..

.

.

Ir viena no tām decembra dienām, kad ārā sprēgāt sprēgā sals, bet istabā ir mājīgi un silti, jo kuras krāsns.

Mēs dzīvojam me�a ielokā biju�ā me�sarga mājiņā: es, māmiņa un vectēvs. Kilometru no mūsmājām atrodas kolhoza centrs, kur uzcelti jauni divstāvu un trīsstāvu mūra nami, tomēr mūsmājās man patīk labāk, jo (e visapkārt ir daba � skaista un noslēpumaina. Tās noslēpumus man pa�līdz izprast vectēvs � biju�ais me�sargs. Arī tagad, būdams pensijā, viņ�, kā pats saka, bez me�a nespējot dzīvot.

, Patlaban vectēvs sē� krāsns priek�ā un �ad tad piemet ugunij malku. Es gatavoju rītdienai stundas. Kad ar mācībām esmu galā, pieeju pie loga, lai paskatītos uz sniegoto me�malu. Ta�u 110 skatī�anās nekas liels nesanāk: pievakarē pieņēmies sals uz loga rūtīm sazīmējis visvisādus teiksmainus ziedus. Cits atgādina asteri, cits neļķi, cits izskatās pēc pa�pardes. Es labi zinu, ka �ie ziedi ir sala veidoti, tomēr neizprotu, kā tas notiek.

��� Vectēv, kā sals prot uzzīmēt uz rūtīm ziedus? � iejautājos. Vectēvs pagrie� sirmo galvu uz loga pusi un, ūsās viltīgi slēpdams

smaidu, saka:

��� Pavēro uzmanīgi rūtis, kazi, sapratīsi pats! Tu tak esi Vanaga Acs. Es stāvu un apsvērdams vēroju, kā pamazām neļķei izaug garākas

ziedlapas, bet pretejā rūts stūrī lēnām plaukst sidrabains lilijas zieds.

�� Juri, atnes no �ķūnī�a malku! � viendien man saka māmiņa.

Man tas nemaz nepatīk, jo būs jāstiepj vairāki malkas klēpji � ar vienu jau māmiņai nepietiks � Velkot mugurā mēteli, iedomājos:

�Kādēļ malka jānes? Var ta�u paņemt ragaviņas un atvest veselu kravu uzreiz!�

Domāts, darīts. �ķūnī�a priek�ā sakrauju uz ragaviņām vairākus klēp�jus sausas malkas � iznāk bra�s vezums!

Vispirms velku vezumu pāri pagalma laukumam, kuru mēs lepni dēvē�jam par slidotavu. Te ledus ir gluds un kamaniņas slīd teicami.

�Bet vai spē�u pavilkt smago vezumu, kad slidotava beigsies?� ie�au�jas prātā.

Ta�u mani sagaida pārsteigums: pa grumbuļaino ledu ragaviņas slīd vēl vieglāk. Kāpēc tā? Un kāpēc tad slidotavās neiekārto grumbuļainu ledu?

Pāri laukiem un tīrumiem sakritis biezu biezais sniegs Es zinu, ka sniega sega sastāv no neskaitāmām sīkām pārsliņām. Zinu arī to, ka sniegs ir auksts: ja to pagrābj saujā, saspie� un brīdi patur, tad pirksti drīz vien top stingi un salst. Bet lauku ļaudis par sniegu priecājas un

saka:

��� Labi gan, ka uzsniga! Tagad labība neizsals, tai būs silti! Vai tas nav pretrunīgs spriedums?

Nākot no skolas, iegriezos pie Pētera. Viņ� dzīvo kolhoza centrā ne�tālu no jaunās skolas. Mēs mācāmies vienā klasē, draudzējamies un tīri

labi saprotamies, tāpat kā ar mūsu kaimiņmāju Upī�u Vilni. Vectēvs gan saka, ka Pēteris esot izlutināts un reizēm savā pārgudrībā pasakot vis�lielākās muļķības, turpretim Vilnis viņam patīkot daudz labāk, jo tam esot tuvāka daba, vērīgāka acs.

Pētera mājās ir daudz interesantu �urnālu ar visādu puķu un ko�um�krūmu attēliem, jo viņa tēvs, būdams agronoms, vaļas brī�os nodarbojas arī ar daiļdārzniecību.

Kamēr iz�ķirstījām jaunākos krāsainos �urnālus un pārrunājām, kā pavadīsim ziemas brīvdienas, nemanot klāt ir vakars. Jāsteidzas mājās.

Kad nogrie�os uz mūsu ceļa, sejā sāk pūst skarbs vēj�: �ķiet, laiks kļuvis krietni aukstāks neka bija no rīta. Sak salt vaigi un roku pirksti.

Pārnācis mājās, tūlīt pieeju pie loga un ielūkojos termometrā. Bet � tavu brīnumu! � dzīvsudraba stabiņ� rāda tie�i tikpat, cik no rīta. Kādēļ tad no rīta, ejot uz skolu, man tik traki nesala?

Mūsmājas un kaimiņu Viļņa mājas ziemā bie�i apciemo put�niņi, meklēdami barību. Tāpēc mes abi vectēva ratnīcā jau laikus pagatavojām divas vien�kār�ās putnu barotavas. Tās izdevās diezgan glītas. Galdiņa stūros piesitām �etrus stabiņus, pie kuriem piestiprinājām jum�tiņu, lai barība ncapsnigtu un lietū nesamirktu.

Kad uzkrita pirmais sniegs, barotavas izlikām ara katrs pie savas mājas loga. Apkārt baro- tavāi apspraudām skujas. Nā�kamajā dienā manā barotavā ieradas pirmie viesi. Liela zīle satvēra kaņepju sēkliņu, iespieda to starp kājiņu pirk�stiem un ar knābi kala tik ilgi, kamēr atrada kodolu.

Vilni pirmais apciemoja kustīgais dzilnītis ar zilganpelēku muguru un kastaņbrūniem sāniem. Drīz vien mūsu ēdnīcās mielojās vēl citi put�niņi � zaj�ubītes, pelēkās zīlītes un zilzīlītes.

� Manā barotavā ieradu�ās dzeltenās stērstes! � viendien paziņo Vilnis.

Dzeltenās stērstes barotavā! Vai tie�ām?

�odien skolā beidzas mācības � audzinātāja izsniedz liecības. Prie�cājos, ka manā nav neviena trijnieka. Domāju, ka arī māmiņa par to priecāsies. Kad pārnāku mājās, vectēvs mundri uzsauc:

��� Vanaga Acs, taisies man līdzi! Lai�am uz me�u!

Man ir skaidrs, kādēj. Nometu skolas somu un paķeru slēpes.

Slēpojam pāri p]avai. Arvien tuvāk nāk biezais egļu me�s.

Drīz me�malas smalce paliek aiz muguras, ta�u vectēvs dodas aizvien dziļāk � gandrīz vai necaurejamā biezoknī.

��� Juri, tev ir vērīgas acis, � viņ� man saka, � meklē nu visskais�tāko eglīti!

Es, tā sakot, paņemu acis rokā un skatos. Ta�u labu laiku neko pie�mērotu neredzu. Visapkārt slienas gari egļu stumbri, un tikai retā vietā kāda īsāka eglīte. Bet man vajaga pavisam nelielu � metru vai pusotra garu.

�� Vectēv, mums vajadzēja meklēt me�malā. Tur ta�u bija daudz mazu, jaunu eglī�u, � es iesakos.

��� Eglīti nedrīkst cirst kurā katrā vietā, � vectēvs atbild. � Me�s jā�saudzē. Biezoknī drīkst, jo tas me�am nekaitē. Āre, kur skaista eglīte! Tā mums derēs.

Eglīte no tiesas ir skaista. Apmēram metru gara, ar biezi noaugu�iem zariem. Mums līdzi ir mazais zāģītis. Kad eglīti nozāģējām, vectēvs ievai�cājas:

����� Kā tu domā, Juri, cik mūsu eglītei ir gadu?

���� Gadu desmit, ne vairāk, � es atbildu.

��� Tūlīt tavas zinības pārbaudīsim Pēc stumbra apļiem var noteikt koka vecumu. Saskaiti nu tos!

Es paceļu stumbru uz aug�u un mēģinu skaitīt. Ta�u apļu ir tik daudz un tie tik cie�i piegulst cits citam, ka skaitot ap�ilbst acis.

��� Redzi nu, ka neuzminēji! Sai eglītei ir vismaz �etrdesmit gadu.

��� Bet kādēļ tad tā ir tik maza? � man pasprūk jautājums.

�� Jā-ā, � vectēvs daudznozīmīgi novelk, � par to tev der pa�am pa�lauzīt galvu.

Tā kā ir sāku�ās ziemas brīvdienas, vectēvs kādu dienu mani paņem līdzi uz Rīgu. Rīgā ir tik daudz ko redzēt! Izstaigājām vectēva iemīļoto muzeju, kas atrodas Latvie�u sarkano strēlnieku laukumā, iegrie�amies arī vienā otrā veikalā, lai apsildītu degunu, jo ārā neganti salst.

Kad ejam cauri apstādījumiem, kādā laukumiņā solu priek�ā ieraugu lēkājam lielu baru zvirbuļu. �ādus dīvainus zvirbuļus vēl nekad neesmu redzējis: pārdro�i, lepni, ar saboztām spalvām. Tie lēkā kā apaļas bum�biņas pa notīrīto asfaltu.

��� Laukos tik lepni zvirbuļi gan nedzīvo, � es saku vectēvam. � Arī spalvas tā neceļ gaisā. Laikam te Rīgā �iem tāda mode.

��� Diez vai, � vectēvs iesmejas. � Kad aizbrauksim mājās, �odien pat aplūko labi lauku zvirbuļus! Kazi, mūsējie arī būs pārņēmu�i pilsēt�nieku modi�

Tik tie�ām � tā arī bija.

Pasakiet, kāpēc zvirbuļi sabo� spalvas!

�� Rīt mūsu me�saimniecības vīri rīko medības, � ierunājas vectēvs, raudzīdamies pa logu, kā ārā krīt sniegs. � Kazi, būs tiem jāpiebiedrojas. Laiciņ� kā uz pasūtījumu.

��� Aizej gan, � māte atbalsta. � Tak jau kādu cepeti pārnesīsi.

Otrā rītā termometra dzīvsudraba stabiņ� noslīdējis līdz astoņpadsmi-

iajai iedaļai zem nulles. Debesis � skaidras. Tātad ārā krietns sals. Vec�tēvs piecēlies un saģērbies sāk cilāt bisi un patronjostu.

�� Tu no tiesas iesi uz medībām? � es brīnos. � Vai tu maz zini, cik rāda termometrs?

��� Zinu gan. Astoņpadsmit grādu.

�� Un tik aukstā laikā tomēr iesi? Vai tās medības nevar pārcelt uz siltāku laiku?

��� Nē. Laiciņ� kā radīts medībām, � vectēvs, kā parasti viltīgi smī�nēdams, man atbild un iziet pa durvīm.

Ilgi gudroju, bet tā arī nespēju izgudrot, kāpēc �ī diena ir tik piemē�rota medībām.

Pievakarē no medībām pārradās vectēvs kopā ar vairākiem citiem vī�riem. Viņi bija no�āvu�i me�a cūku un iegriezās mūsmājās medījumu sa�dalīt.

Kamēr vīri ņēmās ap medījumu, mēs ar Vilni uzplijamies vectēvam, iai pastāsta ko par medībām. Un vectēvs mums izstāsta �ādu atgadījumu.

Tas noticis sen. Gāju�i zaķu medībās. Sākumā pavisam neveicies. Ne�manīju�i neviena zaķa. Pēcpusdienā beidzot no reta krūmāja izlēcis gar�ausis un trakās bailēs meties pāri kalnam. Skrējiens pret kalnu bijis tik negaidīti ātrs, ka mednieki pat nepaspēju�i bises pie pleca piemest. Tā arī zaķis pazudis un visi paliku�i gariem deguniem. Soļoju�i tālāk. Sak, gan jau me�malas retaja krūmājā vēl būs paslēpies kāds pelēcis. Vectēvs lai�kus noņēmis bisi no pleca.

Un tie�ām � pēc brī�a baltajā sniegā izvēlies pelēcīgs kamols. Tapat kā iepriek�ējais, tas jozis prom no medniekiem, tikai �oreiz � lejup no kalna.

Vectēvs piesviedis bisi pie pleca, ta�u tūlīt nav �āvis: vērojis zaķa skrējienu, kārtīgi notēmējis un tad, protams, zaķi no�āvis.

� Vectēv, kā nu iznāk? � es noklausījies iebilstu. � No kalna ta�u ir vieglāk skriet nekā pret kalnu. Varbūt tas ir tikai mednieku stāsts?

��� Vai tad tu domā, ka vienmēr un visiem ir vieglāk skriet no kalna nekā pret kalnu? � viņ� smīnēdams atbild.

Kad esam noskaidroju�i zaķa skrie�anas īpatnības, vectēvs mums vēl pastāsta par vilku medībām.

��� Bet vai jūs zināt, brā�uļi, kālab ļaudis mēdz sacīt: �Vilku kājas baro�? � vectēvs beigās mums uzdod āķīgu jautājumu

Pirmajā brīdī man �āds teiciens liekas pavisam dīvains: kā vilku var barot kājas?

Tomēr vectēvam, izrādās, ir taisnība.

Skolas brīvdienas vēl nav beigu�ās, un mēs ar Vilni un Pēteri vien�dien dodamies paslēpot pa apkārtnes kalniem, pļavām un me�iem. Zemi klāj balta sniega sega, tikai vietumis tai cauri lau�as brūngani, sala no�kosti zā|u stiebri.

�� Zeni, vai atceraties �o pļavu vasarā? � Vilnis ievaicājas. � Cik tā bija ziedo�a un pilna dzīvības! Are, patlaban tā �ķiet kā izmirusi, tikai vēj� �aukstina nosalu�ās ziedu skaras.

��� Pacieties līdz pavasarim, gan pļava atkal atdzīvosies, � es izmetu.

�� Jā, to es zinu. Bet, ja tu esi tik gudrs, pasaki: kā augi ik gadus spēj atzelt? � Vilnis vēl nelikās mierā.

�� To tik viegli nemaz nevar izskaidrot. I.abāk pavaicā dabas zinību skolotājai, � es atrunājos.

Sasniedzam me�malu. Pēk�ņi Pēteris paziņo:

��� Man slāpst!

Draugs grasās ar roku paķert sniegu un remdēt slāpes. To nevar pie�ļaut, jo viņ� ta�u ir sasvīdis. Iekamps sniegu un saaukstēsies.

��� Pacieties! � es ierosinu. � Me�malā salasīsim nokritu�os zarus un iekursim ugunskuru. Tad izkausēsim sniegu � un dzer vesels!

Man līdzi ir alumīnija krūzīte. Iegrābju tajā vistīrāko un baltāko me��malas sniegu. Krūzīti uzveram uz nūjas un pakaram virs liesmām. Sniegs ātri izkūst. Sakarsu�o krūzīti atdzesēju un pasniedzu Pēterim.

��� Lūdzu, nu vari dzert!

Pēteris paņem krūzīti, ielūkojas tajā, paskalo ūdeni un atbild:

��� Paldies, bet man vairs negribas.

Kādēļ Pēteris atteicās no dzeramā?

Sniegs eglītēm uzmaucis krā�ņas, baltas cepures, bet trūdo�ās lapas pārklājis ar biezu segu. Nejūt satrauktā vasaras darbīguma. Un tomēr me�s dzīvo savu dzīvi. Biezoknī plūcas izspūru�as vārnas. Lēniem spārnu vēzieniem aizlido krauklis. Kaut kur iepīkstas zīlīte. Negaidot no kādas egles zara nobirst sniegs. Paskatāmies aug�up: tur tup vāvere un no �ie�kura lupina sēkliņas. Bet � ak vai! � kā vāvere pārvērtusies! Pazudis vasaras rūsganais ka�oks, un tā vietā uzvilkts cits � pelēki sirms.

��� Kādēļ tā? � Pēteris pārsteigts vaicā. � Kādēļ vāverei nav vairs rūsganā ka�oka?

Pa nosnigu�o taciņu slēpojam arvien dziļāk me�ā. Pēk�ņi saklausām klusus klauvējienus:

� Tuk� Tuk� Tuk�

Atliecam galvas un mēģinām klauvētāju saskatīt, tomēr tas tik viegli neizdodas.

Kādu bridi stāvam pavisam klusi un nekustīgi. Klauvētājs atsāk klau�dzināt. Tikpat noteikti un apņēmīgi.

Beidzot ieraugām vainīgo. Tas ir paliels, raibs putns.

��� Dzenis! � iesaucas Vilnis.

Putns izvelk knābi no egles mizas un sāk klauvēt no jauna citā vietā. Kāpēc me�a kalējs � dzenis tā dara?

Dziļāk me�ā mēs satiekam vīrus garos zābakos un vateņos. Viņi brien pa dziļo sniegu un ar motorzāģi zāģē kokus � tās priedes, no kurām pērnvasar tika iegūli sveķi.

Mēs apstājamies un kādu brīdi vērojam, kā slaidais priedes augums sa�ūpojas, sasveras, kā pajūk balts sniega mākonis un me�a milzis, smagi būk�ķēdams, iegā�as kupenā.

��� Kādēļ jūs kokus zāģējat tagad ziemā un nevis rudenī, vasarā vai pavasari? � vaicā Pēteris, kad pienākam me�a strādniekiem klāt. � Sniegs ta�u traucē strādāt!

Me�a strādnieki laipni atbild:

��� Nē, zēni, vasarā vai pavasarī kokus nedrīkst zāģēt. Tie jāzāģē tikai ziemā, jo tas ir vispiemērotākais laiks.

Kādēļ?

Kādu dienu, kad pārnāku no skolas, māmiņa mani aizsūta uz �ķūnīti pēc petrolejas � vajagot prīmusam. Sa�ķiebis kannu, ieleju petroleju pu�delē. Pilno pudeli ienesu virtuvē un uzmanīgi nolieku uz galda � ne pi�līte nenopil.

Pēc kāda laika klausos, ka māmiņa rājas:

��� Ir gan tas Juris nevī�a! Skat, kā nolaistījis ar petroleju galdu! Nu odīs visa virtuve!

To dzirdēdams, ieskrienu virtuvē palūkoties. No tiesas, pudelei apkārt izplūdis krietns petrolejas plankums.

Arī vectēvs ienāk apskatīties. Pēc brītiņa viņ� māmiņai saka:

��� Puika �oreiz nav vainīgs!

�� Bet kur� tad, ja virtuvē pa �o laiku neviens pudeli nebija aizti�cis! � Māmiņa vēl nerimstas.

��� Nu, Vanaga Acs, mēģini pats atrast vainīgo! � vectēvs, slēpdams ūsās viltīgo smaidiņu, saka.

Ir svētdiena. Paēdis brokastis, palūdzu māmiņai atļauju aiziet ciemos pie Viļņa.

��� Labi, � māmiņa piekrīt, � tikai nepaliec ilgi!

Pie Viļņa vispirms pavērojam viņa putnu barotavu, kur zīlītes naski knābā saulespuķu sēkliņas. Tad izejam ārā. Tā kā ir kļuvis stipri auk�stāks, nolemjam aizstaigāt uz kolhoza centru pie Pētera: sak, saspēlēsim �ahu, pa�ķirstīsim �urnālus.

Tomēr no tā nekas nesanāk, jo Pētera mājas pagalmā sapulcēju�ies apkārtnes zēni po�as iet uz ezeru bļitkot. Arī mūs tas interesē.

Loms nekāds nesanāk, toties dabūjam kārtīgi izjārēties. Es pat ar zā�baku pamanos iebrukt āliņģī. Kad pārrodos mājās, metas jau krēsla.

��� Ko tu tik ilgi pie Viļņa sadarīji? � māmiņa diezgan bargi no�prasa.

�� Mēs� Nu, mēs abi� � es apjucis murminu. � Mēs abi uzcē�lām varen lielu sniega vīru, � pēdīgi ātri izgrū�u.

Māts pamet acis uz aizsalu�o logu un vēl bargākā balsī saka:

��� Atkal tu, dēls, mānies � Labāk pats būtu godīgi atzinies!

Kā mamiņa varēja zināt, ka es meloju?

Ziema jau iet uz beigām. Drīz būs pavasaris. Ta�u saule, tā sakot, vēl ii ar zobiem. Saules pusē pie māju jumtiem karājas garas, asas lāstekas, no kuram �ad tad nopil ūdens pilieni. Pa dienu gar jumta malu izaug ve�sela lāsteku rinda � cita garāka, cita īsāka.

Skatos skaistajās ledus bārkstīs un gudroju, kā lāstekas rodas. Vai tās veidojas atku�ņa vai sala laikā? Pieņemsim, ka lāstekas rodas at�ku�ņa laikā. Bet kā tad ūdens var sasalt pie temperatūras, kas ir aug�stāka par nulli? Tatad atkusnī lāstekas nevar veidoties. Turpretim sala laikā, kad temperatūra zemāka par nulli, ūdens sasalst. Bet atkal ne- iaime: kur sala laikā uz jumta lai rastos kūsto�a sniega ūdens?

Un tomēr lāstekas rodas. Kā tas iespējams?

Pie mums laukos nav tā kā pilsētā. Pilsētā sētnieks jau agri no rīta ietves notīra, un pilsētnieki nemaz nezina, vai naktī ir snidzis vai nav.

Mūsu taciņu, kas ved no lielceļa uz skolu, neviens netīra. Kur� pirmais Iet, tas brien pa dziļu jo dziļu sniegu.

Kad es gāju uz skolu, taciņa jau bija drusciņ iemīta, sniegs vairs ne�bira zābakos. Bet pēcpusdienā, kad gāju mājās, �ī taciņa jau bija pavi�sam pārvērtusies: tapusi slidena, kā ar ledu noklāta.

Kā uz taciņas sniega vietā varēja rasties ledus, ja dienā nebija nedz lietus lijis, nedz uznācis atkusnis?

Esmu mazliet sasirdzis. Termometrs rāda vienu svītriņu virs 37. Kaut arā patīkams laiks, mamiņa ij necioma laist mani pagalmā.

Bezdarbībā kļūst garlaicīgi. Iesāku lasīt grāmatu, ta�u apnīk. Slais�tos pa istabu no viena kakta uz otru.

Māmiņa, to redzēdama, saka:

��� Būtu palīdzējis uzkopt istabu!

Labi. Vispirms nolemju iztīrīt paklāju.

Atveru logu un pārkarinu paklāju pāri palodzei � tas ir krietni jāiz�dauza.

Tavu brīnumu! No paklāja pacēlies putekļu mākonis nāk pa atvērto logu atpakaļ istabā un tie�i man virsū.

Kādēļ tā? Vēja ārā ta�u nav, laiks ir pavisam rams. Tad ta untumaini putekļi!

Svētdien Vilnis ar Pēteri iegrie�as pie manis un mēs visi tris doda�mies paslēpot. Sals naktī sniegam pārvilcis plānu ledus garoziņu, kas zem slēpēm �irkst. Tā ir sērsna.

Slēpojot no kalna, jāuzmanās, jo cauri sniegam jau izdūru�ās rudens arumu tum�ās muguras. Arī mūsmāju ceļ� ir atkusis un izskatās kā tum�a, līkumota strēmele. Nonākam pļavā. Tur sniega vēl ir diezgan un slēpo�ana iznāk tīri varena. Me�malā vīd pat prāvas kupenas.

Aplaidis acis apkārt, Pēteris ierunājas:

��� Izskatās, it kā viens jokdaris būtu nogrābis sniegu no ceļa un sa�bēris to �eit, me�a malā. Vai ne? Ko tu par to teiksi, Vanaga Acs!

��� Tā izskatās gan, tev taisnība. Tomēr te jokdaris nav vainīgs.

Palauzi galvu pats, varbūt izdomāsi!

..

Pārvedam vairākus zaru vezumus un izkraujam �ķūnī�a galā. Vectēvs vaļas brī�os tos sacirtis un sakraus paspārnē � noderēs mātei plīts ku�rinā�anai.

�� Jūs esat dū�īgi zēni! � vectēvs mūs uzliela. � Vai gribat vēl man palīdzēt?

��� Labprāt! � priecīgi atsaucamies.

Vectēvs iznes no �ķūnī�a spaiņus ar baltu �ķidrumu un iedod mums prāvas sarenes. Tad visi dodamies uz dārzu.

Augļu dārzā viņ� noliek spaiņus zemē un saka:

�� Ja augļu kokus labi neapkopsi, tie ra�u nedos. Ir pats pēdējais laiks tos kaļķot. Paskatieties, kā to dara!

Nav liela māksla iemērkt spainī sareni un balto kaļķa pienu uztriept uz stumbra. Rēpeļainā miza pavasara saulē ātri ap�ūst, un aizmugurē paliek ābeles ar baltiem stumbriem.

Kad puse augļu koku nokaļķoti, vectēvs aicina atpūsties.

�� Vai jūs, puikas, zināt ari, kādēļ jākaļķo augļu kokiem stumbri? � labpatikā noraudzldamies uz ābeļu baltajiem stāviem, viņ� vaicā.

Es to zinu gan, bet Vilnis, redzams, ne, jo jautājo�i paraugās manī. Un vai jūs to zināt?

Atkusnis. Gan pagalmā, gan pļavā, gan purviņā kūst pēdējais sniegs. Uzvelku garos zābakus un dodos uz purviņu, jo gribu noskaidrot, kas tās par pūkām, kas �ūpojas vējā.

Brienu pa -�ķidro sniegu, kamēr nonāku pie smilgām līdzīga auga. Gludo, zaļgano stiebru galā �ūpojas sudraboti pu�ķi. Sākumā domāju, ka tās ir sēklas ar lidpūkām, kas rudenī nav paspēju�as izsēties un garo ziemu pavadīju�as zem sniega. Tomēr pu�ķī�i ir pārāk tīri un svaigi. Sa�plūcu veselu sauju neparasto stiebru un nesu mājās parādīt vectēvam.

�� Tās ir spilves. Āre, jau sāku�as ziedēt, � vectēvs saka, pa�ķirdams starp baltajām pūkām ieslēpu�ās dzeltenas putek�ņlapas un tievas drīk�snas.

Nu es redzu, ka tie ir ziedi un nevis lidpūkas. Bet kā spilves spēj iz�plaucēt ziedus tik agrā pavasarī, kad naktīs ir vēl stipri auksts?

Kādu dienu aprīļa sākumā mēs visi trīs draugi dodamies nelielā pava�sara ekskursijā. Me�malā urdz ūdens un novadgrāvji pieplūdu�i pilni līdz malām.

Kāpjam lejā pa lazdām apaugu�u nogāzi. Jāiet piesardzīgi, jo mit�ruma piesūkusies zeme ir slidena.

��� Meklēsim pavasara ziedus, � ierosinu, ta�u vairāk neko nepagūstu pateikt, jo, neuzmanīgi liekot soli, paklūpu. Izmisīgi pieķeros pie lazdas �maugā stumbra. Notrīc viss krūms, un apkārt saceļas dzeltenīgs putekļu mākonis.

��� Putekļi? � brīnās Pēteris. � Kur tie �e gadīju�ies?

��� Lazdas zied, � es atbildu. � Paskaties, kādas lazdai dzeltenas ziedu spurdzes!

�� Tu joko! Kā var koks ziedēt, ja tam nav vēl lapas izplauku�as? � Pēteris netic.

Un kā jūs domājat?

Kāpjam pa nogāzi lejā. Piesaulītē uz noras pēk�ņi apstājamies, jo starp pērnajām lapām ieraugām no zemes izlīdu�u mazu augu ar dzel�tenu, zvaigznītei līdzīgu ziediņu uz pūkaina stumbra.

��� Izskatās, it kā tam kājās būtu uzvilktas pūkainas bikses, � iesme�jas Vilnis. � Ar tādām nu gan nesalst!

Kā sauc �o agro pavasara augu?

Pēc brī�a iznākam pļavmalā pie upes. Straume gan pierimusi, tomēr pla�ās palienes vēl pārplūdu�as, ūdeņu vidū kā saknupusi sieva tup siena kaudze.

��� Varens skats! � iesaucas Pēteris.

Pārplūdu�ajā upē ņirb sīki, sīki vilnī�i. Un katram uz pleca viz saules atspulgs. Pēk�ņi vienā malā ūdens virsma uzbangojas. Vienu reizi. Otru. Tad vēl tre�o.

��� Kas tur notiek? � vaicā Pēteris.

�� Zivis nārsto, � atbildu.

Vai varat pateikt, kuras zivis nārsto pavasarī tūdaļ pēc ledus izie��anas?

Ja esam pie upes, tad parasti visas mūsu runas saistās ar ūdens iemīt�niekiem un mak�ķerē�anu. Ta arī �oreiz Viļņa un Pētera strīds sākas ar vēdzelēm.

�� Vajadzētu iet vēdzeles ķert, � saka Vilnis, � tagad pats labākais laiks.

��� Saraksim rīt no rīta tārpus un � aidā! � prom uz upi! � Pēteris tūdaļ gatavs gājējs.

��� Redzi, draugs, vēdzeles jāķer naktī, �� Vilnis piebilst.

�� Kādēļ naktī? Dienā ta�u ir siltāk, un dienas gaisma zivis labāk tārpu saredz!

��� Es jau teicu, ka dienā vēdzeles neķeras. � Vilnis sāk dusmoties.

�� Kā tu to zini? Bet es zinu, ka ķeras. Un vēl kādas!� � Pēteris stūrgalvīgi turas pretī.

Neļausim zēniem ilgāk strīdēties, bet noskaidrosim, kuram taisnība.

Apmetam pārplūdu�ajai pļavai likumu un dodamies mājās.

Ieplakā piesaulltē ir pavisam silti. Es atpogāju vēja jaku, bet Pēteris noņem cepuri, lai matiem tiekot siltums klāt, labāk aug�ot.

Pēk�ņi ieraugam bāli dzeltenu citrontauriņu. Tas, aplidojis nelielu loku, nosē�as uz kruma atpūsties.

�� Kāpēc ziemā tauriņus neredz? Vai tie rudenī aizlido uz dienvi�diem? � vaicā Pēteris.

�� Ūja! Tauriņi nav gājputni un uz dienvidiem nelido! � Vilnis tūlīt atsaucas.

��� Bet kur tad tie pavada auksto ziemu? � Pēteris vēl noprasa.

Pavasari laiks ir Joti nepastāvīgs: reizēm silts, reizēm auksts. Nemaz nevar saprast, kā labāk ģērbties.

Lielajā starpbrīdī izskriegam skolas pagalmā bez mēteļiem un spēlē�jam bumbu. Te pēc spēcīga sitiena bumba izlai� gaisu � jāsalabo ka�mera. Tobrīd saulei priek�ā aizslīd tum�s mākonis. Kļūst dzestri. Pienāk Peteris un, rādīdams rokas dilbu, saka:

��� Paskaties, cik man pumpaina āda!

�� Tā jau zosāda! � saku. � Vēsā laikā aizvien uz ādas sarodas �ā�das pumpiņas.

��� Bet kādēļ �ās sarodas?

Nākdami abi ar Vilni no skolas, �ķūņa galā ieraugām ezi.

��� Ak, �ausmas, kāds ezis izskatās! � iesaucas Vilnis. � Kauli un āda! Ziemā pavisam noliesējis.

�� Kā lai ncnoliesē, � atteicu. � Ziema gara, un ezis patērējis visas barības rezerves, kas tam bija uzkrātas ķermenī.

�� Bet agri gan �is pamodies no ziemas miega. Tagad ta�u tikai ap�rīļa sākums.

��� Ezim jau nav kalendāra. Viņ� izlīdzas ar sauli. Sim miga bija iekārtota, ekur, piesaulītē pie �ķūņa, tālab jau arī pamodies. Bet tie, ku�riem mājvieta atrodas ēnainā vietā, mostas daudz vēlāk.

Ezis apstājas, aposta zāles ceru un �āpo tālāk. Mēs viņam sekojam. Mēģinām ezi noķert, bet tas manīgi izvairās. Beidzot tiekam tam klāt un grasāmies ņemt ciet- Pēk�ņi skatāmies � e�a vairs nav, zemē guļ vienīgi ass kamols.

��� Interesanti, kā ezis spēj vienā mirklī pārvērsties �ādā asā adatu kamolā? � nebeidz brīnīties Vilnis.

Ir aprīļa vidus. Kādā siltā saulainā svētdienā vectēvs paņem mani līdzi uz upi mak�ķerēt. Man arī ir mak�ķere. Vectēvam, protams, daudz garāka. Viņ� stiprāks, tādēļ tādu var noturēt rokās.

Lī�upes lielākajos atvaros vēl mutuļo duļķains palu ūdens. Ta�u ziemā nocietu�ies mak�ķernieki vairs nespēj ilgāk gaidīt.

Vectēvs jau pirmajā atvarā izceļ svītrainu līdaku. Pēc brī�a otru, tad tre�o. Man gan nav laimes.

Te vectēvs izvelk vienu līdaku un iesaucas:

��� Ak, tu rīma! Paskat, cik pilns vēders: lūpu kaktiņā vēl raudas astes gals rēgojas! Un tomēr pakampa manu ēsmas zivtiņu!

�� Pavasaros līdakas laikam ir ļoti rijīgas tāpēc, ka pa garo ziemu krietni izbadoju�ās, � es saku.

��� Diezin vai tā būs, � vectēvs domīgi novelk. � Līdaku rijībai pa�vasarī cits iemesls.

Es paejos gar upmalu un pametu acis uz Viļņa māju pusi. Kā tad! Draugs, mani pamanījis, jau diedz pāri pļavai taisni �urp. Pēc brītiņa seklā upes līcī vērojam darbīgo ūdens dzīvi. Starp dīgsto�ajiem augiem rosās kaut kāds melns, spīdīgs kukainis. Tālāk virpuļotājvaboles pa gludo ūdens spoguli met loku aiz loka. Liekas, tās ķer cita citu, bet nenoķer.

��� Paskat, Juri! � Vilnis mani rausta aiz rokas. � Vai redzi ikrus?

Drīz es arī ieraugu pagaru ikru virteni.

��� Zivju tie nav, � atbildu. � Varbūt var�u.

��� Nē, var�u ikrus es pazīstu. Tie savēlu�ies kunkuļos.

Labi, ka vectēvs nāk gar krastu. Viņ� mums dro�i vien pateiks īsto atbildi.

No upes mājās ejam gar mūsu mazo purviņu. Jau no tālienes sadzir�damas putnu balsis. Cita skaļāka, cita maigāka.

Kī-vit! Kī-vit! Kī-vit! No purvmales klaigādams paceļas mūsu iztrau�cēts putns.

��� Cik daudz putnu te mitinās! � es sajūsmā iesaucos.

�� Tiesa. Starp panīku�ajiem bērziņiem, kroplajām priedītēm, vaiva�riņiem, grī�ļu puduriem un ar dzērveņu mētrām noklātajiem ciņiem ir daudzas labas mājvietas, � vectēvs piekrīt. � Tikai viena nelaime: cil�vēks purvu pārāk pārvērtis, tā nodarot pāri putniem. �odien pasaulē par dzērvēm runā kā par izmirsto�iem, nopietni aizsargājamiem putniem. Dzērves ta�u gribēs redzēt arī tie cilvēki, kuri dzīvos pēc simt, divsimt gadiem � Zēni, vai jūs zināt, kādi putni vēl dzīvo purvā? � vectēvs beigās noprasa.

Viendien, kad pārnāku no skolas, vectēvs saka:

�� Vai tu negribi nākt līdzi uz Lielo purvu putnu medībās? Patlaban tās ir atļautas, bet tikai uz īsu laiku.

Tāds priek�likums man pa prātam.

��� Vai Vilnis arī drīkst?

��� Kālab ne? Lai nak, ja ir patik�ana! � Vectēvam nav iebildumu.

Uz Vilni nav ilgi jāgaida. Viņ� ierodas garos gumijas zābakos kā īsts

mednieks. Arī es esmu pārāvis kājas un pārģērbies. Varam doties ceļā.

Pavasaris ir putnu dziesmu laiks. Visa apkārtne trīc viņu dziesmās: lauki, me�i, tīrumi. Arī pļavmalas dīķī skan koncerts, tikai tas ir pavisam savdabīgs, jo tur koncertē vardes.

Dīķa malā visi trīs kā norunāju�i apstājamies. Ai, kas par skatu! Stru�pos degunus no ūdens izbāzu�as, vardes kvakst un kurkst vienā gabalā. Viņas tā aizrāvu�ās ar koncertē�anu, ka mums nepievēr� nekādu uzma�nību.

Es stāvu, muti iepletis: tik daudz var�u vienkopus nevienā citā gada laikā neesmu redzējis!

Kādēļ vardes sapulcēju�ās dīķī koncertēt?

�� Laika mums diezgan, � saka vectēvs. � Uz Lielo purvu iesim gar upmalu.

Kāpēc ne? Varbūt ceļā vēl ko saisto�u ieraugām. Ja līdzās ir vectēvs, alla� viss atdzīvojas, kļūst interesants. Tas tāpēc, ka viņ� pazīst dabu un prot to arī otram parādīt, atklāt tās noslēpumus.

Pa taciņu izvēr�amies rindā cits aiz cita. Vectēvs soļo pirmais, pēc tam es un Vilnis.

Vectēvs iet viegli, mazliet �ūpodamies, it kā viņam nemaz nebūtu to- se�desmit piecu uz pleciem.

Pie krumu pudura viņ� apstājas un brīdino�i paceļ roku. Mēs jau zi�lumi, ka tagad ir jābūt uzmanīgiem un nedrīkst trok�ņot.

Mcs tūdaļ apstājamies un tad uz pirkstgaliem tuvojamies vectēvam. Viņ� pagrie� galvu un pieliek pirkstu pie lūpām. Kur� tad nesaprot �ādu signālu! Mes pat aizturam elpu un skatāmies, kas interesants tur ir.

Aiz krūma mīdās divi putni. Raibām spalvām, apmēram slokas lie�lumā.

Putni beidz mīdīties. Nostājas draudīgā pozā viens pretī otram, sabo��as un lec uz aug�u, cenzdamies viens otru iebaidīt. Cīniņa laikā abi cie� klusu, neizdod ne skaņas, dzirdama vienīgi spārnu vēcinā�ana. Tālāk no �iem rāmi stāv citi tādi pa�i putni un vēro cīkstē�anos. Tas izskatās tik jocīgi, ka Vilnis nenovaldās un iesmejas.

Putni tūliņ visi kā viens paceļas spārnos un aizlai�as.

��� Bija interesanti, vai ne? �vaicā vectēvs. � �ie putni nekad ne�kaujas pa īstam, nekad nenodara cits citam pāri. īsti d�entlmeņi! Sacen�sībās piedalās tikai tēviņi, mātītes tikai noskatās. Nu, vai zināt, kā �os pulnus sauc?

Mēs, protams, nezinām un gaidām, lai vectēvs pasaka pats.

Necik tālu neesam tiku�i, kad atkal ir jāapstājas: kaut kur augstu gaisā izdzirdam dīvainu skaņu, tādu kā �mehehelieliehehehe ��. Tad pa�manām arī nelielu, lejup krīto�u putnu. Tomēr līdz zemei tas nenokrīt. Putns spēji pagrie�as un klusēdams ceļas gaisā. Bet pēc brī�a tas no jauna merk�ķēdams metas stāvus lejā.

�� Tā ir viena no skaistākajam putnu rotaļām gaisā, � vectēvs no�saka. � Ieklausieties skaņā! Ko tā atgādina?

��� Manuprāt, jēra blē�anu, � es atbildu un arī pasaku, kā �o putnu sauc.

Saule jau noslīdējusi krietni zemu, kad nonākam pie Lielā purva. Mums nav vairs sākotnējās uzmanības. Soļojam sarunādamies un ne�ievērojam zaru brīk�ķē�anu zem kājām.

Purvmalā iztraucējam pelēkus putnus stārķa lielumā. Tie, vienmērīgi spārnus vēzēdami, pacc|as gaisā un ielido dziļāk purvā.

��� Pēc krietna gājiena der atpūsties, � ierosina vectēvs.

Kad esam sasēdu�i kur nu kurais, vectēvs ierunājas:

�� Man reiz bija iespēja iepazīt tuvāk tos putnus, kuri nupat aizlai�dās. Vienreiz agri no rīta atgriezos no vēdzeļu ķer�anas. Skatos, �ie pa�i putni, salasīju�ies barā, uzvedas pavisam dīvaini. Vieni stāv malā. Citi lēkā, kaklus locīdami, apkārt griezdamies un spārnus plivinādami. Skatī�jos un sapratu � putni dejo. Apmēram pēc piecām minūtēm deja beidzās. Tie, kuri nedejoja, parādīja atzinību, plivinot spārnus un saucot: �Klo- klo-klo��

Mēs putnus redzējām un tālab zinām, kā tos sauc. Jums gan jāuzmin �o dejotāju vārds.

Atpūta beigusies. Ceļamies un uzmanīgi brienam pa tum�u, pavasara ūdeņu atmiek�ķētu taciņu. Lielais purvs jau ir klāt. Nav vairs tālu arī vectēva izraudzītā medību vieta. Taciņas vienā malā apsī�u un bērzu smalce, otrā � vecs egļu me�s. Visapkārt jau�ams, ka daba jau pamodu�sies no ilgā ziemas miega. Bez mitas skan putnu balsis.

Izmantoju brīdi un vectēvam aplinkus uzdodu jautājumu:

��� �oziem bija bargs sals, vai ne? Tādā salā dro�i vien aizgāja bojā gan sīkie me�a dzīvnieki, gan putniņi. Bet kur tad �ie ziemas upuri pali�ku�i, ja nekur tos nemanām?

��� Par beigto dzīvnieciņu novāk�anu gādā me�a sanitāri, � vectēvs atbild. � Kā tos sauc � atminiet pa�i!

Nemaz nepagūstam nosaukt visus me�a sanitārus, eglājā atskan flau�tai līdzīga vītero�ana.

Rieto�ās saules staros ieraugām putnu ar viegli saboztām spalvām. Flautas spēlmanim ir vienkrāsaina, olīvbrūna mugura un gai�āka, raibu�miem klāta vēderpuse.

� Kāds neredzēts putns! � �ukst Vilnis.

Ta tikai tev liekas, � iebilst vectēvs, � jo rieto�ās saules stari to padarīju�i skaistāku. Tas ir diezgan parasts putns.

Kamēr stāvam un klusām sarunājamies, flautas skaņas nerimstas ne bridi. Cive-cive, �ek-�ek-vī, �ek-�ek-vī, ī-tjo-tjo, ī-tjo-tjo � Nu, kas ir �is flautas spēlmanis?

Saule pazūd aiz koku galotnēm. Ir silts bezvēja vakars. Mēs stāvam me�malā pie eglītēm. Vectēvs domā, ka tā ir vislabākā medību vieta.

Pamazām apklust putnu dziesmas. No pazarēm izlien tumsa un kāpj aizvien augstāk un augstāk, līdz sasniedz koku galotnes. Arī sārtās rieta debesis sāk bālēt.

��� Psip-psip � � virs koku galiem kāds iepīkstas. Vectēvs satrūkstas. Tagad jābūt uzmanīgam.

��� Psip-psip � kvorr� � Nu jau atskan daudz tuvāk. Vectēvs piemet bisi pie pleca; kur parādīsies vēlīnais lidonis? Pēk�ņi uz debesu zilganā fona pavīd putna siluets.

Bises stobrs seko putna lidojumam � �āviens! Skaļ� troksnis pār�plē� me�a klusumu.

Ripeniski, gaisā griezdamies, putns krīt lejup.

��� Turiet acis vaļā! Meklējiet, kur tas nokrita! � sauc vectēvs.

Mēs metamies meklēt medījumu. Vilnis pirmais ierauga rūsgani rai- bumotu putnu.

��� Psip-psip� kvorr� � pēc brī�a atkal atskan virs koku galiem. �oreiz vectēvam neveicas. Nedabū ne iz�aut, jo putns ātri pazūd mūsu

skatienam. Turpinām uzmanīgi klausīties.

Kādus putnus vectēvs medīja pēc saules rieta?

Pētera māmiņas vistu saimes Cekulīte sāk klukstēt. Katram skaidrs, ka liks to perēt � tupēt uz olām tik ilgi, kamēr iz�ķilsies cālēni.

Pēterim par cāļu perē�anu ir savi uzskati. Viņ� grib izdarīt kādu mē�ģinājumu, jo domā, ka no baltām olām vienmēr rodas balti cālēni, bet no brūnganām � brūni. Brūni un balti cālēni ir pārāk pierasti. Kā būtu, ja iz�ķiltos, teiksim, zils vai zaļ� cālēns? Pavisam cita lieta! Visi brīnītos, sak, kur Cekulītei tāds radies �

Pēteris klusiņām ieiet pieliekamajā, paņem vienu olu un slepus to no�krāso zaļā krāsā. Tad piezogas Cekulītes ligzdai un paba� perētājai apak�ā. Tā ligzdā blakus baltajam parādās zaļa ola.

Kad pienāk cāļu �ķil�anās laiks, no baltajām olām izveļas dzeltenīgi pukainī�i, vienīgi zaļā paliek, kāda bijusi.

Nu Pēteris visādi spriedelē par to, kādēļ 110 zaļās olas nav iz�ķīlies cālēns. .

No skolas nākdams, ieraugu �ajā gadā pirmo kameni. Saulē laistās tās ķermenis � samtaini melnīgsnējs, ar dzelteniem gredzeniem uz vēde�riņa. Tā �akli tekalē pa ziedo�ajiem vītolu zariem. Skat, tā drīz vien jau ir cita vietā! Arī tur ilgi nepaliek. Dūkdama lido tālāk un tālāk �

Man patīk vērot darbīgā lidoņa rosību. Bet tad iedomājos, ka kame�nes ta�u dzīvo tikai vienu vasaru, jo rudenī, kad tuvojas aukstums, ka�meņu saime iet bojā. Un tomēr nākamajā vasarā mūsu pļavās aizvien dūc jaunas kamenes. Interesanti, no kurienes tās uzrodas?

Kādā no maija pirmajām dienām mūsu klase dodas kolhozam talkā stādīt kartupeļus. Mūsu kolhozā tehnikas diezgan, bet tā strādā lielajos tirumos. Starp upmalu un birzi apstādāmie lauciņi ir mazi, un tā ir mūsu darba vieta.

Brigadieris kopā ar klases audzinātāju mums ierāda darbu, un stādī��ana sākas.

Kad esam pa vagai piestādīju�i, atliecam muguras un mazliet atpū�a�mies. Upmala ievām jau raisās pirmie baltie ziedu ķekari un lakstīgalas pogo ka negudras. Pa�u dziedoni, kas ir neliels, pelēcīgs putniņ� ar olīv- brūnu muguru, krūmu biezoknī grūti ieraudzīt.

Klausāmies lakstīgalu dziesmas. Balsis skan te klusāk, te skaļāk, te augstākos, te zemākos toņos. Dzirdami apbrīnojami treļļi un vīteri. Viena nav dziesmu beigusi, kad to uzsāk jau cita.

Kāpēc tie�i pavasaros lakstīgalas dzied visaizrautīgāk?

Ir klāt pusdienlaiks. Viens kartu�peļu lauks jau apstadīts, ķeramies pie otra. Brigadieris ar padarīto ir apmierināts. Saka, kad pabeig�ot otro lauku, varē�ot iet mājās.

Birztalas malā ieturam līdzpa�ņemtās pusdienas. Bērziem jau sa�plauku�as mazas, ko�i zaļas lapi�ņas � �ķiet, uz zariem uzmestas za�ļas me�ģīnes.

��� Ku-kū, ku-kū, ku-kū � � birzī ' iekūkojas dzeguze.

Negaidot turpat kāds cits putns sāk īpatnēji smieties.

��� Kvik-kvik-kvik, he-he-he!

��� Kā �im nav kauna smieties par dzeguzi! � iesaucas kāda meitene.

Bet nezināmais smējējs sāk smiet vēl jocīgāk:

��� Ho-ho-ho-ho!

��� Tas nu par daudz, � uztrau�cas arī zēni. � Ko �is traucē dzegu�zei kūkot?

��� Pag, nespriediet tik pārstei�dzīgi, � smaidīdama saka audzinā�tāja. � Daba ir labi jāpazīst.

Un viņa izstāsta par smējēju.

Pie skolas durvīm stāv smagā automa�īna ar augstiem bortiem un vienkār�iem dēļu soliem.

Urā! Mūsu skolas zaļā patruļa brauc uz me�niecību! Tātad arī es, Pē�teris un Vilnis. Bū�ot jāstāda priedītes. Darbs nav grūts. Esam to darī�ju�i arī pagāju�o gadu.

Me�ā mūs sagaida vīrs ar acenēm biezos raga rāmjos un me�a dar�binieka formas cepurē.

Kad esam strādāju�i krietnu stundu, nonākam pie liela skudru pū�ņa. Pa sīkām taciņām tekalē brūno kukainī�u karavānas.

��� Skudras esot ļoti gudras, � ierunājas kāda meitene.

��� Nevis gudras, bet lieliski organizētas, � es iebilstu, � tādēļ tās spēj paveikt brīnumainus darbus.

Pa sarunas laiku pie mums pienācis me�a tehniķis.

��� Jūs interesē skudras? � viņ� ievaicājas. � Te kāds zēns sacīja, ka skudras esot organizētas. Tas tiesa. Tāpēc spēj uzcelt, re, cik augstas pilis. Bet vai jūs zināt, ka skudrām ir pa�ām savas govis? Ne jau tik lie�las kā mūsējās brūnaļas, bet pavisam maziņas. Da�reiz skudras tām uz�ceļ pat atsevi�ķas kūtis no mizas vai sūnām un rūpīgi tās kopj. Nu, kur� pateiks, kādus kukaiņus skudras izmanto par govīm?

No me�a tehniķa mēs uzzinām arī par to, ka me�ā nav otra darbīgāka iemītnieka par skudru. Vasarā tikai viena skudru pū�ņa iemītnieces vien iznīcina ap �etri vai pieci miljoni me�am kaitīgo kukaiņu.

�� Bet kā jūs domājat � kur� pasaulē ir visstiprākais dzīvnieks? � tehniķis pēk�ņi ievaicājas.

��� Iespējams, ka valis, � Pēteris saka.

��� Zilonis! � sauc meitenes.

��� Lauva! � iesaucas kāds cits zēns.

Ta�u me�a tehniķis tikai purina galvu un smaida.

��� Varbūt skudra? � es ieminos.

�� Jā, uzminēji. Visspēcīgākais dzīvnieks nav nedz zilonis, nedz valis vai lauva, bet mazā, brūnā me�a skudra, � tehniķis apstiprina. � Bet tagad pastāsti, kā to var pierādīt!

Es ar piemēriem to viegli pierādīju.

�� Pavērojiet skudru taciņas, � aicina me�a tehniķis, pamezdams ar roku visapkārt.

Pa skudru ceļiem kukaiņi virzās divās straumēs: bez nesamā � prom no pū�ņa, ar nesamo � uz pūzni.

��� �ķiet, tās ļoti labi zina skudru satiksmes noteikumus, ja uz ceļiem nenotiek ne mazākā avārija, � Vilnis, brīdi vērojis skudriņu tekalē�anu, saka. Tad pavaicā: � Bet kā �ajos sare�ģītajos ceļos tās spēj orientēties?

��� Patie�ām! � atsaucas kāds cits � Tām ta�u katra sūna, ķērpis un zāles stiebriņ� liekas tik liels kā mums koks!

��� Dro�i vien tām ir laba redze, � kāds piemetina.

��� Nez vai ar redzi vien pietiks, lai atrastu pareizo ceļu pa sūnu vai zāles biezajiem d�ungļiem, � Vilnis ap�auba. � Varbūt dzirde palīdz?

��� Netrāpīji, � tehniķis smaidot saka.

��� Bet kas tad? � es pēdīgi nenocie�os un vaicāju.

Pēcpusdienā vectēvs rīkojas pavisam dīvaini: sanes vienā dārza malā zāģu skaidas, mizas un citas drazas no �ķūnī�a un sakrauj vairā�kās kaudzēs.

Vakarā, kad noriet saule, vectēvs man saka:

�� Juri, nāc līdz uz dārzu! Kazi, no tevis iznāks labs dārzkopis?

Dārzā zied ķir�i. Piebriedu�ie ābeļu ziedu pumpuri ieplīsu�i un plī�suma vietās jau spīdina balganas ziedlapiņas. Vēl vienu siltu dienu � un ziedi atvērsies.

Vectēvs uzrauj sērkociņu un pielai� vienai kaudzei uguni. Tā aizdegas ar nelielu liesmiņu, bet pēc tam sāk dūmot. Gandrīz kā skurstenis. Un dūmi piekvēpina visu dārzu � neliels vējiņ� pū� tie�i uz dārza pusi.

Otrs ugunskurs tapat. Aizdegas gai�i, bet pēc tam sāk vērpetēt dūmu māku|us.

��� Vectēv, es aizskrie�u pēc sausiem zariem. � piedāvājos. � Tad ugunskuri liesmos gai�āk un drazas ātrāk sadegs.

��� Lai paliek, � saka vectēvs. � �oreiz man labāk patīk dūmu ugunskuri.

Kādēļ?

Māmiņa viendien man liek uz�rakt vēl neuzirdināto darza ga�balu. Labi, ka ciemos atnak Vil�nis. Kopīgiem spēkiem darbu pa�veiksim ātrāk.

Labu brīdi rokam klusēdami- Uzdevums gandrīz padarīts, atli�cis tikai neliels stūrītis, kad Vil�nis negaidot apstājas.

� Pārduru ar lāpstu slieku. Taisni uz pusēm! � Vilnis bē�dīgs rāda uz velēnu. � Nelai�mīgā slieka! Nu tā palocīsies un nobeigsies. ..

Vai Viļņa secinājums ir pa�reizs?

�odien vectēva dārzs ir pa�ā ziedu plaukumā! No rīta, kad gāju uz skolu, visi ziedi vēl nebija atvērusies. Tagad, pēcpusdienā, ābeles izskatās baltas kā kupenas. Tūksto�iem bi�u lido pa ziediem, meklējot saldo nek�tāru. Viss dārzs zum vienā zumē�anā.

Ari pats vectēvs rosās dārzā. �oreiz viņ� rīkojas pavisam dīvaini: iemērc otiņu stikla burciņā, uztriepj kaut ko ziediem un tad tos nosien ar marles maisiņiem.

Labu brīdi vēroju viņa rīcību, ta�u nevaru izprast, kādēļ viņ� tā dara.

Maija vakari ir gari. Esam izspēlēju�i vienu spēli, otru, bet saule vēl augstu.

��� Aizlai�am uz me�u, � es ierosinu. � Paskatīsimies, kādas pārvēr�tības tur notiku�as.

Draugi ir ar mieru.

Maijā pļavas un noras sāk tērpties ziedu rotā. Ka dzeltenas, baltas vai sārtas zvaigznītes ziedi mirdz virs dzidrā lapu zaļuma.

Ieejam me�ā. Egļu audzē vairs neredzam ko�o krāsu bagātību. Zaķ- skābeņu, �agatiņu, kreimeņu ziediņi ir pavisam pieticīgi: balti, mazliet iesārti, un pavisam vientuļi mirdz zem mū�am zaļā, biezā egļu me�a.

Vai varat pateikt, kāpēc krēslainajā me�ā augi zied ar baltiem vai sārteni bālganiem ziediem?

��� Vai! � atskan izmisīgs Pētera brēciens. � �ūska!

No metrāja izlien zilganpelēks rāpulis ar oran�iem plankumiņiem abos galvas sānos. Bez skaņas tas slīd pāri smil�ainam pauguriņam.

��� Jānosit! � Pēteris jau meklē koku.

��� Nevajag. Tas ir zalktis. No zalk�a nav ko baidīties.

��� Zalktis? Kā tu to zini?

��� Pēc oran�ajiem plankumiem galvas sānos.

�ūskas kustībās vēl nav vasaras �igluma. Jo siltāk sildīs saule, jo vairāk sasils rāpuļa asinis. Jo siltākas asinis, jo kustības straujākas.

���� Gudrs gan tu esi, Vanaga Acs! � Pēteris gandrīz izsmējīgi saka. � Tad varbūt tu vari arī pateikt, kā zalktis noķer laupījumu? Kāju ta�u viņam nav!

��� �ūskām vispār nav kāju, bet tās ātri lien, � piebilst Vilnis. Kā tas iespējams?

��� Aizskriesim līdz upei! � ierosina Vilnis. � Kur� būs pirmais?

��� Aiziet! � iesaucos un jo�u, ko māku.

Uzdrā�am aug�ā pakalnā. Tad no pakalna lejā. Pēk�ņi � stop! Priek�ā pamatīga peļķe. Kur tā radusies? Nūja, zeme slapja, un liekais ūdens tik ātri nepaspēj nosusēt. Apstājamies peļķes malā.

��� Kas tie par ērmiem? � Vilnis, lūkodamies ūdenī, rausta plecus.

��� Tārpiņi, � Pēteris visgudri konstatē.

��� Nē, odu kāpuri, � ieskatījies cie�āk, izlaboju.

Es tos pazīstu pēc sīkiem saru pu�ķī�iem un laiskās �ūpo�anās gar pa�u ūdens virsmu.

����� Kādēļ odu kāpuri tā dara? � Vilnis man vaicā. Es izstāstu.

��� Nieka ods, izrādās, ir interesants kukainis, � turpinu stāstījumu par odiem. � Vectēvs teica, ka tas vienā sekundē izdarot vairāk nekā piecsimt spārnu vēzienu �

� Oho! Iznāk, ka vienā sekundes tūksto�daļā ods paceļ vai nolai� spārnus, � Vilnis aprēķina. � Nav brīnums, ka tik ātra spārnu kustē�a�nās izklausās kā sīk�ana. Bet kā odi vairojas?

��� Vectēvs sacīja, ka asiņu piezīdu�ās mātītes uz ūdens virsmas dējot oliņas, no kurām iz�ķiļoties kāpuriņi.

��� Re, �ie pa�i! � nenocie�as Pēteris.

��� Jā. Bez ūdens ods vispār nevarot nākt pasaulē. Iz�ķīlu�ies kāpuriņi peld un barojas ūdenī, � es stāstu. � Vai varat iedomāties, no kā tie pārtiek? No vissīkākajām aļģēm un mikroskopiskajiem ūdens dzīvnieci�ņiem. Pēc divdesmit piecām dienām kāpurs iekūņojoties. Vectēvs sacīja, ka kūniņa atgādinot mazu kurkulēnu �

Cik jocīgi! � iesmejas Pēteris.

��� Kūniņa ūdenī barību neuzņem. Pēc desmit dienām notiek oda iz�ķil�anās. Tas esot visbīstamākais brīdis tā dzīvē.

��� Kādēļ tā? � �oreiz jautā Vilnis.

�� Tuk�o kūniņu var salīdzināt ar sīksīku laiviņu, kurā vizinās jau�nais ods ar mīkstiem spārniņiem. Kamēr spārni nav gaisā sacietēju�i, tik�mēr lidot tas nespēj. Ja uzpū� vēj� �

��� Laiviņa apgā�as � un ods noslīkst, � Vilnis nobeidz domu.

��� Dzīvi paliku�ie pēc spārnu sacietē�anas atstāj peļķi. Nu tie sīk�dami lido, līdz atrod kādu dzīvnieku vai cilvēku, kam iedur ādā aso snu- ķīti un sūc asinis.

�� Neganti gan tie dzel! Tūliņ āda uzpampst un sāk niezēt, � Pēte�ris pikti nosaka.

�� Vectēvs stāstīja, ka visi odi cilvēkiem un dzīvniekiem nedzeļot, � es beigās piemetinu.

��� Brīnums gan! � Vilnis parausta plecus. � Kuri tad tie būtu � �ie labsirdīgie odi?

Rieto�ā saule debesīs aizdedz milzu sārtu. Ieplakās sabiezē migla.

Mēs esam izstaigāju�ies pa me�u un tagad noguru�i soļojam mājās.

��� Errrr-orrr-errrr-orrr-errrr� � pavisam negaidot priedājā kāds sāk park�ķēt, tad kā sa�utis iesaucas: � Fuid-foi-foi�

Pēk�ņi noslēpumainais trok�ņotājs, it kā priecādamies par savu as�prātību, sāk aplaudēt.

��� Kas tad tas par jocīgu putnu? � Pēteris vaicā.

�� Tas ir nakts putns vakarlēpis, � atbildu.

��� Bet kādēļ viņ� aplaudēja?

�� Tam sagribējās pārlidot uz citu vietu. Paceļoties gaisā, spārnu gali viņam virs muguras saskaras, un troksnis atgādina aplausus.

�� Ahā! � Pēteris paloka galvu. � Vai vakarlēpji dzied arī pļavā? Ieklausies!

Patie�ām tur skanēja līdzīga park�ķē�ana. Es apmulstu � tas ta�u nevar būt vakarlēpis� Tas dro�i vien būs kāds kukainis, kura dziesma līdzīga vakarlēpja skandējumam. Bet. kāds īsti?

Pirms �ķir�anās iegrie�amies visi Iris mūsu pagalmā. Garām dūk- 'dama aizlido vabole. Mēģinām to noķert, ta�u neizdodas. Lidone ir veikla un manīga.

��� Vai tu zini, cik vabolei spārnu? � pavaicāju Pēterim.

��� Kas par jautājumu! � Pēteris smejas. � Divi! Katrs to zina.

��� Netrāpīji! �etri, � sauc Vilnis.

��� �etri? Vai skaitīt nemāki? � sadusmojas Pēteris. � Divi gant

Kuram taisnība � Vilnim vai Pēterim?

Pavadu abus draugus līdz dārza stūrim. Pēk�ņi uz dziesto�o debesu fona parādās kāds nakts lidonis, kas ātri izzūd skatienam.

��� Sikspārnis! � iesaucas Vilnis. � Bija un pazuda!

��� Sikspārņi ir derīgi dzīvnieki, � es papildinu. � Ja dienā kaitīgos kukaiņus ķer putni, tad naktī to pa�u dara sikspārņi un ne mazāk veik�smīgi kā putni. Mūsu republikā tie ir ar likumu aizsargāti dzīvnieki.

�� Sikspārņiem laikam ir sevi�ķa redze, ja tie naktī spēj medīt, � Pēteris saka.

Pavadu abus draugus kādu gabaliņu un izstāstu.

Maija beigās mūsu klase dodas ekskursijā. Izbraukājam visu Ziemeļ- vidzemi. Atceļā iegrie�amies Mazsalacā, lai apskatītu Skaņo kalnu.

Kā stāva sarkanīga siena tas paceļas pāri Salacas zilajai lentai, spo�guļodams nosūbēju�os sānus rāmajā upes ūdenī.

�� Vai gribat dzirdēt savu atbalsi? � ievaicājas pionieru vadītāja.

Kur� tad to negribēs! Tad viņa liek mums nostāties kādreizējā uguns�kura vietā un skaļi saukt kādu vārdu.

Mēs tā arī darām. Un patiesi � pēc brītiņa Skaņais kalns mums at�bild. Un ar mūsu pa�u balsi, tikai ne tik skaļu un mazliet stieptu. Izprie�cāju�ies par atbalsi, pēdīgi gribam zināt, kā tā rodas.

��� Skaņu viļņi, sastapu�i ceļā �ķērsli, piemēram, �o pa�u klinti, atgrie��as atpakaļ, � vadītāja stāsta, � un mēs to sadzirdam kā atbalsi.

� Bet kādēļ tad istabā, kur skaņām ir daudz visādu �ķēr�ļu, piemē�ram, sienas, galdi, skapji, krēsli, atbalss nerodas? � iejautājas Pēteris.

Mēs visi iesmejamies, ta�u tūdaļ apklustam, jo Pētera jautājums nav nemaz tik vienkār�s.

Pēc peldes abi ar Vilni guļam upmalā. Saules stari patīkami silda, mēs mel�am par da�ādiem, gandrīz neticamiem notikumiem. Pēk�ņi man kas ienāk prātā.

��� Bet man ir jautājums: vai koku zariņi var pa�i staigāt?

��� Neķer mani uz mu�papīra! � Vilnis pikti atsaka. � Koku zariņi ta�u pieaugu�i pie stumbra. Kā tad tie varētu pa�i staigāt?

��� Var gan! � Es smejos. � Neskaties uz kokiem, bet ūdenī.

Draugs pieceļas sēdus un paraugās ūdenī. Seklumā smiltis piebiru�as sīkiem, pāris centimetru gariem zariņiem � gan spurainiem, gan glu�diem �

Jo ilgāk Vilnis raugās ūdenī, jo acis viņam kļūst platākas. Tik tie��ām � da�i zariņi pārvietojas! Tā lēnām, bet noteikti virzās uz priek�u.

Tomēr pēc brī�a draugs atmet ar roku.

��� Laikam būs vainīga straume.

��� Paskaties vērīgāk, tad redzēsi, ka zariņiem pieaugu�as kājas.

��� Patie�ām, zariņiem ir kājas! � atzīst arī Vilnis.

Uzminiet, kas �ie ir par zariņiem, kuri pa�i prot staigāt!

Ēnainos, mitros me�os aug pla�i izplatīts augs � paparde. Pie mums tās nav lielas, turpretim tropiskos me�os sastopamas lielas � kokveidī- gas. Tautā mēdz sacīt, ka vasaras saulgrie�os, Līgo naktī, papardes zie�dot. Zieds esot zeltaini sārts gara kāta galā. Un ziedot tas tikai īsu brīdi.

Kamēr citi līgo, mēs ar Pēteri un Vilni aizlavāmies uz me�u, kur aug papardes. Apsē�amies uz celma un gaidām, kad tās sāks ziedēt. Izgaidā- mies cauru nakti, bet nekā, toties odi gan mūs briesmīgi sadzēla.

Vai taisnība, ka Līgo naktī papardes ziedot?

...

Viens me�saimniecības darbinieks gribēja jūlija sākumā iet atvaļinā�jumā un palūdza vectēvu kā biju�o darba biedru pa to laiku viņu aizstāt. Vectēvs apņēmas pastrādat.

�� Vai iesim apgaitā, Juri? � pēc Līgo svētkiem kādā pēcpusdienā vectēvs jautā.

Kur� gan no �ada priek�likuma atteiksies0 Pēc stundas mēs jau soļo�jam pa me�a stigu. Soļojam un vērojam, vai me�a dzīvē nav kādu ne�kārtību.

�� Laikam nevienam dzīvniekam nav tik skaistu māju kā putniem, � vectēvs ierunājas. � Nevaru bez sajūsmas paiet garam viņu mājokļiem, kas paslēpti kokos, krūmos, ezera niedrēs vai tie�i uz zemes�

Un vectēvs, laiku īsinādams, pastāsta, ka putniem celtnieka māka ir �edzimta. Viņiem nekādi mehānismi vai instrumenti nav vajadzīgi, lai uz�būvētu brīni�ķīgu ligzdu. Knābis un kājas paveic visu. Katrs putns iz�raugās ligzdai piemērotu vietu, savai sugai atbilsto�u ligzdas formu 1111

būvmateriālus. Tā, piemēram, ir putni, kuri ligzdas mūrē no zemes un māla piciņām, sajaucot tās ar siekalām, sausām zālītēm un salmiņiem. Vienīgi iek�pusi izklāj ar mīkstām spalviņām.

Kāds cits putniņ� bez lāpstas prot stāvajā upes krastā diezgan atri izrakt sev mājoklim alu, kas da�kārt ir vairāk nekā metru dziļa. Gandrīz neticami, ka to var paveikt ar knābi un kājām vien: ar knābi at�ķeļ zemi, bet ar kājām to izgrū� laukā no topo�ās mājas. Alas dibenā tas ierīko pa�pla�inājumu mazajai ligzdiņai. �ie putniņi ir sabiedriski un dzīvo upju krastos veselām kolonijām.

Vai zināt, kā sauc �os celtniekus?

Stigas līkumā ieraugu zirnekļa tīklu � lielu, apaļu rituli, kas, �ūpo�damies un saulē vizēdams, karājas tie�i mums priek�ā. Zirnekļa uzturē�a�nās vietā pavedieni nav lipīgi, ta�u tālāk tie pārklāti ar sīkiem un lipī�giem mezgliņiem, kādu tīklā, ka vectēvs saka, esot vairāk nekā simt tūk�sto�u.

Patlaban zirneklis snau�. Bet cik ilgi?

Vērodami zirnekli, paliekam brīdi uz vietas.

Paskat, paskat � tīklā ielido mu�a! Vienā mirklī snaudulis pamostas un ir pie mu�as klāt. Taisni brīnums, kur tam rodas tāds veiklums!

Bet kas snaudo�ajam zirneklim padeva ziņu, ka mu�a iekļuvusi tīklā?

Soļojam tālāk. Pie celma ieraugu krā�ņu, slaidu vaboli ar oran�iem segspārniem, ta�u tā laikam ir beigta, jo guļ aug�pēdus, ar izstieptām kājām.

� Vectēv! � es iesaucos. � Paskaties, kas par vaboli!

Vectēvs apstājas un arī skatās. Pēk�ņi atskan kluss sprak�ķis. Vabole izliec ķermeni, palecas un pārmet kūleni. Paskat, tā jau stāv uz kājām un pēc brītiņa aiztekalē projām.

Dīvainā kūleņotāja! Interesanti, kā sauc �o vaboli � triku taisī�tāju?

Vakarā, pārliecināju�ies, ka me�ā valda kārtība un nekur nemana dū�mus, dodamies no apgaitas mājās. Kad iegrie�amies me�malas krūmā�jos, jau gandrīz satumsis.

Kas tad tas? Taciņas abās pusēs iedegas mazi lukturī�i. Viens. Otrs. Tre�s.

�� Vectēv, vai tu redzi, cik �eit daudz jāņtārpiņu? � es sajūsmā iesaucos.

Vectēvs paņem tuvāko jāņtārpiņu rokās. Tā ķermenītis ir posmains, un tie�i pēdējie posmi spīd visvairāk.

�� Jā, tas ir jāņtārpiņ�, � saka vectēvs. � Dzīvnieciņ� ar posmainu ķermeni. Kā tu domā � vai jāņtārpiņ� tie�ām ir tārps?

�odien visu priek�pusdienu darbojos pa māju, jo laukā līst, brī�iem plosās spēcīgs pērkona negaiss. Pēcpusdienā tas norimst, mākoņi izklīst un sāk spīdēt saule. Izeju ārā � gribu pabradāt pa peļķēm.

Pēc neilga laiciņa pie manis atjo� Vilnis, un mēs abi aizskrienam uz me�u, kur atkal skan līksmas putnu balsis. Vēl neesam necik dziļi me�ā iegāju�i, kad apstājamies kā zemē iemieti: musu priek�ā divas izgāztas egles, turklāt visgarākās. Jā, �odien negaiss plosījies pamatīgi!

�� Interesanti, kādēļ vētra izgāza egles �eit me�ā? � brīnās Vilnis. � Klajumā ta�u vēj� pū� spēcīgāk, vai ne?

Ir pats krā�ņākais ziedu laiks. Dodos uz pļavu ievākt herbārijam augus. Kad tie salikti mapē, apsē�os pļavas malā un vēroju bites. Paskat, zumēdama ziedā ielien bite! Kad tā izlien laukā un lido uz nākamo ziedu, tai pie kājām un spārniem ir pieķēru�ies ziedputek�ņi. Es zinu, ka bites, vakdamas no ziediem nektāru, apputeksnē augus. Skolā mācīja, ka bites ceļu uz ziediem atrodot pec smar�as un krāsas. Vai tas tie�ām tā ir? Re, tepat taciņas malā aug kupls, ziediem nosēts suņuburk�ķis. Tas zied bal�tiem ziediem, kuri izplata diezgan stipru smar�u, ta�u bites tos ne�apmeklē. Kādēļ?

Meklējot augus, smil�ainā paugurā ieraugu laimiņu audzi. Tiem ir nelielas, biezas lapas, līdzīgi kaktusiem, tāpēc tām esot maza iztvaicē un augi varot ilgāku laiku iztikt bez ūdens. Par �iem augiem esmu dzirdējis visneticamākos stāstus. Nolieku zemē herbārija mapi un nolemju pārbau�dīt, kas notiks, ja laimiņu aplaistī�u.

Atrodu pamestu konservu kārbu un aizskrienu līdz grāvim. Atnesis ūdeni, aplaistu sīko, jau pārziedēju�o augu; sak, lai tiek tam sava tiesa veldzes!

Brīnums! Lapiņas, kas sedz augli, sakustas un veras vaļā. Parasti augi sēklas slēpj no ūdens, bet kāpēc laimiņi dara otrādi?

Jūlijā sāk strādāt skolas ra�o�anas brigāde. Mūsu posmam pirmais uzdevums � palīdzēt siena novācējiem. Lī�upes pļavās nopļautā zāle jau iz�uvusi un pārvērtusies par �auksto�u, smar�īgu sienu. Daļu siena sa�kraujam smagajās automa�īnās, un �oferi to aizved uz fermu. Otru daļu bā�am �ķūnī tepat upmalā. Ziemā, kad vajadzēs, atbrauks pakaļ.

Raujamies slapjās miesās, gandrīz vai bez atpūtas. Debess zila un skaidra. Pēk�ņi redzam � netālu virs upes paceļas tāds kā balts māko�nis. Tas aug lielumā un izplūst pār pļavu.

��� Paskatieties! � iesaucas Vilnis. � Re, debess ir skaidra un laiks, silts, bet krīt sniegs!

Viļņa salīdzinājums tie�ām ir trāpīgs. Visa pasaule �ķiet pilna sīksī- kiem, baltiem, spārnotiem kukainī�iem. Tie, saulē vizuļodami, lidinās aug��up, lejup. Daļa uzmetas uz pleciem un satupstas siena vālos.

��� Vai, nu mūs sakodīs! � es iebrēcos, jo kaut ko tādu redzu pirmo reizi savā mū�ā.

Ta�u pionieru vadītāja mūs nomierina, paskaidrodama, ka �iem sīka�jiem lidonī�iem nemaz nav mutes.

��� Tas nav dabas untums, � viņa vēl piebilst. � �ie kukaiņi dzīvo tikai vienu dienu. Pa �o laiku tie pagūst iz�ķilties, palidināties gaisā, izdēt ūdenī oliņas un vakarpusē nomirt.

��� Bet kā �os kukainī�us sauc? � Mēs gribam zināt.

Atpūta! Birztalas malā sakrītam smar�īgajā siena gubā un skatāmies, kā zilajā debess jūrā peld mākoņu laivas. Turpat acu priek�ā kā milzīgas sveces slienas baltie bērzu stumbri. Da�a svece tievāka, da�a resnāka, grubuļaināka, bet viena � ar caurumiņiem! Tie iecirsti bērza mizā met�rus �etrus no zemes, visapkārt stumbram � cie�i cits pie cita. Pametu acis uz blakus bērzu. Arī tā stumbrs izgreznots ar �etrstūrainu robiņu rindu. Pētu tālāk, vai arī citi bērzi sabojāti. Nē, pārējie nav aiztikti. Kas gan būtu sabojājis bērziem mizu? Tak ne jau puikas � viņi tik augstu nespēj aizsniegt.

70. apak�zemes iemītnieks

Upes līcī kurmis sabojājis zāles seģeni � sacēlis tajā rakumu pie rakuma. Ar lielo zirga grābekli te nevar neko izdarīt: ir jāgrābj mums ar mazajiem grābeklī�iem.

Strādājot pārrunājam visu, ko zinām par kurmi. Viņ� savā medību rajonā zem zemes virskārtas izveido pla�u alu tīklu, pa kuru dodas me�dībās. Kaut gan redze samtsvārcim ir visai vāja, iztiku viņ� sev sagādā.

Kas medību gaitās kurmim aizstāj slikto redzi?

Arī nākamajā dienā strādājām pļavā � gubojam sienu. Jūlija siltajos saules staros gaiss virmot virmo. Visapkārt lidinās tauriņi, spāres un sisinādami lēkā sienā�i.

�� Tie gan ir cītīgi muzikanti, � ierunājas Pēteris. � Koncertē no vienas vietas. Pilnas ausis pieskandēju�i.

��� Ne jau visi ir muzikanti, � iebilstu.

�� Tu gribi teikt, ka da�i nav muzikāli? -� Pēteris izbrīnā paraugās manī.

�� Jā, tie�i tā es gribu teikt, jo ne jau katram sienāzim ir skaņu aparāts.

Vai jūs zināt, kuriem sienā�iem ir un kuriem nav skaņu aparāta?

Vakarā, tāpat kā iepriek�ējo dienu, ejam uz upi peldēties. Ir patīkami pēc darba noskalot sviedrus. Mitrajā pļavmalā mūs atkal sagaida ķīvīte. Tā klaigādama paceļas spārnos tajā pa�ā vietā, kur vakar. Paceļas un pavada mūs līdz pļavas vidum, tad pēk�ņi pazūd, ka ne manīt nemanām, kur un kā.

Kādēļ ķīvīte tā dara?

Zirņi dārzā �ogad izaugu�i neparasti lieli un gari. Māmiņa sūta mani uz me�u sagriezt maikstis, ko iespraust blakus tīteņaugiem, lai tie nevel�tos zemē.

Paņemu nazi un eju uz krūmāju. Tepat alksnājā sagrie�u �uburainas maikstis un sāku tās apdarināt. Apdarinu vienu maiksti, apdarinu otru, ķēros pie tre�ās. Gatavojos nogriezt tai sīkos zariņus, bet pēk�ņi apstājos- liekas, viens zariņ� it kā sakustas. Vai tas var būt? Nē, neesmu pārskatī�jies � kustas gani Ieskatos cie�āk un paņemu to rokās. Izrādās, tas nav zariņ�, bet kāpurs. īsts kāpurs ar maigu, mīkstu ķermenīti, pie tam zaļā krāsā � izskatās pēc jaunas atvasītes. Galva un priek�ējās kājas pat at�gādina zara galu pumpurus un kārpiņas uz ķermeņa � zara sānu pum�purus.

Krūmājos dzīvo daudz kāpuru, ta�u pamēģiniet ieraudzīt �o viltnieku atdarinātāju tā dabiskajā vidē! Gandrīz neiespējami.

Varbūt jau esat uzminēju�i, kā sauc �o kāpuru?

Mūsu ra�o�anas brigādes posms nolemj doties divu dienu pārgājienā. Sestdien agri no rīta sapulcējamies skolā, kur mūs jau gaida pionieru va�dītāja.

Laiks ir silts, lietu nesola, tādēļ nolemjam teltis līdzi neņemt � lieks nesamais.

Kad ir noieti pirmie pieci kilometri, izvēlamies atpūtas vietu. Zēni jau klaigā, ka neesot noguru�i, ta�u mūsu vidū ir arī meitenes. Viņu dēļ va�jag atpūsties.

No mūsu klaigām izbīstas zaķēns, kas dro�i vien piesaulītē bija aiz- Miaudies, un jo�, cik spēj, pāri pauguram projām, izslējis ausis kā antenas.

Pēteris, noskatīdamies garausim pakaļ, vaicā:

��� Pasakiet � kādēļ zaķim vajadzīgas garas ausis?

Jokupēteris! Izdomājis briesmīgi grūtu jautājumu! � Meitenes Hmejas. � Kas tur ko neatbildēt! Garas ausis tam vajadzīgas, lai labāk dzirdētu.

Meitenēm par lielu izbrīnu Vilnis papurina galvu un pavisam nopietni

Mika:

��� Nē, zaķim ausis noder pavisam citai vajadzībai.

Vai zināt, kādai?

Brīdi atpūtu�ies, soļojam tālāk. Saule karsē ne�ēlīgi. Pēc neilga lai�ciņa meitenes ierauga gaisā planējam klijānu.

��� Būtu bise, tad �o plēsēju varētu no�aut, � viņas prāto.

��� Pārsteidzīgi sprie�at, � sarunā iejaucas pionieru vadītāja. � Peļu klijānus �aut aizliegts. Tie pārtiek galvenokārt no pelēm. Mūsu republikā klijāni un citi plēsīgie putni ir aizsargājami dzīvnieki. Bet tagad pavēro�jiet, kā klijāns lido!

Spārnus izpletis, tas nekustīgi planē debesu zilgmē, aprakstīdams gaisā pla�us lokus, un ceļas aizvien augstāk, bez neviena spārnu vēziena.

��� Nu, kur� pateiks, kāpēc klijāns tā lido un kāds spēks tam palīdz celties augstāk debesīs? � jautā pionieru vadītāja.

Ejam gar nokoptu āboliņa lauku, kurā pastaigājas stārķu pāris: lieli, balti putni ar melnām lidspalvām, sarkanu knābi un tādām pa�ām kājām.

No mūsu �alas putni izbīstas un paceļas spārnos. Viens graciozā lido�jumā apmet loku un nolai�as uz āboliņa zārda.

Pionieru vadītāja pastāsta, ka mūsu republikā gan baltais, gan mel�nais stārķis ir ar likumu aizsargāts putns.

Stārķis uz āboliņa zārda, it kā klausīdamies mūsu sarunā, paceļ vienu kāju un tā paliek stāvot, kamēr vien aiziedami varam to saredzēt. Ja cil�vēkam būtu jāstāv uz vienas kājas tik ilgu laiku, viņ� pagalam nogurtu.

Kā stārķis nepaguris spēj nostāvēt tik ilgi?

Pa noru, skaļi riedams, skrien �urp plu�ķains krancis. Meitenes meta sānis, bet mēs, zēni, ejam dro�i sunim pretī. Tas pieskrien klāt, luncina asti un, atvēris muti, izkar mēli. Krancis nemaz nav nikns. Tā, mēli izkā ris, viņ� mūs pavada labu gabalu.

��� Kāds nepieklājīgs suns! � Meitenes ir sa�utu�as. � Slikti audzi nāts! Skraida apkārt un visiem rāda mēli!

�� Meitenes, meitenes, � pionieru vadītāja iesmejas. � Sunim karstā laikā atļauts rādīt mēli. Vai varat pateikt, kāpēc?

Mūsu ceļ� ved garām kaimiņu kolhoza jaunajai, modernajai liellopu fermai, kurai līdzās pagāju�o gadu izraka dziļu dīķi. Tagad no dīķa pa caurulēm ūdens plūst dzirdinātavās un lopkopjiem ir vieglāk strādāt.

Atceros, pērn dīķis bija dzidrs jo dzidrs. Tajā neredzēja neviena ūden=> auga. Agrā pavasarī � tāpat. Bet tagad ieraugu dīķī peldam ūdens ziedus � zaļas, apaļīgas plātnītes ar sīkiem sakņu pavedieniem.

Vēl nepagūstu attapties no �ā pārsteiguma, kad seko cits: saules ap spīdētajā piekrastē spuras kustina maza līdaciņa, ne garāka par pieciem centimetriem. Ejot tālāk, ieraugu otru tādu pa�u līdaciņu.

Tie nu gan ir brīnumi! Kā jaunā dīķī radu�ies ūdensziedi un mazās līdaciņas? Jāpavaicā pionieru vadītājai.

Me�malā nometām mugursomas un sakrītam zālē. Citi jau mielojas ar sviestmaizēm, bet es meklēju ūdens pudeli. Slāpst. Laiks ir karsts un sauss, kā jau jūlijā.

Tepat netālu ple�as purviņ�. Tā malā ieraugu sprīdi garu augu ar baltiem ziedu zvaniņiem un apaļām, pie zemes pieplaku�ām iesārtenām lapām. Tās noklātas it kā ar skropstiņām, kurās mirdz rasas lāses.

Paskat, uz lapas nolai�as padzerties mu�a! Arī kukaiņiem tveicīgā laikā slāpst. Bet tad notiek kas negaidīts: skropstiņas sakustas, sakļaujas kopā, un apaļā lapa aizveras, sa�ņaugdama mu�u kā dūrē.

Tas gan ir briesmīgs augs! Interesanti būtu uzzināt, kā to sauc.

Vēl vēlāk, kur ir mitrāks, mēs ar Vilni ieraugām kosas. Tās izskatās ka mazas eglītes. Izrauju vienu ar visu labi attīstīto zemesstumbru. Uz tā ievēroju mezglus, no kuriem zemē stiepjas mazas saknītes. Starp mez�gliem ir ziemas pumpuri, kas jaunos dzinumus dos nākamajā gadā.

So kosu aiznesam pionieru vadītājai.

� Senos laikos, kad pie mums bija siltāks un mitrāks klimats, � slasta vadītāja, � pla�os, purvainos me�os auga milzīgas kosas. Grūti pat iedomāties, kāda varētu izskatīties trīsdesmit metru gara kosa, ja ta�gadējās � maziņās � rada tik savdabīgu ainavu!

Kosas jūs visi pazīstat. Vai varat pateikt, kad tās zied un kas appu- teksnē to ziedus?

Ceļam plecos mugursomas un pa me�a stigu soļojam tālāk. Lielā izcirtuma malā apstājamies. Gaisā virmo salda zemeņu smar�a. Zaļajā zālē tās spīd piebriedu�as, sarkanas, sulīgas.

Labu brīdi klusēdami lasām zemenes un metam mutē. Bet tad vadī�tāja ievaicājas:

��� Pasakiet, kur atrodas zemeņu augļi!

��� Savāds jautājums! Ogas ir zemeņu augļi! � mēs vienā mutē atbil�dam.

��� Nav tiesa. Pavērojiet ogas uzmanīgāk, tad ieraudzīsiet augļus!

Lī�upes krastā nolemjam pārnak�ņot. Izvēlamies skaistu pļaviņu. Man mugursomā ir neliels katliņ�, bet Vilnim � izmērcēti pelēkie zirņi. Mēs uzņemamies gādāt par vakariņām.

Zēni sameklē sausas kritalas, pagatavo kāsī�us, kur uzkarināt katliņu, un sakur ugunskuru. Meitenes pa to laiku grie� maizi �ķēlēs un izklāj zālē lielu polietilēna plēvi. Iznāk lielisks zaļais galds!

Pec izlozes Vilnim jāvāra zirņi. Viņ� ķeras pie darba. Iesmeļ upē ūdeni un saber katliņā zirņus. Pēc brī�a ūdens sāk burbuļot.

Pavāram viegla dzīve. Vilnis staigā apkārt un svilpo, bet, kad ugun saplok, piemet sausos zarus.

��� Sefpavār, � smīnēdams saka Pēteris, � tu tomēr neesi sava uz devuma augstumos � sāli aizmirsi piebērt!

��� Jā, � ar karoti maisīdams katlu, atbild Vilnis, � sāls nav pie bērta, to es zinu. Tikai redzams, tu nezini, kādēļ zirņiem sāli pieber tika tad, kad tie jau izvārīju�ies.

Sē�am pie ugunskura un ieturam vakariņas. Vakara krēslā tas gai�i iiesmo un izplata tīkamu siltumu. Zari degot sprak�ķ, un ik pa brīdim gaisā uz�aujas dzirksteļu spiets.

��� Vai zināt, bērni, kādēļ ugunskurs sprēgā? � ievaicājas pionieru vadītāja.

��� Tie ir egļu un prie�u zari, kas sprak�ķ, � es atbildu.

��� Pareizi, Juri, tikai atbilde vēl nav pilnīga.

Cik skaistas ir vasaras naktis pie ugunskura! Mums nemaz nenāk miegs, laiks aizrit sarunās un dziesmās.

��� Paskat, cik daudz tauriņu lidinās gar mūsu ugunskuru! � Pēteris rādīdams ar roku visapkārt, saka. � Laikam grib sasildīties.

��� Diez vai, � domīgi vērodams, atbild Vilnis. � Nekāda sildī�a nās, re, nesanāk: tie ieskrien liesmās un aiziet bojā.

��� Lūk, atkal viens sadega! � iesaucas kāda meitene.

��� Vilnim taisnība, � pionieru vadītāja ieteicas starpā. � Tauriņ siltuma nemeklē. Bet ugunskura liesmas tos pievelk gan. Kāpēc?

Un pionieru vadītāja mums izskaidro liesmu vilinājuma spēku, kairi pakļaujas daudzi kukaiņi.

��� Cik savāds, neparasts klusums valda visapkārt, � spriedele zēni. � Laikam tāpēc, ka patlaban ir pusnakts un visa dzīvā radība jau atpū�as.

��� Bet jūs ieklausieties labāk! Nakts trok�ņi ir klusāki nekā dienas! � Pionieru vadītāja nepievienojas zēnu domām. � Mēs esam pieradu�i pie skaļiem trok�ņiem un klusos it kā nepamanām. Kas ir, pārbaudīsim, vai tie�ām nesadzirdēsim neviena trok�ņa �

Sasprindzinām dzirdi un mēģinām ieklausīties naktī. Vilnis pirmais sadzird viegli d�inksto�u skaņu. Liekas, tiek uzvilkta neredzama mūzikas instrumenta stīga. �Dzzz, dzzz�� noskan un pagaist nakts klusumā.

�Klak-klak-klak-klak!� � tālumā kāds sāk uztraukti klabināt.

�Zinn-zinn-zinn-zinnnnn �� � netālu no auss kāds uzmācīgi iesīcas. Tad atkal iestājas klusums.

�Pēk-pēk-pēk-pēk�� � pēc brītiņa atskan, un Lī�upē ieplunk�ķas ūdens.

Tad pārupē ierejas aizsmacis suns. Jocīgi � tur tak nav māju, vienīgi pļavas un krūmāji! Rie�ana atkārtojas, un tūdaļ atskan �ēls, stiepts brē�ciens: �Bie-ē-ē!�

��� Tātad nakts klusums ir tikai �ķietams, kā pa�i nupat pārliecinājā�ties, � saka pionieru vadītāja. � Bet kas �ie ir par trok�ņiem, kuri traucē nakts mieru?

Rīts. Ezermalā pēc brokastīm vēl brīdi uzkavējamies. Man ļoti patīk spāres. Ar interesi vēroju, kā tās lido. Tikai �ad tad nometas uz kāda zara vai zāles stiebra.

Spārēm ir pavisam plāni spārni; saulē tie mirdz. Lūk, netālu aizlido garām liela, zaļgana spāre! Un tepat gar meldriem � brūna.

Interesanti, no kā spāres pārtiek? Ko tās ēd?

��� Paskaties! � Vilnis mani nogrābj aiz piedurknes. Es apstājos. Apstājas arī pārējie pārgājiena dalībnieki.

��� Kas noticis?

��� Paskaties, kas te notiek!

Blakus taciņai guļ beigts me�a pelēns. Ap to rosās vaboles ar oran�i svītrotiem spārniem. Bez īpa�as komandas tās naski sāk rakt zemi. Vicini pelēna pusē drīz vien paceļas valnītis, bet liesi zem pelēna � bedrīte. Kad kukaiņi arī otrā pusē paraksies zem beigtā pelēna, tas viegli iegrims bedrē.

��� Un ko pēc tam? � vaicā Pēteris.

��� Pēc tam vaboles ar irdeno augsni pelēnu apbērs, � es saku.

��� Pag, pag, � pionieru vadītāja ierunājas, � tu aizmirsi pateikt, ka kukaiņu mātītes vispirms beigtajā pelēnā iedēs oliņas. Apmēram pēc ne�dēļas iz�ķilsies kāpuriņi, kas mitināsies un barosies trūdo�ajā dzīvnieciņā. �īs vaboles mēdz dēvēt par me�a sanitāriem �

��� Bet kāds ir to īstais vārds? � Pēteris vēl grib zināt.

Mūsu dārzā jau ienāku�ies ķir�i- Tum�i sarkani, sulīgi.

Māte sapirkusi cukuru un po�as uz lielu vārī�anu. Vectēvs viņu par to pazobo: sak, zaķis vēl me�ā, bet �ai jau katls uz uguns.

�� Vai nu uz ogām ilgi jāgaida? � māte aizstāvas. � Ekur, Juris ar draugiem � viens, divi � novāks!

Pēcpusdienā mēs visi trīs draugi vectēva vadībā lasām no ķir�iem ogas. Te vectēvs, it kā starp citu, uzdod dīvainu jautājumu:

��� Kā ir, pui�i, � vai ķir�ogas vienmēr ir vienādi apaļas un sulīgas?

Vilnis, drusciņ padomājis, atbild:

��� Kamēr ogas aug un briest, tās katru dienu rnaina apmērus.

��� Bet kad jau ir ienāku�ās? � Vectēva acīs uzzibsnī viltīga ugun�tiņa.

Mēs klusējam, jo neprotam atbildēt.

��� Ķir�ogas apjomu maina vienas diennakts laikā. Kā tad tu, Vanaga Acs, to neesi pamanījis? Dienā ogas ir mazākas nekā naktī, bet no rīta � vislielākās. Arī sausā laikā tās ir mazākas nekā lietainā�

Tā mums ir pirmā dzirdē�ana.

��� Bet kāpēc tā, vectēv?

Abi ar māmiņu strādājam dārziņā. Es nesu no dīķa ūdeni, un māmiņa laista. Gurķus un tomātus jo sevi�ķi cītīgi, tāpēc ka tiem pa�reiz ir augļu aug�anas laiks, kad mitrums ļoti vajadzīgs. Arī kāpostiem der vairāk veldzes, jo sāk riesties jau galviņas. Bet no lietus ne miņas.

Kad darbu pabeidzam, metas krēsla. Tvanīgu valgumu izelpo dobes. Māmiņa aiziet padarīt vakara soli, bet es vēl uzkavējos dārziņā. Te ieraugu, ka kār�u pupas sakļāvu�as un nolieku�as lapas. Laikam tām ūdens ticis par maz un tāpēc lapas sāku�as vīst.

Nekas, es jūs padzirdinā�u! Atnesu spaini ūdens un no jauna aplaistu kār�u pupu dobi. Tumsiņā, kad vēlreiz atnāku pupas apraudzīt, izbrīnos ne pa jokam: kār�u pupu lapas aizvien vēl nolieku�ās uz leju un sakļāvu��ās kopā. Vai tie�ām dienā bijis tāds ūdene trūkums, ka vēl tagad tās ne�spēj atdzerties?

Ir tveicīgs augusta vakars. Saulē jau nozudusi aiz apvār�ņa, tikai rieta pusē bālganās mākoņu pūkas deg ar ro�ainu gaismu. Pamazām vakar�blāzma nodziest un atnāk tumsa. Silta, bezvējaina un tik patīkama, ka nav nekādas vēlē�anās iet istabā. Labāk pasēdēt uz soliņa un paklausīties, kā dūkdama aizlido vabole un norā klusu sisina sienā�i.

Augstu debesīs jau mirdz pa zvaigznei. Dienvidu pusē virs robotās me�a līnijas pie pa�a apvār�ņa malas pēk�ņi noplaiksni gai�a blāzma, teiksmaini apspīdēdama retos mākoņus. Varbūt tuvojas pērkona negaiss? Ta�u grandienus nesadzirdu. Un atkal blāzma seko blāzmai. Liekas, it kā tuvējā pamalē plosītos ugunsgrēks un rei�u reizēm liesmas uz�autos pāri tum�ajām pamales koku galotnēm.

Vai zināt, kā sauc �o blāzmu un kā tā rodas?

Pavasarī vardes dīķī iznērsa milzīgu daudzumu ikru. Redzēju, kā no gļotainajām piciņām iz�ķiļas kāpuri � kurkulēni spīdīgi melnos uzvalkos. Kur� kurkulēns nebija manīgs un neprata labi slēpties, tas krita par lau�pījumu plēsējiem. Kurkulēnu skaits dīķī saruka.

Pēc kāda laika ieraudzīju, ka da�iem kurkulēniem izaudzis viens pāris kāju. Skatos uzmanīgi: jā, tikai viens pats- Otrs pāris izauga pavisam nesen. Mazās vardītes tūliņ atstāja dīķi un pārgāja dzīvot uz sauszemi.

Kuras kājas vardulēniem attīstās pirmās?

Jau vairākas dienas pieturas saulains, karsts laiks. Pie debesīm nav ne mākonī�a. Kolhoza laukā, kas atrodas pie upes, lopu bietēm apvītu�as lapas.

Vēl pavisam nesen te upmalas pļavās redzēju lēkājam daudz da�ādu var�u: pelēkas, rakstainas, zaļas. Bet tagad nemana it nevienas � �ķiet, visas izmiru�as.

Kādu rītu no pamales izlien tum�s mākonis. Nav ilgi jāgaida, un no�krīt pirmās lietus lāses. Tad nolīst ra�ens lietutiņ�.

Pēcpusdienā atkal spīd saule, un es aizeju pāri pļavai uz upmalu. Cik tagad te daudz var�u! Kurp tikai pametu acis, visur lēkā gan lielas var�des, gan mazie �āgada vardulēni.

Kāpēc siltajās, saulainajās dienās vardes spēlēja paslēpes?

Kad atgrie�amies mājās no darba skolas izmēģinājumu lauciņā, jau krēslo. Ejot pa celiņu, Pēteris saraujas un pakāpjas atpakaļ.

��� Kas notika? � ievaicājos.

��� Fui, paskaties!

Uz īsajām kājām neveikli gāzelēdamies, �āpo krupis � grubuļainu, pelēkbrūnu ādu.

��� Tevi krupis nobiedēja?

�� Jā. Vai tad tu nezini, ka tas iz�ļāc indi?

��� Pasakas! � smiedamies atbildu. � �ādu spēju krupim nav.

��� Tie�ām nav?

��� Nav. Cilvēki, kuri nepazīst krupi un nezina, ka tas ir derīgs dzīv�nieks, pret to izturas ar riebumu un naidu, bie�i vien pat nosit. Un tikai tāpēc, ka nepazīst tā para�as un dzīves veidu. Krupis ta�u medī kukaiņus, iznīcina tos milzīgos daudzumos. Da�as krupju sugas mūsu republikā tiek ar likumu aizsargatas.

�� Savādi gan. Bet kādēļ krupi es nekad dienā neesmu redzējis? � Pēteris vēl noprasa.

�ķiroties norunājam rīt agri iet uz birztalu sēņot: tur parasti augustā jau parādās pirmās ap�u bekas.

Otrā dienā vēl mazā gaismiņā draugi ir klāt. Katram līdzi grozs un nazis sēņu grie�anai.

Ieejam me�ā. Atrodu skaistu, dzeltenu bērzlapi, nogrie�u un grasos likt groziņā. Te krāsainajā cepurītē ieraugu apaļus caurumus. Tādu sa�grauztu sēni nav vērts mājās nest. Nogrie�u citu. Zem tās cepurītes mie�lojas resns, ļumīgs gliemezis. Kustinādams taustekļus, viņ� trauslajās lapiņās grau� caurumu. Labi, ka �ī bērzlape vēl nav pavisam sabojāta. Pukodamies aizmetu gliemezi labi tālu sūnās.

��� Paskat, Vilni, kā �is izgrauzis sēni! Visus �os draņķus vajadzētu iznīcināt!

Par lielu pārsteigumu Vilnis �oreiz nav ar mani vienis prātis. Viņ�

saka:

��� Gliemezis sēnei nav nemaz tik kaitīgs, kā mums liekas. Tas ir pat ļoti vajadzīgs!

To es nekādi nesaprotu. Kādēļ vajadzīgs?

Sēņojam jau labu laiku. Groziņi pildās. Tajos atrodas dzeltenās gai�lenes, bālās �iganenes, zeltainās prie�u bekas, tum�i brūnās alksnenes un bērzlapju podiņi da�ādas krāsās. Vienīgi baraviku nav palaimejies atrast.

Satiekam trīs meitenes. Viņas sēnes no sūnām rauj rau�us, jo nevienai līdzi nav na�a. I\ā lai meitenēm to pasaka, kā lai aizrāda?

Vilnis �ādu rīcību necie� un bez liekas gudro�anas saka:

��� Meitenes, sēnes jānogrie� ar nazi! Tās nav brīv raut no sūnām, jo tad izposta sēņotni un tai vietā vairs jaunas sēnes neaugs!

��� Nepiesienies! � iesaucas lielākā meitene, un visas steidzīgi nozūd eg|u jaunaudzē.

Ejam tālāk un vērojam, kādās vietās sēnes visvairāk aug. Izrādās, ka tās labprāt aug lielu, vecu koku apkaimē. Prāvas priedes tuvumā at�rodu baravikas. Un visas tās aug lokveidīgi ap koku.

Citā vieta Vilnis nogrie� piecas brūngalvainas sēņu karalienes.

���� Stumbra tuvumā baraviku nebija, � stāsta Vilnis. � Tās auga tur, kur beidzas zaru vainags.

Taisnība. Sēnes tie�ām aug lokveidīgi ap koku.

Kāpēc?

Sēņojot ievērojam, ka uz egļu un prie�u rēpejainās mizas vietām pa�rādīju�ies sveķi: tie notecēju�i pa stumbru kā dzintara lāses.

Mūsu pusē ļaudis saka, ka tās esot koku asaras.

Kādēļ da�am kokam sveķi izplūdu�i virs mizas, bet da�am nav? Kā�dēļ viens koks asaro, bet otrs turpat blakus � ne?

Ar pilniem groziem ejam mājās no me�a. Skatāmies � kāds piespjau- dijis zāli. Spļāvieni redzami te vienā, te otrā vietā. Pat uz kārklu krūmu lapām.

���� Kas to izdarījis? � vaicā Vilnis.

��� Tie ir raganu spļāvieni, � Pēteris, kā alla�, ir visgudrākais.

�� Tā tautā saka gan, tiesa, � es atbildu, � ta�u raganas dzīvo tikai pasakās!

���� Kas tad zāli piespļaudījis? � Pēteris iecērtas.

Ari es vainīgo nezinu. Varbūt jūs zināt?

Divus mēne�us Pēteris vāca kukaiņus. Teicās, gatavo�ot kolekciju sko�lai.

Kādā dienā viņ� lepni parāda savāktos kukaiņus.

Skatos � maijvaboles, zaļais sienāzis, ūsainis, kas dūkdams vakaros izlido no slēptuves, skrejvabole, parastā mēslu vabole, zirneklis, kura ga�rās kājas Pēterim nav izdevies iztaisnot, zeltmalu ūdensvabole, sarkanā mārīte, ro�vabole, svītrainā lapsene, spāre ar plāniem, spīdīgiem spār�niem.

��� Nu, kā tev patīk? � jautā Pēteris.

�� Nekas sevi�ķs. Parastie, visbie�āk sastopamie kukaiņi. Varēji pa�pūlēties un noķert irsi vai brie�vaboli.

��� Nelaimējās � � Pēteris noplāta rokas.

��� Bet, Pēteri, tavā kolekcijā visi eksponāti nav kukaiņi.

��� Kā tad tā? Es tevi nesaprotu.

��� Paskaties uzmanīgi! Tūlīt tu pats pateiksi, kur� no tiem nav ku�kainis.

�orīt pieceļos agrāk nekā parasti. Kopā ar draugiem un vectēvu ir sa�runāts iet mak�ķerēt. Paņemu mugursomu un sakārtoju visas lietas, kas tādās reizēs nepiecie�amas. Pārbaudu, vai āķi kārbiņā salikti, vai pava- diņu aukla nav aizmirsta, vai rezerves pludiņi novietoti polietilēna mai�siņā. Kad viss pārskatīts, paņemu tārpu trauku un eju laukā meklēt ēsmu.

Kas tad tas? Rīta saulē nora aiz mājas mirdz gai�i zilā krāsā! Kāpēc �orīt norā zāle ir zila?

100. būs lietus

Rita dzestrumā soļojam uz Lī�upi, kur dzīvo plau�i. Vectēvs teicās, esot tos iebarojis ar vārītiem putraimiem.

Ejam un, protams, sapņojam izvilkt vislielākās zivis. Kad nonākam upmalā, vectēvs iemet mak�ķeri, apsē�as un gaida, kad ēsmu paķers kāds plaudis.

Arī mēs iekārtojamies un sākam mak�ķerēt.

��� �odien būs lietus, � saku, vērodams bezdelīgas, kas lidojumā ar spārniem gandrīz vai aizskar ūdens virsmu.

��� Kādēļ tu tā domā? � atjautā Pēteris.

Gaidīdami, kad sāks ķerties plau�i, pusbalsī risinām sarunas par zivīm.

Tāpat kā citi dzīvnieki, arī zivis piemērojas apkārtējai dzīves videi. Mūsu ūdeņos mīt kāda zivs, kas piemērojusies dzīvei Baltijas jūrā un ar to saistīto upju grīvās. Acis tai atrodas vienā galvas pusē. un ķermenis acu pusē tum�s, brūngani dzeltens � līdzīgs apkārtnes krāsai. Kad dab- zinātnieki novietoja �o zivi akvārijā uz �aha dēlī�a, tad drīz vien tās aug�puse nokrāsojās līdzīgi �aha dēlī�a kvadrātiņiem � tum�ākos un gai�ākos toņos.

Kas tā par zivi?

Saulei priek�ā aizpeld palss mākonītis. Tā kļūst blāva. Vilnis izvelk plaudi, man ķeras prāvas raudas, vienīgi Pēterim neveicas. Ne velti viņa acis vairāk klīst apkart nekā vēro pludiņu.

��� Kāds dīvains radījums! � viņ� saka.

��� Ūdens zirneklis, � atbildu.

Mēs vērojam, kā ūdens dzīvnieciņ� strādā. Uzpeld līdz ūdens virspusei un iznirst laukā. Brūnais vēderiņ� pārklāts ar sīkiem matiņiem. Pagrozās un atkal ienirst ūdenī. Pie pūkainā vederiņa pielipu�ie gaisa pūslī�i zir�nekli padara sudrabotu.

Zem ūdens ieraugām savādu veidojumu � starp ūdensaugiem noausts zvanveidīgs, sudrabots kupols. Zirneklis pazūd tajā, nokrata sudrabotos pūslī�us un uznirst atkal pēc gaisa.

Kāpēc zirneklis savā zemūdens mājā uzkrāj gaisu?

Mak�ķernieku gaitās mūs pavada kaimiņmājas suns Leda. Sākumā mēs gan pukojamies par nelūgto biedru, tomēr suns mak�ķerē�anu ne�traucē: noliecies uz vēdera, vēro ūdeni kopā ar mums. Tā kā �ai atvarā zivis ne visai ko�as, dodamies uz citu vietu. Leda nāk nopakaļ, asti lun�cinādama.

Kad apsē�amies krastā un iemetam mak�ķeres, pēk�ņi atskan Pētera balss:

��� Ei, Ledai kaut kas noticis!

Atskatāmies. Suns tie�ām izturas dīvaini: vairākas reizes apgrie�as riņķī, it kā gribēdams saķert astes galu, tad apstājas un vēlreiz apgrie�as. Un tikai pēc tam apguļas, nolikdams purnu uz ķepām.

Mums liels brīnums, ta�u vectēvs, atmezdams ar roku, saka:

��� Visi suņi tā dara, pirms liekas gulēt.

Kāpēc?

��� Jūs jau zināt, ka visplēsīgākā saldūdens zivs ir līdaka, � vectēvs stāsta. � Reiz mēs ar draugu devāmies uz līdakām. Tas notika augusta beigās, kad līdaku rijība pieaug. Kādā atvarā zaļsvārce nokoda manai mak�ķerei āķi. �Zēl,� es nopukojos, �bija labs āķis!� Cik liels bija mans pārsteigums, kad pēc brī�a Gusts izvilka līdaku un sacīja: �Se, saņem nu savu pazaudēto āķi!�

Izrādījās, ka pēc neliela starplaika �ī līdaka nebija baidījusies paķert otru tikpat viltīgu ēsmas zivtiņu, ta�u �oreiz tā no asā āķa vairs vaļā netika.

Līdakas rijīgums ir saprotams, jo zaļsvārce ātri aug. Viena gada ve�cumā tā sasniedz 12�15 centimetru garumu, divu � 25 centimetrus, bet trīsgadīga līdaka ir jau 30�35 centimetrus gara.

�� Vai varat iedomāties, cik kilogramu zivju līdakai jānomedī, lai pati pieņemtos svarā par vienu kilogramu? � vectēvs beigās mums uzdod grūtu jautājumu.

Kādu dienu nāku mājās no sēņo�anas. Pretī skrien meitenes un sauc:

�� Vai, kā tu esi novārtījies!

��� Es � novārtījies?� Nevar būt! � Pametu skatienu uz kājām, biksēm un svārkiem.

Ahā! Saprotu. Meitenēm taisnība. Svārku un bik�u drēbē ieķēru�ās sī�kas, brūnas sēkliņas. Satveru vienu pirkstos un mēģinu izvilkt. Iegarena�jai sēkliņai galā ir asi āķī�i. Tie ir viltīgi un stipri: nopurināt nav ko do�māt. Ņemu pa vienai sēkliņai un dusmodamies lasu laukā.

Kā jūs domājat, kāpēc �īs sunī�u sēkliņas ķeras garāmgājējiem biksēs?

Pēc garā vasaras brīvlaika atkal esam skolā. Pirmajā dienā katram gribas pastāstīt vissaisto�āko vasaras piedzīvojumu. Patiesībā mēs visi jau sen bijām noilgoju�ies pēc skolas.

�ogad mūsu klasē mācīsies jauns skolēns, Kārlis vārdā. Viņa tēvs kol�hozā strādā�ot par mehāniķi � labo�ot traktorus un kombainus. Atbrau�ku�i no rajona centra.

Jānoskaidro, vai Kārlis labi pazīst dabu. Bie�i vien pilsētnieki no da�bas parādībām nekā nesajēdz. Ta�u Kārlis, izrādās, ir gudrāks, nekā do�māju. Uz jautājumu par zivīm viņ� atbild pareizi, bez ilgas domā�anas.

��� K|ūst vēsāks, � turpinu. � Daudzi putni jau aizlidoju�i uz dien�vidiem. Kārli, pasaki, kādi putni no mums aizlido pa�i pirmie!

Kārlis savelk pieri. Jautājums nav viegls. Diezin vai izdomās�

..

Vasaras beigās un rudeni kolhozniekiem darba pilnas rokas. Jāpabeidz vākt vasarāju labība, jāplūc lini, jāsēj ziemāji, un tad jau kartupeļi gaida savu kārtu. Mūsu klases pionieri visu laiku palīdz lielajiem darbos. Ta�gad strādājam kolhoza augļu dārzā. Vācam ābolus un liekam seklās, ga�renās kastēs.

Puk � Puk � Puk � Tepat aiz dārza ducina traktors.

Rūsganā rugaine maina krāsu: traktora aizmugurē paliek tum�a, mikla uzartas zemes strēle.

� Atradu�i īsto reizi! � pukojas Pēteris. � Pa�ā karstākajā ra�as novāk�anas laikā noņemas ar ar�anu! Tikpat labi to varētu darīt pava�sarī, kad laika vairāk.

Vai Pēterim taisnība?

�odien kolhoza dārzā vācam mālābolus.

Mēs ar Vilni, atvilkdami elpu, piemetamies uz apgāztas kastes, paņe�mam pa ābolam un ko�am sulīgajā mīkstumā.

��� Paklau, vai tas nav interesanti? � saka Vilnis. � Ābols ir piebrie�dis un sulīgs, tā pa�ā vidū atrodas ienāku�ās sēklas, kur gaisa siltuma un mitruma tām pietiekami�

��� Nu, un?

��� Nu, bet pasaki � kāpēc ienāku�ās sēkliņas ābolā neuzdīgst?

��� Jā, nekad nav redzēts, ka tās ābolā uzdīgtu. � Neziņā paraustu plecus.

Skolas izmēģinājumu lauciņā novācam puķu sēklas. Katru �ķirni lie�kam atsevi�ķā papīra maisiņā.

Kur-lī� Kur-lī� � atskan zilajās debesīs.

Mēs atgā�am galvas un vērojam dzērvju kāsi. Putni ritmiski vēcina spārnus: aug�up � lejup, aug�up � lejup.

Kur-lī� � atskan tālumā, un meitenes pamāj sveikas dzērvēm. Man kļūst skumji. Kopā ar putniem no mums atvadās vasara.

Te gaisā ieraugu lidojam neparastus sudraba tīmekļus. Tīmeklis aiz timekļa, un katra tīmekļa galā � mazs lidonītis. Tīmekļos kā burās pū� vēj�, un mazie lidonī�i ceļo uz priek�u. Parādu tos skolotājai.

��� Zirnekļi, � viņa paskaidro. � Vai zināt, kurp tie dodas un kas vi�ņiem liek ceļot?

��� Vai varat pateikt, kurā menesī aizlido lielākā daļa gājputnu? � jautā skolotāja.

��� Septembrī! � mēs visi korī atbildam.

Skolotāja pasmaida.

��� Jā, tā ir. Ta�u tie apmetas da�ādās vietās. Tā, piemēram, me�a pī�les un mājas strazdi aizceļo tikai līdz Anglijai. Slokas pārziemo Anglijā, Francijā, Itālijā. Ķīvītes dodas uz Franciju, Spāniju, Portugāli. Turpat

arī daļa mūsu cīruļu atradu�i savu ziemas mājvietu. Cielaviņām cit; ceļ� � gala mērķis Ēģipte. Mūsu stārķi ir vēl di�āki ceļotāji: tie veic ap desmit tūksto� kilometru garu ceļa gabalu līdz Dienvidāfrikai, � skolotāji pastāsta un tad vaicā: � Kā jūs domājat, bērni, kāpēc gājputni rudeņos dodas tik tālu prom? Tos ta�u sedz biezs spalvu ka�oks tāpat kā zvirbu�ļus, kuri ziemu pavada tepat pie mums un nenosalst. Nu, kur� pateiks?

Kādu dienu me�ā riekstojot iztraucējam stirnu pari. Vasaras rūsganais' tērps tām jau sācis pieņemt ziemas brūnganpelekos toņus un ap asti vei�dojas baltais plankums, tā saucamais spogulis. Ar slaidiem lēcieniem abas pazūd smalcē. j

��� Kāpēc stirnām, aļņiem un brie�iem ir ragi? � es vaicāju.

��� Laikam skaistumam, � Pēteris tūlīt atbild.

��� Nē, tā nu nav vis.

��� Aizsardzībai� � Vilnis izteic savas domas.

��� Taisnība! Vectēvs stāstīja, ka alnis ar kājas spērienu varot pat vilku nosist. Savstarpējās cīņās aļņi un brie�i izmantojot ragus, bet va�sarā �ie ragu �uburi lielajiem dzīvniekiem palīdzot atvēsināties.

��� Tie�ām? � draugi brīnās. � Kā tas iespējams?

Es neatbildu, bet aizeju krūma viņā pusē un noliecu riekstu pilno zaru. Lai pagudro pa�i!

Mūsu skolā tradicionāli kļu�vu�i pārgājieni �Pretī pavasarim� un �Zelta rudens�. Pārgājiena dienā agri sapulcējamies skolā. Pionieru vadītāja un klases audzi�nātāja sadala pienākumus. Pēte�rim jāmēra ūdens temperatūra. Man, Vilnim un Ainai jāatzīmē interesantākie novērojumi. Tie no�derēs vēlāk, kad rakstīsim pārgā�jiena aprakstu.

Sākumā soļojam pa ceļu, tad cauri me�am dodamies uz Lī�upi.

Ejot lejā pa lapkoku nogāzi, atskan kliedziens. Maija uzkāpusi uz sē�nes, paklupusi un nostiepusies zālē visā garumā. Nav jau nekas liels � /.iile mīksta. Dro�i vien skatījās apkārt un nepavēroja. kur kāju liek. Maija pieceļas, rokā turēdama lielu, brūnganu gliemezi.

��� Re, ko atradu! � viņa sauc.

Uz plaukstas guļ vīngliemezis, ierāvies spirālveidīgajā glieme�nīcā. Saskrienam apkārt. Gribam atradumu apskatīt un aptaustīt.

��� Pirmo reizi redzu tik lielu gliemezi!

Skolotāja pastāsta, ka tas ir vīngliemezis, kas mūsu republikā ir ar likumu aizsargāts savvaļas dzīvnieks.

��� Vīngliemezis nav mūsu dzīvnieks, � es ierunājos, gribēdams pa�lepoties ar savām zinā�anām. � Senos laikos tas pie mums atvests, iedzī�vojies Latvijas apstākļos, tagad sastopams parkos un lapu koku me�os.

�� Teicami! � Skolotāja pasmaida. � Bet, ja esi iesācis, tad izstāsti visu līdz galam. Kur tad ir vīnglieme�a īstā dzimtene?

Re, kā iet, kad pārsteidzas. Es nosarkstu, jo nezinu, ko atbildēt.

Pa taciņu uzkāpjam Lī�upes kraujā un raugāmies lejā. Cik neparasts skats, kad zaļās egļu piramīdas un krumāju lapotnes atrodas lejā � zem mums. Skatāmies uz upes līkumiem un sprie�am, kā tie veidojas.

��� Upes sākums ir avots un strauti, � Pēteris sāk gudri spriedelēt, � un tie tek pa slīpumu lejup �

��� Vai nebija jāpiebilst, ka tecē�ana notiek pa ūdens izskalotu padzi�ļinājumu? � Vilnis smīnēdams piebilst.

�� Cik tu esi sīkumains! � Man ne visai patīk Viļņa piebilde. � Sā�kumā no tiesas upe ir niecīga �

��� Bet vēlāk kļūst platāka un dziļāka � � Vilnis turpina. � Atce�ries, skolotāja vēl sacīja, ka aug�tecē tā ir straujāka, vēlāk rāmāka �

�� Ne vienmēr! �aurā vietā upe aizvien ir straujāka, bet platākā � rāmāka � � Sarunā iejaucas arī musu jauniņais.

��� Bet sakiet man � kāpēc upes tecējums ir līkumains?

Mēs vēlreiz pametam skatienu uz Lī�upes zilgano, līkumoto jostu, kas aizstiepjas pāri pļavai, vietām ieslēpdamās krūmājos, un gudrojām, ko Kārlim atbildēt.

Pa �auro taciņu uzmanīgi kāpjam lejā.

Krastā pa vecam paradumam aizeju līdz sēklim. Zēni nāk līdzi.

��� Te mēs parasti ķeram grunduļus, � rādu un stāstu. � Sēklī ziv�tiņu, ka biezs! Var noķert ap divdesmit trīsdesmit�

�� Nelielies! � Zēni smejas. � Kur tad ir tavi grunduļi, ja tos nekur neredz?

Labu brīdi pētu sēkli. Taisnība, zivju nav. Neērti, jo man ne prātā nebija nācis lielīties.

��� Pagāju�ajā nedēļā saķērām, cik uziet� � Mēģinu aizstāvēties. � Paprasiet Vilnim!

�� Varbūt tie nosalu�i, jo vienu nakti bija liela salna! � zobojas zēni, bet man sirds ir pavisam pilna: no tiesas, kur pazudu�i grunduļi?

Gar upmalu ejam tālāk.

Kādreizējie zaļie kalmju lapu zobeni pēc pēdējām salnām it kā aprū-ļ sēju�i. Garās niedres trīsina kuplas ziedkopu skaras. Meldri, kas vasarā iekļāva upes tecējumu kā zaļa siena, arī pārvērtu�ies un kļuvu�i brūni. �ķiet, arī tos nokodusi salna.

��� Vālītes! � cita caur citu iesaucas meitenes.

Spītējot vējam, rudens saulē savus di�os augumus izslēju�as vilkvā�lītes. Gandrīz katrai ir brūna, samtaina vālīte galā.

Ja krasts nebūtu staigns, meitenes dro�i vien kluptu vālītēm klāt: gri-ļ bēlu noplūkt un pārnest mājās.

Skolotājai tomēr laimējas vienu nogriezt. Viņa to rāda mums un jautā:

��� Kas tad īsti ir �ī brūnā vālīte?

Me�s pakluss. Arī mēs kādu laiku ejam klusēdami. Pēk�ņi Maija ar skaļu prieka saucienu paziņo, ka me�malā atradusi ap�u beciņu ar sarkanīgu cepurīti un resnu, bālganu kātu. Ja atrasta viena, tad tuvumā jābūt arī otrai!

Maija izmeklējas bērza apkārtnē. Nav. Paskatās zem biezajam egļu skujām. Nav.

��� Maija, vai tu gribi atrast sēnes? � prasu. � Tad paskaties, re, tai kokā!

��� Kokā! Vai tad sēnes aug kokos?

Maija neticīgi paceļ uz aug�u acis. Patiesi � sausā priedes zariņā

vīd sviesta beciņas un bērzlapes.

��� Kā tās tur nokļuvu�as? � Maija rausta plecus.

��� Nezinu, nezinu, � es smiedamies atbildu.

Atpakaļceļā uz skolu mums jāiet gar purvu. Iezaļganā sūna nav mai�nījusi krāsu. �ķiet, to nebaida dzestrie rīti, salnas un lietavas. Glu�i ot�rādi � purvs izgreznojies: zaļajam sūnu svārkam pie�ūtas sarkanas po�dziņas.

��� Dzērvenes! � klaigā Pēteris, norauj ogu un iemet mutē. � Skāba!

��� Skāba gan, bet dzērvenēs ir daudz vitamīnu, � aizrāda skolotāja.

��� Lasīsim ogas! � ierosina meitenes.

Patiesībā tā nav slikta doma. Nometamies tupus un lasām pacietās, apaļās ogas.

��� Kāda tieva stīdziņa! � sauc Aina. � Un cik gara!

Patie�ām, katrai dzērvenei klāt ir tieva stīdziņa, kuru sūnās pat grūti pamanīt. Tā beidzas pie maza auga ar spīdīgām lapiņām. Pavir�i skato�ties, liekas, ka dzērvenes sabērtas sūnās un tām nav nekāda sakara ar sīklapainajiem augiem.

�� Vai varat paskaidrot, kādēļ dzērvenēm ir ādainas, spīdīgas, it kā novaskotas lapas? � jautā skolotāja.

Ir sestdiena. Pie manis atnāku�i draugi.

���� Puikas! � mūs uzrunā vectēvs. � Ir kāds darbiņ�. Tie�i jūsu gaumē. Rau, paņemiet �ito bunduli un sarociet sliekas! Vismaz simtu! Un meklējiet pa�as treknākās. Rīt jums skolā nav jāiet, tāpēc iesim vēdzelēs.

Paķeram lāpstu un steidzamies izpildīt uzdoto. Aiz kūtiņas vasarā slieku bija, cik uziet. Nav daudz ko gudrot, ķeramies pie darba.

�� Vai nav skaisti! � Vilnis rāda uz tuvējiem bērziem, kas sāku�i jauj zeltoties.

��� Ei, Juri, kādēļ rudenī lapas kokiem kļūst dzeltenas un pēc tam no-J birst? � iejautājas Pēteris.

��� Pārāk vienkār�s jautājums, � smejas Vilnis.

��� Ja tev �ķiet jautājums pārāk vienkār�s, tad paskaidro! � Pēteris] dusmīgi nosaka.

Rokot tārpus, pēk�ņi ieraugām, ka lapās kāds kūņojas. Paslēpjamies aiz kūtiņas stūra un vērojam, kas tas tāds.

Ezis! Visu vasaru tas dzīvoja mūsmāju tuvumā. Lai kā meklējām, to�mēr viņa migu neatradām. Tātad arī pa ziemu viņ� paliks tepat. Laikam labu vietu migai atradis.

Ko ezis lapās dara? Vai! Vārtās pa zemi, tad, visapkārt lapām aplipis, pierau�as kājās un puk�ķinādams aiztipina.

��� Paraksim vēl tārpus, � ierosinu. � Varbūt ezis atgriezīsies. Ilgi nav jāgaida. Mūsu paziņa ierodas atpakaļ bez lapām un pēc brī�a ļ

ar lapu segu uz muguras atkal dodas prom.

��� Ezis nav sētnieks, � smejas Vilnis, � bet lapas tam vajadzīgas. Kādam nolūkam?

Pēcpusdiena atnāk ar mākoņiem pieblīvētu pamali. Brī�iem līņā smalks lietus � un pasaule ietinas pelēcīgā plīvurā. Jau domājam, ka vēdzeļu ķer�ana izjuks. Tomēr vectēvs, dungodams dziesmiņu, berzē rokas un rosīgi kravā mak�ķeres ar rupjām auklām un smalkākām pavadiņām.

� īstais vēdzeļu laiks! � Viņ� priecājas. � Ja �itā līņās un mēness nespīdēs, tad jābūt labam lomam!

Tikai tagad atceramies, ka rudeņos vēdzeles ķeras visdraņķīgākajā laikā. Vectēvs sameklē brezenta jakas, citādi mak�ķerējot galīgi sālīsim.

Nonākam upmalā. Vectēvs katram iedod divas auklas un pastāsta, ka vēdzeļu mak�ķerē�anas vietai neesot jābūt īpa�i dziļai. Vislabākais, ja tai zvirgzdains, akmeņains pamats. Mēs upi pazīstam un blakus

Vectēvam atrodam, pēc mūsu domām, ne sliktākas vietas. Vēl ir gai�s, un sliekas uz āķa izdodas tīri labi uzlikt.

Iemetam mak�ķeres ūdenī, piestiprinām tievai lazdas �ķeistai zvaniņu, kas piesiets pie auklām. Un nu varam sākt gaidīt. Kad vēdzele paķers esmu un dosies projām, zvaniņ� signalizēs, ka zivs pieķērusies.

��� Puikas! Iekurināsim uguni! � aicina vectēvs un attin līdzpaņemto rokas mak�ķeri.

Viegli pateikt � iekurināsim uguni! Kur lai sameklē sausus zarus? Meidzot zem kuplām eglēm palaimējas atrast nesaliju�as kritalas. Pēc brī�a mazais ugunskurs uzliesmo.

� Līdz vēdzeļu ķer�anās laikam gribēju izmānīt kādu raudu, bet, re�dzams, �oreiz neizdosies, � saka vectēvs. � Laikam jau par tum�u.

Un tie�i �ajā brīdī mazais pludiņ�, kas visu laiku rāmi peldēja, sa�ū�pojas un pazūd ūdenī. Vectēvs piecērt un izceļ prāvu sudrabotu zivi.

��� Tā tik ir rauda! � es iesaucos.

Vectēvs ar zivi vienā un mak�ķeri otrā rokā nāk tuvāk pie ugunskura.

��� Nav vis rauda.

��� Tā ir karpa, � Vilnis lietpratīgi nosaka.

��� Mazliet tuvāk patiesībai. � Vectēvs zivi svārsta rokās. � Krietni augusi!

��� Vecotēv, kas tā īsti ir par zivi? � es nenocie�os.

��� Sudrabkarūsa!

��� Tā ta�u dzīvo dīķos, � brīnāmies, � bet tu izvilki upē!

��� Nav ko brīnīties. Tepat kaimiņu kolhozā lietus gāze pārrāva dīķa slū�as. Ūdens ar visām zivīm ieplūda Lī�upē. Sudrabkarūsas tagad sasto�pamas gandrīz visur. Ezeros ielaidu�i cilvēki, uz upēm atbēgu�as pa�as. Sudrabkarūsas pie mums kādreiz tika ievestas no Amūras. Tās ir dīvainas zivis. Savā dzimtenē sudrabkarūsu mātītes un tēviņi dzīvo vienkopus, bet mūsu apstākļos no ikriem iz�ķiļas tikai mātītes.

��� Kā sudrabkarūsas vairojas, ja nav tēviņu? � Mēs nesaprotam.

Sāk arvien vairāk krēslot. No sanestajiem zariem pa�us resnākos pie- I metam ugunskuram. Gaisā uzvirpuļo dzirksteles, kas pamazām izplēn. I

Pēk�ņi ieskanas vectēva mak�ķeres zvaniņ�. Viņ� pirmais izvelk ne- I lielu vēdzelīti.

��� Kādēļ pavadiņu raisāt nost? � pra�ņā Vilnis.

��� Vēdzele kumosu ierij dziļi. Kamēr āķi dabū�u ārā, paies ilgāks laiks, I nekā piesienot jaunu pavadiņu.

Zvana mūsu mak�ķere. Steidzamies pie krasta. Kuram?

Laimīgais ir Vilnis. Arī viņ� izvelk pirmo zivi. Pagaidām tuk�ā esmu I es un Pēteris.

Paiet vēl brīdis, bet mak�ķeres klusē. Neklusē vectēvs. Lai īsinātu laiku, viņ� stāsta par vē�iem. Zēl, ka mūsu republikā to ķer�ana pagaidām 1 noliegta.

Mēs uzzinām, ka pēc iz�ķil�anās vē�u kāpuru lielums esot tikai de- j viņi milimetri un ka spīļainie dzīvnieki augot gau�ām lēni. Trīs gadus ļ

vecs vēzis esot tikai desmit centimetru gar�. Vē�u mātītei no ikriem iz�ķi�lties jio piecpadsmit līdz trīsdesmit pēcnācēju, un tos apdraudot da�ādi Ienaidnieki.

��� Vasarā Lī�upē �ur tur vēl var pamanīt kādu vēzi, � vectēvs saka. � Tie rāpo pa smiltīm un palien zem akmeņiem.. Bet tagad? Kur slēpjas vē�i rudenī un ziemā?

Beidzot ieskanas manas mak�ķeres zvaniņ�. Kad atgrie�os pie uguns�kura, esmu lepns: man vislielākā vēdzele!

Kamēr gaidām pieko�amies citas, vectēvs turpina stāstīt.

Starp zivīm sevi�ķi augstas orientē�anās spējas esot la�iem. Tie no�peldot pat tūksto�iem kilometru, pārvarot vislielākos �ķēr�|us un tomēr atgrie�oties nārstot tajās pa�ās upēs un strautos, kur pirms gadiem iz�ķī�lu�ies no ikriem.

Gaujas la�i atgrie�as Gaujā, Salacas la�i � Salacā.

��� Bet kā tad la�i atrod savas dzimtās upes? � es nenocie�os.

Ir jau pāri pusnaktij, kad pārnākam mājās. Noķertās vēdzeles atdodu māmiņai. No divpadsmit zivīm divas ir krietni brangas. Noģērbjos, iekritu gultā un tūlīt aizmiegu.

Pamostos diezgan vēlu. Ir ta�u svētdiena. Pēk�ņi � neticu pats savām ausīm � atskan pērkona grāviens. Pielecu kājās un pieskrienu pie loga. Pāri me�am guļ blāķains, melns mākonis. Gai�a blāzma izgaismo rudens debesis! Zibens! Atkal atskan skaļ� pērkona grāviens. Rudenī pērkons? Bet tad notiek vēl lielāks pārsteigums: lielais, melnais mākonis sāk bir�dināt � ķepīgas sniega pikas. Neko nesaprotu. Ducina pērkons � un krīt sniegs!

Kaut ko tādu vēl nebiju pieredzējis.

Māmiņa sūta mani uz kolhoza centru, jo no veikala jāpārnes sviests, cukurs un sāls. Lēnām soļoju pa ceļu un pētu, cik pasaule tapusi pelēcīga. Ceļmalas zāles stiebri nosalu�i brūngani. Vasaras krāsainība pazudusi. Tā tas ir katru rudeni vistum�ākajā dubļu laikā pirms sala iestā�anās.

Un tomēr dabā sastopamas vel arī ko�as krāsas. Netālu no centra starp diviem pakalniem acis priecē spilgts zaļums. Tas ir rudzu lauks, kurā dzīvo miljardiem asniņu, kas nākamajā gadā izaugs par gariem ru�dzu stiebriem, izdzīs vārpas un dos krietnu ra�u.

Kādēļ rudzu asni nebaidās sala?

Man ir paradums pārlasīt jaunās skolas mācību gramatas. Neatceros, kurā atradu mēģinājumu ar sēklām. Sēklas ir. Pudele ir. Kāpēc �o mēģi�nājumu nevarētu izdarīt mājās?

Pēcpusdienā, saticies ar Pēteri, saku:

��� Nāc līdzi! Es tev parādī�u interesantu mēģinājumu.

Pēteris tūlīt gatavs nācējs.

Mājās sameklēju nelielu pudeli un māmiņai izlūdzos zirņus. Mēģinā�jumam viņa tos neliedz.

Abi ar Pēteri ieejam virtuvē. Es ieberu pudelē zirņus un pieleju trauku pilnu ar ūdeni. Pēc tam pudeli noslēdzu ar aizbāzni un atstāju mazgā�jamā bļodā.

�� Tu neāzē mani! Kur tad ir tas interesantais mēģinājums? � Pē�teris pikti vaicā.

��� Pēc pāris stundām tu pats to savām acīm varēsi skatīt, � atbildu.

Dodamies istabā, spēlējam dambreti un skatāmies televīzijas pārraidi

skolēniem. Laiks paiet nemanot. Jau krēslo, kad ieejam virtuvē. Mazgā�jamā bļodā guļ saplēsta pudele.

��� Kas to izdarījis? � jautā Pēteris.

��� Zirņi.

��� Nemānies! Kā sīkie, mazie zirņi var pārplēst pudeli?

�� Āre, ka var! Tas ir mēģinājums, kuru gribēju tev parādīt.

�� Kur zirņiem radās tāds spēks? Un kāpēc vispār tas �iem vaja�dzīgs? � Pēteris gudro, bet nevar izgudrot.

Svētdien no rīta vectēvs taisās iet uz me�niecību � esot �ādas tādas darī�anas. Pavaicāju, vai mēs drīkstam iet līdzi. Labi, lai skrienot pakaļ draugiem.

Ārā sauss, tīkams laiks, nedaudz zem nulles. Jau�ams, ka tuvojas ziema.

Aizskrienu līdz Pētera mājām un pastāstu, kas par lietu. Kamēr ar Pē�tera māmiņu runājos, Pēteris tusnī�dams auj kājas: uzvilcis vienas vilnas zeķes, stīvē tām virsū otras.

���������� Vienu zeķu pāri velc nost! � iesaucos.

���������� Kā? Ārā tak salst. Divas zeķes labāk sildīs, � iebilst Pēteris.

��� Sildīs mazāk.

���������� Vai tas var būt? � Pēteris ne�ticīgi paskatās manī un tomēr pa�klausa.

Kādēļ es Pēterim liku novilkt vie�nas zeķes?

Me�malā ieraugām vairākus putnus strazda lielumā ar sarkanbrūnām mugurām, skaistiem cekuliem, gai�ākiem vēderiem un dzelteniem planku�miem uz spārniem.

��� Ziemas strazdi, � Pēteris izdomā putniem nosaukumu.

��� Atradis īsto vārdu! � nicīgi novelk Vilnis.

��� Nestrīdieties! � vectēvs apsauc draugus. � Pēteris trāpīgi pa�teica. Lidojumā putni atgādina strazdus. Vai jūs zināt, ka tie ir ciemiņi un pie mums ieradu�ies no ziemeļiem? Parasti �ie caurceļojo�ie putni Lat�vijā vērojami vēlu rudeņos un pavasaros, da�reiz arī siltākās ziemās, it īpa�i tad, ja rudenī bijusi bagātīga pīlād�u ra�a. Protams, īstais nosau�kums tiem nav ziemas strazdi.

Varbūt zināt, kā sauc �os putnus?

Nopriecāju�ies par zīdastēm, soļojam tālāk. Gaiss ir svaigs, dzestrs. Ja gadās uzkāpt sausam zaram, troksnis atbalsojas dziļi me�ā.

���� Vectēv, � es ieminos, � ir kāda dīvaina parādība, kuru jau sen gribu noskaidrot. Me�ā uz koku stumbriem un zariem aug vareni ķērpji. Mēs tos saucam par ķērpju bārdām. Kad bijām Rīgā, ievēroju, ka tur koku stumbri ir bez ķērpjiem. Kādēļ tā?

��� Varbūt tur kokus no tiem speciāli attīra? � bikli ieminas Vilnis.

���� Tā nu vis nebūs, � pasmaida vectēvs un izskaidro mums �o pa�rādību.

Nākot mājās, sprie�am par ziemas guļu, kas daudziem dzīvniekiem p.ilid/. pārvarēt nelabvēlīgo gada laiku.

Uzzinām, ka varde var pat iesalt ledū. Ja tādu dzīvnieku lēnām at- lumsē, tam no jauna sāk pukstēt sirds.

Vectēvs stāsta, ka augstāk attīstītiem dzīvniekiem � zīdītājiem � /lomas guļas laikā lēnāka kļūstot elpo�ana un sirdsdarbība, to organisms piitērējot pavisam maz skābekļa un barības vielu. Ezis dziļā ziemas miegā elpojot ļoti lēni. Viņam pazeminoties arī temperatūra.

Interesanti, kas notiktu, ja mēs ezi aiznestu mājās, sasildītu un paba�rotu ar gaļu?

Pāri dārziem, pļavām, druvām un me�iem klejo auksts vēj�, kas rei�zēm sagrie� sniega vērpetes. Me�u sargā prie�u skujotie augumi. Tomēr ari te nav silts. Visiem salst.

Ejot uz �ķūnīti pēc malkas, ieraugu kastaņu pumpurus. Tie izaugu�i lieli un spīd kā nolakoti. Aukstā laikā visi ta�u meklē siltākus slēpņus un aizvēju. Bet koku pumpuri? Tie, pārdro�nieki, nemaz no aukstuma nebai�dās un bezbēdīgi līgojas vēja �ūpolēs.

Vai koku pumpuri nenosals?

...

1.�� Ziemas ziedi. Ziemā siltais istabas gaiss pie aukstās loga rūts at�dziest un ūdens daļiņas, pārvērzdamās cietos ledus kristāliņos, nogulst uz stikla virsmas. Vispirms tās aizķeras tajās vietās, kur stikls ir ieskram�bāts vai kur stiklam pielipu�i putekļi. Ik bridi �o kristāliņu grupas aug lielākas, savienojas savā starpā un rada tos pasakainos ziedus, kurus re�dzam uz logu rūtīm sala dienās.

2.�� Savāds atklājums. Pa grumbuļainu ledu piekrautās ragaviņas slīd vieglāk tāpēc, ka, pieaugot spiedienam, pazeminās ku�anas temperatūra. Slie�u spiediens �ajā gadījumā pazemināja ledus ku�anas punktu par vai�rākiem grādiem un tad starp sliecēm un saskares vietām ar ledus izciļ�ņiem radās plāna ūdens kārtiņa, kas veicināja ragaviņu slīdē�anu. Kā�pēc slidotavās neiekārto grumbuļainu ledu? Tāpēc, ka slidotāji būtu spiesti patērēt lieku enerģiju grumbuļu nogrie�anai, jo slidām sliece ir daudzkārt �aurāka nekā ragaviņām.

3.�� Pretrunīgs spriedums. Sniegs satur deviņas desmitdaļas gaisa, tā�dēļ slikti vada siltumu, līdz ar to neļaujot zemei atdzist. Zeme, kuru sedz sniega kārta, var būt apmēram par desmit grādiem siltāka nekā kaila.

4.�� Kādēļ tā? Tādēļ, ka rio rīta nebija vēja. Pēcpusdienā sacēlies vēj� ātri aizpūta no sejas un mazāk segtām ķermeņa daļām silto gaisa kār�tiņu, nomainot to ar auksto gaisu, kas ķermenim atkal jāsasilda. Tas ra�dīja sajūtu, it kā laiks būtu kļuvis aukstāks.

1.� Bezmaksas ēdnīcas. Līdzās barības galdiņam Vilnis bija izveidojis vel otru barotavu: attīrījis nelielu laukumiņu no sniega, nokaisījis zemi

i pelavām, nobēris tur auzu graudus. Dzeltenās stērstes, kuras neuzdro��inās laisties uz barības galdiņiem, �ādos laukumiņos viesojas labprāt.

2.� Gandrīz neticami. Me�a biezoknī garo egļu zari izveido blīvu jumtu, zem kura mazajām eglītēm pietrūkst gaismas un tādēļ aug�ana noris daudz gausāk. Sā iemesla dēļ biezokņa eglītes joprojām ir kuplas un ma�zas, kaut gan bie�i vien jau sasniegu�as lielu vecumu. Papētiet ar lupu sa�vas Jaungada eglītes stumbru �ķērsgriezumā un pamēģiniet saskaitīt gadskārtas!

3.� Modīgie zvirbuļi. Zvirbuļi un arī citi putni aukstā laikā sabo� spal�vas, lai starp tām un ķermeni izveidotos biezāks gaisa slānis, kas, līdzīgi ka�ociņam, aiztur putna ķermeņa siltumu.

4.� Vectēvs po�as uz medībām. Medībās vectēvs devās llabprāt, tāpēc ka naktī bija uzsnidzis svaigs sniegs un tajā labi saskatāmas dzīvnieku pēdas. Tā kā laiks bija noskaidrojies, nedraudēja arī pēdu aizputinā�ana.

5.�� Vectēva �mednieku stāsts�. Zaķim pakaļējās kājas ir garākas par priek�ējām. Skrienot no kalna, garās pakaļkājas traucē, tālab zaķis nespēj ātri paskriet, reizēm pat klūp un rnet kūleņus. Turpretim skriet pret kalnu zaķim ir daudz vieglāk nekā tiem dzīvniekiem, kuriem visas kājas ir vie�nādā garumā.

6.��� �Vilku kājas baro�. Vilkam ir labi attīstītas, spēcīgas kājas, tas neuzglūn laupījumam no paslēptuves, kā to dara kaķveidīgie plēsēji, bet gan dzenas medījumam pakaļ, kamēr nokausē.

7.���� Zem sniega segas. Dzīvību nākamajam gadam pļavu augi saglabā pazemē: sīpoliņos, sakņu paresninājumos, gurnos. Augi, kuriem pazemē nav barības vielu krātuves, jau agri rudenī izsēj sēklas, kas nebaidās aukstuma un nākamajā pavasarī izdīgst.

8.���� Pēterim slāpst. Pēteris atteicās no dzeramā tādēļ, ka izkausētā sniega ūdens bija netīrs. Krītot sniegs uztver putekļus un dūmu daļiņas, kas atrodas gaisā. Kamēr me�malas kupenā tas bija irdens, tikmēr netī�rumus nevarēja pamanīt. Ja sniegu izkausē, kļūst redzami visi piejau�kumi. Tādēļ slāpes nedrīkst remdēt ar �ķietami tīro sniegu.

9.���� Pārsteigums. Zēni novēroja vāveri ziemas tērpā. Tas ir siltāks un biezāks, bez tam pelēkais apmatojums kuplastei palīdz ziemas me�ā labāk paslēpties.

10.� Me�a kalējs. Dzenis meklē koka mizā paslēpu�os kukaiņus un to kāpurus, no kuriem viņ� pārtiek. Dzenis ir savdabīgs me�a sanitārs.

11.� Pie me�a strādniekiem. Salā koki pamirst, neuzņem ūdeni un tā�lab tajos ir vismazākais mitruma daudzums. Ziemā sagādātā malka un kokmateriāli ātrāk iz�ūst.

12.� Meklējiet vainīgo! Vainīgā nebija, jo petroleja sasilstot'ievērojami izple�as. Tā kā �ķūnītī bija zema temperatūra, bet virtuvē augstāka, pet�roleja pēc kāda laiciņa virtuvē sasila, izpletās un izplūda no pudeles.

13.� Sniega vīrs. Aizsalu�ais logs liecināja, ka ārā ir sals, bet aukstā laikā sniegpārsliņas nelīp kopā un tāpēc sniega vīru nevar uzcelt. Sniega vīrs ir ceļams atkusnī, kad no sniega var viegli savelt bumbas.

14.� Lāstekas pie jumta. Lai rastos lāstekas, vienlaikus jābūt divām temperatūrām � ku�anas (virs nulles) un sasal�anas temperatūrai (zem nulles). Dabā tā tas ari ir: uz jumta slīpuma sniegs kūst tādēļ, ka saule to sasilda līdz temperatūrai, kas augstāka par nulli. Pa jumta malu lejup teko�ie pilieni sasalst tādēļ, ka paspārnē temperatūra ir zemāka par nulli.

15.� Ledus uz taciņas. Cauru dienu pa �o taciņu bija staigāju�i cilvēki. Zem gājēju kāju spiediena sniega parsliņas bija salipu�as cie�i kopā un pārvērtu�ās ledū, jo sniega parsliņas zem spiediena kūst un pēc tam atkal sasalst.

16.� Nepaklausīgie putekļi. Putekļi nāk atpakaļ istabā tādēļ, ka pa loga aug�ējo daļu siltais istabas gaiss, kas ir vieglāks par āra auksto gaisu, izplūst ārā, bet aukstais no āra pa loga apak�ējo daļu plūst iek�ā, nesdams putekļus atpakaļ istabā.

17.� Marta sniegs. Vispirms sniegs kūst uz ceļa, kur tas ir izbraukts un netīrs. Pēc tam atkūst klajie tīrumi, jo tiem vairāk piekļūst saules stari. Me�malā saule iespīd mazāk, tāpēc sniegs tur saglabājas ilgāk.

18.� Darbs dārzā. Augļu koku stumbrus nokaļķo baltus, lai tie atstarotu saules starus un miza pārāk nesakarstu, citādi pavasara dienas un nakts temperatūras svārstības rezultātā var ieplaisāt kokiem miza. Bez tam ar kaļķa �ķidrumu iznīcina arī kaitīgos kukaiņus, kukaiņu kūniņas un oliņas, kas atrodas augļu koku mizā.

19.� Noslēpumainās pūkas. Spilves spēj uzziedēt agrā pavasari tāpēc, ka to ziedus no aukstuma pasargā baltās apziedņu pūkas.

20.� Lazdas zied. Pirms lapu izplauk�anas zied ne tikai lazdas, bet vēl arī citi augi. Lazdām ir divējādi ziedi: vīri�ķie (skaras) un sievi�ķie (mazi sarkani ziediņi). Ja lazdas ziedētu pēc lapu izplauk�anas, būtu Imucēta to appute.

21.� Augs pūkainās biksēs. Augu ar dzeltenu ziedu un pūkainu stumbru taiic par māllēpeni.

22.� Zivis nārsto. Tūlīt pēc ledus izie�anas nārsto līdakas.

23.�� Strīdīga saruna. Taisnība ir Vilnim. Vēdzeles mak�ķerē tikai nak- lis, jotās barību meklē vienīgi tumsā.

24.� Tauriņu noslēpums. Agrā pavasarī pirmie parādās tie tauriņi, kuri ziemu pavada, noslēpu�ies �ķūņos, bēniņos, koku spraugās. Vēlāk izlido tauriņi, kuri izlien no pārziemoju�ām kūniņām.

25.�� Zosāda. Pie roku matiņu pamala atrodas mazi zemādas muskulī�i. Aukstumā tie saraujas, samazinās ādas virsma, asinsvadi sa�aurinās, asinis atplūst ķermeņa dziļākajos slāņos, lai organismu pasargātu no utdzi�anas; matiņi izslienas, un uz ādas veidojas tā saucamā zosāda.

26.� Adatu kamolītis. Briesmu brī�os ezis ar īpa�u zemādas muskuļu palīdzību, kas to pārklāj no galvas līdz astei, spēj savilkties kamolā: galvu piespie� pie vēdera, kājiņas ievelk uz iek�u � un iebrucēja priek�ā īsts adatu kamols!

27.�� Lielās rīmas. Līdaku pēcnārsta rijībā nav vainojama aizvadītā ziema, bet gan nārsta ceļojums un pats nārsts, kas no zivīm prasa daudz spēka un enerģijas.

28.�� Kam pieder ikri? Lai gan krupji ir sauszemes dzīvnieki, tie tomēr pavasarī meklē dīķi, upi vai peļķi, kur, līdzīgi citiem abiniekiem, nārsto. Garie, gļotainie pavedieni ar ikriem pieder krupjiem.

29.�� Purvs � putnu mājvieta. Purvos dzīvo me�a pīle, lielais piekūns, rubenis, dzērve, ormanitis, ķīvīte, gugatnis, kuitala, mērkaziņa, pļavu �ipste, dzeltenā cielava, lielā �akste, upes ķauķis, niedru stērste un citi putni.

30.� Koncerts dīķī. Var�u pavasara koncerta laikā dīķī noliek ikru nēr- �ana. Koncertētāji ir var�u tēviņi. Kurkstē�anas brīdī galvas sānos tiem piepū�as lieli pū�ļi � rezonatori, kas pastiprina skaņu.

31.� �Stadions� upmalas krūmos. Putni cīkstoņi ir gugatņi. Ornitologi ir noskaidroju�i, ka riestojo�ie gugatņi cīkstoties nekad cits citam neno�dara pāri.

32.�� Rotaļa gaisā. Nelielo putnu, kas, metoties lejā, ar izplesto asti un spārniem rada dīvainu troksni, sauc par mērkaziņu.

33.� Putni dejo. Vectēvs zēniem stāstīja par dzērvju riestu.

34.� Me�a sanitāri. Ziemā nobeigu�os putnus un sīkos zīdītājdzīvniekus pēc sniega noku�anas pievāc vi'ki, lapsas, kraukļi, vārnas, �agatas. Va�sarā nobeigu�os dzīvniekus likvidē arī skudras un citi kukaiņi

35.� Eglājā skan flautas. Dziedātājstrazds.

36.� Psip-psip � kvorr � Vectēvs medīja slokas.

37.�� Pēteris izdara mēģinājumu. Caur �aumalas porām olā nokļūst gaiss. Ja �aumalu nokrāso, poras aizlīp, dīglim pietrūkst gaisa un tas noslāpst.

38.�� Kameņu saime. Kamenes dzīvo tikai vienu vasaru. Pārziemo vie�nīgi apaugļotās jaunās mātītes. Pavasara saules sasildītas, tās uzsāk darbīgu dzīvi: iekārto pļavā ligzdu � parasti kādā peļveidīgo grauzēju pamestā alā � un tur iedēj oliņas, no kurām rodas jauna kameņu saime.

39.�� Pogo lakstīgalas. Katra lakstīgala, tāpat kā vairākums citu putnu, aizņem noteiktu dzīves vietu. Dziesma ir ne tikai pavasara satraukuma izpausme, bet arī brīdino�s signāls pārējiem sugas brāļiem, ka vieta jau aizņemta: �eit būs mana ligzda, �eit es ķer�u kukaiņus, lūdzu mani ne�traucēt! Lakstīgalu mātītes dzimtenē ierodas da�as dienas vēlāk par tēvi�ņiem. Dziesma vienlaikus ir arī tēviņa aicinājums mātītei, kas atgriezu�sies no tālā ceļa.

40.� Smiekli birzī. Kūkotājs ir dzeguzes tēviņ� Turpretim mātītes balss izklausās pēc aizsmaku�iem smiekliem.

41.� Gudrās skudras. Skudras ēd laputu saldos izdalījumus.

42.� Skudras spēks. Augumā milzīgā ziloņa svars ir piecas tonnas, un tas spēj panest pusotras tonnas smagu kravu, tas ir, gandrīz trīsreiz ma�zāku smagumu nekā pats sver. Toties skudra, kuras svars ir tikai piec�desmit miligrami, spēj pavilkt vaboli, kas sver piecsimt miligramus � tātad desmitreiz lielāku smagumu par pa�as svaru.

43.� Kā skudras orientējas. Savus ceļus skudras iezīmē ar smar�ojo�a �ķidruma pilieniņiem. Smar�u tās uztver ar taustekļiem jeb antenām, kas atrodas tām uz galvas.

44.� Ugunskuri dārzā. Pavasara naktīs mēdz būt salnas. Lai augļu dārzā nenosaltu ziedi, sakur dūmojo�us ugunskurus (vai arī dedzina īpa�as dūmu sveces). Dūmi pārklāj zemi un kavē to atdot dienā uzkrāto siltumu. Līdzīgi segai tie apņem augļu koku ziedus un pasarga tos no salnas.

45.� Nelaimīgā slieka. Viļņa secinājums nav pareizs. Ja slieku pār�ķeļ divās daļās, tad viena no tām katrā ziņā atjauno zaudētos orgānus.

Da�reiz pat abas daļas turpina dzivot. Daudziem bezmugurkaulniekiem novērojama zaudēto orgānu atjauno�anās jeb reģenerācijas spēja.

46.� Ziedi marles maisiņos. Vectēvs veic mākslīgo apputinā�anu. Lai

sakrustotu divas ābe|u �ķirnes, no vienas �ķirnes ziediem trauciņā savāc putek�ņus, kurus ar otiņu pārnes uz otras �ķirnes zieda drīksnu. No �āda zieda izaugu�a ābola sēklas būs ar abu ābe|u �ķirņu īpa�ībām. Lai ziedos neiekļūtu nevēlami ziedputek�ņi, tiem uzliek marles maisiņus, kas ziedē��anu netraucē.

47.� Me�a ziedu mīkla. Egļu me�ā zem biezā skuju vainaga maz gais�mas un reti iemaldās vēj�. Arī gaiss te ir mitrs un vēss, tālab maz lido�jo�u kukaiņu. Lai kukaiņi ziedus labāk pamanītu un notiktu appute, tie parasti zied baltā krāsā, kas krēslā vieglāk saskatāma.

48.� Bez kājām. �ūskām virzīties uz priek�u palīdz vēdera vairodziņi un daudzās ribas.

49.� Ūdens peļķe nie�ā. Odu kāpuri elpo atmosfēras gaisu, kura krā�jums organismā regulāri jāatjauno, tālab, uzpeldējis līdz ūdens virsmai, kāpurs izbā� no ūdens vēderiņa galu, kur atrodas elpo�anas caurulīte, un tādējādi uzņem gaisu.

50.� Vēlreiz par odiem. Cilvēkiem un dzīvniekiem uzbrūk tikai odu mā�tītes, to snuķītis ir piemērots dur�anai. Odu tēviņi pārtiek no augu sulām.

51.� Divi park�ķētāji. Otrs park�ķētājs ir zemes vēzis. Viņ� rada park- �ķo�as skaņas, trinot segspārnus vienu gar otru.

52.� �etri vai divi? Vilnim taisnība. Vabolei ir �etri spārni � vir�sējie un apak�ējie. Virsējie jeb segspārni ir cieti un biezi, tie aizsargā apak�ējos plānos lidspārnus.

53.� Talantīgais orientierists. Sikspārnis ir apgādāts ar īpa�u skaņu lokatoru. Lidojot sikspārnis raida īsus ultraskaņas signālus. Ar skaņu signāliem tiek iztaustīta apkārtne. Gan da�ādi �ķēr�ļi, gan kukaiņi at�staro skaņu signālus. Sikspārnis tos uztver. Tādējādi viņ� atrod gaisā lidojo�us kukaiņus.

54.� Skaņais kalns. Istabā atbalsi nevar dzirdēt tādēļ, ka cilvēka auss uztver skaņas ar starplaiku, kas nav mazāks par sekundes vienu devīto daļu. Ja skaņu vilnis ceļā sastop �ķērsli un atgrie�as ātrāk par �o starp�laiku, atbalss saplūst kopā ar mūsu raidīto skaņu un mēs atbalsi nedzir�dam.

55.� Staigājo�ie zariņi. Tās ir maksteņu kāpuru mājiņas, uzbūvētas no zariņiem, smil�u graudiņiem vai ūdensaugu stiebriņiem. Mājiņā kāpurs slēpjas no uzbrucējiem, kā ari barojas, kamēr izaug liels un pārvēr�as par pieaugu�a kukaini. Raudas, līņi un citas zivis aprij maksteņu kāpu�rus ar visām mājiņām � makstīm.

56.� Papardes zieds. Papardes ir sporaugi. Tās vispār nezied.

57.�� Bez celtņa un mērinstrumentiem. Mūrnieki ir bezdelīgas un māju �urkstes, bet racēji � krastu �urkstes.

58.�� Kas zirneklim padod ziņu? Au�ot tīklu, zirneklis izveido īpa�u signālpavedienu, ko ar vienu galu piestiprina sev pie kājas. Tiklīdz tīklā iekļūst kāds kukainis, �is pavediens nekavējoties to pavēsta zirneklim.

59.�� Triku taisītāja vabole. So vaboli sauc par sarkano sprak�ķi. Sprak��ķi, nokritu�i uz muguras, īso kāju dēļ nespēj apgriezties, tāpēc saliec īpatnēji veidoto ķermeni un met kūleni gaisā, no kā rodas sprak�ķis.

60.�� Lukturī�i taciņas malā. Jāņtārpiņ� nepieder pie tārpu tipa. Tas ir kukainis � bezspārnu vabole. Mātītei uz trim pēdējiem vēderiņa posmiem atrodas gaismas orgāni, kas tumsā spīguļo. Tēviņiem ir spārni; tie lido, bet nespīd.

61.�� Pēc pērkona negaisa. Me�ā augo�ajām eglēm atmirst apak�ējie zari, jo tie saņem mazāk gaismas, turpretī aug�ējie zari aug spēcīgāk, un tāpēc koka smaguma centrs pārvietojas tuvāk galotnei. Smaguma centra pārvieto�anās, kā ari egļu seklā sakņu sistēma ir par iemeslu tam, ka vētra me�ā tik viegli izgā� egles. Klajumā augo�ajām eglēm zari ir līdz lejai, smaguma centrs nav tik tuvu galotnei, tāpēc vēja brāzmas tām mazāk bīstamas.

62.� Ziedi un bites. Suņuburk�ķa ziedi izplata nigtenu, trūdiem līdzīgu smar�u, kas bites atbaida, bet pievilina mu�as, kuras tad arī tā ziedus apputeksnē.

63.�� Laimiņi. Laimiņu augļiem ūdens nepiecie�ams tāpēc, ka tas palīdz izplatīties sēklām. Sēklas nonāk ūdenī un tiek aizskalotas tālāk no mātes auga.

64.� Sniegs vasarā. Sos baltos kukaiņus sauc par viendienītēm. Vien�dienī�u kāpuri dzīvo ūdenī vairākus gadus.

65.�� Kas sabojājis bērziem mizu? Vainīgs dzenis. Pavasarī, kad pa bērza stumbru no saknēm uz briesto�ajiem pumpuriem sāk plūst sula, dzeņi mēdz mizā izkalt caurumus, lai pamielotos ar saldo dzērienu- Me��malā koki sasilst ātrāk un tiem ātrāk iesākas sulu cirkulācija, tādēļ dzeņi izvēlas me�malā augo�os kokus.

66.� Apak�zemes iemītnieks. Kurmim ir labi attīstīta dzirde un o�a.

67.�� Nebeidzamais koncerts. Skaņu aparāts ir tikai sienā�u tēviņiem. Tiem uz kreisā virsspārna, kas sedz labo, atrodas sīki, zāģveidīgi zobiņi, bet uz labā spārna � caurspīdīga plēvīte ar uzpūstām maliņām. Kad �denāzis sisina, zobiņi trinas gar plēvītes malām un rodas �irkstoņa.

68.� Ķīvītes viltība. Ķīvīte, skaļi klaigādama, paceļas spārnos tāpēc, ka tuvumā atrodas tās ligzda. Sādā veidā tā cen�as aizvilināt tālāk no ligzdas nevēlamos sve�iniekus.

69.� Kāpura viltība. Tas ir sprī�me�a kāpurs. Tam piemīt interesanta īpa�ība: spēja izstiepties un taisnā leņķī atliekties nost no resnāka zara, tū atveidojot it kā jaunu zariņu. Kāpurs pārvietojas, saliecot ķermeni � metot sprī�us. Zaļā krāsa tam palīdz maskēties.

70.� Jautājums par zaķa ausīm. Esam paradu�i domāt, ka zaķim ga�ras ausis vajadzīgas, lai labāk dzirdētu. Patiesībā ausis palīdz regulēt ķermeņa temperatūru, jo tajās atrodas daudz sīku asinsvadu � kapilāru. Karstā laikā �ie kapilāri izple�as un no ķermeņa ausīs ieplūst daudz asiņu, tādējādi cauri plānajai ādai atdodot apkārtējam gaisam lieko ķer�meņa siltumu. Aukstā laika notiek otrādi � asinsvadi sa�aurinās, asinis no ausīm atplūst uz ķermeni, un zem biezā ka�oka saglabājas siltums. Zaķim nav sviedru dziedzeru.

71.�� Klijāna gudrība. Parasti klijāns planē vasarā, kad saule sasildī�jusi zemi. Siltais gaiss tad vietām ceļas aug�up kā spēcīga strāva. Kli�jāns sameklē �ādu siltā gaisa strāvojumu, kas to paceļ aug�up debesīs bez spārnu vēcinā�anas.

72.� Rekordists. Stārķim īpa�a cīpsla palīdz kāju nostiprināt miera stāvoklī, un tā nemaz nenogurst.

73.� Nepieklājīgs suns. Sunim zem biezā ka�oka nav sviedru dziedzeru, tādēļ karstā laikā tas atvēsinās, atverot muti un izkarot mēli.

74.�� Divi pārsteigumi. Pavasarī, ap to laiku, kad atlido pīles, nārsto līdakas. Pīles nolai�as seklajās upes palienēs, kur līdaku ikru, cik uziet. Tie pielīp pīlēm pie kājām vai spalvām un, tām pārlidojot uz jauno dīķi, liek pārnesti uz turieni. Līdzīgi līdaku ikriem, no vienas vietas uz otru pārceļo arī ūdensziedi.

75.� Sprīdi gar� augs. Sprīdi garo kukaiņēdāju augu sauc par raseni. Tā pie mums sastopama mitrās, purvainās vietās.

76.�� Kosas. Kosas ir sporaugi, kas nezied un nekad neattīsta ziedpu- tek�ņus, tāpēc appute tām nav vajadzīga. Brūnās vārpiņas, kas izaug stublāja galotnē, nav ziedi. Sajās vārpiņās nogatavojas sporas

77.� Zemenes augļi. Ogas ir paaugļi, jo sulīgā daļa izveidojas no zieda pamatnes. īstie augļi ir sarkanbrūni riekstiņi, kas atrodas ogas mīkstumā.

78.� Vilnis vāra zirņus. Zirņiem, kamēr tie nav izvārīju�ies, nedrīkst piebērt sāli, jo tā traucē cauri zirņu miziņai iesūkties ūdenim � un tā zirņi ilgi paliek cieti.

79.� Ugunskura sprak�ķē�ana. Zaru koksnē ir mazas spraudziņas, kurās sakrājies ūdens. Zaram degot, ūdens sāk vārīties un pārvēr�as tvaikos, kas izple�oties saārda �īs spraudziņas un izplūst ārā. Prie�u un egļu za�ros kopā ar ūdeni vārās arī sveķi, tādēļ skujkoku zari sprak�ķ stiprāk un bie�i vien reizē ar izplūsto�o tvaiku uz�aujas gaisā dzirksteles.

80.� Liesmu vilinājums. Kukaiņi neat�ķir tuvā ugunskura radīto gai��umu no tālās Mēness gaismas. Nakts tauriņiem Mēness kalpo par orien�tieri. Noteiktu virzienu tauriņi ietur lidojot tā, lai gaisma kristu acīs no vie�nas un tās pa�as puses. Ugunskura gaisma kukaiņu acīs mainās. Lai paturētu gai�o punktu vienā vietā, tauriņam lidojumā jānovirzās. Jaunais ceļ� veido spirāli, un tauriņ� galu galā neglābjami ielido liesmās.

81.�� Klusums, kas nav klusums. Pie ugunskura �ķietamā nakts klu�sumā mēs saklausījām da�adus trok�ņus. Pirmo radīja garām lidojo�ā vabole. Aiz purva nokaltu�ā bērza galā dzīvo stārķis, un kāds viņu traucējis, tādēļ atskanēja uztrauktā klabinā�ana. Uzmācīgais sīcējs bija ods. Upītē iepēk�ķējās pīle. Pārupē kā aizsmacis suns rēja stirnu buks. Ar �ēli stieptu brēcienu tam atsaucās stirnu mātīte.

82.� Krā�ņie lidoņi. Spāres ir plēsīgi kukaiņi. Tās ķer odus, mu�as, makstenes un citus lidonī�us. Ar gaisā noķerto medījumu spāre notupstas uz kāda koka zara vai citur un upuri apēd.

83.� Sanitāri darbā. Par me�a sanitāriem dēvē kapra�u vaboles. Beig�tos dzīvnieciņus kapra�i uzmeklē ar o�as palīdzību. Padomju biologs pro�fesors S. Ogņevs novērojis, ka �etras kapra�u vaboles piecdesmit dienu laikā apraku�as divus beigtus kurmjus, �etras vardes, trīs mazus putni�ņus, divus sienā�us un divus teļa aknu gabalus. Piemērs rāda, cik vaja�dzīgu darbu veic �īs vaboles, lai me�ā saglabātu sanitāro tīrību.

84.� Ķir�u ogas. Izrādās, ka ķir�u ogas regulē valgmi visā kokā. Die�nas tveicē, kad kokam slāpst, ogas atdod tam savu mitrumu, bet naktī atņem atpakaļ dienā aizdoto. Mitrajā laikā ogas uzkrāj sevī valgumu, turpretim sausajā atdod kokam.

85.� Izslāpu�ās kār�u pupas. Kār�u pupu lapas vakarā bija sakļāvu�ās un nolieku�ās uz leju nevis ūdens trūkuma, bet nakts miega dēļ. Tās

pieder pie augiem, kam piemīt lapu miega kustības (akācijām, zaķu skā�benēm, kār�u pupām, āboliņam), tālab to lapas, tuvojoties naktij, ieņem citādu stāvokli nekā dienā. Tā, piemēram, kār�u pupas sakļauj un noliec lapas lejup, baltais maura āboliņ� sakļauj lapiņas un paceļ uz aug�u. No rīta visu �o augu lapas ieņem dienas stāvokli.

86.� Blāzmo pamale. Blāzmu, kas vērojama pamalē, sauc par rūsu. To rada tāla zibens atspīdums.

87.� Var�u kurkuļi. Pirmās izaug pakaļējās, tad priek�ējās kājas.

88.�� Kur bija pazudu�as vardes? Varde lielu daļu skābekļa uzņem caur plāno ādu, kurā sazarojas sīki asinsvadi, tāpēc tā nekad nedrīkst sa�ūt. �ā iemesla dēļ karstās, sausās vasaras dienās varde meklē ēnainus un mitrus slēpņus, kurus atstāj tikai agrās rīta stundās, kamēr rasa nav nokritusi, vēlu vakarā vai lietus laikā.

89.� Krupis. Dienā krupis slēpjas no saules svelmes zem akmeņiem, mitrās sūnās vai starp koku saknēm. Ja mitinās māju tuvumā, � vēsos pagrabos. Saulei rietot, kad gaiss kļūst mitrāks, krupis izlien no paslēp�tuves un dodas kukaiņu medībās. Ēd arī kailglieme�us, sliekas un citus sīkus dzīvnieciņus.

90.� Gliemezis un bērzlape. Gliemezis grau� sēnes cepurīti un trauslās lapiņas, bet tajā pa�ā laikā sēne apkaisa ar sporām tā kailo, lipīgo augumu. Klejodams pa me�u, gliemezis pārnēsā bērzlapes sporas no vie�nas vietas uz citu.

91.�� Sēņu loks. Sēnēm ar kokiem izveidojusies īpatnēja sadraudzība, kuru botānikā dēvē par simbiozi. Sēne �ķīdina augsnes minerālvielas un daļēji ar iām baro koku. Koks savukārt piegādā organiskās vielas, kuras sēne pati nespēj ra�ot (tai nav hlorofila). Sēne iemīļojusi koku sakņu jaunos dzinumus, nereti sēņu micēlijs ieaudzis saknēs. Veciem kokiem jaunās saknes atrodas tādā pa�ā attālumā no stumbra kā zaru vainags, �ī iemesla dēļ sēnes ap kokiem aug lokveidā.

96- Koku asaras. Skuju koku sveķi izplūst ārā tajās vietās, kur ievai�nota miza. Tām eglēm, kurām miza ir vesela, sveķi ārpusē nav redzami. Jo ievainojums mizā dziļāks, jo sveķu iztek vairāk.

81

97. Raganu spļāvieni. Me�a zāli un krūmu lapas �apspļaudīju�as� putu cikādes. Tie ir nelieli kukaiņi. Putu sakopojumos mājo �ā kukaiņa kāpurs, kas sūc no augiem sulu. Atkritumvielas kopā ar īpa�u dziedzeru sekrētu Kāpurs sakuļ putās. Putas aiztur kāpuram vajadzīgo mitrumu, neļauj tam Iz�ūt.

98.� Pētera kolekcija. Zirneklis nav kukainis Tas ietilpst posmkāju tipa zirnekļveidīgo dzīvnieku klasē. Jebkuram pieaugu�am kukainim ir se�as kājas, bet zirneklim � astoņas.

99.� Zilā zāle. Ja izdodas piecelties agri no rīta, kad zāle pilna rasas, tā tie�ām izskatās gai�i zila. Pamēģiniet sajaukt baltu krāsu ar zaļo: sā�kumā iznāks gai�i zaļ�, pēc tam viegli zilgans tonis. Bagātīgā rasa zālē rada gai�i zila toņa iespaidu.

100.� Būs lietus. Lidojot bezdelīgas ķer odus, kni�ļus un citus kukaiņus. Skaidrā laikā kukaiņi lido augstu virs zemes. Tuvojoties lietum, gaiss kļūst mitrāks un smagāks, neļaudams kukaiņiem augstāk pacelties. Arī bezdelīgas, sekojot kukaiņiem, tad lido zemu.

101. īpatnēja zivs. Sī zivs ir plekste jeb bute.

102. Ūdens zirneklis. Ūdens zirneklis bez gaisa nevar iztikt, jo tam nav �aunu elpo�anai.

103.� Grie�as kā vilciņ�. Suņiem �āds paradums saglabājies manto�jumā no sen�iem, kuri mājoja savvaļas stepēs un pirms gulētie�anas no�bradāja guļas vietai garo zāli.

104.� Par vienu kilogramu. Lai līdaka pieņemtos svarā par vienu kilo�gramu, tai jānomedī apmēram 5�7 kilogrami zivju.

105. Viltīgie āķī�i. Sunī�u sēklām āķī�i vajadzīgi, lai tās pārvietotos tālāk no mātes auga. Ar āķī�iem sēklas pieķeras pie dzīvnieka vilnas vai cilvēka drānām un tā izsējas.

106.� Jāpārbauda Kārlis. Jau vasaras vidū aizlido mūsu mājas strazdi un ķīvītes- Vasaras beigās uz ziemo�anas vietām aizceļo vālodzes, svīres un daudzi citi putni.

107.� Darba pilnas rokas. Pēterim nav taisnība. Zeme jāapar rudenī, lai uzlabotu augsnes mitruma un siltuma re�īmu, kā arī iznīcinātu nezā�les un kaitēkļus.

108.� Ābols un sēklas. Ābolā sēklas cie� no sausuma. Augļa sulā ir daudz cukura un citu iz�ķīdu�u vielu, kas neļauj ūdenim izsūkties cauri plānajai sēklas miziņai. Ielejiet �ķīvī saldu ūdeni, ieberiet tajā ābolu sēklas un pavērojiet, kas notiks!

109.� Neparastie lidoņi. Tādējādi jaunie zirnekļi pēc iz�ķil�anās no ko�koniem �dodas pasaulē�. Vasaras beigu un rudens sākuma siltajās dienās zirneklī�i uzrāpjas kokos, izlai� tīmekļus un dodas gaisa ceļojumā.

ļ

110. Uz siltajām zemēm. Agrāk domāja, ka mūsu putni meklē patvē- I rumu siltajās zemēs no ziemas sala. Ta�u pētījumi liecina, ka putni pret

salu ir labi aizsargāti. Galvenais iemesls, kāpēc rudenī putni aizceļo, ir barības trūkums.

111. Tik�anās. Stirnas, brie�i un aļņi katru gadu ziemas sākumā no�met ragus. Pavasarī un vasarā tiem ragi atkal ataug. Augo�ie ragi pārklāti ar ādu, kurā bagatīgi sazarojas asinsvadi (kapilāri), kas no ķermeņa saņem daudz asiņu. Tās, plūstot cauri plānajai ādai, karstajā laikā atdod gaisam lieko ķermeņa siltumu. Kad ragi pilnīgi izaug (vasaras beigās), tiem āda kļūst lieka, tā iz�ūst un dzīvnieks to noberzē gar kokiem. Ziemā, kad r^gti nav, nav arī ķermenim liekā siltuma. Ragiem ir zināma nozīme aizsardzībā, tomēr brie�iem un aļņiem ragi visvairāk noderīgi auru laikā savstarpējām cīņām.

112. Vīngliemezis. Domā, ka vīnglieme�i mūsu republikas teritorijā ievesti viduslaikos no Viduseiropas, kur klosteru dārzos tos turēju�i mūki, ē�anai gavēņa laikā.

113. Upes gaita. Upei līkumi veidojas tad, ja tā tecējumā sastop �ķēr��ļus.

114. Pazudu�i? Ūdens temperatūrai pazeminoties, grunduļi pārtrauc baro�anos un iepeld dziļākās bedrēs ar oļainu pamatni.

115. Vilkvālītes. Vasarā vilkvālītēm ir divējādi ziedi: aug�ējie � vīri�ķie � ar putek�lapām, apak�ējie � sievi�ķie � ar auglenīcām- Pēc apputēs aug�ējā zieda daļa sa�okurojas un nokrīt, bet apak�ējā paliek, pamazām nokrāsodamās brūna, jo tajā atrodas daudz sēklu � sīki riek�stiņi ar smalkiem, pūkainiem matiņiem. Vilkvālī�u sēklas izplata vēj� un ūdens.

116. Vai sēnes aug kokos? Kokā sēnes uznesusi vāvere, sadūrusi tās uz priedes sausā zara, lai saulē un vējā izkalstu. Kaltētas sēnes dzīvnie�ciņam noderēs tuk�ajos ziemas mēne�os.

117. Sarkanās podziņas. Lai gan purvos ir liels mitrums, tomēr bie�i vien augiem tas nav pieejams. Nereti purva virskārta vasaras karstumā stipri iz�ūst. Dzērvenes lapas iztvaiko maz ūdens, tādēļ augs spējīgs pa�nest sausumu.

118. Kokiem birst lapas. Lapu hloroplastos ir trīs pigmentu (krāsvielu graudiņi) grupas: hlorofils, ksantofils un karotīns. Vasarā lapas ir zaļā krāsā (ar retiem izņēmumiem), jo hlorofila zaļā krāsa pārsedz pārējās Pazeminoties temperatūrai, hlorofils sairst, bet jauns sairu�ā vietā nevei�dojas. Parādās ksantofila dzeltenā krāsa (bērziem, liepām) vai karctīna

krāsa no oran�ajiem līdz sarkanajiem toņiem (pīlād�iem, kļavām, apsēm). Da�iem augiem ir savas īpatnības (ceriņiem), un lapas tiem krāsu ne maina līdz vēlam rudenim.

Lapkrite sākas, kad starp lapas kātiņu un zaru izveidojas īpa�s �ūni slānis � atdalītāj�ūnas.

119. Ezis un lapas. Sajūtot ziemas tuvumu, ezis lapas nes uz savu migu. Ar lapam tas izklāj guļvietu, lai ziemā mītnē būtu silti un mīksti.

120.� Sudrabotā zivs. Sudrabkarūsu ikrus apaugļo parastās karūsas vai arī citu sugu zivis. Sudrabkarūsas ikrā nenotiek mātes un tēva �ūnu saplū�ana, bet rodas tikai ierosa, kas liek dalīties ikra kodolam. Tādēļ starp sudrabkarūsu un citām sugām nenotiek krusto�anās (hibridizācija). Iz�ķiļas atkal sudrabkarūsas ar visām to īpa�ībām.

121. Kur ziemo vē�i? Vē�i ziemo krastmalas alās. Vēsās dienās tie guļ ziemas miegu, bet atku�ņa laikā pievirzās tuvāk aliņas ieejai, lai no�ķertu kādu neuzmanīgu zivtiņu.

122. La�u atmiņa. Pirmajos gados, kad mazie lasēni dzīvo saldūde�ņos, tie iegaumē dzimto upju ūdeņu smar�as un gar�as īpatnības. Tās la�i saglabā atmiņā, kamēr dzīvo jūrā, kur aug un barojas. Ikviena upe, kas ietek jūrā, tur atstaj savu smar�u trasi, pēc kuras la�i orientējas.

123.� Pērkona negaiss vēlā rudenī. Zibens un pērkons rodas tad, ja mākoņos uzkrājas pretēji (pozitīvi un negatīvi) elektrības lādiņi. Uz�lādēties var arī zemes virsma. Elektrībai izlādējoties, starp mākoņiem un zemi vai divu mākoņu starpā rodas milzīga elektriskā dzirkstele � zibens. Elektrības izlādē�anos pavada troksnis, kuru dēvējam par pērkonu. Zi�beni ieraugām tūlīt, bet izlādē�anās troksni sadzirdam vēlāk. Tas tāpēc, ka gaismas izplatī�anās ātrums gaisā ir daudz lielāks nekā skaņas izpla�tī�anās ātrums. Negaiss rudenī pie mums ir reta parādība.

124. Asnu zaļums. Rudzi ir divgadīgs augs. Ziemas laikā mazie, za�ļie asniņi iziet pirmo attīstības posmu, kurā augam nepiecie�ams ilgsto�s aukstums. Pavasarī sākas otrs attīstības posms, kas beidzas ar graudu ienāk�anos.

125. Zirņu spēks. Sēklas uzņem ūdeni, jo katra dīg�ana sākas ar uz- brie�anu. Briestot palielinās sēklas apjoms, un tā radās spēks, kas pār�plēsa pudeli. Sēklai nepiecie�ams spēks, lai pārplēstu apvalku, atgrūstu augsnes daļiņas un atvieglotu saknei un dīglim aug�anu.

126.� Par zeķēm. Vilnas zeķes ir porainas. Porās uzkrājas gaiss, kas ir slikts siltuma vadītājs, tādēļ vilnas zeķes labi saglabā siltumu. Ja uzvelk divus pārus zeķu, �aurie apavi no tām izspie� gaisu un kājas sāk salt.

127. Ziemas strazdi. Ziemas strazdu īstais vārds ir zīdastes. Tās ciena pīlād�ogas, kokos paliku�us sasalu�us ābolus un tamlīdzīgu barību.

128. Ķērpji. Ķērpji ir jutīgi pat pret niecīgāko dūmu vai indīgo vielu piejaukumu gaisam. Tie aug tikai vietās, kur gaiss ir pilnīgi tīrs. Pilsētās ķērpji tikpat kā neaug.

129. Ziemas guļa. Ja ziemas miegā aizmigu�u ezi pamodina, sasilda tin pabaro ar gaļu, tas pēc da�ām dienām nobeidzas, jo pēk�ņi pamodinā�tam ezim iek�ējie orgāni vēl nedarbojas pietiekami aktīvi: nestrādā kuņ�ģis, neatdalās kuņģa sula.

130.� Kāpēc pumpuriem nesalst? Pumpurus no sala sargā ādainie, zvī- ņainie apvalki.

Z i e ma

1.�� Ziemas ziedi���������������� 5

2.�� Savāds atklājums�������������. 6

3.�� Pretrunīgs spriedums�����������. 6

4.�� Kādēļ tā?����������������� 6

5.�� Bezmaksas ēdnīca������������� 7

6.�� Gandrīz neticami�������������. 8

7.�� Modīgie zvirbuli�������������.. 9

8.�� Vectēvs po�as uz medībām � 9

9.�� Vectēva �Mednieku stāsts� � 10

10.�� �Vilku kājas baro������������. 10

11.�� Zem sniega segas������������. 11

12.�� Pēterim slāpst�������������� 12

13.�� Pārsteigums��������������� 12

14.�� Me�a kalējs���������������. 12

15.�� Pie me�a strādniekiem �. 13

16.�� Meklējiet vainīgo!������������. 13

17.�� Sniega vīrs���������������. 14

18.�� Lāstekas pie jumta�����������.. 14

19.�� Ledus uz taciņas������������.. 14

20.��� Nepaklausīgie putekļi �. 15

21.��� Marta sniegs��������������. 15

Pavasaris

22.��� Darbs dārzā��������������.. 16

23.��� Noslēpumainās pūkas���������� 17

24.��� Lazdas zied��������������� 17

25.��� Augs pūkainās biksēs���������� 18

26.��� Zivis nārsto��������������.. 18

27.��� Strīdīga saruna������������� 18

28.��� Tauriņu noslēpums����������� 19

29.��� Zosāda����������������� 20

30.��� Adatu kamolītis������������.. 20

31.��� Lielās rīmas��������������.. 20

32.��� Kam pieder ikri?���������.

33.��� Purvs � putnu mājvieta . .

34.��� Koncerts dīķī �����������

35.��� �Stadions� upmalas krūmos

36.��� Rotaļa gaisā�������������.

37.��� Putni dejo��������������.

38.��� Me�a sanitāri�������������

39.��� Eglājā skan flautas����������

40.��� Psip-psip � kvorr����������..

41.��� Pēteris izdara mēģinājumu . . .

42.��� Kameņu saime������������.

43.��� Pogo lakstīgalas�����������..

44.��� Smiekli birzī�������������.

45.��� Gudrās skudras�����������..

46.��� Skudras spēks������������.

47.��� Kā skudras orientējas��������..

48.��� Ugunskuri dārzā�����������

49.��� Nelaimīgā slieka�����������.

50.��� Ziedi marles maisiņos���������

51.��� Me�a ziedu mīkla�����������

52.��� Bez kājām��������������.

53.��� Odens peļķe me�ā����������..

54.��� Vēlreiz par odiem�����������

55.��� Divi park�ķētāji�����������..

56.��� �etri vai divi?������������.

57.��� Talantīgais orientierists . . . .

58.��� Skaņais kalns������������.

59.��� Staigājo�ie zariņi�����������

60.��� Papardes zieds������������.

Vasara

61.��� Bez celtņa un mērinstrumentiem .

62.��� Kas zirneklim padod ziņu? . . .

63.��� Triku taisītāja vabole���������

64.��� Lukturī�i taciņas malā��������. (i5. Pēe pērkona negaisa 39

66.�� Ziedi un bites�������������.. 39

67.�� Laimiņi �����������������. 40

68.�� Sniegs vasarā��������������� 40

69.��� Kas sabojājis bērziem mizu? . . 41

70.�� Apak�zemes iemītnieks �. 41

71.��� Nebeidzamais koncerts �. 41

72.��� Ķīvītes viltība���������.

73.��� Kāpura viltība���������

74.��� Jautājums par zaķa ausīm .

75.��� Klijāna gudrība��������.

76.��� Rekordists�����������

77.��� Nepieklājīgs suns . . . .

78.��� Divi pārsteigumi . . . .

79.��� Sprīdi gar� augs . . . �

80.��� Kosas �������������

81.�� Zemenes aug|i���������.

82.�� Vilnis vāra zirņus . . . .

83.��� Ugunskura sprak�ķē�ana � 46

84.��� Liesmu vilinājums������������ 4 6

85.��� Klusums, kas nav klusums � 46

86.��� Krā�ņie lidoņi�������������� 4 7

87.��� Sanitāri darbā�������������.. 47

88.��� Ķir�u ogas���������������� 4 8

89.��� Izslāpu�ās kār�u pupas �. 48

90.��� Blāzmo pamale�������������.. 49

91.��� Var�u kurkuļi�������������� 49

92.��� Kur bija pazudu�as vardes? . . 50

93.��� Krupis�����������������. 50

94.��� Gliemezis un bērzlape �. 50

95.��� Sēņu loks���������������� 51

96.��� Koku asaras��������������.. 53

97.��� Raganu spļāvieni������������. 53

98.��� Pētera kolekcija�������������. 53

99.��� Zilā zāle����������������.. 54

100.��� Būs lietus . ��������������. 54

101.��� īpatnēja zivs�������������� 54

102.��� Odens zirneklis������������.. 54

103.�� Grie�as kā vilciņ������������.. 56

104.�� Par vienu kilogramu �. 56

105.��� Viltīgie āķī�i '�������������. 56

106.�� Jāpārbauda Kārlis����������� 57

Rudens

107.��� Darba pilnas rokas����������.. 58

108.��� Ābols un sēklas������������. 59

109.��� Neparastie lidoņi������������ 59

110.��� Uz siltajām zemēm�����������. 59

111.�� Tik�anās���������������.. 60

112.��� Vīngliemezis �������������.. 60

113.�� Upes gaita���������������. 61

114.��� Pazudu�i? ��������������.. 62

115.�� Vilkvālītes��������������� 62

116.�� Vai sēnes aug kokos? �. 62

117.�� Sarkanās podziņas����������� 63

118.��� Kokiem birst lapas����������� 63

119.�� Ezis un lapas�������������.. 64

120.��� Sudrabotā zivs������������� 64

121.��� Kur ziemo vē�i?������������. 66

122.��� La�u atmiņa �������������.. 67

123.��� Pērkona negaiss vēlā rudenī . . 67

124.�� Asnu zaļums�������������� 67

125.�� Zirņu spēks��������������. 68

126.�� Par zeķēm���������������. 68

127.��� Ziemas strazdi������������� 69

128.��� Ķērpji����������������� 69

129.�� Ziemas guļa��������������. 71

130.�� Kāpēc pumpuriem nesalst? � 71

Atbildes �������. 72

Улдис Арвидович Плотниек ВНИМАНИЕ, СОКОЛИНЫЙ ГЛАЗ! Книга для юных друзеП природы Издательство �Лиесма� Рига 1977 На латышском языке Художник 3. Кампар

Jaunākā skolas vecuma bērniem ИБ Ni 698 Uldis Arvīda d. Plotnieks UZMANĪBU, VANAGA ACSI Redaktori E. Marjutlna, J. Baltvilks. Māksi, redaktors H. Purviņ�. Tehn. redaktore D. Radziņa. Korektore D. Ergle. Nodota sa�lik�anai 1977. g. 24. martā. Parakstīta ie�spie�anai 1977. g. 26. jūlija. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1. formāts 70 X 84/16 . 5,50 fiz. iespiedi.: 5,99 uzsk. iespiedi. 5,36 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Maksā 35 kap. Izdevnie�cība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Iz�devn. Nr. 403/28587-B-376. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā, Blau�maņa ielā 38/40. Pa�ūt. Nr. 1235-Bl.