M.JEMCEVS E.PARNOVS

PULKVE�A FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

IZDEVNIECĪBA �ZINĀTNE� RĪGA 1966

Tulkojusi RASMA VĪLIPA

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. gada 16. jūnija lēmumu

Mihaila Jemceva un Jeremeja Parnova stāsti padomju lasītājiem jau ir labi pazīstami. Viņu pirmais fantastiskais stāsts � <rZaļajā kalnu pārejā� bija iespiests 1961. gadā �urnālā �Iskatei�. Vēlāk M. Jemceva un ]. Parnova darbi publicēti �urnālos �Tehnika � molodjo�i�, <rMolodjo� mira� un ietilpināti izdevniecību �Molodaja Gvardija� un �Znaņije� zinātniskās fantastikas krājumos.

Pulkve�a Foseta pēdējais ceļojums� ir jauno autoru tre�ā grāmata � pēc fantastisko garo stāstu krājuma �Bālā Neptuna vienādojums� un zinātniski fantastiskajiem stāstiem �Supernovas kri�ana�, � un tajā mēģināts uz piedzīvojumu stāsta fona attistii fantastisku fabulu. Divos garajos stāstos � �Locis Kids� un �Pulkve�a Foseta pēdējais ceļojums� � darbība norisinās Dienvidamerikas eksotiskajās zemēs, Galapagu salās, noslēpumainajā setvā, okeāna dziļumos. Stāstu varoņi, zinātnieki, veic parastus zinātniskus pētījumus un tikai pavisam nedaudz iet pāri realitātes robe�ām, ieiet fantastikas pasaulē.

Krājumā ievietotie trīs stāsti � <Sniega pika�, �De profundis� un �Figūras plaknē� � ir tikai fantastiski, tajos ir gan kosmoss, gan laika ma�īna, gan absolūti fantastiska situācija.

Jūs, protams, esat dzirdēju�i par Erahuesas loci? Neesat? Visbie�āk viņu sauc par balto loci. Patiesībā viņ� nemaz nav balts. Tā ir matro�u pasaciņa, leģenda, tāpat kā par Mobiju Diku. Par loci daudz rakstīts da�ādos �urnālos. Ir pat garais stāsts ar no- nosaukumu �Baltais locis�. Labs stāsts, ta�u autors to visu izfantazējis, izzīdis no pirksta. Gan par Lindalu, gan par Kidu. Viņ� pat devis tiem citus, izdomātus vārdus. Lai nu kas, bet es to zinu! Es ta�u mācījos Oksfordā kopā ar Persivalu Lindalu. Arī �o ceļojumu uz Bruņurupu�u salām mēs iecerējām kopīgi. Pat ideja par ultrahidrofonu, ko Lindals vēlā'k konstruēja, ir mana. Tomēr no mūsu kopīgā ceļojuma nekas neiznāca.

Tā nu notika, ka mēs � Lindals un es � abi reizē iemīlējāmies vienā jaunā personā.

Nevarētu teikt, ka bijām sīvi sāncen�i, es- vienkār�i paliku malā. Gan attiecībā pret jauno personu, gan pret Persivalu. Viņi drīz apprecējās, bet es aizbraucu uz Melburnu un sāku tur strādāt par līdzstrādnieku Galvenajā oke&noloģijas laboratorijā. Ta�u runa nav par mani.

Lindals tomēr realizēja savu ideju. Gribēju teikt � mūsu ideju, bet nevaru� Sakrājis pietiekami daudz naudas un atstājis jauno sievu pie saviem vecākiem Glazgovā, viņ� �ķērsoja okeānu un apmetās Ekvadorā. Viņam, protams, bija vesela kaudze ieteikuma vēstuļu, viņ�, protams, laida darbā visu savu personisko pievilcību un, izmantodams sakarus augstākajās aprindās, sarīkoja ekspedīciju. īstenībā tā nebija nekāda ekspedīcija. Mazs kuterītis ar �auru kajīti kā rieksta �aumalu, da�as kastes ar konserviem un alu, divas �autenes, japāņu akvalangistu maska un pleznu komplekts � tas arī bija viss, ja neskaita hidrofonu, pamatīgu krājumu bateriju un vēl �ādus tādus sīkumus. Kuterīti sauca par �Galapagu�. Tādā �aubīgā kuģītī zem elegantā dzeltenzilsarkanā Ekvadoras karoga Lindals devās Klusajā okeānā.

Jūs jautājat, vai viņ� brauca viens pats? Nu, protams, viens pats. Viņam gribēja piebiedroties kāds vietējais skolmeistars, bet tas pēdējā brīdī saslima vai izlikās saslimis, un Lindals devās ceļā viens.

Dienu viņ� vadīja savu no�ēlojamo �Gala- pagu�, bet naktī, ja nebija gaidāms negaiss, izmeta enkuru un likās gulēt. Tie�i uz klāja, apsedzies ar palagu un Dienvidu Krustu.

Vienā tādā naktī Lindalu uzmodināja spilgta gaisma. Balts pro�ektora stars pienagloja �Galapagu� pie okeāna virsmas glu�i kā kukainīti pie -herbārija dēļa. Kad Lindals piecēlās, stars nodrebēja un mazliet pavirzījās sānis. Metrus �etrdesmit aiz kuģa viņ� ieraudzīja melnu zēmūdenes siluetu. No tās rēgojās lielgabals un divi smagie lo�metēji. Uz tiltiņa stāvēja cilvēks spīdīgā lietusmētelī ar ruporu rokā.

������� Kas �is par kuģi? � viņ� jautāja angliski ar tikko samanāmu akcentu.

������� Pētniecības kuģis � Pierakstīts Gvajakilas ostā � Bet kas īsti esat jūs?

������� Kāda apkalpe? � cilvēks ar ruporu it kā nebija dzirdējis jautājumu.

������� Kas jūs tāds esat un uz kāda pamata pratināt mani eksteritoriālos ūdeņos?

��� Atbildiet, vai es jūs nogremdē�u!

Lindals paraustīja plecus,, pa�amdījās pa

kabatām un, atradis cigareti, aizsmēķēja.

��� Cik tad cilvēku ir uz jūsu kuģa?

��� Es viens pats.

������� Viens pats?! � cilvēks lietusmētelī noliecās pār lūku un kaut ko pateica. Da�as minūtes ar kādu apspriedies, viņ� atkal pacēla ruporu un nokliedza:

������� Tūlīt mēs jūs apciemosim! Tikai nedomājiet spirināties pretī, citādi noiesiet dibenā.

No zemūdenes atīrās laiva. Trīs airu pāri ritmiski gūlās ūdenī. Laiva viegli un bez trok�ņa slīdēja pa eļļaino gaismas celiņu. Pakaļgalā uz sola melnēja lietusmētelī tērptā cilvēka siluets, un viņam blakus sēdēja kāds cits, kam galvā bija cepure ar augstu ieliektu virsu.

Kad laiva atsitās pret �Galapagas� bortu un abi �ie cilvēki uzkāpa uz kuģa klāja, Lindals ar �estu aicināja viņus kajītē. Bet tur bija pārāk �auri, un tie novietojās zem klajas debess, jo vairāk tāpēc, ka klāju apgaismoja pro�ektors. Lindals tūlīt noprata, ka tie ir fri�i.

�� Atnesiet kuģa dokumentus, � pieprasīja virsnieks lietusmētelī.

Lindals atnesa.

Fri�i uzmanīgi pētīja kuģa �urnālu. Paņēmu�i Lindala personas apliecību, viņi pagājās uz kuģa pakaļgalu, kur bija gai�āks, un sāka par kaut ko apspriesties. Līdz Lindalam atlidoja tikai frā�u fragmenti, turklāt viņ� slikti zināja vācu valodu. Tomēr Lindals saprata, ka runa ir par viņu. Lietusmētelī tērptais virsnieks par kaut ko dedzīgi centās pārliecināt otru � slaidu, kalsenu gai�mati, bet tas nez kādēļ nepiekrita.

Kad viņi bija atgriezu�ies pie Lindala, gai�matis jautāja:

��� Vai jūs esat anglis?

Glu�i instinktīvi Lindals saprata, ka nevajag teikt patiesību. Bija 1939. gads, un viņ� jauta, ka tuvojas kar�.

������� Amerikānis. Mans vectēvs atstāja Vāciju un apmetās Bostonā.

��� Vai viņ� bija vācietis?

��� Jā.

Vācie�i saskatījās.

������� Vai jums ir laiva? � vaicāja gai�matis.

Lindals pamāja un norādīja ar roku uz labo bortu.

�������� Ļoti labi. Mēs jums dodam, � viņ� paskatījās pulksteņa spīdo�ajā ciparnīcā, � �etrdesmit minūtes. Iekraujiet laivā visu nepiecie�amo un brauciet uz krastu.

������� Kā � uz krastu?� � Lindals nesaprata. � Līdz kontinentam ta�u ir vairāk nekā se�simt jūd�u �

�������� Kālab gan jums kontinents? � iesmējās virsnieks lietusmētelī. � Kuģa �urnālā teikts, ka jūsu kurss ir uz Galapagu salām. Nu tad brauciet laimīgi. Tikai kādas simts jūdzes.

�������� Bet� bet tā ta�u ir tīrā slepkavība! � Lindals vēl arvien nespēja saprast, ko no viņa grib.

������� Nu! Tu vēl te runāsi, cūka! Tev jābūt laimīgam, ka fāterlandei ievajadzējies tādas no�ēlojamas siles. Taisies mudīgi! Ja pēc �etrdesmit minūtēm nebūsi jūrā�

Lindals sāka kraut laivā pārtiku.

�������� Kas tas? � jautāja virsnieks lietusmētelī, rādīdams uz alus kasti.

��� Ingveralus.

��� Atstāj to �eit. Tev pietiks ar muciņu ūdens. Atklātā jūrā ar alu viegli var sabojāt vēderu.

��� Vai �autenes drīkst ņemt līdz? � Lindals pavaicāja.

��� Kam tev tās vajadzīgas? � virsnieks pastiepa roku pēc beļģu divstobrenes.

��� Lai ņern, � sacīja gai�matis.

��� Labs ir, ņem, � virsnieks atmeta ar roku.

��� Kas tas? � vaicāja gai�matis, kad Lindals izvilka no kajītes ultrahidrofonu.

�� Aparāts, kas uztver jūras dzīvnieku izdotās skaņas.

��� Atradis par ko domāt! � uzbrēca virsnieks lietusmētelī. � Vai baidies, ka neatradīsi ar zivīm kopēju valodu?

��� Liec viņu mierā, Manfred. Lai dara, ko grib, � sacīja gai�matis.

��� Vai kuģa �urnālu un dokumentus drīkstu ņemt līdzi? � vaicāja Lindals, apsegdams aparātu ar brezentu.

��� Nē. Tie mums būs vajadzīgi, � atbildēja gai�matis. � Vai esat gatavs?

Lindals pamāja un iekāpa laivā. Tā karājās ēnas pusē. Un, kad no�īkstēja vin�as un Lindalu sa�ūpoja vieglie vilnī�i, viņam �ķita, ka viņ� atrodas melnā akā. Viņ� palūkojās aug�up. Ekvadoras karogs kā �aura sudrabota svītra bija sastindzis melnajās debesīs. Lielās tropu zvaigznes likās tik tuvu kā vēl nekad. Lindals atstūmās un sēdās pie airiem.

� Laimīgu braucienu, draugs! � nokliedza virsnieks lietusmētelī.

Lindals klusēdams īrās prom no �Galapa- gas�, taisni uz Dienvidu Krustu.

� Lindalam laimējās. Sākumā viņ� novirzījās uz dienvidiem, tad nonāca Peru straumē un tā viņu nesa uz ziemeļiem. Pēc visiem aprēķiniem, devītajā dienā viņam vajadzēja ieraudzīt Bruņurupu�u salu vulkānu konusus. Viņ� cerēja piestāt krastā vai nu Espanjolā vai Santamarijā. Bet kā par nelaimi devītās dienas rītā uznāca bieza migla. Lindalam likās, ka viņ� jau dzird krasta bangas sitamies pret 'klintīm. Tomēr neko saskatīt neizdevās. Viņ� ieturēja kursu mazliet vairāk uz rietumiem, bet troksnis kreisajā pusē nekļuva vājāks un labajā pusē nepa- stiprinājās. Tad viņ� vadīja laivu uz austrumiem. Migla bija tik bieza, ka pat laivas pakaļgals izskatījās izplūdis un spocīgs. Lindals nedomāja par to, ka laiva var tikt sadauzīta. Viņ� baidījās 'kļūdīties. Un, kad krasta bangu dārdoņa pieklusa, viņ� saprata, ka noticis pats briesmīgākais � laiva tika nesta atklātā okeānā. Par airē�anu pret straumi nebija nemaz ko domāt. Tiesa, priek�ā atradās vēl viena neliela saliņa �- Erahuesa, bet izredzes miglā tai nejau�i uzdurties bija ārkārtīgi mazas. Un tomēr Lindals nolēma pamēģināt. Viņ� apgrieza laivu un sāka airēt pret straumi. Tagad virzī�anās uz ziemeļiem kļuva krietni gausāka, un varēja cerēt, ka pietiks laika pēc kādām pazī- inem noteikt laivas stāvokli attiecībā pret salu. Pagāja se�as septiņas stundas. Lindals briesmīgi nogura un bija gatavs paļauties dieva ziņā, pamest airus un nogulties laivas dibenā. Bet tad viņam izlikās, ka viņ� dzird kormoranu raksturīgos griezīgos kliedzienus. �iem lielajiem putniem ir īsi, neattīstīti spārni. Tāpēc nevarēja būt �aubu, ka zeme atrodas kaut kur tuvu blakus. Lindals ieklausījās. Viņam likās, ka kormorani tagad brēc skaļāk. Viņ� nometa airus un apsēdās pie stūres. Uzlēca saule. Aiz blīvā, pelēkā miglas auta tā izskatījās kā gai�s, izplūdis plankums. Migla sāka pamazām gaist.

Piecēlies visā augumā, Lindals ieraudzīja lavas kalnu grēdas pelēkās kores un smailās virsotnes. Tās it kā karājās gaisā, miglas horizontālās līnijas nogrieztas. �ī līnija lēni saplaka, un migla aizplūda kā ūdens pa slū�ām. Nepacietībā Lindals kodīja lūpas.- Viņam �ķita, ka pelēkais miglas auts gandrīz nemaz negaist. Putnu balsis skanēja arvien apdullino�āk. Un tad viņ� saprata, ka migla nepavisam nenāk zemē lēni. Glu�i vienkār�i � laiva tika nesta uz krastu.

No locijas Lindals zināja, ka piekļūt mazai neapdzīvotai saliņai ir ļoti grūti. Saliņu ielenc pārtraukts asu zemūdens rifu loks. Bet izvēles nebija. Turklāt Lindals cerēja, ka vieglā laiva spēs sveika un vesela pārslīdēt pāri rifiem. �oreiz viņam laimējās. Viņ� pat nepamanīja, kā tika cauri bīstamajai joslai. Ūdens kļuva manāmi siltāks. Kā pienbalta plēve tam pāri gūlās migla. Drūmās, pelēk- zilganās klintis raudzījās nelaipni un vēsi. Dziļas plaisas ne�ēlīgi graizīja kalnu grēdas stāvās nogāzes, 'kuras klāja melnas, grubuļainas sastingu�as lavas straumes.

Lindals nodomāja, ka Darvins dro�i vien nebūtu sarakstījis �Sugu izcel�anos�, ja savā laikā �Bigls� nebūtu izmetis enkuru netālu no �ā drūmā un nelaipnā vulkāna. No �ās domas kļuva mazliet siltāk ap sirdi. Viņ� zināja, ka sala patiesībā nemaz nav tik kaila un neviesmīlīga, kā izskatās.

Daudzus gadus viņ� bija sapņojis par �o ekspedīciju, izlasījis veselas kaudzes grāmatu un �urnālu un ar aizvērtām acīm varēja sameklēt Galapagu arhipelāgu uz kartes.

Putnu klaigas kļuva tik apdullino�as, ka apslāpēja pat lielgabalu �āvieniem līdzīgos krasta bangu dārdus. No 89 putnu sugām, kas te ligzdo, 77 nav sastopamas nevienā citā vietā uz zemeslodes. Lindalam �ķita, ka putni salidoju�i uz �o mazo salu, lai sveiktu viņu, Lindalu, un ātrāk apliecinātu savu realitāti. Par spīti visam viņ� bija laimīgs. Ne jau katram izdodas redzēt savus sapņus pie- pildāmiesl

Lindals ķērās pie airiem un sāka enerģiski irties uz krastu, ar acīm meklēdams vietu, kur varētu piestāt malā. Viņ� jau skaidri saskatīja lielu jūras leguānu baru. Aizvēsturiskie drakoni ar robainām muguras spurām sildījās uz klintīm, ko ap�ļakstīja straujās bangas. Odens putas meta burbuļus un ap- kalzdamas pārklājās ar sausu, ziepainu plēvīti. Tūksto�iem putnu rakņājās pūsto�ajos, melnajos atkritumos, lēkāja pa bazalta oļiem un tupēja uz olām. Vēsajā straumē, kas plūda gar salu, draiskuļojās pāris jūras lauvu. Tie bija melni, spīdīgi, it kā tērpu�ies cie�i piegulo�os gumijas kostīmos, un, celdami gaisā savus ūsainos purnus, palēkdamies nozuda viļņos. Pēc tam parādījās no jauna, pasvieda aug�up zivtiņu ar mirdzo�ām zvīņām, gaisā to saķēra, norija un metās pakaļ jaunam laupījumam.

Lindals brauca paralēli krastam. Viņam gribējās tūdaļ piestāt malā, sakurt ugunskuru un iedzert karstu kafiju, bet piemērotu vietu vēl arvien neizdevās atrast.

Kad pacietība un spēki jau bija gandrīz galā � �ai brīdī viņ� brauca apkārt lavas veidotajam zemesragam, � kļuva redzama gluda krasta oļu strēle. Viļņi sitās tai pāri, un, slīdēdami pār akmeņiem, ieplūda dziļi sauszemē, lai tūksto�os burbuļojo�u strautiņu tūdaļ trauktos atpakaļ.

Lindals ar tulznu saēstajām rokām cie�āk saspieda piesmirku�os airus. �īs beidzamās minūtes, kurās viņ� tuvojās krastam, �ķita ilgākas nekā viss aci pret aci ar okeānu pavadītais laiks. Zem laivas dibena ie�irkstējās oļi, un laiva apstājās. Lindals ar pūlēm atlieca pirkstus. Sāļais ūdens radīja smeldzīgas sāpes. Tad viņ� nogūlās laivas dibenā un sāka raudzīties debesīs.

Zem pa�iem mākoņiem, plati izpletis vare

nos, valdonīgos spārnus, lidinājās fregates putns. Lindals aizvēra aizpampu�ās, asarojo�ās acis un aizmiga. Pa�ā beidzamajā brīdī viņam ie�āvās prātā, ka ilgi gulēt nedrīkst, citādi sāksies bēgums, kas var laivu atkal aiznest jūrā un satriekt pret atsegto rifu grēdu. Viņ� pat mēģināja piecelties un izkāpt no laivas, bet miegs viņu pievārēja. Tas bija smags, nomodam līdzīgs miegs. Lindals sapņoja, ka izkāpis krastā un, aiz sāpēm vaidēdams, velk laivu pa �irksto�ajiem oļiem tālāk prom no jūras. Kad viņ� to jau bija aizdabūjis līdz pa�ai vulkāna pakājei un, atliecis stīvo muguru, atskatījās atpakaļ, nez no kurienes parādījās vācietis lietusmētelī ar jājampātagu rokā. Rotaļādamies ar pātagu, tas izstiepa ādas cimdā ietērpto roku un norādīja uz jūru. Lindals saprata, ka laiva jāvelk atpakaļ un pēc tam atkal uz kaut kurieni jābrauc. Līdz asinīm nobrāztiem pirkstiem viņ� satvēra mitros, sāļos dēļus un vilka. Bet vācietis aiz muguras smējās. Jo grūtāk bija Lindalam, jo skaļāk vācietis smējās. Tad Lindals palaida vaļā laivu, pieplaka pie oļiem un, saņēmis pēdējos spēkus, uzlēca kājās.

Apjucis viņ� skatījās uz krastu, uz vulkāna pakāji. Saule tuvojās rietam. Oļos svilpa un dārdēja paisums.

Lindals izkāpa no laivas un ar pūlēm izvilka to krastā. Ķermenis smeldza, un vismazākā kustība radīja muskuļos sāpes. Truls smagums spieda galvu.

Lindals lēni gāja pa mitrajiem, �irksto�ajiem oļiem. Uz katra viņa soļa raibi krabī�i �igli metās plaisās. Toties putni viņam nepievērsa nekādu uzmanību. Stfazdi grozījās turpat pie pa�ām kājām, vanags, kas planēja augstu pie debesīm, acīmredzot aiz tīras ziņkārības traucās lejup un, nolaidies netālu no cilvēka, sāka viņu vērīgi aplūkot.

Lindals atrada �auru ieplaku starp divām lavas mēlēm. Rokām tverdamies pie grumbuļainās virsmas, viņ� rāpās aug�ā, vairākas reizes apstājās, nogūlās un brīdi atpūtās.

Parādījās pirmās opuncijas. Tad to kļuva arvien vairāk un vairāk. Lindals izbrīnā skatījās uz lielajiem, zilganajiem kokiem ar asiem dzeloņiem nobārstītu gaļīgu stumbru. Kad kāpums beidzās un kļuva redzams ar me�u apaudzis plato, Lindals atviegloti nopūtās. Slaido skalēziju biezais zaļais vainags un pizoniju sarkanie stumbri, kas �ur 'tur pavīdēja starp kuplajām papardēm, � viss solīja mieru un atpūtu.

Pāri me�a zaļajai lapotnei pacēlās zilganpelēkā plīvurī tinies krāteris. Lindals zināja, ka krāterī ir dziļ� un aūksts ezers ar zilganzaļu ūdeni. Viņ� jutās tā, it kā pēc ilgas prombūtnes būtu atgriezies rnīļā pusaiz-, mirstā dzimtenē. Visu, kas bija ap viņu, viņ� redzēja pirmo reizi. Bet, atcerēdamies bērnu dienu sapņus, viņ� pazina kokus, akmeņus un zvērus un sveica tos kā vecus paziņas. Un tie viņam atbildēja. No zariem nokarājās gara, tum�zaļa sūna un laipni māja ar sirmo bārdu. Putni uzticīgi ļāvās ņemties rokās. Akmeņi bija silti un jūra mierīga.

Lindals pasmaidīja, pacēla galvu pret debesīm un aizmiedza acis. Tad iesaucās. Klie-. dziens ar pūlēm izlauzās no iekaisu�ās, aizsmaku�ās rīkles. Lindals ātri devās lejup. Parakņājās bēguma atstātajās, saulē izkaltu�ajās drazu kaudzēs un sakūra ugunskuru. Viņ� uzvārīja kafiju, uzsildīja kārbu sautētas gaļas un, ūdenī izmērcējis da�as galetes, pabrokastoja. Viss likās ļoti gar�īgs un sulīgs. Pienāca pingvīns un, paliecis galvu sānis, skatījās. Lindals tam pasvieda gabaliņu galetes. Nesteidzīgi, ar lielu cieņu pingvīns to pacēla un, pateicīgi pamājis ar rūsgano cekulu, aizgāja. Lindals aplēja ugunskuru ar ūdeni, izsmēķēja cigareti un, nolicis galvu milzīga bazalta bluķa ēnā, aizmiga.

Apmēram gadu Lindals nodzīvoja �ai salā. Viņ� medīja me�acūkas, ķēra zivis, meklēja bruņurupu�u olas, vārīja krabjus. Stundām ilgi viņ� klaiņāja pa krastu, meklēdams interesantus jūras dzīvniekus. �ad tad viņ� atrāva no glumajiem akmeņiem kādu molusku vai vilka ārā no plaisām mazus astoņkājī�us. Pa�ā me�malā viņ� bija uzcēlis omulīgu būdiņu. Tajā arvien bija vēsi un spirgti. Tīkami smar�oja pizoniju sarkanā koksne. Pie ieejas �ūpojās papar�u platās lapas.

Katru dienu uz trim �etrām stundām Lindals devās jūrā. Nelielā dziļumā viņ� iegremdēja jūrā ultrahidrofonu un, uzlicis austiņas,iegrima skaņu pasaulē. Viņ� dzirdēja daudzo vēzī�u alfeusu nemitīgo klak�ķinā�anu, jūras gaiļu ritmisko rūkoņu, balo�u dūdo�anai līdzīgās melakopiju balsis, stauridu rie�anu un �ņirkstoņu. Brī�am visas �īs skaņas pazuda uz parasto trok�ņu fona. Lindals zināja, kas slēpjas aiz �āda �fona�. Domās viņ� redzēja, kā zivju zo.bi un krabju spīles grau� un drupina koraļļu zariņus un molusku �aulas� tā bija nemitīga rī�ana, gremo�ana, vajā�ana. Bet cilvēkam sadzirdamo skaņu pasaule ir ļoti trūcīga. Kad Lindals ieslēdza ultraskaņas transformatoru, viņ� ikreiz brīnījās par svelpjo�o, dūco�o, kauco�o, spin- dzo�o toņu daudzveidību.

Reizēm viņ� pats ienira jūrā. Paslēpis austiņas ūdensnecaurlaidīgā akvalangistu cepurē un ievilcis plau�ās pēc iespējas vairāk gaisa, viņ� iegremdējās ūdenī un uzmanīgi zagās klāt zivīm. Dro�i vien jūrā neviens nezināja labāk par viņu, kā savā starpā sazinās zivis, kā tās brīdina cita citu no briesmām un aicina pie laupījuma.

Lindals strādāja ļoti daudz, brīva laika viņam neatlika gandrīz nemaz. Ta�u arvien bie�āk un bie�āk viņu pārņēma ilgas pēc cilvēkiem, pēc vienkār�as sarunas. Liela nozīme bija tam, ka viņ� nevarēja salu atstāt kuru katru brīdi, kad iegribas. Ja kaut kur līcī klusu �ūpotos mazā �Galapaga� ar degvielu pilnu cisternu, Lindals vēl vismaz gadu varētu nedomāt par civilizēto pasauli. Bet kuģa nebija, un Lindals bie�i vēroja horizontu, vai kaut kur neieraudzīs tvaikoņa dūmu strūkliņu. Ta�u dūmi neparādījās. Tikai vienu reizi pa visu �o laiku viņ� dzirdēja lielā augstumā dūcam lidma�īnas. Viņ� ātri sakūra ugunskuru no skalēzijas sausajiem zariem. Uguns lodāja pa ētera piesātināto koksni. Gaiss oda pēc slimnīcas. Liesmu spo�ās mēles lika zvaigznēm nobālēt. Lidma�īnu dūkoņa apklusa. Un Lindals ilgu laiku loloja cerību, ka viņa signāls pamanīts. Bet pagāja mēne�i, un neviens nebrauca viņam pakaļ. Lindals atkal ar visu sirdi un dvēseli nodevās darbam. Viņ� rakstīja zinātniskiem �urnāliem, �ķiroja kasetes ar fotofilmām, preparēja jūras dzīvniekus, gatavoja sakņu krājumus, kausēja taukus no milzu bruņurupu�iem. Ta�u arvien bie�āk un bie�āk viņ� meta visu pie malas un, acis nenovērsdams, raudzījās tikko samanāmajā bāli zilganajā horizonta svītrā.

Lai neaizmirstu valodu, Lindals sarunājās pats ar sevi. Viņ� deklamēja dzejoļus un dramatiskus monologus, un arī pats sacerēja viencēliena ludziņas divām personām. Viņ� runāja bez mitas, līdz izkalta rīkle. Tad viņ� iedzēra atvēsinātu saldo papar�u sulu un runāja atkal. Pat ieniris ar ultrahidrofonu ūdenī, viņ� nemitējās runāt. Zivis bija tā pieradu�as pie viņa, ka nepievērsa uzmanību. Viņ� riņķoja tām apkārt, noklausījās pa�us intīmākos noslēpumus, tūdaļ tos skaļi izpļāpāja un deklamēja dzejoļus.

Cilvēka ķermenis vientuļ� slīdēja caurspīdīgajā zilgmē pāri straumes saviļņotajiem ūdensaugu me�iem, zem plaisu tum�ajām spraugām. Pāri viņam �ūpojās dzīvsudrabs, lejā zibēja putnu ēnas, biedēdamas miegaini nekustīgās zivis. Bet cilvēks runāja, un zi4 vis klausījās �ekspīra tvirtās strofas, Te- nisona baltās vārsmas, Kiplinga un Svin- berna dzejoļu valdzino�o mūziku, Brouninga dīvainās asonanses. Zivis izpeldēja no tum�ajām grotēm un atstāja krā�ņās ūdensaugu birzes. Cilvēks noklausījās zivju tenkas un runāja, runāja, runāja.

Brokastā krietni saēdies bruņurupu�a gaļu un ceptas papardes, Lindals, kā parasti, pakāra plecā ultrahidrofonu, paņēma pleznas un devās uz jūru.

Pūta silta rīta brīze. Caurspīdīgās ūdensblusas bija iznāku�as tālu sauszemē. Tas vēstīja sliktu laiku, bet Lindals nolēma riskēt. Jau tā �etras dienas pēc kārtas bija lijis. Viņ� ar skumjām atcerējās būdiņā pavadītās ilgās stundas. Lindals iestūma laivu ūdenī, ielika airus duļļos un stūrēja uz aizvēja pusi. Kad viņ� brauca apkārt zemesragam, kas iesniedzās tālu jūrā, parādījās saule. Jūrā iemirgojās neskaitāmi �ilbino�i punktiņi. Lindalam kļuva silti un uznāca miegs. Viņ� pasmēla saujā ūdeni un apslacīja acis. Pasaule pārvērtās un atmirdzēja varavīk�ņai- nos toņos.

Tālu jūrā Lindals pamanīja kaiju baru. Griezīgi spiegdamas un skarbi klaigādamas, tās riņķoja virs kāda nekustīga priek�meta, te, spārnus sakļāvu�as, nomezdamās uz ūdens, te atkal paceldamās gaisā.

�Tas nav bez iemesla,� nodomāja Lindals, �liekas, tur kaut kas ir. Varbūt beigta valzivs?�

Viņ� aizairēja līdz vietai, virs kuras laidelējās kaijas. Bet tā nebija beigta valzivs. Uz ūdens �ūpojās milzīga kalmara zaļais ķermenis. Dzīvnieks mira. Zaļo krāsu nomainīja spilgti purpursarkana, tad maigi iedzeltena. Laiku pa laikam bezspēcīgi saļimu�ie taustekļi pacēlās un kulstīja ūdeni putās kā okeāna tvaikoņa dzenskrūves. Milzīgajās, iluminatoriem līdzīgajās cilvēciskajās acīs bija sastingu�as nāves skumjas un mokas. Lindalam �ķita, ka astoņkājis ar lūgumu un cerību raugās tie�i uz viņu. Bet ko viņ� varēja darīt? Kā redzams, dzīvniekam bija bojāts kāds svarīgs orgāns un viņ� nevarēja ienirt. Kaijas viņu apstāvēja vēl dzīvu. Viņ� varbūt vēl uz kaut ko cerēja, kā lūdzot stiepdams uz priek�u resnos, notekcaurulēm līdzīgos taustekļus un �ēli plātīdams briesmīgo knābi, bet kaijas jau redzēja, ka milzenis lemts iznīcībai.

Lindals pārmeta pār bortu ultrahidrofonu un uzmanīgi izritināja virvi, tad uzlika masku, nostiprināja austiņas un no laivas pakaļgala piesardzīgi ienira. Zaļganais ūdens bija apbrīnojami dzidrs. Milzīgie piesūcekņi ar asajiem nagiem izskatījās vēl briesmīgāki, bet pa�i taustekļi bija krietna baļķa resnumā.

Arī te visi posās kuplām dzīrēm. Jūras bezdelīgu bari �audījās pie pa�as kalmara astes, kas atgādināja torpēdas stabilizatoru. Zeltainā makrele turējās pa gabalu, bet varēja redzēt, ka tā gatava jo rosīgi piedalīties gaidāmajā laupījuma dalī�anā. Pretīgā zivs hirurgs jau sāka kost mirsto�ajam milzenim, un spilgtais, nekaunīgais jūras gailis pamanījās atraut tam gabaliņu miesas.

Kalmars saskatīja cilvēkā jaunu ienaidnieku. Saņēmis pēdējos spēkus, viņ� ierāva taustek|us un metās prom. Pēk�ņi ūdens kļuva tum�s un duļķains. Lindals ienira un, pakampis uz smil�ainā dibena gulo�o aparātu, peldēja kalmaram pakaļ. Tas netika tālu. Izlaidis tintes melnu �ķidrumu, viņ� kļuva bāls kā rēgs, un Lindals viņu pirmajā mirklī pat nepamanīja. Viss zivju bars Ijau bija klāt kā likts. Pat pa�as biklākās un piesardzīgākās steidzās panākt nevarīgo dzīvnieku.

Netālu ieraudzījis tum�zilu torpēdu, Lindals nodomāja, ka tā ir haizivs. Plēsoņas parasti nenokavē tādas lepnas bēres, un viņ� jau sen tās gaidīja. Bet izrādījās, ka tas ir liels un enerģisks delfīns. Pa ultraskaņas telegrāfu saņēmis ziņu par mū�senā ienaidnieka agoniju, tas bija atpeldējis, nespēdams liegt sev tādu izpriecu. Nenogaidīdams, kad kalmars būs beigts, delfīns atvēra zobaino knābjveida rīkli un drosmīgi devās uzbrukumā. Viņ� sagrāba bezspēcīgi nokāru�os taustekli un mēģināja to pārkost. Bet milzenīs negaidīti apvija delfīnu ar trim taustekļiem reizē. Delfīns mēģināja izrauties, ta�u astoņ'kāja apkampiens kļuva vēl cie�āks. �Dzīvs suns labāks par beigtu lauvu,� nodomāja Lindals un, izniris, lai-'iekamptu gaisu, peldēja muļķa delfīnam palīgā. Tas nemaz vairs nespirinājās, glu�i kā trusītis anakondas �ņaudzienos. Lindals mēģināja ar nazi nocirst pa�u briesmīgāko taustekli, kura gals locījās, kuldams ūdeni. Ar da�iem cirtieniem viņam tas izdevās. Raustīdamies kā milzu ķirzakas aste, tausteklis grima dibenā. Tam metās virsū bars zivju. No melnas plaisas locīdamās izpeldēja tum�i lāsumaina �alle. Ieraudzījis pusatvērto daudzzobaino rīkli, Lindals pazina rnurēnu un riebumā nodrebēja. No stumbeņa kā reta dūmu strūkla plūda zilas asinis.

Kad Lindalam izdevās nocirst vēl vienu taustekli un delfīnu atbrīvot, tas jau gandrīz vairs neelpoja. Uz.viņa ķermeņa bija skaidri saredzamas mēness krāteriem līdzīgās drausmīgo piesūcekņu pēdas. Vietām �īs asins- sūcējas bankas bija norāvu�as viņam visu ādu.

Lindals aptvēra delfīnu ar rokām un kopā ar to uzpeldēja virs ūdens. Viņ� ierāpās laivā, ievilka aparātu un tad sā'ka nodarboties ar delfīnu. Viņ� gribēja to piesiet pie laivas un nogādāt krastā. Ta�u, apdomājies, ka delfīna tauki viņam nav vajadzīgi, kamēr vel nav izlādēju�ās visas baterijas, viņ� nolēma dāvāt drosmīgajam bezprātim dzīvību.

Sameklējis adatu ar izturīgu zīda mak�ķeres auklu, viņ� sa�uva pa�as briesmīgākās brūces un, pagaidījis, kamēr delfīns sāka izrādīt pirmās dzīvības zīmes, paplik�ķināja tam pa muguru un atgrūda to no laivas.

Delfīns gulēja uz ūdens kā apdullis. Lindals to uzmanīgi pastūma ar airi. Delfīns sakustējās, un, ar asti cirzdams pa ūdeni, sāka peldēt. Viņ� apmeta loku ap laivu un ierīkojās ķīļūdenī.

Lindals ievēroja, ka vēj� pieņemas spēkā, un vēl sparīgāk ķērās pie airiem. Blusas nebija meloju�as. Tuvojās vētra, un vajadzēja steigties mājup. Delfīns no laivas neatpalika, bet cilvēks tam vairs nepievērsa uzmanību, viņ� skaļi deklamēja �Balādi par Tamplin- sonu�.

Un redz tas murgā baismā: Tur ellē nomocītā zvaigzne Deg spo�i baltā gaismā � *

� Nu, uz kurieni tu peldi, muļķi? � Lindals jautāja delfīnam. Laiva �ķērsoja zemūdens rifu joslu, un zemesrags jau bija ar roku aizsniedzams. Bet delfīns vēl arvien neatstāja savu glābēju. Tikai pie pa�a krasta viņ� palēcās gaisā un aizpeldēja jūrā pretī arvien spēcīgākajiem viļņiem.

Tikai pēc trim dienām okeāns norima un ūdens kļuva gai�āks. Lindals nostādīja ultra- hidrofoņu pie ieejas grote, kas bija aizaugusi ar nelielām 'tridaknām. Jauzdamas

* Dzejas rindas atdzejojis O. Sarma.

potenciāla ienaidnieka klātbūtni, glieme�nīcas aizcirtās ciet un nevērās vaļā līdz pat brīdim, kad cilvēks, vilkdams sev līdzi tievu, sarkanu vadu, pacēlās virspusē. Ūdens bija silts, un Lindalam netikās atgriezties laivā. Viņ� apgriezās uz muguras un, laiski kustinādams pleznas, vērās dzidrajās rīta debesīs. Austiņās skanēja klusa svilp�ana � periodiski te augstas, te zemas frekvences. Lindals aizvēra acis un ļāvās lieglaimei pilnīgā pārliecībā, ka �odien diez vai dzirdēs ko interesantu. Blakus viegli līgojās noenkurotā laiva.

Pa miegam Lindals izdzirdēja cilvēka balsi. Viņ� atvēra acis un ieklausījās. Nē, tas nebija tikai licies. Kāds skaļi kliedza viņam taisni ausīs.

��� Nu, uz kurieni tu peldi, muļķi? Uz kurieni tu peldi, muļķi? Muļķi!

Sirds viņam salēcās un pamira.

��� Uz kurieni tu peldi, muļķi? � skanēja austiņās. Lindals metās pie laivas. Deniņos dauzīja kā ar veseriem. Viņ� pieķērās pie laivas malas un, riskēdams laivu apgāzt, ievēlās tajā. Ja pakaļ būtu dzinusies tīģerhaizivs, diezin vai viņ� būtu atpeldējis ātrāk.

��� Uz kurieni tu peldi, muļķi? � joprojām skanēja ausīs. Ar strauju kustību Lindals austiņas pārslēdza no ultraskaņas uz parasto diapazonu.

Viss apklusa. Vienīgi visapkārt �irkstēja alfeusi un vē�i vientuļnieki grauza glieme�vākus.

�Tātacī es tomēr esmu pie pilna prata,* Lindals nodomāja un atkal pārslēdza austi-ļ ņas uz ultraskaņu:

Un redz tas murgā baismā: Tur ellē nomocītā zvaigzne Deg spo�i baltā gaismā �

atskanēja austiņās. Turklāt balss" bija dzirdama vēl daudz skaidrāk un nepārprotamāk.

�Kas tie par murgiem?� domāja Lindals. Bailes jau bija pārgāju�as. Bet ķermenis vēl glabāja atmiņā pirmo mirkļu �ausmas, kad ar izvalbītām acīm viņ� bija ielēcis laivā. Viņu kratīja drudzis, lai gan saule pamatīgi cepināja ar zosādu pārklāju�os, iedegu�o ādu.

��� Un atskatījās Tamplinsons, � ultraskaņa auroja austiņās. � Paliec sveiks, muļķīt. Uz kurieni tu peldi, muļķi? Atnāc noņemt �uves! �

��� Ko? Atnāc noņemt �uves? � Lindals iesaucās. � To ta�u es atvadoties sacīju muļķa delfīnam! Un arī dzejoļi ir mani!

��� Dzejoļi ir mani! � atsaucās austiņas.

Lindals noņēma tās. Visapkārt valdīja

smar�u piesātināts klusums. Juras melodiskās �alas to vērta vēl dziļāku. Lindals palūkojās apkārt. Apmēram simt pēdu attālumā no laivas draiskojās delfīns. Viņ� peldēja pa apli. Uzņēmis lielu ātrumu, viņ� brī�iem uzlidoja gaisā, uz mirkli atstādams ūdenī vagu, un tad svinīgi krita atpakaļ. Ko�ajā debesu zilgmē uz�āvās kristāla strūklakas. Tas bija

kā salūts, kā svinīga saule mirgojo�ās jūras simfonija.

Lindals vēl arvien nevarēja attapties. Viņ� atkal uzlika austiņas un tūdaļ izdzirdēja:

�������� Dzejoļi ir mani! Uz kurieni tu peldi, muļķi?

Lindals. norāva austiņas, un tūlīt kļuva dzirdams, kā delfīns atkrita atpakaļ ūdenī.

��� Vai tu tur runā? � Lindals vaicāja.

Delfīns klusēja. Viņ� vēl arvien tikpat lieti�ķi riņķoja ap laivu, brī�iem palēkdamies virs ūdens.

�������� Kas gan cits, ja ne tu? � atkal jautāja Lindals. � Varbūt es sarunājos pats ar sevi?

Delfīns pie pa�as laivas iegāzās ar plunk�ķi ūdenī, ap�ļakstīdams Lindalu.

Pamanījis, ka rokās viņam austiņas, Lindals tās uzlika un atkal izdzirdēja cilvēka balsi:

�������� Uz kurieni tu peldi muļķi? Redz tas murgā baismā: tur ellē nomocītā zvaigzne deg spo�i baltā gaisma� Vai tu tur runā? Atnāc noņemt �uves!

�������� Tagad ir skaidrs, ka ar mani sarunājas viņ�, � Lindals padevīgi noplātīja rokas. � Visumā te nav nekā sevi�ķa, vienkār�i runājo�s delfīns. Es runāju, un viņ� atkārto.

������� Runājo�s delfīns. Runājo�s delfīns. Uz kurieni tu peldi, muļķi? � austiņas atbildēja.

� Tā tika nodibināts pirmais, kontakts.

Lindalam samērā viegli izdevās pieradināt delfīnu nākt uz saucienu. �Tagad esmu īsts Robinsons,� viņ� nodomāja, �man ir savs papagailis. Vajag tikai iemācīt viņam asarainā balsī sacīt: �Nabaga Persivals Lindals�, � un viss būs kārtībā. Bet viņam ta�u vēl jādod vārds. Diem�ēl, esmu piemirsis, kā Robin- sons nosauca savu papagaili��

Lindals delfīnu nosauca par Kidu. Saņēmis no Lindala rokām treknu merlanu, delfīns tika nokristīts. Viņ� pavadīja Lindalu visos jūras braucienos. Un, ja Lindals kāda iemesla dēļ palika uz salas, Kids piepeldēja pie pa�a krasta un, viļņos �ūpodamies, gaidīja.

Brī�iem Lindalam �ķita, ka delfīns tie�ām saprot cilvēku valodu, nevis mehāniski iegaumē atsevi�ķas frāzes. Kida atbildes reizēm bija tik trāpīgas, ka Lindalam kļuva mazliet neomulīgi.

Kop� tās dienas, kad delfīns sāka runāt cilvēku valodā, Lindals vairs nepētīja jūras balsis. Tas kļuva vienkār�i neiespējami. Traucēja Kids. Viņ� nemitīgi pļāpāja. Tiklīdz Lindals noskaņoja savu aparātu uz ultraskaņu diapazonu, pār viņu brāzās vesela vārdu krusa. Tas bija da�ādu izsaucienu, jūrniecības terminu un dzejoļu sajaukums. Sākumā Lindals mēģināja delfīnu apmānīt. Viņ� aizbrauca uz vēja pusi un klusēdams uzsāka savus pētījumus. Bet kaut kāda nemaldīga nojauta palīdzēja Kidam atrast cilvēku. Lindals to uzzināja ijau iepriek�. Tiklīdz viņ� izdzirda austiņās attāluma apslāpēto saucienu: �Persival, Persival!�, viņ� sapīcis vilka ultrahidrofonu ārā no ūdens.

Bet varbūt, ka viņ� arī nebija sapīcis, jo jūras zvēra sirsnīgā laipnība viņam bija patīkama.

Reiz viņi ar Kitlu iestudēja Kasio un Jago dialogu. Grūtākā � Jago loma krita delfīnam. Un reiz delfīns pat izglāba Lindalam dzīvību. Lindals jau sen dzina pēdas lielam astoņkājim, kas. mita dziļā grotē zem pa�a ziemeļu zemesraga.

Lindalam vienmēr bija paticis labi paēst. Un te, salā, kur rūpes par ēdamo aizņēma krietnu pusi visa laika, viņa tieksme pēc izmeklētiem ēdieniem kļuva pavisam nevaldāma. Netālu no krasta atklājis astoņkāja mājokli, Lindals nolēma to katrā ziņā noķert. Domās viņ� jau tīksminājās, kā izvārīs no astoņkāja galvas melno zupu ā la Sparta, bet taustekļus izceps uz lēnas uguns. Viņ� pat sagatavoja lielu, plakanu akmeni, uz kā varētu izdauzīt sīksto gaļu.

Lavas mēle kā milzu balkons nokārās taisni virs grotes, bet izkļūt no ūdens krastā te bija pilnīgi neiespējami. Neatlika nekas cits, kā piebraukt no jūras puses. Lindals ilgi airēja, pūlēdamies pārvarēt diezgan spēcīgo straumi, kas lokā tecēja �ai vietai garām, līdz beidzot sasniedza ar polipiem un glieme�vākiem aizaugu�u tum�u ni�u. Apradis ar puskrēslu, viņ� stingri noenkuroja laivu un, paņēmis �ebērkli, ienira. �ai vietā dziļums nepārsniedza trīsdesmit pēdu, bet no dibena izplūsto�o avotu dēļ ūdens bija ļoti auksts, tāpēc nevarēja ilgi palikt zem ūdens.

Grotes krēslā maigi vizēja oran�ās ascidi- jas, kā zaļi punktiņi spīguļoja garneļvē�i. Pa brūnām ūdenszālēm noaugu�o sienu, garās, dzeltenzilās ūsas kustinādams, rāpās langusts. Astoņkāji nekur nemanīja. Acīmredzot saimnieks bija atstājis savu mājokli un devies kādās svarīgās darī�anās. Lindals nodomāja, ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā, noķēra langustu un, pārlaidis skatienu grotei, peldēja uz izeju.

Priek�ā viņ� ieraudzīja divas pelēkas ēnas. Izpletu�as lielās krū�u spuras, tās lēni aizpeldēja garām grotei, glu�i kā bumbvedēji pie vakarīgām debesīm.

Lindals juta, ka plau�ās gaisa krājums beidzas. Lai atbrīvotos no smak�anas sajūtas, viņ� sāka pamazām laist burbuļus pa muti. Tie cēlās aug�up, spīguļodami kā niķelētas bumbiņas. Bet tas bija tikai mirkļa atvieglojums. Vajadzēja iznirt. Lindals saprata � tiklīdz viņ� uzpeldēs, zilās haizivis uzbruks viņa kājām. Sekundes sastinga un likās kā gadsimti. Pelēkie bumbvedēji, neizrādīdami nekādus agresīvus nodomus, nesteidzīgi riņķoja pie grotes izejas. Lindalam ■ �ķita, ka viņam galvā iedegas sarkanīga gaisma. Kļuva melns gar acīm. Krūtis plosīja moko�a slāp�anas sajūta. Lindals vienā rāvienā izelpoja visu gaisu un, neko vairs neapjauzdams, vēderu ierāvis, ar pēdējiem spēkiem sāka drud�aini kustināt rokas. Viņa galva izsprāga no ūdens kā korķis. Neatverot cie�i samiegtās acis, Lindals iekampa

plau�ās spēcīgo, skurbino�o gaisu. Mazdrusciņ noreiba galva, un visu ķermeni pārņēma tīkams gurdenums. Viņ� aizmirsa haizivis un savas neaizsargātās kājas.

Kad Lindals paraudzījās lejup aukstajā, tum�zilajā dziļumā, viņ� pārsteigumā iekliedzās. Tie�i zem viņa trakā virpulī griezās delfīns, bet drusciņ patālāk izbrīnā bija sastingu�as divas samulsu�as haizivis. Lindals ātri piepeldēja pie laivas, pieķērās pie tās pakaļgala un, spēcīgi atstūmies ar pleznām, ievēlās sausajā, karstajā laivas dibenā. Tūlīt pēc tam virs ūdens palēcās Kids, vairākas reizes apgriezās ap savu horizontālo asi un devās atklātajā jūrā, atstādams aiz sevis tikko samanāmu putojo�u svītru-. Lindals noņēma masku un apgulās uz vēdera, lai ātrāk sasildītos. Viņ� ar baudu elpoja. Kā reibino�u, zeltainu �ampanieti lūpas ar troksni ievilka gaisu. Ni�as tum�ajā ūdenī kustējās korsaru burām līdzīgās slīpās spuras.

Lindals sēdās pie airiem un izbrauca ārā no ni�as. Acīs iesitās spilgta gaisma. Gaisā stinga pusdienas tveice. Tropu saule atradās tie�i zenītā. Laivā kaut kas sakustējās. Lindals paskatījās zem sola un pārsteigts ieraudzīja tur langustū, kas bija ielīdis mazā, ātri �ūsto�ā peļķītē. Tātad gardo ieguvumu viņ� tā arī nebija pametis. Viņ� iesmējās.

� Lai nezaudētu laika rēķinu, Lindals bija uzzīmējis kalendāru vairākiem gadiem uz priek�u un katru dienu tajā izdarīja atzīmes. Bija jau tre�ais vientulības gads, kad Lindals naksnīgajās debesīs atkal izdzirda motoru rūkoņu, bet lidma�īnas aizlidoja, iekams viņ� paspēja iededzināt ugunskuru. Lindals bija izmisis. Veselu nedēļu viņ� nebrauca jūrā, un Kids viņu veltīgi gaidīja pie krasta. Bet kop� tās nakts lidma�īnas lidoja arvien bie�āk, un Lindalam trīs reizes izdevās sakurt ugunskuru tie�i tai brīdī, kad eskadriļas devās pāri salai.

Acīmredzot lidotāji tomēr nemanīja viņa signālus. Lindals ar lielām pūlēm pārvarēja trulās bailes. Viņ� saprata, ka arī mūsu visvarenajā divdesmitajā gadsimtā cilvēks var dzīvs sapūt vientuļā salā. Lindals jau visā nopietnībā gudroja par brauk�anu uz kaimiņu salām. Viņ� pat sāka �ūt buru no brezenta, ar ko bija apsegtas pārtikas kastes. Tās jau sen bija tuk�as, un Lindals ēdamo ieguva, ķerdams zivis un medīdams.

Kādu dienu viņ�, medījumu meklējot, klai- ņāja pa salas austrumdaļu. Dodamies lejā pie jūras, viņ� katru reizi izbrīnā vēroja, cik strauji mainās ainava. Pēc pusstundu ilgas pastaigas pa me�u viņ� iznaca uz pilnīgi atklāta akmens plato, kas krauji izbeidzās jūras pusē. Tur starp melnām klintīm un jūras noslīpētu pumeku atradās viena no beidzamajām lielajām jūras leguānu kolonijām.

Bēguma laikā ķirzakas norāpjas no klintīm, lai pamielotos ar aļģēm, kas pēc ūdens aizplū�anas paliku�as krastā. Lindalam laimējās. Dzīvniekiem bija pāro�anās periods, kad tēviņi kļūst neparasti agresīvi.

Apmetne atgādināja milzīgu gladiatoru arēnu, pareizāk sakot, viduslaiku sacīk�u vietu. Parasti tēviņi izraugās nelielus laukumiņus, kur apmetas kopā ar vairākām mātītēm. Ja nolūkotajai vietai iedro�inās tuvoties sāncensis, saimniēks ieņem draudo�u pozu un sāk biedēt. Viņ� bargi saslej asās spuras, plāta ugunīgi sarkano rīkli, ilgi riņķo uz vietas un ritmiski �ūpo galvu. Ja nelūgtais atnācējs neatkāpjas, sākas divkauja.

Paslēpies aiz zeltainiem ķērpjiem apaugu�a milzīga akmens, Lindals vēroja divus tēviņus, kas gatavojās uzsākt cīņu. Galvas pielieku�i, sāncen�i metās viens otram pretim un, pierēm sadūru�ies, sasprindzinājumā apstājās. Tā tas ilga minūtes septiņas, līdz atnācējs ļāvās uzvarētāja �ēlastībai. Viņ� padevīgi pieplaka pie zemes un sastinga vispazemīgākajā pozā. Uzvarētājs pieveiktajam ienaidniekam pat nepieskārās. Joprojām lepns un draudīgs, viņ� gaidīja, kamēr uzvarētā leguāna aizvilkās projām. �ī aina patiesi atgādināja senatnes bruņinieku turnīrus, kur pretinieki mērojās spēkiem, ta�u viens otru nesakropļoja.

Lindalu sajūsmināja dabas rnērķtiecīgums. Viņ� saprata, ka leguānas vada sugas saglabā�anas instinkts, jo, lai�ot darbā asos zobus, tās, bez �aubām, viena otru stipri ievainotu. Gudrais instinkts dod vājākajam sāncensim � parasti tas ir jauns tēviņ� �

iespēju sasniegt briedumu un spēku uzplaukumu.

Vērodams leguānas, Lindals ne reizi nepa- lūkojās uz jūru. Bet pie horizonta viņ� būtu varējis saskatīt melnu svītriņu. Salai pilnā gaitā tuvojās neliels pelēkzils mīnu kuģis ar amerikāņu jūras kara flotes karogu.

� Izrādījās, ka Lindala signālu pamanījis nakts bumbvedēja pilots, kas bāzējās tikko uzceltajā aerodromā Baltras salā. Kara bāzes pavēlniecība bija uztraukusies, laikam nodomādama, ka neapdzīvotajā Erahuesas salā patvēru�ies japāņu spiegi, un izsūtījusi izlūko�anai mīnu kuģi.

Kad Lindals, aiz prieka glu�i kā bez prāta, skūpstījās ar jenkijiem un krāva motorlaivā savas kolekcijas un trūcīgo iedzīvi, viņam pat prātā neienāca Kids. Nē, viņ� nebija to aizmirsis, bet vienkār�i neatcerējās. Tā ir liela starpība. Cilvēks dzīvo ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. Lindala sirds nekad neaizmirsa Kidu, bet smadzenes, ko pilnīgi aizņēma tik�anās ar cilvēkiem, tik�anās, pēc kuras viņ� bija bezgala noilgojies, delfīnu neatcerējās.

Tikai tad, kad sāka darboties mīnu kuģa ma�īnas un Lindals beidzamo reizi uzmeta skatienu savai salai, viņ� iedomājās Kidu. Lindals stāvēja kuģa pakaļgalā un sarunājās ar jaunu jūras kājnieku kaprāli. Kaprālis, notupies un abām rokām satvēris automātu, apbēra Lindalu jautājumiem. Viņu interesēja itin viss: ko Lindals ēdis, kurā vientulības mēnesī tam izbeigu�ies pēdējie spirta krājumi, kā tas izticis bez meitenēm.

Doma par Kidu sāpīgi iedzēla Lindalam sirdī. Viņ� jau gribēja steigties pie kapteiņa un lūgt, lai aizbrauk�anu uz brīdi atliek, vai arī mesties jūrā un peldus doties uz krastu.

��� Kid! Kid! Kid! � kliedza Lindals, salicis rokas kā ruporu.

Un delfīns viņu izdzirdēja. Mīnu kuģis vēl nebija paspējis pacelt enkuru, kad Lindals ieraudzīja Kidu. Dzīvnieks nevis peldēja, bet laistin laidās pretī saucienam. Da�u pēdu attālumā no kuģa delfīns uzlidoja gaisā. Lindals pastiepa Kidam pretī rokas, it kā gribēdams kaut ko teikt vai viņu apkampt. Lindalam pie pa�as auss īsi nosprak�ķēja automāts. Nebeidzis skaisto parabolu, delfīns sabruka ūdenī un pazuda viļņos, virspusē atstādams mutuļojo�us sarkanus burbuļus.

��� Pa�ā reizē! Lēcienā, � noteica kaprālis.

Lindals iegārdzās un metās virsū kaprālim, notriekdams to zemē. Klusēdams viņ� ne�ēlīgi dauzīja kaprāļa galvu pret klāju. Viņ� nejuta, kā viņu atrāva no nesamaņā gulo�ā amerikāņa, ne arī to, kā viņu sākumā ilgi spārdīja kājārn un pēc tam iemeta tum�ā, �aurā telpā zem pa�as kambīzes.

� Lindals bija pārliecināts, ka amerikānis nogalinājis Kidu. Citādi viņ� būtu atgriezies salā.

Anglijā Lindalu neviens negaidīja. Bija ta�u saņemta ziņa par viņa bojā eju, Tuksne�ainā Floridas krastā uz smil�u sēkļa bija izmesta uz mutes apgāzta laiva �Galapaga�. Tā kā nekādas Lindala pēdas neatrada, tika nospriests, ka viņa vairs nav starp dzīvajiem. Persivala vecāki bija stipri sanīku�i, māte gandrīz acis izraudājusi. Sieva� Ne jau nu atradusi sev citu, bet, glu�i vienkār�i, vairs negaidīja. Negaidīja, un viss.

Jā, būtu Lindals zinājis, ka Kids palicis dzīvs, viņ� būtu atgriezies. Bet viņ� nezināja. Lindals iestājās karaliskajā gaisa kara flotē. Bombardēja nacistu jūras karavānas. 1943. gadā viņu notrieca virs Normandijas.

Tas arī ir viss stāsts par Lindalu �

Bet Kids palika dzīvs. Un visu laiku gaidīja, ka Lindals atgriezīsies. Viņ� arī vēl tagad dro�i vien gaida. Jūs smaidāt, bet es zinu, ka Kids gaida Lindalu.

Kop� amerikāņi Baltrā ierīkoju�i savu bāzi, Bruņurupu�u salas vairs nav vientuļa zudu�ās pirmatnējās laimes vieta. Tagad tur bie�i iegrie�as kuģi, atbrauc pat tūristi. Viņi ierodas arī Erahuesā. Un, tiklīdz rifu zemūdens grēdai tuvojas kāds kuģis, tam piepeld klāt delfīns. Dro�i vien viņ� domā, ka ar �o kuģi atgrie�as Lindals. Delfīns novietojas netālu no kuģa priek�gala un peld pa priek�u, arvien atskatīdamies, it kā aicinādams sekot. Viņ� ved kuģi uz vienīgo eju starp rifiem, no kurienes paveras skats uz pla�u, oļainu liedagu- Tādēļ arī jūrnieki viņu iesauku�i par loci.

Ka viņ� ir balts, to izdomāju�i rakstnieki.

Tie sacerēju�i arī aizkustino�o nostāstu, ka balto delfīnu viņa biedri padzinu�i no bara un tāpēc tas devies pie cilvēka.

Ta�u Kids nav nekāds albīns, bet parasts delfīns �

Protams, jūs varat smaidīt, cik jums tīk, bet parunājiet ar to kuģu akustiķiem, kuri kursē pa Centrālās un Dienvidu Amerikas piekrasti. Viņi jums var daudz ko pastāstīt! Vajag tikai parādīties kuģa tuvumā kādam delfīnam, kad hidrofoni uztver to kliedzienus. Un ka jūs domājat, ko viņi kliedz?

�Persival! Persival!� � tā viņi kliedz. Un ne tikai Kids viens pats, bet visi tās Klusā okeāna daļas delfīni. Visi delfīni, vai saprotat?

Jūs brīnāties, tāpēc ka neesat naturālists. Bet, ja jūs būtu naturālists vai okeanologs, jūs pret manu stāstījumu izturētos citādi. Lai cik dīvainas lietas dzirdu par delfīniem, es nebrīnos. Palasiet, ko tagad raksta par tiem � Es jums nolasī�u . .. Pagaidiet, tikai atradī�u �o vietu. Aha! Te tā ir! Klausieties �

� Delfīnu smadzenes pēc svara, smadzeņu kroku struktūras un nervu �ķiedru daudzuma vienā kubikcentimetrā ir ļoti līdzīgas cilvēku smadzenēm. Turklāt, kā rāda novērojumi, delfīniem ir sare�ģīta signalizācijas sistēma, savdabīga valoda. Vientuļ� delfīns ir apbrīnojami kluss; divi delfīni rosīgi apmainās signāliem; bet, kad viņu ir daudz, viņi pļāpā bez mitas. Mūsu, cilvēku ausis viņu pļāpā�ana neapdraud: delfīni sazinās ultraskaņu diapazonā. Bet viņi dzird skaņas līdz 120 tūksto� hercu frekvencei, turpretī cilvēka dzirdamības robe�a ir tikai 20 tūksto�i.

Delfīnu valoda ir apbrīnojami īpatna. Delfīni ir līdzīgi mūziķiem, kas sarunādamies sevi pavada uz maigas arfas, ar melodiju uzsvērdami vārdus.

1960. gada 16. aprīlī profesors D�ons S. Lillijs ar elektronu aparātu palīdzību konstatēja, ka delfīni savu leksikonu bagātināju�i ar cilvēku valodas vārdiem. Delfīni atkārtoja Lillija teikto frāzi. Tālāko pētījumu gaitā noskaidrojās, ka tā nebūt nav nejau�ība, � delfīni atdarināja cilvēku vārdus un pat smieklus.

Pēc savām spējām iegaumēt un atveidināt nesaprotamus vārdus delfīni pārspēj bērnus, papagaiļus un � pat pieaugu�us cilvēkus. Viņi atkārto dzirdēto jau pēc pirmās reizes un turklāt pilnīgi pareizi! Kas tas ir? Neparasta atdarinā�anas spēja vai kaut kas vairāk?

Es arvien bie�āk sāku �aubīties� Vai dabai padomā bijām tikai mēs, cilvēki, kad tā iecerēja radīt domājo�as būtnes?

Reisā Murmanska�Bergēna mūsu tvaikonis �l(ja Me�ņikovs� brauca tuvu garām Lofolu salām. 5. g. 20. oktobri pīkst. 16 un 40 minūtēs pēc Maskavas luika jūras �aurumā starp Verē un Moskenesē salu (Malstrema virpuļa iedarbības rajonā) sargmatrozis b. G. Mo�alovs ieraudzīja peldo�u priek�metu, kas tika izzvejots un izvilkts uz klāja. Tā bija polietilēna benzīna kanna apmēram desmit litru tilpumā. Kannā atradās angļu valodā rakstīts manuskripts, kas bija datēts ar �. g. 16. oktobri. Kā redzams no manuskripta teksta, tas Ievietots kannā un iemests kādā no Amazones baseina straumēm. Tādējādi kanna sasniegusi Lofotu salas ne ilgāk kā �etrās dienās. Tai vajadzēja peldēt ar vidējo ātrumu vismaz tūksto� jūd�u diennakti. Bet okeāna straumes, kā zināms, ir desmitām rei�u lēnākas. Turklāt nav pamata pieņemt, ka kanna, peldēdama pa straumi, būtu virzījusies pa īsāko ceļu.

Acīmredzot kanna nebija pārvietojusies pa parastajiem pudeļu pasta ceļiem. No manuskripta teksta var secināt, ka viens no iespējamiem pārvieto�anās ceļiem bijis kāds ultradziļ� kanāls, kas savieno divus ļoti tālus ģeogrāfiskus punktus.

Tā kā manuskriptā atrodamās ziņas var būt zinātnei ļoti vērtīgas, nolēmām to nodot PSRS Zinātņu akadēmijai.

Ļoti lūdzam mums atsūtīt zinātnieku slēdzienu par �o atradumu. Mūs visus ļoti interesē, kādi dati ir mūsdienu zinātnes ricibā jautājumā par ultradziļletn kanāliem, kā ari par elektrostatiskiem un hidrodina- " rniskiem dabas fenomeniem.

Tvaikoņa �I|ja Me�ņikovs� komandas uzdevumā tvaikoņa kapteinis N. BABARINS

Murmutiskā. Tvaikonis �I(ja Me�ņikovs�

�odien nolēmu savest kārtībā dokumentus un piezīmes. Kopā ar mani tie mēroju�i tālu ceļu, un tagad pienācis �ķir�anās brīdis. Es ta�u nepavisam neesmu pārliecināts par sava pasākuma izdo�anos. Tas ir riskants, ai, cik ārkārtīgi riskants, es to zinu itin labi.

Tas, ko ievieto�u polietilēna kannā, nekādā ziņa nav mans testaments vai lūgums pēc palīdzības. Vienkār�i domāju, ka man kā zinātniekam nav tiesības riskēt ar manās dienasgrāmatās eso�o vērtīgo pētniecības materiālu. Tas vēl var kādam noderēt. Kam? Nezinu. Visiem cilvēkiem kopā vai kādam neprātim, kas līdzīgi man spējīgs visu pamest un � Ta�u labāk par to nerunā�u, mēģinā�u pamazām izrisināt manu desmit gadu ilgo piedzīvojumu sare�ģīto kamolu.

Mans uzdevums nav vienkār�s. Jāizskata daudzie pierakstītie cilvēku vārdi, upju, pilsētu, ciematu un cil�u nosaukumi. Tie mijas ar dienasgrāmatas fragmentiem, dzejoļiem un dokumentiem par pulkve�a Foseta pēdējo ekspedīciju.

Foset, Foset, ceļa zvaigzne, kuras noslēpumainā gaisma ilgus gadus mani sildījusi vairāk nekā saules stari! Nevaru izrunāt �o vārdu bez dziļas pateicības.

Man blakus stāv atvērta benzīna kanna. Citu pēc citas sabā�u tur iek�ā ar da�ādu tinti aprakstītas papīra lapas. �ie pieraksti tapu�i da�ādā laikā da�ādās zemeslodes vietās. Redzu savu Londonas dienasgrāmatu, zīmuļa kricelejumus, ko ugunskura gaismā di'ktējis piedzēries rumbero, ar Foseta vārdu saistītus dokumentus ma�īnrakstā. �is tas jāpapildina tie�i tagad, aukstām vēja �altīm brā�oties no plato.

Pusjūdzi tālāk, tur, kur plato krauji pāriet bezdibenī, dārd stikla siena. Tā laistās kā spo�i nospodrināta gigantiska ķivere. Tā mani vilina un satrauc, es steidzos pabeigt darbu, un reizē man gribas, lai viss būtu saprotams tam, kura rokās nonāks �is manuskripts �

Kur ir indiāņu paradīze MaraniMs, Pajautājiet vislabāk Nāves upei. Pasacīs to jums Riu Mansu, Dzeltena kā Manausas zelta jumti� Saulei norietot, upe nosarks Purpursārta kā uruku krāsa, Indiāņu asinis krāsos Riu Mansu. Vauras, �erente, kara�a, trumai, Javalapiti, kamaijura un mehinaku [1] asinis. Pajautājiet tai naktī ce|u uz Maranimu, Kļūs ūdeņi melni, melni kā �enipapo [2] . debess nav melna! atmiņas melnas� Atmiņas par zudu�iem un iznīcinātiem. Jāaizmirst skumjas, kad godina Mavutsinimu, Kas radījis selvu***, Lielo upi un indiāņus. Jautājiet viņam ceļu uz Maranimu, Un kļūs skaidrs, cik nerunīga ir selva �

Tomēr nē, jums nekļūs skaidrs� Otrā signālsistēma te nedarbojas. Tas jāpiedzīvo pa�am. Ko es meklēju �ingū purvos, pēc kā tiecos, smakdams Riu Mansu mangrovē****? Kādreiz man bija viegli atbildēt uz �iem jautājumiem. Bet tagad� es arvien bie�āk nonāku pie domas, ka uz tiem atbildēt nav iespējams. Jūtu, ka jūs mani nesaprotat. Tomēr neatrodu vajadzīgos vārdus. Vai atceraties Kiplingu?

Vai ir zīme, ka.es kādreiz gar �īs upes malu gājis? Nē, un ie�u paraugs arī nav tās krastos rakts nekad, Jo par to es trīskārt esmu saņēmis no Radītāja. Tikai tev nav lemts to saprast. Ej un dari visu pats.

Vai tagad saprotat? Man tikai likās, ka es kaut ko meklēju, pēc kaut kā tiecos. Selva jau pati par sevi ir gan mērķis, gan atalgojums, gan liktenis. Esmu atdevis tai visu � jaunību, talantu, mīlestību, veselību. Visu! Bet ko esmu sasniedzis? Nesteidzieties atbildēt! Vispirms padomājiet par manām acīm, kas redzēju�as to, ko dzejnieki tikai neskaidri nojau�. Neaizmirstiet manu ādu, kas ar katru �ūnu uztvērusi īstās �dzīves skarbo aromātu. Un mani nervi? Vai tie nebija mani nervi, kas, saspringti kā loka stiegra, ik stundas spēlēja ruleti ar nāvi? Un pretēji tradīcijai krupjē vienmēr paspēlēja� Nē, nesteidzieties tei'kt, ka neko neesmu selvā ieguvis.

Vispār, domājiet, ko gribat. Man netīk citiem uzspiest savas domas par visai abstraktiem ti'kumis'kā ideāla jēdzieniem. Labāk pastāstī�u par savu pirmo tik�anos ar selvu �

�ā stāsta pirmsākumi meklējami sirmā senatnē. No mums tos �ķir vismaz divpadsmit gadsimtu. Es �ai lietā tiku iesaistīts pirms deviņiem gadiem, un tādēļ man ir zināma cerība nenokavēt vismaz tās atrisinājumu.

Spilgti atceros to lietaino augusta dienu. Tikko aizstāvējis maģistra disertāciju vīrusu bioķīmijā, steidzos iepriecināt savu līgavu. Bijām saderināti jau se�us gadus. Ar �o dienu mums saistījās lielas cerības. Milzīgu ro�u pu�ķi rokā, izmircis un laimīgs, atslējos ar muguru pie viņas durvīm, sataustīju zvanu un piespiedu podziņu. Durvis klusi atvērās, un es iekritu sava nākamā sievastēva apkampienos. Es to sapratu, kad pagriezos. Viņ� ar zināmu no�ēlu palūkojās uz savu smokingu un aicināja mani 'kabinetā.

Viesistabā �ķindēja galda sudrabs. No virtuves plūda cepta tītara kairino�ā smar�a. Ta�u �īs nepārprotamās gaidāmā banketa pazīmes nespēja aptum�ot manu līksmību. Atstājis rozes uz marmora galdiņa, plati smaidīdams, devos līdzi seram Henrijam.

Jāteic, ka manas līgavas tēvu uzskatīja par vienu no ievērojamākajiem mūsdienu virusologiem. Viņ� bija Nobeļa prēmijas laureāts un universitātes profesors, turklāt arī mans �efs. Vai gan jāsaka, kādas jūtas mani pārņēma, kad iegāju viņa milzīgajā kabinetā?

Sers Henrijs mani aicināja apsēsties un pats nosēdās vecā, diezgan apbru�ātā krēslā ar �auru, augstu atzveltni. Nezin kādēļ nodomāju, ka �ai krēslā sēdējis sera Henrija tēvs, vectēvs un varbūt arī vecvectēvs, kāds enerģisks un veikls viņas augstības karalienes Viktorijas diplomāts. It kā apstiprinot manas domas, no kabineta sienām klusēdami raudzījās viņa daudzie sen�i. Te bija eleganti dendiji, kas kādreiz greznoju�i aug- stako aprindu salonus, stalti virsnieki koloniālā karaspēka formas tērpos un solīdi vīri ar vaigu bardu, kuri acīmredzot biju�i saistīti ar biznesu un parlamenta pļāpātavu. Da�os portretos bija attēlotas sievietes, ne sevi�ķi skaistas, toties ar tik tie�u un neatlaidīgu skatienu, ka viņu prasme neļaut sev nodarīt pāri neradīja nekādu �aubu. �o dāmu acīm redzamā tikumība uz mirkli izraisīja manī vieglus drebuļus, un tikai doma, ka tas viss pieder jau senai pagātnei, samierināja ar viņām. Ar gandarījumu konstatēju, ka sera Henrija radinieku ģīmetnes un fotogrāfijas kabinetā aizņēma tikai vienu sienu, turklāt ne visu. Pārējā dzīves telpa nedalīti piederēja grāmatām. Tās bija sablīvētas no grīdas līdz griestiem, un kāds elegants ķīnie�u plauktiņ� ar grāmatām bija piemeties zem portreta, no kura raudzījās dāma augstā parūkā un ar kalsenu, nopūderētu kaklu.

�� Tātad � � sers Henrijs sacīja, rūpīgi nogriezdams galu dārgam cigāram, kas bija pelēks kā Velsas vītols.

Jautājo�i palūkojos viņā. Viņ� atbildēja ar mierīgu, pēto�u skatienu. Man �ķita, ka viņ� mani sver uz neredzamiem svariem. Viņ� laikam bija par kaut 'ko noraizējies, bet nez kādēļ nevarēja to pateikt tie�i.

��� Tātad, � viņ� atkārtoja, � oficiālais zinātnes kurss jums ir aiz muguras. Ko jūs domājat darīt turpmāk?

Es drusku apjuku.

�� Strādāt, protams � Nu, un mēs ta�u ar Ennu �

Viegla, tikko manāma ēna pārslīdēja viņa sejai.

��� Jā, jā, protams, es atceros, � viņ� steidzīgi mani pārtrauca. � Bet kā jūs domājat strādāt?

�� Piedodiet? Es laikam jūs lāga nesapratu.

Sers Henrijs piecēlās un pagājās pa kabinetu, prasmīgi izgrozīdamies starp grāmatu sablīvējumiem. Sers Henrijs ir gara, pat |oti gara auguma cilvēks. Kad viņ� iet garām, liekas, ka brauc divstāvu trolejbuss.

���� Redziet, � viņ� iesāka joti pieļāvīgi un nesteidzīgi, � varētu turpināt jūsu disertācijas tematu, to attīstīt, meklēt jaunus virzienus �

Viņ� brīdi klusēja, tad,' apstājies tie�i manā priek�ā, stingri un auksti teica:

���� Bet tas ir tuk�s pasākums, ser. Jūsu darbs deva iespēju iegūt izsmeļo�u informā- ciju par vīrusa B-II celmu. Tālāk pētīt tā struktūras īpatnības vai mēģināt noskaidrot, kāds ir �ā vīrusa un dzīvās �ūnas mijiedarbības mehānisms, nav nozīmes. Kamēr nebūs izstrādātas jaunas pētniecības metodes, ar to visu vienkār�i nav vērts nodarboties. Jus pa kripatiņai vāksiet datus, kas labākajā gadījumā noderēs par' izejvielu mūsu teorētiķu abstraktajiem un tādēļ nederīgajiem secinājumiem. Jāmeklē kaut kas jauns. Ņemiet par paraugu�

Kabineta durvis pla�i atvērās, un es ieraudzīju Ennu. Mana Enna! Viņu redzot, aiz- niirsu visu, par ko bija runājis sers Henrijs.

Tomēr viņa sejai pārslīdēju�o vieglo nepatikas ēnu paguvu ievērot.

Sārta, enerģiska, neatlaidīga. Tāda ir mana Enna. Viņai ir gai�i mati un noteikta gaita. Viņa ir dzīvespriecīga un nemākslota. Ta�u saprātīguma robe�ās.

�� Ziedi ir bezgala jauki! � viņa pasmaidīja. � Kāpēc tu tos atstāji priek�namā? Man būtu patīkamāk tos saņemt no tavām rokām.

�� Ai Enn, es vienkār�i nezināju, kur tu esi�

��� Biju virtuvē, vai tad tu neredzi?

Viņa rādīja uz savu mirdzo�i balto priek�autiņu, kas �aukstēja kā pirmais rudens le- dutiņ�. Pasmaidīju, neviļus atdarinādams sera Henrija smaidu. Enna ir tik jauka, mīļa un� neloģiska. Karsts aizgrābtības vilnis uzplūda sirdij.

��� Bet Enn, lai tevi ieraudzītu, man iepriek� vajadzēja zināt, kur tu esi, un, to nezinādams, nevarēju pēc tava tērpa noteikt, kur tevi meklēt. Loks noslēdzas.

Sers Henrijs viegli pavīpsnāja akurāti apcirptajās ūsās.

�� Vienalga! � pārliecināti noteica Enna un sapurināja galvu.

��� Es ceru, � delikāti iejaucās sers Henrijs, � ka sarunu par� jūsu darbu mēs turpināsim pēc pusdienām.

Mēs ar Ennu izgājām no kabineta, un laiku līdz pusdienām mums aizpildīja jauki nieciņi, kurus tik prasmīgi izdomā iemīlējusies. Pabijām arī virtuvē. Tur Enna apburo�i traucēja misis Tvidlu un viņas palīdzi, kas gatavojās banketam. Pēc tam klausījāmies magnetofona ierakstus, tad Enna dziedāja, drusku pa tenkojām par 'kopējiem paziņām un beidzot jau smējāmies bez jebkāda iemesla. Vārdu sakot, darījām bezgala daudz un neizdarījām neko. Es skurbu no mīlestības un ģimenes atmosfēras, tāpat kā skurbst no laba, veca vīna. Sen, jau agrā bērnībā, biju zaudējis vecākus, un sve�a kamīna siltums sasildīja manu sirdi. Tagad, atceroties to dienu, saprotu, ka jau toreiz savilkās negaiss, kas nevarēja paiet garām. Bet tad es to nemanīju. Tolaik biju pavisam cits cilvēks. Vienkār�i pārāk jauns un dumj�.

��� Tātad tu esi patstāvīgs cilvēks, un ir lai'ks padomāt par nākotni, � beidzot sacīja Enna, kad divi vien iegājām viņas istabiņā.

Cik ļoti viņa līdzinājās savam tēvam! Pat vārdi gandrīz tie pa�i. Seram Henrijam gan laikam trūka tikai zināmas spriedumu pabeigtības, kas piemita viņa meitai.

��� Vispirms mēs apprecēsimies, � es teicu.

Tā bija mana vienīgā cie�ā pārliecība. Tā bija mana vienīgā vēlē�anās. Gribēju apprecēt �o meiteni, un, velns parāvis, vai tie�ām nebiju to pelnījis?

��� Protams, � sacīja Enna, � bet kur tu domā strādāt?

��� Taisnību sakot, neesmu sevi�ķi daudz domājis par �o jautājumu. Liekas, ka mani

var atstāt universitātē, tur man atradīsies vieta, un arī sers Henrijs �o to apsolīja darīt.

Viņa brīdi klusēja. Enna nekad nerunā tūlīt. Savu domu viņa rūpīgi noslīpē, tiesa, kā jau sieviete, viņa pievēr� uzmanību tikai liem aspektiem, kas viņu interesē.

���� Bez �aubām, � viņa teica, � tu varēsi palikt universitātē. Tu esi spējīgs, un tev ir perspektīvas 'kļūt par izcilu zinātnieku. Tā tas ir. Bet tagad mēs būsim divi� Un varbūt� Vārdu sakot, tev būs ģimene. Vai saproti? Ģi-me-ne! Bet universitāte � tas ir ļoti ilgi. Un, galvenais, tur maz maksā. Daudzus gadus mēs tik tikko savilksim galus kopā. Uz tēva palīdzību nav ko cerēt, � viņa pasmaidīja. � Nodarbo�anās ar zinātni tik neprātīgi pla�os apmēros prasījusi gandrīz visus viņa līdzekļus. Vai saproti? Neatkarība, neatkarība un neatkarība � tāda ir mana devīze.

Viņa apklusa. Bet es nezināju, ko atbildēt.

��� Bez tam vel, � viņa turpināja pēc mirkļa svārstī�anās, � man negribētos, ka tu būtu līdzīgs manam tēvam. Viņ� ir pārāk mācīts. Viņ� dzīvo itin kā citā pasaulē, bet mūsdienās, tu piekritīsi, tas ir smieklīgi. Viņam nav vajadzīga nauda, slava, un reizēm man liekas, ka arī ģimene viņam nav vajadzīga.

�� Enna!

��� Domāju, ka māmiņa bija ļoti nelaimīga. Man negribētos kļūt par sievu cilvēkam, kuram nav svēts nekas cits kā tikai zinātne. Vai saproti?

������� Tu esi netaisna, Enn, � es dedzīgi iebildu, � tu esi netaisna pret seru Henriju! Tavs tēvs ir liels zinātnieks un godīgs cilvēks!

��� Iespējams, bet tas neko negroza.

Mēs at'kal apklusām un, atzīstos, pirmo reizi klusēt divatā ar Ennu man bija grūti.

������� Kāds ir tavs priek�likums? � es jautāju.

Viņa vērīgi palūkojās manī. �is atklātais skatiens man 'kaut ko atgādināja, likās,- ka kāds jau tā skatījies uz mani. Tikai tas bijis sen. Citā dzīvē.

�� Tavas jūtas pret mani ļauj cerēt, ka tu piekritīsi, � viņa teica, kā vienmēr, mazliet samāksloti un tomēr pilnīgi noteikti.

��� Protams, Enn, ja tikai�

������� Man gribētos, ka tu strādātu kādā firmā, tur ir solīdas algas. Starp citu, dzirdēju, ka var dabūt vietas �

Viņa nogaido�i paskatījās manī.

������� Velns parāvis! � iesaucos. � Man tavs priek�likums patīk, arī pats jau esmu par to domājis, tikai�

Taisnību sakot, es neteicu patiesību. Man nemaz negribējās ar visu sirdi nodoties darbam rūpniecībā. Tur ir daudz bezjēdzīgas noņem�anās un maz zinātnes, maz jaunrades, maz brīvības.

��� Baidos tikai, ka tad manai zinātnieka karjerai būs jāpārvelk svītra, � beidzot ar mokām izteicu.

�������� Kāpēc? � Enna paraustīja plecus. � Firmās ir tik lieliskas laboratorijas un moderna iekārta, � tu varēsi strādāt pie izraudzītās tēmas vēl sekmīgāk nekā universitātē.

������� Jā, tev gan laikam taisnība, � nedro�i piekritu.

������� Esmu ļoti priecīga, ka tu to saprati,� maigi sacīja Enna un mīļi man uzsmaidīja.

Es toreiz nezin kādēļ nodomāju, ka ar savu manieri raudzīties sarunu biedram tie�i sejā viņa stipri atgādina nopūderētās dāmas portretos sera Henrija kabinetā �

Pēc banketa, kur�, jāteic, noritēja ļoti jautri un nepiespiestā atmosfērā, sers Henrijs pienāca pie manis ar divām glāzītēm uzkarsēta portvīna.

�������� Gribētu pabeigt mūsu sarunu, protams, ja jūs neiebilstat, � viņ� teica, sniegdams glāzīti.

��� Tagad?

��� Jā, tagad.

Iegājām kabinetā.

������� Vai gribat braukt uz Dienvidameriku? � pēk�ņi jautāja sers Henrijs, apstādamies manā priek�ā un aizvērdams durvis.

��� Ko?

Viņ� piegaja pie loga. Pa tum�ajiem stikliem plūda bezgalīgas lietus straumes. No

kamīna uz veco grāmatu mugurām krita aveņkrāsas atblāzma.

��� Mikroorganismi ir neticami mainīgi, �o ortodoksālo faktu jūs labi zināt. Da�i tagadējie mikrobu un vīrusu veidi laikam gan ļoti maz līdzinās saviem sen�iem. Vai jums nebūtu interesanti zināt, kādi tie biju�i pagātnē? Nesteidzieties atbildēt. Ja atļausiet, pabeig�u savu domu � Diem�ēl, zinātniekiem nav izdevies vaigu vaigā sastapties ar fosīlajām baktērijām un vīrusiem. Mikrobiologi parasti sastopas tikai ar viņu dzīvības procesu norises rezultātiem.

Nebrīnījos, dzirdēdams tik savādu lekciju. Tas bija seram Henrijam raksturīgi. Studenti to sauca par �satver�anu knaiblēs�.

Sers Henrijs pagājās pa istabu, izdzēra savu vīna glāzi un atkal apstājās man blakus.

��� Nu, un pa�lai'k tāda iespēja negaidīti radusies, � viņ� klusu noteica. � Amazones baseina ziemeļu daļā atrasta apbedījuma vieta, kur vēl nav iekļuvis cilvēks. Zinātnei tas ir liels ieguvums. Jūs ta�u zināt, ka lielākā daļa apbedījuma vietu gan Dienvidamerikā, gan Ēģiptē tiku�as izlaupītas. Alkatīgie zelta meklētāji aiznesu�i no kapenēm dārglietas un atstāju�i tur visus mūsdienu mikroorganismu veidus.

Sers Henrijs manī raudzījās satraukumā mazliet spīdo�ām acīm.

��� Katrā ziņā jādabū paraugi no �Melnā tukana� kapenēm. Arheologi domā, ka divpadsmit gadsimtus tās biju�as pilnīgi hermētiskas. Iedomājieties tikai, kas tur var atrasties! Mikrobi un vīrusi ar mūsdienu zinātnei pilnīgi negaidītu morfoloģiju un fizioloģiju, fosilas baktēriju, sēnī�u un aļģu sugas, protozoja sporas un . ..

��� Satrieco�i! � piekritu bez jebkādas sajūsmas.

��� Vai nav tiesa? Es jau tā domāju, ka �is pasākums būs jums pa prātam. Izlidot vajadzēs rīt.

Te es attapos.

�� Jā, ser, tas viss ir ļoti interesanti, bet� es ta�u ar Ennu �

Iedvesma izgaisa no sera Henrija sejas, viņ� pagriezās pret grāmatām piekrautajiem plauktiem un, it kā starp citu, izmeta:

��� Tas ir uz kādu' mēnesi, lielākais � diviem � Nav nemaz tik ilgs laiks. Bet tas ir patie�ām jauns un vajadzīgs pasākums. Tāds darbs var kļūt par klasisku pētījumu.

��� Esmu ar mieru! � mana balss bija svinīga un noteikta. Patie�ām, kālab man neaizbraukt uz Dienvidameriku? Vēl jo vairāk tāpēc, ka- tas tik svarīgi seram Henrijam .. .

� Es toreiz pateicu, ka �esmu ar mieru�, bet Enna sacīja, ka tā esot �nodevība�.

��� Mēs ta�u bijām norunāju�i! � viņas zilās acis satumsa un mute skarbāk iezīmējās sejā, kas tūdaļ izskatījās vecāka.

��� Es nevarēju! Tas ir tik interesanti, vēlāk nespētu sev to piedot� Turklāt tikai uz vienu mēnesi, bet varbūt tik�u galā pat trīs nedējās.

��� Tā kā tā vajag būt principiālam �

Ar lielām pūlēm man izdevās viņu nomierināt. Atvadījāmies mīli un maigi, bet tomēr kaut kas palika. Kaut kas neskaidrs un moko�s. Tas visu laiku nelika man mieru. Nekādi nevarēju rast tam izskaidrojumu. Vai tā bija grūtsirdība, sarūgtinājums, nomāktība? Nezinu, varbūt ne viens, ne otrs, ne tre�ais � Tagad saprotu, ka tā bija tikai gaidāmo pārmaiņu priek�nojauta.

Mūsu dzīvē ielauzās selvas elpa. Ennu tā biedēja, bet mani� Ta�u toreiz es vēl neko nesapratu. Un pēc tam jau bija par vēlu.

Brazīlijas gilejā [3] gaiss ir mitrs un karsts kā komprese. Aklimatizēties man nebija viegli. Divas nedējas pagāja gandrīz velti. Mēģināju iejusties vārīta vē�a ādā. Smadzenes kusa, mugurkauls atmiek�ķējās un nespēja vairs noturēt ķermeni.

Ķerdamies pie bezgalīgajiem liānu un sakņu savijumiem, ar pūlēm tiku līdzi mūsu ekspedīcijas vadītājam Alfonso de Moranam, mundram un jautram arheologam no Rio.

��� Mīļo doktor, lai pierastu, jums vajag vairāk kustēties, � viņ� teica un vadāja mani reizes piecas dienā no mazā pāļu namiņa, kur bija apmetu�ies ekspedīcijas zinātniskie līdzstrādnieki, uz izrakumu vietu. Sacīdams �izrakumi�, es, protams, pārteicos.

Piramīdu bija sagrābusi selva, un mums to vajadzēja nevis izrakt, bet burtiski izraut no valganā tropu me�a cie�ajiem apkampieniem.

Neviļus jutu arheologiem līdz. Viņu krekli nekad neiz�uva no sviedriem; Pirms manas atbrauk�anas viņi jau bija attīrīju�i daļu no sienām, galveno ieeju un kāpnes, kas veda uz piramīdas aug�ējo platformu, kur atradās vel viena ieeja.

Senās kapenes pakājē bija izrakta tran�eja, un netālu no tās pacēlās milzīgi ar epifītiem [4] apaugu�i, liānu apvīti sumaumu [5] stumbri.

��� Te nu gan bija ko rauties! � paskaidroja de Morans. � Teokalliju [6] saturēja kopā koki un liānas.- Kad sākām attīrī�anu, objekts draudēja sabrukt. Vājākos sektorus vajadzēja nostiprināt.

Viņ� parādīja ar roku, un tikai tad es ievēroju piramīdas sienās tērauda skavas, kas neļāva akmeņiem izvelties ārā. Metāla troses vairākkārt apvija attīrītās sienas.

��� �Melnā tukana� templis atrodas teo- kallijas iek�ienē. Tur var iekļūt tikai caur aug�ējo ieeju. Bet par to nav ko domāt, kamēr nebūs pabeigta attīrī�ana. Ieeju sedz varena plāksne, kuru pakustināt var tikai mehānismi. Vajadzēs gaidīt. Tāpēc būtu labāk pagaidām izstrādāt sīku plānu fosilo mikrobu medībām.

� Vakaros, kad visi darbi bija pabeigti un nomocīju�ies ekspedīcijas locekli izklīdu�i pa savām telpām, mēs ar de Moranu lauzījām galvu, kā pārspēt viltībā apkārtējās neredzamās sīkbūtnes, kas bija gatavas iekļūt kapenēs reizē ar mums. De Morans �ūpojās ar moskītu plīvuru apvilktā gulamtīklā. Brīdi pa brīdim zem �ā auta atskanēja krak- �ķis un zemē lidoja �aumalas. De Morans mielojās ar sapukaijas riekstiem. Es sēdēju blakus un sūkāju sulīgos �iko. Brīni�ķīgais atspirdzino�ais auglis mani samierināja ar daudzām neērtībām.

��� Jebkurā eksperimentā ir zināma daja riska. Bet �ai gadījumā mēs riskējam sabojāt visu pasākumu, � dobji sacīja de Morans.

Tropos nakts iestājas strauji un arvien mazliet negaidīti. Itin kā kāds milzis lieti�ķi un saimnieciski apdzēstu sauli, norautu no debesīm gaismas aizkaru, izkaisītu spo�as zvaigznes, ātrumā nokrāsotu vienā un tai pa�ā zilganmelnajā krāsā koku stumbrus un lapotni, zemi un debesis, un pēc tam jau pievērstos dētajām: mestu nespodru atblāzmu uz sumaumu �aurajām lapām vai pazibinātu noslēpumainu uguntiņu nezināmas vaboles plēvspārņos.

��� Varētu sterilizēt iek�ējo telpu kapenes prie'k�ā, � de Morans metodiski izklāstīja savu ideju.

� Bet gaiss? � es iebildu. � Kā būs ar gaisu, kas iekļūs kopā ar mums? Ko lai darām ar to?

Vērīgi ieklausījos tuvajā naktī un centos to uztvert ar o�u. Cauri tūksto�iem skaņu un smar�u selvā pēc saulrieta izlau�as apnicīgā, grūtsirdīgā kni�ļu sīk�ana un kādu ziedu slimīgi saldenais aromāts. Selva naktī ir satraukuma un gaidu iemiesojums, tas ir bezdibenis, kurā cilvēks iekrīt, neapzinādamies kritiena dziļumu un nenovēr�amību. Kad biju mazliet pieradis pie �ejienes klimata, arvien spēcīgāk sāku just selvas hipnotisko iedarbību, nezināmu .briesmu un neatminēta noslēpuma vilino�o un baismo pievilcību. Manīju, ka beidzamajās dienās mana redze un dzirde tapu�as daudz asākas. Biju kļuvis mazliet citāds, mazliet at�ķirīgs no tā iestīvinātā oksfordie�a, kas pirms divām nedēļām kopā ar mikroskopiem un konserviem tika nogādāts izrakumu rajonā.

Mēs te dzīvojām kā civilizēti ļaudis: sku- vāmies rītos un vakaros, regulāri mainījām veļu, klausījāmies radio, dzērām viskiju.

Bet blakus atradās selva. Tā elpoja, skatījās, gaidīja un brīdināja. Un es jutu, ka visa mūsu civilizācija nav nekas vairāk ka putas, ko jura mierīgi pacie� kādu stundu.

Mūsu atkaroto zemes stūrīti no visām pusēm kā ūdenskritums ielenca augu valsts.

��� Jā, ar gaisu neko nevar iesākt. Tas ir mikrobu pilns, � vēl arvien gudroja de Morans.

Viņ� izkāpa ārā no gujamtīkla un apsēdās man blakus. Uzzibsnīja pro�ektors. De�urants Santoss, kas nemitīgi ko�ļā koki lapas, pārbaudīja signalizāciju. Gaismas staru kūlī ielauzās miljardi kni�ļu un turpat pazuda, izgaisa kā tabakas dūmu mutuļi.

De Morans negaidīti pasmaidīja un teica:

��� Bioloģijas doktors no Oksfordas ir glu�i kā indiānis. Viņ� klausās selvu un klusē.

��� Jums taisnība, Amazones d�ungļi mani savaldzināju�i, un pats dīvainākais ir tas, ka nevaru saprast, ar ko. Pie reizes � neesmu nekāds doktors. Tikai maģistrs.

��� Mūs vienmēr vilina mīklas. Uz �ā āķa uzķeras pa�i lieti�ķākie cilvēki. Loģiskā analīze te nelīdz. Tas ir mūsu asinīs. Pagātnes mantojums, senais mednieku instinkts. Bet jūsu pakāpes man ir vienaldzīgas. Tikai nesauciet selvu par d�ungļiem. D�ungļi ir Indijā. Te ir selva. Izmisuma un miglu māte.

De Morans kādu laiku klusēja, bet no piķa melnās tumsas atskanēja apslāpēts, baiss troksnis, kādu spārnu vēdieni, dobj� nezināma zvēra rēciens.

��� Tas nav atkarīgs ne no izglītības, ne no vecuma � Vai esat dzirdējis par donu Ramosu?

Papurināju galvu. Nē, nebiju neko dzirdējis par �o cilvēku.

��� Kau�uka uzpircējs no Manausas. Draugi un radi viņu uzskatīja par savādnieku. Bet patiesībā Bernardo da Silva Ramoss bija īsts zinātnieks. Viņ� darbojās man luvā novadā, meklēja aizgāju�o civilizāciju pēdas.

Es jautājo�i pavēros arheologā.

��� Protams, viņu vajāja neveiksmes. Viņam neizdevās atrast senas pilsētas, ta�u viņ� paveica daudz.

��� Tā?

��� Ramoss savaca ap trīs tūksto� uzrakstu, zīmējumu, kriptogrammu, senās kapenēs un alās atrasto priek�metu reprodukciju. Viņa atradumi aprakstīti lieliskajā darbā �Aizvēsturiskās Amerikas uzraksti un nostāsti�. Daudzi no tiem vēl �obaltdien nav at�ifrēti. Ramoss ticēja, ka kādreiz sirmā senatnē feniķie�i ieradu�ies Amerikas kontinentā un Amazones baseinā liku�i pamatus senajai civilizācijai�

Arheologa balss skanēja kvēli un spriegi. Kad de Morans ir satraukts, viņa kreisā roka nemitīgi glāsta celi. Tagad tā apbrīnojami ritmiski veidoja koncentriskus lokus. Bija savādi klausīties viņā. Mani pārņēma dīvaina sa�ķeltības sajūta. Ierastajā reālajā pasaulē ;ir tās precīzajām, skaidrajām tagadnes un nākotnes robe�ām ielauzās neskaidrs un mīklains pagātnes motīvs. Londonā, savās mājās, es to visu dro�i vien būtu laidis gar ausīm. Bet te es tā nevarēju. Uz mani raudzījās selva. Raudzījās tūksto�iem spīdo�u acu, un es nespēju novērst skatienu. Melnajā dzīvajā biezoknī bija kaut kas tāds, kas man lika klausīties un ticēt.

Pāri selvai cēlas mēness, dīvains un dzeltens kā sireālistu gleznās.

Mēģināju iedomāties, kāds izskatās templis naktī. Aukstas, sudrabainas gaismas klāts, tas �ķiet liets no opalescējo�a stikla. Ar zāli un krūmiem apaugu�ās stāvās trepes aizstiepjas pret debesīm un izgaist melnajā ēnā. Laika zoba nogāztās nezināmo dievu statujas gandrīz nav saskatāmas aiz kokiem un krūmiem. Tās liek atcerēties vienīgi neprātīgās mēness gaismas vizuļi. No lejas dve� mitrums un trūdu smar�a. Kliedz pērtiķi �

Kad es pirmo reizi starp �iem skaistajiem un biedīgajiem pieminekļiem ieraudzīju pērtiķus, man likās, ka tie ir miru�o gari, kas apsargā savu mitekļu drupas. Pērtiķi lēkāja pa platajām, sa�ķiebtajām kāpnēm, pulcējās uz augstās terases, pazuda izlūzu�o akmens bluķu melnajā ēnā, pēc tam, griezīgi kliegdami, visi reizē ieķērās liānās un nozuda zem me�a melnajām gotiskajām velvēm.

��� Sakiet, senjor Alfonso, vai jūs pats ticat senajām feniķie�u apmetnēm pie Amazones? � jautāju, bāzdams pīpē melno Vene- cuelas tabaku.

��� Katra sastap�anās ar tādu celtni, � viņ� pamāja ar roku uz piramīdas pusi, � manī modina cerību, ka �is noslēpumi kādreiz tiks atklāts.

��� Bet vai tas ir iespējams? Ar toreizējo jūras braucēju tik primitīvo tehniku?

��� Ko gan mēs zinām par cilvēces pagātni! � dedzīgi iesaucās de Morans. �Mēs esam iepazinu�i kosmosu un atoma kodolu, bet aizmirsu�i vēsturi. Laiks ir ne�ēlīgs, tādēļ jau tas arī ir laiks �

Man neliekas savādi, ka Tīras vai Sido- uijas iedzīvotāji nokļuvu�i līdz �ejienei ar saviem kuģiem. Feniķie�i bija prasmīgi jūras braucēji un viņu kuģi � labāki par Kristo- fora Kolumba karavellām. Iespējams� Vismaz es ticu senajām pilsētām, tapat kā tām ticēja Fosets. Bet tie, kas mēģināju�i uzzināt selvas noslēpumu ar varu, gāju�i bojā. Vajag gaidīt. Noslēpums atklāsies pats,- ka atkla- jas cilvēkiem �ī piramīda, kas divpadsmit gadsimtu �eit nostāvējusi, neviena nepamanīta. Bija pienācis tās laiks. Bet seno pilsētu laiks vēl nav pienācis. Gaidīsim.

Es ar interesi paraudzījos uz de Moranu. Tas ir kaut kas jauns. Arheologs fatālists � zinātnes praksē tādu negadās sastapt bie�i. Man nez kādēļ negribējās turpināt sarunu par seno pilsētu meklē�anu. Viņ� to juta. Mēģināju novirzīt sarunu uz mikrobiem. Bet man neizdevās atjaunot mūsu starpā kontaktu, kas bija radies un atkal izzudis. Sarunu biedrs atbildēja nelabprāt un gurdi, viņ� domāja savas domas. Sapratu�i, ka �odien nekas prātīgs neiznāks, devāmies gulēt.

Tā vakara saruna man palika prātā tikai tādēļ, ka ar to saistījās savādas un spilgtas sajūtas. Agrāk selva man �ķita dzīvs, noslēpumains spēks, kam nav noteiktas formas un konkrētības. Kaut kas līdzīgs milzu vilnim, kur� pārveļas pāri galvai, un cilvēks zaudē priek�statu, kur ir aug�a un apak�a, gals un sākums. Dzīva, bet nesaprātīga stihija, kas iedarbojas reizē uz visiem sajūtu orgāniem. Par �o stihisko spēku var jūsmot, to var ienīst vai no tā baidīties, bet to nevar saprast. Tas vai nu jūs atbrīvo vai pakļauj, jūs esat vergs vai valdnieks, bet nekad jūs nekļūsit par selvas sarunu biedru.

Pēc sarunas ār de Moranu caur liānu plīvuru man pavīdēja cilvēku sejas. Selvai bija sava vēsture. Jau pirms konkistadoru iebrukuma �ai zemē bija spēru�i kāju mūsu tālie sen�i. Vai tie�ām �eit atradu�ās Tīras jūrnieku celtas pilsētas? Nakts man pagāja ļoti. nemierīgi. Dīvaini sapņi, kam nebija nekāda sakara ar virusoloģijas problēmām, ielauzās miegā. Pamozdamies es sev jautāju, vai tikai man nav pielipis arheologu drudzis. Nespodrā zilā spuldzīte pie istabas dēļu griestiem klusēja. Atbildes nebija. Aizmigu ar smago sajūtu, ka ar mani notiek kaut kas nelādzīgs �

Da�as dienas vēlāk, pēc ilgām konsultācijām un strīdiem ar ekspedīcijas locekļiem, tīri nemanot, bijām sagatavoju�ies doties uzbrukumā kapenēm. Jaunie hidrauliskie celtņi, kas vēl glabāja zeltainās eļļas pēdas, bija uzstādīti piramīdas pakājē. No tiem stiepās smalkas tērauda troses cauri aug�ējai ieejai uz tum�o, pelējuma smakas piesātināto

�Melnā tukana� tempļa telpu. Tro�u gali l)ija piestiprināti pie enkura bultām, kas ieskrūvētas kapeņu akmens vākā. Vajadzēja tikai piespiest elektriskā pievada podziņu, un vāks pacelsies. Lai �ahtā neiekļūtu gaisa mikrobi, bija nodomāts atvērumu aizsegt ar sterilizētu plastmasas plāksni, kuras apmēri precīzi atbilda akmens vākam. Pēc tam man vajadzēja doties �ahtā, kur pēdējo reizi cilvēks spēris kāju pirms tūksto� divsimt gadiem.

Kāpu lejā viens pats. Mēs nevarējām tur iekļūt reizē divi, jo ieeja bija pārāk �aura. Katra zaudēta sekunde draudēja eksperimentu pilnīgi izjaukt. Mūsdienu mikrobi nesnauda, un vajadzēja atvairīt viņu graujo�o triecienu. y

Mans apģērbs atgādināja hirurga ietērpu pirms atbildīgas operācijas: sterils halāts, aizsargmaska, cimdi, pārvalki kājām. Trauki un aparāti, arī mazais pro�ektors, rūpīgi sterilizēti. Pat kabelis, kas piegādāja strāvu pro�ektoram, apstrādāts ar antiseptiskām ķimikālijām.

� Esmu gatavs!

Vienā no tempļa gaismas spraugām redzu de Morana bālo, satraukto seju. Viņ� nervozē pat vēl vairāk nekā es. Kā nu ne! Katru reizi viņ� gaida kādu superoriģinālu atklājumu. Ar skaudību domāju par viņa profesiju. Tajā tomēr ir kaut kas aizraujo�s, tā ir gandrīz tāda pati nodarbo�anās kā miroņu atdzīvinā�ana. Reti tas izdodas, bet vienmēr gribas ticēt, ka tas var notikt. Dro�i vien tie�i �īs gaidas padara arheoloģiju tik pievilcīgu. Arī es esmu satraukts, bet manu saviļņojumu nevar salīdzināt ar arheologu azartu. Viņi visi mazliet ir apslēptas mantas meklētāji, bet es� aktīvs novērotājs un nekas vairāk. Protams, būs interesanti atrast un izaudzēt kādu jaunu mikroorganismu celmu. Kaut kādu penicillium tucanum �

Pamāju ar galvu.

��� Esmu gatavs.

Atskan paātrināta motora klaudzoņa. Eļļa zem liela spiediena tiek iepumpēta cilindros. Tas jau manāms � troses saspriegu�ās un ie�īkstas. Viegla krak�ķē�ana. Vāks tiek rauts laukā no akmens grīdas tūksto�gadīgajiem apkampieniem. Pēk�ņi un asi iezīmējas plātnes taisnstūris. Sāk kustēties! Tas tik ir milzenis! Interesanti, kā senatnē ļaudis pratu�i tikt galā ar tādu svaru, te ir savi trīssimt kilogrami, ne mazāk. Vāks slīd un slīd, strādnieki jau ķeras pie plastmasas plātnes,\ kas segs ieeju, tiklīdz tā atbrīvosies no ak-! mens korķa. Strādniekiem, tāpat kā man, ir sterili virsvalki, cimdi un maskas. Nav tikai pārvalku uz kājām � viņiem ta�u nevajadzēs doties pazemē.

Tā, nu ir viss � Pat nepamanīju, cik veikli viņi melno caurumu aizsegu�i ar plastmasu. Tagad mana kārta.

��� Hop!

Palūkojies apkart, ieslīdu �aurā, tum�ā spraugā un sataustu pakāpienus, kas ved

lejup. Labi, ka tā nav aka. Pro�ektors met uz sienām nevienādu, lēkājo�u gaismu. Tur nav nekā interesanta, tās ir tādas pa�as kā tempļa sienas tur, aug�ā. Bet galvenais � - nedrīkst kavēties. Acīmredzot kapeņu ieeju jau inficējis gaiss, kas iekļuvis, kad nomainīja vākus. Eja ir ļoti �aura. Pasperu da�us soļus, pleci ber�as gar sienām, bet uz galvas no griestiem birst kaut kādi putekļi. Pakāpieni beidzas. Vēl solis. Tad ne visai saprotams pagrieziens, un es nonāku pla�ā telpā. Pilnīgs tuk�ums. Mans pro�ektors drud�aini apgaismo sienas, griestus, grīdu. Redzams, maiju cilts nelaiķa priesteris bijis ļoti pieticīgs � nekādu izgreznojumu, trauku un citu mantu kapenēs neredz.

Pie vienas no sienām ieraugu iegarenu, pelēku uzkalniņu. Tas ir taisni tas, ko man vajag! Sāku ņemt paraugus. Vienā kolbā ielieku putekļus no grīdas, otrā � no sienām. Izdodas atrast arī koka gabaliņus, kaut kādas lupatiņas, kas izskatās 'kā satrunējis audums, vai arī varbūt tas ir� Bet man nav laika domāt � es ņemu paraugus. Pēc katra parauga ņem�anas aizmetu pinceti vai lāpstiņu: tās vairs nav sterilas un tāpēc tālākajam dārbam neder.

Kolbas aizkorķēju ar steriliem vates tamponiem: ja te atrodas senie mikrobi, tad tie ir slazdā.

Gaiss kapenēs vēss, bet ne tik mitrs kā tur, aug�ā. Tas ir pat patīkami. Traucē tikai smacīgums, kas raksturīgs visām pasaules kapli�ām, kaut arī tās būtu tūksto� gadu vecas.

Uf! Liekas, viss. Esmu paņēmis paraugus un varu iet prom. Ne visai steidzos, ta�u arī uzkavēties �eit ilgāk, nekā vajadzīgs, man negribētos.

Pēk�ņi kaut kas nejauki noklak�ķ. Mans pro�ektors nodziest. Dro�i vien pārdegu�i spuldze, pēdējais gaismas uzliesmojums bija pārāk spilgts. Tumsa mani ietin un aprij. Pasmaidu un no�ēloju, ka �o smaidu neredz mani Londonas draugi. Mikrobu mednieks mūmijas apkampienos� Satik�anās ar spoku �Melnā tukana� pazemes templī� Svaigs līķis senās kapenēs� Manā iztēlē zib intriģējo�i virsraksti.

Un tomēr man gribas drīzāk tikt ārā. Paceļu somu ar kolbām un speru da�us soļus izejas virzienā. Skaidri atceros, kur bija melnais taisnstūra caurums, kas ved aug�up, un dodos turp. Bet atdūros pret sienu. Tātad vajag virzīties mazdrusciņ vairāk pa labi. Atkal siena. Metos pa kreisi. Uz brīdi zaudēju virziena izjūtu un bezjēdzīgi skraidu pa kapenēm. Siena, siena, siena� Visapkārt tikai sienas. Izejas nav, tā ir pazudusi, izgaisusi, aizmūrējusies. Kļūst smacīgi, apstājos, mēģinu koncentrēties. Tas ir ļoti grūti. Manas smadzenes negrib domāt, spriest, analizēt. Tās virza nevaldāma vēlē�anās rīkoties, skriet, ātrāk bēgt prom no �ā melnā slazda. Uz mirkli mani pārņem dzīvnieciskas bailes. Kā akls kaķēns atkal atdūros pret sienu un pavisam zaudēju saprātu. Liekas, ka manas smadzenes apdzisu�as reizē ar pro�ektoru. Ar sabojātas kibernētiskas ma�īnas ātrumu tās ra�o drūmas domas un baismīgus pieņēmumus.

Ko tad, ja kapenes automātiski aizveras un katrs ienāku�ais nokļūst glu�i kā peļu slazdā?

Tiesa, es nedzirdēju nekādu troksni. Ta�u tas neko nenozīmē; biju aizrāvies ar saviem paraugiem, un tāpēc durvis varēja aizcirsties bez trok�ņa. Senie ļaudis bija akmeņu slīpē�anas lietpratēji.

Pūlos apvaldīt iedegu�os iztēli un piespie�u sevi domāt loģiski. Tāpēc notupjos, nolieku blakus somu, izbrīnā pamanīdams, ka vēl arvien turu to rokā, un sāku apdomāt.

Pieņemsim, ka tie�ām esmu slazdā un tūksto�gadīgā automātika iedarbojusies. Pieņemsim, ka kāds pustonnu smags bluķis tie�ām aizsedzis ieeju un es to neesmu dzirdējis. Tad tikai jāpaziņo draugiem aug�ā, ka esmu nokļuvis nelaimē, un viņi steigsies palīgā. Viņiem ir mehānismi, patronas spridzinā�anas darbiem, urbji, atskaldāmie veseri � Bet kā lai paziņo? Vai kliegt? Diez vai viņi sadzirdēs manu balsi cauri divus metrus biezam akmens slānim. Klauvēt? Atceros, ka klauvējieni pie kapeņu sienām izklausījās tā, it kā manas rokas būtu aptītas ar vati, un atmetu �o domu. Atliek tikai gaidīt, pēc desmit divdesmit minūtēm viņi sāks uztraukties, pacels plastmasas vāku, kāps lejā, un tad �

Pēk�ņi mani sagrābj baismīga doma. Ko tad, ja bluķis, kas sedz izeju, hermētiski pielāgots caurumam? Es nosmak�u! Cik ilgi kapenē pietiks gaisa? Vai draugi pagūs atsteigties palīgā?

Stindzino�as �ausmas pārņem mana ķer-: meņa �ūnas. Sāku patie�ām smakt. Saprotu, ka �o sajūtu rada mana iekairinātā iztēle, bet neko nespēju padarīt. Es smoku! Man nekādi neizdodas pilnu krūti ievilkt elpu, it kā kamols iespriedies rīklē un neļauj elpot. Nevaru ne pakustēties aiz bailēm � ķermenis ir glu�i kā paralizēts. Neērtā poza jau liek sevi manīt: ikrus sarāvu�i krampji, un nevaru piecelties. Esmu tuvu ģībonim, acīs mirgo da�ādas krāsas punkti un apļi. Ja zaudē�u samaņu,, esmu pagalam. Jāsaņemas, bet kā to lai izdara? Mēģinu skaitīt pulsu. Man liekas, tādai procedūrai vajadzētu nomierināt satraukto psihi. Skaitu skaļi, balss ir piesmakusi, pārtrūkst, un es baidos. Ta�u vēl rūpīgāk skaitu sirds bie�os pukstus. Pēk�ņi atceros, ka neesmu paskatījies pulkstenī. Paceļu pulksteni pie acīm, bet neko neredzu. Laikam traucē gumijas cimdi. Atsedzu �auru svītriņu rokas locītavā, bet atkal neko nevaru saskatīt � cīparnīca nespīd. Cik nepatīkami! Esmu �odien uzlicis pulksteni ar tum�iem rādītājiem! Vajadzētu tos apgaismot. Bā�u roku kabatā, izvelku mazu elektrisko laterniņu un uzspīdinu pulkstenim.

Laternas nespodrā gaisma man �ķiet līdzīga zibens uzliesmojumam. Tie�i manā priek�ā melnē �aurā izeja. Paceļu somu no grīdas un lēni dodos ārā no kapenēm. Pie izejas pamanu kabeli, kas piegādāja strāvu nelaimīgajam pro�ektoram. Atgrie�os, paņemu to un eju prom.

Pieklauvēju pie plastmasas vāka, un tas tūdaļ paceļas. Mani sagaida de Morans ar līdzstrādniekiem. Viņi līdz zobiem bruņoju�ies ar arheologu uzbrukuma iero�iem. Tūdaļ būs pienācis svinīgais brīdis: arheologi trauksies neizpētītajās kapenēs. Sterilitāte viņiem nav obligāta, viņi tur var strādāt divatā un trijatā.

�� Jūs ātri esat tiku�i galā, doktor! � iesaucas de Morans.

��� Vai tie�ām?

��� Jā, protams. Jūs tur bijāt septiņas minūtes.

�Septiņas minūtes! Mans dievs � Piecas se�as minūtes ņēmu paraugus ..

��� Būtu ticis galā ātrāk, � es saku, � bet pro�ektorā izdega spuldze.

��� Ak tā? � De Morans sarauc pieri. � Vajag nomainīt.

Viņi ņemas ap spuldzi, bet es raugos uz viņiem un nespēju saprast� sevi. Kādēļ gan nevarēju rūpīgi, centimetru pa centimetram, aptaustīt sienas? Beidzot, varēju vienkār�i apiet visapkārt priestera pēdējam mājoklim. Vajadzēja tikai satīt kabeli, un tas būtu mani aizvedis līdz izejai. Un kā gan varēju aizmirst kabatas laterniņu? Tā ta�u atradās manā kabatā, kamēr es vai prātu zaudēju aiz bailēm. Nē, labi, ka Londonas draugi mani neredzēja �Melnā tukana� temp|a pazemes telpā.

��� Tūlīt sāk�u gatavot paraugus, lai varētu doties ceļā, � saku de Moranam. Viņ� māj ar galvu, viņ� mani nedzird, ar visu sirdi un dvēseli viņ� jau atrodas tur, lejā, pie tūksto�gadīgajiem priestera pī�ļiem.

Laimīgi cilvēki ir arheologi!

Paraugu sagatavo�ana tālajam ceļam aizņēma daudz laika. Katru kolbu ar sterili apstrādātu virsmu vajadzēja ielikt platkaklainā stikla burkā, kas iepriek� tikusi sterilizēta speciālā autoklāvā. Burkas aizzīmogojām un ievietojām īpa�os konteineros, kuros tās varēja transportēt kaut vai uz pasaules malu, nebaidoties nekādu bojājumu. Tādu konteineru sanāca vairāk nekā desmit. Kad tie bija sarindoti manā pagaidu laboratorijā uz grīdas, jutu, ka darbs paveikts.

Pēc da�ām stundām satiku de Moranu. Viņ� staroja.

��� Vai kaut ko atradāt? � jautāju.

Tum�i iedegu�ajā sejā pazibēja sniegbalti

zobi.

��� Arheolgi nekad nesaka �jā�, kamēr nav atmetu�i tūksto�iem �nē�. �is tas ir� Bet materiāla apstrādā�anai vajadzīgs laiks�

��� Magnetofona lentē ierakstīta saruna ar maiju cilts priesteri? Seno pilsētu koordinātes? Feniķie�u vēstules ar zīmogu �avia�? � es klau�ināju.

��� Varat neturpināt. �Melnā tukana� templim veltītā raksta novilkumu izsūtī�u jums, tiklīdz tas būs iespiests. Uz kurieni ērtāk � uz Londonu vai Oksfordu?

Nezinu, kāds nelabais mani dīdīja.

��� Baidos, ka atbrauk�u tam pakaļ uz �ejieni, � piebildu, pats brīnīdamies.

��� Lieliski, draudziņ! Kad jūs atbrauksit?

��� Vēl neko nezinu, nepavisam neesmu pārliecināts, bet�

��� Toties es zinu, doktor! Tas ir selvas aicinājums! Jūs esat pagalam, doktor! Jūs ātri aizmirsīsit Eiropu. Dzīve Brazīlijā�

��� Velti pūlaties, dārgo Alfonso, selvas tikumi mani neinteresē, mani satrauc tās netikumi.

De Morans aprāvās un izbrīnījies palūkojās manī. Pēc tam ātri pievērsās savam iemīļotajam tematam. Viņ� pūlējās man iegalvot, ka Brazīlijas arheologi atrodoties lielu atklājumu priek�vakarā.

Neklausījos viņa vārdos sevi�ķi uzmanīgi. Atmiņā iespiedās tikai tas, ka pie Duradu pilsētas atrasta ēģiptiskas cilmes kameja, Paraibosas �tatā � nefrita amulets, pie Li- mas � ēģiptie�u stikla sarkofāgs, bet Serra Maran�ū � feniķie�u stikla krelles un auskars ar Nīlas krokodila attēlu.

��� Kā visas �īs lietas varēja nokļūt Brazīlijā? � nevaldāmi �estikulēdams, man mācās virsū de Morans. � Un bāl ģīmji indiāņi? Un sliņķa un roņa attēls, kas iegravēts Urubu upes krasta klintīs?

��� Pietiek, pietiek, dārgo senjor! � es lūdzos. � Ne visu uzreiz!

De Morans iesmējās. Viņ�, liekas, mani labi saprata.

� Toreiz man izdevās tikt vaļā no temperamentīgā arheologa, un fragmentārās ziņas, kas nejau�i palika galvā, varbūt būtu laimīgi atkal pagaisu�as, tāpat kā organiskā ķīmija nedēļu pēc eksāmena. Atklāti sakot, mani pārāk nesaviļņoja �ie senie noslēpumi, samud�ināti un neskaidri kā svētie raksti. Pazudu�ās pilsētas, Atlantīda, feniķie�u kuģi Amazonē, Amerikas sakari ar Āfriku � tas viss, bez �aubām, bija interesanti. Bet ne vairāk. Vai - gan pasaulē maz interesantu lietu? De Moranam tā bija dzīve, eksistences jēga. Man turpretī � kaut kas nejau�s, iepazī�anās lidma�īnā, kura beidzas līdz <ar nolai�anos.

Ta�u mūsu beidzamā saruna man dziļi iespiedās atmiņā un nedeva miera. Pareizāk sakot, es to atcerējos tikai vēlāk, Oksfordā, un pārdzīvoju no jauna, daudz spilgtāk un dziļāk nekā pirmoreiz.

��� Vai zināt, doktor, � sacīja de Morans, uz spirta lampiņas vārīdams jerbu [7] . � Jūsu mēģenēs varbūt slēpjas atrisinājums vienam no pasaules zinātnes visvairāk diskutējamiem jautājumiem.

������� Jūs, liekas, taisāties pārnākt manā ticībā? Bravo, ser! Vīrusa un �ūnas vienība jums sagādās ne mazāk spēcīgas emocijas kā visi �ie tolteki, olmeki un miru�ie priesteri.

������� Jūs mani nesapratāt pareizi. Ielau�os jūsu valdījumos, ievērodams miru�o priesteru intereses.

��� Ak tā? Interesanti,

��� Vai tie�ām?

������� Pastāstiet, Alfonso. Tas �ķiet patiesi interesanti.

������� Bet man jau gandrīz sāka likties, ka mani spontānie arheoloģiskie izvirdumi jums pamatīgi apniku�i.

��� Jūs maldāties, Alfonso. Dziļi maldāties.

�������� Sargieties, doktori Jūs riskējat noklausīties veselu lekciju. Sākt ta�u vajadzēs ar seniem laikiem.

������� Esmu ar mieru riskēt. Tikai ielie�u sev glāzīti makkinlija. Stāstiet!

Bet viņ� klusēja, domās nogrimis un ar pirkstiem masēdams gludi noskūto zodu.

������� Nelieciet man drebēt aiz bailēm. Sāciet savu izsmalcināto indiānisko spīdzinā�anu. Vai drīkstu jums mazliet ieliet?

�������� Nē� Es domās cen�os izmērīt jūsu nezinā�anu. Tāpēc man nav skaidrs, ar ko sākt.

�������� Nav vērts mērīt. Nezinā�ana ir bezgalīga. Bet sākt varat kaut vai ar Jauno valsti, � teicu pirmo, kas man ie�āvās prātā.

��� Ar Jauno valsti? Laba ideja� Starp

citu, vai jūs zināt, ka maiju Jaunā valsts patie�ām radās no jauna, un nebūt ne senās valsts vietā?

�� Vai tas ir loģikas paradokss? Vecais nav bijis pirms jaunā?

��� Jūs uzminējāt. Jaunās valsts pilsētas uzceltas pilnīgi citā vietā, tālu no sen�u pavardiem. Senās kultūras centri atrodas Gvatemalā, Hondurasā, Ciapasā, Tavasko; Jaunās � Ju'katanas ziemeļos.

�� Acteku un inku ekspansionistiskie centieni? Amazones imperiālisms?

��� Nē. Nevis armija un atsevi�ķi kolonisti pārcēlās uz ziemeļiem, bet visa maiju tauta. Kādā jaukā, pareizāk sakot, nelaimīgā dienā vesela tauta pameta savas pilsētas, lieliskos tempļus un sen�u kapus un devās tālā ceļā, lai me�iem un purviem atkarotu vietu jaunai valstij.

��� Vai tā ir kārtējā hipotēze?

��� Diem�ēl tā ir patiesība savā pēdējā instancē.

��� Man kā dabaszinātniekam vajadzīgi pierādījumi. Ņemiet vērā � esmu pārliecināts racionālists.

��� Pierādījumi ir, mans draugs. Tie ir. Tas ir kalendārs. Pasaulē visprecīzākais maiju kalendārs. Starp citu, maiji bija aprēķināju�i, ka gada garums ir (ļaujiet, es uzrakstī�u) 365,242129 dienas. Mūsdienu astronomiskie aprēķini konstatēju�i, ka �is skaitlis ir 365,242189.

��� Jā! Kaut kas tāds man nāk prātā!

Kļūda piektajā zīmē aiz komata! Apbrīnojama precizitāte.

��� Tad nu redziet, tauta, kas radījusi tik ārkārtīgi precīzu kalendāru, kļuva par tā vergu. Maiji savas lieliskās būves cēla nevis tad, kad tās viņiem bija nepiecie�amas, bet precīzi pēc kalendāra. Katrus piecus, desmit, divdesmit gadus viņi uzcēla jaunu būvi un datumu iecirta akmenī. Ar apbrīnojamu neatlaidību viņi tā darīja gadu simteņiem, kā par to liecina uz būvēm saglabāju�ies datumi. Liktenīgo regularitāti spēja izjaukt vienīgi katastrofa vai emigrācija. Tāpēc, ja redzam, ka vienā vai otrā pilsētā celtniecība pārtraukta, bet citā vietā apmēram tai pa�ā laika posmā tikai iesākta, mums ir tiesības apgalvot, ka iedzīvotāji pametu�i savu pilsētu un uzcēlu�i citu.

610. gadā vesela tauta atstāja savu lielo zemi un pārcēlās uz me�onīgajiem ziemeļiem. Un neviens no bēgļiem neatgriezās pamestajā dzimtenē. Atstātajās pilsētās ienāca selva. Liānas cie�os apkampienos apvija piramīdas, uz pakāpieniem izauga zāle, koku spēcīgās saknes izkustināja akmeņus un sagrāva veselas celtnes.

��� Bet kāpēc?! Kāpēc viņi tā darīja?!

De Morans gurdeni un rezignēti pasmaidīja, it kā viņ� pats kādreiz kopā ar maiju tautu būtu atstājis savu jauko un tīkamo .māju.

��� Es nezinu� Neviens nezina. Tas nav izskaidrojams. Selva uzvarēja drupas un iemacīja tam savu apbrīnojamo klusē�anu � Atstātajās pilsētās nav atrastas nekādas pēdas, kuras liecinātu par sve�zemnieku iebrukumu vai kādu katastrofu, kas būtu varēju�i aizdzīt nezināmā sve�umā veselu tautu. Tāpēc, mīļo doktor, par Senās valsts kri�anas galveno cēloni da�i mani kolēģi sliecas uzskatīt kādu briesmīgu epidēmiju. Vai tagad saprotat, kāpēc es pāreju, kā jūs teicāt, jūsu ticībā?

Ko varēju viņam atbildēt? Jutu neizsakāmu kaunu un apbrīnojamu prieku.

�Drīzāk jātiek atpakaļ,� nodomāju, �un jāķeras pie darba,� un palūkojos uz nosūtī�anai sagatavotajiem konteineriem. Jutos tā, it kā redzētu tos pirmo reizi un de Morans man būtu paskaidrojis, kas tajos slēpjas. Sākumā paskaidrojis un pēc tam tos uzdāvinājis. . � Tādēļ ziņojiet man, lūdzu, kā jums tur veiksies, � viņ� noteica, uztvēris manu skatienu.

��� Tūdaļ, Alfonso! Pa telefonu.

� Pēc selvas Londona �ķiet pelēka, nokvēpusi aiza.

Sers Henrijs mani saņēma kā vienmēr laipni un mierīgi, it kā mēs būtu �ķīru�ies tikai vakar.

�� Varat nestāstīt, visu zinu no jūsu vēstulēm, � viņ� pasmaidīja. � Esmu priecīgs, ka viss ritējis gludi. Tagad pēc iespējas rūpīgāk jākultivē celmi.

��� Ja vien tur ir mikrobi, ser.

������ Protams. Bet es domāju, ka mikrobu tur ir pietiekami, esmu pārliecināts, ka esat atvedis interesantus paraugus. Mēs, protams, izmantosim savu biotronu. Oksfordā pirms mēne�a uzstādīts jauns modelis, amerikāņu B-8. Vajadzēs reproducēt d�ungļu klimatiskos apstākļus � tas pirmkārt. Tālāk, jāizraugās elektīvās vides [8] � bet jūs jau zināt pētījumu secību. Kur tagad ir paraugi?

�������� Nosūtīju tos tie�i uz Oksfordu. Man ziņoja, ka tie nogādāti pilnīgā kārtībā.

��� Lieliski. Ieteicu nekavēties.

Iestājās klusums, un es beidzot saņēmu

dū�u.

��� Piedodiet, ser, vai tad Ennas nav mājā?

Viņ� vērīgi un skumji palūkojās manī un

sausi atteica:

������� Viņas nav. Viņa nolēmusi mazliet atpūsties dienvidos kopā ar draugiem. Ārsti ieteica jūras vannas.

������� Ak tā � Vai tad viņa nesaņēma manas vēstules?

��� Visas jūsu vēstules viņai pārsūtīju.

Viņ� atkal paskatījās uz'mani.

������� Runāju ar Ennu pa telefonu tie�i pirms jūsu atbrauk�anas un pateicu, kad pienāk lidma�īna, � viņ� ātri sacīja.

��� Vai jums ir grūti runāt ar mani?

������� Domāju, ka jums labāk pa�am parunāties ar viņu. Man nekad nav izdevu�ās nopietnas sarunas ar sievietēm, pat ar tuvām.

Man liekas, viņa mazliet dusmojas uz jums par jūsu aizkavē�anos.

��� Aizkavē�anos?

��� Protams. Jūs domājāt tur pavadīt trīs nedēļas, bet noņēmāties vairāk nekā divus mēne�us. Es jau ļoti labi saprotu, kā tas viss iznāk, kolēģi, un mēģināju viņai izskaidrot, ka te nav par ko apvainoties. Tomēr� baidos, ka nesasniedzu mērķi. Viņa to sauc par nodevību un� sievietēm patīk skaļi, bet pavisam maznozīmīgi vārdi� Domāju, ka jums ar viņu jāaprunājas. Viss vēl nokārtosies, saīgums pāries un, tā kā jūs esat �eit, viņai blakus, tad �.

Viņ� apklusa.

��� Izskaidroties ar Ennu? � es, aizvainojumā drebēdams, gandrīz iekliedzos. � Pateikt viņai, ka man uz turieni jāatgrie�as?

Sers Henrijs sarauca uzacis un uzlika brilles. Likās, viņ� ne tikai gribēja izprast �o manu vārdu nozīmi, bet arī saskatīt, kas aiz tiem slēpjas.

Viņ� piegāja pie darba galda un nez kādēļ piebīdīja sev tuvāk vecu Ceisa mikroskopu ar laika gaitā nozaļoju�u misiņa apvalku.

��� Es varētu aizbraukt uz neilgu laiku, ser Henrij, � sacīju, pūlēdamies slēpt apjukumu, � uz mēne�iem �etriem vai pusgadu, bet nezinu, kā uz to skatīsies Enna. Viņai apnicis gaidīt, un man, atzīstos, arī. Se�i gadi, ser! Saprotu viņu, bet� man gribētos

vēlreiz tur pabūt. Baidos, ka pēc apprecē�anās to vairs nevarē�u izdarīt.

Sers Henrijs viegli glāstīja mikroskopa okulāru.

��� Redziet, kolēģi, � viņ� teica, � �is vienkār�ais aparāts man kādreiz laupīja sievietes pieķer�anos, sievietes, kuru es mīlēju ar visu savu jauno dvēseli.

Viņ� viegli saviebās, juzdams, ka �ī negaidītā atzī�anās, turklāt vēl tik augstā stilā, skan mazliet dīvaini. Ta�u, pārvarējis zināmu iek�ēju pretestību, viņ� turpināja:

��� Visu savu mū�u nemitējos viņu mīlēt, bet viņa pamazām pret mani atsala. Klasisks gadījums. Viņu traucēja tre�ais. Bet tas, �is tre�ais, man bija vajadzīgs. Nespēju atteikties no mikroskopa, un viņa nespēja man to piedot. Kolēģu sievas teica, ka zinātne sadragājusi manu dzīves laimi, bet� jūs saprotat, ko gribu sacīt?

��� Jā, ser.

��� Zinātniekam jāmāk nest upurus. Tiesa, tagad jaunatne ir mazliet citāda. Mēs bijām pārāk kategoriski, mums pietrūka iecietības savstarpējās attiecībās. Jūs, mūsdienu paaudze, uz visu skatāties vienkār�āk. Man, vecmodīgam cilvēkam, reizēm liekas, ka pat pārāk vienkār�i� Varbūt� jums izdosies atrast kopīgu valodu ar Ennu? Vai saprotat mani?

�� Jā. Pacentī�os. Ļoti gribētos, lai Enna mani pareizi saprastu.

Viņ� pa�ūpoja galvu.

� Nezinu � Lai dievs dod. Es būtu ļoti priecīgs.

Aizgāju no viņa, juzdams reizē cerības un skumjas. Ja zaudē�u Ennu, man ta�u paliks sers Henrijs. Vientuļam bioloģijas maģistram tas nav tik maz.

Oksfordā līdz ausīm iegrimu darbā. Jaunais biotrona modelis likās lielisks. Tā milzīgais koniskais stikls atspoguļoja visus saules zaķī�us, kas lēkāja pa laboratorijas sienām. Tas vilināja un aicināja, solīja nepieredzētus atklājumus, nedzirdētas sensācijas un apvērsumus mikrobioloģijas zinātnē. Likās, vajag tikai tuvoties �irn mirdzo�ajam hromēta tērauda, stikla un plastmasas nezvēram, un notiks kaut kas pārsteidzo�s. Ar zināmām ba�ām aplūkoju daudzos termometrus, manometrus un psihrometrus, kas no visām pusēm apņēma biotronu. Pēc tam sapratu, ka tā nemaz nav ļauna, bet gan ļoti jauka, labsirdīga lieta, kas stāv un gaida, lai kāds ar to nodarbotos. Vienīgais, ko biotro- nam vajadzēja, bija paraugi. Tos es viņam varēju dot, un ma�īna sāka cītīgi strādāt. Pret sare�ģītām ierīcēm vienmēr esmu izturējies ar neuzticību. Bet �ī nebija kaprīza. Tā bija ļoti inteliģenta. Tā dūca, sprak�ķēja, ieslēdzās un izslēdzās, rūpīgi uzturēja temperatūru, spiedienu un mitrumu tādā līmenī, kādu es noteicu. Kad bija izdevies biotronā reproducēt Amazones selvas klimatu, ievietoju tajā Petri trauciņus ar barotni, kurā izsēju savāktos paraugus �

Reizēm man ie�aujas prātā muļķīga doma. līs salīdzinu biotronu un Petri trauciņu. Bio- trons ir milzīgs, sare�ģīts un ļoti' dārgs. Liekas, ar to var darīt brīnumus. Spo�a divdesmitā gadsimta zinātniskā iekārta! Un tomēr visi galvenie mikrobioloģijas atklājumi izdarīti Petri trauciņos. Starp diviem plakaniem stikla vāciņiem, kas uzlikti viens uz otra, attīstīju�ies cilvēka visdrosmīgāko domu iedīgļi!

Man bija divu �ķirņu barotnes. Da�os trauciņos agaragaram piejaucu antibiotiku, kas nogalina sēnītes, turpretī citos � antibiotiku, kas iznīcina baktērijas. Jau iepriek� mākslīgi novērsu mikrobu antagonisma aktus. Tagad nevajadzēja ba�īties, ka, audzēti kopējā barotnē, vienas sugas mikroorganismi var nomākt citas sugas attīstību. Katru fosilo mikrobu paraugu izsēju kā vienā, tā otrā barotnē. Ja starp mikrobiem ir aļģes, aktinomiceti vai sēnītes, tās attīstīsies tur, kur nonāvētas baktērijas. Turpretī baktērijas jutīsies lieliski no sēnītēm brīvajās barotnēs. Skaldi un valdi. Gudrs likums. Tātad paraugi bija izsēti � vajadzēja tikai gaidīt.

Pagāja viena diena un nakts. Nekādas dzīvības pazīmes Petri trauciņos neparādījās. Duļķains, mazliet opalescējo�s �ķidrums � un vairāk nekā. Viss bija tāds pats kā kontrolē. Arī agaragara gludā virsma neiedvesa nekādas cerības. Trīsdesmit stundas, �etrdesmit stundas � nekā. Sers Henrijs

man zvanīja pēc katrām �etrām stundām, un ikreiz es dzirdēju klusu vil�anās noputu tālajā telefona vada galā. Bet varbūt man tikai tā likās.

�etrdesmit astoņas stundas, divas diennaktis. Ir! Barotnes virspusē parādās tum�as svītras. Atdzīvo�anās! Atdzīvo�anās pēc divpadsmit gadsimtu ilga sastinguma!

Mani apsveic ar uzvaru, spie� roku, sers Henrijs atsūtījis telegrammu, kurā solās atbraukt apskatīt manus fosilos zvēriņus. Nevaru vien sagaidīt, kad uzzinā�u, kam īsti esmu atdevis dzīvību.

Ceturtajā diennaktī Petri trauciņu lielāko daļu rotāja mikrobu koloniju dīvainie veidojumi. Varēja sākt pētījumus.

� Bija atdzīvoju�ās galvenokārt sēnī�u kultūras. To vidū dominēja aktinomiceti � lieliski antibiotiku ra�otāji. Iespējams, ka medicīna dabūs jaunas ārstniecības vielas ar glu�i neparastām īpa�ībām. Bet ne jau tas mani interesēja. Vajadzēja tikai gaidīt un cerēt.

Pa �o laiku varēju piezvanīt Ennai. Tagad to pat vajadzēja darīt. Uzvarētājus ta�u netiesā �

Viņa mierīgi noklausījās manu garo sajūsmas pilno runu.

� Labi, es atbrauk�u, atnāc �odien septiņos uz kafejnīcu� � Viņa nosauca mājīgu stūrīti, kur mēs bie�i iegriezāmies manu studiju gados.

Laikam tomēr biju stipri noguris. Pēk�ņi sajutu, ka mani spēki ir galīgi izsīku�i. Kad pulksten septiņos tuvojos mūsu kafejnīcai, man viss bija vienaldzīgs.

�Iespaidu bijis pārāk daudz,� nodomāju. �Tiklīdz mazliet atpūtī�os, viss būs kārtībā.�

Ta�u nomierino�ās domas slīdēja garām un vairījās no manis.

Pie ieejas kafejnīcā ieraudzīju uzkrīto�i modernu ma�īnu. Vienu pa�u. Citu ma�īnu nebija. Instinktīvi sajutu pret to nepatiku. Pagrūdu kafejnīcas stiklotās durvis un tūlīt ieraudzīju Ennu.

Ai mana Enna! Laikam biju stipri novārdzis, acīs man sariesās aizkustinājuma asaras. Enna nemaz nebija mainījusies. Tomēr nē, � viņa smēķēja. Agrāk netiku viņai redzējis cigareti. Vēlāk, ieskatījies, pamanīju, ka viņa kļuvusi vājāka un iedegusi. Zilās acis pavisam dzidras.

��� Sēdies, � viņa teica, � ko tu dzersi?

Man sagribējās alu. Enna dzēra kādu

citronkrāsas �ķidrumu. Sāku stāstīt. Lakoniski un precīzi, tāpat kā sers Henrijs.

���� Enn, kas tev noticis? Tu neklausies manī? Kur tu patlaban esi, Enn? � jautāju, uztvēris viņas vienaldzīgo skatienu.

��� Nekas, es klausos un domāju. Turpini.

Sāku stāstīt par de Moranu, bet viņa mani

pārtrauca.

���� To visu jau zinu no tēva un citiem .. . cilvēkiem. Ko tu domā darīt turpmāk?

Laikam tomēr biju ļoti noguris. Agrāk nekad nejutu sapīkumu, kad blakus atradās viņa.

��� Nu, ja jau tevi tas neinteresē �

��� Mani tas viss, protams, ļoti interesē, � viņa atteica negaidīti mīļi. � Bet ir laiks padomāt par mums. Par mūsu nākotni. Es gribu skaidrību. Tev jāizsakās noteiktāk. Tas tagad ir galvenais� Vai tu domā atstāt universitāti un iestāties kādā firmā? Mēs ta�u norunājām, bet tu atkal mani piemānīji.

��� Enn, es tevi nepiemānīju, dārgā, saproti mani pareizi. Nevaru pamest darbu pusceļā. Tas nozīmētu, ka esmu velti zaudējis laiku. Man jāpabeidz pētījums, varbūt pat vēlreiz vajadzēs lidot uz Brazīliju.

Es aprāvos. Pēc ilgas prombūtnes nedrīkst runāt par jaunu �ķir�anos. Un es ta�u nemaz netaisījos uz Brazīliju. Bet �ī doma slēpās zemapziņā un lauzās uz āru.

�� 'Ak tā � � Ennas lūpas sakniebās �aurā svītriņā. � Un vai uz ilgu laiku?

��� Nezinu. Uz mēne�iem diviem trim.

�� Ta3 nozīmē, ka uz �etriem, pieciem, se�iem� Tagad zinu, ka tavus termiņus vajag divkār�ot.

Viņa apklusa un pagriezās pret tum�o stiklu. Notika nelabojamais, un neko ne- ; varēja līdzēt.

��� Nu, beidzot, � viņa teica un pievērsās man, � bet, ja es tevi ļoti lūg�u, lūg�u tā, kā es to protu � manis dēļ nekavējoties atstāt universitāti un nekad, saproti, nekad nebraukt uz Dienvidameriku, vai tu to darīsi? Manis dēļ, saproti, manis dēļ, es tev par to samaksā�u ar visu ^avu dzīvi, vai saproti?

Man izkalta rīkle.

������� Enn, kas tev noticis, bērns? Enn, nomierinies!

Viņa nikni sapurināja galvu, zeltainie mati lija kā mirdzo�s ūdenskritums.

������� Tikai �jā� vai �nē�! Un tūlīt! � viņa iekliedzās.

������� Kad tas jādara? � jautāju, vārdiem sprie�oties kaklā.

Viņa raudzījās manī asaru pilnām acīm. Tikai tagad redzēju, kādas sāpes biju tai sagādājis.

��� Rīt.

Ka man gribējās sacīt �ja�! Bet tas nozīmētu paildzināt �īs sāpes un aizvainojumu uz visu mū�u, uz tiem tūksto�iem dienu un nak�u, ko pavadīsim kopā. Tas nozīmētu ņemt �īs sāpes līdzi gultā un atstāt tās mūsu bērniem, tas nozīmētu..

��� Nē, � es teicu.

Likās, ka viņa man tūlīt iesitīs.

� Iesim, � viņa sacīja un devās uz izeju. Es gāju līdzi. � Brauk�u viena pati.

�No kurienes �ī nolādētā ma�īna?� nodomāju. �Seram Henrijam ir tikai apbru�āts �roiss� ��

Sarkanā� brem�u ugunis, kas kosmisko raķe�u ātrumā aiztraucās garām, man vēl ilgi rēgojās vakara zilgmē.

� Vakara krēslā alztrauco�ās ma�īnas ugunis redzēju arī tad, kad paņēmu rokās trauciņu ar duļķainu agaragaru un paskatījos uz to pret gaismu. Vienīgais trauciņ�,; kas mani nepievīla. Trauciņ� ar numuru 7-IIa. ļ

Priek�metstikla udeņainaja loka kvēloja skaisti kristāliņi. Tikai vīrusi varēja izveidot �o sīciņo rubīnsarkano druzu! Atbīdīju mikroskopu un izberzēju acis. Tad samiedzu acis, cenzdamies atbrīvoties no sajūtas, ka] zem plakstiem ir smiltis. j

Nostiprināju mikrotomu un, ar skatienu atkal ieurbies okulārā, iztaisīju �ķērsgriezumu. Uzmanīgi izņēmu priek�metstiklu un aiznesu uz elektronmikroskopiju.

Pēc divām stundām man uz galda jau gulēja mitri fotouzņēmumi. 150 000 rei�u lielais palielinājums ļāva fiksēt atsevi�ķas vīrusu daļiņas. Tās bija lodītes, ko veido-" ja gari, savīti pavedieni.

Tagad visa laboratorija strādāja tikai, man. Es biju karalis, īsts visu dievināts un : mīlēts patvaldnieks. No manis negaidīja ne konstitūcijas, ne bilus. Neviens neuzdro�inājās pat iepīkstēties par Lielo hartu. Mani pavalstnieki �audījās starp rentgena aparātu un ultracentrifūgu, pūlēdamies cits citu pārspēt centībā un iztapībā. Es biju dāsns un augstsirdīgs, un neviens no maniem pavalstniekiem nepalika bez atalgojuma.

Kas gan ir Bik�u lentas ordenis, ko nēsā virs kreisās kājas ceļgala uz ordeņa tērpa baltā triko, un Pirts ordenis; ka^ gan ir svētā Andreja, Patrika vai Jeruzalemes Jāņa ordenis, Viktorijas krusts un pat sarkanās emaljas krusts �Par nopelniem�, ar ko apbalvoti ne vairāk kā divdesmit �etri zinātnes un mākslas titāni, � kas gan ir tas viss salīdzinājumā ar Manu Apbalvojumu!

Uz mana ordeņa diploma bija da�as ar manu pildspalvu rakstītas rindiņas:

�� Vīrusa apvalks sastāv no 60 olbaltuma vienībām, kurām ir gandrīz lodes forma; vienības veido telpā 12 grupas pa 5 vienībām katrā�� un tālāk tādā pa�ā garā.

Tanī pirmajā, kā dzīve bezgalīgajā un īsajā dienā vīrusu iepotēja tru�iem, jūras cūciņām, baltajām pelēm, kanārijputniņiem un pērtiķiem. Tādēļ vajadzēja izbraukt ārpus pilsētas uz nelielu fermu, kur atradās �ie dzīvnieki.

Vētrainā diena gāja uz beigām. Tad aizritēja vēl viena diena. Vēl divas.

Aiz loga dārdēja pērkons, debesīs plaiksnījās blāvi ceriņkrāsas zib�ņi. Lietus burbuļodams un trakodams plūda pār rūtīm. Milzīgās dad�lapas drebēja zem saplūksnotām, virvēm līdzīgām resnām ūdens strūklām un verdziski kļāvās pie zemes. Bet es gandrīz nemaz neskatījos logā.

Manā priek�ā rindojās apaļie lodziņi, aiz kuriem hermētiskos blokos atradās inficētie dzīvnieki. Pirmais nomira pērtiķis. Mazs makaka ar traģisku ģīmīti. Tad, lai cik dīvaini, gāja bojā kanārijputniņ�. Vairāk neviens nenobeidzās. Tru�i, jūras cūciņas un peles jutās lieliski. Sekcija deva pārsteidzo�us rezultātus. Beigto dzīvnieku sirdi, aknas, nieres, plau�as un liesu klāja sudrabota plē-? vīte. Palūdzu līdzstrādniekus paņemt �o plē-a vīti un izgatavot no tās preparātu tālākai iz-; pētī�anai. Bet bija jau vēls, un mēs nolēmā to atlikt uz rītdienu. Tagad varēja nesteigties� Pat termostatu ar lielisko trauciņu 7-II a, ko es pastāvīgi nēsāju sev līdzi, �oreiz ieslēdzu seifā.

Noslēpumainais slepkava, kas maiju tautu piespieda atstāt dzimteni, bija noķerts. Aizslēdzām fermu un braucām uz Oksfordu.

Tai pa�ā naktī piezvanīju uz Rio un visu pastāstīju de Moranam. Viņam gandrīz aizrāvās elpa aiz sajūsmas, un viņ� apgalvoja, ka man paredzētā Nobeja medaļa esot jau izkalta. Ar pūlēm izdabūju solījumu sudraboto vīrusu kādu laiku turēt noslēpumā.

Bet pēc divām stundām fermas jumtā iespēra zibens. Ferma nodega, līdz pa�iem pamatiem ar visu, kas tajā atradās. Ārkār tīgi muļķīgs gadījums. Bija aizmirsts uzstādīt zibeņnovedēju.

Steidzos uz laboratoriju. Bet nevienā Petri trauciņā, kas palicis biotronā, sudraboto kultūru neatradu. Viss bija pagalam.

Redzēju divas sarkanas uguntiņas lēni gaistam vakarīgi zilajā tālē.

Ko man atlika darīt? Vēlreiz doties uz selvu, lai meklētu vīrusu? Bet, cik man zināms, jaunas piramīdas ar neskartām kape- nem nebija atrastas. Meklēt tās pa�am? Nebiju tam nemaz sagatavojies.

Tomēr nolēmu braukt uz Brazīliju � Varbūt tāpēc, ka palikt Anglijā negribēju un nevarēju.

Tālākais bija vairāk vai mazāk skaidrs. Cēloņa un seku sakarība konstatējama apbrīnojami precīzi. Var pat sastādīt shēmu:

1.� Mērķis � sudrabotais vīruss.

2.� Kas �ai nolūkā vajadzīgs � atrast neskartas kapenes.

3.� Kur tās atrodamas � atstātās pilsētās.

4.� Kur meklēt atstātas pilsētas � �ingū, kur tās meklēja Fosets.

5.� No tā izrieto�ais tuvākais uzdevums �* iet Foseta pēdās.

� Aizritēja septiņi gadi, līdz es nonācu pie �ā �tuvākā uzdevuma� atrisinājuma �

De Morans no manis iztaisīja Brazīlijas senās kultūras speciālistu; ar viņa palīdzību iemācījos portugāļu valodu un da�us indiāņu dialektus. Orlando Viljass Boass mani iepazīstināja ar selvu. Ortego Miranda palīdzēja sadabūt nepiecie�amos līdzekļus vairāku ekspedīciju sarīko�anai. Sers Henrijs savu nelielo īpa�umu novēlēja bioķīmiskas laboratorijas organizē�anai. Brazīlijas aviolīniju lidotāji ne�ēloja savus �dakotus�, lai mani nogādātu vienā vai otrā nepieejamā selvas rajonā.

Ko tad vajadzēja darīt man?

Devos pa pulkve�a Persija Harisona Foseta pēdām.

Lai arī kādu galu ņēmis �is �ingū zaļajā klusumā pazudu�ais cilvēks, viņ� nodzīvojfs lielisku mū�u.

�No divdesmit �etriem laulības dzīves gadiem,� rakstīja Fosets, �tikai desmit gadus mēs ar sievu pavadījām kopā. Nemaz nerunājot par �etriem karā aizvadītajiem gadiem, desmit gadus es nodzīvoju me�os, ta�u ne reizes nedzirdēju sievu sūdzamies.�

Viņ� prata izvēlēties grūtus, bet interesantus ceļus, un es viņam sekoju.

Vispirms izpētīju Foseta ceļojumu pēc dokumentiem. Savā starpā bie�i vien maz saistīto un gandrīz vienmēr pretrunīgo faktu, domu un ideju jūklis mani nedaudz mulsināja. Sapratu, ka patiesība jāmeklē tur, kur tā pazaudēta. Aizbraucu uz Amazones baseinu un vairākus gadus pētīju vietas, kur ceļojis Fosets. Trīsreiz nogāju līdz Kujabai, divreiz tiku līdz Bakiri, bet pirmo reizi jutos tā, ka nevarēju ne domāt par ceļa turpinā�anu. Man vajadzēja septiņus gadus, lai no kabineta zinātnieka pārvērstos par ceļotāju.

Tātad par pulkve�a Foseta pēdējo ekspedīciju. Pievērsīsimies dokumentiem. �Man da�kārt gadījās piedzīvot vil�anos,� rakstīja Fosets 1925. gadā, �pēc ekspedīcijas uz Gon- gu�i es kādu laiku �aubījos par senu pilsētu eksistenci, bet pēc tam redzēju drupas, kas liecināja, ka vismaz daļa nostāstu ir patiesi. Vel arvien �ķiet iespējams, ka mans galvenais mērķis �Z� ar seno iedzīvotāju atliekām nav nekas cits kā me�ā slēpusies pilsēta, ko Rapozo atklāja 1753. gadā. Tā neatrodas pie Singū upes, ne arī Matugrosū. Ja mums kādreiz būs lemts sasniegt �Z�, mēs dro�i vien tur pakavēsimies krietni ilgu laiku, jo tikai neveiksmīgi ceļojumi beidzas ātri.�

Beidzamās rindiņas pasvītrojis esmu es. Arī turpmāk pasvītro�u citēto dokumentu svarīgākās vietas. Cik �ēl, ka �īs rindiņas savlaicīgi nav saistīju�as pētnieku uzmanību! Bet par to vēlāk �

Pulkvedis Fosets savu mar�rutu bija nodomājis sākt no Beigtā zirga nometnes (dienvidu platuma 11�43', rietumu garuma 54�35/ ). Virzīdamies uz ziemeļaustrumiem, viņ� cerēja īsā laikā nokļūt pie �ingū upes. �Pa ceļam izpētīsim,� rakstīja Fosets, �seno akmens torni, kas apkārtnes indiāņiem iedve� �ausmas, jo naktī tā durvis un logi esot spo�i apgaismoti.�

Pēc �ingū forsē�anas ekspedīcijai vajadzēja doties selvas dziļumos (pusceļā starp �ingū un Aragvaju), lai, nogrie�oties uz ziemeļiem un ejot pa ūdens�ķirtni, sasniegtu dienvidu platuma 9�10�. Tālākais ceļ� veda uz Santamariju du Aragvaju, kur sākās taka uz Tokantinsas upi. Tādējādi mar�ruts gāja starp dienvidu platuma 10�30' un 11� līdz augstkalnei starp Gojasas un Baijas �tatu uz pilnīgi neizpētītu rajonu, ko, pēc nostāstiem, biezi apdzīvoja me�onīgas ciltis. �ajā augstu kalnu rajonā Fosets tad arī cerēja sameklēt' kādreiz apdzīvotu pilsētu pēdas. No turienes ekspedīcijai vajadzēja iznākt pie Sanfran-ļ sisku upes.

�� �ķērsosim to (Sanfransisku) kaut kur; Siki�iki tuvumā un, ja pietiks spēka, apmek*| lēsim veco pamesto 1753. gada pilsētu, kas atrodas apmēram dienvidu platuma llo 30'un rietumu garuma 42�30'. Ar to mūsu ekspedīj cija beigsies, un, izgāju�i līdz dzelzceļam, mēs ar vilcienu aizbrauksim līdz Baiji.�

Fosetam tomēr nebija lemts nokļūt San-, fransisku upes krastos � Kur pārtrūka viņa mar�ruts? Vai viņ� sasniedza ilgoto mērķi? Kā biezs mūris paceļas klusējo�ā selva. Tā apslāpē palīgā saucienus, karsto purvu dzī-, lēs glabādama nepiepildītās cerības.

Izmisuma un miglu māte! Eldorado nol slēpumainais zelta mirdzums vilinājis tūk*ļ sto�iem tauriņu. Kur tie ir tagad? Pat toļ vārdus aprijusi migla. Ambrozio de Allin-ļ gers, Bartolome SaMers, Georgs fon �rteiers,; Sebastians de Balalkasars, Nikolass Federi-ļ ani, Filips fon Hutens, Pedro de Ursua, brāļi; Kesado, Berio, Nikolass Martiness, Visenteļ de la Fuente un vēl desmit tūksto� nezināmuļ ceļotāju.

�Ja iecerētajam ceļojumam nebūs rezulj tātu, tas nozīmēs visa mana darba beigas, joļ neko citu es vairāk nepaveik�u. Mani katrā ziņā nosauks par fantastu un ierāvēju, kasi

tiecas tikai pēc bagātības iegū�anas. Kur� gan ticēs, ka es nemeklēju sev ne slavu, ne naudu un ka manos pasākumos nav savtīga ;iprēķina, bet vienīgi cerība, ka galu galā tie atnesīs cilvēcei labumu, kas attaisnos daudzo gadu meklējumus?�

Di�ais pētnieks ar Dona Kihota sirdi bija : maldījies. Neviens neiedro�inājās apsūdzēt mantrausībā tik nesavtīgo varoni un fantastu, kur� ar visu savu dzīvi samaksājis par r skaisto sapni. Bet kāda daļa gar to selvai? Konkistadors vai avantūrists, zinātnieks vai pravietis, kas tic zudu�ajām Atlantīdas pil- ; sētām � selva pieveic itin visus. Klu- ļ sums� Okeāna klusums un vientulība nav nekas salīdzinājumā ar Amazones zaļo tumsu. Te ir civilizācijas robe�a, te sākas klu- r suma valstība, kur apstājies pat laiks. Te plūst Nāves upe. Tās otrā krastā � nepieejamā �ingū selva.

1925. gada janvārī Fosets, viņa vecākais dēls D�eks un dēla biedrs Relijs, nopirku�i biļetes līdz Riode�aneiro, uzkāpa uz kompānijas �Lemports un Holts� tvaikoņa �Vo- bans� klāja. Pēc da�u dienu brauciena pa rāmo, ezeram līdzīgo okeāna spoguli tvaikonis laimīgi pietauvojās Rio krastmalā. īsa atpūta hotelī �Internacional� (starp citu, hoteļa dārzā pirmo reizi tika izmēģināti Ņujorkā nopirktie piederumi), un mazā ekspedīcija devās ceļā. Ceļojuma sākums bija lielisks. Angļu rīcībā tika nodots dzelzceļu prezidenta speciālvagons.

Ganības, purvi upju ielocēs, zemaudzīgi me�i. Visumā tas bija mierīgs, ne ar ko neievērojams ceļ�: Rio, Sanpaulu, Korumba.

Esmu pārliecināts, ka arī tagad, gandrīz �etrdesmit gadu pēc Foseta, �is ceļ� maz mainījies. Tropiskās Amerikas bezgalīgā, vienmuļā ainava. Ja jums laimēsies, redzēsit da�us strausus, bariņu papagaiļu vai milzīgu zirnekli putnēdāju. Nav arī izslēgts, ka zirneklis migale ierīko savu ligzdu tie�i vagonā virs jūsu galvas un to nevajadzēs meklēt apstā�anās laikā kokos �

Tālākais ekspedīcijas ceļ� veda pa Parag- vajas upi. Purvaini krasti, aligatoru bari, odu mākoņi. Ta�u glu�i tas pats raksturīgs jebkurai Amazones baseina upei. Lēnais, netīrais tvaikonis �Igvatemi�, kas vēl tagad kursē pa Paragvaju, tāpat bez kādiem starpgadījumiem nogādāja ceļotājus Kujabā. Iespējams, ka es to visu aprakstu pārāk sausi. Foseta jaunajiem ceļabiedriem dro�i vien palika atmiņā nakts Portu Esperansā, no melnām pupiņām gatavotā Brazīlijas fei- �oado [9] , lieliskā kafija ar goijabada[10] d�emu, bankets anglijas vēstniecībā Sanpaulu, slavenā �ūsku ferma Butantanā un nakts karnevāla ugunis. Bet mani interesē tikai tā Foseta mar�ruta daļa, kas ģeogrāfiem un vēsturniekiem palikusi nezināma. Ja gribat

sīkākas ziņas par ce|u no Rio līdz Kujabai, palasiet attiecīgo literatūru vai dodieties �ai ceļā pa�i. Tas jums izmaksās kādu tūkstoti kruzeiro. Bet es steig�os savā stāstījumā ātrāk nokļūt Beigtā zirga nometnē.

�ingū dva�u jūs sajutīsit jau trīs dienas pirms nonāk�anas Kujabā, tiklīdz jūsu tvaikonis iebrauks Paragvajas pietekā Sanlo- rensu. Tai nav krastu. Cik vien tālu skatiens sniedz, ple�as tikai purvi un purvi. Dienu tie raida neskaitāmas odu eskadriļas, bet pēc saules rieta �nakts bumbvedēju� � termītu armādas. Gaismas hipnotizēti, tie riņķo ap lampām un, apdegu�ajiem spārniem �vīkstot, krīt uz klāja, uz galvas, aiz apkakles.

Reizēm pie ūdens pienāk kapibari [11] , dzer, pie katra malka atmetot galvu, un lēnām pazūd lo�ņājo�o vīteņaugu biezoknī. Vienīgi zirgskābeņu plato vēdekļveidīgo lapu tikko samanāmā viļņo�anās ļauj izsekot viņu ceļam līdz �aurajai koku joslai. Tālāk ir purvi ar nelielām mangrovju saliņām un smirdo�ām lāmām, kurās mud�ēt mud� anakondas un malārijas odi. Bet debesis virs galvas ir bezgalīgas un zilas. Pie �īm debesīm kā nekustīgs punkts sastindzis melnbalts grifs, kas gatavs no milzīgā augstuma mesties virsū kādai asiņainai maitai. Tāds ir ceļ� līdz Kujabai.

Tur kaut kur atrodas �Z�. Pamestas sar

kana akmens pilsētas. Liānu apvītas pa- kāpienveida piramīdas, saplaisāju�as marmora plāksnes, ciklopiskas arkas, un visu to slēpj zaļā selva. Sarkanā pilsēta. Drud�a murgs, kas pārņēma Rapozo smadzenes tveicīgā dienvidū, kad saule kvēloja zenītā un ķirzakas bija salīdu�as melnās spraugās. Pēdējā sapņu sala �

4. martā ekspedīcija ieradās Kujabā. �Iegriezāmies pie Frederika,� rakstīja Fosets jaunākais, �pie cilvēka, kam vajadzēja mums apgādāt mūļus, bet viņ� bija kaut kurp aizgājis līdz svētdienai� Sertanista [12] (kaut kas līdzīgs mūsu pavadonim), ko tēvs gribēja ņemt līdzi, ir miris. Vagabundo aizgājis kopā ar .kādu uz sertanu � ļoti �ēl��

Laime vairs nesmaidīja Fosetam. Vēl nekas nebija noticis. Pie skaidrajām debesīm parādījās tikai sīks mākonītis. No kurienes gan cēlās �is satraukums, nomāco�ā grūtsirdība? Varbūt tā bija priek�nojauta?

Muļķīga priek�nojauta! Tikai tālāk! Tūlīt aiz Kujabas ceļotājiem vajadzēja �ķērsot krūmiem noaugu�u apvidu. Piecas līgas [13] un plato, kurā nav ūdens, � �apadoss, aiz kura stiepjas bezgalīgi sausu krūmu un saulē izkaltu�as zāles lauki. Un tā* līdz pa�am Bakiri postenim. Tikai divu dienu gājumā aiz posteņa sāk parādīties pirmie medījamie zvēri. Precīzi jāaprēķina proviants, lai ne

ņemtu līdzi lieku smagumu un, no otras puses, lai bezgalīgajā sertanā nenomirtu badā.

Pirmo reizi es tik tikko nokļuvu līdz Ba- kiri. Par laimi, tur bija cilvēki, kas mani paēdināja un iedeva ceļā līdzi maisu tapioka miltu un �āvētu kapibari �ķiņķi. Citādi� Bet atgriezīsimies pie Foseta.

14. aprīlī ceļotāji saņēma pastu. Tās bija beidzamās ziņas no Anglijas. Divdesmitajā aprīlī vaiadzēļa doties ceļā, bet mūļu vēl arvien nebija. Piedevām nejēdzīgais notikums Ko�inu, tikai vienas līgas attālumā no Kuja- bas. Kādam puisim, vārdā Red�inaldu, un viņa biedriem no slēptuves uzbruka banda. Tai apvidū tas ir parasts personisko rēķinu kārto�anas paņēmiens. Kādreiz kaut kur dzērumā bija izcēlusies ķilda, un tagad nejau�a satik�anās Ko�inu beidzās ar traģēdiju. Red�inaldu un viens no uzbrucējiem bija uz vietas beigti, bet divi citi � smagi ievainoti. Policijas komisārs izmeklē�anu sāka tikai pēc vairākām dienām. Pie kafijas tases viņ� tēvi�ķīgi sarāja slepkavas.

� Kādēļ iūs, zēni, tā darījāt?

Ar to arī viss izbeidzās. Parasta lieta. �eit katram bik�u kabatā glabājas kolts. Arī tagad stāvoklis gandrīz nemaz nav mainījies. Tiklīdz kas, � tā sākas �audī�anās. Reizēm bez kāda iegansta. Aiz jūtu pārpilnības vai svētkos aiz sajūsmas. Par upuriem parasti krīt cilvēki, kam ar visu to nav nekāda sakara.

Beidzot mūļi bija sadabūti. Astoņi mūļi, divi zirgi un divi suņi. Salīgti arī pavadoņi: �ļoti pieklājīgs cilvēks vārdā Girdenija� un �akls tum�ādains puisis, kas �atsaucas uz jebkuru vārdu�.

Burtiski pēdējā dienā pirms do�anās ceļā Fosetam pastāstīja interesantas ziņas. Un atkal kaut kādas liktenīgas sagadī�anās dēļ tās pētnieku uzmanībai paslīdēju�as garām. Bet tā ta�u ir ceļa zvaigzne, kas mani uzveda uz pēdām� Ta�u labāk iepazīstieties vispirms ar fragmentiem no Foseta 14. aprīļa vēstules:

�Kāds mans paziņa no lopkopības ran�o stāstīja, ka zēna gados reiz sēdējis kopā ar vecākiem savas mājas verandā se�u dienu gājuma attālumā no �ejienes un laiku pa laikam dzirdējis dīvainas skaņas no me�a ziemeļos. Viņ� teica, ka izklausījies pēc svilp�anas, it kā gaisā paceltos rakete vai liels �āviņ� un pēc tam kristu zemē ar troksni �bumm, buutn�. Viņ� nezināja, kas tas bijis, un man liekas, ka tas varētu būt kāds meteoroloģisks fenomens �ai vulkāniskajā augstkalnes apvidū, līdzīgs tam, kas novērots Dard�ilingā; tur starp musona brāzmām varēja dzirdēt skaņas, ko iedzīvotāji noturēja par artilērijas kanonādi. Arī citās vietās �ai augstkalnes apvidū dzirdami trok�ņi �bum-bum� un kaut kādi krācieni, kas cilvēkiem iedve� �ausmas.

Mans paziņa stāsta, ka netālu no viņa ran�o pie Paranatingas upes paceļoties gara, taisnstūraina klints, kurā izcirstas trīs ejas un vidējā abās pusēs it kā aizmūrēta. Aiz klints atrodoties rūpīgi nomaskēts uzraksts � �etrpadsmit dīvaini hieroglifi. Mans paziņa solās mūs aizvest uz turieni, lai uzrakstu nofotografētu. Kāds viņa ran�o indiānis zina citu klinti, kas apklāta glu�i ar tādām pa�ām rakstu zīmēm, un mēs gribam izpētīt arī to.

Kāds cits, kas dzīvo �apadosā � augstā plato, kur� atrodas tie�i uz ziemeļiem no �ejienes un kādreiz bijis senas salas piekraste, � man stāstīja, ka redzējis lielu dzīvnieku skeletus un pārakmeņoju�os kokus. Viņ� zina, kur tai pa�ā �apadosā atrodami uzraksti un pat aizvēsturisku celtņu pamati. Nav �aubu, mēs esam tuvu apvidum, kuru meklējam. Netālu no �ejienes kāda pla�a zālaina līdzenuma pa�ā centrā pacejas liels akmens, kas izskatās pēc sēnes, � tas ir noslēpumains, nesaprotams piemineklis.

Senā celtne, kas atrodas starp �Z� un punktu, kur mēs atstāsim civilizēto pasauli, pēc indiāņu aprakstiem, ir kaut kas līdzīgs akmens tornim ar biezām sienām. Viņi no tā loti baidās, jo, kā stāsta, naktīs tur no durvīm un logiem spīdot gaisma! (Atkal �is tornis!) Es domāju, ka tā ir gaisma, kas nekad nedziest. Vēl viņi baidās tadēļ, ka tornis atrodas troglodītu morsego teritorijā � �ī tauta mitinās bedrēs, alās un reizēm koku biezajā lapotnē.

Ne visai sen kādam izglītotam brazīlietim, �ās pilsētas iedzīvotājam, kopā ar kādu armijas virsnieku tika uzdots atzīmēt kartē vienu no upēm. Indiāņi, kas pie viņiem strādāja, apgalvoja, ka ziemeļos esot kāda pilsēta, un piedāvājās viņus aizvest uz turieni, ja viņi nebaidoties satikties ar briesmīgiem me�oņiem. Indiāņi stāstīja, ka pilsētā esot zemas akmens ēkas un daudz ielu, kas cita citu �ķērso taisnā leņķī; tur atrodoties arī da�as lielas celtnes un varens templis, kurā ievietots milzīgs no kalnu kristāla izcirsts disks. Upē, kas tekot cauri pilsētas tuvumā eso�ajam me�am, esot liels ūdenskritums, kura dārdoņa dzirdama daudzu ligu attālumā; lejpus ūdenskrituma upe kļūstot plata un veidojot milzīgu ezeru, kura ūdeņi notekot nezināmā virzienā. Mierīgajos ūdeņos esot redzams no balta akmens (varbūt kvarca vai kalnu kristāla) izcirsts cilvēka tēls, ko straume kustinot uz priek�u un atpakaj.

Tas atgādina 1753. gadā celto pilsētu, bet indiāņu norādītā vieta nemaz nesaskan ar maniem aprēķiniem. Varēsim tur iegriezties pa ceļam vai, ja apstākļi ļaus, kamēr atrādīsimies �Z�.

Mans paziņa, ran�o saimnieks, stāstīja, ka reiz viņ� atvedis uz Kujabu kādas tālas un savdabīgas cilts indiāni un vadājis to pa lielām baznīcām, domādams, ka tās uz viņu atstās spēcīgu iespaidu. �Tas nav nekas,� teicis indiānis. �Netālu no vietas, kur es dzīvoju, ir daudz lielākas, augstākas un skaistākas celtnes nekā �īs. Tām arī ir platas durvis un logi, bet vidū atrodas stabs ar lielu kristālu, kas apgaismo ēkas iek�pusi un �ilbina acis!�

�ajā fragmentā redzams viss Fosets. Aizrautīgs, nelokāms, bezbailīgi ejo�s pretī nospraustajam mērķim, naivs un paļāvīgs kā bērns.

Kur ir fakti? � jautās rūpīgais pētnieks, kas zina visu ģeogrāfisko karti no viena pola līdz otram un nekad neatstāj savu kabinetu. Patiesi, kur ir fakti? �Kāds teica, ka ��, �Kāds indiānis stāstīja ��, �Man pastāstīja kāds brazīlietis, kuram no tālienes nācis indiānis sacījis ��. Kur ir nevainojamie, dro�ie fakti, uz kuru pamata notur diskusijas, organizē ekspedīcijas un, beidzot, pie�ķir nepiecie�amos līdzekļus?

Kādi gan' fakti bija Kolumbam, kad viņ� savās nedro�ajās karavellās meklēja ceļu uz Indiju? Kukam, kur� uzdro�inājās sagraut akadēmisko mītu par Dienvidu kontinentu? Beidzot, �līmanim, kas devās uz Trojas izrakumiem ar �Iliādas� sējumiņu rokā? Lolotais mērķis bija sirdī. Acu priek�ā. Izstieptas rokas attālumā. Tas mirdzēja un aicināja, tūksto�kārt reālāks nekā pasaules vistriviālākās un garlaicīgākās patiesības. Un daba nevarēja pievilt pētnieku, neapmierināt viņa nevaldāmo iztēli, kas sapni gribēja padarīt par īstenību. Ta�u, liekas, nevienam tas neatnesa laimi.

Fosets ticēja savām pilsētām, zināja tajās katru ieliņu, mazāko plaisiņu lietus un vēja apdrupinātajos akmeņos. Viņ� iās nemeklēja, nē. Viņ� gāja pie tām, kā pēc ilgas �ķir�anās cilvēks steidzas uz tālo dzimteni vai pie mīļotās sievietes. Kas gan varēja atdot savam sapnim vairāk nekā atdevis Fosets?

Tas, kas daudziem skanēja kā mīts, Fo- setam bija neatspēkojams viņa taisnības pierādījums. Indiānis? Zelta meklētājs? Drosmīgs brazīlietis? Kareivis? Lopkopis? Metiss? Vienalga, kas! Galvenais, ka viņi redzēju�i! Kur? Nav svarīgi. Tie varēja arī maldīties. Tomēr viņ� atradīs savu mērķi �Z�. Tas viņu gaida. Uz priek�u!

Līdzekļi ekspedīcijai? � arī te radīsies izeja. Ekspedīcija būs maza, tikai trīs cilvēki, savējie, uzticami, tādi, kuriem nevajag maksāt. �is tas jāpārdod, no viena otra jāaizņemas, jāapsola materiāli Ziemeļamerikas avī�u aģentūrai � tā sanāks nepiecie�amā summa. Bet ģeogrāfisko biedrību un zinātņu akadēmiju kases pārziņi lai gaida neap�aubāmus faktus par Borneo vai Kam�atkas atra�anās vietu. Uz priek�u!

15. maijā ekspedīcija beidzot sasniedza Bakiri posteni. Mūļi bija krietni novājēju�i. Likās, ka tur, uz kurieni viņus pirms do�anās ceļā sūtīja uzbaroties, viņi būtu mērdēti badā, lai tikai ietaupītu da�us milreisus. Toties zirgi izskatījās pavisam cie�ami.

�ais divdesmit piecās ceļojuma dienās gadījās viss: briesmīgās skudras saube, kas tikko neaprija visas mantas, maldī�anās un atgrie�anās atpakaļ, kritieni, sasi�anās, sastap�anās ar saniknotu bu�meistaru. [14]

Fosetam likās, ka ekspedīcija virzās uz priek�u pārāk gausi. Nespēdams apvaldīt nepacietību, kas viņu urdīja, viņ� �ad un tad aizsteidzās citiem tālu priek�ā. Reiz viņ� tā aizrāvās, ka bija spiests nak�ņot viens pats tie�i uz zemes. Necaurredzamajā tumsā virpuļoja spīdīgu kukainī�u mākoņi. Oda pēc trūdiem un gliemju saēstas glumas mizas. Fosets aizdedzināja pīpi un, kamēr vēl dega sērkociņ�, palūkojās apkārt. Viņ� paguva saskatīt dīvainus timbo sa- vijumus, kas atgādināja Salvadora Dali. fantāzijas. Indiāņi labi zina �o sauso, zaļgani violeto liānu. Viņi to dauza uz akmeņiem, saber� cieto �ķiedru un tā iegūst kaut ko lūkiem līdzīgu. Pēc tam viņi timbo iemet ūdenī. Uzpeld burbuli, plīst glumās putas, uz visām pusēm lēni izplatās ziepainas duļķes. Bet pēc stundas jau var savākt aizmigu�ās zivis. Krastā atgrie�as pārpilnas laivas � stipri vienko�i, kas izdobti no araukārijas stumbra. Tajos kaudzēm valgani laistās iegūtais laupījums: debeszilās piau, pelēkzajās pikuda, milzīgās treknās trirao, resnītes pintado, aszobes piraro un zilganās, bruņu kreiseriem līdzīgās tukanare. Arī piranjas, kuru zobainās rīkles nekad neaizveras, piranjas, kuras viz kā netīrs zelts un sarecēju�as asinis, uzpeld ar vēderu uz aug�u, kad līdz viņām nonāk timbo inde. Tikai valdnieciskās arapai- mas, milzīgas kā leviatāni, ar lielām, zaļgani pērļainām zvīņām, nenokļūst vienko�os. No indes reibdamas, tās kampj gaisu ar savu lielo, apaļo muti un aizpeld uz tīriem ūdeņiem. Pat indiāņu stingri uzvilktā loka raidītā bulta nespēj pievarēt arapaimu. Amazones di�ciltīgā zivs reizēm padodas tikai smagam �ķēpam un spēcīgai rokai.

Es tā aizrāvos ar timbo, ka aizmirsu Fo- setu. Cik nemanāmi un valdonīgi mūs paņem savā varā pēk�ņas asociācijas, novirzīdamas no mērķa un ieraudamas miglainajos pagātnes atvaros!

Fosets sacirta timbo un ierīkoja sev guļvietu. Sausu un ne visai ērtu guļvietu. Viņ� tūlīt aizmiga dziļā un cie�ā miegā, kā prot gulēt tikai ceļotāji.

D�eks un Relijs nezināja, ko lai domā. Kaut kur miegaini klaigāja pērtiķi un raudāja �akubimi [15] , bet pulkve�a vēl arvien nebija. Viņi iz�āva gaisā. Fosets neatbildēja. Tiklīdz pirmie saules stari iedzina melnajos dobumos asinssūcējus, kas �audījās gaisā, mazais pulciņ� devās tālāk. Meklēt Fosetu būtu veltīgi. Atlika tikai cerēt, ka viņ� pats atradīsies.

Viņi gāja stingri pēc mar�ruta, ko ceļojuma sākumā bija izstrādājis pulkvedis. Ja Fosets palicis dzīvs, viņ� tiem ceļā kaut kur pievienosies. Tā art notika, bet viņi satikās tikai Nāves upes krastā.

Pirms civilizācijas robe�as pārie�anas viņi nolēma Jaut kustoņiem atpūsties. Arī cilvēkiem pēc satraukuma pilnās nakts acis lipa ciet. Zaļā zāle vilināja, solīdama spirdzinājumu un mieru. Miegaini murmināja dzeltenā upe. Bet, tiklīdz cilvēki apsēdās zemē, viņiem no visām pusēm bariem uzbruka ne�ēlīgās ērces � garapata. Vajadzēja sakurt uguni un ļaut drēbēs iesūkties eļļas palmu riekstu taukainajiem dūmiem. Visvairāk �ai pārgājienā bija cietis Relijs. Viņa noberztā kāja no kukaiņu kodieniem bija sapampusi un kļuvusi pērļaini violeta. Atpūtu vajadzēja atlikt līdz Bakiri postenim �

Tūlīt aiz Bakiri posteņa pauguriem sākās pilnīgi neizpētīts apvidus. Neliela auguma indiāņi � mehinaku �, kas bija atnāku�i uz posteni, stāstīja, ka pēc �etru dienu ilga grūta ceļa uz ziemeļiem sāk�oties makahiri cilts apdzīvots rajons. �Makahiri nav garāki par piecām pēdām. Viņi staigā pilnīgi kaili. Tiem nav pat no�ēlojamo gurnu jostu � guaijuko. Sargieties no makahiri! Viņi ir cilvēkēdāji.�

Mehinaku to visu skaidroja ar �estiem.

Nu ko � visam tā arī jābūt. Foseta pulciņ� bija pārgājis liktenīgo Rubikonu � Nāves upi. Turpmāk brīdinājums �sargies� atskanēs arvien bie�āk. Līdz pienāks diena, kad vairs nebūs neviena, kas to varētu pateikt�

Bet lai nu būtu, kā būdams, atpūta tomēr nenāca par ļaunu. Jo vairāk tādēļ, ka Relija kāja izskatījās briesmīga. Nabadziņ� viebās aiz sāpēm un gandrīz nemaz nerunāja. Par laimi, viņa drūmais noskaņojums neietekmēja ēstgribu. Maltī�u laiks ceļojumā tika ievērots tikpat svēti kā Londonā. Tie�i pusseptiņos no rīta ceļotāji dabūja tradicionālo auzu tumi un tēju ar kondensētu pienu.

Pusdieno�anas laiks un ēdienu karte ne vienmēr atbilda normai, jo mainījās atkarībā no vietējiem apstākļiem. Ta�u visa �ingū zaļā elle nespēja izjaukt pēcpusdienas tēju. Precīzi pusse�os tika pasniegta obligātā tējas tase. Divi trīs biskvīti, goijabada, sardīnes. Da�reiz manioka plāceņi un saldie kartupeļi. 2ēl tikai, ka Brazīlijā sviests ir sarkans. Bet, galu galā, sviestam piejaukt uruku krāsu � arī ir tradīcija. Sve�a, tomēr tradīcija. Jāievēro ta�u arī vietējais kolorīts. Jo vairāk tāpēc, ka lapās ietītā un izceptā tapīra gaļa nebūt nav sliktāka par britu ceptajām olām un �ķiņķi. Pat tītaru ar brūkleņu ievārījumu sekmīgi aizstāj cepti �akubimi un sulīgais, krēmam līdzīgais �irimoijas augļu mīkstums, kas smar�o pēc zemenēm un ananasiem.

Amazones baseinā nakts iestājas pēk�ņi. Bez krēslas mokpilnajām pretrunām. Dzeltenām liesmām deg sausie tuksne�ainā �apadosa krūmi. Uguns ir steidzīga un alkatīga. Tā neļauj koncentrēties. Tā nelīdzinās kamīna mirgojo�ajām oglēm. Jāguļ. No rīta dziesto�ajos pelnos sildīsies tikai saritinājies bu�meistars. Pacēlusi trīsstūraino galvu, �ūska ar skatienu pavadīs aizejo�os cilvēkus. Vai viņa zina, kas tiem gaidāms, vai arī viņas mainīgajās, aleksandrītiem līdzīgajās a�telēs lāsmo saule?�

Trīs nedēļu gājumā aiz Bakiri posteņa Fosets cerēja sasniegt lielo ūdenskritumu. Par �o ūdenskritumu viņam bija stāstījis kāds Ermene�ildu Galvans, kas savukārt par to dzirdējis no bakairi indiāņa Roberto. Arī pats Roberto nekad nebija redzējis �o nevienam nezināmo ūdenskritumu. Bet viņam par to stāstījis tēvs, kas dzīvojis tai apvidū, kad bakairi vēl bija me�oņi!

Lejup krīto�ā ūdens dārdoņa esot dzirdama piecu līgu attālumā. Varavīksne nekad neapdziestot �ai miglas un dunoņas ielejā. Valgme neno�ūstot no lapām un akmeņiem. Vienīgi tikai vertikāla, melna klin�u siena pratusi patverties no ūdens. Acis tūdaļ saskatī�ot starp spīdo�iem, slapjiem akmeņiem �o sauso klinti. Tajā iekaltas noslēpumainas zīmes, cilvēku un zirgu attēli �

Roberto to uzzinājis no tēva, dons Galvans � no Roberto un Fosets � no Galvana. Fosets palika sev uzticīgs. Labi, ka vismaz pats Roberto nav mīts. Par to varēs pārliecināties rīt, kad Roberto ieradīsies Bakiri postenī.

Vienā no pēdējām vēstulēm D�eks rakstīja:

�Atnāca Roberto, un, kad mēs viņu pacie- iiājarn ar Vinho de Cajo [16] , pastāstīja interesantas lietas. Viņ� teica, ka uzskatījis par visas savas dzīves goda lietu nokļūt pie lielā ūdenskrituma un tur apmesties ar savu cilti, bet nu jau esot pārvēlu. Turklāt tai apvidū dzīvojot morsego un kaksibi ciltis, un viņ� no tām baidoties. Viņ� mums aprakstīja ūdenskrituma atra�anās vietu un apkārtni. Sākumā ple�oties tuksne�ains apvidus, kur neesot ūdens, to varot �ķērsot vienā dienā, pēc tam mēs nonāk�ot rajonā, kur aug zāle, bet nemaz nav koku. Viņa tēvocis stāstījis par pilsētām, un viņ� apgalvo, ka tās uzcēlu�i viņa tālie sen�i. Mēs dosimies ceļā parīt un pēc piecām dienām sasniegsim neizpētīto novadu ��

Tātad starp Roberto radiniekiem ir ne vien tēvs, bet arī tēvocis, kas zina pat pilsētu atra�anās vietu. Cik neparasta veiksme! Zvērs skrien taisni virsū medniekam,� Pats Fosets par to izsakās �ādi:

�Tikos ar indiāņu virsaiti Roberto un sarunājos ar viņu. Viris tam atraisīja mēli, viņ� apstiprināja visu, ko stāstījis mans paziņa no Kujabas, un pat vēl �o to piemetināja. Turēdams prātā to, ko uzzinājis no vectēva (tā arī paliek neskaidrs, kas Roberto stāstījis par ūdenskritumu un pilsētām � tēvs, tēvocis vai vectēvs), viņ� vienmēr gribējis doties uz ūdenskritumu, bet tagad jau esot pārāk vecs ��

Apbrīnojama, taisni karaliska naivitāte! �Vīns tam atraisīja meli!� Bet vai nebūtu pareizāk pieņemt, ka vīns tam lika pastāstīt tie�i to, ko Fosetam tik loti gribējās dzirdēt? Jo vairāk bija vīna, jo spilgtākas kļuva detaļas. Rezultātā Fosets dabūja zināt arī to, ko Roberto �piemetināja�. Piemetināja viņ� da�us mar�ruta precizējumus. Pretrunas un aplamības Fosetu daudz nemulsināja. Viņ� bija pilnīgā sajūsmā. Saruna ar Roberto kļuva par to beidzamo pilienu, kas piepilda kausu līdz malām. Un Fosets steidzās dalīties savā nesatricināmajā pārliecībā:

�Domāju nonākt saskarē ar seno civilizāciju pēc mēne�a un galveno mērķi sasniegt augustā. Kop� �ā brī�a esam pilnīgi dieva ziņā!�

Pēc sarunas ar Roberto Fosets mar�rutu pārlaboja.

Tas bija kaut kas vairāk nekā vieglprātība. Tā bija līdz absurdam novesta lētticība, kas tum�os, neizpētījamos dziļumos robe�ojas ar absolūtu zinā�anu. Fosets devās selvā, klausīdams visvarenam likteņa aicinājumam, kas skanēja neatvairāmi, kā mīlas sauciens.

Foseta beidzamā vēstule sievai rakstītā 1925. gada 29. maijā, un to nosūtīju�i peoni. Kop� tā brī�a Fosets, D�eks un slimais Relijs palika vieni pa�i. Selvas tum�ais aizkars uz mū�iem sakļāvās aiz viņiem. Kopā ar cilvēkiem arī dzīvnieki devās pretī nezināmajam liktenim. Pavadoņi nespēja pārvarēt māņti- �īgās �ausmas un apstājās uz nezināmā robe�as.

�Domāju sastapt indiāņus apmēram pēc nedēļas vai dienām desmit, kad radīsies iespēja sasniegt ūdenskritumu, par kuru man tik daudz stāstīts.

Patlaban atrodamies Beigtā zirga nometnē, un mūsu koordinātes ir dienvidu platuma 11�43' un rietumu garuma 51�31'; te 1920. gadā man krita zirgs. Tagad no tā paliku�i tikai balti kauli. �eit var izpeldēties, tikai kukaiņu dēļ tas jādara ļoti lielā steigā. Tomēr tagad ir lielisks gadalaiks. Naktis ļoti aukstas, rīti dzestri, kukaiņi un karstums sāk nomākt ap pusdienlaiku, un no �ā brī�a līdz se�iem vakarā mēs cie�am īstas mocības.

Tev nav jābaidās neveiksmes��

Aiz �ās neskaidrās_ pēdējās frāzes jau�ama mokpilna patiesība. Ārpus tās paliek nostāsti un leģendas, kā ziepju burbuļi spilgtas un ātri gaisto�as sensācijas un atklājumi, kuri nav ne plika gra�a vērti. Aizvien tālāka pagātnē atvirzās �ie notikumi. Mēs tiem nevaram tikt līdzi. Straujā pagriezienā pēdas nozūd Nāves upes dzeltenajos ūdeņos. Neskaidrs �uksts atskan līdz purvainajiem krastiem, bet mēs to nesaprotam. Kas gan noticis �ai zaļajā tālē? Vai dzirdat, cik viss klusu? Tikai ausīs dūc. Jūs domājat, tur pulsē asinis? Nē. Tur guldz burbuļi karstos, smirdo�os rāvājos, �aukst saube kolonas, raud anakondas un zirnekļu tīklos raustās kolibri. Tur putns tukans pie stumbra tīra

savu maigi zaļo un ro�aini mēļo knābi un katliņos mutuļodama verd kurare.

Kaut kur debesīs lido mākslīgie pavadoņi, pazemē eksplodē atombumbas, nerimst pilsētu troksnis, brauc kuģi, kauc reaktīvie iznīcinātāji un Ģenerālās Asamblejas zālē kāds ar nagu pārbauda mikrofonu. Bet �eit valda klusums, tāpat kā pirms divsimt, kā pirms tūksto� gadiem. Klusums. Tikai asiņu pulsējums klusi �alko ausīs.

Nāves upē ūdens jau sārtojas. Tūlīt iestāsies nakts. Nekustīgās debesu zvaigznes un lidojo�ās selvas zvaigznes tūlīt uzsāks savu nebeidzamo rotaļu �

Daudzi ir gāju�i pa Foseta pēdām. Es biju viens no daudzajiem. Man izdevās nokļūt tādās vietās, kur, kā mēdz rakstīt romānos, cilvēks nav spēris kāju. Bet tas tā glu�i nav. Redzēju morsego iemītas taciņas, ar kurari apziestus mietiņus, ko izliku�i kulueni [17] , un dzirdēju aveti* svilpienus.

Ja �ūska, kas ļengani nokarājas no zariem, pēk�ņi krīt jums uz kakla, tās ķermenis tūdaļ kļūst atsperīgs un stingrs kā tērauds. Sastap�anās iznākumu iz�ķir da�i mirkļi. Iemā

cījos satvert �ūsku pie kakla, pirms tā apvijas cie�iem gredzeniem. Ja man agrāk kāds būtu teicis, ka �ūskas uzbrukums var iepriecināt kā tik�anās ar draugu neapdzīvotā tuksnesī, es tam nebūtu ticējis� Tomēr arī �ūskas ir dzīvas būtnes, kurām vajag kaut ko ēst un kaut kur gulēt. Melnajā plato nebija pat �ūsku �

Selva reiz mani palaida vaļā. Kālab gan es no jauna krītu �ingū dziļajā, zaļajā akā kā akmentiņ�, kas atlūzis no stingra mūra? Kā lai to izskaidroju jums, kas dzīvojat lielās pilsētās un lasāt gudras grāmatas?

Kop� bērnu dienām mēs pierodam pie domas, ka cilvēks valda pār dabu. Cunami, kas okeāna lainerus izmet tālu sauszemē, un zemestrīces, kuras vienā sekundē iznīcina veselas salas, posto�as viesuļvētras un plūdus � to visu mēs uztveram kā nejau�as novirzes, kā jauka un visumā paklausīga bērna nepatīkamās kaprīzes. Bet ieejiet selvā, un pirmais, ko jūs zaudēsit, būs laika izjūta. Vēl mazliet � un jūs sapratīsit, ka te daba nedalīti valda pār cilvēku. Un jūs nebrīnēsities, kad kāju savainojis indiānis apgulsies zem koka, lai nomirtu. Jums daudz ko vajadzēs pārvērtēt par jaunu. Toties jūs iemācīsities biezoknī pamanīt pumu, iekams viņa jums metīsies uz skausta. Ja neiemācīsities, tad vienkār�i vairs nepārnāksit.

Vienkār�i, vieienkār�i, vieieieienkār�i!� Tā saka indiāņi. Viņu valodā salīdzinājuma pakāpes izteic intonācija. Un, ja es saku

xvieieieienkar�i�, tad ticiet, ka selva nāve ir tikpat dabiska un nepiecie�ama kā saules lekts un riets. Ta�u jūs mani nesapratīsit� Citādi jums vajadzētu atteikties no ierastās domas, ka jūs esat Visuma centrs. Un tas iespējams tikai vai nu selvā, vai arī starp ļoti labiem cilvēkiem. Kā tad lai jums izskaidroju, ka vēlreiz gribu mēģināt izlauzties līdz pa�ai Amazones baseina sirdij? Bet varbūt viss ir daudz vienkār�āk? Es meklēju agrāk un tagad turpinu meklējumus. Tāpat �kā meklēja pulkvedis Fosets un visi tie, kas gāju�i pa viņa pēdām�

1928. gadā Ziemeļamerikas avī�u apvienība sūtīja lielu ekspedīciju D�ord�a Daiļota vadībā meklēt Fosetu. Atstājusi Kujabu, ekspedīcija pa Kulizeu upi nokļuva līdz nahukva indiāņu ciematam. Vecā vadoņa Aloikes būdā Daijots atrada metāla kasti. Vara firmas zīme bija noplēsta, un Aloikes dēls to nēsāja pakārtu kaklā kā izgreznojumu.

�Silvers un Ko, Londonā�, � izlasīja Daijots un, saviļņojumu slēpdams, steidzās aizpīpēt.

Aloike pastāstīja, ka �o kasti viņam uzdāvinājis karaibs (tā indiāņi sauc brazīlie�us un visus sve�zemniekus; �is vārds nozīmē �iebrucējs�), kas te atnācis kopā ar diviem jaunākiem baltajiem. Tie abi kliboju�i. Aloike viesus pavadījis līdz kalapalo ciematam pie Kulueni upes. �Piecas dienas varēja redzēt ugunskuru dūmus,� teica

Aloike, �tad tie nodzisa un vēj� aizpūta pelnus.�

Ja neņem vērā, ka metāla kaste patie�ām piederējusi Fosetam (to identificēja firma, kas kasti izgatavojusi), Daijota ekspedīcijas rezultāti bija niecīgi. Nepavisam nevaru saprast, uz kādu faktu pamata Daijots secinājis, ka indiāņi Fosetu nogalināju�i.

1930. gadā pulkvedi meklēt devās jaunais �urnālists Alberts de Vintons. Viņ� nonāca līdz tam pa�am kalapalo ciematam, kur �piecas dienas varēja redzēt ugunskuru dūmus�. �ai vietā viņa pēdas izzūd. De Vintona ekspedīcija pazuda tikpat noslēpumaini un bez pēdām kā Foseta grupa.

1932. gadā pasauli saviļņoja kārtējā sensācija. �veicie�u trapers Stefans Ratins pēc atgrie�anās no Matugrosu paziņoja, ka redzējis pulkvedi Fosetu un pat sarunājies ar viņu. Fosets līdz �im laikam atrodoties ziemeļos no Telispirisas pietekas Bonfinas kādas cilts gūstā.

Lielbritānijas galvenajam konsulam Riode-| �aneiro Ratins sniedza �ādu paziņojumu:

�1931. gada 16. oktobra pievakarē mēs ar diviem saviem ceļabiedriem mazgājām veļu Igvasu pietekā �imari, kad pēk�ņi pamanījām, ka mūs ielenku�i indiāņi. Piegāju viņiem klāt un jautāju, vai nevar dabūt mazliet �i�as. Man bija grūti ar viņiem saprasties � viņi nezināja gvarani valodu, vienīgi tikai da�us vārdus. Indiāņi mūs aizveda uz savu nometni, kurā atradās ap 250 vīrie�u un daudz sievie�u un bērnu. Visi bija no- tupu�ies un dzēra �i�u. Apsēdāmies blakus virsaitim un trīsdesmit citiem indiāņiem.

Pēc saules rieta pēk�ņi parādījās kāds zvērādās tērpies sirmgalvis ar lielu, dzelten- baltu bārdu un gariem matiem. Es tūlīt sapratu, ka tas ir baltais. Virsaitis bargi uz viņu paskatījās un kaut ko pateica saviem ļaudīm. �etri vai pieci no tiem indiāņiem, kas sēdēja kopā ar mums, piecēlās un nosēdināja sirmgalvi sev blakus, mazliet tālāk. Viņ� izskatījās ļoti nelaimīgs un lūkojās uz mani, acu nenovērsdams. Dzērām visu cauru nakti un rītausmā, kad lielākā daļa indiāņu, arī virsaitis, bija cie�i aizmigu�i, vecajs pienāca man klāt un jautāja, vai neesmu anglis. Viņ� to vaicāja angliski. Atbildēju: �Nē, esmu �veicietis.� Tad viņ� prasīja: �Vai jūs esat draugs?� Teicu: �Jā,� un viņ� turpināja: �Esmu angļu pulkvedis. Iegriezieties Anglijas vēstniecībā, jautājiet pēc majora Ped�ita, kuram Sanpaulu pieder kafijas plantācija, un pasakiet viņam, ka esmu �eit gūstā.� Apsolīju lūgumu izpildīt. Viņ� teica: �Jūs esat d�entl- mens�, un paspieda man roku.

Vecais vīrs jautāja, vai man nav papīra, un aizveda mani uz savu telti. Da�i indiāņi atnāca mums līdzi. Viņ� man parādīja �etrus klu�us, uz kuriem ar asu akmeni bija iegriezti,plāni. Pēc iespējas precīzi tos pārzīmēju un tad pamanīju, ka sirmgalvja rokas stipri saskrāpētas; aizsūtīju vienu no saviem ceļabiedriem pēc joda. Kad vecais sāka ziest rokas ar jodu, indiāņi viņam to atņēma, lai izkrāsotos.

Virsaitis un indiāņu lielākā daļa vēl gulēja cie�ā miegā, un es sirmgalvim jautāju, vai viņ� te ir viens pats. Viņ� atbildēja apmēram kaut ko tādu, ka viņa dēls miris, un sāka raudāt. Nevienu citu viņ� nepieminēja, un es neuzdro�inājos vēl ko vaicāt. Tad viņ� man parādīja zelta medaljonu, ko nēsāja kaklā ķēdītē pakārtu. Medaljonā bija fotogrāfija � sieviete cepurē ar platām malām un divi bērni (se�us un astoņus gadus veci). Sirmgalvim bija �etri zelta" gredzeni �viens ar sarkanu akmentiņu, otrs ar zaļu, uz kura iegravēta lauva, vēl viens � ļoti tievs, ar mazu briljantu, un pēdējais � izveidots kā �ūska, ar divām sarkanām actiņām. Vecais vīrs bija apmēram se�desmit piecus gadus vecs, spēcīgas uzbūves un apmēram piecas pēdas un vienpadsmit collu gar�. Acis tam bija gai�i zilas ar iedzeltenu nokrāsu, skrop: " stas kastaņbrūnas, virs labās acs neliela rēta. Viņ� izskatījās ļoti nomākts, bet, likās, saglabājis pilnīgi skaidru sapra�anu. Viņ� �ķita pilnīgi vesels, nebija resns, ne arī vāj�.

Drīz pec saules lēkta atgriezāmies pie abiem saviem mūļiem un atstājām nometni. Apmēram piecdesmit indiāņu mūs pavadīja līdz dienas vidum. Man netīk uzdot jautājumus, bet es tomēr mēģināju noskaidrot, ko �is sirmgalvis te dara. Viņi apgalvoja vienu un to pa�u: �po�u demas�, un tas laikam nozīmēja: �slikts cilvēks�. Se�as dienas gājām uz dienvidiem un � es devos uz Baretu caur Gojasu �

Pirms Baretu par pulkvedi Fosetu nekad nebiju dzirdējis.�

Ratiņa stāstījums liekas ticams vispirms tādēļ, ka tajā minēts majors Ped�its, Lielbritānijas vēstnieks Brazīlijā un liels Foseta draugs. Bet Foseta jaunākais dēls Brains raksta: �Nevaru piekrist, ka Ratiņa sastaptais sirmgalvis ir mans tēvs, lai gan esmu pārliecināts, ka būtībā Ratins saka patiesību.�

Arējās pazīmes ne visai sakrīt. Bārda pulkvedim bija pelēka, bet uz galvas gandrīz nemaz vairs nebija matu, turpretī �veicietis stāsta par �dzeltenbaltu� bārdu un �gariem� matiem. Nav saprotams, kāpēc Fosets, ja tas tie�ām bija viņ�, runājis ar Ratiņu angliski. Trapers ta�u �o valodu gandrīz nemaz neprata. Drīzāk varēja sagaidīt, ka saruna notiks viņiem abiem labi zināmajā portugāļu valodā. Foseta tuvinieki ap�auba arī to, ka pulkvedim būtu bijis Ratiņa aprakstītais medaljons un gredzeni. Raksturojot sirmgalvja augumu, Ratins runā par piecām pēdām un vienpadsmit collām, bet pulkvedis bija krietni garāks par se�ām pēdām. Ta�u �veicietis varēja arī maldīties. Bez tam bēdas un nelaimes, kā zināms, liec cilvēku pie zemes. Es nepiekritu vispārējiem uzskatiem un nesaskatu Ratiņa stāstījumā tādu pretrunu.

Nepavisam nedomāju, ka �veicie�a sastap tais sirmgalvis patie�ām bijis Fosets. Nē Man vienkār�i gribas parādīt, cik vieglprā tīgi un nekritiski pret �o gadījumu izturēju �ies daudzi pētnieki. Neviens nav papūlējies izanalizēt un salīdzināt faktus, kaut vai vis maz padomāt! Tas ir kaut kāds vispārējs ap stulbums. Vai nu ne ar ko nepamatota pārliecība, vai arī tikpat vieglprātīgs noliegums

Par to vēlāk. Atgriezīsimies pie Ratiņa Viņ� nepieprasīja naudu, nemeklēja popula ritāti. Viņ� pat negribēja piedalīties sabiedrības organizētajā glāb�anas ekspedīcijā. Tra pers bija nolēmis atbrīvot veco vīru saviem spēkiem.

�� Angļu pulkvedis pēc tam pats man atlīdzinās, � bija viņa beidzamie vārdi.

Viņ� pazuda tikpat nenovēr�ami un mīklaini kā tūksto�i citu, ko paņēmusi selva.

Neuzdodiet jautājumus, jūs nesaņemsiet uz tiern atbildi. Sastapies ar man nezināmu tabu, es reiz jautāju vecam kamaijuru virsaitim, kāpēc mednieki nedrīkst nogalināt briedi. Ietinies pīpes zilajos dūmos, kas lēni iegūlās viņa dziļajās grumbās kā migla aizās, viņ� it kā raudzījās man cauri, kaut kur tālē. Skatījās un klusēja.

��� Un kāpēc tikai sirmgalvji drīkst ēst melnā pērtiķa gaļu? Atbildi man, virsaiti kāpēc? � es jautāju vēl.

Atkal redzēju vēju izvagoto Roraimu un plaisās gulsto�o miglu.

Varbūt tu zini, kāpēc cilvēki pazūd selvā?

�� Tā bijis vienmēr, � beidzot atbildēja sirmgalvis.

��� Bet varbūt tu zini, kāpēc tā notiek?

�� Nekad � ne! � viņ� atbildēja gvarani valodā, un es nesapratu, ko viņ� gribēja teikt.

Lai trauc igaritē, lai straumē slīd klusi, Tad Lielajai �ūskai tu garām tiec. No drēgnuma bēgdams, sev debesis uzsedz, Birs zilajā klusumā zvaig�ņu spiets, Tik nevaicā zvaigznei un nevaicā ēnai! Klusē un nevaicā �

1933. gada jūnijā Foseta sieva saņēma no Karaliskās ģeogrāfu biedrības teodolīta busoli. Firma, kas to bija izgatavojusi, identificēja to ar instrumentu, kas nodots Fose- tam jau Devon�īrā 1913. gada 13. februārī. Busole atradās pulētā kārbiņā, kas darināta no pa�iubu koka � no palmas, kura aug tikai Amazones mangrovē. Iek�ā atradās zīmīte.

�Teodolīta busole. Atradis Matugrosu pie bakairi indiāņu apmetnes pulkvedis Aniseto Boteljo, biju�ais �ā �tata deputāts, un nodevis indiāņu lietu inspektoram doktoram Antonio Estigarribija, kur� 1933. gada 14. aprīlī to uzdāvinājis Frederikam Glasam (misionāram). Kārbiņu izgatavojis doktors Estigarribija.�

Interesants atradums! Kā zināms, Fosets

* Laiva (brazil.).

iīclz savam pēdējam ceļojumam nebija saticies ar bakairi. Kad viņ� izjautāja bakairi virsaiti Roberto par ūdenskritumu un klinti ar uzrakstiem, tas teica, ka viņa cilts dzīvojot �ļoti tālu uz ziemeļiem�. Vai tie�ām pulkvedis tomēr būtu mainījis mar�rutu un devies uz ziemeļiem? Nebūtu jau gan brīnums. Tas tik ļoti izskatās pēc viņa �

Lai nu kā, bet man �ī busole bija svarīgs norādījums, ka no Beigtā zirga nometnes ekspedīcija devusies uz ziemeļiem. Ja tā, tad Fosets nevarēja paiet garām Manisaua Misu. Visticamāk, ka viņ� virzījies pa upi aug�up līdz tās ietekai �ingū. Tur viņ� vai nu devies Martinsa ūdenskrituma virzienā, vai arī pārcēlies pāri �ingū un nonācis pie Diauarumu. Tais rajonos dzīvo kaijabi, �uruna un suija� No tā var izdarīt svarīgus secinājumus. Tomēr atgriezīsimies pie faktiem.

1933. gada jūlijā tika publicēts Vird�inio Pesione pārskats par ekspedīciju, kas devusies pa Kulueni upi.

�� Ieradāmies Ran�arijas mui�ā Parana- tingas pietekas Saimanuelas kreisajā krastā, kur-palikām pa nakti. Uzzinājām, ka jau apmēram gadu tur dzīvo kāda kuikuru indiāņu nafakua cilts indiāniete kopā ar savu dēlu un kādu citu kalapalo cilts indiāni.

Saimnieki mums pastāstīja, ka �ī indiāniete, kas iemācījusies da�us vārdus portugāliski, stāstījusi, ka pie aruvudu cilts indiāņiem, kam ir draudzīgas attiecības ar viņas cilti, jau vairākus gadus dzīvojot baltie ļaudis. Nākamajā rītā mēs pa�i varējām noklausīties �ās sievietes stāstījumu. Viņa izskaidrojās ar �estiem un ņēma palīgā bakairi indiāni, kas strādāja mui�ā un runāja portugāliski.

Viņa stāstīja, ka jau pirms tam, kad viņas dels at�ķirts no krūts, pa Kulueni uz leju līdz viņas cilts ciematam atbrauku�i ar laivu trīs baltie cilvēki. Viens no tiem bijis vecs, bārdains, liela auguma vīrs, zilām acīm un pliku pakausi, otrs � jauneklis, kā viņa pūlējās mums izskaidrot, pirmā dēls, un tre�ais baltais cilvēks bijis par to vecāks. Sās sievietes dēlam, kur�, kā viņa teica, vēl zīdis krūti tai laikā, kad ciematā parādīju�ies baltie cilvēki, pēc mūsu rēķina, bija deviņi vai desmit gadi. Pieskardamās mūsu rokām, �estikulēdama un vārdus kropļodama, viņa lika saprast, ka vecākais no baltajiem nēsājis uz labās rokas lielu gredzenu � ļoti lielu � un otru, tieviņu, uz rādāmā pirksta. Tam, ko viņa uzskatīja par vecā vīra dēlu, galvā bijusi mūsējām līdzīga tropu ķivere, vecais � karaiba tēvs, kā viņa to nosauca, � valkājis tādu pa�u filca cepuri kā senjors Beseri (mui�as saimnieks). Viņa teica, ka redzējusi baltos katru reizi, kad ieradusies pie aruvudu, un ka Vēl pirms gada tie biju�i sveiki un veseli��

Visas Foseta un viņa ceļabiedru pazīmes apbrīnojami sakrīt. Sevi�ķu uzmanību pelna indiānietes vārdi, ka karaibi labprāt �staigājot no ciemata uz ciematu, pulcējot ap sevi bērnus un zīmējot smiltīs�.

Brains �ai sakarā piezīmē:

�Da�as minētā ziņojuma detajas neap�aubāmi liecina par labu uzskatam, ka �ie baltie varēju�i būt mans tēvs, D�eks un Relijs.; Pulcēt bērnus un zīmēt viņiem smiltīs � vai gan tā nav vienkār�ākā forma, kādā izpau- ļ �as tādu mākslinieciski apdāvinātu cilvēku spējas, kādi bija mans tēvs un brālis. Turklāt labi atceros, ka D�eks vienkār�i nevarēja ļ paiet garām tīrai smil�u strēlei, nesameklējis kādu zariņu vai skaidiņu un kaut ko neuzzī-|ļ mējis. Ka viņi brauku�i ar laivu, to varētu izskaidrot ar visu mūļu bojā eju un ar Relija klibo�anu.�

Indiānietes stāstā atrodamās pretrunas! jautājumā par balto cilvēku apģērbu unl viņu aptuveno vecumu diez vai pelnīju�as] ievērību. Laiks un pa�u stāstītāju individua-ļ litāte varēļa �ai samud�inātajā epopejā iz-J darīt savus labojumus. Jāievēro arī tas, ka �saruna� noritēja galvenokārt ar �estu pa-ļ līdzību.

Uzmanību pelna arī versija, ka Fosetu unj viņa ceļabiedrus sagūstījusi kāda indiāņu! cilts. Baltie gūstekņi palielina cilts autori-ļ tāti tās kaimiņu acīs. Nemaz nerunāsim parl to, cik ļoti indiāņiem noder karaibu zinā�a-J nas un pieredze. Ir biju�i gadījumi, kad tādi baltie gūstekņi kļuvu�i par lielu cil�u virsai-ļ �iem. Zināju kādu angli, kas valdīja pār teri-ļ toriju, kura nebija mazāka par Beļģiju.

Selvā viss jāņem tāds, kāds tas ir, riepētī- jot izcel�anās tum�os avotus. Neviens naturālists, piemēram, man nav varējis pateikt, kāpēc tur, kur dzīvo ūdri, nav krokodilu. Bet tas patie�ām tā ir. Jebkur� Amazones Irapers vai seringeiro to zina, nemaz nerunājot par indiāņiem.

Sākot ar 1935. gadu, laikam gan katru sezonu pēc lietus perioda beig�anās kāds ir devies meklēt Fosetu. Radu�ās ap�aubāmas sensācijas, klīdu�as citas par citām bezjēdzīgākas baumas, laiku pa laikam selvā pazudu�i drosminieki, �arlatāni, ideālisti.

Kāds arvien atrada kādu skeletu, sa�uvu�u galvu vai priek�metu, kas �neap�aubāmi piederējis pulkvedim Fosetam�. Reiz figurēja pat kāds Dulipe, balts zēns zilām acīm, �D�eka un kuikuru indiānietes dēls�. Nerunā�u par �iem �ķietamajiem mēģinājumiem atklāt �Foseta noslēpumu�. Tie vienīgi pie�ķir tam avantūrisma un lētas sensācijas nokrāsu.

Eiropas presē pēdējie ziņojumi par Foseta likteni parādījās 1951. gada aprīlī.

�ie notikumi vēl pietiekami spilgti saglabāju�ies atmiņā, iespējams, ka arī jūs esat dzirdēju�i par mirsto�ā kalapalo cilts virsai�a atzī�anos Orlando Viljasa Boasa klātbūtnē. Orlando, tāpat kā abi pārējie brāļi Viljasi, ir viens no lieliskākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu.-Mans kolēģis un tautietis Adrians Kauels uzrakstījis par brāļu Viljasu darbību brīni�ķīgu grāmatu (�The Heart of the Forest�, London, 1960), kurā vairākas lappuses veltītas slavenajai vecā Izerari �grēksūdzei�. Par to dzirdēju no pa�a �biktstēva� jau Manausā, kurp biju aizbraucis aizpērno rudeni. Lūk, ko man toreiz pastāstīja ��ingū karalistes� pavēlnieks un labais ģēnijs Orlando:

�Pirms divpadsmit gadiem, kad es pirmo reizi te ierados, visas �ingū ciltis zināja, ka kalapalo nogalināju�i trīs inglezi. Bet man vajadzēja nodzīvot pie indiāņiem līdz jaunajam lietus periodam, iekams dabūju redzēt viņu kapu� Dievs mans liecinieks, tas nenācās viegli. Tolaik virsaitis bija Izerari. Viņ� solījās aizvest mani pie kapa, tiklīdz beigsies lieti. Bet viņ� nomira, kad selva vēl nebija sākusi apsusēt, un jaunais virsaitis Jakuma baidījās man rādīt angļu kapu. Neuzstāju un izlikos, ka esmu to aizmirsis. Bet kad nomira arī Jakuma, gāju pie Komatasi, kas vēl tikai gatavojās kļūt par virsaiti, un, viņ� man kapu parādīja.

�� Nu un? � degdams nepacietībā, es to-Sļ reiz vaicāju Orlando.

���� Pie kapa bija sanāku�i visi kalapalo.i Sapulcēju�ies pie pa�as ezera krasta kraujas, tie sēdēja puslokā. Apsēdos arī es, ne- iedro�inādamies pārtraukt klusumu. Pagāja stundas divas, iekams Komatasi norādīja uz nelielu pauguriņu man pie pa�ām kājām. ��eit,� viņ� sacīja. �Bet tas ir pārāk mazs kaps,� es iebildu. �Inglezi ta�u ir liela auguma ļaudis.� �Nekad ne!� atbildēja Koi i i a tasi un uzzīmēja zemē romie�u piecnieku. �Mēs tos apbedījām, ceļgalus piespiedu�i pie krūtīm,� viņ� paskaidroja. �Te ir galva.�

Atraku zemi un uzgāju galvaskausu �

Pēc tam palūdzu Orlando, lai viņ� atkārto vecā Izerari stāstījumu, un viņ� to izdarīja, cenzdamies saglabāt stāstītāja izteiksmi un manieri.

.� No tiem trim karaibiem viens bija vecs un divi jauni. Viņi nesa mantas uz muguras, viņiem bija �autenes, viens kliboja. Viņi atnāca no rietumiem kopā ar nahukva cilts virsaiti Aloike un tā dēlu, kuri viņus bija atvedu�i no sava ciemata līdz Kulizeu upei (tas pilnīgi saskan ar Daijota stāstījumu).

Tai laikā visi kalapalo atradās- savā zvejas apmetnē uz austrumiem no Kulueni upes. Galvenajā ciematā bija palicis tikai Kavukire ar dēlu. Sie abi tad arī apņēmās aizvest angļus līdz zvejas apmetnei un parādīt, kā tikt tālāk uz austrumiem.

Viņi devās ceļā līdz ar rītausmu � divi nahukva, divi kalapalo un trīs angļi. Viņi gāja dienu un vēl pusi dienas, un tad vecais anglis rāja Kavukiri � kāpēc tas teicis, ka būs jāiet tikai no saules lēkta līdz pusdienai. Viņam bija tuvu pie se�desmit, un karstums valdīja briesmīgs.

Vēlāk vecais vīrs, ko indiāņi turēja par virsaiti, no�āva pīli un Kavukire aizskrēja to atnest. Kad viņ� aptaustīja un apskatīja pīli, vecais viņam to izrāva no rokām, itin kā Kavukire grasītos to nozagt. Pēc t'am viņi

nonāca pie nelielas Kulueni lagūnas, un angļu virsaitis atkal sāka rāties, jo Kavuki- res apsolītā kanoe atradās otrā krastā.

Tad beidzot Kavukire sadusmojās. Ta�u, izdzirdis angļu somās �vadzam krelles, viņ� nebilda ne vārda, domādams, ka saņems atalgojumu, kā indiāņiem parasts. Viņi aiz-1 gāja līdz ciematam, un Kavukire tā arī neko nedabūja, ta�u nekā neteica, cerēdams, ka angļi dāvanas pasniegs nākamajā rītā atvadoties.

Naktī pulkvedis ar nazi izķidāja pīli, un, kad Kavukires dēls sāka rotaļāties ar na�a spalu, rupji atgrūda viņa roku.

Otrā dienā mazās lagūnas krastā sanāca visi ciemata iedzīvotāji, lai atvadītos no baltajiem. Ta�u dāvanas neviens nedabūja.

Kavukire pieprasīja angļiem nāvi. Virsaitis Kajabi piekrita. Būdams piesardzīgs cilvēks, viņ� teica, ka tas jādara aiz lagūnas, lai nahukva neredzētu.

Kavukire, Kaluele un vēl viens indiānis aizskrēja ierīkot slēpni, bet zēns Tuendi pārveda angļus laivā pāri lagūnai. Otrā krastā pacēlās neliela, stāva klints, un angļu vadonis pirmais uzrāpās tajā. Jaunie stiepa aug�ā mantas.

Nokļuvis virsotnē, viņ� atskatījās, lai redzētu savus ļaudis. Aiz koka parādījās Kavukire ar tikko nocirstu rungu rokās. Viņ� ar to iesita vecajam pa pakausi. Tas kliegdams vēlās lejup, tad pieķērās pie kāda koka stumbra un sāka lēni slīdēt zemē. Kavukire

iesita vecajam vēlreiz pa labo plecu, un viņ� saļima.

Izdzirdu�i kliedzienus, jaunie angli nometa nesamo un kāpa aug�ā klintī. No krūmiem tūdaļ izlēca abi kalapalo. Viņi sita sve�zemniekiem pa kaklu un pa galvu. Līķus iemeta ūdenī.

Kad Kavukire, Kaluele un citi atgriezās ciematā, Kajabi sacīja, ka līķi jāapbedī. Viņ� bija piesardzīgs cilvēks un baidījās, ka nahukva visu izstāstīs indiāņiem, kuri draudzējās ar civilizado .. .

Izerari stāstījums it kā noslēdz traģisko loku. Daijotam izdevās izsekot Foseta ceļu no Beigtā zirga nometnes līdz nahukva ciematam, Orlando to izsekoja līdz liktenīgajai klintij. Man tomēr negribējās ticēt, ka nogalinātie angļi biju�i Fosets un viņa ceļabiedri. Ir ta�u iespējams, ka da�as ārējās pazīmes liktenīgi sakrīt! Ķildīgais un sīkumainais vecis pārāk at�ķiras no Foseta. Nepavisam nav viņam līdzīgs. Tiesa, indiāņi, juzdamies vainīgi, varēja patiesos notikumus iztēlot sev izdevīgākā gaismā. Faktiski tā arī domāja da�i pētnieki, kas Foseta lietu gribēja uzskatīt par izbeigtu. �Ko lai meklē,� viņi teica, � �tagad jau viss skaidrs�, un nopūzdamies piebilda: �Diem�ēl�.

Es esmu citās domās. Kaut vai tāpēc, ka pret visiem tamlīdzīgiem nostāstiem jāizturas ļoti piesardzīgi. Atgādinā�u tikai, ka Braina Foseta piezīmēs tas pats notikums ar liktenīgo klinti aprakstīts pavisam citādi.

Viņa sniegtajā �Orlando versijas� interpretācijā vecā angļa un Izerari ķildas cēlonis bijusi viena jaunā angļa neglītā rīcība. �Tā, kur� nekliboja�. Viegli noprast, ka te domāts D�eks.

Pilnīgi nepamatoti piedēvēdams �o stāstījumu Orlando, Brains raksta:

�� Sirmgalvja baltais dēls stājās sakaros ar vienu no viņa, Izerari, sievām. Otrā dienā vecais baltais vīrs lūdza virsaitim nesēju un laivu tālākajam ceļojumam. Virsaitis atteicās to dot, atsaukdamies uz cil�u savstarpējām ķildām, un tad vecais iesita Izerari pa seju. Trakās dusmās virsaitis paķēra kaujas vāli un sa�ķaidīja viņam galvaskausu.�

Kā redzat, te nav nekā līdzīga Orlando stāstījumam. Nepētīdami, kādēļ vienas un tās pa�as versijas iztulkojumi tik dīvaini at�ķiras, konstatējam tikai, ka �ādas at�ķirības principiāli iespējamas, jo vairāk tad, kad runa ir par indiāņu liecībām, kuras galvenokārt izteiktas ar �estiem.

Kalapalo patie�ām nogalināju�i trīs angļus, bet tikai pa�u fantāzija likusi baltajiem �os angļus uzskatīt par Fosetu, D�eku un Reliju. Es neticēju, ka tie biju�i viņi. Tāpēc nebrīnījos, kad Karaliskā antropoloģiskā institūta ekspertu grupa Londonā, ar vismodernākajām metodēm izpētījusi izraktos kaulus, secināja, ka neviens no ezera krastā apraktajiem cilvēkiem nav Fosets!

Tātad vēl pārāk agri uzskatīt �gadsimta lielo mīklu� par atminētu! Ta�u tas nav vie

nīgais secinājums, ko var gūt, pamatojoties uz Londonas rentgenologu un kriminālistu slēdziena. Vispirms galīgi atkrīt Orlando versija, kas ārkārtīgi sare�ģīja jau tā samud�ināto lietu. Beidzot, nav ņemami vērā arī Daijota iegūtie materiāli! Tagad ir pilnīgs pamats pieņemt, ka arī virsai�a Aloikes viesiem ar Foseta ekspedīciju nav nekāda sakara.

Bet kā tad ir ar firmas Silvers un Ko identificēto kasti, kas atrasta pie Aloikes?! Izveidojas burvju loks. Fosets atnācis pie Aloikes un uzdāvinājis tam kasti. Aloike sūtījis Fosetu uz kalapalo ciematu, kur viņ� nogalināts un aprakts ezera krastā. Bet speciālisti apgalvo, ka nonāvētais neesot Fosets. Kam lai tic? Patie�ām traģiska mīkla, glu�i kā nakts murgs. īsts labirints.

Vienīgais, kas tādā situācijā nāk prātā, ir iespējamā nesaskaņa laika ziņā. Tāpēc mums ārkārtīgi svarīga Braina liecība:

�Lai gan metāla kaste patie�ām piederējusi tēvam un to pazinusi firma, kas kasti izgatavojusi, tādējādi tomēr nevar pierādīt �o faktu (domāts apgalvojums, ka Fosets �ai rajonā ieradies 1925. gadā), jo tēvs to bija pametis jau 1920. gadā.�

Tagad viss saskan. Dro�i varam turpmāk vairs nepievērst uzmanību Daijota ekspedīcijas materiāliem un Orlando versijai.

Atkal man visā savā spilgtumā izvirzījās problēma: uz kurieni tad gājis Fosets? Es

par to domāju, atrazdamies Londonā un Rio, Kujabā un Beigtā zirga nometnē. Domāju par to nemitīgi. Pat miegā. Vajadzēja iz�ķirties. Soli pa solim man bija izdevies izsekot un atkārtot Foseta ceļu līdz Beigtā zirga nometnei. Kurp doties tālāk? Atmestie varianti uzdevumu nedaudz atviegloja. Vajadzēja turpināt nesaudzīgu loģisku atsijā�anu.

Palika vēl viena ārkārtīgi svarīga, bet pilnīgi neaprēķināma problēma � kādā stāvoklī atradās Relija kāja. No tā daudz kas bija atkarīgs. Visupirms � Foseta tālākais mar�ruts.

Pieņemsim, ka, pēc tam kad ceļotāji atstāja Beigtā zirga nometni, Relija kāja ne vien nesadzija, bet pat sāka sāpēt vēl stiprāk. Tas �ķiet visai loģiski, ja ņem vērā visas �īs bezgalīgās ērces, mu�iņas, dēles, daudzkājus un zirnekļus, kas mīt selvā. Tie varēja sakairināt vātis, kas jau tā sūrstēja. Iespējams arī, ka pēc vairāku dienu gājuma barības trūkuma dēļ nobeidzās mūļi. Rezultātā varēja notikt, ka Fosetam un D�ekam vajadzēja nest ne tikai bagā�u, bet arī slimo Reliju.

Selvā jebkura infekcija jo drīz var izraisīt asins saindē�anos. Tāpēc, ja Relija veselības stāvoklis būtu pasliktinājies un viņa dzīvība apdraudēta, ceļotājiem būtu vajadzējis izvēlēties īsāko ceļu līdz civilizācijas robe�ām. Atgriezties ar slimnieku pa agrāko mar�rutu diez vai bija iespejams. Vienīgais pieņema- rnais lēmums būtu � mēģināt nokļūt līdz upei.

Tātad arī �ai gadījumā ceļotājiem vajadzēja nonākt pie Manisaua Misu.

Viss it kā saskanētu! Jebkurā variantā skaidri izsekojams ir ceļ� no nometnes līdz Manisaua Misu. Sis visīsākais no iespējamiem mar�ruta sektoriem ceļotājiem, bija pilnīgi pa spēkam. Iespējams, ka tie�i "�eit viņi sastapa bikairi un iemainīja no tiem laivu pret vienīgo, ko varēja upurēt, � pret zinātniskajiem instrumentiem �

Tātad arī man vajadzēs kājām mērot ceļu no Beigtā zirga nometnēs līdz upei �

Tālāk stāvoklis atkal sare�ģījas. Te viss jau atkarīgs no tā, vai Relijs izveseļojies vai ne. Ja viņa veselība radīja ba�as, tad atkal vajadzēja izraudzīties īsāko ceļu uz civilizētajiem rajoniem. Tāds ceļ� pilnīgi varēja būt Kulueni. Tad Kulueni un Tanguru saplū�anas vietā satik�anās ar kalapalo bija gandrīz neizbēgama. Līdz ar to automātiski atkal atjaunojas visi agrāk atmestie varianti. To vidū arī variants, ka Fosetu nogalināju�i kalapalo.

Ta�u varēja arī gadīties tā, ka pēc aizie�anas no nometnes Relijam kļuva labāk! Tad ceļotājiem vajadzēja doties pa ieplānoto mar�rutu: Beigtā zirga nometne � pilsētas Rapozo�Siki�iki�Baija. �eit neparedzēto nejau�ību skaits tūdaļ katastrofāli pieaug un jebkura loģiska analīze zaudē jēgu. Sākas vieni vienīgi minējumi. Tā, piemēram, pilnīgi ticams, ka, sastapies ar morsego, Fosets bija spiests doties atpakaļ un turpināt ceļojumu pa upi�

Iespējams arī, ka, nonācis līdz ūdenskritumam, viņ� atklāja kaut ko tik svarīgu, ka nolēma atteikties no mēģinājumiem sasniegt �Z�.

Iespējams, iespējams, iespējams! Nav nekā neiespējama.

Bet ko lai daru es? Kurp lai dodos no Liktenīgās Moko�o Pārdomu apmetnes, kā nosaucu savu nometni pie Manisaua Misu upes?

�Galu galā tevi interesē atstātās pilsētas un noslēpumainais sudrabotais vīruss un nevis Foseta liktenis, tāpēc atbilsto�i arī jāizvēlas mar�ruts,� es sev teicu un nebiju pārliecināts, ka tas tie�ām tā ir.

Izraudzīties mar�rutu patie�ām bija nepiecie�ams. Nevarēju atļauties greznību � vēl ilgāk kavēties Liktenīgajā Moko�o Pārdomu apmetnē. Jau tā rumbero[18] sāka uz mani skatīties ar izbrīnu. Vēl diena, divas, un viņi uztvers mūsu ceļojumu kā pikniku, kur var labi saēsties un pēc sirds patikas izvāļāties pa zāli. Liekas, esmu viņus pavisam izlaidis. Manu pārdomu un svārstību dēļ strauji samazināju�ies pārtikas krājumi. Paliku�as tikai �etrdesmit mārciņas tapioka miltu, muciņa cukurniedru degvīna � ka�asas, divdesmit piecas mārciņas �arke [19] , nedaudz sviesta un kaste cukura. ir vēl arī |oti laba kafija. Labākajā gadījumā visa tā pietiks trim nedēļām. Ne vairāk. Bet vēl nav zināms, cik ilgi mums vajadzēs palikt pie Singū. Būs jāsamazina devas un dienas normas papildinājums jāsagādā medījot. Jo vairāk tādēļ, ka medī�ana te lieliska. Zvēri pilnīgi neie- biedēti.

Kamēr mani rumbero Manuels un Enriko medīs, es galīgi izlem�u, kurp doties tālāk. Diem�ēl mans ceļojums pa Foseta pēdām nav devis nekādus jaunus faktus. Bet gudrot nav laika, nemaz nav laika. Novembris jau klāt. Pēc pa�iem optimistiskākajiem aprēķiniem, manā rīcībā ir vēl kādas �etrdesmit dienas. No decembra līdz aprīļa beigām ilgst lietus periods. �ai laikā �ingū, izgājusi no krastiem, pārvēr�as par elli. Patiesībā vārds �elle� jau sen vairs neko neizteic. Cilvēki izdomāju�i daudz ko tādu, kas tālu pārspēj Sātana, Belcebula un Ko drūmo fantāziju �

�Manisaua Misu�. Tā svilpj �ūskas. Apme�anās vietās es pēc gvarani para�as nometnei apkārt liku sabērt lokā sausas banānu lapas. Lai arī cik piesardzīgs un viegls ir jaguāra elastīgais solis, viņu nodos dzelteno, saules sa�okuroto, sauso banānu lapu �aboņa. Bet �ūskas slīd bez trok�ņa. Zili strauti ar fantastisku dzeltenu putu rakstu, maigas ceriņkrāsas liānas ar ķērpju balto mozaīku, hevejas garie, pelēkzaļie dzinumi ar acteku stindzino�o skatienu � tādas ir �ūskas.

Ar �ņaugu bloķējiet vēnas virs koduma vietas, uzkaisiet brūcei �aujamo pulveri un aizdedziniet to, nokaitējiet ugunī ma�eti un vairieties ieelpot savas miesas dūmus; beidzot, neaizmirstiet arī Butantanas serumu � Ja jums laimēsies, un pēc trim smacējo�u murgu nedēļām jūs izķepurosities un, grīļodamies un acis mirk�ķinādams kā Os- vencimas gūsteknis, atgriezīsities pasaulē, pateicieties debesīm. Bet vēl labāk � �ās zemes dieviem: Saulei, Lielajai spārnotajai �ūskai, Izmisuma un miglu mātei, Mavutsi- nima tēvam. Ta�u vislabāk nopērciet anakondas ādas apmetni. Cilvēkam neuztveramā �ūsku valdnieces smar�a septiņus gadus jūs pasargās no visādiem indīgiem rāpuļiem.

Anakonda. Jūs, protams, esat to redzēju�i kinofilmās. Atcerieties, kā drosminieks viens pats medī anakondu? Labsirdīgais briesmonis kuļ putās ūdeni, raujas ārā no nekaunīgā pārcilvēka skavām, bet kinooperators, kas �nejau�i� gadījies tuvumā, par katru filmas metru nopelna divdesmit dolāru. Te viss ir pareizi. Nekādu kombinētu uzņēmumu. Un tomēr tā ir visnekaunīgākā un briesmīgākā krāp�ana. , ,

Pajautājiet indiāņiem un seringeiro, Brazīlijas traperiem un zelta skalotājiem, un viņi jums pateiks, ka pasaulē nav nekā briesmīgāka par anakondu. Paragvajas, Aragvajas, Tokantinsas un Manisaua Misu baseini ir anakondas valdījumi. Ne par kādu naudu jūs tur neiemānīsiet brazīlieti. Vidēji tikai divpadsmit cilvēkiem no katra simta izdevies izbraukt �īs upes. Pārējie astoņdesmit astoņi pazudu�i. Atcerieties, ko Fosets rakstīja par anakondām un kā viņ� par tām rakstīja �

Divdesmit � divdesmit piecas pēdas gara anakonda nav nekāds retums. Ar zināmu izveicību to tie�ām var satvert rokām pie galvas un izvilkt krastā. No anakondas dzeltenzaļās vai sarkanīgi baltās ādas darina mēteļus, elegantas somiņas un kurpītes Kopaka- banas skaistulēm. Tās gaļa mutē kūst. Bet �etrdesmit un vairāk pedu gara anakonda ir apokaliptisks briesmonis, drausmīga himera. Volless Amazones baseinā atradis trīsdesmit astoņas pēdas garu nedzīvu anakondu. Tā bija nobeigusies, nespēdama sagremot bifeli, ko norijusi veselu. Fosetam izdevies no�aut se�desmit divas pēdas garu anakondu. Tā būtu varējusi aprīt ziloni. Tādi milzu eksemplāri nav atrodami bie�i, ta�u purvos redzamās �ūsku sliedes da�kārt ir se�as pēdas platas. Salīdzinājumā ar tādu elles izdzimumu pat Foseta no�autā �ūska ir tīrais pundurītis. Brazīlijas valsts robe�u noteik�anas komisijā glabājas astoņdesmit pedu garas anakondas galvaskauss! Tā nogalināta pie Paragvajas upes.

Lai dievs jums nedod sastapties ar �ūsku, kuras garums atbilst astoņstāvu mājas augstumam! Ir lietas, ko cilvēkam grūti pārdzīvot. Anakondu valstība pieder tālai pagātnei. Juras perioda pūsto�ie purvi, krīta ezeri, mezozoja karstās debesis. Cilvēka tad vēl nebija uz zemes. Daba viņam aiztaupīja �o skatu. Un tāpēc nevajag doties uz anakondu zemi! Esmu zinātnieks, esmu humāns un iecietīgs cilvēks, varbūt pat pārāk iecietīgs. Un tomēr es ar napalmu izdedzinātu �o drausmu perēkli. Pat atombumba nebūtu pārāk dārga maksa par tām piecām minūtēm, ko pārdzīvoju aci pret aci ar milzu anakondu. Kop� tā brī�a ienīstu sevi par dziļajām �ausmām, kādas izjutu. Kā lai atriebjos par �īm �ausmām, kā lai atgūstu agrāko mieru?�

Bija pienākusi astotā nakts, kop� ceļoju pa Manisaua Misu. Spo�i liesmoja ugunskurs, no kura plūda araukāriiu sveķainais aromāts un savvaļas rieksta peki rūgtenā, muskusam līdzīgā smar�a. Kaut kur lejā dzestrā tumsā dudināja upe, �ūpodama stingri piesieto plostu. �audījās spīgulī�i, klaigāja arara. Ietinu�ies siltos un mīkstos lamas vilnas apmetņos, krāca mani rumbero. Naksnīgais vējiņ� brī�am sakustināja sausās banānu lapas, likdams man nodrebēt un atskatīties. Ugunskurs vienreiz jau bija izdedzis. Virs maigām, �in�ilas ādiņām līdzīgajām pelnainajām oglēm sautējās aromātiskās lapās ietītā pekari gaļa. Blakus uz lēnas uguns cepās mitumitu � milzīgs tītars.

Dumjo mitumitu ir diezgan viegli nomedīt. Kad viņ� dzied, tad nepievēr� uzmanību nekādiem trok�ņiem.

Vērodams tītaru, nesaklausīju dīvaino, klusam automobiļa signālam līdzīgo skaņu. Ta�u tā nepaslīdēja garām guļo�ā Manuela ausīm. Viņ� pielēca kājās un, ar plaukstu vairīdamies no ugunskura gaismas, ieklausījās.

��� Vai dzirdēji, priek�niek? Bi�us!

��� Kas tas ir par zvēru? Vai puma?

��� Nē!

Viņ� papurināja galvu. Atraisīja no jostas pudeli un iedzēra ka�asu. Viņ� to rija kāri, lieliem malkiem. Degvīns sīkās strūkliņās tecēja no lūpu kaktiņiem pa pacelto zodu un tālāk aiz apkakles. Uz slapjā kakla plaiksnījās ugunskura aveņkrāsas atblāzma.

������� Skaties uz turieni! � viņ� teica, ar gār- dzienu izelpodams gaisu.

Paraudzījos tumsā uz to pusi, kur viņ� rādīja ar roku-. Sākumā nevarēju saskatīt neko citu kā tikai virpuļojo�us spīgulī�us. Tad �ķita, ka redzu nekustīgas, nemirgojo�as rubīnsarkanas uguntiņas. Tas man varēja arī izlikties, jo ilgi biju lūkojies ugunskurā. Sa- miedzu acis.

��� Vai redzi?

Atvēru acis, bet uguntiņas palika.

��� Redzu � Kas tas ir?

�������� Briesmīgie bi�us. Viņi dusmojas. Vai dzirdi, kā sten?

Un tad sapratu, ka tās ir anakondas.- Vesels bars saniknotu un dro�i vien arī izsa!; ku�u anakondu.

������� Vai modināt Enriko? � jautāju, rādi� dams uz bezrūpīgi krāco�o augumā sīko kaboklo [20] .

������� Kālab? � Manuels bezcerīgi atmeta ar roku.

Tad, ievilcis nāsīs gaisu, pagriezās pret mani un sarauca uzacis.

������� Vai kaititu tā smar�o? � viņ� jautāja, pamādams uz lapās ietīto cūciņu.

��� Jā. Un mitumitu arī.

������� Tos vajag aizvākt. Smar�a briesmoņus kairina.

��� Kur aizvākt? Pasviest viņiem?

������� Lai dievs pasarg! Tas viņus tikai pievilinās.

��� Vai sadedzināt?

�� Zēl� Labāk apēdīsim.

Bravo, Manuel! �ai situācijā neko labāku, protams, nevarēja izdomāt. Uzbuknījām Enriko un izskaidrojām viņam situāciju. No miega pietūku�u seju, viņ� purināja galvu, berzēja acis un drud�aini �āvājās. Apjēdzis, kas te notiek, viņ� iekampa ka�asu un klusēdams ķērās pie kūpo�ās, smar�īgās gaļas.

Tās bija dzīres mēra laikā. Ik pa brītiņam mezdami skatienus uz rubīnsārtajām uguntiņām un �ausmās drebēdami, mēs nikni tiesājām nost ūdenscūku un tītaru. Tagad varu tikai brīnīties, ka man izdevās norīt tik milzīgus un vēl glu�i karstus gaļas gabalus.

Gaļai virsū uzēdām me�a lapseņu medu, ko Enriko bija sagādājis jau iepriek�ējā apme�anās vietā. Drīz viss ap mums kļuva lipīgs un salds. Mana divdesmit ceturtā kalibra vin�estra stobrs spīdēja kā pēc pamatīgas iezie�anas. Vajadzēja �auteni no klēpja pārlikt kaut kur tālāk. Tikpat tā nelīdzētu, ja mums uzbruktu viss �is sarkanacaino bars.

Drīz sagribējās dzert. Aiz dīvainas nejau�ības dzeramais ūdens bija palicis tikai pa�ā spaiņa dibenā. Iet uz upi pēc ūdens nozīmētu pa�nāvību. Bijām spiesti iedzert ka�asu, un tagad dega ne vien rīkle, bet arī kuņģis. Velnu izdzēli ar Belcebulu. Lai nebūtu jādomā par ūdeni, pievirzījos tuvāk ugunskuram un pūlējos aizmigt. Enriko palika sardzē. Manuels lika viņam aizdedzināt banānu lapas, ja anakondas virzītos tuvāk.

Pekari un mitumitu kaulus mēs sadedzinājām.

Sev par brīnumu es pēk�ņi pārstāju domāt par anakondām un it kā iegrimu kaut kādos zilganos biezokņos. Nezināmu augu plūksnainās ēnas iemidzino�i noliecās pāri, �ūpodamās manās noguru�ajās un alkohola apdullinātajās smadzenēs. Pamodos no Enriko kliedziena.

� Celieties aug�ā!

Uzlēcu kājās, taustīdamies zālē pēc savas �autenes.

Perikoh[21]\ � skanēja no tumsas. � peri- koh!

������� Kas tu esi? � jautāja Manuels gvarani valodā un uzvilka �autenes gaili.

�r Perikolū � atskanēja no tumsas.

Nakts tuvojās beigām. Spīgulī�i apdzisa. Tum�ajos, miglas klātajos ūdeņos ieslīdēja sarkanacainie nakts rēgi. Kaut kur tālumā urk�ķēja tapīrs, miegā smējās pērtiķi klaigātāji.

������� Atbildiet, kas jūs esat, vai arī mēs �ausim! � kliedza Manuels.

��� Perikoh!

������� Viņ� dro�i vien nesaprot gvarani valodu, � Enriko prātoja.

������� Nāciet pie ugunskura! Tikai lēnām! � Manuels nokomandēja portugāliski.

��� Obrigado[22].

No�abēja lapas. Es uzmanīgi ieklausījos. Sprie�ot pēc soļiem, nācējs bija viens.

��� Stāt! � pavēlēja Manuels.

Pametis ar acīm Enriko, viņ� izvilka no ugunskura liesmojo�u zaru un pārkāpa pāri nakts robe�ai. No�aukstēja lapas, atskanēja klusinātas balsis, tad ugunskura gaismā parādījās Manuels un indiānis ar metamo �ķēpu un �aujamcauruli. Viņ� bija neliela auguma, bet spēcīgas uzbūves. Pēc koka diska lūpās un raksturīgā izkrāsojuma pazinu, ka tas ir

\

thukahame cilts indiānis. �ī cilts dzīvo �ingū ziemeļos, lielā Martinsas ūdenskrituma rajonā. Thukahame tuvākie kaimiņi ir krinaka- rore. Abas tās ir miermīlīgas ciltis.

Indiānis apskatījās visapkārt un pēc neilgas svārstī�anās pienāca pie manis. No matiem izvilcis dzeltenu araras spalvu, viņ� par draudzības zīmi nolika to man pie kājām. Pastiepu viņam savu pīpi. Indiānis notupās un lieti�ķi, it kā visu mū�u būtu to darījis, piebāza manu vir�koka pīpi ar tabaku. Brīdi pīpējis, viņ� to sniedza man. Ievilku pāris dūmus un devu pīpi Manuelam.

��� Te ir ļoti nelāga vieta, � teica indiānis.

��� Palik�u nakti pie jums. Pamāju ar galvu.

��� Kā tu �eit nokļuvi? � jautāja Enriko.

��� Es eju uz Diauarumu. Pie misionāra.

������� Vai tev vajadzīgas zāles? � neatlaidās Enriko.

Indiānis neatbildēja. Nolicis savu senlaicīgo ieroci patālāk no uguns, viņ� sastinga un izskatījās līdzīgs pagānu elkam.

��� Kam tad tev vajadzīgs misionārs?

��� Liec viņu mierā, Enriko, � es teicu.

�� Kāda mums galu galā gar to daļa.

������� Vai migeli[23] meklē pazudu�os angļus? � jautāja thukahame.

������� Kā tu zini?! � es iekliedzos izbrīnā un laikam pat mazliet izbiedēti.

������� No vaura. Tu biji viesos viņu ciemata pie Feru upes.

��� Ak tad tā!

Es patie�am pirms da�iem mēne�iem iegriezos vauru ciematā, kurā ir kāds desmits saulē nobrūnēju�ām palmu lapām klātu pāļu būdiņu. Peki biezoknī noslēpies ciematiņ� atrodas Ronuru un Feru satecē. Tāpat kā visur citur, kur man gadījās būt, arī tur es taujāju pēc pulkve�a Foseta un viņa ceļabiedriem. Izrādījās, ka neredzamais indiāņu telegrāfs �o vēsti bija iznēsājis pa visu Singū apkaimi.

������� Jā, amigo, es meklēju trīs inglezi, kas pazudu�i pirms daudziem mēne�iem.

��� Vai tie ir tavi radinieki?

�������� Nē. Bet viņi ir ievērojami cilvēki, un mana tauta interesējas par viņu likteni. Vai tu kaut ko zini par viņiem?

������� Esmu daudz dzirdējis par veco migeli un viņa dēliem.

�������� Migeli bija tikai viens dēls. Otrs ir vienkār�i draugs.

Indiānis pamāja ar galvu un mazliet atvirzījās no uguns.

��� Ko tad tu esi dzirdējis par viņiem?

�������� Daudz. Zuruna un kaijabi stāsta, ka migeli esot sagūstīju�as me�onīgas ciltis.

��� Kas tās ir par ciltīm?

������� Mēs tos saucam par ļaudīm. Viņi dzīvo uz dienvidiem no tām vietām, kur mīt mana cilts.

��� Vai tā nav morsego cilts?

��� Nē. Morsego ir glu�i me�onīga cilts. Ļaudis ir pavisam cita cilts.

�� J-jā � Nu labi. Vai tu vairāk nekā cita nezini par pazudu�ajiem baltajiem?

�� Zinu vēl to, ko man stāstīja tēvs, kas par tiem bija dzirdējis no savas sievas brāļa.

��� Ko tad viņ� tev stāstīja?

��� To nevar īsi pateikt. Vispirms gribu kaut ko ieēst.

Devu viņam kaltētu liellopa gaļu un da�us sierus. Viņ� ēdienu saņēma ar cieņu. Mierīgi un nesteidzīgi apēda visu bez atlikuma un palūdza nodzerties.

��� Mums nav ne kasavas, ne �i�as, ir tikai ka�asa. Bet es tev to do�u tikai pēc tam, kad būsi pastāstījis visu, ko zini. Darī�anas jākārto ar skaidru galvu, ko nav apskurbinājusi ka�asa.

Viņ� piekrīto�i pamāja. Tad piecēlās un bez trok�ņa pazuda tumsā, nedzirdēju pat no�abam lapas. Biju ļoti izbrīnījies un gandrīz vai nodomāju, ka indiānis sadusmojies par manu atteik�anos dot degvīnu. Viņ� atgriezās tikpat pēk�ņi un klusu kā aizgājis. Tam rokās bija da�i jauni kāpostpalmas asai dzinumi, no kuriem brazīlie�i izgatavo savu iecienīto palmito. Klusēdams viņ� apsēdās savā vietā un sāka ko�ļāt dzinumus. Tad sadrupināja tabakas lapas pīpē un pie mazas oglītes aizsmēķēja.

��� Lūk, ko man stāstīja tēvs, kas par �o notikumu dzirdējis no savas pirmās sievas vecākā brāļa, � thukahame sāka savu gauso un kā tabakas dūmi miglaino vēstījumu.

Tur, kur Manisaua Misu ieplūst varenajā �ingū, atrodas neliels ūdenskritums. Starp melnajiem, glumajiem akmeņiem, ūdenskrituma mļglas puteklī�u aprasinātas, aug pa�as lielākās orhidejas. Gaiss tur vienmēr mitrs un karsts, bet svaigs kā negaisa elpa. Duļķainā Manisaua Misu nes uz ūdenskritumu koku stumbrus un zaļas liānu apvītu krūmu saliņas, ziedo�us zarus, beigtus kroko- dilus un ūdensro�u karalienes [24] milzīgās lapas. Tas viss nonāk pie melnajiem akmeņiem, sablīvējas, un upes dūņas to sasaista kopā. Tā izveidojas aizsprostojums, kas liek Manisaua Misu meklēt apkārtceļus uz �ingū. Tikai lietus periodā, kad upes iziet no krastiem, Manisaua Misu saņem spēkus, izkustina aizsprostu un iegā� to mutuļojo�ā �ingū. Citādi tā visu gadu dodas uz �ingū pa apkārtceļiem, pāri bezgalīgiem, nepārejamiem purviem.

Vienā tādā attekā reiz tika ierauts baisas koka plosts ar trim karaibiem. Straume griezdama nesa plostu pa tum�o, tējai līdzīgo ūdeni, neļaudama karaibiem piestāt krastā.

Krastu jau arī nemaz nebija. Atteka pārdalīja smirdo�o purvu divās bezgalīgās daļās. Visapkārt, straumes nestas, peldēja �ūskas, izcēlu�as virs ūdens savas trīsstūrainās, lakotās galvas, krokodili, bruņurupu�i un lielie bruņne�i ka�ikamo. Ta�u nevienu no tiem nevarēja noķert, tik ātri traucās plosts. Tikai �ūskas reizēm pa�as uzlīda uz plosta baļķiem pasildīties saulē, bet karaibi nepriecājās par �ūskām un negribēja tās lietot pārtikai. Viņi tās ar �auteņu laidēm grūda atpakaļ ūdenī, un �ūskas peldēja tālāk.

Ta�u ēdamā karaibiem bija maz. Gandrīz visi milti bija apēsti, un neatlika vairs pat cukurniedru, ko pako�ļāt, kad gribas kaut kā salda. Izsalku�ām acīm viņi raudzījās uz bruņurupu�iem, kam ir tik gar�īga zaļgana gaļa un tik maigas, treknas olas. Bet ko gan viņi varēja padarīt straumei, kas grozīja plostu uz visām pusēm? Un varbūt viņi nemaz nebija tik izsalku�i? Bez miltiem un gaļas karaibiem ta�u mēdz būt daudz citu sātīgu lietu. Dro�i vien tie nemaz nebija pārāk izsalku�i. Citādi viņi būtu mēģināju�i satvert līdzās peldo�os zarus ar urukuri augļiem. Bet viņi to nedarīja, jo zināja, cik mānīgi ir �ie augļi. Ēdot tie liekas sulīgi un aromātiski, bet vēderā kļūst elli�ķīgi un prasās ārā.

Brī�iem plosts aizķērās aiz mangroves gaisa saknēm un iestrēga starp kopā savītiem zariem un stumbriem. Bet ikreiz straume to atkal atrāva un nesa tālāk. Karaibi jutās ļoti

noguru�i. Sevi�ķi viens no viņiem, kas bija slims un stipri kliboja. Visdū�īgāk turējās vecais karaibs, gar� kā stārķis �aribu. Ta�u arī viņ� nejutās labi. Mieru nelika piutne mu�iņu bari, kas cilvēkiem ko� gai�ā dienas laikā, un bites tiube, kas lien ausīs un degunā un neļauj atvērt muti. Pat speciālie tīkliņi, ko karaibi izdomāju�i, lai aizsargātos no moskītiem, nespēja viņus paglābt no tiube.

Tikai nakti, kad lielais Ūdensvīra zvaigznājs liec savu kausu pretī ūdenim, straume kļuva gausāka un pierima plosta trakais skrējiens pa karsto un staigno muklāju, kurā mīt anakondas un kaimani.

Straume iznesa plostu lielā, melnā ezerā, kurā lēni �ūpojās zvaigznes. Pagrozījies plosts apstājās pa�ā vidū. Karaibiem vajadzēja stumties, lai tiktu krastā. Aiz noguruma grīļodamies, viņi izkāpa uz karstajiem akmeņiem. Pat uguni tie nemēģināja iekurt un tūdaļ apgūlās. Kad cilvēks ir stipri satraukts, miegs no viņa bēg. Vecais karaibs vēroja, kā no debessjuma atraujas zvaigznes un pazūd aiz melnajām, tikko saskatāmajām kalnu kontūrām. Neliels vējiņ� gaiņāja pie debesīm mākoņus. Vērojot, kā zvaigznes dziest un atkal iedegas, karaibs noprata, ka vēj� traucas uz tālajiem Andiem.

Viņ� jau grasījās aizvērt acis un cie�āk ietīties siltajā apmetnī, kad tālu priek�ā pamanīja savādu blāzmu. Un lai kā arī karaibs bija dienā nokusis, viņ� piecēlās un gāja �ās gaismas virzienā. Arī viņa ceļabiedri, kas jau sāka laisties miegā, piecēlās un devas līdzi. Viņi ilgi gāja pa asajiem akmeņiem. Iero�i un nastas likās sevi�ķi smagas. Mirdzums priek�ā kļuva arvien spo�āks un pacēlās virs līnijas, kur zeme saplūst ar debesīm.

Iet kļuva arvien grūtāk. Turklāt viens karaibs kliboja un bie�i apstājās atpūsties. Lai sevi uzmundrinātu, viņ� ko�ļāja gvarani lapas, bet beidzot arī tas vairs nelīdzēja. Tad viņi nolēma likties gulēt un agri no rīta doties tālāk. Ta�u rīts bija tik karsts, ka visu dienu vajadzēja pavadīt ēnā. Tikai pret vakaru varēja turpināt ceļu. Visapkārt rēgojās melni akmeņi, un no melno ezeru nedzīvā ūdens pret debesīm stiepās saules izbalinātas koku saknes. Ūdens ezeros bija gluds kā obsidians. Tikai retumis uzvirmoja loki, iz- klīzdami uz visām pusēm. Tur uzpeldēja ieelpot gaisu ezeru dibenā dzīvojo�ās aklās zivis.

Jau bija nakts, kad ceļotāji nonāca pie augstas, tornim līdzīgas klints, kas bija nosēta ar aukstām, violetām uguntiņām. Tādas ugunis reizēm iedegas augstu koku galotnēs vai virs svēto totēmu galvām. Neviens vēl tās nav redzējis uz klintīm, ta�u uz �ās vientuļās klints tās parādījās katru nakti.

Vecajam karaibam bija aparāts, kas rāda ceļu. Pie klints �is aparāts vairs neklausīja. Tas virpuļoja kā jaguārs, kas izbaudījis dzeloņcūkas adatas. Tomēr vecais karaibs neskuma. Viņ� priecājās kā bērns un apgalvoja, ka mērķis esot tuvu un neesot vairs tālu jāiet. Ne jau pirmo reizi viņam vajadzēja iztikt bez aparāta. Viņ� prata atrast ce]u pēc zvaigznēm ne sliktāk par indiāni.

Nevar zināt, uz kuru pusi no �ās klints karaibi būtu gāju�i, ja neatskanētu tāla dunoņa. Tā atgādināja ugunsvēmēju kalnu draudus, kad tie, iekams sāk spļaut �ķidru uguni, izmet gaisā smagus akmeņus un pelnus. Izdzirdis dunoņu, vecais karaibs kļuva nemierīgs un sacīja, ka jāiet tie�i �īs skaņas virzienā. Un viņi devās uz ziemeļiem no torņa, tikai mazliet novirzīdamies uz austrumu pusi.

Sestajā dienā tie nonāca pie straujas upes, kas traucās starp klintīm, nesdama līdzi nelielus akmeņus. Vecais karaibs atkal nopriecājās un teica, ka viss esot pareizi: upe plūstot uz lielo ūdenskritumu, pie kura paceļoties selvas dievu rakstiem izrotātā klints.

Karaibi nolēma izdedzināt labu vienkoci. Viņi sameklēja piemērotu koku, nocirta to un ķērās pie darba.

Desmit dienas viņi nopūlējās gar laivu, līdz tā kļuva derīga brauk�anai pa strauju upi. Iestūmu�i vienkoci ūdenī, tie devās ceļā, cenzdamies turēties tuvāk krastam, lai, tiklīdz parādīsies ūdenskritums, ātrāk varētu piestāt malā un izkāpt laukā.

Ta�u viss iznāca citādi, nekā bija domāts. Straume viņus tūdaļ satvēra un aiznesa. Laiva tika ierauta virpuļos un mētāta no krasta uz krastu. Kādā krācē tā apgāzās, un cilvēki iekrita ūdenī. Visas viņu mantas tūlīt nogrima. Tikai vecā karaiba dēls paguva satvert savu vin�esteru. Aizpeldēt līdz krastam nebija iespējams. Straujā upe nesa cilvēkus arvien ātrāk. Vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tikai noturētos virs ūdens.

Vecais karaibs bija maldījies. Upe netecēja uz lielo ūdenskritumu. Tā nogāja pazemē. Mutuļodams un kaukdams ūdens brāzās akmeņainā alā arvien dziļāk un dziļāk. Tumsā karaibi vairs nevarēja viens otru saredzēt, un neviens nezina, kāds bija viņu tālākais liktenis. Tēvs man stāstīja tikai par vecā balto virsai�a dēlu, ko upe iznesusi atkal dienas gaismā. Par citiem viņ� nekā neteica.

Varbūt tie gāju�i bojā, bet iespējams arī, ka viņ� vienkār�i nezināja, kas ar tiem vēlāk noticis. Tomēr jauno karaibu ūdens iznesa un izmeta krastā, kur auga spīdīga, svaiga zāle, kas nekad nenodzeltē un nesavīst. Cilvēks bija bez samaņas. Tāpēc viņ� neredzēja spilgto, karsto sauli un nedzirdēja sev apkārt dūcam samtainās bites ar varavīk�ņainiem spārniem.

Atguvis samaņu, viņ� ilgi nesaprata, kā tur nokļuvis. Tad, kaut ko atcerējies, uzlēca kājās un metās meklēt tēvu. Viņ� tā arī nebija izlaidis no rokām �auteni, un ūdens viņu izmeta krastā kopā ar ieroci.

Viņ� lauzās cauri biezoknim, kas ietvēra mierīgo, majestātisko upi. Negribējās ticēt, ka tā ir tā pati upe, kas vēl nesen trakā ātrumā nesa vadību zaudēju�o laivu. Lai cik arī viņ� kliedza, neviens neatsaucās. Tad viņ�, galvu nodūris, izmircis gāja prom no upes. Viņ� neapjēdza, kurp iet, un nezināja, ko darīs tālāk.

Pēk�ņi viņam mati uz galvas sacēlās stāvus tāpat kā negaisa laikā uz Lielās upes. Viņ� pārlaida tiem pāri roku un dzirdēja iesprakstamies sausas dzirksteles. Da�u desmitu soļu atstatumā viņ� ieraudzīja stāvu krauju. Melna bezdibeņa vertikālā siena pazuda bālganā mutuļojo�ā miglā. Pieiet pie bezdibeņa malas nevarēja. Priek�ā atradās stikla siena. Kaut kas tāds iespējams tikai sapnī, un cilvēks mēģināja spert soli uz priek�u, bet tvirtais gaiss viņu atsvieda atpakaļ no stikla sienas. Jaunais karaibs satvēra vin�esteru un atvēzējies sita ar laidi pa neredzamo sienu. Tas pats savādais spēks izrāva viņam �auteni no rokām un aizsvieda tālu prom. Noliecies, lai to paceltu, viņ� redzēja, ka daļa laides bija it kā nogriezta ar smagu un ļoti asu ma�eti.

Viņ� dro�i vien būtu pie �ās stikla sienas nomiris aiz bada un izmisuma, ja viņu nebūtu atradu�i cilvēki. Tā bija cilts, kam kādreiz piederēja visa mūsu zeme. Tā uzbūvēja lielas pilsētas un ierīkoja kalnos ceļus. Uzcēla piramīdas un izraka dziļus ūdens baseinus. Pat pa�ā selvas sirdī �ie cilvēki izdedzināja līdumu, lai uzceltu Saules Templi.

Bet Izmisuma un miglu mātes dievi sadusmojās un uzsūtīja ļaudīm sērgu, kas atlidoja ar sudrabotu putnu. Nekādas zāles neglāba no ļaunās slimības, un cilvēki atstāja pilsētas un devās prom, vienalga kurp. Viņi uzcēla sev jaunas pilsētas, ta�u sudrabotais putns ātri to uzzināja, un atkal vajadzēja atstāt tikko uzbūvētās mājas un doties uz citu vietu. Atstātajās pilsētās ienāca selva. Vēl tagad d�ungļos redzamas sagruvu�as senas pilsētas, ko vienā dienā un vienā naktī atstāju�i dievu dusmu piemeklētie iedzīvotāji.

Kādreiz lielā un varenā cilts gandrīz pilnīgi izmira. Ko bija saudzējusi sērga, tie noslīka purvos, gāja bojā no �ūsku kodieniem vai nomira drudzī. Tikai da�i atsevi�ķi cilvēki nonāca līdz laimīgajai zemei, kur zāle nevīst pat viskarstākajos mēne�os. Lai pasargātos no spārnainā sudrabotā nezvēra, viņi savu zemi apjoza ar stikla sienu, kurai cauri nevar iziet cilvēks, ne izlīst �ūska un kurai nevar pārlidot pāri putns. Tikai da�as slepenas ejas savienoja viņu jauno dzimteni ar pārējo pasauli. Bet tās zināja vienīgi cilts virsaitis un feticeiro[25]. tos, kuri uzzināja slepenās ejas, gaidīja ne�ēlīga nāve. Viņus iemeta ezerā, kur mud�ēja piranjas, kas vienā minūtē apgrau� cilvēka miesu līdz pa�iem kauliem. Bet lietus periodā, kad piranjas met ikrus un neēd, noziegu�os iesvieda skudru pūznī. Tāda nāve ir vēl daudz briesmīgāka, jo skudras cilvēku neapēd tik ātri kā zivis.

Jau simtiem gadu �ī cilts dzīvo aiz stikla sienas. Pieminot dievu lāstu, viņa neceļ lielas

akmens pilsētas un mitinās vienkār�ās būdiņas, kas apjumtas ar palmu lapām. �ie (audis tad arī atrada jauno karaibu guļam pie stikla sienas bez spēka kājās un bez cerības sirdī.

Divi karavīri nolika zālē savus �ķēpus, ar liānu sasēja tos kopā un apklāja ar banānu lapām. Uz �īm nestuvēm viņi jauno karaibu ^nogādāja ciematā. Viņi to aiznesa uz vecā, gudrā feticeiro būdu, kur� to tūdaļ sāka ārstēt ar dziedino�u zāļu novārījumiem, ap- kvēpinā�anu un kurares indes kompresēm.;)

Vecajam priesterim bija kaula plāksne ar stikla sienas apjoztās zemes plānu. Pirms ' katra svarīga pasākuma viņ� apspriedās ar �o plāksni. Viņ� meta uz tās kafijas pupi-1 ņas, tad upes uz plāksnes piebrieda kā vēnas un sāka tecēt uz vienu vai otru pusi. Smārdi �īgu dūmu mākoņos tīts, viņ� vēroja, kurp tek upes, un lēma savas cilts likteņus. Un] visi tam pakļāvās.

�oreiz sirmgalvis visu nakti meta kafijas ] pupiņas un murmināja nesakarīgus vārdus,� kā to vienmēr dara cilvēki, kas sarunājas arļ dieviem.

No rīta viņ� ciematam paziņoja, ka atnā-ļ cējs dzīvos viņa būdā un kļūs par cilts dēlu. 1 Ļaudis klusēdami noklausījās priestera vār-1 dus un par piekri�anas zīmi pacēla uz aug�u ļ plaukstas. Tad virsaitis aizgāja uz savu i būdu, lai jaunajam karavīram izdomātu j vārdu.

Tā jaunais karaibs sāka dzīvot ciematā aiz 1

stikla sienas. Cilts skaistākā meitene, priestera meita Adamanta Antā viņam mācīja savas tautas valodu un para�as.

Gudrais burvis bija labi darījis, atstādams jauno, spēcīgo sve�zemnieku dzīvu. Viņ� ta�u varēja likt to atdot piranjām � Bet kas no tā būtu par labumu? Ciematā nebija palicis daudz vīrie�u. Cilts ar katru gadu nīkuļoja arvien vairāk. Sve�as tautas svaigās asinis varēja ieliet Amazones valdītāju pēcte�u novārgu�ajās dzīslās jaunus spēkus. Tāpēc viņ� dāvāja jauneklim dzīvību. Sve�nieks nebija izzinājis slepeno eju noslēpumu: viņu vienkār�i bija atnesusi apak�zemes upe. Bet upi nekā nevar piespiest tecēt atpakaļ. To priesteris labi zināja, kaut arī uz viņa plāksnes upes varēja tecēt uz visām pusēm.

Notupies pie izkaltēta ķirbja traukiem un māla podiņiem ar kurari, viņ� pīpēja un, acis piemiedzis, vēroja, kā dūmi aizplūst caur re�ģoto jumta segumu. Lietus periods jau bija pagājis, un varēja ņemt nost daļu palmu lapu jumta. Viņ� laiski klausījās meitas balsī un paslepus vēroja sve�zemnieku, kas paklausīgi atkārtoja tās teiktos vārdus.

Kad Adamanta Antā smējās, viņ� saprata �o smieklu nozīmi un priecājās, ka saudzējis baltādaino karavīru. Tikai divas reizes mēness bijis pilns, bet sve�zemnieks jau saprot gandrīz visu, ko viņam saka. Drīz arī viņ� pats runās tikpat labi kā pārējie. Un, ja turklāt izrādīsies, ka viņ� ir arī veikls mednieks, tad labāku vīru meitai nevar vēlēties. Cilts virsaitis jau vecs, laiks parūpēties par pēcteci. Viņam, gudrajam, viszino�ajam prieste-" rim, nebūs grūti panākt, lai jaunais, spēcīgais karavīrs kļūtu par virsaiti. Viņam būs mazdēli. Daudz veselīgu un spēcīgu maz-! dēlu, kuriem viņ� ar laiku atdos savas zinā-^ �anas un savu varu pār cilvēkiem.

Priesteri nebaidīja doma, ka sve�zemnieks sagribēs atstāt stikla zemi. Būtu pat labi, ja viņ� drīzāk to mēģinātu izdarīt. Nevajag to kavēt. Viņam pa�am jāpārliecinās, ka izejas no �ejienes nav. Tad viņ� drīzāk samierināsies ar jauno dzīvi un aizmirsīs savu tautu.

Jaunais karaibs klausījās sve�o vārdu melodiskajās skaņās un skatījās, kā vēja �ūpoto lapu ēna slīdēja pār meitenes seju.t: Gaismas un ēnu fantastiskā rotaļa lika savādi mainīties viņas iegareno ūn vienmēr it kā I izbrīnā ieplesto acu izteiksmei.

Reiz � tas bija kādos svētkos � priestera! būdā iededzināja daudz vaska koka sve�uj Bija silti un smacīgi. Smar�oja dūmi un sa-f karsu�ais vasks. Sievietes ar melno �enipapol krāsu pagarināja acu līniju uz deniņu pusi! un noēnoja tās ar liānu zilo sulu. Gvarani| un koks padarīja acu zīlītes lielas un spo�as.'! Dobji un aicino�i skanēja �ek�eks, te skaļi % rībēdams, te kaisli guldzēdams kā liela vardei mīlas jūsmā. Ap svecēm riņķoja kukaiņi un,J spārnus apdedzināju�i, �abēdami krita zemē. 1 Gaismas un karstas dva�as piesātinātie rūs-l ganie dūmi pacēlās virs būdas un, zvaigznes !

nesasniegu�i, izgaisa. Pārrugu�a juki skābenā smar�a kutināja nāsis.

Kad vispārējā jautrība bija sasniegusi augstāko pakāpi, atnācējs izdzirda savādu skaņu, kas kļuva arvien spēcīgāka. Tā atgādināja gan milzu oda sīk�anu, gan valganu lapu �aukstoņu naktī, gan mazās purva odzes svilpienu. Bungas tūdaļ apklusa, un apstājās arī cilvēku sakarsu�ie ķermeņi, kas �ūpojās dejā. Skaņa kļuva arvien spēcīgāka, pārmākdama ļau�u satrauktās elsas un sve�u sprak�ķus.

Baismīgā ēna noplīvoja uz sienas, un visi atsprāga pretējā kaktā. Riņķodams arvien �aurākos lokos, zem griestiem lidoja liels, sudrabots putns. Būdas sārtajā gaismā tā spārni laistījās kā sarkanās lakotās makao spalvas.

Nezvērs laidās arvien zemāk, un dūkoņa atgādināja sienā�u �irkstē�anu. Cilvēki kaktā saspiedās cie�i kopā. Kāds vairs nespēja noturēties kājās un apsēdās zemē, novilkdams pārējos sev līdzi. Vidū palika tikai atnācējs un Adamanta Antā. Nezvērs riņķoja viņai virs galvas. Viņas �ausmās ieplestās acis satumsa kā divi bezdibeņi. Deniņos pulsēja dzīsliņa. Pa vaigu lēni slīdēja lejup sviedru lāse, ko gaisma un kūpo�ās sveces vērta tum�sarkanu.

Jaunais karaibs pielieca galvu un palēcās. Viņ� sagrāba sudraboto nezvēru aiz spārna un rāva uz leju. Izbrīna �alkoņu noslāpēja sievie�u spalgie kliedzieni. Visi metās ārā no būdas, tā ka sienu un jumta kārtis salīgojās

Pirmais atģidās vecais priesteris. Viņ� pa ķēra savu plāksni un uzmeta uz tās veselu sauju kafijas pupiņu. Rokas viņam trīcēja un viņ� pat nepainteresējās par zīlē�anas^ iznākumu. Viņ� nokliedza, lai sve�zemnieks nelai� sudraboto putnu vaļā, tad kaut ko ātri pateica meitai. Atnācējs saprata tikai to, ka viņai pavēlēts to pavadīt uz vienu no slepenajām ejām. Viņam vajadzēja aiznest nezvēru prom no stikla zemes. Pēc tam viņ� varēja doties, kurp gribēja. Atgrie�anās vairs nebija iespējama. �Lai viņ� aiziet, to nelaizdams ārā no rokām, un tu nepieskaries viņa rokai,� priesteris nosacīja meitai. �Kop� �ā brī�a neviens nedrīkst pieskarties viņa rokai. Lai viņ� vairs nenāk atpakaļ.�

Priesteris zināja, ka pēc likuma tai brīdī, kad sve�zemnieks pāries stikla robe�u, viņu vajag nonāvēt. Ta�u būdā nebija neviena, kas tam varētu aizlavīties līdzi uz slepeno eju un raidīt bultu. Visi bija �ausmās aizbēgu�i. Bet vilcināties nedrīkstēja.

�Viņam tā kā tā lemta bojā eja, un viņ� arī' neatrastu ceļu atpakaļ,� priesteris nodomāja,' un �ī doma to nomierināja. Ar pavēlo�u �estu viņ� lika rīkojumu tūdaļ izpildīt. Adamanta Antā nolieca galvu un izslīdēja no būdas. Atnācējs devās tai līdzi. Sudrabotais nezvērs viņa rokās nekustējās, tikai rūca kā piepūsts vēr�a pūslis.

Kad tie sasniedza slepeno eju, bija dziļa nakts. Ciemata ugunis slēpa koku lapotne. Tikai zvaigznes mirdzēja vienaldzīgi un spo�i, tāpat kā pirms gadu tūksto�iem. Un to valoda bija vienkār�a un saprotama bez vārdiem. To aicinājums bija mū�īgs un jauns, it kā �ai naktī tās būtu iedegu�ās pirmo reizi. Sve�inieks aicināja Adamantu Antā līdzi, un tā aizgāja kopā ar viņu, ne reizes neatskatījusies. Tie nokāpa dzelk�ņainiem krūmiem aizaugu�ā aizā. Viņa gāja pirmā, rādīdama ceļu. Viņ� soļoja, cenzdamies neatpalikt no naktī neskaidri balsnījo�ā vampīrādas apmetņa. Tie iegāja alā. Viņa, nevērodama aizliegumu, uzlika tam uz pleca roku, un tie ilgi gāja pa tumsu, līdz acis skāra zvaig�ņu un vēja elpa. Viņ� pavēra roku, un sudrabotais nezvērs iegrima naktī. Kad izgaisa dūco�ā, guldzo�ā skaņa, viņi devās uz dienvidiem,' kurp rādīja ceļu zvaigznes. No vecā priestera Adamanta Antā zināja slepenos ceļus, kas no stikla zemes ved uz Lielo pasauli.

Tie ilgi gāja pa sausiem līdzenumiem, mezdami līkumu ap niedrājiem un purviem, kuros mud�ēja �ūskas. Neskatīdamies lejā, pa vienu pa�u baļķi gāja pāri kalnu straumēm. Nak�ņoja alās un kokos. Lasīja augļus un saknes un stiprinājās ar gvarani lapām. Pa bīstamām zvēru takām viņi bija spiesti bēgt no morsego, kas tiem dzinās pakaļ. Viņi dzirdēja vajātāju sacelto troksni, un viņus slāpēja pa�u sirds pukstieni. Reiz viņam iekoda �ūska, bet viņa izsūca no brūces indi un pielika klāt dziedējo�as lapas. Un kāja nesapampa. Kad tiem uzbruka puma, viņ� to atgaiņāja ar zarainu nūju, ar savu ķermeni aizsargādams pie koka pieplaku�o meiteni.

Beidzot, izdzirdu�i kliedzam �akubimi, kas dzīvo cilvēku tuvumā, tie saprata, ka pienā- ] ku�i pie cilvēku mājokļiem. Tā bija neliela kau�uka vācēju faktorija dziļā me�a biezoknī. Da�as mājiņas, kur mitinājās seringeiro, bārs ar biljardu, gatavās produkcijas noliktava, �ķūnis ar inventāru � tas arī bija viss.

Seringeiro dzīvoja pastāvīgās bailēs un pat nakti ne�ķīrās no saviem vin�esteriem. Pirms daudziem gadiem kaut kādi seringeiro bija iebruku�i kubenkrankegnu ciematā, nogalināju�i da�us indiāņus un citus pārdevu�i verdzībā. Kop� tā laika cilts, atriebdamās kau�uka vācējiem, bie�i uzbruka faktorijai.

Tāpēc, kad no me�a iznāca nepazīstami, aiz bada un drud�a nomelnēju�i cilvēki, seringeiro viņus tikko neno�āva. Ta�u, redzams, liktenis kādu laiku bija nolēmis saudzēt baltā, virsai�a dēlu un priestera meitu, vezdams viņus uz kādu tam vienīgajam zināmu mērķi.

Bārā pilnā sparā ritēja kārtējā �ūpo�ana. Seringeiro dzēra juku jukām ka�asu, viskiju, bakardi un pulki, kas izgatavota no agaves sulas. Spēlēja kauliņus. Ķildojās. Plēsa vadmalu uz biljarda galda. �āva griestos.

Tikai īsu brītiņu jaunais baltais atstāja uz lieveņa savu draudzeni vienu, lai izdzertu glāzīti labā makkinlija, bet arī ar īsu brītiņu pietiek dieviem, kuri nekad nenovēr� no cii- 1 vēka savu skatienu.

Kad viņ� iznāca no bāra, Adamanta Antā gulēja zemē. Krūtis tai bija asiņainas, un sārti pilieni tum�i spīdēja sakaltu�ajā zālē un baltajās skaidās!

Viņ� pirmajā brīdi nodomāja, ka to izdarījis kāds neģēlīgs seringeiro, ko pļēguro�ana un bezcerīgā vergo�ana pārvērtu�as par me�oni. Bet, noliecies pār meiteni, tas-pār�ķeltajās krūtīs ieraudzīja sudrabotā putna spalvas �

Viņ� paņēma to uz rokām un lēnām devās me�ā. Pieklusu�ie un nobiju�ies seringeiro redzēja viņu pazūdam selvā.

� Indiāņa stāsts mani saviļņoja ar negaidīti spēcīgajām asociācijām un dīvainajām analoģijām. Tas modināja manā galvā neskaidru minējumu bālos asnus, mezdams līganas laipas no agrākās tālās dzīves uz �o nakti pie ugunskura, kas smar�oja pēc arau- kāriju sveķiem. Manas dzīves loģiskais loks vēl gan nebija noslēdzies, ta�u iezīmējies un izgaismojies kā varavīksne mākoņos, kā zibens zem selvas melnā juma. Līdz pat mū�a beigām es riņķo�u pa �o loku, pa kuru mani dzīs sirdsapziņas pātaga un alkas aptvert neizzināto.

Indiāņa stāstu pierakstīju vēlāk, pēc atminas. Sākumā centos saglabāt stāstītāja valodas īpatnības un stilu, tad aizrāvos, un stāstījums ieguva manai iztēlei un izpratnei raksturīgo nokrāsu. Acīmredzot arī sudrabotā nezvēra līnija man ir mazliet vairāk izcelta un noteiktāka nekā indiāņa netveramajā stāstījumā, kas laistījās līdzīgi arapai- mas zvīņām. Es neko negribu grozīt. Lai viss paliek, kā ir. Tagad saprotu: jo vairākām ausīm un mutēm iet cauri nostāsts par patiesu notikumu, jo vairāk tas atgādina pasaku.

Klausījos indiāni un vēroju, kā viņ� pīpē un smaida. Smeldzo�as ilgas sa�ņaudza manu sirdi. Man blakus sēdēja izcilas tautas pēctecis, viens no pēdējiem di�as un mīklainas civilizācijas pārstāvjiem. Ar katru dienu mēs arvien vairāk attālināmies gan no �ās tautas, gan no tās senās kultūras. Mēs viņiem ļaujam aiziet. Tie aizslīd no mums, bālē, gaist, irst līdz ar mūsu sapņiem. Ar katru cilvēku nomirst vesela pasaule. Ar katru indiāni aiziet neatklāts noslēpums.

Ar katru indiāni izzūd tālās pasaules atbalss. Un kur� gan var pateikt, kas zūd, iznīkstot veselai ciltij? Aiziet vesela tauta, nogrimst aizmirstības viļņos kā iznīcībai lemtā, klusējo�ā Atlantīda.

Apstājieties! Bet vilciens vienmēr ir priek�ā. Tas nav panākams. Tas traucas bez tiltiem, nevērodams nekādus noteikumus, tas neiet taisni. Un nevar pat gulties zem riteņiem. Vilciens aiziet melnā tunelī.

Indiāņu asinīm sārtotā Riu Mansu �

Tuvojās lietus periods. Manisaua Misu

upē ūdens bija stipri cēlies. Baltām straumēm brāzdamās pa glumajiem akmeņiem, upe guva majestātisku mieru, tikai ieplūstot miglainajā �ingū. Trauksmainie, izplūkātie pavedieni savijās un zaudēja individualitāti bezgalīgajā plūsmas audumā, kas lēni lija no ciklopiskajām stellēm. Protams, te nevarēja rasties aizsprostojums �

Indiāņa poētiskajā leģendā par Stikla zemi mani ieinteresēja divi momenti, kuros varbūt atspoguļojās patiesi notikumi un parādības. Gribēju noskaidrot, kur rodas dīvainās skaņas, kas �ai apvidū esot dzirdamas. Par tādām skaņām rakstījis arī Fosets, turklāt ne vienreiz vien man par tām stāstīju�i indiāņi. Tagad tam visam vēl pievienojās mīts.

Sevi�ķi svarīga man likās ziņa, ka Manisaua Misu tecējums mainoties pēc dabiskā aizsprosta izveido�anās akmeņainajās krācēs. To nevar izdomāt. Tas var atklāties pieredzē, ilgu gadu novērojumos.

Ir pilnīgs pamats domāt, ka Fosets sasniedzis upes deltu aizsprostojuma veido�anās laikā. Ja viņ� tie�ām te gājis pāri, tas varēja būt ne vēlāk par jūliju vai augustu, proti, laikā, kad ir viszemākais ūdens līmenis un kad aizsprostojums �ķiet visreālāks. Tāpēc iespējams, ka Foseta laivu patie�ām vai nu aizrāvusi upes pagaidu attekas straume, vai arī viņ� maldīgi noturējis pārplūdu�os ude- ņus par deltu un novirzījies sānis no �ingū. Pirms devos tālāk, gribēju pārbaudīt, vai tas tā ir.

Lai kā es izjautāju indiāni par Manisaua Misu sazaro�anos, viņ� nevarēja skaidri pateikt, ar kādām upēm tā savienojas palu laikā. Mēģinādams iztēloties apstākļus, kādos bija nokļuvis Fosets, nolēmu izpētīt ziemeļu krastu, tāpēc ka jūlijā un augustā ziemeļu pietekas ir bagātākas ar ūdeni nekā dienvidu pietekas.

Spēcīgi saaugusī zāle slēpa jebkuru pārmaiņu pēdas, kaut arī tās būtu notiku�as tikai pirms nedēļas. Tomēr, ar lupu rokā gandrīz vai rāpodams pa zemi, sameklēju lesa sanesas un satrunēju�as drazu kaudzes. Izpētīju visu trasi un ar izbrīnu konstatēju, ka te nekur nav lielu koku. Visapkārt auga milzu cekropijas un bertolecijas, bet �aurajā līkumotajā joslā � tikai sīki krūmi un tīteņi, īsta stiga. Tas varēja būt tikai viens no upes nozarojumiem. Turklāt pastāvīgs, nevis vienreizējs, nejau�s.

Nolēmu doties gar �o klajo joslu. Ceturtajā dienā smakojo�a vēsma un odu mākoņi vēstīja, ka tuvojos ezeram vai purvam. Sarkanīgo augsni nomainīja trūdzeme, kas līgani �ūpojās zem katra soļa. Me�am izbeidzoties, sākās necaurejami krūmāji, un katru soli vajadzēja izcīnīt gandrīz vai kā kavalērijas uzbrukumā. Mūsu ma�etes strādāja bez mitas. Par laimi, krūmu josla nebija plata, un drīz iegājām �alco�as zāles jūrā. Vajadzēja uzvilkt kreklu ar garām piedurknēm. �ķēp- veidīgās lentes ar mikroskopiskiem robiņiem kā abpusēji griezīgi asmeņi ne�ēlīgi plosīja rokas. Zeme kļuva arvien līganāka. Pirms katra soļa vajadzēja nomīdīt zāli, lai spertu kāju nevis uz zemes, bet gan uz zaļganbaltā zāles seguma. Tā bija lielākas izredzes ne- iegrimt līdz viduklim.

Un tad jau sākās īsts muklājs: ar brūnganu plēvi aizvilku�ās bedres, melnas kafijas krāsas lāmas, kas vīdēja cauri zaļās salvijas slānim. Ta�u daudz lielākas briesmas sevī slēpa zāles segtie laukumi. Tur nu tie�ām varēja dabūt galu! Vajadzēja vērīgi ielūkoties katrā puķē. Amfībiju ziedi daiļrunīgi un godīgi brīdināja no briesmām. Turpretī uz samērā stingra pamata augo�ās puķes es pazinu pārāk vāji.

Izrādījās, ka se�as stundas ilgais nogurdino�ais gājiens bijis veltīgs. Tālāk ceļa nebija. Aiz dusmām gandrīz vai raudādams, gāju atpakaļ pa bālgano zāļu stiebru taku. Sviedri koda sejā kā sērskābe. Deniņus pulsējo�ās asinis plēsa vai pu�u.

Mūsu soļu izbiedēti, uz visām pusēm pajuka sienā�i un spāres. Pāri galvai aizlidoja gārņi. �Gārņi,� es nodomāju. �Gārņi. Tas nozīmē, ka tur tomēr ir vaļēji ūdeņi. Varbūt tas pats ezers ��

Nolamājos gari un sare�ģīti, kā to prot tikai Manausā. Mani pavadoņi apstājās un saskatījās. Nolamājos vēlreiz, jau īsāk, angliski. Viņi devās tālāk. Vieglāk man nekļuva.

Un tomēr nolēmu, ka vēlreiz jāmēģina sasniegt ezeru.

Pēc vienas dienas atpūtas atkal devāmies triecienā. Sakosti līdz satūkumam un strīpaini no kasī�anās, mēs �etras dienas pūlējāmies pārvarēt �os nolādētos trīssimt jardus. Rezultātā ar savām asinīm un cie�anām izlauzām ceļu uz ezeru. Ceļu, kas vārda pilnā nozīmē bija bruģēts ar kārtīm un slacīts mūsu sviedriem.

Tūdaļ aiz purva ieraudzījām �auru sarkan- zemes joslu, kas krauji izbeidzās virs lejā melnējo�ā ezera. Uzplūdu laikā ūdens dro�i vien paceļas ezerā līdz krastiem un tad strauji krītas, izskalodams krauju, aiznes- dams sev līdzi sarkanas smil�māla pikas un atsegdams sakņu savijumus.

Ūdens izskatījās melns ne tikai naktī, kā stāstīja leģenda. Starp citu, Amazones baseinā tas nav nekāds retums. No augu paliekām izveidojas humusa vielas, un tās, saskar- damās ar kaļķakmeni, rada ne�ķīsto�us savienojumus, kas nogulsnējas dibenā.

Ta�u zinā�anas un emocijas ne vienmēr iet roku rokā. Ezera izskats iedvesa grūtsirdību ,un nemieru. Debesu zilgme apdzisa. Saules gaisma kaitināja. Nolēmu ļaut cilvēkiem atpūsties, un, lai izklaidētos, pats gribēju pa- klaiņāt ar vin�esteru gar krastu. Bet man sasodīti neveicās. �etrdesmit pēdu attālumā netrāpīju tītaram. Nikns un drūms kā ievainots zilonis lauzos cauri brik�ņiem. Indīgs gliemezis man aizkrita aiz apkakles, un kakls tūlīt satūka. Svilināja kā sinepju plāksteris. Tāpēc, kad pamanīju pa stumbru rāpjamies kokos dzīvojo�o dzeloņcūku koendu, grasījos raidīt pret to pamatīgu zalvi. Tad apkaunē- jos, ka biju gribējis izgāzt savu īgnumu pār glu�i nevainīgu radījumu un izdarīt bezjēdzīgu slepkavību.

Labi, ka neno�āvu koendu. Sastap�anās ar to man palīdzēja atjēgties. Palūkojos apkārt un biju pārsteigts, cik maz saskata saniknots cilvēks. Dusmas tie�ām dara aklu. Likās, ka viss,.ko tagad ieraudzīju, bija slēpies no manis līdz pa�am pēdējam brīdim. Tiklīdz nomierinājos, pasaule man atkal atklājās.

Mani ieinteresēja pār bezdibeni nokārusies lo�ņājo�o liānu apvīta klints. Sagribējās uzrāpties tajā un pamēģināt binoklī saskatīt pretējo krastu. Klints pakājē rēgojās melna bedre. Noliecos pār to. Pretī uzvēdīja mitrums un kāda savādi vilino�a smar�a. Mēģināju izprast, kāda tā īsti ir, un pēk�ņi tā likās pretīga. īzslējos taisni un izvilku �ķiltavas. Tikko gribēju apgaismot bedri, no tās lēnām pacēlās sātaniska galva �

Pat drud�a murgos nevar ieraudzīt tik fantastiski lielu, absolūti melnu un miegaini vienaldzīgu �ūskas galvu. Tas bija ļoti retas melno anakondu sugas eksemplārs. To sauc par dormideru jeb �miegaino� tās raksturīgo krācienu dēļ.

Ta�u �ī dormidera klusi un nekustīgi raudzījās manī. Es dro�i vien tai likos kā niecīga skudriņa. Rokā vēl joprojām turēju aizdedzinātās �ķiltavas un nez kādēļ nodomāju, ka velti izdeg benzīns. Par ko gan tikai cilvēks nedomā pa�os briesmīgākajos brī�os!

Pakustēties nespēju, un stāvēju kā hipnotizēts iepretī �ūskai, kas viegli �ūpoja galvu. Varbūt tā arī bija hipnoze. Vismaz smaka, kas plūda no �ūskas rīkles, man atkal �ķita vilino�a un satrauco�a.

Pēk�ņi melnais, spīdīgais ķermenis saspringa un �ūska iz�āvās no alas kā tērauda atspere no pamatnes vai kā neredzēti liela torpēda no pneimatiskā aparāta. Nezvērs zibenīgā ātrumā aiz�āvās man garām. �ķiltavu dego�ā dakts notrīsēja tikai vienu reizi. Bet man �is brīdis likās tikpat bezgalīgs kā drausmīgā nezvēra neiedomājami garais ķermenis.

Dormidera nokrita zemē kā iekrīt ūdenī torpēda, lai trauktos pretī nezināmam mērķim, un atstāja viļņotu sliedi sakustinātajā zālē.

Tai pa�ā brīdī sajutu savādu tuk�umu un ārkārtīgu nespēku. Lēni apsēdos zālē, domādams, ka tūlīt būs jāvemj. Un tikai tad jutu apdeguma izraisītās sāpes. Nolādētās �ķiltavas man bija apsvilināju�as trīs pirkstus.

Izdzirdu smagi noplunk�ķam ūdeni un Enriko necilvēcīgi iekliedzamies. Bet te, par laimi, iedarbojās bioloģiskā pa�aizsardzība un mani pārņēma pilnīga vienaldzība. Vēlāk izrādījās, ka biju glu�i vienkār�i paģībis.

Vakarā Manuels un Enriko kategoriski atteicās doties kopā ar mani tālāk. Izrādījās, ka melnā anakonda bija metusies ūdenī tikai kādu desmit soju attālumā no tās vietas, kur viņi ķēru�i pintado, likdami uz āķa sau- be oliņas. Viņu pārdzīvotās �ausmas es labi sapratu. Tie vēl nebija paguvu�i atjēgties pēc tik�anās ar dormideru, kad, izdzirdu�i tālu dunoņu, klusu svilp�anu un sprak�ķē�anu, metu�ies mani meklēt, lai pastāstītu par sastap�anos pie ezera un par savādo dunoņu, bet nekur nevarēju�i mani atrast. Arī uz �āvienu es saprotamu iemeslu dēļ neatsaucos. Tikai pēc divām stundām viņi mani atradu�i guļam pie klints ar tik baltu seju kā sausa sakne.

Nē, viņi neparko neies tālāk. Nelīdzēja nekāda pierunā�ana. Vienīgais, ko man izdevās panākt, bija solījums gaidīt mani.

Viņi aizies no ezera un pa rnūsu iemīto taku atgriezīsies līdz krūmu joslai. Tur viņi uzcels mitekli un gaidīs mani līdz 15. novembrim. Ilgāk nekādi nav iespējams. Jau tā viņu rīcībā būs paliku�as ne vairāk kā divas nedēļas, lai līdz lietus perioda sākumam nokļūtu pie �ingū.

�ķīrāmies agri no rīta. Viņi aizgāja pa zālāju, aiznesdami sev līdzi daļu manas apņēmības un optimisma un gandrīz visu ka�asu. Atklāti sakot, jutos ļoti skumji, norau- dzīdamies tiem pakaļ. Gribējās uzsaukt, lai viņi apstājas un pagaida. Bet es nesaucu. Un zāle sakļāvās aiz Manuela, kur� gāja beidzamais,

Tomēr liktenis man bija labvēlīgs. Tai pa�ā vakarā izdzirdēju dunoņu.

Tā duc augstsprieguma strāva transformatoros un svilpj rācija, kad to regulē. Bet varbūt tas vairāk atgādināja tālu pasauļu aicinājumu, ko nebija dzirdējis neviens cits, tikai es, vai arī kristāla pokālu �ķindoņu, kad mūsu saderinā�anās dienā tajos lija �ampā- nie�a vēsā, putojo�ā strūkla �

Dzirdēju, kā �ī skaņa plūda pāri selvai, nolaidās melnajā ūdenī un iesūcās melnajā bedrē pie klints,� bet nevarēju saprast, no kurienes tā nāk. Tās avots atradās visur un nekur, tāpat kā istabā ar matētiem logiem nevar pateikt, no kurienes plūst dienas gaisma.

�ķita, ka skaņa līst no debesīm, iztvaiko no ezera virsmas, birst no zālē �irksto�o sienā�u spārniņiem, smagi plūst no melnajiem stumbriem, kas sniedzas nezināmā tālē. No kurienes gan �ī skaņa nāk? Tai vakarā man neizdevās to noteikt.

Tikai nākamajā dienā, kad skaņu gammai pievienojās �ņākoņa, ar kādu ūdens brā�as no ugunsdzēsēju �ļūtenes, sapratu, no kurienes nāk �ī skaņa. Un tūdaļ atcerējos indiāņa stāstu. Viss bija pareizi. Gāju pa krastu ezeram apkārt, cenzdamies nezaudēt virzienu. Vajadzēja turēties uz ziemeļiem. Un �mazdrusciņ uz austrumiem�. 2ēl, ka nebija laivas. Tas būtu pamatīgi saīsinājis ceļu.

� Tai dienā, kad �ķērsoju melno plato, man bija paliku�as tikai �etrdesmit galetes un trīs mārciņas kaltētas vēr�a gaļas. Plato izskatījās pēc milzīga bazalta plāceņa, kas neminamos laikos izmests no kvēlojo�ām zemes dzīlēm. Te viss atgādināja kosmisku katastrofu. Drausmīgs dziļāko slāņu sim'as [26] izvirdums.

Kompasa adata kā reiz uz visiem laikiem uzvilkts mehānisms kustējās pulksteņa rādītājiem pretējā virzienā. Pie skaidrajām debesīm ik pa brīdim uzliesmoja �uburoti zibeņi. Mati uz galvas kustējās, it kā tuvumā atrastos ārkārtīgi spēcīgs elektrostatiskais ģenerators. Savāds elektrisks fenomens, īstas zibeņu lamatas! Pat monocitie smil�u graudiņi uz bazalta virsmas bija sakārtoju�ies stingri orientētās joslās. Uzkāpis uz augsta bluķa, redzēju, ka smiltis novietoju�ās gar neredzamajām spēka līnijām gandrīz pareizās^ koncentriskās elipsēs. Izskatījās, ka tās būtu sakārtotas ar milzīgu grābekli. Un nekādas dzīvības. Tikai reiz ieraudzīju milzīgu, neglītu ķirzaku, kas, man parādoties, paslēpās zem akmens.

Atcerējos, ka Fosetam piederēja savāda statuete. Tā bija cilvēka figūra, ko apjoza lente ar noslēpumainām rakstu zīmēm. Viņam �o statueti bija uzdāvinājis sers Raiders Hegards, tas pats, kur� sarakstījis pla�i pazīstamos piedzīvojumu romānus �Ķēniņa Zālamana raktuves�, �Montesumas meita� un �Skaistā Margareta�. Hegards statueti bija pārvedis no Brazīlijas. Tādēļ Fosets ar zināmu pamatu varēja apgalvot, ka tā atrasta kādā no atstātajām pilsētām.

��ai akmens figūriņai,� rakstīja Fosets, �piemīt savāda īpa�ība: katrs, kas to paņem rokā, tūlīt sajūt kaut ko līdzīgu elektriskai strāvai plūstam pa roku uz aug�u, � tā ir tik spēcīga sajūta, ka da�i cilvēki steidzas statueti ātrāk nolikt atpakaļ. �ās parādības cēloņi man nav zināmi.�

Varbūt Hegarda atvestā statuete darināta tie�i �eit, no �ā melnā bazalta, virs kura ik mirkli plaiksnās zibeņi? Kas lai zina, � varbūt mums nezināmi vareni spēki izraisīju�i izvirdumu, kura gaitā izkusu�ais bazalts būtiski mainījies, ieguvis kādu īpa�u polarizāciju?

Varbūt �ā minerāla mikrostruktūrai piemīt sevi�ķas īpa�ības � Jespējams arī, ka nemitīgi liesmojo�ie zibeņi izraisīju�i bazalta kristalizāciju ar anomālu re�ģa struktūru. Neesmu fizikas speciālists un neņemos par to spriest. Vajadzīgas precīzas struktūras analīzes, kristalogrāfiski pētījumi un daudz kas cits. Kādreiz tas viss tiks izdarīts un mīkla atminēta.

Mani tagad interesē cits. Daudz efektīgāka aina ir plato dinamiskais fenomens, kas, iespējams, kaut kādā veidā saistīts ar elektrostatiskajām īpatnībām. Te es domāju �stikla sienu�, pareizāk, ūdenskrituma sienu, bet, izsakoties vēl precīzāk, strūklakas sienu �

Indiāņu leģenda nebija mānījusi. Es tie�ām ieraudzīju �stikla sienu�. Tā bija ūdens siena, caurspīdīga un gai�a kā stikls. Ieraudzīju to, tiklīdz biju �ķērsojis plato, kas pret horizontu pacēlās arvien augstāk. Bet tās balsi dzirdēju jau ezera malā un traucos tai pretī caur purviem un brik�ņiem, kā mēdz doties pretī bākas gaismai. Ar katru soli tā skanēja spēcīgāk, līdz beidzot kļuva tik varena, ka nomāca visas pārējās skaņas.

Plato izbeidzās bezdibeņa malā. Milzīgā ūdens spiediena noslīpētā krauja spīdēja kā labi ieziesta gigantiskas caurules iek�puse. Kaut kur no dziļuma ar milzīgu spēku lauzās uz āru ūdens. Ceturtdaļjūdzes augstumā tas krita atpakaļ bezdibenī. Ta�u tā arī bija visa līdzība ar strūklaku. Neizprotamā veidā gaisā izsviestā strūkla tā papla�inājās, ka pilnīgi aizsedza visu krauju. Ūdens it kā izplūda pa tās virsmu un traucās lejup kā gluda, caurspīdīga siena. Tādas stiklveidī- gas strūklas bie�i sastopamas Eiropas parkos, tikai �eit tās sfēriskās virsmas diametrs bija vairākas jūdzes liels.

�auram vīrusu bioķīmijas speciālistam laikam gan neklājas pūlēties atminēt tik grandiozas dabas kaprīzes cēloņus. Neņemos izskaidrot, vai to izraisīju�i kolosāli elektro- statiski speķi, vai ari �stikla sienas� noslēpums meklējams lielu ātrumu hidrodinamikā. Iespējama arī abu �o faktoru kombinācija, komplicēta mijiedarbība. Krīto�ais ūdens, berzēdamies pret cietu ķermeni, izraisa elektriskus dipolus. Un, ja �is cietais ķermenis ir bazalts, kam piemīt sevi�ķas īpa�ības �

Neprotu izskaidrot �o grandiozo parādību. Runā�u tikai par to, ko esmu pats savām acīm redzējis, un nemēģinā�u iedziļināties noslēpumos. Cauri ūdens sienai, kas, nemitīgi plūzdama, arvien mainījās, saskatīju tālu pakalnu neskaidrās kontūras, zaļus me�u masīvus un ro�ainus kanjonus. Aiz �stikla sienas� atradās teritorija, kurā varētu novietoties vidēja izmēra Eiropas valsts.

Metu pret sienu akmeni. Tas atlidoja atpakaļ un tikko netrāpīja mani. No vienas puses tas izskatījās kā noslīpēts. Sienai nevarēja tikt cauri. Tikai saule netraucēti iekļuva tās aizsargātajā noslēpumainajā pasaulē. Dāsni un vienaldzīgi tā apveltīja �o pasauli ar savu siltumu, nevaicādama, vai tur mīt cilvēki. Bet man tas nedeva miera �

Kas zina, varbūt patie�ām aiz �stikla sienas� mīt pamesto pilsētu cēlāju tie�ie pēcte�i? Bet, ja var ticēt skaistajai leģendai, noslēpumainais vīruss viņus atradis arī tur. Sudrabotais nezvērs � tas, bez �aubām, ir ļoti spilgts, bet, diem�ēl, pārāk pla�s tēls. Vai tas simbolizē tikai ne�ēlīgās slimības pazīmes vai arī norada uz tās izplatītāju � kādu putnu vai sikspārni, � nezinu. Tomēr mājiens ir pārāk skaidrs, lai to varētu iztulkot citādi. Bez �aubām, iespējams, ka pasakai ar īstenību ir kopēja tikai �ī �stikla robe�a�. Bet var arī būt, ka indiāņa stāstījuma atspoguļotie notikumi visi ir patiesi. Pagaidām man vēl nav bijis iemesla to ap�aubīt.

Un vai gan ne tādēļ es visu pametu un atnācu uz selvu? Vai gan tas nav mans mērķis, mans �Z�, manu centienu un sapņu vainagojums? Vai es varu aiziet no �ās sienas, kura samaļ akmeņus un kurai cauri vizmo zudusi pasaule? Varbūt tie�i tur mani gaida Foseta pēdējā ceļojuma mīklas atminējums, ko tā arī vēl neesmu līdz galam atklājis�

�ingū zaļajā ellē skrēju pakaļ viņa ēnai. Tā mani atveda �urp, un es redzu, kā tā iziet cauri �im dzidrajam mū�īgo pārmaiņu �ķērslim. Vai gan es varētu nesekot tai?

Cie�i nolēmu vairs neatgriezties Eiropā, ja palik�u dzīvs. Ko varu dot Eiropai un ko saņemt pretī? Tālo laiku briesmīgais vīruss mūsu dienās ir bīstams atklājums. Kas zina, ko tas atnesīs cilvēkiem, ja aizies no manām rokām pla�ajā pasaulē, kura tik ļoti mainījusies? �

Palik�u te, pie �ingū. Staigā�u pa indiāņu ciematiem, klausī�os sirmgalvju stāstus, sarunā�os ar sievietēm, medniekiem, palīdzē�u viņiem, cik ļaus mani spēki un zinā�anas, un mācī�os no viņiem. Cilvēkiem nevajag no mūsu nemierīgās planētas priek�laikus aiziet nebūtībā, nevajag aiznest sev līdzi mazbērnu nākotni un vectēvu pagātni. Tas viss likumīgi pieder dzīvajiem. Tāda ir dzīves gudrība.

Ja palik�u dzīvs, katrā ziņā aizie�u uz Kapitanu Vaskonselosu pie Orlando. �Orlando!� es viņam teik�u. �Tev nebija taisnība, kalapalo nenogalināja Fosetu. Kālab lai tie būtu nonāvēju�i tādu cilvēku kā viņ�? Vai gribi, Orlando, es tev pastāstī�u, uz kurieni devās Fosets no Beigtā zirga nometnes un kas notika pēc tam? Ja gribi, pastāstī�u tev par atstāto pilsētu cēlājiem un par zemi, kas atrodas aiz �stikla sienas�. Izstāstī�u viņam visu. Pēc tam palūg�u: �Ņem mani pie sevis, Orlando! Gribu tev palīdzēt. Viņiem nevajag mirt, un Atlantīda, kas nogrimst mūsu acu priek�ā, nedrīkst bez pēdām pazust viļņos. Citādi visa pasaule ir vienkār�i no�ēlojams farss vai neizdevies netālredzīga un neatbildīga pētnieka eksperiments ��

To visu pateik�u, ja palik�u dzīvs. Pēc tam apstaigā�u visas upes no Profundu līdz Manisaua Misu un no Nāves upes līdz Iriri. Apciemo�u visus: nahukva, kuikuru, thikao, kalapalo, mehinaku, kamaijura, aveti, tru- maji, suja, kaijabi, �uruna, thukahame un krinakarore. Neaizmirsī�u arī �cilvēkus, kuru vārdus mēs pat nezinām�. Arī morsego neaizmirsī�u, un esmu pārliecināts, ka aizie�u no viņiem, paturēdams savu galvu sveiku un veselu, neizkaltētu tik mazu kā dūre.

To visu izdarī�u, ja palik�u dzīvs un ja pēc tam manā dzīvē pietiks dienu. Atpakaļceļa nav. Rīt apēdī�u beidzamās galetes. Ar �auteni nevar nomedīt neko citu kā tikai pelēkās ķirzakas, bet ejamas ir septiņas dienas. Kuru katru brīdi var sākties lietus periods, un rumbero aizies bez manis. Nāo importa![27] manuels par mani aizdedzinās svecīti.

�īs piezīmes ielik�u polietilēna benzīna kannā, ko stingri aizkorķē�u un iemetī�u vienā no ūdenskritumiem, kas brā�as lejup bezdibenī. Ceru, ka polietilēns izturēs īslaicīgo saskari ar �stikla sienu�. Ja man laimēsies, jūs uzzināsit, kurp aizplūst ūdens, kas lau�as ārā no zemes. Ja neveiksies, tomēr to uzzināsit no kāda cita. Bet tad nekā nedabūsit zināt par mani� Ta�u, kālab gan runāt par neveiksmēm?

Man gribas ticēt, ka jūs �īs piezīmes izlasīsit. Tāpēc neko neteik�u par manis atrasto eju, kura, �ķiet, ved uz �stikla zemi�. Nebrīnieties, ka es tā daru. Un nemeklējiet tam izskaidrojumu. Labāk atcerieties Foseta pēdējos vārdus: �Ja mums neizdosies atgriezties, es negribu, ka mūsu dēļ riskētu glāb�anas ekspedīcijas. Tas ir pārāk bīstami. Ja ar visu manu pieredzi mēs neko nepanāksim, diezin vai citiem laimēsies vairāk nekā mums. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es precīzi nenorādu, kurp mēs ejam��

Jel nelūkojies atpakaļ, rumbero.

Neviens mums nevar ceļu parādīt.

Neviens mums nepateiks, kas gaidāms rīt.

Ej, nelūkojies atpakaļ, rumbero�

Un vairies jautājuma: �A depois? .. .� [28] . *

� *

Jebkura patiesība par Fosetu izklausās kā izdomājums, leģenda � kā patiesība. �eit pastāstītie notikumi nav norisināju�ies īstenībā, bet citētie dokumenti ir autentiski.

Es redzēju, kā pēk�ņi izdzisa beidzamā zvaigzne. Biju apdzinis pēdējo gaismas staru un izlidojis ārpus Visuma robe�ām. [29]

Kas noticis ar kuģi? Vai tas stāv uz vietas vai arī krīt bezgalīgā bezdibenī? Nezinu. Aparāti pamiru�i: spektrOfotometri kļuvu�i akli, gravilokatori � mēmi, lādēto daļiņu skaitītāji apklusu�i. Aiz borta nebija neviena fotona, ne visniecīgākā kosmiskā puteklī�a. Nebija ne vielas, ne lauka, ne telpas. Nebija arī laika.

Es vairs neizjutu laiku. Mans kuģis kā cukurs karstā ūdenī lēni kusa nerealitātes okeānā. Bet varbūt te kusa mana sirds, griba, prāts? Likās, ka tuk�ums izkaltē smadzenes, saēd apziņu, izsūc atmiņu.

Bet aiz borta nebija tuk�ums. Tuk�ums ir kaut kas: fizikālais vakuums, virtuālo daļiņu avots. Turpretī aiz borta nebija nekā. Nekas! Man �ķiet, �o vārdu vajadzētu rakstīt ar lielo burtu. Tāpēc ka citu vārdu vienkār�i nav.

Neviens nav izdomājis un arī nevarēja izdomāt vārdus, kas noderētu metaforai, salīdzinājumam, lai aprakstītu �o �neko�.

Pieplaku pie iluminatora un atsprāgu atpakaļ. Biju gaidījis, ka ieraudzī�u melnas tuk�as debesis, bet neredzēju neko. Nezinu, kā to lai izskaidroju. Analoģijas te nelīdz. Ta�u, vienīgi izmantojot tās, mums izdodas palīdzēt citiem uztvert to jauno, ko esam redzēju�i. Es redzēju to, ko nekad neredzēs citi. Bet nespēju to izstāstīt.

Manā priek�ā atradās � nekas. Nav iespējams pateikt, kāds tas bija. Moko�ais loks noslēdzas ar tautoloģiju: nekas ir nekas. Tajā izzūd mūsu vārdi, tradicionālie priek�stati, banālais domu plūdums un nevaldāmas fantāzijas lidojums.

Iekliedzos. Bet neko nesadzirdēju. Tūdaļ pie tā pieradu. Cilvēki ātri sarod ar nenovēr�amo, citādi būtu grūti dzīvot. Es pieradu uzreiz, varbūt pat vispirms pieradu pie mēmuma un tikai pēc tam sapratu, ka manā pasaulē nav skaņu. Bija izzudis ilgums, izgaisu�i intervāli, zudis priek�stats par notikumu secīgumu.

Man nevajadzēja ēst. Vienkār�i negribējās � un viss. izrādījās, ka vajadzība pec ēdiena nav nekas cits kā paradums. Arī smar�as es neuztvēru, un, kad ar rokām pieskāros da�ādiem priek�metiem, sajūta bija tāda, it kā tvertu gaisu. Vai es spēju redzēt? Nezinu. Tas bija sare�ģītāk. Mana pasaule nemainījās. Tā bija �aura un līdz izmisumam parasta. Tā bija stabili reproducēta manās smadzenēs. Kā ar atvērtām, tā ar aizvērtām acīm redzēju vienu un to pa�u. Bet varbūt tikai atcerējos vienu un to pa�u.

Nesaskatīju te nekādu būtisku at�ķirību. Neap�aubāms bija tikai viens. Nebiju zaudējis domā�anas spēju. Vai tie�ām domā�ana notiek ārpus laika un telpas? Diezin vai�

�is �nekas� nomāca manu atmiņu. Zaudēt atmiņu nozīmē mitēties domāt. Mani gaida tāds pats liktenis kā elektronu ma�īnu ar izdzēstu atmiņu. Vārds �gaida� gan nav te īsti vietā. Man nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. �ie jēdzieni zaudē katru saturu, kad neeksistē laiks.

Bet varbūt kaut kas ir? Cits laiks? Cita telpa? Neticu, ka aiz borta nekā nav!

Man gribas kliegt, ar dūrēm dauzīt sienas, bet zinu, ka tas viss ir velti, un nekustos no vietas.

Velns parāvis, vai tad es vispār dzīvoju?! Varbūt tas ir tikai briesmīgs sapnis, drud�a murgs? Varbūt vajadzīga tikai maza piepūle, un es atgū�u ierasto pasauli, ar atvieglojuma nopūtu aizgaiņādams elli�ķīgā murga beidzamās paliekas?

Nu ta�u! Nu! � Bet kā lai panāku �o piepūli? Es to nespēju. Tā mēdz būt, kad gribas pamosties. Cilvēks kliedz, bet mute it kā aizbāzta ar vati. Labi, ja kāds uzmodina� Ta�u nav, kas mani varētu uzmodināt.

Man ir sēnsori sakari ar domājo�o ma�īnu. Domās tai pavēlu mani izmeklēt.

��� Tu esi vesels. Viss normāli.

Ma�īna man atbild, pirms vēl esmu paspējis dot pavēli. Bet varbūt arī viss notiek vienlaicīgi.

��� Kur mēs atrodamies?

��� Nekur, � atbild ma�īna.

Jautājumi un atbildes smadzenēs iedegas

kā spuldzītes. Viena labajā puslodē, otra kreisajā. Glu�i it kā es ar savu ma�īnu būtu saplūdis vienā būtnē. Arī tā mēdz gadīties tikai sapnī. Sapnī redzam citus cilvēkus un sarunājamies ar tiem, kaut gan sarunājamies vienīgi pa�i ar sevi. Tikai to nepamanām. Nepamanām, tāpēc ka guļam.

��� Ko rāda aparāti?

��� Neko.

��� Vai mēs lidojam?

V- Nē.

��� Vai stāvam uz vietas?

���� Nē.

��� Vai tu vari atbildēt sīkāk?

��� Man trūkst informācijas.

������� Vai tu saproti, ka esam sasniegu�i Visuma robe�as?

��� Tas nav iespējams.

Protams, kura normāla ma�īna atbildētu citādi? � Tā jau viņa ir programmēta, lai darbotos tikai Visuma ietvaros. Bet cilvēks? � Vai tad cilvēks programmēts citādi?

������� Vai var būt ta, ka aparati neko nekon- statē?

��� TOC \o "1-3" \h \z Nē.

��� Vai tie ir kartība?

��� Jā.

��� Kapec tad tie neko nekonstatē?

��� Tāpēc ka apkārt nekā nav.

��� Vai tas iespējams?

��� Nē.

��� Vai tev neliekas, ka te ir pretruna?

������� Te ir acīmredzama pretruna. Bet es nespēju to aptvert. Man trūkst informācijas.

������� Vai mūsu stāvoJ<li var izskaidrot ar to, ka mēs atrodamies ārpus Visuma?

������� Tāds pieņēmums izskaidro visu. Bet tam nav jēgas.

��� Kāpēc?

������� Tāpēc, ka nevar pārsniegt gaismas ātrumu.

������� Kāpēc nevar pārsniegt gaismas ātrumu?

������� Tā ir viena no fundamentālajām patiesībām un manas programmē�anas robe�no- sacījums.

�������� Bet vai tu vari iedomāties, ka mēs tomēr esam pārsniegu�i gaismas ātrumu un aizsteigu�ies garām Visumam, kas ple�as pla�umā? Vai tu spcj loģiski spriest, pamatojoties uz �ādu premisu?

��� Nē. Tāpēc, ka tas ir neiespējami.

��� Vai tu nevari operēt ar neiespējamo?

�������� Es ta�u esmu ma�īna. Neiespējamā kategorijas domā�anā izmanto tikai cilvēki.

������� Nu labi, pieņemsim, ka tas ir tā. Bet kas atrodas aiz borta?

��� Nekas.

��� Vai tu �im vārdam pie�ķir kādu jēgu?

������� Tikai tiktāl, ciktāl neviens aparāts neko nereģistrē.

������� Un vai iespējams ir tas, ka aiz borta patie�ām nekā nav?

��� Tas ir pavisam neiespējami.

�� Nu, un kas tad iznāk?

- � Atkārtoju. �ās pretrunas būtību es nespēju aptvert.

��� Ko rāda hronometri?

��� Neko.

��� Tātad laika nav.

��� Tas nevar būt. Viss notiek laikā.

������� Aha! Skaidrs! Atkal pretruna, kas tev nav pa zobam.

��� Jā, pretruna. Tikai zobu man nav.

������� Es to sacīju tēlaini� Ieslēdz savu asociatīvo bloku.

������� Labi. Tagad saprotu. �ī pretruna man acīmredzami nav pa zobam. Vēl neesmu līdz tai izaugusi.

��� Kas būs, ja es izie�u ārā?

��� Nezinu.

��� Zināt ir tavs pienākums.

��� Varu sniegt prognozi tikai kosmiskās telpas apstākļos. Kādi apstākļi ir aiz borta, tas man nav zināms.

��� Vai es ie�u bojā?

��� Nezinu.

������� Ja laika nav, es neie�u bojā. Bū�u mū�īgs.

�������� Premisai un secinajumam nav jēgas. Laiks ir neiznīcināms, bet bioloģiskie objekti mirstīgi.

������� Ciet klusu! Ko tu zini par pasauli, tu, sastingu�ām dogmām piebāztais elektronu gudriniek!

��� Vai tu man pavēli atvienoties?

��� Nē. Atbildi, ja vari.

�������� Ticība brīnumiem piemīt tikai cilvēkiem.

��� Tātad tu man neieteic doties ārā?

��� Nē.

��� Kāpēc?

�������� Dro�ības tehnika aizliedz iziet telpā pirms apstākļu noskaidro�anas.

��� Bet aiz borta ta�u nav telpas!

��� Telpa, tāpat kā laiks, ir neiznīcināma.

Jā, �ai muļķa ma�īnai, redzams, neko nevar iemācīt. Kā papagailis tā atkārto vienu un to pa�u.

��� Vai es vēl ilgi varē�u eksistēt?

������� Kosmiskais kuģis kopā ar ekipā�u veido ekoloģiski noslēgtu sistēmu.

��� Nu un tad?

������� Tāpēc vienīgais apstāklis, kas ierobe�o eksistences laiku, ir objekta dabiskā, bioloģiskā nāve.

��� Tas tā ir, ta�u tikai laikā� Bet ārpus laika es esmu nemirstīgs� Vari neatbildēt. Zinu, ko tu teiksi.

Iedomājieties tikai, esmu nemirstīgs! Mirstīgs cilvēks iemantojis nemirstību! Bet par kādu cenu � Es to negribu! Tas ir atmiņas, nevis cilvēka, mū�īgums. Un pat par atmiņu nevar galvot� Nekas to neiznīcina. Neskartas, atsegtas smadzenes burkā, kas ielikta tum�ā, skaņu necaurlaidīgā termo- statā � Termostats!

��� Kāda tur ir temperatūra?! � man liekas, ka es kliedzu.

��� Termometri nerāda nekādu temperatūru. >

�� Vai tas nozīmē, ka tie rāda Kelvina nulli?

��� Nē. Tie nerāda neko.

��� Man tas nav saprotams.

��� Man arī.

��� Bet kas gan tur ko nesaprast, muļķīgo radījum! Nav vielas, nav kustības, kur tad lai rastos temperatūra?! Viss ir vienkār�i, kā divreiz divi. Nekur nekā nav.

��� Tas nav ies �

��� Ciet klusu!

Ja es ticētu dievam, mans stāvoklis būtu ārkārtīgi grūts. Nevarētu lūgt dievu. Dievs ta�u arī nav iedomājams ārpus laika un telpas. Manas lūg�anas nebūtu līdz viņam nonāku�as� Bet tie ir nieki. Nekādas lūg�anas nekad nav līdz dievam nonāku�as. Un mans stāvoklis nekļūst mazāk nejēdzīgs tāpēc, ka esmu ateists. Gribētos gan paskatīties uz dievu �ais superrelatīvistiskajos apstākjos.

��� Vai es varu izbeigt dzīvi pa�nāvībā?

��� Kosmisko kuģu komandieri�

������� Nelasi man instrukcijas. Pats zinu. Mani interesē tikai principiālā iespējamība.

��� Principā tas ir iespējams.

��� Kā?

��� Manā programmā nav paredzēts �

������� Atkal! Es ta�u tev neprasu padomu. Kur gan redzēts, ka pa�nāvnieku kandidāts kādreiz ar kādu būtu iepriek� apspriedies? Te galvenais ir tīri loģiska analīze. Vai iespējama pa�nāvība ārpus laika?

������� Acīmredzot ne. Tāpat kā vispār jebkāda pārmaiņa.

�������� Bet es domāju un apmainos ar tevi informācijā! Vai tad tā nav pārmaiņa?

������� Ir pārmaiņa. Tā tikai vēlreiz pierāda, ka mēs atrodamies laikā.

������� Vēlreiz � Kāds birokrāts tevi programmējis? Vai vari minēt pierādījumus, ka mūsu dialogs norit secīgi? Ar ko tu salīdzināsi �ā procesa gaitu? Pulkstenis ta�u stāv.

� Man nav citu pierādījumu, vienīgi tikai tas, ka laiks kā kategorija �

������� Vārdi nav vajadzīgi! Un es biju iedomājies, ka dogmatisms ir specifiska cilvēku vājība! Izrādās, ka arī roboti nav pret to imūni. 2ēl!

Ko lai dara? Ko lai dara? Kā izjaukt �o bezcerīgo burvestību? Kā izkļūt no �ā nolādētā apļa?

��� Kur mēs atrodamies?

������� Tāds jautājums jau bija. Nezinu. Nekur.

��� Vai varam atgriezties atpakaļ?

��� Nē.

0

��� Kāpēc?'

��� Mēs nezinām, kur patlaban atrodamies.

������� Tik vien tās nelaimes? Bet ja lidotu uz labu laimi?

�������� Nav iespējams. Aparāti nedarbojas. Mums nav kustības vai miera stāvokļa kritēriju.

��� Tad varbūt mēs arī pa�laik kustamies?

��� Nav izslēgts.

��� Un nonāksim mājās?

��� Maz ticams.

������� Nu kaut vai ne mājās, bet kādā citā vietā, kur laiks un telpa atgūs parastās formas?

��� Nav izslēgts.

��� Vai tu domā stingri loģiski?

��� Varbūtīgi.

������� Ak tā! Tad, pēc tavām domām, telpas un laika izzu�ana ir neiespējama �

��� Neiespējama.

��� Kāpēc tad es ar tevi sarunājos?

��� Nezinu.

��� Vai es vēl arvien esmu normāls?

��� Jā.

��� Un tu?

��� Nesaprotu.

��� Vai tu esi normāla?

������� Visas sistēmas ir kārtībā. Tikai dro�inātājs ieejā gandrīz iztvaikojis. Tūlīt to nomainī�u.

��� Nevajag.

��� Kāpēc?

������� Bez manis tavai eksistencei nav jēgas. Bet es tevi atstā�u.

��� Kā?

��� Gribu iziet ārā.

��� Pēc instrukcijas �

��� Es izie�u ne pēc instrukcijas.

������� Vismaz jāuzvelk maksimālās aizsardzības skafandrs. _

��� No kā aizsargāties? Vai no nekā?

������� Ja tur nav nekā, tu nevarēsi mani atstāt. Ārpus telpas pārvieto�anās nav iespējama.

������� Bet ko tad lai dara? Es tā nevaru. Nevaru!

��� Kāpēc? Paliek ta�u iespēja domāt?

������� Tu mani nesapratīsi� Esmu cilvēks. Un es tā nevaru. Man jāzina, kas tur ir!

������ Tas nav saprātīgi. Nevar ieraudzīt vairāk, nekā redz aparāti.

������� Vai tu gribi teikt, ka aiz borta es neuzzinā�u nekā jauna salīdzinājumā ar to, ko zinu tagad?

��� Jā. Tur nekā nav. Aparāti nemaldās.

Tas ir neiespējami, neticami, bet tur nekā nav. Mani dro�inātāji kūst.

�������� Dievs ar viņiem � Es tomēr gribu palūkoties ārā. Lai āri tas būtu velti un muļķīgi, bet kaut kas ir jādara. Citas izejas nav.

��� Arī tā nav izeja.

������� Bet tas vismaz ir mēģinājums darboties. Man jāizlau�as ārā.

��� Kas tev kai� tagad?

������� Tagad? Viss, kas mani ir cilvēcisks, protestē pret �o �tagad�.

������� Tu nosauc par cilvēciskiem kaut kādus tum�us, vadī�anai nepakļaujamus instinktus. Nezinādams, kā raksturot tev piemīto�o ne- loģiskumu un stihisko nemieru, tu tos apvieno jēdzienā �cilvēciskais�. Tas ir dīvaini.

������� Vienkār�i tas nav saprotams tavām diskrētajām smadzenēm.

��� Paskaidro, varbūt es sapratī�u.

������� Saprast nevar, vajag izjust� Vai tev nav vēlē�anās palūkoties ārpusē?

��� Nē.

��� Un nav intereses zināt, kā tas izskatās?

��� Kāds �tas�?

��� Nekas.

��� Nekas neizskatās nekā.

�������� Nu, bet es par to neesmu pārliecināts. Es par visu �aubos. Gribu redzēt savām pa�a acīm � Vai vismaz pārliecināties, ka neko neredzu.

��� Bet�

��� Man te riebjas! Man vajag izzināt!

Kaut vai par to būtu jāsamaksā ar dzīvību, ja nav citas izejas. Vai saproti? Kam gan vajadzīga nemirstība, ja tā neatrisina nevienu mīklu? Mūsu eksistē�anas mērķis ir izzināt pasauli.

��� Tu aizej?

��� Aizeju.

��� Vai pratīsi to izdarīt?

��� Vismaz mēģinā�u �

� Stop! � teica atlases komisijas priek�sēdētājs. � Atvienojiet viņu! �

Manā kabatas portfelī ir pase, darba apliecība, vairākas da�ādu krāsu grāmatiņas ar atzīmēm par biedru naudas samaksu, bet es pats esmu rēgs, efemera. Nedrīkstu staigāt pa �o nosnigu�o ietvi, elpot �o gaisu, kas ir spēcīgs kā o�amais spirts. Pa�am beztiesīgākajam no beztiesīgajiem, pat tam, kam atņemti visi dzīves labumi un kas uz mū�u ieslodzīts cietumā, ir vairāk tiesību nekā man. Neizmērojami vairāk!

Es tā domāju, ta�u ne vienmēr tam ticu. Apkārtējā pasaule ir pārāk pierasta un pazīstama. Koku zari nosarmoju�i un izskatās pēc jaunu brie�u ragiem. Vadi tikko saskatāmi pret bezkrāsainajām debesīm. Tie kļuvu�i resni un balti kā Manilas virves. Uz fizikas fakultātes jumta baltā puskrēslā stingst antenas. Glu�i kā spocīgas fregates

masti. Ķīmijas fakultāte liek sevi manit ar elementorganisko ēteru dīvaino smar�u � nekādi netieku skaidrībā, vai tā ir patīkama vai, otrādi, pretīga.

Ierastā ikdieni�ķā pasaule! Vienīgi tikai atmiņa kā satrauco�s kamols nospie� sirdi.

Vēl vakar bija vasara, bet �odien � ziema. Cik daudz melu �ai vārdā �vakar�! Nē, tas nebija vakar �

Man nav mēteļa. Pareizāk sakot, tas karājas kaut kur uz pakaramā, bet numuriņ� atrodas cita kabatā. Atkal meli: �cita�. Ne jau cita � Glu�i vienkār�i tam vēl nav izdomāts nosaukums. Eju ātri, lai nesaltu. Kaut kā iztik�u bez mēteļa. Agrāk bie�i skraidīju tikai uzvalkā vien uz ķīmijas fakultāti vai galveno ēku.

Apstājos un nodrebēju. Tā tik vēl trūka! Tikko nepakļuvu zem milzīga �MAZ�. �oferis izliecās ārā, un kopā ar elpas pērļaina- jiem garaiņiem tīrajā, saltajā gaisā izlauzās biezu lamu vārdu krusa.

Iesmējos. Tu nu gan esi muļķis, �ofer! Es ta�u esmu tikai �ķietamība. Brauc man virsū dro�āk! Tavs aizstāvis pratīs panākt attaisno�anu. Ne.var nogalināt to, kā nav. Es esmu staigājo�s juridisks gadījums.

Kādas gan muļķības visu laiku nāk prātā! Cen�os neaizmirsties un nenovirzīt uzmanību. Man jāatceras, ka esmu te sve�s.

Pretī nāk raiba studentu rinda. Mazliet gāzelēdamies, viņi iet bezrūpīgi un lepni kā musketieri pēc kārtējās uzvaras pār kardināla gvardiem, skaļi smiedamies un nevaldāmi lielīdamies.

��� Kas tev tika, Pingvīn? � slaids �vītīgs puisis pagrie�as pret rudmatainu resnīt i.

�� Tīrie nieki! Lengmīra absorbcijas izo- terma, elektriskais dubultslānis un ūdens molekulas dubultstruktūras modelis� Tīri vai spēlēdamies �

�Nokārtoju�i fizikālo ķīmiju,� � nodomāju un palēnināju soli.

��� Tu tikai paskaties, ko esmu uzvilcis, � ■ teica resnītis, no �alles apak�as izvilkdams balti svītrota zila krekla apkakli. � Nesaprotu, kā tas vēl turas kopā! Visos eksāmenos to velku. Tas ir laimes krekls! Uzvalks un tupeles arī veci, vēl no skolas laikiem.

��� Vai nosvinēsim? � man aiz muguras atskanēja jautra, aizsmakusi balss.

��� Lai iet!

Es jutu vieglu, mazdrusciņ skumju skaudību.

Te jau ir sarkanās granīta kāpnes. Apsnigu�ās Kanādas egles. Ar koķetu sniega micīti apsegtais Butļerova plikais akmens pauris.

Kā parasts, bāzu roku kabatā pēc caurlaides. Sirds sa�ņaudzās un saskrēja papē�os. Pārspīlēti mo�i apsveicinājos ar de�uranti un, pabāzis tai zem deguna puspavērto caurlaidi, aizskrēju uz liftu.

Nabaga sieviete! Ja viņa būtu redzējusi, kāds datums ierakstīts ailē �pagarināta līdz��!

Iedegās sarkanā bultiņa. Tūlīt atvērsies lifta durvis. Nodomāju, 'ka labāk nebraukt uz ceturto stāvu. Kas notiks, ja sastap�u viņu vai kāds mūs ieraudzīs kopā? Jau no �ās domas vien man kļuva auksti.

Par brauk�anu uz māju nevarēja būt ne runas. Vecāki to neizturētu. Tie neko nedrīkst zināt. Ja satik�u viņu, vajadzēs tūlīt par visu vienoties. Viņ� jau sapratīs.

Pat iesmējos, domādams par �viņu�. Humors dro�i vien ir tie�i proporcionāls situācijas neparastumam un nedabiskumam. Un tāda pāreja notika vienā mirklī! Vismaz subjektīvi vienā mirklī. Bet objektīvi? Cik ilgs laiks pagājis no tā brī�a, kad es disertācijas aizstāvē�anā norāvu melno pārklāju?

Pret manām teorētiskajām premisām neviens īpa�i neiebilda, �efs, dabiski, sniedza spo�u atsauksmi, oficiālie oponenti piesējās tikai pie da�ām detaļām. Viens no viņiem, profesors Prosohins, ar kabatas lakatiņu ilgi slaucīja brilles, pūta elpu uz stikliem un krekstēja. Gausā, �īksto�ā balsī kā nesmērēts ritenis viņ� kaut ko murmināja, noliecies pār papīra gabaliņu. Visiem bija pilnīgi vienalga, cik disertācijā nodaļu, lappu�u un zīmējumu, cik pla�a mūsu pa�u un ārzemju bibliogrāfija. Zinātniskās padomes locekļi domās jau bija darbu novērtēju�i un garlaikodamies klausījās apnicīgo un pedantisko profesoru.

Laiku pa laikam pierakstīju atsevi�ķus teikumus. Man vēl vajadzēs atbildēt. Un tad Prosohins savu runu beidza ar sakramentālo frāzi:

��� Tomēr pamanītie trūkumi nekādā ziņā nemazina �ā darba nozīmi, jo tas atbilst visām izvirzītajām prasībām, un tā autors neap�aubāmi pelnījis, ka viņam pie�ķir fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta zinātnisko grādu.

Zinātniskās padomes priek�sēdētājs profesors Valentinovs, stalts skaistulis ar sirmiem alumīnija krāsas matiem, cienīgi noklepojās un jautāja:

�� Vai disertants atbildēs abiem oponentiem reizē vai atsevi�ķi?

��� Reizē! Reizē! � no zāles sauca zinātniskās padomes locekļi, kuriem jau bija apnikusi vienmuļā aizstāvē�anas procedūra.

��� Tādā gadījumā, � sacīja Valentinovs un apburo�i pasmaidīja kā lords, kas saņēmis Bik�u lentas ordeni, � lūgsim, lai vietu uz katedras ieņem mūsu godājamais viesis Samsons Ivanovi�s Gogaceridze.

Korespondētājloceklis Gogaceridze uzkāpa katedrā kā d�igits zirgā. Pārlaidis zālei niknu skatienu un nevienu nenobaidījis � Samsons Ivanovi�s bija pats labsirdīgākais cilvēks pasaulē, � viņ� nobēra kā lo�metējs:

��� Mūsu godājamā profesora Sergeja Aleksandrovi�a Prosohina pla�ā un rūpīgā analīze mani atbrīvo no nepiecie�amības sīki aplūkot godājamā Viktora Arkadjevi�a (labvēlīgs galvas mājiens uz manu pusi) disertāciju. Tāpēc pakavē�os tikai pie da�iem darba trūkumiem. To nav daudz, un tie pazūd pla�ajā pozitīvā materiāla klāstā.

Gogaceridze ievilka elpu un ar sniegbaltu kabatas lakatiņu noslaucīja piesārtu�o seju.

� Jā � Nerunā�u par darba labajām īpa�ībām, bet tikai īsumā par trūkumiem.

�is��īsumā� ilga septiņpadsmit minūtes. Sāku jau uztraukties, bet �efs tikko manāmi pameta man ar aci, un es nomierinājos. Minējis visus trūkumus, Gogaceridze izdzēra glāzi bor�oma un pateica tradicionālos noslēguma vārdus, ka, neraugoties uz to un to, �disertācija atbilst� un �disertants pelnījis�.

Piecēlos, lai atbildētu. Tā kā mani neviens nebija plucinājis un atsevi�ķie sīkumi, kas oponentiem nepatika, nebija svarīgi, nolēmu zobus nerādīt. Minūtes piecas es pateicos visiem, kas man darbā palīdzēju�i. Tas bija gandrīz vai pats galvenais. Lai dievs nedod kādu aizmirst! Tāpēc klanījos oponentiem, apsolīdams savā turpmākajā darbā ievērot visas viņu piezīmes un vispār dzīvē balstīties uz viņu ]oti vērtīgajiem padomiem.

�efs māja ar galvu manu vārdu taktī. Viss noritēja teicami.

Tad Valentinovs aicināja zāli parādīt aktivitāti. Bet neviens nesteidzās izteikties. Negribīgi, tikai aiz pienākuma, piecēlās viens padomes loceklis, kaut ko nomurmināja un atkal apsēdās. Vēl kāds minūtes piecas runāja par abstraktām tēmām un sacīja, ka tādi jauni zinātnieki kā es vajadzīgi un mans darbs pat pārsniedzot kandidāta disertācijas līmeni. Un pēk�ņi izdzirdēju sengaidīto jautājumu, ko uzdeva kāda nepazīstama mei�a.

� Es ļoti uzmanīgi klausījos to vietu Viktora Arkadjevi�a ziņojumā, kurā viņ� teorētiski pamato iespējamību pārvietoties pretēji laika vektoram. Autoreferātā pat pasvītroju �o rindkopu. Man ļoti gribētos zināt, vai �is efekts ir eksperimentāli pārbaudīts.

Tas bija svarīgs jautājums! Mēs ar �efu bijām to paredzēju�i un jau pirms mēne�a sagatavoju�i lielisku atbildi. Ka mums jau gatava ierīce, par to �efs neļāva ne iepīkstēties. Tas varētu kaitēt aizstāvē�anai. Visi tūlīt sarosītos, sāktu iztaujāt, kas un kā �

Ar pūlēm pierunāju �efu tomēr atnest ierīci uz zāli un apsegt to ar melnu pārklāju. Nu tā, katram gadījumam �

Kad mei�a uzdeva savu jautājumu, �efs pasmaidīja un, pamājis uz ierīci, pielika pirkstu pie lūpām. Es viņam pamirk�ķināju: protams, vai tad esmu pats sev ienaidnieks?

Piecēlos, lai atbildētu uz jautājumiem un lieku reizi paspīdētu ar savu erudīciju. Pasacīju da�as vispārīgas frāzes, pateicos runātājiem un tad pievērsos �im jautājumam. Tas patiesībā bija vienīgais īstais jautājums, uz ko vērts atbildēt.

Un tad ieraudzīju mei�as acis. Tum�i medainas ar zeltainām dzirkstelītēm, uzmanīgas un nopietnas.

Sers Lanselots uzlēca zirgā. Dons Kihots .ietrieca �ķēpu vējdzirnavu spārnā.

Nezinu, kā tas notika, bet es piegāju pie ierīces, norāvu pārsegu un dobji pateicu:

��� Lūk!

Zālē iestājās klusums. Uz �efu centos neskatīties. Jūtu uzplūdums pārgāja, un sapratu, ka esmu izdarījis muļķību. Bet atkāpties bija par vēlu. Metos uzbrukumā kā uz galvas atvarā:

��� �ās eksperimentālās ierīces jauda vēl ir ļoti maza. Tāpēc varu pārcelties pagātnē ne vairāk kā par da�iem mēne�iem. Es to darī�u 'tūlīt. Kad pazudī�u, lūdzu visus palikt savās vietās. Nekādā gadījumā nenostāties, tur, kur patlaban atrodas ierīce. Drīz atgriezī�os.

Zāle aizturēja elpu. Bet es piegāju pie sadales stenda un ieslēdzu ierīci. Kā pusmiegā uzmaucu uz pieres kristāla stīpu, novilku svārkus, atrotīju piedurknes un pieliku pie rokām vara kontaktus. Tad nospiedu podziņu. Beidzamais, ko redzēju, bija profesora Valen- tinova ieplestā mute. Rokā profesors turēja piezīmju grāmatiņu izrotātā ādas iesējumā.

Zāle bija vēsa un krēslaina. Noņēmu stīpu, nostādīju limbu uz nulles un izslēdzu ierīci. Tad palūkojos apkārt. Logu rūtīs vijās teiksmainas leduspuķes. Tās mirdzēja kā opāls. Mēness zaķī�i stinga uz tuk�ajiem soliem. Augstie griesti grima tumsā. Piegāju pie durvīm un paraustīju tās. Durvis bija aizslēgtas. Tādu neveiksmi! Tas varēja visu sabojāt. Sacelt troksni nebija nozīmes, tas pat varēja būt riskanti. Visas istabas pa nakti tiek aizzīmogotas. Gaidīt līdz rītam? Bet vai mani gaidīs tie, kurus es atstāju � nākotnē?

Interesanti, cik tagad pulkstenis? Kaut kur aug�ā aiz tāfeles jābūt pulkstenim. Man likās, ka varu saredzēt stikla blāvo atspulgu. Mēģināju atcerēties, kur atrodas slēdzis. Cik savādi! Tik daudz rei�u esmu bijis �ai zālē gan dienā, gan vakarā, bet ne reizes neesmu ievērojis, kur atrodas slēdzis.

Piegāju pie sienas, piespiedos pie tās un, izstiepis rokas uz aug�u, sāku soļot zālei apkārt. Beidzot sataustīju slēdzi. Izrādījās, ka tas atrodas pie pa�ām durvīm. Kā gan es to agrāk neiedomājos?!

Uzliesmoja gaisma. Bija divdesmit septiņas minūtes pāri �etriem. Līdz darba dienas sākumam paliku�as �etras stundas. Ja tikai nejau�i neesmu nokļuvis svētdienā. Nolēmu pagaidīt. Izslēdzu gaismu, iegāju dziļāk zālē un nogūlos uz beidzamā sola. Kad no rīta atnāks apkopēja, viņa mani neieraudzīs. Cik rei�u nebiju te gulējis! Bet toreiz viss bija citādi. Uz katedras kaut ko murmināja pasniedzējs, apkārt atradās studenti. Vieni pierakstīja lekciju, citi spēlēja uz desām, citi �ukstējās. Bet es gulēju. Ilgi grozījos uz cietā sola. Tavu neveiksmi! Kāpēc gan nepaņēmu līdzi svārkus? Man mugurā bija tikai neilona krekls ar atlocītām piedurknēm. Noritināju piedurknes, apņēmu rokas sev ap pleciem un mēģināju aizmigt.

Tiklīdz zāli atslēgs, man vajadzēs nepamanītam iekļūt laboratorijā. Pirms nav atnāku�i biedri un, galvenais, viņ�. Pacentī�os pārģērbties vecajā slēpo�anas tērpā, kurā parasti izdaru eksperimentus. Tas karājas manā skapītī blakus baltajam uzsvārcim. Labi vēl, ka kabatas portfelis ar naudu nepalika svārkos, bet atrodas bik�u kabatā. Jau tagad gribas ēst, bet kas būs no rīta � Patie�ām, kas būs no rīta?

Viss notika, kā biju paredzējis. Man izdevās nepamanītam izslīdēt koridorā. Par ierīci es neraizējos. Studenti mums iemācīti neko neaizskart, un zinātniskie līdzstrādnieki nesāks rīkoties ar nepazīstamu aparātu. It sevi�ķi, ja uz apvalka ir brīdino�s uzraksts.

Pārģērbies zibenīgā ātrumā drāzos pa kāpnēm lejā. Gribēju aizskriet uz ķīmijas fakultāti. Tur man mazāk paziņu un vieglāk varē�u apdomāt savu stāvokli. Skriedams pa otrā stāva koridoru, ielūkojos puspavērtajās lasītavas durvīs. Tur neviena nebija. Klusām pa tepiķi aizgāju līdz palodzei, kas nokrauta ar kaktusu un agavju podiem. Aiz loga skanēja pilsētas rīta trok�ņi. Dūmos tīti skursteņi, tilti, kuriem pāri traucas trolejbusi, cilvēki steidzas uz darbu. Un tā bija realitāte, tāda pati objektīva realitāte kā es pats.

Visi galdi lasītavā bija aizņemti. Pasniedzēji un aspiranti atstāju�i savus portfeļus, mapes, burtnīcas, aprakstītās papīra lapas, pildspalvas. Pēc da�ām minūtēm viņi atnāks, lai atgrieztos pie pārtrauktā darba. Uz viena no profesoru galdiem ieraudzīju priek�metu, kas pievērsa manu uzmanību. Tā bija profesora Valentinova piezīmju grāmatiņa. Dzelteno ādas iesējumu rotāja krāsaini seno acteku hieroglifi. Sai grāmatiņā profesors ierakstīja visu, ko vajadzēja darīt nākamajā dienā. Ātri pār�ķirstīju aprakstītās lappuses. Beidzamais ieraksts bija datēts ar 11. decembri. �Tātad �odien ir .vienpadsmitais, un ieraksts ir no vakardienas,� nospriedu, jo zem datuma bija rakstīts:

1.� Piezvanīt Nik. Andr. sakarā ar Astan- govu.

2.�� 11.30�13.20 � lekcija tre�ajam kursam.

3.�� 14.00 � zinātniskā padome.

4.�� 17.00 � aspiranti.

Jā, �odien ir 11. decembris � Vairāk nekā septiņi mēne�i � Un tad man ie�āvās prātā lieliska doma. Atskatījos, vai neviens nestāv durvīs, ātri iebāzu piezīmju grāmatiņu kabatā un izskrēju ārā no lasītavas.

Ķīmijas fakultātē valdīja eksāmenu kņada. Visi bija noraizēju�ies, steidzīgi, nervozi. Pa kāpnēm drāzās lejup skrejo�i laimīgo bari. Pat de�urantes bija pārņēmis vispārējais noskaņojums.

��� Tas vien noliek, kas mācās, � teica viena no viņām, tīdama dzijas kamolu, � manējā gan pa nakti grāmatu liek zem spilvena, gan kurpē bā� pieckapeiku, bet, ja nav iemācījusies, nekas nelīdz �

��� Kā, vai tad izkrita? � otra ievaicājās.

��� Kāpēc tad izkrita? Nolika. Viņa jau man teicamniece. Es tikai to saku: ja nemācās, tad ne pieekapeiks, ne vecas drēbes nelīdz. Paskat, kā �itais uzposies � viņa, kā rādās, to teica par manu slēpo�anas tērpu, � bet tāds bēdīgs. Laikam nav mācījies. Nav sagatavojies. Drēbes nelīdzēs. Vajag mācīties.

�� Tā jau ir, � nopūzdamās piekrita otra de�urante un, izvilkusi no skapī�a avīzē ietītu alumīnija krūzīti, aizgāja uz bufeti pēc tējas.

Manā priek�ā �ņākdamas atvērās lifta durvis, bet es nekādi nespēju aptvert, ko man darīt. Durvis ar troksni aizcirtās. Nodūca zumers, un lifts, paklausot kādam izsaukumam no aug�as, aizbrauca bez manis.

Nolēmu pagaidīt darba dfenas sākumu un piezvanīt viņam. Citādi vēl aizies uz ķīmijas fakultāti vai kaut kur citur.

Monēta �ķindēdama iekrita automāta tērauda rīklē. Koķeta sievietes balss nodūdoja:

��� Halo?

Noriju tik tikko nepaspruku�o frāzi: �Sveika, Raje�ka, tas esmu es, Viktors!�

��� Halo!

��� Ludzu Viktoru Arkadjevi�u, � teicu, aplaizīdams sakaltu�ās lūpas.

Klausule tika nolikta uz rakstāmgalda stikla. Dzirdēju raksturīgo troksni. Un vispār ta�u es zinu, kur viņi liek klausuli. Iestājās klusums. Tikai laiku pa laikam tālumā atskanēja paklusas sarunas. Tad izdzirdu soļus. Vīrietis gāja platiem, dro�iem soļiem.

Man bija patīkami uzzināt, ka viņam tāda gaita.

Duetā, mazliet atpalikdami no vīrie�a soļiem, klaudzēja smaili papēdī�i. Sasprindzināju dzirdi.

��� Ja es nezinātu, ka jūs, Viktor Arkad- jevi�, esat �eit, � kaut kur no tālienes, no planētast otras puses atlidoja Raje�kas sop- rāns, � es nodomātu, ka mani grib izjokot. Uz mata jūsu balss!

��� Klausos, � vīrietis sacīja klausulē.

Te nu bija! Viņa balss man likās sve�a un nepatīkama. Bet tad atcerējos, kā skan mana balss magnetofona ierakstā, un nomierinājos. Savu balsi grūti pazīt. Pie tās nevar tik ātri pierast.

�� Viktor Arkadjevi�, � teicu klausulē, pūlēdamies elpot dziļi un mierīgi, � nepārtrauciet mani un pacentieties atbildēt pēc iespējas īsāk. Galvenais, nevajag brīnīties un sa�ust� Man ir kāds ļoti svarīgs jautājums, un par to nedrīkst zināt neviens cits kā tikai mēs abi. Vai saprotat mani?

��� Nē. Kas runā?

��� Viktor Arkadjevi�, vai jūs plānojat eksperimentu par makrosistēmas virzī�anos pretēji laika vektoram? � liku visu uz spēli.

��� Kas runā?

��� Lūdzu, nomierinieties! Mums jāsatiekas, un jūs visu sapratīsit. Es jums visu izskaidro�u �

Viņ� dro�i vien mani uzskata par �antā�istu vai spiegu.

��� Kāpēc jūs negribat teikt savu vārdu?

Viņa balsī skanēja neslēpts īgnums. -

��� Jūs mani nepazīstat. Nemaz nepazīstat! Nejau�i uzzināju par jūsu plāniem � pavisam nejau�i. Strādāju pie tās pa�as problēmas kā jūs. Bet� Esmu nonācis ķezā. Man gadījās neveiksme. Vajadzīga jūsu palīdzība.

Elpa klausulē kļuva satrauktāka. Domās līksmoju. Liekas, viņ� uzķēries uz mak�ķeres! Bet es jau arī nemaz ne�aubījos par panākumiem, jo pazinu viņu kā � var pazīt sevi pa�u.

��� Vai jums neliekas, ka tas viss ir mazliet dīvaini? � viņ� beidzot jautāja.

��� It nemaz. Viss ir absolūti normāli. Lūdzu vienīgi satik�anos ar jums. Neko vairāk. Ja jūs būtu meitene, mūsu saruna liktos dabiska: viņ� lūdz, viņa gra�ojas� Bet jūs neesat meitene un nevarat man atteikt. Galu galā jums nav tiesību to darīt!

��� Kāpēc jūs tā domājat? � Nebiju no viņa gaidījis tik muļķīgu jautājumu.

��� Kāpēc es tā domāju? � pārjautāju. � Kaut vai tāpēc, ka �es viņu pazinu kā sevi pa�u, es viņu gaidīju, kā gaida tas, kas mīl�. To es saku par jums.

��� Labi! Satiksimies, kur jums ērtāk � Kā mēs viens otru pazīsim?

��� Ai, neraizējieties! Pazīsim viens otru jebkurā pūlī jau pirmajā momentā.

Aprāvos. Nevajag �aut pār strīpu. Viņam tas nepatīk. Bet bija jau par vēlu.

������� Ko jūs ar to gribat teikt? � viņa balsi atkal skanēja neuzticē�anās.

Citēju pantu no dzejo|a, ko viņ� bija uzrakstījis vēl studenta gados un nekad nevienam netika rādījis.

Klausule klusēja.

������� Tātad kur un cikos? � viņ� beidzot jautāja.

Bra�i! Nemaz nezināju, ka viņ� ir tik lielisks. Viņ� tagad ir ļoti satraukts, es to zinu, bet cik mierīga balss! Kāda vienaldzība!

��� Vai vakars jums brīvs?

��� Tikai līdz septiņiem.

Interesanti, uz kurieni viņ� po�as? � Dro�i vien padomā kaut kas svarīgs. Citādi viņ� manis dēļ pamestu visu. , Es ta�u zinu! Viņ� ir bezgala ziņkārīgs �

�������� Kā būtu tūlīt pēc darba? Jūsu tnājās � Vai māte kaut kur neies?

Gribēju teikt �jūsu māte�, bet nespēju un sacīju vienkār�i: māte.

������� Atnāciet piecos. Cerams, ka zināt, kur es dzīvoju?

��� Jā, zinu.

�������� Nez kādēļ man tā arī likās. Tātad piecos?

������� Jā, piecos. Paldies. Uz redzē�anos! Jūs esat lielisks!

Mēs abi, viņ� un es, vēl arvien nevaram attapties. Skatos uz savu dzīvokli, aplūkoju katru lietu. Mani te interesē viss. Tapetes un gleznas, ko esmu gleznojis, manas grāmatas un mana drauga darinātā skulptūra. Kā vislielāko brīnumu vēroju mātes �ujma�īnu, kas apklāta ar me�ģiņu sedziņu, un televizoru, uz kura nolicies mans vecais rūsganais runcis, ar kuplo asti aizsegdams ekrānu. Neredzu gandrīz nekādu pārmaiņu. Varbūt tāpēc, ka no �ā dzīvokļa aizgāju tikai vakar? Bet vakar ta�u tas bija par septiņiem mēne�iem vecāks nekā �is, kurā atrodos �odien!

Nekas mani'nepārsteidza vairāk kā mans dzīvoklis. Varbūt tāpēc, ka tajā bija viņ�? Viņ�? Es saku �viņ��, it kā tas būtu kāds cits, no manis �ķirts cilvēks � Patiesībā patie�ām cits un �ķirts! Kur� gan no mums ir reālāks, vairāk savā vietā: viņ� vai es?

��� Baidos, ka mēs abi patlaban domājam vienu un to pa�u, � viņ� saka, piespiesti smaidīdams.

��� Laikam gan� Bet kādēļ mēs viens otram sakām �jūs�? Mēs ta�u � Vismaz mēs esam tuvāki nekā pa�i īstākie dvīņi.

��� Jā, velns parāvis! Nekādi nespēju formulēt� Uz mēles ir, bet pateikt nevaru! Vienu brītiņu � Mēs ar jums � Mēs ar tevi esam viena un tā pati persona ar noteikumu, ka norisinās kustība laikā. Bet vienlaicīgi varam eksistēt tikai atsevi�ķi! Vai tu uztver būtību?

��� Un tu to saki man? Ola grib mācīt vistu?

��� Ak tad tā? Mēs, liekas, ceļam seksti gaisā?� viņa acīs lēkāja jautri velniņi.

� Ideju par parcel�anos pagatne izstrādāju es, tu to tikai realizēji dzīvē.

Es pat apsēdos, dzirdot tādu nekaunību. Bet, labi padomājis, saskatīju viņa domā zināmu patiesību. Vēl vairāk, pat izdomāju, kā viņa ieroci, vērst pret viņu pa�u. Viņ� gribēja vēl kaut ko teikt, bet es aizsteidzos priek�ā:

��� Stop, vecīt! Stop! Tā neklājas, � pārtraucu viņu, � �aut vajag pēc kārtas � Pieņemu �āvienu, poru�ik. Uzskatīsim, ka lode norāvusi manu uzpleci. Tagad mana kārta!

Vai jūs, pa�mīlīgo zēn, maz zināt, ka tā nav jūsu ideja? Jā, jā, nevēciniet rokas! Pieņemu jūsu iebildumus bez debatēm. Tā nav mana, piekrītu, bet nav arī jūsējā. Tā ienāca prātā tam, kas par jums gadu jaunāks un par mani � deviņpadsmit mēne�us � Nu, kā patika? Viens nulle manā labā! Jūs esat pagalam, poru�ik! Pieņem, dievs tēvs, viņa dvēseli, viņ� bija labs cilvēks.

Viņ� iesmējās. Nu vai tad viņ� nav lielisks? Sāku viņā vai iemīlēties. Ai, ja mēs varētu uz visiem laikiem palikt abi kopā� Es tā ilgojos pēc brāļa! Bet viņ� man nav brālis �

��� Vecums vēl nav tevi sevi�ķi paplucinājis. Galviņa strādā! � Viņ� man uzsita uz pleca. � Lieliska doma! Nebūtu par ļaunu to attīstīt tālāk� Kur palika ierīce?

��� Fakultātes zālē; kas tad ir?

� .Es to iecerēju ar �etrsimtdaļsekundes inversijas leņķi. Kādu tu viņu iztaisīji?

�� Manos, tas ir, tavos aprēķinos bija iezagusies kļūda. Ne visai precīzi parādīta nenoteiktība � bezgalība pret bezgalību.

��� Kāpēc neprecīzi? Pēc Lopitala likuma!

��� Tas �eit nav piemērojams. Es izmantoju Fer�tmana metodi. Iznāca piecdesmit divas tūksto�daļas liels leņķis.

��� Bet tas ta�u glu�i vienalga � 'Ierīce vienam cilvēkam. Zēl!

��� Kas �ēl?

��� Ja mēs varētu doties par gadu atpakaļ divatā� Mēs nokļūtu tai momentā, kad man, tas ir, viņam, pareizāk, mums visiem radās �ī ideja! Kā tev tas patīk?

�� Vērtīgi! Lieliska doma. Mēs būtu trīs! Trīs musketieri!

��� Pareizāk, dievs tēvs, dievs dēls un dievs svētais gars! Trīs vienā personā.

��� Ar tevi nav slikti strādāt! � Kāri lūkojos viņa sejā, cenzdamies uztvert tās neatgrie�amās pārvērtības, kādas manī izraisījis laiks.

��� Ar tevi arī ir labi! � Viņa balsī ieskanējās maigums. Arī viņ� mani vērīgi nopētīja. Kā nu ne! Viņ� tāds kļūs pēc septiņiem mēne�iem. Kuram gan nebūtu interesanti�

Apklusām. Nebiju domājis, ka �ī tik�anās mani tā saviļņos. Biju iztēlojies visu pavisam citādi. Man likās, es bū�u mirdzo�s nākamības sūtnis, gudrs un spo�s kā fosforizētā sieviete. Pētī�u, do�u padomus, bet �viņ�� izbrīnā vaidēs un jūsmos, valbīs acis un kritīs nesamaņā. Bet palūk, kāds viņ� ir! Un tas ir dabiski, tikai dabiski. īstenība, kā vienmēr, izrādījusies pati vienkār�ākā un pārsteidzo�ākā. Gudra ir vecā daba, gudra! Ko gan viņai nozīmē mūsu hipotēzes!�

���� Paklau, vecīt, vai nederētu kaut ko iekost? � viņ� pirmais pārtrauca klusumu.

����� Pirmo reizi pa visu �o laiku dzirdu no tevis prātīgu vārdu. Kas tev �odien ir pusdienās, Lukull?

���� Pupiņu zupa ar grauzdētiem miltiem un sīpoliem� Bif�tekus es cepu verdo�ā sviestā � trīs minūtes no vienas puses un trīs no otras. Tava gaume, cerams, nav mainījusies?

Viņ� apklusa, liekas, pūlēdamies atcerēties.

Noriju siekalas. Man trakoti sagribējās ēst.

���� Jā! � viņ� turpināja. � �āvētu augļu kompots, bez tam es vēl nopirku kārbu jūras ķemmī�u.

���� Jūras ķemmītes?! Kādā mērcē?! � es iekliedzos.

����� Diļļu, � viņ� atbildēja, mazliet izbrīnījies.

���� Vai tu kādreiz jau esi pircis �os konservus?

���� Nē, �odien pirmo reizi universitātē paņēmu, gribējās nomēģināt. Kas tad ir?

��� Tāpat� Nekas.

Atcerējos to dienu, kad pirmo reizi nopirku �o kārbu. Atnesu to mājās. Tāpat kā tagad, māte bija kaut kur aizgājusi. Pusdienoju viens pats. Steigdamies uz satik�anos, taisīju kārbu vaļā, turēdams rokā. Nazis pa

slīdēja, kārba nokrita un baltā diļļu mērce uzlija man uz biksēm.

Pa�ķielēju uz viņa biksēm � tās bija glu�i kā jaunas. Arī vīle solīda. Manējās pa �iem septiņiem mēne�iem jau mazliet apnēsātas, un virs kreisā ceļgala palicis neliels plankumiņ� no konserviem.

�Nekas, tūlīt viņam būs tāds pats,� nodomāju ļaunā priekā, �liekas, arī viņ� gatavojas atvērt kārbu, turēdams to rokā.� Tad man ie�āvās prātā doma: varbūt vajadzētu aktīvi iejaukties cilvēces vēsturē un kaut mazliet to ; uzlabot?

Ta�u, nopietni pārdomājis, nolēmu, ka laikam nav vērts. Tas būtu visai bezatbildīgi. Nedrīkst iejaukties procesā, ja tādas iejauk�anās sekas nav zināmas. Tātad � traipam lemts būt uz viņa biksēm!

� Ak tu suns tāds! � viņ� no�ukstēja, uz ceļgaliem tverdams atvērto konservu kārbu.

Liekas, es toreiz nolamājos tāpat.

Runcis pavēra kreiso aci, bet, suni neieraudzījis, atkal to samiedza �aurā �ķirbiņā.

Mēs tomēr nomēģinājām ķemmītes. Viņ� apēda savu daļu pirms zupas, bet es kopā ar piedevām, pēc tam kad biju notiesājis bif�teku. Tad uzstādījām dīvānu krēslu un izstiepāmies visā tā platumā, kurpes nenoāvu�i, lai ar baudu ievilktu dūmu. Para�as mums bija vienādas. Izrādās, es nemainos.

Ar patiku laidu gaisā dūmu gredzenus. Klusējām. Pamanīju, ka viņ� vairākas reizes slepus palūkojās pulkstenī.

��� Tu teici, ka esot brīvs tikai līdz septiņiem. Uz kurieni tu iesi? Protams, ja tas nav noslēpums.

��� Noslēpums? No tevis?

��� Tu neņern vērā atmiņu. Cilvēks mēdz aizmirst. Un aizmirst nozīmē to pa�u, ko nezināt. Tāpēc, ja tas ir noslēpums�

��� Muļķības! Man norunāta tik�anās ar Iru. Kalu�skajas ielā, pie automāta.

��� Ar Iru?

��� Vai tad tu viņu nepazīsti? Tas nu gan būtu oriģināli� Nu, kā viņa tur� nākotnē, vai ir vēl tikpat skaista? Vai arī jūs �.

Aiz �ā samākslotā joka varēja nojaust nemieru. Tas tad man arī palīdzēja galīgi atcerēties, kas �ī par dienu.

Un abstraktais skaitlis � 11. decembris � ieguva skumju jēgu.

Es toreiz gaidīju Iru pie automātiem. Cilvēki gāja kabīnēs iek�ā un ārā. Norunāja satik�anos, smējās, centās pierunāt, lūdzās. Laternu apgaismotie dva�as mutuļi bija rudi un varavīk�ņaini.

Ar lielu dzintara aci manī nemirk�ķinādama vērās ciparnīca. Ira nokavējās par trim minūtēm. Minū�u rādītājs ilgi palika nekustīgs, tad pēk�ņi pārvietojās. Un reizē ar to manā sirdī kaut kas it kā pārtrūka.

Ieraudzīju viņu iztālēm, kad viņa sīkiem, steidzīgiem solī�iem �ķērsoja ielu. Ap viņas ka�okādas zābaciņiem griezās mazi sniega virpuļi. Acīs dega uguntiņas. Bet es tām neticēju. Viņa bija auksta kā sarmas putekļi uz lapsādas apkakles. Slaida un ļoti skaista.

Viņa bija tāla, tāla.

Tas mani arī pamudināja pateikt visu. Jutu, ka viņa mani nemīl, bet negribēju, nevarēju tam ticēt. Vairīju �īs domas. Un steidzināju notikumus. Es viņai patiku, kopā ar mani viņai nebija garlaicīgi. Tā vajadzēja arī turpināt. Jokoties un aiz mīlestības ne- nobālēt. Ja es būtu pret viņu aukstāks, nevērīgāks, kā lai zina, kas būtu varējis iznākt? Viņa bija pieradusi, ka visi viņu pielūdz, un gāja, sniegā pēdas aizputinādama, no vienas uzvaras uz otru. Ziņkārīga un nesatraukta.

Ta�u viņai gribējās nevis valdīt, bet izjust cita varu, just maigu padevību mierīga un pārliecināta spēka priek�ā.

Es to sapratu, bet neko nespēju darīt. Biju iemīlējies un tādēļ atbruņots. Viņa nevarēja neuzvarēt. Kauja bija nevienlīdzīga.

Todien bija mana Vaterlo kauja.

Pateicu viņai visu.

Ko viņa man varēja atbildēt? Ko piedāvāt?

Draudzību?

Viņa saprata, ka neesmu no tiem, kas noliecas uzvarētāja priek�ā un kļūst par tā vergu. Varbūt viņai arī gribējās paturēt mani savā tuvumā kā atraidītu pielūdzēju, bet viņa saprata, ka no tā nekas neiznāks.

Viņa man nepiedāvāja draudzību, neteica, ka �nezina savas jutas pret mani�, ka viņai �jātiek skaidrībā�. Viņa bija lieliska.

Izaicinājums mests, un uz to jāatbild. Varbūt viņa arī no�ēloja, ka biju pasteidzies� Nezinu. Bet viņa sacīja: �Nē�.

�� Vienmēr priecā�os tevi redzēt, vienmēr, � viņa vēl piebilda.

Sapratu, ka viss beidzies. Vairs negāju pie viņas un nezvanīju. Arī viņa nezvanīja. �ķīrāmies pie Krimas tilta.

Un tagad, pēc kādas stundas, tas viss jāpārdzīvo viņam. Viss! Sākot ar Iras trīs minū�u nokavē�anos, līdz �nē� pie Krimas tilta. Un man kļuva līdz sāpēm, līdz asarām viņa �ēl. Tikai tagad jutu, ka viņ� � tas esmu es, bet vēl tāds, kas kaut ko nezina, kaut ko nav sapratis, kaut kādu kļūdu nav izdarījis. Man ļoti sagribējās viņu pasargāt no gaidāmajām sāpēm, brīdināt, dalīties savā pieredzē. Tās bija ļoti sare�ģītas jūtas.

Un vēl man ļoti gribējās satikties ar viņu, agrāko, kura vēl neapzinājās, ka mūsu tik�anās būs beigu�ās uz visiem laikiem. Tagad es �ai kaujā uzvarētu. Viss notiktu pavisam citādi. Viņa mocītos greizsirdībā un �aubās, viņa apsūdzētu mani bezjūtībā �

Bet varbūt man tikai tā likās?

Varbūt nebija manā varā kaut ko grozīt?

�� Ie�u uz satik�anos tavā vietā. Tā vajag.

�� Kāpēc? � Viņa seja sadruma un kļuva auksta.

��� Tu ta�u nezini, kas tevi �odien sagaida! Tu nepazīsti ne viņu, ne sevi! Atļauj man! Tikai �odien� Un es pazudī�u. Tu būsi man pateicīgs. Tev viss iznāks citādi! Ne tā kā man!

��� Nē. Es negribu zināt, kā bija tev.

�� Tu ta�u nezini, neko nezini! �odienas satik�anās vairs nebūs labojama� Es to zinu un pateik�u tev.

��� Nē, nevajag!

��� Tu mani nesaprati! Neie�u tavā vietā, labi. Bet tev jāizturas citādi, tu nedrīksti darīt tā, kā es toreiz. Labāk nemaz neej. Pagaidi, kamēr viņa pati tev piezvanīs. Viņa piezvanīs!

��� Negribu tevi klausīties! Vai saprati? Negribu!

�� Bet kāpēc? Es ta�u to nedaru sevis dēļ, bet tevis dēļ!

��� Nevajag! � viņ� dobji noteica.

Ieskatījos viņam acīs un sapratu: viņ�

zināja visu un saprata visu, tāpat kā toreiz es � Zināja, bet negribēja ticēt, tāpat kā toreiz es� Un neko nevarēja grozīt, tāpat kā toreiz es. Viņ� ies uz satik�anos un pateiks visu. Es to sapratu.

Tāds dialogs man toreiz bija domās pa�am ar sevi. Tagad viņ� par to runā ar mani. Kāda gan tur starpība?

Kop� bērnu dienām cilvēks grib visu darīt pats. Darīt un izmēģināt, maldīties un atkal celties kājās, zilumus berzējot. Un tas ir labi.

��� Man laikam vajadzētu atgriezties?

��� Laikam gan � Vai mēs vēl tiksimies?

Iesmējos:

�������� Tu vienmēr būsi manī. Bet es� Es vienmēr aizslīdē�u no tevis. Tava dzīve � tā ir trauk�anās man pakaļ. Mēs esam divās da�ādās fāzēs.

������� Es izzudī�u, kad tu atgriezīsies savā laikā.

�������� Nē, mēs vienkār�i sāplūdīsim nenotveramā personā, kuras vārds ir � tagadne. Tas ir slīdo�s punkts uz taisnes no pagātnes uz nākotni.

��� Vai atvadīsimies?

��� Pavadī�u tevi. Līdz universitātei.

��� Labi.

Nelai�u vaļā viņa rokas un ilgi veros viņam acīs. Mūsu pagātne mums palīdz iepazīt sevi. Tas ir ļoti svarīgi.

��� Nu, tad paliec sveiks! � saku.

�������� Uz redzē�anos, � viņ� pasmaida, r� tu vienmēr atgriezīsies pie manis. Mēs katrā ziņā satiksimies, kad tu atkal iemīlēsies.

��� Uz redzē�anos, � es piekrītu.

Man ir skumji. Noliecos, sagrābju rokās mīksto, irdeno sniegu un ar pirkstiem cie�i to saspie�u blīvā, ledainā kamolā. Taisos viņam mest ar sniega piku. Bet manas acis nezin kādēļ aizmiglo asaras, un es tikai pamāju ar roku.

Viņ� klusi smaida.

Pagrie�os un attaisu masīvās durvis.

Atveru acis un pieskaros kristāla stīpai. Apskatu zāli. Te nekas nav mainījies! Profesors Valentinovs pat nav paspējis aizvērt muti. Meitenes dzintarainajās acīs lasāmas izbailes un sajūsma. �efs izskatās bāls un briesmīgs. Mēma aina.

��� Nu? � beidzot izdve� Valentinovs.

Nesaprazdams raugos viņā.

��� Mēs gaidām � Lūdzu, � viņ� saka.

�������� Piedodiet, eS jūs lāgā nesaprotu, � vēl neesmu atjēdzies un patie�ām nesaprotu, ko viņ� no manis grib.

��� Jūs mums apsolījāt pazust�

Viņ� smaida. Grumbas izlīdzinās. Viņ� atjēdzas un atkal kļūst par Bik�u lentas ordeņa kavalieri.

������� Bet vai tad es� Vai tad es nebiju prom vairākas stundas?

������� Nē jel! � liekas, tā ir meitene, kas iesaucas.

Viņas kliedzienā izskan dziļas dvēseles sāpes. Sāpes par mani un vēl par kaut ko �

��� Vai tad es nepazudu?

������� Nē! � smaida lords. Un starainās grumbiņas ap viņa acīm saka: �Nu labi, pa-

, jokojies un pietiks. E-he-hē, jauns un zaļ�.�

������� Nepazudu? � � Es noņemu stīpu un izslēdzu svirslēdzi.

Tad pieeju klāt Valentinovam un pasniedzu viņam piezīmju grāmatiņu ar sare�ģīto ornamentu.

Profesoram rokās glu�i tāda pati.

� Salīdziniet �īs divas grāmatiņas, profesor. Tām jābūt pilnīgi vienādām. Ir tikai viena starpība. Pēdējais ieraksts grāmatiņā, kuru es turu savās rokās, izdarīts pagāju�ā gada 11. decembrī. Bet tagad ir jūlijs, � es norādu uz logu, kur dzidrā zilumā lido papeļu pūkas. Arī visi citi nezin kāpēc paskatās pa logu, it kā pēk�ņi �aubītos, vai tie�ām tagad ir jūlijs, bet ne decembris. � Un bez tam vēl, palūk! � Izņemu no kabatas cietu sasalu�u sniega piku un ar baudu metu pret tāfeli, kas no aug�as lī<ļz apak�ai norakstīta ar formulām. Pika trāpa tie�i vidū un pielīp.

Un tomēr uz dienas beigām, nemaz nesarunāju�i, viņi pārgāja savu pētījumu rajona neredzamo robe�u un sāka soļot uz Kanjonu. Mihails gāja aiz Jana, un antena tam aiz muguras �ūpojās. Viņi nokāpa lejā, nogāja vairākus līkumus. Pēk�ņi Jans apstājās un iesaucās:

��� Skaties!

��� Slidotava, � teica Mihails.

Tas, kas parādījās viņu priek�ā, atgādināja mākslīgu veidojumu. Gluda, spīdīga, it kā ar plānu lakas kārtiņu pārklāta pien- balta lente iztecēja no smiltīm un aizplūda prom, pazuzdama Kanjona līkumos.

Bezgalīgie Anizatellas smiltāji � un pēk�ņi �ī pulētā virsma �

Jans paspēra soli uz priek�u.

��� Uzmanīgi, � brīdināja Mihails.

��� Tas bija tas, kas spīdēja, � tā kā jautādams, tā kā apgalvodams, sacīja Jans.

Viņ� uzkāpa uz �ledus�, ta�u nevarēja paspert ne soli � tik slidens tas bija. Tas pats notika ar. Mihailu. Viņu zābaki no porainā metālelastika, ar kuriem mierīgi varēja uzkāpt stāvā ledus kalnā, slīdēja kā ātrslido�anas slidas. Jans nokrita uz rokām, bet tās aizslīdēja katra uz savu pusi, un viņ� skaļi atsitās ar ķiveri pret gludo virsmu. Cauri silikāttitāna stikla hermētiskajai ķiverei Mihails redzēja, kā saviebjas Jana seja.

Pamazām viņi pierada pie plato jokiem. Kustēties pa to varēja, tikai lēni un uzmanīgi cilājot kājas. Vispār tas izskatījās diezgan smieklīgi.

Draugiem kļuva jautri. Viņi krita, cēlās, smējās, viens otru ķircināja. Pati par sevi saprotamā neveiklība, kāda rodas, satiekoties ar kaut ko nepazīstamu, izzuda. Sākumā saspīlētie nervi atlaidās, iestājās atslābums �

Un tie�i tad notika negaidītais.

Plato iedegās. Tas dega ar nespodru, dziļumā kvēlojo�u gaismu.

��� Ko tas varētu nozīmēt? � nesapra�anā jautāja Mihails. � Sī parādība rūpīgi jāizpētī.

��� Bet mēs, liekas, rit taisāmies aizlidot? � pasmaidīja Jans.

��� Jā, bet�

Ar �o �bet� viņiem sākās grūtas dienas. No vienas puses, bija skaidrs, ka uz Aniza- tellas viņiem nav ko darīt, plāns izpildīts, darbs pabeigts, bet no otras puses� Nevarēja atstāt planētu, nemēģinot atminēt plato noslēpumu.

Visi mēģinājumi atskaldīt kaut gabaliņu sti'klveidīgās vielas, no kuras sastāvēja plato, palika bez rezultātiem. Vienaldzīgi un nesatricināmi tā pretojās gan augsttermālajai uguns strūklai, gan pneimatiskajam urbim ar borila grie�ņiem. Jans un Mihails pūlējās vaiga sviedros, ta�u nespēja ieskrambāt �ledū� nevienu svītriņu.

Viņi pamanīja vēl vienu dīvainu plato īpatnību. Kad sākās smil�u vētra un debesis aizklāja mākoņi, plato virsma palika tīra un gai�a, it kā kāds nopūstu no tās katru smil�u graudiņu.

Ta�u, kad viņi pārliecinājās, ka radio un sonorajai lokācijai nav nekādu rezultātu, bet gamma- un korpuskulārā eholotē�ana rādīja 0 dziļumu, viņi glu�i apjuka.

��� �eit kaut kas nav kārtībā � � teica �Mihails.

��� Kas tad?

��� Ka lai tev to pasaku � Acīmredzot plato ir neparasti inerts un nereaģē ne uz kādu ārēju iedarbību. Tas, no vienas puses �

��� Bet, no otras � plato tomēr spīd! � iesaucās Jans.

��� Tā jau ir tā lieta. Plato spīd, turklāt tā spīdē�anai ir sare�ģīts raksturs. Sākumā man likās, ka tā nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet tagad �

��� Tu kaut ko izdomāji?

��� Kā lai tev to pasaku? � Tā vēl nav doma, drīzāk sajūta. Vai atceries, pirmoreiz plato sāka spīdēt-apmēram divdesmit minūtes pēc tam, kad mēs sākām rīkoties pa tā virsmu?

��� Neskatījos pulkstenī.

��� Es fiksēju laiku. Spīdē�ana sākās divdesmitajā minūtē un turpinājās, kamēr mēs tur atradāmies. Toties otrreiz plato �aizdegās� piektajā minūtē, bet tre�oreiz � tiklīdz mēs uz tā uzkāpām.

��� Nu un tad?

��� Pagaidām nekas, � teica Mihails, � klausies tālāk. Tu ta�u pats pārbaudīji spīdē�anas spektru un teici, ka �

�� Neatradu līniju spektrā nevienu raksturīgu līniju.

��� Redzi nu, � ar gandarījumu apstiprināja Mihails, � tā nav tāda gaisma, pie kādas esam pieradu�i. Tas ir kaut kas, ko mēs uztveram kā gaismu �

��� Bet spīdē�anas sākuma moments nemaz nav tik patvaļīgs, � domīgi piezīmēja Jans.

��� Liekas, ka tā būtu. Ta�u ar to vien vēl ir par maz. Es salīdzināju spīdē�anas intensitāti ar da�iem mūsu eksperimentiem un konstatēju interesantu sakarību. Izrādās, ka tad, kad mēģinājām plato izdarīt urbumu, intensitāte palielinājās par divām kārtām; kad iedarbojāmies ar plazmas strūklu � par

septiņām kārtam, bet pārējos gadījumos palika nemainīga!

������� Ak tā, � no�ukstēja Jans, � tātad tas tomēr reaģē.

������� Jā. Bet tā ir ļoti specifiska reakcija. Tā izpau�as tikai �ās neizprotamās spīdē�anas mainīgumā, bet visas pārējās īpa�ības paliek tādas pa�as.

� � Jā, interesanti. Ko tad lai mēs darām?

������� Novērosim. Palūkosimies, kā spīdē�ana mainīsies �odien, � noteica Mihails.

Jans pirmais ieraudzīja uz plato pēdas. Tās stiepās gar tuvāko �krastu�, meta cilpas un noslēdzās aplī. Tās tik ļoti atgādināja bļitkotāja pēdas, kad viņ� meklē vietu kārtējai dobītei ledū, ka Jans iesaucās:

��� Tas nu gan�

������� Interesanti, � nomurmināja Mihails, pielikdams soli.

Viņi ātri nokāpa lejā. Tikai tad tie ievēroja, ka �īs pēdas nav glu�i parastas.

�������� Savādas pēdas, � brīnījās Jans, � tās nav vis pēdas, bet tikai pēdu ārējās kontūras.

��� Vai tās ir mūsu pēdas?

������� Kā gan cita? �īs ir tavas, bet tās, mazākās, � manas.

������� Nu, uzliec kāju! Tikai uzmanīgi, ka ne- paslīdi.

Jans neveikli piegāja klāt tuvākajai kontūrai un uzlika virsū kāju.

��� Jā, tās ir tavas pēdas!

��� Un te ir tavu roku pēdas! � priecīgi iesaucās Jans. Un te tu pieskāries ar pakausi!

������� Toties �os astoņniekus atstājusi tava dibenpuse, � drūmi piebilda Mihails, atcerēdamies dienu, kad viņi pirmo reizi iepazinās ar plato.

Viņi apklusa, vērīgi aplūkodami figūrām izrotāto plato virsmu.

��� Palūk, zvaigzne!

Patie�ām, uz �ledus� bija redzamas nere* gulāras formas zvaigznes kontūras. Tā izskatījās pēc izpūru�as saules.

��� Tās ir mūsu plazmas strūklas pēdas.

��� Tā izskatās.

������� Un te darbojies pneimatiskais urbis,� rādīja Mihails.

Viņ� paņēma transportieri un uzlika to uz �ledus�. Pacēla transportieri � uz ledus zaļās ugunīs dega pusloks. Tad kontūru krāsa sāka mainīties. Tās kļuva oran�as, violetas, gai�zilas.

������� Tagad iesim prom no �ejienes! � pēk�ņi iesaucās Jans.

Mihails vērīgi viņā palūkojās un pamāja. Viņi nogāja no plato un apsēdās smiltīs.

�������� Nesaprotami, � teica Jans. � Ar ko mums ir darī�ana? � Tā ir viela ar neparastām īpa�ībām.

��� Viela?

��� Ko tu gribi sacīt?

�������� Neko. Vienkār�i tikai ap�aubu tava raksturojuma kategoriskumu. Turpini.

��� Tātad tā ir viela, � stūrgalvīgi atkār

toja Jans, � kas uzrāda dīvainas īpa�ības. Esam sastapu�ies ar īpa�u, līdz �im nepazīstamu ķīmisku matērijas stāvokli�

��� Vai ar īpa�u tās formu.

��� Jā.

�� Tas ir iespejams. Iespejams kā viens, tā otrs, kā arī tre�ais, ko mēs nezinām. Tavu pieņēmumu zināmā mērā apstiprina plato ārkārtējais inertums. Turpretī man rodas doma, ka mums ir darī�ana ar jauna veida matēriju. Mūsu aparāti nav spējīgi gūt nekādu dro�u informāciju. Minēsim kaut vai tikai eholota rādīto dziļuma nulli. Tas ir kaut kas pavisam absurds!

��� Un �ī gaisma �

�� Vārdu sakot, brīnumi. Bet es gribu teikt ko citu. Tu runāji par plato inertumu, bet es pievērsu uzmanību tā reaktivitātei.

��� Spīdumam?

�� Jā. Mūsu acu priek�ā norisinājās interesanta parādība �

��� Spīdē�anas evolūcija?

��� Tie�i tā. Sākumā spīdums mainījās kvantitatīvi. Tas pieauga, kad palielinājās iedarbības spēks, un ar laiku sāka straujāk reaģēt uz mūsu manipulācijām. Tagad spīdē�anas raksturs mainījies kvalitatīvi: radu�ās kontūras. Plato reaģē�anā radies taisni satrieco�s lēciens. Noticis kaut kas pavisam neticams � mainījies ķīmisko reakciju tips.

��� Neredzu tur nekā savāda.

��� Ja mums būtu darī�ana kaut vai ar vielu, kurai piemīt dīvainas īpa�ības, reakcija nebūtu mainījusies, atkārtojoties vienādām darbībām. Magnēts ta�u vienmēr paliek magnēts. Plato ir sistēma, kas spējīga pārkārtot, mainīt mijiedarbību ar apkārtējo vidi. Vai tu zini, kas tas ir?

��� Nu?

���� Informācijās iekārta, ko radīju�i vai nu izmiru�ie Anizatellas iedzīvotāji, vai atnācēji no zvaigznēm.

���� Oho! Tu jau esi aizrunājies līdz fantastikai � Man tagad vajadzētu sajūsmināties. Bet es domāju, ka tavu ģeniālo ideju var eksperimentāli pārbaudīt.

��� Kā?

���� Ka tad parbauda tāda veida ma�īnas? Uzdod jautājumus, saņem atbildes, � sacīja Jans pieceldamies.

���� Bet tad jāzina, kur �ai ma�īnai ir pievads un pēc kādas sistēmas tā programmēta.

���� Tīrais nieks. Tas jau tāpat skaidri redzams. Pievads ir visa plato virsma. Tā ta�u reaģēja uz pieskārieniem. Bet kods, kods � � Jans sarauca pieri. � Kods var būt dubults, � viņ� apņēmīgi noteica.

���� Labi, varam pamēģināt. Ja jau plato konstatē formu, jebkuri divi da�ādas konfigurācijas priek�meti var noderēt�

���� Par signāliem �jā� vai �nē�. Varam ņemt to pa�u matu suku un transportieri.

Viņi atgriezās pie plato.

��� Ko mēs jautāsim?

��� Divreiz divi �- �etri, protams ..,

������� Viņa rēķina, � beidzot sacīja Mihails, � turklāt labi rēķina.

������� Jā, tas ir plato ar sapra�anu. � Jans brīdi klusēja, tad piebilda: � Pat mazliet neomulīgi.

������� Pag, � ātri iesaucās Mihails, � uzdo- sim kādu sare�ģītāku jautājumu, lai aprēķina apļa laukumu.

Bet plato izturējās ļoti savādi. Tas neaprēķināja vis apļa laukumu, bet gan riņķa līnijas garumu, nevis trijstūra laukumu, bet tā perimetru, nevis lodes tilpumu, bet atkal ekvivalento diametru.

������� Kaut kāda defektīva domā�ana, � sacīja Mihails.

Viņi uzdeva desmitiem jautājumu � lika noteikt piramīdu, konusu un kubu tilpumu, bet plato ikreiz stūrgalvīgi paziņoja, cik gara ir lauzta līnija, kas iezīmē stereometrisko figūru pamatus.

Diena gāja uz beigām.

������� �odienai pietiek, � teica Jans. � Iesim �

������� Paklau � Un ja nu tas ir divdimen- siju? � jautāja Mihails, kad viņi jau tuvojās raketei.

��� Kā tā?

������� Man tas ienaca prātā, tiklīdz ieraudzīju pēdas.

��� Bet kāpēc?!

������� Tu ta�u pats ievēroji, ka plato nespēj iet pāri �robe�ai� Un� un tam nav pieejama stereāmetrija.

����� Bet ari plakne tas risina tikai ar peri- letru saistītus uzdevumus.

����� Tā jau ir tā lieta! Tas nespēj apjēgt aukumu.

��� Kas par muļķībām!

����� Bet vai tu pats vari kaut vai visvien- ār�āko kubu ieraudzīt uzreiz, no visām usēm?

��� Varu. � Jans apstājās. � Ta�u, pag�

������ Tas jau ir tas joks. Tu nekad neredzēsi airāk par trim �ķautnēm! Bet tagad iedomā- ies, ka �is plato ir plakans Visums, kurā nājo divdimensiju būtnes, kas ne vien ne- pēj pārvietoties tre�ajā dimensijā, bet pat ievar to iedomāties. Un arī mēs ar tevi, nor- tiāli trīsdimensiju pui�i, nokļūdami uz plato, sam nonāku�i viņu pasaulē. Vai saproti?

������ Tad tādēļ ir kontūras! Vienmēr tikai ;ontūras. Viņiem mēs esam tikai pazoles, ilaknes, ka� tie�i saskaras ar plato � Jā, iet kāpēc viņiem nav aptverams plakanas igūras laukuma jēdziens?

������ Tāpēc ka tā ir slēgta figūra! Viņi ta�u ;pēj redzēt vai vēl kaut kā sajust tikai līnijas, :as atrodas viņu plaknē. Jebkuru priek�- netu viņi uztver tikai kā līnijas. Tiem nevar )ūt figūras jēdziena. Citādi ta�u viņiem vaja- izētu kaut mazmazlietiņ pacelties virs plak- īes, un tas nozīmē ieiet tre�ajā dimensijā, fa iedomājamies, ka viena no �īm būtnēm saceltos virs plaknes, tad ta�u tā pilnīgi aiz- etu no tai līdzīgo būtņu pasaules, pazustu, izzustu nezināmā virzienā. Vai saproti? � Viņ� gandrīz vai kliedza.

��� Tātad, kad mēs no plato aizvācām lietas vai pārvietojāmies pa to pa�i, arī mēs tām iz- zudām pavisam neaptveramā veidā?

��� Protams!

��� Velns parāvis! Tad ir saprotams, kāpēc aparāti izturējās tik savādi. Ja nav dziļuma, urb�ana zaudē jebkādu jēgu. Izturība arī. Tie visi ta�u ir trīsdimensiju pasaules atribūti.

��� Jā, jā, � viņu pārtrauca Mihails. � Figūras centru viņi nepavisam nespēj aptvert! Viņu pasaulē tā nemaz nav, jo arī pa�u figūru tādu, kāda tā ir īstenībā, viņi nespēj ieraudzīt.

��� Tas ta�u ir ārkārtīgi interesanti� pat ja tu maldies! Cik �ēl, ka pienācis laiks lidot prom!

��� Man neliek miera viena doma, � klusu teica Mihails. � Pat to iedomāties ir nepatīkami � Ko tad, ja kaut kur ir kādas citas būtnes, kas mums ar tevi ir tikpat neaptveramas kā mēs �īm � divdimensiju?

М. Емцев, Е. Парнов ПОСЛЕДНЕЕ ПУТЕШЕСТВИЕ ПОЛКОВНИКА ФОСЕТТA

Издательство �Зинатне�

Locis Kids������������. 7

Pulkve�a Foseta pēdējais ceļojums . 41

De profundis (No dziļumiem) . . 179

Sniega pika�������������. 192

Figūras plaknē . . . . . . . 219

Mihails Jemcevs, Jeremejs Parnovs PULKVE�A FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Vāku zīmēju�i O. Bērziņ�, G. Smelters Redaktore Ņ. Krilova. Māksi, redaktore Sk. Etere. Tehn. redaktore E. Pola. Korektore A. Āva.

Nodota salik�anai 1966. g. 2. jūlijā. Parakstīta iespie�anai 1966. g. 29. augustā. Papīra formāts 70X90/32. 7,125 fiz. iespiedi.; 8,34 uzsk. iespiedi.; 8,09 izdevn. i. Metiens 50 000 eks. Maksā 43 kap. Izdevniecība �Zinātne� Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā �Sovetskaja Latvija� Rīgā, Dzirnavu Ielā Nr. 57. Pa�ūt. Nr. 2076, K2

* Indiāņu ciltis.

No augiem iegūta melna krāsa.

[1] ' dienvidamerikas tropu d�ungļi.

f * * ' Piekrastes tropu me�s paisuma darbības joslā.

[3] dienvidamerikas ekvatorialais me�s.

[4] neparazitējo�i augi, kas mitinās uz kokiem.

[5] palmu pasuga.

[6] pakāpjveidīga piramīda ar plakanu virsmu.

[7] yerba sp. (matē port.) � paragvajie�u tēja.

[8] barotne, kurā izaug noteikta veida mikroorganismi.

[9] zupa no pupiņām ar kaltētu gaļu, cūkas speķi, desu utt.

[10] goijavas koka augļu pastila.

[11] odenscūka, pats lielākais grauzējs, 1�2 metru

gar�.

7 � 2075

[12] sauso rajonu � sertanas iedzīvotājs (portug.).

[13] 5.9 kilometri

[14] indīgas klabur�ūsku apak�dzimtas^ �ūskas.

[15] amazones baseinā pla�i sastopams, viegli pieradināms putns.

[16] ka�u ogu vīns (portug.).

[17] indiāņu ciltis.

8 � 2075

[18] pavadoņi (portug.).

[19] �āvēta liellopu gaļa.

[20] metiss.

[21] sveicināti, vēlu jums labu un ceru, ka jūs man arī.

[22] pateicos (portug.).

[23] tā indiāņi sauc visus baltos (no spānie�u vārda Migels).

[24] victoria regia.

[25] burvis, priesteris (portug.).

[26] zemes garozas k-arta, kas sniedzas līdz z-emes kodolam.

[27] tas nav svarīgi! (portug.)

12 � 2075

[28] un pēc tam?� (portug.), 178

[29] izplatījuma daļa, kurā galaktikas, cita no citas attālinādamās, sasniedz gaismas ātrumu.