Arī viņ� acīmredzot garlaikojās. Kad piedāvāju papirosu, viņ� labprat devās kopa ar mani uz balkona.

Vajadzēja sākt sarunu, un es izmetu pirmo, kas ienāca prātā:

��Ja nekļūdos, gaviļniece ir jūsu māsa? -

Viņ� atbildēja:

Tad piebilda:

��Ja nemaldos, mana māsa ir jūsu sievas draudzene?

Mēs paraudzljāmies viens otrā un sākām smieties.

��Pasākums, � viņ� sacīja. � Svinīgs pasākums. Un mēs esam tiku�i goda prezidijā �

Mans jaunais paziņa izrādījās interesants sarunu biedrs � izglītots, asprātīgs. Liela auguma, pilnīgs, gandrīz vai pārāk pilnīgs savos trīsdesmit trijos trīsdesmit piecos gados, ar mazu, rūpīgi apcirptu, gai�u bārdiņu, zilām, nedaudz ie�ķībām acīm. Kaut kas viņā atgādināja aktieri. Varbūt tādu iespaidu radīja viņa maniere ļoti skaidri izrunāt vārdus.

Lai man piedod profesionālu salīdzinājumu, bet �is cilvēks nebija veidots pēc tipveida projekta. Par visu, ko viņ� zināja (bet zināja, �ķiet, krietni daudz), viņam bija savs, da�reiz apbrīnojami pareizs, da�reiz diezgan savāds, bet noteikti savs uzskats. Sākumā mani kaitināja viņa kategoriskie spriedumi, tomēr viņ� necentās uzspiest savus uzskatus. Vienkār�i tie neizraisīja viņā �aubas, pa�am likās dabiski � tas arī radīja pārliecību. Ar tādu pa�u pārliecību bērns, radīdams uz tramvaju, var teikt: �Māja.� Un pamēģiniet viņu pārliecināt, ka tā nav māja, bet tramvajs!

Kad saruna skāra arhitektūru, Voronovs (Kirils Voronovs � tā sauca manu jauno paziņu) pavaicāja, kādas ēkas ir celtas pēc maniem projektiem. Es nosaucu vairākas mājas Maskavas piepilsētā. Cenzdamies atcerēties, viņ� piemiedza acis un nosmīkņāja:

��Ja arhitektūra ir sastingusi mūzika, tad jūs esat nospēlējis kaut ko līdzīgu mar�am. Mazliet nevērīgi un � pārāk tie�i.

Apvainoties es nepaguvu. Voronovs izteica da�as konkrētas piezītnes, kuras nevarēja neatzīt par pareizām. Arhitektūrā viņ� orientējas brīvi, pat pārāk brīvi kā nespeciālists. Man gribējās uzzināt, kāda ir viņa profesija.

��Tēlnieks, � viņ� noteica. Un tūdaļ pat izlaboja savu kļūdu: � Biju�ais tēlnieks.

��Biju�ais? � es pārjautāju. Voronovs brīdi vilcinājās ar atbildi. Acīmredzot viņam ne visai gribējās ielaisties sarunās par �o tematu.

��Jā, biju�ais .. . Tagad strādāju Etnogrāfijas institūtā. Tur ir plastiskās rekonstrukcijas laboratorija, un tajā es strādāju.

Pamanījis manu nesapratni, viņ� paskaidroja:

��Plastiska rekonstrukcija ir sejas atveido�ana pēc galvaskausa formas. Jūs noteikti esat dzirdējis par to. Tā ir Mihaila Gerasi- mova metode: sen miru�u cilvēku ārējā izskata atveido�ana. Pēc Gerasiniova metodes strādā da�ādi cilvēki � gan mediķi, gan biologi, gan atropologi � un tēlnieki.

��Tad kāpēc gan biju�ais tēlnieks?

Voronovs negribīgi atbildēja:

��Da�s labs no mums, māksliniekiem, uzskata, ka māksla nav savienojama ar dokumentālu precizitāti. Plastiskā rekonstrukcija esot amats. Nu, viņi arī nosauca mani par � biju�o.

Ļoti akurāti, bez liekām kustībām viņ� izdzēsa papirosu, sameklēja jaunu, paripināja pirkstos un aizsmēķēja.

��Restaurējot pēc galvaskausa formas, � es teicu, � jums patie�ām seja jāizveido tāda, kāda tā bijusi. Vajag radīt precīzu kopiju, vai ne? Darbu sākot, jūs pat nezināt, kāda tie�i tā iznāks. Risinājumu, pilnīgi noteiktu risinājumu, dod zinātne. Kas tad paliek tēlniekam? Protams, plastiskā rekonstrukcija nav amats, tomēr �

Viņ� mani pārtrauca:

��Jūs tā domājat?

Pēc trim iztuk�otajiem �ampanie�a kausiem

es biju miermīlīgi noskaņots.

��Paklausieties, � es teicu Voronovam, � sejas atveido�ana pēc galvaskausa formas tiek izmantota arī kriminālistikā. Pastāstiet kaut ko � tādu �

��No detektīv�anra? � viņ� pasmējās.

��Jāatzīstas, ka aizraujos .. .

��Diem�ēl, neko nezinu. Tajā laikā, ko es atceros, kriminālistikas laboratorijas nedar

bojās, bet, ja vēlaties, es jums kaut ko parādī�u.

��Parādīsit vai pastāstīsit?

��Parādī�u. Es tepat dzīvoju � divus stāvus augstāk.

Galvaskausi un viss, kas ar tiem saistās, nav visai patīkama sarunu viela. Tomēr izredzes septīto, astoto un varbūt pat devīto reizi dzirdēt dziesmiņu par Jegorkas likstām vilināja mani vēl mazāk. Tāpēc biju ar mieru.

Spuldze kāpņu telpā meta nespodru, mirgojo�u gaismu.

� Kas par apgaismojumu, ko? � Voronovs sacīja. � Katra re�isora sapnis. �ādā apgaismojumā jāparādās Hamleta tēva garam �

Dānijas karaļa garu nesastapām, bet kāpņu laukumiņā stāvēja jauneklis un meitene, kas, cik varēja spriest, nepievērsa uzmanību sliktajam apgaismojumam. Pamanīju�i mūs, viņi sāka diezgan skaļi apspriest kādu tēlojo�ās ģeometrijas uzdevumu. Voronovs nomurmināja kaut ko līdzīgu sveicienam, un mēs iegājām koridorā.

Par Voronova dzīvokli man grūti kaut ko pastāstīt. Aizbildinādamies ar nekārtību, viņ� gaismu iededzināja tikai tre�ajā istabā. Tā bija darbnīca vai kabinets, pareizāk sakot, kā viens, tā otrs. Divi milzīgie logi, kurus sedza �toras, dienā laikam deva daudz gaismas, pretī logiem uz paliktņiem atradās bronzas un ģip�a tēli. Sarkanarmietis budjonovkā. Divi zēni cīniņā. Cilvēks, kas pastiepis roku uz vadības pults pogu. Tas bija ļoti iespaidīgi � tāda cilvēka seja, kas sagatavojies sakt kādu svarīgu eksperimentu, un virs vadības pults pogas sastingusi roka � Ar grāmatām piekrauts skaists antīks galdiņ� ne visai harmonēja ar vienkār�ajiem koka plauktiem, kas bija piestiprināti pie sienas. Stūrī, nevērīgi ar drēbi piesegts, atradās marmora tēls � skulpturāls meitenes portrets, tās pa�as meitenes, kuru mēs sastapām kāpnēs.

��Nepabeidzāt? � es pavaicāju Voronovam.

��Nieki, � viņ� sausi atteica un cie�āk savilka pārklāju. Tad it kā atvainodamies piebilda: � Kaimiņiene. Reiz iesāku, bet arvien nevaļa.

Es viņu vairāk neizpra�ņāju.

��Tas nav interesanti. Visparastākie tēli, � viņ� turpināja. Man ir tikai viens plastiski rekonstruēts portrets.

Tikai tagad, mazliet apradis ar istabas apgaismojumu, tās attālākajā stūrī uz pazema galdiņa pamanīju bronzas krū�utēlu. Zem tā bija paliktas trīs biezas grāmatas.

Mēs piegājām tuvāk. Tā bija veca vīra galva: augsta, ļoti augsta piere, pareti, bet gari mati, kas sniedzās gandrīz līdz pat pleciem, rūpīgi sasukāta, cirtaina bārda. Garenā seja ar tuvu stāvo�ām acīm, lielu muti un plānu, kumpu degunu man uzreiz �ķita pazīstama.

��Leonardo? � pavaicāju Voronovam.

Viņ� piekrīto�i pamāja ar galvu.

Jāatzīstas, biju saviļņots. Saviļņots un vīlies. Ļoti smalka, patie�ām filigrāna detaļu apdare radīja īstenības iespaidu, kas robe�ojās ar ilūziju. Bet vajadzēja tikai novērsties no detaļām, un ilūzija izgaisa.

Es ne vienreiz vien reprodukcijās biju redzējis Leonardo pa�portretu. Tā te bija tikko jau�ami iezīmēta skice, kas tomēr izteica to, ko biju pieradis uzskatīt par galveno Leonardo raksturā, � pāri paaud�u paaudzēm stāvo�a cilvēka gudrību. Leonardo da Vin�i, cilvēku ar brīnumaino likteni, savā iztēlē biju apveltījis ar neparastu, ja tā varētu teikt, pārcilvēcisku ārējo veidolu. Bet Voronova skulptūrā �o izcilo, pārcilvēcisko nesaskatīju. Līdzība ar pa�portretu, protams, bija neap�aubāma. Tomēr Voronova veidotais Leonardo likās parasts cilvēks. Vēl vairāk � noguris, vecs, gandrīz nelaimīgs cilvēks.

� Sēdieties, � Voronovs pievirzīja man atzveltnes krēslu. Es, �ķiet, aizmirsu pasacīt, ka istabu apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Pie griestiem piestiprinātās tievās caurulītes izstaroja ne jau pavisam baltu, bet tādu kā mazliet violetu gaismu. Sādā apgaismojumā bronza zaudēja savu brīni�ķīgo, bet mazliet nedabisko zeltaino nokrāsu. Apgaismojums pastiprināja īstenības ilūziju, pie�ķirdams bronzai iedegu�as ādas krāsu un izskatu.

Nosēdinājis mani atzveltnes krēslā, Voronovs abpus skulptūrai ieslēdza divas sienas

lampas. Spilgtā gaisma lika man pievērt acis, bet, tās atvēris �

Pirmajā mirklī man �ķita, ka krū�utēls ir apmainīts. Tas bija tas pats un tomēr pavisam citāds. Spēcīgā gaismas plūsma bija izdzēsusi detaļas. Agrāk tās nomāca kopiespaidu, novēr�ot uzmanību no galvenā. Tagad detaļu lieliskā apdare nedūrās acīs, to varēja vienīgi nojaust. Pārsteidzo�i skaidri un reljefi izcēlās galvenais � sejas izteiksme.

Grūti, pat neiespējami to izteikt vārdos. Tēlam ir sava valoda, ko ne vienmēr iespējams tulkot. Prieks un bēdas, nē, vislielākais prieks un vislielākās bēdas, triumfs un cie�anas, zinā�ana un neizpratne � tas viss jaucās Leonardo sejas izteiksmē. Starp citu, jaucās nav īstais vārds. Nevis jaucās, bet mijās. Attiecībā uz skulptūru tāds apzīmējums var likties pārāk sadomāts. Bet es nepārspīlēju. Leonardo sejas izteiksmē �īs noskaņas tie�i mijās. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka, aplūkojot krū�utēlu, es mainīju stāvokli. Varbūt mans skatiens, pakavēdamies te pie tās, te pie citas sejas daļas, ikreiz uztvēra no kopējā kaut ko atsevi�ķu �

Leonardo sejas izteiksme mainījās. Tā teikdams, es nebaidos kļūt smieklīgs. Atkārtoju, ka viss laikam izskaidrojams ar parastām fizikālām parādībām. Tas kļuva iespējams tādēļ, ka tēlniekam bija izdevies pārkāpt robe�u starp mākslu un to, kas ir tikai līdzīgs mākslai. Iespējams, ka tas pateikts pārāk augstā stilā. Bet, velns parāvis, ir ta�u mākslā kaut kas tāds, ko nevar sadalīt elementos, ko nevar loģiski analizēt.

Un vēl kaut kas � tagad Leonardo man vairs nelikās parasts, noguris un vecs. Tas viss bija palicis � gan vecums, gan nogurums. Ta�u nogurums nebija ikdieni�ķs, bet glu�i citāds, it kā cilvēks būtu ieskatījies tālā nākotnē un smagi, bēdu un prieka pilni gadsimti būtu uzgūlu�i viņa pleciem. Vecums � Tie�i tādu es iedomājos Leonardo, ne jaunāku, ne vecāku.

Man jāpaskaidro, ka stāstu tikai par pa�u galveno, pa�u raksturīgāko Leonardo tēlā. Daudz ko tikai neskaidri izjutu. Piemēram, spēku. Te nebija varenu plecu, kādus tēlnieki mīl piedēvēt saviem varoņiem, bet kaut kas netverams � varbūt galvas pavērsiens, varbūt lūpu izliekums � tikko jau�ami pauda spēku.

Voronova balss atskanēja it kā no tālienes.

� Tūksto� piecsimt se�padsmitā gada janvārī Leonardo aizbrauca uz Franciju. Karalis Francisks Pirmais nodeva Leonardo rīcībā Klū pili netālu no Ambuāzas pilsētas. �is karalis bija gudrs un izglītots. Visu mū�u Leonardo bija meklējis izglītotu protektoru. Un atrada to pārāk vēlu . . .

Bronza bija izteiksmīgāka par vārdiem. Bet Voronovs turpināja, un es sapratu, ka viņa domu gaita ir kaut kā saistīta ar mūsu nepabeigto sarunu par mākslu.

� Tūksto� piecsimt deviņpadsmitā gada otrajā maijā Leonardo �ķīrās no dzīves. Viņu guldīja zemes klēpī nelielajā Ambuāzas baznīcā. Pēc �etrarpus gadsimtiem Leonardo galvaskausu nodeva mūsu laboratorijai. Tomēr mums nebija cie�as pārliecības, ka tas ir tie�i viņa. Jā, un arī pats galvaskauss � Kreisais vaiga kauls un aug��okļa kauls bija izlauzti, zobi izdrupu�i, no deguna kauliem bija paliku�i tikai atlū�ņi. Jūs, liekas, teicāt, amats? Nē, tas ir zinā�anu un intuīcijas, aprēķina un minējumu sakausējums .. .

Lauztie kauli tika reproducēti pēc neskartajiem simetriskajiem kauliem. Deguna un pieres kaula izciļņi palīdzēja atveidot deguna kaulu formu. Zobus reproducējām pēc �okļu ligzdām, un tikai pēc tam sākās mīksto sejas audu rekonstrukcija. Zināmā mērā tā tie�ām ir tehnika. Galvaskausam tiek piestiprināts no vaska izveidots gremotājmuskulis un deniņu muskulis, pēc tam � mīksto audu kārtas biezumam atbilsto�as vaska krokas. Ar vasku pat tiek aizpildītas atstarpes starp tām. Un ar to tehnika beidzas. Piemēram, mutes forma, lūpu forma un apveidi ir atkarīgi no daudziem faktoriem, kas vēl nav pilnīgi noskaidroti, bet ausu formu var tikai nojaust, matu sakārtojumu, ūsu un bārdas veidojumu pēc galvaskausa vispār nav iespējams noteikt. Kā redzat, zinātniskā precizitāte neizslēdz jaunradi!

Bet tas nav galvenais. Pēc galvaskausa formas veidotai sejai trūkst izteiksmes. Tas ir, tā sakot, cilvēka vidējais aritmētiskais izskats. Ja vēlaties � aizmigu�a cilvēka izskats. Pamēģiniet viņu uzmodināt� Gerasi- mova metode dod tēlniekam vēsturiski pareizu sagatavi. Un tas ir viss. Sai sagatavei � to nesaārdot un neizmainot nevienu detaļu � jāiedve� dzīvība. Un tā jau ir māksla.

Leonardo nodzīvoja se�desmit septiņus gadus. Viņ� bija mākslinieks un tēlnieks, dienēja par in�enierģenerāli hercoga Bord�as karaspēkā, būvēja kanālus un cietok�ņus. Leonardo piedzima Florencē, dzīvoja Milānā, Venēcijā, Romā, dro�i vien bija apceļojis arī Austrumu zemes. Nomira, kā jau teicu, Francijā. No visas viņa dzīves man vajadzēja izvēlēties kaut ko vienu. Bet ko gan? Parādīt mākslinieku, kas uzgleznojis �Svēto vakarēdienu�? Vai tēlnieku, kas izkalis �Lielo kolosu� � Fran�esko Sforcu zirgā? Vai zinātnieku, kas par vairākiem gadsimtiem aizsteidzies savam laikam priek�ā un kas zinājis, ka izplatījums ir bezgalīgs, ka kustība ir dzīves pamats? Bet varbūt godkārīgo galminieku, Lodoviķa Moro, Cēzara Bord�as, Franciska Pirmā uzticības personu? � Ta�u Leonardo pameta savas gleznas nepabeigtas. Viņ� nenobeidza arī �Kolosu�. Leonardo mēdza piepe�i pārtraukt optiskos pētījumus un sākt rakstīt monogrāfijas botānikā. Viņ� mainīja protektorus, pārcēlās no vienas valsts uz otru � Ko viņ� meklēja? Kas viņ� bija? � Pasakiet, lūdzu, ko pau� Leonardo seja?

Kā nu pratu, izstāstīju savus iespaidus.

Acīmredzot tie nebija tādi, kādus bija gaidījis Voronovs, jo, klausoties manī, viņ� sa- drūma, bet pēc tam ilgi klusēja.

��Nu ko, varbūt tā ir, � viņ� sacīja, izņemdams papirosu. Viņ� vispār daudz smēķēja �ai vakarā. � Laikam gan tie�i tā arī ir; Man pret �o tēlu ir pārāk personiska attieksme, lai spētu spriest objektīvi. Gads meklējumu, �aubu un vil�anās, turpat desmit neveiksmīgu variantu un beidzot �is, pēdējais, kas izveidots vienā naktī� Es meklēju atminējumus Leonardo dzīvei, vienu mirkli, kurā kā fokusā krustotos visas viņa dzīves, likteņa un rakstura līnijas. Tajā naktī biju pārliecināts, ka esmu atradis atminējumu, bet tagad � nezinu. Liekas, kaut kas ir palicis mālā un nav iemiesojies bronzā.

Viņ� paklusi iesmējās.

��Iejusties tēlā � tā ta�u saka aktieri? Agrāk man �ķita, ka tas ir tikai pretenciozs termins � vairāk nekas, bet tai naktī� Jūs saprotat, to ir grūti izskaidrot� Man likās, ka esmu galīgi sapinies. Domu, iespaidu haoss � Un zināt, ko es izdarīju? Paņēmu papīra lapu un pacentos rakstiski attēlot Leonardo. Kas nu es par rakstnieku � Pirmās frāzes kaut kā izmocīju, bet vēlāk � tas notika glu�i nemanot � tikko paguvu pierakstīt. Jūs saprotat, es dzirdēju Leonardo balsi, kopā ar Leonardo redzēju cietoksni, nolaistos fortus, pussabruku�os torņus, ar sūnām aizaugu�ās �aujamlūkas. Kaut kur aizmugurē steberēja vecais cietok�ņa uzraugs. Viņa boze klabēja uz laika zoba sagrauztajiem akmens pakāpieniem � Es dro�i vien rakstīju slikti, ta�u �ī nodarbo�anās palīdzēja sakārtot un noskaidrot domas. Radās kaut kas līdzīgs tramplīnam. Pēdējā frāze palika nepabeigta. Es ķēros pie māla.

Voronovs ar spēcīgu rokas kustību izdzēsa smēķa galu pelnu traukā.

� Vai uzrakstītais ir saglabājies? � es pajautāju.

Viņ� klusucie�ot piegāja pie plaukta, sameklēja papīra lapu un pasniedza to man.

Rokraksts bija savāds: sīks, pietiekami skaidrs un vienlaikus it kā lidojo�s, ar stipru slīpumu,uz labo pusi.

�� Uzraugs bijīgi noliecas in�enierģene- rāja priek�ā. Solis atpakaļ. Neveikls solis ar stīvo, klibo kāju. Un vēl viena paklanī�anās. Sī te titula �izcilākais un izredzētākais galminieks� priek�ā. Tā Leonardo nosaukts pa- ientā, ko apliecinājis hercoga Bord�as zīmogs. Vēl solis atpakaļ un atkal paklanī�anās. �oreiz, jādomā, tāpēc, ka hercoga in�enieris, kas atbraucis inspicēt Pjombino nocietinājumus, ir iecietīgs, ļoti iecietīgs � (Svītrojums.)

Gau�ām muļķīgi skaitīt, cik reizes uzraugs paklanījās. Leonardo strauji pagrie�as. Viņa lūpas alkani tver caurcaurēm sāļo jūras vēju.

No torņa paveras skats tālumā. Bet viņ� skatās lejup, tur, kur beidzas akmens un sākas viļņi. Tie ir stūrgalvīgi. Kā kalnu auni nolieku�i stāvās pieres, tie lec uz akmeņiem.

Satrakoti lec un atsprāgst atpakaļ, birdinot pelēkas putu lēk�ķes.

Viņ� nekad nav tēlojis jūru. Stingā san- gīna vai parupja tempera nevar mēroties ar gaismēnu kustīgo rotaļu uz viļņu korēm. Mākslinieka ota ir bezspēcīga dzidrās dzelmes priek�ā, kas sevī ietver tūksto�iem nokrāsu. Bezspēcīgs ir gleznotājs Leonardo jūras priek�ā. Slaidie pirksti slīd pār torņa; grumbuļainajiem dzeguļiem. Pievakare. Nedaudz dzestrs. Tikai akmens vēl glabā skopo ziedoņdienas glāstu � siltumu. Akmens ir vecs. Saule un vēj� kā pacietīga akmeņkaļa kalts cirtu�i tā vaigā dziļas grumbas � ne- dzīsto�as laika rētas.

Baidīdamies, ka drīz izzudīs pēdējā dienas atblāzma, Leonardo no slepenās kabatas steidzīgi izņem blīvu kartona gabalu, atkal un atkal prasīgi aplūko zīmējuma precīzās līnijas. Jā, viss pareizi � Jāatver tikai krāns, un cilvēks zem ūdens varēs elpot viegli un brīvi. Traukā ir pietiekami daudz alito � elpas, lai uzturētos jūras dibenā tik ilgi, cik vien var iztikt bez barības. (Svītrojums.)

Vienkār�s zīmējums � ta�u tajā ir vara pār jūru.

�Pār jūru?� dobji vaicā viļņi.

�Pār jūru?� tikko dzirdami atbalso vēj�.

Leonardo vērīgi raugās melnējo�ajā ūdenī. Vai tie�ām viņ� skaļi izteica �os vārdus?

Klusums. Paguru�ie viļņi maigi paijā akmeņus. Jūra ir nepastāvīga, tāpat kā valdnieki, Pēc divām dienām viņ� satiks Cēzaru.

Saņemot nelielo kartona gabaliņu, hercoga stingrā roka nodrebēs. Pār pasauli valda tas, kam ir vara pār jūru �

In�enierģencrālis raugās uz slīpo buru � baltu triepienu melnajā jūras bezgalībā. Lepna, klijai līdzīgā buse pagrie�as, un vēj� to nes pretī ostai. Mānīgā varenība! Cilvēks var nolaisties jūras dibenā, un nezināmas rokas raidīts �āviņ� ielauzīs kuģa dibenu. Lūzumā �ļāksies ūdens. Neprātīgās �ausmās sāks kliegt ļaudis �

Kāda viņam daļa par sve�ām bēdām?

Ļaunums, kas viņam nedod labumu, ir tie�i tikpat vērts, cik labums, kas viņam nav vajadzīgs. Tie�i tikpat? � Piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. Piecdesmit gadu vecumā cilvēks prot domāt. Bet par ko domāt? �o kartona gabaliņu nāksies atdot. Di�ais gara bērns nevar, nedrīkst palikt nezināms. To vajadzēs atdot, lai atvērtu durvis uz rūs- ganzaļo ūdensaugu pasauli, pasauli, kas cilvēkam pilnīgi slēgta. Un tā nebūs viņa vaina, ja atvērtajās durvīs �ļāksies sve�as bēdas. Jā, kuģi noies dibenā. Ļaudis ies bojā. Bet vai mazums bēdu pasaulē? Būs par vienu bēdu vairāk . ..

Viņ� pāriet uz torņa pretējo pusi. Te nav jūras. Te viss ir vienkār�i, ierasti. Pazīstamas skaņas slāpē neskaidro nemieru.

Pie loga lamājas trīs zaldāti. Klaudz spēļu kauliņi. Arī pie otrā loga manāmas ēnas. Uzrauga tumīgā kalpone, liekulīgā sa�utumā iespiegdamās, skali ķiķina.

Atkal dun akmens plāksnes zem in�enier- ģenerāja soļiem. Atkal viņa priek�ā melnē jūras bezdibenis. Bet aizmugurē � Itālijai (Svītrojums.) Viņ� savu atklājumu atdos Itālijai. Ta�u piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. i

�Itālija?� viņ� pavīpsnāja. �Tās ta�u nav. Milāna pret Romu, Roma pret Florenci, Flo- rence pret Milānu. Visi pret visiem. Un ne jau Itālijai, bet Cēzaram vajadzīgs nelielais kartona gabaliņ� �� L

Pa izbruku�ajiem pakāpieniem uzraugs trīs-R reiz stampāja aug�up un trīsreiz griezās at-J[ pakal, neiedro�inādamies tuvoties sakumpu-1 �ajam cilvēkam in�enierģenerāļa apmetnī.

No rīta �izcilākais un izredzētākais galmi-1; nieks� nonāca lejā. Viņa vienaldzīgajā un 1 aukstajā skatienā nebija �aubu. Viņ� bija iz-J lēmis ��

��Izlēmis? �

Voronovs, kas staigāja pa istabu, apstājās un sacīja, raudzīdamies Leonardo bronzā kaltajās acīs.

��Nē, tai naktī viņ� neko neizlēma. Pagāja vēl astoņi gadi, pirms viņ� izlēma.

��Ko?

Voronovs sagumzīja un aizmeta prom tuk�o papirosu kārbiņu. Viņa balss skanēja kaut kā dīvaini, it kā viņ� pats ieklausītos savos vārdos.

���Kā un kāpēc es nerakstu par paņēmienu, kādu izgudroju, lai varētu uzturēties zem ūdens tik ilgi, cik ilgi var palikt bez barības?

To nedarī�u zināmu un neizpaudī�u ļaunu cilvēku dēļ, kuri �o paņēmienu izmantotu slepkavībām jūras dibenā, iedragājot kuģus un nogremdējot tos kopā ar visiem uz tiem eso�ajiem ļaudīm ��

Es pasniedzu viņam papirosu etviju. Viņ� noliedzo�i pakratīja galvu un pasmaidīja:

��Dieva dēļ, neuzskatiet to visu par abso- lūti ticamu. Domas nevar reproducēt pēc galvaskausa. Klibo uzraugu un to nakti tornī es vispār izdomāju. Pareizāk sakot, es tonakt iztēlojos to. Bet viss pārējais ir patiesība. Bord�as uzdevumā Leonardo tūksto� piecsimt Otrā gada maijā inspicēja Pjombino nocietinājumus. Rubens Orbeli domā, ka tie�i tur arī Leonardo izgudroja ūdenslīdēja skafandru.

��Bet �ie vārdi? �Kā un kāpēc ��

��Pieraksts saglabājies līdz mūsu dienām, l as ir tā saucamais Le�esteras manuskripts. Savāds dokuments, vai nav tiesa? Visu mū�u I conardo tiecās pakļaut jūru. Orbeli pētījumi to pierādīju�i pilnīgi precīzi. Visu mū�u! Un beidzot izveidojis skafandru. Starp citu, ali- to � tas laikam gan ir saspiests gaiss. Nav nejau�ība, ka Leonardo izgudrojumu vidū ir ierīce gaisa blīvuma noteik�anai. Mūsdienu akvalangos zem ūdens var uzturēties minūtes �etrdesmit. Bet Leonardo rakstīja: �� tik ilgi, cik ilgi iespējams dzīvot bez barības.� Vai varat iedomāties, tā ta�u bija traģēdija �

atteikties no �āda izgudrojuma. Un tomēr Leonardo atteicās. Cilvēku dēļ, cilvēku labā .. | Izgudrojums nenokļuva to personu rokās, kuru interesēs bija asiņaini kari. Pēc gada Leonardo rakstīja: �Kar� ir cilvēku briesmīgākais neprāts�� Mākslinieki uzskata Leonardo par mākslinieku, zinātnieki � par zinātnieku, in�enieri � par in�enieri. Bet viņ� nav ne pirmais, ne otrais, ne tre�ais. Pareizāk sakot, gan pirmais, gan otrais, gan tre�ais, bet pāri tam, augstāk par to � vēl kaut kas � To es ari gribēju attēlot� Ta�u � labāk tomēr uzi smēķēsim �

Mēs uzsmēķējām. Voronovs staigāja pa is| tabu, kūpinādams papirosu.

Es skatījos uz Leonardo. Tagad vairs nel domāju par to, kā tēlniekam palaimējies at-ļ veidot �o sare�ģīto jūtu gammu. Es nedo-j māju par to, kas �ai gammā dominēja. Vai navļ vienalga � prieks vai bēdas? Vai nav vieni alga � iedvesma, saprāts vai griba? Kā,ļ septiņām spektra krāsām sajaucoties, rodas] baltā gaisma, tā, arī cilvēka jūtām saplūstot' kopā, bija radies kaut kas īpa�s, kas ar savui maigo atspulgu sasildīja bronzu.

Mākslinieks, zinātnieks, in�enieris? Jā, pro-l tams. Bet pāri tam un augstāk par to � Cilvēks.