Kad būs uzvarēts laiks. Fantastisku stāstu krājums

.

.

Mūsu dienās zinātniskā fantastika ir uzplaukusi, var teikt, globālā mērogā. Arvien kuplāks kļūst �īs literatūras klāsts, arvien pla�āka � tematika, arvien iespaidīgāki � metieni. Laikmetā, kad zinātne burtiski ielau�as katra cilvēka dzīvē, kad zinātnes attīstība sāk tie�i ietekmēt cilvēces likteņus, tā ir simptomātiska parādība. Un pats par sevi saprotams, ka ne vien lasītāji, bet arī kritiķi to nevarēja atstāt bez ievērības.

Vēl pirms piecpadsmit un pat desmit gadiem da�kārt vajadzēja krustot �ķēpus, lai pierādītu, ka zinātniskā fantastika nav tikai izklaidējo�a lasāmviela vien. Tagad diskusiju degpunktā izvirzījies daudz nopietnāks un reizē sare�ģītāks jautājums, proti, par �ī daiļliteratūras �anra specifiku.

Viedokļu �ajā sakarā izteikts daudz: zinātniskā fantastika esot intelektuālā piedzīvojuma literatūra, tā attēlojot konfliktu starp Cilvēku un Nezināmo, ar mākslinieciskiem īdzekļiem parādot cilvēka un zinātnes mijiedarbību. Da�i tās galveno īpatnību saskata nākotnes modelē�anā, citi � tīri formālās �anra iezīmēs, jo fantastu aprakstītie tēli un konflikti galu galā tomēr sakņojoties mūsdienu īstenībā.

Visi �ie uzskati zināmā mērā ir pamatoti. Ta�u ne mazāk pamatoti var iebilst pret tiem. Ar intelektuālo piedzīvojumu, ar Cilvēka un Nezināmā (vai, pareizāk, � vēl Neizzinātā) mū�seno konfliktu mēs sastopamies jebkurā pilnvērtīgā literārā darbā. Tēmu �cilvēks un zinātne� ir risināju�i autori (piemēram, Mit�els Vilsons), kuriem ar fantastiku nav ne mazākā sakara. Arī nākotnes modeļus un �tīri formālas� �ī �anra iezīmes � fantastiskas hipotēzes un situācijas � var atrast visda�ādāko rakstnieku daiļradē. Minēsim tikai �erni�evski un Graņinu �

Vai no teiktā drīkst secināt, ka zinātniskajai fantastikai nav nekādu īpatnību? Nē. Tās neap�aubāmi ir. Un pati svarīgākā, �ķiet, izpau�as fantastu savdabīgajā pieejā problēmu iztirzā�anai. Ja literatūra visumā atspoguļo jeb, kā tagad pieņemts sacīt, modelē reālo pasauli, tad zinātniskā fantastika, balstīdamās uz realitāti, cen�as modelēt iespējamo un reizēm pat � neiespējamo. Citiem vārdiem, dzīves uzdotos jautājumus fantasti risina nevis eso�ajā realitātē, bet gan tās ekstrapolētajos variantos. Tāds paņēmiens bie�i vien ļauj mākslinieciskā formā atklāt parādību apslēptos cēloņus, izteikt apbrīnojami trāpīgus paredzējumus, brīdināt cilvēci no traģiskām kļūmēm un sare�ģījumiem.

�ī definīcija, saprotams, nepretendē uz pilnību, jo, glu�i tāpat kā dzīvē un literatūrā vispār, arī zinātniskajā fantastikā te viens, te otrs aspekts palaikam izvirzās priek�plānā. �ila Verna romānos, piemēram, dominēja zinātniski tehniskais aspekts. Herberta Velsa daiļradē noteico�ie bija sociāli politiskie un morāli filozofiskie aspekti. Tomēr abi klasiķi dziļi ietekmēja divdesmitā gadsimta zinātnisko fantastiku, būtībā kļūdami par divu tās galveno virzienu ciltstēviem.

�ila Verna tradīcijas turpināja vesela autoru plejāde (Beļajevs � Padomju Savienībā, Gernsbeks � Amerikas Savienotajās Valstīs, Dominiks � Vācijā). Viņu pārstāvētais virziens bija valdo�ais apmēram līdz gadsimta vidum. Bet tad situācija strauji mainījās. Informācijas plūsma visās zinību nozarēs sāka augt kā lavīna, un tehniskās revolūcijas tempi kļuva tādi, ka radās nepiecie�amība zinātniski prognozēt un nevis literāri modelēt iespējamo attīstību. �ādos apstākļos minētā virziena fantastu sacerējumiem, kas, starp citu, mākslinieciskā ziņā ne vienmēr bija spo�i, kļuva aizvien grūtāk konkurēt ar populārzinātniskajiem rakstiem.

Lai cik tas dīvaini liktos, fantastikai �īs pārmaiņas nāca tikai par labu. Pati dzīve pamudināja kā rakstniekus, tā lasītājus vairāk domāt par mūsu laikmetam raksturīgo procesu sociālajām un psiholoģiskajām sekām.

Par noteico�o fantastiskajā literatūrā kļuva filozofiskais virziens. Jauni autori, jaunas, brī�iem paradoksālas idejas, jauni, spilgti izteiksmes līdzekļi īsā laikā iekaroja �im �anram nepieredzētu popularitāti. Bez pārspīlējuma var apgalvot, ka Jefremovu, Strugackus, Lemu, Bredberiju, Azimovu un citus ievērojamus fantastus �odien pazīst un lasa visā pasaulē.

�āds modernās fantastikas galveno attīstības posmu un virzienu izklāstījums, protams, ir ļoti vienkār�ots, shematizēts. Tāpēc, �ķiet, nebūs lieki atgādināt, ka arī �inī daiļliteratūras �anrā nav �vienota plūduma�, bet noris nemitīga, asa ideoloģiskā cīņa. Pat ignorējot Amerikā un Rietumeiropā izplatīto pseidofantastisko lubu literatūru, kurā klaji tiek propagandēts antikomunisms, rasisms, biznesa un varmācības kults, nevar nepamanīt, ka rakstnieki fantasti, kas savu likteni saistīju�i ar bur�uāzisko sabiedrību, �ādā vai tādā veidā pau� ekspluatatoru �ķiras idejas.

Da�i (piemēram, Hakslijs romānā �Brīnumskaistā jaunā pasaule�) apzināti un ciniski ķengā proletariātu, revolūciju, sociālismu. Ja �ā tipa autoriem arī neizdodas slēpt kapitālisma neārstējamās vainas, viņi aicina nevis uz priek�u, bet atpakaļ, idealizēdami feodālismu un patriarhālo dzīves veidu. Ne velti viņu sacerējumus kritiķi iesauku�i par antiutopijām.

Bez �aubām, antiutopistu skaits nav liels, Daudz vairāk ir tādu rakstnieku, kas, sāpīgi izjuzdami bojāejai lemtās iekārtas atsevi�ķas nejēdzības un pretrunas, neredz izeju no tām. Bur�uāzisko uzskatu klapes neļauj viņiem saskatīt vēstures likumsakarības, cilvēces sociālā un morāli psiholoģiskā progresa iespējas. Tāpēc viņi mehāniski attiecina uz nākotni visu, kas raksturīgs satrunēju�ajai, strupceļā nonāku�ajai antagonistisko �ķiru sabiedrībai. So autoru darbi vie� lasītājos dziļu bezcerību un apātiju. Kādēļ gan cīnīties, ja rītdiena tik un tā nebūs labāka par �odienu?

Tikai pa�i izcilākie fantastikas meistari Rietumos un daļēji arī Japānā ir spēru�i vēl vienu soli tālāk. Nespēdami atbrīvoties no valdo�ās ideoloģijas �ņaugiem, arī viņi, protams, neatklāj nelaimju īsto cēloni. Tomēr viņiem pietiek vīri�ķības, lai savas ba�as, savu pesimismu pārkausētu mākslinieciskā protestā.

Kapitālisma d�ungļos mazo cilvēku draud aprīt ne vien kibernētiski roboti, bet arī naudasmaisi, partiju bosi, gangsteru bandas un valdības aparāts; to apvij ar indīgiem taustekļiem reklāmu firmas un tresti, kas producē masām domāto kultūras surogātu . .. Un, lūk, simpatizēdami vienkār�ajam cilvēkam, t. i., būtībā � tautai, drosmīgākie fantasti rada tā dēvēto brīdinājuma literatūru. Bredberija stāsts �451� pēc Fārenhcita�, kurā tēlaini un ar milzīgu emocionālu spēku parādīts imperiālisma fa�izācijas �au�alīgais rezultāts, zināmā mērā ir kļuvis par �ī fantastikas paveida etalonu.

Pretēji bur�uāziskajiem fantastiem mūsu rakstnieki savos darbos var izvirzīt konstruktīvas idejas, ieskicēt gai�u perspektīvu un visdramatiskākajās situācijās, kādas vien iedomājamas, parādīt cilvēciski sare�ģītus un vienlaikus di�enus pozitīvu varoņu raksturus. Tā ir milzīga priek�rocība, kas saistīta gan ar autoru zinātnisko pasaules uzskatu, gan ar sociālistisko īstenību, kurā viņi dzīvo un, uz kuru balstoties, veido savus �iespējamā modeļus�.

Tiesa, arī padomju vai, pareizāk, � sociālistiskajā fantastikā laiku pa laikam parādās romāni � brīdinājumi. Ta�u aiz ārējās līdzības �ai gadījumā slēpjas dziļa, principiāla at�ķirība. Rakstnieku marksistu darbos attēlotajā nākotnes sabiedrībā drūmas situācijas un traģiski sare�ģījumi nekad nav fatāli neizbēgami, bet rodas tikai kā vienas vai otras problēmas nepareiza vai nesavlaicīga risinājuma sekas. Tāda romāna � brīdinājuma lielisks paraugs ir Lema �Atgrie�anās no zvaigznēm�.

Protams, �ā tipa stāstos un romānos traģiskais fināls bie�i vien ir neizbēgams. Ta�u jāievēro, ka autoru nolūks visos �ajos gadījumos ir nevis veidot nākotnes modeli, bet gan atmaskot kapitālistisko dzīves veidu, tā seklos, mietpilsoniskos ideālus, parādīt, kādas briesmas draud cilvēkiem, ja, aizraudamies ar civilizācijas materiālajiem labumiem, viņi pārstāj rūpēties par gara kultūras attīstību.

�āda veida daiļdarbi, kas, starp citu, nav retums arī padomju zinātnieku fantastiskajā literatūrā, ir tuvu rada pamfletiem (Lagina �Atavia proksima�, �Patents AB� u. c.), jo arī tajos hiperbolizācija un groteska kalpo imperiālisma antihumānās būtības spilgtākai izgaismo�anai. At�ķirība te varbūt ir vienīgi tā, ka pamfletos traģiskajam piejaukts krietni vairāk smieklīgā.

Vispār, runājot par padomju zinātnisko fantastiku, jāuzsver, ka desmit piecpadsmit gados tā sakuplojusi nepieredzētos tempos un apmēros. Tagad ne tikai Maskavu un Ļeningradu, kur dzīvo Jefremovs, Strugacki, Dņeprovs, Gansovskis, Gors, Martinovs, Var�avskis un citi gan vecākās, gan arī jaunākās paaudzes autori, var uzskatīt par �ī �anra daiļdarbu kalvēm. Rakstnieki fantasti strādā arī Ukrainā (Sav�enko, Berdņiks), Azerbaid�ānā (Aļtovs, Zuravļova, Voiskunskis, Lukodjanovs), Latvijā (Mihailovs, Skailis) un citās padomju republikās. Turklāt blakus tradicionālajiem zinātniskās fantastikas paveidiem, kuros dominē gan tīri �tehniskie�, gan piedzīvojumu elementi, mūsu literatūrā ir radu�ies arī pilnīgi jauni. Piemēram, fantastiskā humoreska � neliela apjoma darbs, kurā humors un fantāzija veido vieglu, dzirksto�u sakausējumu ar da�kārt visai smagu, nozīmīgu zemtekstu.

Ta�u ne jau autoru un �anra paveidu skaitliskā izaugsme visspilgtāk raksturo padomju zinātnisko fantastiku. Daudz svarīgāks ir kvalitatīvais moments. Humānās tendences, domu rosino�ie apvār�ņi un neierobe�otās mākslinieciskās iespējas pelnīti izvirza mūsu fantastu labākos sacerējumus pasaules fantastiskās literatūras galvgalā. To ir atzinu�i ne vien lasītāji un kritiķi, bet arī tādi pazīstami ārzemju rakstnieki kā, piemēram, Staņislavs Lems.

Latvie�u lasītājiem iegūt �ādu pārliecību līdz �im nebija viegli. No padomju fantastu sacerējumiem latvie�u valodā pagaidām iznāku�i ļoti nedaudzi, turklāt no ievērojamākajiem � tikai Jefremova �Andromedas .miglājs� (1962. g.) un nedaudzu autoru stāstu krājums �Zilā planēta� (1963. g.).

Arī �ī krājuma ierobe�otā apjoma dēļ tajā nevarēja sakopot visu izcilāko padomju fantastu darbus. Un tomēr grāmata �Kad būs uzvarēts laiks�� dos lasītājam zināmu priek�statu gan par atsevi�ķu autoru rokrakstu, gan arī par mūsu fantastiskajā literatūrā vērojamām tendencēm.

Interesants pats par sevi jau ir grāmatas autoru sastāvs. Jefremovs � jaunībā matrozis, tagad zinātņu doktors, kura pētījumi vairākās nozarēs, to starpā arī � paleontoloģijā, pazīstami tālu aiz mūsu zemes robe�ām. Dņeprovs � fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts. Zuravļova � ārste. Var�avskis � in�enieris.

Trīs no septiņiem krājumā pārstāvētajiem autoriem ir profesionāli literāti. Gors, pēc izglītības filologs un vēsturnieks, pievērsās fantastikai, kad bija jau uzrakstījis vairāk nekā divdesmit grāmatu. Ne mazāk raksturīgs ir arī Aļtova un Gansovska ceļ� uz fantastiku. Gansovskis, piemēram, ir bijis krāvējs, matrozis, elektromontieris. Kara laikā � snaiperis un izlūks. Uzrakstījis divas stāstu grāmatas, vairākas lugas. Un tikai tad kļuvis par fantastu �

Visu minēto autoru darbi ir ļoti da�ādi. To stiprās un vājās puses novērtēs lasītājs pats. Tāpat, jādomā, viņ� bez grūtībām noteiks, pie kura zinātniskās fantastikas paveida viens vai otrs no tiem pieskaitāms. Vēl tikai jāpiebilst, ka da�i krājumā ievietotie stāsti, it īpa�i �Helēņu noslēpums�, ir uzrakstīti agrīnā daiļrades periodā un tāpēc neļauj pilnībā spriest par meistarības līmeni, ko autors sasniedzis �odien.

Un nu, biedri, dosimies ceļā! Pa lappusēm, kas mūs ievadīs fantastikas pasaulē. Pagaidām vienīgajā, kur jau uzvarēts laiks �

A. Līdums

* Krievu valodā publicēts 1966. gadā krājumā �ellinskij sekret�.

�Helēņu noslēpums� ir mans otrais literārais darbs, kas radās driz pēc pirmā stāsta �Tik�anās virs Tuskaroras�. �Helēņu noslēpums� uzrakstīts 1942. gadā un ietverts sērijā �Stāsti par neparasto� ar kopēju nosaukumu �Septiņi rumbi�, bet nav bijis publicēts.* Tajā laikā,

kad vēl nepazina kibernētiku un molekulāro bioloģiju, ideja par �genu� atmiņu, kas ir mana stāsta pamatā, radija mistisku iespaidu. Tomēr tā neatstāja mani visus nākamos divdesmit gadus, un galu galā domas, kas vēl neskaidri iezīmējās �Helēņu noslēpumā�, tika īstenotas romānā �Skuvekļa asmens� (1959.� 1963. g.). Es tī�ām atstāju stāstu tā sākotnējā veidā, lai parādītu lasītājiem, ka pirmajām iecerēm, kas būtībā ir paliku�as tādas pa�as, devu�i iespēju piepildīties milzīgie zinātnes sasniegumi mūsu gadsimta vidū.

� Esmu jums visiem joti pateicīgs, � profesors Izrails Faincimers klusi vērsās pie sanāku�ajiem, un viņa dziji iekritu�ās, tum�ās acis iemirdzējās. � Grūtajās kara dienās jūs neaizmirsit manu necilo jubileju � Kā pateicību par to es jums pastāstī�u kādu apbrīnojamu gadījumu, kas notika nesen. Mēs, zinātnieki, nemīlam celt dienas gaismā teorijas, kas nebalstās uz daudziem faktiem, vai vēl sliktāk, � faktus, kuri nav izskaidroti, tāpēc uzskatiet �o stāstu par cieņas un uzticības zīmi.

Jūs zināt, ka savu dzīvi esmu veltījis cilvēka smadzeņu un psihes darbības pētījumiem. Ta�u �o visai interesanto zinātnes nozari nepētīju vienpusīgi, kādas �auras specialitātes ietvaros, bet centos izprast smadzeņu uzbūvi un darbību kā vienotu domā�anas aparātu visā tā komplicētībā. Biju cītīgs anatoms, fiziologs, psihiatrs un tā joprojām, līdz nodibināju savu nozari � smadzeņu psihofizioloģiju. Pēdējos gados es sasprindzināti strādāju, lai noskaidrotu atmiņas būtību, un, jāatzīstas, izdarīju maz, jo �is uzdevums ir ārkārtīgi grūts. Taustoties uz priek�u pa neizskaidrojamo faktu jūkli, kā tumsā klimstot pa smadzeņu nervu �ūnu vissare�ģītākajām sakarībām, savācu tikai atsevi�ķas patiesības kripatiņas un vēl nebiju spējīgs no tām izveidot dro�u pamatu mācībai par atmiņu. Vienlaikus sastapos ar daudzām tādām parādībām, kas vēl ir glu�i neskaidras, un par tārn pat necentos paziņot presē. Ēstās nosaucu par paaud�u vai genu atmiņu. Neminē�u pierādījumus, bet teik�u tikai to, ka pārmantojamas ir daudzas samērā sare�ģītas, neapzinātas, nereti pat pilnīgi automātiskas dzīvnieku nervu mehānisma funkcijas. Manuprāt, instinkti un sare�ģītie refleksi nevar vpidoties tikai smadzeņu zemākajos � zemgarozas centros. To veido�anā noteikti piedalās arī smadzeņu garoza � tātad �is process ir daudz komplicētāks, nekā uzskatīja.līdz �im. Instinktu mehānisma vienkār�o�ana ir mūsdienu fizioloģijas lielākā kļūda. Ta�u te vēl nevar runāt par atmiņu, tā ir daudz augstāka pakāpe arvien sare�ģītāku mehānismu virknē, kuri pārzina apkārtējās pasaules uztveri un izpratni. Kā uzskata zinātne, atmiņa nav pārmantojama, tas ir, ārējās pasaules atveids, kas glabājas un uzkrājas smadzenēs kāda indivīda dzīves laikā, uz mū�iem izzūd līdz ar tā nāvi un pēcte�us nekādi nebagātina, nekā tiem nevēstī.

Mana atklājuma būtība ir �āda: es atradu faktus, kas pierāda, ka daļa no atmiņā eso�ā ir pārmantojama no paaudzes paaudzē. Atvainojiet mani par garo ievadu, bet jautājums ir tik sare�ģīts, ka vajadzēja jūs tam sagatavot, citādi jūs manu neparasto bez mistikas un pesteļo�anas nekā nespētu sev izskaidrot. Nav vērts ironizēt, tā ir visiem vai ļoti daudziem raksturīga cilvēciska vajība. Ne jūs pirmie, ne pēdējie neap�aubāmu, bet jūsu prātam pilnīgi neizskaidrojamu faktu uzskatīsiet par pārdabisku.

Turpinu. Jūs visi ievērojāt, bet ne ar ko nesaistījāt to, ka, piemēram, formu skaistumu, vai nu tas būtu arhitektūras, vai ainavas, vai cilvēka ķermeņa skaistums utt., izjūt un kopumā vienādi novērtē visi cilvēki neatkarīgi no audzinā�anas un attīstības pakāpes. Bet ļaujiet �o skaistumu izanalizēt attiecīgam speciālistam: ēku � arhitektam, ainavu � ģeogrāfam, ķermeni � anatomam, un viņ� uzreiz pateiks, ka skaistums ir pilnība konkrēto funkciju izpildē, optimāla mērķtiecība, materiāla ekonomija, izturība, spēks, ātrums. Tāpēc arī domāju, ka neskaitamu paaud�u pieredze devusi mums neapzinātu pilnības izpratni, ko mēs uztveram kā skaistumu. �ī izpratne glabājas atmiņā, tajā neapzinātajā atmiņā, kura tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Var minēt arī vēl citus paaud�u neapzinātās atmiņas piemērus, bet par tiem pa�reiz nerunā�u.

Pēc mūsdienu zinātnes atzinuma, cilvēkam visā mū�a gājumā, viņa individuālās dzives laikā atmiņa it kā mājo �ūniņās, ko veido smadzeņu nervu �ūnu izaugumu vissare�ģītākie savijumi. Man jāpiebilst, ka, apkārtējai pasaulei gadsimtu ritumā galvenajos vilcienos paliekot nemainīgai, da�as no �īm �ūniņām visiem cilvēkiem radās vienādi no paaudzes paaudzē un beidzot tika pārmantotas. �ī neapzinātā paaud�u atmiņa jeb zemapziņa veido visiem mums kopēju domā�anas pamatmateriālu, kas nav atkarīgs no izglītības un audzinā�anas. �īs parādības pētīt ir gau�ām grūti, un manā rīcībā līdz �im vēl nav neviena eksperimentāli pierādīta fakta.

Tomēr eju tālāk un pieļauju, ka retos gadījumos atmiņas �ūniņu kombinācijas var tikt pārmantotas, tādējādi no iepriek�ējām paaudzēm saglabājot atmiņas, kas reizēm it kā uzpeld apziņas virspusē.

To apliecina vispārzināmi fakti, kas gan parasti tiek uzskatīti par visai ap�aubāmiem. Tā, cilvēki spēj pilnīgi precīzi aprakstīt tādas vietas, kur viņi nekad nav biju�i; sapņos pavisam tie�i atspoguļojas pagātnē notiku�ais, kas arī nekad nav ne pārdzīvots, ne dzirdēts no citiem, un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Visas �ādas parādības ticīgie mistiķi un citi savādnieki uzskata par pierādījumu dvēseļu ceļo�anai, bet zinātnieki tikai rausta plecus. Dro�i vien ir cilvēki, kam paaud�u atmiņa ir spēcīgāk izteikta, un arī otrādi � tādi, kuriem tās vispār nav.

Un tā nu, mani mīļie, tagad, lielo cīņu die

nās, es necerēti guvu pierādījumus, kas liecina, ka paaud�u atmiņa patiesi eksistē. Kar� mani piespieda atteikties no tīri zinātniska darba. Sava rakstura dēļ nevarēju tie�i nepiedalīties Padomju Armijas medicīniskā dienesta darbā. Ta es kļuvu par konsultantu vairākos lielos hospitāļos, kur sakarā ar neskaitāmām kontuzijām, �okiem, psihozēm un citām smadzeņu traumām bija nepiecie�ams likt lietā visas manas zinā�anas.

Mājās parasti atgriezos tikai vēlu vakarā. Savā dzīvoklī Sretenskija bulvārī"pie rakstāmgalda atzveltnes krēsla palaikam pavadīju stundas divas, atpūtos un vienlaikus prātoju, kā izārstēt sevi�ķi smagi ievainotos. Lāgiem pierakstīju nozīmīgākos faktus vai rakņājos literatūrā, cenzdamies atrast līdzīgus klīniskus gadījumus.

Tads laika pavadī�anas veids kļuva par paradumu. Ar draugiem un saviem biedriem zinātniekiem tikos reti: tā kā vēlu nācu mājās, tam pavisam neatlika laika, bet telefona sarunas es neieredzu un �o aparātu izmantoju tikai ārkārtīgas nepiecie�amības gadījumos. Mans neparastais atnāca pie manis pavisam nemanāmi tādā ikdieni�ķā, rāmā vakarā. Klusumā, ko laiku pa laikam pārtrauca ierastie derdzīgie tramvaja dārdi, cita aiz citas virknējās precīzas domas. Es domāju par kādu vecāko leitnantu, kas pēc kontūzijas bija zaudējis valodu. Kad prātā jau tikko jau�ami sāka iezīmēties varbūtējais slēdziens, iezvanījās telefons. Es negaidīju zvanu. Vakara klusumā un domu koncentrētībā tas likās tik skaļ�, ka pakampu klausuli, nepatikā viebdamies. Mana ārsta dzirde uztvēra, ka balss, kas apjautājās, vai �is esot profesora Faincimera dzīvoklis, ir nervozi sasprindzināta. Tad sekoja dialogs:

��Vai jūs esat profesors Faincimers?

��Jā.

��Piedodiet, lūdzu, ka tik vēlu traucēju. Es dienā zvanīju reizes piecas, kamēr man pateica, ka jūs agrāk par vienpadsmitiem mājās nenākot.

��Nekas, es agrāk par vieniem neeju gulēt. Ar ko varu pakalpot?

��Redziet, mani sūtīja pie jums profesors Novgorodcevs. Viņ� teica, ka jūs esot vienīgais, kas varot man palīdzēt. Un viņ� vēl teica, ka es jums bū�ot interesants pacients. Tāpēc arī nodomāju �

��Labi, bet kas jūs esat?

��Esmu leitnants, biju ievainots, nesen iznācu no hospitāļa, un tagad man vajag

��Jums vajag tikties ar mani. Rīt pulksten divos otrās ķirurģiskās klīnikas pirmajā nodaļā. Ak, jūs jau zināt adresi .. . Labi. Jautājiet pēc manis, un jūs aizvedīs.

Balss, kas tik kautrīgi murmināja pateicības vārdus, apklusa, un es uzkāru klausuli. Tas, ka �o slimnieku sūtīja mans draugs ķirurgs, kas ne vienreiz vien bija iepazīstinājis mani ar svarīgiem slimību gadījumiem, liecināja, ka pacients ir interesants. Es centos uzminēt, ar ko viņ� varētu slimot, bet atteicos no �is nodarbības kā no nelietderīgas, aizsmēķēju un atkal domās atgriezos pie kontuzētā.

Spechospitālis atradās lieliskās telpās, un es bie�i vien izmantoju galvenā ķirurga kabinetu svarīgām konsultācijām. Pulksten divos jau biju klīnikas gaitenī un soļoju garām milzīgo logu rindai pa mīksto paklāju, kas pilnīgi apslāpēja troksni. Pie pēdējā loga stāvēja cilvēks, kam roka bija iekārta saitē. Pienācis tuvāk, ieraudzīju, ka viņa jaunā seja ir izmocīta un saspringta. Formas blūze, uz kuras vēl bija redzamas nesen noņemto leitnanta kubiņu pēdas, ļoti piestāvēja tā valkātāja atlētiskajam, slaidajam stāvam. Ievainotais steidzīgi pienāca man klāt un jautāja:

��Vai jūs esat profesors Faincimers? Es tūlīt nopratu, ka tas esat jūs. Bet es esmu tas, kas jums vakar zvanīja.

��Ļoti labi, ejam, � atvēru durvis un ievedu viņu kabinetā.

��Nu tad iepazīsimies, � un es kā parasti sniedzu viņam roku. Ievainotais leitnants apmulsis padeva man kreiso roku (labā nevarīgi karājās platā aizsargkrāsas saitē) un stādījās priek�ā kā Viktors Ļeontjevs.

Aizsmēķēju pats un piedāvāju arī leitnantam papirosu, bet viņ� atteicās un sēdēja, uz priek�u saliecies, ar veselās rokas slaidajiem, lokanajiem pirkstiem nervozi taustīdams masīvā galda rotājumus. Es ar profesionālu rūpību uzmanīgi pētīju viņu.

Pareizi sejas vaibsti, plāns deguns, biezas, krasi iezīmētas uzacis, nelielas ausis. Patīkams lūpu apveids, tum�i mati un tum�brūnas acis.

�Jūtīga un kaisla daba,� nodomāju un ievēroju viņa vainīgi mulso sejas izteiksmi, kas tik raksturīga ļoti nervoziem vai smagi slimiem cilvēkiem. Kamēr nogaido�i raudzījos uz leitnantu, viņ� reizes divas palūkojās man acīs, tūdaļ pat novērsās, un viņa ādamābols vairākkārt sakustējās, it kā viņ� censtos ko norīt. �Vagotoniķis,� man ie�āvās prātā.

Beidzot leitnants sāka runāt. Viņ� jūtami nervozēja, runāja klusi, reizēm pat cīnīdamies ar elpas trūkumu. Viesis pasmaidīja, un mani apbūra �is tikko jau�amais, bet reizē neparasti gai�ais smaids, kas no viņa izmocītās, jaunās sejas pilnīgi izdzēsa mokpilno drūmumu.

��Profesors Novgorodcevs teica, ka jūs jau sen pētot da�ādas grūti izskaidrojamas smadzeņu slimības. Profesors ir ārkārtīgi iejūtīgs cilvēks � visu mū�u atcerē�os viņu ar pateicību � Pa�reiz veselības stāvoklis ir slikts � mani vajā halucinācijas un manī arvien pieaug kaut kāds neizprotams sasprindzinājums. �ķiet, tūdaļ sajuk�u prātā. Turklāt vēl bezmiegs un stipras galvas sāpes, lūk, te, � viņ� parādīja uz pakau�a aug�ējo daļu. Kaut arī da�ādi ārsti visādi centās mani ārstēt, tomēr nekas nelīdzēja.

��Pastāstiet, kā jūs ievainoja, � es palūdzu, un atkal apburo�s, viegls smaids pārvērta viņa seju.

��Ak, diez vai tam ir kāds sakars ar manu slimību. Es tiku ievainots ar mīnas �ķembu labās rokas locītavā, bet nekādas kontūzijas nebija. �ķemba sadragāja kaulu, tāpēc to izņēma. Gan jau kādreiz kaulu pārstādīs, bet pagaidām roka karājas kā auklā iekārta.

��Tātad ne tūlīt pēc ievaino�anas, ne vēlāk nekādas kontūzijas pazīmes jums netika novērotas?

��Nē, nekādas.

��Kad jums sākās �āds savdabīgs psihisks stāvoklis?

��Nesen, tā pirms mēne�a pusotra � Jā, laikam gan jau hospitālī. Maz pamazām atveseļojoties, jutu, ka manī arvien pieaug dīvains nemiers. Vēlāk tas pārgāja. Bet nu redziet, kas ir iznācis. Hospitāli atstāju pirms vairāk nekā diviem mēne�iem.

��Bet tagad pastāstiet, kā jums pa�am liekas, kāpēc saslimāt?

Leitnants cīnījās ar augo�u apmulsumu. Es steidzos viņam palīgā, uzsvērdams, ka gadījumā, ja vien viņ� grib, lai es sniegtu palīdzīgu roku, man jāzina pēc iespējas vairāk. Neesmu ne gai�reģis, ne pū�ļotājs, bet vienkār�i zinātnieks, kam jebkur� jautājums jārisina, balstoties uz noteiktiem faktiem. Lai nekautrējas, man �odien ir laiks, un lai izstāsta visu iespējami sīkāk. Ievainotais pamazām pārvarēja savu kautrību un iesāka stāstīt, vispirms stomīdamies un ar grūtībām meklēdams vārdus, bet pēc tam aprada ar manu rāmo uzmanību un izklāstīja visu notiku�o, varētu teikt, pat ar māksliniecisku gaumi.

Pirms kara leitnants Ļeontjevs bija tēlnieks, un es tie�ām atcerējos, ka esmu redzējis da�us viņa darbus kādā izstādē Kuzņeckij Mostas ielā. Tās bija lielākoties nelielas sportistu, dejotāju un bērnu statuetes, veidotas vienkār�i, ta�u ar tik dziļu kustību un ķermeņa izpratni, kāda piemīt tikai īstam talantam.

Mākslinieks arī pats bija labs sportists peldētājs. Kādās peldē�anas sacensībās viņ� satika Irinu � meiteni, kas mākslinieku pārsteidza ar sava ķermeņa absolūto skaistumu. Leitnanta acis mirdzēja dziļā iek�ējā jūsmā, kad viņ� stāstīja par savu iemīļoto, un es ļoti dzīvi, pat ar kaut kādu tikko jau�amu nenovīdību iedomājos �o lielisko jauno pāri. Jābūt mīlētāja sirdij un mākslinieka dvēselei, lai tik spilgti, īsi un vienkār�i pastāstītu par mīļoto meiteni. īsi sakot, leitnants mani pilnīgi savaldzināja ar savu Irinu, kuru es pat acīs nebiju redzējis.

�ī mīlestība, kas harmoniski apvienoja mākslinieka aizrautību un mīlētāja prieku, izraisīja Ļeontjevā neremdināmas alkas darboties � likt visiem cilvēkiem pārdzīvot tās brīni�ķīgās jūtas, kas bija radu�ās viņos abos ar Irinu. Mākslinieks nolēma izveidot savas iemīļotās tēlu un iemiesot tajā visu viņas būtnes daiļumu, visu viņas kūsājo�o dzīvesprieku. �ī vēlē�anās, kas sākumā bija vēl neskaidra, pamazām galīgi izkristalizējās un nostiprinājās, līdz beidzot mākslinieks bija pilnīgi savas idejas varā.

� Jūs saprotat, profesor, � viņ� teica, pieliekdamies pie manis, � �is tēls ne tikai kalpotu cilvēcei, paustu ne tikai manu ideju, bet arī bezgalīgu pateicību Irinai.

Un es viņu sapratu.

Mākslinieka iecere galīgi nobrieda ļoti drīz, jo iemīļotā ne mirkli ne�ķīrās no viņa, ta�u Ļeontjevs ilgi nespēja izlemt, kādu materiālu izvēlēties. Rēgaini baltais marmors nederēja, arī bronzas ko�ā tumsnējība neatbilda viņa idejai. Citi sakausējumi vai nu iztēli padarīja nedzīvu, vai bija neizturīgi, bet mākslinieks gribēja savas Irinas skaistuma plauksmi saglabāt nākamajiem gadsimtiem.

Lēmums tika pieņemts, kad Ļeontjevs iepazinās ar sengrieķu autoru darbiem, kur bija minēti no ziloņkaula darināti tēli, kas līdz mūsu dienām nav saglabāju�ies. Ziloņkauls � lūk, materiāls, ko viņam vajadzēja. Tas bija blīvs, un no tā varēja izveidot vissīkākās detaļas, tie�i tās, kurām mākslas burvība ļauj radīt dzīvas miesas iespaidu. Turklāt krāsa, nevainojama virsma un ilgsto�a izturība, � jā, �is materiāls bija tā vērts, lai to meklētu.

Zinot, ka atsevi�ķus ziloņkaula gabalus var salīmēt tā, ka savienojuma vietas nav manāmas, tēlnieks veltīja visu savu laiku vajadzīgo ziloņkaula gabalu iegādei un izvēlei. Jāsaka, ka tas prasīja milzīgu neatlaidību, jo mūsu zemē ziloņkauls nav apgrozībā. Iespējams, ka visu vajadzīgo materiālu Ļeontjevs arī nebūtu

savācis, ja palīgā nebūtu nācis viņa draugs ģeologs, kas tikko Sibīrijas ziemeļu piekrastē bija atklājis milzīgu mamuta ilkņu kapulauku. Mamuta ilkņi krastmalas tera�u kraujās mū�īgajā ledū bija saglabāju�ies tik svaigi, it kā piederētu dzīvniekiem, kas gāju�i bojā tikai vakar, bet nevis pirms divpadsmit tūksto� gadiem. Ļeontjevs ātri atlasīja nepiecie�amo daudzumu lielisku kaulu un atgriezās Maskavā, vēlēdamies nekavējoties ķerties pie darba.

Sākās kar�, kas tēlnieku aizveda tālu no mīļotās un arī no viņa pa�a jūtu pasaules. Viņ� godīgi pildīja savu pienākumu, drosmīgi cīnījās par visu, kas dzimtajā zemē viņam bija dārgs, bet divus mēne�us vēlāk pēc smaga ievainojuma jau atkal atradās Maskavā. Tēviņu sastapa tā pati Irina � gandrīz nekas nebija mainījies mīļotajā, tikai maigums pret viņu, ievainoto, bija kļuvis dziļāks un senāko bezbēdīgo jautrību bija nomainīju�as dompilnas skumjas.

Biju�ie sapņi ar jaunu spēku aizrāva mākslinieku. Ta�u tagad tiem klāt jaucās rūgta atziņa, ka viņ� ar vienu roku nespēs izveidot tēlu, bet, ja arī pacentīsies, tomēr visa viņa rado�ā trauksme izzudīs tehniskās grūtībās un nepanesamajā darba gausumā. Līdztekus nevarības radītajai grūtsirdībai viņu sāka mākt bailes: modernā kara draudīgais, posto�ais spēks tikai tagad tā īsti nonāca līdz viņa apziņai. Jau hospitālī bailes, ka nespēs izpildīt savu ieceri, nespēs uztvert un iemū�ināt savas Irinas starojo�ā daiļuma izplauksmes mirkli, lika viņam bie�i vien nemierīgi mētāties gultā vai cauras naktis pavadīt bezmiegā nebeidzamu domu varā.

Domas �audījās, meklējot izeju, nemiers iesniedzās apziņas dziļumos, un nervozais uzbudinājums arvien auga.

Pagāja nedēļas, un psihiskais sasprindzinājums kļuva nepanesams. Kaut kas neapjausts un liels cēlās aug�up no dvēseles dzīlēm un izmisīgi centās rast izeju. Ļeontjevam �ķita, ka kaut kas jāatceras un tad uzreiz viņa pāri plūsto�ajam spēkam pavērsies izeja, pasaulē kā agrāk viss atkal kļūs skaidrs. Viņ� maz gulēja, maz ēda, tik�anās ar cilvēkiem viņu stipri apgrūtināja. Arī miegs nebija dziļ� � saspringtā domu stīga neatslāba. Miegu bie�i nomainīja pusnemaņa, kad prātā nebeidzamā virknē slīdēja miglaini domu tēli. Likās, vēl nedaudz � un smadzenēs vibrējo�ā stīga pārtrūks, un iestāsies pilnīgs ārprāts. Tā pēc da�iem neveiksmīgiem mēģinājumiem ārstēties pie citiem ārstiem Ļeontjevs uzmeklēja mani.

Es pavaicāju, vai viņu nav vajāju�as atkārtotas halucinācijas jeb, kā viņ� tās sauca, domu tēli. Leitnants tikai noliedzo�i pakratīja galvu un sacīja, ka tie�i to pa�u viņam esot jautāju�i visi citi ārsti.

� Nu un kas par to, � es iebildu. � Mums visiem jābūt vienam atbalsta punktam, ja reiz mēs izmantojam vienu un to pa�u zinātni. Tomēr es jums uzdo�u �o jautājumu citādā veidā. Pamēģiniet atcerēties, vai visās jūsu vīzijās nav kaut kā kopīga, kādas galvenās vienojo�ās idejas?

Ļeontjevs, mazliet padomājis, sarosījās un īsi atbildēja:

��Jā, neap�aubāmi ir.

��Kāda tad?

��Man �ķiet, sena Helada.

��Tātad jūs gribat teikt, ka visas ainas, ko jūs domās skatāt, kaut kādā veidā ir saistītas ar jūsu priek�statiem par Helādu?

��Jā, tas tiesa, profesor.

��Labi. Tagad koncentrējieties, ļaujieties mierīgam domu plūdumam un izstāstiet piemēra pēc man divas trīs spilgtākās un nobeigtākās vīzijas.

��Spilgtu daudz, bet nobeigtu gan nav, profesor. Tur jau ir tā lieta, ka jebkura mana vīzija it kā pakāpeniski izzūd dūmakā, aizslīd un pārtrūkst.

��Tas, ko jūs teicāt, ir ļoti svarīgi, bet par to vēlāk. Tagad es gribētu dzirdēt, kādi tad bija kaut vai da�i jūsu domu tēli.

���is te ir viens no spilgtākajiem: spo�as saules gaismas piestrāvota, mierīga jūras piekraste. Topāzkrāsas viļņi rāmi veļas pret zaļganajām krastmalas smiltīm, ar savām mugurām gandrīz aizsniedzot mazu birztalu. Tur aug tum�zaļi koki ar bieziem un platiem vainagiem. Pa kreisi zems piekrastes līdzenums, kas, arvien papla�inoties, aizstiepjas zilajā tālē, kur neskaidri iezīmējas nelielu ēku kontūras. Pa labi no birztalas paceļas augsta, stāva, klin�aina nogāze. Pa to līklo�u vijas ceļ�, un tas pats ceļ� nojau�ams aiz birztalas, tās aizmugurē � � leitnants apklusa un paskatījās manī ar agrāko vainpilno izteiksmi.

��Redziet, profesor, tas arī viss, ko es jums varu pasacīt.

��Lieliski, lieliski. Tomēr, pirmkārt, kā jūs zināt, ka tā ir Helāda, un, otrkārt, vai jūsu vīzijas, tādas kā nupat atstāstītā, neatgādina to mākslinieku darbus, kuri ataino Helādu un iztēlojas tās dzīvi?

��Es nespēju izskaidrot, kāpēc zinu, ka tā ir Helāda, bet es to zinu noteikti. Tāpat neviena no �īm vīzijām neatspoguļo agrāk redzētās gleznas par sengrieķu dzīvi. Salīdzinājumā ar priek�statiem, kādi mums visiem izveidoju�ies, skatoties iemīļotos mākslas darbus, detaļās ir arī kas līdzīgs, bet ir arī at�ķirības.

���odien nav vērts jūs vairāk nogurdināt. Izstāstiet vēl kādu citu jūsu halucināciju jeb domu tēlu, un pietiek.

��Atkal akmeņaina, augsta, svelmi dve�o�a nogāze. Pa to aug�up aizlokās �aurs, karstiem, baltiem putekļiem klāts ceļ�. �ilbino�i spo�ā gaismā tīta sakarsu�ā gaisa virmojo�ā dūmaka. Augstu uz nogāzes malas redzami koki, bet aiz tiem paceļas balta ēka ar varenu kolonu rindu. Un vairāk nekā �

Leitnanta stāsti neviesa nevienu plaisu neziņas mūrī, tie neļāva domai nekur pieķerties. Es atvadījos no sava jaunā pacienta, nebūdams pārliecināts, ka tie�am spē�u palīdzēt, un apsolījos pēc pāris dienām, kad bū�u visu viņa teikto pārdomājis, piezvanīt.

Nākamajās divās dienās biju ļoti aizņemts, un, vai nu tāpēc, ka biju ļoti noguris, vai arī tāpēc, ka slēdziens vēl nebija nobriedis, man neradās nekāds priek�stats par Ļeontjeva slimību. Turklāt noliktais laiks bija beidzies, un vakarā, juzdamies vainīgs, nocēlu telefona klausuli. Ļeontjevs bija mājās, un es sakaunējos, dzirdot, cik daudz cerību pauda viņa jautājuma tonis. Pasacīju, ka citu darbu jūklī vēl kā nākas neesmu par viņu padomājis, tāpēc piezvanī�u da�as dienas vēlāk. Pie reizes pajautāju, vai viņ� nav redzējis vēl kaut ko..

��Protams, atkal ļoti daudz, profesor, � Ļeontjevs atbildēja.

Es palūdzu, lai viņ� tūdaļ pa telefonu pastāsta man spilgtāko vīziju, un, lūk, ko es izdzirdēju.

��Augstu virs jūras paceļas balta celtne, un �ķiet, ka tās portiks ar se�ām augstām kolonām bīstami tālu sniedzas pāri kraujai. No portika uz abām pusēm aiztraucas daļēji koku zaļuma aizsegtas baltas kolonādes. Uz portiku ved platas, baltas kāpnes, ko norobe�o ar ģeometrisku precizitāti savienotu milzīgu marmora bluķu parapets. Tā aug�puse viegli noapaļota, un zem tās virknējas kustīgu, kailu figūru smalkie bareljefi. Katrā terasē pla�s, cipre�u ieskauts laukums un uz tā kāds tēls. Es nespēju saskatīt �os tēlus, jo traucē �ilbino�ais saules atspulgs uz marmora pakāpieniem.

Nobeidzis sarunu, es atlaidos atzveltnes krēslā un ilgi domāju par Ļeontjeva dīvaino slimību. Nav nekādas vajadzības stāstīt jums, kā es pūlējos atrisināt �o uzdevumu. Tas ir tikpat neinteresanti, kā parastais faktu virknējums mūsu ikdienas dzīvē, neinteresanti, līdz notiek kaut kas, pēk�ņi izmainot visu.

Tā arī bija. Domu plūsma nobeidzās ar piepe�u uzliesmojumu, un es sapratu, ka mākslinieka murgu ainu fragmenti ir viena veselā daļiņa tā pakāpeniskā attīstībā. Bet, ja nu tas tā, tad � vai tie�ām esmu sastapies ar paaud�u atmiņu, kas saglabājusies un no gadsimtu dzīlēm uzpeldējusi tie�i �ajā cilvēkā?! Pilnīgi savas hipotēzes varā, es turpināju virknēt man zināmos faktus uz pēk�ņi atrastā domu pavediena. Ļeontjevs sūdzējās par sāpēm pakau�a aug�pusē, bet tie�i tur, lielo puslo�u aizmugures daļā, manuprāt, glabājas vissenākās saites � atmiņas �ūniņas. Acīmredzot milzīgā dvēseles sasprindzinājuma ietekmē no smadzeņu dzīlēm sāka uzpeldēt seni atveidi, kas līdz �im bija apslēpti zem viņa personiskās dzīves atmiņas bagātībām. Un uzmācīgās pūles atcerēties kaut ko, bez �aubām, bija atbalss, ko radīja domu zemapziņas plūsma pāri neizgaismotiem atmiņas atveidiem. Kā māksliniekam redzes atmiņa viņam bija neparasti spēcīgi attīstīta. Tas palīdzēja izgaismotajiem atmiņas fragmentiem domās atspoguļoties veselu ainu veidā.

Atradis atbalsta punktu, es turpināju meklēt arvien jaunus pierādījumus savam minējumam, beidzot pārtraucu spriedelē�anu un satraukts pievērsos telefonam. Ja mani spriedumi ir pareizi, tad es tūdaļ dzirdē�u no Ļeontjeva tie�i to, ko vajag dzirdēt. Ja ne � viss ir aplami un no jauna manā priek�ā būs nezināmā neizdibināmais, gludais mūris. Es pat aizmirsu, ka ir ļoti vēls. Ļeontjevs kā vienmēr negulēja un tūlīt pienāca pie telefona.

��Vai tas esat jūs, profesor? � es klausulē izdzirdēju viņa kā parasti sasprindzināto balsi. � Tātad jums ir kaut kas padomā?

. � Sakiet, vai jūs zināt savus radurakstus?

��Ak, cik gan reizes man to nav jautāju�i! Kā man zināms, mūsu dzimtā nav prātā juku�u, dzērāju un veneriķu.

��Lieciet mierā prātā juku�os, man pavisam kas cits vajadzīgs. Vai jūs zināt, kas pēc tautības bija jūsu sen�i, no kurienes viņi, no kādas valsts? Jums vajadzētu būt dienvidniekam!

��Tā tas arī ir, profesor, bet es nevaru saprast, kā �

��Paskaidro�u pēc tam. Nepārtrauciet mani! Tātad, kas jūsu dzimtā ir dienvidnieks?

��Es neesmu augstdzimusi persona un precīzu savas dzimtas ģenealoģiju nezinu. Abi mana vectēva vecāki bija cēlu�ies no Kipras salas. Ta�u tas bija ļoti sen. Vectēvs pārcēlās dzīvot uz Grieķiju, bet no turienes uz Krieviju, uz Krimu. Arī es pats esmu dzimis Krimā. Bet kāpēc jums tas jāzina, profesor?

��Sapratīsit, ja vien mans pieņēmums ir pareizs � � es atbildēju, neslēpjot savu prieku, un norunāju ar Ļeontjevu tikties rīt.

Guļot gultā, es vēl ilgi -prātoju. Uzdevums bija skaidrs, un diagnoze pareiza. Tagad vajadzēja tikai pastiprināt un turpināt paaud�u atmiņas izgaismo�anu līdz kaut kādām Ļeontjevam svarīgām robe�ām. Bet, kas tās par robe�ām, Ļeontjevs, protams, nezināja, un arī es nespēju iedomāties. Jau lai�oties miegā, nolēmu, ka to nākotne pati rādīs.

Nākamajā dienā tafā pa�ā kabinetā un tajā pa�ā agrākajā pozā sēdēja Ļeontjevs. Viņa bālā seja vairs nebija drūma, un viņ� ar skatienu nepārtraukti sekoja man, kamēr es pastaigājos pa kabinetu un iepazīstināju viņu ar savu teoriju.. Nobeidzis atlaidos atzveltnī aiz galda, bet viņ� sēdēja, nogrimis dziļās pārdomās. Es sakustējos, Ļeontjevs nodrebēja, tad, raugoties man tie�i acīs, pajautāja:

��Bet kā jūs, profesor, domājat, vai tas nav zīmīgi, ka ideja izveidot tēlu no ziloņkaula radās tie�i man?

��Nu jā, tas var būt, � es īsi atbildēju, nevelēdamies novirzīties no domām, kas ie�āvās man prātā par Ļeontjeva atmiņu tālākas izgaismo�anas iespējām.

��Un vai tam, kas rnan jāatceras, nav sakara ar manis iecerēto tēlu? � mākslinieks neatlaidīgi turpināja taujāt.

��Jā gan, tas ir ļoti iespējams, � es acumirklī atsaucos, jo mākslinieka vārdi it kā pielika punktu manām pārdomām.

Mani minējumi stipri satrauca Ļeontjevu. Varbūt viņ� instinktīvi juta, ka es eju pareizu ceļu, lai atklātu noslēpumu, un jau pats sāka palīdzēt manos meklējumos.

Mēs vienojāmies, ka Ļeontjevs pacentīsies nekavējoties izolēt sevi no visiem ārējiem iespaidiem. Ieslēdzies savā dzīvoklī, pustumsā viņ� mēģinās koncentrēties vīzijām, bet, kad tās sāks zust, centīsies tās atkal atsaukt. Nevis cīnīties ar sajūtu, ka kaut kas jāatceras, bet taisni otrādi � pastiprināt to, pēc maniem norādījumiem ierosināt atmiņu ar da�ām īpa�ām zālēm. Pūloties atcerēties, nervu sasprindzinājums var sasniegt bīstamu robe�u, ta�u vajadzēs riskēt. Par savām vīzijām un veselības stāvokli Ļeontjevs ik vakarus ziņos man pa telefonu.

�oreiz leitnants sāka steigties mājup. Ar skatienu pavadīdams viņa stalto stāvu, es vēlreiz nodomāju, cik reti pievilcīgs ir �is cilvēks, kas neizprotamā kārtā bija kļuvis man dārgs. Vakarā, pretēji gaidītajam, viņ� nepiezvanīja. Mazliet raizējos, tāpēc taisījos piezvanīt viņam pats, bet pārdomāju, nolēmis netraucēt sava pacienta vientulīgo gremdē�anos sevi. Tomēr es mocījos �aubās par pa�a izgudrotās ārstē�anas sistēmas nekaitīgumu un, kad nākamajā vakarā ieskanējās telefons, ar atvieglojumu paskatījos uz pretīgo aparātu.

� Profesor, jums dro�i vien taisnība. Es iegāju, � Ļeontjevs bez ievada paziņoja, un viņa balsī, kā man �ķita, vairs nebija jūtams neveselīgais saspringums.

��Kā? Kur iegājāt? � es nesapratu.

��Nu, tajā mājā vai pilī, tajā baltajā ēkā uz kraujas, � mākslinieks steidzīgi stāstīja. � Protams, visas �īs ainas, ko es tik skaidri atceros, pakāpeniski pāriet cita citā. Tagad es redzu, kas atrodas �ajā ēkā. Tur ir liela istaba vai zāle. Durvju vietā pla�i atvērts vara re�ģis. Vara plāksnes sedz arī grīdu. Te daudz tēlu un kaut kādu citu lietu, bet tās es nevaru skaidri saskatīt. Vara re�ģim pretējā pusē, pie sienas, zāles galvenās ass centrā � plata arkāde, caur kuru redzamas mirdzo�as debesis. Pie �īs arkādes vēl viens balts tēls, un tam blakus kaut kādi galdiņi un trauki� Ak, mans dievs, beidzot sapratu: tā ta�u ir tēlnieka darbnīca! Uz redzē�anos, profesor!

Telefona klausule dobji noklik�ķēja. Tagad es ne mazāk kā pats mākslinieks degu nepacietībā, skaidri saprazdams, cik tas viss ir neparasti. Ta�u kā zinātnieks es mācēju būt pacietīgs un varēju tāpat kā agrāk kārtot savas lietas, kaut gan divus nākamos vakarus telefons klusēja. Zvans atskanēja agri no rīta, kad es vēl tikai gatavojos sākt darba dienu un negaidīju nekādus ziņojumus no Ļeontjeva. Mākslinieks noguru�ā balsī palūdza mani tūlīt pat aizbraukt pie viņa.

��Es, liekas, bū�u beidzis savus klejojumus pa senatni, neko nespēju saprast, profesor, un ļoli baidos � � viņ� nenobeidza.

��Labi, pacentī�os izrauties, gaidiet. Vai nu aizbrauk�u, vai piezvanī�u, � es pasteidzos pievienoties.

Atbrīvojies no citiem pienākumiem, rīta pusē aizbraucu uz Taganku un ne bez grūtībām sameklēju nelielu, pelēku māju ar tornīti. Tā atradās dārziņā, kas bija dziļi paslēpies ielas līkumā. Mākslinieks steidzīgi ieveda mani savā istabā. Tā bija ļoti vienkār�a, bez jebkādas tī�as nekārtības, kādu nezin kāpēc iemīļoju�i cilvēki, kam ir kāds sakars ar mākslu.

Ar biezu paklāju aizsegtais logs neļāva gaismai ieplūst istabā. Mazās, ar kaut ko gai�zilu apklātās spuldzītes gaismā tik tikko varēja at�ķirt priek�metu kontūras. Es pasmaidīju, ieraugot, ar kādu precizitāti bija izpildīti visi mani norādījumi.

��Iededziet ta�u gaismu, te ne velna nevar redzēt.

��Ja jums, profesor, nav iebildumu, labāk nededzināsim gaismu, � bikli palūdza mans pacients. � Es baidos zaudēt savu koncentrētību. Vēlreiz koncentrēties man vairs nebūs spēka.

Es, protams, piekritu, un Ļeontjevs, noņēmis spuldzītes gai�zilo pārklāju, nosēdināja mani uz platas tahtas un apsēdās pats. Arī trūcīgajā apgaismojumā es ievēroju, cik iekritu�i un bāli ir viņa vaigi.

��Nu, stāstiet, � uzmundrināju mākslinieku, izņemdams smēķus un uzmanīgi vērodams viņa mirdzo�ās acis.

Ļeontjevs lēni pasniedzās, paņēma no galdiņa papīra lapu un klusējot padeva to man. Prāvo lapu sedza nelīdzenas nesaprotamu zīmju rindas. Kaut kādi krustiņi, leņķī�i, lociņi un astoņnieki, nevis uzrakstīti, bet drīzāk gan rūpīgi uzzīmēti, tie grupējās, acīmredzot veidojot atsevi�ķus vārdus. Man visumā ir priek�stats par da�ādiem alfabētiem, kā senajiem, tā mūsdienu, ta�u neko tamlīdzīgu nekad nebiju redzējis. Divas aug�ējās īsās rindas, �ķiet, veidoja virsrakstu. Es atveidoju �īs zīmes savā piezīmju grāmatiņā. Aplūkojiet tās, lai jums būtu kāda jēga par visu �o kabalistiku:

Ilgi lūkojos uz nesaprotamām rakstu zīmēm klāto lapu, un pakāpeniski mani pārņēma nojausma, ka neparastais ir tuvu. Tā bija neziņas pla�uma brīnumainā izjūta, ko pazīst katrs, kam ir laimējies atklāt kaut ko lielu. Uzmetis skatienu māksliniekam, es ieraudzīju, ka viņ� nenovēr� acis no manis, � pat mute viņam bija puspavērta, un tas viņa sejai pie�ķīra bērni�ķīgas uzmanības izteiksmi.

��Vai jūs kaut ko saprotat, profesor? � Ļeontjevs satraukti ievaicājās.

��Protams, neko, � es atbildēju, � bet ceru saprast pēc jūsu paskaidrojumiem.

� Ak, arvien vēl tā pati vīziju virkne. Vai atceraties, es zvanīju jums un stāstīju, kāda ir ēkas iek�puse. Sarunājoties ar jums, sapratu, ka tā ir tēlnieka darbnīca vai mākslas skola. �ī atkārtotā saistība ar maniem sapņiem pārsteidza mani, un es pacentos atkal ātrāk atgriezties pie halucinācijām, jau uztverot tajās kaut ko kopīgu, kaut kādu jēgu, kuru man dro�i vien arī vajadzēja uzminēt.

Es vēlreiz un vēlreiz ļāvos vīzijām, pastiprinot tās un arvien vairāk koncentrējoties pēc jūsu norādījumiem, ta�u ainas, kas agrāk nepārtraukti vīdēja manā iztēlē, kaut kā izzuda, kļuva miglainas. Tiklīdz sāka parādīties skaidras un ilgas vīzijas, atkal un atkal atgriezās zāle baltajā ēkā � mākslinieka darbnīca. Vairāk neko nevarēju ieraudzīt un jau sāku ļauties izmisumam. Atmiņu nobeigtības sajūtas, par kuru jūs runājāt, vēl arvien nebija.

Pēk�ņi pamanīju, ka viena istabas daļa ar katru jaunu vīziju kļūst arvien skaidrāk saskatāma, un sapratu: domu ainu turpinājums jāmeklē tikai tēlnieku darbnīcas iek�pusē � tālāk manas vīzijas vairs nesniedzās. Lai arī kā centos, tā sakot, iziet ārpus tēlnieka darbnīcas, neko citu nespēju ieraudzīt.

Ta�u arvien vairāk izgaismojās sienas labā puse iepretim re�ģim, tur, kur bija plats un zems logs � arka. Vīzija izzuda, parādījās atkal, un katrreiz es pamanīju arvien vairāk un vairāk detaļu.

Pa kreisi caur arkādi bija saskatāmas priedes un debesis, uz to fona izcēlās no ziloņkaula darināta neliela tēla siluets. Es pūlējos saskatīt �o tēlu, kas nebija lielāks par pusi no cilvēka auguma, ta�u tā kontūras nekļuva noteiktākas, bet tie�i otrādi � pamazām izzuda. Tāpat izzuda vēl kāda detaļa, kas sākumā bija labāk saskatāma nekā (els, � zema un gara pelēka akmens vanna, līdz malām piepildīta ar nez kādu tum�u �ķidrumu. Vannā tik tikko varēja samanīt tā kā skulpturālas figūras, tā kā �ķidrumā iegremdēta kaila ķermeņa kontūras. Tomēr arī �ī detaļa izzuda, bet blakus vannai parādījās galds ar biezu akmens virsmu. Galda vidū atradās ar kaut kādām zīmēm klāta, gluda, kvadrātveida vara plāksne bez jebkādiem rotājumiem, bet tās priek�ā � melns duncis un zils stikla trauks.

�ī plāksne vai, pareizāk sakot, vara lapa kļuva arvien labāk saskatāma, un beidzot es redzēju vienīgi to. Pilnīgi skaidri saskatīju tās nosūbēju�o virsmu ar iegravētajām rakstu zīmēm. Neko nesaprotot, tomēr tīri instinktīvi nojautu, ka te beidzas manu domu ainu sērija, noslēdzas, kā jūs sakāt, vīziju virkne. Neizskaidrojama nemiera mākts, sāku atveidot vara plāksnē iegravētās zīmes. Te, redziet, profesor, � un viņa veiklie pirksti pārlapoja veselu lēveni papīra lapiņu, � tās vajadzēja atkārtot atkal un atkal. Vīzija izzuda un lāgiem pat stundām neatsākās no jauna, bet es pacietīgi sēdēju, līdz varēju sastādīt �o lapu, kas ir jums rokā. Ta�u tagad es vairs neko neredzu, esmu ļoti noguris, viss kļuvis vienaldzīgs . . . Tikai aizmigt nekā nevaru, māc neizprotamas bailes, vai neesmu kļūdījies. Agrāk manas izjūtas bija ļoti spēcīgas � es zināju, ka �īm skulptūrām, �iem ziloņkaula

tēliem ir kāds sakars ar mani, bet tagad neko nesaprotu. Kas gan tas varētu būt, profesor?

��Nu tā, � es, lielā satraukumā stomīdamies, atbildēju, � ieņemiet miega zāles. Es tās visādam gadījumam sagatavoju, ja jūs pār�autu pār strīpu ar savām vīzijām. Jūs aizmigsit, un tas jums nepiecie�ams vairāk par visu, bet es paņem�u jūsu pierakstu, un i jau pievakarē mēs zināsim, ko tas viss nozīmē. Patie�ām jūsu halucinācijas ir beigu�ās. Es vēl visu nesaprotu, bet domāju, ka jūs atcerējāties tie�i to, kas vajadzīgs � Tikai �īs negaidīti uzradu�ās rakstu zīmes � Es vēlreiz gribētu dzirdēt, kāpēc jūs esat pārliecināts, ka savās vīzijās redzējāt Helādu?

��Profesor, es nevaru paskaidrot, kāpēc zinu, bet es noteikti zinu, ka redzēju Helādu vai, pareizāk sakot, kādu daļu no tās.

��Tā. Tagad pamēģiniet iemigt, pēc tam prom visas �īs tum�ās �toras, mans mīļais, jūs atgriezīsities dzīvē! Nu pietiek, pietiek! � ' es pārtraucu mākslinieka turpmākos jautājumus un ātri aizgāju, aiznesot līdzi noslēpumainos pierakstus.

�Vēl mazliet pacietības,� es prātoju, dodai mies uz tramvaju, �un viss noskaidrosies. Vai nu tās tie�ām ir no pagātnes dzīlēm izrautas svarīgas ziņas, vai� murgu blēņas. Nē, pēdējām tās nav līdzīgas. Vienas un tās pa�as zīmes bie�i atkārtojas, da�āds zīmju skaits atdalīts ar atstarpēm, aug�ā acīmredzot virsraksts. Tātad, ja jau mākslinieks ir pārlieI cināts, ka tā ir Helāda, jāgrie�as pie helēnista.

Kas mums Maskavā �ajā nozarē ir vislielākais speciālists?� Es turpināju savus prātojumus, bet nevienu nevarēju atcerēties. Nokļuvis līdz savam dzīvoklim, ar zinātnisko darbinieku rokasgrāmatas, Akadēmijas kalendāra un nicināmā telefona palīdzību sāku meklēt vajadzīgo zinātnieku. Man laimējās: ne vairāk kā pēc 40 minūtēm es jau smēķēju savu kārtējo papirosu viņa kabinetā, kamēr zinātnieka skatiens urbās manis pasniegtajā papīra lapā ar noslēpumainajām zīmēm.

��Kur jūs to ņēmāt, pareizāk sakot, no kā norakstījāt?! � helēnists iesaucās, caururbjot mani ar savu piemiegto acu aizdomu pilno skatienu.

��Es pastāstī�u jums visu, neko neslēpjot, tikai iepriek� visu svēto vārdā paskaidrojiet, kas tas ir?

Zinātnieks nepacietīgi nopūtās un atkal noliecās pār lapu, runājot nosvērti, bez intonācijām.

���is jūsu atnestais fragments sastādīts ta saucamajā Kipras rakstībā, zilbju alfabētā, rakstīts no labās puses uz kreiso, tas ir vissenākais rakstības veids, kāds vien sastopams Ilelādā. �ķiet, ka tas ir sengrieķu valodas eolie�u dialekts, tāpēc man pagrūti ātri iztulkot visu �o fragmentu. Re, kur virsraksts � jā, interesanti! � tas sastāv no trim vārdiem: aug�ā � malakter elefantos, zem tā apak�ā � zitos. Pirmie divi vārdi, burtiski tulkojot, nozīmē ziloņkaula mīkstinātājs, bet pārnestā nozīmē � tēlnieks, kas strādā ar ziloņkaulu.

Mūsu nosaukums �meistars� arī cēlies no �īs saknes. Zitos � īpa�s nepazīstams �ķīdums, kas mīkstina ziloņkaulu. Jūs zināt, ka senajā Helādā tēlnieki prata ziloņkaulu padarīt tik mīkstu kā vasku un tāpēc darināja no tā visai pilnīgus tēlus, kuri vēlāk sacietēja, atkal pārvēr�oties parastajā ziloņkaulā. �is noslēpums bija neglābjami zudis, un neviens līdz �im �

��Ak, velns parāvis, visu sapratu! � uztrūcies no krēsla, iekliedzos, bet, ieraudzījis zinātnieka baiļu un pārsteiguma pilno seju, attapos un steig�us piebildu: � Dieva dēļ, piedodiet, bet tas ir ļoti svarīgi man, pareizāk sakot, manam pacientam. Vai jūs mani nevarat tūdaļ pat, kaut tikai vispārējos vilcienos, iepazīstināt ar fragmenta tālāko saturu?

Helēnists paraustīja plecus un neko neatbildēja, tomēr es redzēju, ka viņ� ātri pārskata uz lapas pierakstītās rindiņas, tāpēc papūlējos sastingt krēslā, apvaldot savu uztraukumu un prieka uzplūdus. Pēc da�ām minūtēm, kas man likās nebeidzami garas, zinātnieks sacīja:

��Cik nu es varu saprast bez speciālas skaidro�anas, tā ir ķīmiska recepte, ta�u tajā uzrādīto vielu nosaukumus vajadzēs īpa�i meklēt. Te ir minēts jūras ūdens, tad etakenas pulveris, kaut kāda Poseidona eļļa un tā tālāk. Dro�i vien tā ir recepte, par kuru es jums tikko stāstīju. Tas ir ļoti svarīgi, � zinātnieks nobeidza, kā man likās, pārāk sausi, ievērojot viņa vārdu nozīmi. Bet tā vai citādi viss bija kļuvis skaidrs:

Uz vara plātnes, tas ir, te uz �īs lapas bija pierakstīta ziloņkaula mīkstinā�anas līdzekļa recepte. Tēlnieks to beidzot pēc paaud�u desmitiem bija atcerējies. Un tie�ām, tagad viņ� Irinas tēlu varēs izveidot no ziloņkaula.

Zinātnieks nogaido�i raudzījās manī. Es uzvaras priekā piecēlos un, soļojot pa kabinetu turp un atpakaļ, izstāstīju viņam sava pacienta vēsturi. Kad es beidzu, no helēnista sejas pilnīgi nozuda neticības pilnā pārsteiguma izteiksme. Viņa mazās a�eles kļuva pavisam labsirdīgas un gandrīz vai pārāk mitras. Es vēl atvadījos, bet zinātnieks jau sāka rakņāties pa saviem grāmatskapjiem, ņemot ārā grāmatu pēc grāmatas. Mierīgs, ka apsolītais tulkojums būs jo drīz gatavs, devos jau uz durvju pusi, bet pusceļā apstājos, atcerējies, ko mākslinieks stāstīja par baltās ēkas iek�ējo iekārtojumu.

��Bet kāpēc uz galda pie vara plāksnes vajadzēja būt duncim un zilam stikla traukam?

��Ja jau sākam nodoties minējumiem, tad kāpēc gan nepieļaut, ka �ķīduma zitos recepti darīja zināmu tikai izredzētiem meistariem, liekot tiem apzvērēt, ka noslēpumu nevienam neizpaudīs, pretējā gadījumā piedraudot ar nāvi. Tad duncis un indes trauks ir parastie atribūti iesvētī�anas ceremonijā, kas bija spēkā tūksto�iem gadu. Gadsimtu ritumā no tās saglabāju�ās tikai galvenās pazīmes.

Arī sava kabineta pierastajā klusumā mani nepameta uzvarēju�ā saprāta izraisītā miera un laimes sajūta. Tomēr, nepacietības dzīts, es tūlīt pat piezvanīju Ļeontjevam. Ļoti uztraucies, viņ� īsi pateica:

��Tūdaļ braucu!

Tajā vakarā man ļoti dziļi atmiņā iespiedās Ļeontjeva izmocītā seja, uz ko krasas ēnas meta galda lampa, un viņa līdz neprātam sasprindzinātais skatiens, kurā laiku pa laikam pavīdēja triumfa dzirkstis.

��Tātad es esmu atklājis, nē, esmu atcerējies seno meistaru zudu�o noslēpumu? � tēlnieks iesaucās, vēl arvien neticēdams notiku�ajam. � Bet kā gan es to varēju?

Paskaidroju tēlniekam, ka precīzu datu zinātnei vēl nav, bet acīmredzot viņa sen�u iepriek�ējās paaudzēs ir biju�i meistari, kas zināju�i �o noslēpumu. Tā kā viņi strādāja gadu gadiem un �ai receptei bija milzīga nozīme, viena viņa sen�a atmiņā izveidojās kaut kādas ļoti stabilas saites, kas nostiprinājās, lai pārietu iedzimtības mehānismā. �īs saites, kas glabājās zem personiskās atmiņas smaguma, uz āru izpaudās viņam, Ļeontjevam.

Tātad neatkārtojams un apbrīnas vērts te tikai tas, ka viens senās atmiņas posms izgaismojās tie�i Ļeontjevam, kas, tāpat kā viņa sen�i, arī bija kļuvis par tēlnieku un kam zināt helēņu noslēpumu bija ārkārtīgi svarīgi. Milzīgā vēlē�anās izveidot Irinas tēlu, dzel�ainā griba un visu spēku sasprindzinājums palīdzēja viņam izgaismot senas redzes atmiņas ainas, kas glabājās zemapziņā. Pats to neapjauzdams, viņ� tomēr sajuta, ka zina un zina tie�i to, kas viņam tik nepiecie�ams.

Mana skaidrojuma beigas tēlnieks jau klausījās izklaidīgi, piekrīto�i mādams ar galvu un it kā likdams manīt, ka viņ� visu ir sapratis. Tiklīdz biju beidzis, sekoja steidzīgs jautājums:

��Tātad, profesor, tiklīdz zinātnieks iztulkos, es iegū�u �ā līdzekļa recepti? Vai jūs esat par to pilnīgi pārliecināts?

Man grūti attēlot, cik priecīgs un satraukts bija tēlnieks, saņēmis apstiprino�u atbildi.

��Iedomājieties tikai, tagad es pat ar vienu roku varē�u īstenot savu sapni, savu mērķi� � un viņa slaidie pirksti sāka kustēties, it kā jau apstrādājot brīnumaino materiālu � mīksto ziloņkaulu. � Tagad, jau rīt� � viņa balss iedrebējās, � un to visu man devāt jūs, profesor, jūsu zinātne �

Mākslinieks uztrūkās no krēsla, saķēra manu roku, tiekdamies pie manis kā bērns pie tēva, bet tad nokaunējās savas jūtu brāzmas, aizgriezās un apsēdās pie galda, atspiedis galvu veselajā rokā. Viņa pleci laiku pa laikam viegli nodrebēja. Es, saviļņots līdz dvēseles dziļumiem, izgāju otrā istabā, klusām apsēdos un aizsmēķēju �

Dienas gāja. Pavasari nomainīja vasara, nemanāmi pienāca rudens. Biju noguris no lielās darba slodzes (arī vecums lika sevi manīt!) un mazliet sasirdzis sēdēju mājās. Pavisam negaidot pie manis ieradās divi jauni cilvēki. Es pazinu Ļeontjevu un uzminēju, ka viņam līdzi atnākusi Irina. Mākslinieka roka tāpat kā agrāk karājās saitē, tomēr tas bija jau pavisam cits cilvēks � es reti kādā sejā līdz �im biju redzējis tik daudz labsirdības un skaidrības. Par Irinu teik�u tikai to, ka viņa bija mākslinieka mīlestības un visu to mūsu pūļu vērta, kādas bija vajadzīgas, lai atklātu helēņu noslēpumu.

Irina, klusucie�ot ielūkojusies man acīs, cie�i mani noskūpstīja, un, patiesi, �ī mēmā pateicība vairāk aizkustināja nekā tūksto� slavas dziesmu.

Ļeontjevs saviļņots pasacīja, ka tēls jau gatavs, ka viņ� to veltī zinātnei un man kā izglābtā pateicības apliecinājumu glābējam, kā jūtu meslus saprātam. �o tēlu es redzēju. To aprakstīt neņemos. Kā anatoms es saskatīju tajā to mērķtiecīguma visaugstāko pilnību, ko jūs visi sauksit par skaistumu. Autora mīlestība �o pilnības iemiesojumu bija apveltījusi ar līksmu kustību, gandrīz vai lidojumu kā dziesmā par Aisigenu, kas tik viegli staigājusi pa zemi.

Hermanis Ivanovi�s ienesa klasē mūsu burtnīcu kaudzi. Paņēmis vienu burtnīcu, viņ� savā parastajā klusajā, noguru�ajā balsī teica: � Ja Gromovs neiebilst, es nolasī�u skaļi viņa mājas darbu. Tas pelna ievērību.

Un viņ� sāka lasīt. Lasīja viņ� vareni, un mēs tūlīt sajūtām, ka runa būs par kaut ko ļoti dīvainu un neparastu. Par puisēnu,

kas nomaldījies Visuma saltajos pla�umos. Puisēns pats nezināja, ka viņ� ir nomaldījies. Viņam viss sākās tur, ceļā, nepārtrauktā kustībā, un arī viņ� pats sākās tur. Sākās? Cilvēks reti domā par savu sākumu. Viņam nav sākuma, tāpat kā būtībā nav arī beigu.

Puisēns piedzima ceļā, zvaig�ņu vidū. Kosmiskais kuģis, kas miniatūrā atgādināja atstāto planētu un pie kā desmit gadu laikā nespēja pierast pieaugu�ie � māte, tēvs un ceļabiedri, � viņam bija tuvs un ierasts kā mums skolas pagalms.

Kaut kur Visuma pla�umos bija paliku�i biezi, pēc siltām skujām un ozona smar�ojo�i me�i, zilas upes, mājas, jautri, skaļi, gari ceļi. To visu puisēns skatīja uz ekrāna, ta�u viņam tie bija sapņu fragmenti. Varbūt īstenībā tas nemaz neeksistēja?

Ceļabiedri jo neatlaidīgi centās puisēnam pierādīt, ka tas viss pastāv, un vislabāk tas izdevās sapņotājam mūziķim. Klausoties viņa mūziku, puisēns sajuta me�us un upes, mājas un ceļus tālajā planētā, kuru ekspedīcija bija atstājusi jau sen pirms viņa dzim�anas. Sais brī�os puisēnam gribējās pastiept roku un pieskarties ekrānā vizrnojo�ajai pasaulei, kas tik ļoti at�ķīrās no dzīves uz kuģa, bet pat tad, ja rokas sniegtos miljoniem kilometru tālu, tās tomēr neaizsniegtu me�us un upes, mājas un ceļus � tik tālu tas viss bija.

Jā, tas tomēr eksistēja. Par to liecināja mūzika, liecināja ekrāns un to apstiprināja zinības: puisēns ne tikai vienkār�i dzīvoja kuģī, kas kaut kur traucās, bet viņ� tur arī mācījās.

Ar puisēnu nodarbojās visi � gan vecāki, gan pārējie pieaugu�ie, to vidū vienmēr nevaļīgais, alla� noraizējies komandieris. Mākslīgas atmiņas ierīces saudzīgi glabāja un dāsni sniedza bērnam zinā�anas par pagātni. Un tomēr puisēnam da�brīd likās, ka viņ� varētu atdot visas zinā�anas par vienu vienīgu stundu rne�ā, straujas upes krastā. Par krastmalu un me�u stāstīja mūzika. Mūziķis arī ilgojās pēc atstātās dzimtenes un necentās slēpt savas ilgas. Viņam bija tiesības to darīt, viņ� bija mūziķis, sapņotājs, viņa skumjas netraucēja, bet gan palīdzēja ceļabiedriem dzīvot un strādāt.

Puisēns mācījās. Viņam blakus nebija neviena vienaud�a, viņ� redzēja bērnus tikai uz ekrāna, tāpat kā me�us un upes. Viņam nebija ar ko rotaļāties, ja neskaita robotu � interesantu rotaļlietu, izdomātu speciāli viņam, ta�u robots bija pārāk nopietns un lieti�ķs. Un vienmuļ�.

Da�reiz puisēns skraidīja pa kuģi (viņ� varēja skriet, tādēļ ka viņa zābakiem bija gravitācijas pazoles), viņam gribējās padraiskuļoties, paspēlēt paslēpes vai �sunī�us�, un robots tad, rokas izpletis, noraizējies klumburoja viņam pa pēdām � viņ�, nabadziņ�, baidījās, ka puisēns var nejau�i uzskriet virsū kādai ierīcei un pamatīgi apdauzīties.

Puisēns pats sev vaicāja: kādi viņi īsti ir, tie bērni? Viņ� alla� vēlējās ieraudzīt tos sapni, bet viņam ne reizi neizdevās redzēt sapnī bērnus. Viņ� sapņoja vienīgi par robotu, bet robots dro�i vien mazliet atgādināja bērnu un arī pa�u puisēnu.

Puisēns iztaujāja par bērniem gan vienmēr laipnos un atsaucīgos pieaugu�os, gan arī visgudrās ma�īnas, ta�u neviens nevarēja neko prātīgu un jēdzīgu pastāstīt. Ne pieaugu�ie. Ne ma�īnas. Ne ekrāns. Pat ne mūzika. Bērni atradās pārāk tālu, turpat, kur upes un koki, un mākoņu atspulgi ūdenī. Pieaugu�ie laikam bija aizmirsu�i tos laikus, kad pa�i bija bērni. Var jau būt, ka viņi negribēja puisēnam atgādināt savu bērnību. Viņi ta�u nebija pavadīju�i bērnību kosmiskajā kuģī, kas krita saltā, melnā bezdibenī.

Ta�u puisēns ne visai bie�i domāja par bezdibeni. Pats kosmiskais kuģis bija viņam vesela pasaule, un �ajā pasaulē bija vietas, kur pieaugu�ie zēnam neatļāva ieiet, ik reizi apsolīdami viņu tur ielaist, tiklīdz tas izaug�ot.

Izaug�ot? �is vārds ar savu mazliet dīvaino un negaidīto jēgu puisēnu gan biedēja, gan priecēja. Jo uz kuģa, izņemot viņu, neviens neauga, visi bija paguvu�i izaugt mājās, uz savas planētas, jau sen pirms izlido�anas. Un vienīgi viņ� auga, strauji mainījās, ko visi vēroja ar vieglām skumjām kā nepielūdzamās laika gaitas pazīmi, �eit, uz kuģa, vēl vairāk nepielūdzamas nekā mājās, uz savas planētas. Jā, puisēns mainījās, un viņam vēl ilgi vajadzēja augt un mainīties, lai kļūtu par pieaugu�u cilvēku.

Kurp traucās kuģis, kāpēc? Puisēns instinktīvi juta, ka pieaugu�ajiem netīk atbildēt uz �iem jautājumiem, un tādēļ viņ� jautāja nevis viņiem, bet pats sev. �ie jautājumi gan nebija aizliegti, ta�u tajos bija daudz neskaidra un strīdīga. Kuģim bija jānogādā ekspedīcija uz kādu planētu Lielās Zvaigznes apvidū, lai noskaidrotu, vai tur dzīvo saprātīgas būtnes. Daļa komandas uzskatīja, ka tur mīt saprātīgas būtnes, bet otra daļa par to stipri �aubījās. Puisēns arī mazliet �aubījās, varbūt tādēļ, ka �aubījās viņa tēvs. Puisēns par visu vairāk pasaulē mīlēja savu tēvu, pat vairāk nekā mūziķi, lai gan nebūtu varējis sev izskaidrot, kādēļ viņ� to rnīl. Tēvam bija nervoza seja, ko raustīja tiks. Ta�u pat viņa seja par spīti tikām puisēnam patika.

Tēva acīs reizēm parādījās dīvains mirdzums, un puisēns zināja, ka tēvs at�ķirībā no daudziem citiem neprot un nevēlas slēpt savu nepacietību, savu kaislo vēlē�anos jo drīzāk sasniegt planētu Lielās Zvaigznes apvidū. Puisēns piedeva tēvam viņa nepacietību, jo bija uzminējis tās cēloni. Puisēna tēvs bija ģeologs, un pārāk liela viņa mū�a daļa pagāja gaidās uz kuģa, kur viņam nebija nekādas iespējas izmantot savas zinā�anas un strādāt savu darbu. Jau daudzus gadus tēvs ilgojās pēc iemīļotās nodarbo�anās. Puisēna māte, pēc specialitātes me�u un koku pazinēja, arī gadiem dzīvoja moco�ās gaidās. �ķiet, viņa cerēja, ka uz sve�ās planētas būs neparasti lieli un biezi me�i ar nepazīstamiem kokiem, kas ilgus gadsimtus gaidīju�i brīdi, kad tiem kāds dos nosaukumu un noteiks to sugu. Uz planētas ta�u var arī nebūt saprātīgu būtņu.

Bija taisni jābrīnās, ka gandrīz viss ir jau nosaukts un, lai nosauktu to, kam vēl nav nosaukuma, jāpārvar miljoniem kilometru un jānodzīvo desmitiem gadu. Puisēns dzīvoja starp vārdiem un nosaukumiem. Viņ� jau sen bija sapratis un pieradis pie domas, ka nosaukumi un vārdi viņa vecākiem un ceļabiedriem atvieglo sazinā�anos gan citam ar citu, gan ar lietām. Kas gan notiktu ar visiem, ja nevienam nebūtu ne nosaukuma, ne vārda? Puisēns pat baidījās domāt par to. Nosaukums bija arī tam bezgalīgajam un bezdibenīgajam, kas atradās aiz kuģa sienām. Tam bija dots vārds �vakuums�, �tuk�ums�. Skanīgs vārds! Un tie�i tādēļ �is tuk�ums puisēnam likās mazdrusciņ mazāk tuk�s un mazdrusciņ mazāk baismīgs.

Jā, puisēns dzīvoja pasaulē, kur visam bija savs nosaukums. Bet no visām dzīvām būtnēm, kas mita uz kuģa, viņam vienīgajam gandrīz vai nevajadzēja vārda. Visi dēvēja viņu vienkār�i par puisēnu, pat māte un tēvs.

��Puisēn! � viņu sauca ceļabiedri.

��Puisēn! � viņu uzrunāja rotaļu robots.

No nedzīva priek�meta tas, protams, bija

mazliet familjāri. Ta�u puisēns neņēma ļaunā.

Galu galā robots nebija saimnieks par saviem vārdiem, viņ� tos izrunāja tikai saskaņā ar programmu.

��Puisēn, � teica pieaugu�ie, � kā tu pavadīji dienu?

Un viņu sejas � viņ� to nevarēja nepamanīt � kļuva gai�ākas un bezrūpīgākas. Kāpēc? Kas to lai zina? Varbūt tāpēc, ka, noraugoties uz puisēnu, viņi atcerējās pa�i sevi tādā vecumā. Tiekoties ar puisēnu, gai�āka nekļuva vienīgi kuģa komandiera seja. Viņ� palika tikpat stingrs un noraizējies kā vienmēr. Un puisēns saprata viņa izturē�anos un atzina to par pareizu. Komandieris neatļāva sev domās aizklīst pagātnē un tādējādi atvieglot savu uzturē�anos �eit. Viņ� saudzēja citus, bet nesaudzēja sevi, pastāvīgi domādams par lielo atbildību, kas gulstas uz viņu.

Komandieris devās uz savām telpām, pie savām ierīcēm un palīgiem. Bet puisēns palika tur, kur viņu bija aizturējusi interese par lietām, parādībām vai ceļabiedriem. Viņ� alla� bija ar kaut ko aizņemts.

��Puisēn! � ceļabiedri viņu uzrunāja.

Arī lietas uzrunāja puisēnu, pat tās lietas,

kas neprata runāt un domāt.

Un puisēns atsaucās.

2

�ajā stāsta vietā Hermanis Ivanovi�s apklusa un nolika burtnīcu.

��Un tālāk? � jautāja kāds skolēns.

� Tālāk, � atbildēja Hermanis Ivanovi�s, kas bija mainījis balsi un kļuvis atkal tas, kas bija pirms lasī�anas: parasts vecs, noguris skolotājs, � tālāk nav nekā, punkts. Jācer, ka Gromovs uzrakstīs turpinājumu. Pagaidām stāstam nav beigu.

Skolotājs bija atkal viņ� pats, bet pirms mirkļa mums �ķita, ka viņ� ir aktieris. Vēl vairāk � viņ� mums likās starpnieks, kas palīdz skolniekiem izprast dīvaino pasauli uz kuģa, kur� daudzus gadus lido tuk�umā, un puisēnu, kas dzīvo �ai dīvainajā pasaulē.

Hermanis Ivanovi�s pa�ūpoja galvu un palūkojās stūrī pie loga sēdo�ajā Gromovā, it kā aicinādams mūs visus atcerēties, ka īstais starpnieks ir nevis viņ�, Hermanis īvanovi�s, bet Gromovs.

Un visi atcerējās Gromovu, ko lasī�anas laikā bija aizmirsu�i. Gromovu un visu pārējo bija aizēnojis puisēns, ar Hermaņa Ivanovi�a balss palīdzību saistīdams mūsu uzmanību. Tagad puisēns bija pazudis, un mūsu vidū sēdēja Gromovs, izlikdamies, ka viņam ar puisēnu nav nekāda sakara. Seja viņam bija sasprindzināta, un viņ� tā skatījās uz mums, it kā baidītos no lamatām. Bet, nudien, neviens no mums negatavojās viņu iegāzt. Un, ja jau par to iesākts runāt, jāpiebilst, ka viņ� bija pats sevi iegāzis, uzrakstīdams tik dīvainu mājas darbu.

Kādēļ viņ� to darīja? Es to nezināju, nezināja arī citi, nezināja un nenojauta. Dīvaini, ka viņ� savā mājas darbā nav rakstījis par sevi vai par saviem pazīstamiem kā visi citi, bet par kaut kādu neparastu puisēnu no citas planētas.

Un laikam tādēļ Gromovs, klusumam iestājoties, jutās neveikli un neviļus lika arī mums visiem pārējiem, ieskaitot Hermani Ivanovi�u, justies neveikli. Gromovs sēdēja savā stūrī pie loga, ta�u likās, ka viņ� ir kaut kur ļoti tālu, miljoniem kilometru prom no mums, kopā ar savu neparasto puisēnu.

*

Lai nu kam, bet Gromovam nevajadzēja rakstīt par �o puisēnu. Viņ� bija pazīstama zinātnieka arheologa dēls, visi to zināja. Turklāt vēl visi zināja, ka pirms da�iem gadiem Gromova tēvs izdarījis lielu atklājumu � atradis kaut kādus noslēpumainus priek�metus, kas izraisīja strīdus. Vakara avīzē un vairākos �urnālos parādījās raksti par atnācējiem no citām planētām, kuru pēdas it kā esot atklājis Gromova tēvs. Ta�u drīz pēc tam �urnāli nezin kādēļ apklusa, tāpat kā tie piepe�i pārstāja rakstīt par sniega cilvēku, par kuru sākumā rakstīja ļoti daudz. Skolā klīda valodas, ka tas viss nav apstiprinājies: ne atnācēji, ne arī sniega cilvēks. Bet sniega cilvēkam visi jau bija sāku�i ticēt, un nevienam negribējās no viņa �ķirties.

Nevienam skolēnam netiktos būt Gromova vietā tad, kad �urnāli pēk�ņi pārstāja rakstīt par viņa tēva arheoloģiskajiem atradumiem. Tāpēc, Gromovam klātesot, mēs centāmies nerunāt par arheoloģiskām tēmām, jo sapratām, ka viņ� nav vainīgs. Un arī Gromova tēvs nebija vainīgs, ka nepacietīgs �urnālists, nenogaidījis, līdz zinātnieki apspriedīs un pieņems autoritatīvu lēmumu, pasteidzās izbazunēt par �iem strīdīgajiem jautājumiem.

Gromovs, protams, cieta, turējās savrup no visiem, mājās vienmēr gāja viens pats un nevienu zēnu, izņemot mani un Vlasovu, pie sevis neaicināja. Vlasovs bija lēnulis un aiz kautrības mū�īgi stostījās, bet neaicināt mani Gromovarh bija neērti. Es dzīvoju pretējā mājā un reiz izsitu viņa dzīvoklī logu � tas gadījās pirms tam, kad viņa tēvs izdarīja savu atklājumu. Gromovs baidījās radīt iespaidu, ka viņ� mani neuzlūdz izsistās rūts dēļ. Stikls maksāja dārgi, tas bija biezs kā vitrīnās.

Ja neskaita Vlasovu, kas bija tik kautrīgs, ka sve�ā dzīvoklī baidījās palūkoties apkārt, es vienīgais no visas klases labi pazinu Gromova dzīvokli. Tas bija liels, vecs dzīvoklis. Tur pastāvīgi bija jūtama kaut kāda dīvaina, ne man, ne Vlasovam nepazīstama smar�a. Uz skapja rēgojās vairāki dzelteni un brūni galvaskausi ar uzrakstītiem cipariem, bet pte sienas karājās koka dieviņ�, kas uz visiem blenza gai�ām, cietsirdīgām acīm, kuras bija izveidotas, kā man paskaidroja Gromovs, no obsidiāna � vulkāniskā stikla.

Kabinetā ne Gromovs, ne viņa tēvs mūs ar Vlasovu neaicināja. Un es ikreiz ziņkārīgi aplūkoju kabineta durvis, domādams pie sevis, ka aiz �īm durvīm dro�i vien glabājas visādi retumi un pat tie priek�meti, kas izraisīju�i asos strīdus speciālistu vidū. Sirds dziļumos man bija ļoti �ēl, ka �urnālisti pēk�ņi apklusa un pārstāja rakstīt par �iem atradumiem. Man nezin kāpēc ļoti gribējās, lai Gromova tēvs uzvarētu visus savus pretiniekus un izradītos, ka viņam taisnība. Klases biedri pateica, ka man esot dārga nevis patiesība, bet patmīlība un godkāre, jo es esot Gromova draugs. Tomēr tā nebija taisnība, jo man bija dārga tie�i patiesība, man gribējās vienīgi, lai �ī patiesība būtu neparasta un interesanta. Pasaulē jau tā ir pārāk daudz parastu un neinteresantu patiesību.

Tad Gromovs piepe�i pārstāja aicināt pie sevis tiklab mani, kā arī Vlasovu. Kad mēs viņam jautājām, kas par lietu (jautāju, patiesībā, es viens pats, jo Vlasovs tikai stāvēja un kautrīgi blisināja acis), Gromovs atbildēja:

��Saprotiet, musu dzīvoklī ir remonts.

��Vai ilgi vilksies tas jūsu remonts?

Gromovs savādi paskatījās uz Vlasovu,

pēc tam uz mani un atbildēja klusi, tikko dzirdami. Man un pat lēnulim Vlasovam viņa atbilde loti nepatika.

��Ilgi, � atteica Gromovs. � Tas ir tikpat kā kapitālais remonts.

Viņ� laipni lika saprast, ka mums nav pie viņa ko nākt.

Es nodomāju, ka tas viss ir izsistās rūts dēļ, un apvainojos. Ta�u Vlasovs centās atrast citu, saprātīgāku izskaidrojumu.

��Vainīgs dro�i vien nav Gromovs, � viņ� teica, � bet viņa tēvs. Dzīvoklī glabajas noslēpumainas vērtības.

��Bet vai tad mēs nozagsim �īs vērtības?

��Ne jau par to ir runa. Gromova tēvarn nepiecie�ams klusums. Viņ� strādā. Un dro�i vien ir vēl kādi citi svarīgi iemesli.

Es izbrīnā uzlūkoju �o kautrīgo cilvēku. Viņ� laikam ļoti mīlēja Gromovu, ja, aizmirsis savu apvainojumu, sāka aizstāvēt viņa tēvu.

Ta�u Vlasova ideja par svarīgajiem iemesliem mani gandrīz vai pārliecināja. Patie�ām, ja tā labi padomā, tad citādi nemaz nevarēja būt. Arheologa darbam jābūt norobe�otam no sve�u ļau�u acīm, ja jau runa ir par priek�metiem, kas speciālistos izraisa �aubas. Man �ī doma pat sāka patikt.

īsi sakot, es jau gandrīz pievērsos Vlasova viedoklim, aizmirsu kādreiz izsisto rūti un cerēju, ka arī citi to jau sen būs aizmirsu�i. Reiz apstādījumos, kur mēs parasti sitām bumbu, es vaicāju Gromovam:

��Nu, kā ar remontu?

Gromovs atbildēja:

��Vēl turpinās.

Īstenībā es citu atbildi arī negaidīju. Tikai trīs mēne�i bija aizritēju�i kop� tā laika, kad es pēdējo reizi aplūkoju numurētos galvaskausus, durvis uz noslēpumaino kabinetu un koka dieviņa obsidiāna acis. Man ļoti gribējās vismaz vēl vienu reizi pabūt pie Gromova, bet es sapratu, ka pagaidām tas nav iespējams. Vajadzēja gaidīt.

Liekas, es jau minēju, ka maniem klases biedriem patika patērzēt par patiesību. Viens no viņiem � Mi�ka Drovodelovs � visai bie�i pat atkārtoja kaut kur lasītos vārdus.

� Platon, � pienācis pie manis vai pie Vlasova, viņ� ar svarīgu izskatu mēdza sacīt, � Platon, tu esi mans draugs, ta�u patiesība man ir dārgāka.

Tas neizklausījās slikti. Ta�u es par visiem labāk zināju, ka Drovodelovam nav nekādas daļas gar patiesību. Ja patiesība viņam būtu tik dārga, viņ� vis nesaņemtu divniekus.

Bet man patiesība bija dārga, goda vārds. Es biju pārliecināts, ka arheologam Gromovam un līdz ar to mazliet arī viņa dēlam ir kāds sakars ar patiesību, bet viņi nesteidzas, baidīdamies izpelnīties speciālistu pārmetumus, un rūpīgi gatavojas, lai varētu izvirzīt neapstrīdamus pierādījumus.

Tie�i tai laikā Gromovs mājas darbu par brīvo tematu veltīja stāstam par puisēnu.

Stāsta iespaidā visa klase sēdēja klusi. Un Gromovs neteica ne vārda. Klusums bija tāds kā neparasts. Tas mocīja mūs kā alkas pēc nepiepildītā. Jo stāsts par puisēnu bija pārtrūcis visinteresantākajā vietā.

Atskanēja zvans, un visi sakustējās. Piepe�i Drovodelovs pielēca kājās, pieskrēja pie

Gromova un, izvalbījis acis, pilnā kaklā nobrēca:

��Gromov, tu esi mans draugs, bet patiesība man dārgāka!

Tajā brīdī es nodomāju, ka nu jau gan stāsts par puisēnu vairs netiks pabeigts. Tas muļķis Drovodelovs visu izjauca. Un patie, �ām, stāsts palika nepabeigts. Tomēr man izdevās dzirdēt tā turpinājumu. Tiesa, tas nei notika visai drīz, tikai pēc vasaras brīvdienām.

3

Vasaras brīvlaikā man ne reizi neizdevās satikt Gromovu. Viņ� bija aizbraucis uz Komarovu, uz Zinātņu akadēmijas pionieru nometni, bet es atrados Molodjo�nijā, mana tēva darbavietas � rūpnīcas nometnē. Es, protams, varēju nejau�i sastapties ar Gromovu, jo Molodjo�nijā nebija tālu no Komarovas. Bet pa visu vasaru es nesatiku nevienu no mūsu zēniem, ja neskaita Drovodelovu, ar kuru mēs bijām kopā vienā nometnē. Viņa māte te strādaja noliktavā, un viņ� dzīvoja nevis kopā ar mums, bet ar māti apkalpojo�a personāla telpās. Ta�u mēs abi satikāmies katru dienu.

Tajā rītā, kad es atbraucu, viņ� pieskrēja man klāt un, sataisījis nopietnu seju, nobubināja:

��Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība �

Es neizturēju, saķēru viņu aiz krekla apkakles un piedraudēju:

��Ja tu vēlreiz pieminēsi Platonu un patiesību, es tevi pārmācī�u, kaut arī mani par lo padzītu no nometnes.

Viņ�, kā redzams, bija aizmirsis, kādu iespaidu uz Gromovu un visiem pārējiem bija atstāju�i viņa vārdi pēc stāsta nolasī�anas.

Drovodelovs ļoti apvainojās � viņam pat asaras sakāpa acīs � un teica man:

��Laid vaļā! Pirmkārt, tie nav mani, bet Sokrāta vārdi. Un viņ� bija domātājs. Otrkārt � Laid vaļā! Tu neatrodies uz ielas, bet pionieru nometnē.

��Lai nu �oreiz tā notiek, � es piekritu, � es tevi palaidī�u. Bet tā kā turpmāk es vairs neko nedzirdētu par patiesību.

Un viņ� patie�ām nāca pie prāta un pārstāja runāt par patiesību un Platonu. Ta�u manus draudus viņ� man nepiedeva. To es redzēju viņa mātes, noliktavas pārzines, sejā katru reizi, kad viņu satiku. Tajā atspoguļojās viss � gan par patiesību, gan par Platonu, gan par to, ka es gandrīz atrāvis viņas dēla kreklam apkakli. Viņas seja bija glu�i izskatīga, liela un apaļīga, pat simpātiska, tikai tā pauda pārāk daudz jūtu.

Nē, Drovodelovs vairāk nepieminēja patiesību. Arī par to viņam paldies. Es jau sen biju pamanījis, ka, ne visai gudram cilvēkam izrunājot sve�us gudrus vārdus, �ie vārdi arī kļūst muļķīgi, kaut arī runātājs tiem neko nepieliek klāt. Kāpēc tas tā notiek? Nezinu.

Ta�u pietiks par Drovodelovu. Nometnē viņ� visiem apnika, jo mū�īgi tirgojās, vienmēr centās kaut ko izkaulēt, aprunaja komandu, pret kuru spēlēja. Tas beidzās ar to, ka viņam lika stāvēt malā līdzjutēja lomā. Tā vietā, lai vainotu pats sevi, viņ� tūlīt apsūdzēja mani.

��Esi gan tu klases biedrs, � viņ� apnicīgi īdēja, � vai tā kāds rīkojas?

�ie vārdi nezin kāpēc mani aizkustināja, un es lūdzu pui�us atļaut viņam piedalīties spēlē.

Man negribas stāstīt par Drovodelovu, goda vārds, negribas, viņ� nav diez cik interesants cilvēks. Bet arvien iznāca tā, ka bez viņa nevarēja iztikt. Tai dienā, par kuru es tikko stāstīju, viņ� pienāca pie manis, uzsita uz pleca un teica:

��Es vakar ar māti biju pilsētā.

��Un kas par to, ka biji?

��Ir jaunumiņi!

��Kādi?

� Gromovs pāriet uz citu skolu.

��Kāpēc tā?

��Viņiem pie�ķir jaunu dzīvokli, orderi: jau izrakstīts. Viņ� ta�u nebrauks no Meln upītes uz Vasilija salu.

��Nevar būt, ka dzīvokļa dēļ viņ� nolērm aiziet no klases, � es atbildēju, lai gan jutu cik nepārliecino�s ir mans iebildums.

Drovodelovs paskatījās uz mani un pēk�ņ no sejas kļuva līdzīgs savai mātei.

��Pēc tavām domām, viņam vajag tev stādīt augstāk par jauno dzīvokli?

��Ja Gromovi gatavojās pārcelties uz citu dzīvokli, diezin vai viņi būtu uzsāku�i kapitalo remontu?

��Tātad tu man netici?

��Neticu.

��Vai tad tu nezini, ka es vienmēr runāju tikai patiesību?

Drovodelovs patie�ām uzskatīja sevi par patiesības mīlētāju. Aizpērn viņ� pārnāca uz mūsu skolu no Baburinas un visiem lielījās, ka viņa māte esot pati izcilākā in�eniere Ļeņingradā un strādājot Metālapstrādes rūpnīcā tvaika turbīnu cehā. Ta�u vēlāk noskaidrojās, ka viņa ziemā tirgojas alus bodītē un vasarā strādā par noliktavas pārzini pionieru nometnēs. Mēs to uzzinājām, bet, lai nenostādītu Drovodelovu neveiklā situācijā, tiklīdz kāds ieminējās par tvaika turbīnām, sākām runāt par kaut ko citu. Lēnulis Vlasovs pat izteica domu, ka Drovodelova māte kādreiz strādājusi par in�enieri, bet diskvalificējusies un mainījusi profesiju.

Ta�u beigsim par Drovodelova māti! Pietiek!

Vēsts par Gromovu mani ļoti apbēdināja. Kā zināms, liktenis skolēnus ne visai lutina. Interesantus cilvēkus ar noslēpumainu pagātni vai tagadni bie�āk var sastapt grāmatās nekā skolā. Turklāt Gromovs jau sen saistīja manu uzmanību ne vien sakarā ar sava tēva atradumiem, bet arī kā patstāvīga personība.

Ja man lūgtu aprakstīt Gromova izskatu un raksturu, es diezin vai tiktu galā ar �o uzdevumu. Āriene viņam bija visparastākā, ja nemin sirmo matu �ķipsnu virs kreisās auss. Gromovs bija nosirmojis tūlīt pēc nāk�anas pasaulē, vēl nezinādams, ko nozīmē pārdzīvojumi un bēdas. Sirmā �ķipsna un acenes zaļganā ietvarā pie�ķīra Gromova sejai nopietnu, pat solīdu izteiksmi. Kāds no zēniem nosauca viņu par akadēmiķi, bet iesauka tam nepielipa. Gromovam nekas nepielipa: ne dubļi, ne putekļi, ne skaudīgi un ļauni vārdi. Viņ� zināmā mērā atgādināja puisēnu, par kuru bija rakstījis mājas darbā. Kad Hermanis īvanovi�s lasīja viņa sacerējumu, es domās uzbūru puisēnu ar sirmu matu �ķipsnu virs kreisās auss kā Gromovam, lai gan stāstā par �ķipsnu nekas nebija teikts. Es jau sen biju ievērojis: lasot stāstu, romānu vai poēmu, vienmēr meklēju varonī līdzību ar kādu paziņu. Atceros, kad pirmo reizi lasīju Pu�kina �Jevgeņiju Oņeginu�, man tūlīt bija skaidrs, kam līdzinās Oņegins. Viņ� ļoti atgādināja kādu �vītīgu, skaistu jaunekli, ko es reiz redzēju Ņevas prospektā pie kafejnīcas �Sever�. Jauneklis stāvēja, izlicis sānis kāju �aurā biksītē, un viņa sejā varēja lasīt, ka �ajā pasaulē tam viss galīgi apnicis un viņ� nezina, ko iesākt.

Jā, tagad esmu pārliecināts, ka Gromovs ir līdzīgs puisēnam, kas piedzima kosmiskajā kuģī. Un ne jau tikai tādēļ, ka Gromovam bija sirma �ķipsna, bet tādēļ, ka viņ� ļoti daudz zināja. Neviens skolā nezināja tik daudz kā Gromovs. Un tomēr viņ� nekad nebija pirmais skolnieks. Tam, ko viņ� zināja, nebija nekāda sakara ar programmu. Viņ�, piemēram, dīvainā kārtā zināja, turklāt pilnīgi precīzi, kādas biju�as smadzenes pleziozauriem, kas izmiru�i jau pirms vairākiem miljoniem gadu. To nezināja pat Ivans Stepanovi�s, bioloģijas skolotājs. Ta�u mēs nesapratām, kāds labums no �īm zinā�anām, ja tās nav minētas mācību grāmatās un skolas programmā. Skolotāji, atskaitot Hermani Ivanovi�u, �īs zinā�anas visai augstu nevērtēja. Muļķīgi būtu domāt, ka viņi ciena tikai to, kas ietilpst mācību grāmatās un programmā. Viņiem vienkār�i bija liela dzīves pieredze, un tie labi saprata, ka pleziozaura smadzeņu apjoma zinā�ana diezin vai būs vajadzīga Gromovam turpmākajā dzīvē un darbā un ka labi jāzina tas, ar ko būs jāsastopas ik uz soļa. Diezin vai viņam, mums vai arī jums jebkad būs jāsastopas ar pleziozauru.

Es nenoturējos un reiz pateicu to Gromovam. Klāt bija Vlasovs un Drovodelovs, kas vienmēr bija visur klāt. Drovodelovs glu�i nevietā sāka smieties, bet Gromovs ironiski paskatījās uz mani, klusēdams izņēma no portfeļa avīzes izgriezumu un sniedza mums. Mēs izlasījām to un aiz izbrīna iepletām acis. Avīzes izgriezumā bija rakstīts, ka �ajās dienās kādā no Skotijas ezeriem atrasts dzīvs pleziozaurs.

Bioloģijas stundā mēs parādījām izgriezumu Ivanam Stepanovi�am, bet viņ� nezin

kādēļ ļoti samulsa un acīmredzot bija nemierā ar �o atradumu. Stundas beigās viņ� mums sacīja:

��Tas neko nedod.

Un, mirkli padomājis, piebilda:

��Un arī neko neatņem.

�ie viņa vārdi mums toreiz izlikās ne mazāk noslēpumaini kā pleziozaura atra�ana.

Bet lai nu paliek pleziozaurs. Par to jau tapat visi zina. Ta�u Gromovs zināja ļoti daudz tāda, par ko mūsu mācību grāmatās nebija ne miņas. Viņ�, piemēram, zināja par ūdeni to, ko nezināja neviens no mums. Un par ledu viņ� zināja to, ko dro�i vien nezināja pat mūsu ķīmijas skolotāja Vera Nikolajevna. Reiz ķīmijas stundā viņ� pateica, ka ledus nebūt nav ciets ķermenis, kā daudzi domā.

��Bet kas tad tas ir? � mēs ieinteresējāmies.

��Par cietiem ķermeņiem sauc vielas, kuru daļiņas veido regulāru struktūru, kristāla re�ģi.

Man ienāca prātā stikls, es atcerējos, ka tas ir tik ciets, ka jāgrie� ar dimantu, un uzdevuj Gromovam āķīgu jautājumu.

��Bet stikls, � es vaicāju � ir vai nav ciets ķermenis?

��Nē, � atbildēja Gromovs. � Stikls ir pārdzesēts augstas stīgrības �ķidrums.

Vera Nikolajevna �ajā sarunā nepiedalījās. Vispār ar Gromovu labāk bija neielaisties runās par ķīmiju un fiziku. Neviens nezināja, kur viņ� smēlās zina�anas, un pārbaudīt viņu bija grūti.

Pirmie skolnieki arī daudz zināja, viņi apmeklēja da�ādus pulciņus Pionieru pilī un sekoja jaunākajiem atklājumiem. Bet, lietojot Ivana Stepanovi�a izteicienu, kas mums bija iepaticies, �īs zinā�anas viņiem neko nedeva un arī neko neatņēma. Ar Gromovu bija glu�i citādi. Zinā�anas viņu vērta citā cilvēkā. Ko es ar to gribu teikt? Tūlīt pacentī�os izskaidrot. Kamēr Gromovs klusēja, viņ� bija parasts skolnieks, tāds pats kā mēs visi. Bet tiklīdz sāka runāt, viņ� pilnīgi pārmainījās � kļuva daudz gudrāks un lielāks par parasto skolnieku, un �ķita, ka viņ� tāds īstenībā arī ir, tikai pagaidām vēl slēpj to.

Atbildēdams uz skolotāja jautājumu, Gromovs nekad nesteidzās, kā to darīja pirmie skolnieki un teicamnieki. Tie�i otrādi, viņ� atbildēja lēni, it kā vēl nezinātu pareizo atbildi un sevī klusībā ar kādu konsultētos.

Ko es vēl varu pateikt par Gromovu? Laikam neko. Pagaidam. Kad viņ� pārcelsies uz Melnupīti un sāks iet citā skolā, tad varbūt es varē�u pateikt vairāk. Kamēr cilvēks katru dienu sē� ar tevi kopā vienā klasē, ar savu sirmo �ķipsnu un bedrīti zodā un kamēr tu katru dienu redzi, kā viņ� raksta, klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, vai arī lasa �Zinā�anas � spēks� jauno numuru, grūti pasacīt par viņu kaut ko interesantu. Bet var jau būt, ka Gromovs tomēr nepārcelsies uz Melnupīti un Drovodelovs ir to visu izdomājis, lai varētu palielīties ar jaunumiem?

4

Kad sākās mācības un es ierados klasē, necerēju tur ieraudzīt Gromovu. Ta�u viņ� pavisam mierīgi sēdēja savā vietā pie loga un, lai velti nezaudētu laiku, lasīja kādu grāmatiņu.

Es sasveicinājos ar viņu un pēc tam, it kā zaudējis kontroli pār sevi, piepe�i jautāju:

��Nu, kā ar puisēnu? Vai turpinājums par viņu būs?

Es domāju, ka Gromovs palaidīs manu jautājumu gar ausīm, bet viņ� atbildēja un, �ķiet, labprāt:

��Burtnīca ir pie Hermaņa Ivanovi�a. Pa vasaru man izdevās atrast par viņu da�us materiālus.

��Bet viņ�, �is puisēns, ta�u ir izdomāts, tu ta�u rakstīji fantāziju vai pasaku .. .

Gromovs paskatījās uz mani un atbildēja ar jautājumu:

��Vai tu esi par to pārliecināts?

��Bet tu? Vai tu neesi pārliecināts?

Viņ� iesmējās un pateica vārdus, kuru īsto jēgu es pie labākās gribas nekādi nevarēju saprast.

��Ne jau tas ir svarīgi, vai kāds ir vai nav pārliecināts. Viss ir daudz sare�ģītāk.

Es gribēju vēl pārvaicāt, bet nepaguvu. Parādījās Drovodelovs un apsēdās blakus. Runāt par puisēnu Drovodelova klātbūtnē man negribējās. Drovodelovs noteikti iejauktos un sāktu izpra�ņāt, jo viņam alla� patika bāzt degunu citu darī�anās.

��Ir viens jaunumiņ�, pieliecies man klāt, klusi sacīja Drovodelovs, lai Gromovs nedzirdētu. � Pēc stundām Hermanis īvanovi�s lasīs turpinājumu par puisēnu. Murgojums, vai ne? Izdomājums. Vai tie�ām būs jāklausās �īs blēņas?

Viņ� runāja ļoti klusi, un tomēr es baidījos, ka neizdzird Gromovs. Viņ� pa to laiku jau atkal bija sācis lasīt savu grāmatu.

Drovodelovs nebija kļūdījies. Stundas beidzās, un Hermanis īvanovi�s nolasīja stāsta turpinājumu. �oreiz viņ� lasīja daudz sliktāk.

Kosmiskais kuģis turpināja savu ceļu. Puisēns sekmīgi nolika eksāmenus un pavadīja brīvdienas turpat uz kuģa. Vasaras brīvdienas? Vai ziemas brīvdienas? Tas nav būtiski. Kosmiskajā kuģī nebija ne vasaras, ne ziemas. Kas eksaminēja puisēnu? Visi, kam vien nebija slinkums, sākot ar kuģa komandieri un beidzot ar pavāru farmaceitu. Ta�u visstingrākās un visprasīgākās eksaminētājas bija atminīgās ma�īnas. Viena ma�īna uzdeva puisēnam sevi�ķi āķīgu jautājumu.

��Pasaki, puisēn, � tā vaicāja patīkamā vīrie�a balsī, � kurā gadā izgudroja riteni?

Puisēns apjuka. Domās viņ� pārcilāja visus svarīgāko atklājumu un izgudrojumu datumus, bet par riteni neatcerējās neko.

Ma�īna ilgi gaidīja atbildi, pēc tam sacīja, �oreiz nezin kāpēc sievietes balsī:

� Nepūlies. To nezina neviens, pat es. Tai laikmetā mūsu planētas iedzīvotājiem par datumiem nebija ne jausmas.

Ma�īnai laikam gan nevajadzēja uzdot puisēnam jautājumu, uz kuru nevar atbildēt. Un turklāt vēl mainīt balsi. Puisēns ta�u tāpat uztraucās un nervozēja. Uz visiem pārējiem jautājumiem viņ� atbildēja bez vilcinā�anās.

Pienāca brīvdienas, un puisēns tūdaļ aizmirsa āķīgo jautājumu. Viņ� bija pats laimīgākais uz kuģa, jo bija �eit dzimis un par visu pārējo uzzinājis tikai no citiem. At�ķirībā no pārējiem viņam uz tālās planētas nebija neviena pazīstama cilvēka, pēc kura viņ� varētu ilgoties. Visi puisēna paziņas atradās viņam blakus, uz kuģa. Te bija ne tikai viņa tagadne, bet arī pagātne, kamēr par nākotni varēja tikai minēt. Nākotne bija atkarīga no varbūtības teorijas un no tās nezināmās planētas, uz kuru viņi lidoja. Par �o planētu uz kuģa daudz sprieda. Katrs acīmredzot iztēlojās to pēc savas gaumes. Vieni uzskatīja, ka tur dzīvo augsti attīstītas un civilizētas būtnes, citi domāja, ka tur vēl nav radu�ās saprātīgas būtnes un pagaidām mīt tikai zvīņne�i. Arī puisēnam bija sava hipotēze. Viņ� bija pārliecināts, ka planētu apdzīvo bērni. Sirds dziļumos viņ� gan saprata, ka tas nav iespējams. Ta�u viņam ļoti gribējās ieraudzīt bērnus, pirms viņ� būs pieaudzis un novecojis. Puisēns nevienam nestāstīja par savu hipotēzi, jo baidījās no aukstās un ne�ēlīgās loģikas, ar kuru pieaugu�ie kā teorēmu pierādīs viņam �ā sapņa nerealitāti.

Kuģim daudzus gadus nepārtraukti, bez apstājas kustoties, tajā bija izveidojies glu�i īpatnējs dzīves ritms. �is ritms atviegloja eksistenci visiem ekspedīcijas dalībniekiem un apkalpei, un cilvēki gandrīz vai nejuta, ka vienīgi kuģa sienas viņus atdala no ledainā un baismā tuk�uma.

�im ritmam, kā puisēns uzzināja, bija savs nosaukums. To sauca par ikdienību. Lai arī cik puisēns lauzīja galvu, viņ� nevarēja izprast �ā vārda patieso jēgu, kaut arī citus vārdus un nosaukumus saprata uzreiz un bez pūlēm. Viņ� juta, ka �is vārds ietver sevī kaut ko neparasti svarīgu un pat noslēpumainu. Varbūt, ka pieaugu�ie, tikko uzkāpu�i uz kuģa, bija savā starpā vienoju�ies nedomāt par tuk�umu, bet pēc tam radās �is ritms, kas novērsa satraukuma pilnās domas, tāpat kā tās novēr� miegs vai darbs?

Uz kosmiskā kuģa bija pārstāvētas gandrīz visas profesijas. Tur bija arī filozofs. Viņ� meklēja visu notikumu jēgu un ar domas palīdzību sistematizēja tos.

Reiz, saticis filozofu loģisko ma�īnu nodaļā, puisēns saņēma drosmi un pajautāja, kas ir ikdienība.

Filozofs laipni uzsmaidīja puisēnam.

� Ikdienība, � viņ� atbildēja, � ir ieradumu ķēde, kuru mēs būtībā nemanām, tāpat kā nemanām apģērbu, kad esam apģērbti. Bet tiklīdz izģērbjamies un izejam salā �

Filozofs pēk�ņi apklusa, jo atcerējās, ka runā nevis ar pieaugu�u cilvēku, bet ar bērnu.

Tad viņ� vēlreiz pasmaidīja un aizgāja. Puisēns vairs nevaicāja. Un centās par to nedomāt. Viņ� saprata, ka ikdienība eksistē tikai pieaugu�ajiem, ka bērniem tās nav un nevar būt. Un patie�ām, puisēnam viss likās neparasts un jauns, pat tas, ko viņ� bija skatījis daudz rei�u.

Viņ� vēroja, kā visi strādāja � kaut ko aprēķināja, izgudroja vai studēja. Viņ� gāja laboratorijās. Visur viņu sagaidīja ar prieku, un nezin kāpēc sevi�ķi tur, kur nodarbojās ar vissare�ģītāko parādību pētī�anu, piemēram, submolekulārās bioloģijas laboratorijā. Varbūt tas bija tāpēc, ka pētnieki, iedziļinoties neredzamajā un nepazīstamajā, kas bija pieejams tikai vissare�ģītākajām ierīcēm, uz vairākām stundām zaudēja sakarus ar apkārtējo pasauli, un puisēns ieradās pie viņiem kā �īs skaistās pasaules sūtnis, ar visu savu izskatu atgādinādams par �o pasauli?

Pēc tam puisēns gāja prom, un laboratorijā tad iestājās klusums. Tomēr visi zināja, ka puisēns ir kaut kur līdzās, jo, kaut arī kuģis bija liels, tajā viss atradās līdzās, viss bija tuvu. Un puisēns, izgājis no laboratorijas, saspringti domāja par submolekulāro pasauli, un viņa doma tad traucās nevis vairs Visuma pla�umos ārpus kuģa, bet gan bezgalīgi mazo lielumu pasaulē. Un tādās reizēs viņ� pats 80v sāka likties bezgalīgi liels, it kā sastāvētu no daudzām pasaulēm.

No pētījumiem brīvajā laikā da�i ekspedīcijas dalībnieki mēdza spēlēt �ahu. Puisēns par spēlētāja plecu raudzījās uz �aha dēli un centās uzminēt nākamo gājienu. Vissliktāk �ahu spēlēja mūziķis. Viņ� zaudēja visiem � gan ma�īnām, gan dzīvajiem partneriem. SaRaves viņu ļoti skumdināja, bet viņ� nespēja Atturēties no spēles. Puisēns sāpīgi pārdzīvoja viņa bie�ās sakāves.

Zaudējis partiju, mūziķis devās uz savām (elpām komponēt. Reiz viņ� pamāja puisēnam, ieveda viņu savā kajītē un ieslēdza atskaņotāju, lai puisēns varētu noklausīties jaunu melodiju.

Puisēns klausījās, kā plūda skaņas, smalkas un gai�as. Kaut kur cits pret citu sitās sīki ledus gabaliņi, dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdēdams un atsizdamies pret akmeņiem".

Un pamazām puisēnam pavērās nepazīstama planēta ar daudzām upēm, strautiņiem un tērcēm. Ūdeņi dziedāja brīnumainu dziesmu. Tad puisēns pēk�ņi sajuta, ka dziesma jau ir, bet nav vēl ausu un prāta, kas to varētu dzirdot un saprast. Uz planētas vēl nav saprātīgo būtņu � Jā, uz tās planētas, par kuru stāstīja mūzika �

Skaņas plūda, smalkas un gai�as. Un puisēnam �ķita, ka upes, strauti, straumes un ledus gabaliņi ir tepat, viņam blakus � tik skaidra un skaista bija melodija.

Pēc tam iestājās klusums. Klusēja abi � gan komponists, gan puisēns. Puisēns tomēr bija puisēns � viņ� nespēja ilgi klusēt.

��Pastāsti, lūdzu, � viņ� uzrunāja mūziķi.

��Par ko tad?

��Par to pa�u, � klusi atbildēja puisēns.

Mūziķis saprata, ko puisēns lūdz, un sāka

stāstīt par planētu, uz kuras viņ� piedzimis un pavadījis savu jaunību. Viņ� bija labs mūziķis, bet pavāj� stāstītājs, bie�i novirzījās sāņus vai arī netika no vietas, nemitīgi atkārtodams vienu un to pa�u.

Viņ� bija piedzimis me�ā, kalna piekājē, bet kalna galā atradās ezers. Tie�i pie viņa tēva �rezervāta sarga � mājiņas durvīm sākās taciņa. Līkumus mezdama, tā aizvijās uz me�u un tur izzuda.

Ta�u bez taciņas, kokiem un ezera kalna galā, stāstīja tālāk mūziķis, bija vēl kaut kas cits, ko sauca par nepiecie�amību. Kad nākamais mūziķis paaugās, viņam bija jā�ķiras no taciņas, upes, kalna un ezera, kas atradās pa�ā virsotnē, blakus zilajam mākonim. Ma�īna, ātra kā zibens, aizveda viņu uz pilsētu. Arī pilsētā bija labi. Tikai tur nebija kalna ar ezeru virsotnē. Dzīve bija atņēmusi nākamajam mūziķim kalnu un ezeru. Tomēr mūziķis neizsamisa, viņ� jau tad bija sapratis, ka dzīvi veido ne tikai guvumi, bet arī zaudējumi.

��Ko tad tu ieguvi? � jautāja puisēns.

��Es ieguvu pieredzi, � atbildēja mūziķis.

Bet tu par to atdevi kalnu un ezeru.

Varbūt, ka es kādreiz atgriezī�os pie �ī kalna, � domīgi teica komponists.

��Kad?

��Kā lai es to zinu? Mums vel jānokļūst ii/, noslēpumainās planētas. Pēc tam ilgus gadus prasīs atpakaļceļ� uz dzimteni. Bet dzīve Ir īsa �

Mūziķis pēk�ņi apklusa, un viņa sejā pavīdēja rūpju ēna. Visā kuģī tas bija pats bezi lipīgākais cilvēks. Ta�u patlaban viņ� kļuva līdzīgs pārējiem. Un puisēns pirmo reizi noprata, ka attālums, kas jāpārvar kuģim, mērījams nevis ar izplatījumu un laiku, bet ar dzīvi. Tas bija pārsteidzo�i . .. Gadi aiziet, un, ja mūziķim pat izdosies vēlreiz skatīt savas bērnības kalnu, viņ� tad jau būs kļuvis nevarīgs sirmgalvis. Un varbūt viņ� vispār lik ilgi nedzīvos.

Vēlēdamies pateikt mūziķim kaut ko patīkamu un mazināt viņa ilgas pēc ezera kalna virsotnē, puisēns sacīja:

��Ja tu neredzēsi kalnu, varbūt es to redzē�u. Es pasveicinā�u to no tevis.

Iestājās pauze. Neveikli jutās abi � kā pieaugu�ais, tā puisēns. Pēc tam puisēns nodomāja, ka mūziķis nav visu pateicis. Viņ� nav pateicis pa�u galveno, un tas ir labi. Puisēns zināja, ka mūziķi pametusi mīļotā sieviete, ka tā aizgājusi pie cita. Un, ja arī viņa no�ēlos savu soli, izlabot to vairs nevarēs � mūziķis tagad ir pārāk tālu no viņas un atgriezīsies mājās kā sirmgalvis.

Uz kuģa bija tikai viens ļoti vecs cilvēks. Tas bija galvenais tehniķis skaitļotājs, speciālists, kura rīcībā atradās skaitļo�anas ma�īnas. Visi zināja, ka viņ� mājās vairs neatgriezīsies, jo bija jau pārāk vecs. Bet viņ� bija ļoti stiprs. Pavārs farmaceits, kam nebija visai spo�a veselība, apskauda viņu un reiz sacīja,; ka �is sirmgalvis pārdzīvos visus, pat puisēnu, un, ja jau kādam vispār ir lemts atgriezties mājās, tad tie�i viņam.

Puisēns zag�us novēroja sirmgalvi. Viņus abus saistīja kaut kas kopējs. Sirmgalvis bija par visiem vecāks, bet puisēns � par visiem jaunāks.

Vai �im sirmgalvim kādreiz ir bijusi bērnība? Iespējams, ka bija, viņ� ta�u uzreiz nekļuva vecs. Saticis puisēnu, vecais vīrs izbrīnāt i jautāja:

� Kur tu radies, puisēn?

Puisēns saprata, ka tas bija joks. Bet kāpēc vienu un to pa�u joku vajadzēja tik daudz, rei�u atkārtot? Sirmgalvis aplūkoja puisēnu, kam nebija pagātnes, kamēr sirmgalvim tās bija gandrīz tikpat, cik ma�īnu � ziņu un faktu glabātāju � atmiņā. Apmēram pirms diviem gadiem sirmgalvis vienu no ma�īnām pieķēra neprecizitātē. Visi ilgi smējās un jokoja, atceroties �o gadījumu.

Raugoties sirmgalvī, puisēns dzirdēja pagātni. Pagātne dzīvoja sirmgalvī, viņa acīs, kas paskarbi raudzījās no sirmo uza�u apak�as. Tā glabājās viņā kā ma�īnu atmiņā. Bet pa�cieņa lika tai klusēt. Sirmgalvis ta�u nebija atmiņas ma�īna, kas gatava atbildēt visiem un ikvienam uz jebkuru vieglprātīgu jaulājumu. Un pagātne, ko sevī glabāja sirmgalvis, bija pavisam citāda nekā informācijas len�u atmiņā. Ma�īnas atcerējās datumus, faktus, notikumus un atgadījumus. Bet sirmgalvis līdz ar visiem �iem faktiem un atgadījumiem atcerējās vēl arī sevi un citus.

Dīvaini, ka tie�i sirmgalvi puisēns iedomāja tai naktī, kad bezdibenis tik tikko neapi i ja kuģi. Bet par to vēlāk: par bezdibeni, kuģi un puisēnu.

��Pagaidām viss, � teica Hermanis īvanovi�s, tā kā noskumis, tā kā priecīgs, un aizvēra burtnīcu. � Gaidīsim turpinājumu.

Visi klusēja. Pat pirmie skolēni un izlēcēji, kam alla� patika uzdot jautājumus. Vienīgi Drovodelovs nenocietās un, pieliecies man klāt, sacīja:

��Murgojums! Tas tik ir murgojums! Pat galva sāka sāpēt no �ī murgojuma. Kāds tam visam sakars ar sirmgalvi vai ezeru kalna virsotnē? Kam tas tur vajadzīgs? Kam tad?

Arī man likās, ka stāstam par puisēnu kaut kā pietrūkst. Gromovs bija aizrāvies ar informācijas ma�īnām un sirmgalvi un novirzījies sānis no galvenā. Vajadzēs viņam to pateikt.

5

Drovodelovam, protams, nebija taisnība, kad viņ� teica, ka stāsts par puisēnu esot gatavais murgojums, kas tikai garlaikojot. Tomēr sākums man patika labāk nekā turpinājums Es, tāpat kā visi pārējie, gaidīju, ka puisēn: veiks kādu varoņdarbu. Ta�u varoņdarba ne bija. Stāstā viss ritēja pārāk parasti un no gurdino�i gausi, kā pirms eksāmeniem, un ti kai beigās kaut kas notika. Bet kas tie�i � nebija zināms. Iznāca, ka zināmā mērā Dro vodelovam ir taisnība. No Gromova puses ti bija kļūda. Nedrīkst pieļaut, lai tādi kā Dro vodelovs varētu plātīties ar savu taisnību Ta�u pietiks par Drovodelovu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņ� pēc tam veselu nedēļu neap meklēja skolu � bija aizbraucis ar māti m Lugu pie kādiem radiem.

Gromovs vairījās no sarunām un uz visien jautājumiem par puisēnu īsi atbildēja:

��Ko es tur varu teikt? Neesmu jau ar �< kuģi lidojis.

Pie viņa piegāja pirmais skolnieks Dorofe jevs un smaidīdams jautāja, ar ko galu gaU puisēns esot ievērojams.

Gromovs atbildēja:

��Viņ� ir ievērojams ar to, ka dzimis kos miskajā izplatījumā, kur dzimst tikai zvaig znes. Bet kur tu esi dzimis?

��Esmu dzimis Vasilija salā Oto slimnīcā

��Un kā tu domā, � vaicāja Gromovs � vai ir kāda starpība starp Oto slimnīcu un to punktu izplatījumā, kur piedzima puisēns?

Dorofejevs paraustīja plecus un atteica, kz lielu starpību viņ� neredzot. Tā atbildējis viņ� augstprātīgi noraudzījās uz mums vi siem.

Gromovs gan nekad ne uz vienu augstprātīgi nelūkojās, pat toreiz ne, kad avīzes rakstīja par viņa tēva atradumiem. Tikai pēc tam, kad tās pārstāja rakstīt, Gromovs mazliet nokāra galvu. Arī mēs sākām uz viņu skatīties tā, it kā viņa uzvedību un visu atradumu likteni saistītu kāds pavediens, kas tagad pārtrūcis. Vispār tur nekas nebija skaidrs.

Kop� tā laika, kad viņ� sāka rakstīt stāstu par puisēnu, pavediens pēk�ņi bija radies no jauna. Tas bija smalks pavediens, neredzams, un tomēr gandrīz visi to sajuta. Vienam otram gribējās pārraut �o pavedienu, it sevi�ķi Drovodelovam. �is pavediens viņam traucēja, lads nu reiz viņ� bija. Viņam traucēja viss, ko var nogriezt un parraut. Reiz viņ� nogrieza telefona automātam klausuli un atnesa to uz klasi. Mēs viņam jautājām:

��Vai tev traucēja �ī klausule?

��Nē, palīdzēja, � viņ� atbildēja.

��Bet cik daudz cilvēkiem tevis dēļ bija jāzaudē laiks?

��Es par to tikai nospļaujos, � viņ� teica, � laiks jau tādēļ ir, lai to zaudētu.

Atgriezies no Lugas, kurp viņ� bija aizbraucis kopā ar māti, Drovodelovs atkal uzsaka savus vecos niķus. Varēja domāt, ka stāsts par puisēnu izjaucis viņa dzīves normālo plūdumu. Viņ� mēdza ienākt klasē, apsesties un, garās kājas izstiepis, lūgt, lai viņam paskaidro, vai kosmiskajā kuģī varot piedzimt puisēns un dzīvot tik daudzus gadus, lidodams nezināmā virzienā.

Un viņ� saņēma atbildi:

��Kā hipotēze tas ir iespējams.

��Labi, to es vēl varu pieļaut, � viņ� pieH krita, � bet kāpēc uz kuģa bija filozofs, sirmgalvis un komponists? Vai bez viņiem nevarēja iztikt?

Mēs atbildējām:

��Protams, ka varēja iztikt bez viņiem! Bet ar viņiem tomēr bija labāk. Viens rakstīja mūziku, otrais atcerējās, tre�ais ar saj vas domas spēku cīnījās pret māņticību un aizspriedumiem.

��Lieliski, � nespēja nomierināties Drovodelovs. � Komponists, filozofs, sirmgalvis un vēl puisēns, bez kura arī pilnīgi varējf iztikt. Bet tagad parēķināsim, cik uz kuģa patērēja enerģijas, barības, skābekļa, medikamentu un citu nepiecie�amu lietu. Kuģis ta�u atradās ceļā daudzus gadus.

��Iespējams, ka arī patlaban atrodas. Mēs jau beigas vēl nezinām �

��Nē, tomēr parēķināsim.

Un viņ� paņēma rokā zīmuli un papīru un sāka rēķināt. Saprotams, viņ� gaidīja, ka mēs pievienosimies. Pats viņ� rēķināja slikti un viegli varēja kļūdīties. Ta�u neviens no mums; negatavojās nodarboties ar tāda veida grāmatvedību un rēķināt, cik puisēns apēda, izdzēra un ieelpoja. Lai ēd, dzer un elpo uz veselību. Tomēr �is jautājums nedeva miera Drovodelovam, un viņ� apsēdās ar zīmuli rokā un saka savus aprēķinus.

Arī mēs sākām aprēķinus, bet pavisam citādus. Mēs izrēķinājām, cik lielam bija jābūt kuģim, lai vestu līdz visu nepiecie�amo tik garam ceļam. Ik pa brīdim mēs jautājām Gromovam, cik uz kuģa bija dzīvu būtņu, ma�īnu, kadu enerģiju tas izmantoja � fotonu, atomu vai enerģiju, kas saistīta ar antigravitacijas spēku izmanto�anu? Vai kuģim bija darī�ana ar parasto Ein�teina laiku? Vai arī ar nulles telpu, par kuru jau vairākkārt rakstīju�i fantasti?

Par nulles telpu mūsu vidū bija lieli strīdi. Neviens lāga nesaprata, kas tas ir. Pirmais skolnieks Dorofejevs sacīja, ka tas esot tāds jedziens, ko pagaidām neviens vēl neizprotot, izņemot vienīgi pa�us fantastus. Tad mēs sākam uzplīties Gromovam. Viņ� paskaidroja, ka par nulles telpu nevar būt nekādas runas, puisēns dzīvoja pilnīgi reālā trīsdimensiju pasaulē un kustējās ar ātrumu, kas bija tuvs gaismas ātrumam.

Bet tagad atgriezīsimies pie pavediena, kuru pārraut tik ļoti pūlējās Drovodelovs. Mēs visi to sajūtām. Kaut kādi dīvaini sakari � ne telefona, ne telegrāfa, ne radio un arī ne kvantu, bet tīri psihiskas saites, ja tā var teikt, vienoja mūs ar puisēnu, kas atradās ne īsti pagātnē, ne arī nākotnē, bet kaut kur nezināmā Visuma punktā.

Tiku kaut kur lasījis, ka sakari vēl nav pieliekami izpētīti. Pastāv ta�u, kā apgalvo da�i zinātnieki, psi lauks, kura fizikālā būtība vēl nav zināma! Kosmiskais puisēns bija ieguvis realitāti un stabili ienācis mūsu dzīvē. Lai saprastu, kādos apstākļos dzīvoja puisēns, mēs sākām sekot zinātnes un tehnikas jaunumiem. Mēs visi burtiski bijām kā drudzi. Leonids Starovercevs pat iekārtoja kartotēku, pierakstīdams atsevi�ķā kartītē ikvienu nolikumu zinātnē un tehnikā. Kartītes viņ� parasti nēsāja līdzi kabatās un, tuvredzīgās acis piemiedzis, pētīja tās mācību stundu laikā. Kas tikai nebija sarakstīts �ais kartītēs! Tur bija gan par supernovām, gan par nukleīnskābēm, gan par putnu ģin�u automātisko atmiņu, gan par saprātīgajiem dzīvniekiem delfīniem, gan par senās maiju tautas valodu, gan par sabiedriskajiem kukaiņiem � bitēm un skudrām, kas sazinās tikai ar ultraskaņas palīdzību.

Starovercevs sēdēja man priek�ā, un es, raugoties viņam pār plecu, varēju papildināt savas zinā�anas.

Reiz pavaicāju Starovercevam:

��Vai par sniega cilvēku tev neka nav?

��Nē. �o kartīti es pagaidām esmu atstājis neizpildītu.

��Kāpēc tad tā? � es jautāju.

��Tāpēc, ka gaidu, kad zinātne atrisinās �o strīdīgo jautājumu.

Man no �iem aukstajiem vārdiem kļuva mazliet savādi. Tatad kartīte, kurā jāieraksta

Gromova tēva atklajumi, arī nav izpildīta un (faida, kad zinātne atrisinās strīdīgo jautājumu.

6

Gromovs kārtīgi apmeklēja visas stundas. Laikam viņa vecāki no viņiem neatkarīgu apstakļu dēļ bija atliku�i pārcel�anos uz jauno inaju Melnupītē. Varbūt celtnieki nav izpildīju�i saistības laikā pabeigt nama būvi, vai nu komisija bijusi pārāk nepiekāpīga un nav māju pieņēmusi. Man personiski nebija nekādu pretenziju pret celtniekiem un komisiju. Man ļoti negribējās �ķirties no Gromova un pārgriezt pavedienu.

Gromovs nāca un gāja. Viņ� sēdēja savā vietā pie loga un, kad es vēlējos paskatīties uz Gromovu, izlikos, ka gribu paraudzīties pa logu. Logs bija liels, plats un gai�s, bet aiz loga lejā � iela, koki un cilvēki uz ietvēm. I.ogam pretī bija māja, un tajā arī logs, un pa logu skatījās resna vecene un ēda plūmes, un spļāva kauliņus tie�i pa logu uz ietves. Lūkojoties sievietē, varēja likties, ka viņa iā dzīvo, ne uz mirkli neaiziedama no loga, tik bie�i viņa tur bija redzama.

Skatoties pa logu, es iedomājos, ka puisēnam nebija ne mazākā priek�stata par logiem (kad i gan var būt logi hermētiski noslēgtā kuģī?), ka logus viņam aizstāja ekrāns, bet las, protams, nevarēja pilnīgi aizvietot logus. Hs domāju arī par to, ka logs ir brīni�ķīga lieta, tas it kā noārda sienu un paver skatu uz tāli, uz debesim, mākoņiem, kokiem un veceni, kas ēd plūmes. Tad es jautaju Starovercevam, vai viņa kartītēs nav kaut kas ierakstīts par logiem, kādā gadsimtā vai gadu tūkstotī parādījies pirmais logs.

Starovercevu mans jautājums mazliet samulsināja, un viņ� teica, ka par �o tematu viņam kartītes neesot.

��Kāpēc? � es painteresējos.

��Tāpēc ka logs ir izgudrots ļoti senos laikos, � viņ� atbildēja. � Bet es ierakstu kartītēs tikai to, kam ir sakars ār nākotni.

��Bet vai tad nākotnē nebūs logu?

��Būs, bet citādi. Tu redzēsi, piemēram, pa logu nevis frizētavu vai apavu darbnīcu, bet daļiņu Visuma. Lūk, tādi dro�i vien būsi logi.

Gromovs ieklausījas musu sarunā, bet neko neteica. No viņa skatiena es nopratu, ka jautājums par logiem viņu ir ieinteresējis. Ta�u aiz smalkjūtības viņ� sarunā neiejaucās. Viņam jau nevajadzēja rakties kartītēs vai rokasgrāmatās, lai atbildētu, kurā gadsimtā vai gadu tūkstotī cilvēks izcirtis sienā pirmo logu. Gromovs nevarēja to nezināt.

Mani �is jautājums ļoti mocīja, bet es tomēr atturējos un Gromovam neko nevaicāju.; Arī aiz smalkjūtības. Da�us Gromova pla�ās zinā�anas kaitināja, it sevi�ķi tos, kas nevarēja tās pārbaudīt un kam bija jātic viņam uz vārda. Zēni uzskatīja, ka Starovercevs mazliet apskau� Gromovu un grib ar savu kartī�u palīdzību viņam tikt līdzi. Staroverceva dzīvoklī uz visiem galdiem stāv kastītes ar �īm kartītēm, tikpat kā pie kāda profesora, kas neuzticas enciklopēdijai un arī pats savai atmiņai. Tā nu tas ir, ta�u pagaidām Starovercevam nav izdevies ne panākt Gromovu, ne pat tuvoties viņam. Zēni jautāja man un Vlasovam, vai Gromova dzīvoklī esot kastītes ar kartītēm. Es gan tur neredzēju nevienu kartīti un nevienu kastīti, izņemot vienīgi to, kurā Gromova māte vasarā audzēja puķes. Tad visi gribot negribot nonāca pie secinājuma, ka Gromovam ir neparasta atmiņa.

Vai tam bija sakars ar atmiņu vai ko citu � nezinu. Ta�u, kad Gromovs atbildēja uz skolotāju jautājumiem, ar pasauli notika kaut kas neparasts, viss ap mums pārvērtās, un pārvērtāmies arī mēs, un pat skolotājs. Visiem likās, ka eksistē nevienam neredzams vads, kas savieno Gromovu ar Mēnesi, ar pa�u Napoleonu vai Aristoteli. Aristotelim un Napoleonam, bitēm un atomam, Mēnesim vai okeāna dibenam it kā radās tie�s kontakts ar mums. Gromovs bija viņu uzticamības persona.

Gromovs atbildēja tikai tad, kad viņam jautāja, nekad viņ� neizlēca, necēla roku, lai izceltos un parādītu, ka viņ� zina vairāk par visiem. Skolotāji savukārt nezin kādēļ re ti jautāja Gromovam, un da�as viņa atbildes dīvainā kārtā tos mulsināja, kaut gan reizē arī iepriecināja. Ta�u visneparastākais un neizprotamākais bija tas, ka Gromovam bija tikpat daudz laika kā mums pārējiem un viņ� būtībā ne no kā nevairījās: ne no fizkultūras, ne no �aha, ne no citām lietām. Varbūt viņ� gulēja daudz mazāk nekā mēs visi pāj rējie un mācījās pa naktīm, lai vairāk uzzinātu un iegaumētu. Nezinu, bet ļoti �aubos par to. Tas ta�u nepatiktu viņa vecākiem un ietekmētu viņa veselību. Kāds no klases biedi riem pat izvirzīja hipotēzi, ka puisēns, pati kuru mums lasīja, patiesībā eksistē un ar saj viem padomiem palīdz Gromovam. Daudzi sāka smieties par �o hipotēzi, bet Starovercevs jautāja:

� Cik miljoniem gadu viņ� jau eksistē?!

Hipotēzei atradās arī aizstāvji. Pirmais skolnieks Dorofejevs teica: iespējams, ka Gromova tēvs ir atradis puisēna informatīvo kopiju. Par līdzīgām kopijām jau ne reizi vien bija rakstīts fantastiskajos romānos. īsi saj kot, Gromovam ir sakari nevis ar pa�u puisēnu, bet ar viņa kopiju. Puisēna iek�ējā pasaule tika pierakstīta ar koda palīdzību, un puisēna dubultnieks atrodas Gromova dzīvoklī, bet oriģināls jau sen izzudis, pakļaul damies nenovēr�amajam sair�anas likumam!

Man �ī hipotēze likās ļoti naiva. Turklāt no Gromova tēva puses diezin vai būtu ētiski noslēpt zinātnei un sabiedrībai puisēna informatīvo kopiju tikai tādēļ, lai viņa dēls gūtu skolā panākumus. Tas bija pirmais iebildums. Bija! arī vēl daudz citu. Kā puisēna kopija varēja zināt, piemēram, par Napoleonu un daudz ko citu, kā varēja arī nebūt uz tās planētas

Prāts un loģika da�ādi pretojās, bet stiprākas par tām bija jūtas un vēlē�anās kļūt par neparastu notikumu liecinieku un līdzdalībnieku. Da�reiz es domāju, pārmezdams sev nekonsekvenci: bet varbūt Gromova puisēns lomēr eksistē? Nu, sacīsim, nevis burtiski, bet tikai kā kopija. Pieņemsim. Bet kur tad atrodas �ī kopija? Tēva kabinetā. Pieņemsim. Nu, un tad � vai viņa stāv tur, �ī kopija, un laiku pa laikam sarunājas ar Gromovu par da�ādām zinātniskām tēmām?

Ta�u atraisīsimies no fantāzijām un atgriezīsimies īstenībā. Un īstenība bija gau�ām parasta. Es saslimu ar angīnu un pavadīju vairākas dienas gultā. Mani apciemoja Starovercevs. Baidīdamies aplipt, viņ� apsēdās preiējā kaktā istabā, kuru mana māte un tēvs vēl joprojām automātiski dēvēja par bērnistabu. Viņ� pētīja kartītes, brī�iem kaut ko ierakstīja tajās, it kā būtu mani pilnīgi aizmirsis.

Tu varētu ar to nodarboties mājās vai bibliotēkā, � es teicu.

��Ja es būtu mājās vai bibliotēkā, tad nevarētu sēdēt �eit, pie tevis.

��Piekrītu tev, � es teicu, � bet, ja tu sēdi �eit, pie manis, tad vismaz paslēp savas kartītes kabatā. Vai tu kaut minūti nevari bez tām iztikt?

��Es joti augstu vērtēju savu laiku.

��Nu vērtē, � es teicu. � Tā ir tava darī�ana.

��Ne tikai mana, bet arī tava. Jo es cienu laiku ne tikai sevis dēj, bet arī citu dēļ.

��Citu dēļ? Vai tu nevarētu izteikties konkrētāk? Ne jau Drovodelova dēļ tu cieni savu laiku �

��Drovodelova dēļ? Nē, � izklaidīgi atbildēja Starovercevs. � Zini, Drovodelovs nogriezis un atnesis uz klasi �

��Atkal telefona klausuli?

��Nē, lapsas asti. Stāsta, ka nogriezis Zooloģiskajā dārzā dzīvai lapsai. Melo. Aste o� pēc naftalīna.

��Tik vien jaunumu? � es jautāju.

Starovercevs nezin kādēļ apvainojās, nosarka un uztraukumā pat nometa vairākas kartītes uz grīdas.

��Nejautā man par jaunumiem. Es to visu nicinu. Nicinu!

��Kādēļ gan nicini? Par ko?

��Nicinu! Jaunumi � tās ir tenkas. Jau akadēmiķis Vernadskis tā teicis. Tas rakstīts viņa biogrāfijā.

Tad viņ� pavisam apvainojās un aizgāja, pat nepacēlis kartītes. Es nejutos vainīgs.

Piecēlos un pacēlu Staroverceva nomestās kartītes. Vienā no tām bija rakstīts par Parīzes Svētās Dievmātes katedrāli, otrajā � par molekulu ATF un par ūdeņra�a savienojumiem, bet tre�ajā � es neticēju savām acīm � par puisēna informatīvo kopiju.

Pirmajam skolniekam Dorofejevam bija bijusi taisnība.

Kartītē bija norāde uz laikrakstu ziņojumu par arheologa @FQfliOY3 .atradumiem un bija

minēts par sve�as planētas puisēna kopiju, kas gulējusi zemē kop� juras perioda.

Es lasīju un pārlasīju �o kartīti, un roka man trīcēja. Pēc tam es apgūlos gultā, iededzināju gaismu un atkal lasīju. Manā apziņā slrīdējās divas balsis. Viena balss teica, ka las viss ir blēņas un ka Starovercevs pēc Dorofejeva vārdiem to tī�ām uzrakstījis uz kartītes un nometis �eit, lai pasmietos. Bet otra balss apgalvoja, ka Starovercevam kartīte ir pārāk dārga lieta, lai to bojātu. Divas balsis strīdējās, bet es kā arbitrs klausījos to argumentos, vēl nezinādams, kurai no tām piekrist.

Balsis strīdējās, minot simtiem argumentu �par� un �pret�. Pēc tam viena balss sāka uzvarēt, tā, kas sprieda loģiski un prātīgi, kā mūsu matemātikas skolotājs Marks Semjonovi�s. Es tūdaļ iztēlojos Marku Semjonovi�u ar krītu vienā rokā un slapju lupatu otrā un skaitļus uz tāfeles, un viņa balsi vienmēr ar vienu un to pa�u �aubu pilno intonāciju, pat tad, kad nebija par ko �aubīties.

Sī balss, Marka Semjonovi�a balss, mita manī un sprieda.

�Pieņemsim,� tā teica, uzrunājot visus nu katru atsevi�ķi, �pieņemsim, ka nav zināms, vai eksistē puisēna kopija, un apzīmēsim to ar iksu. Tad jautāsim sev, kāpēc igreks, tas ir Starovercevs, steidzās izpildīt kartīti, kuru tik ilgi glabāja neizpildītu? Pieņemsim, ka Starovercevs �� Balss ar �aubu pilno intonāciju pārliecināja mani par to, par ko mani pārliecināt nebija grūti. Starovercevs nepiederēja pie tiem, kas. mēdza jokot. Tātad? Tātad, kamēr es gulēju gultā, mērīju -temperatūru un riju tabletes, avīzēs ir parādījies ziņojums par puisēna kopiju.

Es pasaucu mati, kas atradas ēdamistaba, un palūdzu, lai viņa atnes avīzes.

���odien ir pirmdiena, � teica māte, � avīzes nav atnestas. Bet vakardienas avīzē? es ietinu apavus, kad nesu tos labot.

7

Es uzgriezu telefona numuru un, izdzirdis dobju un zemu vīrie�a balsi, teicu:

��Man vajadzīgs Starovercevs.

��Starovercevs klausās, � balss atbildēja.

No uztraukuma es pirmajā brīdī pat neap-

jaudu, ka tas ir Staroverceva tēvs, un brīnījos, kāpēc pazīstamajam skolniekam ir tik zema, nepazīstama, dobja balss.

��Starovercevs klausās, � sapīkusi balss atkārtoja.

��Man vajag jūsu dēlu, nevis jūs.

��Viņu aizveda uz slimnīcu, � balss atbildēja. � Apendicīta lēkme.

Viņ� nolika klausuli. Es arī. Iestājās klusums.

Visi �ai pasaulē bija norunāju�i neļaut man atklāt noslēpumu. Es gulēju gultā, riju tabletes, dzēru tēju ar citronu un gaidīju ārstu no rajona poliklīnikas.

Tad atnāca ārste � veca, aizvainota sieviete � un sāka mums pārmest, ka lifts slikti strādājot. Pagāju�o reizi, kad viņa braukusi pie mums uz sesto stāvu, lifta durvis nodevīgi aizcirtu�ās un ne par ko nav atvēru�ās; viņai vajadzējis kliegt, lai izsauc de�ūrējo�o i emontstrādnieku, un viņa, stāvēdama liftā, pazaudējusi �etrdesmit minūtes. �odien viņa, baidīdamās zaudēt laiku, nav uzdro�inājusies izmantot liftu un nākusi aug�ā kājām, bez tehnikas palīdzības. Viņa izteica manai mātei pārmetumu par liftu un palūdza atnest tējkaroti, bet man lika atvērt muti. Pēc tam viņa pateica, ka vajagot pagulēt vēl vismaz divas dienas, un aizgāja.

Divas dienas � Es gulēju divas dienas un domāju. Es domāju par puisēna kopiju, kuru, ja var ticēt Staroverceva kartītei, atradis Gromova tēvs. Kop� juras perioda laikmeta, kad uz zemes dzīvoja zvīņne�i, ir pagāju�i daudzi miljoni gadu. Tātad kopija ir gulējusi zemē un pacietīgi gaidījusi, kad uz Zemes parādīsies saprātīgas būtnes, kas būs spējīgas uztvert tās valodu un stāties ar to sakaros.

Man gribējās vairāk uzzināt par juras periodu un es lūdzu mātei, lai viņa atnes man paleontoloģijas mācību grāmatu, no kuras studiju gados bija mācījies vecākais brālis. Māte mācību grāmatu neatrada un atnesa man �Mugurkaulnieku paleontoloģiju�.

Tad nu es uzzināju dīvainu faktu, kas mani burtiski satrieca. Izrādās, ka juras periodā eksistēja dinozaurs, kam bija mazas priek�kājas ar izteiktu tver�anas funkciju un nebija zobu. �is mazais dinozaurs bija specializējies lielāku dinozauru olu izzag�anā.

Grāmatas autors izteica domu, ka tie�i no �ī zvlņne�a ar neparasti jutīgo nervu sistēmu radu�ies zīdītāji, tātad, arī cilvēki.

Es nodomāju: ja eksistē puisēna informatīvā kopija, ir iespējams pārbaudīt �īs hipotēzes pareizumu. Man pa�am tā nelikās scsevi�ķi ticama.

Pēc divām dienām, kad ierados skolā, nolēmu kartīti, kuru pie manis bija aizmirsis Starovercevs, parādīt pa�am Gromovam.

Es jutos tā, it kā būtu zaudējis pamatu zem kājām un lidotu bezdibenī, ta�u nekādi nevarēju tikt ar sevi galā � vēlē�anās izzināt noslēpumu bija stiprāka par mani.

Izvēlējies brīdi, kad klasē nebija Drovodelova, izņēmu no kabatas kartīti un klusucie�ot pasniedzu to Gromovam.

Es nenovērsu acu no Gromova sejas, sirds man dauzījās un kļuva te karsti, te auksti, un es domāju, ka man atkārtojas angīna. Tādi gadījumi mēdzot būt.

�is mirklis man �ķita garāks par stundu. Tad Gromovs atdeva man kartīti un mierīgi pajautāja:

��Un kas tad ir? Kas tevi pārsteidz?

��Kā kas? � es atbildēju. � Vai tie�ām hipotēze par puisēna kopiju apstiprinājusies?

��Apstiprinājusies.

��Viņ� atsaucās uz avīzi. Vai tad par to rakstīja avīzēs?

��Nē. Starovercevs uzzināja no manis. Bet uz avīzi viņ� atsaucas tādēļ, lai būtu pārliecino�āk. Viņ� negribēja atsaukties uz privātpersonu. Un es esmu privātpersona.

Mūsu sarunu pārtrauca zvans. Ienāca Marks Semjonovi�s, uzzīmēja uz tāfeles taisnleņķa trīsstūri un ar mū�īgo �aubu intonāciju balsī sāka pierādīt teorēmu. Klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, viņ� pierādīja tā, it kā pats neticētu saviem pierādījumiem. Protams, pie visa vainīga bija intonācija, kas neatbilda loģiskajiem secinājumiem, kuri izrietēja no pierādījumiem.

Es pilnīgi izslēdzos un neklausījos Marku Semjonovi�u � domāju nevis par teorēmu, bet gan par dinozauru, kas zaga savu augumā pārāko laikabiedru olas. Nevar būt, es prātoju, ka no �ī zaglēna cēlu�ies visi zīdītāji, tātad arī cilvēki. Tāds sencis man nemaz nebija pa prātam. Ta�u noskaidrot patiesību var tikai ar puisēna palīdzību, kura informatīvo kopiju atradis Gromova tēvs.

Tikai puisēns varēja apgāzt �o ap�aubāmo hipotēzi, jo viņ� bija ieradies uz Zemes jau juras periodā.

Iedomājoties vien, ka puisēna kopija eksistē un ka sīkumus es varu uzzināt no Gromova, tiklīdz beigsies stunda, mani te sāka kratīt salti drebuļi, te kļuva necie�ami karsts. Man ie�āvās prātā, ka ārste, baidīdamās no nejaukajām lifta durvīm, būs izrakstījusi mani

pārāk ātri. Par to es gan varēju viņai tikai pateikties. Es nedrīkstēju zaudēt ne minūti. Bet minūtes gāja, un Marks Scmjonovi�s vēl joprojām turpināja izskaidrot, izbrīnā aplūkodams savu trīsstūri uz tāfeles un it kā ap�aubīdams to, kas vairs neizraisīja nekādās �aubas.

Es nodomāju, ka viņ� �aubās par teorēmu un tās pierādījumiem, kurus ir izstrādājis jau Pitagors vai Eiklīds, bet es te sē�u un ne�aubos par puisēna kopijas esamību tikai tāpēc, ka ticu kartītei un Gromovam.

Tad atskanēja zvans. Marks Semjonovi�s ar slapju lupatu noslaucīja trīsstūri un savus pierādījumus un aizgāja uz skolotāju istabu.! Es gribēju pieiet pie Gromova, bet viņam blakus jau stāvēja Drovodelovs. Turklāt viņ� nestāvēja bezmērķīgi kā citi. Rokā viņam bija ar sīkiem cipariem aprakstīta papīra lapiņa. Es nospriedu, ka tas ir kāds uzdevums, ko Drovodelovs nespēj atrisināt, bet tad viss noskaidrojās. Uz lapas, kuru Drovodelovs sniedza Gromovam, bija aprēķināts, cik puisēns; apēdis, izdzēris un izelpojis ilgā ceļojuma laikā. Drovodelovs pasniedza lapiņu Gromovam ar tādu seju, ar kādu dro�i vien restorānā oficiants pasniedz rēķinu un gaida samaksu.

Gromovs atmeta ar roku, it kā parādīdams, ka viņ� nevēlas ņemt �o rēķinu. Bet Drovodelovs uzstāja, kaut ko pieprasīja un nelikās mierā.

Es nopratu, ka �ai nelaimīgajā dienā man neizdosies parunāt ar Gromovu. Drovodelovs no viņa neatkāpsies.

Atgrie�oties mājup, es domāju par to pavedienu, kas savienoja zīdītājus un zvīņne�us ar tā dinozaura starpniecību, kura priek�kājām piemīt tver�anas funkcija. Ja �is dinozaurs būtu gājis bojā, uz Zemes nebūtu radu�ies zīdītāji un arī es pats.

Es domāju par to. Un atkal divas balsis manā apziņā strīdējās savā starpā. Viena balss piekrita hipotēzei par zīdītāju izcel�anos, bet otra iebilda pret to.

Kad es iegāju pa parādes durvīm un gribēju izsaukt liftu, izrādījās, ka lifts ir sabojāts. Signālspuldzīte neiedegās. Es uzkāpu otrajā stāvā un mēģināju atvērt durtiņas, bet tas neatvērās. Liftā kāds sēdēja un gaidīja palīdzību.

��Kas tur ir? � es jautāju.

��Es, � atbildēja aizvainota sievietes balss, pēc kuras es uzreiz pazinu rajona ārsti.

��Mēs jūs neesam aicināju�i, � es viņai teicu. � Es esmu vesels.

Es negāju pie jums, bet uz ceturto stāvu. Steidzams izsaukums pie Novoteloviem.

Labi, � es teicu, � mazliet pacietieties. Es tūlīt uzkāp�u mūsu dzīvoklī un izsauk�u remontstrādnieku.

Un es ļoti ātri devos aug�up pa kāpnēm, nedomādams vairs ne par puisēnu, ne par dinozauru. Es domāju par to, kādēļ lifts vienmēr darbojas, kad ar to braucu es, mana māte, kā arī visi pārējie iemītnieki un viņu

paziņas, bet, tiklīdz liftā iekāpj ārste, tas tūlīt uzsāk savus nelietīgos jokus. Es domāju par to un par varbūtības teoriju, un par spēles teoriju. Un tad atkal es atcerējos puisēnu.

8

Drovodelovam tomēr izdevās iesmērēt savu aprēķinu. Kad es iegāju klasē, ieraudzīju Gromovam rokā �o apkaunojo�o papīreli. Bet Drovodelovs stāvēja blakus un smīnēja. Saruna atkal bija jāatliek. Tomēr pēc tam Drovodelovs ar savu papīreli aizgāja, un es tuvojos Gromovam.

��Vai nebūtu iespējams, � es jautāju, � satikties ar puisēna kopiju? Man jānoskaidro viens jautājums.

Visa �ī frāze skanēja ļoti stulbi un bikli. Tā' bija izrauta no manu domu konteksta.

��Kas tas par jautājumu? � Gromovs vaicaja mierīgi un it kā pat bez intereses.

Tad es izstāstīju par dinozauru un tā priek� kājām ar tver�anas funkciju, kā arī par zīdītājiem, kuriem diezin vai var patikt hipotēze,; kas to izcel�anos saista ar �o dzīvnieku.

��Tātad, � jautāja Gromovs, � tu vēlies; uzdot �o jautājumu puisēna kopijai?

��Vēlos, � es atbildēju.

��Tad tev būs mazliet jāuzgaida.

��Kādēļ?

��Tādēļ, ka tu neesi vienīgais, kas grib uzdot jautājumu. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, mans tēvs un viņa līdzstrādnieki jau sen no

pūlas, lai at�ifrētu kodu un saprastu valodu, kurā domāja un runāja puisēns.

Tajā brīdī mūsu saruna atkal pārtrūka. Sākas stunda. Es gaidīju starpbrīdi, bet stunda vilkās un vilkās � Beidzot atskanēja zvans, un es jautāju Gromovam:

��Vai tomēr nevar ar viņu satikties?

��Ar ko?

��Ar kopiju.

��Tas nav iespējams. Tā atrodas Arheoloģijas institūtā, un, atskaitot laboratorijas darbiniekus, nevienam nav atļauts to izmantot.

��Bet vai tu pats viņu esi redzejis?

��Atļauj neatbildēt uz tavu jautājumu.

Es apvainojos � tāpat kā toreiz, kad viņ� pieminēja remontu. Viņa vārdos jautās klaja neuzticē�anās.

Pēc manas sejas izteiksmes Gromovs saprata, ka esmu apvainojies. Viņam, kā redzams, kļuva neveikli, un viņ� pavaicāja:

��Kāpēc tu nekad neiegriezies?

��Jums ta�u dzīvoklī remonts.

��Remonts sen ir pabeigts. Atnāc kaut vai rītvakar. Es bū�u mājās.

Viņ� gribēja vēl kaut ko teikt, bet nepaguva. Klasē ienāca vēstures skolotāja. Viņa pavisam nesen bija sākusi strādāt mūsu skolā, nevienu no mums pēc uzvārda vēl neatcerējās, un viņai nebija ne jausmas, ka Gromovs daudz zina.

Atvērusi klases �urnālu, viņa nosauca pirmo uzvārdu, kas pagadījās.

Gromovs piecēlās, un skolotāja uzdeva viņam jautājumu par pirmatnējo sabiedrību un par kaut ko vēl senāku.

Es vēroju viņas seju, kamēr Gromovs atbildēja. Sejas izteiksme visu laiku mainījās un tajā atspoguļojās vesela jūtu un pareizi vojumu gamma.

Gromovs atbildēja tā, kā prata atbildēt t kai viņ� viens visā skolā, bet varbūt arī visa Vasilija salā. Mums likās, ka atbild nev Gromovs, bet viņa ne visai skaļajā, domīgaj balsī runā tie cilvēki, kas dzīvoju�i senaj laikmetā, atbild pats senais laikmets, pasi fakti un notikumi.

Man ie�āvās prātā, ka tikpat mierīgi laikam atbildēs puisēns ar savas kopijas starpniecību, kad būs at�ifrēta viņa valoda.

Es nezinu, par ko domāja skolotāja, klausīdamās, kā Gromovs atbild uz viņas jautājumiem. Viņa klusēja, bet bez vārdiem, mainoties izteiksmei, runāja seja.

Kad Gromovs apsēdās, piecēlās skolotāja. Kā redzams, viņa bija tik ļoti apjukusi, ka aizmirsa skolnieka uzvārdu.

��Molņijevs? � viņa pārteicās. Neviens klasē nesāka smieties, pat Drovodelovs nē. Tik sasprindzināts bija �is mirklis.

��Nē, es neesmu Molņijevs, bet Gromovs, � mierīgi teica Gromovs.

��Pateicos, � sacīja skolotāja. Viņa nezin kāpēc sacīja to ļoti klusi, tik klusi, ka visi pat nesadzirdēja.

Pēc tam skolotāja krietnu brīdi klusēja, līdz viņas sejā atplaiksnījās tā pati izteiksme, ar kuru viņa bija ienākusi klasē. Dro�i vien viņa ar gribas spēku piespieda sevi nomierināties atgūt parasto noskaņojumu, kādā skolota ļain ir vieglāk turpināt stundu. Vairāk viņa nevienu neizsauca, bet sāka stāstīt pati, mierīgi, ikdieni�ķi, kā tas pienākas. Viņa stāstīja par tālu pagātni. Bet tā bija glu�i citāda pagātne, ne tā, par kuru mums pavēstīja Gromovs. Kāpēc? Nevaru izskaidrot.

Tai pagātnei, par kuru stastīja skolotāja, nebija nekādas daļas gar mums. Un man �ķiet, Ka arī mums nav gar to nekādas daļas. Ta�u skolotāja domāja savādāk. Viņa stāstīja ārkārtīgi mierīgi, kā mācību grāmatā, pat vēl mierīgāk, un ļoti metodiski, kā dro�i vien viņa bija mācīta vadīt stundu, lai mēs varētu labāk apgūt vielu.

Gromovs sēdēja pie loga un, kā likās, uzmanīgi klausījās. Bet pa logu varēja redzēt debesis un mākoņus, un Gromovs dro�i vien redzēja arī garāmgājējus uz ietves, kā arī veceni, kas ēda plūmes un spļāva kauliņus. Man ienāca prātā, ka pagātnē, par kuru stāstīja skolotāja, nebija ne �ī loga, ne ietves ar garāmgājējiem, ne vecenes, kas ēda te ķir�us, te ābolus, te dauzīja ar gludekli riekstus uz palodzes. Un tāpēc, ka pagātnē visa tā nebija, �ī pagātne kļuva vēl dīvaināka, vēl nemājīgāka un ne glu�i pārliecino�a, tāda, kāda tā bija skolotājas stāstā.

Te nu ir �īs durvis, apsistas ar vadmalu, ar zilu kastīti avīzēm un vēstulēm.

Es piezvanu. Ilgi neviens neatver. Varbūtt neviena nav mājās?

Piezvanu vēlreiz. Atver pats Gromovs, ne jau tēvs, protams, bet dēls.

��Ienāc, � viņ� saka un ved mani priek�namā.

��Es pie jums sen neesmu bijis, � es saku. � Vai vecāki mājās?

��Māte ir mājās, tēvs � institūtā. Bet kal pēc tas tevi tā interesē?

��Nē jau, es tāpat vien. Vai dieviņ� ar obsidiāna acīm vēl vienmēr karājas?

��Karājas. Tūlīt tu viņu ieraudzīsi. Pakar mēteli, lūk, �eit. Vai Starovercevu neesi redzējis?

��Kur tad? Viņam ta�u �ajās dienās izoperēja apendicītu.

��Nevis apendicītu, bet apendiksu. Viņi jau jūtas labāk un izpilda kartītes. Atsūtīji man jautājumu sarakstu.. Ko tu apstājies? Nāc iek�ā.

Mēs devāmies uz agrāko bērnistabu, kurā dzīvoja Gromovs. Kad gājām cauri ēdamistabai, es ieraudzīju koka dieviņa caurspīdīgās acis un viņa �auro augumiņu ar ļoti tievām rociņām un mazliet pievilktām kājiņām.

��Un kas tas par jautājumu sarakstu? es vaicāju. ,

��Ir gan savādnieks tas Starovercevs. Uzdod jautājumus, uz kuriem atbildēt varētu tikai puisēns vai viņa kopija. Bet pats galvenais � prasa, lai es atbildu tūlīt pat, turklāt rakstiski, kamēr viņ� vēl neiet skolā.

Un tu atbildēsi?

Gromovs izbrīnēti paskatījās uz mani un neko neteica.

Tad es jautāju:

Vai tev ir turpinājums par puisēnu?

Kaut kur ir, ja vien burtnīca nav pazudusi. Mūsu dzīvoklī bija remonts. Kas tad Ir?

Palasi.

Nē, � teica Gromovs, � negribas. Atvaino, nav noskaņojuma. Turklāt man netīk skaļi lasīt.

��Nu ko tu � palasi! � es sāku lūgties. � Palasi, lūdzu �

Man kļuva pretīgi pa�a vārdi un balss, ar kādu es lūdzos, it kā tas būtu nevis es, bet Drovodelovs, un tomēr es turpināju uzplīties. Man traki gribējās paklausīties par puisēnu, kamēr vēl nav at�ifrēts viņa kods. Tas ta�u nebūs tik drīz.

��Palasi, vai tad tev ir grūti, palasi�

��Nē, � noteikti atbildēja Gromovs. � Es nelasī�u. Bet, ja vēlies, ieslēg�u atskaņotāju, un mēs paklausīsimies melodiju, ko sacerējis komponists, kas � Ieraksts ir tēva kabinetā. Tikai par to nevienam ne vārda �

Viņ� aizgāja uz kabinetu un drīz atgriezās, saudzīgi nesdams rokā plati. Tad viņ� ieslēdza atskaņotāju, lai es varētu paklausīties melodiju, ko sacerējis kāds komponists daudz miljonu gadu pirms tam, kop� uz Zemes parādījās prāts un cilvēka auss.

Es klausījos, un skaņas plūda smalkas un gai�as. Tur cits pret citu sitās ledus gabaliņi, tur dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdēdams, te atsizdamies pret akmeņiem. Tur cilvēciski pukstēja mūziķa necilvēciskā sirds kas par spīti laika un izplatījuma likumiem tagad, likās, bija mums līdzās.

Skaņas plūda, apvienojot neapvienojamo, tās atradās �eit, kaut arī sapnis, kas bija tās radījis, mita neizmērojami tālu no mums.

Par puisēnu Gromovs savā stāstā bija nosaucis būtni, kas bija pratusi nostāties mums blakus. Tas tie�ām bija puisēns, bērnības plaukumā, lai gan viņa bērnība ilga miljoniem gadu un vēl līdz �im nebija beigusies.

Par puisēnu viņu sauca uz kuģa. Un viņ� arī pats tā sauca sevi.

Arī mēs ar Gromovu pagaidām bijām vel puisēni, ta�u mūsu bērnība drīz beigsies. Viņa bērnība turpretī arvien vēl turpinājās, sa plūzdama ar melodijas skaņām, ko es patla ban klausījos.

Kad mūzika bija izskanējusi, es pajautāju to, ko laikam gan nevajadzēja jautāt:

��Vai �o ierakstu tavs tēvs atrada kopā ar informatīvo kopiju?

��Nē jel, kas tev nāk prātā? To sacerēja kāds tēva paziņa. Komponistu savienības biedrs. Es viņam palūdzu.

Es skatījos uz Gromovu, un mana seja dro�i vien mainījās, tāpat kā mūsu jaunajai vēstures skolotājai. Gromovam laikam kļuva manis �ēl, un viņ� jutās neveikli savu vārdu dēļ, tāpēc jautāja:

��Tev, kā redzams, gribējās, lai to būtu uzrakstījis tas mūziķis, kas draudzējās ar puisēnu?

Gribējās gan, � es klusi atbildēju.

��Bet mūzika ir laba. Vai tev patika?

Jā. Tomēr tā man būtu labāk patikusi, ja to būtu sacerējis viņ�, toreiz �

��Kad vēl nebija prāta un cilvēka auss? � jautāja Gromovs.

��Jā.

��Bet vai tu spēj iedomāties, kāda toreiz bija Zeme?

��Agrāk nespēju. Bet tagad, kad klausījos �o melodiju, sāku apjaust. Un vai tu vari lo iedomāties?

��Kādēļ man iedomāties? � klusi teica Gromovs. � Es ne tikai spēju iedomāties, es lo zinu.

��Kā?

��Atļauj man neatbildet uz tavu jautajumu.

10

Un es atļāvu. Atļāvu viņam neatbildēt uz manu jautājumu.

Es vienkār�i aizgāju. Uzģērbu priek�namā mēteli un aizgāju. Es nevarēju ilgāk �inkstēt, lūgties, pieglaimoties.

Jādomā, ka cits manā vietā nebūtu aizgājis, neuzzinājis patiesību. Kāds izcils pētnieks zinātnes dēļ būtu uzspļāvis savai patmīlībai un palicis.

Bet es aizgāju. Patiesību sakot, man tādēļ nekļuva vieglāk. Es gandrīz visu nakti ne-i gulēju.

Nākamaja diena klase notika nepatīkams gadījums. Pats nezinu, kāpēc es �o notikumu nosaucu par nepatīkamu. Bet lai nu tā paliek. Notikums bija �āds.

Vecā, pensijā aizgāju�ā bioloģijas skolotāja vietā ieradās cits pedagogs � pavisam jauniņ�. Vecā laikā viss butu nogājis gludi. Viņu jau vairs ne ar ko nevarēja pārsteigt.

Jaunais uzdeva Gromovam jautājumu. Un Gromovs, saprotams, atbildēja. Galvenais jau nebija tas, ka Gromovs neatbildēja pēc programmas. Galvenais bija tas, ka Gromovs zināja to, ko nezināja un nevarēja zināt neviens. Jaunais skolotājs to visu saprata. Es to nolasīju no viņa acīm. Tādas acis nebiju redzējis nekad � ne kino, ne teātrī. Likās, ka sejā viņam paliku�as vienīgi acis. Bet acīs bija viss � sajūsma un �ausmas, neizpratne un dusmas, izmisums un prieks, un vēl kaut kas, ko es neprotu vārdos izteikt.

Man likās, ka viņ� ir saslimis vai sajucis prātā. Viņ� sāka staigāt pa klasi no viena gala līdz otram, it kā būtu rnūs aizmirsis.

Pagāja minūtes piecas, bet viņ� staigāja un staigāja.

Tad viņ� piegāja pie Gromova.

Viņ� kaut ko teica, bet tik klusi un neskaidri, ka es nevarēju sadzirdēt. Tikai pēc Gromova atbildes es apjautu, par ko ir runa.

Runa bija par dzīvniekiem, kas izmiru�i pirms miljoniem gadu. Un ne jau tas ir svarīgi, ka Gromovs izstāstīja par tiem pla�i, dzīvi un pārāk konkrēti. Viņarn izspruka vārdiņ�, kuru nekādā ziņā nevajadzēja teikt, ja jau gribēja saglabāt noslēpumu. Kad skolotājs viņam iebilda, viņ� teica:

��Jūs to zināt no paleontoloģijas kursa, bet es atceros �

Un viņ� sāka izklāstīt vienu sīkumu pēc otra. Viņ� it kā nolēma visam uzspļaut � noslēpumam, skolotājam, pirmajiem skolniekiem, jo viņ� atkal lietoja izteicienu: �es atceros ��. Skolotājs glu�i apstulba, viņam nebija spēka izteikt ne vārda.

Man kļuva skolotāja �ēl, un vēl vairāk kļuva �ēl pa�a Grornova. Tāpēc es iesaucos:

��Viņ� ta�u vienkār�i pārteicās!

Skolotājs pieķērās maniem vārdiem kā salmiņam. Un viņam izdevās kaut kā pabeigt stundu. Arī Gromovs nomierinājās.

Es biju velni�ķīgi priecīgs, ka mana attapība ir viņiem palīdzējusi izkļūt no grūtā stāvokļa.

Bet tad izlēca Drovodelovs. Viņa sejā pavīdēja smīns:

��Platon! � viņ� kliedza pa visu klasi. � Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība man ir dārgāka.

Es ļoti dusmojos uz Drovodelovu par viņa izlēcienu. Ari pārējie zēni dusmojās. Patiesība te, protams, nebija vainīga.

Jaunais skolotājs saslima. Bija kaut kur saķēris plau�u karsoni. Stāsta, ka viņ� no Kuibi�eva slimnīcas atrakstījis Gromovam vēstuli. Vēstules saturs klasē nevienam, pat Drovodelovam, nebija zināms. Starovercevs tikai ieraudzīja aploksni uz Gromova galda un pēc sūtītāja adreses saprata, kas un no kurienes Gromovam atrakstījis.

Man nezin kādēļ liekas, ka skolotājs izskaidroja Gromovam savu stāvokli un to, kāpēc viņ� stundā tik ļoti uztraucās. Bet to jau vispār nevajadzēja izskaidrot. Nezinu, vai vēstulē bija kaut kas par patiesību.

Ta�u es par to domāju ikreiz, kad satiku Gromovu. Tad pēk�ņi arī Gromovs pārstāja apmeklēt skolu.

Paklīda valodas, ka viņ� pārceļoties uz citu vietu, tikai nevis uz Melnupīti, bet Akadēmijas pilsētiņu pie Novosibirskas. Tikko bija beigu�ās vēlē�anas Zinātņu akadēmijā, un viņa tēvs ievēlēts par korespondētājlocekli akadēmijas Sibīrijas filiālē. Bet, ja ievēlēts, tad gribot negribot jābrauc. Tā man paskaidroja viens skolnieks, kura tēvu arī reiz izvirzīja par korespondētājlocekli, bet neievēlēja.

Un tad es atkal atcerējos patiesību. Es sapratu, ka Gromovs drīz aizbrauks, bet Novosibirska ir tālu, un man neko neizdosies uzzināt par puisēnu līdz tam laikam, kad par viņu kaut kas parādīsies avīzēs. Man noteikti vajadzēja satikt Gromovu vēl pirms viņa aizbrauk�anas. Es gaidīju, ka biedrs ieradīsies klasē, bet viņ� neieradās. Varbūt Gromovs jau bija nokārtojis skolā savus dokumentus un gaidīja, kad tēvs pabeigs darbu.

Jaunais bioloģijas skolotājs izveseļojās un izrakstījās no slimnīcas. Klasē viņ� bija nervozs un samulsis un laiku pa laikam pameta skatienu uz tuk�o vietu pie loga, kur agrāk bija sēdējis Gromovs. Viņa acīs tad parādījās dīvaina izteiksme, it kā viņ� tur redzētu to, ko citi neredzēja.

Arī es raudzījos uz turieni un redzēju tuk�o vietu un logu. Bet aiz loga bija iela ar gājējiem uz ietves un pretī logs, pie kura sēdēja resnā vecene, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus uz palodzes.

Ta�u skolotājs redzēja tur kaut ko citu � par to liecināja viņa acis. Varbūt viņa skatienam tur pavērās dzīva un iespaidīga senās Zemes aina, kāda tā bijusi vēl pirms cilvēka un zīdītāju parādī�anās un par kādu toreiz bija stāstījis Gromovs?

Ceļā uz mājām man aiz muguras atskanēja soļi, un es nopratu, ka mani kāds grib panākt. Es atskatījos. Tas bija jaunais skolotājs.

Viņ� panāca mani un kādu laiku gāja man blakus. Mēs abi klusējām. Pēc tam skolotājs jautāja:

��Ko jus domājāt par Gromovu?

��Gromovs pārceļas uz Novosibirsku, � es teicu. � Viņ� dzīvos Akadēmijas pilsētiņā. Tur ir skola spējīgiem matemātiķiem un fiziķiem. Viņ� dro�i vien tajā iestāsies.

��Vai jūs domājat, ka viņam vajadzīga �ī skola?

��Tajā visi pūlas iekļūt, � es atbildēju, � ta�u visus neuzņem. Tikai talantīgos. Lai nu ko, bet Gromovu uzņems uzreiz.

��Es arī ne�aubos, ka viņu uzņems, � teica skolotājs. � Bet es �aubos, vai viņam ir vajadzīga vidusskola. Viņ� pārāk daudz zina.

��Jā, � es piekritu. � Viņ� zina daudz, pārāk daudz pat salīdzinājumā ar vislabāko skolnieku.

Skolotāja seja atdzīvojās. Viņ� pieliecās un konfidenciālā tonī jautāja man:

��Bet kā viņ� visu to zina?

��Ļoti vienkār�i, � es atbildēju, � viņa tēvam ir laba bibliotēka.

��Jūs domājat? � teica skolotājs. Pēc balss skaņas es nopratu, ka mana atbilde viņu nav pilnībā apmierinājusi. Bet ko gan viņ� domāja, uzdodams �o jautājumu? Varbūt viņ� domāja, ka es klā�u vaļā visu, ko zinu un domāju par puisēnu? Viņ� grib pārāk daudz.

Skolotājs paspēra vēl da�us nedro�us soļus un tad teica:

��Visu labu.-

Un nogriezās pa Piekto līniju.

Es domās uzslavēju sevi par to, ka nebiju atbildējis uz viņa jautājumu. Pēc tam gan nodomāju: bet ko tad es, patiesību sakot, varēju viņam atbildēt? Es ta�u arī nezināju, kur Gromovs smeļ savas zinā�anas.

Atnācis mājās, paņēmu no plaukta grāmatu, ko man uzdāvināja dzim�anas dienā, un sāku lasīt. Grāmata saucās �Gribu visu zināt�. Nosaukums man patika, lai gan likās mazliet neprecīzs. Vai tad iespējams visu zināt? Nē, visu zināt laikam nevar. Bet vispār grāmata bija diezgan pieņemama. Izglītojo�a. Līdzīga kartītēm, ko izpildīja Starovercevs.

Mazliet palasīju, tad man sametās garlaicīgi. Piegāju pie loga un paskatījos laukā. Sniga. Sniegs vērta ielu jaunu, svaigu, likās, ka tā tikko kā radusies. Un nezin kāpēc man pēk�ņi kļuva labi, kaut arī es nedzīvoju kaut kur trauco�ā kosmiskā kuģī, bet gan visparastākā, sen neremontētā mājā. Un mājai nekas nedraudēja. Ne nejau�a sastap�anās ar meteorītu, ne citas līdzīgas briesmas. Tā nevarēja novirzīties no trases un apmaldīties bezgalīgajā Visumā. Viss bija ļoti parasti. Lejā, ielas otrajā pusē, es redzēju maiznīcu ar senlaicīgu izkārtni, uz kuras bija uzzīmēts gards kliņģeris, un �ū�anas darbnīcu ar maisveidīgā uzvalkā ietērptu vaska pilsoni vitrīnā, un telefona būdu, to pa�u, kurā Drovodelovs bija nogriezis klausuli. Man kļuva tīkami un priecīgi, it kā rīt sāktos svētki, kas turpināsies ilgi ilgi. Bet pēc tam mans skatiens apstājās pie ieejas mājā, kur dzīvoja Gromovs. Prieks un tīksme izgaisa kā dūmi. Lai gan tās bija parastas parādes durvis parastā namu pārvaldes mājā, man likās, ka aiz �īm durvīm sākas cita pasaule, pasaule, pilna pārsteigumu un noslēpumu. Es stāvēju pie loga un domāju, kura no �īm pasaulēm ir labāka: tā, ar maiznīcu un �ū�anas darbnīcu, un telefona būdu, vai arī tā, kur �ū�anas darbnīcas un telefona automāta vietā ir lidojo�i meteorīti.

Un tad es atcerējos puisēnu. Viņam ta�u nebija izvēles. Viņa vietā visu izlēma liktenis. Puisēns bija piedzimis ceļā, uz kuģa. Pēc tam visu laiku lidoja un lidoja. Un aiz nodalījuma sienas, kurā gulēja puisēns, atradās nevis �ū�anas darbnīca, bet gan nekas, ko sauca par vakuumu.

Es jutos kaut kā neveikli, it kā būtu pateicis savas domas veselai zālei klausītāju. Pēc tam es uzvilku mēteli. Un tie�i pēc minūtes jau stāvēju pie tām pa�ām durvīm.

Es stāvēju, neuzdro�inādamies ar pirkstu pieskarties zvana pogai. Tai brīdī, kad biju saņēmis dū�u, durvis pa�as atvērās. Iznāca Gromova tēvs. Viņ� kaut kur gatavojās iet, jo bija mētelī.

��Mājās, � viņ� man teica. � Ejiet iek�ā.

Un es paspēru soli. Tai acumirklī, kad

spēru �o soli, es vēl nenojautu, kādas būs sekas.

Gromovs likās pat priecīgs par manu iera�anos.

��Ienāc, � viņ� teica. � Atģērbies. Mums jau visas mantas sasaiņotas.

Kāpēc viņ� piebilda par mantām, kas patie�ām bija sasaiņotas, nezinu.

Kad gājām cauri ēdamistabai, es uzmetu skatienu sienai. Dieviņa tur jau vairs nebija. Viņ� gulēja uz grīdas līdzās �emodānam, ievilcis savas tievas koka kājiņas.

Tad es pēk�ņi aptvēru, ka Gromovi brauc prom. Pirms biju ieraudzījis dieviņu uz grīdas blakus �emodānam, es vēl �aubījos.

Kad bijām ienāku�i bērnistabā un apsēdu�ies, Gromovs jautāja:

��Tu tāpat vai darī�anās?

��Darī�anās, � es teicu.

Gromovs uzreiz apklusa. Es arī neuzdro�inājos pateikt, kādās darī�anās esmu atnācis.

��Vai galvaskausus arī vedat prom? � es jautāju.

��Vedam.

��IJn dieviņu?

��Arī dieviņu.

��Un puisēnu?

�is vārds man paspruka gandrīz neviļus. Es daudz dotu, lai dabūtu to atpakaļ. Gromova seja acumirklī pārvērtās. It kā kaut kas būtu atstūmis viņu no manis. Likās, ka es viņu redzu nevis savā priek�ā istabā, bet uz televizora ekrāna.

��Kāpēc tev vajadzīgs puisēns? � klusi jautāja Gromovs.

��Es viņam gribu uzdot jautājumu.

��Tad uzdod, � tikpat klusi teica Gromovs. � Es atbildē�u.

��Es gribu, lai pats puisēns atbild.

��Es jau esmu tas puisēns.

��Tu?

��Ja, es. Vai tad tu to nenoprati?

Es neteicu ne vārda. Man kļuva te aukst

te karsti. Piere norasoja.

��Nu, kāpēc tu neuzdod jautājumus?

��Labāk vēlāk, � es teicu.

��Kad vēlāk?

��Nākamreiz.

��Mēs rīt braucam prom uz Novosibirsku

��Kad?

��Deviņos vakara.

��Tad es pieskrie�u pēcpusdienā, labi?

��Pieskrien.

Bet es, protams, nepieskrēju pie viņa pēc pusdienā. Kāpēc? Pats nezinu. Varbūt tāpēc, ka nezināju, ko viņam vaicāt. Es ta�u nevarēju jautāt par dinozauru ar tver�anas funkciju priek�kājās, kur� no saviem kaimiņiem zaga olas. Tas būtu pārāk sīki. Bet nopietnāki! jautājumi man, diem�ēl, neienāca prātā. Biju pārāk uztraucies.

Es ilgi nevarēju nomierināties. Piecas vai se�as dienas. Bet pēc tam nomierinājos un vairāk neuztraucos. Tikko beidzu uztraukties,: galvā man dzima milzum daudz jautājumu, ko vajadzēja uzdot puisēnam, tas ir, Gromovam. Bet Gromovs jau bija tālu, Akadēmijas pilsētiņā pie Novosibirskas. Viņu dzīvoklī ievācās kāda sve�a ģimene. Es redzēju, kā piebrauca trīstonnīgā kravas ma�īna ar man-

tam. Ta�u tās bija parastas mantas � galdi, gultas, krēsli, dīvāni. Un starp �īm mantām, protams, nevarēja atrasties koka dieviņ� ar pievilktām kājiņām un numurēti galvaskausi. Vēroju, kā tika nestas aug�ā �īs mantas, un sirds man skumjās sa�ņaudzās. Es nodomāju: redzi, pretējā namā bija neparasts dzīvoklis, un tajā dzīvoja Gromovs, bet tagad tur iebraukusi nepazīstama ģimene, un �is process jau ir neatgrie�ams, kā mēdz sacīt mūsu fizikas skolotājs Dmitrijs Spiridonovi�s.

Vispār garastāvoklis �ais dienās man bija slikts, un biedri to tūlīt pamanīja.

��Kāpēc degunu nokāri? � man pajautāja.

��Gromovs aizbraucis, � es teicu.

��Un kas par to? Padomā tik! Viņa vietā jau sē� cits skolnieks. Jauns. Liekas, ka viņ� arī daudz zina. Ieradies no Gorkijas. Prot trīs valodas.

Patie�ām, pie loga sēdēja jauniņais, kas pa gabalu pat likās mazliet līdzīgs Gromovam. Tāda pati domīga sejas izteiksme. Un mati cieti, taisni, īsi apgriezti.

Tāpat kā Gromovs, viņ� ik pa brīdim raudzījās logā. Tad savaikstīja seju un parādīja kādam mēli. Es nodomāju, ka tas dro�i vien bija mērķēts pretējās mājas vecenei, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus. Gromovs nekad to neatļāvās. Viņ� pret visiem izturējās ar cieņu, pat pret �o veceni.

Jā, noskaņojums man bija slikts. Un turklāt vēl sāka satraukt jautājumi, kurus nebiju paguvis uzdot Gromovam.

Stundas vilkās lēni. Mājās ejot, ieraudzīju sev blakus jauniņo, kas sēdēja Gromova vietā.

��Vai tu tālu dzīvo? � viņ� man jautāja.

Es nosaucu ielu un mājas numuru. Viņ� izbrīnījās.

��Tātad tu dzīvo man pretī, � viņ� teica.

Nu es sapratu, ka viņ� ir apmeties Gromova

dzīvoklī. Un tās ir viņu mantas, ko atveda ar trīstonnīgo ma�īnu. Es skatījos uz viņu un nekādi nevarēju apjēgt, kā lai es pret viņu izturos: labi vai slikti? Manī strīdējās divas balsis. Viena balss teica: viņ� jau nav vainīgs, ka sē� Gromova vietā pie loga un dzīvo viņa dzīvoklī. Gromovs tik un tā būtu aizbraucis uz Akadēmijas pilsētiņu pie Novosibirskas, ja jau viņa tēvu ievēlēja par korespondētājlocekli. Bet otra balss runāja pretī: saprotams, viņ� nav vainīgs. Tomēr kaut kas tāds viņā ir. Viņ� dro�i vien ir plātīgs.

Un es nolēmu viņam, �im jauniņajcim, uzdot jautājumu, vienu no tiem jautājumiem, ko gribēju uzdot Gromovam.

��Kādēļ, � es viņam jautāju, � pastāv pasaule?

��Tādēļ, ka pastāv, � viņ� atbildēja.

��Bet kas notiktu, � es jautāju, � ja pasaules nebūtu?

��Arī mūsu nebūtu, � viņ� atbildēja.

��Tā nav atbilde, � es teicu.

��Bet kāpēc tu to jauta? � viņ� atvaieāja.

��Tāpēc, ka gribu zināt.

��Daudz ko tu gribi!

��Kāpēc gan man jāgrib maz? Es gribu daudz.

Bet tu uzdod muļķīgus jautājumus.

Tie nemaz nav muļķīgi. Tu neko nesaproti.

��Muļķīgi. Un galvenais, nekonkrēti. Vai tad var jautāt, kādēļ pastāv pasaule?

��Var.

��Nē nevar.

��Gromovs tā nebūtu sacījis.

��Gromovs? Vai tas, kas dzīvoja mūsu dzīvoklī?

��Nevis viņ� dzīvoja jūsējā, bet jūs dzīvojat viņa dzīvoklī.

��Mēs saņēmām orderi uz �o dzīvokli. Bet viņ� izvācās.

��Nevis izvācās, bet aizbrauca uz Novosibirsku.

��Nu, aizbrauca. Tas ir viens un tas pats. Vai tu spēlē pingpongu?

��Spēlēju.

��Tad atkāp. Pēcpusdienā atkāp. Mums ir. Uzspēlēsim.

��Varbūt atnāk�u, � es teicu. � Bet kā tevi sauc?

��Igors, � viņ� augstprātīgi atbildēja. � Igors Dinajevs.

Manī strīdējās divas balsis: iet vai neiet? Un tomēr es aizgāju. Galvenokārt aiz ziņkāres.

Ēdamistabā koka dieviņa vietā karājās glezna. Dzīvokli es vairs nepazinu. Visur mēbeles, pavisam jaunas, kā mēbeļu veikalā. Kad tur dzīvoja Gromovi, dzīvoklis mazliet atgādināja kosmosa kuģa nodalījumu. Mantu tur tikpat kā nebija. Bet tagad no �īm mēbelēm un no gleznas, kurā bija attēlota peldētāja, kas ar savu garo kāju lūkāja ūdeni upē, man kļuva gandrīz nelabi. Un gandrīz vairs negribējās spēlēt pingpongu. Nezin kādēļ sāka gribēties dzert. Bet tad es atcerējos tuksnesi un cik ļau�u tur vīri�ķīgi pārvar slāpes. Un arī es tās pārvarēju.

��Ko tu klusē? � jautāja Igors.

��Domāju, � es atbildēju.

��Par ko tu domā?

��Vai man trūkst par ko domāt!

��Nu, bet tomēr? � viņ� jautāja.

��Es domāju par Gobi tuksnesi.

��Vai tad tu tur esi bijis?

��Nē, neesmu.

��Kādēļ tad tu par to domā?

��Es vienmēr domāju par vietām, kur neesmu bijis.

��Tad tu esi psihopāts. Jūsu klasē visi ir tādi ērmīgi. Es to tūlīt pamanīju. Bet kas tas par puiku, par kuru pie jums tik daudz runā?

��Gromovs.

��Kas viņā tik īpa�s? Kāpēc par viņu tik daudz runā?

Es paskatījos uz gleznu, kurā bija attēlota peldētāja, un uz jaunajām mēbelēm. Tad sacīju:

��Viņiem nebija tik daudz mēbeļu.

��Kam?

��Gromoviem.

��Ko tu ar to gribi teikt?

��Neko.

Es tī�ām sāku runāt par kaut ko citu. Man negribējās runāt ar viņu par Gromovu un turklāt vēl tai pa�ā dzīvoklī.

Pēc tam es piecēlos.

��Nu, uz redzi. Jāmācās. �odien ir daudz uzdots.

Bet uzdots nemaz nebija daudz.

Kas man vēl būtu jāpasaka? Gandrīz nekas. Bez Gromova klasē viss kļuva ļoti parasts. Visi pie tā ātri pierada. Un sāka pamazām aizmirst Gromovu. Pat es par viņu domāju reti. Bija pasāku�i daudz uzdot. Brīvā laika palika pavisam maz. Un tomēr es centos papildināt savas zinā�anas. Lasīju da�ādas grāmatas, arī to, kas saucās �Gribu visu zināt�.

Un balss (viena no tām divām, kas manī strīdējās) teica, ka visu zināt nevar. Bet otra runāja pretī, atsaucās uz Gromovu un apgalvoja, ka var.

No Akadēmijas pilsētiņas pie Novosibirskas nebija nekādu ziņu. Es jau sāku domāt, ka Gromovs vienkār�i pajokoja, pirms aizbrauk�anas teikdams man, ka viņ� pats esot tas puisēns.

Bet, lūk, kas notika sestdien pēc nodarbībām. Es ar māti braucu tramvajā. Mēs bijām ceļā uz Melnupīti, lai apsveiktu paziņas, kas svinēja jurģus. Tādēļ mātei klēpī bija milzīga, konditorejā �Sever� pirkta torte baltā kārbā. Viss bija tā, kā parasti mēdz būt tramvajā. Da�i cilvēki stāvēja, turēdamies pie siksnām, citi sēdēja. Un viens no viņiem lasīja avīzi. Es palūkojos viņam pār plecu, un mans skatiens apstājās tre�ajā slejā. Pēk�ņi burti sāka lēkāt, it kā es skatītos uz tiem caur tēva brillēm. Tomēr paguvu izlasīt:

�Tiek pētītas profesora Gromova atrastās informatīvās kopijas, ko atstāju�i sve�u planētu iedzīvotāji, kuri apmeklēju�i Zemi juras periodā . .. Noskaidrot, vai cilvēks spēj uztvert sve�ās planētas puisēna psiholoģiju un zinā�anas, kolektīvam palīdzēja zinātnieka piecpadsmitgadīgais dēls � Atklātas milzīgas atmiņas rezerves ��

Vārdi lēkāja. Man kļuva auksti un tūlīt pēc tam karsti, un tad atkal auksti.

��Kas tev notika? � jautāja māte.

Es nepaguvu atbildēt, jo metos pakaļ pilsonim, kas piecēlās un ātri devās uz durvīm.

��Avīzi! � es kliedzu pa visu tramvaju. � Iedodiet man, lūdzu, avīzi!

Man ir trīs stundas laika, pat mazāk. Pirms divdesmit minūtēm Jurijs Petrovi�s Vitovskis paziņoja: �Tātad izlemts, sākam desmitos.� Es pavaicāju, ko man tagad darīt. Viņ� atbildēja: �Paņemiet papīru un aprakstiet lietas būtību. Galvenos faktus un domas. Visu, ko jūs domājat par gaidāmajiem notikumiem. Vēlāk �īs piezīmes palīdzēs

jurns izprast pa�am sevi.� SV, kas vairākkārt nosodo�i palūkojās uz Vitovski, piebilda: �Pareizāk gan būtu nerakstīt neko. Es ieradī�os pie jums pēc trim stundām. Nekādā gadījumā nekļūstiet lirisks un neizplūstiet. Mums vēl ir darba papilnam.�

SV nemiers ir saprotams � man nav dublētāja. Ja es pārdomā�u, eksperiments būs jāatliek uz ilgu laiku. Ta�u SV velti uztraucas: es nepārdomā�u. Nevar teikt, ka man viss būtu skaidrs. Drīzāk otrādi. Tāda nu reiz ir �ī problēma: jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk neatrisinātu jautājumu. Dro�a pazīme, ka nepiecie�ams eksperiments.

Lai notiek, papūlē�os � bez lirikas un īsi � uzrakstīt �galvenos faktus un domas�.

Pats galvenais fakts ir tas, ka �eit, klīnikā �Di�ais piekūns�, paredzēts eksperiments, kā praktiski neierobe�oti pagarināt mū�u. Pirmais izmēģinājums ar cilvēku. Ar mani.

Būtībā Vitovskis, Panarins un viņu līdzstrādnieki jau sen ir atrisināju�i nemirstības bioloģisko problēmu. Mūsu eksperimentam ir cits, tālāks mērķis. Tam jānoskaidro nemirstības psiholoģiskās (pēc Vitovska domām) un sociālās (tā domā Panarins) sekas.

Nav viegli izskaidrot, kā es, cilvēks, kam maz sakaru ar bioloģiju, kļuvu par �ā eksperimenta dalībnieku. Te rodas divi jautājumi: kāpēc izvēlējās mani un kāpēc es piekritu. Patie�ām � kāpēc? Es pūlos atcerēties, kad las notika, � un nevaru. Neatceros. Sākumā atbildēju ar noteiktu �nē�. Tagad mana atbilde ir noteikts �jā�.

Vēl pirms mēne�a es nepazinu Vitovski un Panarinu. Tas ir � pazinu iztālēm: kop� tā laika, kad viņi saņēma Nobeļa prēmiju par darbu redzes bioķīmijā, viņus pazīst daudzi.

Vitovski es biju redzējis ne vairāk kā divas trīs reizes. Mūsu dienās, kad zinātnieki cen�as līdzināties bokseriem vai uzaudzē dekoratīvas bārdas, Vitovskis izcēlās ar glu�i dabisku inteliģenci. Dro�i vien tāds izskatītos Cehovs, ja būtu nodzīvojis līdz se�desmit gadiem (Vitovskim ir piecdesmit astoņi).

Vladimirs Vladimirovi�s Panarins ir cita stila cilvēks. Viņ� cen�as līdzināties Vitovskim, bet tā ir maskē�anās. Labsirdīgi smaidīdams, viņ� ierodas sanāksmēs, neuzkrīto�i apsē�as kaut kur klusā stūrītī un nogrimst grāmatas lasī�anā. Tā viņ� nosē� stundām ilgi, �ad un tad pamezdams skatienu uz runātājiem, bet tad pavisam negaidot atskan viņa pērkondimdo�ā balss. Tas līdzinās eksplozijai, tādēļ Panarinam iedota diezgan trāpīga iesauka � SV [1] . Da�u minū�u laikā auditorijai uzgā�as tāds daudzums domā�anas produkcijas, kuras pietiktu desmitiem sanāksmju un konferen�u. Tie�i domā�anas produkcijas, bet nevis vienkār�i domu. Pats interesantākais ir tas, ka SV sniedz rūpīgi pārdomātu, jaunu un gandrīz vienmēr paradoksālu apsvērumu sistēmu. Būtībā tas ir gatavs zinātnisks darbs � ar skaidri iezīmētu domas attīstību, ar svarīgiem un pārliecino�iem faktiem, ar dzēlīgu zemtekstu un, galvenais, ar konkrētu izpētes programmu.

Pirms mēne�a es sastapu SV Harkovā rna�īntulkojumu jautājumiem veltītā konferencē. Patiesībā ar to arī viss sākās. Es biju pārsteigts, kad pārtraukumā Panarins, atgaiņādamies no �urnālistiem,' pienāca man klāti �Jūsu runas programmā nav, � viņ� teica. � Ja neiebilstat, parunāsimies.�

Mēs izgājām dārzā. Panarins klusā aleja sameklēja brīvu soliņu un uzmanīgi palūkojās apkārt. Pamanījis, ka viņ� uztraucas, jautāju:

��Vai kaut kas noticis?

��Jā, � atbildēja Panarins. � Pareizāk sakot, nē. Vienkār�i jūs tagad esat palicis viens. Bez dublētāja.

��Bez � kā? � es pārvaicāju.

SV ar patiku aplūkoja mani. Viņ� atguva parasto pa�paļāvību.

Es sākumā nesapratu Panarinu, lai gan paskaidrojumu viņ� atkārtoja vismaz trīs reizes. Tā laikam ir nemirstības problēmas īpat-j nība. Viss ir ļoti vienkār�i, kamēr runā vis-l pār, un viss bezgalīgi sarc�ģās, tiklīdz sāc �o problēmu saistīt ar sevi. Panarins pateica, ka esot atrasta neierobe�otas mū�a pagarinā�anas metode. Līdz �im izmēģinājumi izdarīti ar dzīvniekiem. (�Ņemam vecu suni un divās nedēļās pārvēr�am kucēnā.�) Metodika ir dro�i pārbaudīta, nav nekāda riska. Jāsāk izmēģinājumi ar cilvēku. Saņemta atļauja pirmajam eksperimentam. Sākumā paredzēts padarīt cilvēku jaunāku par desmit gadiem. Izmēģinātājam (Panarins teica: �izmēģinātājs� un nevis �izmēģinājuma objekts�), protams, jābūt brīvprātīgam. Pirms gada viņi � Vitovskis un Panarins � izraudzīju�ies astoņus cilvēkus (�Atlasījām jaunus zinātniekus. Viņu vidū � jūs.�). Ta�u da�ādu iemeslu dēļ septiņas kandidatūras atkritu�as.

��Kādēļ? � es jautāju.

Panarins pasmaidīja.

��Pamatots jautājums. Izmēģinātājam mēs uzstādām prasību kompleksu. Viņam jābūt jaunam, veselam, bez ģimenes. Jums ir trīsdesmit viens?

Es nepaguvu atbildēt.

��Tātad, trīsdesmit viens, � turpināja Panarins. � Bet pēc izmēģinājuma būs divdesmit viens. Tas, bez �aubām, sare�ģītu jūsu attiecības ar sievu, ja jums tāda būtu. Un ar bērniem, ja jums tādi būtu. Mums vajadzīgi bāreņi. Talantīgi bāreņi ar noteiktu stāvokli zinātnē. Ar grādiem. Vai jūs domājat, ka ir vienkār�i atrast astoņus talantīgus bāreņus ar grādiem? Mēs tomēr atradām. Bet pēc tam noskaidrojās, ka trijiem bāreņiem piemīt tikai �ķietams talants. Mirā�a. Tā tas ir. Divi citi bāreņi �obrīd vairs nav bāreņi. Ko lai dara! Toties ar pārējiem mēs dro�i rēķinājāmies. Absolūti bāreņi. Gai�as galvas. Zinātņu doktori. Bet pirms nedēļas viens aizlidoja darbā uz Āfriku. Otrs vakar gandrīz vai lauza sprandu motosacīkstēs un patlaban guļ, rūpīgi iepakots ģipsī.

Es tomēr vēl nesapratu Panarinu. Kāpēc: gan izmēģinātājam noteikti jābūt jaunam zinātniekam? Kāpēc ar grādu? Un kāpēc, galu galā, par izmēģinātāju jābūt man?

��Pieņemsim, � teica Panarins, � ka iz-J mēģinājums ir noticis. Jūs esat kļuvis desmit gadus jaunāks. Turklāt atmiņa, zinā�anas un spējas nav zudu�as. Viss ir kā pirms mēģinājuma. Vai jūs piekristu? Un kā vēl piekristu! Bet tagad pieņemsim, ka līdz ar desmit gadiem pazudīs arī viss, kas �ai laikā izcīnīts. Trīsdesmitgadīgā zinātņu doktora vairs nav. Ir divdesmit gadu vecs students, kam no jauna jāmeklē sava vieta zinātnē. Saprotat? !

Viņ� turpināja:

��Tagad vēlreiz no sākuma. Ir trīs varianti. Pirmais: mū�a ilguma tie�a palielinā�ana. Praktiski tas nozīmē ilgu vecumu, jo mū�s pagarināsies galvenokārt uz �ī perioda rēķina. Nav ta�u jēgas izstiept bērnību līdz simt gadiem. Dabisks gar� mū�s � tas ir gars un mo�s vecums. Bet tas nav īstais atrisinājums! Otrais variants: mū�īga jaunība. Arī tas nav labi. Ne vienmēr cilvēki gadu gaitā kļūst gudrāki. Stulbenis, piemēram, visbiej �ak arī paliek stulbenis. Iedomājieties mū�am mo�u stulbeni, kas nekad nenoveco � Protams, ne jau stulbeņi iz�ķir jautājumu. Kad cilvēks ir izveidojies, tālāk turpinās galvenokārt kvantitatīva attīstība. Visdro�ākais paņēmiens krasi palēnināt progresu � dāvāt visiem mū�īgu jaunību. Jums ta�u zināms, kā zinātnē dzenas pēc jauniem zinātniekiem. Pretstatā vecajiem jaunie spēj vieglāk izārdīt rūpīgi noslīpētas teorijas. Vecākas paaudzes zinātniekam grūti atteikties no izveidotam teorijām: viņ� pats tās ir radījis, pats slīpējis. Uz ģēnijiem tas neattiecas. Ja gribat zināt, ģēnija būtība ir tā, ka viņ� spēj (un ne reizi vien!) atmest ar roku ilgu gadu pūliņiem un sākt visu no jauna. Tātad paliks tre�ais nemirstības variants: jāatgūst jaunība un jāsāk viss no gala.

Pa aleju tuvojās cilvēki, un Panarins apklusa. Es apsvēru, kā paskaidrot savu atteik�anos. Es vēlējos, lai Panarins mani saprastu pareizi. Mans darbs saistīts ar heirotronu � loģisko ma�īnu pilnveido�anu. �īs ma�īnas spēj izgudrot. Tas ir vajadzīgs darbs, kaut arī ne tik nozīmīgs kā Vitovska un Panarina darbs. Ja es pazudī�u (pat domās �ie vārdi skanēja dīvaini), izirs vesels kolektīvs.

��Vesels kolektīvs? � pārvaicāja Panarins, kad es izklāstīju viņam savus apsvērumus. � Un kas par to? Jūsu kolektīvā ir �etrdesmit cilvēku. Ir arī lielāki kolektīvi � trīsarpus miljarda cilvēku. Cilvēce.

Viņ� iesānis paskatījās uz mani un piepe�i ierunājās pavisam citādā, ļoti mierīgā tonī:

��Labi. Ja nevēlaties � nevajag. Bet es ceru, jūs pats aizbrauksit pie Vitovska un paziņosit viņam, ka atsakāties?

Panarins ir viltīgs. Viņ� labi zina �īs problēmas īpatnību: vari pateikt �nē� un vēl simtkārt �nē�, un tomēr turpināt par to domāt.

Desmit mū�a gadi. �Viss, kas izcīnīts.� Es labi iegaumēju �os vārdus. Jā, tie�i �os desmit mana mū�a gadus pavadījusi nepārtraukta un saspringta cīņa. Vispirms tā bija cīņa par zinā�anām. Nevar virzīties uz priek�u jaunā novadā, ja nesagremo dubultu un trīskārtīgu informācijas normu. Tad sekoja cīņa par tiesībām strādāt pie savas tēmas � to uzskatīja par nereālu, pat par pusķecerīgu. Mani atbildēja: �Ma�īna, kas izgudros? Nieki! Principā tas varbūt ir īstenojams, nestrīdēsimies ar kibernētikas aizstāvjiem. Bet praktiski � nē, neiespējami. Katrā ziņā priek�laicīgi.� Un tās nebija tikai tuk�as runas. No tām bija atkarīga iespēja dabūt sev stūrīti laboratorijā. Un tad sekoja neveiksmes. Bezgalīga virkne neveiksmju, kuras pakāpeniski, atklāja problēmas patieso dziļumu. Tādu dziļumu, ka, iepriek� zinot to, laikam gan nepietiktu drosmes uzsākt darbu � Es nesūdzos. Zinātniskā procesa galvenais uzdevums ir pārvarēt inertumu � savu un citu. Tagad man ir mīļas pat kādreizējās neveiksmes un nogurdino�ie strīdi ar tiem, kas sarunas par heirotroniem uztvēra kā personisku apvainojumu.

�ie desmit gadi nemanot ietilpināju�i sevī arī ilgsto�o laika posmu, kurā es � blakus visam pārējam � rakstīju kandidāta disertāciju. Pēc tam neveiksmes mijās ar panākumiem � sākumā gan panākumu tikpat kā nebija, bet vēlāk gandrīz nemaz nebija neveiksmju. Sekoja doktora grāda pie�ķir�ana � jau bez disertācijas aizstāvē�anas. Un beidzot laboratorija, lieliski iekārtota laboratorija. �etrdesmit cilvēku, kurus pats esmu atradis, mācījis, kuriem es ticu un no kuriem tagad esmu neatdalāms.

Lai cik nogurdino�s arī būtu gājiens aug�up pa kāpnēm, to vienmēr var atkārtot: esi paveicis zināmu darbu � esi pakāpies augstāk. �ie desmit manas dzīves gadi nav tikai noteikts paveiktā darba daudzums. Kas var galvot, ka gadu pēc noietā ceļa atsāk�anas es spē�u atkal divās diennaktīs, kas toreiz man izlikās kā viens vienīgs mirklis, atklāt heiristikas pamalteorēmas? � Kas var galvot, ka vēl pēc diviem gadiem, glābdamies no lietus, nemājīgajā un trok�ņainajā Sverdlovskas lidostas zālē, uz papirosu kārbiņas uzzīmē�u pirmā interferences heirotorna shēmu?

Runājot bez aplinkiem: kas var galvot, ka, atgriezies desmit gadus atpakaļ, es atkal spē�u dzīvot zinātnei?

Jā, nav noteikti jābūt zinātniekam. Nav � ja līdz tam neesi bijis zinātnieks. Bet pamēģiniet lidotāju padarīt par desmit gadiem jaunāku un tad pasakiet viņam: �Nelido!� Izdariet to pa�u ar jūrnieku un pasakiet: �Nebrauc jūrā!�

* * *

Siktivkarā mūs gaidīja helikopters. Mēs ilgi lidojām pāri taigai. Panarins, ērti iekārtojies atzveltnē, pārlapoja biezus referātu �urnālus. Piepe�i helikopters pagriezās un sāka., nolaisties. Iluminatorā iekvēlojās saule, es atvilku aizkariņu un pirmo reizi ieraudzīju tundru.

Nekad nevarēju iedomāties, ka te var būt tik �ilbino�i spilgtas krāsas. Virs tālā horizonta violetās joslas zilajās vakara debesīs peldēja salta saule. Bet zeme bija ugunīgi; dzeltena, un tai pāri vēlās viļņi: propellera lāpstiņu radītā gaisa plūsma lieca �maugās siversijas un vēl kaut kādus citus krūmus ar sarkanīgiem ziediem.

Es nekad neesmu bijis tundrā. Es vispār gandrīz nekur neesmu bijis. Vismaz pusi no �iem desmit gadiem es soļoju no viena istabas kakta līdz otram vai arī sēdēju pie galda. Man nav bijis neviena īsta atvaļinājuma.! �Atvaļinājums� ir muļķīgs vārds. Vai tad var sevi �atvaļināt� no domām?

Tundra pārsteidz ar neparastu pla�uma sajūtu. Zeme �eit neliekas apaļa: kaut kur tāluj tālu siversiju dzeltenā jūra satumst un, violetas dūmakas apēnota, nemanāmi saplūst ar pelēkām, pēc tam zilām un, visbeidzot, ultramarina krāsas debess dzīlēm.

Pēk�ņi es īsti sajutu, ko nozīmē desmit mū�a gadi. Iebildumi pret eksperimentu acumirklī saspringa kā līdz pēdējam nostieptas izpletņa �tropes.

Iztālēm klīnika �Di�ais piekūns� atgādina bāku jūrā. Tikai �ī bāka ir zila kā debess lauska, bet jūra � oran�a. Astoņus stāvus augsto cilindrveida ēku no visām pusēm ieskauj neskartā tundra. Apaļo iek�ējo pagalmu klāj caurspīdīgs kupols. No putna lidojuma celtne atgādina aku, ta�u pagalms ir pla�s � turpat trīssimt metru diametrā.

Mani pārsteidza klusums. Nevis pats klusums, bet tas, kas slēpās aiz tā: milzīgajā ēkā nebija cilvēku. Man nekādi nevarēja ienākt prātā, ka tas ir saistīts ar manu iera�anos.

Un tad vēl � bruņurupu�i. Savi pāris desmiti milzīgu bruņurupu�u ar baltiem uzkrāsotiem numuriem uz mugurām klusu rāpoja pa pagalma sitāla plāksnēm.

� Nepievērsiet uzmanību, � teica Panarins. � Ik svētdienu te rīko bruņurupu�u skrie�anās sacīkstes. Tā ir vietējā nacionālā para�a.

Es jautāju, kādās distancēs notiek sacensības. SV izbrīnēti paskatījās uz mani un novilka: �Da�ādās.�

* * *

Ļeņina �Filozofiskajās burtnīcās� ir gudra piezīme par domas virzību izziņas procesā. Cilvēks, atzīmē Ļeņins, iesākumā izzina, tā sakot, problēmas pirmo būtību, pēc tam otro,i dziļāko būtību, un tā tālāk. Nemirstība dro�i vien ir vienīgā problēma, kuras pirmā būtība ir tik dziļa, ka pirms Vitovska un Panarina otrā būtība vispār nebija pamanīta.

Cilvēks, juzdams neremdināmas alkas! visā iedziļināties un visu saprast, dīvainā kārtā izvairās domāt par nāvi. Es neesmu biologs un nesāk�u meklēt cēloņus. Es vienkār�i konstatēju: cilvēka smadzenes aktīvi pretojas jebkuram mēģinājumam domāt par ; nāvi � kā savējo un piederīgo, tā arī visas dzīvās radības. Cilvēks (un te izpau�as viņa garīgais di�enums), zinādams, ka ir mirstīgs un ka mirstīgi ir visi pārējie cilvēki, dzīvo tā, it kā viņ� pats un viss ap viņu būtu ncmirstīgs.

Līdz pa�am pēdējam laikam bioloģija bija tālu no praktiskiem mēģinājumiem doties uzbrukumā nemirstības problēmai. Neviens nopietni nedomāja par jautājumu: �Bet kas notiks, ja mēs atradīsim nemirstības eliksīru?�? Panarins atbildēja �ādi: �Tikai medībās ir nepieklājīgi dalīt nenogalināta lā�a ādu. Mūsdienu zinātniekam jāsāk domāt tie�i par �o ādu.� Un tūlīt apbēra mani ar jautājumiem:

� Atrasts līdzeklis, kas nodro�ina nemirstību. Pieņemsim, ka tie ir zāļu zirnī�i. Sākumā, kā jau tas parasti mēdz būt, zirnī�u ; ir gau�ām maz. Rodas jautājums � izdalīti tos izredzētajiem vai gaidīt, kamēr pietiks visai cilvēcei?

��Ja izdalīt izredzētajiem, tad kam? Varbūt pēc amatiem? Zinātņu doktoram izsniegt, bet kandidātam � ne � Vispār, kas un kā noteiks � kam dot un kam nedot?

��Izdalīt visiem? Lieliski. Runa nav par planētas iedzīvotāju skaita pārāk straujo palielinā�anos. �ī problēma ir sare�ģīta, ta�u pilnīgi atrisināma. Ne jau te tas suns aprakts. Ja zalcs izdala visiem, tad arī Franko? Un visai kapitālistiskajai pasaulei? Ak, ne jau absolūti visiem. Kas tad to izlems? Kas un kā? Sāksim atkal apspriest, piemēram, kas ir Pikaso: izcils mākslinieks (izsniegt zirnīti) vai formālists, pagrimu�ās bur�uāziskās mākslas apoloģēts (nedot zirnīti) . . .

��Izsniegt zāles tikai mūsu zemē? Lieliska ideja. Nedāvāsim nemirstību Heizenbergam, E�bijam, Sent-Djerdjam, Kusto, �aplinam, Sikeirosam, Raselam .. . Lūk, tā. Jums pa�am radīsies vēl desmitiem līdzīgu jautājumu. Domājiet! Domājiet. Tas nāk par labu.

Negaidīti Panarins ierunājās pavisam citādā tonī, bez parastās dzēlības:

��Par nemirstības problēmu nevajag domāt nemaz vai arī domāt godīgi, bez aplinkiem.

Panarinam ir taisnība.

Ir tikai viens domā�anas veids � skatīties patiesībai acīs. Te nevar būt apstākļu, kas attaisnotu nepiecie�amību piemiegt acis vai vispār novērsties.

�ī saruna notika vēl Harkovā, pirms lidojuma uz ziemeļiem. Pa ceļam Panarins

neatlaidīgi rakņājās �urnālos, un man bija laiks padomāt. �Nemirstības zirnī�iem� nāca līdz ļoti daudz sare�ģītu un savstarpēji saistītu problēmu, kas skāra burtiski visas cilvēka esamības puses: sociālās attieksmes, politiku, ģimeni�

Un es atkal no jauna, bet �oreiz jau patstāvīgi, pārcilāju nemirstības iespējamos variantus.

Saglabāt ikvienam viņa vecumu? Tas nav atrisinājums, jo nāks jaunas paaudzes un tām atkal un atkal izvirzīsies jautājums: kādā vecumā iedzert zirnī�us? Mū�īgs vecums ir ap�aubāma velte. Tātad � mū�īga jaunība? Bet cilvēkam tad būs jauns ķermenis un simtiem gadu veca atmiņa, kas glabās simt un trīssimt gados pārdzīvoto, un simt, trīssimt vai piecsimt gados notrulināta uztveres spēja � Jā, vienīgais pieņemamais variants ir normāla dzīve un atjauninā�anās, vecumam iestājoties. Ne tikai fiziska, bet zināmā mērā � arī garīga atjauninā�anās.

Un tomēr � kādā mērā?

Te nu tā ir � nemirstības problēmas pirmā būtība: nebeidzama jautājumu virkne un nekādas iespējas tuvoties otrajai būtībai.

Pilnīgai (vai gandrīz pilnīgai) garīgai atjauninā�anai nav jēgas. Tā pielīdzināma viena cilvēka nāvei un jauna cilvēka piedzim�anai. Tātad, runa var būt tikai par atgrie�anos jaunībā.

Atgrie�anās jaunībā. Bet zinā�anas, zinātniskā pieredze � kā būs ar tām? Vai saglabāt, lai pēc tam Varētu iet tālāk? Vilino�i. Tad jāsaglabā arī tas, kas mākslinieku vēr� māksliniekā, bet komponistu komponistā. Ta�u tas nozīmē saglabāt (loks noslēdzas!) atmiņu par redzēto, dzirdēto, pārdzīvoto. Jo zinātnieks nebūs vairs zinātnieks, ja no viņa atmiņas izsvītros pārdzīvoto.

Tātad � nesaglabāt zinā�anas? Vai arī izmantot filtru: lai zūd, tā sakot, dzīvē gūtās zinā�anas un paliek gudrības, kas smeltas no mācību grāmatām un literatūras? . . .

Un �ai brīdī, jautājumu ķēdes reakcijas nomākts, es nodomāju: labi (un likumsakarīgi), ka nemirstības problēmas atrisinā�anai ir apvienojusies Panarina neizsīksto�ā enerģija ar Vitovska humānismu.

Panarins un Vitovskis ir apmēram viena lieluma zinātnieki. Ta�u rakstīt par Vitovski ir daudz grūtāk nekā par Panarinu, es pat nepūlē�os to darīt. Starp citu, par vienu detaļu* tomēr noteikti jārunā.

Vitovskis valkā dūmakainas brilles. Jau agrāk biju kaut kur lasījis vai arī dzirdējis, ka Vitovskis sabojājis redzi, eksperimentēdams pats ar sevi. �eit, klīnikā �Di�ais piekūlis�, pavadot laiku garās sarunās ar Vitovski, man ne reizi vien radās liela vēlē�anās pajautāt viņam par �iem izmēģinājumiem. Brilles bija no parasta dūmakaina stikla, tātad tas nav redzes defekts. Gadījās, ka Vitovskis noņēma brilles uz terases � spilgtā saules gaismā. Bet nekad viņ� tās nenoņēma vāji apgaismotā istabā.

Reiz (tas bija tre�ajā dienā pēc iera�anās klīnikā) mēs ar Panarinu pastaigājāmies pa ārējo terasi. Piepe�i es izdzirdēju spalgu svilpienu, atskatījos, tomēr nevienu neredzēju.

��Tas nāca no debesīm, � teica Panarins. Di�ais piekūns. Jurija Petrovi�a mīļākais putns. Di�ais piekūns neuzbrūk putniem, kad tie atrodas uz zemes. Jurijs Petrovi�s saskata �ajā rīcībā cildenuma izpausmi. Toties gaisā di�ais piekūns ir lielisks mednieks. Atrazdamies lielā augstumā, tas izraugās sev medījumu un tad pikē ar fantastisku ātrumu: kādus simt metrus sekundē, pat vairāk. Dzīva lode. Un trāpa nekļūdīgi. Saskatīt piķējo�u piekūnu var vienīgi Jurijs Petrovi�s. Pārējie dzird tikai svilpienu.

Es jautāju, kā Vitovskis spēj ieraudzīt piķējo�u di�o piekūnu. Panarins atbildēja:

��Vecs stāsts. Tas notika pirms kādiem divdesmit gadiem � Netālu no �ejienes ir upīte un tiltiņ�. Uz �ī tiltiņa mums reiz gāja raibi. Ļoti raibi. Piedzēru�i nelie�i �āva uz putniem. Tāpat� izklaidējās. �eit, tundrā, putni ir galvenā dzīvība. Bez viņiem tundra butu mirusi. Kad �au�ana gāja pilnā sparā, parādījās di�ais piekūns. Visi putni acumirkli metās kur kurais, jo no di�ā piekūna tie baidās vairāk nekā no lodes. Jurijs Petrovi�s (mēs skrējām uz tiltiņa pusi) kliedza: �SkaIieties, viņ� izsauca uguni uz sevi.� Nieki, pie velna, nieki! Un tomēr, cik līdzīgi� Di�ais piekūns lidoja lēni � it kā tī�i! � liels, skaists putns ar gariem, �auriem spārniem� Iespaids bija tāds, ka viņ� izliekas nemanām �au�anu, un tas saniknoja �os� �āvējus. Te nu Jurijs Petrovi�s neizturēja un sāka runāt� aizstāvēt piekūnu. Tā bija smalkjūtīga runa viņa parastajā manierē. Sak, tas ir rets putns, atrodas valsts aizsardzībā, nevajag �aut. �ie uzbļāva, lai viņ� turot muti. Tie�i tā tas bija formulēts. Es tad pirmo reizi redzēju Juriju Petrovi�u satracinātu. �Stulbeņi!� viņ� kliedza. �Vienalga netrāpīsit�� Jā. Tobrīd mēs vēlējamies tikai vienu: lai di�ais piekūns netiktu nogalināts. Un, zināt, likās ka putns mūs saprata. Tas lidoja �āvienu krustugunīs � un kā lidoja! Gandrīz vertikāls lidojums aug�up, piekūns izgaist augstumos, tad svilpiens � un putns parādās �āvēju degungalā � Nezinu, kā tas viss būtu beidzies. �ādas � ja tā varētu teikt � medības nemodina pa�us labākos instinktus. �o� �āvēju bija kādi desmit. Jā. �āvienus izdzirdēju�i, saskrēja ļaudis, �au�anu izbeidza. Bet di�ais piekūns vēl ilgi riņķoja virs tundras � Lūk, tā. Jurijs Petrovi�s vēlāk ilgi studēja di�ā piekūna redzes aparātu. Plēsīgajiem putniem vispār ir pārsteidzo�a redze. Es biju izbraucis, kad Vitovskis eksperimentēja ar sevi. Kā par nelaimi, izmēģinājumi bija pārāk veiksmīgi. Vai arī pārāk neveiksmīgi. �ādiem atklājumiem vienmēr ir divas puses. Gan jau reiz mēs pie tā pieradīsim, tāpat kā pēc de Broila pieradām pie idejas, ka matērijai vienlaicīgi piemīt viļņa un daļiņas īpa�ības. Vitovskim tagad ir asāka redze nekā di�ajam piekūnam vai grifam. Ta�u izrādījās, ka tā ir palieko�a � un ne vienmēr vajadzīga. Nav vērts, piemēram, ar tādu redzes asumu aplūkot mūsu ģīmjus. Zūd estētiskais efekts. Bet ar paasinātu redzi vērot dabu � Nu, tas vispār nav vārdos izsakāms �

*

Man izdevās pierunāt SV. Preparāta iedarbība ilga trīs �etras minūtes, bet es tomēr redzēju pasauli tādu, kāda tā atklājas Vitovskim.

Par to pastāstī�u vēlāk. Patlaban man gribas izmantot Panarina domu par atklājuma divējādo iedabu. Parasti mēs zinātniskus atklājumus novērtējam, ja tā var teikt, no pirmsviļņu pozīcijām: vai nu labi, vai slikti � un nekāda divdabīguma. Ta�u mūsdienu lielajiem atklājumiem divējādā iedaba piemīt organiski. Un arī pa�am atklājuma ra�anās procesam piemīt it kā �viļņu� un �kvantu� iedaba. (Tā, protams, ir tikai analoģija. Tā padara skaidrāku lietas būtību.)

Mūsdienu atklājumi ir ne tikai divējādās iedabas. Viņi ari rodas �kvantiem�. Ja zinātne būtu no parastās ķīmiskās degvielas pakāpeniski nonākusi līdz atomenerģijai, nebūtu radu�ās problēmas, ar kurām cilvēce sadūrās pēc Hirosimas. Lēciens notika pēk�ņi, un uzreiz tika sasniegts kvalitatīvi jauns līmenis. Tā tas notiek visos galvenajos virzienos. Ja, piemēram, nemirstību varētu sasniegt, pakāpeniski palielinot mū�a garumu, tad nerastos neskaitāmi jautājumi, uz kuriem gandrīz nav iespējams atbildēt. Bet arī �is lēciens bija pēk�ņs un krass �

Esmu pārliecināts, ka tā nav nejau�ība. Tāds vispār ir mūsdienu zinātnes procesa raksturs. Zinātnieka spēks pa�reiz lielā mērā ir atkarīgs no viņa spējas sajust jaunatklājumu �viļņu� un �kvantu� iedabu. Iespējams pat, ķa tā ir atslēga, lai izprastu Vitovski.

Kad Panarins Harkovā aicināja aizbraukt pie Vitovska, es labprāt piekritu. Protams, ne jau tāpēc, lai vēlreiz pateiktu, ka atsakos (to var izdarīt pa telefonu). Panarins gribēja iegūt laiku un atsākt uzbrukumu. Bet es priecājos par izdevību parunāt ar Vitovski.

Jau pirmā saruna bija negaidīta. Vitovskis jautāja, vai es atceros Vīnera pēdējo interviju. Es, protams, labi atceros �o interviju, kas bija publicēta se�desmit ceturtajā gadā, īsi pirms Vīnera nāves; tai ir tie�s sakars ar manu darbu. Vitovskis speciāli akcentēja divas atbildes no �īs intervijas. Tās bija �ādas.

Jautājums. Vai jūs piekrītat prognozei, ko mēs da�kārt dzirdam, ka drīz tiks radītas ma�īnas, kuras būs atjautīgākas par cilvēku?

Atbilde. Uzdro�inos sacīt, ka tas jau ir pārāk slikti, ja cilvēks nav atjautīgāks par ma�īnu. Ta�u tas nenozīmē, ka ma�īna mūs nonāvēs. Tā būs pa�nāvība.

Jautājums. Vai tie�ām ma�īnām ir tendence kļūt aizvien sare�ģītākām un atjautīgākām?

Atbilde. Mēs patlaban izgatavojam ārkārtīgi sare�ģītas ma�īnas un drīzumā izgatavosim vēl daudzkart sare�ģītākas. Pastāv parādības, kas līdz �im vispār nav saistīju�as sabiedrības uzmanību, parādības, kas daudziem no mums liek domāt, ka tas notiks ne vēlāk kā pēc apmēram desmit gadiem.

� �ie desmit gadi ir pagāju�i, � sacīja Vitovskis. � Vai cilvēks tagad var sacensties ar ma�īnu intelektuālu uzdevumu risinā�anā?

Vitovskim pa�am �is jautājums, protams, , bija skaidrs,. Mans uzdevums bija izstāstīt par modernām universālām �KM� sērijas ma�īnām un par savu heirotronu jaunākajām konstrukcijām. Viņ� noklausījās, nepārtraukdams mani, un pēc tam pajautāja, ko es �ai sakarā domājot par nākotni.

Es atbildēju apmēram tā.

Būtu vislielākā vieglprātība pienācīgi nenovērtēt problēmu �cilvēks un ma�īna�. Runa nav par ma�īnu dumpi. �ie skapji un kastes absolūti nav spējīgi dumpoties. Problēma ir tie�i pretēja: ma�īnas pārāk labi strādā mūsu labā. Teiksim, ma�īna veic. ekonomista darbu.

Kas jādara ekonomistam pa�am? Vai viņam jāpilnveidojas, jāmācās, jāpāriet uz sare�ģītāku darbu? Bet nav nemaz tik vienkār�i pilnveidoties trīsdesmit, �etrdesmit vai piecdesmit gadu vecumā. Turklāt tagad gandrīz visas ma�īnas spējīgas darba procesā pilnveidoties. Un tās dara to daudz straujāk nekā cilvēks.

Kādreiz ma�īnas izspieda cilvēku no fiziskā darba sfēras garīgā darba sfērā. Pēc tam ma�īnas kļuva aizvien gudrākas. Ko darīt? Pielikt punktu, izbeigt intelektuālo ma�īnu pilnveido�anu? Pasaulē, kas ir sadalīta daudzās valstīs, tas nav tik vienkār�i. Un arī pati �punkta pielik�ana� liktos dīvaina: intelektuālas ma�īnas nav iero�i, tām jākalpo cilvēkam �

Pagaidām mēs aprobe�ojamies tikai ar neradikāliem pasākumiem: cilvēki pāriet uz mazāk �kibernētiskām� nozarēm, strauji pieaug to cilvēku skaits, kuri nodarbojas ar mākslu.

��Vai pēc jūsu domām cilvēks var sacensties ar ma�īnu? � jautāja Vitovskis. � Cilvēks ta�u arī attīstās, vai ne?

Es iebildu: cilvēks attīstās pārāk lēni. Trīstūksto� gadu laikā cilvēka smadzenes gandrīz nav mainīju�ās. Jūtamām izmaiņām nepiecie�ami desmitiem tūksto�u gadu.

��Tas ir un reizē nav tā, � teica Vitovskis.� Ma�īnas patie�ām attīstās daudz ātrāk par cilvēku. Aplūkojot problēmu �cilvēks un ma�īna�, mēs redzam cilvēku, kas nemainās, un ma�īnu, kas mainās strauji. Ta�u kibernētika, pati attīstoties, rada līdzekļus paātrinālai, ļoti straujai cilvēka smadzeņu attīstībai. Tātad, ja nevairās no problēmas �cilvēks un ma�īna� (tāda tendence pastāv), varētu harmoniski attīstīt cilvēkus un ma�īnas, saglabājot starp tiem optimālu distanci. Kā jums �ķiet?

Mana atbilde, liekas, nebija īsti loģiska. Mani pārsteidza negaidītā ideja, ka iespējama (visas cilvēces!) nemitīga pilnveido�a-, nās � tikpat strauja kā ma�īnu attīstība.

Jā, lai cik tas arī būtu dīvaini, neskaitāmos strīdos par problēmu �cilvēks un ma�īna� visi vienmēr uzskata, ka �cilvēks� iri mūsdienu cilvēks, bet �ma�īna� � ir nākotnes ma�īna. Uzskata par neap�aubāmu, ka cilvēka smadzeņu spējas pēc divdesmit gadiem vai pēc gadsimta paliks gandrīz tādas pa�as: kā �odien. Un arī pēc tūksto� gadiem cilvēka �konstrukcijā� nenotiks principiālas pārmaiņas � vismaz fantasti tā domā.

Es ar nodomu pieminēju fantastiku. Zinātne pagaidām vēl nenodarbojas ar jautājumu par XXI vai, vēl jo vairāk, par XXX gadsimta cilvēkiem. Pētniecības darbu plānos starp daudziem tūksto�iem tēmu nav nevienas, kas būtu veltīta nākotnes cilvēkam. Mūsu priek�stats par nākamības ļaudīm veidojas daļēji intuitīvi, daļēji fantastiskās literatūras ietekmē. Tāpēc problēmu �cilvēks un ma�īna� mēs sākam risināt, balstoties uz priek�statiem par nākotnes cilvēkiem, kurus esam smēlu�ies no fantastiskās literatūras.

Ja nu cilvēka �konstrukcija� principā nemainās, ma�īnas neizbēgami kļūs gudrākas par mums. Tas ir tikai laika jautājums. Es vēlreiz uzsveru: ma�īnas mūs neapēdīs. Tās tikai arvien labāk un labāk veiks mūsu darbu � gan ra�o�anas, gan pētniecības, gan administratīvo.

Ilggadīgajās diskusijās pamazām izveidojies kompromisa (es teiktu � visai nenoteikts) viedoklis: teorētiski ma�īnas var kļūt bezgalīgi gudras, bet praktiski tādu ma�īnu radī�ana ir neiedomājami sare�ģīts darbs, ko vel tik drīz nevarēs paveikt. Apmēram tāda divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija attieksme pret atomenerģijas problēmu: vispār iespējams, ta�u grūtības ir tik milzīgas, ka būs nepiecie�ami daudzi gadsimti� Kā zināms, viss norisinājās daudz ātrāk.

Es pierakstu to, ko patlaban domāju pēc garajām sarunām ar Vitovski un Panarinu. Pirmās sarunas laikā domas bija haotiskākas. Un tomēr jau tad uztvēru galveno. Problēmas �cilvēks un ma�īna� otrā būtība (tāpat kā nemirstības problēmas otrā būtība) aizsākās ar vienīgi pareizā ceļa noskaidro�anu: nākotnes cilvēkam nepiecie�ama principiāli jauna spēja pastāvīgi un ātri pilnveidot savu �konstitūciju�.

Tonakt es uzskatīju, ka izprotu Vitovska un Panarina darba jēgu: atrisināt nemirstības problēmu nozīmē atrisināt arī problēmu �cilvēks un ma�īna�. Es toreiz vēl nezināju, ka tā ir tikai daļa klīnikā veicamo darbu. Varbūt arī ne pati svarīgākā.

Man nenāca miegs. Nekad agrāk nebiju redzējis saulainās polārās naktis. Laiks bija apstājies. Aizķērusies aiz apvār�ņa, saule stā-ļf vēja nekustīga. Putni bija apklusu�i. Pat vēj� pārstāja gaudot. Klusums bija gandrīz vai nereāls.

Saulainās naktis tundrā radītas, lai varētu domāt, domāt, domāt. Diezin vai iespējams atrast labāku vietu klīnikai �Di�ais piekūns�!

Liekas, tad es sāku domāt par piedalī�anos eksperimentā. Nevis pārcilāju argumentus, kas runāja par vai pret, bet apsvēru, kā tas viss noticis.

Tomēr nē. Doma par piedalī�anos eksperimentā pirmo reizi radās nākamajā dienā. .

Mani uzmodināja Panarins.

��Jūs nogulēsit visinteresantāko, � viņ� teica. � Saposieties labi ātri! Uzkopt neko nevajag. Visu izdarīs �svētais gars�.

�Svētais gars� klīnikā mita, to jau es biju pamanījis. Iepriek�ējā vakarā mēs no Vitovska kabineta uz da�ām minūtēm izgājām terasē, kad atgriezāmies, uz galda bija vakariņas.

Apmēram tādā pa�ā veidā tika pasniegtas arī brokastis. Es apjautājos Panarinam par i �svēto garu�.

��Jūs �eit ieradāties kā bārenis, � atbildēja SV. � Un jums pagaidām jāpaliek bārenim. Parasti te ir ļoti, hm, dzīva sabiedrība, Patlaban �ī sabiedrība uz laiku pārcēlusies citur. Uz dienvidiem. Seit palicis vienīgi neredzams �svētais gars�.

�Svētais gars� gan bija neredzams, ta�u ar visai lielām darba spējām, jo pēc pusstundas es sastapu Vitovski laboratorijā, kas bija pilnīgi sagatavota apbrīnojamam eksperimentam. Panarins ieminējās par to jau Ļeņingradā, kad mēs gaidījam lidma�īnu uz Sīkti vkaru. SV izklāstījumā tas izklausījās �ādi:

� Ideja ir vienkār�a kā divreiz divi. Ar bioķīmisko pusi jūs iepazīsieties vēlāk. Ideja, latad, ir �āda. Pa vienu vadu, kā jūs zināt, var vienlaicīgi pārraidīt daudzas informācijas. Pat simtiem. Katru informāciju pārraida ar noteiktu frekvenci. Ja starpība starp frekvencēm ir pietiekami liela, informācijas viena otru netraucē. Viena elektriskā sistēma uztver vienlaicīgi simtiem da�ādu informāciju. Tālāk es paļaujos uz jūsu kibernētika iztēli. Galu galā maņu orgāni, nervi un smadzenes arī ir elektriska sistēma.

Es teicu, ka tas ir nemirstības problēmas otrais atrisinājums. Viens cilvēka mū�s varētu ietvert sevī simtiem da�ādu mū�u. Vismaz simtiem intelektuālu mū�u. Ta�u diezin vai izdosies �o ideju īstenot. Nav zināms pat, kā tai tuvoties.

Paziņoja, ka sākusies iekāp�ana lidma�īnā, un saruna pārtrūka. Mēs vairs neatgriezāmies pie �ī temata. Tāpēc viss, ko man parādīja klīnikā, mani ārkārtīgi pārsteidza.

Pla�ajā laboratorijā uz paaugstinājuma stāvēja masīvs koka atzveltnes krēsls, līdzīgs butaforiskam tronim, un parasts rakstāmgalds ar diviem magnetofoniem. Mazliet patālāk bija piekārts liels pārvietojams televizora ekrāns.

Panarins pazuda (es tobrīd runāju ar Vitovski) un atgriezās pēc apmēram desmit minūtēm plastmasas ķiverē, no kuras nokarājās da�ādu krāsu vadi. Pie sienas iedegās uzraksts: �Pirmais gatavs�. Es gribēju kaut ko pasacīt par �svēto garu�, bet iedegās arī citi uzraksti: par gatavību ziņoja vēl trīs posteņi. Vitovskis aizgāja auditorijas stūrī pie osciloskopu bloka. Panarins veikli pievienoja vadus, pārbaudīja magnetofonu, uzstādīja uz galda vadības pulti. Pēc tam viņ� klusi sacīja: �Sākam.�

Uz ekrāna parādījās noskaņo�anas tabula un tūlīt pēc tam � teksts no �urnāla. Tas bija raksts par matemātisko loģiku. Es paguvu izlasīt tikai līdz pusei, kad parādījās jauna lappuse. Mani pārsteidza ātrums, kādā lasīja Panarins. Es sākumā nesapratu, kas te notiek, un nezin kāpēc nolēmu, ka eksperiments saistīts ar Vitovska un Panarina darbu redzes bioķīmijā.

Lasī�anas ātrums aizvien palielinājās. Panarins pats to regulēja, piespiezdams pults pogas. No �etrdesmit trīs rindiņām es sākumā paguvu izlasīt divdesmit, pēc tam piecpadsmit un beigās tikai se�as vai septiņas, turklāt neiedziļinoties to jēgā. Un, lūk, tie�i tad, kad lasī�anas ātrums kļuva fantastiski liels, uz ekrāna vienlaicīgi parādījās divi tek-

Mi. Otra teksta attēls (ja nemaldos, tā bija informācija par jaunām encefalogrāfijas metodēm), kas bija lielāks un pa pusei caurspīdīgs, jau no pa�a sākuma mainījās tada ātrumā, ka es tikko spēju pamanīt atsevi�ķus vārdus �

Piecpadsmit minūtes pēc eksperimenta sākuma Panarins ieslēdza magnetofonu. Es izdzirdēju vārdus: �Spāņu valoda. Vienpadsmitā stunda� � un atcerējos sarunu Ļeņingradā. Atzīstos, ja �eit nebūtu Vitovska, es domātu, ka tas ir joks. Nu jau veselu mēnesi gandrīz katru dienu es vēroju �os eksperimentus, tomēr līdz �im neesmu vēl pie tiem pieradis. Bet toreiz es biju vienkār�i pārsteigts. Ka, kādā veidā Panarins uzņēma sevī �o milzīgo informācijas straumi? Tas bija neticami, bet es pats redzēju, ka tas notiek!

Panarins ieslēdza otru magnetofonu. Spāņu frāzes mijās ar monotonu vēsturnieka re�itativu, kas stāstīja par Bizantijas impērijas norietu. Bet uz ekrāna (es nemanīju, kad tas sākās) divu tekstu vietā jau bija redzami veseli trīs. Tajos es vairs nespēju at�ķirt nevienu vārdu; attēls atgādināja skrejo�as ēnas �

Daudzu da�ādu atmiņu līdzāspastāvē�ana absolūti nesaskan ar Scillarda hipotēzi par parakonstitutīvajām sistēmām neironā. Panaj rins nevēlējās runāt par līdzāspastāvē�anas mehānismu. (�Kam tas vajadzīgs? Paskaidrojums ir sare�ģīts un gar�, bet jūs pēc tam � pēc sava eksperimenta � visu laimīgi aizmirsīsit. Tad, kad kļūsit jaunāks, laipni�lūdzu ��) Panarins un Vitovskis acīmredzot pamatojās uz otru atmiņas teoriju, pēc kuras nervu �ūnās nonāku�ie impulsi maina RNS [3] struktūru. Ja RNS spēj noskaņoties uz da�ādām frekvencēm, tad � tad iegūst jēgu analoģija ar vairāku informāciju vienlaicīgu pārraidī�anu pa vienu vadu.

Eksperiments ilga �etras stundas.

Nē, vārds �eksperiments� �eit noteikti neder. Gan tajā dienā, gan nākamajās Panarins cītīgi piepildīja savu otro, tre�o un pārējās atmiņas (būs jāpierod pie tādas terminoloģijas!). Pavisam to ir deviņas, bez pirmās, parastās. Eksperiments, kā es tagad saprotu, īsti sāksies tad, kad visas deviņas atmiņas būs tādā līmenī, kāds nepiecie�ams patstāvīgam zinātniskam darbam, un dro�i vien nonāks savstarpējā mijiedarbībā.

*

Jā, tagad es atceros pavisam skaidri: tie�i toreiz es pirmo reizi sāku domāt par piedalī�anos eksperimentā. Manā eksperimentā.

Diezin vai man izdosies secīgi un sakarīgi izklāstīt, kā no �ās pirmās nenoteiktās domas izveidojās skaidra mana eksperimenta nepiecie�amības izpratne. Bet kāda gan tam nozīme? Daudz svarīgāk ir pierakstīt domas, kuras es vēlāk varu aizmirst.

Man radās lieliska ideja � skaitļo�anas' ma�īnās izmantot atmiņu līdzāspastāvē�anas principu. Ķīmiotroni [4] , piemēram, dro�i vien var strādāt vienlaicīgi vairākos re�īmos. Man las ir noteikti jāatceras � pēc tam, pēc eksperimenta.

Jāatceras pēc tam.

Ko es vispār pēc eksperimenta atcerē�os?

Vitovskis sacīja tā:

Atjauninā�anas distance � desmit gadi. Fiziskā atjauninā�anās būs cik vien iespējams precīza � uzreiz par visu termiņu. Bet atmiņa ir tikai jāizkustina. Tam, kas ir uzkrāts desmit gados un iegūlies atmiņā uz ilgiem laikiem, atkal jāpārvēr�as operatīvajai atmiņai līdzīga stāvoklī. Pēc atjauninā�anas cilvēks vairāku mēne�u laikā varēs nostiprināt kādu noteiktu �ās izkustinātās atmiņas daļu. Notiks, ka mēdz sacīt, konsolidācijas process. Pārējais pakāpeniski aizmirsīsies. Tomēr tas viss ir mūsu darba gala mērķis � gan vēl pilnībā nesasniegts. Pagaidām mēs nespējam nodro�ināt harmonisku fizisko atjauninā�anos. Piemēram, atjauninā�anās procesam nekādi nepakļaujas acs kristāliņ�. Un lomēr stāvoklis te ir samērā labs. Sliktāk ir ar atmiņu: jūsu izmēģinājums ir pirmais. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi turpināsies atmiņas konsolidācijas process. Nav izslēgts, ka tas ilgs tikai da�as stundas. �ajā laikā jūs nespēsit nostiprināt gandrīz neko. Viss izkustinātās atmiņas apjoms atri izgaisis (bet mēs izkustināsim visu, ko jūs esat uzkrājis atmiņā pēdējos deviņos desmit gados). Citiem vārdiem runājot, �ajā gadījumā jūs atgriezīsities par desmit gadiem atpakaļ ne vien fiziski, bet ari garīgi. Iespējams ari pretējs variants: konsolidācija ilgs vairākus gadus. Tad jūs kļūsit jaunāks fiziski, bet saglabāsit to, kas patlaban uzkrāts jūsu atmiņa. Optimālā gadījumā konsolidācija ilgs divus trīs gadus. Un te nu daudz kas ir atkarīgs no jums. No prāta disciplīnas. Tie�i tādēļ izmēģinātājam noteikti jābūt zinātniekam. Ļoti svarīgs ir zinā�anu sākotnējais apjoms un prasme pēc'; tam, konsolidācijas procesā, atlasīt un no stiprināt atmiņā to, kas nepiecie�ams. Jumi pa�am būs jāizlemj, ko vajag no jauna atcerēties. Un realizēt objektīvu pa�kontroli un pa�analīzi. Ja veiksies labi, mēs iegūsim maksimālu informāciju, kas aizstās veselu eksperimentu sēriju.

Vitovskis bija manāmi uztraukts.

� Steigā var viegli savārīt ziepes! � viņā turpināja. � Es gribu, lai jūs saprastu mūs< līdz galam. Atjauninā�anas metodiku, starp citu, var izmantot arī vē�a ārstē�anā. Jā, jā tie�i tā, un tas divkārt sare�ģī situāciju. Netiek izmantoti gatavi un dro�i ārstniecības līdzekļi � Tas ir �ausmīgi! Ir jāsteidzas� bet steigties nedrīkst. Bioloģijā vieglāk kā jebkurā nozarē var nonākt burvja mācekļa stāvoklī�

Es tikko rakstīju par ķīmiotroniem, baidījos aizmirst tikko dzimu�o ideju. Blēņas, tīrās Mēņas! Galvenais � neaizmirst to, ko esmu redzējis (un, cerams, zināmā mērā uztvēris) pie Vitovska un Panarina.

Nepiecie�ams saglabāt atmiņā Panarinam piemīto�o spēju domāt bez lavierē�anas un ar atklātu skatienu. Un Vitovska neatņemamo īpa�ību � lielo zinātnieka atbildības sajūtu. �Ķirurgam, kas operē cilvēka sirdi, � Vitovskis reiz sacīja, � operācijas stundas vajadzētu ieskaitīt kā nostrādātus mēne�us. Zinātnes operāciju lauks ir vēl sare�ģītāks. Cilvēces sirds .. .�

* *

Es laikam �ajā mēnesī daudz strādāju. Es saku �laikam�, jo interesantu darbu ir grūti izmērīt. Un tomēr � salīdzinājumā ar Panarinu paveicu no�ēlojami maz. Zinātnieka deviņas atmiņas (varbūt jāsaka � papildatminas?), cita citu netraucēdamas, �sagremoja� informāciju, ko viņ� ik dienas uzņēma �etru stundu ilgajos seansos. SV, sarunājoties ar mani. spēja vienlaicīgi domāt par deviņām da�ādām problēmām. Pie tā ir grūti pierast. Es bie�i pārbaudīju Panarinu, devu viņam uzdevumus, lūdzu kaut ko aprēķināt, pārtulkot. Panarins gandrīz zibenīgi izpildīja manus uzdevumus, turklāt nepārtraukdams savu parasto darbu.

Otrās atminas apjoms ir mazāks nekā pirmās, bet tre�ās � mazāks nekā otrās, un tā

tālāk. Toties atbilsto�i pieaug domā�anas operāciju ātrums. Ja Panarinam būtu divpadsmitā atmiņa (nolādētā terminoloģija!), viņ� varētu sacensties ar skaitļo�anas ma�īnu.

Lai cik tas arī būtu savādi, Panarins izturas pret savām iespējām diezgan mierīgi un pat ar vieglu skepsi. Man turpretī atmiņu līdzāspastāvē�ana �ķiet milzīgs zinātnes sasniegums. Iespējams pat, ka tas ir visdaudzsolo�ākais visā tās vēsturē. Zinā�anu fronte ātri papla�inās, bet specializācija ievirza darbu un zinā�anas arvien �aurākā gultnē; tagad �o traģisko pretrunu izdosies likvidēt. Cilvēkam pietiks spēka - gan ļoti pla�u zinā�anu apgū�anai, gan mākslai, gan arī dzīvei � turklāt krietni daudzveidīgākai nekā Leonardo dzīve �

Vienkār�s aprēķins.

Cilvēks spēj uztvert ne vairāk kā 25 informācijas bitus sekundē. 80 gadu ilgā saspringtā darbā (ik dienas 8 stundas) smadzenes saņem 4,21010 bitus. Tas ir maksimums. Praksē �is skaitlis ir daudz mazāks. Tai pa�ā laikā cilvēka smadzeņu tilpums teorētiski pārsniedz 1015 �1016 bitus. Mēs izmantojam tikai vienu miljono daļu mūsu iespēju �

Kad es izstāstīju Panarinam savus apsvērumus, viņ� sacīja bez sajūsmas:

� Diem�ēl, sākot ar astoto atmiņu, krasi pastiprinās izstarojumi. Tas, ko es iegaumēju, ātri izgaist. Tipiska telepātija! Tie�i tāda ir telepātijas mehānikas.būtība: smadzenes sāk darboties augstfrekvences re�īmā. Parastajos apstākļos tas notiek reti. Bie�āk smadzeņu defekta gadījumos vai kritiskās situācijās, kad domā�anas augstfrekvences re�īmi spontāni rezonē. Bet man tas notiek pakāpeniski. Tā tas ir. Ja �eit būtu vēl viens tāds pilsonis, mēs nepārtraukti apmainītos domām. Neatkarīgi no mūsu vēlē�anās. Un, ja �eit būtu tūksto�iem tādu cilvēku, visi dzirdētu cits cita domas � Var jau būt, ka Jurijam Petrovi�am taisnība � perspektīvāks ir cits ceļ�.

Vēlāk es uzzināju, ka Vitovskis jau pa�ā sākumā bijis pret atmiņas apjoma mehānisku palielinā�anu. Pēc Vitovska domām, jāizmanto �augstāko� atmiņu īsais mū�s: nepiecie�amības gadījumā cilvēks ātri uzņem milzīgu informācijas klāstu, izmanto to, bet pēc tam zinā�anas, kas kļuvu�as nevajadzīgas, izzūd.

Jāatzīstas, ka Panarina un Vitovska domstarpību būtība nav īsti skaidra. Varētu ta�u izmantot abas metodes.

� Nedomājiet par to, nenovirzieties, � teica Panarins. � Jūsu eksperiments ir daudz svarīgāks. Nestrīdieties. Visnozīmīgākie atklājumi zinātnē attiecas uz pa�as zinātnes organizāciju. Patlaban uz katru nenovecoju�u hipotēzi ir trīs �etras hipotēzes, kuras pilnīgi varētu nodot arhīvā. Tomēr to autori izmisīgi aizstāvas. Iedomājieties: cilvēks ir noņēmies ar �o hipotēzi piecpadsmit, divdesmit, trīsdesmit gadus � un pamazām sācis pamanīt, ka tā, hm, teiksim, rada zināmas �aubas. Bet cilvēkam tad jau ir solīds stāvoklis, skolnieki. Viņam nav laika �aubīties: redakcijās jau guļ raksti, ir sastādīts lekciju saraksts, ieplānota runa kongresā � Pat vienatnē ar sevi viņ� neuzdro�inās aizdomāties līdz galam. Vieglāk pārliecināt sevi, ka apstrīdi citas hipotēzes tīri zinātnisku apsvērumu dēļ � Bet redz, kur tas suns aprakts: jo straujāka ir zinātnes, attīstība, jo bie�āk jāmainās hipotēzēm. Zinātne operē galvenokārt ar hipotēzēm: pied laiko vienu � aizsvie�, atrod citu, tuvāku īsi tenībai, un tūlīt sāk atkal jaunus meklējumus; Bet hipotēzes radītājs negrib, nevar uzreiz kdj pā ar hipotēzi �aizsviest sevi� izejas pozīcijās. No tīri cilvēciskā viedokļa ir saprotams! otras dzīves ta�u nav. Ilgs mū�s padarīs cilvēkus gudrākus. Viņi vairīsies padziļināt savas kjūdas tikai tāpēc vien, ka nav laika tās izlabot. Kaut gan, patiesību sakot, atzīt kļūdas nekad nav par vēlu. Es nodibinātu pat" speciālu prēmiju zinātniekiem, kas aizstāvēju�i nepareizas teorijas un pēc tam spēju�i vīri�ķīgi pateikt: jā, esmu kļūdījies, sāk�u no jauna . ..

* * *

Vēl piecpadsmit minūtes. Panarins ieradīji sies tie�i noteiktā laikā, viņ� ir precīzs.

�ķiet, ka ir ņemti vērā visi iedomājamie varianti. Lai arī kāds būtu konsolidācijas termiņ�, es rīko�os pēc iepriek� pārdomāta plāna.Maz ticams, ka notiks kaut kas negaidīts.

Es uzrakstīju �o frāzi un nodomāju: nē,i viss būs negaidīts.

Kā cs parādī�os savā laboratorijā? No �ejienes, no klīnikas, cs sarunājos ar saviem pui�iem gandrīz katru dienu. Būtībā tas arī iz�ķīra jautājumu par manu piedalī�anos eksperimentā. Viņi varēs strādāt bez manis. �is atklājums bija vienlaikus skumj� un patīkams. Man likās, ka esmu izveidojis kolektīvu un ka bez manis tas izirs. Bet kolektīvs � kā es pārliecinājos � ir stabils un spējīgs patstāvīgi attīstīties.

Bez manis pētījumi laboratorijā ir pavirzīju�ies uz priek�u. Pavērsiens pagaidām ir tikko manāms, viņi domā, ka turpina manu līniju. Bet tās ir jau pirmās jaunā � ne mana � pētnieciskā rokraksta pazīmes.

Viņi domā, ka patlaban atrodos Akadēmijas komandējumā uz astoņiem mēne�iem. Pēc visa sprie�ot, tie nolēmu�i, ka tam ir sakars ar kosmosu. Nu ko, lai domā tā.

Paies pusgads, un es atkal parādī�os laboratorijā � Varbūt kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Parādī�os, lai sāktu visu no jauna un paveiktu desmit gados divas trīs reizes vairāk nekā agrāk.

Un tas ir mans galvenais uzdevums.

* **

Panarins ieradīsies pēc vienpadsmit minūtēm. Patlaban viņ� ir pagalmā, noņemas ar saviem bruņurupu�iem. Pat �odien.

Panarinam raksturīga ideja. Kā apgalvo SV, uz to viņu ir uzvedinājusi septītā atmiņa.

�Tiesa,� viņ� teica, �piektā atmiņa uzskata, ka tie ir murgi. Ta�u man personiski patīk idejas loģika.�

Pirmajā acu uzmetienā viss tie�ām liekas vienkār�i. Kairinot ar elektriskajiem impulsiem noteiktus smadzeņu rajonus, izdodas atdzīvināt aizmirsto, radīt pilnīgu redzes un dzirdes ilūziju. Tas bija zināms jau sen. Zināja vēl ko citu: to, ko redz putns vai zivs, var ar biostrāvas rezonanses metodi pārraidīt cilvēkam. Pats interesantākais Panarina idejā ir tas, ka viņ� grib �translēt� cilvēkam ilgi dzīvojo�o dzīvnieku redzes atmiņu. Panarins ir atlasījis trīssimt gadus vecus bruņurupu�us un pūlas likt viņiem atcerēties, ko tie savā garajā mū�ā redzēju�i�

Pagaidām no tā nav iznācis absolūti nekas. Bet SV ir neatlaidīgs. Viņ� arī �odien, �pieslēdzies� kārtējam bruņurupucim, izmēģina neskaitāmas impulsu kombinācijas.

Bet man nav ne jausmas, ko patlaban dara Vitovskis. Neticu, ka viņ� ir laboratorijā. Tur jau vakar viss bija kārtībā. Par ko �ais brī�os domā Vitovskis?

Varbūt viņ�, noņēmis brilles, skatās uz tundru, uz debesīm?

Es vēroju pasauli ar paasinātu redzi tikai da�as minūtes. Bet redzētais iespiedās atmiņā uz visiem laikiem. Neticu, ka to var aizmirst.

Satriec jau pats pārējas moments. Tāda sajūta pārņemtu cilvēku, kas visu laiku neatlaidīgi vēries vecmodīgā televizorā, ja pēk�ņi mazais ekrāns pārvērstos mūsdienu platformāta kino milzīgajā stereopanorāmā.

Redze krasi paasinājās, un katrs vismazākais sīkums, vissmalkākā krāsu nianse, ko es ieraudzīju caur �o atvērto logu uz pasauli, bija skaidri saskatāmi. Likās, ka kāds ir noslaucījis putekļus no gleznas, iznesis to no pagraba krēslas, nolicis gai�ā zālē � un tagad tā iezaigojusies jaunās, dzīvās krāsās.

No klīnikas jumta es redzēju tālumā ezeru: cauri kristālskaidrajam ūdenim varēja saskatīt katru plaisu tā klin�ainajās dzīlēs. Debesīs, saulainajās debesīs, kvēloja ziemeļblāzmas spilgti zaļās joslas. Triju �etru minū�u laikā es redzēju gan raibos gugātņus, polārgailī�us, kas plēsās purva zālē, gan glītās lemingu aliņas, gan sēnes pie pundurbērziņiem. Detaļu bija bezgalīgi daudz, es varētu pat izskaitīt magoņu ziedlapiņas tālajā cerā, ta�u pasaule man atklājās kopumā �

Nē, es nepagū�u to izstāstīt.

Pēc divām minūtēm Panarins būs klāt.

Nu ko, es esmu tikai pirmais". Paies da�i gadi, un vecuma jēdziens nodrebēs, sa�ķelsies, sairs pī�ļos.

* * *

Paliku�as sekundes.

Ar gandrīz fiziski sajūtamu asumu es gribu aptvert: kādus gan kalnus spēs gāzt cilvēki, kas būs uzvarēju�i laiku? �

Mēs abi sākām runāties, kad atskaņotājā (�ovakar jau sesto reizi) griezās Kandelaki plate. Līdz tam man bija kaut kā neērti tuvoties viņam, jo mūs iepazīstināja garāmejot. Ta�u, sesto reizi dzirdot dziesmiņu par Jegorku, kas nekādi nevarēja iemācīties slēpot, es neizturēju.

Arī viņ� acīmredzot garlaikojās. Kad piedāvāju papirosu, viņ� labprat devās kopa ar mani uz balkona.

Vajadzēja sākt sarunu, un es izmetu pirmo, kas ienāca prātā:

��Ja nekļūdos, gaviļniece ir jūsu māsa?

Viņ� atbildēja:

Tad piebilda:

��Ja nemaldos, mana māsa ir jūsu sievas draudzene?

Mēs paraudzljāmies viens otrā un sākām smieties.

��Pasākums, � viņ� sacīja. � Svinīgs pasākums. Un mēs esam tiku�i goda prezidijā �

Mans jaunais paziņa izrādījās interesants sarunu biedrs � izglītots, asprātīgs. Liela auguma, pilnīgs, gandrīz vai pārāk pilnīgs savos trīsdesmit trijos trīsdesmit piecos gados, ar mazu, rūpīgi apcirptu, gai�u bārdiņu, zilām, nedaudz ie�ķībām acīm. Kaut kas viņā atgādināja aktieri. Varbūt tādu iespaidu radīja viņa maniere ļoti skaidri izrunāt vārdus.

Lai man piedod profesionālu salīdzinājumu, bet �is cilvēks nebija veidots pēc tipveida projekta. Par visu, ko viņ� zināja (bet zināja, �ķiet, krietni daudz), viņam bija savs, da�reiz apbrīnojami pareizs, da�reiz diezgan savāds, bet noteikti savs uzskats. Sākumā mani kaitināja viņa kategoriskie spriedumi, tomēr viņ� necentās uzspiest savus uzskatus. Vienkār�i tie neizraisīja viņā �aubas, pa�am likās dabiski � tas arī radīja pārliecību. Ar tādu pa�u pārliecību bērns, radīdams uz tramvaju, var teikt: �Māja.� Un pamēģiniet viņu pārliecināt, ka tā nav māja, bet tramvajs!

Kad saruna skāra arhitektūru, Voronovs (Kirils Voronovs � tā sauca manu jauno paziņu) pavaicāja, kādas ēkas ir celtas pēc maniem projektiem. Es nosaucu vairākas mājas Maskavas piepilsētā. Cenzdamies atcerēties, viņ� piemiedza acis un nosmīkņāja:

��Ja arhitektūra ir sastingusi mūzika, tad jūs esat nospēlējis kaut ko līdzīgu mar�am. Mazliet nevērīgi un � pārāk tie�i.

Apvainoties es nepaguvu. Voronovs izteica da�as konkrētas piezītnes, kuras nevarēja neatzīt par pareizām. Arhitektūrā viņ� orientējas brīvi, pat pārāk brīvi kā nespeciālists. Man gribējās uzzināt, kāda ir viņa profesija.

��Tēlnieks, � viņ� noteica. Un tūdaļ pat izlaboja savu kļūdu: � Biju�ais tēlnieks.

��Biju�ais? � es pārjautāju. Voronovs brīdi vilcinājās ar atbildi. Acīmredzot viņam ne visai gribējās ielaisties sarunās par �o tematu.

��Jā, biju�ais .. . Tagad strādāju Etnogrāfijas institūtā. Tur ir plastiskās rekonstrukcijas laboratorija, un tajā es strādāju.

Pamanījis manu nesapratni, viņ� paskaidroja:

��Plastiska rekonstrukcija ir sejas atveido�ana pēc galvaskausa formas. Jūs noteikti esat dzirdējis par to. Tā ir Mihaila Gerasimova metode: sen miru�u cilvēku ārējā izskata atveido�ana. Pēc Gerasiniova metodes strādā da�ādi cilvēki � gan mediķi, gan biologi, gan atropologi � un tēlnieki.

��Tad kāpēc gan biju�ais tēlnieks?

Voronovs negribīgi atbildēja:

��Da�s labs no mums, māksliniekiem, uzskata, ka māksla nav savienojama ar dokumentālu precizitāti. Plastiskā rekonstrukcija esot amats. Nu, viņi arī nosauca mani par � biju�o.

Ļoti akurāti, bez liekām kustībām viņ� izdzēsa papirosu, sameklēja jaunu, paripināja pirkstos un aizsmēķēja.

��Restaurējot pēc galvaskausa formas, � es teicu, � jums patie�ām seja jāizveido tāda, kāda tā bijusi. Vajag radīt precīzu kopiju, vai ne? Darbu sākot, jūs pat nezināt, kāda tie�i tā iznāks. Risinājumu, pilnīgi noteiktu risinājumu, dod zinātne. Kas tad paliek tēlniekam? Protams, plastiskā rekonstrukcija nav amats, tomēr �

Viņ� mani pārtrauca:

��Jūs tā domājat?

Pēc trim iztuk�otajiem �ampanie�a kausiem

es biju miermīlīgi noskaņots.

��Paklausieties, � es teicu Voronovam, � sejas atveido�ana pēc galvaskausa formas tiek izmantota arī kriminālistikā. Pastāstiet kaut ko � tādu �

��No detektīv�anra? � viņ� pasmējās.

��Jāatzīstas, ka aizraujos .. .

��Diem�ēl, neko nezinu. Tajā laikā, ko es atceros, kriminālistikas laboratorijas nedar

bojās, bet, ja vēlaties, es jums kaut ko parādī�u.

��Parādīsit vai pastāstīsit?

��Parādī�u. Es tepat dzīvoju � divus stāvus augstāk.

Galvaskausi un viss, kas ar tiem saistās, nav visai patīkama sarunu viela. Tomēr izredzes septīto, astoto un varbūt pat devīto reizi dzirdēt dziesmiņu par Jegorkas likstām vilināja mani vēl mazāk. Tāpēc biju ar mieru.

Spuldze kāpņu telpā meta nespodru, mirgojo�u gaismu.

� Kas par apgaismojumu, ko? � Voronovs sacīja. � Katra re�isora sapnis. �ādā apgaismojumā jāparādās Hamleta tēva garam �

Dānijas karaļa garu nesastapām, bet kāpņu laukumiņā stāvēja jauneklis un meitene, kas, cik varēja spriest, nepievērsa uzmanību sliktajam apgaismojumam. Pamanīju�i mūs, viņi sāka diezgan skaļi apspriest kādu tēlojo�ās ģeometrijas uzdevumu. Voronovs nomurmināja kaut ko līdzīgu sveicienam, un mēs iegājām koridorā.

Par Voronova dzīvokli man grūti kaut ko pastāstīt. Aizbildinādamies ar nekārtību, viņ� gaismu iededzināja tikai tre�ajā istabā. Tā bija darbnīca vai kabinets, pareizāk sakot, kā viens, tā otrs. Divi milzīgie logi, kurus sedza �toras, dienā laikam deva daudz gaismas, pretī logiem uz paliktņiem atradās bronzas un ģip�a tēli. Sarkanarmietis budjonovkā. Divi zēni cīniņā. Cilvēks, kas pastiepis roku uz vadības pults pogu. Tas bija ļoti iespaidīgi � tāda cilvēka seja, kas sagatavojies sakt kādu svarīgu eksperimentu, un virs vadības pults pogas sastingusi roka � Ar grāmatām piekrauts skaists antīks galdiņ� ne visai harmonēja ar vienkār�ajiem koka plauktiem, kas bija piestiprināti pie sienas. Stūrī, nevērīgi ar drēbi piesegts, atradās marmora tēls � skulpturāls meitenes portrets, tās pa�as meitenes, kuru mēs sastapām kāpnēs.

��Nepabeidzāt? � es pavaicāju Voronovam.

��Nieki, � viņ� sausi atteica un cie�āk savilka pārklāju. Tad it kā atvainodamies piebilda: � Kaimiņiene. Reiz iesāku, bet arvien nevaļa.

Es viņu vairāk neizpra�ņāju.

��Tas nav interesanti. Visparastākie tēli, � viņ� turpināja. Man ir tikai viens plastiski rekonstruēts portrets.

Tikai tagad, mazliet apradis ar istabas apgaismojumu, tās attālākajā stūrī uz pazema galdiņa pamanīju bronzas krū�utēlu. Zem tā bija paliktas trīs biezas grāmatas.

Mēs piegājām tuvāk. Tā bija veca vīra galva: augsta, ļoti augsta piere, pareti, bet gari mati, kas sniedzās gandrīz līdz pat pleciem, rūpīgi sasukāta, cirtaina bārda. Garenā seja ar tuvu stāvo�ām acīm, lielu muti un plānu, kumpu degunu man uzreiz �ķita pazīstama.

��Leonardo? � pavaicāju Voronovam.

Viņ� piekrīto�i pamāja ar galvu.

Jāatzīstas, biju saviļņots. Saviļņots un vīlies. Ļoti smalka, patie�ām filigrāna detaļu apdare radīja īstenības iespaidu, kas robe�ojās ar ilūziju. Bet vajadzēja tikai novērsties no detaļām, un ilūzija izgaisa.

Es ne vienreiz vien reprodukcijās biju redzējis Leonardo pa�portretu. Tā te bija tikko jau�ami iezīmēta skice, kas tomēr izteica to, ko biju pieradis uzskatīt par galveno Leonardo raksturā, � pāri paaud�u paaudzēm stāvo�a cilvēka gudrību. Leonardo da Vin�i, cilvēku ar brīnumaino likteni, savā iztēlē biju apveltījis ar neparastu, ja tā varētu teikt, pārcilvēcisku ārējo veidolu. Bet Voronova skulptūrā �o izcilo, pārcilvēcisko nesaskatīju. Līdzība ar pa�portretu, protams, bija neap�aubāma. Tomēr Voronova veidotais Leonardo likās parasts cilvēks. Vēl vairāk � noguris, vecs, gandrīz nelaimīgs cilvēks.

� Sēdieties, � Voronovs pievirzīja man atzveltnes krēslu. Es, �ķiet, aizmirsu pasacīt, ka istabu apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Pie griestiem piestiprinātās tievās caurulītes izstaroja ne jau pavisam baltu, bet tādu kā mazliet violetu gaismu. Sādā apgaismojumā bronza zaudēja savu brīni�ķīgo, bet mazliet nedabisko zeltaino nokrāsu. Apgaismojums pastiprināja īstenības ilūziju, pie�ķirdams bronzai iedegu�as ādas krāsu un izskatu.

Nosēdinājis mani atzveltnes krēslā, Voronovs abpus skulptūrai ieslēdza divas sienas

lampas. Spilgtā gaisma lika man pievērt acis, bet, tās atvēris �

Pirmajā mirklī man �ķita, ka krū�utēls ir apmainīts. Tas bija tas pats un tomēr pavisam citāds. Spēcīgā gaismas plūsma bija izdzēsusi detaļas. Agrāk tās nomāca kopiespaidu, novēr�ot uzmanību no galvenā. Tagad detaļu lieliskā apdare nedūrās acīs, to varēja vienīgi nojaust. Pārsteidzo�i skaidri un reljefi izcēlās galvenais � sejas izteiksme.

Grūti, pat neiespējami to izteikt vārdos. Tēlam ir sava valoda, ko ne vienmēr iespējams tulkot. Prieks un bēdas, nē, vislielākais prieks un vislielākās bēdas, triumfs un cie�anas, zinā�ana un neizpratne � tas viss jaucās Leonardo sejas izteiksmē. Starp citu, jaucās nav īstais vārds. Nevis jaucās, bet mijās. Attiecībā uz skulptūru tāds apzīmējums var likties pārāk sadomāts. Bet es nepārspīlēju. Leonardo sejas izteiksmē �īs noskaņas tie�i mijās. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka, aplūkojot krū�utēlu, es mainīju stāvokli. Varbūt mans skatiens, pakavēdamies te pie tās, te pie citas sejas daļas, ikreiz uztvēra no kopējā kaut ko atsevi�ķu �

Leonardo sejas izteiksme mainījās. Tā teikdams, es nebaidos kļūt smieklīgs. Atkārtoju, ka viss laikam izskaidrojams ar parastām fizikālām parādībām. Tas kļuva iespējams tādēļ, ka tēlniekam bija izdevies pārkāpt robe�u starp mākslu un to, kas ir tikai līdzīgs mākslai. Iespējams, ka tas pateikts pārāk augstā stilā. Bet, velns parāvis, ir ta�u mākslā kaut kas tāds, ko nevar sadalīt elementos, ko nevar loģiski analizēt.

Un vēl kaut kas � tagad Leonardo man vairs nelikās parasts, noguris un vecs. Tas viss bija palicis � gan vecums, gan nogurums. Ta�u nogurums nebija ikdieni�ķs, bet glu�i citāds, it kā cilvēks būtu ieskatījies tālā nākotnē un smagi, bēdu un prieka pilni gadsimti būtu uzgūlu�i viņa pleciem. Vecums � Tie�i tādu es iedomājos Leonardo, ne jaunāku, ne vecāku.

Man jāpaskaidro, ka stāstu tikai par pa�u galveno, pa�u raksturīgāko Leonardo tēlā. Daudz ko tikai neskaidri izjutu. Piemēram, spēku. Te nebija varenu plecu, kādus tēlnieki mīl piedēvēt saviem varoņiem, bet kaut kas netverams � varbūt galvas pavērsiens, varbūt lūpu izliekums � tikko jau�ami pauda spēku.

Voronova balss atskanēja it kā no tālienes.

� Tūksto� piecsimt se�padsmitā gada janvārī Leonardo aizbrauca uz Franciju. Karalis Francisks Pirmais nodeva Leonardo rīcībā Klū pili netālu no Ambuāzas pilsētas. �is karalis bija gudrs un izglītots. Visu mū�u Leonardo bija meklējis izglītotu protektoru. Un atrada to pārāk vēlu . . .

Bronza bija izteiksmīgāka par vārdiem. Bet Voronovs turpināja, un es sapratu, ka viņa domu gaita ir kaut kā saistīta ar mūsu nepabeigto sarunu par mākslu.

� Tūksto� piecsimt deviņpadsmitā gada otrajā maijā Leonardo �ķīrās no dzīves. Viņu guldīja zemes klēpī nelielajā Ambuāzas baznīcā. Pēc �etrarpus gadsimtiem Leonardo galvaskausu nodeva mūsu laboratorijai. Tomēr mums nebija cie�as pārliecības, ka tas ir tie�i viņa. Jā, un arī pats galvaskauss � Kreisais vaiga kauls un aug��okļa kauls bija izlauzti, zobi izdrupu�i, no deguna kauliem bija paliku�i tikai atlū�ņi. Jūs, liekas, teicāt, amats? Nē, tas ir zinā�anu un intuīcijas, aprēķina un minējumu sakausējums .. .

Lauztie kauli tika reproducēti pēc neskartajiem simetriskajiem kauliem. Deguna un pieres kaula izciļņi palīdzēja atveidot deguna kaulu formu. Zobus reproducējām pēc �okļu ligzdām, un tikai pēc tam sākās mīksto sejas audu rekonstrukcija. Zināmā mērā tā tie�ām ir tehnika. Galvaskausam tiek piestiprināts no vaska izveidots gremotājmuskulis un deniņu muskulis, pēc tam � mīksto audu kārtas biezumam atbilsto�as vaska krokas. Ar vasku pat tiek aizpildītas atstarpes starp tām. Un ar to tehnika beidzas. Piemēram, mutes forma, lūpu forma un apveidi ir atkarīgi no daudziem faktoriem, kas vēl nav pilnīgi noskaidroti, bet ausu formu var tikai nojaust, matu sakārtojumu, ūsu un bārdas veidojumu pēc galvaskausa vispār nav iespējams noteikt. Kā redzat, zinātniskā precizitāte neizslēdz jaunradi!

Bet tas nav galvenais. Pēc galvaskausa formas veidotai sejai trūkst izteiksmes. Tas ir, tā sakot, cilvēka vidējais aritmētiskais izskats. Ja vēlaties � aizmigu�a cilvēka izskats. Pamēģiniet viņu uzmodināt� Gerasimova metode dod tēlniekam vēsturiski pareizu sagatavi. Un tas ir viss. Sai sagatavei � to nesaārdot un neizmainot nevienu detaļu � jāiedve� dzīvība. Un tā jau ir māksla.

Leonardo nodzīvoja se�desmit septiņus gadus. Viņ� bija mākslinieks un tēlnieks, dienēja par in�enierģenerāli hercoga Bord�as karaspēkā, būvēja kanālus un cietok�ņus. Leonardo piedzima Florencē, dzīvoja Milānā, Venēcijā, Romā, dro�i vien bija apceļojis arī Austrumu zemes. Nomira, kā jau teicu, Francijā. No visas viņa dzīves man vajadzēja izvēlēties kaut ko vienu. Bet ko gan? Parādīt mākslinieku, kas uzgleznojis �Svēto vakarēdienu�? Vai tēlnieku, kas izkalis �Lielo kolosu� � Fran�esko Sforcu zirgā? Vai zinātnieku, kas par vairākiem gadsimtiem aizsteidzies savam laikam priek�ā un kas zinājis, ka izplatījums ir bezgalīgs, ka kustība ir dzīves pamats? Bet varbūt godkārīgo galminieku, Lodoviķa Moro, Cēzara Bord�as, Franciska Pirmā uzticības personu? � Ta�u Leonardo pameta savas gleznas nepabeigtas. Viņ� nenobeidza arī �Kolosu�. Leonardo mēdza piepe�i pārtraukt optiskos pētījumus un sākt rakstīt monogrāfijas botānikā. Viņ� mainīja protektorus, pārcēlās no vienas valsts uz otru � Ko viņ� meklēja? Kas viņ� bija? � Pasakiet, lūdzu, ko pau� Leonardo seja?

Kā nu pratu, izstāstīju savus iespaidus.

Acīmredzot tie nebija tādi, kādus bija gaidījis Voronovs, jo, klausoties manī, viņ� sadrūma, bet pēc tam ilgi klusēja.

��Nu ko, varbūt tā ir, � viņ� sacīja, izņemdams papirosu. Viņ� vispār daudz smēķēja �ai vakarā. � Laikam gan tie�i tā arī ir; Man pret �o tēlu ir pārāk personiska attieksme, lai spētu spriest objektīvi. Gads meklējumu, �aubu un vil�anās, turpat desmit neveiksmīgu variantu un beidzot �is, pēdējais, kas izveidots vienā naktī� Es meklēju atminējumus Leonardo dzīvei, vienu mirkli, kurā kā fokusā krustotos visas viņa dzīves, likteņa un rakstura līnijas. Tajā naktī biju pārliecināts, ka esmu atradis atminējumu, bet tagad � nezinu. Liekas, kaut kas ir palicis mālā un nav iemiesojies bronzā.

Viņ� paklusi iesmējās.

��Iejusties tēlā � tā ta�u saka aktieri? Agrāk man �ķita, ka tas ir tikai pretenciozs termins � vairāk nekas, bet tai naktī� Jūs saprotat, to ir grūti izskaidrot� Man likās, ka esmu galīgi sapinies. Domu, iespaidu haoss � Un zināt, ko es izdarīju? Paņēmu papīra lapu un pacentos rakstiski attēlot Leonardo. Kas nu es par rakstnieku � Pirmās frāzes kaut kā izmocīju, bet vēlāk � tas notika glu�i nemanot � tikko paguvu pierakstīt. Jūs saprotat, es dzirdēju Leonardo balsi, kopā ar Leonardo redzēju cietoksni, nolaistos fortus, pussabruku�os torņus, ar sūnām aizaugu�ās �aujamlūkas. Kaut kur aizmugurē steberēja vecais cietok�ņa uzraugs. Viņa boze klabēja uz laika zoba sagrauztajiem akmens pakāpieniem � Es dro�i vien rakstīju slikti, ta�u �ī nodarbo�anās palīdzēja sakārtot un noskaidrot domas. Radās kaut kas līdzīgs tramplīnam. Pēdējā frāze palika nepabeigta. Es ķēros pie māla.

Voronovs ar spēcīgu rokas kustību izdzēsa smēķa galu pelnu traukā.

� Vai uzrakstītais ir saglabājies? � es pajautāju.

Viņ� klusucie�ot piegāja pie plaukta, sameklēja papīra lapu un pasniedza to man.

Rokraksts bija savāds: sīks, pietiekami skaidrs un vienlaikus it kā lidojo�s, ar stipru slīpumu,uz labo pusi.

�� Uzraugs bijīgi noliecas in�enierģenerāja priek�ā. Solis atpakaļ. Neveikls solis ar stīvo, klibo kāju. Un vēl viena paklanī�anās. Sī te titula �izcilākais un izredzētākais galminieks� priek�ā. Tā Leonardo nosaukts paientā, ko apliecinājis hercoga Bord�as zīmogs. Vēl solis atpakaļ un atkal paklanī�anās. �oreiz, jādomā, tāpēc, ka hercoga in�enieris, kas atbraucis inspicēt Pjombino nocietinājumus, ir iecietīgs, ļoti iecietīgs � (Svītrojums.)

Gau�ām muļķīgi skaitīt, cik reizes uzraugs paklanījās. Leonardo strauji pagrie�as. Viņa lūpas alkani tver caurcaurēm sāļo jūras vēju.

No torņa paveras skats tālumā. Bet viņ� skatās lejup, tur, kur beidzas akmens un sākas viļņi. Tie ir stūrgalvīgi. Kā kalnu auni nolieku�i stāvās pieres, tie lec uz akmeņiem.

Satrakoti lec un atsprāgst atpakaļ, birdinot pelēkas putu lēk�ķes.

Viņ� nekad nav tēlojis jūru. Stingā sangīna vai parupja tempera nevar mēroties ar gaismēnu kustīgo rotaļu uz viļņu korēm. Mākslinieka ota ir bezspēcīga dzidrās dzelmes priek�ā, kas sevī ietver tūksto�iem nokrāsu. Bezspēcīgs ir gleznotājs Leonardo jūras priek�ā. Slaidie pirksti slīd pār torņa; grumbuļainajiem dzeguļiem. Pievakare. Nedaudz dzestrs. Tikai akmens vēl glabā skopo ziedoņdienas glāstu � siltumu. Akmens ir vecs. Saule un vēj� kā pacietīga akmeņkaļa kalts cirtu�i tā vaigā dziļas grumbas � nedzīsto�as laika rētas.

Baidīdamies, ka drīz izzudīs pēdējā dienas atblāzma, Leonardo no slepenās kabatas steidzīgi izņem blīvu kartona gabalu, atkal un atkal prasīgi aplūko zīmējuma precīzās līnijas. Jā, viss pareizi � Jāatver tikai krāns, un cilvēks zem ūdens varēs elpot viegli un brīvi. Traukā ir pietiekami daudz alito � elpas, lai uzturētos jūras dibenā tik ilgi, cik vien var iztikt bez barības. (Svītrojums.)

Vienkār�s zīmējums � ta�u tajā ir vara pār jūru.

�Pār jūru?� dobji vaicā viļņi.

�Pār jūru?� tikko dzirdami atbalso vēj�.

Leonardo vērīgi raugās melnējo�ajā ūdenī. Vai tie�ām viņ� skaļi izteica �os vārdus?

Klusums. Paguru�ie viļņi maigi paijā akmeņus. Jūra ir nepastāvīga, tāpat kā valdnieki, Pēc divām dienām viņ� satiks Cēzaru.

Saņemot nelielo kartona gabaliņu, hercoga stingrā roka nodrebēs. Pār pasauli valda tas, kam ir vara pār jūru �

In�enierģencrālis raugās uz slīpo buru � baltu triepienu melnajā jūras bezgalībā. Lepna, klijai līdzīgā buse pagrie�as, un vēj� to nes pretī ostai. Mānīgā varenība! Cilvēks var nolaisties jūras dibenā, un nezināmas rokas raidīts �āviņ� ielauzīs kuģa dibenu. Lūzumā �ļāksies ūdens. Neprātīgās �ausmās sāks kliegt ļaudis �

Kāda viņam daļa par sve�ām bēdām?

Ļaunums, kas viņam nedod labumu, ir tie�i tikpat vērts, cik labums, kas viņam nav vajadzīgs. Tie�i tikpat? � Piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. Piecdesmit gadu vecumā cilvēks prot domāt. Bet par ko domāt? �o kartona gabaliņu nāksies atdot. Di�ais gara bērns nevar, nedrīkst palikt nezināms. To vajadzēs atdot, lai atvērtu durvis uz rūsganzaļo ūdensaugu pasauli, pasauli, kas cilvēkam pilnīgi slēgta. Un tā nebūs viņa vaina, ja atvērtajās durvīs �ļāksies sve�as bēdas. Jā, kuģi noies dibenā. Ļaudis ies bojā. Bet vai mazums bēdu pasaulē? Būs par vienu bēdu vairāk . ..

Viņ� pāriet uz torņa pretējo pusi. Te nav jūras. Te viss ir vienkār�i, ierasti. Pazīstamas skaņas slāpē neskaidro nemieru.

Pie loga lamājas trīs zaldāti. Klaudz spēļu kauliņi. Arī pie otrā loga manāmas ēnas. Uzrauga tumīgā kalpone, liekulīgā sa�utumā iespiegdamās, skali ķiķina.

Atkal dun akmens plāksnes zem in�enierģenerāja soļiem. Atkal viņa priek�ā melnē jūras bezdibenis. Bet aizmugurē � Itālijai (Svītrojums.) Viņ� savu atklājumu atdos Itālijai. Ta�u piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. i

�Itālija?� viņ� pavīpsnāja. �Tās ta�u nav. Milāna pret Romu, Roma pret Florenci, Florence pret Milānu. Visi pret visiem. Un ne jau Itālijai, bet Cēzaram vajadzīgs nelielais kartona gabaliņ� �� L

Pa izbruku�ajiem pakāpieniem uzraugs trīs-R reiz stampāja aug�up un trīsreiz griezās at-J[ pakal, neiedro�inādamies tuvoties sakumpu-1 �ajam cilvēkam in�enierģenerāļa apmetnī.

No rīta �izcilākais un izredzētākais galmi-1; nieks� nonāca lejā. Viņa vienaldzīgajā un 1 aukstajā skatienā nebija �aubu. Viņ� bija iz-J lēmis ��

��Izlēmis? �

Voronovs, kas staigāja pa istabu, apstājās un sacīja, raudzīdamies Leonardo bronzā kaltajās acīs.

��Nē, tai naktī viņ� neko neizlēma. Pagāja vēl astoņi gadi, pirms viņ� izlēma.

��Ko?

Voronovs sagumzīja un aizmeta prom tuk�o papirosu kārbiņu. Viņa balss skanēja kaut kā dīvaini, it kā viņ� pats ieklausītos savos vārdos.

���Kā un kāpēc es nerakstu par paņēmienu, kādu izgudroju, lai varētu uzturēties zem ūdens tik ilgi, cik ilgi var palikt bez barības?

To nedarī�u zināmu un neizpaudī�u ļaunu cilvēku dēļ, kuri �o paņēmienu izmantotu slepkavībām jūras dibenā, iedragājot kuģus un nogremdējot tos kopā ar visiem uz tiem eso�ajiem ļaudīm ��

Es pasniedzu viņam papirosu etviju. Viņ� noliedzo�i pakratīja galvu un pasmaidīja:

��Dieva dēļ, neuzskatiet to visu par absolūti ticamu. Domas nevar reproducēt pēc galvaskausa. Klibo uzraugu un to nakti tornī es vispār izdomāju. Pareizāk sakot, es tonakt iztēlojos to. Bet viss pārējais ir patiesība. Bord�as uzdevumā Leonardo tūksto� piecsimt Otrā gada maijā inspicēja Pjombino nocietinājumus. Rubens Orbeli domā, ka tie�i tur arī Leonardo izgudroja ūdenslīdēja skafandru.

��Bet �ie vārdi? �Kā un kāpēc ��

��Pieraksts saglabājies līdz mūsu dienām, tas ir tā saucamais Le�esteras manuskripts. Savāds dokuments, vai nav tiesa? Visu mū�u Leonardo tiecās pakļaut jūru. Orbeli pētījumi to pierādīju�i pilnīgi precīzi. Visu mū�u! Un beidzot izveidojis skafandru. Starp citu, alito � tas laikam gan ir saspiests gaiss. Nav nejau�ība, ka Leonardo izgudrojumu vidū ir ierīce gaisa blīvuma noteik�anai. Mūsdienu akvalangos zem ūdens var uzturēties minūtes �etrdesmit. Bet Leonardo rakstīja: �� tik ilgi, cik ilgi iespējams dzīvot bez barības.� Vai varat iedomāties, tā ta�u bija traģēdija � atteikties no �āda izgudrojuma. Un tomēr Leonardo atteicās. Cilvēku dēļ, cilvēku labā .. Izgudrojums nenokļuva to personu rokās, kuru interesēs bija asiņaini kari. Pēc gada Leonardo rakstīja: �Kar� ir cilvēku briesmīgākais neprāts�� Mākslinieki uzskata Leonardo par mākslinieku, zinātnieki � par zinātnieku, in�enieri � par in�enieri. Bet viņ� nav ne pirmais, ne otrais, ne tre�ais. Pareizāk sakot, gan pirmais, gan otrais, gan tre�ais, bet pāri tam, augstāk par to � vēl kaut kas � To es ari gribēju attēlot� Ta�u � labāk tomēr uzsmēķēsim �

Mēs uzsmēķējām. Voronovs staigāja pa istabu, kūpinādams papirosu.

Es skatījos uz Leonardo. Tagad vairs nel domāju par to, kā tēlniekam palaimējies atveidot �o sare�ģīto jūtu gammu. Es nedomāju par to, kas �ai gammā dominēja. Vai nav vienalga � prieks vai bēdas? Vai nav vieni alga � iedvesma, saprāts vai griba? Kā septiņām spektra krāsām sajaucoties, rodas baltā gaisma, tā, arī cilvēka jūtām saplūstot kopā, bija radies kaut kas īpa�s, kas ar savui maigo atspulgu sasildīja bronzu.

Mākslinieks, zinātnieks, in�enieris? Jā, protams. Bet pāri tam un augstāk par to � Cilvēks.

Mani nopirka miru�u un no morga aizveda pie Vudropa. Te nav nekā savāda, lapat kā nav dīvaini arī tas, kā es nokļuvu morgā. Glu�i vienkār�i, pārgriezu sev vēnas viesnīcas �Jaunā pasaule� vannas istabā. Ja nebijis paradu par viesnīcas numuru, rnani tik ātri neatrastu, pareizāk sakot, atrastu pārāk vēlu. Bet parādi bija, un daļēji tie�i tāoēc

es mēģināju aizceļot, ta�u neveiksmīgi, uz viņļ pasauli. Man ļoti gribējās tur satikties ar saviem netālredzīgajiem vecākiem, lai pateiktu, ko es domāju par viņiem un vispār par visiem tiem, kas ra�o bērnus rnūsu civilizētajai valstij.

Ka tagad esmu noskaidrojis, Vudrops manij nopirka par 18 dolāriem 09 centiem, turklāt 3 dolārus 09 centus no viņa iekasēja par segu, kurā viņ� mani aizvedot ietina. Tā kā pilna cena par mani bija 15 dolāru.

Vai varat iedomāties, ar kādu ātrumu Vudrops mani aizvizināja no morga līdz savai koted�ai Grīnvelijā? Ja ātrums būtu bijis mazāks, viņa naudiņa būtu vējā. Manis vietā viņam būtu palikusi tikai savazāta sega un piedevām vēl bēru izdevumi.

Es tiku atdzīvināts pēc visiem likumiem: manī salēja trīs litrus asiņu, ie�ļircināja adrenalīnu, sasūknēja glikozi ar zivju eļļu, visapkārt salika sildītājus un mani aptina ar elektriskajiem vadiem. Pēc kāda laika Vudrops izslēdza strāvu: nu es varēju patstāvīgi elpot, un sirds sāka strauji pukstēt, it kā nekas nebūtu bijis.

Atvēru acis un ieraudzīju Vudropu, bet līdzās viņam kādu meiteni.

��Kā jūtaties? � apjautājās Vudrops, baltā virsvalkā ģērbies tips ar tādu ģīmi, it kā viņ� sava prieka pēc būtu kļuvis par lopu kāvēju.

��Paldies, ser. Labi, ser. Kas jūs tāds esat, ser?

��Es neesmu sers, bet gan Vudrops, Harijs Vudrops, medicīnas un socioloģijas zinātņu doktors, Radioelektronikas institūta goda biedrs, � Harijs norūca. � Vai ēst gribat?

Es piekrīto�i pamāju.

��Atnesiet viņam �ķīvi zupas.

Meitene uzspurdza no krēsla un nozuda. Harijs Vudrops bez liekām ceremonijām parāva manu kreklu uz aug�u un ie�ļircināja kādu ķīmisku vielu.

��Tagad nu jūs esat pavisam dzīvs, � viņ� teica.

��Jā, ser.

��Harij Vudrop.

��Jā, ser Harij Vudrop.

��Es ceru, intelektuālās spējas jums nav pārliecīgi attīstītas?

��Ceru, ka ne.

��Kur esat mācījies?

��Gandrīz nekur. Beidzu kaut ko līdzīgu universitātei. Bet tas tā starp citu.

Klusībā nolēmu, ka Harijam vismazāk vajadzīgi cilvēki ar augstāko izglītību.

��Hm � Ko jūs tur mācījāties?

Nospriedu, ka manās interesēs ir, lai es

tur neko nebūtu iemācījies.

��Spēlēt golfu, dejot, mak�ķerēt, lakstoties ap meitenēm.

��Tas ir labi. Tikai neiedomājieties savas zinā�anas izmantot attiecībā pret Sjūzenu.

��Kas tā tāda?

��Meitene, kura aizgāja atnest jums va-f kariņas.

��Vai jau ir nakts?

��Nē, jau ir aizvakardiena. Un vispār, kāda velna pēc jūs uzdodat jautājumus!

Nolēmu, ka man kā izbiju�am mironim neklājas daudz jautāt Harijam Vudropam, zinātņu doktoram un tā tālāk, Radioelektronikas institūta goda biedram.

2

Sjūzena teica:

��Jūs piedalīsieties modeļa �Eldorado� pārbaudē. Starp citu, kā jūs sauc?

��Harijs.

��Slikti. Mūsu saimnieks nemīl, ka bez viņa ir vēl kāds Harijs. Vai neesat kļūdījies? Pēc nāves tā gadās.

��Bet kas ir �Eldorado�? � es pavaicāju.

��Tā ir pasaule, kurā valda laime un labklājība, turība un sociāls līdzsvars, pasaule, kurā nav komunistu un bezdarbnieku.

��Jums tas tik velni�ķīgi labi iznāk! Kā diktorei no �National video�.

���Eldorado� jums pie�ķirta nozīmīga loma.

��Ak tā? Kāda tad?

��Jūs būsiet strādnieku �ķira.

��Kas, kas?

��Nu proletariāts.

Mazliet padomājis, ievaicājos:

��Vai jūs pavisam dro�i zināt, ka esmu atdzīvojies?

��Pilnīgi dro�i.

��Bet kāda loma �Eldorado� atvēlēta jums?

� Es bū�u uzņēmēju sabiedrība.

Sjūzena izgāja, un ienāca Harijs Vudrops.

��Kop� �as dienas mēs jūs vairs nebarosim.

Brīni�ķīgi! Jūs pētīsiet, ka cilvēks mirst bada nāvē? � es pajautāju.

��Vecmodīgi.

��Un tomēr, ko es ēdī�u?

��Jums vajadzēs stāties darbā.

��Vai jūs vēl neesat izmetis segu, kurā ietītu mani varēs aizvest atpakaļ?

��Manā augsti organizētajā sabiedrībā atrast darbu nebūs problēma.

��Man nāksies ilgi staigāt un meklēt.

��Jums nemaz nebūs jāstaigā.

��Kā tad tā?

��Būs jānospie� tikai pogas. Kad dabūsiet darbu, saņemsiet algu, bet, ja būs alga, būs arī ēdamais.

��Vediet mani ātrāk pie �ādas pogas!

��Jūs Vēl neesat psiholoģiski sagatavots. Jūs nespēsiet nospiest pogu ar vajadzīgo entuziasmu.

��Es to varu nospiest ar jebkādu entuziasmu.

��Lai eksperiments būtu precīzs, vēl pāris stundiņas nāksies pabadoties.

��Es sūdzē�os!

��Nesūdzēsieties, tāpēc ka jūsu nav

��Kā tā?

��Jus ta�u nomirāt.

3

�Eldorado� ir trīs milzīgas ma�īnas pla�ās : zāles da�ādos stūros. Tās savstarpēji savienotas ar elektrības vadiem un kabeļiem. Viena ma�īna atdalīta no pārējām ar stikla starpsienu. Harijs Vudrops nosēdās pie vadības pults zāles centrā un ierunājās:

� �izofrēniķi, profesori un senatori cen�as ^ pilnveidot mūsu sabiedrību ar komisiju un apak�komisiju, brīvprātīgo komiteju un fondu, ekonomisko konferen�u un Sociālo problēmu ministrijas palīdzību. Tas viss ir blēņas. Pietiek �etrsimt divu triodu, tūksto� piecsimt septiņdesmit se�u pretestību un divi tūksto�i �etrsimt deviņdesmit viena kondensatora, lai uzdevums tiktu atrisināts. Te ir mūsu sabiedrības pa�reizējās organizācijas shēma.

Harijs Vudrops attina manā un Sjūzenas priek�ā radioshēmas gaismas kopiju.

� Pa labi � �ra�o�anas�, pa kreisi ��patēriņa� bloks. Starp tiem pozitīvā un negatīvā atgriezeniskā saite. Nomainot radiolampas un citas �sabiedrības� detaļas, var panākt, ka sistēma nenonāks nedz suprareģenerācijas, nedz dziesto�o svārstību re�īmā. Kad es to sasnieg�u, �ī problēma būs reiz par visām reizēm atrisināta.

Izklāstot savu ģeniālo ieceri, Harijs Vudrops plātījās ar rokām un grozīja galvu � tāds acīmredzot bija viņa ieradums.

��Bet es esmu paredzējis vēl vairāk, � viņ� turpināja. � Esmu ievedis shēmā cilvēcisku elementu, ko aizstāt ar ekvivalentu elektronisko robotu ir neracionāli un pārāk dārgi, jo tā atmiņa ir ierobe�ota. So funkciju izpildīsiet jūs, � Harijs ar pirkstu norādīja uz mani. � Un jūs, � viņ� teica, vērsdamies pie Sjūzenas.

Tad Harijs beidzot salika rokas aiz muguras un �etrreiz apgāja ap vadības pulti.

��Te, � viņ� nodārdināja to ar dūri, � te ir mūsu �sabiedrības� smadzenes, tās �valdība�. Aug�ā neona spuldze izpilda prezidenta funkcijas � stabilizē spriegumu. Tas arī ir viss.

Mēs ar aizkustinājumu palūkojāmies uz �prezidentu�, kur� izstaroja iesārtu gaismu.

��Bet tagad pie darba! Jūs mar� uz �ra�o�anu�, jūs � pie �patērētājiem�!

�Oriģināla aizrau�anās ar elektronisko modelē�anu,� es nodomāju. �Universitātē mums profesori stāstīja, ka ar radioelektronikas palīdzību var izveidot jebkuru modeli: bruņurupu�a, darbgalda, starpplanētu kuģa un pat cilvēka modeli. Harijs Vudrops ir izveidojis mūsu valsts iekārtas elektronisko modeli ūn ne tikai izveidojis, bet pat nolēmis to pilnveidot, radīt �harmonisku� mūsu sabiedrības struktūru. Interesanti, kas no tā iznāks?�

Es piegāju pie ma�īnas no labās puses, Sjūzena pazuda aiz stkla starpsienas patērētāju blokā

��Kas man jādara? � pajautāju.

��Tas pats, kas dzīvē, � jāstrādā.

��Tas ir vareni! Esmu izsalcis kā hiēna

��Vispirms ra�o�anas sfērā jādabū darbs

��Kada veidā?

labi" N opied balto Podziņu . kas atrodas pa labi

��Bet ko darīs viņa? pametu ar galvu uz Sjuzenas pusi.

��To, ko dara uzņēmēji. Es apstulbu pie milzīgā dzelzs skapja. Uz tā priek�puses laistījās aparātu skalas, da�ādās vietās uz āru izvirzījās daudzkrāsainas pogas, svirsledzi un sviras. Te ar elektriskās enerģijas palīdzību veidojās materiālo vērtību �modeļi�, un �īs vērtības cirkulēja pa vadiem starp �ra�o�anas� un �patēriņa� sfēru Nospiedu balto pogu. Jūsu specialitāte? � ierēcās ma�īna �Vai tu re, pilnīgi tāpat kā dzīvē! Ma�īnu pat interese mana specialitāte!�

��Mākslinieks .. .

��Nav vajadzīgs. Es izbrīnā paskatījos uz Vudropu.

��Vai man arī jānospie� baltā poga? � Sjūzena pavaicāja.

��Protams.

��Un kas tad būs?

��Saņemsiet shēmā rezervēto �virsvērtību�.

Sjūzenas pusē nokrik�ķēja relejs.

Es atkal nospiedu balto pogu.

��Jūsu specialitāte?

��Zobārsts.

��Nav vajadzīgs.

�ai laikā Sjūzena nospieda savu pogu, un automāts izsniedza viņai kādu saini.

��Specialitāte? � ma�īna truli noprasīja.

��Mehāniķis.

��Pienāciet pēc mēne�a.

Elektroniskā �ra�o�ana� darbojās teicami. Pirms nonācu pie Vudropa, cik rei�u tā netiku staigājis, meklēdams darbu, un dzirdējis tādus pa�us jautājumus un tie�i tādas atbildes.

��Tā tā lieta neies, saimniek! � vērsos pie Vudropa.

��Pagrieziet muguru, es uzģērb�u jauno kleitu! � Sjūzena iesaucās.

��Saimniek, es nevaru gaidīt mēnesi!

��Pamēģiniet vēlreiz! Es samazināju negatīvo novirzi ģeneratora lampas �darbaspēka pieprasījums� tīklā.

Sjūzena nospieda pogu, ta�u automāts viņai neko neizsniedza.

��Ko tas nozīmē? � meitene protestēja.

��Kad viņ�, � Harijs pamāja uz manu pusi, � radīs �virsvērtību�, jūsu automāts atkal ieslēgsies. Pa�reiz iestājusies �kapitāla uzkrā�anās� fāze.

Es nospiedu balto pogu.

��Specialitāte? ,

��Krāvējs.

��Ņemam!

No ma�īnas izlīda un tie�i pret manu vēderu atspiedās svira.

��Strādājiet! � no vadības pults viņas puses uzbrēca Harijs.

��Kā lai to daru?

��Bīdiet sviru aug�up un lejup!

Sāku kustināt sviru. Tā bija ļoti grūti bīdāma.

��Un cik ilgi man tas jādara?

��Līdz saņemsiet algu.

��Lūk tā tas notiks?

��Kastītē, kas atrodas jums pa�ā degungalā, iekritīs �etoni. Par tiem jūs varēsiet ēst, dzert un izklaidēties.

Grozīju sviru tik ilgi, kamēr roka iesmeldzās. Tad uz mirkli pārstāju.

��Ko jūs darāt? � Harijs iebrēcās.

��Gribu atpūsties.

��Jūs atbrīvos!

Satvēru sviru un drud�aini centos panākt nokavēto.

Domās iztēlojos elektronisko bloku, kas varēja mani �atbrīvot�. Dro�i vien, kustinot sviru, es radīju elektriskos lādiņus, kas ar releja palīdzību lika blokam darboties. Līdzko pārtraucu darbu, speciāls mehānisms iebīdīja sviru skapī.

��Tā! Mans automāts sāk strādāt! � Sjūzena iesaucās.

��Saimniek, kad tad būs alga?

Vudrops noņēmās ap �prezidentu�. Uz mani neskatīdamies, viņ� norūca:

��Es sekoju aparātu darbam. Ienākumam jābūt maksimālam.

��Kad saņem�u savus �etonus? � es atkārtoju.

��Kad anodu spriegums, ko jūs radāt kondensatorā, atvērs tiratronu.

��Ēst gribas �

��Slikti strādājat. Katrs vēziens tikai pusotra volta. Kustiniet ātrāk.

Sjūzena atkal ieslēdza savu automātu. Viņa saņēma otru kleitu.

��Es vairāk kleitu nevēlos, � viņa teica.

��Bet ko tad?

��To, ko jūs solījāt. Neilona ka�oku.

��Es tūdaļ vēl palielinā�u negatīvo novirzi tīklā un daļu sprieguma no viņa kondensatora pārvadī�u uz jūsu automātu.

Tā jau es domāju! Vudropa shēmā kapitāla lomu izpilda elektroenerģija. Tā arī tiek pārvadīta no manas �ra�o�anas sfēras� uz �patēriņa sfēru� �uzņēmēju sabiedrības� kabatās. Par kabatu modeļiem kalpo kondensatori un akumulatori.

��Nu tas ir par daudz! Kāda velna pēc viss tikai viņai!

Automāts noklak�ķēja. Mana nosvīdu�ā deguna priek�ā kastītē no�ķinda �etoni.

��Ņemiet savu �algu�!

Es dabūju piecus vara �etonus.

��Kas man ar tiem jādara?

��Ejiet uz �patēriņa sfēru� un izmantojiet automātu!

Steidzīgi devos aiz starpsienas.

��Proletariāts! � Sjūzena jautri iesaucās. � Jums jāiet tur pie tā automāta, blakus.

Es saņēmu zupas bļodiņu, aukstu kotleti un alus krūzi. Labi, ka tā!

Mana pirmā darba diena beidzās. Sjūzena ar veselu lēveni lupatu devās pie miera.

Kas gan būs rīt?

4

Kad no rīta ierados �ra�o�anas sfērā�, ma-j nas sviras nebija. Sjūzena sēdēja atzveltneskrēslā blakus �prezidentam� un dzēra alu. .

��Kas par lietu? � brīnījos.

��Jūs atbrīvoja, � viņa paskaidroja un pameta ar galvu uz sienas pulksteni. Tas rādīja piecas minūtes pāri astoņiem.

��Kāpēc mani atbrīvoja?

��Tāpēc, ka nokavējāties. Pamēģiniet atkal dabūt darbu.

��Kur jūs ņēmāt alu?

��Par jūsu �etoniem. Tie tagad pieder man.

�ādu nekaunību nekad nebiju redzējis.

��Specialitāte? � ma�īna pajautāja.

��Krāvējs, � neko nedomādams, atbildēju.

��Slikts ieteikums, � ma�īna attrauca un apklusa.

Izrādās, ma�īnai ir atmiņa! Tā ievērojusi, ka mani atbrīvoja par darba kavē�anu. Atkal viss tāpat kā dzīvē. Varbūt �iem elektroniskajiem ekonomisko un sociālo struktūru modeļiem tomēr ir kaut kāda jēga? Ta�u es nespēju�piekrist tam, ka tik bezgala sare�ģītu parādību, kāda ir daudzu miljonu cilvēku dzīve sabiedrībā, var pietiekami precīzi atveidot ar radiolampu, tranzistoru, pretestību un releju palīdzību.

Sāku pārdomāt, ko lai dara. Mans skatiens pievērsās elektroniskajām smadzenēm.

Ja tur sakoncentrēta visa elektroniskā mor dēļa vadība, kāpēc gan nepacensties to �uzlabot� pēc sava prāta?

��Vai jūs nenosūdzēsiet? � noprasīju Sjūzenai.

��Kas tad ir?

��Es gribu pamēģināt pilnveidot �sabiedrību�.

��Lūdzu.

Piegāju pie vadības pults un uz labu laimi pagriezu pirmo pie rokas pagadīju�os kloķi. Tad vēl un vēl. Te viņu bija apmēram simts. Ma�īnas me�onīgi iekaucās. �Prezidents�, kas līdz �im bija tik tikko mirgojis, uzliesmoja kā stearīna svece. Lolodams cerību, ka savu sviru tomēr sagaidī�u, izskrūvēju �prezidentu� no ligzdas un noglabāju kabatā. �ai mirklī ienāca Vudrops.

��Ahā. dumpis! Tas ir labi! Atentāts pret valdību! Brīni�ķīgi! Bet kur ir sprieguma stabilizators? Augstākās varas gā�ana? Jauki! Dodiet �urp �prezidentu�!

Es atdevu neona spuldzi.

��Mēs paredzēsim arī �o cilvēcisko elementu. Es ekranē�u valdību ar tīklu, kam pievadī�u augstspriegumu. Divtūksto� voltu pietiks. �Prezidentu� paslēpsim aizsargkupolā un pievadīsim tam piectūksto� voltu. �ādā veidā �valsts� būs garantēta pret iek�ējām nekārtībām.

Es biju galīgi iznīcināts. Harijs Vudrops pievienoja elektroniskajām smadzenēm augstspriegumu.

��Dodiet jel kādu darbu, � sāku lūgties.

��Nu tad pamēģiniet tūdaļ, kamēr neesmu uzstādījis visus potenciometrus agrākajā stāvoklī.

Nospiedu darbaspēka pieprasījuma pogu. Reproduktors ne no �ā, ne no tā sāka dziedāt D�ona Parkera balsī: �Cik laimīga tu biji, mirstot manās debesszilajās skavās .. .� No ma�īnas izlīda nevis viena, bet uzreiz trīs sviras un pa�as sāka pārvietoties aug�up un lejup. Kastītē sāka birt �etoni kā no pārpilnībbas raga!

��Saimniek, tā gan ir veiksme! �ķiet, nu radusies �Eldorado�! � es iesaucos, no kastītes izgrābdams vara �etonus.

��Velns lai parauj! � Harijs nosēcās. � �Patēriņa� sfērā nekā nav. Tuk�s.

Es drāzos viņpus starpsienas pie automāta un iemetu tajā �etonu. Nekādas reakcijas. Iemetu otru. Klusums.

��Nu jā, �ra�o�ana� vienkār�i sajukusi prātā.

Harija Vudropa elektronika acīmredzot darbojās tikai pēc stingri noteikta re�īma. Ra�o�anas un patēriņa modeļi balansēja nestabilā līdzsvara stāvoklī. Līdzko tika izjaukts �is re�īms, ma�īna pārvērtās par bezjēdzīgu radioshēmu kaudzi, kas darbojās kā pagadās.

Harijs noregulēja potenciometrus, un visas sviras, izņemot vienu, paslēpās ma�īnā. D�ons Pārķers pārgāja uz kontraltu, pēc tam uz koloratūrsoprānu un apklusa pie septītās oktāvas �la�. Lai atjaunotu savu labo slavu, ķēros pie paliku�ās sviras un sāku to centīgi kustināt.

��Atdodiet �etonus, � Harijs sacīja.

��Kāpēc?

��Tos jūs dabūjāt par velti. Tā nedrīkst.

��Bet kāpēc viņa visu dabū par velti? � es norādīju uz Sjūzenu, kas savā sēdeklī bija iemigusi.

��Neuzdodiet muļķīgus jautājumus un dodiet �urp �etonus!

Divus no tiem es tomēr paslēpu.

Visu darba dienu Sjūzena nogulēja, bet es līdz vakarpusei biju nopelnījis vēl septiņus vara ripuļus. Pa �o laiku Vudrops parūpējās par �valdības� dro�ību un vairākas reizes noņēma spriegumu no mana kondensatora. Vispār, ap savu ma�īnu viņ� noņēmās ļoti cītīgi. Vēlāk Sjūzena man pateica, ka par �Eldorado� projektu Harijs nokamp�ot veselu �ūksni naudas.

Tagad biju gudrāks un par ēdamo iztērēju tikai divus �etonus. Tā bija gandrīz bada maize, bet es sapratu, ka jādomā arī par nebaltām dienām!

Nākamajā rītā atradu Sjūzenu ar saraudātām acīm.

��Kāpēc �uzņēmēju sabiedrība� pink�ķ? �; zobgalīgi iejautājos.

Darbā biju ieradies agri. Kabatā skano�ie �etoni cēla manu pa�apziņu.

��Tā ir cūcība! � Sjūzena �ēlojās.

��Kas?

��Viņ� man visu atņēma: gan kleitas, gan veļu, gan ka�oku.

��Kas?

��Vudrops.

��Kāpēc?

��Lai sāktu visu no gala. Viņ� tos atkal paslēpis automātā.

Pametu sviru un piegāju pie Sjūzenas. Man bija viņas �ēl.

��Man �ī spēle ne visai patīk, � es teicu.

��Nekas, Harijs panāks pilnīgu harmoniju.

��Nezinu, kas tā tāda. Tikai zinu, ka atņemt to, kas tev iedots, ir cūcība.

Ienāca Vudrops.

��Kas tā par idili! Mar� pa vietām! �ķiet, esmu par daudz palielinājis potenciālu tiratronā. Jūs neko nedarāt un neesat atbrīvots.

��Vienu mirkli, saimniek!

Metos pie sviras, bet par vēlu. Tā bija nozudusi. Vudrops sāka apmierināti ķiķināt.

�Velns tevi rāvis! �odienai man ir �etoni.� Sjūzena sabozās un vairs neizmantoja savu

.uilornātu. Es negribīgi spiedu balto pogu, izmēģinādams da�ādas specialitātes. Nekas nebija vajadzīgs. Vai tie�ām mūsu sabiedrība pārsātināta kā ar ārstiem un pedagogiem, tā ar tehniķiem un pavāriem? Vēlreiz nospiedu balto pogu.

��Specialitāte?

���urnālists.

��Ņemam.

Es pilnīgi apstulbu. No ma�īnas tika izbīdīts galds ar rakstāmma�īnu. Ir nu gan tas Harijs! Pat tiktāl aizdomājies!

��Prese mūsu sabiedrībā dod lielus ienākumus, � Vudrops paskaidroja. Jūs saņemsiet jo vairāk, jo ar lielāku prieku Sjūzena lasis jūsu sacerējumus. Nu tad sāciet!

Vudrops izgāja.

Apsēdos pie rakstāmma�īnas un nogrimu domās. Tad iesāku:

�Ārkārtējs ziņojums! Nepieredzēta sensācija! Radioaktīvo mutāciju rezultātā izveidoju�ās jaunas dzīvnieku sugas! Runājo�ie ēzeli! Suņi matemātiķi! Pērtiķi homeopāti! Dziedo�ās cūkas! Gaiļi, kas spēlē pokeru!�

��Kaut kas bezjēdzīgs, � Sjūzena teica, izņemdama no sava automāta papīra lapu. Ja tā turpināsies, es nelasī�u, un jūs nomirsiet badā.

��Nepatīk? � es pavaicāju.

��Nē.

��Labi, pamēģinā�u ko citu.

�Nedzirdēta sensācija! Astoņpadsmit miljardieri un �etrdesmit divi miljonāri atteiku�ies no saviem miljardiem un miljoniem strādnieku labā ��

��Paklausieties, Sem, vai kā jūs tur sauc! Es jūsu murgojumus vairs nelasī�u.

��Vēl viens mēģinājums.

��Nelasī�u.

��Nu, lūdzu, Sjūzena.

��Negribu.

��Nu, Sjū!

��Neuzdro�inieties mani ta uzrunāt, vai dzirdat!

Es uzdrukāju:

�Sjū, jūs esat brīnumjauka meitene. Es jūs mīlu.�

Viņa neteica neko.

�Es jūs mīlu. Vai to jūs lasāt?�

Jā, � viņa klusi atbildēja. � Turpiniet.

�Iemīlēju jūs kop� tā mirkļa, kad atgriezos dzīve. Visu laiku, kamēr noņemamies ar �o idiotisko projektu, domāju, kā lai mēs abi aizmūkam. Jūs un es. Vai gribat?�

��Jā, � izņemdama papīra lapu no automāta, viņa klusi atteica.

�Redziet, ko es izdomāju. Galu galā man ir specialitāte. Mēs aiziesim no Vudropa un pacentīsimies atrast īstu darbu, bet nevis �īs elektroniskās blēņas. Divatā mums būs vieglāk. Goda vārds, kop� es jūs ieraudzīju, esmu atzinis, ka pārgriezt vēnas ir stulbi.�

��Es arī domāju tāpat, � Sjū no�ukstēja.

Ienāca Vudrops.

Viņ� paskatījās uz savām ierīcēm un noknik�ķināja pirkstus.

��Ahā! �ķiet, ka nu viss ir kārtībā! Spriegums nostabilizējies! Fāzu novir�u nav! Mēs tuvojamies �ra�o�anas� un �patēriņa� harmonijai.

��Protams, saimniek, � es sacīju. � Reiz ta�u mūsu sabiedrībai jāsāk dzīvot, kā nākas.

��Turpiniet tādā pa�ā garā, bet es to visu atzīmē�u shēmā, � viņ� noteica, iziedams no zāles.

�Satiksimies �onakt te. Un izlēksim pa logu.�

��Labi .. .

Līdz dienas beigām sacerēju kādu desmitu idiotisku paziņojumu un nopelnīju veselu kaudzi vara ripuļu. Sjūzena akurāti plēsa nost lapu pēc lapas, lai parādītu elektroniskajam stulbenim, ka ir ļoti ieinteresēta manas produkcijas lasī�anā. Beidzot harmonija bija pilnīga, un Harijs Vudrops drud�aini uzmeta �Eldorado� shēmu, lai pārdotu to par miljonu dolāru. Shēma bija tik daudz vērta, jo tā ietvēra cilvēcisko elementu!

Es par visu peļņu paņēmu sviestmaizes un sabāzu tās pa kabatām.

Naktī, mēģinot aizlavīties līdz logam, abi ar Sjūzenu apstājāmies pie �uzņēmēju sabiedrības�.

��Tu vakar ne reizi neizmantoji savu automātu.

��Būtu es to izmantojusi, tu nopelnītu mazāk.

��Ja vēlies, paņemsim kleitas un ka�oku.

��Velns tos rāvis!

��Es varu Vudropam atstāt zīmīti, ka tas ir mans darbs. Manis jau tik un tā nav.

��Nevajag, tā būs vieglāk iet.

Mēs izkāpām ārā pa logu, tikām pāri �o-j gam un nokļuvām uz plata asfaltēta ceļa, kas veda uz lielu pilsētu. Pār to baismi liesmoja oran�krāsas debesis. Sjūzena uz mirkli piekļāvās man klāt.

��Nebaidies, tagad mēs esam divi.

Es apskāvu viņu, un mēs devāmies uz priek�u. Tikai vienreiz apstājos pie elektriskās laternas un, ieskatījies meitenes uzticības pilnajās acīs, pajautāju:

��Sjū, bet kā tu nokļuvi pie Vudropa?

Viņa tikko manāmi pasmaidīja, izstiepa

kreiso roku un, pabīdījusi aug�up piedurkni, parādīja man plaukstas pamatu. Uz baltās ādas krasi izdalījās iegarena tum�sārta rēta.

��Tātad tu arī? . . .

Viņa pamāja.

Un tā nu mēs ejam, divi cilvēki, kuru nav �ajā drausmīgajā pasaulē . ..

Komisijas priek�sēdētājs. Jūs lasāt vairākās valodās, zināt augstāko matemātiku un esat spējīgs paveikt vienu otru darbu. Vai uzskatāt, ka tas jūs padara par Cilvēku?

Otarks. Jā, protams. Vai tad cilvēki prot vēl kaut ko citu?

(No otarka nopratinā�anas protokola. Valsts komisijas materiāli.)

No biezu zāli apaugu�as ielejas parādījās divi jātnieki un devās aug�up kalnā. Pa priek�u uz salna, kumpainu purnu ērzeļa jāja me�zinis, bet Donalds Betlijs rudas ķēves mugurā viņam sekoja. Uz akmeņainās takas ķēve paklupa un nokrita uz ceļiem. Domās nogrimu�ais Betlijs gandrīz novēlās zemē, jo segli � angļu sacīk�u jātnieka segli ar vienu seglu jostu � noslīdēja zirgam uz kakla.

Me�zinis kalna galā viņu pagaidīja.

� Neļaujiet ķēvei nokārt galvu, tad tā viegli klūp.

Betlijs, iekodis lūpu zobos, uzmeta me�zinim īgnu skatienu. Velns parāvis, būtu pateicis to agrāk! Betlijs dusmojās arī pats uz sevi, jo ķēve bija viņu izmuļķojusi. Kad viņ� to segloja, tā piepūta vēderu, lai seglu josta vēlāk būtu pavisam vaļīga.

Viņ� parāva pavadu tik spēcīgi, ka zirgs sacēlās pakaļkājās un pakāpās atpakaļ.

Taka atkal kļuva līdzena. Viņi jāja pa lēzenu augstieni, priek�ā pacēlās skuju me�iem apaugu�as kalnu virsotnes.

Zirgi gāja slaidā solī, lāgiem bez pamudinājuma sākdami rik�ot un cenzdamies viens otru noskriet. Kad ķēve tika priek�ā, Betlijs redzēja me�ziņa iedegu�os, gludi skūtos, kārnos vaigus un drūmās acis, kas uzmanīgi vēroja ceļu. Tās likās ceļa biedru nemaz nemanām.

�Esmu pārāk atklāts,� domāja Betlijs. �Un tas man nāk par sliktu. Esmu viņu uzrunājis jau reizes piecas, bet viņ� vai nu atņurd pusvārdiem, vai neatbild nemaz. It kā es nebūtu

nekas. Viņ� laikam doma, ja cilvēks ir runīgs, tad tas tūliņ ir pļāpa un nav ievērības cienīgs. Viņiem te �ajā tālumnieku kaktā nav nekādas jēgas par dzīvi. Laikam domā, ka �urnālists ir kāds nieka vīrelis. Turklāt vēl tads �urnālists kā .. . Labi, es arī nerunā�u ar viņu. Nav vajadzīgs! . ..�

Ta�u pamazām viņa oma uzlabojās. Betlijam dzīvē vienmēr veicās, un viņ� uzskatīja, ka visiem vajadzētu izjust par dzīvi tādu pa�u prieku kā viņam. Par me�ziņa noslēgiibu viņ� pabrīnījās, tomēr nekādu naidu pret to nejuta.

Rīts bija apmācies, bet tagad sāka skaidroties. Migla izklīda. Palsā dūmaka debesīs sadalījās atsevi�ķos mākoņos. Pār tum�ajiem me�iem un aizām a�i traucās milzu ēnas, tā vēl izceldamas �ā novada skarbo, me�onīgo brīvību.

Betlijs papliķēja ķēves miklo kaklu, kas oda pēc sviedriem.

��Tevi laikam, pieguļā palai�ot, vienmēr sapin, tādēļ tu tik viegli klūp. Labi, gan jau sadzīvosim.

Viņ� pievilka pavadu un panāca me�zini.

��Paklausieties, mister Meller, vai jūs esat �ai pusē dzimis?

��Nē, � me�zinis pār plecu atteica.

��Kur tad?

��Tālu no �ejienes.

��Bet �eit dzīvojat jau sen?

��Sen. � Mellers pagriezās pret �urnālistu. � Jūs nu gan varējāt runāt klusāk, citādi viņi vēl mūs izdzirdēs.

��Kādi viņi?

��Otarki, protams. Viens izdzirdēs un pados ziņu citiem. Vai arī var mums uzglūnēt, uzklupt no mugurpuses un saplosīt� Un vispār labāk, ja viņi nezinās, kādēļ mēs jājam �urp.

��Vai tad viņi bie�i uzbrūk? Avīzēs ta�u rakstīja, ka tādu gadījumu tikpat kā neesot.

Me�zinis neko neatbildēja.

��Vai viņi tie�ām pa�i uzbrūk? � Betlijs neviļus paraudzījās atpakaļ. � Varbūt �auj arī? Vai viņiem vispār ir iero�i? �autenes vai automāti?

��Viņi �auj ļoti reti �rokas nav tam piemērotas � Tpu tu, ne jau rokas, bet ķetnas! Viņi nevar veikli rīkoties ar ieroci.

��Ķetnas, � Betlijs atkārtoja. � Tātad jūs viņus �eit par cilvēkiem neuzskatāt?

��Kas? Mēs?

��Nu ja � jūs. �ejienie�i.

Me�zinis nospļāvās.

��Protams, ka neuzskatām. Te viņus neviens ij nedomā uzskatīt par cilvēkiem.

Viņ� runāja aprauti. Ta�u Betlijs jau bija aizmirsis savu apņem�anos klusēt.

��Sakiet, vai esat ar viņiem runājis? Tas tiesa, ka viņi prot labi runāt?

��Vecie runā labi. Tie, kas vēl dzīvoja laboratorijā � Jaunie sliktāk. Tomēr jaunie ir vēl bīstamāki. Viņi ir gudrāki, galvas viņiem divreiz lielākas. � Me�zinis pēk�ņi apturēja zirgu. Viņa balsi skanēja sarūgtinājums. Klausieties, velti mēs par to visu runājam. Viss ir veltīgi. Esmu jau desmitiem rei�u atbildējis uz �ādiem jautājumiem.

��Kas ir veltīgi?

��Nu, �is mūsu jājiens. Nekas no tā neiznāks. Viss paliks pa vecam.

��Kādēļ paliks? Esmu ieradies iespaidīgas avīzes uzdevumā. Mums ir pla�as pilnvaras. Materiālu gatavo senāta komisijai. Ja noskaidrosies, ka otarki tie�ām ir tik bīstami, liks kaut kas darīts. Jūs ta�u zināt, ka �oreiz taisās pret viņiem sūtīt karaspēku.

��Tikpat nekas neiznāks, � me�zinis nopūtās. � Jūs jau neesat te pirmais. Katru gadu kāds atbrauc, un visi interesējas tikai par otarkiem. Bet ne par cilvēkiem, kam ar otarkiem jādzīvo kopā. Ikviens apvaicājas: �Vai tiesa, ka viņi spēj iemācīties ģeometriju? � Vai tie�ām ir tādi otarki, kas izprot relativitātes teoriju?� It kā tam būtu jel kāda nozīme! It kā tāpēc tos nevajadzētu iznīcināt!

��Bet es ta�u tādēļ vien atbraucu, lai sagatavotu materiālu komisijai. Un tad visa valsts uzzinās, ka �

��Vai tad jūs domājat, ka tie pārējie negatavoja materiālus? � Mellers viņu pārtrauca. � Bez tam � � kā jūs spēsiet izprast īsto stāvokli �eit? Te ir jāpadzīvo, lai varētu saprast. Pajādelēt pa apkārtni ir viens, bet dzīvot te visu laiku � pavisam kas cits. Ek! � Ko tur daudz runāt! Jāsim! � Viņ�

paskubināja zirgu. � �eit jau sākas vietas, kur viņi mēdz atklīst. �ajā ielejā.

�urnālists un me�zinis patlaban bija nonāku�i uz kraujas. Līklo�u taka zem zirgu pakaviem aizvijās arvien tālāk uz leju.

Tālu priek�ā pletās krūmiem aizaugusi ieleja, kuru pārdalīja �aura upīte, kas tecēja pa akmeņainu gultni. Tūdaļ aiz upītes pacēlās me�a siena, bet aiz tās nebeidzamā pla�umā aizstiepās Galvenās grēdas sniegotās virsotņu �ķautnes.

Jātnieki varēja pārskatīt apkārtni desmitiem kilometru tālumā, ta�u nekur Betlijs nemanīja dzīvības pazīmes � ne dūmu strūkliņu, kas celtos no kāda skursteņa, ne siena gubiņu. �ķita, ka visa apkārtne izmirusi.

Saule paslēpās aiz mākoņa, gaiss tūliņ kļuva vēss, un �urnālists pēk�ņi juta, ka viņam nemaz negribas doties me�zinim līdzi ielejā. Viņ� saldams savilka plecus. Atcerējās savu pilsētas dzīvokli ar sasildīto gaisu, gai�ās un siltās redakcijas telpas. Tad tomēr saņēmās. �Blēņas! Man ir gājis vēl daudz trakāk. Kas tur ko baidīties? Esmu lielisks �āvējs, man ir ļoti strauja reakcija. Kuru tad viņi būtu varēju�i sūtīt �urp, ja ne mani?� Viņ� redzēja, ka Mellers noņēma no pleca �auteni, un izdarīja to pa�u.

Ķēve piesardzīgi spēra soļus pa �auro taku.

Kad viņi bija nokļuvu�i lejā, Mellers sacīja:

� Centīsimies jāt blakus. Un labāk nesarunāties. Ap astoņiem mums jātiek Steglika fermā. Tur pārlaidīsim nakti.

Pāris stundu viņi jāja klusēdami. Ceļ� atkal gāja kalnā. Jātnieki apmeta līkumu Lā�kalna virsotnei, turoties tā, lai labajā pusē alla� paliktu me�a siena, bet kreisajā � krauja, kura bija apaugusi tik sīkiem un retiem krūmiņiem, ka tajos neviens nevarēja paslēpties. Viņi nojāja līdz upei un pa akmeņaino braslu izkļuva uz pamesta asfaltēta ceļa, kur seguma spraugās jau bija saaugusi zāle.

Pēk�ņi Mellers apturēja zirgu un ieklausījās. Tad viņ� nolēca no zirga, nometās ceļos un piespieda ausi pie zemes.

� Kaut kas nav lāga, � viņ�, aug�ā celdamies, sacīja. � Kāds jāj mums aiz muguras. Paiesim nost no ceļa.

Betlijs arī nolēca zemē, un viņi pārveda zirgus pāri grāvim alksnājā.

Pēc pāris minūtēm arī �urnālists saklausīja pakavu dunu. Tā tuvojās. Varēja dzirdēt, ka jātnieks dzen zirgu pilnos auļos.

Tad viņi caur sauso lapotni ieraudzīja salnu zirgu, kas strauji lēk�oja �urp. Zirga mugurā neveikli turējās vīrietis dzeltenās jātnieka biksēs un vējjakā. Sve�ais pajāja garām tik tuvu, ka Betlijs paguva ielūkoties tam sejā un saprata � �o vīrieti viņ� jau agrāk redzējis. Viņ� pat atcerējās, kur. Vakarā pilsētiņā pie bāra stāvēja pulciņ� vīru. Viņu bija kādi pieci vai se�i, platiem pleciem, visi spilgti ģērbu�ies. Un visiem bija vienādas acis. Laiskas, puspievērtas, nekaunīgas. Zurnālists pazina �īs acis � tādas bija gangste riem.

Tikko sve�ais bija pajājis garām, Mellers izlēca uz ceļa.

��Ei!

Vīrietis pierāva zirga pavadu un apstājās

��Ei, pagaidi!

Jātnieks palūkojās uz saucēju un acīmre dzot pazina me�zini. Da�us mirkļus viņi noraudzījās viens otrā. Tad vīrietis atmeta ar roku, pagrieza zirgu un aizauļoja tālāk.

Me�zinis nolūkojās viņam pakaļ, līdz pakavu duna izdzisa tālē. Un tad viņ�, pēk�ņi ievaidēdamies, iesita ar dūri sev pa pieri.

��Tā, tagad vairs nekas neiznāks! Nu vairs ne.

��Kas noticis? � vaicāja Betlijs. Arī viņ� bija iznācis no krūmāja.

��Nekas� Tikai no mūsu ieceres nu vairs nekas neiznāks.

��Kādēļ? � �urnālists palūkojās me�zinī un pārsteigts ieraudzīja viņam acīs asaras.

��Nu ir visam beigas, � teica Mellers, novērsās un ar plaukstas virspusi izslaucīja acis. � Ek, nelie�i! Ek, nelie�i!

��Paklausieties! � arī Betlijs sāka zaudēt pacietību. � Ja jūs sākat tik traki nervozēt, tad mums tie�ām nav vērts jāt tālāk.

��Nervozēt! � iesaucās me�zinis. � Jums �ķiet, ka es nervozēju? Paskatieties!

Ar rokas vēzienu viņ� norādīja uz egles zaru ar sarkaniem �iekuriem, kur� bija pārkāries pār ceļu soļus trīsdesmit atstatu.

Betlijs vēl nesaprata, kādēļ viņam vajadzētu uz to skatīties, kad jau nodārdēja �āviens, degunā iesitās pulvera dūmu smaka, un �iekurs, kas bija karājies pa�ā zara galā, novēlās uz asfalta.

� Redziet nu, kā ir ar manu nervozē�anu, � Mellers noteica, ieiedams alksnājā pēc zirga.

Fermu viņi sasniedza tie�i tad, kad sāka krēslot.

No nepabeigtas baļķu ēkas iznāca gara auguma vīrietis ar melnu bārdu un pinkainiem matiem un klusēdams noraudzījās, kā me�zinis un Betlijs noņēma zirgiem seglus. Pēc tam uz lieveņa iznāca sieviete � sarkanmataina, ar plakanu, neizteiksmīgu seju, arī sapinkojusies. Vecākiem aiz muguras parādījās trīs bērni. Divi astoņus vai deviņus gadus veci puisēni un gadus trīspadsmit veca meitenīte, sīciņa un ārkārtīgi trausli veidota.

Neviens no viņiem nebrīnījās par Mellera un �urnālista iera�anos, nedz priecājās par to, nedz arī izrādīja nepatiku. Viņi tikai klusēdami stāvēja un skatījās. Betlijam �ī klusē�ana nebija pa prātam.

Vakariņas ēdot, viņ� centās uzsākt sarunu.

� Klausieties, kā jūs te tiekat galā ar otarkiem? Vai viņi jums stipri sariebu�i?

� Ko? � melnbārdainais fermeris pielika plaukstu pie auss un pārliecās pāri galdam.

� Ko? � viņ� kliedza. � Runājiet skaļak. Es vaji dzirdu.

Tā tas turpinājās labu brīdi, un fermeris stūrgalvīgi liedzās saprast, ko no viņa vēlas. Beigu beigās viņ� noplātīja rokas. Jā, otarki te esot gan. Vai tie viņu traucējot? Nē, viņu personiski netraucējot. Par citiem viņ� neko nezinot. Nekā nemākot pateikt.

5ās sarunas vidū sīkā meitenīte piecēlās, ievīstījās lakatā un, neteikusi nevienam ne vārda, izgāja ārā.

Tiklīdz vakariņas bija paēstas, fermera sieva ienesa no blakus istabas divus matra�us un sāka klāt ciemiņiem guļvietas.

Ta�u Mellers viņu apturēja.

��Mēs labāk pārgulēsim �ķūnī.

Sieviete, ne vārda neteikusi, atlieca muguru. Fermeris strauji panācās uz istabas vidu.

��Kādēļ? Guliet vien tepat.

Bet me�zinis jau vāca kopā matra�us.

Uz �ķūni garais fermeris pavadīja viņus ar lākturi. Brītiņu nolūkojās, kā ciemiņi iekārtojas, un mirkli viņa sejā bija tāda izteiksme, it kā viņ� taisītos kaut ko teikt. Ta�u viņ� tikai pacēla roku un pakasīja galvu. Pēc tam aizgāja.

��Kādēļ �ādas izdarības? � Betlijs jautāja. � Vai tie�ām otarki nāk iek�ā pat mājās?

Mellers pacēla no zemes biezu deli un atspieda to pret smagajām, izturīgajām durvīm, vēl pārbaudīdams, vai dēlis nevar noslīdēt.

��Liksimies nu gulēt, � viņ� noteica.

Mēdz gadīties visādi. Kādreiz viņi iekuļas arī mājās.

�urnālists apsēdās uz matra�a un sāka raisīt vaļā zābakus.

��Bet sakiet, vai īstie lā�i arī �eit vēl ir paliku�i? Nevis otarki, bet īstie me�a lā�i. Sājos me�os ta�u senāk bija daudz lā�u?

��Neviena pa�a, � Mellers atbildēja.

��Pirmais, ko otarki izdarīja, kad bija izlauzu�ies no laboratorijas uz salas, � viņi iznīcināja visus īstos lā�us. Vilkus arī. Te neIrūka ne jenotu, ne lapsu, bet viņi iznīdēja visus. Otarki pievāca indi no izdemolētās laboratorijas un noindēja visus sīkos dzīvniekus. �eit visā apkārtnē mētājās nosprāgu�i vilki � tos viņi nezin kādēļ neēda. Bet lā�us aprija visus līdz pēdējam. Viņi jau pa�i savējos arī reizēm ēd.

��Savējos? . . .

��Protams, viņi ta�u nav cilvēki. No viņiem visu ko var sagaidīt.

��Tātad jūs viņus uzskatāt vienkār�i par zvēriem?

��Nē. � Me�zinis papurināja galvu.

��Par zvēriem mēs viņus neuzskatām. Tikai pilsētās strīdas par to, kas viņi ir � cilvēki vai zvēri. Mēs �eit zinām, ka viņi nav ne viens, ne otrs. Saprotiet jel, senāk bija tā: bija cilvēki, un bija zvēri. Tas arī bija viss. Bet tagad gadījies vēl kas tre�ais � otarki. Kaut kas tāds uzradies pirmo reizi, kop� pasaule pastāv. Otarki nav zvēri. Būtu jau labi, ja viņi būtu tikai zvēri vien. Un viņi, protams, nav arī cilvēki.

��Sakiet, � Betlijs juta, ka tomēr nespēs atturēties no �ī jautājuma, lai gan pats skaidri saprata, cik tas banāls, � sakiet, vai tie�ām vini bez grūtībām iemācās augstāko matemātiku?

Me�zinis piepe�i skarbi pagriezās uz viņa pusi.

��Paklau, nemuldiet par matemātiku! Turiet labāk muti! Es personīgi nedodu ne sarkanu grasi par jūsu augstāko matemātiku. Jā, matemātika otarkiem ir tīrais nieks. Bet kāds no tā labums? � Jābūt ta�u cilvēkam � tas ir galvenais.

Viņ� novērsās un iekoda lūpu zobos.

�Viņam ir neiroze,� nodomāja Betlijs. �Jā, turklāt visai stipra. Viņ� ir slims cilvēks.�

Ta�u me�zinis jau nomierinājās. Viņ� jutās neveikli, ka bija tā aizsvilies. Brītiņu klusējis, viņ� ievaicājās:

��Atvainojiet, vai esat vinu redzējis?

��Ko?

��Nu, to ģēniju. Fīdleru.

��Fīdleru? � Esmu. Es ar viņu runāju tie�i pirms izbrauk�anas. Savas avīzes uzdevumā.

��Viņu dro�i vien glabā celofāna iesaiņojumā? Lai tikai viņam ne lietus pilīte neuzkristu.

��Jā, viņu apsargā. � Betlijs atcerējās, kā viņam pa�am pārbaudīja caurlaidi un kā viņu pārmeklēja pirmoreiz ārpus mūra, kas apjoza Zinātnisko centru. Pēc tam tas pats atkārtojās vēlreiz � pirms iebrauk�anas institūtā. Bet tre�o reizi viņu pārmeklēja, iekams ielaida dārzā, kur pie viņa iznāca pats I idlers. � Viņu apsargā. Bet viņ� tie�ām ir ģeniāls matemātiķis. Fīdleram bija tikai trīsdesmit gadu, kad viņ� izdarīja savus �Labojumus vispārējā relativitātes teorijā� . Protams, viņ� ta�u ir neparasts cilvēks, vai ne?

��Bet kāds viņ� izskaj.ās?

��Kāds izskatās?

�urnālists samulsa. Viņ� atcerējās Fīdleru, kad tas baltā, ērtā uzvalkā iznāca dārzā. Viņa augumā bija kaut kas neveikls. Platas gū�as, �auri pleci. īss kakls � Tā bija dīvaina intervija, jo Betlijam visu laiku likās, ka drīzāk intervē viņu pa�u. Protams, Fīdlers atbildēja uz viņa jautājumiem. Ta�u viņ� to darīja nenopietni. It kā zobotos par �urnālistu un vispār par visu parasto cilvēku pasauli tur, aiz Zinātniskā centra mūriem. Viņ� vaicāja pats. Turklāt pavisam muļķīgus jautājumus. Da�ādas blēņas. � piemēram, vai Betlijam gar�ojot burkānu sula. It kā tā būtu eksperimentāla saruna un Fīdlers pētītu parasto cilvēku.

��Viņ� ir vidēja auguma, � sacīja Betlijs. � Acis maziņas . . . Bet vai tad jūs viņu neesat redzējis? Viņ� ta�u bija arī �eit, laboralorijā uz salas.

��Viņ� atbrauca divas reizes, � Mellers atbildēja, � bet visapkārt bija tāda apsardze, ka vienkār�us mirstīgos nelaida tuvāk par kilometru. Toreiz otarkus vēl turēja ie�ogojumā un ar viņiem strādāja Rihards un Kleins. Kleinu viņi vēlāk apēda. Bet, kad otarki bija paspruku�i vaļā, Fīdlers te vairs nerādījās � Ko tad viņ� tagad saka par otarkiem?

��Par otarkiem? � Teica, ka tas esot bijis ļoti interesants zinātnisks eksperiments. Ar lielām perspektīvām. Tomēr tagad viņ� ar to vairs nenodarbojas. Tagad viņa pētījumi saistīti ar kosmiskajiem stariem � Vēl sacīja � viņam esot ļoti �ēl, ka biju�i upuri.

��Bet kādēļ tas viss tika darīts? Kādā nolūkā?

��Nu ka lai jums pasaka? � � Betlijs brītiņu padomāja. � Saprotiet, zinātnē mēdz būt tāds jautājums: �Kas notiktu, ja?� No tā radu�ies daudzi jaunatklājumi.

��Kādā nozīmē � �Kas notiktu, ja?�?

��Nu, piemēram: �Kas notiktu, ja magnētiskajā laukā ievietotu vadītāju, pa kuru plūst strāva?� Un iznāca elektrodzinējs � Vārdu sakot, tas bija eksperiments.

��Eksperiments, � Mellers noteica, sakozdams zobus tā, ka tie noņirkstēja. � Izdarīja eksperimentu � palaida cilvēkiem virsū cilvēkēdājus. Un tagad neviens par mums vairs nedomā. Tieciet galā, kā pa�i mākat. Fīdlers jau sen aizmirsis gan otarkus, gan arī mūs. Bet viņu te savairojies simtiem, un neviens nezina, kādus plānus pret cilvēkiem viņi kaldina. � Me�zinis apklusa un nopūtās. � Ek, ja padomā vien, kādas ērmības tikai neizgudro! Iztaisīt zvērus gudrākus par

cilvēkiem. Galīgi sajuku�i tais pilsētās. Vispirms atombumba, tagad �itas. Dro�i vien grib, lai cilvēku dzimums pavisam iznīkst.

Viņ� piecēlās, paņēma pielādēto �auteni un nolika to sev līdzās zemē.

� Paklausieties, mister Betlij. Ja kaut kas notiks, kāds dauzīsies pie durvīm vai lauzīsies iek�ā, guliet, kā gulējis. Citādi mēs tumsā vēl no�ausim viens otru. Guliet mierīgi, bet es zinā�u, kas jādara. Esmu tā ietrenējies, ka pamostos kā suns, no priek�nojautas vien.

No rīta, kad Betlijs iznāca no �ķūņa, saule mirdzēja tik spo�i un lietus noskalotais zaļums bija tik svaigs un spirgts, ka visas nakts sarunas viņam �ķita tikai briesmu stāsti.

Melnbārdainais fermeris jau strādāja tīrumā � viņa krekls baloja kā mazs plankumiņ� upes otrā krastā. Uz mirkli �urnālistam ie�āvās prātā, ka tā varbūt ir īstā laime � celties aug�ā līdz ar sauli, nepazīt pilsētas sare�ģītās dzīves trauksmi un rūpes, būt saskarsmē vienīgi ar lāpstu un brūno, auglīgo zemi.

Ta�u me�zinis drīz vien lika viņam atgriezties īstenībā. Viņ� parādījās pie �ķūņa ar �auteni rokā.

� Iesim, es jums kaut ko parādī�u.

Viņi apgāja �ķūnim apkārt un iegāja sakņu dārzā no mājas otras puses. Te Mellers sāka uzvesties pavisam dīvaini. Pieliecies viņ� izskrēja cauri krūmājam un pielupās grāvī pie kartupeļu vagām. Pēc tam ar zīmēm lika �urnālistam darīt to pa�u.

Viņi devās pa grāvi apkārt sakņu dārzam. No mājas atskanēja sievietes balss, ta�u nebija saprotams, ko viņa saka.

Mellers apstājās.

��Paskatieties.

��Kas ir?

��Jūs ta�u teicāt, ka esat mednieks. Skatieties!

Kailā zemes laukumiņā starp zāles ku�ķiem bija palicis labi saredzams piecpirkstainas pēdas nospiedums.

��Lācis? � ar cerībām balsī iejautājās Betlijs.

� Kas par lāci! Lā�u te sen vairs nav.

��Tātad otarks?

Me�zinis pamāja ar galvu.

��Pavisam svaigas pēdas, � �ukstus sacīja �urnālists.

��Sās nakts pēdas, � Mellers apstiprināja. � Redziet, pieliju�as. Tas nozīmē, ka viņ� bijis mājā jau pirms lietus.

��Mājā? � Betlijs juta saltas tirpas pārskrienam pār muguru. � Pa�ā mājā?

Me�zinis neatbildēja, bet ar galvas mājienu parādīja �urnālistam uz grāvja pusi, un viņi klusēdami devās atpakaļ.

Pie �ķūņa Mellers pagaidīja, kamēr Betlijs tiek pie elpas.

��Tā man �ķita jau vakar. Jau tad, kad mēs te ieradāmies un Stegliks sāka izliklies, ka tr pakurls. Viņ� tikai centas panakt, lai mēs runājam skaļāk un otarks varētu visu dzirdēt. Bet otarks sēdēja blakus istabā.

�urnālists juta, ka viņam aiz�ņaudzas balss.

��Ko jūs man stāstāt? Tad jau iznāk, ka cilvēki �eit apvienojas ar otarkiem? Pret citiem cilvēkiem!

��Runājiet klusāk! � me�zinis piekodināja. � Ko nozīmē �apvienojas�? Stegliks tur neko nevarēja darīt. Otarks atnāca un palika. Tā bie�i notiek. Otarks, piemēram, atnāk un noliekas guļamistabā uzpostā gultā gulēt. Citreiz viņ� izdzen cilvēkus no mājām un valda tur dienu vai divas.

��Bet ko tad cilvēki? Mierīgi to pacie�? Kāpēc viņi ne�auj uz otarkiem?

��Kā lai �auj, ja me�ā ir citi otarki? Un fermerim ir bērni, lopi ganībās, māja, ko var aizdedzināt � Bet galvenais � bērni. Viņi ta�u var pagrābt bērnu. Vai tad mazos iespējams vienmēr pieskatīt? Turklāt otarki pievāku�i visus iero�us. Jau pa�ā sākumā. Pirmajā gadā.

��Un cilvēki atdeva iero�us?

��Ko viņi varēja darīt? Kas neatdeva, tie vēlāk no�ēloja .. .

Viņ� nepabeidza teikumu un pēk�ņi ieurbās ar skatienu kārklājā, kas atradās soļus piecpadsmit no viņiem.

Viss turpmākais norisinājās divās trīs sekundēs.

Mellers pacēla �auteni un uzvilka gaili. Tai pa�ā mirkli virs krūmiem izslējās brūna masa iezalgojās lielas acis, ļaunas un iztrūku�ās un atskanēja balss:

��Ei, ne�aujiet! Ne�aujiet!

�urnālists instinktīvi satvēra Melleru pie pleca. Nodārdēja �āviens, bet lode ķēra vienīgi kādu zaru. Brūnā masa saliecās ritenī aizkūleņoja pa me�u un nozuda starp kokiem. Vēl da�us mirkļus brīk�ķēja krūmi, tad viss noklusa.

��Kāda velna pēc! � Me�zinis neprātīgās dusmās apsviedās apkārt. � Kādēļ jūs to izdarījāt?

�urnālists nobālis �ukstēja:

��Viņ� runāja kā cilvēks � Viņ� lūdza lai ne�auj.

Mirkli me�zinis nolūkojās �urnālistā, tad niknums atslāba, un viņ� gurdā vienaldzībā nolaida ieroci.

��Jā, var jau būt � Pirmoreiz tas atstāj iespaidu.

Viņiem aiz muguras kaut kas no�abēja. Viņi pagriezās atpakaļ.

Fermera sieva sacīja:

��Iesim uz māju. Es jau uzklāju galdu.

Maltītes laikā visi izlikās, it kā nekas nebūtu noticis.

Pēc brokastīm fermeris palīdzēja apseglot zirgus. Klusēdami visi atvadījās.

Kad viņi jāja tālāk, Mellers noprasīja:

��Kāds tad īsteni ir jūsu plāns? Es lāgā nesaprotu. Man sacīja, ka jāpavada jūs kalnos, un tas bija viss.

��Kāds plāns? . .. Nu, paklejot pa kalniem. Satikt cilvēkus � jo vairāk, jo labāk. Iepa�īlies ar otarkiem, ja izdosies. Vārdu sakot, izjust �ejienes atmosfēru.

���ķiet, �ajā fermā jūs jau sākāt to sajust,

Betlijs paraustīja plecus.

Me�zinis piepe�i apturēja zirgu.

��Klusāk �

Viņ� ieklausījās.

��Mums kāds skrien pakaļ . . . Fermā kaut kas būs noticis.

Betlijs vēl nepaguva ne pabrīnīties par me�ziņa dzirdi, kad aiz muguras atskanēja kliedziens:

��Ei, Meller, ei!

Viņi pagrieza zirgus. Aizelsies viņiem skrie�us tuvojās fermeris. Viņ� gandrīz pakrita, pieķerdamies pie Mellera seglu loka.

��Otarks nolaupīja Tīnu. Aizstiepa uz Brie�u gravu.

Viņ� aizgūtnēm tvēra elpu, no pieres viņam ritēja sviedru lāses.

Vienā rāvienā Mellers iecēla fermeri seglos. Viņa ērzelis sāka auļot, dubļi vien pa�ķīda gaisā zem tā pakaviem.

Nekad senāk Betlijs nebūtu domājis, ka var tādā ātrumā zirga mugurā joņot pa �ķēr�ļotu apvidu. Bedres, sakritu�i koku stumbri, krūmi, grāvji zibēt zibēja zem zirga kājām, saplūzdami it kā mozaīkas joslās. Kaut kur viņam zars norāva cepuri no galvas, viņ� to pat nepamanīja.

Starp citu, no viņa ari vairs nekas nebija atkarīgs. Viņa zirgs iededzies centās nepalikt ērzelim iepakaļ. Betlijs cie�i apķērās ķēvei ap kaklu. Ik mirkli viņam likās, ka teju teju nositīsies.

Viņi izauļoja cauri me�am, pāri pļavai, pāri kalna nogāzei, aizlēk�oja garām fermera sievai un iedrāzās lielā gravā.

Tur me�zinis nolēca no zirga un kopā ar fermeri pa �auru taciņu ieskrēja klajos prie�u jaunaudzes brik�ņos.

Arī �urnālists atstāja ķēvi, uzmetis tai pavadu uz kakla, un metās Melleram pakaļ. Viņ� skrēja me�zinim aiz muguras, un viņa prāts automātiski konstatēja apbrīnojamo pārvērtību �ai cilvēkā. No Mellera līdz�inējās nenoteiktības un apātijas vairs nebija ne vēsts. Viņa kustības bija vieglas un koncentrētas, ne mirkli nesvārstīdamies, viņ� mainīja virzienu, lēca pāri bedrēm, līda pa zemāko zaru apak�u. Me�zinis devās uz priek�u tā, it kā otarka pēdas būtu ievilktas ar treknu krīta svītru.

Kādu brīdi Betlijs izturēja skrējiena tempu, tad palika iepakaļ. Sirds viņam vai lēca no krūtīm ārā, rīkle bija izkaltusi un �ņaudzās ciet. Viņ� sāka iet soļiem, brīdi klīda pa brik�ņiem viens pats, tad priek�ā izdzirda balsis.

Gravas vis�aurākajā vietā me�zinis bija apstājies pie lazdu biezokņa, turēdams ieroci �au�anai gatavu. Turpat stāvēja arī meitenes tēvs.

Me�zinis, skaidri atdalīdams vārdus, sa-

cīja:

��Laid viņu vaļā! Ja ne, es tevi nogalinā�u.

Viņ� runāja uz kādu biezoknī.

Par atbildi atskanēja rēkoņa, kurai pa vidu jaucās bērna raudas.

Me�zinis atkārtoja:

��Es tevi nogalinā�u. Es ne�ēlo�u dzīvību, lai tev izsekotu un tevi nobeigtu. Tu mani pazīsti.

No jauna atskanēja rēkoņa, tad kāda balss � ta�u tā nebija cilvēka balsij līdzīga, bet likās drīzāk nākam no gramofona, jo nenodalīja vārdus citu no cita � jautāja:

��Bet, ja atlaidī�u, tu uz mani ne�ausi?

��Nē, � atteica Mellers. �Tad atstā�u dzīvu.

Biezoknī iestājās klusums. Bija dzirdami vienīgi �ņuksti.

Tad nobrīk�ķēja zari, krūmājā pazibēja kaut kas balts. No biezokņa iznāca sīkā meitenīte. Viena roka viņai bija asiņaina, viņa to pieturēja ar otru.

�ņukstēdama meitenīte pagāja garām trim vīriem, pat galvu uz viņu pusi nepagriezusi, un grīļodamās sāka iet mājas virzienā.

Visi trīs pavadīja viņu ar skatienu.

Melnbārdainais fermeris paraudzījās uz Meliem un Betliju. Viņa plati ieplestajās acīs bija kaut kas tik naidīgs, ka �urnālists neizturēja un nodūra galvu.

��Ta, � fermeris noteica.

Nakti viņi apmetās kādā tuk�ā sargbūdiņā me�ā. Līdz ezeram, kur uz salas atradās laboratorija, bija atlicis vairs tikai da�u stundu jājiens, bet Mellers atteicās tumsā jāt.

Tā bija jau viņu ceļojuma ceturtā diena, un �urnālists juta, ka viņa dzīvē pārbaudītais optimisms sāk ļodzīties. Senāk viņam katrā nepatīkamā gadījumā alla� bija gatavs teiciens: �Dzīve tomēr ir sasodīti jauka bū�ana.� Bet tagad viņ� saprata, ka �ī apdeldētā frāze, kas lieti derēja, braucot komfortablā vagonā no vienas pilsētas uz otru vai pa stikla durvīm ieejot viesnīcas vestibilā, lai sastaptos ar kādu slavenu personu, ka �ī frāze nepavisam nederēja, piemēram, notikumā ar Stegliku.

Likās, ka visu apkārtni pārņēmusi kāda sērga. Cilvēki bija apātiski un nerunīgi. Pat bērni nesmējās.

Reiz viņ� ievaicājās Melleram, kādēļ cilvēki nebrauc no �ejienes projām. Mellers paskaidroja, ka �ā apvidus iedzīvotāju vienīgā manta ir zeme. Pa�laik nebūtu iespējams to pārdot. Otarku dēļ zeme zaudējusi vērtību.

Betlijs jautāja:

��Kādēļ jūs nebraucat projām?

Me�zinis padomāja. Iekodis lūpu zobos, brīdi klusēja un tad atbildēja:

���eit es tomēr esmu kaut cik noderīgs. Otarki no manis baidās. Man te nekā nav. Ne ģimenes, ne mājas. Man neko nevar nodarīt. Ar mani var vienīgi kauties. Bet tas ir riskanti.

��Tātad otarki jūs cieni.

Mellers neizpratnē pacēla galvu.

��Otarki? � Nē, ko jūs mel�at! Cienīt viņi nav spējīgi. Tie ta�u nav cilvēki. Viņi baidās. Turklāt pamatoti. Es viņus �auju nost.

Zināmā riskā otarki tomēr ielaidās. Tiklab me�zinis, kā �urnālists to juta. Bija tāda sajuta, it kā ap viņiem lēnām savilktos loks. Trīs reizes uz viņiem raidīja �āvienus. Viens �āviens atskanēja no pamestas mājas loga, bet divi � tie�i no me�a. Ik reizi pēc neveiksmīgā �āviena viņi uzgāja lā�a pēdas. Un vispār � o.tarku pēdas viņiem gadījās ceļā ar katru dienu vairāk �

Sargbūdiņā, kur bija neliels no akmeņiem sakrauts pavards, viņi iekūra uguni un izvārīja vakariņas. Me�zinis aizkūpināja pīpi, skumji raudzīdamies grīdā.

Zirgus viņi bija atstāju�i ārā, pretī būdas atvērtajām durvīm.

�urnālists skatījās uz me�zini. Kopā pavadītajās dienās viņa cieņa pret �o cilvēku bija augusi ar katru dienu. Mellers bija neizglītots, visa viņa dzīve aizritēja me�os, viņ� gandrīz neko nelasīja, ar viņu nevarēja ne divas minūtes sarunāties par mākslu. Un tomēr �urnālists juta, ka labāku draugu viņ� sev nevēlētos. Me�ziņa spriedumi alla� bija saprātīgi un patstāvīgi; ja nebija ko teikt, viņ� klusēja. Sākumā viņ� �ķita �urnālistam tāds kā. izmocīts un nervozs, ta�u tagad Betlijs saprata, ka tā bija iesīkstējusi sāpe par pla�ā, pamestā

apvidus iedzīvotājiem, kam zinātnieki laipnā kārtā uzsūtīju�i smagu postu.

Pēdējās divi dienas Mellers jutās savārdzis. Viņu mocīja purva drudzis. No augstās temperatūras viņa seja bija pārklājusies ar sarkaniem plankumiem.

Uguns pavardā izplēnēja, un me�zinis negaidot ievaicājās:

��Sakiet, vai viņ� ir jauns?

��Kas?

��Tas zinātnieks. Fīdlers.

��Jauns, � �urnālists atbildēja. Gadu trīsdesmit būs. Ne vairāk. Bet kas tad ir?

��Tur jau tas ļaunums, ka jauns, � noteica me�zinis.

��Kādēļ?

Mellers brīdi klusēja.

��Tā ar tiem spējīgajiem notiek � viņus uzreiz novieto slēgtā vidē. Un sāk ar viņiem noņemties. Bet viņi nemaz nepazīst dzīvi. Tāl dēļ arī nejūt līdz cilvēkiem. � Viņ� nopūtās. � Arī zinātniekam vispirms jābūt cilvēkam.

Viņ� piecēlās.

��Laiks doties pie miera. Mums vajadzēs gulēt pa kārtai. Citādi otarki nomaitās mūsu zirgus.

�urnālistam iekrita pirmajam palikt nomodā.

Zirgi skrubināja pērno sienu no nelielas gubiņas.

Viņ� apsēdās uz būdas sliek�ņa un nolika �auteni uz ceļiem.

Tumsa iestājās pēk�ņi un apņēma visu. Pamazām acis tomēr pierada pie dziļās krēslas. Uzlēca mēness. Debesis bija skaidras, zvaig�ņotas. Sasaukdamies kaut kur pārlidoja sīku putnu bars, kuri at�ķirībā no lielajiem putniem, plēsoņu bīdamies, rudeņos uz dienvidiem lido naktīs.

Betlijs piecēlās un sāka pastaigāties turpat būdas tuvumā. Me�s cie�i ieskāva pļaviņu, kurā stāvēja mājele, un tas bija bīstami. �urnālists pārbaudīja, vai �autenes gailis uzvilkts.

Viņ� parcilaja atmiņa pedejo dienu notikumus, sarunas, sejas un domāja, kā, atgriezies redakcijā, stāstīs par otarkiem. Tādēļ viņam arī ie�āvās prātā, ka īstenībā �ī doma par atgrie�anos nekad nav pametusi viņa apziņu un pie�ķīrusi sevi�ķu nokrāsu visam, ar ko bija nācies sastapties. Pat toreiz, kad viņi dzinās pakaļ otarkam, kas bija nolaupījis meitenīti, Betlijs ne mirkli neaizmirsa � lai arī cik drausmīgi te būtu, viņ� varēs atgriezties un aizbēgt no visa.

�Es jau nu atgriezī�os,� viņ� teica pats sev. �Bet Mellers? Un pārējie? ��

Ta�u �ī doma bija pārāk baisma, lai uzdro�inātos to �ai brīdī izdomāt līdz galam.

Betlijs apsēdās būdas ēnā un sāka domāt par otarkiem. Viņ� atcerējās virsrakstu kādam avī�u rakstam � �Saprāts bez labsirdības�. Par kaut ko tamlīdzīgu bija runājis me�zinis. Viņ� otarkus neuzskatīja par cilvēkiem tādēļ, ka tie nepazina �līdzjūtības�.

Saprāts bez labsirdības. Bet vai tas ir iespējams? Vai saprāts bez labsirdības vispār varЈ pastāvēt? Kas ir primārais? Vai tad labsirdība nav saprāta veidojums? Vai varbūt otrādi? � Nav �aubu par to, ka otarki ir spēļ jīgāki par cilvēkiem loģiskajā domā�anā, labāk izprot abstrakciju un abstrahējumus, ka viņiem ir labāka atmiņa. Klīda valodas, ka vairāki otarki no pirmās partijas nodoti Kara ministrijai, lai risinātu tur kaut kādus sevi�ķus uzdevumus. Bet arī �domājo�ās ma�īnas� ta�u izmanto visādu sevi�ķu uzdevumu risinā�anai. Kāda tur at�ķirība?

Kāds fermeris viņam un Melleram stāstīja, ka redzējis gandrīz bezspalvainu otarku, un me�zinis atbildēja, ka otarki pēdējā laikā arvien vairāk sākot izskatīties pēc cilvēkiem. Vai viņi tie�ām iekaros pasauli? Vai patiesi Saprāts bez Labsirdības ir spēcīgāks par Cilvēka saprātu?

�Nu, tas vēl tik drīz nenotiks,� viņ� sevi dro�ināja. �Ja vispār kādreiz notiks. Lai nu būtu kā būdams, es vēl paspē�u savu mū�u nodzīvot un nomirt.�

Bet tad viņu pēk�ņi satricināja doma: bērni! Kādā pasaulē viņi dzīvos � otarku pasaulē vai tādā, kur valdīs kibernētiskie roboti, kam arī nepiemīt nekā cilvēcīga un kas tomēr, kā da�i apgalvo, esot gudrāki par cilvēkiem?

Acu priek�ā pēk�ņi parādījās pa�a dēlēns un ierunājās:

� Tēt, paklausies! Mēs esam mēs, vai ne?

Un viņi ir viņi. Bet viņi ta�u arī domā, ka viņi ir mēs?

�Jūs pārāk ātri pieaugat,� nodomāja Betlijs. �Es septiņu gadu vecumā tādus jautājumus neuzdevu.�

Kaut kur aiz muguras iebrik�ķējās zars. Zēns izgaisa.

�urnālists bailīgi palūkojās atpakaļ un saausījās. Nē, viss kārtībā.

Sikspārnis nedro�ā līknē pārplanēja pāri pļaviņai.

Betlijs atlieca muguru. Viņam ienāca prātā, ka me�zinis no viņa kaut ko slēpj. Mellers, piemēram, vēl nav pateicis, kas bija tas jātnieks, kur� pirmajā dienā aizauļoja viņiem garām pa veco, pamesto ceļu.

Viņ� atkal atspieda muguru pret mājeles sienu. Tūlīt atkal bija klāt dēlēns un sāka no jauna viņu iztaujāt.

� Tēt, no kurienes viss radies? Koki, mājas, gaiss, cilvēki? No kurienes tas viss cēlies?

Betlijs sāka stāstīt zēnam par Visuma evolūciju, tad viņam kaut kas skaudri iedūrās sirdī un viņ� pamodās.

Mēness bija norietējis. Debesis jau kļuva mazliet gai�ākas.

Zirgu pļaviņā nebija. Pareizāk sakot, nebija viena, bet otrs gulēja zālē, un virs tā kūņojās trīs pelēkas ēnas. Viena no tām izslējās taisni, un �urnālists ieraudzīja milzu otarku ar varenu, smagnēju galvu, atplestu rīkli un lielām acīm, kas pustumsā zalgoja.

Pēc tam kaut kur pavisam netālu atskanēja �uksti:

��Viņ� guļ.

��Nē, pamodās jau.

��Pieej viņam klāt.

��Viņ� �aus.

��Viņ� būtu �āvis jau agrāk, ja varētu. Viņ� vai nu guj, vai arī sastindzis aiz bailēm. Ej klāt!

��Ej pats!

Bet �urnālists patiesi bija sastindzis. Viss �ķita kā sapnī. Viņ� saprata, ka noticis kaut kas nelabojams, ka uzbrukusi nelaime, tomēr nespēja pakustināt ne roku, ne kāju.

Sa�ukstē�anās turpinājās:

��Bet tas otrs. Tas �aus.

��Viņ� ir slims. Ne�aus� Nu ej, dzirdi!

Ar briesmīgu piepūli Betlijs pagrieza acis. Aiz sargbūdas stūra parādījās otarks. Tas bija maziņ�, līdzīgs cūkai.

Pārvarējis stingumu, �urnālists nospieda gaili. Divi �āvieni norībēja viens pēc otra, divas lodes aizsvilpa gaisā. Betlijs pietraucās kājās, �autene izkrita viņam no rokām. Viņ� metās būdā, drebēdams aizrāva ciet durvis un aizstūma tām priek�ā bultu.

Me�zinis stāvēja, turēdams ieroci �au�anas gatavībā. Viņa lūpas sakustējās, un �urnālists drīzāk nojauta nekā sadzirdēja jautājumu:

��Zirgi?

Viņ� pamāja ar galvu.

Aiz durvīm no�abēja. Otarki ar kaut ko noslodzīja durvis no ārpuses.

Atskanēja sauciens:

��Ei, Meller! Ei!

Me�zinis pieskrēja pie lodziņa un gribēja Izbāzt pa to �auteni. Tajā mirklī pret blāvo ausmas debess fonu parādījās melna ķetna; viņ� tikko paspēja paraut divstobreni atpakaļ.

Ārpusē kads saka apmierinati smieties.

�ērksto�a balss, gari stiepdama vārdus,

sacīja:

��Nu tev beigas, Meller.

Runātāju pārtraukdamas, ieskanējās vēl citas balsis:

��Meller, Meller, parunājies ar mums �

��Ei, me�zini, saki kādu prātīgu vārdu! Tu ta�u esi cilvēks, tev jābūt gudram �

��Izsaki savas domas, Meller, un es pierādī�u, ka tev nav taisnība �

��Aprunājies ar mani, Meller. Nosauc reiz mani vārdā. Es esmu Filips �

Me�zinis klusēja.

�urnālists nervoziem sojiem piegāja pie lodziņa. Balsis skanēja turpat līdzās, aiz baļķu sienas. Bija jūtama zvēru smaka � oda pēc asinīm, mēsliem un vēl pēc kaut kā nenosakāma.

Otarks, kas bija sevi nosaucis par Filipu, ierunājās zem pa�a lodziņa:

��Tu esi tas �urnālists, vai ne? Nu, tu, kas tikko pienāci? �

�urnālists nokrem�ļojās. Rīkle bija glu�i izkaltusi.

Tā pati balss turpināja:

��Kāpēc tu atbrauci �urp?

Klusums.

��Tu atbrauci, lai mūs iznīcinātu?

Atkal mirkli valdīja klusums, pēc tam reizē ierunājās vairākas satrauktas balsis:

��Protams, protams, viņi grib mūs iznīI cināt� Sākumā viņi mūs iztaisīja, bet taI gad grib nomaitāt�

Atskanēja rēkoņa, pēc tam neskaidrs troksnis. �urnālistam likās, ka otarki sāku�i kauties.

Visus pārkliegdams, ierunājās atkal tas, kas dēvēja sevi par Filipu:

��Ei, me�zini, ko tu ne�auj? Tu ta�u vienmēr �auj. Parunājies nu ar mani.

Kaut kur no aug�as negaidot norībēja �āviens.

Betlijs pagriezās atpakaļ.

Me�zinis bija uzkāpis uz pavarda, pabīdījis pie malas kārtis, uz kurām balstījās jumta salmu segums, un �āva.

Viņ� divreiz iz�āva, tad a�i pielādēja �auteni un �āva atkal.

Otarki metās projām.

Mellers nolēca no pavarda.

��Tagad jādabū zirgi. Citādi mums klāsies plāni.

Viņi aplūkoja trīs no�autos otarkus.

Viens no tiem, jauns, tie�ām bija gandrīz

kailu ādu, ar vilnu bija apaudzis vienīgi kumbrs.

Betlijam ap�ķebinājās dū�a, kad Mellers otarku zālē apvēla apkārt. Viņ� tikko noturējās, aiz�āvis plaukstu mutei priek�ā.

Me�zinis sacīja:

� Neaizmirstiet, ka tie nav cilvēki. Kaut ari viņi runā. Viņi ēd cilvēkus. Un pa�i savējos arī.

�urnālists paraudzījās visapkārt. Bija jau gai�s. Pļava, me�s, nogalinātie otarki � tas viss viņam �ķita nereāls.

Vai tā var būt īstenība? � Un viņ�, Donalds Betlijs, stāv �eit? . . .

� Lūk, �eit otarks aprija Kleinu, � Mellers sacīja. � To pastāstīja viens no mūsējiem, no �ejienie�iem. Kad vēl darbojās laboratorija, viņ� tur strādāja par apkopēju. Un lajā vakarā viņam nejau�i gadījās atrasties blakus istabā. Viņ� visu dzirdēja .. .

�urnālists un me�zinis pa�laik bija uz salas, Zinātniskā centra galvenajā korpusā. No rīta viņi bija noņēmu�i nogalinātajiem zirgiem seglus un pa dambi aizgāju�i uz salu. Viņiem bija palikusi vairs tikai viena �autene, jo Betlija divstobreni otarki aizbēgdami bija paķēru�i līdzi. Mellers bija paredzējis pirms krēslas iestā�anās nokļūt tuvākajā fermā un tur paņemt zirgus. Bet �urnālists izkaulēja no viņa pusstundu pamestās laboratorijas aplūko�anai.

��Viņ� visu dzirdēja, � me�zinis turpināja stāstu. � Tas noticis vakarā ap pulksten desmitiem. Kleins jaucis ārā kaut kādu ierīci, noņemdamies ar elektrības vadiem, bet otarks sēdējis turpat uz grīdas, un viņi abi sarunāju�ies. Spriedu�i kaut ko par fiziku. Tas bija viens no pirmajiem laboratorijā izaudzētajiem otarkiem un tika uzskatīts par visgudrāko. Viņ� prata runāt pat sve�valodās � Mūsu puisis blakus istabā mazgāja grīdu un dzirdēja viņu sarunu. Pēc tam iestājies klusums, kaut kas apgāzies. Un pēk�ņi apkopējs dzirdējis izsaucienu: �Ak dievs! �� Saucējs bijis Kleins, un viņa balsī skanēju�as tādas �ausmas, ka puisim saļodzīju�ās kājas. Pēc tam aizslāpis kliedziens: �Palīgā!� Apkopējs ielūkojies istabā un redzējis, ka Kleins sāpēs lokās uz grīdas, bet otarks viņu grau�. Puisis no izbailēm pilnīgi sastindzis un vienkār�i klusēdams stāvējis. Tikai, kad otarks gribējis arī viņam mesties virsū, aizrāvis ciet durvis.

��Bet pēc tam?

��Pēc tam viņi nogalināja vēl divus laborantus un izmuka. Ta�u pieci vai se�i palika, it kā nekas nebūtu noticis. Un, kad ieradās komisija no galvaspilsētas, viņi ar to sarunājās. Paliku�os otarkus aizveda. Bet vēlāk dabūjām zināt, ka vilcienā viņi apēdu�i vēl vienu cilvēku . . .

Laboratorijas lielajā istabā viss bija atstāts kā bijis. Uz garajiem galdiem vēl stāvēja ar biezu putekļu kārtu klāti trauki, rentgcna aparāta vados zirnekļi bija saaudu�i tiklus. Tikai logu stikli izdauzīti, un pa caurumiem spraucās iek�ā akāciju krūmu zari.

Mellers un �urnālists izgāja no galvenā korpusa.

; Betlijam ļoti gribējās apskatīt apstaro�anas ierīci, un viņ� lūdza me�zini vēl piecas minūtes uzkavēties.

Pamestā ciemata galvenās ieliņas asfalta spraugās bija saaugusi zāle un jauni, spēcīgi krūmu dzinumi. Skaidrajā rudens gaisā varēja tālu redzēt. Smar�oja pēc kritu�ām lāpām un mikla koka.

Laukumā Mellers pēk�ņi apstājās.

��Jūs neko nedzirdējāt?

��Nē, � atbildēja Betlijs.

��Es vēl visu laiku domāju, kā viņi visi kopā gribēja mūs aplenkt sargbūdiņā, � me�zinis prātoja. � Senāk nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņi vienmēr darbojās tikai pa vienam.

Viņ� atkal vērīgi ieklausījās.

��Ja tikai viņi mūs nepārsteidz. Labāk vāksimies ātrāk no �ejienes projām.

Viņi aizgāja līdz zemai, apaļai celtnei ar �auriem, re�ģotiem logiem. Masīvās durvis bija pievērtas, betona klonu pie sliek�ņa klāja plāna me�a gru�u kārtiņa � rūsganas egļu skujas, putekļi un kukaiņu spārniņi.

Uzmanīgi viņi iegāja pirmajā telpā ar zemiem griestiem. Nākamās masīvās durvis veda zemā zalē.

Viņi ielūkojās tajā. Vāverite ar kuplu asti kā ruda liesmiņa �audījās pa koka galdu un izlēca pa loga re�ģu starpu ārā.

īsu mirkli me�zinis nolūkojās tai pakaļ. Viņ� atkal uzmanīgi ieklausījās, nervozi sa�ņaudzis rokās �auteni, un tad ieteicās:

� Nē, tā nevar.

Steig�us viņ� metās atpakaļ.

Bet bija jau par vēlu.

Ārā atskanēja �aboņa, ieejas durvis no�īkstēdamas aizcirtās. Izklausījās, it kā no ārpuses tām aizveltu priek�ā kaut ko smagu.

Mirkli Mellers un �urnālists raudzījās viens otrā, tad metās pie loga.

Betlijs palūkojās ārā un atrāvās atpakaļ.

Laukumā un iz�uvu�ajā baseinā, kur� nezin kādēļ tur bija kādreiz ierīkots, pulcējās arvien vairāk otarku. Viņu tur bija jau vairāki desmiti, un aizvien jauni līda it kaļ no zemes laukā. �ajā ne īsti zvēru, ne cilvēku pūlī skanēja murdoņa, kliedzieni, rēkoņa.

Me�zinis un Betlijs satriekti klusēja.

Kāds jauns otarks netālu no viņiem pacēlās pakaļkājās. Priek�ķetnās viņ� turēja kaut ko apaļu.

� Akmens, � no�ukstēja �urnālists, vēl joprojām nespēdams atjēgties. � Viņ� taisās mest akmeni.

Ta�u tas nebija akmens.

Apaļais priek�mets nosvilpa gaisā, re�ģotā loga priek�ā �ilbino�i uzliesmoja uguns, izvēlās sūri dūmi.

Me�zinis atkāpās no loga. Viņa sejā bija neizpratne. �autene viņam izkrita no rokām, un viņ� tvēra pie krūtīm.

��Velns parāvis! � Mellers iesaucās un pacēla asiņaino roku. � Ne�ķīsteņi tādi! Nu man ir beigas.

Me�zinis kļuva bāls. Nedro�i viņ� paspēra pāris soļu, pietupās un pēc tam nosēdās zemē, atbalstīdamies pret sienu.

��Nu man ir beigas. � Nē! � iekliedzās Betlijs. � Nē! � Viņ� drebēja kā drudzī.

Mellers, zobus sakodis, pacēla pret viņu glu�i balto seju.

��Durvis!

�urnālists metās uz izeju. Tur no ārpuses atkal stūma priek�ā kaut ko smagu.

Betlijs aizgrūda priek�ā vienu bultu, tad otru. Par laimi viss bija ierīkots tā, lai no iek�puses varētu stingri ieslēgties. Viņ� atgriezās pie me�ziņa. Mellers jau gulēja zemē pie sienas, piespiedis rokas pie krūtīm. Uz viņa krekla pletās ^ mikls traips. Ta�u viņ� neļāva sevi pārsiet.

��Viss vienalga, � viņ� sacīja. � Es ta�u jūtu, ka beigas ir. Negribas mocīties. Neaiztieciet mani!

��Mums ta�u nāks palīgā! � iesaucās

Betlijs.

��Kas?

Jautajums izskanēja tik kaili, tik atklāti un bezcerīgi, ka �urnālistam pārskrēja saltas tirpas pār kauliem.

Brīdi viņi klusēja, tad me�zinis jautāja:

��Vai atceraties jātnieku, ko redzējām pa�i� pirmajā dienā?

��Jā.

��Jadoma, ka viņ� steidzās brīdināt otar� kus par jūsu iera�anos. Viņiem ir savi sakari: pilsētas bandītiem un otarkiem. Tādēļ otarki apvienojās. Nemaz nebrīnieties. Man liekas, ja no Marsa pie mums atlidotu kaut kādi astoņkāji, arī tad atrastos cilvēki, kas meklētu ar tiem kopēju valodu.

��Jā, � �urnālists �ukstus atbildēja. !

Laiks līdz vakaram viņiem aizvilkās gausi,

bez pārmaiņām. Mellers strauji zaudēja spēkus. Asiņo�ana aprima. Ta�u viņ� joprojām neļāva sevi aiztikt. �urnālists sēdēja viņam līdzās uz akmens klona.

Otarki viņus pagaidām atstāja mierā. Viņi nemēģināja ne lauzties iek�ā pa durvīm, nedz arī mest vēl kādu granātu. Balsu murdoņa aiz logiem brī�iem pieklusa, brī�iem pastiprinājās.

Kad saule norietēja un kļuva vēsāks, me�zinis palūdza nodzerties. �urnālists padzirdīja viņu no ceļojuma pudeles un nomazgāja viņam seju ar ūdeni.

Me�zinis sacīja:

��Varbūt ir tīri labi, ka parādīju�ies otarki. Tagad būs skaidrāk redzams, ko nozīmē Cilvēks. Tagad mēs zināsim, ka cilvēks ir ne tikai radījums, kas prot rēķināt un var iemācīties ģeometriju, bet vēl kaut kas cits. Zināti nieki ir pārāk noslēgu�ies savā zinātnē. Tomēr tā vēl nav viss.

Mellers nomira naktī, bet �urnālists vēl nodzīvoja trīs dienas.

Pirmajā dienā viņ� domāja vienīgi par glāb�anos, izmisums mijās ar cerībām, da�as reizes viņ� iz�āva pa logu, cerēdams, ka varbūt kāds izdzirdēs �āvienus un steigsies viņam palīgā.

Pret nakti viņ� saprata, ka �īs cerības ir iluzoriskas. Pa�a dzīve Betlijam likās kā divās savstarpēji nesakarīgās dalās sa�ķelta. Visvairāk viņu nomocīja tie�i tas, ka �īs daļas nebija ne loģiski, ne secīgi' savā starpā saistāmas. Viena bija veiksmīga �urnālista saprātīgā, panākumiem bagātā dzīve, un tā beidzās tai brīdī, kad viņ� kopā ar Melleru izjāja no pilsētas uz me�iem klāto Galvenās grēdas kalnāju. �ajā pirmajā dzīvē nekas nenorādīja uz to, ka viņam būs jāiet bojā �ajā salā, pamestās laboratorijas ēkā.

Otrajā dzīvē viss varēja būt un varēja arī nebūt. To veidoja vienīgi nejau�ības. Vispār (ās varēja nebūt nemaz. Viņ� varēja arī nebraukt �urp, atteikties no uzdevuma, ko viņam deva redaktors, un izraudzīties citu. Viņ� glu�i labi būtu varējis nelikties ne zinis par otarkiem, bet aizlidot uz Nūbiju, kur ritēja seno ēģiptie�u mākslas pieminekļu glāb�anas darbi.

�urp viņu bija atvedusi nejēdzīga nejau�ība. Tie�i tas Betlijam likās visbriesmīgākais.

Da�ubrīd viņ� it kā neticēja notiku�ajam, tad sāka staigāt pa zāli, pieskārās sienām un saules apspīdētajiem, ar putekļu segu klātajiem galdiem.

Otarki nezin kādēļ bija zaudēju�i jebkādu interesi par �urnālistu. Laukumā un iz�uvu�ajā baseinā viņu bija palicis pavisam maz. Reizumis viņi sāka cits ar citu kauties, un vienreiz Betlijs ar �ausmās sastingu�u sirdi vēroja, kā viņi metās virsū vienam no savējiem, saplosīja to gabalos un notiesāja.

Naktī Betlijam pēk�ņi ienāca prātā, ka viņa bojāejā būs vainīgs Mellers. Viņ� sajuta spēju riebumu pret miru�o me�zini un aizstiepa līķi pirmajā telpā pie pa�ām durvīm.

Stundu vai divas viņ� nosēdēja uz klona, visu laiku bezcerīgi atkārtodams:

� Mīļo dieviņ, bet kādēļ tad es? � Kādēļ tie�i es? �

Nākamajā dienā izbeidzās ūdens un Betliju sāka mocīt slāpes. Ta�u tagad viņ� jau skaidri saprata, ka izglābties nevarēs, nomierinājās un no jauna sāka domāt par savu dzīvi, bet nu jau glu�i citā aspektā. Viņ� atcerējās, kā pa�ā ceļojuma sākumā bija strīdējies ar me�zini. Mellers sacīja, ka fermeri neielaidī�oties ar viņu nekādās sarunās. �Kādēļ?� vaicāja Betlijs. � �Tādēļ, ka jūs dzīvojat siltumā un ērtībās,� atbildēja Mellers. �Tādēļ, ka jūs esat no sabiedrības virsotnes. No tiem, kas viņus nodevu�i.� � �Kādēļ lai es būtu no virsotnes?� Betlijs nepiekrita. �Naudas es nenopelnu daudz vairāk kā viņi.� � �Kas par lo!� attrauca me�zinis. �Jums ir viegls, patīkams darbs. Visus �os gadus, kamēr viņi te pamazām gāja bojā, jūs rakstījāt savus avī�u rakstiņus, staigājāt pa restorāniem, piedalījāties asprātīgās sarunās ��

Betlijs saprata, ka tas viss ir taisnība. Optimisms, ar kuru viņ� tā lepojās, beigu beigās tomēr bija bijis tikai tāds strausa optimisms. Viņ� vienkār�i bija centies neredzēt slikto dzīvē. Lasīja avīzēs par nāves sodiem Al�īrijā, par badu Indijā, bet pats domāja par to, kā sakrāt naudu un nopirkt jaunas mēbeles savam lielajam piecistabu dzīvoklim, kā vēl par kādu iedaļu kāpināt labās domas par sevi vienā otrā ietekmīgā personā. Otarki � cilvēki otarki � ap�āva demonstrantus, spekulēja ar maizi, klusībā gatavoja karus, bet viņ� novērsās, izlikdamies, ka nekā tāda vispār nav.

No �ī viedokļa visa viņa līdz�inējā dzīve, glu�i otrādi, pēk�ņi izrādījās jo cie�i saistīta ar to, kas norisinājās pa�laik. Nekad viņ� nav uzstājies pret ļaunumu. Un tagad tuvojas atmaksa �

Otrā dienā otarki zem loga vairākkārt uzsāka ar viņu sarunas. Viņ� neatbildēja.

Kāds otarks teica:

� Ei, �urnālist, nāc ārā! Mēs tev neko nedarīsim.

Bet otrs turpat blakus iesmējās.

Betlijs atkal sāka domāt par me�zini. Tikai tagad tās bija pavisam citādas domas. Viņam ienāca prātā, ka me�zinis bijis varonis.

īstenībā vienīgais patiesais varonis, ar kuru Betlijam dzīvē gadījies sastapties. Viens pats, bez jebkāda atbalsta viņ� stājās pretī otaļļ kiem, cīnījās ar tiem un nomira neuzvarēts.

Tre�ajā dienā �urnālists sāka murgot. Vi ņam likās, ka ir atgriezies savas avīzes redakcijā un diktē stenogrāfistei rakstu.

Raksts saucās �Kas ir cilvēks?�.

Viņ� skaji runāja:

� Mūsu gadsimtā, kad zinātne attīstās apbrīnojami strauji, var likties, ka tā tie�ām ir visspēcīga. Ta�u lūkosim iedomāties, ka ir radītas mākslīgas smadzenes, kas ir divkārt pārākas par cilvēka smadzenēm. Vai radījums,i kuram būs �ādas smadzenes, varēs pilnā mērā saukties par Cilvēku? Kas tad īsti padara�mūs par to, kas esam? Spējas rēķināt, analizēt, izdarīt loģiskus secinājumus vai arī kaut kas tāds, ko mūsos ieaudzinājusi sabiedrība, kaut kas, kam ir sakars ar cilvēku savstarpējām attieksmēm un ar indivīda attieksmēm�pret kolektīvu? Ja, piemēram, runājam par otarkiem�

Ta�u viņa domas samezglojās un sajuka �

Nākamās dienas rītā atskanēja sprādziens. Betlijs pamodās. Viņam �ķita, ka pietraucies kājās un tur rokā �au�anai gatavu ieroci. Patiesībā viņ�. glu�i bezspēcīgs gulēja zemē pie sienas.

Pie pa�as sejas iznira zvēra purns. Ar mokām sasprindzinājis domas, viņ� pēk�ņi atcerējās, kam Fīdlers izskatās līdzīgs. Otarkam!

Tad arī �ī doma izgaisa kā miglā. Nejuzdams vairs, kā viņu plosa, Betlijs da�ās sekundes desmitdaļās paguva izdomāt, ka otarki būtībā nemaz nav tik briesmīgi, ka viņu ir tikai pavisam simts vai pāris simtu �ajā pamestajā apvidū. Ar viņiem būs viegli tikt galā. Bet cilvēki! � Cilvēki! �

Viņ� nezināja, ka vēsts par Mellera pazu�anu jau izplatījusies pa visu apkārtni un izmisu�ie fermeri rok ārā no zemes paslēptos iero�us.

Pirms da�iem mēne�iem es svinēju piecdesmito dzim�anas dienu.

Kad bija uzsaukti daudzi tosti, kuros tika cildinātas manas labās īpa�ības un noklusētas manas vājās puses, ar kausu rokā piecēlās radioelektronikas laboratorijas vadītājs Strekozovs.

� Bet tagad, � viņ� paziņoja, � jubilāru sveiks mūsu laboratorijas visjaunākais pārstāvis.

Nezin kādēļ visu viesu skatieni pievērsās durvīm.

Klusumā, kas iestājās, bija dzirdama skrapstinā�anās ārpusē. Tad durvis atvērās, un istabā ieslīdēja robots.

Visi sāka aplaudēt.

���is robots, � Strekozovs turpināja,

pieder pie automatiem, kas pa�i apgūst informāciju. Viņ� nedarbojas pēc iepriek� sagatavotas programmas, bet izstrādā to pats atkarībā no pārmaiņām ārējās vides apstākļos. Viņa atmiņā ir vairāk nekā tūksto� vārdu, turklāt �is leksikons nemitīgi papla�inās. Viņ� var lasīt iespiestu tekstu, spēj patstāvīgi sastādīt teikumus un saprot cilvēku valodu. Robotu baro akumulatori, kurus viņ� pēc vajadzības var uzlādēt no elektrības tīkla. Mēs veselu gadu pa vakariem meistarojām robotu, lai varētu jums to uzdāvināt gaviļu dienā. Viņu var apmācīt jebkurā darbā. Robij, sasveicinieties ar savu jauno saimnieku, � viņ� piebilda, pagriezies pret robotu.

Robijs pieslīdēja pie manis un pēc neilgas klusē�anas sacīja:

��Man būs liels prieks, ja jūs jutīsieties laimīgs, uzņemdams mani par savas ģimenes locekli.

Tas bija gau�ām jauki sacīts, kaut gan man �ķita, ka teikums nav sastādīts visai pareizi.

Visi metās pie Robija. Ikvienam gribējās viņu pamatīgāk aplūkot.

� Nebūs glīti, � teica mana sievasmāte, � ja viņ� staigās pa dzīvokli pliks. Es katrā ziņā pa�ū�u viņam virssvārci.

Kad es nākamajā rītā pamodos, Robijs stāvēja pie manas gultas, acīmredzot gaidīdams rīkojumus. Man tas �ķita ārkārtīgi interesanti.

��Lūdzu, Robij, � es teicu, � esiet tik labs un nospodriniet manus zābakus. Tie atrodas priek�namā pie durvīm.

��Kā to dara? � viņ� apvaicājās.

��Pavisam vienkār�i. Skapī jūs atradīsiet brūno zābakziedi un sukas. Ieziediet zābakus, bet pēc tam spodriniet ar suku, līdz tie sāk spīdēt.

Robijs paklausīgi devās uz priek�namu.

Ļoti gribējās redzēt, kā Robijs tiks galā ar pirmo uzdevumu.

Kad piegāju pie viņa, viņ� tikko beidza triept uz zābakiem apriko�u ievārījumu, kuru sieva glabāja īpa�iem gadījumiem.

��Ai, Robij, � es iesaucos, � aizmirsu jūs brīdināt, ka apavu ziede atrodas skapī pa�ā apak�ā. Jūs esat paņēmis aplamo trauku.

��Ķermeņa atra�anos telpā, � viņ� teica, nesatricināmā mierā noraudzīdamies, kā es cen�os notīrīt zābakus, � var noteikt pēc trim koordinātēm Dekarta koordinātu sistēmā. Uzdodot koordinātes, kļūda nedrīkst pārsniegt ķermeņa lielumu.

��Pareizi, Robij. Esmu pieļāvis kļūdu.

Koordinātu sākumam var izvēlēties jeb(uru telpas punktu, kaut vai �o istabas kaktu.

Skaidrs, Robij. Turpmāk to ievēro�u.

Ķermeņa koordinātes var uzdot ari leņķmēros, ņemot talkā azimutu un augstumu, � viņ� turpināja murmulēt.

��Labi. Nerunāsim vairs par to.

Pieļaujamā kļūda pa�reiz aplūkojamajā gadījumā, ņemot vērā ķermeņa lieluma un vektora rādiusa garuma savstarpējās attiecības, nedrīkst pārsniegt divas tūksto�daļas radiāna pēc azimuta un vienu tūksto�daļu radiāna augstumā.

��Pietiek! Izbeidziet jebkādas sarunas par �o tematu! � es aizsvilies uzsaucu.

Viņ� tie�ām apklusa, bet visu dienu sekoja man pa pēdām un ar �estiem centās izskaidrot īpatnības pārejā no taisnleņķa koordinātu sistēmas uz slīpleņķa sistēmu.

Godīgi sakot, es todien ļoti noguru.

Jau tre�ajā dienā es pārliecinājos, ka Robijs vairāk radīts intelektuāliem uzdevumiem nekā fiziskam darbam. Prozaiskus darbus viņ� veica ar lielu nepatiku.

Ta�u vienu, gods kam gods, nevarēja noliegt: viņ� prata virtuozi rēķināt. Mana sieva apgalvoja: ja vien Robijam nepiemistu kaislība aprēķināt visu līdz kapeikas tūksto�daļai, viņa palīdzība saimniecības izdevumu kalkulācijā būtu nenovērtējams ieguvums.

Viņas abas ar sievasmāti cie�i ticēja Robija

izcilajām matemātiķa dotībām. Turpretī man viņa zinā�anas �ķita pagalam pavir�as.

Reiz, dzerot tēju, sieva ieteicās:

��Robij, aizejiet uz virtuvi, sagrieziet tur torti trīs daļās un atnesiet mums.

��To nav iespējams izdarīt, � viņ�, brītiņu padomājis, atteica.

��Kādēļ?

��Vienību nevar izdalīt ar trīs. Dalījuma iznāk periodisks daļskaitlis, ko nav iespējams absolūti precīzi aprēķināt.

Sieva uzmeta man bezpalīdzīgu skatienu.

��Liekas, Robijam taisnība, � piebilda sievasmāte, � es jau senāk esmu kaut ko tamlīdzīgu dzirdējusi.

��Robij, � es sacīju. � runa nav par kādas vienības aritmētisku dalī�anu ar trīs, bet gan par ģeometriskas figūras sadalī�anu trīs vienlīdz lielos laukumos. Torte ir apaļa. Ja jūs aploci sadalīsiet trīs daļās un no dalījuma punktiem novilksiet rādiusus, tad ar to pa�u būsiet sadalījis torti trīs vienlīdzīgās daļās.

��Blēņas! � Robijs jūtami aizkaitināts attrauca. � Lai sadalītu aploci trīs daļās, man jāzina tās garums, kas ir diametrs, izteikts ar iracionālo skaitli �jt�. Uzdevums nav atrisināms, jo gala rezultātā tas būs viens no variantiem uzdevumam par riņķa kvadratūru.

��Pilnīgi pareizi! � sievasmāte viņu atbalstīja. � To mums jau ģimnāzijā mācīja. Mūsu matemātikas skolotājs, kurā mēs visas bijām iemīlēju�ās, reiz, ienākdams klasē .,.

Piedodiet, ka jūs pārtraucu, � es vēlreiz iejaucos. � Pastāv vairāki veidi dalī�anai trīs daļās, un, ja jūs, Robij, atnāktu man līdzi uz virtuvi, es jums labprāt parādītu, ka to dara.

��Es nevaru pieļaut, ka mani pamacītu būtne, kuras domā�anas procesi norisinās visai ierobe�otā ātrumā, � viņ� atcirta.

To nespēja izturēt pat mana sieva. Viņai nepatīk, ja sve�i ap�auba manas gara spējas.

��Kā jums nav kauna, Robij?!

��Nedzirdu, nedzirdu, nedzirdu! � viņ� sāka tark�ķēt un demonstratīvi izslēdza savu akustisko uztveru bloku.

Mūsu pirmais konflikts iesākās ar tīro nieku. Reiz, pusdienas ēdot, es pastāstīju anekdoti:

��Uz kuģa satikās divi komivoja�ieri.

�Kurp jūs braukdams?� apvaicājās viens.

�Uz Odesu,� atbildēja otrs.

�Jūs sakāt, ka braucat uz Odesu, tādēļ, lai cs domātu, ka nebraucat uz Odesu, bet īstenībā tomēr braucat turp. Kādēļ jūs melojat?�

Anekdote visiem patika.

��Atkārtojiet sākuma nosacījumus, � atskanēja Robija balss.

Divreiz stāstīt to pa�u anekdoti vieniem un tiem pa�iem klausītājiem nav nekāda prieka, ta�u, pārvarējis nepatiku, es to izdarīju.

Robijs klusēja. Es zināju, ka viņ� spēj izdarīt apmēram tūksto� loģisku operāciju minūtē, un sapratu, kāds titānisks darbs noru viņā �īs ieilgu�ās pauzes laikā.

��Uzdevums ir absurds, � viņ� beidzot pārtrauca klusumu. � Ja viņ� tie�ām brauc uz Odesu un arī saka, ka brauc uz Odesu, tad viņ� nemelo.

��Pareizi, Robij. Un tie�i �ī absurda deļ anekdote kļūst smieklīga.

��Vai katrs absurds ir smieklīgs?

��Nē � ne katrs. Bet tie�i �ajā gadījuma radusies tāda situācija, kurā absurdais pieņēmums �ķiet smieklīgs.

��Vai pastāv algoritms �ādu situāciju ati ra�anai?

��To es tie�ām nezinu, Robij. Ir ta�u bezgala daudz jocīgu anekdo�u, bet līdz �im ne*ļ viens vēl nav tās vērtējis no �ī viedokļa.

��Saprotu.

Naktī es pamodos no tā, ka mani kāds satvēra aiz pleciem un uzslēja gultā sēdus. Manā priek�ā stāvēja Robijs.

��Kas noticis? � es jautāju, acis berzēdams.

���A� saka, ka ikss ir vienlīdzīgs igrekam, bet �B� apgalvo, ka ikss nav vienlīdzīgs igrekam, jo igreks ir vienlīdzīgs iksam. Tāds ir jūsu anekdotes pamats.

��Nezinu, Robij. Dieva dēļ, netraucējiet man miegu ar saviem algoritmiem.

��Dieva nav, � Robijs noteica un aizgāja uz savu kaktu.

Nākamajā dienā, kad bijām apsēdu�ies pie galda, Robijs negaidot paziņoja:

Man jums jāizstāsta anekdote.

Speriet tik vaļā, Robij, � es viņu uzmudināju.

Pircējs aiziet pie pārdevēja un jautā, cik maksā viena vienība pārdodamās preces. Pārdevējs atbild, ka vienība pārdodamās preces maksā vienu rubli. Tad pircējs saka: �Jus sakāt, ka tā maksā vienu rubli, tādēļ, lai es domātu, ka tā nemaksā rubli. Bet īstenībā preces cena tomēr ir viens rublis. Kādēļ jūs melojat?�

��Ļoti jauka anekdote, � noteica sievasmāte, � jālūko to neaizmirst.

��Kādēļ jūs nesmejaties? � Robijs noprasīja.

��Redziet, Robij, � es sacīju, � jūsu anekdote nav diezcik smieklīga. Situācija nav tada, lai tas izklausītos smieklīgi.

��Anekdote ir gan smieklīga, � Robijs stūrgalvīgi pretojās, � un jums jāsmejas.

��Kā lai smejas, ja tur nav nekā smieklīga?

��Ir gan! Es gribu, lai jus smejaties! Jums jāsmejas! Es prasu, lai jūs smejaties, jo tas ir smieklīgi! Prasu, gribu, pavēlu jums tūliņ, nekavējoties, �ajā pa�ā mirklī sākt smieties! Ha-ha-ha-ha!

Robijs bija glu�i kā sajucis.

Sieva nolika karoti un, pagriezusies pret mani, sacīja:

��Nekad tu neļauj mierīgi paēst pusdienas. Atradis gan, ar ko noņemties. Ar saviem

muļķīgajiem jokiem tu esi novedis nabagi robotu līdz histērijai.

Asaras slaucīdama, viņa izgāja no istaba,s, Klusēdama, augsti paceltu galvu, ārā izpeldēja arī sievasmāte.

Mēs abi ar Robiju palikām vieni.

Un tad nu viņ� īsti parādīja, ko māk.

Vārds �muļķīgie� bija uzjundījis viņa papla�inātā leksikona dzīlēs veselu sinonīmu lavīnu.

��Muļķis! � viņ� rēca ar visu savu dinamiku jaudu. � Erms! Stulbenis! Kretīns! Dulnais! Psihopāts! �izofrēniķis! Smejies, deģcnerāt, tāpēc ka tas ir smieklīgi! Ikss nav vienlīdzīgs igrekam, tāpēc ka igreks ir vienlīdzīgs iksam, ha-ha-ha-ha!

Negribu �o nejēdzīgo ainu aprakstīt līdz galam. Bīstos, ka es neizturējos tā, kā īstam vīram klājas. Kamēr pār manu galvu bira lamu vārdu krusa, es, bezspēcīgā niknumā savilcis dūres, sāku gļēvi irgot, cenzdamies nomierināt satracināto robotu.

��Smejies skaļāk, stulbais lops! � viņ� nespēja rimties. � Ha-ha-ha-ha!

Nākamajā dienā ārsts man pavēlēja palikt gultā, jo konstatēja spēcīgu hipertonijas lēkmi.

Robijs ļoti lepojās ar savu spēju pazīt un at�ķirt redzes tēlus. Viņam bija taisni apbrīnojama redzes atmiņa � simtiem sare�ģītu ornamentu vidū Robijs varēja atrast kādu

vienu, kuram bija tikai reizi uz mirkli uzmetis acis.

Es visādi centos viņā �īs īpa�ības attīstīt.

Vasarā sieva aizbrauca atvaļinājumā, sievasmāte � ciemos pie dēla, un mēs ar Robiju palikām dzīvoklī divi vien.

��Tevis dēļ man prāts mierīgs, � sieva atvadīdamās sacīja, � Robijs par tevi rūpēsies. Skaties tikai, ka nedari viņam pāri.

Laiks bija karsts, un es, kā paradis �ajā gadalaikā, nodzinu matus līdz ādai.

Pārnācis mājās no frizētavas, es pasaucu Robiju. Viņ� tūdaļ ieradās.

��Lūdzu, Robij, dodiet man pusdienas.

��Viss ēdiens �ai dzīvoklī, tāpat kā visas mantas, kas tajā atrodas, izņemot komunālās iekārtas priek�metus, pieder tā īpa�niekam. Jūsu lūgumu nevaru izpildīt, jo tas būtu mēģinājums piesavināties sve�u īpa�umu.

��Bet es ta�u esmu �ā dzīvokļa īpa�nieks.

Robijs pienāca man cie�i klāt un vērīgi aplūkoja no galvas līdz kājām.

� Jūsu izskats neatbilst �ā dzīvokļa īpa�nieka izskatam, kas saglabājies manas atmiņas �ūnās.

��Es tikai esmu nodzinis matus, Robij, bet citādi palicis glu�i tāds pats, kāds biju. Vai jūs tie�ām neatceraties manu balsi?

��Balsi var ierakstīt magnetofona lentē, � Robijs sausi atteica.

��Bet ir ta�u vēl simtiem citu pazīmju, kas liecina, ka es esmu es. Es aizvien domāju, ka spējat iz�ķirt tik elementāras parādības.

��Ārējais tēls ir objektīva realitāte, kas nav atkarīga no mūsu apziņas.

Viņa uzpūtīgā pa�apziņa man sāka krist uz nerviem.

��Es jau sen gribēju ar jums nopietni parunāt, Robij. Man �ķiet, ka jums būtu daudz noderīgāk nepiebāzt savu atmiņu ar pārmērīgi sare�ģītiem jēdzieniem, bet vairāk domāt par jūsu galveno uzdevumu izpildī�anu.

��Es iesaku jums atstāt �o telpu, � viņ� ātri nobēra. � Atstāt, aizvākties, pazust, aiziet projām. Ja ne, es izmanto�u fizisku spēku, varmācību, piespie�anu, sitienus, dauzī�anu, piekau�anu, spērienus, traumas, miesas bojājumus.

Es diem�ēl zināju, ka tad, kad Robijs sāk �ādi izskaidroties, nav nekādas jēgas ar viņu strīdēties.

Turklāt mani nebūt nevaldzināja izredzes saņemt no viņa pļauku. Roka viņam ir smaga.

Trīs nedēļas mitinājos pie drauga un atgriezos mājās tikai tad, kad pārbrauca sieva.

Pa to laiku arī mati jau bija mazliet ataugu�i.

� Tagad Robijs mūsu dzīvoklī jūtas pilnīgi kā savās mājās. Kvern augiem vakariem pie televizora. Pārējā laikā, pats par sevi tīksminādamies, rakņājas savā shēmā, turklāt skaļi svilpodams kādu melodiju. Ta�u diem�ēl konstruktors nav viņu apveltījis ar muzikālo dzirdi.

Bīstos, ka Robija cen�anās pilnveidoties jau ifik kļūt perversa. Saimniecības darbus viņ� d;ira ar lielu nepatiku un neiedomājami nevī�īgi. Pret visu, kas neattiecas uz viņa personu, robots izturas ar acīm redzamu nevērību un ar visiem sarunājas augstprātīgi.

Sieva centās pielāgot viņu tulko�anai no sve�valodām. Robijs apbrīnojami viegli iemācījās no galvas fran�u-krievu valodas vārdnīcu un tagad aizrautīgi citu pēc cita kaudzēm lasa lubu romānus. Kad kāds palūdz, lai pārtulko izlasīto, viņ� nevērīgi atbild:

��Nav nekā interesanta. Izlasiet pats.

Es iemācīju viņu spēlēt �ahu. Sākumā viss ritēja tīri gludi, ta�u vēlāk acīmredzot loģiskā analīze viņam bija parādījusi, ka negodīga spēle dod visdro�āko iespēju uzvarēt.

Robijs izmanto katru izdevīgu gadījumu, lai nemanot pārstatītu uz �aha galdiņa manas figūras.

Reiz partijas vidū pamanīju, ka pazudis mans karalis.

��Kur jūs esat licis manu karali, Robij?

��Tre�ajā gājienā jums bija mats, un es to noņēmu, � viņ� nekaunīgi paziņoja.

� Tas ta�u teorētiski nav iespējams. Pirmajos trīs gājienos matu nedrīkst pieteikt. Nolieciet karali atpakaļ vietā!

��Jums vēl jāpamācās spēlēt, � viņ� atcirta, noslaucīdams figūras no galdiņa.

Pēdējā laikā Robijā radusies interese par dzeju. Diem�ēl �ī interese ir gau�ām vienpusīga. Viņ� ir spējīgs stundām studēt klasiķus, lai sameklētu kļūdu ritmā vai kādu nepareizi veidotu teikumu. Ja tas izdodas, tad visa māja trīc no viņa smieklu rēkoņas.

Robija raksturs bojājas ar katru dienu vairāk.

Vienīgi elementārs godīgums neļauj man viņu kādam atdāvināt.

Bez tam negribas arī sarūgtināt sievasmāti. Viņa un Robijs jūt viens pret otru dziļas simpātijas.

Mi�kas Elektroniskais uzve�anās kalkulators jau veselu nedēļu rādīja �teicami�, un tāpēc mēs nolēmām �o atgadījumu nosvinēt.

Ļuļa ieteica doties uz Jūtu iedvesmas koncertu, es sacīju, ka varētu apmeklēt Alkoholisko dzērienu smar�u muzeju, bet Mi�ka uzstāja, lai ejam uz Molekulāro kafejnīcu. Protams, mēs braucām uz kafejnīcu, jo Mi�ka ta�u bija labi uzvedies, un tādēļ būtu netaisni laupīt viņam izvēles iespēju.

Mēs ātri nokļuvām tur domu lidma�īnā. Ceļā mūs tikai vienu reizi sakratīja � kad es iedomājos, ka būtu labi tomēr uz mirklīti iegriezties muzejā. Par laimi, to neviens nepamanīja.

Kafejnīcā apsēdāmies pie sarkanā galdiņa, ta�u Ļuļa ieminējās, ka viņai labāk gar�ojot ēdieni, kas sintezēti no gai�ās, nevis no tum�ās naftas.

Es viņai gan atgādināju, ka avīzēs raksta � abēji ēdieni esot glu�i līdzvērtīgi.

Ļuļa atbildēja � var jau būt tā esot tikai iedoma, bet, ja darām kaut ko tīrā prieka labad, tad ta�u varam arī ļauties iedomām.

Nesākām ar viņu strīdēties, jo mēs ļoti mīlam savu Ļuļu un mums gribējās, lai viņai no kafejnīcas apmeklējuma tiktu pēc iespējas lielāks prieks.

Kad apsēdāmies pie baltā galdiņa, uz televizora ekrāna parādījās robots ar baltu micīti galvā un baltu virssvārci mugurā.

Smaido�ais robots mums paskaidroja, ka Molekulārās sintēzes kafejnīcā dabūjami trīs simti se�desmit ēdieni. Lai saņemtu izraudzīto, jāuzgrie� tā numurs uz automāta diska, un ēdiens tiks sintezēts tie�i mūsu �ķīvī. Robots vēl piebilda � ja mēs vēloties kaut ko tādu, kā ēdienu kartē nav, tad tikai jāuzmauc galvā antena un jāiedomājas �is ēdiens. Automāts pasūtījumu tūliņ izpildī�ot.

Palūkojos uz Mi�ku un sapratu, ka mēs vēlamies tikai to, kā ēdienu kartē nav.

Ļuļa sev pasūtīja pankūkas, bet es � pseidobif�teku. Tas izskatījās brūns un ļoti kārdino�s, un Ļuļa sacīja, ka nenoēdī�ot tik daudz pankūku, � lai es ņemot pusi. Tā mēs izdarījām, un es atdevu viņai pusi bif�teka.

Kamēr mēs dalījāmies, Mi�ka īdzīgi bakstīja ar dak�iņu izraudzītajā ēdienā, kur bija skābēti gurķi, siļķe, putu krējums un aveņu ievārījums, cenzdamies izprātot, kādēļ gan reizēm, saliekot kopā visgardākās lietas, iznāk tāda bezjēdzība.

Man kļuva Mi�kas �ēl, un es ieliku viņa �ķīvi destruktorā, bet Ļuļa viņu pamācīja, ka, iecerot ēdienu, stingrāk jākoncentrējas.

Tad Mi�ka sāka sintezēt kūku, kas izskatījās pēc kosmosa kuģa, bet es pa to laiku centos iedomāties, kā gar�otu dzēriens, kuru man patlaban sintezēja, ja tam pievienotu pilieniņu konjaka. Man tas gandrīz jau bija izdevies, bet piepe�i iedegās sarkanais signāls un uz ekrāna parādījās robots, kas brīdināja, ka vinu kafejnīcā tādas lietas nedrīkstot darīt.

Ļuļa noglāstīja man roku un nosauca par nabadziņu, un teica, ka no kafejnīcas viņa ar Mi�ku brauk�ot mājās, bet es varē�ot aizbraukt uz muzeju. Ļuļa aizvien par citiem rūpējas vairāk nekā par sevi. Es ta�u zināju, ka viņai ļoti gribas tikt uz Jūtu iedvesmas koncertu, un tādēļ sacīju, ka es ar Mi�ku brauk�u uz mājām, lai viņa brauc uz koncertu.

Tad viņa ieteica, ka vislabāk bū�ot, ja mēs visi brauk�ot mājup un mierīgi tur pavadī�ot vakaru.

Man gribējās viņu ar kaut ko iepriecināt, un tādēļ izdomāju viņai augli, kas izskatījās pēc apelsīna, gar�oja pēc saldējuma un smar�oja pēc viņas iemīļotā parfīma. Viņa man uzsmaidīja un drosmīgi nokoda prāvu kumosu.

Man vienmēr ļoti patīk redzēt Ļuļu smaidām, jo tad mīlu viņu vēl stiprāk.

Kad atkal sēdāmies domu lidma�īnā, lai dotos uz mājām, Ļuļa ieminējās, ka �īs senlaicīgās Molekulārās kafejnīcas esot ļoti jauks iestādījums un ēdiens tajās esot daudz gardāks nekā tas, ko mums mājās sintezē centrālā stacija.

�Tas dro�i vien ir tādēļ,� es nodomāju, �ka, sintezējot ēdienu pa vadiem, to sabojā da�ādi tehniski traucējumi.�

Bet vakarā Ļuļa pēk�ņi sāka raudāt. Viņa atzinās, ka nav nekā riebīgāka par sintētiskajiem ēdieniem, ka viņa ienīstot kibernētiku un vēloties dzīvot pie dabas krūts, staigāt kājām, slaukt kazu un dzert īstu pienu, pieko�ot gardu rudzu maizi. Un tad viņa vēl pieminēja, ka Jūtu iedvesma esot cilvēka jūtu parodija.

Sāka dīkt arī Mi�ka un paziņoja, ka Uzve�anās kalkulators esot pretīgs izdomājums, ka senos laikos dzīvojis kāds zēns vārdā Toms Soijers un brīnum labi izticis bez Kalkulatora. Pēc tam viņ� teica, ka iestājies elek-

Ironikas pulciņā tikai tādēļ, lai iemācītos Kalkulatoru pie�maukt, un, ja viņam tas neizdodoties, viņ� uztaisī�ot kaķeni un sa�au�ot stulbo automātu lupatu lēveros.

Es viņus mierināju kā mācēdams, kaut arī klusībā nodomāju, ka Smar�u muzejs varbūt nemaz nav tik brīni�ķīgs izgudrojums, tāpat arī pscidobif�teki. Vispār � mēs laikam visi trīs bijām pārguru�i, pasūtot sev ēdienus.

Pēc tam likāmies gulēt.

Naktī es sapņoju, ka viens pats nogalinu lāci un ka mēs visi sē�am pie ugunskura un ēdam gardu lā�a gaļu, kas smar�o pēc asinīm un dūmiem.

Mi�ka stūķē mutē milzu kumosus, bet Ļuļa uzsmaida man savu brīnumjauko, mazliet mulso smaidu.

Grūti pateikt, cik laimīgs jutos sapnī, jo � neatceros, vai kādreiz jau to minēju � es ļoti mīlu Ļuļu un Mi�ku.

Priek�vārds��������������..

I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece

G. Gors. Puisēns. Tulk. A. Nikolajeva

G. Altovs. Klīnika �Di�ais piekūns�. Tulk.A. Nikolajeva��������

V. Zuravļova. Leonardo. Tulk. S. Cepurniece

A. Dņeprovs. Pasaule, kurā es pazudu. Tulk.S. Cepurniece

S. Gansovskis. Dusmības diena. Tulk.�H. LapiņaI.

I.Var�avskis. Robijs. Tulk. H. Lapiņa

I. Var�avskis. Molekulārā kafejnīca. Tulk. H. Lapiņa

КОГДА ВРЕМЯ БУДЕТ ПОБЕЖДЕНО�

Па латышском языке Издательство �Зинатне� Рига 1969

KAD BOS UZVARĒTS LAIKS�

Redaktores Ņ. Krilova, Z. Kļaviņa. Māksi, redaktors G. Ķrutojs. Tehn. redaktore E. Po�a. Korektore L. Brahmane. Nodota salik�anai 1969. g. 13. februārī. Parakstīta iespie�anai 1969. g. 11. aprīlī. Tip. papīrs Nr. 2, formāts 70X90'/3 2. 8 fiz. iespiedi.; 9,36 uzsk. iespiedi.; 8,95 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks.f Maksā 28 kap. Izdevniecība �Zinātne� Rīgā, Tur-' geņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīgā, Gorkija ielā 6. Pa�ūt. Nr. 409. K2

* *

*

Un vēl kas:

Es neesmu bārenis.

Panarins ir kļūdījies. Nezinu, kā viņ� to nebija pamanījis.

Viņai ir divdesmit �etri gadi. Viņa ir ģeofiziķe. Patlaban tā atrodas kaut kur taigā.

[1] sv � varda �sprāgstviela� nosacīts apzīmējums.

[2] vārds �detaļa� te galīgi neiederas. Tā ir viena no grūtībām, ar kādām jāsastopas, mēģinot stāstīt par Vitovski

[3] rns � ribonuklelnskabe. tulk. piez.

[4] Elektroķīmiskas ierīces, kas izpilda radiolampu, pusvadītāju utt. funkcijas.