BORISS RJABIŅINS

UZTICAMAIS draugs

Stāsti

� Uz redzē�anos, D�eri. Manas prombūtnes laikā pieskati saimnieci. Klausi viņu, bez vajadzības nerej, bet neļauj arī sev darīt pāri. Kad atgriezī�os, tev būs jāatbild, kā sargāji māju un rūpējies par kārtību.

Tā runāja D�era saimnieks, notupies suņa priek�ā, un mīlīgi pakasīja viņam aiz ausīm. Vārdi gan bija izteikti kā joks, ta�u balsī skanēja skumji toņi. Gudrais suns, acu nemirk�ķinādams, klausījās saimniekā vērīgi, nedaudz pastiepis kaklu uz priek�u un uzmanīgi apostīdams viņa seju, it kā pūlēdamies dziļāk uzsūkt sevī smar�u, lai tā noturīgāk saglabātos un pietiktu ilgākam laikam.

Aleksejs Baturins devās uz fronti, un D�eris � liels, melns dogs ar masīvu galvu un gudrām, izteiksmīgām acīm � it kā saprata situācijas nopietnību. Viņa izturē�a�nās nepauda parasto dzīvesprieku, viņ� vienīgi pūlējās ieklausīties vārdu jēgā. Blakus stāvēja Alekseja sieva Vera un, lūpas sakniebusi, lai aizturētu asaras, klusēdama gaidīja, kad beigsies �īs atvadas.

Aleksejs piecēlās, viegli pārmeta pār plecu mugursomu un, apskāvis sievu, cie�i noskūpstīja. Viņa piespiedās pie vīra, it kā tādējādi cerēdama attālināt baigo �ķir�anās brīdi un atturēt Alekseju, bet viņ� uzmanīgi noņēma viņas rokas, maigi atstūma no sevis un, vēlreiz papliķējis sunim pa muguru, pārkāpa pār mājas slieksni.

Vera metās pie loga. D�eris viņu apsteidza. Vārtiņu gai�ajā �etrstūrī pazibēja Alekseja pelēkā lietusmēteļa mala, viņa slaidais, staltais augums, un vārti aizvērās. Viņ� bija prom.

Apskāvusi suņa galvu, it kā �ajā glāstā gribēdama izteikt visu savu mīlestību uz Alekseju, viņa ļāva vaļu asarām.

Vera devās uz darbu agri, atgriezās vēlu, un D�eris caurām dienām sēdēja mājās viens. Viņa strādāja par ma�īnrakstītāju kādā lielā iestādē. Atgrie�oties no darba, jaunā sieviete jau pie vārtiem redzēja logā doga galvu un vērīgi saslietās ausis. D�eris viņu gaidīja. Tie�i tāpat viņ� parastajā laikā bija gaidījis Alekseju pārnākam no darba. D�eris �o brīdi bija ļoti labi iegaumējis. Jo vairāk pulksteņa rādītājs tuvojās se�iem, jo nemierīgāks viņ� kļuva, skraidīja' no loga pie durvīm un atpakaļ, prasījās ārā, un, kad Vera, kas bija pārnākusi mājās agrāk nekā vīrs, D�eri izlaida, viņ� skrēja pie vārtiņiem. Tur suns sagaidīja savu saimnieku, sveikdams to priecīgiem smilk- stieniem un tādiem lēcieniem, kādi, �ķiet, atļauti tikai jaunam muļķa kucēnam, nevis viņam � solīdam, pieaugu��am sunim.

Reizēm Vera ņēma darbu uz mājām, un tad līdz vēlam vakaram dzīvoklī neapklusa rakstāmma�īnas tark�ķi. D�e�ris, atlaidies uz grīdas saimniecei pie kājām un acis aizvēris, snauda.

Drīz pēc apprecē�anās Aleksejs un Vera iegādājās divus mēne�us vecu kucēnu, ko nosauca par D�eri. Tas bija aizkustino�s radījums ar smieklīgi izvalbītām acīm un noļuku�ām ausīm, ar garām, kaulainām ķepām, kas izska�tījās glu�i kā piestiprinātas no sve�a ķermeņa; kucēns bija tik neredzēti vāj�, ka sākumā bija neērti rādīties ar viņu uz ielas, jo garāmgājēji tūlīt pievērsa uzmanību, spriedelē�dami, ka saimnieks sunim nedod ēst.

Tre�ajā dzīves mēnesī kucēnam bija jāiztur sāpīga operācija � ausu kupirē�ana. Verai �ī diena bija palikusi prātā. Mājās ieradās veterinārārsts ķirurgs, izlika uz galda savus instrumentus, sagatavoja joda trauciņu, ku�cēnu novietoja uz galda, Aleksejs un Vera viņu turēja, bet ārsts, iespiedis mīkstos ausu galiņus speciālās spīlēs, ar mazām �ķērītēm veikli un prasmīgi tos nogrieza. Kucēns izmisīgi vaimanāja, raustījās, Verai pār vaigiem tecēja asaras, Aleksejs rauca pieri, vienīgi dakteris bija nesatri�cināmi mierīgs un pat mēģināja jokot attiecībā uz �fasonī- gām� ausīm. Iepriek�ējā vakarā Vera bija mēģinājusi iebilst pret operāciju, nosauca to par barbarisku un centās pierādīt, ka suns var dzīvot arī ar garām ausīm un nav nekādas vajadzības viņu mocīt (iedomājieties tik: kāda tam nozīme, vai ausis garas vai īsas, stāvas va;

nokāru�ās!), bet Aleksejs kategoriski paziņoja, ka, nesaīsi�not ausis, �dogs neizskatīsies pēc doga�. Līdz �im Verai ne prātā nebija nācis, ka dogi nepiedzimst ar stāvām ausīm un tās veido mākslīgi.

Ak, �ī uzticīgā suņa daba! Kauco�ais kucēns ar asiņaina�jām, jodu aplaistītajām ausīm brīdi pasmilkstēja, papīk- stēja un tad meklēja mierinājumu sava mocītāja � saim�nieka klēpī. Ausis drīz sadzija un ieguva īsto formu � tās bija smailiem galiem, stāvas, vienmēr vērstas uz priek�u, it kā suns atrastos nemitīgā sasprindzinājumā.

Ar laiku mainījās viss D�era izskats. Nozuda nedabis�kais vājums, mazo, apaļo acu skatiens kļuva saprātīgs, to gai�pelēkā krāsa pārveidojās zilganā, ar lieliem, pelēkiem redzokļiem, augums kļuva vingrs. Divu gadu vecumā D�eris jau bija izveidojies par lielisku savas sugas eksem�plāru. Viņ� bija liels, spēcīgs, zem melnās, spīdīgās ādas kustējās stingri muskuļi. Arī tagad cilvēki uz ielas apstā�jās, lai paskatītos uz suni, bet nu jau ar pavisam citādām jūtām, neslēpjot savu sajūsmu.

D�eris, kā jau visi dogi, rēja reti, cilvēkiem uzbruka vēl retāk, bet Vera un Aleksejs zināja, ka viņam dro�i var uzticēt visu māju un neviena lieta nepazudīs. Viņa varenie �okļi, draudīgais skatiens (tāds viņ� likās visiem sve�iniekiem) un milzīgais augums varēja ikvienam ie�dvest bailes.

Divus klaidoņus, kas reiz bija ielavīju�ies dzīvoklī, D�eris tā nobiedēja, ka tie bez atmaņas izspruka no pagalma, pa ceļam pazaudēdami cepuri. Citu reizi vakarā tum�ā, klusā �ķērsielā Aleksejam uzbruka divi huligāni; D�eris vienu nogāza gar zemi, bet otru, kas mēģināja pretoties, tā sakoda, ka to ar �ātrās palīdzības� ma�īnu vajadzēja nogādāt slimnīcā.

D�eris bija aizkustino�i uzticīgs cilvēkiem, kas viņu audzināja, bet jo sevi�ķi pieķērās Aleksejam � klausīja tam uz vārda, visur sekoja un gaidīja ar tādu ilgo�anos, it kā bez Alekseja viņam būtu jāiet bojā. Varēja likties � viņ� dzīvo pasaulē tikai tāpēc, ka tajā ir viņa saimnieks.

Pēc Alekseja aizie�anas uz fronti D�eris tikpat cie�i pieķērās Verai, kas bija viņa dievinātā saimnieka tiesību likumīgā mantiniece. Suns gaidīja Veru, kā bija gaidījis Alekseju, tāpat apsveica pie durvīm ar līksmu smilkstē��anu, satraukumā trīcēdams ar visu savu masīvo ķermeni. Un tajā pa�ā laikā . D�eris nemitējās gaidīt Alekseju.

Katru dienu noteiktā stundā viņ� devās pie vārtiņiem un, minūtes trīsdesmit velti nostāvējis, klusi atgriezās dzī�voklī un nogūlās savā kaktā.

Tā pagāja divi gadi.

Tre�ajā vēstules no Alekseja vairs nepienāca. Veru pārņēma ārkārtīgs satraukums, viņa nekur nevarēja rast mieru. Rūpnīcā, kur Aleksejs bija strādājis līdz aizie�anai uz fronti, kā arī kara komisariātā, kur Vera ieradās apjautāties, vai nav kādas ziņas par Alekseju, viņu mierināja, teica, ka uztraukumam nav nekāda pamata, ka tā karā bie�i notiekot � te cilvēks it kā pazūd bez vēsts, bet vēlāk pēk�ņi atkal atrodas, ta�u �ādi mierinājuma vārdi viņas ba�as neizkliedēja. Lai remdētu smeldzo�o grūtsirdību, Vera strādāja vēl vairāk. Pieteicās de�urēt ārpus kārtas, un D�eris nereti palika dzīvoklī viens visu nakti. Atgriezusies mājās pēc nakts de�ūras, Vera redzēja spogulī savas noguru�ās, skumju pilnās acis, zem kurām vīdēja tum�i loki, un grumbas, kuru agrāk nebija.

Strādājot mājās, viņa pie darba nosēdēja vēl ilgi pēc pusnakts. Tā viņa aizmirsa savu vientulību, savas skum�jas. Ta�u bija reizes, kad smagās domas guva virsroku, un tad, nolaidusi galvu uz rokām, aizmirsusi darbu, kas līdz rītam jāpabeidz, viņa ļāvās izmisumam. Vera atjēdzās, kad kaut kas viņai viegli bikstīja sānos. D�eris bija pienācis un ar degunu badīja saimnieci.

Līdz tam Aleksejs bija rakstījis bie�i, sīki attēlodams karavīra ikdienu, savus biedrus un viņu panākumus kaujās. Vēstules Verai bija liels mierinājums. Lasot tās, viņa jutās tā, it kā pati atrastos kopā ar Alekseju tur, starp karavīriem, dotos kopā ar viņiem kaujā un uzvarētu, vārdu sakot, pārdzīvoja visu, ko viņ�.

Kur Aleksejs atradās patlaban? Katrs priek�mets mājās atgādināja viņu. Viņ� bija uzdāvinājis Verai dzim�anas dienā rakstāmma�īnu un priecājies par viņas panāku�miem ma�īnrakstī�anā, teikdams, ka neviens amats nav peļams. Pat D�eris bija daļiņa no Alekseja.

Vera sāka sarunāties ar suni, un �āda runā�ana kļuva par paradumu. Viņai �ķita, ka apsprie�as ar Alekseju. Reizēm viņa aizmirsās tiktāl, ka sāka jaukt abu vārdus. Atjēgusies pati pasteidzās piebilst:

��� Ak dievs, ko es runāju! Tu esi D�eris, nevis Aļo�a. Aleksejs ir tālu. Bet viņ� atgriezīsies pie mums. Noteikti atgriezīsies, vai ne, D�eri?� Ta�u pēc brītiņa viņa sāka atkal:

�� Tu neņem ļaunā, ka es daudz strādāju. Tā vajag, mīļais! Vajag gan tev, gan man, gan mums visiem. Tu pats to saproti. Pēc tam es visu laiku bū�u kopā ar tevi!

D�eris, it kā �ādus vārdus saprazdams, sāka ausīties un vērīgi ieklausījās saimniecē, �ad tad paluncinot kā sprun�guli cieto asti. Viņ� jau bija pieradis pie �im sarunām; vispār, kā apgalvo zoologi, dzīvniekam patīk, ja cilvēks ar viņu sarunājas.

Retajās brīvdienās Vera apsēdās pie galda. D�eris apmetās viņai līdzās uz grīdas, bet vēlāk noguris nogūlās, un abi klausījās radio.

��� Aha, vai dzirdi, D�eri?� Vera iesaucās.� Tētis ieņē�mis jaunu pilsētu! Drīz jau viņ� būs pie mums!

Par �tēti� viņa bija iesaukusi Alekseju jau toreiz � viņu medusmēnesī. Aleksejs bija pret viņu tik uzmanīgs, rūpīgs un maigs: viņ� nēsāja Veru uz rokām kā bērnu. �Tu esi tie�i tāds kā tētis!� viņa toreiz teica. Tagad �is vārds izraisīja viņā dziļas sāpes. Pats smagākais bija neziņa. Lai arī ievainots vai sakropļots, kaut tikai zinātu, ka viņ� ir dzīvs, ka atgriezīsies pie viņas.

Un pēk�ņi bezgalīgajai gaidī�anai pienāca gals � kādu dienu pastnieks atnesa vēstuli, kurā bija paziņojums: viņas vīrs Aleksejs Baturins ir smagi ievainots, bet pamazām atveseļojas un pa�laik atrodas hospitālī viņas dzimtajā pilsētā. Jā, jā, tepat �ajā pilsētā! Hospitāļa virsvadība lūdza Veru ierasties uz pārrunām, jo Alekse�jam drīz jāizrakstās no hospitāļa. Ar militāru precizitāti bija norādīta iera�anās diena un stunda.

Vera no laimes kļuva kā bez prāta, lasot un atkal pārlasot �o uzaicinājumu. Aleksejs drīz būs mājās! Viņa pat aizmirsa brīnīties, kāpēc viņ� līdz �im nav rakstījis.

Aiz prieka Vera sadomāja uzkopt dzīvokli, lai Alekseja pārbrauk�anas brīdī viss spīdētu un laistītos. Viņa berza un mazgāja, pati raudāja un smējās, sauca sevi par muļķīti un laiku pa laikam izskrēja no istabas, lai dalītos priekā ar kaimiņienēm. Vera izdalīja kaimiņu bērniem visus saldumus, cik vien viņai bija, atdeva D�erim lielu gabalu gaļas, ar kuru bija iecerējusi iztikt vairākas dienas un kur� grūtajās kara dienās bija delikatese (tagad visa pārtika ta�u uz kartītēm; arī D�erim, kā jau labas sugas sunim, bija sava pārtikas kartīte � viņam barība tika izsniegta dienesta suņu klubā). Pārbīdot galdus un krēs�lus, viņa dzina prom D�eri, kas maisījās pa kājām, un sauca:

��� Tētis atgriezies! Vai saproti, D�eri, muļķi tāds!

D�eris staigāja viņai pa pēdām, luncināja asti un

skatījās uz saimnieci ar iepriecinātu skatienu.

Vera norunāja ar sava uzņēmuma vadību, ka nākamajā dienā darbā ieradīsies ar nokavē�anos. Smiedamās, laimē starojo�u seju viņa sauca telefona klausulē:

�� Atgriezies! Jā, jā, atgriezies! Pastāstiet visiem, ka ir atgriezies! Vai es priecājos? Kā jūs varat tā jautāt?! Es vēl tagad neko nespēju aptvert!

To nakti Vera pavadīja bez miega, nezināja, kā sagaidīt rītu. Domās viņa iztēlojās gaidāmo tik�anos ar Alekseju, mēģināja iedomāties, kāds viņ� kļuvis kara gados, vai stipri pārvērties vai ne.

Norādītajā stundā viņa stāvēja pie hospitāļa durvīm.

Veru aizveda pie galvenā ārsta vietnieka politiskajos jautājumos � padzīvoju�a, gludi skūta cilvēka ar majora uzple�iem. Tas nosēdināja viņu krēslā un sāka sīki stāstīt par to, kā Aleksejs ticis pārvests uz �ejieni. Pēc tam ieradās galvenais ārsts baltā uzsvārcī, ar norūpēju�os un noguru�u seju. Viņam dro�i vien �odien bija paredzētas daudzas operācijas. Vera to visu pamanīja gandrīz mehā�niski. Arī ārsts sāka runāt par Alekseju, par to, cik tas smagi ievainots, ka viņai jābūt gatavai uz visu, ka Aleksejs prasīs daudz rūpju. Vera bija neziņā, kāpēc ārsts to viņai stāsta, ja viss jau tāpat skaidrs � Aleksejs ir �eit, un viņai vīrs nekavējoties jāredz.

Ārsta un majora vārdus Vera dzirdēja kā caur biezu miglu, tie tikko nonāca līdz apziņai. Viņa sev nemitīgi iegalvoja: �Aleksejs ir �eit! Aleksejs ir �eit! Es viņu tūlīt redzē�u! . . .� Viņa ar grūtībām apspieda sevī vēlē�anos pārtraukt �o pieklājīgo sarunu, pielēkt kājās un skriet pa slimnieku palātām, sameklēt Alekseju un piekļaut viņu sev klāt. . .

�� Viņ� ir ļoti smagā stāvoklī,� uzmanīgi teica galvenā ārsta vietnieks.� Negribu jums dot pārāk lielas cerības. Viņ� ir pārcietis vairākas sare�ģītas operācijas un tagad,� majors ar skaidri redzamu nepatiku izrunāja nākamos vārdus,� ir invalīds.

Jā, jā. Vera māja ar galvu. Viņa visu saprot. Aleksejs ir invalīds. Viņ� karā, aizstāvot dzimteni, zaudējis spēkus un veselību. Un tāpēc viņa ar vēl lielāku mīlestību rūpēsies par savu mīļo aizstāvi un vīru. Viņa visu saprot, lai �ie runātāji neuztraucas: viņa tik sirsnīgi un gādīgi rūpēsies par vīru, ka viņ� aizmirsīs savu invaliditāti, kaut tikai drīzāk viņu ieraudzītu! Būdama domu varā par drīzo tik�anos, Vera neievēroja ne dīvaino toni, ne arī skatienus, ar kādiem apmainījās viņas sarunas biedri. Viņa dzīvoja glu�i kā sapnī.

Tad pēk�ņi, it kā tikai nupat uzzinājusi par Alekseja invaliditāti, Vera jautāja:

�� Bet vai tagad viņa dzīvībai nedraud briesmas? Vai viņ� nemirs?

��� Nē,� galvenais ārsts nopietni apstiprināja, � pa�laik viņa dzīvībai nedraud nekādas briesmas.

Vera atviegloti nopūtās.

��� Viņ� bija nokļuvis uz mīnas,� galvenā ārsta viet�nieks politiskajos jautājumos neatlaidīgi turpināja, it kā nemanīdams viņas nepacietību.� Pēc tam ilgi gulējis sniegā, apsaldējies . . . Viņam noņemtas abas kājas . . .

Kā? Viņam nav kāju? Tātad viņ� ir kroplis? Verai krūtīs kaut kas pārtrūka. Pēk�ņi viņu sāka kratīt drebuļi �ajā korektajā, skopi iekārtotajā dienesta telpā ar diviem portretiem pie sienas. Tikai tagad viņa ievēroja, cik te ir vēsi un nemājīgi, un viņai ātrāk gribējās aiziet no �īs iestādes. Iepriek�ējais gai�ais noskaņojums bija pagaisis kā nebijis. Sa�ņaugta kā spīlēs, ar nobālu�u seju un stingām, pla�i ieplestām acīm viņa saspringti gaidīja majora nākamos vārdus.

�� Turklāt viņ� ir stipri kontuzēts, viņam apdegu�as acis . . .� majors vairs nevilcinājās, viņ� steidzās ātrāk beigt �o smago sarunu.

�Tas nozīmē, ka viņ� ir vēl arī akls.� Vera juta, ka istaba sāk griezties riņķī un visa apkārtne izgaist miglā. Viņa manīja asinis aizplūstam no sejas. Galvenais ārsts steidzīgi ielēja glāzē ūdeni un pasniedza viņai.

��� Nē, nevajag.� Viņa atbīdīja glāzi un ar �ausmām skatījās uz abiem vīrie�iem. Ko vēl viņai teiks �ie divi nepazīstamie cilvēki, kurus pirms brī�a viņa bija ar mieru noskūpstīt no prieka?

�. . . Un viņ� nerunā. Vismaz pagaidām ne,� majors steig�us piebilda.� Iespējams, ka ar laiku tas pāries . . .

Tā. Tad, redz, ko nozīmēja frāze �ierasties uz pārru�nām�. Kā viņa uzreiz to nesaprata!

Visapkārt �ķita satumstam. Laime mirkli bija uzsmaidī�jusi un izgaisusi. Istabā atradās vientuļa sieviete ar savu lielo nelaimi. Salīkusi, vienā mirklī novecojusi, viņa nekustīgi sēdēja uz krēsla un stingu skatienu lūkojās vienā punktā sev priek�ā.

��� Vai jūs man pateicāt visu?� ar pūlēm Vera jautāja un nepazina savu balsi. �ķita, ka runā kāds cits.

��� Jā, visu. Kā saprotat, mums nav viegli to jums pateikt, ta�u vajadzēja iepriek� ar jums aprunāties. Jums pa�ai jāizlemj, vai varēsiet ņemt viņu pie sevis. Ir vēl invalīdu nami. Tādiem kā viņ� labāk dzīvot tur nekā . . . Tas ir ļoti smagi, bet jūs tomēr izlemiet. . .

Ko?! Kā viņi uzdro�inās!

Sa�utusi un uztraukta Vera piecēlās. Vai �ie cilvēki zina vai spēj aptvert, ko viņai nozīmē Aleksejs? Ja tie būtu redzēju�i, kā viņa � viņi abi � dzīvoja līdz karam, tie nekad nebūtu uzdro�ināju�ies izteikt tādu priek�li�kumu. Atņemt viņai Alekseju!

��� Par to nevar būt ne runas!� Vera cieti noteica.� Es vedī�u viņu uz mājām.

Verai izsniedza baltu uzsvārci un deva padomu izturē�ties pēc iespējas mierīgāk, ieraugot slimnieku. Viņa apģērba uzsvārci un sekoja māsai.

Pa gaiteņiem staigāja ievainotie; da�i atbalstījās uz kruķiem, citi turēja sev priek�ā saspringtā, nedabiskā stāvoklī elkonī saliektas ieģipsētas rokas. Ievainotie, kuri stāvēja pie logiem, par kaut ko sarunājās un smējās. Verai likās savādi, ka tie var smieties.

Alekseja palāta atradās tre�ajā stāvā. Viņas � māsiņa un Vera � uzkāpa pa kāpnēm un pēc tam ilgi gāja pa garu gaiteni � ilgi tāpēc, ka ievainotie, ieraudzīju�i mā�siņu, griezās pie viņas ar jautājumiem un viņai vajadzēja apstāties un atbildēt. Pie pēdējām durvīm ar lielu, melnu skaitli �50� māsa palika stāvam.

� Tas ir �eit,� viņa teica un uzmanīgi paskatījās uz apmeklētāju, it kā vaicādama, vai tā ir sagatavojusies.

Māsiņa � klusa sieviete jau gados � bija pieradusi redzēt cilvēku cie�anas, ta�u �is dienas smagais gadījums modināja viņā savādas jūtas. Viņa gribēja teikt �ai jaunajai sievietei kādu uzmundrino�u vārdu, ta�u nez kāpēc sacīja īsi un lieti�ķi:

��� Otrā gulta pa kreisi.� Un pagrūda durvis.

Vera iegāja palātā. Mirkli pirms tam radās kāda jauna, uzmācīga doma: tūlīt viņa ieraudzīs Alekseju, apmīļos � viņam tagad tik ļoti nepiecie�ami sievas glāsti �, un viss būs labi, viss būs kā senāk. Viņa ir piemānīta; Aleksejs ir gan ievainots, ta�u nav sakropļots, un visas briesmīgās ziņas par viņa kroplumu ir sadomātas. Sadomātas, sado�mātas, sadomātas. Nevar būt, ka ar Alekseju noticis kaut kas tāds, ko nevar labot. Viņi glu�i vienkār�i gribēju�i Veru pārbaudīt. . .

Palātā atradās tikai trīs gultas. Viena bija tuk�a, otrā gulēja kāds ievainotais un vaidēja. Ta�u diez vai Vera to visu pamanīja. Viņa tūlīt devās pie tās gultas, kura atradās kaktā � otrā no kreisās. Tas, kas tur gulēja, bija apsegts ar pūkainu plī�a segu; redzams vienīgi apaļ�, gludi noskūts pakausis un daļa no kakla, kas likās pārāk balts un tievs, lai varētu piederēt vīrietim. Slimnieka seja nebija redzama, jo viņ� gulēja, pagriezies pret logu.

Veru pārņēma moko�i sāpīga līdzjūtība, ieraugot �o ārkārtīgi pazīstamo pakausi, kas jau atkal sāka pārklāties ar īsiem, rūsganiem matiem. Viņas skatiens pakavējās pie skaidri redzamā plankuma � tātad Aleksejs bijis ievai�nots arī galvā. Pienākusi pie gultas, viņa klusā balsī pasauca:

��� Aļo�a . . . Aļo�eņka . . .� Un izbijusies apklusa.

Ievainotais nekustējās. Veru pēk�ņi sagrāba briesmīgas

�aubas. Nākot uz �ejieni, viņa līdz pēdējam sīkumam domās bija iztēlojusies �o satik�anos � kā viņa ieies palātā, metīsies viņam pie krūtīm un apbērs viņu ar skūpstiem, kā Aleksejs izstieps pretī savas vājās rokas un prieks mirdzēs viņa acīs; zināja, kādus vārdus viņam teiks . . . Sinī brīdī viņa vairs nezināja neko. It kā kaut kas neredzams būtu saistījis rokas un kājas, atņēmis maigos vārdus.

Vai tie�ām tas ir Aleksejs? Nē, tas nav viņ�, viņu nav iespējams pazīt; viņ� kļuvis tāds maziņ� . . . Vera baidījās paskatīties uz to vietu, kur vajadzēja būt kājām. Viņa zināja,, ka to tur nav.

Bezpalīdzīgi viņa paskatījās uz māsiņu. Tā saprata un, noliekusies pār ievainoto, skaļi teica viņam pie pa�as auss:

��� Slimniek, pie jums atnācis apmeklētājs!� Un piebilda Verai:�Viņ� ir kontuzēts. Ar viņu jārunā ļoti skaļi, citādi viņ� nedzird.

Apspie�ot sevī pirmo atsalumu un negaidot radu�os apmulsumu, jau kaunēdamās par savu vājumu, Vera noslīga ceļos pie slimnieka gultas un, viegli pieskardamās pie viņa ar rokām, teica skaļi un maigi pie pa�as auss:

��� Aļo�eņka! Tā esmu es, Vera!

Bezgalīgs maigums un līdzjūtība pārņēma viņu un pieauga ar katru brīdi; viņa pieplaka pie gulētāja un nesakarīgi caur asarām atkārtoja vienu un to pa�u:

�� Aļo�eņka! Vai tu mani dzirdi? Es esmu tava sieva Vera . . .

Ievainotais izdarīja vieglu kustību, it kā vēlēdamies atbrīvoties. Vera pielēca kājās. Rokas! Viņi bija aizmir�su�i pateikt par rokām! Viņam trūkst arī roku! No viņa nav palicis vairs nekā, kas atgādinātu agrāko stalto un spēcīgo Alekseju!

Lēni, ļoti lēni slimnieks pagrieza galvu uz spilvena, un pretī Verai lūkojās sve�a, sakropļota seja, visa vienās zilgansarkanās rētās, ar tuk�iem, iekritu�iem acu dobu�miem. Liela, balta rēta slīpi �ķērsoja �o briesmīgo masku. Vera iekliedzās un zaudēja samaņu.

Viņa atguvās pazīstamajā kabinetā. Māsiņa turēja vi�ņas galvu, bet galvenais ārsts bija pielicis viņai pie deguna kādu pudelīti. Tepat atradās arī galvenā ārsta vietnieks politiskajos jautājumos. Lieliem soļiem viņ� staigāja no kakta uz kaktu, norūpējies skatīdamies uz cilvēku grupu pie krēsla, uz kura pusguļus bija atlaidu�sies Vera.

�� Vai jūs neesat mainījusi savu lēmumu?� viņ� jau�tāja, kad nelaimīgā sieviete bija atguvusi samaņu un varēja atkal runāt.

��� Es ņem�u viņu pie sevis. Kas man jādara, lai atvieglotu viņa eksistenci? Cik ilgi viņ� tādā stāvoklī var nodzīvot?

Viņa sastinga, atbildi gaidot.

�� Viņ� var nomirt jebkuru mirkli un var nodzīvot vairākus gadus,� galvenais ārsts atbildēja.� Organisms ir ļoti spēcīgs, lai arī stipri cietis.

��� Jā, viņam vienmēr bijusi ļoti laba veselība,� kā atbalss atsaucās Vera. Viņas acu priek�ā vēl vienmēr stāvēja briesmīgais cilvēka stumbenis ar sakropļoto zili- sarkano seju un tuk�ajiem, nedzīvajiem acu dobumiem.

Seit, �ajā pa�ā kabinetā, Vera tika iepazīstināta ar apstākļiem, kādos Aleksejs ievainots,� tagad to no viņas vairs nevajadzēja slēpt. Viņu atradu�i kaujas laukā līdz nepazī�anai sakropļotu; mīna leitnantu bija ievainojusi, bet sals paveicis pārējo. Dokumentu viņam nebija, viņu pazina tikai pēc vēstules sievai; tā bija paslēpta iek�ējā kabatā uz krūtīm. Viņ� rakstīja, ka dodas bīstamā operā�cijā, cer atgriezties, bet, tā kā karā iespējamas visādas nejau�ības, varbūt arī viņam nav lemts atgriezties, tad lai biedri aizsūta sievai viņa pēdējo vēstuli. Ja nebūtu �is vēstules, viņu uzskatītu par pazudu�u bez vēsts.

Ilgu laiku viņ� bija svārstījies uz robe�as starp dzīvību un nāvi. Viņam bija tik daudz ievainojumu, ka ārsti domāju�i: viņ� mirs; ta�u,par spīti visam, viņ� sācis atlabt un tagad atrodas te.

Verai iedeva vēstuli. Viņa atlocīja pelēkās avī�papīra lapiņas, kas bija cie�i aprakstītas ar zīmuli, ar brūniem plankumiem gar malām, ilgi skatījās uz tām, it kā neko nesaprastu. Jā, tas bija Alekseja rokraksts, viņa vārdi, maigie vārdi, kādos viņ� nosauca Veru. �aubu nebija � tas ir Aleksejs, kaut arī viņu nav iespējams pazīt.

Viņa neatminējās, kā nokļuva līdz mājām, kā atslēdza durvis un iegāja dzīvoklī. Kā parasti, D�eris sagaidīja viņu pie sliek�ņa. Vera neatsaucās uz viņa jūsmas izpaus�mēm. Lēni, ar sastingu�u seju viņa gāja uz priek�u, lēni novilka virsdrēbes un nometa mēteli uz krēsla. Pēc tam atkrita uz dīvāna un ļāva vaļu asarām. Viņai vairs nebija spēka.

Svētdien Vera pārveda Alekseju mājās. Ārsti, māsiņas un sanitāres iznāca viņu pavadīt. Visi bija uzskatīju�i, ka slimniekam no piecdesmitās palātas ir tikai viens ceļ� � uz invalīdu namu, un tagad pie viņa atbraukusi sieva � jauna, skaista sieviete, kurai jādzīvo un jāpriecā�jas. Ko viņa iesāks ar kroplo vīru? Sievietes klusībā viņu �ēloja; galvenais ārsts, atvadoties ar cieņu paspiedis Baturinai roku, stingri un līdzjūtīgi ieskatījās viņai acīs.

Vienīgi Vera pati bija mierīga. Notiku�ais, protams, ir liela nelaime. Bet no viņas tas nav nekāds upuris, ja viņa ņem vīru pie sevis mājās. Tas ir viņas pienākums. Kā viņa varētu skatīties acīs cilvēkiem, ja rīkotos citādi!

Kamēr slimnieku ienesa mājā, D�eris raustīja ķēdi un rūca; vēlāk, kad sanitāri aizgāja un Vera palaida viņu vaļā, viņ� ātri apostīja pēdas uz grīdas, metās pie gultas un sāka ostīt tajā guļo�o cilvēku. Vilna uz kakla, kas, sve�ajiem cilvēkiem parādoties, bija sacēlusies stāvus, pamazām nogludinājās; suns ostīja tik ilgi, ka Vera, baidīdamās, vai viņ� nenodara ievainotajam sāpes, vairā�kas reizes padzina viņu nost. Pēc tam D�eris, nolicis galvu uz priek�ējām ķepām, nogūlās pie gultas un sērīgi skatījās.

Jā, arī viņ� saprata bēdas, juta, ka mājā ienākusi nelaime. Viņ� nepriecājās par saimnieka atgrie�anos, neluncināja asti, staigādams pa dzīvokli ar augsti izslietu galvu un saspringtu skatienu, neglaudās pie saviem mīļa�jiem cilvēkiem � nē, viņ� saprata, ka noticis kas �ausmīgs, nelabojams, un klusi gulēja uz grīdas, ilgi viņa skatiens kavējās gan pie nekustīgā auguma gultā, gan pie saimnie�ces, it kā jautādams kaut ko. Tajā dienā viņ� atsacījās no ēdiena. To pa�u viņ� darīja arī nākamajās dienās. Stun�dām ilgi suns nekustīgi gulēja pie gultas un, �ķiet, gaidīja to brīdi, kad gulētājs celsies aug�ā un sāks staigāt. Reizēm D�eris ņēmās slimo apostīt, it kā vaicādams: �Kāpēc tu necelies aug�ā? Ir laiks celties!� Sāds nekustīgums viņu izbrīnīja, viņ� it ka pūlējās kaut ko saprast. Pamazām suns pierada, jautājo�ā izteiksme viņa acīs izzuda.

Ta�u kop� tās dienas D�eris sāka strauji nosirmot. Baltās spalviņas kā sniegpārsliņas parādījās visā viņa melnajā, gludajā ka�okā, un mēnesi pēc mēne�a �o sirmo spalviņu kļuva vairāk un vairāk. Sirmums pastiprinājās uz galvas, un sevi�ķi intensīvs tas bija uz purna. Pēc gada purns izskatījās pavisam sirms.

Sāka mainīties arī suņa raksturs. Tagad viņā bie�i izpaudās drūms niknums, kāds agrāk netika manīts. Vera jau vairs neriskēja palaist viņu uz ielas bez uzpurņa. D�eris tagad neļāva kaimiņu bērniem raustīt sevi aiz astes un ausim, kā bija ļāvis agrāk; uz �ādām izdarībām viņ� atbildēja ar aizturētu, bet pietiekami izteiksmīgu rūk�anu. Agrāk viņ� pret bērniem bija izturējies bijīgi.

D�eris tagad vairāk gulēja, mazāk staigāja. Caurām dienām viņ� ar pusaizvērtām acīm varēja snaust pie Alekseja gultas, bet ausis jutīgi uztvēra vismazāko trok�snīti gultā. Tikai vienu paradumu viņ� nebija atmetis: tāpat kā agrāk, suns noteiktā stundā devās pie vārtiņiem, lai gan viņam vairs nebija, ko gaidīt. Vera lika viņu mierā.

Savai saimniecei D�eris bija kļuvis par uzticamu palīgu slimnieka kop�anā. Pat visvājākā kustība gultā nekavējo�ties izraisīja sunī atbildes reakciju. Tad D�eris skrēja pie Veras un vilka viņu sev līdzi.

� Ko gan es darītu bez tevis!� teica Vera un glaudīja doga pakausī cieto punu, ko suņiem uzskata par prāta pazīmi. Vera brīnījās pati par sevi. Kur viņai radās spēks, lai to visu pārciestu? Kā viņa dziļā izmisuma brīdī tajā briesmīgajā naktī pēc atgrie�anās no slimnīcas nebija izdarījusi pa�nāvību? Kā nesajuka prātā?

Patiesībā Vera nebija stiprs cilvēks. Viņa bija pieradusi dzīvot dro�ībā aiz Alekseja platās muguras, pieradusi just viņa stingro, dro�o roku, visur paļauties uz viņu. Būdama egoiste savā laimē, viņa ne vienmēr izjuta ikdienas dzīves grūtības. Vera zināja: viņai ir draugs, kas palīdzēs un izpestīs. Aiz Alekseja muguras kā aiz stipra mūra viņa jutās dro�ībā.

Un pēk�ņi �ī drauga � viņas dzīves atbalsta � vairs nav. Tagad viņai pa�ai jārūpējas par �o draugu, jākļūst tam par māti un kopēju � par visu!

Ta�u Vera nesūrojās. Kar� bija pārvērtis viņas dvēseli, izkropļojis dzīvi, ta�u nebija viņu salauzis. Senāk, pirma�jos mēne�os pēc Alekseja aizie�anas uz fronti, viņa bie�i tika raudājusi, turpretī tagad asaras bija izsīku�as. Viņa bija kļuvusi stingrāka, savaldīgāka. Sī bija cita Vera, viņā bija radies tāds spēks, par kura eksistenci viņa nemaz nebija nojautusi.

Veru vairs neinteresēja da�ādi nieki, sīkumi, pret kuriem viņa agrāk nebija vienaldzīga. Pārvērtās pat viņas ārējais izskats, arī tērpi kļuva atturīgāki. Kādreizē�jais trauslais un mazliet bezrūpīgais skaistums bija pārta�pis citādā skaistumā � nobriedu�ā un atturīgākā.

Pārmaiņas skāra arī mīlestību uz Alekseju. Vera vēl arvien mīlēja vīru, ta�u agrākās kaislās un neapvaldītās sievas jūtas bija pārveidoju�ās par mātes jūtām. Kā māte kopj un rūpējas par slimu bērnu, naktīs neguļot, aizmir�stot pati sevi, tā Vera rūpējās par Alekseju. Tagad viņ� bija tik maziņ� un aizņēma gultā ne vairāk vietas, cik aizņem gadus desmit vecs bērns, un bez Veras palīdzības nevarēja ne paēst, ne arī pateikt, ka ir izsalcis. Visas savas vēlē�anās viņ� pauda vienīgi ar vieglu galvas pagriezienu vai tikko manāmām lūpu kustībām.

Brī�am Veru pārņēma izmisums. Tas bija �ausmīgi � noskatīties, kā tavu acu priek�ā izdziest cilvēks. Cik bezmiega nak�u viņa bija pavadījusi, sē�ot pie vīra gultas un turot roku uz viņa pleca, jūtot, kā zem ādas pulsē asinis, trauslais pavediens, kas viņu saistīja ar dzīvi un ar Veru. Tikai tad viņa saprata ārstu un medmāsu skatienus hospitālī un toni, kādā tie bija runāju�i ar viņu. Kā izrādījās, dzīves īstenība bija daudz �ausmīgāka, nekā viņa domāja. Daudz, daudz �ausmīgāka. Ta�u viņa nepado�sies, nē, nē! Viņa bez kurnē�anas saņems visu, ko liktenis viņai lēmis, un neatkāpsies, nepadosies! Nepadosies, nepa�dosies, nepadosies!

Vai tad tie, kas cīnījās frontes ugunīs, nebija tikpat sīksti un izturīgi . . . Un kāda nozīme viņas cie�anām un mokām salīdzinājumā ar karavīru pārdzīvojumiem! Ta�gad viņa redzēja ne tikai Alekseju � aiz viņa stāvēja tūksto�i, miljoni tādu kā viņ� � jaunu, mīlētu, skaistu, dzīvespriecīgu, kas ziedoja sevi ne�ēlīgajam kara dievam.

Tomēr tas bija ļoti, ļoti smagi. . .

Pirmajās nedēļās slimnieka veselības stāvoklis it kā jūtami uzlabojās. Bet pēc tam atkal kļuva sliktāk. Kontū�zija nepārgāja; kaite, kas reiz bija iemetusies jaunajā, spēcīgajā organismā, turpināja savu posto�o darbu. Alek�sejs nekādi nereaģēja uz Veras vārdiem. Izskatījās, ka viņa saprāts sāk zust.

Bet D�eris? Suņa paradums iet pie vārtiem bija sagla�bājies pat pēc Alekseja atgrie�anās, un tas Veru sāpināja. Kāpēc viņ� iet uz turieni, ja nav vairs ko gaidit? Reizēm viņ� nogūlās, kā parasti noguļas suņi, kad tie ko gaida,� savilka zem sevis pakaļkājas un nolika galvu uz priek�kājām, un ilgi skatījās uz saimnieci tādām acīm, it kā gribētu viņai ko teikt.

�Suņi var būt cilvēkam uzticības paraugs,� Aleksejs bie�i bija teicis. Viņam patika stāstīt aizkustino�u noti�kumu par suni, kur� aiz bēdām nomiris pie sava saim�nieka kapa. Brī�am Vera domāja, ka arī viņai jādara viss iespējamais slimnieka labā, kamēr tajā ir kaut dzīvības dzirksts.

�� Tu esi varone,� draudzene viņai līdzjūtīgi teica.

�� Bet kā gan citādi?� Nē, viņa nevarēja iedomāties, ka varētu rīkoties citādi. Tikai tā!

Ta�u reizēm, redzot jaunas sievietes ejam zem rokas ar saviem vīriem, briesmīgais izmisums, kas nekad nerimās, tikai noslēpās dziļāk sirdī, izlauzās uz āru. Vienīgi D�eris zināja par �ādiem mirkļiem. Noslēpusies kādā tum�ā kaktiņā, Vera raudāja un gaudās par savu dzīvi. Par kādiem grēkiem viņai lemts tik briesmīgs liktenis! Viņa ta�u cīnījās par uzvaru, kā prata; kaut arī nav izdarījusi daudz, mazāk nekā citi, ta�u atbilsto�i saviem spēkiem palīdzējusi kopīgajā darbā. Kāpēc daudzām sievietēm laime atgriezās mājās, vienīgi viņai nav palicis nekādu cerību . . .

Paskatījusies spogulī, Vera redzēja, kā ir pārvērtusies, novecojusi, kļuvusi neglīta. Nē, tā nav viņa, tā ir kāda sve�a. Vēlāk, kad izmisuma lēkme bija pāri, viņa bāra sevi par mazdū�ību un centās veltīt slimniekam vēl vairāk uzmanības.

Ta�u bija brī�i, kad Verai likās: viss notieko�ais neattie�cas uz viņu, gultā guļo�ais nemaz nav Aleksejs, bet glu�i sve�s, nepazīstams cilvēks, kas aiz pārpratuma nokļuvis �eit. Si doma, kas bija radusies, viņai pirmo reizi ejot uz palātu pie Alekseja, vairs neatkāpās. Pēc visa notiku�ā vēl uzskatīt, ka ar Alekseju nekas nevar notikt, bija nejēdzīgi, ta�u �ī doma Veras izmocītajai dvēselei bija kā dzīvības eliksīrs, un viņa to nespēja atgainīt. Tādos brī�os viņa bija ar mieru noticēt, ka kaut kur tālu eksistē cits Aleksejs, tāds, kāds viņ� bijis vienmēr . . . Bet no gultas atskanēja kluss troksnis, D�eris pienāca pie viņas un, bikstot ar degunu, aicināja pie slimnieka, un ne�ēlīgā dzīves īstenība atkal iznicināja visas ilūzijas.

Bija septembris � Alekseja iemīļotais gadalaiks. Sajās klusajās atvasaras dienās Veru pārņēma sevi�ķas skumjas un grūtsirdība. Tādā laikā viņiem ar Alekseju bija paticis pastaigāties pa me�u, ārpus pilsētas. D�eris toreiz skrai�dīja starp kokiem, bet viņi, rokās sadevu�ies, �aukstinā- dami kritu�ās lapas, klīda pa me�u klusēdami, saprazdami viens otru bez vārdiem . . .

Pēk�ņi D�eris, kas gulēja uz grīdas, uzlēca kājās, galvu pie�ķiebis, ieklausījās un metās pie loga. Nākamajā mirkli viņ� iesmilkstējās, aizskrēja pie durvīm, sirdīgi sāka tās skrāpēt ar nagiem, ar spēcīgu ķepas cirtienu atvēra un drāzās pa kāpnēm lejā. Verai �ķita, ka no�īkst vārtiņi. Atkal atskanēja skaļi smilksti. Suns no prieka izturējās kā negudrs. Kas noticis? Pa lieveni kāds nāca ar zābakiem kājās, atskanēja ātru, skrejo�u soļu troksnis � arvien tuvāk un tuvāk. Vera tikko paguva uzsaukt: �Kas tur ir?�� kad durvis atvērās, gaitenī sacēlās kņada, skanēja aprauti izsaucieni. Vera, vairs nevaldīdama pār sevi, izskrēja priek�namā, un . . . kliedziens sastinga viņai uz lūpām. Pie durvīm stāvēja Aleksejs � sveiks un vesels. Atgaiņādamies no līksmi lēkājo�ā suņa, viņ� noņēma smago mugursomu, uz grīdas stāvēja �emodāns, otrs tāds pats rēgojās aiz durvīm.

Verai �ķita, ka viņa jūk prātā. Kas tas ir � vai viņai jau rādās halucinācijas? Varbūt tā ir īstenība? . . . Tātad notikusi kļūdī�anās, tātad tas otrs nav Aleksejs . . . Kad �ī doma nonāca līdz apziņai, viņa, priecīgi iekliegdamās, traucās pie Alekseja, paslēpa seju vīram pie krūtīm un ļāva asarām vaļu � tagad tās bija prieka un laimes asaras. Aleksejs glāstīja viņas matus.

�� Nu, nu, nevajag . . . Nomierinies, Veriņ � Es esmu pārnācis, kāpēc tad jāraud?� Aleksejs runāja, bet viņa nevarēja neraudāti Laimes asaras � kura sieviete var tās aizturēt!

Bet D�eris?

Viņ� no prieka uzslējās pakaļkājās un uzlika priek�ējās saimniekam uz pleciem, laizīja tam seju, pēc tam sāka riņķot Aleksejam un Verai apkārt, abus grūstīdams tik spēcīgi, ka varēja nogāzt no kājām.

�� Draudziņ, tu ta�u esi nosirmojis!� Aleksejs, apskatī�jis suni, izbrīnījies iesaucās.

��� Viņ� tik ļoti gaidīja tevi. . .

��� Bet tu?

Atbildes vietā Vera cie�i piespiedās Aleksejam.

Tad redz, par ko bija runāju�as D�era acis! Tāpēc viņ� noteiktā laikā katru dienu bija gājis pie vārtiņiem. Viņ� zināja, ka Aleksejs ir dzīvs. Viņam nebija vajadzīgi dokumenti un vēstules, lai atklātu, ka līdz nepazī�anai sakropļotais cilvēks, ko Vera pārveda no hospitāļa, nav viņa saimnieks. Un tāpēc viņ� nepārstāja gaidīt. . .

Odiseja suns Argo, kas gaidīja savu saimnieku un pirmais pazina to, kur� brīnumainā kārtā bija palicis dzīvs un atgriezies Itakā, �is Argo pirms nāves (viņ� bija gaidījis divdesmit gadus) tomēr sakopoja pēdējos spēkus, aizrāpoja pie Odiseja un nolaizīja viņa sandali. . . Odiseja sieva Pēnelope pirmajā mirklī nepazina vīru, bet Argo pazina uzreiz. Izrādās, ka mīti biju�i patiesi.

Kā izslāpis Aleksejs ar acīm tvēra pazīstamo istabu, kāri skatījās visapkārt, it kā ar skatienu sajuzdams pazīstamos priek�metus. Pēk�ņi viņa seja pārvērtās. Sā�kumā tā nobālēja, pēc tam pārklājās sarkaniem planku�miem. Viņ� ieraudzīja �ineli, kas karājās uz āķa aiz durvīm. Labu brīdi viņ� neizpratnē skatījās Uz to, neap�tverdams, kā �eit varējis nokļūt karavīra �inelis ar nodilu�ām zīmotnēm un uzple�u zīmēm uz pleciem, tad briesmīga atskārsme nonāca līdz viņa apziņai.

�� Kas tas?� viņ� jautāja sve�ādā, pilnīgi pārvērstā balsī. Vera izbrīnīta uz viņu paskatījās.

��� �inelis . . .

��� Pats redzu, ka �inelis. Kā tas nokļuvis pie tevis? Kaut gan � vari neatbildēt, man viss skaidrs . . .

��� Pagaidi, Aļo�a!

Viņu balsis � viena uzbudināta un sirdīga, otra nesa�proto�a un izmisusi � satrauca D�eri. Suns pārstāja skrai�dīt un, nostājies starp abiem cilvēkiem, ieskatījās sejā te vienam, te otram, it kā gribētu jautāt: �Kas jums noticis, draugi? Par ko jūs strīdaties, kad vajadzētu priecāties!� Ja abi strīdu turpinātu, iespējams, suns tiem pat iekostu. Suņa izturē�anās palīdzēja Aleksejam atgūt savaldību. Neskatīdamies uz sievu, nobālējis viņ� atkal paņēma mugursomu, kuru pirms brī�a bija nolicis uz grīdas ar domu, ka tagad to ilgi, ilgi nevajadzēs izmantot.

��� Ko tu, Aleksej?!

��� Negribu tevi traucēt! . . .

Un Aleksejs spēra soli uz durvju pusi, bet D�eris nostājās ceļā un, cie�i skatīdamies viņā, nelaida tālāk.

��� Aleksej, uzklausi mani . . .

��� Man nav vajadzīgi nekādi paskaidrojumi. Es visu sapratu!

��� Nē, tu mani uzklausīsi! . . .

Sākumā viņ� sēdēja, pavērsis skatienu sāņus, drūmu seju, gatavs jebkuru brīdi piecelties un aiziet, ta�u pamazām grumbas viņa sejā izlīdzinājās, viņ� klausījās sievā ar saspringtu uzmanību, nenovērsdams no viņas acis. Tas jau bija agrākais, labsirdīgais Aleksejs, atsaucīgs citu bēdām, visu saproto�s.

Kad Vera savā stāstījumā nonāca līdz tai vietai, kur viņa atved mājās kropli, atved un sāk par to rūpēties un kopt, Aleksejs saviļņots jautāja:

���� Un tu domāji, ka tas esmu es? Tu viņu uzskatīji par mani?

��� Protams!

��� Un būtu rūpējusies par viņu līdz viņa nāves stundai?

�� Jā,� viņa vienkār�i atbildēja.

Aleksejs pielēca kājās.

���� Vera! Tu pati nemaz nezini, ko esi izdarījusi! . . . Paldies tev! Paldies par viņu, par mums visiem! . . . Paldies,� viņ� ātri atkārtoja, karsti skūpstīdams sievai rokas.

�� Aļo�a, nu ko tu! Nomierinies!

���� Es neesmu tevis cienīgs! Esmu vainīgs tavā priek�ā!� Aleksejs runāja vienu un to pa�u un atkal sāka skūpstīt sievai rokas, viņas mazās rokas, kuras darbā bija tapu�as raupjas, ar kurām viņa gan ieguva līdzekļus eksistencei, gan mazgāja un berza, gan lāpīja un arī kopa slimnieku.

Tad Aleksejs pacēla galvu.

���� Bet kā tagad . . .� Viņ� neizteica jautājumu līdz galam, ta�u Vera saprata viņu pusvārdā. Viņa it kā bija gaidījusi �o jautājumu.

��� Viņ� paliks pie mums.

���� Es zināju, ka tu tā teiksi,� Aleksejs atviegloti nopū�tās.� Ejam pie viņa!

Slimnieks gulēja, pagriezies ar seju pret sienu. Vera noliecās pār viņu un laipnā balsī sauca pie pa�as auss:

���� Aļo�a! Ir atgriezies mans vīrs Aleksejs! Bet tu . . .� viņa aprāvās, tad turpināja:� Bet jums nevajag uztraukties! Jūs paliksiet pie mums! Mēs nevienam jūs neatdosim! Vai dzirdat mani?

Aleksejs arī bija pienācis pie slimnieka. Apvaldītais satraukums atkal atspoguļojās viņa sejā. Slimnieks, �ķiet, bija sapratis. Viņ� mazliet sakustējās un pagrieza galvu . . .

���� Pag, pag!� Aleksejs iesaucās.� Sī rēta � Tu sacīji, ka pie viņa atrasta mana vēstule? Parādi man to. . .

Viņ� atri pārlaida acis sadzeltēju�ajai lapai un murmi�nāja:

�� Nūja, ta tas ir. Protams, tas ir viņ�! Bet cik briesmīgi pārvērties! Es viņu nepazītu, ja nebūtu �īs rētas . . .

��� Kas viņ� ir?� Vera jautāja.

�� Aleksejs Cerdincevs, mans biedrs. Mēs toreiz gājām kopā. Pirms do�anās izlūkos apmainījāmies vēstulēm � katram gadījumam, ja viens krīt, otrs aizsūta vēstuli piederīgajiem. Man laimējās. Bet kas par puisi bija!

Un, līdzjūtīgi skatīdamies uz ievainoto, Aleksejs turpi�nāja sarunāties it kā pats ar sevi:

�� Ak tu, mans nabaga nelaimīgais biedrs, nekad neva�rēju iedomāties, ka satik�u tevi �eit! . . . Bet rēta viņam palikusi no somu dun�a. Ak, Aļo�a, Aļo�a!

Viņ� noliecās pār gulētāju un skaļi sāka runāt viņam pie auss:

��� Aļo�a! Vecākais ser�ant Cerdincev! Vai tu dzirdi mani? Es esmu Aleksejs Baturins, mēs kopā dienējām Piektajā gvardes divīzijā, vai atceries?� Slimnieks tikko manāmi pakustināja galvu, un �o kustību varēja uzskatīt par apstiprinājuma zīmi.� Labi! Vai atceries, mēs noru�nājām satikties pēc kara? Tagad esam satiku�ies. Tu pa�laik esi manā mājā. Dzīvosim kopā. Vai saprati?

Ta�u ievainotais vairs nekustējās, tāpēc nebija sapro�tams, vai viņ� dzird vai ne. Pasēdēju�i pie gultas vēl kādu laiciņu, Vera un Aleksejs atgriezās pie galda, un Aleksejs īsi pastāstīja, kā viņi ar Alekseju Cerdincevu pirms mūsu karaspēka uzbrukuma devu�ies uz ienaidnieka aizmuguri, kā uzdūru�ies vācu izlūkiem un pēc īsas cīņas pazaudēju�i viens otru. Viņ�, Aleksejs Baturins, bezsamaņā saņemts gūstā, no kura atbrīvots tikai pēc Vācijas kapitulācijas. Viņ� atradies Rietumu zonā, tāpēc tik ilgi nav varējis atsūtīt par sevi nekādu vēsti.

Visa �ī stāsta laikā D�eris sēdēja pretī Aleksejam un nenolaida acu no viņa, bet Vera skatījās uz vīru un vēl arvien nespēja aptvert notiku�o.

Vera sasildīja ūdeni, Aleksejs nomazgājās un noskuvās. Viņa ātri pagatavoja brokastis, un abi sēdās pie galda dzert tēju. Aizņemti pa�i ar sevi, viņi uz laiku bija aizmirsu�i ievainoto gultā. Viņu uzmanību gulētājam atkal pievērsa troksnis, ar kādu D�eris ievilka nāsis gaisu. Uzkāpis ar priek�kājām uz gultas malas, viņ� saspringti apostīja slimnieka seju.

������� D�eri, ko tu dari?� Vera iesaucās un, kā parasti, tūlīt piegāja pie slimnieka. Ari Aleksejs piecēlās no galda.

D�eris nolēca no gultas. Sajā brīdī slimnieks sakustējās, it kā gribēdams piecelties. Viņa bālās lūpas sa�ķobījās, un no pusatvērtās mutes atskanēja neskaidra, gārdzo�a skaņa.

�� Viņ� grib celties aug�ā!� Vera ātri iesaucās.

Kopīgiem spēkiem viņi slimnieku piecēla sēdus un

nolika tam aiz muguras spilvenu. Sakropļotajā sejā lūpas vēl joprojām kustējās.

�� Viņ� grib runāt!� Aleksejs �ukstēja.

������� Aļo�a, mēs klausāmies, runājiet!� Vera skaļi teica slimniekam pie auss.

Tas atkal pakustināja galvu.

��� Viņ� mūs dzird!�Vera priecīgi iesaucās.

�� Apklusti!�Aleksejs viņu apsauca.

������� Pa � tei � cos jums,� lēni, bet skaidri izrunāja ievainotais.� Mā � tei. . . pa � zi � ņojiet. . .� Viņ� dziļi ievilka elpu.� Ma � ma � ma � ni ne � ne � pam . . .� Viņ� gribēja teikt vēl ko, lūpas joprojām kustējās, bet no mutes vairs nenāca ne skaņas.

Pēk�ņi slimnieka ķermenis saspringa, pār seju pār�skrēja trīsas. Pla�i atvērtu muti viņ� tvēra gaisu, pēc tam zods no�ļuka uz krūtīm un ķermenis sāka slīgt gultā.

������� Viss,� Aleksejs skumīgi teica.� Viņa mokas beigu��ās. Ardievu, mans cīņu biedri!

Vera klusu raudāja.

D�eris pienāca pie gultas, spalva uz viņa muguras saslējās stāvus, viņ� pacēla degunu gaisā, un gari stiepti, �ēli kaucieni izskanēja pa visu māju.

An�ars, melnais terjers,� tā bija rakstīts viņa pasē. īpa�nieks . . . tie�i par īpa�nieku, precīzāk runājot, par vairākiem īpa�niekiem, kas brī�iem pa�i nesaprata, ko grib un kas no tā var iznākt, kas uzskatīja suni par iegribu objektu vai greznumlietu, ar kuru var apieties, kā vien iedomājas,� tātad runa būs tie�i par suņu īpa�nie�kiem. Ta�u vispirms par suni.

Sākumā nekas nevēstīja, ka kucēnu gaida sare�ģīts un nepastāvīgs liktenis. Horizonts �ķita skaidrs, neapmācies. Suns bija tīr�ķirnes, īpa�nieki sen tādu gribēja iegādāties. Katrā ziņā lielu, �nopietnu�, ar pilnīgi skaidriem radu�rakstiem, lai citi apskaustu, cik viņiem labs mājas pavarda sargātājs. Augstāk par visu viņiem bija presti�s, galvenais ��ko teiks citi�. Nopirka. Iegādājās. Suns auga, kā viņiem �ķita, ne dienām, bet stundām, tiesa gan, ar viņu visādu rūpju bija diezgan � jāpabaro, dienā vairā�kas reizes jāizved pastaigā, jāapkopj, jāsasukā, bet pēc tam jāiet vēl uz apmācību laukumu, jātērē laiks, jo dienesta sunim jāprot apsargāt, uzmanīt, aizstāvēt saim�nieku. Vārdu sakot, rūpju bez gala. Iespējams, ka galu galā tas arī noteica īpa�nieku attieksmi pret suni.

Un tad pēk�ņi ārzemju komandējums, pareizāk sakot, līgumdarbs aiz mūsu valsts robe�ām. Saimnieks � zināt�nes darbinieks � sen par tādu bija sapņojis; viņ� parak�stīja līgumu uz diviem gadiem ar vienu no jaunajām Āfrikas republikām � no tām, kuras nesen ieguva patstā�vību un neatkarību. Bet kur likt An�aru? Te tev nu bija presti�a suns! Uz ārzemēm ta�u to līdzi neņemsi. Saim�nieks pasteidzās ātrāk no tā atbrīvoties. Pat bērnus da�reiz atstāj mājās, bet te ir runa tikai par suni. . .

Par to uzzināja dzīvnieku draugi. īpa�niekam silti ieteica atdot suni Durova stūrītim. Viņ� to nedarīja � dzīvniekam nebū�ot saimnieka. Pienāca aizbrauk�anas diena, zinātnes darbinieks ar sievu devās ceļā, bet An�aru atstāja brāļa ziņā. Dzīvnieku draugi no Durova stūrī�a vēlreiz lūdza atdot suni: jaunajai dresētājai Eleonorai (Lorai) ļoti gribējās iegūt melnu terjeru, jo nesen viņas suns bija nobeidzies. An�ara jaunais īpa�nieks kategoriski atteicās, bet pēc trim nedēļām pats piezvanīja un teica: �Ņemiet suni, esmu ar mieru.� Apsolīja pats atvest.

Atveda. Vai tas ir melnais terjers?! Mazs, vāj�, gadu vecs. Ne vairs kucēns, bet vēl ne pieaudzis suns. Teica, ka augs un būs milzīgs . . . Kur nu! Neattīstīts, vārgs. Nepie�tiekami barots, dro�i vien bijis naudas �ēl. Drūms. Suni aizveda uz ģērbtuvi un tur kaktā viņam ierādīja pagaidu vietu. No rīta kāds no kalpotājiem aizskrēja pie Loras, ziņodams, ka An�ars viņus nelai� iek�ā. Vieta atrodas tuvu pie durvīm, neviens netiek ne iek�ā, ne ārā.

Loru An�ars pielaida sev klāt. Viņa uzlika tam kaklasik- snu, suns to atjāva, pēc tam abi devās pastaigā. �Viņ� skatās man cauri,� vēlāk viņa stāstīja biju�ajam īpa�nie�kam. �Tikai par jums viņ� domā, tas ir, meklē jūs ļau�u pūlī, katru cilvēku pavada ar ilgu skatienu. . .� Jā, tāds nu viņ� bija � piekļāvīgs, uzticīgs, kaut dzīve pie veca�jiem saimniekiem nepavisam nebija patīkama.

Lai gan patiesībā tiem nebūtu ko pārmest: suns netika atstāts likteņa varā, netika izdzīts no mājām, tomēr suņa dzīve mainījās būtiski: īsā laikā tre�ais saimnieks, tre�ās mājas.

Veselu nedēļu tika kopts An�ara ka�oks � to sukāja un apfrizēja. Līdz �im neviens to ne reizi nebija mēģinājis savest kārtībā. �Iznācis kā �aha galdiņ�,� smējās Lora, suņa tagadējā īpa�niece. An�ars visu pacieta. Tikai pie veterinārārsta viņ� negaidot draudīgi ierūcās, acis kļuva sarkanas. Oho! Nikns.

Jau bija pagājusi tre�ā, ceturtā diena, bet suns neēda . . . Vai bija mainīta barība? Nē, notikusi dzīves apstākļu maiņa. Tā vēl aizies bojā! Suns gulēja izmisuma pilnā pozā. Viņam garām speciāli nesa gaļu, lai ierosinātu apetīti. Kumosiņu Lora pielika pavisam tuvu pie deguna, An�ars pastiepās un � apēda. Tad saimniece ar suni brauca uz me�u. Uz ielas suns izrāvās un, cik spēka, metās pakaļ ma�īnai. Tātad izrādījās, ka iepriek�ējam saimnie�kam bijusi ma�īna un sunim jau izveidojies tāds para�dums. Ar ļoti lielām pūlēm un vienīgi ar milicijas palīdzību suni izdevās noķert. Uz me�u viņi tomēr aiz�brauca. Bet vēlāk viņ� uzbruka Loras brālim. �Tikai pēdējā mirklī noķēru,� viņa teica, �tīri brīnums, citādi nezin ar ko tas beigtos.� Gāja jau otrais mēnesis, kop� suns bija �mainījis pavalstniecību� un atzinis jaunā īpa�nieka roku . . . atzina vai neatzina?

Pienāca An�ara apmācī�anas laiks. Viņ� it kā zināja visu jau iepriek�, bija visai saprātīgs. Bet bija arī gadī�jumi, kad suns atteicās paklausīt, un cauri. Nelīdzēja nekas. Viņ� pat koda Lorai. Vārdu sakot, bija nepiecie��ama ārkārtīga pacietība, lai pieradinātu suni pie sevis un piespiestu viņu paklausīt.

Tad sākās priek�nesumi, jo Durova stūrītis reizē bija arī Durova teātris, zvēru teātris, uz kura izrādēm centās nokļūt gan pusaud�i, gan pieaugu�ie, gan pavisam mazie skatītāji. Cilvēks kop� seniem laikiem tiecies pie dzīvnie�kiem tie�i tāpat kā dzīvnieki pie cilvēka. Teātrī viņi kopīgiem spēkiem darīja brīnumus � radīja aizraujo�as izrādes. Ziloņi, putni, jūras lauva, ūdrs, pērtiķītis � tādi bija teātra mākslinieki katrs savā �anrā un ar savu repertuāru. Kāpēc te nevarētu būt arī suns? Tie�i to bija panākusi Lora � cilvēka un dzīvnieku draudzības un sadarbības entuziaste cirka mākslā. �ādai vajadzībai viņa arī pūlējās iegūt melno terjeru. Nez kāpēc melnais terjers, pinkainais ļau�u baidītājs, viņu sevi�ķi pievilka. Sī �ķirne ir jauna, vēl nepietiekami izpētīta, par to klīst da�ādas valodas, tāpēc izmēģināt to cirka arēnā �ķita vilino�s un godpilns uzdevums.

Bet, tiklīdz notika priek�nesumi arēnā, An�ars sāka kost asistentiem. Lora saviem palīgiem uzsauc: �Savāciet rotaļlietas,��bet suns to neļauj darīt. Ak, kāds negant�nieks! Ir nu gan suns,, ar viņu nekad nav garlaicīgi. Tad Lora nolēma numuru iestudēt bez asistentiem. Suns pats savāc mantiņas un ratiņos aizved prom. Viņ� to dara tāpat vien, �par paldies�, nesaņemot par to gar�īgu kumosiņu. An�ars strādā kopā ar jebkuru cirka dzīvnieku un nevienu neaiztiek. Viņ� ir draudzīgs. Skraida starp tiem, bet ne reizi neatņirdz zobus. Viņā nav ne mazākās agresivitātes. Glu�i otrādi! An�ars ir apbrīnojami �kon�trastains biedrs�, kura izturē�anās iepriek� nav paredzama. Kaut gan, jāatzīst, vienā ziņā viņ� ir nemai�nīgs, ar neap�aubāmi izveidoju�os tradīciju: viņa krātiņā vienmēr staigāja balo�i un zvirbuļi � tātad sunim patika, ja blakus atradās dzīvas būtnes. Putniņi mielojās ar ēdiena paliekām, bet pats suns gulēja un skatījās. Viņ� izturējās klusu, lai spārnotos draugus neaizbaidītu.

Reiz mēģinājumā An�ars izdarīja kaut ko nepareizu. Pēc sauciena �Fu!�pārtraukt darbību!� suns atpleta rīkli . . . Bet no turienes izspurdza zvirbulis. An�ars putniņu bija atnesis sev līdzi uz mēģinājumu.

Suns iemīlējās Loras mātē. Viņa bija vienmēr mierīga, līdzsvarota, ar laipnu smaidu un vispār prata sadzīvot ar �etrkājainajiem tāpat kā ar bērniem, saprata tos. Ta�u Loras klātbūtnē māte sunim nevar uzlikt kaklasiksnu, jo suns to neļauj. Viņ� ir izraudzījis sev saimnieci un nevienu citu par tādu neatzīst. Lora gan uzskatīja, ka viņa ir izvēlējusies An�aru, bet izrādās, ka viņ� izvēlējies Loru.

Kad Lora atveda An�aru mājās pirmo reizi, māte sasita rokas. �Cik viņ� maziņ� �� Suņuks, it kā to sapratis, gribēja tikt prom un sāka skrāpēties pie durvīm. Iesim, iesim prom no �ejienes! Bet tagad mazulis bija izaudzis, pieņēmies miesās un prātā, tagad viņ� tie�ām bija melnais terjers, no kura pamatoti baidījās huligāni. An�ars bija brīni�ķīgs, neparasti jutīgs sargs. Vienalga, vai viņ� atradās sprostā vai mājās pie Loras, suns vienmēr bija modrs un uzmanīgs, viņa ausīm nepaslīdēja garām neviena skaņa, pat vāji �auksti. Piemīlīgs, bet bez jebkā�das familiaritātes.

Tomēr gadījās arī nepatik�anas. Vecākajam dresētājam bija iesēdusies galvā doma, ka jāorganizē Loras darba pārbaude. Viņ� atklāja nelielus trūkumus, �astītes� un sāka viņu mācīt � pirms uzstā�anās vēl �o to aizrādīja, pats aizrāvās un pacēla balsi. Viņam piemita tāda īpa�ība, un tad viņ� vairs neapjēdza, ko dara. An�ars jau sen satraukti ieklausījās viņa balsī, mēģinādams izprast vārdu jēgu (Lorai, viņa elkam, tiek darīts pāri!), un, protams, neizturēja, eksplodēja un sakoda vecāko dresē�tāju.

Kas tas bija par traci! Iemidzināt! Pārdot!

��� Suns nav vadāms!� vecākais dresētājs ārdījās.

�� Nevajag pie viņa līst. Tā ir tāda �ķirne � � Lora uzmanīgi mēģināja viņu pārliecināt. Bet velti!

��� Ko, vai jūs gribat no An�ara iztaisīt cilvēkēdāju! . . .

Loru un suni atbrīvoja no priek�nesumiem. Veselu

pusgadu An�ars neuzstājās.

Pēc pusgada viņ� ir atkal cirka arēnā, priecīgs lēkā, laiza rokas. Ne ar vienu neplē�as. Lieti�ķs suns. Nekad nav nekādu sare�ģījumu vai nepatīkamu pārsteigumu. Līdz tam laikam ir nomainījies vecākais dresētājs, un Lora jūtas mierīgāk. Recidīvu vairs nebūs.

Protams, par to visu ir viegli pastāstīt, bet cik daudz spēka un pacietības vajadzēja, lai panāktu �ādu paklau�sību un izpildīgumu, turklāt, ja sunim ir tāds raksturs. Lora bija izdarījusi brīnumu un tāpēc pelnījusi pateicību. Suns ir profesionāls artists, taisni prieks skatīties.

Noskan pirmais zvans, tad otrais, tre�ais. An�ars iz�skrien proscēnijā un viegli uzlec uz paaugstinājuma � parastajā vietā. �Esi sveicināts, An�ar, sveicināts, mīļo sunīt! Sasveicinoties pasniegsim ķepu.� Izrāde ir sākusies.

Suns gatavojas iestāties skolā. Demonstrē savas satik�smes noteikumu zinā�anas (skolniekam tie noteikti ir jāiemācās). Oho, lai katrs �oferis tā zinātu tos un nekad nepārkāptu! Palīdz arī da�ādi stimuli. Dresētāja kabatā �im nolūkam glabājas cukurgraudi � balva par pūliņiem un darbu. Tikai� ko tas nozīmē? An�ars, komandu negaidīdams, izlien no kaklasiksnas � caps!� norij cu�kuru un pats atkal ielien kaklasiksnā. . . Cik veikli! An�ar, draudziņ, kā tu tā . . . � Vai sodīsim viņu par to, bērni?� Lora skaļi jautā.

�� Nē, nē!� visa zāle iebilst. Cenzdamies cits citu pārkliegt, bērni pielec kājās, vicina rokas. An�ars ir publikas mīlulis, kas pa prātam visiem � veciem un jauniem. Nevajag sodīt, labāk paglaudīt, apmīļot.

Jā, An�ars liek sevi mīlēt un cienīt. L�ti nosvērts un paklausīgs suns. Pēdējā laikā viņ� ir stipri pārvērties, kļuvis liels un smags, apaudzis biezu vilnu, mainīju�ies pat viņa paradumi. Tagad viņam patīk mazgāties, kaut agrāk nevarēja ciest �o procedūru un ar mokām viņu ievilka vannā.

Un pēk�ņi. . . Kam gan varēja ienākt prātā, ka notiks tā!

Tika atvests sanbernāra �ķirnes kucēns. An�ars ma�nāmi sadrūma: galva nokārta, aste nolaista. Nudien greizsirdīgs, tur nav nekādu �aubu. Jāpiebilst, ka visi dzīvnieki ir ārkārtīgi greizsirdīgi un ļoti piesardzīgi izturas pret citu �etrkājaino parādī�anos . . . Vai tik viņ� nedomāja, ka no viņa grib atteikties, kā tas jau divreiz bija noticis viņa mū�a pirmajā gadā?

�� Tu esi muļķītis,� Lora mēģināja viņu pārliecināt. � Ko tu gan iedomājies! Neviens sanbernārs nemū�am tev nevar līdzināties. Kāds nu viņam intelekts � kā dīvāna spilvenam . . .

Varbūt viņ� saprata, kas to lai zina, tikai drīz vien viss atkal iegāja vecajās sliedēs. Tagad An�ars uzmana kucēnu, uzskata, ka tas ir saimnieces īpa�ums: Karīna guļ, bet An�ars apsargādams riņķiem vien skraida tai apkārt. Vēlāk Karīna ne vienu reizi vien ir glābusi An�aru. Viņ� nav ķildīgs, bet viņa, tiklīdz kas notiek, metas viņam talkā. Abi sadraudzējās tik cie�i, ka viens bez otra nevarēja dzīvot.

. . . An�ars kļuva tēvs. Piedzima vienpadsmit mazi, melni, sprogaini kucēni, kas ar strupajiem purniņiem grūsta cits citu un pīkst. Vienu no tiem atnesa Lorai. Karīna un An�ars no mazuļa neatiet ne soli, lai gan Karīnai mazais ir sve�s bērns (kucēna māte ir terjers, tās pa�as �ķirnes kuce kā An�ars) un viņa ir kā mājas aukle, tomēr pirmā metas visiem virsū, nevienu nelai� mazajam klāt, vienīgi saimnieci. Lora vēl nav izlēmusi, ko ar mazo darīt � audzināt pa�ai vai atdot citiem. Paņem viņu rokās un netiek vaļā no domas, kas kucēnu dzīvē gaida, ko liktenis viņam sagatavojis.

Kādu dienu negaidot atskan telefona zvans.

� Vai zināt, kas runā? An�ara saimnieks.

Viņ� esot atbraucis uz cirka izrādi. Jo, zināt, nesen esot atgriezu�ies no ārzemēm. Termiņ� beidzies.

Lorai tas kā ar mietu pa pieri. Un viņ� sevi sauc par An�ara saimnieku! Viņ�, kas nodevis suni, viņ�, kas noniecinājis suņa uzticību un draudzību, viņ�, kas steidzies atbrīvoties no An�ara, tiklīdz radās pieklājīgs iemesls?! Un viņ� atkal grib salauzt suņa sirdi, atņemt dzīvesprieku, padarīt lopiņu nelaimīgu . . . Ta�u nesteigsi�mies apvainot.

Divas sirdis bija salauztas. Tas, kam bija lemts kaut uz neilgu laiku būt �ķirtam no dzimtās zemes, izbaudīja �īs jūtas � nostalģiju, smeldzo�as skumjas, kad daudz kas pēk�ņi parādās īstajā gaismā un atklājas patiesās vērtības. Ja bērzs var kļūt par Dzimtenes simbolu, ko tad lai saka par pamestām dzīvām būtnēm? Jā, tā arī bija iznācis. Tie�i tur viņ�, biju�ais An�ara saimnieks, asi izjuta, ko zaudējis; pamodās novēlojusies pieķer�anās sunim; viņ� nevarēja sev piedot, ka pats bija atteicies no drauga; sirdsapziņas mocīts, viņ� deva sev vārdu, ka tūlīt pēc atgrie�anās ņems suni atpakaļ pie sevis; to pa�u gribēja arī viņa sieva . . .

Viņ� atcerējās, kā viens no tuviem draugiem, būdams komandējumā, cieta avārijā un nomira, bet tūksto� kilo�metru tālumā no tās vietas mājās histēriski plosījās viņa suns un pret rītu nobeidzās. Vēlāk noskaidrojās, ka �ajā pa�ā stundā miris arī viņa saimnieks. Suns līdz pat �im laikam uzdod mums mīklas, kuras zinātne nespēj atminēt. Arī �is gadījums ir mīklains, varbūt uz saimnieka psihi bija iedarboju�ies kādi noslēpumaini fluīdi?

Bet kā par saimnieka atgrie�anos uzzināja An�ars? Ir jāredz skumsto�s suns, viņa tuk�ais skatiens, zemu nokārtā galva, un jūs uzreiz sapratīsiet, kas viņu moka . . . An�ars jau zināja � zināja vai nojauta �, kas viņu gaida. Vai viņ� visu saprata? Kā?! Kā viņam kļuva zināms, ka atgriezies iepriek�ējais saimnieks, ne jau viņ�, suns, ru�nāja ar to pa telefonu . . . Bet vai tas tik svarīgi, kas runāja un kas uzzināja pirmais! Sākt visu no jauna tagad, kad suns atradis savu vietu, ieguvis mājas un īstu saimnieku, �ķirties uz visiem laikiem no Loras un viņas mātes, Karīnas, zvēru teātra, neredzēt priecīgi smaido�os bērniņus, kas aizņēmu�i visu amfiteātri no aug�as līdz apak�ai. . . Atgriezties atpakaļ un varbūt pēc kāda laika atkal kļūt tur par nastu . . . Nē, nē, vienalga, ko, tikai ne to, tikai ne to!

An�ars uzreiz pārvērtās līdz nepazī�anai. Saimnieci nelaida ārā no mājām, gūlās �ķērsām durvīm, ar skatienu it kā lūdzās � neaizej, paliec vēl laiciņu pie manis. Suns skumst � Loras prombūtnē pārnes visas viņas mantas no skapja uz savu vietu. Izpau�as trakais temperaments: vienu brīdi pat mēle kļūst melna. Senos laikos apgalvoja: ja sunim ir tum�as aukslējas, tas nozīmē, ka suns ir nikns, no tā jāsargājas. An�aram tagad gandrīz vai katru dienu ir tum�as aukslējas.

Tādā veidā tiek izpostīta suņa dzīve, bet vai kāda no augstākajām saprātīgajām būtnēm kaut reizi ir par to padomājusi. . .

Mēdz teikt: cilvēks ir pats savas laimes kalējs. Bet suns?

Sajā reizē An�ara saimnieks rīkojās ātri un noteikti; par to liecināja viņa telefona zvans. Bet vai An�ars gribēs padevīgi pakļauties pārmaiņām dzīvē � viņ� sen vairs nav agrākais An�ars un nav ar mieru atkal būt par rotaļlietu ļaunā likteņa rokās. Viņ� grib palikt �eit, bet, ja nerēķināsies ar viņa vēlē�anos un aizvedīs ar varu, tad redzēsim, kur� kuru pārspēs. Spītības un neatlaidības melnajam terjeram pietiek . . .

Melnā terjera An�ara dzīvesstāstu man pavēstīja Lora (tā pati Eleonora); viņas satrauktais stāsts dziļi iespiedās sirdī, modināja vēlē�anos darboties, lai aizsargātu visus nelaimīgos cietējus��mūsu mazākos brāļus�, bet tad vēl nebija zināmas notikuma beigas.

Pēc kāda laika darī�anas (tagad vairs neatceros � kā�das) aizveda mani pie seniem paziņām, kuri dzīvoja diezgan tālu no Maskavas. Sēdējām un runājām, bet pēc vakariņām laipnie saimnieki aizlaida viesi pie miera. Un te nakts klusumā es saklausīju �ēlu smilkstē�anu, pēc tam gaudo�anu . . . Tas nepārprotami bija suns; vilks gaudo citādi. Tā turpinājās līdz pa�am rītam. Te apklust, te atkal sākas no jauna . . .

No rīta izgāju pagalmā un aiz mājas ieraudzīju pie ķēdes melnu terjeru. Jā, tas, bez �aubām, bija melnais terjers, viņu nevar sajaukt ne ar vienu citu: pinkuļaina, sprogās savijusies vilna, ar spalvu apaudzis purns un sadrūmis skatiens, īss, resns stumbenis astes vietā � viss liecināja, ka neesmu kļūdījies.

Toreiz melnie terjeri pie mums tikko sāka parādīties, tā bija jauna �ķirne. Mani pārņēma pēk�ņa apjausma.

�� Kur jūs viņu ņēmāt?� jautāju saimniekiem.

��� Piesitās tāds klaidonis . . . izbadējies, pazaudējis saimnieku . . . ie�ēlojās sirds . . . Un tā mēs viņu pieņē�mām, pabarojām, pielikām pie ķēdes, lai neaizbēgtu . . .

Vai tie�ām tas esi tu, An�ar, galvaspilsētas bērnu biju�ais elks, kas dāvājis tiem tik daudz laimīgu brī�u, kam tie veltīju�i tik dedzīgus aplausus? Ko cilvēki izdarī�ju�i ar tevi? Tevi vairs nevar ne pazīt . . . Kur palikusi tava lepnā stāja, skatiens, kas slīd garām nejau�iem garāmgājējiem? Te redzu no�ēlojamu, apspiestu, savas pelēkās ikdienas nomāktu radījumu . . .

An�ars aizbēdzis?! �oreiz aizbēdzis pats, un te nu ir rezultāts; sugas suns pie ķēdes kā parasts sētas krancis.

Diem�ēl toreiz man nebija iespējams satikt Loru, bet pirmos An�ara saimniekus es vispār nepazinu, nezināju viņu adresi un dzīvesvietu, tāpēc nevarēju paziņot, kur atrodas An�ars. (Un kam tas vispār bija vajadzīgs? Lai viņ� atkal aizbēgtu?)

Iedomājos, cik liels būtu An�ara prieks, ja viņ� atrastos atkal pie Loras, sunim mīļās, dārgās Loras! Jā, bet ir ta�u citi��likumīgi� saimnieki, viņa būs spiesta suni tiem atdot. . . Sākt visu no gala � vai ir vērts? Seit viņu mīl un neviens neaiztiek, arī tas nav maz.

Bet varbūt esmu pārskatījies un �is suns nemaz nav An�ars, galu galā viņ� nav vienīgais melnais terjers pasaulē.

Drīz man ausīs nāca valodas par kādu gadījumu, kas, kā stāsta, noticis kaut kur pie Maskavas. Jaunie�u grupa, pusaud�i, staigāju�i gar dzelzceļa malu. Aizrāvu�ies, aiz- sapņoju�ies, nav pamanīju�i, ka no aizmugures tuvojas vilciens. Pēk�ņi, nez no kurienes radies, viņiem uzklupis milzīgs, melns, bezastains suns, atgrūdis meiteni, tā nori�pojusi pa uzbēruma slīpumu, un to pa�u brīdi garām aizjoņojis vilciens . . . Suns" izglābis meiteni. Vai atkal An�ars? Es domāju, ka viņ� varētu tā izdarīt. Jā, viņa jaunajiem saimniekiem, maniem paziņām, bija meita . . . Bet kāpēc An�ars skraida brīvībā?

Turpmākos notikumus uzzināju no laikrakstiem un vietējo iedzīvotāju liecībām. Apkārtējos me�os bija parā�dīju�ies klaiņojo�ie vilksuņi, precīzāk, mājas suņi, kas kļuvu�i par savvaļniekiem, un hibrīdi � vilka un suņa sajaukums. Visur tie tika dzīti prom, tie bija cilvēka vienaldzības rezultāts. Dzīvnieki salasījās baros un sagā�dāja ļaudīm daudz nemiera: cilvēkus tie parasti neaiztika, par viņu medību objektu kļuva sīkie mājdzīvnieki un putni � vistas, zosis, pīles. Kā apgalvoja stāstītāji, �ie bezpajumtnieki esot ārkārtīgi izmanīgi un cīņa ar tiem ir visai apgrūtināta, vilks veiklības ziņā tiem nestāv ne tuvu, kaut gan tas plēsoņu vidū uzskatāms par pa�u gudrāko. Sevi�ķi satrieco�a �ķita atjautība, kāda piemita �ī bara barvedim � milzīgam, melnam sunim, kam nebija nekā kopēja ar pelēko laupītāju; viņ� bija redzēts ne vienu reizi vien: sprogaina vilna, garas, taisnas kājas, bez astes. No cilvēkiem nebaidās, it kā pat interesējas par tiem, ta�u vienmēr laikā pagūst aizlaisties. Barvedis ir neticami gudrs, un viss bars bez iebildumiem viņam pakļaujas. Kādam no skolniekiem bija izdevies atklāt suņu midzeni zem vecas priedes saknēm; pie midzeņa spēlējās kucēni, tādi pa�i melni, sprogaini. Zēni no piepilsētas nomales mājiņām sāka skriet uz turieni un mazos barot. Suņi sagaidīja puikas draudzīgi, pat priecājās par viņu parādī��anos, kucēni spēlējās un ļāva ņemt sevi rokās. Visiem �iem izstumtajiem kādreiz bija saimnieki, cilvēki pa�i bija tos padzinu�i, izmetu�i uz ielas, nolēmu�i no�ēlojamai pusbada eksistencei, ta�u sensenais ieradums palikt pie cilvēka bija saglabājies . . .

Un pēk�ņi izplatījās satrauco�a ziņa: bērni, ieradu�ies pie saviem me�a draugiem, ierauga � kucēni visi guļ nedzīvi. Kas tos nositis? Kāds slikts cilvēks. Kop� �īs dienas me�ā labāk nerādīties. Melnais, milzīgais suņu barvedis bija kļuvis zvērīgs, uzbruka cilvēkiem, da�us bija sakodis. Draudzība bija beigusies.

An�ars � pats paklausīgākais un uzticamākais radī�jums, cilvēku glābējs (es domāju, ka tas atkal bija viņ�)� bija atgriezies savā dabiskajā vidē, savā pirmat�nējā stāvoklī, atkal pārvērties me�onīgā zvērā. Vai tas nav pārmetums cilvēkam?

�Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradināju�i.�

Drīz izplatījās vēsts, ka tiek gatavota suņu ķer�ana . .. Tātad beigas. Bet pie visa vainīgs ir cilvēks, tikai viņ�!

Sunim suņa nāve � kas pirmais tā teicis? Tā runāja jau sensenos laikos. Vai tie�ām tā būs vienmēr . . . Vai vien�mēr sunim lemta vientulība un dārgi jāmaksā par cilvēka kļūdām?

Par laimi, mūsu pastāstītie notikumi beidzās labi, bet viss, par ko �eit rakstīts (jāpiebilst, ka te nav nekā sadomāta, visi fakti ņemti no dzīves), tikai vēlreiz atgā�dina to, kas nereti sagaida labāko draugu, kā no seniem laikiem pilnīgi pamatoti iedēvēts suns; pārmet mums, cik zemu vērtējam suņa uzticību. Bet kas ir vēl dārgāks par uzticību! Kā atceraties, An�aram Loras mājā bija uzra�dies dēls � melns, resns pusotra mēne�a vecs kucēns . . .

� Es labprāt iegādātos �o kucēnu!� paziņoja An�ara biju�ais saimnieks, kad viņi ar Loru bija izrunāju�i visu par An�aru.

Izrādījās, ka viņ� nemaz nebija domājis pievākt An�aru: saprata, ka zaudējis tiesības uz to.

Nav zināms, kur� no viņiem priecājās vairāk � Lora vai viņ�.

Lora atnesa kucēnu, viņi to saņēma, sieva piespieda pie krūtīm, iekāpa ma�īnā un aizveda.

Ko vēl varētu piebilst? Varbūt vienīgi to, ka An�aram ir divpadsmit gadi, bet viņ�, tāpat kā agrāk, darbojas uz zvēru teātra skatuves.

Ievainotais nāca pie samaņas. Viņ� gulēja viens.

Kauja bija beigusies, vismaz viņam tā bija beigusies. Kararati aizrībēju�i pāri �īm vietām, visus apdullināju�i, apsvilināju�i. Viņa cīņu biedri aizgāju�i, viņ� palicis viens.

Karavīrs atguvās, jo kāds ar mitru, siltu lupatu noslau�cīja viņam seju, notīrīja asinis.

Ievainotais ievaidējās un atvēra acis. Tie�i sev priek�ā viņ� ieraudzīja mīlīgu un norūpēju�os suņa purnu ar �irgtām, melnām acīm, kas vērīgi skatījās uz viņu.

Neliels, rūsgans krancītis līdzjūtīgi un gādīgi aplaizīja viņa seju, pūlēdamies panākt, lai viņ� atgūtu samaņu. Ieraudzījis, ka gulētāja plaksti sakustas un paveras, suns priecīgi iesmilkstējās, paluncināja asti, pēc tam apsēdies ar silto sānu piespiedās pie cilvēka, it kā censtos viņu sasildīt.

�Gudrs gan,� nodomāja ievainotais un pamanīja pie kaklasiksnas marlessaiti un pudelīti ar caurspīdīgu �ķid�rumu.

Pievilcis suni aiz siksnas sev klāt, viņ� izvilka korķi, piespieda trauciņu pie lūpām un iesūca malku. Pa tuk�a�jām zarnām izskrēja glu�i kā uguns. Mutē un kaklā svilināja, bet pēc tam viņ� uzreiz jutās labāk, apziņa pilnīgi noskaidrojās.

Si kustība prasīja piepūli un nogurdināja, tāpēc viņ� atlaidās uz muguras, lai brītiņu pagulētu nekustīgi un atvilktu elpu.

Debesīs peldēja mākoņi, kaut kur sasaucās putni. Aiz�ņemts ar savām izjūtām, viņ� nemanīja, ka suns bija nozudis.

Ievainotais pat noskuma. Atkal viens! No kurienes �is krancis bija uzradies? Un kāpēc tas tik ātri aizskrēja?

Pēk�ņi krancis atkal bija klāt. Tagad tas vairs nebija viens: to pavadīja liels, pinkains suns, kas bija iejūgts nestuvēs � �ļūcē.

Arī lielais, pienācis pie ievainotā, paluncināja asti. Nostājies līdzās, viņ� it kā uzaicināja: �Nu, kāp iek�ā dro�āk ��

Ievainotais ar grūtībām ievēlās nestuvēs. Mazais kran�cis visu laiku rosījās ap viņu un it kā uzmundrināja, bet lielais pacietīgi gaidīja.

Pēc tam tie abi sāka nestuves vilkt. Precīzāk sakot, vilka tikai lielais, bet mazais skraidīja pa priek�u, it kā izlūkodams ceļu un uzmundrinādams lielo.

Karavīrs bija smags � liels, spēcīgs vīrs, no tiem, par kuriem senāk mēdza teikt: spēka mitriķis. Nestuves ķērās aiz krūmiem, aiz saknēm, iestrēga bedrēs. Iejūgtais suns vilka ar lielu piepūli un bie�i bija spiests apstāties, lai atvilktu elpu. Tikko apstājās lielais, to pa�u darīja arī mazais, rūsganais. Abi skaļi elsa, atvēru�i rīkles un izkāru�i sārtās, kustīgās mēles. Varēja likties, ka arī mazais vilcis un arī viņam bijis tikpat grūti.

Pēk�ņi gaisu atkal pār�ķēla pazīstamais troksnis un aizskanēja pār pļavām un me�iem. Nē, kar� vēl nebija beidzies. Ap�aude sākās no jauna. Uz ko hitlerie�i tagad �āva? Vai tik tie netēmēja uz viņiem? Suņi nogūlās. Gudrie radījumi � viņi visu saprata. Pagulēja aiz ciņa, nogaidīja, piesardzīgi grozīja ausis un paātrināti kusti�nāja sānus, pēc tam rāpās uz priek�u. Tā atkārtojās vairākas reizes. Nestuves kustējās nevienmērīgi, ar rāvie�niem, no ciņa uz cini, no viena sprādziena līdz otram.

Atkal �āviņ� vai mīna. . . Mazais suns pēk�ņi skaļi ievauk�ķējās un, �ēli smilkstēdams, sāka griezties uz vietas. Nomaldījusies �ķemba bija ķērusi viņu, pārrāvusi kājai cīpslu un ievainojusi otru kāju. Krancītis mēģināja līst uz vēdera, ta�u nespēja. No ievainojuma tecēja asinis, nabaga sunītis nogūlās un bezpalīdzīgi skatījās apkārt. Cilvēku nestuvēs satrieca ievainotā dzīvnieka cie�anu pilnās, lūdzo�ās acis. Ak, kāda nelaime..

Pastiepies un sasprindzinājis visus spēkus, pārvarē�dams pats savas sāpes, karavīrs ievilka ievainoto lopiņu nestuvēs sev blakus. Lielais suns nu vilka abus.

Apstājās, pavilka gabaliņu, atkal apstājās. Tagad bija reize, kad lielajam sunim vajadzēja likt lietā visu savu izturību un spēku. �ķita, ka ceļ� nekad nebeigsies, ka nupat vilcējs nokritīs, viņa spēki jau galā, bet nē, lielais suns atkal saspringa, parāva uz vienu, parāva uz otru pusi, tad uz priek�u, un �ļūce slīdēja tālāk, atstādama biezajā zālē platu sliedi. Pienākuma izjūta viņam bija stiprāka par nogurumu.

Ievainotajam bija tāda sajūta, it kā viņ� pats vilktu nesamērīgi lielu smagumu. Viņ� uztvēra katru rāvienu, katru vilcējsuņa muskuļu atslābumu. Sis suns, pūlēda�mies pāri spēkiem, glāba dzīvību viņiem abiem. Kaut varētu palīdzēt. . . Nu, vēl mazliet! Tikai mazdrusciņ vēl, labo sunīt� Ja suņi mācētu svīst, lielais suns tagad mirktu sviedros.

Apziņa ievainotajam te zuda, te atkal atgriezās; �ad un tad �ķita, ka viņ� jau murgo vaļējām acīm. Cik suņu patiesībā te bija: divi vai viens? Tomēr divi, jo viņi izskatās pārāk at�ķirīgi. Bet kur te gadīju�ās nestuves, kas �ļūc pa zemi? Muļķīga doma! Tās ta�u izgudroju�i cilvēki, lai ievainotos varētu izvest no kaujas lauka; cilvēki apmācīju�i arī suņus . . .

Par laimi, glābiņ� jau bija tuvu.

No me�a izbira cīnītāji padomju armijas formas tērpos. Me�malā pie nestuvēm no visām pusēm steidzās sanitāri. Karavīru izcēla un aiznesa.

��� Vispirms viņu,� ievainotais protestēja, rādīdams uz suni.

��� Esi mierīgs, arī viņu neaizmirsīsim.

Ārsts ātri apskatīja rudo suni, pēc tam divi sanitāri sāka apsaitēt tā ievainojumus. Slimnieks pateicīgām acīm skatījās uz cilvēkiem. Lielais suns pa to laiku atpūtās, izstiepies uz zemes zaļajā pļaviņā.

�� Gan tiks uz kājām,� ārsts teica.� Izārstēsim. Su�ņiem brūces ātri dzīst. Mums tie jau sen tā strādā pārī. Un strādās arī turpmāk . . .

�� Paldies,� tikko dzirdami teica ievainotais un līdz ar visā ķermenī manāmo vājumu izjuta negaidot uzliesmo�ju�u prieku par to, ka dzīvība patie�ām atkal atgriezusies viņā.

Sis sīkais gadījums nav pieminēts Padomju informāci�jas biroja ziņās par neaptverami pla�o karalauku, bet viņam, ievainotajam, tajā iz�ķīrās dzīvības un nāves jautājums.

Pēc tam bija hospitālis, ilga ārstē�anās, balti virsvalki un jodoforma smaka, operācijas un beidzot atkal ierinda, kauja pie Oderas un Sarkanais karogs virs Reihstāga, un lielā, ne ar ko nesalīdzināmā, neaizmirstamā, lepnā uzva�ras sajūta, bet caurspīdīgā organiskā stikla kārbiņā glabā�jās no viņa ķermeņa izņemtā vācu mīnas �ķemba � tā pati, kas viņu toreiz ievainoja. Vienu gan viņ� vienmēr no�ēloja � to, ka nekad neuzzinās savu divu negaidīto glābēju vārdus. Viņam tie mū�īgi būs Lielais suns un Mazais suns.

�� Vai �eit dzīvo Ivanovi?

��� Seit, �eit. Nāciet vien iek�ā.

Cilvēks �inelī un ar mugursomu plecos vērīgi skatījās uz Nastasju Petrovnu.

�� Vai jūs esat Pjotra māmuļa?

�� Jā. Bet vai jūs tik nenākat no turienes . . .

��� No turienes, māmuļ, no turienes. No pa�as frontes. Ar jūsu dēlu kopā karojām. Atvedu jums sveicienus no viņa.

��� Vai dieviņ, kāds prieks!

Nastasja Petrovna sāka rosīties, nezinādama, kur viesi apsēdināt.

��� Bet man, jūsu formu ieraugot, sirds vai apstājās. Tūlīt prātā Petru�a . . . Nu, kā viņ� dzīvo, mūsu mīļais aizstāvis? Sveiks un vesels?

��� Sveiks un vesels, sūta jums labasdienas. Un pieteica, lai velti neuztraucieties . . .

� Kā lai neuztraucos?! Tad ta izdomājis: velti neuz�traucies! Kar� ta�u! Cik sāpju mātes sirds nav pārdzīvo�jusi! Kaut viņu jupis, to nolādēto Hitleru!

Nastasja Petrovna ie�ņukstējās un ar lakata stūri notrausa asaru. Viesis kārtīgi nolika mugursomu kaktā un novilka �ineli. Viņ� bija jauns un iznesīgs. Nastasja Petrovna ar mīlestību lūkojās viņa noguru�ajā, no ceļa grūtībām satumsu�ajā sejā, bet asaras traucēja to labi apskatīt.

�� Jūsu dēls ir varonis,� nosvērti teica viesis, ieiedams istabā.� Viens iet izlūkos. Nesen pavēlniecība uzteica par dro�sirdību.

�� Tad tāpēc man �orīt nokrita nazis uz grīdas,� Nas�tasja Petrovna stāstīja.� Re, nodomāju, noteikti būs kāds viesis. Tā arī ir. Aņuta nu gan priecāsies! Bet apsēdieties, tūlīt uzvārī�u tēju. Kamēr to padzersim, arī Aņuta no rūpnīcas būs mājās. Un Vitjam, mazdēliņam, tāpat drīz vajag pārnākt. Viņ� apmāca suni, visu zinātni abi ir izņēmu�i cauri, �odien nodod Sarkanajai Armijai. Viņ� arī negrib atpalikt no tēva!

No tējas viesis atteicās, aizbildinādamies, ka jāsteidzas, tomēr pie galda apsēdās. Viņi parunāja par fronti un par to, kā cilvēki dzīvo aizmugurē. Karavīrs pastāstīja, ka bijis ievainots, gulējis hospitālī (viena roka viņam vēl tagad bija pārsieta) un pēc izrakstī�anās no turienes steidzies �urp, lai izpildītu biedra uzdevumu. Pēc visa sprie�ot, viņ� bija nopietns cilvēks, kam par visu ir savs spriedums. Nastasjai Petrovnai viņ� patika.

Pievirzījusies viesim tuvāk, viņa pieklusināja balsi un, ieskatīdamās acīs, jautāja:

��� Nu kā, dēliņ, tur frontē, vai grūti?

��� Grūti. . .� viesis lēni novilka.� Vācietis ir stiprs . ..

��� Ko tu saki?!

�� Patiesību saku. Viņam ir spēks, lidma�īnas, teh�nika . . .

��� Bet mums? Vai tad mums nav lidma�īnu?

�� Nu, mums, protams, arī ir, bet ienaidniekam vai�rāk.� Un, kaut kā nenoteikti atmetis ar roku, apmeklē�tājs sāka cie�i lūkoties logā, pa kuru pavērās pla�s skats uz garo, taisno ielu ar rūpnīcu dūmeņiem pie horizonta.

�� Kas tā par rūpnīcu?� viesis nevērīgi jautāja, parādī�dams ar roku.

��� Aņuta, vedekla, tur strādā,� vecmāmuļa atbildēja.

��� Bet kā tad tā,� viņa nevarēja nomierināties,� mē~ �eit strādājam, Aņuta caurām dienām un naktīm neiznāk no rūpnīcas, un tomēr vēl maz? Vai vācietim būtu vairāk? Gan �is nokarosies, paliks bez spēka!

�������� Ilgi jāgaida,� sarunas biedrs drūmi iebilda, vēl joprojām skatīdamies pa logu.

��� Nebūs ilgi. Sākam jau �o triekt. . .

��� Arī es tā domāju, kamēr pie Tveras netiku kontuzēts.

��� Kur, kur?� ātri iejautājās Nastasja Petrovna.

��� Pie . . . Nu, vārdu sakot, Rietumu frontē.

��� Skaidrs.

Saruna uz laiku pārtrūka. Viesis norūpējies pataustīja sen neskūtos bārdas rugājus. Nastasja klusēdama skatījās uz viņu.

������� Vai vēstulīti Petru�a neiedeva?� pēk�ņi viņa at�jēdzās, un viņas balss atkal bija tāda kā sarunas sākumā.

��� Vēstulīti neiedeva.

�������� 2ēl gan,� viņa sarūgtināta pagrozīja galvu.� Miesī�gai mātei būtu varējis uzrakstīt.

��� Nu man laiks iet,� viesis teica pieceldamies.

��� Sakiet � kā sauc to cehu, kur strādā jūsu Aņuta? Biedri lūdza tur nodot sveicienus.

�������� Rūpnīcā?� Nastasja kļuva domīga.� Es tur neesmu bijusi. Bet Aņuta tūlīt būs mājās, viņa pastāstīs labāk.

��� Man vairs nav laika gaidiv ^rī�anas.

�������� Nesteidzies,� Nastasja Petrovna milīg� teica.� Pēc hospitāļa un slimības tev vajag atpūsties. Es �izvārī�u tēju . . .

��� Paldies, nevajag tēju!

�������� Pasēdi ar ve�iņu. Arī Petru�a būs dusmīgs, ka slikti esmu uzņēmusi ciemiņu. Lai tev nebūtu garlaicīgi, ie�u paaicināt kaimiņus . . .

��� Nevajag nekādus kaimiņus.

�������� Kāpēc tad nevajag? Sie ņems ļaunā. Cik rei�u man piekodināju�i: tikko no Petru�as pienāk ziņa, lai tūlīt saucot �os. Viņu te visi mīl. Nē, es tomēr ie�u . . .

��� Neejiet!

Viņ� �aubīdamies apstājās pie galda, sapīcis par tādu ve�iņas uzmācību. Viņa stāvēja pretī � maza, vāja, ar pārmeto�u smaidu grumbainajā sejā. Viņam bija neērti tā aiziet, un tajā pa�ā laikā viņ� te negribēja vairs ilgāk palikt. Tas bija skaidri redzams.

������� Nē, es tomēr aizie�u,� viņa apņēmīgi paziņoja un virzījās uz durvju pusi.

�������� Neejiet!� viesis gandrīz kliedza un aizstājās viņai ceļā.

��� Vai tu ļau�u baidies?� viņa pieglaimīgi jautāja.

��� Teicu � neejiet!

������� Ak kungs, ko tu kliedz uz mani?! Nu, ja nevajag, tad nevajag. Aizie�u virtuvē pēc ūdens . . .

��� Sēdieties . . .

��� Nu, esmu apsēdusies.

Viesis skatījās apkārt kā sprostā iekļuvis zvērs. Tagad viņ� vairs nelikās tik vienkār�s un patīkams kā sākumā. Viņa acis bija kļuvu�as �auras kā kaķim, kas negaidot nokļuvis gaismā,� ļaunas un naidīgas. Bet Nastasjas Petrovnas seja saglabāja iepriek�ējo rāmumu, un viņa skatījās ar tik dabisku atklātību, ka viņ� bija spiests novērst acis.

������� Kādā cehā strādā tava Aņuta? Kā sauc to cehu?� viņ� aprauti vaicāja.

��� Es tev saku, ka neesmu tur bijusi. Aņuta drīz . . .

��� Tu mānies!

��� Es nesaprotu . . .

��� Tūlīt sapratīsi!

Ar piedurkni viņ� noslaucīja pēk�ņi nosvīdu�o pieri. Nastasjas Petrovnas sejā parādījās cita izteiksme � tāda kā ziņkāre, kā apvaldītas gaidas. Tagad viņa redzēja viesi skaidri: izspiestos vaigukaulus virs iekritu�ajiem vaigiem, asi iezīmēto degunu, plānās lūpas un ļaunās, ne�ēlīgās acis � ienaidnieka acis.

Viņ� vilcinājās un, piebāzis viņai tuvāk seju, ar labo roku ķēra pie kabatas. Rokā pazibēja revolveris.

��� Tūlīt sapratīsi!� ļaunā �ukstā viņ� atkārtoja.

Roka ar revolveri pacēlās augstāk un mērķēja uz

Nastasju Petrovnu. Viņa pagrieza galvu sāņus un kā neizpratnē mierīgi teica:

������� Vai tu esi sadomājis ve�iņu baidīt? Laikam esi tā pieradis. Liec nost revolveri! Nejau�i vēl iz�aus, sacels troksni�

��� Gan tu sāksi runāt!

Uz Nastasju Petrovnu stiepās stipras, plēsonīgas rokas.

��� Ak kungs, ap�ēlojies!

��� Klusē!

��� Palīgā! Palī. . .

Tajā laikā Vitja, Nastasjas Petrovnas mazdēls, neno�jauzdams, kas notiek mājās, gāja pa ielu blakus dienesta suņu kluba priek�niekam Aleksejam Sev�enko un no�mākts klausījās viņa vārdos. Tikko bija beigusies cere�monija, kurā pionieri, kas izaudzināju�i suņus, nodeva tos no frontes atbrauku�ajiem sarkanarmie�iem.

Līdz pēdējam brīdim Vitja turējās vīri�ķīgi un centās nedomāt par to, ka pienāks brīdis, kad būs jā�ķiras no D�eka. Bet, kad pavada no viņa rokas pārgāja citā rokā un D�eks, it kā sapratis, kas notiek, klusi iesmilkstējās un, ik pa brīdim atskatīdamies, paklausīgi vilkās sve�ajam cilvēkam aiz muguras, zēna sirds skaudri iesmeldzās un acīs gandrīz sariesās asaras. Labi, ka orķestris �ajā mirklī sāka spēlēt mar�u un visu klāteso�o uzmanība bija pievēr�sta cilvēku un suņu ierindai, kas atstāja ceremonijas vietu. Novērsies Vitja ar dūri slepus paberzēja acis un, lai nesāktu raudāt, steidzās ātrāk prom no dārza. Sev�enko viņu panāca gandrīz jau pie vārtiem.

Viktors rauca pieri un skatījās sāņus. Viņa seja pauda tādas cie�anas, ka Sev�enko kļuva �ēl zēna. Viņ� aplika tam roku ap pleciem un pievilka sev klāt.

��� Vai kas noticis, ka tu tik nomākts?

��� Nē, nekas,� Viktors steig�us izgrūda, bet sirds plīsa vai pu�u. Viņ� neizturēja un ie�ņukstējās.

��� Kā � nekas? Es ta�u redzu. Dro�i vien D�eka �ēl?

��� Nē, es ne par to,� Vitja negribēja atzīties.

��� Par ko tad?

��� Interesanti, kā viņ� frontē izturēsies?

��� Tas, draudziņ, tev jāzina labāk. Tu esi viņu dresējis.

��� Ar mani viņ� darbojās labi, paklausīgi. Arī no �āvieniem nebaidās . . .

��� Tad jau arī frontē būs labi.

��� Ek, man vajadzētu viņu izmēģināt frontes apstāk�ļos .. .

��� Uz to tev vēl jāpagaida. Par mazu esi.

��� Esmu pie viņa pieradis,� Vitja nopūtās, un D�eks, mīļais, labais D�eks, atkal rādījās viņa acu priek�ā.

Cik jauki viņi abi bija gāju�i me�ā pastaigāties! D�eks skraidīja pa krūmiem kā neprātīgs, ķerot peles un vardes, bet pietika uzsaukt: �D�ek, pie manis!�� un gudrais suns bez kavē�anās atgriezās pie saimnieka un nostājās pie tā kreisajiem sāniem. Vasarā D�ekam patika peldēties. Suns to darīja kā pieredzējis peldētājs un varēja noturēties uz ūdens ilgi, airējoties ar garajām, stiprajām kājām. Vitjam nācās krietni vien papūlēties, lai turētos D�ekam līdzi, kaut gan arī viņ� savu vienaud�u vidū bija labs peldētājs.

Ziemā viņi kopā pastaigājās. Ja sniegs bija ne pārāk dziļ� un kārtīgi sablīvējies, D�eks gandrīz nemaz neie�stiga; Viktors uzlika viņam nelielus iemauktus, piestipri�nāja garas siksnas, un D�eks traucās kā vēj�, raudams sev līdzi saimnieku uz slēpēm. Suns prata vilkt arī aizjūgā, uz laba ceļa ragavās varēja sēsties pieaudzis cilvēks. Un tagad D�eka vairs nav . . .

��� Neskumsti,� Sev�enko sirsnīgi teica, sapurinādams zēnu aiz pleca.� Vari būt lepns � tavs D�eks ta�u dodas uz fronti! Tādēļ jau tu viņu apmācīji. Un padomā: ja nu D�eks pēk�ņi nokļūst tajā pa�ā daļā, kur dienē tavs tēvs, un vēl palīdz izpildīt kaujas uzdevumu? Nebūtu slikti, vai ne? Tēvs skatās � pag, pag, bet tas ta�u D�eks! Ir gan mans dēls malacis, atsūtījis tik gudru palīgu!

��� Nu jā,� Vitja neticīgi novilka, atraudamies no drū�majām domām,� tēvs D�eku ta�u nemaz nepazīst. Viņ� jau bija prom, kad apmācīju suni. . .

��� Mēs viņam aizrakstīsim: sak, tā un tā, jūsu D�eks ir tas pats suns, kuru dresēja jūsu dēls . . . vai saproti? Bet pavasarī dosim tev atkal jaunu kucēnu . . .

��� Erdelterjeru, Aleksej Ivani� . . .

��� Var arī erdelterjeru.

��� Cik labi!� Vitja atdzīvojās.

��� Nu, man �eit jānogrie�as.

��� Uz redzē�anos, Aleksej Ivani�!

��� Uz redzi, Vitja. Atnāc rīt uz staciju pavadīt D�eku.

. � Noteikti aizie�u.

Iedomājoties, ka vēlreiz redzēs savu mīluli, Vitja at�guva labo garastāvokli un sāka pat svilpot. Nākotne viņam vairs nerādījās tik drūmās krāsās, domas lidoja augstu un tālu. D�eks nokalpos armijā, cik paredzēts, un atkal atgriezīsies mājās, protams, ja vien paliks dzīvs . . . Vai tad tā nemēdz notikt? Tas pats Sergejs Lutovcevs no Gat�inas, par viņu rakstīja avīzēs jau pirms kara, atdevis savu suni, kuru bija apmācījis robe�sargu vajadzībām. Sergejs pats tagad beidz veterināro institūtu, dzīvo kop�mītnē Ļeņingradā un gaida, kad saņems atpakaļ suni, kas tagad jau vecs. Demobilizēts. . . Zēni, atdodami savu draugu, nevar iedomāties, cik tas grūti. Sergejs ieradās pie viņiem un prasīja: �Cik ilgi suns dienēs?�

�obrīd Vitja bija piemirsis, ka fronte ir tepat aiz Ļeņingradas un Sergejs Lutovcevs varbūt sen jau karo.

Jocīgie puikas! Arī viņ� pats, Vitja Kramarins, ir jocīgs. Nāk prātā kāds gadījums no agras bērnības, kad viņ� lūdzās, lai uzdāvina viņam kucēnu. Pieaugu�ie vaicāja, ko viņ� ar suni darīs, ko grib tam iemācīt, un viņ� lepni atbildēja: �Lai tas neko� un lai iemācās noslaucīt kājas pēc lietus. Citādi nobradās paklāju �� Interesanti! Ir nu gan savādnieks! Kas tas par suni, kas neko�! Ko tāds darīs uz robe�as, kad notiks cīņas? Vai slaucīs kājas?

Klāt arī viņa mājas. Noklaudzēja smagās, kokgriezu�miem rotātās parādes durvis. Ar pāris lēcieniem Vitja uzskrēja otrajā stāvā un pieklauvēja pie dzīvokļa durvīm. Neviens viņam neatsaucās, nenāca atvērt. Vitja pieklau�vēja vēlreiz un, kad atkal nekas nebija dzirdams, nedro�i pagrūda durvis. Viņam par izbrīnu, tās atvērās.

���� Vecmāmiņ, tas esmu es! D�eks rīt brauks uz fronti, bet man dos erdelterjeru! . . .

Klusums.

��� Vecmāmiņ, kur tu esi?

Cik savāds klusums. . . Dzirdama vienīgi tramvaja �ķindinā�ana uz ielas. Vitju pārņēma dīvaina sajūta. Uz pirkstgaliem viņ� zaglīgiem soļiem izgāja cauri priek�na�mam un pabāza galvu istabā.

��� Ak �ausmas! Vecmāmiņ, kas tev noticis!? . . .

Vecmāmiņa gulēja uz grīdas, rokas bija sasietas uz

muguras. Istabā valdīja nekārtība. Logs bija atrauts vaļā, divi puķpodi apgāzti.

Vitja brītiņu pārbijies skatījās zemē sev priek�ā, pēc tam metās pie Nastasjas Petrovnas un sāka viņu purināt.

��� Vecmāmiņ, vecmāmiņ! Kas tev noticis?

Nastasja Petrovna neatbildēja. Acis viņai bija aizvērtas,

mutē lupatu vīk�ķis, un viņa pati likās kā no vaska.

Vitja atraisīja viņas rokas, izvilka vīk�ķi no mutes, pēc tam atnesa no virtuves ūdeni un ie�ļakstīja vecmāmiņai sejā; viņ� jau gribēja sākt mākslīgo elpinā�anu, kā bija apmācīts skolā, kad vecmāmiņa dziļi ievilka elpu, atvēra acis un sakustējās.

���� Ak, nāve, nāvīte. . . Jau likās, pēdējā stundiņa klāt. . .

���� Vecmāmiņ, kas tev to nodarīja?� līdzjūtīgi jautāja Viktors, notupies viņai priek�ā.

���� Atnāca te viens. . . sauca sevi par draugu, bet izrādījās, ka ir . . . re, kas. Sāka lauzt man rokas, drau�dēja ar revolveri, visu laiku pra�ņāja par rūpnīcu, par Aņutas cehu.

Stenēdama un vaidēdama Nastasja Petrovna piecēlās kājās un ar rokām taustīja sadauzīto galvu. Pēk�ņi viņas seja pārvērtās. Atcerēdamās visu, kas noticis, viņa steidzi�nāja mazdēlu:

�� Skrien ātrāk uz miliciju un paziņo . . . Nu ko tu stāvi? Sis aizbēgs! . . .

Otrreiz atkārtot nevajadzēja. Viktors bija �igls zēns � kā tika mācījis tēvs �, viņ� pagriezās un metās lejup pa kāpnēm, milicijas nodaļa atradās tepat � vai ar roku aizsniedzama. Bet, izskrējis uz ielas, viņ� apstājās, mirkli vilcinājās, tad, papurinājis galvu, devās citā vir�zienā.

Pēc da�ām minūtēm Vitja jau atradās Alekseja Sev��enko dzīvoklī un satraukts, sasarcis, no ātrā skrējiena glu�i bez elpas, stāstīja par notiku�o.

��� Vajadzētu palaist D�eku pa pēdām! Vai drīkst, Alek�sej Ivani�?� viņ� beidza savu juceklīgo ziņojumu un lūdzo�i skatījās uz Sev�enko.

Tas brītiņu padomāja, tad pamāja ar galvu.

��� Ejam!

Telpas, kur bija novietoti nosūtī�anai uz fronti paredzē�tie suņi, atradās blakus kluba priek�nieka dzīvoklim. Ieraudzījis savu saimnieku, D�eks � liels, pelēks aitu suns � sacēla tādu troksni un kņadu, kas iztramdīja visus ciltsbrāļus. Aleksejs Ivanovi�s steidzināja:

��� Atri, ātri!

Vitja ar grūtībām atlaida suni no ķēdes, jo D�eks lēkāja un traucēja atbrīvot karabīnes atsperi. Bija jau noilgojies pēc saimnieka . . . Līdz Vitjas mājai viņi skrēja, tikko pagūdami tikt līdzi Aleksejam Sev�enko. Dzīvoklī D�eks tūlīt ielīda savā kaktā un nogūlās, nenolaizdams uzticīgo skatienu no Vitjas, kamēr Nastasja Petrovna atkārtoja savu stāstu kluba priek�niekam.

��� Kāds klauvēja, nu, es arī atvēru,� viņa ātri bēra vārdus, steigdamās pavēstīt visu, ko zināja.� Teica, ka no frontes, no dēla, bet pēc tam sāka runāt tādas lietas . . . No tējas atsacījās, acīs vairījās skatīties. Nāku no hospitāļa, �is saka, bet izskatās tāds iededzis. . . Bet pēc tam pavisam samuldējās. Pie Tveras �is esot kontuzēts, saproti? Jau pirms kara Tvēra tika pārdēvēta par Kaļiņinu! Tad sāka pra�ņāt par rūpnīcu. Es jau matīju, kas �is par putnu� Gribēju aizturēt, bet nevarēju. Viņ� nojauta.

Rokas man izgrieza, muti aizbāza ar lakatu, bet aiz durvīm kāds sāka dauzīties. Viņ� visu atstāja un metās bēgt. Es viņam iegāzos kājās, lai neļautu aizmukt, bet viņ� man zvēla ar revolveri pa galvu . . . Tālāko jau vairs neatceros. . .

Jā, bez �aubām, nelūgtais viesis bija sapratis, ka Nas�tasja Petrovna viņu atmaskojusi, un tāpēc gribēja ātrāk nozust no ve�iņas vērīgajām acīm.

��� Izlēcis pa logu,� Sev�enko teica, rādīdams uz nogāz�tajiem puķpodiem.� Jūs esat drosmīga, Nastasja Pet�rovna!

��� Un viņ� zināja par Petru�ku,� vecmāmiņa noplātīja rokas.� Citādi neparko nebūtu noticējusi!

��� Viņi zina � � Sev�enko paskaidroja.� Vai tas ir jūsu lakatiņ�?

��� Viņējais!� Vecmāmiņa ar riebumu noslaucīja muti.

�� Ļoti labi. Vitja, uzņem pēdas!

��� D�ek!� Viktors pasauca. Suns uzlēca kājās un, asti kūļādams, paklausīgi nostājās saimnieka priek�ā. Vitja deva tam apostīt lakatiņu, atkārtodams:

��� Pēdas, ņem pēdas! Meklē, meklē!

D�eks satraukti sāka skraidīt pa istabu, ar priek�kājām uzlēca uz palodzes, zobus klabinādams un vērīgi saslie�damās ausis, pēc tam metās pie durvīm. Vitja saņēma suni aiz pavadas, un kopā ar Alekseju Ivanovi�u viņi izskrēja no istabas.

Pēdas sākās zem loga, pie puķu dobes, un veda no pagalma uz ielas. Gāja ļaudis, zvanīdami brauca tramvaji, ta�u D�eks par visu to nelikās ne zinis. Izkāris no mutes lielo, sarkano mēli, skaļi, ātri elsdams, viņ� vilka savus pavadoņus tālāk un tālāk, neatraudams degunu no asfalta. Pēdas bija svaigas, vēl nenostaigātas, un suns viegli atrada starp tūksto� citām smakām vajadzīgo.

Viņi noskrēja vienu kvartālu, noskrēja otru . . . Ielu krustojumā D�eks nemierīgi sāka griezties uz vietas, pēc tam devās tie�i uz tramvaju pieturu, kur stāvēja ļau�u pulciņ�.

Vitjam aizrāvās elpa.

Bet te viņus gaidīja neveiksme. Pie tramvaju pieturas pēdas pazuda. Lai arī kā D�eks meklēja � viss velti. Viņ� beidza savus mēģinājumus ar to, ka apsēdās un vainīgu skatienu lūkojās uz Vitju.

�� Aizbraucis ar tramvaju,� Aleksejs Ivanovi�s sadrū- mis noteica.

��� D�ek, meklē, meklē!� Vitja sauca, bet D�eks nekus�tējās no vietas, tikai viegli luncināja asti.

Ap viņiem jau sāka pulcēties ļaudis.

��� Ejam,� īsi noteica Aleksejs Ivanovi�s un devās atpa�kaļceļā.

Viņi atgriezās mājās. Mēģināja atkārtot visu no sākuma, ta�u �oreiz D�eks atteicās uzņemt pēdas. Viņ� nogūlās savā vietā un, nolicis lielo galvu uz priek�ķepām, gaidīja tālākas pavēles. Aleksejs Ivanovi�s, raukdams pieri un virpinādams savas īsās, sirmās ūsas, staigāja no viena istabas kakta uz otru. Vitja bija gatavs raudāt aiz dusmām: D�eks nebija attaisnojis viņa cerības! Apbēdi�nātā Nastasja Petrovna klusēdama viņus vēroja.

��� Milicijai tomēr jāpaziņo . . .

��� Jā . . .

Sev�enko atkal sāka viņu izpra�ņāt sīkumos, interesēda�mies galvenokārt par nelūgtā viesa izskatu.

��� Es pat nepaguvu viņu apskatīt, kā nākas,� vecmā�muļa atbildēja.� Tāds . . . nekas sevi�ķs . . . Labā roka apsaitēta, deguns liks, acis iekritu�as, pats izkāmējis, ar siksnu sajozies . . .

�� Tagad tūksto�iem cilvēku staigā ar siksnu sajozu- �ies,� Aleksejs Ivanovi�s piezīmēja,� bet roku viņ� va�rēja ar nolūku apsaitēt.

Nē, sameklēt cilvēku pēc tādām pazīmēm lielā pilsētā bija neiespējams!

Aleksejs Ivanovi�s piegāja pie loga, pa kuru bija izlēcis sve�inieks, paskatījās uz leju, ar acīm it kā izmērīdams attālumu līdz zemei; pēc tam vēlreiz izpētīja puķu dobi, kur skaidri redzami vīdēja divu pēdu nospiedumi. Ta�u apskate nedeva nekā jauna, un Aleksejs Ivanovi�s atgrie�zās dzīvoklī vēl drūmāks.

�� Viņ� noteikti jānotver,� Sev�enko murmināja zem deguna.� To nelieti nevar atstāt brīvībā � pastrādās tādus darbus . . .

Brītiņu visi klusēja.

�� Mēģināsim citādi,� Sev�enko skaļi teica un apsēdās pie galda.� Kāpēc viņ� nāca uz �ejieni? Tāpēc, ka viņam bija jātiek uz rūpnīcu. Ko mēs no tā varam secināt? To, ka viņ� jāmeklē rūpnīcā. Kā viņu tur atrast? Stop. Kas tas ir? Lakatiņ�. Kā lakatiņ�? Viņa, bandīta. Tātad meklēsim viņu pēc lakatiņa.

Aleksejs Ivanovi�s sprieda kā īsts Serloks Holmss. Naģeni viņ� bija atstūmis pakausi, sirmās ūsas saspuroju- �ās, seja satraukumā sasarkusi.

Vitja bija dzirdējis nostāstus, ka pirms atnāk�anas uz dienesta suņu audzē�anas klubu Sev�enko strādājis krimi�nālmeklē�anā, Vitja gan precīzi nezināja, ko viņ� tur darījis, bet tam arī nebija nekādas nozīmes. Sprie�ot pēc vecuma, Aleksejam Ivanovi�am jau sen vajadzēja būt pensijā, bet viņ�, paskat, nolēmis noķert noziedznieku.

�� Kāds tramvajs pietur tajā pieturā? Devītais?� viņ� jautāja zēnam.

��� Devītais,� Vitja apstiprināja.

��� Pareizi!� Aleksejs Ivanovi�s apmierināts uzsita sev pa celi.� Vai lakatiņ� tev ir līdzi? Satīts?

��� Ir. Ir. Viss kārtībā.

��� Nastasja Petrovna, taisieties un brauciet mums līdzi,� pieceldamies viņ� pameta viņai ar roku.

��� Bet D�eks?� Vitja vaicāja.

��� Noteikti.

* � *

Uzņēmuma caurlai�u telpai gāja cauri tik daudz cil�vēku, ka Vitjam jau pēc neilgas gaidī�anas zuda cerības atklāt nepazīstamo bandītu. D�eks sēdēja aiz koka mar�gām, kas sadalīja gaiteni divās �aurās ejās, un neizrādīja nekādas nemiera vai ziņkāres pazīmes. Ļau�u straume lēni plūda abos virzienos, suns, kaklu izstiepis, katru apostīja un vienaldzīgi novērsās.

Varbūt smaka jau izgaisusi, lakatiņ� izvēdinājies un viņi te sē� velti, bet spiegs pa to laiku darbojas citā vietā � tā Vitja satraukts nodomāja katrreiz, kad bariņ� cilvēku atkal bija pagājis garām.

Apbruņots sargs monotoni atkārtoja:

��� Caurlaidi! Ejiet!

Caurlaides rādīja arī bez atgādinājuma.

Rūpnīcā skanēja ma�īnu darba duna, griezīgi svilp�damas, manevrēja lokomotīvītes, tās kustējās �urpu turpu pa �aurslie�u ceļiem, melni dūmi mutuļiem vēlās no augstajiem ķieģeļu dūmeņiem. Citreiz tas viss liktos ļoti interesanti, bet �odien Vitjam nebija laika par to domāt.

Tik veiksmīgi sākusies operācija ar nosaukumu �D�eks kaujas apstākļos� nedeva nekādus rezultātus. D�eks nozaudēja pēdas. Varbūt viņam nav bijusi pietiekami smalka o�a, bet varbūt spiegs lietojis kādu smar�u, kas nomāca viņa pa�a smaku, un tādējādi sajaucis sunim pēdas.. .

Vitja ik pa brīdim deva D�ekam paostīt lakatiņu, bet suns vienaldzīgi pagrieza degunu sānis un atkal apātiski skatījās uz garām plūsto�o cilvēku straumi.

�� Varbūt spiegs pārlīdis pār sētu?� Vitja nepacietīgi iesaucās.

��� Pārkļūt pār sētu nav iespējams, visur apsardze,� Aleksejs Ivanovi�s paskaidroja.� Un arī signalizācija. Tai garām nekādi nav iespējams paslīdēt. . . Ejiet, biedri, dro�i, nebaidieties, suns nevienu neaiztiks.

Aleksejs Ivanovi�s sēdēja pie pa�ām durvīm un pacie�tīgi gaidīja. Turpat kaktā viņam blakus bija arī Nastasja Petrovna. Sargs, kas jau iepriek� par visu bija informēts, laiku pa laikam jautājo�i paskatījās uz viņiem.

Vitja un vecmāmiņa nezināja, ka Aleksejs Ivanovi�s jau bija paguvis piezvanīt, kur vajag, un tagad darbojās nevis kā privātdetektīvs, uz labu laimi, bet pēc iepriek� izstrādāta plāna. �Vai jūsu suns ir pietiekami apmācīts un nekļūdīsies?� viņam jautāja, un viņ� atbildēja: �Tas nedrīkst notikt.�

Aleksejam Ivanovi�am uz visu bija īsas atbildes: �Nedrīkst notikt�, �tie�i tā�, �noteikti�. Viņ� necieta liekvārdību.

No Sev�enko lielās pārliecības par D�eka prasmi Vitjas �aubas vēl vairāk pieauga. Viņ� jau vairs nespēja mierīgi nosēdēt, tāpēc te piecēlās, te notupās D�eka priek�ā un sāka glaudīt sunim galvu, bet, uztvēris Alekseja Ivano- vi�a skatienu, atgriezās atkal savā vietā. �Nenovērs D�eka uzmanību,� bija lasāms �ajā skatienā, bet Vitja bija pieradis paklausīt savam audzinātājam.

Iedūcās sirēna � maiņa beigusies. Trok�ņaina ļau�u straume plūda cauri caurlai�u telpai. �aurajās ejās ska�nēja kāju �vīkoņa, cilvēku sarunas. Ļaudis virzījās blīvā masā, un Vitja izmisis baidījās, ka D�eks �ādā pūlī nespēs at�ķirt vajadzīgo smaku. Tā turpinājās minūtes divdesmit. Beidzot drūzmainā kustība pamazām pierima, cilvēku ķēdīte kļuva retāka, tagad telpai cauri gāja tikai pa vienam.

��� Caurlaidi. Ejiet,� sargs monotoni atkārtoja vienu un to pa�u.

Bija aizgāju�i arī naktsmaiņas strādnieki, caurlai�u telpā atkal iestājās klusums. �Aleksejs Ivanovi�s tomēr ir kļūdījies,� Vitjam vairs nebija nekādu �aubu. Ari pa�a Sev�enko acis parādījās nemiers un nepacietība. Vai tie�ām, vai tie�ām? . . .

Bija jau pavisam satumsis. Garo dūmeņu ēnas rūpnīcas pagalmā krustojās, tas, kuru viņi gaidīja, nerādījās.

�� Es jau teicu, ka viņ� nenāks . . .� ar slēptu pārme�tumu balsī, neskatīdamies uz Alekseju Ivanovi�u, teica Viktors.

��� Pagaidi. . .

Mēs esam pārsteigu�ies, zēns domāja, pārāk uzticējā�mies D�ekam. Viņam trūkst pieredzes, pārāk daudz gribē�jām no viņa. Ari uz fronti viņu tūlīt nesūtīs. Vēl apmācīs skolā. Suņu karaskolā.

Un pēk�ņi . . . kas tad tas? Vilna uz D�eka skausta un muguras sacēlās stāvus, acīs iedegās ļaunas uguntiņas, viņ� dobji ierūcās.

Cauri telpai, apkārt neskatīdamies, aizņemta cilvēka gaitā ātri soļoja neliels, kalsnējs cilvēks darba apģērbā, ar cepuri galvā. Viņ� parādīja caurlaidi, un sargs jau gatavo�jās teikt savu parasto �ejiet�, bet �ajā mirklī D�eks, raudamies ārā no Vitjas rokām, izgrūda tik niknu un gari stieptu rūcienu, ka visi neviļus pagriezās.

��� Vienu mirklīti, pilsoni . . .

Aleksejs Ivanovi�s aiz�ķērsoja sve�iniekam ceļu. Tas pameta �iglu skatienu atpakaļ: durvīs stāvēja sargs.

��� Kas noticis, pilsoņi?

�� To tūlīt uzzināsiet. D�ek, fu! Nastasja Petrovna, panāciet, lūdzu, �urp! Viņ�?

Nastasja Petrovna neticīgi ieskatījās sve�ajam sejā un pēk�ņi sasita plaukstas.

��� Viņ�! Paskat, paspējis pat pārģērbties . . .

��� Vai jūs, pilsoni, viņu pazīstat?

Viktors visu notieko�o vēroja kā apburts. Viņa sirds dauzījās tā, ka �ķita: tūlīt, tūlīt tā izlēks no krūtīm. D�eks paklausīgi sēdēja pie viņa kājām un tikai nikni glūnēja uz aizturēto, gatavs jebkuru brīdi tam sekot, ja tas iedomā�tos bēgt.

Pēc tam viņi visi pavadīja aizturēto uz sardzes telpām. D�eks gāja visiem aiz muguras, Vitja turēja viņa pavadu, un suņa draudo�ā ierūk�anās brīdināja, ka bēg�anas mēģinājums ir veltīgs.

�� Jūsu dokumenti ir viltoti. Slikti strādājat,� vecā�kais sardzes priek�nieks teica aizturētajam, iepazinies ar tā papīriem, un tas vairs nemēģināja ne tēlot sa�utumu, ne taisnoties.

��� Sātans!� viņ� no�ņāca, pagriezis galvu uz suņa pusi, un viņa balsī bija tāds niknums, ka D�eks pielēca kājās un, atņirgdams lielos, baltos ilkņus, izgrūda draudīgu rūcienu.

��� Pamatīgi nostrādāts!� �ķelmīgi noteica Aleksejs Iva�novi�s, ar roku uzsizdams sunim pa muguru, kad aizturē�tais konvoja pavadībā bija aizvests, un pameta Vitjam ar aci. Tas nosarka.� Labi nostrādāts! Lūdzu, te tev bija mēģinājums �kaujas apstākļos�. Un kas teica, ka viņ� nenāks? Vai tas nebiji tu? Atnāca kā brālis!� Un viņ� vēlreiz Vitjam pameta ar aci.

Zēns viņu gan dzirdēja, gan arī nedzirdēja. Viss notika kā sapnī.

Rīt D�eks aizbrauks, un tad � ardievu, mīļais draugs, kā saka vecmāmiņa. Domās viņ� jau sen bija atvadījies no suņa, bet iznāca, ka �odien pēk�ņi viņ� to bija it kā atradis no jauna. . . Nē, viņ� nebija draugu pazaudējis, bet atklājis tajā kaut ko jaunu, pats pārliecinājies, kā tas var kalpot un kalpos pilnīgi citādos apstākļos, nekā tie, kuros audzis. . . Noteikti kalpos, tagad par to vairs nebija nekādu �aubu. Līdz �im gan � nav ko slēpt!� Vitja bija �aubījies . . . pavisam nedaudz, tikai mazliet, tomēr tās bija �aubas. Un ja nu pēk�ņi?!

Tagad viņ� bija pat apmierināts, ka negaidot uzradās �is � nu, kā lai viņu sauc?� vispār ienaidnieks un, pats to negribēdams, sarīkoja D�ekam īstu pārbaudi. Un D�eks to izturēja.

Patiesībā dro�i vien viss notika daudz sare�ģītāk un bija daudz nopietnāk, nekā �eit aprakstīts; daudzi sīkumi mums nav zināmi, bet tā man pastāstīja vecmāmuļa Nastasja Petrovna.

Kur tas notika? Lai paliek kara noslēpums.

�Cienījamo Boris Stepanovi�! Tā kā mūsu ģimenē visi Jūs labi pazīst no Jūsu grāmatām, mēs nolēmām lūgt Jums padomu. Jūs sapratīsiet mūsu izjūtas un pārdzīvoju�mus.

Mēs ģimenē esam pieci cilvēki. Allo�kai ir desmit gadi, Kirilam � piecpadsmit. Viņ� mācās devītajā, viņa � ce�turtajā klasē. Vēl ir vecmāmiņa. Es esmu juriste, vīrs strādā Kurgānas televīzijas studijā.

Mēs visi ļoti mīlam dzīvniekus. Kamēr bērni bija vēl mazi, mājās turējām bruņurupu�us, kaķēntis, ezī�us, gaili un tru�us, bet tagad esam iegādāju�ies dogu. Kucēnu izraudzījāmies pēc Jūsu norādījuma no trīspadsmit mazu�ļiem. Izvēlējāmies pa�u skaistāko.

Tagad kucēnam ir �etri mēne�i. Jauks suņuks, vecmā�miņa viņu baro pēc labākās sirdsapziņas un noteiktās stundās. Kucēnu audzinām ļoti nopietni, ta�u mums nav paveicies.

Nesen ievērojām, ka suņuks klibo ar kreiso pakaļējo kāju, un aizvedām viņu uz veterināro poliklīniku. Tur mums nekā noteikta nevarēja pasacīt, tāpēc lūdzām, lai kucēnu apskata speciālisti no Ļeņingradas ortopēdijas un traumatoloģijas institūta filiāles, kas atrodas pie mums Kurgānā. Pēc rentgenuzņēmumiem un ārstu pārbaudes speciālisti atzina, ka sunim ir iedzimta kaulu slimība. Kāja pārstās augt, tiklīdz aug�anas punkts noslēgsies. Tomēr pastāv ari cits uzskats: ja kāju nepārtraukti trenēs, tā augs.

Kā pats sapratāt, mēs esam apbēdināti. Ļoti �ēl kucēna, esam pie viņa stipri pieradu�i. ,Ta�u jādomā arī par ko citu � kā viņ�, kroplis, dzīvos? Vai viņam ir tiesības dzīvot? Sunim būs liegti daudzi prieki, viņ� jau tagad cen�as pēc iespējas mazāk skraidīt, vairāk guļ savā kaktiņā.

Kā rīkotos Jūs, Boris Stepanovi�, ja mūsu Grejs dzī�votu pie Jums?

Mēs, protams, vairāk ticam tai ārsta minētajai iespējai, ka slimā kāja augs un attīstīsies normāli.

Vai kājas kroplums neietekmēs suņa raksturu? Kā mums rīkoties, nenodarot pāri ne sunim, ne ģimenes interesēm?

Iznācis ļoti nepatīkami. Gribējām suni, domājām, sapņo�jām par to, gaidījām kucēnu � un pēk�ņi tāda neveiksme! Ja Jūs tas neapgrūtina � atbildiet, lūdzu!

Kondra�inu ģimene. Pjotrs Semjonovi�s un

Alevtina Ivanovna.�

�Cienījamā Alevtina Ivanovna un godājamais Pjotr Semjonovi�! Jūs uzdevāt man grūtu jautājumu: ko darīt ar kucēnu, ja tam ir nedziedējama kaite? Parastā atbilde būtu . . . Jūs jau pa�i to zināt, ārsti Jums pateica. Bet ko lai saku es?

Mums Maskavas dzīvnieku aizsardzības sekcijā (�mums� saku tāpēc, ka esmu �īs sekcijas biroja loceklis, lai gan dzīvoju Sverdlovskā) bija �āds gadījums: grupiņa vecāku galvaspilsētas dāmu nodarbojās ar to, ka staigāja pa pagalmiem, savāca izbadēju�os, bez īpa�nieka paliku�os kaķus, bet vēlāk tos �iemidzināja� veterinārstacijās. Savu rīcību sievietes motivēja tā: �ie kaķi nevienam nav vajadzīgi, nabaga radījumi tikai velk dzīvību, agri vai vēlu tos visus noķers un nodīrās � tad jau labāk �iemidzi�nāt� ātrāk un bez mokām . . . Birojs nosodīja �īs sievietes, viņas bija spiestas pārtraukt savu pa�darbību un drīz vien pavisam izstājās no sekcijas. Birojs uzskatīja, ka �āda rīcība nav savienojama ar sekcijas uzdevumiem un patieso dzīvnieku aizstāvju psiholoģiju.

Nāk prātā aizkustino�s gadījums ar suni, kam tramvajs bija nobraucis divas kājas � priek�ējo un pakaļējo. Suns izdzīvoja un turpināja eksistēt ar divām kājām, iemācījās pat pārvietoties. Saimnieki viņu baroja, rūpējās par viņu un no sirds no�ēloja, kad viņu nepietiekamas pieskatī�a- nas dēļ suni savāca klaiņojo�o dzīvnieku ķērāji. Suņa īpa�niekiem tas bija patiesi dramatisks notikums, ko viņi nespēja aizmirst un vēl ilgi pārdzīvoja.

Man bija līdzīgs notikums ar D�eku, ko esmu aprakstī�jis grāmatā �Jūs un jūsu draugs Reksis�. Kucēnu pārbie�dēja pūtēju orķestris, tā veselība bija iedragāta, suņuks vairs neauga, ārsts uzskatīja, ka stāvoklis ir bezcerīgs, ta�u ne mums, ne arī kādam citam nepietika dū�as nolemt viņu nāvei. Suns izauga nepilnvērtīgs, bailīgs, tomēr atstāja par sevi labas atmiņas. Visi viņu mīlēja.

Nonāvēt dzīvu būtni, apzināti nogalināt � tas vienmēr ir grūti. Tāpēc neņemos dot Jums kādu padomu. Man dro�i vien nepietiktu apņēmības kucēnu nonāvēt. Vai viņ� Jūs apgrūtina? Nē? Tad lai lopiņ� dzīvo. Domājat � pa�am kucēnam būs grūti? Tā var būt un var arī nebūt. Dzīvnieki pie savām kaitēm pierod daudz vieglāk nekā cilvēki. Es zinu vairākus aklus suņus, kas dzīvo normālu dzīvi un jūtas pavisam labi (par vienu tādu suni gatavojos pat uzrakstīt stāstu). Ļoti iespējams, ka sistemātiski treniņi palīdzēs kucēna kājai. Vārdu sakot, man �ķiet, esmu savas domas izteicis, padomu devis . . . Atrakstiet man, ko esat nolēmu�i darīt un kas notiek ar Greju.

Gribu vēl piebilst, ka oktobrī vai novembrī esmu paredzējis ierasties Kurgānā, kur man jāpiedalās Dabas aizsardzības biedrības konferencē kā �īs biedrības Centrā�lās padomes pārstāvim ��

�Cienījamo Boris Stepanovi�!

Jūsu vēstuli mēs lasījām un pārlasījām, apspriedām visu vakaru. Paldies, ka atbildējāt. Jūsu domas mums bija svarīgas.

Arī mēs ta�u uzskatām � lai sunītis dzīvo. Baidījāmies vienīgi no tā, ka fiziskā vaina var ietekmēt viņa raksturu. Vai viņam netiks liegti visi suņa prieki?

Ja arī turpmāk būs tāpat kā patlaban, tad nav ko uztraukties. Protams, mums neļauj piedalīties izstādēs un varbūt nelaidīs arī apmācību laukumā . . . Patlaban Grejs ir pats stiprākais un skaistākais kucēns starp saviem vienaud�iem.

Paziņojums par Jūsu iespējamo iera�anos Kurgānā mūs iepriecināja. Atbrauciet! Mūsu pilsēta ir jauka, viesmīlīga. Mēs ļoti priecāsimies par Jūsu iera�anos. Ar sirsnīgu sveicienu � Kondra�ini.�

Kucēna Greja dzīve �ķita nokārtojusies, un es izjutu apmierinājumu, domājot, ka pasaulē ir glābta vēl viena dzīva būtne un tai vairs nedraud nekādas briesmas.

Darī�anas mani patie�ām drīz aizveda uz Kurgānu. Sameklējis Kondra�ina telefona numuru, zvanīju viņam uz televīzijas studiju (kā izrādījās, viņ� bija nevis Semjo- novi�s, bet Seļivestrovi�s; pēc viņa domām, tas ir grūtāk iegaumējams vārds, tāpēc sauc sevi par Semjonovi�u, arī biedri viņu godā tādā pa�ā tēvvārdā).

Jau pirmie viņa vārdi mani apstulbināja:

��� Mēs esam nogrēkoju�ies jūsu priek�ā . . .

��� Kā tā?

��� Atnāciet pie mums, pastāstīsim visu pēc kārtas . . .

Vakarā mēs satikāmies.

�aurais Kondra�inu dzīvoklītis nebija nekāda pils, ta�u redzams, ka tajā dzīvo krietni cilvēki. Aiz dīvāna iekār�tota vietiņa Grejam � no dēļiem sanaglots zems paliktnis apvilkts ar brezentu. Turpat nolikts dzeramais trauks un bļodiņa. �Pats paņem, noliek uz krēsla,� uztvēru�i manu skatienu, saimnieki nepalaida garām izdevību pastāstīt. Ta�u pats suns nebija redzams. Vai patie�ām . . .

Pjotrs Seļivestrovi�s � jauneklīga izskata vīrs ar rāmu, prātīgu valodu � man vēlreiz pastāstīja Greja biogrāfiju, papildinot jau zināmo ar da�ām sīkākām ziņām.

��� Metiens, no kura tika ņemts Gri�a (mājās viņu bie�i sauca par Gri�u, pēc pases viņ� bija Grejs), nebija sevi�ķi izdevies: saimniece no kuces gribēja iegūt peļņu. Cits suņaudzētājs dro�i vien būtu izbrāķējis daļu kucēnu jau tad, kamēr tie vēl akli, un varbūt starp izbrāķētajiem būtu arī Gri�a. Jau pēc divām nedēļām atklājās, ka ar kucēna kāju kaut kas nav kārtībā. Nekavējoties devāmies pie ārsta, bet tas pateica: vaina iedzimta, locītava iz�ūs, kāja būs vārga. Iemidzināt. Mūsdienu lopu dakteru iecie�nīts vārds. Ārstēt viņiem nepatīk. Kāpēc jāķēpājas? Iemidzināt ir vienkār�āk.

Bet Jeļizarovs (paldies viņam!) apskatīja aug�anas pun�ktu. �Nogaidīsim.� Kāja sāka augt. Jeļizarovs ir slavens speciālists, tā institūta vadītājs, par kuru Kondra�ini man rakstīja pirmajā vēstulē. Tajā vakarā vēlreiz atgriezā�mies pie viņa.

Kamēr mēs sarunājāmies, Kondra�inu Alla � meitene skaidrām acīm, bizēs sapītiem matiem, baltiem zobiem un atklātu seju � apsēdās man aiz muguras un nepalaida garām nevienu pieaugu�o vārdu. �ķiet, viņa visvairāk pārdzīvoja Greja nelaimi.

��� Stāsti vien. Izstāsti visu,� Alevtina Ivanovna pārme�to�i mudināja vīru.

Izskatījās, it kā Pjotrs Seļivestrovi�s būtu viens, bez sabiedrotajiem, it kā mājinieki neatbalstītu viņa rīcību.

�� Pēc tam kad saņēmām jūsu vēstuli,� Pjotrs Seļives�trovi�s turpināja,� mēs nomierinājāmies. Bet vēlāk . . . vēlāk sakārojām gūt medaļas izstādēs. Turklāt suns pama�zām kļuva nikns, uzbruka garāmgājējiem. Un mēs nolē�mām Greju atdot. . .

��� Nevis mēs nolēmām, bet tu nolēmi,� sieva precizēja.

��� Es nolēmu � lai tā būtu,� padevīgi piekrita Pjotrs Seļivestrovi�s.� Norunājām ar kādu paziņu. Viņam ir pa�am sava māja, dārzs. Domāju: Grejam būs labāk . . . Sirds tomēr sāp par viņu! Satikāmies uz ielas . . . pie pa�a me�a: speciāli norunājām vietu pēc iespējas tālāk. Viņ� ieradās kopā ar draugu. Atdevu viņiem Greju, viņi ieveda suni me�ā, lai tas pazaudētu pēdas. Es devos uz darbu. Daru savu darāmo, bet Grejs vien prātā. Bijām ta�u viņam pieķēru�ies . . . tāpat kā viņ� mums. Vakarā pār�nāku mājās, vecmāmiņa tūlīt man vaicā: �Kur Grejs?� Un sapratusi sāk raudāt. Mājās noskaņojums kā pēc bērēm . . . Sieva mani lamā. Par bērniem nemaz nav ko runāt. Alla raud, atkārto vienā laidā: Grejs un Grejs, Kirils arī nevar valdīt asaras � It kā cita vairs nekā nebūtu . . . Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc nolēmu suni atdot: pārāk daudz mēs ar viņu noņemamies, baidī�jos, ka bērni vēl nesāk slikti mācīties . . .

Pjotrs Seļivestrovi�s apklusa un it kā atsauca atmiņā nesenās pagātnes notikumus. Man uz mēles bija jautā�jums: bet vai jūs padomājāt, cik tas audzino�i, kā to uztvers bērni? Suns ar vainām � tātad jātiek no viņa vaļā, jādabū nost no acīm, lai citi gādā par viņu, ka tik mums tas nav jādara. Mēs mīlēsim tikai skaistos un veselīgos, ar nevainojamu eksterjeru, tādus, kuri izpelnās medaļas . . . Cietsirdības un nejūtīguma audzinā�ana! Iz�svērdams visus �par� un �pret�, Kondra�ins, �ķiet, nav ņēmis vērā galveno. Un vai arī viņ� pats nav ko zaudējis savu bērnu un sievas acīs? Tiesa gan, sprie�ot pēc Allas, saimnieku bērni neizskatās pēc cietsirdīgiem egoistiem, un tas runāja par labu vecākiem, tāpēc es neko vēl neteicu, nolēmu noklausīties visu līdz galam.

� Nākamajā rītā eju uz darbu,� Pjotrs Seļivestrovi�s turpināja.� Mēs ortopēdiskajā institūtā uzņēmām filmu . . . Bija diezgan vēss laiks. Pēk�ņi pa logu redzu: mans Grejs, kūkumu uzmetis, asti kājstarpē ie�rniedzis, no�ēlojams un nelaimīgs klīst pa ielu. Degunu no zemes neatrauj . . . meklē! Man sirds sa�ņaudzās. Bet es nevaru pa�laik iziet! Ja nu pēk�ņi aizbēgs, pazudīs . . . kļuva �ēl. Pirmajā vaļas brīdī izskrēju ārā � viņa nav. Metos uz vienu pusi, uz otru � nav! Vēl trīs stundas pastrādājām. Pēc tam atkal izgāju uz ielas. Skatos, tālumā iet Grejs, sarāvies kā ve�uks, apkārt neskatīdamies . . . Protams, tas ir Grejs � viņ� klibo! Metrus trīs no manis paceļ galvu � ierauga, līksmi metas klāt, nosmulē un saplē� balto uzsvārci. . . Institūta līdzstrādnieki, ieraugot notie�ko�o, kliedz: �Vediet prom, vediet prom! Mums vivārijā ir suņi, vēl inficēs�� Bet kā lai viņu aizved? Nav ne pavadas, ne kaklasiksnas . . . Savējo Grejs kaut kur atstā�jis, dro�i vien turpat, kur izrāvies. Es sadabūju kādu auklu. Aizvedu Greju prom.

Man vēl bija jābūt institūtā, vajadzēja pabeigt darbu. Aizvedu Greju pie zinātniskajiem līdzstrādniekiem un teicu:

�Salabojiet viņam kāju ��

Suni atstāju pie viņiem, bet pats aizgāju pabeigt filmē�anu.

Sis institūts ir slavens: te tiek izstrādātas jaunas lūzumu saudzē�anas, locekļu pagarinā�anas un iedzimtu defektu izlabo�anas metodes, izmantojot doktora Jeļiza- rova ieteikto aparātu. Nesen institūtā sāka darbu kon�struktoru nodaļa, pareizāk, eksperimentālais konstruk�toru birojs, kura uzdevums bija pilnveidot �o aparātu, patiesībā aparātus, jo �āda veida slimības gadījumu skaits ir ļoti liels un katram vajadzīgs savs aparāts, bet tos pārbauda vivārijā, izmantojot �mūsu mazākos brāļus�. Tur strādā jauni pui�i, in�enieri konstruktori. Viņiem es atstāju suni��

Valērijam Brumelam �ajā institūtā salaboja kāju . . . nevis salaboja, var teikt, uztaisīja no jauna. Ja vajadzēs � pieliks jebkuru ķermeņa daļu vai pa�u galvu! Virtuozi!

Aizgāju pēc divām stundām, bet viņi vēl noņemas ar Greju, apskata kāju, kaut ko rasē � konstruē aparātu Grejam, kā izlabot kājas defektu. Viņi tā aizrāvu�ies, mani nemaz nepamana, pa�i strīdas.

Divas stundas noņemties ar suni! Aizkustino�i. �Redz, kur jūtama labestība vistīrākajā veidā,� nodomāju. �La�bestība bez jebkādas liekulības un svepstē�anas, vienādi dāvāta gan cilvēkiem, gan zvēriem.�

Tā es prātoju, bet mani atkal kāds it kā rausta aiz mēles:

�Kam vajadzīgs suns?�

Kamēr viņi domā, mans operators pasteidzas pirmais:

�Atdodiet man!�

Es zinu, kā viņ� dzīvo, tāpēc saku, ka viņam nedo�u. Pastāstu par tiem cilvēkiem, kuriem nesen atdevu Greju: māja me�a tuvumā, dārzs, govs . . .� Bet kas tev ir?

�Man ir sieva,� viņ� atbild. �Bērnu nav. Suns būs bērna vietā. Dzīvojam pie Tobolas��

Ar Tobolu viņ� mani pārliecina.

�Nu labi,�~es saku. �Varēs Tobolā peldēties . . .�

Atdevu suni viņam.

Bet Grejs visam paklausīgi piekrita, kā nojauzdams � nav nozīmes pretoties. Varbūt viņ� jau tad stingri nolēma parādīt, ko ir vērts, un tikai gaidīja savu laiku.

� Vai tevi neie�ēlināja viņa paklausība?� atkal iz�meta Alevtina Ivanovna. Pēc sejas izteiksmes un sasprin�dzinājuma, ar kādu viņa klausījās vīra stāstījumā, varēja redzēt, ka saimniece pārdzīvo Greja likstas tikpat stipri kā bērni.

Pjotrs Seļivestrovi�s paskatījās uz viņu un neko neatbil�dēja.

Tuk�ā guļvieta, dzeramais trauks un ēdiena bļodiņa bez vārdiem apelēja pie cilvēku sirdīm. Es nevarēju novērst no tiem skatienu, turklāt arī pats jutos atbildīgs par Greja likteni.

Ne viss ir labs, kas labi beidzas. Tomēr pa�as beigas �im notikumam ir labas. Un par laimīgo finālu jāsaka paldies pa�am Grejam, ne jau velti stāstītājs ieminējās, ka suns parādījis, ko viņ� ir vērts. Tiklīdz citi apsvērumi saimnie�kam bija atstūmu�i otrajā vietā draudzību un pieķer�anās jūtas, Grejam patie�ām neatlika nekas cits kā �izteikt� savus argumentus, un izrādījās, ka viņa liecības ir daudz svarīgākas un nozīmīgākas.

No rīta Alevtina Ivanovna � viņa cēlās agrāk par visiem, lai pagūtu sagatavot brokastis pirms vīra un bērnu aizie�anas,� izdzirdēja aiz durvīm kņadu, atvēra tās un iesaucās:

� Grej! Grej! . . .

Nebija pagāju�as ne divas dienas, bet Grejs jau atgrie�zies. Kas tie bija par priekiem! Atkal visi no sirds izraudājās, �oreiz aiz prieka.

Grejs bija netīrumiem aplipis, briesmīgi novājējis, ri�bas asi izspiedu�ās. Viņu apmīļoja, pēc tam sāka barot. Ta�u Grejs atteicās no barības. Satver viņam pasniegto un nomet � un atkal pie cilvēkiem, savas sirds valdnie�kiem, un atkal luncinās, trinas, skatās acīs, it kā gribē�dams teikt: �Tikai neatdodiet mani, vairs neatdodiet . . .�

Drīz kļuva zināmi viņa bēg�anas apstākļi.

Operators ieradās darbā ar apsaitētu roku. Iepriek�ējā vakarā viņ� izvedis Greju pastaigāties, un negaidot suns viņam uzbrucis. �Fu, Grej!� Bet viņ�, ar katru brīdi kļūdams niknāks, plēsis un rāvis operatora vateni, iekodis rokā. Grejs parādījis raksturu! Suns nepavisam negribēja būt cilvēka rokās mēmi paklausīga �aha figūra, lieta, kuru, neprasot tai atļauju, atdod te vienam, te otram; �odien uzdāvina � rīt izmet ārā . . .

Cilvēks nereti ir visai nepastāvīgs savās simpātijās, izvēlas to, kas vairāk atbilst viņa aprēķiniem, bet suns neko neizvēlas, tam nav ļauts izvēlēties pat saimnieku. Kas pirmais ieradies, tas uz visu mū�u kļūst par viņu noteicējs, un, lai arī cik īpa�nieku pēc tam mainītos, pirmais vienmēr būs un paliks pirmais, suns viņu atcerē�sies un tieksies pēc viņa līdz pat mū�a beigām. Cilvēks bie�i dzenas pēc materiāliem labumiem, ērtībām un �ī mērķa dēļ ir ar mieru ziedot pat jūtas, bet suns seko tam, kas dāvājis viņam pirmo glāstu.

Cilvēks da�kārt ir savtīgs, izvēlas, kas viņam izdevīgāk, suns atzīst tikai vienu: draudzību. Kam sunim vajadzīgs dārzs, pagalms, upīte pie me�a, ja nav to cilvēku, kuriem jau pieķērusies viņa sirds! īsāk runājot, Grejs nevēlējās neko citu kā vien dzīvot kopā ar Kondra�iniem un tāpēc uzsāka niknu cīņu ar ļauno likteni operatora personā. Cīņa bija īsa. Operatoram no pārkostās rokas plūda asinis, tāpēc viņ� bija spiests palaist vaļā pavadu. Grejam tas vien bija vajadzīgs.� Suns nekavējoties metās prom no manis,� stāstīja operators.

Kur Grejs �ajā laikā bijis, tas paliek viņa noslēpums. Suns klīda pa pilsētu nakti, dienu un vēl vienu nakti. Sals sasniedza trīsdesmit grādus, pūta stiprs vēj�, sacēlās putenis; kā viņ� izsprucis sveikā (pēc Pjotra Seļivestro- vi�a izteiciena), tas nevienam nav zināms. Neaizmirsīsim, ka dogi ir gludu spalvu, bet tas nozīmē, ka sevi�ķi jutīgi pret temperatūras maiņām, pret aukstumu. Tomēr suns nebaidījās sala, nemeklēja patvērumu pirmajā kāpņu telpā, kas pagadījās; viņ� patie�ām skraidīja apkārt, pūlē�damies par katru cenu atrast savas mājas; par to liecināja viņa izmocītais izskats, iekritu�ie sāni ar skaidri izteikta�jām ribām. Beidzot, agri no rīta, pieklibodams ar slimo kāju, Grejs uzskrēja pazīstamā nama piektajā stāvā, paskrāpējās pie durvīm � un viņu ielaida. Tā viņ� tur arī palika . . .

Suni nomazgāja vannā, iedeva aspirīna un streptocīda tableti, vēlāk aizskrēja uz aptieku pēc piperazīna, jo baidījās, ka tas varētu būt saaukstējies vai inficējies. Suns te arī palika. Un vairs neradās jautājums: atdot kādam Greju vai neatdot.

� Viņ� mūs uzvarēja! Uzvarēja ar savu nesatricināmo uzticību!� Pjotrs Seļivestrovi�s teica. Viņa balss tonis un veids, kā tas tika pateikts, skaidri liecināja: viņ� priecājas, ka tā iznācis.� Suns lika man kaunēties . . . Bet zināt, viņa izturē�anās uz ielas ir mainījusies. Agrāk reizēm gadījās tā: ja viņam kas nepatīk, viņ� iecērtas un paliek stāvam. Dogi ir spītīgi! Tu atstāj viņu, aizej veselu kvartālu uz priek�u, atskaties � �is stāv, kā stāvējis. Pēc tam lēk�ojot panāk. Tagad viņ� neparko nepaliek viens. Iet, iet un skatās uz tevi, baidās atkal pazaudēt. Jāsaka gan, tagad ari mūsu uzskats par viņu ir mainījies . . . Reiz eju ar viņu pastaigāties, zālienā strādā sievietes. Ieraudzī�ju�as Greju, viņas sāk runāt: �Paskat, cik skaists suns!� Dogs apsē�as, groza galvu uz vienu, uz otru pusi. Saprot, ka viņu slavē. Bet es nodomāju: patie�ām skaists! Uzkon�struēs ierīci � un mūsu Grejs kļūs vesels . . .

Tiesa gan, stāstītāja balss tonis liecināja: vai tad Grejs nav pelnījis tādu ierīci, atklādams savus paradumus, neatlaidību mērķa sasnieg�anā, kad, par spīti ļaunajam liktenim, tomēr panācis savu � atgriezies mājās . . .

Sajā brīdī atvērās durvis, no pastaigas atgriezās Ki- rils � slaids, labi noaudzis jauneklis ar pūku uz virslū�pas � un Grejs � liels, pelēki lāsumains, neparasti kus�tīgs draudzīga izskata dogs. Kā izlutināts bērns viņ� ar galvu un sāniem sāka trīties sēdo�ajiem gar ceļgaliem, pieprasīdams sev uzmanību un glāstus, pāriedams no viena pie otra, bet pēc tam, kad jūtu uzplūdi bija rimu�i, devās pie bļodas, kurā Alevtina Ivanovna jau bija pagu�vusi ielikt gar�īgu kumosu. Suns kliboja, viena kāja locītavā bija deformēta, paresnināta un nekad neiztaisno- jās, vienmēr bija pussaliektā stāvokli. . . Bet kāda tam tagad vairs nozime!

Es aizgāju no Kondra�iniem ar domu, ka mēs esam dzīvniekiem mū�īgi parādnieki, un, ja arī reizēm darām tiem labu, tad tā ir tikai niecīga mūsu vainas izpirkuma daļa. Mūsu cieņa un gods prasa, lai mēs apliecinātu līdzcietību dzīvajām būtnēm. Cik mēs no viņiem ņe�mam � un cik dodam! Prātā nāk Alberta Sveicera vārdi � atzī�anās un reizē arī aicinājums just līdzi: � . . .atkal un atkal cilvēks nonāk tādā situācijā, kad saglabāt dzīvību viņ� spēj tikai uz dzīvu būtņu rēķina. Bet, ja viņu skar lielās ētiskās jūtas � Godbijība pret Dzīvību �, tad viņ� kaitē dzīvajam vai arī iznīcina to tikai nepiecie�amības spiests, ja nevar no tā izvairīties, bet nekādā ziņā aiz neprāta. Un, kamēr viņ� ir brīvs, viņ� izmanto jebkuru iespēju, lai izbaudītu svētlaimi, kuru gūst tas, kas palīdz dzīvībai un novēr� no tās nāvi un mokas.�

Jūsu priek�ā ir vēl viens Marinas Nikolajevnas stāsts par pārdzīvoto, par notikumiem, kas iespiedu�ies atmiņā uz visiem laikiem.

Viņ� gulēja kaktā uz kaila akmens klona un �ķita kā saaudzis ar �īm plāksnēm un pelēko mūra sienu, gulēja nekustīgi un bija kluss un nemanāms, vienīgi acīs dega fosforescējo�a gaisma kā Bāskervilu sunim. Viņ� pats nevienu neaiztika un neļāva sev pieskarties. Pamēģini tik aiztikt � saplosīs gabalos. Neviens to arī neuzdro�inājās. Viss viņa izskats atgādināja strupceļā iedzītu zvēru. Par ko viņ� domāja? Marina Nikolajevna bija pārliecināta, ka suņi arī domā, mēs, cilvēki, glu�i vienkār�i vēl nezinām par visām viņu spējām un augstprātīgi esam ieņēmu�i galvā, ka cilvēks ir radības kronis un augstāks par mums nav neviens pasaulē. Vai tie�ām arī viņ� saprata, ka �Hitler kaput!�, un tagad pacietīgi kā nāvei nolemtais sagaidīja savu likteni, gandrīz samierinājies ar neizbē�gamo?

Kas viņu sagaidīja nākotnē?

� Mēs zinājām, ka viņ� ir kara trofeja. Bet kas mums būtu varējis pavēstīt, ko suns darījis, pirms nokļuva pie mums . . .

Marinas Nikolajevnas balss aizlūza, bija redzams, ka atmiņas par pagāju�ajiem notikumiem ir smagas, tās bija pārdzīvotas un prātā pārcilātas neskaitāmi daudz rei�u. Dzīvnieka likteni viņa uztvēra kā tuva cilvēka likteni un uzskatīja: suns būs tāds, kādu cilvēks to izaudzinās. Bet to nevarēja iedomāties pat viņa, kas bezgala mīlēja mūsu �mazākos brāļus�, ka dzīvnieks (mājdzīvnieks, tavs draugs kop� aizvēsturiskiem laikiem) var iedvest tik briesmīgas, nepārvaramas bailes un bezgalīgu naidu, jā, jā, arī naidu � kaut gan, ja padomā, vai viņ�, �is melnais, drūmais suns, bija kaut kādā ziņā vainīgs?

. . . Padomju komandantūrā pēc kara bija savākti sargsuņi. Visu uzmanību saistīja liels, melns, kā no �uguna izliets dzīvnieks, tam kreisajā ausī bija iespiesta zīme�Mf 349. Suns �strādāja� vienmēr vienā un tajā pa�ā vietā un bija slavens ar sevi�ķo niknumu. Karavīri bija viņu iesauku�i par Kommu (no vācu valodas vārda komm!) Kāpēc �komm�?

Bija zināms, ka suns pie mums nokļuvis kara beigās frontē. Tas bijis virsnieku suns. Mūsējie ieņēmu�i preti�nieka blindā�u. Vācu pulkvedis nogalināts, suns nogūlies tam blakus un nevienu nav laidis klāt. Leitnants stāstīja, ka viņ� iegājis, bet kareivji viņu brīdināju�i: �Saplosīs gabalu gabalos! Tīrais zvērs!� Ko darīt? Pats suns izskatī�jies skaists. Zēl, ja aizies bojā. Tad viņ� atcerējies, ka visi fa�istu virsnieki ar suņiem brauku�i ma�īnā, tāpēc vācu valodā nokomandējis:

��� Ma�īnā! Komm!

Suns pacēlis galvu, paskatījies. Pēc tam piecēlies un garām sargkareivim devies uz izeju. Dresūra un para�dums paklausīt pavēlēm panāku�i savu. Vācietis! Suns ielēcis ma�īnā un apsēdies blakus �oferim. Arī paradums: zina savu vietu. Sāku�i braukt, un leitnants pavēlējis: �Brauc ātrāk!� Bet ko ar suni darīt tālāk? �Komm!� � tā bija vienīgā komanda, kam viņ� kaut cik paklausīja . . .

Pēc tam suni pievāca poļi, ta�u pie tiem viņ� nodzīvoja neilgi � tie suni drīz atdeva atpakaļ. Gribēju�i no�aut, bet sameties �ēl. Izrādījās, ka viņ� policijas nodaļā sakodis podporu�iku. Tas bija noticis jau sen, kad strādāja vēl cits komandants. Pagājis krietns laiks, bet suns nekādi nav varējis pierast pie cilvēkiem. Izgājis caur tik daudzām rokām un nekur nav spējis ilgsto�i uzturēties; brīnums, kā palicis dzīvs.

�� Aizsteidzoties notikumiem priek�ā, varu pa�teikt,� Marina Nikolajevna turpināja,� ka pēc kāda laika ieradās poļu pārstāvji un gribēja suni atpakaļ. Sākumā �ar tiesībām� (jau zaudētām), bet, saņēmu�i atteikumu, piedāvāja vietā jebkuru citu suni un trīsdes�mit tūksto�us zlotu. Mēs atteicāmies. Bijām sunim jau pieķēru�ies . . . Sūtnis aizgāja. Ta�u pēc kāda laika iera�dās atkal, piesolīja se�desmit tūksto�us zlotu. (Par �o naudu varēja nopirkt divus vislabākos uztvērējus �su- per-perfect�). Un tad paziņoja, ka atnesīs suņa doku�mentus, kas atrodas poļu policijas nodaļā. Dokumentus atnesa. Izrādījās, ka �is suns ir majors suņu dienestā, viņam pie�ķirtas piecas zelta medaļas. Bijis Ļeņingradas frontē, kur izmantots slepenu dokumentu nogādei. Ilgi �strādājis� gestapo, nav zināms, ko tur darījis. Suņa vārds � Bonzo . . .

Tātad Bonzo N� 349� tādas bija ziņas par suņa dienesta stāvokli, pazī�anās zīme, kā mēdz teikt �tābā. Bonzo � iesauka, N� 349� acīmredzot kārtas numurs, kuru pie�ķīra pēc apmācības un nodo�anas attiecīgajam resoram, da]ai, kurā sunim paredzēts kalpot.

� Bet nu gan esmu aizsteigusies par tālu notikumiem priek�ā,� Marina Nikolajevna attapās un atgriezās pie stāsta sākuma.

Iedomāsimies �ādu ainu.

�Un tu ilgi tā gulēsi? Iepazīsimies. Tu � Bonzo, bet es � Marina Nikolajevna. Vai iegaumēji?�� Un viņa pastiepa roku, lai suni noglāstītu; protams, tas bija nepiesardzīgi, viņ� acumirklī pagriezās, no�ņakstināja zobus un . . . neiekoda. Viņa atvilka roku. �Ja nevēlies � nevajag. Cik tu esi nesabiedrisks! Kur tu tāds radies?�

� Kamēr vēl nepazinām Bonzo, mums nebija ne ma�zākā priek�stata, nevarējām ne iedomāties, ka hitlerie��iem vispār eksistē tāds suņu dienests: sevi�ķi slepeno ziņojumu piegāde. Sevi�ķi slepenie ziņojumi! Varat iedo�māties, kādai ir jābūt dresūrai, ja tas nozīmē absolūtu neuzticē�anos un kolosālu, neiedomājami lielu niknumu. Turklāt arī teicamas orientē�anās spējas, supersmalku o�u, nojautu, kas ļauj izprast notikumu būtību un atrast tajos savu vietu, un vēl neizsīksto�u izturību. . . Pie mums viņu atveda mūsu kareivji. Kā viņi spēja suni savaldīt un tikt galā � tas zināms tikai viņiem pa�iem un sunim, bet man vēl līdz �im nav skaidrs, kā Bonzo ļāvis sevi saņemt aiz saites un vest, kāpēc viņ� pakļāvies. Laikam tomēr suņiem piemīt kaut kas augstāks par saprātu. Viņ� dro�i vien apjēdza, ka iepriek�ējā dzīve beigusies, viss sabrucis un aizgājis nebūtībā, bet nā�kotne . . . Vai tāda vispār būs? Tomēr jebkura dzīva būtne, kamēr dzīvo, nezaudē cerības . . . Un tagad iedomājieties, ka tāds suns guļ jūsu istabā, guļ dienu, divas. Sākumā viņ� gandrīz nemaz nepiecēlās kājās, neēda, nedzēra, un nav saprotams, no kā viņ� dzīvoja; vēlāk uz īsu laiciņu izgāja (durvis bija vaļā), atgriezās un atkal gulēja vai sēdēja, novērsis purnu no garāmgājējiem. Nekur aizbēgt necentās. Varbūt saprata, ka tas ir bezcerīgi. Tomēr, kā es reiz atklāju, visu un visus novēroja. Viņ� it kā modās no dziļa un baismīga miega un ieraudzīja jaunu, nepazīs�tamu pasauli.

Cik ilgi var iztikt bez ē�anas un dzer�anas? Ielējām viņam trauciņā ūdeni. Viņ� aplaizījās, pamēģināja ar mēli un sāka lakt. Ja jau sāka dzert, sāks arī ēst. Atnesu un noliku viņa priek�ā ēdienu, viņ� sākumā pat nepaskatījās uz to, dzirdu tikai �r-r-r� . . . Pēc tam pamēģināja. Bads nav brālis. Briesmīgi novājēja � kauli un āda. Taisni brīnums, ka nenobeidzās. Un pēk�ņi kādu dienu piecēlās un pats pienāca pie manis. Klusēdams. Kā automāts, nevis dzīva būtne. Pienāca un nogūlās pie kājām. Es sēdēju ne dzīva, ne mirusi, bet neko neizrādīju. Jau tas ir labi, ka nogūlies man pie kājām. Es �im saku: �Bonzo, vai tev apnicis tur gulēt? Vienam kļuva garlaicīgi? Guli vien, guli, mums abiem nekāda tēvzeme nav jādala.� Iedomājos, ko viņ� ar mani izdarītu, ja gadītos viņam ceļā, kad viņ� nesa savus superslepenos ziņojumus . . . Bet viņ�, it kā sapratis mani, pacēla galvu, un pēk�ņi es ieraudzīju, ka viņa acu izteiksme kļuvusi pavisam citāda. Kop� �īs dienas viņ� mani atzina. It kā neko īpa�u nedarīju, bet viņ� atzina. Taisnība vien ir teicienam, ka suns jūt cilvēku. Tā notika mūsu iepazī�anās . . .

Jā, Balzaks rakstījis, ka suns, atrazdamies starp cilvē�kiem, nekļūdīgi nosaka, kur� suņus mīl, un tie�ā ceļā dodas pie �ī cilvēka. Tā laikam ir iznācis arī ar Bonzo.

(Atceros, kā mans draugs Sergejs Sirokinskis, kas pirms kara bija Sverdlovskas Osoaviahima dienesta suņ- audzētāju kluba priek�nieks, pārbaudīja sargsuņu apmācī��anu Uļjanovskā, kad viņu �etrdesmit pirmā gada jūnijā iesauca armijā un nosūtīja uz Pievolgas kara apgabala suņuskolu. No trīsdesmit trim nikniem, kārtīgi apmācī�tiem dzīvniekiem tikai trīs nelaida viņu pie sevis sprostā, pārējie atkāpās, uzreiz atzīdami viņa pārākumu. Ta�u tur bija kas cits: suņi instinktīvi juta viņa spēku, apņēmību; bet �eit � notikumā ar Bonzo � iedarbojās cilvēciskais siltums, laipnība, jūtu patiesīgums.)

Tagad arī Marina Nikolajevna tuvojās Bonzo bez agrā�kajām bailēm, ta�u bija vajadzīgi vēl trīs mēne�i, veseli trīs mēne�i, kamēr viņi pierada viens pie otra.

� Reiz pēc paē�anas es viņu palaidu no ķēdes un teicu vācu valodā: �Komm, iesim!� Un viņ� paklausīgi nāca man līdzi. Ātri pierada pie manis, nevienu citu neatzina. Tikai mani un mazliet arī manu vīru Nikolaju Jevdokimo- vi�u, pulkvedi, mūsu daļas komandieri. Ar viņa klātbūtni suns kaut kā samierinājās, bet galvenā biju es. Tikai es! Visur man sekoja, neviens no sve�ajiem nedrīkstēja tuvoties, uzkavēties manā tuvumā . . .

Ko viņ� atcerējās, kas uzmācīgi skanēja viņam ausīs? �. . .Lādē�anās, aizsmaku�ā balsī izkliegtas pavēles, suņu rejas, sitieni ar laidēm. Tādā veidā tika sagaidīti miljo�niem ļau�u, kas ieradās mazā dzelzceļa stacijā Polijas dienvidos. Grīļodamies, cits citu atbalstīdami, gūstekņi izkāpa no vagoniem: vīrie�i un sievietes, sirmgalvji un bērni, daudzi no tiem vēl mātēm uz rokām. Nebija laika uzmest pēdējo skatienu vagonā paliku�ajam tuvinieka līķim vai arī �ajā juceklī grābt savus �emodānus ar trūcīgo iedzīvi. Ar nikniem uzkliedzieniem, bez iz�ķirības dalot sitienus pa labi un pa kreisi, esesie�i nostādīja cietumniekus garā kolonnā, un tiem vajadzēja iet garām nelielai esesie�u priek�niecības grupai.

Seit, uz platformas, pats galvenais no tiem bija mediķis. Viegli piemiegtām acīm viņ� apskatīja katru garāmejo�o cietumnieku un ar vienu pirksta kustību iz�ķīra ikviena likteni. Slimie, vājie, vecie un bērni devās pa kreisi, viņus pēc tam nosūtīja uz nāves nometni Birkenavu, kas atradās turpat stacijas tuvumā. No turienes � uz gāzes kamerām da�u dienu, reizēm da�u stundu laikā pēc iera�anās �eit. Citus, pēc izskata veselīgākus, kas spējīgi vēl kādu laiku pastrādāt, bendes veda uz galveno nometni �etrus garus kilometrus, un visā necilvēciski smagā ceļa garumā viņus pastāvīgi pavadīja suņu rejas, esesie�u klaigas un si�tieni ��

Tā vēlāk rakstīja avīzes, iepazīstinot pasauli ar to elli � nevis izdomāto, dīvaini vilino�o, nemirstīgā Dantes fantāzijas radīto �, bet pavisam neap�aubāmo, reālo, kas veidota, pamatojoties uz to liecinieku nostāstiem, kuri pa�i izgāju�i cauri tai baismīgajai ellei, kādu hitlerie�i bija radīju�i zemes virsū un kam kalpoja Bonzo J\T� 349 un simtiem citu suņu.

Sajā ellē bija betonētas pazemes patvertnes � bunkuri un mēmie apsargi � automāti, līdzīgi Bonzo, akli sve�as gribas izpildītāji. Pa�ās slepenākajās fa�istiskā reiha slēp�tuvēs, kur viņu vadoņi mēģināja paglābties no atriebības, bez aizturē�anas ielaida Bonzo � suni ar noteiktu nu�muru uz kaklasiksnas, kad tas bija ieradies ar kārtējo superslepeno ziņojumu, kam drīkstēja pieskarties tikai cilvēks, kuram ziņojums bija paredzēts (par �ī noteikuma pārkāp�anu tūlīt no�āva). Bija vēl arī daudz kā cita slepena, cilvēka acīm slēpta un �ausmino�a, par ko varētu pastāstīt vienīgi viņ�, Bonzo, ja prastu runāt. Viņu neviens nekad nepaglaudīja, nepateica labu vārdu, neap- mīļoja. Maigums un glāsti viņam bija liegti.

�Katram sava tiesa�� tādus vārdus fa�istiskie nezvēri bija uzrakstīju�i uz Buhenvaldes nāves nometnes vārtiem. Viņ�, suns, arī saņēma savu tiesu � sulaiņa dzīvi pie bendēm . . .

Viņ� bija noziegumu līdzdalībnieks, bet vai viņ� bija atbildīgs par �iem noziegumiem? Jā, dro�i vien viņ� bija pelnījis, ka viņu no�auj uz vietas (jābrīnās, kāpēc tas nebija izdarīts) vai arī nodot tiesai, stingrai un nepie�lūdzamai, tāpat kā tautu tiesai pēc hitleriskās Vācijas sagrāves tika nodoti tās nacistiskie vadītāji. Trakus suņus no�auj. Bet vai viņ� bija traks suns? Tādu viņu bija padarīju�i cilvēki vai, precīzāk sakot, tie, kuri sevi sauca par cilvēkiem; suns ir tāds, par kādu viņu padara cilvēks.

Pēc daudziem gadiem Marina Nikolajevna ar satrau�kumu un sāpēm atcerēsies Bonzo. Bija iznācis tā, ka �is suns k]uva par viņas personisko sargu. Viņ� Marinu visur pavadīja un neatgāja no viņas ne soli. Vai tas nebija tāpēc, ka viņa pirmā un vienīgā iedro�inājās pieskarties Bonzo ar roku � pārvilka pa skaustu, tik tikko pieskaroties ar plaukstu (ta�u suns to juta un visu pārdzīvoja!), pēc tam viegli pakasīja aiz auss, un kop� �ī brī�a suns pieņēma no viņas visu. Patiesību sakot, suns nepiederēja viņai. Kā �mūsu karaspēka trofeja� viņ� nepiederēja nevienam, nebija neviena īpa�ums, neviens nezināja, kur viņu likt; �ēl nogalināt, viņ� tomēr nav vainojams Hitlera ļaundarī�bās. Tad suns izvēlējās pats � pieķērās Marinai Nikolajev- nai un ne�ķīrās no viņas ne uz brīdi. Protams, tagad viņ� nenesa nekādus superslepenus ziņojumus, vai viņam tie bija vajadzīgi?

Tomēr jāatzīst, tā glu�i vis nebija. Marina, kurai viņ� bija pakļāvies un kuru atzinis par savu pavēlnieci uz visiem laikiem, viņam sacīja, protams, vācu valodā: �Aizej pie pulkve�a, aiznes viņam papīrus!� Un Bonzo dokumentus nodeva tikai pulkvedim. Atvēra durvis � ar vienu ķepu nospieda rokturi, ar otru pastūma � uzde�vums izpildīts. Suns kancelejā jau bija pazīstams, neviens viņa staigā�anai �ķēr�ļus nelika. Parasti viņ� parādījās pēk�ņi, nokrita kā no gaisa, atdeva papīrus un tikpat ātri arī nozuda. Bonzo iedvesa cieņu un bailes jau ar savu izskatu vien: melnu, gludu spalvu, ar garu zobenveida asti, vienmēr vērīgi saslietām, jutīgām ausim, kā jau visiem aitu suņiem, viņ�, �ķiet, nekam nepievērsa uzma�nību, bet patiesībā, kā Marina Nikolajevna ne vienu reizi vien bija pārliecinājusies, visu redzēja un dzirdēja. Parasti viņ� iznāca lieti�ķi koncentrējies, bez steigas, ja nebija jāpilda kāds uzdevums, bet pietika viņam pusbalsī uzsaukt: �Voruiarts!� � un acumirklī it kā iedarbojās kāds velni�ķīgs mehānisms, suns neatskatīdamies �āvās uz priek�u, cilvēkam tādā brīdī labāk negadīties viņa ceļā. Dzīvu apēdīs. Jāpiebilst gan, ka Marinas Nikolajevnas klātbūtne viņa raksturu bija padarījusi krietni mīkstāku, ta�u agrākā dresūra vēl bija manāma.

Sis drūmais, niknais suns bija noilgojies pēc cilvēciska siltuma, pēc glāstiem un uzsūca to sevī kā sūklis, ārēji paliekot tikpat drūms. �Bonzo, mīļais,� Marina Nikola�jevna sarunājās ar viņu, �ko tev nācies izciest. Dro�i vien dresējot un apmācot tevi mocīju�i�� Izdzirdis viņas balss noskaņu, suns sastinga, skatījās viņai acīs, it kā gribēdams teikt: �Es visu saprotu, runā vien,��un pateicīgi luncināja asti. Visu pārējo acīs viņ� palika tas pats agrākais nesabiedriskais, niknais zvērs, kuram labāk mest līkumu, vienīgi Bonzo dievinātā Marina Nikolajevna zināja, ka viņ� jau sen vairs nav tas Bonzo N� 349, kas bija agrāk, kad viņu atveda uz komandantūru. �Bet es neesmu redzējusi, ka viņ� vēl kādam būtu draudzīgi paluncinājis asti. Kaut vienu reizi . . . Nekad! Viņa drūmais skatiens atsila, tikai mani ieraugot, un tāpēc tas man bija vēl jo dārgāks ��

� Es strādāju karaspēka daļā par tulku,� Marina Nikolajevna turpināja.� No rītiem Bonzo paņēma manu somu un mēs gājām reizē uz darbu. Un visu dienu viņ� nogulēja kabinetā. Ja bija vajadzība iziet, suns paņēma somu no palodzes un skatījās lūdzo�ām acīm . . . Reiz man bija kāds lielāks darbs, tulkojums mar�alam. Apak�pulk�vedis atbrauca tam pakaļ. Suns vienmēr atradās kabinetā pie manis. Pateicies par izdarīto darbu, apak�pulkvedis smaidīdams vaicāja: �Nu, kareivi, ko lai tev uzdāvinu?� Un izvilka beļģu pistolīti �Mellior�. Suns vienā mirklī bija pielēcis viņam klāt un sagrābis aiz labās rokas. Pistole nokrita zemē. Tas viss notika vienā mirklī. Apak��pulkvedis izbijās, gribēja Bonzo no�aut. �Es viņu likvi�dē�u!� Suns paņēma pistoli un ielika man klēpī�

Ar Marinas Nikolajevnas palīdzību Bonzo sāka izman�tot viņa agrākajā specialitātē, viņ� atkal nogādāja ziņoju�

mus, darījumu papīrus, ta�u ziņojumi bija pavisam citādi nekā tie, kuri viņam tika uzticēti agrāk un kuri nesa ļaudīm nāvi un cie�anas. Tomēr Bonzo labprāt izpildīja tikai viņas rīkojumus un pakļāvās tikai viņas pavēlēm.

Pakāpeniski noskaidrojās, ka viņ� ir apmācīts daudziem darbiem un uzdevumiem, un, jāatzīst, ne visi cilvēki ir spējīgi izdarīt to, ko varēja �is drūmais suns. Viņ� mācēja teicami rāpties pa virvju kāpnēm, vēja ātrumā aizdrāz�ties uz mājām un atnest kādu lietu, ko saimniece aizmir�susi: cimdus, somu, cepuri. Viņ� ienesa mājā ūdeni un iznesa atkritumus.

Pietika pateikt: �Atnes ūdeni,�� un Bonzo saņēma zobos spaini, aizgāja uz ezeru, iemeta ūdenī spaini, tam pakaļ iegāja arī pats un gaidīja, kamēr ūdens piepildīs trīs ceturtdaļas spaiņa. Atnesa un nolika virtuvē. Tā kā ūdensvads nedarbojās (vācie�i atkāpjoties bija uzspridzi�nāju�i), tad Bonzo palīdzība saimniecībā bija jūtama un nepiecie�ama. �Bonzo, ej virtuvē un iznes atkritumus.� Suns saņēma koka kasti aiz roktura, iznesa, apgāza un ieskatījās iek�ā, vai ir iztuk�ojies, tad cienīgi atgriezās virtuvē un nolika trauku savā vietā.

Pienāca ziema, jau krita pirmās tīrās sniegpārsliņas, Bonzo uzvedībā bija manāmas da�as sīkas pārmaiņas. Pastaigās viņ� bez mitas kaut ko ostīja, da�kārt iesāka kautiņu ar kādu citu dienesta suni.

Reiz komandantūrā ieradās liela evakuēta hospitāļa priek�niece, Marinas Nikolajevnas sena paziņa, medicīnas dienesta majors.

� Mēs abas bijām aizrāvu�ās sarunā: tērzējām par da�ādām sievi�ķīgām lietām. Pa kara laiku bijām no tādām sarunām atradināju�ās. Bonzo pienāca un ielika galvu man klēpī. Es tam nepievērsu uzmanību un automā�tiski pastūmu nost, lai netraucē. Viņ� atkal uzlika purnu man uz ceļiem. Es jutu � roka man kļūst lipīgi mikla. Paskatījos � sunim galva vienās asinīs, auss pārplēsta. Kas bija noticis? Izrādījās, ka sētā parādījusies kuce. Bonzo meties pie viņas. Bet tur jau priek�ā cits pielūdzējs. Sācies kautiņ�. Bonzo paslīdējis, iegāzies tran�ejā un pārplēsis ausi (sāncensis bija satvēris aiz auss).

Jā, drūmajam sunim nekas pasaulīgs nebija sve�s. Kā�pēc lai viņ� nelakstotos ap pretējo dzimumu, jebkuram dzīvam radījumam �āds instinkts ir asinīs! Galu galā viņ� ta�u bija tikai suns.

Auss skrimslis ilgi nesadzija. Sāka strutot. Es lūdzu hospitāļa priek�nieci palīdzēt.

��� Tūlīt izdarīsim,� viņa teica.

Brūci iztīrīja un uzlika �uves. Pieci kareivji turēja ievainoto. Suns tā raustījās, ka turētāji aizlidoja kur kurais. Tad piegāju es un teicu:

��� Ejiet visi prom.

Bonzo tas vien bija vajadzīgs. Glaudīju viņu un runāju laipnus vārdus, un viņ� nepretojās, izturēja. Māsiņa mierīgi sa�uva ausi.

�� Tev jābūt labi audzinātam. . . jārāda citiem paraugs . . . Saproti?

Viņ� saprata.

Kādu vakaru viņi pavēlāk atgriezās mājās, ārā jau krēsloja. Tiesa, �inī gadalaikā gan mijkrēslis, gan naktis �eit bija gai�as, caurspīdīgas, tumsa iestājās lēni, visi apkārtējie priek�meti it kā bija ietīti vieglā, gaisīgā muslīnā, vakaru pusē vēl ilgi dzisa rieta sārtums, bet virs galvas jau iedegās tālās, mirgojo�ās zvaigznes. Marinai Nikolajevnai patika tādas vēlas pastaigas. Vīrs parasti aizkavējās �tābā, un viņa nesteidzās uz mājām.

Marinai Nikolajevnai, viņas poētiskajai, jūtīgajai dvēse�lei, kuru pat kar� nebija spējis nocietināt, bija tuvas �īs klusās, vientulīgās ieliņas ar retajiem gājējiem, kuru vidū parasti nebija sievie�u un bērnu; viņai patika atkal un atkal lasīt uzrakstus uz sienām: �Mīnu nav. Leitnants Ivancovs.�

Apmierināta viņa ievēroja, ka mājās bija iedegu�ās ugunis, atgriezusies dzīvība �ajā kara un hitlerie�u okupā�cijas izvārdzinātajā poļu pilsētā. Vēl pavisam nesen viņai tā bija likusies klusa, gandrīz tuk�a, tikpat kā mirusi, tagad tā acu priek�ā atdzima. Dzīvojiet, cilvēki, nekādu karu vairs nedrīkst būt, viņa domāja, un �ī doma radīja viņā laimīgu apziņu, ka pa�as dzīve bijusi noderīga. Bonzo, kā parasti, gāja blakus.

Ar Bonzo kopā nepazudīsi. So patiesību ļoti ātri iegau�mēja Marina Nikolajevna. Strādādama par tulku �tābā, kur viņas vīrs bija pulkvedis, viņa tagad bija it kā iesaistīta arī brīvprātīgā patruļas dienestā, lai gan neviens viņu nespieda to darīt: pusnaktī, vēlu vakarā vai agri no rīta � kopā ar Bonzo viņa nebaidījās. Bonzo neļaus darīt viņai pāri.

��� Interesanti, ko tu darīsi, ja man draudēs briesmas? Aizstāvēsi mani. . .?

Bonzo it kā sapratis saslēja ausis.

Pēk�ņi viņa pamanīja, ka laiks mainās. Zvaigznes vairs nebija redzamas, bieza, lipīga migla ieplūda pilsētā no apkārtējām zemienēm, uzreiz kļuva mitri, drēgni, iesmar��ojās pēc aukstuma un vēl pēc kaut kā, kas frontiniekam dro�i vien alla� saistīsies ar pārciestajiem pārbaudīju�miem . . .

Iela bija tuk�a. Pēk�ņi atskanēja sievie�u kurpju papē�u klaudzieni uz asfalta, klusumā tie bija dzirdami veselu kvartālu un tuvojās arvien ātrāk: tip-tip-tip . . . Viņiem garām paskrēja jauna, piemīlīga poliete; par spīti sabiezējo�ai krēslai, Marina Nikolajevna paguva saskatīt, ka viņas seja ir �ausmu izķēmota. Paskrējusi garām, sve�ā sieviete tūlīt pagriezās, metās atpakaļ pie Marinas un aiztrūksto�ā balsī ierunājās:

�� Lūdzu, jūs, pane . . . biedrene . .. Vai drīkstu, es ie�u ar jums reizē? Atļausiet? Es baidos, pane . . .

Nespēdama vairs valdīties, viņa ie�ņukstējās.

Aiz muguras atkal atskanēja soļu troksnis. Sve�ā mei�tene metās uz priek�u un, pirms Marina Nikolajevna spēja viņu aizkavēt, iegriezās tuvākajā �ķērsielā, tad nozuda tum�ajās parādes durvīs vienā no mājām ar izsistajiem logiem; tajā pa�ā mirklī no puskrēslas iznira gara auguma vīrietis padomju virsnieka formas tērpā. Arī viņ� ienira tajās pa�ās durvīs. Atskanēja cīņas trok�snis un īss, apspiests kliedziens, pēc tam viss apklusa. �Kāpēc viņa tā izdarīja! Kopā ar mums viņu neviens nebūtu aizticis. Kāpēc viņa aizbēga . . . Bailēs zaudēja sajēgu! Cik rei�u pēc tam esmu no�ēlojusi, ka viņu neaizturēju! Arī es uzreiz nespēju atjēgties�� vēlāk Marina Nikolajevna sev pārmeta.

Izdzirdusi kliedzienu, viņa palaida Bonzo, noņēma kara- bīni un nokomandēja: �Bonzo, fass!� Atkārtot vairs nevajadzēja, Bonzo darbojās nevainojami. Te nu bija tā reize, kad noderēja viņa treniņi noziedznieku aizturē�anā. No viņa nekur nespruksi! Da�os lēcienos suns bija pie tām pa�ām durvīm un arī nozuda tum�ajā ailē. Kad Marina Nikolajevna tur pieskrēja, poliete nekustīgi gulēja uz grīdas, vīrietis bija nozudis. Mīnu nav, bet slepkavas paliku�i, viņi vēl eksistē un dara savus tum�os darbus. Padomju virsnieks, leitnants ar uz�uvēm par ievainoju�

miem, vai tas var būt!? Marina Nikolajevna tagad nedo�māja, ka nepazīstamais varētu būt paslēpies kaut kur tuvumā un tie�i tāpat izrēķināties ar viņu, lai novāktu nozieguma liecinieci. Sirds dauzījās. Panākt un aizturēt nelieti! Jā, bet kur tad Bonzo? Tikai tagad viņa pamanīja atvērtās durvis, kas veda kādā pamestā dzīvoklī, un izsistos logus . . . Tur, protams, nozudis slepkava! Ta�u sekot noziedzniekam tumsā viņa neuzdro�inājās, tāpēc griezās atpakaļ un, pagājusi aiz mājas stūra, ieraudzīja . . . redz, kur viņi abi! Kad viņa piesteidzās klāt, viltus leitnants gulēja zemē, atmetis rokas, un baidījās pakusti�nāt pat pirkstu, Bonzo stāvēja, pārliecies tam pāri.

� Esmu polis! Esmu polis!� atkārtoja aizturētais, pār�biedēti �ķielēdams uz suni, kaut ar Marinas Nikolajevnas parādī�anos situācija bija mainījusies: tagad viņ� varēja vismaz kādu palūgt, lai suns viņu neaiztiek.� Esmu polis!� viņ� apstiprināja, it kā tas attaisnotu viņa rīcību. Kāpēc viņ� ir padomju armijas mundierī? Viss bija norisinājies da�ās minūtes daļās. Piebeidzis meiteni, viņ�, lai nezaudētu ne sekundi laika, aizskrēja pa tum�o gaiteni, ieslīdēja tuk�ajā dzīvoklī, no turienes izlēca pa izsisto logu, bet tur ārā viņu jau gaidīja Bonzo. Izrādījās, ka Bonzo viņu apsteidzis, izlecot pa citu logu. Apbrīnojama bija �ī suņa spēja uzminēt vajātā noziedznieka rīcību un sagūstīt viņu tur, kur viņ� vismazāk gaidījis. Suns nese�koja pa pēdām, bet, aizsteidzies priek�ā, aiz�ķērsoja bēglim tālāko ceļu. Noziedznieks pat necentās pretoties: zināja, ar ko viņam darī�ana. Jā, zināja. Vēlāk viss noskaidrojās. Atklājās, ka tas bija mūsu armijas formas tērpā pārģērbies bandīts, polis � jā, bet savas tautas un dzimtenes nodevējs. Viņam nebija izdevies aizbēgt � hit�lerie�i atkāpās pārāk steidzīgi, viņ� pat nepaguva noslēpt pēdas savām briesmīgajām ļaundarībām nāves nometnē; mainīdams dzīvesvietu, viņ� cerēja iejukt daudzajos cilvē�kos, ko kara viesulis bija izmētājis un kas tagad atgriezās dzimtajās vietās, bet nozagtais leitnanta formas tērps noderēja kā aizsegs, kā maskē�anās tērps, kā hameleona āda. Būdams fa�istu līdzskrējējs un sulainis, viņ� kalpoja par vahtmani � koncentrācijas nometnē vadīja SS die�nesta uzraugu grupu, bet meiteni gribēja nogalināt tāpēc, ka tā nicino�i izturējās pret viņu, nepieņēma viņa uzmanī�bas apliecinājumus (viņam laksto�anās bija līdzeklis pēdu jauk�anai), kā arī aiz bailēm, ka tā viņu atmaskos. Viņa bija nelieti pazinusi un tāpēc nobijusies, sākusi kliegt. Ļaundarim tajā pa�ā laikā bija mērķis modināt vietējos iedzīvotājos naidu pret krieviem, tāpēc viņ� uzģērba nozagto formas tērpu: redziet, kādi viņi ir, tie atbrīvotāji, nogalina polus! Jāatzīst, ka �ur tur tāda provokācija izdevās, ta�u �oreiz nodoms izjuka. Un par to pateicība pienākas Bonzo . . .

Aizturēto vajadzēja nekavējoties nogādāt komandan�tūrā, bet ko darīt ar meiteni? Marina Nikolajevna pielika ausi pie gulo�ās krūtīm: meitene vēl elpoja. Varbūt viņu vēl var glābt, ārēju ievainojumu viņai nav.

��� Nekustēties! Citādi �au�u!� viņa pavēlēja aizturēta�jam un izvilka savu miniatūro �Mellior�, kaut bandīts gulēja aug�pēdu, neuzdro�inādamies pakustēties: visi noziedznieki zina, ka, satiekoties ar apmācītu dienesta suni, vienīgais, kas atliek,� nekustēties, citādi vari nokļūt suņa zobos. Ar pavadu viņa stingri sasēja aizturēta�jam rokas aiz muguras (viņ� nepretojās, Bonzo klātbūtne viņu hipnotizēja), ātri, gandrīz vai ar tausti uzrakstīja zīmīti: �Palīdziet ātrāk. Cilvēks mirst. Bonzo atvedīs,�� ielika to suņa kaklasaites somiņā un nokomandēja:

��� Bonzo, uz �tābu! Atri!

Pati ba�ījās: �Vai viņ� mani sapratīs un izdarīs, kā vajadzīgs?� Viņ� visu saprata ļoti labi.

Bonzo it kā to tikai bija gaidījis: viņ� nozuda kā vēja pūsts. Marina Nikolajevna gaidīja. Bezgalīgi lēni vilkās laiks, guļo�ais ļauni �ķielēja uz viņu.

��� Nekustēties!

Atskanēja motora rūkoņa: tuvojās ma�īna ar karavī�riem. Gar stūri pazibēja kāda ēna. Guļo�ais sakustējās, mēģināja piecelties sēdus, bet, izdzirdis pie pa�as sejas rūcienu, bija spiests atkal atkrist aug�pēdu. Bonzo Ne 1!

Jā, tagad viņ� bija Bonzo Ne 1. Neuzpērkamais, cītīgais esesie�u kalpotājs bija pārvērties savā pretpolā � tagad viņ� kalpoja ne vairs ļaunai patvaļai un cilvēknīdējiem, bet taisnībai, labestībai un humānismam. Labu viņ� atmaksāja ar labu, un tagad neviens vairs nevarēs viņam pārmest, ka viņ� bijis netaisnības un ļaunuma kalps. No savvaļas me�a zvēra sensenos laikos cilvēks radīja sev draugu un palīgu �suni; cilvēku cilts nelaime, briesmoņi cilvēku izskatā mēģināja atgriezt suni zvēru pasaulē, bet vienkār�ā, sirsnīgā krievu sieviete nepieļāva, ka uzvar ļaunums,� un suns atkal kļuva suns.

Ta�u �ķir�anās brīdis tuvojās, beidzās termiņi, kas bija atvēlēti viņu draudzībai, �ai neparastajai, apbrīnojamai draudzībai, kura dzimusi uz ļaunuma drupām, par spīti visam. Kā Bonzo to pārdzīvoja � zina tikai viņ� pats, bet Marina Nikolajevna notiku�o nevar atcerēties bez asa�rām .. .

Viņa pārmet sev, ka nav lūgusi atdot viņai suni pavisam. Noteikti būtu atdevu�i. Laikam traucēja armijas disciplīna, pieradums pie reglamenta.

Un bija vēl kāds kavēklis: gatavojoties braucienam uz Krieviju, noskaidrojās, ka suni nedrīkst vest pāri robe�ai. Tāpēc Bonzo atdeva poļiem. Pirms aizbrauk�anas Marina Nikolajevna ieradās atvadīties, bet suņa jau vairs nebija. Izrādījās, ka viņ� izskrējis uz ielas un pakļuvis zem ma�īnas . . .

�Izskrējis�, protams, nav īstais vārds: viņ� bija izrāvies, trakojis, gribējis skriet pie viņas. Tā jau reiz bija noticis: kad viņa kopā ar vīru Oktobra svētkos uz neilgu laiku bija aizbraukusi pie draugiem uz citu armijas daļu, suns pārrāva ķēdi, izrāvās, ar zobiem izplēsa sētā caurumu, smaganās bija ierautas lielas skaidu atlūzas, vēlāk va�jadzēja izvilkt; toreiz viss beidzās labi, bet tagad . . .

Daudz vēlāk viņa teica: �Kā zināms, suns spēj nomirt bada nāvē uz sava saimnieka kapa. Varbūt Bonzo rīcība bija apzināta � viņ� tī�ām nevairījās no ma�īnas. Varbūt tas nemaz nebija nelaimes gadījums! Pirms tam �ādu gadījumu nebija, viņ� ļoti labi zināja satiksmes noteiku�mus .. .� Viņa, tāpat kā agrāk, dziļi ticēja mūsu mēmo draugu saprātīgai rīcībai. Turklāt tas ta�u bija Bonzo, viņas Bonzo! Gudrais Bonzo! Bet zinātnē pagaidām nav fiksēti tādi fakti. (Autors gan personiski nenoraida tādu versiju . . .)

Marinai Nikolajevnai vēl arvien likās, ka Bon�zo� kluss un paklausīgs � atnāks un nogulsies agrākajā vietā, tajā pa�ā, kur notika viņu pirmā tik�anās . . .

� Visu mū�u to atcerē�os, nekad nespē�u aizmirst, kā viņ�, smagi nopūties, nogūlās kaktā, tikai acis deg, it kā gribētu vaicāt: vai tie�ām tu mani atstāsi? Tāds viņ� paliks man atmiņā visu mū�u . . .

Tāds bija liktenis.

Cēzar, vai tie�ām tas esi tu?

Cik tā bija priecīga, laimīga un satrauco�a diena. Pat saule gavilēja un svinēja mūsu uzvaru, jo spīdēja kaut kā īpa�i gai�i, koki un krūmi sveicinot locīja galotnes, zāļu stiebri un ziedu galviņas noliecās lejup, �ķiet, visa daba līksmoja. Arī gaiss likās neparasts: silts, da�ādu smar�u piesātināts, tas liegi glāstīja seju. Vilciens traucās un traucās pa dzimtās zemes pla�umiem. Klaudzēja riteņi, elsoja lokomotīve, laiku pa laikam izspū�ot tvaika un dūmu mutuļus, kas acumirklī visu apkārtni ietina zilpe�lēkā dūmakā, bet pēc brītiņa skatienam atkal pavērās tīrumi un ziedo�as pļavas. Iedziedājās harmonikas. Ska�ņas pieņēmās spēkā un aizplūda tālumā. Bet vilciens trauca un trauca uz priek�u. Gar logiem zibēja telegrāfa stabi; reizēm no tiem tramīgi izspurdza gaisā kovārņi; slie�u savienojumos klaudzēja buferi, un vienā ritmā ar �o trauksmaino kustību pukstēja daudzās jaunās, dedzīgās sirdis: ātrāk, ātrāk!

�Mēs no Berlīnes��bija rakstīts uz kāda vagona, bet uz cita lieliem burtiem liesmoja vārdi: �Esi sveicināta, Dzimtene!�.

Atgriezties mājās pēc �etru gadu � un vēl kādu gadu!� ilgas prombūtnes . . . Esi sveicināta, Dzimtene,� mīļā, dārgā, vienīgā! Sajā laikā tavi dēli ir pieredzēju�i daudz ko tādu, kas vienam otram varbūt savā mū�ā pat sapņos nav rādījies,� viņi izgāju�i cauri daudzām zemēm, bet skaistākas un mīļākas par savu Dzimteni nav redzē�ju�i nekur . . . Tādas izjūtas un domas bija lasāmas vēju appūstajās karavīru sejās, kas lūkojās pa vagonu logiem.

Bet vagonos . . . Jā, �is patie�ām bija neparasts vilciens. Vienā kupejā divi karavīri ieturēja azaidu, bet viņiem blakus uz sola svinīgi sēdēja divi suņi un, gar�īgi �maksti�not, saķēra un norija tiem pasviestos kumosus. Suņi bija arī citās kupejās � lieli, pinkaini aitu suņi, kas tagad izskatījās apbrīnojami labsirdīgi un, glu�i kā piemirsu�i savu parasto niknumu, rāmi pacieta gan savu sugas brāļu, gan cilvēku klātbūtni. Vagons bija pārpildīts, cilvēki un suņi juku jukām.

Kādā citā kupejā, kuras pasa�ieriem mēs veltīsim sevi�ķu uzmanību, sēdēja ūsains gai�matis � nebija skaidrs, vai mati viņam tādi no dzim�anas vai arī saulē izbalēju�i, bet pretstatā tum�i iedegu�ajai sejai tie izskatī�jās sevi�ķi gai�i,� tātad kupejā sēdēja skaists, iznesīgs jauneklis, viens no tiem, kas lau� meiteņu sirdis, un domīgi lūkojās ainavā, kura slīdēja aiz vagona logiem; pie viņa kājām snauda milzīgs suns biezu ka�oku . . . Nē, nevar teikt �snauda�, tas nebūs pareizi, jo suņa acis gan bija aizvērtas, ta�u uzmanīgs vērotājs pamanīs, ka plaksti viegli notrīs un āda uz muguras noraustās, un tūlīt secinās � suns tikai izliekas guļam, precīzāk sakot, pat neizliekas, nē, drīzāk tā ir suņu dabiskā izturē�anās: tas it kā guļ, tomēr dzird visu, kas notiek apkārtnē; liekas, dzīvnieku nekas neinteresē, tomēr jebkuru brīdi tas ir gatavs uztrūkties un izpildīt saimnieka pavēli vai aizstā�vēt viņu, ja nepiecie�ams. Vai arī suns pēc ilgās prombūt�nes skuma pēc dzimtajām mājām tāpat kā viņa biedrs un saimnieks � jaunais ser�ants, to mēs nevaram pateikt, jo vēl neviens nav spējis sarunāties ar suni cilvēku valodā. Dzīvnieks labāk saprot mūs, nekā mēs � viņu.

Lokomotīve gari nosvilpa. Pazibēja semafors, vilciena gaita palēninājās. Gar logiem tagad slīdēja pilsētas ainava � celtnes, jumti, fabriku dūmeņi, elektropārvades līniju tīkls. Sur tur pavīdēja drupas � liecība, ka, ienaid�niekam iebrūkot, posts piemeklējis arī �o pilsētu un tā vēl nav paguvusi sadziedēt karā cirstās brūces. Ievainotam karavīram, lai atgrieztos ierindā, da�kārt pietiek ar mēnesi hospitālī, bet pilsētas atjauno�anai vajadzīgi gadi.

Perons. Tūksto�iem sagaidītāju. Ziedi, karogi, ļau�u drūzma, neskaitāmas sejas � vīrie�u un sievie�u, grumbu izvagotas un pavisam jaunas, sārtas, smaido�as, neizsa�kāmā priekā un laimē raudo�as un satrauktās gaidās sastingu�as. Viņi ir atbrauku�i, atgriezu�ies mājās! Mūsu dēli, tēvi, brāļi, vīri � viņi ir pārnāku�i. . .

Grūdiens. Vagoni noraustās un apstājas. Ta�u jau mirkli iepriek� no tiem kā zirņi birst frontinieki zaļos formas tērpos un tūlīt nokļūst draugu un paziņu apkam�pienos; karavīriem pa pēdām no vagoniem izlec arī suņi. Kamēr cilvēku spaida un gumza desmitiem roku reizē, kamēr viņu skūpsta vairākas mutes, suns grozās turpat pa kājām, tiek spārdīts un grūstīts, tam min uz astes, uz ķepām, tomēr dzīvnieks tikai palec sāņus un sargājas, lai netiktu nospiests pavisam, ta�u ne reizi draudo�i neatie� zobus � to nu gan ne. It kā ari �etrkājis saprastu cilvēku lielo prieku. Uzvara!

��� Skaties, cik daudz suņu!� kāds iesaucās.

��� Kā gan citādi,� cits cienīgi paskaidroja.� Ari suņi ir karoju�i. Kā tad tu domāji? Tagad tie atgrie�as mājās . . . atpūsties.

��� Vai nu mājās, vai suņu skolā . . .

��� Ari suņi karoju�i?! Cik jocīgi!

��� Tu pats esi jocīgs! Un kā vēl karoju�i. . .

� Vesela karaspēka daļa?!

��� Protams . . . Viņi piedalījās arī uzvaras parādē! . . .

��� Tie bija citi . . .

��� Vai nu �ie, vai citi, kāda at�ķirība . . .

Vagona durvīs parādījās bra�ais, slaikais, ūsainais ser��ants. Ar vienu roku viņ� pieturēja mugursomas siksnu, otrā bija sa�ņaudzis suņa pavadu. Un tūlīt no ļau�u pūļa, kas bija pārplūdinājis peronu, atskanēja sauciens:

��� Aļo�a! Cēzar!

Sagaidītāji bija trīs: pavecs ra�ena auguma vīrietis, sieviete ar iesirmiem matiem, acīmredzot viņa sieva, un glīta meitene zilām acīm � abu meita. Ser�ants vispirms nokļuva vīrie�a rokās, un pēc krievu para�as viņi trīsreiz saskūpstījās, tad sirmā sieviete maigi � kā jau māte � viņu apskāva un, ar pūlēm pasniegusies līdz iedegu�ajai pierei (ser�antam vajadzēja pieliekties un mazliet saliekt ceļus), noskūpstīja. Meitene pa to laiku noņēmās ar suni. Pietupusies viņa to purināja un raustīja, ar roku ātri glaudīja mīksto, biezo ka�oku, nomutēja tie�i uz purna � aukstā, mitrā deguna, taustīja zīdaini gludās ūsas, vaigus, pievilka sev klāt kā vistuvāko, visdārgāko būtni, satrauktā balsī atkārtodama:

��� Vai tie�ām tas esi tu, Cēzar? Vai tie�ām tu? Mīļais, labiņais . . . Vai tu mani pazini? Cēzar, mīļais Cēzar!

Arī suns priecājās par satik�anos. Jā, protams, viņ� meiteni pazina. Vai gan suns var aizmirst tuvu cilvēku! Tad tas vairs nebūtu suns! Viņ� griezās kā vilciņ�, lunci�nāja asti, izturējās kā muļķa kucēns, lēca uz aug�u meitenei krūtīs un tūlīt, it kā nokaunējies par savu nesavaldību, atkal atguva agrāko cienīgo stāju, kā jau veterāns, kas rūdīts kara ugunīs. Viņa mirdzo�ajās acīs vīdēja saprāts un uzticība.

Pēc tam kārta sasveicināties ar suni pienāca vīrietim un sievietei, bet meitene izslējusies padeva ser�antam roku.

��� Sveiks, Aļo�a.

��� Sveika, Nade�da . . .� Ja cilvēkam ir tik daudz uz sirds, nez kāpēc vienmēr trūkst vārdu un teiktais izskan ikdieni�ķi.

Tam gan nav sevi�ķas nozīmes. Vai tad bez vārdiem nav skaidrs! Laimē staroja kā meitenes, tā ser�anta acis. Tagad viņ� skatījās uz Nade�du ar tikpat padevīgu un mīlas pilnu skatienu, kāds pirms mirkļa bija Cēzaram (�āds salīdzinājums cilvēkam nebūt nav apvainojums); meitenes pavadoņi � kā jau gudri un saproto�i cilvēki � tikai smaidīja.

Pēc daudzām pazīmēm � sejas izteiksmes, brīvās savstarpējās izturē�anās, līdz galam neizteiktiem, noklusē�tiem teikumiem, kas sarunai pie�ķīra sevi�ķu intimitāti,� nekļūdīgi varēja spriest, ka �īs �etras būtnes, ieskaitot suni, ir ne tikai seni, labi paziņas vien; viņus saistīja kaut kas vairāk � kopēji smagi pārdzīvojumi.

��� Aleksej, tevi vairs nevar ne pazīt,� Nade�das tēvs secināja, kad viņi bija izsprauku�ies cauri pūlim, un ser�anta mugursomu tagad nesa viņ�, bet Cēzara pavada bija pārgājusi meitenes rokā.� Paskat, kādas ūsas uzaudzējis. Glu�i kā grenadierim! Nobriedis, kļuvis vīri��ķīgs.

��� Sen neesam tiku�ies, Stepan Nikolajevi� . . .

��� Un apbalvojumi, apbalvojumi!� Nade�das māte sa�sita rokas.� Vesela galerija! Vareni, vareni!�Tad vi�ņa atkal ņēmās glaudīt suni.� Cēzar, Cēzar, drau�dziņ . . .

�� Tēt, Cēzaram mutē ir zelta zobs!� Nade�da pēk�ņi iesaucās.

A�i notupusies suņa priek�ā, viņa bez kādām ceremoni�jām pavilka tā lūpu uz leju un parādīja. Patie�ām � tur spīdēja zelts. Vienam ilknim bija uzlikts zelta kronītis � glu�i kā cilvēkam. Tavu brīnumu!

Suns neizrādīja meitenei nekādu pretestību, vienīgi mirk�ķināja plakstus, it kā acī būtu iekļuvis smil�u graudiņ�, un viegli grozīja galvu, uzmanīgi mēģinādams atbrīvoties. �Nu kas tur sevi�ķs,� liecināja viņa izskats. �Lai jau būtu zelts, kas gan tur sevi�ķs ��

�� Vai tad es jums nerakstīju?� cienīgi ierunājās ser��ants.� Nu, pēc tā notikuma pie tilta . . . Nade�da, atce�ries?

�� Ai, kā nu neatceras! Stāstīja ta�u mums arī. . . Vai tad to iespējams aizmirst? Vēl tagad pārņem �aus�mas . . .� Jeļenas Vladimirovnas balsī ieskanējās pārdzī�voto cie�anu atskaņas un acīs iemirdzējās asaras.

Saruna tūdaļ pārtrūka, visi pieklusa, it kā debesīs būtu savilku�ies mākoņi un viņus atstāju�i ēnā. Nesenās pagāt�nes notikumi atmiņā vēl bija dzīvi.

Tomēr �ī diena bija pārāk skaista, lai ilgi ļautos skumjām. Drīz visi atkal atdzīvojās, kaut atmiņu pārcilā- �ana vēl nebija beigusies.

�� Vai to tu vēl atceries?� Nade�da jautāja Aleksejam, norādīdama uz Cēzara galvu.

Pāri suņa vaigam visā garumā stiepās dziļa rēta; lai gan sen sadzijusi, tā tomēr bija ļoti uzkrīto�a un pie�ķīra �etrkājainā veterāna fizionomijai izteikti skarbu izteik�smi. Uzreiz bija redzams � tas ir pieredzes bagāts, nopietns suns. Daudz ko piedzīvojis.

Aleksejs pamāja: protams, arī viņ� neko nav aizmirsis.

��� Manu mīlulīt, labiņais!� Nadja turpināja murcīt suni, kad viņi jau gāja pa ielu, bet pati, zeltainās matu cirtas atmezdama, laiku pa laikam uzmeta �ķelmīgu skatienu skaistajam ser�antam.

Ar ko viss sākās

Nadjai bija iemesls glaudīt un apmīļot Cēzaru, jo patiesībā ar viņu viss bija sācies. Tagad �ķita glu�i neticami, ka bijis laiks, kad meitene necieta suņus, tos pamanīdama, saviebās, bet reizēm, sastopoties ar tiem, viņai gribējās saukt pēc palīdzības.

Toreiz, ieraudzīdama piepilsētas vilcienā uz sēdekļa mazu kucēnu, viņa bija nicino�i saviebusies. Kopā ar draudzeni viņa atgriezās no vasarnīcu rajona, kur bija apciemoju�as paziņas. Kupejā sēdēja divi jauni sportiska izskata vīrie�i un līdzās vienam ��ugunīgam gai�matim�, kā meitenes nosprieda,� glu�i kā mātei cie�i piespiedies, gulēja kucēns. Tāds maziņ� un nevarīgs. Viņ� varēja ie�ēlināt sirdi jebkuram, tikai ne Nadjai.

Fui! Sēdēt blakus smirdo�am sunim . . . Bet ko darīt, ja vairāk brīvu vietu nav. Savaikstījusi savu mīlīgo sejiņu, viņa apsēdās.

Pui�i, �ķiet, bija pamanīju�i Nadjas netīksmi. Saskatīju��ies viņi uzsāka sarunu, pat acu nepamezdami uz meitenes pusi.

��� Vai esi dzirdējis,� vienaldzīgā balsī iesāka �ugunī�gais gai�matis�,� zinātnieki konstatēju�i, ka cilvēkam ir noteikts smadzeņu daudzums atkarībā no svara � kilo se�simt grami . . .

��� Vai tu ar to gribi teikt, ka tev ir vairāk?

�� Nē, es gribu teikt, ka da�iem to acīm redzami pietrūkst.

�Nekauņa!� Nadja jutās, kā triecienu saņēmusi. So piezīmi puisis noteikti domājis viņai. Ko viņam tādu aizvainojo�u lai atcērt! Kaprīzi uzmetusi lūpu, viņa drud�aini domāja, kā puisim piekasīties, un beidzot at�rada iemeslu.

��� Varbūt jūs aizvāktu savu �etrkāji un novietotu to zem sola?

��� Vai baidāties viņu inficēt? Petro, tad nudien kaut kas jādara . . .� Un gai�matis, uzmanīgi pabāzis roku zem vēderiņa, nesatricināmā mierā pārvietoja kucēnu � uz galdiņa � Nadjai pie pa�a deguna.

Tas nu bija par daudz! Būdama pārtiku�u vecāku vienīgā meita, izlutināta un pieradusi, ka vienmēr darīts viņai pa prātam, Nadja eksplodēja kā fugasa bumba. Sarunāja nezin ko, vēl tagad kauns, to atceroties. Draudzene velti bikstīja sānos. Nadja bija kā no ķēdes norāvusies. Ar viņu tā mēdza gadīties. Bet dīvaini � jo vairāk viņa ārdījās, jo platāks vērtās tā pa�a �ugunīgā gai�mata� smaids. Kāda jēga lamāties, ja vārdi netrāpa mērķī! Nadja pēk�ņi samulsa un apklusa.

��� Cicerons,� aukstasinīgi konstatēja gai�matis. � Pareizi, vai ne?

�� Fakts,� apstiprināja viņa biedrs � melnīgsnējs jau�neklis apaļu seju.

�� Ak, laiki, ak, tikumi!� gai�matis, pacēlis rokas, tra�ģiski ironiskā balsī iesaucās un pēk�ņi paskatījās uz Nadju tik jautri, atklāti un draudzīgi, ka atbruņoja meiteni pavisam.

��� Mīļā jaunkundzīt. . .� viņ� iesāka pavisam citā tonī.

��� Es neesmu jaunkundze!

������� Jaunkundze domās un spriedumos,� viņ� laipni pre�cizēja, pat ne drusciņ nesamulsdams.� Bet vizuāli � tā nekas�

Viņa ��tā nekas�? Klasē visi zēni rakstīja viņai vēstu�les, gribēja norunāt tik�anos, bet pēc tam stundām nīka aiz mājas stūra, lai viņu pavadītu! �Tā nekas�! Ta�u dusmoties uz �o puisi Nadjai nez kāpēc vairs negribējās. Ar viņu nav ko ielaisties!

������� Tātad es turpinu. Jūs, mana mīļā pilsonīte, aiz sava analfabētisma . . .

��� Pateicos,� Nadja paklanījās.

������� Lūdzu,� viņ� tikpat ceremoniāli palocījās pret Nadju,�. . . tātad aiz sava analfabētisma (pretīgais, viņ� vēl atkārto!) . . . jūs pat nevarat iedomāties, kas �is par radījumu. Mēs viņu atradām uz ceļa, kāds nelietis bija pametis. Bet varbūt viņ� pats aizbēdzis . . .

�Pats aizbēdzis� . . . Kur nu, viņ� ta�u vēl tik maziņ�! Dro�i vien pat ēst vēl neprot, bez mātes palicis . . . Drīzāk kāds būs pazaudējis. Paskat, kā grū� purniņu uz visām pusēm, meklē māti un citus brālī�us, acīmredzot viņu moka izsalkums . . . Meitenē modās līdzjūtība.

������� Kur jūs viņu tagad liksiet?� Nadjas draudzene gribēja zināt.

�� Tad jau manīs. Bojā aiziet neļausim.

��� Fakts!� atkal dedzīgi apstiprināja melnīgsnējais.

Nadja vēl līdz �im laikam nesaprot, kā tas bija noticis:

pirms mirkļa viņa bija gatava kucēnu augstprātīgi at�stumt, nosviest zem sola, bet pēk�ņi roka pati no sevis pastiepās un noglaudīja suņuku. Vai viņa gribēja izpatikt gai�matim? Varbūt aiz spītības? Ta�u viņa neparko neatzī�tos pat sev.

Kucēns klusu smilkstēja.

��� Nabadziņ� . . .

������� Te tev nu bija � nabadziņ�. Gribat � es jums viņu uzdāvinā�u?

��� Kāpēc jūs pats viņu neņemat?

��� Man viens jau ir.

�� Ņemiet vēl otru, ja jau jūs suņus tā mīlat.

�� Abi ir tēviņi, plēsīsies savā starpā!

������� Viņam ir suns uz goda!��ugunīgā gai�mata� draugs iesaucās un pacēla īk�ķi uz aug�u.� Tikai vecs . . .

������� Pensiofcffrs,� blondais apstiprināja,� viņam ne�drīkst darīt pāri.

Kā izrādījās, tik�anās vagonā bija liktenīga. Patie�ām � ja viņi nebūtu sastapu�ies, nebūtu ne Cēzara, ne daudzo kopējo draugu, nebūtu nekā.

Kamēr Nadja ar kucēnu soļoja uz mājām, viņa dzīvnie�ciņu jau bija iemīļojusi. Cik dīvaini! Tāds maziņ�, pūkains, silts radījums. Kā gan viņa bija varējusi uzskatīt to par �smirdo�u suni�!

Viens otrs par tik ātru Nadjas metamorfozi varbūt pabrīnīsies. Nekā dīvaina tur nav. Nadja vispār spēja ātri mainīties. Tipiska sangviniķe � kā teiktu Hipokrats. Viņa pati reizēm brīnījās par savu rīcību. Reiz notika �āds gadījums. Nadja gāja gar kinoteātri un nejau�i ieraudzīja divus zēnus plūcamies. Vīrie�i nevarēja kau��ļus iz�ķirt, bet garāmgājēji vienaldzīgi noskatījās. Un pēk�ņi tie ieraudzīja nez no kurienes uzradu�os skuķi, kas ar portfeli iezvēla vienam kauslim pa ausi, tad otram, tie spruka katrs uz savu pusi, bet skuķis devās tālāk. No Nadjas varēja sagaidīt ne to vien. Lēmums tika pieņemts acumirklī, un, ja kāds iepriek� viņai būtu teicis, ka viņa rīkosies tā un ne citādi, viņa pat saniknotos.

Tāpat bija iznācis arī ar Cēzaru. Tagad lai neviens pat nemēģina teikt par sunīti sliktu vārdu un nepūlas iestāstīt, ka viņai kucēns nav vajadzīgs. Lai tik pamēģina! Viņa vairs nemaz nevar iedomāties savu dzīvi bez Cēzara. Kopā ar sunīti dzīve kļuvusi interesanta.

Senāk Nadja bija tikpat aizrautīgi spēlējusies ar lellēm, tad lelles nomainīja bil�u grāmatas, pēc tam � mūzika, klavieres. Pa�laik Cēzars � tik mīlīgs un pūkains, tik aizkustino�s un bērni�ķīgi nevarīgs � bija aizņēmis Nad�jas visas domas un jūtas.

Jābrīnās par ko citu: kā gan meitene, kas izaugusi ģimenē, kur visi mīlēja dzīvniekus, tik ilgi bija palikusi vienaldzīga pret cilvēka uzticamāko draugu? Varbūt izskaidrojums ir pla�ās izklaidē�anās iespējas, kā arī da�neda�ādās aizrau�anās un intere�u nenoturība, kāda ir tik kustīgiem un nemierīgiem raksturiem kā Nadja, iespē�jams, tas radīja vienaldzību pret dzīvo būtni, kas kop� seniem laikiem bijis uzticības un padevības simbols. Viņa vienkār�i nebija vērīgāk ielūkojusies dzīvnieku pasaulē un nepazina to. Pietika vienu reizi paņemt kucēnu rokās, un viss pārvērtās. Pieredzēju�i cilvēki apgalvo, ka tā notiekot bie�i. Mīlestība vispār ir kā zibens uzplaiksnī�jums. Un �inī gadījumā ir jārunā par divām mīlestī�bām . . .

Kucēns pēc rakstura bija apbrīnojami jauks. Tikko viņu pasauca, acumirklī bija klāt, vienmēr gatavs spēlē�ties un draiskoties. Nadja pavicina viņam gar degunu lakatiņu, un viņ� ieķeras tajā ar zobiem, sirdīgi plucina, rūc, izliekas varen nikns. Plosās, plosās, bet tad smagi nokrīt kaut kur uz paklāja un guļ, izplājies kā lā�āda, kamēr atgūst elpu. Un kāda jautrība rodas, kad sākas jārē�anās ar rudo runci Apelsīnu! Run�uks sākumā �ņāc un sprauslā, ka�ociņ� uzbozts, aste stāvus gaisā, bet kucēns, muļķītis, nekā nesaprot un lien klāt spēlēties, kamēr runcis �o iepļaukā gan ar vienu, gan otru ķepu. Cik skrambu Apelsīna nagi nav atstāju�i nabaga suņuka purnā! Reizēm runcis cīņas karstumā sunīti apgā�, pats atlec sāņus un vēro, bet Cēzars pieceļas un, neveikli gāzelēdamies, dodas atkal pie Apelsīna.

Cēzars ir jau pusgadu vecs. Ausis kļuvu�as stāvas, purns pastiepies garāks (bet bija ta�u tāds strupdegunis, taisni jāsmejas!), ka�oks biezs, aste kupla un slejas gaisā kā pīķis. Tagad Cēzars mērojas spēkiem ne vairs ar runci Apelsīnu, bet ar Nadju. Viņi mēģina atņemt viens otram auklas gabalu. Katrs velk, cik spēka. Trah! Meitene kūleniski aizveļas uz vienu, Cēzars uz otru pusi, aukla pārtrūkst. . . Nekas, nekas! Cēzaram �ie spēka vingrinā�jumi ļoti noderēs, kad pienāks bargāki laiki.

Nadja mācās, Cēzars guļ viņai pie kājām, uzlicis galvu uz sakrustotām priek�ķepām. Izaudzis varen liels � kļu�vis īsts aitu suns. Pabeigusi skolas uzdevumus, Nadja draiskodamās (noskaņojums viņai lielisks � vēl pēdējās stundas skolā, bet pēc tam brīvdienas, visa vasara priek�ā!) paķer no trauciņa konfektes � vienu sev, otru Cēzaram. Iespiedis gardumu starp ķepām, suns lieti�ķi, kā jau zinātājs, atbrīvo to no papīra, apēd, bet iesaiņojumu atstāj uz grīdas.

� Kas nu vēl nebūs!� Nadja uzsauc un parāda ar pirkstu uz papīru.� Tūlīt aizvāc! Citādi vairs nedabūsi!� Cēzars paklausīgi saņem papīriņu zobos un aiznes uz virtuvi, uz atkritumu kasti.

Kamēr kucēns vēl bija mazs, Nadja viņu aijāja un auklēja, kā agrāk bija darījusi ar lellēm, naktīs cēlās aug�ā, lai paskatītos, vai suņuks guļ savā vietā. No rīta pieaugu�ie skatās � suņuks ieritinājies meitenei azotē, un abi uz Cēzara segas saldi guļ. Arī vēlāk, kad Cēzars bija jau liels, ne vienu reizi vien gadījās, ka meitene aizmiga, uzlikusi galvu sunim uz muguras vai kakla.

Paradums abiem gulēt uz paklāja saglabājās. Nogurusi, gatavodamās eksāmeniem, meitene piespiedās pie uzti�camā Cēzara un pati nemanīja, kā aizmiga. Bet sunim tas patika.

Līdzko pa radio sāk skanēt mūzika rīta vingro�anai, arī suns noteikti ir klāt un vingro līdz ar Nadju. Meitene noliecas, pietupjas un izdara da�ādus vingrinājumus, bet suns uzmanīgi vēro. Tikko mūzika izskanējusi � viņ� pielec kājās, lien uz vēdera, lēkā, acīs prieks.

Cēzars vienmēr ir kopā ar Nadju.

��� Iesim mazgāt traukus, palīdzēsim mammai,� Nadja saka.

Meitene nomazgā �ķīvi, noslauka un pamet Cēzaram, bet suns to uztver ar virtuozu veiklību, zobi vien paspīd, un novieto kaudzītē uz galda malas. Darbs abiem sokas.

��� Tu esi jukusi!� māte sa�utumā iesaucas, pārsteidzot reiz abus draugus �ādā nodarbībā.� Skunstnieki, vairāk nekas kā triku meistari! Jums abiem vajadzētu strādāt cirkā . . . Spēj tik uzmanīt tādus!� viņa burk�ķ un sāk traukus mazgāt un slaucīt no jauna.

�Triku meistari� � Ja tētis un mamma redzētu, cik veikli Cēzars skrien pa horizontāli novietotu baļķi! Un kā lec! Divu metru barjerai � ar vienu rāvienu pāri!

Kop� ģimenē uzradies Cēzars, arī meitene pārvērtusies. Lai gan au�īga un draiska tāpat kā senāk, ta�u tagad viņa bie�āk palīdz vecākiem mājas solī, kļuvusi tāda kā patstā�vīgāka.

��� Nu, kādas tev �oreiz atzīmes?� tēvs apjautājas Nad�jai. Izrādās, ka, aizrāvusies ar suni un tā audzinā�anu, viņa atstājusi novārtā skolas uzdevumus.� Liec aiz auss: ja arī turpmāk ar mācībām ies tikpat bēdīgi, no Cēzara būs jā�ķiras . . .

Jā�ķiras no Cēzara?! Tikai ne to! Cik briesmīgi draudi!

��� Goda vārds, labo�os,� Nadja apsolās. Un tie�ām � drīz liecībā parādās piecnieki. Arī tas ir Cēzara nopelns.

Cēzars ir jau pieaudzis suns. Tagad viņ� uzņemts Osoaviahima[1] dienesta suņu audzētāju kluba uzskaitē. Armijas rezerve.

Arī Nadja ir izaugusi, uz viņas jakas atloka komjaunat�nes nozīmīte.

Abu ne�ķiramo draugu treniņi ir ieguvu�i citādu rak�sturu, un tagad tos vairs nevar saukt par bērni�ķīgu rotaļu. Nadja kļuvusi par suņa treneri: viņa masē tam krūtis un lāpstiņas, lai izveidotos spēcīgāka muskulatūra, pēc tam ar basām kājām uzkāpj sunim uz pleciem � izmēģina, cik Cēzaram spēka. Stiprs un varens ir viņas Cēzars. Tēvs reiz stāstīja, ka zēnībā viņi tādā veidā mēroju�i cits citam spēkus,� īsts vīrietis ne�īkstēs, sako�dīs zobus un izturēs. Tagad viņa �ādi pārbauda Cēzaru � un arī tas neizdve� ne skaņas. Varbūt sunim �ādi vingri�nājumi ir pat patīkami, jo Nadja ir trausla meitene, ko vēl slaidāku vēr� cie�i sajoztā kleita; �lapsenes viduklis�, kā saka tēvs. Viņa nav smaga, un kailās pēdas ir siltas un mīkstas. Arī Nadjai pa�ai tādas nodarbības iet pie sirds, jo suņa vilna piekļāvīgi glau�as pie kājām, radot patīkamu sajūtu, bet Cēzars saspringst un kļūst pavisam kluss.

Pagalmā, dārzā, kā ari pastaigās ārpus pilsētas � visur Nadja suni māca: �Lien, lien!���Skrien!���Soļos!�� �Klusu, stāvi!���Nesmilksti, klusu, ka tev saka!� Nadja necentās pārāk stingri ievērot instruktora norādījumus par to, ka pavēlēm jābūt īsām, bez liekiem vārdiem. Viņasprāt, Cēzars saprata visu, un tātad lieku vārdu nemaz nebija. Tāpēc viņa komandēja: �Lien, nesmilksti, klusu, klusu, Cēzar!� Vēlāk tas viss viņam noderēja, tāpat kā izturība (paldies, Nadja!), ko meitene bija ieaudzinā�jusi tālajās pastaigās un nopietnajos treniņos, kuru slodze tika pastāvīgi palielināta.

Pēc labi izpildītas pavēles Nadja suni vienmēr uzsla�vēja:� Labs, labs mans sunītis.� Un viņ� saprata, Nadja par to bija pārliecināta.

Kāds gudrs cilvēks teicis, ka suns, tik ilgi dzīvodams cilvēkam līdzās � viņ� ta�u kalpo cilvēkam jau gadu tūksto�iem �, iemantojis arī daļiņu cilvēka dvēseles. Cil�vēki ir ļoti da�ādi: vieglprātīgi un nopietni, gudri un aprobe�oti, pateicīgi un tādi, kuri ātri aizmirst visu, kas viņiem labs darīts, nepateicīgi, vieniem sirds alla� atvērta jaunai mīlai, citi visu mū�u mīl vienu . . . Cēzars izveido�jās par intelektuālu suni, kura mīlestība veltīta vienam konkrētam cilvēkam. Jo ari suņi ir visai at�ķirīgi: viegl�prātīgi, nikni, gudri, tādi, kas iemīl vienreiz, bet uz mū�u. Tā gadījās arī Cēzaram, bet varbūt par tādu viņu pada�rīja Nadjas mīlestība? Greizsirdīgs? Spilgti izteiktas īpa��nieka tieksmes? Kaprīzs tāpat kā Nade�da? �ķiet, Cēza�ram piemita visas �īs īpa�ības, un ar laiku tām vajadzēja izpausties.

�� Zini, tēt,� reiz Nadja pie galda paziņoja,� es iestā�jos milicijas paligbrigādē.

�� Oho!� tēvs iesaucās.� Tu esi kļuvusi varen apzi�nīga!

��� Kāpēc? Ko tas īsti nozīmē?� māte vaicāja.

��� Nu, lai būtu mazāk blē�u un huligānu . . .

��� Bez tevis jau mili�i galā netiks . . .� tēvs norūca.

�� Un tev būs darī�ana ar huligāniem? Tu dzīsies pakaļ visādiem nelie�iem? Ķersi tos rokā? Pati?! Nē, nudien traks var kļūt!� māte �ausminājās.

��� Ne jau es, bet Cēzars. Un par viņu tu vari neuztrauk�ties.

�� Būs labi, māt,� tēvs atbalstīja Nadju,� tagad mēs varēsim naktīs gulēt mierīgi. Ja jau Nadja ķērusies klāt. . . Un Cēzars vismaz dīki netupēs mājās. Maizi velti neēdīs. Pareizi vien ir. Lai strādā!

Cīņa uz malkas grēdas

It kā apstiprinot �o �Lai strādā!�, Cēzara fizionomijā radās rēta, kaujas kristību zīmogs.

Kā jebkur� notikums jaunībā, �is gadījums spilgti iespiedies Nadjas atmiņā, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas saistījās ar viņas pirmajām asajām izjūtām un arī ar pirmajiem patstāvīgajiem soļiem dzīvē. Notikuma centrā bija Cēzars.

� Manu mīļo, labo sunīt!� Pārbijusies līdz nāvei, viņa piespieda sev klāt Cēzara lielo, silto galvu, glaudīja to un skūpstīja. Un kur� viņas vietā neizbītos! Pa suņa purnu lēni tecēja asinis, viņ� mirk�ķināja un miedza acis, dro�i vien viņam stipri sāpēja . . .

Kas bija noticis?

Nadja un Cēzars atgriezās no pastaigas, viņiem abiem ļoti patika �ie ilgie gājieni � cauri visai pilsētai, līdz nomalei, kur dzīvoja vecmāmuļa (viņa nomira īsi pirms kara). Mērojot ceļu turp un atpakaļ, abi draugi nogāja kilometrus desmit. Tas tik bija treniņ�! Ne velti visi kā viens atzina: Cēzars ir ļoti izturīgs, muskuļots, stiegrai�nām kājām.

Pēk�ņi viņi izdzirda kliedzienus, lamā�anos, sitienu troksni, dārdoņu.

Aiz sētas gāja vaļā īsta kauja. Pa gaisu lidoja smagas, zarainas pagales un koka kārtis. Kāds piedzēries huligāns bija ielīdis sve�ā pagalmā, uzrāpies uz malkas grēdas, ko saimnieks bija sagatavojis ziemai, un no turienes bombar�dēja ikvienu, kas parādījās tuvumā.

��� Neviens lai nenāk klāt! Nositī�u!� viņ� sauca, tik tikko turēdamies kājās.

Neviens arī nedomāja viņam tuvoties, lai tup laimīgs uz malkas grēdas, bet, kad pagales kā �āviņi izārdīja zemi ap malkas grēdu, trāpīja mājas sienai, izdauzīja logu un nodarīja citus postījumus, tad jau vairs nebija iespējams mierīgi noskatīties un ļaut viņam plosīties � viņu va�jadzēja savaldīt. Dauzoņa ar katru mirkli kļuva negan�tāks.

Notikuma vietā salasījās cilvēki, ta�u neviens neuzdro�i�nājās viņam tuvoties.

��� Pamēģiniet tik nākt klāt! Sa�ķaidī�u visus lupatu lēveros!

Pretīgs tips! Fizionomijā kā seskam, deguns smails, sariem apaugu�ie �okļi prasīt prasās pēc bārdasna�a, krekla apkakle saplēsta, puszābakiem purni atvēru�ies. Tādiem riebjas pat pieskarties!

Ta�u Nadja sastāv milicijas paligbrigādē, viņai ir jāiejaucas. Turklāt viņas Cēzaram tā būs prakse.

�� Tūlīt rāpies zeftiē!� viņa uzsauca skaņā balsī, turot Cēzaru aiz kakla siksnas.� Citādi uzlaidī�u suni!

��� Ha, ha, nu gan nobiedēji! Suns te neuzrāpsies!

��� Uzrāpsies!

Patiesību sakot, Nadja nemaz nebija tik dro�a, ka Cēzars var pārvarēt �ādu �barjeru�: malkas grēda bija vismaz divus metrus augsta. Turklāt vēl �is piedzēru�ais tips � kā gāzīs ar pagali. . .

��� Cēzar, barjera! Uz priek�u! Fass!

Cēzars rāvās uz priek�u tā, ka zemes pikas pajuka uz visām pusēm, ausis bija pieglauztas, vilna uz skausta sacēlusies stāvus. Viņ� palēcās un, dobji rūkdams, sāka rāpties aug�up pa izsvaidīto pagaļu kaudzi, bet tūlīt iesmilkstēdamies atsprāga atpakaļ � smagā pagale bija trāpījusi viņam pa galvu. Par laimi, tas nebija tie�s trāpījums, bet, lidojot garām, �ķila ar aso stūri ieplēsa dziļu brūci no mutes līdz pat ausij.

Bandīts uz malkas me�onīgi ierēcās, bet tad kāda roka no muguras satvēra to aiz skrandaino bik�u staras un vilka uz savu pusi. Huligāns mēģināja atbrīvoties, zau�dēja līdzsvaru un, kūleņodams pa izsvaidīto malku, gāzās lejā, nokrītot tie�i pie Cēzara un Nadjas kājām. Suns acumirklī piespieda viņu pie zemes. Bandīta terorisms bija beidzies.

Kad viņ� piecēlās, no izaicino�ās izturē�anās vairs nebija ne miņas. Pūlēdamies aizsargāties no suņa, krītot viņ� aizklāja seju ar rokām, un suņa ilkņi tajās bija atstāju�i savas pēdas. Abi asiņoja.

Nadja pielika kabatlakatiņu pie Cēzara brūces. Viss bija noticis tik strauji, tāpēc apjukusi viņa nezināja, kas tagad darāms. Pēk�ņi kāda mo�a, jauneklīga balss aiz muguras teica:

��� Vai tad tā drīkst palaist suni! Tā jūs viņu drīz vien varat zaudēt! Sakiet paldies, ka viņ� netrāpīja!

Nadja pagriezās. Jā, tas bija tas pats �ugunīgais gai�ma�tis�.

��� A, tā esat jūs, mana daiļā princese!� Izrādījās, ka arī viņ� ir pazinis Nadju. Laba atmiņa, nav ko teikt!� Bet tas nozīmē,� viņ� pievērsa skatienu sunim, � ja nemaldos, �is ir tas pats atradenis, ko kādreiz jums dāvāju? Toreiz pat nepajautāju, kā jūs sauc.

��� Nadja . . . Nade�da.

Viņ� bija tāds pats kā toreiz � mazliet ironisks, tikpat gai�iem matiem. Nadja atcerējās viņa runā�anas manieri ar neparastiem salīdzinājumiem un negaidītiem domu pavērsieniem, tāpēc klusēja. Labāk atkratīties no viņa . . .

Dievs vien zina kā būtu beigusies �ī cīņa uz malkas grēdas, ja gai�matis tik enerģiski nebūtu iejaucies. Nadja, protams, bija viņam pateicīga. Viņ� apskatīja Cēzara brūci.

��� Nekas. Gan sadzīs. Bet citreiz tomēr nevajag tā blēņoties. Var iznākt pavisam bēdīgi. Skaidrs?

��� Skaidrs,� Nadja paklausīgi atbildēja. Visam, ko viņ� teica, viņa bija spiesta piekrist.

Sataustījis suņa galvā pulsējo�u dzīsliņu un to saspiedis, viņ� asiņo�anu gandrīz apturēja. Savādi � arī Cēzars pieņēma viņu kā kaut ko nenovēr�amu un paklausīgi ļāva viņam darboties. Vai tie�ām suns ko nojauta? Diez vai Cēzars �o cilvēku varēja atcerēties, jo kucēns toreiz vēl bija pārāk mazs, turklāt pagājis krietns laiks.

Cilvēki jau sāka izklīst. Tikai atsevi�ķi dīkdieņi, kas, izdzirdu�i troksni, bija atskrēju�i uz �ejieni, kārodami noskatīties bezmaksas izrādi, vēl turpināja spriedelēt par notiku�o, apskatīja suni no visām pusēm, neskopojās ar padomiem. Aizturētais huligāns stāvēja, mīņādamies no vienas kājas uz otru, berzēdams sadauzītās vietas. Viņa �vingulis bija izgaisis. Viņam dro�i vien gribējās aizlavī- ties prom no �ejienes, ta�u suņa klātbūtne viņu atturēja.

�� Tagad laidies teciņus vien,� gai�matis viņu uzru�nāja.

��� Uz kurieni?

��� Uz aptieku uzlikt kompreses. Vai pavadīsim?

��� Protams!� Nadja atsaucās.

Cēzars pavadīja aizturēto līdz milicijas nodaļai pēc visiem sargdienesta likumiem. Pretimnācēji apstājās, noskatījās viņiem pakaļ un nogrozīja galvu: �Iekriti, putniņ ��

Vai kādam varēja ienākt prātā, ka �ī nejau�ā satik�anās būs ilgu un liktenīgu attiecību sākums un izraisīs veselu virkni likstu un nelaimju, ka �iem diviem tik da�ādiem radījumiem � cilvēkam un sunim � būs lemts sastapties vēl vismaz reizes piecas!

��� Nopietns kļuvis, personība,� teica Nadjas jaunais (vai senais?) paziņa, atzinīgi paskatīdamies uz Cēzaru. � Esi iemācījusies audzināt, tas ir labi. . .

�� Ak �ausmas, cik nikns viņ� kļuvis! Nesen mums viņa dēļ sanāca tādas nepatik�anas . . . Bet jums ta�u arī ir suns?� Nadja atcerējās toreizējo sarunu vilcienā un gai�matainā pui�a paziņas atzinīgo �estu �uz goda!�.

Puisis acumirklī kļuva nopietnāks, atbildot pat viņa balss pārvērtās:

��� Diem�ēl � bija. īss ir suņa mū�s . . .

Abi apklusa, un Nadja neviļus nodomāja: �Viņ� ir labs.�

Tātad iznācis tā, ka Nadjai ir suns, viņam � ne. Bet �is puisis ta�u bija palīdzējis Nadjai kļūt par suņa īpa�nieci. Tagad dod kaut vai Cēzaru viņam atpakaļ, jo Cēzars savā ziņā ir viņa suns . . .

�� Jūs teicāt, ka Cēzara dēļ esat piedzīvojusi nepatik�a�nas. Kas tad notika?

�� Ak �ausmas, tas jau ir vesels stāsts,� Nadja atdzīvo�jās.

Ķirurģija Cēzara manierē

jeb zobārsta krēsls ielenkumā

�� Atklāti sakot, toreiz pa�i bijām vainīgi, neizdomā�jām visu, kā nākas, bijām pavir�i. Mums bija gan laiks zināt, ka aitu suns ir aitu suns, nevis teļ�. Bet, runājot par Cēzaru, jāteic, ka vispār viņ� jau sāka parādīt raksturu,� Nadja stāstīja.

Mājā notika kapitālremonts. Nadja atradās skolā, tēvs darbā. Mātei bija kaut kas nokārtojams pilsētā.

Parasti Cēzars brīvi staigāja pa visu māju, neviens viņu neierobe�oja. Bet tagad te strādāja krāsotāji, nam�dari un jumiķi. Arī piesiet suni negribējās, jo tad viņ� briesmīgi rietu un pat kauktu. Tas traucētu citu māju iedzīvotājus. Tad mātei ienāca prātā doma aizvest suni pie kaimiņiem, jo te tikpat nebija ko sargāt, visas durvis vaļā, staigā sve�i cilvēki, suns viņiem tikai maisītos pa kājām.

Kaimiņ� bija zobārsts protēzists, kas pieņēma klientus mājās. Viņ� labi pazina Cēzaru un Cēzars viņu. Satieko�ties uz ielas, abi vienmēr draudzīgi sasveicinājās, jo kaimiņ� mīlēja dzīvniekus, bet �etrkājainie instinktīvi to jūt un pa�i tiecas pie cilvēkiem, kas pret viņiem labvēlīgi.

Dakteris tobrīd pieņēma pacientus. Viens slimnieks sēdēja zobārsta krēslā, bet otrs ar pārsietu vaigu, krek�ķē- dams no sāpēm, gaidīja savu kārtu.

��� Vai jums nebūs nekas pretī, ja atstā�u Cēzaru �eit?� Jeļena Vladimirovna vaicāja kaimiņam, kas bija iznācis priek�telpā viņai pretī. Rokā viņ� turēja knaibles, jo bija sagatavojies pacientam izraut zobu.

��� Protams, protams, Cēzars ta�u ir mans draugs. Lai pasē� tepat.

Draugs gan, bet līdz zināmam laikam. Suņiem ir pa�iem savi priek�stati par pienākumu un pieklājību. Un, tikko saimniece bija nozudusi aiz durvīm, Cēzars klusu piecēlās un nostājās pie tām, pēc tam nogūlās uz gumijas paklājiņa pie sliek�ņa, tā nepārprotami likdams saprast, ka kop� �ī brī�a telpā galvenais noteicējs ir viņ�.

Tā vēl nebūtu nekāda nelaime, bet pēk�ņi no kabineta atskanēja izmisīgs brēciens. Vilna uz suņa muguras acu�mirklī sacēlās stāvus, un, aizmirsis savu sākotnējo apņem��anos nevienu neizlaist no dzīvokļa, Cēzars strauji metās uz kabinetu.

Slimnieks, kas gaidīja savu kārtu, nozuda kā vēja pūsts. Ar ķepu atgrūdis kabineta durvis, Cēzars apstājās uz sliek�ņa. Izveidojās muļķīga, smieklīga situācija.

Slimnieks sēdēja pla�i atplestu muti. Ārsts sastinga ar knaiblēm rokā. Abi nekustējās (te tev nu bija �draugi�!). Pacientam �okli lau� sāpes, nervs pulsējo�i smeldz, dauza kā ar āmuru, bet nedrīkst kustināt ne rokas, ne kājas. Tikko pagrozies, suns draudo�i ierūcas.

Situācija � nu tie�i kā slavenajā Cehova stāstā �Ķirur�ģija�. Arī tur feld�eris ilgi rāva diakonam zobu. Sinī gadījumā gan nerāva, bet beigas nevarēja sagaidīt. Mod�rais suns nostājies sardzē kā kareivis, glu�i kā nohipnoti�zējis, vairs ne uz priek�u, ne atpakaļ.

Sunim dro�i vien bija vislabākie nodomi: viņ� centās pasargāt to, kur� bija kliedzis. Ta�u suņa sapra�ana diem�ēl ne vienmēr saskan ar cilvēka izpratni.

Ārsts velti mēģināja dzīvnieku pierunāt:

� Nu, Cēzar � nu ļauj mums strādāt. . sunīt, draudziņ!

�Draudziņ�� bija nepielūdzams. Runāt viņ� gan atļāva, bet rīkoties ne.

Tāda bija situācija zobārsta kabinetā, kad Jeļena Vladi- mirovna ieradās pēc Cēzara. Nē, bija pat sliktāk: visi trīs cilvēki ar Cēzara �svētību� bija pārvērtu�ies sālsstabos, kādi aprakstīti Bībeles leģendā. Nesalīdzināmi labāk par citiem jutās Cēzars: ieraudzījis saimnieci, viņ� tūlīt pameta savu posteni, no prieka sāka luncināt asti un vispār laikam uzskatīja, ka viss ir glu�i normāli, bet, ja kādam biju�i ļauni nodomi, tam viņ� stājies ceļā, tāpēc, iespējams, gaidīja pat uzslavu par savu modrību.

Pēc �ī notikuma attiecības kaimiņu starpā bija sabojā�tas uz ilgu laiku. Klīda pat baumas, ka da�i agrākie klienti sāku�i no zobārsta vairīties � ja nu pēk�ņi vēl kādam jāpiedzīvo kas līdzīgs, dievs pasarg! Tad jau labāk iet uz poliklīniku . . . Turklāt jāpiebilst, ka driz pēc aprakstītā gadījuma Cēzars, kaķi tramdīdams, zobārstu nejau�i iegāza dubļu peļķē: straujajā skrējienā kaimiņ� trāpījās ceļā un paklupa. Tāpēc saprotamas izjūtas, kas pārņēma zobārstu, ieraugot Cēzaru.

Kas viņam noticis?

Tagad, kad pagājis tik daudz gadu un pagātnē paliku�i daudzi svarīgāki notikumi, �o gadījumu var atcerēties ar smaidu. Viss, kas saistīts ar bezrūpīgajām pirmskara dienām, tagad �ķita patīkams un sirdij tuvs. Zēl, ka sagaidītāju vidū nebija zobārsta, varētu kopā pasmieties, bet viņ� vēl sveiks Cēzaru un tā pavadoni.

��� Tu, protams, pārnak�ņosi pie mums,� Nadjas tēvs teica ser�antam.� Tavs dzīvoklis uzlidojuma laikā ir sagrauts.

��� Ja jums nav iebildumu . . .

��� Par to nemaz nav ko runāt,� iejaucās Jeļena Vladi- mirovna.� Ejam tik taisnā ceļā uz mājām! Galds sen ir klāts. Nadja �orīt jau pirms saules ir kājās, gatavojās tevi sagaidīt. Tikko uzzinājām, ka tu atgriezīsies, mūsmājās visi pulksteņi sāka iet lēnāk un daudz kas vairs nebija tā, kā vajag . . .

��� Mamma!

Nadja pagrieza galvu sāņus, lai slēptu nodevīgo sār�tumu, kas sakāpa vaigos. Aleksejs izlikās, ka nav mājienu sapratis.

��� Man ir ma�īna,� tēvs teica.� Varam arī braukt. Vai varbūt tu gribi iet kājām un apskatīt pilsētu? Nav jau tālu. Dro�i vien esi noilgojies pēc dzimtās vietas . . .

��� Kājām! Tikai kājām!

Viņi devās ceļā. Aleksejs kā izsalcis kāri skatījās apkārt, fiksēdams apziņā pārmaiņas, kas notiku�as pilsētas ainavā. Tās galvenokārt bija saistītas ar smago okupācijas laiku, kad te atradās ienaidnieka karaspēks. Tas bija uzturējies �eit �ķietami neilgu laiku, bet cik daudz sagrāvis, piegānī�jis un sariebis!

Stepans Nikolajevi�s rādīja un stāstīja: te atradusies vācu komandantūra,� vai neesi aizmirsis? Partizāni to uzspridzināja. Bet tur bija policijas pārvalde un gestapo, dro�i vien arī tās nekad nepagaisīs no atmiņas . . .

��� Atceries, kā mēs te . . .

��� Kā lai neatceras!� atsaucās Aleksejs.

Gestapo. . . �ķiet, nekā briesmīgāka vēsture nav pieredzējusi. Gājēju sejas atkal kļuva nopietnas, Nadja salīgi nodrebinājās. Kā viņa toreiz bija izturējusi?! Mam�mai taisnība: baismīgi to atcerēties, pat tagad vēl pārņem �ausmas, kaut viss pagājis un nekad, nekad vairs neatkār�tosies! Paldies draugiem, Aleksejam un viņa biedriem. Arī Cēzaram jāsaka paldies, jo viņ�. .. Viņa atkal pastiepa roku uz Cēzara pusi, gribēja to glaudīt un murcīt vēl un vēl . . .

Cēzars soļoja kā cilvēks. Labais, gudrais suns! Vai viņ� apjēdza, cik svinīgs �is brīdis? Ta�u diez vai noslēpumaini skano�o vārdu �demobilizācija� viņa smadzenes spēja at�ifrēt. Turklāt suns nekad netiek �demobilizēts�, viņ� kalpo visu mū�u, kamēr vien spēj kustēt. Varbūt mainās vienīgi vieta un uzdevums, mērķis, reizēm saimnieks, bet suns paliek sev uzticīgs līdz pēdējai dieniņai; tāds ir viņa dzīves uzdevums.

Arī Cēzars skatījās apkārt un brī�am papurināja galvu. Varbūt viņam tāpat uzmācās atmiņas? Ja viņ� prastu runāt, dro�i vien tagad sacītu: �Pa �o ceļu mēs gājām uz mācību laukumu . . . Bet �inī vietā mēs reiz sastapām kaķi. Es metos tam pakaļ, bet pēc tam dabūju no saimnieces pamatīgu brāzienu �� Tā vien izskatījās, ka senās vietas viņ� nav aizmirsis � taisnā ceļā dro�i devās uz savām agrākajām mājām un veda sev līdzi cilvēkus.

Te pēk�ņi � kas viņam notika? Suns spēji apstājās, tā ka Nadjas tēvs un māte, kuri gāja aiz muguras, uzgrūdās viņam virsū. Cēzars, ostīdams zemi viņiem pie kājām, sāka nemierīgi grozīties un skaļi elpoja caur degunu. Nadja mēģināja viņu vilkt sev līdzi, bet suns nekustējās ne no vietas. Turējās kā pielīmēts! Apgriezās riņķī un atkal saspringti ostīja zemi. Ko viņ� te sajuta?

��� Kas viņam lēcies?� jautāja Stepans Nikolajevi�s.

��� Nekā nesaprotu . . . Cēzar, blakus!

Cēzars nepaklausīja. Vienmēr disciplinētais, uzticamais un dro�ais suns, kas alla� bija strādājis kā labi noregulēts mehānisms, alla� bijis labas uzvedības etalons, tagad, �ķiet, nevienu nedz redzēja, nedz dzirdēja. Itin kā piepe�i būtu kļuvis kurls un akls un spētu vairs tikai saost. Un kāds viņ� izskatījās! Vilna uz skausta un muguras sacēlu�sies stāvus, augums sasprindzis, gatavs lēcienam. Nav gan pieredzēts, ka deguns viņu būtu pievīlis, bet ko viņ� varēja saost �eit � savas dzimtās pilsētas ielā, turklāt pēc vairāku gadu prombūtnes?

��� Cēzar, nu pietiks, ejam!� Aleksejs teica.

��� Cēzar! Klausīsi vai ne?� kaprīzā balstiņā iesaucās Nadja. Viņa atcerējās, kā pirms gadiem bija Cēzaru apmācījusi.

Pavada nostiepās, kaklasiksna iegriezās kaklā � te tev nu bija paklausība! Neizprotama niknuma pārņemts, pār�vērties līdz nepazī�anai, suns no visa spēka rāvās sāņus. Un kas viņam par spēku! Viņu pat vīrietim būtu grūti noturēt, kur nu vēl meitenei.

��� Cēzar, paliec tak mierā . . .

��� Padod man pavadu, viņam jau siksnas āķis taisās vajā,� teica Aleksejs, pastiepdams roku. Ta�u bija jau par vēlu.

Cēzars strauji metās uz priek�u, āķis norāvās no cil�pas � suns bija brīvs. Tas viņam acīmredzot ari bija vajadzīgs, jo, neatskatīdamies � un neklausīdams saucie�niem, neatraudams degunu no zemes, viņ� lēk�oja prom pavisam citā virzienā. Aiz ielas stūra vēl pazibēja kuplā aste � un suņa vairs nebija.

��� Kas viņam notika?� Jeļena Vladimirovna sasita plaukstas. Nadja apjukusi skatījās te uz Alekseju, te tēvu, te atkal uz Alekseju un pavadu, kas bija palikusi rokā.

Varbūt kaķis? Cēzars jau sen atradinājies skriet pakaļ kaķiem. Nav vairs nekāds kucēns, bet nopietns dienesta suns, kas izgājis lielo skolu � gan teoriju, gan praksi. Varbūt iedarbojies kāds cits instinkts? Ta�u tuvumā nebija manāms neviens suns. Un sve�u suņu trenkā�ana nemaz nebija Cēzaram raksturīga.

Aleksejs metās sunim pa pēdām, Nadja viņam sekoja. Meitenes vecāki palika uz ielas stūra. Pēc brītiņa abi jaunie�i aizelsu�ies atgriezās.

��� Nu, vai Cēzara nav?

��� Kā ūdenī iekritis! Neko nesaprotu.

Aleksejs noņēma laiviņu, noslaucīja norasoju�o pieri, tad atkal uzlika to uz sava linukrāsas cekula. Viņ� bija saniknots, bet centās saglabāt aukstasinību. Cēzars bija pievīlis savu draugu.

��� Gan atgriezīsies, kur tad �is paliks,� Stepans Nikola�jevi�s mierināja.� Suņaudzētāju pilsētā pagaidām trūkst, nav kas ar to nodarbojas. Tādēļ vari neuztraukties. Un diez vai suns var pazust. Kaut gan vispār nepatīkami: kas par velna bū�anu! Viņam vajadzēja priecāties, ka atkal nokļuvis pie savējiem . . .

��� Varbūt viņ� aizskrēja uz mājām?� Nadja izteica minējumu.� Atcerieties, reiz viņ�, vēl kucēns būdams, arī aizskrēja, bet vēlāk atgriezās.

��� Var jau būt! Izmetīs līkumu � un uz mājām.

Visi pieķērās �ādai iespējai. Tagad �etru gājēju domas koncentrējās ap Cēzaru (uzdevis gan miklu!), un atliku�o ceļa gabalu lidz mājām viņi nogāja raitā soli. Ta�u � ak vai!� Cēzara mājās nebija.

� Sagribēsies ēst, tad atskries. Viņam ari radusies vēlē�anās izbaudīt mazliet brīvības, citādi mū�īgi pavada vien,� Stepans Nikolajevi�s mēģināja jokot, ta�u tas bija vāj� mierinājums.

Kas bija noticis ar suni? Kurp viņ� aizskrēja? Kāpēc pēk�ņi vairs neklausīja, bet, kad viņu gribēja aizturēt, viņam pat vilna sacēlās stāvus? Dienesta suņu uzvedībā tā ir nenormāla parādība . . .

Kas viņam noticis?

(Pirms pieciem gadiem)

Kaut kas līdzīgs agrāk bija noticis tikai vienu reizi.

. . .Kas gan bija gadījies viņas uzticīgajam, neuzpērka- majam un vienmēr paklausīgajam gudriniekam Cēzaram? Tā bija pirmā reize, kad izpaudās viņa griba, viņa personiskā, tīri subjektīvā attieksme pret notikumiem. Arī toreiz Nadja lauzīja galvu, līdz beidzot viss noskaidro�jās. Tomēr līdz galam, līdz pa�ām suņa dvēseles dzīlēm (būsim tik drosmīgi un lietosim �o terminu) viņa toreiz netika.

Ja jūs nekad neesat audzinājis suni, neesat gājis ar viņu uz mācību laukumu, neesat nodibinājis ar viņu jo dienas jo cie�āku kontaktu, neesat ieguvis suņa labvēlību, tādas simpātijas, kas pārtop draudzībā, tik spēcīgās un noturī�gās jūtās, kādas nav nemaz tik bie�i vērojamas cilvēku attiecībās; ja jūs praksē neesat mēģināju�i izprast �o attiecību neaprakstāmo jaukumu, jums, protams, būs grūti saprast, ko izjūt suņa īpa�nieks, audzinātājs, kad tas savu �etrkājaino draugu ved uz pirmo nopietno pārbaudī�jumu.

Iespējams � atkārtoju, ja jums tas viss ir sve�s,� �āda aizrau�anās varētu likties dīvaina. Tomēr nekā dīvaina tur nav, ar suņa audzē�anu un mācī�anu tagad nodarbojas daudzi.

Cēzars jau bija iegājis savā tre�ajā dzīves gadā. Tas ir suņa brieduma laiks. Tad viņam jāsaņem atestāts jeb diploms � dokuments, kas apliecinātu viņa prātu, labo audzinā�anu un kvalitatīvu sunisku izglītību.

Nav nemaz tik vienkār�i kļūt par labu dienesta suni un iekarot stingro vērtētāju un suņu speciālistu atzinību un cieņu. Te iespējami gau�ām nepatīkami pārsteigumi.

Nadja pati vēl bija gan audzināma, gan slīpējama, bet viņas aizrautība un sirds degsme bija ko vērta! Pēc Nadjas draugu un paziņu domām, Cēzars jau bija teicams dienesta suns. Meiteni pat apskauda. Viņu uzmundrināja. Tāpēc kāds toreiz noticis atgadījums �ķita vēl jo dīvaināks un satrauco�āks.

Suņu pārbaudījumos, protams, nav ne skolas solu, ne tāfeles, krīta, tintes, globusu, nedz arī burtnīcu. Ir laukums, reizēm slēgts vai ie�ogots, lai eksaminējamais nejau�i neiedomātos sadot kādam dīkdienim skatītājam vai garāmgājējam sutu. Pret �skolniekiem� te nepiecie��ama visai nopietna un uzmanīga attieksme � nenāc par tuvu!

Patiesību sakot, �is �nenāc par tuvu!� bija viss Cēzara eksāmens. Viņam vajadzēja parādīt, kā viņ� prot sargāt saimnieka mantu un cik liela ir viņa bezbailība sargpos�tenī.

Atcerēsimies, ka psihes noturību, vispār nervu sistēmas stiprību pārbauda ne tikai cilvēki suņiem. Reizēm notiek arī otrādi. . .

Ta�u mēs esam mazliet aizsteigu�ies notikumiem priek�ā. Pārbaudījumos Cēzaram bija tre�ais kārtas nu�murs, pirms viņa tika eksaminēti divi suņi. Pirmais � skaists bokseris � visu izdarīja teicami. Viņ� tik sparīgi uzklupa biezā, vatētā apģērbā ietērptam cilvēkam, ka tas, lai nenotiktu nelaime, pats nevilcinādamies nokrita gar zemi un tā gulēja ar seju uz leju, kamēr strupdeguni aizvilka prom no viņa.

��� Vai jūs viņu turat?� gulētājs jautāja.

��� Turam, turam . . .

Bokseris neganti rūca un �ķieda siekalas. Ja tāds sagrābs, nebūs nekādi joki. Boksera tvēriens bija jūtams pat cauri vatētajam apģērbam, lai gan tas nostepēts vismaz divu pirkstu biezumā. Un siekalas � vesela peļķe! Bokseri vispār daudz siekalojas savu īpatnējo lūpu veido�juma dēļ.

Bokserim �ūrijas komisija veikli salika augstākās atzī�mes un atlaida.

Nākamais dalībnieks bija aitu suns. Un līdz ar to sākās arī Nadjas uztraukums un bailes. Kad redzi niknu suni pārvēr�amies rāmā jērā, gribot negribot sāc �aubīties par visu.

Suņa īpa�niece savu audzēkni nemīlēja, suns mājās tika uzskatīts par nevajadzīgu un lieku nastu, lai gan tam bija slavens vārds � Mikijs. Tas bie�i tika sists, tāpēc bija izveidojies par niknu radījumu, kas cilvēkam neuzticējās. Ta�u �oreiz �

To gan nevar saukt par drosmi. Niknums, negantums ne vienmēr ir stingra, stabila dvēseles stāvokļa pazīme, nedz arī liecība, ka uz suni var pilnīgi dro�i paļauties. Mikijs savā pavadā plosījās līdz tam brīdim, kamēr viņam dro�i un apņēmīgi tuvojās �sve�as mantas tīkotājs�; tad suns nolaida asti un bez cīņas ne tikai atdeva to, kas viņam uzdots sargāt, bet, �ķiet, bija pat ar mieru ļaut, lai dara ar viņu, ko grib. Suns no tālākās pārbaudes tika izslēgts. Suņa saimniece piesarka, kā saules dūrienu dabūjusi (nabaga Mikijs, vēlāk viņam �ī notikuma sekas noteikti būs jāizbauda uz savas ādas!), un ar to Mikija karjera bija beigusies. Viņu bija piemeklējis daudzu tādu dzīvnieku liktenis, kurus sākumā sabojā vienās mājās un kuri pēc tam pāriet no saimnieka pie saimnieka, līdz kaut kur beidz savu nelaimīgo dzīvesceļu.

Nē, Cēzara dzīve nepavisam nebija tāda kā grūtdienim Mikijam. Un tomēr � kā lai neuztraucas? Kad Nadja izveda savu mīļo Cēzaru laukuma vidū, viņai tik ļoti svila vaigi un ausis, ka tās atgādināja ziedo�ās peonijas māmu�ļas dārzā. Malā pie galdiņiem nogaido�ā klusumā, kas nevēstīja nekā laba, sēdēja �ūrijas komisijas locekļi, visap�kārt pieklājīgā attālumā aiz virves no�ogojuma drūzmē�jās skatītāji. Suņu pārbaude bija publiska un notika pilsētas nomalē. Tas bija kārtējais pasākums un reizē arī propaganda.

Cēzaram �ie apstākļi jau bija pazīstami. Paluncinājis asti, viņ� it kā nomierināja Nadju: �Neuztraucies, viss būs labi, vai es kāds nejēga, vai?�

Izskatījās, ka sunim taisnība, bet kur� gan ir pasargāts no nejau�ības? Pārbaudījumos ta�u notiek visādi, un gadījums ar Mikiju bija tam skaidrs apliecinājums. Arī pa�ai Nadjai, ko tur liegties, da�kārt bija gadījies tāpat. . .

Viņa nolika savas mantiņas un pati atgāja malā, pavēlē�dama Cēzaram:

� Sargā!

Cēzars nesāka draudo�i riet kā Mikijs un nikni neiz�plūda siekalās kā bokseris. Viņ� gaidīja.

�Labi, Cēzar, labi. domās Nadja viņu uzmundri�nāja, stāvēdama maliņā, kur pēc noteikumiem vajadzēja atrasties pārbaudāmā dzīvnieka dresētājam.

�Suns labi ņem,�� tā instruktori parasti bija teiku�i par Cēzaru un parādīju�i halātu: tajā pēc viņa grābiena bija redzami caurumi, suņa balto ilkņu pēdas. Un, ja tagad kāds apgalvotu, ka Cēzars spējīgs nobīties, uzvesties kā tūļa vai kā teļ�, tas izraisītu tikai ironiskus smieklus.

Arī �oreiz pārbaude beidzās ar smiekliem, bet kādiem smiekliem! Kad laukuma pretējā pusē parādījās cilvēks vatētajā apģērbā un kapuci galvā, Cēzars vairs neblenza apkārt, bet ieurbās ar acīm nosacītajā pretiniekā. . . nosacītajā, protams, tiem cilvēkiem, kas pakļāvu�i viņu �ai pārbaudei, tikai ne viņam � Cēzaram. Viņam viss bija jāņem nopietni.

Sākumā tā arī notika. Sunī acumirklī uzliesmoja dus�mas, viņa galvā it kā iedarbojās kāds mehānisms � spē�cīgi ierunājās senais paradums sargāt saimnieka mantu, paradums, kas ar dresē�anu daudzkārt aktivizēts un nostiprināts. Viņ� nostiepa pavadu, pēc tam mazliet atkāpās, it kā gatavotos lēcienam. Cilvēks vatētajā ap�ģērbā nāca arvien tuvāk. Cēzars brīdino�i ierūcās, skaņa �ķita nākam dziļi no rīkles � Ko viņ� tagad darīs? Un pēk�ņi � kas tad tas? Nadja neticēja savām acīm: Cēzars negaidot nomierinājās tikpat ātri, kā bija satraucies, un labsirdīgi paluncināja asti. Cilvēks vatenī piegāja, nolie�cās un paņēma sargājamo saini. Viss Cēzara izskats, fizionomijā pauda labsirdību. Suns it kā teica: �Lūdzu, ja tev vajag, ņem. Man nav �ēl��

Te tev nu bija niknais dienesta suns Cēzars! Te nu bija �labi ņem�! Neveikla situācija. . . Pagriezu�ies pret Nadju, �ūrijas komisijas locekļi neizpratnē jautājo�i paraustīja plecus: kāpēc viņa atvedusi nesagatavotu suni? Nadja bija tuvu asarām. Kā Cēzars viņu apkaunojis! Pats kļuvis par apsmieklu un viņu apkaunojis! Cilvēks vatenī noliecās, sāka glaudīt suni un sarunāties ar viņu, un, iedomājieties, Cēzars to viņam atļāva. Tā jau var pienākt jebkur� huligāns, zaglis un bandīts, paņemt, ko sirds vēlas,� un suns par to vēl priecāsies!

Tomēr vēl nesen Cēzars bija bijis pavisam drosmīgs � tas notika pie malkas grēdas, kur viņ� guva pat ievaino�jumu. Tad viņ� izturējās kā īsts, bezbailīgs un uzticams cīnītājs. Un notikums ar zobārstu!

Kas tur tik jautri smejas? Kapuce tiek atmesta atpakaļ, un Nadjas priek�ā parādās smaido�ā, mazliet sasārtusī Alekseja seja. Jā, jā, tas pats Aleksejs Beļaņins. Vienrei�zēji! Kur viņ� te gadījies? Viņ� vienmēr parādās, kad viņu negaida . . . Un cik apmierināts!

Aleksejs bija pārbraucis mājās no studentu prakses (viņ� beidza institūtu), ieradies ciemos pie Nadjas, bet tur viņam paziņoja, ka meitene aizgājusi līdzi Cēzaram uz eksāmeniem. Viņ� nekavējoties devās uz turieni. Tie�i tobrīd eksaminētāji uzaicināja kādu, kas vēlas pārbaudīt suņa prasmi, un Aleksejs, daudz negudrodams, uzvilka vateni un kapuci. Vai Cēzars viņam kodīs? Aleksejs par suni ne�aubījās, bet vai tad var palaist garām izdevību izklaidēties. Matemātikas eksāmenos ta�u da�reiz uzdod uzdevumus, kurus nav iespējams atrisināt. Viņ� nebija kļūdījies � rezultāts iznāca ļoti amizants . ..

Amizants? Viņ� uzskata, ka amizants?! Bet izgā�anās komisijas priek�ā? Un tas, ko pārdzīvoja viņa, Nadja? Tagad viņa bija gatava Alekseju saplosīt gabalos (Cēzara vietā, kur� atteicās to darīt!) . . . Kā nu var tā jokot! Nadjas un Alekseja tik�anās �oreiz nebija iznākusi glu�i tāda, kādu abi vēlētos.

Vienīgi Cēzars neko nesaprata un nevainīgi luncināja kuplo asti. Viņa purns smaidīja. Ir nu gan pretīgs purns! Tāds pats stulbenis kā viņa draugs Aļo�a!

Bet vai suns varēja izturēties citādi?

Pavisam apmierināts bija arī jokdaris Aleksejs. Viņu nespēja apbēdināt pat Nadjas izturē�anās: viņa uzmeta lūpu un neskatījās uz viņa pusi.

�� Atļaujiet, es saku, pamēģināt, vai viņ� mani pazīs vai ne?� Aleksejs atkārtoja, paskaidrodams savu rīcību.� Un pazina, draugs uzreiz pazina! Maskē�anās nelīdzēja, viņu neapmānīsi vis! Kā pastiepa degunu, tā � cauri. ..

�� Atmiņa viņiem ir laba,� teica instruktors, kas va�dīja suņu pārbaudi.� Ilgi atceras. Gan labu, gan ļaunu . .. Varbūt atkārtosim?

Viņ� ilgi ieklausījās Alekseja un Nadjas sarunā, kamēr noskaidroja, kas noticis. Un tad noteikti nostājās suņa pusē.

Tagad nevienam nebija �aubu, ka pārbaude jāatkārto. Tā bija paredzēts arī instrukcijā: suņa niknuma pārbaudē nedrīkst izmantot cilvēku, kuru suns pazīst. Tad viņ� nereaģēs, kā nākas.

Ta�u Cēzaram �odien nepavisam neveicās. Viss sākās no gala, vienīgi ar to at�ķirību, ka tagad viņa pretinieks bija kāds cits, tiesa gan, tajā pa�ā vatētajā apģērbā ar kapuci. Pirmajā brīdī Cēzars uzvedās priek�zīmīgi: uzbruka nācē�jam ar tādu niknumu, ka tas uzskatīja par labāku pēc iespējas ātrāk nokrist pie zemes vai arī neizturēja trie�cienu, kad suns lēca viņam virsū un ar savu smagumu viņu apgāza. Tālāk pēc instrukcijas paredzēts, ka Cēzars nekādā ziņā nedrīkst ļaut tam piecelties, bet viņam jāsagaida �savējais�, tas ir, Nadja, lai pēc visiem liku�miem nodotu aizturēto (kā toreiz aizveda to huligānu uz miliciju). Cēzars apostīja upuri un pēk�ņi, nez par ko iepriecināts, sāka bikstīt guļo�o ar degunu, it kā uzaicinā�dams: �Celies ta�u aug�ā! Celies, ko tu gaidi! Es tevi neaiztik�u, nebaidies!�

Upuris piecēlās un nopurināja apģērbu . . . Nudien likās, ka Cēzara vietā ir pavisam cits suns. Vai atradies vēl viens �Aleksejs�?

Kas tā sunim par �superpieklājību�: aprēja, nogāza gar zemi, tik tikko nesakoda, pamatīgi nobaidīja, bet pēc tam pats laipni uzaicina celties aug�ā un it kā pat atvaino�jas . . . Varbūt viņam jau izveidojies reflekss pret kapuci? Nevēlama sakarība, kā saka dresētāji? Tā reizēm notiek, ja cilvēki pietiekami nopietni neķeras pie dzīvnieku apmācī�anas, neņem vērā viņu psiholoģijas sīkākās nian�ses. Tagad arī Aleksejs uz notieko�o skatījās pārsteigumā pavērtu muti. Te kaut kas nebija kārtībā.

Dro�i vien brīnījās arī Cēzara jaunais �eksaminators�� nevienam nepazīstams jauneklis. Viņ� vairs nesmaidīja, līdzko saprata, ka iznācis slikti, Cēzars izblamējies un netie�s iemesls tam ir viņ� � asu izjūtu cienītājs. No vienas puses, viņam glaimoja, ka Cēzars viņam parādījis tādu uzticību un simpātijas, bet no otras . . .

Ja zobu dakteris būtu redzējis �o ainu, kā viņ� gavilētu! Ahā, viņ� teiktu, te nu bija jūsu gudrais Cēzars! Tā viņam, ļau�u baidītājam, arī vajag! Kur nevajag, tur �is ir varens, bet, kur vajag,� krūmos iek�ā!

��� Vai jūs neesat agrāk ar viņu kaut kur ticies? Viņ� jūs nepazīst?� vaicāja druknais plikpauris, �ūrijas komi�sijas priek�sēdētājs, biju�ais karavīrs. Arī viņu ieintere�sēja suņa izturē�anās. Jau pirms pārbaudes Cēzars tika minēts kā iespējamais pretendents uz zelta medaļu un pirmo vietu. Ik pa brīdim priek�sēdētājs noņēma burau- dekla cepuri, izvilka mutautu un noslaucīja sviedrus no pieres, jo diena bija karsta. No vienas puses, viņu jau sen nomāca �ī ieilgusi procedūra, un viņ� bija ar mieru to ātrāk beigt, tomēr, no otras puses, nedrīkstēja tik viegli to palaist. Arī te bija savas nianses!

��� Tātad jūs nepazīstat �o suni?� viņ� atkārtoja.

��� Nē, laikam ne,� puisis atbildēja,� nezinu . . .

Viņam dro�i vien bija taisnība. Ja viņi būtu tiku�ies

kaut reizi, Nadja to zinātu. Ak, ja varētu pajautāt pa�am Cēzaram!

Varbūt suns guvis nervu traumu toreiz, kad nokļuva suņu krātiņā? Nervu �oku! Tā ta�u arī mēdz būt. Nadja pieķērās �ai domai. Jā, jā, tā dro�i vien būs! Par �o gadījumu, kas notika neilgi pirms suņu pārbaudes, mums noteikti jāpastāsta, jo, lai gan Cēzara biogrāfijā tā bija tīrā nejau�ība, tomēr sekas tai varēja būt.

Suņu krātiņā

(Cēzara mācība)

Jebkurai parādībai, kā māca materiālistiskā filozofija, ir savs izskaidrojums, un jebkurai dzīvnieka, tāpat kā tā aizbildņa � cilvēka, rīcībai, protams, labi pameklējot, var atrast attaisnojumu. Attaisnojums noteikti bija ari Cēzaram, citādi viņ� � spēcīgs, pietiekami uztrenēts die�nesta suns ar lieliskiem zobiem � nebūtu nokļuvis suņu sportā.

Kucēniem visi cilvēki, vispār visas būtnes ap viņu �ķiet vienādi labas. Viņ� nācis pasaulē, lai dzīvotu, un, tikko viņam atveras acis, viņ� nolūkojas uz apkārtējām būtnēm, būdams pilnīgi pārliecināts, ka visus, ar ko viņ� saskaras, apsēdusi viena doma � tie grib palīdzēt viņam dzīvot. Jo citādi � kāpēc lai viņ� būtu dzimis?

Pirmās nopietnās nepatik�anas Cēzaram gadījās toreiz, kad viņ� bija palicis uz putekļaina ceļa viens, ar tuk�u vēderu, kas bija tā ierāvies, it kā kucēnam ritenis būtu pārbraucis pāri. Bet arī tad atradās labs cilvēks, kas viņu pievāca un parūpējās par nabaga bāreni. Tā kucēns atrada pajumti � Nadjas mājas.

Tur viņu sagaidīja kārtējais pārbaudījums run�a Apel�sīna izskatā. Tas nu gan bija ka�ķīgs runcis, laikam jau viņi visi ir tādi! Līdz �im būdams vienīgais pilntiesīgais valdnieks mājās, �is egoists un kauslis nekādi negribēja samierināties ar to, ka te pēk�ņi nez no kurienes uzradies kāds neveikls, nevarīgs lempis ar strupu degunu un tam visi nepārprotami dod priek�roku. Apelsīns tūlīt devās cīņā pret tādu netaisnību, un kucēna purniņu greznoja dziļas, asiņojo�as un stipri sūrsto�as brūces. Bet nekas jau nav mū�īgs, un drīz vien Apelsīna dusmas pārauga labvēlībā, tad sākās rotaļas, kurās visvairāk atkal dabūja ciest kucēna deguns.

Vēlāk viņi kopīgi sāka terorizēt citus. Ja viņu sētā nejau�i iemaldījās sve�s kaķis, viņi iedzina to kaut kur zem lieveņa, vecā �ķūnītī, kas jau sen stāvēja tuk�s. Apelsīns uzlēca uz jumta, Cēzars izlaidās guļus pretī uz zemes un turēja sve�o ielenkumā veselu dienu, kamēr pa�us pieveica izsalkums. Tā tik bija jautra dzīve!

Reizēm viņ� dabūja ciest arī no Nadjas. Viņa saņēmusi skolā trijnieku, bet vainīgs, protams, viņ�, Cēzars! Vispār varēja samierināties arī ar to.

Ap Cēzaru bija labi, sirsnīgi cilvēki, un sākumā viņ� domāja, ka tādi ir visi. Ta�u pamazām noskaidrojās, ka cilvēki ir da�ādi � labi, sliktāki un pavisam slikti. Tā viņ� arī ļaudis iedalīja � labos un sliktos. Pie labajiem piederēja Nadja un Aleksis, kur�, pēc tam kad viņi visi trīs bija satiku�ies pie malkas grēdas, tagad bija redzams diezgan bie�i,� vēl Nadjas vecāki, draudzenes un vispār visi Talancevu ģimenes paziņas (tiesa gan, vēlāk no �ī pulka vajadzēja atskaitīt zobārstu). Pie labajiem piede�rēja suņu audzē�anas kluba priek�nieks un arī (ar da�iem izņēmumiem) pedagogi, Nadjas klases audzinātāji. Sliktie bija visi tie, kuri da�ādu iemeslu dēļ pauda nepatiku pret Cēzara saimniekiem vai vienkār�i bez atļaujas gribēja ieiet viņu dzīvoklī, tips, ko viņ� sastapa uz malkas grēdas un kas deva viņam tādu triecienu, ka galvā vēl ilgi dūca un rēta palika uz visu mū�u; slikto bija daudz, bet labo � tomēr vairāk.

Tomēr �āds dalījums bija primitīvs, un Cēzars drīz vien bija spiests par to pārliecināties. Cilvēks varēja likties labs, viņ� neizdarīja nekādas aizdomīgas kustības, nekliedza, netrok�ņoja, ta�u vēlāk izrādījās, ka sliktāka par viņu nemaz nevar būt: viņ� gan smaida, bet no viņa var sagaidīt ko nepatīkamu, viņ� ir viltīgs; visnotaļ it kā labvēlīgs pret tevi, bet vēlāk atklājas, ka tā ir izlik�anās, meli, visu laiku jābūt modram, jāpiesargās pa�am.

Un � ak vai!� arī labai audzinā�anai ir savas sliktās puses: tu sāc uzticēties visiem. Bet izrādās, ka nedrīkst!

Kas varēja iedomāties, ka cilvēks, ko viņ� sastapa uz ielas, būs tik viltīgs radījums! Pirmo reizi mū�ā (izņemot, protams, to gadījumu agrā bērnībā, kad viņ� viens bija izlikts uz putekļainā ceļa) viņ� izgāja pilsētas ielās viens, bez pavadoņa. Nadja atradās skolā, vārti bija paliku�i neaizslēgti, un Cēzars nolēma skriet pie viņas. Dabiska vēlē�anās! Tajā nav nekā nosodāma. Viņ� bija noskrējis pāris kvartālu, nevienam nepievērsdams uzmanību, kad no �ķērsielas iznira tas nejēdzīgi ģērbtais tips, kas smir�dēja pēc kaut kā pretīga, sasmaku�a, kā smird ilgi netīrītas atkritumu tvertnes. Sim tipam rokā bija savāda nūja. Ak, �ī nūja! Cēzars neievēroja, ka tās galā bija piestiprināta stiepļu cilpa. Cēzars gribēja paskriet garām, bet nosvilpa nūja, cilpa apvijās viņam ap kaklu, nostiepās un sāka �ņaugt � viņ� bija sagūstīts. Izrādījās, ka lielais, spēcīgais suns tagad ir pilnīgi nevarīgs kā tikko dzimis mazulis. Cēzars gribēja mesties virsū nejaukajam tipam, bet nūja neļāva, tā turēja viņu noteiktā attālumā, viņ� gribēja atbrīvoties, bet stieple iegriezās kaklā tik stipri, ka viņam sāka trūkt elpas. Tad negaidot viņa kājas atrāvās no zemes, ķermenis tika parauts gaisā (�ausmīgās sāpes kaklā un aiz�ņaugtā rīkle neļāva viņam ne iesmilk�stēties, gar acīm sametās tum�s), pēc tam tik stipri atsitās pret ko cietu, ka kauli vien nograbēja; viņ� tika iegrūsts �aurā kaktā,.virs galvas noklaudzēja vāks un � ardievu, brīvība!� viņ� bija gūsteknis suņu sprostā.

Nodevība! Kāda nodevība! Un kas ir nodevējs? Cil�vēks . . . So mācību Cēzars neaizmirsīs nekad.

Cēzars vēl nebija pieradis pie tā, ka cilvēks ir viltīgs radījums un spējīgs uz visu, pat tādu rīcību, kas nekādi nesaskan ar viņa, suņa, morāli. Vai tad viņ�, Cēzars, nemitīgi netika mācīts � uz ielas vienmēr jāuzvedas pieklājīgi, kulturāli, nedrīkst uzbrukt, apriet? Bet, redz, kā iznāk dzīvē!

Ja Cēzars spētu analizēt notikumus kā cilvēks, viņ� dro�i vien domātu: cik muļķīgi viss noticis. Viņam ta�u tikai mazliet bija jāparaujas sāņus, un riebīgā cilpa paslīdētu garām, ķērājs būtu palicis tuk�ā. Un izvairīties no cilpas bija Cēzaram pa spēkam, te līdzētu veiklība un ātrums, ar kādu viņ� ķēra mu�as lidojumā. Hop � un lidone viņam mutē! Kā slazdā. Ta�u viņ� bija tipisks pilsētas suns, �ķirnes suns. Sis notikums viņam būs laba mācība. Turpmāk viņ� tā vairs nemū�am neiekritīs.

Sprosts bija kā bāztin piebāzts ar suņiem. Te atradās gan lieli sētas kran�i, gan mazi vauk�ķi, Cēzars starp tiem bija milzis. Viņ� varētu tos saplosīt, un nebūtu neviena, kas varētu stāties viņam pretī. Ta�u tie visi izskatījās ļoti nelaimīgi. Arī viņ� pats jutās tik nelaimīgs, pamests un vientuļ� kā vēl nekad. Viņ� nevarēja iedomāties, kas viņus sagaida nākotnē, citādi aiz �ausmām pats nomestu savu ādu kā �ūska.

Ko darīt? Izlauzties un aizbēgt � bet kā? Visapkārt sienas, zem kājām ar skārdu apsista grīda, virs galvas � metāla re�ģis. Nadja, Nadja, nāc un glāb savu draugu!

Atkal nodārdēja būra re�ģotais jumts. Vēl viens upuris. �oreiz mazs muļķītis klēpja suns. Kam viņ� nodarījis ko ļaunu? Vai tāds vispār spēj nodarīt ko ļaunu! Pēc tam atskanēja balsis.

��� Nu, vai �eit pietiks? Ir pilns?

��� Nē, vēl vieta atradīsies . . . iebāzīsim!

��� Tad iesim atkal. . .

Rupjas balsis. Tur sarunājās suņu ķērāji. Cēzars tos neredzēja, ta�u viena balss viņam �ķita pazīstama. Ar o�u to noteikt viņ� nevarēja, jo visapkārt smirdēja pēc suņiem, visa apkārtne bija piesūkusies da�ādām smakām, ka pat savējo nevar at�ķirt, par sve�ām nemaz nerunājot.

Smird pēc benzīna, eļļas un izplūdes gāzes. Suņu sprosts atrodas uz riteņiem, smagās automa�īnas kravas kastē.

Vai tie�ām tās ir beigas?!

Un tad notika brīnums. Jā, brīnumi tomēr notiek. Tos rada labi cilvēki. Un, tā kā labo cilvēku ir vairāk nekā slikto, kā jau nesen teikts, tad arī brīnumi vispār neno�tiek nemaz tik reti . . . Tikko apklusa ķērāju soļi, sprosta vāks pēk�ņi pacēlās uz aug�u un kāda uzmundrino�a balss, kas nepavisam nebija līdzīga iepriek�ējām rupjajām bal�sīm, uzsauca:

� Nu, laidieties prom labi fiksi! Kamēr jūsu dēļ neesmu dabūjis pa mizu . . .

Kāds nejau�s garāmgājējs, lāga dvēsele, viņus izglāba. Ieraugot saķertos suņus, viņam kļuva dzīvnieku �ēl. Pagaidījis, kamēr ķērāji attālinās no ma�īnas, viņ� ātri ierausās kravas kastē un atvēra sprostu. Glābieties, draugi!

Otrreiz uzaicināt un pierunāt gūstekņus nevajadzēja. Nelaimīgie suņi acumirklī bija no sprosta ārā un pajuka uz visām pusēm, it kā būtu katapultēti. Lielie pagrūda mazos tā, ka tie kūleņodami izvēlās brīvībā un metās katrs uz savām mājām.

Vienīgi Cēzars nesteidzās (te atkal izpaudās viņa mājas audzinā�anas sekas). Iedomājās parādīt savu tikumu � ar zobiem viegli saņēma sprostā pastiepto roku. Laipnā balss kā atvadoties satraukti ierunājās:�Ak tu, muļķīt! Es ta�u palīdzu tev izķepuroties no �ejienes . . .

Tikai pēc tam Cēzars saprata, ka izdarījis muļķību; nepiedodama muļķība bija aizkavēties vēl �eit, kad radu�sies tāda iespēja izglābties. Tomēr visā �ajā jezgā bija arī savs labums: tagad viņ� pazīs �o roku, pareizāk sakot, �ī cilvēka smar�u jebkuros apstākļos, kaut arī paietu vairāki gadi.

Cēzars nesās prom ta, it kā būtu pieskaries nokaitētai dzelzij. Viņ� neredzēja, kā pēc tam reaģēja ķērāji, kad atgriezu�ies atrada sprostu tuk�u, nezināja, vai tie atrada vainīgo vai ne,� viņ� steidzās pēc iespējas ātrāk attālinā�ties no tās nolādētās vietas, no ienīstās smirdīgās automa�ī�nas ar sprostu � no suņu nāves furgona.

Toreiz gan Cēzars bija pārbijies! Viņa izskats nepārpro�tami to liecināja. Suns drebēja, katra cīpsliņa raustījās, skatiens bija me�onīgs, vispār viņ� vairs nemaz neatgādi�nāja Cēzaru, baidījās pat no pastieptas rokas � Tā ka Nadja pamatoti varēja runāt par nervu �oku. Ķērāja cilpas pēdas uz suņa kakla runāja skaidrāk par jebkādiem vārdiem, no kādām briesmām Cēzars izsprucis. Tā viņam bija mācība.

Tomēr �is gadījums neizskaidroja Cēzara izturē�anos pārbaudē. Pareizāk sakot, varētu izskaidrot; patiesībā iemesls viņa dīvainajai reakcijai pret cilvēku vatenī bija pavisam cits. Viņ� jau sen bija atlabis no nervu satricinā�juma, no pārdzīvojuma tajā neilgajā laikā, ko pavadīja suņu sprostā. Bija noticis pavisam kas cits. �odien visi notikumi veidojās tā, ka iznāca Cēzaram par sliktu, lai gan viņ� nemaz nebija vainīgs. Tie�i otrādi!

Vai tā nav ļaunu apstākļu sagadī�anās, ka tas cilvēks, tas labsirdīgais puisis, kas toreiz izlaida no sprosta visus suņus, �odien bija atnācis uz laukumu, kur notika suņu pārbaudī�ana? Tas bija viņ�, un �ajā apstāklī slēpās Cēzara dīvainās izturē�anās noslēpums, kuru neviens no viņiem abiem nespēja atklāt. Viens � tāpēc ka nezināja (viņ� bija tikai atvēris vāku, bet nebija lāgā apskatījies, cik tur suņu un kādi tie izskatās), otrs � tāpēc ka neprata runāt. Viņ�, suņu dzīvību glābējs, te parādījās tikpat negaidot kā Aleksejs. Dzīvnieku draugus, protams, inte�resē vietas, kur vienkop daudz dzīvnieku, teiksim, medību suņu izstādes vai dienesta suņu pārbaude . . . Tas ir tik saprotami! Un arī pilnīgi dabiski, ka viņam tāpat gribas piedalīties notikumos, �paspēlēties ar sunīti� un pie reizes pārbaudīt pa�a izjūtas, izmēģināt savas nervu sistēmas izturību: vai bailes būs ļoti lielas vai ne, iekodīs vai tiks sveikā cauri, pielaidīs tuvu un ļaus paņemt saini vai tomēr neatdos? Tāda bija situācija. Neviens to nezi�nāja. Zināja vienīgi Cēzars.

Ja cilvēki būtu rūpīgāk ielūkoju�ies suņu psiholoģijā, viņiem vajadzētu � jā, noteikti!� paļauties uz Cēzara sirdsapziņu un ticēt viņam, kā saka, �uz vārda�.

Suns neprot liekuļot. Viņ� vienmēr izturas godīgi un taisnprātīgi � gan tad, kad mīl, gan tad, kad ienīst, kad viņu pārņēmusi nepārvarama vēlē�anās kādam sadot pēc nopelniem. Kā Cēzars varēja komisijai paskaidrot, ka viņ� negrib, nevar, viņam nav tiesību sagādāt nepatik�a�nas cilvēkam, kas tik daudz darījis viņa labā? Viņ� ta�u nevar uzbrukt savam glābējam! Tā no viņa puses glu�i vienkār�i būtu kliedzo�a netaisnība, melna nepateicība, kauna traips uz visu mū�u. Vai viņ�, Cēzars, tā drīkst darīt! Kaut arī �is cilvēks ir uzvilcis maskē�anās tērpu, viņ�, Cēzars, zina, ka tas ir draugs. Ar apģērbu Cēzaru nevar apmānīt. To nezināja Nadja, Aleksejs un citi, bet viņ�, Cēzars, nevarēja kļūdīties. Suņi nekad nekļūdās. Velti to prasīt, velti uztraukties un piespiest, vienalga, suns viņu neķers un nekodīs nekādos apstākļos! Cēzars, sveikdams sve�o, labsirdīgi luncināja asti (�pazinu, pazinu, draudziņ!�) kā pēdējais sētas krancis (arī tas nelīdīs pie kura katra sve�inieka) un kā atvainodamies pieglaimīgi lūkodamies uz Nadju. Atradis īsto laiku!

Uzvedas glu�i kā apdullis, pukojās apbēdinātā un satrauktā Nadja.

Sve�ais puisis pats bija patiesi pārsteigts, kāpēc sunim radies tāds mīlestības uzplūdums pret viņu; viņ� sen bija aizmirsis notikumu ar suņu ķērājiem. Toreiz garāmejot viņ� bija izdarījis krietnu darbu tāpat vien, aiz savas labsirdības, negaidīdams par to pateicību un nespēdams noskatīties, ka pret dzīvniekiem izturas cietsirdīgi. Līdzjū�tība pret mūsu �etrkājainajiem mazākajiem brāļiem mīt katrā cilvēkā, ja vien viņ� nav pārvērties bezsirdīgā necilvēkā.

Labi, lai jau laipnais jauneklis paliek neziņā. No tā Cēzara pateicības jūtas pret viņu nemazināsies . . .

Izskatījās, ka Cēzars cen�as Nadjai kaut ko iestāstīt (varbūt to, par ko nupat runājām). �Neuztraucies, es savu pienākumu zinu. Savējiem nekodī�u. . . vai tad esmu jucis, vai? Mans deguns jūt pareizi.� Dodiet pārbaudei citu cilvēku, liecināja suņa izturē�anās, tad es sevi parā�dī�u . . . Ek, cilvēki, cilvēki, jūs nesaprotat suņus!

Cēzara godprātība bija izvērtusies par viņa nelaimi, suņa godīgums vērsās pret viņu pa�u. �oreiz apstākļi tā bija sagadīju�ies.

Jāatzīst, mācību laukumā bija iznācis nevis pārbaudī�jums, bet farss ar �etrkājainu varoni galvenajā lomā. Tīrais izsmiekls. Nadja jutās pavisam nomākta, Aleksejs bija satraukts, pārdzīvodams savu draugu neveiksmi. Ko darīt, varbūt izbrāķēt Cēzaru tāpat kā Mikiju? Bet tad uz skatuves parādījās jauna persona.

�Cik prasi par sunīti?�

Nadjai �ķita, ka viņa to ir jau kādreiz redzējusi. Tas bija sīks vīrelis ar kalsnu seju un ļaunām acīm, kas dziļi paslēpu�ās zem uzacīm un alkaini spīdēja.

Kāpēc viņ�, sagriezies uz sāniem, ironiski smīn? Lai�kam viņi patie�ām ir jau kādreiz tiku�ies . . .

Tas ta�u ir tas piedzēru�ais tips no malkas grēdas, kur� Cēzaram noplēsa gandrīz pusi galvas! Nu protams! Kā Nadja viņu nepazina uzreiz! Kop� tā laika vīrelis ir kļuvis vēl netīrāks, vēl vairāk noplucis, pavisam pretīgs.

Arī Aleksejs viņu atcerējās.

�� Sveiks, kūm! Vai esi jau atgriezies no kūrorta?

Ar �iem vārdiem Aleksejs nebija domājis nekā ļauna;

�is dro�i vien būs samaksājis sodu vai pāris nedēļu slaucījis ielu, kā jau pienākas par huligānismu,� un cauri. Viņ� nepavisam nedomāja to nopietni, ta�u bija trāpījis desmitniekā. Tā vispār bija Aleksejam raksturīga īpa�ība � vienmēr aizskart pa�as jūtīgākās stigas. �Sesks� (kā Nadja domās vīreli iedēvēja) pēk�ņi ierāva galvu plecos, saspringa, kā pirms dzēliena saspringst �ūska, tad ļauni teica, nē, iesvieda vārdus viņiem sejā, kā spļautin iespļāva jautājumu:

�� Cik prasi par sunīti?

Jautājums bija domāts Nadjai (viņa ir īpa�niece), bet acis izsmejo�i �audījās no Nadjas uz Alekseju un atpakaļ. Acīmredzot, vienmēr sastapdams �o pāri kopā, �sesks� to uzskatīja par nedalāmu.

�Sesks� bija visu redzējis un tagad ņirgājās. Tā bija atmaksa par malkas grēdu un miliciju, uz kurieni viņ� tika aizvadīts.

Nadja neattapa, ko atbildēt, kad viņ� jau dzēla otrreiz:

�� Priek� kā tev tādu suni? Par velti maizi tērē . . .

������� Un kādēļ tev vajadzīgs suns?� Aleksejs asi iejaucās sarunā, acīs viņam parādījās tas aukstais, metāliskais spīdums, kas vienmēr vēstīja, ka viņ� ir pieņēmis svarīgu lēmumu.

_ � Noderēs. Priek� taukiem. Ar tiem ārstē tuberkulozi. Adu izmantos cimdiem. No kazas kaut ragu � i tas ir labi . . .

Vai Cēzars būtu tā �kaza�?!

No dusmām un satraukuma Nadja burtiski zaudēja valodu. Turpretī Aleksejs arvien vairāk nomierinājās. Viņa lūpas savilkās sarkastiskā smīnā, un viņ� vaicāja:

�� Varbūt suns noderēs vēl �im un tam?

�� Kam, piemēram?

��� Piemēram, lai da�u labu pārmācītu . . .

�� Kuru, par provi?

�� Kaut vai tevi pa�u!

�� Lai tik panāk �urp!

Bija skaidri redzams, ka Aleksejs kūdīja, izaicināja uz kautiņu, provocēdams �sesku� mēroties spēkiem ar Cē�zaru. Viņ� noteikti bija vainojams turpmākajos notiku�mos.

�� Tēvu, māti palīgā nesauksi kā toreiz?

��� Tu mani nebaidi. Diezgan esam baidīti. Dod �urp to savu suņtēviņu!

��� Nadja, vai tev nav iebildumu?� Aleksejs jautāja. Meitene pakratīja galvu, atkāpties vairs nebija iespējams. Alekseja un �seska� sarunā ar interesi klausījās visi apkārtējie, viņu abu dēļ pat tika aizkavēta suņu pārbau�des gaita.

��� Lai notiek,� piekrita galvenais tiesnesis, kas reizē bija arī �ūrijas komisijas priek�sēdētājs, atkal noslaucī�dams sviedrus no pieres.� Pamēģināsim vēlreiz. Mēģi�nāts nav zaudēts. Bet tā lai būtu pēdējā reize. Nekādās atrunās vairs neklausīsimies . . .

Nadja aizveda Cēzaru norādītajā vietā, �sesks� devās uz savu kaktu, no kurienes viņam vajadzēja tuvoties sunim un ar apmānī�anu vai psiholoģisku uzbrukumu atņemt apsargājamās lietas. �Sesks� izskatījās pa�apzi�nīgs, tāds pats kā toreiz uz malkas grēdas, kamēr kūleņu kūleņiem nebija no turienes noripojis lejā. Cēzars jau sāka paust nepatiku pret viņu. Vai nu suns atcerējās pirmo satik�anos ar �o vīreli, vai arī ko nojauta no sarunas toņa, vārdu sakot, Cēzars saboza vilnu, noraustīja lūpu, rauca degunu, kā mēdz darīt sakaitināti suņi, kad gatavojas laist darbā zobus, un, kamēr Nadja veda viņu pavadā, viņ� nemitīgi grozījās un skatījās visapkārt. Varēja domāt, ka viņ� ir nobijies, jo arī viņa saimniecei bija nemierīgi ap sirdi.

Sunim raksturīgas divējas jūtas � mīlestība un naids. Nekas cits starp �im galējībām neeksistē. Suns nekad nav vienaldzīgs, un nekādi apstākļi to nevar piespiest būt neitrālam. Dzīvnieks saglabā �īs jūtas, pat ja to sit vai citādi pazemo, ja tas izjūt bailes vai cie� badu � arī tad suns ir gatavs mīlēt un aizstāvēt būtni, kurai tas pieķēries, gatavs atdot dzīvību par viņu. Ja cilvēki būtu morāli tikpat noturīgi, mums dro�i vien būtu daudz mazāk nelaimju, bēdu, nepatik�anu, visa tā, kas parasti rodas no cilvēka morālajām nepilnībām. Mūsu dzīvē tad daudz mazāka nozīme būtu tam, ko pieņemts saukt par likteni un kam mēs pārāk bie�i sliecamies uzvelt pa�i savas nepilnības un kļūdas. Kā saka filozofi, mēs vēl arvien sekas uzskatām par cēloņiem, bet cēloņi paliek miglā tīti, mūsu prātam tikpat neaizsniedzami kā patiesie motīvi, pēc kuriem vadījās Cēzars.

Suns juta, ka saimniece ar kaut ko nav apmierināta; tas bija jau�ams pēc pavadas nervozās raustī�anas, pēc viņas balss intonācijas. Instinkts arī �ādos gadījumos nekad suni nepieviļ, kaut cilvēks varbūt pat nesaka ne vārda. Cēzars paklausīgi � jau tre�o reizi!� devās uz vietu, kas viņam bija kļuvusi liktenīga. Ja viņ� arī �oreiz apkaunos Nadju un nepratīs parādīt savas spējas . . . Grūti iedomā�ties, kādas sekas tam varētu būt. Gadās, ka pēc līdzīgiem notikumiem �vainīgo� suņu īpa�nieku mīlestība uz dzīv�nieku spēji izgaist un viņi pēc iespējas ātrāk cen�as no tā atbrīvoties, lai gan dzīvnieks palicis cilvēkam tikpat uzticīgs kā iepriek�.

Ta�u lasītājs var būt mierīgs: ar mūsu Cēzaru tā nenotika. Cēzara draugi gan nezināja, kas viņu bija izglābis no suņu sprosta un dīrātavas, bet viņi nezināja arī ko citu � kur� Cēzaru toreiz noķēra, precīzāk sakot, kur� bija tā pārvietojamā suņu cietuma �saimnieks� un vadīja klaiņojo�o dzīvnieku ķer�anu. Atcerieties, tajā dienā, kad Cēzars tika sagūstīts, viena balss viņam bija �ķitusi pazīstama. Sīs balss īpa�nieks atradās te, mācību laukumā. Jā, tas bija tas pats nepazīstamais blēdis, �sesks�, kā Nadja viņu domās dzēlīgi bija iedēvējusi, tādējādi izteikdama savu attieksmi pret �o vīreli � nesim�pātisku cilvēku, kura ceļi bija krustoju�ies ar mūsu varoņu gaitām. Par huligānismu toreiz viņ� nokļuva milicijā un saņēma atbilsto�u sodu (ne jau pirmo reizi); izkļuvis brīvībā, viņ� kādu laiku bija klaiņojo�u suņu ķērāju brigādes vadītājs (cienījama nodarbo�anās!). Cik daudz sev veltītu lāstu un lamuvārdu �ajā īsajā laikā viņam nav nācies uzklausīt, bet lai rāj, ka tik neper! Tā kā viņam bija daudz brīva laika, viņ� atvilkās uz �ejieni nevis intereses pēc � kā pārējie �eit sanāku�ie �, bet aiz garlaicības, ieraudzīja Cēzaru, viņa jauno saimnieci un . . .

Un visi tālākie notikumi sagriezās kā kaleidoskopā. Nadja tikko paguva piesiet Cēzaru, kad viņu �oponents� jau devās pie suņa. Viņ� dro�i vien alka revan�a un bija cie�i apņēmies uzveikt suni. Arī Cēzars nevarēja vien sagaidit brīdi, kad varēs atmaksāt. O, viņ� tūlīt pazina nolādēto �ņaudzēju, tikko tas sāka runāt. Atmiņa sunim ir otrs prāts. Attālums starp abiem pretiniekiem ātri samazi�nājās. �Sesks� domāja suni nobiedēt un paļāvās uz savu veiklību un attapību, kas ne vienu reizi vien bija viņu paglābusi. Nu abi bija vairs tikai metru viens no otra. �Sesks� pastiepa roku; Cēzars, kas līdz tam bija stāvējis nekustīgi, ta�u viss sasprindzis, ar strauju lēcienu pēk�ņi metās uz priek�u.

2ēl, ka īsā pavada neļāva Cēzaram pirms lēciena īsti atsperties, ta�u pietika arī ar to pa�u. Suns lēca. Cilvēks nokrita uz ceļiem un, pūlēdamies izvairīties no briesmīga�jiem ilkņiem, liecās uz sāniem, tomēr pavisam izsprukt no tiem viņam neizdevās.

Jā, Cēzars ir nopietns suns, lai gan viņam patīk bērni�ķīgi padraiskoties ar savu pavēlnieci Nadju un skrieties ar runci Apelsīnu!

Cēzara izturē�anos noteica mīlestība un naids. Mīles�tība uz cilvēkiem, kas izpestīju�i viņu no nelaimes un nepatik�anām, uzaudzināju�i un uzticēju�i viņam svarī�gus uzdevumus, bet naids pret visādiem nejau�iem garām�gājējiem, pret to, kur� mēģināja ielauzties labo attiecību un priecīgo izjūtu pasaulē; tie�i �īs attiecības bija Cēzaru padarīju�as par pa�reizējo Cēzaru.

Mīlestība un naids � �īs jūtas mājoja arī klāteso�o cilvēku sirdīs, da�ās pagaidām vēl slēptā vai daļēji slēptā veidā, citās turpretī . . .

Pie cilvēka un suņa, kas bija saķēru�ies niknā cīņā, steidzās Nadja, Aleksejs un vecākais instruktors. �Sesks� mēģināja rāpus tikt prom no suņa, bet tas, ieķēries ar zobiem pretiniekam kājā, nelaida vaļā. Pavada suni traucēja, citādi cīņas iznākums dro�i vien būtu citāds. Pēc pavēles �Fu!� Cēzars negribīgi palaida pretinieku; �sesks� apsēdās zālē un aizklāja seju ar rokām, starp pirkstiem sūcās asinis. Kad viņ� plaukstas atņēma, kļuva redzama brūce � Cēzara darbs. Uzbrukdams viņ� ar ilkni bija pārplēsis pretiniekam vaigu un �okļa ādu. Ievainojumam bija apmēram tāda pati forma kā tai rētai, kas greznoja suņa vaigu. Tātad rēķins bija nokārtots. Tik dro�i tuvoda�mies Cēzaram, cilvēks laikam cerēja, ka dienesta suņi parasti ir apmācīti grābt aiz labās rokas (ko aizsargāja vatenis un ko pretinieks arī visu laiku turēja sev priek�ā), ta�u Nadja savu audzēkni pēc Alekseja ieteikuma bija apmācījusi citādi: ja pretinieka rokā nav iero�a, tas nekavējoties jāsagrābj aiz citas � vieglāk ievainojamas vietas. Tikt pretiniekam pie rīkles Cēzaram neizdevās,

% *

ta�u tam sejā viņ� atstāja tādu brūci, ka �is cilvēks mūsu acīs vienmēr būs Iezīmētais.

Rēta sunim un rēta cilvēka vaigā . . . Viņi abi tagad ir Iezīmētie. Viņi sastapsies vēlreiz un uzsāks cīņu uz dzīvību vai nāvi, lai savu strīdu iz�ķirtu līdz galam.

� Nu pagaidi, gan tu vēl dabūsi!� nogārdzr� Iezīmētais un atstāja cīņas lauku � jau otro reizi pēc divkaujas ar suni.

Nakts viesi

Nakts. Cik bezgalīgi garas un baismas ir naktis, kas jāpavada vientulībā aukstā, sen nekurinātā dzīvoklī bez apgaismojuma, bez pierastā mājīguma, mokoties nemitī�gās nenovēr�amas nelaimes priek�nojautās.

Cik bezmiega nak�u Jeļena Vladimirovna jau tā nosēdē�jusi, ba�īgi ieklausoties katrā skaņā, katrā niecīgākajā troksnī uz ielas.

Viņa sēdēja, salīgi tīstīdamās �allē, laiku pa laikam mehāniski paglaudīdama Apelsīnu, kas, kamolā savilcies, snauda viņai klēpī. Tas bija pavisam izkāmējis un sen vairs nerūpējās par sava ka�oka tīrību. Tiesa gan, viņam bija savs darbs: jāķer peles un �urkas, kas nekaunīgi skrabināja visos kaktos, skraidīja pat pa galdu un līda gultā. Grauzēju bija savairojies ārkārtīgi daudz. It kā speciāli kāds būtu tos atvedis un palaidis mājā. Kaut gan Apelsīns bija visai izveicīgs mednieks, tomēr ar tādu pārspēku viņ� netika galā.

Arī Cēzars bija novājējis. Kā parasti, viņ� gulēja savā vietā � pie vecās saimnieces kājām; jaunā saimniece tagad bija redzama ļoti reti un tad arī tikai naktīs, pa�ās klusākajās stundās, kad visiem vajadzētu būt pie miera, nevis dauzīties nez kur apkārt. Ta�u Cēzars Nadju nepār�traukti gaidīja, tāpēc viņa ausis vienmēr bija modri saslietas, vienmēr mazliet kustējās, pat tādās reizēs, kad galva bija nolikta uz ķepām un acis aizvērtas.

Arēji mājās viss izskatījās tāpat kā agrāk. Kaktā virs Cēzara guļvietas pie sienas karājās diplomi. Turpat atra�dās arī kaklasiksna, pie kuras bija piestiprinātas medaļas; �o siksnu Cēzars valkāja svētku reizēs. To visu Nadja bija novietojusi pie sienas tuvu grīdai � trīs gadus veca bērna acu augstumā, acīmredzot tāpēc, lai Cēzars labāk varētu tos apskatīt. Tomēr bija iznācis tā, ka meda]as apskatīja nevis viņ�, bet citi. Katrs ienācējs tūdaļ ieraudzīja un jūsmoja. Oho, kāds ievērojams suns, un cik viņam daudz apbalvojumu!

Jeļena Vladimirovna atcerējās stacijas peronu, lokomo�tīvi un vagonus, kuros karavīri devās uz fronti. Tūksto��iem pavadītāju un tūksto�iem aizbraucēju � turp, uz rietumiem, kur dzirdama lielgabalu dunoņa. Aleksejs pilnā kaujas ietērpā, tikai bez �autenes, Nadja un viņa pati, Jeļena Vladimirovna, stāv uz perona. Tēvs piedalījās kādā ārkārtējā partijas sapulcē un nevarēja Alekseju pavadīt. Un, protams, arī Cēzars atradās turpat. Viņ� vienmēr bija pie Nadjas. Glu�i kā viņas iero�u nesējs, uzticības persona, kam zināmi visi viņas noslēpumi. Viņ� kādreiz bija pavadījis Nadju, kad viņa gāja uz satik�anos ar Alekseju. Zēl, ka suns nemācēja runāt, viņ� varētu tik daudz pastāstīt. Tomēr jā�aubās, vai Cēzars to darītu: kā ikviens īsts draugs, viņ� dro�i vien klusētu, sak, kaut nosit, tomēr neteik�u ne vārda!

Drūmas, rai�pilnas sejas, skumji smaidi, kas slēpj rūpes un satraukumu par tuvo, mīļo cilvēku. Beigu�ās apmācī�bas un pārbaudes, pastaigas pa pļavām un me�iem vismīļā�kās bija Aleksejam, uz neatgrie�anos aizgājusi tik pierastā un tāpēc patīkamā ikdiena, eksāmeni, atzīmes, tēva pavadī�ana dienestā, gājieni ar kaimiņienēm uz tirgu pēc produktiem . . . Tas viss palika pagātnē.

Tagad katru dienu caur pilsētas dzelzceļa mezglu kara e�eloni devās uz rietumiem. Veda lielgabalus un tankus, bezgala daudz lielgabalu un tanku . .. Katru dienu atva�das un skumjas . . .

Stacija vienmēr nozīmē vai nu prieku, vai bēdas un smeldzi.

Jā, arī Cēzars vairs nav tāds kā senāk. Pieklusis. Vairs neluncina asti un nesmaida. Vai viņ� nojau�, kas notiek?

�Nu saskūpstieties ta�u,� Jeļena Vladimirovna teica un aizgriezās, lai slēptu nodevīgo mitrumu acīs.

Aleksejs apņēma Nadju ap pleciem, viņa pagrieza pret puisi vaigu, pēc tam pati neveikli noskūpstīja viņu uz vaiga, un tikai vēlāk, kad viņ� jau bija pagriezies un gāja uz vagonu, Nadja metās viņam pakaļ, apkampa viņu, piespiedās pie krūtīm un ar lūpām pieplaka pie viņa mutes.

Ģimenes locekļi Alekseju sen uzskatīja par Nadjas līgavaini. Viņ� bija jauks puisis, un meitene viņu mīlēja, pēdējā laikā viņi viens bez otra nevarēja nodzīvot ne dienu. Apķērīgs, veiklu valodu, turklāt mācīts elektriķis un glīts � kā saka, lai dievs katram dotu tādu izskatu. Un labsirdīgs, vienmēr gatavs palīdzēt gan savējiem, gan sve�iem. Reiz Aleksejs ieradās pie viņiem bez vateņa. Kur vatenis? Biedram atdevis. Nade�da noadīja viņam dūrai- ņus � arī ar tiem kādam bija �izpalīdzējis�.

Pa�laik Aleksejs karo, tikai nav zināms � kur.

Stepans Nikolajevi�s, Nadjas tēvs, bija partizānu noda�ļas komandieris, bet Nadja kļuvusi par drosmīgu izlūku. Viņa uzturēja sakarus starp pilsētas partijas pagrīdnie- kiem un tautas atriebējiem me�abrāļiem.

Jeļena Vladimirovna nevarēja aizmirst, kā reiz kādā nemierīgā naktī, pēc tam kad par pilsētu bija notiku�as smagas kaujas, no reproduktora atskanēja balss:

� Biedri, Sarkanā Armija atstāj pilsētu . . .

Izdzirdot tādu vēsti, var nomirt. Vēl tagad viņa neva�rēja aizmirst �ausmas, kas toreiz pārņēma pilsētu . . . Ak dievs, cilvēki mīļie, aiziet padomju vara � kas tagad būs?!

Pēc tam pilsētā �ļarkstēdami iebrauca tanki, skanēja sve�a valoda. Sākās okupācijas laiks.

Pilsētā bija ienācis kar�.

Tuk�ums un aukstums. Gaismu iedegt nedrīkstēja. Par katru sīkumu draudēja no�au�ana.

Pilsētai pāri it kā bija gājis uguns viesulis, sadedzinot un aizpū�ot visu, kas bijis mīļ� un dārgs un no kā sastāv cilvēka dzīve.

Jeļenu Vladimirovnu toreiz uzaicināja evakuēties: kā nu ne � vīrs partijs biedrs, ieņēmis vado�u amatu, meita komjauniete. Un to, ka viņiem ir sakari ar partizāniem, okupanti uzzinās ātri vien. Jeļena Vladimirovna nepie�krita. Kamēr centās viņu pierunāt un pierādīt, cik tas nepiecie�ami, pēdējais vilciens uz austrumiem bija aizgā�jis.

Tagad te valda tuk�ums. Vientulība. Baisi. Sirds smeldz, ne pa�ai ko ēst, ne dzīvniekiem. Apelsīnam vismaz bija peles, bet Cēzaram? Par sevi Jeļena Vladimirovna centās nedomāt. Viņu varēja sagaidīt arī kas sliktāks nekā bads un aukstums.

Varbūt okupanti aizmirsīs par viņu? Pārskries pāri kā negaisa mākonis? Kas viņiem var pastāstīt? Visapkārt savējie, padomju cilvēki � mūsu cilvēki. Kur� gribēs but

Jūdass, kur� nodos savējo? Lai gan nekad nevar zināt � cilvēki ir tik da�ādi, jāpiesargājas no visiem. Bet vai tad par viņu bija runa! Visas viņas domas un sirds bija pie vīra un Nadjas . . .

Pavasarī Nadja ar izcilību bija beigusii vidusskolu, saņēmusi atestātu ar zeltītu maliņu. Tas tagad atrodas kumodē; aizejot pagrīdē, Nadja to atdeva mātei glabā�anā. Ja paliks dzīva, saglabās.

Kā viņa gaidīja tās retās dienas, kad meita ieradās pilsētā, un reizē arī nevēlējās, lai tā nāk �urp! Nadjas gājieni bija saistīti ar dzīvības briesmām. Kas notiks, ja viņu saķers? Tas nozīmēja dro�u nāvi, bet pirms tam spīdzinā�ana, ņirgā�anās.

Atskanēja klusa �aboņa. . . Jeļena Vladimirovna steidzīgi piesedza sveci ar jumtiņu, kuru bija speciāli izgatavojusi un vienmēr turēja gatavībā, un sāka saspringti ieklausīties. Nē, �oreiz briesmas pagāju�as garām. Arī Cēzars bija mierīgs. Ja kaut kas notiks, viņ� to saklausīs pirmais, viņam smalkāka dzirde. Dro�i vien atkal peles aiz krāsns skrabināja vai �urkas skraidīja zem grīdas. Tās bija kļuvu�as ārkārtīgi nekaunīgas. Pat Apel�sīns vairs nekādi nereaģēja. Vai tie, kas ieradu�ies no rietumiem � rijīgi, negausīgi �, nebija tādi pa�i �urkas, kas tagad gribēja izlaupīt visu valsti?

Jeļenas Vladimirovnas vienmēr laipnajā sejā bija parā�dīju�ās dziļas grumbas, mati nosirmoju�i.

Pēk�ņi Cēzars pacēla galvu un sāka ausīties, tad pielēca kājās un devās uz durvju pusi. No viņa rīkles atskanēja apslāpēta, dobja rūkoņa, vilna uz skausta saslējās stāvus. Jeļena Vladimirovna sastinga, novājējusī seja kļuva pelnu pelēka un istabas puskrēslā izskatījās kā gai�s plankums. Apelsīns neapmierināts nolēca viņai no ceļiem un, apsēdies uz grīdas, sāka kasīties. Muļķītis, viņam vajadzēja tikai pieēsties līdz kaklam un izgulēties pēc sirds patikas, citas rūpes viņu nemāca.

Varbūt Nadja? Ta�u sirds nojauta ko ļaunu.

Cēzars sāka riet.

� Klusu, Cēzar, netrok�ņo . . .

Paklausīt �ādai pavēlei sunim bija iemācījusi Nadja.

Klusums . . . Tāds klusums, ka var sajukt prātā. To pārtrauca vienīgi pulksteņa tik�ķi uz kumodes. Jel apklus- tiet! Vai tie�ām tam viss vienalga? Kad mājās bija laime, tik�ķēja tie�i tāpat kā tagad . . . nejūtīgais! Vai to kāds kliedza, vai tās bija tikai domas?

Ta�u Cēzars nevarēja rimties. Apslāpēti, tikko dzir- f i dami rūkdams, viņ� nemierīgi staigāja no durvīm pie logiem, no turienes atpakaļ pie durvīm. Pagriezās pret saimnieci, it kā jautādams: ko darīt? Un tad uz lieveņa nodunēja smagi karavīru soļi un durvis sadrebināja spēcīgi sitieni.

Atvērt vai neatvērt?

Muļķīgs jautājums. Ja neatvērs, viņi atlauzīs durvis. Bija jau jūtams, ka ieradu�ies �saimnieki�, viņus nekas neaizturēs.

� Cēzar, vietā!

Pavēli vajadzēja atkārtot vairākas reizes, lai suns paklausītu. Ņurdēdams viņ� atgāja no durvīm. Jeļena Vladimirovna iedzina viņu blakus istabā un cie�i aizvēra durvis. Arā pa to laiku turpinājās klaudzinā�ana un dauzī�ana pa durvīm, kāda rupja, uzstājīga balss krievu valodā prasīja atvērt un nekavējoties viņus ielaist, citādi viņi izgāzīs sienas. Ek, tomēr vajadzēja evakuēties, nozust no pilsētas! Tagad bija par vēlu.

Jeļena Vladimirovna noņēma dro�ības ķēdi no durvīm un pagrieza atslēgu. Durvis atvērās, auksta gaisa vilnis apņēma Jeļenu Vladimirovnu, ta�u viņa to nejuta. Uz sliek�ņa stāvēja pamazs, neizskatīgs vīrelis ar policista apsēju uz piedurknes. Viņam aiz muguras blāvi pavīdēja vācu karavīru bruņucepures. Sve�ajam �ķērsām pāri sejai stiepās rēta, kas beidzās kaut kur aiz auss. Dziļi iekritu�ās a�eles skatījās caururbjo�i, ļauni un triumfē�jo�i. Tātad tas ir viņ�, Dzimtenes nodevējs! Līdz �im Jeļena Vladimirovna nebija sastapusies ar viņu, par viņa eksistenci zināja vienīgi no Nadjas un Alekseja nostās�tiem, tagad viņas sirds sa�ņaudzās ļaunā nojausmā.

Iezīmētais

(Atkritēja biogrāfija)

Varbūt savā stāstā mums ir jāatgrie�as tajos laikos, kad viņ� bija vēl bērns. Pazīstot upes izteku, vieglāk saprast tās tecējumu.

Savu tēvu puika nepazina. Viņ� bija nevēlams, gadī�juma sakaros radies bērns, vecāki faktiski bija viens

otram sve�i cilvēki. Nevēlams un negaidīts, viņ� visu mū�u bija spiests staigāt ar �ādu zīmogu.

Māte dēlu uzskatīja par nastu. Zīdaiņa vecumā to mazgājot, viņa reiz gribēja mazo noslīcināt vannā, bet iztraucēja kaimiņu ve�iņa. Kad puika nedaudz paaugās, māte aizveda viņu uz staciju, iesēdināja vagonā un teica:

� Ja tev jautās, kas esi, tad nosauc uzvārdu. Saki, ka tev nav nedz tēva, nedz mātes � esi bārenis. Nezini vietu, kur esi dzīvojis. Skaties tu man, uz �ejieni vairs neatgrie�zies. Un iegaumē, cik tev gadu: pieci. . .

Tā dēls no mātes �ķīrās uz visiem laikiem. Tā viņ� sāka klaiņot � sākumā pa bērnu istabām un dzelzceļa stacijām, pa bērnu pieņem�anas iestādēm un bērnunamiem (no kurienes viņ� nereti aizmuka), vēlāk pa iepriek�ējas izmeklē�anas kamerām, pa grūti audzināmo pusaud�u un nepilngadīgo noziedznieku kolonijām. Dvēseli bija saindē�jusi rūgtā apziņa, ka tev nav tēva, ka neesi nevienam vajadzīgs. Izbaudījis visus pasaules ļaunumus, uzsūcis sevī dzīves nekrietnības, viņ� grima arvien zemāk un zemāk, lai kā labi cilvēki centās atgriezt viņu uz pareizā ceļa.

Toreizējais huligāniskais izlēciens uz malkas grēdas bija tikai mēģinājums, nelāgs joks, vēlē�anās �izklaidē�ties�, uzjautrināties tā, lai citiem sagādātu nepatik�anas.

Jau agrā bērnībā viņā izpaudās noteikta rakstura iezīme � tieksme kādu pamocīt, pasmieties par vājāko (vai par viņu pa�u pietiekami nebija smēju�ies citi, arī mīļā mamma!). Ja radās izdevība, viņ� izgrieza kaķēniem ķepiņas, norāva zvirbuļiem spārnus. Pie suņu ķērājiem bija iestājies darbā tāpēc, ka tur nesodīts varēja rīkoties, kā patīk, ņirgāties par neaizsargātām dzīvām būtnēm, izgā�ot uz tām savas dusmas un ļaunumu, tā atriebjoties visai pasaulei. Un vai viņa neapvaldītā niknuma dēļ ļau�u acīs �is amats un viņa amatabrāļi neieguva sliktu slavu un netika uzskatīti par kaut ko līdzīgu slepkavām, bendēm, nikniem zvēriem? �Nolādētie suņķērāji!� bie�i viņiem aiz muguras atskanēja izsauciens, bet tas viņu saniknoja vēl vairāk, sējot �ajā melnajā dvēselē savdabīgu perversu ļaunumu un posto�u lepnību. Nespēdams izcelties starp cilvēkiem, viņ� gribēja būt vismaz mēmo lopiņu kungs un pavēlnieks. Tāpēc, izejot uz laukuma, lai pamērotos spē�kiem ar Cēzaru, viņa mērķis galvenam kārtām bija paņirgāties par dzīvnieku, parādīt savu pārākumu. Ta�u neizdevās!

Visi kā sazvērēju�ies ir pret viņu, tāpēc viņ� piesaka visiem karu!

Suņu ķer�ana viņu neapmierināja. Viņ� kļuva par noziedznieku.

īsi pirms kara sākuma pilsētas tiesa izskatīja lietu, kas sabiedrībā bija izraisījusi skaļas pārrunas,� lietu par universālveikala aplaupī�anu. Bija notikusi arī slepka�vība: zagļi nogalināju�i veikala sargu. Ve�uks, durvju tuvumā pietupies un nolicis �auteni starp kājām, bija sācis tīt smēķi, un tajā laikā viens no zagļiem tumsas aizsegā piezadzies sargam un iegāzis viņam ar lauzni pa galvu. Galvaskausa lūzums, asinsizplūdums smadzenēs, un ve�uks saļima, nepaguvis izdvest ne skaņas. Smēķis saspiests palicis saujā, visapkārt izbārstīta tabaka.

Tomēr zagļiem nelaimējās tikt pie bagātības. Viņiem pa pēdām devās dienesta suns, un drīz viņi stājās tiesas priek�ā.

Izmeklē�anā noskaidrojās, ka ļaundaris, kas ar lauzni nogalināja universālveikala sargu, ir pieredzējis zaglis recidīvists, kas agrāk tiesāts ne vienu reizi vien. Ja saskaitītu visus viņa agrāk �nopelnītos� sodus, iznāktu, ka vienas dzīves ir par maz, lai tos visus �atsēdētu�.

Galvenais apsūdzības liecinieks tiesā bija Nadjas tēvs Stepans Nikolajevi�s Talancevs. Viņ� pazina slepkavu. Kādu laiku tas bija darbojies uzņēmumā, kuru vadīja Talancevs, bet pēc tam, izdarījis noziegumu, nozuda. Rūpnīcas kolektīva vārdā Stepans Nikolajevi�s tiesā uzstā�jās ar dedzīgu, nosodo�u runu. Kā sabiedriskais apsūdzē�tājs viņ� pieprasīja piespriest slepkavam augstāko soda mēru. �ādus cilvēkus Talancevs uzskatīja par nelabojamu ļaunumu, kam nav vietas mūsu dzīvē un pret kuriem jācīnās visiem spēkiem. Tomēr tiesa uzskatīja par neiespē�jamu apmierināt prokurora un sabiedriskās apsūdzības prasību un slepkavam piesprieda piecpadsmit gadu ie�slodzījuma, bet viņa līdzdalībniekam � desmit. Sāds spriedums bija par iemeslu daudziem turpmākiem notiku�miem. Neviena cita, izņemot Stepanu Nikolajevi�u, no Talanceva ģimenes locekļiem un viņu draugiem tiesā nebija, un tādēļ viņi slepkavu neredzēja. Nadja un Aleksejs tajā laikā atradās tūrisma pārgājienā, bet Jeļena Vladimirovna bija aizbraukusi uz citu pilsētu apciemot radiniekus. Viņa tā arī neuzzinātu, kam Stepans Nikolaje�vi�s pieprasīja pa�u bargāko sodu, no kā viņ� gribēja pasargāt mūsu sabiedrību, ja nebūtu �īs tum�ās, briesmī�gās nakts ienaidnieka sagrābtajā pilsētā. Jā, �is cilvēks kopā ar vācu zaldātiem te nebija ieradies nejau�i. Oku�pantu iera�anās atbrīvoja viņu no ieslodzījuma. Tagad viņ� ieradās, lai izrēķinātos. Pirmais, ko biju�ais noziedznieks, izkļuvis brīvībā, darīja,� viņ� uzzināja Ta- lanceva adresi. O, viņ� lieliski bija iegaumējis sava apsūdzētāja izskatu, tagad pazītu to, vienalga, diena vai nakts. Bet pateicībā par atbrīvo�anu viņ� sāka kalpot okupācijas varas iestādēm.

Kriminālnoziegums nav pati zemākā pakāpe, ciktāl cilvēks var krist. Ir vēl ļaunāks, vēl dziļāks pagrimums � Dzimtenes nodevība. Ta�u �im cilvēkam tā nebija nekāda problēma. Ne acu nepamirk�ķinājis, glu�i labprāt viņ� piekāra sev iebrucēju izpalīga piederības zīmes. Arī izpalīga darbā viņu atkal vadīja tas pats briesmīgais instinkts, kas bija vadījis līdz �im,� tieksme mocīt un spīdzināt citus.

Tas cilvēks bija viņ�, kas tonakt ieradās Talancevu mājās un nostājās durvīs aci pret aci ar Jeļenu Vladimi- rovnu. No cilvēciskajām īpa�ībām un iezīmēm viņā bija saglabājies tikai viens � uzvārds, ko viņ� bija saņēmis mantojumā no nezināmā un līdz sirds dziļumiem ienīstā tēva: Krizins.

�Tu nāksi man līdzi!�

Jeļena Vladimirovna atkāpās tālāk no durvīm, un Krizins ienāca istabā. Vācu zaldāti, grīdu kājām skaļi rībinādami, viņam sekoja. Viens ar automātu palika pie ārējām durvīm, otrs � pie iek�ējām. Visi ceļi bija slēgti.

��� Nū-u,� Iezīmētais teica, ar caururbjo�u skatienu iztaustīdams visus kaktus.� Pilsone Talanceva? Jeļena Vladimirovna?

��� Jā.

��� Man vajadzīgs jūsu vīrs.

��� Viņa nav mājās.

��� Kur viņ� atrodas?

Ko atbildēt? Ka Stepans Nikolajevi�s komandē parti�zānu nodaļu, ka viņ�, kā bija pārliecināts komunists un aktīvs padomju cilvēks pēc sava dzīvesveida, tā arī tāds palicis, par spīti visām likstām, mūsu sakāvēm frontē un ienaidnieka pagaidu uzvarām?

Viņa paskatījās Krizinam tie�i acīs un novērsās.

��� Negribat teikt? Skaidrs.

Viņa klusēja � par spīti tam, ka bija pagalam nomocīju�sies un absolūti neaizsargāta.

��� Jūs, protams, esat idejiskā. Sava laulātā drauga cienīga laulene,� viņ� ņirgājās.� Tādu arī jūs iedomājā�mies . . . Pag, pag! Kas tad tas? Kas tā par personu?� pēk��ņi viņ� pārsviedās uz citu tematu un rādīja ar pirkstu uz kumodi. Jeļena ar acīm sekoja viņa pirkstam un sastinga: uz kumodes rāmītī stāvēja Nadjas fotogrāfija. Tie�i �odien Jeļena Vladimirovna bija to izņēmusi no atvilk�tnes, lai paskatītos uz mīļo meitu, bet aizmirsusi atkal no�slēpt.

Krizins paņēma kartīti un pagrozīja to rokās. Pēc tam, salīdzinājis meitenes attēlu ar māti un saskatījis abu līdzību, ierunājās apmierināti, ar triumfējo�i ļaunu iro�niju, no kuras Jeļenu Vladimirovnu, kas acumirklī ap�tvēra savu nelabojamo kļūdu, sagrāba spējas bailes, ļikda- mas aizmirst visas citas jūtas. Krizins konstatēja:

��� Līdzība ir acīm redzama. Jūtama firma. Vērtīga manta.

Tikai tagad Jeļena Vladimirovna saprata, cik daudz taisnības bijis Stepanam Nikolajevi�am, kad viņ� pirms do�anās uz me�u pie savas nodaļas vairākkārt viņai atgādināja, lai noteikti noslēpj visus albumus ar ģimenes fotogrāfijām, vispār visu, kas varētu palīdzēt ienaidnie�kam sameklēt tiem vajadzīgās personas. Ta�u viņa nepa�klausīja, arvien un arvien vēl vilcinājās . . .

Kāda nu vairs nozīme sev pārmest, tagad jau ir par vēlu!

Bet Krizins, acis piemiedzis, kaut ko atcerēdamies, turpināja pētīt fotogrāfiju. Paņēma otrā rokā, tuvināja acīm, turēja izstieptā rokā, atkal pielika tuvāk pie acīm, visādi vaikstījās un laiku pa laikam pameta ātrus, pēto��us skatienus uz mājas saimnieci. Un komentēja fotogrā�fiju:

��� Skuķis � tā nekas. Matu sprodziņas. Nez kāpēc man tās liekas pazīstamas, diez vai neesam kur tiku�ies� Tātad jūsu meita? Komjauniete, bez �aubām. Tā, tā-ā. .. Bet kur tad viņa atrodas dotajā brīdī?

Klusums.

��� Tā, tā-ā.

Sie �tā, tā-ā� Jeļenai Vladimirovnai stindzināja sirdi.

Krizins neatraudamies pētīja fotogrāfiju.

Aiz blaukusistabas aizslēgtajām durvīm atskanēja trok�snis, it kā tur kāds skrāpētu ar nagiem.

��� Kas jums tur atrodas?� Krizins zibenīgi apsviedās apkārt. Zaldāti stāvēja, acis izbolīju�i. Lelles ar �autenēm! Ta�u, izdzirdu�i skrāpē�anos, abi reizē gatavojās �aut. Nevis cilvēki, bet mehānismi, kas iemācīti nogalināt!

��� Suns.

��� Jā? Arī suns? Interesanti.. .

Viņa acis ļauni iezibējās.

��� Izlaidiet viņu. Kas jums ir � viņ� vai viņa? Jūs, cerams, �ajā ziņā ko saprotat.

��� Viņ��

��� Mēs gribam paskatīties uz viņu.

��� Viņ� var mesties jums virsū . . .

��� Nekas. Mēs viņu pratīsim nomierināt. Tā, tā,tā-ā! Nu kustieties ta�u fiksāk!� viņ� uzreiz sāka kliegt.� Cik ilgi ar jums te būs jāceremonējas! Atradusies karaliene!

Cēzars izlēca no tumsas ar fosforescējo�ām zaļām acīm un . . . atkāpās, pret sevi vērstās baterijas gaismas kūļa ap�ilbināts. Krizinam pietika uzmest sunim pavir�u ska�tienu, lai saprastu, kas atrodas viņa priek�ā. Ja arī viņ� būtu aizmirsis Cēzara ka�oka krāsu un lielumu, tad rēta uz deguna runāja skaidru valodu.

�� A, tātad tas ir jūsējais? Patīkama satik�anās. Lai nu ko, bet to gan nebiju gaidījis . . . Draugi atkal satiekas! � Soli atkāpies, Krizins triumfējo�i nomērīja dzīvnieku ar acīm.

Jeļena Vladimirovna nesaprata, kāpēc viņ� tā priecājas. Kāpēc �is pretīgais cilvēks uz brītiņu aizmirst pat viņu � partizāna sievu un partizānu sakarnieces māti? Tagad visa viņa uzmanība bija veltīta sunim. Sarkastisks smīns sa�ķobīja viņa seju ar plānajām, zilganajām lūpām un rētu uz vaiga. Ar ko Cēzars piesaistījis viņa uzmanību? Un kur viņi ir jau tiku�ies?

Jeļena Vladimirovna nezināja arī to, ka �is ļaunais nakts viesis ir tas pats, kuru tiesā bija apsūdzējis Stepans Nikolajevi�s. Ja būtu zinājusi, dro�i vien būtu atvadīju�sies no dzīves. Patie�ām, ko viņa vēl varēja sagaidīt no �ī noziedznieka, sadista, slepkavas, ko tautas tiesa bija tiesājusi un kam piespriedusi piecpadsmit gadus ieslodzī�juma.

Toties Krizins gavilēja. Kas par lielisku veiksmi! Tāds ķēriens da�u minū�u laikā. Viņ� nāca uz �ejieni, lai saņemtu ciet vienu, bet, kā tagad izrādās, var izrēķināties, atriebt vairākus pāridarījumus uzreiz. Nedzirdēta veik�sme! Patiesi, �āda ķēriena dēļ bija vērts iestāties oku�pantu dienestā.

Krizina nāsis iepletās, it kā viņ� justu asins smaku. �ķiet, viņ� uzreiz cēlās pats savās acīs.

Bet Cēzars? Vai viņ� pazina savu ienaidnieku?

Suns bija gatavs saplosīt gabalos �o nīstamo cilvēku, nogalināt to vai mirt pats. Viņ� rāvās uz priek�u, ta�u saimnieces roka laipni, bet stingri viņu saturēja: �Fu, Cēzar.� Un �inī mirklī sunī ierunājās iek�ējā balss, tas, ko mēs saucam par dzīvnieka instinktu. Sis iek�ējais kontro�lieris un uzvedības noteicējs acumirklī noregulēja suņa rīcību: pa�laik Cēzars nedrīkst uzbrukt �im cilvēkam. Tas būs veltīgi. Par to liecināja arī saimnieces izturē�anās un vēl kaut kas tāds, kas cilvēka prātam laikam nav sasniedzams. Varbūt kaut kas līdzīgs intuīcijai. Ne jau velti pats asinskārākais zvērs noteiktos apstākļos samieri�nās ar būri.

Tās nebija bailes vai gļēvums, nē, nē. Tas bija kaut kas augstāks par Cēzara dro�sirdību un vēlē�anos cīnīties. Viņ� piespiedās pie saimnieces, un tikai dobja, it kā rīklē iestrēgusi rūk�ana liecināja, cik pretīgs un nīstams viņam ir �is netīrais garāmgājējs, ka nekāda samierinā�anās starp viņiem nemū�am nevar būt.

��� Tā, tā, tā-ā,� Krizins ierunājās ļauni zibo�ām acīm.� Nu ko mēs ar jums darīsim? Runāt ar mums jūs nevēlaties, esat lepna kļuvusi. Vajadzēs paķert jūs līdzi. Un arī tu nāksi, neba�ījies, mēs tevi neaizmirsīsim . . .� viņ� griezās pie Cēzara.� Uzlieciet viņam uzpurni!

Jeļena Vladimirovna izpildīja pavēli. Pati savām ro�kām viņa atdeva draugu �ī nolādētā ienaidnieka rokās . . . Ja kāds �ajā brīdī spētu ieskatīties Cēzara dvēselē!

��� Vai pavada ir diezgan stipra? Seku, piestipriniet vēl to.� Krizins pasniedza izturīgu gumijas saiti ar metāla dzīslu vidū, kas, ritulī satīta, atradās viņam kabatā. Viņ� arī tagad labprāt izmantoja �ņaugu, tāpat kā toreiz pie suņu krātiņa, un pastāvīgi nēsāja to sev līdzi.

Cēzars bēdīgām acīm skatījās uz saimnieci. Viņa ka�okā krita Jeļenas Vladimirovnas asaras.

Tā bija traģiska nakts. �onakt Jeļena Vladimirovna pati savām rokām atdeva ne tikai suni; laikā nenoslēp�dama Nadjas fotogrāfiju, viņa bija nolēmusi ari meitu spī�dzinā�anai un mokpilnai bojāejai.

Pavadu un gumijas saites galu saņēma Krizins. Jeļena Vladimirovna lēni sāka ģērbties, kustēdamās kā nemaņā un gandrīz neapjēgdama, ko dara.

Runcis Apelsīns kā atvadīdamies pienāca pie saimnieces un sava drauga Cēzara un ar mīksto muguru patrinās gar suņa degunu. Krizins ar zābaka purngalu atsvieda kaķi sāņus. Cēzars no jaunā apvainojuma saspringa.

��� No mājiņas arī vajadzēs atvadīties. Tagad jums tā vairs nebūs vajadzīga. Es palūg�u atdot atslēgu . . .

Jeļena Vladimirovna atdeva atslēgu Krizinam.

��� Sāksim nu kustēties. Dodiet ceļu sievietei! Lūdzu . . .

Ar brīvo roku Krizins parādīja galantu �estu, uzaicinā�dams Jeļenu Vladimirovnu iet pa priek�u. Cik pretīgs tips, viņ� vēl tēlo nezin ko! Tad Krizins strauji parāva pavadu. Sunim ap kaklu apmestais �ņaugs savilkās, nostiepās, bet Cēzars stāvēja kā zemē iemiets.

Brītiņu padomājis, Krizins atdeva pavadu un saites galu vienam no zaldātiem, bet pats sāka atsprādzēt savu siksnu ar smagu vara sprādzi. . .

��� Ej nu, Cēzar,� Jeļena Vladimirovna klusu teica.

Cēzars pacēla galvu, paskatījās uz viņu � skatienā bija

jau�ams gan mēms pārmetums, gan �ķir�anās sāpes � un tad sāka kustēties.

Pilnīgi atdots pretiniekam un pakļauts ienaidnieka varai, pat nemēģinot pretoties, bez cerības izglābties . . . Bet kāpēc gan bez cerības? Cerība ir vienmēr, ja vien pats neesi no tās atteicies.

Nepakļāvīgais

Cēzars tika ievietots krātiņā aiz vācu komandantūras ēkas. Tur jau atradās daudz suņu, bet tie bija sve�i. Cēzars to nekļūdīgi noteica pēc smakas. Tie bija vācu aitu suņi no komandantūras konvoja. Vienīgi Cēzars �eit bija gūsteknis vārda tie�ajā nozīmē.

Pa sētu nepārtraukti staigāja cilvēki, ierindā pa divi, pa trīs vai pa vienam mar�ēja hitlerie�u zaldāti. Pat tad, kad gāja viens vien, izklausījās, ka soļo vesela rota. Sve�ā valodā te skanēja asas un aprautas pavēles, tark�ķēja motocikli atbraucot un aizbraucot. Cēzars it kā bija aizmirsts.

Viņ� atradās te jau divas diennaktis, uz viņa deguna vēl arvien bija uzpurnis un ap kaklu cie�i apsiets �ņaugs. Viņu �eit iegrūda, ieslēdza, nedeva ne ēst, ne dzert, lai iztiek pats, kā grib.

Ta�u Cēzara noskaņojums bija tāds, ka viņ� nejuta ne slāpes, ne izsalkumu � tikai skumjas un briesmīgu, neremdināmu naidu, un vēlē�anos par katru cenu izkļūt no �ejienes. Bet kā?

Cēzaru audzināja un mācīja meitene, kas, jāatzīst, bija visai izlutināta, bet vēlāk apstākļu ietekmē atbrīvojās no daudziem saviem trūkumiem. Suns no savas audzinātājas bija mantojis arī da�as viņas rakstura iezīmes � viņ� bija kaprīzs un stūrgalvīgs, tāpēc, kā uzskatīja daudzi paziņas, viņ� bija visai �grūts� suns. Ta�u uzticīgs Cēzars bija līdz pēdējam elpas vilcienam. Sajā ziņā viņ� bija īsts suns no aukstā, mitrā degungala līdz astes galiņam. Ir pienācis laiks, kad viņam jāparāda sava uzticība, precīzāk sakot � �ī uzticība palīdzēs viņam pa�am.

Cilvēki cīnās par idejām, suns glu�i vienkār�i kalpo cilvēkam. Un nebūtu nemaz slikti, ja cilvēku pārliecība vienmēr būtu tikpat stingra un nelokāma kā Cēzara uzticība.

Jau pirmajā naktī viņ� uzmanīgi apostīja visus kaktus, re�ģi, durvis un sienas. Viss bija izturīgs, stiprs un pamatīgs, bez bojājumiem. Tādas lietas vācie�i prot taisīt. Tomēr arī Cēzars nebija ar pliku roku ņemams. Tikko apklusa balsis un pa sētu neviens vairs nestaigāja, viņ� devās uzbrukumā pret restēm.

Uzpurnis traucēja, neļāva, kā pienākas, iekārties re�ģī, lai liktu lietā visus spēkus un veiklību. Pamazām Cēzars to nodeldēja, berzēdams pret sienu, bet pēc tam norāva � tagad mute bija brīva. Tikko guvis pirmo nelielo uzvaru, viņ� ar zobiem ieķērās resnā koka kārtī un ar tādu niknumu un dusmām sāka to purināt un plosīt, ka koks �īkstēja un, �ķiet, vaidēja. No smaganām sūcās asinis, un viņ� bija nomocījies līdz pēdējam, kad beidzot izdevās savu panākt � kārts padevās un nokrita, līdz pusei sagrauzta vienās �ķēpelēs. Bet tālāk atradās otra kārts, vēl resnāka. Un, kamēr Cēzars cīnījās ar to, satracināti un ietiepīgi, nesaudzēdams ne zobus, ne smaganas, nakts bija pagājusi, sāka aust gaisma, un atkal bija dzirdamas cilvēku balsis.

Ģēzars bija nolēmis darbu pārtraukt. Viņa enerģiskās rosī�anās troksni izdzirdu�i, saskrēja vācu zaldāti. Tie rēca un ūjināja, rādīdami ar pirkstu uz suni. Zaldātus ļoti uzjautrināja, ka �is vilkam līdzīgais suns sadomājis tikt brīvībā. Pēc tam pienāca vēl viens, laikam vecākais, kas uzkliedza smējējiem, un tie aizgāja, bet pienācējs pēk�ņi cauri re�ģiem ar īsā zobena neaso galu tā iegrūda Cēza�ram sānos, ka viņam aizrāvās elpa.

� Schwein!� vācietis no�ņāca un atstāja krātiņu, lepns, ka viņam izdevies pārmācīt �o krievu suni.

Atkal vajadzēja gaidīt nakti. Citādi � viss velti. Zau�dēs tik spēkus, un nekas nebūs panākts. Ja ieraudzīs, neļaus darboties.

Nākamajā naktī Cēzars strādāja tik centīgi, ka purns bija vienās putās. Viņ� raka pazemes eju. Pieveikt re�ģi viņam laikam �ķita neiespējami, bet zeme padevās nagiem daudz ātrāk. Ta�u, izka�ājis apmēram pusmetru dziļumā, Cēzars pārliecinājās, ka, arī pazemē ierokoties, ienaid�nieks ir rīkojies ļoti tālredzīgi un apvedis viņu ap stūri: būra re�ģis bija ierakts zemē diezin cik dziļi un turklāt krustu �ķērsu izpīts ar metāla stiepli. Viņa zobiem tā nebija pa spēkam.

Izrādījās, ka viņ� atrodas slazdā. Viss pagalam. Tikt no �ejienes prom nav iespējams.

Viņ� nogūlās un sāka gaidīt. Sve�ie suņi berzējās gar savu krātiņu sienām. Viņam kaimiņos acīmredzot atradās kuce, jo tā nerūca uz viņu. Viņi viens otru neredzēja, tikai dzirdēja un saoda. Pēc tam tā līdzīgi kalēja plē�ām sāka skaļi pūst �aurajā spraudziņā baļķu starpā. Papū�, papū� � un ieklausās. Ta�u Cēzars neatsaucās uz �o aicinājumu iepazīties.

I.aiks vilkās neizsakāmi gausi. Un tomēr, tomēr . . . Jūs vēl nezināt, kā suns prot gaidīt. Pacietīgi, neatlaidīgi. Līdz pēdējam elpas vilcienam, kamēr vien pukst uzticīgā sirds. Nekas viņu nespēj novērst no mērķa. Absolūti nekas.

Tā pagāja diena.

Krizins nerādījās. Tomēr Cēzars zināja, ka viņa ienaid�nieks nāks. Citādi tas nebūtu atvedis Cēzaru �urp.

Cēzars jau no tālienes juta viņa tuvo�anos un ieņēma aizsardzības pozu. Ta�u Krizins nesteidzās sunim tuvoties. Iezīmētais vispirms gribēja patīksminati.es un izbaudīt līdz galam uzvaras prieku, ka ienaidnieks nu ir gūstā un atrodas pilnīgi viņa varā. Iespaidīgi iespiedis rokas sānos, viņ� pastaigaja gar krātiņu uz priek�u un atpakaļ, tad nostājās sunim iepretī un uzrunāja to:

��� Nu, mīļumiņ, kā jūties? Kā ar veselību? Vai kodīsi man vēl, jeb vai uztaisīt tev otru masā�u pa purnu?

Cēzars ierūcās un ar visu ķermeni metās pret re�ģi. Krizins sarāvās un atsprāga da�us soļus atpakaļ, bet tad sāka zviegt:

��� Neesi vēl nomierinājies? Tā, tā-ā. Nu, nekas. Nekas, mīļumiņ. Ilgi jau tu nespirināsies. Uz galvo�anu!

Viņ� sarunājās ar suni kā ar cilvēku. Un Cēzars gandrīz kā cilvēks uztvēra Krizina teikto. Vārdu jēgu viņ� nojauta.

Cēzars saprata, ka no �ī cilvēka �ēlastību viņam nav ko gaidīt un tāpēc viss, lai arī ko tas teiktu, liecina tikai par vienu: atriebību, pazemo�anu, izrēķinā�anos un neremdi�nāmu naidu.

Krizinam �ī divkauja nozīmēja ne tikai rēķinu noslēg��anu starp abiem, bet daudz vairāk. Lai gan Iezīmētais sev nemitīgi atkārtoja, ka tagad viņ� ir kungs un var pavēlēt tiem, kas nokļuvu�i viņa atkarībā, tomēr bez vācie�u ziņas viņ� neko nevarēja uzsākt: katru viņa soli, viņa vēlē�anos saimnieki bija ieprogrammēju�i jau ie�priek�; un pat tad, kad viņ� aizveda suni un pievāca atslēgu, pie reizes arestējis mājas īpa�nieci, viņ� nevarēja rīkoties glu�i pēc savas gribas, bet bija spiests iepriek� visu saskaņot; nevis viņ�, bet klusējo�ie sargzaldāti fak�tiski visu noteica un izrīkoja � viņ� iedomājās, ka ko�mandē, vienīgi mierinādams pats sevi. Protams, viņi, vācie�i, bija saimnieki, viņ� tikai tiem pakalpoja, denun�cēja, zemojās, iegūdams tiesības dzīvot, kamēr vien bija tiem nepiecie�ams. Līdz ar �ī suņa parādī�anos viņa dzīve radikāli mainījās: beidzot viņ� var atveldzēt sirdi, ļaut vaļu savām jūtām! Ta�u Krizins nesteidzās, kā īsts sadists jau iepriek� izjuzdams baudu, ta�u arī paildzinādams patīkamās izjūtas, cik vien viņa spēkos.

Tajā dienā Krizins pie Cēzara tā arī nepiegāja. Ta�u nākamajā rītā viņ� ieradās ar īsu, pamatīgu steku rokā, nekavējoties atvilka aizbīdni, iegāja sprostā un sagaidīja Cēzara uzbrukumu ar tik spēcīgu sitienu pa galvu, ka sunim sametās tum�s gar acīm, bet ausīs sāka zvanīt. Un katru reizi, kad Cēzars mēģināja uzbrukumu atkārtot, steks atsvieda viņu atpakaļ. Sitamais bija no gumijas un cirtienā it kā pielipa pie miesas, bet sāpes iespiedās dziļi ķermeni un ilgi nenorima. Cēzars tika sists ari nākamajā un aiznākamajā rītā. Un tā atkārtojās dienu no dienas. Dienā viņu kaustīja, bet nakti viņ� nevarēja vien izgulē�ties. Krizins tik nāca un nāca, un pār suni atkal nolija smagu sitienu lietus. Tomēr, par spīti dauzī�anai, Cēzars ar ilkņiem vienmēr mēģināja sakampt ienaidnieku.

Visā savā mū�ā Cēzars nebija tik stipri un ne�ēlīgi kaustīts. Nadja pat neturēja mājās pletni; vienīgi lau�kumā, kur notika suņu apmācī�ana, dzīvniekam uzlika cietu kaklasiksnu, kas gan durstīja, bet neievainoja. Un vai meitenes vājās rokas varēja salīdzināt ar rūdīta sadista ne�ēlīgajām rokām! Cēzara ķermenī nebija nevie�nas vietiņas, kur nejustu asas sāpes. Ta�u suns nepadevās un nekļuva paklausīgs.

Viņu dauzīja kā vecu maisu, ta�u viņ� nepakļāvās un pats dumji lēca pretī sitējam, tā sagādādams Krizinam neizsakāmu baudu un patiku. Viņ� slaucīja sviedrus, atstādams krātiņu, kur suns palika guļam bez dzīvības pazīmēm, bet otrā rītā viss sākās no gala.

� Spītīgais lops!� Krizins sajūsmināts sauca.� Sīksta dzīvība nelietim!� Tiesa, regulārā �vingrinā�anās�, kā viņ� sauca ne�ēlīgo eksekūciju, kas bija kļuvusi par Cēzara ikdienas sastāvdaļu, viņu pa�u jau sāka nogurdi�nāt. Tagad Krizins bija ar mieru atzīt, ka Cēzars ir viņa cienīgs pretinieks; tāpēc vēl jo vairāk gribējās suņa pretestību salauzt. Tomēr aplami būtu apgalvot, ka Kri�zins neko nav panācis. īsā laikā suns bija pārvērties līdz nepazī�anai. Viņa dzeltenbrūnajās acīs tagad nemitīgi kvēloja ļauna uguns, vilna uz skausta bija sacēlusies stāvus, no rīkles nāca dobji rūcieni. Kļūdams me�onīgāks, Cēzars arvien vairāk sāka izskatīties pēc vilka. Ar viņu tagad notika apgriezts process � pa pieradinā�anas ceļu, ko viņa sen�i bija gāju�i pirms gadu tūksto�iem, viņ� tagad gāja pretējā virzienā � atkal kļuva me�onīgs un ļauns.

Pamazām Cēzaru sāka barot, tomēr viņ� ēda tik maz, ka bija jābrīnās, kā suns vēl nav nobeidzies. Ilgi jau nu viņam vairs nenovilkt.

Ta�u pats ļaunākais bija vēl priek�ā.

Kādu reizi pēc kārtējās eksekūcijas Krizins pavēlēja suni pārvietot uz citu krātiņu. Te gar malām nebija re�ģu, uz grīdas bija ūdens. Tagad sunim nebija iespējams ne sēdēt, ne gulēt. Gēzars ilgi stāvēja kājās. Pēk�ņi kājas sāka drebēt, saļodzījās � un viņ� sabruka.

Tad gan Cēzaru pārņēma bailes. Viņ� gulēja ūdenī, un ledains aukstums zagās klāt viņa sirdij, miesu kratīja sīki drebuļi, zobi klabēja. Pēdējās dienās aukstums bija pieņē�mies, un suns ar lielām grūtībām izrāvās no ledus skavām: naktī ūdens bija sastindzis un viņ� iesalis ledū. Viņ� atbrīvojās tikai pēc vairākiem izmisīgiem mēģinājumiem, atstājis ledū pamatīgus savas vilnas kum�ķus.

Krizins nepavisam nebija paredzējis nomocīt suni līdz nāvei. Viņ� gribēja padarīt to par vergu, pakļaut savai ļaunajai gribai. Pienāca diena, kad Krizins pats atvēra krātiņa durvis un izveda Cēzaru pagalmā. Visapkārt valdīja klusums. Gaisā bez skaņas lidinājās baltas pārsli- ņas. Viena riņķodama lēni nolaidās uz Cēzara deguna. Suns sastinga. Pēc ilgās atra�anās tumsā viņ� tagad spilgtajā gaismā gandrīz nekā vairs neredzēja, brīvības smar�as gāzās pār viņu visas uzreiz, apziņa aizmiglojās, sāka reibt galva. Viņ� stāvēja līgodamies, pla�i iepletis kājas, lai nenokristu.

Suns bija pārvērties līdz nepazī�anai: smaganas asiņoja, sāni nobrāzti, ribas izspiedu�ās, vilna kļuvusi nespodra un lēk�ķēm nokarājās.

Viens, viņ� bija viens starp ienaidniekiem. Un viņ� � padevās. Krizins varēja triumfēt. Vai tie�ām Cē�zars bija padevies?

Iepriek�ējos gados, kad pienāca ziema, viņi ar Nadju bija devu�ies pastaigā pa balto sniegu. Nadja bija iejūgu�i �slēpēs� Cēzaru, un tā viņi bija trauku�ies pa tīro, �ilbino�i balto klajumu, abi juzdamies laimīgi: meitene � sajūsmināta par ātro braucienu un cīņu ar vēja pretes�tību, bet suns � no svētku noskaņas kopā ar iemīļoto cilvēku. Tas viss tagad bija palicis tālā pagātnē. Vai vispār tā bija noticis? Varbūt tas ir atavisms, to tālo sen�u balss, kuri palīdzēju�i pirmajiem cilvēkiem? Tagad vairs nav Cēzara, Nadjas drauga, ir tikai nikns, drūms zvērs ar me�onīgu, ļaunu spīdumu acīs, Cēzars � izdzim�teņa Krizina palīgs. Kopā ar nodevēju viņ� tagad strādā vācie�u labā. Par to viņam dota iespēja dzīvot. Ta�u viņ� tā arī neatspirga. Un kā lai atspirgtu, ja viņ� ir vergs, bet vergus neviens nelutina. Cēzars jau piedalījās mierīgo iedzīvotāju tvarstī�anā, apsargāja apcietinātos. Reiz vi�ņam kāds meta ar ķieģeli. Tas dro�i vien bija domāts

Krizinam, bet ķieģelis trāpīja viņam, Cēzaram. Tagad viņi, suns un cilvēks, bija viens otra cienīgi. Bet naktīs Cēzars savā krātiņā ilgi gulēja bez miega un domāja savu drūmo suņa domu. Ko viņ� atminējās �ajās smagā klu�suma stundās? Vai izbaudīja vēlreiz to līksmo, gai�o laiku kopā ar Nadju toreiz, viņa dzīves pirmajā pusē? Abu ķircinā�anos, rotaļas, glāstus? Nadja ta�u bija viņu ļoti lutinājusi . . . Vai varbūt pat �īs atmiņas nav saglabāju�ās un vienīgi briesmīgs niknums piepildījis viņa sirdi, kas vēl nesen bija tik uzticama? Toreiz, dzīves sākumā, viņu mācīja kalpot cilvēkiem, bet tagad piespieda kļūt par cilvēku ienaidnieku. Ak, ja suns prastu pastāstīt, cik no�ēlojama kop� �ī laika kļuvusi viņa dzīve!

Tomēr pavisam suņa sirds siltums vēl nebija apdzisis. Kādu rītu, kad Krizins, kā parasti, izveda Cēzaru no krātiņa, suņa nāsīs pēk�ņi iesitās pazīstama smaka, kas viņu bezgala satrauca un �ķita ļoti mīļa un dārga . . . Jā, �eit nesen bija gājis kāds viņam tuvs cilvēks, viņ� nekādā ziņā nekļūdījās. Tātad tas atrodas kaut kur tuvumā! Cēzars sāka trīcēt. Uz brīdi viņam pat zuda orientē�anās spēja, viss apkārtējais �ķita nenozīmīgs. Kā viņ� varēja zināt, ka pavisam nesen no �ejienes uz no�au�anu tika aizvesta viņa bijusī vecā saimniece, ka varbūt �ajā brīdī jau noskan zalve, varbūt viņa ir jau mirusi un mirstīgās atliekas atdusas kopējā kapā. Viņ� saprata tikai to, ka saimniece ir bijusi �eit. Un ar to viņam pietika.

Cēzars pacēla galvu. Tas atkal bija agrākais Cēzars � drosmīgs, nepakļāvīgs suns. Valdonīgi, spēcīgi ierunājās instinkts, kas sagādājis sunim visuzticamākā radījuma slavu. Zibenīgs skatiens visapkārt, ātri novērtēta situā�cija. Komandantūras vārti ir vaļā, bet sargzaldāts pagā�jies aiz stūra un, atspiedies pret sienu, velk dūmu. �ķiet, arī pats Krizins ir atslābinājis uzmanību.

Ar gumijas steku �is bende bija izdauzījis gribu ne vienam cilvēkam vien. Viņ� domāja, ka tāpat paverdzinā�jis arī suni.

Pēk�ņi Cēzaram atkal radās spēks. Viņa lēciens bija tikpat zibenīgs un veikls kā kādreiz, pa�os labākajos laikos, kad suns bija paēdis, apkopts, kad muskuļi bija spēcīgi. Krizins nepavisam nebija gaidījis tādu veiklību no �ī pusdzīvā, sadauzītā suņa. Spējais grūdiens atsvieda Iezīmēto atpakaļ, piespieda ar abām lāpstiņām pie zemes, bet Cēzara kaulainais ķermenis acumirkli atradās vairā�kus metrus no viņa. Jēlādas siksna pārtrūka, Cēzars lieliem lēcieniem nesās uz vārtiem. Aiz muguras viņam skanēja kliedzieni un lamas. Pazibēja izbrīnījusies, apju�kusi sargzaldāta seja; viņ� ātri norāva ieroci no pleca. Atskanēja �āviens no Krizina pistoles. Nikna kā lapsene nospindza lode, bet netrāpīja. Viens nams, otrs, tre�ais, kvartāls beidzas, pagrieziens . . . Un nu jau ēku sienas kļuva par aizsargmūri starp bēgli un viņa vajātājiem. Pēc tam sākās pla�s neapbūvēts laukums ar sasistu ķieģeļu kaudzēm � atliekas no tām būvvietām, kas te bija atradu��ās pirms kara. Cēzars �ķēla svaigo gaisu milzīgiem, atsperīgiem lēcieniem; kad viņ� bija jau tik tālu, ka viņu vairs nesniedza lodes, lēcieni pārgāja rik�os; suns skrēja pa apsnigu�o zemi, pamazām nomierinādamies, un kustī�bas kļuva ritmiskas kā labi noregulētai ma�īnai. ..

Skrējiens starp bumbu sprādzieniem

Rītausmā arestētos � pusapģērbu�os, basām kājām � sāka dzīt ārā no kamerām salā un sniegā. Visi tika izsaukti pēc numuriem. Gara izmocītu ļau�u virtene izkārtojās cietuma pagalmā. Da�i tikko turējās kājās, un biedri tos atbalstīja. Pēc saskaitī�anas visiem pavēlēja iekāpt kravas ma�īnā.

Rīts bija drēgns, migla, celdamās aug�up un slīdēdama lejup, kā auksts, mikls �ķidrauts klājās cilvēkiem uz sejas. Smagos nomaskētos opeļus sedza trauslas sarmas adatiņas. Vācu zaldāti, kas pavadīja arestēto ma�īnas, bija sacēlu�i stāvus �ineļa apkakli un salīgi ierāvu�i galvu plecos. Skanēja rupji uzsaucieni, rūca suņi.

Jau pēc aizvedamo personu sastāva bija skaidrs, kas viņus sagaida. Seit atradās pilsētas inteliģences zieds: skolotāji, in�enieri, uzņēmumu darba pirmrindnieki, biju��ie padomju iestā�u kalpotāji. Viņu vidū bija Talancevu kaimiņ� � zobārsts, kas kādreiz nebija varējis �sapras�ties� ar Cēzaru; tagad viņam epizode zobārsta kabinetā liktos tikai mīļ� joks. Viņ� vienmēr turējās Jeļenas Vladimirovnas tuvumā. Viņiem visiem �is miglainais, dzestrais rīts dro�i vien būs pēdējais.

Ar ma�īnām viņus aizveda ne jau tāpēc, ka ienaidnieks �ēlotu viņu kājas un gribētu sagādāt viņiem pēdējo komfortu. Cietuma administrācija uz tādiem labdarības darbiem nebija spējīga. Tas tika darīts tāpēc, ka frontē izveidojās hitlerie�iem nelabvēlīga situācija, visai drīz draudēja frontes pārrāvums, tāpēc okupanti steidzās novākt savu briesmudarbu lieciniekus.

Jeļena Vladimirovna �ajā laikā bija tik daudz pieredzē�jusi, ka viņai nemaz nepietiktu spēka visu to izstāstīt. Viņa pati brīnījās, kā bija varējusi izturēt. Arestētos mērdēja badā vai arī izsniedza viņiem sāļu ēdienu un nedeva dzert. Plīk�ķēja pletnes. Apdzēru�ies gestapovie�i, apdvesdami arestētos ar degvīna dvingu, ņirgājās, skaļi smējās, bakstīja ar dego�iem papirosiem. Ta�u viņa visu to izturēja un neteica ne vārda.

Un tagad bija pienācis gals. Kaut nu tas nevilktos pārāk ilgi!

Ierēcas motori, un kravas kastē sēdo�o galvas sa�ūpojas. Atvērās smagie vārti, baltie, aplupu�ie cietuma mūri ātri slīdēja atpakaļ un drīz izgaisa skatienam.

Ma�īnas izbrauca cauri pilsētas nomalei. Tātad tas notiks kaut kur me�ā, tālāk no ļau�u acīm, dro�i vien gravā.

Pēdējais brauciens, pēdējais bēdu ceļ� . . . Jeļena Vladi�mirovna nejuta bailes no nāves. Visu laiku viņa pūlējās atcerēties, vai tikai viņa nopratinā�anā nav pateikusi ko lieku, nav izmetusi kādu vārdiņu, kas varētu būt likte�nīgs � ne jau pa�ai, par sevi Jeļena Vladimirovna nedo�māja.

Kā viņa bija sev pārmetu�i par nepiesardzīgo rīcību attiecībā uz meitas fotogrāfiju! Viņa ta�u atzina vīru par noteicēju daudzos jautājumos, kā gan �oreiz nebija paklausījusi viņa brīdinājumam!

Ar Krizinu Jeļena Vladimirovna nebija tikusies kop� tās nakts, kad viņ� aizveda Cēzaru. Sis nodevējs izdarīja savu melno darbu un pēc tam iz�ibēja, bet Jeļena Vladimi�rovna bija pārliecināta, ka viņ� nekur nav pazudis un kaut kur turpina tādā pa�ā garā. Vai tie�ām �is cilvēks domā, ka mūsējie nekad vairs neatgriezīsies, ka �jaunā kārtība�, par kuru klaigā hitlerie�i, būs mū�īga?

Tikai cietumā Jeļena Vladimirovna uzzināja, kāds to�reiz bijis Krizina iera�anās patiesais iemesls, un viņas sirds atkal sāpīgi sa�ņaudzās, atkal pārņēma smags, grūti pārvarams satraukums par vīru un meitu. Vai tie�ām, vai tie�ām?

Klīda baumas, ka pagrīdes partizānu grupa pilsētā palikusi neatklāta, tā rīkoja diversijas, uzbrukumus hitle�rie�iem, piespieda tos dienu un nakti turēt gatavībā simtiem zaldātu un pa�iem drebēt pie katra �āviena. Un �īs ziņas darīja Jeļenu Vladimirovnu laimīgu.

��� Vai neesat nosalusi?� �ukstēja blakus sēdo�ais zob�ārsts, pievirzīdamies tuvāk, lai viņu sasildītu un arī pats gūtu kaut mazliet siltuma.� Turieties. Tas nebūs vairs ilgi. . .

Viņa mehāniski pamaja ar galvu. Kada tam vairs nozīme, vai viņa ir nosalusi vai ne. Absolūti nekādas nozīmes.

Ma�īnas iebrauca me�iņā. Klusie bērzi skumji stiepa pret debesīm kailos zarus, it kā atvadīdamies no nāvei nolemtajiem. Ķērkdama aizlidoja kāda iztraucēta vārna.

��� Paskatieties, zaķēns! . . .� steidzīgi atkal no�ukstēja zobārsts. Viņa iekritu�ajās, zilu loku apēnotajās acīs pazibēja dzīva dzirksts. Pa sniegoto lauku, ma�īnu motoru trok�ņa iztraucēts, augstu palēkdamies, kā kamols aizti- nās balts, pūkains dzīvnieciņ�. Tad tas vēlreiz pazibēja aiz uzkalniņa, ar garajām pakaļkājām saceldams sniega vir�puli, un nozuda. Braucēji pavadīja to ilgiem skatieniem.

Dzīvība nav iznīcināma; tā pastāvēs arī pēc viņiem, kas kritu�i, bet nav padevu�ies, izturēju�i visam par spīti.

Ceļ� veda arvien zemāk uz gravu. Ma�īna viņus mētāja, svieda citu pret citu un pret bortu. Ledainais vēj� vilka cauri apģērbam un saldēja līdz kaulam. Vienam otram jau bija apsaldēts deguns, da�s ar sastingu�iem pirkstiem mēģināja sasildīt jau balti apsalu�ās ausis. Dzīvības in�stinkts.

Pēk�ņi visi braucēji kā pēc komandas atgāza galvas. Visu acis bija pavērstas uz aug�u, pret nespodrajām, blāvajām debesīm, no kurām lidoja retas sniegpārslas. Uz aug�u skatījās arī apsardzes zaldāti un esesie�i, kas brauca pēdējā ma�īnā un kam vajadzēja izpildīt nāves- spriedumu. No aug�as nāca vienmērīga, saspringta dū�koņa. Izklausījās, it kā skanētu stingri novilkta stīga vai lidotu bi�u spiets.

Lidma�īnas vēl nebija redzamas, ta�u dūkoņa pieauga ar katru mirkli. Pēk�ņi tās parādījās virs me�iņa. Uz spārniem liesmoja sarkanās zvaigznes. Mūsējie!

Pirmie no ma�īnas ārā sāka lēkt esesie�i. Signālu deva viņu komandieris, kas sēdēja kabīnē,� gar� un neticami vāj�, ar dzeltenīgu pergamentveida ādu apvilktam skele�tam līdzīgs vīrs ar Hitlera ūsām. Atgrūdis kabīnes durti�ņas, viņ� izlēca uz ceļa un, pīdamies garajā �inelī, sāka skriet, garajos, spīdīgajos lakādas zābakos ieautās kājas slīdēja; viņ� �onglēja ar cimdotajām rokām, lai noturētu līdzsvaru, gribēja paslēpties grāvī, ta�u paguva paspert tikai da�us soļus. Pirmā lidma�īna aiztraucās pāri ar apdullino�u rēkoņu, un tūlīt gaisu satricināja smags grāviens. Bumba trāpīja tie�i ma�īnas vidū, un sprādziens saplosīja to tūksto� gabalos. No �vītīgā esesie�a un viņa padotajiem palika vienīgi asiņainas driskas.

Gandrīz tajā pa�ā mirklī atskanēja: ta-ta-ta-ta . . . A�a lo�metēja kārta noskaldīja blakus ma�īnām ar dzīvo kravu. Vai nu padomju lidotāji redzēja, kas atrodas ma�īnās, vai arī pats liktenis bija pret to, ka viņi aptraipa rokas ar savējo asinīm, ta�u izrādījās, ka no nāvei nolemtajiem nebija cietis neviens, bet vairāki sargzaldāti, kas pēc esesie�u parauga bija izlēku�i uz ceļa, turpat izstiepās un palika guļam uz mū�īgiem laikiem. �oferi apturēja ma�īnas un arī metās kur kurais, smagie ope- ļi palika bez vadītājiem un bez apsardzes. Sākās pa�nika.

� Bēgsim!� zobārsta nobālu�ās lūpas izdvesa. Me�s nav tālu . . .� Un viņ� pirmais neveikli sāka rāpties pāri bortam, pēc tam palīdzēja Jeļenai Vladimirovnai nokļūt zemē.

Bumbas bija atnesu�as viņiem brīvību vai vismaz cerību uz brīvību � varbūt īsu, acumirklīgu, tomēr . . .

Ietilpīgie opeļi vienā mirklī bija tuk�i. Nāvei nolemtie vīrie�i tvēra nogalināto ienaidnieku iero�us un �āva uz konvoju, no visām pusēm skanēja �auteņu sprak�ķi, trok�snis, dārdoņa.

Lidma�īnas aizlidoja un atkal atgriezās. Acīmredzot lidotāji gribēja redzēt, kas notiek uz zemes. No tāda augstuma tiem bija grūti saprast notieko�o, bet vairāk tie ne�āva un nebombardēja. Vēlreiz pārlidoja pļaujo�ā li�dojumā virs grāvja un bērziem, pēc tam uz�āvās*augstāk.

Jeļena Vladimirovna neredzēja, kā beidzās slaktiņ� uz ceļa. Aizelsdamās, stigdama sniegā līdz ceļiem, viņa skrēja arvien tālāk un tālāk, prom no ceļa. Sirds krūtīs dauzījās, �ķiet, tūlīt tā plīsīs, deniņos sita kā ar āmuru. Zobārsts nespēja tikt viņai līdzi un atpalika. Apbruņojies ar automātu, arī viņ� ņēmās bliezt ar to, smieklīgi piespiedis �aujamo pie vēdera, pārskriedams no bērza pie bērza kā īsts cīnītājs.

Nespēdama vairs paskriet, Jeļena Vladimirovna apstā�jās, lai atvilktu elpu. Viņa ieklausījās. Kāpēc visapkārt tāds klusums? Vienīgi koki, �ūpodamies vējā, �ēli �īkstēja. Vai tie�ām viņa paspējusi aizskriet tik tālu? Varbūt viss jau beidzies, bēg�anas mēģinājums nav izdevies, apsardze tikusi galā ar vājuma bridi un apjukumu, panika pārva�rēta, preto�anās apspiesta � un viņas biedri, mīļie, dār�gie biedri, jaukais, strādīgais, gādīgais dakteris, kas, nomocīts un izvārdzis, tomēr arvien bija pieklājīgs un vienmēr rūpējās par viņu,� varbūt viņi visi guļ sastin�gu�i, virs viņiem jau riņķo kraukļi, bet, ja kāds arī palicis dzīvs, to ved tālāk, uz no�au�anu . . . Kurp viņai tagad doties?

Pamazām atausa auksta ziemas diena. Saule negribīgi parādījās virs tālajiem pauguriem un miglā izskatījās pēc liela vara diska. Aizlidoja vārnu bars.

Visapkārt gulēja tīrumi, melnoja koku puduri. Tālumā, aiz pakalna, bija redzami dūmi. Tur atradās sād�a, bet viņa tajā nedrīkstēja rādīties. Ja nu pēk�ņi uzduras vācie�iem? Tad gan bēg�ana, gan iepriek�ējās mokas un cie�anas � viss velti.

Ietinusies cie�āk mētelī, viņa pagriezās un apņēmīgi sāka virzīties uz otru pusi, tālāk prom no apdzīvotās vietas, uz nelielo koku puduri, kas melnēja pie horizonta. Tikai tagad viņa pa īstam aptvēra, ka grib dzīvot un cīnīties, grib redzēt savējos, piespiest pie krūtīm meitu un vīru, paskatīties viņiem acīs, redzēt viņu smaidu un dzirdēt mīļās, līksmās balsis.

Jeļena Vladimirovna sparīgi soļoja pa balto līdzenumu, kājas stiga sniegā, un drīz viņai atkal uznāca vājums. Nepietiekamais uzturs apcietinājuma laikā lika sevi ma�nīt. Nē, tas vairs nav izturams � izsalkums, aukstums un spēku izsīkums. Tuk�ais kuņģis krampjaini sa�ņaudzas. Jāgrie�as atpakaļ, lai notiek kas notikdams. Viņa aizvilk- sies vēl līdz tai birztaliņai, tur atpūtīsies, padomās un nolems, ko darīt.

Pēk�ņi kaut kas lika viņai paskatīties atpakaļ. Tālumā sniegotajā līdzenumā pazibēja kāds tum�s punkts. Tas tuvojās, sekojot viņai pa pēdām. Jeļena Vladimirovna saspringti vēroja. Vai patie�ām vilks? Jā, tur vairs nebija nekādu �aubu. Tagad viņa jau varēja saskatīt tā atņirgtos zobus, dego�ās acis, stāvus saslietās, stūrainās ausis.

Vai tāpēc viņa izglābās no divkājainajiem zvēriem, lai dabūtu galu �etrkājainā pelēkā me�a plēsoņas zobos! Jāskrien, jācīnās, jāmēģina uzrāpties kokā un jāsē� tur, kamēr viņu atradīs cilvēki vai arī vilks, apnicis gaidīt,

aizies pats . . . Ātrāk, ātrāk! Vēl tikai da�us soļus! Tepat jau ir apsnigu�ie celmi, kur pagāju�ajā gadā zāģēti koki, sīkas eglītes, tievi, mazi bērziņi, ietinu�ies baltās villainēs, tikai galotnes rēgojas ārā no sniega. Aplauzdama nagus un sadīrādama plaukstas asinīs, Jeļena Vladimirovna, apkampusi bērza stumbru, izmisīgi pūlējās ar izvārgu�o ķermeni uzrausties vismaz da�u metru augstumā no zemes. Trūka veiklības, pēdējie spēki bija galā, rokas nespēja noturēt ķermeni, kas �ķita kā no svina. Pametusi acis atpakaļ, Jeļena Vladimirovna redzēja, ka zvērs atro�das tepat, da�u soļu attālumā no viņas. Galva sagriezās, un, juzdama, ka krīt, Jeļena Vladimirovna iekliedzās, bezspēcīgi pameta abas rokas gaisā, acīs satumsa, un pēk�ņi viss sagriezās un kaut kur gāzās, izgaisa.

Divi sniegputenī

Sniga arvien vairāk un vairāk. Lielas sniega pārslas lidoja, saķērās kopā, sagriezās virpulī kā trakā dejā, arvien stiprāk un ātrāk, arvien blīvāks un necaurredza�māks vērtās baltais, kustīgais auts. Soļa attālumā nekas vairs nebija saskatāms. Putenis, īsts, pamatīgs sniegpute�nis.

Cēzars un Jeļena Vladimirovna taustījās uz priek�u kā aklie.

Jā, tas bija Cēzars. Kā viņ� bija atradis savu saimnieci? Nav svarīgi, vai viņ� vispirms bija meklējis tuk�ajā cietuma kamerā un, pārliecinājies, ka viņas tur nav, meties pakaļ pa ceļu, vai arī me�ā nokļuvis uz viņas pēdām. Svarīgs ir kas cits: Cēzars bija ieradies pie saimnieces pa�ā kritiskākajā brīdī. Viņ� atrada viņu guļam bezsamaņā. Viņa atguva samaņu no tā, ka suns laizīja viņai seju. Atvērusi acis, tie�i sev priek�ā viņa redzēja pazīstamo suņa purnu ar veco rētu, gudrās, labsirdīgās acis. Suns iesmilkstējās kā kucēns. Grūti spriest, kur� par �o tik�anos izjuta lielāku prieku.

Jā, tā nu bija iznācis. Krizins Cēzaru bija padarījis par zvēru, tomēr izrādījās, ka labais nebija sunī iznīdēts. Cēzars bija tas pats agrākais Cēzars.

Tagad abas izmocītās būtnes gāja kopā. Ta�u grūtības un pārbaudījumi vēl nebija beigu�ies. Sākumā Jeļena

Vladimirovna gāja pa priek�u, pēc tam abi klunkurēja blakus, tad atkal pirmais gāja Cēzars un saimniece vilkās aiz viņa. Grīļojās abi, tomēr sunim, �ķiet, izturības bija vairāk. Viņ� tagad veda saimnieci, un tā paklausīgi viņam sekoja.

Liktenis gudrajam Cēzaram bija sūtījis pārbaudījumu pēc pārbaudījuma, un viņ� tos bija izturējis un pārvarējis visus �ķēr�ļus. Viņ� jau reiz bija izvedis savus apmaldīju��os saimniekus no me�a. Mācīti vīri dro�i vien vēl ilgi lauzīs galvu un izdarīs neskaitāmus mēģinājumus, lai noskaidrotu, kā dzīvnieki atrod ceļu uz mājām vai pie viņiem tuva cilvēka. Sajā ziņā dzīvnieki parāda ārkārtīgi labu orientē�anās spēju pa�os grūtākajos apstākļos. Pēc vienas hipotēzes, dzīvnieku orientē�anās spēju pamatā ir elektriskie spēki, kas slēpjas pa�ā dzīvā organismā. Ja var ticēt zinātniekiem, tad iznāk, ka suņa galvā ir vai vesela radiostacija un dzīvnieka smadzenes glu�i kā jutīgs uztvē�rējs nepārtraukti noskaņotas uz viņa saimnieka �vilni�. Tāpēc starp viņiem pastāvīgi tiek uzturēti neredzami sakari. Un, ja suns ir patie�ām uzticīgs savam saimniekam, viņ� nevar noklīst un pazust. Dzīvnieks atrod saimnieku un atgrie�as pie tā pat pēc vairākiem gadiem, pārvarot milzīgus attālumus, kas abus �ķir. Tādu piemēru ir daudz. Zināms atgadījums, kad suns, meklēdams saimnieku, klī�dis divus gadus, �ķērsojis visu valsti no ziemeļiem līdz dienvidiem, kamēr atradis meklēto ģimeni, kurā viņ� uzaudzis. Tātad, zinot un atzīstot minēto hipotēzi, Cēzara negaidītā parādī�anās nebija nekas pārdabisks.

Runājot zinātniskā valodā, suns nopeilē saimnieku tāpat, kā radists nopeilē atklātā jūrā peldo�u kuģi vai lidma�īnu gaisā; nopeilē, atrod pareizo virzienu un dodas ceļā. Ne velti mēs runājam par dabas patentētām ierīcēm. Daudzu labāko izgudrojumu pamatā ir dabā novērotas parādības. Protams, visi �etrkājainie, mēmie radījumi, mūsu �mazākie brāļi�, nav uz to spējīgi, tas pa spēkam tikai izraudzītajiem �intelektuāļiem�. Cēzars piederēja pie tiem. �o sakaru stiprums un izturība ir tie�i proporcio�nāla uzticības spēkam: jo suns uzticīgāks, jo neatlaidīgāk viņ� meklē savu saimnieku. Viņ� atsakās no jebkurā� sve�as laipnības, lai cik patīkama tā viņam būtu. Kā atceramies, Cēzars bija izaudzis vienā ģimenē � bija �vienmīlis�. Varbūt no aprakstāmās parādības mehā�nisma viedokļa neesmu sniedzis pietiekami precīzu iz�skaidrojumu un ar laiku tiks atrasti izsmeļo�āki, ta�u būtība ir pareiza. Pa�reiz mums ir svarīgs kas cits: kādas sekas bija �ai Cēzara spējai, kas tik spīdo�i apstiprinājās ārkārtējos apstākļos.

Kamēr vēl neputināja un bija skaidrs, viņi varēja orientēties pēc debesīm, pēc rītu un vakaru puses. Ta�u drīz horizontu aizsedza sniega mākoņi un sāka tik stipri snigt, ka visa apkārtne ietinās baltā miglā; tādu snig�anu Jeļena Vladimirovna neatcerējās kop� savas jaunības. Likās, arī daba nolēmusi pārbaudīt viņu izturību.

Viņi nebija padevu�ies un nedomāja to darīt. Ta�u ar katru soli �ī apņēmība saruka mazāka un mazāka. Ja nebūtu Cēzara, Jeļena Vladimirovna dro�i vien sen būtu nokritusi sniegā bez spēka. Viņai jau rādījās halucinācijas, viņa sāka murgot.

Mirdzo�ā sarmā tērpta, Saltumā balta stāv tā Un sapņo par vasaru silto, Ta-ra-ta-ta ra-ta-ta-tā . ..

Kas tās par rindām? Viņa moko�i pūlas atcerēties . . . Ahā, nu protams! Viņa ta�u to mācījusies. Bet kā bija tālāk?

Un sapņo par vasaru silto..

Cik savādi: viņa pa�laik redz to, par ko runāts dzejolī. Kad spēki zūd, apziņa nez kāpēc kļūst skaidrāka, uzliesmo spilgtas atmiņas, it kā viss būtu noticis vakar, vienā mirklī apziņā pazib vesela virkne notikumu, un tad viss sāk tīties nesaprotamā, dīvainā, bīstamā klusumā, viltīgā kā lamatas . . .

Kāds klusums! Dvēsele mirst � Ne kaislībās kvēl vairs, ne skumst. Tu stāvi un jūti, kā pakļauj Sis klusības sastingums . . .

Cik pareizi Ņekrasovs to aprakstījis. Varbūt arī viņ� pats kādreiz ir stindzis salā? Dzīve viņam neesot, bijusi nekāda saldā.

Jeļena Vladimirovna atguva samaņu no tā, ka Cēzars, �ēli smilkstēdams, atkal laizīja viņai seju. Suņa mēle bija karsta, mīksta un valga, tās pieskārieni bija patīkami. Viņa atkal gulēja sniegā, bet suns stāvēja, pārliecies viņai pāri, laizīja seju un, bikstīdams ar purnu, neļāva aizmigt, it kā mudināja slieties kājās. Celies, celies!

Mīļais, labais Cēzars! Cik labi būtu piespiesties pie viņa un abiem aizmigt. Viņ� dro�i vien ir silts, lai gan kļuvis tik vāj� un kaulains, izskatījās kā glu�i sve�s suns. Arī viņam ir klājies grūti, tagad tiek visiem . . .

Cēzars tomēr piespieda viņu piecelties.

Pēc tam viņi � suns un cilvēks � gāja, patiesību sakot, vilkās uz priek�u. Apstājās, atvilka elpu un atkal sāka kustēt. Nav saskaitāmas tās reizes, kad Jeļena Vladimi�rovna pakrita un Cēzars spieda viņu piecelties. Viņa bija viscaur novārtījusies ar sniegu. Arī suns bija apsarmojis līdz ausīm. Izskatījās, ka sniega migla kļūst retāka un sāk izklīst. Bija dzirdama kaut kāda dunoņa, glu�i kā tāla pērkona dārdi. Kā gan ziemā var būt negaiss un pērkona grāvieni?

Beidzot migla izklīda pavisam un gaiss kļuva skaidrs. Un tūlīt kļuva manāmi aukstāks. Tā vien viņiem vēl trūka! No Cēzara cēlās gaisā tvaiki kā no putās nodzīta zirga, bet Jeļenu Vladimirovnu kratīja sīki drebuļi, kas mijās ar karstuma viļņiem. Tad sākās drudzis un viņa tik tikko spēja savaldīties, lai neklabētu zobi. Ta�u drīz viņa tam vairs nepievērsa uzmanību. Murgi, vīzijas. Bērnība, tēvs un māte, atkal dzejoļi grāmatiņā ar pazīstamā kalsnā, novājēju�ā cilvēka portretu. Viņa pati klasē draudzenēm deklamē �Sals � sarkandegunis� . . .

Kas tās par dīvainām, sirdi ploso�ām skaņām? Tās nokauj viņas domas.

A, tas ir Cēzars, kas tur kauc. Smagi . . . Bet tagad tam nav nozīmes. Kaucieni pārtrūkst, tā ir labāk. Glu�i kā pie miroņa. Kas viņu tik smagi spie� un slāpē nost? Laidiet mani, laidiet! Nepado�os! Vienalga, neteik�u ne vārda! Laidiet mani! La-i-d-ie-t!

Balsis tuvojās. Zem slēpēm �ņirkstēja sniegs.

��� Savādi gan,� teica viens.� Vai tu dzirdēji: kaut kas kauca.

��� Dro�i vien vilks,� atsaucās otrs.� To tagad ir papil�nam, un barības tiem netrūkst, līķu diezgan.

Abi runātāji bija nosūtīti uz priek�u kā izlūki. Viņi brauca ar slēpēm, tērpu�ies baltos maskē�anas apģērbos, kas vērta viņus līdzīgus baltiem spokiem.

Viņus patie�ām varēja uzskatīt par parādībām, kā nu ne: padomju slēpotāju bataljona cīnītāji vācie�u aizmu�gurē! Tajā laikā, kad viņi virzījās pa noteikto mar�rutu, kādā citā frontes iecirkni pavēlniecība uzsāka maldino�u manevru, kas novērsa ienaidnieka uzmanību. Viss tika izdarīts nevainojami, artilērijas uguns aizsegā (lielgabalu �āvienu dārdus dzirdēja arī novārdzinātais Cēzars un izmocītā Jeļena Vladimirovna).

Vācie�iem �eit nebija vienlaidu aizsardzības līnijas, viņi lika cerības uz purvaino apvidu. Kad sals pieņēmās, purvs vairs nebija traucēklis. Caur vienu no �ādiem �logiem� izslīdēja ari cīnītāji uz slēpēm. Izlūkgājiena mērķis bija nodibināt sakarus ar partizāniem, lai uzzi�nātu, pa kuru ceļu ienaidniekam pienāks papildspēki, un, ja laimētos, izjauktu tā plānus.

��� Karsti,� pirmais atkal ierunājās. Viņi atradās pār�gājienā jau vairākas stundas un vēl ne reizi nebija atpūtu�ies.

��� Jā, silti,� otrs piekrita. Atmetis atpakaļ apmetņa kapuci, viņ� noņēma ausaino cepuri un ar tās iek�pusi noslaucīja sviedrus no pieres, pēc tam ar cimdu pieglauda salmu krāsas matus.

��� Mūsējie dro�i vien ir jau pavisam tuvu . . .

��� Paga, paklausies,� gai�matis viņu pārtrauca.

Sniega pauguriņ� netālu no viņiem pēk�ņi sakustējās,

pajuka uz visām pusēm, un tā vidū parādījās Cēzars, apsarmojis pilnīgi balts un savādi baismīgs. . . Kādu brītiņu gai�matis stingi blenza uz to, it kā neticēdams savām acīm, bet tad metās pie suņa, izsaukdamies:

��� Cēzar, draudziņ!

Morāle jaunie�iem

(Pārdomām ikvienam)

Tagad mūsu vēstījumā ir jāpaiet apmēram trim mēne��iem. Kā redzēsim vēlāk, �ie trīs mēne�i nebija biju�i velti. Deviņdesmit dienas � tas nav nemaz tik daudz, bet bija kar�, un tajā gadās visnegaidītākie likteņa pagriezieni.

Ja kāds no lasītājiem minētajās deviņdesmit dienās būtu ieradies zināmā speciālā iestādē, viņ� ieraudzītu sprostu, bet pie tā piestiprinātu plāksnīti ar �ādu uzrak�stu:

Cēzars ie�

dzimis 1939. gadā ! "n "

Dzimums: tēviņ�. �ķirne: vācu aitas suns Dienests: desanta-diversiju Specialitāte: spridzinātājs

Vai Cēzars atkal būtu iekļuvis ķezā un no jauna nonācis aiz restēm? Nabaga nelaimīgais gūsteknis.

Lasītājam nav iemesla uztraukties. �oreiz notikumi atvedu�i Cēzaru pie draugiem, nevis pie ienaidniekiem. Katru dienu viņam piegādā svaigu, gar�īgu barību tīrā traukā, maina ūdeni, pakai�us gulē�anai. Par viņu rūpē�jas, viņu sargā, bet pretī no viņa tiek prasīts līdz �im kas pilnīgi nebijis.

Vai tā spēlējas karalaika liktenis?

Pēc tās neaizmirstamās tik�anās sniegotajā klajumā vācu aizmugurē, kad Cēzars izglāba Jeļenai Vladimirov- nai dzīvību, suns un Aleksejs vairs ne�ķīrās nekad. Pēc Alekseja lūguma viņus abus ieskaitīja īpa�o uzdevumu daļā. Bija iznācis tā, ka Cēzars, kas piederēja Nadjai un ko meitene bija izaudzinājusi un apmācījusi, tagad atra�dās pie Alekseja un kļuva par viņa frontes draugu un biedru.

Pirms tam viņiem vajadzēja apgūt papildu speciālās apmācības kursu. Turklāt Cēzaram bija nepiecie�ama pamatīga atpūta un ārstē�ana. Suns bija tik vāj� un plāns, it kā būtu sapresēts, un atgādināja starp grāmatas lapām saplacinātu augu. Pat acu izteiksme bija pārmainījusies. Uz viņu tagad bija �ēl skatīties.

Cēzars ilgi neļāva nevienam sevi aiztikt un iesmilkstē�jās pie mazākā pieskāriena � acīmredzot viņam sāpēja viss ķermenis.

��� Esi gan tu, brālīt, pamatīgi apstrādāts, visa miesa un purns vienās �vīkās, pasarg dievs no tādas dzīves,� ru�nāja kursanti skolā, kurā tagad atradās Cēzars un Alek�sejs Beļaņins. ,

�� Tik briesmīgi izkāmējis . . . Laikam turēts pilnīgā badā! <<..'

��� Varbūt pats nav gribējis ēst. Skumis pēc mājām . i .

Viņu �ēloja visi, kas vien ieraudzīja.

�� �Moralitē� jaunie�iem,� teica skolas priek�nieks. Vi�ņam patika �ad tad lietot vārdus sve�ā valodā. Kursanti

viņu sauca par Universālskolotāju.� Ja jau ar suni tā izrīkojas, ko tad cilvēks var gaidīt?

Vispār tā bija loģiska doma: kā zināms, iebrucēji vairāk bija ieinteresēti materiālo vērtību nekā cilvēku saglabā�anā. Ja arī viņus interesēja cilvēki, tad vairāk kā darbalopi, vergi, kamēr tie vēl spēja strādāt.

Suņa spēcīgais organisms drīz uzvarēja, un viņ� ātri sāka atlabt un uzbaroties. Bet tagad tas bija pavisam cits � nepazīstams Cēzars. Viņa uzvedībā parādījās da�as līdz �im sve�as iezīmes, bija mainījies raksturs. Suns vairs nebija draudzīgs, neuzticējās cilvēkiem. Viņ� spēja negai�dot, bez redzama iemesla atņirgt zobus, bet pēc tam tikpat ātri atkal nomierināties. Krizins bija atstājis neizdzē�a�mas pēdas suņa dvēselē. Viss, kas sunī labs un slikts,� viss nāk no cilvēka.

Vienīgi Aleksejam Be|aņinam Cēzars paklausija bez iebildumiem, bija tam uzticīgs. Alekseja dēļ suns ietu caur uguni un ūdeni.

Tagad bija sākusies skarba un prasīga apmācība. Suns apguva �augstāko izglītību�, bet viss, ko viņ� bija pārdzī�vojis līdz tam, bija kā sagatavo�anās, izturības rūdījums.

Nav nekā tāda, ko neizdarītu suns sava drauga � cil�vēka labā, ja vien tas ir viņa spēkos. Kā glu�i dabiskas un pa�as par sevi saprotamas Cēzars uzņēma arī tās jaunās mācības, ko sunim vajadzēja apgūt kopā ar Alekseju Beļaņinu un viņa vadībā. Ja tas ser�antam vajadzīgs, tātad tam tā arī jābūt. Trīs mēne�i pagāja nepārtrauktos treniņos, kamēr Cēzars apguva specialitāti, kāda bija ierakstīta suņa dienesta pasē un uz plāksnītes pie sprosta.

Trīs mēne�i bija nepiecie�ami, lai iemācītu Cēzaram nest saini un pavēlētajā vietā nomest to no muguras, paklausīt pa�am klusākajam svilpienam, kas cilvēka ausij gandrīz nav saklausāms, bet ar suņa dzirdi lieliski uztve�rams, mierīgi paciest aviācijas motoru rēkoņu un pat lēkt ar izpletni no lidma�īnas. Cēzars bija kļuvis par izpletņu lēcēju!

Lai nupat izlasītais nerada lasītājā izbrīnu. Jau pirms kara dienesta suņus mēģināja izmantot aviācijas desanta karaspēkā. Sie mēģinājumi pierādīja, ka dzīvnieks ir derīgs arī tāda veida dienestam. Vajadzēja vienīgi iz�raudzīt suņus ar noturīgu nervu sistēmu un stipru, veselīgu miesas būvi. Nervozie dzīvnieki �im uzdevumam nederēja.

Suņi jau ne vienu reizi vien bija uzspridzināju�i ienaidnieka tankus. �etrkājainā karotāja dzīvība tika ziedota, lai saglabātu cilvēka dzīvību � arī moralitēs, citiem vārdiem (tādā nozīmē, kādā to lietoja Universālsko- Iotājs), pamācība, morāle jaunie�iem. Mīļie draugi, pro�tiet cienīt un novērtēt mūsu mēmo draugu!

Slavenā Dinkas panākumi, kas pārspēja visas cerības, spieda pa�us drūmākos skeptiķus paraudzīties uz suni ar citām acīm un atzīt tā nopelnus. Nezinātājiem varu pastāstīt par �o suni. Polockas rajonā, kādā no milzīgās padomju-vācu frontes iecirkņiem ienaidnieka aizmugurē tika nogādāts apmācīts suns Dinka un ar viņa palīdzību uzspridzināts tilts un padarīts nelietojams svarīgs stratē�ģisks ceļ�, pa kuru hitlerie�i piegādāja pastiprinājumu priek�ējām pozīcijām. Sl sprādziena atbalss izplatījās pa visu zemi un uzvedināja mūsu militāros kinologus1 uz jaunām idejām. Tā Cēzara liktenis bija izlemts. Arī viņ� kļuva par �etrkājaino diversantu.

Trīs mēne�i pagāja ātri kā viens acumirklis. Pienāca diena, patiesību sakot, tum�a nakts, kad Aleksejs Beļaņins un Cēzars iesēdās mazā, daudzkārt lāpītā mācību lidma�ī- niņā �U-2�, tā pacēlās debesīs un, motoram dūcot klusu kā kamenei, devās pretī nezināmam liktenim. Viņiem paredzētais uzdevums nebija no vieglajiem � vajadzēja pārkļūt pāri frontes līnijai.

� Vai saimnieku Stepanu Nikolajevi�u vēl atceries? Un satiksimies ar Petro. . . Vai neesi aizmirsis Petro?� Aleksejs uzmundrino�i teica sunim.

Viņi sēdēja �aurā kablnītē pilnīgā tumsā, salieku�ies neērtā pozā un piespiesti viens pie otra, turklāt lidma�īna kratīja tik neganti, it kā gribētu viņus saspiest vēl cie�āk, lai viņi aizņemtu mazāk vietas. Viņi sajuta viens otra siltumu. Abiem uz muguras bija piestiprinātas izpletņu somas, Aleksejam lielāka, Cēzaram mazāka. Alekseja plecus novilka vēl cie�i piebāzts mantu maiss, rokas stingri turēja automātu, bet Cēzaram papildus piestipri�nāts sainis, kura nozīme kļūs zināma vēlāk. Visam savs laiks.

Mazā, vieglā lidma�īniņa, kas pirmo reizi veda tādu kravu, patlaban atgādināja nelielu gaisa arsenālu vai, precīzāk sakot, pulvera mucu. Vienīgi ar to starpību, ka

' Kinoloģija � zinātne par suņiem un to izmanto�anu (no grieķu vārda kynos � suns, logos � mācība, jēdziens).

pulvera vietā te bija Aleksejs un Cēzars. Sis �pulveris� būs ārkārtīgi svarīgs partizānu cīņas operācijā, ko pavēl�niecība ieplānojusi uz Lielās zemes. Sīs operācijas dēļ viņi abi lidoja uz turieni.

Bija aizkustino�i noskatīties, cik paļāvīgi Cēzars izturē�jās pat tādos neparastos apstākļos. Ja jau Aleksejam tā vajag . . .

Kas bija Petro? Tam, vai Cēzars viņu pazīst vai ne, nav nekādas nozīmes. Saimnieka draugi ir arī viņa draugi. Moralitē ir fran�u valodas vārds, kas cēlies no latīņu moralis. Tie�ajā nozīmē visas vārdnīcas vārdu moralitātes skaidro kā �viduslaiku Eiropā tikumu drāmas, kuru varoņi ir alegorijas, kas iemieso abstraktus jēdzienus, jūtas utt.�. Mūsu grāmatā viss, kas saistīts ar Cēzara dzīvi un izturē�anos, ir sava veida alegorija, uzskatāma iz�pausme � secīgu un savstarpēji saistītu notikumu ķēdē � tam visaugstākās morāles nozīmē nesavtīgajam dienestam, kuru dzīvnieks pilda cilvēka labā.

No zemes debesīs un atkal atpakaļ

Trīs mēne�i tomēr nav pietiekami ilgs laiks, lai pilnīgi atbrīvotos no zemes pievilk�anas spēka. Kamēr staigā pa zemi, tikmēr par to nemaz nedomā, bet atliek tikai pacelties no tās . . .

Grūti pateikt, ko tobrīd juta Cēzars. Dro�i vien arī viņam notrīsēja sirds. Runājot par Alekseju, jāteic, ka viņa domas pilnībā bija pārņēmis gaidāmais kaujas uzde�vums. Turklāt viņ�, kā jau praktiskas dabas cilvēks, domās apsvēra, vai viņiem izdosies laimīgi �ķērsot frontes līniju un nolaisties noteiktajā vietā vai arī notiks kas neparedzēts. No daudz kā vajadzēs baidīties un piesargā�ties.

Par laimi, lidotājs pa �o ceļu lidoja ne jau pirmo reizi, viņ� labi zināja trasi, prata izmantot arī miglu un pēk�ņi saradu�os mākoņus un pat piespiesties pie pa�ām koku galotnēm, lai gan saskare ar tām varēja sagādāt nepatīka�mus pārsteigumus.

Lai cik savādi, tomēr doma, ka �ajā melnajā tumsā kaut kur lido otra tikpat sīka lidma�īna un tajā arī ir divi pasa�ieri � karavīrs un suns, īpa�ās diversantu nodaļas otra grupa,� �ī doma bija nomierino�a. Viņus ar nolūku pārsvieda pāri frontes līnijai atsevi�ķi, lai būtu mazāk riska. Tur, otrā pusē, uz zemes viņi savienosies.

Pūta mērens vēj�, ta�u nevis pretī, bet nez kāpēc no aizmugures, it kā pretvēj�, palicis aiz lidma�īnas astes, būtu sagriezies par simt astoņdesmit grādiem un atkal steigtos aizskriet priek�ā.

Zeme klusēja. Tikai tālas gaismas uzplaiksnījumi apak�ā, brī�am saplūstot nepārtrauktā blāzmojumā, atgā�dināja, ka frontē nav klusuma � rīts vai vakars � cīnītā�jiem nav izejamo dienu. Un pat nakts nespēj mazināt pretinieku cīņas sparu. Glu�i otrādi! Tie�i nakts aizsegā tiek realizēti pa�i pārdro�ākie nodomi.

Pēk�ņi lidma�īna pasviedās uz vienu, tad otru pusi; bija mirklis, kad �ķita, tā lido ar degunu lejup bezdibenī un nekas to nespēs glābt; gan labajā, gan kreisajā pusē apdullino�i sprāga zenīt�āviņi, izraujot no tumsas te lidma�īnas spārnu, te fizelā�u, te visu �U-2�, un likās, ka gaismas kūlis iz�āvies tai cauri; kar� brāzās pāri ar visu velni�ķo ļaunumu un spēku: kauca, gaudoja un dārdēja, pūlēdamies sagrābt, sagraut, pārvērst pī�ļos un putekļos, iznīcināt, notriekt zemē; pēc tam viss beidzās tikpat pēk�ņi, kā bija sācies. Pilots piķēja, un atkal zeme kā glābēja aizsedza viņus. Liesmojo�ā frontes līnija palika aiz muguras. Visiem kļuva vieglāk, nu varēja atvilkt elpu . . .

��� Izbijies, draudziņ?

Aleksejs nepazina pats savu balsi. Tā bija tik neskanīga, sve�āda. No tādas kratī�anās uzreiz nemaz nevar atjēgties. Un to tik drīz arī neaizmirsīsi. Viņam �ķita, ka pat motora dūkoņa kļuvusi citāda, bet pilota mierīgā mugura un pakausis pārliecināja, ka viss rit normāli.

��� Velns parāvis, nu gan sakūra pirti, vai ne, Cēzar? Kāds gudrs biedrs teicis, ka ikvienam jāizstrādā sava filozofija, tad ir vieglāk dzīvot; filozofija esot prasme viegli un bez sirdsapziņas pārmetumiem pārciest sve�as nepatik�anas . . . saproti, sve�as! Ir nu gan viltīgs kā velns! Bet kā tad ar savējām?

Motors atkal dūca vienmērīgi, bez traucējumiem, un lidma�īna līdz ar �o skaņu slīdēja it kā pa diedziņu; Aleksejs tagad varēja dot vaļu jūtām, apspriesties pats ar sevi, varbūt ar Cēzaru, kur�, kā parasti, uzskatīja par labāku klusēt. Lieliska pozīcija! Nekad neviens nezinās, vai esi gudrs vai muļķis.

Par Cēzaru gan Aleksejam nebija nekādu �aubu: gudrs, tikai gudrs. īsts gudrinieks!

Tātad viņi bija trauku�ies debesīs, kā teiktu Aleksejs, un būtu gandrīz vai apmetu�ies tur uz mū�u, ja varētu ticēt vecu ļau�u stāstiem, kuri apgalvo, ka pēc nāves mūs sagaida dzīve kaut kur aug�ā, mākoņos. Cik labi, ka zeme nolēmusi viņus atkal pieņemt.

Aleksejs paskatījās uz pulksteņa spīdo�o ciparnīcu. Pēc laika sprie�ot, viņiem jau jābūt norādītajā vietā. Un gandrīz tai pa�ā mirklī lejā parādījās trīs dzelteni punkti. Ugunskuri. Uzreiz kā akmens novēlās no sirds. Tātad viņi tomēr ir atlidoju�i. Pilots mazliet palielināja augstumu, pēc tam iegrieza lidma�īnu vēja pusē un, izslēdzis motoru, sāka planēt. Lidotājs pagrieza galvu, iedegās signālugunti- ņas. Bija laiks atstāt lidma�īnu.

Sākās otrs atbildīgs lidojuma posms � desantē�anās. Bija dzirdams, kā vēj� griezīgi kā suns smilkst atsaitēs. Varēja likties, ka lidma�īnā sē� vēl viens suns un skumst, ka viņu neņem līdzi, bet atstāj �ajā nedro�ajā ierīcē no finiera un buraudekla ar daudziem ielāpiem uz spārniem un fizelā�as.

Pārkāris galvu pār bortu, Aleksejs saspringti lūkojās izplūdu�ajā miglā zem lidma�īnas. Tik tum�s, ka vai acī durams, nav redzams, kur vajadzēs nosēsties. Viņ� uzma�nīgi izlīda uz spārna, cie�i turēdamies ar rokām pie kabīnes malas. Dzeltenās ugunis apak�ā bija aizslīdēju�as kaut kur pa kreisi. Tiesa gan, tagad bija iespējams saskatīt, ka tie patie�ām ir ugunskuri, varēja pat samanīt liesmu mēlī�u �audī�anos. Ap sārtu kustējās melni pun�kti � cilvēki, kas gaidīja izpletņulēcējus.

�� Cēzar, pie manis!

Tagad viņi abi atradās uz spārna. Aleksejs stingri saturēja suni, lai spēcīgais vēj� to nenopūstu.

Turpmākais norisinājās vienā mirklī:

��� Lec�

Aleksejs atlaida rokas, un vēj� pats mīksti nostūma no gludās virsmas vispirms suni, kas bija vieglāks, pēc tam cilvēku � glu�i kā nolaizīja spārnu. Un gandrīz tai pa�ā mirklī noplīk�ķēja, ar �vīkoņu atvērās izpletņa zīda kupols � grūdiens, rāviens, un kri�ana beidzās. Aleksejs līgani �ūpojās neredzamajos gaisa okeāna viļņos.

Viņi piezemējās uz labu laimi. Vispirms aizpeldēja garām tum�a masa � me�s. Alekseja kājas tik tikko neaizķērās aiz koku galotnēm. Kāds zars sāpīgi iecirta pa seju. Aleksejs parāva stropi, lai nenotiktu nepatikama sadursme. No malas skatoties, viņ� atgādināja ku�ieri, kas rausta gro�us, lai niķīgu zirgu pagrieztu vajadzīgajā virzienā. Tā viņam izdevās izvairīties no nosē�anās me�ā. Zeme pēk�ņi likās pavisam tuvu, bālgana, ar tum�iem atkusu�o laukumu un krūmu plankumiem. Izpletnis viņu aizvilka pa ciņainu pļavu, vējlauzu, trieca pret kaut ko tik spēcīgi, ka sānos iesūrstējās. Beidzot viņam izdevās aizķerties aiz kādas siekstas un apturēt slīdē�anu. Iz�pletņa mala pieskārās sasalu�ajai zemei, sa�ūpojās vējā un saplaka. Viņi bija laimīgi nonāku�i zemē.

Aleksejs piecēlās stāvus. Zeme zem kājām sāka līgoties. Kā lai nelīgotos � apak�ā muklājs. Zemā, purvainā un me�iem biezi aizaugusi vieta neļāva �eit nosēsties pat tādai pieticīgai lidma�īnai kā �U-2�. Partizāni bija pareizi informēju�i. Tāpēc vajadzēja ņemt palīgā izpletni.

Lidma�īna jau bija aizlidojusi. Seit nedzirdēja vairs pat tās rūkoņu.

Diez kur tagad atrodas Cēzars? Varbūt viņu vēl arvien kā pieneņu pūku nes vēj�, ej nu sazini, kur nolaidīs zemē.

Klusums. Aleksejs pielika pie mutes svilpi. Par Cēzara dzīvību viņ� nebaidījās gandrīz nemaz (nelielas �aubas mēdz būt vienmēr). Izpletņa atvēr�anas automātiskā ierīce bija pārbaudīta ne reizi vien, tā darbojas nevaino�jami. Cits jautājums � kur suns nolaidīsies. Cēzars neprata rīkoties ar �tropēm kā ar stūri, tāpēc vēj� varēja spēlēties ar viņu kā ar rotaļlietu. Tā arī notika. Aleksejs jau sen bija savācis izpletni un saspringti ieklausījās, vai kaut kur nav dzirdams Cēzars, vai pie viņa nesteidzas partizāni, bet suns vēl vienmēr �ūpojās starp debesim un zemi, pakļauts gaisa strāvu gribai. Treniņos tas bija pats grūtākais posms � iemācīt sunim laimīgi piezemēties. Triecoties pret zemi, iespējams pat lauzt kaklu � It sevi�ķi, ja ir tik tum�s kā maisā un nezini, kurp tu peldi, uz kurieni tevi nes gaisa plūsma.

Tiesa gan, viss bija iepriek� paredzēts. Mīkstas ādas siksnas ērti aptvēra ķermeni un ne tikai neļāva sunim krist lejup kā akmenim, bet noturēja to arī horizontālā stāvoklī, �ī siksnu sistēma bija ērta, tā nespieda un neberza. Un tomēr nav nekā patīkama, ja tev jākarājas gaisā, bezpalīdzīgi kūļājot visas �etras kājas! Ir nu gan laba poza cienījamam sunim � nav ko teikt! Un galvenais � pats jūties pilnīgi bezspēcīgs. Vari riet, bet no tā nav nekāda labuma!

Ak, cilvēki, cilvēki, mū�īgi viņi kaut ko izdomā! Kāpēc viņiem nav miera dzīvot uz vietas!� tā dro�i vien domātu Cēzars, ja vien spētu tik dziļdomīgi spriest.

Aleksejs atceras, ka pirmajos treniņos suns rēja vienā rie�anā, smilkstēja un kauca glu�i kā muļķa kucēns. Pēc tam tas pakāpeniski pierada un vairs neizrādīja savu neapmierinātību � jo vairāk tāpēc, ka tam tik un tā nebūtu nekādas nozīmes.

Cēzars nesaprata, vai lai�as zemē vai arī, glu�i otrādi, ceļas aug�up; gaisa plūsmas traucēja viņu pareizi just.

Negaidot no�vīkstēja zari un kaut kas saskrāpēja sānus. Gaisa plūsmas bija aiznesu�as Cēzaru me�ā. Izpletnis aizķērās aiz priedes un palika �ūpodamies zaros, mētā�dams suni glu�i kā tievā gumijā iesietu lelli. Tad dzīv�nieks palika nekustīgi karājoties pa�ā biezoknī da�us metrus no zemes.

Visai ap�aubāms prieks tā karāties necaurredzamā tumsā glu�i kā bērnu palaistam pūķim, kas aizķēries aiz telegrāfa vadiem,� vienam sve�ā, nepazīstamā vietā . . .

Velti viņ� locījās un staipījās, pūlēdamies atbrīvoties no valgiem, kas viņu turēja ciet, raustīja kājas, atdarinā�dams suņa skrie�anas kustības.

Jutīgās ausis uztvēra svilpienu, kas atskanēja tālumā. Cēzars ierējās, un naksnīgais me�s daudzkārt atbalsoja viņa skanīgo balsi, aiznesdams to arvien tālāk un tālāk.

Suņa rējieni no debesīm . . . Ko tas nozīmē � vai suņi iemācīju�ies lidot, rāpties kokos?! Var iedomāties, kā brīnītos cilvēks, kur� nejau�i dzirdētu �o rie�anu. Bet partizāni jau tāpat bija pietiekami pārsteigti, ieraugot ieradu�os cilvēku un viņam līdzās suni.

Partizāni palīdzēja Aleksejam atbrīvot Cēzaru no iz�pletņa un noņemt no koka. Tikai tagad Aleksejs atklāja, ka viena no zenīt�āviņa �ķembām tomēr trāpījusi mērķī � izskrējusi cauri lidma�īnas kabīnei un atstājusi Cēzara pūkainajā ka�okā asiņojo�u svītru. Suņa daudza�jām rētām tagad bija pievienojusies vēl viena.

Tajā pa�ā naktī kļuva zināms, ka otra lidma�īna, �ķērso�jot frontes līniju, notriekta. Pasa�ieri � snaiperis ar suni Cangu � gāju�i bojā, smagi ievainotais pilots nokļuvis gūstā.

� Cēzar, izskatās, ka mums ir vareni paveicies, vai ne? Mēs tomēr dzīvi atgriezāmies no debesīm uz zemes. Tātad mēs, draudziņ, vēl pakarosim!

Aleksejam bija pamats tā runāt ar savu �etrkājaino draugu, kur� kop� �ī brī�a dalījās ar viņu visās nemierī�gās karavīra dzīves likstās un pārbaudījumos. Viņu dzīvē un savstarpējās attiecībās iesākās jauns posms.

�Man ir suns, tātad man ir dvēsele ��

Pak, pak, pak . . .

Ir pats lielākais aprija �ķīdonis. Me�u skanīgām balsīm piepilda spārnotā saime, kas te pārziemojusi. Jau atlido�ju�i krauķi � pirmie pavasara vēstne�i. Pat �agatas un vārnas atdzīvoju�ās. Uz pauguriņiem, kas atbrīvoju�ies no baltajām sag�ām, parādīju�ies pirmie trauslie asni . . .

Partizānu nometnē nav dzirdami parastie joki un asprātības. Nodaļas komandiera Stepana Nikolajevi�a Talanceva melnās uzacis sarauktas. Dienām un naktīm viņ� tikpat kā neiznāk ārā no savas zemnīcas, notiek apspriedes ar �tābu, ar partizānu stratēģiem, viņi kopā izstrādā grūtas un ārkārtīgi riskantas operācijas plānu. Pietiek slēpties pa tum�iem kaktiem, laiks sākt aktīvu darbību. Kā tas viss notiks? Skumji, stiepti dzied ermoņi�kas, un klusinātās, plūsto�ās skaņas it kā gaist reizē ar pēdējo kūsto�o sniegu.

Bet me�s ir atdzīvojies, kokiem un krūmiem pumpuri piebriedu�i. Vējiņ� ir pavasara smar�u pilns. Visa dzīvā daba pamodusies un ar jaunu spēku nevaldāmi tiecas augt pret sauli.

Pie apdzisu�a ugunskura sē� divi vīri: Aleksejs un viņa biedrs melnīgsnējais Pjotrs, jauns cilvēks apaļu seju un īsi apgrieztiem matiem.

Tepat atrodas arī Cēzars.

Pjotram rokā ir nūjiņa, ar to viņ� smiltīs zīmē plānu, sīki attēlodams biedram kaujas operāciju, kurā piedalījies arī viņ�,� neveiksmīgu operāciju, kas prasījusi no parti�zāniem upurus un nav devusi vēlamos rezultātus.

�� Tā nu tas bija,� saka Pjotrs, bakstīdams ar nūjiņu te vienā, te otrā uzzīmētā plāna vietā.� Pamēģini tikt klāt! Vēl līdz �im brīdim nevaru vien nobrīnīties, kā esmu palicis dzīvs . . .

�� Jā-ā,� Aleksejs domīgi novelk.� Bet vai suņi tur ir?� pēk�ņi atdzīvojies un it kā pārbaudīdams kādu savu

ideju, viņ� vaicā.� Pamēģini labi atcerēties, tas ir ļoti svarīgi.

��� Suņu tur nav.

��� Tu skaidri zini?

��� Pilnīgi dro�i. Tikpat dro�i, kā es te stāvu.

���� Labi. Brīni�ķīgi. Kā gan viņi �oreiz sadomāju�i bez suņiem? Viņi ta�u tos izmanto laikam vēl pla�āk nekā mēs. Suņi viņiem ir gan konvojā, gan partizānu medībās . . . Bez tiem baidās me�ā pat soli spert. Svarīgu objektu apsardzē vēl jo vairāk!

���� Redzi, �is objekts ir tik svarīgs, ka viņi neuzticas pat suņiem.

��� Un velti to dara.

���� Vai tie�ām tu domā, ka Cēzars varētu to veikt?� Pjotrs uzmanīgi ievaicājās, atklādams �aubas, kas viņu mocīja.� Nevarēja pat cilvēki � un vēl kādi cilvēki!

���� Dzīvosim � redzēsim . . . Bet ja tu zinātu,� Alek�sejs pēk�ņi atdzīvojās,� kā viņi, mūsu suņi, centās izmēģi�nājumos! Kā sagrāva speciāli izmēģinājumam sagatavoto dzelzceļa posmu! Komisija bija stāvā sajūsmā. Ja tu būtu redzējis, kā ģenerālis, komisijas priek�sēdētājs, uzbudinā�jumā zaudēja visu savu cienīgumu! �Ja man būtu pus�simts tādu suņu,� �is saka, �un turklāt da�ādos frontes iecirkņos . . . Tad gan mēs saceltu tādu troksni . . .!�

Aleksejs apklusa un atkal iegrima domās. Pjotrs pakra�tīja galvu.

Aleksejam pa�laik bija melanholisks noskaņojums. Tā�dos brī�os viņ� uzsāka filozofiskas sarunas.

��� Zini, kas tas ir � suns?

��� Jau atkal tu sāc . . .

���� Ko �atkal�? Tu domā, es teik�u: suns ir mūsu draugs un tā tālāk? Vecs kā pati pasaule, kā tu un es . . . Suns ir cilvēka dvēsele. Jā, jā. Iegaumē manus vārdus, kamēr vēl esmu dzīvs. Tie�i suņa cilvēciskā dvēsele padarījusi viņu par tādu, kāds viņ� ir. Tās nav manas domas. Sliktam cilvēkam arī suns ir slikts, ar nejauku raksturu . . .

��� Tev, protams, ir labs suns!

���� Man ir suns,� Aleksejs turpināja, neklausīdamies Pjotra vārdos.� Jā,� pakāpeniski paaugstinādams balsi un pāriedams uz citu toni, viņ� sāka deklamēt:

� Man ir suns,

Tātad

Man ir gabaliņ� dvēseles,

Nevis vienkār�i suns. Es viņu mīlu, bet brī�am ; < Ļoti jūtu tam līdzi:

Nav manam sunītim suņa. Un tad man ir skumji . . . Vai zini, ko nozīmē suns Brī�os, kad skumjas māc?

�� Bet ja suņa nav?� Pjotrs vaicāja. Viņ� gribēja turpināt: tātad nav ari dvēseles?

Aleksejs vērīgi paskatījās uz viņu.

��� Uz muļķīgiem jautājumiem es neatbildu.

Tad Aleksejs apķērās Cēzaram ap kaklu un piespieda

cie�i sev klāt. Suns, kā izjuzdams saimnieka noskaņojumu, pielipa pie viņa, pateicīgi skatījās acīs, sirsnībai atsaukda�mies ar sirsnibu.

�. . . Un mirklī, kad man ir skumji, Es apkampju viņa kaklu Un saku tam vārdus �os: �Suns,

Vai gribi, lai es būtu tavs suns? .. .

Vāi zini, kas �īs rindas sarakstījis?� Aleksejs turpināja, brītiņu klusējis, kad bija dzirdama vienīgi ūdens lā�u pak�ķē�ana.� Nezini? Tumsoņa! Tās diem�ēl neesmu sace�rējis es. Autors ir Hulio Sesārs Silvains. Tulkots no spāņu valodas. Dzejolis saucas: �Blūzs par manu suni�. Vai tu proti dejot blūzu? Mēs ar Nadju dejojām . . . Un vai zini, ka Spānijā līdz �ai dienai saglabājies nāvessods . . . vismaz bija . . . Domāju, ka tas ir pilnīgi viņu kaudiljo Franko garā . . . no�ņaug�ana ar suņa kaklasiksnu. Palicis manto�jumā no svētās inkvizīcijas. Ceru, ka vismaz par inkvizī�ciju būsi ko dzirdējis, tu, no�ēlojamais tumsoņa� � (Pjotrs nepacietīgi kratīja galvu. To varēja saprast arī tā, ka viņ� neko nezina par inkvizīciju, bet patiesībā tas nozīmēja: �Ak dievs, Aleksej, kā tu esi man apnicis ar savu tuk�o muldē�anu, bet es nespēju dusmoties uz tevi!)�Tāpēc jau arī iznāk, kamrad Petro: kāds cilvēks, pareizāk, kādi valdnieki, tādas tradīcijas . . .

Aleksejam bija iemesls skumt. Arī tā nebija nejau�ība, ka no S.tepana Nikolajevi�a sejas nenozuda drūmā izteik�sme. Abus tirdīja moko�a neziņa, jo Nadja bija nonākusi ienaidnieka rokās. Gestapovie�iem un policijai tomēr bija izdevies nokļūt uz partizānu izlūka un sakarnieces pēdām, un Nadja iekrita lamatās. Vai viņa vēl dzīva? Un kas zina,

vai iekri�anas iemesls nav mātes kļūda � fotogrāfija, kuru tā neapdomīgi, skumdama pēc meitas, bija uzlikusi redzamā vietā uz kumodes.

Ne velti nelietis Krizins ieradās Talancevu mājās; vi�ņam izdevās atriebties ar uzviju.

� Zini: Cēzaru audzināju nevis es, bet Nade�da. Labs vārds: Nade�da,-vai saproti?

Aleksejs atcerējās, kā pēc pa�ā kara sākumā gūtā ievainojuma viņ� gulēja hospitālī. Ievainojums bija smags, slimais bie�i krita bezsamaņā un murgoja. Arī tad viņ� bie�i atkārtoja: Nadja, Nade�da, piesaukdams meiteni. Tā apgalvoja slimnieku kopējas. Brī�iem likās, ka meitene ir blakus, sē� un liegi glāsta viņam matus tie�i tāpat, kā viņ� tagad glauda Cēzaru . . . Bet vēlāk �eit, partizānu nometnē, Aleksejs tāpat laiku pa laikam mierināja sevi: Nadja ir kopā ar mums me�ā, sē� pie ugunskura un ar karoti maisa kūpo�u kāpostu viru . . . salāpa viņam mun�dieri . . . Vai arī viņ� atkal ir ievainots, mīļotā viņu kopj, atnes zāles un dzeramo, sakārto pagalvī �ineli, saka uzmundrino�us vārdus . . . Nadja, Nade�da.

Bet Pjotrs �ajā laikā atcerējās savu neseno satik�anos ar Cēzaru, kas arī bija notikusi �eit � me�abrāļu nometnē.

Viņi sen nebija tiku�ies un vispār viens otru maz redzēju�i � tikai vienu divas reizes. Tagad, protams, pienācis laiks noskaidrot, kas ir Pjotrs, par kuru Aleksejs atgādināja savam Cēzaram pirms izlido�anas uz partizānu (mazās zemes) rajonu. Arī lasītājam vajadzēs atgriezties tajā dienā, kad gadījums pirmo reizi saveda kopā Nadju un Alekseju, Nadju un sunīti � nākamo Cēzaru �, at�griezties pie tās nejau�ās iepazī�anās, ar kuru patiesībā viss arī sākās. Aleksejam toreiz līdzās sēdēja vārdos paskops draugs. Tas gan nebija tik dzēlīgs kā Aleksejs, tomēr nebija arī uz mutes kritis, ja vajadzēja kādam atcirst vai izteikt savu viedokli. Sis draugs bija Pjotrs. Drīz pēc tam viņ� aizbrauca ekspedīcijā. Viņ� bija entomo�logs, kukaiņu � me�a kaitēkļu � speciālists, kas pusi mū�a pavada taigā, mājās ierodas reti un uz neilgu laiku. Tāpēc tā iznācis, ka līdz �im brīdim viņ� mūsu stāstā gandrīz nav parādījies. Tie īsie brī�i, kad viņ� redzēja Cēzaru kucēna gados, diez vai ir vērā ņemami. Tāpēc Cēzars, viņiem abiem atkal satiekoties, Pjotru pārsteidza

vēl jo vairāk. Pareizs ir teiciens: kalns ar kalnu nesatie�kas .. . Draugi nevar nesatikties!

Kad Aleksejs un Cēzars nolaidās ar izpletni pie partizā�niem, Pjotra nebija nometnē � viņ� bija devies veikt uzdevumu. Var iedomāties, cik liels bija draugu prieks, kad pēk�ņi viņi ieraudzīja viens otru. Tiesa gan, Alekse�jam tas nebija glu�i negaidīti; viņ� zināja, ka Pjotrs atrodas pie partizāniem, turpretī Pjotram tas patie�ām nāca negaidīti. Viņi metās viens otram pretī. Un tad iejaucās suns, acīmredzot uzskatīdams, ka saimniekam (saimnieks sen bija Aleksejs) draud briesmas, vai varbūt tāpat piesardzības pēc Cēzars apsteidza Alekseju � viens mirklis, un suņa priek�ķepas atradās Pjotram uz krūtīm. Tas, redzēdams, ka nu vairs nav nekādi joki, nokrita gar zemi un palika nekustīgi guļam.

Pieskrēja Aleksejs un partizāni, bet Pjotrs gulēja un � dro�s paliek dro�s � nekustināja pat galvu.

��� Vai tu vēl dzīvs?

��� Dzīvs,� atskanēja balss no zemes.� Vismaz tā lie�kas . . .

��� Ko tu necelies aug�ā?

��� Vai jūs viņu turat ciet?

It kā vēl kāds, izņemot Alekseju, varētu noturēt Cēzaru!

��� Turam, turam! Celies tik aug�ā!

��� Es viņu pazīstu. Ja tik pakustē�os � �is liks man trūkties.

Kā redzams, Pjotram at�ķirībā no Alekseja nebija nekādas patikas riskēt, bet Cēzara stingrie tikumi viņam bija zināmi.

Tomēr Pjotra bailes bija glu�i nevietā. Nogāzis viņu zemē, Cēzars mainīja izturē�anos � niknums bija pagai�sis, tā vietā stājusies �ēlsirdība, viņ� sāka luncināt asti, acīs parādījās viltīga un reizē arī mazliet norūpējusies izteiksme. Suns it kā atvainojās. Pazina! Patie�ām pazina!

Cēzars prata pārsteigt cilvēkus. Atkārtojās gadījums, kāds bija noticis suņu pārbaudes laukumā, kad suns pēc smakas uzreiz pazina savu glābēju, kur� viņu bija atbrīvo�jis no suņu sprosta. Atmiņa Cēzaram ir lieliska, tā vēl ne reizi nav viņu pievīlusi . . . Autors atgādina lasītājam �o detaļu ar nolūku, jo tā raksturo Cēzara izturē�anos.

Varbūt Cēzars, parādījis savu spēku un pārliecinājies, ka viņa dievinātajam Aleksejam nekas nedraud, nomieri�nājās un ļāva notikumiem iet savu gaitu. Mazliet apmulsis, Pjotrs piecēlās un, visiem skaļi smejoties, nopurinājās. Joki paliek joki, bet. . .

��� Paskat, zobi �im kā knīpstangas, kaut naglas vēlc ārā,� ierunājās kāds no partizāniem, pēc leksikas sprie��ot, strādnieks, un viņa vārdi izskanēja kā Pjotra reabili�tācija.� Ja tāds sagrābj, tad � ardievu, pasaulīti

Zobi . . . Bet Cēzaram ir ne tikai zobi! Ja var ticēt Aleksejam, sunim ir ari daļiņa dvēseles, ko viņam devis cilvēks!

Par cilvēka raksturu var spriest, pavērojot viņa suni, tur Aleksejam taisnība. Ja noliktu blakus Alekseju Beļa- ņinu un Cēzaru tādus, kādi tie bija pirms kara, tādiem, kādi tie ir tagad, un salīdzinātu, at�ķirība būtu visai jūtama. Aleksejs bija pārvērties. Tagad viņ� retāk jokoja, bie�āk iegrima pārdomās, kaut ko sapņoja. Niknāks un agresīvāks bija kļuvis Cēzars. Viņ� bija mainījies arī ārēji, ietērpies siltā ka�okā, izskatījās lielāks. Zēl, ka Nadja viņus abus neredz.

Pār koku galotnēm pārlidoja vārna, lēni cilādama spārnus. Aleksejs, Pjotrs un Cēzars pavadīja to skatie�niem (�ķiet, Cēzara acīs vēl bija no�ēla: �Ek, ja mums būtu spārni!�), un visi reizē pagriezās, izdzirdu�i trok�sni,� no zariem nokrita pavasara saulē izkurtēju�a sniega skupsna.

Aleksejs turpināja iesākto domu:

�� Tikai uz mirkli iedomājies, kas notiktu, ja cilvēki pēk�ņi zaudētu savu dvēseli?

��� Visi kļūtu par gestapovie�iem . . .

��� Bravo! Pilnīgi pareizi. Kā redzu, jūs, mister Pīter, neesat nekāds bezcerīgais subjekts un augat acīm redzami . . . Zini, tagad es bie�i domāju par jautājumiem, kas agrāk mani nemaz neinteresēja. Kaut vai piemēra pēc: kāpēc viens cilvēks ir tāds, bet otrs � citāds? Vai arī: kāpēc cilvēki naidojas? Vai tad uz zemes maz vietas? Un kas ir labs un ļauns?

��� Tu filozofē? Kā Zans Zaks Ruso . . .

��� Filozofēju gan, bet ne kā Zans Zaks Ruso. Viņam nebija jākļūst par partizānu, bet mēs, redz, karojam . . . Zini, es tagad uz daudz ko esmu sācis skatīties citādi! Nu, piemēram, kas ir suns? Tu teiksi: dzīvnieks, zīdītājs un plēsoņa, kas dzīvo būtņu attīstības pakāpēs stāv zemāk par cilvēku un pērtiķi� Es domāju tā: suni radījusi labestība. Kāds ir pareizi teicis: tikai labs cilvēks varēja radīt suni. Tā ir! Cilvēks ir evolūcijas rezultāts � un suns tāpat. Un arī labestība ir evolūcijas rezultāts, tikai � ga�rīgās evolūcijas . . . Tu domā, ka labestība ir kāda kaprīze? Nē! Tā ir absolūta nepiecie�amība. Kop� cilvēks sācis dzīvot sabiedrībā, labā griba, kārtība, rūpes par citiem, nevis par sevi vien, savstarpēja palīdzība un biedriskums kļuvu�i tikpat nepiecie�ami kā maize un ūdens. Arī suns pieder pie tās pa�as nepiecie�amības. Vispirms vajadzēja sargu, kas aizstāv pret ienaidnieku, vēlāk draugu, kas spēj sasildīt un uzmundrināt, jo suns ir uzskatāms dziļas pieķer�anās personificējums. Nav nejau�ība, ka sunim � pie kārtīga cilvēka � nav pieņemams ļaunums, viņ� necie� liekulību un blēdī�anos, �ķietami nenozīmīga into�nācija viņam var atklāt vairāk nekā tūksto�iem vārdu. Suni radījusi labestība, un viņ� radīts labestībai, un viņ� vairs nav no tās �ķirams . . . vienīgi, ja cilvēks pats kļūst par izdzimteni. Suns ir dzīva liecība tam, cik labestība var būt rado�a. Vai tagad tev ir skaidrs, kāpēc Silvains tā rakstījis? Viņam ir taisnība. Suni radījis labs cilvēks, tātad savā būtībā, pamatos, mēs, cilvēki esam labi . . .

��� Bet fa�isti?� Pjotrs ar izbrīnu skatījās uz draugu. Pa kuru laiku Aleksejs to visu paguvis uzzināt? Tagad viņ� nerunāja par �kilo se�i simti�, bet domāja citās kategorijās. Vai to iemācījis kar�? Vai varbūt vecais suns, kura sen vairs nav starp dzīvajiem?

��� Fa�isti � � Aleksejs domīgi atkārtoja.� Tā ir mu�tācija, izdzimums, bet ļoti bīstama mutācija, ar kuru jācīnās. Tūksto�iem gadu cilvēki karoju�i pret ļaunumu. Varbūt mēs pieredzēsim �īs tūksto�gadīgās cīņas nobei�gumu, varbūt ne tikai pieredzēsim, bet arī pa�i cīnīsimies. Un viņ� kopā ar mums,� Aleksejs rādīja uz Cēzaru. � Kādreiz mūsu militārā dienesta suņiem uzcels piemi�nekli . . . Jā, vai zini, kāds gadījums reiz notika vienā laboratorijā?� Aleksejs pēk�ņi mainīja sarunas tematu, atdzīvojās, acīs iedegās viltīga uguntiņa.� Sē� divi suņi, nu, no tiem, ar kuriem eksperimentē. Viens no tiem saka otram: �Es, jāatzīstas, tomēr ticu, ka nosacījuma refleksi eksistē. Esmu ievērojis: tikko noskan zvans, tā tūlīt parādās tas stulbenis baltajā uzsvārcī un atnes sviestmai�zes �� Vai tas nav par tevi?

Pjotrs tikai labsirdīgi pameta ar roku. Viņ� jau bija pieradis būt par Alekseja zobgalību objektu.

��� Zinu �o tavu gadījumu. Esmu lasījis. Varbūt tu mani uzaicināsi pie Cēzara pamācīties?

��� Nu un tad! Nenāktu par ļaunu. Kļūtu par cilvēku.

��� Vai tu pats jau sen tik varen gudrs esi kļuvis?

��� Dabā viss ir sadalīts taisnīgi. Tev ir glīta āriene, kas tik nepiecie�ama meitenēm, vasarraibumi pa visu fiziono- miju . . . Vai tik tu neesi apstrādāts ap pulverizatoru? Iznācis baigi skaisti! Man . . .

��� Daba! Ha, ha! Tikai bites, kā noskaidroju�i zināt�nieki, jau piedzimst izglītotas, bet mums, cilvēkiem, ir jāiet skolā. Nebūtu nemaz slikti, ja domājo�as būtnes būtu kā bites � tās spējot redzēt pat cauri zaļajai auga lapai . . .

Profesija uzspie� cilvēkam savu zīmogu. Tāpat kā kibernētiķim patīk salīdzinat ma�īnas ar cilvēkiem (da�i aizrunājas pat tiktāl, ka apgalvo: nākotnē ma�īnas būs gudrākas un pilnīgākas par cilvēku, aizmirstot, ka ma�ī�nas radījis cilvēks, nevis otrādi), tā arī entomologs gribot vai negribot sāk vilkt paralēles starp cilvēkiem un kukai�ņiem, vēl vairāk tāpēc, ka eksistē sabiedriskie kukaiņi.

Klīstot ar tauriņu ķeramo tīklu, Pjotrs me�os bie�i redzēja savvaļas bites, un tās vienmēr viņu pārsteidza ar savu organizētību un kārtības mīlestību, tajās, �ķiet, bija saskatāmi saprāta iedīgļi; �īs kārtības, jāatzīst, bie�i vien pietrūka pa�am Pjotram. Un tāpēc bites viņam kļuva par sava veida etalonu � tāpat kā Cēzars Aleksejam.

��� Jā, jā, pareizi! Ņem paraugu no bitēm, ja tev neder Cēzars,� Aleksejs uztvēra viņa^domu.� Silti iesaku. Brī�ni�ķīgi kukainī�i. Strādīgi . . . nevis tā kā da�s labs � un prot sevi aizstāvēt. . .

Interesanti, ka, saasinādams izjūtas un likdams vairāk padomāt, kar� tomēr nebija mainījis Alekseja raksturu. Viņ�, tāpat kā Pjotrs, ātri iejutās partizānu ikdienā un tagad iedvesa vēl lielāku uzticību nekā toreiz, kad mēs viņu pirmo reizi ieraudzījām elektriskajā vilcienā un kad viņā vēl bija daudz puiciskuma.

Draudzīgo mēļo�anu un savstarpējās zobgalības pār�trauca ziņnesis. Tas skriedams sauca jau pa gabalu:

��� Pie komandiera! Uz �tābu!

Aleksejs un Pjotrs pietrūkās kājās. Tajā pa�ā mirklī arī Cēzars bija aug�ā.

��� �ķiet, jūtama dūmu smaka . . . Ejam!

Gadatirgus partizānu gaumē.

Cēzars izpilda uzdevumu, bet�

Bija situsi Cēzara stunda. Nu viņam būs jāparāda, ar ko apmācīts suns, kuru cilvēka nenogurdināmais gars pārvēr�tis par paklausīgu savas gribas izpildītāju, at�ķiras no bites, kas �izglītota� jau kop� dzim�anas. Tagad ir pienā�cis bridis, kad suns var pilnā mērā atmaksāt gan par Krizina zvērībām, gan par citiem cilvēciskiem un necilvē�ciskiem pazemojumiem.

Tuvāko stundu notikumos Cēzaram bija paredzēta galvenā loma. Svarīgās operācijas plāns tika izstrādāts, balstoties tie�i uz suņa spējām. Vajadzēja uzspridzināt, iznīcināt līdz pamatiem (�is uzdevums pilnīgi gūlās uz Cēzaru) milzīgu munīcijas krājumu, ko �eit bija koncen�trēju�i hitlerie�i, gatavojoties jaunam uzbrukumam. Tajā pa�ā laikā tautas atriebēju grupai, izmantojot apjukumu un jezgu, kas izcelsies ienaidnieka nometnē, vajadzēja mēģināt atbrīvot pagrīdniekus, kurus bija sagrābu�i gesta- povie�i un kuri atradās ieslodzījumā stingrā apsardzībā. Starp arestētajiem bija arī Nadja. Un Cēzaram tagad bija jāpalīdz izglābties savai saimniecei.

�etrkājainajam diversantam vajadzēja paveikt to, kas nebija izdevies partizāniem. Viņi bija cietu�i lielus zaudē�jumus. Vai tad �ī svarīgā uzdevuma dēļ suns nebija veicis riskanto ceļojumu pa gaisu, karājies priedē kā pagānu elkudievs, pārdzīvojis tik daudz nelāgu brī�u, lai īstajā laikā parādītos uz skatuves!

Tomēr nenovērtēsim Cēzaru par augstu. Noteicēji vien�mēr ir cilvēki. Viņi iecer un sastāda plānus, viņu galvās rodas idejas, kādas nespēj izdomāt neviena cita būtne pasaulē. Un, protams, Cēzaram vajadzēja kļūt par varoni tikai tāpēc, ka tā gribēja augstākā būtne, radības kronis � cilvēks: Aleksejs Beļaņins, Stepans Nikolajevi�s Talan�cevs un tie, kuri stāvēja aiz viņiem un prasīja sist un dragāt ienaidnieku bez �ēlastības.

Trieciens bija paredzēts vienlaikus abās vietās, precī�zāk sakot, vispirms jānotiek sprādzienam, pēc tam, tiklīdz tā atbalsis sasniegs pilsētu, tūlīt jāuzbrūk cietumam, komandantūrai un gestapo. Vienā laikā ar to jāuz�spridzina pievedceļi stacijai, ūdenssūknis, stacija, jāpār�grie� vadi, lai pārtrauktu sakarus. Sie vienlaikus veiktie pasākumi dezorientēs pretinieku, radot apjukumu, un sa�ķels fa�istu spēkus.

Pilsētiņa, kas vēl nesen tika uzskatīta par glu�i neievē�rojamu miestiņu, bija kļuvusi par lielu militāru noti�kumu mezglu. Te atradās aizmugures dienestu galvenie objekti, un, kamēr nebija likvidēta pretinieka materiālā bāze un līdz ar to traucēta frontes apgāde ar munīciju un iero�iem, kuri ienaidniekam bija vajadzīgi arvien lielākā daudzumā, tātad, kamēr nebija atrisināts �is uzdevums, nebija ko cerēt, ka pavēlniecības gatavotais uzbrukums varētu būt sekmīgs.

Viss bija vērsts uz to, lai panāktu lūzumu. Sis mērķis noteica pilsētas pagrīdes organizācijas darbību. Kopīgi ar pagrīdnieku �tābu partizāni izstrādāja uzbrukuma plānu noliktavām. Ak vai!� izrādījās, ka �is uzdevums ir ārkār�tīgi sare�ģīts. Pjotrs, stāstīdams par to Aleksejam, nemaz nepārspīlēja. Partizāni nodibināja sakarus ar aviāciju uz Lielās zemes, ta�u arī tā izrādījās bezspēcīga, jo noliktavu teritorija bija tik labi nomaskēta, ka to neizdevās sabom- bardēt.

Tie�i tajā laikā, kad Nadja pārraidīja svarīgas ziņas, kas attiecās uz stāvokli pilsētā un tās apkārtnē, viņa tika apcietināta.

Tad arī radās ideja � uzdevuma izpildī�anai izmantot speciāli apmācītu suni. Operācija tika labi pārdomāta un organizēta.

Jau laikus uz pilsētu sāka plūst spekulanti mai�elnieki un apkārtējo sād�u zemnieki, kas itin kā devās uz mies�tiņa tirgu. Īstenībā tie bija pārģērbu�ies partizāni. Iedzī�votāju vidū tika izplatītas baumas, ka hitleriskās varas iestādes ir atļāvu�as sarīkot pavasara gadatirgu.

Ieradu�ies pilsētā, partizāni apmetās partizānu �tāba noteiktajās vietās, tas ir, cietuma un gestapo mītnes tuvumā. Zem apģērba tika slēpti iero�i. Par signālu uzbrukuma sākumam vajadzēja būt sprādzienam nolikta�vās.

Vairāki drosminieki speciāli ieradās vācu komandan�tūrā ar pazemīgu lūgumu atļaut sarīkot gadatirgu. Ko�mandantam, kuram priek�niecība nemitīgi prasīja, lai pilsētā dzīve tiktu normalizēta, par to bija prieks.

Kalsnējais, mundierī kā korsetē ie�ņaugtais majors ar spīdīgu pensneju uz krim�ļainā deguna uzklausīja �pade- vlgās tautas pārstāvjus� nevērīgi, atgāzies krēslā, kūpinā�dams dārgu cigāru. Atklāti sakot, viņam �is fīrera iesāk�tais kar� bija jau līdz kaklam, kaut arī viņam nebūtu nekas pretī, ja no tā arī viņam kas atlēktu. Pirms iesauk�anas vērmahtā majors bija strādājis bankā, un viņam daudz labāk patika bankno�u un citu vērtspapīru �aukstē�ana nekā lo�u svilp�ana, automātu kārtas tark�ķi un lielgabalu dārdi. Protams, viņ� nekādi neizrādīja, ka tautas delegātu priek�likums viņam ir pa prātam. Ārie�u rases valdniekam ir diezgan, ja dzīve viņa gādībai uzticē�tajā teritorijā rit kaut cik normāli. Tieksme pēc kārtības katram vācietim ir asinīs.

Majors bija dzirdējis, viņ� zināja, ka krievi no seniem laikiem radu�i pie trok�ņainām un vērienīgām tirgus dienām, kurās netrūkst ne karuseļu, ne balagānu. Vārdu sakot, viņa priek�statos Padomju Savienība bija apmēram tāda, kāda izskatījās Krievzeme Batija karapūļu iebru�kuma laikā. Reizē gudrs un vientiesīgs, viltīgs un naivs � �is iekarotājs bija gan briesmīgs, gan arī smiek�līgs. Būdams tipisks tās mutācijas pārstāvis � kā viņu iznīcino�i dēvēja Aleksejs �, kura par savu dzīves koncep�ciju izvēlējusies vardarbību un ļaunumu, viņ� dro�i vien nemaz nespēja būt citāds. Bez �aubām, nedrīkstēja novēr�tēt par zemu viņa tieksmi uz slepkavo�anu un postī�anu. Izņēmis cigāru no mutes, majors augstprātīgi un nevērīgi pamāja ar roku, tā likdams saprast, ka audience beigusies, lūdzējiem ātrāk jālasās prom, atļauja ir dota. Par savu tuvredzību un pa�apmierinātību majoram bija lemts jau tuvākajā laikā samaksāt ar galvu. Vai tādu pa�u kļūdu nebija pieļāvis viņu dievinātais fīrers, kur� bija zvērējis iznīcināt Maskavu, Ļeņingradu un vispār visu, kas varētu atgādināt padomju valsti, Krieviju un krievus?

Grupa, kurai tika uzticēta diversija pie noliktavām, nebija liela. Tajā ietilpa Aleksejs ar Cēzaru, Pjotrs un vēl da�i jauni partizāni. Tomēr tie�i no �īs drosminieku saujiņas pirmām kārtām bija atkarīga pasākuma veiksme vai izgā�anās. Viņu kļūmes dēļ automātiski izjuktu arī viss turpmākais � un otrādi.

Aleksejs un Cēzars devās spridzināt objektu, ta�u ser�anta domas kavējās pie biedriem pilsētā; savukārt tie, kuri bija ceļā uz �gadatirgu�, ar ba�ām un satraukumu gaidīja, kas notiks tur � aiz me�a sienas.

Noliktavas atradās aiz pilsētas, biju�ās pionieru nomet�nes teritorijā, simtgadīgā bērzu birzī. Kādreiz te vasaras karstumā bija skanēju�as dzidras balsis, kārts galā jautri plīvojis sarkanais karogs, vakaros liesmojis liels uguns�kurs, ap kuru bērni gāju�i rotaļās un dziedāju�i dziesmas. Tagad te visapkārt valdīja drūms klusums. Sarūsēju�as dzeloņstieples vairākās kārtās apjoza me�u. Kārca vienīgi kraukļi, un reizēm tuvējos kokos kovārņi sacēla brēku. Putniem kar� neeksistēja.

Vispirms vajadzēja pārvarēt stiepļu �ogus. Aiz pir�mās � ārējās līnijas stiepās vēl otra, un tā sagādāja vislielākās grūtības. Diversijas plāns bija pārdomāts visos sīkumos.

Ja noliktavu teritoriju uzzīmētu uz papīra, tā atgādi�nātu neregulāru �etrstūri, kam viens stūris ļoti izstiepts. Uz �o konfigurāciju tika balstīti visi aprēķini. Sargs pie izstieptā stūra uz īsu brīdi nozuda no redzesloka un zaudēja vizuālus sakarus ar saviem biedriem, tas ir, neredzēja tos. Sājos īsajos brī�os tad arī vajadzēja rīko�ties: maziem pārskrējieniem vai rāpus tuvoties �ogam arvien vairāk un vairāk.

Baltie aizsargtērpi, vietām speciāli noplankumoti, lai neat�ķirtos no apkārtējās vides, labi nomaskēja diversijas dalībniekus. Visu, kas varēja �ķindēt vai grabēt, viņi atstāja nometnē vai arī aptina ar mīkstu lupatu.

Sargs bez trok�ņa tika novākts un aizvilkts sāņus, bet tā vietā zibenīgi nostājās cits, ļoti līdzīgs iepriek�ējam, pat auguma ziņā tāds pats � pārģērbts partizāns. Tikpat klusu tika pārgrieztas dzeloņstieples, un visi, rāpojot un lienot uz vēdera, spie�oties pie zemes, cen�oties saplūst, saaugt ar to, iekļuva slēgtajā, rūpīgi apsargātajā terito�rijā. Pārdro�ie karstgalvji pa�i līda pekles ugunīs.

Pirms iz�ķiro�ā pārskrējiena viņi uz brītiņu apstājās, sastinga uz vietas, lai mazliet atvilktu elpu un nomieri�nātu me�onīgo sirds dauzī�anos. Uzmanīgi ieklausījās. Aleksejam �ķita, ka netālu ierejas suns. Tas būtu bijis nepatīkams pārsteigums. Nē, visapkārt klusums . . .

Tīri noslaucītie celiņi veda pa labi un pa kreisi; vidū pacēlās �āviņu un mīnu grēda, ar brezentu pārklāta patronu kastu kaudze; tas viss bija zem nojumes, kam maskē�anās nolūkā virsū uzmesti zari.

Tagad partizāniem bija jāveic pats grūtākais � jāuz�spridzina �is klusējo�ais sastingu�ā uguns koloss, turklāt tā, lai pa�i pagūtu laikus nozust. Un �ajā brīdi darbā iesaistījās Cēzars. Tie�i viņam vajadzēja pārrāpties pāri atklātajam laukumam līdz nojumei un nolikt tur sprāgst�vielu ar pulksteņa mehānismu. Suns tā nekrīt acīs kā cilvēks, un, ja arī vācie�i to ieraudzīs, uzreiz jau neapķer- sies, nodomās, ka vilks vai kāds pieklīdis suns. Vai nu mazums tādu izsalku�u bezpajumtnieku vazājas apkārt!

Sākumā bija nodoms arī Cēzaru ietērpt baltajā aizsarg�tērpā, bet apspriedu�ies partizāni no �ī nodoma atteicās: apģērbs būs neērts, tas var aiz kaut kā aizķerties. Labāk jau tāpat � savā dabas dotajā ka�okā.

Cie�ais, caurumotais uzpurnis stingri savilka Cēzara �okļus. Kaut arī viņ� ir gudrs lopiņ�, tomēr ir un paliek tikai suns, dzīvnieks ar �etrām kājām, un, ja nu pēk�ņi tas nevil�us ierejas, tad viss pagalam . . . Uzpurnis nodro�i�nāja pret �ādām nejau�ībām.

Tagad pienācis laiks paskaidrot arī to, kādam nolūkam paredzēts sainītis, kuru Cēzars turēja uz savas muguras kopā ar izpletni, kad lidma�īnā devās pie partizāniem. Lasītājs dro�i vien būs jau uzminējis: tā bija spridzināmā ierīce ar pulksteņa mehānismu. �Specialitāte � spridzinā�tājs�� vai atceraties? Ar ķepām vien ta�u neuzspridzina noliktavas!

Lien!

Aleksejs noņēma uzpurni un palaida Cēzaru. Ej nu, draudziņ! Nervi bija saspringti līdz pēdējam. Kā saka veci ļaudis: lai nu pans vai cūku gans; uzvara vai nāve. Labi, ka rīts ir nomācies, virs zemes pacēlusies viegla migliņa. Neizgaisti nu tik drīz, aizsedz drosmīgos partizā�nus!

Tagad jebkura, pat visklusākā �aboņa tiek uztverta kā neizturami skaļ� troksnis. Kaut kur aiz sprāgstvielu grēdām sarunājas vācie�i, dzirdami sargu soļi. Un ja nu pēk�ņi notiek sardzes maiņa? Nē, tādai nevajadzētu būt. Viss ir daudzkārt pārdomāts, izsvērts, izpētīts.

Ne velti Nadja bija pamācījusi Cēzaru lī�anas mākslā, ne velti. Tā gribas pielēkt kājās un pa galvu pa kaklu mesties uz priek�u, bet to nedrīkst darīt, jārāpo, ar vēderu jāslīd pa cieto, sasalu�o zemi, jāpārvar centimetrs pēc centimetra,'turklāt laiku pa laikam nekustīgi jāpiep- lok pie tās. �Lien, lien, Cēzar, lien, draudziņ!� Varbūt sunim tikai liekas, ka dzird �os vārdus? Vai varbūt tik liels ir Cēzara jutīgums, ka viņ� no attāluma dzird saimnieka balsi? Gudrs sunītis, gudrs! Nu vēl mazliet, vēl. . .

Attālums ir tikai divsimt metri, bet �ķiet kā divsimt verstis, kas nav ne noejamas, ne nobraucamas. Laukuma stūros koka sargtorņos stāv lo�metēji, kazarmā apsar�dze� vesela nodaļa, vads, varbūt vēl vairāk. Noliktavas ir lielas, armijas noliktavas, tātad arī apsardzei jābūt lielai un pamatīgai. Izdzirdu�i pirmo aizdomīgo troksni, trauksmes signālu, tie izbirs no slēptuvēm kā termīti � tikpat nikni. Un tikpat stipri tie baidās no aukstuma kā termīti � pazemes iemītnieki: tikko uzpū� vējiņ� � �iem �kaput�, gals klāt.

Vai Cēzars ar savu nāvējo�o kravu spēs aizlīst līdz mērķim visai �ai varzai tie�i zem deguna?

Pjotrs, gulēdams cie�i pie Alekseja sāna, jautājo�i paskatījās uz viņu: vai patiesi draugs ir pārliecināts, ka suns izdarīs to, ko neuzdro�inājās cilvēks? Cik par to netika runāts un pārspriests partizānu nometnē pirms viņu do�anās uz �ejieni!

Pjotram vēl svaigā atmiņā bija notikumi, kuros aizgāja bojā viņa biedri. Viņ� pats tik tikko izglābās. Kaut nu arī tagad neiznāktu tāpat kā toreiz! Viņ� bija pamatīgi izpētījis apkārtni, zināja to kā savus piecus pirkstus, pazina katru krūmiņu un varētu te staigāt melnā tumsā, izlīdzoties ar tausti vien. Ja operācijas gaitā kaut kur gadītos kļūme vai arī kas notiktu ar Alekseju, viņam, Pjotram, vajadzētu ser�anta iesākto darbu paveikt līdz galam, jo Cēzars viņu pazīst. Tas bija nodro�inājums arī ievaino�anas vai citas nelaimes gadījumā.

Pjotram uz pieres parādījās lielas sviedru lāses � glu�i kā rasas pilieni karstas dienas rītā. �orīt, dodoties ceļā uz �ejieni, viņ� bija atstājis vēstuli mātei��katram gadīju�mam�, vai maz kas var gadīties; izrādījās, ka ir vēl baigāk, nekā domāja, ta�u viņ� centās apspiest bailes. Drosmīgs ir tas, kas pārvar bailes sevī.

�Tas, brālīt, nav vis kukaiņus ķert un formalīnā bāzt!� Pjotrs mēdza teikt. Kop� entomologs bija kļuvis par partizānu, viņ� nepārtraukti audzināja pats sevi.

Aleksejs visu notieko�o uztvēra citādi. Nekad agrāk viņ� nebija izskatījies tik koncentrējies kā �ajos pārlieku gausajos, bezgala garajos mirkļos. Un jāatzīst: no viņa apdomības un savaldības tagad bija atkarīgs viss �

īsu brīdi Aleksejs redzēja suni, pēc tam tas pagaisa, it kā izkusa, bet viņ� jutās tā, it kā pats līstu uz vēdera kopā

ar suni, pats sajuta pie auguma sasalu�o zemi un dzirdēja katru �aboņu, �īkstoņu, sīkos �irkstus, ko radīja naktī uzsalu�ā ledus gabaliņu lū�ana, suņa smago elpu, kas cilāja sānus, un uzticamā drauga sirds sitienus.

� Lien, lien, sunīt. . .� lūpas �ukstēja.� Izdari visu, izdari, kā nākas . . . Izglābsim tavu saimnieci Nade�du. Dari visu, kā pavēlēts, tikai nenopūdelē . . .

Aleksejs, �ķiet, hipnotizēja suni, no attāluma ietekmēja to, pārraidīja tam savu gribu, savu vēlē�anos.

Nadja, Nade�da. Kad cilvēks ko zaudē, viņ� sevi�ķi asi izjūt, cik zudu�ais bijis dārgs. Nadja, mī)ā!

Tagad dro�i vien ir laiks rīkoties. Svilpe jau bija iespiesta zobos. Smalka, tikko uztverama modulējo�a skaņa atgādināja oda sīk�anu. To spēj uztvert tikai radījums ar ļoti smalku dzirdi, bet Cēzars saklausīs jau pirmajā reizē. Suņa jutīgais dzirdes aparāts uztver daudz augstākas frekvences skaņas nekā cilvēks.

Pēk�ņi atskanēja rupjas balsis, sasauk�anās, noplīk��ķēja �autenes �āviens, tam sekoja vēl viens . . . Tātad viņi ir pamanīti! Un tajā brīdī parādījās Cēzars. Ausis pieglau�dis, viņ� atklāti, visiem redzot, nesās pāri laukumam. Tātad pamanīts, nu jau viss vienalga. | Saiņa viņam vairs nav, tātad uzdevums izpildīts. Kaut ļ tikai hitlerie�i nepamanītu to pirms laika, kaut viņiem ; neienāktu prātā. . .

Tomēr notika kas neparedzēts. Aprēķins visumā bija precīzs, tikai vienā ziņā Pjotrs bija sniedzis Aleksejam nepareizu informāciju, protams, neapzināti: kamēr tika gatavota operācija, vācie�i bija pastiprināju�i noliktavu apsardzi, izdarot tie�i to, no kā Aleksejs visvairāk baidījās. Vācie�i bija ņēmu�i vērā, ka krievi ir stūrgalvīgi, viņi neliksies mierā un diversijas mēģinājumu atkārtos. Un, tikko Cēzars metās pār atklāto laukumu, viņam pretī no stūra pēk�ņi pabāzās smails aitu suņa purns. Suns pret suni! Vienā no svarīgākajiem punktiem hitlerie�i bija nostādīju�i �etrkājainu sargu. Uz tā modrību var paļau�ties. Labi iecerētais plāns izskatījās neglābjami sabrucis, bet. . . Kā izrādījās, rezultāts bija pavisam neparedzēts.

Tā patie�ām bija necerēta veiksme: vācu �etrkājainais sargs, kā izrādījās, bija viņa � kuce. Suņtēviņi, protams, acumirklī iedegtos niknās dusmās un saķertos sīvā cīniņā, bet kuce neizdvesa ne skaņas. Suņu pasaulē valda dzel��ains likums: viņ� neaiztiek viņu, viņa nerej uz viņu. Viņ�, Cēzars, pakļāvās �im likumam bez ierunām. Un kā lai viņa zinātu, ka Cēzars ir viņas ienaidnieks un kalpo pavisam citiem ideāliem un mērķiem nekā viņa? Mērķus noteiku�i cilvēki. Viņai vajadzēja sacelt trauksmi, sliktā�kajā gadījumā mēģināt Cēzaram uzbrukt, ciktāl to atļāva saite, bet viņa sāka luncināt asti. Muļķa kuce varbūt bija noilgojusies pēc vīrie�u dzimuma sabiedrības. Lai kā tur būtu, ieraugot nepazīstamo, vācu sargsuns nopriecājās, Cēzars izskatījās neatvairāms. Viņai nebija ne jausmas, ar kādu nolūku tas �eit ieradies. Arī Cēzaru pārņēma kārdinājums iepazīties ar sve�inieci. Kā gan citādi! Tomēr viņ� pat neapstājās, jo dresūra pārspēja dabisko tieksmi. Cēzars paskrēja garām, tikai mirkli pagrieza galvu uz viņas pusi un jau atradās aiz stūra, kad kuce pagriezusies nostiepa ķēdi un neatraudamās sekoja viņam ar acīm. Cik �ēl, ka neiepazināmies pa īstam, mūsu tik�anās bija tik īsa � liecināja viņas skatiens.

Tā mēdz gadīties, ka cilvēku plānos iejaucas pavisam neparedzēti apstākļi, sāk darboties negaidīti spēki, un izrādās, ka �ķietami visai precīzie aprēķini un apsvērumi sajūk un visi plāni ir vējā . . .

Tas bija pēdējais �ķērslis. Tālāk viss bija vienkār�i.

Cēzars izpildīja visu, ko no viņa prasīja. Viņ� pierāpoja pie vienas grēdas pamatnes, pagrieza degunu pie muguras, ar īsu kampienu satvēra zobos ādas siksniņu, kas bija piesieta pie sainī�a ar sprāgstvielu, un parāva uz savu pusi. Aizslēgs atvērās, sainis nokrita zemē, vienlaikus sāka darboties pulksteņa mehānisms.

Viss bija tie�i tāpat kā Dinai, kas uzspridzināja dzelz�ceļu un tiltu, un pie viena arī kara e�elonu, kā bāztin piebāztu ar hitlerie�iem � svaigiem frontes papildspē�kiem. Ta�u Dinai bija priek�rocība � viņa varēja gandrīz tūlīt aizbēgt no ap�audes, nolēkt no uzbēruma niedrēs, upē. Cēzaram tāda aizsega nebija. Viņu varēja glābt tikai pa�a kāju �iglums un drosme.

Ietark�ķējās lo�metējs. Lodes izkapāja zemes pikas pie suņa kājām. Patie�ām: ja tā gadītos cilvēkam, tas būtu jau līķis. Bet Cēzars? Viņ� jau atrodas pie �oga cauruma, ko iztaisīju�i partizāni. Alekseja un viņa palīga Pjotra te nav, bet tas nekas. Viņiem jāglābjas, laikus jāatkāpjas. Izgaist arī viltus sargs. Cēzars metas pa viņu pēdām. Viņ� nepagūst aizskriet līdz kokiem, kad zeme nodreb, iesit pa ķepām, briesmīga dārdoņa aizveļas pār apkārtni un aprij visus pārējos trok�ņus; kaut kas sagrūst pār Cēzaru, sarauj viņu �okurā, saspie� un ar baismīgu spēku, atrau�jot no zemes, aizsvie� sānis. Koki krīt un lūst kā sērkociņi, no aug�as birst zemes pikas, zari un �ķembas, kā neganta viesuļa sagrābts fantastisks paklājs, saplosītās skrandas plivinādams, aizlido dego�s brezenta gabals. Zeme izelpo uguni, svelme plūst no visām pusēm, it kā būtu sācis darboties vulkāns. Par laimi, me�s, uztverdams sprādziena triecienvilni, to mīkstina, bet aizmugurē viss grūst un dārd.

Partizānu sarīkotā uguņo�ana bija izdevusies. Grūtais, ar dzīvības briesmām saistītais uzdevums tika izpildīts ar minimāliem spēkiem. Alekseja ierosinājums sūtīt uzde�vumā Cēzaru pilnībā attaisnojās.

Operācijā nebija gājis bojā neviens no partizāniem. Vienīgi Cēzars, triecienviļņu svaidīts un mētāts kā tenisa bumbiņa, bija apdauzījis sānus pret kokiem.

Tagad pēc iespējas ātrāk jātiek uz pilsētu. Aleksejs varēja iedomāties, kāds juceklis tur izcēlās, kad iedzīvo�tāji sadzirdēja pirmos sprādziena dārdus un ieraudzīja virs birztalas paceļamies kustīgo uguns un dūmu mākoni. Daudzu pilsētas nomales māju logiem dro�i vien bija izbiru�i stikli. Hitlerie�i metās ārā no telpām, bet tur tos sagaidīja partizānu lodes. Kāda no tām trāpīja arī �mutā�ciju� ar majora at�ķirības zīmēm un zelta pensneju.

Taisnība ir senajam prātniekam, kas teicis: cilvēkiem tikai liekas, ka viņi valda pār notikumiem, patiesībā notikumi pakļauj un virza cilvēkus. Pati dzīve katru bridi apstiprina �o vārdu pareizību, kaut arī daudzi nav ar to vienisprātis. Novērtēt par augstu savus spēkus � tā ir cilvēkam raksturīga īpa�ība.

Kad Aleksejs Beļaņins ar savu grupu un dienas varoni Cēzaru sasniedza pilsētas nomali, pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija ziņnesis, kas, pagalam noraizējies, skrēja viņiem pretī. Pēc brī�a partizāni jau stāvēja sava koman�diera Stepana Nikolajevi�a Talanceva priek�ā. Koman�diera seja bija drūma kā negaisa mākonis.

Pilsētiņa atradās partizānu rokās. Operācija afī �eit noritēja tik sekmīgi, ka labāk nemaz nevarēja vēlēties. Tomēr noskaidrojās, ka rītausmā, tie�i tajā laikā, kad tautas atriebēji tuvojās pilsētai, visi apcietinātie sasēdi�nāti ma�īnās un aizvesti nezināmā virzienā. Cietums un gestapo ēkas pagrabtelpas bija tuk�as. Te vairs neatradās neviens, ko atbrīvot un glābt.

Padome

Par vēlu! Sī doma visus padarīja vai trakus.

Tepat, pussagrautajā un sa�autajā gestapo ēkā, no kuras vēl nebija izvēdinājies birokrātisms un pulvera dūmi, Stepans Nikolajevi�s sasauca steidzīgu kara padomi.

Sapulcēju�ies vīri apspriedās, kājās stāvot, neviens nesēdēja. Svarīga bija katra minūte, katra sekunde. Hitle�rie�i no blakus rajona centra jebkuru mirkli varēja atsūtīt uz �ejieni palīgspēkus � grūti ticams, ka tie nav dzirdēju�i tālo sprādzienu troksni. Turklāt nevarēja palikt nepamanīti arī bojātie telefona sakari, kas nu jau vairāk kā stundu nedarbojās.

Atradās kāds vietējais, kas bija redzējis, kā aizved apcietinātos. To viņam bija izdevies noskatīties slepeni, riskējot ar dzīvību. Ja ienaidnieks notvertu, viņ� tiktu no�auts. Fa�isti no�auj par visu ko, nekā cita tie nezina. Kā stāstīja aculiecinieks, ma�īnas ar apcietinātajiem aiz�brauku�as ārkārtīgā steigā, hitlerie�i izskatīju�ies sanik�noti un visus dzinu�i skrie�us; tomēr automa�īnas drīz vien atgriezu�ās pilsētā, bet biju�as jau tuk�as.

Tuk�as? Sī ziņa bija kā pērkona grāviens.

Viss skaidrs: arestētie ir noslepkavoti . . .

Stepans Nikolajevi�s �ajā rītā nosirmoja. Nadja � vie�nīgā meita, vecāku prieks un laime . . . Ko viņ� tagad teiks sievai, kad abi satiksies? Neprāti nosargāt, viņa pārme�tīs . . .

Bet varbūt apcietinātie aizvesti uz rietumiem, uz Vā�ciju vai, iespējams, uz citu vietu, kur okupanti jūtas lielākā dro�ībā? Nē, tas nevar būt, nav ko mānīt sevi . . . Pie mājas vārtiem un pagalmā jau pulcējas cilvēki, noslepkavoto tuvinieki, tie raud. Vaidi un lāsti fa�ismam �ajās stundās piepilda biju�o gestapo moku kambari. Aleksejam �ķiet, ka iestājusies nakts.

Bet tad tas pats pavecais un mazliet pakurlais cilvēks, kas bija paziņojis partizāniem �ausmīgo vēsti, tagad to papildināja vēl ar kādu ziņu: kravas automa�īnas atbrau�ku�as glu�i tuk�as, pat bez apsardzes zaldātiem. Ja arestē�tie būtu no�auti, konvojniekiem tomēr vajadzētu atgriez�ties.

� Viņi ir dzīvi. Partizāna godavārds, dzīvi,� negaidot atskanēja skaidra, lieti�ķa balss.

Klāteso�o galvas glu�i kā pēc komandas pagriezās uz runātāja pusi, visi uzreiz atdzīvojās.

�������� Ko tu ar to gribi teikt, Deņisi�?� Talancevs jautāja. Viņa acīs atkal pavīdēja cerības dzirksts.

�������� Visiem zināms, kādi ir mūsu ceļi. Fri�i gan spieda remontēt, bet vai nu tos salabosi. Kādi bija, tādi palika. Fakts ir tāds, ka ar riteņtransportu tie nav izbraucami. Tā viņi iestrēdza dubļos, visus izsēdināja un tālāk dzina kājām, bet ma�īnas atgriezās atpakaļ. Tā, redz.

Deņisi�a vārdi bija kā dziedino�s balzams, kā atveseļo�a�nās pēc smagas slimības. Sķīdonis patie�ām bija pamatīgs. Tikko atspīdēja saule, sasalu�ās, izbrauktās dangas atkusa, un nebija vairs ceļ�, bet dubļu un ūdens jūra. Ne jau velti �ādā laikā pieklust pat karadarbība.

Un ja tā patie�ām ir taisnība? Deņisi�s galu galā ir saprātīgs vīrs.

�������� Tur paglābies viens viņu �oferis,� ierunājās kāda balss.� Slēpās, bet tagad ir atklāts. Viņu var nopratināt.

��� �oferis? Kāpēc tad jūs klusējāt? Stiepiet viņu �urp!

Tika atvests zaldāts �oferis. Gūsteknis skatījās kā pūce

lielām, izvelbtām, izbaiļu pilnām acīm.

�������� Nu pajautā � vai tālu aizvedu�i apcietinātos?� Ste�pans Nikolajevi�s lika Aleksejam.

Aleksejs pārtulkoja. Vācu valodu viņ� zināja diezgan labi, jau skolā bija iemācījies. Vācietis kaut ko steidzīgi noburk�ķēja.

�������� Tas ir tur, kur ceļ� iet lejā no kalna . . .� kāds minēja.

Pampacis pakalpīgi māja ar galvu.

��� Ja, ja . . .

��� Tas ir Līkajā gravā!

�������� Vai viņus neno�āva? Pif, paf?� Talancevs atdari�nāja �au�anu ar �auteni. Vācietis steidzīgi papurināja galvu.

�������� Nein, nein!� Un atkal kaut ko buldurēja, steigda�mies ar vaļsirdīgu atzī�anos glābt sev dzīvību.

�������� Viņ� stāsta, aizbrauku�i līdz Līkajai gravai, tur iestrēgu�i, ne uz priek�u, ne atpakaļ, vēlāk tikai ar grūtībām kaut kā izvilku�i ma�īnas . . . Mūsējos tālāk aizdzinu�i kājām, bet �iem bijis pavēlēts griezties atpa�kaļ . . .

��� Kas viņus konvojē?

��� Policija un apsardze.

��� Vai to ir daudz?

Gūsteknis nosauca aptuvenu skaitu.

��� Nu, ko es teicu?� Deņisi�s nenocietās.� Viss pa�reizi!

�� Tā, tā . . . Līdz Līkajai gravai . . .� Stepans Nikola�jevi�s prātoja.� Ja tālāk viņi dzīti kājām, tad . . .� viņ� paskatījās pulkstenī un sāka rēķināt,�. . .pārāk tālu viņi nebūs aizgāju�i . . .

��� Fakts, ka ne,� Deņisi�s apstiprināja.� Es domāju tāpat.

��� Vai pamēģināsim?

Stepans Nikolajevi�s pārlaida acis visiem klāteso�ajiem.

Lēmums bija vienbalsīgs. Tur divu domu nemaz neva�rēja būt: savējie jāglābj!

Tika izraudzīti pa�i izturīgākie vīri, kam bija arī visveiklākās kājas. Deņisi�s uzņēmās viņu vadību. Jāiet bija ne jau pa braucamiem ceļiem, bet pa taisno � pa me�a takām, jāizvēlas visīsākais ceļ�. Un jāsteidzas tā, lai mugura kūp. Citādi par panākumiem nav ko domāt. Iet pa ceļu nedrīkstēja arī tādēļ, ka pastāvēja briesmas uzdurties hitlerie�u karaspēka aizsegam. Tādā gadījumā mūsējie būtu pazudu�i.

Stepans Nikolajevi�s Talancevs pats gribēja vadīt grupu, kura devās atbrīvot aizdzītos padomju pilsoņus, bet pēk�ņi viņa seja nobālēja un roka tvēra pie krūtīm. Sirds. Tā streikoja jau no Pilsoņu kara gadiem. Pēdējā laikā tai bijusi pārāk liela slodze. Cik daudz prasīja jau �āsdienas rīts vien!

Kāds no klāteso�ajiem steidzīgi padeva krēslu, cits aizskrēja un atnesa ūdeni. Malku iedzēris, Stepans Nikola�jevi�s izrīkoja:

��� Par komandieri ieceļu Beļaņinu.� Un jau rāmāk piebilda:�Ej, dēliņ. Vai Cēzaru ņemsi līdzi?

��� Jā, protams.

Nu jau labu laiku Aleksejs vairs nemaz ne�ķīrās no Cēzara. Pats par sevi saprotams, suns nāks līdzi arī �oreiz. Cēzaram ir �iglas kājas.

��� Lai notiek. Bet pārāk neaizraujies. Rīkojies ar ap�domu. Cilvēkus saudzē.

To viņ� varēja arī neteikt. Lai gan vēl jauns, Aleksejs vienmēr prata būt apdomīgs.

Talancevs piespieda ser�antu pie krūtīm. Sis skopais �ests izteiksmīgi pauda vārdos nepateikto. Viņi jau sen jutās kā tuvi radinieki. Stepans Nikolajevi�s uzskatīja Alekseju par savu nākamo znotu, bet Aleksejam, kuram nebija tuvu radinieku, Nadjas tēvs bija aizstājis savējo. Ser�ants saprata, ka tre�ās iespējas nav: vai nu viņā izglābs Nadju un visus pārējos, kas tur atrodas, vai arī. . . Par to, kas notiks, ja partizānu iecerētais plāns neizdosies, viņ� negribēja domāt.

Drīz vien virs biju�ā gestapo pagalma pacēlās uguns stabs. Tur liesmoja aizdedzinātās kravas ma�īnas. Parti�zāni tās nevarēja paņemt līdzi me�ā, tāpēc vajadzēja sadedzināt. Pelnos pārvērtās arī visi papīri � gestapo upuru nopratinā�anas protokoli, arestējamo un vienkār�i aizdomīgo pilsoņu saraksti. Vienu dokumentu partizāni paņēma līdzi � nodevēju sarakstu. Talancevam �is doku�ments likās sevi�ķi interesants, jo vienā no pirmajām vietām tajā atradās Krizina vārds.

Pusstundu vēlāk vienīgi sārts pagalmā un kritu�o hitlerie�u līķi liecināja, ka pilsētā nesen biju�i partizāni. Tagad viņu vienība bija stipri palielinājusies, jo to papildināja daudzi pilsētas iedzīvotāji. Pilsētas nomalē viņi sadalījās. Viena grupa devās atpakaļ uz nometni, otra, izstiepusies ķēdē, sekoja Deņisi�am. Ceļvedim cie�i pa pēdām soļoja Aleksejs Beļaņins, viņam blakus lieti�ķā riksī tecēja Cēzars.

Sajā rītā jau veicis vienu varoņdarbu � ja vien tā var teikt par suni �, Cēzars bija gatavs arī otram. Bet vai viņ� par to domāja? Viņ� ta�u bija tikai sīks puteklītis �ajā uguns jūrā, kuru cilvēki dēvē par karu. Un diez vai kādreiz kaut vienā ziņojumā tiks pieminēti Cēzara panā�kumi un neapzinātā varonība, tāpat kā kādreiz oficiāli netika atzīts Dinkas varoņdarbs. Tāds diem�ēl ir suņu liktenis.

Skrie�anās ar nāvi

jeb

Vēlreiz par mīlestību un naidu

Jā, tas tik bija pārgājiens! Partizāni soļoja bez apstājas, pat īsu brīdi neatvelkot elpu. Viņu apģērbs kļuva mitrs, formas tērpa apkaklīte lipa pie kakla, no viņiem cēlās tvaika strūkliņas. Te notika skrie�anās sacīkstes ar nāvi, jo verdzība, spaidu darbi hitleriskajā Vācijā galu galā ir tā _pati nāve, tikai varbūt lēnāka un vairāk moko�a.

Ātrāk, ātrāk!

Saule jau sen bija uzlēkusi un tuvojās zenītam. Zeme ieplakās kūpēja, putni priecājās par pavasari, viņu dzies�mas un sasauk�anās piepildīja me�a biezokņus. Bet vīri ar iero�iem rokās un koncentrētām, bargām sejām tik steidzās uz priek�u.

Deņisi�s bija izturīgs cilvēks. Jau gados, piecus dēlus izaudzinājis un pavadījis karā pret �ģermāņiem�, bet arī pats vēl ne vienu vien jauno spēja ragā saliekt. Viņ� it kā nejuta nogurumu, neviens ceļ� viņam nebija par garu. Deņisi�s labi zināja �īs vietas un veda partizānus, vadoties pēc kādām tikai viņam zināmām pazīmēm. No klajuma, kuru gājēji centās �ķērsot pēc iespējas ātrāk, viņi nonāca me�ā, pēc tam atkal iznāca līdzenumā, aiz tā jau sākās purvs. Kāds no partizāniem iestiga līdz jostasvietai, pēc brī�a tas pats notika ar citu. Tālāk iet vairs nebija iespējams. Partizāni apstājās.

��� Gāziet zemē bērzus!� Deņisi�s pavēlēja.

Cirvju klaudzieni drīz saplūda ar krīto�o koku stiepta�jiem brīk�ķiem. Drīz pāreja pār muklāju bija gatava. Kārtis, tikai kārtis vēl bija vajadzīgas.

Bet kā Cēzars tiks pāri? Viņu laikam vajadzēs pārnest uz rokām? Cik slikti jūs pazīstat mūsu �etrkājaino cīnī�tāju. Viņ� vēl nekad nevienam nav bijis par nastu. Vai atceraties, kā viņ� mācījās staigāt pa baļķi? Cēzars viegli pārskrēja pa nogāztā koka stumbru, saglabādams līdz�svaru tik veikli un viegli, ka viņu apskaustu pat virves dejotājs. Toreiz Nadjai, apmācot Cēzaru, pat prātā neva�rēja ienākt, ka �ī prasme kādreiz būs vajadzīga viņas pa�as glāb�anai.

��� Labi, Cēzar, labi!� Aleksejs suni uzlielīja.

Arī viņ� pats bija pelnījis uzslavu.

Sajā gājienā bija kaut kas no modernās pieccīņas, kad nepiecie�ams gan iespējami ātri sasniegt mērķi, gan pārvarēt da�ādus �ķēr�ļus, gan uzveikt tos spēkus, kuri mēģinās tevi traucēt: jāpārvar it viss, precīzi jā�auj, labi jāorientējas, turklāt vēl jāsaglabā pēc iespējas vairāk spēka iz�ķiro�ajai cīņai. . .

Lai pārlieku nepārbaudītu lasītāju pacietību, pienācis laiks pateikt, ka partizāni panāca nelaimīgo ļau�u grupu, kas fa�istu apsardzībā tika dzīti katorgā. Alekseja vīri aiz�ķērsoja �im gājienam ceļu, iznākot kolonnas priek�ā. Vācu zaldāts nebija melojis (tādējādi viņ� tie�ām izglāba sev dzīvību): apcietinātie nebija nogalināti, viņus gribēja aizdzīt spaidu darbos uz Vāciju.

Uzrāpies ar vir�u puduriem apaugu�ā paugurā, Deņi�si�s pieliecās, acumirkli kļūdams vismaz divreiz mazāks, pagriezās un deva zīmi citiem darīt to pa�u, lai pirms laika nejau�i neatklātu sevi, tad ar �estu paaicināja Alekseju Beļaņinu un, pa�ķīris zarus, viņam parādīja, ka no ceļa pagrieziena lēnām iznirst gara izmocīto vīrie�u un sievie�u virkne, ko noslēdza konvojnieki . . .

Sajā vietā stāstā nepiecie�ama neliela atkāpe.

Nadju apcietināja, kad viņa atgriezās no me�a ar kārtējo ziņojumu. Nekādu kompromitējo�u dokumentu pie viņas gan nebija, bet atra�anās uz ielas tik vēlā vakarā un komandanta stundas neievēro�ana vien jau varēja radīt aizdomas.

Līdz pilsētas nomalei Nadju bija pavadījis partizānu ziņnesis. Tur viņi �ķīrās. Nadja pavilka lakatiņu zemāk uz pieres, veikli aizlavījās gar nama stūri netālu no savas mājas un gribēja jau atviegloti uzelpot, kad acīs negaidot iecirtās ap�ilbino�i spilgts kabatas lukturī�a stars un kāda rupja balss pavēlēja:

��� Stāt! Stāvi!

Nadja sastinga uz vietas.

��� Sinjorita Talanceva? Nade�da Stepanovna?�sve��ais jautāja. Viņa neredzēja tā seju, tumsā neskaidri vīdēja tikai melns siluets.� Jā, �aubu nav. Te ir jūsu portretiņ�. Mēs to mīļi glabājam.

Runātājs ar triku meistara veiklību noplivināja un atkal paslēpa fotogrāfiju. Jā, �ī bija tā pati, kuru Nadja uzdāvināja vecākiem savas pilngadības svētkos un skolas beig�anas dienā. Bet kā tā nokļuvusi �ī nelie�a rokās? Nadja vēl nezināja, ka uz kumodes fotogrāfijas vairs nav. Aiz piesardzības viņa nak�ņoja pie draudzenes, savās mājās parādījās reti, tikai ārkārtējas nepiecie�amības gadījumā, bet māmuļa, kā zināms, viņu brīdināt vairs nevarēja.

��� Ko jūs vēlaties?� Nadja jautāja.

��� Jūs, mana mīļā, jūs, jūs, burvīgā. Jau sen gaidu, kad mēs beidzot sastapsimies . . . Vai tad jūs to nezinājāt? Un nedomājiet bēgt,� viņ� draudīgi piebilda, pamanījis vi�ņas instinktīvo parau�anos sāņus. Atkal viņa rokās pazi�bēja pazīstams priek�mets � brauniņa pulētais metāla stobrs ar melno caurumiņu galā. Nadja vēlējās, kaut viņa �o priek�metu vispār nezinātu, ta�u tas viņai bija pazīs�tams pārāk labi.

� Un vispār nav pieklājīgi aizbēgt no paziņām, mana mīļā . . .

Tā Nadja atkal satikās ar Krizinu.

Viņ� nogādāja meiteni komandantūrā un nodeva okupā�cijas varas pārstāvju rokās. Līdz rītam viņa tur nosēdēja uz sola, pēc tam viņu aizveda uz izmeklē�anas cietumu. Nadju iemeta mitrā, aukstā pagrabā, kas bija bāztin piebāzts ar tādiem pa�iem upuriem, kuri arestēti pirms viņas.

Nelaimīgie cilvēki gulēja uz kailas grīdas, uz lāviņām bez matra�iem, saspiedu�ies pa divi, pa trīs. Da�i no bada un slimībām jau vairs nespēja staigāt, citiem no pratinā�tāja sitieniem bija sapampu�i papē�i. Neskuvu�ies vīrie�i, izmocītas meitenes un sievietes sāpju un cie�anu pilnām sejām . . . Tie, kas neuzmanīgi kaut kādā veidā bija izpaudu�i savu neapmierinātību ar jauno varu un kārtību, ko ieviesu�as hitleriskās varas iestādes.

Moko�as gaidas mijās ar izsaukumiem uz pratinā�anu. Laiku pa laikam kārtējo nāvei nolemto ļau�u grupu izdzina no pagraba, aizveda uz me�u, pavēlēja izrakt sev kapu un pēc tam no�āva.

Kāpēc tika saudzēta viņa, Nadja?

Viņa gaidīja, ka jau drīz pēc aresta viņu vedīs uz nopratinā�anu, spīdzinās un sitīs, draudēs, prasīs, izman�tos pa�as rafinētākās nopratinā�anas metodes, pa�as bries�mīgākās, necilvēciskākās spīdzinā�anas veidus, bet viņa stūrgalvīgi klusēs un neizdvesīs ne skaņu: tie neizspiedīs no viņas pat asariņu vai sāpju kliedzienu.

Ta�u nekā tamlīdzīga nebija.

Reiz viņu patie�ām izsauca, ta�u nopratinā�ana nebija sevi�ķi stingra. Tiesa, viņai gan uzkliedza un draudēja, bet ar to arī viss beidzās. Viņa nekādos pārkāpumos neatzinās. Teica, ka gribējusi apciemot slimo draudzeni, tāpēc nav ievērojusi komandanta stundu, bet nekādu citu �noziegumu� viņa nav izdarījusi. Draudzene patie�ām slimoja, tā ka �ajā ziņā viņai neko nevarēja pārmest. Pēc tam viņu it kā aizmirsa.

Kāpēc Nadju nenogalināja, nenomocīja līdz nāvei? Kā�pēc neatdeva piedzēru�iem karavīriem piesmie�anai? Ar partizāniem, pagrīdniekiem, aktīvajiem cīnītājiem pret fa�istisko re�īmu hitlerie�i daudz necer emonējās. Kā viņai laimējies palikt dzīvai laikā, kad daudzi jo daudzi atdeva dzīvību? Nadja lauzīja galvu da�ādos minējumos.

Sākumā meitene nosprieda, T<a hitlerie�iem glu�i vien�kār�i trūkst laika, lai nodarbotos ar viņu, gestapo gaļasma��īna nespēj pārstrādāt visu savu laupījumu. Ta�u pagāja diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas � un viss palika pa vecam. No gestapo pagrabiem daudzi jau gulēja kapos, viņu vietā nāca citi, lai pēc laika nogultos blakus iepriek��ējiem upuriem . . . Varbūt Nadja netika uzskatīta par bīstamu kaitnieci? Kāpēc tiek saudzēta viņas � komjau�nietes un partizāna Talanceva meitas � dzīvība? Stepana Talanceva vārds vien izraisīja hitlerie�os dusmu lēkmi.

Nadja gaidīja, ka atbildi uz �iem jautājumiem dos Krizins. Viņa sejas izteiksme nesolīja nekā laba. Ta�u, kā par brīnumu, viņ� sākumā nemaz nerādījās, un nekas neliecināja, ka viņ� ir tuvumā. Bet tas bija pat sliktāk.

Iedarboties uz cilvēku psiholoģiski, turēt viņu neziņā, likt viņam justies absolūti bezpalīdzīgam situācijā, no kuras nav nekādas izejas,� tāda bija Krizina iecienītākā metode. Ar Cēzaru viņ� bija apgājies tāpat.

Pēc tam Krizins, acīmredzot uzskatīdams, ka pirmā �apstrāde� paralizējusi gūsteknes preto�anās spējas, nomākusi viņas garu, sāka parādīties arvien bie�āk un bie�āk. Tagad viņ� hipnotizēja meiteni ar savām izdarī�bām. Krizins pastaigājās, laiku pa laikam pamezdams uz Nadju daudznozīmīgu skatienu. Pēc viņa izteiciena, tas nozīmēja �ķerties pie pievēr�anas kristīgajai ticībai�.

Paretam cietumā parādījās izmeklē�anas daļas priek��nieks, drukns maza auguma vācietis ar skarbu skatienu. Cietums tad tūlīt piepildījās ar apkaltu zābaku klaudzoņu, atslēgu �ķindoņu un atveramo aizbīdņu �vadzoņu, aprau�tiem, asiem komandas izsaucieniem. Krizins luncinājās mazā resnī�a priek�ā, nostiepās miera stājā, pakalpīgi skatījās acīs, mēģinādams nolasīt jebkuru vācie�a vēlē�a�nos.

Nadja gaidīja: tagad, �oreiz tas notiks . . . Tomēr viņu atkal neaiztika.

Tādās reizēs viņa briesmīgi ienīda visus �os ne�ķīste�ņus � gan resno vācieti, gan liekulīgos, sīkos ļautiņus, kas padomju varas laikā bija slēpu�i savu īsto seju, bet tagad pārgāju�i vācie�u pusē, uzvilku�i ienaidnieka for�mas tērpu, li�ķēja un glaimoja tiem,� �os ziņu pienesējus un slepenos, Krizinam līdzīgos, visus �os mūd�us, kā tos kādreiz trāpīgi bija nosaucis asprātīgais partizāns Deņi�si�s. Viņiem pat vārdi nebija kā citiem cilvēkiem, bet kaut kādas iesaukas � kā suņiem. Un Nadja lepojās, ka uz katru tādu Krizinu, Mi�ku Krivoju vai Olek�u Smu- roju iznāca tūksto�i miljoni godīgu cilvēku, kas palika uzticīgi Dzimtenei, par spīti visiem pārbaudījumiem, cie��anām un mokām. Sajās nedēļās Nadja domāja daudz, ļoti daudz. Tikai tagad viņa par sevi varēja teikt, ka ir pieaugusi, viņa iemācījās būt pieaudzis cilvēks.

� Nū-u, kā jūtas pilsone Nade�da Stepanovna?� reiz Krizins viņu uzrunāja un steig�us atvirzījās, gandrīz vai atlēca atpakaļ, ieraudzījis meitenes naidā dego�ās acis.� Tā-a, tā-ā . . . Tātad vēl nav radziņi aplauzti, manu daiļaviņ?

Sie vārdi��mana daiļaviņa��bija parastais teiciens, ar kādu viņ� uzrunāja Nadju. Kā izrādījās, tā nepavisam nebija ņirgā�anās, pareizāk sakot, tā nebija tikai ļauna ākstī�anās vien.

Ar laiku Nadjai atklājās briesmīgā patiesiba: Krizins nebija vienaldzīgs pret viņu. Kaislība, kas uzliesmoja, pirmo reizi ieraugot Nadjas meitenīgo skaistumu, līdz ar atziņu, ka meitene viņam ir nesasniedzama, pamazām kļuva par vēl vienu iemeslu viņa niknumam uz visu pasauli. Sī kaislība iedegās no jauna, tiklīdz Nadja atra�dās viņa varā. Viņ� taupīja meiteni pats sev!

Kas godīgai meitenei var būt vēl pretīgāks un vairāk apkaunojo�s par nelie�a mīlestību! Un vai vispār viņa jūtas var saukt par mīlestību � tik brīni�ķā, tīrā un gai�ā vārdā?

Sis atklājums izraisīja Nadjā tādas �ausmas, ka izmi�suma brī�os viņa meklēja iespēju, kā vienā rāvienā izbeigt visas cie�anas un pārdzīvojumus. Ta�u drīz viņā ierunājās cita balss, viņa nokaunējās, vājuma brīdis bija pāri.

Ir taisnība vārdos, ka cie�anas cilvēku norūda, padara viņu stiprāku. Tikai vājais dzīves pārbaudījuma brī�os liecas un klūp, bet stiprais kļūst vēl spēcīgāks. Kā izrādījās, Nadjā bija spēks. Viņa gribēja būt stipra un tapa stipra. Var sacīt, Krizins, pats to negribēdams, palīdzēja meitenei atgūt gara stiprumu, kas viņai jau sāka zust, pats ielika viņai rokās iero�us, līdz ar to dodams iespēju turpināt cīņu un gūt �ajā nevienlīdzīgajā cīņā morālu uzvaru.

Aleksejs modināja meitenē mīlestību, bet Krizins iemā�cīja viņu nīst.

Krizins cerēja viņu dabūt savā pusē � ja ne ar labu, tad ar ļaunu, ar draudiem, iebiedē�anu, neķītriem mājie�niem, nāves bailēm, ta�u modināja meitenē tikai riebumu, pretīgumu. Katru reizi, kad Krizins parādījās kamerā un tā �audīgās, iekritu�ās a�eles, ātri pārslīdēdamas, viņu it kā aptaustīja, viņa jutās kā iegremdēta lipīgā, glumā, riebīgā zaņķī. Kur rodas tādi pretīgi subjekti? Pat vācie�i salīdzinājumā ar Krizinu viņai �ķita eņģeli. Tie bija atklāti ienaidnieki, sve�inieki, ieradu�ies �eit no sve�as zemes. Bet �is?!

Lai arī kā tas būtu, bet viņas dzīvība bija glābta. Vismaz pagaidām. Viņ� pasargāja Nadju no nelaimes, saudzēja un glabāja sev, tāpēc neziņoja arī par viņu. Nodevējs pats ņēma viņu savā aizbildniecībā, rūpējās par viņu. Cik pazemojo�i! Pamazām sākās nepārprotami mā�jieni, �avansi�, pazemojo�i flirta mēģinājumi. Te Krizins. lika izvest viņu pastaigā tādā laikā, kad citiem apcietināta�jiem tas bija aizliegts, te it kā nejau�i izmeta, kā viņa dzīvos, ja pieņems viņa uzmanības apliecinājumus, uzklau�sīs viņa padomu un �būs iejūtīga� . . . Iejūtīga pret viņu?! Tas skanēja kā ļauna ironija un vienlaikus bija pārāk briesmīgi.

Tagad Nadjai pat naktī sapņos rādījās nīstamā Krizina plēsoņas seja ar mazajām, �audīgajām, caururbjo�ajām a�elēm un dziļo rētu pār vaigu. (Cēzars viņu tomēr pamatīgi apstrādājis!) Ar skaļiem, ļauniem smiekliem �ī izkropļotā, mironīgā seja naktīs pievirzījās viņai gandrīz klāt, siekalainās lūpas stiepās un stiepās, sniedzoties pie viņas mutes . . . Nadja �ausmās un pretīgumā sāka kliegt, sarāvās un pamodās, nosvīdusi aukstiem sviedriem.

�Ceri, ceri, Nade�da �� viņa uzmundrināja sevi, at�saukdama atmiņā Alekseja vārdus, ar kuriem tas kādreiz bija uzrunājis viņu.

Kaut pērkons saspertu Krizinu!

Reiz viņ� pamēģināja rīkoties tie�i un bez aplinkiem, rupji apkampdams Nadju. Meitene iecirta viņam skaļu pļauku, bet viņ� seska niknumā saslējās pretī:

� Pagaidi tik, neaizskaramā! Nokļūsi Vācijā, tur pieredzēsi vēl ko labāku . . .

Nadja nesaprata, kāpēc viņ� neķeras pie pa�iem pēdē�jiem līdzekļiem, nesadū�ojas vislielākajai nelietībai un neizmanto sava stāvokļa priek�rocības. Viņa ta�u atradās pilnīgi Krizina varā, viņ� varēja darīt ar meiteni visu, ko grib, un viņai nebūtu neviena aizstāvja. Viņa bija patei�cīga liktenim, ka tas vēl nav noticis. Acīmredzot Krizins gribēja paildzināt tīkamo varas apziņas izjūtu.

Bet attiecībā uz Vāciju . . . Tie�ām � pa�reizējā situā�cijā Nadjai tas nebūtu pats sliktākais, kaut vispār � baismi, �au�alīgi.

Pirms aresta Nadjai gadījās sastapt cilvēkus, kuri biju�i Vācijā, precīzāk sakot, reiz viņa sarunājās ar izbēgu�u gūstekni, un tas skopos vārdos attēloja bries�mīgo vergo�anu, kas bija lemta cilvēkiem, kuri pret savu gribu atradās Tre�ajā reihā. Tur bija arī pirms laika novecoju�as sievietes, meitenes, kurām nācās iztuk�ot rūgto pazemo�anas kausu līdz dibenam. Cik daudzas aizveda gūstā un piesmēja kā Batija laikos! Cik meiteņu nelēja asaras sve�umā! Vēlāk tās atgriezās izkropļotas fiziski un garīgi, izmocītas un iztuk�otas. Un vai visas atgriezās . . . Daudzas palika guļam sve�ā zemē uz visiem laikiem.

Vai tie�ām Nadju gaida tāds pats liktenis?

Viņa nemaz nebrīnījās, kad reiz kādā agrā, aukstā aprīļa rītā viņus visus izdzina pagalmā, nostādīja garā rindā, saskaitīja, pārbaudīja pēc saraksta un lika atsauk�ties, pēc tam pavēlēja ātri sakāpt melnās kravas ma�īnās, un tās tūlīt sāka kustēties. Viņa to bija gaidījusi. To visi bija gaidīju�i.

Viņus aizvedīs uz dzelzceļa staciju. Tur stāvēja lopu vagoni, kuros viņus sadzīs kā aitas vai cūkas, un � ar dievu, Dzimtene . . .

Bet varbūt viņus aizvedīs uz kādu militāru celtniecības objektu, kur liks celt aizsardzības būves, ar kurām hitlerie�i pēdējā laikā ļoti daudz noņēmās? Sī doma meitenei ienāca prātā, kad kravas ma�īnas devās nevis uz staciju, nevis uz �ķirotavu, bet nogriezās uz nomales pusi. Vispirms izkalpinās �eit, bet vēlāk, ja atstās dzīvus, aizvedīs katorgā uz reihu.

Rūca automa�īnas, un, truli blenzdami sev priek�ā, it kā viņi nebūtu dzīvas, domājo�as būtnes, bet nejūtīgi bluķi, sēdēja sargkareivji, apņēmu�i rokām �autenes . . .

Tomēr pat mēmā dzimtā zeme pretojās, ka viņas dēlus un meitas aizved ar varu. Nenobrauku�as ne desmit kilometrus, ma�īnas izdangātajā ceļā iestrēga. Vācu teh�nika vispār nejutās labi Krievijas pla�umos. Pusstundu pacīnīju�ies ar dubļiem un pārliecināju�ies, ka no �ī �ķīdoņa neizkulsies, vācie�i pavēlēja arestētajiem izkāpt un tālāk doties kājām.

Kur� būs ātrāk? Kur� kuru apsteigs? Tagad viss bija atkarīgs no ātruma.

Glābēji steidzās tā, ka, uzkāpjot pakalnā, daudziem ļodzījās kājas un sirds no sasprindzinājuma vai krūtis plēsa pu�u, turpretī glābjamie nebūt nesteidzās atstāt dzimtās vietas. Un arī spēka daudziem bija atlicis vienīgi tik daudz, lai ar pūlēm cilātu noguru�ās kājas, kas �ķita kā sve�ķermenis. Ir tādas sacīkstes � kur� ies lēnāk: cilvēks it kā kustas uz priek�u, bet patiesībā stāv gandrīz uz vietas. Ja nebūtu konvoja � gājiens apstātos pavisam.

Sai nodaļai dots nosaukums �Skrie�anās ar nāvi�. Sī skrie�anās notika visai at�ķirīgi: vieni gribēja kaulaino apdzīt, aizsteigties tai priek�ā, turpretī otri, glu�i pretēji, visādi centās atpalikt, vilcināties � varbūt tādā veidā viņi tomēr nokavēs liktenīgo tik�anos.

Cīniņ� pie tilta

Priek�ā bija tilts, zem tā tum�ie upes ūdeņi ar lēni plūsto�iem ledus gabaliem. Bija pavasaris � pats īstākais palu laiks. Ziema atkāpās visās frontēs.

Ceļ� pie tilta pārbrauktuves sa�aurinājās, me�s te pienāca tuvāk upei, visur bija papilnam �ķidru dubļu un ūdens lāmu, kurās kājas slīdēja un stiga iek�ā pāri potītēm.

Viens otrs gūsteknis noslīga uz ceļiem, bet reizēm pavisam zaudēja līdzsvaru un iegāzās dubļos. Biedri, kas gāja blakus, steidzās pacelt tos, kuri saviem spēkiem netika aug�ā.

��� Schneller, schneller!� draudo�i klaigāja vācu zal�dāti, ar �autenes laidi dalīdami sitienus pa labi un pa kreisi.

��� Nu, kusties, kusties ta�u!� bļaustījās nodevēji poli�cisti. Viņi izrādīja pat lielāku centību nekā hitlerie�i. Pūlējās izkalpoties.

Ja konvojs būtu vērīgāks, tad pamanītu, cik steidzīgi no vir�u puduriem pacēlās �agatu bars un, �irkstinādams un savā valodā kaut ko tark�ķēdams, pārvietojās uz nokalnes otru pusi. Varbūt ienaidniekam rastos aizdomas, ja iedo�mātos: tas nemaz nav vēj�, kas purina nogāzē cie�i saaugu�o jaunaudzi.

Par laimi vieniem un par nelaimi otriem � partizāni ar Alekseju Beļaņinu un Deņisi�u priek�galā bija tik uzmanīgi, ka pirms laika neatklāja sevi, bet viņu preti�nieki bija aizņemti, pūlēdamies pēc iespējas ātrāk sadzīt visu gūstekņu kolonnu uz tilta.

Uzbrukuma plāns nobrieda vienā mirklī, uzmetot acis gūstekņu procesijai. Jācērt pa kolonnas asti un pa galvu. Jānogrie� visi atkāp�anās celi, lai neviens nespētu aizbēgt.. Vienīgās grūtības: �aujot uzmanīgi jāskatās, lai netrāpītu savējiem. Tāpēc Aleksejs deva rīkojumu labākajiem strēl�niekiem atklāt uguni, bet vēlāk, kad hitlerie�i pajuks kur kurais, cīņā iesaistīsies arī pārējie.

Vienīgi tilts . . . Ek, ja tā otrā galā varētu ierīkot slēpni! Ta�u laika vairs nebija nemaz.

Aleksejs it kā nojauta, ka �is tilts, parasts tilts, kādi mēdz būt uz lauku ceļiem, ar dēļu segumu uz koka pāļiem un strupiem ledgrie�iem no aug�as, var izspēlēt ar viņiem ļaunu joku.

��� Laiks sākt!� �ukstēja Pjotrs. Pa viņa apaļo, vasar- raibumaino, vēja appūsto seju atkal ritēja sviedru lāsītes. Kā jau uzticams iero�u nesējs, viņ� vienmēr turējās Alekseja tuvumā.

��� Pagaidi,� Deņisi�s iesaucās.� Lēnāk brauksi, tālāk tiksi. Te vajag ar prātu un pīpē�anu, citādi cilvēkus iedzīsi postā . . .

��� Mieru, biedri, tikai mieru,� Aleksejs klusu teica, pavēlēdams �os vārdus padot pa ķēdīti tālāk.

Viņ� gan bija pieprasījis mieru, bet pa�u bija pārņē�musi tāda nepacietība, ka kaut vai �o pa�u brīdi spurdz tark�ķēm �agatām pa pēdām. Jo kaut kur uz ceļa ta�u atradās viņa Nadja. Lau�u barā viņ� nevarēja meiteni pazīt, turklāt pa �iem trim mēne�iem viņa bija tā pārvēr�tusies, ka ar grūtībām pazina pati sevi. Ta�u sirdi nav iespējams apmānīt.

��� Bez komandas ne�aut!

��� Nu-ū, riebekļi, paskat, kā pātago!� partizāni pus�balsī satraukti runāja, vērojot, kas notiek uz ceļa.� Vis�maz sievietes būtu pa�ēloju�i. . .

��� Ņirgājas. Domā, ka guvu�i virsroku.

��� Tūlīt uzzinās . . . kāpēc zaķim ļipa trīc.

��� Uzmanību! Sagatavoties!

Jau pirmie �āvieni nogāza vairākus apsardzes vīrus kolonnas priek�galā un beigās. Kliedzot �urā� un skrē�jienā �aujot, partizāni joņoja lejup pa lēzeno nokalni uz ceļu. Viņu parādī�anās radīja apjukumu, un tie�i to viņiem arī vajadzēja.

Visniknāk pretojās policisti. Sapratu�i, ka viņiem �ēlas�tības nebūs, viņi skrēja un at�audījās; da�i mēģināja pat nomesties uz viena ceļa, lai labāk nomērķētu, un tūlīt arī novēlās aug�pēdu. Cits pēc cita apklusa konvoja automāti, lai pēc brī�a atkal ietark�ķētos, tagad jau citās rokās; gūstekņi nesnauda un atguvu�ies nekavējoties iesaistījās cīņā. Arī viena otra sieviete centās neatpalikt no vīrie��iem.

Pjotrs, pietupies aiz uzkalniņa, rūpīgi izraudzījās mērķi un spieda sprūdu tā, it kā atrastos �autuvē. Tur gan viņ� bija uztraucies vairāk, it sevi�ķi, ja viņa trāpījumus un neveiksmes vēroja pazīstama meitene. . . �ķiet, beidzot viņ� bija iemācījies valdīt pār saviem nerviem. �Bite� strādāja kaujaslaukā, kā jau bitei pieklājas: kon�centrēti, lieti�ķi.

Alekseja acis drud�aini meklēja Nadju. Un pēk�ņi viņ� ieraudzīja, ka uz meiteni ar automātu mērķē kāds no apsargiem.

� Nadja, gulsties!

Protams, viņa kliedziens būtu sasniedzis meiteni pārāk vēlu, bet, par laimi, ienaidniekam izbeidzās patronas, un tas Nadju glāba. Aizmetis automātu, apsargs izrāva pis�toli, bet tad viņa priek�ā parādījās jauns pretinieks, cits Nadjas aizstāvis, kas darbojās zibensātri un veikli. Tas bija Cēzars.

Atkal Cēzars ieradās palīgā savai saimniecei pa�ā svarī�gākajā brīdī, tāpat kā tas bija noticis pirms trim mēne��iem, glābjot Jeļenu Vladimirovnu. Tagad suns �aktīvi� nīda hitlerie�u formas tērpu, un, kad Aleksejs palaida viņu no pavadas, uzrīdīt vairs nevajadzēja � viņ� pats teicami at�ķīra draugus no ienaidniekiem. Atkal, tāpat kā toreiz suņu pārbaudes laukumā, Cēzara purns pēk�ņi atradās pavisam tuvu viņa senā ienaidnieka sejai, un tas, pazinis un sapratis, ka suns neko nav aizmirsis un piedevis, kļuva mēms no �ausmām.

Te nu abu ceļi atkal bija krustoju�ies. Krizins, protams, nevarēja atstāt Nadju. Viņa nevēlējās tam piederēt un nepadevās � tad nodevējs nolēma pats pavadīt meiteni viņas skumjajā ceļā uz Vāciju. Viņ� gribēja izbaudīt kaut �o prieku. Bet pēc tam stacijā da�as minūtes pirms vilciena aizie�anas viņ� varbūt kādam atbildīgam cilvē�kam pateiktu, kas viņa ir, un tad meiteni at�ķirtu no pārējiem, sūtītu atpakaļ, viss sāktos no gala, tikai viņai tas būtu daudzreiz sliktāk . . . Vārdu sakot, nelietis paliek nelietis.

Bet pēk�ņi glu�i kā spēcīga roka satvēra viņu aiz apkakles, pieķerot nozieguma vietā, un neļāva pastrādāt neģēlību.

�ausmas tomēr nelaupīja Krizinam spējas aizstāvēties. Sapratis, ka spēle zaudēta, viņ� gribēja Nadju no�aut. �Ja nav man, netiks arī citiem!� Bet, kad glu�i kā ņo zemes viņa priek�ā izauga Cēzars, viņ� izvairījās, aizmirsis pistoli, ar zābaku tā iespēra Cēzaram pa krūtīm, ka tas iesmilkstēdamies aizlidoja sāņus.

Izmisums vairoja spēkus. Krizins uzskrēja uz tilta � glābiņ� varēja būt tur, otrā krastā. Ar �āvienu nogāza partizānu, kas dzinās viņam pakaļ. Bet aiz mugu�ras atkal parādījās Cēzars. Krizins dzirdēja viņa karsto, straujo elpu. Suņa augums saslējās lēcienam. Pistole pēk�ņi vairs nedarbojās, vai arī Krizins nemanīja, kā bija iz�āvis visas patronas. Pagriezies viņ� no visa spēka trieca sunim pa purnu ar revolvera rokturi un, pārmeties pāri margām, nolēca lejā, aukstajā, svinpelēkajā, tum�ajā ūdenī, kurā, griezdamies un cits ar citu sagrū�oties, peldēja grubuļaini ledus gabali. . .

Trieciens atsvieda Cēzaru atpakaļ. Pa�ķīda asinis. Bet tajā pa�ā mirklī suns jau atradās uz tilta seguma malas. Sekundi vai divas viņ� skatījās ūdenī, meklēdams savu ienaidnieku, pēc tam arī nolēca lejā. *

Uz ceļa cīņa jau bija beigusies. Atbrīvotie gūstekņi priecīgi apskāvās. No visām pusēm skanēja līksmi izsau�cieni. Tika savākti iero�i. Sur tur, nekustīgi kā maisi, gulēja hitlerie�u līķi.

Uz mirkli Aleksejs aizmirsa Nadju. Viņas dzīvībai briesmas vairs nedraudēja, bet Cēzars. .. Viņa galva da�as reizes parādījās starp ledus gabaliem. Tūlīt, tūlīt tie sakļausies, nosegs viņu vai saspiedīs, sadragās kā olas �aumalu. Un Cēzars būs pagalam!

Aleksejs uzlēca uz ledus gabala. Tas sa�ūpojās zem viņa svara, bet viņ� jau bija pārlēcis uz otro, tre�o . . .

� Cēzar, pie manis! Pie manis! Peldi �urp!

Nometies guļus uz vēdera, Aleksejs veikli satvēra Cēzaru aiz izturīgās kaklasiksnas un uzvilka uz ledus. Nokļūt līdz krastam bija da�u sekun�u darbs, lai gan kūsto�ais, saulē izkurtēju�ais ledus zem kājām sadrupa.

Bet kur palicis ienaidnieks Krizins? Izlēcis krastā, nerimtīgais Cēzars, ātri pēdas ostīdams, metās uz aizpel�do�o ledus gabalu pusi, sunim pakaļ steidzās Aleksejs. Pēc tam pieskrēja Pjotrs un citi biedri. Ta�u viņi velti skatījās uz upi, ar acīm iztaustīdami katru tum�u punktu, uzkalniņu, traipiņu. Krizins bija kā zemē iekritis. Dro�i vien noslīcis.

�Zelta iero�i�

��� Cēzar! Draudziņ!

Nadja apkampa un skūpstīja savu mīluli.' Viss notika kā labā burvju pasakā: Cēzars, Aleksejs, brīni��ķīgā izglāb�anās.

Apmācot Cēzaru, Nadjai nekad nebija ienācis prātā jautāt, kad un kam būs vajadzīgas viņas pūles. Tagad iznāca, ka toreiz ieguldītais darbs palīdzēja izglābt viņu pa�u. Reizēm tā mēdz notikt.

��� Nadja!

��� Aļo�a!

Tikai divi vārdi, bet cik daudz tie izsaka! Laimē starodami, jaunie cilvēki lūkojās viens uz otru. Cik vīri�ķīgs izskatījās Aleksejs! īsts atbrīvotājs! Cik labi viņam piestāv karavīra formas tērps . . . Arī Nadja bija pārvērtusies. Acis izskatījās pavisam citādas nekā agrāk � zilas, milzīgas, ar tum�iem lokiem. Novājējusi. Rokas kā skaliņi, dzīvība tikko kaulos turas. Izskats me�onīgs, apģērbs skrandās. Ta�u galvenais bija brīvības apziņa. Viņi atkal bija kopā. Tiesa gan, ne uz ilgu laiku, jo Alekseju sauca dienesta pienākums.

�Nu saskūpstieties ta�u!� draugiem gribējās izsaukties, kā jau reiz bija teikusi Jeļena Vladimirovna, pavadot Alekseju uz fronti. Ta�u Aleksejs tikai maigi turēja Nadjas rokas savējās, neko vairāk viņ� vēl nevarēja sadū�oties. Vienā mirklī abus bija pārņēmis neparasts biklums un kautrīgums.

Ilgi runāt un ļauties jūtu uzplūdiem nebija laika. Uzvara gan bija pilnīga, ta�u apreibināties ar to un aizmirst briesmas nedrīkstēja. Fa�isti varēja atgriezties, tāpēc vajadzēja parūpēties par atbrīvotajiem gūstekņiem. Un pirmām kārtām gādāt, lai tiktu apskatīti un pārsieti Cēzara ievainojumi.

Suns aiz laimes bija kā bez prāta. Krizina sitiens ar pistoli bija trāpījis tie�i pa purnu, stipri to savainojis un izsitis vienu zobu. Ta�u Cēzars tagad to nemaz nejuta. Viņ� smilkstēja no prieka, trinās gar Nadjas kājām, nopurinājās un atkal no laimes slējās stāvus.

Pavērojiet, kā suns priecājas. No sajūsmas viņam trīc viss ķermenis. Visa dzīve, visas izjūtas izpau�as �ajā priekā. Ja kāds spētu ielūkoties, kas notiek �obrīd suņa smadzenēs, varbūt atklātos, ka arī te aizslīd pagātnes ainas: kā viņ� blakus Nadjai gāja pa baļķi apmācību laukumā, kā abi rāpās zinību kalnā. Nadja � savējā, suns � savā. Bet pēc tam viņ� mēģināja aizturēt noziedznieku . . . Krizinu, teiksim. Vai atceraties malkas grēdu? Praktizēties aizdomīga cilvēka aizturē�anā vien�mēr ir patīkami, tāpēc ka te var laist darbā zobus. Un cik jauki pēc taisnīgiem darbiem pagulēt uz paklāja kaktiņā un, skaņi knak�ķinot zobus, koncentrējot visu uzmanību ļoti atbildīgajam darbam, pameklēt blusu, kura pēk�ņi nez no kurienes uzradusies mīkstajā ka�okā. Bet, tikko parādīsies saimniece, tūlīt pamest visu un traukties pie viņas tā, it kā abi gadiem ilgi nebūtu tiku�ies . . . Pavēro�jiet, tas jāredz pa�a acīm. Un tad jūs sapratīsiet, cik daudz dzīvības, siltuma, jaukuma un neviltotas sirsnības ir radījumā, ko sauc par suni.

Varbūt kāds iebildīs, ka tobrīd nebija īstais laiks nodoties patīkamām atmiņām. Bet, kā zināms, atmiņas visbie�āk uzplūst pa�ā nepiemērotākajā brīdī, pakļaujo�ties saviem psihiskās darbības likumiem. . . Vai tad atmiņām ir kāds savs speciāli tām atvēlēts laiks?

Nadja pati apsaitēja Cēzaram purnu. Tagad viņ� bija pavisam neaizsargāts, bet nu visapkārt atradās draugi. Asiņo�anu neizdevās apturēt, marles saite drīz bija piesū�kusies, un to vajadzēja nomainīt. Cēzara vētrainais dzīves�prieks noplaka, viņ� kļuva manāmi rāmāks, dro�i vien ievainotās smaganas stipri sāpēja, tomēr suns vēl tikpat atzinīgi un padevīgi skatījās gan uz Alekseju, gan meiteni. �ķiet, suns gribēja sacīt: viņ� priecājas, ka nu visi trīs ir atkal kopā, un ir pateicīgs jaunie�iem par to; kaut gan, ja kāds te pelnījis pateicību, tad pirmām kārtām viņ� pats.

Mīļais, jaukais Cēzars!

Tagad ir skaidrs, ko cilvēki juta pret suni, kāpēc Nadja nemitīgi atkārtoja �mīļais�, �labais�, bet Jeļena Vladimi�rovna, uzrunādama �etrkājaino veterānu, nesauca viņu citādi kā �Cēzariņ, mīļais�.

Un patie�ām � pēc visa, kas noticis, kad dramatiskie notikumi aizgāju�i pagātnē, apklusu�i kauju dārdi un karavīri atgriezu�ies mājās, kā lai nejūt pateicību pret Cēzaru un nesauc viņu mīļos pamazināmās formas vārdos? Ar sava ķermeņa siltumu viņ� glāba veco saimnieci brīdī, kad viņa murgos jau grasījās celties pāri aizsaules upei Stiksai, aiz kuras ir mū�īga tumsa, tuk�ums, nebūtība. Vēlāk viņu tikko dzīvu uz slēpēm izveda dro�ā vietā, nogādāja pāri frontes līnijai un aizsūtīja dziļā aizmugurē uz Urāliem, kur viņa nodzīvoja līdz pat savas dzimtās pilsētas atbrīvo�anai. Ja nebūtu Cēzara, diezin kā beigtos cīniņ� ar Krizinu pie tilta, varbūt Nadja gulētu ar lodi krūtīs. Abām saimniecēm, jaunajai un vecajai, Cēzars bija izglābis dzīvību, par mazāk nozīmīgiem pakalpoju�miem un palīdzību nemaz nav ko runāt.

��� Vai tu atceries, toreiz? � � Nadja tirdīja Alekseju, un atkal sākās gremdē�anās atmiņās.� Vai atceries, kā tu mani nesi uz rokām, kad es nevarēju pāriet purvam pāri?

��� Tu biji vārga. Un briesmīgi novājējusi.. .

Izrādījās, ka viņ� tomēr pamanījis!

��� Bet atceries, kā es paēdu un tūlīt pie ugunskura aizmigu, bet tu apsedzi mani ar puska�ociņu un vēlāk neļāvi nevienam modināt. Sargāji kā Cēzars. Tu piespie�dies no vienas puses, bet Cēzars no otras. Man bija silti, silti. Bet, kad pamodos, briesmīgi pārbijos: man likās, ka esmu nokļuvusi lā�a midzenī. . .

��� Tu jau arī biji midzenī, tikai ne lā�a.

�Vai atceries, vai atceries? �� Vai tad tas ir aizmir�stams?

Mēs esam mazliet aizsteigu�ies notikumiem priek�ā. Atgriezīsimies pie Cēzara. Viņ� tomēr ir mūsu stāsta galvenais varonis; ja nebūtu viņa, nebūtu arī daudz no tā, par ko �eit stāstīts.

Tātad mēs �ķīrāmies no Cēzara uz me�a ceļa pie tilta tādā brīdī, kad viņam bija izsists zobs un smaganas asiņoja. Par Nadjas izglāb�anu viņ� samaksāja ar ilkni.

Zobi ir suņa iero�i. Tāpat kā zirgs, kas salauzis kāju, nav vairs nekāds strādnieks, tā arī dienesta suns, kam nav ilkņu, gandrīz pilnīgi zaudē vērtību. Pats to nezinādams, Krizins bija atmaksājis ļoti pamatīgi. Ta�u rēķini starp Cēzaru un Krizinu vēl nebija noslēgti.

Vai ser�ants Beļaņins varēja samierināties, ka zaudējis draugu un cīņu līdzgaitnieku, draugu, kas bijis kopā ar viņu visās karavīra pārgājiena grūtībās un dzīves likstās?

Un, ja pasekosim abiem ari turpmākajos notikumos, tad ieraudzīsim kādu ne glu�i parastu ainu.

Cēzars zobārsta krēslā, tiesa gan, ne tajā, kuru viņ� kādreiz bija turējis aplenkumā, bet glu�i tādā pa�ā. Mūsu �etrkājainais draugs atvests lauka hospitālī. Suns sē� svinīgi un nekustīgi kā statuja, ar atvērtu rīkli, tajā ar instrumentiem manipulē armijas zobārsts. Arī tas ir sens mūsu paziņa: tas pats, kuru toreiz Cēzars kopā ar zobu slimniekiem nobloķēja. Nu, protams, pēc bēg�anas kopā ar Jeļenu Vladimirovnu un citiem fa�istu varmācības upuriem kaimiņ� vairs mājās neatgriezās, viņ� lūdza ieskaitīt viņu aktīvajā armijā, un, kaut arī viņa vecums ne tuvu neatbilda iesaucamā vecumam, daktera vēlē�anos tomēr ņēma vērā � Tā tik ir tik�anās! Bet tagad dakteris vairs nebaidījās no Cēzara un neerrojās uz to; kā saka � kas bijis, tas bijis, vecus strīdus nav ko atcerēties. Kopējais liktenis un pārdzīvojumi abus bija saliedēju�i. Vēl vairāk � dakterim tagad bija pat patīkami ārstēt Cēzaru, pieskarties viņam; kā nekā �kaimiņ��, ķēdes posms, kas saistīja ar pagātni, ar jauko, mierīgo dzīvi, ar pamesto māju. Un suns! Nevis suns, bet brīnums! Cik daudz par viņu nav runāts bataljonā! Dakteris pat lepojās, ka viņam bijusi laime ārstēt tik neparastu pacientu. Cēzara smaganas tagad jau bija sadziju�as, vairs neasi- ņoja, pie tām varēja pieskarties. �okļus saturēja Aleksejs. Pavēlniecība uzklausīja viņa lūgumus un ziņojumus, un tagad Cēzaram uz nolauztā zoba liek zelta kronīti.

�Sunim zeltu!?� Es jau dzirdu, kā neapmierināti iebilst viens otrs mans lasītājs, nicino�i un nosodo�i viebdamies: nu gan biedrs rakstnieks aizrunājies! Tūlīt piebildī�u, ka nemaz nefantazēju, ir noticis tie�i tā, kā stāstu. Tādi gadījumi ir zināmi. -

Protams, miera laikā suņa zoba salabo�anai izmantotu nerūsējo�o tēraudu, kas ir gan lētāks, gan dro�i vien arī izturīgāks. Bet bija ta�u kar�; kur lai ņem nerūsējo�o metālu, ja notiek cīņa uz dzīvību un nāvi? �Un kur dabūjāt zeltu?� jūs jautāsiet. Jā, patie�ām, kad kļuva zināms, ka Cēzara zobiem nepiecie�ams remonts, sākumā radās neliels apjukums un �ķita, ka suns būs jāsūta uz aizmuguri . . . Bet tad kāds no cīnītājiem, viens no daudza�jiem Cēzara draugiem un piekritējiem, uzzinājis, kādas grūtības radu�ās, nekavējoties pavēstīja: �Zeltu? Cik jums vajag, tik� dabūsim!���Kur?���Nu,� cīnītājs pasmīnēja, �tur, kur ir.� Un patie�ām atnesa. Viņ� bija

teicams snaiperis, viņa personiskajā kontā skaitījās ne viens vien desmits iznicinātu fri�u, un viņ� tūlīt devās �medībās� (�zeltu skalot�, kā izteicās �is puisis no Urā- liem). Uz vakara pusi viņ� jau bija no�āvis kādu neuzma�nīgu frici, tiesa gan, pats arī netika sveikā cauri, par laimi, viņa ievainojums nebija smags. Kad satumsa, viņ� atvilka �medījumu� uz tran�eju; un tie�ām � nogalinātā pretinieka kabatās starp citām salaupītajām mantām � pulksteņiem, ķēdītēm � saņurcītā kabatas portfelī kopā ar kulonu atradās arī zelta gredzens. Dro�i vien kādam bija novilcis un gatavojās nosūtīt sievai vai mātei.

�Viņi nevar bez tā dzīvot, ierāvēji, tāpēc arī sāka karot,� vēlāk paskaidroja veiksmīgais strēlnieks. �Ņem, draudziņ, priek� tevis nav �ēl. Tu esi pelnījis!�

Zobārsta krēslā Cēzars uzvedās pavisam godprātīgi, nevienu reizi neatņirdza zobus un necentās labajam Eskulapam iecirst rokā ar atliku�o veselo ilkni. Tikai nosēcās un iekrācās, kad velni�ķā urbjma�īna tark�ķēja viņam rīklē, sīki tricinādama visu galvu . . . Zelta, pro�tams, izlietoja krietni vairāk, nekā būtu vajadzīgs cilvēka zobam, bet vai tad Cēzars to nebija pelnījis!

Ilkni apstrādāja vairākos piegājienos, un beidzot Cē�zara mutē iemirdzējās zelta zoba kronītis. Suns nolēca no krēsla, vēlīgi paskatījās uz cilvēkiem, jautri paluncināja asti, un viss viņa izskats pauda apmierinājumu, ka nepatī�kamā procedūra ir galā. Dakteris draudzīgi ar roku papliķēja viņam pa sāniem. �Nu, draugs, tev atkal visi iero�i kārtībā, vari no jauna cīnīties ar ienaidniekiem.� Cēzars ar ķepu paskrāpēja mutē jauno ilkni, jo tas nebija pierasts un traucēja, ta�u drīz vien to aizmirsa.

� Tagad tev ir zelta iero�i,� karotāji jokoja, ar cieņu lūkodamies sunim mutē.

Arī cilvēkus par izcilību un nopelniem mēdz apbalvot ar zelta iero�iem. Tos pie�ķir pa�iem izcilākajiem un bezbailīgākajiem cīnītājiem. Cēzars patie�ām bija pelnījis �ādu ieroci.

Cēzars Zeltzobis. Tagad suns iemantoja tādu iesauku, un tā stingri iesakņojās. Sim vārdam ir divas nozīmes: viena � burtiska, otra . . .

Kar� ta�u vēl nav beidzies, priek�ā liels darbs, smags kara ceļ�. Un, sekojot notikumiem, to straujajai maiņai, mēs kā kinolentē redzam �i ceļa epizodes. Par tiem vēlāk brrvajos brī�os stāsta jaunais ser�ants saviem draugiem un tuviniekiem, pēc kara atgriezies mājās ar daudziem apbalvojumiem.

. . .Beļaņins ar Cēzaru iet izlūkos. Viņi rāpo, lien uz vēdera, cen�as nepamanīti iekļūt pretinieka spēku izvieto�jumā un pēk�ņi uzduras slēpnim. Vācu zaldāts paceļ �auteni ser�antam virs galvas, tūlīt ar laidi to sa�ķaidīs. Cēzars ir veiklāks. Suns lec, ienaidnieks nokrīt. . . Patie��ām Zeltzobis � kas notiktu, ja viņa nebūtu? Un pēc laiciņa Beļaņins konvoja Cēzara dro�ā pavadībā ved �mēli� uz �tābu.

. . .Tad gadījums, kad viņi abi uz tanka bruņām . . .

. . .Un atkal viņi kopā ar draugiem partizāniem, veiku�i kārtējo diversiju, glābjas no vajātājiem. Hitlerie�i min Viņiem uz papē�iem. Beidzot tie atpaliek. Me�abrāļu rinda izstiepjas garumā. Priek�ā muklājs. Beļaņins un Cēzars, at�ķīru�ies no pārējiem, mēģina apiet staigno vietu. Izkāris garo mēli, Cēzars rik�o līdzās Beļaņinam. Pēk�ņi � bah!� uz visām pusēm no�ļakst pēc puvekļiem smirdo�ā �ampa, ser�ants ir tajā iek�ā un lēnām slīgst dziļāk, muklājs viņu iesūc sevī. . .

Beļaņins jau iegrimis līdz kaklam. Ta�u viņ� nekliedz, nē! Palīgā saucienus izdzirdēs hitlerie�i, tā viņ� pazudinās biedrus. Ar plati atplestu muti viņ� drud�aini tver gaisu . . .

Pēk�ņi kaut kas noplak�ķ netālu no viņa. Beļaņins dzird �ēlabainu smilkstē�anu. Cēzars! Uzticamais suns mīņājas uz ciņa un pūlas aizsniegt savu pavadoni, redzēdams, ka tas nokļuvis nelaimē.

��� Cēzar, aport, aport!� Beļaņins komandē.

Suns skrien meklēt aportu � aizmestu priek�metu. Viņ� satver sausu koku ar aplauztiem zariem un, vilk�dams to pa zemi, dodas atpakaļ.

��� Dod, dod!� Beļaņins saka ar grūtībām, jo ūdens jau smeļas mutē.

Koks iekrīt purvā. Urā! Beļaņinam laimējas to aiz�sniegt. Viņ� turas pie viena gala, bet Cēzars, atspēries ar kājām pret cini, cik spēka, aiz otra gala velk koku pie sevis.

Beļaņins izķepurojas no purva. Drīz piesteidzas biedri � biju�ais entomologs Pjotrs un citi. Tomēr,, ja nebūtu suņa, viņu palīdzība, iespējams, vairs nebūtu vajadzīga . . .

. . .Viņi atvadās no partizāniem un atgrie�as savā daļā. Tagad jau pat neinformēts lasītājs zina, ko nozīmē spe�ciālā īpa�u uzdevumu tehniskā daļa. Tā ir daļa, kur kalpo ne tikai cilvēki, bet arī suņi . . .

Mainās gadalaiki. Padomju karavīri baltos maskē�anās tērpos, uz slēpēm, un maskē�anās uzsvār�os, suņi, kas velk vieglas ragavas uz platām sliecēm ar lo�metējiem un munīciju, pārtikas rezervēm,� dodas pāri sniegotam kla�jumam, cauri skrajme�am tālā reidā pa pretinieka aizmu�guri. Viņu vidū ir arī Beļaņins un Cēzars.

. . .Suņu pajūgs ap�audes laikā izved ievainotos no kaujaslauka. Cēzars ir aizjūga streņģēs. Kā viņ� cen�as! Bet sniegs ir dziļ�. Asā, sablīvējusies sērsna graiza ķe�pas . . .

. . .Pavasaris, palu laiks. Beļaņins un Cēzars nedro�ā laivā, ko no visām pusēm spie� peldo�s ledus, zem ienaid�nieka uguns forsē upi. Sprāgstot �āviņam, laiva apgā�as. Starp blīvi peldo�iem ledus gabaliem redzami divi tum�i punkti, divas galvas � cilvēka un suņa. Ser�ants slīkst. Tomēr glābējs ir turpat līdzās. Cēzars piepeld pie Beļa- ņina, un, tāpat kā toreiz purvā, tikai turēdamies nevis pie koka gabala, bet ieķēries tie�i suņa astē, ser�ants laimīgi nokļūst krastā. Cēzars atmaksā ser�antam par glāb�anu pie tilta pēc cīniņa ar Krizinu pēc tās pa�as likmes.

. . .Un atkal jauna diversija. Tāds ir Cēzara īstais dienests. �oreiz jāuzspridzina dambis, pa kuru gandrīz cauru diennakti kursē ienaidnieka karaspēks. Tanki, liel�gabali, bruņutransportieri, zenītiekārtas. Bet nogāzes apak�ā, spie�oties cie�i pie uzbēruma, neviena nemanīts, zogas suns ar pazīstamo sainīti uz muguras . . .

�oreiz Cēzars nav viens, viņi ir divi � divi �etrkājaini diversanti, kā vajadzēja būt arī toreiz, kad viņ� uzspridzi�nāja munīcijas noliktavu. Jau nomesti abi sainī�i, nu ātrāk jāmanās atpakaļ. Pasteidzies garām savam pārinie�kam, Cēzars pirmais sasniedz ūdeni un ienirst upes straumē, peld . . . Un gandrīz to pa�u brīdi atskan sprādziens. Ūdenī iegā�as bruņuma�īnas un tanki, un kūleniski uz aug�u tiek pasviestas figūras zaļpelēkos mundieros. Sākas izmisīga �au�ana . . .

Vācie�u lode panāk otru suni, un tas noripo no uzbē�ruma jau miris. Bet Cēzars tik peld un peld. Viņam visapkārt krīt dzelzs gabali, koki, upe vārās kā katlā. Beidzot viņ� ir nonācis dro�ā vietā, ta�u aiz muguras sākas me�onīga ap�aude: hitlerie�i seko pa pēdām. Beļa�ņins jau ir pārcēlies pāri upei un gaida Cēzaru. Krasts �eit ir stāvs, sunim nav pa spēkam tur uzrāpties. Beļaņins pasvie� lejā virves galu, Cēzars ieķeras tajā ar zobiem un, mirdzot zelta protēzei, iekāries virvē, tiek vilkts aug��up � Tā viņi pārmaiņus palīdz viens otram � te suns cilvēkam, te cilvēks sunim.

Cik nav bijis vēl visādu gadījumu! Ar trāpīgu snaipera beztrok�ņa �autenes �āvienu tiek novākts zaldāts, kas apsargā svarīgu militāru objektu, pārējo paveic Cēzars.

Cēzars ir kā zelta ierocis ser�antam � piedodiet, nevis vairs ser�antam, bet vecākajam ser�antam: tagad Alekse�jam ir uzple�i, bet uz tiem parādījusies jauna zīmotne. Iet laiks, karavīrs uzkalpojas, pavairojas godazīmes uz krū�tīm, un tās visas iegūtas smagās kaujās ar Cēzara palīdzību.

Gadsimtiem ilga atlase, pēc tam Nadjas pūliņi un vēlāk Alekseja darbs izveidoja Cēzaru par tādu, kāds viņ� bija patlaban; abu jaunie�u audzinā�anas rezultātā suns saņēma daļiņu no tā, kas nav izmērāms ne ar kādiem precīziem aparātiem un ko cilvēki nosauku�i garā vārdā �intelekts�. �Intelektuāls suns!��tā par viņu visi runā �tābā, kur tiek izstrādāti kārtējie uzbrukuma operāciju plāni. Ienaidnieks tagad bēg un bēg.

. . .Tad atkal frontē ir klusa stunda. Sē�ot pie telts, Aleksejs Beļaņins domīgi dungo kādu viņam vien zināmu motīvu, varbūt tas pat nav nekāds motīvs, ko viņ� dzied, stingu skatienu vērdamies vienā punktā sev priek�ā: � Man ir savs suns,

Tas nozīmē, man ir gabaliņ� dvēseles . .. Un viņa vārds Ir Cēzars Zeltzobis.

Tas nu nemaz vairs nav Hulio Sesārs Silvains. Tā ir Beļaņina interpretācija, bet �īs rindas pau� Alekseja jūtas.

Viņ� dzied par suni, bet redz Nadju un dzimto pusi.

Un citur, citā vietā Nadja tie�i tāpat domā par viņu . . . Ar to pa�u, �ķiet, pārņemtas domas Cēzaram, kas guļ Alekseja tuvumā.

Ta�u pietiek skumt. Ir beidzies liels, varonīgs kar�. Skan Uzvaras salūts, Maskavas debesīs mirdz daudzkrāsai�nās svētku ugunis, Dzimtenes galvaspilsēta Maskava ga�vilē. Ienaidnieks ir kapitulējis.

Pa Sarkano laukumu cie�ās rindās soļo uzvarētāji, plīvo sarkanie karogi, pie Ļeņina mauzoleja krīt sakauto fa�is�tisko pulku un armiju karogi.

Uz laukuma iznāk cīnītāji ar suņiem � vesela kolonna. Viņi iet kopējā ierindā. �etrkājainie kauju līdzgaitnieki arī soļo parādē! Tā gribētos redzēt starp viņiem Alekseju Beļaņinu un Cēzaru, bet viņu nav. Toreiz viņi atradās vēl tālu Vācijā, Elbas krastā.

Pa noslēpumainajām pēdām

Ko Cēzars bija saodis jau pirmajos brī�os pēc atgrie�a�nās dzimtajā zemē? Vai varbūt atkal izpaudās viņa netikums � atsacī�anās paklausīt, kas ar viņu gan notika ne visai bie�i, un ej nu ķer vēju!

Pilsēta. Pa ielu skrien milzīgs aitu suns. Tam ir tik draudīgs izskats, ka gājēji izbiju�ies paraujas sāņus, lai nevajadzētu ar to saskarties, būtu tālāk tam no acīm. Varbūt tas ir traks! Zināms ta�u, ka cilvēki ļoti bie�i nesaprot dzīvnieka nodomus un ir ar mieru piedēvēt tiem pa�us ļaunākos nolūkus . . .

Suns skrien, nepievēr�ot nevienam un nekam uzmanību. Uz viņu it kā nemaz neattiecas autotransporta kustība, ma�īnu skaņu signāli, mili�u svilpieni de�ūrpostenī, gā�jēju sarunas un soļu troksnis, vispār visi ielas trok�ņi.

Cēzars, gandrīz neatraujot degunu no asfalta, steidzas kādu panākt. Viņ� veikli manevrē, izlokās starp tramva�jiem un autobusiem. �ķērso centrālo prospektu, kas iet cauri visai pilsētai. Ļaudis steidzīgi dod skrejo�ajam sunim ceļu.

Tagad viņ� �ķērso tramvaja ceļu vadītājam pa�ā deguna priek�ā. Tramvajam otrā pusē brauc automa�īna. Labi, ka �oferis pagūst laikā nobremzēt. Nokaucas bremzes, ma��īna nosē�as uz atsperēm. Ko tas trakais suns lien zem riteņiem!

Bet Cēzars, apkārt neskatīdamies, steidzas tik tālāk un tālāk.

Viņ� ir saodis kaut kādas pēdas. Kam tās pieder?

Sunim ir ārkārtīgi nopietns un draudo�s izskats � spalva uz skausta un muguras sabozta gaisā, zobi atņirgti, purns nikns un norūpējies � tāpēc nav nekāds brīnums, ka cilvēki no viņa nobīstas. Diezin kas sunim prātā. Vispār ar vilku suņiem nav nekādi joki.

Tramvaja pieturā pasa�ieri kāpj vagonā. Pēdējais uz pakāpiena uzlec pamazs, sa�ākstējis vīrelis saņurcītā, slikti pieguļo�ā apģērbā, ar naģeni galvā. Tramvajs sāk kustēties.

Pieturvietā parādās Cēzars. Viņ� pieskrien un, pārbie�dēdams nākamā tramvaja gaidītājus, apjucis sāk grozīties uz vietas. Bet tas ilgst tikai da�as sekundes, ne vairāk. Pacēlis degunu uz aug�u, suns ievelk gaisu, pārliecināda�mies, ka pēdas nav pazaudētas, un traucas tālāk gar sliedēm tajā virzienā, kur pirms minūtes aizgājis tram�vaja vagons.

Kam viņ� dzenas pa pēdām? Ko grib noķert?

Viss kļūs skaidrs, ja sve�ais vīrietis, kas stāv uz tram�vaja vagona pakaļējās platformas, pagriezīsies tā, lai kļūtu redzama viena sejas puse: �ķērsām pār vaigu stiepjas dziļa rēta.

Vai Cēzars varēja nepazīt tā cilvēka smaku, kuru viņ� ienīda vairāk par visiem un visu pasaulē! Tas tātad atkal bija viņ� � pretīgais, cietsirdīgais vīrelis, kas sagādājis Cēzaram un viņa mīļajiem cilvēkiem tik daudz cie�anu un nepatik�anu. Sī' vīreļa smakas molekulas burtiski iestrē- dza Cēzara degunā, ieēdās porās un neļāva mierīgi elpot, traucēja dzīvot. Atkal ar neparastu spēku uzliesmoja agrākais neremdināmais naids . . .

Caur pēdējā vagona pakaļējo stiklu labi saskatāmi mirdzo�ie slie�u pavedieni un liels, pelēks, vilkam līdzīgs suns, kas skrien starp tiem. Dzīvnieks steidzas, lai panāktu tramvaju.

Cilvēks ar rētu uz vaiga, dziļās domās iegrimis, skatās uz aizslīdo�ajiem slie�u pavedieniem un, pēk�ņi sarāvies, ar skatienu ieurbjas sunī. Vai viņ� patie�ām pazīst Cē�zaru?

Naids, satraukums un nemiers pavīd viņa �audīgajās acīs. Grūstīdams pasa�ierus, viņ� sāk ātri spraukties uz priek�u, uz izeju, ta�u galva laiku pa laikam pagrie�as atpakaļ . . . Bet suns ta�u nevar ielēkt ejo�ā tramvajā, kam durvis aizvērtas!

Cilvēks ar rētu vaigā uztrauktos un steigtos vēl ātrāk, ja dzirdētu, ko �inī brīdī ser�ants postenī saka pa telefonu, kur� ierīkots pie mājas sienas netālu no ielu krustojuma.

� Jā, skrien! Tie�i tā!� viņ� sauca, likdams klausuli te pie vienas, te otras auss, lai nepalaistu garām nevienu vārdu, labāk dzirdētu, ko teiks priek�niecība.� Saku, ka suns skrien. . . Liels! Aitu suns! Jā, tie�i tā! Izskatās aizdomīgs, biedri priek�niek. . . trakuma pazīmes! Va�jadzētu aizturēt, izolēt. . . tie�i tā! Vai dosiet komandu? Tie�i tā, sapratu! . . . Ziņot, ja tas parādīsies vēlreiz! . . .

Savilcis cie�āk siksnu un sakārtojis formas blūzi, ser��ants atkal ieņēma vietu postenī, caururbjo�u skatienu lūkodamies ielu drūzmā.

Protams, runa bija par suni, bet. . . sastap�anās ar miliciju nesolīja neko labu cilvēkam ar rētu vaigā. Izlau�zies līdz priek�ējām durvīm, turēdamies aiz metāla rok�tura, viņ� pārlika, ko tagad darīt. Vai izlēkt no ejo�a tramvaja (bet tas būs vēl sliktāk, jo viņ� nokļūs tie�i sunim zobos) vai, izmantojot izdevīgu brīdi, tuvākajā pieturā pāriet citā transportlīdzeklī. Jā, tā laikam būs dro�āk. Pat ja tas nemaz nav nolādētais Cēzars, vienalga. Viņ� nevar ciest aitu suņus. Labāk jau izvairīties no tiem.

Tajā brīdī ma�īnu plūsma aiz�ķērsoja sunim ceļu. Tram�vajs paguva pārbraukt pāri krustojumam, pirms iedegās sarkanā gaisma, tad luksofors nomirk�ķināja, un, klak��ķot ātrumu pārslēgiem, Cēzaram garām dūkdams trau�cās automobilis pēc automobiļa. Suns sāka lavierēt, meklē�dams ceļu starp tiem, ta�u viņam neizdevās iespraukties blīvajā satiksmes līdzekļu plūsmā, vajadzēja paciesties un gaidīt. Bet tramvajs arvien vairāk attālinājās un dr^z nozuda aiz stūra. Kad Cēzars aizjoņoja līdz kvartāla galam un pagriezās ap stūri, tramvaja tur vairs nebija. Suns nezināja, uz kuru pusi skriet.

Kad pasaulē iestājies miers �

� Dīvaini gan viņ� izturējās, ārkārtīgi dīvaini,� Alek�sejs teica, pauzdams savu neapmierinātību ar Cēzara rīcību. Patie�ām � atsacīdamies paklausīt, Cēzars bija viņu apkaunojis visu ļau�u priek�ā.

Cēzars atgriezās mājās, kad nemiera pārņemtais Beļa�ņins jau gribēja iet un ziņot milicijai. Suns atskrēja pats, nebija aizmirsis ceļu uz mājām; kā lai viņ� to aizmirstu, ja �radiostacija� smadzenēs jau atkal signalizēja ar pilnu jaudu. Un tagad, it kā nekas nebūtu noticis, priecīgi vēcināja asti, saceldams vēju, likdams saprast: arī viņ� ir ārkārtīgi apmierināts, ka atrodas kopā ar visiem un karo�ana beigusies. Ta�u kaut kas viņa uzvedībā bija neparasts. Bet vai tad viņ� no tiesas nebija pārvērties, viņ�, veterāns, kas atgriezies no kara?

Vajadzēja redzēt, kā priecājās mazie kaimiņu pui�eļi, uzzināju�i par Cēzara atgrie�anos no frontes. Viņi ieradās veseliem bariem un apbēra visus ar jautājumiem.

��� Vai tas ir Cēzars? Jā? Cēzars?

��� Vai Cēzars atgriezies?

��� Vai drīkst viņu paglaudīt? Neiekodīs?� Un tā tālāk.

��� Jā, jā, jā,� Nadja atkārtoja bez gala.

Uz brīdi jautājumu straume apsīka, bet tad atkal sākās no jauna:

��� Kāpēc viņam ir zelta zobs?

���� Vai tad tu nezini: zobs saslima, un tad ielika jaunu � zelta. Zelts ir izturīgāks.

���� Nūjā! Tas nemaz nesaslima! Cēzaru cīņā ievainoja, tēvocis Aleksejs stāstīja, tad aizsūtīja uz hospitāli, bet tur ārsts uztaisīja viņam zelta zobu, lai būtu stiprāks un tik ātri nenodiltu . . .

��� Vai tas Cēzaru netraucē?

��� Bet vai tavu tēti traucē? Viņ� ielicis visu �okli . . .

��� Bet vai viņam ieliks vēl kādu, ja būs vajadzīgs?

Uz visiem tādiem un tamlīdzīgiem jautājumiem nemaz

nav iespējams atbildēt bez smaida. Jautātāji ir patie�ām īstie kāpēcī�i!

���� Zelta zobs! Tas tik ir numurs! Krustmāt Nadja, parādiet!

Nadja to vien darīja kā atvēra un aizvēra Cēzaram muti. Bērni ieskatījās un godbijīgi grozīja galvu. Tagad bija gaidāms, ka drīz pilsētā parādīsies daudz Cēzaru � sētas kran�i, di�ciltīgas �ķirnes suņi, vienalga, kādi, galvenais, lai sauktos � Cēzars! Kādreiz pirms kara bija laiks, kad gandrīz visus suņus sauca par D�ulbarsiem; tas notika pēc tam, kad bērni bija noskatīju�ies filmu par robe�sargiem �D�ulbarss�.

Un cik interesanta bija tik�anās ar Apelsīnu! Jā, Apel�sīns bija dzīvs un tikpat tīrs un pūkains kā agrāk, vienīgi varbūt kļuvis mazliet slaidāks, tāpat kā senāk, labprāt palaidņojās un gul�ņāja. Saimnieku prombūtnē kaimiņi bija devu�i viņam pajumti. Ja tā nebūtu noticis, kas zina, vai Apelsīns vispār vēl būtu dzīvs.

Kad instinkts nekļūdīgi atveda Cēzaru pie pazīstamās mājas ar dārziņu priek�ā, lielais, rudais runcis sēdēja uz lieveņa. Ieraudzījis suni, tas uzmeta kūkumu, uzboza ka�oku, no�ņācās un taisījās kauties. Arī Cēzars sagatavo�jās cīņai. Bet tas ta�u ir vecais Apelsīns! Cēzars pirmais pazina draugu, bet aizmār�īgais runcis vēl ilgi neuzticīgi sacēla spalvu un �ņāca, ja suns pārāk familiāri sāka apieties ar viņu, bija pārmērīgi piesardzīgs, da�as reizes izlaida nagus un tikai vēlu vakarā viņ� beidzot atzina suni, piegāja tam klāt, izlieca muguru un sāka trīties sunim gar kājām.

Atnāca kaimiņ� � zobu dakteris. No viņa bija iznācis krietns kareivis. Glu�i nesen demobilizējies, viņ� vēl nebija paguvis novilkt formas tērpu. Ar Cēzaru viņi sastapās kā veci draugi. Aizejot kaimiņ� uzaicināja visus ciemos, bet Cēzaru pat īpa�i.

��� Vari atnākt. Privātā prakse tagad ir izbeigta.

Cik labi ir mājās! Kā apdullis no prieka, Cēzars �ķaidīja no vienas vietas uz otru, apostīja pazīstamos priek�metus. Viņ� ta�u atceras te katru lietu, lai gan tik ilgi bijis prom.

Tāpat kā agrāk, pakārti zemu pie sienas virs viņa likumīgās vietas priek�telpā pie durvīm, stāv suņu �or�deņi�, kā jokodamies tos sauc vecais saimnieks,� medaļas un diplomi, apbalvojumi par prasmi un eksterjeru. Tie tur karāju�ies visu kara un okupācijas laiku, tos neviens nav aizticis pat tajos mēne�os, kad māja bija tuk�a un atstāta bez uzraudzības. Aleksejs izņēma no �emodāna divkārt salocītu papīra lapu un to atlocīja.

��� Kaujas raksturojums. Atsauksme par militārā die�nesta suņa Cēzara darbu � � Un pastiepa to Nadjai. � Tas arī jāpakar tepat�

��� Jāliek zem stikla,� Jeļena Vladimirovna teica.

� Protams, jāierāmē un jāliek zem stikla.

Pamazām viss nokārtojas un ieiet parastajās sliedēs.

Tikai Jeļena Vladimirovna saimniekodama �ad tad pamet acis uz skaistuli ser�antu (vai tie�ām tas ir viņ�, viņu Aļo�a, nu taisni neticami!) un atkal sasit rokas.

��� Bet ūsas, kādas ūsas!

Es tās nodzī�u.

��� Nesteidz nu, padi�ojies meiteņu priek�ā . . . Kad es biju jauns, arī liku viņām trūkties,� Stepans Nikolaje�vi�s joko. . . ��� Ak nu viņ� saka �ari�,� nostādamās pret vīru, Jeļena Vladimirovna ironizē.� Vai esi aizmirsis, kā skrēji man pakaļ? Es uz tevi, tādu skaistuli, ij skatīties negribēju! . . .

��� Es viņam gan rādī�u meitenes!� iejaucas Nadja. Acis viņai draiski zib. Un, lai slēptu pēk�ņo sārtumu vaigos, viņa noliecas pie Cēzara. Ak, �īs meitenes!

Visi apsē�as pie galda. Pusdienas, vakariņas, tēja � viss vienā reizē.

Cēzars guļ uz grīdas.

��� Cēzar! Vai neesi aizmirsis, kā to dara?� Nadja uzsauc un met viņam �ķīvi ar gar�īgu pīrādziņu.

Suns acumirklī ir kājās (ir nu gan ātrums!) un lidojumā pārtver �ķīvi. Sē� un tur zobos � glu�i kā viesmīlis restorānā.

��� Ņem!

�ķīvis (nesaplēsts!) atrodas uz grīdas, pīrādziņ� nozudis Cēzaram rīklē. Jāatzīst, viņ� izdarīja to vēl labāk nekā senāk.

��� Nadja!� māte pārmeto�i pakrata galvu. Meita ir tāda pati draiskule kā agrāk, lai gan tik daudz pārcietusi.

��� Padziedāsim?� Nadja pielec kājās.

��� Padziedāsim.

Kopā ar Alekseju viņa apsē�as pie klavierēm. Nadja spēlē un dzied. Aleksejs piebalso . . . Melodiju uztver arī pārējie. Dziesma stāsta par vīri�ķību, draudzību, dzimte�nes mīlestību, izturētajiem pārbaudījumiem, par bezbai�līgo un godīgo cilvēku jūtām. Nē, nevar apgalvot, ka dziesma tie�i par to stāsta, tomēr tās ir katrā klāteso�ajā. Cēzars guļ, uzlicis smago galvu uz sakrustotām priek�ķe- pām, un kustina uzacis. Varbūt arī viņ� domā to pa�u ko cilvēki.

��� Bet vai �o neesi aizmirsis?� Nadja iesaucas.

Un atkal tievie pirkstiņi sāk veikli skraidīt pa klavia�tūru. Pa māju plūst bra�a mar�a melodija. Ak, tā ta�u ir par viņu uzticamo draugu, par Cēzaru!

� Līdz kamēr naidnieks zemē krīt, Mums asus zobus vajag trīt,�

viņi skaļi dzied, tāpat kā to kādreiz darīja pusaudze Nadja, atgriezdamās kopā ar saviem vienaud�iem un Alekseju no suņu apmācību laukuma.

Pārtraukusi spēlēt, Nadja pieskrien pie Cēzara.

��� Tu tagad esi vecs, tev jau ir liekie zobi,� viņa au�ojas.� Bet vēlāk tev uztaisīs ieliekamo �okli un tu varēsi ēst tikai mannas biezputru, krek�ķēt un �amstināt kā visi simtgadīgie ve�uki. . . Tomēr neuztraucies, mēs par tevi rūpēsimies, mīlēsim tevi un nevienam neatdosim, nebaidies!

��� Mani tomēr interesē, kur viņ� bija aizlaidies?� balsī prāto vecākais ser�ants, lai gan viņu nodarbina citas domas.

Viņ� nenojau�, kas noticis. Nu kā lai viņam ieskaidro, ka pār viņu galvām savelkas negaisa mākoņi, ka jāiet, aktīvi jādarbojas, nevis jābrīnās, gari un pla�i jāspriedelē.

��� Varbūt skrēja apciemot kādu no savām draudze�nēm?� Stepans Nikolajevi�s joko.� Atcerējās vecos lai�kus. Pielūko, Nata�a, ka arī Aleksejs neizspēlē tādu triku . . .

Visiem ir lielisks noskaņojums. Vai tagad laiks domāt ko sliktu!

Tā paiet vakars.

Un tad sāk rosīties vecā saimniece, viņa klāj gultu mīļajam ciemiņam. Uzbu�ina spilvenus, sameklē tīrus palagus . . .

Tātad Cēzars ir atkal mājās. Viss ir tāpat kā agrāk. Bet kāpēc viņ� nevar norimties savā parastajā vietā kaktā, kur kop� kucēna gadiem atradusies viņa guļvieta? Staigā no istabas istabā, ilgi aposta priek�metus, glu�i kā kaut ko meklēdams vai nojauzdams. Jo tuvāk nakts, jo nemierī�gāks kļūst Cēzars, viņu pārņēmis liels satraukums. Nervozi suns pieskrien pie viena loga, pieskrien pie otra, vairākkārt uzlec ar priek�ējām ķepām uz palodzes, par ko jaunā saimniece izsaka neapmierinātību.

Viņa iecērt Cēzaram pliķi un sabar:

��� Kur tev jālien! Saplēsīsi aizkarus . . .

Beigu beigās Cēzars ar degunu sāk bakstīt te vienu, te otru mājnieku un lūdzo�i skatās acīs. Bet to var saprast arī citādi, pavisam ne tā, kā grib suns.

��� Paskat, kā sailgojies,� mājnieki sprie�, vērodami suni.

��� Suns nevar vien nomierināties. Priecājas par atgrie��anos mājās . . .

��� Kā gan citādi!

Nesaprot viņu. Ak, cilvēki, cilvēki, neko viņi nezina, nespēj noskārst pat pa�as vienkār�ākās lietas, kad tās noteikti jāzina.

��� Vietā!� Nadja nokomandē, redzēdama, ka Cēzars nopūzdamies mēģina iekārtoties gulē�anai uz grīdceliņa pie durvīm.� Atradis, kur gulēt!

Tad suns palien zem galda lielajā istabā un skatās no turienes caur galdauta bārkstīm; pēc tam kad visi sāk izklīst pa telpām, viņ� steidzīgi atstāj pagaldi un atkal maina pozīcijas � sāk iekārtoties gaitenī.

��� Ko viņ� tā skraida kā sadedzis?� Nadja nesaprot un dusmojas.� Nevar sev vietu atrast, pavisam atradinā�jies . . . Vietā, Cēzar! Vietā!

��� Liec viņu mierā,� tēvs aizstāv suni.� Lai guļ, kur grib. Gan jau kaut kā iztiksim.

Cēzars pateicīgi paskatās uz viņu. Ak, kaut daba būtu dzīvam, jūtīgam, gudram un uzticamam radījumam su�nim devusi iespēju izteikt savas jūtas, satraukumu, ne tikai piegrū�ot ar degunu vai paluncinot asti, bet katram cilvēkam saprotamā valodā! Kāpēc uzticamajam dzīvnie�kam tā nodarīts pāri?

Ir jau pāri pusnaktij. Mājā visi devu�ies pie miera, gaisma vairs nespīd nevienā logā. Uz dīvāna pie Alekseja kājām saldi izstaipās lielais gulētājs Apelsīns. Vienīgi Cēzars ir nomodā. Paklājs dedzina viņam sānus. Suns neguļ un kā ēna nedzirdami klīst pa māju. Viņ� ir postenī un jūt tuvojamies briesmas � kustina jutīgās ausis, ie�klausās tikko dzirdamajās skaņās, kas nāk no āra. Ap māju kāds klīst, instinkts un smalkā dzirde vēl nekad nav suni pievīlusi.

Cēzars metas pie loga. Jā, tā ir. Neskaidra ēna, cilvēka figūra pieplok pie dārziņa sētas un skatās tum�ajos logos. Bet Cēzaram ir iemācīts velti nevauk�ķēt. Suņa darbā klusē�ana ir zelts, kluss uzbrukums vienmēr ir baismī�gāks un iznākums dro�āks.

Cilvēka ēna atdalās no dēļu sētas, klusi atver vārtiņus, ienāk pagalmā starp ceriņu krūmiem un nostājas uz tīri noslaucīta celiņa, kas ved uz lieveni. Tagad sve�ais kāpj jau uz lieveņa. Viņ� mazliet pagrie� galvu, mēnesnīcā uz mirkli tiek apgaismota viņa seja, ko slēpj dziļi uz pieres uzvilkta naģene . . . Sajā mirklī dro�i vien nodrebētu pat cilvēks ar stipriem nerviem: pār nelūgtā viesa vaigu stiepjas dziļa rēta, ko apgaismo nakts spīdekļa mironīgi zilā gaisma, un �ādā apgaismojumā seja izskatās sevi�ķi briesmīga, atbaido�a.

Veltīgā dzīve

(Krizina dzīves mācība)

Kā jau varēja iedomāties, Krizins nebūt nenoslīka upē pie tilta tajā reizē, kad partizāni atbrīvoja padomju cilvēkus, kurus fa�isti gribēja aizdzīt katorgā uz Vāciju. Nodevējam izdevās veikli nojaukt pēdas. Viņ� uzpeldēja � vārda tie�ajā nozīmē � uzpeldēja atkal. Un pats ieradās tur, kur viņu vismazāk varēja gaidīt.

Nelietis savu tiesu jau bija saņēmis. Liktenis nodevējus nekad nav lutinājis. Padomju Armijai uzbrūkot, ienaid�nieks atkāpās, un hitlerie�i pameta savu kalpu likteņa varā. Roklai�a, kas bija iedomājies sevi par kungu, nu kļuva par atkritēju, izstumto, no visām pusēm vajātu vilku, kam neatliek nekas cits kā pa�am bāzt galvu cilpā. Viņ� ir sagatavojis sev tādu galu, un �ajā ziņā viņa liktenis neat�ķiras no citu tādu pa�u nelie�u likteņa. Zagli vai pielidēju agrāk vai vēlāk sagaida atmaksa.

Krizina dzīvesceļ� var noderēt par mācību. Viņ� negri�bēja dzīvot kā visi pārējie, kam bija citi ideāli, un tagad viņam dzīvē vairs nebija vietas. Viņ� gribēja tikai ņemt, ņemt par katru cenu � ar meliem, ar varu, ar laupī�anu. Un nemanīja, kā pazaudēja savu dzīvi. Izniekoja, aplau�pīja pa�u dārgāko, to, kas mums dota tikai vienu reizi, kas nekad vairs neatgrie�as, ko nekas nevar aizstāt un kom�pensēt.

Cik cietsirdīga ironija: viņ� apzaga pats sevi! Izrādījās, ka viņ� bija pats sev ienaidnieks. Cilvēks, kas apzīmogots glu�i kā dzīvnieks, precīzāk � kā sendienās apzīmēja katordzniekus. Nokaitē uz oglēm knaibles un . . . Kādreiz kinofilmā viņ� bija noskatījies, kā to dara, un iegaumēja uz ilgu laiku.

Pretīgo, necilvēcīgo paradumu iezīmēt cilvēkus glu�i kā lopiņus atkal atdzīvināja hitlerie�i koncentrācijas nometnēs, kas ieguvu�as nāves nometņu nosaukumu. Pār- devies savas tautas apspiedējiem, atkritējs Krizins do�māja, ka paliks nesodīts un pats apzīmogos tos, kuri nokļūs viņa rokās. Ta�u iznāca otrādi.

Runa �oreiz nav par to rētu, kuru atstāja Cēzara ilknis. Beigu beigās tā ir nelaimīgas apstākļu sagadī�anās, nejau�a ievainojuma sekas. Tomēr jāpiebilst, ka ikvienā nejau�ībā ir sava likumsakarība. Sejai var izdarīt plas�tisko operāciju, rētas sakropļotā dvēselē nekādi nav labojamas.

Krizina dzīves mācība ir barga. Viņ� zaudējis visu, kas var piederēt cilvēkam. Sis radījums ir kā kaktā iedzīts plēsoņa, vilks, kas nolemts bojāejai un tāpēc sevi�ķi ne�ēlīgs un ļauns . . . Mednieku ielenkts zvērs. Visapkārt sarkanie karodziņi, un jebkuru brīdi var atskanēt liktenī�gais �āviens.

Kas Krizinu vilināja uz �ejieni, uz Talancevu mājām? Kriminālisti apgalvo, ka noziedznieks bie�i jūt nepārva�ramu tieksmi atgriezties vietā, kur viņ� izdarījis nozie�gumu, un �ai tieksmei nekādi nav iespējams pretoties . . .

Krizins nespēja atteikties no iecerētā nodoma noslēgt rēķinus ar Talancevu ģimeni, atriebties tiem. Bet par ko? Laikam arī pats Krizins nezinātu atbildi. Nu kaut vai par to ļaunumu, ko viņ� tiem nodarījis!

Doma par atriebību bija jau pārvērtusies uzmācīgā idejā, tā dedzināja viņa smadzenes un pārņēma pilnīgi savā varā. Nākotnē Krizins bija nolēmis pazust no �ejie�nes, un tas viņam jādara pēc iespējas ātrāk, bet pagaidām, kamēr nodoms nav izpildīts . . .

Kaislības bangoja �ajā cilvēkā, kas bija iedzīts strupceļā un baidījās pat no savas ēnas, katra soļu trok�ņa, no klusas noklepo�anās aiz muguras, bet kas joprojām peri�nāja ļaunumu pret citiem. Un acīmredzot �im ļaunumam vajadzēja rast izeju, lai tas nenosmacētu pa�u Krizinu.

Viņam bija nepiecie�ams kāds, ko vainot savā nelaimē. Sirdsapziņu zaudējis cilvēks savu neveiksmju cēloņus vienmēr meklē godīgajos un taisnīgajos ļaudīs, kas stāv par viņu augstāk. Krizins nebija nekāds izņēmums.

Vārdu sakot, Krizina psihiskais stāvoklis bija tuvs tam, kuru psihiatri sauc par prātā juk�anu uz kādas mānijas pamata. Tā melna skaudība un ļaunprātība pa�as sevi iznīcina.

Protams, viņ� nemaz necerēja sastapt �eit Alekseju Beļaņinu un Cēzaru. Krizins nezināja, ka tie abi ir atgriezu�ies. Viņu ar orķestri neviens nesagaidīja, viņ� atbrauca ar citu vilcienu, citā laikā un ar sve�u vārdu. Nodevējs izvairījās no vietām, kur pulcējās daudz ļau�u, radiopārraides neklausījās, laikrakstus nelasīja, jo tajos publicētās ziņas iesvēla viņā me�onīgu niknumu. Tāpēc frontinieku atgrie�anās bija paslīdējusi garām viņa uzma�nībai.

Negaidītā satik�anās uz ielas ar Cēzaru Krizinu iztrūci�nāja. Vēlāk viņ� pats par sevi pasmējās: ir nu gan stulbenis � ierauga uz ielas sve�u suni un no bailēm gandrīz bikses pietaisa! Kāpēc suns metās pakaļ tramva�jam? Vai tas nozīmē, ka tagad būs jābaidās no katra tak�a?!

Dro�āk, dro�āk, �urka, viņ� sevi uzmundrināja. Vēl jau viss nav pagalam!

Noziedznieku pievelk vieta, kur viņ� izdarījis nozie�gumu? Talancevu māja Krizinam bija tie�i tāda vieta. No �ejienes viņ� aizveda uz gestapo moku kambariem mājas saimnieci Jeļenu Vladimirovnu. Te viņ� pievāca Nadjas fotogrāfiju, kuru vēlāk izmantoja pret meiteni. Krizins loloja slepenas cerības, ka Talancevu māja un dārzs kop� �ī brī�a būs viņa īpa�ums. Lika mazliet pagaidīt!

Toreiz pievāktā atslēga atgādināja, ka māju viņam nav izdevies iegūt, un pamudināja uz jaunu noziegumu. At�slēgu viņ� saglabāja un par Talancevu māju atcerējās tūlīt pēc katastrofas, kad fa�isti un viņu rokaspui�i neatskatīdamies aizlaidās uz rietumiem, bet viņam pa�am ceļu aiz�ķērsoja Sarkanā Armija.

Palicis bez kādiem līdzekļiem, atriebības jūtu pārņemts, Krizins nodomāja Talancevu māju aplaupīt. �etrkājainā sarga tur tagad nav, to viņ� zina gandrīz dro�i, bet atslēga palīdzēs iekļūt mājā klusu un nemanāmi, viss izdosies. Bet, ja saimnieki pamodīsies nelaikā . .. Nu tad lai vaino pa�i sevi. Patiesību sakot, tas pat ietilpst viņa plānos. Viņ� ir sagatavojies uz visu un neapstāsies, pat ja ceļā stāsies Nadja. Maigās jūtas sen apdzisu�as, to vietā stājusies cietsirdība un niknums. Un kādas gan jūtas var būt tādam briesmonim un slepkavam kā viņ� . . . Krizins izrēķināsies gan ar Nadju, gan citiem.

Krizina �īsnakts �vizītei� bija vēl viens iemesls, gan�drīz vai galvenais: viņu bija redzējusi Jeļena Vladimi�rovna. Abi nejau�i satikās uz ielas: viņ� atsprāga atpakaļ un steidzīgi novērsās, savaikstījis laipnu seju, bet viņa pagāja garām, gandrīz vai aizskardama Krizinu ar savu apģērbu. Viņ� netika skaidrībā, vai Jeļena Vladimirovna viņu pazinusi vai ne, bet tie�i tāpēc �ī sieviete nav �ēlojama. Tikai miru�ie klusē.

Sastap�anās uz ielas � jā, �ī sastap�anās bija pēdējais piliens, jo pēc tam Krizins ne par ko citu nespēja domāt. Mājās Jeļena Vladimirovna ieminējās, ka laikam redzē�jusi Krizinu. �Nu ko tu, tas nevar būt,� vīrs iebilda, un visi pārējie tam piekrita. Bet, ja viņai tikai �ķita, ka �laikam redzējusi�, tad Krizins bija pārliecināts, ka viņa ir redzējusi, un tāpēc tagad devās uz Talancevu māju nogalināt, lai apsteigtu Jeļenu Vladimirovnu un tā nepa- gūtu viņu atmaskot.

Te tā ir � atslēga . . . No sve�as mājas un sve�as dzī�ves � viss, ko pagaidām izdevies saglabāt atkritējam. Viņam nepieder ne atslēga, ne māja. Viņ� �eit ir lieks. Lai! Toties ir iespēja atkosties, jā, jā!

Lieks un nevajadzīgs mū�s vienmēr ir ienaidnieks citu cilvēku dzīvei. Traks zvērs, pirms izlai� garu, meklē upuri.

Pasviedis atslēgu uz aug�u, Krizins to veikli satvēra un mēnessgaismā mirkli par to papriecājās. Vēsais tērauds nespodri novizēja. Pēc tam viņ� pataustīja bik�u kabatā pistoli . . . Sajā naktī notiks bezkompromisa cīņa uz dzī�vību un nāvi.

Krizins iebāza atslēgu slēdzenē . . .

Cīņa bez kompromisa

(Cēzara mācība)

Cēzars gaidīja. Viņ� dzirdēja, nojauta un gaidīja. Sī tik�anās būs pēdējā, tā notiks drīz. Cēzars to zināja.

Viņ� ir gudrs, ļoti gudrs � tāpat kā cilvēks, ko gudru padara ilgā dzīves skola,� �is pavecais un sve�u ļau�u acīs padrūmais, pinkainais suns, kura ķermeni viscaur klāj rētas un plaiskumi, kas reizēm neganti smeldz. Viņ� ir gudrs, izmanīgs un apdomīgs un zina to, kas cilvēka prātam pagaidām vēl apslēpts, kaut gan cilvēks ir aug�stākā būtne.

Nē, Cēzaram nemaz ne�ķiet, ka staigā�ana uz divām kājām ir ērtāka. Kā zināms, lielie suņi vispār nespēj nostāties un stāvēt uz pakaļkājām, paklausīgi �nodejot� kaut ko cilvēka priek�ā, pieli�ķēties, lai izlūgtos dāvanas vai �ēlastību. Sāda rīcība �iem lielajiem, spēcīgajiem dzīvniekiem nav raksturīga.

Ja jau mums Jauts runāt Cēzara vārdā, tad jāteic: viņ� nedomāja, ka cilvēkam un dzīvniekam jāmainās vietām, kā to cen�as iegalvot da�i fantasti. . . Katram sava vieta!

Dabasmāte pati, neprasot mums padomu, visu sadalījusi pietiekami taisnīgi . . . Daba radījusi daudz kā tāda, kas acīmredzot vēl ilgi satrauks mūsu iztēli.

Bitei ir �ūsiņas�, kas palīdz tai nekļūdīgi atrast ziedpu- tek�ņus un nenomaldīties ceļā uz dzimto stropu. Ja bitei atņem �īs �antenas�, tā pārvēr�as nevarīgā un nederīgā radījumā, kas aizies bojā, pat ja barība atradīsies turpat blakus.

Tādas pa�as ūsas � antenas ir arī skudrām. Zinātnieki izpētīju�i: izmantojot �īs dzīvās antenas, skudras nodod pavēles tādam pa�am se�kājainam ciltsbrālim, paziņo, kur gūstams laupījums, vai arī tos, kas nāk ar guvumu, pareizi orientē, uz kurieni to nogādāt � Ne velti par skudrām ir trāpīgs teiciens: lai maza, bet gudra. Ko tad vēl runāt par suni, kas jau senos laikos daudzināts kā gudrs dzīvnieks, kuram �vienīgi valodas trūkst�.

Kas palīdz sunim nojaust nākotnes notikumus, atrast ceļu uz mājām, pat ja tas pa �o ceļu nekad nav vests, uzminēt sava saimnieka garīgo noskaņojumu un veikt tūksto�iem citu apbrīnojamu un neizskaidrojamu izda�rību? Vai tik arī sunim nav tādu pa�u �Ūsiņu� kā skudrām un bitēm?

Kas tik nemaldīgi aizveda Cēzaru pie Jeļenas Vladimi- rovnas, kad viņa, nomocījusies un gandrīz jau atsacījusies no turpmākās cīņas, glu�i bez spēka nokrita sniegā � viena, pavisam viena bezgalīgajā sniega kla�jumā � bez kādām cerībām izglābties?

Kāpēc viņ� sekoja Krizinam pa slepenajām pēdām? Cēzaram tās bija pazīstamas pēdas. Smakas? Un tikai!

Zinātnieki raksta par noslēpumainām biostrāvām, biolo�ģisko magnētismu un elektrisko strāvu, ko izstaro ikviena dzīva būtne (pat augi). Bet jūtas? Vai arī tām bie�i vien nav materiāla izpausme?

Pēdējā laikā pla�i tiek lietots vārds �biolauks�� vēl viens zinātnisks jēdziens . . .

Tuvumā klīst līdz galam nepieveikts ienaidnieks, un uzticamais suns vairs nevar rimties: nespēj ne gulēt, ne atrast sev mierīgu vietu. Viņa biostrāvas kaut kur neredzami krustojas ar Krizina biostrāvām, �ķind asmeņi, cīņa ir jau sākusies, lai gan pretinieki viens otru vēl nav sastapu�i . , .

Tie�i tas ļāva sunim agrāk nekā citiem atklāt Krizina nozu�anas un �ķietamās nāves noslēpumu, laupīja miegu un brīdināja būt gatavam tikties ar pretinieku.

Dzīve gāja pa neredzamām sliedēm, kuras iepriek�ējie notikumi iezīmēju�i nāko�ajiem notikumiem. Neredzams pulkstenis skaita pēdējās dienas. Lai gan zināms, ka nākotne vienmēr slēpta mūsu acīm, tomēr Cēzars paredzēja vai nojauta visu, kas notiks �ajā naktī.

Cilvēks māca suni. No cilvēka viņ� apguvis visu to prasmi, kas viņam tagad ir. Tomēr kaut kādā ziņā suns ir un paliek pārāks par mums.

Cilvēki veic varoņdarbus augstu ideālu un mērķu vārdā. Suns nekā tamlīdzīga nezina, viņ� glu�i vienkār�i kalpo cilvēkam, kalpo, kā prot. Bet arī viņam ir savs dievs, savs elks, sava reliģija. Tas ir cilvēks, kas viņu audzinājis. Tā dēj suns ir gatavs uz visu.

Tāpat kā Krizins, kas bija sagatavojies pa�ai ne�ēlīgāka�jai rīcībai, tā arī Cēzars nedomāja palikt pusceļā. Viņ� darbam vienmēr bija ziedojis visus spēkus, bet vārdu �kompromiss� viņ� nemaz nezināja.

Pārgājiena laikā viņi � Cēzars un ser�ants Beļaņins � parasti bija gulēju�i blakus vai nu zemnīcā, vai tie�i zālē me�ā. �odien Cēzars bija draugu nodevis: negulēja pie viņa dīvāna, bet atdeva vietu Apelsīnam. Pat Aleksejs �ādu rīcību piedēvēja suņa pārmērīgajam satraukumam, jo tas tik ilgi bijis prom no mājām . . .

Jā, Cēzars bija satraukts, ta�u pavisam cita iemesla dēļ.

Izrādās, ka draugi Cēzaru nesaprot. Nu nekas, viņ� pierādīs, ko spēj.

Ļoti bie�i suns ziedo cilvēkam visu, cilvēka acīs parasti palikdams tikai ierocis, nejūtīgs instruments, tāds pats kā, teiksim, cirvis vai lāpsta,� un nekas vairāk. Tā ir tra�ģiska netaisnība. Cik dziļi maldās tie, kas, vēlēdamies parādīt savu pārākumu, nereti liedz sunim pa�u dārgāko, nosauc viņu visādos aizskaro�os vārdos, dod viņam nepatī�kamas iesaukas, pazemo viņu, pazemo sevi. Bet vai vienmēr cilvēks ir suņa cienīgs?

Tagad Cēzars bija iepazinis cilvēku nodevību. Krizina tuvums viņu padarīja glu�i vai traku. Un, protams, tā vairs nebija tikai o�a, bet viņa nervu atmiņa, apbrīno�jamā, neizzinātā pasaule, kur cilvēks vēl nav spējis iekļūt.

Dro�i vien kādreiz zinātnieki izpētīs suņa galvā �mehā�nismu�, kas padara viņu par nesamierināmu, uzticīgu bezkompromisa dzīvnieku. Bet pagaidām . . .

Cilvēks ārdurvīs pagrieza atslēgu. Atveroties tās tikko dzirdami no�īkstēja. Cēzars metās turp.

Divkaujas iznākums

Katru dienu, katru mirkli pasaulē risinās lieli un mazi notikumi. To skaits pieaug, tie noslāņojas un, visiem sasaistoties, veido vēsturi � valstu, tautu un atsevi�ķu cilvēku cel�anos un kri�anu. Vēsturē nemitīgi cīnās gaisma ar tumsu, labais ar ļauno, vecais ar jauno, skais�tais, dzimsto�ais ar atmirsto�o, bezjēdzīgo.

Lielas domstarpības vienmēr sastāv no tūksto�iem ma�zāku domstarpību.

Mūsu stāsts sākās tajā mirklī, kad tikko bija beidzies kar� un nelielā Viduskrievijas pilsētiņā atgriezās fronti- nieku grupa, kuras vidū bija vecākais ser�ants ar suni. Valstī, kur katru dienu stājas ierindā jaunas fabrikas un rūpnīcas, zinātnē tiek izdarīti svarīgi atklājumi un risinās tūksto�iem citu svarīgu notikumu, �āds gadījums varbūt nav nemaz tik ievērojams. Un, protams, kaut kāda suņa liktenis ir pārāk nenozīmīgs objekts pagātnes pētniekam. Mūsu Cēzars ir tikai smil�u graudiņ�, piliens jūrā, mazsva�rīgs mikrokosms lielajā dzīves riņķojumā.

Un tomēr . . . Tāpat kā kara iznākums atkarīgs no miljoniem atsevi�ķu ļau�u darba un varoņdarba, tāpat dzīves gaitu veido pastāvīga, nepārtraukta sīkāko daļiņu pārvieto�anās, netverama kustība uz priek�u � daudzu jo daudzu ļau�u pūliņi.

Iedomājieties, kā veidotos mūsu varoņu liktenis, ja nebūtu Cēzara. Jeļena Vladimirovna un Nadja dro�i vien nebūtu vairs dzīvas, kaut kur staignos purvos būtu nolicis galvu Aleksejs, tātad dzīve Talancevu mājā ritētu pavi�sam citādi vai pat būtu apstājusies pavisam . . . Cik daudz kas atkarīgs no �etrkājainā drauga! Autors neko neuz�spie�, vienīgi lūdz padomāt tos, kuri lasīs �o stāstu. Un tāpēc mēģinājumu sniegt Cēzara Zeltzobja dzīves aprak�stu nebūt nav radījusi vēlē�anās notēlot suni cēlāku, parādīt labāku, nekā tas patiesībā ir, pierādīt, cik tas nepiecie�ams, derīgs. Suns jau sen izcīnījis mūsu atzinību un pateicību.

Bet reiz ta�u viņ�, Cēzars, tik tikko neaizgāja bojā suņķērāja kastē � Tā reizēm lielie labdari paiet mums garām, pazūdot bez vēsts. Kā teicis dzejnieks:

Ko iegūstam, mēs uzskatām it visu Par dālderi, kas varā kalts,

Tik vēlāk � reizēm pārāk vēlu � Mēs raudzi apskatām Un atklājam: Tas zelts.

Nedrīkst sajaukt zeltu ar varu!

Sī stāsta galvenais varonis ir militārā dienesta suns. Un autors ļoti vēlētos, lai cilvēki patiesi novērtētu, ko tas nozīmē.

Cēzars neaiztika citus suņus un neiesaistījās kautiņā ne tāpēc, ka tā kādam pēk�ņi būtu sagribējies. Uzticamais suns kalpoja cilvēkiem, kas par savu cildeno mērķi uzskatīja tādu sabiedrību, kurā nebūtu Krizinam līdzīgu izdzimteņu. Cēzars palīdzēja nosargāt Dzimtenes brīvību un neatkarību, un tā ir viņa galvenā at�ķirība no daudziem �etrkājainajiem literārajiem varoņiem pagātnē un, iespējams, daudziem līdzīgiem tēliem nākotnē. Kriet�nais �etrkājainais cilvēka cīņu līdzgaitnieks pelnījis, lai stāstījums par viņu tiktu pabeigts.

�āvienu troksnis, nikni suņa rūcieni, iekauk�anās, lamā��anās un sāpju kliedzieni nakts vidū pamodināja gulētā�jus patīkamajā un mājīgajā namiņā aiz dēļu sētas ie�ogotā dārziņa. Priek�telpā pie ieejas durvīm notika nikna cīņa. Mirkli vēlāk tā no mājas pārvietojās uz pagalmu un dārzu. Kāds at�audīdamies mēģināja bēgt, bet Cēzars, nikni rūkdams un riedams, tam sekoja.

Mājā steidzīgi sāka �audīties satrauktas ēnas. Iedegās gaisma, pusapģērbti cilvēki izsteidzās uz lieveņa. Aleksejs bija sa�ņaudzis saujā virtuves nazi, bet Stepans Nikolaje�vi�s apbruņojies ar krāsns kruķi.

Uz celiņa asins peļķē gulēja vīrietis ar rētu sejā, ko izķēmoja pirmsnāves mokas un neremdināmais naids, kas pastāvīgi bija mājojis viņā.

Viņa stunda bija situsi. Bezmērķīgā dzīve beigusies.

Blakus Krizinam bija nokritis Cēzars. Arī viņ� bija noplūdis asinīm, bet vēl pēdējiem spēkiem pūlējās aiz�sniegt pretinieku ar �okļiem, kas vairs negribēja klausīt. Apbrīnojami, ka suni jau pirmajos divkaujas mirkļos trāpīju�as vairākas lodes, bet viņ� vēl turpināja cīņu.

Viss ilga ne vairāk par minūti, ta�u ar to pietika, lai konflikts, kas bija izcēlies starp cilvēku-zvēru un zvēru, kur� jutās gandrīz kā cilvēks, tiktu atrisināts: Cēzars savu tomēr bija panācis � viņ� bija nokodis pretinieku.

Pie sliek�ņa mētājās nokritusi atslēga, glu�i tāda pati, kāda bija Talanceviem. Ja viņiem pēc atgrie�anās mājās nebūtu otras atslēgas, viņi nomainītu slēdzeni � un var�būt nekas nebūtu noticis . . .

��� Vecs paziņa, pats ieradies,� rezumēja Stepans Niko- lajevi�s, pazinis mironī to, kura nāvi viņ� paredzēja un prasīja jau tad, kad pasaulē daudz kas bija citādi.

�� Te vairs nekāda medicīna nelīdzēs,� Aleksejs piebilda.� Cēzars atmaksāja par visu . . .� Vīrie�i saska�tījās, nojau�ot, kādu nelaimi Cēzars bija novērsis no viņiem.

��� Dīvaini gan, ka viņ� atnācis �

��� Nebija kur likties. Bet varbūt pats to gribēja �

Tas ir arī viss attiecībā uz pēdējo tik�anos ar Krizinu.

Vairāk viņam, vilkam, nebūs jāskraida apkārt un jāslap- stās. Viss cauri!

Cēzaru ienesa mājā. Krizins palika guļot uz celiņa līdz milicijas atnāk�anai. Visu mājnieku uzmanība pievērsās sunim.

Cēzaram bija caur�autas krūtis, kakls, salauztas ribas un ķepa, lodes sadragāju�as pleca kaulu. To visu konsta�tēja kaimiņos dzīvojo�ais ārsts, kas pusapģērbies at�steidzās pēc Nadjas izsaukuma. Viņ� sniedza pirmo palīdzību, ta�u diez vai ko varēja vairs par labu vērst. Suns noasiņoja. Līdz ar asinīm no ķermeņa izplūda dzīvība. Un ar tādiem ievainojumiem, no kuriem ikviens bija pietiekami nopietns, lai nonāvētu cilvēku, viņ� vēl turpināja cīņu. Ir nu gan sīksta dzīvība! Visi brīnījās, tāpat kā kādreiz, spīdzinādams Cēzaru, bija brīnījies Krizins.

Kamēr ieradās milicija, sastādīja protokolu un aizvāca Krizina līķi, sunim injicēja kamparu, uzlika pārsējus un pie kājām pielika sildītājus. Tajā naktī mājās neviens vairs neaizvēra acu.

Kad ar tuvu draugu notiek nelaime, katrs, �ķiet, varētu atdot dajiņu savas dzīves, lai tikai glābtu viņu. Tagad cilvēki ne�ēlotu savas asinis un atdotu tās sunim.

No rīta ap ievainoto sapulcējās vesels ārstu konsilijs. Stepans Nikolajevi�s atveda tos savā ma�īnā. Ieradās galvenais veterinārārsts � pulkvedis no tās karaspēka daļas, kur dienēja Aleksejs un Cēzars. Visi baidījās, ka suns nenodzīvos līdz rītam, tomēr dzīvība viņā vēl turējās. Ārsti ilgi viņu apskatīja un izklausīja, un slēdziens bija bēdīgs.

� Esi gan tu pamatīgi apstrādāts,� vecākais no medi�ķiem kratīja iesirmo, īso ķīļbārdiņu.�� Te jau pietiktu daudziem, bet tu esi saņēmis to viens.

Sie vārdi izskanēja kā spriedums.

Ta�u Stepans Nikolajevi�s nenolaida rokas. Viņ� pra�sīja, lai Cēzara glāb�anai tiktu darīts viss iespējamais. Dienu un nakti Cēzara tuvumā nepārtraukti kāds de�u�rēja: Nadja, Je]ena Vladimirovna, Aleksejs. Un atkal Nadja, tad Jeļena Vladimirovna . . . Cēzars gulēja nekus�tīgi, izstiepies uz sāniem, viscaur nosaitēts, un, �ķiet, bija nāvei lemts. Vienīgi sāni tikko manāmi cilājās un laiku pa laikam plaksti lēni pacēlās un nolaidās, un apdzisis, skumj� uzticīga suņa skatiens pārslīdēja pār cilvēku sejām. It kā caur miglu Cēzars redzēja tos, par kuriem būtu atdevis dzīvību vēl un vēlreiz, ja būtu nepiecie�ams, un nespēja tiem atbildēt, pat viegli pakustinot asti. Līdz viņa apziņai vāji nonāca arī balsis � Nadjas klusā raudā��ana un vīrie�u pus�ukstus izteiktie vārdi.

Tikai uzticamā sirds joprojām pukstēja, gan tikko dzirdami, tomēr vienmērīgi, noteikti un neatlaidīgi. Mū�ī�gais dzinējs, arī tas cīnījās līdz pēdējam.

Un tad kādu dienu notika pirmās pārmaiņas: sirds toņi uzlabojās, kļuva spēcīgāki un skaidrāki.

Uzticamais draugs bija izturējis arī �o jauno pārbaudi, uzvarējis vēl vienu � pa�u briesmīgāko ienaidnieku � nāvi. Pamazām dzīvība sāka atgriezties �ajā savainotajā radījumā. Un vienā jaukā dienā viņ� jau lok pienu, ko viņam priek�ā noliku�i Nadja un Aleksejs; ser�ants noņē�mis uzple�us un atkal pārvērties par in�enieri elektriķi. Cēzars jau mēģina uzslieties stāvus uz ļodzīgajām kā�jām . . . Un beidzot pienāca brīdis, kad viņ�, vēl nosaitēts un aptīts, bet jau acīm redzami atlabis un pieņēmies spēkā, parādījās uz lieveņa, ar to ārkārtīgi iepriecinā�dams visus kaimiņu pui�eļus. Kop� zināma laika tie katru dienu stundām ilgi bija sēdēju�i tur ārā, gaidīdami �etrkājainā cīnītāja parādī�anos.

Nu mūsu uzticamais draugs Cēzars stāv uz kāpnēm. Vēl viņ� izskatās novārdzis, vietām uz tikko sadziju�ajiem ievainojumiem nav ataugu�i vilna, bet suns ir mundrs, dzīvesprieka pilns kā senāk, viņa mo�o, brūno acu ska�tienā vīd saprāts un padevība. Izkāris no mutes sārto mēli, viņ� ar dzīvu interesi skatās uz mums un, �ķiet, pat smaida . . .

Ja kādam no lasītājiem vairākus gadus pēc kara, ko tauta nosaukusi par Lielo Tēvijas karu, ir gadījies ie�braukt pilsētā, kur notiku�i stāstā aprakstītie notikumi, viņ� noteikti būs sastapis uz ielas divas būtnes, kurām nevar paiet vienaldzīgi garām.

Liels, vecs suns, mazliet pieklibodams, un maza meite�nīte svarīgi solo, un abi kopā izskatās kā viena nedalāma vienība. Bērns ir apbrīnojami līdzīgs vienam no cienīja�mākajiem pilsētas iedzīvotājiem � elektrostacijas galvenajam in�enierim Aleksejam Beļaņinam, it sevi�ķi ar saviem gai�ajiem linu krāsas matiem, bet zilās acis atgādina māti. Mazā ar rociņu turas pie kaklasiksnas, bet suns glu�i kā aukle pielāgo savus soļus bērna soļiem un pat neskatās apkārt. Viņi aiziet līdz ielas stūrim, pēc tam pagrie�as un nāk atpakaļ pie mājiņas ar krāsoto sētu, aiz kuras kupli zied ceriņu krūmi.

Varonīgais suns vecumdienās kļuvis par aukli, bet, �ķiet, viņam tas patīk, un pret jaunajiem pienākumiem viņ� izturas ne mazāk godprātīgi kā toreiz, kad vajadzēja uzspridzināt vācie�u munīcijas noliktavas vai cīnīties ar Dzimtenes nodevēju Krizinu. Pagriezienā meitene atro�das bīstami tuvu ielas braucamajai daļai, un suns nekavē�joties aizskrien viņai otrā pusē, kā to dara aklo cilvēku pavadoņi, un atspie� bērnu trotuāra vidū. Tā būs dro�āk.

Suns ir pārvērties. Purns apaudzis ar biezu, sirmu vilnu, sudrabaini lāsumi klāj vietas, kur biju�i ievaino�jumi. Ta�u viņ� vēl nebūt nav nevarīgs, nav zaudējis spēku. Lai tik pamēģina kāds aiztikt bērnu!

Bet kam gan gribēsies to darīt! Pilsētā ļoti populārs ir ne tikai Beļaņins, kuru bie�i uzaicina uz pionieru salidoju�miem, skolās, profesionāli tehniskajās skolās, lai viņ� pastāstītu savas atmiņas par Lielo Tēvijas karu, tikpat slavens ir arī �is jaukais pāris. Suns ir ļoti ievērojams, un tāpēc meitenīti un viņas draugu katru reizi pavada vesels bars pui�eļu.

Reizēm pie dārza vārtiņiem �� viņus sagaida liels, ruds runcis. Apelsīns, par spīti solīdajam vecumam, ir lieliski saglabājies, turklāt jāņem vērā, ka viņam kar� vispār pagājis daudz vieglāk, bez tādiem satricinājumiem kā viņa draugam Cēzaram; nedrīkst aizmirst arī to, ka vecums kaķiem pienāk lēnāk. Suns un runcis viens otru aposta, �ī svarīgā ceremonija aizņem viņiem apmēram pusminūti; tad meitene paņem runci rokās, un mājās viņi ienāk jau trijatā.

Ejot uz kārtējo tik�anos ar klausītājiem, uz skolu vai klubu, Bejaņins bie�i ņem līdzi arī Cēzaru. Galvenajam in�enierim nereti tiek speciāli atgādināts, lai neaizmirst Cēzaru mājās. Stāstot par karā piedzīvoto, biju�ais ser��ants nosēdina sev blakus suni, bet tas no satraukuma un karstuma atple� rīkli, un tur pazib zelta zobs � tādās reizēs iespaids ir neaprakstāms.

Cēzar, draugs! Suņa uzdevums ir kalpot cilvēkam un pat mirt par to.

Mūsu Cēzara vietā dro�i vien nāks citi suņi, kas būs nosaukti viņa vārdā. Un arī viņi darīs to pa�u, tas ir, uzticīgi kalpos cilvēkam, ko darīja viņ�, mūsu uzticamais mēmais pavadonis Cēzars, ar iesauku Zeltzobis.

Boriss Rjabiņins dzimis 1911. gadā Permas apgabala Kunguras pilsētā. 1930. gadā beidzis Permas zemes ierīcī�bas tehnikumu, pēc tam Mehānikas un ma�īnbūves insti�tūtu. Strādājis gan par topogrāfu, gan pētnieku grupas priek�nieku, krustām �ķērsām izstaigājis un izbraukājis Urālus, un viņu savaldzina turienes kalnu, me�u un upju neatkārtojamais skaistums.

Aizrau�anās ar literatūru un fotografē�anu radikāli maina Borisa Rjabiņina dzīvi. Viņ� kļūst par laikraksta �I43eecTusi� ļotokorespondentu Urālos. Kunguras glez�nainā apkārtne, Urālu bagātā augu un dzīvnieku valsts ir pamats, no kura izaug nākamā rakstnieka mīlestība uz dzīvo dabu. Viņ� saka: �Sī mīlestība sakņojas manā bērnībā: esmu dzimis Kungurā � pilsētā, kam visapkārt me�i, kalni un upes. Mūsu mājā vienmēr bija dzīvnieki � gan vectētiņam un vecmāmiņai, gan tētim un māmuļai, un, dabiski, tie vienmēr biju�i arī manā ģimenē. Mēs visi � divi mani dēli un sieva � esam dedzīgi dabas sargātāji un aizstāvji.�

Borisa Rjabiņina pirmie apraksti publicēti 1935. gadā vietējā �urnālā �ypaAbCKuū CAedonhiT�, bet pirmā grā�mata �Akmens noslēpumi� iznāk 1936. gadā Sverdlovskā. Vēl pēc gada publicēta otra grāmata �Mani draugi�, kas iekaro pla�u lasītāju masu simpātijas. Rjabiņina sarak�stīto grāmatu skaits jau tuvojas simtam. Daudzas no tām tulkotas vācu, angļu, fran�u, kā arī PSRS tautu valodās. Lielākā daļa viņa grāmatu adresētas bērniem, sākot ar mazākajiem un beidzot ar vecākā skolas vecuma jaunie��iem. Savos darbos viņ� pievēr�as galvenokārt dzīvnieku pasaulei, kā arī cilvēku attieksmei pret mūsu �mazāka�jiem brāļiem� un, protams, dabas aizsardzības un saglabā��anas jautājumiem. Da�as populārākās no Rjabiņina dar�biem: �Mani draugi�, �Stāsti par uzticamo draugu�, alngers�, �Mīlestība uz dzīvo radību�, �Tu un tavs

Reksis�, �Pa�a audzināts draugs� ( 1980. g. iznākusi arī latvie�u valodā) un citas. Tomēr visvairāk grāmatu Rjabi- ņinam ir par cilvēka uzticamāko draugu suni. Autors pats saka: �Suns vispār ir apbrīnojams dzīvnieks. Tuvāku iepazī�anos ar �o cilvēka Pirmo Draugu stipri veicināja mana aktīvā darbo�anās Osoaviahimā (tagad DOSAAF).� Rjabiņins ilgus gadus ir PSRS Dienesta suņaudzētāju federācijas prezidija loceklis, Dabas aizsardzības Maska�vas un Kijevas sekciju loceklis. Viņ� divdesmit piecus gadus vadījis raidījumu ciklu par dabas aizsardzību Sverdlovskas un �eļabinskas televīzijā, piedalījies Centrā�lās televīzijas raidījumos.

Boriss Rjabiņins ir daudzu dokumentālu un populārzi�nātnisku filmu scenāriju autors. Filma �Tur, kur briedis skrien�, kas uzņemta pēc viņa scenārija, starptautiskā kinofestivālā apbalvota ar goda diplomu. Viņ� saņēmis prēmijas par gada labāko publikāciju laikrakstā �JluTepaTļjpnaji za3era�, �CoeercKasi Poccusi� un �urnālā �3dopoete�. Par materiāla aktualitāti un oriģinalitāti grāmatā �Zeme barotāja� 1984. gadā viņam pie�ķirta KPFSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas prēmija.

Tulkotāja

�D�eris 3

Stāsts par zaudēto draugu 22

Mazais un Lielais 32

Nelūgtais viesis 35

Dzīvo, Grej! 48

Bonzo Nr 349 58

Cēzars Zeltzobis 71

Da�i vārdi par autoru 204

�Boriss Rjabiņins UZTICAMAIS DRAUGS

Redaktors Andrejs Rijnieks Mākslinieciska redaktore Maija Dragūne Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Sarmīte Liniņa

Nodota salik�anai 11 12. 87. Parakstīta iespie�a�nai 05. 04. 88. Formāts 84 y 108/32. Tipogrāfijas papīrs .N? 2. �urnālu garnitūra. Augstspiedums. 10,92 uzsk. iespiedi., 11.23 uzsk. krāsu nov., 12,41 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pa�ūt. .No 1736-o. Cena 95 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226256 Rīgā, Padomju bulv 24 Izdevn. Nt 133(32897) J �2937 Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS, piedalo�ties Nozares kolcktivās lieto�anas informatīvajam skaitļo�anas centram. Programmētāja J Rupais. Iespiesta tipogrāfijā �Ciņa�, 22601 1 Rigā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11

Rjabiņins Ii.

Uzticamais draugs: Stāsti/ No kr. vai. tulk. un pēcv. sarakst. J. Roze.� R.: Liesma, 1989 �206 lpp.� (Stāsti par dabu.)

[1] aizsardzības, aviācijas un ķīmijas celtniecības veicinā�anas biedrība.