Esmu kuģa ārste un piedalījos trijās zvaig�ņu ekspedīcijās. Mana specialitāte ir psihiatrija jeb, kā tagad saka, astropsihiatrija. Problēma, kas mani nodarbina, radusies sen � divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tajā laikā lidojums līdz Marsam un atpakaļ ilga vairāk nekā gadu, bet līdz Merkuram apmēram divus gadus. Astronomiskus novērojumus raķetēs neveica: �im nolūkam pastāvēja īpa�as observatorijas uz Zemes mākslīgajiem pavadoņiem. Lasī�ana un radioraidījumu klausī�anās nespēja aizstāt to, kā trūka pirmajiem astronautiem. Bija nepiecie�ams darbs! Turklāt rado�s darbs, pie kura �ie ļaudis pieradu�i. Tie�i tad tika nolemts ieskaitīt raķe�u apkalpēs vienīgi tādus cilvēkus, kam ir kāda aizrau�anās. Astronautu personiskajās lietās ierakstīja izdaudzināto divpadsmito punktu: �Ar ko jūs aizraujaties?� Bet drīz vien �o problēmu atrisināja citādi. Starpplanētu trasēs parādījās kuģi ar atomu un jonu dzinējiem. Lidojumu ilgums samazinājās līdz da�ām dienām. Divpadsmito punktu izsvītroja un aizmirsa.

Tomēr pēc da�iem gadu desmitiem, kad cilvēce sāka gatavoties starpzvaig�ņu lidojumiem, astronautu personiskajās lietās atkal uzpeldēja tas pats jautājums. No kuģa vadī�anas viedokļa starpzvaig�ņu reisā pavadītā laika 99,99% pagāja piespiestā bezdarbībā. Zemes televīzijas raidījumus varēja uztvert tikai pirmajās lidojuma dienās. Apmēram pēc mēne�a pārtrūka radiosakari. Bet astronautiem vajadzēja pavadīt ceļā vēl daudzus gadus �

Vārdu sakot, es atbraucu uz Centrālo astronautikas arhīvu, lai iepazītos ar divpadsmitā punkta vēsturi.

Jau pirmajā dienā aprunājos ar pārzini. Tas bija ne visai vecs cilvēks, kuram raķetes degvielu sprādziens gandrīz pilnīgi laupījis redzi. Viņ� valkāja īpa�as brilles ar trīskār�iem zilganiem stikliem, kas neļāva saskatīt viņa acis, un tādēļ likās, ka pārzinis nekad nesmaida.

� Saprotu, � viņ� sacīja, uzklausījis manus paskaidrojumus, � jums derētu iepazīties ar pirmo ekspedīciju uz Barnarda zvaigzni. �īs ekspedīcijas komandiera Alekseja Zarubina dzīves stāsts atbildēs uz daudziem jautājumiem, kuri jūs interesē. Pēc pusstundas saņemsiet visus materiālus. Vēlu sekmes.

Aiz loga � Sibīrijas jūra. Dobji dūc krasta bangas, �ļakst viļņi, un vēj� koku galotnēs �vīkst, it kā �ķirstīdams lapas �

Ekspedīcija uz Barnarda zvaigzni tajos laikos bija neap�aubāmi pārdro�s pasākums. Gaismas stars no �īs zvaigznes līdz Zemei ceļo veselus se�us gadus. Lidojumam turp un atpakaļ vajadzēja ilgt apmēram �etrpadsmit gadu.

Zvaig�ņu kuģa apkalpes locekļiem laiks, protams, saruka': �etrpadsmit gadi kļuva par �etrdesmit mēne�iem. Pats par sevi �is laika posms nebija sevi�ķi gar�. Briesmas radīja glu�i cits apstāklis � trīsdesmit astoņus mēne�us raķetes dzinējiem bija jāstrādā ar maksimālu jaudu!

Tagad tas liekas neattaisnojams risks � doties kosmosā bez prāvām degvielas rezervēm. Toreiz citādi nevarēja. Zvaig�ņu kuģis nespēja uzņemt vairāk degvielas, nekā in�enieriem izdevās novietot tilpnēs . . . Tāpēc visniecīgākā aizkavē�anās ceļā parasti nozīmēja ekspedīcijas nenovēr�amu bojā eju.

� īpa�a komisija atlasīja �īs ekspedīcijas dalībniekus. Protokolos minētas vairāku kapteiņu kandidatūras. Bet ik reizi komisija teica: �Nē!� Prasības bija pamatotas, kaut arī neparastas. Zvaig�ņu kuģa kapteinim jābūt lieliskam navigatoram un izcilam in�enierim, aukstasinīgam un vienlaikus pārdro�am cilvēkam.

Es pār�ķiru lappusi. �eit sākas kapteiņa Alekseja Zarubina personiskā lieta.

Komisija izraudzījās kuģa komandieri. Un saskaņā ar tradīciju komandieris pats izvēlējās apkalpes locekļus. Patiesību sakot, Zarubins neko daudz neizvēlējās. Viņ� vienkār�i uzaicināja piedalīties �ai ekspedīcijā piecus astronautus, kas jau bija lidoju�i kopā ar viņu.

Pēc apkalpes dokumentiem iepazīstos ar_ divpadsmito punktu. Stūrmanis � komponists. Ārstes vājība � mikrobioloģija. Astrofiziķis neatlaidīgi studē valodas: viņ� jau apguvis piecas modernās un tagad sācis mācīties divas senās valodas. In�enieri, vīrs un sieva � kaislīgi �ahisti. Turklāt viņi aizraujas nevis ar veco, bet gan ar jauno �ahu, kurā ir divas baltās un divas melnās dāmas un dēlis ar astoņdesmit vienu lauciņu.

Arī komandierim ir sava vājība. Kop� bērnības viņ� jūsmo par glezno�anu. Tas saprotams � viņa māte bijusi māksliniece. Bet kapteinis pats tikpat kā ne- glezno. Nē, viņu interesē kas cits. Aleksejs Zarubins cer no jauna atklāt viduslaiku meistaru sen zudu�os krāsu izgatavo�anas noslēpumus. Ar zinātnieka neatlaidību un mākslinieka temperamentu viņ� diendienā veic vissare�ģītākos ķīmiskos pētījumus.

� Starts. Raķete atstāj Zemi, lai dotos uz Barnarda zvaigzni. Ar pilnu jaudu darbojas kodolreaktors. No raķetes sprauslām izplūst neredzamas jonu strūklas. Pastāvīgi jūtama pārslodze. Pirmajās dienās grūti paiet pat da�us soļus. Vēl grūtāk strādāt. Ārste raugās, lai visi ievērotu noteikto re�īmu.

Pamazām astronauti pierod pie grūtajiem apstākļiem. Tiek samontēta oran�ērija, uzstādīts radioteleskops. Sākas normāla dzīve. Reaktora un aparātu darbības kontrole neprasa daudz laika. �etras stundas dienā katram obligāti jāmācās. Pēc tam katrs dara, ko grib. Jaunā ārste lasa biezas monogrāfijās par mikrobioloģiju. Stūrmanis sacerējis dziesmiņu, ko dungo visi apkalpes locekļi. In�enieri stundām ilgi sē� pie �aha galdiņa. Astrofiziķis lasa oriģinālā Plutarhu �

Kuģa �urnālā parādās īsi ieraksti: �Lidojums turpinās. Reaktors un mehānismi darbojas nevainojami. Pa�sajūta teicama.� Un piepe�i gandrīz kliedziens: �Televīzijas sakari pārtrūku�i. Vakar noskatījāmies Zemes pēdējo raidījumu. Cik grūti �ķirties no dzimtenes!� Pēc kāda laika jauns ieraksts: �Mums izdevies uzlabot antenu. Ceram, ka Zemes radioraidījumus varēs uztvert vēl septiņas astoņas dienas.� Viņi priecājās glu�i kā bērni, kad uztvero�ā iekārta darbojās vēl veselas divpadsmit dienas . . .

Nemitīgi palielinot ātrumu, raķete lidoja Barnarda zvaigznes virzienā. Pagāja mēne�i. Kodolreaktors darbojas ārkārtīgi precīzi. Degviela tika patērēta stingri pēc grafika � ne miligrama vairāk. Katastrofa iestājās negaidīti.

Kādu dienu � tas bija lidojuma astotajā mēnesī � pēk�ņi mainījās reaktora darba re�īms. Degvielas patēriņ� krasi pieauga. Kuģa �urnālā to atzīmēja ar �ādu ierakstu: �Nezināms cēlonis izraisījis papildreakciju.� Jā, toreiz vēl nezināja, ka visniecīgākie piejaukumi degvielai spēj būtiski ietekmēt kodolreakcijas gaitu . ..

Kolbā putodams vārījās brūns �ķidrums. Pa spirālveidīgu cauruli kondensatorā ieplūda rūsgani tvaiki. Zvaig�ņu kuģa kapteinis aplūkoja mēģeni ar tum�i sarkanu pulveri. Pēk�ņi liesma zem kolbas viegli ietrīcējās. Kapteinis atskatījās. Durvīs stāvēja in�enieris.

Tas bija ļoti apvaldīts cilvēks. Ta�u �oreiz balss viņu nodeva. Tā likās sve�a un nedabiski skaļa. In�enieris centās runāt mierīgi, tomēr nevarēja.

��Apsēdies, Nikolaj, � kapteinis piebīdīja viņam krēslu. � Vakar pārbaudīju tavus aprēķinus. Rezultāti � tie pa�i. Sēdies ta�u .. .

��Ko nu darīsim?

��Līdz vakariņām, � kapteinis uzmeta skatienu pulkstenim, � vēl piecdesmit piecas minūtes. Tātad mēs paspēsim aprunāties. Lūdzu, brīdini visus.

��Labi, � in�enieris automātiski atbildēja. � Es pateik�u. Tūlīt visus brīdinā�u.

Viņ� nesaprata, kāpēc kapteinis vilcinās. Zvaig�ņu kuģa ātrums ta�u pieauga ar katru mirkli!

��Paskaties, � teica kapteinis, norādīdams uz mēģeni. � Tas tevi dro�i vien interesēs. �ajā mēģenē ir dzīvsudraba cinobrs. Lieliska, skaista krāsa. Diem�ēl gaismas ietekmē tā parasti zaudē spo�umu.

Viņ� ilgi skaidroja in�enierim, kā izdevās iegūt gaismizturigu dzīvsudraba cinobru. In�enieris nepacietīgi grozīja pirkstos mēģeni. Tie�i virs laboratorijas galda pie sienas bija piestiprināts pulkstenis, un in�enieris visu laiku sekoja tā rādītājiem: pusminūte � kuģa ātrums palielinājies par diviem kilometriem sekundē, vēl minūte � vēl �etri kilometri sekundē �

��Nu, tad es ie�u, � viņ� beidzot sacīja. � Vajadzētu tomēr brīdināt pārējos.

Kāpdams lejā, in�enieris pēk�ņi pamanīja, ka vairs nesteidzas un neskaita sekundes.

Kapteinis cie�i aizvēra kajītes durvis, nevērīgi iebāza mēģeni statīvā un pasmīnēja: �Arī panika līdzīga ķēdes reakcijai, bet pat �ādu reakciju, kā zināms, var pārtraukt.. .� Tad viņ� atkal apsēdās savā krēslā. Klusi dūca dzesinā�anas sistēma. Dzinēji nemitīgi paātrināja zvaig�ņu kuģa gaitu.

. .. Desmit minūtes vēlāk kapteinis ieradās salonā. Pieci cilvēki piecēlās, sveicinot viņu. Visiem bija mugurā formas tērpi, ko astronauti mēdza valkāt tikai sevi�ķi svinīgos gadījumos. Zarubins saprata: stāvoklis nevienam nav jāpaskaidro.

��Sēstieties, � kapteinis teica. � Uzskatīsim kara padomes sēdi par atklātu. Un, kā jau tādās reizēs pieņemts, vispirms dosim vārdu jaunākajiem. Visjaunākā esat jūs, Ļeno�ka .. .

��Esmu ārste, Aleksej Pavlovi�, � meitene atbildēja ļoti nopietni. � Bet jautājums ir viscaur tehnisks. Ja atjausiet, izteik�u savas domas vēlāk.

Kapteinis pamāja ar galvu:

��Lūdzu. Jūs esat visgudrākā no mums, Ļeno�ka. Un, kā jebkura sieviete, arī ļoti viltīga. Esmu gatavs derēt, ka jums jau ir savs spriedums.

Meitene neatbildēja.

��Tātad, � kapteinis turpināja, � Ļeno�ka runās vēlāk. Tagad tava kārta, Sergej.

Astrofiziķis noplātīja rokas.

��Arī ar manu specialitāti �is jautājums tie�i nav saistīts. Tāpēc stingras pārliecības man nav. Bet es zinu, ka lidojumam līdz Barnarda zvaigznei degvielas pietiks. Kāpēc tad pusceļā griezties atpakaļ?

��Kāpēc? � kapteinis pārvaicāja. � Kaut vai tāpēc, ka no turienes atgriezties mēs vairs nevarēsim. No �ejienes � varam. No turienes � nevarēsim!

��Piekritu, � astrofiziķis domīgi sacīja. � Un tomēr, vai tad mēs nekādi nevarēsim no turienes atgriezties? Pa�i mēs, protams, neatgriezīsimies. Bet mums ta�u atlidos pakaļ. Ieraudzīs, ka neatgrie�amies, un atlidos! Astronautika attīstās �

��Attīstās, � kapteinis pasmīnēja. � Ar laiku, protams. Tātad, pēc tavām domām, mums jālido tālāk? Vai pareizi sapratu? Labi. Tagad tu, Georgij. Ar tavu specialitāti �is jautājums ta�u, liekas, saistīts?

Stūrmanis pielēca kājās un strauji atbīdīja krēslu.

��Sēdies, � kapteinis centās viņu nomierināt. � Sēdies un nelēkā.

��Atpakaļ nekādā gadījumā! � stūrmanis gandrīz kliedza. � Tikai uz priek�u! Par spīti neiespējamībai � uz priek�u! Nu padomājiet pa�i, kā mēs varam griezties atpakaļ? Vai tad mēs nezinājām, ka ekspedīcija būs grūta? Zinājām! Un nu pie pirmajām grūtībām jau esam gatavi atkāpties� Nē, nē, tikai uz priek�u!

� Tā-ā � � kapteinis novilka. � Par spīti neiespējamībai � uz priek�u! Skaisti pateikts� Bet ko gan domā mūsu in�enieri? Jūs, Ņina Vladimirovna? Tu, Nikolaj?

In�enieris palūkojās uz sievu. Tā uzmundrināja viņu ar galvas mājienu, un Nikolajs sāka runāt.

��Mūsu lidojums uz Barnarda zvaigzni ir pētnieciska ekspedīcija. Ja mēs, se�i cilvēki, kaut ko uzzināsim, izdarīsim kādu atklājumu, tam vēl nebūs nekādas nozīmes. Mūsu atklājums iegūs vērtību tikai tad, kad to uzzinās visa cilvēce. Ja mēs sasniegsim Barnarda zvaigzni un nespēsim atgriezties � kāda jēga visiem mūsu atklājumiem? Sergejs teica, ka mums dro�i vien atlidos pakaļ. Ticu. Bet tie, kas atlidos, arī bez mums izdarīs tos pa�us atklājumus. Kāds tad būs mūsu nopelns? Ko mūsu ekspedīcija būs veikusi cilvēku labā?� Faktiski � nekā! Mēs nodarīsim tikai ļaunumu. Jā, ļaunumu! Uz Zemes mūs veltīgi gaidīs. Ja atgriezīsimies tagad, laika zaudējumu izdosies samazināt līdz minimumam. Drīz izlidos jauna ekspedīcija. Patiesību sakot, lidosim mēs pa�i. Bez �aubām, paies vairāki gadi. Toties materiāli, ko savāksim, tiks nogādāti uz Zemi! Tagad mums �ādas iespējas nav� Turpināt lidojumu? Kādā nolūkā? Nē, mēs � Ņina un es � esam pret. Jāatgrie�as. Nekavējoties jāatgrie�as!

Iestājās ilgsto�s klusums. Tad jaunā ārste jautāja:

��Bet ko jūs pats domājat, kapteini?

Kuģa komandieris skumji pasmaidīja.

��Es domāju, ka mūsu in�enieriem taisnība. Skaisti vārdi ir tikai vārdi. Toties veselais saprāts, loģika, precīzi aprēķini � viss runā par labu in�enieru viedoklim. Mēs lidojam, lai izdarītu atklājumus. Un, ja �os atklājumus nenogādās uz Zemi, tad tie nav ne plika gra�a vērti. Nikolajam taisnība, tūksto�kārt taisnība �

��Variants ar palīdzības gaidī�anu pats par sevi atkrīt, � kapteinis pēc brī�a turpināja. � Paliek divas iespējas. Pirmā � bez kavē�anās griezties atpakaļ. Otrā � turpināt lidojumu� un tomēr atgriezties mājās. Atgriezties par spīti degvielas trūkumam!

��Kā? � vaicāja in�enieris.

Zarubins kādu laiku klusēja.

� To es pagaidām nezinu. Bet laika mums daudz. Līdz Barnarda zvaigznei jālido vēl vienpadsmit mēne�u. Ja nolemsiet atgriezties, mēs tūlīt dosimies atpakaļ. Bet, ja jūs ticat, ka vienpadsmit mēne�os es spē�u izdomāt, izgudrot kaut ko tādu, kas dos mums iespēju izkulties no �īs ķibeles, tad . .. Tad, par spīti neiespējamībai, uz priek�u! � Ko teiksiet par �ādu priek�likumu? Kaut vai jūs, Ļeno�ka?

Meitene viltīgi piemiedza acis.

��Kā jebkur� vīrietis, jūs esat ļoti viltīgs. Varu saderēt, ka jums kaut kas jau ir padomā.

Kapteinis iesmējās.

���īs derības zaudēsiet! Es nekā vēl neesmu izdomājis. Bet izdomā�u. Noteikti izdomā�u!

��Mēs ticam, � in�enieris sacīja. � Ne�aubīgi ticam. � Viņ� uz mirkli apklusa. � Kaut gan, patiesību sakot, man pagaidām nav ne jausmas, kā mēs varētu izkulties. Zvaig�ņu kuģī paliks tikai astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit un nevis piecdesmit! Bet, ja jūs to ierosināt, tad viss ir kārtībā! Lidojam uz Barnarda zvaigzni! Kā teica Georgijs: par spīti neiespējamībai, uz priek�u! �

Nākamajā rītā es lūdzu pārzini parādīt man Zarubina gleznas. Pirmais iespaids, jāatzīstas, bija ļoti dīvains. Katrs audekls likās apgleznots ar vienu vienīgu krāsu � vai nu zilu, vai zaļu, vai sarkanu �

��Tās ir etīdes, � pārzinis sacīja. � Tehnikas izmēģinājumi, ne vairāk. Lūk, piemēram, �Etīde zilos toņos�.

Debesu zilgmē lidinās divas trauslas būtnes ar piespraustiem spārniem � vīrietis un sieviete. Gleznā izmantota tikai zilā krāsa. Bet toņu un nokrāsu bagātība �ķiet glu�i neticama. Gleznas apak�ējā stūrī debesis naksnīgas, zilgani melnas. Toties pretējā pusē gaiss ir dzidrs un svelmains. Cilvēki un viņu spārni laistās da�da�ādos zilganos, zilos un violetos toņos. Vietām krāsas ir blīvas un �ilbino�i spo�as, citur atkal � maigas, dzidras, klusinātas.

Kad biju apskatījusi arī citas etīdes, pārzinis teica:

��Lasiet tālāk, � un skumji piebilda': � Vēlāk es parādī�u jums citas gleznas. Tad jūs sapratīsiet�

Raķete lidoja uz Barnarda zvaigzni. Tā jau bija sasniegusi maksimālo ātrumu, un pakāpeniski sāka darboties brem�u dzinēji. Sprie�ot pēc īsajiem ierakstiem kuģa �urnālā, viss ritēja normāli. Nebija ne avāriju, ne arī slimību. Neviens neatgādināja kapteinim viņa solījumu. Un arī pats kapteinis bija mierīgs un jautrs kā vienmēr. Viņ� joprojām daudz laika veltīja krāsu izgatavo�anas tehnoloģijai, gleznoja etīdes �

Par ko gan domāja kuģa komandieris, kad palika viens savā kajītē? Kuģa �urnāls un stūrmaņa dienasgrāmata nedod atbildi uz �o jautājumu. Bet, lūk, interesants dokuments � in�enieru ziņojums. Tajā runāts par bojājumiem, kas atklāti dzesinā�anas sistēmā.

Sausa, precīza skaitļu valoda. Ta�u starp rindām lasāms: �Draugs, ja esi pārdomājis, tad mēs varam vēl griezties atpakaļ. Tā teikt, atkāpties ar godu . . .� Un tepat ar kapteiņa roku rakstīta rezolūcija: �Dzesinā- �anas sistēmu remontēsim uz Barnarda zvaigznes planētas.� Bet tas, acīm redzot, nozīmē: �Nē, draugi, es neesmu pārdomājis.�

Deviņpadsmit mēne�us pēc starta raķete sasniedza Barnarda zvaigzni. Blāvi sārtajam spīdeklim bija tikai viena planēta � izmēru ziņā gandrīz tāda pati kā Zeme, tikai viscaur pārklāta ar ledu.

Zvaig�ņu kuģis nolaidās uz planētas, un, sākot ar �o mirkli, ieraksti kuģa �urnālā izdarīti ar sarkano tinti. Saskaņā ar tradīcijām, tā mēdza atzīmēt atklājumus.

Planēta bija nedzīva. Tās atmosfēra sastāvēja gandrīz no tīra skābekļa, ta�u nevienas dzīvas būtnes, neviena auga tur nebija. Termometrs rādīja mīnus piecdesmit grādu. �Drūma, bezcerīga planēta,� ierakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā. �Toties kāda zvaigzne! Atklājumu lavīna .. .�

Jā, tā tie�ām bija atklājumu lavīna. Pat tagad, kad zinātne par zvaig�ņu attīstību un uzbūvi spērusi milzīgu soli uz priek�u, pat tagad �īs ekspedīcijas atklājumi daudzējādā ziņā nav zaudēju�i savu nozīmi.

Kuģa �urnāls � Zinātniskā darba pārskats � Astrofiziķa rokraksts ar zvaig�ņu evolūcijas paradoksālo hipotēzi� Un beidzot tas, ko es meklēju, � komandiera pavēle par atgrie�anos. Tā skan pārsteidzo�i, gandrīz neticami.

Kādā dienā kapteinis itin vienkār�i pateica:

��Pietiek! Tagad jādodas mājup.

Pieci cilvēki klusēdami uzlūkoja kuģa komandieri. Viņi gaidīja.

��Jā. Laiks posties mājup, � kapteinis turpināja. � Jūs zināt, mums atliku�i tikai astoņpadsmit procenti degvielas. Bet izeja ir. Vispirms mums jāatvieglina raķete. No tās jāizceļ visa elektroniskā aparatūra, izņemot kursa koriģē�anas iekārtu. Jāizjauc un jāatstāj �eit iztuk�oto tvertņu starpsienas un daļa oran�ērijās. Bet tas vēl nav viss. Lielākais degvielas patēriņ� saistīts ar samērā niecīgo paātrinājumu lido- dojuma pirmajos mēne�os. Vajadzēs samierināties ar zināmām neērtībām. Raķetei jāstartē nevis ar trīskār�u, bet gan ar divpadsmitkārtīgu paātrinājumu.

��Tāda paātrinājuma apstākļos nav iespējams vadīt kuģi, � in�enieris iebilda. � Pilots nespēs �

��Zinu, � kapteinis viņu skarbi pārtrauca. � Zinu. Tāpēc pirmajos mēne�os raķeti vadīs no �īs planētas. Viens no mums paliks �eit. Klusāk! Es teicu � klusāk! Iegaumējiet � citas izejas nav. Tā tam jābūt, un tā tas būs. Tagad tālāk. Jūs, Ņina Vladimirovna, un jūs, Nikolaj, nevarat palikt. Jums būs bērns. Jūs, Ļeno�ka, esat ārste, jums jālido. Sergejs ir astrofiziķis. Arī viņ� lidos. Georgijam nepietiks izturības. Tāpēc palik�u es. Klusāk! Būs tā, kā es teicu.

Manā priek�ā uz galda Zarubina aprēķini. Esmu ārste, un ne viss �ajos aprēķinos man saprotams. Ta�u viens ir skaidrs: te iekalkulētas pa�as pēdējās rezerves. Ja ceļā atgadīsies kaut kas neparedzēts, atgriezties uz Barnarda zvaigzni raķete nevarēs. �Risks tre�ajā pakāpē� � tāds ieraksts atrodams stūrmaņa dienasgrāmatā. Divas rindiņas zemāk lasāms': �Bet tam, kas paliks �eit, � tas būs risks desmitajā vai pat simtajā pakāpē . ..�

Zarubiņam būs jāgaida �etrpadsmit gadu. Tikai tad viņam pakaļ atlidos cita raķete. �etrpadsmit gadus būt pilnīgi vienam uz sve�as, sasalu�as planētas�

Aprēķini seko aprēķiniem. Galvenais � enerģija. Tā nepiecie�ama gan raķetes tālvadei, gan palicēja vajadzību apmierinā�anai. Un atkal viss iekalkulēts līdz pēdējai iespējai, skopi, bez mazākās rezerves.

Kapteiņa mitekļa fotoattēls. Sis miteklis samontēts no oran�ērijas sekcijām. Aiz caurspīdīgajām sienām redzama elektroniskā aparatūra un mikroreaktori. Uz jumta samontētas tālvades antenas. Visapkārt ledains tuksnesis. Pelēcīgajās debesīs salti spīd Barnarda zvaigzne. Tās disks � �etras reizes lielāks par Saules disku, kādu to redz no Zemes, � liekas, tikai nedaudz spilgtāks par Mēnesi.

Es ātri pār�ķirstu kuģa �urnālu. Ierakstu tajā daudz: gan da�ādas instrukcijas, gan radiosakaru grafiks, gan kapteinim atstāto priek�metu saraksts� Un pēk�ņi divi vārdi: �Raķete startē�.

Ieraksti, kas pēc tam seko, �ķiet uzskribelēti ar bērna roku. Rindas krīt cita uz citu. Burti � lauzīti, stūraini. Divpadsmitkārtīga pārslodze nav nekāds joksl

Ar lielām grūtībām izdodas at�ifrēt tekstu. Pirmais ieraksts: �Viss kārtībā. Nolādētā pārslodze! Acīs violeti apļi. . .� Divas dienas vēlāk: �Ātrums pieaug precīzi pēc aprēķina. Staigāt nav iespējams. Var tikai rāpot.. .� Vēl pēc nedēļas: �Grūti, ļoti (izsvītrots) � Izturēsim. Reaktors darbojas normāli.�

Nākamās divas lappuses �urnālā ir pilnīgi tuk�as. Bet uz tre�ās � liels tintes traips un pavisam greizs ieraksts: �Tālvade traucēta. Nezināms �ķērslis izkliedē starus. Tās (izsvītrots) . . . beigas . . .�

Es aizveru kuģa �urnālu. Traucējumi tālvades sistēmā arī kapteinim dro�i vien bija negaidīti.

Spalgi un trauksmaini skanēja kontrolierīces signāls. Indikatora bultiņa trīcēdama atkrita līdz nulles iedaļai. Radiostars bija sastapis kaut kādu �ķērsli. Tālvades sistēma nedarbojās.

Kapteinis lūkojās oran�ērijas caurspīdīgajā sienā. Pie apvār�ņa norietēja Barnarda zvaigznes bālais disks. Ledainajā līdzenumā aizvien garākas kļuva rūsganās ēnas. Vēj� dzenāja sniega pārslas un uzvirpuļoja tās līdz pat iesārti pelēcīgajām debesīm. Zvans neatlaidīgi d�inkstēja. Radioviļņi tika izkliedēti; to jaudas vairs nepietika raķetes vadī�anai. Uz elektroniskā navigatora paneļa drud�aini zibsnīja krāsainas spuldzes.

Zarubins piegāja pie aparātu pults. Indikatora bultiņa nekustējās. Tad kapteinis pagrieza jaudas regulatora rokturi. Oran�ēriju piepildīja dzesinā�anas sistēmas motoru dūkoņa. Rokturis jau bija pagriezts līdz galam. Ta�u Zarubins izrāva dro�inātājus un vēl divas reizes pagrieza rokturi. Motoru dūkoņa pārvērtās spalgā kaucienā.

Kapteinis nevarīgi atsēdās. Rokas trīcēja. Viņ� izņēma kabatas lakatiņu, noslaucīja pieri un piespieda vaigu pie vēsā stikla.

Vajadzēja gaidīt, kamēr jaunie, milzīgas jaudas signāli sasniegs raķeti un atgriezīsies uz �ejieni.

Zarubins gaidīja.

Viņ� bija zaudējis jebkuru priek�statu par laiku. Līdz pēdējai iespējai pārslogotie mikroreaktori auroja, dzesinā�anas sistēmas motori kauca. Oran�ērijas trauslās sienas drebēja . . .

Beidzot nezināms spēks lika kapteinim piecelties un aiziet pie aparātu pults. Jaudas indikatora bultiņa bija pacēlusies līdz zaļajai svītrai. Signālu jaudas pietika, lai vadītu raķeti. Zarubins vāji pasmaidīja un palūkojās uz skaitītāju. Enerģijas patēriņ� bija simt �etrdesmit reizes lielāks, nekā paredzēts!

Tajā naktī kapteinis negulēja. Viņ� sastādīja programu elektroniskajam navigatoram. Vajadzēja koriģēt novirzi, kas bija radusies pēc sakaru pārtrūk�anas.

Pie apvār�ņa ievizējās nespodra polārblāzma. Atdodami savu enerģiju, kauca satracinātie reaktori. Tas, kas bija skopi aprēķināts �etrpadsmit gadiem, tagad iz�ķērdīgi aizplūda pasaules telpā �

Sagatavojis programu elektroniskajai ma�īnai, kapteinis ilgi staigāja pa oran�ēriju. Augstu virs caurspīdīgajiem griestiem mirgoja zvaigznes. Kaut kur tajā pusē viņa zvaig�ņu kuģis, uzņemdams ātrumu, strauji tuvojās Zemei.

Vēlu vakarā atkal uzmeklēju arhīva pārzini.

� Es zināju, ka jūs gribēsiet apskatīt gleznas, � viņ� sacīja, steidzīgi uzlikdams acenes. � Nāciet, tās ir tepat blakus.

Nelielā istabā, ko apgaismoja fluorescējo�as spuldzes, pie sienas bija pakārtas divas gleznas. Pirmaja brīdī es nodomāju, ka pārzinis kļūdījies. Man likās, ka �ādas gleznas Zarubins nav varējis radīt. Tās nepavisam neatgādināja to, ko biju redzējusi dienu iepriek�. Nekādu eksperimentu ar krāsām, nekādu fantastisku si�etu. Divas glu�i parastas ainavas.

Viena no tām attēloja lauku ceļu lēzenā piekalnē. Ceļa malā � varens, izspūris ozols, drukns un mezglains, pilns nesagraujama dzīvības spēka. Pāri ozola lapotnei vēj� dzenā vieglus, gai�us mākonī�us. Bet lejā pie ceļmalas grāvja guļ vecs, apsūnojis akmens. Tā vien �ķiet, ka tikko tur atpūties noguris ceļinieks �

Otra glezna nav pabeigta. Tajā attēlots pavasarīgs me�s. No �ī audekla pretim dve� neparasts siltums; daudz gaisa un gaismas. .. Apbrīnojami zeltaini toņi. . . Zarubins izprata krāsu dvēseli.

���īs gleznas es atvedu � � teica arhīva pārzinis.

��Jūs?!

��Jā, es.

Pārziņa balsī jautās skumjas.

��Tajos dokumentos, ar kuriem jūs iepazināties, trūkst beigu. Tās jāmeklē materiālos par citām ekspedīcijām . ..

Kad Zarubina zvaig�ņu kuģis atgriezās, uz Barnarda zvaigzni tūdaļ nosūtīja glāb�anas ekspedīciju. Astronauti darīja visu, lai raķete sasniegtu mērķi pēc iespējas ātrāk. Viņi lidoja ar se�kārtīgu paātrinājumu! Ta�u, sasniegu�i planētu, ekspedīcijas locekļi oran�ēriju neatrada. Desmitiem rei�u viņi riskēja ar savu dzīvību un tomēr neatrada �

Pēc tam � tas notika daudzus gadus vēlāk � uz turieni nosūtīja mani. Ceļā notika avārija� Redziet, � pārzinis norādīja uz savām acenēm. � Bet planētu mēs tomēr sasniedzām, atradām oran�ēriju un �īs gleznas . . . Atradām arī kapteiņa rakstītu zīmīti.

��Kas tad bija �ai zīmītē?

��Tikai pieci vārdi: �Par spīti neiespējamībai, uz priek�u!�