Roberts �eklijs

Saprātu kauja

Kvidaks no�kāpas vēroja, kā no debesīm nolai�as smalka�mirdzo�a vārpsta. Lejasgalā pūkainais zelta kūlis spīdēja spo�āk par sauli. To vainagoja spīdīgs metālisks korpuss, vairāk mākslīgs nekā dabisks, kādus Kvidaks jau bija redzējis sen, sen pagātnē. Kvidaks mēģināja atcerēties tā nosaukumu.

Nosaukumu atcerēties neizdevās. Atmiņas viņā izgaisa līdz ar funkcijām, atstājot tikai nesakārtotus tēlu fragmentus. Viņ� tos �ķiroja, izsijāja atmiņu atlūzas - pilsētu drupas, to nāvi, kuri tajās dzīvoja, kanālus ar zilgu ūdeni, divus mēne�us, kosmosa kuģus...

Aha! Lūk!! Nolai�as Kosmosa Kuģis. Kvidaka valdī�anas laikmetā tādu bija daudz.

Skaists bija tas�laikmets, bet nogrimis pagātnē, aprakts zem smiltīm. Tikai Kvidaks turpina dzīvot. Viņ� joprojām�ir dzīvs, un viņam jāsasniedz augstākais mērķis. Spēcīgais instinkts pēc augstākā mērķa saglabājies pat pēc tam, kad atmiņa kļuvusi vāja un funkcijas sastingu�as.

Kvidaks vēroja. Zaudējis augstumu, kuģis nopiķēja, no�ūpojās, ieslēdza sānu sprauslas, veica manevru, izlīdzinājās un, sacēlis putekļu mākoni, nolaidās uz uguns strūklas neauglīga līdzenuma vidū.

Un Kvidaks, Kvidaka augstākā mērķa apziņas vadīts, ar grūtībām rāpoja lejā. Katra kustība atbalsojās ar asām sāpēm. Ja Kvidaks būtu savtīgs radījums, viņ� to nebūtu izturējis un būtu nomiris. Bet viņ� nepazina egoismu. Kvidakam bija savs cēlais mērķis Visumā, sava vieta. �is kuģis, pirmais bezgalīgos gados, bija tilts uz citām pasaulēm, uz planētām, kur Kvidaks varēs atrast jaunu dzīvību un atkal pakalpot vietējai faunai.

Viņ� pārvarēja slīpumu centimetru pa centimetram un nezināja, vai pietiks spēka, lai aizlīstu līdz zvaig�ņu kuģim, pirms tas aizlidos no �īs putekļainās un miru�ās planētas.

***

Kosmosa kuģa "Dienvidu Krusts" kapteinim Jensenam Marss bija apriebies līdz kaklam. Viņi �eit bija pavadījis jau desmit dienas, un kāds ir rezultāts? Un neviena vērtīga arheoloģiska atraduma, neviena iedro�ino�a mājiena par kādreiz pastāvēju�u pilsētu � tādu, kādu "Polaris" ekspedīcija atklāja Dienvidpolā. Bija tikai smiltis, da�i dzelk�ņaini krūmi un pāris lēzeni pauguri un kāpas. Labākā trofeja pa visu �o laiku bija trīs māla lauskas.

Jensens noregulēja skābekļa masku. Virs nogāzes parādījās divi atgriezu�ies astronauti.

- Kas jauns? � Jensens viņiem uzsauca.

- Ta lūk tikai, - atbildēja lidojuma in�enieris Veins, parādot sarūsēju�a zobena bez roktura gabalu.

- Paldies arī� par to pa�u, - norūca Jensens. - Bet kas tev, Uilks?

Stūrmanis paraustīja plecus:

- Vietas fotogrāfijas, nekā vairāk.

- Labi, -�Jensens teica. - Sametiet visu sterilizatorā un sāksim kustēt.

Uilksam izstiepās seja.

- Kaptein, atļaujiet man tikai vēl vienu īsu pārgājienu uz ziemeļiem, varbūt tomēr atklāsies kas pa īstam...

- Izslēgts, - Jensens iebilda. � Degviela, pārtika, ūdens � viss aprēķināts precīzi desmit dienām. Par trim dienām vairāk nekā "Polaris". Vakarā startēsim.

In�enieris un navigators pamāja. Sūdzībām nebija pamata: viņi kā Otrās Marsa ekspedīcijas dalībnieki varēja dro�i cerēt uz godpilnu, lai arī īsu, zemsvītras piezīmi vēstures kursos. Viņi salika aprīkojumu sterilizatorā, aizskrūvēja vāku un uzkāpa pa kāpnēm pie lūkas. Iegāja slū�u kamerā. Veins aizdrīvēja ārējo lūku un pagrieza riteni iek�ējai.

- Pagaidi! - Jensens uzkliedza.

- Kas ta nu?

- Man likās, ka tev pie zābaka ir kaut kas līdzīgs lielai blaktij.

Veins aptaustīja zābakus, bet kapteinis un navigators appētīja viņa kombinezonu no visām pusēm.

- Aizgriez-ka to ratu, - sacīja kapteinis. - Uilks, tu neko tādu nepamanīji?

- Nekā, - atbildēja navigators. - Esat pārliecināts, kep? Uz visas planētas mēs atradām tikai da�us augus, bet ne dzīvnieku, ne kukaiņu nebija ne smakas.

- Kaut ko tomēr redzēju, gatavs zvērēt, - sacīja Jensens. - Bet varbūt tikai parēgojās... Vienalga, pirms iesim iek�ā, vēlreiz dezinficēsim drēbes. Nav vērts riskēt � nedod Dievs, paņemt līdzi kādu Marsa blakti.

Viņi izģērbās, iebāza drēbes un apavus uztvērējā un rūpīgi pārmeklēja tuk�o tērauda gaisa slū�u kameru.

- Nekā, - Jensens beidzot konstatēja. - Labi, iesim.

Ienāku�i dzīvojamā nodalījumā, viņi aizdrīvēja lūku un dezinficēja gaisa slū�as. Kvidaks, paguvis ielīst iek�ā, uztvēra attālo gāzes �ņākoņu. Nedaudz vēlāk saklausīja kā sāk darboties dzinēji.

Kvidaks ielīda tum�ajā pakaļgala nodalījumā. Viņ� atrada metāla izcilni un pieķērās apak�ā, pie pa�as sienas. Pagāja vēl kāds brīdis, un viņ� juta, ka kuģis nodreb.

Visu garlaicīgi ilgo kosmosa lidojumu Kvidaks karājās zem apmales. Viņ� bija aizmirsis, kas ir kosmosa kuģis, bet tagad viņa atmiņa ātri atjaunojās. Viņ� iegrima milzīgā karstumā, pēc tam ledus aukstumā. Pielāgo�anās temperatūras izmaiņām iztuk�oja viņa jau tā niecīgās dzīvības enerģijas rezerves. Kvidaks juta, ka var neizturēt.

Viņ� absolūti negribēja mirt. Vismaz tik ilgi, kamēr bija iespējams sasniegt Kvidaka augstāko mērķi.

Pēc kāda laika viņ� sajuta palielinātu gravitācijas spēku, juta, kā atkal ieslēdzas galvenie dzinēji. Kuģis nolaidās uz savas dzimtās planētas.

***

Pēc nolai�anās kapteinis Jensens un viņa apkalpe saskaņā ar noteikumiem tika nogādāti Medicīnas kontroles centrā, kur viņus izklau�ināja, izzondēja, un pārbaudīja, vai viņos neslēpjas kāda slimība.

Kuģis tika uzkrauts uz vagona platformas un aizvests� starpkontinentālo ballistisko raķe�u un Mēness kuģu rindā pirmā posma degazē�anai. �eit korpusa ārējais slānis tika apstrādāts ar spēcīgiem pesticīdiem, un tika noslēgtas lūkas. Līdz vakaram kuģis tika pārvests uz otrā posma degazē�anu, un par to parūpējās īpa�a, ar lielgabarīta cilindriem ar �ļūtenēm apgādājusies divu cilvēku brigāde.

Viņi atvēra lūku, iegāja un aizvēra to aiz sevis. Sāka no priek�gala, metodiski apsmidzināja telpas, virzoties pakaļgala virzienā. �ķita, ka viss ir kārtībā: ne dzīvnieku, ne augu, ne pelējuma pēdu, kādu bija ienesusi Pirmā Mēness ekspedīcija.

� Tas viss tie�ām tik vajadzīgs? - jautāja jaunākais degazētājs (viņ� jau bija iesniedzis lūgumu lai viņu pārceļ dispe�erdienestā).

- Bet kā tu domāji, - vecākais atbildēja. � Uz tādiem kuģiem, kā �ie, var ievest Dievs vien zina, ko.

- Laikam jau, - jaunākais piekrita. - Bet tomēr Marsa dzīvība, ja tāda protams pastāv, diez vai izdzīvos uz Zemes. Vai ne?

- Kā lai es to zinu? - attrauca vecākais. � Neesmu biologs. Biologi, arī visticamāk, pa�i nezina.

- Tikai laiku velti �ķie�... Oho!

- Kas par lietu? - jautāja vecākais.

- Man �ķiet, ka tur kaut kas ir, - sacīja jaunākais. - Kaut kāds radījums līdzīgs palmu vabolei. Rekur, zem tās apmales.

Vecākais degazētājs nostiprināja masku cie�āk un pamāja savam palīgam darīt to pa�u. Viņ� uzmanīgi piegāja pie apmales, atkabināja no muguras baloniem otru �ļūteni, un, nospie�ot mēlīti, izsmidzināja zaļganas gāzes mākoni.

- Nu tā, - viņ� teica, - tavai vabolei pietiks. - Nometies ceļos, viņ� paskatījās zem apmales: - Nav nekā.

- Laikam tikai izlikās, - paraustīja plecus palīgs.

Kopā viņi apstrādāja visu kuģi, īpa�u uzmanību pievēr�ot konteineram ar Marsa atradumiem, un, izkāpjot no ar gāzi piepildītās raķetes, aizdrīvēja lūku.

- Ko tālāk? - jautāja palīgs.

- Kuģis paliks noslēgts trīs dienas, - atbildēja vecākais degazētājs, - un pēc tam veiksim sekundāro pārbaudi. Atrodi man tādu radījumu, kas �ādos apstākļos var izturēt trīs dienas!

***

Visu �o laiku Kvidaks karājās, pielipis pie jaunākā degazētāja zābaka starp papēdi un zoli. Tagad viņ� atlaidās un, ieklausīdamies dziļajā, basīgajā un nesaprotamajā cilvēku balsu skanējumā, vēroja, kā tum�ās divkājainās figūras attālinās. Viņ� jutās noguris un neticami vientuļ�.

Ta�u viņu uzturēja doma par Kvidaka augstāko mērķi. Pārējam nebija nozīmes. Pirmais mērķa sasnieg�anas posms bija aiz muguras: viņ� bija veiksmīgi nolaidies uz apdzīvotas planētas. Tagad viņam vajadzēja ūdeni un pārtiku. Pēc tam - atpūta, pamatīga atpūta, snaudo�o spēju atjauno�anai. Un tad viņ� varēs dot �ai pasaulei to, kā tai tik skaidri pietrūkst, kopienu, kuru var iedot tikai Kvidaks.

Viņ� lēnām aizrāpoja pār tum�o laukumu, garām tuk�ajiem kosmosa kuģiem, sasniedza stiepļu �ogu un sajuta, ka pa vadu plūst augstsprieguma strāva. Rūpīgi aprēķinājis trajektoriju, Kvidaks veiksmīgi ieslīdēja kamerā.

�ī telpa izrādījās pavisam citāda. Kvidaks sajuta tuvumā ūdeni un pārtiku. Viņ� ātri rāpoja uz priek�u - un apstājās.

Bija jūtama cilvēka klātbūtne. Un vēl kaut kas daudz draudīgāks.

- Kas tur ir? - draudo�i iesaucās apsargs. Viņ� sastinga ar revolveri vienā rokā un lukturīti otrā. Pirms nedēļas zagļi ielauzās noliktavā un nozaga trīs kastes ar kompjūteru detaļām, kuras bija paredzētas sūtīt uz Rio. Tagad viņ� bija gatavs tikties ar laupītājiem, kā pienākas.

Apsargs piegāja klāt � sirmgalvis ar vērīgu skatienu un apņēmīgu izturē�anos. Luktura stars pārskrēja pāri kravai, uzplaiksnīja dzeltenas dzirksteles augstas precizitātes frēzma�īnu piramīdā Dienvidāfrikai, pārslīdēja pāri ūdens sūknim (galamērķis Jordānija) un da�ādu kravu kaudzei, kas bija paredzēta Rabaulai.

- Nāc ārā, vai arī būs sliktāk! - apsargs uzkliedza. Stars no tumsas izrāva rīsu maisus (piegādes osta - �anhaja), elektrisko zāģu partiju Birmai un sastinga.

- Tfu tu velns, - apsargs nomurmināja un iesmējās. Viņa priek�ā sēdēja milzīga �urka ar sarkanām acīm un skatījās gaismā. Viņai zobos bija kāds neparasti liels tarakāns. - Labu apetīti, - sacīja apsargs, ielikdams revolveri atpakaļ makstī un atsākdams apgaitu.

Lielais melnais zvērs turēja Kvidaku zobos, un tā cietie �okļi iespiedās viņam mugurā. Kvidaks mēģināja pretoties, ta�u pēk�ņs dzeltenas gaismas stars viņu ap�ilbināja un viņ� iekrita stuporā.

Dzeltenā gaisma pazuda. Zvērs sakļāva �okļus, mēģinot pārkost Kvidaka bruņas. Kvidaks savāca pēdējos spēkus un, iztaisnojot savu garo asti, ar segmentiem kā skorpionam, uzsita.

Viņ� netrāpīja, bet melnais zvērs viņu nekavējoties atbrīvoja. Kvidaks pacēla asti, gatavojoties otrajam sitienam, un zvērs sāka riņķot ap viņu, nevēlēdamies atteikties no sava medījuma.

Kvidaks gaidīja īsto brīdi. Viņu piepildīja gaviles. �ī agresīvā būtne var kļūt par pirmo � pirmo uz visas planētas �, kas tiks iesvētīta Kvidaka augstākajā mērķī. �is necilais dzīvnieciņ� iezīmēs sākumu...

Zvērs lēca, nikni no�ņakstināja baltos zobus. Kvidaks izvairījās un zibenīgā ātrumā pagrieza asti, piestiprinoties ar gala āķiem pie zvēra muguras. Zvērs dauzījās un lēkāja, bet Kvidaks spītīgi turējās, koncentrējoties tūlītējam uzdevumam - caur astes kanālu izlaist baltu kristālu un padzīt to zvēram zem ādas.

Bet �ī vissvarīgākā Kviddaka spēja viņam vēl nebija atgriezusies. Nespēdams sasniegt to, ko gribēja, Kvidaks ievilka āķus, ātri mērķēja un iedūra melnajam zvēram tie�i starp acīm. Viņ� zināja, ka trieciens būs nāvējo�s.

Kvidaks pamatīgi pieēdās ar nogalināto pretinieku. Īpa�u prieku par to nejuta - Kvidaks deva priek�roku augu barībai. Paēdis, viņ� saprata, ka viņam ļoti nepiecie�ama ilgsto�a atpūta. Tikai atpūta varēja pilnībā atjaunot Kvidaka spējas un spēkus.

Meklējot paslēptuvi, viņ� rāpoja pār sakrautajiem kravu kalniem. Izpētījis vairākas ķīpas, viņ� beidzot sasniedza smagu kastu kaudzi. Vienā no tām viņ� atrada caurumu, kas bija pietiekami liels, lai pa to ielīstu.

Kvidaks ielīda kastē un pa kāda mehānisma spīdīgo, taukaini gludo virsmu ierāpoja tālākajā stūrī. Tur viņ� iegrima kvidaka dziļajā, bezsapņu miegā, mierīgi paļaujoties uz to, ko atnesīs nākotne.

.

Lielais, asā priek�gala �oneris devās taisni uz salu rifu gredzenā, tuvojoties tai ātrvilciena ātrumā. Buras piepildīja spēcīga ziemeļaustrumu vēja brāzma, un caur tīkkoka re�ģoto lūku skanēja sarūsēju�ā Elisona-�embersa dīzeļdzinēja graboņa. Kapteinis un palīgs stāvēja uz tiltiņa un skatījās uz tuvojo�os rifu.

�- Kaut kas redzams? � jautāja kapteinis, drukns, plikpaurains vīrietis ar pastāvīgi sarauku pieri. Jau divdesmit piecus gadus viņ� ar �oneri kuģoja �urpu-turpu pa okeāna dienvidrietumiem ar neatzīmētiem sēkļiem un rifiem. Un rauca pieri, jo neviens neuzņemās apdro�ināt viņa veco kuģi. Tomēr viņu klāja krava bija apdro�ināta, un daļa no tās bija atceļojusi no pa�as Ogdensvilas, tuksne�ainas parkrau�anas zonas, kur nolaidās kosmosa kuģi.

- Nekā, - atbildēja palīgs.

Viņ� skatījās uz ap�ilbino�i balto koraļļu barjeru, meklēdams zilu spraugu, kas norādītu �auro ieeju lagūnā. �is bija palīga pirmais ceļojums uz Zālamana salām. Pirms viņu bija pārņēmis aizrautīgais ar ceļo�anas prieks, viņ� strādāja Sidnejā par televizoru remontētāju; Tagad viņ� nolēma, ka kapteinis ir kļuvis traks un gatavojas izdarīt iespaidīgu slepkavību, uzmetot kuģi uz rifiem.

- Joprojām nekā! - viņ� kliedza. - pa kursu rifi!

- Dod ka �urp man, - kapteinis teica stūrmanim. Viņ� cie�i satvēra stūri un skatījās uz rifa�klin�aino sienu.

- Nekā, - palīgs atkārtoja. - Kaptein, labāk pagriezīsimies.

- Nē, citādi cauri netiksim, - tas atkliedza. Viņ� sāka uztraukties.�Jo viņ� bija apsolījis amerikāņu dārgumu meklētāju grupai nogādāt kravu tie�i uz �o salu, un kapteinis bija sava vārda saimnieks. Viņ� saņēma kravu Rabaulā, kā parasti apmeklēja Ņūd�ord�ijas un Malaitas kolonistus un ar nepacietību gaidīja tūksto� jūd�u garo ceļojumu uz Jaunkaledoniju, kas viņu sagaidīja pēc piestā�anas �ajā salā.

- Re kur ir! - palīgs iebļāvās.

Koraļļu barjeru pār�ķēla �aura zila svītra. Viņi bija mazāk nekā trīsdesmit jardu attālumā no tās; Vecais �oneris brauca ar aptuveni astoņiem mezgliem.

Kuģim ieejot ejā, kapteinis strauji pagrieza stūres ratu, un �oneris pagriezās uz ķīļa. Abās pusēs pazibēja koraļļi, tik tikko neaizķerot korpusu. Atskanēja metāliska �irkstoņa, kad galvenā masta aug�ējā rāja saliecās un no�irkstināja pa klinti, un viņi nokļuva ejā ar se�u mezglu pretstraumi.

Palīgs iedeva dzinējam pilnu jaudu un uzlēca uz tiltiņa, lai palīdzētu kapteinim tikt galā ar stūri. Izmantojot buru un dīzeļdzinēju, �oneris izspruka cauri ejai, noskrāpējot kreiso sānu pret koraļļu rifu, un iebrauca mierīgajos lagūnas ūdeņos.

Kapteinis noslaucīja pieri ar lielu, punktotu kabatlakatiņu.

- Tīri nostrādāts, - viņ� paziņoja.

- Nu, neko jau sev, tīri! - palīgs noauroja un novērsās.

Kapteiņa sejai pārskrēja smaids.

Viņi pagāja garām pie enkuraotajai nelielai ke�ai*. Iezemie�u matro�i noņēma buru, un �onera priek�gals atdūrās pret no smil�ainā krasta stiepjo�os ļodzīgu molu. Pietauvo�anās virves bija piesietas tie�i pie palmām. No d�ungļiem, kas sākās tie�i aiz pludmales, spo�ajā pusdienas saules gaismā parādījās baltais vīrietis un ātri devās uz �oneri.

Viņ� bija kalsns un ļoti gar�, ar mezglainiem ceļgaliem un elkoņiem. Melanēzijas ļaunā saule viņu apbalvoja nevis ar iedegumu, bet ar apdegumiem � nolobījās āda no deguna un vaigu kauliem. Brilles salazītos ragu rāmjos, tikko turējās kopā ar līmlentes sloksni. Viņ� izskatījās enerģisks, zēniski iecirtīgs un diezgan vienkār�s.

Atradies te dārgumu meklētājs, nodomāja palīgs.

- Prieks jūs redzēt! - garais nokliedza. � Bet mēs jau bijām nolēmu�i, ka jūs esat pazudu�i pavisam.

- Vēl ko izdomāju�i, - kapteinis atbildēja. - mister Sorensen, iepazīstieties ar manu jauno palīgu, misteru Vilisu.

- Ļoti priecājos, profesor, - sacīja palīgs.

� Es neesmu profesors, � Sorensens palaboja, � bet vienalga paldies.

- Kur ta pārējie? - kapteinis jautāja.

- Tur, me�ā, - atbildēja Sorensens. - Visi, izņemot Dreiku, viņ� tūlīt atnāks. Ilgi pie mums paliksiet?

- Tikai izkrau�u, - sacīja kapteinis. - Jāpaspēj pirms bēguma. Kā ar dārgumiem?

- Esam labi izraku�i un nezaudējam cerību.

- Bet dublonus neizrakāt? Vai zelta peso?

� Nevienu, lai velns parauj, � Sorensens gurdi atmeta. � Jūs avīzes atvedāt, kaptein?

- Bet kā ta citādi, - viņ� atbildēja. � Tās ir manā kajītē. Esat dzirdēju�i par otro kuģi no Marsa?

- Dzirdēju pārraidīja īsviļņos, - sacīja Sorensens. - Neko daudz neatrada, vai ne?

� Varētu teikt, ka neatrada neko. Bet tomēr, tikai padomājiet! Divi kuģi uz Marsu, un es dzirdēju, ka vēl vienu palaidīs uz Venēru.

Visi trīs paskatījās apkārt un pasmīkņāja.

- Jā, - sacīja kapteinis, - manuprāt, kosmosa laikmets vēl nav sasniedzis Okeānijas dienvidrietumus. Un vēl jo vairāk �īs vietas. Labi, ķersimies pie kravas.

"�īs vietas" bija Vuanu sala, kas atrodas vistālāk uz dienvidiem no Zālamana salām, netālu no Luiziādes arhipelāga. Sala ir vulkāniskas izcelsmes, diezgan liela - apmēram divdesmit jūdzes gara un vairākas platas. Kādreiz �eit atradās pusducis iedzimto ciematu, ta�u pēc vergu tirgotāju posto�ajiem reidiem 1850. gados iedzīvotāju skaits sāka sarukt. Masalu epidēmija nogalināja gandrīz visus atliku�os vietējos iedzīvotājus, un izdzīvoju�ie pārcēlās uz Ņūd�ord�iju. Otrā pasaules kara laikā �eit tika ierīkots novēro�anas postenis, bet kuģi neiebrauca. Japānas iebrukums ieņēma Jaungvineju, vistālāk uz ziemeļiem eso�ās Zālamana salas, un virzījās tālāk uz ziemeļiem cauri Mikronēzijai. Līdz kara beigām Vuanu palika tikpat tuk�a. Tā netika pārvērsta ne par putnu rezervātu kā Kantonas sala, ne par retranslācijas staciju kā Ziemassvētku sala, ne arī par degvielas uzpildes punktu kā viena no Kokosu salām. Nevienam tā nebija vajadzīga pat kā atombumbas, ūdeņra�a vai citas bumbas izmēģinājumu poligons. Vuanu bija nekur nederīgs, mitrs, aizaudzis zemes gabals, kur ikviens varēja saimniekot, kā vien vēlas.

Vuanā pasaimniekot sagribējās Viljamam Sorensenam, Kalifornijas vīnu veikalu ķēdes rīkotājdirektoram.

Sorensenam bija aizrau�anās � dārgumu meklē�ana. Luiziānā un Teksasā viņ� meklēja Lafitta dārgumus, bet Arizonā � pazudu�ās Holandie�a raktuves. Viņ� neatrada ne vienus, ne otras. Ar gruve�iem nokaisītajos Meksikas lī�a krastos viņam nedaudz paveicās, un uz nelielas salas Karību jūrā viņ� atrada divas saujas Spānijas zelta monētu satrunēju�ā audekla maisiņā. Monētas bija aptuveni trīs tūksto�u dolāru vērtas, ekspedīcija izmaksāja daudz vairāk, ta�u Sorensens uzskatīja, ka izmaksas pilnīgi nosegtas ar uzviju.

Daudzus gadus viņam nedeva mieru spāņu galeons "Svētā Terēze". Saskaņā ar laikabiedru liecībām, kuģis izbrauca no Manilas 1689. gadā, piekrauts līdz bortiem ar zeltu. Pārāk piekrautais kuģis iekļuva vētrā, tika aizpūsts uz dienvidiem un uzskrēja uz rifa. Astoņpadsmit cilvēkiem, kuri izdzīvoja avārijā, izdevās nokļūt krastā un izglābt dārgumus. Viņi apraka zeltu un ar kuģa laivu devās uz Filipīnām. Kad laiva sasniedza Manilu, dzīvi bija paliku�i tikai divi cilvēki.

Dārgumu salai vajadzēja būt vienai no Zālamana salām. Bet kurai tie�i?

To neviens nezināja. Dārgumu mednieki meklēja slēptuvi Bugenvilā un Bukā. Runāja, ka tā varētu būt Malaitā. Pat aizklīda līdz Ontong- D�ava atolam. Tomēr dārgumi netika atklāti.

Rūpīgi izpētījis problēmu, Sorensens nonācis pie secinājuma, ka "Svētajai Terēzei", visticamāk, izdevies aizkuģot starp Zālamana salām gandrīz līdz Luiziādes arhipelāgam un tad tā avarējusi uz Vuanu rifiem.

Sapnis par dārgumu meklē�anu uz Vuanas būtu palicis tikai sapnis, ja Sorensens nebūtu saticis Denu Dreiku, citu tās pa�as sugas dārgumu meklētāju amatieri un, kas vēl svarīgāk, piecdesmit pēdu gara ke�a īpa�nieku.

Tā kādā jaukā vakarā pie ruma glāzes dzima ekspedīcija uz Vuanu.

Viņi salīga vēl da�us cilvēkus. Ke�s tika savests darba kārtībā. Sakrāja naudu un sagatavoja instrumentus. Pārdomāja, kur vēl Okeānijas dienvidrietumos varētu izveidot slēptuvi. Beidzot tika panākta vieno�anās par atvaļinājumiem, un ekspedīcija devās uz mērķi.

Viņi jau trīs mēne�us strādāja uz Vuanas un bija pacilātā noskaņojumā, neskatoties uz neizbēgamo rīvē�anos un nesaskaņām tik mazā grupā. �oneris, kas bija atvedis krājumus un kravu no Sidnejas un Rabaulas, bija viņu vienīgā saikne ar civilizēto pasauli turpmākos se�us mēne�us.

Apkalpe Sorensena uzraudzībā noņēmās ar aparatūras izkrau�anu. Viņ� bija nervozs, baidīdamies, ka pēdējā brīdī kāds mehānisms, atvests �urp vairāk nekā se�tūksto� jūd�u, var tikt nomests ūdenī. Par aizstā�anu nebija ko runāt, tāpēc, ja viņiem kaut kā pietrūktu, kaut kā bez tā būs arī jāiztiek. Viņ� atviegloti nopūtās, kad pēdējā kaste, kurā atradās metālu detektors, tika dro�i pacelta pāri bortam un izvilkta krastā virs paisuma līmeņa.

Ar �o kasti radās neliela problēma. Izpētījis to, Sorensens vienā stūrī atrada caurumu divdesmit centu monētas lielumā; iepakojums izrādījās sabojāts.

Pienāca otrs ekspedīcijas vadītājs Dens Dreiks.

- Kas tur ir? - viņ� jautāja.

- Caurums kastē, - atbildēja Sorensens. - varēja iekļūt jūras ūdens. Būs jautri, ja detektors sāks niķoties.

- Nu tad atvērsim un paskatīsimies, - Dreiks pamāja. Viņ� bija neliela auguma, platiem pleciem, stipri iededzis brunets ar retām ūsām un īsiem matiem. Pār acīm uzvilktā� vecā jahtsmena cepure, radīja spītīga buldoga izskatu. Viņ� izvilka no jostas lielu skrūvgriezi un iegrūda to caurumā.

- Nesteidzies, - Sorensens viņu apturēja. � Vispirms aizvilksim uz nometni. Kasti vieglāk pārnēsāt nekā smērvielām noķēpātu aparātu.

- Arī taisnība, - Dreiks piekrita. � Ņem pie otra gala.

Nometne bija ierīkota simts jardu attālumā no krasta, izcirtumā, kur atradās iezemie�u pamestais ciemats. Dārgumu meklētājiem izdevās no jauna apjumt vairākas būdas ar palmu lapām. Bija arī vecs kopras �ķūnis ar cinkota dzelzs jumtu - tajā glabāja krājumus. No jūras pat pūta neliels vējiņ�. Aiz izcirtuma kā cieta pelēkzaļa siena biezēja d�ungļi.

Sorensens un Dreiks nolaida kasti zemē. Kapteinis, kur� gāja līdzās un nesa avīzes, paskatījās uz no�ēlojamajām būdām un pa�ūpoja galvu.

� Negribat saslapināt rīkli, kaptein? � Sorensens piedāvāja. - Tikai ledus gan mums nav.

- Neatteik�os, - sacīja kapteinis. Viņ� nevarēja saprast, kāds spēks sadzinis cilvēkus tādā Dieva pamestā bedrē, meklēt kaut kādus mītiskus Spānijas dārgumus.

Sorensens atnesa no būdas viskija pudeli un alumīnija krūzi. Dreiks, bruņojies ar skrūvgriezi, sakoncentrējās uz kastes atvēr�anu.

- Kā izskatās?� -Sorensens jautāja.

- Normāli, - Dreiks atbildēja, uzmanīgi izņemot detektoru. �� smērvielu gan nav �ēloju�i. �ķiet, ka nav nekādu bojājumu...

Viņ� atlēca atpakaļ, bet kapteinis paspēra soli uz priek�u un spēcīgi iedzina papēdi smiltīs.

- Kas tad nu? - Sorensens jautāja.

- Izskatās pēc skorpiona, - sacīja kapteinis. - Izrāpoja tie�i no kastes. Varēja kādam iedzelt. Draņķa kukainis!

Sorensens paraustīja plecus. Trīs mēne�u laikā Vuanā viņ� bija pieradis, ka visapkārt visur mud� no kukaiņiem, tāpēc vēl viena vabole neko nemainīs.

- Atkārtot? - viņ� ierosināja.

- Gribētos jau, bet nevaru, - kapteinis nopūtās. - Laiks doties prom. Pie jums visi veseli?

- Pagaidām visi, - Sorensens atbildēja, smaidot, piebilda: - Izņemot progresējo�us zelta drud�a gadījumus.

- �eit jums zeltu neatrast nemū�am, - kapteinis teica ar pārliecību. - Pēc pusgadiņa atnāk�u jūs apciemot. Lai veicas!

Paspiedis visiem roku, kapteinis nokāpa lagūnā un iekāpa �onerī. Kad ar savu pirmo sārto sārtumu debesīm pieskārās saulriets, kuģis aizgāja. Sorensens un Dreiks to vēroja, kamēr tas pievārēja ieeju. Vēl da�as minūtes tā masti bija redzami virs rifa, tad pazuda aiz horizonta.

- Nu tā, - sacīja Dreiks, - lūk mēs, trakie amerikāņu dārgumu meklētāji, atkal vieni.

- Tev ne�ķiet, ka viņ� kaut ko nojauta? - Sorensens jautāja.

� Esmu pārliecināts, ka nē. Viņam mēs esam bezcerīgi plānprātiņi.

Viņi pasmīkņāja un paskatījās uz nometni. Zem kopras �ķūnī�a bija aprakti zelta un sudraba stieņi aptuveni piecsimt tūksto�u dolāru vērtībā. Tos izraka d�ungļos, atvilka uz nometni un atkal rūpīgi apraka. Jau pirmajā mēnesī ekspedīcija uz salas atklāja daļu no "Svētās Terēzes" dārgumiem, un viss liecināja, ka tiks atrasts arī pārējais. Bet, tā kā viņiem nebija likumīgu tiesību uz salu, viņi nesteidzās izbaudīt savus panākumus. Pietiek paklīst baumām, lai zelta izslāpu�ie klāidoņi no Pertas līdz Papeti visi kā viens mestos uz Vuanu.

- Drīz būs klāt puikas, - sacīja Dreiks. - Liksim sautēt gaļu.

� Patie�ām laiks, � Sorensens atbildēja. Viņ� pagāja da�us soļus un apstājās. - Dīvaini.

- Kas dīvaini?

� Nu,�tas skorpions, kuru kapteinis nospieda. Viņ� ir pazudis.

- Laikam kapteinis netrāpīja, - sacīja Dreiks. � Vai varbūt tikai vienkār�i iespieda to smiltīs. Kāda mums daļa?

- Nu, vispār jau nekāda, - Sorensens piekrita.

Edvards Ikinss, domīgi sūkdams konfekti, gāja cauri pame�am, pār plecu pārmetis lāpstu ar garu kātu. Pirmā konfekte daudzu mēne�u laikā �ķita kā dievu ēdiens. Viņ� bija lieliskā noskaņojumā. Dienu iepriek� �oneris piegādāja ne tikai instrumentus un rezerves daļas, bet arī pārtiku, cigaretes un saldumus. Brokastīs viņiem bija olu kultenis ar īstu cūkas karbonādi. Vēl nedaudz, un ekspedīcija iegūs pilnīgi civilizētu izskatu.

Netālajos krūmos kaut kas no�aukstēja, bet Ikinss tik soļoja savu ceļu, nepievēr�ot uzmanību.

Viņ� bija kalsns, sakumpis vīrietis, rudmatains, draudzīgs, gai�i zilām acīm, bet bez īpa�a �arma. To, ka tika paņemts ekspedīcijā viņ� uzskatīja par veiksmi. Degvielas uzpildes stacijas īpa�nieks bija nabadzīgāks par pārējiem un nevarēja iemaksāt visu savu daļu kopējā katlā, tāpēc viņu joprojām grauza sirdsapziņa. Viņ� tika pieņemts ekspedīcijā, jo bija kaislīgs un nenogursto�s dārgumu meklētājs un labi pazina d�ungļus. Ne mazāk svarīgi bija tas, ka viņ� izrādījās pieredzējis radio operators un kopumā meistars visos amatos. Raidītājs uz ke�a viņam darbojās nevainojami, neskatoties ne uz jūras sāli, ne uz pelējumu.

Tagad viņ�, protams, varētu iemaksāt visu savu daļu. Bet, tā kā viņi faktiski bija kļuvu�i bagāti, tam vairs nebija nozīmes. Un tomēr viņ� gribēja dot īpa�u ieguldījumu �ajā lietā...

Atkal krūmos atskanēja �aboņa.

Ikinss apstājās un pagaidīja. Krūmi nodrebēja, un uz takas iznāca pele.

Ikinss apmulsa. Peles, tāpat kā lielākā daļa salas savvaļas dzīvnieku, baidījās no cilvēkiem. Lai gan barojās nometnes atkritumu izgāztuvē, ja pie atkritumiem �urkas nebija pirmās, tomēr cītīgi izvairījās no tik�anās ar cilvēkiem.

- Būtu nu gājusi mājās, - Ikinss teica pelei.

Pele skatījās uz Ikinsu. Ikinss katījās uz peli. Jaukais, gai�ais �okolādes dzīvnieciņ�, kura izmērs nepārsniedza �etras vai piecas collas, nemaz neizskatījās nobijies.

- Uz redzīti, pelīt, - sacīja Ikinss, - man nav laika, man ir darbs.

Viņ� pārlika lāpstu uz otru plecu, pagriezās, ar acs kaktiņu ieraudzīja brūnu plankumu un instinktīvi atkāpās. Pele aizmetās garām, apgriezās un sagatavojās jaunam lēcienam.

- Tu ko, prātā jukusi? � Ikinss jautāja.

Pele atņirdza sīkos zobus un lēca. Ikinss atvairīja uzbrukumu.

- A nu-ka vācies prom no �ejienes pie velna vecāsmātes, - viņ� teica. Viņ� padomāja, ka pele patie�ām ir kļuvusi traka vai saslimusi.

Pele sagatavojās jaunam uzbrukumam. Ikinss pacēla lāpstu, stāvēja un gaidīja. Kad pele lēca, viņ� to sagaidīja ar perfekti aprēķinātu sitienu. Tad ar smagu sirdi to rūpīgi piebeidza.

- Nevar tak, ka brīvībā skraida traka pele, - viņ� teica. Lai gan pele neizskatījās traka � tā vienkār�i bija ļoti mēķtiecīga.

Ikins paskrāpēja galvu. "Un tomēr", viņ� domāja, "kas tur bija iemājojis �ajā mazajā radījumā?"

Tajā vakarā nometnē Ikinsa stāsts tika saņemts ar smiekliem un jokiem. Divkauja ar peli � tas bija glu�i Ikinsa garā. Kāds viņam ieteica turpmāk nēsāt ieroci, jo peļu radinieki noteikti mēģinās atriebties. Atbildot uz to, Ikinss tikai mulsi smaidīja.

***

Divas dienas vēlāk Sorensens un Els Keibls beidza rīta maiņu 4. sekcijā divas jūdzes no nometnes. �ajā vietā detektors parādīja metāla ligzdu. Viņi jau bija izraku�i septiņas pēdas dziļi, bet līdz �im bija izraku�i tikai lielu dzeltenbrūnas zemes kaudzi.

� Dro�i vien detektors sameloja, � sacīja Keibls, uzblīdis vīrietis ar zīdaini sārtu ādu, gurdi slaucīdams seju. Uz Vuanas viņ� izsvīda kādas divdesmit mārciņas, saslima ar smagu tropisko ka�ķi, un viņam dārgumu meklē�ana bija apriebusies līdz kaklam. Viņ� gribēja tikai vienu - ātrāk atrasties atpakaļ Baltimorā, savā ērtajā krēslā un turpināt lietotu automa�īnu aģentūras īpa�nieka darbu. Viņ� to paziņoja izlēmīgi, atkārtoti un skaļi. Ekspedīcijā viņ� bija vienīgais, kur� izrādījās pavisam slikts strādnieks.

- Detektoram nav ne vainas, - Sorensens iebilda. � Diem�ēl augsne �eit ir purvaina. Lāde noteikti nogrimusi dziļi zemē.

� Varētu padomāt, vai simts pēdas, � Keibls sacīja, dusmīgi iegrūzdams lāpstu lipīgajos dubļos.

- Ko tu? - Sorensens mierināja: - Zem mums ir bazalta klints, un līdz tai ir ne vairāk kā divdesmit pēdas.

- Divdesmit pēdas! �ēl, ka uz salu nepaņēmām buldozeru.

- Būtu jāpiemaksā diezgan krietna summa, - Sorensens samiernieciski atbildēja. - Labi, El, beigsim, laiks doties uz nometni.

Sorensens palīdzēja Keiblam izrāpties no bedres. Viņi noslaucīja lāpstas un devās uz �auro taku, kas veda uz nometni, bet tad apstājās.

No biezokņa iznira liels, neglīta izskata putns, aiz�ķērsojot viņiem ceļu.

- Kas ta tas par dīvaini? - jautāja Keibls.

- Kazuārs.

- Nu tad iedosim pa dirsu, lai nerēgojas uz ceļa, un tad iesim.

� Uzmanīgāk, � Sorensens brīdināja. - Ja kāds� kādam iedos pa dirsu, tad tas būs viņ�, kas iedos mums. Atkāpsimies bez panikas.

Tas bija melns, strausam līdzīgs putns, labas piecas pēdas augsts, ar spēcīgām kājām. Trīspirkstu kājas beidzās ar iespaidīgiem izliektiem nagiem. Putnam bija īsi, mazattīstīti spārni un dzeltenīga, kaulaina galva; Uz kakla karājās spilgti sarkanzaļi-violeta bārda.

� Viņ� tik bīstams? - jautāja Keibls.

Sorensens apstiprino�i pamāja.

- Jaungvinejā �is putns da�kārt�saspārda vietējos iezemie�us līdz nāvei.

- Kāpēc mēs viņu līdz �im neesam redzēju�i?

- Viņi parasti ir ļoti kautrīgi, - paskaidroja Sorensens, - un turas tālāk no cilvēkiem.

- �ito gan par glu�i kautrīgu nevar saukt, - sacīja Keibls, kad kazuārs nāca viņiem tuvāk. � Mums aizbēgt izdosies?

- Viņi skrien daudz ātrāk, - atbildēja Sorensens. - Tu, protams, �aujamo līdzi neņēmi?

� Skaidrs ka, nē. Ko man�te �aut?

Atkāpjoties viņi turēja lāpstas sev priek�ā kā �ķēpus. Krūmos atskanēja krak�ķē�ana un parādījās skudrulācis. Pēc tam izlīda me�acūka. Trīs zvēri metās virsū cilvēkiem, dzīdami tos�tuvāk blīvajai d�ungļu saaudzei.

- Viņi mūs dzen! - Keibla balss pārtapa kviecienā.

� Nomierinies, � Sorensens sacīja. - Vienīgais, no kura mums jāuzmanās ir kazuārs.

� Bet skudrulā�i bīstami nav?

- Tikai skudrām.

-� velns viņus rāvis, - sacīja Keibls. � Bil, visi dzīvnieki uz �īs salas ir kļuvu�i traki. Atceries Ikinsa peli?

- Atceros, - Sorensens atbildēja. Viņi atkāpās līdz izcirtuma beigām. Priek�ā uz priek�u spiedās kazuāra vadītie dzīvnieki, aiz viņiem bija d�ungļi un nezināmais, uz kuru viņi tika dzīti.

- Būs jāuzņemas risks un jātiek garām ar izrāvienu, - sacīja Sorensens.

- Nolādētais putns bloķē ceļu.

- Mēģināsim viņu notriekt, - Sorensens nolēma. - Uzmanies no kājām. Skrienam!

Viņi metās virsū kazuāram, vicinādami lāpstas. Kazuārs pavilcinājās, izvēlējās, tad pagriezās pret Keiblu un sita ar labo kāju. Trieciens sanāca pa pieskari. Atskanēja skaņa, līdzīga tai, ko rada�govs sāns, kad pa to uzsit ar lielu bomi. Keibls ievaidējās un nokrita, saķēris krūtis.

Sorensens novēzēja lāpstu un ar tās uzasināto malu gandrīz pilnībā nocirta kazuāra galvu. Tad viņam uzbruka skudrulācis un cūka. Viņ� tos atvairīja ar lāpstu. Tad - un no kurienes radās spēks? - Viņ� noliecās, uzcēla Keiblu uz muguras un aizskrēja pa taku.

Pēc ceturtdaļjūdzes viņ� bija pilnīgi bez elpas un nācās apstāties. Nebija dzirdama ne skaņa. Acīmredzot cūka un skudrulācis bija atteiku�ies no vajā�anas. Sorensens apskatīja cietu�o.

Keibls atguvās un drīz varēja paiet pats, lai arī Sorensena atbalstīts. Sasniedzis nometni, Sorensens sasauca visus ekspedīcijas dalībniekus. Kamēr Ikinss aptina Keibla krūtis ar elastīgo saiti, viņ� skaitīja ieradu�os cilvēkus. Viena pietrūka.

- Kur Dreiks? - Sorensens jautāja.

- Tanī pusē, mak�ķerē ziemeļu krastā, - atbildēja Toms Riseti�s. � aizskriet un pasaukt?

Sorensens padomāja un tad sacīja:

- Nē. Vispirms es paskaidro�u, ar ko mēs esam saskāru�ies. Tad izdalīsim iero�us. Bet pēc tam mēģināsim sameklēt Dreiku.

- Klausies, kas te notiek? - jautāja Riseti�s.

Un Sorensens viņiem pastāstīja, kas bija noticis ceturtajā iecirknī.

***

Zivis ieņēma ievērojamu vietu dārgumu meklētāju uzturā, un zveja bija Dreika iecienītākā nodarbe. Sākumā viņ� devās zvejot ar masku un harpūnu. Ta�u �ajā Dieva aimirstajā nostūrī bija pārāk daudz izsalku�u un nekaunīgu haizivju, tāpēc viņ�, kaut arī negribīgi, atteicās no zemūdens medībām un tagad mak�ķerēja ar��ņorēm no aizvēja krasta.

Nostiprinājis �ņoru mietiņus, Dreiks apgūlās palmas ēnā. Viņ� snauduļoja, ​​lielās rokas salicis pāri krūtīm. Viņa suns Oro lo�ņāja pa krastu, ķerstīja vē�us-vientuļniekus. Oro bija labsirdīgs nenoteiktas �ķirnes radījums - daļēji terjers, daļēji Dievs zina, kas. Pēk�ņi viņ� sāka rūkt.

� Nelien pie krabjiem! - Dreiks uzkliedza. - Aizspēlēsies, atkal dabūsi nobaudīt spīles.

Oro turpināja ņurdēt. Dreiks apgriezās uz vēdera un ieraudzīja suni stāvam virs liela, skorpionam līdzīga kukaiņa.

- Oro, beidz �īs muļķības...

Pirms Dreiks paspēja acis pamirk�ķināt, kukainis palēcās,�uzkrita uz Oro kakla un iesita ar savu segmentēto asti. Oro īsi iesmilkstējās. Pēc sekundes Dreiks jau bija kājās. Viņ� mēģināja notriekt radījumu, bet tas nolēca no suņa un iespruka krūmos.

� Klusu, vecais, � Dreiks sacīja. - Paskaties kāda nejauka brūce. Tur var būt inde. Atvērsim to un izsūksim.

Viņ� cie�i apskāva suni � tas elpoja ātri un bie�i � un izvilka dunci. Viņam jau bija nācies operēt Oro � Centrālamerikā, kad viņu sakoda �ūska; un Adirondakā viņ� turēja suni un ar knaiblēm vilka tam no mutes dzeloņcūkas adatas. Suns vienmēr saprata, ka viņam palīdz un nepretojās.

�oreiz suns sagrāba viņa roku zobos.

- Oro!

Ar� brīvo roku Dreiks satvēra suņa �okļus pie pamatnes, spēcīgi saspie�ot paralizēja muskuļus tā, ka suns atvēra muti. Viņ� atrāva roku un atgrūda Oro. Suns piecēlās un me�onīgi riedams, devās savam saimniekam virsū.

- Stāvi! - Dreiks uzkliedza. Suns tuvojās no sāniem, lai viņu nogrieztu no ūdens.

Atskatījies, Dreiks ieraudzīja, ka "skorpions" atkal ir iznācis no d�ungļiem un rāpo viņa virzienā. Tikmēr Oro rūkdams lēkāja apkārt, cen�oties uzgrūst Dreiku taisni uz "skorpiona".

Dreiks nesaprata, ko tas viss nozīmē, ta�u uzskatīja, ka labāk ir nekavēties un neko nenoskaidrot. Viņ� pacēla dunci un meta to "skorpionam", ta�u netrāpīja. Radījums atradās bīstami tuvu un varēja uzlēkt jebkurā sekundē. Dreiks metās uz okeānu. Oro mēģināja viņu apturēt, ta�u viņ� ar kājas spērienu atsvieda suni no ceļa, ielēca ūdenī un peldēja apkārt salai uz nometni, cerot, ka tur nokļūs, pirms viņu panāks haizivis.

Nometne steidzīgi apbruņojās. Tīri noslaucīja noputēju�ās �autenes un revolverus. Izņēma un sakāra uz krūtīm lauka binokļus. Vienā mirklī viņi izdalīja visus dun�us, cirvjus un ma�etes. Sadalīja patronas. Izpakoja abas ekspedīcijas sakaru ierīces un jau grasījās doties meklēt Dreiku, bet tad, nenogursto�i strādādams ar rokām, viņ� pats izpeldēja no aiz zemesraga.

Viņ� sasniedza krastu noguris, bet neskarts. Salīdzināju�i visus faktus, dārgumu meklētāji nonāca pie nepatīkamiem secinājumiem.

- Jūs gribat man iestāstīt, - Keibls jautāja, - ka to visu sarīkojusi tā mazā blakts?

- Tā izskatās, - Sorensens atbildēja. - Jāatzīst, ka kukainis spēj kontrolēt sve�u apziņu ar hipnozes vai, iespējams, telepātijas palīdzību.

- Viņam vispirms jāiedzeļ, - piebilda Dreiks. � Tā arī notika ar Oro.

- Vienkār�i nespēju aptvert domu, ka aiz visa tā slēpjas skorpions, - sacīja Riseti�s.

� Tas nav skorpions, � Dreiks iebilda. - Es redzēju viņu pavisam tuvu. Aste kā skorpionam, bet galva ir �etras reizes lielāka, un ķermenis arī at�ķirīgs. Ja ieskatās cie�i, tas jāatzīst, ka es nekad neesmu redzējis �ādu kukaini.

� Tu domā, ka tas kukainis ir no mūsu salas? - jautāja Montijs Bērnss, dārgumu meklētājs no Indianapolisas.

- Diez vai, - Dreiks atbildēja. - Ja tas būtu vietējais radījums, kāpēc tas neaizskāra mūs vai dzīvniekus veselus trīs mēne�us?

- Pareizi, - Sorensens piekrita. - Visas nepatik�anas sākās pēc �onera iera�anās. Acīmredzot �oneris to no kaut kurienes atveda... Pagaidi!

- Kas ir? - jautāja Dreiks.

� Atceries to skorpionu, kuru kapteinis gribēja nospiest � tas kas izrāpās no detektoru kastes? jums ne�ķiet, ka tā ir tā pati būtne?

Dreiks paraustīja plecus.

� Pilnīgi iespējams. Bet, manuprāt, mums �obrīd ir svarīgi nevis no kurienes tas nācis, bet gan ko ar to darīt.

- Viņ� kontrolē zvērus, - sacīja Bērnss. � Interesanti, vai viņ� spētu kontrolēt cilvēku?

Visi apklusa. Viņi apsēdās aplī pie kopras �ķūnī�a un sarunājoties skatījās uz d�ungļiem, lai nepalaistu garām kāda dzīvnieka vai "skorpiona" parādī�anos.

Sorensens teica:

� Ir jēga pa radio lūgt palīdzību.

- Ja mēs lūgsim, - iebilda Riseti�s, - kāds tūlīt uzo�nās par Svētās Terēzes dārgumiem. Mūs aptīrīs kā nabagus, pirms vēl paspēsim no�ķaudīties.

- Var būt arī tā, - Sorensens atbildēja. � Bet pat sliktākajā gadījumā mūsu izmaksas būs atmaksāju�ās, un iegūta pat neliela peļņa.

- Bet, ja viņi mums nepalīdzēs, - piebilda Dreiks, - mēs, ja kas, pat nevarēsim neko no �ejienes izvest, pa�iem kaklus apgriezīs.

- Tik traki nav, - iebilda Bērnss. - Mums ir iero�i, ar dzīvniekiem mēs kaut kā tiksim galā.

- Tu vēl neesi redzējis to radījumu, - atzīmēja Dreiks.

- Mēs viņu nospiedīsim.

- Tas nebūs tik vienkār�i, - sacīja Dreiks. � Viņ� ir velni�ķīgi izveicīgs. Un, nez, kā tu viņu nospiedīsi, ja kādā jaukā naktī viņ� ielīdīs tavā būdā, kamēr tu gulēsi? Pat ja saliksim sargus - viņi neko pat nepamanīs.

Bernss neviļus sabozās:

- Mjā, varbūt tev taisnība. Labāk lūgsim palīdzību pa radio.

- Labi, vīri, - Ikinss sacīja, pieceļoties, - Pieņemu, ka tas ir mans uzdevums. Nedod Dievs, ja ke�a akumulatori būs nosēdu�i.

- Tur iet ir bīstami, - sacīja Dreiks. - Izlozēsim.

Priek�likums uzjautrināja Ikinsu:

- Ak tad, lozēsim? Un kur� no jums prot strādāt ar raidītāju?

- Es varu, - Dreiks teica.

- Tu neapvainojies, - sacīja Ikinss, - bet tu netiksi galā pat ar savu sūdīgo rāciju. Tu tak pat morzes ābeci nezini�� kā tu pārraidīsi ziņojumu? Bet, ja rācija sabojāta, tu to varēsi salabot?

�-Nē, - Dreiks atbildēja. � Bet tas ir ļoti riskants pasākums.� jāiet visiem barā.

Ikinss pakratīja galvu.

� Lai ko tu teiktu, visdro�āk būs, piesegt mani no krasta. Tas radījums, visticamāk, vēl nav padomājis par ke�u.

Ikinss iebāza kabatā instrumentu komplektu un pārmeta pār plecu vienu no rācijām. Otro viņ� padeva Sorensenam. Viņ� ātri nolaidās lagūnā un, pagājis garām barkasam, iestūma ūdenī nelielu piepū�amo laiviņu. Dārgumu meklētāji ar �autenēm gatavībā izklīda gar krastu. Ikinss iekāpa laivā un nolaida airus mierīgajos lagūnas ūdeņos.

Visi redzēja viņu pietauvojamies pie ke�a, viņ� uz brīdi apstājās, paskatījās apkārt, tad uzkāpa uz klāja, atvēra vāku un pazuda lejā.

- Viss kārtībā? � Sorensens pa rāciju jautāja.

- Pagaidām jā, - Ikinss atbildēja, viņa balss skanēja spalgi un asi. Ieslēdzu raidītāju. Tas uzsils pāris minū�u laikā.

Dreiks pabikstīja Sorensenu:

- Paskaties tik!

Uz rifa ke�a otrā pusē bija vērojama kustība. Sorensens caur binokli redzēja, kā ūdenī ieslīd trīs lielas pelēkas �urkas un peld uz ke�u.

- Saujiet! - Sorensens pavēlēja. - Ikins, ej prom no turienes!

- Man raidītājs jau darbojas, - Ikins atbildēja. - Minūte vai divas, un es izsitī�u ziņu.

Lodes sacēla ap �urkām baltas vērpetes. Viena tika no�auta, bet divām izdevās aizpeldēt līdz ke�am un aizslēpties aiz tā. Aplūkojot rifu ar binokli, Sorensens pamanīja skudrulāci. Viņ� kāpa pāri rifam un iegrūdās ūdenī, viņam sekoja me�a cūka.

Ierīcē atskanēja �auksto�a atmosfēras traucējumu sprakstoņa.

� Ikins, ziņu nosūtīji?� - Sorensens jautāja.

- Nē, Bil, - Ikinss atbildēja. - Un zini ko? Nekādu ziņojumu! �im "skorpionam" vajag...

Skaņa aprāvās.

- Kas tev tur ir? - Sorensens kliedza. - Kas tur notiek?

Ikinss parādījās uz klāja. Ar rāciju rokās viņ� kāpās atpakaļ pakaļgala virzienā.

� Vē�i-vientuļnieki, � viņ� paskaidroja. - Uzlīda pa enkura ķēdi. Domāju ka atgriezties nāksies peldus.

� Nav vērts, � Sorensens sacīja.

- Bet nāksies, - Ikinss iebilda. - Es domāju, ka viņi skries man pakaļ. Bet jūs visi peldat uz �ejieni un paņemiet raidītāju. Nogādājiet to uz salu.

Caur binokli Sorensens pamanīja vē�us-vientuļniekus � pelēku, kustīgu paklāju, kas noklāja visu klāju. Ikinss ienira un peldēja krasta virzienā, nikni �ķeldams ūdeni. Sorensens pamanīja, ka �urkas ir mainīju�as kursu un sekoja Ikinsam. Vē�i- vientuļnieki kā lavīna nolija no ke�a. Arī cūka un skudrulācis sekoja Ikinsam, cen�oties sasniegt krastu pirmie.

- Pasteidzieties, - Sorensens uzkliedza. - Nezinu, ko tur noskaidroja Ikinss, bet, kamēr vēl ir iespēja, mums ir jāpārķer raidītājs. - Viņi pieskrēja pie ūdens un iestūma bar�u. Ikinss iznāca krastā divsimt jardu tālāk, pa�ā pludmales galā. Dzīvnieki viņu gandrīz panāca. Viņ�, joprojām turēdams aparātu pie krūtīm, iemetās d�ungļos.

- Ikins, - Sorensens pasauca.

- Man viss kārtībā, - viņ� atbildēja, ar grūtībām atvelkot elpu. - Paņemiet raidītāju un neaizmirstiet baterijas.

Dārgumu meklētāji uzkāpa uz ke�a, ātri no starpklāja noņēma raidītāju un uzvilka to pa eju uz klāja. Pēdējais, ar divpadsmit voltu akumulatoru, kāpa Dreiks. Viņ� atkal nokāpa lejā un iznesa otru akumulatoru. Padomāja un atkal devās lejā.

- Dreik! � Sorensens iekliedzās. - Pietiek, tu visus aizkavē!

Parādījās Dreiks ar kompasu un diviem radiopelengatoriem. Nodevis tos uz barkasa, viņ� nolēca tiem pakaļ.

- Kārtībā, - viņ� teica. - Atstumies.

Viņi smagi uzgūla airiem, steidzoties uz nometni. Sorensens mēģināja atjaunot sakarus ar Ikinsu, ta�u viss, ko viņ� austiņās dzirdēja, bija statiskie sprak�ķi. Bet, kad barkacc iedūrās uz smiltīm, Sorensens sadzirdēja Ikinsu.

- Esmu ielenkts, - viņ� teica klusā balsī. - Izskatās, ka beidzot tik�u pie skaidrības, ko misters "Skorpions" vēlas. Tiesa, varbūt es viņu piebeig�u pirmais.

Iestājās ilgs klusums, tad Ikinss sacīja:

� Viņ� rāpo man pretī. Dreiks patiesību teica. Noteikti neko tādu savā dzīvē neesmu redzējis. Tūlīt mēģinā�u viņu nosist...

Viņi sadzirdēja īsu kliedzienu, vairāk pārsteiguma nekā sāpju.

Sorensens jautāja:

- Ikins, tu mani dzirdi? kur tu esi? Mēs varam palīdzēt?

- Viņ� patie�ām ir veikls, - Ikinss atbildēja mierīgā balsī. - Tik veiklu radījumu savā mū�ā nebiju redzējis. Viņ� uzlēca man uz kakla, iedzēla un bija prom...

- Kā tu jūties? - Sorensens jautāja.

- Normāli. Gandrīz nesāpēja.

- Kur "skorpions"?

� Aizbēga biezoknī.

- Bet dzīvnieki?

- Aizgāja. � Zini, � Ikinss sacīja, � varbūt tas nelietis cilvēkus neņem. Varbūt...

- Kas?� -Sorensens jautāja. - Kas ar tevi?

Iestājās ilgs klusums, tad atskanēja Ikinsa klusā, mierīgā balss:

- Parunāsimies vēlāk. Tagad mums ir jāapsprie�as un jāizlemj, ko ar jums darīt.

- Ikins!

Atbildes nebija.

Nometnē valdīja nomāco�s izmisums. Viņi nevarēja saprast, kas tie�i noticis ar Ikinsu, un neviens nevēlējās par �o tēmu spriedelēt un izteikt minējumus. No debesīm triecās nikna pēcpusdienas saule, atstarojoties no baltajām smiltīm karstuma viļņos. Mitrie d�ungļi kūpēja: �ķita, ka tie kā milzīgs miegains zaļ� pūķis pamazām piezogas pie cilvēkiem, stumjot tos pretī vienaldzīgajam okeānam. �auteņu stobri kļuva tik karsti, ka nebija iespējams tām pieskarties; Ūdens bla�ķēs kļuva silts kā asinis. Debesīs, kraudamies viens virs otra, pamazām krājās blīvi pelēki gubu mākoņi. Sākās musonu sezona.

Dreiks sēdēja kopras �ķūnī�a ēnā. Viņ� nokratīja no sevis miegaino stuporu tik daudz, lai padomātu, kā labāk aizstāvēt nometni. Viņ� skatījās d�ungļos sev apkārt kā ienaidnieka teritorijā. Viņi d�ungļu priek�ā izcirta piecdesmit jardus platu joslu. �o neitrālo zemi kādu laiku vēl var nosargāt.

Tad nāk pēdējā aizsardzības līnija � būdas un kopras �ķūnis. Tālāk - piekraste un okeāns.

Trīsarpus mēne�us viņi bija salas absolūtie saimnieki, bet tagad izrādījās piespiesti pie �auras, neuzticamas piekrastes joslas.

Dreiks paskatījās uz lagūnu un atcerējās, ka viņiem joprojām ir evakuācijas ceļ�. Ja �ī būtne pārāk spēcīgi uzbruks ar savu nolādēto zvēru baru, viņi var aizbēgt ke�ā. Ja paveiksies.

Pienāca klāt Sorensens un apsēdās viņam blakus.

- Ko dari? - viņ� jautāja.

Dreiks skābi pasmējās:

� Izstrādāju vispārējo stratēģisko plānu.

� Un kādi panākumi?

- Domāju, ka mēs izturēsim. Mums ir daudz munīcijas. Ja nepiecie�ams, apliesim iztīrīto vietu ar benzīnu. Mēs noteikti neļausim �ai būtnei mūs izdzīt no salas. � Dreiks minūti padomāja. � Bet dārgumu meklē�ana gan kļūs neticami sare�ģīta.

Sorensens pamāja.

� Kaut es zinātu, kas viņai vajadzīgs.

- Varbūt mēs to uzzināsim no Ikinsa, - Dreiks piezīmēja.

Bija jāgaida vesela pusstunda, līdz ierunājās rācija. Ikinsa balss bija spalga un griezīgi asa.

- Sorensen? Dreik?

- Klausāmies, - Dreiks atbildēja. - Ko tas nolādētais radījums tev nodarīja?

- Neko, - Ikinss atbildēja. � Jūs tagad runājat ar to radījumu. Mani sauc Kvidaks.

- Ak Dievs! � Dreiks pagriezās pret Sorensenu. - Acīmredzot "skorpions" viņu hipnotizējis!

- Nē. Jūs nerunājat ar nohipnotizētu Ikinsu. Un ne ar kādu citu būtni, kura tikai izmanto Ikinsu kā raidītāju. Un ne ar iepriek�ējo Ikinsu � viņ� vairs neeksistē. Jūs runājat ar daudziem, kuri ir viens vesels.

- Es kaut ko nesaprotu, - sacīja Dreiks.

- Viss ir ļoti vienkār�i, - Ikinsa balss atbildēja. - Es esmu Kvidaks, dzīvu būtņu kopējais saprāts. Bet mans kopums sastāv no atsevi�ķiem komponentiem, piemēram, Ikinsa, vairākām �urkām, suņa vārdā Oro, cūkas, skudrulā�a, kazuāra...

- Pagaidi, - Sorensens pārtrauca, - es gribu tikt skaidrībā. Tātad es tagad nerunāju ar Ikinsu. Sanāk, ka es runāju ar to, kā viņu tur - Kvidaku?

- Pareizi.

- Un tu esi arī Ikins un visi pārējie? Jūs runājat izmantojot Ikinsu?

� Arī pareizi. Bet tas nenozīmē, ka tiek izdzēstas citas individualitātes. Tie�i otrādi. Kvidaks ir stāvoklis, kombinācija, kurā da�ādas sastāvdaļas saglabā raksturīgās rakstura iezīmes, personīgās vajadzības un vēlmes. Kvidaka kopumā visi apkopo savu spēku, zinā�anas un unikālo pasaules uzskatu. Kvidaks ir koordinējo�ais un kontrolējo�ais centrs, bet zinā�anas, izpratne, īpa�ās prasmes - to visu nodro�ina atsevi�ķi komponenti. Un visi kopā mēs veidojam Lielo Kopienu.

- Kopiena? � Dreiks vēlreiz pārjautāja. � Bet jūs to panākat ar piespie�anu!

- Sākotnējā posmā mēs nevaram iztikt bez piespie�anas, pretējā gadījumā kā citas būtnes uzzinās par Lielo Kopienu?

� Bet viņi tajā kopienā paliks, ja jūs�beigsiet viņus�kontrolēt? - jautāja Dreiks.

� Jautājums ir bezjēdzīgs. Tagad mēs veidojam vienotu un nedalāmu veselumu. Tava roka atgriezīsies pie tevis, ja to nogriezīsi?

� Tas nav viens un tas pats.

- Tas pats, - sacīja Ikinsa balss. � Mēs esam vienots organisms. Mēs esam izaugsmes procesā. Un mēs no visas sirds aicinām jūs uz mūsu Lielo Kopienu.

- Ej tu pie velna! � Dreiks atcirta.

- Bet jums vienkār�i nāksies iekļauties, - uzstāja Kvidaks. - Kvidaka augstākais mērķis ir apvienot visas planētas dzīvās būtnes, kas apveltītas ar maņu orgāniem, vienotā kolektīvā organismā. Ticiet man, jūs pārvērtējat savu pilnīgi nenozīmīgo individualitāti. Padomājiet par to, ko jūs saņemsiet pretī! Jums atklāsies visu citu būtņu pasaules uzskats un konkrētā pieredze. Kvidaka ietvaros varēsiet pilnībā realizēt savu potenciālu...

- Nē!

- �ēl, - sacīja Kvidaks. � Kvidaka augstākais mērķis ir jāsasniedz. Tātad, jūs brīvprātīgi ar mums neapvienosities?

- Nekādā gadījumā! - Dreiks atbildēja.

- Tādā gadījumā mēs apvienosimies ar jums, - sacīja Kvidaks.

Atskanēja klik�ķis, un viņ� izslēdza ierīci. No d�ungļiem izlīda vairākas �urkas un apstājās vietā, kur tās nevarēja sasniegt lodes. Debesīs parādījās paradīzes putns; Viņ� lidinājās virs iztīrītās zonas glu�i kā izlūklidma�īna. Kamēr visi skatījās uz to, �urkas, līkumodamas, metās uz nometni.

� Atklāt uguni, � Dreiks nokomandēja, � bet netērējiet munīciju.

Sākās �au�ana. Bija ļoti grūti tēmēt uz veiklajām �urkām, īpa�i uz pelēcīgi brūnās augsnes fona. �urkām nekavējoties pievienojās ap desmit vē�u-vientuļnieku. Parādot pārsteidzo�u viltību, viņi metās uz priek�u tie�i tad, kad neviens neskatījās viņu virzienā, un nākamajā sekundē sastinga, saplūstot ar apkārtējo fonu.

No d�ungļiem iznāca Ikinss.

- Nolādētais nodevējs, - sacīja Kebls, tēmējot uz viņu.

Sorensens nojauca tēmēkli ar sitienu pa stobru:

- Neuzdro�inies!

� Bet viņ� ta�u palīdz �im radījumam!

- Tas nav no viņa atkarīgs, - sacīja Sorensens. � Turklāt viņ� ir neapbruņots. Liec viņu mierā.

Minūti noskatījies, Ikinss pazuda biezoknī. Uzbrūko�ās �urkas un vē�i bija iekaroju�i pusi no iztīrītās teritorijas. Tomēr no tuva attāluma kļuva vieglāk tēmēt, un viņiem joprojām neizdevās pārsniegt divdesmit jardu līniju. Kad Riseti�s no�āva paradīzes putnu, ofensīva pilnībā izzuda.

- Zini, - sacīja Dreiks, - domāju, ka mēs tiksim galā.

- Varbūt, - Sorensens atbildēja. � Nesaprotu, ko Kvidaks ar to vēlas panākt. Viņ� tak saprot, ka mūs tik viegli nepaņemt. Varētu domāt...

- Skatieties! - kāds no aizstāvjiem iekliedzās. - Mūsu kuģis!

Viņi atskatījās un saprata, kāpēc Kvidaks bija organizējis uzbrukumu.

Kamēr viņi bija aizņemti ar �urkām un vē�iem, Dreika suns aizpeldēja līdz ke�am un pārgrauza� enkura tauvu. Atstāts pa�plūsmā, ke�s dreifēja pa vējam un tika uzdzīts uz rifa. Kuģis atsitās � sākumā viegli, tad stiprāk � un pēc minūtes, strauji sasvēries, tas jau bija stingri iesēdies starp koraļļiem.

Rācija iesprak�ķējās, un Sorensens to pacēla no zemes.

Kvidaks paziņoja:

- Ke�s nopietnas traumas nav guvis, tikai zaudēja kustīgumu.

-� velns tevi rāvis, - Dreiks atcirta. - Ja nu, nedod Dievs, tajā jau izsists caurums? Kā tu tiksi prom no salas, Kvidak? Plāno �eit apmesties?

- Kad pienāks laiks es noteikti do�os prom, - sacīja Kvidaks. - Un es gribu izdarīt tā, lai mēs aizbraucam visi kopā.

Vēj� pierima. Debesīs dienvidaustrumos krājās tērauda pelēki negaisa mākoņi, kuru virsotnes�krāvās arvien augstāk. Zem �o melno masīvu smaguma, kas apak�ā bija plakani kā lakta, karstais, nekustīgais gaiss ar visu savu svaru spieda salu. Saule zaudēja savu ne�ēlīgo spīdumu, kļuva ķir�u sarkana un vienaldzīgi ieripoja līdzenajā okeānā.

Augstu debesīs, kur lodes nevarēja aizsniegt, riņķoja vientuļ� paradīzes putns. Viņ� piecēlās apmēram desmit minūtes pēc tam, kad Riseti�s no�āva pirmo.

Montijs Bernss stāvēja izcirtuma malā, ar �auteni kaujas gatavībā. Viņam krita loze pirmajam, kas stājās sardzē. Pārējie ātri pusdienoja kopras �ķūnī. Ārā Sorensens un Dreiks apsprieda situāciju.

- Mums nāksies pa nakti visiem salīst �ķūnī, - sacīja Dreiks. Riskēt ir pārāk bīstami � Kvidaks var uzbrukt tumsā.

Sorensens pamāja. Vienā dienā viņ� bija novecojis par desmit gadiem.

- Bet no rīta mēs izstrādāsim kādu plānu," Dreiks turpināja. - Mēs... Es kaut ko runāju nepareizi, Bil?

� Tavuprāt, mums ir kāda iespēja? - jautāja Sorensens.

- Protams! Lieliskas iespējas.

- Tu padomā praktiski, - sacīja Sorensens. - Jo ilgāk tas turpināsies, jo vairāk zvēru Kvidaks varēs savākt, lai uzbruktu mums. Kāda ir mūsu izeja?

- Izsekot viņu un nogalināt.

� Nolādētais kukainis nav lielāka par tavu īk�ķi, � Sorensens aizkaitināti sacīja. - Kā tu pavēlēsi mums viņu izsekot?

- Kaut ko izdomāsim, - sacīja Dreiks. Sorensens sāka viņu uztraukt. Gara stāvoklis ekspedīcijā jau tāpat bija slikts, un Sorensenam nebija vajadzības to vēl vairāk graut.

- Ceru, ka kāds no�aus to nolādēto putnu, - sacīja Sorensens, palūkojoties debesīs.

Apmēram reizi ceturtdaļstundā paradīzes putns ienira lejāk, lai rūpīgi izpētītu nometni, bet, pirms sargs paguva nomērķēt, uzlidoja atpakaļ dro�ā augstumā.

- Viņ� krīt uz nerviem arī man, - atzina Dreiks. � Varbūt tāpēc tas arī tika palaists. Bet agri vai vēlu mēs...

Viņ� nepabeidza. No �ķūņa atskanēja skaļa raidītāja dūkoņa, un Ela Keibla balss teica:

- Uzmanību, uzmanību, izsauc Vuana. Mums vajadzīga palīdzība.

Dreiks un Sorensens iegāja �ķūnī. Sē�ot raidītāja priek�ā, Keibls nomurmināja mikrofonā:

- Mums draud briesmas, mēs esam briesmās, izsauc Vuāna, mums draud...

- Velns lai tevi parauj, tu vispār saproti, ko dari?! � Dreiks viņu pārtrauca.

Keibls pagriezās un nomērīja viņu ar skatienu . Pa Keibla ļengano, sārto ķermeni aumaļām lija sviedri.

- Lūdzu palīdzību pa raciju - lūk ko es daru. Man �ķiet, ka esmu savienojies, bet vēl neesmu dzirdējis atbildi.

Viņ� pagrieza iestatījumu pogu, un no uztvērēja atskanēja garlaikota balss ar angļu akcentu:

- Tātad bandinieks d2-d4? Kāpēc tu nekad neesi pamēģinājis citu sākumu?

Atskanēja statiskā �ņakoņa, un kāds atbildēja dziļā basā:

- Tavs gājiens. Aizveries un ej.

- Eju, jau eju, - teica balss ar angļu akcentu. zirgs f6.

Dreiks pazina balsis. Tie bija amatieri īsviļņu radio operatori � plantators no Bugenvilas un veikalnieks no Rabaulas. Katru vakaru viņi uz stundu izgāja ēterā, lai pastrīdētos un izspēlētu kādu �aha partiju.

Keibls nepacietīgi uzsita pa mikrofonu.

- Uzmanību, - viņ� teica, - �eit Vuana, ārkārtas izsaukums..."

Dreiks piegāja pie Keibla un izņēma mikrofonu no viņa rokām, uzmanīgi nolieka to uz galda.

- Mēs nedrīkstam lūgt palīdzību, - viņ� teica.

- Ko tu muldi! - Keibls uzbļāva. - Mums jālūdz palīdzība!

Dreiks jutās nāvīgi noguris.

- Paklau, ja mēs izsūtīsim briesmu signālu, kāds tūlīt ieradīsies salā, bet nebūs gatavs tam, kas �eit notiek. Kvidaks viņus notvērs un izmantos pret mums.

- Mēs viņiem paskaidrosim, kas notiek,- Keibls iebilda.

- Paskaidrosim? Ko tie�i? Ka salu iekarojis kaut kāds nezināms kukainis? Viņi nolems, ka mēs visi esam sajuku�i prātā, saslimu�i ar drudzi, un ar pirmo �oneri, kas kursē starp salām, atsūtīs pie mums ārstu.

- Denam taisnība, - sacīja Sorensens. - Neviens tam neticēs, kamēr nebūs redzējis savām acīm.

- Bet līdz tam laikam, - piebilda Dreiks, - būs par vēlu. - Ikinss to saprata, pirms viņam iekoda Kvidaks. Tāpēc viņ� teica, ka nekādas ziņas nav jāsūta.

Keibls joprojām vilcinājās:

� Kāpēc tad viņ� lika paņemt no jahtas raidītāju?

- Lai viņ� pats nevarētu nosūtīt ziņu, kad Kvidaks viņu salodīs, - Dreiks atbildēja. - Jo vairāk cilvēku ir apkārt, jo vieglāk Kvidakam paveikt savu darbu. Ja viņam būtu raidītājs, viņ� tie�i �ajā brīdī jau kliegtu pēc palīdzības.

- Jā, tā tas laikam ir, - Keibls bezcerīgi atzina. - Bet, velns parāvis, mēs pa�i ar to visu nevaram tikt galā.

- Būs vien jātiek galā. Ja Kvidakam izdosies mūs sagūstīt un pēc tam izkļūt no salas, tas būs planētas Zeme gals. Vāks. Nebūs nekādu pasaules karu, ūdeņra�a bumbu ar radioaktīvajiem nokri�ņiem, nekādas varonīgas preto�anās grupas. Viss un visi pārvērtīsies par �īs Kvidaka kopienas sastāvdaļām.

- Tā vai citādi, bet palīdzība mums ir vajadzīga, - Keibls uzstāja. � Mēs te esam vieni, no�ķirti no visas pasaules. Teiksim, mēs brīdināsim kuģi, lai tas netuvojas krastam...

- Neizdosies, - sacīja Dreiks. - Turklāt, pat ja mēs gribētu, mēs tāpat nevarētu izsaukt palīdzību.

- Kāpēc?

- Jo raidītājs nedarbojas. Tu runāji neaktīvā mikrofonā.

� Bet uztver� normāli.

Dreiks pārbaudīja, vai viss ir ieslēgts.

- Uztvērējs ir kārtībā. Bet, acīmredzot, kaut kur kaut kas atslēdzies, kad vilkām ārā no kuģa. Pārraidei nedarbojas.

Keibls da�as reizes noklik�ķināja uz klusējo�ā mikrofona un novietoja to atpakaļ. Visi sadrūzmējās ap uztvērēju, klausoties spēli starp Rabaulieti un Bugenvilas plantatoru.

- Bandinieks c4.

- Bandinieks e6.

- Zirgs s3.

Pēk�ņi traucējumi noplak�ķēja īsā sērijā, izgaisa un pēc tam atkal atskanēja trīs at�ķirīgos uzliesmojumos.

- Kas, tavuprāt, tas ir?� -Sorensens jautāja.

Dreiks paraustīja plecus.

- Tas varētu būt jebkas. nāk vētra un...

Viņ� nepabeidza frāzi. Stāvot pie atvērtajām durvīm, viņ� pamanīja, ka, tiklīdz sākās traucējumi, paradīzes putns nokrita kā akmens un pārlidoja nometnei. Kad traucējumi beidzās, viņ� atgriezās augstumā un atsāka lēnu apli.

- Interesanti, - viņ� teica. - Redzēji, Bil? Tiklīdz traucējumi atkal sākās, putns nekavējoties laidās lejup.

- Redzēju, - Sorensens atbildēja. � Domā, ka tā nav nejau�ība?

- Nezinu. Jāpārbauda.

Dreiks izvilka binokli, pagrieza skaļāk uztvērēja skaļumu un izgāja no �ķūņa, lai pavērotu d�ungļus. Viņ� gaidīja, ieklausīdamies �ahistu sarunā, kas notika trīs vai �etrsimt jūd�u attālumā no salas:

- Nu, tavs gājiens!

- Ļauj mirkli padomāt.

- Mirkli! Paklau, es te nekvernē�u visu nakti �ī sasodītā raidītāja priek�ā. Ej...

Sākās statiskās elektrības tark�ķi. No d�ungļiem nedro�iem soļiem iznāca �etras cūkas. Viņas virzījās uz priek�u lēnām kā izlūko�anas grupa, kas meklē neaizsargātas vietas ienaidnieka aizsardzībā. Cūkas apstājās � traucējumi beidzās. Sentrijs Bernss pacēla �auteni un iz�āva. Dzīvnieki pagriezās un, skanot statiskai skaņai pazuda d�ungļos. Atkal nokrak�ķēja traucējumi � paradīzes putns nolaidās, lai pārlūkotu nometni, un atkal pacēlās dro�ā augstumā. Pēc tam krak�ķi beidzās pavisam.

Dreiks nolaida binokli un atgriezās �ķūnī.

- Tā arī ir, - viņ� teica. - Traucējumi ir saistīti ar Kvidau. Domāju, ka tie rodas, kad viņ� izmanto dzīvniekus.

- Domā, ka viņ� tos kontrolē ar radioviļņiem? - Sorensens jautāja.

- Tā izskatās, - Dreiks atbildēja. - Vai nu tie�i ar radioviļņiem, vai nosūta pavēles kādā radioviļņu frekvencē.

- Tādā gadījumā, - sacīja Sorensens, - viņ� pats ir kaut kas līdzīgs mazai radiostacijai?

� �ķiet, ka tā. Nu un kas?

- Bet tas, - paskaidroja Sorensens, - viņu var nopeilēt.

Dreiks enerģiski pamāja, izslēdza uztvērēju, devās� stūrī un paņēma pārnēsājamu pelengatoru. Noregulēja to uz frekvenci, kurā Keibls bija pārtvēris sarunu starp Rabaulu un Bugenvilu, ieslēdza to un nostājās durvīs.

Visi skatījās, kā viņ� groza cilpas antenu. Viņ� atklāja spēcīgāko signālu, lēnām pagrieza rāmi, paņēma pelengu un pārveidoja to uz kompasa azimutu. Tad apsēdās un atlocīja maza mēroga Okeānijas dienvidrietumu karti.

- Nu kā ir? � Sorensens jautāja. - Tas ir Kvidaks?

� Tas laikam ir viņ�, � Dreiks atbildēja. - Es konstatēju cietu nulli gandrīz precīzi dienvidos. Viņ� ir tie�i mums priek�ā d�ungļos.

� Tas nav atstarotais signāls?

- Es paņēmu kontroles pelengu.

� Varbūt tā ir kāda radiostacija?

- izslēgts. Nākamā stacija uz dienvidiem ir Sidneja, kas atrodas tūk�to�septiņi simti jūd�u attālumā. Mūsu pelengatoram tas ir par daudz. Nē, tas ir Kvidaks, par to nav �aubu.

- Tātad mums ir veids, kā to atklāt, - sacīja Sorensens. - Divi dosies d�ungļos ar pelengatoriem...

- ...un zaudēs dzīvību, - Dreiks pabeidza. - Mēs varam atrast Kvidaku, bet viņa dzīvnieki mūs atradīs daudz ātrāk. Nē, mums d�ungļos nav ne mazāko izred�u.

- Tātad tas mums neko nedod, - sacīja Sorensens. Viņ� izskatījās pilnīgi sagrauzts.

- Dod gan, un diezgan daudz, - Dreiks iebilda. � Tagad mums ir cerība.

- Tas ir?

- Viņ� kontrolē dzīvniekus pa radio. Mēs zinām, kādā frekvencē viņ� darbojas, un varam to aizņemt. Traucēsim viņa signālus.

- Esi pārliecināts?

- Pārliecināts? Protams, ka nē. Bet es zinu, ka vienā rajonā vienā frekvencē nevar darboties divas radiostacijas. Ja mēs varam noskaņoties uz Kvidaka frekvenci un traucēt viņa signālus...

- Saprotu, - sacīja Sorensens. � Varbūt kaut kas izdosies! Ja mums izdosies nobloķēt viņa signālus, viņ� nespēs vadīt zvēru, un tad nebūs grūti viņu nopeilēt.

- Labs plāns, - sacīja Dreiks, - bet ar vienu nelielu trūkumu: mums nedarbojas raidītājs. Bez raidītāja nevar pārraidīt un bez pārraides nav traucējumu.

� Varbūt tev izdosies salabot? -Sorensens jautāja.

- Pamēģinā�u, - Dreiks atbildēja. - Bet nelieciet pārāk lielas cerības. Par visiem radio jautājumiem ekspedīcijā bija atbildīgs Ikinss.

- Mums ta�u ir rezerves daļas, - sacīja Sorensens. - visādas lampas, instrukcijas...

- Zinu. Dod man laiku, un es tik�u skaidrībā, kas nogājis greizi. Jautājums ir par to, cik daudz laika Kvidaks mums atvēlēs.

Varasarkanais saules disks bija pa pusei pazudis okeānā. Saulrieta krāsas pieskārās negaisa mākoņu masai un iz�ķīda īsajā tropiskajā krēslā. Dārgumu meklētāji sāka uz nakti nostiprināt �ķūņa durvis un logus.

Dreiks noskrūvēja raidītāja aizmugurējo vāku un bija �ausmās par vadu un lampu pārpilnību. Metāla cilindri, visticamāk, bija kondensatori, bet ar vasku pārklātās cilindriskās bū�anas tikpat labi varēja būt pretestības spoles vai kaut kas cits. Sareiba galva jau skatoties vien uz �o nesaprotamo un trauslo saimniecību. Kā te ko saprast? Un ar ko sākt?

Viņ� ieslēdza radio un pagaidīja da�as minūtes. Likās, ka deg visas lampas � da�as spilgti, citas vāji. Viņ� neatrada nevienu pārrautu vadu. Mikrofons joprojām nedarbojās.

Tātad, esam pabeigu�i virspusējo pārbaudi. Nākamais jautājums: vai rācija saņem pietiekami daudz enerģijas?

Viņ� to izslēdza un ar voltmetru pārbaudīja akumulatoru. Baterijas bija uzlādētas līdz robe�ai. Viņ� noņēma svina vāciņus, notīrīja tos un uzlika atpakaļ, pārliecinājās, ka tie ir stingri savā vietā. Pārbaudīja visus kontaktus, no�ukstēja glaimojo�u lūg�anu un ieslēdza raidītāju.

Raidītājs klusēja.

Dreiks to atkal ar lāstu izslēdza. Viņ� nolēma nomainīt visas lampas, sākot ar blāvajām. Ja tas nepalīdzēs, viņ� mēģinās nomainīt visus kondensatorus un rezistoru spoles. Un, ja arī tas nepalīdzēs, nekad nav par vēlu ie�aut pierē lodi. Ar �o jautro domu viņ� atvēra rezerves daļu komplektu un ķērās pie darba.

Arī visi pārējie bija sanāku�i �ķūnī, pabeidza gatavo�anos naktij. Durvis tika aizslēgtas un ieķīlētas. Divus logus vajadzēja atstāt vaļā, lai ieplūstu gaiss, pretējā gadījumā dārgumu meklētāji būtu vienkār�i nosmaku�i no karstuma. Bet katrā rāmī tika pienaglots uz pusēm pārlocīts stiprs moskītu tīkls, pie logiem izlikti sargi. Caur plakano cinkotā dzelzs jumtu iekļūt nevarēja nekas, bet māla grīda, kaut arī bija cie�i noblīvēta, tomēr radīja ba�as. Atlika tikai viens � nenovērst no tās acis.

Dārgumu meklētāji iekārtojās garai, trauksmainai naktij. Dreiks turpināja ņemties ap raidītāju, apsēja sev ap pieri kabatlakatiņu, lai acīs neplūstu sviedri.

Pēc stundas sāka dūkt rācija. Sorensens atbildēja uz izsaukumu:

- Ko tev vajag?

- Man vajag, - Ikinsa balsī sacīja Kvidaks, - lai jūs izbeidziet �o bezjēdzīgo pretestību. Es vēlos, lai jūs saplūstu ar mani. Jums ir bijis laiks pārdomāt situāciju, un jums jāsaprot, ka citas izejas nav.

- Mēs ar jums apvienoties nevēlamies, - sacīja Sorensens.

� Jums tas jādara, � Kvidaks iebilda.

- Tu mūs piespiedīsi?

� Tas ir visai apgrūtino�i, � Kvidaks atbildēja. � Manas dzīvnieku sastāvdaļas nav piemērotas kā piespie�anas instruments. Ikinss ir brīni�ķīgs mehānisms, bet mums tāds ir tikai viens. Man pa�am pakļaut sevi briesmām nav tiesību - tas apdraudēs Kvidaka Augstāko Mērķi.

- Sanāk strupceļ�, - atzīmēja Sorensens.

- Nē. Mums tikai ir grūti jūs notvert. Nogalināt nemaz nav grūti.

Visi, izņemot Dreiku, nodrebēja, bet viņ�, aizņemts ar raidītāju, pat nepacēla galvu.

- Es negribētu jūs nogalināt, - Kvidaks turpināja. � Bet visu iz�ķir Kvidaka Augstākais Mērķis. Ja jūs nepievienosities, tas var nepiepildīties, bet tas būs apdraudēts, ja pametīsiet salu. Tātad jūs vai nu pievienosieties, vai tiksiet likvidēti.

- Es to redzu savādāk, - sacīja Sorensens. - Ja tu mūs nogalināsi - pieņemsim, ka spēsi mūs nogalināt -, tu nekad netiksi prom no salas. Ikinss ar ke�u viens nevarēs tikt galā.

- Nav vajadzības kuģot projām ar ke�u, - iebilda Kvidaks. Pēc se�iem mēne�iem �eit atkal piestās parastais �oneris. Tie�i tad arī es un Ikinss pametīsim salu. Līdz tam laikam neviens no jums vairs nebūs dzīvs.

- Tu mūs biedē, - sacīja Sorensens. - Kas tev liek domāt, ka vari mūs nogalināt? Dienas laikā tev neklājās īpa�i labi.

Viņ� pievērsa skatienu Dreikam un norādīja uz rāciju. Dreiks paplēta rokas un atgriezās pie darba.

- Es pat nemēģināju dienas laikā, - sacīja Kvidaks. - Es to izdarī�u �ovakar. �onakt � lai neļautu jums atrast efektīvāku aizsardzības sistēmu. �ovakar jums jāsaplūst ar mani, pretējā gadījumā es nogalinā�u vienu no jums.

- Vienu no mums?

- Jā. Vienu cilvēku. Pēc stundas - otru. Varbūt tas liks pārējiem mainīt savas domas un pievienoties. Ja nē, tad līdz rītam jūs visi būsiet miru�i.

Dreiks pieliecās un pa�ukstēja Sorensenam:

- Pavelc gumiju, dod man vēl desmit minūtes. �ķiet, ka esmu atradis problēmu.

Sorensens teica:

- Mēs vēlētos uzzināt vairāk par Kvidaka kopienu.

� Labākais veids, kā to noskaidrot, ir apvienoties.

� Bet vispirms mēs tomēr vēlētos uzzināt mazliet vairāk.

- �o stāvokli vienkār�i nevar aprakstīt, - Kvidaks teica pārliecino�i, kaislīgi un uzstājīgi. - Mēģiniet iedomāties, ka esat tie�i jūs un tajā pa�ā laikā esat saistīts ar pilnīgi jaunām, sazarotām sajūtu sistēmām. Jūs varat, piemēram, iepazīt pasauli tā, kā to izjūt suns, kad viņ� smar�as vadīts skrien pa me�u, un �ī smar�a viņam - un arī jums - kļūs par ceļa zīmi. Vēzis-vientuļnieks realitāti uztver pavisam savādāk. Caur to jūs sapratīsiet lēno dzīvības formu apmaiņu zemes un jūras krustpunktā. Viņam ir ļoti papla�ināta laika izjūta. Bet paradīzes putns ir pretējs - tas visu telpu uztver uzreiz un acumirklī. Katrai būtnei uz zemes, pazemē un ūdenī, un tādu ir daudz, ir sava īpa�ā realitātes uztvere, un tā, kā esmu atklājis, īpa�i neat�ķiras no savulaik uz Marsa dzīvoju�o dzīvo organismu pasaules.

� Bet kas tālāk notika uz Marsa? - Sorensens jautāja.

- Visas dzīvības formas gāja bojā, - Kvidaks sērīgi atbildēja. - Visi, izņemot Kvidaku. Tas notika senos laikos. Pirms tam uz visas planētas valdīja miers un labklājība. Visas dzīvās būtnes bija Kvidaka Kopienas sastāvdaļas. Ta�u dominējo�ā rase izrādījās ģenētiski vāja. Dzimstība nepārtraukti kritās; sekoja vairākas katastrofas. Galu galā visa dzīve apstājās, un palika tikai Kvidaks.

- Apbrīnojami, - Sorensens ironiski sacīja.

- Tas bija rases defekts, - Kvidaks steidzās iebilst. - piemēram, uz jūsu planētas rase ir izturīgāka, dzīvības instinkts netiks iedragāts. Miers un labklājība būs ar jums mū�īgi.

- Neticu. Tas, kas notika uz Marsa, notiks arī uz Zemes, ja jums izdosies to iekarot. Paiet kāds laiks, un vergiem vienkār�i apnīk pieķerties dzīvei.

� Jūs nebūsiet vergi. Jūs būsiet Kvidaka Kopienas funkcionālie komponenti.

- Bet tas, kur� pārvaldīs �o kopienu, protams, būs Kvidaks, - atzīmēja Sorensens. � Neatkarīgi no tā, kā jūs grie�at pīrāgu, pildījums joprojām paliek tāds pats.

- Jūs sprie�at par to, ko nezināt, - sacīja Kvidaks. - Mēs esam pietiekami runāju�i. Nākamo piecu minū�u laikā esmu gatavs nogalināt vienu cilvēku. Vai jūs plānojat apvienoties ar mani vai nē?

Sorensens paskatījās uz Dreiku. Dreiks ieslēdza raidītāju. Kamēr raidītājs izsildījās, uz jumta nolija lietus straumes. Dreiks pacēla mikrofonu, pieskārās tam un dzirdēja skaļrunī klik�ķi.

- Darbojas, - viņ� teica.

�ajā brīdī kaut kas ietriecās ar tīklu aizklātajā logā. Tīkls noslīdēja: tajā plivinājās sikspārnis - lidojo�ā lapsa, un ar savām sīkajām sarkanajām acīm nikni skatījās uz cilvēkiem.

- aiztaisiet logu! - Sorensens uzkliedza.

Pirms viņ� paguva beigt runāt, tīklā ietriecās otrais sikspārnis, izlauzās tam cauri un nokrita uz grīdas. Viņu tūlīt nosita, bet pa caurumu ielidoja vēl �etras lidojo�ās lapsas. Dreiks ar viņām nikni cīnījās, bet nespēja viņas padzīt no radio. Sikspārņi tēmēja tie�i viņam pa acīm, un Dreiks bija spiests atkāpties. Vienam sikspārnim trāpīja un tas nokrita zemē ar salauztu spārnu, bet pārējie sasniedza radio un nogrūda to no galda.

Dreiks neveiksmīgi mēģināja to noķert. Viņ� dzirdēja, kā pārsprāgst lampas, bet viņam bija jāsargā acis.

Pēc da�ām minūtēm viņi nosita vēl divus augļu sikspārņus, un izdzīvoju�ie aizbēga caur logu. Logi bija aizskarti. Dreiks pieliecās un apskatīja raidītāju.

� To varēs salabot? - Sorensens jautāja.

- Nav ko domāt, - Dreiks atbildēja. � Viņi sarāva visus vadus.

- Kas mums tagad darīt?

- Nezinu.

Atskanēja Kvidaka balss:

� Jums nekavējoties jāsniedz atbilde.

Neviens neteica ne vārda.

- Tādā gadījumā, - sacīja Kvidaks, - es esmu spiests, lai cik �ēl, tagad nogalināt vienu no jums.

Lietus sitās pret dzelzs jumtu un vēj� pūta arvien spēcīgāk. no tālienes tuvojās pērkona grandi. Bet �ķūnī karstais gaiss stāvēja nekustīgs. Pie centrālās sijas karājās petrolejas lampa, kas telpas centrā raidīja skarbu dzeltenu gaismu, atstājot stūrus dziļā ēnā. Dārgumu meklētāji saspiedās uz centru, prom no sienām, un stāvēja ar mugurām viens pret otru, kas lika Dreikam salīdzināt viņus ar bizonu ganāmpulku, kas saspiedu�ies aplī, lai cīnītos pret vilku baru, kuru varēja saost, lai gan vēl nevarēja redzēt.

Keibls teica:

- Klau, varbūt mums vajadzētu izmēģināt to Kvidaka kopienu? Varbūt tas nav tik traki kā...

- Aizveries! � Dreiks atcirta.

� Padomājiet pa�i, � Keibls mudināja, � tomēr labāk nekā mirt, vai ne?

- Neviens vēl nemirst, - Dreiks iebilda. - Izdari man pakalpojumu, aizveries un turi acis vaļā.

- Man �ķiet, ka tūlīt apvem�os, - sacīja keibls. - Izlaid mani ārā, Den.

� Vem, kur stāvi, � Dreiks ieteica. - bet neaizmirsti skatīties.

- Tev nav tiesību man pavēlēt! - keibls teica un paspēra soli uz durvju pusi, bet uzreiz atlēca atpakaļ.

Pa collu plato spraugu starp durvīm un grīdu ierāpoja dzeltenīgs skorpions. Riseti�s to saspieda ar papēdi, samīdīja putrā un uz vietas apgriezās, atvairot trīs lapsenes, kas bija iekļuvu�as caur logu.

� Uzspļaut uz lapsenēm! - Dreiks kliedza. - Uzmaniet grīdu!

No ēnām izlīda vairāki spalvaini zirnekļi. Viņi lēkāja un grozījās pa klonu, un Dreiks un Riseti�s sita viņus ar �autenes laidnēm. Bernss pamanīja milzīgu plakanu simtkāji, kas izlīda no durvju apak�as. Viņ� mēģināja tan uzkāpt, netrāpīja, un simtkājis acumirklī atradās uz viņa zābaka, tad augstāk � uz kailā ceļgala. Bernss iegaudojās tā, it kā ap viņa kāju būtu aptīta sarkanīgi karsta tērauda lente. Tomēr, pirms viņ� zaudēja samaņu, viņam izdevās simtkāji nosist.

Dreiks apskatīja brūci un nolēma, ka tā nav nāvējo�a. Viņ� samīda citu zirnekli, bet tad Sorensens�uzsita viņam uz pleca. Dreiks paskatījās tālākajā stūrī, kur viņ� norādīja.

Pie viņiem slīdēja divas lielas �ūskas. Dreiks tajās pazina melnās odzes. Parasti bailīgas, tagad tās uzbruka ar tīģera bezbailību.

Dārgumu meklētāji �ausmās skraidelēja apkārt, cen�oties izvairīties no �ūskām. Dreiks izvilka revolveri un nokrita uz viena ceļgala. Ignorējot lapsenes, kas spindzēja apkārt, viņ� laternas mirgojo�ā gaismā mēģināja nomērķēt uz locīgo dzīvo mērķi.

Pērkons nogranda tie�i virs galvas. Ilgs zibens uzplaiksnījums apgaismoja �ķūni, izjaucot Dreika mērķi. Viņ� iz�āva, netrāpīja un gatavojās atvairīt uzbrukumu.

Bet �ūskas neuzbruka. Viņas ātri metās prom, atkāpjoties uz �urku caurumu, pa kuru bija iekļuvu�as. Viena ātri ieslīdēja alā, otra sekoja, bet pusceļā apstājās.

Sorensens rūpīgi notēmēja ar �auteni, bet Dreiks atbīdīja stobru:

- Pagaidi mirkli!

�ūska pavilcinājās, tad izrāpās no alas un atkal slīdēja pie cilvēkiem.

Kārtējais pērkona grandiens un spilgts zibsnis. Odze pagriezās atpakaļ un, locīdamās, pazuda bedrē.

- Kas par lietu? - Sorensens jautāja. � No pērkona negaisa nobaidījās?

- Nē, visa lieta ir zibens! - Dreiks atbildēja. � Tāpēc Kvidaks tā steidzās. Viņ� zināja, ka tuvojas vētra, bet viņam vēl nebija izdevies nostiprināties uz salas.

- Ko tu gribi teikt?

� Zibens, � Dreiks paskaidroja. - Elektrības vētra! Traucē viņa radio komandas! Un, kad tās tiek noslāpētas, dzīvnieki atkal kļūst par parastiem dzīvniekiem un uzvedas tā, kā vajadzētu. Lai atgūtu kontroli� ir vajadzīgs laiks.

- Vētra kādreiz beigsies, - sacīja Keibls.

- Varbūt mūsu mū�am pietiks, - sacīja Dreiks. Viņ� paņēma virziena meklētājus un vienu no tiem iedeva Sorensenam. - Ejam, Bil. Mēs tūlīt nomedīsim to radījumu.

- Ei, - pasauca Riseti�s, -bet kas man jādara?

- Ja mēs neatgriezīsimies pēc stundas, vari iet izpeldēties, - Dreiks atbildēja.

Lietus lija �ķībās straumēs, ko dzenēja spēcīgās dienvidrietumu vēja brāzmas. Pērkons turpināja dārdēt, un Dreikam un Sorensenam �ķita, ka katrs zibens spēriens tika tēmēts tie�i uz viņiem. Viņi sasniedza d�ungļus un apstājās.

� �eit mēs �ķirsimies, � Dreiks sacīja. - Tādā veidā ir lielāka iespēja sanākt kopā pie Kvidaka.

- Pareizi, - Sorensens piekrita. - Sargā sevi, Den.

Sorensens ienira d�ungļos. Dreiks nogāja piecdesmit jardus gar me�a malu un arī iegāja biezoknī.

Viņ� devās taisni uz priek�u; Viņam pie jostas bija revolveris, vienā rokā pelengators, otrā � laterna. Viņam �ķita, ka d�ungļos sākusies sava ļauna dzīve, it kā par to būtu atbildīgs Kvidaks. Ap viņa kājām nodevīgi savijās vīnogulāji, un savos niknajos apskāvienos viņu centās apņemt krūmi. �ķita, ka katrs zars mēģināja iesist viņam sejā, it kā tas zariem sagādātu īpa�u prieku.

Pelengators reaģēja uz katra zibens izlādi, tāpēc Dreikam bija lielas grūtības noturēt virzienu. Bet Kvidakam, protams, tika ne tā vien, viņ� sev atgādināja. Starp zibens spērieniem Dreiks pārbaudīja savu pelengu. Jo dziļāk viņ� iegāja d�ungļos, jo spēcīgāks kļuva Kvidaka signāls.

Pēc kāda laika viņ� pamanīja, ka intervāli starp zib�ņiem palielinās. Vētra aizvirzījās uz ziemeļiem. Cik ilgi zibens turpinās viņus aizsargāt? Desmit, piecpadsmit minūtes?

Viņ� izdzirdēja smilkstus un pavērsa lukturīti. Viņam tuvojās viņa suns Oro. Viņa? Vai varbūt Kvidaka?

� Nāc �urp, vecais, � Dreiks iedro�ināja. Viņ� domāja nomest pelengatoru, lai izvilktu no jostas revolveri, ta�u nezināja, vai tas iz�aus pēc tādas lietusgāzes.

Oro pienāca klāt un nolaizīja viņa roku. Viņa suns. Vismaz līdz beigsies vētra.

Viņi turpināja ceļu kopā. Pērkons aizvirzījās uz ziemeļiem. Signāls pelengatorā bija ļoti skaļ�. Kaut kur tepat apkārtnē...

Viņ�pamanīja gaismu no cita lukturī�a. Viņam pretī iznāca aizelsies Sorensens. Biezoknī viņ� bija pamatīgi sapluinīts un saskrāpēts, ta�u nebija pazaudējis ne �auteni, ne pelengatoru, ne laternu.

Oro nikni skrāpēja zemi ar ķepām krūma priek�ā. Spilgti uzplaiksnīja ilgs zibens uzliesmojums, un viņi ieraudzīja Kvidaku.

�ajās pēdējās sekundēs Dreikam atklājās, ka lietus ir beidzies. pārstāja mirgot arī zibens. Viņ� nometa pelengatoru. Ar laternas staru, viņ� mēģināja nomērķēt uz Kvidaku, kur� sakustējās un lēca...

Uz Sorensena kakla, tie�i virs labā atslēgas kaula.

Sorensens pacēla rokas un tad atkal tās nolaida. Tad viņ� pagriezās pret Dreiku un, sejā nepakustinot ne muskuli, pacēla �auteni. Viņ� izskatījās tā, it kā Dreika nogalinā�ana būtu viņa dzīves vienīgais mērķis.

Dreiks iz�āva gandrīz netēmējot. Lode apgrieza Sorensenu, un viņ� nokrita, nometis �auteni.

Dreiks, ar revolveri gatavībā noliecās pār viņu. Viņ� saprata, ka nav aiz�āvis garām. Lode trāpījusi tie�i virs labā atslēgas kaula. Brūce bija ļoti nepatīkama. Ta�u Kvidakam, kur� atradās tie�i lodes ceļā, klājās daudz sliktāk. No tā bija paliku�i tikai da�i melni pilieni uz Sorensena krekla.

Dreiks ātri pārsēja Sorensenu un uzcēla viņu uz muguras. Viņ� domāja, vai būtu varējis iz�aut, ja Kvidaks būtu bijis virs Sorensena sirds, uz rīkles, vai uz pieres.

Labāk par to nedomāt, Dreiks nolēma.

Viņ� devās atpakaļ uz nometni, suns tecēja viņam blakus.