitu. Varbūt man izdosies viņu arī atbrīvot.

Artūrs precīzi pierakstīja adresi un atsveici�nājās.

��� Es darī�u visu, kas manos spēkos. Ticiet man, ja Lorānā*s jaunkundze būtu mana māsa, es nerūpētos par viņu vairāk.

Padomu un labu novēlējumu pavadīts, Dovels izgāja no istabas.

Artūrs nolēma, ka nekavējoties jāsatiek Larē. Viņa draugs augas dienas pavadīja kopā ar Briki, un Dovels devās uz di Mena avēniju. Pie namiņa stāvēja Larē automa�īna.

Dovels a�i uzkāpa otrajā stāvā un iegāja viesistabā.

��� Kāda nelaime, Artūr! � viņu sagaidījis, iesaucās Larē. Viņ� bija ārkārtīgi satraukts, staigāja pa istabu un jauca savus melnos, cirtainos matus.

��� Kas noticis, Larē?

��� O! � � draugs novaidējās. � Viņa aizbēgusi�

��� Kas?

��� Nu, protams, Brikes jaunkundze.

�� Aizbēgusi? Bet kāpēc? Runājiet beidzot sakarīgi!

Panākt no Larē sakarīgu stāstījumu nebija viegli. Viņ� joprojām skraidīja uz priek�u un atpakaļ, nopūtās, stenēja un vaidēja. Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz Larē sāka stāstīt:

��� Vakar no rīta Brikes jaunkundze sūdzē�jās, ka sāpes kājā pastiprinoties. Kāja bija ļoti satūkusi un kļuvusi zila. Es izsaucu ārstu. Viņ� aplūkoja kāju un sacīja, ka stāvoklis krasi pasliktinājies. Sākusies gangrēna. Ne�piecie�ama operācija. Ārsts neapņēmās viņu operēt mājās un pieprasīja, lai slimnieci tūliņ nogādātu slimnīcā. Ta�u Brikes jaunkundze neparko nepiekrita. Viņa baidījās, ka slimnīcā pievērsīs uzmanību rētām uz viņas kakla. Viņa raudāja un sacīja, ka viņai jāatgrie�as pie Kerna. Kerns bija brīdinājis, ka Brikei jāpaliek pie viņa, līdz tā pilnīgi �atveseļosies�. Viņa nebija klausījusi un tagad tiekot bargi sodīta. Viņa ticot Kernam kā ķirurgam. �Ja viņ� spēja mani uzcelt no miroņiem un dot man jaunu augumu, viņ� izārstēs arī kāju. Viņam tā ir nieka lieta.� Mani centieni viņu pierunāt beidzās nesekmīgi. Es negribēju viņu laist. Un nolēmu ņemt talkā viltību. Teicu, ka pats viņu aizvedī�u pie Kerna, cerēdams tādē�jādi viņu nogādāt slimnīcā. Ta�u man bija jārīkojas tā, lai Brikes atdzīvinā�anas noslē�pums tie�ām netiktu atklāts pirms laika, � es neaizmir�u par jums, Artūr. Es aizbraucu ne vairāk kā uz stundu, lai visu norunātu at�pazīstamiem ārstiem. Es gribēju piemānīt Briki, bet viņa bija viltīgāka par mani un savu kopēju. Kad atbraucu atpakaļ, viņas vairs nebija. Uz galdiņa pie gultas atradās zīmīte � tas ir viss, kas no viņas palicis. Paskatieties, � un Larē pasniedza Artūram papīra lapiņu, uz kuras steigā ar zīmuli bija uzrakstīti da�i vārdi.

�Piedodiet man, Larē, citādi rīkoties es nespēju. Es atgriezī�os pie Kerna. Neapmek�lējiet mani. Kerns mani nostādīs uz kājām, kā vienreiz jau to izdarījis. Uz drīzu redzē��anos, � �ī doma mani nomierina.�

� Nav pat paraksta.

��� Pievērsiet uzmanību rokrakstam, � sacīja Larē. � Tas ir mazliet pārvērsts An�e�likas rokraksts. Tāds būtu An�elikas rok�raksts, ja viņa būtu rakstījusi krēslas stundā vai ar sāpo�u roku: lielākiem burtiem, pla�ā�kiem vēzieniem.

�� Ta�u kā tas viss noticis? Kā viņa spēja aizbēgt?

��� Ak vai! Viņa aizbēga no Kerna, lai tagad no manis aizbēgtu pie Kerna. Kad es atbraucu, �urp un ieraudzīju, ka būrītis ir tuk�s, es gandrīz vai nogalināju kopēju. Ta�u viņa paskaidroja, ka ir apmānīta. Brike ar pūlēm piecēlusies, piegājusi pie telefona un piezvanījusi man. Tā bija viltība. Man viņa nezvanīja. Parunājusi pa telefonu, Brike kopējai pateikusi, ka es it kā visu esot nokār�tojis un liekot viņai nekavējoties braukt uz slimnīcu. Brike palūgusi kopēju izsaukt auto�ma�īnu, pēc tam, viņas atbalstīta, aizgājusi līdz tai un, atteikdamās no kopējas turp�mākas palīdzības, aizbraukusi. �Tas nav tālu, bet tur mani sagaidīs sanitāri,� viņa sacījusi. Kopēja bijusi pilnīgi pārliecināta, ka viss tiek darīts pēc mana rīkojuma un ar manu ziņu. Artūr! � Larē pēk�ņi iesaucās, no jauna sāk�dams uztraukties. � Es nekavējoties brauk�u pie Kerna. Es nevaru viņu tur atstāt. Es jau pa telefonu lūdzu atsūtīt manu automa�īnu. Brauciet man līdzi, Artūr!

Artūrs pagājās pa istabu. Cik negaidīti viss sare�ģījies! Pieņemsim, ka Brike jau ir izstāsstījusi visu, ko zināja par Kerna māju. Ta�u viņas zinā�anas bija nepiecie�amas ari turp�māk, nemaz jau nerunājot par to, ka viņa pati bija pierādījums pret Kernu. Un Larē zaudējis katru jēgu. Tagad no viņa būs slikts palīgs.

��� Paklausieties, draugs, � teica Artūrs, uzlicis rokas māksliniekam uz pleciem. � Ta�gad vairāk nekā jebkad mums stingri jāsa�ņem sevi rokās un mēs nedrīkstam rīkoties nepārdomāti. Brike ir pie Kerna. Jārēķinās ar notiku�o. Vai ir jēga pirms laika kaitināt zvēru viņa alā? Kā jūs domājat, vai Brike izstāstīs Kernam par visu, kas ar viņu noticis kop� tā laika, kad viņa aizbēgusi, � par mūsu iepazī�anos, par to, ka mēs esam par Kernu daudz ko uzzināju�i?

��� Es varu galvot, ka viņa neteiks nekā, � Larē pārliecināts atbildēja. � Viņa ! tur, uz jahtas, deva vārdu un pēc tam vairākkārt atkārtoja, ka klusēs. Tagad viņa solījumu pil�dīs ne tikai aiz bailēm, bet arī� citu motīvu dēļ.

Artūrs �os motīvus zināja. Viņ� jau sen bija ievērojis, ka Larē velta Brikei aizvien vairāk uzmanības.

�Nelaimīgais romantiķis,� Dovels nodo�māja, �viņam veicas ar traģisku mīlestību. �oreiz viņ� zaudē ne tikai An�eliku, bet arī no jauna atdzimsto�o mīlu. Ta�u vēl jau viss nav pagalam.�

��� Pacietieties, Larē, � viņ� teica. � Mums ir kopīgs mērķis. Apvienosim mūsu pūliņus un rīkosimies uzmanīgi. Mums ir divas iespē�jas: vai nu nekavējoties uzbrukt Kernam, vai ari censties vispirms pa aplinkus ceļiem izzi�nāt par mana tēva galvas un Brikes likteni. Pēc Brikes aizbēg�anas Kerns noteikti tur acis vaļā. Ja viņ� mana tēva galvu vēl nav iznīcinājis, tad noteikti to pamatīgi noslēpis. Galvu ta�u var nogalināt da�ās minūtēs. Tikko policija sāktu klaudzināt pie Kerna dur�vīm, viņ� pirms to atvēr�anas iznicinātu nozieguma pēdas. Un mēs neko neatradīsim. Neaizmirstiet, Larē, ka arī Brike ir �nozie�guma pēdas�. Kerns ir izdarījis nelikumīgas operācijas. Vēl vairāk: viņ� nelikumīgi ir pie�savinājies An�elikas līķi. Bet Kerns ir cilvēks, kam visi līdzekļi ir labi. Viņ� ta�u uzdro�inā�jās pilnīgā slepenībā atdzīvināt mana tēva galvu. Es zinu, ka tēvs testamentā bija novē�lējis savu līķi preparē�anai, bet nekad netiku dzirdējis, ka viņ� būtu piekritis savas galvas atdzīvinā�anai. Kāpēc Kerns no visiem, pat no manis, galvu slēpj? Kāpēc viņam tā vaja�dzīga? Un kāpēc viņam vajadzīga Brike? Var�būt viņ� izdara cilvēkiem vivisekcijas, un Brike viņam noderēja par izmēģinājumu trusīti?

��� Tāpēc viņa vēl jo ātrāk jāglābj � dedzīgi iebilda Larē.

�� Jā, jāglābj, nevis jāpaātrina viņas gals. Bet mūsu vizīte pie Kerna liktenīgo iznākumu var paātrināt.

��� Ko tad lai dara?

��� Jāiet pa otru, garāko ceļu. Pacentīsi�mies, lai arī �is ceļ� kļutu pēc iespējas īss. Marija Lorāna mums var sniegt daudz vērtīgākas ziņas nekā Brike. Lorāna zina mājas izplānojumu, viņa ir kopusi galvas. Varbūt viņa ir runājusi ar manu tēvu � tas ir, ar viņa galvu.

��� Tad dodamies ātrāk pie Lorānas.

��� Diem�ēl arī viņa vispirms jāatbrīvo.

��� Vai viņa ir pie Kerna?

��� Slimnīcā. Acīmredzot tā ir viena no slimnīcām, kurās par krietnu samaksu tur ieslodzītus tikpat slimus cilvēkus, kādi esam mēs abi. Mums būs krietni jāpapūlas, Larē.� Un Dovels izstāstīja draugam par savu tik�a�nos ar Lorānas māti.

��� Nolādētais Kerns! Viņ� sēj visapkārt nelaimi un �ausmas. Ja viņ� nonāktu manos . . .

��� Pacentīsimies, lai nonāk. Un pirmais solis � mums jātiekas ar Lorānu.

��� Es nekavējoties braucu turp.

��� Tas būtu neprātīgi. Mums pa�iem jāpa�rādās tikai tādos gadījumos, kad citas izejas nav. Pagaidām izmantosim citu cilvēku pakal�pojumus. Mēs abi būsim sava veida slepenā komiteja, kas vada uzticamus cilvēkus, bet sevi ienaidniekam neatklāj. Jāatrod uzticams cilvēks, kas varētu aizbraukt uz So pilsētiņu, iepazītos ar sanitāriem, kopējām, pavāriem, naktssargiem, ar ko vien iespējams. Ja kaut vienu no viņiem izdosies uzpirkt, puse darba būs padarīta.

Larē nevarēja rimties. Viņ� pats gribēja nekavējoties sākt rīkoties, ta�u pakļāvās nosvērtajam Artūram un beidzot samierinājās ar piesardzīgas rīcības politiku.

��� Bet ko mēs līgsim talkā? O, �aubu! Jauno mākslinieku, ķas nesen ieradās no Austrālijas. Viņ� ir māns draugs, brīni�ķs cil�vēks, teicams sportists. Viņam �āds uzdevums būs sava veida sports. Velns lai parauj, � nolamājās Larē, � kāpēc gan es pats nevaru ķerties pie �ī uzdevuma?

��� Vai tas ir tik romantiski? � smaidīdams vaicāja Dovels.

Saubs, divdesmit trīs gadus vecs blonds, atlētiska auguma sārtvaidzis, ar sajūsmu pie�ņēma �sazvērnieku� piedāvājumu. Sīkumus viņi pagaidām �aubam nestāstīja, bet pateica, ka viņ� draugu labā var izdarīt milzīgu pakal�pojumu. Viņ� jautri māja ar galvu, pat neapprasījies Larē, vai visā �ajā pasākumā nav kas peļams: �aubs ticēja Larē un viņa drauga godīgumam.

��� Lieliski! � iesaucās �aubs. � Es tūdaļ braucu uz So. Krāsu kaste būs teicams iegansts, kāpēc mazajā pilsētiņā ieradies sve�s cilvēks. Es skicē�u sanitāru un kopēju portretus. Ja viņas nebūs briesmīgi neglītas, es pat drusku ar viņām palaksto�os.

�� Ja vajadzīgs, piedāvājiet viņām roku un sirdi, � aizrautīgi sacīja Larē.

��� Sim nolūkam es neesmu pietiekami skaists, � jaunais cilvēks kautrīgi iebilda. � Ta�u, ja būs nepiecie�ams, savus bicepsus es labprāt lik�u lietā.

Jaunais sabiedrotais devās ceļā.

��� Atcerieties, ka jā/īkojas pēc iespējas ātri un ar vislielāko piesardzību, � Dovels deva viņam pēdējo padomu.

�aubs apsolīja atbraukt pēc trim dienām. Ta�u jau nākamās dienas novakarē pavisam nospiestā garastāvoklī viņ� ieradās pie Larē.

��� Neiespējami, � viņ� teica. � Tā nav slimnīca, bet ar mūra sienu apjozts cietums. Un �aipus sienai neviens no kalpotājiem neiz�nāk. Visus produktus atved sagādnieki, kurus pat pagalmā neielai�. Pie vārtiem iznāk saim�niecības vadītājs un saņem visu, kas vaja�dzīgs � Es staigāju ap �o cietumu kā vilks ap aitu kūti. Ta�u man neizdevās pat pamest skatu viņpus �ogam.

Larē bija vīlies un sarūgtināts.

��� Es cerēju, ka jūs būsit attapīgāks un asprātīgāks, �aub, � viņ� sacīja ar neslēptu īgnumu.

��� Vai jūs pats nevēlētos parādīt �o atta�pību? � ne mazāk īgni viņam atbildēja �aubs. � Tik drīz es plinti krūmos nebūtu metis. Bet nejau�i es iepazinos ar kādu vietējo mākslinieku, kas labi pazīst pilsētu un slim�nīcas para�as. Viņ� man sacīja, ka tā esot pavisam īpatnēja slimnīca. Aiz tās sienām slēpjoties daudz noziegumu un noslēpumu. Mantinieki tur ievieto savus bagātos radinie�

kus, kas dzīvo pārāk ilgi un nesteidzas ar mir��anu, pasludinot viņus par garā vājiem un nododot tos uzraudzībai. Nepilngadīgo jau�nie�u aizbildņi nosūta uz turieni savus aizbil�dināmos pirms pilngadības sasnieg�anas, lai varētu turpināt aizbildniecību pār viņu kapi�tāliem un brīvi ar tiem rīkoties. Slimnīcas īpa�nieks � viņ� ir arī galvenais ārsts � no ieinteresētajām personām saņem milzīgas summas. Darbiniekiem viņ� maksā ļoti labas algas. Tur pat likumam nav varas, to padara bezspēcīgu nevis mūra siena, bet zelts. Visa pamatā ir uzpirk�ana. Saprotiet ta�u, ka tādos apstākjos es varēju nonīkt veselu gadu un ne par mata tiesu nepavirzīties tuvāk mērķim.

�� Nevajadzēja nīkt, bet rīkoties, � sausi piemetināja Larē.

Saubs demonstratīvi pacēla kāju un parā�dīja sadriskātu bik�u galu.

��� Kā redzat, es rīkojos, � viņ� ar rūgtu ironiju teica. � Pagāju�o nakti es mēģināju pārrāpties pāri sētai. Man tas nenākas grūti. Ta�u es vēl nebiju lāgā paspējis nolēkf no �oga viņā pusē, kad man metās virsū milzīgi dogi, � un te ir rezultāts � Ja man nebūtu mērkaķa izmanības un veiklības, es tiktu saplosīts gabalos. Tajā pa�ā laikā visā milzī�gajā dārzā sāka sasaukties sargi un iekvēlo�jās elektriskās spuldzes. Ta�u ar to vien vēl nepietika. Kad es jau biju pārrāpies atpakaļ �ai-pusē, cietumsargi izlaida savus suņus pa vārtiem. Dzīvnieki ir speciāli dresēti, tāpat kā savā laikā Dienvidamerikā tika izdresēti suņi

no plantācijām izbēgu�u nēģeru ķer�anai . . . Larē, jūs zināt, cik daudz balvu es esmu iegu>vis par uzvarām skrie�anās sacīkstēs. Ja es vienmēr būtu skrējis tik ātri, kā vakar devu kājām ziņu, es būtu pasaules �empions. Pie�tiks, ja pateik�u, ka bez īpa�ām pūlēm uzlēcu uz garāmbrauco�as automa�īnas kāp�ļa � tā brauca pa ceļu vismaz ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā � un vienīgi tā es izglābos!

��� Nolādēts! Ko tagad lai iesāk? � iesau�cās Larē, iebraukdams ar roku matos. � Va�jadzēs izsaukt Artūru. � Un viņ� piesteidzās pie telefona.

Pēc da�ām minūtēm Artūrs jau sasveicinā�jās ar draugiem.

��� To varēja sagaidīt, � uzzinājis par neveiksmi, viņ� teica. � Kerns savus upurus prot paslēpt dro�ās vietās. Ko tagad lai iesāk? � viņ� atkārtoja Larē jautājumu. � Jālieto vara, jāņem talkā tie pa�i Kerna iero�i, jāuzpērk galvenais ārsts un �

��� Es ne�ēlo�u visu savu mantu! � izsau�cās Larē.

��� Baidos, ka ar to nepietiks. Lieta tāda, ka cienījamā doktora Ravino komerciālo uzņē�mumu balsta, no vienas puses, milzīgās sum�mas, ko viņ� saņem no saviem klientiem, un, 110 otras puses, uzticība, kādu viņam izrāda klienti, būdami pilnīgi pārliecināti, ka Ravino, krietnu kukuli saņēmis, nekādos apstākļos nenodos viņu intereses. Ravino negribēs graut savu reputāciju un līdz ar to satricināt uzņē�muma pamatus. Pareizāk sakot, viņ� to darītu gan, ja saņemtu uzreiz tādu summu, kas līdzi�nātos visiem viņa nākamajiem ienākumiem par divdesmit gadiem uz priek�u. Es baidos, vai �ādai vajadzībai mums pietiks līdzekļu, ja arī mēs savus kapitālus saliktu kopā. Neaiz�mirstiet, ka Ravino klienti ir miljonāri. Daudz vienkār�āk un lētāk būtu uzpirkt kādu no sīkā�kiem kalpotājiem. Ta�u visa nelaime tā, ka Ravino savus kalpotājus uzmana ne mazāk kā ieslodzītos. �aubam ir taisnība. Arī es pats ievācu �ādas tādas ziņas par Ravino slimnīcu. Sve�am cilvēkam vieglāk iekļūt katordznieku cietumā un noorganizēt bēg�anu no turienes, nekā to pa�.u izdarīt Ravino cietumā. Viņ� pie�ņem darbā ar ļoti stingru atlasi, visbie�āk tie ir cilvēki, kam nav tuvinieku. Viņ� nenopel arī tādus, kas pārkāpu�i likumu un grib nozust no policijas vērīgajām acīm. Ravino maksā labi, ta�u prasa solījumu, ka neviens no kalpotājiem darba laikā slimnīcas terito�riju neatstās, bet darba laiks tiek noteikts ne mazāk kā uz desmit vai divdesmit gadiem.

��� Kur tad viņ� sameklēs tādus cilvēkus, kas būtu ar mieru gandrīz tikpat kā uz mū�a ieslodzījumu? � jautāja Larē.

��� Sameklē. Daudzus vilina doma par dzī�ves nodro�inājumu līdz pat vecumdienām. Lielāko vairumu piespie� trūkums. Protams, visi neiztur. Atgadās, tiesa gan, ļoti reti � pa da�iem gadiem reizi, ka kalpotāji no Ravino slimnīcas bēg. Ne tik sen kāds kalpotajs, noilgojies pēc dzīves brīvē, aizbēga.

Tajā pa�ā dienā viņa līķi atrada So tuvumā. So policiju Ravino ir uzpircis. Tika sastādīts protokols, ka kalpotājs beidzis dzīvi pa�nā�vībā. Ravino paņēmis līķi un nogādājis slim�nīcā. Pārējo var nojaust. Ravino dro�i vien līķi parādīja saviem kalpotājiem un noturēja attiecīgu runu, liekot saprast, ka tāds liktenis sagaida katru līguma lauzēju. Tas ir viss.

Larē bija satriekts.

��� Kur jūs ņēmāt tādu informāciju?

Artūrs Dovels pa�apmierināti pasmaidīja.

��� Nu, redziet, � sacīja �aubs, jau kļuvis jautrāks. � Es ta�u jums teicu, ka neesmu vainīgs.

��� Es iedomājos, cik jautra dzīve �ajā nolā�dētajā vietā ir Lorānai. Bet ko lai mēs iesā�kam, Artūr? Uzspridzināt sienas ar dinamītu? Izrakt apak�zemes eju?

Artūrs apsēdās un iegrima pārdomās. Draugi, viņā raudzīdamies, klusēja.

��� Eurika! � Dovels pēk�ņi iesaucās.

Neliela istaba ar skatu uz dārzu. Pelēkas sienas. Pelēka gulta, pārklāta ar gai�i pelēku pūkainu segu. Balts galdiņ� un divi balti krēsli.

Lorāna sē� pie loga un izklaidīgi raugās dārzā. Saules stars zeltī viņas rūsganos matus. Viņa ir ļoti novājējusi un bāla.

Pa logu redzama aleja, kur pastaigājas slimnieku grupas. Starp viņiem pavīd māsu baltie virsvalki ar melnām apmalēm.

��� Ārprātīgie � � klusi saka Lorāna, ska�tīdamās uz slimniekiem. � Arī es esmu ārprā�tīgā � Kāda bezjēdzība! Tas ir viss, ko esmu panākusi�

Viņa sa�ņaudza rokas tā, ka nokrak�ķēja pirkstu kauliņi.

Kā tas bija noticis? �

Kerns ieaicināja viņu kabinetā un teica:

��� Man ar jums jārunā, Lorānas jaun�kundz. Vai jūs atceraties mūsu pirmo sarunu, kad jūs ieradāties, lai stātos darbā?

Viņa pamāja ar galvu.

�� Jūs apsolījāt klusēt par visu, ko jūs �ajā namā redzēsit un dzirdēsit, vai tā ir?

�� Jā.

��� Tūliņ atkartojiet �o solījumu, un jūs varat doties apciemot savu māmuļu. Jūs redzat, es ticu jūsu dotajam vārdam.

Kerns prasmīgi bija uztaustījis īsto stīgu. Lorāna bija galīgi apmulsusi. Da�as minūtes viņa klusēja. Lorāna bija radusi turēt doto vārdu, bet pēc visa, ko viņa te bija uzzinā�jusi � Kerns manīja viņas �aubas un sa�traukti gaidīja, kā beigsies viņas cīņa pa�ai ar sevi.

��� Jā, es devu vārdu klusēt, � viņa bei�dzot klusi sacīja. � Bet jūs mani piekrāpāt. Jūs daudz ko noslēpāt no manis. Ja jūs būtu uzreiz pateicis patiesību, es tādu solījumu nebūtu devusi.

�� Tātad jūs uzskatāt, ka solījums vairs nav saisto�s?

��� Jā.

��� Pateicos par atklātību. Ar jums ir viegli vismaz tajā ziņā, ka jūs neizliekaties. Jums piemīt vīri�ķība runāt patiesību.

Kerns to teica ne tādēļ vien, lai Lorānai paglaimotu. Kaut arī godīgumu Kerns uzska�tīja par muļķību, �ajā brīdī viņ� tie�ām cienīja Loranās vīri�ķīgo raksturu un morālo stin�grību. �Velns parāvis, tas būtu bēdīgi, ja �o meiteni nāktos novākt no ceļa. Bet ko lai ar viņu iesāk?�

��� Lorānas jaunkundz, tātad jūs pirmajā izdevīgajā gadījumā mani nodosit? Jūs dro�i vien zināt, kas mani pēc tam gaida. Mani sodīs. Vēl vairāk, mans vārds būs iemīdīts dubļos.

�� Par to jums vajadzēja padomāt agrāk, � atbildēja Lorāna.

��� Paklausieties, jaunkundz, � Kerns tur�pināja, it kā viņas vārdus nebūtu dzirdējis. � Atmetiet savu �auri morālo redzes viedokli. Saprotiet ta�u, ja nebūtu rnanis, profesors Dovels jau sen būtu sapuvis zemē vai sade�dzis krematorijas krāsnī. Viņa darbs būtu pārtraukts. Tas, ko galva dara tagad, īstenībā ir pēcnāves darbs. Galvu radīju es. �ādā situācijā man ir zināmas tiesības uz Dovela galvas �produkciju�, es domāju, ka jūs man piekritīsit. Vēl vairāk, bez manis Dovels � tas ir, viņa galva � savus atklājumus nespētu realizēt. Jūs zināt, ka smadzenes nevar ne operēt, ne saaudzēt kopā. Tomēr man teicami izdevās saaudzēt Brikes galvu ar sve�u ķer�meni. Mugurkaula smadzenes, kas atrodas kakla skriemeļos, saauga kopā. Pie �is problē�mas atrisinā�anas darbojās Dovela galva un Kerna rokas. �īm rokām,.� Kerns pastiepa uz priek�u rokas, pats uz tām raudzīda�mies, � arī ir zināma vērtība. Tās izglābu�as dzīvību ne vienam vien simtam cilvēku un glābs vēl daudzus simtus, ja vien jūs pār manu galvu nelīksit krist atmaksas zobenam. Bet arī tas vēl nav viss. Mūsu pēdējais pētī�jums izdarīs apvērsumu ne vien medicīnā, bet arī visas cilvēces dzīvē. Kop� �ā brī�a medi�cīna spēs atdzīvināt cilvēku. Cik daudz izcilu cilvēku būs iespējams pēc nāves atdzīvināt, lai viņi varētu turpināt dzīvi cilvēces labā! Es pagarinā�u ģēniju dzīvi, atdo�u bērniem tēvus, sievām � vīrus. Vēlāk �ādas operācijas izdarīs parasts ķirurgs. Cilvēces bēdu nasta taps vieglāka �

��� Uz citu nelaimīgo rēķina.

��� Lai arī tā, bet tur, kur agrāk raudāja divi cilvēki, raudās tikai viens. Tur, kur bija divi miru�ie, turpmāk būs tikai viens. Vai tās nav di�enas perspektīvas? Un kāda nozīme salīdzinājumā ar visu to ir manai personiskai dzīvei, kaut vai noziegumiem? Kāda daļa slimniekam par to, ka ķirurgam, kas glābj viņa dzīvību, uz sirdsapziņas guļ noziegums? Jūs nogalināsit ne tikai mani, jūs nogalināsit tūksto�us dzīvību, kuras es nākotnē būtu varējis izglābt. Vai jūs par to neesat padomājusi? Jūs izdarīsit tūksto�reiz lielāku noziegumu nekā es, ja vispār to esmu izda�rījis. Pārdomājiet vēlreiz un pasakiet man savu atbildi. Tagad ejiet. Es jūs nesteidzi- nā�u.

��� Es jau jums atbildēju. � Un Lorāna atstāja kabinetu.

Viņa iegāja profesora Dovela galvas istabā un atstāstīja viņam, ko ar Kernu runājusi. Dovels iegrima domās.

��� Vai nebūtu bijis labāk jūsu nodomu neatklāt vai vismaz dot nenoteiktu atbildi? � beidzot no�ukstēja galva.

��� Es neprotu melot, � Lorāna atbildēja.

��� Tas jums dara godu, bet� jūs notiesā�jāt pati sevi. Jūs varat iet bojā, un no jūsu upura nevienam vieglāk nekļūs.

��� Es � citādi es nevaru, � teica Lorāna un, skumji pamājusi ar ga-lvu, aizgāja.

��� Kauliņi ir mesti, � sēdēdama savā istabā pie loga, viņa atkārtoja vienu un to pa�u frāzi.

�Nabaga māmuļa,� pēk�ņi viņai ie�āvās prātā. �Bet viņa rīkotos tāpat,� Lorāna pati sev atbildēja. Viņai gribējās uzrakstīt mātei vēstuli un tajā izstāstīt visu, kas ar viņu noti�cis. Pēdojo vēstuli. Ta�u nebija nekādas iespē�jas to nosūtīt. Lorāna ne�aubījās, ka viņa nolemta bojāejai. Viņa bija gatava nāvi sagai�dīt mierīgi. Viņu skumdināja vienīgi rūpes par māti un domas par to, ka Kerna noziegumi paliks neatriebti. Ta�u Lorāna ticēja, ka agri vai vēlu viņam no soda neizdosies izvairīties.

Gaidītais pienāca ātrāk, nekā viņa bija domājusi.

Lorāna nodzesa gaismu un apgūlās gultā. Nervi bija saspīlēti. Viņa izdzirda savādu �aukstoņu aiz skapja, kas atradās pie sienas. �aukstoņa radīja viņā vairāk izbrīna nekā baiļu. Istabas durvis bija aizslēgtas. Viņai nedzirdot, istabā ienākt nevarēja. �Kas tā par �aukstoņu? Varbūt peles?�

Turpmākais norisinājās neparasti ātri. Pēc �aukstoņas atskanēja �īkstē�ana. Gultai tuvo�jās ātri soļi. Lorāna izbijusies paslējās pussēdus, bet tajā pa�ā brīdī spēcīgas rokas atspieda viņu spilvenā un pielika sejai hloro�forma masku.

�Nāve!�.� pazibēja Lorānas smadze�nēs, un, nodrebējusi ar visu augumu, viņa instinktīvi rāvās aug�ā.

� Mierīgāk, � viņa izdzirda Kerna balsi � tādu pa�u kā parastajās operācijās �, bet pēc tam zaudēja samaņu.

Lorāna atguvās tikai slimnīcā �

Profesors Kerns bija izpildījis draudus par �ārkārtīgi smagām sekām�, ja viņa neglabās noslēpumu. No Kerna viņa bija gaidījusi visu. Viņ� atriebās, bet pats atmaksu nesaņēma. Marija upurēja sevi, bet viņas upuris bija bezjēdzīgs. �ī doma Lorānu nomāca par visu vairāk.

Viņa bija tuvu izmisumam. Pat slimnīcā viņa izjuta Kerna ietekmi.

Pirmo divu nedēļu laikā Lorānai neļāva iziet lielajā,* ēnainajā dārzā, kur staigāja �rāmie� slimnieki. �Rāmie� bija tie, kas nepro�testēja pret ieslodzījumu, necentās pierādīt ārstiem, ka viņi ir pilnīgi vesfeli, nedraudēja visu atmaskot un nemēģināja bēgt. Slimnīcā nebija vairāk par desmit procentiem īstu vāj�prātīgo, un tie pa�i bija sajuku�i prātā jau slimnīcā. �im nolūkam Ravino bija izstrādājis sare�ģītu �psihiskās sagandē�anas� sistēmu.

Marija Lorāna skaitījās �smags gadījums� doktora Ravino ārstnieciskajāpraksē. Tiesa, pa to laiku, kamēr Lorāna strādāja pie Kerna, viņas nervu sistēma bija novājināta, bet griba palikusi nelokāma. Lauzt Lorānas gribu � pie �āda uzdevuma ķērās Ravino.

Pagaidām viņ� Lorānas �psihes apstrādā��anu� īsti vēl neuzsāka un tikai iztālēm uzma�nīgi viņu novēroja. Profesors Kerns vēl nebija devis doktoram Ravino noteiktas direktīvas par Lorānu: vai nu pirms laika novest viņu kapā, vai likt sajukt prātā. Psihiska saslim��ana saskanēja ar Ravino �psihiatriskās slim�nīcas� sistēmu.

Satraukta Lorāna gaidīja brīdi, kad viņas liktenis būs galīgi izlemts. Nāve vai ārprāts. Cita ceļa viņai, tāpat kā pārējiem, te nebija. Viņa koncentrēja visus dvēseles spēkus, lai vismaz ārprātam stātos pretī. Viņa bija ļoti rāma, paklausīga un ārēji pat mierīga. Ta�u �ādā veidā bija grūti apmānīt pieredzēju�o, ar izcila psihiatra talantu apvel&&īto doktoru

Ravino. Lorānas paklausība modināja viņā vel lielāku nemieru un aizdomas.

�Smags gadījums,� viņ� domāja, parastās rīta vizītes laikā sarunādamies ar Lorānu.

��� Kā jūs jūtaties? � viņ� vaicāja.

��� Pateicos, labi, � atbildēja Lorāna.

��� Pacientu labā mēs darām visu iespē�jamo, ta�u nepierastie apstākli un relatīva brī�vības zaudē�ana da�us slimniekus nomāc. Vientulības sajūta, skumjas.

��� Pie vientulības es esmu pieradusi.

�No viņas panākt atklātību nav nemaz tik vienkār�i,� nodomāja Ravino un turpināja:

��� Atklāti runājot, jūs esat glu�i vesela. Nervi mazliet sāku�i streikot, vairāk nekas. Profesors Kerns man stāstīja, ka jums gadī�jies piedalīties zinātniskos eksperimentos, kas uz nepieradu�u cilvēku atstāj diezgan smagu iespaidu. Jūs esat tik jauna. Pārpūlē�anās un neliela neirastēnija � Profesors Kerns jūs Joti augstu vērtē un nolēma pie�ķirt jums atvaļinājumu �

��� Es esmu Joti pateicīga profesoram .Ker�nam.

�Noslēgts raksturs,� Ravino dusmojās. �Viņa jāsaved kopā ar citiem slimniekiem. Varbūt tad viņa vairāk atklās sevi un drī�zāk varēs izpētīt viņas raksturu.�

��� No sēdē�anas jūs esat nogurusi, � viņ� teica. � Kāpēc gan jums nepastaigāt pa dārzu? Mums ir brīni�ķs dārzs, īstenībā nevis dārzs, bet desmit hektāru pla�s parks.

��� Man neatjāva pastaigāties.

��� Vai tie�ām? � izbrīnījies iesaucās Ravino. � Tā ir mana asistenta kļūda. Jūs nepiederat tiem slimniekiem, kam pastaigas būtu kaitīgas. Lūdzu, pastaigājieties. Iepa�zīstieties ar mūsu slimniekiem. Viņu vidū ir interesanti cilvēki.

��� Pateicos, jūsu atļauju es izmanto�u.

Kad Ravino aizgāja, Lorāna atstāja savu istabu un devās uz izeju pa garu, drūmi pelēkā tonī krāsotu gaiteni ar melnu apmali. Caur istabu slēgtajām durvīm lauzās ārprā�tīgo gaudo�ana, kliedzieni, histēriski smiekli, murminā�ana �

��� O�0�0� � atskanēja no kreisas puses.

��� U � ū-ū � Ha-ha-ha-ha � � atbalso�jās no labās.

�Kā zvērnīcā,� domāja Lorāna, cenzdamās nepadoties nomāco�ajai atmosfērai. Ta�u viņa mazliet paātrināja gaitu un izsteidzās no mājas. Taisni pretī gluds celiņ� veda dārza dziļumā, un Lorāna devās pa to uz priek�u.

Doktora Ravino �sistēmu� varēja sajust pat te. Visam bija drūma nokrāsa. Parkā bija tikai skuju koki tum�i zaļiem vainagiem. Vienkār�ie koka soli bez atzveltnēm bija nokrāsoti tum�i pelēkā krāsā. Ta�u Lorānu īpa�i pārsteidza puķu dobes. Tās atgādināja kapu kopiņas. Visvairāk bija sadēstītas tum�i zilas, gandrīz melnas atraitnītes, ko gar malām kā balta sēru lenta apjoza kumelītes. Ainavu papildināja tum�ās tūjas.

�Īsta kapsēta. Te neviļus jādzimst domām par nāvi. Bet mani jūs nepievilsit, Ravino kungs, jūsu noslēpumus es esmu at�ifrējusi, un jūsu efekti mani nesagatavotu nepār�steigs,� Lorāna uzmundrināja sevi un, ātri pasteigusies garām �iem �kapiem�, sāka iet pa prie�u aleju. Slaidie stumbri tiecās aug�up kā svētnīcas kolonnas, tiem pāri klājās tum�i zaļi kupoli. Prie�u galotnes �alca vienmērīgu vienmuļu dziesmu. �ur un tur parkā pavīdēja slimnieku pelēkie virsvalki.

�Kur� no viņiem ir vājprātīgs un kur� nor�māls?� Brīdi viņus pavērojot, to varēja pasa�cīt diezgan dro�i. Tie, kas vēl nebija sajuku�i, ieinteresēti aplūkoja �jaunatnācēju� � Lo�rānu. Slimnieki, kuru prāts bija aptum�ots, noņēmās pa�i ar sevi, viņi atradās ārpus �īs pasaules un raudzījās tajā neredzīgu ska�tienu.

Lorānai tuvojās slaids, kalsnējs vecs vīrs ar garu, baltu bārdu. Vecis augstu pacēla savas kuplās uzacis, pamanīja Lorānu un teica, it kā skaļi turpinādams sarunāties pats ar sevi:

� Vienpadsmit gadus es skaitīju, pēc tam rēķini sajuka. Te nav kalendāra, un laiks apstājies. Es nezinu, cik ilgi esmu klīdis pa �o aleju. Varbūt divdesmit, bet varbūt tūksto� gadus. Dieva priek�ā viena diena ir kā tūksto� gadu. Grtfti izmērīt laiku. Un jūs, arī jūs te iesit tūksto� gadus turp līdz akmens sienai un tūksto� gadus atpakaļ. Izejas no �ejienes nav. Tu, kas �eit ieej, atstāj cerības ārā, kā teicis Dantes kungs. Ha, ha, ha! Negaidījāt? Jūs domājat, ka es esmu vājprātīgs? Es esmu viltīgs. Te tikai vājprātīgajiem ir tiesības dzī�vot. Ta�u jūs no �ejienes neiziesit, tāpat kā es. Mēs ar jums � � Ieraudzījis, ka tuvojas sanitārs, kura uzdevums bija noklausīties slimnieku sarunas, vecais vīrs, viltīgi pamirk��ķinājis ar aci, tādā pa�ā tonī turpināja: � Es esmu Napoleons Bonaparts, un mana simtā diena vēl nav pienākusi. Vai jūs mani sapratāt? � viņ� uzprasīja, kad sanitārs aiz�gāja tālāk.

�Nelaimīgais,� nodomāja Lorāna, �vai tie��ām viņ� tēlo vājprātīgu, lai izbēgtu no nāves? Izrādās, ka ne tikai man vienai glāb��anās dēj jāmaskējas.�

Pie Lorānas pienāca vēl viens slimnieks � jauns cilvēks ar melnu kazbārdiņu � un sāka muldēt kaut kādas aplamības par kvadrātsak�nes izvilk�anu no riņķa kvadratūras. �oreiz sanitārs Lorānai netuvojās, acīmredzot jauno cilvēku administrācija neturēja aizdomās. Viņ� pienāca Lorānai klāt un, siekalas �ļak�stīdams, runāja aizvien ātrāk un uzstājīgāk.

� Riņķis � tā ir bezgalība. Riņķa kvadra�tūra ir bezgalības kvadratūra. Klausieties uzmanīgi. Izvilkt kvadrātsakni no riņķa kvad�ratūras nozīmē izvilkt kvadrātsakni no bez�galības. Tā būs entajā pakāpē kāpināta bez�galības daļa. Tādā kārtā varēs noteikt arī kvadratūru � Bet jūs ta�u neklausāties manī. � Jaunais cilvēks pēk�ņi noskaitās un satvēra Lorānu aiz rokas. Viņa izrāvās un gandrīz skrie�us devās uz savu korpusu. Netālu no durvīm Lorāna sastapa doktoru

Ravino. Viņ� tikko spēja atturēt apmierinātu smaidu.

Līdzko Lorāna bija ieskrējusi savā istabā, pie durvīm klauvēja. Viņa labprāt būtu durvis aizslēgusi, ta�u iek�pusē atslēgas nebija. Viņa nolēma neatbildēt. Tomēr durvis atvērās un uz sliek�ņa parādījās doktors Ravino.

Viņa galva, kā parasts, bija atgāzta atpa�kaļ, izvalbītās, ieplestās, apaļās acis vērīgi raudzījās cauri pensnejas stikliem, melnās ūsas un bārdiņa kustējās līdz ar lūpām.

��� Piedodiet, ka es ienācu bez atļaujas. Ārsta profesija dod man zināmas tiesības �

Doktoram Ravino likās, ka pienācis piemē�rots brīdis, lai sāktu �dragāt Lorānas -morā�los balstus�. Viņa arsenālā bija visda�ādākie iedarbes līdzekļi � no valdzino�as vaļsirdī�bas, laipnības un apburo�as uzmanības līdz rupjībai un ciniskai atklātībai. Viņ� bija nolē�mis par katru cenu izvest Lorānu no pacietī�bas un tāpēc pēk�ņi iesāka sarunu nekautrīgā un zobgalīgā tonī.

��� Kāpēc jūs nesakāt: �Lūdzu, ienāciet, atvainojiet, ka es jūs neaicināju iek�ā. Es biju nogrimusi domās un nedzirdēju jūsu klauvē�jienu �� � vai kaut ko tamlīdzīgu?

��� Nē, jūsu klauvējienu es dzirdēju, bet neatbildēju tāpēc, ka man gribējās palikt vienai.

��� Patiesa, kā arvien, � viņ� ironiski sacīja.

��� Patiesīgums nav īstais objekts izsmiek�lam, � Lorāna mazliet saniknoti piebilda

�Ko�as,� jautri nodomāja Ravino. Viņ� nekautrīgi apsēdās iepretim Lorānai un bez mirk�ķinā�anas ilgi lūkojās viņā ar savām vē�a acīm. Lorāna pūlējās �o skatienu izturēt, ta�u beidzot viņai tas kļuva nepanesams, viņa nolaida plakstus, pati aiz sa�utuma par sevi mazliet nosarkdama.

��� Jūs uzskatāt, � Ravino turpināja tajā pa�ā ironiskajā tonī, � ka patiesīgums nav īstais objekts izsmieklam. Bet es domāju, ka visīstākais. Ja jūs būtu tik patiesa, jūs mani iztriektu ārā, tāpēc ka mani neieredzat, ta�u jūs pūlaties saglabāt viesmīlīgas namamātes laipno smaidu.

��� Tā � vienkār�i ieaudzināta pieklā�jība, � sausi atteica Lorāna.

��� Ja jūs neievērotu �o pieklājību, vai tādā gadījumā mani izdzītu? � Un Ravino pēk�ņi iesmējās augstā, rejo�ā balsī. � Teicami! Ļoti labi! Pieklājībai nav pa ceļam ar patiesī�gumu. Tas nozīmē, ka pieklājības dēļ var atteikties no patiesīguma. Tas ir viens, � un viņ� pielieca vienu pirkstu. � �odien es vai�cāju, kā jūs jūtaties, un saņēmu atbildi: �Lie�liski�, kaut gan pēc jūsu acīm es redzēju, ka jums gribas vai pakārties. Tātad jūs arī tad melojāt. Vai aiz pieklājības?

Lorānanezināja, ko teikt. Viņai vajadzēja vai nu vēlreiz samelot, vai arī atzīties, ka nolēmusi neizrādīt savas jūtas. Un viņa klu�sēja.

��� Es jums palīdzē�u, Lorānas jaun�kundz, � Ravino turpināja. � Tā bija, ja tā var teikt, maskēta sevis saglabā�ana. Jā vai nē?

� Jā, � Lorāna izaicino�i atbildēja.

��� Tātad, jūs melojat pieklājības dēj � viens, jūs melojat pa�saglabā�anas vārdā � divi. Es bīstos, ka man nepietiks pirkstu, ja mēs �o sarunu turpinātu. Jūs melojat arī �ēl�sirdības dēļ. Vai tad jūs mātei nerakstījāt nomierino�as vēstules.

Lorāna bija pārsteigta. Vai tie�ām Ravino zināja visu? Jā, viņam patie�ām viss bija zināms. Arī tas ietilpa viņa sistēmā. No saviem klientiem, kas atveda �ķietamos slim�niekus, viņ� prasīja izsmeļo�as ziņas gan par iemesliem, kāpēc slimnieki te tiek ievietoti, gan par pa�iem pacientiem. Klienti zināja, ka tas kalpo viņu interesēm, un atklāja Ravino pat visdrausmīgākos noslēpumus.

����� Profesoram Kernam jūs melojāt nozai�mota taisnīguma vārdā un cen�oties sodīt ļaunumu. Jūs melojāt taisnības vārdā. Rūgts paradokss! Ja visu rezumētu, tad izrādītos, <ka jūsu taisnība visu laiku bijusi būvēta uz meliem.

Ravino precīzi trāpīja mērķī. Lorāna jutās nomākta. Viņai pa�ai nebija ienācis prātā, cik milzīga loma viņas dzīvē bijusi meliem.

��� Tad nu brīvajā laikā padomājiet, taisnī�bas praviete, cik jūs esat grēkojusi. Un ko jūs ar savu taisnīgumu esat panākusi? Es jums varu pateikt priek�ā: jūs panācāt �o mū�a ieslodzījumu. Un nekādi � ne zemes, ne debess � spēki jūs neizvedīs no �ejienes. Bet meli? Ja cienījamo profesoru Kernu uzskatītu par elles izdzimumu un melu ciltstēvu, tad viņ� ta�u joprojām dzīvo lieliski.

Nenolaizdams skatienu no Lorānas, Ravino pēk�ņi apklusa. �Pirmajai reizei pietiks, sākums-ir labs,� viņ� apmierināts nodomāja un neatvadījies izgāja ārā.

Viņa aizie�anu Lorāna pat nepamanīja. Viņa sēdēja, seju rokām aizsegusi.

Kop� tās reizes Ravino katru vakaru iera�dās pie viņas, lai turpinātu savas jezuītiskās sarunas. Sagraut Lorānas morāles principus un līdz ar to iedragāt viņas psihi � tas kļuva par Ravino profesionāļa patmīlas jautājumu.

Lorāna cieta patiesi un dziļi. Ceturtajā dienā viņa neizturēja un piecēlusies, sasārtu�u seju, uzkliedza:

��� Ejiet ārā no �ejienes! Jūs neesat cilvēks, jūs esat dēmons!

Sis skats Ravino sagādāja patiesu baudu.

��� Jūs progresējat, � nekustēdamies ne no vietas, viņ� ņirdza. � Jūs kļūstat patiesāka nekā bijāt agrāk.

��� Ejiet prom! � aizelsdamās izgrūda Lorāna.

�Lieliski, drīz viņa kausies,� doktors nodo�māja un, jautri svilpodams, izgāja.

Lorāna gan vēl nekāvās un dro�i vien būtu spējīga kauties vienigi pilnīgā prāta aptum�sumā, ta�u viņas psihiskais stāvoklis bija apdraudēts. Palikusi viena, viņa ar �ausmām konstatēja, ka ilgi neizturēs,

Bet Ravino nepalaida garām itin neko, kas varētu tuvināt atrisinājuma brīdi. Vakaros Lorānu sāka vajāt uz nepazīstama instru�menta atskaņota skumīga melodija. �ķita, ka kaut kur ieraudātos �ells, da�brīd skaņas pacēlās līdz vijoles augstajiem reģistriem, pēc tam pēk�ņi mainījās ne tikai melodijas aug�stums, bet arī tembrs, un nu skanēja cilvēka balss: tīra, daiļa, ta�u neizsakāmi skumja. Smeldzīgā melodija bezgalīgi atkārtojās, arvien veidodama to pa�u noslēgto skaņu loku.

Kad Lorāna �o melodiju dzirdēja pirmo reizi, viņai tā patika. Pie tam mūzika bija tik maiga un klusa, ka Lorāna sāka �aubīties par to, vai tie�ām kaut kur spēlē mūziķis jeb vai sākas dzirdes halucinācijas. Gāja minūte pēc minūtes, bet mūzika turpināja virpuļot apbur�tajā lokā. Pēc �ella skanēja vijole, pēc vijo�les � raudo�a cilvēka balss� Pavadījumā skumīgi skanēja viens tonis. Pēc stundas Lorāna jau bija pārliecināta, ka patiesībā �ī mūzika ir tikai iedoma Un skan viņas galvā. No smeldzīgās melodijas nebija glābiņa. Lorāna aizspieda ausis, ta�u viņai likās, ka joprojām dzird mūziku � �ells, vijole, balss .. . �ells, vijole, balss �

� Tā var zaudēt prātu, � �ukstēja Lorāna. Viņa sāka dziedāt pati, centās ar sevi skaļi sarunāties, lai nomāktu �o mūziku, bet nekas nelīdzēja. Tā viņu vajāja pat miegā.

�Cilvēki nevar spēlēt un dziedāt bez pārtraukuma. Tā dro�i vien ir mehāniska

mūzika . <. Kāda apmātība,� viņa domāja, gulēdama vajējātn acīm un klausīdamās bez�galīgo loku: �ells, vijole, balss� �ells, vijole, balss . ..

Viņa nevarēja vien sagaidīt rītu un steidzās5 uz parku, ta�u melodija jau bija pārvērtusies par uzbāzīgu ideju. Lorāna tie�ām sāka dzir�dēt neeso�u mūziku. Parkā staigājo�o vāj�prātīgo kliedzieni, vaidi un smiekli tikai ne�daudz nomāca pazīstamo melodiju.

Pamazām Marija Lorāna bija novesta tik tālu, ka pirmo reizi dzīvē sāka domāt par pa��nāvību. Kādā no pastaigām viņa apcerēja pa�nāvības veidu un tā bija nogrimusi pārdo�mās, ka nepamanīja vājprātīgo, kas pienāca viņai klāt un, aiz�ķērsojis ceļu, teica:

� Labi ir tie, kas nezina nezināmo. Tas viss, protams, ir sentimentāli�

Lorāna aiz pārsteiguma nodrebēja un pa�skatījās uz slimnieku. Tāpat kā visi citi, viņ� bija ģērbies pelēkā virsvalkā. �is slaidā auguma �atēns ar skaisto, di�ciltīgo seju uzreiz piesaistīja Lorānas uzmanību.

�Dro�i vien jaunatnācējs,� viņa nodomāja. �Pēdējo reizi skuvies ne vairāk kā pirms piecārfl dienām. Bet kāpēc viņa seja man liekas pazīstama?�

Pēk�ņi jaunais cilvēks ātri no�ukstēja:.

��� Es jūs pazīstu, jūs esat Lorānas jaun�kundze. Es redzēju jūsu portretu pie jūsu mātes.

��� Kā jūs mani pazīstat? Kas jūs esat? � Lorāna izbrīnējusies vaicāja.

��� Pasaulē ir ļoti maz cilvēku. Es esmu mana brāļa brālis. Bet kas ir mans brālis? Vai es? � jaunais cilvēks skaļi klaigāja.

Garām pagāja sanitārs un neuzkrīto�i, bet vērīgi nolūkojās viņā.

Kad sanitārs bija aizgājis, jaunais cilvēks steidzīgi piebilda:

��� Es esmu Artūrs Dovels, profesora Dovela dēls. Es neesmu vājprātīgs, bet izlikos par vājprātīgu tikai tādēļ, lai . . .

Sanitārs atkal tuvojās viņiem.

Artūrs pēk�ņi drāzās prom -no Lorānas, kliegdams:

��� Lūk, kur mans miru�ais brālis! Tu esi es, es esmu tu. Tu mani iemājoji pēc nāves. Mēs bijām dubultnieki, ta�u nomiri tu, nevis es.

Un Dovels drāzās pie kāda tnelanholiķa, kuru tāds negaidīts uzbrukums izbiedēja. Sanitārs metās viņiem pakaļ, gribēdams aiz�sargāt mazo, vārgo melanholiķi no straujā slimnieka. Kad viņi bija aizskrēju�i līdz parka galam, Dovels, pametis savu upuri, atgriezās pie Lorānas. Viņ� skrēja ātrāk par sanitāru. Skriedams garām Lorānai, Dovels palēnināja gaitu un pabeidza iesākto frāzi:

��� Es ierados �eit, lai jūs izglābtu. Esiet �onakt gatava bēg�anai. � Un, atlēcis sāņus,

viņ� sāka riņķot ap kādu juku�u vecenīti, kas viņam nepievērsa glu�i nekādu uzmanību. Pēc tam Dovels apsēdās uz sola, nodūra galvu un iegrima pārdomās.

Viņ� savu lomu tēloja tik labi, ka Lorānai netika skaidrs, vai Dovela dēls ārprātu patie��ām tikai simulē. Ta�u cerības stars bija iezadzies viņas dvēselē. Par to, vai jaunais cilvēks ir Dovela dēls, viņa ne�aubījās. Līdzība ar tēvu bija acīmredzama, kaut arī pelēkais slim�nīcas virsvalks un neskūtā seja Dovelu pada�rīja bezpersonisku. Turklāt viņ� Lorānu bija sazīmēiis pēc ģīmetnes. Domājams, ka viņ� apmeklējis māti. Tas viss varēja būt patiesība. Lai būtu kā būdams, Lorāna nolēma �onakt neizģērbties un gaidīt savu necerēto glābēju.

Cerība uz izglāb�anos spārnoja viņu un deva jaunus spēkus. Viņa pēk�ņi it kā pamo�dās no drausmīga murga. Pat uzmācīgā dziesma sāka skanēt klusāk, tā pamazām aiz�peldēja tālē un izgaisa. Lorāna dziji ievilka elpu, it kā no drūmas pazemes būtu izlaista svaigā gaisā. Dzīves alkas viņā pēk�ņi uzliesmoia ar nebiiu�u sparu. Lorānai aiz laimes gribējās smieties. Ta�u tagad vairāk nekā jeb�kad vajadzēja ievērot piesardzību.

Kad gongs aicināja brokastīs, vina savilka drūmu seju � tāda pēdēiā laikā biia viņas parastā izteiksme � un gāja uz mājas pusi.

Pie ieeias, kā arvien, stāvēja doktors Ravino. Viņ� novēroja slimniekus tāpat kā cietumsargs arestantus, kas pēc pastaigas atgrie�as savās kamerās. Ravino skats pama�nīja ikvienu sīkumu: gan zem virsvalka paslēptu akmeni, gan sadriskātas drānas, gan skrambiņu uz slimnieka rokām vai sejas. Ta�u sevi�ķi uzmanīgi viņ� vēroja pacientu sejas izteiksmi.

Lorāna, garām iedama, pūlējās neskatīties uz Ravino un nodūra acis. Viņa gribēja ātrāk aizslīdēt garām, ta�u doktors uz brīdi aiztu�rēja Lorānu un vēl vērīgāk ielūkojās viņas sejā.

��� Kā jus jutāties? � viņ� taujāja.

��� Kā parasti, � viņa atbildēja.

��� Kuru reizi pēc skaita un kā vārdā jūs tagad melojat? � viņ� ironiski vaicāja un, palaidis Lorānu garām, piebilda: � Vakarā mēs ar jums vēl parunāsim.

.�Es gaidīju melanholiju. Vai tie�ām viņa nonāks ekstāzē? Acīmredzot viņas domu gājienā un noskaņojumā es kaut ko neesmu ņēmis vērā. Vajadzēs izdibināt�� Ravino nodomāja.

Un vakarā viņ� ieradās izdibināt. No �īs tik�anās Lorāna joti baidījās. Ja viņa izturēs, varbūt tā būs pēdējā mocību reize. Ja neiztu�rēs, viņa aizies bojā. Tagad sirds dzijumos viņa doktoru Ravino dēvēja par �liefinkvizitoru�. Tie�ām, dzīvojis Ravino pirms da�iem gadsimtiem, viņ� godam attaisnotu �o nosau�kumu. Lorāna baidījās no doktora sofismiem, no viņa neobjektīvās pratinā�anas, āķīgajiem jautājumiem, pārsteidzo�ajām psiholoģijas zinā�anām, viņa velni�ķajām analīzes spējām. Ravino patie�ām bija �lielais loģiķis�, mūsdienu Mefistofelis, kas var iznīcināt jeb�kādas morālas vērtības un apgāzt visneapstridamākās patiesības.

Lai sevi nenodotu un nepazudinātu, Lorāna nolēma koncentrēt visu gribas speķu un klu�sēt, klusēt, lai ko viņ� teiktu. Tas arī bija bīs�tams solis. Tas nozīmēja atklāta kara pietei�kumu, pēdējo sacel�anos pa�aizsargā�anās vārdā, kas izsauks pastiprinātu pretuzbru�kumu. Ta�u izvēles nebija.

Kad Ravino ienāca, pa ieradumam cie�i raudzījās viņā ar savām apaļajām acīm un jautāja: �Tātad kā vārdā jūs samelojāt?� Lorāna neizdvesa ne skaņas. Viņas lūpas bija cie�i sakniebtas, acis nolaistas.

Ravino uzsāka savu inkvizitorisko noprati�nā�anu. Lorāna gan sarka, gan bālēja, ta�u joprojām klusēja. Ravino � tas ar viņu gadī�jās ļoti reti � pamazām zaudēja pacietību un kļuva nikns.

� Klusē�ana ir zelts, � viņ� ņirdzīgi teica. � Zaudējusi visu, jūs cen�aties sagla�bāt kaut vai �o mēmo dzīvnieku un pilnīgu idiotu tikumu, bet jums tas neizdosies. Klusē��anai sekos eksplozija. Jūs pārsprāgsit no dusmām, ja vien neatgriezīsit atmaskojo�ās daiļrunības aizsargkrānu. Un kāda jēga ir klusē�anai? It kā es nespētu nolasīt jūsu domas. �Tu gribi panākt, lai es sajūku prātā,� jūs pa�reiz domājat, �ta�u tas tev neizdosies.� Runāsim atklāti. Nē, mīļā jaunkundzīt, izdo�sies gan. Samaitāt cilvēka dvēseliti man ir tikpat viegli, kā sabojāt kabatas pulksteni.

Visus �is vienkār�ās ma�īnas ritenī�us es pazistu kā savus piecus pirkstus. Jo ilgāk jūs pretosities, jo bezcerigāk un dziļāk jūs slīgsit ārprāta tumsā.

�Divi tūksto�i �etri simti se�desmit vens, divi tūksto�i �etri simti se�desmit divi�� Lorāna turpināja skaitīt, lai nedzirdētu, ko runā Ravino.

Grūti pasacīt, cik ilgi �īs mocības būtu tur�pināju�ās, ja pie durvīm klusi nebūtu pie�klaudzinājusi kopēja.

��� Ienāciet, � neapmierināti uzsauca Ra�vino.

��� Septītajā palātā slimniece, kā liekas, mirst, � kopēja sacīia.

Ravino negribīgi piecēlās.

��� Mirst, � jo labāk, � viņ� pie sevis norūca. �Mūsu interesanto sarunu pabeig�sim rīt, � viņ� sacīja un, aiz zoda pacēlis Lorānas galvu uz aug�u un ironiski nosprauslojies, aizgāja.

Lorāna smagi nopūtās un gandrīz bez spēka saguma pār galdu.

Bet aiz sienas jau skanēia elsojo�ā, bezce�rīgu skumju pilnā mūzika. Velni�ķās mūzikas vara bija tik liela, ka Lorānu neviļus pār�ņēma �ī noskaņa. Viņai jau sāka likties, ka sastap�anās ar Artūru Dovelu ir tikai viņas slimās iztēles murgs, ka jebkāda cīņa ir bez�jēdzīga. Nāve, vienīgi nāve viņu atbrīvos no mokām. Viņa paraudzījās visapkārt .. . Ta�u slimnieku pa�nāvība neietilpa doktora Ravino sistēmā. Te pat nebija uz kā pakārties.

Lorāna nodrebēja. Pēk�ņi viņa atcerējās māti.

�Nē, nē, es to nedarī�u, viņas dēļ to neda�rī�u � kaut vai �o pēdējo nakti � Es gai�dī�u Dovelu. Ja viņ� neatnāks ..,� Viņa domu neizdomāja līdz galam, bet visa viņas būtne nojauta, kas ar viņu notiks, ja Dovels neiz�pildīs doto solījumu.

Lorānai tā bija pati moco�ākā no visām doktora Ravino slimnīcā pavadītajām naktīm. Minūtes vilkās bezgalīgi un nomāco�i kā ap�nicīgā mūzika, kas viņu vajāja.

Lorāna nervozi staigāja no loga līdz dur�vīm. Gaitenī bija dzirdami piesardzīgi soļi. Sirds iepukstējās straujāk. Iepukstējās un sa�stinga, � viņa pazina de�urējo�ās kopējas soļus; tā nā.ca pie durvīm, lai paskatītos iek�ā pa durvju actiņu. Divi simti vatu lampa istabā dega visu nakti. �Tas vairo bezmiegu,� bija izlēmis doktors Ravino. Lorāna neizģērbusies steidzīgi apgūlās, apsedzās ar segu un izlikās par aizmigu�u. Ar viņu notika kas ne�parasts: pēc vairāku nak�u negulē�anas viņa tūdaļ iemiga � viss pārdzīvotais bija nogur�dinājis Lorānu līdz pēdējai iespējai. Viņa no�gulēja tikai da�as minūtes, ta�u �ķita, ka pa�gājusi vesela nakts. Izbailēs pielēkusi kājās, Marija pieskrēja pie durvīm un pēk�ņi uzgrū�dās virsū Artūram Dovelam, kas patlaban nāca iek�ā. Viņ� nav piekrāpis. Viņa tikko valdījās, lai neiekliegtos.

��� A�āk, � Dovels �ukstēja. � Kopēja ir rietumu puses gaitenī. Ejami

Viņ� paņēma Lorānu aiz rokas un piesar�dzīgi veda sev līdzi. Viņu soļu troksni apslā�pēja ar bezmiegu sirgsto�o slimnieku vaidi un kliedzieni. Neganti garais gaitenis, palika aiz muguras. Beidzot viņi izkļuva no mājas.

��� Parkā de�urē sargi, jāpazogas tiem ga�rām � � steidzīgi �ukstēja Dovels, vilkdams Lorānu parka dziļumā.

��� Bet suņi �

��� Tos es visu laiku baroju ar ēdienu at�liekām, viņi mani pazīst. Esmu te jau vairā�kas dienas, ta�u izvairījos no jums, lai nera�dītu aizdomas.

Parks slīga tumsā. Bet pie mūra sienas, tik�pat kā ap cietumu, noteiktā attālumā viena no otras dega spuldzes.

��� Lūk, tur ir krūmājs � turp � � Do�vels pēk�ņi nometās zālē guļus un parāva aiz rokas Lorānu. Viņa sekoja Dovela piemēram. Pavisam tuvu bēgļiem pagāja garām kāds sargs. Kad tas bija attālinājies, viņi sāka lauzties cauri krūmājam sienas virzienā.

Ierūcās suns, pieskrēja klāt un, ieraudzījis Dovelu, sāka luncināt asti. Dovels pameta sunim maizes gabalu.

��� Redziet nu, � no�ukstēja Artūrs, � pats svarīgākais ir paveikts. Tagad mums atliek pārrāpties pāri sienai. Es jums palīdzē�u.

��� Bet jūs? � Lorāna satraukti vaicāja.

���� Neuztraucieties, es pēc tam, � Dovels atbildēja.

��� Bet ko es aiz sienas iesāk�u?

���� Tur mūs gaida mani draugi. Viss ir sagatavots. Tagad, lūdzu, mazliet pavingroj iet.

Dovels pieslejas pie mura sienas un ar vienu roku palīdzēja Lorānai uzrāpties aug�ā.

Ta�u tajā brīdī viens no sargiem viņu pa�manīja un sacēla trauksmi. Pēk�ņi visā dārzā iedegās spuldzes. Sargi, aicinādami cits citu un saukdami suņus, tuvojās bēgļiem.

��� Lēciet! � komandēja Dovels.

���� Bet jūs? � Lorāna baiļu pilnā balsī iesaucās.

���� Lēciet ta�u! � viņ� jau kliedza, un Lo�rāna nolēca. Viņu uztvēra kada cilvēka ro�kas.

Artūrs Dovels palēcās, ar rokām ieķērās sienas aug�malā un sāka vilkties ūz aug�u. Ta�u divi sanitāri sagrāba viņu aiz kājām. Dovels bija tik spēcīgs, ka ar roku musku�ļiem gandrīz pacēla aug�up arī viņus. Ta�u rokas paslīdēja, un Dovels nokrita, piespiez�dams pie zemes abus sanitārus.

Viņpus sienai tika iedarbināts automa�īnas motors. Draugi acīmredzot gaidīja Dovelu..

����� Brauciet drīzāk prom. Pilnu gāzi! � cīnīdamies ar sanitāriem, viņ� sauca.

. Kā atbilde ietaurējās sirēna, un varēja dzir�dēt, kā ma�īna aizdrāzās.

��� Laidiet mani vaļā, es ie�u pats, � teica Dovels un beidza pretoties.

Ta�u sanitāri viņu neatlaida. Cie�i sa�ņaugu�i Dovela rokas, tie veda viņu mājas vir�zienā. Pie durvīm, kūpinādams papirosu, stā�vēja virsvalkā ģērbies doktors Ravino.

�� Karcerī! Uzvilkt trako kreklu! � viņ� sacīja sanitāriem.

Dovelu ieveda mazā istabiņā bez logiem, tās grīda un sienas bija apsistas ar voiloku. Te lēkmju laikā ievietoja nemierīgos slimnie�kus. Sanitāri nosvieda Dovelu uz grīdas. Tū�līt aiz viņiem kamerā ienāca Ravino. Viņ� vairs nesmēķēja. Rokas sabazis virsvalka ka�batās, noliecās un sāka cie�i raudzīties Artūrā ar savām apaļajām acīm. Dovels izturēja �o skatienu. Tad Ravino pamāja ar galvu sani�tāriem, un tie aizgāja.

��� Jūs simulējāt glu�i pārliecino�i, � Ra�vino uzrunāja Dovelu, � ta�u mani apmānīt ir grūti. Es. jūs at�ifrēju jau pirmajā dienā, kad te ieradāties, un vēroju jūs, ta�u man jāatzīstas, ka jusu nodomu es neuzminēju. Jums un Lorānai nāksies dārgi samaksāt par �o afēru.

��� Ne dārgāk kā jums, � Dovels atbildēja.

Ravino noskurinaja savas tarakāna ūsas.

��� Tie ir draudi?

��� Atbilde uz draudiem, � Artūrs izmeta.

��� Ar mani spēkoties ir grūti, � Ravino teica. � Es esmu saliecis ne tādus pienapui�kas vien kā jūs. Sūdzēsities varas iestādēm? Tas nepalīdzēs, mans draugs. Turklāt jūs varat izgaist, pirms paspēs ierasties varas iestā�u pārstāvji. No jums pat smakas pāri nepaliks. Starp citu, kā jūs īsti sauc? Dibarī ta�u ir pieņemts uzvārds?

��� Artūrs Dovels, profesora Dovela dēls.

Ravino bija manāmi pārsteigts.

��� Ļoti patīkami iepazīties, � viņ� teica, aiz izsmiekla gribēdams slēpt apmulsumu. � Man bija tas gods pazīt jūsu cienījamo tētiņu.

��� Pateicieties dievam, ka man ir sasietas rokas, � atbildēja Dovels, � citādi jums plāni klātos. Un neuzdrīkstieties pieminēt mana tēva vārdu � jūs, nelieti!

��� Es ļoti pateicos dievam, ka jūs, mans dārgais viesi, esat stingri sasiets, un uz ilgu�laiku!

Ravino strauji pagriezās un izgāja. Skaji noklak�ķēja atslēga. Dovels palika viens.

Par sevi viņ� daudz nebēdāja. Draugi viņu nelaimē nepametīs un izpestīs no �ī cietuma. Tomēr viņ� apzinājās, cik stāvoklis ir bīs�tams. Ravino katrā ziņā ļoti labi saprot, ka viņa iestādes liktenis var būt atkarīgs no tā, kā beigsies viņa un Dovela divkauja. Ne velti Ravino aprāva sarunu un pēk�ņi izgāja no kameras. Būdams labs psihologs, viņ� tūliņ nojauta, ar ko viņam darī�ana, un savu inkvizitora talantu atstāja neizmantotu. Cīņā ar Artūru Dovelu ne psiholoģija, ne vārdi nelīdzēja, te vajadzēja lietot stiprākus līdzekļus,

Artūrs palaida saites vaļīgāk. Tas viņam izdevās: kad Artūram vilka mugurā trako kreklu, viņ� ar nodomu bija sasprindzinājis muskuļus. Artūrs pamazām sāka atbrīvoties no saviem autiņiem. Ta�u viņu uzraudzīja. Tikko viņ� mēģināja izvilkt roku, noklak�ķēja atslēga, durvis atvērās, ienāca divi sanitāri un sasaistīja viņu no jauna. �oreiz virs trako krekla apjoza vēl da�as siksnas. Sanitāri ar viņu apgājās rupji un solīja piekaut, ja viņ� atkal mēģinās tikt ārā no krekla. Dovels ne�atbildēja. Cie�i viņu sasaistīju�i, sanitāri aiz�gāja., ,

Tā ka kamera logu nebija un to apgaismoja elektriskās spuldzes pie griestiem, Dovels ne�zināja, vai ir jau atausis rīts. Laiks vilkās gausi. Ravino pagaidām nerādījās un neko neuzsāka. Dovelam slāpa. Drīz viņ� sajuta izsalkumu. Ta�u neviens nenāca un nenesa ne ēdienu, ne dzērienu.

�Vai tie�ām viņ� grib mani nomērdēt badā?� Dovels iedomājās. Izsalkums mocīja aizvien vairāk, ta�u ēst viņ� nelūdza. Ja Ra�vino nolēmis nomērdēt viņu badā, tad nav jēgas sevi pazemot un lūgties.

Dovels nezināja, ka Ravino pārbauda viņa rakstura �stingrību. Un Ravino par sirdēs�tiem Dovels �o eksāmenu izturēja.

Par spīti izsalkumam un slāpēm Artūrs, pa�am nemanot, iemiga, jo ilgu laiku nebija gulējis. Viņ� rāmi gulēja dziļā miegā, neno�jau�ot, ka tādējādi vēl vairāk sanikno Ra�vino. Ne spo�a spuldze, ne eksperimenti ar mūziku neatstāja uz Dovelu nekādu iespaidu. Tad Ravino ņēma talka spēcīgākus iedarbes līdzekļus, kurus viņ� lietoja stingra rakstura lau�anai. Blakus istabā sanitāri sāka sist ar koka āmuriem pa skārda plāksnēm un tark. �ķināt īpa�us tark�ķus. Tādā elles dārdoņā parasti trūkās aug�ā visspēcīgākie cilvēki un �ausmās raudzījās visapkārt. Ta�u Dovels, �ķiet, bija stiprāks par stipru. Viņ� gulēja kā zīdainis. �is neparastais gadījums pārsteidza pat Ravino.

�Neiespējami,� brīnījās Ravino. �Un �is cilvēks ta�u zina, ka viņa dzīvība karājas mata galā. Viņu neuzmodinās pat ercenģeļu taures.�

� Diezgan! � viņ� uzsauca sanitāriem, un elli�ķā mūzika aprāvās.

Ravino nezināja, ka drausmīgā dārdoņa bija pamodinājusi Dovelu. Ta�u, būdams stin�gras gribas cilvēks, viņ�, apziņai mostoties, sevi savaldīja un ne ar vienu elpas vilcienu, ne ar vienu kustību nelika manīt, ka vairs neguļ.

�Dovelu var iznīcināt vienīgi fiziski,� no�sprieda Ravino.

Kad dārdoņa bija aprimusi, Dovels. atkal aizmiga un nogulēja dziļā miegā Hclz vaka�ram. Viņ� pamodās spirgts un mundrs. Izsal�kums vairs tā nemocīja. Artūrs gulēja vaļē�jām acīm un smaidīdams skatījās uz durvju lūciņu. Pa to viņu uzmanīgi vēroja kāda apaļa acs.

Lai savu ienaidnieku pakaitinātu, Artūrs uzsāka jautru dziesmiņu. Tas pat Ravino bija par daudz. Pirmo reizi dzīvē viņ� izjuta, ka nespēj pakļaut otra cilvēka gribu. Sasiets, uz grīdas bezpalīdzīgi guļo�s cilvēks viņu iz�smēja. Aiz durvīm atskanēja lāsti. Acs no�zuda.

Dovels dziedāja aizvien skaļāk, bet pēk�ņi aizrijās. Kaut kas kairināja rīkli. Viņ� ievilka nāsīs gaisu un sajuta smaku. Rīkles galā ku�tēja, drīz sāka svelo�i sāpēt acis. Smaka pa�stiprinājās.

Dovelam pārskrēja aukstas tirpas. Viņ� saprata, ka pienākusi pēdējā stunda. Ravino noindēs viņu ar hloru. Dovels zināja, ka ne�spēs izrauties no trako krekla un atbrīvoties no cie�i apjoztajām siksnām. Ta�u �oreiz pa�aizsargā�anās instinkts ņēma virsroku pār saprāta balsi. Dovels pārcilvēciskiem spē�kiem pūlējās atbrīvoties. Viņ� locīja augumu kā tārps, izliecās, savijās kamolā, sitās no vienas sienas pret otru. Ta�u Artūrs neklie�dza, nelūdzās pēc palīdzības: cie�i sakodis zobus, viņ� klusēja. Aptum�otā apziņa nevadīja ķermeni, un tas aizsargājās in�stinktīvi.

Pēc tam nodzisa gaisma un Dovelam likās, ka viņ� kaut kur krīt�

Artūru atmodināja svaigs vējiņ�, kas bu�ināja tā matus. Ar pārdabisku gribas spēku viņ� centās pavērt acis: uz mirkli pazibēja pazīstama seja, likās, tas bija Larē, bet ģēr�bies policista formas tērpā. Viņ� izdzirda automa�īnas motora rūkoņu. Galva vai plīsa pu�u no sāpēm. �Es murgoju, ta�u tas no�zīmē, ka esmu vēl dzīvs,� Dovels nodomāja. Plaksti atkal aizvērās, bet tūdaļ no jauna atdarījās. Acīs sāpīgi dzēla dienas gaisma. Artūrs piemiedza acis un pēk�ņi izdzirda sie�vietes balsi:

��� Kā jūs jūtaties?

Dovela plakstus kāds apslaucīja ar mitru vates piciņu. Pilnīgi atvēris acis, Artūrsieraudzīja Lorānu, kas bija noliekusies pār viņu. Dovels viņai uzsmaidīja un, apskatījies visapkārt, atskārta, ka guļ tajā pa�ā guļam�istabā, kurā kādreiz bija gulējusi Brike.

�� Tātad es nenomiru? � viņ� klusi jau�tāja.

��� Par laimi, nenomirāt. Ta�u jūs bijāt par matu no nāves, � sacīja Lorāna.

Blakus istabā atskanēja steidzīgi soļi, un? Artūrs ieraudzīja Larē. Dedzīgi �estikulē�dams, viņ� sauca:

���� Es dzirdu, ka sarunājas! Tātad atdzīvo�jies. Esiet sveicināts, draudziņ! Kā jūs jūta�ties?

��� Pateicos, � Dovels atbildēja un, sajuz�dams krūtīs sāpes, piebilda. � Galva sāp� un krūtīs �

��� Daudz nerunājiet, � Larē viņu brīdi�nāja, � jums ir kaitīgi. Tas karātavu putns Ravino jūs gandrīz noindēja ar gāzi kā �urku kuģa rūmē. Bet, Dovel, cik lieliski mēs viņu apvedām ap stūri!

Larē sāka tā smieties, ka Lorāna uzmeta viņam pārmeto�u skatienu, jo baidījās, ka viņa pārāk skaļie prieki .traucēs slimnieku.

��� Labi, labi, � uztvēris skatienu, Larē atbildēja. � Es tūliņ izstāstī�u jums visu pēc kārtas. Nolaupīju�i Lorānas jaunkundzi un mazliet nogaidīju�i, mēs sapratām, ka jums nav izdevies izbēgt�

��� Vai jūs � dzirdējāt manu saucienu? � jautāja Artūrs.

���� Dzirdējām. Jūs klusējiet! Un pasteidzā�mies aizlaisties, pirms vēl Ravino pagūst iz�sūtīt vajātājus. Noņem�anās ar jums aizka�vēja viņa rokaspui�u varzu, tā ka jūs mums palīdzējāt nemanītiem nozust. Mēs ļoti labi zinājām, ka viegli jums tur neklāsies. Spēle ar atklātām kārtīm. Mēs, tas ir, es un �aubs, gribējām pēc iespējas ātrāk steigties jums palīgā. Ta�u vispirms vajadzēja iekārtot Lo�rānas jaunkundzi un tikai pēc tam apdomāt un realizēt glāb�anas plānu. Ka jūs sagūstīs, tas ta�u plānā nebija paredzēts � Lai maksā ko maksādams, tagad arī mums vajadzēja nokļūt viņpus mūra sienai, bet jūs jau pats zināt, ka tas nav viegls uzdevums. Tad nolē�mām rīkoties tā: mēs ar �aubu sagādājām sev policista formas tērpus, piebraucām auto�ma�īnā un paziņojām, ka esam ieradu�ies, lai izdarītu sanitāro apskati. �aubs bija pagata�vojis pat mandātu ar visiem zieģeļiem. Mums par laimi pie vārtiem stāvēja nevis pastāvī�gais sargs, bet gan kāds sanitārs, kas acīm. redzot nezināja, ka, pēc instrukcijas, nevienu cilvēku nedrīkst ielaist slimnīcas teritorijā, iepriek� nesazinoties pa telefonu ar Ravino. Mēs bijām uzdevumu augstumos un �

��� Tātad es nemurgoju � � Artūrs viņu pārtrauca. � Es atceros, ka redzēju jūs po�licista formā un dzirdēju automa�īnas rū�koņu.

��� Jā, jā, automa�īnā jums uzpūta vēss vējiņ�, jūs pavērāt acis, bet pēc tam zaudējat samaņu. Klausieties tālāk! Sanitārs atvēra vārtus, un mēs iegājām iek�ā. Pārējo izdarīt nebija grūti, kaut arī ne tik viegli, kā mēs domājām. Es pieprasīju, lai mūs aizved uz Ravino kabinetu. Ta�u varēja just, ka �is sanitārs ir rūdīts cilvēks. Viņ� aizdomīgi uz mums noskatījās, pasacīja, ka mūs pieteiks, un iegāja mājā. Pēc da�ām minūtēm iznāca baltā uzsvārcī tērpies cilvēks ar līku degunu un brillēm bruņurupu�a bruņas ietvarā �

��� Ravino asistents doktors Bu�s.

Larē pamāja ar galvu un turpināja:

��� Viņ� paziņoja, ka doktors Ravino ir aizņemts un ka mēs varam parunāt ar viņu � Bu�u. Es uzstājos, ka mums visādā ziņā jā�sastop Ravino pats. Bu�s atkārtoja, ka pa��reiz tas nav iespēdams, jo Ravino atrodas pie smagi slima pacienta. Tad Saubs, ilgi neprā�todams, paņēma Bu�u aiz rokas, lūk, tā. � Larē saņēma ar labo roku savas kreisās rokas plaukstu un pagrieza �itā. � Bu�s no sāpēm iekliedzās, bet mēs devāmies viņam garām un iegājām mājā. Velna bū�ana, mēs nezinājām, kur īsti atrodas Ravino, un bijām īstā ķezā. Par laimi, tajā brīdī viņ� pats nāca pa gai�teni. Es viņu pazinu, jo biju ar viņu ticies, kad atvedu jūs kā savu psihiski slimo draugu. �Ko jūs vēlaties?� Ravino asi noprasīja. Mēs sapratām, ka nav vērts ilgāk tēlot komē�diju, tāpēc piegājām tuvāk, a�i izrāvām re�volverus un pavērsām tos pret viņu. Tajā brīdī līkdegunis Bu�s � kas varēja gaidīt no �itā sakārņa tādu asumu! � iezvēla �aubam pa roku, turklāt tik pēk�ņi un spēcīgi, ka iz�sita revolveri, bet Ravino saķēra mani aiz rokas. Tad nu sākās tāds jampadracis, par ko ir grūti kaut cik sakarīgi pastāstīt. Ravino un Bu�am no visām pusēm drāzās palīgā sanitāri. Viņu bija daudz, un tie, protams, ar mums būtu ātri tiku�i galā. Ta�u mums par laimi daudzus mulsināja policistu formas. Viņi zināja, cik smags sods draud par preto��anos policijai, bet vēl jo vairāk � par var�darbīgu rīcību pret varas iestā�u pārstāvjiem. Lai arī cik skaļi Ravino kliedza, ka mūsu po�licistu formas ir tikai maskarādes tērpi, vai�rākums sanitāru uzskatīja par labāku palikt novērotāju lomā, un tikai da�i uzdrīkstējās piedurt pirkstu svētajam un neskaramajam policista mundierim. Otrs mūsu trumpis bija �aujamie iero�i, kā sanitāriem nebija. Ta�u katrā ziņā ne mazāks trumpis bija mūsu spēks, veiklība un pārdro�ība. Tāpēc spēki līdzsvarojās. Kāds sanitārs uzkrita �aubam, kad tas pieliecās, lai paceltu revolveri. Ta�u Saubs bija liels da�ādu cīņas paņēmienu meistars. Viņ� nokratīja ienaidnieku un, izvei�cīgi bārstīdams sitienus uz visām pusēm, ar kāju paspēra sānis revolveri, pēc kura jau sniedzās kāda roka. Gods kam gods, viņ� cī�nījās ārkārtīgi aukstasinīgi un savaldīgi. Ari man plecos uzkārās divi sanitāri. Nevar zi�nāt, kā cīņa beigtos, ja nebijis �auba. Viņ� ir malacis. �aubam tomēr izdevās pacelt re�volveri, un, daudz nedomādams, viņ� lika to lietā. Da�i �āvieni sanitārus tūliņ atvēsināja.

Pēc tam kad viens, sagrābis savu asiņaino plecu, sāka aurot, pārējie acumirklī laidās lapās. Ta�u Ravino nepadevās. Kaut ari mēs pielikām revolverus viņam pie deniņiem, Ra�vino sauca: �Arī es ķer�os pie iero�iem. Ja jūs tūdaļ no �ejienes neaiziesit, es pavēlē�u saviem cilvēkiem �aut uz jums!� Ta�u Saubs, velti nedzisinādams muti, sāka izgriezt Ra�vino roku. �is paņēmiens rada tik velni�ķas sāpes, ka pat rūdītākie bandīti rēc kā bege�moti un kļūst rāmi kā jēriņi. Ravino kauli brak�ķēja, acis pieriesās asarām, ta�u viņ� nepadevās. �Ko jūs vēl blen�at?� viņ� sauca attālāk stāvo�ajiem sanitāriem. �Pie iero��iem!� Da�i sanitāri aizskrēja, dro�i vien pēc iero�iem, citi no jauna sāka mākties mums virsū. Es uz bridi atņēmu revolveri no Ra�vino galvas un pāris reizes iz�āvu. Kalpotāji atkal sastinga, izņemot vienu, kur�, smagi stenēdams, sabruka �

Larē ievilka elpu un turpināja:

� Jā, gāja karsti. Necie�amās sāpes pada�rīja Ravino aizvien nespēcīgāku, bet �aubs tik grieza viņa roku. Beidzot, sāpēs viebda�mies, Ravino no�ņāca: �Ko jums vajag?� � �Nekavējoties izdodiet Artūru Dovelu,� es teicu. � �Protams,� zobus griezdams, atbil�dēja Ravino, �ka es pazinu jūsu seju. Bet laidiet ta�u vaļā roku, velns parāvis! Es jūs aizvedī�u pie viņa �� �aubs atlaida viņa roku tik daudz, lai Ravino atvilktu elpu, jo bija tuvu ģībonim. Ravino pieveda mūs pie kame�ras, kurā jūs bijāt ieslodzīts, un ar acīm norādīja uz atslēgu. Es atslēdzu durvis un �auba un Ravino pavadībā iegāju kamerā. Mūsu skatam atklājās neiepriecino�a aina: ievīstīts autiņos kā zīdainis, jūs līdzīgi pussamītam tārpam locījāties pēdējos krampjos. Kamerā bija hlora indīgā smaka. Lai nebūtu vairāk jānoņemas ar Ravino, �aubs viņam viegli iezvēla pa apak��okli, un doktors novē�lās uz grīdas kā lūku maiss. Ar gāzi piepil�dītajā kamerā slāpdami, mēs iznesām jūs un aizcirtām durvis.

��� Bet Ravino? Viņ� �

��� Ja noslāps, nebūs liela bēda, tā mēs no�spriedām. Tomēr viņu dro�i vien pēc mūsu aizie�anas izlaida no turienes un palīdzēja atgūt samaņu � No �itā lapseņu midzeņa mēs izkļuvām ārā samērā veiksmīgi, ja ne�skaita, ka ar pāri paliku�ajām patronām mums vajadzēja ap�aut suņus � Un tagad jūs esat �eit.

��� Vai es ilgi nogulēju bez samaņas?

��� Desmit stundas. Ārsts aizgāja tikai ne�sen, kad jums normalizējās elpo�ana un sirdsdarbība un viņ� varēja būt pārliecināts, ka briesmas vairs nedraud. Jā, mans dār�gais, � rokas berzēdams, turpināja Larē, �:. gaidāmas sensacionālas prāvas. Ravino nonāks uz apsūdzēto sola kopā ar profesoru Kernu. Es �o lietu tā neatstā�u.

��� Ta�u vispirms jāatrod � dzīva vai mi�rusi � mana tēva galva, � klusi noteica Artūrs.

Brikes atgrie�anās Kernu tā iepriecināja, ka viņ� pat aizmirsa vaininieci sabārt. Starp citu, nebija ari īstais brīdis. D�ons ienesa Briki uz rokām, un viņa no sāpēm vaidēja.

��� Piedodiet man, doktor, � ieraudzījusi Kernu, viņa sacīja. � Es jums nepaklau�sīju �

��� Un pati sev piespriedāt sodu, � Kerns atbildēja, palīdzēdams D�onam apguldīt bēgli gultā.

�� Mans dievs, es pat mēteli neesmu no�vilkusi.

��� Atļaujiet jums palīdzēt.

Kerns uzmanīgi vilka nost Brikei mēteli un tajā pa�ā laikā ar pieredzēju�u skatienu vē�roja viņu. Neparastā kārtā viņas seja bija kļuvusi jaunāka un svaigāka. No grumbiņām nebija vairs ne vēsts. �Tas ir iek�ējās sekrē�cijas dziedzeru darbs,� viņ� nodomāja. �An��elikas Gajas jaunais augums ir atjauninājis Brikes galvu.�

Profesors Kerns jau sen zināja, kura cil�vēka ķermeni viņ� morgā bija nozadzis. Viņ� uzmanīgi sekoja avī�u ziņām un ironiski nosmējās, lasīdams, ka tiek meklēta �bez vēsts pazudusī� An�elika Gaja.

��� Uzmanīgāk� Kāja sāp, � Brike sa�viebās, kad Kerns pagrieza viņu uz otriem sāniem.

��� Redziet nu! Es ta�u jūs brīdināju.

Ienāca kopēja � padzīvojusi sieviete ar robustu sejas izteiksmi.

������� Izģērbiet viņu, � Kerns pamāja uz Brikes pusi.

������� Bet kur tad ir Lorānas jaunkundze? � brīnījās Brike.

��� Viņas te nav. Viņa ir slima.

Kerns novērsās, pabungoja ar pirkstiem pa gultas galu un izgāja no istabas.

������� Vai jūs jau sen strādājat pie profesora Kerna? � Brike jautāja jaunajai kopējai.

Tā kaut ko nesaprotamu noīdēja, rādīdama uz savu muti.

�Mēma,� Brike saprata. �Nebūs ar ko pa�runāt ��

Kopēja klusēdama paņēma mēteli un iz�gāja. Atkal ienāca Kerns.

��� Parādiet kāju.

�������� Es daudz dejoju, � Brike iesāka savu grēksūdzi. � Drīz vien rēta pēdā atnāca vajā. Es nepievērsu uzmanību �

��� Un turpinājāt dejot?

�������� Nē, dejojot kāja sāpēja. Ta�u da�as die�nas es spēlēju tenisu. Tā ir tik burvīga spēle!

Klausīdamies Brikes pļāpā�anā, Kerns uz�manīgi aplūkoja kāju un aizvien vairāk sadrūma. Kāja līdz celim bija uztūku�i un kļu�vusi melna. Viņ� da�ās vietās paspaidīja.

��� Ai, sāp!� � Brike iekliedzās.

��� Vai jums ir drudzis?

��� Jā, kop� vakar vakara.

������� Tā � � Kerns paņēma cigāru un aiz�pīpēja. � Stāvoklis ir ļoti nopietns. Lūk, kur noved nepaklausība. Ar ko jums labpatikās spēlēt tenisu?

Brike samulsa.

��� Ar kādu � pazīstamu jaunu cilvēku.

������� Vai jūs nepastāstītu, ko esat piedzīvo�jusi, kop� no manis aizbēgāt?

�������� Es biju pie savas draudzenes. Ieraudzī�jusi mani dzīvu, viņa ļoti brīnījās. Es viņai sacīju, ka ievainojums nebija nāvīgs un ka slimnīcā mani izārstēja.

������� Par mani un � galvām jūs neko ne�stāstījāt?

�������� Protams, ka ne, � Brike pārliecino�i atbildēja. � Būtu dīvaini, ja es sāktu stāstīt. Mani noturētu par vājprātīgu.

Kerns atviegloti uzelpoja � �Viss beidzās labāk, nekā es paredzēju,� viņ� nodomāja.

��� Bet kā būs ar manu kāju, profesor?

��� Baido�, ka to nāksies nogriezt.

Brikes acīs atplaiksnījās �ausmas.

������� Nogriezt kāju! Manu kāju? Padarīt mani par kropli?

Kernam pa�am negribējās sakropļot ķer�meni, ko viņ� ar tādām pūlēm bija ieguvis un atdzīvinājis. Arī demonstrācijas efekts būs daudz mazāks, ja vajadzēs rādīt kropli. Būtu labi, ja varētu iztikt bez kājas amputācijas, ta�u tas ir gandrīz neiespējami.

��� Varbūt man varētu pielikt jaunu kāju?

������� Neuztraucieties, nogaidīsim līdz rītam. Es vēl pie jums ienāk�u, � Kerns sacīja un izgāja.

Viņa vietā atkal ieradās mēmā kopēja un

atnesa tasi buljona ar grauzdiņiem. Brikei nebija ēstgribas. Viņu kratīja drudzis, un, kaut arī kopēja ar mīmikas palīdzību cītīgi centās viņu pierunāt, Brike nespēja ieēst vai�rāk par divām karotēm buljona.

��� Nesiet prom, es nevaru.

Kopēja izgāja.

�� Vispirms vajadzēja izmērīt tempera�tūru, � Brike izdzirda Kerna balsi blakus istabā. � Vai tie�ām jūs nezināt tik vienkār��as lietas? Es ta�u jums sacīju.

Kopēja ienāca vēlreiz un pasniedza Brikei termometru.

Slimniece padevīgi to ielika. Kad viņa ter�mometru izņēma un paskatījās, tas rādīja trīsdesmit deviņi.

Kopēja pierakstīja temperatūru un apsēdās pie slimnieces.

Lai nevajadzētu skatīties kopējas trulajā, vienaldzīgajā sejā, Brike pavērsa galvu pret sienu. Pat �ī nelielā kustība radīja sāpes kājā un vēdera lejasdaļā. Brike klusi ievaidējās un aizvēra acis. Viņa iedomājās par Larē: �Mīļais, kad es tevi redzē�u?�

Deviņos vakarā drudzis pieņēmās spēkā, un viņa sāka murgot. Brikei likās, it kā viņa atrastos jahtas kajītē. Viļņi kļūst lielāki, jahtu �ūpo, un krūtīs aug smacējo�s kamols, kas kāpj kaklā � Larē metas viņai virsū un �ņaudz. Viņa kliedz, svaidās pa gultu. Tad pierei pieskaras kaut kas mitrs un vēss. Murgi izgaist.

Viņa redz sevi kopā ar Larē tenisa lau�kumā. Aiz vieglā aizsargtīkla mirdz jūras zilgme. Ne�ēlīgi svilina saule, galva sāp un reibst. �Ja ta nesāpētu galva� �ī �ausmīgā saule! � Es nedrīkstu pazaudēt.. .� Un viņa sasprindzināti vēro Larē, kas cel raketi sitie�nam. �Spēlēju!� Larē sauc, zibinādams saulē baltos zobus, un, pirms viņa paspējusi atbil�dēt, sit bumbiņu. �Auts,� priecādamās par Larē kļūdu, Brike skaļi atbild.

�� Vai jūs joprojām vēl spēlējat tenisu? � viņa dzird derdzīgu balsi un atver acis. Pār viņu noliecies Kerns un tur tās roku. Viņ� skaita pulsu. Pēc tam apskata kāju un neap�mierināts krata gatvu.

��� Cik pulkstenis? � Brike jautā, un mēle viņai tik tikko klausa.

�� Divi naktī. Mīļā draiskulīt, jūsu kāju nāksies, amputēt.

��� Ko tas nozīmē?

��� Nogriezt.

��� Kad?

�� Tūliņ. Nedrīkst vairs kavēties nevienu stundu, citādi sāksies vispārēja asins sain�dē�anās.

Brikes galvā viss satumst. Kā pa murgiem viņa dzird Kerna balsi un tik tikko uztver vārdu jēgu.

�� Vai augstu būs jānogrie�? � viņa jautā gandrīz vienaldzīgi.

��� Nu tā, � Kerns a�i novelk ar roku zem vēdera apak�daļas. No �ī �esta Brikei sa�stingst vēders. Viņas apziņa kļūst aizvien skaidrāka.

��� Nē, nē, nē, � viņa ar �ausmām saka.

�� Es neatjau�u! Es negribu!

��� Vai jūs gribat mirt? � mierīgi vaicā Kerns.

��� Nē.

��� Tad izvelieties vienu no diviem.

��� Bet ko teiks Larē? Viņ� ta�u mani mīl� � Brike �ļupst. � Es vēlos dzīvot un būt vesela. Bet jūs gribat atņemt man visu � Jūs esat briesmīgs, man no jums bai�les! Glābiet! Glābiet mani!�

Viņa jau atkal murgoja, kliedza un grasī�jās celties aug�ā. Kopēja ar pūlēm viņu no�valdīja. Drīz vien atsauca palīgā D�onu.

Tajā laikā blakus istabā Kerns veikli strā�dāja, gatavodamies operācijai.

Divos naktī Briki uzlika uz operāciju galda. Viņa atguva samaņu un klusēdama raudzījās uz Kernu, kā notiesātie raugās savā bendē.

��� Pa�ēlojiet, � viņa beidzot no�ukstēja.

�� Glābiet�

Viņas sejai uzlika masku. Kopēja skaitīja pulsu. D�ons spieda masku aizvien cie�āk. Brike iegrima nemaņā.

Viņa atguvās gultā. Reiba galva. Viņai bija slikta dū�a. Brike neskaidri atcerējās par operāciju un, lai gan juta vēl briesmīgu ne�spēku, pacēla galvu, palūkojās uz kāju un klusi ievaidējās. Kāja bija noņemta aug�pus ceļa un cie�i nosieta. Kerns bija turējis vārdu: viņ� darīja visu, lai Brikes augums tiktu izkropļots mazāk. Viņ� riskēja un amputēja kāju tā, lai tai varētu pielikt protēzi.

Visu dienu pēc operācijas Brike jutās cie��ami, kaut gan drudzis nebeidzās, un �is fakts loti uztrauca Kernu. Viņ� ik pēc stundas ienāca pie Brikes un apskatīja kāju.

��� Ko es tagad iesāk�u? � Brike viņam jautāja.

��� Neuztraucieties, es jums uztaisī�u jaunu kāju, labāku par iepriek�ējo. � Kerns viņu mierināja. � Varēsit vēj dejot. Ta�u viņa seja bija drūma: aug�pus amputācijas vietas kāja bija sasarkusi un satūkusi.

Uz vakara pusi temperatūra kāpa. Brike sāka gultā svaidīties, vaidēt un murgot.

Vienpadsmitos vakarā temperatūra sasnie�dza �etrdesmit komats se�us grādus.

Kerns nikni nolamājās: viņam bija skaidrs, ka sākusies vispārēja asins saindē�anās. Tad, nedomādams vairs par Brikes ķermeņa glāb��anu, Kerns nolēma atkarot nāvei vismaz dalu eksponāta. �Ja izskalotu asinsvadus ar antiseptisku un pēc tam ar fizioloģisko �ķī�dumu un tad ielaistu svaigas, veselas asinis, galva dzīvos.�

Viņ� lika Briki vēlreiz novietot uz operā�ciju galda.

Brike gulēja bez samaņas un nejuta, kā ass skalpelis ātri izdarīja griezumus viņas kaklā aug�pus sārtajām �uvju retām, kas bija sa�glabāju�ās no iepriek�ējās operācijas. Sis griezums atdalīja ne tikai Brikes galvu no viņas skaistā, jaunā ķermeņa. Tas no�ķīra no Brikes visu pasauli, visus viņas dzīves prie�kus un cerības.

Tomā galva sanīka ar katru dienu vairāk un vairāk. Tomā nebija piemērots vienīgi ga�rīgai dzīvei. Lai justos labi, viņam vajadzēja strādāt, kustēties, celt smagumus, nogurdināt savu vareno ķermeni, pēc tam sātīgi paēst un gulēt cie�ā miegā.

Tomā bie�i aizvēra acis un iztēlojās, kā, sa�sprindzinājis muguru, viņ� nes smagus mai�sus. Viņam �ķita, ka sajūt katru saspringto muskuli. Sajūta bija tik reāla, ka Tomā at�vēra acis cerībā ieraudzīt savu spēcīgo augu�mu. Ta�u zem viņa joprojām rēgojās vienīgi galda kājas.

Tomā grieza zobus un atkal aizvēra acis.

Lai sevi izklaidētu, viņ� sāka domāt par laukiem. Bet tūdaļ aizrējās arī savujīgavu, ko bija zaudējis uz visiem laikiem. Vairāk�kārt viņ� bija lūdzis Kernu, lai ātrāk dod viņam jaunu ķermeni, bet tas smīnēdams at�runājās:

�� Vēl joprojām nevaru atrast tev piemē�rotu, pacieties mazdrusciņ.

��� Kaut vai vistizlāko augumeli, � lūdza Tomā: tik karsta bija viņa vēlē�anās atgriez�ties dzīvē.

�� Ar tizlu augumu tu aiziesi bojā. Tev vajadzīgs veselīgs augums, � Kerns atbil�dēja.

Toma gaidīja. Gāja diena pec dienas, bet viņa galva joprojām dirnēja uz augstā galdiņa.

Sevi�ķi moko�as bija bezmiega naktis. Vi�ņam sāka rādīties halucinācijas. Istaba grie�zās riņķī, acu priek�ā pletās migla un no miglas parādījās zirga galva. Lēca saule. Sētā skraidīja suns, kladzināja vistas� Pēk�ņi nez no kurienes iznira kauco�a smagā ma�īna un drāzās Tomā virsū. �ī aina atkār�tojās un atkārtojās bez sava gala, un Tomā mira neskaitāmas reizes.

Lai tiktu vaļā no murgiem, Tomā sāka �ukstēt dziesmas � viņam gan likās, ka viņ� dzied � vai arī skaitīja.

Viņu mazliet izklaidēja kāda rotaļa. Tomā centās aizturēt mutē gaisa strūklu. Kad viņ� pēc tam pēk�ņi pavēra muti, gaiss lauzās ārā ar savādu troksni.

Tomā tas iepatikās, un viņ� savu rotāju at�kārtoja. Viņ� aizturēja gaisu tik ilgi, kamēr tas pats izlauzās cauri sakniebtajām lūpām. Tomā turklāt kustināja mēli, un nu iznāca pa�visam smieklīgas skaņas. Bet cik ilgi viņ� spēj aizturēt gaisa strūklu? Tomā sāka skai�tīt. Pieci, se�i, septiņi, astoņi.. .

�S-�-�,� gaiss izlauzās. Vēlreiz� Va�jag sasniegt duci. Viens, divi, trīs� se�i, septiņi� vienpadsmit, divpads �

Saspiestais gaiss pēk�ņi atsitās pret auk�slējām ar tādu sparu, ka Tomā juta savu galvu palecamies uz aug�u.

��itā vēl nolidos no sava mieta,� nodomāja Tomā.

Viņ� pa�ķielēja uz sāniem un ieraudzīja, ka uz paliktņa stikla plāksnes izliju�ās asinis

un pil uz grīdas. Gaisa strūkla, paceldama viņa galvu uz aug�u, acīmredzot bija atslābi�nājusi kakla asinsvados iebāztās caurulītes. Tomā pārņēma �ausmas: vai tie�ām beigas? Un patiesi, apziņa sāka tumst. Tomā likās, ka viņam trūktu gaisa: asinis, kas baroja galvu, nesdamas sev līdzi dzīvino�o skābekli, vairs nenonāca viņa smadzenēs pietiekamā dau�dzumā. Viņ� redzēja savas asinis un juta, ka pamazām izdziest. Viņ� negribēja mirt! Viņa saprāts alka dzīvības. Dzīvot, lai tur vai kas � dzīvot! Jāsagaida Kerna apsolītais jaunais ķermenis.

Tomā pūlējās savu galvu dabūt atpakaļ, savelkot kakla muskuļus, centās izkustēties, ta�u stāvokli vienīgi pasliktināja: caurulī�u stikla uzgaļi vēl tālāk izlīda ārā no vēnām.

Pēdējo reizi atplaiksnoties apziņai, Tomā sāka kliegt, kliegt tā, kā nekad dzīvē nebija kliedzis.

Ta�u tas vairs nebija kliedziens. Tie bija pirmsnāves gārdzieni �

Kad �īs sve�ādās skaņas pamodināja D�onu no trauslā miega un viņ� ieskrēja is�tabā, Tomā galva tikko kustināja lūpas. D�ons, kā nu prazdams, nolika galvu atpakaļ vietā, iebāza caurulītes dziļāk vēnās un rū�pīgi noslaucīja asinis, lai profesors Kerns ne�pamanītu nakts notikuma pēdas.

Kad pienāca rīts, no ķermeņa atdalītā Bri�kes galva jau atradās savā vecajā vietā uz metāla galdiņa ar stikla virsu un Kerns to �atdzīvināja�.

Kad viņ� �izskaloja� no galvas bojāto asiņu paliekas un ielaida tajā līdz trīsdesmit septiņiem grādiem sasildītas svaigas, vese�līgas asinis, Brikes seja atguva sārtumu. Pēc da�ām minūtēm viņa atvēra acis un, vēl neko neapjēgdama, lūkojās Kernā. Pēc tam ar jau��amu piepūli viņa paskatījās lejup un viņas acis iepletās.

�� Atkal bez auguma � � Brike no�uk�stēja, un acīs sariesās asaras. Tagad viņa spēja vairs tikai �ukstēt: balss saites bija pārgrieztas augstāk par iepriek�ējo griezuma vietu.

�Lieliski,� nodomāja Kerns, �asinsvados ātri ieplūst valgme, ja tikai �is �ķidrums nav jau bijis asaru kanālos. Ta�u dārgo �ķidrumu nedrīkst tērēt asarām.�

�� Neraudiet un nebēdājieties, Brikes jaun�kundz. Jūs pati sev esat piespriedusi bargu sodu par savu nepaklausību. Tomēr es jums pielik�u jaunu augumu, labāku par iepriek��ējo, pacietieties vēl da�as dienas.

Un novērsies no Brikes, viņ� piegāja pie Tomā galvas.

��� Nu, kā tad klājas mūsu fermerim?

Kerns pēk�ņi savilka pieri un vērīgi ielūko�jās Tomā sejā. Galva izskatījās ļoti slikti. Āda bija nomelnējusi, mute puspavērta. Kerns apskatīja pievadcaurulītes un sāka lamāt D�onu.

�� Es domāju, ka Tomā guj, � taisnoda�mies teica D�ons.

��� Pats tu esi aizgulējies, ēzelis tāds!

Kerns sāka darboties ap galvu.

��� Ak, kādas �ausmas!� � �ukstēja Bri�kes galva. � Viņ� nomiris. Es tik ļoti bīstos no miroņiem .. . Man ir bailes, ka arī es neno�mirstu � Kāpēc viņ� nomira?

��� Noslēdz viņai gaisa pieplūdi! � Kerns nikni pavēlēja.

Brike apklusa pusvārdā, bet, bezpalīdzīgi kustinot lūpas, bailīgi un lūdzo�i skatījās ko- pējas acīs.

��� Ja pēc divdesmit minūtēm es galvu ne�atdzīvinā�u, atliks to tikai izsviest ārā, � teica Kerns.

Pēc piecpadsmit minūtēm galva uzrādīja vājas dzivības zīmes. Plakstiņi un lūpas no�trīsēja, bet acis raudzījās truli un nedzīvi. Vēl pēc divām minūtēm galva izdvesa pāris nesakarīgus vārdus. Kerns jau triumfēja. Ta�u galva pēk�ņi atkal apklusa. Sejā neietrīsējās neviens nervs.

Kerns paraudzījās termometrā.

��� Tā ir līķa temperatūra. Beigts!

Aizmirsis, ka tepat ir arī Brike, viņ� nikni pagrāba galvu aiz biezajiem matiem, norāva no galdiņa un iesvieda to lielā metāla bļodā.

��� Aiznesiet to uz saldētavu� Vajadzēs izdarīt sekciju �

Nēģeris ātri pakampa bļodu un izgāja. Brike noraudzījās viņam pakaļ ar �ausmās izplestām acīm.

Kerna kabinetā iezvanījās telefons. Kerns nikni nosvieda uz grīdas cigāru, kuru bija grasījies aizsmēķēt, un, skaļi aizcirzdams dur�vis, iegāja savā kabinetā.

Zvanīja Ravino. Viņ� ziņoja, ka ar kurjeru nosūtījis Kernam vēstuli, kam vajagot būt jau nogādātai.

Kerns nogāja lejā un pats izņēma sūtījumu no vēstuļu kastītes pie durvīm. Kāpdams aug�up pa kāpnēm, Kerns nervozi atplēsa ap�loksni un sāka lasīt. Ravino rakstīja, ka Artūrs Dovels, tēlodams slimnieku, iekļuvis viņa slimnīcā, nolaupījis Lorānu un pats aiz�bēdzis. -

Kerns paklupa un tik tikko nenogāzās pa kāpnēm.

� Artūrs Dovels! Profesora dēls � Viņ� ir te? Un, protams, zina visu .. .

Ir uzradies jauns ienaidnieks, kas viņu ne�saudzēs. Kabinetā Kerns vēstuli sadedzināja un, apdomādams rīcības plānu, sāka staigāt pa paklāju turp un atpakaļ. Iznīcināt profe�sora Dovela galvu? To viņ� var paveikt minū�tes laikā jebkuru brīdi. Ta�u galva viņam vēl ir vajadzīga. �Būs vienīgi jāizdara tā, lai �o lieti�ķo pierādījumu neieraudzītu sve�i cil�vēki. Var sagaidīt kratī�anu, ienaidnieku ielau�anos viņa namā. Pēc tam . .. pēc tam, jāpasteidzina Brikes galvas demonstrē�ana. Uzvarētājus netiesā. Lai ko arī Lorāna un Artūrs Dovels stāstītu. Kernam būs vieglāk cīnīties, ja ap viņa vārdu vīsies vispārējas atzī�anas un cieņas oreols.

Kerns noņēma telefona klausuli, izsauca zi�nātniskās biedrības sekretāru un lūdza viņu atbraukt uz pārrunām par to, kā organizēt sēdi, kurā viņ�, Kerns, demonstrēs savu jau�nāko eksperimentu rezultātus. Pēc tam Kerns piezvanīja lielāko avī�u redakcijām un lūdza atsūtīt intervētājus.

�Ap profesora Kerna izcilo sasniegumu jā�saceļ avī�u kņada. Demonstrē�anu varēs or�ganizēt pēc kādām trijām dienām, kad Bri�kes galva mazliet atgūsies pēc smagā pārdzī�vojuma un pieradīs pie domas par zaudēto ķermeni� Bet tagad ��

Kerns iegāja laboratorijā, parakājās skapī��os, izņēma �ļirci, spirta lampiņu, vati, kār�biņu ar uzrakstu �Parafīns� un devās pie pro�fesora Dovela galvas�

Larē namiņ� pārvērtās par �sazvērnieku� � Artūra Dovela, Larē, �auba un Lorānas � �tābu. Kopējā apspriedē tika nolemts, ka Lorānai atgriezties agrākajā dzīvoklī ir bīs�tami. Ta�u Lorāna drīzāk gribēja sastapties ar māti, tāpēc Larē devās pie Lorānas kun�dzes un atveda viņu uz savu mājiņu.

Ieraudzījusi meitu sveiku un veselu, vecīte no prieka gandrīz paģība; Larē viņu satvēra aiz rokas un apsēdināja atzveltnes krēslā.

Māte un meita iekārtojās divās istabās mājiņas tre�ajā stāvā. Lorānas kundzes prie�kus aptum�oja vienīgi viņas meitas glābēja Artūra Doveia slimība. Par laimi, viņam ne�bija vajadzējis pārāk ilgi elpot smacējo�o gāzi. Ari ārkārtīgi veselīgais organisms da�rīja savu.

Lorānas kundze un viņas meita pēc kārtas de�urēja pie slimnieka gultas. �ai laikā Ar�tūrs Dovels ļoti sadraudzējās ar Lorānām, Marija viņu kopa vairāk nekā rūpīgi: nespē�dama palīdzēt tēva galvai, Lorāna visas rū�pes ziedoja dēlam. Viņai tā likās. Ta�u bija vēl kāds iemesls, kāpēc viņa nelabprāt uzti�cēja kopējas pienākumus mātei. Artūrs Dovels bija pirmais vīrietis, kas satrauca viņas jau�navīgo iztēli. Viņi iepazinās romantiskos ap�stākļos, � Artūrs kā bruņinieks Mariju bija nolaupījis, izpestot viņu no Ravino drausmīgā nama. Artūra tēva traģiskais liktenis uzspieda traģisma zīmogu arī viņam pa�am. Vīri�ķība, spēks un jaunība vainagoja viņa pievilcību, kam bija grūti pretoties.

Artūrs Dovels sagaidīja Mariju Lorānu ar maigu skatienu. Viņ� labāk saprata savas jūtas un neslēpa pats sev, ka viņa maigums nav tikai slimnieka pienākums pret savu rū�pīgo kopēju.

Jauno cilvēku maigie skatieni nepalika ne�pamanīti arī pārējiem. Lorānas māte izlikās, it kā nekā neredzētu, kaut gan varēja just, ka meitas izvēle viņai ir glu�i pa prātam. Būdams kaislīgs sportists, �aubs pret sievie�tēm izturējās nicino�i, tāpēc zobgalīgi smī�nēja, un sirds dziļumos viņam Artūra bija �ēl, bet Larē, vērodams citu cilvēku laimes rītausmu, smagi nopūtās, un viņam neviļus nāca prata An�elikas daiļais augums, turklāt tagad viņ� uz �i auguma bie�āk iedomājās Brikes, nevis Gajas galvu. Viņ� pats dusmo�jās par savu neuzticību, ta�u attaisnoja sevi ar to, ka galvenā nozīme ir asociācijām: Bri�kes galva visur bija kopā ar Gajas ķermeni.

Arturs Dovels nevarēja sagaidīt bridi, kad ārsts atļaus viņam staigāt. Ta�u Artūrs drīk�stēja vienīgi sarunāties, nepieceļoties no gul�tas, pie kam pārējiem bija noteikts saudzēt Dovela plau�as.

Gribot negribot viņam bija jāuzņemas priek�sēdētāja loma: viņ� uzklausīja citu do�das un tikai iebilda vai rezumēja �debatēs� izteiktās domas.

Debates bija vētrainas. īpa�i kvēli uzstājās Larē un �aubs.

Ko iesākt ar Ravino un Kernu? �aubs nez kāpēc bija noskatījis sevi par Ravino upuri un kala �vardarbīga uzbrukuma� plānus.

��� Mēs nepaguvām to suni nosist. Bet viņ� ir jānogalina. Katrs �ī suņa elpas vilciens apgāna zemi! Es aprim�os tikai pēc tam, kad bū�u viņu no�ņaudzis pats ar savām rokām. Jūs visi sakāt, � viņ� kaisli iebilda Dovelam, � ka labāk būtu �o lietu nodot tie�sai un bendem. Bet Ravino pats mums teica, ka varas iestādes viņ� ir uzpircis.

��� Vietējās, � Dovels piemetināja.

��� Pagaidiet, Dovel, � sarunā iejaucās Larē. � Ārsts aizliedza jums runāt. Bet jūs, �aub, stūrējat greizi. Ar Ravino mēs vienmēr pagūsim izrēķināties. Vispirms mums jāatklāj

Kerna noziegumi un jāatrod profesora Dovela galva. Vienalga kādā ceļā mums jāielavās pie Kerna.

��� Kā jūs ielavīsities? � jautāja Artūrs.

��� Kā? Tapat kā ielavās kramplau�i un zagļi.

��� Jūs neesat kramplauzis. Ari ta ir liela māksla, � Larē iegrima pārdomās, pēc tam piesita sev pie pieres.

��� Mēs palūgsim talkā 2anu. Brike man kā draugam atklāja viņa mīklaino profesiju. Viņ� jutīsies glaimots! Pirmo reizi dzīvē uz�lauzīs durvju slēdzenes nesavtīgos nolūkos.

��� Bet ja nu viņ� nav tik nesavtīgs?

��� Mēs viņam samaksāsim. Viņ� tikai sa�gatavos mums ceļu un nozudīs no skatuves, pirms būsim izsauku�i policiju, bet to mēs, protams, izdarīsim.

Viņa iekarsu�o prātu atvēsināja.Artūrs Do�vels. Lēni un klusi, viņ� sāka runāt:

��� Es domāju, ka �oreiz romantika neder. Kerns no Ravino dro�i vien jau būs uzzinājis, ka esmu ieradies Parīzē un piedalījies Lorā�nas jaunkundzes nolaupī�anā. Tas nozīmē, ka man vairs nav jēgas slēpties. Tas ir pirmkārt. Bez tam, es esmu � nelaiķa profesora Dovela dēls, un tāpēc man ir likumīgas tiesības, kā saka juristi, ierosināt lietu, pieprasīt tiesas izmeklē�anu, kratī�anu . ..

��� Atkal tiesas, � Larē bezcerīgi atmeta ar roku. � Tikai sapīsities likuma pantos, jūs apvedīs ap stūri, bet Kerns izlocīsies.

Artūrs ieklepojās un neviļus saviebās, ai� sāpēm krūtis.

������� Jūs pārāk daudz runājat, � gādīgi sa�cīja Lorānas kundze, kas sēdēja līdzās Ar�tūram.

������� Nekas, � berzēdams krūtis, viņ� atbil�dēja. � Tūliņ pāries . ..

�ajā brīdī istabā ienāca Marija Lorāna, par kaut ko ļoti satraukta.

������� Lūdzu, lasiet, � sniegdama Dovelam avīzi, viņa teica.

Pirmajā lappusē ar lieliem burtiem bija iespiests:

PROFESORA KERNA SENSACIONĀLAIS ATKLĀJUMS

Apak�virsraksts bija sīkākiem burtiem:

Tiks demonstrēta atdzīvināta cilvēka galva

Rakstā bija ziņots, ka profesors Kerns rīt�vakar zinātniskajā biedrībā lasīs referātu, ko darīs uzskatāmu atdzīvinātas cilvēka galvas demonstrācija.

Tālāk bija izklāstīta Kerna pētījumu gaita, uzskaitīti viņa zinātniskie darbi un spīdo�i veiktās operācijas.

Zem pirmā raksta bija ievietots pa�a Kerna parakstīts apcerējums. Tajā galvenajos vil�cienos bija pastāstīts par viņa eksperimen�tiem, atdzīvinot vispirms suņu, bet pēc tam cilvēku galvas.

Lorāna saspringtā uzmanībā vēroja gan Artūra Dovela sejas izteiksmi, gan viņa ska�tienu, kas rindu paka] rindai sekoja tekstam. Ārēji Dovels palika mierīgs. Tikai pēc tam, kad viņ� beidza lasīt, sejā pavīdēja un izgaisa skumj� smaids.

��� Vai tā nav nejēdzība? � Marija Lorāna iesaucās, kad Artūrs klusējot atdeva viņai avīzi. � �is nelietis nebilst ne vārda par jūsu tēva nozīmi �ajā �sensacionālajā atklājumā�. Nē, es to tā nevaru atstāt! � Lorānas vaigi kvēloja. � Par visu, ko Kerns izdarījis ar mani, ar jūsu tēvu, ar jums, ar tām nelaimī�gajām galvām, kuras viņ� atdzīvinājis bezjē�dzīgai dzīvei bez ķermeņa, viņam jāsaņem sods. Viņam jāatbild ne tikai tiesas priek�ā, bet arī sabiedrības priek�ā. Tā būtu vislielākā netaisnība, ja Jautu viņam triumfēt kaut vai vienu stundu.

��� Ko jūs gribat darīt? � klusi jautāja Dovels.

��� Sagandēt viņa triumfu! � Lorāna de�dzīgi atbildēja. � Ierasties zinātniskās bied�rības sēdē un, visiem dzirdot, skaļi pateikt, ka Kerns ir slepkava, noziedznieks un zaglis�

Lorānas kundze bija ne pa jokam sa�traukta. Tikai tagad viņa saprata, cik stipri iedragāti ir meitas nervi. Pirmo reizi māte savu lēnīgo, atturīgo meitu ieraudzīja tik saviļņotu. Lorānas kundze pūlējās viņu no�mierināt, ta�u likās, ka meitene neapjēdz, kas apkārt notiek. Viņa kvēloja sa�utumā un atriebes alkās. Larē un �aubs raudzījās Marijā ar izbrīnu. Ar savu dedzīgumu un neremdināmo naidu viņa pārspēja citus. Lo�rānas māte lūdzo�i paskatījās uz Artūru Do�velu. Viņ� �o skatu saprata un teica:

��� Lorānas jaunkundz, lai arī cik cildenas jūtas vadītu jūsu ricību, tā ir neprā �

Lorāna viņu pārtrauca:

��� Reizēm neprāts ir gudrāks par saprātu. Nedomājiet, ka es gribu tēlot varoni atmas�kotāju. Es vienkār�i nespēju citādi rīkoties. To prasa manas morālās jūtas.

��� Bet ko jūs panāksit? Jūs ta�u nevarat visu izstāstīt tiesas izmeklētājiem?

��� Nē, es gribu, lai Kerns tiktu publiski apkaunots. Kerna slava balstīta uz noziegu�miem un slepkavībām, uz citu cilvēku nelaimi! Rīt viņ� grib plūkt slavas laurus. Bet viņam jāsaņem nopelnītā �slava�.

��� Es esmu pret �ādu rīcību, Lorānas jaunkundz, � teica Artūrs Dovels, baidīda�mies, ka Lorānas uzstā�anās būs pārāk liels satricinājums viņas nervu sistēmai.

��� Ļoti �ēl, � viņa atbildēja. � Ta�u es tā rīko�os, kaut arī pret mani nostātos visa pasaule. Jūs mani vēl nepazīstat!

Artūrs Dovels pasmaidīja. Viņam patika �ī jaunības aizrautība, bet pati Marija ar sasar�ku�iem vaigiem � vēl vairāk.

��� Tas ta�u būs nepārdomāts solis, � viņ� atsāka. � Jūs pārāk riskējat ar sevi �

�� Mēs viņu aizstāvēsim! � iesaucās Larē, izsliedams roku tā, it kā turētu cirtienam ga�tavu zobenu.

������� Jā, mēs jūs aizstāvēsim, � Saubs, kra�tīdams gaisā dūri, dārdo�ā balsī piebalsoja.

Marija Lorāna, redzot �ādu atbalstu, pār�meto�i palūkojās Artūrā.

�������� Tādā gadījumā arī es ie�u kopā ar jums, � viņ� teica.

Lorānas acīs pamirdzēja prieka dzirksts, bet tūdaļ viņa sarauca pieri.

������� Jūs nedrīkstat� Jūs vēl neesat atve�seļojies.

��� Es tomēr ie�u.

��� Bet�

�������� Un neatsacī�os no �īs domas, kaut arī pret mani nostātos visa pasaule! Jūs mani vēl nepazīstat, � viņ� smaidīdams atkārtoja Lorānas vārdus.

Demonstrācijas dienā Kerns īpa�i rūpīgi apskatīja Brikes galvu.

Pabeidzis apskati, viņ� sacīja:

�������� �odien astoņos vakarā jūs aizvedīs uz sanāksmi, kurā piedalīsies daudz cilvēku. Tur jums vajadzēs runāt. Uz jautājumiem, kurus jums uzdos, atbildiet īsi. Daudz nepļāpājiet. Jūs sapratāt?

Kerns atgrieza gaisa krānu, un Brike no��ukstēja:

��� Es saprotu, ta�u lūgtu� atļaujiet�

Viņu nenoklausījies, Kerns izgāja.

Viņ� uztraucās aizvien vairāk. Vajadzēja

atrisināt sare�ģītu uzdevumu � galva jānogādā uz zinātniskās biedrības sē�u zāli. Niecīgākais grūdiens galvai varēja kļūt lik�tenīgs.

Automa�īna tika speciāli pielāgota galvas pārvadā�anai. Galdiņu, uz kura atradās galva un visi aparāti, uzlika uz īpa�as platformas ar ritenī�iem, kas bija domāti tās pārvieto�a�nai pa gludu grīdu, un rokturiem, lai plat�formu varētu nest pa kāpnēm. Beidzot viss bija sagatavots. Septiņos vakarā viņi devās ceļā.

� Milzīgā baltā zāle bija spilgtas gaismas pielieta. Parterā redzēja gandrīz tikai melnās frakās un smokingos tērptu zinātnieku sirmās galvas un spīdīgos plikos pakau�us. Zibsnīja briļļu stikli. Lo�ās un amfiteātrī pulcējās iz�meklēta publika, kam bija tāds vai citāds sakars ar zinātnes pasauli.

Dāmu greznie tērpi un mirgojo�ie briljanti radīja to atmosfēru, kāda valda koncertzālēs, kad tur uzstājas pasaules slavenības. Zālē valdīja apslāpēta balsu sanoņa, jo skatītāji nepacietīgi gaidīja sākamies lekciju.

Pie paaugstinājuma kā satraukts skudru pūznis gar saviem galdiņiem rosījās avī�u korespondenti, asinādami zīmuļus stenogrāfiskam pierakstam.

Labajā pusē bija uzstādīta kinokameru rinda, lai Kerna un atdzīvinātās galvas runu varētu iemū�ināt kinolentē. Uz paaugstināju�ma ieņēma vietas godājamais prezidijs, kurā ietilpa zinātnes pasaules visizcilākie pārstāvji.

Paaugstinājuma vidū slējās katedra. Uz tās bija novietots mikrofons, lai runas varētu pārraidīt pa radio visai pasaulei. Otrs mikro�fons atradās pie Brikes galvas. Tā bija no�vietota paaugstinājuma labajā pusē. Prasmīgi un atturīgi uzklātais grims Brikes sejai pie��ķīra svaigu un pievilcīgu izskatu un ma�zināja nomāco�o iespaidu, kādu galva atstāja uz nesagatavotu skatītāju. Kopēja un D�ons stāvēja līdzās Brikes galdiņam.

Marija Lorāna, Artūrs Dovels, Larē un �aubs sēdēja pirmajā rindā pāris soļus no paaugstinājuma. Vienīgi �aubs bija �neat�if�rēta� persona, tādēļ izskatījās kā parasti. Lorāna ieradās melnā vakartērpā, cepuri galvā. Viņa sēdēja nodurtu galvu, slēpdama seju aiz cepures malām, lai Kerns, uzmetis nejau�u skatienu, viņu nepazītu. Artūrs Do�vels un Larē bija grimēju�ies. Viņu melnās bārdas un ūsas izskatījās kā īstas. Lai no�vērstu jebkādas aizdomas, viņi cits citu �ne�pazina�. Visi �etri sēdēja klusēdami un nevē�rīgi aplūkoja kaimiņus. Larē jutās nomākts; ieraudzījis Brikes galvu, viņ� gandrīz paģība.

Tie�i astoņos katedrā uzkāpa profesors Kerns. Viņ� bija bālāks nekā parasti, ta�u pa�apziņas spārnots.

Sanāksmes dalībnieki sveica viņu ar ilgsto��iem aplausiem.

Iedūcās kinokameras. Avī�nieku skudru pūznis aprima. Profesors Kerns sāka lekciju par saviem viltus atklājumiem.

Tā bija prasmīgi izplānota, formas ziņā spīdo�a runa. Kerns neaizmirsa pieminēt priek�laicīgi miru�ā profesora Dovela ļoti nozimīgos iepriek�ējos pētījumus. Ta�u, pa�rādīdams pienācīgu godu miru�ajam, viņ� neaizmirsa arī savus �niecīgos nopelnus�. Klausītāji ne brīdi nedrīkstēja �aubīties par to, ka visi atklājuma nopelni pieder viņam � profesoram Kernam.

Runu vairākas reizes pārtrauca aplausi. Simtiem dāmu vērsa pret viņu binokļus un lornetes. Vīrie�u binokļi un monokļi ar tikpat lielu interesi tika vērsti pret Brikes galvu, kas piespiesti smaidīja:

Pēc Kerna mājiena kopēja atgrieza krānu un palaida gaisa strūklu, lai Brike varētu runāt.

��� Kā jūs jūtaties? � viņai jautāja kāds vecīgs zinātnieks.

��� Paldies, labi.

Brikes balss bija neskanīga un ķērco�a, gandrīz bez modulācijām, spēcīgā gaisa strūkla svilpa, tomēr galvas atbildes atstāja milzīgu iespaidu. Tādu aplausu vētru pat pasaulslaveniem māksliniekiem negadās bie�i dzirdēt. Ta�u Brike, kura kādreiz bija plūkusi laurus, uzstājoties mazos krodziņos, �oreiz tikai gurdi pievēra acis.

Lorānas uztraukums auga augumā. Viņu sāka kratīt nervu drudzis, un viņa cie�i sa�koda zobus, lai tie neklabētu. �Ir laiks,� viņa vairākas reizes sacīja pati sev, ta�u katru

reizi pietrūka apņēmības. Apkārtējā atmosfēra viņu nomāca. Pēc katras garām palaistas iz�devīgas situācijas Lorāna sevi mierināja ar domu: jo augstāk Kerns bus kāpis, jo zemāk viņam nāksies krist.

Sākās runas.

Katedrā uzkāpa sirms vecītis � viens no ievērojamākiem zinātniekiem.

Klusā, aizlūsto�ā balsī viņ� runāja par profesora Kerna ģeniālo atklājumu, par vis�vareno zinātni, par uzvarēto nāvi, par laimi nākt saskare ar tādiem prātiem, kas pasauli dara bagātāku ar lielākajiem zinātnes sasnie�gumiem.

Un tad kādā brīdī, kad Lorāna vismazāk to gaidīja, viņu sagrāba un aizrāva ilgi aiz�turējis dusmu un naida viesulis. Viņa vairs nevaldīja pār sevi.

Tik tikko nenotriekdama no kājām pār�steigto ve�uku, viņa metās pie katedras, gan�drīz grū�us no tās nogrūda vecīti, ieņēma viņa vietu un ar glu�i bālu seju un fūrijai līdzīgām acīm, balsij aizlūztot, sāka savu kvēlo, juceklīgo runu.

Lorānai parādoties, zāle no�alca.

Pirmajā brīdī profesors Kerns apmulsa un neviļus sakustējās, it kā gribēdams Lorānu aizkavēt. Pēc tam viņ� ātri pagriezās pret D�onu un ie�ukstēja viņam ausī pāris vārdus. D�ons izslīdēja pa durvīm.

Vispārējā apjukuma brīdī neviens tam ne�pievērsa uzmanību

��� Neticiet viņam! � rādīdama uz Kernu, kliedza Lorāna. � Viņ� ir zaglis un slepkava! Viņ� ir nolaupījis profesora Dovela pētīju�mus! Viņ� nogalināja Dovelu! Kerns arī tagad izmanto Dovela galvu. Viņ� to moka un ar varu piespie� turpināt zinātniskos pētījumus, bet pēc tam atklājumus uzdod par saviem� Pats Dovels man teica, ka Kerns viņu noin�dējis �

Publikas apmulsums pārgāja panikā. Dau�dzi pielēca kājās. Da�iem korespondentiem izslīdēja no rokām zīmuļi, un viņi pārstei�gumā sastinga. Vienīgi kinooperators vēl jo cītīgāk grieza kameras rokturi, priecādamies par negaidīto triku, kas nodro�ināja filmai sensacionālus panākumus.

Profesors Kerns bija pilnīgi savaldījies. Viņ� mierīgi stāvēja ar no�ēlas pilnu smaidu sejā. Sagaidījis brīdi, kad nervu spazma aiz��ņaudza Lorānai kaklu, viņ� izmantoja pauzi, pagriezās pret kontrolieriem, kas stāvēja pie zāles durvīm, uri valdonīgi uzsauca:

�� Aizvediet viņu! Vai jūs neredzat, ka viņai uznākusi ārprāta lēkme?

Kontrolieri metās pie Lorānas. Bet, pirms vēl viņi paguva izlauzties cauri cilvēku drūz�mai līdz Lorānai, Larē, �aubs un Dovels pie�skrēja viņai klāt un izveda koridorā. Kerns grupu pavadīja ar aizdomīgu skatienu.

Koridorā Lorānu gribēja aizturēt policisti, ta�u jaunajiem cilvēkiem izdevās izvest viņu uz ielas un iesēdināt automa�īnā. Viņi aiz�brauca.

Kad uztraukums mazliet aprima, profesors Kerns uzkāpa katedrā un sanāksmes priek�ā atvainojās �par bēdīgo incidentu�.

��� Lorāna ir nervoza, histēriska meitene. Viņai nebija pa spēkam tie spēcīgie pārdzī�vojumi, ar kādiem viņai nācās sastapties, dienu no dienas pavadot atdzīvinātās Brikes galvas sabiedrībā. Tika iedragāta Lorānas psihe. Viņa zaudēja prātu�

�o runu zāle noklausījās kapa klusumā.

Atskanēja pāris plauk�ķieni, bet tos nomāca �alkoņa. Likās, it kā nāves vēsma iz�alktu cauri zālei. Simtiem acu pāru tagad uz Bri�kes galvu raudzījās jau ar �ausmām un no��ēlu, kā uz aizkapa sūtni � Skatītāju noska�ņojums bija neglābjami sagandēts. Daudzi aizgāja, nenogaidīdami beigas. Steidzīgi tika nolasītas iepriek�, sagatavotas runas, apsvei�kuma telegrammas, akti sakarā ar profesora Kerna ievēlē�anu par daudzu institūtu un akadēmiju goda locekli un doktoru, un sēdi slēdza.

Kernam aiz muguras parādījās nēģeris un, tikko manāmi viņam pamājis, sāka gatavot nobālu�o, noguru�o un izbiedēto Brikes galvu atpakaļceļam.

Palicis slēgtajā automa�īnā viens, profesors Kerns Jāva niknumam vāju. Viņ� sa�ņaudza dūres, grieza zobus un tā lamājās, ka �oferis vairākas reizes apturēja ma�īnu un klausulē vaicāja:

��� Hallo?

Nākamās dienas rītā pēc neveiksmīgās Kerna lekcijas zinātniskajā biedrībā Arturs Dovels ieradās pie policijas priek�nieka, no�sauca savu vārdu un pateica, ka lūdz izdarīt kratī�anu profesora Kerna dzīvoklī.

��� Profesora Kerna dzivoklī kratī�ana iz�darīta jau pagāju�o nakti, � policijas priek��nieks sausi atteica. � Nekādus rezultātus tā nav devusi. Lorānas jaunkundzes paziņojums, kā jau to varēja domāt, izrādījās, ir tikai viņas slimās iztēles auglis. Vai jūs par to rīta avīzē nelasījāt?

��� Kāpēc jūs tik dro�i apgalvojat, ka Lo�rānas jaunkundzes paziņojums ir viņas slimās iztēles auglis?

��� Tāpēc, ka, spriediet pats, � atbildēja policijas priek�nieks, � tas ir pilnīgi neiedomājami, turklāt kratī�ana apstiprināja�

�� Vai jūs Brikes jaunkundzes galvu no�pratinājāt?

��� Nē, nekādu galvu mēs neesam pratinā�ju�i, � policijas priek�nieks atteica.

�� Zēl gan! Arī viņa varētu apstiprināt, ka redzējusi mana tēva galvu. Viņa pati man par to stāstīja. Es pieprasu otrreizēju kratī��anu.

�� Man nav nekāda pamata to darīt, � policijas priek�nieks atcirta.

�Vai tie�ām Kerns viņu uzpircis?� Artūrs nodomāja.

���� Bez tam, � policists turpināja, � otr�reizēja kratī�ana var vairot sabiedrības ne�apmierinātību. Sabiedrība jau tā ir sa�utusi par �īs ārprātīgās Lorānas uzstā�anos. Visi daudzina profesora Kerna vārdu. Viņ� saņem simtiem līdzjūtības vēstuļu un telegrammu, kurās nosodīta Lorānas rīcība.

���� Un tomēr es apgalvoju, ka Kerns izda�rījis vairākus noziegumus.

���� Ar �ādiem nepamatotiem apvainojumiem nedrīkst mētāties, � pamāco�i sacīja polici�jas priek�nieks.

���� Tad atļaujiet man tos pamatot, � Do�vels iebilda.

���� �ī iespēja jums jau tika dota. Varas orgāni izdarīja kratī�anu.

.� Ja jūs kategoriski atsakāties, es bū�u spiests griezties pie prokurora, � Artūrs no�teikti sacīja un piecēlās.

���� Neko nevaru jums palīdzēt, � policijas priek�nieks atbildēja un arī piecēlās.

Prokurora pieminē�ana tomēr darīja savu. Mazliet padomājis, viņ� teica:

���� Varbūt varētu dot rīkojumu izdarīt otr�reizēju kratī�anu, bet, kā saka, neoficiāli. Ja kratī�ana sniegs jaunus rezultātus, es par tiem ziņo�u prokuroram.

���� Kratī�anai jānotiek manā, Lorānas jaunkundzes un mana drauga Larē klātbūtnē.

��� Vai nebūs pārāk daudz?

���� Nē, visi �ie cilvēki var būt ārkārtīgi noderīgi.

Policijas priek�nieks noplātīja rokas un no�pūties teica:

������� Labi! Es nodo�u jūsu rīcībā vairākus policijas aģentus. Uzaicina�u arī izmeklētāju.

Pulksten vienpadsmitos no rīia Artūrs jau zvanīja pie Kerna durvīm.

Nēģeris D�ons pavēra smagās ozolkoka durvis, bet ķēdi nenoņēma.

��� Profesors Kerns nepieņem.

Iznāca priek�ā policists un lika D�onam ielaist negaidītos viesus dzīvoklī.

Ar apvainota eņģeļa izskatu Kerns viņus sagaidīja sava kabinetā.

��� Lūdzu, � viņ� ledainā tonī teica, pla�i atvērdams laboratorijas durvis un a�i uzmez�dams iznīcino�u skatienu Lorānai.

Izmeklētājs, Lorāna, Artūrs Dovels, Larē un divi policisti iegāja laboratorijā.

Pazīstamā telpa, ar kuru saistījās tik daudz smagu pārdzīvojumu, Lorānu uztrauca. Viņas sirds sāka pukstēt straujāk.

Laboratorijā atradās vienīgi Brikes galva. Viņas vaigi bez grima bija tum�i dzeltenā krāsā kā mūmijai. Ieraudzījusi Lorānu un Larē, viņa pasmaidīja un sāka mirk�ķināt acis. Larē �ausmās nodrebēja un, novērsās.

Visi devās istabā, kas atradās līdzās labo�ratorijai.

Tur atradās padzīvoju�a cilvēka kaili skūta galva ar milzīgu gaļīgu degunu. Galvas acis pilnīgi aizsedza melnas brilles. Lūpas tikko manāmi trīsēja.

��� Viņam ir slimas acis� � Kerns pa�skaidroja. � Tas arī ir viss, ar ko varu jums pakalpot, � viņ�, ironiski smaidot, piebilda.

Tie�ām, pārmeklējot visu māju no pagraba līdz bēniņiem, nevienu citu galvu viņi neat�rada.

Atpakaļceļā no jauna vajadzēja iet cauri istabai, kurā atradās galva ar milzīgo de�gunu. Apbēdināts Dovels jau gribēja doties tālāk; izmeklētājs un Kerns viņam sekoja.

��� Pagaidiet! � Lorāna viņus apstādināja.

Piegājusi galvai, viņa atgrieza gaisa krānu un vaicāja:

��� Kas jūs esat?

Galva kustināja lūpas, bet balss neskanēja. Lorāna pavēra ceļu spēcīgākai gaisa strūklai.

Bija dzirdami �ņāco�i �uksti.

�������� Kas te ir? Vai jūs, Kern? Attaisiet ta�u man ausis! Es jūs nedzirdu �

Lorāna ieskatījās ausīs un izvilka no tām divas blīvas vates pikas.

��� Kas jūs esat? � viņā vēlreiz vaicāja.

��� Es biju profesors Dovels.

������� Bet jūsu seja? � Lorānai no uztrau�kuma trūka gaisa.

�������� Seja?� � galvai bija grūti runāt. � Jā � man atņēma pat manu seju � Maza operācija � zem ādas ievadīts para�fīns � Diem�ēl� �ajā sakropļotajā galvas�kausa kārbā no manis ir palicis vairs tikai mans prāts� bet arī tas atsakās kalpot� Es mirstu � Mūsu pētījumi bija nepilnīgi� kaut arī mana galva nodzīvojusi ilgāk, nekā es to teorētiski biju aprēķinājis.

������� Kāpēc jums ir brilles? � pienācis jau�tāja izmeklētājs.

�������� Pēdējā laikā kolēģis man neuzticas. � Galva pūlējās pasmaidīt. � Viņ� man liedz iespēju dzirdēt un redzēt� Brilles ir gais�mas necaurlaidīgas � lai es neatklātu sevi viņam nevēlamiem apmeklētājiem� Noņe�miet ta�u man brilles �

Drebo�ām rokām Lorāna noņēma melnās acenes.

�������� Lorānas jaunkundz� tā esat jūs? Svei�cināta, draudziņ! Bet Kerns teica, ka jūs esot aizbraukusi� Man ir slikti� Strādāt es vairs nespēju..,. Kolēģis Kerns man tikai vakar �ēlsirdīgi pasludināja amnestiju� Ja �odien es nenomir�u pats, viņ� apsolīja rīt mani atbrīvot . ..

Ieraudzīdama pēk�ņi Artūru, kas stāvēja kā pārakmeņojies, bez asins lāses sejā, galva priecīgi izdvesa:

��� Artūr! Dēls! �

Uz mirkli galvas miglainais skatiens no�skaidrojās.

������� Tēvs, mans dārgais tēvs! � Artūrs pie�gāja pie galvas. � Ko ar tevi ir izdarīju�i�

Viņ� sagrīļojās. Larē atbalstīja draugu.

������� Cik . .. labi � Mēs vēlreiz ar tevi tikā�mies � pēc manas nāves� � profesora Dovela galva nosēca.

Balss saites tikpat kā nedarbojās, mēle tikko klausīja. Kad Dovels nerunāja, gaiss �ņākdams nāca no kakla laukā.

������� Artūr, noskūpsti mani uz pieres � ja tev � nav � nepatīkami�

Artūrs noliecās un noskūpstīja.

��� Tā � tagad ir labi . ..

�������� Profesor Dovel, � ierunājās izmeklētājs. � Vai jūs nevarat sniegt mums tuvākas ziņas par jūsu nāvi?

Galva paraudzījās izmeklētājā ar izdzies�to�u skatienu, acīmredzot lāgā neapjauzdama, kas par "lietu. Pec tam sapratusi lēni pavērsa acis pret Lorānu un no�ukstēja:

��� Es viņai� stāstīju � Viņa zina visu.

Galvas lūpas pārstāja kustēties un acis kļuva miglainas.

��� Beigas! � sacīja Lorāna.

Kādu brīdi drūmā notikuma iespaidā visi stāvēja klusēdami.

�������� Nu ko, moko�o klusumu pārtrauca izmeklētājs un, pagriezies pret Kernu, no�teica: � Lūdzu, sekojiet man uz kabinetu! Man jūs jānopratina.

Kad durvis aiz viņiem aizvērās, Artūrs smagi atlaidās krēslā blakus tēva galvai un aizklāja ar rokām seju.

��� Nabaga, nabaga tēvs!

Lorāna maigi uzlika viņam roku uz pleca. Artūrs strauji piecēlās un cie�i paspieda viņas roku.

Kerna kabinetā atskanēja �āviens.

Aleksandrs Belajevs PROFESORA DOVELA GALVA

Redaktore Z. Kļaviņa. Māksi, redaktors G. Krutoļs. Tehn. redaktore H Pope. Ķorektore R. Me�ecka. Nodota salik�anai 1969. g. 30. decembrī. Parakstīta iespie�anai 1970. g. 17. augustā. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70X90/32. 12,88 fiz. iespiedi.: 15,07 uzsk. iespiedi.; 14,41 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Maksā 52 kap. Izdevniecība �Zinātne� Rīgā, TurgeNeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā, Blau�maņa ielā 38/40. Pa�ūt. Nr. 2862. K 2

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē�mijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu